PATEICĪBAS

PROLOGS

"Nav līķa - nav lietas," Stjuarta Stārka kolēģi Masa�ū-setsas pavalsts Bristoles apgabala prokurora birojā bija viņu brīdināju�i. Tomēr viņ� uzņēmās izmeklēt Bu�a veikto slepkavību. Bet, pussagruvu�ajā būdiņā pa�ā Aļaskas sirdī uz nāves sliek�ņa guļus prātodams, kā iedabūt patapinātās brauniņa sistēmas .30-06 kalibra karabīnes stobru mutē, turklāt saglabājot iespēju nospiest mēlīti, Stjuarts vēlējās, kaut būtu viņos ieklausījies.

Mārtijas Teilores otra laulība, kas viņu iecēla Reimonda Bu�a otrās sievas godā, bija liela kļūda vairāku iemeslu -ne tikai nenoliedzamās uzvārda labskanības pakāpes pazeminājuma - dēļ. Viens no tiem bija Rēja nevaldāmās dusmas. Mārtijai piemita vājība uz da�ādu piemiņas albumu meistaro�anu, un septiņpadsmitajā martā pulksten pusse�os pēcpusdienā, kad viņu sociālajā dzīvoklī Ņūbedfordas ziemeļos pienāca "Visa" kartes trīssimt dolāru �eks par pirkumiem galvenokārt rokdarbnie�u, piemiņlietu kolekcionāru, mākslinieciskā noformējuma amatieru iecienītā veikalā, Rejs viņu no�ņaudza - dro�i vien ar siksnu, jo viņam, kā

jau celtniekam, kaklasaites nebija. Tā bija tīra slepkavība, pec kuras mājās, varbūtējā slepkavības vietā, asiņu nebija. Asinis uzradās vēlāk, uzņēmuma "Bulta būvkompānija" zvejas kuterī "Dzelzs jaunava", kur Bucs piepelnījās matro�a amatā, ja celtniecībā darbi apsīka, un kur viņ� ar zilu "Ryobi" elektrisko zobenzāģi sadalīja sievu gabalos. Pēc tam Mārtija un zāģis aizlidoja par bortu un pazuda uz visiem laikiem.

Trijos lietas izmeklē�anas gados Bucs tika pratināts se�-kārt. Pirmajās piecās pratinā�anās viņ� nebija aizturētā statusā, tāpēc tā saucamās Mirandas tiesības - klusēt un pieprasīt advokātu - nebija jānolasa. Katrā reizē no viņa izdabūja vainu apliecino�as informācijas druskas, bet pēdējā viņu arestēja. Reimonds Bucs uzklausīja savas tiesības un pieprasīja advokātu, �ādi izbeidzot nopratinā�anu. Pēc trīspadsmit dienām, gaidot tiesas prāvu vietējā cietumā, viņ� līdz pēdējam sīkumam aprakstīja savu noziegumu kameras biedram, ta�u neaptvēra, ka narkotiku tirgotājs �o informāciju var izmantot apmaiņai pret atvieglojumiem savā lietā. Se�ās nopratinā�anās teiktais un izpļāpā�anās apcietinājumā liecināja, ka Reimonds atzinies noziegumā un divdesmit atsevi�ķās apstiprino�ās detaļās. Pietiekami, lai daudzsolo�ais apgabala prokurora palīgs Stjūarts Stārks varētu panākt viņa notiesā�anu prāvā, kas Ņūbedfordas vēsturē ieguvusi vislielāko sabiedrības ievērību kop� apsūdzības pret Liziju Bordenu.

Ziņu aģentūru pārstāvji drūzmējās tiesas ēkas priek�ā, prāva tika iekļauta kriminālistikas eksperta grāmatā, bet "Amerikas neatrisināto lietu" �urnālisti sekoja Stjū ar kamerām, rādot viņa pa�pārliecinātību un juridisko meistarību

visai pasaulei vai vismaz tai pasaules daļai, kas interesējas par noziegumiem un realitātes �oviem.

Pēc sprieduma pasludinā�anas Stjū izturējās piezemēti, it kā norādot, ka noziedznieka atzī�anās panākta, pateicoties apdāvinātajam vecākajam izmeklētājam Rendijam Bei-keram, ko sauca par Rastiju. Prokurora atzinība izmeklētajiem vienmēr ir prātīgs solis - viņi ir to pelnīju�i, un tādējādi Stju iemantoja mū�īgu draugu Rastija personā. Sajūsminātajai publikai Stju paziņoja, ka esot apmierināts ar iznākumu, ta�u apgabala prokurora palīgam nepiedienot tīksmināties par kāda notiesā�anu. Tad viņ� atgriezās savā biroja, aizvēra durvis un piezvanīja svarīgākajam cilvēkam, kas viņam sniedzis atbalstu, proti, sievai Ketrinai - lai viņa papriecātos par panākumu.

- Man tā gribas visiem paziņot, ka mans vīrs ir Masa-�ūsetsas slavenākais jurists! - viņa iesaucās klausulē.

Pēc deviņiem mēne�iem Bucs jau bija brīvībā.

Apelācijas tiesas pārstāvis atzina, ka "diem�ēl" likumdo�anas līklo�u deļ tā iznācis, bet to diktējis juridisks precedents.

Nozieguma sastāva noteik�anai slepkavības lietā līķa neesamības gadījumā bija nepiecie�ami pierādījumi, ka, pirmkārt, persona ir mirusi, un, otrkārt, ka nāvi izraisījis noziedzīgs nodarījums. Visnotaļ vienkār�i. Bet nāves cēlonis bija jānosaka, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, un tikai tad varēja ņemt vērā pa�a aizdomās turamā liecības. Pretējā gadījumā tiesa sprieda, ka vai katrs trakais varētu atzīties noziegumos, kurus nekad nav pastrādājis. Apsūdzībai jāpierāda, ka bijusi slepkavība, un tikai tad varētu sekot slepkavas atzī�anās.

Diem�ēl konkrētajā slepkavībā, kad līķis nav atrasts, ar sievietes pazu�anu vien nepietika, lai secinātu, ka nāves cēlonis bijusi slepkavība. Tas, ka Bucam bija siksna, vēl neko nepierādīja bez kameras biedram uzticētā stāsta par to, kā viņ� izdzēsis sievas dzīvību par pārliecīgu aizrau�anos ar atmiņu albumu meistaro�anu. Pazudu�ais zāģis? Lietiskā pierādījuma neesamība nebija tik pārliecino�a kā siksnas nenoderīgā esamība. Un asinis, kas varētu liecināt par vardarbīgu nāvi? Uz zvejas kutera klāja, kur zivju iek�as �ķist uz visām malām, ekspertīze uzrādīja tik vien kā pretrunīgus rezultātus, toties daudz ūdeņra�a pārskābes.

Bez Bu�a oficiālas atzī�anās glu�i vienkār�i nebija nekādu pierādījumu tam, ka Mārtija noslepkavota. Tiesne�i sūkstījās, ka nav bijis citas izvēles - Bu�a teikto nedrīkstēja ņemt vērā. Lietu nosūtīja uz pārskatī�anu, izslēdzot atzī�anos un lieliski apzinoties, ka bez tās otrreizēja apsūdzība Reimonda Bu�a lietā ir neiespējama.

"Diem�ēl," apelācijas tiesa atzina vienbalsīgi pieņemtajā rakstiskajā atzinumā.

Atzinums bija tik negatīvs, ka jaunais apgabala prokurora palīgs un raidījuma "Amerikas neatrisinātās lietas" zvaigzne, kas bija bezbailīgi pieteicies uzņemties lietu un kļūt par mediju sensāciju, tika atlaists no darba. Bristoles apgabala vēlētais prokurors Roberts Malojs nebija noskaņots samierināties ar to, ka slepkava, kas pats atzinies noziegumā, tiek atbrīvots viņa pilnvaru laikā, turklāt vēlē�anām tuvojoties. Tā nu Stjuarts Stārks, kam paredzēja priek�nieka amata pārņem�anu, iemantoja nelāgu slavu ka tas Masa�ūsetsas jurists, kas vienas nedējas laikā zaudējis gan prāvu, gan darbu.

Viss beidzās ar to, ka, atstājis savu tiesībsargājo�o iestā�u darbinieka �etonu Maloja ienāko�o dokumentu kastītē, Stju atgriezās sava birojā, aizvēra durvis, cik jaudas, iespēra dienesta galda metāliskajai kājai, klusībā nolamājās un aizkliboja prom no krimināltiesībām uz visiem laikiem.

1

Stju apbrauca visu kvartālu, meklējot vietu, kur atstāt auto. Parasti viņam bija izdevies to atrast ielas mala pie firmas, un ari tagad viņ� iemānīja paveco "Ford Taurus" starp pamatīgi sasistu "Chevrolet Silverado" un oran�u "Prius" ar baltu miroņgalvu uz motora pārsega. Tā īpa�niekam bija tetovē�anas salons turpat netālu. Stjū iemeta stāvvietas skaitītājā monētas maksimāli divām stundām, jo grasījās noskriet lejā vēl trīsreiz dienā - desmitos, pusdienlaikā un divos pēcpusdienā. Pēc pus�etriem stāvvietas vairs nebija jāapmaksā. Mēnesī sanāca lētāk nekā stāvvieta garā�ā, pat pieskaitot neizbēgamo desmit dolāru sodu, kas �ad un tad gadījās.

Divu īpa�nieku firmas birojs bija Klārkskovā, piecstāvu Blūstounas ēkas otrajā stāvā. Par nomu nevajadzēja maksāt daudz, jo Blūstounas ēkā - Ņūbedfordas tekstilrūpniecības uzplaukuma reliktā - īrnieku tikpat kā nebija. Un ta neatradās tik tuvu tiesas namam, ka Stjū gribētos. Turklāt ēka nebija ne zila, ne arī no akmens, lai attaisnotu savu nosaukumu, vai īpa�i pievilcīga. Bet pēc krietnas summas at-

vēlē�anas tie�saistes izmeklē�anas darbiem un pilnlaika sekretārei neko vairāk viņi nevarēja atļauties. Ta�u viņi bija ieguldīju�i vairākus tūksto�us dolāru milzīgajā izkārtnē "Bjūkenans, Stārks un partneri", kas nebija pa kabatai un slējās virs mikroskopiskā zāliena ēkas priek�a. Stju pats mēsloja zālienu agra rudenī un nopļāva ik nedēļu. Taisnību sakot, firmā nebija reālu partneru, bet gadījumos, kad lietas pārsniedza abu iespējas, viņi tie�ām sadarbojās ar citiem vietējiem juristiem. Turklāt firma algoja jurisprudences studijas nupat beigu�u sievieti, kas desmit stundas nedēļā pret nelielu samaksu veica izpētes darbus, vienlaikus gatavojoties eksāmenam jurista sertifikāta iegū�anai.

"Bjūkenans, Starks un partneri".

Veltīdams riebuma pilnu mirkli uzkrīto�ajai izkārtnei, Stjū apstājās. Partneri sauca Kleitons Bjūkenans, viņ� bija mazītiņās firmas seja un jokodamies dēvējās par izpalīgu. Tas bija pārlieku pieticīgi definēts - Klejs bija tikpat uzkrīto�s, cik Stjū piesardzīgs. Tā nu Klejs gādāja darbus, un Stjū tos paveica. Stjū bija kļuvis par kluso darba zirgu, kas ļoti sarūgtināja Ketrinu. Klientu aplido�ana bija spēle drosmīgajiem, riskēt gatavajiem. Viņam tas nederēja. Vairs ne. Turpretī Klejs varēja uzsist uz pleca vietējam politiķim, apmainīties jēlībām ar ostas strādniekiem, savaldzināt jaunavu baznīcā. Reiz viņam izdevās sarunāt klientu, pievienojoties pīppauzei, lai gan Klejs nesmēķēja. Klejs no kaķu ap�urāta pelnutrauka, kas atradās uz atkritumu konteinera vāka, bija paķēris garāku izsmēķi un iegrūdis to mutē, lai piebiedrotos vīram zem nojumes. Pēc desmit līdzcietīgas iedomāto dūmu izpū�anas minūtēm viņ� devās prom ar trīsdesmit trīs procentiem no dro�as darbiniekam pienāko�ās kompensa-

♦

cijas par negadījumu darbā - bija tikai jāpalīdz iesniegt prasību. Tādos un citos, ne mazāk īpatnējos, veidos Klejs atrada klientus, kamēr Stjū iedziļinājās dokumentos un kodeksos. Tas Stjū bija pieņemams, turklāt Klejam strādāt ne mazdrusciņ negribējās.

Uz otro stāvu Stju devās pa nodeldētajām betona kāpnēm - saimnieks bija atmetis ar roku un vairs nelaboja liftu, kas atradās vestibilā. Stjū vēl joprojām brīnījās par to, ka sagājies ar Kleju, kas nemaz nebija Jaunanglijas iedzimtais. Abi bija studēju�i vienā juridiskajā skolā - tie�i Ore-gonas Universitātē sakņojās viņu saistība. Stjū lēmums pārcelties uz rietumu pavalsti bija impulsīvs, jo koled�as gadu iemīļotā bija teikusi, ka viņam neesot "piedzīvojumu gara", un pameta viņu tre�ajā kursā pirms do�anās uz Eiropu. Par to, kāpēc Oregonas Universitāte bija ieradies Klejs, Stju joprojām nebija ne jausmas.

Tātad abi absolvēja Oregonas Universitāti, bet Stjū bija vienu kursu augstāk par Kleju, un viņi pārmija vien pāris vārdus augstskolā kopīgi pavadītajos divos gados. Stju, tāpat kā visi pārējie, pamanīja Kleja iera�anos Oregonā. �is puisis bija ieradies kārtīgās drēbēs ar vairākās mazpazīstamās koled�ās iegūtiem diplomiem, un juridiskās skolas milzīgajā vestibilā iesoļoja daudz dro�āk nekā nesens koled�as beidzējs, kas ierodas spiedkatlam līdzīgā vietā, pārmijā da�us jokus ar universitātes skarbākajiem pui�iem un pat uzlika plaukstu uz gurna satrieco�i skaistajai otrā kursa studentei Sofijai Beronei no Portlendas Oregonas pavalstī. Stjū visa pirmā kursa laikā pat nebija iedro�inājies viņu uzrunāt.

Vienīgais kurss, ko Stjū un Klejs apmeklēja kopā, bija ci-

vilprocess. Tolaik Stjū bija tre�ā gada students, bet Klejs -otrā. Viņ� parasti sēdēja aizmugurē, bet kādu dienu ar zīmuli un papīra lapu iegāzās krēslā blakus Stjū, un tad arī viņiem izraisījās iespaidīgākā un garākā domu apmaiņa juridiskajā skolā. Lekcija jau bija sākusies, kad Klejs apsēdās, pieliecās pie Stjū un �ukstēja tik pārspīlēti familiāri, it kā viņi jau sen būtu sazvērēju�ies.

- Tev �eit ir visdro�ākā vieta, ja kāds pēk�ņi ienāktu un sāktu �audīties. Vai tāpēc to izvēlējies?

- Kā, lūdzu?

- Tevi aizsedz ķieģeļu siena. Tev tikai jāmetas zemē tās aizsegā. Ielauzties nelietis varētu tikai pa tām durvīm labajā puse. Tu vari glābties te, izmukt pa durvīm kreisajā malā. Ja kas atgadās, tu tiksi cauri sveikā. Mana vieta ir otra labākā.

Tik vien tās sarunas bija. Stjū atsāka klausīties lekciju un tās beigās bija aprakstījis septiņas lapas. Tad viņ� palūkojās uz Kleja piezīmēm un ieraudzīja vienīgi auditorijas uzmetumu ar bultām, kas norādīja uz abām izejām, un treknu �ķērssvītru pāri ducim vietu pie durvīm labajā pusē.

Blūstounas kāpņu telpa bija krēslaina, katrs solis tajā dobji atbalsojās, turklāt Stjū bija par piecpadsmit mārciņām smagāks, nekā pametot apgabala prokurora biroju ar kājstarpē ie�miegtu asti. Margas bija izļodzītas un grabēja, kad viņ� vilkās aug�up pa kāpnēm.

"Vajag vairāk vingrot."

To pa�u viņ� sprieda ik dienu, bet vairāk vingrot nesāka. Stjū neizskatījās nevesels, un sievai patika tāds, kāds bija. Tā Ketrina sacīja to pa�u rītu, vēlot viņam laimīgu �etrdesmito dzim�anas dienu.

- �etrdesmit, - Stjū teica skaļā balsi, lai pārliecinātos, kā tas izklausās. Izklausījās veci�ķi, un �is vārds atbalsojās kā spokaina ļaunu ziņu vēstne�a draudi, kamēr Stju savā lētajā, brūnajā uzvalkā ar grūtībām devās aug�up pa lētās biroju ēkas sētas puses kāpnēm.

Pēc juridiskās skolas pirmo darbu Stju mēģināja dabūt Bristoles apgabala prokurora birojā. Viņ� ar savām labajam atzīmēm bija pirmo desmit procentu sarakstā, turklāt kursa darbs un sta�ē�anās kriminālistikā sagatavoja viņu tie�i tādam darbam. Stjū uzrakstīja CV, kas precīzi atbilda iecerētajam amatam, un caurām dienām un naktīm bija gatavojies stresainajai pārbaudes prāvai, kura tika sarīkota pēc �etras dienas ilgu�ā pārrunu un uzaicinājumu procesa. Viņ� vingrinājās pie spoguļa, du�ā, pie auto stūres un vēl pēdējoreiz pie tiesas nama pirms ieie�anas. Zvērināto solā sēdēja pieredzēju�i apgabala prokuroru palīgi un vēroja viņu, kamēr divi vecākie prokurori pārbaudīja viņu soli pa solim, ceļot iebildumus izdomātu liecinieku iestudētas tie�ās izjautā�anas gaitā un rīkojoties ta, lai noraidītu visu lietu pēc pierādījumu pārbaudes. Pats grūtākais izrādījās tas, ka tiesne�a lomā bija vēlētais prokurors Malojs.

Tas prasīja titāniskas pūles, bet, pa�am par pārsteigumu, Stju dabūja darbu, uzvarot deviņpadsmit citus izcilus vīrie�us un sievietes. Pavisam drīz viņ� jau uzstājās zvērināto priek�ā maznozīmīgu likumpārkāpumu prāvās, galvenokārt tika izskatīta auto vadī�ana alkohola vai narkotisko vielu ietekmē un vardarbība ģimenē, un drīz vien Stjū bija iemantojis solīdu reputāciju kā labi sagatavots un uzticams tiesas advokāts.

Pēc gada Klejs ieradās glu�i kā uzticams kau�sērfinga brālības biedrs. Jātcic, ka tad Stjuarts viņu lāgā nepazina. Klejs, ģērbies sporta kreklā, uzradās vestibilā bez pieteik�anās un sekretārei jautāja, kā lai satiek "Stjū, manu draugu no juridiskās augstskolas laikiem".

- Sveiks, Stjū, - viņ� teica, kad Stjuarts izbāza galvu pa durvīm, lai uzzinātu, kas viņu meklē. - Prieks redzēt! Vai laidīsi iek�ā?

Klejs paziņoja, ka ieradies Jaunanglijā uz pāris dienam, atcerējies Stju no studiju laikiem un padzirdējis, ka viņ� strādā tepat. - Iedomājies, kas par sakritību! - Klejs paskaidroja, ka arī meklējot darbu apgabala prokurora birojā un jau esot sācis izsūtīt CV. Vēl viņ� apjautājās, vai iespējams izmantot izdevību un aprunāties ar Stjū priek�nieku. Klejs runāja ļoti ātri, un neizprotamā veidā viņi nonāca Maloja kabinetā, jokodamies ar priek�nieku par futbolu Oregonas Universitātē un Nacionālās koled�u sporta asociācijas sankcijām. Pavisam negaidīti Stjū sāka skaidrot Klejam, kā varētu norisināties pārbaudes tiesas prāva, kuru, kā Malojs bija teicis, varētu noorganizēt nākamajā diena. Tas pārsteidza Stju, jo sagatavo�anās laiks bija tikai viena diena un nekas labs tur nebija paredzams, bet Klejs uzstāja, ka varētu izturēt pārbaudi uzreiz.

- Stjūarts var man palīdzēt, - viņ� pajokoja. - Un viņ� man aizdos uzvalku.

Tovakar Klejs uzaicināja Stjū vakariņot taizemie�u ēstuvē un izmaksāja, lai gan pa�am vēl nebija nomaksāts studiju kredīts. Klejs pajokoja, ka tas esot "trīsdesmit dolāru kukulis".

Stjū mēģināja dot padomu: - Tev meklē�anas un konfiskācijas jau...

Klejs pārliecās pāri �ķīvim ar zaļo karija mērci. - Beidz runāt tuk�u, Stjū. Man vajag atbildes. - Stjū vilcinājās, bet Klejs neatlaidās: - Tu pats sacīji, ka vienā dienā sagatavoties nav iespējams, bet es zinu, ka tu neatstāsi studiju biedru ar biksēm pusmastā, vai ne?

Stjū īsti neizprata, ko Klejs ar to domājis, bet glu�i noteikti tādu situāciju pieļaut negribēja.

Pārbaudes prāvā iebildumi bija standartveida - baumas, būtiskums, prasība sniegt pierādījumus -, un ar tiem varēja tikt galā bez lielām pūlēm, ja zināja, ko jautās, un Stjū to precīzi zināja. Lūgums par noraidījumu bija sare�ģītāks -nespēja noteikt jurisdikciju. Tas bija jāraksta rūpīgāk, pieprasot, lai tiesnesis ņem vērā to autoceļa vietu, kurā iedomātais ceļu policijas darbinieks apturējis iedomāto auto. Vairums jaunizcepto juristu par to neiedomātos. Arī Klejs, ja vien Stjū viņu nebūtu brīdinājis. Un viņ� brīdināja.

Ar vienas dienas sagatavo�anos un Stjū palīdzību Klejs saņēma tādu pa�u piedāvājumu kā tas, kuram Stjū bija gatavojies visu studiju laikā. Tas, ka Kleja atzīmes bija viduvējas, nebija svarīgi. Noraksts pat vēl nebija saņemts, kad personāldaļā visi dokumenti bija parakstīti un Klejs jau pārgulēja ar vienu no sekretārēm. Kas par to, ka viņ� bija noklausījies tikai vienu kursu kriminālistikā un ka nebija tajā sta�ējies. Viņ� glu�i vienkār�i pieglaimojās �efam un pēc tam iekaroja visa personāla labvēlību ar prasmi izkļūt no jebkuras situācijas sveikā - ar nelielu Stjū palīdzību vai, pareizāk izsakoties, nelielu krāp�anos. Trīsdesmit dolāri bija labi ieguldīti.

Pēc se�iem gadiem, kad tika piedzīvota neveiksme Bu�a lietā, Stjū nebija variantu. Aptuveni ap to pa�u laiku

Klejs negaidīti iesniedza atlūgumu. - Man vienkār�i gribas pārmaiņas, - viņ� sacīja. - Pieci zem nolādētā mikroskopa pavadītie gadi... man pietiek! - Ar lielu bikstī�anu un uzmundrinā�anu Klejs pierunāja Stjū palikt pie dzīvības un jurista darba un dibināt kopīgu privātu juridisko firmu. Ket-rina bēdājās par Stju atlai�anu tikpat vai vēl vairāk nekā viņ�. Karjera apgabala prokurora birojā bija pakāpeniski gājusi aug�up, pieauga arī viņu sociālais statuss pilsētas sabiedrībā. Viņi saņēma ielūgumus uz politiskiem pasākumiem un labdarības izpārdo�anām, un Ketrina iegaumēja, kā kuru sauc, un dalīja pieklājīgus apskāvienus ka konfektes. Visi bija vienisprātis, ka Stjū reiz dabūs �efa amatu, un visvairāk viņu bija uzteikusi tie�i Ketrina.

Tā vietā viņ� bija kaunīgi nolīdis malā, nodibinājis firmu, un viņa uzvārds tika iegravēts Kleja stulbajā reklāmas slietnī, kas nolikts zālienā. Spēka pietika tikai viena noteikuma izvirzī�anai - firma neuzņemsies noziedznieku aizstāvību. Nekad. Nevienā gadījumā. Punkts. Tā nu viņi uzsāka cīniņu privātpraksē bez valdības apmaksātām darba nespējas lapām, atvaļinājumiem un pensijām.

Stjū pamirk�ķināja acis un aptvēra, ka pie sava biroja durvīm uz kāpņu laukuma betona stāvējis vairākas minūtes. Vienkār�i stāvējis. Domājis. Atcerējies. Prātojis, ka būtu, ja būtu, bet viņam deguna priek�ā atradās daudz pieredzēju�ās, izļodzītās, pārkrāsotās durvis uz realitāti. Viņ� pasniedzās un paraustīja rokturi, līdz tas atvērās.

- Vai tās nevar salabot? - Stju pavaicāja biroja administratorei, sekretārei un jurista palīdzei vienā personā - Po-līnai. Viņa bija neizskatīga sieviete no Fērheivenas, dzīvoja uzreiz aiz tilta, kas savieno Bcdfordu un Ferheivenu, un

valkāja izaicino�u kleitu fuksijas krāsā. Smagnējo augumu papildināja bezveidīga seja, kam kontūras iezīmēja tikai bezkrāsains grims, ko viņa uzlika kā mīma masku; ja tā nebūtu, seja saplūstu ar kaklu. Polina apprecējās pēc vidusskolas beig�anas un bija trīs bērnu māte. Laba darbiniece, kas prot veikt juridisko izpēti. Pats galvenais - pirms tam bija strādājusi tiesā, tātad pazina tiesas sekretārus un orientējās dokumentu sagatavo�anas un iesnieg�anas labirintos.

- �ķiet, otrajā atvilktnē ir skrūvgriezis, - Polīna atbildēja, atliecot galvu apbru�ātā sekciju skapja virzienā, bet neuzlūkojot jautātāju.

- Vai nevarētu izsaukt Sicmenu?

- Mums pienākas simts dolāru atlaide no nomas maksas, ja trīsdesmit dienas pec kārtas neesam traucēju�i ēkas saimnieku, un nupat ir divdesmit ceturtā diena.

Stjū nolika auto atslēgas, atraisīja vaļīgāk kaklasaites mezglu un devās pie skapja. Brīdi pameklējis, viņ� sadabūja skrūvgriezi, kas tika atnests no mājām un ziedots biroja vajadzībām.

- Klejs ir biroja, - Polīna piemetināja, kad Stjū pagāja garam un devās salabot durvis.

Stjū palūkojās pulkstenī. Tas rādīja desmit pāri astoņiem. Klejs nekad nebija ieradies pirms deviņiem. - Sakarā ar ko?

- Nezinu. - Viņa teatrāli iepauzēja. - Iespējams, sakarā ar vēstuli, ko saņēmām no firmas "�ūberts, Gārvins un Ross".

"Molsones lieta!" Stju nodomāja. "Pirmā reālākā iespēja izrauties no paputēju�ās privātprakses neveiksmju joslas. Pirms divām nedēļām Stju bija nosūtījis pieprasījumu, uzskaitot iemeslus, kādēļ "Sūbertam, Gārvinam un Rosam"

vajadzētu vienoties par visnotaļ pievilcīgu summu. Та segtu kaut vai lifta un durvju remontu. Ja viss noritētu pienācīgi, varētu nopirkt pavisam jaunu liftu un, iespējams, jaunu ēku, kurā ar to vizināties.

Atbildi gaidot, Stjū bija katru dienu pārbaudījis pastu, un Klejs acīmredzot sēdēja savā birojā, nevērīgi pārlūkodams to pie rīta kafijas.

- Labas ziņas?

Polīna paraustīja plecus.

2

Molsones lietu kā karstu kartupeli mētāja pa pilsētu, no tās bija atteiku�ās vismaz divas citas - daudz lielākas - firmas. Kliente Silvija Molsone tuvojās gājēju pārejai, pie kuras bija apstājusies "Mazda Miata". Tajā brīdī apsūdzētais Jurijs Blastoss no aizmugures ar savu masīvo "Nissan Armada", tik lielu transportlīdzekli, ka to nodēvēja kuģu flotiles vārdā, ietriecās automobili "Miata". Tas uzsvieda miniatūro sporta auto Silvijai, lau�ot sievietes kaklu otrā skriemeļa līmenī. Viņ� bija dzērumā, un vaina - viegli pierādama. Ta�u ar apsūdzētā vainu vien bija par maz - viņam nebija ne naudas, ne ari apdro�inā�anas. Silvija, jogas trenere un divu bērnu māte, pēk�ņi nokļuva ratiņkrēslā uz visu atliku�o mū�u. Viņas auto apdro�inātājs izmaksāja polises maksimālo summu par neapdro�ināto autovadītāju, bet ar to ne tuvu nepietiktu aprūpei.

Bet Silvija bija ņipra optimiste. Viņa bija atripinājusi līdz "Bjūkenanam, Stārkam un partneriem" un nevis atmeta ar

roku pic sabojātā lifta, bet tik ilgi klaigāja pie sētas puses kāpnēm, kamēr Polīna nogāja lejā. Stjū pats uznesa klienti aug�ā, tad steig�us pārskatīja lietu, kamēr Klejs to reģistrēja.

Stju necerēja, ka izdosies atrast kaut ko tādu, ko abu iepriek�ējo firmu juristi nebūtu pamanīju�i, īpa�i tāpēc, ka Bjūkenanam un Stārkam nebija lielas pieredzes miesas bojājumu lietās. Lielākais viņu praksē bija norauts pirksts. Zaudētajiem pirkstiem likuma bija noteiktas da�ādas vērtības, un amputēto pirkstu saraksta galvgalī slējās īk�ķis. Bet tas, kas iekrita viņiem, bija nabaga īkstītis.

Policijas ziņojumā bija teikts, ka Blastoss trīs stundu laikā izdzēris astoņus alus un alkometrā iepūtis veselus nulle, komats, vienpadsmit procentus, ievērojami vairāk par likuma noteiktajiem nulle, komats, nulle astoņiem procentiem alkohola izelpā. Krustojumam tuvojoties, viņ� nebija samazinājis ātrumu, nekādas bremzē�anas pēdas nebija redzamas līdz pat avārijas vietai. Vainīgs, �aubu nebija.

Blastoss bija neliela septiķu sistēmu kontroles uzņēmuma "Septi-Spect" inspektors. Uzņēmums piederēja starptautiskai kompānijai "D�eningsa santehniķi". D�eningsam bija biezs maks - kompānija varētu samaksāt par katastrofālo traumu. Bet pavalsts policija D�eningsa vainu nesaskatīja. Sadursmes bridi Blastoss stūrēja pats savu auto, nevis inspekcijas transportlīdzekli. Tobrīd viņ� nebrauca ne uz inspicē�anas vietu, ne no tās. No ziņojuma izrietēja, ka Bias-, toss avārijas brīdī nepildīja amata pienākumus un nepārstāvēja uzņēmuma intereses. Taisnību sakot, viņ� bija beidzis darbu pirms trim stundām, un uzņēmumā bija stingri noteikumi, kas autovadītājiem liedza darba laikā lie-

tot alkoholu. Tātad darba devējs simtprocentīgi bija brīvs no atbildības par jebkādu nelaimes gadījumu, ko izraisījusi iedzer�ana pēc darba. Skaidrs kā diena. Pilnīgs strupceļ�. Tā vērtēja vairāki juristi, kas bija iepazinu�ies ar �o lietu.

Turpretī Stjū nepadevās, vai, precīzāk izsakoties, viņam tobrīd īsti nebija nekā cita darāma. Viņ� iesniedza pieprasījumu iepazīties ar Blastosa mobilā tālruņa sarunu izdruku. Bija secināts, ka Blastosa dienesta tālrunis avārijas brīdi karājās pie sienas uzņēmuma birojā - turpat, kur viņ� to atstāja ikreiz pēc darba. Stjū pieprasīja nevis izdrukas par Blastosa sarunām no �ī aparāta, bet no personiskā tālruņa -kaut gan nezināja, vai tāds personiskais mobilais Blastosam vispār ir. Izrādījās, ka ir gan. Un sadursmes dienā bija viens atbildēts zvans. Tas bijis ceturksni pēc pieciem pēcpusdienā, trīsdesmit divas sekundes pirms tam, kad Silvija Mol-sone zaudēja spēju valdīt pār visiem saviem locekļiem. Saņēmis izdruku, Stjū piezvanīja uz to numuru. Atbildēja "Septi-Spect" dispe�ers.

"Bingo!"

Lai gan uzņēmuma iek�ējās kārtības noteikumi jau sen liedza lietot alkoholiskus dzērienus un tad sēsties pie automa�īnas stūres, tajos vēl nebija aizlieguma runāt pie stūres. Uzņēmums atzina, ka paredzēts noteikumus pārskatīt, bet līdz tam vēl neesot nonācis. Citiem vārdiem sakot, vadība apzinājās problēmu, bet neko nedarīja tās novēr�anai, un Silvijai Molsonei nepaveicās. Vēl ļaunāk - viņi bija radu�i zvanīt saviem darbiniekiem, kas devās uz objektu, lai brīdinātu par inspicē�anas grafika izmaiņām. Tie�i tādu zvanu saņēma Blastoss, kuram gribēja paziņot par izmaiņām nākamā rīta inspekcijas darbu kārtībā.

"Bingo atkal!"

Tomēr ar to vien bija par maz. Tika atzīts, ka vadītājs bijis reibumā. Bet bija jānoskaidro, vai avārijas izraisītājs bijis zvans uz Blastosa mobilo vai arī alkohola lieto�ana. Ja reibums, tad vainīgs Blastoss, bet viņam nebija naudas. Ja dispe�era zvans, tad D�eningsa korporācija, un viņu aktīvu miljonus varētu paplicināt Silvijas traumu ārstē�anai.

Te nu iestājās solidārā civiltiesiskā atbildība, juridiskais princips, kas tādiem likumu zinātājiem kā Stjū �ķita īpa�i interesants. Pieteikumā tiesai Stjū iekļāva gan Blastosu, gan D�eningsa korporāciju. Ja zvērinātie atzītu D�eningsa vainu kaut vai par vienu procentu, Blastoss un D�eningss lietā būtu vienlīdz atbildīgi. Un solidārās atbildības noteikums bija restitūcija prasītājam. Ja Blastoss nevarēja maksāt savus deviņdesmit deviņus procentus - un to viņ� neap�aubāmi nespēja -, tad visas summas izmaksa Silvijai gūlās uz D�eningsa pleciem. Savukārt D�eningss varēja prasīt kompensāciju no Blastosa. Ja vien Silvija saņemtu savu naudu, tad Stju ieskatā korporācija varēja veikt atskaitījumus no ekskrementu inspektora algas kaut vai vēl pārsimts gadu.

Tāds bija Stjū viedoklis par �o lietu, un savā prasībā viņ� to izklāstīja visos sīkumos, lai D�eningsa kompānijas vadība skaidri apzinātos, ar ko jārēķinās, apsverot atbildības uzņem�anos. Papildinājumam Stjū pievienoja spilgtu citātu no Silvijas atstāsta par piedzīvoto, neaizmirstamo ainu, kad mazais, zilais auto paceļas gaisā un aizsedz sauli.

- Bēdīga ziņa, vecīt, - Klejs bilda, redzot Stjū ienākam, un uzcēla kājas uz galda. - Man būs tevi jāatlai�.

Klejs bija ģērbies pavalkātā tum�zilā uzvalkā, ta�u arī

tajā izskatījās labi, un pieskaņotais krekls apspīlēja iespaidīgo krū�kurvi. Turklāt viņa mati �ķita iztiekam bez ķemmē�anas, tie glu�i vienkār�i nogūlās, ka nākas. Stjū krekli bija nedaudz maisveidīga piegriezuma, lai slēptu atvaļinājumā uzaudzēto lieko svaru. Un matus viņ� varēja ķemmēt stundu bez apmierino�a rezultātā. Jaatzīst, ka viņa gados bija jāpriecājas kaut vai par to, ka uz galvas nebija izveidojies plānu matu pakavs, kas ieskauj spīdīgu plikumu.

- Tu nevari mani atlaist, - Stjū atteica. - Mēs esam partneri. Būs jālikvidējas.

- Ka līķim skābes vannā.

- Riebīgi izklausās, bet ko lai dara. Nu, rādi vēstuli!

Klejs pavicināja vēstuli, glu�i kā kaitinādams. - Tu tie�ām gribi zināt, kas tur ir?

-Jā.

- Es tev do�u mājienu. Viņi domā, ka tava ideja par atbildību ir jauna tiesību norma.

Stjū pikti sakoda zobus. - Tātad viņi gribēs nolēmumu bez tiesas prāvas un zvērināto līdzdalības un mēģinās panākt prasības noraidījumu? Jauki. Uz priek�u! Bet, ja mūsu prasību pieņems, mums būs pietiekami ietekmes līdzekļu, lai panāktu kompensāciju. Un viņiem tas izmaksās dārgāk, nekā mūsu vēstulē prasīts. Silvijai aprūpe būs nepiecie�ama visu atliku�o mū�u.

Klejs iesmējās. - Tu atkal ar savu jurista �argonu! Tie�ām uzjautrino�i. Visiem skaidrs, ka viņi negribētu redzēt sakropļotu sūdzētāju zvērināto priek�ā.

- Sūdzētāju ar avārijā iegūtu kvadriplēģiju. Lūdzu, izvairies no vārda "sakropļots".

- Nedomāju, ka man vajadzētu izvairīties, - Klejs beidzot atdeva dokumentu.

Stjū izķēra to partnerim no rokas glu�i kā puika, kas atguvis nozagtu mīlestības vēstuli. No �uberta, Gārvina, Rosa un pārējiem saņemtās biezās, no lina �ķiedrām izgatavotās papīra lapas vidū atradās viens gar� un sare�ģīts teikums ar daudziem palīgteikumiem; juristiem tādi bija raksturīgi. Stjū pārskrēja tekstam ar acīm. Zem briesmīgā teikuma bija viens skaitlis. Liels skaitlis.

- Nu gan, - Stjū klusu noteica.

- О ja, - Klejs atteica. - Izskatās, ka tava jaunā teorija viņus ir nobiedējusi līdz nāvei.

Stju vēlreiz pārlasīja pretējās puses priek�likumu, tostarp Klejs izvilka no sava galda atvilktnes Bukera burbonu - 63 grādus par se�desmit dolāriem pudelē -, ielēja glāzē un pasniedza to Stju, tad parūpējās arī par sevi, gan simboliski, jo nupat bija izlēmis stāties atturībniekos. Iztuk�ojis glāzi, Stju vēlreiz rūpīgi izlasīja vēstuli. Tas teikums joprojām bija briesmīgs, bet skaitlis nemainījās.

- Tikai viens teikums un �is skaitlis? - Stjū brīnījās.

- Tikai �is skaitlis.

- Lieliski. Silvija priecāsies.

- Pie velna Silviju un motorizētos golfa ratiņus! Es nudien priecājos!

- Es arī. Labs rezultāts.

Klejs nosmīnēja. - Labs rezultāts? Trīsdesmit trīs procenti no deviņiem miljoniem ir aptuveni trīs miljoni, ja nemaldos. Tas ir vairāk nekā labi. Tas ir satrieco�i, sasodīts!

Stjū sarauca pieri.

Kleja smaids pagaisa. - Kāpēc tu rauc pieri? Nedari tā. Nevaru ciest, ka tu sarauc pieri.

- Tik vienkār�i tas nav.

- Protams, es neesmu liels matemātiķis, bet paņem kalkulatoru... Manuprāt, tev būs jāatzīst, ka �inī gadījumā man taisnība.

Tas, ka Stjū bie�i skaidroja partnerim da�ādus likumdo�anas jautājumus, nebija nekas jauns, jo Klejs parasti palaida garām smalkākās nianses. Tā bija ierasta lieta, turklāt neatkarīgi no ziņu veida. Bet Stjū nemācēja mīkstināt skarbākās patiesības, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Klejs uzņēmās kontaktus ar klientiem. Stjū gandrīz nemanīja pa�a teiktā graujo�o ietekmi uz partneri.

- Atceries to izspūru�o prokuroru no Folriveras? Rod�e-ru Rodanu?

- Nē. Kas par lietu?

- Pagāju�ogad Rodans kasācijas kārtībā apstrīdēja kāda cita jurista honorāru par uzvarētu lietu kā pārlieku lielu un panāca savu. Redzi, likumā noteikts, ka honorāram par uzvarētu lietu ir jāatbilst vai nu ieguldītajam darbam, vai arī saistītajam riskam. Mu�u gadījumā lika uzrakstīta viena prasības vēstule. Un mēs neieguldījām neko vairāk par minimālajiem izdevumiem tas piegādei. Pavisam nedaudz darba. Nekāda riska. Tātad nekāda pamatojuma triju miljonu honorāram. Ja mēs būtu ņēmu�i kredītu pla�ās izmeklē�anas veik�anai vai sagatavoju�i lietas aprakstus un sniegu�i prasību tiesā, būtu pavisam cits stāsts. Bet mēs to nedarījām. Un tiesām jo īpa�i nepatīk astronomiski honorāri, kad prasītājam nauda vajadzīga aprūpei, nevis tad, kad jālemj

par kompensāciju kā sodu atbildētājam. Un Silvija naudu, protams, vēlas saņemt aprūpei.

- Ko tu ar to gribi teikt? Ka mēs nedabūjam savus trīsdesmit trīs procentus?

- Nē, ja Silvija piedāvājumu apstrīdēs. Nē. Tiesnesis var to atcelt un pie�ķirt mums tādu summu, kas saskaņā ar likumu viņa acis ir saprātīga un atbilstīga.

- Viņa neapstrīdēs, jo priecāsies par se�iem miljoniem.

- To varētu izdarīt citi, piemēram, viņas radinieki vai draugi. Ja viņa pati vai kāds viņas vārdā tie�ām apstrīdētu mūsu honorāru, advokatūra var piespriest disciplinārsodu saskaņā ar ētikas noteikumu divi, punkts, viens par pārmērīgu honorāru. Mēs riskējam ar oficiālu aizrādījumu vai pat licences atņem�anu.

- Es varu uzņemties tādu risku.

- Es nevaru.

- Tas nozīmē, ka negribi.

- Tie�i tā, negribu.

- Ja nu mēs noraidām �o piedāvājumu? Vai tu vari uzvarēt, ja iesniedz prasību, kas attaisno augstāku honorāru?

- Silvijai vajadzēs noraidīt �o piedāvājumu.

- Nu jā, skaidrs. Bet viņai tu patīc. Labākais ir tas, ka viņa ne velna nejēdz no tava profesionālā �argona. Viņa piekritīs jebkādam mūsu ieteikumam.

- Un es ieteiktu piekrist �im lieliskajam piedāvājumam. Tas atbilst viņas vajadzībām un samazina juridisko pakalpojumu izmaksas.

- Mūsu honorāru! Samazina mūsu honorāru!

Stjū beidzot sadzirdēja izbīli partnera balsī un mēģināja piedāvāt vismaz nelielu mierinājumu.

- Manuprāt, mēs varētu pamatot honorāru, kas būtu �etrsimt tūksto�i dolāru. Tas izklausās padaudz, bet...

- Divsimt katram no mums?

- Ja. Mīnus nodokļi. Minus pieskaitāmie izdevumi.

- Mīnus mana labā roka un kreisais sēklinieks. Tavā interpretācijā tas izklausās arvien jaukāk un jaukāk.

- Tu ta�u gribi zināt, kā ir īstenībā, vai ne?

- Protams. Turpini, saulstariņ.

- Saproti, tā ir gandrīz divu gadu alga par vienas nedēļas darbu. Nav vairs jāuztraucas, kā nomaksāt īri vismaz gadam vai diviem. Varētu salabot to stulbo liftu vai vismaz durvis. Polina beigs gausties, jo mēs beidzot varēsim iedot viņai algas pielikumu. Iespējams, tu pat varēsi nomaksāt kredītu par "BMW", ko tev vispār nevajadzēja pirkt. Par to vien jau vajadzētu priecāties. Redzi? Es jau priecājos. Smaidu un dzeru tavu jocīgo viskiju. - Stjū nebija viegli turpināt smaidī�anu, iemalkojot ugunīgo dzērienu, un viņ� vaikstijas, it ka gribētu sasmīdināt partneri.

Bet Kleja tum�ās acis piemiedzās, jautrības dzirkstij izplēnot. - Man puse no trim miljoniem būtu izmainījusi dzīvi, - viņ� nopurpināja. - Ne divsimt tūksto�i. Rīt es pamo-dī�os tikpat no�ēlojams, kāds esmu �odien, vienīgi īre tiks nomaksāta līdz nākamā gada decembrim ieskaitot.

Stjū nebija apsvēris iespējamās pārmaiņas savā dzīvē. Viņ� varētu uzvarēt prāvā un nopelnīt vairāk, daudz vairāk, bet te bija dro�a, godīga, ievērojama iespēja nopelnīt, kas turklāt radās no nekā. Tā būtu pareizi.

- Nu ko, tad iedzersim par īres nomaksu. - Siju sacīja un pacēla glāzi.

Klejs nereaģēja uz tostu un pievērsa skatienu logam, kā

vērodams sapni aizslīdam prom lidz ar vēja nestajiem mākoņiem. Tad viņ� pagriezās un pāri glāzei raudzījās Siju liesi sejā. Savādi raudzījās - ka putns, kas pirms knāb�anas prāto, vai graudiņ� uz zemes varētu būt sēkliņa vai tikai smil�u grauds. - Izskatās, ka mēs esam nonāku�i tādā ka bezizejā, - viņ� noteica. Stjū sagatavojās ilgākam strīdam. Tad Klejs nopūtās. �ķita, ka viņa garastāvoklis uzlabojas, un viņ� saskandināja ar Stjū. - Labs ir. Bēdīgi, ka man tā jāsaka, bet... ja jau tu liedz man iespēju iedzīvoties bagātībā tā, man vienkār�i būs jāatrod cits veids.

Stjū juta atvieglojumu, ka Klejs ir samierinājies ar sakāvi. Pielāgo�anās bija partnera izcilākā īpa�ība, un tā viņam lieti noderēja - viņu nevarēja noturēt ilgi uz lāpstiņām. Un tomēr savu simbolisko 63 grādus stiprā viskija glāzi Klejs iztuk�oja vienā rāvienā.

3

Kad Stjii pārnāca mājās, Kctrina kopā ar piecām sviedros mirksto�ām sievietēm no Dienviddārtmutas Sporta kluba jau gatavojās beigt fitnesa nodarbību. Ketrina bija mēģinājusi pierunāt Stjū iestāties �ajā klubā ar vienreizēju iestā�anās iemaksu desmit tūksto�u dolāru apmērā un regulāru biedra naudu, kas līdzinājās kredltmaksājumam par auto. Viņa uzskatīja, ka ieguldījums atmaksātos, ja vīrs būtu tur sastapis kādu klientu. Diem�ēl Stju turp negāja un ne ar vienu nesastapās, tātad tas neatmaksājās. Toties Ketrina gāja, sastapās ar cilvēkiem, un par to bija jāmaksā ik mēnesi.

Viesistaba viļņojas likras jura spilgtos toņos. Profesionāļu sievas vien. Da�as bija bagātas, pārējās iedomājās, ka ir bagātas, izņemot Ketrinu, kuras acis dzīve nepilnu divtūksto� kvadrātpēdu mājā Dienviddārtmutā, Viljamstritas austru-mu galā, bija galējas nabadzības apliecinājums. Visas pārējās dzīvoja piekrastē - Fleg�ipdraivā, Mo�erstrītā vai arī ta-

jā Viljamstrītas galā, kas bija okeāna pusē ar skatu uz Klār-ka līci.

Mārd�erija Hanstete sārtā, apspīlētā fitnesa tērpā centīgi svīda uz ādas dīvāna, bet Ketrina pat neiedomātos kaut ko iebilst - Mārd�erijai, precētai vairāku bērnu mātei, piederēja trīs restorāni, un to, ka viņa ir arī nevaldāma koķete, apliecināja pat fitnesa nodarbībās lietotā kosmētika. Ho-lija Plinta bija precējusies ar ārstu. D�enija Planca-Ver�ekta pati bija ārste. Stjū pazina ceturto sievieti zilajos �ortos ari pēc vārda, bet nespēja to atcerēties - �ī problēma izpaudās arvien bie�āk, �etrdesmitgadei tuvojoties. Vienubrīd viņ� pat pūlējās izprast, vai atmiņas pavājinā�anās ir vecuma vaina vai fakts, ka vairs glu�i vienkār�i nav lielas nozīmes to cilvēku identitātei, kas iemaldās viņa dzīvē un aizklīst no tās. Bez radiniekiem vai klientiem pārējie bija tikai vēl kādas sejas cilvēces parādē; tās uzradās un pazuda. Par romantiskiem piedzīvojumiem nebija ko sapņot - viņ� bija precēts vīrs. Tā kā nebija bērnu, viņ� neuzturēja saikni ar vecākiem. Stjū centās izvairīties no saskatī�anās ar Zil�or-taino, lai nebūtu jāmin, kā viņu sauc, vai jāstādās priek�ā atkārtoti.

Viņam ienākot, Ketrina uzsmaidīja, un smaids bija daudz platāks nekā reizēs, kad viņ� pārnāca mājās un viņai nebija ciemiņu. Citu klātbūtnē sieva bija dāsnāka jūtu izpausmēs. "Nedaudz vecmodīgi," Stju nodomāja.

- Stju! Mes nupat beidzām ekstrēmu spēka vingrojumu sēriju. D�illa ir no mūsu Sporta kluba, bet viņa vada arī nodarbības mājās. - Ketrina pamāja uz skarba izskata sievieti, kuras sporta krū�turis bija tik stingrs, ka nospieda krūtis tikpat plakanas kā vēdera muskuļu trio nedaudz zemāk.

Viņa izskatījās nopietna un dārga un noteikti prasīja papildmaksu par izsaukumu uz mājām. - Iepazīstieties! D�illa, tas ir Stju, mans vīrs. - Ketrina pieklusināja balsi un piebilda: - Viņ� nevingro.

- Es braucu ar riteni, - Stjū taisnojās.

- Ar velotrena�ieri, - Ketrina paskaidroja, it kā tas neskaitītos. - Pie televizora.

- Es minu pedāļus un skatos sporta kanālus. - Se�u fit-nesa pielūdzēju klātbūtnē tas izklausījās labāk nekā atzī�anās, ka viņ� "Syfy" kanālā skatās "Pārdabiskās pasaules" un pārslēdz uz futbolu tikai brīdī, kad istabā ienāk Ketrina.

- Viņam vajadzētu nomest kādu pārīti, - Ketrina noteica tā, lai visi dzirdētu. Pilnīgi pretēji tam, ko bija teikusi viņam no rīta, divatā vien esot.

"Atkal vecmodīgi," Stjū nosprieda.

D�illa nopētīja viņu no galvas līdz kājām kā pircēja, kam jāpicņcm lēmums, vai ņemt maizes klaipu no iepriek�ējās dienas produktu groza. - Mēne�a laikā es varētu dabūt tevi formā, - viņa noteica, tad pie�ķieba galvu, lai labāk novērtētu Stjū mugurpusi. - Varbūt vajadzēs divus.

- Izklausās lieliski, - Stjū sacīja, pie reizes spriezdams, ka "forma" �ai frāzē izklausās kā mocības.

Mārd�erija atmeta no pieres sasvīdu�os matus, uz�ķie-�ot vēl da�as piles uz dīvāna. - Tu strādā kopā ar Kleju Bjūkenanu, vai ne? - viņa jautāja, it kā starp citu pievēr�oties Stjū glītajam un neprecētajam partnerim.

- Viņ� izkārtnē ir pirmajā vietā.

Ketrina sarauca pieri. - Es teicu Stjū, lai panāk, ka mūsu uzvārds būtu pirmais, bet viņam vairs nepatīk konfrontācija.

- Savāda īpa�ība juristam, - piezīmēja D�enija, kas bija slavena ar saviem nievājo�ajiem izteikumiem par juristiem. Parupji izklausījās, bet daudzi ārsti neieredz juristus. Par to Stjū nevarēja viņus vainot. Juristi viņus sūdzēja tiesā.

- Pasveiciniet Kleju no manis, - Mārd�erija sacīja, izrie-�ot nosvīdu�ās sārtās krūtis.

- Klausos, - Stjū apsolīja, vienlaikus apsverot, vai Kle-jam būtu jāpaziņo arī vēstījums, ko viņa raidīja ar fuksijas krāsas krūtīm. - Es ar viņu sastap�os vel �ovakar.

- Piektdienas vakarā?

- Stjū paliek �etrdesmit, - Ketrina pa�ukstēja tie�i tik skaļi, lai visi dzirdētu.

- Nekādas ballītes, - Stju paziņoja. - Visiem skaidrs? Mirt es netaisos. Nekādu melnu balonu. Nekādu dzim�anas dienas svecī�u, ko es tāpat nevaru nopūst ar savām vecajām plau�ām. Un nekāda ratiņkrēsla no nomas.

Ketrina pabolīja acis, rādot draudzenēm izbrīnītu seju. - Un nekādu izpriecu.

Sievietes pasmējās par Stjū, bet viņ� uz mirkli izjuta skaudru nepatiku pret viņām un viņu spilgtajiem tērpiem. Tad viņ� iegāja virtuvē un aizmirsa par ļaunajām mēlēm; uz galda bija palikusi picas �ķēle, viņa iecienītais Kanadas bekona un ananasu salikums.

To Stju ielika mikroviļņu krāsni. Maza, pārejo�a prieka �ķēle. "Vajadzētu priecāties par Molsones lietu; tiklīdz Klejs saņemtu Silvijas piekri�anu tādam izlīgumam, es būtu oficiāli guvis lielu uzvaru." Ta�u nekādas pacilātības nebija - sasodīta nomāktība gan. "Klejam taisnība -pēc triumfa nekas nemainīsies." Viens no izlīguma noteikumiem bija vieno�anās par neizpau�anu, tātad neviens

neuzzinās, ko viņ� panācis savai klientei, turklāt izrādījies labāks nekā trīs citas juristu firmas. "Tātad nekā no publiskas reputācijas atjauno�anas. Un nauda pati par sevi tie�ām neko neizmaina. Klejam nudien taisnība. Vienkār�i bulu vieglāk nomaksāt rēķinus. �odien man aprit �etrdesmit, bet es joprojām esmu tas pats nolāpītais puisis no vakardienas."

Kādu brīdi viņ� jutās tik no�ēlojami, ka ļāvās melnam domām. "Varētu apmānīt Silviju un paņemt milzu honorāru, turklāt paslepus atklājot izlīguma noteikumus. Visticamāk, varētu izdoties abi gājieni - tur atkal Klejam taisnība. Ta�u es vienmēr esmu bijis pareizais puisis, skauts, apzinīgais skolnieks, pieklājīgais jaunietis, ar kuru ikvieni vecāki varēja dro�u sirdi laist savu meitu uz izlaiduma balli, un tamlīdzīgas medussaldas darī�anas. Apgabala prokurora birojā viņ� bija zvērējis attaisnot sabiedrības uzticību, un �īs iedzimtās ētiskās normas bija kļuvu�as akmenscietas, gadiem ilgi sabiedrības cie�ā uzraudzībā pieņemot lēmumus, kas uz. mū�iem ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Viņ� cienīja un ievēroja noteikumus. Neizgāja no rāmjiem. Nekad nebija to darījis. Un nemaz negrasījās.

"Kaut kāds nolādēts āksts."

Stjū ieņurdējās un uzmeta gaisā sviesta nazi, veikli satverdams rokturi pēc diviem pilniem apgriezieniem tie�i virs viengabalainās granīta galdvirsmas.

"На! Un kā būs ar �o? Piesargies!" viņ� domās iesaucās. Un tomēr atskatījās, vai tik sieva nav tādu izgājienu pamanījusi.

"Būs vien viņai jāpastāsta par Molsones lietu," Stju nolēma. "Bet ne �ovakar. Tāpat kā Klejs, Ketrina bija cerējusi,

ka beidzot ir nozvejots lielais loms, un es negribu aprakt viņas cerības. Turklāt viņa dro�i vien uzmetis liipu un liegs man seksu. Un tagad vajadzēs izrādīt prieku par negribēto pārsteigumu - dzim�anas dienas ballīti."

4

Tiklīdz Stjū bija prom, Ketrina uzmeta mulsu skatienu visām draudzenēm pēc kārtas.

- Kā norunāts, joprojām septiņos, - viņa no�ukstēja.

- Vai viņu nomāc tas, ka pienāku�i �etrdesmit? - jautāja Holija, prasmīgi slēpdama uzbāzīgo ziņkārību aiz līdzjūtības maskas.

- Stjū pa�laik �ķetina nozīmīgu lietu, - Ketrina atzinās.

- Tā varētu būt saistīta ar Molsoni. - Pēdējais vārds tika no�ivināts, it ka savām koled�as draudzenēm paķiķinā�a-nai atklājot tikko iepazīta zēna vārdu.

- Gatavo prasību pret kādu, ko es pazīstu? - D�enija norūca.

- Tā nav par medicīniska personāla nevērīgu attieksmi, -Ketrina viņu mierināja. - Ar tādām lietām viņ� nenodarbojas. Un man nav brīv par to runāt, bet dzīvē tas varētu daudz ko izmainīt.

- Jūs gribētu pārcelties uz dzīvi otrpus Roklendstrītai?

- Mārd�erija jautāja.

- Es neesmu par to īpa�i domājusi, - Ketrina sameloja. Tie�i par to viņa bija domājusi, bet Mārd�erijai to nepiedienētu jautāt. - Stjū vēl tikai vāc materiālus. Viņ� visu dara ļoti pamatīgi. - Dāmas piekrīto�i pamāja. Stju darba ētika un prāts bija labi zināms. Ketrina bija par to parūpējusies, gadu gaitā neuzbāzīgi pieminot, ka, studēdams juridiskajā skolā, viņas virs bijis viens no sekmīgākajiem un augstskolas iestājeksāmena novērtējums bijis deviņdesmit piecas procentiles. Reiz Mārd�erija piemetināja, ka atzīmes esot lielisks cilvēka "potenciāla" rādītājs. Ketrina apvainojās; �etrdesmit ta�u ir pārāk liels vecums, lai pieminētu "potenciālu". Visām pārējām viri bija veiksminieki, un lielais vairums jau dzīvoja piekrastē.

Ketrina nopūtās un gaidīja, kamēr sievietes savāc mantas. Stju bija uzticīgs ka suns un mīļ� savdabīgi pedantiskajā veidā. Viņi apprecējās, kad Stjū kļuva par prokuratūras darbinieku. Tolaik Ketrina jau pirms pāris gadiem bija beigusi koled�u un ar savu Masa�ūsetsas Universitātes Dārtmutas filiāles diplomu vizuālā dizaina specialitātē mitinājās nolaistā dzīvoklī, bet saskatīja Stjū potenciālu - to potenciālu, kam jau vajadzēja uzplaukt. Divdesmit deviņu gadu vecumā viņam uzticēja sevi�ķi smagu noziegumu lietas, par kurām rakstīja avī�u pirmajās lappusēs, un viņam pavērās karjera politikā. Tad viņ� bija izveidojis stabila un pa�paļāvīga vira reputāciju. Viņ� gan izrādījās ne visai enerģisks, bet ar Ketrinas sabiedriskumu pietiktu abiem. Turklāt Stju bija viegli savaldzināt, jo viņ� uzskatīja, ka Ketrina ir daiļa.

Un tie�i tādu apzīmējumu viņ� bija izvēlējies. Neviens cits, ne zēns, ne vīrietis, nebija teicis, ka viņa ir daiļa. Ko-

led�as gados iepazītie pui�i un vēlāk iepazītie jaunie, lempīgie aplidotāji dēvēja viņu par jauku, skaistu vai pievilcīgu - ne tuvu tam vārdam, ko viņai veltīja Stjū. Svarīgākais, ka arī trīsdesmit se�os gados Stjū acīs viņa joprojām bija daiļa. Viņ� bie�i tā apgalvoja, un par to liecināja veids, kā viņ� gultā piecēlās sēdus, lai vērotu Ketrinu izģērbjamies pirms gulētie�anas.

"Tā tam arī jābūt," viņa nodomāja. Katru pēcpusdienu veselu stundu viņa vingrināja savu trīsdesmit gadus pārsniegu�o ķermeni, ik pārdienas cilāja hanteles, bet vienu dienu nedēļā veltīja atpūtai, lai muskuļi varētu atgūties un atjaunoties. Turklāt viņa ļoti centās veidot gan modernu, gan unikālu garderobi. Vingro�ana un mode bija tās lietas, ko daudzas sievietes pec trīsdesmit atstāja novārtā, īpa�i pēc bērnu piedzim�anas. Jaunībā Ketrina nebija tā, uz kuru vīrie�i atskatās, - to viņa apzinājās. Tad viņu vairāk interesēja grāmatas, un krūtis mū�dien bija mazas. Bet tagad bija pienācis viņas laiks. Viņa strauji apsteidza sievietes, kuras kādreiz bija daiļas, ta�u ļāvās novecot, iedzīvojās ļenganās krūtīs, dzemdību pārveidotos gurnos un parastā bezrūpībā. Kaut ari vienmēr bija patīkami dzirdēt no vīra, cik viņa ir iekārojama, vēl vērtīgāka bija apziņa, ka salīdzinājumā ar sava vecuma sievietēm viņa beidzot virzās aug�up �ajā kategorijā. "Ja tā turpinā�u," Ketrina sprieda, "drīz vien es kļū�u par iekārojamāko pusmū�a sievieti Dienviddārt-mutas Sporta klubā."

Ar komplimentiem vien Stjū neaprobe�ojās. Viņ� deva sievai iespēju veidot sakarus sabiedrībā un iegūt ievērojamu, abiem nozīmīgu draugu tiklu, turklāt atzinīgi novērtēja Ketrinas lēmumu nodarboties ar fotografē�anu, nevis

iz�ķiest laiku kādā bezjēdzīgā darbā, un atmeta jautājumu par bērniem, kad viņa bija paskaidrojusi, ka negrasās uzņemties mates lomu. Turklāt pat pēc trīspadsmit tuvības gadiem viņ� ikreiz, pieklājīgi pateicās par mīlas aktu.

Stjū bija ļoti labs vīrietis, tomēr nekas no ta nespēja aizsegt faktu, ka viņ� ari cietis sakavi. Ketrina bija daudz paveikusi, lai viņu veidotu, bīdītu un motivētu, ta�u bija skaidrs, ka viņ� vairs nekad nevarētu atgūt līdera lomu, īpa�i pēc fiasko Bu�a lietā. Viņai kļuva nelabi no tā, ka visas viņas pules izput vējā.

Ketrina pavadīja nosvīdu�ās draudzenes līdz viņu "Volvo" un "Mercedes", atvadījās ar ierasto atvadu sveicienu -dūri pret dūri - un savstarpējām uzslavām par nopietno pieeju fitnesa nodarbībai un lielisko izskatu. Taisnību sakot, Holija nebija lieliskā fiziskā formā - ļumīgajai sievietei ejot ciskas rīvējās viena gar otru -, tomēr Ketrina teica, ka viņa izskatās brīni�ķīgi.

Viņa apskauda draudzenes, kas ērti iekārtoju�ās dzīvē, ir pa�pārliecinātas, apgadatas ar brīvdienu dzīvokļiem Bostonā vai apartamentiem Manhetenā, bērniem, kas uzticēti internātskolām, un pamatīgiem uzkrājumiem pensiju kontā, kamēr viņa un Stjū cīnās par izdzīvo�anu Viljamstrītas otrā galā, tālu no okeāna. Bet kāds no labumiem tiktu arī viņai, ja vīram beidzot izdotos gūt uzvaru �ajā lielajā lietā.

5

Maja Viljamstrītā bija kompromiss. Dienviddārtmutas apkaimē cenas bija nepamatoti augstas, jo dzīvesvieta okeāna tuvumā liecināja par stāvokli sabiedrībā un bija patālu no Ņūbcdfordas kriminālnodarījumiem bagātās ziemeļdaļas, tāpēc �is apbru�ātais deviņpadsmitā gadsimta vidus nams tika izraudzīts par mājokli, kas atzīstams par pirmo soli ceļā uz augstāku statusu. Dēļu grīdas gan bija nelīdzenas, nevienas no vecajām trīs pildiņu durvīm lāgā nevērās ciet, bet zirnekļu tīkliem apaugu�ais neapmestais pagrabs joprojām pludoja lietus laikā. Tāpēc skolas gadu albumi un ģimenes fotoalbumi plastmasas kārbās glabājās uz koka paletēm, lai tos paglābtu no mitrās grīdas.

Ketrina pa �aurajām kāpnēm nonāca pagrabā. Viņai trakoti nepatika tur iet, bet nelielajā virtuves ledusskapi nebija vietas dzim�anas dienas ballītei sagatavotajam mielastam. Brūnajās zam�a kurpēs ar pildītu papēdi piesardzīgi pārkāpusi peļķei pāri, viņa piegāja pie garā�as izpārdo�a-

nā iegādātā rezerves ledusskapja, savāca pilnas rokas ar uzkodu �ķīvjiem - tāpat kā koled�as gados, kad nācās piepelnīties restorānā "Sudraba karote", - ar kājas spērienu aizsita ledusskapja durvis un tad pagriezās pret kāpnēm. Uz tre�ā pakāpiena stāvēja Klejs Bjūkenans, aiz�ķērsodams ceļu.

Viņam sejā bija samākslots smaids, un krekls bija ielaists apspīlētos d�insos. Divas aug�ējās krekla pogas izrādījās vaļā, skatienam paverot gludās krūtis. Apmatojuma iztrūkums Ketrinu pārsteidza - Kleja gados vajadzētu būt kaut vai mazam kum�ķītim. "Varētu būt, ka viņ� no tā atbrīvojas ar vaksāciju," Ketrina prātoja. Viņa d�insi precīzi iezīmēja visas ķermeņa aprises zem jostasvietas. Nospriedusi, ka izskatīsies vulgāri, ja Klejs pamanīs viņu blen�am, Ketrina novērsa acis. Pieguļo�ais ietērps vīrietim ar parasto pusmū�ā iemantoto vēderiņu būtu bezgaumības apliecinājums, bet Klejs bija labā fiziskā formā, muskuļots, un apģērbs viņam piestāvēja. �ķita, ka arī viņ� pats to apzinās.

- Ahā, redz, kur tu esi, - viņ� teica draudzīgā tonī.

- Te es esmu.

- Es gribu tev ko lūgt.

- Ja tevi interesē ēdmaņa, varu izlīdzēt.

- Runa ir nevis par ēdienu, bet gan par potenciālu klientu. Par Dūganu.

Red�inalds Dūgans. Ketrina atcerējās lielo nekustamo īpa�umu attīstītāju. Liels vīrs, kam naudas ka spaļu. Viņa bija sastapusi Dūganu, kad brīvprātīgi piedalījās Veterānu labdarības izsoles organizē�anā par labu kara kritu�o ģimenēm; tā bija īstā vieta, kur iepazīties ar svarīgiem cilvēkiem, un Dūgans jau nu noteikti bija pratis gūt ietekmi. Ko-

led�u viņ� neapmeklēja, tomēr izlauzās pie bagātības un varas. Runāja, ka viņu dzimta Ņūbedfordas apkaimē pastāvējusi paaud�u paaudzēm. Viņ� pārņēma nīkuļojo�o fermu Bristoles apgabalā un kaut kādā veidā pārvērtā to daudzu miljonu vērtā privātmāju apbūves rajonā, kuru pilsētas dome - kurā bija arī viņa brālēns - steig�us pievienoja pilsētai. Glu�i tīra tā lieta nebija, bet vairāk Ketrina sporta kluba uz skrejceliņa neuzzināja.

Klejs bija dzirdējis svaigākas baumas - ka Dūgans neesot apmierināts ar saviem advokātiem - un tai pa�a rītā piezvanīja Ketrinai un uzstāja, lai uzaicina ietekmīgo viru uz nākamo majas ballīti. Klejam bija vienalga, ka dzim�anas dienas svinības nav piemērots pasākums sve�iniekam.

- Es viņam pateicu par ballīti, - Ketrina vēsi atteica,

- lai gan prātīgi tas nebija.

- Viņ� ir klāt, - Klejs teica, biezās uzacis pakustinājis,

- lai arī tas, tavuprāt, nav prātīgi.

Ketrina centās neizrādīt pārsteigumu.

- Tad jau tavs lūgums izpildīts, - viņa strupi noteica.

- Ņem par labu.

- Nē, nav izpildīts. Es �ovakar savu gājienu jau esmu izdarījis, bet viņam vajag papildu pārliecinā�anu. At�ķirīgu no manējās.

- Piemēram?

- Viņam patīk alus un daiļas sievietes. Un alu viņ� jau ir dabūjis.

Piepe�i Ketrinas sirds iepukstējās straujāk. Viņa uzmeta pa�apzinīgu un vienlaikus lepnu skatienu pieguļo�ajai kok-teiļkleitai. Tā pacēla viņas nelielās krūtis, veidojot visai ievērojamus apaļumus, un atklāja trenētās kājas. Nākamajā

mirklī viņa ieraudzīja Kleja smīnu un tum�ās acis, kas ieurbās Ketrinas acīs. Tas, ka viņas vīra pievilcīgais kolēģis nodēvē viņu par daiļu, bija negaidīti. Skausta ada sakarsa. "Tam jau arī domāti tie vēdera un sē�as muskuļu vingrojumu tūksto�i," viņa nodomāja. "Bet �is kompliments ir lamatas."

- Tu gribētu, lai koķetēju ar Red�iju Dūganu?

- �odien es kaut ko sapratu, - Klejs sacīja. - Tie�ām, tā bija kā atklāsme. Veiksme tāpat vien mums nedosies rokās... es domāju par īstu veiksmi. Cilvēki, kuri iesloga sevi noteikumos un pareizas rīcības principos, ir kā pelītes labirintā. Strādā no rīta līdz vēlam vakaram par gra�iem, skrien ka vāveres riteni un nodro�ina sev no�ēlojamu dzīvīti. Es vairs nevēlos, lai ar mums tā notiek. Ir jāpaaugstina likmes, ja gribam spēlēt ar lielajiem pui�iem. Un Dūgans ir viens no tiem; no viņa dro�i varētu honorāros dabūt divsimt tūksto�us ik gadu.

- Un tu gribi, lai es ar viņu flirtēju, - Ketrina atkārtoja, pavisam sapīkusi. - Tam resnulim ir jau piecdesmit.

- �etrdesmit astoņi. Viņ� nav daudz vecāks par tavu vīru... un viņ� ir liels un spēcīgs darbuzņēmējs, nevis resnulis.

- Darbuzņēmējiem ir netīri nagi. - Ketrinai �ī saruna bija apnikusi. - Tādi nav manā gaumē.

- Bet... ja es viņu pierunā�u iztīrīt nagus, tu varēsi ar viņu paflirtēt?

- To es neteicu. Klau, man jau rokas noguru�as, visu to lērumu turot. Man jāiet aug�ā.

- Nē, nav noguru�as. Tu ta�u kādreiz biji viesmīle, vai ne? Un tu vingro katru dienu. Bicepsi un tricepsi ir pama-

tigi uztrenēti. Skaidrs, ka tu varēsi noturēt tos paris bur-kāniņus un cukurzirņus vēl kādu bridi, kamēr mēs parunāsimies par �o jautājumu.

"Vēl viens kompliments. Viņ� ir pamanījis, ka es uzturu savu trīsdesmit se�us gadus veco ķermeni lieliskā formā."

- Tas nemaz nav apsprie�ams, - Ketrina paziņoja. - Es neflirtē�u ar to pretekli. Un tu izturies kā pēdējais stulbenis.

Klejs pasmējās, bet tad nogrozīja galvu, kā vil�anos izrādīdams. - Ak vai, Keita! Ko dara Stjūarts, kad tu neklausi?

Ketrina sa�utuma izslējās. - Neko.

Viņ� pamāja ar galvu. - Tā jau es domāju.

Nākamajā mirkli Klejs jau tuvojās, ignorēdams pieļaujamās robe�as un skatienu no viņas nenovērsdams. Piemiegtās acis - tum�i brūnas, gandrīz melnas - slēpās zem biezajām uzacīm. Ketrina atkāpās līdz vecajam ledusskapim, bet viņ� nāca arvien tuvāk, un drīz viņu varēja saost - tā bija tīra vīrie�a smar�a ar lavandas piegar�u, iespējams, �ampūns. Ketrina uzmeta skatienu durvīm kāpņu aug�galā. Klejs bija tās aizvēris. Viņi bija pilnīgi norobe�oti no pārējiem. Klejs runāja lēni un apdomīgi, balss skanēja gandrīz mierino�i:

- Klau, Keita, tev būs jāiet turp un jāparunā ar viņu. Tev būs jāuzsmaida viņam. Un tev būs jāpanāk, lai viņam gribētos būt saistītam ar tevi un mūsu firmu. Tas nav tikai manis dēļ. Ari tev tas nāks par labu.

- Man nepatīk, kā...

Piepe�i Klejs izstiepa roku un satvēra Ketrinu aiz matiem, saņēma tos saujā aizmugurē pie kakla, kur tie bija bie-

zāki, un stipri parāva viņas galvu atpakaļ. Ketrinai sakāmais iestrēga rīklē neizteikts, un rūpīgi servētā cienasta �ķīvji sazvārojās.

- Bet man nepatīk, ka tu mani neņem vērā, Keita. - Kleja tonis nebija mainījies. - Stjuarts varētu ar to samierināties, bet es ne.

Ketrina nevarēja viņu atgrūst ar �ķīvju pilnām rokām -neuzdro�inājās, jo veģetāro uzkodu paplātei vien bija veltījusi veselu stundu. Tiklīdz viņa pavēra muti, Klejs atkal parāva viņu aiz matiem - ne tik stipri, lai �ķīvji gāztos leja, bet pietiekami, lai Ketrinu apklusinātu.

Viņ� turpināja runāt klusu, savaldīgi un līdzjūtīgi smaidīja, kā bērnu pamācīdams.

- Tā nav spēle, Keita. Tā ir mūsu dzīve, mūsu iztika. Mana, Stjūarta, tavējā. Nav runa par tavu reputāciju vai tavām goda jūtām, ko, domājams, tu upurēji kādam koled�as bra�ulim, kas laupīja tavu nevainību un salauza sirdi, pirms tu sastapi Stabilo Stjū. Mēs neesam mazie bērni. Un tu vairs neesi nekāda vientiese, kam jāsargā sava jaunavība. Runa ir par veiksmi. Ja tu gribi dzīvot savā mājā un tēlot sabiedrības dāmu, vajadzēs būt pieaugu�ai un palīdzēt ar iero�iem, kas ir tavā arsenālā. Māju okeāna krastā nenopelnīsi, kārtīga meitene būdama.

Ketrinas sirds sitās kā traka, ta�u viņa nespēja saprast, kadas jūtas to satrauc. "Apjukums? Varbūt dusmas? Stjū nekad tā nebūtu ar mani izrīkojies. Neuzdro�inātos. Pat tēvs nekad nedresēja mani - viņ� vairāk pievērsa uzmanību manam nepaklausīgajam vecākajam brālim. Tēvs apgalvoja, ka es tik�u galā pati, lai gan toreiz man bija tikai desmit gadi."

- Tagad es ļau�u tev iet, Keita, - Klejs maigi sacīja. - Es

neprasu daudz. Mēs ar Stjū paveiksim grūtāko daļu. Tev tikai mazliet jāpiepūlas, bet... Ja tu domā, ka negribi palīdzēt mums nopelnīt simtiem tūksto�u dolāru, tā arī pasaki.

Vīrie�a augums bija cie�i klāt, saujā sagrābtos matus Klejs vaļā nelaida, viņa krū�kurvis saplacināja Ketrinas mazās krūtis, iegurnis spiedās viņas miesā.

"Viņ� ir uzbudinājies?" Ketrina prātoja. "Tomēr Klejam ir taisnība par Dūganu. Un ari par nerātno puisi no koled�as. Es esmu muļķīte un gribu māju ar skatu uz okeānu. Paplātes ar ēdieniem jāpasniedz, vira firmas partneris smar�o satrieco�i, un viņ� ir stulbenis ar neparasti skaistām acīm, kas ne uz mirkli nenovēr�as no manis."

Kad Klejs viņu atlaida, Ketrina mierīgi pasniedza viņam vienu no paplātēm, ko uznest aug�ā. Kad viņ� to paņēma, Ketrina viņam iecirta pļauku. Klejs pamirk�ķināja, bet nekustējās no vietas un gaidīja, vai Ketrina atteiks. Bet galu galā viņa to nespeja.

6

Stjū ne acu galā nevarēja ciest dzim�anas dienas pasākumus pieaugu�ajiem, īpa�i savējās. Jau kop� trīsdesmit gadu vecuma sasnieg�anas viņ� nedomāja, ka dzim�anas diena ir pelnījusi svinē�anu - katrā ziņā personīgi viņ� it neko nebija �aja nolūkā paveicis, vien kārtējo reizi palicis vecāks. Un tas nogurdināja. Ta�u Ketrina priecājās par katru iespēju rīkot svinības, un citiem, �ķiet, tās patika. Tātad, lai gan Stjū bija simboliski pretojies, bija jāsamierinās ar likteni, ka �etrdesmitgade ir pienākusi. Kad saradās ciemiņi, viņ� Ket-rinas labad izlikās pārsteigts un negribīgi priecājās par svinībām. Tad viņa smaidīja, un tādēļ Stjū bija vienmēr gatavs padzīt savu īgnumu pagrīdē.

Ēdienu uz galda vēl nebija - Ketrinai tikās tos ienest ar stilu pēc viesu vairuma iera�anās, lai dzirdētu pelnītās uzslavas un izbrīna saucienus, liet dārgā alus pudeles jau dzesējās traukā ar Iedus ūdeni, un uz ēdamistabas galda sta-

vēja trīs atkorķētas vīna pudeles - �ardonē, kabernē un merlo ar uzrakstu "jo vecāks, jo labaks".

"Ļoti smieklīgi," Stjū nodomāja.

Uz galda bija uzklāts baltais me�ģīņu galdauts, viņa dāvana Ketrinai dzim�anas dienā. To sieva bija pati izvēlējusies - viņ� tikai nopirka un lika iesaiņot pasnieg�anai. Stjū ne visai veicās uzminēt, ko sieva vēlētos jubilejā, un viņa rmļuprāt deva sarakstu, jo, protams, neuzticējās viņa izvēlei. Sistēma darbojās nevainojami, un Ketrina nekad neizsaiņoja dāvanu priek�laicīgi.

Stjū iebāza roku ledainajā ūdenī, satverdams auksta alus pudeli, bet, kad pagriezās, lai paņemtu vienu no Ketrinas importētajiem māla alus kausiem, pamanīja savas firmas nodarbināto jurista palīdzi ielejam glāzē asinssarkanu merlo. Stjū pārsteigti vērās viņā.

Ieraugot Stjū, viņa pasmaidīja. - Daudz laimes dzim�anas dienā!

Savos trīsdesmit septiņos gados Odra jeb Odrija Gud-vina bija par vecu, lai viņu dēvētu par jauno juristi, lai gan juridisko skolu viņa pabeidza tikai pirms gada un vēl nebija nokārtojusi advokatūras eksāmenu. Viņai bija meita, kura jau studēja koled�ā. Neprecējusies un bez vīra, Odrija sevi atklāti raksturoja kā biju�o nepilngadīgo māmiņu, kas "uz desmit gadiem noslēpusies no dzīves", beidzot nolēmusi saņemties un septiņus veltījusi mācībām un darbam. Mati Odrijai sniedzās līdz pleciem, un tikpat praktiska bija pusgarā puķainā kleita. Dzintarkrāsas acis bija lielas un apaļas kā kaķiem un neiedomājami palielinājās, kad viņa uzlika lasāmbrilles. Bet birojā Stjū bija ievērojis ne jau viņas izskatu, bet enerģijas pārpilnību. Tiesnesis Peningtons reiz

piezīmēja, ka vēlētos, kaut viņam būtu tikpat entuziasma jel kādam jautājumam, cik mis Gudvina atvēl itin visiem. Viņas zinā�anu alkas bija neremdināmas, turklāt ne vien tieslietās, bet ari mūzikā, sportā, zinātnē, politikā un apzaļumo�anā. Taisnību sakot, viņu interesēja viss, kas gadījās ceļā. Varētu iedomāties, ka viņa taupījusi dzīvesprieku mācību un meitas audzinā�anas gados un tikai tagad to atbrīvojusi. No tik pozitīvas būtnes nākdami, laimes vēlējumi dzim�anas dienā nemaz tik ļauni neizklausījās.

- Paldies, Odrij. Es ļoti priecājos, ka tu atnāci.

- �īs svinības es noteikti nebūtu laidusi garām. - Tad viņa norādīja uz leju. - Starp citu, tu slapinies.

Odens no apsvīdu�ās alus pudeles pilēja viņam uz kurpēm. Stjū steig�us pagrāba salveti un cerēja, ka sieva neredzēs viņu laistām ūdeni uz ēdamistabas dēļu grīdas; tie bija egles dēļi, kas namā biju�i no pirmsākumiem, un pēc ievāk�anas viņi segumu atjaunoja.

- Neuztraucies, - Odrija mierināja. - Izskatās, ka grīda nesen nolakota. Ja jums ir trīs slāņi labas rūpnieciskā standarta poliuretāna lakas uz ūdens bāzes, pāris ūdens pilienu tai nekaitēs.

- Es, ē... jā, protams. Vienkār�i negribas, lai cilvēki domātu, ka vecuma dēļ es ap�urājos.

Odrija nepiespiesti iesmējās, un viņi kopā apstājās pie galda un tērzēja. Viņa izdzēra vīna glāzi vienā rāvienā glu�i kā koled�as studente un ielēja vēl. Iztuk�ojis pusi alus pudeles, Stjū jutās labāk, un Odrija ne uz mirkli neļāva sarunai apsīkt.

Viesistabā cie�ā pulciņā sa�ukstējās Ketrinas Sporta kluba draudzenes. Vīrus neredzēja - acīmredzot Stjū dzim�a-

nas dienas ballīte viņiem nebija obligāta. Pēc brītiņa no grupas no�ķīrās Mārd�erija Hanstete un nesteidzīgi tuvojās, lai dabūtu vīnu.

- Sveiki, Stjū, - viņa sacīja. - Tas ir kabernē?

Stjū pamāja un norādīja uz etiķeti. Mārd�erija pieklājīgi pasmējās par savu neattapību un paņēma pudeli.

- Sveiki, mani sauc Odrija. - Viņa pasmaidīja.

- Sveiki, - Mārd�erija nenovērsa skatienu no vīna glāzes.

- Tā ir Mārd�erija Hanstete, - Stjū paskaidroja.

- Mēs esam kaimiņi, - Mārd�erija piebilda. - Mēs dzīvojam otrā Viljamstrītas galā...

- Piekrastē, - Odrija pabeidza iesākto teikumu.

-Jā.

- Hanstete? Dzirdēts uzvārds. Jūsu ģimenei pieder "Kaprīzā zivs", vai ne?

- Arī "Lapene" un "Stacijas pietura".

- Ak kungs, ka man patīk "Stacijas pietura"! Itālie�u un Āzijas virtuves savienojums ir satrieco�s!

- Mums gribētos tā domāt. - Mārd�erija pievērsās Stju. - Tu teici, ka �ovakar Klejs atnāks, bet es viņu �eit neredzu.

- Kaut kur tepat viņam ir jābut, - Stjū atbildēja.

Mārd�erijas vīna glāze bija beidzot pilna līdz malām, nevis pusē, kā pieņemts. - Nu, vari nenodot viņam sveicienu. Ja jau esmu �eit, es pati sasveicinā�os.

- Skaidrs.

Kad Mārd�erija gāja prom, Odrija pamāja ar roku. - Bija visnotaļ jauki iepazīties.

- Man arī, - Mārd�erija atteica neatskatoties.

Tiklīdz viņa bija prom, Odrija satvēra Stju elkoni. - Лк kungs, viņa ta�u nenovēlēja tev laimes!

-Ko?

- Viņa nenovēlēja tev laimes. Ka gan tas iespējams?

Stju palūkojās visapkārt. Dienviddārtmutas Sporta kluba sievietes atkal bija sastāju�ās pulciņā. Red�ijs Dugans, ra�ena auguma nekustamo īpa�umu attīstītājs, vēroja viņas, divvietīgo dīvānu aizpildīdams un abās rokās pa alus pudelei turēdams. Priesteris Ri�ardss - Ketrinasprāt, vēl viens vērtīgs kontakts - pieklājīgi sarunājās ar Bredu Bēru, vadītāju fotostudijā, kur Ketrina tre�dienās fotografēja. Stjū neapmeklēja baznīcu un jutās savādi ikreiz, kad priesteris Ri�ardss viņam uzsmaidīja, jo radās iespaids, ka Dievs klusītēm saka: "Es tevi redzu...�

- No �iem cilvēkiem neviens nav mans draugs, - Stjū ieteicās.

Od rijas sejā bija izbrīns. - Tie�ām?

- Nūja. It neviens.

Viņa paraudzījās uz visām pusēm, novērtējot sanāku�os, un sacīja: - Skumji. Bet Klejs atnāca, vai ne?

- Jā, ta�u kaut kur pazuda. Kas to lai zina, kas viņam prātā.

- Nē, nedrīkst pieļaut, lai tu tā justos sava dzim�anas dienā. - Odrija pacēla glāzi. - Zini ko... es bū�u tavs draugs. Būsim vienkār�i divi pui�i, kas iedzer alu un apsprie� negantās sievietes. Ko teiksi, draugs?

- Tu dzer vīnu.

- Kā neganta sieviete. - Odrija noelsās. - Tev tie�ām taisnība! Kas es esmu par pārinieku iedzer�anā?

Viņa iesmējās un sniedzās pēc alus pudeles, nevērīgi nolikdama viņa glāzi uz galda tā, ka sarkans merlo �ļaksts pārlidoja malai pāri uz baltā me�ģīņu galdauta. Vīns pa�ķīda uz visam pusēm, veidojot kaut ko līdzīgu Ror�aha testa traipam. Stjū tas atgādināja ratiņkrēslu vai ari tum�u balonu kopu.

Odrijas dzīvespriecīgais smaids pārvērtās bēdīgā grimasē. - Ai-ai. �im galdautam noteikti nav tris lakojuma kārtu.

Un tie�i tobrīd Ketrinai bija jāienāk ar ēdienu paplātēm. Nodarījumu slēpt vairs nevarēja - Stju un Odrijai nekas cits neatlika, vajadzēja pa�ķirties, lai viņa varētu pieiet pie galda. Stjū nezināja, ko sacīt, un stāvēja klusuciczdams, kamēr paplātes tuvojās vīna traipam. Kad viņ� jau nosprieda, ka Odrija dabūs trūkties, Ketrina uzlika paplāti uz traipa, to apsedzot, un nebilda ne vārda.

Stjū gaidīja sākamies vētru, bet sieva tikai pārkārtoja paplātes, un viņ� nosprieda, ka dusmu dēļ viņa nespēj parunāt. Nebija iespējams, ka traips nav pamanīts.

- Man tā sanaca, kad gribēju Odrijai ieliet vīnu, - Stjū sameloja, nespēdams izturēt klusē�anu.

- Kā, lūdzu? - Ketrina jautāja.

"Viņa ir satraukta un nav dzirdējusi," Stjū nosprieda. - Vīns... Atvaino.

- Tas nekas. - Viņa izklaidīgi paplik�ķināja vīram pa roku un aizgāja sasveicināties ar viesiem, kuri ieradās, kamēr viņa bija prom pēc ēdieniem.

- Tīrais brīnums, - Stjū norūca.

Odrija iemalkoja alu. - Kas?

- Viņa man nepārmeta, ka es izlēju vīnu.

- To izdarīju es. Paldies, starp citu.

- Tā viņa nekad nerīkojas. Es biju pelnījis vismaz pasīvi agresīvu attieksmi.

- Ir ta�u tava dzim�anas diena. Cik lieliska sieva... Uz viņas veselību! - Odrija pacēla alus pudeli.

Stjū pieskandināja ar savējo, un viņi turpināja malkot alu, bet Ketrina �ķērsoja istabu, lai sasveicinātos ar Red�iju Duga nu.

Tie�i tai bridi Stjū sajuta, ka viņam kāds stingri uzsit pa dibenu.

- Klej, - viņ� teica nepagriezdamies. - Es jau sāku brīnīties, kur tu esi aizklīdis.

- Es iepazinos ar ēdienkarti, - Klejs atteica. - Tava sieva, starp citu, ir ģeniāla kulināre. Sveika, Odra.

Stju ievēroja, ka viņ� sauc Odriju oficiālajā vārdā.

- Sveiks, Klej, - viņa atbildēja. īsi un pieklājīgi.

- Daudz laimes sasodītajā dzim�anas dienā, vecīt. Laikam gan tas bija japasaka biroja no rīta.

- Mums bija prātā citas lietas. Turklāt man nepatīk dzim�anas dienas.

- Muļķības! Kā var nepatikt? īpa�i jau �ī. Zini? Es esmu tev ceturtās desmitgades beigu nosvinē�anai sagādājis kaut ko sevi�ķu.

- Nezinu gan.

- Nu, bet tagad zini, vecīt. - Stjū saviebās.

Iejaucās Odrija. - Klej, te ir viena jauka sieviete, restorānu īpa�niece, kas grib ar tevi aprunāties. - Viņa norādīja uz Mārd�eriju.

- Par ko?

- Nezinu. Varbūt par kulinārām padarī�anām?

Klejs novērtēja situāciju, aplūkoja Mārd�eriju un pamaja ar galvu. - Es uz brītiņu. - Viņ� aizgāja.

Veselu alus pudeli iztuk�ojis un jau sen atvadījies no alkohola panesības, kas bija izkopta koled�ā, Stjū jutās atraisīts. Pretējā gadījumā viņ� nebūtu neko teicis, bet tagad pa�ukstēja: - Tu viņu aizsūtīji prom. Kāpēc?

- Tev nav jāklausās, kā tevi sauc par veci. Tu nemaz neesi vecs.

- �etrdesmit jau ir uz to pusi. Pusceļ�, vai ne?

- Tas nav nekas. Es esmu satikusies ar vīrie�iem, kas ir daudz vecāki par tevi.

Stjū sarauca uzacis, bet neuzskatīja par iespējamu apspriest Odrijas milas gaitas, jo bija viņas darba devējs. -Izklausījās, ka viņam kaut kas ir aiz ādas. Kas par lietu?

Odrija bridi kavējās domās. - Neko precīzu es nevaru pateikt. Vienkār�i ar viņa karmu kaut kas nav kārtībā, un viņ�, liekas, saprot, ka es to jūtu.

- Man tas ir mazliet miglā tīts. Īstenībā es nenodarbojos ar karmas noteik�anu. Tikai neapvainojies.

- Domāju, ka viņ� ir traumēts.

- Kāpēc?

- Izskatīgs, veiksmīgs jurists trīsdesmit piecu gadu vecumā vēl ir neprecējies, viņam nav ne biju�ās, ne nākamās sievietes.

- Viņ� nevērtē sevi kā veiksmīgu.

- Tie�i patlaban ekonomika ir iestigusi, ir advokātu pārprodukcija. Es, piemēram, pat nevaru atrasl labu darbu. Neuztver to kā pārmetumu. Jebkuram juristam, kas spēj nomaksāt īri, ir paveicies.

- Tie�i to pa�u es viņam pateicu �orīt! - Stjū iesmējās. "Cik jauki ir tā pasmieties!" - Gudras galvas saprotas.

- Acīmredzot mēs arī. - Iztuk�ojusi alus pudeli, Odrija

tūdaļ paņēma pustuk�o viņa glāzi. - Labāk ie�u pie citiem, lai tava sieva nedomā, ka es flirtēju ar tevi.

Stjū pulss paātrinājās. "Vai tā ir? Nē. Odrija nepārprotami paziņoja, ka pārtrauc sarunu, lai mēs tiktai nenonākam, un tas bija ļoti atklāti pateikts." Stjū saprata, ka viņa glu�i vienkār�i centusies izturēties jauki un viņam butu jauzmanas, lai nepārkāptu pieklājības robe�as vai �ķiroties neatļautos pat ne mazāko fizisko kontaktu, piemēram, pieskārienu viņas rokai vai papliķē�anu pa plecu. "Interesanta, aizraujo�a saruna ir augstākais, uz ko precēts virs varētu cerēt no neprecētas sievietes," viņ� nolēma. "Un �etrdesmit-gadniekam ir jābūt pateicīgam par to vien."

- Labs ir, - Stjū piekrita. - Paldies par kompāniju, draugs.

- Nav par ko, - viņa teica smaidot. - Daudz laimes dzim�anas dienā! - Un Odrija apskāva Stjū, iekams viņ� paspēja izvairīties.

Pēc tam ballīte noritēja gandrīz ta, kā Stjū bija iedomājies, - daudz pieklājīgu rokasspiedienu un tuk�as pļāpā�anas, un kulminācija pienāca pazemo�anas rituālā, ko veica Ketrinas draudzenes, kad sastājās aplī un neīstajā toņkārtā nodziedāja tradicionālo dzim�anas dienas apsveikumu. Stju smaidīja un visiem pateicās par iera�anos. Viņ� nevēlējās nevienam sabojāt garastāvokli, īpa�i Ketrinai - viņa ļoti nopulējās pasākuma rīko�anā. Ta�u kaut kas �ķita savādi. Bal-litēs viņa parasti bija aktīva, bet tajā vakarā izskatījās noraizējusies. Stjū nevarēja saprast, kas viņai kai�.

- Lūdzu visu uzmanību!

Stjū līdz ar pārējiem palūkojās turp.

"Kas tas būs?"

Tas bija Klejs.

- Man ir neliels paziņojums, - Stjū firmas partneris runāja skaļi, lai visi dzirdētu, un uzkāpa uz kafijas galdiņa, kāzu dāvanas, ko Ketrinai pasniedza līgavas māsa.

"Paldies Dievam, ka viņ� atmetis dzer�anu," Stjū nodomāja. "Kas to lai zina, kur tad viņ� būtu uzrāpies."

No alkohola Klejs atteicās pirms vairākiem gadiem pēc negadījumu virknes. Piemēram, reiz viņ� tika pieķerts reibumā pie stūres un pierunāja policistu samazināt sodu. Ar �o policistu Klejs bija sadarbojies, kad stradaja apgabala prokurora birojā. Policistu sodīja par pie�ķirto atlaidi, bet Klejs, kas bijis pilns kā mārks, tika sveikā pat bez pū�anas alkometrā un samaksāja vien simt piecdesmit dolāru sodu par atvērtu viskija pudeli viņa "BMW". Stjū paraudzījās uz Ketrinu - kāp�ana uz mēbelēm bija tikpat smags pārkāpums kā vīna iz�ļakstī�ana uz baltām me�ģīnēm. Viņa bija iekodusi lūpā, iespējams, pat mēlē, bet neko neteica.

"Atkal - brīnumi."

Savicinājis rokas, Klejs norādīja uz Stjuartu. - Dāmas un kungi, palūkosimies uz Stjū! - Atskanēja aplausi, kas turpinājās, līdz Klejs pacēla rokas gaisā, pieprasot klusumu. - Mūsu draugs Stjū ir sasniedzis brieduma vecumu, �etrdesmit gadus, bet neizskatās ne par dienu vecāks par, teiksim, �etrdesmit. Kā tas viņam izdodas? Labs ir, es jums varu to atklāt. Viņ� ir piesardzīgs, ievēro noteikumus un vienmēr izvēlas dro�āko ceļu. Tā ir? - Galvas mājieni liecināja par viesu vienprātīgu piekri�anu Kleja teiktajam. Stju nezināja, kas būs tālāk, bet neko labu vairs negaidīja. Klejs turpināja: - Stjū ir tas cilvēks, kas aizies līdz gājēju pārejai ari tad, kad pa ielu nebrauc neviena ma�īna. Tas, kur� neiekāps peldbaseinā, ja neredz glābēju. Ja vajag ieiet benzīntanka tualetē, kur

uz durvīm rakstīts "Tikai klientiem", viņ� jūtas spiests nopirkt ko�ļājamo gumiju. Viņ� ir tas naivulis, kas, pērkot kādu mantu, dro�ības pēc gatavs maksāt par garantijas pagarinājumu. Būsim atklati, viņ� ir pat nedaudz mīkstpēdiņ�. -Stjū nācās pieciest apstiprino�u ķiķinā�anu un murminā�anu. - Nu, Stjū... - Klejs sacīja, ar pārākumu viņu uzlūkojot, - tagad, kad tu esi sasniedzis �etrdesmit gadus, es gribu tev kaut ko uzdāvināt. Nopietni. Kaut ko tādu, kas jau sen bija nepiecie�ams. Es tev dāvinu piedzīvojumu.

- Ceļojumu uz Disnejlendu! - kāds no pūļa izsaucās.

- Nē, nē. Nekā no mīkstpēdiņiem domātām atrakcijām! Tie nebūs ne amerikāņu kalniņi, kas apgrie�as kājām gaisā un ar ātrumu piecdesmit piecas jūdzes stundā gā�as lejup, ne arī kaut kas tik rāms kā spiedzo�u bērnu pūļi. Nē, draugi. Mēs dosimies uz Aļasku!

Viesistabā iestājās pārsteigumā pilns klusums, arī Stjū nespēja atvērt muti.

- Uz Aļasku? - Stjū beidzot ierunājās. - Kruīzā vai braucienā ar mak�ķerē�anas gidu?

- Nekādu gidu, draugs. Nekādu programmu, kurās viss iekļauts. Tikai tu, es un pēdējā robe�a jeb Aļaskas pavalsts. Nekā, izņemot vientuļu būdiņu.

- Pilnīgi neapdzīvotā vietā?

- Kas tas būtu par piedzīvojumu, ja būdiņa atrastos Fēr-benksas centrā! Mūsu draugs Red�ijs Dūgans palīdz visu nokārtot. Aviobiļetes jau ir mana galda atvilktnē. Viena nedēļa me�onīgajos ziemeļos. Pazīstot tevi, es zinu, ka tu sagatavosi līdzņemamo mantu sarakstu.

- Bet man jāredz darbu kalendārs, tas ir birojā, man jā-pārplāno...

- Nē, nevajag. Es gribu izdabūt tevi laukā no tā biroja.

Stjū palūkojās visapkārt, muti neaizvēris. Ketrinas uzacis bija uzrautas gandrīz līdz matu līnijai, lūpas likās cie�i sakniebtas. Dūgans stāvēja tie�i aiz viņas, ar pa�apmierinātu smīnu noraugoties izrādē. Pārējie satraukti sa�ukstējās. �ķita, ka visi, izņemot Ketrinu, Stjū nogādā�anu iespējami tālākā vietā un atstā�anu pa�ā nekurienes sirdī uzskata par lielisku ideju.

- Tātad runa ir par nākamo vasaru? - Stjū jautāja, mēģinot izlikties, ka pieņēmis piedāvājumu.

- Pēc trim dienām izlidojam, - Klejs paziņoja. - Laipni lūdzam.

7

Kad Klejs vakara nobeigumā pieteicās Ketrinai paligā iznest atkritumus, viņa noprata, ka pienācis laiks atklātai sarunai. Lielais, zaļais atkritumu konteiners bija novietots aiz savu laiku nokalpoju�a koka �oga pie garā�as, un tur viņi būtu paslēpti citu skatieniem.

Pēc atgadījuma pagrabā viņa sākumā bija nolēmusi turēties pa gabalu no Kleja. Savādi, bet arī viņ� atstāja Ketrinu mierā, un pēc tik saspīlētas sarunas viņa nespēja saprast iemeslu. �ķita, ka viņ� ir bruņojies ar pacietību un grib redzēt, ko Ketrina iesāks, un gaida izdevīgu bridi. Radās iespaids, ka Klejs viņu ignorē, tāpēc pie pun�a trauka Ketrina ar nodomu pieskārās viņa rokai, lai redzētu, vai Klejs viņai uzmetīs manīgu skatienu. Klejs tikai novērsās, it ka būtu aizmirsis, ka devis viņai uzdevumu.

Bet viņ� nebija aizmirsis.

Ceļā uz konteineru abi klusēja, bet Klejs viņu veda uz

vietu, kur viņus nevarēja redzēt. "Tur bus jāatskaitās." Ket-rina prātoja, kā viņ� uztvers jaunumus.

Ketrina pacēla konteinera vāku, un Klejs ieslidināja tajā pilno plastmasas maisu ar atkritumiem. Kad vāks ar būk�ķi aizvērās, Ketrina palika stāvam ar seju pret viņu un gaidīja skarbus jautājumus. Ta�u ari viņ� glu�i vienkār�i gaidīja.

- Tas ir izdarīts, - viņa beidzot izdvesa. Pirmīt viņa nemaz nepamanīja, ka ir aizturējusi elpu. Klejs neteica ne vārda. Tikai pamāja, lai Ketrina turpina. - Es aprunājos ar viņu. Mēs vienkār�i papļāpājām, kā tu ieteici.

- Vai izdevās?

- Es nemaz ne�aubos, ka iepatikos viņam, ja to tu domā.

- Kāpēc tu esi par to pārliecināta?

- Jo viņ� mani ap�amdīja... - Ketrina iepauzēja. Gribējās �okēt Kleju. Tādai ziņai vajadzēja �okēt, bet viņ� tikai pamāja ar galvu.

- Tāpat papliķēja vai tie�ām aptaustīja? - Klejs lieti�ķi apvaicājās.

Ketrina nogrozīja galvu un dziļi ievilka elpu. - Vispirms uzlika plaukstu uz gurna, tad tālāk - uz dibena. Un tā ari palika, kamēr sarunājāmies. Es jutos ļoti neveikli. Liels paldies.

- Vai izdevās viņu pierunāt?

- Mēs neapspriedām neko nopietnu.

- Skaidrs. Paldies par pūlēm, Keita. Tie�am paldies. Nebija tik grūti, vai ne?

- Kā tad!

- Iespējams, tu nupat mums nokārtoji darījumu.

- Ко?

- Promejot viņ� man pateica, ka gribot tikties. Apsveicu.

Ketrina bija pārsteigta. "Tātad izdevās, un tas nemaz nebija tik grūti, nudien." Kad viņa paaicināja Dūganu kopā uziet aug�stāva gaitenī, uzmācās bailes - �is vīrs bija ne vien ra�ena auguma, bet arī nekaunīgs, pa�pārliecināts un tie�s. Tomēr Ketrinai saruna vedās - tā daļa padevās viegli, pat dabiski. Viņa smaidīja. Viņ� smējās. Un tad vīrie�a plauksta uztaustīja Ketrinas gurnu. Dugans bija veikls - viņa pat nemanīja, kurā brīdī roka bija aizsniegusies līdz pēcpusei, un tad viņ� to vieglītēm saspieda. Tā tur ari palika, ne ilgāk par minūti. "Divsimt tūksto�i dolāru minūtē," Ketrina nodomāja un tik tikko neieķiķinājās, daļēji no atvieglojuma, daļēji no satraukuma. Tad viņa ar Kleju pagriezās, lai ietu uz māju.

- Viņ� ir liels, - Ketrina ieteicās.

- Spēcīgs, - Klejs atbildēja, tad pie�ķieba galvu un uzlūkoja Ketrinu. - Vai tas tevi uzbudināja?

- Nē, protams, - Ketrina nedomājot attrauca.

- Nē, protams, - viņ� piekrita, tad pasmaidīja un aizso-ļoja pie sava "BMW".

Pēc pāris mirkļiem Ketrina iezagās mājā. Viesi bija prom, bet Stjū vēl ņēmās pa virtuvi, novākdams traukus. Viņa uzsteidzās aug�stāvā un krēslu, kas parasti atradās pie kosmētikas galdiņa, ievilka garderobē, aizvēra durvis, apsēdās, brīdi ieklausījās, kokteiļkleitu ap vidukli saņēmusi, un tad nolaida apak�bikses līdz potītēm.

Viņa bija tik uzbudināta, ka vajadzēja mazāk par minūti, lai pa�apmierinātos.

Stjū beidza kārtot virtuvi. Trauku mazgā�ana nebija viens no viņa iemīļotajiem mājas darbiņiem - viņam nepatika tas, ka rokas paliek netīras, - ta�u Ketrina �o darbu veiktu visu vakaru un iespēja tikt pie dzim�anas dienas mīlas priekiem mazinātos. Nolicis pēdējo pannu, viņ� noslaucīja rokas un devās uz aug�stāvu.

Sekss ar sievu viņam joprojām sagādāja ārkārtīgu baudu. Viņiem bija ierasta taktika, kas derēja abiem. Efektīva un ērta, turklāt ikreiz apmierināja gan Stjū, gan Ketrinu. Un sieva prata uzturēt augumu lieliskā formā. Plakans vēders un �aurs, muskuļots dibens - ko gan vēl pusmū�a vīrs varētu gribēt. Iedomājoties par �ādiem jaukumiem vien, viņ� uzbudinājās. Stjū atvēra durvis un iegāja guļamistabā. Atskanēja klusināta nopūta. Izklausījās, ka sieva ir garderobe. Viņ� bija cerējis, ka redzēs sievu izģērbjamies - tas vienmēr bija satrauco�i. Ta�u garderobes durvis bija aizvērtas. Stjū aizspēra kurpes kaktā un novilka zeķes, kreklu un bikses. Zobus viņ� jau iztīrīja viesu vannas istabā pirmajā stāvā - par vienu darāmo mazāk, lai neizbojātu noskaņojumu.

Tiklīdz Ketrina iznāca, Stjū aptvēra, ka velti cerējis. Viņa ne vien izskatījās pārsteigta un sapīkusi, redzot vīru gaidām baltajās apak�biksēs, bet bija arī ģērbusies maisveidī-gā pid�amā un rādīja noguru�u seju. Stjū nevainoja viņu -sieva tikko bija sarīkojusi viņam lielas svinības un visu vakaru �ķita nedaudz izklaidīga. "Uzmāk�anās nederēs," viņ� nolēma. Ketrina nevarēja ciest, ja viņu izrīkoja seksā.

Tāpēc viņ� pasmaidīja. - Paldies par brīni�ķīgo balli.

- Ak jā, protams. - Ketrina piegāja pie Stju, noskūpstīja viņu uz vaiga un tad paspraucās garām, lai nokļūtu gultā.

- Tu izskaties nogurusi, - Stju uzsauca viņai nopakaļ.

- Atvaino, - Ketrina nomurmināja, tādējādi apstiprinot, ka cerības nepiepildīsies.

- Tas nekas, es jau arī, - viņ� meloja. - Palieku vecs, saproti.

- Es saprotu, - viņa piekrita.

Stjū saviebās, jo cerēja, ka sieva nepiekritīs. Tad viņ� uzmeta skatienu vīrietim guļamistabas spogulī. Ievērojams baltas miesas valnis karājās pār apak�bik�u elastīgo aug�daļu, ne jau pārmērīgs, bet pietiekams. Pleci bija �auri, un krū�u tum�ajā apmatojumā �ur tur vīdēja pa sirmam pavedienam. Nu jau arī uz pleciem bija melnas spalvas, tādas pa�as �aurā līnijā stiepās lejup pāri vēderam. Klejs tādu svītru bija dēvējis par taku uz apslēpto mantu - pēc romāna ar kādu itālieti -, bet uz resna vēdera tā vairāk atgādināja �uvi uz basketbola bumbas.

- Tu domā, ka man vajag piedzīvojumu? - Stjū jautāja spogulim.

- Es domāju, ka tavs partneris ir pretīgs, - Ketrina atsaucās no gultas.

- Kāpēc tu tā runā? - Stjū izbrīnā pagriezās.

Kādu bridi Ketrina neatbildēja un tad pagriezās ar seju pret sienu. - Viņ�, pirmkārt, pat neiedomājās pajautāt man, vai tu vari aizceļot uz visu nedēļu. Pieklājīgi būtu vismaz brīdināt. Man arī ir pasākumu kalendārs. Tu palaidīsi garām fermeru tirgus slēg�anas ceremoniju, manas fotoizstādes prezentāciju un mēra rīkoto banketu. Mēs samaksājām par galdiņu.

- Piedod. Tas nāk negaidīti, pat Klejam.

- Tev nav jālido turp.

- Es nemaz negribu turp.

- Tad nelido.

"Ketrinai taisnība," Stjū nosprieda. "Varētu izdomāt jebkādu attaisnojumu un atteikties." Raugoties sievas mugurā, viņ� prātoja par to. - Vai tu uzskatīsi mani par mīkst-pēdiņu, ja es nepieņem�u izaicinājumu? - viņ� jautāja.

Sievas nosprauslā�anās bija kaut kas pa vidu starp noputu un smiekliem.

- Tas vienkār�i nav priek� tevis, mīļais. - Viņa ievilka vienu spilvenu starp ceļgaliem un uz brīdi aizsedzās ar rokām, iegremdējoties atmiņās. - Izslēdz gaismu, lūdzu.

To izdarījis, Stjū aiztaustījās līdz gultai un apgūlies noskūpstīja Ketrinas pakausi. - Es mīlu tevi, - viņ� sacīja.

- Daudz laimes dzim�anas dienā, - viņa no�ukstēja.

8

Stjū stāvēja pie zābaku mūra pla�a, noliktavai līdzīgā ār-pustelpu sporta pre�u veikalā "Lielais nezināmais", kas pletās vesela kvartāla teritorijā Ņūbedfordas nomalē. Augstais stends bija projektēts tā, lai atgādinātu kāpelē�anas mūri, un zābaki bija novietoti uz �auriem izciļņiem. Smaidīgs deviņpadsmit gadus vecs pārdevējs aizsargkrāsas formastērpā stāvēja blakus ar vēlmi palīdzēt un pat lielāku sajūsmu par Stjūarta ceļojumu nekā Stjuarts pats.

- Es do�os pārgājienā, - Stjū sacīja. - Pēdējoreiz biju pirms da�iem gadiem, un man nav ne jausmas, kādus zābakus vajadzēs. - Taisnību sakot, bija pagāju�as da�as desmitgades.

Pārdevējs pamāja ar galvu. - Nekādu problēmu, draugs. Cik gar� pārgājiens paredzēts?

- īsti nezinu. Jūdzes piecas?

- Kāds reljefs?

- Aļaskas me�onīgā daba.

- Piecas jūdzes Aļaskā? Izklausās vairak pēc pastaigas starp mājām nekā pēc pārgājiena.

- Es gribu kaut ko pavisam parastu. Tikai vienam pārgājienam.

- Ja tās tie�ām būs piecas jūdzes, varētu iztikt ar iesācēju zābakiem par astoņdesmit pieciem dolāriem. Izturīgi un lēti, labi un universāli. - Klausīdamies Stjū nocēla kādu citu daudzsolo�a izskata pāri. Brūnus un parastus zābakus. Pārdevējs sacīja: - Nē, tic ir pilsētas pētniekiem, vairāk piemēroti iepriek� sagatavotai trasei.

- Sagatavotai trasei?

- Grantētiem segumiem. Blietētiem zemes celiņiem. Betonam. Manuprāt, tev vajag kaut ko piemērotāku piedzīvojumu garam.

"Piedzīvojums." - Izklausās atbilstīgi. Kāda ir at�ķirība?

- Svars. Ūdensnecaurlaidība. Gaisa caurlaidība. Izturi-gums. Saķere. Galu galā - tulznas.

- Labi, skaidrs. Ko tu ieteiktu?

- Kā tev ar pronāciju?

- Nesapratu jautājumu. - Puisis pagrūda Stjū, un viņ� sagrīļojās. - Ei!

- Nomierinies, draugs. Es tikai gribu redzēt tavu stāju. -Viņ� palūkojās uz Stjū pēdām.

Stjū pūlējās saglabāt stāju. - Nu, un kā izskatās?

- Tev derēs ekstrēmie ceļa meklē�anai. - Pārdevējs norādīja uz varavīksnes krāsu zābaku pāri ar atstarojo�u uzrakstu, kas solīja ekogēla komfortu. Stjūarts apvērsa otrādi cenas etiķeti un iepleta acis. Pārdevējs pieplaka viņam pie pleca, �ukstot ausī kā sirdsapziņas balss: - Tu gribi sagatavoties visam vai riskēsi un ņemsi lētākos?

Pusstundu vēlāk Stjū soļoja pa "Lielā nezināmā" iespaidīgo autostāvvietu ar divsimt piecdesmit dolārus vērtajiem ekstrēmajiem kājās. Viņ� nesa ari maisu, kas bija piebāzts pilns ar pārdevēja ieteikto augsto tehnoloģiju zīmolu aprīkojumu, tostarp zeķes par piecpadsmit dolāriem, ūdensnecaurlaidīgas bikses, bezrāmja mugursomu un piecsimt lappuses biezu grāmatu "Edvīna visaptvero�ā rokasgrāmata izdzīvo�anai me�onīgā dabā".

- Se�simt dolāri? - Ketrina sarauca uzaci.

- Domāju, ka labāk būt sagatavotam visādām situācijām, - Stjū taisnojās.

- Ceru, ka Klejs zina, ko dara, jo es zinu, ka tu noteikti to nezini.

- Viņ� Oregonas Universitātē sagājās ar meiteni, kam patika ceļot. Viņi kopā devās pārgājienos ar telti mugursomā un tamlīdzīgi.

- Mīlēties ar meiteni telti nav tas pats, kas doties uz Klondaiku.

- Tur ir mednieku namiņ�. Hidroplāns mūs nogādās uz ezeru, un mums tālāk būs jānoiet da�as jūdzes līdz galamērķim. Nedēļu izturēsim. Pēc tam iesim atpakaļ, un mūs atkal sagaidīs lidma�īna. Nekādu problēmu. - Stjū papildināja stāstu ar jaunā pārdevēja teicienu, lai pie�ķirtu lielāku ticamību savai pārgājienu viltus pieredzei, bet no viņa mutes tas īsti neskanēja un Ketrinu nepārliecināja, tāpēc Stjū mēģināja no citas puses. - Kleja noskatītais jaunais klients Red�ijs Dūgans turp vienmēr dodas. Viņ� to mums sarīkoja. Viņ� bija ballē; dro�i vien Klejs būs �o nekustamo īpa�umu attīstītāju uzaicinājis. Atceries viņu?

Ketrina sastinga. - Laikam. Ra�ena auguma, vai ne?

- īsts vīrietis, kas medī lielos zvērus. Mednieku namiņā viņ� glabā pārtiku un visu nepiecie�amo. Un viņ� ir būv-nieks, tādēļ jādomā, ka namiņ� ir jauks. Es iztēlojos mazu guļbūvi ar gāzes plīti un pāris trofeju galvām pie sienas.

- Skaisti.

- Klejs apgalvo, ka mums būs jāmak�ķerē zivis un jāmedī mīļi, pūkaini zvēriņi, ko cept un vārīt, vai arī jāēd pupiņas.

- Tur ir bise? Tu savu mū�u neesi �āvis!

- Nav ta�u nekas sare�ģīts. Notēmē un nospie� mēlīti.

- Varbūt bus labāk, ja to darīs Klejs.

- Kāpēc tu tā saki?

- Viņ� �ķiet vairāk piemērots.

- Kam piemērots?

- Es negribēju tevi aizvainot. Vienkār�i... Ne�ķiet, ka tevi var dēvēt par izcilu mednieku.

- Es varētu nogalināt... kaut ko.

Un tad Ketrina iesmējās. Tas bija ļaunāk nekā tad, ja viņa būtu pateikusi, ka viņ� nav īsts vīrietis. Stjū nejutās ne aizvainots, ne dusmīgs. Viņ� jutās skumj�. Un vecs.

- Es tev atvedī�u kaut ko beigtu, ko pats bū�u nomedījis. Tad tik tu redzēsi! - Tad viņ� pasmaidīja un juta atvieglojumu, kad Ketrina atbildēja ar smaidu.

Viņa uzspieda skūpstu Stjū uz pieres. - Ar pāris saldēta la�a filejam pilnīgi pietiks.

Ļogana starptautiskā lidosta atgādināja to, ko Klejs devēja par klasteru. Stjū izpratnē tas bija pieklājīgs aizvietojums terminam "pilnīgas �ausmas". Ceļotāju pūļi steidza stāties rindās pie letēm un dro�ības pārbaudēm. Stju un Klejs

bija beidzot reģistrēju�ies lidojumam un devās uz dro�ības kontroli. Stjuartam nācās reģistrēt divas milzīgas somas un papildus piemaksāt.

Klejs pasmīkņāja. - Manuprāt, tu esi pārāk apkrāvies. -Viņam bija tikai viena soma, standartizmēra un standart-svara mugursoma. Stju nespēja iedomāties, kā tas partnerim izdevies. Klejs paskaidroja: - Mums vajadzēs ragavas visai tavai mantībai.

Stjū sarauca pieri. - �ajā gadalaikā tur nebūs daudz sniega, vai ne?

- Tie�i Aļaskā sniegu izgudroja, vecit. Bet tur, uz kurieni mēs dodamies, vēl paris nedēļas tā nevajadzētu būt pārāk daudz. Kad tev pienāks piecdesmit, mēs varēsim atkal doties turp un izmēģināt Aiditarodas suņu pajūgu sacīkstes, ja sadomāsi.

- Pagaidām tiksim galā �eit.

Klejs parādīja biļetes. - "Alaska Airlines" līdz Sietlai, pēc tam uz Fērbenksu. Nomas auto no turienes mūs aizvedīs uz privātu lidlauku. Mūsu pilots iedos �aujamiero�us.

- Oho. Izklausās pirmklasīgi.

- Dūgans ir bagāts. Tā ir, ja saietas ar biezajiem.

- Var gadīties, ka ceļojums nemaz nebūs tik slikts.

No Kleja biksēm atskanēja spalgs svilpiens, un viņ� izstājās no dro�ības kontroles rindas, lai sataustītu kabatā mobilo tālruni.

- Es uz mirkli paie�u malā, partneri.

Stjū noskatījās uz Klcju, kas soļoja �urpu turpu pieklājīgā attālumā no viņa un citiem ceļotājiem. Bija grūti noteikt, kas tas bija par zvanu. Klejs izskatījās vienlaikus iepriecināts un sarūgtināts - sejas izteiksme likās tik sare�ģīta, ka

neko nevarēja secināt. Beidzot saruna bija galā, un Klejs steig�us atgriezās pie rindas.

- Zvanīja no ķīmiskās tīrītavas? - Stjū pajokoja.

- Dūgans grib tikties un apspriest pārie�anu no "Lem-bērta un Maklūra" pie mums.

- Dūgans? Tie�ām? - Stjū zināja, ka Klejs cen�as iegūt �ā cilvēka labvēlību, un zināja arī likmes.

- Tie�i tā. Mēs viņam esam pirmais variants, pateicoties tavai un tavas sievas viesmīlībai.

- Nākamnedēļ der. Vajag rīkot tik�anos iespējami drīz, kamēr viņ� nav devies pie citām firmām.

- Piekrītu. Bet nākamnedēļ nav iespējami drīz. Starplaikā viņ� ieplānos citas firmas. Dūgans ir tāds vīrs, kas pieņem lēmumus un rīkojas.

- Nevar tādas lietas kārtot pa telefonu. Tā nav laba doma. Tālrunis ir ļoti bezpersonisks.

- Mums tas ir vajadzīgs, Stjū.

- Protams, te ir laba izdevība.

- Izbeidz! Tas ir lielākais no stabilajiem klientiem, kas jelkad par mums ir interesēju�ies. Un es jau mēne�iem ilgi esmu meklējis viņam pieeju.

Stjū ietrīsējās sirds. - Tu gribi atcelt ceļojumu? Ja tā, es piekrītu.

Prātodams Klejs atsāka staigāt. - Nē. Patie�ām, velns parāvis, nē. Tev to vajag.

- Man to nevajag. Turklāt es varu gribēt tādu ceļojumu nākamgad. Mēs pārplānosim.

Klejs papurināja galvu. - Nē. Tu lido, savukārt es palieku un parūpējos par Dūganu.

-Ko?

- Visas norādes ir �ai maisiņā, un pilots tevi nogādās īstajā vietā. Norunāts.

- Nē, nē. Nav norunāts. Mums ar Dūganu jātiekas abiem. Taja firmā ir desmit juristi. Mēs esam tikai divi. Bez manis tu paliec viens.

- Es tik�u galā, un tu to zini. Pagaidām es viņu apstrādā�u, bet tu atgriezīsies, aprēķināsi tarifu, sagatavosi dokumentus un visus pārējos apnicīgos sīkumus.

- Paldies.

- Tu to proti. Savukārt es labi protu savu lomu. Redzi, cik skaisti? Mums te sanāk ideālais variants. Tu dodies ceļojuma, atbrīvo prātu, atdzimsti no jauna. Kad atgriezīsies, mūsu praksei būs pavisam cits vēriens. Viens vienīgs labums. Turklāt es varē�u viņam pateikt, ka tu esi tur un mēdz nokārtoties pie viņa mednieku namiņa. Tad viņam noteikti būs lielāka gribē�ana sadarboties ar mūsu biroju.

Siju galva gāja uz riņķi. Ideja doties me�ainā apvidū uz savu roku būtiski at�ķīrās no ceļo�anas kopā ar Kleju. �ķita, ka tas būtu kļūdains, nepārdomāts un sasteigts lēmums. Tādus viņ� nekad nepieņēma. Nekad.

- Nu ta�u, - Klejs mudināja. - Neesi memmesdēliņ�.

- Mēs neesam skolas puikas. Vari mani nekaunināt. - Bet kauns viņam gan bija. Piesardzība dzimst no bailēm, un viņ� likās nobijies. Cita skaidrojuma tam nevarēja atrast. Ketrina saproto�i pamās ar galvu, jo būs zinājusi, ka viņ� to nespēj. Pa�a sieva uzskatīs viņu par vārgāku vīrieti nekā Klejs vai Dūgans, savukārt Dugans nospriedīs, ka viņ� ir gļēvulis. Un Klejs dro�i vien tik�anās reizē par to pajokos.

Stju par pārsteigumu, Klejs kļuva pielaidīgāks. - Atvaino, - viņ� teica. - Ja gribi, lai ceļojumā dodamies kopā, es

tik�anos ar Duganu pārlik�u uz nākamo nedēļu. Vajag tikai piezvanīt...

- Nē, - Stjū pēk�ņi sacīja. - Es lido�u. Tu paliec un nokārto to lietu.

- Tu saki?

- Jā. Noteikti. Velns lai parauj, jā! Tev taisnība. Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu darījis. - "Nedēļa mednieku namiņā," viņ� prātoja. "Cik grūti tas varētu būt? Profesionāls pilots un ne visai daudz sniega. Nebūs ļaunāk par juridisko skolu vai advokatūras eksāmenu, un tos zemākos elles lokus es jau esmu pārvarējis. Turklāt manā rīcībā ir Edvīna piecsimt lappu�u rokasgrāmata visiem gadījumiem, ko me�onīgā daba varētu likt pretī." Stjū uzmeta plecā rokas bagā�u, vīri�ķīgi nokrek�ķinoties. - Ja godīgi, es esmu noskaņojies. Skaldī�u malku, �au�u visādus ne�ķīsteņus un nemazgā�os du�ā, un tas būs kolosāli.

9

Pārsē�anās laiks Sietlā nebija ilgs, un Stjū bija ar mini-vilcicnu jānokļūst citā terminālī uz "Alaska Airlines" reisu līdz Ankorid�ai. Pēdējo posmu līdz Fērbenksai bija jāveic ar reģionālo pārvadātāju. Viņ� uztraucās par to, vai ari bagā�a tiks nogādāta uz nākamo reisu, bet kaitino�i jautrā lidostas darbiniece nespēja viņu nomierināt un vienīgi sacīja, ka virszemes personāls "pacentīsies", kas aizdomīgi atgādināja mazāk pieklājīgo variantu "neko nevaru apsolīt".

Viņ� bija pārlapojis Edvīna izdzīvo�anas rokasgrāmatu. Viss �ķita diezgan vienkār�i. Nojumes uzmeistaro�anai vajadzēja tikai atbalstīt pāris kārtis pret zaru līkumiem un apsegt tās ar �agariem. Nekā sare�ģīta. Ari uguns iegū�ana bija viegls, vairākos posmos veicams process; vismaz tā skaidrots rokasgrāmatā. Un, ja nāktos kaut kur doties kājām, Stjū bija sasodīti dārgu zābaku pāris.

Pēc da�ām aizdomīgi ātri pagāju�ām stundām Stjū jau bija nonācis Fērbenksas starptautiskās lidostas terminālī, sa-

ņēma abas somas bez jebkādiem iedomātajiem sare�ģījumiem un uzkrāva tās uz ratiņiem, kam viens ritenis lāgā neturējās klāt. Tad viņ� stūmās prom meklēt apsolīto auto. īsti nezinādams, ko vajadzētu saraudzīt, viņ� lūkojās pēc cilvēka ar melnu sedanu vai uzrakstu "Stārks". Viņam bija tālruņa numurs, kam zvanīt no mobilā, ja vadītājs uzreiz neatrastos. Stjū nostāvēja ceļmalā minūti vai divas, bet nekā. Neredzēja ne tikai viņam paredzēto sedanu; melnu sedanu vispār nebija, un nebija arī cilvēka ar uzrakstu "Stārks" virs galvas paceltās rokās. Ta�u bija daudz netīru pikapu un vecu d�ipu. Beidzot viņ� izvilka mobilo tālruni, piezvanīja un sadzirdēja izsaukuma zvanu. Atbildēja vīrietis.

- Hallo?

- Sveiki. Te Stjuarts Stārks. Es tikko ielidoju, un man teica, ka pretī bū�ot auto.

- Vienu mirkli.

Saruna vēl nebija beigusies, kad no krietni deformēta pilnpiedziņas "Ford F-250" ar priek�pusē uzmontētu vin�u izliecās sirms vīrs. - Ei, draudziņ! - viņ� uzsauca. Stjū atkāpās no ietves apmales, lai viņam netraucētu. Vīrietis uz-taurēja. - Ei, draudziņ! - Stjū atgaiņājās. Vīrietis, ar kuru viņ� bija runājis, atsāka sarunu. - Tu stāvi pasa�ieru iekāp�anas vietā?

- Atvainojiet, - Stjū sacīja. - Te kaut kāds idiots bļaustās.

- Jocīgi, - vīrietis sacīja. - Manuprāt, tas idiots esmu es.

Stjūarts pagriezās. Sirmais vīrs rādīja mobilo tālruni un

pavicināja to.

"Skaisti." Stjūarts pamāja, pievilka gāzelīgos ratiņus klāt "Ford" automobilim un teica: - Atvainojiet.

- Divas atvaino�anās pēc kārtas. Ne visai labi iesākumam. - Vīrietis iesmējās. - Tas nekas. Varēsi atpirkties ar dzeramnaudu. Es paņem�u bagā�u.

Virs paķēra ceļasomu un pārlidināja pāri kravas nodalījuma bortam, kur tā piezemējās ar ļaunu vēsto�u būk�ķi.

Kad viņ� gribēja pagrābt mugursomu, Stjū aizstājās priek�ā, glu�i vai sargājot to.

- Es pats.

- Kā vēlies. Kāp iek�ā!

Stjū brauca ar smago mugursomu klēpī. Kad viņi nokļuva uz nelīdzenāka ceļa un kratījās pa bedrēm, tā sāka mīcīt viņa sēkliniekus.

- Man jatiek uz privātu nolai�anās laukumu pilsētas austrumdaļā, - Stjū paziņoja. - "Jukonas avio ceļojumi".

- Es zinu. Vieglā aviācija. Mak�ķerēt vai medīt?

- Iespējams, - Stjū atteica.

- Tu bie�i te esi?

Stjū nosprieda, ka labāk būtu neizrādīt, ka ir pārāk zaļ� un naivs. Viņ� nebija pajautājis, cik jāmaksā par braucienu, un nezināja, kā maksa varētu mainīties atkarībā no atbildes. - Nē, bet es esmu Red�inalda Dugana draugs. Viņ� katru gadu "jukonas avio ceļojumos" algo pilotu, - Stjū svarīgi paziņoja.

Vīrs nopētīja Stjū. - Rcd�ijs. Ir dzirdēts.

- Tie�ām? Te laikam ir neliela kopiena.

- Mazāka, nekā varētu domāt. Un lielāka.

- Vai tāds būtu taksistu viedoklis?

- Nu nē. Tautas skaitī�anas statistika. Pavalsts ir �etrdesmit devītā iedzīvotāju skaita ziņā un pirmā teritorijas

ziņā. Mums to blīvums ir zems. Vai zini, ka mēs �o zemi nopirkām no krieviem par diviem centiem akrā?

- "Sjūarda iegriba".

- Ahā! Tātad tu esi no izglītotajiem vai arī interesējies par visādām dīvainībām.

- Man galvenais priek�mets bija vēsture.

- Tie�ām? Un kādu darbu tāds speciālists var dabūt?

- Nekādu. Bija jāatsāk studijas pec bakalaura saņem�anas.

- Kādas?

- Tieslietas.

-Ā...

Tas ari bija viss, ko vīrs izteica. Stjū neko vairāk nemaz negaidīja, katrā ziņā saklausāmu ne. Teikuma neizsacītais nobeigums parasti bija apmēram tāds: "Tātad tu dro�i vien esi drusciņ maita, ko?" Par to nevienu nevarēja vainot. Juristu vidū tādu netrūka.

- Cik tālu no pilsētas ir tas lidlauks?

- Plus mīnus trīsdesmit jūdzes.

- Jums te patīk dzīvot?

- Jā. Runā, ka tāda kādreiz bijusi Amerika. Man tas der, tāpēc es arī tā saku.

Atliku�ās no trīsdesmit jūdzēm viņi galvenokārt klusēja, pa brīdim ierunājoties par kaut ko maznozīmīgu. Stjūarts nemaz nejautāja, kā sauc �oferi, kur� arī negrasījās stādīties priek�ā. Pilsēta pie upes drīz vien palika aiz muguras, skatienam pavērās jūdzēm gari piebraucamie ceļi ar tālumā saredzamām mājām. Kad viņi beidzot nogriezās uz zemesceļu un pabeidza pēdējo sēkliniekus dragājo�o pusjū-dzi, jebkāda maksa par apstā�anos �ķita saprātīga. Tiklīdz

braucienam bija pienācis ilgotais gals, Stju maksai par braucienu piemeta divdesmit procentus dzeramnaudas un steidza pats savākt ceļasomu. Vīrs izliecās pa logu.

- Lai veicas.

- Paldies. Vai jums ir vizītkarte vai kaut kas cits, lai varu jums piezvanīt, kad nedēļa paradīzē būs pagājusi?

Vīrietis pataustīja kabatā, izvilka boulinga kuponu un uz tā uzrakstīja numuru. - Te būs, - viņ� teica, papīra gabaliņu pasniegdams, un tad ar plaukstu uzsita pa mobilo tālruni. - Kad vien tev ievajagas �oferi, vienkār�i piezvani. -Tad viņ� piemiedza aci un aizbrauca, atstājot Stjū zemesceļa vidū.

Nosaukums "Jukonas avio ceļojumi" bija iegriezts parupji apstrādātā koka izkārtnē, kas karājās ķēdēs virs vārtiem, pa kuriem viņ� bija ieradies kopā ar bezvārda �oferi. Nekādas īpa�as izdomas, bet īpatnēji. Firma, tā varētu spriest, atradās vienstāva ran�o tipa mājā. "Neteiksim, ka pirmklasīgā." Stjū uzcēla pa somai katrā plecā un ar smago ne�ļa-vu aizgrīļojās līdz ieejas durvīm, kur pieklauvēja ar smagu la�veida klauvēkli pret metāla plāksni. Metāliska dunoņa atbalsojās no iek�ienes un spalgi nodārdēja ārpusē. Laikapstākļi bija, ka mēdza teikt Stjū tēvs, dzestri. Aļaskā rudens vēsums bija jūtams, bet temperatūra vēl nelikās nepatīkami zema.

Durvis neviens neatvēra. Stjū klauvēja atkal, juzdamies aizvainots, jo pirms iera�anās bija sazvanījies, lai paziņotu aptuveno laiku. Kad tērauda la�a �ķindoņa bija izskanējusi, kokains klusums atkal apklaja me�a iekļauto māju. Stjū paraudzījās visapkārt. Abos ar rokām darinātā koka sola

galos blakus uz lieveņa rotaļīgās pozās stāvēja divi lācēni -koka skulptūras dabiskā lielumā.

"Kas jums nekai� priecāties," Stjū nodomāja. "Koka lā�iem nav prasigu klientu, kas varētu piezvanīt un pārmest, ka tie nedēļām ilgi slaistās me�ā, nevis rūpējas par darba pienākumu izpildi."

Nolicis somas, Stjū paspraucās lā�iem garām un gribēja ieskatīties iek�ā pa logu, kad saklausīja nepārprotamu ķēdes motorzāģa palai�anas skaņu. Skaļa, pavisam netālu, tā nāca no mājas sētas puses, ja dzirde viņu nevīla. Viņ� apgāja ēkai apkārt. Māja atradās uz nogāzes, kas stiepās lejup savus simt metrus līdz pat ezeram. Nokalnē auga vairāki du�i koku. Nu zāģis rēca nepārtraukti, un varēja ieraudzīt, kas ar to darbojas. Vīrietis stāvēja kāda koka priek�ā, benzīna zāģi pie pleca pielicis, un pētīja savu upuri, parastu priedi, kam zemākie zari sākās triju metru augstumā.

Stjū kāpa lejup pie viņa. Ar sauk�anu nebūtu līdzēts, ņemot vērā griezīgo zāģa rūkoņu. �ķita, ka vīrietis nesteidzīgi apsver, kur izdarīt pirmo griezienu. Bet pastaiga bija patīkama. "Taisnību sakot, me�a smar�a un skats uz ezeru varētu būt nomierino�s, ja ne tas troksnis." Stjū lēnītēm soļoja lejā, cen�oties tomēr izbaudīt dabas skaistumu, ta�u pusceļā ieraudzīja pirmo seju.

Viņ� satrūkās. No tuvākā koka viņā blenza bārdains vīrs. Nevis aiz koka stāvēdams, bet no pa�a koka. Tik tie�ām, drūmais vieplis bija pats koks. Vīrie�a seja bija izgriezta stumbrā, pinkainie, biezie mati aizviļņojās aug�up pa mizu, bet garā barda stiepās pa stumbru gandrīz līdz zemei. Tēls visai ticami atgādināja krunkainu veci, bet sejas izteik-

sme kaut kas nebija īsti kārtībā, varbūt vaļējā mute jeb melns caurums bez zobiem vai, iespējams, tuk�ās acis -tum�brūni acu āboli bez baltumiem. Stjū nosprieda, ka tas visvairāk līdzinājās juku�am bezdvēseliskam klaidonim.

Vecais Lauskis melnajā dienā. Vai arī terorists.

Stjū pameta skatienu visapkārt un ieraudzīja vēl vairākus - un tālāk vēl du�iem tādu pa�u, variācijas par viena un tā pa�a groteskā viepļa tēmu, ar dziļu griezienu veidotām grumbām un nepakļāvīgiem matiem. No apkārtējiem kokiem uz viņu glūnēja kroplīgas sejas. Da�i pūlējās uzsmaidīt, bet tum�ajām mutēm padevās tikai ņirdzīgi smīni. Stjū piepe�i vēlējās atbrīvoties no vecūk�ņiem, bet ārā no dīvainā me�a bija tikai viens ceļ� - iziet caur to.

Lejā ķēdes motorzāģis auroja, koksnē iegrauzdamies, un tonis par oktāvu pazeminājās, zāģskaidas izspļaujot. Savādi, bet sve�inieks ar zāģi rokās biedēja mazāk nekā glūno�ie koki, un Stjū steig�us līkumoja starp tiem uz ezeru.

Vīrietim bija lielas austiņas skaņas slāpē�anai un ādas cimdi. Stjū apmeta viņam prāvu līkumu gadījumam, ja sve�ais satrūktos un apgrieztos riņķī ar visu rēco�o zāģi. Tiklīdz Stjū nonāca viņa redzes laukā, vīrs noslāpēja motoru.

- O! Hei! - viņ� skaļi uzsauca, austiņu dēļ skaļumu pārspīlēdams.

- Hei, - Stjū atkārtoja.

Ķēdes zāģa pavēlnieks noņēma austiņas. - Tu dro�i vien esi Stārks.

- Jā.

- Aivens. - Viņ� sagrāba Stjū plaukstu un enerģiski pakratīja, vēzējot zāģi otrā roka. - Es te tāpat vien apstrādāju kokus, kamēr gaidīju, kad tu uzradīsies.

- Pats uztaisīji visus tos viepjus?

- Jā. Patīk?

- Tie ir vienlaikus gan kā dzīvi, gan ne pēc cilvēka.

- Zinu. Lieliski, vai ne? Es tos tirgoju. Ja gribi, varu kādu nogāzt arī tev. Lai gan vairākumam patīk lācēni. Man tas nav saprotams. Tos, starp citu, es ari pārdodu. Esi gatavs izlido�anai?

Stjū pamāja ar galvu. - Tu strādā "Jukonas ceļojumos"?

- Jā, ha-ha. - Viņ� iesmējās. - Es esmu vienīgais darbinieks. Ejam turp, puis. - Aivens spēra soli mājas virzienā.

- Cik tālu ir līdz privātajam lidlaukam?

Aivens norādīja pāri plecam uz ezeru. - Hidroplāns.

Stjū nopūtās. "Ezers. Protams."

Pie mājas nonāku�i, viņi paņēma Stjū somas, un tad Aivens sāka soļot atpakaļ - uz ezeru.

- Vai nav nepiecie�amas kādas sagatavo�anās darbības? -Stjū jautāja. - Nav jāiesniedz lidojuma plāns?

- Nē. Kāpjam iek�ā un paceļamies. Man bija kontrolsa-raksts, ja tu domā to. Bet tagad jau es visu zinu no galvas, un lidaparāts ir uzpildīts un lidojumam gatavs.

- Manuprāt, man jāsaņem �aujamierocis, - Stjū piemetināja.

- Ahā. Pareizi.

Aivens ieaicināja Stjū mājā, kas iek�pusē atgādināja nevī�īgu kopmītni. Uz virtuves galda mētājās tuk�i picas iepakojumi un alus kārbas, bet dzīvojamā istabā uz maza galdiņa stāvēja dators ar ekrānsaudzētāju kailas sievietes veidā. Aivens atrāva vaļā pie sētas puses durvīm novietota skapja durvis, un telpā ieplūda marihuānas smar�a. �o nepārprotamo aromātu Stjū atmiņa saistīja drīzāk ar Bris-

tolos apgabala �erifa lietisko pierādījumu noliktavu nekā ar koled�as gadu ballītēm. Pie skapja dibensienas bija pieslieti vismaz pieci medību iero�i, bet uz aug�ējā plaukta noliktas divas pistoles. Aivens izvēlējās karabīni un tad pārcilāja uz plaukta saliktās kārbas, vajadzīgā kalibra munīciju meklējot. Pagriezies pret Stjū, viņ� ilgi un skumji noraudzījās uz karabīni - acīmredzot �ēl bija to atdot.

- Varbūt pietiks ar aerosolu pret lā�iem? - Aivens jautāja.

- Man ir apsolītas medības. Diez vai medīt var ar aerosola balonu. - "Diez cik attapīgs �is puisis gan nav," Stjū nodomāja.

- Tas tiesa. - Un tomēr viņ� vēl vilcinājās.

- Neuztraucies. Pēc nedēļas atdo�u. Visdrīzāk, es pat nebū�u ne reizes iz�āvis.

- Л, protams. - Aivens pasmaidīja un atdeva �aujamieroci. - Brauniņ� trīsdesmit, nulle, se�i. Turi ar stobru pret zemi vai pret debesim, un tev nekas nenotiks. Ja vien lacis neies virsu. Tad pavērs stobru pret lāci.

Viņi iekrāva Stju aprīkojumu lidma�īnā, dzeltenā "Piper Super Cub� ar izbalēju�u melnu zibeni uz sāna, ieplaisāju�u logu pasa�iera pusē un ielocītu kreisā spārna galu. No priek�gala pletās tum�s izplūdes gāzu atstāts plankums, un pludiņu metinājumu �uvēs bija iemitinājies pelējums. Ievērojot lidma�īnas cienījamo vecumu, Stjū cerēja, ka ta tiek labi uzturēta. Viņ� apstaigāja tai apkārt pārbaudes pēc, kaut arī nezināja, ko meklēt, bet pa�am bija dro�āka sajūta, vismaz minimāli �o lidaparātu apskatot. Stjū iztēlojās, ka mazā lidma�īna reiz izskatījās kā spo�a gundega, kas �ūpojas uz baltajiem pludiņiem, bet laiks un dabas spēki bija to pār-

vērtu�i par nopluku�u, vecu, divvietīgu skolas autobusu, "īso busiņu," viņ� domās precizēja. Fizelā�a nebija necik daudz platāka par sēdekļiem, kuri bija novietoti viens aiz otra.

�ķita, ka pirmā vīri�ķības pārbaude būs iekāpt mazītiņajā graba�ā. Kad to vairs nevarēja novilcināt, Stjū dziļi ievilka elpu, ierāva galvu plecos un iespraucās sēdekli aiz Ai-vena. Tikai tagad, kad abi tika ieslēgti mazajā kabīnē, viņ� ievēroja, ka ari no Aivcna nāca zālītes smaka.

"Izcili.�

- Aug�daļā montētie spārni ir virs galvas, - Aivcns skaidroja, pārbaudīdams mēraparātus un iedarbinādams dzinēju. - Tāpēc ir labaka redzamība, jo netraucē raudzīties lejup.

"Oho, �is puisis ir in�enierzinātņu ģēnijs!" - Es esmu dzirdējis, ka da�i piloti pa�i pārbūvē savas lidma�īnas. Vai �ī vispār ir pārbūvēta?

- Nav. Es tikai izgriezu bagā�as nodalījumu, lai astes galā būtu drusku vairāk vietas. Un tai ir lielākas... divdesmit �etru galonu... bākas. Bet tas ari viss. Ā, vēl es piekabināju desmit galonu papildbāku, ko noņēmu no avarēju�a lidaparāta. Akumulatora stiprinājuma vieta arī pārcelta nedaudz uz priek�u, lai būtu vieglāk pacelties sare�ģītākos apstākļos. Vai tu kaut ko sajēdz no lidma�īnām?

- Nē.

- Tad kāpēc jautā?

- Vienkār�i gribu zināt.

- Rādās, ka tu esi no nervozajiem. Nevajag tā satraukties. Atslābinies un baudi lidojumu, vecīt! Tas ir mans darbs. Ja tu esi jurists un proti savu arodu, tad glu�i vienkār�i ie-

ej tiesas zālē un ķeries pie lietas, vai ne? - Aivens negaidīja atbildi, tikai ar pamatīgu troksni aizstūrēja tālāk no krasta un, pagriezis lidma�īnu, sāka ieskrējienu.

Dro�i vien Aivens pārzināja lidma�īnas tikpat labi ka Stju tieslietas. Bet Stju bija avarējis. Un apdedzinājies. Tādas lietas varēja atgadīties ar vislabākajiem viņu profesiju pārstāvjiem, bet Aivens nepārprotami nebija izcilākais nevienā jomā. Stju kolēģi viņa titānisko neizdo�anos nodevēja par neveiksmi, bet tā bija pārlieku liela pa�pārliecība. Viņ� bija uzņēmies nepamatoti lielu risku, pats uzprasījies uz neuzvaramu lietu. "Jebkur� būtu zaudējis," viņ� pats sev atkārtoja tūksto�iem rei�u. "Bet reāli tas biju tikai es."

- Es nenervozē�u, ja tu netaisīsi nekādus trikus, - Stjū pārkliedza dzinēja rukoņu. - Man nevajag vizinā�anu pār koku galotnēm un ziemeļbrie�u baru tracinā�anu.

- Tic ir karibu, vecīt.

- Vienalga. Nevajag tos tramdīt.

Aivens paraustīja plecus. - Protams. Jus esat klients.

Stjū atļāvās pavīpsnāt. "Tā, mainām toni.�

Hidroplāns palielināja ātrumu. - Aiziet! - Aivens iesaucās.

10

Lidma�īna dūkdama aiz�āvās pāri koku galotnēm. Fēr-bcnksa un upes krastā uzbūvētās pilsētas nomaļu mājas strauji saruka, gaisa kuģotājiem dodoties uz ziemeļiem, kur visu pārņēma me�onīgā daba. Pilsētas tuvumā koku puduri rindojās gar līkumojo�ām upju gultnēm, bet drīz vien saplūda zaļā vienlaidu pla�umā, ko vietumis izraibināja gai�zila ūdens apļi. No aug�as zeme atgādināja zaļu gobelēnu ar mirdzo�u safīru rotājumiem. Aivens nemitīgi pļāpāja no pilota sēdekļa, pārkliegdams motoru.

- Vai tu zināji, ka Aļaskā ir vairāk nekā trīs miljoni ezeru?

- Oho. Par to man nebija ne jausmas, - Stjū atkliedza. "Kā lai atrod īsto?" viņ� brimjās.

Ainava bija patie�ām iespaidīga, un zeme - tikpat pla�a un skaista kā reklāmās, bet bija grūti aprast ar to, ka lid-

ma�īnas motora dūkoņa atgādina īpa�i liela zāles pļāvēja dzinēja troksni.

- Jābrinās, cik lieliski tās mazās lidma�īnas spēj lidot, ja reiz ir tik trauslas, - Stju uzsauca.

- Ne jau trauslas, vecīt, bet vieglas. Labākie vieglo lidma�īnu piloti prot piezemēties divdesmit pēdas gara pie-kalnītē, un neko daudz garāku nevajag, lai paceltos.

- Es lasīju, ka aviokatastrofas ar bojāgāju�ajiem te piedzīvotas divdesmit reizes bie�āk nekā vidēji valstī.

- Nūjā, - Aivens piekrita.

Tas ari bija viss, kas Stju pilotam bija sakāms �ajā jautājumā. Ne iebildumu, ne apstiprinājuma. �ķita, ka viņ� gandrīz vai lepojas ar drūmo statistiku, it kā nelaimes gadījumā iesprosto�ana metāla kaudzē uz auksta ledāja būtu romantiskākais dzīves noslēgums, neizbēgamais mū�senās cilvēka un dabas spēku sacensības rezultāts, kam komplektā nāk mūsdienīgākais cilvēka cīniņ� ar ma�īnu.

"Vai cilvēka ciņu ar veselo saprātu," Stjū nodomāja. - Mēs joprojām lidojam uz ziemeļiem? - viņ� jautāja.

- Tagad mazliet uz austrumiem.

- Cik tālu vēl?

- Stundu.

- Mēs jau diezgan tālu esam nolidoju�i, vai ne?

- Es esmu bijis vēl tālāk.

- Vai tas namiņ� ir pie ezera?

Aivens bridi vilcinājās. - Tuvu ezeram. Es tevi izlaidī�u pie tuvākā krasta. Nebūs tālu jāiet.

Pēc stundas parādījās neliels kalns, un Aivens uzrāva

lidma�īnu aug�up, sagādājot Stjū nepatīkamu reiboņa mirkli un pēc tam paverot pla�u ainavu ar nelielu ezeru aiz kalna. Tiklīdz virsotne bija aiz muguras, lidma�īna strauji laidās lejup, tie�i ūdenī. Aivens bija izvēlējies tik stāvu leņķi, ka Stjū neviļus pieķērās pie sēdekļa, bet tad pilots izlīdzināja lidma�īnu un samazināja ātrumu pirms nolai�anās uz ūdens. Stjū bija lidojis tikai ar komerciālajām reaktīvajām lidma�īnām, tāpēc nolai�anās ātrums, kas mazāks par automobiļa ātrumu, radīja savādas izjūtas. Pontoni atsitās pret ūdeni, tad pec viegla grūdiena saka slīdēt pa virsmu, un lidma�īna drīz vien apstājās. Aivens pagrieza priek�galu krasta virzienā un iepuk�ķināja seklumā.

- Кар �eit ārā.

- Odenī?

- Te ir klin�ains dibens, vecīt. Es negribu sadragāt pontonus. Kāp ūdenī un brien. Somas turi virs galvas. Es vēl te pabū�u da�as minūtes, kamēr tu izkrāmēsies. Man pirms atpakaļceļa �is un tas jāpārbauda.

Aivens ne īpa�i cītīgi apskatīja lidma�īnu no ārpuses, bet galvenokārt gaidija, kamēr Stjū uzcēla pa somai uz katra pleca, pārmeta karabīni pār muguru un no pontona iekapa ūdenī. Tas sniedzās līdz pat sēkliniekiem, kas pavisam nesen bija atlabu�i pēc automa�īnā piedzīvotās mīcī�anas. Tiem bija iegadījusies smaga diena.

- Auksts! - Stjū iesaucās. Aivens skatījās uz Stjū ar neviltotu līdzjūtību. - Uz redzē�anos pēc nedēļas, - Stjū uzsauca. - Es jau tagad to gaidu.

Pilots sarauca pieri. - Lai veicas.

Tad viņ� iekāpa kabīnē, un pēc brī�a lidaparāts aizslīdēja prom no krasta, gatavojoties ieskrējienam. Krasts nebija tālu; kad Stjū bija pārvarējis slidenos klintsbluķus ezera dibenā un ticis sausumā, hidroplāns jau nozuda aiz kalna virsotnes.

"Tagad atpakaļceļa nav."

Ezers gulēja dabiskā bļodveida ieplakā. Stjū sāka meklēt taku aug�up, jo tas bija vienīgais iespējamais virziens. Ta�u viņam neveicās tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka takas nemaz nebija. Par rāp�anos stāvajā kraujā, kas slējās tie�i pretī, nevarēja ne sapņot. Kraujai blakus nogruvums bija izveidojis klintsbluķu birumu, ko varbūt varēja pārvarēt. Bet ari tāds variants nederēja cilvēkam ar divām smagām somām plecos. Tālāk piekrastē varēja saskatīt stāvu, ar krūmiem aizaugu�u nogāzi - tā �ķita piemērotāka. "Ja vien tur neaug ozollapu pasumaki, efejas vai briesmīgie dzelk�ņi, aptuveni pusstundas laikā tur varētu tikt aug�ā," Stju nosprieda. Uzmetis somas plecos, viņ� devās ceļā.

Pēc divām stundām Stjū stāvēja kalna korē un aizelsies vēroja ezeru. Skats bija lielisks, gandrīz vai iespaidīgāks nekā no lidma�īnas, jo to viņ� bija pats sev sagādājis. Un te izrādījās vistīrākais gaiss, kādu viņ� jebkad bija ieelpojis. Rieto�ā saule pretējā krastā meta garas, pārsteidzo�i skaistas egļu un prie�u ēnas. Klusumu brī�iem pārtrauca vāveres �akstinā�ana tālumā vai kādas ķauķu pasugas putna iespurg�anās. Stjū aplūkoja visu kori, galvu pagriezdams pilnā simt astoņdesmit grādu leņķi, lai uztvertu visu, kas

acīm pavērās, un dziļi ievilka elpu, nāsis piepildot ar pirmatnēji tīro gaisu. Tik �irgts viņ� jau gadiem nebija juties. Te viss likās tā, kā solīja Klejs, izņemot vienu. Nebija nekāda namina.

- Kā tas var būt, velns parāvis?

11

"Tam jābūt paslēptam kaut kur kokos," Stju nodomāja. "Nekādu problēmu."

Viņ� veselu stundu staigāja apkārt, ieejot me�ā no akmeņainās nogāzes puses, atgrie�oties un ikreiz pārbaudot virzienu attiecībā pret sauli. Tālais un savādi bālais gaismas aplis ietiepīgi palika tie�i pretī aiz ezera, pakāpeniski lai�oties uz rietumiem. "Es esmu austrumu krastā. �ī ir īstā vieta. Protams. Bet Aivens ne�ķita īpa�i atjautīgs un varēja kļūdīties." Stjū vēlreiz nopētīja nogāzes otrpus ezera un cerēja saskatīt izcirtumu. "Ja nu Aivens, pamuļķīgais zālītes smēķētājs un koku bendētājs, mani ir izlaidis nepareizajā pusē?" Un tad prātā ie�āvās vēl biedējo�āka doma. "Ja nu viņ� mani izsēdināja nepareizajā ezerā? Ej aug�up līdz korei. Meklē izcirtumu. To nevar nepamanīt."

Stjū bija atkārtojis �os teikumus neskaitāmas reizes. Bet austrumos nebija izcirtuma, ja vien kailās, izrobotās klintis nenodēvēja par izcirtumu. Ari ezera rietumpusē izcirtumu

nemanīja. Sākotnējais kāpiens liecināja, ka uz otru krastu vajadzētu iet vismaz divas stundas, bet saule rietumos jau bija zemu.

"Divu stundu man nav."

Saulei rietot, Stju juta, ka pulss paātrinās. Tuvojās tumsa, un viņ� bija bez pajumtes. Viņ� rakņājās somā, raudams ārā termozeķes un garās rezerves apak�bikses ar oran�o jostu, lai dabūtu rokā "Edvīna visaptvero�o rokasgrāmatu izdzīvo�anai me�onīgā dabā".

Nojumes ierīko�ana zīmējumos izskatījās pavisam vienkār�a - jāatrod tādi divi koki, starp kuriem ir aptuveni septiņu pēdu atstatums, un �etru līdz piecu pēdu augstumā �iem kokiem jābūt zaru staklēm. Viņ� palūkojās apkārt. Tuvumā nebija nekā tamlīdzīga. Tā bija pirmā problēma. Stjū lasīja tālāk. Ja nevar atrast piemērotus kokus, vajag ielikt kārti attiecīgajās �āklēs. "Kur, pie joda, lai es sadabūju to kārti?" Varētu sagatavot kādu nolūzu�u zaru, ja būtu cirvītis. Tāds darbarīks līdzi netika paņemts. Bija prāvs nazis, bet ar to nevarēja nogriezt resnākus zarus. "Paņemiet zaru un iegrieziet tajā da�us robus," grāmata pamācīja. "Sameklējiet vēl vienu zaru. Sameklējiet daudz zaru, nocērtiet tos un pieslieniet pāri kārtij." Tam visam vajadzēja cirvīti. "Atrodiet vēl da�us zarus, zāli, sūnas un tā tālāk," Edvīns lieti�ķi pamācīja, it kā visi �ie materiāli būtu atrodami lielos konteineros ar skaidri salasāmiem uzrakstiem. Sūnu neredzēja, un uz klin�ainās nogāzes zāle neauga. Stju ienāca prātā, ka varētu nogriezt kādu no dzeloņainajiem krūmiem nojumes uzmeistaro�anai, bet tie nebūtu blīvi diezgan, lai pasargātu no lietus. Nojumes izveidei Edvīna rokasgrāmatā paredzētais laiks bija viena stunda, turklāt ar pieņēmu-

mu, ka cilvēkam ir attiecīgie darbarīki un viegli sagādājami materiāli. Viņam nebija nekā. Un saule viņa dēļ negrasījās uzkavēties.

"Ej ratā, Edvīn!"

Stju aizcirta grāmatu. Bija jāsāk darboties, citādi nāktos strādāt tumsā. "Varētu iekurt ugunskuru, bija ari kabatas lukturis. Ja vispirms savaktu materiālus, nojumi varētu uzsliet ugunskura gaismā. Ne visai mierino�i."

Tad kaut kas pievērsa viņa uzmanību. Tas nebija ne ezera pretējā krastā, ne austrumu nogāzē, kur viņ� atradās, bet dienvidu virzienā. Nelielais dzeltenbrūna is plankums vietā, kur koki pa�ķīrās, atgādināja nelielu caurumu zaļā segā. Tālskatis nebija paņemts līdzi, un viņ� piepūlēja redzi. Plankums me�malā neiederējās.

"Kaut kas nedabisks."

Lai labāk redzētu, Stju pakāpās uz bluķa, pie kura bija pieslējis karabini. Tas nelīdzēja - arī no aug�as nevarēja noteikt, kas tālumā redzams.

Palūkojies lejup, viņ� saprata, ka �aujamiero�a stobrs ir pavērsts viņam tie�i sejā. Tāds tūlītējas nāves tuvums nobiedēja. Protams, policistiem vienmēr bija iero�i līdzi; kad viņi bruņoti ieradās apgabala prokurora birojā, no domas, ka cita cilvēciska būtne jebkurā brīdī varētu nolemt laupīt viņam dzīvību, Stjū kļuva pagalam nelāgi. Tāda lēmuma nozīmīgums un neatsaucamība nebija samērojama ar tā iespējamo pieņem�anas nesare�ģītību - kļūdains novērtējums, niknums vai pat neliela satrako�anās, un... bladāc!

Viņ� nokāpa lejā piesardzīgi, lai nepagrūstu karabīni un nenorautu sev galvu. Tad viņ� attapas, ka ierocim ir tēmēklis. Stjū pacēla to pie acs, pavērsa plankuma virzienā un rau-

dzijās caur tai uzmontēto iegareno melna metāla caurulīti smil�u pulksteņa formā. Pagāja kāds bridis, kamēr viņ� aptvēra, kādā atstatumā jābūt acij. Kad pareizais stāvoklis bija atrasts, redzeslaukā parādījās neliels izcirtums, un tas bija desmit reizes tuvāk, nekā ar neapbruņotu aci raugoties.

Tur bija kaut kas no koka. Iespējams, kokos paslēptas ēkas stūris. Sljū bija lasījis Edvīna pamācību, ka izmisis cilvēks da�kārt redz to, ko vēlas ieraudzīt, piemēram, oāzi tuksnesī, tāpēc ievēroto uztvēra ar piesardzību. Bet ilgāka skatī�anās nelīdzēja, tikai acis miglojās.

Viņ� nolaida ieroci.

Izvēle bija gau�i vienkār�a. Varēja izmantot atliku�o gaismas stundu nojumes būvē�anai vai arī gājienam līdz būdiņai, kuras varbūt nemaz nav. Ja izdotos uzcelt nojumi, tā būtu pavisam pieticīga. Ja, aizejot līdz izcirtumam, atklātos, ka tur ir tikai nogāzts koks vai dēļu �ogs, pajumtes nebūtu nemaz. Ja nokāptu lejup, izcirtums vairs nebūtu saskatāms līdz brīdim, kad viņ� nonāktu tie�i tajā vietā. Būtu sagaidāms vai nu patīkams, vai ari - pavisam noteikti - nepatīkams pārsteigums.

Pirmā doma bija neriskēt un uzbūvēt nojumi, nodro�inoties pret lietu vai, ļaunākajā gadījuma, sniegu. Debesis neļāva nojaust, kāds laiks sagaidāms. Tās bija pelēkas vienā malā, skaidras citā, bet mākoņi ievērojamā ātrumā virzījās vēl vienā virzienā. Edvīna grāmatas pa�ā pirmajā nodaļā bija brīdinājums neuzticēties minējumiem.

Tātad nojume.

Viņ� saka pārmeklēt apkārtni, lai savāktu zarus. Ziņkārīga vāvere �akstināja virs galvas. Saskatāma nebija, bet skaņas nāca kaut kur no aug�as, no kokiem. "Kas tev nekai�

tā ķiķināt," Stjū domāja. "Tev dro�i vien ir naktsmājas." Viņ� atcerējās, ka Edvīna grāmatā vāveres tika pieminētas kā lamatās viegli sagādājams pārtikas avots. Tās esot krēslas stundu dzīvnieki, tātad aktīvas rīta un pievakares stundās un medījamas dienas gaismā, bet slēpās naktī, kad parādījās plēsoņas. "Nakts." Kaut kas �aja vārdā tagad biedēja. "Tumsa. Nezināmais. Neredzamais. Jābūt iemeslam, kāpēc vāverēm naktī jāslēpjas." Prātā atausa gadījums ar sievieti, kuru brūnais lācis bija izvilcis no telts.

Stjū nometa savāktos zarus un traka steigā sabāza apģērba gabalus un citas mantas atpakaļ somā. Par kārtīgu salik�anu nebija ne runas, jo saule aiz kores vairs nebija redzama un līdz izcirtumam bija gar� ceļ�.

Stundu vēlāk Stjū izlauzās no krēslas pārņemtajiem dienvidu nogāzes kokiem, sirds sitās ka negudra. Spēku izsīkuma un baiļu nospiests, viņ� lūdzās, kaut tum�ā izcirtuma stūri atrastos Dūgana greznais mednieku namiņ�.

Sapnis nepiepildījās.

Tā vietā pie kokiem stāvēja maza, pussagruvusi būdiņa, mazliet lielāka par darbarīku �ķūnīti. Vārds "stāvēja" bija pārspīlējums - būdiņa bija vecāka par Stjū un sen sabruktu, ja nebūtu atslējusies pret ra�enu egli. Ta�u te netrūka sūnu, ja nu ievajadzētos taisīt nojumi. Ieliekto jumtu klāja zaļa sūnu sega.

"Та ir pajumte," Stjū nodomāja. "Kaut kas tādā garā."

Nevarēja saprast, jāsmejas vai jāraud. Bet saule bija prom, un atspīdums pie apvār�ņa rietumu pusē, kas pēdējos simt jardus bija palīdzējis atrast izcirtumu, strauji dzisa. Viņ� piesteidzās pie būdas un paraustīja durvis; tās bija

jaunākas nekā pati guļbūve. Durvis vērās uz aru. Stjū atcerējās, ka lā�u apdzīvotajos apgabalos durvis veras uz āru, lai pa tām nevarētu ielauzties iek�ā. Vērtne bija ieķīlējusies, bet pēc spēcīga rāviena padevās ar krak�ķi un putekļu mākoni, kas lika ieklepoties un atkāpties - smirdēja pēc puvuma un vēl kaut kā nenosakāma. Ta�u citas izvēles nebija. Viņ� aizsedza degunu ar plaukstu, atkal ķērās durvīm klāt un pec vairākiem mēģinājumiem bija ticis tiktāl, ka varēja iespīdināt iek�ā ar lukturīti.

Kaut kas sakustējās.

Stjū savicināja lukturīti, sekojot kustībai. Pustumsā �audījās tum�i apveidi.

"�urkas?"

Par tādiem grauzējiem viņ� nebija pat iedomājies. Taisnību sakot, ja tobrīd resna, brūna sugas pārstāve nebūtu attupusies tie�i lukturī�a gaismā, viņ� arī turpmāk uzskatītu, ka �urkas ir tikai pilsētnieku bieds.

"Ne mazāk par trim."

Normālā situācijā viņ� nebūtu ne soli spēris iek�ā. Diem�ēl situācija nepavisam nebija normāla. Ja bija jāizvēlas starp lā�iem un �urkām, viņ� nolika zemē mugursomu un ceļasomu un iespraucās pa puspavērtajām durvīm, turot lukturīti gatavībā.

Nodurt grauzējus ar nazi nevarēja - pārāk tuvu, pārāk personīgi. Ne cirvja, ne mieta nebija, bet nak�ņot vienā būdā ar trim �urkām gan negribējās.

"Karabīne," viņ� atcerējās.

Mērķu lomai tās derēja visnotaļ labi. �urku trijotne nebēga un neslēpās, bet glu�i vienkār�i ieņēma aizsardzības pozīcijas un atieza zobus, kā gatavojoties cīņai par mitekli.

Stjū papurināja galvu. - Atvainojiet, bet man nav ne ma-/akas vēlē�anās padoties trim resnām �urkām, - viņ� sacīja un notēmēja uz tuvāko.

Tā tupēja uz griestu sijas tie�i virs koka paaugstinājuma, kas izrādījās būdas gulta. Karabīnes tēmēklis bija uzstādīts uz simt jardiem, tā bija teicis Aivens, un tik tuvam mērķim nederēja, tapec Siju pielika ieroci pie vaiga, notēmēja gar stobru un lēni nospieda mēlīti.

Nodārdēja �āviens, un visa Stjū pasaule uz brīdi uzplaiksnīja. Pēc tam pazibēja zvaigznes. Vispirms viņ� nosprieda, ka lode atlēkusi un trāpījusi pa�am galvā. Bet pie viena viņ� secināja, ka ir spējīgs spriest, tātad varbūt nemaz nav pagalam.

"Iespējams."

Acu gaismai atgrie�oties, viņ� ieraudzīja, ka lukturītis joprojām ir rokā, bet karabīne - uz grīdas. Viņ� aptaustīja pieri. Tā sāpēja, un plauksta bija mitra, to klāja lipīgs �ķidrums. Tātad piere asiņoja. Pagāja vēl kāds brīdis, līdz viņ� apzinājās notiku�o. Acīmredzot viņ� nebija stingri turējis karabīni, un atsitiens to izrāva no rokām. Atsitiena laikā tēmēklis triecās pret pieri. Bet asiņu bija daudz vairāk. Stjū pavērsa lukturī�a staru kuli uz siju virs galvas. Vietā, kur bija tupējusi �urka, koksnē bija izrauts sarkans robs. Grauzēja atliku�ās daļas bija iz�ķaidītas uz griestiem. Viņ� norīstījās. Tās nebija viņa asinis.

Pēc pusstundas Stjū iznāca no būdas ar abu pārējo �urku sadragātajiem līķiem. Tumsā ar lukturīti me�ā taustoties, lai sameklētu �urku si�anai derīgu zaru, pagāja krietns laiks, bet viņ� nespēja ap�aut abas palicējas un nak�ņot asinīm nota�ķītā kautuvē. Stjū ar kreklu no galvas noslaucīja

asinis un izmeta kreklu no būdas, tad atritināja guļammaisu un mēteli salocīja spilvena vietā. Vienā būdas stūri bija no akmeņiem veidota ugunskura vieta, kā pavards ar skārda uztvērēju dūmu izvadī�anai caur atveri griestos. Bet par uguns iekur�anu pat domāt negribējās. Sērkociņi un citi uguns iegū�anas rīki bija dziļi mugursomā, un viņ� to bija steigā tuk�ojis un pēc tam mantas sagrūdis iek�ā pa roku galam. Iekura ari nebija, un viņam negribējās atkal iet lauka un tumsā to sameklēt.

Būda bija da�as cilvēku darbības pēdas - apdedzis baļ-ķēns ugunskura vietā un nomainītās durvis ta�u nekas neliecināja, ka būdu kāds bie�i izmantotu. Stjū zināja, ka vajadzētu izsaiņot un sakārtot mantas, tomēr - durvis bija ciet, �urkas iznīdētas, un iespēja tikt lācim zobos bija daudz mazāka nekā Edvīna nojumē, tāpēc prātīgāk būtu laisties miegā. Bērnībā māte bija teikusi, ka izgulē�anās pēc grūtas dienas līdzinās atiestates pogas nospie�anai.

"Un �obrīd tas ir tie�i tas, kas man vajadzīgs."

Stjū novilka slapjās bikses, slapjās zeķes un apak�veļu un visu uzkara �āvēties uz mugursomas, tad sadabūja garo apak�veļu ar oran�o jostu, kurā izskatījās kā oran�u vingro�anas riņķi apjozis, un ielīda guļammaisā, domās pateikdamies agresīvi bezrūpīgajam pārdevējam no "Lielā nezināmā", kas bija pierunājis iegādāties "Polārlapsas" modeli.

Rūgtuma un apjukuma nomākts, Stjū iekārtojās miegam. Būda bija citā vietā, cita izmēra un nepavisam ne tāda, kādu varētu sagaidīt no Dugana. Gultas koka rāmim nebija matra�a, un būdā bija �urku asiņu smaka. Viņ� pat nepa-pūlējās notīrīt asinis, tik ļoti nogurdino�i bija kāpieni aug�up un lejup. Ari emocionāli Stjū jutās izsmelts. Kad caur

jumtu sāka pilēt lietus ūdens, viņ� nemaz nepiecēlās, glu�i vienkār�i nolamāja Kleju, Dūganu, Aivenu un visus pārējos, ko vien varēja iedomāties, un tad saritinājās kamolā vienā gultas malā, kur nepilēja no aug�as.

12

Stjū atmodās no nemierīgā miega, kad gaismas stars ieslīdēja pa lodes izrauto caurumu jumtā un apmetās uz viņa sejas. Viņ� aptvēra, ka blen� uz baļķu sienu pie pa�a deguna. Tur kaut kas rāpoja.

"Staigājo�a dzeltenmelna zibatmiņa? Nē, tas nav iespējams." Stjū mirk�ķināja acis. "Varbūt tā ir lapsene zibatmi-ņas lielumā."

Kamēr viņ� tā vēroja, no plaisas baļķī parādījās vēl divas. Stjū pielēca sēdus, miegs izgaisa kā nebijis. Viņ� jau kādu stundu bija aizvadījis pusmiegā, drīz iesnau�oties, drīz atmostoties, pārāk neērtā stāvoklī, lai gulētu, pārāk noguris, lai pieceltos. Sēdot vairs nevarēja muļķot sevi un iestāstīt, ka mēģinājis gulēt peļķē uz cietas koka gultas. "Ta�u tagad, kad saule uzlēkusi, varētu iekurt uguni," Stju prātoja. "Tas preteklis Edvīns vismaz ar to varētu palīdzēt."

Viņ� nostājās uz grīdas, lai atkal pārģērbtos, un bālo miesu pārklāja zosāda. Nebija ne jausmas, cik telpā grādu,

bet elpu varēja redzēt. Beigās viņ� uzvilka mitrumu uzsūco�u T kreklu un vilnas svīteri un tad sadabūja "Edvīna visaptvero�o rokasgrāmatu".

Pirmā nodaļā bija veltīta laikapstākļiem. Tajā bija teikts, ka izelpa ir redzama, gaisa temperatūrai pazeminoties līdz piecdesmit grādiem pēc Fārenheita vai vēl vairāk - atkarībā no mitruma. "Iepriek�ējā vakarā lija lietus, nevis sniga, tātad piesalis nav. Ticamāk, ka ir ap piecdesmit. Paldies Dievam."

Uzvilcis virsjaku, Stjū mēģināja sasildīties kustoties, aplūkoja budu un pārlūkoja somas, lai sakārtotu aprīkojumu. Būdas apskate prasīja veselas divas minūtes. "Te ir jāuzkopj," viņ� nekavējoties nolēma. Galda ēdiena pagatavo�anai nebija, pastāvēja lapseņu uzbrukuma draudi, un pēc �urku iznīdē�anas bija neizbēgami nepiecie�ama pamatīga uzkop�ana. Plīts nebija. Vēl drūmāk, plauktos vai skapī nebija konservu. Taisnību sakot, plauktu un skapju neredzēja vispār. Stjū izklauvēja sienas cerībā atklāt kādu tuk�umu. Velti. Viņ� pat nometās uz grīdas ceļos un palūkojās zem gultas. Nebija nekā - ne kārbu ar konservētām pupiņām, ne saldētas zupas paciņu, pat ne sautētas gaļas iepakojuma. Uzmācās nelabums, ko izsauca bads vai bailes, vai abi kopā.

"Vajadzēs medīt."

Turklāt būda bija mazāka, nekā iepriek�ējā vakarā �ķita, - lai gan tas nelikās iespējami. "Septiņas pēdas garumā, tikpat platumā. �etrdesmit deviņas kvadrātpēdas, no tām piecpadsmit aizņem gulta, bet pavarda vieta - vēl piecas. Gultai būs jāfunkcionē arī kā ēdienu gatavo�anas zonai," Stjū nolēma un no�ēloja, ka iz�ķaidījis tai pāri grauzēja iek�as.

Mugursomu un ceļasomu viņ� bija atstājis uz bluķl�a tie�i pie durvīm, lai tās nesamirktu uz slapjās klona grīdas. Gultasvietā joprojām bija nelielas peļķītes, pateicoties griestos iz�autajam caurumam. Stjū ar plaukstu noslaucīja to, cik nu labi varēja, jo vajadzēja sakārtot drēbes. "Guļammaiss jāizkarina �āvē�anai." Ar �o domu prātā viņ� pagriezās pret durvīm. "Atlikt uz vēlāku laiku vairs nevar - ir jāieskatās acīs realitātei."

Koka durvis novaidējās, un spo�ā gaisma lika piemiegt acis. Viņ� izbāza galvu ārā, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav lā�u, tad atgrūda vērtni līdz galam vaļā un izgāja laukā. Dzeļo�s un tīrs bija pirmais plau�ās ierautais elpas vilciens. Saule vēl daļēji slēpās aiz kores austrumu pusē. Tās devīgi dāvātā gaisma plūda kalnam pāri, iekļūstot ielejā, bet nesildīja.

- Brrr... auksti!

Cilvēka balss klusajā izcirtumā izklausījās sve�ādi. "Es te neiederos." Līdz ar to saplaka ilūziju rīta burbulis. Tās da�as minūtes krēslainajā būdā varētu uztvert kā murgu, bet realitāte nebija noliedzama, tiklīdz viņ� bija ieelpojis dzestro gaisu un klusajā laukumiņā bildis kādu vārdu. Kad pirmatnējā me�a sulīgi zaļais fons nepārtapa pelēkbrūnajās iestīvinātajās me�ģīnēs pie labi pazīstamajām Viljamstrītas mājas guļamistabas sienām, kad zem galvas neuzradās spilvens ar putu pildījumu un Ketrina negrūda viņu nost no savas gultas puses, - jā, vairs nevarēja noliegt, ka viņ� ir tūksto�iem jūd�u prom no mājām pilnīgi nejēdzīgā situācijā.

Pakāris guļammaisu kāda zarā �āvēties, viņ� apsēdās uz baļķa turpat netālu un ķērās pie lasī�anas. Edvīna grāma-

tas pirmajā nodaļā bija arī izdzīvo�anai nepiecie�amo nosacījumu saraksts. Pirmais no tiem bija piemērots apģērbs. "Ķeksītis. Paldies tev, "Lielais nezināmais" un "Visa" karte ar viena procenta atmaksu par pirkumiem." Nākamā �ai sarakstā bija pajumtes nodro�inā�ana. "Pussagruvusi būda. Ķeksītis. Tā būs nodro�ināta, kad, mazākais, tiks salabots jumts un padzītas lapsenes." Nākamā prioritāte bija tīra ūdens sagāde. Stjū palūkojās lejup. "Milzīgs, pirmatnējs ezers. Ķeksītis.� Tad Stjū sa�ņaudzās vēders.

"Pārtika."

Viņ� centās izvairīties no domām par �o nosacījumu, bet tie�i tas bija grūtākais. Pārtikas nebija. Būdā nebija pārtikas krājumu. Turpretī Edvīna grāmatā varēja izlasīt ieteikumus par savvaļas dārzeņiem, ēdamām puķēm un kokiem, medībām, lamatu izlik�anu un maitu gaļas iegū�anu. "Maitas?" Stjū lēni pagriezās.

Turpat netālu zemē gulēja iepriek�ējā vakarā nosistās �urkas līķis. Mutes kaktiņi bija atvilkti, garos zobus atsedzot, un izskatījās, ka acis ir niknumā piemiegtas. "Kaut tu sapūtu! Kāpēc tu mani nositi?" tāda �ķita viepļa izteiksme, "īpa�i tad, ja nebiji domājis mani apēst." Stjū steig�us nolēma, ka vēl nav tik traki, jo pagaidām ir izlaidis tikai brokastis. Turklāt ap līķi jau rosījās gaļas mu�as kopā ar vienu no viņa būdas kaimiņienēm, proti, lapseni.

Tā bija mācība - jebkādu ēdamo, ko viņ� atstātu laukā ilgāk par pāris brī�iem, apēstu citi izsalku�i dzīvnieki. Otrās �urkas līķis jau bija nozudis. Arī asinīm notraipītais krekls bija prom. Stjū notrīcēja, mēģinot iedomāties, ko pievilinājis, atstājot kreklu lauka. "Kļūda." Edvīnā grāmatā bija norādīts, ka līdzīgas kļūdas me�onīgajā dabā izraisīju�as

vairāk nāves gadījumu nekā bargi dabas apstākļi. Turpat tika uzstājīgi atgādināts, ka nogalināt vajadzētu tikai to, ko paredzēts apēst. "Varētu domāt, ka �o nodaļu ir sacerēju�as �urkas," Stju sprieda.

Viņ� savāca malku ugunskuram. Arī tas bija ieteikts Edvīna padomu sējumā. No akmeņiem izveidoto pavardu izdevās piepildīt ar tiem nedaudzajiem zariem, kurus viņ� atrada zemē vai nolauza no tuvējiem kokiem. Tad viņ� pārlauza zarus vajadzīgajā garumā, pieslienot pie sienas un uzsitot ar kāju. Pārāk augstā kaudzē malku kraut nevarēja, lai tā negāztos akmeņiem pāri un nebūtu pārāk tuvu baļķu sienai. Pavardā varētu ielikt kādu resnāku baļķēnu, bet nebija cirvja. Skautos Stju bija apguvis uguns iekur�anas mākslu - apak�ā posa, lielāki skali iekuram un zari piramīdas veidā virsū, pēc tam bluķī�i. Nekā sare�ģīta. Ienāca prātā, ka posu varētu aizstāt ar krūmu zariem; tos tad arī Stjū izklāja no akmeņiem veidotā pavarda dibenā.

"Lielajā nezināmajā" iegādātajā uguns iekur�anas komplektā bija maza sērkociņu kārbiņā un tradicionālais, bēdīgi slavenais metāla sērkoks, kas paredzēts izmanto�anai kopā ar nazi kā krams un tērauds. Stjū uzreiz ķērās pie sērkociņiem. "Kad uguns būs iekurta, to varēs uzturēt, pieliekot klāt malku. Nekā sare�ģīta. Kad �ī nepiecie�amība būs apmierināta, varēs apgūt jaunas iemaņas.� Viņ� iztērēja piecus sērkociņus, ta�u nesekmīgi, un jau sniedzās pēc sestā, kad nolēma saskaitīt atliku�os. "Desmit. Ar tādiem neveiksmes rādītājiem nedēļai nemaz nepietiks." Zobus sakodis, viņ� norija jaunā skauta lepnumu un at�ķīra Edvīna grāmatu.

"Neņemiet mitru vai zaļu malku." Tāds bija pirmais pelēkajā rāmīti rakstītais brīdinājums. Siju uzsita pa pieri. Pu-

sc malkas паса taisna ceļa no kokiem, bet pārejā savākta pa zemi pēc iepriek�ējās un sazin cik citu nak�u lietus.

"Muļķīgi."

Viņ� atkal devās laukā - sausāku zaru meklējumos - un drīz vien jau atkal tupēja pie pavarda. �oreiz malka aizdegās, daudzsolo�a balta dūmu stīdziņa aizstiepās uz dūmu uztvērēju. "Jau labāk." Stju uzlika daļu no mitrās malkas sausajam slānim virsū.

"Tagad aizdegsies arī �i malka," viņ� nodomāja. Aizdegas gan.

Dūmi izsvēpēja viņu no būdas, viņ� paklupa un, elsdams un gārgdams, nogāzās blakus nosistajai �urkai. Būdā bija tik maz vietas, ka viņ� melno mākoni, kas auga augumā pie griestiem, pamanīja tikai mirkli pirms tam, kad tas pieņēma lēmumu viņam nāvējo�i uzbrukt. Arī lapsenēm dūmi nebija pa prātam, un tās metās viņam pakaļ, meklējot iespēju iedzelt. Stjū izdevās izvairīties, pārvelkot kapuci galvai pāri un ieraujot rokas piedurknēs. Drīz lapsenes padevās un aizklīda prom. Viena tomēr paspēja iedzelt vaigā.

"Improvizētais skurstenis nedarbojas," viņ� saprata, atsegdams galvu un pieslejoties uz ceļiem. Griestos iz�autais caurums nenodro�ināja pietiekamu ventilāciju. Kamēr Stjū raudzījās uz jumtu, lapsenes sadzeltais vaigs sāka pampt. Viņ� nedomāja, ka varētu sākties alerģiska reakcija. "Dieva dēļ, kaut tādas nebūtu! Te nav iespējas injicēt kaut ko tādu, kas varētu glābt no nāves pēc dzēliena." Virs būdas slējās plastmasas caurule ar tai uzmauktu kafijas kannu. No tās nāca tieva dūmu stīdziņa. Acīmredzot skurstenis bija aizsprostots. Stju palūkojās uz beigto �urku. Tagad tās grimase vairāk atgādināja smīnu.

- Smejies vien. Man tik un ta bulu tur jākāpj, lai aiztaisītu iz�auto caurumu.

Uguns vēl dega, joprojām melnus dūmus izmezdama, un tie vēlās pa durvīm laukā. Viņ� bija atstājis tās vaļā, lai izvēdinātu būdu, un nojauta, ka pavardā malkas palicis vēl vismaz stundai.

"Uguni man izdevās iekurt."

Vienubrīd viņ� iedomājās, ka vajadzētu ieskriet būdā un iznest somas, bet nāve no tvana gāzes butu muļķība kvadrātā, kā viņ� mēdza vērtēt to noziedzīgos nodarījumos apsūdzēto rīcību, kuri neieradās tiesas sēdēs un cerēja, ka problēmas izzudīs tāpat vien.

"Un Edvīna grāmatā dro�i vien ir kāda nodaļa ar brīdinājumu neiet dūmu pilnā telpā."

Kokam, pie kura atradās būda, nebija zemāku zaru, kur pakāpties, bet Stjū izdevās iespiesties starp stumbru un būdas ārsienu. Viņ� atspērās pret guļbūves sienas aug�malu, ar muguru atspiedās pret koku un tā pamazām virzījās aug�up, līdz varēja pieķerties pie zemā jumta malas un brīdi karājās kā noplūkts cālis.

- Nolādēts.

Viņ� spārdījās uz priek�u un atpakaļ, tad beidzot aizsniedzās ar pēdām līdz stumbram un atspērās, lai ar vēderu uzstumtos uz būdas jumta. Tad viņ� piesardzīgi rāpās tālāk un atrada lodes izrauto caurumu. Nemaz nebija ilgi jāmeklē - no tā pacēlās nepārtraukta dumu strūkliņa desmitcentu monētas platumā.

"Rokā ir." Stjū ievietoja plakanu mizas gabalu zem aug�ējās lubiņas un iestūma līdz galam ar nūjiņu, ko bija ielicis kabatā pirms kāp�anas. "Gatavs." Stjū apmierināti pamāja

ar galvu. Bija patīkami paveikt kaut ko nopietnu pēc naktī un no rīta piedzīvotajām nelaimēm un neveiksmēm.

Kafijas kanna bija slīpi uzmaukta improvizētajam skurstenim. Stjū pierāpās klāt un to noņēma. Izrādījās, ka caurulē ir ievīta ligzda un viducī atradās gluds, brūns priek�mets. "Brokastis!" Stjū pasniedzās un izņēma oliņu. Plaukstā turot olu, rāpties nevarēja, tāpēc viņ� to iebāza mute un tad ar nūju sāka tīrīt plastmasas cauruli. Zariņu un mālu pakojums caurulē bija īsts meistardarbs. "Instinkta diktāts," Stjn nodomāja un pagrieza galvu sānis, lai izvairītos no neizbēgama dūmu mutuļa, kam bija jānāk no caurules.

Drīz. vien tas izvēlās no skursteņa. Stjū uzlika caurulei kafijas kannu un apsēdās uz apsūnoju�ā lubiņu jumta. Fiziskus darbus viņ� nebija strādājis jau �etrus gadus - kop� ta laika, kad abi ar Kctrinu bija sakārtoju�i Viljamstritas māju. Tur tika ieguldīti gan pa�u sviedri, gan atmiņas - Stjū joprojām atcerējās, kā ienesis Ketrinu pāri slieksnim mājā, kur grīdu klaja saplaisājis linolejs sinepju krāsā. Tā bija laba māja, praktiska, ērta un tiktu izmaksāta krietnu laiku pirms viņa do�anās pensijā. Stjū bija aizmirsis labi paveikta darba sniegto gandarījumu. �ķita, ka nekas no jurista darba ieguldītā nav atrisinājis nevienu problēmu. Viņ� glu�i vienkār�i uzsūca citu cilvēku problēmas kā konfliktu risinā�anas sūklis. Tik patīkami bija aizlāpīt jumtu un salabot skursteni!

Stjū pagriezās, lai paraudzītos uz ieleju, ezeru, bezgalīgajām zilajām debesīm, uz savu jauno valstību. "Iespējams, nedēļu ilgas vīru nodarbes pie me�onīgās dabas krūts nemaz nav tas drūmākais. Es salaboju sasodīto jumtu un at-

radu mazdrusciņ ēdamā,� viņ� secināja. "Turklāt nemeklējot palīdzību grāmatā!"

Kaut kas nokrak�ķēja, un sekoja dobjāks lūsto�a koka vaids. Stjū sastinga, ta�u tas nelīdzēja. Skaļam brīk�ķim uzreiz sekoja pēk�ņa bezsvara sajūta, jumtam iebrūkot, un viņ� gāzās lejup, vērojot bezgalīgās zilās debess attālinā�anos.

13

Lipīgo olas baltumu un dzeltenumu Stjū izspļāva uz klona grīdas, kur mētājās salauztas lubiņas un zaļi sūnu kum�ķi. Traumas bija - pu�ums rokā, kas nobrāzta gar gultas malu, puns pierē un nejauki mīksto audu nobrāzumi, kas neizbēgami izpaudīsies vēlāk. �ķita, ka smadzeņu satricinājuma simptomi - samaņas zaudējums, zvanī�ana ausīs, zvaigznes acīs - nebija manāmi; Stju apzinājās, kas viņ� ir, un sāpīgi atskārta, kur nokļuvis. Tas bija labi. Ta�u brīdī, kad viņ� piecēlās sēdus, potīte sāpēs iekaucās.

"Ak kungs, kaut tikai nebūtu lauzta," viņ� lūdzās.

Stjū aizvilkās līdz gultai un tur, no sapem viebdamies, aptaustīja strauji uztūku�o miesu. Atskatījies uz pavardu, viņ� saīga - uguns dega, it kā nekas nebūtu noticis, un dūmi priecīgi cēlās uz jauno, daudz ērtāko atveri jumtā.

Mugursomas lielajā ārējā kabata bija "Lielajā nezināmajā" iegādātais pirmās palīdzības komplekta luksusa vari-

ants. "Cerams, ka tur ir marles saite potītes fiksācijai, jo tā ir vai nu lauzta, vai arī sastiepta." Vajadzēja ari dezinficēt pu�umu rokā. Ja to neapstrādās, var rasties infekcija.

Divus soļus līdz mugursomai Stjū aizkliboja, tad aizvilka to līdz gultai un uzcēla aug�ā.

Komplektā bija auduma apsējs, un Edvīns ieteica to izmantot potītes fiksē�anai un kompresei. Bija sāpīgi, bet drīz vien kājas apak�daļa bija aptīta kā mūmijai.

Pirmās palīdzības komplektā atradās arī trīs plastmasas tūbiņas, kuru saturs pirmajā acu uzmetienā nebija noprotams. "Iespējams, antibiotiska ziede." Stjū izņēma vienu tūbiņu. Etiķete vēstīja, ka tajā ir "Lielā nezināmā pasta". Pirmās sastāvdaļu uzskaitījumā bija kaltētas sojas pupiņas, kas aktivējamas ūdenī. Viņ� izlasīja tekstu sīkrakstā - ra�otājs lielījās, ka vienas tūbiņas kaloriju un barības vielu pietiek cilvēka izdzīvo�anai me�onīgās dabas apstākļos veselas dienas garumā.

"Ēdiens!"

Badu viņ� vēl necieta, bet bija savainojies un palicis bez brokastīm. �ķita lieki gaidīt otrās brokastis, kas varēja arī neuzrasties. "Labāk būtu kaut ko ieēst,� viņ� nolēma. Lieto�anas pamācībā bija teikts, ka tūbiņas saturs, pareizā attiecībā iemaisot ūdenī, veido pastu. Vienkār�i. Mugursomā bija kabata ar pūsli vienam litram ūdens. Stjū nedaudz ielēja salokāmajā krūzē un izspieda tajā tūbiņu.

Izskatījās pēc rūsganas zobu pastas un, viņaprāt, gar�oja pēc pārtikas zīdaiņiem - tas ir, ja to plastificētu un tai pievienotu konservantus. Stjū ienāca prātā: "Vai rūsganā pasta uzlabotos, ja to pagatavotu "Lielā nezināmā" taukvā-

ros katlā? Viss ta�u gar�o labāk, ja ir izcepts eļļā, vai ne?" Viņ� ar piespie�anos norija pastu, uzdzerot virsu lielu ūdens malku, tad pārbaudīja, cik rada ārpus uztver�anas zonas nonāku�ais mobilais tālrunis, un izbrīnījās, ka pagājusi mazāk nekā viena stunda. Saule bija tikko aizsniegusies līdz korei austrumu pusē.

"Laika izjūta te citāda. Lēnāka..."

Uz apkārt staigā�anu prāts nenesās, tāpēc Stjū ļāva nodevīgajam pavardam gruzdēt un apsēdās guļvietā, lai sakārtotu mugursomu un ceļasomu. Drēbes bija samud�inātas un smakoja pēc dūmiem. Viņ� tās vilka laukā, izkratīja vēdinā�anai un kārtīgi salocīja. Tas gāja ātri; mājās viņ� mazgāja veļu, bet Ketrina pļāva zālienu un nomaksāja rēķinus. Stju ari traukus mazgāja. Sieva negribēja, ka mājas solis tiek sadalīts pēc dzimuma. Ar to viņa lepojās un jau pirms kāzām lika saprast, ka viņu savienība būs vienlīdzīga partnerība. Viņa pat bija sacerējusi īpa�us zvēresta variantus un smēja, ka viņa jau nu noteikti vīru neklausīs.

Drēbju izkarinā�ana laukā, lai tās izvēdinātu, nebūtu prāta darbs. Guļammaiss jau bija izkārts; ja laikapstākļi pēk�ņi mainītos, viņ� negribēja ar traumēto kāju lēk�ot pakaļ kādam apak�veļas gabalam. Viens būdas kakts vēl bija pasargāts no lielā cauruma jumtā, un Stjū tur nolika ceļasomu un tad iztuk�oja mugursomu, kur bija lielākā daļa mantu.

Nemaz tik daudz tur nebija, kad visu kārtīgi salika uz guļvietas. Acīmredzams un biedējo�s bija to mantu iztrūkums, kuras viņ� bija cerējis atrast Dūgana namiņā. Daudzas no tām bija Edvīna "obligātajā sarakstā". No

pārtikās viņa rīcībā atradās tikai pastas tūbiņas. Nebija ēdiena gatavo�anas riku, bet salokāmajā plastmasas krūzē gatavot ēdienu nedrīkstēja. Nebija ūdens trauka, izņemot vienlitrīgo pūsli, kas nozīmēja bie�us gājienus lejup uz ezeru.

"Būs jādodas medīt vai mak�ķerēt. Tas nu ir skaidrs." Karabīni un munīciju Stjū nolika blakus pārējām mantām. "Papilnam patronu medību nedēļai. Velns ar ārā, viena �urka jau ir beigta!" Vēl bija mak�ķerauklas ritulis un trīs āķi. "Daudzsolo�i. Pannas nav, bet varēs izdrāzt iesmu nelielu medījumu vai foreļu cep�anai virs uguns." Reiz bērnībā Stjū bija mak�ķerējis okeānā, bet ezerā ne.

"Ar ko tas varētu at�ķirties?" Stjū prātoja.

Edvīns stingri apgalvoja, ka ķermenim jāuzņem pietiekami daudz �ķidruma, tāpēc viņ� ik pēc kāda laika padzērās, un tas savukārt nozīmēja, ka tuvākā prioritāte ir gājiens uz ezeru. "Jāpaņem karabine," viņ� nolēma, "ja nu ceļā pagadās medījums. Jāsameklē arī garāks zars, ko nomizot un izmantot kā mak�ķerkātu, kad tik�u līdz ezeram. Es esmu īsts balto apkaklī�u aprindu Heklberijs Fins." Mugursomai bija izņemama minimugursoma, un tajā Stjū ielika ūdens pūsli, mak�ķerauklu un āķus.

Gājienam uz ezeru vajadzētu būt patīkamam. Stjū iztēlojās, ka ļaudis no lielajām pilsētām maksā bargu naudu, lai izbaudītu tādu mieru un vientulību. Bet galvenokārt viņ� juta sāpes kājā. Pirms aizie�anas no mazā izcirtuma viņ� nosprieda, ka lauzta ekstremitāte nebija, bet pusceļā potīte �ēlojās katrā solī, raidot sīkus atriebes sāpju dūrienus cauri visai kājai, kā sodot par piespiedu darbu tik drīz

pēc traumatiskās sadursmes ar būdas klona grīdu. Bija jā-ii/.manās, kur likt soli stāvajā nogāzē, tāpēc ar medījuma meklē�anu negāja viegli. Tuvojoties ūdenim, Stju redzēja vāveres, bet pēc grauzēju gaļas vēl nekāroja. Turklāt zinādams, kas notika ar �urku pēc lodes trāpījuma, viņ� nedomāja, ka no�aujot nogalinātas vāveres iegūs kaut cik ievērojamu gaļas gabaliņu.

"Jāmēģina kādu zivi noķert,� viņ� sprieda. "Vajag tikai sameklēt tārpus. Nekādu problēmu."

Viņ� pārcilāja akmeņus savas desmit minūtes, bet zem tiem lo�ņāja tikai mazītiņas melnas vabolītes, tāpēc viņ� pagāja tālāk un pavēla sānis nogāztu koku, kur mīkstajos trūdos cerēja atrast tārpus. Tuk�ā. Lāpstas nebija, un nācās rakņāt ar nuju - tas bija moko�s darbs. Zeme padevās negribīgi, un tārpus sameklēt neizdevās.

"Jāmēģina noķert kādu kukaini."

Pie ezera lidinājās milzīgas mu�as, bet tās izrādījās viltīgas un atriebīgas. Ikreiz, kad Stjū mēģināja tās notriekt zemē ar priedes zaru, mu�as izvairījās no adatainā uzbrucēja un piķēja uz viņa neapsegto kaklu un seju, kas vēl bija uztūkusi pēc lapsenes dzēliena.

Pēc vairākiem sāpīgiem kodumiem Stjū padevās un uzdūra uz āķa prāvāko no vabolītēm. Tā sadalījās uz pusēm. Ari trīs nākamās pārlūza. Galu galā nācās sākt izmēģinājumus ar mērķi noteikt piemērotu vietu āķa iedur�anai vabolītēs, kuras izmisīgi no ta centās izvairīties, un tas jau izskatījās pēc kukaiņu mocī�anas. Tomēr piecas neveiksmes vainagojās ar to, ka izdevās vienu vaboli uzdurt kā mazītiņu entomoloģisku eksponātu uz lielizmēra āķa. Stjū �aubīdamies uzlūkoja ēsmu.

"Cerams, ka zivis nav īpa�i vērīgas," viņ� nodomāja.

Kad āķis bija piesiets, viņ� paraustīja to, lai pārbaudītu auklas izturību. Tad arī atklājās, cik grūti ir panākt, lai mazie mezgli turētos vietā. Aukla bija gluda un slidena, mezgli raisījās vajā pie mazākā spiediena. Vairākas reizes mezglus siedams, viņ� neveiksmīgi satvēra āķi pirkstos. Asais āķa gals iedūrās īk�ķī, paslīdot zem ādas līdz ar atskabargu. Stjū iekoda lūpā un apvaldīja vaidu, lūkodamies uz savainojumu.

"Pats sevi nomak�ķerēju," viņ� apstulbis secināja.

Par laimi, dziji miesā atskabargainais āķis nebija iegājis un atradās tie�i zem ādas. Bet izvilkt to nevarēja tikpat viegli kā iedurt. Stjū satvēra nazi un pēc neilgam pārdomām piespieda asmeni ādai virs āķa. Ada pavērās, atbrīvojot āķi un radot asiņainu brūcīti. Ievainojumam klāt nāca aizvainojums, jo vabole atkal sadalījās uz pusēm.

Galu galā viņ� uzmeistaroja pamatīgu dubultmezglu, tikpat lielu kā āķa actiņa, uzsprauda uz āķa nākamo vaboli un tad sāka meklēt kātu. Stjū nolēma, ka turpat netālu atrastais nolauztais zars �etru pēdu garumā tādam nolūkam derētu. Atbalstījis zaru pret klintsbluķi, viņ� ar pēdu kāpa uz atzariem, lai tos nolauztu. Saglabāt līdzsvaru, uz sāpīgās kājas stāvot, bija grūti, tāpēc viņ� pamainīja kājas - nostājās uz labās, lai ar kreiso lauztu atzarus. Bet jau pirmais spēriens iztrieca nepanesamas sāpes caur potīti, un Stjū nosprieda, ka pāris lieku atzaru mak�ķerkātam nekaitēs. Piesējis auklu kāta galam, viņ� atstāja rezervei divdesmit kārtīgā rituli satītas pēdas aiz muguras un piegāja pie krasta.

Pirmais metiens lika saprast, kāpēc mak�ķerkātiem nav atzaru. Bez atsvara aukla neielidoja ezerā un, da�as pēdas parāvusies uz priek�u, iepinās atzaros. - Nolādēts!

Lāsts aizskanēja ezeram pāri un izsmējīgi atbalsojās. Stju dusmās pakratīja vēdekļveidīgo mak�ķerkātu, vēl vairāk sapiņķerējot auklu. Kad viņ� beidzot bija pārstājis to purināt, lai ķertos pie samezglojuma at�ķetina�anas, aukla atgādināja starp atzariem savītu asimetrisku zirnekļa tīklu.

Atmud�inā�ana prasīja pacietību, kas pamazām izsīka, tomēr galu galā aukla atkal bija kārtīgi saritināta. Vajadzēja atsvaru metiena izdarī�anai, un Stjū izvēlējās priedes �iekuru. Nācās sadalīt, salauzt, noraut galvu un citādā veida sakropļot vēl daudzas vaboles, kamēr viņ� beidzot aizlidi-nāja ēsmu pietiekami tālu no krasta, lai kāda zivs varētu uzpeldēt aug�ā un vismaz to aplūkot. Tad viņ� apsēdās, novietoja karabīni klēpī un sāka gaidīt.

Ezermalā bija jauks zāļains paugurs, tur varēja sēdēt un atbalstīt kāju, kuru sāka spiest zābaks no divsimt piecdesmit dolārus vērtā pāra. Vieglajā vējā aukstais Aļaskas ūdens atgādināja viļņotu stiklu. Tas atspoguļoja apkārtējos kalnus, rādot pārveidotu un otrādi apvērstu paralēlo pasauli. Gaiss iesila, un safīrzilās debesis veidoja gai�u, pie augstākajām smailēm piespraustu pārsegu, kas stiepās uz visām malām. Viņ� nekad nebija redzējis tik piesātinātas krāsas.

Zilas debesis.

Reiz tā bija viņa nākotnes krāsa apgabala prokurora birojā, kur vecākā palīga amats smago noziegumu apkaro�anas vienībā ierāva vāveres riteni. Vairāk lietu nekā laika tās izskatīt - desmit nedēļā. Bet viņam tas kaut kādā

veidā izdevās, sagatavojot dokumentus pirms tiesas sē�u datuma un dodot pretsparu blefojo�iem advokātiem, kas draudēja pārslogot viņu ar tiesas sēdēm. Vairumā gadījumu - deviņdesmit piecos procentos lietu, saskaņā ar biroja administratores statistiku, - tika panākta vainas atzī�ana, lai mazinātu sodu. Pārējās viņ� sagatavoja tiesas sēdēm pāris dienu laikā, strādāja arī nedējas nogalēs, kaut gan Ketrina iebilda. Jāatzīst, ka viņa ļoti uzmanīgi klausījās vīrā, kad mājās tika mēģināta apsūdzības runa. Un tiesas dienā Stjū acumirkli pārtapa par aktieri, tirgotāju, sludinātāju un profesoru vienā personā, uzrunājot zvērinātos gan sēdes sākumā, gan beigās, turklāt viņa runas pēc vajadzības bija vienlaikus gan rūpīgi iestudētas, gan spontānas. Viņ� spīdzināja aizstāvības lieciniekus ar precīziem jautājumiem, lai pieķertu melos, un izvilka pretīgus faktus no negribīgajiem upuriem kā dziednieks, kas izsūc indi no brūces. Ja sēdes ilga vairākas dienas, viņ� palika nomodā līdz vieniem, pārskatīdams iepriek�ējās dienas piezīmes, un nākamajā rīta cēlās piecos, lai koriģētu lieciniekiem sarūpētos jautājumus atkarībā no iepriek�ējās dienas atmaskojumiem.

Un atmaskojumu nekad netrūka.

Kāds uzmācībā apsūdzēts priesteris reiz nolādēja viņu Dieva vārda un tika notiesāts. Aplaupī�anas upuris tika pieķerts melojam par apsūdzētā paņemtu datoru, jo pats bija to nozadzis veikalā, un saņēma pienācīgu sodu. Citā prāvā kādu zvērināto izveda no tiesas zāles par dzer�anu darba laikā. Reiz prāvas viducī pazuda lietiskie pierādījumi - mārciņa zālītes no lietisko pierādījumu ratiņiem. Da�kārt ie-

priek� neuzrādīti videoieraksti liecināja par cilvēku neap�aubāmu vainu vai pēk�ņi pierādīja vainas neesamību. Policisti aizmirsa faktus vai mainīja liecības. Izvaro�anas upuri aizstāvēja savus pāridarītājus. Un cilvēki tika satriekti vai attaisnoti, pamatojoties uz desmit sekundēs nolasītu, ar aizturētu elpu uzklausītu tiesas nolēmumu. Tā bija viņa neprātīgā, satrauco�ā, nedro�ā dzīve, riska un gandarījuma pilnā dzīve, un tagad likās pat grūti iztēloties, kā viss noritējis, kā viņ� tad juties. Stjū prātoja, vai profesionālie sportisti, kas guvu�i traumas un nekad vairs nav iznāku�i spēles laukumā, jūtas tāpat.

Stjū sarauca pieri, aizmeta oli tālu ezerā un vēroja, kā pēc plunk�ķa ap to veidojas ūdens apļi, kā tie pamazām izzūd. Jautājums, kāpēc viņ� tika pazemināts tiktāl, ka vajadzēja vajāt nekrietnus klientus, lai no tiem izspiestu īres maksu nogurdino�ajos, rutīnas cauraustajos iznomātāja un nomnieka strīdos, joprojām bija miglā tīts. Protams, objektīvi viņ� apzinājās, kā tas viņam atgadījās, ta�u joprojām nespēja aptvert iemeslus.

Improvizētais mak�ķerkāts noraustījās. Stju sastinga. Bija pagāju�as desmit minūtes vai pat pusstunda - bez pulksteņa bija grūti noteikt. Pēc pārsteiguma mirkļa viņ� uztrau-sās kājās, sagrāba zaru un parāva aug�up ar spēku. Pretestība bija, bet tūliņ aukla kļuva vaļīga. Viņ� vilka to klāt ar rokām, un aukla padevās, nāca pavisam viegli. Pārāk viegli. Kad no ūdens pilēdams iznira āķis, tas bija tuk�s. Vabole izrādījās pazudusi. Nekādu pazīmju, ka zivs būtu piekodusies. Bija jāatzīst, ka āķis glu�i vienkār�i varēja ari aizķerties aiz grunts. Aķi rokā turēdams, Stjū rau-

dzijās uz to un domāja. "Palikt tepat un cerēt, ka paveiksies? Pāriet citviet? Meklēt citu ēsmu?" Viņ� nopūtās. Ļaunākais nebija tas, ka zivs varbūt norāvusies, bet �aubas par to, vai kāda vispār bija piekodusies.

Vēl likās agrs, bet Stjū bija vairāk izsalcis nekā tad, kad gadījās palikt bez brokastīm mājās. Pretīgās sojas pastas tūbiņa nedeva sāta sajūtu - tā solīja saglabāt dzīvību. Viena tūbiņa - viena diena. "Jāatvēl mak�ķerē�anai vēl viena stunda," viņ� nolēma, "un tad jāizmēģina kaut kas cits. Edvīna grāmatā ir arī citi pārtikas sagādā�anas ieteikumi."

Mak�ķerē�ana gan �ķita visvieglākais paņēmiens. Tā varētu būt ari relaksējo�a un iepriecino�a. Tāda tā vienmēr izskatījās TV mak�ķerē�anas �ovos. Stjū bija izaudzis simt jūdzes no okeāna, Hārtfordā, un viņa tēvs, grāmatvedis, reiz septiņus gadus veco dēlu paņēma līdzi mak�ķerēt atklātā okeānā no līgumreisa kuģī�a. Komanda bija sagatavojusi mak�ķeres, un viņam bija tikai jāsē� krēslā un jāgaida. Stjū noķēra jūras asari - tum�u, durstīgu auksto dziļumu briesmoni, kam pat baidījās pieskarties. To nosita ar nūju viņa acu priek�ā, un vīri smējās, kamēr zivs vārstīja �aunas. Pēc tam asaris tika iztīrīts, pār�ķeļot pu�u un no�ķaidot klāju ar asinīm un iek�ām. "Tāpat dro�i vien pēc elpas cīnījās Mārtija Bu�a, kad viņu �ņaudza, un viņas iek�ējie orgāni tāpat izgāzās uz "Dzelzs jaunavas" klāja," Stjū vēlāk prātoja. Par radību ķi-dā�anu viņ� pat domāt negribēja ne zēna gados, ne arī pieaugu�ā vecumā.

�ādu atmiņu nomākts, viņ� gandrīz jutās pateicīgs par to, ka nekas vairs neķērās un nebija pat ilūziju par zivs pieko�anos.

Viņ� padzērās no ezera tik daudz, ka vairs nevarēja iedzert. Ūdens bija ledusauksts un kristāldzidrs. Tad viņ� piepildīja litra pūsli un sāka gājienu kalnup.

Pulksteņa nebija. Klejs aizliedza to ņemt. "Varēs mobilajā paskatīties, cik pulkstenis, kad atgriezī�os būdā." Tālrunis atradās mugursomas dibenā. Stjū bija to izslēdzis, lai pataupītu akumulatoru. "Kamdēļ lai atstātu to ieslēgtu, ja zonas nav tik un tā?" Pēc saules sprie�ot, vēl nebija pusdiena.

Gājiens kalnup bija moko�s, grūtāks par kāpienu lejup. Viņ� kliboja, apiedams kokus un krūmus. Katrs solis prasīja piepūli, un viņ� vērīgi skatījās, kur likt kāju. Pusceļā Stjū apstājās atpūsties un atskatījās uz ezeru caur kokiem. Skats uz mierpilni duso�o ezeru kalnu ielokā aizrāva elpu. Tas nedaudz līdzinājās jaunības atmiņām - tagad skat-punkts bija labāks, un viņ� spēja novērtēt agrāk pieredzētas vietas un laika skaistumu, bet nu attālinājās no tā visa, ceļ� veda kalnā, un ie�ana sagādāja sāpes. "Me�onīgā daba nepalīdz atslābināties vai atjaunoties," viņ� sprieda, "tikai nostiprina apziņu, ka es novecoju. �etrdesmit man riebjas."

�etrdesmit gadu vecums nepienāca pēk�ņi. Kalendāra datums gan, bet sajūta, ka viņ� kuļas caur auzu pārslu biezputru bez gar�as piedevām, bija saasinājusies pāris pēdējos gados. Tā bija nevis asā, smagā depresija, ko viņ� piedzīvoja pēc katastrofas ar Bu�a lietu, bet truls, ilgāks tā pa�a stāvokļa paveids. Cīņa. Zaudējums.

"Un sāpēs pulsējo�a kāja turklāt."

Klejs viņam palīdzēja pārdzīvot katastrofu ar Bu�a lietu. Ketrina arī. Viņiem abiem jāpateicas par tagadējo dzīvi, lai gan ne jau tādu viņ� bija izvēlējies un ne jau par tādu priecājās. Stjū nepiederēja tiem, kas kļūst par narkomāniem vai apgrūtina citus ar savam problēmām. Tā vietā viņ� noslēdzās, ierakās darbā līdz ausīm. Nebija nekādu tik�anos ar naudas līdzekļu vācējiem. Nekādu rokasspiedienu vai tik�anos ar svarīgām personām. "Amerikas neatrisinātās lietas" bija atgriezu�ās ka vampīrs, lai paziņotu par viņa karjeras beigām visiem draugiem un pilnīgiem sve�iniekiem, kuriem bija kabeļtelevīzija, - no uzleco�ās zvaigznes līdz kritu�ai zvaigznei vienā realitātes �ova sezonā. �ķita, ka tas viņiem patika, labāku scenāriju nemaz nevarētu izdomāt. Kādu laiku pat brauciens uz lielveikalu Stjūartam bija moko�s. Neatstājās sajuta, ka visi uz viņu noraugās ar nepatiku vai no�ēlu.

"Tas, kur� palaida slepkavu brīvībā."

Stjūarts bija cerējis, ka atliek dzīvot nodurtu galvu un smagi strādāt un viss pāries. Bet nepārgāja. Tā arī viņ� dzīvoja nodurtu galvu, izskatīja lietas, ar kurām nebija jādodas uz tiesu, kur varētu satikt biju�os kolēģus un tie jutīsies neērti, viņam roku spie�ot, un rakstīja testamentus, pilnvaras un līgumus. Nekādas prāvo�anās.

Viņ� sūtīja Ketrinu vienu uz viņas paziņu ballītēm, atrunājoties ar saslim�anu vai uz mājām paņemtu darba mapi. Sākumā viņa mēģināja Stjū pierunāt, pec tam samierinājās. Nevarēja ta�u strīdēties, ja vīram ir daudz darba. Strīdēties ar juristu par jebkuru jautājumu ir grūti un apnicīgi, bet pavisam grūti ir mēģināt pārliecināt cilvēku, ka nevajag tik daudz uzmanības veltīt darbam, ja vienlaikus gribas, lai viņ� būtu godkārīgs. Bet viņ� nebija godkārīgs. Viņ� peldēja pa straumi, slapstījās aizstāvē�anās pozīcijās un nedarīja it neko sava aptraipītā tēla uzspodrinā�anai. Ketrinai tas nepatika, tomēr viņa īpa�i neprotestēja un turpināja mēģinājumus viņu skubināt uz priek�u.

"Ne jau skubināt, muļķīt, bet atbalstīt."

Ketrina mēģināja palīdzēt, bet Stjū pa�rosinātais panīkums to nepieļāva. "Es nevienu negribēju apgrūtināt, bet apgrūtināju pa�a sievu," Stjū aptvēra, neskartajam ezeram pāri raugoties. Tāda doma viņam nekad nebija ienākusi prātā, un skaidrība, ar kādu tā atklājās �ajā me�onīgajā apvidū, likās pārsteidzo�a. Pēk�ņi viņ� jutās vainīgs - satrieco�i vainīgs. "Pēc atgrie�anās mājup," viņ� nolēma, "ir jāatbrīvojas no vienaldzības pret dzīvi un jālabo vienaldzīgā attieksme pret dzīvi, un ne jau tā, kā salabo izlietni vai pļaujma�īnu. Ir jāatrod sevī tā dzirksts, kuras dēļ Ketrina mani apprecēja. Ne tādēļ, lai sieva mani stiprāk mīlētu, bet tādēļ, lai viņai nevajadzētu uzmest lūpu un rakāties manās problēmās, pa�ai mēģinot to atrast."

Stjū pamāja ar galvu. Nemateriālo jautājumu risinā�ana bija tie�i viņa specialitāte. Viņ� gatavoja sare�ģītus līgumus. Viņ� kārtoja neredzamo robe�līniju strīdus. Viņ� risināja tādu kaimiņu domstarpības, kuri absolūti neieredzēja viens otru. "Es visnotaļ labi varu sakārtot pats sevi." Ar �o apņem�anos viņ� pagriezās, lai turpinātu ceļu aug�up.

Piecas pēdas garais dzīvnieks stāvēja nekustīgi aptuveni divdesmit jardus attālu, daļēji saskatāms caur krūmiem, bet kuru katru brīdi tas varēja pieņemt lēmumu nozust. Pagaidām tas tikai vēroja viņu. Ari Stjū sastin ga. Briedis? Tas ie�āvās prātā vispirms. Bet augstu virs galvas, savas trīs pēdas tuvāk debesīm, atgādinot zarus bezlapu laikā, slējās lielu, izliektu rūsas krāsas ragu paris. Ja tas bija briedis, tad tam bija visiespaidīgākie - vai arī viskroplīgākie - ragi, kādus jebkad briedis varētu nest. Alnēns? Strupais purns un ādas kroka pakaklē vedināja domāt par alni, bet kaut kas tomēr nesakrita. Ragi bija �auri un augsti, nevis biezi un plati. "Karibu!" viņ� beidzot aptvēra, lai gan vienmēr bija domājis, ka tie mīt klajumos un pārvietojas baros. Stju tramīgi palūkojās apkārt, bet niknu lielo dzīvnieku bars nebija viņu ielencis. "Es esmu mednieks," viņ� sevi dro�ināja, tomēr klibās kājas dēj nevarēja iejusties �ai lomā. "Taisnību sakot, ja �is dzīvnieks iedomātos uzbrukt, es neesmu pārliecināts, ka spētu aizklunkurēt malā, lai mani neuzdur uz miniatūro �ķēpu briesmīgā komplekta."

Cen�oties rīkoties lēni, bez straujām kustībām, Stjū noņēma karabīni no pleca. Karibu viņu vēroja ar ziņkāri, neliekoties traucēties. Stjū vilcinājās. Eiropā �os dzīvniekus dēvē par ziemeļbrie�iem. Tad Stjū atcerējās Santaklausu. "Es gatavojos no�aut Lēkātāju." Viņ� vieglītēm atbalstīja laidi pret plecu, �oreiz cie�i rokās turēdams, lai nepiedzīvotu tādu pa�u neveiksmi kā ar �urku. �oreiz nedrīkstēja kļūdīties.

Viņ� paņēma dzīvnieku uz grauda, kas tik nelielā attālumā nesagādāja grūtības, tiklīdz acs bija pareizajā atstatumā no tēmēkļa, bet nespēja iz�ķirties, vai jā�auj galvā vai krūtīs. Ja atmiņa nevīla, parasti lielos zvērus �āva, mērķējot ķermenī. "Dro�i vien tāpēc, lai nesabojātu trofejas galvu, ta�u man vajag gaļu." Viņ� tēmēja galvā, un piepe�i ieraudzīja dzīvnieka spīdīgās, melnās acis. Tās līdzinājās liela, uzticama suņa redzokļiem. Brie�a bezrūpīgais skatiens atgādināja Stjū, ka viņam nav vērā ņemamas pieredzes dzīvnieku nogalinā�anā. Bērnībā - vaboles. Pavisam nesen

- �urka. Bet neviena liela zīdītāja. Kad vajadzēja iemidzināt suni, viņ� pat nebrauca līdzi vecākiem pie veterinārārstā.

Karibu jau atsāka lapu ko�ļā�anu un pat nolieca galvu, uz mirkli pazūdot no objektīva un atkal parādoties. "Izskatās ļoti apmierināts, ņemot vērā to, ka ir nokļuvis karabī-nes tēmēklī. Un ja nu briedis nāk �urp ik dienu?" Stjū prātoja. "Varbūt karibu �ī ir atvaļinājuma pavadī�anas vieta? Ja mums izdotos sadzīvot �o nedēļu, mēs varētu iedraudzēties." Bērnībā Stjū bija redzējis filmu, kurā lauku zēns gāja medībās un ieraudzīja dzeloņstieplēs sapinu�os alni. Zēns nevis no�āva alni, bet atbrīvoja. Vēlāk alnis izglāba zēnam dzīvību.

"Stulbi!" Stju aprāja sevi. "Ko tad karibu labu izdarīs? Uzkāps uz būdas jumta un pienaglos pāris lubiņas, kamēr es sildī�os pie uguns ar kakao tasīti rokā?" Viņ� atkal tēmēja briedim pierē, tie�i starp lielajām, nevainīgajām acīm.

"Man ta�u nav medību atļaujas," viņ� piepe�i aptvēra.

Stju mēģināja atcerēties noteikumus. Cik viņam zināms, ziemeļbrie�i nebija apdraudēto sugu sarakstos. "Dro�i vien ir izņēmumi attiecībā uz badacietējiem, bet man pagaidām

- likuma burta izpratnē - bada nāve nedraud, turklāt gaļas tur būtu vairāk, nekā vienam cilvēkam ir vajadzīgs. Apzinīgs mednieks nogalina tikai to, ko apēdīs," viņ� atcerējās un noslaucīja pieri. Gaļas sagatavo�ana pēc brie�a no�au�anas sagādātu vēl vienu problēmu. Edvīna grāmatā bija nodaļa par lielo medījumu kautķermeņu pirmapstrādi lauka apstākļos. �o apzīmējumu autors acīmredzot izmantoja tādēļ, lai nebūtu jāraksta par kau�anu. To viņ� vēl nebija lasījis, bet zīmējumi ļāva nojaust, ka tas ir smags un asiņains darbs. "Un kā lai aiznes tik lielu dzīvnieku līdz būdai?" Stjū pat iedomāties nevarēja, cik tas varētu svērt. "Protams, vairāk nekā liels vīrietis. Pēc izskata sprie�ot, smagāks nekā divi vīrie�i."

Ziemeļbrie�a acis tēmēkli pazuda. Stjū nolaida karabī-ni. Dzīvnieks grasījās iet prom un �ķita garlaikots. Stjū atskārta, ka diezgan ilgi stāvējis nekustīgi, un atkal a�i pacēla karabini, aizturēja elpu un nospieda mēlīti. Nekā. Viņ� aplūkoja karabīni.

Gailis bija bloķēts.

- Nolādēts!

Stjū parāva gaili atpakaļ un vēlreiz pacēla karabīni. Ka-ribu sāns bija tik tikko samanāms aiz kokiem; vismaz tēmēklī tas izskatījās pēc sāna. Viņ� iz�āva. Karabīne norībēja, un atsitiens bija tāds pats kā iepriek�, ta�u �oreiz viņ� neatlaida rokas un laide triecās pret plecu, nevis aci. �āviena troksnis pārskanēja mierpilno ieleju kā daudzkārt pastiprināts viņa gānī�anās variants, kā niknāka viņa izmisuma izpausme.

Novaidējies Stjū parīvēja plecu. Karibu vairs nebija saredzams. Viņ� aizkliboja līdz bie�ņai, kur tas bija stāvējis. Ne miņas no medījuma. Tas bija prom. "Es aiz�āvu garām. Nē, vēl ļaunāk - es pārāk ilgi vilcinājos."

Tam bridi Stjū uzkāpa kaut kam mīkstam. Viņ� paraudzījās lejup. Viens zābaks bija iestidzis mitru, kūpo�u spiru kaudzē. Karibu negarlaikojās, neieradās relaksēties savā iecienītajā krūmu patvērumā, kur mēdza iegriezties ik dienu, un noteikti nemēģināja dibināt garīgas saites, sazināties ar Stjū. Tas glu�i vienkār�i nokārtoja dabiskās vajadzības.

14

Stjuartu uzmodināja pulsējo�as sāpes. Izstiepis roku, viņ� uz potītes sataustīja pampumu apelsīna lielumā. Gājiens lejup uz ezeru un atpakaļceļ� aug�up potītei bija nodarījis lielu ļaunumu. Āda bija purpursarkanā krāsā, un iespēja aut kājās divsimt piecdesmit dolārus vērtos zābakus bija izslēgta. Tas, ka viņ� pēc traumas nebija iedomājies uzlikt aukstu kompresi, nenāca par labu.

Pagriezies uz muguras, Stjū palūkojās aug�up caur roboto jumta logu. Jau otru rītu pēc kārtas viņ� modās diskomforta dēļ, turklāt vēl pirms saullēkta. Naktī gan nelija, un viņ�, paldies Dievam, atradās sausumā.

"Ēdiens."

�ī doma bija īpa�a un neatvairāma. Tā uzreiz aizbīdīja sāpes uz otro vietu rai�u sarakstā. Bada sajūta vēderā bija pamatīga, tik spēcīga, ka viņ� gandrīz vai gribēja paķert pretīgās pastas tūbiņu. Gandrīz. Divas jau bija iztuk�otas. "Tre�ā jāpataupa, ja nonāks līdz mir�anai," viņ� nolēma.

Tā bija pirmā reize, kad Stju nopietni apsvēra iespēju, ka varētu nomirt. Viņ� bija iztēlojies bie�āk aprakstītos veidus, kādos varētu iet bojā me�onīgā dabā, un parasti fantāzija uzbura lāci vai aviokatastrofu. Bet viņ� neiedomājās, ka glu�i vienkār�i nespētu pats sarūpēt pārtiku. Stju ilgi lūkojās baļķu sienā izveidotajā lapseņu ejā. Priek�stats par nedēļu bija mainījies. "Izdzīvot vēl �etras dienas. Tad atgriezīsies lidma�īna, un pamuļķis Aivens jautās, vai es labi pavadīju laiku."

Viņ� piecēlās un posās jaunai dienai ar deformētu pēdu un jutīgu vaigu. Vismaz pietūkums lapsenes dzēliena vietā bija mazinājies. Ja Stjū būtu alerģisks, tad jau būtu pagalam. Ja mētelis un guļammaiss nebūtu ļoti kvalitatīvi, viņ� naktī būtu nosalis. Nakti nelija, ta�u bija uzkritusi salna. Temperatūras straujā pazeminā�anās bija nenoliedzama. Varēja ne vien izelpu saskatīt, bet arī rokas stinga. Lai iekurtu uguni pavardā, nācās uzvilkt cimdus. "Var sākt snigt," viņ� nosprieda. Un sazin kādēļ �i doma viņu biedēja vairāk nekā jebkura cita. Izņēmums bija ba�as par lā�iem. Sērkociņi gāja uz beigām, tātad uguni vajadzēja uzturēt pie dzīvības, citādi butu jāiemācās izmantot kramu un tēraudu.

Savā pirmajā rīta stundā viņ� vāca malku un apkopoja domas, pie reizes meklēdams Edvīna ieteiktos ēdamos zālaugus un da�us pagar�odams. Diem�ēl bez vārī�anas augi bija kokaini, rūgti un grūti norijami, nemaz sāta sajūtu neradīja. Stjū apēda tie�i tik daudz, lai vēl vairāk gribētu atrast īstu barību.

Edvīna grāmatā bija uzteikta da�ādu viegli notveramu sīku dzīvnieciņu - tārpu, kūniņu, kāpuru, gliemju - enerģētiskā vērtība. Tārpus viņ�, protams, nevarēja atrast. "Ja vien varētu sameklēt tos sasodītos tārpus, es varētu apēst gar�īgu zivi." Viņ� nezināja, kā izskatās kūniņas, bet Edvīns acīmredzot uzskatīja, ka tas visiem skaidrs, jo ilustrācijas blakus tekstam nemaz nebija. Par kāpuriem pat domāt rie bās, jo tie būtu jāmeklē pūsto�ajā �urkas līķī. Tātad atlik.i gliemji.

Stjū bija manījis vairākus prāvus, melnus gliemjus būdas ēnainajā pusē, un tie ne�ķita grūti notverami. Viegls risinājums nelielajai pārtikas problēmai saskaņā ar Edvīnu.

Nemaz nebija ilgi jāmeklē brangais gliemis, ko viņ�, divos pirkstos saņēmis, atrāva no iepuvu�a baļķa. Tas bija glums, gandrīz puspēdu garumā, ogļu melns un spīdīgs, ar smalki veidotu mantiju un rievotu pakaļgalu. No galvas slējās divi gludi, antenām līdzīgi izciļņi ar sīpolveida uzgaļiem. "Tie�ām skaists dzīvnieks," viņ� atzina. "Un liels. Vesels kumoss.� Stju centās iestāstīt sev, ka tas varētu gar�ot kā austere vai - ceptā veidā - kā gliemenes. Ta�u pannas nebija, un viņ� nolēma palikt pie austeres varianta. "Vienkār�i ļaut ieslīdēt kaklā." Viņ� prātoja, vai spētu iztēloties vēl nedaudz kokteiļu mērces.

Nespēdams rast ērtu paņēmienu gliemja nogalinā�anai, Stjū nolēma to apēst tāpat. "Labāk par to īpa�i galvu nelauzīt." Tā nospriedis, viņ� ielika gliemi mutē. Bet vēder-kājis locījās un a�i izdalīja tādas gļotas, kas uzreiz lika noprast - tas nemaz negar�o kā austeres. Gaļīgais ķermenis aizslīdēja kaklā visai raiti, bet atstāja lipīgu plēvi mutē. Stjū seja sa�ķobījās, lūpas savilkās riebumā - varēja just gliemja grozī�anos kuņģi. Ar austerēm tā nebija. Viņ� paspēra divus soļus un izvēmās rūgti gar�ojo�ajā zālē, atvadoties no gliemja un tās nelaimīgās pussako�ļāto zaļumu saujiņas, ko

bija ieēdis. Piecas collas garais melnais radījums vēl bija dzīvs, ar tā pretīgo gar�u un ķermeņa u/.buvi pilnīgi pietika aizsardzībai pret izsalku�iem cilvēku cilts pārstāvjiem. Tas bez jebkādām pārdzīvotā sekām aizslīdēja prom caur zāli, ko klāja �ults un vēmekļu maisījums, kamēr Stju kliboja uz budu, spļaudīdamies un klusībā lādēdamies. Secinājums, ka tagad kuņģī ir mazāk barības vielu nekā pirms nolāpītā radījuma ierī�anas, bija neiedomājami satrieco�s. Tad viņ� pieskārās mutei un ieknieba lūpā.

- Ai, - viņ� norūca. Lūpa izrādījās nejutīga.

Tobrīd Stjū atmeta pārtikas meklējumus un, tiklīdz viņ� nosprieda, ka cietu�ais kuņģis tam gatavs, iztuk�oja pēdējo pastas tūbiņu. Vismaz gar�u nejuta, jo ari mēle bija neju-tīga.

Rīta atlikusī daļa pagāja, ap būdu savācot malku un desmit pēdas garus zarus, ar ko pārsegt jumtu. Gājiens uz ezeru bija pārāk tāls pietūku�ajai potītei, īpa�i bez zābaka, jo apaut to nevarēja. Stjū ar nazi aug�pusē pārgrieza tenisa �ību no pāra, kas bija paņemts rezervei, un uzāva apsaitētajai pēdai, lai varētu staigāt me�ā, nesavainojoties uz akmeņiem vai ērk�ķiem.

Viņ� regulāri padzērās - tāds bija Edvīna ieteikums -un ūdens drīz vien izbeidzās. Mokpilna bija pat doma par gājienu lejup līdz pa�am ezeram, bet vietā, kur karibu bija tik izcili izrādījis nicinājumu par Stjū mednieka dotībām, viņ� ievēroja sīku urdziņu. Tas būtu tikai pusceļ�. Paņēmis mazo mugursomu ar ūdens pūsli, viņ� klibodams devās lejup.

Iedams viņ� domāja, ka ir tuvu sakāvei. Ja neizdosies tikt skaidrībā pa�am ar sevi, tā būs lielākā sakāve mū�ā kop�... Bu�a. �o uzvārdu nevarēja aizmirst. Bucs bija stip rāks. Ja būtu lemts mirt me�onīgās dabas valstībā, to uzzinātu tikai tuvākie un, iespējams, viens otrs, kas lasa Fēr-benksas ziņas. Sve�inieki. Par atgadījumu ar Виси uzzināja visi. Raidījums "Amerikas neatrisinātās lietas" parūpējās, lai par to dzirdētu visi valsts iedzīvotāji. Kāda valsts ziņu aģentūras �urnāliste viņam pajautāja, kāda ir sajūta, palai�ot slepkavu uz brīvām kajam. Viņa izskatījās pa�apmierināta, grūda mikrofonu Stjūartam seja un diez vai bija vecākā par divdesmit diviem gadiem. Ņemot vērā savu politiski jutīgo valsts amatpersonas stāvokli, Stjū pat nevarēja bik�ainajai �urnālistei pateikt, ko par viņu domā. Savu daļu atbildības vajadzēja nest arī apelācijas tiesai, publicējot atzinumu par to lietu visu amata brāļu un māsu zinā�anai. Juristi uz to atsaucās kā uz pārliecino�u precedentu. Pat Stjū bojāeja nevarētu pārspēt �ādu neslavu. īpa�i tāda klusa nāve tālajos me�os.

No atmiņām, �aubām un no�ēlas Stjū nespēja atkratīties, analizēja Bu�a lietu miljoniem rei�u, bet rezultāts ikreiz bija tas pats. Viņ� zaudēja. Bu�a pārsūdzības lietu uzņēmās ļoti prasmīgs privātais advokāts. Stju arī par to bija brīnījies. Nezināmais jurists sarakstei izmantoja Providensas pastkastītes adresi, bet nenorādīja biroja adresi. Viņu sauca Pīters Tipets. Stju pieļāva, ka Tipets uzņēmās lietu popularitātes iegū�anai - Bucam jau nu pa�am nebija naudas privāta advokāta algo�anai -, bet Tipets ķērās pie darba klusītēm, presei intervijas nesniegdams. Vienīgā publiskā uzstā�anās bija apelācijas instances tiesas deba�u dienā. Viņ� runāja kodolīgi, tie�i, izmantojot precīzo tiesisko pamatojumu, ko sniedza lietisko pierādījumu doktrīna. Nekādu ezoterisku muļķību par tiesībām vai konstitūciju. Nekādas izrādī�anās. Pēc tam viņ� izgāja, galvu nodūris, un atkal nozuda Providensas kņadā. Kad nolēmums tika pasludināts, viņ� nesāka lielīties. Taisnību sakot, Stjū par viņu vairs nekad nebija dzirdējis. Varēja gadīties, ka viņ� nodarbojās ar ikdieni�ķām civiltiesību lietām un tikai laiku pa laikam uzņēmās kādu krimināllietu, par kuru nesaņēma honorāru, bet tam Stjū negribēja noticēt. Tipeta vadītā aizstāvība un uzstā�anās trāpīja tie�i desmitniekā par labu antipātiju izraiso�am klientam. Likums un procedūra vien. Ne vārda par pretīgajiem faktiem vai taisnīguma koncepcijas attiecinā�anu uz slepkavām. Protams, tam vīram bija liela pieredze krimināllietās.

Stjū bija sasniedzis ūdensguves vietu, sezonāla paskata peļķi, ko, iespējams, piepildīja pazemes ūdens nesējslānis, bet tikpat labi tas varēja but iedobums pārlieku mitrā augsnē. Dubļos redzēja dzīvnieku pēdas - mazu ķepu nospiedumus, putnu kāju trīs�uburainu rakstzīmju līniju un pārnad�a pēdas. "Mans kārību." Stjū iegremdēja pūsli trīs collas dziļajā urdziņā. Peļķe iztuk�ojās, bet atkal strauji piepildījās ar ūdeni, kamēr viņ� sēdus to vēroja.

Rita atliku�o daļu Stjū aizvadīja, velkoties aug�up un pēc tam sē�ot guļvietā ar augstāk paceltu kāju. Caur jumtam pārliktajiem zariem ieplūda aukstums un gaisma. Mazais ugunskurs pavardā sprakstēja, bet nespēja aizgaiņāt dzestrumu.

"Ir kļuvis aukstāks."

Temperatūras pazeminā�anās bija pēk�ņa un pārsteidzo�a. Vel iepriek�ējā dienā varēja staigāt ārā vienā kreklā. Tagad, "Lielajā nezināmajā� iegādātā jaka ietuntuļojies, viņ� sēdēja pie ugunskura būdā un tomēr nespēja sasildīties, lai gan pēc saullēkta bija pagāju�as vairākas stundas. Tēvs būtu to nodēvējis par aukstuma vilni. Bet Stjū saprata, ka tas ir kaut kas nopietnāks.

Ziema tuvojās. Aļaskas ziema. Pavalsts bija ar tām slavena.

"Ir paliku�as �etras dienas."

15

"Es tikai gribu izdzīvot,� Stjū domāja, guļus gaidīdams lidma�īnu, "ka mājās, tā arī �eit, me�onīgajā dabā." Klints-bluķis, uz kura viņ� bija uzrāpies ar visu savainoto kāju, slējās ārā no ūdens. Vieta, kur Aivens bija viņu atvedis nedēļas sākumā, atradās netālu. Pat tad, ja viņ� zaudētu samaņu, pilots nevarētu viņu nepamanīt.

Prom Stjū brauca sakauts. Tam nebija cita, maigāka vērtējuma. Viņ� nebija pieņēmis Klondaikas izaicinājumus, nebija pārvarējis grūtības, ta�u kaut kādā ziņā bija mainījies; diem�ēl ne jau to no viņa gaidīja. "Es esmu vēl lielāks mīkst-pēdiņ�, nekā visi domā." Taisnību sakot, fiziski bija palikusi vien ēna no tā vīrie�a, kas ieradās Aļaskā. Pēc �etrām nākamajām dienām, kad tika ēsta zāle un divas uz iesma ceptas vāveres, kuras viņ� pār�āva uz pusēm ar karabīnes lodi, viņ� bija nokrities svarā par desmit līdz piecpadsmit mārciņām. Vairākreiz uznāca vēmiens, un jau pirms divām dienām sākusies caureja laupīja ķermeņa �ķidrumus. Viņ� joprojām kliboja, ja vajadzēja iet, un smakoja kā veci, mitrumu piesūku�ies "Fritos" kukurūzas �ipsi - mazgāties ezerā bija pārak auksti. Ta�u ļaunākais bija tas, ka sākās uztveres traucējumi. Iepriek�ējā dienā viņ� iedomājās dzirdam helikoptera dūkoņu un, no būdas izklunkurojis, ieraudzīja dzeni, kas kala koku turpat netālu. Un tā divreiz. Tai pa�ā rītā viņ� bija iesmēlis dubļus salokāmajā plastmasas krūzē, lai pagatavotu kafiju, un neizdzēra to tikai tāpēc, ka krūze izkusa, kad viņ� to turēja virs uguns.

Abas somas, sapakotas un mājupceļam gatavas, bija krastā aiz muguras. Prāta skaidrības bija pieticis, lai nostieptu visu lejā uzreiz pēc piedzīvojuma ar kafiju, �ādi izslēdzot iespēju nokavēt atpakaļreisu. Laimīgā kārtā dzīve turpināsies.

Trīcot un badojoties būdiņā, laika pārdomām bija atliku likām, un Stjū pārsteidza tas, cik nedaudz pamatojumu varēja izdomāt tam, ka viņam patie�ām jādzīvo. Bet Edvīna grāmatā bija rakstīts, ka viens no pieciem vispārpieņemtajiem veiksmīgas izdzīvo�anas noteikumiem ir spēja atrast kaut ko tādu, kā dēļ dzīvot ir vērts. Edvīns viņam jau sāka apnikt, un viņ� nicināja pamāco�ā tonī izteiktās gudrības ari tāpēc, ka tās spieda viņu pacensties un iedvesmoties, kad viņ� jutās kā pēdējais mēsls. Bet viņ� no tiesas mēģināja.

Doma par izdzīvo�anu, lai atgrieztos darba un cīnītos par citu cilvēku problēmu atrisinā�anu, nemaz neiedvesmc-ja. Un pūliņi strādāt līdz pensijas vecumam, lai tad varētu nepiedalīties sabiedrības dzīvē, drīzāk bija antimērķis.

Nebija ari bērnu, kuriem viņ� varēja būt vajadzīgs. Tie�am jākaunas. "Es izdzīvo�u Ketrinas dēļ," viņ� nolēma tre�ajā dienā ap pusdienlaiku. Ketrina vienmēr bija viņu atbalstījusi priekos un bēdās. Viņa bija pelnījusi Stju piepūli, un viņ� saņēmās, pat apēda apsvilinātu vāveri. "Es ari mājās labak papūlē�os. Bet �ajā nelāgajā teritorijā es daudz ilgāk nebūtu izdzīvojis," viņ� secināja. "Ja Amerika kādreiz ir bijusi tāda, tad Dievam paldies, ka tā ir palikusi pagātnē." Stju nepiederēja pie tā vīrie�u tipa, kas apmetas Me�onīgajos rietumos. Viņ� nebija kovbojs.

"Es izdzīvoju juridiskajā skolā Oregonā," viņ� domāja, debesis vērodams, un gaidīja, kad atskanēs zāles pļāvēja dūkoņai līdzīgais lidma�īnas dzinēja troksnis. "Protams, ka bija atbirums. Pieci no mana kursa pirmajā gadā vien. Kāds nabadziņ� uzreiz pēc pirmā kursa faktiski izdarīja pa�nāvību." Siju mēģināja atcerēties, kādā veidā tas notika. "Tabletes? Virve? �aujamais?" Tad viņ� iedomājās par Sofiju Be-roni, kura izstājās.

No visām sievietēm, kuras Klejs izmantoja studiju gados, Sofija bija neaizmirstamākā - glu�i kā mirdzo�s briljants tiesību zinātnes cienītāju lavīnā, kas pulcējās divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados būvētajā ģeometriski precīzajā kvadrātveida ķieģeļu briesmonī, ko dēvēja par Makenzija namu. Viņa drīzāk atgādināja retu-�ētu modeli maģistrantūras bro�ūras vākam nekā reālu studenti, kas valkā sporta bikses un kam ir stiklainas acis no mācī�anās līdz vēlai naktij. Viņu tie�ām fotografēja tam vākam. Viņa arī veselu semestri sekoja Klejam - kurpēs ar �etras collas augstiem papē�iem, kādās neviena cita tieslietu studente darbdienās nemū�am nerādītos sabiedrībā. Bet Klejs viņai bija par ātru. Aptvēris, ka pēc hipiju ēras beigām Oregonas pavalsts Jūd�īnas pilsētā godā tur piezemētu brīvās dabas kultūru, viņ� strauji pārtapa par bezrūpīgu apkārtējās vides aizstāvi batikota apģērbā un pameta Sofiju ar visām smieklīgajām kurpēm. Klejs pielāgojās. Sofija ne. Pēc �ķir�anas viņa vairākas dienas klīda apkārt, papēdī�us gaiteņos klaudzinot kā nomaldījusies, un kavēja nodarbības. Beidzot viņa izskatījās ka izklaidīga jurisprudences studente, bet iemesls nebija nomāco�ie studiju priek�meti. Ļaudis sāka tenkot. Otrā kursa otrajā semestrī viņa izstājās, un tas pārsteidza, jo lielākajai daļai studentu, kas tiku�i cauri moko�ajai pirmā kursa atlasei, jurista karjera bija augstākā vērtē nekā attiecības un gandrīz viss pārējais. Jāatzīst, ka abi precētie pāri Siju kursā studiju laikā iz�ķīrās un sanīdās ne pa jokam, tomēr visi �etri noturējās līdz beigām un ieguva bakalaura grādu. Stjū nebija ne jausmas, kā Sofijai kop� tiem gadiem klājies.

Un tad viņ� atkal atgriezās realitātē, uz klintsbluķa. Prāts vēlreiz bija aizklīdis pagātnē, bet saule - pakāpusies augstāk tuk�ajā debesjumā. Tuk�ajā.

Stju pēcpuse sāpēja, vajadzēja norāpties no klints un izkāpt krasta, lai izlocītu kājas. Viņ� taupīja mobilā tālruņa akumulatoru, aparāts bija lielākoties izslēgts. Viņ� paskatījās, cik pulkstenis. Gandrīz pusdienlaiks. Aivens kavējās. "Idiots." Prāta jau bija ienākusi doma iesūdzēt "Jukonas avio ceļojumus" vai Dūganu. Vai vēl kādu. "Es gandrīz galu dabūju! Diez, cik varētu prasīt par sāpju un cie�anu pilnu nedēļu, pieskaitot ārstē�anās izmaksas, jo potīte noteikti nedzīst pienācīgi."

Satrauca tas, ka trīs vai �etras stundas pagāja nemanot. Viņ� nebija pie pilna prāta, nespēja koncentrēties. Sako�ļāja kaut kādus zāles stiebrus. "Nē, prasību ne pret vienu es neiesnieg�u, kamēr nedēļu vai divas nedabū�u kārtīgi paēst." Stjū mēģināja noturēties kājās, bet daudz labāk bija apsēsties. Tiklīdz viņ� apsēdās, tā laika izjūta pazuda.

Pienāca un aizgāja pulksten viens. Tad pienāca trīs. Stju iedomājās, ka varbūt vajadzētu apiet ezeram apkārt, lai pārbaudītu, vai Aivens nemeklē viņu dienvidu pusē, kur me�s biezāks. Nogājis pusjūdzi, viņ� tomēr nosprieda, ka tas ir neprāts. Lidma�īnai tik un tā būtu jānolai�as uz ezera. To nevarētu nepamanīt. Turklāt viņ� bija pametis visas mantas pie klintsbluķa.

- Sasodīts! - Stjū raidīja lāstu aug�up, tam Dievam, kura esamību bija piesardzīgi noliedzis pēc divdesmit gadu vecuma sasnieg�anas. - Sasodīts, sasodīts, sasodīts! - Nekas neizmainījās. Kāja sāpēja. Tuk�ais kuņģis joprojām burk�ķēja ka bojāts blenderis. Lidma�īna tā ari neparādījās.

Klieg�ana bija laupījusi visus atliku�os spēkus. Balss pieklusa, viņ� varēja tikai no�ukstēt: - Ketrina, es esmu tevi pievīlis.

Kļūdas aprēķinos nevarēja būt. �o dienu viņ� atzīmēja kā atpakaļceļa dienu vel tolaik, kad bija savā prātā, un desmitiem rei�u pārbaudīja, pat ieslēdzot mobilo, lai paskatītos kalendārā. "Dro�i vien Aivens kaut ko ir sajaucis," viņ� nosprieda. "Rīt bus klāt.� Doma, ka nāksies izturēt vēl vienu dienu, bija gandrīz nepanesama.

"Ja nu Aivcns ir nogāzies? Aļaska uz vienu iedzīvotāju ir divdesmit reizes vairāk avāriju nekā jebkurā cita pavalsti." Edvīns rakstīja, ka tie�i dehidrē�ana varētu Stjū nogalināt. Vēl vienu vai pāris nedēļu varētu izdzīvot bez ēdiena, bet ūdeni vajadzēja dzert un paturēt to organismā. Ar vem�anu un caureju viņ� zaudēja �ķidrumu tikpat ātri, cik varēja to dabūt. Stjū novaidējās, smagi atkrītot sēdus mīkstajā, mitrajā krastā, un turpat arī varētu nomirt, ja vien viņu nebiedētu izredzes nokļūt lācim vēderā.

Krēsloja, kad Stju beidzot atgriezās būdā. Uguns bija apdzisu�i. Viņ� atnesa tikai mugursomu un karabīni. Ceļasoma palika slēptuvē pie krasta, lai no rīta nevajadzētu to stiept atpakaļ. Uguni uz�ķilt ar kramu un tēraudu neizdevās, un viņ� savilkās �okurā savā guļammaisā, �ad un tad paveldamies malā, lai izvemtos kaktā, - atmetis mēģinājumus iet laukā tadas vajadzības deļ. Būdas smaku vairs nevarēja at�ķirt no panīku�ā ķermeņa smārda vai vēmekļu gar�as mutē un kaklā. Pagaidām pa�cieņas pietika, lai izrāptos laukā, ja bija jāatbrīvojas no �ķidrajiem izkārnījumiem. Miegs uznāca un bēga prom. Palaikam mostoties, viņam �ķita, ka redzējis murgainu sapni par Aļasku un viņ� varētu atjēgties mājās, gulta. Citkārt Stjū iesnaudās un redzēja Ketrinu un dīvainā kārtā arī Odriju. Abas bija ģērbu�ās kā karsējmeitenes, bet bez seksīguma. Viņ� pats bija uzvalkā un ar karabīni plecā. Tāpat tur bija Bucs, sēdēja liecinieku solā. Stju notēmēja uz viņu, un no stobra ar pauk�ķi izlidoja neliels korķis. Zvērinātie smējās.

Stju pamodās no tā, ka viņam kaut kas mitrs un auksts kutināja seju. Viņ� uztrūkās no miega - pārbijies, ka vel guļ krastmalā un kāds vilks atnācis apostīt, vai viņ� ir beigts un sapuvis vai tomēr dzīvs un gar�īgs. Ta�u pieskāriens bija maigāks par bakstī�anu ar purnu. Sniegs. Lielas sniegpārslās laidās viņam virsu. Guļvietā bija sakrājusies neliela kaudzīte, ari grīda bija kā nokaisīta ar baltu pūderi. Diezgan daudz sniega bija iekļuvis pa caurumu jumtā, kuru viņ� pārsedza ar zariem, tātad laukā noteikti sasnidzis daudz vairāk.

"Nē, nē, nē!"

Nosalis viņ� nebija. Guļammaiss no "Lielā nezināmā" godam pildīja savu uzdevumu, ta�u tajā dzīvot nevarēja. Stjū iztrausās ārā. Tās bija mokas. Visi locekļi sāpēja, un sēdus stāvoklī uznāca vēmiens, bet nekas neizdevās. Biedēja tas, ka nebija pat �ults, ko izspļaut. Viņ� nesvīda, tātad drud�a nebija. Ta�u vajadzēja steig�us tikt laukā, klona grīdai pāri, un noraut bikses. Atvieglo�anās ari nenāca.

"Ezers. Jātiek līdz ezeram."

Viņ� paņēma karabīni. Aivens būtu bēdīgs, ja to atstātu �eit. Mugursoma gan palika guļvietā. Tā �ķita smaga, un iek�ā nebija nekā tāda, ko nevarētu dabūt par naudu. "Mobilo tālruni jāņem. Ieradums dro�i vien. Tas gan nelīdzētu izsaukt lidma�īnu." Stju uzāva zābaku vienā kājā, pārgriezto tenisa �ību otrā un izgāja ārā. Izcirtums bija kluss. Izteicis aizvainojo�as, ar rupjībām cauraustas atvadas sa�ķiebtajai būdai, viņ� novēlēja tai drīzu sagrū�anu un uzsāka beidzamo gājienu lejup no kalna un apkārt ezeram.

"Tas stulbais Aivens. Septiņas dienas, se�as naktis. Brīvdienu māju uzņēmumi uzskaitīja apdzīvo�anas naktis, tātad se�as, nevis visas septiņas kalendāra dienas. Skaidrs. Acīmredzot Aivenam sajuku�i rēķini. Tas būtu vienīgais loģiskais izskaidrojums. Izņemot avāriju. Nē, par avāriju es nedomā�u. Ja ari �eit notiek divdesmitkart vairāk katastrofu salīdzinājumā ar citām pavalstīm, tā nav iespējama. Turklāt Klejs un Dūgans zina, kur es esmu. Mani sāks meklēt, ja es laikā neatgriezī�os. Un es jau kavējos. Tas prasītu vēl pāris dienas."

Stjū novaidējās, vēl paris dienas pieminot, brida lejup pa trīs collas dziļo sniegu un izbrīnījās, kad ieraudzīja karibu, kas gaidīja pusceļā - ierastajā vietā pie avotiņa - un priecīgi birdināja spiras. Stjū apstājās un nolaidās sēdus. Atpūtai tā vieta bija laba diezgan.

- Tev palaimējās, ka �ī ir mana beidzamā diena, - Stjū paziņoja, lai gan labi apzinājās, ka nepietiktu spēka sadalīt lielo dzīvnieku pat tad, ja izdotos to no�aut. Viņ� bija nopūlējies diezgan, kad prātoja, kā sadalīt vāveri, kam bija pavisam maz gaļas. Karibu ragi slējās virs galvas kā ledus laikmeta radara sistēma, nemaz nelīdzinoties Santaklausa ziemeļbrie�u samtainajiem radziņiem atklātnēs un multiplikācijas filmās. - Starp citu, tev ir varens drēbju pakaramais, Lēkātāj. - Karibu pabeidza atvieglo�anos un devās prom. Nebija ne miņas no garīgas saites starp cilvēku un dzīvnieku vai saskarsmes. - Protams, labāk mūc prom. Vai ej prom. Vai laidies lēk�iem prom. Vai lasies prom vienalga kādā sasodītā veidā.

Vienvirziena ķircinā�anās bija neparasti relaksējo�a, bet I id vīns brīdināja pārlieku neatslābināties, ja gadās sasirgt vai ciest badu pie pirmatnējās dabas krūts. Jebkura vieta, kur viņ� apstātos, varēja kļūt par pēdējās atdusas vietu. Stjū mēģināja iztēloties, kā lidostā viņu gaida Ketrina un uztraucas. Tad viņ� piecēlās un atsāka ie�anu.

16

Lidma�īna neieradās. Stjū atkal gulēja uz klintsbluķa, ar pūlēm saglabādams modrību - knaibīja vaigu, sarunājās pats ar sevi, ik pēc brītiņa mobilajā tālrunī pārbaudīja, cik pulkstenis. "Nospļauties par akumulatoru." Tomēr virs kores parādījās viens pats vanags, un Stjū pat ar piemiegtam acīm nespēja iztēloties, ka tā būtu lidma�īna. Viss vakars pagāja, atkal velkoties kalnup uz būdu. Ik pēc simts jardiem vajadzēja apstāties, lai atvieglotos, turklāt lepnums neļāva piemēslot bikses. Sasniedzis cieto koka guļvietu, Stjū sabruka uz tās kā treniņā pārcenties maratonskrējējs. Naktī viņ� pārmaiņus vai nu slikti jutās, vai arī zaudēja samaņu.

Nākamajā rītā viņ� nespēja aiziet uz ezeru. Izmocītais ķermenis bija pārāk novārdzis, tāpēc viņ� tikai izvilkās laukā un atslējās pret būdu, kas bija atslējusies pret priedi. Piepe�i viņ� iedomājās, ka atgādina domino kauliņu, kas atslējies pret lielāku kauliņu, un klausījās, vai nedzird lidma�īnu. Viņ� bija nolēmis dot ziņu par sevi, �aujot gaisā un palai�ot signālraķeti no "Lielā nezināmā" avārijas komplekta, kad izdzirdēs lidma�īnas dūkoņu, liet debesīs valdīja miers. Tās bija mākoņainas un aukstas, un Stju stinga rokas, ta�u nebija spēka ieiet atpakaļ, lai uzvilktu cimdus, tāpēc viņ� lielākoties turēja rokas kabatās. Dienā nekļuva siltāks. Drīz vien tenis�ībā ieautās kājas pirkstus nevarēja sajust. Un viss, ko varēja just, neganti sāpēja. Viņ� vairs tik bie�i nevēma, bet �ad un tad krampji sarāva vēderu �okura. Izslāpis viņ� nebija, bet apzinājās, ka ūdens jālieto, un piespieda sevi to darīt, ik pēc minūtes vai divām mazu malciņu iedzerdams. Ūdens beidzās pirms desmitiem no rīta. Ap dienvidu izlādējās mobilā tālruņa akumulators. Vienīgais, kā netrūka, bija patronas.

Un tad atkal sāka snigt - lielām, slapjām pārslām. Stjū apsvēra, vai vietējiem iedzīvotājiem ir kāds vārds tie�i tāda sniega apzīmējumam. Viņam gan bija, turklāt nekāds labais. Pārslas viņam, iespējams, krita virsū kādu stundu - laiku vairs noteikt nevarēja -, un tad viņ� ierāpās būdā. "Arī guļasvietā lidma�īnu dzirdēs," viņ� sprieda. Bet tas bija pa�apmāns. Viņ� vairs necerēja kaut ko sadzirdēt. Gribējās vienīgi justies ērti, kaut vai tik ērti, cik iespējams.

Bet, izstiepjoties guļvietā, kas varēja kļūt par viņa pēdējo atdusas vietu, Stjū nespēja justies ērti. Prāts piedāvāja drūmu ainu - ilga un moko�a nāve, kamēr viņ� noraugās, kā balts sniegs birst caur nekārtīgajiem griestiem gar viņa uzkrāsoto sarkano �urkas asiņu traipu.

"Kā es te gadījos?" Vienkār�s jautājums ar vieglu atbildi. Viss sākās no Bu�a. Pirmoreiz lasīdams Apelācijas tiesas spriedumu, kas atlaida viņa pieķerto slepkavu brīvībā, Stjū radās nelāga priek�nojauta, un kop� tās dienas visa dzī-vc bija kā zvanveida līknes lejupejo�ā puse. Neizbēgams nobeigums tam, ko viņ� pats izvēlējās pirms septiņiem gadiem. "Nav lika - nav lietas," Stjū kolēģi Bristoles apgabala prokurora birojā bija viņu brīdināju�i. Toreiz viņ� neieklausījās, bet tagad, pussagruvu�ajā būdiņā pa�ā Aļaskas sirdī uz nāves sliek�ņa guļus prātodams, vēlējās, kaut būtu viņos ieklausījies.

17

(nedēļu iepriek�)

Ketrina ne pārāk bie�i uzkavējās firmas birojā, bet Kle-ja elektroniskā pasta vēstule ar uzaicinājumu bija uzstājīga. Viņa ieraudzīja, ka senāk pustuk�ajā Blūstounas ēkā valdīja liela rosība. Sētas puses durvis bija slēgtas, bet parādes durvis pārmaiņas pēc bija vaļā, un ieradās vairāki vīrie�i uzvalkos un sievietes kostīmos. Ari viņa iegāja pa �im durvīm un atskārta, ka iepriek� slēgtais un putekļainais vestibils ir uzkopts, to rotāja trīs pēdas augsta vāze ar svaigiem ziediem. Liela, jauna plāksne pie sienas lepni pasludināja, ka Bjūkenans, Stārks un partneri ir ceturtā un piektā, nevis tikai otrā stāva nomnieki. Kamēr Ketrina izbrīnā aplūkoja telpu, viņu uzrunāja satrieco�i daiļa biroja administratore, kas sēdēja pie senlaicīga galda. Meitene bija uzcirtusies tum�os zīmuļsvārkos un mēreni gofrētā baltā blūzē - īstu juridisko firmu formastērpā. Nebija ne miņas no fuksiju krāsas.

- Ko jūs vēlaties?

- Man ir tik�anās ar misteru Bjūkenanu. - Ketrina samulsa. - Parasti man jākāpj pa sētas puses kāpnēm, bet tās ir slēgtas.

- Es viņam uzzvanī�u. Kā jūs pieteikt?

- Ketrina. Viņ� zina, ka es atnāk�u. Kas te notiek?

- Lūdzu, atvainojiet par haosu. Mēs nupat panācām vieno�anos vienā lielā lietā un pārveidojam biroja filiāles.

- Lielā lietā? - Ketrina pārsteigumā pacēla uzaci. - Tie�ām? Interesanti. Būs jā pajautā jūsu �efam, kas tā tāda.

Meitene piezvanīja. - Viņ� tūlīt atnāks, Ketrina. Vēlaties ūdeni no pudeles vai tēju, kamēr jāgaida?

- Nē, paldies. Es tāpat vien pastaigā�u, kamēr viņ� atnāks mani ielaist iek�ā. - Viņa skopi pasmaidīja un atgriezās vestibilā, aplūkojot nesen pulēto marmoru un apbrīnojot svaigo ziedu pu�ķi. Telpā valdīja pārtikas sodas un sauso smar�u aromāts.

Piepe�i no�ķindēja lifta zvaniņa signāls. Vecā iekārta nebija darbojusies jau no firmas dibinā�anas dienas. Kabīnes durvis drebelīgi atvērās, no tā izsoļoja Klejs jaunā, nevainojami pa�ūtā uzvalkā.

- Keita! Paldies, ka atnāci.

- Esat nolēmu�i uzspodrināt panīku�o vietu?

- �odien mums ir nozīmīga tik�anās.

- Un nozīmīga uzvara ari. To man pastāstīja sekretāre, agrāk viņas te nebija. Kas jums te notiek?

- Stjūarts tev neteica?

Ketrina neizpratnē raudzījās uz viņu.

- Molsone, - Klejs paskaidroja. - Mēs panācām vieno�anos viņa dzim�anas dienā.

- Nē. Viņ� neko man nav teicis.

- Hmm. - Klejs pie�ķieba galvu, padomāja un tad, Ket-rinas roku saņēmis, pieveda viņu pie lifta. Abi iegāja �aurajā kabīnē, un Klejs aizvēra durvis. Nācās stāvēt plecu pie pleca. Pazīstamā lavandas smar�a iesitās Ketrinai nāsīs. Viņa ievēroja, ka Klejs ir vismaz trīs collas garāks par Stju. Klejs neskatījās uz Ketrinu, bet pieklājīgi nopētīja stāvu numurus un nospieda piektā stāva pogu. Tā izgaismojās.

- Nebija otrais stāvs?

- �odien mēs esam piektajā. Es biju domājis, ka tik vērīga meitene kā tu būtu vestibilā pamanījusi jaunu izkārtni. - Viņ� pa�apmierināti smaidīja.

- Viens nulle tavā labā. Nu, pastāsti man par Molsoni!

- Vai tas nav tavam laulātajam jādara? Dro�i vien viņam ir pamats to slēpt no tevis.

- Iespējams, Stju gribēja būt pārliecināts, ka darījums izdevies, un tikai tad par to pastāstīt man. Viņam patīk pārliecināties, ka visiem "i" ir punkts un visiem "t" ir svītriņa. Tāds viņ� ir. Bet es ne. Es esmu ziņkārīga.

- Saprotu. Viņ� grib tevi pasargāt. Negrib, lai tu trakoti sapriecājies, bet darījums pēk�ņi neizdodas. - Klejs uzmeta a�u skatienu Ketrinai un tad atkal pievērsās stāvu numuriem.

- Bet... kaut kas ir izdevies, vai ne?

-Jā.

- Tad nekaitini.

- Labs ir. - Klejs īsumā atstāstīja viņai lietas faktus un procedūras gaitu. Ketrina to jau zināja no galvas; Stjū �ajos jautājumos bija apspriedies pats ar sevi arī du�ā, tātad viņa bija dzirdējusi argumentējumu neskaitāmas reizes. Un tagad, kad lieta izbeigta, vienīgais, ko viņa nezināja, bija summa. Stjū apgalvoja, ka summa varētu būt liela, ja lieta nonāktu līdz tiesai un viņi uzvarētu. Bet viņi nebija tiku�i līdz tiesas prāvai. Viņi panāca vieno�anos, kuras rezultātā varēja saņemt vien kādu kompensāciju, bet varēja arī tikt pie summas, kas garantēja sapņu piepildī�anos. Un, sprie�ot pēc pārveidotā biroja...

Ketrinai paātrinājās pulss.

- Trīs miljoni, - Klejs paziņoja.

Tobrīd Ketrinas sirds gandrīz pa muti kāpa lauka. Tiklīdz viņa bija pārliecinājusies, ka dzirdēts pareizi, tā sāka rēķināt. - Tas nozīmē, ka mūsu tre�ā daļa ir viens miljons dolāru?

- Nē, - Klejs atbildēja.

-Nē?

- Trīs miljoni ir mūsu tre�ā daļa. Pusotra katram.

- Ak kungs! Bija deviņi miljoni?

- Precīzi. �odien es piezvanīju Silvijai, un viņa ir sajūsma par saviem se�iem miljoniem.

Vecais lifts grabēdams apstājās piektajā stāvā, un viņi izkāpa. Ketrinai �ķita, ka viņa lidinās bezsvara stāvoklī.

Jaunās biroja telpas bija nelielas, bet smalkas, iekārtotās minimālisma stila, ar plāniem datoru termināliem, nevis dokumentu kaudzēm uz galdiem. �etri Ketrinai nepazīstami cilvēki uzvalkos un kostīmos spaidīja tastatūru taustiņus aiz. kabinetu aizvērtajām durvīm.

- Kas tie tādi?

- Tie ir iepriek� mītiskie "Bjūkenana, Stārka un partneru" partneri.

- Jūs pieņēmāt darbā vel kādus juristus?

- Uz laiku. Uz �odienu. Un tie nemaz, nav juristi, bet neapstrīdami izskatās kā tādi, vai ne? Lūdzu, ienāciet mūsu konferen�u zālē, misis Stārka.

Klejs viņai sekoja cie�i aiz muguras. Telpā dominēja liels apsprie�u galds ar divpadsmit krēsliem. Iepriek�ēja konferen�u telpa bija tuk�a atpūtas istaba ar izlietni pie sienas; tur varēja apsēsties piecatā, bet visai ērti nebija. Klejs ieņēma vietu galda galā. Ketrina apsēdās malā, vienu krēslu starpā izlai�ot. Pēc tik labiem jaunumiem viņai trakoti gribējās lekt galdam pāri un apkampt viņa slaido augumu, kas smar�oja pēc lavandas, tomēr viņa nosprieda, ka labāk ieturēt distanci.

- Izskatās, ka tev ir jautājumi, - Klejs sacīja, un tikai tad Ketrina attapās, ka raudzījusies viņā, neko neteikdama.

- �eit ir tik daudz jaunumu, ka es nezinu, ar ko sākt.

- Es arī jūtos tie�i tāpat, - Klejs smaidot atbildēja. - Ir jau drusciņ negaidīti, bet uzvarētāji ieplāno veiksmi.

- Stjū man neko nav pieminējis.

- Viņ� vienmēr ir bijis pastāvīgs. Zini, viņ� ne visai labi pielāgojas pa rma i ņa m.

Ketrina ieķiķinājās. - Tur tev taisnība.

- Tad jau tu sapratīsi, kāda ir jēga manam plānam aizsūtīt viņu uz Aļasku. Nopietni... tas viņam ir nepiecie�ams. Un labāk būs, ja mēs te visu pārkārtosim līdz brīdim, kad viņ� atgriezīsies no ceļojuma. Turklāt lielākā daļa no tā visa ir tikai teātris. Mums �odien ir svarīga tik�anās.

- Dūgans?

- Tie�i tā. Un mums jārada iespaids. Jo lielāks, jo labāk ar tādiem ka viņ�. Viņ� gribēs redzēt izradi.

- Ja tu noslēgsi pakalpojumu līgumu ar viņu uzreiz pēc vieno�anās Molsones lietā... - Ketrina nepabeidza sakāmo. Calva reiba, it kā viņa būtu iedzērusi lieku glāzi no pudeles ar uzrakstu "jo vecāks, jo labāks".

- Tas ir viens no plāna punktiem. Veiksme nes veiksmi. Iedomājies, ka tev ir viens, komats, pieci miljoni dolāru, ta�u ar �o naudu ir jāmaksā rēķini. Jauki. Ērti. Diem�ēl bagāta tu neesi. Un tagad pieņemsim, ka tev ir viens, komats, pieci miljoni dolāru, bet tavi rēķini tiek apmaksāti no cita avota, piemēram, no Dūgana korporācijas ikmēne�a maksas par pakalpojumiem. Tagad tavi viens, komats, pieci miljoni ir tēriņu nauda. Skaidrs?

Tas tie�ām bija skaidrs. Tas bija pirmais Stjū miljons un �etrdesmit gados nenāca pārāk vēlu. Ja Stjū būtu bijis tepat, Ketrina viņu noskūpstītu tie�i birojā. Bet viņa nebija. "Lai gan firmas glītais līdzīpa�nieks varētu būt ļoti pievilcīgs aizstājējs," viņa nosprieda. Ketrina ļāva fantāzijām vaļu, kamēr Klejs smaidīdams sēdēja savā pieguļo�ajā uzvalkā, netraucējot viņai izbaudīt �o brīdi.

- Tik un tā es nespēju noticēt, - viņa beidzot atzinās. - Trīs miljoni? Stjū teica, ka tas iespējams, bet es nevarēju iedomāties, ka viss notiks tik ātri. - Taisnību sakot, Stjū viņu bija brīdinājis, ka tas varētu prasīt vairākus darba gadus bez jelkādām garantijām. "Par zemu novērtēt pozitīvo pusi viņam ir ļoti raksturīgi," Ketrina nodomāja. Stjū atzina tikai dro�as prognozes. Turklāt viņu iepriecināja smags darbs, viņam piemita no vecākiem, Lielās depresijas laika fermeru bērniem, pārmantota pretdabiska vajadzība katru saņemto peniju nopelnīt. Viņu neiepriecināja nauda, kas ne-smakoja pēc pa�a sviedriem. Ta�u Ketrina beidzot - pēc tik daudziem pūliņu gadiem - varēja par to pasmieties un to atļāvās pirmoreiz kop� neatminamiem laikiem.

- Klej, es atsaucu visas tās nejaucības, ko vienmēr esmu par tevi teikusi.

- Ak tā? Tu patie�ām runāji nejaucības, Keita?

Viņa nespēja izturēt Kleja skatienu un pamirk�ķināja. - Tikai to, ka tev ir tādi kovboju gājieni.

- Tāds nu es esmu. Bet kovbojus daudzi uzskata par varoņiem. - Viņ� atbīdīja savu krēslu. - Un neaizmirsīsim tavu vīru. Viņ� ir visizcilākais iero�u nesējs.

Klejs ieskatījās Ketrinai acīs, pieliecās viņai tuvāk, pastūma malā krēslu, kas atradās abiem pa vidu. Kad viņ� uzlika roku sievietei uz ceļgala, viņa ierāva elpu, bet neiebilda. Viņ� runāja klusu, bet tuk�ajā telpā viss bija skaidri sadzirdams. Tonis varētu but rotaļīgs vai draudīgs - to nevarēja at�ķirt.

Stjū kā iero�u nesējs - tas izklausījās smieklīgi. Ketrina iedomājās Kleju ar kovboju platmali galva stalti izslēju�os seglos, aiz viņa ejam ārpus likuma pasludināto Dūganu, kas sasietām rokām tiek vilkts virvē, bet Stjuartu ka rosīgu baņķieri ar katliņu galvā soļojam blakus. Stjū neizcēlās ar dinamismu, tas tiesa, bet tie�i viņ� paveica visu darbu. Tāpēc, kaut arī piezīme bija izteikta jokojoties, tā nedaudz aizvainoja.

- Viņ� ir mūsu operācijas smadzenes, - Klejs a�i piebilda, kā aizgaiņādams neveiklo situāciju.

- Tātad tu jūties labi, kad ir svarīga tik�anās, bet jūsu smadzenes atrodas Aļaskā.

- Tik�anās rīko�anai smadzenes man nav vajadzīgas. Man vajag tikai tevi.

- Kā tu to doma?

- Tu pārstāvēsi manu partneri.

- Es nevaru aizstāt Stjū.

- To nemaz nevajag. Tu vienkār�i sagaidīsi mūsu topo�o klientu un sasveicināsies. Es viņu uzrunā�u ka misteru Dūganu, bet tu viņu sauksi par Red�iju. Viņ� palūgs melnu kafiju, un tu viņam to atnesīsi.

Ketrina apsvēra iebildumus - viņa nebija ne apkalpotāja, ne palaistuve bet tad atcerējās Kleja pirkstus savos matos. Tajā ballītē pa�lepnums gandrīz vai atturēja viņu no tik�anās ar Dūganu. Viņa bija tikpat neizlēmīga un piesardzīga kā Stjū. Klejs turpretī bija pārdro�s, sagrāba viņu un uzveda uz cita ceļa, uz ceļa tuvāk veiksmei. Un rīkojās pareizi.

Klejs vēroja viņu. - Es saprotu tavu vilcinā�anos, - viņ� sacīja. - Bet Red�ijs ir vecā kaluma cilvēks, un cilvēki jāpieņem tācii, kādi tie ir. Mu�u mērķis nav izmainīt savus klientus; mērķis ir tos izprast un panākt, lai viņi gribētu saņemt mūsu pakalpojumus. Tas ir darbs. Tu vari būt feministe no darba brīvajā laikā.

�ādi apgalvojumi pārsteidza. �ķita, ka Klejs nolasa Ketrinas domas, bet neļauj viņai sevi iegro�ot. Viņa jau-taja sev, vai tie�ām tāda iegro�o�ana turpinājusies gadiem ilgi. Viņa bija neatlaidīgi veidojusi progresīvas, neatkarīgas sievietes tēlu, un Stjū akli atbalstīja �ādu viendimensionālu pieeju. Un pēk�ņi tagad Klejs mudināja viņu likt lietā citas sievietibas �ķautnes, turklāt nevis pieļāvības, bet kara viltības veidā. Klejs prata pielāgoties. Bet viņa? Ketrina nekad nebija iedomājusies, ka varētu būt mūsdienīga sieviete ar Stjū, bet uzlikt retro masku cita vīrie�a dēļ.

- Lai iet, - viņa piekrita. - �odien apkalpo�u es. Kur ir Polīna? Lai parāda man, kur glabājas kafija. - Klejs papurināja galvu, un Ketrina no�ukstēja: - Tu ta�u...

- Arī Polīna ne visai pielāgojas pārmaiņām. - Viņa roka joprojām atradās uz Ketrinas ceļgala. Tvēriens bija stingrs, bet, �ķiet, domāts viņas nomierinā�anai. - Sākas jauna dzīve.

Viņ� turēja roku turpat, līdz Ketrina novērsās, un tad plauksta noslīdēja nost.

- Kas tā par biroja filiāli? - Ketrina mainīja tematu.

- Mēs �odien atvērām filiāli Providensā.

- Providensā? Tu joko?

- Neņem to nopietni. Tas ir tikai sludinājums ar Provi-densas numuru. Zvans pienāk �eit, mūsu administratorei. Ja klients uzķeras, mēs tur noīrējam biroja telpas uz vienu stundu ievadsarunai. Tad mēs pasakam, ka klients mums ir ļoti svarīgs un mēs pieņemsim viņu galvenajā birojā, �eit.

- Kas visu to jauno darbu uzņemsies? - Ketrina, protams, nodomāja, ka tas būs Stjū.

Klejs bija gaidījis tādu jautājumu. - Jo vairāk būs darba, jo lielāku daļu mēs nodosim "partneriem". Mēs izrakstīsim rēķinu par divsimt dolāriem stundā, bet maksāsim vienu simtu. Tas būs vēl viens ienākumu avots. Te ir papilnam jaunu juristu, kas meklē darbu. Та iedomīgā Odra nāvīgi grib ilgāku darbalaiku.

Ketrina nespēja savaldīties un ieķiķinājās. - Viņa nudien ir iedomīga. Man �ķiet, ka tie�i viņa aplēja ar vīnu galdautu, ko Stju man uzdāvināja dzim�anas dienā.

- Tagad viņa var palīdzēt tev tikt pie jauna.

- Saproti, es nojautu, ka Stjū viņu piesedza.

- Tavuprāt, viņi ir mīļākie? - Klejs uzsvērti svinīgi jautāja pieklusinātā balsī.

Doma, ka Stjū savās baltajās apak�biksēs slepus iepinies mīlas intrigā, bija tikpat komiska un absurda kā tas, ka tum�ā uzvalkā tērpies jurists firmas birojā izrunā vārdu "mīlējās". Ketrina skaļi iesmējās un papurināja galvu. - Ak, nē. Mūsu Stjū?

Arī Klejs plati pasmaidīja. - Kad vīram pienāk pusmū�a krīze, neko nevar zināt. Vai mājās viņ� dabū diezgan, Keita?

Saruna glu�i noteikti bija iegrozījusies uz atklāti intīmo pusi, bet Ketrinu tas pat uzjautrināja, un viņa jau grasījās rotaļīgi atbildēt - piemēram, ka viņa ir tāda sieviete, ar kuru Stjū nespēj tikt galā, - kad Klejs pielika pirkstu viņai pie lūpām, kā gribēdams ku�ināt.

Tie�i tobrīd Odrija atgrūda vaļā konferen�u telpas durvis. Topo�ā advokāte �im gadījumam bija tērpusies zilā kostīmā. "Skaistā, bet ne jau pēc pasūtījuma �ūtā. Dro�i vien astotais izmērs," Ketrina vērtēja. "Iespējams, ka pat desmitais."

- Dūgans ir klāt, - Odrija paziņoja. - Vai gribi, lai vēl kāds no "partneriem" piedalās?

- Nē, Odra, - Klejs sacīja. - Iztiksim ar tevi. Tikai uzvedies, kā nākas.

- Jā, ser.

- Un... vai tu varētu man atnest tasi tējas?

- Protams. Vai nevajag klāt pienu, cukuru vai mazdrusciņ tracinā�anas? - Atbildi viņa negaidīja. - Ie�u un atvedī�u mūsu topo�o klientu.

Odrijai aizejot, Klejs pamirk�ķināja Ketrinai, un viņa lupas sakustējās, kā izrunājot vārdu "iedomīgā".

Ketrinai bija jāapvalda kārtējā ķiķinā�ana. Nāca Dugans.

18

Od rija ieveda Red�inaldu Dūganu konferen�u telpā. Viņa se�as pēdas un �etras collas garais stāvs slējās pāri Bjū-kenana un Stārka miniatūrajai palīdzei, aizņemot gaiteni visā platumā.

Viņ� pamāja ar galvu Ketrinai. Platās krūtis vien bija platākas par viņas pleciem. - Priecājos jus atkal satikt, misis Stārka.

Viņa atmāja. - Labdien, mister Dugan.

- Jums te ir kafija?

- Neap�aubāmi. Ja gribat, es atnesī�u.

- Neap�aubāmi, - viņ� smaidot atkārtoja.

Kad Ketrina atgriezās ar kūpo�o tasīti, Klejs un Dūgans sēdēja cie�i blakus pie galda, bet Odrija protokolēja. Dugans pacēla galvu.

- Paldies, mīļā. Klau, vai es drīkstu uzdot pāris jautājumus, pirms tu aizej?

Viņa uzlūkoja Kleju, kur� pamāja.

- Protams, - viņa sacīja.

- Es vienmēr saku to, ko domāju, - Dūgans iesaka.

- Un man ir plāns slēgt pakalpojumu līgumu ar tava vira firmu. Klejs man te skaidro, cik tas bū�ot man izdevīgi, un Odra ir viltīga kā lapsa. Bet man gribas �o un to dzirdēt tie�i no tevis. - Viņ� pagriezās krēslā ar visu masīvo slavu pret Ketrinu. - Kāpēc tādam kā es bulu jāatsakās no lielas juridiskās firmas, kur man nākas pārmaksāt, lai saistītos ar tik mazu firmiņu kā jūsējā?

Ketrina saņēmās. "Mans gājiens."

- Pirmkārt, mu�u izcenojumi nav pārspīlēti, - viņa iesāka. - Un mēs esam veiksmīgi. Palūkojies apkārt! Mēs augam un pēc nedēļas atvērsim jaunu filiāli Providcnsā.

- Ak Providensā?

- Jā. Un tu, iespējams, nezini, ka Stjuarts bija viens no tiem desmit procentiem augstskolas beidzēju, kas viņa kursa tika novērtēti visaugstāk, viņam bija tads pats vērtējums kā to lielo firmu juristiem. Un viņ� ir ļoti strādīgs. Mums nav bērnu, tāpēc darbs ir viņa bērns.

Iestājās klusuma bridis, tomēr Dugans vēl nelikās pārliecināts. Viņ� ierunājās vēlreiz, nu jau nopietnākā tonī:

- Atvaino, ka to pieminu, bet pirms pāris gadiem apgabala prokurors viņu atlaida no darba. Vai man nebūtu pamata par to ba�īties?

Lielais vīrs ar smalkjūtību neizcēlās un glu�i noteikti iesākto neatstāja pusceļā. - Stjūarts bija uzleco�ā zvaigzne, -Ketrina paskaidroja. - Viņ� nenoliedzami bija nākamais Ma-loja amata pretendents.

Dūgans pamāja ar galvu. - Un tiem tur, aug�ā, nepatīk konkurenti.

- Nē, protams.

- Un ko tu teiksi par Kleju? Kāds viņ� ir?

Uz kādu bridi Ketrina iegrima domās. Situācija �ķita pārāk oficiāla, pārāk akadēmiska, it kā viņa iepazīstinātu Dū-ganu ar firmas īpa�nieku dzīvesgājumiem. Nekustamo īpa�umu attīstītājs ar netīrajiem nagiem nejutās ērti �aja birojā, un tie�i tāpat viņ� jutās neērti situācija ar firmu, no kuras pakalpojumiem bija gatavs atteikties.

- Tev nāksies pa�am novērtēt Kleju, - viņa sacīja. - Es viņu nepazīstu tik labi kā savu vīru. Viņ� varētu but arī liels palaidnis.

Dugans skaļi iesmējās. - Tu gan esi neganta. Kā man tas patīk! Lai ir liels, bet mans palaidnis! Tie�i par to es maksāju saviem juristiem.

Ketrina atviegloti pasmaidīja. Viņa bija atļāvusies riskēt, bet prata panākt, lai cilvēki atslābinās. Dūganam vajadzētu justies ka pie draugiem, te bija lieki ap�ilbināt ar profesionalitāti. Dzīvesgājumu sacensībā ar lielajām firmām Bjū-kenans un Stārks tik un tā neuzvarētu.

- Vai tas būtu viss, ko tu gribēji noskaidrot? - viņa jautāja.

- Tie�i tā, - Dugans atbildēja. - Paldies, maziņā. Tu man ļoti palīdzēji.

- Priecājos.

Klejs viņai nemanot pamāja, un Ketrina izgāja no konferen�u telpas, lai vīrie�i varētu turpināt pārrunas. Viņa jutās pacilāta. Viņai bija izdevies panākt, lai Dugans jūtas labi. Un bija pagāju�i vismaz desmit gadi kop� dienas, kad viņu kāds nodēvēja par maziņo.

Pārrunas beidzās pēc da�am minūtēm, un Dūgans aizgāja uz. tualetes telpu. Klejs aizsūtīja Odriju uz viņas jauno kabinetu.

Ketrina ielūkojās konferen�u telpā. - Kā man veicās, �ef? -viņa pajokoja ar pa�apmierinātu smaidu.

- Es varētu apzvērēt, ka pirmīt tev ieteicu viņu saukt par Red�iju, - Klejs sacīja un pacēla galvu, neatbildot ar smaidu.

- Viņ� mani dēvēja par misis Stārku. - Ketrina saviebās. - Es atbildēju ar to pa�u. Man tā likās pareizi.

Klejs veltīja Ketrinai neizteiksmīgu skatienu, un viņai vēderā viss sagriezās a�gārni. "�oreiz es visu esmu salaidusi grīstē. Es to zinu. Viņ� to zina. Un viņ� zina, ka es to zinu."

- Tas ta�u ir sīkums, - viņa ieminējās. - Un Dugans smējās, kad es nosaucu tevi par palaidni.

- Jā, jā, par to mēs vēlāk parunāsim. Redzi, es saprotu, ka tu esi radusi dzīvē improvizēt, bet man ir konkrēta stratēģija, kura mums der, tāpēc labāk būtu, ja tu izpildītu manus rīkojumus. Vai tas sagādā grūtības?

Viņa nudien izklaidējās, bet vienlaikus saprata, ka tas nav patiesais mērķis, un Klejs bija pavisam nopietns. Vēl vairāk - viņa stratēģija iedarbojās. Viņ� bija devis ļoti konkrētus norādījumus, bet viņa nebija tos ievērojusi. Ketrina papurināja galvu. - Nekādu problēmu. Atvaino. Es darī�u visu, ko pateiksi.

- Tie�i to es gribēju dzirdēt.

Dugans atgriezās zālē. Vīrie�i paspieda viens otram roku, bet Ketrina nevarēja saprast, vai darījums ir noslēgts vai nav. Bez rakstveida līguma tas dro�i vien vēl karājās gaisā.

- Paldies par tik�anos, - Dugans teica. - Gribētos apskatīt visu biroju, bet man jāaizbrauc pārbaudīt pāris pa-raugmāju, ko būvējam.

Klejs atplauka. - Lieliski. Vai zini? Ketrina meklē jaunu māju. Varbūt jums ir kāda māja ar skatu uz līci?

- Viena ir. Tā gan ir padārga. Vispirms mēs bijām spiesti nojaukt veco māju. �ī ir pilnīgi jauna, būvēta no labākajiem materiāliem.

- Brīni�ķīgi, - Klejs atzina, neielai�oties jel kādās sarunas par cenu. - Es zinu, ka viņa gribētu to aplūkot. - Ketrina pacēla pirkstu, grasījās iebilst, bet Kleja piemiegtās acis uzzibsnīja, un pirksts no apdedzino�ā skatiena noslēpās plaukstā. - Būs jau labi, Keita, - Klejs teica. - Es esmu pārliecināts, ka Red�ijs neiebilst un varēs tev sarīkot privātu ekskursiju. - Viņ� nenolaida skatienu no Ketrinas. - Tā būs viena no tām reizēm, kad es pārņem�u iniciatīvu, ja tu kautrēsies.

- Nekad nebaidies pieprasīt, ko velies, - Dūgans nodār-dināja dobjā balsī. - Es ar prieku tevi aizvedī�u. Brauk�u turp tagad, ja tev tas der.

Redzot Ketrinas vilcinā�anos, Klejs viņai pamāja.

- Labi, - viņa sacīja, dziļi ievilka elpu un savilka lupas draiskā smaidā. - Es piedalos.

Ketrina atstāja savu paveco "Toyota Corolla" mājās un iznāca uz ielas pie Dūgana, kas viņu gaidīja "Dodge Ram" pikapā, lai aizvestu uz pilsētas dienviddaļu. Viņa auto bija jauns - vismaz piecdesmit tūksto�us vērts, Ketrina nosprieda. Tas bija tik augsts, ka nācās pastiepties pirkstgalos un paraut svārkus uz aug�u, lai uzkāptu ar labo kāju uz kāp�ļa. Dūgans atvēra durvis, lai palīdzētu viņai iekāpt, ar vie-

nu smago roku satverot viņas roku. Ļoti galanti. Otra roka atkal uzradās pie viņas pēcpuses. Ne visai galanti. Viņ� uzcēla Ketrinu uz apsildāmā ādas sēdekļa.

Brauciens ar �o auto bija līgans, daudz patīkamāks nekā jebkura no tiem automobiļiem, kas kādreiz piederēja viņai vai Stjū, lai gan apsildāmais sēdeklis pārāk karsēja sē�amvietu. No luksusa kategorijas skaņu sistēmas plūda klusa mūzika, lai varētu sarunāties, un navigācijas panelim bija balss vadība un balss paziņojumi, bet Red�ijs sacīja, ka tos neizmantojot, jo tie izklausoties pēc apnicīgas klientu apkalpo�anas dienesta darbinieces, kas mēģina viņu nomierināt. Viņa "Bluetooth� austiņas bija ieslēgtas, bet iebāztas durvju kabatā, lai visu uzmanību varētu veltīt Ketrinai.

Iespējams, visdi�manīgākā opcija bija dzērienu atvēsinā-tajs vidējā konsolē. Ketrinai labāk patiktu, ja tajā būtu vīna pudele - dienas vidū derētu baltais Kalifomijas dnfandels bet viņa neatteicās no Red�ija piedāvāta "Miller High Life". Pēc Kleja uzstājības bija patīkami nomierināties ar Ietu alu un prastāku pavadoni. Un iedzer�ana, braucot automa�īna, �ķita izaicinājums - kaut ko tādu Stjū nekad nebūtu darījis.

- Lai tiktu uz to māju, jāpārbrauc tiltam pāri. Labi?

- Protams. Kāpēc ne?

- Braucot caur pilsētu, ir garāks ceļ�.

- Es ne visai bie�i braucu uz centru. Jo tālāk no Ņūbed-fordas, jo labāk. - Iespējams, Dūgans bija domājis, ka tādējādi Stjū nākotnē vajadzētu ilgāk braukt uz darbu, ta�u Ketrina negribēja runāt par viru. - Vai tu pats arī esi piedalījies tās mājas būvniecībā?

- Protams. Man patīk, ja rokas darbā paliek netīras. Tad es jūtos...

"Kā īsts vīrietis," Ketrina nodomāja. Viņ� bija ra�ens, muskuļots un gar�. Skatiens pārslīdēja no Red�ija dzīslainā kakla lejup - pāri krū�kurvim. Tas bija plats un apjomīgs. Vēders arī viņam bija, bet tas likās veselīgs ēdelīga vīrie�a, nevis neaktīva neveiksminieka vēders.

Zem tā bija cie�i savilkta siksna, bet vēl lejāk...

"Nav pieklājīgi tā blenzt," viņa nodomāja.

Bet viņai bija uzdots flirtēt. "Pie velna! �is vecis grābstās ap mani katrā izdevīgā mirklī. Turklāt man ir interesanti - Red�ijs ir liels virs." Viņa iedro�inājās palūkoties ilgāk. Red�ija izcilnis nelīdzinājās parastajai krokai, kas veidojas visu vīrie�u d�insos, kad viņi apsē�as; tas bija izspīlēts d�insu auduma kupols apelsīna lielumā un ar grūtībām saturēja to, ko slēpa drēbe.

Ketrina prātoja, vai vajadzētu ļaut viņam pamanīt, uz ko viņa skatās, bet apsvērt vajadzēja skaidri noteiktu flirtē�anas secību - draudzīgu, koķetējo�u, nerātnu, palaidnīgu, nepiedienīgu, nejauku, neķītru un piedauzīgu. Viņa atradās tikai otrajā posmā un nerātno pagaidām nebija sasniegusi. Ketrina novērsās, iekams Red�ijs skatienu pamanīja.

- Noderīgs, - Red�ijs pabeidza sakāmo. - Es jūtos noderīgs. Visos projektos, ko finansēju, man ir tie pa�i celtnieki. Viņiem patīk mana nauda, bet man patīk iedzīt da�as naglas.

- Par to es ne�aubos. - Viņa noraudzījās, kā Red�ijs plati pasmaida par teikto. Tas iepriecināja; pēc precībām Ketrina atmeta rotaļīgumu, bet atgriezties pie gurnu gorī�anas izrādījās vieglāk, nekā viņa bija domājusi. Un rezultāti bija gandrīz tūlītēji. Pēc trīsdesmit gadu sasnieg�anas viņa jau uzskatīja, ka pretējais dzimums viņu ir aizmirsis - jaunie pui�i, un tādu sporta klubā bija vairākums, vairs uz viņu nelūkojās. Bet Dugans jau nu nepārprotami izrādīja interesi. Vīrie�i viņu nebija aizmirsu�i - tikai puikas.

Automobilis �ķērsoja Aponagansetas līci un iegriezās Smitnekroudā.

Viņ� joprojām nebija pateicis adresi.

- Nu, Red�ij, vai atra�anās vieta būs pārsteigums?

- Gribas zināt?

- Nē. Man patīk pārsteigumi. Ved vien.

- Jā, kundze.

Ceļ� nebija tāls. Auto dūca, Red�ija Dūgana dobjā balss iepazīstināja ar apkārtni, bet Ketrina iemalkoja alu no apsvīdu�as kārbas. Uz brīdi viņu pārņēma patīkams satraukums, un nebija īsti skaidrs, vai to izraisījusi vieno�anās Molsones lietā, koķetē�anas prieks vai spiediens, ko radīja uzdevums piedabūt Dūganu slēgt pakalpojumu līgumu. Klejs būtu ļoti vilies, ja viņai tas neizdotos. "Labāk izpildīt rīkojumu," viņa sprieda.

Drīz automobilis ieripoja piebraucamajā ceļā.

- Gala pietura. Visiem jāizkāpj, - Red�ijs paziņoja.

- Mums abiem?

Dugans parādīja mājas atslēgu. - Gribi ieiet viena? -Viņ� to iespieda Ketrinas saujā. Atslēga bija sudrabota kā dārglieta, bet vēsa un robota aptaustot. Kad viņa to satvēra, atslēgas zobi iekodās miesā.

Ketrina vilcinājās. Juta, ka tā ir pārbaude. Dūgans gribēja, lai Ketrina pasaka, vai grib, lai viņ� ietu līdzi. - Ja jau es domāju to nopirkt, man var rasties jautājumi.

- Tad man dro�i vien ari būs jāpievienojas. - Atgrūdis vaļā durvis, viņ� izkāpa.

Masīvu, dārgu dabīga akmens plāk�ņu celiņ� veda uz parādes durvīm. Ainavu arhitekta pagaidām neskartajā zemē bija iesprausta izkārtne "Bolta būvkompānija" ar paziņojumu, ka nams ir vēl viens no Bolta augstākās kvalitātes projektiem. Tam tuvojoties, Dūgans raksturoja ārpusē redzamās detaļas.

- Stikla pake�u logi ar argona gāzes pildījumu, ļumtam ir piecdesmit gadu garantija. �ķiedrcementa ap�uvums. Viss ļoti kvalitatīvs.

Bet Ketrina neklausījās, nemaz negāja pie parādes durvīm un aizsteidzās līdz mājas stūrim, apstājās un noelsās. Aiz mājas Klijānu lī�a vilnī�i apskaloja trīsdesmit pēdas plato gai�o smil�aino joslu, kas ieskāva īpa�umu ka mīlniece. Te nebija tik jauki kā sporta kluba draudzeņu mājās; te bija labāk. Viņa dziļi ievilka elpu mirklī, kad sajuta, nevis ieraudzīja, ka divsimt piecdesmit mārciņas smagais pavadonis pietuvojies, lai kopā izbaudītu �o skatu.

- �ī māja ir pludmalē, - Ketrina teica un ļāva, ka Dūgans viņai piespie�as. - Pa�ā pludmalē!

- Tie�i tā, - Dūgans apstiprināja, smaidīdams viņai aiz muguras kā puisis, kas savai meitenei izrāda jauno automobili.

- Man neērti jautāt...

- Ap miljonu. Joprojām vēlies, lai mēs ieejam iek�ā?

Pirms divām dienām viņa būtu jutusies kā muļķe, piekrītot uzaicinājumam apskatīt māju, kas maksā vienu miljonu. Red�ijs redzētu, ka viņa samulsusi novēr� skatienu, jo nespēj to atļauties. Bet todien viņa uzzināja, ka ģimenes bud�etā būs pusotra miljona un, ja izdotos visas kārtis izspēlēt pareizi, vēl divsimt tūksto�i gadā. Tobrīd viņa jutās ka meitēns, kura priek�ā �vadzina saldumu veikala atslēgas. Ketrina nevis novērsās, bet pagriezās, lai palūkotos uz Red�inaldu Dūganu. Īstenībā viņ� nemaz nebija neglīts.

- Protams, - viņa teica.

Pēc desmit minūtēm Ketrina sēdēja uz paraugmājas piecus tūksto�us dolāru vērtā ādas dīvāna maliņas. Skats no viesistabas uz Klijānu līci bija elpu aizraujo�s, un viņa nekādi nespēja noraudzīties diezgan, kaut ar vienas acs kaktiņu gribējās izbaudīt to, ka pilnā simt astoņdesmit grādu leņķī redzams, kā pret krastu pastāvīgā ritmā sitas viļņi.

Ketrina dziļi ieelpoja, pildot nāsis ar sāļo gaisu, un jutās mundra; tik labi viņa nebija jutusies jau gadiem ilgi. Viss bija tā, kā Klejs solīja, tikai ar vienu izņēmumu. Proti, viņai priek�ā stāvēja Dūgans ar biksēm pusmastā.

19

Ketrina gulēja uz viesistabas paklāja, ceļgalus pie krūtīm piespiedusi; kreisās kājas pirksti bija pavērsti pret lustru, bet labās - pret jumta logu istabas tālajā stūrī. Viņa cilāja gurnus ātrā tempā un sasprindzināja pēcpusi, cik vien spēdama.

- Tūlīt būs, tūlīt būs... - viņa stenēja.

Elsas un vaidē�ana īstai dāmai nepiestāv, bet viņai tas nerūpēja, un vienīgajam cilvēkam, kas viesistabā bija kopā ar viņu, glu�i noteikti netraucēja. Turklāt spēki bija izsīku�i, un viņa necik ilgi vairs nespēja turēt.

- Gatavs! - D�illa beidzot paziņoja, un nogurusī Ketrina atslāba, trīco�ās kājas nolaidās uz paklāja. Trenere palūkojās rokaspulkstenī. - Pusstundu iegrāmatojam, un tu izskaties sasodīti pasakaini.

Lai atgūtos, Ketrina vairākas reizes lēni un dziļi ievilka elpu. - Paldies. Diez vai es jelkad esmu jutusies labāk. -Viņa piecēlās, satvēra D�illas mesto dvieli. Kompliments viņai patika. Viņa noslaucīja sviedrus no pilo�ajiem matiem.

Es aizie�u pēc �eku grāmatiņas. Simts, vai ne?

D�illa rādija vainīgu seju. - Atvaino. Mēs ta�u varam rīkot grupas nodarbības; tad maksa tiek sadalīta uz visām dalībniecēm.

- Nauda nav problēma, - Ketrina sacīja un apklusa, izgar�ojot teikto. Pirmoreiz mū�ā viņa to bija teikusi no sirds. - Holija vienmēr pārējas aizkavē, bet Mārd�erija visu nodarbību pļāpā. �odien bija labi. Es varēju pilnībā koncentrēties.

- Domāju gan. Tu esi pārākā formā.

- Tagad esmu. - Ketrina pasmaidīja.

- Kas tad ir mainījies?

Pie durvīm zvanīja.

Ketrina aizsteidzās pie durvīm un pusceļā apstājās, lai palūkotos priek�nama spogulī. Viņa joprojām bija nosvīdusi, bet sviedru pērlītes tikai uzsvēra reljefos plecus un sārto seju. "Izskatās patie�ām sasodīti pasakaini." Viņa pat nepūlējās sakārtot matus, tikai piegāja pie durvīm un atrāva tās vaļā.

Pret lieveņa margām atbalstījies, tur stāvēja Klejs garā, vidukli sajoztā ādas jakā un d�insos. Viņ� nopētīja spandek-sā iekļauto Ketrinas augumu, un viņa ļāvās. Kleja acis noslīdēja līdz Ketrinas kāju pēdām, tad lēnām atgriezās un sastapās ar viņas skatienu.

- Aizņemta? - viņ� jautāja, pieri saraucis.

- Kāpēc tu nepiezvani?

- Es varētu tev pajautāt to pa�u. - Pagājis viņai garām, Klejs devās uz viesistabu. - Drīkstu ienākt?

- Ja, juties ka mājas, - Ketrina teica, durvis aizverot, un tecēja viņam pakaļ.

Klejs pēk�ņi apstājās un pagriezās atpakaļ. Ketrina gandrīz uzskrēja viņam virsū un gribēja atkāpties, bet Klejs satvēra viņu aiz rokas. - Es gaidīju kādu ziņu par tavu vakardienas vizīti paraugmājā. To es sarunāju īpa�i tev, bet mani pūliņi acīmredzot jau ir aizmirsu�ies.

- Nezināju, ka tas tev sagādāja tādas grūtības.

- Diez vai tu to saproti. Es tevi tur iedabūju pa sētas puses durvīm. �o īpa�umu viņi negatavojās izrādīt. Kad to izliks pārdo�anā, bus daudz solītāju, privileģētu cilvēku, kas neiet parasto ceļu. Tu vari but viena no viņiem. Ja izspēlēsi pareizo kārti, tu vari būt vienīgā.

- Bija labi, - viņa sacīja un izlocīdamās mēģināja atbrīvot roku.

Klejs saspieda roku stingrāk, līdz Ketrina pārstāja pretoties, bet viņa sejas izteiksme nemainījās.

- Tu gribi to māju? - Kleja tum�ās acis bija mierīgas un ne uz mirkli nenovērsās no viņas.

- Man patīk, - viņa beidzot atzinās.

- Es zinu. Tev pulss sāk lēk�ot, to pieminot vien. - Viņ� uzsita ar pirkstu pa Ketrinas plaukstas locītavu un plati pasmaidīja.

Sirds tie�ām strauji sitās, lai gan nebija pārliecības, ka pie vainas ir māja okeāna krastā.

- Tagad tev vajadzētu laist mani vaļā, - Ketrina pa�ukstēja.

- Kāpēc tā?

- Hallo? - D�illa uzsauca, pabā�ot galvu pa viesistabas durvīm.

Klejs atlaida Ketrinas roku.

- Iepazīstieties, Klej, tā ir D�illa no kluba, - Ketrina sacīja, atkāpjoties no vīrie�a. Redzot treneres izbrīnīto skatienu, Ketrina pieskārās Kleja plecam, lai parādītu, ka viss ir kārtībā.

- Ahā, - D�illa sacīja. - Jūs esat Stjū partneris.

- Jā, un labs Stjū draugs. - Klejs pasmaidīja un, piegājis pie D�illas, sniedza roku. - Klejs Bjūkenans. Un jūs, sprie�ot pēc vēderpreses, esat Ketrinas personīgā trenere. Jūs jau zināt, ka parastām sievietēm �ie muskuļi nav tik izteikti.

- Nebarsti velti viņai komplimentus, - Ketrina pārtrauca Kleju. - Viņai jau ir draugs.

- Drīkstat drusciņ pabārstīt, - trenere teica, kautrīgi pasmaidot.

Ketrina sarauca pieri. "D�illai ir lieliski veidots akrnen-sciets ķermenis, bet zirdziska seja, tādēļ viņa priecājas par katra vīrie�a uzmanības apliecinājumiem," Ketrina sprieda, "kaut arī tuk�iem."

- Ja vien nav tā, ka jūs abi gribat tikt no manis vaļā, -D�illa ieminējās, juzdama Ketrinas noraido�o attieksmi.

- Ai nē, paliec, man ir ledus tēja, - Ketrina attrauca, cen�oties neizrādīt nervozitāti, ta�u runāja pārāk ātri un �ķita ārkārtīgi sanervozējusies. "Kā es uztraucos!" viņa atskārta un brīnījās par iek�ējo greizsirdības reakciju, redzot Kleja nevainīgo koķetē�anu ar D�illu.

Trenere nojauta, ka ir kļuvusi par tre�o lieko. Viņa uzmeta sporta somu plecā un devās uz ārdurvju pusi. - Paldies, bet man patie�ām jāiet. Bija patīkami iepazīties, Klej.

- Man arī, - viņ� atbildēja.

Ketrina izmantoja izdevību, pavadīdama D�illu uz izeju, kur Klejs nevarētu viņu sadzirdēt. - Atvaino, brī�iem viņ� iedomājas, ka ir dievīgs.

- Saproti, viņam ir taisnība.

- Kādā ziņā?

- Nav jau daudzām labi uztrenēta vēderprese.

"Vai attīstīti bicepsi un tricepsi," Ketrina aizkaitināti domās piebilda.

Kad viņa atgriezās viesistabā, Klejs grozīja rokā kristāla bumbu, purinot mākslīgo sniegu uz ļoti nosalu�ajiem ciema ļaudīm.

- Ko tu gribēji?

- Vai draugs nevar tā vienkār�i ierasties ciemos?

- Es jau teicu, ka tu varēji piezvanīt. Vai saproti, kā tas izskatās?

- Izskatās, ka es tev kaut ko atvedu. - Kleja roka ieslīdēja jakas kabatā, un viņ� no tās ar burvju mākslinieka cienīgu kustību, kā balodi gaisā uzmezdams, izdabūja origami putniņa veidā salocītu papīra gabalu. Ketrina gaidīja paskaidrojumu, ne vārda neteikdama. - Tevi tas interesē, vai ne?

- Mēreni kaitina.

- Pajautā, kas tas ir.

- Nē. Vienkār�i pasaki.

- Vai nejautā. Tava izvēle. Vai man iet prom?

Viņa nopūtās. - Labi... Kas tas ir?

- Vāj� mēģinājums.

- Lūdzu, pasaki, citādi es nomir�u no ziņkārības.

- Nu ir labāk. Un par tavu sarkasmu aprunāsimies, tiklīdz radīsies pirmā izdevība.

Klejs pasniedza viņai papīra putniņu, un viņa to ātri atlocīja vaļā, pat neievērojot, cik mākslinieciski tas izveidots. Tas bija milzīgs bankas �eks. Viņa to izlasīja vienreiz, tad otrreiz - pavisam lēni, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījusies. Simt tūksto�i dolāru.

- Tu saņēmi to naudu?

- Vēl ne. Tas ir neliels avanss uz vieno�anās rēķina, izsniedza kāda no mūsu jaukajām vietējām aizdevumu firmām. Reāli to naudu vajadzētu saņemt pēc da�iem mēne�iem, bet nav nekādas vajadzības līdz tam badu ciest.

Ketrina lēnītēm aizgāja pie dīvāna un apsēdās, lūkodamas uz cipariem. Tik daudz nuļļu vienā �ekā! - Mēs badu necie�am, - viņa sacīja.

- Es tēlaini izteicos. Negribēju aizvainot.

- Stjū negribētu aizņemties uz tādas naudas rēķina, kas vēl nav saņemta.

Klejs apsēdās uz kafijas galdiņa viņai pretī, kājas starp viņas ceļgaliem iespie�ot. - Saki, vai Stjū metodes darbojas?

"Nē," viņa nodomāja, "nedarbojas gan." Klejam atkal bija taisnība. Taisnība par D�illas vēderpresi, taisnība par Dū-ganu un par panākumiem. Kctrinas pulss atkal paātrinājās. Kleja acis bija ļoti tum�as - kovboja acis, kas uz viņu �ķielēja no baltas platmales apak�as. "Vai ari no tum�as platmales apak�as. Grūti pateikt. Viņ� kaut ko runā."

- Gribi iesniegt cenas piedāvājumu?

- Ko?

- Piedāvājumu par māju.

Ketrina uzmeta skatienu milzīgajam �ekam. - Viss notiek drusciņ par strauju.

- Tā ari vajag. Vienmēr tā vajadzētu, par to es pats esmu pārliecinājies. Sacīkstēs uzvar tie, kas ātri kustas. Svarīgi ir tas, vai tu spēj izturēt tempu.

- Ceru, ka jā.

- To māju citiem potenciālajiem pircējiem piedāvās nākamnedēļ, bet es esmu gatavs pajautāt Dūganam, vai tu vari iesniegt savu piedāvājumu tagad. Domāju, ka izdosies vienoties, ja piedāvāsi pilnu cenu.

- Vai nebūtu prātīgāk drusciņ patirgoties, lai nolai� cenu?

- Tā tu panāksi vienīgi to, ka viņi izskatīs kāda cita piedāvājumu.

- Mēs vēl neesam saņēmu�i to naudu.

- Bet tu vari investēt līdzekļus, ko esi aizņēmusies. Pataupi savu skaidro naudu. Lai banka tev nopērk māju.

- Atkal aizņem�anās. Un pirms mājas pirk�anas man jāaprunājas ar Stju.

- Muļķības. Ieliec piedāvājumā atrunu par neparedzamiem apstākļiem. Kaut ko par apskatī�anu. Ja mums neizdosies dabūt Stju piekri�anu, vēlāk varēsi darījumu atsaukt.

- Esi pārliecināts, ka Red�ijs mums kaut ko tādu nokārtos?

- Tu esi tā, kas ar viņu pavadīja pēcpusdienu. Tas tev jāzina.

- Viņ� man parādīja māju. Es biju draudzīga, ka tu teici. Bet par darī�anām mēs nerunājām.

- Tu mīlējies ar viņu?

Ketrinai kļuva karsti skausta apvidū. Pirms trim dienām viņa butu Kleju iepļaukājusi par tādu jautājumu, bet tagad tikai novērsās.

- Nē. Nē, protams.

- Labi. Jo motivētu vīrieti visvieglāk pierunāt, kad viņa mērķis ir teju ar roku aizsniedzams.

- Par ko tu mani uzskati, Klej?

- Par sievieti, kas pārāk ir radusi būt piesardzīga. - Tad viņ� pasmaidīja. Tas bija daudznozīmīgs smaids.

"Piesardzīga." Ketrina paviļāja �o vārdu mutē. Ja to butu pateicis Stjū, tas skanētu ka liela uzslava, bet no Kleja lūpām tas nāca kā nosodījums. "Vai, uzliekot delnas Kle-jam uz ceļgaliem, es būtu rīkojusies piesardzīgi?" viņa prātoja. "Nē." Un tā arī izdarīja.

Kleja jauno d�insu tum�i zilais audums bija rupj�, un viņa juta, kā vīrie�a kāju muskuļi saspringst no pieskāriena. Tas lika iesilt citām viņas ķermeņa vietiņām, ne skaustam. Ketrina virzīja rokas tālāk pār Kleja kājām un pacēla acis, lai viņam uzsmaidītu.

- Ko tu dari, sasodīts? - viņ� noprasīja.

Ketrina atrāva rokas atpakaļ, it kā Kleja d�insi būtu apdedzināju�i pirkstgalus. - Neko. Es tikai...

- Dieva dēļ, es esmu tava vīra partneris! Viņ� ir man labs draugs. Tu pati sacīji, ka nepieteikta iera�anās neizskatās labi. Tu gribi salaist grīstē visu, kā dēļ mēs esam pūlēju�ies?

- Nē. - Viņa atliecās kā norāts bērns. - Es tikai... esmu pateicīga par dzīvību, ko tu esi ienesis, nu, manā dzīvē. Tas ir, mu�u, Stju un manā dzīvē.

- Ar paldies pagaidām arī pietiks. Tikai nepiemirsti savu uzdevumu. Skaidrs?

- Skaidrs.

- Vai tu saprati mani?

- Jā. Sapratu.

- Es neesmu par to pārliecināts. - Viņ� gaidīja.

Ketrina apjuka. - Paldies tev, - viņa beidzot izmocīja.

- Sākumam ar to pietiks, - viņ� teica. - Bet nu gan man jāiet.

To paziņojis, Klejs piecēlās, aizvilka jakas rāvējslēdzēju un gāja uz izejas pusi.

Vērodama viņa garās jakas lejasdaļu trīs soļos no�ūpo-jamies uz priek�u un atpakaļ, Ketrina tomēr necēlās kājās viesi pavadīt. Kad Klejs pagriezās, viņa instinktīvi satvēra rokās klēpī turēto �eku, it kā baidīdamās, ka viņ� to varētu atņemt.

- Apmaini banka pret skaidru naudu, - viņ� pamācīja. - Un nopērc sev kaut ko skaistu. Neglabā un negaidi, lai par to priecātos, kad būsi veca un krunkaina.

- Labi.

Klejs stāvēja un gaidīja, kamēr Ketrina viņu pavadīs. Viņa nepiecēlās no dīvāna. - Tad es eju prom, - viņ� teica. Ari tad Ketrina nepakustējās un glu�i vienkār�i sēdēja, simttūksto� dolāru �eku starp kājām turēdama. Viņ� raudzījās ar izbrīnu. - Tu mani nepavadīsi?

- Atvaino. - Ketrina paraustīja plecus, tad sakrustoja kājas, saviebās un sacīja: - Es ilgi vingroju un dzēru ūdeni. Man patie�ām gribas �urāt.

Pasmīkņājis Klejs, par laimi, pagriezās un aizgāja.

Ketrina saguma, pēc sarunas juzdamās tikpat izsmelta kā pēc fitnesa nodarbības, un lādēja sevi, ka pārpratusi situāciju. Bet jūtu ķīmija bija skaidrāka par skaidru, un Klejs pats bija mudinājis viņu neatturēties. Augumu pārņēma patīkams mundrums; tik labi viņa nebija jutusies jau gadiem ilgi. Un uzbudināta.

"Kas uzbudina tādus kā Klejs Bjūkenans?" Ketrina prātoja. "Varbūt stratēģiju izvēle un iespēja manipulēt ar cilvēkiem. Viņ� ir sare�ģīts, brī�iem pat pretrunīgs. Ne t.uls kā Red�ijs Dūgans. Red�ijs ir vienkār�s, atklāts vīrie�u kailas eksemplārs. Viņu uzbudina precētas sievietes trenētais augums. Nepārprotami."

Bet nu Ketrina sāka �aubīties, vai rīkojusies nepareizi ari attiecībās ar viņu. Tādā gadījumā... "Ja Klejs to uzzinātu, tad gandrīz noteikti atkal ķertos pie pārmetumiem vai pat sodītu mani."

Viņa neiedomājās, ka Klejs jau varētu to zināt.

20

Ketrina brauca gar pludmali pa Smitnekroudu, klusībā dungojot. Bija grūti paturēt visus satrauco�os jaunumus sev vien, tāpēc viņa izgudroja da�ādus ieganstus draudzeņu apciemo�anai. Nevienu neizlai�ot. Holijas paplāte pēc ballītes bija palikusi pie viņas. D�enija bija muzeja brīvprātīgo komitejas locekle, un Ketrinai tur tuvojās izstādes atklā�ana. Mārd�erijas bērnus varētu interesēt bērnu grāmatu autors, un viņa zināja, kad varēs iegādāties grāmatu ar viņa autogrāfu. Protams, katrai viņa it kā starp citu pieminēja māju pludmalē un stāstīja, ka nesen gadījusies veiksme un ģimene esot iecerējusi iegādāties kaut ko pie okeāna, bet pagaidām nevarot teikt, kur īsti. "Negribu apsteigt pati sevi," viņa atzinās un tad izvairījās no turpmākas apsprie�anas, jo tas jau neesot nekas īpa�s.

Tre�oreiz trijās dienās viņa iegriezās no sarkaniem betona bruģakmeņiem veidotajā piebraucamajā ceļā. Tas bija privāts ceļ�, abās pusēs to aizsedza dzīv�ogs. Viņa izslē-(I/а vecās "Toyota" automa�īnas tuk�gaita rūco�o dzinēju un sēdēja. Abās iepriek�ējās reizēs viņa bija slepus glu�i ka kramplauzis - ieskatījusies logos, apstaigājusi visu teritoriju un priecājusies par to, ka varētu saimniekot tik lieliskā īpa�umā.

Attiecības ar Red�iju izrādījās īsts izaicinājums, bet Kel rina bija viņu pielabinājusi, neziedojoties pilnībā - dzimumakts tā klasiskajā variantā nenotika. �ajā jautājumā Mējam nebija melots. Ja viņa būtu pārgulējusi, Dugans varētu mierīgi iegriezt vēl vienu robiņu savā nekustamo īpa�umu attīstītāja siksnā un zaudēt motivāciju. Tagad viņ� tikai vēl vairāk iekāroja Ketrinu; Red�ijs bija no tiem vīrie�iem, kas uzskata, ka iesāktais ir jāpabeidz.

Ketrina iebāza automa�īnas atslēgas d�insu kabatā un atlieca sēdekli atpakaļ, lai apbrīnotu piecdesmit gadiem paredzēto jumtu un ar argona gāzi pildītos logus - detaļas, kas iepriek�ējo apciemojumu reizēs nebija novērtētas pārliecīgā satraukuma dēļ. Red�ijam bija taisnība - tie�i detaļas pie�ķīra vērtību. "Tajās ir ari velns," Stju būtu teicis savā ierastajā manierē, �aubās pieri saraukdams. Bet Stjū nebija blakus. Visos kopdzīves gados viņas vīrs nespēja sasniegt �ādu vietu. Klejs bija to sarīkojis. Red�ijs bija to pagādājis. "Alfa tēviņi."

Atceroties lielo vīrieti, Ketrina iekārtojās ērtāk sēdeklī.

Lai cik pa�pārliecināts licies sakumā, Red�ijs izrādījās negaidīti maigs, pirmoreiz apskaujot Ketrinu uz terases, no kuras varēja redzēt okeānu, un ar vienu roku ierasti pieskaroties viņas gurnam. Kad viņa bija ļāvusies skavām, viņ� strauji uzņēma tempu, drīz vien piespieda Ketrinu pie terases margām, ar lūpām pieplaka viņas kaklam un lielajām plaukstām maidzīja sporta klubā uztrenēto pēcpusi.

Viņ� nudien izrādījās tik pa�pārliecināts, kā Ketrinai bija teikts, un nebaidījās pieprasīt tie�i to, ko gribēja. Bet viņa bija atteikusi gājienu uz saimnieku guļamistabu. Tas būtu pārāk daudz prasīts. Vajadzēja rast kompromisu, abiem pieņemamu variantu. Kādu brīdi ļāvusi viņa rokām izpētīt savu augumu, Ketrina ieveda Red�iju paraugmājā un apsēdās uz viesistabas greznā dīvāna, bet viņ� nostājās iepretim.

"Darījums. Tas nav nekas cits," viņa sev iestāstīja. Jaunākās meitenes sporta klubā to dēvēja par iepriecinā�anu -tādējādi tas neizklausījās nozīmīgāk par drauga aizve�anu uz lidostu. "Es tik�u galā," viņa klusībā domāja, atsprādzējot vīrie�a siksnu, iebā�ot roku viņa bikses un izvelkot ārā dzimumlocekli. "Tik resns!" viņa nodomāja, un prātā ie�āvās salīdzinājums ar silta alus kārbas sakratī�anu, lai tas putotu. "Tie�ām, nekas īpa�s.�

Beidzot tuvinot locekli lūpām, lai pabeigtu darbiņu, Ketrina slepus palūkojās Dūganam garām uz smil�aino liedagu. "Māja ir sapnis. Mans sapnis. Vēl svarīgāk ir tas, ka �is sapnis pavisam drīz pārtaps īstenībā. Tā ir veiksme," Ketrina nodomāja, kad viņ� sāka trīcēt. Viss, kam viņa veltījusi tik daudz pūļu, bija jau pavisam tuvu...

Atlaidusies vadītāja sēdeklī, Ketrina ar smaidu caur priek�ējo stiklu raudzījās uz paraugmāju. Viņa kāroja to. Un atmiņas par atra�anos uz greznā dīvāna pie panorāmas loga ar atkailinātu vīrieti iepretim ārkārtīgi uzbudināja. Viņa izlocījās no d�insiem un pavilka apak�veļu sānis. Kreiso kāju pret vadītāja puses durvīm atbalstot un labo kāju uzliekot uz pavecās "Toyota" vidējās konsoles, viņa varēja visai ērti sev piekļūt. Viņa mēģināja iztēloties Stjū seju, bet �ai fantāzijā vīrs izskatījās neizlēmīgs. Neuzstājlgs. Nepa�pārliecinats. Neseksīgs. Viņa kļuva pieļāvīgāka un kādu bridi glaslija sevi, pieminot Duganu. Tas līdzēja, bet ra�enais nekustamo īpa�umu attīstītājs bija parupj�, nesmalkjutīgs. Tie�i bridi, kad viņa nodomāja, ka ir zaudējusi vajadzīgo noskaņojumu, prātā ie�āvās Klejs. Viņa nemaz negribēja iztēloties vīra partnera seju, bet tā vienalga uzradās. Ketrina atspiedās ar kāju pret vadības paneli un ievaidējās. Pēk�ņi atskanēja skaļ� krak�ķis, plastmasai plīstot no muskuļotās kājas trieciena.

- Oho... - Ketrina atslāba un ieķiķinājās.

Pa�apmierinā�anās pamazām sāka kļūt par ieradumu. Viņa nevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz pirms Kleja izteiktā pamudinājuma bija ļāvusies impulsiem. Varbūt koled�as gados.

"Māja ir lieliska," viņa nodomāja, sakārtodama biksītes un aizvilkdama d�insu rāvējslēdzēju. "Un privātais piebraucamais ceļ� ir papildu priek�rocība, ko es agrāk neesmu ņēmusi vērā." Taisnību sakot, tas bija tik privāts, ka viņa teju iespiedzās, kad vīrietis piegrabinaja pie loga.

Ketrina pielēca sēdus un ieraudzīja salīku�u vīrieti ar vēja aprautu seju un īsi apcirptiem matiem. Izskatījās redzēts, tikai nevis kāds no paziņām, bet drīzāk cilvēks, kura fotogrāfiju viņa kaut kur redzējusi. Pavisam neizskatīgs. Drukns. Ne slavenība, ne politiķis. Ne arī kāds, ar ko varētu iepazīties sabiedriskos pasākumos vai kas nāktu no viņas aprindām. Bet ļoti pazīstams. Jo ilgāk Ketrina lūkojās uz viņu, jo pazīstamāks vīrietis likās.

Viņ� turēja rokā darbarīku, no skata sprie�ot, dzīv�oga grieznes. Un mugurā viņam bija darba apģērbs. "Iespējams, apzaļumotājs. Bet... kāpēc man būtu jāpazīst vienkār�s strādnieks?" To viņa nespēja aptvert. Vīrietis vēlreiz pieklauvēja pie loga, kamēr Ketrina cīnījās ar bik�u spiedpogu. "Interesanti, cik ilgi viņ� stāvējis pie auto?" Viņai kļuva nelabi.

- Vai es varu kaut kā palīdzēt, kundze? - viņ� jautāja. Caur logu balss skanēja apslāpēti.

Ketrina papurināja galvu un ķēra pēc atslēgām, bet tās bija iestrēgu�as priek�ējā kabatā, kas sagriezusies �ķērsām, kad viņa uzvilka d�insus.

- Ja gribat, varat izkāpt un apskatīt to māju, - vīrietis turpināja. - Ielaist iek�ā es gan nevaru. Atslēgas man nedod.

Viņa atvēcinājās, kā prom raidīdama, un atrāva pēcpusi no sēdekļa, lai varētu iebāzt roku bik�u kabatā. Rupjais �ests bija tie�i tik atraido�s, ka iecerēts, un vīrietis sadrūma. Kad Ketrina viņam vēlreiz uzmeta skatienu, viņ� atgādināja domīgu gorillu cietumnieka tērpā. Logs veidoja tādu kā ietvaru arestanta foto.

Tad pēk�ņi Ketrina aptvēra, kas viņ� ir.

"Ak Dievs," viņa nodomāja. "Reimonds Bucs!"

21

- Kas, velns parāvis, viņam tur darāms? - Ketrina vēl trīcēja pēc tik tie�as satik�anās ar Bu�u.

Klejs paņēma tālruni un piezvanīja sekretārei. - Keilij, atcel tik�anos vienpadsmitos. - Tad viņ� ielēja glāzē mazliet viskija no pudeles, kas stavēja uz rakstāmgalda. - Lūdzu. Iedzer, Keita.

Viņ� pasniedza glāzi, divos pirkstos saņēmis. Ketrina nemēdza diena lietot alkoholu, izņēmums bija kāda vīna glāze kopa ar draudzenēm. Un nekad viņa nedzēra stipros dzērienus neat�ķaidītā veidā. Bet glāze pirkstos �ūpojās, un varētu gadīties, ka tā iekristu Ketrinai klēpī, ja viņa to nepaņemtu. Pēc pirmā malka viņa saviebās un tad iedzēra vēl vienu.

- Ko tu tur darīji? - Klejs vaicāja.

- Vienkār�i braucu garām.

- Redzēji viņu garāmbraucot? - Klejs neticīgi novilka.

- Es apstājos piebraucamajā ceļā. Vienkār�i sēdēju ma�īnā.

- Kāpēc?

- Skatījos.

- Skaidrs. - Klejs saproto�i pamāja ar galvu.

- Nudien, es esmu sajūsmā par māju, - Ketrina atzinās. - Man gribas to pamatīgi izjust.

- No piebraucamā ceļa?

- Jā. Es saprotu, ka tas izklausās muļķīgi.

- Tu ta�u nesatikies ar Dūganu vēl vienai apskatī�anas tūrei?

- Nē.

- Labi. Jo es ceru, ka tu pateiksi man, ja tāda būs bijusi.

- Es patie�ām tev stāstu pilnīgi visu. 13et nekā tāda nebija.

- Jāstāsta ir pirms notiku�ā, nevis pēc.

- Paklau, es atbraucu tāpēc, ka sastapos ar slepkavu. Es esmu nedaudz nobijusies.

- Viņ� nav slepkava. Viņu attaisnoja.

- Viņ� stāvēja pie manas ma�īnas un vēroja mani.

- Vēroja, kā tu sēdi ma�īnā?

- Jā. Tas bija spocīgi. Kas viņam vispār tur darāms?

- Viņ� strādā "Bolta buvkompānijā". Jau sen. Dro�i vien uztur kārtībā mājas apkārtni.

Ketrina apjuka. Viņa atcerējās, ka Bucs bija celtnieks, bet neatskārta, ka Bolta firmā. - Tu zināji?

- Ka �odien viņ� būs tur? Nē. Protams, ka nē. Bet mani ne�okē tas, ka viņ� strādā vienā no sava darba devēja būvobjektiem.

- Tu zināji, ka cilvēks, pret kuru mans virs uzturēja apsūdzību, ir cēlis māju, ko tu mani sūtīji apskatīt un ko es gribu pirkt? Tu zināji, ka viņ� strādā firmā, kas pieder klientam, kuru tu man liki savaldzināt?

- Reimonds Bucs strādā Bolta, nevis Dūgana firma. Bolts ir Dūgana apak�uzņēmējs.

- Es negribu, lai tas cilvēks butu pie manas mājas.

- Tā nav tava māja.

- Es negribu, lai tas katordznieks būtu manā tuvuma.

- Bucs nav katordznieks. Viņ� iekļuva sistēmas dzirnakmeņos un tika attaisnots.

- Viņu palaida vaļā juridiskas formalitātes dēļ.

- Jā, viņ� riskēja un uzvarēja. Viņam ir tiesības uz normālu dzīvi.

- Bet viņ� noslepkavoja savu sievu.

- Paklau, es saprotu,>ka viņa lieta kaitēja Stjū karjerai, bet dzīve turpinās, Keita. Juristam svarīgākais ir pareizi izveļoties lietu, kurai ķerties klāt. Bu�a lieta aiziet zaudēto ailē. Un lai iet.

Ketrina atkal pacēla glāzi pie lupām, bet tā bija tuk�a.

Viņa nepaspēja to nolikt uz galda, kad Klejs ielēja vēl, un

viņa nedaudz iedzēra.

Klejs atgāzās krēslā. - Vai zini, ko mēs, algotņi, mēdzam teikt? �odienas ienaidnieks jau rit var būt tavs sabiedrotais.

- Tātad slepkava man sabeidz dzīvi, bet jau nākamajā dienā būvē man māju. - Ketrina izmocīja smiekliņu.

- Iespējams. Nekad nevar zināt, kas sekos. Jābūt mazliet elastīgākai pieejai.

- Elastīgākai?

- Grūti ir izmainīt pasauli. Sevi izmainīt ir viegli. - Klejs pagriezās jaunajā ādas krēslā un uzlika kājas uz retro stila

māzeraina koka galda. - Gribi len�u taizemie�u restorānā?

Viskijs bija sasildījis, un viņa vairs netrīcēja. Kleja pa�pārliecinātība nomierināja un likās seksīga. - Mums ir pasūtīts len�s?

- Man pasūtīts. Es uzaicinu tevi pievienoties. - Viņ� piecēlās un nomainīja uzvalka �aketi uz drēbnieka �ūtu putekļu mēteli, tik jaunu, ka tam vēl bija asas ieloces pēc iesaiņo�anas kārba. - Kā vēlies.

Viņa piekrita, un abi devās uz "Nabaga siāmieti" pilsētas centrā. Negribējās braukt mājup vienai. Lai ari ko Klejs sacīja par Bu�u, satik�anās bija biedējo�a. Ketrina baidījās, ka attaisnotais noziedznieks varēja redzēt viņu sarunājamies ar Siju tiesas prāvas laikā un tagad pazina viņu. Tais retajās reizēs, kad piedalījās prāvās, Ketrina sēdēja galvenokārt pēdējās rindās un tāpēc nezināja, vai Bucs būtu ievērojis viņas seju. "�odien viņ� redzēja mani sē�ot ma�īnā pie pludmales mājas plati ieplestām, pret vadības paneli atbalstītām kājām, un noteikti kaut ko tādu neaizmirsīs."

- Iesim tur, dziļāk, - aicināja "Nabaga siāmie�a" īpa�nieks D�imijs, jauns puisis baltā uzsvārcī, sagaidījis klientus pie durvīm. Viņ� nebija taizemietis, toties restorāna pavars gan bija skolojies Taizemē. Zālē sēdēja tikai viens klients, un Ketrina brīnījās, ka tāds restorāns var savilkt galus kopā -tre�dienas len�a laikā tuk�ā zāle nepārprotami liecināja par tuvajām beigām. D�imijs pakratīja Kleja roku kā vecs draugs un tad pievērsās viņai.

- Un jūs dro�i vien esat misis Stārka. - Viņ� plati pasmaidīja.

- Jā. Priecājos iepazīties. - Viņa dāvāja D�imijam vienu no iestudētajiem de�ūrsmaidiem.

Ja vien kaut ko ievajagas, sakiet dro�i man personīgi, misis Stārka. - Viņ� palūkojās uz Kleju. - Galdiņ� uzklāts .irkanajā kabinetā, mister Bjūkenan. Neviens jums netraucēs.

Abi uzreiz tika ievesti privātajā kabinetā zāles tālajā stun aiz sarkana aizkara. Ketrina izbrīnījās, ieraugot vīrieti, kas gaidīja viņus, no bļodiņas skaļi ēzdams tomja-mas zupu.

Klejs viņus iepazīstināja. - Frenk, tā ir Ketrina Stārka. Profesionāla fotogrāfe. Bet te, es apsolu, viņa nav nākusi fotografēt. Viņa ir Stjū sieva. Ketrina, tas ir Frenks Hra-nics.

Vīrietis pietrausās kājās, lai sasveicinātos. Viņ� bija tik ļoti apaļ�, ka vajadzēja atbīdīt krēslu, lai pieceltos, un tad vēders uzplājās uz galda kā pustuk�s sē�ammaiss. Ketrina viņu pazina. Par �o cilvēku runāja un rakstīja, kad pirms vairākiem gadiem Folriveras mērs Veld�s viņu pieņēma darbā par pilsētas rehabilitācijas fonda vadītāju. Hranicam nelaimējās, pavalsts audits alklaja, ka fonds novirzījis līdzekļus kādam Providensas uzņēmumam, kas izrakstīja viltotus rēķinus par nemaz nesniegtajiem pakalpojumiem. Ketrina nezināja, kur Hranics dabūjis apaļo, neveiksmīgam tetovējumam līdzīgo rētu uz vaiga. "Degzīme," viņa piepe�i saprata, "ceturtdaļdolāra monētas lielumā un ar neskaidri saskatāmu prezidenta galvas nospiedumu."

Hranics visu novēla uz grāmatvedi, ta�u abi tika apsūdzēti noziedzīgā pavalsts līdzekļu piesavinā�anās lietā. Stjū bija stāstījis, ka pēc Hranica atzī�anās apmaiņā pret samazinātu sodu visa vaina tika uzkrauta grāmatvedim, kur� nokļuva uz tiesu medicīnas eksperta galda ar sasmalcināta ok-sikontīna pilnu kuņģi. Hranicam pierādīta vaina bija administratīvs pārkāpums un ieteiktais sods - trīsdesmit dienas vietējā cietumā, ko par palīdzību izmeklē�anā nomainīja ar sabiedriskajiem darbiem. Audita rezultāti liecināja par krāp�anos simtiem tūksto�u dolāru apmērā, ta�u atgūt izdevās tikai pāris tūksto�us. Bet apgabala prokurora palīgs, kuram uzticēta �ī lieta, bija neviens cits kā Klejs Bjūkenans.

Stju stāstīja, ka Klejs esot bijis saniknots, kad grāmatvedis nomira un Hranicam neiedomājami paveicas tikt sveikā cauri. Tagad, gatavodamies kopā ar resnuli paēst len�u, viņ� nemaz neizskatījās nikns.

- Kā tev, Frenk, klājas? - Klejs apjautājās pēc iepazīstinā�anas.

- Es esmu norūpējies, - Hranics norūca.

- Par svaru? Jo tas tevi piebeigs.

- Ja iedomājas tās visas lietas, kas var piebeigt, tad es labāk izvēlos ēdienu. Bet tu jau neuzaicināji mani, lai apspriestu manu veselību.

Viņi apsēdās pie galda. Hranics būtu mierīgi varējis uzlikt zupas bļodu uz vēdera un turpināt ēst.

- Ir laiks papļāpāt par maniem juridiskajiem pakalpojumiem, Frenk.

- Vai drīkstam to pārrunāt viņas klātbūtnē?

- Jurista un klienta sarunu neizpau�anas princips attiecas uz visiem maniem darbiniekiem.

- Bet viņa ir tikai tava partnera sieva. Viņu nevar izsaukt uz liecinā�anu tiesā?

- Nē. Es viņu atvedu �urp kā darbinieci kontaktu uzturē�anai ar klientiem. - Ketrina gandrīz iespurdzās. Klejs nopietni turpināja: - Pirmkārt, ja tev jautā, kādas mums ir at-liecības, tev jāapgalvo, ka tu esi lud/is juridiskas konsultācijas. Tādējādi viss, ko mēs darām, ir konfidenciāls, īpa�i las, kas saistīts ar tavu iepriek�ējo krimināllietu.

- Skaidrs.

- Otrkārt, es gribu visu mana honorāra atliku�o daļu tagad. Summu tu zini. Es tikai pasteidzinu maksājumu grafiku. Brīdini māsu, ka viņa saņems no mums rēķinu par juridiskajiem pakalpojumiem. Lai izraksta �eku mūsu firmai, kā parasti. - Hranics novaidējās, un Klejs pajautāja: - Tā viņai vēl ir, vai ne?

- Kontā. Izrakstus viņa man rāda.

- Vai viņa tev izsniedz pa kādai summiņai, kā plānots?

- Jā, bet mana naudas plūsma nekam neder. Man vajag jaunu auto.

- Tev nedrīkst būt nauda, tu nedrīksti pirkt dārgas mantiņas, Frenk. Tu nedrīksti pat apostīt naudu, kamēr tā objektīvi neparādās kā nopelnīta, un pa�laik tā ir tikai minimālās algas apmērā. Tikai tāpēc, ka tevi pieķēra nozieguma vietā. Naudas līdzekļu atlīdzinā�anas prasība vēl ir spēkā. Un vēl jau ir neizpildīts nolēmums civillietā. Tevi joprojām novēro. Ja tev vajadzīgs auto, es teiktu, ka tas varētu būt lietots "Toyota Corolla". Ekonomisks. Labs benzīna patēriņ�.

- Tik daudz laika pagājis! Vai es nevaru vienkār�i dabūt no viņas pārējo?

Klejs sadrūma. - Tu to apēdīsi, nodzersi vai paspēlēsi. Tu nespēj sevi kontrolēt. Es to zinu. Tava māsa to zina. Tas arī ir daļējs iemesls tam, kāpēc viņa negrib atdot tev visu uzreiz. Sasodīts, tu arī to zini. Paraugies, kāds tu izskaties, resnais!

- Viņa to var nosaukt par dāvinājumu. Tā ir mana, ne vis viņas nauda.

- Un tad tu to iekļausi nodokļu deklarācijā? Lai aizdo mas krit uz māsu? Nu nē, velns parāvis. Tev, draudziņ, tagad vajadzētu likt lietā metodi, kad līdzekļi no turīgākā pa mazām tiek nopludināti mazturīgajam. Nedari neko tādu, kas varētu pievērst uzmanību. Turpini saņemt vienu tūkstoti mēnesī, ieskaiti savā bud�etā kā skaidru naudu, ar ko norēķinies par pārtiku un benzīnu. Pēc aptuveni pieciem gadiem tu būsi visu saņēmis, neko neizkaisot vējā. Tāds būs mans juridiskais un draudzīgais bezmaksas padoms.

- Tātad tu tagad vari paņemt visu savu daļu, bet es nevaru? To tu man gribi iestāstīt?

- Es neesmu notiesātais noziedznieks, Frenk. Es esmu tikai jurists un sniedzu maksas pakalpojumus. - Klejs uzsita viņam pa gaļīgo plecu. - Saproti, likumīgā veidā es tik un tā nevaru piespiest tavu māsu, lai atdod naudu tev. Juridiski tā nauda nemaz neeksistē. Ja gribi viņu reāli ietekmēt, tev būs atkal jāvēr�as pie mūsu drauga Providensā.

Resnulis nobālēja un sagrozījās, vēders pagrūda galdu. - Es viņu tajā vairs neiesaistī�u. Es atpirkos. - Hranics neviļus pieskārās apaļajai rētai. - Turklāt viņa ir mana māsa. Negribas, lai viņai atgadās kaut kas ļauns.

- Tad pieņem sava jurista padomu. Un samaksā man par to.

Pēc neilgas īgņo�anās un nenozīmīgu jautājumu apsprie�anas Hranics piecēlās no krēsla un atvadījās. Ketrina nogaidīja, līdz no�ķindēja zvans pie ieejas durvīm, ziņojot par viņa aizie�anu, un tad ar �ausmu pilnu izteiksmi palūkojās uz Kleju.

Viņ� pasmaidīja un uzlika kājas uz krēsla viņai blakus, atlaizdamies slīpi kā cilvēks, kas nupat sevi�ķi gar�īgi pamielojies. - Pēc tavas sejas sprie�ot, ir radu�ies jautājumi, -viņ� sacīja. - Klausos.

- Vai mūsu firma pārstāv misteru Hranicu kā kriminālnoziegumos apsūdzēto?

- Savā ziņā.

- Tu ta�u zini, ka Stjūarts tam nepiekristu.

- Redzi? Te ir labs viņa elastības trūkuma piemērs. Mu�u firma ir ideāli piemērota aizstāvībai krimināllietās. Vienmēr ir bijusi. Gadiem ilgi mēs darbojamies ar krimināltiesībām, skaidrs? Neviens to nepārzina labāk par mums.

- Viņam tas ir principa jautājums, - Ketrina sacīja. - Bet izklausījās, ka tev jau agrāk ir biju�as darī�anas ar to cilvēku.

- Mēs gadiem ilgi saņemam regulārus maksājumus no Hranica māsas. Viņai ir cits uzvārds. Un tev taisnība. Stjū to neatbalstītu, tāpēc rēķinus izrakstu es.

- Stjū neko nezina?

- Precīzi izsakoties, pagaidām es Hranicu neaizstāvu nevienā krimināllietā. Viņ� nav apsūdzēts, ir izcietis sodu. Es tikai palīdzu viņa māsai ar cilvēktiesību jautājumu, proti, kā pārvaldīt kaitīgu ieradumu nomākta brāļa naudu.

- Nozagtu naudu.

- Tiksim skaidrībā. Hranics ir parādā naudu. Bet viņa māsa apmaksā mūsu rēķinus.

- Viņa atpērkas ar nozagtajiem līdzekļiem, kurus glabā savā kontā. Vai tas ir skaidrs diezgan?

Klejs plati pasmaidīja. - Kā lai to ņem. Viņa regulāri maksā no personīgā bankas konta. Lielais maksājums būs ban kas �eka veidā.

- Tu uzturēji apsūdzību pret Hranicu. Vai te nav intere �u konflikta?

- Klients var atteikties no tiesībām ziņot par intere�u konfliktu. Neviens �o lietu nepārzināja labāk par mani, un es atskārtu, ka nauda nebija nekur pazudusi. Viņa divdesmit piecus gadus vecais grāmatvedis ar pa�nāvnieka likteni glu�i noteikti nebija to paņēmis. Uzsācis privātpraksi, es sazinājos ar Hranicu, un viņ� drīz vien saprata, ka gudrāk ir manī iegūt sabiedroto nekā pretinieku. Ir dzirdēta tāda gudrība? Turklāt viņ� dabūja ļoti jauku vieno�anos par vainas atzī�anu.

- Tu viņam pieprasīji daļu no netiras naudas.

- Tu joprojām neizsakies pareizi. Viņa māsa par manām konsultācijām mūsu firmai maksā honorāru - deviņsimt deviņdesmit piecus dolārus mēnesī. Tas iegrāmatots ailē par ipa�uma plāno�anu. Un, starp citu, pēdējos piecus gadus pusi no tās naudas saņemat jūs. Ar �ā mēne�a �eku dro�i vien samaksāts par �iem pilnīgi jaunajiem adas zābakiem, kas tev kājās.

Ketrina pietvīka. - Tev patīk?

- Tev piestāv, un es varu saderēt, ka tu jau sen tādus gribēji, vai ne?

- Varbūt.

- Un tagad tu dabū to, ko gribēji?

- Tu esi pārliecināts, ka nav nelikumīgi pieņemt naudu no noziedznieka? Saproti, es nevis atbalstu Stjuarta veto uz aizstāvību krimināllietās, bet negribu darīt neko pretlikumīgu.

Advokātiem krimināllietās maksā noziedznieki, Kei-l,i, - Klejs teica un nogaidīja, lai Ketrina novērtē viņa apgalvojuma vienkār�ību.

Viņa pievērsās ēdienam, lai iegūtu laiku pārdomām, klejs lika viņai justies kā mazai meitenei - strīdēties ar advokātu nebija viegli. Bet īstenībā jautājums bija par to, карее vispār būtu jāstrīdas. Glītais iepretim sēdo�ais vīrietis pārņēma vadību un galvu reibino�ā ātrumā rāva viņu līdzi aizraujo�ā piedzīvojumā, paveikdams tie�i to, ko viņa vienmēr bija gaidījusi no Stjū.

22

Ketrina pastaigājās gar piekrasti, lūpas cie�i sakniebusi. Bija pagāju�as trīs dienas, un viņa pirmoreiz nopietni apsvēra, ko stāstīt vīram par to, kas atgadījies viņa prombūtnē.

- Nelauzi galvu pārlieku, - Klejs bija pamācījis.

Viņa domāja par to, kā veicas Stju. "Diez vai viņ� ir nogalinājis briedi un cep steikus. Ticamāk, ka ēd konservētas pupiņas, un tas vēl nebūtu tas sliktākais." Lai gan tobrīd viņa neko briesmīgu nevarēja iedomāties.

Ostā valdīja rosība, kuģi nāca un gāja lēni un kārtīgi, kā jau gadu simtiem ierasts. Augstas trijstūrainas buras slējās debesīs, ievirzot slaikās jahtas līcī, bet dīzeļmotori puk�ķinot stūma savas platākās nastas, �ķeļot viļņus. Veikalu skatlogos karājās vaļu medību fotogrāfijas un suvenīri. Viņa nemanīja neko no tā visa.

Norisinājās tādi notikumi, kas Stju nebūtu pa prātam, un to visu ar viru nāksies apspriest pēc viņa atgrie�anās. Ket-

Iiii.I nebūt neilgojās pēc tā - Stjū prata strīdēties, nestrīdo-ii.klasiskajā izpratnē. Viņ� mēdza nosvērti noradīt 11/. vienu laktu, pēc tam uz nākamo, un pēc katra no tiem sekoja ļ.iutajums: "Vai tu par to padomāji?" Tas bija kaitino�i un iedarbīgi - kaitino�i, jo efektīvi. Bet viņ� neredzēja kopainu. Abu dzīves pelēcība bija tam pilnīgi pietiekams pierādījums. Stju mēdza pareizi rīkoties pat visos sīkumos, bet nekas neuzlabojās.

"Vajadzēs apspriesties par māju okeāna krastā." To gribējās tik Joti, ka iztēlē Ketrina jau bija sākusi piemeklēt mēbeles. "Māksies atrast veidu, kā panākt Stjū piekri�anu un atturēt viņu no Molsones naudas taupī�anas." Viņi jau sen runāja par labāku mājvietu, un tagad arī nauda bija rokā. �ajā jautājumā viņas pozīcija likās stabila.

Negaidītā biroja papla�inā�ana bija Kleja problēma, lai gan �ajā gadījumā Ketrina atbalstīja vīra partneri. Stju gan nepiekristu tam, ka Hranica māsa izliekas par klienti, lai nebūtu �ai statusā jāuzrāda viņas brālis. Viņ� nesamierinātos arī ar to, ka klientu pievilinā�anai darbā pieņemti viltus partneri. �ie jautājumi bija sāpīgāki, lai gan par rezultātiem Stjū nevarētu sūdzēties. Klejs viņiem jau izrakstīja simttūksto� dolāru �ekus un gāja uz priek�u. Tā arī bija at�ķirība starp abiem vīrie�iem. Viens bija kustībā, otrs -inerts.

Tad vēl bija tāds sīkums kā Dūgana iepriecinā�ana. Ketrina saviebās. "Stāsts izskatās tik neglīti, ja to izrauj no konteksta! Bet taja nav nekādas romantikas. Iemīlē�anās viņam ne prātā nenāca; par to liecināja Dūgana seja, vedinot iedomāties runci, kas apēdis kanārijputniņu. Mūsu sakars nav kvalificējams kā abpusējs sekss, turklāt tam ir rezultāts. Un

es negrasos pamest Stjū. Bet to nevajag cilāt," viņa nolc ma. Stjū nebija pārāk greizsirdīgs, bet viņ� ķertos pie pāi lieku pamatīgas analīzes. Akts pats par sevi bija gandrīz p.l rāk vienkār�s, lai Stjū to pareizi saprastu, - Dūganam kaul ko vajadzēja, un viņa to sniedza. Viss. Stjū butu mocījies līdz neprātam, mēģinot visu iztēloties sare�ģītāk. Pēc tam viņ� samierinātos. Kā iepriek�. "Tai ziņā viņ� ir saprātīgs, uz viņu var paļauties. Viņ� piedotu. Bet... kāpēc gan viņam to uzkraut? Priek�ā ir svarīgākas darī�anas. Piemēram, māja. Daudz patīkamāka doma. Tiklīdz viņ� atgriezīsies, bus jāsagatavo pirkuma piedāvājums."

Piekrastes restorāns atradās starp sievie�u apģērbu veikalu, kur varēja iegādāties tērpus atpūtai pie okeāna, un lietota kuģo�anas aprīkojuma apmaiņas centru. Ketrina atvēra durvis un iegāja iek�ā.

Interjeru skopi apgaismoja papīra laternas. Krēslu nebija, toties ap ratu riteņu formas kafijas galdiņiem bija da�ādu veidu krāsainas ku�etes. Turīgi klienti un klientes uzvalkos un svārkos sēdēja vai zvilnēja pusguļus, laiski mielojoties no lielām kopīgām paplātēm. Neviens nesteidzās. Melnā tērptās oficiantes ar visiem pieejamiem uzko�amajiem ēstgribas ierosinā�anai lēni apstaigāja galdiņus. �ī nebija ātram len�am paredzēta vieta.

Jauna sieviete ar pakausī cie�ā mezglā savilktiem melniem matiem nevērīgi sveicināja Ketrinu.

- Rezervēts?

- Nezinu. Man �eit ir tik�anās.

- Labi... - Melnmate skopi pasmaidīja. - Varbūt rezervējis tas, ar ko jums tik�anās?

Ketrina sabozās un atbildēja melnmates smīnam ar cu-

(■ in saldu smaidu. - Atvainojiet. Varētu but rezorvels ar M.ird�erijas Hanstetes uzvārdu. Vai pazīstat viņu?

Sievietes seja pārvērtās, vēso nevērību zibenīgi nomainīja mākslotas sirsnības un baiļu savienojums. - Ja, protams.

I aipni lūdzu. Tūlīt atradīsim galdiņu.

Viņa aizveda Ketrinu zāles dziļumā, steidzīgi kaut ko runādama, it kā abas būtu senas paziņas, un izvēlējās galdu pie loga, nostāk no citiem. Diezgan privātā vieta Ketrinai patika, ņemot vērā apsprie�amos jautājumus.

- Vai vēlaties kādu vīnu?

- Man nevajadzētu.

- Tas būs par brīvu. Un diezgan labs.

Ketrina piekrīto�i paraustīja plecus, un melnmate aizsteidzās pēc vīna.

Mārd�erijai ienākot, apkārtējo reakcija bija tāda, it kā būtu ieradusies pirmā lēdija. Sarunas pieklusa līdz dūkoņai. Gan klienti, gan oficianti paraudzījās uz viņu un novērsa skatienus. Drosmīgākie pavēcināja sveicienu. Viņa pamāja ar galvu, tad izstiepa roku ar putekļu mēteli, un melnmate to aiznesa. Nepagāja ne mirklis, kad jauns, glīts oficiants viņai pasniedza vīna glāzi, un viņa devās pie Ket-rinas galda, pienāca un apstājās pie ku�etes.

- Laipni lūdzu "Stacijas pieturā".

Ketrina piecēlās, lai sasveicinātos, liekot lietā vienu no viņas sabiedrībā pieņemtajiem apskāvieniem - draudzīgu, bet oficiālu, vieglu satvērienu, kam vajadzēja izrādīt tuvību un uzticību, bet ne pārlieku uzbāzību.

Mārd�erija bija uzposusies, Holijas Plintas vārdiem izsakoties, "ielenes uniformā" - melnos minisvārkos, ādas zābakos ar augstiem papē�iem, balta, caurspīdīgā blūzē un

krū�turī, kas klientu apbrīnai piedāvāja iespaidīgus krū�u apaļumus. Viņa atgādināja staigājo�us saldā ēdiena ratiņus, ko nenomoka vainas apziņa.

- Vai mana zāles pārzine Sondra tevi pieklājīgi uzņēma?

- Vai tu pa�laik esi darbā?

- Man pieder trīs mazi uzņēmumi. Es darbā esmu vienmēr.

Melnmates izbīļa pārveidotā seja bija smieklīga, tomēr Ketrina nolēma, ka tas nav pietiekams sods. Viņa pati jaunībā bija apkalpojusi citus, bet nu pienākusi viņas kārta saņemt pienācīgu apkalpo�anu. - Viņa varētu mazliet vairāk pacensties.

Mārd�erija pamāja ar galvu, paturot to prātā, un apsēdās Ketrinai blakus, nevis uz otras ku�etes.

- Tu lieliski izskaties, - Mārd�erija teica, sekojot viņu nerakstītajam noteikumam uzsākt visas tik�anās ar savstarpējiem komplimentiem.

- Tu arī. Kaut man būtu tādas kājas!

- Un kā Stjū klājas Aļaskā?

- Nezinu. Mobilais tur nedarbojas.

- Skaidrs.

- Domāju, ka viņ� spēj parūpēties par sevi.

- Vai ari pārtiek no pupiņām.

Tie�i tobrīd oficiants uz galdiņa nolika paplāti. Tur bija uz iesma ceptas gliemenes ar ķiploku sviestu un trauks ar balto mērci, kurā spīdēja sarkanās paprikas gabaliņi. Mārd�erija uzdūra gliemeni uz mazītiņās uzkodu dak�iņas un izbagarēja ar to mērces trauku.

- Kā iet Robertam un Eimijai? - Ketrina jautāja. Mārd�e-rijai bija deviņgadīgs dēls un vienpadsmitgadīga meita.

- Viņi ir miļi, darbīgi un dārgi izmaksā. Privāta pamatskola ir kā treniņ� koled�as mācību maksai. Un ik mēnesi man jāapmeklē garlaicīgas izrādes, dzejas lasījumi, svētku koncerti. Turklāt vecāku padome grib, lai ziedojam visvisādiem labdarības fondiem. Es to daru, bet ar noteikumu, ka mūsu firmas vārds ir uz visām viņu skrejlapām. Vismaz labs sabiedrisko attiecību gājiens pie vienām sāpēm. Bet es negribu tevi garlaikot ar māmiņu pļāpām. Parunāsim par kaut ko interesantāku.

- Pļāpām gan nav nekādas vainas, turklāt es pati pajautāju.

- Tad es negribu garlaikot sevi. Man laiks atvēlēts pieaugu�o meiteņu sarunai. - Viņa iedzēra vīna malciņu. - Tu ierosināji �o mazo pasēdē�anu divatā. Par ko gribēji aprunāties?

- Par darī�anām un seksu.

- Ko tu saki! Tas tie�ām būs interesants len�s. Turpini, lūdzu.

- Man ir tāds iespaids, ka tev vienlīdz labi veicas abos, un es gribētu pasmelties no tavas pieredzes.

- Sāc tik smelt. Es pateik�u, kad jāmet miers.

- Pavisam negaidot, man sāk veikties. Ārkārtīgi veikties.

- Darī�anās vai seksā?

- Darī�anās. Varbūt abos. Par to vēlāk. Bet vispirms par darī�anām. Zini, tas pagaidām ir neizpau�ams. Ir arī konfidencialitātes klauzula, tāpēc man vispār nevajadzētu par to stāstīt. Bet tu jau atceries par to lielo lietu, par kuru biju stāstījusi...

- Molsones lieta, jā.

- Pareizi. Nu, ir panākta vieno�anās.

- Cik dabūjāt?

- Daudz. - Mārd�erija pavicināja ar dak�iņu, mudinot turpināt. Ketrina palūkojās apkārt un tad pa�ukstēja: - Viens, komats, pieci miljoni mums pēc sadalī�anas.

Mārd�erija pamāja ar galvu. Paziņojums bija atstājis uz viņu iespaidu. - Ieguldi pensijas kontā. Pataupi tre�daļu no dokļiem.

- Tu runā glu�i tāpat kā Stjū.

- �aubos gan, bet, ja tā nudien ir, tad viņam taisnība.

- Viņ� man vēl neko nav pateicis.

- Tie�ām? Savādi. Kā tad tu uzzināji?

- No Kleja.

- Interesanti.

- jā. Klejs papla�ina firmu.

- Prātīgi. Izmanto veiksmes momentu.

- Es saprotu. Bet Stjū par to nekas nav zināms.

- Par ko?

- Par papla�inā�anos, firmas pārveido�anu un darbinieku algo�anu.

- Viss noticis vienā nedēļā? Kamēr Stjū ir projām?

- Jā, un Klejs lūdza mani palīdzēt.

- Ja jau viņ� to visu dara, tātad iepriek� ir plānojis.

- Iespējams. - Ketrina samirk�ķināja acis. - Bet mums nekad nav bijusi tāda nauda. Tagad ir. Un viņ� domā, ka Stjū mūs bremzēs.

- Patie�ām tā būs?

Ketrina kavējās ar atbildi, paviļāja gliemeni mutē. - Jā, -viņa beidzot atzinās. - Sasodīts! Es jūtos tik nelāgi, it kā būtu piekrāpusi vīru.

- Palīdzot viņa firmai? Nē. Tu viņam izdari pakalpoju-

ши. Mazajā biznesā iet skarbi, un ne visiem ir cīnītāja rak-■lurs. Stju tāda nav. Klejam ir. Tas ne visai at�ķiras no de-ļ.im skolā... var visu vakaru gaidīt, kad pienāks īstais brīdis, bet var griezties dejā uzreiz, tiklīdz sāk spēlēt mūzika, kam, tavuprāt, ir lielākas izredzes norunāt satik�anos?

- Es saprotu. Bet tā ir sare�ģīta situācija.

- Nē, nav vis. Tikai jāuzdod sev trīs vienkār�i jautājumi. Ko tu gribi? Kā to panākt? Vai tu to spēj?

- Es domāju, ka zinu, ko gribu.

- Vai tev jabut Kleja komandā, lai to panāktu?

- Dro�i vien.

- Vai tu to spēj?

- Pagaidām. Bet Stjū nav �eit.

- Skaidrs. Nu, mans pieredzes bagātas sievietes viedoklis liecina, ka tu tiksi gala ar Stju. Kad viņ� pārradīsies mājas, parunājieties. Rīkojies dzel�aini, ja viņ� to nespēj. Padari viņu veiksmīgu - vienalga, vai viņ� to grib vai ne.

- Ak kungs, precīzi! To jau es mēģinu panākt gadiem ilgi. Un Klejs arī to pa�u saka.

- Ja reiz tu piemini Kleju, pāriesim pie seksa.

Ketrinas sirds salēcās. Viņa lieliski apzinājās, ka ballītē

Mārd�erija mēģināja savaldzināt Kleju, un tas izraisīja tādu kā īgnumu vai pat dusmas. - Tu ta�u ne...

- Nē. Bet vakar es ar viņu satikos.

- Tie�ām?

- Viņ� sāka ar mani runāt Stjū ballītē. Es pateicu, ka esmu ārkārtīgi aizņemta, bet iedevu savu tālruņa numuru. Lai ir tā, ka viņ� man zvana. Tas ir tāds paņēmiens, ko var izmantot. Viņ� piezvanīja nākamajā dienā, lai norunātu satik�anos.

- Savādi gan. Viņam bija jālido uz Aļasku.

- Nu jā, bet es priecājos, ka viņ� neaizlidoja, jo man trakoti vajadzēja izmēģināt īso jaciņu, un es taja izskatījos kolosāli.

- Nedomāju, ka viņ� tev derēs, - Ketrina pēk�ņi ieteicās. - Saproti... pat tad, ja tu nebūtu precēta un varētu lus-t�ties. Viņ� ir visnotaļ dedzīgs.

- Tas man patīk. Diem�ēl viņu interesē mans bizness, nevis es. Kaut kur viņam noteikti ir vēl kāda sieviete. Varbūt tu zini?

- Diez vai. Pa�laik viņ� visu uzmanību veltī darbam. Es viņam pat palīdzu dabūt klientus, tici man. Vai viņ� runāja, ka varētu sniegt juridiskus pakalpojumus taviem restorāniem?

-Jā. Es pieņēmu, ka ari tu tāpēc gribēji tikties...

- Nē. Hm... Protams, mēs gribētu tevi pārstāvēt. Bet es tikai gribēju lūgt padomu.

- Ir jau labi. Es protu lietas salikt pa plauktiņiem. Ja gribi apspriest darī�anas, varu izbrīvēt da�as minūtes darī�anu ailē. Lai gan es brīdinu, ka ielaisties darī�anās vai pārgulēt ar draugiem ir bīstama lieta. Ja slikti beidzas, visa draudzība var izputēt.

- Tad es to atstāju Kleja ziņā.

- Darī�anas vai seksu? - Mārd�erija viltīgi pasmaidīja.

- Par to es tev gribēju pajautāt. Tu �ad un tad jokojies par lai�anu pa kreisi. Taisnību sakot, diezgan bie�i. Un es sāku domāt... vai tu patie�ām to dari?

Mārd�erija iztaisnojās, pēto�i lūkojās Ketrinā un domāja. Ketrina bija pārkāpusi nenozīmīgas pļāpā�anas, tenku līmeņa robe�u. Tad Mārd�erija nolēma, ka pienākusi kārta vel vienai gliemenei ar mērci, un nesteid/igi izrēķinājās ar lo. - Tas ir ļoti personīgs jautājums, - viņa beidzot bilda.

Es negribu, lai par mani baumotu.

- Mēs esam draudzenes. Un pagaidām vel neesam saistītas biznesā. Un neguļam kopā. Turklāt es tev pastāstīju par konfidenciālo vieno�anos.

- Tu gribi lūgt padomu tāpēc, ka esi sākusi laist pa kreisi?

Ketrina iekoda lūpā. Mārd�erija izrādījās tie�a un atjautīga. Tas bija mājiens, lai pirmā kādu noslēpumu atklāj Ketrina un tikai tad Mārd�erija izpļāpās savējo. - Es atbraucu pie tevis, jo zinu, ka tev var uzticēties.

- Tas, manuprāt, izsaka to, kas man būtu jāzina. Runa ir par Kleju? Es manīju spriedzes vibrācijas, kad pieminēju viņa vārdu.

- Nē. Tas nav neviens no taviem paziņām. Un tas neturpināsies. Vienkār�i...

- Impulsīvi?

- Ne īpa�i.

- Interesanti. Turpini.

- Es kaut ko gribēju. Sapratu, kā to panākt. Un, pat pa�ai par pārsteigumu, izdarīju to.

- Nebrīnies. Sekss ir bauda. Vismaz tā vajadzētu būt. Vēl jo labāk, ja no tā izriet kaut kāds taustāms labums.

- Vai tev patīk iepriecināt vīrieti?

- Ja ar iepriecinā�anu tu apzīmē orālo variantu, tad tas, manuprāt, var būt gan apnicīgas klau�as, gan bauda, vai arī no visa pa druskai. Viss atkarīgs no tavas attieksmes.

�Un attieksmi var mainīt," Ketrina nodomāja. - Tas nebija abpusējs sekss.

- Sapratu. Kā bija? Vai pastāstīsi sīkāk? Nu ta�u, vismaz drusciņ tu vari izstāstīt par gūto prieku.

Ketrina ieķiķinājās un pēk�ņi jutās mazliet kā skolniece. Viņas gados tā bija lieliska sajūta. - Milzīgi sēklinieki, - viņa pa�ukstēja.

Mārd�erija piebalsoja ar sazvērniecisku smiekliņu. - Tie�ām? Kā olīvas? �āvētas dateles? Vili pāris kivi? Varbūt brūni ar mazu pūciņu...

- Tev gan ir iztēle.

- Ēdinā�ana ir mana iek�ējā būtība. Man tas saistās ar pārtiku.

- Tādā gadījumā es teiktu, ka drīzāk kā valrieksti �aumalā.

- Tas nudien ir jauki.

- Bet viņ� grib satikties un, manuprāt, nākamreiz gribēs vairāk. Kā tu rīkotos?

- Tev jau ir tas, ko gribēji?

-Jā.

- Gribi kaut ko vairāk?

- Ne no viņa.

- Tad tev jāizbeidz, jāpārtrauc tās attiecības. Pastāsti Stjū un dzīvo tālāk.

Ketrina sarauca pieri. - Pastāstīt Stjū?

- Protams. Ja viņ� uzzinās no citiem, tas nelabojami iedragās jūsu laulību.

- Ja es viņam pastāstī�u, tas noteikti iedragās manu laulību.

- Tev faktiski nebija seksa, bet viņ� nemū�am nenoticēs, ka nekā nebija, ja tu slēpsi izdarīto un viņ� par to uzzinās. Stjū nodomās, ka tu gribi mazināt nodarījumu. Sakrati?

- Tatad vienkār�i jāpastāsta viņam? Tāds ir lavs padoms?

- Tie�i tā. Tiklīdz viņ� atgriezīsies mājās. Jo agrāk to izdarīsi, jo agrāk tas beigsies. Un tūlītējas grēksūdzes gadījuma tava vainas apziņa liksies sāpīgā un patiesa, pat ja l.r-da nebūtu.

- Es nudien jūtos mazliet noziegusies, - Ketrina sacīja. Vaina gan nemaz nebija tas, ko viņa apzinājās, bet �ķita pareizi to pateikt. Galvenokārt negribējās zaudēt darījumu ar Dūganu un izsaukt Kleja dusmas.

- Vai bija vērts? - Mārd�erija pajautāja. - To nevar zināt. Varbūt bija.

- Dro�i vien, redzēsim. Vai tu Ri�ardam stāsti, ko dari?

Mārd�erija pamāja ar galvu. Acīmredzot Ketrinas atklātais noslēpums bija pietiekami apmierinājis viņas ziņkāri, un viņa labprāt atbildēja: - Mums ir vieno�anās.

- Interesanti.

- Jā, tie�ām.

- Nejautāt un nestāstīt?

- Nē. Jautāt un stāstīt. Tas ir būtiski. Bez iepriek�ējas aprunā�anās ar Ri�u es pat nesāku izmest tīklus kādam citam. Viņ� reti iebilst. Viņam pārāk patīk pa�a brīvība.

- Oho!

- Restorānu biznesā ir daudz pieejamu jaunu sievie�u. Viņas grib izpatikt saimniekam. Kā tai firmas partnerei, kas jūsu ballītē koķetēja ar Stjū.

- Odra vēl nav īsta advokāte. Drīzāk viņa ir pāraugusi praktikante. Un Stju nemū�am nedarītu kaut ko tādu, lai atriebtos. Viņ� nav tāds.

- Tā ir nevis atriebība, bet vienkār�i godīgs barters. Un, dodot viņam brīvu vaļu, tu pati izvairīsies no nepatik�anām.

- Neies cauri. - Ketrina papurināja galvu. Pat tad, ja Stjū pietiktu drosmes pieprasīt līdzīgu apmaiņu, viņa pavisam noteikti nepiekristu Odras variantam. - Nē. Tikai ne Stjū. Viņ� man vienkār�i piedotu.

- Tad jau viss ir kārtībā. - Mārd�erija nobeidza sarunu, pievēr�oties vīna glāzei, kad melnmate pietecēja pie viņu galdiņa.

Ketrina sadabūja maku, bet Mārd�erija pat nepakustējās.

- Viss nokārtots, - teica rai�u nomāktā zāles pārzine, saimnieces priek�ā demonstrējot platu, Ketrinai veltītu smaidu. Mārd�erija vēsi aizraidīja viņu prom, bet Ketrina pasmaidīja, priecājoties par nepatik�anām, kas gaidīja meiteni vēlāk, kad uzņēmuma īpa�niece viņai ķersies klāt.

Ketrina jutās uzjautrināta un izjuta cieņu. Mārd�erijai bija vara. Viņa bija gudra, izskatījās sasodīti pasakaini un darīja to, ko gribēja un ar ko gribēja. Pati sev alta.

23

Ar rai�pilnu izteiksmi seja Ketrina stāvēja pie Ļogana lidostas ielidojo�o reisu paziņojumu ekrāna, un galvā atbalsojās Mārd�erijas padoms. Viņa joprojām skaidri nezināja, ko virām teikt. Nerātnā draudzene bija gan devusi norādījumu izstāstīt visu, bet nepievienoja izpildes pamācību.

Ketrina nolēma pagaidīt ar atzī�anos līdz brīdim, kad abi ar Stjū nokļūs mājās; �is lēmums nāca viegli. Varētu sākt modināt Stjū vainas apziņu par Molsones lietas atrisinājuma noklusē�anu. Tā vīrs tiktu noskaņots uz piedo�anu. Pēc tam vajadzētu līgani pārslēgties uz pa�as gaitām. Jāsāk ar simttūksto� dolāru avansa pieņem�anu un mājas pirk�anas plānu bez Stju ziņas. Viņas loma pārveidotā biroja �ovā bija neglītāka, un nelietīgā Odra dro�i vien pastāstīs Stju, ka sieva tur bijusi.

Lieta ar Dūganu bija nedaudz sare�ģītāka. Visu rītu viņa bija klusībā izmēģinājusi da�ādus tekstus, tomēr nespēja atrast īstos vārdus konkrētajai mijiedarbībai ar klientu.

Pat ja izdotos atrast īstos vārdus, lai izpelnītos piedo�anu, patiesības atklā�anai līdzi nāca nopietna problēma - Stjn izbeigtu firmas attiecības ar Dūganu. Par to �aubu nebija. Viņas pūles izrādītos veltīgas. Sniegtais iepriecinājums paliktu bez atlīdzinājuma. To nedrīkstēja pieļaut. Bet Mārd�erija bija brīdinājusi, ka meliem ir īsas kājas, un Ketrina negribēja riskēt, zaudējot vīru, kurā ieguldījusi visu savu pieaugu�as sievietes dzīvi, īpa�i tagad, kad viņ� kārtoja miljoniem dolāru vērtas lietas. Neprecēto pasaulē sievietes, kam tuvojas �etrdesmit un nav darba, nebija īpa�i pieprasītas.

Stju neatbildēja uz zvaniem un nebija arī zvanījis ielidojot. Parasti viņ� tā nerīkojās un mēdza piezvanīt katrā ceļojuma posmā, atgādinot izlido�anas un iera�anās laiku; tas vienlaikus bija apnicīgi un nomierino�i. Ketrina nostājās uzreiz aiz dro�ības dienesta darbiniekiem un smaidīja, noraugoties uz iznāko�ajiem pirmās klases pasa�ieriem. �ajā reisā Stjū vēl nevarēja būt to skaitā. Bet pēc vieno�anās Molsones lietā un līguma ar Dūganu viss būs savādāk. Viņa pacietīgi - tāpat kā visus �os desmit gadus - gaidīja.

Ketrinai ienāca prātā, ka pirms atzī�anās vajadzētu padarīt Stjū maigāku ar seksu. Tik un tā viņai sava enerģija būs jāpārvirza uz vīru. Pa�as erotiskie piedzīvojumi laikā, kad vīrs meklēja piedzīvojumus me�onīgajos ziemeļos, likās interesanti, bet tiem nebija lemts turpināties; nevarēja ta�u, vīram klātesot, rīvēties pret Stju partneri un "iepriecināt" ietekmīgus klientus. Nevarēja slapstīties telefona būdās, lai apmierinātu savas iegribas. Iepriek�ējā naktī viņa aizvadīja beidzamo pa�apmierinā�anās seansu, iztēlojoties, ka lielais spilvens ir Klejs. "Vairs ne," viņa nolēma. "Tiklīdz Stjū pārradīsies, no tām fantāzijām būs jāatvadās."

Nu nāca pārējie pasa�ieri. Stjū vēl nerādījās. Viņa pavē-i.i lupas platākam smaidam. Tūlīt būs. Viņa saņēmās, le-.tīstī�anās ģimenes strīdā ar juristu ir liels izaicinājums, bet vienmēr var likt lieta jūtas. Stju tās īsti nespēja saprast. Viņ� mēģināja tās analizēt ar loģikas palīdzību un ne vienmēr bija pārliecināts par sava interpretējuma pareizību. Ja Ket-rina raudāja vai pacēla balsi, viņ� mēdza saraukt pieri un teica: - Man �ķiet, tu jūties satraukta, vientuļa, apjukusi, atsve�inājusies, neapmierināta tāda un tāda... iemesla dēļ. -�āda veida analīzē daudzpunktes vietā varēja ievietot attaisnojumu vai no�ēlu.

Pasa�ieru plūsma bija kļuvusi lēnāka. Iznāca sieviete ar maziem bērniem un pārāk daudzām somām. Stjū joprojām nerādījās. Dieva dēļ! Ketrina desmito reizi pārbaudīja reisa numuru. Un tad pēk�ņi gaitenis palika tuk�s. Viņa pagaidīja, līdz sāka nākt apkalpes locekļi, un uzrunāja sievieti tum�zilos svārkos un �aketē ar nedaudz ieslīpi piespraustu spārnveida nozīmīti no zelta.

- Vai ir vēl pasa�ieri?

- Nē. Gaidāt kādu bērnu?

- Nē. - Ketrina pasmaidīja. Ar smaidu ir vieglāk panākt, lai cilvēks palīdz, un �ī sieviete bija beigusi darbu. No tiem, kas sūdzas, parasti izvairās. Vislabāk iedarbojas pieklājība un neatlaidība. - Man ir pazudis vīrs.

- Tas ir labi vai slikti?

- No visa pa druskai.

Stjuarte ieķiķinājās. - Es jūs aizvedī�u pie cilvēka, kas var palīdzēt.

Ketrinas �arms iedarbojās burvīgi. Stjuarte viņu aizve-

da līdz rindas sākumam, kur viņu uzklausīja lidostas darbinieks, kas pārbaudīja pasa�ieru sarakstu.

- Viņ� neiekāpa, - vīrietis sacīja.

- Sietlā?

- Fērbenksā.

- Nē. Viņ� būtu piezvanījis.

- To es nevaru paskaidrot, - darbinieks attrauca, nepārprotami ne tik draudzīgi kā stjuarte, lai gan viņa darbalaiks vēl nebija beidzies. Viņ� atbildēja Ketrinai ar neizpratnes pilnu skatienu, tādējādi apliecinot, ka izdarījis visu iespējamo un ka citi klienti gaida. Viņ� nemaz nepriecājas, ka stjuarte ir atvedusi Ketrinu līdz rindas sākumam. Ket-rina paaugstināja toni par oktāvu - ne tik pieklājīgi, toties uzstājīgāk.

- Labi, ta�u... kur viņ� ir? Vai to jūs nevarat noteikt?

- Kundze, mēs nevaram atrast cilvēku, kas nav iekāpis mūsu lidma�īnā. Tas nav tāpat ka pazaudēt somu.

- Nē, jūs pazaudējāt manu vīru.

- Varbūt viņ� pats pazuda.

24

- Hallo? - Zema balss iedārdējās Stjū galvā.

"Es esmu miris. Un tas ir Dievs. Tūlīt pateiks, ka neticīgos nelai� iek�ā. Nolādēts!"

- Kas, ellē ratā, te ir? - Sulīgais bass piepildīja visu necilo būdu.

"�ī balss ir būdā. Nevis man galvā." Stjū sākumā sajuta atvieglojumu, ka tas nav Dievs, kur� noteikti nepieminētu velna mājvietu vienkār�a apdzīvotības jautājuma noskaidro�anai. Tad prātā ie�āvās vēl pārdro�āka doma. Viņ� mēģināja uztrausties sēdus. - Aiven?

- Nē. Bet esi mierīgs. Es te nemeklēju problēmas.

Durvīs kāds bija - īstenībā Stjū redzēja tikai galvu. Stjū

vēlreiz mēģināja kaut ko pateikt, bet izdabūja pār lūpām tikai pretīgu krek�ķi.

- Klau, puis, labāk noliec to nost, - sve�ais pamācīja.

Sākumā Stjū nesaprata, par ko tiek runāts, un tad aptvēra, ka rokās tur karabīni. Bet tā nebija pavērsta pret galvu. Viņ� turēja to ieslīpi, it kā gribēdams noteikt pareizo virzienu. Viņ� atlaida ierod, un tas ar būk�ķi nokrita uz klona grīdas.

- Vai ar tevi, puis, viss ir kārtībā?

"Nē." Stjū raudzījās lūdzo�ām acīm. Vīrietis durvīs parādījās visā augumā.

- Ja tev no sirds gribas galu dabūt, es tev netraucē�u. Bet, ja vajag palīdzēt, tikai pasaki.

"Palīdzi. To man vajag!� Varētu ta�u pamāt ar galvu, un viņ� pamāja. Vismaz domāja, ka tas izdevās. Bet vīrietis to neuztvēra, iedrāzās iek�ā, sagrāba karabīni un prom bija.

Stjū nevarēja saprast, vai kāds viņam vispār bija parādījies. "Ja nu tas bija Dievs un pameta mani, kad ieraudzīja, ka uz nāves sliek�ņa stāv Stjūarts Stārks, neticīgais. Tas mācītājs Ri�ardss mani nosūdzēja. Tā jau es domāju! Bet varbūt tas cilvēks bija vienkār�i �aujamiero�u zaglis. Lai nu kā, viņ� ir prom." Stjū ieslīga nemaņā.

Un tad vīrietis atgriezās. Likas pagājusi kāda minūte vai stunda. Tas nebija nosakāms. Viņ� lēja ūdeni Stjū mutē.

- Dzer lēnītēm. Es negribu, lai tu atkal sāc rīstīties un mani apspļaudi. Un te iesākumam būs sausiņ�. Sasodīts, kā �eit smird!

Stjū neatcerējās vārdu "rīstīties", skaidri nezināja tā nozīmi. Viņ� ļāva sevi pabarot, sākuma bija sausiņi un ūdens, pēc tam sulas maisījums un kaut kādi �āvēti augļi - gar�u īstenībā nemaz nevarēja noteikt. Novārguma dēļ ēdienu vajadzēja ko�ļāt divdesmit vai trīsdesmit reizes, un tikai tad viņ� spēja to norīt, uzdzerot �ķidruma malciņu.

Tad viņ� aizmiga.

Nevarēja īsti zināt, cik ilgi bija nemaņā. Valdīja nakts, i.ii.nl varētu būt no �etrām līdz se�padsmit stundām. Vai m> divdesmit astoņām līdz �etrdesmit. "Vai es būtu nogu-|r|is visu dienu? Iespējams. Diez vai." Sve�ais vīrietis tupē-ļ.i pie pavarda bedrē iekurta neliela ugunskura, kur liesma nebija ne pārāk liela, ne pārāk vāja.

Ahā, beidzot atdzīvojies, - vīrietis drūmi noteica. Balss tonis liecināja, ka viņam sagādātas pamatīgas neērtības.

Stjū aptvēra, ka spēj piecelties sēdus. Vēl svarīgāk bija las, ka spēja parunāt, lai gan mute �ķita netīra un gļotaina, l>et izelpa smar�oja pēc sasmaku�a piena.

- Vai tu esi glāb�anas dienesta pilots? - viņ� jautāja.

- Glāb�anas? На!

Tas neizklausījās labi. Vīrietis vairs neko nepaskaidroja.

- Paldies par palīdzību, - Stjū sacīja. - Es biju diezgan bēdīgā stāvoklī.

- Un esi joprojām. Bet tas, ka tu runā un sēdi, ir laba pazīme. Vai lai atdodu tavu karabīni?

- Mana tā nav. Bet atdod gan.

- Ja gribi pabeigt, ko iesāki, es varu tev atdot karabīni un likt mierā.

- Ko pabeigt?

- Tu gribēji sev galvu noraut.

- Nē, negribēju.

- Es neesmu ne psihologs, ne ari cilvēku uzvedības eksperts, bet tu gribēji gan. Biji iebāzis sasodīto stobru mutē.

Mutē. Karabīnes stobru. Stjū miglaini atcerējās, kā trulā apmātībā grozījis ieroci rokās, līdz lūpas sakļāvās ap stobru. - Es murgoju. Neapjēdzu, ko daru. - Viņ� sarauca pieri. - Ko es vēl darīju?

Vīrietis iesmējās, lai gan Stjū neko smieklīgu neredzēja.

- Tu apsolīji man piecdesmit tūksto�us par dzīvības glāb sanu. Pēc aprīkojuma sprie�ot, naudas tev ir kā spaļu.

- Diem�ēl to es nevaru izpildīt. Likumā ir skaidri noteikta attieksme pret spaidu kārtā noslēgtiem līgumiem. Un labā samarie�a likumi parasti aizliedz uzrādīt finan�u prasības dzīvības un nāves situācijās.

- Oho. Izklausās, ka tu sāc atlabt. Starp citu, tu runā kā viens sasodīts jurists. - Stjū aizvainotā klusucie�ana to apstiprināja, un sve�ais turpināja: - Velns! Tu dro�i vien iesūdzēsi mani par to, ka es izglābu tavu ādu. Esmu dzirdējis, ka jūsējie tā dara.

- Es neiesūdzē�u.

- Vai rakstveidā negribi apliecināt? - Veltījis Stjū svinīgu pauzi, viņ� iesmējās. - Lūk, vēl drusciņ paēd un padzeries.

Stjū paņēma spēka maisījuma - riekstu, musli un �okolādes gabaliņu - sauju no sve�inieka iespaidīgās riek�avas. Viņ� bija ra�ena auguma. �is vārds Stjū viesa bijību un parasti likās attiecināms uz tādiem kā Rcd�ijs Dūgans un ari uz �o vīrieti. Viņam bija apaļi pleci un masīvas kājas. Un plata bārda, kas ieskāva seju. Varētu būt me�strādnieks vai uzbrucējs futbolā, varbūt ari motobraucējs ar "Harley-Davidson". Vai arī pajauns Santaklauss ar riekstu, musli un �āvētu augļu spēka maisījumu, ko izdāļāt paguru�ajiem. Viņa apģērbs bija pamatīgi novalkāts, bet izskatījās silts, un pie biezās darbarīku jostas karājās cirvītis ar kaula kātu. Cepure bija no baltas ka�okādas; roku darbs, varbūt pat pa�a roku darbs. Viņam bija līks deguns, un smaida brīdī atklājās, ka trūkst viena zoba, - tas viņa izskatu padarīja vēl lempīgāku.

- Es joprojām jūtos pusdzīvs.

- Tam tā pāris dienas jābūt. Ko tad tu ēdi un dzēri?

- Zālaugus, ūdeni. Vāveri.

- Lai arī kādi ir tie zālaugi, izbeidz. Acīmredzot nemaz lik ēdami nav, kā tu domā. Bet vāverei dro�i vien nebija ne vainas.

- Ēdienreizes man �eit vairs nav plānotas.

- Par taviem plāniem es neko nezinu.

- Kā tevi sauc? Man jāpateicas...

- Bleiks.

- Bleiks. Un tālāk?

- Vienkār�i Bleiks.

- Paldies, Bleik. Tu izglābi man dzīvību.

- Viens labs darbiņ� �odien.

- Tev tas ir tāds sīkums. Vai tu vienmēr klejo apkārt, uzmeklējot mirsto�os?

- Nē, es klejoju apkārt, izlikdams slazdus, un to atsāk�u rīt.

- Jums ir lidma�īna?

- Nē. Mani izmeta pie Ka�okādu ezera. �urp es atnācu kājām. �ī vecā būda ir mana apmetne pirms apgaitām. -Viņ� palūkojās uz caurumu griestos. - Vismaz bija. Un ko, elle ratā, tu te dari?

- Mani atveda ar hidroplānu. Bija paredzēts, ka te es pavadī�u nedēļu. Mani vajadzēja savākt jau pirms vairākām dienām, bet pilots neatgriezās. Iespējams, ka avarējis.

- Varbūt. Zini, tādas lietas pavalstī gadās bie�āk nekā apak�ējās �etrdesmit astoņās.

- Tā runā, - Stjū norūca. - Bet atgriezīsimies pie temata. Piezvanīt ta�u mēs varam, vai ne?

- No �ejienes? Nē.

- Bet... vai vari mani aizvest uz tuvāko pilsētu?

- Gribi, lai paņemu tevi pi�paunā un eju simtiem jud�u tālu atpakaļ pie civilizācijas?

Stjū vilies no�ukstēja: - Vai atstāj man mazliet ēdamā un aizsūti kādu uz turieni. Nauda man ir. Es varu samaksāt par pūlēm.

- Tu laikam nesaproti. Te tuvumā nav pilsētu. Mēs esam pavisam tālu prom. Te nekā nav.

- Un rīt tu iesi prom?

- Pareizi.

Stjū apjuta, ka viņa glābējs aizslīd prom. Tas biedējo�i atgādināja brīdi, kad viņam, lasot atzinumu par Bu�a apelāciju, jau pirms liktenīgā teikuma radās atskārta, ka viņ� ir zaudējis tajā lietā, �ausmināja doma par to, kā izturēt vēl vienu dienu.

- Un mani atstāsi?

- Ja vien tu nenāc līdzi un es nevaru no tevis tikt vaļā.

- Man jau sen vajadzēja atgriezties. Ja izturē�u vēl da�as dienas, gan jau kāds ieradīsies man pakaļ. Es vienkār�i vairs nespeju koncentrēties un saindējos, apēdot melnu gliemi.

- Tie vispirms jāizvāra.

- Tie�ām tu varētu mani tā atstāt? Man nav, ko ēst.

- Bet kāda velna pēc es to nevarētu? - Bleiks norūca. -Un... vai tad es esmu vainīgs?

- Kaut kas nogāja greizi. Bija paredzēts, ka �eit, būdā, man būs sagādāta pārtika, pannas un kastroļi. Kāds bus to visu savācis. Lūdzu, neliec man lūgties.

- Pasarg Dievs, nē. Nevajag.

- Atvaino. Es neesmu savā ādā.

- Un nevajag atvainoties. Ja kaut ko salaidi grīste, pats ari atbildi par to, bet nepazemojies. Esi vīrietis, sasodīts. -llleiks nokrek�ķinājās un sāka rakņāties savā visai lielajā mugursomā. - Es tev do�u, kas man ir, un tas nozīme, ka var dabūt tikai riekstus, �āvētus ābolus. Pārsvarā es pārtieku no tā, ko noķeru slazdos vai nomedīju. Tātad daudz nebūs. Mana bāzes būdā ir viss dzīvei nepiecie�amais, bet līdz turienei nedēļu jāiet pa manu slazdu mar�rutu.

Stjū atdzīvojās. īsta būda. Ar īstu pārtiku. - Es ie�u līdzi, - viņ� pēk�ņi paziņoja.

- Ko?

- Es ie�u tev līdzi uz otro būdu.

- Pa�laik tu nevarētu pat līdz mazmājiņai aiziet.

- Tu teici, ka neiesi prom līdz rītdienai.

- Un tu teici, ka tev atlido�ot pakaļ.

- To es dro�i nezinu.

Bleiks nopētīja Stjū no galvas līdz kājām. - Pa�reizējā formā tu nespēsi turēt līdzi.

- Es centī�os.

- Būs jāpacen�as kā vēl nekad mū�ā.

- Protams.

Izdvestā nopūta apliecināja Bleika neticību. - Uzskatu, ka cilvēkam jādara tas, ko viņ� vēlas, tāpēc es tevi neatturē�u. Bet tevis dēļ es nekavē�os. Dodu tev divas dienas saņemt speķus. Tos tev vajadzēs. Tad es ie�u prom.

- Lieliski. Nezinu, kā lai pateicos. - Stjū nebūt neprie-cēja doma par do�anos pārgājienā tādā stāvoklī, ta�u Bleiks bija paveicis brīnumus vienā dienā. "Pēc vēl divām man jā-būt tādam kā iepriek�. Tad jau redzēs, vai ar to pietiek."

- Pagaidām nesaki paldies. Es nemaz neesmu tik draudzīgs. Kad iesim kopa, varbūt beigās tu nevarēsi mani ciest.

- Cik drīz mēs varēsim sazināties ar ārpasauli? Mani gaida svarīgas darī�anas, ko nevar atstāt novārtā. Un sieva dro�i vien jūk prātā.

- Kad beig�u medības ar slazdiem.

Stjū novaidējās, bet negribēja protestēt, ja jau Bleiks bija ar mieru glābt viņam dzīvību. - Labs ir. Kad tas būs? Pēc divām, trim nedēļām?

- Pēc pusgada.

25

Pagāja divas dienas, līdz Stju tika oficiāli izziņots kā bezvēsts pazudu�ais, vēl divas - lai nosūtītu lidma�īnu meklē�anas operācijai. Vismaz bija zināms, kur meklēt. Loģisti-kas jautājumus Ketrina uzticēja Klejam, un viņ� nekavējoties izlidoja uz Fērbenksu, mēģinot palīdzēt. Bet nekas nelīdzēja. Klejs personīgi kopā ar pavalsts policistu meklē�anas un glāb�anas dienesta lidma�īnā devas uz Dūgana namiņu, bet tas izrādījās tuk�s, kā jau bija ziņojis ceļojumu kompānijas pilots. Varēja spriest, ka krāsni un gultu kāds ir izmantojis. Policists namiņā fotografēja un attēlus nosūtīja Ketrinai. Tie atspoguļoja lielu, modernu mītni ar gāzes plīti un medību trofejām pie sienām, kā Stjū bija domājis, bet neko citu neredzēja. Faktiski pārsteidzo�ākais bija absolūts lietisko pierādījumu trūkums.

Vērienīgāka meklē�ana prasītu daudz vairāk laika. Stjū bija labi ekipets, un policists uzskatīja, ka septiņās dienās viņ� varētu būt aizgājis sazin kur. Ta�u Ketrina zināja, ka viņas pedantiskais vīrs klejojumos nedotos. Viņ� būtu bijis norunātajā tik�anās vietā precīzi noteiktajā laikā ar visām somām, pārbaudīdams pulksteni mobilajā tālruni ik pēc pāris minūtēm.

Ja vien nekas nebūtu atgadījies.

Klejs piezvanīja no Fērbenksas un teica, ka varot palikt tur, kamēr tiek veikta meklē�ana no lidma�īnas, bet Ketri-na atbildēja, lai labāk atgrie�as mājās un paļaujas uz profesionāļiem, jo citādi tikai traucē�ot. Turklāt viņ� esot vajadzīgs pilsētā. Ketrina juta, kā zūd pamats zem kājām. Bija grūti aptvert notieko�o, un galva, sarunu nobeidzot, reiba glu�i kā pēc pārmērīgas iedzer�anas vai izkāp�anas no karuseļa.

Ketrina ieradās Ļogana lidostā, lai sagaidītu Kleju, un stāvēja tie�i tajā vieta, kur nesen gaidīja Stjū. Viņa bija izvēlējusies pievilcīgu, bet neuzbāzīgu ansambli - melnas bikses un baltu blūzi, kā arī ērtas kurpes. Nebija īstā reize tērpties kārdino�i, tomēr izskatījās viņa labi. Klejs izgāja no dro�ības zonas un apskāva viņu, labu brīdi sniedzot mierinājumu.

- Tev viss būs kartībā, - viņ� runāja mierīgā, nosvērtā balsī. - Lai ari kas būtu noticis. Es apsolu. Bet tev jābūt gatavai pārmaiņām dzīvē. Katram gadījumam. Norunāts?

- Viņam nevajadzēja turp lidot. - Kad Ketrina sāka trīcēt, Klejs apskava viņu cie�āk.

- Es zinu. Tā ir mana vaina. Nevajadzēja ļaut viņam turp doties vienatnē, bet viņ� uzstāja. Ja es būtu tur, tad pārliecinātos...

- Tu arī varētu nomaldīties.

- �aubos gan. - Viņ� nievājo�i noraidīja tādu domu.

M.i/liet cietsirdīgi, bet ari godīgi. Stjū bija nomaldījies, bet Klejs ne.

Klejs atlaida viņu vaļā ar uzmundrino�u paplik�ķinā�a-■ ui pa gurnu un pagrieza uz izejas pusi. - Mums jādzivo tā-l.i k, - viņ� sacīja, vezdams Kctrinu ārā. - Tagad lieta ir meklē�anas un glāb�anas dienesta profesionāļu rokās, un sēdēt un gaidīt ziņas ir tas ļaunākais, ko mēs varam darīt. Tas nenāk par labu ne Stjū, ne mums pa�iem. Tiklīdz kaut kas noskaidrosies, viņi mums piezvanīs.

Izklausījās loģiski, bet Ketrinai bija grūti domāt par kaut ko citu. - Ko, tavuprāt, lai es tikmēr daru?

- Pirmkārt, apvaldi vēlē�anos steig�us to visiem paziņot. Atkārtojot notiku�o vēl un vēlreiz, tavs satraukums tikai pieaugs. Otrkārt, ej uz sporta klubu un vingro cītīgi. Tre�kārt, atrodi kādu nodarbo�anos.

- Es varētu fotografēt.

- Iespējams. Tikai nevajag aizrauties ar drūmām vai diletantiskām bildēm. Uztaisi tādas, ko var pārdot. Lai tas tev ir kā darbs.

- Tas ir darbs.

- Brīni�ķīgi. Tad tik ķeries klāt. Tev nāks par labu, lai ari kas notiktu.

Ketrina dziļi ievilka elpu. - Ja nu viņ� neatgrie�as?

- Ja līdz tam nonāks, mēs to risināsim. Atceries par spēju pielāgoties un atvērtību pārmaiņām.

- Sapratu.

- Labi.

īstermiņa stāvvietā viņi iekāpa Ketrinas "Toyota" automobili. Klejs runāja par kaut ko maznozīmīgu, un viņi izvairījās pieminēt Stju. Klejs ieteicās, ka viņai vajag jaunu auto, un Ketrina tam piekrita. Tad abi sāka spriest, kura mai ka un modelis labāks, un tas ļāva nedaudz atgūties no da �u pēdējo dienu spriedzes, pat sagādāja jautrību. Viņi vie nojās par "Audi", stilīgu un praktisku automa�īnu. Ketrina gribēja zināt, vai ir dabūjams modelis ar dzērienu atdze sētāju vidējā konsolē, bet Klejs nevēlējās, lai viņai būtu kaut kas pārāks par viņa "BMW". Turklāt viņ� paziņoja, ka varot iepazīstināt Ketrinu ar jaunu klientu, kas nesen lēti nopircis skaistu auto.

- Kur tu ar �o cilvēku iepazinies?

Klejs iesmējās. - Lerijs ir galvotājs pret ķīlu. Viņ� parasti sēdēja tiesas zāles pēdējā solu rindā, kad mēs iesniedzām prasības aizturēto likumpārkāpēju atbrīvo�anai pret dro�ības naudu. Jo augstāku summu es pieprasīju, jo vairāk naudas viņ� saņēma, kad izmisu�ie lūdza viņa palīdzību. Tagad viņ� ir klients. Pie viņa var ieķīlāt auto. Ja cilvēki nesamaksā, viņ� dabū auto.

- Vai tas ir likumīgi?

- Protams, un kas tur ko runāt par juridiskajiem jautājumiem. Vairāk darba mūsu lētajiem palīgiem, vai ne? -Klejs piemiedza aci.

Ketrina ieķiķinājās. Klejā klausoties, sistēmas izmanto�ana un vēlama rezultāta panāk�ana �ķita pavisam viegla. Savukārt Stju �ādas izdevības uzskatīja par nelikumīgām un amorālām vai arī visu nevajadzīgi sare�ģīja. Kleja pieeja nelauzīt galvu par sīkumiem bija tik atsvaidzino�a, ka viņa uzreiz sajutās labāk. Bet viņa arī ievēroja, ka atmiņas par Stjū smacēja kā smaga nasta, tiklīdz Klejs uz brīdi apklusa. "Jā, Klejam taisnība, ir jānovēr� domas par vīru."

Klejs atvadījās pie viņas mājas un iek�ā negāja; par to

Ketrina bija gan vīlusies, gan pateicīga. Viņai gribējās sabiedrību, bet viņa arī augstu novērtēja vienkār�ību, kas raksturoja Kleja ieteikto pieeju turpmākām dzīves gailam. Viņa nevienam nepiezvanīja, devās paskriet un pavadīja iespējami maz laika mājās, bet pēc tam devās uz fotostudiju.

Studijas īpa�nieks bija Breds Bērs, slaids blondīns un fotogrāfs autodidakts ar vājību uz apspīlētiem d�insiem. Izteikts gejs. Viņ� sagaidīja Ketrinu ar fotoaparātu vienā roka un apskāva ar otru.

- Ketrina, kāds pārsteigums. Priecājos par tavu atgrie�anos.

Viņa nepieminēja Stjū. - Es gribētu pastrādāt da�as stundas. Varētu ieplānot pāris fotosesijas vai ari labprāt piesakos palīgā, ja esat pārslogoti ar pasūtījumiem.

- Tikai ģimeņu portreti un pirmie Ziemassvētku apsveikumu uzņēmumi.

- Lieliski.

- Tie�ām? - Viņ� uzrāva uzaci. - Nedaudz pieticīgi no tavas puses, ipa�i, ja ņem vērā... - Viņ� viltīgi smaidīja.

- Ko? Ja ņem vērā ko?

- Da�us nesenus pirkumus.

- Par ko tu runā?

- Par tavu iepriek�ējo izstādi, vaļu medību sēriju.

- Es pārdevu vienu attēlu.

- Izstādes dienā, pareizi. Bet kop� tā laika man te bija neliela plē�anās pēc taviem darbiem.

- Kāpēc nepateici man?

- Tas notika pagāju�onedēļ. Rēķinus es kārtoju mēne�a beigās un tie�i grasījos tev piezvanīt.

- Kurus tu pārdevi? - Breda viltīgais smīns pārtapa plata smaidā. Ketrina uzmeta lūpu. - Nu, saki ta�u.

Viņ� priecīgi iesaucās. - Visus!

- Ko? Bija paliku�i deviņpadsmit. Es nedevu atļauju pārdot atliku�os. Vai tad nebija jānogaida gads?

- Es iedevu parasto atlaidi par sērijas iegādi, bet vispār darbi tika pārdoti par pilnu cenu.

- Kam?

- Ār�ijam Bruksam.

- Es viņu nepazīstu. Vai viņ� sacīja, ka gribētu mani satikt?

- Nē. Es jau arī viņu nepazīstu. Bet viņa �eku apmaksāja bez problēmām.

- Vai viņ� kaut ko pateica?

- Neko lielu, bet, manuprāt, viņu aizkustināja tavs skatījums uz nozares pagrimumu un trūdē�anu. Ne visiem gribas raudzīties uz vēsturi, kura jābalsta kā skelets ar atņirgtiem zobiem.

- Precīzi. Nesen es tie�i to pateicu savam draugam Kle-jam.

- Tas ir Stjū partneris? Smukulis ar tum�ajiem matiem?

- Pareizi.

- Viņ� ir pilnīgi hetero?

- О jā.

- Tu izklausies pilnīgi pārliecināta.

- Cik vien iespējams.

- Kā klājas Stjū?

Ketrina sastinga. - Es gaidu viņu atgrie�amies no Aļaskas. - Viņa novērsās, jo baidījās, ka uznāks raudiens. Val-dīdāmās viņa izlikās, ka aplūko fona audumu. Asaras neliesās.

- No Aļaskas?

- Viņ� tur mēģina atrast sevi.

- Jā, tur vietas meklējumiem pietiek. Par visu sēriju, mīnus komisija, tev pienākas nepilni astoņi tūksto�i dolāru, joprojām gribēsi darboties ar Ziemassvētku atklātnēm?

Mājup braucot, Ketrina pilnā balsi dziedāja "Modern Moli" singlu "Sweet, Fleet, and Upbeat". Viņai nekad nebija izdevies pārdot veselu sēriju. Bet iznīksto�ās vaļu medību nozares tēma nudien bija izrādījusies pasakaina ideja. Tā aptvēra tautsaimniecības lejupslīdi, vides un savvaļas dzīvnieku aizsardzības kustību un pat Jaunanglijas tradicionālās kultūras norietu. Visas sērijas nopirk�ana varēja vienā rāvienā padarīt slavenu atkarībā no tā, kas bijis pircējs. Tas bija nevis kritiķis - tos viņa pazina -, bet varbūt augstāko aprindu cilvēks vai kolekcionārs, kas varētu izstādīt viņas darbus. Ketrina piekodināja sev noskaidrot, kas ir Ar�ijs Brukss. Viņai nepatika uzmākties kautrīgiem pircējiem, bet bija noderīgi zināt, kur tavs darbs nokļūst. "Nekaitētu arī vēstulīte ar pateicību par atbalstu.�

Notikums bija satrauco�s un sniedza tādu gandarījumu viņai kā profesionālei, ka nebija salīdzināms ar parasto samaksu par reklāmu fotosesijām. Bet mājas iebraucamajā ceļā viņu gaidīja Stjū automa�īna, tuk�a un novārtā pamesta. Ketrina izmisumā iegāza stūrei ar plaukstu; priekam bija izdevies atvēlēt tikai vienu stundu.

26

Pirmā diena ceļā bija visgrūtākā. Stjū grieza zobus no sāpēm potītē un nerimsto�ā kairinājuma iek�ējos orgānos. Un Bleiks, kā jau brīdinājis, Stjū dēļ gaitu nepalēnināja. Stjū nebija radis iet pārgājienos, tāpēc neaptvēra, cik laika aiztecējis. Bleiks acīmredzot bija atteicies no pulksteņa nēsā�anas. Viņi pārvarēja kori, pamezdami nelielo ieplaku kalnu ielokā, kur Stjū gandrīz bija aizgājis pie tēviem, un Stjū savā priek�ā ieraudzīja vēl vienu - lielāku kalnu.

"Nolādēts!"

Lejā abi tika ātri, bet ie�ana bija bīstama - starp sadrupu�ajiem klintsbluķiem taciņu neredzēja, un ik uz soļa kājas bija jāceļ augstāk, lai nepakluptu pār zemajiem augiem. Tad ceļ� atkal veda kalnup.

- Cik tālu �odien iesim? - Stjū vaicāja, kad beidzot viņi apstājās, lai atpūstos un uzēstu spēka maisījumu. Saule vēl nebija zenītā, bet viņam �ķita, ka soļots stundām ilgi.

- Desmit jūdzes. Katru dienu.

- Un cik mēs tagad esam nogāju�i?

- Varbūt divas.

Biedējo�ā doma, ka jāiet tālāk, izpostīja prieku par atpūtas mirkli, un tad jau viņi gāja atkal. Ainava gandri/, nemainījās; lai cik gar� likās noietais posms, Stjū radās iespaids, ka viņi vispār nekur nav nokļuvu�i. Ikreiz atskatoties vēl varēja redzēt, kur būts pirms stundas. "Ja-izbeidz tāda lūko�anās pār plecu," viņ� nolēma.

Viņi pagriezās uz ziemeļiem un, par laimi, gāja apkart, nevis devās uz virsotni. Kad nonāca vietā, no kurienes bija saraugāma ieleja otrpus kalnam, saule jau laidās uz rieta pusi.

- Vai metīsim mieru un nak�ņosim?

- Tikai ne �eit, ja neesam galīgi dumji, - Bleiks sacīja. - Jo zemāk nokāpsim, jo ticamāk, ka būsim zem sniega līnijas, ja sāktu snigt. Vēl kāda jūdze vai divas ir priek�ā.

- Es neesmu pārliecināts, ka man pietiks spēka vēl kādai jūdzei vai divām.

- Tagad jau būs tikai lejupceļ�, - Bleiks teica, it kā ar to jautājums būtu atrisināts, un atsāka iet.

Apmetni viņi ierīkoja netālu no kalna, pla�a līdzenuma malā. Tas pletās jūdzēm tālu uz visām pusēm, krustām �ķērsām tur �aloja upītes un raiboja koku puduri. Bleikam bija telts. Arī cirvītis, ja vajadzētu uzcelt nojumi. Neizskatījās, ka viņ� butu īpa�i norūpējies par dro�u pajumti, tāpēc arī Stjū centās neiespringt un priecājās par zābakiem -pagaidām bija uzradusies tikai viena neliela tulzna. Puse no viņa aprīkojuma bija palikusi ceļasomā izpostītas būdas stūrī, tomēr ari mugursomas stiep�ana nenācās viegli. Bleiks bija ātri izkravājis Stjū ceļasomu, atmezdams simtiem dolāru vērto apģērbu un aprīkojumu, un ļāva paņemt pusi no

drēbēm - galvenokārt virsdrēbes -, kā arī guļammaisu, ka-rabīni un aptieciņu, kas, �ķiet, viņam ļoti iepatikās. Stjū izdevās panākt, ka līdzi tiek paņemta ari pasmagā Edvīna grāmata. Viņ� isli nezināja iemeslu tādai iegribai; varbūt uzskatīja, ka rokasgrāmata noderēs, ja Bleiks viņu pametīs - �āda iespējamība �ķita ļoti reāla.

- Tev būs jāiekur ugunskurs, - Bleiks paziņoja, attīrīdams vietu teltij.

- Kāpēc man?

- Tāpēc, ka turpmāk tas būs tavs pienākums. Ja nemaldos, tu neesi nekāds izcilais mednieks un arī ūdeni man nevari sagādāt, jo dzēri no peļķes, ko dzīvnieki izraudzīju�ies par atejas vietu. Starp citu, ja kāds dzīvnieks kaut kur nokārto dabiskās vajadzības, iespējams, citi sao� to smaku un ari tur pa�urā. Un diez vai tu pratīsi uzsliet nojumi. Vai ir iebildumi, advokāta kungs?

- Ugunskurs. Diezgan godīgi.

Bleiks norādīja uz kādu no kokiem un atkabināja pa�darināto cirvīti no jostas. Vienkār�ais darbarīks līdzinājās raupjam tērauda gabalam ar tik daudzas reizes trītu asmeni, it kā to būtu no obsidiāna at�ķēlis senlaiku alu cilvēks. Kaula kāts - nepārprotami ne pirmais - bija izgriezts no masīva, melnbalta brie�a atrad�a ar nelielu izliekumu uz priek�u. Fērbenksas lidostas suvenīru veikalā tāds iederētos starp mākslas darinājumiem, bet pavalsts vidienē tas bija nopietns darbarīks.

- Noņem mizu un nokasi nedaudz no apak�as iekuram.

Paķēris cirvīti, Stjū novērtēja koka stumbru. Darbarīks

bija labi līdzsvarots un ērti iegūla rokā, ideāls tūristam me�ainā apgabalā. Simbols cilvēces pārākumam pār dzīvnie-

kiem. Ar to Stjū sajutās apbruņots, varens, gatavs stāties pretī...

"Nu, vismaz kādam kokam," Stjū nodomāja.

- Edvīns apak�ējo slāni sauc par kambiju, - viņ� svarīgi paziņoja.

- Es to saucu par slāni zem mizas. Mazāk vārdu, vairāk darba. Rauj mizu nost un nokasi apak�u.

Virs galvas atvēzējies, Stjū cirta stumbrā cik jaudas. Ķīļveida asmens atlēca no mizas un ar trulo galu atsitās pret otru roku.

-Ai!

Bleiks papurināja galvu. - Apaļam stumbram necērt pa taisno. Tā tik vēl trūka, ka tu nocirstu sev roku! - Viņ� pienāca paradīt pareizo paņēmienu. - Atvēzējies no sāna, vispirms iecērt no aug�as, tad no apak�as. Ar diviem cirtieniem jāpietiek.

Viņ� pasvieda cirvīti Stjū, kur� izvairījās, nevis mēģināja satvert aiz kāta. Pacēlis darbarīku no zemes, Stjū cirta ar apdomu. Vajadzēja astoņas reizes.

Edvīna grāmatā bija pamācība, ka izveidot nelielu ligzdiņu no iekura - to Stju bija apguvis. Ta�u tā nemaz tik viegli neiedegās ar kramu un tēraudu. Beidzot Bleiks pasniedza mazu kartona kārbiņu ar cigāru formas iepakojumiem, kas bija ietīti baltā plastmasas plēvē.

Stju sarauca pieri, ra�enā auguma vīrieti uzlūkodams, un nevienu neņēma. - Tas ir joks?

- Ne. Tu mokies. Es tev vienu iedo�u, tikai �oreiz, lai tu varētu iekurināt ugunskuru.

- Atvainojos par skepticismu, bet, ņemot vērā to saso-

d!to vīri�ķību, ko tu demonstrē ik uz soļa... Kāda velna pei tu rādi kārbiņu ar tamponiem, ja ne stulbai izjoko�anai?

Bleiks pamāja ar galvu, nemaz neapvainodamies, it kā tāds jautājums būtu pilnīgi loģisks. - Jo tie noder aptuveni pusducī gadījumu, kad var glābt tavu no�ēlojamo dzīvību.

Atplēsis vienu iepakojumu vaļā, viņ� paplūkāja vati, ielika izveidotajā kambija ligzdiņā un pamāja Stju, lai vēlreiz mēģina uz�ķilt ar kramu un tēraudu. �oreiz visa ligzda uzliesmoja no vienas pa�as dzirksteles, kā ar deg�ķidrumu aplieta. Liesma, kas uzradās no nekurienes, Stju �ķita tikpat liels brīnums kā senlaiku alu cilvēkiem. Prātīgi apsverot, par to nebūtu jābrīnās, bet pa�rocīga uguns iegū�ana, nevis ar sērkociņu vai ar smieklīgu lodlampu pagalma bār-bekjū variantā, bija kā brīnums.

- Izdevās! - viņ� iesaucās glu�i kā mazais skauts, kas devies pirmajā pārgājienā.

- Nu redzi. Nekā sievi�ķīga te nav. Grūtā brīdī tāda vates piciņa vīrietim piestāv ne mazāk kā tā karabīne, ko tu staipi līdzi.

- Tavuprāt, mana karabīne ir kā liels tampons?

- Tie�i tā. Darbarīks. Jebkas, ko vien tev vajag. Karabī-nes vietā varētu būt binoklis, kruķis, sniega lāpsta, pat āmurs... Man reiz ar tādu nācās nosist ievainotu vilcēni, kad tā iekodās man kājā.

- Izklausās zvērīgi un ne�ēlīgi.

- Nē. Es pieliku punktu viņas cie�anām un pasargāju sevi no sa�au�anas cīniņa gaitā. Tie izdzimteņi ir viltīgi kā lācēni, kam sevi jāpierāda. - Paņēmis no Stju kārbu ar tamponiem, Bleiks to godbijīgi turēja augstu paceltajā rokā. - �os mazulī�us varētu pārdēvēt par manponiem. Caur vienu no

пип es �orīt izfiltrēju tavu kafiju. - Stju saviebās, bet Bleiks turpināja slavas dziesmu, priecīgi aprakstot sievie�u higiēnas produkta kā izdzīvo�anas rīka priek�rocības me�onīgas dabas apstākļos. - Iepakojums ir ūdensnecaurlaidīgs. Un cik tie ir noderīgi brū�u pārsie�anai! Tie paredzēti asi nu absorbē�anai, saproti.

- Ko tu saki.

- Tie ir hipoalerģiski...

Pēc tīra ūdeni uzbriedinātas sausās zupas vakariņās abi gāja gulēt Bleika teltī. Stju bija tik noguris, ka spēka nepielika pat tam, lai tāpēc justos neveikli. Pārtikas krājumus Bleiks uzkarināja augstu kokā patālu no apmetnes, lai ne-pievilinātu zvērus, kamēr viņi guļ, bet karabīne - dro�s paliek dro�s - gulēja turpat blakus. Un Bleikam bija pistole. Pirms lai�anās miegā Stjū �ķita, ka Bleiks kaut ko runā par to, lai viņu nenotur par lāci, ja gadītos naktī iet pa�urāt, bet tas varēja būt arī nosapņots.

Rīts pienāca agri, un pēc a�as kafijas un olu pulvera brokastīs viņi devās ceļā. Otrā diena bija vidēja; Stjū pēc iepriek�ējās dienas pārgājiena sāpēja visas malas, bet nelabums bija atstājies un arī potītei pamazām klajās labāk. Apvidus reljefs bija ie�anai vieglāks. Viņi bija nonāku�i klajā līdzenumā - acīmredzot tāpēc, lai pēc tā �ķērso�anas pārvarētu vēl vienu kalnu. Ceļā bija tikai da�i nelieli pakalni, bet zemi pārmaiņus klāja trūcīga zālīte vai dubļi, kuros stiga zābaki, turklāt bie�i vajadzēja tikt pāri daudzajiem strautiņiem. No kāju saslapinā�anas izvairīties nevarēja, tā nu viņi kāpa ledusaukstajā ūdenī un brida pāri.

Kā jau to varēja sagaidīt, tiklīdz viņi sāka �ķērsot ze-

mienes purvaini, parādījās lidojo�ie mo�ķi. Stjū bija dzirdējis par Aļaskas odiem, bet cita kukaiņu suga bija vēl ļaunāka, tie bija mazāki un dzēla niknāk. Bleiks teica, ka tos sauc par neredzamajiem, bet Stjū viņam nenoticēja.

Bleiks iesmējās. - Tici vai netici, bet tas vēl nav nekas. Tev vajadzētu redzēt, kā �eit iet pavasari, kad mazo mo�ķu sarodas mākoņiem vien. Tie pazudīs, tiklīdz uzsnigs vai stingrāk piesals. - Bleiks atlocīja cepuri ar platām malām un tikliņveida sejsegu, gandrīz tādu pa�u kā bi�kopjiem. Stjū gaiņāja gan īstos, gan iedomātos kni�ļus, un ar skaudību palūkojās uz viņu. Brīdi vilcinājies, Bleiks pasniedza cepuri biedram. - Ek, es tiem tāpat negar�oju.

- Paldies.

- Ejam vien tālāk.

Tā nu viņi gāja, brienot pa rudenīgo zampu, kas vēl nebija sasalusi. Klajumā ie�ana veicās raitāk, neraugoties uz to, ka mīkstajā zemē kājas stiga, un ap pusdienlaiku viņi apstājas pie upes, kas bija savus divdesmit jardus plata. Bleiks pagriezās un aizsoļoja aug�up, pret straumi.

- Esam jau klāt? - Stjū pajokoja.

- Mums �iglāk jākustas. Es zaudēju veselu dienu, gaidot, kamēr beigsi vemstīties.

- Ir jātiek tajā krastā, vai ne? - Stjū rādīja upei pāri.

- Tie�i tā, bet tur jābūt labākam braslam.

- Cik tālu?

- Nezinu. Jūdze vai divas.

Stjū novaidējās. - Kājas tāpat ir slapjas; vai nebūtu labāk pāriet �eit? Dziļāk par jostasvietu nebūs. To papildu jūdzes vai divu staigā�anas laiku varam izmantot atpūtai. Ta-

Vii apņem�anās sarīkot izdzīvo�anas pārgājienu sniedz arvien mazāku labumu manai gaitai.

Bleiks sarauca pieri. - Es ne visai sapratu, ko tu nupat sacīji, bet tu ta�u vari mēģināt un brist pāri. Tikmēr es paskatī�os, kā tev veicas.

- Kāpēc es jūtu nicinājumu un izsmieklu?

- Kāpēc tu runā kā tas sasodītais robots no "Zvaig�ņu kariem"?

- Nevajag man lasīt lekciju.

- Tas ir tikai visparastākais sarkasms.

- Jauki. Es pārie�u uz to krastu un izbaudī�u ļoti nepiecie�amo atpūtu, kamēr tu iesi garo apkārtceļu.

- Jauki.

- Labi. - Stjū iekāpa ūdenī un, pāris soļus pagājis, sagrīļojas uz slidenajiem akmeņiem.

- Es nedomāju tevi zvejot laukā, - Bleiks brīdināja.

- Es nemaz to nelūdzu.

Ūdens jau sniedzās līdz ceļiem. Stju atskatījās. Krastā Bleiks soļoja �urpu turpu. Beidzot lielais vīrs nespēja novaldīties.

- Beidz!

- Kas ir?

- Nekas, vienkār�i beidz. Skaidrs?

- �eit man ir līdz gurniem, nekas briesmīgs.

- Protams. Straume plūst ap tavām kājām un līdz �eku-mam; kad nonāks līdz rumpim, spiediens būs tāds, ka tu nevarēsi noturēties. Tiklīdz kaja paslīdēs, tevi nogāzīs tik strauji, ka galva noreibs, un tu aiziesi pa straumi.

- Ļoti smieklīgi. Bet es protu peldēt.

- Nē, nav smieklīgi. Nav jau galvenais tas, ka te nav krā�ains. Pietiek paiet zem ūdens, straume var aiznest līdz kādai siekstai, ūdens piespiedīs klāt un cauri būs ar tevi.

Stjū nopētīja upi. Koku stumbri un visu veidu sanesas izraibināja ūdens virsmu kā �ķēr�ļu josla. Ūdens patie�ām ar lielu speķu triecās pret gurniem. Spiediens bija tik liels, ka viņ� grīļojas uz priek�u un atpakaļ, turklāt nebija ne pusceļā. Viņ� noraudzījās, kā straume aiznes dzeltenīgu lapu un tad pēk�ņi ierauj to zem iespaidīga zaru sablīvējuma.

"Vai es tie�ām būtu tikpat neaizsargāts kā mazās upītes straumes nesta koka lapa?"

- Un vēl viena lieta, - Bleiks no krasta iesaucās. - Ja tu iegāzīsies ūdenī un samērcēsi mugursomu, es bū�u spiests aizdot tev savas vienīgas rezerves drēbes, bet tās ir valkātas visu iepriek�ējo nedēļu un mazgātas nav.

- Labs ir! - Stju sāka sāniski atkāpties no upes vidus. - Es nāku ārā.

- Lieliski. Iesim tur, kur ūdens sniedzas līdz �ekumam vai seklāk. Nevajag testēt sevi tādās vietās.

Stjū izrāpās no upes un panāca Bleiku. - Ko tu domā ar to testē�anu?

- Viena daļa brauc uz Aļasku, lai paglābtos no kaut kā. Citi �urp ierodas, lai pārbaudītu sevi. Ko tad tu citu te darīji? Piedalījies ekstrēmā nometnē ļoti svarīgām personām?

- Būdai bija jābūt aprīkotai ar visu nepiecie�amo.

- Mīkstpēdiņu nometnes variants.

- Bija paredzēts vienkār�i padzīvot me�ā vienu nedēļu, lai atpūstos.

- Ja jau me�ā un atpūsties, būtu braucis uz Ņuhemp�īru vai Vērmontu, kaut kur tuvāk mājām.

- Un kā ir ar tevi? Tu neizklausies pēc vietējā.

- Oregona.

- Hei, es tur studēju!

- Ak tā.

- Un kāpēc tu esi �eit? - Bleiks neapstājās un neatbildēja, bet Stju nelikās mierā. - Kāpēc...

- Nav tava darī�ana, sasodīts.

- Nevajag tā uztraukties.

- Es neuztraucos. Un tomēr tā nav tava darī�ana.

- Ja nemaldos, tu esi tajā kategorijā, kas grib paglābties.

- Nolādēts, nav tava darī�ana!

- Tas nozīmē "jā".

- Pie velna.

- Vai zini? Ar lamā�anos tu mani neiebiedēsi. Tie sala�ņas, ko es sūtīju uz cietumu, lamājās nepārtraukti. To katrs prot. Tiklab ari es.

- Tu tā runā, lai pierādītu, ka varētu lamāties ka parasts amerikānis, bet nekas neizdosies, jo tu tāds neesi.

- Kā tu vari pateikt, ka neesmu?

- Tev tā lamā�anās neskanētu dabiski. Un, starp citu, ja necenzētos vārdus atkārto vēl un velreiz, tie sāk izklausīties pēc baltā trok�ņa.

Stjū pasmaidīja. - Tie�i tā.

Bleiks viņam uzmeta dusmīgu skatienu. - Man labāk patika diena, kad tu vēmi tik bie�i, ka nevarēji parunāt.

Tovakar Bleiks aizgāja no nometnes izlikt slazdus, kamēr Stjū iekurināja ugunskuru. Bleiks teica, ka pienācis laiks uzēst mazliet gaļas, un Stjū tam no visas sirds piekrita. Ja paveiktos, no rīta jau varētu kaut ko uzcept. Stju savāca sau-so kūlu un sasmalcināja, lai izveidotu iekura ligzdu. Tik lidz tā uzliesmoja, viņ� vigvamveidā virs tās salika zarus Kad ap zariem sāka dejot oran�as liesmas, virsū tika uz mesti divi prāvi baļķēni. Pārliecinājies, ka apkārt pa�a iz raktajai seklajai bedrei ir plats kailas zemes aplis, viņ� de vās meklēt Bleiku.

Biedrs bija pavisam netālu, stāvēja nekustīgi un �ķita uz manīgi pētām koku.

Stju piegāja klāt un pa�ukstēja: - Meklē dzīvnieku pēdas?

- Nē. Pa�urāju. - Bleiks aizvēra rāvējslēdzēju un pagriezās.

- Ahā. Kur ir slazds?

Bleiks papurināja galvu. - Tu uzkāpi tam virsū.

- Vai! Atvaino.

- Nekas. Uzlik�u vēlreiz. Pag. Nē, tu to izdarīsi. Varbūt kaut ko iemācīsies. Paņem to cilpu!

- Tā ir parasta stieple. - Stjū pacēla vara stieples aplīti, ko bija ieminis zemē.

- Stieples cilpa. Piecas collas garas stieples cilpa, kas savelkas, piesieta pie �ā zara. Tagad pakarini to tā, lai līdz zemei būtu trīs collas.

- Kur ēsma?

- Ēsmas nav.

- Tu mani āzē.

- Neāzēju vis.

- Kā tad var piedabūt zaķi tur ielēkt?

- Par to nav galva jālauza. Ir grūti izmainīt garau�a ieradumus, bet viegli tos izprast. Te tam ir iemīļota taciņa. Tā nu mēs uzstādām slazdu tur, kur zaķis mīt, un gatavs!

Medījums rokā. Tāpēc vieta ir tik svarīga, un tāpēc, velns parāvis, ir jāskatās, kur kāju liec. Kur ir vis�aurākais zaķa takas posms?

- Kādas takas?

Bleiks pieliecās un rādīja ar pirkstu. - Te redzamas zaķa spiras, viegls ķepas nospiedums tur, zāle pieliekta �eit. �aura sprauga. Mazākās pretestības eja caur krūmiem. Та ir taka.

- Un to cilpu vienkār�i iekarina viņam ceļā?

-Jā.

- Dzīvnieks to nesao�?

- Nezinu. Ja arī sao�, tad laikam neliekas zinis un turpina savas gaitas.

- Vai cilpa vienmēr noturēs? - Stjū atcerējās zivi, kas bija norāvusies no viņa improvizētās mak�ķeres, savu izsalkumu un pārdzīvojumus.

- Izbijies dzīvnieks vispirms lai�as prom. Sajūtot stiepli ap galvu, tas raujas uz priek�u. Tā uzreiz savelkas un vaļā nelai�. - Bleiks palūkojās debesīs. - Nak jau vēls vakars. Tad garau�i parādās. Gribi pagaidīt un redzēt, kā vakariņas ķeras?

Stjū mocīja ziņkāre kā pamatskolas audzēkni. - Labs ir. Pāris minūtes man ir.

Bleiks pasmīkņāja, un viņi iekārtojās ērtā vietā kalniņā un pa vējam. Stjū pētija Bleiku, kas vēroja cilpu. Lielais vīrs, protams, bija lūkojies uz simtiem slazdu un tikpat dzīvnieku redzējis, tomēr viņa koncentrē�anas bija pilnīga. Viņ� nebija nedz nepacietīgs, nedz garlaikots; drīzāk varētu apgalvot, ka viņ� meditēja, atradās nevainojamā līdzsvarā starp abiem �iem stāvokļiem, it kā iegrimis anabiozē.

Pēc da�ām minūtēm Stjū sāka zaudēt pacietību. - Cik ilgi vēl jāgaida?

- Kādu stundu, ja runāsi, tad ilgāk.

Stjū pamāja. Cik vien varēja atcerēties, viņ� nebija pieredzējis veselu stundu klusuma. Pat tad, kad birojā pētīja dokumentus, varēja dzirdēt satiksmes troksni vai Kleja pļāpā�anu pa tālruni. Būdā uzturoties, viņ� lielākoties sita pa durvīm, mīdījās vai vēma. Viņ� atcerējās, ka jau pēc pāris minūtēm pa�a balss �ķita pavisam nevietā. Pat mak�ķerēdams viņ� bija staigājis �urpu turpu, metis oļus ūdenī. Un tagad mēģināja glu�i vienkār�i paklusēt.

Sākumā bija grūti. Instinktīvi gribējās apkārtējai pasaulei atgādināt par savu eksistenci. "Es esmu �eit! Es esmu svarīgs. Katrs zēns drīkst izteikties. Nav pieklājīgi neko neteikt." Bet Bleiks izlikās viņu neredzam, me�s dzīvoja savu dzīvi arī bez viņa, un Stjū galu galā saprata, ka viņ� nav necik svarīgs. Tas pēk�ņi atklājās �ajā klusumā. Pasaulei bija vienalga. Bleikam tas labi padevās, viņ� sēdēja nekustīgi kā celms un neizskatījās pēc tāda, kas uzstāj, ka eksistē, ir svarīgs vai viņam kaut kas rūp.

Tā nu Stjūarts Stārks pirmoreiz mū�ā veselu stundu klusējot sēdēja blakus citai cilvēkbūtnei tik klusu, ka varēja sadzirdēt savas sirds pukstus un ceļabiedra elpu.

Pa�a klusumam padziļinoties, me�a skaņas kļuva skaļākas. Pēc divdesmit minūtēm Stjū varēja sadzirdēt, kā saceļas vējiņ� no kalna puses un �abinās koku galotnēs, kā divdesmit jardus pa labi ūdens pile noplīk�ķ pret izmirku�o smil�mālu. Lielākie koki apmainījās klusiem vaidiem un brī�iem vieglītēm nokrak�ķēja, augot un liecoties zem pa�u

л,ira kā ve�uki ar laika zoba pabojātu mugurkaulu. Un,

I ail tuvojās zaķis, Stjū to saklausīja.

Kad dzīvnieks parādījās, Bleiks nekādi nereaģēja, ja nu vienīgi sāka dziļāk elpot. Arī Stjū nocietās un lepojās par lo. Garau�a iztraucē�ana būtu bijis zaļknābja gājiens. Zaķis skrēja uz priek�u savā nodabā, nevis piesardzīgi ka filmas par dabu, neapstājās pao�ņāt, vai nedraud briesmas. Rikolas tie�i tāpat kā katru dienu. Tad zaķis iebāza galvu cilpa un, stieplei pieskaroties, lēca uz priek�u, savelkot cilpu ap kaklu. Stju noraudzījās tā pūliņos izrauties no slazda.

Nākamajā mirkli Bleiks sakustējās un, nedaudz pieliecis galvu, pacēla uzaci. - Zaķis, Stjū.

Stju mēģināja neizrādīt īpa�u dedzību, tomēr bija pirmais pie cilpas, apstājās un tēloja vienaldzīgo. - Ko nu?

- Tas ir pārbijies līdz nāvei. Nogalini. - Kad Stjū atskatījās uz plecā iekārtās karabīnes stobru, Bleiks papurināja galvu. - Saņem aiz kakla un pakaļkājām un a�i parauj katru roku uz pretējo pusi.

Satverto zaķi Stjū nometa zemē, kad tas izlocījās. Viņ� nepacēla galvu - zināja, ka Bleiks nikni noskatās, - toties sagrāba zaķi jo cie�i un parāva tam galvu atpakaļ. Atskanēja kluss krak�ķis, un garausis palika ļengans. Pārliecinājies, ka tas ir pagalam, Stjū pacēla galvu.

Bleiks viņu neuzslavēja, bet pasniedza mednieka dunci. - Tu notvēri, tu uz�ķērd un iztīri.

Asmens bija spo�s un labi uztrīts, bet spala vietā izrādījās apdilis koka rokturis - acīmredzot bie�i lietots pa�darināts oriģināla aizstājējs.

Stjū vilcinājās. - Ja jau tās ir mūsu vakariņas, vai nebūtu labāk, ja tu to izdarītu? Es negribu izniekot gaļu.

- Neizniekosi.

- Tev ir cimdi?

- Es negribu savus ādas cimdus nota�ķīt ar asinīm.

- Bet manas rokas...

- Rokas varēs nomazgāt. - Bleiks norādīja uz tuvīno strautu.

Laterālo griezienu bija jāizdara ap vidusdaļu, neticami asais duncis viegli pār�ķēla vilnu un ādu, nekāda zāģē�ana nebija vajadzīga. Pēc tam, paklausot Bleikam, Stjū satvēra abas pār�ķeltās ādas malas un vilka uz aug�u un pēc tam uz leju. Velkot uz aug�u, ka�ociņ� nāca nost vieglāk, nekā Stjū bija domājis, un to izdevās nomaukt no muskuļiem un gaļas ar vienu kustību, bez aizķer�anās. Sajūta bija neparasta, kā novelkot kleitiņu pāri zaķa galvai. Ar pakaļkājām gāja grūtāk, bet pēc tā pa�a principa, un drīz vien Stjū bija ieguvis visai līdzīgu kautķermeni tiem, kādus redzēja uz gaļas veikala letes, tikai visos galos karājās ādas gabali. Viņ� nocirta ķepas un galvu ar visu ādu un, kad tas vairāk atgādināja nenobarotu vistu nekā noslepkavotu zīdītāju, jutās daudz labāk.

Zarnu izņem�ana bija tas ļaunākais. Vajadzēja kailām rokām izvilkt vēl kūpo�os orgānus, iek�as un pat paliku�ās spiras. Kad zaķa dzīvības siltums plūda pār plaukstam un pirkstiem, viņ� ar pūlēm apvaldīja vēmienu.

"Mīkstpēdiņu gājiens. Tā nedari." Stju atklāja, ka liemeņa skalo�ana strautā, iek�as izņemot, procesu padara tīkamāku. Straume nevajadzīgo aiznesa prom. Bleiks viņu vēroja, it kā gaidīdams rīstī�anos. Bet Stjū apvaldīja �ults cel�anos rīklē. Tas uzmundrināja; priek�ā bija vēl nedēļu il)V< gājiens, bet viņ� jau spēja izņemt medījumam iek�as, neatvadoties no len�a.

Vai zināji, ka acu ābolus var apēst, ja slāpst? Bleiks |autā ja.

Tam mirklī nelabums uzvarēja Stjuartu Stārku.

Viņi neatlaidīgi turpināja ceļu dienu no dienas tādā tempa, kas Stjū �ķita nepārdomāts pavisam nesen sirgu�ajam advokātam, kas būtu piecietis pāris dienu zaudējumu. Viņ� ari prātoja, vai Bleiks vispār būtu apstājies, ja abi nebūtu pamanīju�i kaut ko ļoti savādu.

- Kas tas tāds? - Stjū izbrīnījās.

- Man arī nav skaidrs, - Bleiks norūca.

Stjū piemiedza acis, stāvēdams uz kāda no līdzenuma mazajiem pakalniem. Lejā divas �auras upes saplūda kopā taisnā leņķī, bet piecdesmit jardus zemāk ūdens gāzās pāri platam, �etras pēdas augstam kritumam. Krastā uzreiz aiz satekas uz sāniem, glu�i kā pamesta bērnu rotaļlieta, gulēja vienvietīgs minitraktors. Tam bija divas kāpurķēdes, bet neredzēja ne kausa, ne lāpstas, un visu kabīni nosedza dīvaina kubveida konstrukcija no organiskā stikla.

- Upju atjauno�anas projekts? - Stjū minēja.

- Nekāda atjauno�ana te nav vajadzīga. Viss ir tik dabisks, cik vien var būt.

- Kāds būvē māju?

- Pie upes ar mainīgu gultni? Diez vai.

- Kas ir mainīgā gultne?

- Upes virziens mainās no gada uz gadu atkarībā no noteces. Nākamgad �ī pati upe var mierīgi tecēt laukā tajā pusē.

- Lai ап kas tur butu, varbūt varēs piezvanīt uz mājam. Ja jau cilvēks �urp ieradies ar traktoru, viņam dro�i vien ii iespēja sazināties ar ārpasauli. Ejam turp.

- Neskriesim jau pa galvu pa kaklu.

- Mums nav jāskrien. Varam iet mierīgi.

- Es vēl mēģinu saprast, kas tur ir.

- Un atrisinājums, manuprāt, būtu aiziet turp un apskatīties.

- Nav normāli kādam uzdurties tādā vietā. Kur nu vēl otrreiz pēc kārtas. Daudzi dodas uz ziemeļiem, lai nebūtu jāsastopas ar citiem cilvēkiem.

- Tu domā par tiem, kas audzē marihuānu?

- Patlaban es nezinu, ko domāt; ja sapratī�u, tad tev pirmajam pateik�u. - Stjū pacēla karabīni un tad atcerējās, ka galvā ir platmale ar tīkliņu. To pacēlis, viņ� tuvināja aci optiskajam tēmēklim un pārlūkoja upes krastu. Bleiks pasmīkņāja. - Cerams, �aut tu netaisies. Ja neatbalsta laidi pret plecu, ar atsitienu dabū tādu zilumu, ka ilgi nākas pieminēt.

- Es tikai skatos, - Stju sacīja. - Bet paldies.

- Dod, es arī palūko�u.

Bleiks paņēma karabīni. Stju ievēroja, ka lielais vīrs to cie�i piespieda plecam, un jutās nedaudz muļķa lomā.

- Ko tu redzi?

- "Kubotu КС 250", - Bleiks nevilcinoties atbildēja.

- Oho. Kā tu zini?

- Uz sāna rakstīts. - Bleiks nenovērsās no tēmēkļa. - Dubļi uz kāpurķēdēm ir ap�uvu�i, tātad kādas dienas traktors jau tur vaļājas.

- Ko teiksi?

- Laba manta. Dro�i vien maksāja tikpat, cik jauns auļo. Neviens nebūtu atstājis to dubļos pie neparedzamas upes, kad ziema nāk virsū. Nav ari īstā vieta zālītes audzē�anai, ja nu vienīgi cilvēks grib būvēt siltumnīcu. Un pie upes, kā redzams, nav ne nost rakts, ne klāt bērts, lai zemi līdzinātu. - Bleiks piecēlās kājās un atdeva karabīni Stju. - Turi pa rokai, bet ar stobru uz leju vai aug�u, lai man netrāpītu.

Viņ� devās lejup, tad arī Stjū sekoja. Abi piesardzīgi tuvojās vietai, kur atradās traktors. Stjū pamanīja, ka no traktora apak�as pilējis tum�s �ķidrums. Otra pusē uz zemes mētājās priek�meti spilgtās krasās.

- Kaut kas te nav labi, - Bleiks teica, kad viņi bija tuvāk.

- Kā to saprast?

- Vienkār�i o� pēc kaut kā nelāga. Rudenim pienākot, cilvēki te novāc apmetnes un ieziemo projektus. Tas tur nav... ieziemots.

Viņi apgāja traktoram apkārt. Izmētātās krāsainās mantas bija apģērba gabali.

- Kas tās par lupatām? - Stjū vaicāja.

- Paskat, durvis izlauztas.

Organiskā stikla plāksne, kam bija jānoslēdz ieeja kabīnē, ieslīpi karājās eņģēs. "�aujamierocis nebūtu nepiecie�ams," Stjū nosprieda, jo kabīne bija tuk�a. Bleiks ieliecās iek�ā un tad sadrūmu�u seju pagāja nost.

- Kas ir?

Bleiks ar īk�ķi norādīja uz kabīni un atkāpās. - Labāk pats apskaties.

Stjū atskārta, ka ari kabīnes grīda ir notraipīta ar tum�u �ķidrumu, lai gan tas jau bija iz�uvis. Un uz paneļa bija uzstādīts videoreģistrators. Ieslēgts, bet nedarbojās, jo dro�i vien bija tuk�as baterijas. Stjū īsti nezināja, kas tur noticis, bet arī viņam sāka uzmākties tā pati nelāgā nojauta, kas Bleikam. Lietiskie pierādījumi notikuma vietā skaidri liecināja, ka traktors pamests pēk�ņi. Bet tikai tad, kad viņ� pamanīja sarkanu plaukstas nospiedumu uz sēdekļa, sirds salēcās.

- Ak kungs... - Viņ� atrāva galvu atpakaļ un kāpās atmuguriski, paklupa. Bleiks viņu notvēra. Stju viņu atgrūda, bet nespēja atraut skatienu no apgāztā traktora. Tad viņ� ieraudzīja arī citas notiku�ā liecības. Uz organiskā stikla durvīm bija garas �vīkas, ko viņ� iepriek� neievēroja. Būvmateriālu veikalos redzēto eņģu bojājums bija iespaidīgs, salocītas tās vairs neatgādināja eņģes, un viena cinkotā dzelzs skrūve bija pilnīgi izrauta laukā. - Iek�ā bija cilvēks, - Stjū stostījās.

- Bija... - Bleiks pacēla kādu no izmētātajām lupatām, un Stjū saprata, ka tā bija daļa no apģērba. Bleiks apgāja apkārt traktoram, galvu �ūpodams, un beidzot rādīja uz milzīgu, bet neskaidru nospiedumu zemes sausākā vietā. - Grizlilācis.

- Lācis?

- Iespējams, ka ne viens vien.

Stjū nodrebēja. - Tas salauza aizsargkarkasu?

-Tas ielauzās pa pa�darinātām muļķīga karkasa durvīm. Diez vai tam bija grūtāk tikt pie gaļas nekā tev vai man pār�ķelt valriekstu. Tas, ko es nesaprotu... Kur, velns ar ārā, bija viņa �aujamais?

Piesardzīgi atgrūdis durvis sānis, Stju vēlreiz, ielūkojās kabīnē. Nebija ne karabīnes, ne pistoles. Varētu iedomāties, ka braucējs no�āvis lāci un aizbēdzis, ta�u diez vai asinis kabīnē bija zaudējis plēsoņa.

- Ko īsti viņ� te darīja?

Bleiks nostājās blakus Stjū pie durvīm un norādīja uz vi-deoreģistratoru paneļa statnī. - Domāju, ka atbildes uz visiem jautājumiem ir tur.

Kabinē atradās maisiņ� ar rezerves baterijām. Bleiks izņēma tuk�o un ielika videoreģistratorā jaunu. Stjū soļoja �urpu turpu, karabīni rokās turēdams. Drīz Bleiks pagriezās pret Stjū, mierīgi pagrūda karabīnes stobru pret zemi un tad nospieda atskaņo�anas taustiņu.

Ekrāns bija mazs, skaņa - metāliska. Abiem bija jānostājas cie�i blakus, lai skatītos nerediģēto ierakstu. Reģistratora videokamera rādīja vispirms horizontālu līdzenuma panorāmu no kreisās puses uz labo, pēc tam vertikālu upju satekas panorāmu. Stjū savaikstīja seju, kad sākās stāstījums. Kamera pagriezās, rādot veselīgu pusmū�a vīrieti ar platu smaidu. "Pusmū�a," Stjū nodomāja. "Mans vecums." Vīrietis lepni aprakstīja savam traktoram piesardzības dēļ veiktos pārveidojumus un paskaidroja, ka organiskais stikls esot puscollu biezs, bet karkasa caurules tapu�as no tērauda. Izlauztās eņģes netika pieminētas.

- Skaidrs, ka nav nekāds meistars, - Bleiks norūca. - Dro�i vien visu mū�u skolojies.

Kā atbildot uz repliku, runātājs pateica, ka esot pētnieks, vides zinātņu doktors Tomass. Uzvārds liecināja par īru saknēm, bet Stjū necentās to iegaumēt. Tomass stāstīja, ka pie mazā ūdenskrituma bie�i nākot lā�i. Sajūsma viņa bal sī, pirmo lāci ieraugot, lika sirdij sa�ņaugties.

- Re, kur tie nāk! - Tomass priecīgi sauca. - Vai nav lie liski radījumi? Bet barības �ogad pamaz. Ne tik daudz, lai pietiktu izsalku�ajiem lā�iem, kam jānobarojas pirms ziemas miega. - Viņ� stāstīja par tauku procentuālo daudzumu lā�u uzturā. Kad liela lācene o�ņādama tuvojās transportlīdzeklim, Tomass sasveicinājās ar to, līksmi raksturojot zvēra izturē�anos traktora izpētes gaitā un izsakoties par topo�o fantastisko ierakstu. - Cūkas laime!

Satraukums sāka izpausties, kad lācene pielika ķepas pie organiskā stikla un ventilācijas atverē saoda viņa smar�u. Bet tas bija teatrāls satraukums, kā realitātes �ova dalībnieka tēlots. Īstenībā Tomass nebaidījās. Vēl ne. Tad lācene saka grūst, un "Kubota" sa�ūpojās. Kameras trīcē�ana liecināja par spēku, ar kādu drīz vien tā kratīja traktoru, bet Tomasa balss neietrīcējās līdz mirklim, kad lācene atklāja spraugu starp durvju rāmi un durvīm un iebāza tajā masīvos nagus. - Mēģina dabūt vaļā durvis, - īrs sacīja. Tie bija pēdējie izrunātie vārdi. Tad Stjū izdzirdēja eņģu ie�īkstē-�anos un krak�ķi. Pārējās Tomasa vēstījuma daļas bija neviļus izdvestas pārsteiguma un pārbīļa izpausmes. Un visbeidzot atskanēja spalgi kliedzieni.

Kad Bleiks izslēdza videoierīci, Stjū aptvēra, ka ir nosvīdis.

- Vai mums te draud briesmas?

- ja ilgāk uzturas starp plēsējiem, cilvēks kļūst tiem par maltīti. Ta�u pat tu novērtēji me�onīgo dabu diezgan nopietni, lai paņemtu līdz �aujamieroci. Viss būs kārtībā. Bet

vajadzētu kustēt prom; tagad �aja apvidu vismaz viens laris ir nogar�ojis cilvēka gaļu.

- Vai nebūtu jāpameklē līķis?

- Nē. Viņu apēda. Varbūt pārpalikumus kaut kur apraka, bet to dēļ es negribu ar lā�iem cīkstēties.

- Ko iesāksim ar video?

- Tam varētu but vērtība. TV realitātes �ovi neatteiksies no viena nabaga aunapieres bojāejas izrādī�anas. Dro�i vien ieliks kādā no me�onīgās dabas raidījumiem "Amerikas bīstamākie" vai tamlīdzīgi.

Stju sarauca pieri, tad pacēla videoreģistratoru pie auss un iemeta upē. - Nē, neieliktu.

Bleiks ar cieņu pamāja.

Viņi uzgāja Tomasa apmetni. Stjū par apbēdinājumu, sakaru ierī�u tur nebija. Bleiks savāca pārtiku, kas Stjū �ķita pretīgs gājiens, bet naudu atstāja telti atrastajā biezajā kabatas portfelī, kur bija ari Tomasa ID karte un mazāk vērtīgas mantas. Stjū sāka skaļi prātot, vai kāds ieradīsies īram pakaļ - traktors ta�u atgādāts ar helikopteru. Bleiks piedāvāja palikt, ja Stju to gribot.

- Vari padzīvot tajā plānajā �ika paskata teltī pie lā�u baro�anās vietas.

Drīz vien viņi devās prom un labu brīdi gāja klusuciez-dami. Neraugoties uz pārtraukumu, Bleiks, �ķiet, bija apņemies pieveikt desmit jūdzes. Tas bija Stju, kas beidzot pārtrauca klusē�anu. - Trakoti liela nelaime, - viņ� līdzjūtīga balsī no�ukstēja, it ka juzdams nepiecie�amību vismaz kaut ko pateikt.

- Neviens viņam nelika te rādīties, - Bleiks no�ukstēja.

- Viņ� gribēja pētīt lā�us.

- Tas ir bīstams dzīvnieks. Viena no nedaudzajām nui su planētas būtnēm, kas mūs uztver ka edmaņu. Ja reiz esi uzradies starp tiem, tu tos nevis pēti, bet testē pats sevi Cilvēks pret sasodīto me�onīgo dabu.

27

Pagāja divas dienas, līdz Stjū tika oficiāli izziņots kā bezvēsts pazudu�ais. Pēc divām nedēļām glāb�anas dienesti izbeidza meklē�anu. Un kop� tā laika Ketrina bija piedzīvojusi divus smagus mēne�us. Klejs paskaidroja, ka bezvēsts prombūtnē eso�a laulātā izsludinā�ana par juridiski miru�u varētu ieilgt līdz pat septiņiem gadiem, bet viņai nebija pienākuma gaidīt, kamēr visi dokumenti tiks nokārtoti.

- Taisnību sakot, tā nedrīkst. Tas kaitē veselībai. Turklāt septiņus gadus gaidīt tu nemaz nevari. Jo tad jau tev būs pāri �etrdesmit un tas nav vecums, kad dzīvi sākt no jauna.

Iespēja, ka Stjū ir dzīvs, līdzinājās nullei. To viņa bija aptvērusi. "Jukonas avio ceļojumu" pilots pat bija brīvprātīgi veicis vēl vienu lidojumu uz to pa�u vietu jau pēc oficiālās meklē�anas operācijas beigām. Viņ� atgriezās, tā ari neko neatradis, un �is lidojums bija pēdējā nagla Ketrinas cerību zārkā.

Klejs mēģināja uzņemties atbildību par Stjū pazu�anu -ceļojums ta�u bija viņa ideja - un vainu uzvelt viņam būtu pavisam viegli. Ta�u Ketrina viņam piedeva. Arī Klejs būtu devies līdzi, ja Dūgans nebūtu ievilināts uz sasteigtām pārrunām, un tikpat labi Ketrina varētu vainot arī sevi pa�u. Turklāt, ja viņa atsve�inātos no Kleja, dzīvi nāktos atsākt pavisam vienai.

Ketrina klīda pa māju, novākdama fotogrāfijas un tuk�odama Stjū skapjus. Atbrīvojās telpas, istabas ieguva citādu izskatu, un viņa vairs īsti nezināja savu "es", kad mājā vairs nemanīja vīrie�a klātbūtni. Veselus divus mēne�us Ketrina nodzīvoja kā spoks, bezmērķīgi iegrimusi ikdienas rutīna - miegs, ēdienreize, fitness, atkal miegs. Bet reiz tam bija jāpieliek punkts, jāatrod orientieri un mērķis, identitāte. Pirms tam viņa vienmēr bija Stjū Stārka sieva. Un nu viņa būs...

"Tāda, kāda gribē�u būt."

Sēru laikā Kleja veiksmes posms bija turpinājies, un Ketrina alka drīzāk atgriezties dzīvē, ko viņ� bija izplānojis. Viņa dievināja Kleja tie�o pieeju visam. Tā darbojās. Viņ� bija ieteicis sērot kādu laiciņu - tas bija nepiecie�ami un veselīgi -, bet neļauties lieliem izdevumiem un vīrie�a sniegtam mierinājumam. Un viss notika tā, ka tam jānotiek, piedzīvojot laulātā drauga zaudējumu, - ar elli�ķīgu vientulību, līdzjūtības apliecinājuma atklātnēm, ziediem, pagātnes atgādinātājiem, kas vienīgi gremdēja viņu zaudējuma cie�anās, ik dienu atgrie�ot atpakaļ, nevis palīdzot tās pārvarēt.

"Sveika! Jūtu līdzi tavā nelaime. Kā to var izturēt?"

Klejs gan reāli parūpējās par atbalstu, regulāri zvanīja,

I.ii apjautātos, kā klājas, deva viņai laiku sērām un ari atļauju izbeigt sēro�anu. Tā nu, savu laiku nokalpojusi, Ketrina nepacietīgi vēlējās atgriezties dzīvē. Klejs bija noteicis datumu, kad viņa varēja iziet sabiedrībā; tas bija kaut kas konkrēts, kāda diena, kas sabiedrībai un viņai pa�ai būtu pieņemama, lai ieslīdētu apritē. Un tā diena bija pienākusi.

Saulei rietot, Ketrina izvēlējās kleitu - bordo krāsā, nevis sarkanā, kas būtu pārāk rotaļīga. Melna arī nederētu. Oficiālās sēras bija beigu�ās, un kleitas krāsai bija jāapliecina �ī norobe�o�anās, pirmoreiz pēc tām izejot sabiedrībā.

Vīna degustācijai "Lapenē" viņa izvēlējās apavus ar visaugstākajiem - �etru collu - papē�iem, neērtas sandales ar siksniņām un vaļēju purngalu. Mārd�erija pie mājas durvīm bija atstājusi ielugumu Ketrinai Stārkai un viesim. Draudzene izprata, cik ļoti Ketrinai vajag notraukt putekļus, atkal būt zirgā, un nevērīgi elegantā sabiedrība pie vīna glāzes pavadīts vakars piedāvāja tādu iespēju.

Alkohola nudien pietrūka. Vīra meklē�anas laika viņa bija atteikusies no tā; tik smagā dzīves posmā depresantiem nebija vietas. "Bet tagad es drīkstu iedzert." Turklāt viņa bija vientuļa, ari nepārvaramā vēlme masturbēt bija pieklājīgi atkāpusies, lai gan viņa gulēja, lielo spilvenu abām rokam un da�kārt ari abam kājām apkampusi. "Ballītē būs īsti vīrie�i. Bet... kur� būs mans viesis?"

Lai arī kas būtu pavadonis, sāksies ļau�u runas. Ta�u Klejs izdomāja, kā rīkoties, un apsolīja aizvest Ketrinu uz ballīti, lai izdabūtu no mājas. Tika norunāts uzvesties prātīgi, bez koķetē�anas. Vienam otru gandrīz neievērojot, kā dzim�anas dienas ballīte. Ketrina varē�ot brīvi kontaktēt ar jebkuriem cilvēkiem, iespējams, pat iesaistīties sarunās ar citiem vīrie�iem tāda līmeni, kas flirtē�anas skalā butti aptuveni pa vidu starp draudzīgu un flirtējo�u. Viņa bū�ot pieejama tiem, kas gribētu tuvāk noskaidrot situāciju, bet ballītes beigās viņas pavadonim jābūt pārliecinātam par to, vai Ketrina nokļuvusi mājās, neradot nekādu pamatu bau mām. Perfekts plāns. Turklāt tas bija �iki izklāstīts soli pa solim īsziņā, ko viņa torit saņēma no Kleja.

Ketrina pārliecinājās, ka bordo kleita izceļ viņas auguma izteiktos apveidus - kop� vira pazu�anas viņa bija vel sparīgāk nodarbojusies ar fitnesu -, un arī tas bija Kleja nosacījums. Kleitas polsteri pieticīgajām krūtīm pie�ķīra pievilcīgāku izskatu, vidusdaļa ieskāva trenēto vidukli, atveidojot smil�u pulksteņa aprises, un bija labi saskatāmas nevainojami veidotās kājas. "Kopumā ļoti skaisti. Nē. Ne tikai skaisti. Sasodīti pasakaini."

Viņa izbaudīja lamuvārdu, pat domās vien to izteikdama. Un īpa�u prieku tas sagādāja tuk�ajā māja, kur nebija neviena cita.

- Sasodīts, - viņa sacīja spogulim. - Sasodīts!

Tad viņa aptvēra, ka sākusi koķetēt pati ar sevi. Pārkāpjot koķetē�anas līmeni. Iegribējās sevi samīlēt, bet tad Ketrina nolēma, ka diez vai būtu gudri iet uz ballīti gurdenai. Viena lieta gan izrādījās skaidra - viņa bija gatava atgriezties dzīvē.

28

Bleiks tomēr nebija tik nepatīkams, kā Stjū domāja sākuma. Pēc tre�ās dienas viņ� vairs neļaunojās, ka biedrs lūdzas apstāties atpūtai, un mitējās draudēt, ka pametīs Stjū nomir�anai. Un piektajā dienā Stjū vairs nebremzēja gaitu. Pēc nedēļas viņi atguva Stjū vem�anas un da�u pirmo glieme�a ātrumā noieto dienu dēļ iekavēto laiku, tāpēc Bleika pa�rocīgi būvētās būdiņas durvis viņi atvēra paredzētajā dienā. Tie�i tad, kad sāka snigt.

Būda nebija daudz lielāka par Stjū mitekli ar caurumu jumtā. Tajā atradās galda piederumi no skārda, sāls, cukurs, vistas buljona koncentrāti, ziepes un da�as citas nepiecie�amas lietas, tomēr nebija ne pieliekamā ar pārtiku, ne gāzes plīts. Nācās atzīt, ka lielas at�ķirības starp abām būdām nav. Bet pēc nedēļu ilgās nak�ņo�anas teltī pieticīgā būda �ķita patie�ām lieliska. Pec divām nedēļām Stjū tajā sajūtas pavisam labi. Un pēc mēne�a tā bija kļuvusi par mājām.

Darba dalī�ana bija vienkār�a. Stjū skaldīja malku un ku rināja uguni. Bleiks pārbaudīja slazdus.

- Ko var noķert slazdā? - pirmajā dienā Stjū apvaicājās.

Bleiks piesita ar pirkstu pie deniņiem un tad vienā el

pas vilcienā uzskaitīja visus savus medījamos. - Bebru, koi jotu, polarlapsu, rudo lapsu, lūsi, murk�ķi, caunu, ūdeli, bi-zam�urku, ūdru, zaķi, rudo vāveri, lidvāveri, zemes vāveri, zebieksti un reizēm kādu āmriju.

- Un kā ar lāci?

- Lāci nevajag meklēt. No tā ir jāizvairās.

- Vilku?

Bleiks domīgi pamāja ar galvu. - Nu jā, vilks. Ir gadījies tādu noķert slazdā.

- Kāpēc vilku uzreiz neiekļāvi sarakstā? Tu tik pārliecino�i nobēri visus pēc kārtas, ka diez vai izlaidi nejau�i.

- Tu gan neko nepalaid garām, advokāta kungs. - Bleiks iesmējās un klusēdams izgāja no būdas.

Atgriezies no apgaitas, Bleiks atdeva nomedītos dzīvniekus Stjū, kas atpelnīja vēdera tiesu, novilkdams tiem ādu un iztīrīdams. Lielākoties tie bija mazi, caunas un ūdeles, bet bebri izrādījās lielāki, un viens koijots likās pat krietna suņa augumā. Stju sabojāja tikai vienu ūdeļādu - Bleika vārdiem izsakoties, tā maksātu pusi no dienas algas. Sirsnīgi nolamājies, Bleiks tūdaļ pat pasvieda nākamo un lika mēģināt vēlreiz. �oreiz, Bleikam noraugoties uz katru Stjū rokas kustību, viss izdevās godam.

Tālāko slazdu pārbaudei Bleiks aizdevās prom ar nak�ņo�anu laukā. Viņ� ierīkoja sniega alas, un tas Stjū �ķita aizraujo�i. Sniegs Bleiku nebiedēja, glu�i otrādi, viņ� blie-/л tam ar dūri pakrūtē un gulēja tā apskāvienos. Vai nav kul, ka viss iebruks un tu nosmaksi?

- Nē, ja pareizi uzbūvē, - Bleiks norūca.

Stjū gribēja tūdaļ pat apgūt �o mākslu. Edvīna gramatā bija zīmējums. Kad Bleiks aizveda Stjū dienu ilgā pārgājienā pārbaudīt kādu no tālākajiem slazdiem un viņam pa�am radās izdevība to izmēģināt, izrādījās, ka grāmatas vairs nav mugursomā. Bija jāmēģina uzbūvēt pēc atmiņas. Tonakt viņi gāja gulēt Stjū veidotās sniega alas tre�ajā varianta, un tā nesabruka un nenosmacēja ne vienu, ne otru.

Mājupceļā Bleiks ieraudzīja trīs brie�us un parādīja tos Stjū. Brie�i bija tālu, un Stjū tos aplūkoja karabīnes tēmēkli. Dzīvnieki stīvām kājām kustējās caur me�a apsarmoju�ajiem kokiem, un �āda gaita ļoti at�ķīrās no naskuma, tiem bēgot.

- Vēlāk kādu no tiem dabūsim, - Bleiks apsolīja.

Kad viņi atgriezās no slazdu apgaitas, Stjū atrada Edvīna pamācības pa�ā vidū gultai. Iespraustā zīmīte Bleika stūrainajā rokrakstā brīdināja: "Es ne vienmēr bū�u pa rokai... Edvīns."

Viņi spēlēja kribid�u uz priedes bluķa, ko Bleiks bija pārveidojis par spēles dēli, iedzīdams tajā naglas, lai izveidotu divas paralēlas caurumiņu rindas spirāļu veida. Puļķī�u vietā kalpoja koka sērkociņi ar sarkanām un zilām galviņām un uzasinātiem galiem, lai varētu iedurt caurumos. Divi katrā krāsā. Viņiem bija nobru�āts kār�u komplekts ar indie�u restorāna logo. Kārava divnieks izrādījās pazudis, bet krei�a devītnieks bija tā sapluinīts, ka vienmēr bija skaidrs, kam tas ir rokā. Arī vairākām citām kārtīm bija pazīmes, pēc kurām tās varēja viegli atpazīt, ja vien neslēpa aiz citām kārtīm. Ar pa�darinātā dēļa īpatnībām spēles str.i tēģija mainījās, un tas Stjū pat �ķita interesanti, bet zaudē jumus un uzvaras viņi atzīmēja, iegrie�ot robus baļķu sir nā. Bleiks sākumā izrāvās priek�galā, bet Stjū ātri apguva spēles knifus un drīz vien tuvojās viņa rezultātam.

Ja laiks bija labs, viņi mētāja cirvīti, tēmējot malkas gre dā, un Stjū pārsteidza tas, ka cirvja smagā galva gandri/ vienmēr iecirtās kokā. Galvenais bija samērot rotācijas āt rumu ar attālumu. Tam bija nepiecie�ama vingrinā�anās, bel laika netrūka. Bleiks iegrieza punktu vērtības da�ādās mal kas grēdas pagalēs, un tapa �autriņu me�anas me�inieku variants.

Stjū atklāja, ka pat strauji sarūko�ās dienas rādījās garas bez sanāksmēm, tālruņa zvaniem, klientiem un runātīgas sievas. Bleiks mēdza runāt daudz mazāk par Ket-rinu gan tāpēc, ka bija noslēgtāks, gan vienkār�i tāpēc, ka bija vīrietis. Dzīvē izrādījās daudz vairāk laika, nekā Stjū jelkad varēja iedomāties, un viņ� iegāja tādā kā ritmā, lai justos nodarbināts. Uguns kurinā�ana no rīta. Rita kafija. Gājiens uz mazmājiņu. Viena kribid�a partija. Svaiga gaļa brokastīs; vai ari vajadzēja samaisīt olu un pankūku pulveri, ja Bleiks neko neatnesa no tuvīno mazo slazdu rīta apgaitas. Labāk �ķita, ja palaimējās dabūt kādu zaķi. Uzturā pārsvarā bija liess proteīns. Kamēr Bleiks bija prom, Stjū mēdza izlasīt kādu no Edvīna nodaļām. Pēc brokastīm viņ� skaldīja malku ar lielo cirvi,

�ķūrēja sniegu, ja bija sasnidzis diezgan, tad ūdens mu-

ca uzlauza ledu un pielēja pilnu, ūdeni nesdams spaiņos no trīsdesmit jardus attāla strauta. Vienreiz nedēļā Stjū nogāza kādu koku, lai �ūst malkai. Ar katru nocirsto ko-к и izcirtums ap būdu papla�inājās. Sniega sega palika biezāka, un viņ� no�ķūrēja sniegu, veidojot taciņas ap bu-lu, lai neaizputina, vai piemīdīja sniegu, pa takām st.ū jādams.

Kādu dienu viņ� sāka tīrīt sniegu no taciņām un turpināja tik ilgi, līdz bija nolāpstojis sniegu visa izcirtuma platībā. Strādāja veselas trīs stundas. Plaukstas tulznās, mugura nogurusi, bet fizisks darbs �ķita tik patīkams pēc desmit pie rakstāmgalda aizvadītiem gadiem.

Atgriezies Bleiks pārsteigti raudzījās apkārt. - Jēziņ, vent, kā tu to dabūji gatavu? - viņ� norūca. - Un kāpēc?

Sarunas risinājās reti. Galvenokārt par slazdu izlik�anu vai neprognozējamiem laikapstākļiem. Bleikam bija teiciens: - Ja nepatīk vietējie laikapstākļi, nogaidi divdesmit minūtes. - Diskusija pēc noklusējuma bija par to, vai ir vērts uzspēlēt vienu kribid�a partiju, un atbilde vienmēr skanēja apstiprino�i, izvairoties no nepiecie�amības meklēt citu sarunas tematu. Bleikam bija nostāsti par neiedomājamām sniega vētrām, piedzīvojumiem ar slazdos iekļuvu�iem dzīvniekiem, un arī ļoti precīzs būdas celtniecības atstāsts, bet viņ� diezgan labi iztika arī ar klusē�anu. Ja nebija nekas izrunājams, viņ� varēja nosēdēt stundu, muti nepavēris. Kādu rītu viņ� aicināja Stjū līdzi apgaitā, lai parādītu iepriek� redzēto brie�u pēdas, rādīja tās sniegā, nolauztos zarus un spiras. Tad turpat pie brie�u iemītajām pēdām viņi ierīkoja slēpni un ieslīga tādā kā meditācijas re�īmā. Sekojot viņa paraugam, arī Stjū nekustīgi nosēdēja turpat vai visu dienu ar karabini klēpī. Bija auksts, bet Stjū apņēmās pirmais neatmest visam ar roku. Kad parādījās brie�i, Bleiks tikai pamāja viņam ar galvu.

Otrajās brokastīs viņi mielojās ar brie�a gaļas stei kiem. Ar brie�a adas novilk�anu gāja grūtāk nekā ar ma zo medījumu, bet tas bija to verts, un Bleiks bija tik prie cīgs par Stjū pirmo medījumu, ka palīdzēja to sadalīt. Nākamajā dienā Stju ierīkoja gaļas �āvētavu. Vēlē�anas pa�am to izmēģināt mocīja kop� mirkļa, kad grāmatā bi ja izlasīta septītā nodaļa par pārtikas saglabā�anu. Tad viņ� sāka �āvēt brie�a gaļas strēmeles. Izrādījās, ka galvenais bija oglēm bērt virsū zaļas skaidas, neļaujot uzliesmot - �o smalko līdzsvaru vajadzēja uzturēt divdesmit �etras stundas, lai gaļa tiktu pienācīgi no�āvēta. Pirmā partija nebija pārāk izdevusies, bet jau otrā - tik gar�īga, ka Bleiks atzina to par derīgu sastāvdaļu, lai sagatavotu pemikana maisījumu ar �āvētām ogām, ko ēst pārgājienu laikā.

Drīz vien Stju gāja pārbaudīt slazdus kopā ar Bleiku, ik dienu pieveicot vairākas jūdzes kā nieku. Un, kad Bleiks trīs dienas noslimoja, veica uzdevumu viens.

Pirmajā mēnesī Stjū uztraucās par to, kas notiek mājās, ik dienu atcerējās laikā nenomaksātos rēķinus vai pieminēja klientiem apsolīto pakalpojumu izpildes termiņus, prātoja, kad Ketrina varētu noticēt viņa bojāejai. Galvenokārt viņ� pārdzīvoja klusībā, bet galu galā bija ierunājies par tādā�n lietam tik bie�i, ka Bleiks jutās spiests iejaukties.

- Vai tu nevari aizvērties? Līdz pavasarim tik un tā neko nevar padarīt.

Stju pa�am par pārsteigumu Bleika parupjā loģika iedarbojās. Tiklīdz viņ� to bija pieņēmis, pilsētas raizes pazuda /cm Aļaskas sniega, izņemot vienu - pārdzīvojumu par to, i ik Kctrinai ir grūti.

29

Septiņos vakarā Klejs ieradās, lai viņu aizvestu uz degustāciju, un Ketrina ar gudru ziņu atvēra durvis, vēl garo mēteli neuzvilkusi, lai viņ� varētu pamielot acis.

- Tā būs labi?

- Tu, Keita, izskaties sasodīti superīgi. Lieliska izvēle. �ovakar tu noteikti visus pārsteigsi.

Ketrinai ietrīsējās sirds. Atkal bija izskanējis lamuvārds. Turklāt Klejs joprojām sauca viņu par Keitu - to Ketrina nebija ļāvusi nevienam, pat Stjū ne, jau kop� koled�as gadiem, kad visiem paziņoja, ka ir profesionāla fotogrāfe.

Viņa pasmīnēja. - Ak tā? Ko tad man būtu jāpārsteidz?

- To nevar zināt. - Viņ� piemiedza aci. - Pateik�u, kad pienāks laiks.

Klejs uzstāja, ka pats stūrēs Ketrinas jauno "Audi". Viņi bija vienoju�ies, ka Ketrinai vajag tikai divvietīgu automobili. Ketrina slepus pasmaidīja, kad viņ� atmodināja mazulīti no miega un ļāva tai vaļu, lai gan Ketrina lūdza pievaldīties.

Restorāns "Lapene" atradās Fērheivena aiz tilta. Mārd�e-njas gardē�u un vīna pazinēju iecienītais restorāns ari atradās okeāna krastā, bet gaisotne bija pilnīgi citāda nekā Stacijas pieturā". Visur karajās me�viteņi, un uz iespaidīgā, efejām apaugu�ā ķieģeļu mūra fona bija saskatāmi milzīgi, apaļi galdi, pie kuriem uz bāra ķebļiem sēdēja astoņi vai pat vairāk eleganti nevērīgi ģērbu�ies viesi. Lustru kupoli bija vīna pudeļu un vīna glā�u veidā. "Mārd�erija iekārto augstākas klases restorānus tie�i tapat, kā mazāk turīgas namamātes eksperimentē ar mājas istabām," Ketrina nodomāja.

Viņi bija lūgto viesu sarakstā. Klejs paaicināja viesmīli, lai atnes vīnu. Tika piedāvātas vairakas �ķirnes, un Klejs izvēlējās vīnu Ketrinai, bet sev neko. Mārd�erija pienāca sasveicināties.

- Ketrina! Cik jauki, ka atnāci, ņemot vērā...

- Ņemot vērā ko? - Ketrina atbruņojo�i uzsmaidīja.

- Protams, �ovakar par to ne vārda. - Mārd�erija pārvilka ar roku lupām, kā aizzīmogodama tās. - Labvakar, mister Bjūkenan. Es esmu pārsteigta un iepriecināta. Laipni lūdzu mūsu pieticīgajā iestādē!

Restorāns nebūt nebija pieticīgi iekārtots, un viņa to apzinājās. Klejs paraudzījās apkart. - Tā ir neparasta, - viņ� pajokoja.

Mārd�erija iesmējās, tad uzsita ar plaukstu Klejam pa krūtīm un kādu brīdi to tur ari paturēja. - Ak, jūs. Parunāsimies vēlāk.

Ketrina sabozās, bet Mārd�erija jau bija prom, sagaidot nākamos viesus. Tad viņa un Klejs devās uz bāru, kur Ket-rina sāka domāt, ar kuriem svarīgajiem cilvēkiem jāapru nājas pirms sarīkojuma beigām.

- D�o! - Klejs uzrunāja gados vecāku vīru dārgā, vai kātājam nepiemērotā uzvalkā. Apmēram se�desmit gadus vecais cilvēks sēdēja pie bara ar viskija, nevis vīna glāzi ro ka. Seja bija savilkta vienās grumbās, un acis vērās neuzti cīgi, it ka gadu nasta butu daudz lielāka. Klejs piegāja vi ņam klāt, sveicienam roku izstiepis. - D�o, iepazīsties ar Keitu. Viņa ir vietējā fotogrāfe.

Ketrina ievēroja, ka Klejs nenosauca viņas uzvārdu. D�o nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

Viņa uzsmaidīja un ļāvās skatienam, gurnu izriezusi.

- Mazliet taisi kadrus, ko? - viņ� jautāja ar izteiktu Rod-ailendas akcentu.

- Cen�os.

- Vai tu varētu mani nobildēt? - Viņ� iesmējās.

- Protams, ka varētu. Jums ir ļoti raksturīgi sejas vaibsti.

- Viņa ir ari mana jaunā firmas līdzīpa�niece.

- Juriste? - D�o �ķita pagalam vīlies.

- Nē. Biznesa partnere.

- Tas labi. Man ar juristiem ne visai veicas. Precēta?

- Nē.

- Vēl labāk. - Viņ� pasmaidīja.

- Vai varu viņu atstāt pie tevis uz kādu brītiņu? Man jāaiziet uz tualeti.

- Protams. - D�o uzsita ar plaukstu uz ķebļa blakus savējam.

Klejs aizgāja. Ketrina jutās sarūgtināta, viņam nozūdot, bet saprata, ka Klejs viņai ir uzticējis uzdevumu. Viņa apsēdās, un D�o pasūtināja viņai kokteili ar d�inu.

- Jus pazīstat Mārd�eriju? - Ketrina apvaicajas.

- Nē.

- Kas tad ir atvedis jūs �urp? Esat vīna cienītājs?

- I la! Nē. Vīns ir sievie�u padzēriens. Klejs man ieteicas par �o mazo ballīti, un es liku saviem cilvēkiem nokārtot ielūgumu.

- Ak tā. Oho. Tātad esat �ejienietis?

- Nē. Es esmu no Providcnsas un te uzturos darī�anās.

- Ar ko jūs, D�o, nodarbojaties?

- Ar �o un to. Ar nebanku sektoru. Bet vispareizāk būtu teikt, ka galvenokārt ar transportu.

- Pārvadājumi?

- Jā. Tādā garā. Aptuveni reizi mēnesī es esmu �eit, piekrastē, lai pārbaudītu savus ieguldījumus. Bet par to pieliks. Pastāstiet kaut ko interesantu par sevi!

- Es studēju fotografē�anu Masa�ūsetsas Universitātē. Man ir nopietns darbs. Nesen es pārdevu veselu sēriju.

- Izglītota. Labi. Es esmu noguris no stieņa dejotājām un viesmīlēm.

- Stieņa dejotājām?

- Lētajam sievietēm. Sāk apnikt.

- Es neesmu no lētajām.

- Nē. Pēc tādas jūs neizskatāties. Esat no Jaunanglijas?

- Es �eit uzaugu.

- Vietējā meitene. Lieliski. Vietējai meitenei patīk nauda, ko?

Ketrina iesmējās. - Jocīgs un ļoti tie�s jautājums.

- Un tā nemaz nav atbilde.

- Mēdz teikt, ka nauda nav galvenais.

- Tā runā tie, kam naudas nav.

- Mums firmā iet labi. Un manus darbus pērk.

- Vai fotogrāfijas? Būs jāapskatās.

- Dro�i. Man Breda Bēra studijas ekspozīcijā Dārtmutfl ir vēl da�as fotogrāfijas. Kāds Ār�ijs Brukss nopirka vesc lu sēriju.

- Jā, �ķiet, ka Dūgans man to pieminēja.

- Oho! Jūs esat pazīstami ar Red�iju?

- Jā, Red�iju es pazīstu. - D�o iesmējās. - Red�ijs man pieder.

Tas izklausījās savādi, bet Ketrina nevēlējās kaut ko jautāt. - Viņ� ir mūsu firmas jaunais klients.

- Arī to es esmu dzirdējis.

- Kā jūs viņu pazīstat?

- Red�iju visi pazīst. Bet es... es da�reiz mak�ķerēju no viņa kutera "Dzelzs jaunava".

- Jauki. Vai tad tas nebija viduslaiku spīdzinā�anas rīks?

D�o iesmējās. - Domāju, ka viņ� to nosauca savas biju�ās sievas vārdā. - Klejs atgriezās brīdī, kad bārmenis atnesa Ketrinas kokteili. D�o sadabūja naudas �ūksni un izvilka simtnieku. Bārmenis aplūkoja banknoti pret gaismu. - Atvaino, sīkākas nav. - Klejs palīdzēja Ketrinai nokāpt no ķebļa. - Ei, mēs tikko sākām iepazīties, - D�o iebilda.

Klejs pieklājīgi iesmējās, vezdams Ketrinu prom. - Atvaino, bet �ovakar es nevaru viņu tev aizdot. �ovakar viņa ir mana meitene.

- Dro�i vien nekas cits neatliek, ir jāpiesakās rindā.

Abiem ar Kleju promejot, Ketrina atskatījās.

- Ko tas nozīmē?

- Neko. Vecmodīgs joks.

- Vai mums ar viņu ir kādi darījumi?

- Iespējams.

- Kas viņ� ir? Vai zini? Man būtu vieglāk, ja tu būtu vismaz kaut ko iepriek� pastāstījis, nevis pēk�ņi apsēdinājis pie tāda aizkaitināta �ovinista.

- D�o Rofs. Viņam Providensas centrā pieder daudzstāvu autostāvvieta un �eit, pa�ā okeāna krastā, noliktavu ēkas. Un vēl �is tas.

- Jocīgi... Es iedomājos, ka �is tas varētu būt bordelis.

- Dzīvē ne viss notiek pec skolas grāmatas, Keita.

- Viņ� man piedāvāja d�ina kokteili viņu degustācijas ballītē, - Ketrina paziņoja, nemanot izliedama dzērienu palmas podā.

- Tu jau ari nenāc no bagātas ģimenes, tāpēc netēlo, ka esi viņam pārāk laba.

Kleja piezīme bija aizvainojo�a. - Tas, no kurienes es nāku un kur pa�laik esmu, ir divas ļoti at�ķirīgas lietas.

- Es negribu tevi aizvainot, bet viņ� ir lielā zivs. Ne no tām, par kurām "New York Times" raksta sabiedrības uzjautrinā�anai. Nē, viņ� visu ir sasniedzis pa�a spēkiem un var darīt, ko vēlas. Ceru, ka tu ar viņu biji apburo�a.

- Ja būtu vēl apburo�āka, viņ� to simtnieku būtu man atdevis.

- Labi.

Viņi tikās ar daudziem degustācijas dalībniekiem. Iepazīstoties Klejs Ketrinu dēvēja par fotomakslinieci, un tas viņai patika. Un viņ� atvairīja Mārd�erijas uzmāk�anos, par to Ketrina ļoti priecājās. Turklāt Klejs to darīja skaisti - viņ� bija visglītākais no visiem. Jāatzīst, ka viens no jaunajiem viesmīļiem varētu ar Kleju konkurēt, ta�u puisim bija ne visai pieņemams tetovējums un tika diskvalificēts, tiklīdz pavēra muti. Ass prats bija seksīgs, truls - ne visai. Ketrin.i sprieda, ka savā vecuma grupā ir trīs vērtīgāko dāmu to pa, bet ar pārējām divām Klejs pat neuzsāka sarunu. Jau nākās, divdesmitgadnieces, turējās pie pui�iem, ar kuriem bija ieradu�ās, un pārspīlēti skaļi smējās, tātad nebija kon kurentes.

Mārd�erija pie kupā�as merlo glāzes iepazīstināja viņu ar divām citām restorānu īpa�niecēm. Ketrina saņēma uz aicinājumu apmeklēt viņu uzņēmumus un ievadīja sarunas par jaunu drapēriju iepirk�anu. Diem�ēl mākslas darbu ko-mereaģents no Bostonas nenodarbojās ar fotogrāfijām, bet paņēma Ketrinas vizītkarti un apsolīja to kādam iedot. Klejs atgriezās aprunāties ar D�o, kas joprojām sēdēja pie bāra, tikmēr Ketrina nobaudīja �iraza vīnu.

Tā bija lieliska balle. Sasodīti pasakaina. Ejot pie sava "Audi", Ketrina �ķita lidojam. Viņa atkrita sēdeklī, aizvēra acis un ļāvās dzinēja vibrācijai.

- Nu ko, ir tikai viena lieta, kas varētu uzlabot �o vakaru, - viņa noteica. Drīzāk gan viņas vietā runāja astoņas vīna glāzes. Viņa ieķiķinājas. "Opā, tre�ā flirtē�anas stadija."

Klejs pasmaidīja.- Ļauj man minēt... pusnakts saldējums ar melnās �okolādes druskām?

- Nav tas, ko es domāju. Bet... jā!

Viņa smējās visu mājupceļu un parodēja iedomātu sarunu starp Mārd�eriju un D�o Rofu. Klejs klausījās tik uzmanīgi, ka pabrauca garām vajadzīgajam pagriezienam. Pēc tam Ketrina aptvēra, ka viņi nebrauc uz viņas māju. Krastmalas ceļ� �ķita pazīstams, bet viņa nekad nebija braukusi pa to savā "Audi" vai kopā ar Kleju un glu�i noteikti neveica to ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā. Tas bija lieliski. Kad viņi nokļuva piebraucamajā ceļā, Ketrinas sirds �.itas ar ātrumu simts jūdzes stundā.

- Varēsi man izrādīt, - Klejs sacīja, sniegdams atslēgu, ko viņa tūdaļ pat atpazina.

Ketrinai pamira sirds. - Kur tu to dabūji?

- Ir labas ziņas. Viņi pieņēma tavu piedāvājumu.

- Kādu piedāvājumu?

- Es zināju, cik tu vari maksāt, un aizpildīju dokumentus tavā vietā.

- Tu viltoji manu parakstu?

- Laipni lūdzu.

- Es gaidīju, kamēr viss nokārtosies.

- Tu baidījies. Ejam. - Klejs izkāpa no automa�īnas, aizcirta durvis savā pusē un tad skrēja apkārt, lai atvērtu durvis viņai.

Klejs uzreiz veda viņu uz viesistabu, kur viņi apstājās pie sienas, kas bija vienos logos. Ketrina vairs nevarēja nociesties un noskūpstīja Kleju. Viņ� atbildēja, un Ketrina iegremdējās viņa mutē, rokām cie�i apskāvusi vīrie�a augumu. Pēc astoņām vīna glāzēm un mēne�iem ilgas gaidī�anas pacietības vairs nebija, roka sniedzās lejup. "Viņ� vēl nav gatavs." Та nebija nekāda lielā problēma, tomēr Ketrinu nedaudz pārsteidza. Dūgans bija gatavs jau no pirmā pieskāriena viņas augumam, iespējams, pat pirms tā.

Uztvēris mājienu, Klejs uzrotlja bordo kleitu līdz pat Ketrinas kaklam, un nu viņa stāvēja kā balerīna, rokas virs galvas pacēlusi, krū�turi un biksītēs. Tad Klejs viņu pagrūda, un viņa ar seju uzgāzās uz dīvāna. Elpot varēja, bet ne rokas pakustināt, ne ari kaut ko saskatīt viņa nespēja un jutās kā sagūstīta, kā eksponāts puskailu ķermeņu izstādē.

Acis bija aizsegtas, toties citas maņas saasinājās. Viņa juta kleitas smar�u un viesistabas vēso gaisu ap atkailināto augumu.

Klejs uzgūlās virsū, muti pie viņas auss piespiedis. "Viņ� vēl nav gatavs?" Ketrina brīnījās.

- Ko jūs ar Dūganu darījāt, Keita? - viņ� �ukstēja.

Ketrina vilcinājās. - Kā to saprast? - viņa jautāja caur

kleitas drēbi.

- Es zinu, ka jums kaut kas bija. Pastāsti. Tikai nemelo!

- Man kaut kas draud? - Ketrina apjuka.

- Nē, ja nemelosi.

- Tu gribi dzirdēt, ko es darīju ar citu vīrieti, kamēr mēs tagad...

Klejs savilka kleitu cie�āk viņai ap rokām. - Runā!

- Nezinu, man...

- Atzīsties! - viņ� uzkliedza, tik spēcīgi uzsizdams Ket-rinai pa pliko pēcpusi, ka uz tās noteikti palika sarkans plaukstas nospiedums.

- Tas... tā... iepriecinā�ana, - viņa stostījās. - Orāla iepriecinā�ana.

Beidzot Klejs Bjūkenans bija gatavs.

30

Karibu bars izvēlējās vieglāko ceļu sniegā, un tie�i tur alfa pelēcis tos gaidīja. Lamatas bija izliktas vietā, kur tiem, visticamāk, būtu jāiet. "Tikpat vienkār�i kā cilpas izlik�ana zaķa ceļā," Stjū nodomāja. Pārējie bara locekļi bija izretoju-�ies me�ā un gaidīja vadoņa uzbrukumu ganāmpulkam.

Stjū nekustīgi tupēja kalnup un pa vējam jau kādu stundu. Sniga pamazām, bet bez apstājas, tā, ka aizbēra viņa pēdas un pārsedza viņu ar baltu garozu - lai viņ� izskatītos tāpat kā salīku�ie, apsnigu�ie krūmi visapkārt. Neviens no dzīvniekiem, kas lejā notieko�ajā savvaļas teātra izrādē bija iesaistījies cīņā par izdzīvo�anu, nenojauta viņa klātbūtni. Lai gan viņam bija karabīne, todien viņ� bija tikai skatītājs, publika viena personā, vienīgais cilvēks, kas varēja noraudzīties �o konkrēto drāmu.

Viņam nedeva mieru jautājums par to, vai barā varētu but arī viņa karibu. To, kā tas izskatījies, viņ� nevarēja atcerēties - agrāk �os lielos dzīvniekus nebija redzējis, un at�ķirt tos pēc izskata bija grūti. Ari �ā bara dzīvnieki sa kūmā izskatījās vienādi, bet Stjū bija nācis tos vērot jau mēnesi un tagad pazina tik labi, it ka būtu kopā ar tiem veselu semestri klausījies lekcijas krimināltiesībās. "Pat labāk."

Trīspadsmit tēviņi cienīgā gaitā, masīvos ragus izslēju�i, pārvietojās kopā ar baru. Ta�u, neraugoties uz �ķietamo bramanību, tie nepārkāpa bara mainīgo ārējo robe�u. Mātītes turējās nelielā grupā. "Govis, nevis kazas," Bleiks bija pamācījis. Tās spiedās cie�i cita pie citas un barā izcēlās ar veselīgo izskatu. Vēl viena mēģināja iespiesties starpā, bet sastapās ar pretsparu, aplis nepa�ķīrās, pretī bija tikai pakaļpuses. Pārējie dzīvnieki izklīda, ar nagiem ka�ādami sniegu, lai piekļūtu ziemā tik retajai un vērtīgajai barībai - ķērpjiem. Visvecākais tēviņ� rudenī bija zaudējis svaru, bet mātīte ar balto, izroboto ādas kroku pakaklē pēdējā laikā kustējās lēnāk - iespējams, apslimusi. Vilki mēģinās nomedīt kādu, un Stjū sprieda, ka par upuri visdrīzāk jākrīt vienam no abiem.

Stjū pamanīja, ka bars saspringst, pēk�ņi viens no dzīvniekiem aptvēra, ka vairs nav īsti labi. Nāsis iepletās, galvas izslējās. Bars sāka virzīties augstāk pa iemīto taku turp, kur tuvējā klajumiņā sniegs bija plānāks un varēja vieglāk aizbēgt. "Kļūda." Soļus nomainīja rik�i. Kad bars sasniedza klajumiņu, parādījās alfa pelēcis. Karibu pagriezās atpakaļ visi kā viens, it kā to plecus saistītu neredzamas saites, nolemtības vilnis triecās baram cauri kā bīstams vīruss.

Alfa pelēcis da�os lēcienos pārvarēja atstatumu, kas to �ķīra no bara, bet nepiezemējās tā vidū un kavējās blakus baram vērojot, nogaidot, glu�i vai ganot. Karibu bēga, tad

pagriezās, tad atkal bēga, katrs no dzīvniekiem bija apņēmies todien nekļūt par upuri. Un tad tas notika.

Bars pagriezās uz labo pusi pa iemīto taku starp kokiem, bet nepieņemtā mātīte, kura tik ļoti centās piebiedroties govīm, nogriezās pa kreisi. Та nebija novārgusi vai īpa�i veca. Taisnību sakot, izskatījās labā formā. Vienkār�i izvēlējas nepareizo ceļu.

Kad mātīte bija no�ķirta no bara, vilki to drīz vien ielenca. Uz takas gaidīja otrs vilks. Tas lēca, lai iekostos ga-rāmskrejo�ā dzīvnieka miesā. Mērķis bija nevis nogalināt, bet apmulsināt, izsist no skrējiena ritma. Kad tā paklupa dziļākā kupenā, no me�a izlēk�oja tre�ais vilks un metās virsū. Karibu apmetās riņķī un aizelsusies pavērsās pret vajātājiem. Vilki riņķoja apkārt, meklējot neaizsargātās vietas, uzmanoties no asajiem nagiem un mazajiem radziņiem. Tad sekoja strauja māņu kustība. Kad karibu pagriezās, lai aizsargātu sānu, alfa pelēcis bruka virsū, iekozdams �okļus atsegtajā kaklā. Tuvības mirklis, zobu, miesas un asiņu saplū�ana, abu spalvainie ķermeņi savienoti apskāvienā, līdz karibu zuda speķi un tā sagrīļojās. Abu pārējo vilku svars to nogāza, un beigas pienāca ātri.

Stjū vēroja noslēgumu caur karabīnes tēmēkli. "Es varētu pats nomedīt karibu," viņ� nodomāja. "Vai pat vilku." Bet to nedarīja - todien viņ� nemedīja. Ta�u varētu.

Pēc divām nedēļām Stjū iegrieza kribid�a robu sienā, tikai vienu uzvaru atpaliekot no Bleika.

- Tev gan veicas, - Bleiks norūca.

- Mans tēvs apgalvoja, ka cilvēks ir pats savas laimes kalējs.

- Var jau parūpēties un sagādāt sev iespējas, bet veik smei arī ir sava loma, un tā reizēm pamatīgi izjoko.

- Vai zini? Tu esi lielisks puisis, bet nu gan būtu laikh man atgriezties pie sievas. Sniegs ir nokusis līdz otrajai ba| ķu rindai malkas grēdā.

- Zinu.

- Kad mēs varēsim iet prom? Tikai nesāc ar parastajām muļķībām. Es veselu nedēļu neesmu to jautājis.

- Jā, tu esi labi uzvedies. Domāju, ka es do�os prom pei divām vai trim nedēļām.

- Vai to grafiku nevar pasteidzināt?

- Jūs joprojām neprotat runāt kā normals cilvēks, advokāta kungs?

- Labs ir, taisāmies no �ejienes prom, ja?

Bleiks iesmējās. Smiekli bija sirsnīgi, ne ļauni, un viņ� draudzīgi uzlūkoja Stjū, tad piegāja pie sienas un no viena baļķa atdalīja koka gabalu. Zem tā atklājās izdobta slēptuve. Bleiks izvilka no tās "Johnny Drum" viskija pudeli un smaidīdams pavicināja Stjū priek�ā.

- �o es sataupīju.

- Tu taupīji lētā viskija pudeli?

- Nu nē. Tā ir manta. Tu dro�i vien domā zaļo etiķeti. �im ir melnā, izturēts vairāk nekā �etrus gadus. Gandrīz divdesmit dolāri par pudeli.

Protams, Bleiks bija trūcīgs. Stjū klusībā nolādēja sevi par nesmalkjūtību. Bleika pieticīgajā dzīvē greznību nebija, un viņ� piedāvāja labāko, kas viņam bija. Stjū pamanīja, ka viņ� cen�as neizrādīt aizvainojumu.

- Oho! Lieliski. Es nekad neesmu melno nogar�ojis. Ieliesi?

Bleiks pasmaidīja. - Neap�aubāmi! Tūlīt sadabūsim nosmulētās glāzes. - Bleiks uzlika uz galda divas skārda krūzes. Tās bija melnas no ārpuses, pavarda liesmās daudz pieredzēju�as. Viņ� abas piepildīja ar viskiju.

"Labāk nedomāt, cik katrā malku," Stjū nosprieda. Tad Bleiks iekārtojās uz baļķa sola un pasniedza krūzi Stju.

- Lieta tāda, ka tu vari aizbraukt agrāk nekā pēc trim nedēļām.

- Tie�ām? Kad tas būtu iespējams?

- Rīt no rīta.

- Ko?

Bleiks iedzēra krietnu malku. - Kad tevi atradu, tu nevarēji pat ūdeni uzvārīt bez mikroviļņu krāsniņas. Tagad tu spēj parūpēties par sevi, iztikt bez manis, pats noiet tās piecdesmit jūdzes līdz Ka�okādu ezeram, kā mēs to esam iesauku�i. Tu esi tādā formā, ka mierīgi aiziesi līdz ezeram piecās dienās. Tev ta�u ir labākais ekipējums, kādu es jebkad esmu amatierim redzējis. Reizi nedēļā turp atlido hidroplāns, lai savāktu slazdu licējus, kas ap �o laiku nāk no me�iem laukā. Tas tevi aizraus uz Fērbenksu par pāris ka�okādām.

- Es nevaru ņemt tavas ka�okādas.

- Protams, ka vari. Tajās ieguldīts ari tavs darbs. Es iedo�u tev līdzi visu, kas varētu būt vajadzīgs ceļā. Lai gan pilots būtu ar mieru savākt ari tavu kredītkarti. - Bleiks vēlreiz iedzēra viskiju un nodrebinājās, sākot just tā iedarbību. - Pirms tu aizej, man ir viens jautājums.

- Klausos.

- Vai tu, likdams citus cietumā, juties liels un varens?

-Ko?

- Tev tas patika?

- Nē. Saproti... es nezinu. Tas bija mans darbs.

- Sēdēt pie stūres kravas ma�īnai ir darbs. Aprēķināt no dokļus ir darbs. Tam, kas cen�as citus ieslodzīt, tā ir cīņa. Cilvēks nostājas pret cilvēku.

- Es to tā neuztvēru.

- Ahā. Bet tevi atlaida. Tātad, iespējams, vajadzēja to uztvert citādi.

Stjū iedzēra krietnu malku, ar pūlēm to norīdams. - Viņi pa�i nokļūst cietumā. Pa�i uzprasās. Tā ir padibeņu parāde. Pēc laiciņa es pat ne visai varēju atcerēties uzvārdus. Es biju tikai zobrats iekārtā. Dro�i vien ļoti izglītots zobrats. Viss notiek glu�i kā detaļu apstrādē pie konveijera.

- Nē, cilvēks nav detaļa. Ja tādā veidā provocē, tas ir aizskārums.

- Ne jau man.

- Tev varbūt nē, bet viņiem gan.

- Kā tu to vari noteikt?

Blciks paraustīja plecus. - Man tā vienkār�i izskatās.

- Mana kārta.

-Ko?

- Ir mana kārta uzdot jautājumu.

- Kas tas būs? Patiesība vai risks? - Bleiks nosprauslājās.

- Nebūs riska. �is ceļojums bija mans sasodītais risks. -Stjū iesmējās un iedzēra vēl.

- Tad turpini.

- Tu zini, ka man ir sieva, vai ne?

- Viņu tu esi pieminējis. Katru dienu.

- Vai tu esi bijis precējies?

- Zini, ir tāda paruna... Sievu Aļaskā nevar zaudēt, tikli savu kārtu palaist garām.

- Rupji teikts.

- Bet smieklīgi. Un patiesi.

- Ta�u tā nav atbilde uz manu jautājumu.

Piepe�i Bleiks ieinteresējās par savu viskija krūzi, pagrieza to apkart ar vienu pirkstu, iedzēra, tad atkal pagrieza.

Man bija sieva. Bet ne �eit.

- Iz�ķīrāties?

- Ja. Viss tika pilnīgi sabojāts.

- Ja negribi, vari nestāstīt.

- Viņa gribēja atkal studēt... - Nosprak�ķēja kāda sveķaina pagale, un Bleiks lūkojās ugunī. - Viņa skaitījās pieaugu�o studentu grupā, saproti? Tas nozīmē, ka viņa bija aptuveni tikpat veca kā viņas pasniedzējs sievie�u tiesībās. Vīrietis, kas māca sievie�u tiesības! Kas tas par vīrieti, kas lasa tādas lekcijas? Tā vai citādi, bet viņa pārnāca mājās un sāka runāt par visādiem vēstures gadījumiem, kad sievietes apspiestas, un aizrādīja, ka apspie�ana joprojām turpinoties, tikai mēs, vīrie�i, to nemanām. Tad viņa saka izturēties pret mani tik neganti, it kā es visu mū�u būtu bijis pēdējais nelietis vien tāpēc, ka esmu vīrietis.

- Un tas sagrāva jūsu laulību?

- Nē. Man tas netraucēja. Es uzklausīju viņas jaunās gudrības, paudu savu prieku un cerības par to, ka viņa iegūs pa�apziņu, apzināsies savu vērtību un tā tālāk. Es tie�ām gribēju, lai viņa dabu labu izglītību. Kur� tad negribētu gudru sievu, ko?

- Un kas notika?

- Pa�apziņu viņa gan ieguva. Nelaime tā, ka es paliku

iepriek�ējais. Mums alla� labi saskanēja, bet pēk�ņi saderības vairs nebija. Vienreiz es aizgāju uz tējas un pīrādziņu vakaru koled�ā, sasodīts, un tur sapratu, ka viņa kaunējās manis dēļ. Viņa man lika paspiest tam pasniedzējam roku. Reāli pavēlēja. Viņ� pajautāja, kur es strādāju. Kad pateicu, ka eju metinātāju kursos, viņ� atbildēja: "Ak, tātad fiziskā darba strādnieks." Varētu domāt, ka amatnieka darbs ir kaut kāds sods, ko uzliek tiem, kas nav varēju�i izmācīties koled�ā. Kad atgriezāmies mājās un es sāku par to pasniedzēju sūdzēties, sieva nostājās viņa pusē un apgalvoja, ka es piedēvējot viņam to, ko viņ� neesot teicis. Man jau tad vajadzēja saprast, ar ko tas beigsies.

- Cilvēki brī�iem turas atstatu. Ir gadījies, ka mēs ar sievu...

- Viņa turējās atstatu ne pa jokam. Pasniedzējs piebāza viņai galvu pilnu ar feministiskām aplamībām, gribēja zināt, vai vīrs nav viņu pakļāvis, un salīdzināja mani gandrīz vai ar neandertālieti, iestāstīja viņai, cik ir svarīgi būt noteicējai par savu dzīvi, neatkarīgai, izmēģināt kaut ko jaunu. Tad arī viņai kājas papletās pavisam atstatu.

- Vai. - Stjū neatņēma krūzi no mutes, mēģinot atrast pareizos vārdus, bet nekas prātā neienāca.

Bleiks iespļāva ugunī un nogaidīja, līdz spļāviens iz-�ūkst. - Viņ�, saproties, bija tāds pats kā jebkur� cits alu cilvēks. Vienkār�i kāroja uzkāpt virsū manai sievai. Tikai pieeja bija citāda, tas ari viss. Viņa to nesaprata un joprojām nesaprot. Dro�i vien nemaz nebija tik gudra, kā pati uzskatīja.

- Un tad tu izskaidrojies ar sievu?

- Es izskaidrojos ar to pasniedzēju. Tas jau bija viņa ro-

ku darbs. Es aizgāju uz viņa kabinetu, kurp gāja ari mana sieva. Viņ� atkal sniedza man roku. Vari iedomāties? Viņ� gribēja izrunāties. Daudz runāja. Īstenībā diezgan lidzīgi tev. Tikai aplinkus. Nemitīgi izvairoties no atbildes. Es noprasīju apmēram tā: "Tu iebāzi manai sievai vai nē?"

- Diezgan tie�s jautājums.

- Neap�aubāmi. Bet viņ� nerimās un turpināja melst par to, ka viņa attīstās, pilnveidojas un pati lemj, kā dzīvot... It ka ar to varētu novilcināt neizbēgamo. - Bleiks apklusa, lai iemalkotu viskiju. - Kad beidzot es viņam iegāzu, pasniedzējs uzreiz nolikās gar zemi. Vārgulis. Dro�i vien nebija smagāks par simt �etrdesmit mārciņām. Lupata. Plānā galdiņa urbējs. Normāls vecis tā nebūtu nokritis. Pēc sabiedriska aizstāvja domām, man draudēja lielāks sods tikai tāpēc, ka tas pasniedzējs ir tāds mīkstpēdiņ�.

- To dēvē par trauslu cietu�o.

- Vienalga. Būtu bijis tikai likumpārkāpums, bet es, �ķiet, viņam salauzu degunu.

- Ar to pastrādājot kriminālnoziegumu.

- Tā ir. Nesaprotu, kas tur liels. Es arī salauzu degunu. Manuprāt, tagad izskatās labāk.

Bleiks iedzēra. Stjū domīgi pamazām malkoja viskiju.

- Tas nevarētu būt vienīgais iemesls tam, ka tu ieradies Aļaskā, - Stjū sacīja.

- Pasniedzēja koled�ai pilsētā bija liela ietekme. Es būtu varējis tikt sveikā ar vaļsirdīgu atzī�anos, bet prokurors manam sabiedriskajam aizstāvim pateica, ka nekā nebūs.

- Tomēr sods nevar būt lielāks par diviem mēne�iem vietējā cietumā, ja nebija iero�a.

Iestājās klusums. Telpa tikai sprak�ķēja uguns.

Stjū pacēla galvu. Viņi reti saskatījās runājot. Tāpat ka suņiem, tas pārāk atgādināja izaicinājumu. Vai kaut ko u/ geju pusi. Tagad Stjū palūkojās uz biedru un ieraudzīja mitras acis. Sākumā Stjū nodomāja, ka pie vainas ir alkohols vai kodīga dūmu vērpete. Tad Bleiks ierunājās aizlūzu�ā balsī:

- Gāja vēl trakāk.

- Trakāk mājās ar sievu?

-Jā.

- Kas notika?

- Es iesitu viņai arī.

Stjū pārsteigumā izslējās. - Vai.

- Mazajai meitiņai redzot.

- Ak kungs.

- Mērija nerimās pārmest man to, kas nodarīts sasodītajam sievie�u pētniekam, jo tas tikai apstiprinot visu, ko mīkstpēdiņ� par mani sacījis. Vari iedomāties? Pēc tā visa, ko viņa bija iesākusi, vainu uzvēla man! Tad Mērija pateica, ka es arī neesot tik labs tēvs, kā tas pasniedzējs būtu bijis. - Bleiks ievilka elpu. - Un tas mani tā aizkaitināja, ka es vienkār�i nenovaldījos.

Stjū klusēja. Viņ� bija ierosinājis kriminālprocesus pret tādiem kā Bleiks. Du�iem tādu, kas iekaustīja sievas un dabūja cietumsodu. Kāds pec atbrīvo�anas varmācību atkārtoja un atkal nokļuva cietumā. Citi glu�i vienkār�i pazuda no redzesloka. Da�i acīmredzot devās uz Aļasku.

- Tu domā, ka es esmu nelietis, - Bleiks no�ukstēja.

- Nē, - Stjū samelojās. Nekas cits neienāca prātā.

- Ir jau labi. Visi tā domā, es pats arī. Tas notika, kad es biju brīvībā pret dro�ības naudu par salauzto degunu.

- Kad tas bija?

- Pirms se�iem gadiem.

- Tu varētu atgriezties un visu nokārtot.

- Es to nevaru vienkār�i atsaukt. Izrādās, ka pasniedzējs ir pareizi novērtējis manu ļaunumu.

- Cilvēki mēdz piedot.

- Bet ne jau prokurori, vai ne? Aresta orderis joprojām gaida mani apgabala prokurora datorā, un tagad vēl pants par dro�ības naudu ir nācis klāt. Es viņiem neesmu nekas cits kā vien kārtējais dalībnieks padibeņu paradē, vai ne?

Stjū saviebās. - Prokurori ņem vērā saprātu un likumu. Apsūdzības pret tevi ir krietni vecas. Tagad ar viņiem varēs sarunāt, ja tu pats pieteiksies un �ajos se�os gados neesi nonācis kādās nepatik�anās.

- Patlaban es esmu tīrs. Varētu sacīt, ka esmu spoks.

- Es varētu tev palīdzēt.

Bleiks ieskatījās viņam acis pirmoreiz visas sarunas laikā, iespējams, vispār pirmoreiz kop� abu satik�anās. - Tu man teici, ka neuzņemies noziedznieku aizstāvību. Domāju, ka tu sacīji tā: "Paldies Dievam, man nav jāpārstāv tie sala�ņas."

- Mēs visu ziemu bijām kopā. Tu neesi sala�ņa. Tev acīmredzot ir grūtības apvaldīt dusmas, bet mēs varētu panākt, ka spriedumā ieliek psihologa konsultācijas vai psihoterapiju, tādējādi samazinot ieslodzījumā pavadāmo laiku.

- Man nav garīgu problēmu.

- Fiziska izlādē�anās ir novirze no normas gadījumos, kad rodas vil�anās savstarpējās attiecības. Tas ir viens no vairāku diagno�u simptomiem "Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā".

- Es domāju, ka normālāk ir kādu iekaustīt.

- Ak tā? Nu, es nemedzu sist cilvēkus.

- Tava sieviete vispār ir tevi krāpusi?

- Mana sieva? Nē.

- Nav jau obligāti, lai tā būtu tava sieva. Tā kā tu atbildē aprobe�ojies ar sievu, varētu saprast, ka tev kaut ko tādu nodarīja draudzenīte.

Stjū sarauca pieri. - Iespējams, bet mums bija nedaudz pāri divdesmit. Cilvēki tādos gados nepieder viens otram. Mēs nebijām precēju�ies. Viņa varēja darīt, ko gribēja. -Viņ� ielūkojās savā krūzē, kur varēja saskatīt tās dibenu. "Dro�i vien īstais laiks beigt dzer�anu un apklust," Stjū nodomāja, tomēr pasniedza krūzi Bleikam, lai saņemtu papildporciju.

Bleiks ielēja. - Varu derēt, ka toreiz, divdesmit gadu vecumā, tu nedomāji, ka viņa var darīt itin visu, ko grib un ar ko grib.

- Paldies par tavu pusmū�a gadu zilās apkaklītes viedokli.

- Vari neko nestāstīt.

- Nē. Tu man pastāstīji, un es pastāstī�u tev. - Stjū iedzēra. Salīdzino�i lētais viskijs tagad likās norijams daudz vieglāk. - Labi... tā bija mana sieva.

- Vai.

- Bet tas notika pirms apprecē�anās. Ketrinai bija iepriek�ējais draugs vēl no koled�as laikiem. Viņ� pievērsa viņu fotografē�anai.

- Mākslinieks. Nolādēts!

- Mēs ar Ketrinu satikāmies aptuveni gadu, bet joprojām dzīvojām atsevi�ķi. Kādu nedēļas nogali viņa bija aizņemta, un pāris dienas mēs neredzējāmies. Un tad uz mana lieveņa uzradās viena kartona kārba. Man nebija nekādas jausmas, kas tas varētu būt. Es to atvēru, un pa�ā aug�ā ieraudzīju Ketrinas foto no koled�as laikiem. Viņai mugurā bija Masa�ūsetsas Universitātes krekliņ�, bet kadrs uzņemts kaut kādā studijā. Tādu bil�u tur bija vesela kaudzīte, visas saliktas hronoloģiskā kārtībā. Nākamajā viņa jau bija bez krekliņa, tikai krū�turī un d�insos. Pēc tam bez krū�tura un bez d�insiem. Pēc tam drēbju bija vēl mazāk.

- Kā no mātes miesām?

- Jā, līdz pat apak�ai. Attēli galvenokārt bija pirm�ķirīgi, lielākā daļa no koled�as. Lielākā daļa. Bet pēdējā...

- Redzams, kā tava meitene viņu iepriecina, - Bleiks minēja.

- Ko?

Bleiks parupji to demonstrēja, roku pie mutes pielikdams.

Stjū saviebās. Tas nudien butu aizvainojo�i, ja vien Blei-kam nebūtu pilnīga taisnība.

- Un pēc tās nedēļas nogales tu pāris dienas ar viņu nesatikies, - Bleiks turpināja.

-Jā.

- Kas viņai bija sakāms par to jauko kolekciju?

- Nekas.

- Tu viņai liki visas sadedzināt tavu acu priek�ā?

- Nē. Es viņai tās nemaz neparādīju.

- Ko tad tu, pie velna, izdarīji?

- Es atliku visas atpakaļ un atstāju uz Ketrinas mājas lieveņa, lai viņa domātu, ka puisis viņai tās atnesis. Viņa nemaz nezina, ka es esmu tās redzējis.

- Jēziņ! Tu joko.

- Nemaz ne.

- Ko viņa sacīja par to puisi?

- Apgalvoja, ka viņ� ieradies garāmbraucot un viņi no runāju�i kopa paēst len�u, bet puisis palicis greizsirdīgs, kad viņa paziņojusi par attiecībām ar mani.

- Domāju, ka viņa to pateica pēc fotosesijas.

Stjū atkal saviebās. - Dro�i vien.

- Un viņ� tev atstāja dāvanu par pierādījumu tam, kur� ir īstais vīrietis.

- Acīmredzot.

- Vai tu uzmeklēji to nelieti?

- Nē. Viņ� man neko nebija parādā. Ketrina bija tā, kas netie�i solījās būt mana un pēc tam izdarīja tādu izvēli.

- Tātad tu viņai pateici, ka viņa ir neuzticīga krāpniece, un viņa lūdza, lai tu piedod un pieņem viņu?

- Nepavisam.

- Kāpēc?

- Mēs līdz tam nenonācām.

- Viņa atzinās, ka to puisi iepriecināja?

- Es nejautāju.

- Bet tu zināji.

- Kāpēc tad butu jājautā?

- Lai viņa zina, ka nedrīkst tā tevi pazemot.

- Viņa mani nepazemo. Problēma atrisinājās pati, uzreiz aizbrauca prom. Kāpēc vilkt garumā konfliktu?

- Tu joko? Nu gan tu esi mīkstpēdiņ�!

- Es neesmu mīkstpēdiņ�. Savulaik es esmu nolicis pie vietas slepkavas un izvarotājus. Tu pats to teici.

- Cits vīrietis pārguļ tavu meiteni, iebaksta tev to acīs, un tu nespēj izskaidroties ne ar vienu, ne ar otru.

- Nu, labi... Ko tad izcilais attiecību terapeits stulbajā ka�okādas cepurē man ieteiks darīt? - Stjū iekarsa. Dusmu un viskija dzītie vārdi bira no mutes ātrāk, nekā viņ� spēja tos apvaldīt. - Iekaustīt Ketrinu?

Blciks apklusa, un vienubrīd Stju nodomāja, ka lielais vīrs gatavs viņam iesist. Bārdainais metinātājs dziļi ievilka elpu, sa�ņaudza prāvos pirkstus dūrēs, tad iztaisnoja, un tā vairākas reizes. Izskatījās, ka tādu vingrinājumu viņ� gadiem ilgi izmantojis, lai nomierinātos. Un tad viņ� ierunājas nosvērtā balsī: - Mēs abi tos mēslus, kas nāca pār galvu, risinājām aplam. Bet es atzinu, ka citreiz būtu rīkojies citādāk. Un tev arī tā vajadzētu.

- Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mans problēmu risinājums bija pārāks.

- Nedaudz labāks nekā briesmīgs tomēr ir slikts. Es vismaz pastāvēju par sevi. Esi ta�u vīrietis, Dieva dēļ!

- Man ir veiksmīga laulība. Mana sieva ir man uzticīga. Res ipsa loquitur. - Kad Blciks iesmējās, Stjū pavaicāja: - Kas tur jocīgs?

- Tā juridiskā gudrība, ko tu izspļāvi. Ko, ellē ratā, tas nozīmē? - Bleika smiekli izvērtās par rēkoņu, un viņ� nespēja tos apvaldīt.

- Tas nozīmē, ka "lieta runā pati par sevi".

- Kāda lieta?

- Nezinu. Veiksmīga laulība izdzē� nepatīkamo foto lietu.

Bleiks joprojām smējās, uzsita Stju pa muguru un iztuk�oja tre�o viskija krūzi.

- Tev, vecīt, ir pavisam greiza pasaules uztvere. Dzīvē gadās tādi apvainojumi, kurus ar prātu nevar apgāzt. Tu vari pret tiem cīnīties, vari piedot, bet nevari tos vienkārSi uzsūkt. Tā ir inde, kas iemetas tavā vīrietība, un tad tu sa rūc izmēros uz visiem laikiem.

- Ļoti spilgti. Bet izmērs nav galvenais dzīvē.

- Iespējams, ka tiesas zālē ne, bet momentā, kad divi buki pļavā triecas ar ragiem viens pret otru, tad gan.

31

Stju pamodās agri ar galvassāpēm un smaidu, iekūra uguni un aizstaigāja uz mazmājiņu. Lai saliktu "Lielā nezināmā" mugursomā pārtiku piecām dienam, vairākas caunādas un nedaudzās atliku�ās personiskās mantas, vajadzēja nepilnu pusstundu, un tad abi ar Bleiku iekārtojas pēdējai kribid�a spēlei. Stjū iegrieza vienu uzvaras robu blakus saimnieka atzīmei pēc gājiena ar trim secīga ranga kārtīm un "aiziet", tādējādi kopumā panākdams neiz�ķirtu.

- Sasodīti brīnumaini, - Bleiks norūca.

Viņi pabrokastoja ar brie�a gaļas desu un griķu pankūkām, pēc tam Stjū saskaldīja malku visai dienai un pārbaudīja ūdens mucu. Bija pirmais rīts, kad mucā neveidojās ledus kārtiņa.

- Domāju, ka pienācis laiks, - viņ� sacīja.

Bleiks stāvēja būdas durvīs tāds kā nokaunējies. - Tā izskatās. - Stjū paņēma mugursomu, un Bleiks satvēra viņu aiz pleca. - Klau, ko tik mēs vakar nesarunājām! Varam to vienkār�i aizmirst?

- Protams.

- Atvaino, ka nosaucu tavu sievu par neuzticīgu krāpnieci. Protams, tagad viņa ir ļoti uzticīga.

Stjū pamāja ar galvu. - Ir gan.

- Un zini ko? Paķer rokas cirvīti. Man vēl paliek skaldāmais. - Viņ� pasniedza Stjū cirvīti ar pa�darināto brie�a raga rokturi un tad izvilka vēl vienu ka�okādiņu no savas somas. - Paņem to arī, ja gribi.

- Kas tas ir?

- Brie�āda.

- Soma?

- Cepure.

- Ā, tāda kā tev.

- Vispār - jā. Es tikai tādas protu taisīt.

- Tu man uztaisīji tādu cepuri? - Stjū paņēma galvassegu un aplūkoja no visam pusēm. Viņ� pazina rupjo akotu. - No brie�a, kuru es nogāzu.

- Atvaino. Es to uztaisīju pirms tam, kad tu manējo par stulbu nodēvēji. Ja negribi, neņem. Nav nekāda Valentīn-dienas dāvana vai tamlīdzīgi.

- Aizkustino�i.

- Izbeidz. Vienkār�i ņem to sasodīto cepuri vai neņem. Man vienalga. Dari, kā gribi.

- Paldies. - Stjū saprata, kas darāms. Viņ� uzmauca cepuri galvā un pavilka uz leju, ausīm pāri. - Pastāsti man vienu lietu.

- Kā tu izskaties?

- Es zinu, kā izskatos. Pastāsti, kāpēc tu neliec slazdus vilkiem.

Bleiks ielika bakstāmo - parastu prie�u skuju - starp zobiem un ar mēli nedaudz pabīdīja to sāņus. - Lielākā daļa /.vēru, kurus es ķeru slazdā, zina spēles noteikumus, - viņ� beidzot ierunājās. - Tie mūk un slēpjas, bet cilvēks cen�as tos notvert. Ar vilkiem tā nav. Tie joprojām domā, ka ir su-perplēsoņas. Barā ir alfa tēviņ�, kas sevi uzskata par pirmklasīgu plēsoņu, izrāda dominējo�o lomu, būdams skarbs, un viņ� ir vienīgais, kas pārojās ar mātītēm. Viņ� pieņem izaicinājumu, galvu lieki nelauzīdams. Vienkār�a sistēma, ko es saprotu un cienu. Es mēdzu ķert vilkus slazdos, bet tad man trāpījās viens liels, melns alfa tēviņ�. Lielisks zvērs, vieni muskuļi. Kad dīrāju, zem vērtīgā ka�oka es redzēju visas viņa uzvarās iegūtās rētas. Sakāve tādam bra�ulim nebūtu nekāda problēma. Viņ� tai būtu gatavs. Stātos pretī, ieskatītos tai tie�i acīs un pieņemtu to pat tad, ja tas maksātu dzīvību. Bet viņ� nevarēja ar skatienu likt atkāpties slēptai, ar uzvilktu atsperi bruņotai metāla sakausējuma ierīcei, kas sagrāb? ķepu. Nokļuvis tās nagos, vilks apjucis kliboja tai apkārt, līdz gāja bojā. Kad es viņu atradu, apkārt bija liels, sarkans plankums, asiņains sniega eņģelis. Skumjākais nebija tas, ka viņ� zaudēja, bet tas, ka viņ� nezināja, kā cīnīties.

Trijās dienās Stjū bija nokļuvis pie grizlilā�u izpētes vietas. Viņ� uzreiz ievēroja, ka apmetne ir aizvākta. Kāds bija ieradies un atguvis Tomasa mantas. "Sērojo�s kolēģis vai kolēģe, kas vaino sevi un, iespējams, nevar saprast, vai lācis varējis aprīt arī videoreģistratoru." Vienīgais liecinieks bija ar asinīm notraipītais "Kubota". Traktoriņ� bija nosta dīts taisni, bet joprojām turpat, pa�a upmalā, kā milzīgs, sarkans kapakmens. Tam, kur� atrada Tomasa traktoru, vai nu nebija iespēju to aizgadat prom pa gaisu, vai ari vēlē�anās to darīt. Upe �aloja kā bērns, saule sildīja, un bija grūti iedomāties, ka tādā vietā pēk�ņi varētu atgadīties kaut kas tik briesmīgs.

Lai arī Stjū varētu apzvērēt, ka nebija uzkavējies pārlieku, tas tomēr bija iespējams. Brī�iem me�onīgās dabas klēpi laiks pazuda; viņ� vairs nejuta nepiecie�amību ik pēc pāris minūtēm pārbaudīt pulksteni telefonā un nemaz nevarētu to darīt, jo akumulators sen bija tuk�s. Viņ� atjēdzās stāvam pie upes, ieklausāmies, raugāmies, izjūtam apkārtējo dabu. Tad pārņēma neomulība - viņ� me�malā pamanīja lāci, aptuveni simt jardu attālumā. Tas piecēlās pakaļkājās un ostīja gaisu, tad nolaidās uz visām �etrām un devās Stjū virzienā.

"Velns parāvis!"

Zvēra nolūks bija nepārprotams. Tas nevilcinājās un nenāca piesardzīgi kā ziņkārīgs me�a radījums, bet devās tie�i pie Stjū - neatturami, ka jau pienākas tik lielam plēsējam. Un tam uz muguras bija liels kupris - tātad grizli.

"Tomasa grizli."

Stjū fiziski juta, ka sēklinieki saraujas un ierāpjas vēdera apak�daļā.

"Tas vienkār�i rīkojas tāpat kā visi lā�i," viņ� muļķigi nodomāja. "Nekā personīga."

Bet �is lacis nebija noskaņots rīkoties vienkār�i tāpat kā citi sugasbrāļi. Tas bija izlēmis ieviest da�ādību edienkar-tē, uztverot Tomasu kā barību, un nepievērst Stjū lielāku uzmanību kā zivij. "Ejiet ellē, cilvēki!"

Tuvākie koki pretējā virzienā atradās simtiem jardu tālu, un Edvīna grāmatā pilnīgi skaidri bija teikts, ka mēģinājums noskriet lāci līdzinās mēģinājumam noskriet nacionālās futbola līgas uzbrucēju - lā�i izskatās lieli un lēni, bet ātrumā pārspēj jebkuru parastu cilvēku. Stjū novaidējās. Bija tikai viena vieta, kur paglābties. Viņ� atkāpās un ierāpās traktorā. Tas nebija izglābis Tomasu, bet varēja izglābt viņu. Biezais organiskais stikls izturētu, ja vien varētu nostiprināt durvis. Stju izdevās tās aizvērt, un spraugā pie izlauztajam eņģēm varēja ielikt cirvīti ar ķīļveida asmeni. Ja lācis tomēr ielauztos, �au�anai būtu pārāk maz laika, kam nemaz nebūtu nozīmes, ja lācis uzreiz nenomirtu. Turklāt tas nekrietnelis viņu izaicināja.

"Es neļau�u, lai mani izvelk no būra."

Stjū atspēra durvis vaļā un izkāpa laukā, noņēma mugursomu un iegāja ūdenī, nostājās ar kājām plecu platumā un karabīnes laidi atbalstīja pret plecu. Lācis nu jau tuvojās galopā - glu�i kā zirgs. Piecdesmit jardi, tad �etrdesmit. Stju uzvilka gaili un izslēdza dro�inātāju. Tēmēklis nebija lietojams pret uzbrūko�o zvēru. Viņ� nomērķēja gar karabīnes stobru. �āviena troksnis atbalsojās klajumam pāri. Lācis neapstājās. Tas jau bija upē, �ļakstus saceldams, un rāvās ūdenim cauri. Stjū neatkāpās un iz�āva vēlreiz. Lācis izslējās upes vidū un dobji ierūcās. Abi saskatījās.

- Panāc �urp! - Stjū uzsauca.

Atkal viņ� iz�āva no desmit jardu attāluma, un trāpīja lācim tie�i krūtīs. Lode ieurbās ar mīkstu plīk�ķi, un milzu zvērs nolaidās uz visām �etrām, ievainots, tomēr uzbru ko�s.

"Gals ir klāt," Stjū nosprieda. Vēl viens īss izrāviens straumei cauri, un grizli saplosīs viņu gabalos. "Tāpat ka Tomasu."

Bet pavasara notece bija pamatīga, un lācim upes vidu ūdens sniedzās augstāk par kājām un triecas pret rumpi. Zvērs sagrīļojās, un pēc pirmās neveiklākās ķepas kustības spēcīgā straume sagrāba spēkus zaudējo�o grizli un aizrāva lejup. Trīsreiz sa�autais, mirsto�ais lācis bija upes varā.

Stjū noraudzījās, kā to nes prom. "Es uzvarēju!" Viņ� izjuta nebiju�u adrenalīna pieplūdumu. Pavisam vienkār�a izjūta - pirmatnēja sajūsma, ka dzīve turpinās. Viņ� triumfējo�i stāvēja upmala, un sēklinieki atgriezās ierastajā vietā.

32

Ka�okādu ezerā Stju uzņēma �etrvietīgā hidroplāna "Maule" pilots, profesionālis ar lidojuma plānu. "At�ķirībā no tā idiota Aivena, kas tiesā dabūs trūkties ne pa jokam." Apmaiņa pret Bleika iedotajām ka�okādām pilots piekrita nogādāt Stjū Fērbenksā, palūdza izlādēt karabīni saskaņā ar kompānijas noteikumiem, nolika ieroci bagā�as nodalījuma un ieaicināja tīrajā, labi uzturētājā lidma�īnā. Uz tās sāna pat bija uzkrāsots profesionālais logotips: "Vislabākā vieglā aviācija."

Stjū iekārtojās sēdeklī. Pēc piecu dienu gājiena māca nogurums, bet tas bija patīkams nogurums, tāds, ko izjūt pēc kārtīgā treniņa, un mīkstais sēdeklis �ķita īsta greznība. Viņ� plati un atviegloti smaidīja, kad dzinēja dūkoņas pavadībā atvadījās no Ka�okādu ezera. Pasa�iera sēdeklis bija ērtākā no visām vietām, kur viņ� bija gulējis pēdējos mēne�os.

Viņ� pamodās virs Fērbenksas.

Ezers, kurā nolaidās lidaparāts, bija tas pats, ko izman toja arī "Jukonas avio ceļojumi", un pilots piekrita aizstūrēt pie Jukonas piestātnes un tur Stjū izsēdināt.

"Ar Aivenu vispirms jārunā aci pret aci," Stju prātoja. "Vislabāk paķert līdzi lieciniekus, kas neko nenojau� un nezina, ka briest tiesas process. Tad varbūtība, ka atbildīgie kompānijas darbinieki sāks atvainoties un atzīt savu vainu, ir lielāka." Nolai�anās laikā Stjū apsvēra vairākus apsūdzības variantus un steig�us uzmeta jautājumu sarakstu Aivena skaidrojumu atmasko�anai. Ja paveiktos, varētu uz-lādei ieslēgt mobilo un sarunu ierakstīt.

Stjū uzkāpa uz piestātnes ar mugursomu un Aivena ka-rabīni un tad ar asarām acīs pateicās lietpratīgajam pilotam, ar to viņu ļoti pārsteigdams, jo visa lidojuma laikā gandrīz nebija runājis.

Tad viņ� kāpa kalnā, kur gaidīja �ausmino�o Lauska viepļu me�s. Aivens dro�i vien bija dzirdējis lidma�īnu tuvojamies piestātnei, jo iznāca no mājas un soļoja viņam pretī. Stjū pamāja ar roku, arī Aivens pavēcinājās, acīmredzot nācēju nepazīdams. Piepe�i Stjū aptvēra, ka izskatās citādi -savas trīsdesmit mārciņas vieglāks, ar gariem matiem un bārdu. Viņ� pasmīkņāja.

"Tagad es izskatos kā viens no viņa kokgriezumiem stulbā ka�okādas cepurē."

- Hei, vecīt, kā varu palīdzēt? - Aivens uzsauca.

- Sveiks, Aiven. Mums jāaprunājas.

Aivens apstājās kā iemiets. - Oho!

Stjū nevarēja saprast, ko Aivens darīs; radās iespaids, ka viņ� tūlīt sāks vemt. Labu bridi viņ� tikai blenza uz Stjū, domādams vai vismaz mēģinādams to darīt. Stjū paraudzī-jas uz jautājumu sarakstu un dziļi ievilka elpu, lai varētu runāt mierīgi, neliekoties zinis par pa�a kūsājo�ajam dusmām.

- Tu ta�u saproti, Aiven, ka tev bija jāatlido man pakaļ pagāju�ā gada rudenī, vai ne?

- Tu esi dzīvs.

- Jā, esmu. Paldies. Bet tev bija jāatgrie�as man pakaļ, vai ne? - Stjū negaidīja, kamēr Aivens aptvers notieko�o. Viņ� mēģināja panākt, lai Aivens atzīst savu vainu, mazāku uzmanību veltīdams pilota iespējamai nolaidībai. �o paņēmienu viņ� bija apguvis, sadarbojoties ar policistiem. - Varbūt tu vienkār�i sajauci datumus. Pilnīgi saprotams. Vai tā bija?

- Es atgriezos. Tevis tur nebija. Un es nodomāju, ka tu esi pagalam.

- Tev ir lidojumu �urnāls, kurā varam apskatīties, kad tu turp lidoji, vai ne?

- To es varu nokārtot.

- Protams, ka vari, bet vispirms mums jānoskaidro, kas notika. Vai tev nebūtu iebildumu, ja mēs ieietu iek�ā, kur es varu pieslēgt savu tālruni?

- Ā, jā. Protams. - Ta�u Aivens nepakustējās un pameta skatienu visapkārt, it kā meklētu kādu.

Stjū neizpratnē rīkojās tāpat, bet, viņaprāt, jūdzēm tālu nevarēja but neviena cita. Tikko nojau�amā "Vislabākās vieglās aviācijas" dzinēja trok�ņa attālinā�anās un zīlītes balss bija vienīgais, ko varēja sadzirdēt. Viņi bija divi vien.

- Es ie�u pēc tevis, - Stjū sacīja.

- Labs ir. Vai es varu paņemt savu �aujamo?

Par karabīni Stjū bija pavisam aizmirsis. Tik ļoti pieradis pie tās, ka �aujamierocis jau līdzinājās tādam kā rezerves loceklim. Noņēmis no pleca, viņ� atdeva to Aive-nam.

Aivens paņēma karablni, pakāpās divus soļus augstāk, tad samocītu seju paraudzījās uz Stjū un sacīja: - Atvaino, vecīt.

- Nekas. Man viss ir kārtībā. Mums tikai jānoskaidro da�i sīkumi. - "Tiklīdz mēs to būsim izdarīju�i," Stjū nodomāja, "es tevi izputinā�u."

Tobrīd Aivens pacēla karabīni un pavērsa pret Stjū krūtīm. - Nē, nopietni. Man patie�ām �ēl, ka tā iznāca.

Stjū sirds uzkūleņoja kaklā. Pacēlis rokas, it kā gribētu aizsargāties, viņ� mēģināja runāt mierīgi. - Nekrīti panikā. Viss ir labi. Es tev piedodu, ka atstāji mani tajā pussagruvu�ajā būdā.

- Būdā? - Aivens apjukuma un aizkaitinājumā aplaizīja lūpas.

- Mums nav par to jārunā, ja nav īstais laiks. Viss atrisinājās. Es vienkār�i ie�u prom.

Aivens vēlreiz paraudzījās visapkārt, uzvilka gaili un izslēdza dro�inātāju. - Nekas neatrisinājās. Jēziņ! Nemaz neatrisinājās! Tev jābūt miru�am.

- Nenospied to mēlīti. Ja nospiedīsi, neko vairs nevarēs pagriezt atpakaļ.

- Atvaino, vecīt, - Aivens atkārtoja un nospieda mēlīti.

Karabīnes bclznis klusi noklik�ķēja, atsitoties pret tuk�o patrontelpu. Laiks uz brīdi bija apstājies, kamēr abi lūkojās viens uz otru, un abi jutās pārsteigti. Tad Aivens aizskrēja uz. māju.

"Tur ir vēl citi �aujamiero�i!" Stjū atcerējās, ka skapī uzreiz aiz sētas puses durvīm Aivens glabāja �etras �autenes un divas pistoles, un tās visas noteikti bija pielādētas. Viņ� palūkojās apkārt. Neredzēja dro�u vietu, kurp aizbēgt, un kaimiņu nebija jūdzēm tālu. Ja mēģinātu bēgt, nepārprotami garīgi nelīdzsvarotais pilots varēja paķert citu ieroci un viņu nomedīt.

Laika pārdomām nebija. Aivens jau bija savus piecus soļus priek�ā. Stjū izrāva aiz siksnas aizbāzto Bleika cirvīti ar raga rokturi un svieda to, tēmējot Aivenam mugurā.

Metiens bija labs. Nevis ideāls. Nedaudz par zemu. Tomēr pietiekami labs. Aivens paguva spert vēl trīs soļus, un tad smagais asmens pagriezās un ar klusu būk�ķi iecirtās kreisajā sē�as muskulī. Pilots iekliedzās un nokrita.

- Aāā! Ak Dievs! - viņ� vaidēja.

Stjiī pieskrēja viņam klāt, pasperdams izlādēto karabīni prom kaut vai tāpēc, ka pirms brī�a nobijās no tās līdz nāvei, un pagrieza Aivenu ar seju uz aug�u. Izrādījās, ka rokā viņ� tur dīrājamo dunci, lai gan neapjauta, kad to izvilcis no kabatas.

Bet pilots zālītes smēķētājs vairs nevienu neapdraudēja. Dibenam roku piespiedis, viņ� locījās kā tārps. Cirvītis bija nokritis zemē. Stjū satvēra to un aizmeta tālāk.

- Kāpēc? - Stjū sapurināja Aivenu. - Kāpēc tu nupat mēģināji mani no�aut? - Skaļā balsī izteikts, jautājums bija reāls un biedējo�s.

- Mani mīkstumi. - Aivens varēja tikai vaimanāt.

- Slepkavības mēģinājums, vecīt. Piecpadsmit gadi aiz restēm. Kāda velna pēc tu to darīji? - Stjū atvēzējas ar dunci. Sirds sitas kā negudra. Viņ� drud�aini elpoja un ļoti

nervozēja. Ja Aivens mēģinātu pasākt vēl kaut ko, Stjū va rētu nesavaldīties un ietriekt dunci viņam sejā. "Sasodīts!"

Aizsargājoties Aivens pacēla trīco�u roku. Tā bija asinīs nevis nota�ķīta, bet iekrāsota tik pamatīgi, it kā viņ� bulu uzvilcis sarkanu cimdu. Stju palūkojās lejup. Uz Aivena d�insiem ap gurnu bija tum�s plankums. Asins strūkliņa pulsējot tecēja zemē caur ieplēsto audumu. Stjū aptvēra, ka cirvītis trāpījis artērijā.

- Ei! Ei, nemirsti gan...

Bet Aivena acis miglojās vairāk nekā parasti. Stjū pazina �o simptomu - tie�i tā, kā Edvīna grāmatā rakstīts. �oks.

- Pie velna!

Viņ� atrāva vaļā Aivena siksnu un novilka viņam bikses. Asiņo�ana turpinājās; izrādījās, ka skarts sē�as muskulis un ciskas aug�daļa. Spiedo�a pārsēja izmanto�ana nebija iespējama. Stjū nevarēja uzlikt �ņaugu uz dibena. Viņ� saņēma pilota galvu rokās. Aivens bija pie samaņas, bet tuvu izdzisa nai.

- Runā, Aiven. Es izsauk�u palīdzību. Kāpēc tu gribēji mani no�aut?

- Man vienkār�i bija tevi tur jāatstāj, - Aivens izdvesa ar lielu piepūli. - Neko ļaunu es negribēju. Es tevi pat nepazīstu.

�ausmu pārņemts, Stjū piecēlās un ar muguru pieslējās kokam ar tajā iegrieztu tēlu. - Tu mani tur atstāji ar nolūku?

Aivena elpa kļuva seklāka un ātrāka. Viņ� satvēra Stjū bik�u staru. Stjū ar riebumu iespēra pa otra vīrie�a roku, un tā raustīdamās atsitās pret zemi.

- Tu teici, ka palīdzēsi... - Aivens nosvcpstēja vēl vārgākā balsī.

Stjū saprata, kas notiek. Tā izskatījās mirsto�s dzīvnieks. Tādus viņ� bija redzējis visas ziemas garumā. - Atvaino, vecīt.

33

Pēc cilvēka nogalinā�anas sajūta izrādījās cila. Stjū bija domājis, ka tai jabūt traģiskākai nekā pēc lā�a no�au�anas. Ta�u lācis bija cēlāks radījums. Tas bruka virsū uzreiz, bez viltus un izlik�anās, nemēģināja upuri iedzīt slazdā vai apmuļķot. Lācis izaicināja Stjū uz godīgu ciņu, lai noskaidrotu, kur� ir pārāks un pelnījis dzīvot. "Bra�i cīnījies, lāci!" Lūk, ko viņ� varētu teikt. Turpretī pie kājām gulo�ajam nodevīgajam nelietim gribējās uzspļaut.

Tomēr izskaidrot cilvēka nogalinā�anu būtu neapstrīdami daudz sare�ģītāk nekā savvaļas dzīvnieka no�au�anu. Stjū prātoja, kas viņam būtu sakāms.

"Atgriezos, lai atklāti aprunātos ar pilotu, kas mani ar pamatīgu aprīkojumu atstāja me�onīgā apvidū, kur bija pajumte. Es biju saniknots, jo esmu nemākulīgs tūrists, kas sabojāja būdas jumtu un gandrīz nomira badā. Nevil�us es trāpīju viņam ar cirvīti no aizmugures, kad viņ� bēga prom, pavērsis pret mani karabini, kura, kā man zināms, nebija pielādēta. Pēc tam es novilku viņam bikses un atstāju noasiņot. Tas ari būtu viss."

Stjū apsvēra �o kopsavilkumu, pie Aivena līķa stāvēdams, un tad iesita sev pa pieri. Izklausījās briesmīgi. Bija briesmīgi. Ja kāds būtu viņam paziņojis tik nepārprotamus faktus dienās, kad viņ� bija prokurora amatā, tad pats būtu cēlis apsūdzību. "Otrās pakāpes slepkavība, ne mazāk. Divdesmit gadi. Desmit, ja izdodas panākt soda mīkstinā�anu ar vaļsirdīgu atzī�anos."

Viņ� paraudzījās uz ezeru, pēc tam uz māju. Diezgan policijas ziņojumu bija redzēts, lai apzinātos, ka aizdomās turamie pieļāva simtiem kļūdu nozieguma vietā. Labi, ja pa�am izdotos atcerēties kaut vai piecdesmit. Piemēram, uz drēbēm jau bija Aivena DNS. Bet viņam bija viena priek�rocība. Viņ� bija spoks, tāpat kā Bleiks. Nevienam nebija zināms, ka viņ� ir dzīvs.

Pirmais dienas kārtības punkts bija tikt iespējami tālāk no līķa. Par tā slēp�anu pat domāt nedrīkstēja - tas būtu vēl viens noziegums. Nebija prātīgi mēģināt kaut ko pamainīt, lai izskatās pēc nelaimes gadījuma. Tas nemū�am neizdotos - kriminālistika mūsdienās bija visnotaļ augstā līmenī. "Un kā gan iespējams ar cirvi nejau�i iecirst sev dibenā?" Vajadzēja nokļūt tādā vietā, kur varētu padomāt. Lai arī kā negribējās ieiet mājā, tā bija vienīgā iespēja.

Sētas puses durvis izrādījās vaļā. Virtuvē nebija nekā interesanta, viesistabā arī nekā īpa�a. Tiklīdz viņ� atvēra guļamistabas durvis, nāsīs iesitās marihuānas smar�a. "It ka tas būtu milzīgs pārsteigums." Stjū trakoti gribēja piezvanīt Ketrinai. "Bet ne no �ejienes." Ari tālruņa uzlādē�ana nebija laba doma. Tiklīdz tālruni ieslēgtu, to varētu izsekot.

Taisnību sakot, viņam paveicas, ka akumulators bija tikpat rāms kā biedējo�ajā viepļu me�ā gulo�ais vīrietis ar papildu caurumu dibenā.

Stjū nodrebinājās. "Tas cilvēks mēģināja mani nogalināt. Ne vien �odien, bet arī pirms se�iem mēne�iem. Viņ� skaidri pateica, ka man jabūt miru�am." Stjū nevarēja saprast tādas rīcības iemeslus. "Varbūt viņ� sargāja narkotiku noliktavu un nosprieda, ka es esmu no Narkotiku apkaro�anas pārvaldes, nevis biju�ais apgabala prokurora palīgs? Aivens bija pietiekami dumj�," Stjū nosprieda.

Māju apstaigādams, Stju uzvilka cimdus. Jo ilgāk viņ� te uzturētos, jo lielākas izredzes tikt pieķertam nozieguma vietā vai lielākā iespēja atstāt lietiskus pierādījumus. Vajadzēja rīkoties a�i. Dators bija ieslēgts, bet viņ� neuzdro�inājās tam pieskarties. Datora lieto�anu pēc nāves iestā�anās varētu pamanīt, un pēc jebkura meklētājā ievadītā objekta varētu noteikt viņa personas datus.

No brauniņa karabīnes vajadzēja atbrīvoties. Pastāvēja iespēja, ka Aivens meklē�anas un glāb�anas dienesta darbiniekiem pateicis par pazudu�ajam cilvēkam aizdoto ka-rabīni. Tai vieta jāatrod ezerā, kaut kur tālāk no Aivena mājas. Stjū nedrīkstēja aizbraukt Aivena auto - tad viņu būtu pavisam viegli izsekot. Viņ� niknumā iespēra no koka izgrieztajam lā�a tēlam.

Galu galā vienīgais, ko viņ� paņēma, bija astoņas simt-dolāru banknotes, kas atradās skapītī pie gultas, turpat, kur vairāki maisiņi ar zālīti. Tas varētu ļaut viņam neizmantot kredītkarti, kamēr nerastos absolūta nepiecie�amība. Skaidra nauda, īpa�i ar narkotikām saistītā, bija tie�i tas lietiskais pierādījums, par kura pazu�anu izmeklētājs nevarēja uzzināt, ja par to nepavēstlja īpa�nieks, un Aivens glu�i noteikti tā nespēja rīkoties.

Stjū nogāja tris jūdzes, tad iemeta karabīni ezerā un pec tam nosoļoja vēl trīs līdz ceļam, kur varēja stopēt auto, lai nokļūtu pilsētā. Stopē�ana Aļaskā veicās. Apturēja jau pirmais kravas automobiļa vadītājs. Stjū brauca pla�ās vadi-tāja kabīnes aizmugures sēdeklī, Bleika brie�ādas cepuri līdz acīm uzmaucis, un izlikās snau�am, lai �oferis nesāktu iztaujāt.

Lidostā viņ� reģistrējās ar savu otro vārdu kā Pols, nosauca uzvārdu Stjūarts un par biļeti maksāja skaidrā naudā. Masa�ūsetsas pavalsti izdotajā vadītāja apliecībā bija �ie abi vārdi, tikai nedaudz citādā kārtība, un ar to viņ� tika cauri dro�ības kontrolei pēc neilga satrauco�a brītiņa apsarga paaugstinājuma priek�ā. Lidma�īnā viņ� iekāpa vēl pirms tam, kad pulss atgriezās normālajā ritma.

Aivena teiktais nedeva mieru. "Man vienkār�i bija tevi tur jāatstāj." Tātad pilotam bija uzdots pamest Stjū Aļaskas vidienē. Izanalizējis �os vārdus no jebkura viedokļa, Stjū secināja, ka noziegumā iesaistīts vēl kāds, ja vien Aivenam nepiemita īpa�ība dzirdēt iedomātās balsis - kas arī būtu iespējams. "Vēl kādam ir vajadzīga mana nāve. Nākamais viens iemesls pagaidām neatklāsies." Prātā ie�āvās doma par to, vai briesmas draud Klejam, kuram arī bija jādodas ceļojumā, vai Ketrinai. Ja kāds bija plānojis viņa nogalinā�anu, arī sieva varēja būt mērķis. "Pec nokļū�anas Sietlā jāsaņemas un jāieiet tie�saistē, jāpārbauda e-pasts, lai pārliecinātos, vai ar viņiem abiem viss ir kārtībā. Kamēr es neesmu ticis ārā no Fērbenksas, nekur nedrīkst ielogoties, un mobilajam jāpaliek tikpat mēmam kā līdz �im."

Ketrina bija dzīva. Pāris mirkļos pie maksas datora termināļa Sietlas lidostā atklājās nesena di�manīga sarakste starp Ketrinu un viņas draudzenēm - kāda no viņām iekārtoja māju pludmalē. Stju rīcība bija tikai pusstunda, tāpēc ilgāk viņ� neko nemeklēja. Ar Ketrinu viss bija kārtībā.

Vajadzēja arī pārbaudīt, kā iet Klejam. Stju pieslēdza mobilo, bet izrādījās, ka viņa konts ir slēgts, tādējādi tālrunis vairs bija noderīgs tikai kā padārgs pulkstenis. Stju atkal devās pie termināļa, lai piekļūtu firmas datorsistēmai. Tīmekļa vietnē bija notiku�as izmaiņas. Tajā varēja redzēt jaunu profesionāļa uzņemtu ēkas attēlu un, ka par brīnumu, vēl vienu tālruņa numuru Providensas birojā. Turpat bija Stju piemiņas foto un īss nekrologs. Tie�i tā, kā viņ� bija paredzējis, - visi domāja, ka viņ� ir miris. Siju nespēja atturēties no izlasī�anas.

"Ņūbedfordas iedzīvotājs Stjuarts Stārks nesen pazuda bez vēsts Aļaskā un tiek uzskatits par bojāgāju�u. Viņam bija �etrdesmit gadi. Labs jurists būdams, Stjū veltīja savu dzīvi klientu vēlmju piepildī�anai. Viņam palika sieva Kei-ta. Mums viņa pietrūks."

Tas arī viss. Stjū nudien jutās pārsteigts. Tik savādi bija redzēt savu dzīvi, savilktu vienā rindkopā! Viņ� uzskatīja, ka ir paveicis vairāk, bet teksts bija satrauco�i precīzs -mū�s veltīts cilvēkiem, kuri viņam maksāja par savu problēmu risinā�anu, un atraitnēs paliku�ai sievietei, kuru tagad sauc par Keitu. �ādi viņ� sievu nekad nebija dēvējis. Neviens tādu vārdu attiecības ar Ketrinu nelietoja.

Stjū riskēja un iedrukāja firmas paroli lodziņā. Ēkas attēls pazuda, un parādījās dokumentu saraksti, ekrānam no skatī�anās re�īma pārejot darba re�īmā. Viņ� bija pieslēdzies. Varēja redzēt, ka prasības tiek reģistrētas un rēķini izrakstīti. Firma joprojām darbojās, un tas nozīmēja, ka arī ar Kleju viss ir kārtībā. Lieliski. Stjū urdīja vēlē�anās viņam piezvanīt. Vai Ketrinai. Vēlme pateikt kādam, ka viņ� ir dzīvs, bija ārkārtīgi stipra. Bet ne visai prātīga. Viņ� pagaidām nebija pietiekami pamatīgi visu izanalizējis. Izmeklē�ana vēl nebija galā, un ne Klejs, ne Ketrina neizcēlās ar apdomību - abi varētu izpļāpāties citiem, tiklīdz būtu beigu�i sarunu. "Bet, satiekot personīgi," Stju sprieda, "es varētu apgrūtināt viņus ar sava pa�reizējā stāvokļa nopietnību. Kontaktē�anās ar tiem, kurus mīlu un kuriem uzticos, ir jāatliek."

Tie�i tobrīd parādījās ziņojumlodziņ�.

"Kas tu esi?"

Sistēmā bija vēl kāds, iespējams, Klejs pats. Veselais saprāts uzstāja, ka jāatslēdzas, bet pirksti pa�i saka spiest taustiņus, apstāties nevarēja - tik visvarena bija tieksme kontaktēt. Un Stju patie�ām vajadzēja draugu.

"Kas tu esi?"

Viņa ziņojums parādījās zem pirmā kā tāda atbalss. Pagāja kāds brīdis, kura laikā Stju paguva no�ēlot, ka atbildējis, un pat sāka cerēt, ka cilvēks otrā galā glu�i vienkār�i atslēgsies, uzskatot viņu par hakeri. Bet tad parādījās atbilde.

"Te advokāta palīdze Odra Gudvina."

34

Ketrina izrīkoja strādniekus, kas bija ieradu�ies uzstādīt "Viking" gāzes plīti, spiegdama un rokas vicinādama, kad viņi sāka to vilkt pa koka parketa grīdu. "Idioti!" Atbilstīgai saldētavai vajadzēja būt klāt otrdien. Viņa jutās apmierināta - �īs iekārtas bija labākās, ko varēja dabūt, netiecoties pēc kaut ka eksotiska. Holijai bija "Viking", un viņa par to galvoja.

Mājas pirkuma darījums bija nupat pabeigts, un viņa jau pamazām to iekārtoja, nak�ņoja saimnieku guļamistabā. Sākumā Ketrina �aubījās, vai vērts to darīt, bet Klejs viņu iedro�ināja. Redzot viņas satraukumu, Klejs pasmīkņāja, izrakstīja �eku par simts tūksto�iem no firmas konta un pieteica apklust.

- Mums nauda plūst straumēm, - viņ� atgādināja. - Sāc dzīvot attiecīgi.

Viņ� jau tērēja D�o Rofa naudu, ieguvis vēl vienu iespēju papildināt firmas kasi. Nievājo�ā izteik�anās par Red�i-naidu Dūganu nebija vien tuk�a lielī�anās - kļuvis par juridiskās firmas klientu, Rofs pirmajos divos mēne�os izlaida caur tās kontiem desmitiem tūksto�u dolāru. Klejs apgalvoja, ka firmas honorārs vien būtu piecdesmit tūksto�i. Pirms aizbrauk�anas bagātais noliktavu īpa�nieks Breda Bēra studijā nopirka visas atliku�ās Kctrinas fotogrāfijas par pilnu cenu, un tās naudas pilnīgi pietika saldētavas iegādei. Viņa pirkums kopā ar joprojām noslēpumainā Ar�ija Bruksa pirkumu bija pamudinājis Bredu pieprasīt vēl kādu sēriju. Ketrina domāja, ka varētu uzņemt kaut ko vaļu medību iznīksto�ās nozares tematikas garā, iespējams, grūsto�o tekstilrūpniecības ēku attēlus. "Pavasara izklaides tūre pa Jaunangliju būtu īstajā laikā," viņa prātoja. "Apmesties viesnīciņā, kur pasniedz brokastis, dienā baudīt vīnu un pa-klaiņot pa antikvariātiem, un diena sāktos un beigtos ar fo-tosesijām, noķerot rīta un vakara gaismu. Varbūt Klejs varētu izbrīvēt laiku un braukt līdzi. Jāpajautā, kad viņ� pēc stundas būs klāt," viņa nolēma. "Ap to laiku nemākulīgajiem plīts uzstādītājiem būtu jāaizvācas."

Strādnieki bija darbus beigu�i un padzīti vēl pirms tam, kad Klejs nospieda programmējamā durvju zvana pogu un Ketrina atvēra durvis, bezkabatu d�insos un jaunā bodijā saposusies - it kā ikdienas drēbēs, bet smalkās, piedienīgās sievietei, kas dzīvo pludmales mājā un mēdz atpūsties uz terases.

Klejam mugurā bija krekls ar kaklasaiti, bet uzvalka �aketes nebija. "Vairs nav pieguļo�s krekls," viņa pamanīja. "Nedaudz pieņēmies svarā kop� dienām, kad firma ieslēgusi augstākus apgriezienus." Ketrina tomēr savaldījās, lai viņu neapkamptu.

- Priecājies? - viņ� jautāja.

- Vēl jau nav viss iekārtots, bet es nopirku to viesistabas dīvānu, kas te atradās demonstrāciju laikā.

- Labas atmiņas?

Viņa pasmaidīja. - Tas jau ir iemēģināts.

- Divreiz, - Klejs atgādināja ar smīnu.

Ketrina pamirk�ķināja acis. Viņa ar Kleju bija tur mīlējusies tikai vienreiz. Tātad domāts bija Dugans. - Es runāju par mums abiem.

- Protams. - Uzpliķējis Ketrinai pa pēcpusi, viņ� pagāja garām. - Parunāsim par lietu.

-Jā.

- Es gatavoju jaunus darījumus, viss notiek, bet mēs neesam īsti noteiku�i tavu turpmāko lomu.

- Manu lomu?

- Redzi, tu esi partnere attiecībā uz agrākiem un nākamajiem norēķiniem, bet ne juriste.

- Taisnība. - Ketrina juta, ka uzmācas bailes. Pēk�ņi kļuva skaidrs, kas Klejam sakāms, proti, viņai nav vietas aug�upejo�ajā firmā. Tiklīdz Molsones lietas nauda tiks sadalīta un pārējās nelielās lietas pabeigtas, Klejam viņa vairs nebūs vajadzīga. Un bez. stabiliem ienākumiem draudēja bankrots vienu miljonu vērtajā mājā.

- Ir jāatrod tev jauns darbs, - viņ� paziņoja.

Ketrina atviegloti uzelpoja. - Protams. Es ļoti gribu strādāt.

- Prieks dzirdēt.

- Es darī�u visu, ko vajadzēs. Manām fotogrāfijām ir labs noiets.

Klejs novērtēja viņu, galvu pie�ķiebis, un skaļi domāja: - Tu izskaties erudīta un profesionāla, turklāt pazīsti daudzus vietējos.

- Un rīkoju lieliskas ballītes.

- Tu vari būt sabiedrisko attiecību vadītāja. Vai personīgā asistente. Es esmu pieminējis tevi kā darbinieci kontaktu uzturē�anai ar klientiem. Vai kāds no �iem amatiem tev derēs?

- Personīgā asistente pārāk izklausās pēc sekretāres.

- Tātad, ja pareizi sapratu, tas neder.

- Un kas sabiedrisko attiecību vadītājai jādara?

- Jāreklamē firma. Man jāveido pozitīvs tēls. Tu vienmēr atbalstīji Stjū.

- To es protu.

- Jāpalidz atrast man advokāta palīgus.

- Protams.

- Un dabūt jaunus klientus. Tas ir pats svarīgākais.

-�ai nozare es jau esmu sevi pieradījusi, vai ne?

- Tik tie�ām. - Viņ� brīdi klusēja. - Es nevarētu pamatot, kāpēc tev jāizmaksā pilni piecdesmit procenti no peļņas, bet mēs varam vienoties par lielu algu vai komisiju. Mēs par tevi parūpēsimies.

Ketrinai nepatika veids, kā tas tika pasniegts, bet viņa tēloja, ka priecājas. - Vai mums vajadzīgs līgums? - viņa jautri pavaicāja

- Neuztraucies. Gan jau mēs izdomāsim, kā to atrisināt.

- Iespļaujam plaukstās un spie�am roku?

- Smieklīgi. Tā turpināt. Par klientiem runājot... D�o brauc �urp.

- Ak tā. Un?

- Mēs esam tuvu līguma parakstī�anai. Mums vajadzētu viņu izklaidēt, kamēr viņ� ir �eit.

- Aizved viņu uz "Brendu". Manuprāt, tas būs viņa gaumē.

"Brends" bija pagrīdes striptīza klubs pārbūvētā bankas ēkā Ņūbedfordas ziemeļpusē. Gan Stjū, gan Klejs bija ierosināju�i kriminālvajā�anu ar �o zaņķi saistītās lietās - par brauk�anu dzērumā, kautiņiem, kontrolējamu vielu glabā�anu. Tā direktoru, gara auguma vīrieti, ko cilvēki bija iesauku�i par Dinkiju, patrieca, jo viņ� algoja nepilngadīgas meitenes darbam barā un nereti arī klientu vēlmēm. Viņa vietā sāka strādāt sīkāka auguma īpa�nieks, kas pārņēma to pa�u iesauku un tirgoja ekstazī un oksikodonu, izmantojot ar pneimatiskās piegādes sistēmu aprīkoto veco ban-komātu, pie kura varēja piebraukt ar auto.

- Viņ� apjautājās par tevi, - Klejs sacīja. - Domā, ka tu esi pirm�ķirīga.

- Es esmu pirm�ķirīga.

- Turklāt tu esi jaunā sabiedrisko attiecību vadītāja, un mums vajadzīgas sabiedriskās attiecības ar viņu.

- Ko tu piedāvā?

- Viņ� par darījumiem publiskās vietās nerunās. Uzņemsim viņu te. �ī māja pludmalē būs tā vieta, kur mēs uz klientiem atstāsim iespaidu ārpus biroja. Savā vecpui�a dzīvoklī es nevaru viņu izklaidēt.

- Māja vēl nav iekārtota.

- Tad izliec pārīti saliekamo krēslu. Vai paņem mēbeles nomā, ja trūkst. Tikai visu sagatavo pienācīgi. Ari uzkodas un alkoholu. Un man gribētos, lai tu radītu ap sevi īpa�u gaisotni.

- Kādu gaisotni?

- Nezinu. Profesionāli pievilcīgu. Lieti�ķi seksīgu.

Ketrina cie�i nopētīja Kleju. - Tev to gribētos vai viņam?

- Klau, mēs norunājām, ka darīsim to, kas darāms, lai panāktu to, ko gribam panākt. Es daru savu. �ī ir tava loma. Tas ir tas darbs, ko tu gribēji, vai ne?

Ketrina saprata. Tā bija vieno�anās sarunu ceļā. Un tā nemitīgi. Visā dzīvē. - Ja man tas jādara, es gribu, lai tu da�as dienas pavadi kopā ar mani Jaunanglijā. Pabraukāsim apkārt, kamēr es sagatavo�u jaunu fotosēriju.

Klejs apsvēra viņas priek�likumu un beidzot pamāja ar galvu. - Labi. Protams. Es labprāt pavadī�u pāris dienas Jaunanglijā kopā ar tevi. Pavizināsimies kopā!

35

Odrijas nākamā ziņa bija strupa un profesionāla.

"Ja neesat Klejs Bjūkenans vai Keilija Makintaira, tad neesat autorizēts �is vietnes lietotājs. Es sāku izseko�anu."

Stjū nosprieda, ka viņa blefo, jo nav nekādas izseko�anas.

"Diez vai," Stjū uzrakstīja.

Atbilde bija tūlītēja, neoficiāla un absolūti bez lielajiem burtiem: "kas tu esi? klej? neāksties."

Pasvārstoties pirksti sastinga virs taustiņiem, tad Stjū sāka klabināt taustiņus. "Tavs pārinieks iedzer�anā." Iestājās virtuāls klusums. Viņ� turpināja drukāt. "Trīs lakojuma kārtas var pasargāt grīdu, bet ne me�ģīņu galdautu."

"Ko tas nozīmē... nē"

"Jā."

"man jāzina vairāk."

Stjū piepūlēja atmiņu. Nedrīkstēja atklāt neko tādu, pēc kā varētu viņu identificēt; sarakste saglabāsies, ja Odrija neiedomāsies to izdzēst. "Tev ir biju�i vīrie�i, kas vecāki par mani, negantā sieviete nenovēlēja man daudz laimes, un tavam priek�niekam karma nav vietā."

"ak dievs! nevar būt!"

"Man nav ne jausmas, ko tu ar to gribi teikt."

"ak kungs, tas tie�ām izklausās pēc tevis"

"Tā ir."

"nedomāju, bet..."

"Tava darba intervija firma ilga nepilnas piecas minūtes."

"ja tu esi klejs, es atslēg�os pēc nepilnām piecām minūtēm."

Skaļruni vairākkārt paziņoja, ka Stjū reisa pasa�ieriem jādodas uz lidma�īnu. Vajadzēja iet.

"Personīgi būs vieglāk pierādīt," viņ� rakstīja. "Vai varēsi �ovakar mani sagaidīt Ļogana lidostā? Pie auto nomas. Deviņos?"

"nezinu"

"Tad es vienkār�i cerē�u, ka tu ieradīsies."

"neko nesolu"

"P.S. Ļoti svarīgi - nevienam nestāsti."

Skaļrunī paziņoja pēdējo brīdinājumu pasa�ieriem, kam jālido ar Stjū reisu.

Viņ� nosūtīja pēdējo ziņu: "Es uzticos tev, Odrij. Nav citu variantu." Tad viņ� aizskrēja.

Cilvēciska kontakta izraisītā eiforija strauji izplēnēja, un Stjū no�ēloja visu informācijas apmaiņu, tikko bija apsēdies savā vietā.

"Odrija?"

Saziņai ar Ketrinu vai Kleju būtu jēga. Bet ar Odriju? Viņa bija palīdze uz pusslodzi materiālu izpētes jautājumos Stjū par viņu gandrīz neko nezināja. "Iespējams, ka viņa to brīd runāja pa tālruni ar savu puisi," Stju prātoja. "Es esmu tik vāj�!"

Viņ� niknojās uz sevi. Bija ta�u nolēmis palikt anonīms, kamēr nebūs klusītēm aizzadzies prom no rietumu pie krastes, un sev zvērējis, ka vispirms veiks vispusīgu iz meklē�anu un tikai tad atklāsies citiem. Tāds bija plāns. Un tagad viņ� sarakstījās ar pirmo, kur� pajautāja, kas viņ� tāds ir. "Ja godīgi, viņa ir tre�ā," Stjū sprieda, "ja skaitīt sāk no kasieres un dro�ības dienesta darbinieka Fērbenksas lidostā. Vienalga... tāda uzvedība ir tikpat dumja kā visiem bēguļojo�ajiem apsūdzētajiem, pret kuriem es daudzus gadus ierosināju tiesvedību. Odrijai es devu tikai ap�aubāmu iemeslu noticēt tam, ka esmu dzīvs, vēl mazāku iemeslu sagaidīt mani lidostā un nekādu iemeslu saglabāt noslēpumu. Iespējams, tā ir visstulbākā, visimpulsīvākā rīcība visā mū�ā - to varēja salīdzināt ar izkri�anu caur jumtu, iebri�anu līdz krūtīm ledusaukstā upe vai trāpījumu ar cirvīti narkotiku apdullināta pilota dibenam. Odrija neatnāks," Stju domāja. "Bet policija varētu. Vai arī slepkava."

Viņ� vēl nebija at�ifrējis, kas, izņemot Aivenu, varētu gribēt viņa nāvi un kur vaininieks meklējams, - nebija izdevības, no vienas lidma�īnas otrā pārsē�oties. Taisnību sakot, negribējās. Pārāk briesmīgi. Pārāk personīgi. Bet tagad, kad noziegumu vietas bija atpakaļskata spoguli, viss bija labāk saprotams. Tagad varēja analizēt faktus un no tiem izrieto�os secinājumus. "Tas ir jāizdara. Es tiku prom no Aļaskas pavalsts, kuru var uzskatīt par ticamāko aizdomās turamā atra�anās vietu. Un drīz nokļū�u Jaunanglijā, kur meklējumi turpināmi."

Pirmo lidojuma stundu Stjū aizvadīja, atcerēdamies un pārcilādams atmiņā visu, ko zināja par Aivenu. �im pilotam piederēja neliels, visnotaļ slikts uzņēmums un �aujamiero�i, viņ� dzīvoja viens, smēķēja un dro�i vien ari tirgoja zālīti. Tāda bija pamatinformācija. Bet no Stjū nāves viņam nebija nekāda labuma. Naids abu attiecībās nevaldīja. Nebija neviena konkrēta motīva. Aivens nebija līdera tips un drīzāk kandidēja uz rokaspui�a, algotņa, sulaiņa lomu, kur aukliņas raustījis kāds cits. "Nauda ir vienkār�ākais motīvs, un Aivenam," Stjū atskārta, "bija manas kredītkartes numurs. Iespējams, Aivens pakalpoja kādai Ferbenksas krāpnieku bandai, kas nodarbojas ar kredītkar�u datu zādzību. Tādām da�kārt ir vardarbīgi paņēmieni. Aktīvu kredītkar�u numurus ieguva visos iespējamos veidos, un manas prombūtnes mēne�os kredītkartes kontā, iespējams, notiku�i zili brīnumi.� Stjū apsvēra tādu variantu. "Tad jau nebūtu vajadzības mani nogalināt."

Tikpat labi varēja izrādīties, ka Aivens par viņu aizmirsis, sapīpējies, sajaucis datumus. "Varbūt neatbrauca man pakaļ, jo baidījās, ka es viņu iesūdzē�u; un tā noteikti butu bijis." �ī versija likās daudz ticamāka, ta�u neizskaidroja Ai-vena mīklaino piebildi: "Man vienkār�i bija tevi tur jāatstāj."

Stjuarte elegantā zilā vestē pienāca klāt un piedāvāja Stjū riekstu paciņu zilā folijas iepakojumā. Viņai bija gar�, taisns deguns, īsi, blondi mati un gluda āda, un viņa pieklājīgi smaidīja. Pēc pusgada, kur� bija pavadīts kopā ar Bleiku un kurā katrs kumoss bija iegūstams ar lielām pūlēm, gribējās uzreiz reaģēt divējādi. Izteikt milzīgu pateicību par pārtiku un apkampt viņu - divas emocionāli nesaistītas darbi bas. Stjū viņai pateicās, bet neapkampa, toties veltīja viņai vissirsnīgāko smaidu un pretī saņēma skatienu, kas izrādi ja nepatiku un ļāva noprast, ka viņas smaids bijis piekl.i jigs un tikai. Tad Stjū atcerējās par saviem nekoptajiem ma tiem un bārdu. Nekā skaista. Tikpat netīkami bija nopluku�ie, zaķu asinstraipiem izraibinātie d�insi, kas mais veidīgi karājās ap notievēju�o vidukli, un krekls ar dzelte niem plankumiem padusēs.

Viņa veicīgi devās tālāk, atstājot Stju ar neiepriecino�ajām teorijām par slepkavnieciskajiem Aļaskas sazvērniekiem. Daudz draudigaka bija doma, ka par Stjū ceļojuma plānu uzzinājis kāds no tiem, pret kuriem viņ� uzturējis apsūdzību, un piedabūjis Aivenu uz tādu gājienu. Iespējams, kāds no apsūdzētajiem, kuram Stjū atteicis aizstāvību. "Maz ticams, bet versija ir dzīvotspējīga." Stju nolēma sagatavot bīstamāko notiesāto sarakstu un noskaidrot viņu atbrīvo�anas aptuveno datumu. Viņ� pieaicināja jūtelīgo stjuarti, palūdza papīru un rakstāmo un uzreiz aizmiga.

Stju pamodās, nolai�oties Ļogana lidostā. Viņam bija savāda sajūta, it kā viss ceļojums būtu nosapņots, gribējās pat pajautāt resnītei, kuras miesas zvalstījās uz viņa sēdekļa pusi, kāds ir gada mēnesis. Bet apdriskātā mugursoma, ko viņ� bija pabāzis zem sēdekļa iespējami tuvāk kā glābiņu, sagrāva �o ilūziju.

Bagā�as, izņemot mugursomu, nebija, un to viņ� instinktīvi uzmeta mugurā kā bruņas pirms izie�anas. Tad viņ� uzvilka brie�ādas cepuri. "Neviens mani nepazīs," Stju nodomāja. "Lai gan tāds klaidoņa tērps var piesaistīt dro�ības dienesta uzmanību.�

Garām auto nomas lodziņiem Stjū pagāja, pat neparau-dzijies uz to pusi. Ja kāds viņu gaidītu, tad vērotu, vai viņ� apstāsies un aplūkos, kas stāv pie lodziņiem. Tāpēc Stjū taisnā ceļā izgāja laukā un tur uz ietves nogaidīja piecas minūtes. Kad vairs nevarēja izturēt gaidī�anu, viņ� aizsoļoja pie citām durvīm un iesteidzās iek�ā vēlreiz, apskatot telpu no citas puses.

Viņa bija ieradusies.

"Od rija."

Pusmū�a sieviete stāvēja pie "Avis� lodziņa un mobilajā pārbaudīja īsziņas. Viņa bija ģērbusies �auros d�insos, staras ielaidusi brūnos ādas zābakos, un platā, tum�zilā blūzē ar interesanti drapētu apkakli. Ap vidukli bija aplikta rūsgana josta. Viss komplekts izskatījās nevērīgi sakombinēts, bet radīja modernas sievietes iespaidu - reizē neuzkrīto�u un jauku tēlu.

Stjū dziļi ieelpoja, raudzījās taisni uz priek�u un pagāja viņai garām, sejā neieskatīdamies.

- Stāvvietā, - viņ� sacīja, gaitu nepalēninot.

Viņa nenovērsās no tālruņa un nesekoja.

"Sasodīts. Vajadzēs uzrunāt tie�āk," Stjū nodomāja, bet pie durvīm pamanīja, ka Odrija pamet skatienu visapkārt un sāk iet viņa virzienā. Viņa bija izlikusies nedzirdam viņa teikto un kavējusies ar seko�anu, lai nevienam nerastos aizdomas, ka viņi aiziet kopa. "Prātīgi," Stjū nosprieda un izgāja laukā.

Stjū gāja lēni, lai Odrija neatpaliktu, un neapstājās līdz pat autostāvvietai, kur vairs nebija redzams no termināļa. Atskatījies uz Odriju, viņ� pamanīja vīrieti melnā me telī. Vīrietis pagriezās tajā pa�ā ejā starp automa�īnām, kur viņ�. "Man seko!" Sve�ais izvilka no kabatas kādu priek�metu, un netālu eso�ās "Honda Pilot" pīkstiens li ka Stjū pietupties, lai glābtos bēgot. Pagāja kāds bridis, lai apjēgtu, ka tas priek�mets bija automa�īnas pults. Vīrietis iekāpa, uzmezdams Stjū piesardzīgu skatienu, un aizbrauca.

"Es esmu pārāk satraucies," Stjū nodomāja, "jā, es pirmīt nogalināju kādu, kas to pa�u bija mēģinājis izdarīt ar mani. Pārāk dusmoties uz sevi par nelielu paranojas uzplūdu nevajadzētu."

Parādījās Odrija. Dziļi ieelpojis, Siju gaidīja, kamēr tiks nopētīts. Saprotamu iemeslu dēļ viņa sākumā turējās pa gabalu.

- Sveika, Odrij, - Stjū sacīja, jo cerēja, ka pazīt viņu būs vieglāk pēc balss.

Viņa pagājās da�us soļus tuvāk, tad noelsās un steig�us metās klāt - ar pārsteigumā ieplestu muti un acīm.

- Ak kungs. Tas esi tu! - Viņa cie�i, negaidīti apskāva Stjū. Tas bija sirsnīgs, ilgs �ests, tā dara cilvēks, kas domājies zaudējis dārgu draugu. Beidzot nolaidusi rokas, Odrija nopētīja Stjū no galvas līdz kājām. - Ko es redzu! Tu izskaties lieliski un vienlaikus kā pēdējais klaidonis.

- Paldies, ka atbrauci.

- Nespēju noticēt. Pie velna! Atvaino, es mazliet esmu �okā. Kas notika? No Aļaskas me�onīgās vidienes kājām nāci? Visu ziemu sniega kupenām cauri bridi, vai?

- Uz to pusi.

- Kā tas iespējams, ka neviens neko nezina? Visu ceļu līdz Bostonai es lauzīju galvu. Gandrīz piezvanīju savam puisim, bet tu tik nopietni uzstāji, lai nevienam nestāstu...

- Parunāsim ma�īnā.

- Kurp brauksim?

- Uz mājām.

Viņi atrada Odrijas "Subaru", praktisku automobili zilā krāsā ar �etru riteņu piedziņu un saprātīgu benzīna patēriņu. Stjū ieteicās, ka sēdī�oties pie stūres. Odrija atbildēja, lai nemuļķojas un kāpj iek�ā, un Stju tā arī darīja, vairs neiebilstot. Tuvojoties barjerai, viņa brīdino�i paraudzījās uz Stjū, un viņ� noprata, ka būs labāk nepiedāvāt maksā�anu, tomēr sāka prātā uzskaitīt izdevumus, jo atcerējās par kredītiem gan Odrijas, gan viņas meitas studijām.

- Tu jau zini, ka visi tevi uzskata par miru�u, vai ne? -Odrija ierunājās.

- Jā, mani par to informēja.

- Daudz kas ir mainījies.

- Domāju gan.

- Stjū, tu gandrīz pusgadu biji prom. Pat tava sieva domā, ka tu neizdzīvoji.

- Man būs jānokārto da�as lietas. Tas ir skaidrs.

- Bet... kāpēc tu negribi pla�i pavēstīt par savu atgrie�anos?

- "Jukonas avio ceļojumu" pilots mani tur atstāja. Kamēr es �o to nebu�u noskaidrojis, nevienam tas nav jāzina. -Viņ� nemaz negribēja stāstīt par Aivenu vai sazvērestību viņa noslepkavo�anai.

- Dziļā slepenībā, ko? Vai mēs uzrādīsim apsūdzību �im pilotam?

Stjū raudzījās pa logu, izvairoties no Odrijas skatiena.

- Nedomāju, ka �obrīd viņam ir vērts uzrādīt apsūdzību.

Odrija tam piekrita.

Neko daudz Stjū nenoskaidroja, viņai uzdodams jautājumus. Odrija par Ketrinu zināja mazāk, nekā varētu lik ties, un darbā pavadīja garākas stundas, bet Kleju satika vien pāris rei�u nedēļā, un viņ� nerunāja par pazudu�ā partnera sievu. Un Ketrina negāja uz firmu bie�i. Stjū gribēja zināt, vai Klejs ir izpircis Ketrinas mantoto firmas daļu, lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi. Galu galā - viņa nebija juriste. Odrija pateica, ka veidlapās joprojām ir Stārka uzvārds.

Par klientiem viņi nerunāja, to atstājot uz vēlāku laiku, un atliku�o ceļu no Bostonas līdz Ņubedfordai Stjū pavadīja, atbildot uz jautājumu krusu un stāstot par to, kā izdzīvojis me�onīgajā savvaļā. Izrādījās, ka tas ļāva atslābināties, pat nedaudz, uzjautrināja. Odrijas acis iedegās, kad viņ� aprakstīja saskrie�anos ar grizlilāci.

- Tu ne tikai izdzīvoji pusgadu ziemeļos, bet arī no�āvi sasodīto grizli? Zini, man vajadzēja tevi augstak vērtēt.

- Augstāk?

- Augstāk nekā iepriek�. Tu brīnumu lietas esi pastrādājis.

- Es darīju tikai to, ko vajadzēja. Un nemaz ar to nelepojos.

- Ja es būtu no�āvusi lāci, kas taisas mani aprīt, tad uztaisītu no tā paklāju.

- Vai arī stulbu cepuri.

- Nevar būt! Tā ir lā�ādas cepure?

- Īstenībā brie�ādas. Kā jau piedienas klaidonim.

- Nu jā, es pirmīt negribēju tevi aizvainot. Lai gan tev patie�ām derētu aiziet pie friziera un noskūt bārdu.

- Bet tu teici arī, ka es lieliski izskatos.

- Tā nudien ir.

- Kā tu to domā?

- Hmmm. - Odrija nopētīja viņu, neapdomīgi novēr�oties no ceļa. - Redzams, ka tu esi notievējis un vairs ne�ķied pārāk maigs.

- Maigs?

- Kantora darbs. Tev bija maigas rokas. Tagad tev ir tulznas, spēks, seja nav tik bāla. Arī gaita ir mainījusies.

- Kā to saprast?

- Nezinu. Tu esi mo�s, ar taisnu muguru, neklīsti apkārt kā suņuks, kas baidās dabūt pa dibenu ar avīzi. Nu, teiksim... ja es būtu lacis, tad labi padomātu, vai varē�u tevi apēst.

�

36

Kad astoņos vakarā viņi piebrauca pie Stjū mājas, viņam uzmācās sajūta, ka viņ� tur neiederas. Kaut kas bija savādāk. Ar viņu. Ar māju. Nevarēja saprast, kas īsti. "Jauns puķu pods uz lieveņa? Dārza laistī�anas �ļūtene neuzkarināta vietā? Varbūt mana bārda."

- Viss ir kārtībā? - Odrija vaicāja.

- Es neesmu izdomājis, ko teik�u Ketrinai.

- Tev nav nekas jāizdomā, dumiķi. Vienkār�i apskauj viņu un esi tāds kā vienmēr.

- Labs ir. Ie�u iek�ā.

- Un pamāsi man, kad būsi dro�ībā?

- Kā pamatskolas skolnieks?

- Izdari to manis dēļ. Es esmu mamma.

- Lai iet, protams.

- Un neaizraujies ar garāku izskaidro�anos, neaizmirsti par mani! - Viņa pasmaidīja.

- Neaizmirsī�u.

Stjū vēlreiz pateicās viņai un devās pie bīdāmajām stikla durvīm mājas pagalma pusē.

Aug�stāva logi bija apgaismoti. Atslēgu nebija, tās palika Aļaskas būdā ar daļu no pamestā aprīkojuma, bet viņ� prata izcelt bīdāmās durvis no sliedēm.

Viesistabā valdīja tumsa, un Stjū paklupa pret dīvānu. Ieslēdzis gaismu, viņ� samirk�ķināja acis un secināja, ka mēbeles ir pārvietotas. Taisnību sakot, tās nebija viņu iepriek�ējās mēbeles.

- Ko tas, ellē ratā, nozīmē?

Viņ� juta, ka telpā ir vēl kāds, un palūkojās apkārt. Uz kāpnēm stāvēja aptuveni piecus gadus vecs puisēns un neizpratnē lūkojās uz viņu. Stju viņu nepazina.

- Kas tu tāds? - zēns jautāja.

- Stjūarts. - Sajūta nudien bija muļķīga. - Es te dzīvoju. Un kas tu esi?

- D�onijs. Es te dzīvoju.

Kādu brīdi Stjū nezināja, ko domāt. Tad, apkopojot sve�o mēbeļu un zēna klātbūtni, prātā atausa izskaidrojums.

- Jocīga situācija, D�onij. Kur ir tā sieviete, kas te dzīvoja pirms jums?

- Viņa aizbrauca uz pludmali.

- Uz pludmali? - Pagāja krietns brīdis, līdz viņ� saprata. "Pludmales māja no e-pasta vēstulēm."

Tie�i tobrīd parādījās vīrietis ar beisbola nūju, kas izskatījās ļoti dārga un ko rotāja "Red Sox" spēlētāja autogrāfs. Vīrietis sagrāba zēnu un uzcēla aug�stāvā.

- Kas notiek? - no aug�as uzsauca sieviete.

- Paliec aug�ā, mīļā! Un izsauc policiju! Mājā ir ielauzies klaidonis!

Vīrietis baidījās. Stjū to skaidri redzēja. "Zaķis, kura acīs es esmu plēsoņa, kas iemaldījies viņa alā. Bet dzīvnieki, kuriem nav iespēju aizbēgt un jāaizsargā mazuļi, ir bīstami." Pirms mēne�a slazdā notvertais āpsis, kas nebija pavisam beigts, saplēsa Stjū virsjakas piedurkni lupatās. Vajadzēja līmlenti, lai kaut cik pieņemami to saliktu kopā, un bija jāpriecājas, ka tāds liktenis nepiemeklēja roku.

Mājas saimnieks tuvojās, nūju virs galvas atvēzējis, un aizķēra keramikas ēterisko eļļu lampu, sadragādams to ar skaļu brīk�ķi. Varēja redzēt, ka viņam nav ne jausmas, kas Stjū tāds ir, un Stjū nemaz negribēja skaidroties. Apstākļos, kad nav saprotams, kas notiek, būtu lieki iesaistīties lietā par ielau�anos un iekļū�anu sve�ā īpa�umā un tādējādi piesaistīt sev uzmanību.

- Atvaino, es sajaucu mājas, - Stju sacīja un mierīgi gāja uz durvju pusi neatskatīdamies, bet joprojām gatavs izrāvienam. Cilvēks savās mājās iebrucēju varētu ar beisbola nūju izķēmot līdz nepazī�anai, un neviena zvērināto tiesa viņam nepiespriestu sodu pat tad, ja iebrucējs butu bēdzis.

Ticis laukā, Stju pieskrēja pie "Subaru" un atkrita pasa�iera sēdekli.

Odrija jautājo�i lūkojās uz viņu.

- Braucam, - viņ� sacīja.

- Kas notika?

- Jauni īpa�nieki. Labāk būtu, ja viņi neredzētu tava auto reģistrācijas numuru.

- Vai, jēziņ. - Viņa iedarbināja dzinēju.

Stjū piesprādzējās. - Ta�u jaunie saimnieki bija tik mīļi, ka pateica, kur meklēt Ketrinu. Vai tavam mobilajam ir internēta pieslēgums?

Adrese tika noskaidrota pēc da�ām minūtēm, Ketrinas elektroniskā pasta kontā meklējot frāzi "pludmales māja", un Siju to ievadīja tālruņa globālās pozicionē�anas sistēmā.

Drīz vien viņi piestūrēja pie mājas Dienviddārtmutas krastmalā ar dārgu, betona bruģakmeņiem klātu piebraucamo ceļu. Odrija izslēdza gaismas, un viņi sēdēja bezmēness nakts tumsā.

- To viņa nevarēja atļauties, - Stjū sacīja.

Bet elektroniskajās vēstulēs nepārprotami bija liecības, ka �o māju nopirkusi Ketrina, turpat bija arī adrese. Viņa pat gari un pla�i aprakstīja, ka to iekārto. Ta�u kaut kas ar �o māju nebija tā, kā vajadzētu. Stju neticēja karmai, bet tagad būtu gatavs apgalvot, ka �ī vieta �ķiet vēl nedraudzīgāka nekā tā sve�inieku pārņemtā māja, no kuras viņ� nupat bija padzīts.

"Tātad es palieku bez mājām," viņ� aptvēra. Un pēk�ņi sajutās ka īsts bezpajumtnieks.

Odrija nogaidīja, kamēr viņ� glu�i vienkār�i sēdēja un lūkojās uz grezno īpa�umu.

- Te ir tā vieta, vai ne? - viņa beidzot jautāja.

- Melnais "Cadillac� piebraucamajā ceļā nav viņas. Viņai pieder veca "Toyota Corolla".

- Tur ir garā�a. Varbūt viņa ir nomainījusi ari ma�īnu.

- Pēc tā atgadījuma ar beisbola nūju es mazliet baidos no �aujamiero�iem, skaidrs?

- Tad paskaties pa logu.

- Visi logi ir uz okeāna pusi.

- Apej apkārt.

- Ielau�anās sve�ā teritorijā.

- Ak kungs, nu neesi tāds likumsargs! - Odrija atbrīvo jās no dro�ības jostas un izkāpa no automa�īnas.

Viņa bija aizgājusi aiz stūra un devās otrpus mājai, ka mer Stjū tikai iztrausās no salona.

- Pagaidi... - Viņ� sagrāba Odriju aiz biksēm, kad viņa jau rāpās pa augu re�ģi uz terasi. - Traka esi, vai? - viņ� �ukstēja. - Tevi ieraudzīs.

Odrija at�ukstēja: - Iek�ā deg gaisma. Mes varam ieskā tīties, bet atspīdums nevienam no iek�puses neļauj kaut ko saredzēt ārā.

Un viņa jau bija uz terases. Stjū izbolīja acis un rāpās pakaļ. Kad viņ� uzmetās ar vēderu uz terases kompozītmateriāla grīdas, Odrija bija sastingusi tupus pie divvērtņu stikla durvīm. Patuk�o guļamistabu apgaismoja viena pati griestu lampa, un Stjū sekoja Odrijas skatienam kā vēl viens tauriņ�, kas kā piekalts lūkojas liesmā.

Ketrina bija kaila. Iespaidīgi kaila. Viņa stāvēja istabas vidū, bet drēbes kaudzītē gulēja uz grīdas. Stjū sirds kāpa kaklā.

- Oho, - Odrija no�ukstēja, - viņa ir lieliskā formā.

Piepe�i Stjū sagribēja uzsist pa stiklu, iet pie Ketrinas,

apskaut viņu un tūdaļ pat iegūt. Uz grīdas. Bet viņu atturēja tā pati sajūta, kas pārņēma piebraucamajā ceļā, - kaut kas nebija, kā vajag.

Kamēr viņ� vilcinājās, guļamistabas durvis atvērās un ienāca Klejs.

Viņ� bija apģērbts. Labi apģērbts. Ar kaklasaiti, platās biksēs, dārgās ādas kurpēs. Viņ� pasmaidīja, Ketrina atbildēja ar smaidu un galvas mājienu un neslēpa kailo augumu.

Odrija pieskārās Stjū plecam. - Ak Kungs, Stjū, man ir ļoti �ēl. Es nezināju.

Sastindzis Stjū gaidīja, ka tūdaļ Klejs apskaus Ketrinu, bet tas nenotika. Partneris ari nesāka izģērbties. Tikai nopētīja sievieti. Un Ketrina ļāvās apskatei, pagrozījās, lai izrādītu savu ķermeni. Klejs viņu pagrieza uz vienu, tad otru pusi, pēc neilga brī�a pamatīgi uz�āva viņai pa pēcpusi un norādīja uz gultu. Ketrina nepretojās, aizgāja pie gultas, pārliecās tai pāri, atbalstījusies pret matraci. Tas bija jutekliski, pat dzīvnieciski uzbudino�i. Stjū atkal gribējās iekļūt istaba un iegūt sievu. Bet vispirms vajadzēja saprast, kas notiek.

Odrija paraustīja Stjū piedurkni. - Ejam! Tev tas nav jāredz.

Stjū nopurināja viņas roku. - Ir jau labi. Viņa domā, ka es esmu miris. Viņa ir vientuļa. To var saprast.

"Ar to es tik�u galā," Stjū nodomāja. "Pusgadu es pavadīju, ēzdams medījumu un dzerdams vantu ūdeni. Es no�āvu sasodīto lāci. Tātad es tik�u galā ar �o," viņ� atkārtoja. Viņ� pat uztvēra pazīstamo, seno instinktu piedot. "Tiklīdz es noskaidro�u apstākļus, viss būs labi.�

Tad istabā ienāca vēl viens vīrietis. "Kas, ellē ratā, tagad būs?"

Viņ� bija apmēram se�desmit gadus vecs, ģērbies plānā peldmētelī. Bez kurpēm. Bez zeķēm. Bez biksēm. Viņ� palūkojās uz Kleju, kur� pamāja Ketrinas virzienā.

Stjū uzreiz pazina D�ozefu Rotu. Policijā viņu dēvēja par Lielo Zivi, jo viņam Ņūbedforda bija kuģis un viņa vājība bija mak�ķerē�ana. Bristoles apgabalā pret viņu nekad nebija uzsākta kriminālvajā�ana, bet viņ� regulāri iemaksāja dro�ības naudu par vairākiem vietējiem sīkajiem rccidīvis tiem - kontrabandistiem, augļotājiem, oksikodona izplati tājiem un citiem saviem ļautiņiem, mazajām zivtelēm. Rofs pārvaldīja savas lietas ar starpnieku palīdzību un dzīvoja Providensā, tādējādi bija apgabala varas iestādēm nesasniedzams. Ņūbedfordas policistiem nebija resursu organizētās noziedzības pla�akai izmeklē�anai, ja tā veicama vairākās jurisdikcijās. Rofa zivteles darbojās zemāk par to noziedzības līmeni, kas interesēja federālus. Tātad arī federālā kriminālvajā�ana nedraudēja.

Klejs ieņēma vietu Stjū iemīļotajā guļamkrēslā un pat nepakustējās, lai apturētu Rofu, kas devās tie�i turp, kur pilnīgi kailā Ketrina bija pārliekusies pār gultu. Stju zināja, ka viss, kam D�ozefs Rofs jelkad pielicis pirkstu, kļūst netīrs, un tobrīd pla�i pazīstamais noziedznieks savus pirkstus ieslidināja tie�i starp Stju sievas pasakaini daiļās pēcpuses vaigiem.

37

- Neiedomājami! Aizveries! Muti ciet! Tas nevar but! -Odrija bija satracināta, nobēra vairākas lamuvārdu virtenes, tikai brī�iem atkārtojoties. Rokas gāja pa gaisu tā, ka Stju pat uztraucās, vai viņa spēs novaldīt automa�īnu.

- Mums jānomierinās, - viņ� sacīja.

Odrija dziļi ievilka elpu. - Tu gribēji teikt, ka man jānomierinās, vai ne? Paskaties uz sevi! Tu analizē, saliec pa plauktiņiem, kā parasti. Lieliski. Tev vajadzētu par to pārdzīvot vairāk nekā man.

Uz stūres roku uzlicis, Stjū ievirzīja automa�īnu atpakaļ pareizajā brauk�anas joslā. - Diez vai tas ir iespējams, bet, tici man, es esmu ļoti pārsteigts un nezinu, ko lai domā.

- Nezini, ko domāt? Manuprāt, tev jābūt traki greizsirdīgam un niknam. Nesaprotu... normāls vīrietis nez ko izdarītu, lai to izbeigtu.

Stjū sarauca pieri. Viņ� bija apsvēris iespēju to izbeigt. Taisnību sakot, gribēja ar terases krēslu izsist logu. Bet...

ja kāds bija mēģinājis viņu nogalināt un bija saistīts ar t.i diem kā Rofs, tad viņ�, atklājot sevi, būtu pakļāvis Ketri nu un Kleju bīstamam sekām.

Turpretim sekss pats par sevi nav nekas bīstams.

- Bija nopietns iemesls. - Tas gan izklausījās stulbi. Od rija ap�aubīja viņa vīri�ķību. Kas tas par vīrieti, kur� ne spēj patriekt nelieti, kas grasās apstrādāt viņa sievu? Iekar sīgā advokātu palīdze dro�i vien domāja, ka viņ� ir tāds pats mīkstpēdiņ� kā pirms aizceļo�anas. "Iespējams, esmu arī. Tā to nedrīkst atstāt." - Es neesmu tev visu izstāstījis, Stjū sacīja. - Tas nebūt nav satrieco�ākais, kas atgadījies pēdējo divdesmit �etru stundu laikā.

- Tie�ām? Oho!

- Bet, iespējams, notikumi ir saistiti.

- To es gribētu dzirdēt.

- Nē. Negribu, lai tev ar to ir kāds sakars. Pastāv nopietnas briesmas. Es rīkojos pārāk egoistiski, tevi �eit iepīdams. Bet... es biju pārāk vientuļ�.

- Muļķības. Stāsti! Tu nevari palikt pie manis, ja negribi, lai es zinu, kas par lietu.

Stjū apjuka. - Es nemaz nebiju domājis pie tevis palikt.

- Kurp tad tu vari braukt?

- Uz moteli?

- Cēli, bet muļķīgi. Man ir brīva istaba. Bet vispirms izstāsti, kas notiek!

Mocīdamies ar da�ādām domām un pieņēmumiem, Stjū apzinājās, ka par tiem vajag izrunāties. Noteikti bija jāapsprie�as ar vēl kādu cilvēku, lai pats tam varētu noticēt. Pretējā gadījumā viss �ķita kā nekam nederīgas traku ideju druskas, kas piesārņo smadzenes.

- Es nositu cilvēku, - viņ� pēk�ņi izgrūda kā nolemtais, kas metas lejup no atzī�anās klints, jo saprata, ka stāsts par Aivena nogalinā�anu mudinās atklāt Odrijai visu pārējo.

- Tu teici, ka lāci.

- To ari.

Odrija palūkojās uz viņu. - Vai man būtu jāziņo policijai?

- Iespējams.

- Izcili.

- Viņ� pirmais mani mēģināja nogalināt. Neuztraucies. Es nevienu neapdraudu.

Bet viņ� bija bīstams. Juta sevi spēju doties cīniņā uz dzīvību vai nāvi. Tas bija kaut kas jauns, kāds pārcilvēcisks spēks - viņ� spēja nonāvēt. Visu garo ziemu bija nonāvējis dzīvas radības. "Tikai izdzīvo�anai," Stjū sev atgādināja.

- Tagad es noteikti gribu zināt visu pārējo.

- Tu nebaidies?

- Tā ir, iespējams, spriedzes ziņā trakākā situācija, kur esmu jebkad esmu ierauta. Protams, ka es baidos, un kā vēl! Bet ne par kādiem pasaules dārgumiem es nebūtu kaut ko tādu laidusi garām. - Odrija sāka svīst, tomēr smaidīja. - Klāj vaļā! Ko tu nositi?

Odrijas dzīvoklī valdīja nevainojama kārtība. Tas mazliet pārsteidza Stjū, jo viņ� zināja, cik viņai maz brīva laika, un iedomājās, ka izlietne bus pilna ar traukiem, virtuves galds apkrauts ar pasta sūtījumiem, pārtikas veikalu atlai�u kuponiem un materiāliem advokāta eksāmena kārto�anai, bet lielekrāna televizora priek�ā atradīsies jogas paklājiņ�, izmētāti aerobikas un nomāti, laikā neatdoti ro mantisku komēdiju ciparvideodiski. Viņ� bija kļūdījies.

Viņa piedāvāja apsēsties uz stilīga, bet no skata ne visai dārga dīvāna, un tad paņēma plan�etdatoru.

- Tātad... ar ko sāksim analīzi?

- Man �ķiet, ka visizdevīgāk būtu attiekties pret to k.i pret izmeklējamu lietu. Tikai jāņem vērā, ka cilvēks, kur� mēģina būt advokāts pats sev, klienta lomā ir muļķis.

- Es nesapratu, ko tu nupat pateici.

- To, ka grūti būt objektīvam, ja lieta skar tevi pa�u.

- Tad es bū�u tava advokāte.

- Tev ir tikai viena gada prakse. Neņem ļaunā.

- Nulle gadu kā advokātei, ja gribi pilnīgi precīzi par mani izteikties. Un te tu lieki zaudē laiku. Kas mums zināms? - Viņa ieslēdza plan�etdatoru, pirksti kā nepacietīgas lietuslāses bungoja pa skārienjutīgo ekrānu. - Es sastādī�u faktu un pieņēmumu sarakstu.

- Sāksim ar to, ka Aivcns mēģināja mani nogalināt. Pilnīgi noteikti. Pavērsa karabīni pret mani un nospieda mēlīti. Bēga prom, kad ierocis neiz�āva.

- Tad tu viņu ievainoji ar cirvi?

- Ar cirvīti.

- Jēziņ, - viņa no�ukstēja. - Ko īsti viņ� pateica?

- Atvainojās. Un tad pateica, ka man jābūt miru�am.

- Tas nenozīmē, ka viņ� to bija izplānojis. Iespējams, viņ� gribēja pateikt, ka uzskatīja tevi par miru�u, un pārbijās, tevi ieraugot, jo neaizlidoja tev pakaļ un baidījās no draudo�ajām nopietnajām nepatik�anām. Un tu sacīji, ka viņ� bija appīpējies.

- Piekrītu. Bet, kad es pateicu, ka viss ir atrisinājies, jo esmu dzīvs, viņ� man nepiekrita. Teica, ka nekas neesot atrisinājies.

- It kā tevis atstā�ana tur bija plāns, kas neizdevās.

- Tie�i tā.

- Nedaudz skaidrāk, tomēr vēl nepārliecino�i.

- Vēl viņ� sacīja: "Vecīt, es tevi pat nepazīstu."

- Viņ� patie�ām teica "vecīt", kad mēģināja tevi no�aut?

-Jā.

- Kas par kretīnu. Turpini.

- Tas, ka viņ� mani nepazina un neko man nenozaga, nozīmē, ka viņam nebija personisku motīvu.

- Tas jau pēc kaut kā izskatās...

- Viņ� likās pārsteigts, ka tur bija būda. Un tad vēl kaut kas pavisam briesmīgs... Viņ� teica: "Man vienkār�i bija tevi tur jāatstāj."

- Tā viņ� pateica?

- Burtiski.

- Esi pārliecināts? Tev nācies daudz ko piedzīvot.

- Es esmu pārliecināts. Taisnību sakot, es nekad �os vārdus nespē�u aizmirst.

Odrija brīdi drukāja, tad pārlasīja uzrakstīto. - Kāds viņam to licis izdarīt. Cita saprātīga izskaidrojuma nav.

- Tā es domāju.

- Es arī tā domāju. - Viņa iesāka jaunu rindkopu. - Kas vēl? - Stjū dziļi ievilka elpu, bet nespēja to pateikt, tāpēc Odrija ierunājās viņa vietā: - Tas, kā lai pasaka... gangsteris tavas sievas guļamistabā ir tāds kā brīdinājuma karodziņ�.

- Taisnība. Vari piemetināt, ka slavens noziedznieks �anta�ē Ketrinu un manu partneri.

Odrija to uzrakstīja un tad pie�ķieba galvu. - Vai ап ne.

- Ko tu gribi pateikt?

- Mums vajadzētu apsvērt visus iespējamos izskaidrojumus. - Odrija līdzjūtīgi palūkojās uz viņu.

- Tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums. - Stjū sarauca pieri. Viņam nepatika Odrijas domu gājiens.

- Vienkār�i... neizskatījās, ka viņus �anta�ē.

- Лк tā? Un kā tad, tavuprāt, izskatās tie, kurus �anta�ē?

- Nezinu. Varbūt neapmierināti ar savu stāvokli?

- Tātad mana sieva izskatījās apmierināta ar to, ka...

- Klau, tas ir tikai mans iespaids. Pieņemsim, ka sievietes skatījums. Tikai tāda nojauta.

- Es ar karmām nenodarbojos. Atceries?

- Sapratu. Bet... lai arī ko tas būtu vērts...

- Tas ir ļoti maz vērts.

- Skaidrs. Mūsu piezīmēs �ajā vietā es pierakstu frāzi "ļoti maz vērts".

- Paklau, ja es nebaidītos par Kctrinas dro�ību, tad būtu uzreiz gājis iek�ā.

- Protams, ka butu.

- Viņam varēja būt ierocis.

- Nespēju iedomāties, kur viņ� to varētu paslēpt.

Stjū piecēlās kājās. - Man vajag ilgu, karstu du�u. Kur ir vannas istaba?

Du�as kabīnē bija balti aizkari ar puķītēm un septiņas pudelītes ar da�ādiem �ampūniem, balzāmiem, ķermeņa gēliem, lielākoties sārtā krāsā un puspilnas. Ziepju gabaliņ� izmēra un formas ziņā atgādināja kartupeļu �ipsu. Stjū paņēma �ķidrās ziepes ar zaļās tējas aromātu ķermenim un barojo�u kokosriekstu piena �ampūnu, kas solīja pie�ķirt apjomu matiem. Pirmajā noskalo�anās reizē ūdens bija brūns. Viņ� mazgājās ar da�ādiem �ampūniem �etrreiz, un tikai tad ūdens kļuva skaidrs. Atradās skuveklis, un ari tas bija sārts.

Pēc �etrdesmit minūtēm Stjū atgriezās, dvielī ietinies. Seju rotāja kaut kas līdzīgs kazbārdiņai, garie mati bija atķemmēti no pieres un ieziesti ar veidojo�o balzamu, lai neaizsedz acis. Viņ� nedaudz atgādināja pusmū�a sērfotāju.

Odrija nolika plan�eti. - Oho. Paskat tik. - Un viņa tie�ām skatījās, turklāt bez kautrē�anās.

- Vai tev būtu kādas drēbes, ko man apģērbt? Tikai ne sārtā krāsā.

- Dro�i vien. Gribi, lai vecās sadedzinu?

Viņa iedeva T kreklu ar uzrakstu "Konektikutas Universitāte" un violetas treniņbikses ar uzrakstu "nerātns" uz dibena. Kad Stjū iznāca no vannas istabas, Odrija ieķiķinā-jās, bet apgalvoja, ka viņ� izskatoties jauki.

Viņi sprieda, vai būtu jāziņo policijai, tad mainījās lomam un vēlreiz apspriedās, lai butu dro�i, ka nekas nav palaists garām. Beigās Odrija negribīgi piekrita, ka lielākā Stjū priek�rocība ir tā, ka oficiāli viņ� neeksistē un, būdams spoks, var dro�i veikt izmeklē�anu. Tiklīdz iesaistītos policija, varbūtējie aizdomās turamie aizbēgtu vai ieņemtu aizsardzības pozīcijas. Ta�u Odrija panāca Stjū solījumu nodot izmeklē�anas materiālus policijai, tiklīdz tas būs iespējams.

- Bet pagaidām tev jāizguļas, - viņa paziņoja. - Tu izskaties saguris. - Viņa atvēra durvis uz biju�o meitas guļamistabu, kurā mita pūkainais kaķis Sa�a. Istabiņa bija tikpat smieklīgi kārtīga ka viesistaba un tikpat sārta. Vienvietīgā gulta likās mazītiņa, bet Stju tā �ķita visērtākā jelkad redzētā guļvieta.

- Atpūties, - Odrija sacīja, uzliekot viņam roku uz pleca. - Rīt ķersimies pie darba.

38

Ketrina gulēja, atlaidusies smagā misiņa baldahīngultā, kas stāvēja uz nedaudz ieslīpās platu dēju grīdas vēsturiskās Vilimentikinnas viesnīcas aug�stāva numurā. Ziedu laikos milzīgajā astoņpadsmitā gadsimta ēkā bijusi arī taverna, pēc tam, tekstilrtipniecības pagrimuma gados, nams neprecētām meitenēm. Reiz �ajā gultā, kur viņa bija laiski izstiepusies kaķenes cienīgā pozā, nak�ņoja kāds no Kene-dijiem. Viesnīca ar tik bagātu vēsturi atradās uz desmit akru zemesgabala Vindemas apgabala dienvidrietumos, pavisam netālu no Diegu pilsētas, kā Vilimentiku dēvēja tālajos laikos, kad tur darbojās "American Thread Company" jeb АТС, kas tais laikos bija viena no lielākajām diegu ra�otājām un pirmā fabrika pasaulē, kurā ierīkoja elektrisko apgaismojumu. Pie upes joprojām bija fabrikas ēkas, un tās Ketrina vairakas stundas fotografēja iepriek�ējā vakarā. Pēc tam viņa bija devusies vakara skrējienā, tad iegādājusies senlaicīgu drēbju skapi. To "Antikvitā�u otrās dzīves" pārdevējs solīja steidzīgi nogādāt Ņūbedfordā, lai skapis Ketrinu sagaidītu pēc atgrie�anās mājās.

"Mājās.�

Pludmales māja vairs nelikās tuk�a, un pec neilgajām brīvdienām Ketrina plānoja atkal tai ķerties klāt. Pārvāk-�anās prasīja daudz pūļu un nervu. Viņa bija sagatavojusi un marķējusi vairāk nekā simts kārbu, bet nolīgtie pārvadātāji neieradās. Vajadzēja pilnīgi pārplānot savu grafiku un sarunāt citu firmu. Veco sadzīves tehniku viņa atstāja Viljamstrītas mājā un atbrīvojās no-lielākās veco mēbeļu daļas, tāpēc vairākas nedēļas pagāja, meklējot jaunas mēbeles. Tas bija grūts darbs; kad tas būs galā, vismaz nedēļa būs vajadzīga, kamēr māju izrotās un salāgos stilus, lai varētu rīkot viesības - izrādīt māju.

Ideja doties fotoceļojuma bija lieliska. Viņa pat nebija īsti apjautusi, cik spēka atņēma pārvāk�anās un da�ādu mantu iegāde. Protams, arī vīra bezvēsts pazu�anas radītie pārdzīvojumi. Tik labas brīvdienas sen nebija piedzīvotas. Turklāt Klejs bija laba omā.

Viņ� vienā apak�veļā sēdēja pie istabas senlaicīgā rakstāmgalda. Ketrina ievēroja, ka biksītes viņam vairs īsti nederēja - vēders jau vēlās virsū jostai. Da�us pēdējos mēne�us viņi bija krietni mieloju�ies pasakainos restorānos. Un darba birojā bijis tik daudz, ka fiziskām aktivitātēm laika nepietika, tā Klejs sacīja. Lai nu kā, varēja spriest, ka viņam pienācis laiks pāriet uz lielākām apak�biksēm vai bok-ser�ortiem.

- Man gribētos nosvinēt ievāk�anos mūsu mājā ar ballīti, un galdus klātu Mārd�erija, - Ketrina sacīja.

- Izklausās lieliski. Es uzaicinā�u mūsu dārgākos klientus.

- Biju cerējusi, ka mūsu privātajos sarīkojumos ne vienmēr jāpiedalās abiem lielajiem. Varbūt kādu cilu, svaigas asinis? Piemēram, mākslas komitejas prezidentu. Vai "Aku�-netas" tehnisko direktoru; ar viņa māsu es kopā studēju Masa�ūsetsas Universitātē.

- Tev, mīlīt, nevajadzētu aizmirst, ka nauda neaug kokos.

- Tas man ir pilnīgi skaidrs.

- Labi. Tātad norunāts. - Viņ� pasmaidīja. Kad Ketrina izrādīja neapmierinātību, Klejs pienāca klāt un saņēma viņas galvu plaukstās. - Klau, tu esi sociālais ģenerators, bet es esmu tev vajadzīgs enerģijas iegro�o�anai, lai to virzītu reālas naudas iegū�anai. Vai savā ballītē tu gribētu dzīvo mūziku?

- Vai, izklausās pasakaini. Stīgu kvartetu. Masa�ūsetsas Universitātes mūzikas koled�as studenti spēlē, viņiem ir stundas takse. Un es uzaicinātu fakultātes dekānu. Perfekti.

- Saprotu. Sabiedriskajās attiecībās tu esi ģeniāla. Un viņ�, iespējams, gribētu palikt uz privātu pasēdē�anu pēc ballītes.

- Ko tu, viņam ir jau septiņdesmit!

- Tad būs vēl vairāk pateicīgs.

- Tu esi nejauks. - Viņa rotaļīgi atvēzējās ar spilvenu, Klejs to satvēra un atņēma. - Bet tu ta�u nedomā to nopietni, vai ne?

Klejs pavīpsnāja, saņēma Ketrinas roku un neatlaida. - Nē. Viņa darījumiem klāt mēs netiekam. Universitātei ir savi juristi. - Viņ� pamatīgi iesita ar spilvenu viņai pa galvu, tad uzmeta spilvenu uz ku�etes un apsēdās gultā viņai blakus. - Turklāt mums klājas labi. Jocīgi, es gandrīz biju zaudējis ceribu, ka dzīve var but tik skaista. Laikam bija nepiecie�ama liela nelaime, lai es to varētu īstenot. Stjū bija labs puisis. Tomer tev jāatzīst, ka viņ� mus bremzēja. Mūs abus.

Pamājusi ar galvu, Ketrina tomēr sarauca pieri. - Patlaban es negribu par to domāt. Viņ� ir pagātnē. Vai tu esi domājis par mūsu nākotni?

- Protams. Mūsu nākamais gājiens ir nopirkt Blūstounu.

Ketrina smaidīja, bet ne jau to viņa bija domājusi. - Kopā?

- Kā partneri. Pirmā iemaksa būtu pāris simtu, un hipotēku varam sadalīt. Piecdesmit un piecdesmit vai septiņdesmit pieci un divdesmit pieci, kā tev tik. Procentus norakstīsim. Iedomājies? Nav īres maksas. Debe�ķīgi.

- Es labak gribētu vietu, kur dzīvot vasarā. Visām manām draudzenēm ir vēl vienas mājas.

- Tu tikko dabūji māju pie okeāna.

- Bet dzīvoklis lielpilsētā būtu kaut kas īpa�s. Manhete-nā vai pat Bostonā.

- Kādreiz. Vispirms beigsim maksāt iri.

- Vai mums ir pāris simtu?

- Mums ir baņķieris D�o, kas skaidro naudu iedos avansā, un finansētāja Molsone, kas to visu segs aptuveni pēc mēne�a.

- Un kā būs ar mūsu nākotni? - Ketrina noglāstīja viņa aug�stilbu, lai tas, ko viņa domāja, �oreiz, nebūtu pārprotams.

Viņa sejā pazibēja īgnuma izteiksme, tum�a ēna, kas uzradās un pazuda, it ka saule uz mirkli būtu paslēpusies aiz mākoņa. Klejs ar plaukstu uzsita viņai pa pēcpusi. - Vienkār�i izbaudi �o brīdi, partnere, un es apsolu, ka dzīve kļūs arvien interesantāka.

39

- Te būs papildmateriāli, ko �orit esmu paspējusi sameklēt, - Odrija sacīja.

Stjū paraudzījās uz viņu klusēdams, jo mute bija pilna ar krauk�ķīgām sausajām brokastīm. Odrija sēdēja iepretim ar plan�etdatoru. Viņa jau stundām ilgi bija nomodā un veica izpēti, ļaujot Stjū izgulēties līdz desmitiem. Nu viņa pagrieza plan�eti, lai viņ� redzētu ekrānu. Saraksts bija visas lappuses garumā. Viss, ko viņa tīmeklī bija par Rotu atradusi.

D�ozefs Rofs bija se�desmit trīs gadus vecs. Uzvārds bijis Kofs, bet viņ� to nomainījis publiski nezināmu iemeslu dēļ. Viņam bija �etri dēli un meita, sieva mirusi. Pavalsts izsniegtajā uzņēmējdarbības atļaujā bija norādīts, ka viņ� dzīvo Providensā, bet īpa�umi Ņūbedfordā pieder sabiedrībai ar ierobe�otu atbildību "Jaunanglijas imports", kur Rofs ir prezidents un vienīgais valdes loceklis. Od rijas saraksts liecināja, ka "Jaunanglijas imports" trīs reizes parādījās meklējumos ar atslēgvārdu "Bolta būvkompānija" un divreiz - ar Red�ija Dugana vārdu. Interesanti. Turklāt Rofs bija iegādājies daļas Ņūbedfordas bankrotējo�ajā tai-zemie�u restorānā "Nabaga siāmietis", kas �ķita savādi. Ziņās Rofs bija pieminēts tikai divkārt, bet vienā gadījumā tas bija saistībā ar iz�ķērdētāju Hranicu; �o cilvēku Stjū pazina. Rakstā bija teikts, ka I Iranics iepriek� strādājis "Jaunanglijas importā".

Stjū pārlūkoja Odrijas saraksta atliku�o daļu un pārsteigumā sarauca pieri. Pa�ā apak�ā bija rakstīts: "Sofija Bero-ne."

Viņ� parādīja uz to ar pirkstu. - Ko tas nozīmē?

- Tu stāstīji, ka Klejs tikās ar sievieti, kura nojūdzās un pameta jurisprudences studijas. Es viņu atradu.

- �aubos, ka es izmantoju tādu vārdu kā "nojūdzās", un nezināju, ka mēs meklējam viņu.

- Tu teici, ka mēs izmetīsim lielu tiklu. Tie ir tavi vārdi.

- Biju domājis izmest to Rofam. Noziedzniekam.

- Mēs nezinām, kas ir tas noziedznieks, kuru meklējam. Turklāt mani kaut kas urda.

- Kas urda?

- Nojauta.

Stju izvalbīja acis. Odrija izjūtām uzticējās vairāk nekā vajadzētu. Bet par Sofiju gan viņam gribējās kaut ko noskaidrot, jo viņa bija daiļākā no visām studentēm, ko viņ� jebkad saticis. - Labi. Tev ir viņas e-pasts vai tālruņa numurs?

- Vēl vairāk. Pa�laik viņa ir Manhetenā.

- Turp ir �etru stundu brauciens. Tik daudz laika mēs nevaram velti iz�ķiest tāpēc vien, lai ar vienu no Kleja biju�ajām aprunātos par... Par ko īsti mums ar viņu būtu jārunā?

- Viņa mūs sagaidīs pusceļā.

- Tu jau ar viņu sazinājies?

- Tāpēc es tagad �ķie�u tavu laiku.

- Kā tā? Ko tu viņai pateici?

- Ka izmeklēju kādu ar Kleju Bjūkenanu saistītu lietu. Un izklausījās, ka viņa ļoti gribētu palīdzēt.

Tik�anos ar Sofiju Beroni viņi norunāja Ņūheivenas parkā. Tur bija paviljons ar galdiņu. Odrija viņai atnesa kapu-�īno. Sofija bija gaidījusi uz soliņa un ar pateicību pieņēma kafiju, dzēra to maziem malciņiem, daļēji slēpjot seju aiz lielas tases. Stjū nespēja vien nobrīnīties, cik �ai apmēram �etrdesmit gadus vecajai sievietei bija daiļuma, pievilcības un elegances. Vienīgās saskatāmās nepilnības bija pierē ievilktās rūpju rievas un nemitīgā matu �ķipsnu pielabo�ana aiz auss pat tad, ja tās tur jau atradās.

- Sveiks, Stjū, - Sofija klusu sasveicinājās. - Tava partnere man teica, ka tu atbrauksi. Paldies tev.

- Citādi nevarēja būt. - Stju bija apmulsis un sasveicinājās, paspie�ot Sofijas sniegto roku. - Tu mani atceries?

- Nu jā. Visi vienmēr teica, ka tu esot jauks puisis, un sirds jau nemainās, dvēsele paliek tā pati. - Viņa papurināja galvu. - Man vajadzēja draudzēties ar tādu puisi kā tu.

Varēja redzēt, ka viņa jutās neērti, tomēr gribēja kaut ko izstāstīt. Stjū maigi pieskārās viņas rokai un to papliķē-ja; studiju gados viņ� kaut ko tādu nemū�am neizdarītu. Viņam par lielu pārsteigumu, Sofija pateicīgi pasmaidīja un uzlika plaukstu viņa rokai. Un tad jau �etras rokas veidoja savstarpēji iedro�ino�u piramīdu uz galda.

Odrija uzturēja sarunu. - Sofija negribēja telefonsarunā ar sve�inieci atklāt visu informāciju.

- Tā ir ārkārtīgi privāta, - Sofija teica.

Stjū pamāja ar galvu. - Mēs esam pateicīgi par jebkādu palīdzību, ko tu vari sniegt. - Viņam joprojām nebija nojausmas par to, kādu palīdzību Sofija varētu piedāvāt.

- Pa tālruni Odrija solīja, ka tas, ko es izstāstu, nenonāks līdz tiesas prāvai. Liecināt es neie�u.

- Tā ir, - Odrija viņu mierināja. - Mēs tikai ievācam ziņas par Kleitonu Bjūkenanu. Jebkādi pierādījumi par �īs personas reputāciju nav kvalificējami ka izmantojami tālāk.

- Reputācijas pierādījumi? - Stjū brīnījās.

- Viņ� ir izdarījis kaut ko ļaunu, vai ne? - Sofijas jautājums drīzāk izklausījās kā apgalvojums.

- To mēs nezinām, - Stjū sacīja.

Sofija pieglauda matus. - Es zinu.

- Stāsti, lūdzu, - Odrija mudināja.

Dziļi ievilkusi elpu, Sofija lūkojās zālienam pāri - nevis uz Stjū vai Odriju, bet uz kādu punktu tāluma.

- Mēs satikāmies, kad viņ� ieradās juridiskajā skolā. Viņ� izskatījās pa�pārliecināts. Es domāju, ka arī esmu tāda. Labs zvaig�ņu pāris. Klejs bija pievilcīgs. Man jau bija modeles darbs. Mēs bijām topo�ie juristi. Sākumā viss noritēja ierasti, mēs gājām uz kafejnīcām ar kopīgiem draugiem, centāmies it kā nejau�i sastapties ballītēs. �ķita, ka viņam nevajag tik daudz mācīties kā man, tāpēc es pieņēmu, ka viņ� ir ģeniāls.

"Nē," Stjū nodomāja. "Klejs ir cilvēks, kam ir alerģija pret darbu."

- Kad sākām satikties divatā, es biju gatava iet tālāk, bet viņ� kādu laiku nogaidīja, un tas mani pārsteidza. Tad kādu vakaru viņ� sāka mani iztaujāt par maniem iepriek�ējiem pui�iem un visu, ko mēs esam darīju�i. Par seksuālām darbībām. Tas bija it kā pa jokam, un viņ� man teica, ka par to nepārdzīvo. īstenībā viņ� gribēja klausīties, un tad es izstāstīju, ko bijām darīju�i ar koled�as gadu draugu. Ar ko nodarbojāmies bibliotēkā. Klejs iekarsa ne pa jokam, un tad arī mums tas sanāca pirmo reizi. Es par to galvu nelauzīju. Iznāca mazliet nerātni, bet es nodomāju, ka viņ� gribēja atklātību un nebija greizsirdīgs. Tur ta�u nav nekā slikta, vai ne? Bet pēc tam viņ� vienmēr gribēja uzzināt arvien vairak sīkumu par manām biju�ajām attiecībām. Ko es biju darījusi un ar ko. Un kā. Un kur. Ikreiz, kad mums bija sekss, Klejs lūdza stāstīt par maniem iepriek�ējiem pui�iem un alla� mudināja mani atzīties, cik ļoti man paticis mīlēties ar citiem vīrie�iem. Pēc neilga laika es jau biju viņam aprakstījusi visas dzimumattiecības ar visiem pui�iem, ar kuriem jebkad satikos, un pat sāku �o to piedzejot. Bez tā viņam nesanāca. �īs sarunas kļuva par ierastu lietu. Tad kādu dienu viņ� jautāja, vai drīkst mani sasiet. Taisnību sakot, es jutos atvieglota, ka darīsim kaut ko citu, nevis runāsim par vīrie�iem, un pirmajā reizē tas bija pat zināmā mērā interesanti. Viņ� vienkār�i sasaitēja man rokas un aizsēja acis. Normāla situācija.

"Normāla?" Stjū centās neizrādīt pārsteigumu, bet Sofijas Berones mēģinājums iestāstīt, ka viņai paticis sekss ar aizsietām acīm, viņam nemaz ne�ķita normals. Taisnību sakot, ta bija nepieņemama iedoma. Un Sofija viņam uzticējās; Stjū sajutās grēkojis no klausī�anās vien. Kā nejauks pui�elis, kas lūr uz skaisto auklīti, lai gan apsolījis novērsties, kamēr viņa pārģērbjas. "Sofijai �is stāsts liek justies neērti," Stjū sprieda, "bet man savukārt nevajadzētu to iztēloties miesaskārigas ziņkāres dēļ." Viņ� centās piespiest sevi uztvert situāciju neitrāli.

- Tā tas turpinājās. - Radās iespaids, ka Sofijas �ķīstī�anās uzņem apgriezienus. - Viņ� dēvēja mūsu pakļau�anās seansus par privātām ballītēm, mēdza aizsiet man acis, aizbāzt muti, tad man bija jānoguļas uz vēdera un viņ� mani piesēja pie gultas un uzlika man austiņas. Pajautāja, vai man ir ērti, spēlēja manas iemīļotās dziesmas. Es tie�ām domāju, ka savā ziņā tas ir mīļi. Tad sekoja sekss, parasti pēc iedzer�anas. Kādu vakaru mēs ar to nodarbojāmies �etras vai piecas reizes... vismaz man tā no sākuma likās.

- Kā to saprast? - Odrija klusu jautāja.

- Acu apsējs noslīdēja, es varēju saskatīt daļu no guļamistabas, un tad es ieraudzīju Kleju sē�am krēslā pie gultas. Viņ� bija apģērbts, - Sofija piemetināja.

- Un kas tad notika? - Stjū vaicāja.

- Viņ� neatradās man aizmugurē, - Sofija sacīja.

- Nesaprotu.

- ...tur bija kāds cits, - Odrija paskaidroja.

- Vairāki citi, man �ķiet, - Sofija teica.

- Ak, - Stjū no�ukstēja, elpu ievilkdams, - mans Dievs.

Sofija vēlreiz pieglauda matus un pamirk�ķināja, asaru notrausdama. - Trakākais bija tas, ka es būtu gatava izmēģināt kaut ko tādu, ja viņ� palūgtu... ja būtu mani mīlējis.

- Tie�ām? - Stjū pajautāja, nespēdams apvaldīt ziņkārību.

- Tā ir, - Odrija pasteidzās atzīt. - Mēs, meitenes, esam gatavas uz visādām pārmērībām, ja puisim simtprocentīgi uzticamies.

- Es joprojām nezinu, kas bija tie citi, - Sofija sacīja. - Izņemot vienu... tādu resnu ākstu, kas bija Kleja paziņa un viņa vietā uzrakstīja kursadarbu krimināltiesībās.

Stju uzreiz noprata, ka viņa runā par Tomu Frenkenu, kursabiedru, mutesbajāru un dzērāju. Puisis bija atjautīgs un nekad nepalaida garām izdevību to izrādīt. Bet Stjū pārsteidza tas, ka Toms palīdzējis Klejam krāpties.

- Vienmēr, kad tajā semestrī puisis gadījās manā tuvumā, es biju spiesta klausīties rupjus jokus par seksu. Man nebija ne jausmas par iemesliem... līdz vakaram, kad atklājās, ka mūsu privātās ballītes nemaz nav privātas. Tad es sapratu, kāpēc viņ� uzrakstījis kursadarbu Kleja vietā.

- Klejs bija tavs suteners, - Odrija secināja.

Stjū saviebās. - Vai policijai tu ziņoji?

- Es nevarēju. - Sofija atkal pieglauda matus. - Man bija orgasmi.

- Kā, lūdzu?

- Sākumā es domāju, ka man bija sekss ar manu puisi Kleju. Vai saproti? Mans ķermenis reaģēja uz to, ko tie vīrie�i ar mani darīja, bet Klejs slepeni uzņēma video manus orgasmus. Izrādījās, ka viņ� ierakstījis arī manus stāstus par seksu ar citiem vīrie�iem. Kā gan es varētu pārliecināt policiju, ka tas darīts bez manas piekri�anas, ja Klejs vienmēr varēja viņiem parādit ierakstus?

Stjū papurināja galvu. - Jēziņ. Viņ� jau iepriek� bija sagatavojis attaisnojo�us pierādījumus.

- Es pametu studijas. Nespēju ieiet gaitenī, lai nesāktu domāt par to, kur�...

- Saprotu, - Stjū noteica. Viņ� gribēja Sofiju mierināt, saņemt viņas roku savējā, bet viņa atkal pieglauda matus.

- Un es atteicos no advokātes karjeras.

- Tu dzīvo Ņujorkā?

- Jā. Pa�laik es esmu nostājusies uz kājām. Man ir labs darbs, bet grūtāk iet ar attiecībām.

- Tu neesi precējusies?

- Man ir biju�as problēmas ar uzticē�anos vīrie�iem.

- Skaidrs.

- Vairs nekas nav jāstāsta, - Odrija ieteicās. - Manuprāt, mēs esam uzzināju�i visu, ko gribējām.

- Lieliski, - Sofija attrauca. - Paldies, ka uzklausījāt. Es nekad nevienam neesmu to stāstījusi. - Kādu brīdi viņa klusēdama sēdēja, nepārprotami no spriedzes atbrīvojoties, un tad mazliet pasmaidīja. - Vai zini? Es tevi redzēju raidījumā "Amerikas neatrisinātās lietas" un pateicu savai palātas kaimiņienei, ka tevi pazīstu.

Stjū pamāja ar galvu. - Tu, Sofija, man uzticēji kaut ko dziļi personīgu. Tagad arī es atzī�os.

- Labi.

- Pēc tās TV pārraides es, tā sakot, nogāju no trases.

- Tevi atlaida. Zinu. Man �ēl. Nevajadzēja to pieminēt. Es esmu tāda muļķe...

- Nē, nē. Viss kārtībā. Par to visi zina. Bet mūsu tik�anās ir noslēpums. Taisnību sakot, es esmu noslēpums. Dzīvoju inkognito.

Un izmekle Kleja darī�anas?

Tie�i tā.

Viņ� ari tev piedraudēja, ka nogalinās?

40

- Draudi nogalināt ir tikai vienu pakapi zemāk par slepkavības mēģinājumu, - Odrija uzsauca no dīvāna.

Stju nenovērsās no pannas, kurā ar koka lāpstiņu sirdīgi maisīja dārzeņu sautējumu. - Klejs nekad nav man draudējis. Vai varam būt pilnīgi dro�i, ka Sofijai var ticēt? Viņa tie�ām izskatījās nedaudz apjukusi.

- Par to gan nebūtu jābrīnās. Bet viņai ir laba sirds. Es to jutu. Turklāt viņai ir simtprocentīga taisnība par Kleja seksuālajām novirzēm. Tie�i tas pats, ko vakar mēs redzējām. Viņ� ir lūriķis.

- Ko tad tas varētu nozīmēt? Ka viņ� ir vuārists?

- Nē, luriķis. Uzbudinās, ja noraugās, ka citi vīrie�i iegūst viņa sievieti.

- Tu domā, ka viņ� mani mēģināja nogalināt, lai varētu noskatīties, kā Ketrina kopojas ar kādu citu, ne tikai viņu pa�u? Tad jau varēja vienkār�i pielikt kāpnes pie mūsu guļamistabas loga.

- Iekāre un greizsirdība ir tradicionāli un spēcīgi slepkavību motīvi, vai ne tā, apsūdzības uzturētāja kungs?

- Piekrītu. Bet ir skaidri redzams, ka viņ� nav pārāk greizsirdīgs, ja jau grib pie savām sievietēm redzēt citus vīrie�us.

- Pilnīgi pretēji. Tie�i greizsirdība �o feti�u padara tik nepārvaramu. Tā iedarbina lūriķa vēlmi pa�am paņemt to sievieti, atkarot viņu, iezīmēt savu teritoriju. Tā ir konkurence pa�ā pamatlīmcnī. Dro�i vien viņam vajadzēja pierunāt Sofiju, lai stāsta par citiem vīrie�iem, citādi viņam necēlās.

- Un tagad viņ� tajā ir ievilcis Ketrinu.

-Ja vien viņa nav labprātīgi... iesaistījusies.

- Paldies par tādu versiju.

- Es glu�i vienkār�i saku visu, ko domāju.

- Tu ta�u runā kā pusaudze, saproti?

- Tāpēc, ka man mājās ir pusaudze.

- Bet... kā tu tik labi pārzini feti�ismu?

- Man palīdz internēta pornofilmas.

- Ak tā.

Stjū uzbēra pannas saturam da�as piemirstas gar�vielas -trauciņus viņ� atrada virtuves skapja plauktā - un pāris reizes apgrieza sautējumu, uzmezdams to gaisā.

- Starp citu, paldies, ka uzņēmies pusdienu gatavo�anu, -Odrija sacīja. - Es mirstu badā.

- Nebrīnos, ja sprie�u pec tā, kas tev ir ledusskapī un plauktos.

- Nekāda pavārmākslas fane es neesmu. Mana meita Mollija kļuva par virtuves valdnieci jau piecpadsmit gados. Es mēdzu pārnest mājās visādus salātu un picas piedāvājumus no "D�ino"; kā tipiska jurisprudences studente, tikai desmit gadus vecāka. Bet, palūk, ko tu spēj! Tu mani lutini.

- Man nav iebildumu. Man vienmēr ir prieks pagatavot kaut ko gar�īgu kādam citam.

Odrija pie�ķieba galvu. - Man ir viens jautājums, Stjū. Kāpēc jums nav bērnu?

- Kas tas par jautājumu?

- Es vienkār�i nesaprotu... Tu izskaties tam piemērots. Jauks. Atbildīgs. Desmitreiz labāks potenciālais tētis nekā vairums vīrie�u. Tāds kā izniekots perfekta tēva tēls.

- Mēs nolēmām, ka negribam bērnus.

- Kam bija tāda ideja?

- Mums. Mēs par to apspriedāmies.

- Jā, bet viens no partneriem vienmēr ir vairāk noskaņots pret berniem nekā otrs.

- Ketrina nebija pret bērniem. Viņa vienkār�i... ka lai to pasaka... nebija par.

- Tatad tā bija viņas ideja, un tu zaudēji debatēs.

- Neviens nezaudēja. Mēs vienojāmies par kompromisu. Vienubrīd mums bija suns.

- Bet bērni ir galvenais. Viņu dēļ mēs esam �eit, un viņi ir vienīgais reālais ceļ� uz nemirstību, jo daļa no tevis turpinās. Ar sunīti tas neizdodas.

- Bet tev ir kakenīte. Kā tad ar to?

- Es esmu izņemta no apgrozības. Sa�a man aizstāj bērnu - glu�i kā metadons. Kad viņa aizies, es nolaidi�os pakāpi zemāk un pieņem�u zivtiņu. Vai atgriezī�os apgrozībā.

- Tu domā, ka dabūsi vēl vienu bērnu?

- Kamēr man ir nedaudz pāri trīsdesmit? Iespējams.

- Tev vajadzēs vīrieti.

- Nē, tikai sēklu. Un to var dabūt gandrīz jebkur.

Stjū nezināja, kā īsti turpināt sarunu, tāpēc mainīja virzienu. - Ko vēl var atrast par Rotu? Tas vīrs ir īsts noziedznieks.

Odrija sarauca uzacis un apsvēra atbildi. - Viņ� ir arī potenciālais klients, lai gan, manuprāt, �obrīd viņ� jau tāds ir, un mums birojā vajadzētu būt jauniem dokumentiem par viņu. Tātad es varē�u noskaidrot visus ar darījumiem saistītos jautājumus, kas mani interesē.

- Es nedrīkstu lūgt tevi sagādat man informāciju par klientu, kas nav mani nolīdzis. Advokatūra tevi var sodīt.

- Mani nevar izslēgt no advokatūras par to, ka es pati iegūstu informāciju. Tev es pateik�u tikai to, kas ir pats svarīgākais.

- Ļoti smieklīgi, - Stjū sacīja. - Es negribu arī, lai Klejs redz, ka tu ok�ķerē birojā.

- Viņ� trīs dienas bus prom. �orīt atsūtīja īsziņu. Un viņ� pēdējā laikā liek man strādāt daudz vairāk, virsstundu skaits tikai palielinās. - Odrija uzsmaidīja viņam. - Mīļi, ka tu tā uztraucies, bet es esmu pieaugusi.

- Tu valkā pingvīnpid�amu ar pleznveida �ībām.

- Ja man ir viesis, kā lai es staigāju T kreklā un biksītēs kā parasti, ko?

Stju sirds izlaida vienu sirdspukstu, un viņ� atkal pievērsās sautējumam. - Es joprojām nespēju noticēt, ka Klejs būtu mēģinājis mani nogalināt. Viņ� bija prokurors. Mēs esam pazīstami no studiju laikiem.

- Patiesībā tu studiju laikos viņu nemaz nepazini. Un tie�i viņ� tevi aizsūtīja uz Aļasku.

- Bet arī viņ� tur būtu nokļuvis, ja ne tā sasteigtā tik�anās ar Dūganu... - Stjū pēk�ņi pārtrauca maisī�anu un pagriezās pret Odriju. - Velns! Mani bija paredzēts nogādāt uz Dūgana mednieku namiņu.

- Un pilots narkomāns tevi izlaida kaut kur citviet?

- Tie�i tā.

- Vai Dūgans pazina pilotu?

- Iespējams. Tas, kur� mani veda no lidlauka, pazina Dūganu. To vajadzēs pārbaudīt.

- Ja Dugans ir vainīgais, tad Klejs varētu būt vienkār�i tavs samaitātais partneris, kas rīko perversu seksu ar tavu sievu.

- Skaisti.

- Tas jau ir pakāpi augstāk par tādu draugu, kas mēģina tevi nogalināt.

- Īstenībā to perverso seksu es �obrīd varētu arī pieciest. Galu galā - viņi domā, ka es esmu miris.

- Labi, tātad parunāsim par Red�inaldu Dūganu.

Odrija uzvilka treniņkreklu pid�amai virsū un, tā saģērbusies, kopā ar Stjū aizbrauca uz biroju. Pusdesmitos tur nevienam nevajadzētu būt, un viņai bija atslēgkarte. Stjū bija bikses un kreklā, ko Odrija viņam nopirka par skaidru naudu, kad viņi brauca uz tik�anos ar Sofiju. Stjū uzskaitīja, cik Odrija tērē, lai vēlāk varētu atdot, pierēķinot tēriņu stāvvietas maksai Ļogana lidostā, izdevumus benzīnam ceļā uz Bostonu un atpakaļ, sauso brokastu pakas un piena iegādei. D�insi bez ielocēm jostasvietā, cie�i pieguļo�s krekls ar atlocītām piedurknēm un brūna auduma kurpes ar biezu zoli - viss viņas izvēlētais pilnīgi at�ķīrās no platā darba krekla un maisveida biksēm, ko viņ� bija uzvilcis, kad pēdējoreiz ieradās Blūstounas ēkā.

"Vismaz tajā bezgaumīgajā izkārtnē vēl ir mans uzvārds."

Odrija ieveda Stjū vestibilā, kur viņ� gāja visriņķī, apbrīnodams spo�i pulēto marmoru un ierāmētās Ketrinas fotogrāfijas pie sienām.

- Oho.

- Pagaidi, līdz ieraudzīsi biroju.

- Kā Klejs varēja samaksāt firmas ieguldījumu tādos darbos? Skaidrs, ka ne jau skopulis Siemens finansēja renovē-�anu.

- Molsone.

- Molsones naudas nepietiktu �im birojam un mājai pie okeāna.

- Pietika daudzām lietām. Tris miljoni honorāros.

Stju apstājās kā iemiets. - Ne, nevar būt.

- Var gan. - Viņa pacēla uzaci, izaicinot Stjū uz iebildumiem.

Viņ� stāvēja un kādu bridi sadrūmis domāja. Ilgāku brīdi. - Iespējams, tas �o un to izskaidro. Es tikai brīnos, kā tik liela nauda ienāca tik ātri.

- Nemaz neienāca. Tas ir aizņēmums, ko atmaksā�ot pēc gaidāmās summas ieskaitī�anas.

- Bankas neaizdod pret vieno�anos.

- Nedomāju, ka tas notiek ar parastas bankas starpniecību.

- Vai vari man parādīt finan�u dokumentus?

- Nē.

- Atvaino, ka pajautāju. Tas nebija godīgi.

- Saproti, es varu vienīgi ielogoties sistēmā. Man nav piekļuves grāmatvedībai. Bet tev varētu būt. Tu joprojām esi partneris. Juridiski tu pat neesi miris. Tavu nāvi apstiprinās tikai pēc septiņiem gadiem. Ja paroles nav nomainītas...

Odrija iegāja sistēmā. Stjū mēģināja piekļūt finan�u datiem. Viņam veicās - parole bija tā pati.

"Kāpēc gan mainīt, ja cilvēks ir pagalam?" viņ� domāja. "Sevi�ķi tad, ja firmas vadītājs ir slinks un nevī�īgs."

Viņ� pārliecinājās par Molsoncs lietas noteikumiem. Tre�daļa samaksā par pārstāvību. Trīs miljoni, tie�i tā, kā Odrija teica. Tad pagāja divas stundas, pārskatot finan�u darījumus ar Dūganu un Rofu. Sākumā viņ� īsti nesaprata, kas notiek, bet Dūgana kontā nauda ienāca un aizplūda satrauco�ā ātrumā. Rēķini par darba stundām tika izrakstīti, norādot lietas, bet attiecīgo lietu datnes nebija sameklējamas. Daļa no tas naudas pēc tam tika atskaitīta atpakaļ klienta Dūgana trasta kontā. Darījumi ar Rofu bija kārtoti tādā pa�ā veidā ar sākotnējo depozītu, piecdesmit tūksto�iem kā honorāra avansu, bet nenorādot attiecīgās juridiskās darbības.

- Jēziņ.

- Labas ziņas?

- Sliktas ziņas. Tikai es vēl nesaprotu, ko tas viss nozīmē.

Stjū novērsās no monitora, lai pārbaudītu, vai Kleja atvilktnē neatrodas vēl kādi dokumenti. Da�i juristi joprojām mēdza saglabāt cietās kopijas, ko nevar elektroniski izsekot. Tādu nebija, toties bija gandrīz tuk�a Bukera viskija pudele un .357 kalibra "Magnum".

- Sveiki...

Odrija pārliecās galdam pāri, lai paskatītos. - Kas tur ir?

Stjū parādīja viņai revolveri ar īsu stobru un garu, izliektu gaili, kas slējās kā stopētāja īk�ķis. Ierocis bija smags, un noteikt, vai tas ir pielādēts, varēja vien tad, ja pagrieza noteiktā leņķī un ieskatījās aptverē.

- Svētā debess! - Odrija iekliedzās.

- Klejs dro�i vien nervozs palicis ar jaunajiem klientiem. Vai viņ� ieroci ņem līdzi, kad brauc uz tik�anos ar viņiem?

- Nav ne jausmas. - Viņa lūkojās uz revolveri plati ieplestām acīm. - Mēs ta�u to neņemsim, vai ne?

Stjū aplūkoja revolveri, apsvēra variantus. Tas patie�ām bija pielādēts. - Nē, - viņ� galu galā paziņoja.

- Fū! Tas gan uzdzina asumu. - Odrija nervozi iesmējās. - Jābrauc mājās un jāliekas gultā. Detektivus tēlosim atkal no rīta.

"Viņai taisnība," Stju sprieda. "Viņai parasti ir taisnība, lai arī viņa jocīgā kārtā paļaujas uz nojautām un karmām. Varbūt �ī paļau�anās ir veiksmes pamatā? Vajag atslēgties no domām, atslābināties, nolaist tvaiku vai izsmieties, vienkār�i kaut kā izlādēties."

- Lai iet. Tev alus būs mājās, iedzer�anas pāriniek?

Brauciens uz Odrijas dzīvokli nebija ilgs - viņa dzīvoja netālu no biroja. Stjū pārģērbās nerātnajās violetajās treniņbiksēs, ko Odrija bija iedevusi gulētie�anai, un iegāja vannas istabā, lai iztīrītu zobus.

- Tava kārta! - viņ� drīzumā uzsauca pie aizvērtajām Odrijas guļamistabas durvīm.

Tad durvis atvērās, un viņa iznāca.

Stjū blenza, acis nenovērsdams. Tā nebija domāts, bet atturēties izrādījās neiespējami. Pid�amas nebija. Viņas baltais T krekliņ� bija pieguļo�s, bet gar� diezgan, sniedzās līdz gurniem. Un Stjū ieraudzīja pilnīgi kailas, visnotaļ jaunas kājas. "Viņai ir smalkas pēdiņas," Stju nodomāja. Krū�tura nebija. Protams, nebija. Briļļu arī ne. Un viņa raudzījās pretī tikpat platām acīm. "Varbūt tāpēc, ka labi neredz?" Stju ienāca prātā.

- Kas ir? - viņ� muļķīgi iejautājās.

- Tas bija satrauco�i, Stjū. Un bīstami, ka jau tu teici.

- Ar tevi viss ir kartībā?

- Es esmu pieaugusi meitene. - Odrija pagāja viņam garām pie zemas bufetes un noliecās, kaut ko meklēdama. Krekliņ� parāvās uz aug�u. Biksītes. Stjū pieklājīgi novērsās.

Viņa atgriezās ar alus kārbu roka. Vienu pa�u. Odrija atvēra to un iemalkoja, tad pasniedza viņam. Stjū padzērās. Alus bija no lētajiem, silts un gar�oja lieliski. Viņ� atdeva kārbu saimniecei.

- Vai zini? - Odrija sacīja. - Kad cilvēki ir kopā piedzīvoju�i kaut ko bīstamu, viņiem daudz spilgtāk izpau�as tieksme izklaidēties. Ir pat pētījumi, kas liecina par ievērojami augstāku tādas rīcības varbūtību starp jauniem pāriem, kas kopā pārgāju�i tro�u tiltu pār bezdibeni.

Stju sajuta kustību aizdotajās treniņbiksēs, bet tās sakārtot nebija iespējams, nepievēr�ot uzmanību. Odrija bija tuvu, tracino�i tuvu, un viņ� ar pūlēm apvaldīja pamatinstink-tu. - Es negribu tādā veidā izmantot tavu viesmīlību.

- Es tev jau teicu, ka esmu pieaugusi meitene, Stjū. Es tevi ataicināju pie sevis un tagad stāvu �eit vienā apak�veļā. Kur� tad izmanto izdevību?

Odrija iemalkoja alu, tad piegāja vīrietim klāt un noskūpstīja viņu, ļaujot alum plūst lūpām pāri un viņam mutē. Stju izbaudīja abus - gan skūpstu, gan alu. Viss sajaucās un gar�oja pēc jaunības. Odrija satvēra viņa treniņbik�u aukliņu un veda prom pa neapgaismoto gaiteni.

Guļamistaba izrādījās viesistabas pretstats. Gulta bija apkrauta ar veļu, uz galda mētājās advokatūras eksāmenu materiāli, un visda�ādākās kārbas, fitnesa aprīkojums, kurpes, kas varētu atrasties dzīvokļa koplieto�anas telpās, bija sagrūstas vaļējā iebūvētajā skapī, kura durvis nebija aizveramas, jo saturs lavīnveidīgi vēlās ārā.

Notraukusi veļu no gultas, Odrija novilka kreklu, atbrīvojās no biksītēm, joprojām vienā rokā alus kārbu turēdama, tad iztuk�oja to, aizmeta pīta papīrgroza virzienā, atkrita gultā uz muguras un uzrāva Stjū sev virsū.

Viņ� nezināja, vai izdosies. Veselus desmit gadus viņ� bija pieradis pie vienas taktikas. Tā gan vienmēr attaisnojās, tādēļ viņ� noskūpstīja Od riju uz lūpām, bet roka aizslīdēja lejāk. Viņam par lielu atvieglojumu, viss izdevās. Odrija drīz sasniedza orgasmu. Ļoti drīz. Gulta trīcēja. Tad viņa izelpoja ar spēku - �ķita, ka no balona ir izlaists gaiss.

- Vai! Atvaino, bet tas man bija prātā jau kop� vakarvakara. - Atbildi negaidīdama, viņa glu�i vienkār�i izstiepa roku un sāka izģērbt Stju.

Viņ� bija nepārprotami nobriedis. Piespiezdams savu vaigu viņas vaigam, Stjū noskūpstīja viņas kaklu, ieejot viņā, un gurni sāka viegli kustēties uz priek�u un atpakaļ. Viņ� baudas virsotni sasniedza tikpat drīz kā Odrija.

- Paldies, - Stjū ie�ukstēja viņai ausi.

- Tu beidzi?

- Atvaino... es pusgadu neesmu pieskāries sievietei, -viņ� muļķīgi taisnojās. - Godīgi sakot, pat ilgāk.

Odrija atbrīvojās no viņa apkampiena un atbalstījās uz elkoņiem, smaidija, juzdamās tikpat brīva savā kailumā kā pingvīnu pid�amā.

- Pareizi! Tu biji badā. - Viņa iepleta acis. - Vai tur, me�onīgajā savvaļā, tu pats sev to prieciņu nesagādāji?

- Tur, taisnību sakot, nebija vietas privātumam.

- Ai-ai. Jādomā, ka tu esi nopietni sasprindzis.

- Ņemot vērā manu nupat sasteigto izpildījumu, tā izskatās.

- Un puisis, kuram ir tik izteikta un spiedīga vajadzība, vēl spēj ļoti pieklājīgi izteikties!

- Ko tu domā ar spiedīgu vajadzību?

Odrija norādīja ar pirkstu. - Tu jau atkal esi gatavs.

Stjū palūkojās lejup. Bija gan. Odrija �aloja. Viņ� nebija radis pļāpāt gultā, jo vienmēr uzskatīja, ka tas novēr� uzmanību. Tie izrādījās maldi. Bija interesanti un Odrijas izpildījumā neparasti mīļi.

- Domāju, ka es zinu, ko tev vajag pēc pusgada me�onīgajos ziemeļos, - viņa sacīja.

- Ak tā? Ko tad man vajag?

- Ko katram pilnasinīgam tēviņam reizi pa reizei vajag.

Viņa ieslēdza gaismekli pie gultas un uzslējās uz rokām

un ceļgaliem. �oreiz Stjū nevarēja pieklājīgi novērsties; viņa izrādīja kailo pēcpusi ar nolūku, un pēk�ņais apgaismojums acīm pavēra itin visu.

Stjū blenza kā noburts. "Glu�i noteikti cita taktika." Viņas gurni sāka �ūpoties uz priek�u un atpakaļ. - Nāc nu, tas ir dabiski, tas ir...

"Instinkts."

Odrija palūkojās viņā pār plecu. - Nu, Stjū, saņemies!

41

Stju atvēra acis un ieraudzīja Odriju turpat blakus, pilnīgi nomodā un smaido�u, ar brillēm. Viņa rotaļīgi pabu-�ināja viņam matus, tad sarauca pieri.

- Man jāatvainojas par tādu pēk�ņu tuvību. Es zinu, ka tev ir biju�as nopietnas attiecības tikai ar vienu, bet es savos gados esmu sagāju�ies ne ar vienu vien.

Pa�am par pārsteigumu, Stjū izjuta greizsirdību - viņ� gribētu gan būt vienīgais tēviņ�, kas ar Odriju mīlējies. Nācās to apvaldīt. - Teiksi, ka es neesmu tev pirmais? - viņ� tomēr pajokoja.

Viņa iesmējās. - Man pieredzes ir gana, lai pateiktu, ka tu esi labs puisis.

- Jocīgi, un... protams, ja es to saku, izklausās savādi, bet tā karma bija tāda, kā vajag.

Odrija vaicājo�i pie�ķieba galvu. - Stjuart Stārk, tas nav visai analītiski.

- Tu nepiekriti? - Piepe�i viņ� saka nervozēt. "Ja nu viņa tā nejūtas?"

- Manuprāt, tās sajūtas bija tik labas, ka mēs esam gatavi nākamajam solim. - Odrija runāja pavisam atklāti, raugoties tie�i acīs. Viņa dziļi ieelpoja. - Man, Stjū, sagribējās vafeles.

Brokastis viņus pievērsa realitātei un pārrunām par nelaimi, kas postīja Stjū dzīvi. To varētu uztvert ka nomāco�u pārmaiņu, bet viņā modās pirmatnēja dziņa atrisināt problēmas nekavējoties. Odrija visas sarunas laika ik pēc brī�a zino�i pasmaidīja un lūkojās uz viņu, it kā gribētu paust nespēju noticēt, ka abi to darīju�i, un nāca klajā ar spontānām, jūsmīgām piezīmēm par seksu.

- Un �orīt tas izslējās tie�i manā virzienā - glu�i kā burvju nūjiņa.

- Varbūt tu man ļoti patīc.

- Bet varbūt tas tikai tā pusgada dēļ. Bet, Stjū, es gribu, lai tu zini... Pat tad, ja tas mums tikai prieka pēc vai vienkār�i tādēļ, lai rastu cilvēcisku kontaktu pēc metafo-riskā tro�u tilta pārie�anas kopā, viss ir kartība. Tev jāsakārto dzīve, un es to saprotu.

Praktiski izsakoties, Stjū saprata, ka viņai taisnība. Viņai vienmēr izrādījās taisnība, lai gan ne tik kaitino�ā veidā kā vairumam juristu. - Skaidrs. Visu pēc kārtas. Es sakārtoju savu dzīvi un piezvanu tev, kad viss bus padarīts.

- Nevajag solīt. Labāk vienkār�i kopā paēdīsim brokastis. - Viņa uzmeta uz �ķīvja vafeli un uzlēja tai sīrupa smai-diņu. - Vai tev izdevās atrisināt kādas no galvenajām problēmām pēc vakarvakara?

- Jā, manuprāt, tu da�as nokratīji man no pleciem.

- Es jautāju par to, vai tev izdevās kaut ko secināt pēc mūsu brauciena uz biroju, dumiķīt! Tev ir kāda sakarīga teorija?

- Vēl labāk, - Stju sacīja. - Man ir plāns.

Stjū stāvēja uz pieticīgas pusotra stāva mājas lieveņa. Та bija smil�krāsā, ar nesen izbūvētu, vēl nenokrāsotu mansarda logu, kas īsti neiederējās jumta līnijā; izskatījās, ka to meistarojis amatieris.

Rastijs Beikers atvēra durvis, ģērbies baltā T kreklā un ar riģip�a smalci notraipītās darba biksēs. Uz spēcīgā auguma uzspīlētais krekls teju pu�u plīsa. Pensionētais detektīvs bija cilājis svarus kā negudrs laikos, kad Stju viņu pazina, un savos se�desmit piecos �ķita stiprāks nekā toreiz piecdesmit piecos. Turklāt viņ� bija uzticamākais cilvēks, ko Stjū jebkad sastapis, tādēļ saruna solījās būt delikāta. Rastijs nemū�am neķertos pie kaut kā pretlikumīga - pat drauga dēļ. Pēc trīsdesmit pieciem gadiem likumības sardzē, izvairoties no ikdienā sastopamajām lamatām, pareizas rīcības principi bija viņā dziļi iesakņoju�ies.

- Sveiks, Rastij, - Stjū sacīja.

Rastijs brīdi lūkojās uz viņu un tad izbrīnā iepleta acis.

- Mīļais Dievs! Runāja ta�u, ka tu esi miris.

- Tie�i to pa�u teica pēdējais puisis, ar kuru es sastapos. Un lai tā arī paliek. Drīkstu ienākt?

Nākamā vieta, kurp Stjū devās, bija "Lielais nezināmais". Tur viņ� sameklēja pazīstamo pārdevēju aizsargtērpā. Jaunietis novērsās no kases aparāta un ieskatījās Stjū sejā. Redzēs atmiņa viņam bija nevainojama, un viņ� atcerojas Stju. Par laimi, uzvārdu nezināja.

- Sveiks, draugs! Kā gāja Aļaskā?

- Redzi, izdzivoju. Un gribu tev paldies pateikt. Aprīkojums, ko tu ieteici, patie�ām bija neaizstājams briesmu gadījumā.

- Nekādu problēmu.

- Bet �odien es esmu mazliet steidzīgs. Vai vari man sameklēt �os? - Stju viņam iedeva sarakstu.

Jaunais pārdevējs uzrāva uzaci un pamāja ar galvu. - Protams, vecīt. Sāksim ar cirvī�iem. Ejam...

Lasīt Ketrinas elektroniskā pasta vēstules bija grūti, bet interesanti. Cilvēka dzīves ainas salik�ana no vēstuļu fragmentiem izrādījās sare�ģītāka, nekā Stjū bija iedomājies, īpa�i tāpēc, ka viņa deva priek�roku tālrunim un īsziņām, tātad vidēm, kam piekļuves nebija. �ķita, ka sieva ir satuvinājusies ar Mārd�eriju Hansteti; viņas apmainījās ar daudzām banālām ziņām par to, kas pilsētā ar ko nodarbojas un kur bus sastopams kādā dienā. Bija arī daudz vēstuļu par pludmales māju. Un Ketrina izrādījās pārdevusi veselu fotogrāfiju sēriju, tas likās iespaidīgi. Bet vienu būtisku lietu saistībā ar elektronisko pastu Stjū bija apguvis laikā, kad strādāja prokurora birojā, - vienmēr atradās īpa�i svarīga vēstule. Ketrinas gadījuma tā tika rakstīta pusgadu pec viņa bezvēsts pazu�anas. Mārd�erijai.

�M, man ļoti patīk Tavs dzīvesveids, un es domāju, ka tagad varētu atļauties savu �ādas dzīves variantu. Diez vai pirms trīspadsmit gadiem notiku�ais bija mana kļūda. Kad es izvēlējos, lēmums bija pareizs. Sākumā viņam bija iek�ā.

Bet, neraugoties uz manām pūlēm, viņ� to neizprotamā veidā zaudēja."

Sīki analizēdams gramatiku un sintaksi, Stjū vēlreiz to pārlasīja, līdz bija dro�s, ka sapratis pareizi. Cits skaidrojums nelikās iespējams. "Es esmu pirms trīspadsmit gadiem radusies kļūda." Tas kaitināja, pat sagādāja sāpes - sieva bija mīlējusi dzīvesveidu, ko cerēja no viņa sagaidīt, nevis viņu pa�u. Lai gan nācās atzīt, ka Ketrinai ir taisnība. Lai arī kādai tai dzīvei vajadzēja but, kādā no tās posmiem viņ� bija zaudējis.

Nesenākajās elektroniskā pasta vēstulēs runa bija par da�u dienu brīvdienām, lai gan nevarēja saprast, kas tās par brīvdienām, ja viņa negāja uz darbu. Stju sastinga, jo atcerējās Odrijas stāstu par Kleja aizbrauk�anu.

"Viņi ir kopā."

Stjū domāja, ka ari to uztvers sāpīgi, ta�u dīvainā kārtā tā nenotika. Viņ� jau bija redzējis, kā sieva atkailinājusies draiskojas ar cilvēku, kas bija pilnīgs prestats visam, ko viņ� jebkad pārstāvējis. Tas skats pa pludmales mājas logu spilgti iespiedās atmiņā. Kā fotoattēls. Ta�u �oreiz viņ� jutās nevis aizvainots, bet izaicināts. Tas Stjū, kas pacieta aizvainojumus, bija miris, un tas, ka cits tēviņ� iezīmēja viņa teritoriju, vairs nebija kārtējais emocionālais trieciens; tā bija tirā motivācija.

Pēc vairākām dienām Stjū aizsūtīja Odriju uz Breda Bēra studiju izlūkos. Viņa pati bija uzstājusi, ka palīdzēs, un tas ne�ķita bīstams uzdevums. Turklāt Breds būtu Stjū pazinis.

Vēlāk viņa parādīja Stjū, kā izgatavot visai ticamu Ore-gonas Universitātes veidlapas kopiju un izdrukāt ar viņas printeri. Tai nebija jābūt ideāli precīzai. Ja autentiskuma trūkumu nepamanītu parastas izlasī�anas laikā, mērķis būtu sasniegts.

Vajadzēja veikt divus svarīgus tālruņa zvanus, un pirmajam Stjū izmantoja bezmaksas tālruni boulinga zālē. Otro, dienu nogaidījis, viņ� veica no mobilā ar priek�apmaksas karti, ko Odrija nopirka, norēķinoties ar skaidru naudu. Pirmais zvans bija uz Bjūkenana un Stārka biroju, kur viņ� atstāja informāciju Keilijai, pēc balss sprie�ot, jauniņai sekretārei. Otrais bija pētnieciskajam �urnālistam no raidījuma "Amerikas neatrisinātās lietas".

Silvija Molsone dzīvoja Ņūbedfordas ziemeļpusē. Ratiņ-krēslam piekaltā Stjū kliente īrēja vienstāva ran�o tipa māju deviņsimt kvadrātpēdu platībā netālu no Bruklonas parka. Mājas priecīgā dzeltenā krāsa �ur tur lobījās nost, un saplāk�ņa uzbrauktuve pie parādes durvīm izskatījās kā pagaidu risinājums. Viņa vēl nebija saņēmusi lielāko daļu naudas.

Durvis atvēra Silvija pati. "Nav aprūpētāja," Stjū secināja. Viņa uzreiz pazina savu advokātu, izstūmās laukā un apkampa viņu, neatlai�ot rokas, līdz viņ� vairs nespēja nostāvēt, par ratiņkrēslu noliecies. Stjū mēģināja tūdaļ pat pievērsties vieno�anās jautājumiem, bet Silviju nauda interesēja mazāk nekā viņa labklājība. "Tā viņa ripina pa dzīvi, un viss," Stjū nodomāja un par to vien Silviju cienīja vēl vairāk.

Stjū steidzināja klienti atpakaļ mājā, lai viņus nepamanītu kopā.

- Tevi atrada! - viņa sacīja, iebraucot virtuvē, lai uzvārītu tējai ūdeni.

- Es pats atrados.

Viņa pamāja ar galvu. - Tā man bija pēc avārijas. Es īsti neizpratu, ka dzīvoju, un tad dzīve tik dramatiski izmainījās, ka es biju spiesta to pārskatīt. Kumelī�u?

- Paldies, bet es pārāk steidzos.

- Tāds tu vienmer esi bijis. Tev vajadzētu pamēģināt jogu. Zini, es esmu to atsākusi.

- Nezināju.

- Protams, tik daudz pozu es vairs nevaru izpildīt, bet tās, ko joprojām varu, izdodas daudz labāk. Galvenais ir koncentrē�anās. Skaidrība.

- Par skaidrību runājot... Es gribu kaut ko izstāstīt.

Viņi sarunājās. Nācās arī izmeloties, bet tā vajadzēja lietas labā. Silvija māja ar galvu, neizrādot ne satraukumu, ne dusmas un glu�i vienkār�i apsverot dzirdēto. Un uz beigām viņa bija tā, kas mierināja.

- Nevienam nestāsti par mūsu tik�anos. Nekad mū�ā, -Stjū viņai atgādināja tre�oreiz, arā un lejup pa uzbrauktuvi steigdams. - Un �odien pat piezvani Rod�eram Rodanam. Viņ� zinās, kas darāms.

- Sargā sevi, - Silvija uzsauca.

Stjū greizi pasmaidīja. - Nu nē, ar piesardzību ir cauri.

42

Stjū vēlreiz uzmeta skatienu Poupailendas piestātnei un tad pārkapa "Dzelzs jaunavas" margapmalei.

Kuteris bija pavecs Haterasa modelis, nedaudz garāks par trīsdesmit pēdām. Stjū neko daudz par kuģiem nezināja, ta�u izmeklē�anas gaitā bija �o to noskaidrojis. Savulaik kuterim bijusi liela vērtība, tas bija viens no "Bolta būvkompānijas" aktīviem, un to bija paredzēts kādreiz norakstīt. Vēl joprojām vērtība varētu būt gandrīz simttūksto� dolāru. Pirms daudziem gadiem Stju bija redzējis fotoattēlus, tie iespiedās atmiņā, bet neko nepalīdzēja atklāt. Turklāt, saskaņā ar Mār�as Blinnas - Stjū pieaicinātās ekspertes tiesas procesā - atzinumu, kuģis esot bijis "tīrs", un viņam neizdevās celt galdā lietiskos pierādījumus. Viņasprāt, tomēr pastāvēja varbūtība, ka Bu�a atzī�anās bijusi patiesa. Mājās asiņu nebija, tāpēc doma, ka viņ� sadalījis līķi uz kuģa, likās savā ziņā ticama. Bet Rastijs Beikers bija privātā sarunā apzvērējis, ka gan jau kriminālistikas eks-pērti kaut ko atrastu, ja Bucs uz kuģa būtu Mārtiju griezis gabalos ar zobenzāģi - tā ir pārāk asiņaina nodarbe, lai pēc neprofesionāla veiktas pēdu slēp�anas nepaliktu kāds traips.

Bucam dro�i vien nācās krietni pacīnīties, līķi nesot un pec tam sadalot. Nedzīvi ķermeņi bija ļengani un smagi. Stjū tikai da�as jūdzes pastiepa brie�a liemeni pēc pilnīgas pirmapstrādes un nākamajā diena jutās kā salauzts. Pēc tam Bleiks smējās un ieteica nākamreiz uzmeistarot nestuves. Un Mārtija Bu�a bija pamatīga auguma sieva. Stjū pirms prāvas bija iegaumējis viņas radītājus, katru sīkumu pārlūkojis tūksto�iem rei�u.

"Bet ne reizi, atrodoties uz kuģa.�

Atslējies pret "Dzelzs jaunavas" virslogu, Stjū centās iztēloties, kā Bucam gāja ar piecas pēdas un se�as collas garo un simt septiņdesmit astoņas mārciņas smago sievieti. "Ir grūti domāt kā slepkavam, ja neesi slepkava," Stjū vienmēr bija teicis. "Bet tagad, kad esmu slepkava, kā es rīkotos?" Nomedīto brie�u pirmapstrādi viņi ar Bleiku nekad neveica būdas tuvumā, tātad ari Mārtija tika aizvesta patālu no Klijānu lī�a. Protams, pirms izie�anas okeānā Bucam viņas līķis bija jānovieto kajītē. Ticis prom no krasta, viņ� līķi sadalīja gabalos. Vienīgā vieta, kur varētu darboties ar smago līķi, neriskējot notraipīt ar asinīm paklāju, polsterējumu vai dēļus, bija kuģa vaļējā pūpe.

Stjū pagriezās uz otru pusi.

"Ja nu..."

Kad Stjū nācās izlaist iek�as pirmajam zaķim, viņ� to iegremdēja �alojo�a strauta ūdenī. Kamēr grieza, asinis skalojās prom. Ūdens trakoti saldēja rokas, bet iznākums bija tīrs, un iek�as aizpeldēja prom, lai atgrieztos apritē dabīgajā vidē.

Stjū pārliecās "Dzelzs jaunavas" pūpei pāri. Aiz tās bija platforma visā kuģa platumā, ko no ūdens līmeņa �ķira tikai da�as collas. Platuma pilnīgi pietika, lai novietotu līķi. Līdzīgi nestuvēm. Bija pat mazas durtiņas, lai piekļūtu no ūdens. "Platforma peldētājiem? Vai zvejas kuģiem tādas ir?" Stjū sirds sāka sisties straujāk, kad viņ� iztēlojās, kā Bucs ir notupies uz platformas un dala Mārtijas līķi, kas lielākoties atrodas ūdenī, kamēr viļņi aizskalo asinis prom. Tagad viss �ķita skaidrs. "Kāpēc toreiz tā nebija?" Stjū brīdi stāvēja, galvu lauzīdams, un piepe�i atskārta, ka fotogrāfijās platforma nemaz nebija redzama. Par to viņ� jutās pārliecināts. Gadi nebija padzēsu�i atmiņā glabātos attēlus - kuģa aizmugurē nekā nebija, nosaukuma burti bez atstarpēm rindojās pūpei pāri. Stjū vērīgi nopētīja platformu. Tā daļēji aizsedza burtu "D". Turklāt platforma bija gai�āka un jaunāka nekā kuģis. Baltās krāsas toņa at�ķirība bija neliela, bet pamanīt varēja. "�ī platforma ir nomainīta!" Stjū aptvēra. "Kad policijas darbinieki pārmeklēja un fotografēja kuģi, platformas, uz kuras Bucs sadalīja sievu gabalos, nebija. Viņ� to novāca..."

- Hallo?

Balss pārsteidza Stjū, bet viņ� neļāva sev pagriezties pārāk strauji. "Nevajadzētu izrādīt, cik satraukts es patlaban jūtos." Viņ� palūkojās aug�up caur izspūru�ajiem matiem un pasmaidīja. Jaunietim mugurā bija polo krekls ar logo uz krūtīm. Piestātnes darbinieks. Stjū atviegloti nopūtās. Varēja būt ļaunāk, daudz ļaunāk. Puisis bija apmēram divdesmit gadus vecs. "Gājiens uz kuģi bija riskanta padarī�ana.

�is jauneklis varētu atcerēties, kā es izskatos. Bet ar kaz-bārdiņu un garajiem matiem es nemaz nelīdzinos tam akurātajam advokātam, ko varētu pazīt," Stjū prātoja. Galvenais, ka risks bija to vērts.

- Hallo, - Stju atsaucās tik laipni, cik iespējams, tad atkal nodūra galvu un izlikās knibināmies ap platformu.

- Vai jums kaut ko vajag, ser? - Tā bija pārbaude. Viens no darbinieka pienākumiem bija raudzīties, lai piestātnē neuzdarbojas zagļi, un Stjū bija sve�inieks.

- Sasodītā platforma ir vaļīga, - Stjū sacīja. - Es gandrīz nositos uzkāpdams. Varētu domāt, ka būvnieki savu aprīkojumu uztur labākā stāvoklī, bet pie Bolta tāpat gadās pa kādam slinkuma lāpītājam kā jebkurā vietā. Puisis, kas pēdējais bija ar kuģi izbraucis, dro�i vien neiedomājās salabot pēc atgrie�anās.

- Varbūt vajag kādus instrumentus?

- Nē. Es pievilku, cik cie�i varēju. Vienkār�i jāpasaka Re-d�ijam Dūganam. Viņ� sakārtos, ja vajadzēs vēl kaut ko.

- Labi. Lai jums jauka diena, ser.

Stjū nosmaidīja. - Paldies. Jau ir.

43

Ketrina nojauta nepatik�anas, kad Klejs trīs dienas neatbildēja uz zvaniem. Pirmajā reizē viņa atstāja optimistisku īsziņu. "Tas nekas, viena diena neko nenozīmē," viņa domāja. "Dro�i vien daudz darba sakrājies."

Divas dienas jau lika aizdomāties, bet vēl bija piedodami, un viņa atstāja neizpratnes pilnu īsziņu.

Trīs dienas viņu samulsināja. "Es neesmu skuķe, kurai var neatzvanīt pēc pirmās satik�anās," viņa rakstīja. Ceļojuma laikā Klejs bija saņēmis viņas roku, un viņi runāja par nākotni, vismaz par darījumu partnerības nākotni. Ketrina pārmeta sev centienus panākt nopietnāku Kleja ieguldījumu abu personīgajās attiecībās. "Pagaidam pietiktu ar sekmīgu partnerību un neregulāru fizisku tuvību," viņa nolēma un atstāja īsziņu, pau�ot mērenu nemieru.

Kad Klejs nepiezvanīja ceturtajā dienā, viņa nerakstīja īsziņu un taisnā ceļā devās uz biroju.

Administratores vieta izrādījās tuk�a. Keilijas nebija, viņas dators likās izslēgts, dienas pasts krājās kaudzītē uz spīdīgā galda. Un bija tikai trīs pēcpusdienā.

Ketrina paņēma pastu un uzsita pa lifta pogu.

Aug�up lifts gāja gludi, bet pēdējā stāvā Ketrinu pamatīgi nodrebināja, spēji apstājoties. �īksto�ās durvis atvērās, atklājot tuk�u gaiteni. Tuk�as darbstacijas. Nestrādāja neviens no pagaidu un viltus palīgiem. Nebija ne jurista palīgu, ne sekretāru. Ejot uz Kleja kabinetu pa�ā galā, Ketrina centās atcerēties, vai nebija kāda svinamā diena. Bez Stjū un viņa stingri sakārtotā kalendāra viņa brī�iem nezināja datumu.

Klejs sēdēja pie galda ar muguru pret durvīm. Ketrinai ienākot, viņ� pagriezās brūnajā ādas krēslā ar augsto atzveltni un pielēca kājās, raudams vaļā galda atvilktni. Ieraudzījis Ketrinu, viņ� nomierinājās un apsēdās.

- Nāc iek�ā. Tev nav jāklauvē.

- Es pirms brauk�anas zvanīju. Tu neatbildi.

- Biju aizņemts.

Tonis bija noraido�s, un Ketrinai tas nepatika. Viņa ievēroja, ka glāzē, ko Klejs turēja rokā, bija dzintarkrāsas

�ķidrums.

- Tu dzer, - viņa teica. - Tas ir kas jauns.

- īpa�s gadījums.

- Liels jaunums? - viņa cerīgi pasmaidīja.

- Tā varētu teikt.

- Nudien, es ar prieku paklausī�os.

- Tie�ām? Tu priecātos uzzināt, ka man zvanīja no policijas? Nolādēts!

Tonis paaugstinājās un bīstami vēstīja ļaunu. Klejs grozījās krēslā uz priek�u un atpakaļ kā zvērs, kas staigā �urpu turpu. Ketrina apsēdās krēslā otrpus galdam, joprojām pastu rokā turēdama, un rūpīgi izvēlējās vārdus:

- Ka tava partnere es dalos tavās veiksmēs un tavos izaicinājumos. Es klausos.

Klejs pagrozījās krēslā, ar aizdomām nopētīja Ketrinu, sarauca pieri un tad beidzot ierunājās:

- �ķiet, ka viens sens draugs ir apsūdzējis mani par kādu lietu, kas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem, jurisprudences studiju laikā.

- Par ko?

- Nav svarīgi. Apgalvojums vien ir pietiekami draudīgs.

- Kur� to izdarījis?

- Resnulis Toms Frenkens.

- Kāpēc viņam vajadzētu tevi apsūdzēt par seniem notikumiem?

- Viens detektīvs sazinājās ar viņu par to lietu. Un tagad viņ� mēģina saglābt savu ādu, apsūdzot mani. Policists piespieda viņu parakstīt paskaidrojumu, ka es esmu vainīgs. Tipisks iestā�u gājiens.

- Tā ta�u nav patiesība, vai ne?

Klejs raudzījās uz viņu caur pieri. - Protams. Tomam bija problēmas, jaunības trakulības izdzīvojot. Nebrīnos, ka viņam ari tagad ir problēmas, kad viņ� ir advokāts bagātniekiem. Bet nevajag tāpēc sagādāt nepatik�anas man.

- Ko darīsim?

- Neko? Noliegsim? Tad jau redzēs? - Klejs iedzēra malku. - Ja tas turpināsies, man pa�am vajadzēs advokātu. Tā lieta ir pārāk veca, lai kaut kas iznāktu, bet es neatceros kriminālvajā�anas noilgumu Oregonā sazin kuras pakāpes noziegumam.

Ketrina paraudzījās apkārt kadas nodarbes meklējumos, kamēr Klejs iegrima domās un iestājās klusums. Viņa sāka �ķirot klēpi turētās vēstules, likdama surogātpastu un darba vēstules uz Kleja galda, kamēr viņ� dusmīgi klauvēja pie deniņiem ar pirkstu.

Pēc neilga, visai nemierīgi aizvadīta laika bija redzams, ka Klejam ir vēl kaut kas sakāms.

- Kas ir? - Ketrina jautāja. - Vēl kaut kas noticis? Es ta�u redzu, ka tu joprojām par kaut ko pārdzīvo.

- Tu atceries pilotu, kur� Aļaskā aizveda Stjū?

-Jā.

- Kāds viņu nogalinājis ar cirvi.

- Ak kungs.

- Jā. Aivens bija viens no Dugana ļaudīm. Kāds par to atstāja zīmīti administratorei, bet neparakstījās. Man tas nepatīk. - Ketrina parādīja vēstuli no Oregonas Universitātes. Klejs noteica: - Atver.

Viņa paklausīja. Vēstulē bija ziņas par Kleju. Pieminēts plaģiātisms, krāp�anās un grāda anulē�ana. Citāts no Toma Frenkena atzī�anās, un pa�ās beigās piezīme, ka kopija nosūtīta Masa�ūsetsas Advokātu asociācijai. Viņa vairs nespēja lasīt.

- Domāju, ka �o tev pa�am vajadzētu izlasīt.

Ketrina pasniedza vēstuli Klejam, un viņ� sāka lasīt, acis pletās arvien platākas, vēstules beigām tuvojoties. Piepe�i viņ� sāka sist ar vēstuli pa galdu, it kā tādā veidā varētu to pieveikt.

- Ceru, ka nav nekas nopietns. - Ketrina rai�pilni vēroja viņu. - Vai tomēr?

- Nezinu! Vai Masa�ūsetsas Advokātu asociācija varētu reaģēt uz vecām, muļķīgām apsūdzībām? Vai tam vajadzīgs notiesājo�s spriedums? Un vispār - vai kaut ko tādu var sākt cilāt, kad pagāju�i desmit gadi? Es nezinu! Stjū tādas lietas labi parzinaja.

- Kā es varu palīdzēt?

- Tu nevari! Tu man neesi vajadzīga! Man vajag tavu vīru. - Kad Ketrina pabīdīja pārējās vēstules nostāk, jo negribēja vairs ar tām noņemties, Klejs paraudzījās uz kaudzīti un klusu norūca: - Ir vēl kaut kas?

- Reklāmas. Izņemot �o. - Viņa norādīja uz vēstuli ar vārdu un uzvārdu virs sūtītāja adreses. - Rod�ers Rodans?

- Vārds izklausās pazīstams. - Klejs izstiepa roku un paņēma aploksni, tad atvēra to ar sudraba vēstuļnazi un sāka lasīt.

Ketrina vēroja, ka izmainās viņa seja. Tas bija nepatīkams process - tāpat kā noskatīties uz glītu Holivudas aktieri, kur� pārvēr�as par rūco�u vilkati. Nolicis glāzi uz galda, Klejs piecēlās no krēsla.

- Kas tā par apcel�anu? Nē! Tas butu joks?

-Kas?

Klejs neatbildēja, toties vairākkārt trieca vēstuļu nazi senlaicīgajā galdā, ko viņa bija īpa�i izvēlējusies, lai atzīmētu biroja pārveido�anas beigas. - Nē! Nē! Nē!

Ketrina neuzdro�inājās turpināt tincinā�anu.

Klejs dziļi ievilka elpu, tad ļaunām acīm uzlūkoja viņu pār galdā ietriektā, vēl trīco�ā vēstuļu na�a rokturi. - Silvija Molsone apstrīd mūsu honorāru... Kā Stjū bija paredzējis.

- Ko tas nozīmē? Aizkavēsies naudas saņem�ana?

- Nē! Tas neaizkavēs naudas saņem�anu! Ja Stjū bija taisnība, tas nozīmē, ka nauda vispār neienāks!

Ketrina cie�i lūkojās uz viņu, pūloties apjaust dzirdēto. - Stjū parasti bija taisnība, - viņa �ukstēja. - Tu man neteici, ka viņ�...

- Nav svarīgi, ko es tev teicu! D�o Rofam mēs esam parādā simtiem tūksto�u dolāru, ko nesaņemsim.

- Ak Dievs. Es tikko nopirku māju.

- Runa nav par tavu māju, stulba kuce! Viņ� iededzinās ceturtdaļdolāra zīmes manā nolādētajā ģīmī!

Ketrinas prātu urdīja da�ādas domas, un sakāmais nāca ar lielām sāpēm. - Es varētu to pārdot.

- Mēs nevaram pārdot �o biroju, ko esam pārveidoju�i. Tas mums ir nomāts!

- Es aprunā�os ar D�o. - Ketrinu pārņēma paniskas bailes. - Es viņam patīku un darī�u visu, ko vajadzēs.

Klejs dziļi ievilka elpu un atkrita krēslā, bridi glu�i vienkār�i raudzījās griestos un tad sarkastiski iesmējās. - Kei-ta, Keita, Keita, - viņ� noteica. - Tu nudien nesaproti. D�o un Red�ijs priecājās, ka var pārgulēt ar prokurora sievu; tā bija daļa no mūsu norunas par naudas aizdevumu. Bet nemāni sevi... vīriem, kas jebkurā brīdī var dabūt deviņpadsmitgadīgas striptīzdejotājas, tava pusmū�a pēcpuse nav trīssimt tūksto�us dolāru vērta.

44

Odrija stāvēja durvīs, vērojot Stju caur apaļajām brillēm. Viņa bija uzvilkusi blūzi, svārkus un kurpes ar augstiem papē�iem. Nebija ne miņas no pid�amas - viņai bija paradums uzraut to mugurā uzreiz pēc saulrieta, tā rīkojas bērns, gaidot vakara pasaciņu, - T krekliem vai biksēm. Nu viņa atkal izskatījās kā juriste.

- Tātad tu vienkār�i brauc prom? Aizlaidīsies? Tā tu izdomāji?

- Jā, - Stjū sameloja. Pēc tik daudziem patiesības meklējumu gadiem melot nebija viegli. "Būs jāpavingrinās �ajā jomā," viņ� nosprieda. - Es esmu pabeidzis izpēti un sapratis, ka nevaru sākt cīņu ar organizētās noziedzības bosu un visu viņa bandu. Ja viņiem vajag, lai es būtu pagalam, tad to arī panāks. Turklāt viņi vajās cilvēkus, kas man ir dārgi, arī tevi. Būs labāk, ja viņi domās, ka es esmu miris.

- Un es nevaru nodot policijai savas izcilās izpētes rezultātā iegūtos materiālus.

- It neko.

- Tātad tu mani izslēdz no spēles.

- Es rūpējos par tavu dro�ību.

- Neaizmirsti, ka es esmu pieaugusi meitene.

Stjū pasmaidīja un centās neaplūkot viņu tik uzkrīto�i.

- Protams. Bet profesionālie noziedznieki ir kā zvēri. Viņi no sava neatkāpjas un atradīs veidu, kā tikt galā ar ikvienu, kas gadīsies ceļā. Es jau esmu iepinies nelaimē. Tu ne.

- Un kā tad ar Kleju?

- Man ir nojauta, ka viņa dzīve drīz vien ļoti sare�ģīsies. Tas ari viss, kas tev jāzina.

- Tu mani kaitini! - Odrija papurināja galvu, tad ierunājās pielaidīgākā tonī: - Un kā ar Ketrinu?

- Nezinu. �ajā jautājumā es vēl neesmu paguvis pārskatīt visus faktus un izdarīt vajadzīgos secinājumus.

- Tu pārāk daudz prāto. Kā vispār jūties?

Ar atbildi Stjū vilcinājās. Informācijas vāk�ana un skaidrojumu meklējumi bija prasīju�i tik daudz, ka viņ� nemaz nebija aizdomājies par to, kā jūtas. Darbojās kaut kas dro�ības mehānismam līdzīgs - koncentrē�anās loģisku risinājumu ra�anai atturēja no vēlmes kādam iesist pa seju.

- Dusmīgs, - viņ� beidzot atteica. Atbilde pa�am sagādāja pārsteigumu.

Ari Odrija bija pārsteigta, bet tikai pamāja ar galvu.

- Labi. Ar to ari atvadīsimies.

Stjū savāca savas mantas, atrada pa�ā mugursomas dibenā appluinīto Edvīna sacerējumu, pār�ķīra da�as lappuses un tad aptvēra, ka rokasgrāmata vairs nebūs vajadzīga. Uz atvadām viņ� papliķēja pa vāku un iemeta papīrgrozā.

Kad Stju bija sagatavojies aizie�anai, Odrija viņu apskāva - satvēra ar abām rokām, tās savienojot aiz muguras, -un saspieda, cik jaudas.

- Tas mana mū�ā bija vislabākais no visiem darbuzdevumiem, - viņa sacīja, seju Stjū plecam piekļavusi.

- Tu saproti, ka runā pavisam jocīgi, ņemot vērā visus apstākļus, vai ne?

- Tu zini, ko es ar to gribu teikt. Tas ir pats galvenais. Es palīdzu cilvēkam sakārtot dzīvi, nevis pārbaudu kaut kādus garlaicīgus biznesa projekta izveides līguma dro�os nosacījumus. Un nepalīdzu sagatavot testamentu, ja kas. Tu esi īsts, miesa un asinis. Un nemaz neesi garlaicīgs.

- Ak neesmu?

- Nē. - Viņa beidzot atbrīvoja Stjū no apkampiena. - Es nekad neesmu sagāju�ies ar kādu, kas nogalinājis cilvēku vai lāci.

- Pa�aizsardzība abos gadījumos.

- Zinu.

Stjū saskuma, kad Odrija viņu palaida vaļā. Tāda tuvības sajūta pret kādu nebija viņu pārņēmusi... Viņ� nespēja pat atcerēties, cik sen.

- Tas tev. - Viņ� pasniedza Odrijai zibatmiņu.

- Kas tur ir?

- Mūsu leģitīmo klientu saraksts. Tur ir arī ieteikuma vēstule tev, ar manu parakstu un atpakaļejo�u datumu, kad vēl biju dzīvs, ļa kādu iemeslu dēļ Klejs viņus nespēj paturēt, ar �o vēstuli viņi nonāks pie tevis.

- Uz manu juridisko firmu?

- Tas būs iesākumam.

- Vai pateiksi, uz kurieni aizbrauc?

- Nē.

Stjū pagriezās promie�anai, bet padomāja. �ķita nepareizi, ka pēdējais Odrijai teiktais vārds būtu "nē". Jau tā viņ� nerīkojās pārāk bruņnieciski, pazūdot pēc tuvības nakts. Un vafelēm. Un īpa�i pēc metaforiskā tro�u tilta pārie�anas kopa. Viņ� atskatījās. Lai gan kaut ko solīt bija bīstami, cerībai nebija nekādas vainas.

- Bet runa, ka Oregonā esot jauki.

45

Pa savas pusmēbelētās viesistabas logu Ketrina ilgi raudzījās uz Klijānu līci. Vientulīga ainava. Ļoti skaistā māja bez sarunu biedriem radīja ļoti tuk�as mājas iespaidu. Klejs solījās piezvanīt uzreiz pēc tik�anās ar Rotu, bet nepiezvanīja, un nu jau bija vēls. Tam varēja būt da�ādi izskaidrojumi, un neviens nenozīmēja neko labu.

Rofs un Dūgans bija noziedznieki. Hranics tāpat. Tagad viņa to saprata. Tie�i pret tādiem viņas vīrs bija ierosinājis kriminālvajā�anu. Izrādījās, ka pāriet otrā pusē ir vieglāk, nekā varēja iedomāties. Robe��ķirtne starp likumu un pasludinā�anu ārpus likuma bija tikpat �aura kā at�ķirība starp Stjū un Kleju.

Durvju zvans ieskanējās ar neparasti svinīgu toni, kas atbalsojās istabā. Sirds salēcās. Klejam bija jāzvana, nevis jāatbrauc, "ja nu tas būtu Rofs vai Dūgans? Vai abi? Tie, kas iededzina ceturtdaļdolāra monētu zīmes parādnieku sejās. Tie�i tagad, kad es gatavojos kļūt par karstāko pusmū�a sievieti sporta zālē." Viņa aizgaiņāja domu par zīmēm - ta bija pārāk netīkama - un atcerējās, ka Reimonds Bucs strādāja Dūgana firmā. "Ar Bu�a sievu izdarījās tā, ka viņa pazuda bez pēdām. Kā Stjū. Ak nē..."

Ketrina paņēma tālruni, ejot pie durvīm, lai gan īsti nezināja, kam zvanīt, ja būtu jāsauc palīgā.

46

Stjū ļoti gribējās zināt, kadas būs sajūtas, viņu ieraugot. Iepriek�ējos se�os mēne�os viņ� analizēja savas laulības stāvokli no visām pusēm. Pēc atgrie�anas atklāto satrauco�o faktu dēļ nācās turpināt analīzi citā līmenī, bet nevienā no tiem nebija atbildes uz pa�u galveno ar sievu saistīto jautājumu. Tie�i tā dēļ vajadzēja redzēt viņu vēlreiz.

Tā nu viņ� piezvanīja pie durvīm un tad notupās aiz Ket-rinas jaunā, perfekti veidotā buk�u dubultā dzīv�oga kā bērns, kas izjoko kaimiņus. Caur zariem viņ� cie�i vēroja Ketrinu, nekustīgs un neredzams aiz biezajiem krūmiem, klausījās, skatījās, cen�oties sajust viņas karinu, bet viņa stāvēja durvīs un tramīgi raudzījās tumsā. Stjū pa�am bija jābrīnās, ka pietika ar īsu brīdi, lai rastu atbildi uz jautājumu. Un atbilde bija "nē".

Redzot Ketrinu, viņ� nejuta ne atvieglojumu, ne prieku, ko bija sev apsolījis me�onīgajā savvaļā. Toties izjuta plaisu. Viņ� aptvēra, ka tā starp viņiem pastāvējusi vienmēr.

Tikai viņ� nebija novērtējis tās nozīmi, jo tas bija kaut kas netverams, telpisks, ar jūtām saistīts, bet viņ� nekad neuzticējās emocijām. Ta�u tagad gan tās uzklausīja un saprata, ka zudusi vēlme atgriezties pie �īs sievietes. "Ketrina nekad nav bijusi man īstā dzīvesbiedrene un tagad ir kjuvusi vāja, atteikusies no cīņas un izvēlējusies vieglo taciņu, kur gaida slazds." Instinkts lika pamest viņu. Tās nebija dusmas. Tā glu�i vienkār�i nebija mīlestība.

"Jāatstāj Ketrina ar viņas fotogrāfijām un jaunajiem draugiem.� Odrija pie Breda Bēra uzzināja, ka mākslas mecenāts bijis Ar�ijs Brukss, kur� pastāvīgi figurēja kriminālprā-vās. Stjū viņu atcerējās. Apsviedīgais vīrs kaut kādā veidā bija saistīts ar Rofa bandu. Ketrinas fotogrāfiju sērijas iepirkumu sarīkoja Klejs, lai radītu panākumu ilūziju - glaimus Ketrina nespēja uztvert objektīvi. Vaļu medībām veltīta sērija dro�i vien bija nokrauta kādā no krastmalas noliktavām, nolemta iznīcībai turpat blakus nozarei, ko tā attēloja.

Vainas apziņa Stjū nemocīja. Ketrinas jaunajiem draugiem nebūtu vajadzības viņu nogalināt - viņa neko daudz nezināja. Ja nāktos nokārtot kādu parādu, viņai varēja atņemt māju vai pieprasīt seksu.

Un sekss pats par sevi nav nekas bīstams.

Nauda, kas Ketrinai piederēja, drīz noteikti izsīks, un viņa būs spiesta pati parūpēties par sevi. "Viņa nenāk no bagātas ģimenes,� Stjū sprieda, "tātad mācēs izdzīvot. Turklāt viņa lieliski prot uzņemt viesus. Varbūt Mārd�erija varētu dot viņai darbu kādā no restorāniem."

47

Stju gaidīja "Jaunanglijas importa" noliktavā. Tā bija liela, bet neuzkrīto�a ēka - ka jau to varēja paredzēt, ja īpa�ums pieder organizētās noziedzības darbonim, - ar zilu rievota skārda jumtu, divām lielam garā�as durvīm un vienām ieejas durvīm. Tā atradās piestātnes drūmākajā galā, tilta Ņūbedfordas pusē, iespiesta starp līdzīgiem monolītiem, kuros ari nemanīja nekādu rosību. Ārpusē zem aprūsēju�ās "Jaunanglijas importa" izkārtnes karājās veci zvejas tīkli, pie�ķirot ēkai nolaistu izskatu. Kā vienā no Ketrinas fotogrāfijām.

Milzīgā noliktavas telpa bija gandrīz tuk�a - neredzēja ne marihuānas ķīpas, ne avarēju�as automa�īnas, ne kastes ar automātiskajiem iero�iem. Tur atradās viena vienīga slūpjahta uz paliktņiem un laivu daļas plauktos pie sienas. Katra skaņa dobji atbalsojās tuk�ajā telpa, radot spokainu gaisotni. Ēkā bija ierīkots birojs - neliela kubveida konstrukcija pie sienas. Pārējās trīs biroja sienas bija no plānām

plāksnēm, un tās iesniedzās pla�ajā telpā kā ideāli kubvei-digs audzējs. Stjū tupēja tā ēnā.

Viņ� uzskatīja, ka izdevīgāk ir tupēt nekā sēdēt. Nezuda modrība, un tā viņ� nekustīgi gaidīja vairāk nekā stundu, ieklausoties koka sienu un metāla jumta krak�ķos un vaidos. Auss uztvēra nepārprotamu �urkas pārskrējienu. Tikai vienas. Kaut kur pa griestu sijām. Bet tovakar viņ� nemedīja �urkas. Viņ� tupēja, galvu ieejas durvju virzienā pie�ķiebis. Lai labāk sadzirdētu tās atveramies. Lai saklausītu cilvēka soļus pa betonu un noteiktu precīzu attālumu līdz kurpēm, kas tuvojoties radīs troksni. Stjū aizvēra acis un tikai klausījās. Viņ� jutās labi gaidot, bija pacietīgs un mierīgāks, nekā vajadzētu būt.

Griezīga �īkstoņa, tad klik�ķis pie ieejas durvīm viņam lika saspringt. Tad kāds pūlējās nospiest rokturi lēnām un klusu, bet tam nebija nozīmes. Stjū dzirdēja to tik skaidri, it kā būtu pieklauvēts. Viņ� nekustējās, tikai atvēra acis, paliekot ēnā un klausoties. Soļi tuvojās. Viens kurpju pāris.

"Labi."

Viņ� bija ieslēdzis stāvlampu birojā, plānās sienas otraja pusē. Noliktavas pārējā daļā valdīja tumsa. Vajadzēja panākt, lai nācējam būtu mānīga dro�ības sajūta, tumsā tuvojoties, bet gaisma birojā tika ieslēgta, lai to pievilinātu kā naktstauriņu.

Tuvojās ēna. Stjū dzirdēja soļus un strauju, saraustītu elpu, tomēr nepakustējās un tikai noskatījās no sava slēpņa, kā cilvēks paiet viņam pavisam tuvu garām un ielūkojas atvērtajās biroja durvīs.

Tumsā Klejs Bjūkenans nepamanīja stieples cilpu, kas apņēma durvju ailas aug�daļu. Kā Stjū aprēķināja, viņa partneris bija nedaudz garāks par se�ām pēdām, un viņa galva precizi iekļuva cilpā. Stjū pacēla vecu koka airi, ko bija atradis pie sienas pieslietu, un ar pamatīgu būk�ķi trieca pret betona grīdu. Klejs lēca uz priek�u kā iztrūcināts zaķis, un cilpa savilkās viņam ap kaklu.

Stieples otrs gals bija aptīts ap durvju aplodu ar aprēķinu, lai Klejs varētu pagriezties uz vietas, bet nespētu spert vairāk par vienu soli jebkurā virzienā. Viņ� grozījās un raustīja stiepli, iebāzis vienu pirkstu starp kaklu un cilpu, bet atbrīvoties nevarēja.

Stjū iznāca no pustumsas.

- Nerausties, citādi �ņaugs savilksies vēl cie�āk. Un esi uzmanīgs, nezaudē pamatu zem kājām, citādi pakārsies.

Klejs pagriezās un iepleta acis. Pagāja labs brīdis, līdz viņ� spēja parunāt un nosēca: - Stjū?

- Hallo. - Stjū paspraucās viņam garam, aizgāja otrpus galdam un apsēdās krēslā. - Tev gadījusies melnā nedēļa?

- Ko tas, ellē ratā, nozīmē? - Kleja kakls bija tik stingri sa�ņaugts, ka balss skanēja savādi, it kā viņ� būtu hēliju saelpojies.

- Domāju, ka viss ir skaidrs. Es esmu atgriezies no piedzīvojumu brauciena.

Radās iespaids, ka Kleja smadzenes drud�aini strādā. "Slazdā notverts dzīvnieks joprojām ir bīstams," Stju sev atgādināja.

- Paldies Dievam, tas esi tu. Es jau nodomāju, ka esmu miris.

- Jocīgi, bet to pa�u visi apgalvo par mani.

- Nezinu, ko tu domā, vecīt, - Klejs sacīja, - bet es varu tev palīdzēt to saprast.

- Es domāju, ka tu piedabūji to nesaprātīgo pilotu, lai pamet mani me�onīgajos ziemeļos, kur man bija lemts nomirt, lai tu varētu savākt visu naudu, kas pienācās par vieno�anos Molsones lietā. Un vēl es domāju, ka tu atmazgā naudu organizētās noziedzības vietējā mēroga darboņiem.

Pēc neilgas pauzes Kleja reakcijas ātrums bija ievērības cienīgs. - Nē. To izdomāja viņi, nevis es, - viņ� teica. - Man nebija ne jausmas, ka viņi tevi tur atstās. Mans Dievs.

- Ak tā? Tu nezināji, ka Dūgans ir blēdis, kad atvedi viņu uz firmu? Neizklausās ticami.

Klejs aplaizīja lūpas. - Viņu ķetnās es iekļuvu jau tad, kad strādājām apgabala prokurora birojā. Es dzerstījos, �ķiedu naudu, aizrāvos ar azartspēlēm un nonācu parādos.

"Ja ilgāk uzturas starp plēsējiem, cilvēks kļūst tiem par maltīti."

Klejs turpināja runāt, bēra vārdus spalgā balsī: - Viņiem jau tad bija kompromats par mani. Tas izpostīja manu karjeru.

Nu bija Stjū kārta galvu palauzīt. - Tu gādāji viņu bandai izdevīgāku atbrīvojumu pret dro�ības naudu un vieno�anos par vainas atzī�anu, kad strādāji apgabala prokurora birojā, vai ne?

-Jā.

- Jēziņ. Tad Malojs to uzzināja un piedāvāja tev aiziet pēc pa�a vēlē�anās, lai nebūtu skandāla.

- Dūgans tagad mani atkal uzmeklēja. Teica, ka gribot veidot uzņēmumu, likumīgu biznesu. Es nezināju, ka viņi joprojām nav piedevu�i tev to Bu�a lietu.

- Pag, pag! Ko?

- Es tikai vēlāk to sapratu, kad tu jau biji prom.

- Runā ta�u!

- Bucs ir viens no Dūgana ļaudīm. Vienu vakaru viņ� iekaustīja sievu, un viņa piedraudēja, ka aizie�ot uz policiju un izstāstī�ot visu, ko zinot par viņu bandu. Tāpēc viņu nogalināja. Ne jau kaut kāda rokdarbnie�u veikala rēķina dēļ.

Stjū galvā viss sagriezās otrādi. Izklausījās loģiski. Trīssimt dolāru finansiālais motīvs jau no sākuma likās pavāj�. "Vai tie�ām man visus �os gadus nebija taisnība?" Viņ� nekad nebija nopietni apsvēris to, kas slepkavam padomā par viņu. Galu galā - viņ� glu�i vienkār�i darīja savu darbu, pat nebija dēvējis to cilvēku vārdā, jo, viņaprāt, par Reju nosaucot, Bu�u varētu uztvert kā pazīstamu tēvocīti pie bārbekjū grila, turpretī, prāvas gaitā uzrunājot par apsūdzēto, prokurori izmantoja iedarbīgu metodi, lai zvērinātie redzētu viņu nevis kā personu, bet kā detaļu.

"Apsūdzētie uztver tādas lietas personīgi," Bleiks bija sacījis. Un Stju savulaik apsūdzēja Bu�u, neraugoties uz būtisku pierādījumu trūkumu. Viņ� nostenējās. Izskaidrojums bija ticams - viņ� neviļus saniknojis vietējā noziedzīgā grupējuma locekli.

Klejs līdzjūtīgi palūkojās uz viņu. - Vai tagad tu vari mani atbrīvot?

- Tev vienkār�i jāatpiņķerē tas stieples gals.

Pacēlis galvu, Klejs at�ifrēja slazda vienkār�o uzbūvi un atbrīvoja sevi pats. Tad viņ� izgāja no biroja, un Stjū piecēlās, lai sekotu.

Stju stāvēja aci pret aci ar partneri milzīgajā, tuksnesīgajā noliktavas telpā. Blāva gaisma no biroja stāvlampas apspīdēja viņus kā ringā sastapu�os bokserus.

- Nu gan tu mani nobiedēji, Stjū, - Klejs sacīja.

- Vajadzēja tevi pārbaudīt.

- Es izturēju?

- Pagaidām jā.

- Lieliski. Tagad mēs varam visu nokārtot. Vai policijai tu jau esi paziņojis?

- Nē. Vispirms es gribēju satikt tevi.

- Kas vēl zina, ka tu esi dzīvs?

- Neviens. - Samelot Klejam izrādījās vieglāk nekā Od-rijai.

- Arī Ketrina ne?

- Tikai tu.

- Paldies Dievam. - Klejs pamāja ar galvu, tad iebāza roku jaunās, no skata ļoti dārgās �aketes iek�ējā kabatā.

Stjū piedzīvoja visda�ādākās emocijas, kad ieraudzīja, ka partneris izvelk revolveri. Savādi, bet visizteiktākā bija vil�anās.

Klejs pavērsa �aujamieroci pret viņu. - Atvaino, vecīt.

Kādu mirkli Stju brīnījās, kāpēc ir jāatvainojas pirms citu cilvēkbūtņu nogalinā�anas. Tad Klejs nospieda mēlīti.

Tuk�ajā noliktavā atbalsojās sauss klik�ķis. Klejs mēģināja vēlreiz, tad pārsteigts raudzījās uz ieroci, it kā tas bu-tu viņa rokā pārvērties par balodi.

- Ir bīstami glābāt pielādētu ieroci galda atvilktnē, - Stju sacīja. - Es, Klej, savu mājasdarbu padarīju. Un tu? Ne? Tu nekad neesi to darījis.

- Pagaidi! Es negribēju...

- Mani nogalināt? Pirms tam es nebiju par to pārliecināts, bet tagad gan ne�aubos. Tas biji tu. Iespējams, viņi tam piekrita, varbūt pat atbalstīja, bet tu papūlējies sarīkot man dro�u bojāeju. Tu to izdomāji.

Klejs kaut ko apsvēra, tad pasmīkņāja. - Un ko tad tu iesāksi, Stjū? Ziņosi policijai? Pierādījumu tev nav. Man visi gali ir ūdenī. Vienīgais liecinieks ir beigts.

- Zinu. Ideāls noziegums, vai ne? Ja mēs būtu tiesā, tev pārmaiņas pēc būtu taisnība. Bet mēs neesam.

Stjū roka ieslīdēja pabru�ātā mēteļa kabatā un izvilka spīdīgo, pilnīgi jauno cirvīti, ko bija iegādājies "Lielajā nezināmajā".

Partnera tum�ās acis iepletās. Izlādēto ieroci ar smagu blīk�ķi zemē nometis, viņ� pacēla abas rokas aug�ā. - Pagaidi drusku. Tu nevari...

- Izskatās, ka mēs esam nonāku�i tādā kā bezizejā. Man tie�ām nav izvēles. Tu mani nosauci par mīkstpēdiņu, visiem dzirdot. Mēģināji mani nogalināt. Paņēmi manu sievieti. Kas es par vīrieti, ja pacietī�u tādus apvainojumus?

- Nesaprotu, ko tu runā.

- Tu iebāzi manai sievai vai nē?

- Es domāju, ka tu esi miris!

- Par to es ne�aubos.

- Tas neizskatās pēc tevis, Stjūart. Tu esi racionāls, saprātīgs, likumpaklausīgs.

- Es vairs neesmu tik sasodīti pareizs.

- Bet tu neesi slepkava.

- Es nogalināju lāci.

- Tie�ām?

- Un pilotu.

- Aivenu...

- Redzu, ka viņu pazini. - Stjū ar īk�ķi pārbaudīja, kā uztrīts cirvī�a asmens. - Vai tu esi interesējies, kā notiek brie�a pirmapstrāde? Es to esmu darījis.

- Nevajag! Tevi notvers.

- Kā? Es esmu miris. Turklāt man ir nojauta, ka tavi jaunie draugi te visu sakops. Neatstās tevi noliktavā un aizvedīs mazā izbraucienā ar "Dzelzs jaunavu".

Kleja acis atkal satumsa. - Skaisti. Tu gribi mani nogalināt. Bet redzi, kā sanācis... tev pat pietrūkst vīri�ķības, lai man uzbruktu vienlīdzīgā cīņā. - Viņ� norādīja uz cirvīti.

Stjū sarauca pieri. Arī tagad, beigām tuvojoties, tika mests izaicinājums viņa vīri�ķībai. Varēja nogalināt sāncensi, bet ar to nebūtu diezgan. Vajadzēja uzvarēt taisnīgā cīniņā. Bez viltīgiem gājieniem. Bez slazdiem. Bez iero�iem. Tikai ar nagiem un zobiem. Kā vilkiem. Stjū pagriezās un svieda cirvīti, ietriekdams asmeni dziļi tuvīnajā stabā. Klejs izbrīnā iepleta acis.

Tad Stjū metās viņam virsū.

Viņi triecās viens pret otru izstieptām rokām, bālajā stāvlampas gaismā zobus atņirgu�i. Abi nogāzās uz grīdas, lauzās, grāba pie rīkles, ar ceļgalu grūda cirksnī. Cīņas mākslu neapguvu�ajiem tas bija smags pārbaudījums un izspieda krekstē�anu un sviedrus. Klejs iebāza pirkstu Stjū acī, un vienubrīd ar to nevarēja neko redzēt, bet Stjū atlieca Kleja mazo pirkstu tik tālu, ka tas atlocījās ar tikko sadzirdamu knik�ķi.

Spēki gāja mazumā, un pēc vairāku minū�u cīkstē�anās, kas �ķita ilgusi stundām, Stju apjauta, ka Klejs sāk pagurt. Stjū sniega lāpsto�anā vingrinātie pleci saspringa, garajos pārgājienos trenētās kājas atrada atbalsta punktu. Viņ� ieguva pārsvaru un neatturami uzspieda savu taktiku, stum-dams partneri pie staba, kur varētu triekt viņa galvu pret cieto koku.

Tad viņi piepe�i pa�ķīrās.

Tas bija izmisuma solis. Klejs zināja, ka zaudējums ir neizbēgams. Viņ� nebija forma, izrādījās pārāk mīksts. Viņ� atbrīvojās no tvēriena, spārdīdamies kā negudrs, trausās kājās, pieķēries pie staba, kur gaidīja tajā ietriektais cirvītis. Klejs izrāva to un pacēla virs galvas; mazais pirksts kū-ļājās neparastā leņķī.

Stjū palūkojās apkārt, bet vienīgais priek�mets rokas stie-piena attālumā bija izlādētais revolveris. Viņ� paķēra to un turēja glu�i kā krustu ļaunā gara atraidī�anai. Diem�ēl viņ� pats bija nodro�inājies, lai Klejs nevarētu iz�aut, - ne vien izlādēja aptveri, bet vēl uzlēja belznim superlīmi vairākās kārtās. Stjū nebija iedomājies, ka pats to varētu likt lietā. Tagad viņ� pagrozīja revolveri rokā, kamēr sirds sitās krūtis pēc cīņas, kurā viņ� bija beidzot stājies aci pret aci ar pretinieku - un zaudējis.

Sitās...

Klejs aprauti iesmējās. - Klasisks numurs, - viņ� elsodams teica. - Mēs esam juristi. Algotņi. Bet tev lodes beigu�ās, vecīt. �au�ana vairs nav iespējama. Tu esi tuk�s stobrs, Stjū. Un es tevi esmu...

Revolveris trāpīja Klejam deniņos ar tādu spēku, ka viņ� sagrīļojās un viņam nācās savēcināt rokas, lai saglabātu līdzsvaru. Stjū sagrāba viņu aiz krekla un ar nākamo revolvera sitienu pārlauza Klejam degunu.

Cirvītis tomēr nolaidās, bet Klejs stabili nestāvēja kājās, turklāt Stjū paspēja pieliekties, pagrie�oties tā, ka asmens trāpīja mugurā, nevis galvā. Viņ� juta, kā tas iekodās un atrāva miesas gabalu virs lāpstiņas, bet manevrs atmaksājās. Kleja me�onīgais uzbrukums viņus atkal satuvināja un atsedza viņa kaklu. Stjū nevilcinājās - iecirtās ar zobiem rīklē, saspiezdams Kleja balseni un plosīdams viņa miesu tā, ka abiem krūtis nota�ķījās ar asinīm.

Stjū cie�i turēja partneri, piespiedis abas viņa rokas pie sāniem, lai nepiedzīvotu vēl kādu cirtienu, kamēr Klejs cīnījās pēc elpas. Pa�a ievainojums mugurā neganti sāpēja, bet Stjū pazina sāpes un bija tās pacietis mēne�iem ilgi. Vēl pāris sekundes mierīgi varēja izturēt.

Iestājās neveikls klusums, abiem asiņainā apskāvienā stāvot. Tāda savāda sajūta pārņēma Stjū. Klejs pūlējās atbrīvoties, bet Stjū atklāja, ka ir stiprākais zvērs. Juta, kā Klejs zaudē spēkus. Un tad cīņai pienāca gals. Stjū vēl kādu bridi neatlaida rokas, lai būtu dro�s, ka viss beidzies, tad ļāva Klejam ļengani nogāzties uz grīdas un palika stāvam blakus.

EPILOGS

Oregonas pavalsts Jūd�īnas pilsētas tiesas zāle bija gandrīz tuk�a; savu kārtu gaidīja tikai da�i apsūdzētie ielas drēbēs. Viņi pārstāvēja pa�i sevi un vēlējās iesniegt lūgumu lietā par apsūdzību maznozīmīgos nodarījumos.

Tiesnesis paraudzījās uz Stjū. - Jūs esat norādījis, ka dzīvojat Portlendā, mister... - Viņ� ieskatījās dokumentos. - Stjūart.

- Jā, - Stjū meloja; tas viņam padevās jau labāk. - Un esmu beidzis studijas tepat Oregonas Universitātē.

- Labi. Kādā jautājumā jūs esat �eit, Leinas apgabalā?

- Te ir mana klienta biju�ās sievas liecība ar zvērināta notāra apliecinājumu, - Stjū paziņoja bez liekiem ievadvārdiem; darba dienas beigām tuvojoties, tiesnesis izskatījās noguris un nepārprotami gribēja ātrāk tikt galā. - �ai lietai ir gandrīz septiņi gadi, un viņa piekrīt, ka tiek atcelts aizliegums tuvoties.

- Un ka tad ar otru cietu�o, profesoru, kuram salauza degunu?

Jauns apgabala prokurora palīgs platās, dzeltenbrūnās biksēs un tum�zilā sporta jakā paziņoja: - So liecinieku neizdevās atrast.

Stjū turpināja: - Viņu Universitāte atlaida no darba par amorālu uzvedību un uzmāk�anos vairākām studentēm, kas ari bija mana �eit klāteso�ā klienta neap�aubāmi nepieļaujamā uzbrukuma motīvs. - Viņ� piebikstīja Bleikam, kas stāvēja blakus, gludi skūts un uzposies Stjū aizdotā kreklā ar apkaklīti.

- Es saprotu, ka nedrīkstēju viņam sist, - Bleiks uzreiz paziņoja. - Ta�u es biju saniknojies. Un to no�ēloju.

Tiesnesis pamāja ar galvu un atkal pievērsās Stjū. - Vai jums ir kaut kas piebilstams kā pārstāvim?

- Cilvēks, kas stāv jūsu priek�ā, pirms daudziem gadiem sabojāja savu dzīvi. Tagad viņ� atgriezās Oregonā, lai to sāktu no jauna. - Redzot, ka tiesnesis ne aci nepamirk�ķina, Stjū piemetināja vēl vienu argumentu: - Un viņ� izglāba manu dzīvību.

Tiesne�a uzacis jautājo�i nedaudz izliecās, tādējādi izrādot izteiktākās emocijas visas tās stundas laikā, kamēr Stjū gaidīja Bleika lietas izskatī�anu. - Tātad jus neesat redzējis meitu veselus septiņus gadus, ser?

- Neesmu, ser, - Bleiks atbildēja.

- Jūsu godība, - Stjū sacīja. - Es esmu sarunājis, ka viņa gaidīs pie ārdurvīm. Ģimene atkal var apvienoties, ja jūs parakstīsiet �o rīkojumu.

Pēc piecām minūtēm tiesas vestibilā Stjū pagāja malā, lai ļautu Bleikam netraucēti aprunāties ar meitu. Stjū izņēma no kabatas mobilo telefonu ar priek�apmaksas karti. Tas rādīja divus neatbildētus zvanus.

Pirmais bija no viņa jaukās Masa�ūsetsas advokātes, kas nupat bija nokārtojusi advokatūras eksāmenu. Viņ� pasmaidīja. Tad pienāca īsziņa, atbildot uz viņa visai valstij pāri sūtīto ielūgumu ierasties Oregonā, lai to nosvinētu nedēļas garumā. Jūsmīgs jā!

"Labā karma."

Otrais zvans ari bija no numura ar Masa�ūsetsas kodu, bet īsziņas nebija.

Stjū atzvanīja.

- Rastij. Tu gribēji aprunāties?

- Kaut kas ir atgadījies tavam partnerim. Neviens viņu jau nedēļu nav redzējis, un policija pārmeklē kaut kādiem bīstamiem zeļļiem piedero�as noliktavas. Neizklausās labi. Es nospriedu, ka tev tas jāzina.

Stju nogaidīja atbilsto�u laika sprīdi, lai rādītos pārsteigts. - Tātad tagad mēs abi esam pazudu�i?

- Jā. Saki vēl, ka tur nav saistības.

- Neteik�u. Tas ir jo stingrāks pamats man palikt miru�am. Paldies, ka paziņo man, kas tur notiek.

- Kā sarunāts. Un vēl... atgriezu�ies tie maitasputni no "Amerikas neatrisinātajām lietām" un tirdi Maloju par Kle-ja sakariem ar Rofu no Providensas. Acīmredzot reportieri ir saņēmu�i kādu mājienu par koruptīviem darījumiem, kad Klejs vēl bija apgabala prokurora birojā.

- Tie�ām? Interesanti gan.

- Viņi ir pieprasīju�i publiskot visus dokumentus, kas saistīti ar vieno�anos par vainas atzī�anu Rofa zināmajiem līdzdalībniekiem un tiem noteiktajām dro�ības naudām pēdējos divpadsmit gados. Malojs cen�as no tā visa norobe�oties, bet viņam vai nu jāatzīst, ka visu zinājis, noziegumu piesedzis un ļāvis Klejam klusītēm aiziet pēc pa�a velē�anās, vai ari jāpaziņo, ka neko nav zinājis un tātad nav pamanījis korupciju savā birojā. �ā vai tā, nākamajās vēlē�anās viņ� zaudēs. Tagad Malojs bus spiests ķerties pie Rofa lietas. Un tikmēr �urnālisti izposta viņa karjeru.

- Trakas lietas, vecīt.

- Jā. Man paveicies, ka pa�laik vairs nestrādāju... Te pēk�ņi sāka atklāties zili brīnumi. Starp citu, vienā no tām noliktavām atrada "Dzelzs jaunavas" oriģinālo aizborta plat-fomu.

- "Dzelzs jaunavas"? Pag, pag, es kaut ko nesaprotu. Ja nemaldos, nekādas platformas nebija.

- Acīmredzot bija gan. Runā, ka to aizveda uz laboratoriju.

- Ko tas nozīmē?

- Tu pats man teici, ka nepiecie�ami kaut vai minimāli apstiprino�i pierādījumi, lai lietu izskatītu vēlreiz. Atceries? Mēs vēl apspriedām to, cik minimāliem tiem vajadzētu būt.

- Fū. Nu ko, �oreiz Malojam bus jāmēģina tikt gala bez manis. �ēl, ka ar Kleju tā sanācis.

- Neizklausās, ka tu būtu saskumis.

Stjū uztvēra tikko jūtamas aizdomas pensionētā policista balsī. Rastijs bija gudrs un sirdī joprojām detektīvs.

- �ēl, ka viņ� neprata izvelēties draugus un laikam ir sanīdies ar kādu, kas izrādījies stiprāks. Vai neatrada kādus pierādījumus iespējamā vainīga identificē�anai?

- Neko. Klejs ir glu�i vienkār�i izkūpējis. Iespējams, ka notikusi slepkavība, bet līķis netiks atrasts.

- Jā, smags gadījums.

Roiss Skots Bakingems STRUPCEĻ�

Redaktore Liene Akmens Korektore Aiga Timermane Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"",

LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "PNB Print", www.pnbprint.eu

"Apgādā "KONTINENTS"" internēta grāmatnīca

Pirmais internēta grāmatveikals Latvijā aicina jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internētā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.