Aleksandrs Makkols Smits

Svētdienas filozofu klubs

.

Izabella Delhauzija redzēja, kā jaunais cilvēks krīt lejup no aug�ējā balkona malas, no galerijas. Kritiens bija piepe�s un ātrs, un Izabella viņu redzēja nepilnu sekundi izspūru�i mati, lejupvērsta galva, krekls un �akete sa�ļuku�i uz priek�u, atkailinot vidukli. Un tad, atsities pret beletā�as malu, viņ� ar galvu pa priek�u pazuda lejā parterā.

Pirmais, kas uzzibēja Izabellas domās, dīvainā kārtā bija Vistana Hjū Odena dzeja par Ikara kritienu. Tādi gadījumi, rakstīja Odens, notiek uz ikdienas fona, kamēr cilvēki staigā savās ikdienas gaitās. Tie neskatās aug�up un neredz, kā no debesīm nokrīt zēns. Es sarunājos ar draugu, viņa domāja, es sarunājos ar draugu, un no debesīm nokrita zēns.

�o vakaru Izabella būtu atcerējusies ari tad, ja nekas tam�līdzīgs nebūtu noticis. Viņa bija nākusi uz koncertu ar zinā�mām �aubām uzstājās Reikjavikas Simfoniskais orķestris, par kuru viņa nekad nebija dzirdējusi, un nebūtu to darī�jusi, ja kaimiņiene nebūtu pierunājusi izmantot lieku biļeti. Vai Reikjavīkā tie�ām ir profesionāls simfoniskais orķestris, vai varbūt spēlētāji ir amatieri? Protams, ari tādā gadījumā, ja �ie cilvēki mēroju�i tālo ceļu līdz Edinburgai, lai sniegtu koncertu pavasara sezonas nogalē, viņi ir pelnīju�i klausītā�jus; nedrīkst pieļaut, ka viņi atbrauku�i �urp no Islandes un ir spiesti spēlēt tuk�ai zālei. Tā nu Izabella bija aizgājusi uz koncertu un noklausījusies pirmo daļu, kurā orķestris spēlēja vācu un skotu komponistu romantisku apvienojumu: Mālers, �ūberts un Hami�s Makkanns.

Vakars bija silts neierasti silts marta beigām un gaiss A�erholas zālē bija smacīgs. Izabella dro�ības labad bija ģēr�busies plāni un priecājās, ka bijusi tik tālredzīga, jo beletā�ā kļuva arvien karstāk. Starpbrīdī viņa bija nogājusi lejā un ieel�pojusi vēsāku āra gaisu, vairīdamās no cilvēku pūļa bārā un apdullino�ā sarunu trok�ņa. Kad pienāca laiks iet atpakaļ, viņa brīdi apsvēra, vai no otrās daļas nevarētu atteikties, ta�u rī�cība, kas saistīta ar nevēlē�anos koncentrēties vai, vēl ļaunāk, ar nopietnības trūkumu, viņu vienmēr atbaidīja. Tā nu Izabella bija atgriezusies vietā, paņēmusi programmu no krēsla paroces, kur iepriek� to atstājusi, un sākusi pētīt, kas gaidāms turpmāk. Tad viņa dziļi ievilka elpu. �tokhauzens!

Izabella bija paņēmusi līdzi tālskati, kas teicami noderēja pat beletā�as mērenajā attālumā. Noregulējusi to pret ska�tuvi, kas atradās dziļi lejā, viņa citu pēc cita nopētīja visus spēlētājus no �īs nodarbes viņa nespēja atturēties nevienā koncertā. Parasti neklājas pētīt cilvēkus ar binokli, ta�u kon�certzālē tas ir pieļaujams, un, ja palaikam binoklis pārslīd pie skatītājiem, kur� gan to pamana? Stīgu instrumentu spēlētāji ne ar ko īpa�u neizcēlās, ta�u Izabella ievēroja, ka vienam no klarnetistiem ir savdabīga seja: augsti vaigu kauli, dziļas acis un zods, kura līnijas �ķita glu�i kā akmenī cirstas. Izabellas skatiens kavējās pie spēlētāja, un viņa domāja par sīkstajām islandie�u un dāņu paaudzēm, kas daudzu gadu gaitā izvei�doju�as �o tipu; par vīrie�iem un sievietēm, kas ar lieliem pūliņiem guvu�i iztiku no liesās kalnu zemes; par zvejniekiem, kas tēraudpelēkajos ūdeņos ķēru�i mencas; par sievietēm, kas uzturēju�as bērnu dzīvību ar kaltētām zivīm un auzu putru; un tagad, pēc tā visa, �eit ir klarnetists.

Izabella nolika binokli un atspiedās pret sēdekļa atzveltni. Orķestris bija nevainojami meistarīgs, un Makkannu viņi bija spēlēju�i ar lielu aizrautību, bet kāpēc cilvēki joprojām at�skaņo �tokhauzenu? Varbūt tas ir savdabīgs izsmalcinātas kultūras apliecinājums. Jā, mēs nākam no Reiķjavīkas, un tā ir maza pilsēta, kas atrodas tālu no citām vietām, ta�u mēs spējam spēlēt �tokhauzenu tikpat labi kā visi citi! Izabella aizvēra acis. Nudien, �ī mūzika ir nebaudāma un nepavisam nav tāda, ko viesu orķestrim vajadzētu uztiept tiem, kuri uz�ņem viņus pie sevis. Kādu bridi Izabella apcerēja domu par orķestru savstarpējo etiķeti. Protams, jāvairās no jebkādiem politiskiem aizskārumiem: Vācijas orķestri, piemēram, ir pie�sardzīgi attiecībā uz Vāgnera izpildījumu ārzemēs vismaz da�ās valstīs un labprātāk izvēlas tos vācu komponistus, kuri� nu, teiksim, ir biju�i iecietīgāki savos uzskatos. Izabellai tas bija pa prātam, jo viņai nepatika Vāgners.

�tokhauzens bija pēdējais programmas priek�nesums. Kad diriģents beidzot bija aizgājis no skatuves un aplausi nori�mu�i tie nebija tik sirsnīgi, kā varētu vēlēties, Izabella no�domāja, un tam noteikti ir sakars ar �tokhauzenu -, viņa pie�cēlās no sēdvietas un devās uz dāmu istabu. Atgriezusi krānu, viņa padzērās no kopā saliktām plaukstām A�erholā nebija tik mūsdienīgu ierī�u kā strūklakas tipa krāni dzer�anai un mazliet apslacīja seju. Juzdamās mazliet atvēsinājusies, viņa atkal izgāja kāpnēs. Tajā brīdī Izabella ieraudzīja savu drau�dzeni D�eniferu, kas stāvēja īsā kāpņu posma lejgalā, netālu no ieejas beletā�ā.

Izabella vilcinājās. Iek�ā joprojām bija apgrūtino�i silts, ta�u viņa nebija redzējusi D�eniferu vairāk nekā gadu un diezin vai varēja paiet garām nesasveicinājusies.

Izabella devās cauri pūlim.

Es gaidu Deividu, D�enifera teica, pamādama uz beletā�as pusi. Iedomājies tikai, viņ� pazaudēja kontaktlēcu, un viena no vietu ierādītājām iedeva lukturīti, lai viņ� paskatās zem savas sēdvietas. Vienreiz viņ� jau pazaudēja kontaktlēcu vilcienā, braucot uz Glāzgovu, un tagad ir pamanījies to izdarīt atkal.

Viņas sarunājās, kamēr lejā nogāja pēdējie apmeklētāji. D�enifera, skaistā sieviete mazliet virs �etrdesmit gadiem Izabellas vecumā -, bija ģērbusies sarkanā kostīmā, ko rotāja liela zelta bro�a lapsas galvas izskatā. Izabella nespēja atraut skatienu no lapsas, kas ar savām rubinu acīm �ķita viņu cītīgi vērojam. Māsa Lapsa, viņa nodomāja. Glu�i kā Māsa Lapsa.

Pēc da�ām minūtēm D�enifera noraizējusies pameta ska�tienu uz kāpnēm.

-����� Vajadzētu iet paskatīties, vai Deividam nevajag palī�dzēt, viņa aizkaitinātā toni izmeta. Būtu diezgan nejauki, ja viņ� būtu pazaudējis vēl vienu lēcu.

Abas sievietes uzkāpa pa nedaudzajiem pakāpieniem un pa�skatījās turp, kur aiz kādas atzveltnes līkņājam bija redzama Deivida mugura un starp krēsliem mirgoja kabatas luktura gaisma. Un tie�i tajā bridi, kad viņas tur apstājās, jaunais cilvēks nokrita no aug�ējā balkona klusi, bez skaņas, vēzēdams rokas, it kā mēģinātu lidot vai atvairīt pretim skrieno�o grīdu, un pazuda no skatiena.

īsu brīdi viņas kā sastingu�as raudzījās viena uz otru, ne�ticēdamas savām acīm. Un tad kaut kur lejā atskanēja klie�dziens spalga sievietes balss, pēc tam iekliedzās vīrietis, un kaut kur skaļi aizcirtās durvis.

Izabella pastiepās un drud�aini satvēra D�eniferas roku. -Ak Dievs! viņa iesaucās. Ak Dievs!

D�eniferas vīrs, kas bija līkņājis zem krēsliem, piecēlās un izslējās taisni. Kas tur bija? viņ� skaļi iesaucās. Kas no�tika?

-��� Kāds nokrita lejā! D�enifera atsaucās. Viņa norādīja uz aug�ējo balkonu, uz vietu, kur apmale savienojās ar sienu. No turienes! Nokrita lejā!

Viņas vēlreiz pārmija skatienus. Izabella pagājās uz priek�u līdz beletā�as apmalei. Virs tās visā garumā stiepās misiņa margas, un viņa, turēdamās pie tām, paskatījās lejā.

Tur viņ� gulēja, pārkritis pāri sēdekļa malai, kājām balsto�ties uz blakus sēdvietu parocēm. Izabella ievēroja, ka viņam vienā kājā nav kurpes, bet ir tikai zeķe; galvu nokritu�ajam nevarēja saredzēt, jo tā atradās zem sēdvietu līmeņa, bet aug�up, labi saskatāma, slējās viena roka, itin kā sniegdamās

pēc kaut kā, tomēr pilnīgi nekustīga. Blakus viņam stāvēja divi vīrie�i vakara uzvalkos. Viens bija pastiepis roku, skardams nokritu�o, bet otrs lūkojās atpakaļ uz durvju pusi.

-��� Ātrāk! viens no vīrie�iem iesaucās. Pasteidzieties!

Kaut kur atskanēja skaļ� sievietes sauciens, un pa eju starp

solu rindām pie nokritu�ā piesteidzās vēl viens vīrietis. Viņ� noliecās un mēģināja nocelt jauno cilvēku no sēdekļa. Kļuva redzama galva, kas ļengani �ūpojās, it kā atrauta no ķermeņa. Izabella novērsās un paskatījās uz D�eniferu.

-������������ Mums vajadzēs noiet tur lejā, viņa teica. Mēs redzē�jām notiku�o. Jāiet un kādam jāizstāsta, ko mēs redzējām.

D�enifera pamāja ar galvu. Neko lielu mēs gan neredzē�jām, viņa piebilda. Viss notika briesmīgi ātri. Ak mū�s!

Izabella redzēja, ka draudzeni krata drebuļi, un aplika roku viņai ap pleciem. Tas bija baismīgi! viņa teica. Tāds trie�ciens!

D�enifera aizvēra acis. Viņ� vienkār�i lidoja lejā� un tik ātri! Kā tu domā, vai viņ� vēl ir dzīvs? Vai tu redzēji?

-����������� Diem�ēl izskatījās, ka viņ� ir smagi ievainots, Izabella teica un pie sevis nodomāja: �ķiet, ka ir vēl ļaunāk.

Viņas nogāja lejā. Pie durvīm, kas veda uz zāli, bija sastājies neliels ļau�u pulciņ� un skanēja satrauktu sarunu dūkoņa. Kad Izabella un D�enifera piegāja tuvāk, kāda sieviete pagriezās pret viņām un teica: Cilvēks nokrita no galerijas. Viņ� ir tur, iek�ā.

Izabella pamāja ar galvu. Mēs redzējām, kā tas notika, viņa sacīja. Tie�i tobrīd bijām aug�ā.

-����������� Jūs redzējāt? sieviete pārjautāja. Jūs to patie�ām re�dzējāt?

-����������� Mēs redzējām viņu krītam, atbildēja D�enifera. Bijām beletā�ā. Viņ� krita mums garām.

-������������ Cik briesmīgi! sieviete noskurinājās. Redzēt kaut ko tādu�

-Jā-

Sieviete paskatījās uz Izabellu ar cilvēcīgas sapratnes iz�teiksmi, kādu mēdz izraisīt kopīgi redzēta traģēdija.

-���� Diez vai mums vajadzētu �eit stāvēt, Izabella nomur�mināja, runādama pa pusei ar D�eniferu, pa pusei ar otru sievieti. Mēs varam tikai traucēt.

Otra sieviete atkāpās tālāk. Gribas jau kaut kā palīdzēt, viņa neveikli teica.

-���� Es ļoti ceru, ka nebūs pārāk ļauni, sacīja D�enifera. Augstums gan ir liels. Bet viņ� atsitās pret beletā�as malu. Varbūt tas piebremzēja kritienu.

Nē, Izabella nodomāja, drīzāk tas pasliktināja stāvokli, un ievainojumi var būt divkār�i no trieciena pret beletā�as ap�mali un no atsi�anās pret zemi. Viņa paskatījās atpakaļ un redzēja pie ārdurvīm rosību; nākamajā brīdī ārā iezibējās ātrās palīdzības zilā signāluguns.

-��� Mums jāatbrīvo ceļ�, sacīja D�enifera, atkāpdamās tālāk no durvīs stāvo�ā pulciņa. Ātrajiem tūlīt būs jātiek iek�ā.

Cilvēki atkāpās, un tiem garām pasteidzās divi vīrie�i zaļos, vaļīgos apģērbos, nesdami salocītas nestuves. Iek�ā viņi nebija ilgi �ķiet, nepilnu minūti un tad atkal pagāja vērotājiem garām; nestuvēs gulēja jaunais vīrietis uz krūtīm saliktām rokām. Izabella novērsās, negribēdama iejaukties, ta�u pirms tam paguva saskatīt vīrie�a seju. Viņa redzēja tum�u izjuku�u matu vilni un glītus sejas vaibstus, kas kritienā nebija cietu�i. Tik skaists cilvēks, viņa nodomāja, un pēk�ņi viss galā. Izabella aizvēra acis. Viņa juta krūtīs sāpīgu tuk�umu. Nabaga jaunais cilvēks, kuru kāds noteikti kaut kur mīl, un arī tam �ovakar dzīve sabruks, kad pienāks ne�ēlīgā ziņa. Visa lielā mīlestība ieguldīta nākotnē, kura neīstenosies, jo vienā mirklī tai pielicis punktu kritiens no galerijas.

Izabella pagriezās pret D�eniferu. Es ātri uzie�u aug�ā, viņa paklusi teica. Pasaki tiem cilvēkiem, ka mēs redzējām kritienu! Pasaki, ka es pēc mirkļa bū�u atpakaļ!

D�enifera pamāja ar galvu, lūkodamās apkārt pēc kāda atbildīgā. Pa�laik visapkārt valdīja juceklis. Kāda sieviete �ņukstēja acīmredzot tā bija viena no apmeklētājām, kas kritiena brīdī atradās zālē, un gara auguma vīrietis vakara uzvalkā centās viņu nomierināt.

Izabella atrāvās no pūļa un aizsteidzās pie kāpnēm, kas veda uz aug�ējo balkonu. Viņa jutās neveikli un pameta ska�tienu atpakaļ, ta�u tuvumā neviena nebija. Uzkāpusi pēdējos pakāpienus, viņa pa izliekto durvju aili iegāja galerijā ar stāva�jām sēdvietu rindām. Tur valdīja klusums, un griestu lampas caur greznajiem stikla kupoliem meta blāvu gaismu. Izabella paskatījās lejup uz balkona malu. Viņa un D�enifera bija stā�vēju�as gandrīz zem kritiena vietas, tāpēc Izabella varēja no�teikt, kur puisis stāvējis, pirms pārkritis pāri barjerai.

Izabella nokāpa lejā līdz balkona apmalei un pavirzījās da��us soļus gar pirmo sēdvietu rindu. Virs apmales stiepās mi�siņa margas, pret kurām nelaimīgais pirms kritiena acīmredzot balstījies, un tur, lejā uz grīdas, gulēja koncerta programma. Viņa pieliecās un to pacēla; vāks bija mazliet ieplēsts, bet citādi nekā īpa�a. Izabella nolika programmu atpakaļ. Tad, pārliekusies pār malu, viņa paskatījās lejup. Puisis acīmre�dzot bija sēdējis pa�ā rindas galā, kur aug�ējā balkona ap�male savienojās ar sienu. Ja viņ� būtu sēdējis vairāk uz vidu, tad būtu iekritis beletā�ā; tie�i virs partera atradās tikai pats rindas gals.

Izabellai bridi noreiba galva, un viņa aizvēra acis. Ta�u pēc mirkļa viņa tās atkal atvēra un paskatījās lejup parterā, kas atradās vismaz piecdesmit pēdu zemāk. Zem viņas, pavisam tuvu vietai, kurā bija beidzies jaunā cilvēka kritiens, stāvēja vīrietis zilā vējjakā un skatījās aug�up viņai acīs. Abi jutās pārsteigti, un Izabella atliecās atpakaļ, it kā sve�inieka ska�tiens būtu licis viņai piesargāties.

Izabella atvirzījās no balkona malas un devās atpakaļ uz eju starp sēdvietu rindām. Viņa nezināja, ko cerējusi te ieraudzīt, ja vispār par to bija domājusi, un tagad jutās neveikli, ka sve�ais vīrietis lejā viņu redzējis. Ko viņ� varēja nodomāt? Aprobe�ota skatītāja ziņkāri cen�as iztēloties, ko nabaga zēns redzējis savas dzīves pēdējās sekundēs, kā gan citādi! Bet tāds nebija viņas nolūks, nepavisam ne.

Izabella izgāja kāpnēs un devās lejā, turēdamās pie mar�gas. Akmens pakāpieni veidoja spirāli, un te viegli varēja paslīdēt. Tāpat kā tas jauneklis, viņa nodomāja. Dro�i vien viņ� pārliecās balkona malai, gribēdams saskatīt lejā kādu pazīstamu cilvēku, varbūt draugu, tad zaudēja līdzsvaru un pārkrita pāri apmalei. Tas varēja notikt viegli aizsargbarjera nebija augsta.

Nokāpusi apmēram pusceļu, Izabella apstājās. Tuvumā ne�viena nebija, ta�u viņa kaut ko bija saklausījusi. Vai varbūt tā tikai likās? Izabella sasprindzināja dzirdi, cenzdamās notvert vēl kādu skaņu, ta�u neko vairs nedzirdēja. Viņa dziļi ievilka elpu. Puisis acīmredzot bija palicis balkonā pēdējais, viens pats, kad visi citi jau izgāju�i un apkalpotāja aiz bāra letes pie kāpnēm slēdza ciet savu darba vietu, jauneklis stāvējis tur viens pats, paskatījies lejā un tad kritis mēmi, bez skaņas; varbūt kritienā redzējis viņu un D�eniferu, un �ī sekundes daļiņa bijusi pēdējā cilvēciskā saikne viņa mū�ā.

Izabella sasniedza kāpņu lejgalu. Vīrietis zilajā vējjakā stā�vēja pavisam netālu un, ieraudzījis nācēju, uzmeta viņai bargu skatienu.

Izabella piegāja viņam klāt. Es redzēju, kā tas notika, viņa teica. Es tajā bridi biju beletā�ā. Mēs ar draudzeni re�dzējām viņu krītam.

Vīrietis ieskatījās viņā uzmanīgāk. Mums vajadzēs ar jums aprunāties, viņ� teica. Jāpieraksta liecības.

Izabella pamāja ar galvu. Es redzēju pavisam maz, viņa sacīja. Tas notika ļoti ātri.

Vīrietis sarauca pieri. Kāpēc jūs bijāt uzgājusi tur aug�ā? viņ� noprasīja.

Izabella nolaida skatienu. Gribēju saprast, kā tas noti�cis, viņa teica. Un tagad saprotu.

Ak tā?

Viņ� noteikti skatījās pāri malai, Izabella sacīja. Un acīmredzot zaudēja līdzsvaru. Tas varēja notikt pavisam viegli.

Vīrietis saknieba lūpas. To mēs pārbaudīsim. Nav jēgas nodarboties ar minējumiem.

Tas skanēja kā pārmetums, ta�u ne pārāk bargs, jo vīrie�tis redzēja Izabellas satraukumu. Tagad viņa viscaur drebēja. Tādu stāvokli viņ� labi pazina. Kad notiek kaut kas briesmīgs, cilvēkus pārņem drebuļi. Mūs izbiedē atgādinājums: atgādi�nājums, cik tuvu mūsu dzīve ir neredzamajai robe�ai katru dienu un katru brīdi.

Nākamajā rītā pulksten deviņos Izabellas saimniecības va�dītāja Greisa iegāja mājā, pacēla no priek�nama grīdas pasta sūtījumus un devās uz virtuvi. Izabella jau bija nokāpusi lejā un sēdēja pie virtuves galda ar atvērtu avīzi priek�ā un pus�izdzertu kafijas tasi tai blakus.

Greisa nolika vēstules uz galda un novilka mēteli. Viņa bija gara auguma sieviete, se�us gadus vecāka par Izabellu, un viņai nebija tālu no piecdesmit. Viņa valkāja mēteli ar skujiņu rakstu un vecmodīgu cepuri un tum�i rudos matus nēsāja, pakausī savītus mezglā.

-���� Man pusstundu vajadzēja gaidīt autobusu! Greisa tei�ca. Tas nenāca. Glu�i vienkār�i nenāca.

Izabella piecēlās un, aizgājusi pie kafijas aparāta, ielēja tasē svaigi pagatavotu kafiju.

-��� Tā tev palīdzēs justies labāk, viņa sacīja, pasniegdama tasi Greisai. Kamēr Greisa malkoja kafiju, Izabella pamāja uz avīzi, kas gulēja uz galda.

-���� Scotsman publicējis briesmīgu ziņu, viņa teica. Ne�laimes gadījums. Es to redzēju vakar A�erholā. Jauns vīrietis nokrita lejā no aug�ējā balkona.

Greisa skaļi ievilka elpu. Nabaga cilvēks! viņa izdvesa. Un�

-��� Viņ� nomira, sacīja Izabella. Viņu aizveda uz slimnīcu, bet tur konstatēja, ka viņ� jau ir miris.

Greisa pār kafijas tasi paskatījās uz Izabellu. Vai viņ� no�lēca pats? saimniecības vadītāja jautāja.

Izabella papurināja galvu. Nav nekāda iemesla tā do�māt. Viņa apklusa. �āda iespēja viņai nemaz nebija ienākusi prātā. Tādā veidā cilvēki nemēdz darīt sev galu: ja kāds vēlas lēkt lejā, viņ� iet uz Fortas tiltu vai, ja zeme �ķiet labāka nekā ūdens, uz Dīna tiltu. Dīna tilts� Ratvens Tods par to laikam bija uzrakstījis dzejoli, minēdams, ka dzelzs izciļņi uz tilta malām "dīvaini atvaira pa�nāvniekus". Dīvaini tāpēc, ka nelielas sāpes, �ķiet, neko nevarētu nozīmēt pilnīgas iznīcī�bas priek�ā. Izabellas domas brīdi kavējās pie Ratvena Toda: �is cilvēks ir pilnīgi aizmirsts, kaut gan rakstījis izcilu dzeju; viena viņa rinda, kā Izabella reiz bija teikusi, atsver piecdes�mit Makdairmida rindas, par spīti viņa pozē�anai, un tomēr neviens vairs neatceras Ratvenu Todu.

Izabella vienu reizi bija redzējusi Makdairmidu; tolaik viņa bija vēl skolniece un kopā ar tēvu gāja pa Hanoverstrītu garām Milnza bāram. Dzejnieks bija iznācis no bāra kopā ar garu cie�nījama izskata vīrieti, kas bija sveicinājis Izabellas tēvu. Tēvs bija iepazīstinājis Izabellu ar viņiem abiem, un garais vīrie�tis bija galanti paspiedis Izabellas roku, un Makdairmids bija pasmaidījis un pamājis ar galvu. Izabella atcerējās, ka viņu toreiz ļoti pārsteigu�as Makdairmida acis, kas �ķita izstarojam griezīgu, zilu gaismu. Viņam mugurā bija skotu tradicionālie svārki un rokā apbru�āts ādas portfelis, ko viņ� spieda pie krūtīm, it kā sargādamies no aukstuma.

Vēlāk tēvs viņai bija teicis: Vislabākais dzejnieks un visdaudzvārdīgākais dzejnieks Skotijā, viens blakus otram.

-���� Kur� bija kur�? Izabella bija pajautājusi. Skolā viņiem mācīja Bērnsu, mazliet arī Remziju un Henrisonu, bet neko nestāstīja par mūsdienu dzeju.

-��� Makdairmids jeb īstajā vārdā Kristofers Grivs ir visdaudzvārdīgākais. Vislabākais ir Normens Makkeigs, tas garākais. Bet viņ� nekad neiemantos pla�u atzinību, jo skotu literatūrā �odien ir tikai �ēlabas un vaidi, un dvēseles ievainojumi. Tēvs bija bridi klusējis, tad pajautājis: Vai tu saproti, par ko es runāju?

Un Izabella bija atbildējusi: Nē.

Greisa vēlreiz jautāja: Kā tu domā, vai viņ� nolēca pats?

-���� Mēs neredzējām, kā viņ� pārkrita pāri malai, Izabella atbildēja, locīdama avīzi tā, lai virspusē paliktu krustvārdu mīkla. Redzējām tikai to, kā viņ� krīt pēc tam, kad bija, visticamākais, paslīdējis. To es pastāstīju policijai. Vakar va�karā viņi pierakstīja manu liecību.

-���� Cilvēki nemēdz tik vienkār�i paslīdēt, norūca Greisa.

-���� Kā nu ne, Izabella iebilda. Cilvēki paslīd bie�i. Tas notiek visu laiku. Reiz es lasīju par vīrieti, kas liktenīgi paslī�dējis sava medus mēne�a laikā. Jaunais pāris apceļoja Dien�vidamerikas ūdenskritumus, un vīrietim paslīdēja kāja.

Greisa savilka uzacis. Es zinu sievieti, kas nokrita no klints kraujas, viņa teica. Tepat Edinburgā. Ari viņai tas bija me�dus mēne�a ceļojums.

-���� Redzi nu! sacīja Izabella. Tātad paslīdēja.

-���� Da�i tomēr domāja, ka viņu pagrūda, Greisa nepade�vās. Virs pirms da�ām nedēļām bija apdro�inājis viņas dzī�vību. Viņ� pieprasīja naudu, bet apdro�inā�anas firma atteicās maksāt.

-����� Dro�i vien reizēm tā notiek. Da�us pagrū�. Da�i pa�slīd. Izabella brīdi klusēja, domādama par jauno pāri Dienvid�amerikā: ūdenskrituma sīkās lāsītes virmo aug�up, vīrietis kū�leņodams iekrīt baltajās putās, jaunā sieva skrien pa taku atpakaļ, un visu apņem tuk�ums. CilvēkijņjlēļЈ �eiis otru un tāpēc bija viegli ievainojami: nieka s^kdis nar mvti malai, un visa dzīve pilnīgi pārvēr�as.

Izabella paņēma kafijas tasi un devās ārā no virtuves. Greisai labāk patika strādāt, ja neviens uz viņu neskatījās, un Izabellai patika rīta istabā risināt krustvārdu mīklu, raugo�ties ārā dārzā. Tādu rituālu viņa bija ievērojusi gadiem ilgi kop� brī�a, kad atgriezās �ajā mājā, līdz pat �ai dienai. Krust�vārdu mīkla bija dienas sākums, un pēc tam viņa izlasīs ziņas, cenzdamās vairīties no primitīvajām tiesu prāvām, kas, �ķiet, ieņēma arvien lielāku vietu avī�u slejās. Apbrīnojama bija ap�sēstība ar cilvēku vājībām un neveiksmēm; ar citu dzīves tra�ģēdijām; ar banālajām aktieru un dziedātāju dēkām. Protams, cilvēku vājības ir jāzina, tāpēc ka tās glu�i vienkār�i ir, ta�u tīksminā�anās par tām Izabellai �ķita slimīga novirze vai pat liekulīgas moralizē�anas paveids. Un tomēr, viņa sev teica, vai tad es pati neko tādu nelasu? Lasu. Esmu tikpat slikta kā visi citi, un mani pievelk �ie skandāli. Viņa skumīgi pasmaidīja, ieraudzīdama virsrakstu "Mācītāja negods satriec draudzi". Protams, viņa to izlasīs, tāpat kā to lasīs visi citi, kaut gan viņa zināja, ka aiz �ī stāsta slēpjas personīga traģēdija un visi ar to saistītie sare�ģījumi.

Izabella pabīdīja rīta istabas krēslu tā, lai varētu sēdēt pie loga. Diena bija skaidra, un saules stari rotaļājās ziedo�ajās ābelēs, kas auga gar sētas apjoztā dārza vienu malu. �ogad ābeles bija uzziedēju�as vēlu, un Izabella nezināja, vai �ovasar tām būs āboli. Laiku pa laikam koki bija pilnīgi tuk�i un nenobriedināja nevienu augli, bet pēc tam, nākamajā gadā, zari vai lūza no mazu, sarkanu ābolī�u pārbagātības, un viņa tos lasīja un gatavoja pikantus konservus un mērces pēc mātes atstātajām receptēm.

Izabellas māte viņas svētā amerikāņu māte bija mirusi, kad Izabellai bija vienpadsmit gadu, un atmiņas par viņu bija diezgan pabalēju�as. Mēne�i un gadi saplūda cits citā, un iz�tēlē glabātā seja, kas vakaros bija lūkojusies lejup, guldinot un ievīstot segā mazo meiteni, bija kļuvusi diezgan neskaidra. Tomēr Izabella aizvien vēl atmiņās dzirdēja mātes balsi, kas skanēja kaut kur sirds dziļumos, maigo, dienvidniecisko balsi, par kuru tēvs bija teicis: tā viņam atgādinot sūnas uz kokiem un tēlus no Tenesija Viljamsa lugām.

Sēdēdama rīta istabā ar otro kafijas tasi uz nelielā stikla galdiņa, Izabella secināja, ka ar krustvārdu miklu nonākusi strupceļā jau neticami agri. Viens horizontālais minējums bija tīrā dāvana, gandrīz vai apvainojums: "Azartspēļu industrijas ierīce ar monētām paredzētu spraugu". Vienroku laupītāji. Bet pēc vairākiem �ādiem vārdiem viņa nonāca pie diviem citiem minējumiem, kas palika neatrisināti un sabojāja visu pārējo mīklu. Izabella jutās kā neveiksminiece un piktojās pati uz sevi. Pēc kāda laika atbildes radīsies pa�as un dienas gaitā ieņems savas vietas, tomēr pagaidām viņa bija cietusi sakāvi.

Protams, Izabella zināja, kāds tam iemesls. Iepriek�ējā va�kara notikumi viņu bija satrauku�i varbūt pat vairāk, nekā viņa apzinājās. Viņa ilgi nebija varējusi aizmigt un pamodu�sies pāris stundu pēc pusnakts, tad piecēlusies no gultas un nogājusi lejā izdzert glāzi piena. Viņa bija mēģinājusi lasīt, ta�u nespējusi koncentrēt uzmanību, tāpēc izslēgusi gaismu un gulējusi nomodā, domādama par bojā gāju�o puisi un viņa glīto, rāmo seju. Vai viņa justos citādi, ja miru�ais būtu ve�cāks cilvēks? Vai smeldze būtu tikpat asa, ja nevarīgi saļimusī galva būtu bijusi sirma un sejā redzamas vecuma rievas, nevis jaunības svaigums?

Saraustīts naktsmiegs un pārdzīvotais trieciens glu�i sa�protams, ka �ie itin vienkār�ie atrisinājumi nedevās rokā. Izabella nosvieda avīzi un piecēlās. Viņa vēlējās kādam iz�kratīt sirdi, pārrunāt ar kādu to, kas noticis iepriek�ējā vakarā. Turpināt �īs pārrunas ar Greisu nebija jēgas, jo viņa atkal nodotos neticamiem pieļāvumiem un kavētos garos stāstos par nelaimēm, ko saklausījusies no saviem paziņām. Ja pilsētu leģendām kaut kur jāsākas, Izabella nodomāja, tās varētu sāk�ties ar Greisu. Viņa nolēma aizstaigāt līdz Brantsfīldai un apru�nāties ar savu brāļameitu Ketu. Ketai piederēja gatavu ēdienu veikals rosīgā pilsētas vietā un iecienītā iepirk�anās rajonā, un, ja apmeklētāju nebija pārāk daudz, viņa labprāt atļāvās pārtraukumu, lai kopā ar savu tanti izdzertu tasi kafijas.

Keta prata just līdzi, un, ja Izabella juta nepiecie�amību sakārtot domas un palūkoties uz notikumiem no malas, brā�ļameita bija pirmais atbalsta punkts. Ari Ketai bija tāpat. Kad viņai radās grūtības ar vīrie�u kārtas draugiem un tādas grūtības �ķita Ketas dzīves neatņemama sastāvdaļa -, tās alla� tika pārspriestas kopā ar Izabellu.

-��� Tu, protams, zini, ko es tev teik�u, Izabella bija viņai sa�cījusi pirms se�iem mēne�iem, tie�i pirms Tobija iera�anās.

-��� Un tu savukārt zini, ko es tev atbildē�u.

-��� Jā, Izabella piekrita, dro�i vien zinu. Un es zinu ari to, ka man nevajadzētu neko teikt, jo nav pareizi mācīt citiem, kas jādara. Bet�

-���� Bet tu domā, ka man vajadzētu atgriezties pie D�eimija?

-���� Tie�i tā, Izabella atbildēja, domādama par D�eimiju, vīrieti ar pievilcīgu smaidu un skaistu tenora balsi.

-��� Jā, Izabella, bet tu ta�u zini, vai ne? Tu zini, ka es viņu nemīlu. Glu�i vienkār�i nemīlu.

Uz to atbildes vairs nebija, un saruna bija beigusies ar dompilnu klusumu.

Izabella paņēma mēteli, uzsauca Greisai, ka aiziet un pus�dienās mājās nebūs. Viņa nebija pārliecināta, ka Greisa ir dzir�dējusi kaut kur dziļāk mājā gaudoja putekļu sūcējs -, tāpēc iesaucās vēlreiz. Putekļu sūcējs apklusa, un Greisa atbildēja.

-���� Negatavo pusdienas! Izabella paziņoja. Es neesmu sevi�ķi izsalkusi.

Kad viņa ieradās veikaliņā, Keta izskatījās diezgan aizņemta. Pie letes stāvēja vairāki apmeklētāji, un divi cītīgi nodarbojās ar vīna izvēli, rādīdami uz etiķetēm un pārspriezdami Brunello labās īpa�ības salīdzinājumā ar Chianti, bet Keta tikmēr deva citam pircējam nogar�ot siera �ķēli no liela pecorino klu�a uz marmora grie�amā dēlī�a. Pamanījusi Izabellu, viņa pasmaidīja un bez vārdiem pamāja sveicienu. Izabella parādīja uz vienu no galdiņiem, pie kuriem Keta apmeklētājiem pasniedza ka�fiju, viņa pagaidīs tur, līdz pircēji būs apkalpoti.

Blakus galdiņam, rūpīgi sakrauti kaudzē, gulēja da�ādu Eiro�pas valstu �urnāli un avīzes, un Izabella paņēma divas dienas vecu Corriere della Sera eksemplāru. Viņa labi lasīja itāliski, tāpat kā Keta, un, pār�ķīrusi Itālijas politikai atvēlētās lap�puses jo tā viņai �ķita neizprotama -, pievērsās kultūras ziņām. Tur bija gar� raksts par Kalvīno daiļrades pārvērtē�anu un neliels La Scala nākamās sezonas plānu apraksts. Izabella nosprieda, ka neviens no tiem viņu neinteresē: visi operas rakstā minēto dziedātāju vārdi viņai bija sve�i, un Kalvīno, pēc viņas domām, nekāds pārvērtējums nebija vajadzīgs. Atlika pievērsties rakstam par kādu albāņu kinore�isoru, kas kļuvis populārs Romā un cen�as uzņemt filmas par savu dzimto zemi. Raksts izrādījās saturīgs: pēc visa sprie�ot, Hod�as Albānijā vispār nav bijis fotoaparātu un kameru, ja neņem vērā tos, kas piederēja dro�ības policijai, lai tā varētu fotografēt aizdomīgās personas. Re�isors atklāja, ka tikai trīsdesmit gadu vecumā viņam radusies iespēja darboties ar jebkādām fotografē�anas ierīcēm. "Es viscaur trīcēju," viņ� rakstīja. "Man �ķita, ka no�sviedī�u aparātu zemē."

Izabella beidza lasīt rakstu un nolika avīzi malā. Nabaga cilvēks! Tik daudzi gadi iz�ķiesti glu�i bez jēgas. Apspiestībā un laupītu izdevību gūstā pagāju�i veseli cilvēku mū�i. Pat tad, ja cilvēki zināja vai nojauta, ka tas reiz beigsies, daudzi noteikti saprata, ka viņu laiks tad būs jau pagājis. Vai pa�līdz apziņa, ka bērni varbūt iegūs to, kas bija liegts pa�iem? Izabella paskatījās uz Ketu. Ketai bija divdesmit �etri gadi, un viņa īstenībā nekad nebija apjautu�i, kā ir, ja puse vai gan�drīz puse pasaules nespēj sarunāties ar otru pusi. Viņa bija pavisam jauniņa, kad sagruva Berlīnes mūris, un Staļins un Hitlers, un visi citi tirāni viņai nozīmēja tikai tālīnus vēstures tēlus, gandrīz tikpat tālus kā Bord�ijas. Interesanti, kas ir reāli biedēkļi Ketai, Izabella nodomāja. Kas ir tie, kas biedē viņas paaudzi, ja tādi vispār ir? Pirms da�ām dienām Izabella bija dzirdējusi kādu pa radio stāstām, ka bērniem vajagot mācīt �ādu nostādni: ļaunu cilvēku nav, ļauns ir tikai tas, ko cilvēki dara. �I atziņa bija piesaistījusi viņas uzmanību; viņa tajā bridi bija atradusies virtuvē un apstājusies uz vietas, noraudzīda�mās, kā koku lapas ārā �ūpojas uz debesu fona. Ļaunu cilvēku nav. Vai runātājs patie�ām tā teica? Vienmēr atrodas cilvēki, kas ir gatavi pavēstīt kaut ko tamlīdzīgu, kaut vai tikai tādēļ, lai parādītu, ka nav vecmodīgi. Diez vai tādus vārdus kāds dzirdētu no albāņu kinore�isora, kas bija dzīvojis ļaunuma gūstā kā �etrās cietuma sienās.

Izabella attapās, ka viņas skatiens piekalts etiķetei uz olīv�eļļas pudeles, kuru Keta bija nolikusi redzamā vietā uz plauk�tiņa līdzās galdam. Etiķete bija zīmēta deviņpadsmitā gad�simta zemnieciskajā stilā, ar ko itālie�i mēdz apliecināt lauk�saimniecības produktu kvalitāti. �ī nav fabrikas prece, zīmē�jums �ķita vēstām, �ī ir īsta manta no īstas lauku saimniecī�bas, kurā �eit zīmētās sievietes spie� eļļu no pa�u olīvām un kurā mīt lieli, balti vēr�i ar tīkamu dabas smar�u, un fonā rosās ūsains lauksaimnieks ar kapli rokās. Tie visi ir krietni cilvēki, kas tic ļaunumam, Jaunavai Marijai un veselam baram svēto. Tomēr skaidrs, ka �odien viņu vairs nav un eļļa dro�i vien nākusi no Ziemeļāfrikas, bet pudelēs to pildīju�i ciniski neapolitāņu biznesmeņi, kas ticību un cieņu Jaunavai Marijai apliecina tikai vārdos un, visdrīzāk, tad, kad to dzird viņu mātes.

Tu esi aizdomājusies, sacīja Keta, apsēzdamās blakuskrēslā. Es vienmēr redzu, kad tu domā dziļas domas. Tu izska�ties sapņaina.

Izabella pasmaidīja. Es domāju par Itāliju, par ļaunumu un tamlīdzīgiem tematiem.

Keta noslaucīja rokas dvielītī. Bet es domāju par sieru, viņa teica. Tur tā sieviete nogar�oja astoņas itālie�u sieru �ķirnes un beigās nopirka mazu gabaliņu lauku �edara.

-��� Vienkār�a gaume, sacīja Izabella. To viņai nevar pār�mest.

-��� Esmu secinājusi, ka mani neaizrauj pla�a publika, Keta teica. Man patiktu vadīt privātveikalu. Tur drīkstētu nākt tikai tie, kas kļuvu�i par biedriem. Un man iepriek� vajadzētu viņus novērtēt un apstiprināt. Tāpat kā jūs darāt savā filozofu klubā, vai kā viņu tur sauc.

-���� Svētdienas filozofu klubs nav sevi�ķi aktīvs, Izabella sacīja. Bet drīzumā mums tomēr ir paredzama sanāksme.

-��� Tas ir ļoti labs pasākums, teica Keta. Es arī aizietu, bet svētdiena man ir ļoti neērta diena. Nekad nevaru to saplānot tā, lai kaut ko izdarītu. Tu jau zini, kā tas ir. Zini, vai ne?

Izabella zināja. �ķiet, �ī pati liksta bija apsēdusi arī filozofu kluba biedrus.

Keta uzmanīgi paskatījās uz viņu. Vai viss kārtībā? Tu izskaties mazliet tāda kā nomākta. Tu jau zini, ka es vienmēr to pamanu.

Izabella bridi klusēja. Viņa pievērsa skatienu galdauta raks�tam un pēc tam paskatījās uz brāļameitu. Taisnība. Laikam es tie�ām nejūtos īpa�i priecīga. Vakar vakarā notika kaut kas briesmīgs. Un es to redzēju.

Keta sarauca pieri un pasniedzās, lai uzliktu roku uz Izabel�las plaukstas. Kas notika?

-���� Vai tu esi lasījusi �ārita avīzi? -Jā-

-���� Vai redzēji ziņu par jauno cilvēku A�erholā?

-��� Jā, Keta atbildēja. Redzēju.

-���� Es biju tur, Izabella vienkār�i teica. Redzēju, kā viņ� nokrita no galerijas. Tie�i manu acu priek�ā.

Keta viegli saspieda viņas roku. Man ļoti �ēl, viņa teica. Tas noteikti bija briesmīgi. Pēc īsa klusuma brī�a viņa piebilda: Starp citu, es zinu, kas viņ� bija. �orīt viena no apmeklētājām man pastāstīja. Es viņu drusku pazinu.

Kādu laiciņu Izabella nesacīja neko. Viņa bija gatavojusies tikai izstāstīt Ketai par notiku�o, ta�u nebija iedomājusies, ka Keta varētu pazīt �o nelaimīgo krīto�o puisi.

-����� Viņ� dzīvoja netālu no �ejienes, Keta stāstīja tālāk. Mār�montā. �ķiet, vienā no tiem dzīvokļiem, kas ir pa�ā Medouzas malā. Laiku pa laikam viņ� iegriezās �eit, bet patiesībā es bie�āk redzēju viņa dzīvokļa biedrus.

-���� Kas viņ� bija? Izabella jautāja.

-��� Man �ķiet, viņu sauca Marks, Keta atbildēja. Kāds man teica ari viņa uzvārdu, bet to es vairs neatceros. �orīt te bija ienākusi kāda apmeklētāja, kas viņus pazina tuvāk, un pastās�tīja man, kas noticis. Es jutos glu�i satriekta tāpat kā tu.

-�� Viņus? Izabella pārjautāja. Vai viņ� bija precējies vai� Viņa apklusa. Cilvēki bie�i vien nepūlas precēties, viņai bija sev jāatgādina, tomēr daudzos gadījumos tas nozīmē to pa�u. Bet kā par to mēdz jautāt? Vai viņam bija dzīvesbiedre? Bet dzīvesbiedri var nozīmēt ļoti daudz ko gan glu�i īslaicīgas vai nesenas attiecības, gan vīru vai sievu ar piecdesmit gadu stā�u. Varbūt jāsaka vienkār�i tā: vai bija vēl kāds cits? Pietie�kami neskaidrs formulējums, lai ietvertu visu.

Keta papurināja galvu. Domāju, ka ne. Viņam bija divi dzīvokļa biedri. Trijatā īrēja dzīvokli. Vēl viens puisis un viena meitene. Meitene ir no rietumu puses, no Glāzgovas vai Glāzgovas apkārtnes, un viņa ir tā, kas reizēm nāk �urp. Par to otru es daudz neko nezinu. Laikam viņu sauc Nīls, bet varbūt es kļūdos.

Ketas palīgs, kluss jauns vīrietis, vārdā Edijs, kas vienmēr vairījās skatīties acīs, atnesa viņām pa tasei karstas kafijas ar pienu. Izabella pateicās un pasmaidīja, ta�u Edijs skatījās garām un steig�us atgriezās savā vietā aiz letes.

-��� Kas Edijam kait? Izabella �ukstus jautāja. Viņ� nekad neskatās uz mani. Es ta�u neesmu tik briesmīga, ko?

Keta pasmaidīja. Edijs ļoti centīgi strādā, viņa atbil�dēja. Un viņ� ir godīgs.

-���� Bet viņ� nekad nevienam neskatās acis!

-��� Tam dro�i vien ir savs iemesls, Keta teica. Pirms pāris dienām es viņu vakarā nejau�i ieraudzīju sē�am aizmugures istabā uz galda saslietām kājām. Viņ� bija saņēmis galvu ro�kās, un es pirmajā bridi neaptvēru, ka viņ� raud.

-��� Kāpēc? jautāja Izabella. Vai viņ� tev pateica?

Keta vilcinājās ar atbildi. Kaut ko pateica. Bet necik daudz.

Izabella gaidīja, ta�u drīz saprata, ka Keta nevēlas runāt par to, ko Edijs viņai stāstījis. Keta atgriezās pie iepriek�ējā vakara temata. Kā tas puisis varēja nokrist no galerijas, vai tad virs apmales nav misiņa margu, kuru tie�ais mērķis ir novērst tādu nejau�ību? Vai tā varēja būt pa�nāvība? Vai kāds patie�ām varētu lēkt no turienes lejā? Tas būtu ļoti egoistisks paņēmiens, jo kāds ta�u varēja atrasties lejā zem viņa un tas būtu ievainots vai pat nogalināts!

-����� Tā nebija pa�nāvība, Izabella pārliecināti atbildēja. Noteikti ne.

-���� Kā tu to zini? jautāja Keta. Tu teici, ka neesot re�dzējusi, kā viņ� pārkrīt pāri malai. Kā tu vari būt tik pārlie�cināta?

-��� Viņ� krita ar galvu pa priek�u, Izabella teica, atcerēda�mās �aketi un kreklu, ko zemes pievilk�anas spēks rāva lejup, un atsegto vidukli. Viņ� bija atgādinājis zēnu, kas lec ūdenī no klints, tikai lejā nebija jūras.

-���� Un kas par to? Dro�i vien cilvēki krītot apmetas otrādi. Tas jau nu gan neko nenozīmē.

Izabella papurināja galvu. Tam nebūtu pieticis laika. At�ceries, viņ� ta�u bija tie�i virs mums. Un pa�nāvības lēcienos cilvēki neieņem nirēja pozu. Viņi krīt ar kājām pa priek�u.

Keta brīdi padomāja. Dro�i vien tā bija taisnība. Avīzēs pa�laikam parādījās fotoattēli ar cilvēkiem, kas lec lejā no ēkām vai tiltiem, un parasti tie krita ar kājām pa priek�u. Un tomēr �ķita pārāk neticami, ka cilvēks var nejau�i pārkrist pāri mar�gām, ja vien �īs margas nebija zemākas, nekā viņai palicis at�miņā. Kad viņa nākamreiz būs A�erholā, vajadzēs paskatīties.

Kādu laiku abas sievietes klusēdamas malkoja kafiju. Tad Keta pārtrauca klusumu: Tu noteikti jūties briesmīgi! Atceros, kad es redzēju nelaimes gadījumu D�ord�strītā, man ari bija drausmīga sajūta. Redzēt kaut ko tādu savām acīm patie�ām ir satrieco�i.

-��� Tici, es nenācu �urp tādēļ, lai sēdētu un vaidētu, Izabella teica. Nudien negribu darīt nelaimīgu ari tevi. Lūdzu, pie�dod!

-��� Tev nav jāatvainojas, sacīja Keta, saņemdama Izabellas roku. Sēdi te, cik ilgi vien vēlies, un vēlāk mēs varam kopā iziet pusdienās. Es pat varētu paņemt brīvu pēcpusdienu un pabūt kopā ar tevi. Ko tu par to saki?

Izabella jutās pateicīga par piedāvājumu, ta�u viņa pēcpus�dienā vēlējās pagulēt. Turklāt nebūtu labi sēdēt pie galdiņa ilgāku laiku, jo tas paredzēts apmeklētājiem.

-��� Varbūt tu vari �odien atnākt pie manis vakariņās, viņa piedāvāja. Es kaut ko sarūpē�u.

Keta pavēra muti, lai kaut ko teiktu, ta�u vilcinājās. Izabella to redzēja. Tātad Keta �ovakar grasās iziet kopā ar kādu no saviem draugiem.

-��� Es ļoti labprāt to gribētu, Keta beidzot atbildēja, bet lieta tāda, ka man �ovakar sarunāta tik�anās ar Tobiju. Mēs gribējām pasēdēt krodziņā.

-���� Skaidrs, Izabella a�i sacīja. Tad kādu citu reizi.

-���� Bet varbūt mēs varam aiziet pie tevis kopā ar Tobiju? Keta ierosināja. Viņ� par to noteikti priecātos. Es varētu sa�gatavot kādas uzkodas un paņemt tās līdzi.

Izabella gandrīz gribēja atteikties, jo viņai �ķita, ka jaunais pāris diezin vai īstenībā vēlas vakariņot kopā ar viņu, ta�u Keta kļuva uzstājīga, un beidzot viņas vienojās, ka Keta ar Tobiju ieradīsies pie Izabellas drīz pēc astoņiem. Kad Izabella izgāja no veikaliņa un devās mājup, viņas domas kavējās pie Tobija. �is puisis bija ienācis Ketas dzīvē pirms da�iem mēne��iem, un Izabellā viņ� izraisīja zināmas ba�as, tāpat kā Ketas iepriek�ējais draugs Endrū. Grūti bija pateikt, kāds konkrēts iemesls ir �īm ba�ām, ta�u Izabella jutās pārliecināta, ka ne�maldās.

3

Tajā pēcpusdienā viņa ļāva sev izgulēties. Pamodusies īsi pirms pieciem, viņa jutās krietni labāk. Greisa bija aizgājusi, bet atstājusi uz virtuves galda zīmīti. "Kāds zvanīja. Neteica, kas viņ� ir. Atbildēju, ka Tu esi aizmigusi. Viņ� teica, ka zva�nī�ot vēlāk. Neizklausījās simpātisks." Izabella bija pieradusi, ka Greisa atstāj �ādas zīmītes: ziņas tika nodotas līdz ar ko�mentāriem par iesaistītajām personām. "Zvanīja tas cauruļu labotājs, kuram es nekad neesmu uzticējusies, un teica, ka rit atnāk�ot �urp. Cikos, to gan nepateica." Vai arī: "Kamēr Tu biji izgājusi, tā sieviete atnesa grāmatu, ko bija aizņēmusies. Beidzot!"

Parasti Greisas piezīmes Izabellu mulsināja, ta�u gadu gaitā viņa bija ievērojusi, ka Greisas vērīgums reizēm ir itin no�derīgs. Greisa reti maldījās attiecībā uz cilvēku raksturu, un viņas spriedums reizēm bija iznīcino�s. Bie�i tas tika izteikts vienā vārdā, piemēram, "melis", "blēdis" vai "dzērājs". Ja Grei�sas domas bija labvēlīgas, izteikumi mēdza būt garāki: "ļoti cēlsirdīgs" vai "patie�ām lādzīgs", ta�u �ādus cildinājumus izpelnīties nebija viegli. Reiz Izabella bija mēģinājusi izdibi�nāt, kāds pamatojums ir Greisas vērtējumiem, bet Greisa bija atbildējusi izvairīgi.

-��� To es nevaru pateikt, viņa bija sacījusi. Cilvēka daba ir ļoti viegli izlasāma. Tas ir viss.

-��� Bet bie�i gadās, ka viņos ir daudz vairāk nekā tas, ko tu redzi, Izabella bija iebildusi. Cilvēku īpa�ības izpau�as tikai tad, kad viņus iepazīst tuvāk.

Greisa bija paraustījusi plecus. Ir da�i, kurus es nemaz negribu iepazīt tuvāk.

Ar to saruna bija beigusies. Izabella zināja, ka viņai ne�kad neizdosies mainīt Greisas domas. Greisas pasaule bija ļoti skaidra: pirmām kārtām ir Edinburga un ir vērtības, kuras Edinburga atbalsta; un ārpus tā ir pārējā pasaule. Pats par sevi saprotams, ka Edinburgai ir taisnība un ka pats labākais, uz ko var cerēt, ir tas, ka cilvēki ar citādiem uzskatiem beigu beigās nonāks pie pareizā domā�anas veida. Kad Greisa bija tikko stājusies darbā neilgi pēc Izabellas tēva saslim�anas Izabella bija jutusies ļoti pārsteigta, ka vēl ir kāds, kas tik stingri turas pasaulē, kura viņai �ķita jau lielā mērā atkāpusies pagātnē, rāmās Edinburgas pasaulē, kas balstījās uz stingri iedibinātu hierarhiju un skotu prezbiterie�u cie�o pārliecību. Greisa bija pierādījusi, ka Izabella maldās.

Tā bija pasaule, no kuras nācis Izabellas tēvs, ta�u viņ� no tās bija gribējis atsvabināties. Viņ� bija advokāts, viens no vairāku dzimtas paaud�u advokātiem. Viņ� būtu varējis palikt pats sava tēva un vectēva pasaulē pasaulē, kas sastāv no piln�varām un rīkojuma dokumentiem, ta�u jau studiju gados viņ� bija iepazinis starptautisko likumdo�anu un pla�āku iespēju pasauli. Viņ� bija iestājies Hārvarda Universitātē, lai iegūtu maģistra grādu līgumu tieslietās, un Hārvarda Universitāte būtu varējusi ļaut viņam izrauties no agrākās dzīves, ta�u tas nebija izdevies. Uz tēvu tika izdarīts morāls spiediens, lai viņ� atgrieztos Skotijā. Viņ� gandrīz palika Amerikā, ta�u pēdējā brīdī izlēma braukt atpakaļ un atveda līdzi savu jauno sievu, ar ko bija iepazinies un apprecējies Bostonā. Atgriezies Edinburgā, viņ� tika ievilkts atpakaļ ģimenes advokātu darbā, kas viņu nekad nedarīja laimīgu. Kādā neuzmanības brīdī viņ� bija izmetis meitai, ka uzskatot visu savu darba mū�u par piespriestu sodu, kas jāizcie�, gribi vai negribi, un �āds sprie�dums bija satriecis Izabellu. Tie�i �ī iemesla pēc viņa pirms stā�anās universitātē bija atbīdījusi malā jebkādas domas par karjeru un izvēlējusies specialitāti, kas viņu patie�ām intere�sēja, filozofiju.

Ģimenē bija divi bērni Izabella un viņas jaunākais brālis. Izabella bija mācījusies Edinburgas skolā, bet brālis divpa�dsmit gadu vecumā tika aizsūtīts uz internātskolu Anglijā. Vecāki viņam bija izvēlēju�ies skolu, kas pazīstama ar intelek�tuāliem sasniegumiem un nelaimīgiem audzēkņiem. Ko gan tur varēja gaidīt? Salikt kopā piecsimt zēnus, kas atrauti no pasaules, nozīmēja radīt vidi, kurā bija visas iespējas zelt ciet�sirdībai un ļaunumam, un tie�i tā arī notika. Brālis bija kļu�vis nelaimīgs un nocietinājies tīrās pa�aizsardzības dēļ rak�stura bruņas, Izabella nodomāja, tās pa�as, par kurām runāja Vilhelms Reihs; tās radīja nelaimīgus cilvēkus, kas runā ļoti piesardzīgi un tikai pusbalsī. Pēc universitātes, no kuras brālis aizgāja, neieguvis grādu, viņ� sāka strādāt Londonas Sitijas tirdzniecības bankā un dzīvoja klusu, pareizu dzīvi, darīdams visu, kas jādara tirdzniecības bankas ierēdnim. Viņi ar Izabellu nekad nebija biju�i tuvi draugi, un, pieaudzis būdams, viņ� tikai retumis sazinājās ar māsu. Viņ� man ir tikpat kā sve�i�nieks, Izabella domāja, draudzīgs, bet atturīgs sve�inieks, un vienīgā aizrau�anās, ko viņa brāli spēja saskatīt, bija ar�vien augo�ā interese par krāsainu vecu akciju un obligāciju kolekcionē�anu: Dienvidamerikas dzelzceļa akcijas, cara laika ilgtermiņa obligācijas, liela, krāsaina kapitālisma pasaule. Ta�u reiz Izabella bija pajautājusi, kas slēpjas aiz �īm krā�ņi iespiestajām īpa�uma zīmēm. �etrpadsmit stundu darba die�nas plantācijās? Cilvēki, kas strādāja par �ēlastības gra�iem, līdz tos tiktāl novārdzināja silikoze vai saindēja toksīni, ka tie vairs nespēja strādāt? (Attālinātas pārestības, viņa nodomāja: interesants morāles filozofijas temats. Vai pagātnes pārestības mums �ķiet mazākas vienkār�i tāpēc, ka tās ir zaudēju�as klātesamības spilgtumu?)

Izabella iegāja pieliekamajā un sameklēja nepiecie�amo, lai pagatavotu Ketai un Tobijam risoto. Viņas receptei vajadzēja baravikas, un to krājumi atradās muslīna maisiņā. Izabella paņēma riek�avu kaltēto sēņu, ieelpodama neparasto, sāļi pikanto smar�u, ko bija grūti ar kaut ko salīdzināt. Varbūt ar rauga ekstraktu? Sēnes pusstundu jāpamērcē un pēc tam tum�ajā �ķidrumā jāvāra rīsi. Izabella zināja, ka Ketai gar�o risoto un ka �ī ir viņas iecienītākā recepte, un Tobijs dro�i vien ēdīs jebko. Keta viņu vienreiz jau bija atvedusi līdzi uz vakariņām, un tie�i tajā reizē Izabellai bija radu�ās �aubas.

Tomēr jābūt uzmanīgai, lai nesāktu izteikt Greisas cienīgus spriedumus. "Neuzticams." Tā viņai bija jau gadījies.

Izabella atgriezās virtuvē un ieslēdza radio. Ziņu pro�gramma gāja uz beigām, un pasaulē, kā parasti, valdīja ju�ceklis. Kari un baumas par kariem. Tika uzstājīgi izjautāts kāds politiķis, valdības ministrs, ta�u viņ� izvairījās no atbildes. Nekādas krīzes neesot, viņ� teica. Uz visu vajagot raudzīties perspektīvā.

Bet krīze ta�u ir, nemitējās intervētājs; krīze glu�i vien�kār�i ir!

Tas ir uzskatu jautājums, un esmu pārliecināts, ka cilvēkus nevajag satraukt pirms laika.

Mulsino�ās intervijas pa�ā karstumā pie ārdurvīm atska�nēja zvans. Izabella ielika baravikas bļodā un cauri priek��telpai devās atvērt durvis. Greisa bija ierosinājusi, ka tajās vajadzētu ielikt "actiņu", lai pirms durvju atvēr�anas varētu noskaidrot, kas ir atnācējs, ta�u Izabella to nebija izdarījusi. Ja kāds piezvanīja ļoti vēlu, viņa paskatījās caur vēstuļu kas�tītes spraugu, ta�u parasti atvēra durvis, neko nejautādama. Ja visi dzīvotu aiz barjerām, cilvēku norobe�o�anās būtu ne�panesama.

Vīrietis, kas stāvēja aiz sliek�ņa, bija pagriezis Izabellai mu�guru un vēroja priek�dārziņu. Kad atvērās durvis, viņ� strauji pagriezās atpakaļ, izskatīdamies gandrīz vainīgs, un pasmai�dīja.

Vai jūs esat Izabella Delhauzija?

Viņa pamāja ar galvu. Jā. Skatiens neuzkrīto�i pārslīdēja atnācējam. Vīrietis bija vecumā starp trīsdesmit un �etrdes�mit gadiem, tum�iem, mazliet spurainiem matiem, ģērbies melnā vējjakā un tum�i pelēkās biksēs, un izskatījās diezgan elegants. Viņam bija mazas, apaļas brilles un tum�i sarkana kaklasaite. No krekla aug�ējās kabatas slējās pildspalva un kaut kas līdzīgs elektroniskai piezīmju grāmatiņai. Izabella domās dzirdēja Greisas balsi: "Izmanīgs."

-���� Es esmu �urnālists, vīrietis teica, parādīdams vizīt�karti ar savas avīzes nosaukumu. Mani sauc D�efrijs Makmanuss.

Izabella pieklājīgi pamāja ar galvu. Viņa �o avīzi nekad ne�lasītu.

-��� Vai es varētu ar jums aprunāties? vīrietis jautāja. Cik man zināms, jūs bijāt lieciniece vakardienas nelaimīgajam no�tikumam A�erholā. Vai jūs varētu man par to pastāstīt?

Izabella bridi vilcinājās, tomēr atkāpās priek�telpā un aici�nāja atnācēju ienākt. Makmanuss to darīja ātri, itin kā baidī�tos, ka viņa var pēk�ņi pārdomāt. Tik nelāgs notikums! viņ� teica, sekodams Izabellai uz dzīvojamo istabu mājas fasādes pusē. Briesmīgi, ka kaut kas tāds var gadīties.

Izabella pamāja, lai �urnālists apsē�as, un pati iekārtojās uz dīvāna blakus kamīnam. Viņa pamanīja, ka vīrietis apsēz�damies pārlai� skatienu sienām, itin kā noteikdams gleznu vērtību. Izabella iek�ēji noskurinājās. Viņai nepatika di�oties ar savu bagātību, un viņa alla� jutās neērti, ja kāds sāka to pētīt. Bet varbūt �is cilvēks par to neko lielu nezina. Glezna pie durvīm, piemēram, bija viens no agrīnajiem Peplo darbiem. Un nelielais eļļas gleznojums pie kamīna bija Stenlijs Spensers mets daļai no izrādes "Kad mēs, miru�ie, mostamies".

-���� Skaistas gleznas, �urnālists mo�i sacīja. Jums patīk māksla?

Izabella paskatījās uz viņu. �is tonis bija labi pazīstams. Man tie�ām patīk māksla. Jā. Man patīk māksla.

Vīrietis vēlreiz aplaida skatienu istabai. Es reiz intervēju Robiņu Filipsonu, viņ� teica. Biju viņa studijā.

-��� Tas jums dro�i vien likās ļoti interesanti.

-��� Nē, viņ� bez aplinkiem atbildēja. Man diem�ēl nepatīk krāsu smar�a. No tās man sāp galva.

Makmanuss spēlējās ar mehānisko zīmuli, izbīdīdams gra�fītu un atkal ievilkdams to atpakaļ. Vai drīkstu jautāt, ar ko jūs nodarbojaties? Tas ir, ja jūs strādājat.

-���� Esmu �urnāla redaktore, Izabella atbildēja. Tas ir fi�lozofijas �urnāls. "Praktiskās Ētikas Apskats".

Makmanuss savilka uzacis. Tad jau mums ir kopīgs amats, viņ� teica.

Izabella pasmaidīja. Viņai gribējās sacīt "diezin vai!", tomēr viņa atturējās. Savā ziņā viesim bija taisnība. Izabella strādāja nepilnu darba dienu, un viņas pienākums bija vērtēt un re�diģēt zinātniskus darbus, tomēr gala iznākums bija tāds, kā domāja Makmanuss, iespiestais vārds.

Izabella atgriezās pie sākotnējā temata. Vai par to, kas notika A�erholā, ir kādas jaunas ziņas?

Makmanuss izņēma no svārku kabatas piezīmju blociņu un atsita to vaļā. Nekas liels, viņ� atbildēja. Mums ir zināms, kas bija tas jaunais cilvēks un kāda bija viņa nodarbo�anās. Esmu runājis ar viņa dzīvokļa biedriem un cen�os sazināties ar vecākiem. Dro�i vien �ovakar būs iespēja ar viņiem parunāt. Viņi dzīvo Pērtā.

Izabella pārsteigumā iepleta acis. Viņ� grasās doties pie mi�ru�ā vecākiem jau �ovakar, pa�ā bēdu skaudrumā! Kāpēc? viņa jautāja. Kāpēc jums jārunā ar tiem nelaimīgajiem cil�vēkiem?

Makmanuss pārvilka pirkstus spirālei, kas saistīja piezīmju blociņa lapas. Es par to rakstu stāstu, viņ� teica. Man jāietver ikviens aspekts. Pat vecāki.

-��� Bet tas ta�u viņus ārkārtīgi satrauks! Izabella teica. Ko viņi jums var pateikt? Vai gaidāt, lai viņi apliecina, ka ir ne�laimīgi?

Makmanuss veltīja viņai skarbu skatienu. Sabiedrībai ir pamatota interese par �ādām lietām, viņ� teica. Redzu, ka jūs to nesaprotat, ta�u sabiedrībai ir tiesības saņemt informā�ciju. Vai jūs tur saskatāt problēmas?

Izabella gribēja teikt jā, ta�u nolēma neiesaistīties garākā sarunā ar �o apmeklētāju. Lai ko viņa sacītu par avī�niecības uzbāzību, tas nemainītu �urnālista attieksmi pret savu darbu. Ja viņam tie�ām ir kādi sirdsapziņas pārmetumi par sērojo�u tuvinieku traucē�anu, tad viņ� tos prasmīgi pieklusinās un neizrādīs.

-��� Ko jūs vēlaties uzzināt no manis, mister Makmanus? Izabella jautāja, pamezdama skatienu pulkstenī. Kafiju viņa bija nolēmusi nepiedāvāt.

-��� Jā! Makmanuss atsaucās. Es, lūdzu, gribētu zināt, ko jūs redzējāt. Vienkār�i izstāstiet man visu pēc kārtas!

-���� Es redzēju ļoti maz, Izabella teica. Redzēju, kā viņ� krita, un vēlāk redzēju, kā viņu uz nestuvēm iznesa ārā. Tas ir viss.

Makmanuss pamāja ar galvu. Jā, jā. Bet pastāstiet man par to! Kāds viņ� krizdams izskatījās? Vai jūs redzējāt viņa seju?

Izabella paskatījās uz klēpī saliktajām rokām. Jā, viņa bija redzējusi seju un nodomājusi, ka ari krīto�ais cilvēks viņu ir redzējis. Acis bija plati ieplestas kā pārsteigumā vai �ausmās. Viņa bija redzējusi �īs acis.

-��� Kāpēc jūs gribat zināt, vai es redzēju viņa seju? Izabella jautāja.

-�� Tā mums kaut ko varētu pavēstīt. Nu, saprotiet ta�u! Kaut ko par to, kā viņ� jutās. Par to, kas notika.

Izabella kādu bridi raudzījās �urnālistā, cenzdamās ap�spiest nepatiku pret viņa dedzīgo interesi. Es neredzēju viņa seju. Diem�ēl neko nevaru pateikt.

-��� Bet jūs redzējāt viņa galvu! Vai tā bija pavērsta pret jums ar pakausi vai ar seju?

Izabella nopūtās. Mister Makmanus, viss notika ļoti ātri, apmēram sekundes laikā. Neko lielu es neredzēju. Tikai to, ka no aug�as krīt cilvēka augums, un nākamajā mirklī viss bija galā.

-��� Bet kaut ko pie viņa ta�u jūs ievērojāt! Makmanuss ne�atlaidās. Kaut ko jūs noteikti redzējāt. Cilvēka augums sastāv no sejas, rokām, kājām un tamlīdzīgi. Mēs redzam atsevi�ķas daļas tāpat kā visu kopumu!

Izabella domāja, vai labāk nelūgt �o vīrieti iet projām, un nolēma tūlīt tā darīt. Bet tad pēk�ņi viņa jautājumi mainīja ievirzi.

-���� Kas notika pēc tam? �urnālists jautāja. Ko jūs darī�jāt?

-��� Es nogāju lejā, Izabella atbildēja. Foajē stāvēja cilvēku pulciņ�. Visi bija ļoti satriekti.

-���� Un tad jūs redzējāt, ka viņu iznes ārā? -Jā-

-���� Un vai tajā brīdī jūs redzējāt viņa seju?

-���� Laikam gan. Redzēju, ka viņ� guļ uz nestuvēm.

-���� Un ko jūs darījāt tālāk? Vai darījāt vēl kaut ko?

-��� Es devos mājās, Izabella skarbi atbildēja. Pateicu po�licijai, ko zināju, un devos mājās.

Makmanuss rotaļājās ar zīmuli. Un tas bija viss, ko jūs darījāt? viņ� jautāja.

-��� Jā, Izabella atbildēja.

Makmanuss kaut ko pierakstīja piezīmju blociņā. Kāds viņ� izskatījās uz nestuvēm?

Izabella juta, ka sirds sāk neganti dauzīties. Nav nekādas vajadzības kaut ko tādu pieciest vēl ilgāk. �is cilvēks ir vie�sis savā ziņā viņas mājās, un, ja viņa vairs ilgāk nevēlas pārrunāt �o jautājumu, tad vienkār�i jāpalūdz viņam doties projām. Izabella dziļi ievilka elpu. Mister Makmanus, viņa iesāka, es tie�ām nedomāju, ka mums ir jēga to visu ap�spriest. Nesaprotu, kāds tam sakars ar ziņojumu, ko jūs vēla�ties publicēt par notiku�o. Jauns cilvēks ir nokritis no augs�tuma un nosities. Skaidrs, ka ar to pilnīgi pietiek. Vai jūsu lasī�tājiem jāzina vēl kaut kas par to, kāds viņ� izskatījās, krizdams lejā? Ko tie cer izlasīt? Ka viņ� krizdams smējās? Ka izskatījās jautrs, gulēdams nestuvēs? Un nabaga vecāki ko jūs gaidāt no viņiem? Gribat uzzināt, ka viņi ir satriekti? Nudien, spo�a doma!

Makmanuss iesmējās. Nemāciet, kā man jādara savs darbs, Izabella!

-���� Patiesībā mis Delhauzija.

-��� Ak jā, mis Delhauzija. Vietējās draudzes vecmeita. Vīrie�tis mirkli apklusa. Īstenībā tas ir pārsteidzo�i. Jūs esat pie�vilcīga sieviete, pat seksīga, ja drīkstu tā izteikties.

Izabella veltīja viņam naidīgu skatienu, un �urnālists pie�vērsa acis piezīmju blociņam.

-���� Mani gaida darbs, viņa teica un piecēlās kājās. Esiet tik laipns�

Makmanuss aizvēra piezīmju blociņu, ta�u palika sē�ot.

-��� Jūs man nupat nolasījāt nelielu lekciju par to, kā presei pieklātos uzvesties, viņ� teica. Laikam jau jums ir tiesības to darīt, ja jūs tā vēlaties. Ta�u diem�ēl jūsu pa�as morālā autoritāte nav visai stabila.

Izabella pārsteigta paskatījās uz Makmanusu, nesapraz�dama, ko viņ� ar to grib sacīt.

-��� Redziet, jūs melojāt, Makmanuss turpināja. Jūs teicāt, ka esot devusies mājās, ta�u no sarunām ar policiju un vēl ar kādu cilvēku es esmu uzzinājis, ka jūs uzgājāt aug�ā. Jūs redzēja lūkojamies lejā tie�i no tās vietas, no kuras nokrita jaunais cilvēks. Ta�u man jūs �o apstākli ļoti piesardzīgi izvai�rījāties pieminēt. Patiesībā jūs teicāt, ka esot devusies mājās. Interesanti, kāpēc jums vajadzēja man melot?

Izabella atbildēja bez vilcinā�anās. Man nebija nekāda iemesla jums to stāstīt. Tam ar notiku�o nebija nekāda sa�kara.

-���� Patie�ām? Makmanuss izsmējīgi atjautāja. Bet ja nu es teiktu, ka jūs, pēc manām domām, par notiku�o zināt vai�rāk, nekā atklājat? Vai jums ne�ķiet, ka man tagad ir tiesības izdarīt tādu secinājumu?

Izabella devās pie durvīm un enerģiski tās atvēra. Es ne�domāju savās mājās paciest neko tamlīdzīgu, viņa teica. Esiet tik laipns un tagad ejiet projām!

Makmanuss nesteidzīgi piecēlās kājās. Protams, viņ� sacīja. �īs ir jūsu mājas. Un man nav nekādas vēlē�anās �eit ilgāk uzkavēties.

Izgājusi priek�telpā, Izabella atvēra ārdurvis. Makmanuss devās ārā, pa ceļam pakavēdamies pie kādas gleznas.

Jums ir daudz skaistu lietu, viņ� teica. Laikam jau naudas netrūkst?

Gatavojot ēdienu satracinātā noskaņojumā, ir uzmanīgi jā�rīkojas ar pipariem; tos viegli var piebērt par daudz, un tīrā aizkaitinājuma dēļ risoto ir sabojāts. Pēc tik�anās ar Makmanusu Izabella jutās kā aptraipīta, tāpat kā vienmēr, kad bija sarunājusies ar kādu cilvēku, kura skatījums uz dzīvi bija pilnīgi amorāls. �ādu cilvēku ir apbrīnojami daudz, viņa no�domāja, un kļūst arvien vairāk, cilvēku, kuriem morāles jē�dziens �ķiet pilnīgi sve�s. Vislielāko nepatiku pret Makmanusu viņā bija radījis tas apstāklis, ka �urnālists ir apņēmies runāt ar miru�ā vīrie�a vecākiem un to bēdas viņam liekas krietni mazsvarīgākas nekā publikas vēlme noskatīties citu cie�anās. Izabella noskurinājās. �ķiet, nav neviena, pie kā varētu meklēt palīdzību; neviena, kas būtu gatavs pateikt: lieciet tos cilvēkus mierā!

Viņa apmaisīja ēdienu un nedaudz nogar�oja, lai novērtētu gar�vielu daudzumu. �ķidrums no izmērcētajām baravikām bija pie�ķīris rīsiem vēlamo gar�u, un tā bija teicama. Drīz varēs likt katliņu cepe�krāsnī un atstāt tur līdz brīdim, kad Keta un Tobijs kopā ar viņu sēdīsies pie galda. Tikmēr jāsa�gatavo salāti un pudele vīna.

Līdz brīdim, kad atskanēja durvju zvans un Izabella devās ielaist viesus, viņa bija paguvusi mazliet nomierināties. Tagad gaisā jau valdīja vakara vēsums, un Ketai mugurā bija gar�, brūns mētelis, ko Izabella viņai pirms vairākiem gadiem bija uzdāvinājusi dzim�anas dienā. Keta to novilka un nolika uz priek�telpas krēsla, atsedzot skatienam garu, sarkanu kleitu. Tobijs, gara auguma jauneklis, varbūt pāris gadu vecāks par

Ketu, bija ģērbies tum�i brūnā tvīda �aketē, un kājās viņam bija zābaki ar atlokāmu aug�malu. Izabella pameta skatienu uz viņa velveta biksēm saspiestu zemeņu krāsā: tie�i tādas viņa bija sagatavojusies ieraudzīt. Tajā ziņā Tobijs nebija sa�gādājis pārsteigumu. Jācen�as, Izabella sev teica. Jācen�as, lai viņ� man iepatiktos.

Keta bija atnesusi �ķīvi ar kūpinātu lasi, un viņas ar Izabellu aiznesa to uz virtuvi, kamēr Tobijs palika gaidām lejas stāva atpūtas istabā.

-���� Vai tu jūties kaut cik labāk? jautāja Keta. �orīt tu izskatījies briesmīgi nelaimīga.

Izabella paņēma no brāļameitas �ķīvi ar zivs gabaliņiem un atlocīja folijas pārsegu.

-Jā, viņa atbildēja. Es jūtos daudz labāk. Izabella ne�pieminēja �urnālista apmeklējumu daļēji aiz nevēlē�anās ļaut kādam domāt, ka vēl nav to aizmirsusi, un daļēji tāpēc, ka tie�ām gribēja izstumt to no savām domām.

Sakārtoju�as la�a �ķīvi, abas sievietes atgriezās atpūtas istabā. Tobijs stāvēja pie loga, saņēmis rokas aiz muguras. Izabella piedāvāja viesiem dzērienu un, paņēmusi no bufe�tes plaukta pudeli, piepildīja glāzes. Kad viņa pasniedza glāzi Tobijam, jaunais cilvēks to pacēla pret viņu un uzsauca ķeltu tostu.

-��� Slainte! Tobijs teica.

Izabella bez sajūsmas pacēla pretī savu glāzi. Pilnīgi skaidrs, ka Slainte ir vienīgais vārds, ko Tobijs zina gēlu valodā, un viņai nepatika, ja vienu valodu piebārsta ar vārdiem no citas valo�das: pas de tout. Tāpēc viņa paklusi nomurmināja: Brindisi.

-��� Brin� kas? jautāja Tobijs.

-��� Brindisi, Izabella atkārtoja. Itālie�u tosts.

Keta pameta skatienu uz viņu. Viņa cerēja, ka Izabella ne�ļaus vaļu dzēlībām: tante bija glu�i spējīga izvest Tobiju no pacietības.

-��� Izabella labi runā itāliski, Keta teica.

-��� Tas ir noderīgi, atzina Tobijs. Es valodās neesmu diez cik stiprs. Atceros varbūt da�us fran�u vārdus no skolas lai�kiem un kādu nieku no vācu valodas. Bet vairāk gan neko.

Tobijs pasniedzās pēc rupjmaizes �ķēles un kūpināta la�a gabala. No tā es nespēju atteikties, viņ� sacīja. Keta to dabū no kāda Ārgailas paziņas. Laikam no Ar�ija, vai, Keta?

-���� No Ar�ija Makkinona, atbildēja Keta. Viņ� pats kū�pina zivis savā dārzā, vecā kūpinā�anas nojumē. Izmērcē tās rumā un pēc tam liek virs ozola �ķilām. Rums pie�ķir zivīm lielisku gar�u.

Tobijs pasniedzās pēc vēl viena prāva gabala.

Keta a�i paņēma �ķīvi un piedāvāja lasi Izabellai. Kad braucu uz Kempbeltaunu, es vienmēr aizeju pie Ar�ija, viņa teica un nolika �ķīvi Izabellai blakus. Ār�ijs ir brīni�ķīgs ve��uks. Pāri par astoņdesmit, bet joprojām braukā ar laivu. Viņam ir divi suņi Maksis un Morics.

-���� Nosaukti to zēnu vārdos? jautāja Izabella.

-��� Jā, Keta atbildēja.

Tobijs pētīja lasi. Kādu zēnu?

-���� Maksis un Morics ir divi vācu zēni, Izabella paskaid�roja. Pa�i pirmie komiksu tēli. Viņi darīja visādas blēņas, un beigu beigās melderis viņus samala un iemīcīja cepumos.

Viņa paskatījās uz Tobiju. Maksis un Morics bija iekritu�i zemnieka graudu maisā un ielaisti dzirnās. Cepumi, kuros viņi bija iecepti, beigās tika izbaroti pilēm. īsti vāciska ideja, Izabella nodomāja un mirkli iztēlojās, ka tas varētu notikt ar Tobiju, ka viņ� iekrīt maltuvē un tiek pārvērsts cepumos.

-��� Tu smaidi, sacīja Keta.

-��� Tas bija netī�ām, Izabella steig�us atbildēja. Vai tie�ām cilvēks pats nejūt, kad smaida?

Pirms ē�anas viņi kādu pusstundu sarunājās. Tobijs kopā ar draugiem nesen bija devies slēpot un stāstīja savus piedzī�vojumus ārpus trases. Bijis bīstams bridis, kad viņi izraisīju�i mērenu lavīnu, tomēr pamanīju�ies izkļūt no nepatik�anām.

-��� Izglābāmies par mata tiesu! viņ� teica. Vai jūs zināt, kāds ir lavīnas troksnis?

-���� Kā viļņu bangas? Izabella minēja.

Tobijs papurināja galvu. Kā pērkons, viņ� teica. Glu�i kā pērkons! Un visu laiku pieņemas skaļumā.

Izabella iztēlojās, kā Tobijs stāv uz kalna savā zemeņu krā�sas slēpo�anas apģērbā un viņam virsū nāk grūsto�a sniega blāķis, kamēr saule rāmi apspīd baltās kalnu galotnes. Un tad viņa īsu mirkli redzēja, kā sniegs panāk slēpotāju, balts virpulis apņem nevarīgi vēzētās rokas un kājas, tad iestājas klusums un negadījuma vietu norāda tikai izslējies slēpju nū�jas gals. Nē, tā ir ļauna doma, tikpat nejauka kā doma par viņa samal�anu cepumos, un Izabella izstūma to no prāta. Bet kāpēc Keta nebija braukusi kopā ar viņu? Ketai patika slēpot bet varbūt Tobijs nebija viņu aicinājis līdzi.

-��� Vai tu negribēji braukt, Keta? viņa pavaicāja. Jautājums varēja izraisīt neveiklību, ta�u �ī jaunā cilvēka pa�pārliecinā�tībā bija kaut kas tāds, kas vedināja kļūt mazliet nejaukai.

Keta nopūtās. Veikals! viņa teica. Es nevaru tikt pro�jām. Ļoti labprāt būtu braukusi līdzi. Bet nekādi nevarēju.

-��� Bet Edijs? Tobijs jautāja. Viņ� ta�u ir pietiekami pie�audzis, lai nedēļu vai divas iztiktu bez tevis. Vai tu viņam neuzticies?

-��� Protams, uzticos! Keta atcirta. Tikai nelaime tāda, ka Edijs ir mazliet� nu, vārīgs.

Tobijs iesāņus paskatījās uz viņu. Viņ� sēdēja uz dīvāna blakus Ketai, netālu no loga, un Izabellai �ķita, ka viņa pama�nījusi tikko jau�amu smīnu. Tas likās interesanti.

-���� Vārīgs? Tobijs pārjautāja. Vai tā to sauc?

Keta skatījās lejup glāzē. Izabella vēroja Tobiju. Viņai �ķita, ka jaunā cilvēka sejā jau�ama cietsirdības ēna kaut kur zem virskārtas, zem labi koptās, mazliet iesārtās sejas. Turklāt viņa nodomāja, ka �ī seja ir mazdrusciņ apaļīga, pēc desmit ga�diem deguns no�ļuks un� Viņa pavēlēja sev rimties. Ne jau tāpēc, ka būtu atmaigusi pret Tobiju, bet tāpēc, ka par sevi saudzīgi atgādināja �ēlsirdība, kuras noteikumus nekad ne�drīkst aizmirst.

-��� Edijs ir ļoti lādzīgs puisis, Keta nomurmināja. Viņam nav klājies viegli. Un es pilnīgi varu uz viņu paļauties. Viņ� ir ļoti jauks.

-���� Protams, jauks, Tobijs piekrita. Tikai drusku tāds nī�kulis, vai nav tiesa? Drusku� nu, pati saproti!

Izabella ar neuzkrīto�u interesi bija sekojusi �ai sarunai, ta�u tagad juta, ka jāiejaucas. Viņa negribēja, lai Keta justos neveikli, kaut ari iespēja, ka Ketai varētu nokrist zvīņas no acīm, �ķita ļoti vilino�a. Ko viņa �ajā tipā ieraudzījusi? Vai tur jebkas vispār ir, ja neņem vērā to, ka viņ� ir spilgts pārstāvis domātnespējīgai vīrie�u pasugai? Ketas paaudzes valoda bija daudz skarbāka nekā Izabellas paaudzes valoda, turklāt arī kodolīgāka: lietojot viņu izteicienus, Tobijs ir zīmulis. Tikai Izabella nesaprata, kāpēc lai meitene jebkad vēlētos zīmuli, ja nezīmuļi ir nesalīdzināmi interesantāki.

Piemēram, D�ons Laimors. Viņ� spēja runāt stundām ilgi, un katrs brīdis �ajās stundās bija interesants. Cilvēki sēdēja viņam pie kājām protams, pārnestā nozīmē un klausījās. Kāda tam nozīme, ka viņam bija bāla, gandrīz caurspīdīga āda, kas raksturīga noteiktam ķeltu tipam? Izabellas acīs D�ons Laimors bija skaists un interesants, un tagad viņ� piederēja citai sievietei, kuru viņa nekad, jādomā, nesatiks, kādai sve��iniecei tālajā Kalifornijā vai kaut kur tajā pusē.

Izabella ar viņu bija iepazinusies Kembrid�ā. Tolaik viņa mācījās Ņūnemas koled�ā Kembrid�ā, pēdējā kursā pirms filo�zofijas grāda saņem�anas. D�ons Laimors nodarbojās ar pēt�niecību, viņ� bija da�us gadus vecāks tum�matains īrs, bei�dzis Dublinas Universitāti un ieguvis stipendiju Klēras kole�d�ā, kur rakstīja grāmatu par Singu. Viņ� dzīvoja koled�as aizmugures ēkā, no kuras pavērās skats uz Pētnieku dārzu upes otrā krastā, un viņ� uzaicināja turp Izabellu. Tur viņ� sēdēja, smēķēja un lūkojās Izabellā, un �is skatiens viņu mul�sināja. Nez vai ar tādu pa�u tēvi�ķu pārākumu un asprātībām, kā �is D�ons Laimors runā par citiem, viņ� runā arī par Iza�bellu, kad viņas pa�as nav klāt?

D�ons Laimors uzskatīja, ka lielākā daļa Kembrid�as stu�dentu un darbinieku ir provinciāļi. Pats viņ� nāca no Korkas, un tā, pēc visa sprie�ot, nepavisam nebija provinciāla. Viņ� ni�cināja dārgo Anglijas skolu absolventus "mazos lordus Fontlerojus" un smīkņāja par garīdzniekiem, kuru koled�ā jo�projām bija daudz. Uzrunu "godība", kas aizvien bija spēkā attiecībā uz mācību spēkiem tik at�ķirīgās specialitātēs kā ma�temātika un klasiskās valodas, viņ� pārveidoja par "sodību", kas gan Izabellai, gan citiem �ķita ļoti uzjautrino�a. Koled�as vadītāju, ekonomikas vēsturnieku un ļoti labsirdīgu cilvēku, kas pret �o īru viesi vienmēr bija izturējies pretimnāko�i, viņ� nodēvēja par "galveno tumsības kalpu".

D�ons Laimors pulcināja ap sevi piekritēju salonu. Tie bija studenti, ko valdzināja gan viņa nenoliedzamās spējas un spilgtā personība, gan ari dzēlīgais asums, kas virmoja ap viņa idejām. Bija septiņdesmitie gadi, un iepriek�ējā gadu des�mita dzirksto�ais vieglums bija noplacis. Kas vēl bija atlicis, kam ticēt vai, pareizāk sakot, ko izzobot? Godkāre un perso�nīgais ieguvums, �ie varenie iepriek�ējā gadu desmita dievi, atradās aiz kulisēm, nevis skatuves vidū, un domīgais īrs ar dumpinieka talantu �ķita vilino�s ceļa rādītājs. D�ona Laimora sabiedrībā nebija svarīgi vispār jebkam ticēt; vajadzīgas bija vienīgi spējas izzobot. Tie�i tur slēpās viņa pievilcības spēks; viņ� varēja smīkņāt par pa�iem smīkņātājiem, jo viņ� bija īrs, turpretī �ie citi, par spīti visam savam radikālismam, bija angļi un tādējādi, pēc D�ona Laimora domām, neglābjami veidoja daļu no visa lielā apspie�anas mehānisma.

Izabella lāgā neiederējās �ajā sabiedrībā, un daudzi izteica skeptiskas piezīmes par topo�ā pāra nesaderīgo dabu. It se�vi�ķi D�ona Laimora nelabvēļi un viņ� nebija iemīļots nedz savā koled�ā, nedz filozofijas nodaļā uzlūkoja �īs attiecības par dīvainām. �iem cilvēkiem nepatika Laimora intelektuāli augstprātīgā laipnība un tās izsmalcinātās izpausmes; viņ� lasīja fran�u filozofiju un piebārstīja savus izteikumus ar at�saucēm uz Fuko. Un vismaz pāris nelabvēļiem tiem, kas viņu sevi�ķi necieta, traucēja vēl kaut kas: Laimors nebija an�glis. Mūsu Iru draugs un viņa skotu draudzene, bija iztei�cies viens no nelabvēļiem, tas gan ir interesants, ļoti inte�resants pāris! Domājo�a, saprātīga, labi audzināta sieviete un augstprātīgs klaigātājs. Jūs jau pazīstat tādus tipus. Nikni par to, ko mēs viņiem savā laikā esot nodarīju�i. Tāds domā�anas veids.

Reizēm Izabella pati brīnījās, kas tik ļoti viņu saista pie D�ona Laimora. Bija glu�i tā, it kā citas iespējas vairs ne�būtu, it kā viņi būtu divi cilvēki, ko liktenis saistījis kopējā ceļojumā un kas sē� vienā vilciena kupejā, samierinādamies viens ar otra klātbūtni. Citi atrada prozaiskāku izskaidro�jumu. Sekss! sacīja kāda Izabellas draudzene. Tas saved kopā visat�ķirīgākos cilvēkus, vai tā nav? Pavisam vienkār�i. Nemaz nav katrā ziņā jāpatīk viens otram.

-���� Pireneji, Izabella pēk�ņi teica.

Tobijs un Keta neizpratnē paskatījās uz viņu.

-Jā, Izabella bezbēdīgi turpināja. Pireneji. Vai jūs zināt, ka es nekad neesmu bijusi Pirenejos? Nevienu reizi.

-���� Es esmu, sacīja Tobijs.

-���� Es ari neesmu, sacīja Keta. Bet labprāt gribētu aiz�braukt.

-���� Mēs varētu aizbraukt turp kopā, Izabella nerimās un piebilda: Un ari Tobijs, protams, ja tu tā vēlētos, Tobij. Mēs visi trīs varētu kāpt kalnos. Tobijs ietu pirmais, un mēs piesaitētos aiz viņa. Tad mēs būtu pilnīgā dro�ībā.

Keta iesmējās. Viņ� paslīdētu, un tad mēs visi kristu un nosistos� Viņa spēji aprāvās. �o piezīmi viņa bija izmetusi, neko nedomādama, un tagad vainīgi paskatījās uz Izabellu. �I vakara galvenais mērķis ta�u bija pēc iespējas novērst Izabellas domas no tā, kas notika A�erholā.

-���� Un Andu kalni! Izabella mo�i teica. Andos es esmu bijusi. Un tie ir apbrīnojami skaisti! Bet, iedomājieties, es tik tikko spēju tur paelpot, jo kalni ir ļoti augsti.

-���� Es vienu reizi esmu bijis Andos, iestarpināja Tobijs. Universitātes laikā. Ar mūsu alpīnistu klubu. Viens puisis paslīdēja un nokrita lejā. No piecsimt pēdu augstuma, varbūt pat vairāk.

Iestājās klusums. Tobijs atcerējās un pievērsa skatienu glā�zei. Keta pētīja griestus.

Kad viesi bija aizgāju�i agrāk, nekā paredzēts -, Izabella kādu laiku stāvēja virtuves vidū, piekalusi skatienu �ķīvju grē�dām virs trauku mazgājamās ma�īnas. Vakars nebija izdevies īpa�i veiksmīgs. Vakariņu laikā sarunas bija mazliet atdzīvo�ju�ās, bet Tobijs bija ieslīdzis garos un pla�os skaidrojumos par vīniem viņa tēvs bija veiksmīgs vīna importētājs, un viņ� pats strādāja tēva firmā. Izabella bija redzējusi, kā puisis pao�ņā piepildīto vīna glāzi, domādams, ka viņa to neredzēs, ta�u viņa redzēja. Protams, vīnam nebija nekādas vainas, tas bija austrālie�u cabernet sauvignon un nebūt ne no lētākajiem, ta�u vīnu lietpratēji mēdza jaunās pasaules vīnus uzlūkot ar aizdomām. Kaut arī vārdos nereti tika apgalvots pretējais, vīna speciālistu pasaulē, kur vado�o vietu ieņēma fran�i, val�dīja mū�īgs snobisms, un Izabella nojauta: Tobijs dro�i vien domā, ka viņa neprot likt galdā neko labāku par lielveikala sarkanvīnu. Patiesībā Izabella par vīniem zināja vairāk nekā lielākā daļa to lietotāju, un viņas pasniegtais vīns nepavisam nebija peļams.

-���� Austrālija, Tobijs bija vienkār�i noteicis. Dienvidaustrālija.

-���� Diezgan labs, sacīja Keta.

Tobijs nepievērsa viņai uzmanību. Izteikta augļu gar�a.

Izabella laipni paskatījās uz viņu. Protams, jūs esat radis dzert labāku.

Ak mū�s! Tobijs iesaucās. Izklausās tā, it kā es būtu snobs. �ī ir pavisam� pavisam laba manta. Nav itin nekādas vainas!

Viņ� nolika glāzi uz galda. Mēs birojā nesen dzērām izcilu augstākās klases sarkanvīnu. Jūs nevarat iedomāties! Mans vecais to izvilka no kādas paslēptuves. Pudele bija glu�i no�putējusi. Gar�a diezgan strauji izgaist, bet, ja pagūst iedzert pirms tam, o, vienreizēji!

Izabella bija pieklājīgi klausījusies. �is priek�nesums viņu mazliet uzmundrināja, jo viņa cerēja, ka Ketai tādas runas ātri vien apniks un līdz ar to apniks ari Tobijs. Garlaicība te varētu iestāties itin drīz, un, kad tas notiks, pagaisis ari pā�rējais, kas Ketai pie viņa patīk. Vai tie�ām Keta varētu būt iemīlējusies �ajā vīrieti? Izabellai tas nelikās ticami, jo viņa bija pamanījusi, ka Keta ir diezgan jūtīga pret Tobija trūku�miem, piemēram, viņa ikreiz pavērsa acis mazliet aug�up, kad viņ� izmeta kādu neizdevu�os piezīmi. Tādos brī�os Keta jutās acīmredzami neveikli, bet tādas izjūtas nemēdz rasties pret cilvēkiem, kurus mīlam; ar viņiem ir iespējama īslaicīga neomulība, bet nevis neveiklība vārda tie�ajā nozīmē. Mēs pie�dodam iemīļotajiem to trūkumus vai pat vispār tos nepama�nām. Un, protams, arī viņa bija piedevusi D�onam Laimoram pat tad, kad kādu vakaru bija pārsteigusi viņu dzīvokli kopā ar studenti, jaunu meiteni, kas tikai ķiķināja un tinās D�ona vecajā kreklā, bet D�ons bija glu�i vienkār�i paskatījies pa logu un noteicis: Nepareizi aprēķināts laiks, Laimor.

Laikam jau vienkār�āk būtu vispār neļaut sev iemīlēties, Izabella sprieda, jo tad vari būt tā, kas esi, un otrs tevi nevar ievainot. Tādu cilvēku ir daudz, un tie �ķiet apmierināti ar savu dzīvi bet vai viņi patie�ām ir apmierināti? Interesanti būtu zināt, cik no �iem cilvēkiem vientulību izvēlēju�ies pa�i un cik paliku�i vieni tāpēc, ka neviens nav ienācis viņu dzīvē un kliedējis vientulību. Ir liela at�ķirība starp samierinā�anos ar nenovēr�amo, pieņemot vientulību, un pa�a izvēli dzīvot vienatnē.

Pati galvenā mikla, protams, ir tā, kāpēc mums vispār ir jāiemīlas. Redukcionista vienkār�otā atbilde ir tāda, ka to no�saka bioloģija un ka mīlestība dod motivācijas spēku, kas liek cilvēkiem palikt kopā un audzināt bērnus. Tāpat kā visi evolūcijas psiholoģijas argumenti, tas �ķiet ļoti vienkār�s un acīmredzams izskaidrojums, bet, ja viss aprobe�otos tikai ar to, kāpēc tad cilvēks iemīlas idejās, lietās un vietās? Odens bija uztvēris �o cilvēka spēju, rakstīdams, ka zēna gados bijis iemīlējies tvaika ma�īnā un tā viņam �ķitusi "tikpat daiļa kā tu". Sociobiologi to sauktu par aizvieto�anu; freidisti mēdz jokot, ka teniss esot seksa aizvietotājs. Uz to ir tikai viena atbilde: tikpat labi sekss var būt tenisa aizvietotājs.

-���� Ļoti smieklīgi, bija teikusi Keta, kad Izabella reiz viņai to bija izstāstījusi. Bet nudien, tas ir pilnīgi pareizi! Visas mūsu emocijas �ķiet vērstas uz to, lai saglabātu mūsu vese�lumu, tāpat kā tas ir ar dzīvniekiem. Bailes un bēg�ana. Cīņa par ēdienu. Naids un skaudība. Tās visas ir fiziskas izpausmes un saistītas ar saglabā�anos.

-���� Bet vai tikpat labi nevar sacīt, ka emocijām ir nozīme mūsu augstāko spēju attīstī�anā? bija iebildusi Izabella. Emocijas ļauj mums iejusties citu cilvēku pārdzīvojumos. Ja es kādu mīlu, tad zinu, kā �is otrs cilvēks jūtas. Ja es pazīstu �ēlumu un tā ta�u ir ļoti svarīga emociju daļa, vai ne? -, tas man palīdz saprast citu cie�anas. Tātad emocijas veicina mūsu morālo izaugsmi. Mums attīstās morālā iztēle.

-��� Var jau būt, Keta bija atbildējusi, bet tobrīd viņas ska�tiens bija aizklīdis projām un viņa pētīja marinētu sīpolu bur�ciņu �ī saruna bija notikusi Ketas veikaliņā -, tātad viņas domas kavējās citur. Marinētiem sīpoliem nav nekā kopīga ar morālo iztēli, ta�u tiem ir nozīme pa�iem savā rāmajā etiķskā�bes pasaulē, Izabella nodomāja.

Kad Keta un Tobijs bija aizgāju�i, Izabella devās ārā ieelpot vēso vakara gaisu. Augsti ie�ogotais, no ielas paslēptais dārzs mājas aizmugurē tinās tumsā. Debesis bija skaidras, un tajās mirdzēja zvaigznes, kas pilsētā parasti palika nemanāmas, jo tās aizēnoja neskaitāmās gaismas no cilvēku apdzīvotās vides. Izabella devās pāri zālienam uz augu māju, nelielu koka ēku, zem kuras, kā viņa nesen bija atklājusi, savu alu iekārtojusi lapsa. Izabella viņu bija nosaukusi par Māsu Lapsu un laiku pa laikam redzēja, kā slaida, gracioza būtne dro�i tek pa dārza sienas aug�malu vai naktī skrien pāri ceļam pati savās neiz�dibināmajās darī�anās. Izabella bija labprāt uzņēmusi lapsu savā dārzā un kādu vakaru par draudzības zīmi atstājusi ārā vārītas vistas gabalus. No rīta tie bija pazudu�i, bet vēlāk viņa puķu dobē atrada rūpīgi apgrauztus kaulus ar izsūktām kaulu smadzenēm.

Ko īsti es gribu novēlēt Ketai? Atbilde bija vienkār�a: laimi, jo, lai cik nodeldēts izklausītos �is vārds, tas tomēr ir patiess. Attiecībā uz Ketu tas nozīmēja, ka viņai jāsastop īstais vīrietis, jo Ketai vīrie�i, �ķiet, bija ļoti svarīgi. Izabella nejuta nepatiku pret Ketas pui�iem vismaz principā ne. Ja viņa to justu, nepatikas izskaidrojums būtu acīmredzams: skaudība. Ta�u tā tas nebija. Izabella apzinājās, kas brāļameitai ir svarīgi, un cerēja, ka Keta atradīs to, ko meklē, un to, ko patie�ām vēlas. Pēc Izabellas domām, tas bija D�eimijs. Un ko lai saku par sevi? Kas ir tas, ko es gribu?

Es gribu, lai pa durvīm ienāktu D�ons Laimors un teiktu: "Piedod! Mēs esam iz�ķiedu�i visus �os daudzos gadus. Pie�dod!"

Nekas vairāk par notiku�o nelaimes gadījumu neparādījās ne "zemākajās avīzēs", kā Izabella mēdza tās dēvēt (bet tā ta�u ir, viņa bija gatava aizstāvēties: paskatieties, kāds tajās saturs!), ne ari "morāli nopietnajās avīzēs" kā Scotsman un Herald. Izabella sprieda, ka Makmanuss dro�i vien neko vairāk nav atklājis un, ja tomēr ir sagrābstījis vēl da�us sīkumus, viņa redaktors, iespējams, atzinis materiālu par iespie�anai nepietiekami svarīgu. Pastāv robe�a, cik daudz var izspiest no vienkār�as traģēdijas, pat tad, ja tā notikusi neparastos apstākļos. Izabella paredzēja, ka varētu notikt īpa�ā nelaimes gadījumu izmeklē�ana, ko veic vienmēr, ja nāve iestājas pēk��ņos vai negaidītos apstākļos, un, ja tāda notiks, varbūt pēc tam avīzēs parādīsies kāda ziņa. Tas nozīmēja publisku tie�sas sēdi vietējā tiesne�a un �erifa klātbūtnē, un parasti �ādas norises bija ātras un pārliecino�as. Negadījumi fabrikās, kad cietu�ais aizmirsis, ka vads ir zem sprieguma; nepareizi pie�vienots dūmsūknis; �aujamierocis, kas lietotājam �ķitis nepielādēts. �o traģēdiju at�ķetinā�ana neprasīja daudz laika, un �erifs izdarīja tā dēvēto slēdzienu, pacietīgi noklausījies, kas izdarīts nepareizi un ko nepiecie�ams uzlabot; reizēm viņ� iz�teica brīdinājumu, bet vairākums gadījumu pagāja bez īpa�ām piebildēm. Pēc tam tiesa pārgāja pie nākamā nāves gadījuma, un iepriek�ējās izmeklē�anas piederīgie skumjos, nomāktos pulciņos izgāja uz ielas. �ajā gadījumā visticamākais �ķita slēdziens, ka noticis nelaimes gadījums. Tā kā tas bija noticis publiskā vietā, dro�i vien tiks runāts par dro�ību un �erifs pie�bildīs, ka galeriju apmalēm jāuzliek augstākas margas. Tomēr līdz �ādai sēdei var paiet vēl vairāki mēne�i, un Izabella cerēja, ka līdz tam laikam viņa notiku�o būs aizmirsusi.

Viņa būtu varējusi apspriest to ar Greisu, ta�u izrādījās, ka saimniecības vadītājai domas ir aizņemtas ar kaut ko citu. Greisas draudzenei bija sare�ģījumi personīgajā dzīvē, un Greisa centās sniegt viņai morālu atbalstu. Vainīga ir vīrie�u necie�amā uzvedība, Greisa paskaidroja; draudzenes vīram esot pusmū�a krīze, un viņa sieva, Greisas draudzene, esot pilnīgā nesapra�anā.

-��� Viņ� ir piepircis sev veselu skapi ar jaunām drēbēm, Greisa paskaidroja, izteiksmīgi pavērsdama acis aug�up.

-�� Varbūt viņ� vienkār�i jūt, ka jānomaina garderobe, Iza�bella ieminējās. Arī man tā pāris rei�u ir gadījies.

Greisa papurināja galvu. Viņ� ir iegādājies pusaud�u ap�ģērbu, viņa atbilēja. Apspīlētas d�insa bikses. Svīterus ar uzkrīto�iem uzrakstiem. Tamlīdzīgas blēņas. Un viņ� staigā apkārt, klausīdamies rokmūziku. Iet uz klubiem.

-���� Oho! Izabella novilka. Klubi izklausījās diezgan drau�dīgi. Cik viņam gadu?

-��� �etrdesmit pieci. Stāsta, ka vīrie�iem tas esot ļoti bīstams vecums.

Izabella brīdi kavējās domās. Ko gan �ādā gadījumā iespē�jams darīt?

Greisa pasteidzās ar atbildi. Es par to vīrieti pasmējos, viņa vienkār�i teica. Aizgāju pie viņiem un skaidri un gai�i pateicu: tu izskaties smieklīgs! Pateicu, ka viņam galīgi ne�piedien ģērbties kā nepieaugu�am puikam.

Izabella iztēlojās, kā tas noticis. Un pēc tam?

-���� Viņ� atbildēja, lai es nebā�ot degunu citu darī�anās, Greisa sa�utusi atmeta. Teica, ja man viss esot aiz muguras, tad viņam tomēr ne. Tad es noprasīju: kas ir aiz muguras? Un viņ� neko neatbildēja.

-���� Sare�ģīti, sacīja Izabella.

-���� Nabaga Megija! Greisa turpināja. Viņ� staigā pa vi�siem tiem klubiem un nekad neņem sievu līdzi, kaut ari viņa, protams, to nemaz negrib. Viņa sē� mājās un raizējas, kas ar to nejēgas vīrieti notiek. Bet es neko lielu nevaru palīdzēt. Tiesa, es viņam iedevu vienu grāmatu.

-��� Kādu grāmatu?

-��� Vecu, ar apspūru�iem stūriem. Atradu to Vestportas grāmatveikalā. "Simt padomu puisim pusaud�a gados". Viņam tas nelikās asprātīgi.

Izabella sirsnīgi iesmējās. Greisa bija ļoti tie�a, un iemesls varbūt bija tas, ka viņa uzaugusi mazā Kaugeitas dzīvoklī, mājā, kur neatlika laika un telpas nekam citam kā darbam un kur cilvēki teica tie�i to, ko domāja. Izabella labi apzinājās, cik ļoti Greisas dzīves pieredze at�ķiras no tās, kas bijusi viņai: Izabella bija baudījusi daudz privilēģiju, un viņai biju�as pla�as izglītības iespējas, turpretī Greisai vajadzējis samierināties ar to, kas pieejams, mācoties pārpildītā skolā ar vienaldzības gaisotni. Da�reiz Izabellai �ķita, ka tie�i viņas izglītība ir iz�raisījusi visas �īs �aubas un neziņu, turpretī Greisa audzināta stingrā Edinburgas tradicionālo vērtību garā. Tur �aubām ne�bija vietas, un Izabella nereti prātoja, kas ir laimīgāks: tie, kuri zina un �aubās, vai tie, kuri ir pārliecināti par to, kam tic, un nekad nav to ap�aubīju�i? Viņa bija secinājusi, ka atbilde ir tāda: ar laimi tam nav nekāda sakara, jo laime ir neaprēķi�nāma kā laika apstākļi un atkarīga no katra personības.

-���� Mana draudzene Megija domā, sacīja Greisa, ka bez vīrie�a nekādas laimes nevarot būt. Tāpēc jau viņa ir tik no�raizējusies par Billu un viņa pusaud�u apģērbiem. Ja viņ� aiz�skries projām ar jaunāku sievieti, tad viņai vairs nepaliks ne�kas, itin nekas.

-���� Tev vajadzētu viņai pateikt, sacīja Izabella, ka bez vīrie�a glu�i labi var iztikt.

�o piezīmi viņa izmeta, nedomādama, kā to varētu iztulkot Greisa, bet tad pēk�ņi iedomājās, ka Greisa varbūt to saprot tā: Izabella uzskata viņu par zvērinātu vecmeitu, kurai nav izred�u atrast vīrieti.

-��� Es gribēju teikt, Izabella iesāka, ka, vispārīgi runājot, var�

-���� Nav svarīgi! Greisa pārtrauca. Es zinu, ko tu domāji.

Izabella ātri paskatījās uz viņu un turpināja: Es, protams,

neesmu tā, kas var spriest par vīrie�iem. �ai ziņā man nav īpa�i veicies.

Bet kāpēc, viņa sev jautāja, kāpēc nav veicies? Neīstais vīrietis, neīstais brīdis vai abi kopā?

Greisa jautājo�i paskatījās uz viņu. Kas notika ar to tavu vīrieti? Nu, ar D�onu, neatceros, kāds bija uzvārds. Ar to īru. Tu man nekad neesi to īsti izstāstījusi.

-��� Viņ� bija neuzticīgs, Izabella vienkār�i atbildēja. Visu laiku, kamēr mēs dzīvojām Kembrid�ā. Un pēc tam, kad aiz�braucām uz Kornellu un es tur gatavojos grādam, viņ� pēk�ņi paziņoja, ka braucot uz Kaliforniju kopā ar citu sievieti, patie�sībā ar tīro meiteni, un tā viss beidzās. Viņ� aizbrauca vienas dienas laikā.

-��� Vienkār�i tā?

-��� Jā, glu�i vienkār�i tā. Amerika sakāpa viņam galvā. Viņ� teica, ka tā viņu darī�ot brīvu. Esmu dzirdējusi, ka itin apdo�mīgi cilvēki tur varot zaudēt galvu, tāpēc ka jūtoties atbrī�voju�ies no tā, kas viņus saistījis mājās. Arī viņ� bija tāds. Vairāk dzēra, bie�āk mainīja draudzenes, kļuva arvien neval�dāmāks.

Greisa pārdomāja dzirdēto. Tad viņa jautāja: Cik saprotu, viņ� joprojām ir tur?

Izabella paraustīja plecus. Laikam jā. Bet es drīzāk do�māju, ka tagad viņ� ir kopā ar kādu citu. Es nezinu.

-���� Bet vai tu gribētu uzzināt?

Patiesā atbilde būtu: protams, gribētu gan. Jo, par spīti ve�selajam saprātam, par spīti jebkādai personīgai pārliecībai, viņa piedotu D�onam, ja vien viņ� atgrieztos un lūgtu piedo��anu, bet to viņ�, protams, nekad nedarītu. Un tas nozīmēja dro�ību no �īs savas vājības viņa nekad vairs nezaudēs galvu D�ona Laimora dēļ un nekad vairs nebūs pakļauta �īm īpa�a�jām un ļoti nopietnajām briesmām.

Pēc divām nedēļām, kad Izabella pamazām sāka piemirst A�erholas negadījumu, viņa no kādas mākslas galerijas sa�ņēma ielūgumu uz sarīkojumu, kas veltīts izstādes atklā�a�nai. Izabella pirka gleznas, un tas nozīmēja, ka ielūgumi no gleznu galerijām uz viņas māju plūda pastāvīgā straumē. Pa�rasti Izabella vairījās no atklā�anas svinībām tie bija preten�ciozi, ļau�u pilni un trok�ņaini pasākumi, ta�u tad, ja zināja, ka izstādītās gleznas izraisīs nopietnu interesi, viņa reizēm aizgāja uz atklā�anu, turklāt centās tur ierasties kādu laiku pirms sākuma, lai varētu apskatīt darbus, pirms pie tiem parā�dīju�ies sarkanie aplī�i, liecinādami, ka glezna ir pārdota. �ādu taktiku Izabella bija apguvusi pēc tam, kad ar nokavē�anos bija ieradusies Kauvija piemiņas izstādes atklā�anā un pārlie�cinājusies, ka nedaudzās pārdo�anai paredzētās gleznas no�pirktas jau pirmajās piecpadsmit minūtēs. Izabellai patika Kauvijs: viņa gleznotie cilvēki �ķita savdabīgi valdzino�i, it kā senlaicīga miera apņemti, klusas istabas, kurās skolnie�ces skumjām sejām nododas zīmē�anai vai iz�ū�anai, Skotijas lauku ceļi un takas, kas �ķita vedam arvien klusākā nekurienē, auduma krokas mākslinieka darbnīcā. Izabellai bija divi nelieli Kauvija eļļas gleznojumi, un viņa labprāt būtu nopirkusi vēl kādu, ta�u iespēja bija nokavēta, un viņa bija guvusi mācību.

Tovakar bija paredzēta Elizabetes Blalcaderas izstādes atklā��ana. Izabella bija apsvērusi iespēju nopirkt kādu lielu akva�reli, tomēr nolēmusi vispirms apskatīt pārējās gleznas. Neko citu, kas īpa�i saistītu, viņa neatrada, bet, kad atgriezās atpa�kaļ, zem noskatītā akvareļa bija parādījies sarkanais aplītis. Akvareļa priek�ā, turēdams rokā glāzi, stāvēja jauns vīrietis, varbūt mazliet jaunāks par trīsdesmit gadiem, ģērbies melnā, viegli svītrotā uzvalkā. Izabella paskatījās uz akvareli, kas ta�gad, pārdots citam, �ķita vēl vilino�āks, un pēc tam pameta skatienu uz vīrieti, cenzdamās noslēpt savu aizkaitinājumu.

-��� Lielisks darbs, vai ne? vīrietis teica. Es viņu alla� uz�tveru kā ķīnie�u gleznotāju. Tāds savdabīgs smalkums. Un �īs puķes!

-���� Un kaķi arī, Izabella diezgan ērcīgi piebilda. Viņa glezno kalps.

-��� Jā, teica jaunais vīrietis. Kaķus dārzos. Ļoti omulīgas ainas. Nav glu�i sociālais reālisms.

-���� Kaķi patie�ām eksistē, sacīja Izabella. Kaķu uztverē viņas gleznas noteikti ir sociālais reālisms. Viņa vēlreiz pa�skatījās uz akvareli. Vai jūs to nupat nopirkāt?

Jaunais cilvēks pamāja ar galvu. Savai līgavai. Tā būs sa�derinā�anās dāvana.

�ajos vārdos skanēja aizkustino�s lepnums lepnums drizāk par saderinā�anos, nevis par pirkumu -, ka Izabella tūlīt atmaiga.

-��� Viņai tā ļoti patiks, Izabella teica. Es pati grasījos to pirkt, bet tagad priecājos, ka tā tika jums.

Jaunā cilvēka sejā parādījās noraizējusies izteiksme. Man ļoti �ēl, viņ� sacīja. Man teica, ka tā esot dabūjama. Nebija nekādas atzīmes�

Izabella atvairīja aizbildino�ās piezīmes. Protams, nebija. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Jūs mani apsteidzāt. Iz�stāde nozīmē cīņu ar zobiem un nagiem.

-��� Te ir vēl citi darbi, vīrietis teica, pamādams uz sienu aiz muguras. Jūs noteikti atradīsiet kaut ko tikpat labu. Varbūt pat labāku.

Izabella pasmaidīja. Protams. Turklāt manas sienas ir tik pilnas, ka vajadzētu kaut ko ņemt nost. Man nevajag vēl vienu gleznu!

Vīrietis pasmējās par �o piezīmi. Tad, ievērojis Izabellas tuk�o glāzi, piedāvājās to piepildīt, un viņa neatteicās. Atgrie�zies viņ� nosauca savu vārdu Pols Hogs. Viņ� dzīvojot vienu kvartālu attālāk, Greitkingstritā. Pols Hogs bija pārliecināts, ka ir jau redzējis Izabellu kādā mākslas izstādē, bet Edinburga ta�u ir ciemats, vai ne, un cilvēks vienmēr satiek kādu, ko ir kaut kur redzējis jau iepriek�. Vai viņa tā nedomājot?

Izabella piekrita. Protams, tam ir savi trūkumi, vai nav tiesa? Ja nu cilvēks vēlas dzīvot noslēgtu dzīvi? Vai Edinburgā tas ne�būtu grūti? Vai tādam cilvēkam vajadzētu pārcelties uz Glāzgovu?

Pols domāja, ka ne. Izrādījās, ka viņ� pazīst vairākus cil�vēkus, kas dzīvo noslēgtu dzīvi, un viņiem tas, �ķiet, izdodas itin sekmīgi.

-���� Bet kā jūs zināt par viņu noslēgto dzīvi? Izabella jau�tāja. Vai viņi pa�i jums izstāstīja?

Pols brīdi padomāja. Nē, viņ� teica. Ja �ie cilvēki to stāstītu, tā vairs nebūtu nekāda noslēgtība.

-���� Tātad jūs to uzzinājāt pats? Izabella turpināja. Tas, �ķiet, apstiprina manu domu.

Polam vajadzēja piekrist, un abi pasmējās. Vai zināt, Pols teica, es nevaru iedomāties, ko iesāktu noslēgtā dzivē, ja man tādu vajadzētu dzīvot. Kas �odien vairs ir tāds, ko cilvēki patie�ām nosoda? Par mīlas dēkām neviens nepamirk��ķina ne aci. Un notiesāti slepkavas raksta grāmatas.

-��� Taisnība, piekrita Izabella. Bet vai no tām grāmatām ir liela jēga? Vai tās patie�ām mums kaut ko pasaka? Tikai ļoti nenobriedu�us un ļoti aprobe�otus cilvēkus var saistīt pagri�mums. Brīdi klusējusi, viņa piebilda: Laikam tomēr ir kaut kas tāds, no kā cilvēki kaunas un ko vēlas darīt slepenībā.

-��� Zēni, sacīja Pols. Es pazīstu cilvēku, kas meklē zēnus. Nekā pretlikumīga tur patiesībā nav. Septiņpadsmit, astoņpa�dsmit gadus veci jaunekļi. Un tomēr viņi vēl ir tikai zēni.

Izabella paskatījās uz akvareli, uz puķēm un kaķiem. �ī sa�runa bija tālu no Elizabetes Blakaderas pasaules.

-��� Zēni, viņa atkārtoja. Laikam da�iem zēni �ķiet� kā lai to saka? Interesanti. Cilvēki var vēlēties to noslēpt. Katulls, piemēram, neslēpa. Viņ� par to rakstīja dzeju. �ķiet, ka viņu tas ne mazākā mērā nemulsināja. Zēni ir atzīts �anrs klasis�kajā literatūrā, vai ne?

-���� Tas cilvēks, ko es pazīstu, man �ķiet, regulāri brauc uz Keltonhillu, Pols teica. Dodas turp tuk�ā ma�īnā un brauc atpakaļ kopā ar zēnu. Protams, slepenībā.

Izabella savilka uzacis. Nu, ko tur! Tā cilvēki dara. Vienā Edinburgas pusē notika daudz kas tāds, par ko otra puse neko nezināja. Protams, bija dzirdēta atziņa, ka Edinburga esot celta uz liekulības pamatiem. Tā bija Hjūma pilsēta, skotu apgais�mības �ūpulis, bet kas notika pēc tam? Deviņpadsmitajā gad�simtā bija sazēlis sīkumains kalvinisms un gaisma aizplūdusi citur atpakaļ uz Parīzi, uz Berlīni, projām uz Ameriku, uz Hārvardu un līdzīgām vietām, kur tagad iespējams bija viss. Un Edinburga bija kļuvusi par cienīguma iemiesojumu, par vietu, kur viss tiek darīts tāpat, kā tas darīts vienmēr. Ta�u cienīgums nozīmēja lielu piepūli, un netrūka bāru un klubu, kur cilvēki varēja iet un uzvesties tā, kā patie�ām gribēja uzvesties, bet atklāti to neuzdro�inājās. Stāsts par D�ekilu un Haidu, protams, radās Edinburgā, un tur tam bija īstā vieta.

-��� Redziet, Pols turpināja, man pa�am nav slepenas dzī�ves. Es esmu ikdieni�ķs cilvēks ar tradicionālu dzīvesveidu. Esmu naudas fondu pārvaldnieks. Tas nav īpa�i aizraujo�s darbs. Un mana līgava strādā �arlotskvērā. Tātad mēs nesam īsti� kā lai to saka?

-���� Bohēmisti? Izabella pabeidza un iesmējās.

-��� Tie�i tā, Pols teica. Mēs esam drīzāk�

-���� Elizabetes Blakaderas tipa cilvēki? Puķes un kaķi?

Saruna turpinājās. Pēc minūtēm piecpadsmit Pols nolika

glāzi uz palodzes.

-���� Varbūt mēs varētu aiziet uz Vinsenta bāru? viņ� iero�sināja. Man deviņos jātiekas ar Mintiju, un iet atpakaļ uz dzīvokli vairs nav jēgas. Mēs varētu kaut ko iedzert un turpi�nāt sarunu. Tas ir, ja jūs vēlaties. Varbūt jums ir citi plāni.

Izabella labprāt pieņēma uzaicinājumu. Galerija bija ļau�u pilna, un tajā kļuva arvien karstāks. Arī sarunas bija pieņē�mu�ās spēkā, un cilvēki gandrīz sakliedzās, lai varētu cits citu dzirdēt. Paliekot �eit vēl ilgāk, viņai sāktu sāpēt kakls. Izabella paņēma mēteli, atvadījās no galerijas īpa�niekiem un kopā ar Polu devās uz nelielu, nepretenciozu bāru ielas galā.

Vinsenta bārs bija gandrīz tuk�s, un viņi izvēlējās galdiņu netālu no ārdurvīm, kur gaiss bija svaigāks.

-���� Es ļoti reti eju uz krodziņiem, sacīja Pols, un tomēr man patīk tādas vietas kā �ī.

-��� Es pat neatceros, kad pēdējo reizi biju krodziņā, Izabella teica. Varbūt kādreiz agrākajā dzīvē. Bet viņa, protams, atcerējās vakarus kopā ar D�onu Laimoru, un tās bija sāpīgas atmiņas.

-��� Es laikam arī agrākajā dzīvē biju naudas fondu pārvald�nieks, Pols teica. Un dro�i vien tas pats bū�u nākamajā dzīvē.

Izabella iesmējās. Jūsu darbā noteikti ir arī aizraujo�i brī�i, viņa sacīja. Tirgus vēro�ana. Gaidas, kas notiks tā�lāk. Vai tā nav daļa no jūsu darba?

-���� Jā, protams, tur ir savi interesantie brī�i, Pols atbil�dēja. Ir daudz jālasa. Sē�u pie rakstāmgalda un urbjos cauri finan�u presei un firmu ziņojumiem. Patiesībā es esmu tāds kā spiegs. Kolekcionēju intelektu.

-���� Un vai jums ir laba darbavieta? Izabella jautāja. Vai kolēģi ir patīkami cilvēki?

Pols tūlīt neatbildēja. Pacēlis glāzi, viņ� iedzēra krietnu malku alus. Atbildēdams viņ� lūkojās lejup uz galdu. Visumā jā. Visumā.

-��� Tas izklausās pēc "nē", Izabella teica.

-���� Nē, tā es neteiktu. Tikai� es zaudēju kādu cilvēku, kas strādāja pie manis. Pirms da�ām nedēļām. Mūsu nodaļā irnē, bija divi cilvēki, kas strādāja manā vadībā, un viņ� bija viens no tiem.

-���� Vai viņ� aizgāja uz citu vietu? Izabella jautāja. Kāds viņu pārvilināja? Cik noprotu, visi drud�aini cen�as nomedīt sev labus kadrus. Vai nav taisnība?

Pols papurināja galvu. Tas cilvēks nomira, viņ� teica. Pareizāk sakot, gāja bojā. Krītot.

Varbūt nelaimes gadījums, kāpjot kalnos: tādi Skotijas kalnienē notiek gandrīz katru nedēļu. Bet tā tas nebija, un Iza�bella to zināja.

-���� Man �ķiet, es zinu, kas viņ� bija, Izabella teica. Vai tas notika�

-�� A�erholā, Pols pabeidza. Jā. Tas bija viņ�. Marks Freizers. Pēc klusuma brī�a viņ� pavaicāja: Vai jūs viņu pazināt?

-���� Nē, Izabella atbildēja, bet es redzēju, kā tas notika. Es biju tur, stāvēju beletā�ā un sarunājos ar draudzeni, un pēk�ņi viņ� lidoja lejā mums garām kā� kā�

Viņa apklusa un pasniegusies pieskārās Pola rokai. Viņ� sē�dēja, krampjaini sa�ņaudzis glāzi, un stingi vērās galda virsmā, satriekts par Izabellas vārdiem.

6

Tā notika ikreiz, sē�ot vienā telpā ar smēķētājiem. Izabella atcerējās kādreiz lasīto: iemesls esot tāds, ka nesmēķētāju ap�ģērba virsma esot klāta ar negatīviem joniem, turpretī taba�kas dūmos esot daudz pozitīvo jonu. Tāpēc, ja gaisā ir dūmi, tos tūlīt piesaistot virsma ar pretēju lādiņu, un tāpēc drēbes pievelkoties ar smar�u. Tā nu Izabella, paņemdama �aketi, ko bija valkājusi iepriek�ējā vakarā un pēc tam nolikusi uz gu�ļamistabas krēsla, sajuta nāsīs iesitamies sastāvēju�os, kodīgu tabakas dūmu smaku. Vinsenta bārā, tāpat kā visos bāros, apmeklētāji smēķēja, un, kaut gan viņi bija sēdēju�i netālu no durvīm, dūmi tikpat bija atradu�i sev apme�anās vietu.

Izabella krietni izpurināja �aketi pie atvērta loga tas vien�mēr palīdzēja un tikai pēc tam ielika to skapī. Tad viņa atgriezās pie loga un paskatījās dārzā uz kokiem blakus sē�tai uz augsto platānu un abiem bērziem, kas pakļāvīgi �ū�pojās vējā. Pols Hogs. Tas bija tipisks Bordersas izcelsmes uz�vārds, un, kad vien Izabella to sastapa, viņa iedomājās D�eimsu Hogu, rakstnieku, kur� bija pazīstams kā "Etrikas gans", pa�u izcilāko no Hogiem, kaut gan bija vēl citi, to vidū arī angļi. Kvintins Hogs, lords kanclers (varbūt izskatā mazliet līdzīgs veprim, ta�u Izabella sev tūlīt atgādināja, ka nedrīkst būt ne�ēlīga pret Hogiem [1] ), un viņa dēls Duglass Hogs. Un tā tālāk. Vesela rinda Hogu.

Bārā viņi nebija kavēju�ies ilgi. Atmiņas par Marku Freizeru bija manāmi satrauku�as Polu, un, kaut gan viņ� ātri bija mainījis tematu, pār vakaru bija nolaidusies ēna. Ta�u, pirms viņi beidza tuk�ot glāzes un devās katrs uz savu pusi, Pols bija pateicis kaut ko tādu, kas lika Izabellai strauji saslieties. "Viņ� nevarēja tāpat vien nokrist. Augstums viņam nebija bīstams. Viņ� bija alpīnists. Mēs kopā kāpām Bukailetivmorā. Viņ� tika līdz pa�ai virsotnei. Teicami panesa augstumu."

Izabella bija viņu pārtraukusi un jautājusi, ko viņ� ar to grib sacīt. Ja Marks Freizers nevarēja nokrist, vai tas nozīmē, ka viņ� tī�ām nolēcis lejā? Pols bija papurinājis galvu. "�aubos. Cilvēki reizēm sagādā pārsteigumus, bet es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc lai viņ� būtu tā darījis. Todien mēs ar viņu vairākas stundas bijām kopā, vairākas stundas, un viņ� ne bridi neizskatījās nomākts. Patiesībā tie�i otrādi: viena no firmām, kurai viņ� bija pievērsis mūsu uzmanību un kurā mēs ieguldījām lielus līdzekļus, bija uzrādījusi spo�us starpposma rezultātus. Priek�sēdētājs bija atsūtījis Markam dienesta vēs�tuli, kurā apsveica viņu par vērīgumu, un Marks par to bija ļoti iepriecināts. Smaidīja vienā gabalā. Kā kaķis pie krējuma poda. Kāpēc lai viņ� sev darītu galu?

Pols bija papurinājis galvu un pēc tam mainījis sarunas tematu, atstādams Izabellu neziņā. Un tagad, kāpdama lejup brokastīs, viņa atkal neizpratnē domāja par notiku�o. Greisa bija atnākusi agri un uzlikusi viņai vārīties olu. Avīzes snie�dza komentārus par nesenu notikumu: kāds valdības mi�nistrs parlamenta jautājumu laikā bija izturējies izvairīgi un atteicies sniegt opozīcijas pieprasīto informāciju. Greisa bija apzīmogojusi �o ministru par meli jau tad, kad pirmoreiz ieraudzīja avīzē viņa fotogrāfiju, un te, lūk, bija pierādījums! Saimniecības vadītāja izaicino�i paskatījās uz Izabellu, it kā gaidīdama sava paredzējuma nolieg�anu, bet Izabella tikai pamāja ar galvu.

Satrieco�i, viņa teica. Nevaru atcerēties, kurā brīdī kļuva pieļaujams atklāti melot sabiedrībai. Vai tu atceries?

Greisa atcerējās. To iesāka prezidents Niksons. Viņ� me�loja vienā laidā. Tad �ī mode pāri okeānam atceļoja pie mums un arī mūsējie sāka melot. Tā tas sākās. Tagad tā ir ierasta prakse.

Izabella jutās spiesta piekrist. Nereti �ķita, ka cilvēki zau�dēju�i morāles robe�as, un te bija vēl viens piemērs. Greisa, protams, nemelotu nekad. Viņa bija absolūti godīga gan sī�kās, gan lielās lietās, un Izabella viņai ne�aubīgi uzticējās.

Ta�u Greisa nebija politiķe un tāda nevarētu būt. Pirmie meli, Izabella sprieda, ir jāstāsta kandidātu atlases komisijai.

Protams, ne jau visi meli ir nepieļaujami, un �is bija jau�tājums, kurā, pēc Izabellas domām, kļūdījies Kants. Viena no viņa smieklīgākajām atziņām bija tāda, ka pienākums liek sacīt patiesību slepkavam, kas meklē upuri. Ja slepkava atnāk pie kāda durvīm un jautā: "Vai viņ� ir tur iek�ā?" tad pienā�kums liek atbildēt patiesi, kaut arī tas novestu pie nevainīga cilvēka nāves. Apbrīnojamas muļķības; Izabella pat atcerējās konkrēto kaitino�o rindkopu: "Patiesība izteikumos, no kuriem nav iespējams izvairīties, ir indivīda formālais pienākums pret ikvienu, lai cik lielas neērtības tāpēc rastos viņam pa�am vai citam cilvēkam." Nav jābrīnās, ka tas satracināja Ben�amēnu Kostānu, kaut arī Kants atbildēja visai nepārliecino�i -, ka slepkavu varētu aizturēt, pirms tas mēģina izmantot zinā�a�nas, ko devusi patiesā atbilde.

Atbilde nenoliedzami ir tāda, ka meli visumā ir slikti, bet da�i meli, ko ar uzmanīgu attieksmi var nosaukt par izņē�mumiem, ir pieļaujami. Protams, ir labi meli un slikti meli, un labajiem meliem pamatā ir labdarīgi iemesli (piemēram, saudzēt kāda jūtas). Ja cilvēks, piemēram, gribētu uzzināt kāda domas par nesen iegādātu, bet bezgaumīgu lietu un saņemtu godīgu atbildi, tas aizskartu viņa jūtas un laupītu prieku par ieguvumu. Upēc otrs melo un �o lietu cildina, un tas noteikti ir pareizi. Bet ja nu ne? Varbūt atbilde tomēr nav tik vienkār�a. Ja cilvēks pierod �ādos apstākļos melot, robe�a starp patiesību un nepatiesību var kļūt pārlieku miglaina.

Izabella nodomāja, ka �o jautājumu kādreiz varētu papētīt dziļāk un uzrakstīt par to rakstu. Piemērots virsraksts varētu būt "Liekulības cildinājums", un raksts varētu sākties tā: "No�saukt cilvēku par liekuli parasti nozīmē piedēvēt tam morāli nosodāmu īpa�ību. Bet vai liekulība vienmēr ir slikta? Reizēm ir svarīgi tajā iedziļināties nopietnāk�"

�o jautājumu var izvērst vēl tālāk. Liekulība nozīmē ne tikai melus, tā nozīmē arī sacīt vienu, bet darīt pavisam ko citu.

Cilvēki, kas tā rīkojas, parasti izpelnās bargu nosodījumu, ta�u arī �ajā gadījumā stāvoklis, iespējams, nav tik vienkār�s, kā daudzi vēlētos apgalvot. Vai tā būtu liekulība, ja dzērājs no�sodītu alkohola lieto�anu vai izēdājs ieteiktu citiem diētu? Padoma saņēmējs �ādā gadījumā padoma devējam varētu pār�mest liekulību, ta�u tikai tad, ja padoma devējs apgalvotu, ka pats nedzer un ēd maz. Ja viņ� tikai noklusētu pats savus netikumus, ari tad viņu varētu nosaukt par liekuli, ta�u �āda liekulība nebūtu nosodāma. Visādā ziņā tā nevienam neno�darītu ļaunumu un pat varētu palīdzēt (ja netiktu atklāta pa�tiesība). �is būtu ideāls temats Svētdienas filozofu klubam. Varbūt vajadzētu sapulcināt cilvēkus tie�i uz �ādu diskusiju. Kur� gan spēs atturēties no kārdinājuma apspriest liekulību? Kluba biedri spēs, viņa ba�īgi nodomāja.

Kad vārītā ola bija nolikta uz galda, Izabella apsēdās pie svaigi pagatavotas kafijas tases, paņēmusi Scotsman eksem�plāru, bet Greisa devās gādāt par veļas mazgā�anu. Avīzē nekā ievērības cienīga nebija Izabella nespēja saņemties, lai lasītu pārskatu par Skotijas parlamenta veikumiem, un viņa drīz ķērās pie krustvārdu mīklas. �etri, horizontāli: "Karavadoņa Timura otrs pazīstamais vārds". Tamerlans, bez �aubām. Vecs un iecienīts krustvārdu miklu jautājums, kas atsauc atmiņā kāda Odena dzejoļa pēdējo rindu. Vistans Hjū Odens jeb VHO, kā viņa to dēvēja, labprāt risināja krustvārdu mīklas un tie�i �ī iemesla dēļ lika sev piegādāt The Times uz Kirh�tetenu. Tur viņ� dzīvoja savas daudzinātās nekārtības vidū, starp manu�skriptiem, grāmatām un pārpilniem pelnu traukiem, un katru dienu risināja kādu The Times krustvārdu mīklu, bet blakus uz krēsla atvērta gulēja lielā Oksfordas enciklopēdija. Izabella ļoti vēlējās, kaut būtu kādreiz viņu satikusi un aprunājusies, kaut vai pateikusi paldies par visu, ko viņ� uzrakstījis (izņemot divas pēdējās grāmatas), tomēr viņai bija ba�as, ka Odens, iespējams, būtu apzīmogojis viņu par vienu no savas zilzeķu armijas pielūdzējām. Se�i, vertikāli: "zemnieku dzejnieks, vepris, kas gana aitas", �etri burti. Protams, Hogs. (Bet tā nu ir vistirākā sagadī�anās.)

Kad Izabella rīta istabā beidza risināt krustvārdu mīklu, otrā tase kafijas bija jau pārlieku atdzisusi. Kaut kāda iemesla pēc viņa jutās nelāgi, pakrūtē bija iegulusi gandrīz �ķebīga sa�jūta, un viņa nodomāja, ka varbūt iepriek�ējā vakarā ir pārāk daudz iedzērusi. Nē, tas gan nevarētu būt. Izstādes atklā�anā viņa bija izdzērusi divas nelielas glāzes vīna un vēlāk, Vinsenta bārā, iztuk�ojusi tre�o, kas varbūt bija mazlietiņ lielāka. Tāds daudzums diezin vai varēja izraisīt nelabumu vai galvas�sāpes. Nē, �o nepatīkamo sajūtu neizraisīja fiziski cēloņi: viņa bija satraukta. Viņa bija cerējusi, ka ir atguvusies no briesmīgā notikuma, ko redzējusi, bet acīmredzot tas nebija noticis, un psiholoģiskās sekas joprojām lika sevi manīt. Nolikusi avīzi malā, Izabella pievērsa skatienu griestiem un prātoja, vai �ī ir parādība, ko sauc par pēctraumas stresa traucējumiem. Ka�reivji cieta no tās Pirmā pasaules kara laikā, tikai toreiz to dēvēja par �oku un cietu�os no�āva par gļēvulību.

Viņa pievērsa domas turpmākajam rīta cēlienam, jāķeras pie darba; vismaz trīs �urnāla raksti gaida, kad tos nosūtīs vēr�tētājiem, un �orīt tas noteikti jāizdara. Vēl jāsastāda alfabētis�kais rādītājs speciālizdevumam, ko paredzēts izdot pēc da�iem mēne�iem. Izabellai nepatika kārtot vārdus pēc alfabēta, un viņa jau labu laiku bija �o darbu atlikusi. Tomēr līdz �īs nedēļas beigām tas jāaizsūta apstiprinā�anai galvenajam redaktoram, un tas nozīmē, ka darbs jāizdara vai nu �odien, vai nākamajā dienā. Izabella paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz pusdesmit. Ja viņa cītīgi pastrādās stundas trīs, tad dro�i vien sastādīs alfabētiskā saraksta lielāko daļu, varbūt pat to pabeigs. Tad pulkstenis būs pusviens vai varbūt jau viens. Pēc tam varētu aiziet un paēst pusdienas kopā ar Ketu, ja brāļameita tai laikā būs brīva. �ī doma Izabellu uzmundrināja: spraigs darba cē�liens un pēc tam atpūtino�a saruna ar Ketu bija tie�i tas, kas vajadzīgs, lai pārvarētu �o grūtsirdības uzplūdu, vislabākās zāles pēctraumas stresa gadījumos.

Keta labprāt piekrita �im priek�likumam, ta�u varēja atbrī�voties tikai pusdivos, jo Edijs bija lūdzis agrāku pusdienas pār�traukumu. Viņas norunāja tikties bistro kafejnīcā pretī Ketas veikaliņam: Ketai labāk patika ēst pusdienas ārpusē, nevis aizņemt vietu turpat pie kāda no saviem nedaudzajiem gal�diņiem. Turklāt viņa zināja, ka Edijs katrā izdevīgā gadījumā klausās viņas sarunas, un tas Ketu kaitināja.

Ar alfabētiskā rādītāja veido�anu Izabellai veicās glu�i labi, un drīz pēc divpadsmitiem darbs bija galā. Viņa izdrukāja padarīto un ielika lapas aploksnē, lai ceļā uz Brantsfīldu tās nosūtītu tālāk. Pabeigtais darbs bija manāmi pacilājis viņas garastāvokli, ta�u nebija ļāvis aizmirst neseno sarunu ar Polu. Tā joprojām darīja raizes, un Izabella domāja par abiem vī�rie�iem, Polu un Marku, par to, kā tie kāpu�i Bukailetivmorā, varbūt sasaistīju�ies ar virvēm; varbūt Marks palaikam pagrie�zās atpakaļ un saules apspīdētu seju paskatījās lejup uz Polu. Marka fotoattēls, kas bija parādījies avīzēs, liecināja, ka viņ� bijis ļoti glīts cilvēks, un tāpēc, �ķiet, kļuva vēl jo skumjāk, kaut gan tā tam, protams, nevajadzētu būt. Nav starpības, vai mirst skaistie vai tie, ko daba mazāk aplaimojusi, tas ta�u ir pats par sevi saprotams. Bet kāpēc Ruperta Bruka vai, teiksim, Bairona nāve �ķiet lielāka traģēdija nekā citu jaunu cilvēku nāve? Varbūt tāpēc, ka skaistos mēs mīlam vairāk, vai var�būt tāpēc, ka Nāves acumirklīgā uzvara pār viņiem �ķiet vēl jo graujo�āka? Neviens, smaidīdama saka �ī sieva ar izkapti, neviens nav tik skaists, ka es nevarētu to paņemt!

Līdz pusdiviem, kad Izabella ieradās kafejnīcā, lielākais ap�meklētāju pieplūdums bija beidzies. Telpas aizmugurē bija aizņemti divi galdiņi pie viena sēdēja pulciņ� sievie�u, no�liku�as pie kājām iepirkumu maisiņus, pie otra divi studenti, puisis un meitene, aizrautīgi klausījās tre�ā biedra stāstu. Iza�bella apsēdās pie brīva galdiņa un, gaidīdama Ketu, pētīja ēdienkarti. Netālu sēdo�ās sievietes ēda gandrīz klusēdamas, tverdamas ar dak�iņām un karotēm taljatelles vijumus, bet studenti turpināja sarunu. Izabella gribot negribot uztvēra atsevi�ķus izteikumus, it sevi�ķi tad, kad viens no studentiem, jauns puisis sarkanā svīteri, mazliet pacēla balsi.

-����� �un viņa man teica: ja es nebrauk�ot kopā ar viņu uz Grieķiju, tad nevarē�ot paturēt savu istabu tajā dzīvoklī, un jūs jau zināt, cik lēti man tas izmaksā. Ko es varēju darīt? Nu, pasakiet! Ko jūs būtu darīju�i manā vietā?

Brīdi valdīja klusums. Tad meitene no studentu trijotnes kaut ko atbildēja Izabella nesadzirdēja, ko, un atskanēja smiekli.

Izabella pacēla skatienu, tad atkal pievērsās ēdienkartei. Tātad jaunais cilvēks īrē istabu dzīvoklī, kas pieder nezinā�mai "viņai". "Viņa" vēlas, lai puisis brauc uz Grieķiju, un ir gatava izmantot sev pieejamās veikalnieciskās sviras, lai to panāktu. Bet, ja viņ� darīs to piespiedu kārtā, diez vai no tāda ceļabiedra būs daudz jēgas.

-���� Es viņai teicu, ka� Turpinājumu Izabella nedzirdēja, bet pēc brī�a līdz viņai atlidoja nākamā frāze: Pateicu, ka brauk�u tikai tad, ja viņa liks mani mierā. Nolēmu runāt skaidri un gai�i. Teicu: es zinu, kas tev padomā�

-��� Tu sev glaimo, iestarpināja meitene.

-��� Nē, viņ� sev neglaimo, sacīja otrs puisis. Tu nepazīsti to sievieti. īstākā vīrie�u rijēja. Pajautā Tomam. Viņ� aplieci�nās.

Izabellai gribējās pajautāt: Un vai jūs aizbraucāt? Vai aiz�braucāt uz Grieķiju? ta�u to viņa, protams, nevarēja darīt. �is jaunais cilvēks ne par mata tiesu nebija labāks kā sie�viete, kura viņu aicinājusi. Visi �ie jaunie�i �ķita nepatīkami maziskās tenko�anas dēļ. Seksuālos piedāvājumus nepavisam neklājas apspriest ar citiem, viņa nodomāja. Nerādi citiem savu gultu, vēsta veca gudrība. Bet �iem studentiem par to nav nekādas nojausmas.

Izabella iedziļinājās ēdienkartē, cenzdamās norobe�oties no sarunas. Par laimi, tajā brīdī ieradās Keta, un Izabella varēja nolikt ēdienkarti malā un pievērsties brāļameitai.

-���� Es aizkavējos, Keta aizelsusies teica. Mums gadījās nelāgi sare�ģījumi. Kāds pircējs atnesa lasi, kam jau labu brīdi beidzies pārdo�anas termiņ�. Teica, ka esot to pircis pie mums, un dro�i vien tā bija taisnība. Nezinu, kā tas varēja notikt. Un tad sākās runas par sūdzē�anos sanitārajai komisijai. Tu zini, ko tas nozīmē. Tie ir spējīgi sacelt neiedomājamu traci.

Izabella saprata. Viņa zināja, ka Keta nekad neriskēs iedzī�voties nepatik�anās. Vai izdevās to nokārtot?

-��� Palīdzēja �ampanie�a pudele, Keta atbildēja. Un, pro�tams, atvaino�anās.

Keta paņēma ēdienkarti, pārlaida tai pavir�u skatienu un nolika atpakaļ statīvā. Viņai pusdienlaikā nebija lielas ēst�gribas un parasti pietika ar nelielu salātu porciju. Izabella domāja, ka iemesls tam varētu būt nemitīgais ikdienas darbs ar ēdienu.

Viņas pārmija da�us jaunumus. Izabella uzzināja, ka To�bijs kopā ar tēvu aizbraucis vīna iepirk�anas ceļojumā, bet iepriek�ējā vakarā piezvanījis Ketai no Bordo. Pēc da�ām die�nām viņ� atgriezī�oties, un tad viņi brauk�ot pavadīt nedēļas nogali uz Pērtu, kur dzīvo Tobija draugi. Izabella pieklājīgi noklausījās, bet sevi�ķu sajūsmu nejuta. Ko viņi darīs nedē�ļas nogalē Pērtā, vai varbūt tas ir naivs jautājums? Nav vairs viegli iejusties divdesmit vai divdesmit piecu gadu vecumā.

Keta vēroja Izabellu. Tobijam jādod iespēja sevi parādīt, viņa klusi teica. Tobijs ir jauks cilvēks. Patie�ām jauks!

-���� Protams, Izabella steig�us piekrita. Protams, jauks. Man nav nekādu iebildumu pret Tobiju.

Keta pasmaidīja. Tu galīgi neproti pārliecino�i melot, viņa teica. Skaidri redzams, ka viņ� tev nepatīk. Tu to nespēj noslēpt.

Izabella jutās pieķerta un nodomāja: es esmu nepārliecino�a liekule. Tagad pie studentu galdiņa valdīja klusums, un Izabella saprata, ka tie klausās viņu sarunu. Viņa bargi paskatījās turp un ievēroja, ka vienam no pui�iem ir neliels auskars. Cilvēki, ku�riem galvā iesprausti metāla gabali, uzprasās pēc nepatik�anām, reiz bija teikusi Greisa. Izabella bija vaicājusi, kāpēc viņa tā domā. Vai tad auskari nav nēsāti visos laikos, un vai tāpēc cilvēkiem kaut kas noticis? Greisa bija atbildējusi, ka metāla gabali pievelkot zibeni un viņa esot lasījusi par kādu vīrieti ar daudziem karekļiem, kur� negaisa laikā nosists beigts, bet turpat blakus citi bez kādiem karekļiem un durekļiem paliku�i dzīvi.

Studenti saskatījās, un Izabella novērsās. �eit nav īstā vieta, kur to pārspriest, Keta, viņa klusi sacīja.

-��� Var jau būt. Bet mani tas satrauc. Es gribu vienīgi to, lai tu viņu ilgāk pavēro. Mēģini pārvarēt savus pirmos iespaidus.

-���� Mans pirmais iespaids nemaz nebija īpa�i slikts, Iza�bella pus�ukstus teica. Varbūt es nejūtu pret viņu īpa�u sir�snību, bet tas ir vienkār�i tāpēc, ka viņ� nav mans tips. Tas ir viss.

-���� Un kāpēc viņ� nav tavs tips? Keta kā aizstāvēdamās noprasīja, paceldama balsi. Kas viņam vainas?

Izabella pameta skatienu uz studentiem, kas tagad smai�dīja. Pati esi pelnījusi, ka tevi noklausās, viņa sev teica. Viss, ko tu dari, taps tev atdarīts.

-����� Es teiktu, ka viņam nav nekādas vainas, Izabella iesāka. Tikai� vai esi pārliecināta, ka viņ� intelektuālā ziņā ir tev līdzvērtīgs? Tu ta�u saproti, ka tam var būt liela no�zīme.

Keta sarauca pieri, un Izabella sev jautāja, vai nav aizgājusi pārāk tālu. Viņ� nebūt nav dumj�! Keta sa�utusi teica. Neaizmirsti, ka viņam ir Sentendrūza Universitātes diploms! Un viņ� ir redzējis �o to no pasaules.

Sentendrūza Universitāte! Izabellai gandrīz izspruka: "Nu, ko es teicu?" tomēr viņa laikus aprāvās. Sentendrūza Univer�sitāte bija pazīstama ar to, ka piesaistīja nodro�inātus jaunus cilvēkus no sabiedrības augstākajiem slāņiem, un �o jaunie�u galvenā vēlme bija atrast piemērotu dzīvesvietu ballī�u apmek�lē�anai vairāku gadu garumā. Amerikāņi tādas vietas sauca par ballī�u skolām. �oreiz, tāpat kā daudzos citos gadījumos, tāda reputācija nebija glu�i taisnīga, tomēr tajā bija savs pa�tiesības grauds. �ai daudzinātajā Sentendrūza Universitātes sociālajā gaisotnē Tobijs būtu teicami iederējies, tomēr sacīt to Ketai būtu visai ne�ēlīgi, turklāt Izabella vēlējās izbeigt �o sarunu. Viņai nebija nodoma iesaistīties pārspriedumos par Tobiju; viņa uzskatīja, ka nav tiesīga iejaukties Ketas dzīvē, un nevēlējās sastrīdēties ar brāļameitu. Tas sare�ģītu abu turpmā�kās attiecības. Turklāt Tobijs drīz vien pacels cepuri un aizies ar citu, un viss būs galā. Ja vien Izabellai uznira atbaido�a doma ja vien Tobiju nav ieinteresējusi Ketas nauda.

Izabella reti mēdza domāt par naudu un labi apzinājās, ka tas ir iespējams tikai viņas nodro�inātā stāvokļa dēļ. Viņa un brālis bija mantoju�i katrs pusi akciju Luiziānas un Lī�a krasta firmā, un tādējādi pēc jebkuriem kritērijiem bija uzska�tāmi par bagātiem. Izabella par to runāja nelabprāt un savām vajadzībām naudu izdeva apdomīgi, toties dāsni pie�ķīra to citiem. Ta�u �ī labdarība notika, nevienam nezinot.

Ketas divdesmit pirmajā dzim�anas dienā Izabellas brālis bija nodevis meitas ziņā pietiekami daudz naudas, lai viņa varētu nopirkt sev dzīvokli un pāris gadu vēlāk ēdienu veikalu. Pēc tam viņai daudz brīvu līdzekļu vairs neatlika Izabella to uzskatīja par saprātīgu pieeju tomēr Keta bija ļoti labi nodro�ināta salīdzinājumā ar citiem sava vecuma cilvēkiem, kas pielika daudz pūļu, lai sakrātu vajadzīgo iemaksu dzīvokļa iegādei. Edinburgā nebija lēta dzīve, un daudziem tas nebija iespējams.

Protams, Tobijs nāca no pārtiku�ām aprindām, tomēr viņa ģimenes līdzekļi dro�i vien tika ieguldīti uzņēmumā, un tēvs diezin vai maksāja viņam lielu mēne�algu. Tādi jauni cilvēki lieliski zināja, ko nozīmē nauda, un viņiem bija īpa�s talants izdibināt, kur tā atrodama. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka viņu interesēja Ketas rīcībā eso�ais kapitāls, tomēr Izabella nekādā ziņā nedrīkstēja dot �ādu mājienu. Ja vien viņa atrastu tam kādu apliecinājumu, ja varētu to pierādīt glu�i kā atbaido�ā salona melodrāmā� ta�u tāda iespēja �ķita diezgan neticama.

Izabella pasniedzās un paspieda Ketas roku, vēlēdamās viņu nomierināt un mainīt sarunas tematu.

-���� Tobijam nav nekādas vainas! viņa teica. Pacentī�os un noteikti saskatī�u viņa labās īpa�ības. Tā ir tikai mana vaina, ka esmu pārāk� pārāk dzel�ainiem uzskatiem. Neņem ļaunā!

Keta �ķita nomierināmies, un Izabella sāka stāstīt par savu tik�anos ar Polu Hogu. Nākdama uz kafejnīcu, viņa bija nolē�musi, kas tajā sakarā darāms, un tagad paskaidroja to Ketai.

-��� Esmu mēģinājusi aizmirst to, ko redzēju, Izabella teica,

-���� ta�u tas neizdodas. Es joprojām par to domāju, un vakar�dienas saruna ar Polu Hogu mani patie�ām satrauca. Tovakar A�erholā notika kaut kas dīvains. Nedomāju, ka tas bija ne�laimes gadījums. Nudien es tā nedomāju.

Keta raudzījās viņā ar �aubpilnu izteiksmi sejā. Ceru, ka tu negrasies tur iesaistīties, viņa teica. Tā tu jau esi darī�jusi. Esi iepinusies lietās, kas nepavisam neattiecas uz tevi. Man nudien �ķiet, ka tev nevajadzētu to atkārtot.

Keta labi zināja, ka nav jēgas censties Izabellu pāraudzi�nāt: viņa nekad nemainīsies. Nebija nekāda iemesla, lai viņa iesaistītos citu darī�anās, ta�u �ķita, ka tās viņu pievelk glu�i kā magnēts. Un katru reizi tas notika tāpēc, ka Izabella tur saredzēja kādu savu morālu pienākumu. �āds pasaules skatī�jums, kas, �ķiet, ietvēra bezgalīgu iespējamo saistību virkni, nozīmēja, ka ikviens var parādīties uz Izabellas sliek�ņa ar savu problēmu un viņa tam veltīs laiku un enerģiju vienkār�i tāpēc, ka to liek morālais pienākums vai varbūt viņas izpratne par morālo pienākumu.

Viņas bija strīdēju�ās par Izabellas nespēju pasacīt "nē", kas, pēc Ketas domām, bija �is problēmas galvenais iemesls.

-��� Tu glu�i vienkār�i nedrīksti ļaut sevi tā ieraut citu cilvēku lik�stās! Keta bija protestējusi pēc tam, kad Izabella bija iesais�tījusies kādas ģimenes īpa�uma problēmu risinā�anā: �iem ļaudīm piederēja viesnīca, un tie nespēja vienoties par tās iz�manto�anu. Izabella bērnībā bija regulāri vesta uz �o viesnīcu svētdienas pusdienās, tāpēc uzskatīja, ka notieko�ais skar ari viņu, un tādējādi tika ierauta nepatīkamā tiesā�anās cīniņā.

Tādas pa�as ba�as Keta pauda attiecībā uz nelaimīgo jau�nekli A�erholā. Bet tas attiecas uz mani! Izabella iebilda. Es redzēju to visu vai vismaz galveno daļu. Biju pēdējais cilvēks, ko tas jauneklis krizdams redzēja. Pēdējais cilvēks. Un vai tev ne�ķiet, ka pēdējam cilvēkam, ko tu redzi uz �īs zemes, pienākas kaut ko darīt tavā labā?

-��� Es nespēju izsekot tavai domai, sacīja Keta. Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

Izabella atslējās pret krēsla atzveltni. Gribu teikt, lūk, ko. Mums nevar būt morālu pienākumu pret jebkuru un ikvienu cilvēku �ajā pasaulē. Mums ir morāli pienākumi pret tiem, ar ko sastopamies, pret tiem, kas, tā sakot, ienāk mūsu morā�lajā telpā. Tas nozīmē kaimiņus, cilvēkus, ar ko mums ir kaut kas kopīgs, un tamlīdzīgi.

Un kas ir mūsu kaimiņ�? �o jautājumu viņa uzdos savam Svētdienas filozofu klubam. Un Svētdienas filozofu kluba biedri pamatīgi pārdomās �o jautājumu un, Izabella domāja, nonāks pie atziņas, ka vienīgais īstais morāles kritērijs �eit ir tuvuma jēdziens. Mūsu morālie kaimiņi ir tie, kas mums ir tuvi vai nu telpiskā nozīmē, vai citā atzītā izpratnē. Tālas saistības vienkār�i nav tik spēcīgas kā tās, kas ir acu priek�ā. �īs tuvās prasības ir redzamākas un tāpēc reālākas.

-���� Tas ir saprātīgi, sacīja Keta. Bet tādā nozīmē tu ar viņu nesastapies. Viņ� tikai� piedod, ka tā saku� viņ� tikai aizlidoja tev garām.

-���� Viņ� noteikti redzēja mani, Izabella teica. Un es re�dzēju viņu redzēju sevi�ķi traģiskā brīdī. Piedod, ka izsalcos kā filozofē, bet tas, pēc manām domām, rada morālu saikni. Mēs neesam morāli sve�inieki.

-��� Tu runā kā "Praktiskās Ētikas Apskata" redaktore, Keta sausi noteica.

-��� Es esmu "Praktiskās Ētikas Apskata" redaktore, Izabella atbildēja.

Abas iesmējās, gaisinot sasprindzinājumu, kas bija sācis iezagties sarunā.

-���� Nu labi, sacīja Keta, acīmredzot manos spēkos nav atturēt tevi no tā, ko esi nolēmusi darīt. Tātad prātīgāk būs tev palīdzēt. Ko īsti tu vēlies?

-��� Viņa dzīvokļa biedru adreses, Izabella atbildēja. Vairāk neko.

-���� Vai tu gribi runāt ar viņiem? -Jā-

Keta paraustīja plecus. Nedomāju, ka tas tev palīdzēs kaut ko noskaidrot. Viņi ta�u nebija klāt tajā notikumā. Kā viņi var zināt, kas īsti tur bija?

-��� Man vajadzīgs pamats, sacīja Izabella. Kaut kādas vis�pārīgas ziņas.

-���� Nu labi, Keta padevās. Adreses es tev dabū�u. Tas nebūs grūti.

Kad viņas pēc pusdienām gāja projām, Izabellas domas ka�vējās pie nesenās sarunas. Ketai bija taisnība, jautājot, kāpēc viņa iesaistās tādos notikumos; tas bija jautājums, ko viņai bie�āk būtu derējis uzdot sev pa�ai, ta�u Izabella to nedarīja. Protams, ir vienkār�i izprātot, kāpēc mums ir morāli pienā�kumi pret citiem, ta�u patiesībā lietas būtība slēpās citur. Jautājums, uz kuru viņai vajadzēja atbildēt, bija tāds: kas tev liek �ādi atsaukties uz notieko�o? Un iespējams, ka viens no iemesliem, ja viņa gribēja būt godīga pret sevi, bija tāds, ka iesaistīties notikumos viņai �ķita intelektuāli aizraujo�i. Viņa gribēja zināt, kāpēc notiek tas, kas notiek. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Viņa bija ziņkārīga. Un viņa sev jautāja: kas gan tur ļauns?

Izabella bija paredzējusi pavadīt vakaru vienatnē. Veiksmīgi pabeigtais alfabētiskais rādītājs bija rosinājis viņu ķerties pie vēl viena darba, kas līdz �im bija atlikts, pie raksta, ko recen�zents bija atsūtījis atpakaļ kopā ar daudziem gariem skaidro�jumiem un labojumiem. Tie bija sarakstīti uz lappu�u malām, un tos vajadzēja izskatīt un pārbaudīt, turklāt �o uzdevumu jo grūtāku darīja recenzenta kaitino�ie saīsinājumi un kricelīgais rokraksts. �is nu ir viņa pēdējais uzdevums, Izabella bija nolēmusi, vienalga, cik ievērojams viņ� būtu.

Ta�u īsi pirms se�iem ieskanējās durvju zvans, un pie vi�ņas ieradās D�eimijs. Izabella viņu sirsnīgi apsveica un tūlīt aicināja palikt uz vakariņām, protams, ja viņam neesot citu plānu. Izabella zināja, ka viņ� pieņems uzaicinājumu, un tā arī notika pēc īsas vilcinā�anās tīrās pieklājības labad. Un arī lepnuma labad: D�eimijam, tāpat kā Ketai, bija divdesmit �etri gadi, un �is bija piektdienas vakars. Viņa vecumā visiem �is vakars bija jau izplānots, un D�eimijs negribēja, lai Izabella domātu, ka viņam nav nekādas sabiedriskās dzīves.

-��� Hm, viņ� domīgi novilka, es biju iecerējis kādu tik�a�nos, bet ja nu tu ielūdz� Kāpēc ne?

Izabella pasmaidīja. Maltīte, kā parasti, būs ļoti vienkār�a, bet es zinu, ka tu neesi kaprīzs.

D�eimijs novilka virsjaku un kopā ar somu atstāja to priek��telpā.

-��� Es paņēmu līdzi da�as notis, viņ� teica. Domāju, var�būt tu būsi ar mieru spēlēt pavadījumu. Vēlāk, protams.

Izabella pamāja ar galvu. Viņa diezgan labi spēlēja klavieres un parasti spēja itin labi piemēroties D�eimija tenoram. Viņam bija izkopta balss, un viņ� dziedāja labi pazīstamā korī vēl viena teicama īpa�ība, ko Ketai būtu derējis ievērot, Izabella nodomāja. Viņai nebija ne jausmas, vai Tobijs prot dziedāt, ta�u viņa justos pārsteigta, ja viņ� to prastu. Tikpat neticami liktos, ka viņ� varētu spēlēt kādu mūzikas instrumentu (ja nu vienīgi dūdas vai varbūt sitamos instrumentus), turpretī D�eimijs spēlēja fagotu. Ketai bija laba muzikālā dzirde, un viņa glu�i pieņemami spēlēja klavieres. Neilgajā draudzības laikā ar D�eimiju Keta bija teicami spēlējusi pavadījumu viņa dziesmām un atmodinājusi viņa labākās izpildītāja spējas. Tik dabisks kopīgais skanējums, bija domājusi Izabella. Ja vien Keta spētu to apjēgt! Ja vien viņa zinātu, no kā atteikusies! Ta�u Izabella, protams, saprata, ka �ajā jomā objektīvi sprie�dumi ir neiespējami. Ir divu veidu rādītāji: atbilstība interesēm un personīgā ķīmija. D�eimijs atbilda Ketas interesēm par to Izabella bija pārliecināta -, ta�u personīgā ķīmija bija pa�visam kas cits.

Izabella pārlaida īsu skatienu viesim. Skaidrs, ka viņ� zi�nāmu laiku ir saistījis Ketas interesi, un Izabella, raudzīda�mās uz viņu, glu�i labi spēja to saprast. Ketai patika gara auguma vīrie�i, un D�eimijs bija tikpat gar� kā Tobijs, varbūt pat drusku garāks. Viņ� bija nenoliedzami izskatīgs: augsti vaigu kauli, tum�i mati, ko viņ� parasti nēsāja, īsi apgriez�tus, un dabiska iedeguma sejaskrāsa. Izskata dēļ viņu varētu noturēt par portugāli vai varbūt par itālieti ta�u viņ� bija skots gan no tēva, gan mātes puses. Ko gan Keta vēl vairāk var vēlēties? Nē, nudien, Izabella to nespēja saprast. Ko meitene var vēlēties vēl labāku par skotu ar Vidusjūras vīrie�a ārieni un teicamām dziedā�anas spējām?

Atbilde uznira nelūgta kā nepatīkama patiesība, kas at�gādina par sevi visnepiemērotākajā brīdī. D�eimijs ir pārāk labsirdīgs. Viņ� tika veltījis Ketai visu savu uzmanību, varbūt pārmērīgi aplidojis viņu, un Ketai tas kļuva apnicīgi. Mums nepatīk tie, kas ir pilnībā pieejami, kas ir alla� gatavi gulēt pie mūsu kājām. Viņi mūs nomāc. Liek mums justies neveikli.

Jā, tā bija atbilde. Ja D�eimijs būtu saglabājis zināmu dis�tanci, palicis noteiktā attālumā, viņ� būtu spējis saistīt Ketas interesi. Tie�i tāpēc viņa pa�laik izskatījās tik laimīga. Tobiju viņa nevarēja iegūt savā īpa�umā, jo Tobijs vienmēr �ķita tāds kā attāls, it kā nevēlētos dalīties ar Ketu visos savos plānos (un Izabella ne�aubījās, ka viņ� tie�ām to nevēlas). Nav pareizi uzskatīt vīrie�us par plēsoņām: tādas pa�as tieksmes piemīt arī sievietēm, kaut arī viņas prot tās prasmīgāk noslēpt. Tobijs ir vilino�s laupījums. Turpretī D�eimijs, ļaudams saprast, ka

Keta ir ieguvusi viņa pilnīgu un nedalītu uzmanību, ir zaudējis viņas interesi. Drūms, ta�u patiess secinājums.

-��� Tu biji pārāk labs pret viņu, Izabella nomurmināja.

D�eimijs apmulsis paskatījās. Pārāk labs?

Izabella pasmaidīja. Es skaļi domāju, viņa teica. Do�māju, ka tu biji pārāk labs pret Ketu. Tāpēc jūsu attiecības izjuka. Tev vajadzēja būt� nu, izvairīgākam. Laiku pa laikam likt viņai justies aizmirstai. Skatīties uz citām meitenēm.

D�eimijs neko neatbildēja. Viņi bija vairākkārt runāju�i par Ketu, un D�eimijs joprojām loloja cerību, ka Izabella varbūt palīdzēs viņam atgūt Ketas simpātijas, vismaz tā Izabellai likās. Tomēr �is jaunais skatījums bija visai negaidīts. Kāpēc lai D�eimijam būtu vajadzējis likt Ketai justies aizmirstai?

Izabella nopūtās. Piedod! viņa teica. Skaidrs, ka tu negribi atkal kavēties tajās domās.

D�eimijs pacēla rokas. Nē, man nekas nav pretī. Man patīk runāt par viņu. Es gribu runāt par viņu.

-���� Jā, es saprotu, Izabella sacīja. Sekoja klusuma brīdis. Viņa gribēja pateikt D�eimijam kaut ko tādu, ko nebija teikusi agrāk, un jautāja sev, vai �is ir piemērots brīdis. Tu viņu aizvien vēl mīli, vai ne? Tu joprojām esi iemīlējies.

D�eimijs samulsis pievērsa skatienu paklājam.

-��� Tie�i tāpat kā es, Izabella klusi teica. Tādi esam mēs abi. Es joprojām esmu drusciņ iemīlējusies kādā cilvēkā, kuru pazinu sen, pirms daudziem gadiem. Un arī tu esi iemīlējies kādā, kas tevi, �ķiet, nemīl. Kāds mēs esam dīvains pāris! Kā�pēc mēs sevi mokām?

D�eimijs klusēja. Pēc brī�a viņ� pajautāja: Kā viņu sauc? To tavu� tavu vīrieti?

-���� D�ons Laimors, Izabella atbildēja.

-���� Un kas ar viņu notika?

-���� Viņ� mani pameta, sacīja Izabella. Un tagad dzīvo Kalifornijā. Ar citu sievieti.

-���� Tas dro�i vien ir ļoti smagi, D�eimijs teica.

-���� Jā, tas ir ļoti smagi, Izabella piekrita. Bet galu galā es pati vien esmu vainīga, vai ne? Man vajadzēja atrast citu, nevis visu laiku domāt par viņu. Un man �ķiet, ka to pa�u va�jadzētu darīt ari tev. �is padoms nenāca glu�i no sirds, ta�u Izabella, to teikdama, saprata, ka tas ir pats saprātīgākais, ko var ieteikt. Ja D�eimijs atrastu citu meiteni, Ketai varbūt atkal pamostos interese par viņu, līdzko brāļameita būtu tikusi vaļā no Tobija. Tikusi vaļā? Tas izklausījās ļoti draudīgi, it kā viņi abi plānotu nelaimes gadījumu. Varbūt lavīnas nogruvumu.

-��� Vai sniega lavīnu var izraisīt mākslīgi? viņa jautāja.

D�eimijs iepleta acis. Kāds savāds jautājums! viņ� teica.

Bet jā, protams, var. Ja sniegs ir atbilsto�ā stāvoklī, tad pietiek to tikai drusku iekustināt vai pat uzkāpt tam virsū, un nogruvums iet vaļā. Reizēm pat pietiek tikai skaļi runāt. Balss vibrācijas var iekustināt lavīnu.

Izabella pasmaidīja. Viņa atkal iztēlojās kalnus un Tobiju, kas savā saspaidītu zemeņu krāsas slēpo�anas kostīmā skaļi stāsta par vīniem. "Ja jūs zinātu, kādu izcilu Chablis es dzēru pirms da�ām dienām! Pasakains! Dzidra, sausa gar�a�" Se�kotu klusuma brīdis, un vārdi "dzidra, sausa" aizskanētu pāri sniegotajām nogāzēm pietiekami skaļi, lai iekustinātu sniega nogruvumu�

Izabella aprāvās. Jau tre�ā reize, kad viņa iztēlojas Tobiju nelaimē, un tas nu ir jāizbeidz. Tas ir bērni�ķīgi, ne�ēlīgi un ļauni. Mums pienākas apvaldīt savas iedomas, viņa sev teica. Mēs esam atbildīgi par savu garīgo stāvokli. To Izabella labi zināja no pamatīgi izstudētās morāles filozofijas literatūras. Prātā var uznirt nelūgta doma, un tai nav īpa�as morālas no�zīmes, ta�u apzināti kavēties nelabvēlīgās fantāzijās nevajag, jo tās kaitē raksturam, turklāt cilvēks var pārvērst fantāziju rea�litātē. Kanta vārdiem runājot, tas ir jautājums par pienākumu pret sevi, un, lai ko viņa domātu par Tobiju, tas puisis nav pelnījis nokļūt lavīnā vai meldera dzirnavās. To nav pelnījis neviens, nedz ļaunākie no ļaunajiem, nedz Nemesīdas izaici�nātāji no pretējās nometnes augstprātīgie patmīļi.

Un kas ir tie, Izabella sev jautāja, kas mīt savas lepnības augstumos? Domās uznira virkne vārdu cilvēki, ko viņu pa�u dro�ības labad nekaitētu brīdināt par to, cik viegli tie var piesaistīt Nemesīdas uzmanību, un pirmais �ajā virknē bija kāds vietējais darbonis, kas ar neticamu nekaunību kāpa aug�up pa slavas un varas kāpnēm. Tiesa, lavīna varētu pie�placināt viņa pa�apmierinātību, tomēr nelabvēlībai nedrīkst padoties; arī viņam ir savas labās īpa�ības, un �ādas domas jāizstumj no prāta. Tās nav "Praktiskās Ētikas Apskata" re�daktores cienīgas.

-���� Pirms vakariņām lai skan mūzika! Izabella mo�i teica.

-���� Kādas notis tu esi atnesis? Ļauj paskatīties!

Viņi iegāja mūzikas istabā, kas atradās mājas aizmugurē, nelielā telpā, kur atradās restaurēts Edvarda VII laika mūzikas statīvs un flīģelis, kas piederējis Izabellas mātei. D�eimijs at�vēra no�u mapi un izņēma plānu burtnīcu, ko iedeva Izabellai. Viņa pār�ķirstīja lappuses un pasmaidīja. Tie�i tā pati mū�zika, ko D�eimijs izvēlējās vienmēr, dziesmas ar Bērnsa tek�stiem, Gilberta un Salivana ārijas un, protams, "0 mio babbino caro".

-��� Tie�i tas, kas vajadzīgs tavai balsij, Izabella sacīja. Kā parasti!

D�eimijs pietvīka. Jaunākie gabali man nepadodas, viņ� teica. Atceries, kā man gāja ar Britenu? Es to nevarēju no�dziedāt.

Izabella steidzās viņu nomierināt. Man �ie darbi ļoti pa�tīk, viņa sacīja. Tos ir daudz vieglāk spēlēt nekā Britenu.

Vēlreiz pār�ķirstījusi no�u lapas, viņa izvēlējās dziesmu.

-���� Ņemam "Mirdzo�ās acis"?

-��� Lai iet! D�eimijs piekrita.

Izabella sāka spēlēt ievadu, un D�eimijs, nostājies dziedā�tāja pozā, mazliet atmetis galvu, lai atbrīvotu balseni, ļāva balsij ieplūst dziesmā. Izabella spēlēja noteikti un enerģiski Gilbertu un Salivanu, pēc viņas domām, varēja spēlēt vienīgi tā un viņi beidza dziesmu ar krā�ņu kāpumu, kas gan nebija īpa�i paredzēts, bet varēja būt, ja Salivans būtu par to pado�mājis. Tad sekoja Bērnss un "D�ons Andersons".

D�ons Andersons, Izabella nodomāja. Jā. Apcerējums par laika nesaudzīgo ritumu un mīlestību, kas saglabājas caur gadiem. "Bet tavi mati sniegbaltie man mū�am svēti �ķiet�" �ajā rindā jautās aizkustino�as skumjas, kas viņai alla� lika aizturēt elpu. Tas bija Bērnss savās maigākajās izpausmēs, Bērnss, kas apdzied jūtu pastāvību, kaut gan, sprie�ot pēc laikabiedru un viņa pa�a izteikumiem, savās attiecībās ar sie�vietēm viņ� to nekādi nebija spējis ievērot. Kāda liekulība! Bet ja nu ne? Vai tas ir nosodāmi, ja cilvēks apdzied īpa�ības, kuru pa�am trūkst? Noteikti ne. Tie, kas cie� no gribasspēka trūkuma (akrasia, ko filozofi lieliski pārzina un labprāt mēdz apcerēt un pārspriest), tomēr glu�i pamatoti varētu apgalvot, ka ir labi darīt to, ko viņi pa�i nav spējīgi darīt. Cilvēks var atzīt, ka ir slikti pārlieku izdabāt vēlmei pēc �okolādes vai vīna, vai citiem priekiem, kam cilvēki labprāt pārlieku izdabā, un vienlaikus tomēr tām pārlieku izdabāt. Pats galvenais katrā ziņā ir neizlikties un neslēpt savas vājības.

"D�ons Andersons" bija dziesma, kas paredzēta sievietei, ta�u to varēja dziedāt arī vīrietis. Un vīrie�a izpildījumā tā savā ziņā pat izklausījās aizkustino�āka, jo tiklab varēja stāstīt par vīrie�u draudzību. Tiesa, vīrie�i par to nelabprāt mēdz runāt un dziedāt vēl jo mazāk -, un tas Izabellu alla� bija mulsinājis. Sievietēm draudzības izpausmes padodas daudz dabiskāk, un viņām daudz vieglāk ir atzīt, ko draudzība vi�ņām nozīmē. Vīrie�i ir pavisam citādi: viņi nepielai� draugus pārāk tuvu un nekad neatzīst, ko pret tiem jūt. Cik sausai un apspiestai jābūt vīrie�a dzīvei, un kāda pla�a emociju pasaule viņiem ir slēgta! Tas �ķiet kaut kas līdzīgs dzīvei tuksnesī. Un tomēr ir daudz izņēmumu: nav �aubu, ka, piemēram, brīni�ķi ir būt tādam kā D�eimijs, kura izcilā seja pau� tik daudz jūtu kā jaunekļu sejas Florences renesanses gleznotāju darbos.

-������������ D�ons Andersons, Izabella teica, kad pēdējais akords bija izskanējis un dziesma apklususi. Es domāju par tevi un D�onu Andersonu. Par tavu draugu D�onu Andersonu.

-��� Man tāda drauga nav bijis, sacīja D�eimijs. Nekad.

Izabellas skatiens no klavierēm pārslīdēja uz logu. Ārā sāka

krēslot, un koku zari tum�i iezīmējās pret bālajām vakara de�besīm.

-����������� Neviena? Pat zēna gados ne? Es biju domājusi, ka zēniem mēdz būt cie�a draudzība. Dāvids un Jonatāns.

D�eimijs paraustīja plecus. Protams, draugi man bija. Bet neviena tāda, ar ko es būtu turējies kopā gadiem ilgi. Neviena tāda, par ko varētu dziedāt.

-���� Cik skumji! noteica Izabella. Vai tev nav �ēl?

D�eimijs brīdi kavējās domās. Laikam jau ir, viņ� sa�cīja. Man gribētos, kaut man būtu daudz draugu.

-������������ Tev varētu būt daudz draugu, Izabella teica. Cilvēki tavos gados ta�u viegli atrod draugus.

-��� Man tas neizdodas, sacīja D�eimijs. Es tikai gribētu�

-������������ Protams, Izabella noteica. Viņa nolaida klavieru vāku un piecēlās.

-����������� Tagad laiks ēst vakariņas, viņa sacīja, un mēs to da�rīsim! Tomēr pagaidi�

Viņa atgriezās pie klavierēm un atsāka spēlēt, un D�eimijs pasmaidīja. Soave sia il vento lai vēj� ir maigs; lai maigi pū� vēj�, kas nes tavu kuģi, un lai viļņi ir rāmi! Pati dievi�ķākā ārija, kas jebkad sacerēta, domāja Izabella, un pau� to, ko varētu novēlēt ikvienam un ari sev, kaut gan labi zināms, ka reizēm tā nenotiek. Reizēm notiek pavisam citādi.

Vakariņas viņi ēda virtuvē pie liela prie�koka ēdamgalda, ko Izabellā izmantoja maltītēm savējo lokā, jo virtuve bija siltāka nekā pārējā mājas daļa, un maltītes beigās D�eimijs sacīja: Tu man pirms neilga laiciņa kaut ko teici. Pieminēji vīrieti, ko sauc D�ons� uzvārdu neatceros.

-��� Laimors. D�ons Laimors.

D�eimijs atkārtoja sve�ādo uzvārdu. Laimors. Nav viegli izrunāt, jo vispirms mēle jāpaceļ uz aug�u, lai pateiktu "lai", un pēc tam jānolai� lejā, izrunājot "or", un lūpām ari jādara tas pats. "Delhauzija" ir daudz ērtāks vārds. Bet, lai nu kā, tas, ko tu teici, lika man padomāt.

Izabella pasniedzās pēc kafijas tases. Priecājos, ja tev �ķiet, ka esmu rosinājusi kaut ko noderīgu.

-��� Jā, D�eimijs turpināja. Kā tas īsti notiek, ka cilvēks saistās ar to, kas viņu nedara laimīgu? Viņ� ta�u tevi nedarīja laimīgu, vai ne?

Izabella pievērsa skatienu savam �ķīvja paliktnim Fortas lī�a ainavai no pretējās puses, no Faifas. Nē. Viņ� darīja mani ļoti nelaimīgu.

-���� Bet vai tu sākumā to neredzēji? D�eimijs jautāja. Es negribu kļūt uzbāzīgs, bet mani tas interes'ē. Vai tu nenojauti, kā viss izvērtīsies?

Izabella paskatījās vīrietim acīs. Viņa �o jautājumu bija īsi apspriedusi ar Greisu, ta�u parasti par to nemēdza runāt. Un ko gan tur varēja sacīt vienīgi atzīt, ka sirds palaikam pie�ķeras nepareizajam cilvēkam un turpina mīlēt �o nepareizo cilvēku cerībā, ka kaut kas mainīsies.

-����� Es biju glu�i apmāta viņa dēļ, Izabella klusi sacīja. Ļoti, ļoti viņu mīlēju. Viņ� bija vienīgais, ko es patie�ām gribēju redzēt, ar ko gribēju būt kopā. Un viss pārējais ne�ķita tik svarīgi salīdzinājumā ar sāpēm, ko es justu tad, ja no viņa atteiktos, Tāpēc centos izturēt tāpat kā daudzi. Daudzi cen��as izturēt.

-���� Un�

-���� Un kādu dienu tolaik mēs dzīvojām Kembrid�ā viņ� aicināja mani kopā aizbraukt uz Īriju, uz savu dzimto pusi. Viņ� gribēja pavadīt da�as nedēļas kopā ar vecākiem, kas dzī�voja Korkā. Un es piekritu braukt līdzi, un �ķiet, tas bija brīdis, kad es izdarīju galveno kļūdu.

Viņa brīdi klusēja. Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka va�rētu runāt par to ar D�eimiju, jo tas nozīmēja atzīt viņam kaut ko tādu, ko labāk būtu gribējies noslēpt. Ta�u D�eimijs sēdēja pretī un gaido�i lūkojās viņā, un Izabella nolēma turpināt.

-���� Tu laikam Īriju daudz nepazīsti. Nu, varu tev sacīt, ka turienie�iem ir nepārprotami skaidrs, kas ir viņi un kas ir visi citi. D�ons Kembrid�ā bija liels smējējs viņ� zobojās par vi�siem vidusslāņa cilvēkiem, ko redzēja sev apkārt. Sauca tos par mietpilsoniskiem un aprobe�otiem. Un, kad mēs ieradāmies pie viņa vecākiem Korkā, es redzēju, ka viņi dzīvo tipiskā vi�dusslāņa privātmājā ar Svēto sirdi pie virtuves sienas. Un viņa māte darīja visu, lai mani atvairītu. Tas bija briesmīgi. Mēs pamatīgi sastrīdējāmies, jo es viņai skaidri un gai�i noprasīju, vai viņa necie� mani galvenokārt tāpēc, ka es neesmu kato�liete, vai tāpēc, ka neesmu īriete.

D�eimijs pasmaidīja. Un ko viņa atbildēja?

Izabella vilcinājās. Viņa teica� tā briesmīgā sieviete teica: tāpēc, ka es esot padauza.

Viņa paskatījās uz D�eimiju, un D�eimijs ieplestām acīm lūkojās pretī. Tad viņ� pasmaidīja. Tā nu gan ir bijusi� viņ� aprāvās.

-��� Jā, tāda viņa bija, un es pieprasīju, lai D�ons ved mani projām, un tad mēs aizbraucām uz Keriju, kur apmetāmies viesnīcā, un tad viņ� mani bildināja. D�ons teica: ja mēs ap�precētos, tad pēc atgrie�anās Kembrid�ā viņ� varētu dabūt koled�as mājiņu. Es sacīju jā. Un tad viņ� teica, ka sameklē��ot īstu īru katoļu mācītāju, kas mūs salaulātu, kādu "viņa sodību", kā D�ons mēdza tos dēvēt. Es atgādināju, ka viņ� ir neticīgs, un kāpēc tad vajadzīgs mācītājs? Un tad viņ� atbil�dēja, ka ari mācītājs bū�ot neticīgs.

Izabella apklusa. D�eimijs locīja no galda paņemto salveti. Piedod! viņ� vienkār�i teica. Man ļoti �ēl, ka tā noticis. Laikam nevajadzēja jautāt, vai ne?

-���� Man nekas nav pretī, Izabella atbildēja. Bet tas ap�liecina, ka lielie lēmumi reizēm noved pie glu�i bezjēdzīgiem samezglojumiem. Un ka mēs vienmēr varam smagi kļūdīties. Neļauj savai dzīvei samezgloties, D�eimij! Neļauj sev smagi kļūdīties!

8

Nākamajā rītā, kamēr Izabella bija izgājusi dārzā, Greisa no Ketas bija saņēmusi jauno ziņu. Meklētā adrese esot Vorendera Parka Terase 48, ceturtais stāvs pa labi. Uz durvīm bū�ot vārds "Dafusa" tā saucot meiteni, kas dzīvojusi kopā ar Marku Freizeru. Viņu saucot Henrieta Dafusa, bet viņas iesauka esot Hena, un tre�ais no kādreizējiem dzīvokļa biedriem esot Nīls Makfārleins. Tas esot viss, ko Ketai izdevies noskaidrot, bet tie�i to Izabella viņai bija lūgusi uzzināt.

Greisa pavēstīja �o ziņu ar jautājo�u izteiksmi sejā, ta�u Izabella nolēma viņai neko tuvāk nepaskaidrot. Greisai bija stingri uzskati attiecībā uz ziņu vāk�anu, un viņa savā rīcībā alla� bija sakāpināti taktiska. Jebkādu Izabellas iecerēto iz�taujā�anu viņa noteikti uzskatītu par glu�i nepieļaujamu un pateiktu, ko par to domā. Tāpēc Izabella klusēja.

Viņa bija nolēmusi apmeklēt Marka Freizera dzīvokļa bied�rus vakarā, jo dienā, darba laikā, nebūtu jēgas to darīt. Atli�ku�o dienas daļu Izabella nostrādāja pie "Praktiskās Ētikas Apskata", lasīdama vairākus iesniegtos materiālus, ko bija at�nesis rīta pasts. Tas bija svarīgs atlases process. Tāpat kā jeb�kur� �urnāls neatkarīgi no akadēmiskuma pakāpes, "Apskats" saņēma rakstus, kas bija pilnīgi nepiemēroti un ko pat nevaja�dzēja sūtīt speciālistu vērtējumam. Tomēr �orīt bija pienāku�i pieci nopietni raksti, un tos vajadzēja rūpīgi izskatīt. Vispirms Izabella ķērās pie labi argumentēta darba par likuma utilitā�rismu likumdo�anas procesā, atstādama pikantāko "Patiesības teik�ana seksuālajās attiecībās: izaicinājums Kantam" uz vē�lāku rīta stundu. Tas ir temats, kas apskatāms pēc kafijas, viņa nodomāja; viņai patika izbaudīt kritiku pret Kantu.

Diena aizskrēja ātri. Raksts par likuma utilitārismu bija no�pietns, tomēr autora stila dēļ visai grūti lasāms. Sākotnēji tas bija rakstīts, �ķiet, angļu valodā, ta�u �āds angļu valodas paveids, Izabella sprieda, sastopams tikai atsevi�ķos akadē�miskās pasaules nostūros, kur atzinīgi vērtē mākslotu sare�ģītlbu. It kā teikumi būtu tulkoti angliski no vācu valodas, viņa nodomāja; protams, darbības vārdi nebija pārcelti uz beigām, ta�u viss kopumā izklausījās ļoti smagi, ļoti nopietni.

Bridi viņa juta vilinājumu atteikties no grūti lasāmā raksta gramatiskās neskaidrības dēļ un aizrakstīt autoram, vienkār��os vārdos paskaidrojot, kāpēc tā darīts. Ta�u titullapā Izabella bija redzējusi autora vārdu un darbavietu un zināja, ka tādā gadījumā jārēķinās ar nevēlamām atskaņām. Hārvarda Uni�versitāte!

Raksts par patiesības teik�anu seksuālajās attiecībās bija skaidrāk uzrakstīts, ta�u neko īpa�i jaunu neatklāja. Mums jārunā patiesība, autors apgalvoja, bet nav jāstāsta visa pa�tiesība. Ir gadījumi, kad vajadzīga izlik�anās, lai saudzētu citu cilvēku jūtas. (Gandrīz vai �ķita, ka autors atkārto viņas pa��as nesen izteikto domu par �o tematu.) Tāpēc nevajag teikt mīļākajiem, ka viņi ir slikti mīļākie, pat tad, ja tas atbilst pa�tiesībai. Protams, tikai tad, ja tas atbilst patiesībai, Izabella nodomāja. Godīguma robe�as �ajā īpa�ajā jomā ir jāievēro sevi�ķi uzmanīgi un ne bez pamata.

Viņa izlasīja rakstu ar nelielu uzjautrinājumu un nosprieda, ka tas varētu noderēt par atdzīvino�u lasāmvielu tiem "Ap�skata" lasītājiem, kuriem vajadzīgs neliels uzmundrinājums. Seksa filozofija bija neierasta praktiskās ētikas joma, ta�u tai bija savi atbalstītāji un interpretētāji, un Izabella zināja, ka tie ik gadus pulcējas konferencē Savienotajās Valstīs. "Apskats" reizēm bija publicējis iepriek�ējus paziņojumus par �īm sa�nāksmēm, ta�u Izabella �aubījās, vai �ie nedaudzie, gludie teikumi izsaka lietas būtību: "Rīta nodarbība: Seksuālā semiotika un privātā telpa; kafijas pārtraukums; Perversija un autonomija; pusdienas pārtraukums" (jo jārēķinās arī ar cita veida apetīti), un tā tālāk līdz pēcpusdienas beigām. Sacerē�jumu kopsavilkumi dro�i vien bija pietiekami precīzi, bet gri�bot negribot domās uznira jautājums: kas �ādās konferencēs notiek pēc tam? Izabellai bija aizdomas, ka tie cilvēki nebūt nav svētuļi, galu galā viņi ir praktiskās ētikas speciālisti.

Arī Izabella nebija svētule, tomēr cie�i uzskatīja, ka sekss ir privāta joma. Patiesībā viņa pat nejutās pārliecināta, kādos gadījumos ir vēlams un vai vispār ir vēlams, publicēt savu seksuālo piedzīvojumu aprakstus. Vai otrs cilvēks tādai rīcībai būtu piekritis? Dro�i vien ne, un tādā gadījumā otram tiek nodarīts pāri, atklāti rakstot par to, kas būtībā attiecas uz divu cilvēku privāto dzīvi. Ir divas cilvēku grupas, uz kurām gulstas gandrīz absolūtas konfidencialitātes pienākums: ārsti un mīlētāji. Savam ārstam jāvar dro�i stāstīt jebko, apzinoties, ka teiktais neizies ārpus sienām, starp kurām notikusi saruna, un tie�i tādām pa�ām attiecībām jāvalda starp mīlētājiem. Tomēr �is likums tiek nemitīgi apdraudēts: valsts vēlas saņemt informāciju no ārstiem (par mūsu gēniem, par mūsu seksuā�lajiem ieradumiem, par mūsu slimībām bērnības gados), un ārstiem ar �o vēlmi ir jācīnās. Un ziņkārīgais pūlis, neskaitāmi simti un tūksto�i, vēlas saņemt informāciju par mūsu seksuālo dzīvi un ir gatavi par to bagātīgi maksāt, ja vien mēs esam pietiekami pazīstamas personas. Bet cilvēkiem ta�u ir tiesības uz saviem noslēpumiem, uz apziņu, ka vismaz daļu no savas dzīves viņi var uzskatīt par pilnīgi un neapstrīdami privātu: ja �ī privātās dzīves daļa viņiem tiek liegta, tad noniecināts ir pa�a cilvēka "es". Lai cilvēkiem paliek savi noslēpumi, Izabella domāja, kaut gan tas laikam ir vecmodīgs uzskats.

Diem�ēl attiecībā uz personīgās dzīves izklāstiem ne ma�zumu ir grēkoju�i arī filozofi. To darījis Bērtrands Rasels ar savu dienasgrāmatu atklāsmēm, un to darījis ari A. D�. Aiers. Kāpēc �ie filozofi iedomājās, ka sabiedrībai jāinteresējas par to, vai viņi ar kādu ir gulēju�i vai nav un cik bie�i tas noticis? Vai viņi pūlas kaut ko pierādīt? Vai es būtu spējusi atvairīt Bērtrandu Raselu, viņa sev jautāja, un tūlīt pati uz to atbildēja. Jā. Un A. D�. Aieru ari.

Līdz pulksten se�iem visi iekrātie raksti bija izskatīti, kā ari uzrakstītas vērtētājiem domātās pavadvēstules par tiem raks�tiem, kas nododami nākamajam vērtējumam. Izabella bija no�spriedusi, ka pusseptiņi ir vispiemērotākais laiks, lai ierastos

Vorendera Parka Terasē 48, jo dzīvokļa biedri tad būs jau at�griezu�ies no darba (lai kāds tas būtu), bet netiks traucēti to vakariņu plāni. Viņa izgāja no bibliotēkas, iegāja virtuvē un pirms do�anās ceļā uzvārīja sev tasi kafijas.

Gājiens nebija gar�: meklētā vieta atradās tie�i aiz parka trijstūra Brantsfīlda avēnijas galā. Izabella gāja nesteidzīgi, lūkodamās veikalu skatlogos, un beidzot pa zālienu aizstaigāja līdz māju rindas galam. Kaut gan bija patīkams pavasara va�kars, sāka celties stiprs vēj� un mākoņi sparīgi traucās pār debesīm uz Norvēģijas pusi. �ī bija ziemeļu gaisma, tādas pilsētas gaisma, kas piederīga tiklab lielajiem, pelēkajiem Ziemeļjūras pla�umiem, kā iek�zemes rāmajiem kalniem. �ī nebija Glāzgova ar savu maigo rietumu gaismu, ar tuvumu Īrijai un Skotijas kalnienei. �ī bija pilsēta, kas uzcelta saltu austrumu vēju krastā, pilsēta ar līkumotām, bruģētām ielām un lepnām kolonnām, pilsēta ar tum�ām naktīm, sve�u gaismu un izkoptu intelektu.

Nonākusi līdz Vorendera Parka Terasei, Izabella apmeta līkumu māju rindas galam un sāka lūkoties pēc vajadzīgās adreses. �īs bija glītas ēkas, kas stiepās gar vienu ielas pusi un pavēra skatu uz Medouzu un vecās slimnīcas tālīnajiem jumtiem, ko greznoja smailes un tornī�i. īres mājas bija cel�tas Viktorijas laika stilā, un virs se�iem stāviem apdarināta akmens pletās slīpi �īfera jumti. Da�us jumtus rotāja tornī�i, kas atgādināja fran�u piļu pelēkos tornī�us ar metāla apkalu�miem. Citviet gar jumta malu stiepās akmens robojums, dad�u grebumi, pa kādai fantastiskai figūrai, un tas viss kopā varbūt sākotnējiem iemītniekiem radija iespaidu, ka tie dzīvo no�teikta stila mītnēs un no aristokrātu mājām tās at�ķiras tikai ar izmēriem. Tomēr, par spīti �īm godkārajām iedomām, dzī�vokļi �eit bija labi un pamatīgi, un, kaut gan savulaik iecerēti sīkbur�uāzijas darboņu aprindām, tagad tie bija kļuvu�i par studentu un jaunu speciālistu mājvietām. Dzīvoklis, uz kuru devās Izabella, �ķiet, bija viens no daudziem līdzīgiem dzī�vokļiem, ko īrēja trīs vai �etru jaunu cilvēku grupas. Pla�ās telpas deva iespēju katram īrniekam ieņemt atsevi�ķu istabu, atstājot brīvu kopējo ēdamistabu un palielu dzīvojamo istabu. Tas bija ērts izkārtojums, kas apmierināja iemītniekus līdz laulības vai kopdzīves sāk�anai. Un skaidrs, ka �ādos mājokļos dzimst ari ilgsto�a draudzība, Izabella nodomāja, vai varbūt ari ilgsto�s naids.

Dzīvokļi bija sasniedzami pa vienkār�ām akmens kāpnēm, kurās varēja nokļūt pa iespaidīgām parādes durvīm. Parasti �is durvis bija slēgtas, bet tās varēja atvērt no dzīvokļiem, piespie�ot pogu. Izabella pārlaida skatienu zvanu rindai pie durvīm un atrada uzrakstu "Dafusa". Nospiedusi zvana pogu, viņa gaidīja. Pēc īsa brī�a mazajā iek�ējā telefona skaļruni atskanēja balss un jautāja, ko viņa vēloties.

Izabella pieliecās tuvāk mazajam mikrofonam uz iek�ējā telefona pults. Viņa nosauca savu vārdu un paskaidroja, ka vēlētos runāt ar mis Dafusu. Sakarā ar notiku�o nelaimes ga�dījumu, viņa piebilda.

Pēc īsa klusuma brī�a iedūcās atveres mehānisms. Atgrūdusi durvis vaļā, Izabella devās aug�up pa kāpnēm, ievērodama, ka gaiss ir sastāvējies un mazliet o� pēc putekļiem tāpat kā dau�dzās līdzīgās koplieto�anas kāpnēs. Nesen uz akmens grīdas no�uvis slapjums, kas sajaucies ar ēdiena smar�u no da�ādiem dzīvokļiem. �ī smar�a viņai atgādināja bērnību, kad viņa katru nedēļu kāpa pa �ādām kāpnēm ceļā uz klavierstundu pie mis Merilinas Makgibonas.

Izabella uz bridi apstājās un kavējās domās pie mis Mak�gibonas, kura viņai bērnu dienās bija patikusi, bet no kuras viņa jau tajos gados bija pārņēmusi kaut kādas skumjas, ap�jautu par kaut ko neatrisinātu. Reiz Izabella bija atnākusi uz klavierstundu un sastapusi skolotāju ar sasarku�ām acīm un asaru pēdām virs uzklātās pūdera kārtiņas. Viņa bija mēmi lūkojusies mis Makgibonā, līdz tā bija aizgriezusies un nomur�minājusi: Es �odien neesmu savā ādā. Es atvainojos. Man �odien nav īsti labi.

Izabella bija pavaicājusi: Vai noticis kaut kas bēdīgs?

Mis Makgibona bija sākusi sacīt "jā", bet galu galā pateikusi "nē" un papurinājusi galvu, un tad viņas bija pārgāju�as pie gammām, ko Izabella iemācījusies, un pie Mocarta, un vai�rāk nekas netika runāts. Vēlāk, būdama jau paliela meitene, Izabella glu�i nejau�i uzzināja, ka mis Makgibona zaudējusi savu tuvāko draudzeni, Skotijas Augstākās tiesas tiesne�a meitu Lailu Gordonu, kuras ģimene, būdama neatzinīgi no�skaņota pret mis Makgibonu, bija piespiedusi meitu izvēlēties: vai nu pārtraukt �o draudzību, vai �ķirties no tuviniekiem, un meitene bija izvēlējusies tuviniekus.

Dzīvoklis atradās piektajā stāvā, un, kad Izabella bija uz�kāpusi līdz stāva kāpņu laukumiņam, durvis jau bija mazliet pavērtas. Priek�telpā stāvēja jauna meitene un, Izabellai tuvo�joties, atvēra durvis. Izabella pasmaidīja, pārlaizdama Henai Dafusai ātru skatienu: slaida, gracioza, lielām stirnas acīm un pievilcību, kas Izabellai alla� asociējās ar meitenēm no Skotijas rietumu piekrastes, bet dro�i vien �ādai saiknei nebija nekāda pamata. Hena atbildēja ar smaidu un aicināja Izabellu ienākt. Jā, Izabella nodomāja, dzirdēdama akcentu viņas balsi, tie ir rietumi, tikai nevis Glāzgova, kā domāja Keta, bet kāda mazāka, jaukāka vietiņa, varbūt Danbartona vai Helensberga. Bet Henrieta gan viņai nav atbilsto�s vārds; Hena jā, tas izklausās daudz piemērotāk.

-���� Piedodiet, ka es ierados bez pieteik�anās. Cerēju, ka sa�stap�u jūs mājās. Jūs un�

-���� Nīlu. Viņa laikam vēl nav. Bet drīz viņ� varētu pārnākt.

Hena aizvēra durvis un pamāja uz istabu gaiteņa galā.

Mēs varam iet tur, viņa teica. Diem�ēl mums te ir pa�rastā nekārtība.

-��� Nav iemesla atvainoties, sacīja Izabella. Visi mēs dzī�vojam nekārtībā. Tā ir daudz ērtāk.

-��� Man patiktu būt kārtīgai, Hena teica. Es cen�os, bet laikam jau no savas ādas neviens nevar izlīst.

Izabella pasmaidīja, bet neko neatbildēja. No �īs sievietes strāvoja kaut kāds fizisks spars, tāda kā� varētu sacīt, sek�suāla enerģija. To varēja nekļūdīgi noteikt, tāpat kā muzika�litāti vai askētismu. Viņa bija radīta nekārtīgām istabām un savandītām gultām.

Dzīvojamā istaba, kurā Hena ieveda Izabellu, pavēra skatu uz ziemeļiem un koku rindu, kas stiepās gar Medouzas dien�vidu malu. Lielie Viktorijas laika logi dienā dro�i vien dāsni ļāva ieplūst saules gaismai, un pat tagad, pievakarē, mākslī�gais apgaismojums nebija vajadzīgs. Izabella aizgāja pāri ista�bai pie viena no logiem. Viņa paskatījās lejup. Lejā pa bruģēto ielu zēns vilka aiz pavadas stūrgalvīgu suni. Zēns noliecās un iesita sunim pa muguru, un dzīvnieks, tiekdamies aizstāvē�ties, apsviedās otrādi. Tad zēns iespēra sunim pa ribām un atkal parāva pavadu.

Hena pienāca viņai blakus un arī paskatījās lejā. Tas ir viens ne�petns pui�elis. Es viņu saucu par Ziepju Zelli. Viņ� dzīvo pirmajā stāvā kopā ar māti un tās draugu. �ķiet, ka sunim nepatīk neviens no viņiem.

Izabellā iesmējās. Viņai patika apzīmējums "Ziepju Zellis"; kādreiz katrs skotu bērns zināja, kas ir Mūsu Vilijs un viņa draugi Ziepju Zellis un Resnais Boabs, bet vai tagad viņi to vēl zina? No kurienes tagad nāk skotu bērnības tēli? Ne jau nu vairs no Dandī ielām, viņa nodomāja, ne no siltajām, fan�tastiskajām ielām, ko Sunday Post savulaik piepildīja ar del�verīgiem bērniem.

Viņas aizgriezās no loga, un Hena paskatījās uz Izabellu. Kāpēc jūs atnācāt pie mums? Es ceru, ka neesat �urnāliste?

Izabella enerģiski papurināja galvu. Neesmu gan. Nē, es biju aculieciniece. Redzēju, kā tas notika.

Hena lūkojās viņā ieplestām acīm. Jūs bijāt tur? Jūs re�dzējāt, kā Marks nokrita?

Diem�ēl jā.

Hena ar skatienu meklēja, kur apsēsties. Apsēdusies viņa pievērsa acis grīdai un kādu laiku neko neteica. Tad viņa pa�lūkojās aug�up. Saprotiet, man ļoti nepatīk par to domāt. Ir pagāju�as tikai da�as nedēļas, un es jau cen�os to aizmirst. Bet tas nav viegli, ja zaudēts tāds dzīvokļa biedrs kā viņ�.

-��� Protams. Es saprotu.

-��� Pie mums bija atnākusi policija. Viņi iztaujāja par Marku. Un tad bija atbrauku�i vecāki, lai paņemtu viņa mantas. Varat iedomāties, cik briesmīga sajūta!

-��� Jā, varu.

-��� Un tad te bija vēl citi, Hena turpināja. Marka draugi. Kāds no viņa biroja. Likās, tam nebūs gala.

Izabella apsēdās uz dīvāna Henai blakus. Un tagad vēl es. Piedodiet, ka ielauzos. Varu iedomāties, cik tas viss bija grūti.

-���� Kāpēc jūs atnācāt? Hena jautāja. Jautājums neskanēja nelaipni, tomēr tajā bija jūtama nervozitāte, ko Izabella tūlīt pamanīja. Varbūt tā liecināja par pagurumu pagurumu, pa�redzot vēl vienu iztaujā�anu.

-���� Man nebija īsta iemesla, Izabella klusi teica. Laikam atnācu tāpēc, ka gribot negribot tiku iesaistīta �ai notikumā un man nebija neviena, ar ko parunāt, tas ir, neviena cita ar to saistīta cilvēka. Es redzēju, kā tas notiek, tas bija drausmīgi, un es nepazinu nevienu, kas kaut ko zinātu par viņu, par Marku. Viņa apklusa. Hena lūkojās viņā ar platām, mande�lēm līdzīgām acīm. Izabella ticēja, ka saka patiesību, bet vai tā bija visa patiesība? Un tomēr viņa diez vai varēja stāstīt �iem cilvēkiem, ka iemesls viņas apmeklējumam ir tīrā ziņkā�rība par notiku�o un miglainas aizdomas, ka aiz negadījuma slēpjas kaut kas līdz galam nenoskaidrots.

Hena aizvēra acis un pēc brī�a pamāja ar galvu. Es sa�protu, viņa teica. Man nekas nav pretī. Savā ziņā es pat gribētu kaut ko uzzināt par to, kas tur īstenībā notika. Bie�i esmu to iztēlojusies.

-��� Tātad jūs neiebilstat?

-���� Nē, es neiebilstu. Ja jums tas var palīdzēt, tad man ne�kas nav pretī. Viņa pasniedzās un pieskārās Izabellas rokai.

Līdzjūtīgais �ests bija negaidīts, un Izabellai �ķita nepiedie�nīga doma, viņa sev teica, ka tas īsti neiederas situācijā. Es uzvārī�u kafiju, Hena pieceldamās teica. Tad varēsim pa�runāties.

Hena izgāja no istabas, un Izabella, atlaidusies dīvāna at�zveltnē, aplūkoja telpu. Tā bija glīti iekārtota at�ķirībā no daudziem īres dzīvokļiem, kas drīz vien iegūst visai nobru��ātu izskatu. Pie sienām karājās vairākas reprodukcijas, kas acīmredzot atspoguļoja gan īpa�nieka, gan īrnieku gaumi: Klaidas ūdenskrituma ainava (īpa�nieks); Hoknija "�ļakatas" un Vetriāno "Filozofi amatieri" (īrnieki), un Peplo "Aionas sala" (īpa�nieks). Izabella pasmaidīja, domādama par Vetriāno, Edinburgas mākslas aprindas viņu ir ļoti kritizēju�as, ta�u viņ� saglabājis nenoliedzamu popularitāti. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņa figurālās gleznas daudz pasaka par cilvēku dzīvi (vismaz par tiem cilvēkiem, kas dejo pludmalē, ģērbu�ies vakartēr�pos); līdzīgi Edvarda Hopera gleznām tās slēpj sevī veselu stāstu. Tie�i tāpēc Hopera darbi daudzkārt devu�i iedvesmu dzejai tāpēc, ka viss, ko viņ� gleznojis, bez vārdiem saka: "Lasi tālāk!" Kāpēc tie cilvēki ir tur? Par ko viņi domā? Ko viņi grasās darīt? Hoknijs, protams, neko neatstāj bez atbildes. Hoknija gleznā ir pilnīgi skaidrs, kāda nozīme katrā ietverta: peldē�ana, sekss, narcisisms. Vai Hoknijs ir gleznojis VHO dzejnieku Odenu? Izabella atcerējās, ka jā, turklāt viņ� diez�gan labi bija uztvēris un atveidojis VHO sejas "ģeoloģisko" tīklojumu. "Es esmu kā Īrijas karte." Vai viņ� tā bija teicis? Laikam gan ne, Izabella nodomāja, ta�u būtu varējis tā teikt. Varbūt viņa kādreiz uzrakstīs grāmatu par citātiem, kas ir pilnīgi neīsti, ta�u pamatoti piedēvējami cilvēkiem, kuri tos varētu būt teiku�i. "Esmu valdījusi visu pēcpusdienu, un tagad snieg." Karaliene Viktorija.

Izabellas skatiens ilgāku laiku bija pievērsts Vetriāno re�produkcijai, un tagad viņa paskatījās uz durvīm. Pie priek��telpas sienas karājās spogulis liels spogulis cilvēka augumā, kādi bie�āk sastopami skapju durvju iek�pusē. No vietas, kur

Izabella sēdēja, tas bija labi pārredzams, un tie�i tajā bridi viņa ieraudzīja, ka pa citas istabas durvīm a�i izmetas jauns cilvēks, pārskrien pāri priek�telpai un pazūd citā istabā. Izabellu viņ� neredzēja, kaut gan, �ķiet, zināja par viņas klātbūtni dzīvoklī. Turklāt likās, ka vīrietis nevēlas, lai Izabella viņu redzētu, un bez nodevīgā spoguļa palīdzības viņa to nebūtu redzējusi. Vīrietis bija pilnīgi kails.

Pēc īsa brī�a atgriezās Hena ar divām kafijas tasēm. Viņa tās nolika uz galdiņa dīvāna priek�ā un atkal apsēdās blakus Izabellai. Vai jūs kādreiz bijāt tikusies ar Marku?

Izabella gandrīz atbildēja "jā", jo viņai kaut kā dīvaini un neizskaidrojami �ķita, ka patie�ām ir ar �o cilvēku tikusies, tomēr viņa papurināja galvu. Tā bija pirmā reize, kad es viņu redzēju. Tajā vakarā.

-���� Viņ� bija ļoti lāga zēns, Hena teica. Visiem viņ� pa�tika.

-��� Tam es ticu, sacīja Izabella.

-���� Redziet, es sākumā jutos mazliet nedro�a par to, ka va�jadzēs dzīvot vienā dzīvoklī ar diviem citiem cilvēkiem, ko agrāk neesmu pazinusi. Bet sagadījās tā, ka istabu es dabūju vienlaikus ar viņiem. Tā nu apmetāmies te visi reizē.

-���� Un viss izdevās labi?

-Jā. Palaikam esam pastrīdēju�ies, kā jau varētu gaidīt. Bet nopietnas nesapra�anās nav bijis. Viss izdevās ļoti labi. Hena paņēma tasi un iedzēra kafijas malku. Man viņa pietrūkst.

-���� Un kā ir ar Nilu, otru jūsu dzīvokļa biedru? Vai viņi ar Marku bija draugi?

-���� Protams, Hena atbildēja. Da�reiz viņi kopā spēlēja golfu, kaut gan Nīls bija krietni prasmīgāks par Marku. Nīls ir ļoti labs spēlētājs. Viņ� būtu varējis kļūt par profesionāli. Nīls ir advokāta māceklis kādā rietumu rajona firmā. Garlaicīga vieta, bet kur tad ir citādi? �ī galu galā ir Edinburga.

Izabella paņēma kafijas tasi un iedzēra pirmo malku. �ķīs�to�ā kafija, tomēr pieklājības pēc jācen�as to izdzert.

-���� Kā tas īsti notika? viņa klusi jautāja. Kā jums �ķiet, kā tas notika?

Hena paraustīja plecus. Viņ� nokrita. Nekas cits jau neva�rēja notikt. Kārtējais muļķīgais negadījums. Kaut kāda iemesla dēļ viņ� pārliecās pāri margām un nenoturēja līdzsvaru. Kā gan citādi?

-��� Vai iespējams, ka viņ� bija nelaimīgs? jautāja Izabella. Viņa centās izteikt �o mājienu piesardzīgi, jo rēķinājās ar sa�dusmotu atbildi, ta�u tādas nebija.

-��� Jūs domājat pa�nāvība?

-��� Jā. Tāda doma man radās.

Hena papurināja galvu. Noteikti ne. Es būtu to zinājusi. Katrā ziņā būtu. Viņ� nebija nelaimīgs.

Izabella pārdomāja Henas vārdus. "Es būtu to zinājusi." Kāpēc lai viņa būtu to zinājusi? Acīmredzot tāpēc, ka dzīvo ar viņu kopā. Dzīvojot tie�ā tuvumā, cilvēki mēdz uztvert cits cita noskaņojumu.

-���� Tātad nebija nekādu tamlīdzīgu pazīmju?

-��� Nē. Nekādu. Hena brīdi klusēja. Viņ� vienkār�i nebija tāds cilvēks. Pa�nāvība ir bēg�ana. Viņ� nemēdza bēgt, bet stāties pretī. Viņ� bija� Uz viņu varēja paļauties. Viņ� bija uzticams. Cilvēks ar sirdsapziņu. Vai jūs mani saprotat?

Izabella klausīdamās vēroja meiteni; vārdu "sirdsapziņa" sarunās vairs reti gadījās dzirdēt; tas �ķita savādi un deva iemeslu ba�ām. Tas lika domāt, ka no cilvēku dzīves izzūd vainas apziņa, un savā ziņā tas nebūtu slikti, jo vainas apziņa bezgala daudzus ir nepamatoti darījusi nelaimīgus. Tomēr mo�rāli nozīmīgā rīcībā vainas apziņai ir sava pozitīvā loma tā palīdz nospraust robe�as. Vaina saistās ar ļaunu vai nepareizu rīcību, un tas palīdz saglabāt morāli. Turklāt Henas teiktais pauda vēl kaut ko. Viņas vārdos skanēja cie�a pārliecība, bet tā varētu runāt tikai tas, kas nekad nav pazinis depresiju vai mocījies ar iek�ējām �aubām.

-��� Da�reiz cilvēki, kas ārēji �ķiet dro�i un pārliecināti, iek�ēji nemaz tādi nejūtas� viņi var būt ļoti nelaimīgi, bet nekad to neizrāda. Da�reiz� Izabella apklusa. Hena acīmredzami nepriecājās par tādu atziņu. Piedodiet! Negribēju lasīt jums lekciju.

Hena pasmaidīja. Ir jau labi. Vispārīgi runājot, jums dro�i vien ir taisnība, bet �ajā gadījumā gan ne. Es esmu pārlieci�nāta, ka tā nebija pa�nāvība.

-Jums noteikti ir taisnība, Izabella teica. Jūs viņu acīm�redzot ļoti labi pazināt.

Brīdi valdīja klusums. Hena dzēra kafiju, �ķiet, dziļi iegri�musi domās, un Izabella lūkojās uz Vetriāno, prātodama, ko teikt tālāk. Turpināt sarunu laikam nebija lielas jēgas: neko vairāk viņa no Henas neuzzinās, Hena, �ķiet, ir pateikusi visu, ko gribēja teikt, turklāt viņa, pēc Izabellas domām, nebija meitene ar asu uztveri.

Hena nolika kafijas tasīti uz galda. Izabella novērsa ska�tienu no dīvaini satrauco�ā mākslas darba. Tajā brīdī istabā, pilnīgi saģērbies, ienāca jaunais cilvēks, ko viņa pirms brī�a bija redzējusi gaitenī.

-��� Tas ir Nīls, teica Hena.

Izabella piecēlās, lai sarokotos ar jauno cilvēku. Viņa plauk�sta bija silta un mazliet mikla, un Izabella nodomāja: viņ� nupat bijis du�ā. Tad tāpēc viņ� kails skrēja pa gaiteni. Varbūt �ajos laikos nav nekas neparasts, ja dzīvokļa biedri un pavir�i draugi staigā apkārt neapģērbu�ies kā nevainīgi bērni Ēdenes dārzā.

Nīls apsēdās krēslā pretī dīvānam, un Hena paskaidroja, kāpēc Izabella atnākusi �urp.

-���� Es negribēju jūs traucēt, Izabella teica. Gribēju tikai par to aprunāties. Ceru, ka jums nav iebildumu.

-��� Nē, atbildēja Nīls. Man nav. Ja jūs gribat par to runāt, man nekas nav pretī.

Izabella paskatījās uz viņu. Jaunais vīrietis runāja pavisam citādi nekā Hena; viņ� ir no valsts otras malas, Izabella nodo�māja, bet viņa runasveids liecina par izglītību dārgā skolā. Nīls bija, �ķiet, Henas gados vai varbūt mazliet vecāks, un viņam, tāpat kā Henai, piemita kaut kas no brīvās dabas mīļotāja. Protams, viņ� ta�u ir golfa spēlētājs, un viņa āriene liecina par skotu vējainajās golfa takās pavadīto laiku.

-��� Domāju, ka ilgāk vairs jūs neapgrūtinā�u, Izabella teica. Esmu jūs satikusi. Esmu parunājusi par notiku�o. Tagad jāļauj jums atgriezties katram savās darī�anās.

-���� Vai tas palīdzēja? jautāja Hena, un Izabellai �ķita, ka viņa pārmij skatienus ar Nīlu. Skatiena nozīme, �ķiet, bija glu�i skaidra: pēc Izabellas aizie�anas viņa jautās Nīlam: "Kā�pēc tā sieviete bija atnākusi? Kāda tam visam jēga?" Un tas būs tāpēc, ka �īs jaunās meitenes acīs Izabella bija pusmū�a sieviete, tātad ārpus notieko�ā, ārpus īstas realitātes, un ne�varēja izraisīt interesi.

-���� Es paņem�u jūsu tasīti, Hena teica un strauji piecē�lās kājās. Man kaut kas ātri jāpadara virtuvē. Atvainojiet mirklīti!

-���� Man jāiet, sacīja Izabella, tomēr pēc Henas nozu�anas virtuvē palika sē�am uz dīvāna un paskatījās uz Nīlu, kas viņu vēroja, brīvi balstīdams rokas uz krēsla parocēm.

-���� Kā jūs domājat, vai viņ� nolēca pats? Izabella jautāja.

Nīla seja palika bezkaislīga, ta�u izturē�anās veidā iezagās

tāds kā satraukums vai neveiklība. Nolēca pats?

-��� Tas ir, vai viņ� izdarīja pa�nāvību?

Nils pavēra muti, lai kaut ko atbildētu, bet atkal to aizvēra. Viņ� platām acīm raudzījās Izabellā.

-��� Piedodiet, ka es jums to jautāju, Izabella teica. Redzu, jūs domājat, ka atbilde ir "nē". Laikam jums taisnība.

-���� Laikam gan, viņ� klusi atbildēja.

-���� Vai drīkstu pajautāt vēl kaut ko? Izabella turpināja un, pirms viņ� bija paguvis atbildēt, vaicāja: Hena teica, ka Marks esot bijis ļoti iecienīts pārējo vidū. Bet vai ir iespējams, ka viņ� kādam nepatika?

Jautājums bija izsacīts, un tagad viņa vēroja Nīlu. Jaunais vīrietis pievērsa skatienu grīdai, tad atkal palūkojās aug�up.

Atbildēdams viņ� neskatījās uz Izabellu, bet pa durvīm raudzī�jās priek�telpā, it kā cerēdams, ka Hena atbildēs viņa vietā.

-���� Nē, nedomāju vis. Nē. Nedomāju vis.

Izabella pamāja ar galvu. Tātad viņa dzīvē patiesībā ne�bija nekā� nekā neparasta?

-���� Nē. Nekā neparasta nebija.

Tagad Nīls skatījās uz Izabellu un viņa acīs jautās nepatika. Viņam �ķita un kur� gan to varētu pārmest? -, ka Izabellai neklājas jaukties citu dzīvē un uzdot tādus jautājumus. Skaidrs, ka viņa ir palikusi ilgāk, nekā ļāva pieklājība Hena to jau bija likusi manīt -, un tagad jādodas projām. Izabella piecēlās, un to pa�u darīja Nīls.

-���� Es tikai vēl gribētu atsveicināties no Henas, viņa teica, iziedama priek�telpā, un Nīls viņai sekoja. Izabella a�i paskatī�jās apkārt. Durvis, pa kurām vīrietis bija izskrējis, kad Izabella viņu nejau�i redzēja spogulī, noteikti bija durvis pa labi.

-���� Viņa ir virtuvē, vai ne? Izabella noprasīja un, ātri pa�griezusies pa labi, atgrūda durvis.

-���� Ne jau tur! Nīls no muguras uzsauca. Tā ir Henas istaba!

Bet Izabella jau bija paspērusi soli uz priek�u un ietvērusi skatienā lielo guļamistabu ar naktsgaldiņu, aizvērtiem aizka�riem un nesaklātu gultu.

-��� Ai! viņa iesaucās. Es atvainojos!

-��� Virtuve ir tur, Nīls skarbi teica. Lūk, tās durvis! Viņ� iesāņus skatījās uz Izabellu. Nervozs skatiens, Izabella nodo�māja, nervozs un naidīgs.

Atkāpusies atpakaļ, viņa aizgāja pie norādītajām durvīm. Tās atverot, viņa samulsināja Henu, kas sēdēja uz soliņa un lasīja �urnālu. Ta�u Izabella viņai laipni pateicās, atvadījās un tad devās projām no dzīvokļa, aiz muguras dzirdēdama Nīla pagrieztās atslēgas klik�ķi. Viņa bija atstājusi savu vizītkarti, teikdama, ka jaunie cilvēki var sazināties ar viņu, ja rodas vēlē�anās, ta�u abu sejas bija paudu�as �aubas, un Izabella saprata, ka viņi to nedarīs. Izabella bija jutusies neveikli un muļķīgi un tagad domāja, ka tie�i tā pelnījusi justies. Tomēr kaut kas vismaz bija noskaidrojies.

Hena un Nīls ir mīļākie, tāpēc brīdi, kad viņa zvanīja pie ārdurvīm, Nīls atradās Henas guļamistabā. Hena bija teikusi, ka Nīla vēl nav mājās, ta�u saprotams, ka viņa nevēlējās skaid�rot pilnīgai sve�iniecei, ka dzīvokļa biedrs �ādā vakara stundā atrodas viņas gultā. Tas, protams, apstiprināja, ka Izabellas instinktīvais iespaids par Henu bijis pareizs, ta�u neviesa lielu skaidrību par �īs trijotnes dzīvi kopīgajā dzīvoklī. Protams, iespējams, ka Marks ir juties atstumts. Hena bija izteikusies, ka pirms ievāk�anās dzīvoklī pārējos divus iemītniekus nav pazinusi, tātad kādā brīdi attiecības mainīju�ās un radusies cie�āka tuvība. Tas varēja pārvērst kopīgās dzīves dinamiku trīs draugu attiecības pārtapa pāra un viena drauga attiecībās. Tikpat labi iespējams, ka Hena un Nīls ir kļuvu�i mīļākie pēc Marka nāves, varbūt meklēdami mierinājumu un aizmir�anos pēc kopīgajām bēdām. Izabellai �ķita, ka �āds variants ir pat ļoti ticams, tomēr tas nepalīdzēja uzminēt, kādas domas val�dīja Marka prātā liktenīgajā A�erholas vakarā. Pirms �ī apcie�mojuma Izabella par Marku tikpat kā neko nebija zinājusi, un tagad nezināja vairāk. Jā, viņ� bijis patīkams jauns cilvēks, iecienīts draugu vidū un nenodevies �aubām vai'neziņai, ta�u par to nav jābrīnās, jo �aubas un neziņa ir drīzāk raksturīga pusaud�iem, nevis vīrie�iem starp divdesmit un trīsdesmit. Ja viņ� par kaut ko ir raizējies, tad acīmredzot slēpis �is raizes no ikdienā tuvākajiem cilvēkiem.

Izabella gāja mājup lēni. Vakars �im gadalaikam bija silts, un tajā jautās tik tikko manāma vasaras elpa, un tepat ap�kārt uz mājām gāja arī citi cilvēki. Vairākumam bija, pie kā iet, vīri, sievas, mīļākie, vecāki. Izabellu māja gaidīja liela un tuk�a, un viņa apzinājās, ka tas ir viņas pa�as izvēles rezultāts, tomēr viņu vien par to vainot nevarēja. Viņa nebija izvēlēju�sies kādā tik ļoti un pamatīgi iemīlēties, lai pēc tam negribētu domāt ne par vienu citu vīrieti. Tas ar viņu bija glu�i vien�kār�i noticis, un tas, kas ar mums notiek, bie�i nav atkarīgs no mūsu gribas. Notika tas, ka uzradās D�ons Laimors, un viņas turpmākā dzīve bija izlemta. Izabella centās lieki par to nedomāt un nepārrunāja to ar citiem (tiesa, iepriek�ējā vakarā viņa bija to pastāstījusi D�eimijam, un tas varbūt ne�bija prātīgi darīts). Tā nu �ī dzīve ir iekārtota, un viņa centās dzīvot un justies tik labi, cik iespējams, jo uzskatīja, ka tāds ir ikviena morālais pienākums, ja vien cilvēks tic, ka viņam ir pienākumi pa�am pret sevi, un Izabella tam ticēja. Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.

Nākamā nedēļa aizritēja bez īpa�iem notikumiem. Vaja�dzēja mazliet pastrādāt "Apskata" labā, bet nākamā izdevuma korektūras nesen bija aizsūtītas iespiedējiem, un divi redakci�jas kolēģijas biedri atradās izbraukumā, tāpēc Izabella neva�rēja �ēloties par pārliecīgu darba slodzi. Viņa daudz laika pa�vadīja lasot, kā arī palīdzēja Greisai veikt alla� atlikto darbu bēniņu tīrī�anu. Tomēr ar visu to atlika laiks domā�anai, un Izabella gribot negribot arvien atgriezās pie tā, ko domās sauca par notikumu. Pirmais sāpīgais sūrums, kas viņu pēc �ī vakara bija mocījis, pamazām nenoliedzami gaisa, un tā vietā �ķita stājamies neziņa un nespēja izlemt. Tik�anās ar Henu un Nīlu, pēc Izabellas domām, bija neveiksmīga, un tagad viņa nesaprata, ko vēl varētu darīt. Pēc kāda laika vajadzēja notikt izmeklē�anas sēdei, kas izskata nelaimes gadījumus ar letālām sekām; tiesas izmeklētājs bija paziņojis sēdes datumu un pateicis, ka viņai kā vistie�ākajai nelaimes gadījuma acu�lieciniecei vajadzē�ot sniegt liecību, ta�u ļāvis saprast, ka �ī būs ātri atrisināma lieta.

Nedomāju, ka tur vēl ir kādas �aubas, viņ� bija teicis. Mums ir ziņas, ka margu augstums atbilst prasībām, un pārkrist tām iespējams, vienīgi pārliecoties pāri. Acīmredzot tas cilvēks kāda iemesla dēļ tā ir darījis varbūt gribējis lejā kādu saskatīt. Tātad gadījums �ķiet vairāk vai mazāk skaidrs.

Kādēļ tad vajadzīga izmeklē�anas sēde? Izabella bija jautājusi, sēdēdama askētiski iekārtotajā kabinetā pretī izmek�lētāja rakstāmgaldam. Viņ� bija aicinājis Izabellu uz pārru�nām, un Izabella viņu bija atradusi kabinetā ar durvju plāksnī�tes uzrakstu "Nāves gadījumi". Izmeklētājs bija gara auguma cilvēks ar kalsnu, nelaimīgu seju. Viņam aiz muguras pie sie�nas karājās ierāmēta fotogrāfija: divi jauni vīrie�i un divas jaunas sievietes sastingu�i sē� krēslos akmens arkas priek�ā. "Edinburgas Universitāte, Juristu biedrības komiteja" vēstīja uzraksts zem fotogrāfijas. Viens no vīrie�iem bija �is pats iz�meklētājs, ko varēja pazīt pēc izstīdzēju�ā, neveiklā auguma. Vai viņ� tika cerējis vai gaidījis kaut ko labāku par tagadējo darbu?

Izmeklētājs paskatījās uz Izabellu un atkal novērsās. Viņ� bija ierēdnis, kas atbildīgs par nāves gadījumiem Edinburgā. Nāve. Ik dienas. Nāve. Maza un liela. Nāve. Viņ� nostrādās te gadu un tad atgriezīsies pie noziegumiem kādā Erdrijai vai Bātgeitai līdzīgā vietā. Katru dienu tas pats: noziegums, cietsirdība, un tā līdz pat pensijai. Kā tādās reizēs mēdz sacīt? viņ� bija atjautājis. Lai lietu varētu slēgt? Tātad lie�tas slēg�anas dēļ.

Lūk, tā. Notikusi pilnīgi negaidīta traģēdija, kurā neviens nav vainojams. Viņai nejau�i gadījies to redzēt, un viņa ir cen�tusies to sev pēc iespējas saprotamāk izskaidrot. Un beigu bei�gās notikums palicis neizskaidrots, un viņa nevar darīt neko citu kā vienīgi pieņemt �o situāciju.

Tā nu Izabella centās koncentrēt uzmanību uz lasāmo, kas sagadī�anās pēc labi saderēja ar urdo�o jautājumu. Bija iznā�cis jauns darbs par morālā pienākuma robe�ām pazīstams temats, ko da�i filozofi bija pavērsu�i citādi, gatavi apgalvot, ka morāles galvenais akcents jāpārceļ no tā, ko mēs darām, uz to, ko mēs nedarām. Tas bija potenciāli apgrūtino�s skatījums, kas varētu sagādāt neērtības mierīgas dzīves meklētājiem. Tas prasīja modrību un lielāku uzmanību pret citu vajadzībām, nekā Izabella jutās spējīga sevī atrast. Turklāt �āds stāvoklis būtu nepieņemams tam, kur� vēlētos kaut ko aizmirst. At�bilsto�i �im uzskatam, cen�anās kaut ko izstumt no domām būtu tī�as un nosodāmas izvairības apliecinājums.

�ī grāmata uzdzina bezcerību un bija grūti lasāma visu 570 lappu�u garumā. Izabella juta vilinājumu nolikt to malā vai pamest pavisam, ta�u tas nozīmētu pierādīt, ka autoram ir taisnība. Kaut viņu piķis, Izabella nodomāja. Viņ� mani ir iedzinis stūrī.

Beidzot tikusi galā, viņa nolika grāmatu plauktā, juzdama vainīgu pacilātību par to, ka novietojusi to aug�ējā plaukta vis�mazāk pārredzamajā stūrī. Bija sestdienas vakars, un viņa no�lēma atalgot savu pacietību attiecībā uz kaitino�o grāmatu ar braucienu uz pilsētu, pāris galeriju apmeklējumu un kafijas un smalkmaizītes nobaudī�anu kādā -Dandasstrītas kafejnīcā.

Izabella brauca uz centru ar autobusu. Tuvojoties piestāt�nei, kas atradās tūlīt aiz Kvīnstrītas, viņa ieraudzīja Tobiju, kas gāja lejā pa piekalni, nesdams iepirkumu maisiņu. Patiesībā pirmais, ko viņa pamanīja, bija velveta bikses saspaidītu ze�meņu krāsā, un viņa pasmaidīja par domu, ka tie�i to acs pa�mana vispirms. Izkāpdama no autobusa, viņa joprojām smai�dīja. Tagad Tobijs gāja divdesmit vai trīsdesmit jardus viņai pa priek�u. Viņ� nebija pamanījis, ka Izabella skatās uz viņu pa autobusa logu, un tas Izabellai bija atvieglojums, jo viņai diez kā negribējās uzsākt sarunu ar Tobiju. Ta�u tagad, ejot lejup pa piekalni dro�ā attālumā aiz Tobija, viņa attapās prātojam, ar ko �is jaunais cilvēks �odien ir nodarbojies. Protams, viņ� ir bijis iepirkties, bet kurp viņ� dodas tagad? Tobija mājvieta ir Menorpleisā, jaunās pilsētas viņā galā, tātad pa�laik viņ� neiet uz mājām.

Cik tas ir pasaulīgi un ikdieni�ķi, Izabella nodomāja. Cik pasaulīga un ikdieni�ķa ir mana interese par �o itin garlaicīgo jauno cilvēku! Kāds man var būt iemesls domāt par to, kā viņ� pavada sestdienas pēcpusdienu? Nav tāda iemesla. Ta�u �ī atbilde tikai uzkurināja Izabellas ziņkārību. Būtu interesanti uzzināt kaut vai kādu mazumiņu par �o vīrieti, kaut vai to, ka viņ�, piemēram, labprāt iet uz Vaīvona & Crolla veikalu pirkt makaronus. Vai varbūt to, ka viņam ir ieradums apstaigāt sen�lietu veikalus (kaut gan tas ne�ķita ticami). Varbūt Tobijs viņai kaut cik iepatiktos, ja viņa par to mazliet vairāk zinātu. Keta bija likusi saprast, ka Tobijā slēpjas lieli dziļumi, par kuriem Izabella pat nenojau�, tāpēc varbūt derētu ar tiem kaut cik iepazīties. (Vai tas ir morāls pienākums drusku piepūlēties, lai pārvarētu savus aizspriedumus? Nē! Vairāk nekā piecsimt septiņdesmit lappuses bija apņēmīgi noliktas plauktā, un par �o tematu �inī pēcpusdienas braucienā vairs netiks domāts.)

Tobijs soļoja diezgan ātri, un, lai attālums starp abiem pa�liktu nemainīgs, Izabellai vajadzēja pielikt soli. Viņa redzēja, ka Tobijs �ķērso Heriotrovu un dodas tālāk pa Dandasstritu. Tagad Izabella sekoja viņam, neskaidri apjauzdama, cik tas ir smieklīgi, tomēr juzdamās pacilāta. Mākslas veikalā tas puisis neies, viņa bija sev apgalvojusi, un skaidrs, ka grāmatas viņu neinteresē. Kas tad vēl atliek? Varbūt ceļojumu aģentūra Lielās Kingstrītas stūrī (vēlīns slēpo�anas brauciens?).

Pēk�ņi Tobijs apstājās, un Izabella, iegrimusi nepiedienī�gās domās, attapās, ka attālums starp viņiem ir samazinājies. Viņa tūdaļ apstājās. Tobijs lūkojās veikala skatlogā, ar skatienu ieurbies stiklā, it kā gribēdams saskatīt kāda apskatei izlikta priek�meta detaļu vai ciparu uz cenu zīmes. Izabella paska�tījās pa kreisi. Viņa stāvēja pie kādas privātmājas, nevis pie veikala, tāpēc vienīgais logs, kurā bija iespējams skatīties, bija �īs mājas atpūtas istabas logs. Atlika vienīgi skatīties tajā, lai Tobijs, negaidot pagriezies, nepamanītu, ka tiek novērots.

Tā bija eleganta, dārgi mēbelēta atpūtas istaba: tipisks ka�raļa D�ord�a laika jaunās pilsētas iekārtojums. Kamēr Izabella lūkojās pāri piecpadsmit pēdām, kas �ķīra viņu no mājas loga, tajā parādījās sievietes seja, kas pārsteigta lūkojās pretī. Sie�viete bija sēdējusi atpūtas krēslā, no ārpuses neredzama, un tagad, paskatīdamās ārā, viņa redzēja sev pretī raugāmies citas sievietes seju.

īsu mirkli abu acis sastapās. Izabella apmulsumā sastinga. Sieviete pie loga �ķita itin kā redzēta, tomēr viņa nespēja īsti to atcerēties. Kādu bridi neviena no viņām nekustējās, bet tad, re�dzot, ka pārsteigumu saimnieces sejā nomaina aizkaitinājums, Izabella novērsa skatienu un paraudzījās pulksteni. Jācen�as tēlot izklaidību. Nogājusi gabalu pa Dandasstrītu, viņa varētu būt pēk�ņi apstājusies un pūlējusies atcerēties, ko ir aizmirsusi. Viņa tur ir stāvējusi, skatīdamās tuk�umā (kaut arī ne glu�i tuk�umā), bet tad paskatījusies pulkstenī un atcerējusies.

Tas palīdzēja. Sieviete aizgriezās no loga, un Izabella devās lejup pa piekalni, manīdama, ka Tobijs ir aizgājis tālāk un grasās �ķērsot ielu, lai nokļūtu Nortamberlendstrītā. Izabella vēlreiz apstājās, �oreiz glu�i likumīgi raudzīdamās veikala skatlogā, kamēr Tobijs bija pārgājis pāri ielai.

�is bija bridis, kad jāpieņem lēmums. Vai nu pārtraukt �o smieklīgo izseko�anu tagad, kamēr viņa vēl varēja glu�i pama�toti sev teikt, ka gājusi iepriek� izvēlēto ceļu, vai ari turpināt iet pa Tobija pēdām. Izabella brīdi vilcinājās, tad, nevērīgi pa�skatījusies uz abām pusēm, vai netuvojas ma�īnas, nesteidzīgā solī pārgāja pāri ielai. Ta�u jau tobrīd viņa glu�i labi aptvēra, ka rīkojas pavisam muļķīgi. "Praktiskās Ētikas Apskata" redak�tore gai�ā dienas laikā velkas pa Edinburgas ielu, sekodama jaunam vīrietim; viņa, kas uzskata privāto dzīvi par respek�tējamu un necie� mūsu gadsimta vulgāro, uzbāzīgo ok�ķerē��anu, tagad uzvedas-kā sasapņojusies skolniece! Kāpēc viņa ļauj sev iepīties citu darī�anās un kļūt par mazisku pēddzini (vai tas ir īstais vārds)?

Nortamberlendstrīda bija viena no �aurākajām jaunās Edin�burgas ielām. Tā bija veidota mazākā mērogā nekā ielas, kas stiepās no tās uz ziemeļiem un dienvidiem, un tai bija savi piekritēji, kas cildināja �īs ielas "intimitāti". Izabellai turpretī Nortamberlendstrīta �ķita pārāk tum�a tai trūka skata uz āru, kā arī augstuma un pla�uma gaisotnes, kas dzīvi pil�sētas jaunajā daļā darīja savdabīgi pacilātu. Tiesa, Izabella pati tur nevēlētos dzīvot; viņai labāk patika Mēr�istonas un

Morningsaidas klusums un prieks, ko sniedza dārzs. Viņa paskatījās aug�up uz namu labajā pusē, kur kādreiz dzīvo�jis D�ons Pinkertons. D�ons, kas bija strādājis par advokātu un labāk par daudziem citiem pārzinājis Edinburgas arhitek�tūras vēsturi, bija radījis māju visnotaļ nevainojamā karaļa D�ord�a laika stilā. Viņ� bija bijis ļoti uzjautrino�s cilvēks ar dīvainu balsi un nokrem�lodamies mēdzis izdvest tītara buldurē�anai līdzīgas skaņas, ta�u bijis augstsirdīgs un dzī�vojis saskaņā ar savas dzimtas devīzi, kas skanēja vienkār�i: "Esi labestīgs!" Neviens cits nebija tik pamatīgi pārzinājis pil�sētu, pazinis katru tās akmeni; būdams uz nāves gultas, viņ� bija izturējies varonīgi un dziedājis garīgas dziesmas, ko at�cerējies līdz pēdējam vārdam, tāpat kā bija atcerējies visu. Iedomādamās nāves gultu, Izabella atcerējās dzeju, ko Daglass Jangs uzrakstījis Viljamam Suteram: "Divdesmit gadi uz gul�tas, / un tagad mirēja auts. / Cik bija vērta �ī dzīve? / Ak, bezgala, bezgala daudz. / Krietns un mīlo�s viņ� bija, / īsts savas Skotijas dēls." Tie�i tāpat kā D�ons Pinkertons. Skotijas dēls: "Esi labestīgs!"

Tobijs bija palēninājis gaitu un tagad gāja gandrīz pastaigas solī. Izabella ba�ījās, ka viņ� kuru katru bridi varētu pagriez�ties atpakaļ, grūti cerēt, ka �ajā nelielajā ielā viņa paliktu nepamanīta. Protams, tāpēc nevajadzētu lieki samulst: kāpēc gan lai viņa nevarētu sestdienas pēcpusdienā iet pa �o ielu tāpat kā viņ�? Vienīgā at�ķirība, Izabella nodomāja, ir tāda, ka Tobijs iet ar noteiktu mērķi, turpretī viņai nav ne jausmas, kur �is gājiens beigsies.

Nortamberlendstritas austrumu galā ceļ� krasi pagriezās pa kreisi un pārtapa par Nelsonstritu, kas Izabellai vienmēr bija likusies pievilcīgāka iela. Viņa bija pazinusi kādu gleznotāju, kas bija �eit mājojis aug�stāva dzīvoklī ar jumta logiem; tie bija vērsti pret ziemeļiem un ļāva istabās ieplūst dzidrai gais�mai, kas piestrāvoja visas viņa gleznas. Izabella bija labi pa�zinusi gan gleznotāju, gan viņa sievu, un, pirms viņi pārcēlās dzīvot uz Franciju, bie�i gājusi kopā ar viņiem vakariņās. Tur, kā Izabella vēlāk uzzināja, viņ� pārstājis gleznot un nodevies vīnogulāju audzē�anai. Tad viņ� bija pēk�ņi nomiris, bet viņa sieva apprecējusies ar francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Lionu, kur jaunais virs strādāja par tiesnesi. Laiku pa laikam Izabella bija saņēmusi no viņas kādu vēstuli, bet nu jau vairākus gadus sarakste bija beigusies. Izabella bija dzirdējusi, ka tiesnesis iekļuvis korupcijas skandālā un nosūtīts uz Marseļas cietumu. Gleznotāja atraitne bija pārcēlusies uz Francijas dienvidiem, lai varētu apmeklēt vīru cietumā, ta�u kaunējusies darīt no�tiku�o zināmu agrākajiem draugiem. Nelsonstrīta tādējādi iz�raisīja Izabellai daudzveidīgas asociācijas.

Vēzēdams plastmasas iepirkumu maisiņu, Tobijs pārgāja ielas otrā pusē, un Izabella viņu neuzkrīto�i vēroja, tagad iedama pavisam lēnā pastaigas solī. Tobijs paskatījās aug�up uz daudzdzīvokļu namu, tad pameta skatienu rokas pulkstenī. Tagad viņ� stāvēja iepretī pieciem akmens pakāpieniem, kuri veda uz apak�stāva dzīvokļa parādes durvīm. Izabella redzēja, ka viņ� brīdi vilcinās, tad dodas aug�ā pa pakāpieniem un piespie� lielu misiņa zvana pogu blakus durvīm. Viņa maz�liet atkāpās, patverdamās aiz furgona, kas stāvēja netālu no krustojuma. Pēc brī�a durvis atvērās, un Izabella ieraudzīja no priek�telpas puskrēslas iznākam gaismā jaunu sievieti, �ķiet, d�insa biksēs un sporta krekliņā. Izabellai skaidri pārredzot notieko�o, viņa pastiepās uz priek�u, aplika rokas Tobijam ap pleciem un noskūpstīja viņu.

Tobijs neatvirzījās protams, ne. Viņ� paliecās meitenei pretī, nolika iepirkumu maisiņu zemē un, apskāvis viņu, sau�dzīgi iebīdīja atpakaļ priek�telpā. Izabella stāvēja kā sastin�gusi. To viņa nebija gaidījusi. Viņa vispār nebija gaidījusi neko konkrētu. Ta�u Izabella nebija domājusi, ka untums, kas viņu apsēda pirms piecām minūtēm, varētu novest līdz pārlieci�no�am apstiprinājumam attiecībā uz sākotnējo iespaidu par Tobiju. Neuzticīgs.

Kādu laiku Izabella stāvēja, nenovērsdama skatienu no aizvērtajām durvīm. Tad viņa pagriezās un devās pa ielu atpakaļ, juzdamās glu�i kā netīra pēc tā, ko redzējusi, un pēc tā, ko darījusi. Ar tādām izjūtām laikam cilvēki dodas projām no bordeļiem vai nepieļaujamas tik�anās vietām: mirstīgi, vai�nīgi, kā VHO rakstīja savā nopietnajā dzejolī, attēlodams mie�sas baudu pēcizjūtas, kamēr duso�ās galvas nevainīgi balstās uz neuzticīgām rokām.

-��� Es stāvēju piestātnē un gaidīju autobusu, sacīja Greisa. Tiem jānāk ik pēc divpadsmit minūtēm, bet par to var ti�kai pasmieties. Pasmieties! Uz ielas bija liela peļķe, un ga�rām brauca automa�īna, ko vadīja jauns vīrietis ar a�gārni apgrieztu beisbola cepuri galvā, un viņ� ap�ļakstīja sievieti, kas stāvēja man blakus. Galīgi izmērcēja viņu! Ūdens pilēja no drēbēm. Iedomājies, viņ� to redzēja! Bet vai tāpēc apstājās un atvainojās? Skaidrs, ka ne! Ko tu vari gaidīt?

-��� Neko, Izabella atbildēja, sildīdama plaukstas pie kafijas krūzes. Tā ir civilizācijas lejupslīde. Vai, drīzāk jāsaka, civi�lizācijas neesamība.

-��� Lejupslīde vai neesamība, kāda tur starpība! Greisa at�meta.

-��� Starpība ir gan, Izabella iebilda. Lejupslīde nozīmē, ka kaut kā ir mazāk nekā iepriek�. Neesamība nozīmē, ka kaut kā nav un varbūt nekad nav bijis.

-�� Vai tu gribi man iestāstīt, ka cilvēki agrāk neatvainojās, ja ap�ļakstīja citus? Greisas sa�utums bija nepārprotams. Viņa ne�aubījās, ka Izabella da�os jautājumos ir pārmēru liberāli noskaņota arī pret jauniem vīrie�iem ar beisbola cepurēm galvā.

-���� Da�i dro�i vien atvainojās, Izabella samierino�i atbil�dēja. Citi neatvainojās. Mums nav iespēju uzzināt, vai �odien cilvēki atvainojas retāk nekā agrāk. Tikpat labi varētu teikt, ka policisti izskatās jaunāki. Policisti ir tādā pa�ā vecumā, kā vienmēr biju�i, tikai da�ām no mums viņi sāk izskatīties jaunāki.

Greisu tāda atbilde nebūt nesamulsināja. To nu es varu pateikt pilnīgi skaidri. Policisti pavisam noteikti ir jaunāki, un cilvēku manieres ir smagi gāju�as uz leju. Tas redzams uz ielas katru dienu. Jābūt aklai, lai to nepamanītu. Zēniem vajadzīgi tēvi, kas viņus pamācītu uzvesties.

�ī domu apmaiņa, kas notika virtuvē, bija tāda pati kā vi�sas citas. Greisa aizstāvēja savu viedokli un nepiekāpās ne par mata tiesu, un parasti strīds beidzās ar neskaidri izteiktu Izabellas pieļāvumu, ka �is jautājums ir ļoti sare�ģīts un par to vajadzēs padomāt, un ka Greisai noteikti ir sava daļa tais�nības.

Izabella piecēlās kājās. Pulkstenis bija gandrīz desmit mi�nūtes pāri deviņiem, un viņu gaidīja rīta krustvārdu mīkla. Viņa paņēma no virtuves galda avīzi un, atstājusi Greisu lo�kām izmazgāto veļu, devās uz rīta istabu. Labais un sliktais. Zēniem vajadzīgi tēvi, kas mācītu tiem at�ķirību starp labo un slikto. Taisnība, bet, tāpat kā daudzas Greisas atziņas, arī �ī bija tikai puse no taisnības. Kāpēc lai �o lomu nevarētu veikt mātes? Izabella pazina daudzas mātes, kas vienas izau�dzināju�as dēlus, turklāt labus dēlus. Kāda viņas draudzene, ko vīrs bija pametis se�as nedēļas pēc dēla piedzim�anas, bija izaudzinājusi to par lielisku puisi, par spīti visām grūtībām, ar ko jāsastopas vientuļām mātēm. Viņ� bija krietns zēns, tāpat kā daudzi citi, kas augu�i līdzīgos apstākļos. Zēniem vajadzīgs tēvs vai māte, tā Greisai vajadzēja sacīt.

Tobijam ir tēvs, bet, lūk, kā viņ� vazā Ketu aiz deguna! Vai tēvs kādreiz ir runājis ar viņu par to, kā jāizturas pret sievie�tēm? Interesants jautājums� Izabellai nebija ne jausmas, vai tēvi runā ar dēliem par kaut ko tamlīdzīgu. Vai tēvi, piemē�ram, saka dēliem zem �etrām acīm: "Izturies pret sievietēm ar cieņu!"? Vai varbūt tas ir pārāk vecmodīgi? Varbūt to varētu pajautāt D�eimijam, jo viņ� at�ķirībā no Tobija neap�aubāmi prot izturēties pret sievietēm ar cieņu.

Izabellai tomēr �ķita, ka vīrie�u izturē�anos pret sievietēm nosaka daudz sare�ģītāki psiholoģiski faktori. Ne jau morāles zinā�anas �eit ir galvenais, viņa nodomāja; noteico�ais drī�zāk ir pa�paļāvība un seksuālā stabilitāte. Vīrietis ar viegli ievainojamu pa�apziņu izmanto sievieti par līdzekli cīņā ar savu nedro�ību. Vīrietis, kas apzinās savu vērtību un ir pār�liecināts par savu seksualitāti, respektē sievietes jūtas. Viņam nekas nav jāpierāda.

Tiesa, Tobijs �ķiet visai pa�pārliecināts; varētu pat teikt: pa�pārliecība spraucas no viņa pa visām vīlēm. Tātad �ajā ga�dījumā iemeslam jābūt citam varbūt tas ir morālās iztēles trūkums. Cilvēka morāle ir atkarīga no tā, kā viņ� izprot citu jūtas. Ja cilvēkam trūkst morālās iztēles un tādu gadījumu ir ne mazums -, tad viņ� glu�i vienkār�i nav spējīgs iejusties cita pārdzīvojumos. Citu cilvēku sāpes, cie�anas, nelaimes tādam �ķiet nereālas, jo viņ� nespēj tās uztvert. Tas, protams, nav nekas jauns. Hjūms, spriezdams par līdzjūtību un par to, cik svarīgi ir iejusties citu cilvēku emocijās, runāja par to pa�u. Interesanti, vai �odien būtu iespējams nodot citiem Hjūma izpratni, stāstot viņiem par vibrācijām, Izabella nodomāja. Vibrācijas ir Jaunā laikmeta jēdziens. Varbūt Hjūmu iespējams skaidrot ar vibrāciju vai enerģijas lauku palīdzību, un tas viņu darītu reālu tiem cilvēkiem, kuri citādi nespēj saprast viņa domu. Interesanta iespēja, bet tāpat kā daudzas citas tā būs jāatliek malā, jo nepietiks laika. Būtu jāuzraksta daudz grāmatu, jāizvēr� daudz ideju, ta�u nekad nepietiek laika.

Daudzi pavisam nepamatoti domāja, ka Izabellai laika ir atliku likām. Vērtējot viņas stāvokli, tie redzēja finansiāli ne�atkarīgu sievieti, kas dzīvo lielā mājā, kam par visu dzīves praktisko pusi gādā saimniecības vadītāja un kas nepilnu darbdienu strādā par redaktori kāda mistiska �urnāla izdev�niecībā, kur dro�i vien ir elastīgi darbu iesnieg�anas termiņi. Kā tāda sieviete var būt aizņemta? Tiem �ķita, ka viņu pa�u dzīve un darbs, kas uzspie� arvien vairāk prasību, ir pavisam citādi.

Kaut gan �īs pārdomas bija svarīga daļa no morāles jautā�jumiem, kas piepildīja Izabellas dzīvi, tās tomēr nebūt nepalī�dzēja risināt dilemmu, pie kuras viņa bija nonākusi. Ļaudamās vulgārai ziņkārībai, viņa bija atklājusi par Tobiju kaut ko tādu, kas Ketai acīmredzot nebija zināms. Tagad Izabellai bija jā�atbild uz banālu, nodeldētu jautājumu, kas, bez �aubām, ne�skaitāmas reizes atkārtojies �urnālu domu apmaiņas slejās: manas labākās draudzenes puisis viņu krāpj. Es to zinu, bet viņa nezina. Vai man vajadzētu viņai to pateikt?

Lai cik pla�i pazīstama būtu �ī problēma, atbilde nepavisam nebija skaidra. Izabella bija nokļuvusi līdzīgā situācijā jau ag�rāk, krietni sen, un nejutās pārliecināta, ka toreiz pieņēmusi pareizo lēmumu. Toreiz runa nebija par neuzticību, bet par sli�mību. Kādam vīrietim, ar kuru Izabella kopā bija strādājusi un laika gaitā itin labi sadraudzējusies, bija attīstījusies �izofrē�nija. Viņ� nebija varējis turpināt darbu, tomēr ārstē�ana bija ritējusi sekmīgi. Tad viņ� bija iepazinies ar kādu sievieti, kuru bildinājis, un viņa bija bildinājumu pieņēmusi. Izabella bija secinājusi, ka �i sieviete ļoti vēlas apprecēties, ta�u iepriek� neviens nav izteicis viņai �ādu priek�likumu. Ta�u sieviete ne�zināja par līgavaiņa slimību, un Izabella bija daudz domājusi, vai vajadzētu viņai to pateikt. Viņa tomēr nebija to darījusi, un pēc kāda laika �ī sieviete, uzzinājusi par vīra kaiti, bija jutusies ļoti nelaimīga. Tiesa, viņa to bija pacietu�i godam, un abi pārcēlu�ies uz māju Blērgovrijas nomalē, kur dzīvoju�i klusu, savrupu dzīvi. Sieviete nekad nebija teikusi, ka no�ēlo stā�anos laulībā, bet, ja Izabella toreiz būtu izstāstījusi par vīrie�a slimību, viņa būtu varējusi izdarīt pārdomātu, apzi�nātu izvēli. Viņa būtu varējusi atteikties no laulības un viena dzīvot laimīgāk toties vīrietim būtu laupīta tā labpatikas un dro�ības deva, ko sniedz laulības dzīve.

Izabella bie�i par to domāja un bija nospriedusi, ka parei�zākā rīcība �ādā gadījumā ir neiejauk�anās. Grūtības sagādā tas, ka cilvēks glu�i vienkār�i nevar paredzēt, kas notiks nā�kotnē nedz iejauk�anās, nedz neiejauk�anās gadījumā. Tāpēc pareizais risinājums, �ķiet, ir turēties pa gabalu no situācijām, kurās neesi tie�i iesaistīts. Un tomēr tas nebūtu labi. Keta viņai nav sve�iniece, un tuvu radinieci ta�u ir tiesības brīdināt? Un ja nu Tobijs nebūtu Tobijs, bet krāpnieks vai cietumnieks, kas atbrīvots pret galvojumu un jau tagad plānotu jaunu nozie�gumu? Tādā gadījumā ta�u tīrais absurds būtu iedomāties, ka nedrīkst Ketu brīdināt! Tādā gadījumā runāt būtu nevis vienkār�i tiesības, bet visīstākais pienākums.

Sēdēdama rīta istabā ar neiesāktu krustvārdu mīklu un ka�fijas krūzi, kas stiklotās telpas mazliet vēsākajā gaisā viegli garoja, Izabella prātoja, kādā veidā varētu Ketu brīdināt. Viens �ķita pilnīgi skaidrs: nedrīkst sacīt Ketai, ka viņa ir Tobiju iz�sekojusi, jo tādā gadījumā būtu jādzird glu�i pamatoti pārme�tumi par nelūgtu un nepiedienīgu iejauk�anos Ketas un Tobija dzīvē. Tātad notiku�o drīkst darīt zināmu tikai, balstoties uz meliem vai vismaz uz puspatiesībām.

"Es gāju pa Nelsonstrītu un nejau�i ieraudzīju�"

Ko Keta par to sacīs? Vispirms viņa, protams, būs satriekta kā jebkur� cits viņas vietā, uzzinot par �āda rakstura node�vību. Un pēc tam viņa, iespējams, aizsvilsies dusmās, kas vēr�sīsies pret Tobiju, nevis pret sve�o meiteni, lai kas viņa būtu. Izabella bija lasījusi, ka sieviete, atklājot neuzticību, parasti uzbrūkot partnerim, turpretī vīrietis tādā pa�ā situācijā vēr�ot naidu pret otru vīrieti, kas ielauzies viņa dzīvē. Izabella brīdi ļāva vaļu iztēlei: saniknotā Keta uzbrūk Tobijam, kam nav bijis nekādu aizdomu, un jaunā cilvēka pa�pārliecība sabrūk, apmierināto sejas izteiksmi nomaina neveiklības sārtums, at�klājoties patiesībai. Un pēc tam, Izabellai gribējās cerēt, Keta pārskaitusies aizskrien, un ar to �ī dēka ir galā. Da�as nedē�ļas vēlāk, kad ievainojums vēl sūrstēs, bet nebūs tik sāpīgs, lai gribētos slēpties vienatnē, pie Ketas veikaliņā ieradīsies D�eimijs un piedāvās kopā paēst pusdienas. Viņ� izturēsies iejūtīgi, ta�u Izabella būs viņam ieteikusi saglabāt zināmu distanci un pārlieku nesteigties aizpildīt emocionālo tuk�umu. Un tad jau redzēs. Ja Ketai ir kaut cik sapra�anas, viņa aptvers, ka D�eimijs nekad viņu nekrāps un ka no Tobijam līdzīgiem vīrie�iem vēlams turēties pa gabalu. Bet tad iedomu aina bija galā, un Izabella saprata, ka Keta, visticamākais, tādu pa�u kļūdu atkārtos vēl un vēlreiz, kā dzīvē alla� mēdz notikt. Ne�piemērotus vīrie�us nomaina citi nepiemēroti vīrie�i, un tas �ķiet glu�i neizbēgami. Cilvēki atkārto vecās kļūdas, jo part�neru izvēli viņiem nosaka apstākļi, kas nepakļaujas prātam un gribai. Izabella pietiekami labi bija apguvusi Freidu un vēl precīzāk Kleinu -, lai zinātu, ka cilvēka emocionālais pa�mats veidojas ļoti agrīnos gados. Tas sakņojas tālā bērnībā un ģimenes attiecību psihodinamikā. �o jomu neregulē in�telektuāli vērtējumi un prāta apsvērumi; to veido notikumi bērnistabā. Protams, ne katrai ģimenei ir bērnistaba, ta�u tai ir citi aizstājēji varbūt glu�i vienkār�i telpa.

Kādu vakaru pēc glu�i nelietderīgi iz�ķiestas dienas vis�maz Izabellai pa�ai tā �ķita pie viņas ieradās Nīls, jaunais cilvēks, ar kuru viņa bija nesekmīgi mēģinājusi aprunāties nesenajā Vorendera Parka Terases apmeklējumā. Viņ� atnāca, iepriek� nepieteicies, ta�u Izabella tie�i tajā brīdī raudzījās ārā pa kabineta logu un redzēja viņu tuvojamies parādes durvīm. Nīls paskatījās aug�up, it kā novērtēdams mājas lielumu, un Izabellai �ķita, ka viņ� mazliet vilcinās, tomēr nākamajā brīdī jaunais cilvēks pastiepa roku pie zvana, un Izabella devās pie ārdurvīm, lai viņu ielaistu.

Nīls bija ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti, un Izabella ievēroja, ka kājās viņam ir melnas, rūpīgi nospodrinātas Oks�fordas kurpes. Hena bija garāmejot minējusi, ka Nīls strādājot "garlaicīgā" firmā, un viņa apģērbs �ķita to apstiprinām.

Mis Delhauzija? viņ� glu�i nevajadzīgi jautāja, kad Iza�bella atvēra durvis. Ceru, ka jūs mani atceraties! Pirms da��ām dienām jūs bijāt atnākusi pie mums�

-��� Protams, atceros. Jūs esat Nīls, vai ne? -Jā.

Izabella ieveda viņu priek�telpā un pēc tam atpūtas istabā. No dzēriena glāzes vai tējas tases Nīls atteicās, bet Izabella ielēja sev nelielu glāzi heresa un apsēdās viņam pretī.

-��� Hena teica, ka jūs esot advokāts, viņa teica, lai uzsāktu sarunu.

-���� Advokāta māceklis, Nīls izlaboja. Jā. Tāds ir mans darbs.

-���� Kā pusei Edinburgas iedzīvotāju, sacīja Izabella.

-���� Reizēm tā tie�ām �ķiet. Jā.

Brīdi valdīja klusums. Izabella ievēroja, ka Nīls ir cie�i sa�ņaudzis klēpī plaukstas un viņa poza visumā ir ļoti sa�springta. Viņ� �ķita nebrīvs un nervozs tāpat kā iepriek�ējās sarunas laikā. Varbūt viņ� tāds ir vienmēr. Da�i cilvēki alla� ir saspringti kā uzvilktas atsperes, aizdomu pilni pret apkārtējo pasauli.

-���� Es atnācu pie jums� Viņa balss aprāvās.

-��� Jā, Izabella mo�i atbildēja. Es redzu.

Nīls mēģināja pasmaidīt, bet smaids ātri pazuda. Es at�nācu pie jums, lai� lai vēlreiz parunātu par to pa�u, ko to�dien. Diem�ēl toreiz es nepateicu visu taisnību. Un tas man nedod mieru.

Izabella viņu uzmanīgi vēroja. Saspringtie sejas vaibsti da�rīja Nīlu vecāku, ap lūpu kaktiņiem bija ievilku�ās dziļas rie�vas. Viņam dro�i vien ir mitras plaukstas, Izabella nodomāja. Neko neteikdama, viņa gaidīja, kad Nīls turpinās.

-Jūs man jautājāt� jūs pavisam konkrēti jautājāt, vai Marka dzīvē ir bijis kaut kas neparasts. Vai atceraties?

Izabella pamāja ar galvu. Paskatījusies lejup uz heresa glāzi labajā rokā, viņa pacēla to pie lūpām un iedzēra mazu mal�ciņu. Ļoti sauss, pārāk sauss, bija teicis Tobijs, kad viņa tam bija pasniegusi glāzi. Pārāk sausam vīnam, redziet, ir rūgtena gar�a.

-���� Un es atbildēju, ka nekā neparasta nav bijis, Nīls tur�pināja. Bet tā nebija patiesība. Kaut kas bija gan.

-���� Un tagad jūs gribat man to izstāstīt?

-��� Pats nezinu, kāpēc toreiz tā teicu. Laikam glu�i vienkār�i biju aizkaitināts par to, ka esat atnākusi un gribat par to ru�nāt. Man �ķita, ka tā nav jūsu darī�ana.

Pilnīgi pareizi, Izabella nodomāja, tomēr skaļi to nesacīja.

-��� Redziet, Nīls turpināja, Marks man teica, ka notiekot kaut kas savāds. Viņam bija bail.

Izabella juta, ka sirds sāk sisties straujāk. Jā, viņa nav mal�dījusies. Aiz notiku�ā kaut kas slēpjas, un Marka nāve nav bijusi tāda, kāda tā izskatījusies no malas. Tai bijis nopietnāks pamats.

Nīls atlaida vaļā sa�ņaugtās plaukstas. Tagad, kad galvenais bija pateikts, viņa sasprindzinājums �ķita mazināmies, kaut gan viņ� joprojām nebija īsti atbrīvojies.

-��� Vai jūs zināt, ka Marks strādāja naudas fondu pārvaldes firmā? viņ� jautāja. Makdauela firmā. �odien tas ir diez�gan pla�s uzņēmums. Viņi pārvalda daudzus lielus un da�us mazākus pensiju fondus. Labi pazīstama firma.

-���� Es to zināju, Izabella atbildēja.

-���� Nu, lūk, un tajā darbā apgrozās daudz naudas. Visam ļoti uzmanīgi jāseko.

-���� Laikam gan, piekrita Izabella.

-���� Un jābūt īpa�i uzmanīgam savā uzvedībā, Nīls turpi�nāja. Pastāv tāds jēdziens kā insaideru operācijas. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

Izabella paskaidroja, ka tādu apzīmējumu ir dzirdējusi, ta�u par tā nozīmi nav īsti pārliecināta. Vai tas saistīts ar iek�ējās informācijas nelikumīgu izmanto�anu darījumos, teiksim, ak�ciju pirk�anā?

Nīls pamāja ar galvu. Apmēram tā. Jūs savā darbā varat iegūt informāciju, kas ļauj paredzēt akciju cenas. Ja jums, pie�mēram, ir zināms, ka kāda firma tiks pievienota citai, tas var pacelt akciju cenu. Ja jūs tās nopērkat iepriek�, kamēr �ī ziņa vēl nav nodota atklātībai, jūs gūstat peļņu. Pavisam vien�kār�i.

-�� Varu iedomāties, Izabella teica. Un varu ari iedomāties, kāds tas ir kārdinājums.

-Jā, Nīls piekrita. Kārdinājums ir liels. Arī es pats esmu bijis situācijā, kas pavēra tādu iespēju. Palīdzēju sagatavot kādu piedāvājuma projektu un zināju, ka tas ietekmēs attie�cīgo akciju vērtību. Būtu bijis pavisam vienkār�i atrast kādu, kas savā vārdā nopirktu man �īs akcijas. Ārkārtīgi vienkār�i. Es būtu varējis nopelnīt tūksto�us.

-���� Bet jūs to nedarījāt?

-��� Ja tādu darījumu atklāj, draud cietums, Nils atbildēja. Uz to raugās ļoti nopietni. Tas ir tāpēc, ka cilvēks būtībā negodīgi izmanto tos, kuri pārdod �īs akcijas. Viņ� zina to, ko pretējā puse nezina. Tas iedragā tirgus principu.

-���� Un vai jūs gribat sacīt, ka Marks kļuva par liecinieku tādam darījumam?

-��� Jā, Nīls atbildēja. Kad mēs kādu vakaru abi sēdējām krodziņā, viņ� man to izstāstīja. Teica, ka esot atklājis savā firmā ļaunprātīgu iek�ējās informācijas izmanto�anu. Faktus viņ� zinot pilnīgi dro�i, un viņam esot iespēja tos pierādīt. Bet viņ� sacīja vēl kaut ko.

Izabella nolika heresa glāzi uz galda. �ķita nepārprotami skaidrs, kurp ved �is atklājums, un viņai kļuva neomulīgi.

-���� Marks teica, ka esot noraizējies, jo tie, kas tur iesaistīti, zinot par viņa atklājumu. Pret viņu sāku�i dīvaini, gandrīz aizdomīgi izturēties, un bijusi pat kaut kāda savāda saruna it kā darba saruna, it kā saruna par konfidencialitāti un pie�nākumu pret firmu -, ko viņ� uztvēris par maskētu brīdinā�jumu.

Nīls paskatījās uz Izabellu, un viņa �ai skatienā redzēja kaut ko neparastu. Ko pau� �īs acis? Vai tas ir lūgums pēc palīdzības? Vai tā ir personīgu sāpju izpausme, bēdas, ko viņ� nespēj izteikt vārdos?

-���� Vai tas bija viss? viņa jautāja. Vai Marks jums teica, kas runājis ar viņu, kas brīdinājis?

Nils papurināja galvu. Nē, to viņ� man neteica. Sacīja tikai, ka neko daudz par to nevarot stāstīt. Bet es redzēju, ka viņam ir bail.

Izabella piecēlās no krēsla un aizgāja pie loga, lai aizvilktu aizkarus. Auduma sakustē�anās izraisīja paklusu skaņu, kas atgādināja neliela vilnī�a �ļakstu jūras krastā. Nils no savas vietas vēroja Izabellu. Viņa atgriezās un atkal apsēdās krēslā.

-���� Es nezinu, ko jūs �ajā sakarā gaidāt no manis, viņa teica. Vai esat domājis, ka vajadzētu iet uz policiju?

Pēc �ī jautājuma Nils �ķita atkal saspringstam. To es ne�varu darīt, viņ� teica. Policisti jau vairākas reizes ir runā�ju�i ar mani. Es viņiem neko par to neteicu. Pastāstīju tikai to pa�u, ko teicu jums mūsu pirmajā sarunā. Ja tagad es ietu uz policiju, tas izskatītos dīvaini. Būtībā es viņiem pateiktu, ka esmu melojis.

-����� Un tas viņiem varētu nepatikt, Izabella domīgi sa�cīja. Viņi varētu iedomāties, ka jums ir kaut kas slēpjams, vai ne?

Nīls raudzījās pretī, nenovērsdams skatienu, un viņa acīs atkal jautās tā pati savādā izteiksme. Man nekas nav slēp�jams.

-��� Protams, ne, Izabella ātri atsaucās, kaut gan zināja, ka tā nav taisnība: �is puisis joprojām kaut ko slēpa. Tikai ne�laime tāda: ja jūs tūlīt neizstāstāt patiesību, cilvēki sāk domāt, ka tam ir kāds īpa�s iemesls.

-���� Nekāda iemesla nav, Nīls atbildēja, un viņa balss bija kļuvusi mazliet skaļāka. Es par to klusēju tāpēc, ka pārāk maz zināju. Domāju, ka tam nevar būt nekāda sakara ar� ar to, kas notika. Negribēju pavadīt garas stundas kopā ar policiju. Gribēju tikai, lai viss drīzāk beigtos. Man �ķita, ka vienkār�āk būs, ja cietī�u klusu.

-���� Da�reiz tas ir daudz vienkār�āk, Izabella teica. Bet da�reiz ne. Viņa paskatījās uz Nilu, un puisis nolaida acis.

Tagad Izabellai bija viņa �ēl. Viņ� bija ļoti parasts jauns cil�vēks �ķiet, ne īpa�i jūtīgs, ne īpa�i vērīgs. Tomēr viņ� bija zaudējis draugu, cilvēku, ar kuru dzīvojis līdzās, un tas viņam noteikti bija daudz sāpīgāk nekā viņai, kas bijusi tikai nelai�mes aculieciniece.

Izabella ieskatījās Nīlam sejā. Viņ� �ķita viegli ievainojams, un viņam piemita kaut kas tāds, kas lika iedomāties vēl kaut ko, vēl kādu iespējamību. Varbūt Nīla un Marka attiecībās bijis kaut kas tāds, kas viņai nav uzreiz saredzams? Nav pat izslēgts, ka viņ� un Marks biju�i mīļākie. Izabella sev atgā�dināja, ka nav nekāds retums, ja cilvēki spēj uzturēt seksuā�las attiecības ar abiem dzimumiem, un, kaut gan viņa bija pārliecinājusies, ka Nīls bijis Henas guļamistabā, tas nebūt nenozīmē, ka tajā pa�ā dzīvoklī iepriek� nav valdīju�as citādas attiecības.

-��� Jums viņa pietrūkst, vai ne? Izabella klusi teica, vēro�dama, kādu iespaidu atstās viņas vārdi.

Nīls novērsa skatienu un �ķita pētām kādu no gleznām. Kādu brīdi viņ� neko neatbildēja, bet tad teica: Man viņa ārkārtīgi pietrūkst. Man viņa pietrūkst katru dienu. Es visu laiku domāju par viņu. Visu laiku.

Nīls bija atbildējis uz viņas jautājumu un gaisinājis �au�bas.

-���� Nepūlieties viņu aizmirst! Izabella teica. Cilvēki da��reiz to iesaka. Apgalvo, ka mums jācen�oties aizmirst tos, ko esam zaudēju�i. Bet to patiesībā nevajag darīt, ticiet man!

Nīls pamāja ar galvu un ātri paskatījās uz viņu, bet tad atkal novērsās, un Izabellai �ķita, ka viņ� ir ļoti nelaimīgs.

-���� Ļoti labi, ka jūs �ovakar atnācāt �urp, viņa saudzīgi teica. Nav viegli iet un izstāstīt kādam, ka esat kaut ko slēpis no viņa. Paldies jums, Nīl!

Viņa nebija gribējusi tādējādi dot zīmi, ka laiks doties pro�jām, ta�u Nīls to uztvēra tie�i tā. Viņ� piecēlās un sniedza roku, lai atvadītos. Arī Izabella piecēlās un, satvērusi Nīla roku, juta, ka tā trīc.

Pēc Nīla aizie�anas viņa atgriezās atpūtas istabā un, ap�sēdusies pie tuk�ās heresa glāzes, pārdomāja apmeklētāja stās�tīto. Negaidītā tik�anās bija viņu satraukusi vairāku iemeslu dēļ. Notikums ar Marku bija Nīlam sagādājis smagāku trie�cienu, nekā Izabella būtu gaidījusi, un bija redzams, ka viņ� netiek galā ar savām jūtām. Tur Izabella nekādi nevarēja pa�līdzēt, jo Nīls acīmredzami nevēlējās runāt par to, kas viņu nomoka. Protams, tas norims, ta�u tur varēja līdzēt vienīgi laiks. Daudz satrauco�āks bija atklājums par nelikumīgajiem darījumiem Makdauela firmā. Izabella juta, ka tagad, kad viņai tas kļuvis zināms, to nedrīkst atstāt bez ievērības: kaut arī tas, vai firmā notiek vai nenotiek �ādas negodīgas operāci�jas (vai varbūt tā jāsauc par alkatību?), viņu pa�u neskar, �is apstāklis kļūst viņai svarīgs, ja tam ir sakars ar Marka nāvi. Sakars ar Marka nāvi ko īsti tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka Marks ir noslepkavots? �ī bija pirmā reize, kad viņa ļāva sev nosaukt tādu iespēju vārdā. Ta�u tagad no tā vairs nevarēja izvairīties.

Vai Marks nogalināts tāpēc, ka draudējis izpaust bīstamu informāciju par kādu firmas darbinieku? Jau pats jautājums �ķita atbaido�s. Tās ta�u ir Skotijas finan�u aprindas, kas pa�zīstamas ar nevainojamu godīgumu! �ie cilvēki spēlē golfu, apmeklē Jauno klubu, da�i no tiem ieņem vecāko amatus Sko�tijas baznīcā. Izabella atcerējās Polu Hogu. Viņ� �ķita tipisks �ādu firmu pārstāvis. Krietns un godīgs, pēc pa�a atzinuma tradīciju cienītājs, cilvēks, ko var sastapt privātās gleznu izstā�dēs un kam patīk Elizabete Blakadera. Tādi cilvēki neiesaistās darījumos, kas atsauc atmiņā da�as itālie�u bankas vai pat vēl patvaļīgākas iestādes Londonas Sitijā. Un viņi neizdara slepkavības.

Tomēr, ja mirkli pieļauj iespēju, ka jebkur�, pat viskriet�nākais cilvēks ir spējīgs rīkoties alkatīgi un apiet finan�u ap�rindu likumus (galu galā, runa nav par zādzību, bet tikai par ļaunprātīgu informācijas izmanto�anu), vai �āds cilvēks at�masko�anas draudu priek�ā nevarētu ķerties pie galējiem līdzekļiem, lai glābtu savu labo slavu? Citās aprindās, ku�ras nav tik kategoriskas un sīkumainas, krāpnieka neslava, iespējams, nebūtu tik graujo�a, jo krāpnieku ir daudz un gan�drīz ikviens kādā dzīves bridi dro�i vien ir atļāvies mānīt kaut vai pats sevi. Izabella bija lasījusi, ka da�os Dienviditālijas un Neapoles rajonos, piemēram, krāp�ana esot norma un godī�gums uzlūkojams par novirzi. Ta�u �eit, Edinburgā, iespēja nokļūt cietumā �ķita glu�i neiedomājama, tātad daudz lielāks kārdinājums varētu būt tāda rīcība, kas palīdz to novērst, varbūt pat tad, ja jānogalina jauns cilvēks, kur� piekļuvis pā�rāk tuvu patiesībai?

Izabella paskatījās uz telefonu. Viņa zināja, ka pietiktu pie�zvanīt D�eimijam, un viņ� atnāktu �urp. To viņ� agrāk bija teicis ne vienu reizi vien: tu vari man zvanīt jebkurā laikā-jeb�kurā laikā. Man ir patīkami atnākt �urp. Patie�ām.

Izabella piecēlās un aizgāja pie telefona galdiņa. D�eimijs dzīvoja Stokbrid�ā, Sakskoburgstrītā, kopā ar trim citiem dzī�vokļa biedriem. Reiz, kad viņ� vēl draudzējās ar Ketu, Izabella bija tur viesojusies un D�eimijs bija gatavojis abām pusdienas. Tas bija neregulāru apveidu dzīvoklis ar augstiem griestiem un akmens flī�u grīdu priek�telpā un virtuvē. Dzīvokļa īpa��nieks bija D�eimijs: viņa vecāki bija to nopirku�i, kad viņ� vēl bija students, un dzīvokļa biedri bija D�eimija īrnieki. Saim�nieka rīcībā bija divas istabas: guļamistaba un mūzikas is�taba, kurā viņ� vadīja mūzikas nodarbības. D�eimijam bija augstākā mūzikas izglītība, un viņ� pelnīja iztiku, mācīdams fagota spēli. Audzēkņu viņam netrūka, turklāt ienākumus pa�pildināja dalība kameransambli un palaikam fagotista vieta Skotijas operā. Lielisks dzīvesveids, domāja Izabella, turklāt tāds, kurā Keta justos nevainojami. Bet Keta, protams, to ne�saprata, un Izabella ba�ījās, ka nekad ari nesapratīs.

D�eimijam tobrīd bija mūzikas nodarbība, un viņ� apsolīja piezvanīt Izabellai pēc pusstundas. Gaidīdama atbildes zvanu, viņa virtuvē pagatavoja sev sviestmaizi, jo nejuta vēlē�anos

pēc pamatīgākām vakariņām. Paēdusi viņa atgriezās atpūtas istabā un apsēdās pie telefona.

Jā, tagad viņ� esot brīvs. Pēdējais skolēns, piecpadsmit ga�dus vecs talantīgs puisis, kuram jāpalīdz gatavoties eksāme�nam, esot spēlējis lieliski. Tagad, kad stunda beigusies un sko�lēns aizgājis, pastaiga caur pilsētu līdz Izabellas mājai būtu tie�i tas, kas viņam vajadzīgs. Jā, viņ� labprāt iedzertu kopā glāzi vīna un varbūt vēlāk padziedātu.

-����������� Piedod, D�eimij, Izabella teica, man nav tāda noska�ņojuma. Es tikai gribētu ar tevi parunāt.

D�eimijs saklausīja ba�as viņas balsi un atmeta pastaigas ieceri, lai ar autobusu drīzāk nokļūtu galā.

-��� Vai tev kaut kas noticis?

-����������� Nē, viss kārtībā, viņa atbildēja. Bet man ļoti vajadzētu kaut ko ar tevi pārrunāt. Pastāstī�u, kad būsi �eit.

Autobusi, kas bie�i aizdeva Greisai dusmas, �oreiz nepie�vīla. Pēc divdesmit minūtēm D�eimijs bija klāt un kopā ar Izabellu sēdēja virtuvē, kur viņa bija sākusi gatavot omleti. Izabella bija uznesusi no pagraba vīna pudeli un piepildīja abiem glāzes. Pēc tam viņa sāka stāstīt par savu gājienu uz Marka dzīvokli un par tik�anos ar Henu un Nīlu. D�eimijs nopietni klausījās, un, kad Izabella nonāca līdz nesenajai �īva�kara sarunai ar Nīlu, viņa acīs parādījās rai�pilna izteiksme.

-����������� Izabella, viņ� teica, kad stāsts bija galā, tu ta�u zini, ko es tev teik�u, vai ne?

-���� Lai es neiesaistos lietās, kas neattiecas uz mani?

-������������ Tie�i tā. D�eimijs bridi klusēja. Tomēr no pieredzes zinu, ka tu to nespēj. Tāpēc varbūt labāk es to neteik�u.

-��� Tas ir labi.

-��� Kaut ari es tā domāju.

-���� Godīgi teikts.

D�eimijs novaikstījās. Nu, ko tad lai mēs darām?

-������������ Tie�i tāpēc es lūdzu tevi atnākt �urp, Izabella teica, vēlreiz piepildīdama viņa glāzi. Man vajadzēja to visu ar kādu pārrunāt.

Stāstīdama viņa bija darbojusies ar omleti. Tagad tā bija gatava un viņa to uzlika uz plītsmalā sasildīta �ķīvja.

-���� Gailenes! viņa noteica. Tās pie�ķir omletei pavisam citu gar�u.

D�eimijs pateicīgi noskatījās uz dāsno omletes porciju ar salātu piedevu.

-��� Tu mani vienmēr cienā ar vakariņām, viņ� teica. Bet es tevi nekad. Nekad.

-��� Tu esi vīrietis, Izabella lieti�ķi atbildēja. Tev tas glu�i vienkār�i neienāk prātā.

To pateikusi, viņa tūdaļ aptvēra, ka �āda piezīme bijusi ne�laipna un apstākļiem neatbilsto�a. Kaut ko tādu varētu pama�toti sacīt Tobijam, jo ļoti jā�aubās, vai viņ� jebkad būtu spējīgs kādam gatavot ēst, ta�u D�eimijam tā nevajadzēja teikt.

-���� Piedod! viņa sacīja. Tas man izspruka nejau�i. Es tā nedomāju.

D�eimijs bija nolicis dak�iņu un nazi blakus �ķīvim. Viņ� stingi raudzījās lejup uz omleti. Un viņ� bija sācis raudāt.

-��� Ak Dievs, D�eimij! Man ļoti �ēl. Cik es nejauki izrunājos! Man nebija ne jausmas, ka tu�

D�eimijs sparīgi papurināja galvu. Viņ� neraudāja dzirdami, ta�u no acīm plūda asaras. Nē! viņ� teica, susinādams acis mutautiņā. Nekā tamlīdzīga! Tam nav nekāda sakara ar to, ko tu teici. Nekāda sakara!

Izabella atviegloti nopūtās. Tātad viņa nav D�eimiju ap�vainojusi, bet kas gan izraisījis viņā tik neparastu jūtu uz�bangojumu?

Paņēmis nazi un dak�iņu, D�eimijs ķērās pie omletes, ta�u pēc brī�a atkal nolika piederumus uz galda.

-��� Vainīgi ir salāti, viņ� paskaidroja. Tu tiem esi pielikusi svaigus sīpolus. Man pret tiem ir ļoti jūtīgas acis. Nevaru iet svaigiem sīpoliem ne tuvumā.

Izabella sirsnīgi iesmējās. Paldies Dievam! Es jau nobi�jos, ka tās ir īstas asaras un ka esmu pateikusi tev kaut ko briesmīgu un netaktisku. Nodomāju, ka tā ir mana vaina. Pasniegusies viņa paņēma D�eimija �ķīvi, novāca salātus un atdeva to viņam atpakaļ. Tagad būs tikai omlete. Dabiska un nesamaitāta. Nekā cita.

-��� Brīni�ķīgi, sacīja D�eimijs. Es atvainojos. Tas man lai�kam ir iedzimts. Manai mātei bija tie�i tāda pati nelaime un viņas māsīcai ari. Mums ir alerģija pret svaigiem sīpoliem.

-��� Un es jau nodomāju, ka tam ir sakars ar Ketu� un ar to reizi, kad tu mums abām savā dzīvoklī gatavoji vakariņas.

Smaids D�eimija sejā pazuda, un tā vietā parādījās dompilna izteiksme. Es atceros, viņ� teica.

Izabella nebija gribējusi pieminēt Ketu, ta�u tas bija noti�cis, un viņa zināja, kāds būs nākamais jautājums. D�eimijs to uzdeva katrā tik�anās reizē.

-��� Kā Ketai klājas? viņ� jautāja. Ko viņa dara?

Izabella pasniedzās pēc glāzes un ielēja sev vēl mazliet

vīna. Pēc heresa glāzes, ko bija iztuk�ojusi, sarunādamās ar Nīlu, viņa nebija domājusi vēl kaut ko dzert, ta�u tagad, virtu�ves mājīgajā noskaņā, sātīgajai gaileņu smar�ai kutinot nāsis, viņa pārdomāja; atkal gribasspēka trūkums, akrasia. Sē�ot �eit kopā ar D�eimiju, sarunājoties un malkojot vīnu, pārņēma omulīga dro�ības apziņa. Viņa zināja, ka tā jutīsies labāk.

-��� Keta dara to pa�u, ko vienmēr, Izabella teica. Viņai ir diezgan daudz darba savā veikalā. Tāpat vien dzīvo tālāk. Viņa neveikli apklusa. Banāla, nodeldēta atbilde, bet ko gan citu lai saka? Turklāt �āds jautājums jau pats par sevi ir līdz�vērtīgs vaicājumam: "Kā tev iet?" nejau�i satiekot paziņu. Uz to tiek gaidīta tikai viena atbilde: mo�s apstiprinājums, ka viss ir kārtībā, un varbūt tikai vēlāk seko kāda piebilde par patieso stāvokli, ja patiesais stāvoklis ir pavisam citāds. Vispirms stoicisms, pēc tam patiesība tā varētu raksturot �ādu sazinā�anos.

-���� Un tas vīrietis, ar ko viņa satiekas? D�eimijs klusi sa�cīja. Nu, Tobijs. Kāds viņ� ir? Vai Keta kādreiz atved viņu �urp?

-��� Es viņu nesen redzēju, atbildēja Izabella. Pirms da�ām dienām. Bet tas nebija �eit.

D�eimijs pasniedzās pēc glāzes. Viņ� bija saraucis pieri, itin kā cenzdamies atrast atbilsto�ākos vārdus. Kur tad?

-���� Pilsētā, Izabella ātri atbildēja. Viņa cerēja, ka ar to �ī nelielā taujā�ana būs galā, ta�u tā nenotika.

-��� Vai viņ�� vai viņ� bija kopā ar Ketu?

-��� Nē, Izabella atbildēja. Viņ� bija viens. Tas ir, sākumā bija viens, viņa nodomāja.

D�eimijs nenovērsa skatienu no Izabellas. Ko viņ� darīja?

Izabella pasmaidīja. Izskatās, ka �is Tobijs tevi ļoti inte�resē,, viņa teica. Ta�u viņ� diem�ēl nebūt nav interesants. Izabella ar �o piezīmi cerēja pārliecināt D�eimiju, ka ir viņa pusē, un turpināt sarunu par kaut ko citu. Ta�u iespaids bija glu�i pretējs. D�eimijs to uztvēra kā zaļo gaismu iesāktā te�mata turpinā�anai.

-���� Nu, un ko tad viņ� darīja?

-��� Viņ� gāja pa ielu. Tas ir viss. Gāja pa ielu� savās iemīļota�jās velveta biksēs saspiestu zemeņu krāsā. �āda piezīme gan bija lieka, tā skanēja sarkastiski, un Izabella to tūlīt no�ēloja. �ovakar es jau divreiz esmu pateikusi kaut ko nepatīkamu, viņa nodomāja. Vispirms nepelnītā atziņa, ka vīrie�i negatavo ēst, un pēc tam nepiedienīga izrunā�anās par Tobija biksēm. Ai, cik viegli, cik briesmīgi viegli ir kļūt par pusmū�a vec�meitu ar indīgu mēli! Jācen�as no tā piesargāties. Tāpēc viņa piebilda: Nav jau tās zemeņu krāsas bikses tik sliktas. Dro�i vien Ketai tādas patīk. Viņa�

Izabella vēlreiz aprāvās. Viņa bija gribējusi sacīt, ka Keta dro�i vien uzskata zemeņu krāsas velveta bikses par pievilcī�gām, bet tas būtu netaktiski. To varētu uztvert par mājienu, ka D�eimijs un viņa bikses nav vajadzīgajā līmenī. Viņa slepus uz�meta skatienu D�eimija biksēm. Agrāk viņa tām nekad nebija pievērsusi uzmanību galvenokārt tāpēc, ka viņu interesēja nevis D�eimija bikses, bet viņa seja un balss. Patiesībā viņu interesēja visa D�eimija personība, un tā bija galvenā at�ķirība starp Tobiju un D�eimiju. Tobijs kā personība nevarēja patikt (ja vien pa�am nav a�gārna personība); varēja saistīt vienīgi viņa fiziskā āriene. Jā, Izabella nodomāja, tas ir viss. Tobijs ir seksa objekts saspiestu zemeņu krāsas velvetenēs, un vairāk nekā tur nav. Bet D�eimijs, pilnīgs viņa pretstats, ir� nūjā, D�eimijs ir skaists: augsti vaigu kauli, pievilcīga ādas krāsa un balss, kas varētu kausēt ikvienu sirdi. Interesanti, kādi viņi ir kā mīļākie, Izabella nodomāja. Tobijs dro�i vien sparīgs un ugunīgs, bet D�eimijs maigs, uzmanīgs, saudzīgs, glu�i kā sieviete. Iespējams, ka tas sagādā problēmas, ta�u tur viņa neko reāli nevar līdzēt. īsu mirkli, pavisam īsu un nepiedie�nīgu mirkli viņa nodomāja: Es viņu varētu pamācīt. Un tad viņa aprāvās. Tā domāt ir tikpat nepieņemami kā iztēloties, ka cilvēkus aprok lavīnas. Lavīnas. Dārdoņa. Piepe�s saspiestu zemeņu krāsas jūklis. Milzīgs sniega vāls, un pēc tam pārda�bisks klusums.

-���� Vai tu runāji ar viņu? jautāja D�eimijs.

Izabella atguvās no domām. Ar ko?

-��� Ar� Tobiju. D�eimijam vajadzēja acīmredzamu piepūli, lai izrunātu �o vārdu.

Izabella papurināja galvu. Nē, viņa atbildēja. Es re�dzēju viņu tikai pa gabalu. Protams, tā bija puspatiesība. Starp meliem un puspatiesībām ir neapstrīdama at�ķirība, ta�u tā ir visai niecīga. Izabella pati savulaik bija uzrakstījusi nelielu rakstu par �o tematu, atsaukdamās uz Siselas Bokas filozofiskās monogrāfijas "Meli" publikāciju. Izabella bija aiz�stāvējusi vienkār�u un skaidru nostāju, kas uzliek pienākumu sniegt patiesas atbildes uz jautājumiem un neslēpt faktus, kuri var citādi izgaismot attiecīgo tematu, tomēr pēc zināmām pārdomām bija mainījusi savu viedokli. Kaut gan Izabella jo�projām uzskatīja, ka cilvēkam, atbildot uz jautājumiem, jābūt atklātam, �is pienākums, pēc viņas domām, ir spēkā tikai tad, ja pilnīgu atklātību liek ievērot pamatoti un saprātīgi apsvērti apstākļi. Pienākums neliek atklāt visus sīkumus, atbildot uz pavir�u jautājumu, ja to uzdevis cilvēks, kuram nav tiesību uz attiecīgo informāciju.

-��� Tu sarksti, D�eimijs teica. Tu kaut ko slēp no manis.

Nu re, ar ko beidzas visi �ie prātojumi, Izabella nodomāja.

Vareno filozofijas būvi ar debatēm par patiesības stāstī�anas smalkajām niansēm galu galā sagrauj vienkār�s bioloģisks process. Samelo, un tev seja kļūs sarkana. Tas gan neizklausās tik cienīgi kā Siselas Bokas lappusēs, ta�u tā ir vistīrākā pa�tiesība. Visi di�ie jautājumi ir reducējami uz cilvēka ikdienas dzīves vienkār�ajiem faktiem un trafaretajiem pieņēmumiem, starp kuriem cilvēks dzīvo. Starptautiskā ekonomiskā sistēma un tajā ietvertie zemteksti: atradējs un zaudētājs, ieguvējs un raudātājs. Dzīves nestabilitāte: ja uzkāpsi uz plaisas, nonāksi lā�a nagos (bērnībā viņa tam bija svēti ticējusi un, iedama pa Morningsaidroudu kopā ar aukli Fērsiju Makfersoni, visiem spēkiem vairījusies no ietves plaisām).

-��� Ja es sarkstu, viņa teica, tad tāpēc, ka nestāstu visu patiesību. Par to es atvainojos. Es tev nepateicu, ko pati tur darīju, jo tas man liek justies neveikli, un arī tāpēc, ka� Izabella sastomījās. Viņai bija iemesls nevēlēties atklāt D�eimijam notiku�o, ta�u tagad, kad daļa jau pateikta, vajadzēs izstāstīt viņam visu. D�eimijs tikpat jutīs, ja viņa slēps pa�tiesību, un Izabella negribēja likt D�eimijam domāt, ka viņa tam neuzticas. Bet vai viņa uzticas? Jā! Protams, uzticas. Tik patīkams cilvēks ar īsi apgrieztiem matiem un pievilcīgu balsi ta�u nevar būt neuzticams. D�eimijiem var uzticēties; Tobi�jiem nevar.

D�eimijs cie�i lūkojās viņā. Izabella turpināja:

-���� �un arī tāpēc, ka negribēju, lai tu zinātu, ko es redzēju. Nevis tāpēc, ka es tev neuzticētos, es tev uzticos -, bet tā�pēc, ka mums ar to nav nekā kopīga. Redzēju to, ko mēs nekādi nevaram mainīt. Tāpēc man �ķita, ka nav nekādas vajadzības tev to stāstīt.

-��� Kas tas bija? D�eimijs jautāja. Tagad tev tas jāpasaka. Pusceļā tu to nevari atstāt.

Izabella pamāja ar galvu. Viņam taisnība. Nedrīkst kaut ko pastāstīt tikai līdz pusei. Toreiz, kad es redzēju Tobiju pil�sētā, viņa iesāka, viņ� gāja pa Dandasstrītu. Es braucu ar autobusu un viņu ieraudzīju. Nolēmu viņam sekot lūdzu, nejautā, kāpēc, jo es nezinu, vai spē�u to sakarīgi paskaidrot. Reizēm cilvēks dara kaut ko tādu kaut ko glu�i smieklīgu -, ko pats nespēj izskaidrot. Tātad es nolēmu viņam sekot. Viņ� gāja pa Nortamberlendstrītu. Kad sasniedzām Nelsonstrītu, viņ� pārgāja pāri ielai un piezvanīja pie kāda dzīvokļa durvīm. Pretī iznāca meitene. Tobijs viņu apskāva man �ķiet, ļoti dedzīgi -, tad durvis aizvērās, un tas bija viss.

D�eimijs nenovērsa skatienu no Izabellas. Kādu brīdi viņ� neko neteica, tad ļoti lēni pacēla glāzi un iedzēra malku vīna. Izabella ievēroja viņa smalki veidotās plaukstas un acumirk�līgu vīna glāzes atspulgu viņa acīs.

-���� Tā bija Tobija māsa, D�eimijs klusi teica. Viņam ir māsa, kas dzīvo Nelsonstrītā. Es viņu pat drusku pazīstu. Viņa ir mana drauga paziņa.

Izabella sēdēja nekustēdamās. To viņa nebija gaidījusi. Ai! viņa izdvesa un pēc brī�a vēlreiz atkārtoja: Ai!

-Jā, D�eimijs atkārtoja. Tobijam ir māsa, kas dzīvo Nel�sonstrītā. Viņa strādā tajā pa�ā īpa�umu firmā, kur mans draugs. Viņi abi ir ģeodēzisti nevis tie, kas braukā apkārt ar mērinstrumentiem, bet vērtētāji. Viņ� iesmējās. Un tu domāji, ka savu slepenpolicistes aktivitā�u rezultātā esi atklā�jusi Tobija neuzticību. Ha! Es labprāt gribētu, kaut tā būtu, Izabella, bet tā nav. Būs tev mācība, ka nevajag izsekot cil�vēkus!

Tagad Izabella bija pietiekami atguvusies, lai pati pasmietos par sevi. Es biju pa pusei paslēpusies aiz stāvo�a furgona, viņa teica. Tev būtu derējis mani redzēt!

D�eimijs pasmaidīja. Tas noteikti bija ļoti aizraujo�i. �ēl, ka tik neveiksmīgs iznākums, bet tā nu tas ir.

-���� Nekas! Izabella atmeta. Lai nu kā, es labi pavadīju laiku. Turklāt man būs mācība, ka nevajag būt nejaukai un aizdomīgai.

-���� Tāda tu neesi, sacīja D�eimijs. Tu neesi aizdomīga. Tu esi tie�a un atklāta.

-���� Ļoti laipni, ka tu tā saki, Izabella atbildēja. Bet man ir bezgala daudz trūkumu. Tāpat kā visiem citiem. Bezgala daudz.

D�eimijs vēlreiz pacēla glāzi. Tobija māsa ir glu�i jauka meitene, viņ� teica. Es ar viņu iepazinos pirms da�iem mē�ne�iem viesībās pie Roderika, sava drauga no īpa�umu firmas. Tur bija sanāku�i cilvēki, kas ļoti at�ķiras no manas parastās sabiedrības, bet vakars pagāja jautri. Un es toreiz nodomāju, ka viņa ir jauka meitene. Ļoti pievilcīga. Gara un slaida, ar gai�iem matiem. Modeles tips.

Izabella neko nesacīja. Aizvērusi acis, viņa centās brīdi iztē�loties sevi Nelsonstrītas stūrī, pa pusei paslēpu�os aiz fur�gona, Tobijs stāv pie durvīm, durvis atveras� Viņa to at�cerējās pavisam skaidri, tāpat kā vienmēr bija spējusi precīzi atsaukt atmiņā redzes tēlus. Nesenā epizode skaidri iezīmējās acu priek�ā. Atveras durvis, un pretī iznāk meitene. Viņa nav gara, jo Tobijs pieliecas, apskaudams viņu, un viņai nav gai�i mati. Meitenes mati pavisam nepārprotami ir tum�i. Melni vai brūni. Un nevis gai�i.

Izabella atvēra acis. Tā nebija māsa, viņa teica. Tā bija cita meitene.

D�eimijs klusēja. Izabella iztēlojās viņa iek�ējo cīņu: nepa�tika, varbūt pat dusmas par to, ka Keta tiek krāpta, un ganda�rījums par to, ka Tobijs varbūt tiks atmaskots. Iespējams, viņ� domā arī par to, ka varbūt izdosies atgūt Tobija vietu, Izabella sprieda, jo ari viņa pati par to bija domājusi. Tomēr viņa zi�nāja, ka tik vienkār�i tas nebūs, turpretī D�eimijs to diez vai apzinājās. Viņ� noteikti jūtas optimistiskāk noskaņots.

Izabella nolēma, ka jāuzņemas iniciatīva. Tu to Ketai ne�drīksti sacīt, viņa teica. Ja tu aiziesi un pateiksi, viņa būs nikna uz tevi. Pat tad, ja viņa tam ticēs un drīzāk gan neti�cēs -, viņai būs vēlē�anās no�aut to, kur� atnesis slikto ziņu. Varu dro�i apgalvot, ka tu to no�ēlosi.

-��� Bet viņai tas jāzina! D�eimijs protestēja. Tas ta�u ir�tas ir nepieļaujami, ka �is tips vienlaikus saietas ar citu! Ketai tas jāzina. Mūsu pienākums ir viņai to pateikt.

-���� Ir lietas, kas jāatklāj pa�am, sacīja Izabella. Da�as kļūdas cilvēkiem jāļauj izdarīt pa�iem.

-���� Es tam nevaru piekrist! D�eimijs atcirta. �is ir pavi�sam primitīvs gadījums. Viņ� ir suns, kas skraida apkārt. Mēs to zinām, bet Keta nezina. Mums viņai jāpasaka!

-���� Bet galvenais ta�u ir tas, ka mēs viņu ar to tikai sadus�mosim. Vai tu nesaproti? Pat tādā gadījumā, ja viņa papūlēsies noskaidrot, ka tā patie�ām ir taisnība, viņa tik un tā dusmosies uz mums, ka esam to pateiku�i. Es negribu, lai viņa� lai viņa tevi norakstītu. Bet, ja tu būsi tas, kur� nodod �o ziņu, tas neglābjami notiks.

D�eimijs pārdomāja Izabellas teikto. Tātad Izabella vēlas, lai viņ� atjaunotu draudzību ar Ketu. Līdz �im viņa to tie�os vārdos nebija pateikusi, ta�u tagad tas kļuva nepārprotami skaidrs. Un D�eimijs to bija ļoti cerējis.

-��� Paldies! viņ� teica. Es saprotu tavu domu. Viņ� brīdi klusēja. Bet kā tu domā, kāpēc Tobijs Ketu slepus krāpj? Ja viņam patīk tā otra dro�i vien māsas dzīvokļa biedrene -, kāpēc tad viņ� to nevar pateikt atklāti un draudzēties ar to, kura patīk? Kāpēc jākrāpj Keta?

-��� Vai tad tu nesaproti? Izabella jautāja.

-��� Nē, nesaprotu. Varbūt man kaut kas ir pagājis garām.

-��� Keta ir bagāta, Izabella teica. Ketai pieder savs uzņē�mums un vēl �is tas cits, kā tu varbūt zini� bet varbūt ari nezini. Ja tu būtu cilvēks, ko interesē nauda, un Tobijs, manu�prāt, tāds ir, tad tu dro�i vien gribētu kaut ko no tās dabūt.

D�eimija pārsteigums bija acīmredzams. Tu domā, ka viņ� grib tikt pie Ketas naudas?

Izabella pamāja ar galvu. Es zinu diezgan daudzus līdzī�gus gadījumus. Esmu redzējusi, ka cilvēki apprecas naudas dēļ un pēc tam uzskata, ka var turpināt tādu pa�u dzīvi kā iepriek�. Viņi nodro�inās ar naudu un izklaidējas aiz vīra vai sievas muguras. Tas nav nekas neparasts. Iedomājies visas tās jaunās skaistules, kas apprec bagātus ve�us! Vai tu domā, ka viņas dzīvo kā mūķenes?

-���� Laikam gan ne, sacīja D�eimijs.

-��� Nu, lūk, redzi pats! Protams, �is ir tikai viens iespējamais izskaidrojums. Tikpat labi var būt, ka viņam vienkār�i patīk izklaidēties uz visām pusēm. Keta viņam varbūt tie�ām patīk, ta�u patīk arī citas sievietes. Tas ir pilnīgi iespējams.

' Izabella vēlreiz piepildīja D�eimija glāzi. Pudele tuk�ojās strauji, ta�u �is bija emociju piesātināts vakars, un vīns palī�dzēja. Ja vajadzēs, ledusskapī ir vēl viena pudele, ko var atvērt vēlāk. Kamēr vien es spēju valdīt pār sevi, Izabella nodomāja. Kamēr vien spēju saglabāt pietiekami vēsu prātu un nepasaku D�eimijam, ka patiesībā esmu pati pa pusei viņā iemīlējusies un vairāk par visu vēlos skūpstīt �o skaisto pieri, laist pirkstus caur �iem skaistajiem matiem un cie�i piekļauties viņam.

Nākamajā rītā Greisa, agri atnākusi, sev teica: divas glā�zes un tuk�a pudele. Atvērusi ledusskapi, viņa ieraudzīja pa pusei iztuk�otu, aizkorķētu pudeli un piebilda: un vēl viena puspudele. Ieskatījusies trauku mazgājamā ma�īnā, viņa re�dzēja omletes �ķīvi, dak�iņu un nazi un saprata, ka viesis bijis D�eimijs: gaidot viņu vakariņās, Izabella alla� gatavoja omleti. Greisa nopriecājās, ka pie Izabellas ciemojies �is jaunais cil�vēks. Viņai D�eimijs patika, un viņa zināja neseno pagātni ar Ketu. Turklāt Greisai bija aizdomas, ka Izabella cer un plāno kaut kā atkal savest tos abus kopā. To nu gan viņa varētu iz�mest no prāta. Cilvēki tādās reizēs reti mēdz skatīties atpakaļ. Ja kādam pagriezta mugura, tad parasti tā tas arī paliek. Tāda vismaz bija Greisas pieredze. Ja viņa pati reiz bija no kāda novērsusies, tad reti vēlējās uz to atskatīties.

Greisa sāka gatavot kafiju. Izabella drīz nāks lejā, un viņai patīk, ja, virtuvē ienākot, kafija viņu jau gaida. Pastnieks bija atnesis Scotsman, un Greisa bija to pacēlusi no priek�nama raibi flīzētās grīdas zem vēstuļu spraugas. Tagad avīze gulēja uz galda ar pirmo lappusi aug�up, un Greisa, bērdama kafiju automātā, uzmeta tai skatienu. Kāds Glāzgovas politiķis tika aicināts atkāpties no amata, jo uz viņu krita aizdomas par nelikumīgiem darījumiem. (Nav nekāds brīnums, Greisa no�domāja, itin nekāds brīnums.) Un zem �ī ziņojuma fotoattēls, rau, tas pats cilvēks, kas Izabellai nepatīk, viņa to sauc par �vītu. Izrādās, viņ� �ķērsojis Prinsstrītu, bet tad pēk�ņi pakri�tis un aizvests uz slimnīcu. Greisa lasīja tālāk: aizdomas par sirdslēkmi, bet nē� nudien, kaut kas pārsteidzo�s� viņam sānos konstatēts liels plīsums, ko ķirurgi, par laimi, prasmīgi un ātri aiz�uvu�i un savedu�i kārtībā. Vīrietis pilnīgi atvese�ļojies, bet tad parādījusies diagnoze: viņ� plīsis no pārliecīgas pa�apziņas.

Greisa nolika kafijas karotīti uz galda. Tas nu gan nevar būt. Pilnīgi neiespējami. Paņēmusi avīzi, lai iedziļinātos tajā, viņa pamanīja datumu. Pirmais aprīlis. Greisa pasmaidīja. Tātad Scotsman jociņ� smieklīgs, bet ļoti trāpīgs.

Par spīti tam, ka viņ� bija izdzēris trīs glāzes vīna un Iza�bella nupat beidza savu otro, D�eimijs sākumā �aubījās par Izabellas priek�likuma lietderību, tomēr viņa bija guvusi virs�roku, pierunādama un pārliecinādama D�eimiju, ka vajadzētu vismaz mēģināt.

Ko darīt? Protams, jāiet pie Pola Hoga, jo tas ir pirmais solis, lai noskaidrotu, ko īsti atklājis Marks Freizers un par kuru cilvēku viņ� to atklājis. Sēdēdams pie virtuves galda ar iztuk�otu gaileņu omletes �ķivi priek�ā, D�eimijs bija uzma�nīgi noklausījies Izabellas stāstā par sarunu ar Nīlu un par to, ka viņa nespēj atstāt bez ievērības jaunatklātos apstākļus. Izabella vēlējās turpināt notikuma izmeklē�anu, ta�u nevēlē�jās darīt to viena pati. Dro�āk būtu, viņa teica, darīt to divatā, kaut gan nedrīkst pastiprināt bīstamību, ja tāda pastāv.

Beidzot D�eimijs bija piekritis. Ja tu katrā ziņā to vēlies, viņ� teica, ja tu patie�ām to vēlies, esmu gatavs rīkoties kopā ar tevi. Bet tikai tāpēc, ka negribu, lai tu mestos briesmās viena pati. Nevis tāpēc, ka man tā liktos prātīga doma.

Kad Izabella vēlāk atvadījās no D�eimija, abi vienojās, ka viņa turpmāko dienu gaitā piezvanīs, lai norunātu, ko darīt attiecībā uz Polu Hogu. Izabella vismaz bija ar viņu pazīstama, un tas varētu palīdzēt sazināties ar viņu. Tomēr vajadzēja iz�domāt, kā un ar kādu ieganstu tas būtu darāms.

D�eimijs tik tikko bija paguvis aiziet, kad Izabellai prātā ie�āvās kāda doma. Pirmajā brīdi viņai gandrīz radās vēlē�a�nās mesties D�eimijam pakaļ, lai to pavēstītu, tomēr viņa apvaldīja �o tieksmi. Vēl nebija pārāk vēls, un vairāki kaimiņi �ajā laikā pastaigājās pa ielu ar suņiem. Izabella nevēlējās, lai kāds viņu redzētu skrienam pakal jaunam vīrietim, vismaz uz ielas ne (kaut gan zemteksts būtu nepārprotams jebkurā gadī�jumā). Diezin vai jebkur� gribētu, lai viņu redz �ādā stāvokli, tāpat kā Dorotija Pārkere bija teikusi, ka nevēlētos, lai kāds viņu atrod iesprūdu�u logā, pa kuru viņa mēģinājusi ielīst sve�ā istabā. Izabella pasmaidīja par �o domu. Bet kas gan tur tik uzjautrino�s? Grūti paskaidrot, bet tā tas vienkār�i ir. Varbūt smieklīgi �ķiet tas, ka cilvēks, kas nekad nelīstu sve�ā istabā pa logu, tomēr izsaka savas domas par �ādu iespē�jamību. Un kāpēc tas �ķiet uzjautrino�i? Varbūt tam nav iz�skaidrojuma, tāpat kā nebija loģiska pamata sakāpinātajai jaut�rībai, ko reiz izraisīja ievērojamas angļu un normaņu vēstu�res profesores Domenikas Leges piezīme kādā viņas lekcijā. Profesore Lege bija teikusi: "Mums jāatceras, ka sava laika aristokrāti ne�ņauca degunu glu�i tā, kā mēs darām to �o�dien: viņiem nebija mutautiņu." �is izteikums bija uzņemts ar skaļu smieklu �alti, un Izabellai tas joprojām �ķita dzēlīgi uzjautrino�s. Ta�u patiesībā tur nebija nekā smieklīga. Skaidrs, ka dzīve bez mutautiņiem ir nopietns pasākums; tiesa, visai pasaulīgā nozīmē, tomēr nenoliedzami nopietns. (Kā tad aris�tokrāti tolaik iztika? Atbilde �ķita vienkār�a: ar salmiem. Cik briesmīgi! Cik asi un raupji! Un, ja aristokrātiem vajadzēja lietot salmus, ko tad darīja tie, kas atradās uz sociāli zemāka pakāpiena? Atbilde atkal �ķita skaidra: viņi �ņauca degunu pirkstos, tāpat kā daudzi to dara vēl �odien. Izabella pāris rei�u bija pati to redzējusi protams, ne jau Edinburgā.)

Tomēr �obrīd Izabella domāja ne jau par mutautiņiem vai par mutautiņu trūkumu, bet gan par Elizabeti Blakaderu. Pols Hogs bija nopircis Blakaderas gleznu, kuru bija gribējusi Iza�bella. Izstāde, kurā viņ� to iegādājās, bija neilga, un tiem, kuri nopirku�i gleznas, līdz �im laikam jau noteikti atļauts nest tās projām. Tātad ikvienam, kur� gribētu vēlreiz paskatīties uz attiecīgo gleznu, tas būtu iespējams tikai Pola Hoga dzī�vokli Greitkingstritā. Viņa varētu būt viena no �ādiem gribētā�jiem. Jāpiezvana tikai Polam Hogam un jālūdz atļauja vēlreiz apskatīt gleznu, jo viņa, teiksim, ir iecerējusi lūgt Elizabeti Blakaderu, kam joprojām ir studija Greind�ā, uzgleznot līdzīgu darbu. Tāds solis būtu pilnīgi saprotams un saprātīgs. Varbūt māksliniekam nepatiktu gleznot jau eso�a darba kopiju, ta�u radīt kaut ko līdzīgu viņ� varētu glu�i labprāt.

Meli, Izabella nodomāja, ta�u meli tikai �ajā plāna īsteno��anas stadijā; meli var pārtapt patiesībā. Viņa patie�ām bija iecerējusi pirkt Blakaderas gleznu, un nebija nekāda iemesla, kāpēc viņa sev nevarētu tādu pasūtīt. Patiesībā tie�i to viņa vē�lējās darīt, un tas nozīmēja, ka viņa ar �ādu iemeslu var doties pie Pola Hoga ar nevainojami tīru sirdsapziņu. Pret to nevarētu iebilst pat Sisela Boka, "Melu" autore. Un pēc tam, vēlreiz ap�skatījusi Blakaderas gleznu, ko Pols Hogs, bez �aubām, ir lepni pakāris redzamā vietā pie sienas, viņa neuzkrīto�i pieminēs iespēju, ka Marks Freizers savā Makdauela firmas darbā varētu būt atklājis kaut ko tādu, kas sagādā neērtības. Varbūt Polam Hogam par to ir kāda nojausma? Un, ja tādas nav, tad viņa va�rētu izteikties konkrētāk, proti, ja Polam ir biju�as draudzīgas attiecības ar �o jauno cilvēku un, sprie�ot pēc viņa izturē�a�nās tovakar Vinsenta bārā, tādas ir biju�as -, tad varbūt viņ� ir gatavs �o to uzzināt, lai pierādītu vai atspēkotu iespēju, uz ko norāda visi līdz�inējie apstākli? Tas jādara piesardzīgi un ar apdomu, ta�u tas ir iespējams. Varbūt viņ� būs ar mieru. Un visu �o laiku, lai stiprinātu viņas apņēmību, turpat blakus uz Pola Hoga dīvāna sēdēs D�eimijs. Mēs domājam, viņa sacīs, mēs gribētu zināt. Tas izklausīsies daudz prātīgāk nekā tad, ja to pa�u domu izteiktu vienskaitlī.

Viņa piezvanīja D�eimijam nākamajā rītā, līdzko �ķita pie�dienīgs laiks, un, pēc viņas domām, tas bija deviņi. Izabella rūpīgi ievēroja telefona etiķeti: zvans pirms astoņiem rītā nozīmē ārkārtēju gadījumu, starp astoņiem un deviņiem tas saucams par ielau�anos; pēc tam drīkst zvanīt līdz desmitiem vakarā, lai gan pēc pusdesmitiem pieklājas atvainoties par traucējumu. Pēc desmitiem vakarā atkal ir ārkārtēju gadījumu laiks. Atsaucoties uz telefona zvanu, ja iespējams, jānosauc savs vārds, ta�u pirms tam jāpasaka "labrīt", "labdien" vai "labvakar". Tiesa, Izabella bija spiesta atzīt, ka lielākā daļa �ādus smalkumus neievēro, to skaitā D�eimijs, kas atsaucās uz viņas rīta zvanu ar strupu: "Jā!"

-��� Tu neizklausies sevi�ķi laipns, Izabella sarūgtināta teica, un kā lai es zinu, kas tu esi? Ar "jā" ir par maz. Un, ja tu būtu pārāk aizņemts, lai atbildētu, vai tu vienkār�i sacītu "nē"?

-���� Izabella? D�eimijs jautāja.

-��� Ja tu man būtu nosaucis savu vārdu, es būtu atbildējusi ar tādu pa�u laipnību. Tādā gadījumā tavs pēdējais jautājums būtu lieks.

D�eimijs iesmējās. Cik ilgi mēs tā turpināsim? viņ� jau�tāja. Man desmitos jātiek uz Glāzgovas vilcienu. Mums ir "Parsifala" mēģinājums.

-��� Nabadziņ�! Izabella novilka. Nabaga dziedātāji! Kāds izturības pārbaudījums!

-��� Jā, D�eimijs piekrita. Man no Vāgnera sāp galva. Bet man tie�ām jāpo�as ceļam.

Izabella ātri izstāstīja D�eimijam savu ieceri un gaidīja, ko viņ� atbildēs.

-��� Ja nu tu uzstāj� D�eimijs novilka. Izklausās jau glu�i iespējami. Ja tu uzstāj, es tevi pavadī�u. Ja nu tu tie�ām uz�stāj.

Varēja gan viņ� būt atsaucīgāks, Izabella nodomāja, nolik�dama klausuli, ta�u vismaz ir piekritis. Tagad jāpiezvana uz Makdauela firmu Polam Hogam un jāpajautā, vai iespējams un kad iespējams pie viņa aiziet. Izabella ne�aubījās, ka Pols ļoti labprāt pieņems �o priek�likumu. Viņi bija labi sapratu��ies, un kopīgais vakars bija aizritējis patīkami, ja neņem vērā brīdi, kad viņa bija neviļus uzvandījusi sāpīgās atmiņas. Vai tikai viņ� pat neierosināja, ka Izabellai vajadzētu iepazīties ar viņa līgavu, kuras vārdu Izabella gan neatcerējās, bet kuru pagaidām varēja saukt vienkār�i par "līgavu"?

Izabella piezvanīja uz firmu bez ceturk�ņa vienpadsmitos laikā, kad visdrīzāk varēja cerēt, ka visi birojā strādājo�ie dzer rīta kafiju, un, kad Izabella lūdza pasaukt Polu Hogu, viņ� patie�ām dzēra kafiju.

-Jā, es te sē�u pie rakstāmgalda, un man priek�ā guļ Finan�cial Times. Man vajadzētu to lasīt, bet es nelasu. Skatos ārā pa logu un dzeru kafiju.

-��� Bet es ne�aubos, ka jūs grasāties pieņemt svarīgus lēmu�mus, Izabella teica. Un viens no tiem būtu tāds: vai jūs ļausiet man vēlreiz apskatīt savu Blakaderas gleznu? Es vēlos pasūtīt viņai līdzīgu darbu, tāpēc domāju, ka derētu iepriek� vēlreiz aplūkot �o.

-���� Protams, Pols atbildēja. To var apskatīt ikviens, kas vēlas. Tā joprojām atrodas galerijā. Izstāde turpināsies vēl vienu nedēļu.

Bridi Izabella jutās pārsteigta un samulsusi. Skaidrs, ka vis�pirms vajadzēja piezvanīt uz galeriju un uzzināt, vai izstāde ir beigusies, un, ja tā būtu, tad pagaidīt, līdz Pols būs paņēmis savu gleznu.

Tomēr man būtu patīkami satikt jūs vēlreiz, Pols Hogs negaidot palīdzēja. Man ir vēl viena Blakaderas glezna, ko jūs varbūt labprāt apskatītu.

Viņi norunāja, ka Izabella apciemos Polu Hogu nākamajā vakarā pulksten se�os. Jā, Pols ļoti labprāt piekrita, ka Izabella ieradīsies kopā ar kādu paziņu, ar jaunu cilvēku, kuru ļoti interesē māksla un kuru viņa gribētu iepazīstināt ar Polu. Pro�tams, tas bū�ot ļoti patīkami un nevienu neapgrūtinā�ot.

Cik tas bija viegli, Izabella nodomāja. Ja cilvēkiem ir tik labas manieres kā Polam Hogam, ar viņiem ir viegli kārtot jebko. Viņi prot īstajos brī�os pateikt vajadzīgās laipnības frā�zes, kas ievērojami atvieglo dzīvi, un tie�i tāda ir labas audzi�nā�anas jēga. Tai jānovēr� berze starp cilvēkiem, un tas notiek, nolīdzinot �ķautnes un negludumus tik�anās brī�os. Ja katra puse zina, ko pieklājas darīt otrai, diez vai radīsies konflikts. Un �is likums darbojas jebkurā līmenī no visniecīgākā darī�juma starp diviem cilvēkiem līdz pat starpvalstu attiecībām. Starpvalstu likumi galu galā ir tikai pla�a mēroga uzvedības normu sistēma.

D�eimijam ir labas manieres. Polam Hogam ir labas ma�nieres. Un nevainojamas manieres ir manam automehāniķim, Izabella nodomāja, atcerēdamās nelielās darbnīcas īpa�nieku necilā ieliņā, kurp viņa reizēm veda labot savu mazlietoto automa�īnu. Tobijam turpretī ir sliktas manieres ne jau ārēji, kaut gan viņam pa�am tas maldīgi liekas galvenais, bet zem virskārtas, attieksmē pret citiem cilvēkiem. Labas manieres nozīmē veltīt citiem morālu uzmanību, tās liek izturēties pret otru ar morālu nopietnību, saprast viņa izjūtas un vajadzības. Savtīgākajiem cilvēkiem nav tādas vēlē�anās, un tas vienmēr ir redzams. Viņi neiecietīgi izturas pret tiem, ar kuriem, pēc viņu domām, nav jārēķinās: pret veciem, pret nevarīgiem, pret tādiem, kas neprot izteikties. Turpretī cilvēks ar labām manierēm vienmēr tādus uzklausīs un izturēsies pret viņiem ar cieņu.

Mēs esam biju�i ļoti īsredzīgi, Izabella domāja, noticēdami tiem, kas manieres dēvēja par bur�uāzisku izrādl�anos un ap�galvoja, ka tām �ajos laikos vairs nav nekādas vērtības. Tas izraisīja morālu pagrimumu, jo manieres ir civilizētas sabied�rības būvakmens. Tas ir veids, kā apliecināt morālu iejūtību. Vesela paaudze �ādi zaudēja būtiski svarīgu daļu no morāles mozaīkas, un tagad ir redzami rezultāti: izveidojusies sabied�rība, kurā cilvēki nevēlas citam palīdzēt, iejusties citā, sa�biedrība, kurā agresīvs runasveids un bezjūtība ir kļuvusi par normu.

Pietiek, Izabella sev teica. Kaut gan �āda domu plūsma ir glu�i pamatota, tā liek justies vecai, tik vecai kā Cicerons, kad tas iesaucās: 0 tempora! 0 mores! Un �is apstāklis pats par sevi jau apliecina relatīvisma izsmalcināto un graujo�o spēku. Relatīvisti ir tik sekmīgi pamanīju�ies aizķert mūsu morāli, ka viņu attieksme kļuvusi par vispārpieņemtu normu, un es, Izabella Delhauzija, par spīti savai interesei par morāles filo�zofiju un nepatikai pret relatīvisma viedokli, jūtos neomulīgi, risinot �ādas domas!

Jābeidz spriedelēt par morālo iztēli, viņa nolēma, un jā�pievēr�as tam, kas �ajā brīdī ir svarīgāks, piemēram, jāpār�liecinās, kādus sūtījumus rīta pasts atnesis "Apskatam", un jāmeklē iemesli, kāpēc nabaga pusis Marks Freizers nokrita no balkona un nositās. Tomēr Izabella zināja, ka nekad nespēs glu�i atmest malā �os pla�ākos jautājumus tie bija viņas dzīves daļa. Atlika tikai to pieņemt. Viņas skala bija noregulēta uz citiem viļņiem nekā lielākajai daļai pārējo, un regulē�anas poga bija salūzusi.

Izabella piezvanīja D�eimijam, aizmirsusi, ka viņ� �ajā laikā jau sē� Glāzgovas vilcienā un, visticamākais, tuvojas Kvīnstritas stacijai. Pagaidījusi, līdz automātiskais atbildētājs pabeidz savu sakāmo, viņa atstāja ziņu:

"Jā, D�eimij, es sazvanīju Polu Hogu. Viņ� labprāt gaidī�ot mūs pie sevis rīt pulksten se�os. Tiksimies pusstundu iepriek� Vinsenta bārā. Un paldies tev par visu, D�eimij! Es ļoti augstu vērtēju tavu palīdzību. Liels paldies!"

Viņa satraukta sēdēja bārā un gaidīja D�eimiju. �is bija vīri�ķīga rakstura krodziņ�, vismaz �ajā dienas stundā, un Izabella nejutās ērti. Protams, sievietes var iet uz krodziņiem vienas, un tomēr viņa jutās nevietā. Bāra apkalpotājs, kas pasniedza rūgto citrondzērienu ar ledu, draudzīgi uzsmaidīja un pateica da�us vārdus par jauko vakaru. Pulksteņi tikko bija noregulēti uz vasaras laiku, un saule rietēja tikai pēc sep�tiņiem.

Izabella pievienojās teiktajam, ta�u nevarēja iedomāties ne�vienu saturīgu piebildi, tāpēc sacīja: Acīmredzot pavasaris ir klāt.

-���� Cerēsim, vīrietis piekrita, bet nekad nevar zināt.

Izabella atgriezās pie galdiņa. Nekad nevar zināt. Protams,

nekad nevar zināt. �ajā dzīvē iespējams jebkas. Lūk, viņa, "Praktiskās Ētikas Apskata" redaktore, sē� �eit un gatavojas doties meklēt� meklēt slepkavu, ja saucam lietas īstajos vār�dos. Un palīgā viņai nāks kaut ari visai negribīgi skaists jauns vīrietis, kurā viņa pa pusei ir iemīlējusies, bet kur� pats ir iemīlējies viņas brāļameitā, kura savukārt aizrāvusies ar citu vīrieti, kur� vienlaikus uzsācis dēku ar māsas dzīvokļa biedreni. Nē, to bāra apkalpotājs noteikti nenojauta, un, ja viņa to izstāstītu, diezin vai viņ� noticētu.

D�eimijs desmit minūtes nokavējās. Esot aizrāvies ar vin�grinā�anos, viņ� teica, un paskatījies pulkstenī tikai īsi pirms pusse�iem.

-���� Bet tu esi �eit, sacīja Izabella, un tas ir galvenais. Viņa paskatījās rokas pulkstenī. Mums ir apmēram divdesmit minūtes laika. Gribēju tev īsumā izstāstīt, kā esmu iecerējusi viņam piekļūt. r

D�eimijs klausījās, laiku pa laikam paskatīdamies pāri alus glāzei uz Izabellu. Visa �ī iecere viņam lika justies mazliet neomulīgi, ta�u bija jāatzīst, ka Izabella ir labi pārdomājusi savu plānu. Svarīgo jautājumu viņa pieminēs saudzīgi un ne�uzkrīto�i, katrā ziņā paturot prātā to, ka Polam Hogam �is no�tikums bijis nepārprotami sāpīgs. Viņa paskaidros, ka nevēlas iejaukties un nepavisam negrib sagādāt neērtības Makdauela firmai. Tomēr pienākums pret Marku un pret Nīlu, kur� pie�vērsis uzmanību da�iem apstākļiem, liek ieskatīties notiku�ajā mazliet dziļāk. Viņa pati, protams, ir pārliecināta, ka aiz tā nekas neslēpjas, bet pēc rūpīgākas izpētes varētu visu atlikt malā ar mierīgu sirdsapziņu.

-���� Labs scenārijs, sacīja D�eimijs, kad Izabella bija bei�gusi. Ietver visu, kas vajadzīgs.

-��� Man �ķiet, ka tas viņu nekādi nevarētu aizskart, Izabella teica.

-���� Nē, D�eimijs piekrita. Ja vien tas nav viņ� pats.

-���� Kā to lai saprot viņ� pats?

-��� Ja viņ� pats nav vainīgais. Varbūt viņ� ir iesaistīts neli�kumīgajos darījumos.

Izabella platām acīm lūkojās sarunas biedrā. Kāpēc tu tā domā?

-��� Bet kāpēc ne? Viņ� ir cilvēks, ar kuru Markam darbā bijusi viscie�ākā saskare. Viņ� bija Marka nodaļas vai kaut kādas tur struktūrvienības vadītājs. Ja Marks kaut ko zināja, tad visdrīzāk tas saistīts tie�i ar viņa darbu.

Izabella pārdomāja D�eimija vārdus. Tāda iespēja pastāv, viņa pieļāva, tomēr tā nav sevi�ķi ticama. Viņa ne�aubījās, ka Pola emocijas, pirmajā tik�anās reizē pieminot Marku, biju�as patiesas. Viņ� bija nepārprotami satriekts par notiku�o. Un, ja tā, tad viņ� nevar būt cilvēks, kur� organizēja Marka slepka�vību, tātad viņam nav pamata baidīties no atmasko�anas.

-��� Vai tu to saproti? viņa jautāja D�eimijam.

D�eimijs saprata, tomēr uzskatīja, ka prātīgāk ir neizslēgt nevienu iespēju.

-���� Mēs varam maldīties, viņ� teica. Slepkavas da�kārt jūtas vainīgi. Gadās, ka viņi apraud miru�os. Varbūt Pols Hogs ir no tādiem.

-���� Nav vis! Izabella iebilda. Tu vēl neesi viņu redzējis. Viņ� nepavisam nav tāds. Mums ir jāmeklē cits cilvēks.

D�eimijs paraustīja plecus. Var jau būt. Un var ari nebūt. Glu�i vienkār�i vajag paturēt prātā visas iespējas.

Pols Hogs dzīvoja Greitkingstrltā, karaļa D�ord�a laika pil�sētas nama otrajā stāvā. Tā bija viena no pievilcīgākajām Jaunās pilsētas ielām, un no dienvidu puses aug�ējiem stāviem pavērās skats uz Fortas līci, uz zilu jūras strēli tūdaļ aiz Lītas, un tūlīt aiz tās uz Faifas kalniem. Otrajam stāvam bija citas priek�rocības, kaut arī skatīt no tā varēja vienīgi pretējo ielas pusi. Da�ās ielās �ādus dzīvokļus dēvēja par atpūtas istabu dzīvokļiem, jo tie ietvēra veco, lielo māju galvenās atpūtas istabas. Tāpēc sienas te bija augstākas un logi slējās no grīdas līdz griestiem, ļaudami pa pla�ajiem stiklotajiem laukumiem bagātīgi ieplūst gaismai.

Izabella un D�eimijs uzkāpa pa kopīgām kāpnēm ar pla�iem akmens pakāpieniem, virs kuriem vēdīja tikko jau�ama kaķu smaka, un sameklēja durvis ar �etrstūrainu misiņa plāksnīti, uz kuras rakstīts "HOGS". Izabella paskatījās uz D�eimiju, un viņ� tai pamirk�ķināja ar aci. D�eimija skeptisko attieksmi bija nomainījusi augo�a interese par �o pasākumu, un tagad Izabella bija tā, kas cīnījās ar �aubām.

Pols Hogs tūdaļ atvēra durvis un paņēma atnācēju mēteļus. Izabella iepazīstināja viņu ar D�eimiju, un abi sarokojās.

-��� Es jūs kaut kur esmu redzējis, teica Pols Hogs. Tikai neatceros, kur.

-���� Edinburgā, D�eimijs atbildēja, un visi iesmējās.

Pols ieveda viesus atpūtas istabā pla�ā, eleganti mēbelētā telpā, kurā galveno uzmanību saistīja iespaidīgs, balts kamīns.

Uz kamīna malas Izabella ievēroja vairākus ielūgumus vis�maz �etrus un, kad Pols Hogs izgāja no istabas, lai atnestu dzēriena glāzes, un abi viesi vēl nebija apsēdu�ies, viņa pie�virzījās tuvāk kamīnam un a�i tos izlasīja.

Misters un misis Holmsi, mājas viesības, ceturtdien, 16. maijā (tur bija ielūgta arī Izabella). Pēc tam: D�ord�s Makstons lūdz Mintiju Okterloniju pagodināt ar savu klātbūtni pieņem�anu Lotianas galerijā ceturtdien, 18. maijā, 18.00; un Mintijai: Pīters un D�eremijs aicina Jūs uz dārza svētkiem (ja laika apstākļi at�ļaus), piektdien, 21. maijā, 18.30. Un beidzot: Polam un Mintijai: lūdzu, esiet viesi mūsu kāzu svinībās Prestonfīlda namā sestdien, 15. maijā. "Ceilidh" svētki 20.00, Enguss un Tati. Iera�anās vakar�tērpos/skotu tērpos.

Izabella pasmaidīja, ta�u D�eimijs skatījās nosodo�i, it kā viņa lasītu kaut ko privātu. Pienācis tuvāk, viņ� pameta īsu skatienu uz ielūgumiem. Nevajag lasīt to, kas rakstīts ci�tiem! viņ� pa�ukstēja. Tas ir nepieklājīgi!

-���� Phe! Izabella atmeta. Tie�i tāpēc tie te ir izlikti. Lai tos lasītu. Esmu redzējusi uz kamīna malām saliktus trīs ga�dus vecus ielūgumus! Piemēram, ielūgumus uz dārza svētkiem Holirudas namā. Pagāju�i gadi, bet tie tur joprojām stāv, izlikti apskatei.

Izabella aizveda D�eimiju projām no kamīna un apstājās pie liela akvareļa, kurā bija redzams dārzs ar magonēm. Tā ir viņa, Izabella sacīja. Elizabete Blakadera. Magones. Sienu ieskauti dārzi, un uz sienām tup kaķi. Bet, par spīti tematam, attēloti izcili labi. Un viņa nodomāja: manā mājā nav ne�vienas gleznas ar magonēm, un es nekad neesmu iesprūdusi, lienot pa logu sve�ā istabā.

Tajā brīdī atgriezās Pols Hogs, nesdams divas dzēriena glā�zes.

-��� Te nu jūs redzat, viņ� mo�i teica, to, ko gribējāt ap�skatīt.

-���� Ļoti laba glezna, sacīja Izabella. Atkal magones. Cik tās ir svarīgas!

-��� Jā, piekrita Pols. Man patīk magones. Ļoti �ēl, ka tās nobirdina ziedlapas, līdzko tās noplūc.

-���� Tas ir gudrs aizsardzības mehānisms, Izabella teica, pamezdama skatienu uz D�eimiju. Rozes no tām varētu mā�cīties. Ar ērk�ķiem vien acīmredzot nepietiek. Nevainojams skaistums varbūt jāatstāj tāds, kāds tas ir.

D�eimijs uztvēra viņas skatienu. Ak jā! viņ� noteica un tad apklusa. Pols Hogs paskatījās uz viņu un pēc tam uz Izabellu. Izabella, to pamanījusi, nodomāja: viņ� prāto, kādas starp mums ir attiecības. Dro�i vien domā, ka tas ir mans laika kavētājs. Bet, ja arī tā būtu, kas tur ko brīnīties? �ajos laikos tas nav nekāds retums.

Pols Hogs uz brīdi izgāja, lai paņemtu savu dzēriena glāzi, un Izabella uzsmaidīja D�eimijam, ar a�u, sazvērniecisku kus�tību paceldama pirkstu pie lūpām.

-��� Bet es vēl neko neesmu teicis! D�eimijs iebilda. Tikai: "Ak jā!"

-���� Ar to pietiek, sacīja Izabella. īsi un izteiksmīgi.

D�eimijs papurināja galvu. Nesaprotu, kāpēc es piekritu

nākt tev līdzi, viņ� �ukstus teica. Tu esi pa pusei ķerta.

-��� Paldies, D�eimij! Izabella klusi atbildēja. Bet, lūk, kur mūsu namatēvs!

Pols Hogs atgriezās istabā, un viņi pacēla glāzes cits pret citu.

-���� �o gleznu es nopirku izsolē pirms pāris gadiem, Pols teica. Par savu pirmo firmas prēmiju. Nopirku, lai to atzī�mētu.

-��� Labi darīts! Izabella teica. Gadās lasīt par mākleriem, finan�u darboņiem, kas atzīmē notikumus ar grandiozām pus�dienām, maksādami desmittūksto� mārciņas par vīnu vien. Es gan ceru, ka Edinburgā tā nenotiek.

-���� Noteikti ne, Pols Hogs apstiprināja. Varbūt Ņujorkā un Londonā. Vai citās līdzīgās vietās.

Izabella pagriezās pret kamīnu. Virs tā karājās liela glezna zeltītā rāmī, un viņa to tūlīt bija pazinusi.

-���� Skaists Peplo, viņa teica. Lielisks!

-��� Jā, Pols Hogs piekrita. Ļoti simpātisks. Laikam Mallas rietumu krasts.

-��� Vai varbūt Aionas sala? Izabella jautāja.

-���� Iespējams, Pols Hogs nenoteikti atbildēja. Kaut kas no tiem apvidiem.

Izabella pagājās da�us soļus tuvāk gleznai un cie�āk ieskatījās tajā. Atcerieties to viltojumu lietu pirms da�iem gadiem! viņa sacīja. Vai jūs par to nesatraucāties? Vai pār�baudījāt savas gleznas?

Pols Hogs izskatījās pārsteigts. Tātad ir biju�i viltojumi?

-��� Tā es dzirdēju, Izabella atbildēja. Peplo darbi, Kadela darbi. Diezgan daudzi. Notika tiesas prāva. Tā izraisīja lielu satraukumu. Es pazinu cilvēku, kam piederēja viens no �iem darbiem skaista glezna, ta�u uzgleznota apmēram pirms nedēļas. Ļoti prasmīgs viltojums. �ie darboņi parasti ir meis�tarīgi.

Pols Hogs paraustīja plecus. Laikam jau tāds risks pastāv vienmēr.

Izabella vēlreiz pārlaida skatienu gleznai. Kad Peplo �o uzgleznoja?

Pols Hogs nezino�i noplātīja rokas. Nezinu gan. Varbūt tolaik, kad bija apmeties Mallas salā.

Izabella viņu vēroja. Atbilde bija pārsteidzo�i neveikla, to�mēr tā saskanēja ar iespaidu, kāds Izabellai strauji veidojās par namatēvu. Pols Hogs par mākslu zina ļoti maz, turklāt viņam par to nav lielas intereses. Kā gan citādi iespējams, ka cilvēkam ir �āda Peplo glezna un viņa ne�aubījās, ka tā ir īsta, bet viņ� par to nezina pa�us galvenos faktus.

Istabā bija vēl vismaz desmit citas gleznas, un visas tās bija interesantas, kaut arī ne tik iespaidīgas kā Peplo. Piemēram, Gilisa ainava, ļoti mazs Maktagarta darbs un pa�ā istabas galā tipiska Bellami glezna. Tas, kur� savācis �o kolekciju, ir vai nu labi pārzinājis Skotijas mākslu, vai arī nejau�i uzgājis gatavu, ļoti tipisku izlasi.

Izabella aizgāja pie citas gleznas. Pols Hogs bija uzaicinājis viņu apskatīt savu Blakaderas darbu, tāpēc vismaz attiecībā uz gleznām viņa drīkstēja izrādīt ziņkārību.

-��� Tas ir Kauvijs, vai ne? viņa jautāja.

Pols Hogs paskatījās uz gleznu. Laikam jā.

Bet tas nebija Kauvijs. Tas bija Krosbijs, un ikviens mākslas pazinējs to tūlīt būtu varējis pateikt. Tātad �īs gleznas ne�pieder Polam Hogam un acīmredzot ir Mintijas Okterlonijas īpa�ums, bet Mintija Okterlonija acīmredzot ir Pola līgava, ku�ras vārds bija minēts atsevi�ķi uz diviem ielūgumiem. Turklāt zīmīgi, ka abus �os ielūgumus bija sūtīju�i galeriju īpa�nieki. D�ord�am Makstonam piederēja Lotianas galerija, un tie�i pie viņa visdrīzāk dotos cilvēks, kas vēlētos iegādāties pazīstama divdesmitā gadsimta sākuma skotu gleznotāja darbu. Pīters Toms un D�eremijs Lamberts pārvaldīja nelielu galeriju mazpil�sētā ārpus Edinburgas, bet ari viņi bie�i saņēma pasūtījumus no cilvēkiem, kuri meklēja konkrētas gleznas. �iem galerijas ļaudīm piemita apbrīnojams ķēriens atrast īpa�niekus, kuri ir gatavi pārdot gleznas, ta�u vēlas to darīt neuzkrīto�i. Abi minētie sarīkojumi, visticamākais, pulcinās kopā draugus un klientus vai ari cilvēkus, kas vienlaikus ir kā vieni, tā otri.

-��� Mintija� Izabella iesāka, gribēdama apvaicāties Polam Hogam par viņa līgavu, ta�u Pols viņu pārtrauca.

-���� Mana līgava, viņ� teica. Jā, viņa drīz būs klāt. Viņa beidz strādāt vēlu, kaut gan, pēc viņas domām, tas nav vēlu. Reizēm viņa pārnāk tikai vienpadsmitos vai divpadsmitos.

-��� Ā! Izabella iesaucās. Ļaujiet man minēt. Viņa ir� ķirurģe, jā, visdrīzāk tie�i tā! Ķirurģe vai varbūt� ugunsdzē�sēja?

Pols Hogs iesmējās. Ne uz to pusi. Viņa, �ķiet, aizdedzina vairāk uguns nekā apdzē�.

-���� Kāds lielisks kompliments līgavai! Izabella teica. īsti kaismīgs raksturojums. Es ceru, ka tu arī tā teiksi par savu līgavu, D�eimij.

Pols Hogs pameta skatienu uz D�eimiju, kas vispirms nikni pablenza uz Izabellu, bet tad, itin kā atcerējies pienākumu, uzklāja sejai smaidu.

-���� Ha! viņ� izmeta.

Izabella pievērsās Polam Hogam. Kāds tad ir viņas darbs, kas liek strādāt tik vēlās stundās? Ta�u, to jautādama, viņa jau glu�i labi zināja atbildi.

-��� Mintija strādā korporatīvo finan�u jomā, Pols Hogs at�bildēja. Izabella viņa balsī saklausīja tādu kā rezignāciju, gan�drīz vai nopūtu, un nojauta, ka �ai ziņā saderināto attiecī�bas ir saspringtas. Mintija Okterlonija, ar ko viņi drīz varēs iepazīties, nebūs no pakļāvīgajām līgavām. Viņa nebūs ērts mājas gariņ�. Viņa būs sīkstas un nepiekāpīgas dabas sieviete. Viņa ir tā, kam pieder nauda un kas aktīvi iegādājas dārgas gleznas. Turklāt Izabellai radās arvien cie�āka pārliecība, ka �o gleznu pirk�anu nav skubinājusi mīlestība pret mākslu: tā ir stratēģija.

Viņi stāvēja pie viena no lielajiem fasādes logiem blakus Kauvijam, kas īstenībā bija Krosbijs. Pols paskatījās ārā un viegli paklaudzināja pa stiklu. Lūk, kur viņa ir! Pols teica, pamādams uz ielas pusi. Mintija atbraukusi! Viņa balsi jautās lepnums.

Izabellā un D�eimijs paskatījās pa logu. Lejā, pie pa�ām ieejas durvīm, stāvvietā iegrozījās mazs, �vītīgs sporta auto�mobilis. Tas bija zaļganā tonī, kas raksturīgs britu sacīk�u automobiļiem, un tam bija savdabīgas, hromētas priek�ējās restes. Ta�u Izabella, kas mazliet interesējās par automa�īnām, nepazina �o modeli: varbūt kāda itālie�u marka, varbūt ne�parasts alfa romeo vai vecs spaiders? Pēc Izabellas domām, vienīgā labā automa�īna, kas jebkad nākusi no Itālijas.

Pēc isa brī�a atvērās atpūtas istabas durvis un ienāca Min�tija. Izabella ievēroja, ka Pols Hogs saspringst miera stājā kā ka�reivis, ienākot augstākas pakāpes virsniekam. Ta�u viņ� smai�dīja un acīmredzami priecājās, līgavu ieraugot. Tas vienmēr ir redzams, Izabella nodomāja, cilvēki atplaukst, ja patiesi priecājas, kādu redzot. Tas bija nepārprotami redzams.

Kamēr Pols Hogs devās Mintijai pretī, lai viņu apskautu, Izabella pārlaida ienācējai vērīgu skatienu. Viņa bija gara auguma sieviete diezgan stūrainiem apveidiem, un viņai va�rēja būt tuvu pie trīsdesmit pietiekami tuvu, lai viņa rūpīgi gādātu par grimu, kas bija izmantots bagātīgi, ta�u lietpratīgi. Mintija prata rūpēties arī par drēbēm, kas bija nepārprotami dārgas un prasmīgi modelētas. Viņa pavir�i noskūpstīja Polu Hogu uz abiem vaigiem un devās pretī viesiem. Visi sarokojās, un Mintijas skatiens ātri pārslīdēja no Izabellas (norakstīta, Izabella nodomāja) pie D�eimija (ieinteresēta, viņa secināja). Izabella juta tūlītēju neuzticību pret jauno paziņu.

-��� Tu viņam neko nepajautāji par Marku! D�eimijs dedzīgi vērsās pie Izabellas, līdzko viņi bija aizvēru�i durvis kāpņu lejgalā un izgāju�i uz vakarīgās ielas. Pilnīgi neko! Kāda tad bija jēga vispār iet uz turieni?

Izabella ieslidināja roku D�eimijam elkonī un veda viņu uz Dandasstrītas krustojuma pusi. Tagad, lūdzams, nomie�rinies! viņa teica. Pulkstenis ir tikai astoņi, un mums vēl ir pietiekami daudz laika paēst kopīgas vakariņas. �ovakar maksāju es. Tepat aiz stūra ir ļoti labs itālie�u restorāns, un tur mēs varēsim aprunāties. Es tev visu paskaidro�u.

-��� Bet es vienkār�i nesaprotu, kāda tam bija jēga! D�eimijs nerimās. Mēs tur sēdējām un runājāmies ar Polu Hogu un viņa atbaido�o līgavu, un vienīgais temats no sākuma līdz bei�gām bija māksla! Un runājāt gandrīz tikai jūs abas ar Mintiju. Pols Hogs sēdēja un blenza griestos. Viņam bija garlaicīgi. Es skaidri redzēju.

-��� Arī viņai bija garlaicīgi, Izabella teica. Arī es to skaidri redzēju.

D�eimijs bridi klusēja, un Izabella draudzīgi paspieda viņa elkoni. Neraizējies! viņa teica. Vakariņās es tev visu iz�stāstī�u. Tagad man vajadzīgs kāds brīdis, lai visu pārdo�mātu.

Viņi devās uz priek�u pa Dandasstritu, pārgāja pāri Kvīnstrītai un nonāca pie Tislstrītas, kur, pēc Izabellas vārdiem, atradās itālie�u restorāns. Pilsēta bija klusa, un ielās nebija dzīvas satiksmes. Tāpēc viņi gāja pa ielas vidu, ļaudami so�ļiem atbalsoties no sienām abās ielas pusēs. Tad labajā pusē parādījās neuzkrīto�as restorāna durvis.

Restorāns nebija liels tajā bija tikai astoņi galdiņi, un pa�laik vakariņas ēda tikai divi apmeklētāji. Izabella pazina �o pāri un pamāja sveicienu. Abi pasmaidīja un tad pievērsa skatienus galdautam: ziņkārību, protams, neklājas izrādīt, to�mēr viņi jutās ieinteresēti.

-��� Nu tā, D�eimijs teica, kad viņi bija apsēdu�ies pie gal�diņa. Stāsti!

Izabella ieklāja klēpī salveti un paņēma ēdienkarti. Tev pienākas atzinība, viņa iesāka, vai vismaz tās galvenā daļa.

-���� Man?

-��� Jā, tev. Tu man Vinsenta bārā teici: jābūt gataviem, ka tie�i Pols Hogs ir tas cilvēks, kuru mēs meklējam. Atceries pats, tu tā teici! Un tas lika man padomāt.

-��� Tātad tu nolēmi, ka tas ir viņ�, D�eimijs secināja.

-���� Nē, Izabella atbildēja. Tā ir viņa. Mintija Okterlonija.

-��� īstākā azbesta vecene! D�eimijs norūca.

Izabella pasmaidīja. Tā varētu teikt. Es varbūt neizvēlētos tie�i tādu vārdu, bet manas domas ir diezgan līdzīgas.

-���� Man viņa nepatika jau no pirmā brī�a, kad ienāca is�tabā, D�eimijs sacīja.

-��� Tas gan ir savādi, jo man �ķita, ka tu viņai patiki. Patiesībā esmu diezgan pārliecināta, ka viņa� kā lai to saka? Tu viņai iekriti acīs.

�ī piezīme �ķita samulsinām D�eimiju, un viņ� cītīgi pievēr�sās viesmīļa pasniegtajai ēdienkartei. Es gan nemanīju� viņ� teica.

-��� Skaidrs, ka nemanīji, atbildēja Izabella. To var pamanīt tikai otra sieviete. Bet �ai Mintijai radās nepārprotama inte�rese par tevi. Tas gan nebija �ķērslis, lai viņa drīz vien mūsu abu sabiedrībā sāktu garlaikoties.

-���� Nezinu, D�eimijs atteica. Lai nu kā, viņa ir tas tips, ko es nevaru ciest. Nudien nevaru!

Izabella �ķita iegrimusi domās. Interesanti, kāds bija iemesls tam, ka mēs mēs abi uzreiz jutām pret viņu tādu nepatiku. Viņa lietoja skotu vārdu bizz, ko, līdzīgi daudziem skotu vārdiem, pārtulkot iespējams tikai pavisam aptuveni. Bizz nozīmēja antipātijas, ta�u �im vārdam piemita izsmalci�nātas nianses. Bizz bie�i nozīmēja iracionālas vai nepamatotas izjūtas.

-���� Tas ir īpa�ību kopums, D�eimijs sprieda. Kaut kāds tipisks sajaukums� godkāre, nesaudzība, materiālisms un�

-��� Jā, Izabella viņu pārtrauca. Tā ir. Varbūt to ir grūti nosaukt vārdā, bet mēs abi precīzi zinām, kas tas ir. Un pats interesantākais ir tas, ka viņai tas piemīt, bet viņas līgavainim ne. Vai tu tam piekriti?

D�eimijs pamāja ar galvu. Pols Hogs man patika glu�i labi. Dro�i vien es viņu neizvēlētos par īpa�i tuvu draugu, ta�u viņ� �ķita itin labdabīgs.

-����� Tie�i tā, Izabella piekrita. Nevainojams un ikdie�ni�ķs.

-���� Un viņ� neizskatās pēc cilvēka, kas spētu aukstasinīgi novākt kādu, kas draud viņu atmaskot.

Izabella papurināja galvu. Noteikti ne.

-��� Turpretī viņa�

-��� Lēdija Makbeta! Izabella ne�aubīgi noteica. Vajadzētu būt īpa�am sindromam, kas nosaukts viņas vārdā. Varbūt tāds pat ir. Tāpat kā Otello sindroms.

-��� Ko tas nozīmē? D�eimijs jautāja.

Izabella paņēma bulciņu un uz maizes �ķīvī�a to pārlauza. Viņa nekad negrieza bulciņu ar nazi, kā to mēdza darīt D�eimijs. Vācijā savulaik valdīja uzskats, ka nazi neklājas izman�tot, ēdot kartupeli, dīvains ieradums, ko viņa nekad nebija sapratusi. Iztaujājot kādu vācu draugu, viņa bija saņēmusi savādu izskaidrojumu, ko bija spējusi uzskatīt tikai par neno�pietnu. Tas ir deviņpadsmitā gadsimta paradums, draugs bija teicis. Varbūt valdnieka seja atgādināja kartupeli, tāpēc na�a lieto�ana būtu necieņas izpausme. Izabella bija pa�smējusies, ta�u vēlāk, redzēdama valdnieka ģīmetni, nosprie�dusi, ka tā varētu būt taisnība. Viņa seja patie�ām atgādināja kartupeli, tāpat kā Kvintins Hogs, lords Heil�ems, ārēji bija izskatījies drusku līdzīgs veprim. Izabella iztēlojās viņu ēdam brokastis, kurās pasniegts �ķiņķis: lords noliek nazi un dak��iņu un izdve� skumju nopūtu: "Es vienkār�i nespēju�"

-���� Otello sindroms nozīmē patoloģisku greizsirdību, Iza�bella sacīja, pasniegdamās pēc gāzētā minerālūdens glāzes, ko rūpīgais viesmīlis nupat bija ielējis. Parasti tas skar vīrie�us un liek tiem domāt, ka sievas vai draudzenes ir neuzticīgas. �ī doma viņus apsē� tiktāl, ka nekas vairs nespēj pārliecināt par pretējo. Un tas var beigties ar vardarbību.

Izabella ievēroja, ka D�eimijs klausās ļoti uzmanīgi, un vi�ņai ie�āvās prātā: viņ� tur sadzird kaut ko īpa�u. Vai D�eimijs ir greizsirdīgs Ketas dēļ? Protams, ir. Ta�u Ketai patie�ām ir romāns ar citu vīrieti katrā ziņā ir pamats tā domāt.

-��� Neraizējies! Izabella mierino�i sacīja. Tev patoloģiska greizsirdība nedraud.

-��� Protams, ne! D�eimijs atsaucās, kā Izabellai �ķita, pār�lieku steidzīgi. Pēc tam viņ� piebilda: Kur tas ir izlasāms? Vai tu par to esi kaut kur lasījusi?

-��� Man ir viena grāmata, Izabella teica, kas saucas "Ne�parasti psihiatrijas sindromi", un tajā var atrast daudz ko interesantu. Piemēram, kravu kulti. Veselas cilvēku grupas tic, ka viņiem kāds no gaisa nometīs vērtīgu pārtikas kravu. Debesmannu, vienalga, ko. Interesanti gadījumi ir konstatēti

Dienvidjūru salās, kur cilvēki svēti tic: ja vien viņi pietiekami ilgi gaidīs, reiz ieradīsies amerikāņi un nosviedīs viņiem kastes ar ēdamo.

-��� Un kas vēl?

-��� Vēl tur ir aprakstīts sindroms, kas liek cilvēkam redzēt ci�tos savus paziņas. Viņ� tos nepazīst, bet iedomājas, ka pazīst. Tā ir neiroloģiska izpausme. Piemēram, tur tas pāris: es jūtos pārliecināta, ka viņus pazīstu, bet varbūt nemaz nepazīstu. Varbūt esmu to tikai iedomājusies. Izabella iesmējās.

-����� Polam Hogam ari ir tāds sindroms, sacīja D�eimijs. Viņ� teica, ka esot mani redzējis. Tas bija pirmais, ko viņ� paziņoja.

-���� Ļoti iespējams, ka viņ� tevi bija redzējis. Cilvēki mēdz tevi ievērot.

-���� Es gan tā nedomāju. Kāds tam būtu iemesls?

Izabella paskatījās uz D�eimiju. Cik apburo�i, ka viņ� to

neapzinās! Un varbūt tie�i tā ir vislabāk. Tāda apziņa var sa�bojāt raksturu. Tāpēc viņa neko neatbildēja, tikai pasmaidīja. Ak, nesaprātīgā Keta!

-���� Nu, un kāds tad lēdijai Makbetai sakars ar notiku�o? D�eimijs jautāja.

Izabella saliecās krēslā uz priek�u.

-��� Lēdija Makbeta ir slepkava, viņa �ukstus teica. Viltīga aprēķinātāja un slepkava.

D�eimijs sēdēja nekustēdamies. Nebēdīgais, ķircino�ais sa�runas tonis piepe�i bija pagaisis. Viņu pārņēma saltums. Tu domā� viņa?

Izabella nesmaidīja. Viņas balss skanēja nopietni. Es diez�gan drīz sapratu, ka gleznas tajā istabā nepieder Polam, bet viņai. Ielūgumi no mākslas galerijām bija adresēti viņai. Pols Hogs neko nezināja par glezniecību. Tā bija viņa, kas pirkusi visus �os dārgos eksemplārus.

-���� Ak tā? Tad jau viņai laikam ir nauda.

-Jā, viņai pavisam noteikti ir nauda. Bet saproti ta�u, ja tev ir lieli naudas uzkrājumi un tu negribi, lai tie gulētu banku kontos, gleznu iegāde ir teicams ieguldījuma veids, ja gribi, vari maksāt skaidrā naudā, un tev pieder ļoti cienījams un pārnēsājams kapitāls. Kamēr vien tu saproti, ko dari, un viņa to saprot.

-���� Es tomēr nevaru iedomāties, kāds tam sakars ar Marku Freizeru. Ar viņu kopā strādāja Pols Hogs, nevis Mintija!

-��� Mintija Okterlonija ir azbesta vecene, kā tu trāpīgi viņu nodēvēji, un �ī vecene strādā investīciju bankā, korporatīvo finan�u jomā. Pols Hogs pārnāk mājās no darba, un viņa jautā: "Ko tu �odien darīji birojā, Pol?" Pols pastāsta �o un to, un pastāsta itin daudz, jo līgava ta�u darbojas tādā pa�ā jomā. Daļa �is informācijas patiesībā ir neizpau�ama, bet mīlētāju sarunām, kā zināms, jābūt atklātām, lai tās būtu interesantas, un Mintija visu dzirdēto iegaumē. Viņa iet un pērk akcijas uz sava vārda vai varbūt izmanto kādu segvārdu -, un, re, rokā viens un divi ir liela peļņa, kas iegūta uz iek�ējas informācijas pamata. Viņa �o peļņu iegulda gleznās, jo tās atstāj mazāk pēdu. Vai varbūt noslēdz līgumu ar mākslas priek�metu tirgo�tāju. Viņ� saņem no Mintijas informāciju un izdara pirkumu. Nekādu saiti starp viņiem nav iespējams atklāt. Viņ� maksā ar gleznām, visticamākais, paņemot savu daļu, un tās netiek pārdotas oficiāli, tāpēc viņa reģistros neparādās nekādas ziņas par peļņu, no kuras būtu jāmaksā nodokļi.

D�eimijs sēdēja ar pavērtu muti. Tu to visu izprātoji �ai vienā vakarā? Vai nākot uz �ejieni?

Izabella iesmējās. Tur nav nekādu smalku prātojumu. Līdzko biju sapratusi, ka viņ� nav īstais, un līdzko bijām tiku��ies vaigu vaigā ar to sievieti, viss nostājās savā vietā. Protams, tā ir tikai hipotēze, bet man �ķiet, ka varētu būt arī īstenība.

Tiktāl D�eimijam viss �ķita skaidrs, tomēr viņ� nesaprata, kāpēc lai Mintija būtu mēģinājusi atbrīvoties no Marka. Iza�bella bija gatava paskaidrot arī to. Mintija ir godkārīga. Laulī�bas ar Polu Hogu, kam Makdauela firmā nenoliedzami ir labas nākotnes izredzes, viņai būtu visai izdevīgas. Pols ir patīkams, pakļāvīgs vīrietis, un Mintijai tāds līgavainis dro�i vien �ķiet laba veiksme. Stiprāki, valdonīgāki vīrie�i būtu sagādāju�ii vai�rāk grūtību, tie būtu pārāk nopietni sāncen�i. Tātad Pols Hogs ir ļoti izdevīgs. Bet, ja noskaidrotos, ka Pols Hogs ir nodevis viņai iek�ēju informāciju kaut ari neko ļaunu negribēdams -, tas viņam nozīmētu zaudēt darbu. Turklāt informācijas neliku�mīgais izmantotājs ir nevis viņ�, bet gan Mintija. Ja atklātos, ko viņa darījusi, viņa ne tikai zaudētu pati savu darbu, bet vispār vairs nevarētu strādāt korporatīvo finan�u jomā. Tas no�zīmētu pilnīgu viņas pasaules sabrukumu, un, ja to iespējams novērst vienīgi, sarīkojot traģisku negadījumu, tad nekas cits neatliek. Tādiem cilvēkiem kā Mintija Okterlonija nemēdz būt vārīga sirdsapziņa. Viņus netraucē nekādi priek�stati par citu pasauli pēc pa�reizējās dzīves un par jebkādu sodu, tāpēc vie�nīgais, kas var atturēt no slepkavības, ir pa�u iek�ējā izpratne par labo un ļauno. Un tajā ziņā, Izabella apgalvoja, nav jābūt pārmēru vērīgam, lai saprastu, ka Mintija Okterlonija nav ar to devīgi apveltīta.

-��� Mūsu draudzenei Mintijai ir personības traucējumi, Iza�bella beidzot noteica. Vairākums apkārtējo tos varbūt nepa�mana, bet tie pavisam noteikti ir.

-��� Vai lēdijas Makbetas sindroms? jautāja D�eimijs.

-��� Varbūt ari tas, Izabella atbildēja, ja tāds vispār pastāv. Es �oreiz domāju kaut ko daudz vienkār�āku. Psihopātija vai sociopātija sauc, kā vēlies. Viņa ir sociopāte. Viņa nepazīst no�ēlu vai sirdsapziņas pārmetumus, darot jebko, kas ir viņas interesēs. Pavisam vienkār�i.

-���� Pat grū�ot cilvēkus lejā no galerijas A�erholas koncert�zālē?

-��� Jā, Izabella atbildēja. Tie�i tā.

D�eimijs bridi kavējās domās. Izabellas izskaidrojums �ķita ticams, un viņ� bija gatavs to pieņemt, bet vai viņai ir kāda nojausma, ko iesākt tālāk? Viss teiktais ta�u ir ne vairāk kā pieņēmums. Lai rīkotos tālāk, dro�i vien vajadzīgs kāds pierā�dījums. Bet pierādījumu viņiem nav itin nekādu, viņiem ir vie�nīgi teorija attiecībā uz slepkavības motīvu. Nu labi, viņ� teica. Un ko tagad?

Izabella pasmaidīja. Man nav ne jausmas.

D�eimijs nespēja noslēpt aizkaitinājumu par viņas bezrū�pību. Nesaprotu, kā lai mēs tagad to tik vienkār�i pametam. Esam jau aizgāju�i pārāk tālu. Mēs vienkār�i nedrīkstam tagad visu tā pamest!

Izabellas balss skanēja nomierino�i. Es neteicu, ka mums tas jāpamet. Un tā vēl nav nekāda nelaime, ja man �ajā kon�krētajā brīdī nav ne jausmas, ko darīt. Neilgs bezdarbības posms ir tie�i tas, kas vajadzīgs.

Redzēdama, ka D�eimijs izskatās pārsteigts un neapmieri�nāts, viņa paskaidroja savu domu tuvāk. Manuprāt, �ī Mintija zina, Izabella teica, viņa zina, kāpēc mēs bijām aizgā�ju�i turp.

-��� Vai viņa kaut ko teica?

-��� Jā. Kad mēs ar viņu sarunājāmies tu tobrīd pļāpāji ar Polu Hogu -, viņa teica, ka no sava līgavaiņa esot uzzinājusi: es interesējoties tie�i tā viņa teica: "interesējoties" par Marku Freizeru. Viņa gaidīja, ka es kaut ko atbildē�u, bet es tikai piekrīto�i pamāju. Mazliet vēlāk viņa atkal atgriezās pie �ī temata un jautāja, vai es Marku esot labi pazinusi. Es atkal izvairījos no tie�as atbildes. Varēju redzēt, ka tas viņai liek justies neomulīgi. Un tas mani nemaz nepārsteidz.

-��� Tātad, pēc tavām domām, viņa zina, ka mēs viņu turam aizdomās?

Izabella iedzēra malku vīna. No virtuves uzvēdīja ķiploku un olīveļļas smar�a. Vai jūti? viņa jautāja. Burvīga smar�a! Vai viņai �ķiet, ka mēs zinām? Var jau būt. Bet, lai ko viņa do�mātu, man nav nekādu �aubu, ka agrāk vai vēlāk viņa dos mums ziņu par sevi. Viņa gribēs zināt sīkāk, kas mums ir padomā. Viņa mūs uzmeklēs. Dosim tikai viņai da�as dienas laika!

D�eimijs izskatījās �aubu pilns. �ie sociopāti, viņ� teica, kā viņi īsti jūtas? Iek�ēji, pa�i sevī?

Izabella pasmaidīja. Nesatricināmi, viņa atbildēja. Ne�satricināmi un vienaldzīgi. Paskaties, kā izturas kaķis, kad dara kaut ko neatļautu! Pavisam nesatricināms. Redzi, kaķi ir sociopāti. Tas ir viņu dabiskais stāvoklis.

-���� Bet vai tā ir viņu vaina? Vai to viņiem var pārmest?

-��� Kaķiem nevar pārmest to, ka viņi ir kaķi, Izabella teica, tāpēc viņiem nevar pārmest, ja viņi dara to, kas ir kaķu dabā, ķer dārzā putnus vai spēlējas ar laupījumu. Kaķi to nespēj mainīt.

-��� Un kā ir ar �ādiem cilvēkiem? Vai viņi spēj to mainīt? D�eimijs jautāja.

-��� Tas ir ļoti sare�ģīts jautājums, vai �ādiem cilvēkiem var pārmest par viņu rīcību, Izabella atbildēja. Par to saraks�tīts daudz interesantas literatūras. �iem cilvēkiem ir iemesls sacīt, ka �ī rīcība ir viņu psihopatoloģijas rezultāts. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka viņu personība ir tāda, kāda ir, un viņi pa�i nav izvēlēju�ies savus personības traucējumus. Kā tad viņi var būt atbildīgi par to, ko pa�i nav izvēlēju�ies?

D�eimijs paskatījās uz virtuves pusi. Viņ� redzēja, ka �ef�pavārs iemērc pirkstu traukā un pēc tam to domīgi aplaiza. �efpavārs sociopāts būtu visīstākais murgs. To tu varētu ap�spriest ar saviem draugiem, viņ� teica. Svētdienas filozofu klubā. Jūs varētu diskutēt par tādu cilvēku morālo atbildību.

Izabella skumīgi pasmaidīja. Ja vien es varētu savākt klubu kopā, viņa nopūtās. Jā, ja vien es varētu piedabūt klubu satikties!

-���� Svētdiena nav pati labākā diena sanāksmēm, D�eimijs teica.

-��� Taisnība, Izabella piekrita. To saka arī Keta. Viņa ap�rāvās. Viņai nepatika bie�i pieminēt Ketu D�eimija klātbūtnē, jo tādos brī�os D�eimijs alla� sadrūma un izskatījās nelaimīgs.

Tas, kas man pa�laik vajadzīgs, nodomāja Izabella, ir da�as dienas bez sare�ģījumiem. Jāatgrie�as pie "Apskata" rediģē��anas, netraucēti jārisina krustvārdu mīklas, palaikam jāaiz�staigā uz Brantsfīldu, lai pa�alotu ar Ketu. Man nav jātērē savs laiks, lai krodziņos kopā ar D�eimiju kaltu sazvērnieciskus plānus un stātos pretī viltīgām korporāciju finansistēm ar dārgām mākslas tieksmēm.

Iepriek�ējā nakti viņa bija slikti gulējusi. Restorānā pēc vakariņām viņa bija atvadījusies no D�eimija un mājās pār�nākusi tikai krietni pēc vienpadsmitiem. Apgūlusies un izslē�gusi gaismu, viņa bija ilgi gulējusi nomodā, skatīdamās, kā mēness met istabā ēnu no koka blakus logam, un domādama par strupceļu, kādā acīmredzot nonāku�i viņu meklējumi. Pat tad, ja nākamais solis būtu saistīts ar Mintiju Okterloniju, vajadzētu pieņemt sare�ģītus lēmumus. Un tad vēl visi �ie samezglojumi ar Ketu un Tobiju! Izabella vēlējās, kaut labāk nebūtu sadomājusi Tobijam sekot, jo tagad viņa zināja to, kas nomāca sirdsapziņu kā smaga nasta. Viņa bija nolēmusi pa�gaidām neko �ajā sakarā nedarīt, ta�u labi saprata, ka tas nozīmē tikai atlikt malā to, kam agri vai vēlu būs jāstājas pretī. Izabella nezināja, kā spēs izturēties pret Tobiju nāka�majā tik�anās reizē. Vai izdosies būt tādai pa�ai kā agrāk un, tiesa, nejūtot īpa�u draudzību, vismaz saglabāt apstākļiem atbilsto�u pieklājību?

Beidzot viņa aizmiga, ta�u miegs bija nemierīgs un saraus�tīts, tāpēc nākamajā rītā, kad ieradās Greisa, viņa vēl gulēja, cie�i aizmigusi. Greisa nolēma uznest Izabellai tēju tie�i gu�ļamistabā.

-���� Nemierīga nakts? Greisa ba�īgi apvaicājās, nolikdama tasīti uz Izabellas naktsgaldiņa.

Berzēdama acis, Izabella uzslējās sēdus. �ķiet, aizmigu tikai kaut kad pēc diviem, viņa teica.

-���� Nepatik�anas? Greisa jautāja, lūkodamās uz viņu.

-��� Jā, Izabella atbildēja. Nepatik�anas un �aubas. �is un tas.

-��� Es pazīstu to ju�anu, sacīja Greisa. Man ari tā gadās. Reizēm sāku raizēties par visu pasauli. Nesaprotu, kāds gals to gaida.

-���� Nevis blīk�ķis, bet smilksts, Izabella izklaidīgi atmeta. Tā reiz izteicās Tomass Stērns Eljots, un tagad visi to vien citē. Bet tas, protams, ir pavisam muļķīgs teiciens, un esmu pārliecināta, ka viņ� to no�ēloja.

-���� Ak nejēgas cilvēks! noteica Greisa. Tavs draugs mis�ters Odens tā nekad nebūtu sacījis, vai ne?

-���� Skaidrs, ka ne, Izabella atbildēja un pagriezās, lai pa�ņemtu tējas tasi. Tiesa, ari viņ� uzrakstīja �o to muļķīgu, kad bija jauns. Viņa iedzēra malku tējas, kas vienmēr ļoti ātri palīdzēja atgūt domu skaidrību. Un viņ� uzrakstīja �o to muļķīgu, kad bija vecs. Bet starplaikā viņ� parasti izteicās ļoti trāpīgi.

-���� Sāpīgi?

-���� Trāpīgi. Izabella sāka trausties ārā no gultas, ar kāju pirkstiem meklēdama uz paklājiņa rītakurpes. Ja viņ� uz�rakstīja kaut ko nepiedienīgu, tad vēlāk pie tā atgriezās un pārveidoja, ja varēja. Da�us no saviem dzejoļiem viņ� pilnīgi noliedza. Piemēram, "1939. gada 1. septembri".

Viņa atvilka aizkarus. Bija skaidra pavasara diena, un saulē jautās pirmās karstuma pazīmes. Viņ� teica, ka tas dzejolis esot negodīgs, kaut gan, manuprāt, tajā ir da�as lieliskas rin�das. Vēlāk "Vēstulēs no Islandes" viņ� uzrakstīja �o to pilnīgi nesakarīgu, bet tas skanēja vienreizēji. "Un ostas jūru savos vārdos sauc." Lieliska rinda, vai ne? Bet tā neko nenozīmē, vai ne, Greisa?

-��� Nē, Greisa atbildēja. Nevaru iedomāties, kā ostas var saukt jūru jebkādos vārdos. Es to nesaprotu.

Izabella vēlreiz izberzēja acis. Greisa, es gribu sev vien�kār�u dienu. Kā tev �ķiet, vai varēsi man palīdzēt?

-���� Protams.

-���� Vai tu varētu atbildēt uz telefona zvaniem? Saki visiem, ka es strādāju, un to es tie�ām domāju darīt. Pasaki, ka rīt varē�u viņiem atbildēt.

-���� Vai pilnīgi visiem?

-���� Izņemot Ketu. Un D�eimiju. Ar viņiem es runā�u, kaut gan ceru, ka viņi �odien nezvanīs. Visiem pārējiem vajadzēs pagaidīt.

Greisa to uzņēma atzinīgi. Viņai patika justies atbildīgai par māju un lūgums atraidīt citus bija ļoti pa prātam.

-���� Pēdējais laiks tev ievest tādu kārtību! viņa teica. Tu mū�īgi ļauj katram sevi raustīt un tramdīt. Tas ir smieklīgi. Tu ta�u esi pelnījusi arī kādu drusciņu sava laika!

Izabella pasmaidīja. Greisa viņai bija lieliska sabiedrotā. Lai kādas viņām palaikam radās domstarpības, Izabella tik un tā zināja, ka galu galā Greisai viņas intereses ir ļoti svarīgas. �ajā laikmetā, kam tik raksturīga savu iegribu apmierinā�ana, tāda uzticība bija reti sastopama. Tas bija vecmodīga tikuma paraugs, ko viņas kolēģi filozofi gan cildināja, ta�u pa�i savā dzīvē nespēja īstenot. Turklāt Greisai, par spīti tieksmei paust nepatiku pret da�iem cilvēkiem, bija daudz citu tikumu. Viņa ticēja Dievam, kur� galu galā noteikti palīdzēs tiem, kam no�darīta netaisnība; viņa godāja darbu un nekad nenokavēja un neizlaida nevienu darbdienu "tā sauktās slimības dēļ"; un viņa uzskatīja, ka nekad nedrīkst atstāt bez ievērības cita cilvēka lūgumu pēc palīdzības, lai kādi būtu �ī cilvēka apstākļi un lai kas būtu vainīgs pie likstas, kas izraisījusi �o lūgumu. Greisā mājoja patiesi cēlsirdīga dvēsele, ko reizēm slēpa paskarba āriene.

-���� Tu esi brīni�ķīga, Greisa! sacīja Izabella. Ko gan mēs visi bez tevis iesāktu?

Izabella strādāja visu rīta cēlienu. Pasts bija atnesis jaunu pieteikumu klēpi "Apskatam", un viņa visus to datus iereģis�trēja �urnālā, kas kalpoja tie�i �ādam nolūkam. �ķita diez�gan skaidrs, ka vairāki no �iem sūtījumiem netiks tālāk par pirmo izvērtē�anas pakāpi, kaut gan viens raksts, kura no�saukums bija "Azartspēles. Ētiska analīze", pirmajā brīdī �ķita itin daudzsolo�s. Kādas ētiskas problēmas var rasties azart�spēļu sakarā? Izabellai �ķita, ka te ir vismaz viens pavisam vienkār�s un utilitārs arguments. Ja kādam ir se�i bērni, un azartspēļu cienītājiem tas nav nekas neparasts (varbūt arī tas ir sava veida azarts?), tad viņa pienākums ir bērnu dēļ saprātīgi plānot savus ienākumus. Ta�u, ja cilvēks ir pārticis un viņam nav pēcnācēju, vai tad ir kāds būtisks ļaunums, ja viņ� savu varbūt ne pēdējo, bet, teiksim, atliku�o grasi iegulda likmē? Izabella brīdi kavējās domās. Kanta piekritē�jiem atbilde būtu neap�aubāmi skaidra, bet tie�i tāda ir Kanta morāles problēma: tā ir tik skaidra un iepriek� paredzama, ka neatstāj vietu nekādām niansēm; glu�i kā pats Kants, Izabella nodomāja. No tīri filozofiska viedokļa, �ķiet, ir ļoti grūti būt vācietim. Daudz labāk ir būt francūzim (bezatbildīgam un ro�taļīgam) vai grieķim (nopietnam, bet ar viegluma piedevu). Protams, manis pa�as mantojumu var tikai apskaust, viņa no�domāja: no vienas puses, skotu veselīgā filozofija un, no otras puses, amerikāņu pragmatisms. Ideāla kombinācija. Protams, bija Kembrid�as gadi, un tie nozīmēja vitgen�teinismu un zi�nāmu devu lingvistiskas filozofijas, ta�u no tā nebija nekāda ļaunuma, ja vien cilvēks, sasniedzis briedumu, prata no tā atteikties. Un es varu dro�i atzīt, ka esmu sasniegusi briedumu, Izabella nodomāja, lūkodamās pa kabineta logu dārzā, kur krā�ņi kuploja krūmi un magnolijas zaros sāka parādīties pir�mie baltie ziedi.

�ārīta lasī�anai Izabella izvēlējās vienu no �ķietami cerī�gākajiem rakstiem. Ja izrādītos, ka tas ir pietiekami vērtīgs, jau �opēcpusdien varētu aizsūtīt to kolēģa vērtējumam, un tas viņai sniegtu ļoti svarīgo apziņu, ka kaut kas ir paveikts. Virsraksts bija piesaistījis viņas uzmanību galvenokārt ar ģe�nētikas aktualitāti tā veidoja problēmas pamatfonu -, kā arī ar pa�u problēmu, kas atkal saistījās ar patiesības teik�anu. Nesen viņu bija ieinteresējis raksts par patiesības teik�anu seksuālajās attiecībās, un viens no �urnāla recenzentiem par to jau bija devis labvēlīgu atsauksmi. Un tad bija uzpeldējusi Tobija problēma, kas radījusi dilemmu viņas pa�as morālās dzīves centrā. Tā vien �ķita, ka pasaule balstās uz meliem un tādām vai citādām puspatiesībām un viens no morāles uzdevumiem ir palīdzēt mums starp tiem visiem izlaipot. Jā, melu ir bezgala daudz, un tomēr patiesības spēks to priek�ā neizgaist. Vai Aleksandrs Sol�eņicins savā Nobela prēmijas runā netika teicis: "Viens patiesības vārds iekaros visu pa�sauli"? Vai tā bija vēlmju domā�ana, kas raksturīga orveliskas valsts atbalstīto melu d�ungļos dzīvoju�am cilvēkam, vai ari pamatota ticība, ka patiesība spēj spīdēt cauri tumsai? Tai jābūt otrajai; ja tā būtu pirmā, tad dzīve būtu pārlieku drūma, lai to turpinātu. �ai ziņā taisnība ir Albēram Kami: pēdējais filozofijas jautājums ir pa�nāvība. Ja nav patiesības, tad nevar būt jēgas un mūsu dzīve ir SIzifa veltīgās pūles. Un, ja dzīve ir SIzifa veltīgās pūles, tad kāda jēga to tur�pināt? Izabella bridi domās pārcilāja drūmos apzīmējumus, kas saistīti ar Orvela, SIzifa, Kafkas vārdiem. Vai ir vēl citi? Ir ļoti pagodino�i būt filozofam vai rakstniekam, kura vārds kļūst par īpa�ību apzīmējumu. Viņa bija redzējusi vārdu "hemingvejisks", ko varētu attiecināt uz mak�ķernieka un vēr�u ciņu cienītāja dzīvi, ta�u pagaidām nebija radies apzīmējums neveiksmju un pagrimuma apsēstai vietai, ko Greiams Grīns izvēlējās par fonu savām morāles drāmām. "Griniska vide"? Ne pēc kā neizklausās. Varbūt "Grīna pasaule"? Grīna zeme, Grinlar.de, Grenlande glu�i reāla vieta�

Un atkal runa bija par patiesības teik�anu, �oreiz doktora Hao, Singapūras Nacionālās universitātes filozofa, rakstā. Virs�raksts tam bija "�aubas par tēvu", apak�virsraksts "Paternālisms un ģenētikas patiesīgums". Izabella no rakstāmgalda sēdekļa pārsēdās krēslā blakus logam, kurā viņa vislabprātāk lasīja rakstus. Tajā brīdī 'priek�telpā iezvanījās telefons. Pēc trim signāliem Greisa paņēma klausuli. Izabella gaidīja, bet Greisa nekādu ziņu nedeva. Viņa atkal pievērsās "�aubām par tēvu".

Raksts, kas bija uzrakstīts ļoti saprotamā valodā, sākās ar stāstu no dzīves. Klīniskie ģenētiķi, rakstīja doktors Hao, bie�i sastopas ar maldīgi piedēvētu paternitāti, un �ie gadījumi izvirza sare�ģītus jautājumus par to, kādā veidā �īs kļūdas jāatklāj un vai tās jāatklāj vispār. Autors izklāstīja gadījumu, kurā uzpeldējis tie�i �āds jautājums.

B. kungam un kundzei piedzimis bērns ar ģenētiski pār�mantotu slimību. Kaut gan bijis paredzams, ka bērns izdzīvos, tā stāvoklis bijis pietiekami nopietns, lai rastos jautājums, vai B. kundzei nākamo grūtniecību reizēs vajadzētu veikt pārbau�des. Da�us augļus �ī kaite var ietekmēt, citus ne. Uzzināt to būtu iespējams vienīgi ar skrīninga pārbaudi.

Tiktāl viss kārtībā, Izabella nodomāja. Protams, skrīnings ir saistīts ar pla�ākām problēmām, ari tik nopietnām kā eigēnika, ta�u doktors Hao tiem neveltīja uzmanību un darīja glu�i pareizi: �ajā gadījumā runa bija par patiesības teik�anu un paternālismu. Doktors Hao turpināja: B. kungam un kundzei vajadzēja izdarīt ģenētisku pārbaudi, lai noteiktu nesēja stā�vokli. Lai izpaustos �āds konkrēts veselības traucējums, abiem slimā bērna vecākiem vajadzēja būt attiecīgā gēna nesējiem. Ta�u, kad ārsts saņēmis pārbaudes rezultātus, noskaidrojies, ka B. kundze ir nesēja, bet B. kungs ne. Bērnam, kas piedzi�mis ar �o kaiti, tātad bijis cits tēvs. B. kundzei (Varbūt Bovari kundzei, nodomāja Izabella), kas sīkāk nebija aprakstīta, tātad ir mīļākais.

Viens risinājums būtu pateikt to B. kundzei privātā sarunā un ļaut viņai pa�ai izlemt, vai atzīties vīram. Pirmajā brīdī �āds solis �ķita pievilcīgs, jo tas nozīmētu novelt no sevis atbildību par iespējamo laulības sagrau�anu. Tomēr iebildums bija tāds: ja B. kungs to neuzzinātu, viņ� visu mū�u dzīvotu ar apziņu, ka ir tāda gēna nesējs, kāda viņam patiesībā nemaz nav. Vai viņam ir tiesības saņemt �ādu ziņu no ārsta, ar kuru viņu saista profesionālas attiecības? Ārstam nepārprotami ir pienākums to paziņot, bet kur ir robe�as?

Izabella pār�ķīra raksta pēdējo lappusi. Tur bija atsauces, visas dotas atbilsto�i formai, ta�u nebija nobeiguma. Doktors Hao nezināja, kā atrisināt pa�a izvirzīto jautājumu. Tas bija pilnīgi pieņemami: autors var uzdot jautājumus, uz ko nevar vai nevēlas atbildēt. Tomēr visumā Izabellai labāk patika raksti ar noteiktu viedokli.

Izabella nolēma pajautāt, ko par to domā Greisa. Tikpat bija pienācis rīta kafijas laiks, radot ieganstu doties uz virtuvi. Tur Greisa pa�laik tuk�oja trauku mazgājamo ma�īnu.

-�������� Es tev pastāstī�u diezgan āķīgu gadījumu, Izabella teica. Un pēc tam gribē�u dzirdēt tavu attieksmi. Par iemes�liem nelauzi galvu, vienkār�i pasaki, ko tu darītu!

Viņa izstāstīja Greisai gadījumu ar B. kungu un kundzi. Greisa klausīdamās turpināja ņemt ārā traukus, bet, kad stāsts bija galā, pārtrauca darbu.

-���� Es aizrakstītu B. kungam vēstuli, viņa noteikti sacīja.

-��� Un pasacītu, lai viņ� neuzticas sievai.

-��� Skaidrs, noteica Izabella.

-������� Bet savu vārdu es neparakstītu, Greisa piebilda. Es sūtītu anonīmu vēstuli.

Izabella neslēpa pārsteigumu. Anonīmu? Kāpēc?

-������� Es nezinu, Greisa atbildēja. Tu teici, lai es nelau�ot galvu par iemesliem. Lai tikai pasakot, ko es darītu. Un es pateicu.

Izabella klusēja. Viņa bija pieradusi dzirdēt no Greisas ne�parastas domas, ta�u �ī dīvainā vēlme rakstīt anonīmu vēstuli viņu pārsteidza vairāk nekā citkārt. Viņa gribēja taujāt vēl, ta�u saimniecības vadītāja pārgāja pie cita temata.

-������� Zvanīja Keta, viņa teica. Negribēja tevi traucēt, bet lūdza pasacīt, ka pēcpusdienā labprāt ieskrietu uz tēju. Teicu, ka dosim atbildi vēlāk.

-���� Ļoti labi, sacīja Izabella. Es labprāt viņu satiktu. Patiesības teik�ana. Paternālisms. Nekur tālāk viņa nebija

tikusi, bet pēk�ņi izlēma. Viņa pajautās, ko domā Greisa.

-������ Vēl viens gadījums, Greisa, viņa teica. Iedomājies, ka tu būtu atklājusi: Tobijs satiekas ar citu meiteni, bet no Ketas to slēpj. Ko tu darītu?

Greisa sarauca pieri. Grūts jautājums, viņa atbildēja.

-��� Man �ķiet, ka es Ketai to neteiktu.

Izabella izjuta atvieglojumu. Vismaz �ajā jautājumā viņu domas ir līdzīgas.

-���� Bet es laikam darītu tā, Greisa turpināja, es aizietu pie Tobija un pateiktu: ja tu neatstāsies no Ketas, es pastāstī�u visu tai otrai. Tā es sekmīgi tiktu no viņa vaļā, jo man negri�bētos, lai tamlīdzīgs tips apprec Ketu. Re, tā es darītu.

Izabella pamāja ar galvu. Skaidrs. Un tu nemaz nevilci�nātos?

-���� Nemaz, Greisa atbildēja. Nemaz un nepavisam. Tad viņa piebilda: Bet nekas tāds ta�u nenotiks, vai ne?

Izabella vilcinājās: atkal bija pienācis brīdis, kad var izska�nēt meli. Un ar �o īso vilcinā�anos pilnīgi pietika.

-��� Ak Dievs! Greisa nopūtās. Nabaga Keta! Nabaga mei�tene! Zini, man tas vīrietis nepatika jau no pirmā brī�a, galīgi nepatika. Es negribēju to sacīt, bet tagad tu zini. Atceries tās zemeņu krāsas bikses, ko viņ� mū�īgi valkā! Es jau no pa�a sākuma zināju, ko tas nozīmē. Saproti? Es zināju.

Keta atnāca uz tēju pus�etros, atstājusi veikalu Edija pār�ziņā. Durvis atvēra Greisa, savādi paskatīdamās uz viņu, vis�maz Ketai tā likās; ta�u Greisa vienmēr bijusi drusku dīvaina, un Keta to vienmēr bija zinājusi. Greisai bija sava teorija un pārliecība par glu�i visu, un nekad nevarēja zināt, kas notiek viņas prātā. Keta nekādi nesaprata, kā Izabella spēj paciest �īs virtuves sarunas. Varbūt viņa tajās vienkār�i neklausās.

Izabella sēdēja savā vasaras namiņā, labodama korektūras novilkumus. Vasaras namiņ� bija neliela astoņstūru celtne, būvēta no koka un nokrāsota tum�i zaļa. Tā atradās dārza aizmugurē pie augstās akmens sienas, kas ieskāva dārzu. Izabellas tēvs slimības laikā tur bija pavadījis daudzas dienas, lūkodamies uz zālienu, domādams un lasīdams, kaut gan vi�ņam bija grūti pār�ķirt lappuses un viņ� gaidīja, kad to izdarīs

Izabella. Vairākus gadus pēc tēva nāves Izabella nebija spē�jusi ieiet �ajā namiņā, jo atmiņas bija pārāk sāpīgas, tomēr pamazām sāka tajā strādāt un darīja to pat ziemā, kad kaktā kūrās norvēģu malkas krāsniņa. No rotājumiem istabā bija ti�kai trīs ierāmētas fotogrāfijas, kas karājās pie aizmugures sie�nas. Izabellas tēvs, ģērbies kameronie�u pulka formas tērpā, stāv nesaudzīgajā Sicīlijas saulē pie atsavinātas villas, atgādi�not par sen aizgāju�u gadu drosmi un upuriem neap�aubāmi krietna mērķa labā. Izabellas māte svētā amerikāņu māte kopā ar tēvu sē� Venēcijas kafejnīcā. Un viņa pati, vēl glu�i mazs bērns, kopā ar vecākiem, �ķiet, kādā piknika izbraukumā. Fotogrāfijas bija malās apdzeltēju�as, un tās vajadzētu restau�rēt, ta�u pagaidām tās netraucētas karājās savās vietās.

Bija neparasti silta, gandrīz vasarīga pavasara diena, un vasaras namiņa divviru stikla durvis stāvēja atvērtas. Izabella redzēja, ka pa zālienu �urp nāk Keta, nesdama nelielu, brūnu maisiņu. Tajā jābūt kādam gardumam no veikaliņa: Keta nekad nenāca tuk�ām rokām, bet alla� atnesa Izabellai kādu trifeļu pas�tētes vai olīvu kārbiņu, ko bija paņēmusi no veikala plaukta.

-��� Beļģu �okolādes peles, Keta teica, nolikdama maisiņu uz galda.

-��� Kaķi [2] pasniedz peles kā īpa�u dāvanu, sacīja Izabella, atbīdīdama korektūru novilkumus galda malā. Manai tantei, tas ir, tavai vectantei, bija kaķis, kas ķēra peles un lika tās viņas gultā. Cik mīļi!

Keta apsēdās pītajā krēslā blakus Izabellai. Greisa man teica, ka tu esot noslēgusies no pasaules, viņa sacīja, un neviens tevi nedrīkstot traucēt, tikai es.

Greisa bijusi taktiska, nodomāja Izabella. Nebūtu gudri pā�rāk bie�i pieminēt D�eimiju.

-���� Dzīve pēdējā laikā kļuvusi sare�ģīta, Izabella teica. Gribēju paņemt sev pāris dienu, lai padarītu iekrāto darbu un atre�ģītos. Tu noteikti zini, kā tas ir.

-��� Jā, Keta apstiprināja. Dienas, kad gribas saritināties kamolā un norobe�oties no visa. Ari man tādas gadās.

-���� Greisa mums atnesis tēju, un varēsim papļāpāt, sacīja Izabella. �odien esmu pietiekami daudz izdarījusi.

Keta pasmaidīja. Un es ari nolēmu pielikt punktu, viņa teica. Edijs parūpēsies par veikalu līdz slēg�anas laikam. Drīz ie�u mājās un pārģērb�os. Pēc tam es� pēc tam mēs kaut kur iziesim.

-���� Tas ir labi, Izabella teica. Mēs. Protams, ar Tobiju.

-���� Mums kaut kas jānosvin, Keta sacīja, iesāņus skatīda�mās uz Izabellu. Paēdīsim restorānā vakariņas un tad iesim uz klubu.

Izabella aizturēja elpu. To viņa nebija gaidījusi, tomēr klu�sībā bija no tā baidījusies. Tagad �is bridis bija klāt. Jāno�svin?

Keta pamāja ar galvu. Viņa neskatījās uz Izabellu, bet lū�kojās pāri zālienam. Viņas balss tonis bija piesardzīgs. Mēs ar Tobiju saderinājāmies, viņa pavēstīja. Vakar vakarā. Nā�kamajā nedēļā ieliksim sludinājumu. Es gribēju, lai tu to uzzini pirmā. Viņa brīdi klusēja. Domāju, ka vecākiem viņ� to ir pateicis, bet vairāk neviens nezina. Tikai tu.

Izabella pagriezās pret brāļameitu un saņēma viņas roku. Tas ir jauki, mīļā. Apsveicu! �ie vārdi prasīja lielu piepūli, glu�i kā dziedātājai, cen�oties paņemt augstu skaņu, tomēr mēģinājums bija nesekmīgs. Viņas balss skanēja neizteiksmīgi un bez prieka.

Keta paskatījās uz viņu. Vai tu to saki no sirds?

-��� Es gribu, lai tu būtu laimīga, Izabella atbildēja. Ja tas tevi dara laimīgu, tad es, protams, to saku no sirds.

Keta brīdi pārdomāja �os vārdus. Filozofēs apsveikums! viņa noteica. Vai tie�ām tu nevari pateikt kaut ko perso�nīgu? Viņa nedeva Izabellai laiku atbildēt, bet atbildes tikpat nebija, un būtu vajadzējis pacīnīties, lai tādu atrastu. Tev viņ� nepatīk, vai ne? Tu vienkār�i negribi dot viņam iespēju parādīt sevi no labās puses pat manis dēļ ne!

Izabella novērsa skatienu. Atklāti melot viņa nespēja. Es neesmu viņu iemīļojusi. Tas man jāatzīst. Bet es tev apsolu: darī�u, ko spē�u, pat tad, ja tas būs grūti.

Pēc �iem vārdiem Keta aizsvilās. Tagad viņas balss skanēja spalgi, neslēpjot sa�utumu. Ja tas būs grūti? Kāpēc lai tas būtu tik grūti? Kāpēc tu tā runā?

Izabella vairs nespēja valdīt pār savām emocijām. Jaunā ziņa bija satrieco�a, un viņa aizmirsa sākotnējo nodomu ne�stāstīt Ketai par redzēto. Tagad vārdi izlauzās pa�i. Tāpēc, ka Tobijs, manuprāt, nav tev uzticīgs, viņa teica. Esmu redzējusi viņu kopā ar citu. Lūk, kāpēc. Lūk, kāpēc!

Izabella apklusa, izbijusies par pateikto. Viņa nebija gribē�jusi to teikt, viņa zināja, ka to nevajag darīt, un tomēr tas bija izlauzies glu�i tā, it kā ar viņas muti runātu cits. Nāka�majā mirkli viņa jutās nelaimīga un nodomāja: Lūk, tie�i tā tiek nodarītas pārestības neko nedomājot. Pārestība nebūt nav grūts solis, kas iepriek� rūpīgi pārdomāts; pārestība visbie�āk ir nevērīgs nodarījums, kas notiek ļoti viegli. �ķiet, tā bija Hannas Ārentes doma? Ļaunais ir banāls. Tikai labais ir varonīgs.

Brīdi Keta sēdēja pavisam nekustīgi. Tad viņa nokratīja roku, ko Izabella bija viegli uzlikusi viņai uz pleca. Runāsim skaidri un gai�i! viņa teica. Tu saki, ka esi redzējusi viņu kopā ar citu sievieti. Vai es pareizi sapratu?

Izabella pamāja ar galvu. Atkāpties vairs nevarēja, un vie�nīgā iespēja tagad bija atklātība. Jā. Man ļoti �ēl. Es ne�gribēju tev to sacīt, jo uzskatīju, ka man neklājas iejaukties tavā dzīvē. Bet es viņu patie�ām redzēju. Redzēju, ka viņ� apskauj citu meiteni. Tobijs gāja viņu apciemot. Tas notika pie viņas dzīvokļa durvīm. Es� Es tobrīd gāju garām. Un pati to redzēju.

-���� Kur tas notika? Keta klusi jautāja. Kur tie�i tu viņu redzēji?

-���� Nelsonstritā, Izabella atbildēja.

Keta bridi klusēja. Tad viņa iesmējās un viņas saspringums izgaisa. Paklausies, tur dzīvo viņa māsa Fiona! Nabaga

Izabella! Skaidrs, ka tu visu saputroji! Tobijs bie�i iet apciemot Fionu. Un, protams, satiekoties viņu noskūpsta. Viņiem ir ļoti labas attiecības. Tā ir sirsnīga un mīlo�a ģimene.

Nē, Izabella nodomāja. Tā nav sirsnīga un mīlo�a ģimene, vismaz manā izpratnē ne.

-��� Tā bija viņa māsas dzīvokļa biedrene, Izabella teica. Tā nebija viņa māsa.

-���� Lizija?

-���� Man nav ne jausmas, kā viņu sauc, Izabella atbildēja.

Keta nicīgi nosēcās. Muļķības! viņa pārliecināti atcirta.

No īsa skūpsta uz vaiga tu esi iztēlojusies nezin ko! Un tagad negribi pat atzīt, ka esi maldījusies. Viss būtu citādi, ja tu to atzītu, bet tu to negribi. Tu viņu ļoti neieredzi!

Izabella mēģināja pretoties. Nav tiesa, ka es viņu neiere�dzu. Tā tev nav tiesību sacīt! Tomēr viņa apzinājās, ka Ketai ir tādas tiesības, jo, sakot �os vārdus, viņas domās atkal uznira sniega lavīna, un viņu pārņēma kauns.

Keta piecēlās kājās. Man ļoti �ēl. Es saprotu, kāpēc tev bija vēlē�anās man to pateikt, ta�u uzskatu, ka tu esi ārkārtīgi netaisna. Es mīlu Tobiju. Mēs precēsimies. Vairāk man nav ko sacīt. Un viņa devās ārā no vasaras namiņa.

Izabella strauji piecēlās no krēsla, izkaisīdama pa grīdu la�pas ar korektūras novilkumiem. Keta, es tevi lūdzu! Tu zini, cik tu man esi mīļa. Tu to zini! Lūdzu� Viņas balss aprā�vās. Keta bija skrie�us metusies pāri zālienam uz mājas pusi. Virtuves durvīs stāvēja Greisa ar paplāti rokās. Viņa pakā�pās sāņus, lai ļautu Ketai paskriet garām, un paplāte nokrita zemē.

Dienas atlikusī daļa bija sabojāta. Pēc Ketas aizie�anas Izabella apmēram stundu pavadīja kopā ar Greisu, pārrunā�dama notiku�o, un Greisa, cik vien spēdama, centās Izabellu nomierināt.

-��� Kādu laiku tas viņai varbūt nepāries, Greisa teica. Pa��laik viņa dro�i vien ir aizslēgusi visas prāta durtiņas pret tādu iespēju. Tomēr viņa par to domās, un gan jau tā iespēja nedos miera. Viņa sāks domāt: varbūt, varbūt tomēr tā ir patiesība? Un tad zvīņas no acīm pamazām nokritīs.

Izabellai stāvoklis �ķita drūms, ta�u vajadzēja atzīt, ka Greisai ir sava taisnība. Bet līdz tam brīdim viņa man ne�piedos.

Dro�i vien ne, Greisa lieti�ķā tonī atbildēja. Bet var�būt kļūs labāk, ja tu viņai aizrakstīsi un izteiksi savu no�ēlu. Pamazām jau viņa tikpat tev piedos, bet vieglāk tas notiks, ja tu pirmā pavērsi durvis.

Izabella darīja, kā Greisa ierosinājusi, un uzrakstīja Ketai īsu vēstuli. Viņa atvainojās par sarūgtinājumu, ko sagādājusi, un izteica cerību, ka Keta viņai piedos. Bet, jau rakstīdama "Lūdzu, piedod man", viņa atcerējās, ka tikai pirms da�ām nedēļām pati bija teikusi Ketai: "Ir tāda parādība, ko sauc par priek�laicīgu piedo�anu." Da�i par piedo�anu ir sarunāju�i daudz muļķību; galvenokārt tie ir cilvēki, kuri nekad nav sa�pratu�i vai nekad nav dzirdēju�i) domu, ko profesors Strosons izteicis darbā "Brīvība un aizvainojums", runādams par atbil�des reakcijām un par to svarīgumu. Pīters Strosons rakstīja, ka aizvainojums mums ir vajadzīgs, jo tie�i aizvainojums ir tas, kas izceļ un norāda uz pāridarījumu. Bez �īm atbildes reak�cijām mēs riskējam vājināt savu izjūtu par labo un ļauno, jo beigu beigās varam nospriest, ka tam nav nozīmes. Tāpēc ne�vajag piedot priek�laicīgi, un dro�i vien tie�i tāda bija pāvesta Jāņa Pāvila II doma, kad viņ� nogaidīja vairākus gadus, pirms apmeklēja cietuma kamerā savu uzbrucēju. Interesanti, ko pā�vests sacīja �āvējam, Izabella nodomāja. "Es tev piedodu"? Vai varbūt viņ� teica pavisam kaut ko citu, nevis piedo�anas vār�dus? Viņa pasmaidīja par �o domu: ari pāvesti ta�u ir cilvēki un izturas kā cilvēki, un tas nozīmē, ka laiku pa laikam viņiem jāieskatās spogulī un sev jāpajautā: vai tas tie�ām esmu es, kas, ģērbies �ajā mazliet dīvainajā ietērpā, gatavojas iziet uz balkona un māt ar roku visiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri atnāku�i �urp ar karogiem, cerībām un asarām?

Hipotēze, kas apcerēta restorānā pēc vairākām itālie�u vīna glāzēm pievilcīga jauna vīrie�a sabiedrībā, ir viens; hipo�tēze, kas spēj saglabāties vēsā dienasgaismā, ir kaut kas cits. Izabella labi apzinājās, ka visa pārrunātā negadījuma saistība ar Mintiju Okterloniju ir pilnīga varbūtība. Ja Makdauela firmā patie�ām ir notiku�as nelikumības un ja Marks Freizers pa�tie�ām ir tās pamanījis, tas nebūt nenozīmē, ka tam ir kāds sakars ar Polu Hogu. Izabellas pieļāvums par to, kā viņ� varētu būt iesaistīts �ajā lietā, varbūt izklausījās itin ticams, bet tas ari viss. Izabella zināja, ka Makdauela firma ir liels uzņēmums, un nebija nekāda iemesla iedomāties, ka Marka atklājums var saistīties vienīgi ar Polu Hogu.

Izabella saprata: ja viņa vēlas izveidot savai hipotēzei stin�grāku pamatu, varbūt pat vēlas, lai tā būtu kaut cik ticama, tad jāuzzina vairāk par Makdauela firmu, un tas nebūs viegli. Vajadzēs aprunāties ar finan�u pasaules cilvēkiem tie kaut ko zinās pat tad, ja pa�i nestrādā Makdauela firmā. Edinburgas fi�nan�u aprindām, tāpat kā juristu aprindām, piemīt mazpilsētas ļau�u īpa�ības, un pie �īm īpa�ībām pieder arī baumas. Tomēr vajadzēs vairāk: vajadzēs noskaidrot, kādā veidā iespējams uzzināt, vai kāds ir ļaunprātīgi izmantojis iek�ējo informāciju. Vai tas varētu notikt, pārbaudot akciju operācijas? Bet kā gan tas iespējams, kā vispār var iegūt ziņas par to, ko kur� pircis, ņemot vērā, ka bir�ā ik gadus notiek miljoniem darījumu? Un skaidrs, ka vainīgie būtu pietiekami uzmanīgi un slēptu pēdas, izmantojot sve�us vārdus un starpniekus no ārpuses. Iek�ējās informācijas nelikumīgi izmantojumi tiek izmeklēti ļoti reti, un tikpat kā nav gadījumu, kad kāds tiktu notiesāts, un tas ir pilnīgi saprotams. To glu�i vienkār�i nevar pierādīt. Un tādā gadījumā, lai ko Mintija būtu darījusi ar informāciju, ko ieguvusi no sava līgavaiņa, to būtu neiespējami izpētīt. Mintija varēja rīkoties, nebaidoties no sekām, ta�u tikai līdz brīdim un tas bija ļoti svarīgs apstāklis -, tikai līdz brīdim, kad cilvēks no iek�ienes, tāds kā Marks Freizers, uztaustītu viņas darījumu saikni ar informāciju, kura, kā viņam zināms, bijusi Pola Hoga rīcībā. Ta�u Marks ir miris. Un tas nozīmē, ka viņai jādodas apciemot savu draugu Pīteru Stivensonu finansistu, slepenu filantropu un "Izcili Briesmīgā Orķestra" vadītāju.

Vestgreind�as nams bija liela, balti krāsota kvadrātveida ēka, kas celta astoņpadsmitā gadsimta beigās. Tā slējās pla�ajā Greind�as apvidū, piepilsētā, kas atradās cie�i blakus Morningsaidai un Brantsfīldai, neilgas pastaigas attālumā no Izabellas mājas un vēl īsākas pastaigas attālumā no Ketas vei�kaliņa. PIters Stīvensons bija vēlējies �o māju, kop� vien sevi atcerējās, un nevilcinādamies izmantojis iespēju to nopirkt, kad tā negaidot parādījās tirgū.

PIters bija savulaik sekmīgs tirdzniecības bankas ierēdnis, kas �etrdesmit piecu gadu vecumā nolēmis uzsākt patstāvīgu karjeru un kļūt par biznesa problēmu risinātāju. Pie viņa va�rēja meklēt palīdzību finansiālās grūtībās nokļuvu�as firmas, un uzņēmumi, kuru valdēs radu�ās nesaskaņas, varēja aicināt viņu par starpnieku strīdu risinā�anā. Ar prasmi un mieru viņ� bija daudzkārt atjaunojis kārtību rai�pilnā biznesa dzīvē, pār�liecinādams cilvēkus apsēsties un pēc kārtas apspriest visus grūtos jautājumus.

-��� Visam ir atrisinājums, viņ� sacīja Izabellai, atbildēdams uz jautājumu par darbu, ko viņa bija uzdevusi, abiem ieejot rīta istabā. Visam. Vajag tikai at�ķetināt problēmu līdz sak�nei un sākt no turienes. Vajag tikai sastādīt sarakstu un iz�turēties saprātīgi.

-���� To cilvēki bie�i vien nespēj, sacīja Izabella.

PIters pasmaidīja. Ar to var tikt galā. Vairākums cilvēku spēj kļūt saprātīgi, kaut arī sākumā tādi nav biju�i.

-��� Izņemot da�us, Izabella neatkāpās, tos, kuri ir nesa�prātīgi pa�ā būtībā. Un tādu ir diezgan daudz, gan �ajā, gan viņā saulē. Kaut vai īdi Amins un Pols Pots.

Pīters bridi domāja par viņas izteicienu. Kur� �odien vēl saka: "�ajā un viņā saulē"? Daudzi jau paguvu�i aizmirst, ko nozīmē �āds valodas tēls. Cildināmi, ka Izabella uztur valodu dzīvu kā dārznieks, kas kopj novārtā pamestu augu. Labi, Izabella!

-����� Nelabojami nesaprātīgie parasti nenodarbojas ar biz�nesu, viņ� teica, tiem labāk patīk vadīt valstis. Politiķi ir citādi nekā uzņēmēji vai firmu darbinieki. Politika mēdz pie�saistīt visneatbilsto�ākos cilvēkus.

Izabella piekrita. Tik tie�ām. Patmīļus ar uzpūstu ego. Tāpēc jau viņi lau�as politikā. Viņi grib valdīt pār citiem. Vara un izrādī�anās viņiem sagādā gandarījumu. Maz ir tādu, kas iesaistās politikā tāpēc, ka grib labot pasauli. Da�i jau laikam ir, bet to nav daudz.

Pīters bridi domāja. Jā, Gandiji, Mandelas, prezidents Kārters.

-���� Prezidents Kārters?

Pīters pamāja ar galvu. Krietns cilvēks. Pārāk labestīgs, lai darbotos politikā. Manuprāt, Baltajā namā viņ� nokļuva aiz nejau�ības. Un bija pārlieku godīgs. Mulsino�i atklāti izteicās par saviem privātajiem vilinājumiem, un presei to tikai vaja�dzēja! Un tie, kuri viņu nosodīja, skaidrs, ka klusībā tie bija nodevu�ies tādām pa�ām domām. Kur� to nav darījis?

-���� Par fantāzijām man viss ir skaidrs, Izabella teica. Es saprotu, kā viņ� to domāja� Viņa apklusa. Pīters jautājo�i paskatījās, un viņa turpināja: Bet manas fantāzijas ir citādas. Esmu iztēlojusies lavīnas�

Pīters pasmaidīja un pamāja uz krēslu. Nu, ko tur lai saka: chacun а son rкve".

Izabella atlaidās krēsla atzveltnē un pārlaida skatienu zā�lienam. Dārzs bija pla�āks un klajāks nekā viņas mājās. Ja es nocirstu kādu koku, Izabella nodomāja, varbūt ari manā dārzā būtu vairāk gaismas, ta�u viņa zināja, ka to nekad nedarīs un koki dzīvos ilgāk par viņu. Sevi�ķi izteiksmīgi �ajā ziņā bija ozoli paskatoties uz tiem, ik reizi bija jāatceras, ka tie �eit augs krietni ilgāk par cilvēka mū�u.

Izabella paskatījās uz Pīteru. Arī viņ� ir mazliet līdzīgs ozo�lam, viņa nodomāja, protams, ne jau pēc izskata ārēji viņ� varbūt drīzāk atgādina glicīniju -, ta�u viņ� ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Turklāt PIters bija diskrēts, un ar viņu varēja runāt dro�i, nebaidoties, ka teiktais var aiziet tālāk. Tātad, ja apvaicāsies viņam par Makdauela firmu, kā Izabella tagad da�rīja, neviens cits neuzzinās, ka viņa par to ir interesējusies.

PIters bridi pārdomāja viņas jautājumu. Es tur pazīstu diezgan daudzus, viņ� teica. Cik man zināms, tie ir ļoti sakarīgi cilvēki. Pēc īsa klusuma brī�a viņ� turpināja: Bet viens, ko es pazīstu, varētu jums par tiem pastāstīt vairāk. Man �ķiet, ka viņ� nesen aizgāja no turienes pēc kāda kon�flikta. Iespējams, ka viņ� būtu gatavs runāt.

Izabella atbildēja bez vilcinā�anās. Tie�i uz to viņa bija cerē�jusi, jo PIteram bija pla�s paziņu loks, un viņ� varēja iepazīs�tināt ar vajadzīgajiem cilvēkiem. To es ļoti gribētu, viņa teica un piebilda: Paldies!

-���� Bet jums jābūt uzmanīgai, PIters turpināja. Pirmām kārtām es pats viņu nepazīstu, tāpēc nevaru galvot par viņu. Turklāt jums jāatceras, ka viņam var būt zobs uz savu biju�o firmu. To nekad nevar zināt. Bet, ja gribat viņu satikt viņ� reizēm nāk uz koncertiem, jo orķestrī spēlē viņa māsa. Tāpēc jums rītvakar derētu atnākt uz mūsu koncertu. Es gādā�u, lai saviesīgajā daļā pēc tā jums rastos iespēja parunāt ar viņu.

Izabella iesmējās. Uz jūsu koncertu? Uz "Izcili Briesmīgā Orķestra" koncertu?

-���� Uz to pa�u, Pīters atbildēja. Esmu pārsteigts, ka jūs vēl neesat bijusi ne uz vienu mūsu koncertu. Esmu pārlieci�nāts, ka es jūs uzaicināju.

-��� Jā, uzaicinājāt gan, Izabella apstiprināja, bet tobrīd es biju izbraukusi. Ļoti �ēl, ka nevarēju aiziet. Cik saprotu, tas bija�

-��� Briesmīgs, Pīters pabeidza. Jā, mēs spēlējam briesmīgi, ta�u mums tas sagādā prieku. Un vairākums klausītāju tikpat nāk, lai izsmietos, tāpēc nav svarīgi, cik slikti mēs spēlējam.

-���� Kamēr vien jūs darāt, ko varat?

-���� Tie�i tā. Un tas, ko mēs varam, diem�ēl nav nekas izcils. Bet tā tas vienkār�i ir.

Izabella pievērsa skatienu zālienam. Interesanti, ka tie, kas savā dzīvē spēju�i kaut ko darīt ļoti labi, bie�i cen�as apgūt vēl kaut ko un cie� neveiksmi. Pīters bija apliecinājis sevi kā ļoti veiksmīgu finansistu un tagad bija kļuvis par visai ne�varīgu klarnetistu; agrākie panākumi noteikti ļāva vieglāk samierināties ar turpmāko neveiksmi bet ja nu ne? Varbūt cilvēks pierod pie panākumiem un pēc tam jūtas satriekts, ka nespēj tikpat labi darīt kaut ko citu? Ta�u Izabella zināja, ka Pīteram tas nav iz�ķiro�ais: viņ� ar prieku izmantoja iespēju spēlēt klarneti, pa�a vārdiem izsakoties, pieticīgā līmenī.

Aizvērusi acis, Izabella klausījās. Spēlētāji sēdēja Svētā D�ord�a Meiteņu skolas zālē �ī skola pacietīgi pie�ķīra "Izcili Briesmīgajam Orķestrim" telpas un atskaņoja mūziku, kas neatbilda viņu spējām: Pērsels neko tamlīdzīgu nebija iecerējis un dro�i vien nebūtu pazinis pats savu skaņdarbu. Izabellai tas �ķita mazliet pazīstams vismaz atsevi�ķi fragmenti -, bet viņai bija iespaids, ka da�ādas orķestra grupas spēlē katra kaut ko citu un katra savā laikā. Stīgu instrumenti spēlēja sevi�ķi nevienādi un, �ķiet, pāris toņu par zemu, savukārt tromboni, kam vajadzēja turēties se�ās astotdaļās, tāpat kā pārējam orķestrim, �ķita spēlējam �etru ceturtdaļu taktsmērā. Izabella atvēra acis un paskatījās uz trombonu spēlētājiem, kas rai�pilnām sejām un sarauktām pierēm koncentrējās uz spēli; ja viņi būtu paskatīju�ies uz diriģentu, viss varētu būt kārtībā, ta�u viņu spējas aprobe�ojās ar no�u lasī�anu. Izabella pārmija smaidus ar blakussēdētāju; klausītāji uztvēra priek��nesumu kā izklaidē�anos, kā tas vienmēr notika "Izcili Briesmīgā Orķestra" koncertos.

Pērsels beidzās, sagādājot orķestrim acīmredzamu atvieg�lojumu; daudzi spēlētāji nolika instrumentus un dziļi ievilka elpu kā sportisti skrējiena beigās. Publiku pār�alca apslā�pēti smiekli un papīra �aukstoņa, klausītājiem ieskatoties programmā. Tālāk bija paredzams Mocarts un dīvainā kārtā "Dzeltenā zemūdene". Izabella ar atvieglojumu secināja, ka programmā nav ietverts �tokhauzens, īsu brīdi ar skumjām atcerēdamās vakaru A�erholā, kura dēļ viņa patiesībā atradās �eit, un klausījās, kā "Izcili Briesmīgais Orķestris" cīnījās ar skaņdarbiem uzjautrinātās, bet uzticīgās publikas priek�ā.

Koncerta beigās atskanēja sajūsmināti aplausi un diriģents, tērpies vestē ar zeltītiem ap�uvumiem, vairākas reizes pakla�nījās publikas priek�ā. Klausītāji un spēlētāji devās uz iek�ējo pagalmu cienāties ar vīnu un sviestmaizēm, ko orķestris dā�vāja publikai, pateikdamies par koncerta apmeklējumu.

-��� Tas ir pats mazumiņ�, ko mēs varam, paskaidroja diri�ģents koncerta nobeigumā. Jūs esat biju�i loti pacietīgi.

Izabella pazina vairākus spēlētājus un daudzus klausītājus un drīz vien stāvēja draugu pulciņā pie liela �ķīvja ar kūpināta la�a maizītēm.

-���� Man �ķita, ka viņi sāku�i spēlēt labāk, kāds teica, bet pēc �ī vakara sāku par to �aubīties. Tas Mocarta izpildījums�

-��� Viss atbilsto�i apstākļiem.

-���� Tā ir terapija, sacīja cits. Paskatieties, cik viņi ir lai�mīgi! Tie ir cilvēki, kas citādi nekad nevarētu spēlēt orķestrī. Tā ir grupas terapija. Lieliski!

Gara auguma obojists uzrunāja Izabellu. Jūs varētu mums piebiedroties, viņ� teica. Jūs ta�u spēlējat flautu, vai ne? Jūs varētu piebiedroties.

-���� Varētu, Izabella atbildēja. Es tie�i par to domāju. Ta�u patiesībā viņa domāja par D�oniju Sandersonu, vīrieti blakus Pīteram Stīvensonam. Viņ� Pītera pavadībā cauri pūlim virzījās �urp, lūkodamies uz Izabellu.

-����� Es gribēju jūs iepazīstināt, Pīters teica, kad abi virie�i bija pienāku�i blakus. Mēs varētu pierunāt Izabellu piebiedroties orķestrim, D�onij. Viņa gan spēlē krietni labāk par mums, bet vēl viena flauta mums nekaitētu.

-��� Jums daudz kas nekaitētu, sacīja D�onijs. Kaut vai, piemēram, mūzikas stundas�

Izabella iesmējās. Nemaz jau nebija tik slikti! Man patika "Dzeltenā zemūdene".

-��� Viņu viesību numurs, piebilda D�onijs, pasniegdamies pēc rupjmaizes �ķēles ar kūpinātu lasi.

Kādu bridi viņi sarunājās par orķestri, un tad Izabella mai�nīja tematu. Viņa esot dzirdējusi, ka D�onijs strādājis Makdauela firmā: kā viņam tur paticis? Viņam esot paticis labi. Ta�u, brīdi padomājis, viņ� iesāņus paskatījās uz Izabellu, tēlo�dams aizdomas. Vai tāpēc jūs gribējāt ar mani iepazīties? Un pēc brī�a piebilda: Pareizāk sakot, vai Pīters tāpēc gribēja mūs iepazīstināt?

Izabella sastapa viņa skatienu. Nav jēgas izlikties, viņa no�domāja; tūlīt redzams, ka D�onijs Sandersons ir asredzīgs cilvēks.

-��� Jā, viņa vienkār�i atbildēja. Es gribētu par viņiem �o to uzzināt.

D�onijs pamāja ar galvu. Nekā daudz, ko uzzināt, tur nav, viņ� teica. Diezgan tipiska kompānija. Patiesībā lielākā daļa no viņiem ir diezgan neinteresanti cilvēki. Ar da�iem man laikam bija glu�i draudzīgas attiecības, bet vairākums man tur �ķita� visai garlaicīgi. Atvainojiet! Izklausās mazliet iedomīgi, bet tā nu tas bija. Rēķinu cilvēki. Matemātiķi.

-���� Un Pols Hogs?

D�onijs paraustīja plecus. Itin lāga vīrs. Drusku par no�pietnu, es teiktu, bet labs speciālists. Tipisks vecāko darbi�nieku pārstāvis. Da�i jaunpienācēji ir mazliet citādi. Pols pie�der pie veclaiku Edinburgas finansistiem. Vienvirziena cilvēks.

Izabella pasniedza viņam �ķīvi ar la�maizītēm, un viņ� pa�ņēma vēl vienu �ķēli. Pacēlusi glāzi, viņa iedzēra malku vīna un secināja, ka tas ir labāks nekā vīni, ko mēdz pasniegt lī�dzīgos gadījumos. Acīmredzot Pītera nopelns, viņa nodomāja.

Jaunā paziņas vārdos kaut kas bija Izabellu ieinteresējis. Ja Pols Hogs ir tipisks vecāko darbinieku pārstāvis un ja viņ� ir vienvirziena cilvēks, kā D�onijs bija izteicies, kādi tad ir firmas jaunie darbinieki? Tātad Makdauela firma mainās? viņa jautāja.

-���� Protams, D�onijs atbildēja. Tāpat kā pārējā pasaule. Viss mainās. Bankas, finan�u iestādes, mākleri viss un visi. Citāds gars, citāds spars. Vecie likumi atkāpjas. Tas notiek visur, vai ne?

-��� Laikam gan, Izabella atbildēja. Protams, viņam taisnība: agrākās morāles vērtības atkāpjas visur, dodot ceļu savtīgām interesēm un nesaudzībai.

D�onijs notiesāja rupjmaizi ar lasi un nolaizīja pirkstgalu. Pols Hogs, viņ� domīgi novilka. Pols Hogs. Hm. Atklāti runājot, man viņ� likās drusku tāds kā mīkstmiesis, un tad pēk�ņi nez no kurienes izrāva to sievi�ķi ar dzelzs iek�ām, savu līgavu Mintiju, uzvārdu nevaru atcerēties. Oktermaktija? Okendinija?

-���� Okterlonija, Izabella izlaboja.

-��� Ceru, ka viņa nav jūsu māsīca, D�onijs teica. Nebū�u ta�u uzkāpis kādam uz var�acīm?

Izabella pasmaidīja. Jūsu apraksts lielos vilcienos atbilst manam iespaidam, tikai es varbūt viņu raksturotu drusku �ēlsirdīgāk.

-���� Redzu, ka mēs viens otru saprotam. Tā ir īsta dzelzs ve�cene. Viņa strādā Ecosse bankā, Nort�arlotstrītā. īstākā palaistuve, ja gribat zināt. Saietas ar vairākiem tipiem no Pola biroja. Esmu redzējis viņu, kad Pols bija izbraucis. Un reiz redzēju viņu Londonā, Sitijas bārā, kur viņa diez vai bija do�mājusi ieraudzīt kādu no Edinburgas. Bet es tur biju un re�dzēju viņu. Karājās kaklā vienam spīdeklim no Aberdīnas, kur� iekļuva Makdauela firmā, jo labi māk �onglēt ar skaitļiem un ielaisties riskā, kas atmaksājas. Viņu sauc Ians Kamerons. Spēlē regbiju kaut kādā tur komandā. Fiziskais tips, tomēr jāatzīst, ka gudrs.

-���� Karājās kaklā?

D�onijs izdarīja izteiksmīgu �estu. Taisni tā. Bez komplek�siem. Neplatoniska ķermeņa valoda.

-���� Bet viņa ir saderinājusies ar Polu Hogu.

-��� Tā ir.

-���� Un vai Pols par to zina?

D�onijs papurināja galvu. Pols ir vientiesis. Vientiesis, kas sapinies ar pārāk ambiciozu, sev nepiemērotu sievieti. Tā gadās.

Izabella iedzēra vēl vienu malku vīna. Bet ko viņa Polā saskata? Kāpēc ir saistījusies ar viņu?

-����� Viņ� ir cienījams cilvēks, D�onijs noteikti atbildēja. Labs nodro�inājums, ja grib tikt uz aug�u Edinburgas fi�nan�u pasaulē. Viņa tēvs bija Skotu Monreālas un Galena fonda dibinā�anas partneris. Ja jūs, tā sakot, nebūtu nekas, bet gribētu par kaut ko kļūt, tad nabaga Pols būtu vislabākā izvēle. Teicams atbalsts. Visi vajadzīgie sakari. Garlaicīgas pusdienas ar izredzētiem cilvēkiem. Korporāciju sēdvietas Festivāla teātrī un operas vakariņas. Ideāli!

-���� Un tikmēr viņa gādā pati par savu karjeru?

-��� Neap�aubāmi. Es teiktu, ka viņu ļoti interesē nauda, un nekas cits laikam īpa�i neinteresē. Nu nē, tā gan nav. Interesē arī vīrie�i. Parupji tipi, tādi kā Ians Kamerons.

Izabella klusēja. Neuzticība, �ķiet, vairs nav nekas īpa�s; atklājums par Tobiju viņai bija nācis kā pārsteigums, ta�u tagad, noklausījusies stāstu par Mintiju, viņa sprieda, ka lai�kam tie�i tas bija sagaidāms. Drīzāk varbūt jābrīnās par pastāvīgumu: galu galā sociobiologi to visu laiku liek saprast. Vīrie�iem esot spēcīga tieksme pēc iespējami lielāka partneru skaita, lai nodro�inātu savu gēnu saglabā�anos. Bet kā ir ar sievietēm? Varbūt viņas neviļus saista tie vīrie�i, kuri neap�zināti nodro�ina maksimālu gēnu iemū�inā�anas iespēju, un, ja tā, tad Mintija un Ians ir ideāli partneri.

Izabellas samulsums tomēr nekavēja viņu uzdot nākamo jautājumu tā, lai tas izklausītos glu�i nevainīgs. Un dro�i vien Ians un Mintija ir spējīgi divvientulības sarunās �alot par naudu, darījumiem un tamlīdzīgi. Vai varat to iztēloties?

-��� Nē, D�onijs atbildēja. Ja viņi to darītu, tā būtu iek�ējās informācijas izpau�ana, un personīgi es ar vislielāko prieku viņus tajā pieķertu un aiz ausīm pienaglotu pie Jaunā kluba durvīm.

Izabella iztēlojās, kā tas izskatītos. Iedomātā aina sagādāja gandrīz tādu pa�u patiku kā lavīna virs Tobija galvas. Tomēr viņa apvaldīja fantāziju un teica: Es tomēr domāju, ka tie�i tas notiek.

D�onijs palika stāvam ar pusceļā paceltu glāzi un brīdi ne�kustējās. Viņ� cie�i lūkojās Izabellā. Vai jūs runājat no�pietni?

Izabella pamāja ar galvu. Nevaru paskaidrot, kāpēc es tā domāju, bet varu dro�i teikt, ka man ir nopietns pamats tam ticēt. Vai jūs varētu palīdzēt man to pierādīt? Vai varētu palīdzēt izsekot darījumiem? Vai jūs to varētu?

D�onijs nolika glāzi. Jā. Es to varētu. Vai vismaz varētu mēģināt. Es necie�u finan�u blēdības. Tās grauj tirgu. Tās ap�draud mūs visus, turklāt pamatīgi. �ie cilvēki ir kaitīgi para�zīti.

-���� Labi, Izabella teica. Es priecājos.

-���� Bet, lai ko jūs darītu, par to jācie� klusu, D�onijs pie�bilda. -Ja jūs maldāties, varam iekļūt nopietnās nepatik�anās. �ādās lietās nedrīkst izteikt nepamatotus apgalvojumus, kas ceļ neslavu. Viņi mūs iesūdzētu tiesā. Es nonāktu muļķīgā stāvoklī. Vai saprotat?

Izabella saprata.

Pēc nepatīkamās pēcpusdienas, kad Izabella uz Ketas prie�cīgo vēsti bija atbildējusi ar ba�ām, Keta un Tobijs bija aizgā�ju�i uz restorānu agrāk, nekā paredzēts, jo vēlāk galdiņ� nebūtu pieejams. Advokātu fakultāte bija organizējusi Fran�u un britu juridiskās asociācijas sanāksmi, un daudzi dalībnieki jau iepriek� bija rezervēju�i galdiņus vakaram. Tur vajadzēja turpināties sarunām par Savienoto Valstu jurisprudenci un līdzīgiem jautājumiem.

Keta bija aizskrējusi no Izabellas mājas, birdinādama asa�ras. Kad viņa iemetās virtuvē, Greisa mēģināja kaut ko sacīt, ta�u Keta nebija spējīga klausīties. �ajā brīdī viņa spēja just vienīgi dusmas. Izabella bija nepārprotami skaidri paudusi savu attieksmi pret Tobiju, jau no pa�a sākuma centusies ne�pielaist viņu tuvāk, Keta domāja, un vērojusi viņas draugu ar tādu nepatiku, ka nebūtu jābrīnās, ja arī Tobijs to būtu jutis, kaut ari nekad to nebija teicis! Protams, Keta saprata, ka Izabellai un Tobijam ir at�ķirīgs redzesloks, bet tas ta�u nav iemesls, lai izturētos tik noraido�i! Tobijs nav tāds inte�lektuālis kā Izabella, bet kāda tam nozīme? Viņiem ir pie�tiekami daudz iespēju atrast kopīgu valodu, un Tobijs nebūt nav galīgs tuk�galvis, kā viņa Izabellai ne vienreiz vien bija centusies atgādināt.

Un tomēr Izabella bija palikusi atturīga un visu laiku ne�labvēlīgi salīdzinājusi Tobiju ar D�eimiju. Tas Ketu kaitināja vairāk par visu. Cilvēku attiecības nedrīkst pakļaut salīdzinā�jumiem no malas! Keta zināja, ko vēlas attiecībās ar vīrieti, aizraujo�u prieku un lielu kaislību. Tobijs bija kaislīgs. Viņ� tiecās pēc Ketas tik dedzīgi, ka tas viņu slcurbināja. D�eimijs tā nebija darījis. Viņ� pārāk daudz runāja un vienmēr centās viņai izdabāt. Kur tad palika viņa pa�a jūtas? Vai tās viņam nemaz nebija svarīgas? Acīmredzot Izabella to nav spējīga saprast. Kā gan lai viņa to saprastu? Viņa bija nelaimīgi pre�cējusies pirms ilga, ilga laika, un pēc laulības izjuk�anas, cik Ketai zināms, viņai nav bijis neviena mīļākā. Tātad neko tam�līdzīgu viņa nespēj saprast un nepavisam nav tiesīga izteikt par to savas piezīmes!

Līdz brīdim, kad Keta sasniedza savu veikaliņu, spējās dusmas bija mazliet noplaku�as. Viņa pat bija sākusi apsvērt iespēju griezties atpakaļ un mēģināt izlīgt ar Izabellu, ta�u, lai tiktos ar Tobiju se�os, kā norunāts, viņai drīz jāatgrie�as savā dzīvoklī. Veikaliņā nebija liels apmeklētāju pieplūdums, un �ķita, Edijs glu�i sekmīgi tiek galā ar darbu. Da�as pēdējās dienas Edijs bija izskatījies mundrāks, un tā bija laba zīme, tomēr Keta negribēja pārlieku paļauties uz viņu. Vēl jāpaiet ilgam laikam, varbūt pat gadiem, lai visu varētu dro�i atstāt viņa ziņā.

īsi aprunājusies ar Ediju, Keta devās uz savu dzīvokli. Sa�runa ar Izabellu joprojām viņu nomāca, ta�u tagad viņa ap�ņēmīgi pūlējās izmest to no galvas. �ovakar paredzēts nosvi�nēt viņu saderinā�anos, un Keta nevēlējās vēl vairāk bojāt noskaņu. Izabella glu�i vienkār�i ir maldījusies.

Tobijs ieradās precīzi laikā un, straujiem soļiem uzskrējis pa kāpnēm līdz Ketas durvīm, pasniedza viņai lielu neļķu pu�ķi. Otrā rokā viņ� nesa atdzesētu, zīdpapīrā ietītu �ampanie�a pudeli. Abi iegāja virtuvē, kur Keta sagatavoja vāzi puķēm un Tobijs atvēra �ampanie�a pudeli. Skrienot aug�up pa kāpnēm, tā bija sakratījusies, un korķis izsprāga ar skaļu troksni, ļaujot putām plūst pār pudeles malu. Tobijs par to atļāvās jociņu, kas lika Ketai pietvīkt.

Viņi pacēla glāzes viens pret otru un pēc tam iegāja vies�istabā. Neilgi pirms taksometra iera�anās viņi iegāja guļam�istabā un apskāvās. Tobijs teica, ka viņam patīkot Ketas gu�ļamistabas smar�a; viņ� posto�i uzbruka Ketas kleitai, un viņa tik tikko spēja valdīt pār sevi. Es nekad vēl neesmu izjutusi kaut ko tik satricino�u, viņa domāja, nekad!

Vakariņu laikā viņi sarunājās par ikdieni�ķiem jautāju�miempar to, kādos vārdos ietērpt sludinājumu Scotsman lappusē, un par Tobija vecāku reakciju, uzzinot �o jaunumu.

-��� Mans vecais izskatījās ļoti atvieglots, sacīja Tobijs. Viņ� teica: "Bija jau beidzamais laiks!" vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam es ieminējos, ka man vajadzēs algas paaugstinājumu, un tad viņ� plati pasmaidīja.

-��� Un tava māte? jautāja Keta.

-���� Viņa nemitējās runāt par to, cik tu esi jauka meitene, Tobijs teica. Arī viņai tas, �ķiet, bija atvieglojums. Manuprāt, viņa vienmēr ir raizējusies, kaut tikai es nesapītos ar kādu vieglprātīgu briesmoni. Kaut arī tādām aizdomām nav bijis nekāda pamata.

-���� Es domāju gan! Keta nebēdīgi attrauca.

Tobijs viņai uzsmaidīja. Es ļoti priecājos, ka tu teici "jā". Viņ� satvēra Ketas roku. Es būtu ļoti nelaimīgs, ja tu būtu man atteikusi.

-���� Un ko tu tad darītu? jautāja Keta. Atrastu citu sie�vieti?

Jautājums īsu brīdi kavējās gaisā. Keta iepriek� par to nebija domājusi, ta�u tagad viņai �ķita, ka Tobija plauksta tikko jau��ami nodreb, it kā viņ� būtu saņēmis vieglu strāvas triecienu. Viņa paskatījās uz Tobiju un īsu mirkli redzēja viņa sejai pār�slīdam tādu kā ēnu, acīs iezibamies itin kā citādu gaismu. �is mirklis bija gandrīz nemanāms, ta�u viņa to uztvēra.

Keta atlaida Tobija roku un, brīdi samulsusi, sāka vākt mai�zes drupatas ap �ķīvi.

-���� Kāpēc lai es to darītu? Tobijs attrauca. Tad viņ� pa�smaidīja. Nu nē!

Keta juta sirdi krūtīs strauji salecamies, jo Izabellas brīdi�nājums, ko viņa lidz �im bija atbīdījusi malā, pēk�ņi ar jaunu spēku uznira virspusē.

-���� Protams, ne, viņa nevērīgi atmeta. Protams, ne! To�mēr acu priek�ā viņa redzēja Tobiju kopā ar otru meiteni, Fionas dzīvokļa biedreni: Tobijs kails stāv pie loga un lūkojas ārā kā alla�, kad tikko izkāpis no gultas, un viņa, �ī otra meitene, raugās uz viņu� Keta aizvēra acis, lai atbrīvotos no uzmācīgās domas, no �īs briesmīgās ainas, tomēr tā negribēja atkāpties.

-���� Ko mēs darīsim? Keta pēk�ņi jautāja.

-��� Kad? Kad darīsim?

Viņa mēģināja pasmaidīt. Ko mēs darīsim tagad? Vai brauksim atpakaļ uz dzīvokli? Vai dosimies kādu apciemot? Man gribas pabūt cilvēkos.

-��� Es nezinu, kas no draugiem pa�laik ir mājās, sacīja To�bijs. Varbūt aizbraucam pie Ri�arda un Emmas? Viņi parasti nekur neiet. Mēs varētu aiznest viņiem pudeli �ampanie�a un pavēstīt labo ziņu.

Keta saspringti domāja. Neuzticība kā ķirmis strauji grau�zās arvien dziļāk. Nē. Man negribas braukt to milzu ga�balu līdz Lītai. Varbūt aizbrauksim pie Fionas? Viņa ta�u ir tava māsa! Mēs varētu nosvinēt �o vakaru kopā. Brauksim uz Nelsonstrītu!

Viņa uzmanīgi vēroja Tobiju. Pirmajā brīdī viņ� mazliet pa�vēra lūpas, it kā gribēdams Ketu pārtraukt, tomēr ļāva viņai pabeigt.

-���� Nez, vai tas būs labi, viņ� teica. Ar māsu mēs va�ram tikties rīt pie maniem vecākiem. Nav nekādas vajadzības braukt turp tagad.

-��� Ir gan! Keta neatlaidās. Mums jābrauc pie Fionas. Jā�brauc! Es to ļoti gribu!

Tobijs vairs neiebilda, ta�u Keta redzēja, ka viņ� jūtas ne�veikli, un visu ceļu, braucot taksometrā pa Maundu un pāri D�ord�strītai, viņ� klusēja un skatījās logā. Arī Keta neko ne�teica, vienīgi lūdza taksometra vadītāju apstāties pie dzērienu veikala, kas bija atvērts līdz vēlai naktij. Tobijs klusēdams izkāpa, nopirka �ampanie�a pudeli un atgriezās taksometrā. Viņ� izmeta da�us vārdus par veikala pārdevēju un tad pie�bilda kaut ko nesvarīgu attiecībā uz iecerēto nākamās dienas braucienu pie vecākiem. Keta pamāja ar galvu, ta�u īsti ne�aptvēra viņa teikto.

Viņi apstājās pie Nelsonstrītas dzīvokļa ārdurvīm. Kamēr Tobijs norēķinājās ar taksometra vadītāju, Keta gaidīja uz kāp�nēm. Dzīvoklī dega gaisma: tātad Fiona ir mājās. Gaidīdama Tobiju, Keta piezvanīja, neuzkrīto�i paskatīdamās uz viņu. Tobijs knibinājās ap papīru, kurā bija ievīstīta �ampanie�a pudele.

-���� Tu to saplēsīsi! viņa teica.

-��� Ko?

-��� Tu saplēsīsi papīru.

Durvis atvērās. Tajās stāvēja nevis Fiona, bet cita sieviete. Viņa pameta vienaldzīgu skatienu uz Ketu un tad ieraudzīja Tobiju.

-��� Vai Fiona� Keta iesāka.

-���� Nav mājās! sieviete atbildēja. Viņa paspēra soli pretī Tobijam, kur� itin kā tiecās atkāpties, ta�u sve�iniece pasnie�dzās un satvēra viņa roku. Kas tā tev par draudzeni? viņa jautāja. Tobij? Kas�

-���� Es esmu viņa līgava, Keta teica. Mani sauc Keta.

Izabella bija nosūtījusi atvaino�anās vēstuli Ketai dienu pirms "Izcili Briesmīgā Orķestra" koncerta, un Ketas atbilde pienāca pēc pāris dienām. Atbilde bija rakstīta uz Rēbērna kar�tītes, kurā attēlots mācītājs Roberts Vokers slidojam uz Dadingstona ezera ledus, reproducētā glezna bija tikpat iespaidīga un savā vidē pazīstama kā "Venēras dzim�ana". Liela māksla, Izabella nodomāja, atstāj nomierino�u iespaidu uz skatītāju, liek godbijībā apstāties, un to nespēj panākt Damiens Hērsts un Endijs Vorhols. Viņu skatītājs godbijībā neapstājas. Varbūt viņi apstādina skatītāju, ta�u tas nav viens un tas pats: god�bijība nozīmē kaut ko pavisam citu.

Pagriezusi astoņpadsmitā gadsimta mācītāju uz otru pusi, Izabella izlasīja Ketas vēstuli: "Protams, es Tev piedodu. Kā jau vienmēr. Lai nu kā, ir noticis kaut kas tāds, kas pierāda, ka Tev bija taisnība. Nu, lūk, man �ķita, ka to būs ļoti grūti pateikt, un laikam tā arī ir. Mana pildspalva gandrīz apstājās pusceļā. Bet, lūdzu, atnāc kādu dienu pie manis uz veikaliņu, un es Tevi pacienā�u ar jauno siera �ķirni, ko mēs nupat esam saņēmu�i. Portugāļu, ar olīvu gar�u. Keta."

Izabella izjuta prieku un pateicību par brāļameitas labsir�dīgo dabu, kaut arī �īs pa�as dabas daļa bija neprasme saprātlgi novērtēt vīrie�us. Nav daudz jaunu sievie�u, kas tik viegli būtu piedevu�as ielau�anos viņu privātajā dzīvē, un skaidrs, ka vēl mazāk būtu tādu, kas atzītu: taisnība bijusi tantei. Tā, protams, bija iepriecino�a ziņa, un Izabellai ļoti gribējās uz�zināt, kā Tobijs atmaskots: varbūt Keta viņu izsekojusi tāpat kā Izabella un ieguvusi vispārliecino�āko pierādījumu to, ko redzējusi pati savām acīm.

Izabella devās uz Brantsfīldu, ar patiku izbaudīdama ar�vien jūtamāko saules siltumu. Mēr�istonas puslokā notika būvdarbi nelielajā stūra laukumā bija iespiesta vēl viena topo�a ēka, un uz dubļainās ietves gulēja cementa maiss. Da��us soļus tālāk Izabella ieraudzīja kaijas, kas riņķoja virs jum�tiem, meklēdamas vietu, kur apmesties. �ai apkaimē uz kai�jām raudzījās nelabvēlīgi lieli, trok�ņaini putni un metas virsū katram, kas tuvojas to ligzdām, bet mēs, cilvēki, ta�u arī būvējam mājas, atstājam aiz sevis cementu, akmeņus un atkritumus un tikpat agresīvi cīnāmies par savu teritoriju. "Praktiskās Ētikas Apskatā" nākamgad bija iecerēti raksti par vides jautājumiem, un Izabella bija aicinājusi autorus iesūtīt materiālus. Varbūt kāds uzrakstīs par atkritumu ētiku. Tiesa, nekā liela tur nav ko sacīt: atkritumi, protams, ir slikti, un skaidrs, ka neviens nemēģinās uzstāties tiem par labu. Un tomēr kāpēc ir slikti atstāt aiz sevis atkritumus? Vai tas ir tīri estētisks pieņēmums, balstoties uz domu, ka apkārtnes virspusēja piesārņo�ana ir nepievilcīga acij? Vai arī estētis�kais iespaids ir saistīts ar sava veida cie�anām, kas cilvēkus pārņem atkritumu klātbūtnē? Ja tā, tad varbūt mums visiem ir pienākums izskatīties pievilcīgiem citu acīs, lai mazinātu viņu cie�anas. Te varētu atrast interesantas sakarības.

Un viena no �īm sakarībām Izabellai atklājās jau pēc so�ļiem piecdesmit, pie pasta ēkas, no kuras iznāca jauns cil�vēks, apmēram divdesmit piecus gadus vecs varbūt D�eimija gados -, kam apak�lūpā un zodā bija iedurtas vairākas asas metāla radzes. Smailie metāla gali bravūrīgi slējās uz āru kā mazi, noasināti faili, un tas lika Izabellai domāt, cik neērti būtu skūpstīt tādu vīrieti. Bārda ir kaut kas cits un tomēr daudz sievie�u enerģiski sūdzas, cik ļoti viņu āda cie�ot sa�skarē ar bārdainu vīrieti, bet daudz nepatīkamāk būtu just pret lūpām un vaigiem tādus metāla dzelk�ņus. Dro�i vien tie ir auksti, un skaidrs, ka tie ir asi� bet kāda tam nozīme, jo kura gan gribētu skūpstīt vīrieti ar tik sarauktu pieri un naidīgu skatienu? Uzdevusi sev �o jautājumu, Izabella pati uz to tūdaļ atbildēja: skaidrs, ka to grib un dro�i vien arī dara neskaitāmas meitenes tās, kam vēderā un nāsīs iedurti riņķi un kas valkā apkakles ar kniedēm. Radzes un riņķi cits citu nevainojami papildina. Viss, kas tādam jauneklim vajadzīgs, ir atrast sev atbilsto�i greznotu radījumu.

�ķērsodama ielu pirms Ketas veikaliņa, Izabella redzēja, ka jaunais dzelk�ņotais cilvēks metas pāri ielai pirms viņas un pēk�ņi aizķeras pret ietves apmali. Viņ� paklupa un krita, ar ceļgalu atsizdamies pret betona segumu. Izabella, iedama pāris soļu aiz viņa, piesteidzās blakus un pastiepa roku, lai palīdzētu viņam piecelties. Puisis izslējās un paskatījās uz bezkrāsaino d�insa bik�u saplēsto ceļgalu. Tad viņ� paskatījās uz Izabellu un pasmaidīja.

-��� Paldies! Jaunekļa balss skanēja mīksti, ar tikko jau�amu Belfāstas intonāciju.

-���� �eit ir viegli paklupt, Izabella teica. Vai viss kārtībā?

-��� �ķiet, ka jā. Tikai saplēsu bikses. Bet par saplēstiem d�in�siem �odien maksā naudu. Es dabūju par brīvu.

Izabella pasmaidīja, un pēk�ņi viņai pavisam neparedzēti un neaicināti izspruka vārdi: Kāpēc jums sejā ir tādi dzeloņi?

Puisis nelikās sadusmots. Sejā? Pīrsings? Viņ� pārvilka pirkstu radzei, kas slējās no apak�lūpas. Es teiktu, ka tās ir manas rotaslietas.

-Jūsu rotaslietas? Izabella izbrīnījusies raudzījās viņā un ievēroja mazu zelta gredzentiņu, kas bija iesprausts uzacī.

-��� Jā, puisis atbildēja. Cilvēki ta�u nēsā rotaslietas. Arī es nēsāju rotaslietas. Man tās patīk. Un tās apliecina, ka man vienalga.

-���� Kas vienalga?

-��� Tas, ko cilvēki domā. Tās parāda, ka man ir pa�am savs stils. Tas esmu es! Un es neesmu ieģērbts nekādā sve�ā for�mas tērpā.

Izabella uzsmaidīja puisim. Viņai patika �is tie�ums, patika viņa balss ar noteiktajām modulācijām. Prātīga doma, viņa teica. Formas tērpi nav nekas cildināms. Bridi viņa klu�sēja. Vienā no dzelk�ņiem atstarojās saule, metot sīku, kustīgu atspulgu uz pui�a aug�lūpas. Kamēr vien savā aizrautībā, bēgot no viena formas tērpa, neesam uzvilku�i citu. Arī tā var gadīties, vai ne?

Jauneklis atmeta galvu. Labi, labi! viņ� iesmiedamies teica. Es esmu tāds pats kā jebkur� cits ar pīrsingu. Un kas par to?

Izabella paskatījās uz viņu. �I bija neparasta saruna, un viņa labprāt būtu to turpinājusi. Tomēr viņa sev atgādināja, ka jātiekas ar Ketu un nevar visu ritu stāvēt �eit un ar jauno cilvēku pārspriest sejas greznojumus. Tāpēc abi atsveicinā�jās, un Izabella iegāja veikaliņā, kur Edijs pa�laik lika plauktā Portugāles sardīņu kārbas. Viņ� ātri paskatījās uz Izabellu, tad atkal ar saspringtu uzmanību pievērsās sardīnēm.

Izabella sastapa Ketu kabinetā, kur tā pa�laik beidza ru�nāt pa telefonu. Keta nolika klausuli un paskatījās uz atnā�cēju. Izabella ar atvieglojumu pamanīja, ka viņas sejā nav aizvainojuma. Tātad saņemtā kartīte ir paudusi Ketas patiesās jūtas. Tas ir labi.

-��� Vai tu saņēmi manu kartīti?

-��� Jā. Un man joprojām loti �ēl, ka es tevi tā apbēdināju. Man nav nekāda prieka par to, kas noticis. To teikdama, viņa labi zināja, ka tā nav taisnība, un pie pēdējiem vārdiem sastomījās.

Keta pasmaidīja. Varbūt nav. Varbūt ir. Bet, ja neiebilsti, tagad par to nerunāsim!

Viņas kopā izdzēra pa tasei kafijas, un Izabella devās mā�jās. Tur gaidīja darbs "Apskats" bija saņēmis kaudzi jaunu rakstu bet viņa juta, ka nespēj koncentrēties. Nedeva mieru jautājums: kad pienāks kāda ziņa no D�onija Sandersona, ja tāda vispār pienāks?

Viņ�, kā solīts, piezvanīja Izabellai, un tas notika da�as dienas pēc "Izcili Briesmīgā Orķestra" koncerta. D�onijs iero�sināja, ka viņi varētu satikties piektdienas vakarā se�os Skotu iesala viskija biedrības telpās Lītā. Tur notik�ot viskija degus�tācija, un viņa varē�ot nomēģināt viskija paraugus, ja vien organisms to ļaujot. Viņam esot ziņas, ko viņ� vakara gaitā Izabellai vēlētos izstāstīt. Pasākuma laikā bū�ot diezgan iespēju aprunāties.

Par viskiju Izabella zināja ļoti maz un dzēra to reti. Tomēr viņa zināja, ka paraugu pārbaude notiek diezgan līdzīgi vīna degustācijai, kaut arī valoda bija at�ķirīga. Viskija ostītāji, kā viņi sevi dēvēja, vairījās no tā, ko uzskatīja par vīna valodas manierīgumu. Vīna speciālisti lietoja sare�ģītus un neskaid�rus apzīmējumus, turpretī "ostītāji" runāja ikdienas valodā un konstatēja sastāvēju�os jūraszāļu vai pat dīzeļdegvielas pie�gar�as. Izabella tur saskatīja zināmu jēgu. Islandes iesala viskijiem, ko viņa tik tikko spēja nogar�ot kaut arī tēvs par tiem bija sevi�ķi jūsmojis -, viņas izpratnē bija antiseptiķu un skolas peldbaseina smar�a, un, runājot par gar�u, "dī�zeļdegviela" �ķita vistrāpīgākais apzīmējums. Protams, viņa negrasījās izteikt �os uzskatus Skotu iesala viskija biedrībā vai pat atzīties par tiem D�onijam Sandersonam, par kuru runāja: viņa dzīslās plūstot nevis asinis, bet viskijs, jo viņa ciltsrakstos biju�as �etras paaudzes Skotijas kalnie�u destilētāju, un viņ� lepni mēdza uzsvērt, ka viss sācies ar necilu nomnieku, kas iekārtojis nelikumīgu dzērienu dedzinātavu aitu kūts aizmugurē. Alkohola sagādnieki, kā zināms, ir vei�doju�i veselas dinastijas; tā tas bija arī ar kādu politiķi, kuru Izabellas vectēvs mazliet bija pazinis pirms Otrā pasaules kara. Izabellas vectēvs, principu cilvēks, bija redzējis viņam cauri un atteicies no vilino�a piedāvājuma strādāt viņa firmā.

Pēc tam vectēvs bija tikai noskurinājies, dzirdēdams �ī politiķa vārdu, un tā bija itin daiļrunīga izpausme, vēl izteiksmīgāka par tie�iem vārdiem.

Izabellai �ķita interesanti, ka cilvēki cen�as vārdiskus iz�teikumus papildināt ar �estiem. Saisto�i bija vērot dedzīgus katoļus pārmetām krustu, izdzirdot BVM*, turklāt viņai pa�tika akronīms BVM, kas Marijas vārdam pie�ķīra tādu kā mūs�dienīgu un lieti�ķu niansi, tāpat kā CEO vai ICBM, vai pat BMW. Un Sicīlijā, piemēram, daudzi mēdz nospļauties, kad tiek pieminēti viņu ienaidnieku vārdi, un tas pats reizēm vēro�jams Grieķijā, kad sarunā atskan Turcijas vai pat turka vārds. Izabella atcerējās kādas draudzenes grieķu tēvoci, ko visa ģi�mene centās sargāt no jebkādas saskares ar Turcijas vārdu, lai viņam neuznāktu sirdslēkme. Reiz Izabella bija apmetusies kādā Grieķijas salas viesnīcā, kuras īpa�nieks atteicās atzīt, ka no viesnīcas terases var saskatīt tālīno Turcijas krastu, viņ� glu�i vienkār�i noliedza, ka tur būtu saskatāma zeme, un viņ� to neredzēja. Tikpat labi varētu vēlēties, lai Turcija vispār ne�eksistē. Protams, no tā jāvairās, un Izabella to zināja. Viņa nekad nebija nospļāvusies, dzirdot kāda cilvēka vārdu, vai pat vērsusi skatienu aug�up, tomēr nē, to viņa varbūt pāris rei�u bija darījusi, kad sarunā uznira labi pazīstamas personas vārds no mākslas pasaules. Ta�u tas ir glu�i attaisnojami, viņa sprieda, tas nav salīdzināms ar grieķu uzskatiem par turkiem un dro�i vien arī turku uzskatiem par grieķiem.

Kad Izabella ieradās tik�anās vietā, D�onijs Sandersons viņu jau gaidīja un tūdaļ aizveda līdz savrupai sēdvietai telpas stūri.

-���� Es tūlīt no sākuma gribu uzdot vienu jautājumu, viņ� teica. Vai jums tas gar�o, vai arī jūs to necie�at? Ja jūs to necie�at, es jums atnesī�u glāzi vīna.

-���� Man gar�o da�i viskiji, Izabella atbildēja. Tikai da�i.

-���� Un kādi tie būtu?

Speisaidas viskijs. Maigi viskiji. Tādi, kas necērt kaklā.

D�onijs pamāja ar galvu. Prātīgi teikts, viņ� sacīja. Tā�tad Macallan. Labs, piecpadsmit gadus vecs Speisaidas viskijs. Tas der katram.

Izabella atlaidās sēdeklī un gaidīja, kamēr D�onijs no bāra atnesīs viskija glāzes. Viņai patika �is viskija templis ar augs�tajiem griestiem un gaisīga viegluma noskaņu. Un viņai patika arī cilvēki, kas mēdza te pulcēties, tie�i un atklāti cilvēki, kas augstu vērtē brālibu un labsirdību. Izabellai �ķita, ka nelabvē�lība pret līdzcilvēkiem viņiem ir sve�a at�ķirībā no daudziem citiem, kas nosaka �odienas tikumus; �ie cilvēki bija iecietīgi, un, tāpat kā ēdienu un dzērienu pazinējiem visumā, viņiem bija elastīgi un pla�i uzskati. Tie�i fanātiskie diētu ievērotāji visbie�āk ir nelaimīgi un rai�pilni.

"Apskatam" bija atsūtīts raksts, kura autore apgalvoja: cil�vēka pienākums ir būt tievam. Izvēlētais virsraksts "Resnums ir morāles jautājums" Izabellai �ķita itin intriģējo�s. Tomēr autores argumenti bija vāji, pilnīgi paredzami un pilnīgi no�māco�i. Pasaulē, kurā ir tik daudz trūkuma, cilvēkam pieklājas būt vienīgi tievam. Kamēr pārmērīgs kaloriju daudzums nebūs pieejams katram, neviens nedrīkst staigāt ar lieko svaru. Tātad resnajiem nav tiesību būt tādiem, kādi tie ir. Taisnīgai sadalei ir citādas prasības.

Izabella bija lasījusi �o rakstu, juzdama arvien lielāku aiz�kaitinājumu, ta�u beigās, kad viņa to atsvieda malā un aizgāja uz virtuvi pēc kūkas gabala, viņa bija apstājusies pie �ķīvja ar kūku un iegrimusi domās. Varbūt raksta autores tonis ir pārāk svētulīgs, tomēr viņai ir taisnība: trūcīgo prasības pēc ēdiena ir īpa�a veida morālās prasības. Tās nedrīkst ignorēt, nedrīkst no tām novērsties pat tad, ja tie, kuri izsalku�o vārdā izsaka �īs prasības, izklausās pēc nūģiem. Un varbūt tur slēp�jas galvenā problēma: tie�i tonis, kurā autore izklāstījusi savu uzskatu, viņas aizskaro�ais tonis bija aizkaitinājis Izabellu; pārākuma apziņa, kas skanēja cauri rakstam, bija radījusi sa�jūtu, ka viņa tiek apvainota savtīgumā un rijībā. Tomēr tas nenoliedza rakstā ietverto pamatdomu: mēs nedrīkstam igno�rēt izsalku�o lūgumus. Un, ja tas nozīmē, ka mums jāpārskata savs pārmērīgais patēriņ�, kas atrauj ēdienu citiem, tad tas patie�ām jādara. Ar �o domu viņa bija paskatījusies uz kūku un nolikusi to atpakaļ bufetē.

D�onijs pacēla glāzi pret viņu. Ļoti labs dzēriens! viņ� teica. Piecpadsmit gadus nogulējis mucā. Pirms piecpadsmit gadiem man bija� hm, cik?� trīsdesmit gadu, mums tikko bija piedzimis pirmais bērns, un man �ķita, ka es esmu bries�mīgi gudrs un līdz �etrdesmit gadu vecumam bū�u ticis pie miljona.

-��� Un vai tikāt?

-��� Nē. Pie miljona es neesmu ticis. Bet �etrdesmit gadu ve�cumu gan sasniedzu, un tā jau ir sava veida privilēģija.

-���� Taisnība, Izabella piekrita. Da�s atdotu miljonu, lai iegūtu vienu gadu, kur nu vēl �etrdesmit.

D�onijs ieskatījās savā viskija glāzē. Alkatība� viņ� no�teica. Alkatībai ir ļoti daudz veidu. Maskēti un atklāti. Bet būtībā tas vienmēr ir viens un tas pats. Piemēram, mūsu drau�dzene Mintija�

-��� Vai jūs kaut ko noskaidrojāt?

D�onijs paskatījās atpakaļ. Ap galdu telpas otrā galā pul�cējās bariņ� cilvēku. Uz galda bija rindās saliktas glāzes un slīpēta stikla krūzes ar ūdeni.

-���� �ārlijs grasās sākt, viņ� teica. Velk nāsīs gaisu.

Izabella paskatījās uz viskija degustētāja pusi. Tas bija spē�cīgi noaudzis vīrietis ar varenām ūsām, ģērbies ērtā tvīda uzvalkā. Izabella noskatījās, kā viņ� ielej glāzē viskiju un paceļ to pret gaismu.

-���� Es viņu pazīstu, Izabella teica.

-��� Viņu pazīst visi, D�onijs atbildēja. Tas ir �ārlijs Maklīns. Viņ� spēj saost viskiju no piecdesmit jardu attāluma. Apbrīnojams deguns!

Izabella paskatījās lejup uz pieticīgo viskija glāzīti un iedzēra mazu malciņu. Pastāstiet, ko jūs uzzinājāt par Mintiju!

D�onijs papurināja galvu. Neko neuzzināju. Teicu tikai to, ka viņa ir alkatīga, un tā tas neap�aubāmi ir. Toties es uzzināju kaut ko vēl interesantāku. Noskaidroju, ar ko nodarbojas viņas jaunais draugs Ians Kamerons. Kaut ko es, protams, jau biju dzirdējis, bet tagad itin daudz uzzināju no saviem Makdauela firmas neapmierinātajiem draugiem.

Izabella neko neatbildēja, gaidīdama turpinājumu. Istabas otrā galā �ārlijs Maklīns stāstīja uzmanīgajiem klausītājiem par kādu viskija īpa�ību un vairāki klāteso�ie dedzīgi māja ar galvu.

-���� Bet vispirms jums jāzina kaut kas no fona, D�onijs teica. Makdauela firma nav nemaz tik veca. �ķiet, viņi tikai nesen atzīmēja savu divdesmito gadadienu. Turklāt viņi ne�sāka ar lielu kapitālu abi sākotnējie partneri varēja ieguldīt uzņēmumā tikai kādus piecdesmit tūksto�us. �odien piecdes�mit tūksto�i viņiem būtu sīknauda.

Izabella klausījās un vēroja D�oniju. Viņ� raudzījās viskija glāzē, lēni to apļodams, kamēr uz glāzes sieniņām veidojās plāns �ķidruma loks, un telpas otrā galā publikas priek�ā tie�i to pa�u �obrīd darīja �ārlijs Maklīns.

-��� Firma auga ļoti strauji, D�onijs turpināja. Mēs ietvērām pensiju fondus un uzmanīgi ieguldījām tos dro�ās akcijās. Tirgus plauka, un viss �ķita teicami. Astoņdesmito gadu beigās mēs pārvaldījām vairāk nekā divus miljardus, un, kaut gan mūsu maksa tiecās slīdēt mazliet zemāk par pusprocentu, ko mēdzām ņemt par saviem pakalpojumiem, tomēr jūs varat iedomāties, ko tas nozīmēja peļņas izteiksmē.

Mēs pieņēmām darbā daudz spējīgu cilvēku. Mēs vērojām, kas notiek Tuvajos Austrumos un attīstības valstīs. Mēs dar�bojāmies ļoti sekmīgi, bet, protams, apdedzinājāmies ar interneta akcijām tāpat kā gandrīz visi citi. Laikam tā bija pirmā reize, kad dabūjām trūkties. Tolaik es biju tur un atceros, kā mainījās gaisotne. Atceros, Gordons Makdauels kādā sapulcē izskatījās glu�i tāds, it kā būtu redzējis spoku. Bāls kā līķis.

Tomēr tas mūs nesatrieca tas nozīmēja tikai to, ka drīzāk jātiek uz kājām. Un vajadzēja strādāt cītīgāk, lai noturētu klien�tus, kas sāka ļoti satraukties par saviem fondiem vispār un prātoja, vai dro�āk nebūtu pāriet uz Londonas Sitiju. Galu galā galvenais iemesls, kāpēc cilvēki meklē Edinburgu, ir tas, lai iegūtu dro�ību un stabilitāti. Ja Edinburga sāk likties nedro�a, cilvēks var sadomāt, ka labāk jau riskēt Londonas apstākļos.

Ap to pa�u laiku mēs sākām meklēt da�us jaunus darbinie�kus. Pieņēmām to pa�u Kameronu un vēl da�us līdzīga tipa cilvēkus. Viņ� sāka vērot jaunās akcijas tā �ķita vienīgā ni�a, kur varēja cerēt pieklājīgi nopelnīt. Bet skaidrs, ka uz visām tām jaunajām emisijām parakstījās di�ie no Londonas un Ņujorkas, un Edinburgai parasti nepalika daudz izdevību. Tas tracināja, redzot, kā vērtība da�u mēne�u laikā pieaug par divsimt vai trīssimt procentiem. Un visa peļņa aizgāja tiem, kam bija draudzīgas attiecības ar Londonas investīciju bankām un kas saņēma labu asignējumu.

Kamerons mēģināja pārņemt da�as no �īm emisijām. Viņ� turklāt uzņēmās virsvadību pār vēl da�ām jomām un sāka pa�lēnām atvilkt fondus no akcijām, kas nelikās pietiekami daudz�solo�as. Tai lauciņā mūsu draugs Kamerons ir ļoti lietpratīgs. Itin daudz akciju tika klusītēm izpārdotas apmēram mēnesi pirms brīdinājuma par iespējamo peļņas samazinā�anos. It kā nekas uzkrīto�s, tomēr tas notika. Es par to nezināju līdz brīdim, kad aprunājos ar draugiem, kas strādāja kopā ar viņu, jo pats strādāju citā nodaļā. Bet viņi man pastāstīja par divām lielām izpārdo�anām, kas notiku�as pēdējā pusgada laikā, un abas bija notiku�as pirms brīdinājuma par iespējamo peļņas samazinā�anos.

Izabella uzmanīgi klausījās. Tā bija miesa, kas vajadzīga viņas teorijas skeletam. Un vai abos �ajos gadījumos būtu konkrēti pierādījumi par iek�ējās informācijas izmanto�anu? Kaut kas tāds, pie kā aizķerties?

D�onijs pasmaidīja. Labs jautājums. Bet baidos, ka atbilde jums nepatiks. Lieta tāda, ka abas reizes pārdotas tika akcijas no uzņēmumiem, kuros kā konsultante pieaicināta Mintijas Okterlonijas banka. Tātad viņas rīcībā glu�i labi varēja būt iek�ējā informācija, ko viņa tālāk nodeva draugam. Tomēr tik�pat labi iespējams, ka viņa to nedarīja. Un �eit, manuprāt, mums nav nekādu iespēju neko pierādīt. Cik saprotu, jebkurā gadījumā pastāv sapulces protokols, kurā Kamerons izsaka iespēju pārdot akcijas. Un abos gadījumos viņ� min pietiekami pārliecino�u iemeslu, kāpēc to vajadzētu darīt.

-��� Tomēr īstais iemesls varētu būt tas, ko viņam paziņojusi Mintija?

-Jā.

-��� Un nav iespējams pierādīt, ka nauda pārceļoja no Kamerona pie Mintijas?

D�onijs izskatījās pārsteigts. Nedomāju, ka naudai katrā ziņā vajadzēja pārceļot, ja vien viņ� nedalīja ieguvumu ar Mintiju. Nē, drīzāk man �ķiet, ka viņi to darīja da�ādu iemeslu dēļ. Mintijai ar viņu bija seksuāls sakars, un viņa gribēja parū�pēties par mīļāko. Tas ir pilnīgi iespējams. Mīļākie gādā viens par otru tāpēc, ka viņi ir mīļākie. Mū�sens stāsts.

-���� Vai ari? Izabella taujāja tālāk.

-���� Vai arī Mintija patie�ām raizējās, ka Pola Hoga nodaļa slīd uz leju, un gribēja dot tai iespēju atsperties, jo Pols Hogs piederēja pie viņas kopējā plāna iekļūt Edinburgas labākajās aprindās. Nākamās Pola Hoga kundzes interesēs nebija sais�tīties ar rieto�u zvaigzni.

Izabella pārdomāja dzirdēto. Tātad jūs gribat teikt, ka iek�ējās informācijas izpau�ana, ļoti iespējams, ir notikusi, bet mēs to nekad nevarēsim pierādīt? Vai to jūs gribat teikt?

D�onijs pamāja ar galvu. Diem�ēl jā, viņ� atbildēja. Apmēram tā tas ir. Varētu uzmanīgāk papētīt Mintijas fi�nansiālo stāvokli un izdibināt, vai tur neparādās kādas neiz�skaidrojamas veiksmes, ta�u nevaru iedomāties, kā tādai in�formācijai iespējams piekļūt. Man ir aizdomas, ka viņas banka ir Adam & Company, un tā ir ļoti diskrēta iestāde. Tur stingri ievēro konfidencialitāti, un jūs nevienam viņu darbiniekam netiktu klāt. Tātad kas atliek?

-���� Mest visu pie malas?

D�onijs nopūtās. �ķiet, ka tā tas ir. Man tas nepatīk, ta�u neizskatās, ka varēsim noskaidrot kaut ko vairāk.

Izabella pacēla glāzi un iedzēra malku viskija. Viņa nebija gribējusi stāstīt D�onijam par savām nopietnākajām aizdo�mām, ta�u jutās pateicīga par viņa pūlēm, sagādājot ziņas, un viņai gribējās uzticēties vēl kādam citam, ne tikai D�eimijam. Ja arī D�onijs uzskatīs, ka viņas teorija par A�erholas noti�kumu ir sadomāta, tad varbūt tie�ām vajadzēs mest to pie malas.

Izabella nolika glāzi uz galda. Vai neiebilstat, ja es jums kaut ko pastāstī�u? viņa jautāja.

D�onijs izdarīja aicino�u kustību. Stāstiet, ko vēlaties! Es protu ciest klusu.

-���� Pirms neilga A�erholā no aug�ējā balkona nokrita kāds jauns cilvēks, Izabella teica. Dro�i vien jūs esat lasījis par �o notikumu.

D�onijs mirkli klusēja, tad atbildēja: �ķiet, es atceros kaut ko tādu. Briesmīgs gadījums!

-��� Jā, Izabella turpināja. Tas bija satrieco�i. Man gadījās būt tur klāt. Tam gan nav nozīmes, bet interesanti ir tas, ka viņ� strādāja Makdauela firmā. �ķiet, viņ� tur ieradās pēc jūsu aizie�anas, bet viņ� strādāja Pola Hoga nodaļā.

D�onijs pacēla glāzi pie lūpām un pāri malai paskatījās uz Izabellu. Skaidrs.

Viņu tas neinteresē, Izabella nodomāja. Es nejau�i iesais�tījos �ai lietā, viņa turpināja. Kāds viņa labs draugs man pastāstīja, ka �is cilvēks esot atklājis kaut ko ļoti nevēlamu par kādu firmas darbinieku. Viņa apklusa. D�onijs lūkojās projām, vērodams �ārliju Maldinu.

-���� Un tāpēc viņu nogrūda no balkona, viņa klusi teica. Nogrūda.

D�onijs pagriezās pret viņu. Izabella nespēja izdibināt viņa sejas izteiksmi: tagad tā pauda interesi, ta�u �ī interese, �ķiet, mijās ar neticību.

-��� Pavisam neticami! pēc brī�a viņ� teica. Tā cilvēki ne�dara. Tā nedara.

Izabella nopūtās. Es tomēr domāju, ka reizēm varbūt dara, viņa teica. Un tie�i tāpēc gribēju uzzināt par Mintiju un iek�ējās informācijas izmanto�anu. Iespējams, ka tas viss ir saistīts.

D�onijs papurināja galvu. Nē, viņ� noteica. Manuprāt, jums tas jāmet pie malas. Es patiesi nedomāju, ka tur kas sanāks.

-���� Es padomā�u. Tomēr esmu jums ļoti pateicīga.

D�onijs pieņēma pateicību, nolaizdams skatienu. Un, ja

gribat sazināties ar mani, te ir mans mobilā telefona numurs. Zvaniet jebkurā laikā! Es katru dienu esmu kājās vismaz līdz pusnaktij.

Viņ� iedeva Izabellai kartīti, uz kuras bija uz�vīkāts nu�murs, un Izabella noglabāja to somiņā.

-���� Iesim paklausīties, ko stāsta �ārlijs Maklīns! D�onijs sacīja, pieceldamies kājās.

-���� Slapji salmi! pavēstīja �ārlijs otrā telpas galā, piebāz�dams degunu glāzes aug�malai. Paostiet visi �o lāsi! Slapji salmi, un es jums saku, ka tas nozīmē Bordersas dedzinātavu. Slapji salmi.

Protams, D�onijam taisnība, domāja Izabella, un līdz nāka�majam rītam viņa bija nolēmusi �o padomu pieņemt. Tas viss ir jāizbeidz; viņa nekad nespēs pierādīt, ka Mintija Okterlonija ļaunprātīgi izmantojusi iek�ējo informāciju, un pat tad, ja tas izdotos, joprojām vajadzētu pierādīt saistību ar Marka nāvi. D�onijs �os cilvēkus pazina krietni labāk, un viņ� Izabellas teoriju bija uzklausījis ar neticību. Jāpieņem stāvoklis tāds, kāds tas ir, un izseko�anai jāpieliek punkts.

Pie �āda slēdziena viņa bija nonākusi nākamajā nakti pēc viskija degustācijas, kad kādā bridi pamodusies un vairākas minūtes lūkojusies griestu ēnās. Drīz pēc tam viņa bija atkal aizmigusi un nākamajā rītā brīni�ķīgā ritā starp pavasari un vasaru jutusies neparasti brīva, kā cilvēks mēdz justies eksā�mena beigās, kad pildspalva un zīmulis nolikti malā un vairs nekas nav darāms. Tagad laiks pieder viņai pa�ai, viņa var veltīt uzmanību "Apskatam" un kabinetā aicino�i sakrautajai grāmatu kaudzei, viņa var lēni baudīt rīta kafiju D�ennersa ka�fejnīcā un vērot, kā turīgās Edinburgas dāmas pārmij jaunākās tenkas, citiem vārdiem, dzīvot pasaulē, kurā viņa ļoti viegli būtu varējusi iekļauties, ta�u izvairījusies no tās ar apzinātu un neatkarīgu izvēli un paldies Dievam! Un tomēr vai viņa ir laimīgāka nekā tās sievietes ar saviem dro�ajiem vīriem un bērniem, kas tiek audzināti pēc vecāku parauga, lai turpinātu �o stabilo, pa�pārliecināto Edinburgas krējuma sabiedrību? Dro�i vien ne, jo viņas jūtas laimīgas atbilsto�i savām vēl�mēm (piebremzē �o augstprātīgo labvēlību, Izabella sev teica), tāpat kā viņa atbilsto�i savējām. Un Greisa atbilsto�i savē�jām, un D�eimijs atbilsto�i savējām, un Mintija Okterlonija� Pietiek, Izabella sev teica. Gar Mintijas Okterlonijas vēlmēm un ju�anām man nav nekādas daļas! Nē, �orīt viņa neies uz D�ennersa kafejnīcu, bet dosies uz Brantsfīldu, nopirks Mellisa siera veikalā kaut ko tīkami smar�īgu un pēc tam izdzers tasi kafijas Ketas veikaliņā. Vēlāk vakarā varētu aiziet uz lek�ciju Skotijas Karaliskajā muzejā. Profesors Lānss Batlers no Po Universitātes, lektors, kura lekcijas viņa bija klausījusies jau agrāk un kur� pastāvīgi rīkoja pieņem�anas, stāstīs par Beketu, kas bija viņa mū�īgais temats. Tas nozīmē pietiekami piepildītu dienu.

Un vēl, protams, paliek krustvārdu miklas. Izabella lejasstāvā pacēla no durvju paklāja avīzes un pārlaida skatienu virsrakstiem. "JAUNAS BA�AS PAR MENCU KRĀJUMIEM", vēstīja

Scotsman pirmā lapa, un turpat bija ievietots fotoattēls ar dīki piesietām laivām PIterhedā: drūms nākotnes vēstījums Skotijai un dzīvesveidam, kas radījis iespaidīgu kultūru. Zvejnieki bija sacerēju�i dziesmas, bet kādu kultūru pēc sevis atstās datorspeciālistu paaudze? Izabella pati atbildēja uz savu jautājumu: vairāk, nekā �obrīd var likties: e-pasta stāstiņu un datorattēlu kultūru atvasinātu un gaisto�u, tomēr sava veida kultūru.

Viņa pievērsās krustvārdu mīklai un tūlīt saskatīja vairākus atminējumus. Ūdenskritums, 7 burti, tas ir skaidrs uzreiz: Niagara. Tik nodeldēts j autājums krustvārdu pasaulē Izabellu kai�tināja, jo viņai patika jaunievedumi, kaut arī tie būtu vāji. Tālāk, lai derētu Pilions (7 burti) un Osa (3 burti), jāatrod rakstnieks (7 burti). Izabella kādu laiku domāja, tad atrada atrisinājumu, bet bridi vēlāk iestrēga pie sengrieķu dieva, kas apvienojumā ar citām skaņām veidoja viņai nepazīstamu vārdu spēli. Zevs, tātad atbildei jābūt zeigma� Vajadzēja meklēt Faulera "Mūs�dienu angļu valodu", kas apstiprināja Izabellas aizdomas. Viņai patika Faulers (vārdu mednieks, kā viņa to dēvēja), jo viņa vārd�nīcā paustie uzskati bija skaidri un norādīja vajadzīgo virzienu. Zeigmas, vēstīja Faulera skaidrojums, ir nevēlamas un neparei�zas parādības at�ķirībā no silepsēm, ar ko tās bie�i mēdz jaukt. Hdējādi "Mis Bolo devās mājās vienās asarās un limuzīnā" ir silepse, kur viens vārds jāizprot divējādā gan tie�ā, gan pār�nestā nozīmē, turpretī "Lūk, Pāns ar ganāmpulka, Pomona ar augļu rotu" ir zeigma: pēc valodas likumiem teikumā būtu jāiestarpina vēl viens, pavisam citāds vārds, kura tur nav.

Līdz Greisas iera�anās laikam Izabella bija pabrokastojusi un iz�ķirojusi rīta pastu. Greisa ieradās ar nokavē�anos un ar taksometru: lūk, sileptiska iera�anās, Izabella nodomāja. Greisa mēdza stingri ievērot precizitāti un pārdzīvoja katru nokavētu minūti, tāpēc bija braukusi ar taksometru un jutās ļoti noraizējusies.

Modinātāja baterija! viņa paskaidroja, ienākdama vir�tuvē. Nekad neienāk prātā apmainīt, līdz izbeidzas visne�piemērotākajā brīdī!

Izabella jau bija uzvārījusi kafiju un ielēja Greisai tasīti, ka�mēr saimniecības vadītāja sakārtoja matus pie nelielā spoguļa, ko bija pakārusi blakus pieliekamās telpas durvīm.

-���� Vakar vakarā es biju uz savu sapulci, Greisa sacīja, iedzerdama pirmo malku kafijas. Cilvēku bija vairāk nekā parasti. Un ļoti laba garu starpniece kāda sieviete no Invernesas, patie�ām izcila. Tāda, kas saredz visdziļāko būtību. Glu�i pārdabiski!

Katra mēne�a pirmajā tre�dienā Greisa apmeklēja spiritistu sanāksmes, kas notika netālu no Kvīnsferipleisas. Pāris rei�u viņa bija aicinājusi Izabellu piebiedroties, ta�u Izabella, bai�dīdamās, ka varētu sākt smieties, bija atteikusies, un Greisa vairs necentās viņu pierunāt. Izabella neatzinīgi uzlūkoja medijus, kuru vairākums, pēc viņas domām, bija �arlatāni. Viņai �ķita, ka daudzi no tiem, kas apmeklē �ādas sanāksmes (tiesa, tas neattiecās uz Greisu), ir zaudēju�i tuvu cilvēku un izmisīgi vēlas rast ar to saikni aizkapa pasaulē. Un tā dēvē�tie garu starpnieki jeb mediji nevis palīdz viņiem pārvarēt �o izmisumu, bet glu�i otrādi vedina viņus domāt, ka ar miru�ajiem tie�ām iespējams sazināties. Izabellai �āda rīcība �ķita cietsirdīga un savtīga.

-��� Tā sieviete no Invernesas, Greisa turpināja, viņu sauc Annija Makalluma. Pietiek uz viņu paskatīties, lai redzētu, ka viņa ir medijs. Tipiska ķeltu āriene: tum�i mati un gai�a, itin kā caurspīdīga āda. Un zaļas acis, lai! Uzreiz var pateikt, ka viņai ir spējas. To var redzēt!

-��� Bet es biju domājusi, ka jebkur� var būt medijs, sacīja Izabella. Nav katrā ziņā jābūt izredzētam skotu kalnietim.

-���� Ak jā, es zinu! attrauca Greisa. Reiz pie mums bija sieviete no Birmingemas. Pat no tādas vietas. �ī velte var tikt jebkuram.

Izabella apspieda smaidu. Un kas �ai Annijai Makallumai bija sakāms?

Greisa paskatījās logā. Ir gandrīz vasara, viņa teica.

Izabella pārsteigta palūkojās uz saimniecības vadītāju. Vai tā viņa teica? Tas nu gan ir kaut kas īpa�s! Nudien, vajadzīgas īpa�as spējas, lai to konstatētu.

Greisa iesmējās. Ai nē! Es glu�i vienkār�i skatījos uz magnoliju. Ir gandrīz vasara, to teicu es. Bet viņa teica daudz ko citu.

-���� Piemēram?

-���� Nu, piemēram, uz sanāksmēm nāk viena sieviete, kuru sauc lēdija Stratmārtina, sacīja Greisa. Viņai tagad ir krietni virs septiņdesmit, un sanāksmes viņa ir apmeklējusi daudzus gadus, jau ilgi pirms manis. Redzi, viņa zaudēja viru, nu jau labi sen, viņ� bija tiesnesis, un viņa ļoti vēlas sazināties ar viņu tur, tajā pusē.

Izabella neko neteica, un Greisa turpināja: Viņa dzīvo Enslipleisā, ziemeļu pusē, un zem viņas dzīvo kundze, kas ir Itālijas konsule. Viņas abas daudzkur iet kopā, bet lēdija Strat�mārtina agrāk nekad nebija vedusi viņu līdzi uz mūsu sa�nāksmēm tas ir, līdz vakarvakaram. Tā nu viņa tur sēdēja publikas vidū, un pēk�ņi Annija Makalluma pagriezās pret viņu un teica: "Es redzu Romu. Jā, es redzu Romu." Man pilnīgi aizsitās elpa. Tas bija vienreizēji! Un pēc tam viņa teica: "Jā, man �ķiet, ka jums ir saites ar Romu."

Sekoja klusuma bridis, un Greisa gaido�i raudzījās Izabellā, kamēr Izabella pārsteigta lūkojās pretī. Beidzot Izabella ieru�nājās. Varbūt tas nemaz nav tik pārsteidzo�i, viņa pie�sardzīgi teica. Ja tā sieviete ir Itālijas konsule, varētu glu�i saprotami domāt, ka viņai ir saites ar Romu, vai ne?

Greisa papurināja galvu, nevis noliegdama domu, ka Itālijas konsuli mēdz būt saistīti ar Romu, bet ar tādu izteiksmi, it kā vajadzētu paskaidrot kaut ko ļoti vienkār�u, kas nez kāpēc nav saprasts. Bet viņa ta�u nezināja, ka tā sieviete ir Itālijas konsule! Kā gan cilvēks no Invernesas var zināt, ka viena no apmeklētājām ir Itālijas konsule? Kā gan lai viņa to zinātu?

-���� Kas viņai bija mugurā? jautāja Izabella.

-����� Balts tērps, Greisa atbildēja. Patiesībā balts palags, kas pārveidots tērpā.

-��� Itālijas konsulei? Balts tērps?

-����� Nē, Greisa atteica ar pirmītējo iecietības izteiksmi. Tādā ietērpā bie�i ģērbjas mediji. Tas viņiem palīdz nodibi�nāt kontaktu. Nē, Itālijas konsulei, ja pareizi atceros, bija ļoti eleganta kleita. Eleganta kleita un elegantas itālie�u kurpes.

-���� Redzi nu! Izabella noteica.

-��� Es nesaprotu, kāda tam nozīme, sacīja Greisa.

Ja Greisa būtu apveltīta ar nupat apcerētajām spējām, viņa būtu varējusi sacīt: "Gaidi telefona zvanu no vīrie�a, kas dzīvo Greitkingstrītā!" jo tie�i tas notika pulksten vienpadsmitos tajā pa�ā rītā. Tobrīd Izabella sēdēja savā kabinetā, nolēmusi atlikt Brantsfīldas pastaigu līdz pusdienlaikam, un cītīgi lasīja manuskriptu par atmiņas ētiku. Viņa to negribīgi nolika malā un devās paņemt klausuli. Izabella nebija gaidījusi, ka viņai zvanīs Pols Hogs, un nemaz nebija paredzējusi, ka tas viņu uz�aicinās vakarā uz dzēriena glāzi, pasākums bez iepriek�ējas gatavo�anās, viņ� paskaidroja, acumirklīga ideja.

-���� Mintija ļoti vēlas, lai jūs atnāktu! viņ� teica. Jūs abi ar draugu, to jauno cilvēku. Viņa ļoti cer, ka jūs varēsiet.

Izabella centās domāt ātri. Mintija viņu vairs neinteresēja, viņa bija nolēmusi izmest no domām visu �o iek�ējās informā�cijas izmanto�anu un Marka nāvi, tāpēc nesaprata, vai vaja�dzētu pieņemt uzaicinājumu, kas acīmredzami atjaunotu saikni ar tiem pa�iem cilvēkiem, no kuriem viņa bija nolēmusi norobe�oties. Un tomēr iespēja aplūkot Mintiju tuvplānā, kā cilvēks mēdz aplūkot savdabīgu eksemplāru, �ķita ļoti vili�no�a. Izabella ne�aubījās, ka Mintija ir briesmīga sieviete, bet arī briesmīgajam da�kārt piemīt savdabīga pievilcība kā var�būtēji nāvējo�ai �ūskai. Cilvēkiem patīk to apskatīt, ielūkoties tās acīs. Tā nu Izabella pieņēma uzaicinājumu, piebilzdama, ka nezinot, vai D�eimijs �ovakar būs brīvs, ta�u solīdamās dot viņam ziņu. Pols Hogs izklausījās apmierināts, un viņi vienojās par laiku. Pie viņiem bū�ot vēl tikai pāris cilvēku, un pasākums beig�oties pietiekami agri, lai Izabella pagūtu aiziet uz muzeju un noklausīties profesora Batlera lekciju.

Izabella atgriezās pie iesāktā raksta par atmiņas ētiku un atmeta domu par gājienu uz Brantsfīldu. Raksta autors apce�rēja jautājumu par to, kādā mērā personīgas, ar citiem cilvē�kiem saistītas informācijas aizmir�ana liecina par nosodāmu necen�anos nodot �o informāciju atmiņai. "Mūsu pienākums ir vismaz censties atcerēties to, kas ir svarīgs citiem," viņ� rakstīja. "Ja mums ir draudzības vai atkarības attiecības ar kādu, tad jāpapūlas kaut vai tik daudz, lai atcerētos viens otra vārdu. Var notikt tā, ka mēs to neatceramies, un iemesls tam var būt neatkarīgs no mūsu gribas kāda vājā vieta vai traucējums, par ko nevar pārmest, bet, ja pa�i visupirmām kārtām neesam pūlēju�ies to iesēdināt atmiņā, tad neesam devu�i otram to, kas tam pienākas: neesam no savas puses atzinu�i svarīgu otra cilvēka identitātes daļu." Jā, protams, tā ir taisnība: mūsu vārdi ir svarīgi, tie izsaka mūsu būtību. Mēs sargājam savu vārdu un jūtamies aizskarti par tā nepa�reizu lietojumu: Robertam var nepatikt, ka viņu sauc par Robi, un Mārgareta ne vienmēr gribēs, lai viņu sauc par Mārd�u. Pārkāpt �o personīgo vēlmju robe�u, sagādājot cilvēkiem ne�patīkamas izjūtas, nozīmē nodarīt tiem īpa�i personīgu pāres�tību, tas nozīmē vienpusēji mainīt viņu patieso būtību.

Izabella apturēja aizrautīgo domu gaitu un uzdeva sev jautājumu: kā sauc autoru, kura rakstu es pa�laik lasu? Viņa aptvēra, ka to nezina un, izņemdama manuskriptu no aploks�nes, nav pūlējusies to iegaumēt. Vai viņa ir pametusi novārtā pienākumu pret autoru? Vai autors būtu gaidījis, lai viņa, lasot �o darbu, patur prātā viņa vārdu? Dro�i vien.

Kādu brīdi kavējusies �ajās pārdomās, Izabella piecēlās. Viņa nespēja koncentrēties, un �is autors noteikti bija pel�nījis nedalītu uzmanību. Ta�u viņa tikmēr domāja par gai�dāmo vakaru: par tik�anos pie Pola Hoga, ko noteikti sarī�kojusi Mintija Okterlonija. Mintija ir iztrūcināta, vismaz tik daudz �ķita skaidrs, ta�u Izabellai nepavisam nebija skaidrs, kā rīkoties tālāk. Viņai instinktīvi gribējās tverties pie nesenā lēmuma un �ajos notikumos vairs neiesaistīties. Man tas viss jāaizmirst, viņa sev teica, jāaizmirst tī�i un apzināti (ja kaut kas tāds vispār iespējams). Rīcība, kas apliecina morālu brie�dumu, rīcība, kas nosaka morālās robe�as pienākumam pret citiem� bet interesanti, kas Mintijai Okterlonijai �ovakar būs mugurā? Izabella iesmējās pati par sevi. Es esmu filozofē, viņa nodomāja, ta�u es esmu arī sieviete, un sievietēm, kā vīrie�i labi zina, ir interese par to, kā ģērbjas citas sievietes. Un sie�vietēm par to nebūt nav jākaunas, glu�i otrādi tie�i vīrie�iem mēdz būt aprobe�otas redzes spējas un viņi palaikam nesaredz putnu krā�ņo spalvojumu vai mākoņu apveidus debesis� vai lapsas rūsgano sārtumu uz sienas fona, kad zvērēns zogas garām Izabellas logam. Māsa Lapsa!

Izabella tikās ar D�eimiju Greitkingstrītas galā, iepriek� no�skatījusies, kā viņ� iet aug�up pa piekalni pāri Houstrītas sli�denajiem bruģakmeņiem.

-��� Es ļoti priecājos, ka tu varēji atnākt, viņa teica. Neesmu pārliecināta, vai man gribētos tikties ar �iem cilvēkiem vienai pa�ai.

D�eimijs sarauca pieri. Kaut kas līdzīgs gājienam lauvas midzenī, vai?

-���� Lauvenes, Izabella izlaboja. Jā, kaut kas uz to pusi. Bet, redzi, es nedomāju, ka mēs kaut ko tajā lietā vēl mēģinā�sim pētīt. Esmu nolēmusi, ka tur vairs neiedziļinā�os.

D�eimijs izskatījās pārsteigts. Tu to met pie malas?

-��� Jā, Izabella atbildēja. Vakar vakarā man bija gara sa�runa ar cilvēku, ko sauc D�onijs Sandersons. Viņ� ar tiem cilvēkiem ir strādājis kopā un labi viņus pazīst. Viņ� domā, ka mēs neko nevarēsim pierādīt, turklāt pilnīgi noraidīja domu, ka Mintijai Okterlonijai varētu būt kāds sakars ar Marka nāvi. Varētu teikt, uzlēja auksta ūdens �alti. Es pēc tam daudz un ilgi par to domāju. �ķiet, ka viņ� mani savā ziņā veda pie prāta.

-���� Tu man nemitīgi sagādā jaunus pārsteigumus, sacīja D�eimijs. Tomēr jāatzīstas, ka jūtos visai atvieglots. Man nekad nav īsti paticis, ka tu iesaisties citu cilvēku darī�anās. Izskatās, ka tu pamazām pieņemies prātā.

Izabella paplik�ķināja viņam pa roku. Es varētu tevi pār�steigt vēl vairāk, viņa teica. Tomēr, lai nu kā, es pieņēmu �īvakara uzaicinājumu kaut kāda glu�i hipnotiska valdzinā�juma dēļ. Tā sieviete, es sprie�u, ir itin līdzīga �ūskai. Un man gribas vēlreiz redzēt viņu tuvumā.

D�eimijs saviebās. Viņa liek man justies neveikli. Tu viņu nosauci par sociopāti. Un man jāuzmanās, lai viņa mani neizgrū� ārā pa logu.

-���� Tu ta�u labi zini, ka patīc viņai, Izabella nevērīgi at�meta.

-���� Es nemaz negribu to zināt! Un nesaprotu, no kurienes tev radusies tāda doma.

-��� Visa gudrība ir tā, ka vajag vērot cilvēkus, Izabella teica. Tobrīd abi bija sasniegu�i parādes durvis, un viņa pastiepa roku pie zvana pogas, kam blakus bija rakstīts "HOGS". Cil�vēki sevi nodod katru mīļu brīdi. Pavēro viņu acis! Tās pasaka pilnīgi visu, ko vēlies zināt. Kamēr viņi kāpa aug�up pa kāp�nēm, D�eimijs klusēja un �ķita joprojām iegrimis domās arī tad, kad Pols Hogs atvēra durvis. Izabella jutās neziņā, vai vajadzēja D�eimijam sacīt to, ko viņa bija teikusi: pretēji vis�pārpieņemtajam un visgudrajām uzskatam, vīrie�iem nepatīk dzirdēt, ka sievietes uzskata viņus par pievilcīgiem, ja vien viņi nav gatavi atbildēt uz �īm jūtām. Un, ja tā nav, tas viņiem ir tīrais aizkaitinājums apgrūtino�a ziņa, kas vīrie�iem liek justies neveikli. Tie�i tāpēc vīrie�i bēg no sievietēm, kuras tiecas pēc viņiem, un ari D�eimijs, uzzinājis Mintijas attiek�smi, tagad slieksies no viņas vairīties; protams, tas nenozīmē, ka Izabellu īpa�i skumdinātu viņa noraido�ā attieksme pret Mintiju. Cik tas būtu briesmīgi, Izabella pēk�ņi iedomājās, ja Mintija ierautu D�eimiju savos slazdos un pievienotu viņa vārdu savu uzvaru sarakstam� nudien, atbaido�a doma, ko viņa nespēja paciest. Un kāpēc? Tāpēc, ka man gribas viņu pasargāt, Izabella atzina, un es negribu pieļaut, ka viņ� piede�rētu citai! Bet Ketai? Vai es patie�ām vēlos, lai viņ� atgrieztos pie Ketas, vai varbūt kavējos pie �is domas tikai tāpēc, ka labi zinu: tas nekad nenotiks?

Ilgāk to apcerēt nebija laika. Pols Hogs viņus sirsnīgi ap�sveica un ieveda atpūtas istabā tajā pa�ā, kuru rotāja ne�pareizi dēvētais Krosbijs un iespaidīgais Peplo. Istabā gaidīja divi citi viesi, un Izabella iepazīstoties aptvēra, ka ir satikusi �os cilvēkus jau agrāk. Vīrietis bija jurists, advokāts, kas tiecās pēc politiskas karjeras, un sieviete tematiskas slejas autore kādā laikrakstā. Izabella laiku pa laikam lasīja �o nodaļu, ta�u viņai tā �ķita garlaicīga. Viņu neinteresēja �urnālistu dzīves pasaulīgās detaļas, kas �ķita ieņemam galveno vietu �īs sie�vietes rakstos, un Izabella nodomāja: nez vai arī sarunām būs tāda pati ievirze? Viņa paskatījās uz sievieti, un tā viņai uz�mundrino�i pasmaidīja; Izabella tūdaļ jutās pieļāvīgāka un nodomāja, ka jācen�as būt pretimnāko�ai. Arī advokāts pa�smaidīja un draudzīgi sarokojās ar D�eimiju. �urnāliste palū�kojās uz D�eimiju un vēlreiz pameta a�u skatienu uz Izabellu, kas ievēroja �o ātro acu kustību un tūlīt saprata: �ī sieviete domā, ka viņa un D�eimijs ir pāris tādā nozīmē, un tagad vēl�reiz pārskata savu iespaidu par Izabellu. Tā tas patie�ām bija, jo nākamajā bridi sievietes skatiens noslīdēja zemāk, vērtējot Izabellas augumu, un vēl tik uzkrīto�i, nodomāja Izabella, tomēr doma, ka viņai tiek piedēvēts gados daudz jaunāks draugs, turklāt tik izskatīgs kā D�eimijs, sagādāja dīvainu gandarījumu. Otra sieviete tūlīt noteikti jutīs skaudību, jo vi�ņas vīrietis, līdz vēlai naktij strādādams Advokātu bibliotēkā, bez �aubām, ir paguris un ne visai interesants, turklāt mū��am runā par politiku, kā politiķiem parasts. Tātad �urnāliste domā: ir nu gan �ai Izabellai seksīgs jauns vīrietis, paskat, cik glīts, un, patiesību sakot un pavisam godīgi runājot, taisni tādu es gribētu sev� Bet tad Izabella nodomāja: vai ir pareizi ļaut citiem maldīties attiecībā uz būtiski svarīgām lietām vai tomēr vajadzētu ļaut pārpratumam noskaidroties? Bija brī�i, kad "Praktiskās Ētikas Apskata" redaktores stāvoklis kļuva no�māco�s: visai grūti �ķita atrauties no darbā ierastā domā�anas veida, grūti aizmirst, kā būtu teicis profesors� profesors� kāds bija viņa vārds?

Tad istabā cēli ienāca Mintija. Viņa bija darbojusies vir�tuvē un nesa sudraba paplāti ar uzkodu maizītēm. Nolikusi paplāti uz galda, viņa piegāja pie advokāta un noskūpstīja to uz abiem vaigiem. Rob, kop� mēs pēdējo reizi tikāmies, es par tevi esmu balsojusi divas reizes! Divas! Pēc tam viņa piegāja pie �urnālistes. Kērstij, cik jauki, ka tu biji ar mieru atnākt pēc tik vēla uzaicinājuma! Un tad pie Izabellas. Izabella! Tas bija viss, ta�u stariņi viņas acīs mazliet mainījās tik tikko jau�ami, tomēr pamanāmi. Un tas ir D�eimijs, vai ne? Tagad ķermeņa valoda mainījās; sasveicinādamās viņa piegāja D�eimijam tu�vāk, un Izabella ar gandarījumu ievēroja, ka D�eimijs mazliet atvirzās glu�i kā magnēts, kad tam tuvina cita magnēta pre�tējo galu.

Pols tikmēr istabas otrā malā pildīja dzēriena glāzes un, to izdarījis, pievienojās pārējiem. Paņēmu�i glāzes, visi pie�vērsās cits citam. Saruna raisījās viegli pārsteidzo�i viegli, Izabella nodomāja. Pols apvaicājās Robam par kārtējo poli�tisko kampaņu, un Robs atbildēdams pastāstīja uzjautrino�as epizodes no vēlē�anu apgabalu cīņām. Galvenie varoņi bija labi pazīstami: egocentrisks di�vīrs un bēdīgi slavens brun�u mednieks sagāju�i matos par maznozīmīgu amata vietu. Tad Mintija pieminēja cita politiķa vārdu, Robs nicīgi nosēcās, un Kērstija viszinīgi pa�ūpoja galvu. D�eimijs neteica neko: viņ� politiķus nepazina.

Mazliet vēlāk, kad D�eimijs sarunājās ar Kērstiju �ķiet, par kādu atgadījumu Skotijas operas orķestri, Izabella at�tapās stāvam blakus Mintijai; namamāte draudzīgi satvēra viņas elkoni un aizveda pie kamīna. Izabella ievēroja, ka uz kamīna malas stāv vēl vairāk ielūgumu nekā iepriek�ējā reizē, ta�u pa gabalu bija iespējams izburtot tikai vienu, kas rakstīts lieliem iespiedburtiem, dro�i vien tie�i tādēļ, lai viesiem to būtu vieglāk izlasīt.

-��� Es ļoti priecājos, ka jūs varējāt atnākt, Mintija klusinātā balsī teica. Izabella nojauta, ka �ī saruna citiem nav jādzird, tāpēc atbildēja tikpat pieklusināti.

-���� Man �ķita, ka jūs vēlaties runāt ar mani.

Mintijas skatiens mazliet novērsās. Tāda doma man tie��ām bija, viņa teica. Cik man zināms, jūs interesējaties par Makdauela firmu. Jūs esot pat runājusi ar D�oniju Sandersonu.

To Izabella nebija gaidījusi. Vai kāds jau paspējis paziņot Mintijai, ka viņa turējusies divatā ar D�oniju viskija degus�tācijas laikā?

-��� Jā, es runāju ar viņu. Mēs esam mazliet pazīstami.

-���� Un viņ� ir runājis ar Makdauela firmas cilvēkiem. Viņ� agrāk pats strādāja �ajā firmā.

Izabella pamāja ar galvu. Jā, es zinu.

Mintija iedzēra malku vīna. Vai drīkstu vaicāt, kāpēc jums ir tāda interese par �o firmu? Vispirms jūs par to jautājāt Polam, pēc tam uzsākāt sarunas ar D�oniju Sandersonu un tā tālāk, tāpēc man radās jautājums, kāpēc tas jūs pēk�ņi tā interesē. Jūs ta�u nestrādājat finan�u jomā, vai ne? Kā tad izskaidrojama �ī jūsu interese par mūsu darbu?

-��� Par jūsu darbu? Es nezināju, ka arī jūs strādājat Makdauela firmā.

Mintija atsedza zobus iecietīgā smaidā. Pola darbs ir cie�i saistīts ar manējo. Es ta�u esmu viņa līgava.

Izabella bridi kavējās domās. D�eimijs, stāvēdams otrā is�tabas malā, lūkojās uz viņu, un abi pārmija skatienus. Viņa īsti nesaprata, kā rīkoties. Savu neseno interesi noliegt nebūtu jēgas, tāpēc laikam gudrāk būtu teikt patiesību.

-��� Man bija �āda interese, Izabella iesāka, bija, bet tagad vairs nav. Viņa bridi klusēja. Mintija uzmanīgi klausījās, vē�rodama viņu. Es vairs neesmu ar to saistīta. Bet nesen biju. Redziet, es pirms neilga laika redzēju no balkona nokrītam zālē kādu jaunu vīrieti, kas nositās. Es biju pēdējā, ko viņ� �ajā pasaulē redzēja, tāpēc jutu, ka man jāmēģina noskaidrot notiku�o. Kā jūs zināt, �is cilvēks strādāja Makdauela firmā. Viņ� zināja, ka tur notiek kaut kas nevēlams. Man radās jau�tājums, vai te nav kāda saistība. Tas ir viss.

Izabella vēroja, kādu iespaidu teiktais atstāj uz Mintiju. Ja viņa ir slepkava, tad to var uzskatīt gandrīz vai par tie�u apvainojumu. Ta�u Mintija nenobālēja, viņa izturējās pavisam mierīgi, bez jebkādām satricinājuma vai panikas pazīmēm, un, kad viņa ierunājās, balss skanēja pavisam rāmi: Tātad jūs domājāt, ka no tā jaunā cilvēka vajadzēja tikt vaļā? Vai tā jūs domājāt?

Izabella pamāja ar galvu. Es uzskatīju, ka tāda iespēja nav izslēgta un tā jāpapēta. Bet tagad es to esmu izdarījusi un zinu, ka nekādu pierādījumu par nepieļaujamiem darīju�miem firmā nav.

-���� Un, ja drīkstu jautāt, kur� to būtu varējis izdarīt?

Izabella juta, ka sirds sāk dauzīties straujāk. Viņai gribējās

sacīt: "Jūs!" Tas būtu pavisam vienkār�i un nozīmētu saldu gandarījuma bridi, tomēr viņa teica: Acīmredzot kāds, kur� baidījās no atmasko�anas.

Mintija nolika glāzi un, pacēlusi plaukstu pie deniņiem, viegli tos pamasēja, it kā rosinādama domas. Jums acīmre�dzot ir bagāta iztēle. Es ļoti �aubos, vai kaut kas tāds varēja notikt, viņa teica. Lai nu kā, diez vai jums vajadzētu klau�sīties uz to, ko stāsta D�onijs Sandersons. Jūs ta�u zināt, ka viņu palūdza aiziet no Makdauela firmas?

-���� Es zinu, ka viņ� aizgāja no turienes. Bet nezinu, kādos apstākļos.

Tagad Mintija atdzīvojās. Nu tad varbūt jums vajadzēja to pajautāt. Viņ� nespēja sadarboties ar firmas cilvēkiem, jo neprata pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Dzīve bija mainī�jusies. Ta�u tas nebija vienīgais iemesls galvenais bija tas, ka uz viņu krita aizdomas par insaideru darījumiem. Ja ga�dījumā nezināt, ko tas nozīmē, viņ� izmantoja konfidenciālu informāciju tirgus spekulācijām. Kā viņ�, pēc jūsu domām, �odien var tik labi dzīvot?

Izabella neatbildēja: viņai nebija ne jausmas, kā dzīvo D�onijs Sandersons.

-��� Viņam pieder īpa�ums Pērt�īrā, Mintija turpināja, un liela māja Heriotrovā. Un tad vēl savrupmāja Portugālē, un tā tālāk. Lieli īpa�umi visās malās.

-��� Bet nekad nevar zināt, no kurienes cilvēkiem ir nauda, Izabella teica. Kaut vai mantojums. Visi līdzekļi var būt man�toti.

-���� D�onija Sandersona tēvs bija dzērājs. Viņa uzņēmums divas reizes nonāca gandrīz līdz tiesai. Neizklausās nekāds labais apgādātājs.

Mintija atkal pacēla glāzi. Neticiet nekam, ko viņ� jums stāsta! viņa teica. D�onijs neieredz Makdauela firmu un visu, kas ar to saistīts. Uzklausiet manu padomu un turieties no viņa tālāk!

Skatienā, ko Mintija tagad veltīja Izabellai, jautās nepār�protams brīdinājums, un Izabella glu�i labi saprata, ka tas ir brīdinājums turēties pa gabalu no D�onija. Pēc tam Mintija aizgāja no Izabellas un nostājās blakus Polam. Izabella brīdi palika stāvam turpat un lūkojās gleznā līdzās kamīnam. Laiks beigt �o pasākumu, viņa nodomāja, jo namamāte ir skaidri likusi saprast, ka laipnā uzņem�ana ir galā. Turklāt viņai būtu laiks doties aug�up pa piekalni uz muzeju, lai noklausītos lekciju par Beketu.

Muzeja lekcijai bija daudz apmeklētāju, un profesors Batlers bija labā formā. Izabellai par lielu atvieglojumu, Bekets izturēja profesora jauno izvērtējumu, un vēlāk, vakara pie�ņem�anas laikā, viņai radās iespēja parunāt ar vairākiem drau�giem, kas arī bija apmeklēju�i lekciju. Abi �ie apstākļi Beketa izdzīvo�ana un tik�anās ar veciem draugiem palīdzēja uzla�bot garastāvokli. Saruna ar Mintiju bija atstājusi ļoti nepatīka�mas atskaņas, kaut gan Izabella glu�i labi saprata, ka varēja būt ari sliktāk. Viņa nebija paredzējusi, ka Mintija metīsies uzbrukumā D�onijam Sandersonam, bet viņa nebija arī pa�redzējusi, ka �ī sieviete zinās par viņas un D�onija tik�anos. Varbūt par to nevajadzētu brīnīties: Edinburgā ir grūti jebko izdarīt tā, lai tas nekļūtu zināms daudziem citiem, un piemērs ir kaut vai Mintijas dēka ar Ianu Kameronu. Dro�i vien arī Mintija nebija iedomājusies, ka citi to varētu zināt.

Izabella prātoja, kādus secinājumus Mintija pēc �īs tik�anās varētu izdarīt. Jādomā, viņa ir pārliecinājusies, ka Izabella vi�ņai vairs nav bīstama: Izabella bija pavisam skaidri pateikusi, ka Makdauela firmas darījumi viņu vairs neinteresē. Un pat tad, ja Mintija būtu saistīta ar Marka Freizera nāvi, tiesa, pēc viņas reakcijas uz Izabellas izteikumiem tagad �ķita pavisam skaidrs, ka tā tas nav, viņai vajadzētu secināt, ka Izabella par �o notikumu neko tuvāk nav uzzinājusi. Tāpēc Izabella �aubī�jās, vai jebkad vairs saņems kādu ziņu no Mintijas Okterlonijas vai no neveiksmīgā Pola Hoga. Dīvainā kārtā viņai �o cilvēku mazliet pat pietrūks tie ir savdabīga saikne ar citādu pa�sauli.

Izabella palika pieņem�anas svinībās gandrīz līdz beigām. Viņa pārmija da�us vārdus ari ar pa�u profesoru Batleru. Mana mīļā, es ļoti priecājos, ka jums sagādāja prieku tas, ko varēju pastāstīt. Ne�aubos, ka kādreiz par �o tematu pa�teik�u vairāk, ta�u jums es to neuztiep�u. Nē, to es neda�rī�u. Izabellai patika viņa izsmalcinātās manieres; mūsdienu akadēmiskajās aprindās tādas bija vērojamas arvien retāk, jo �auru nozaru speciālisti, kam trūka pla�āka kultūras pa�mata, bez ceremonijām bija aizlauzu�ies garām tiem, kam pieklājīga uzvedība ir neatņemama daļa. Cik daudz ir tādu akadēmisko filozofu, Izabella skumji nodomāja. Viņi spēj runāt tikai pa�i ar sevi, jo pla�āku sarunu prasme un pieklājība vi�ņiem ir sve�a, turklāt viņu pieredze attiecībā uz pārējo pasauli ir ļoti ierobe�ota. Protams, visi nav tādi. Izabellai bija domās izauklēts izņēmumu saraksts, ta�u �ķita, ka tas pakāpeniski kļūst arvien īsāks.

Kad viņa pa �emberstrītu aizgāja līdz autobusa pieturai pie D�ord�a Ceturtā tilta un nostājās nelielās rindas galā, pulkste�nis bija mazliet pāri desmitiem. Garām brauca taksometri ar iedegtām dzeltenām signālugunīm, gatavi uzņemt pasa�ierus, ta�u viņa bija nolēmusi braukt ar autobusu. No autobusa viņa izkāps Brantsfīldā, pavisam netālu no Ketas veikaliņa, un ar patiku izbaudīs desmit minū�u pastaigu pa Mēr�istonas pus�loku un tālāk pa savu ielu.

Pienāca autobuss, un pieturas nojumē piestiprinātais brauk�anas saraksts liecināja, ka tas ieradies precīzi laikā; vajadzēs pateikt to Greisai� bet labāk varbūt ne, jo tas var izraisīt ilgsto�u vārdu straumi ar pārmetumiem sabiedriskā transporta iestādēm. Kas nekait ievērot sarakstu vēlu vakarā, kad braucēju gandrīz vairs nav! Cilvēkam vajag, lai autobusi brauktu pēc saraksta dienas laikā, kad tie patie�ām ir vaja�dzīgi! Izabella iekāpa autobusā, nopirka biļeti un apsēdās aizmugurē. Braucēju tie�ām bija maz mētelī ietinies vīrie�tis, nokāris galvu uz krūtīm, apskāvies pārītis, kam apkārtējā pasaule neeksistēja, un kāds pusaudzis ar melnu, Zorro stilā apmestu �alli. Pasmaidīdama pie sevis, Izabella nodomāja: ga�rīgā stāvokļa mikrokosms. Vientulība un izmisums; mīlestība un tās egocentrisms; un se�padsmit gadu vecums, kas pats par sevi ir īpa�s stāvoklis.

Pusaudzis izkāpa no autobusa turpat, kur Izabella, bet de�vās pretējā virzienā. Izabella pārgāja pāri ielai un devās Mēr��istonas pusloka virzienā, paiedama garām īstkāslroudai un Vestkāslroudai. Palaikam garām aiztraucās kāda automa�īna, aizbrauca velosipēdists ar sarkani zibo�u spuldzīti aizmugurē, bet lielākoties viņa bija viena.

Izabella sasniedza vietu, kur viņas iela klusa, zaļa aleja nogriezās pa labi. Garām paskrēja kaķis un uzlēca uz dārza sienas, tad pazuda no skatiena; mājā uz stūra pazibēja gaisma, un pēc tam atskanēja aizcirstu durvju troksnis. Izabella gāja pa ietvi pazīstamajā virzienā, pagāja garām lielajiem vārtiem ielas stūrī un rūpīgi koptajam kaimiņu dārzam. Un tad, nonā�kusi zem lielajiem koku zariem, kas liecās pār sētu no pa�as dārza, Izabella apstājās. Apmēram piecdesmit jardus tālāk ielas malā bija novietotas divas automa�īnas. Vienu viņa pazina: tā piederēja kaimiņu ģimenes dēlam; otra spīdīgs jaguārs bija atstāta ar iedegtiem lukturiem. Izabella devās tālāk, ieskatījās automa�īnā, ievēroja, ka tā ir aizslēgta, un pēc tam pārlaida skatienu mājai, kuras priek�ā tā bija novietota. Māja bija tum�a, tātad automobiļa īpa�nieks nevarēja būt ieradies tur viesos. Neko darīt, tātad nebija iespējas viņam atgādināt par aizmirstajiem lukturiem. Pāris stundu akumulators vēl darbo�sies, ta�u pēc tam braucējam vajadzēs meklēt palīdzību, lai iedarbinātu motoru.

Izabella gāja tālāk, tuvodamās savai mājai. Ārpus vārtiem viņa apstājās, pati nezinādama, kāpēc. Ieskatīdamās ēnā zem koka, viņa pamanīja kustību. Tas bija kaimiņu svītrainais ka�ķis, kam patika lodāt zem kokiem. Viņai gribējās brīdināt to no Māsas Lapsas, kas varētu uzklupt kaķim, ja justos izsal�kusi, ta�u viņa neatrada piemērotus vārdus, tāpēc iztika ar brīdinājumu domās.

Izabella atvēra vārtus un devās pa taku uz parādes durvīm, kas slēpās ēnā, no ielas tās norobe�oja baltegle un neliels bērzu puduris piebraucamā ceļa sākumā. Un tajā brīdī viņu pārņēma piepe�as bailes neizskaidrojamas, iracionālas, bet spējas un saltas bailes. Vai viņa �ovakar bija sarunājusies ar sievieti, kas ar vēsu aprēķinu spētu izplānot atbrīvo�anos no vēl viena cilvēka? Un vai �ī sieviete bija paudusi brīdinā�jumu?

Izvilkusi no kabatas atslēgu, Izabella dzīrās to iebīdīt slē�dzenē, bet tad nolēma vispirms izmēģināt durvis, tās viegli piespie�ot. Durvis nesakustējās, tātad tās bija aizslēgtas. Ielikusi atslēgu slēdzenē, viņa to pagrieza un dzirdēja, ka mē�līte noklak�ķ. Tad, uzmanīgi atvērusi durvis, viņa iegāja priek��namā un sāka taustīties pēc gaismas slēd�a.

Izabellas mājā bija ierīkota signalizācija, bet viņa bija kļu�vusi nepiesardzīga un mēdza to ieslēgt tikai tad, ja devās pro�jām uz visu nakti. Ja signalizācija būtu ieslēgta, viņa �ai brīdī justos dro�āka, ta�u tagad nebija pārliecināta, vai kāds viņas prombūtnes laikā nav iegājis mājā. Bet skaidrs, ka neviens tur nav gājis, kas tā par smieklīgu iedomu! Tas vien, ka viņai bijusi vaļsirdīga saruna ar Mintiju Okterloniju, ta�u nenozīmē, ka Mintija viņu novēro! Izabella apzināti centās atbīdīt �o domu malā, kā vēlams rīkoties jebkuru baiļu gadījumā. Dzīvojot vienai, ir svarīgi nejust bailes, jo katrs troksnītis, kas mājā dzirdams nakts laikā, katrs kraksts vai ie�īkstē�anās, kas Viktorijas laika mājā nav nekas neparasts, var dot �ķietamu iemeslu panikai. Un tomēr Izabella juta bailes un nespēja tās apslāpēt. �īs bailes lika viņai doties uz virtuvi un ieslēgt visas gaismas, tad apstaigāt visas pirmā stāva istabas un arī tajās iedegt elektrību. Protams, tur nekā neparasta nebija, un pirms do�anās uz aug�stāvu viņa jau jutās gatava visas spuldzes iz�slēgt. Bet tad, ieejot kabinetā, lai pārbaudītu automātisko atbil�dētāju, Izabella ieraudzīja pretī zibam sarkanu gaismiņu, tātad atbildētājā atstātas ziņas. Brīdi vilcinājusies, viņa nolēma tās noklausīties. Zvanījis un ziņu atstājis bija tikai viens cilvēks.

"Izabella, �eit runā Mintija Okterlonija. Vai mēs varētu sa�tikties un aprunāties vēlreiz? Ļoti ceru, ka nebiju pret jums �ovakar pārāk nelaipna. Atstā�u jums savu telefona numuru. Piezvaniet, un mēs vienosimies, kad kopā padzert kafiju vai paēst pusdienas. Paldies!"

Izabella jutās pārsteigta, tomēr �ī ziņa viņu nomierināja, un, pierakstījusi telefona numuru, viņa iebāza lapiņu kabatā. Tad viņa izgāja no kabineta un izslēdza gaismu. Bailes bija pārgāju�as, atstājot tikai tādu kā neomulības sajūtu, turklāt arī neziņu par to, kāpēc Mintija vēlreiz vēlas ar viņu tikties.

Izabella iegāja guļamistabā, kas atradās mājas priek�ējā daļā. Tā bija liela telpa ar neparasti pla�u izvirzīta loga ni�u, kam vienā malā bija novietots sēdeklis. Aizkarus viņa bija at�stājusi aizvilktus, un istaba bija pilnīgi tum�a. Izabella iededza gultas lampiņu nelielu spuldzīti lasī�anai, kas meta mazu gaismas apli lielajā, krēslainajā telpā. Griestu apgaismojumu viņa neieslēdza, nolēmusi pirms gulētie�anas atlaisties un minūtes piecpadsmit kaut ko palasīt. Domas joprojām aktīvi darbojās, un miegam �ķita par agru.

Nometusi kurpes, Izabella paņēma no naktsgaldiņa grāmatu un atlaidās gultā. Viņa lasīja Ekvadoras ceļojuma aprakstu, uzjautrino�u stāstu ar da�ādiem pārpratumiem un bīsta�mām situācijām. Lasāmais bija interesants, ta�u domas ne�mitīgi atgriezās pie sarunas ar D�oniju Sandersonu. Viņ� bija izturējies ļoti pretimnāko�i un izpalīdzīgi, turklāt teicis, ka Izabella varot zvanīt viņam jebkurā laikā. Jebkurā laikā pirms pusnakts. Skaidrs, ka Mintija, pamezdama domu, ka iek�ējās informācijas izmantotājs ir D�onijs, vēlējās atturēt Izabellu no jebkādas turpmākas ziņu vāk�anas. Tas �ķita nepieļaujams apvainojums, un D�onijam viņa par to nestāstīs. Bet varbūt tomēr derētu pastāstīt? Ja D�onijs to zinātu, vai viņa attiek�sme pret nesenajiem notikumiem mainītos? Pilnīgi iespējams, ka viņ� uz tiem raudzītos citādi, ja zinātu, ka Mintija aktīvi cen�as ietekmēt Izabellu. Jāpiezvana D�onijam tūlīt pat un jāizrunājas, citādi viņa, cīnīdamās ar �īm domām, tikpat ne�spēs aizmigt.

Izabella pasniedzās un paņēma no naktsgaldiņa telefonu. No piezīmju grāmatiņas rēgojās D�onija iedotās kartītes stūris. Izņēmusi kartīti, viņa pārlaida tai skatienu lampiņas blāvajā gaismā. Tad viņa pacēla klausuli un sastādīja nu�muru.

Kādu brīdi valdīja klusums. Un tad viņa skaidri dzirdēja spalgu mobilā zvanu, kas atskanēja kaut kur netālu ārpus guļamistabas.

25

Izabella kā paralizēta gulēja gultā, sa�ņaugusi rokā telefona klausuli. Tā kā lielā istaba bija pustum�a un to apgaismoja tikai mazā gultas lampiņa, no apģērba skapjiem, aizkariem un attālā tualetes galdiņa krita melnas ēnas. Līdzko viņa atguva kustības spējas, būtu vajadzējis lēcienā mesties pie griestu gaismas slēd�a, tomēr viņas reakcija bija citāda. Pa pusei no�kūleņodama, pa pusei nolēkdama no gultas, telefonam skaļi nokrītot uz grīdas, Izabella ar pāris soļiem sasniedza guļam�istabas durvis. Tad, turēdamās pie masīvās koka margas, lai saglabātu līdzsvaru, viņa metās lejā pa kāpnēm. Viņa viegli būtu varējusi nokrist, ta�u tas nenotika, un, par laimi, viņa nepaslīdēja, arī skriedama cauri priek�telpai. Sagrābusi rok�turi, viņa ar visu sparu atrāva durvis, kas �ķīra priek�telpu no mazā priek�nama, un no spēcīgā satricinājuma saplīsa vitrā�as panelis. Vienlaikus ar plīsto�ā stikla troksni Izabellai neviļus izlauzās kliedziens, un viņas elkoni satvēra sve�a roka.

-���� Izabella?

Viņa apsviedās apkārt. Virtuvē bija iedegta gaisma, kas da�ļēji apspīdēja gaiteni, un puskrēslā Izabella redzēja, ka blakus stāv D�onijs Sandersons.

-���� Izabella! Vai es jūs izbiedēju? �ausmīgi atvainojos!

Izabella raudzījās viņā ieplestām acīm. D�onija plauksta

cie�i, gandrīz sāpīgi turēja viņas elkoni.

-���� Ko jūs te darāt? Viņas balss izklausījās �erksto�a, un viņa neapzināti nokrem�ļojās.

-���� Nomierinieties! D�onijs teica. Man tie�ām �ēl, ka es jūs sabiedēju. Atnācu jūs apciemot un atklāju, ka durvis ir vaļā. Tā kā māja bija tum�a, jutos diezgan samulsis. Nolēmu ienākt un pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Pēc tam izgāju dārzā, lai izstaigātu arī to. Domāju, varbūt te ielauzies kāds nelūgts viesis.

Izabella saspringti domāja. Iespējams, ka D�onijs runā pa�tiesību. Ja cilvēks ierauga atvērtas mājas durvis un nemana nekādu saimnieka klātbūtni, varbūt tie�ām rodas saprotama vēlē�anās apskatīt apkārtni un pārliecināties, vai viss kārtībā. Bet kāpēc aug�stāvā zvanīja viņa mobilais telefons?

-Jūsu telefons! Izabella teica, sniegdamās pēc elektrības slēd�a, lai iedegtu gaismu. Es jums zvanīju, un tas atskanēja tur, aug�ā!

D�onijs savādi paskatījās uz viņu. Bet telefons ta�u ir man kabatā! viņ� teica. Skatieties! Viņ� iebāza roku svārku kabatā, bet tad pēk�ņi aprāvās. Vismaz nesen tas tur vēl bija.

Izabella dziļi ievilka elpu. Acīmredzot tas jums ir izkri�tis.

-���� Tā izskatās gan, D�onijs atbildēja, tad plati pasmai�dīja. Tas gan laikam jūs pamatīgi pārbiedēja!

-Jā-

-��� Nudien, varu iedomāties. Vēlreiz ļoti atvainojos!

Izabella mēģināja atbrīvoties no D�onija rokas, un tvēriens

atlaidās. Viņa paskatījās lejup uz saplēstajiem stikliem. Vitrā�ā bija atainota Kērkadbraitas osta, un zvejas laiva gulēja zemē, pārvērtusies sīkās lauskās. Kamēr Izabella raudzījās tajās, viņu kā spēj� vilnis pārņēma doma, kas apgāza visus iepriek�ējos pieņēmumus: Mintijai bija taisnība. Ne jau Mintiju vajadzēja izsekot, bet gan D�oniju Sandersonu. Nejau�as sagadī�anās pēc meklējumi novedu�i tie�i pie tā cilvēka, kura rīcībā Marks Freizers tika atklājis kaut ko nevēlamu.

Atskārsme bija pēk�ņa un negrozāma. Stāvēdama priek��telpā pretī D�onijam Sandersonam, Izabella skaidri zināja, ka tas vairs nav pieļāvums, kas jāpārdomā. Labais ir ļauns, gaisma ir tumsa, viss izrādās pavisam vienkār�i. Ar pārliecību ietais ceļ� ir tas, kas nekur neaizved, jo piepe�i un bez brī�dinājuma apraujas pie ceļa zīmes, kura nepārprotami vēsta: Nepareizs virziens. Un cilvēka prāts, kam spēji atņemti visi agrākie pieņēmumi, var tikai vai nu atteikties redzēt jaunat�klāto realitāti, vai ari mainīt virzienu. Pilnīgi iespējams, ka Mintija ir godkārīga, skarba un viltīga, turklāt vieglas dabas sieviete (viss vienā eleganti iesaiņotā paciņā), ta�u viņa nav tā, kas pārgrūdīs jaunu vīrieti pāri balkona malai. D�onijs Sandersons varbūt ir izsmalcināts un simpātisks Edinburgas labāko aprindu pārstāvis, bet viņ� ir alkatīgs, un nauda spēj pavedināt jebkuru. Un, kad atmasko�ana draud visu izputināt, �āds solis var likties vieglākais ceļ�, kā sevi paglābt.

Viņa paskatījās uz D�oniju. Kāpēc jūs �ovakar nācāt pie manis?

-���� Gribēju kaut ko ar jums pārrunāt.

-���� Un ko tie�i?

D�onijs pasmaidīja. Nudien nezinu, vai tagad tam ir pie�mērots bridis. Pēc �ī� pēc �ī uztraukuma.

Izabella nenovērsa skatienu no viņa, juzdamās pārsteigta par atbildes klajo nekaunību.

-���� �o uztraukumu sagādājāt jūs pats, viņa teica.

D�onijs nopūtās, it kā pieciezdams sīkumainu iebildumu.

-���� Es tikai gribēju vēlreiz apspriest to pa�u, par ko runājām pirms da�ām dienām. Tas ir viss.

Izabella neko neatbildēja, un D�onijs pēc brī�a turpināja:

-���� Bet to mēs varam darīt kādu citu reizi. Vēlreiz atvainojos, ka jūs izbiedēju! Viņ� pagriezās atpakaļ un paskatījās uz kāpnēm. Vai neiebilstat, ja aizie�u paņemt savu telefonu? Jūs teicāt, ka tas ir guļamistabā? Vai atļausiet?

Kad D�onijs bija aizgājis, Izabella iegāja virtuvē un paņēma slotu un saslauku lāpstiņu. Uzmanīgi savākusi lielākos stikla gabalus, viņa tos ietina avīzē un tad, saslaucījusi sīkākās laus�kas, aiznesa tās uz virtuvi un izmeta atkritumu kastē. Pēc tam viņa apsēdās pie virtuves telefona un uzgrieza D�eimija numuru.

Pagāja krietns bridis, iekams D�eimijs atbildēja, un Izabella saprata, ka ir viņu uzmodinājusi.

-��� Es ļoti atvainojos! viņa teica. Man bija ar tevi jārunā.

D�eimija balss izklausījās piesmakusi un miegaina. Ir jau

labi.

-���� Vai tu varētu atbraukt �urp? Tūlīt pat?

-��� Tūlīt pat?

-����������� Jā. Es visu paskaidro�u, kad būsi �eit. Lūdzu! Un vai tu varētu tepat pārnak�ņot? Tikai �o vienu nakti.

Izklausījās, ka tagad D�eimijs ir pilnīgi pamodies. Bū�u klāt pēc pusstundas. Vai tas der?

Izabella dzirdēja piebraucam taksometru un devās pie ār�durvīm, lai ielaistu D�eimiju. Viņam mugurā bija zaļa vējjaka un rokā neliela soma ar nak�ņo�anas piederumiem.

-���� Tu esi eņģelis! Nudien, īsts eņģelis!

D�eimijs neticīgi papurināja galvu. Nevaru iedomāties, par ko tu gribi runāt. Bet tāpēc ta�u draugi ir draugi.

Izabella ieveda viņu virtuvē, kur bija sagatavojusi tēju. Pa�mājusi uz krēslu, viņa piepildīja D�eimija tasi.

-����������� Tu dro�i vien negribēsi ticēt, viņa teica, bet man bija ļoti vētrains vakars.

Izabella izstāstīja D�eimijam notiku�o, un viņa acis �ķita ple�amies arvien platākas. Tomēr Izabella ne�aubījās, ka D�ei�mijs tic katram viņas vārdam.

-����������� Skaidrs, ka viņ� stāstīja blēņas! Neviens tā neklidls apkārt pa cita cilvēka māju tikai tāpēc, ka durvis biju�as neaizslēg�tas� tas ir, ja tās patie�ām bija vaļā.

-���� Es par to ļoti �aubos, Izabella teica.

-������������ Bet ko tad viņ�, pie joda, te darīja? Ko bija iecerējis? Novākt tevi, vai?

Izabella paraustīja plecus. Varbūt viņ� gribēja noskaid�rot, kas man padomā. Ja viņ� ir tas, ko mums tūlīt būtu va�jadzējis paturēt acis, tad varētu raizēties, vai man nav kādi pierādījumi. Teiksim, kādi dokumenti, kas saista viņu ar �iem nelikumīgajiem darījumiem.

-��� Tu tā domā?

-����������� Es pieļauju tādu iespēju. Ja vien viņ� neplānoja kaut ko citu, kas �ajā notikumu stadijā neliekas pārāk ticami.

-���� Un ko lai mēs darām tālāk?

Izabella paskatījās uz grīdu. Man nav ne jausmas. Vismaz �obrīd nav. Domāju, ka vienkār�i jāliekas gulēt, un aprunāsi�mies rit. Viņa bridi klusēja, tad pavaicāja: Vai tev patie��ām nav iebildumu te pārnak�ņot? Saproti, es glu�i vienkār�i nespēju �onakt palikt �ai mājā viena.

-���� Protams, man nav iebildumu, D�eimijs atbildēja. Es neparko tevi pa�laik neatstātu vienu. Pēc visa �ī murga!

-��� Greisa vienu no brīvajām guļamistabām tur gatavībā cie�miņiem, Izabella teica. Tā ir mājas aizmugurē. Jauka un klusa istabiņa. Tu vari tur iekārtoties.

Izabella uzveda D�eimiju aug�ā un parādīja viņam istabu. Tad viņa pateica arlabunakti un devās ārā. D�eimijs pasmaidīja un pameta viņai gaisa skūpstu.

-��� Tātad es bū�u �eit, viņ� teica. Ja D�onijs vēlreiz mē�ģina traucēt tavu miegu, tad tikai labi skaļi iekliedzies!

-��� Es drīzāk domāju, ka mēs viņu vairs neredzēsim, sacīja Izabella. Tagad viņa jutās dro�āka, tomēr netika vaļā no do�mas: ja viņa neko nedarīs, D�onija Sandersona bieds paliks ne�novērsts. �onakt te ir D�eimijs, bet nākamajā un aiznākamajā naktī viņa �eit nebūs.

Ja Greisa jutās pārsteigta, nākamajā rītā sastapdama Iza�bellas mājā D�eimiju, viņa �o pārsteigumu prasmīgi noslēpa. Kad Greisa ienāca virtuvē, viņ� tur sēdēja viens un pirmajā brīdī, �ķiet, nesaprata, ko sacīt. Klusumu pārtrauca Greisa: viņa nupat bija pacēlusi no priek�nama grīdas pasta sūtīju�mus.

-��� �orīt vēl �etri raksti, viņa teica. Praktiskā ētika. Prak�tiskās ētikas mūsu mājās netrūkst.

D�eimijs paskatījās uz aplok�ņu kaudzi. Vai ievērojāt, kas noticis ar durvīm?

-���� Ievēroju gan.

-��� Te kāds bija ielauzies.

Greisa stāvēja nekustēdamās. Tā jau es domāju. Tā signa�lizācija! Es viņai gadiem, nudien, jau gadiem stāstu, ka tā ir domāta lieto�anai. Bet viņa to nelieto! Viņa neklausās. Greisa dziļi ievilka elpu. Bet patiesībā es nedomāju neko. Nezināju, ko domāt. Ienāca prātā, ka varbūt jums abiem vakar vakarā te bijusi ballīte.

D�eimijs iesmējās. Nē. Es atbraucu �urp, kad viņa man piezvanīja. Pārgulēju vienā no brīvajām istabām.

Greisa nopietni noklausījās D�eimija stāstu par iepriek�ējā vakara notikumiem. Kad viņ� beidza, virtuvē ienāca Izabella, un visi trīs apsēdās pie galda, turpinādami iesākto sarunu.

-���� Tas ir aizgājis pārāk tālu, D�eimijs teica. Tagad tu savas iespējas esi izsmēlusi un tev vajadzēs visu �o lietu no�dot tālāk.

Izabella neizpratnē paskatījās uz viņu. Kam?

-���� Policijai.

-���� Bet ko tad lai viņiem nodod? Izabella jautāja. Mums ta�u nav nekādu pierādījumu. Ir tikai aizdomas, ka D�onijs Sandersons ir iesaistīts ļaunprātīgā informācijas izmanto�anā un ka tam var būt sakars ar Marka Freizera nāvi.

-���� Mani tomēr mulsina viens apstāklis, D�eimijs teica.

-��� Makdauela firmai noteikti arī bija aizdomas uz viņu. Mintija tev esot pastāstījusi, ka tie�i tāpēc viņ� atlaists. Tātad, ja viņi to jau zināja, kāpēc gan D�onijam vajadzētu raizēties, ka tu kaut ko varētu uzzināt?

Izabella brīdi domāja. Tiesa, tur jābūt kādam iemeslam.

-���� Varbūt firma vēlējās to noklusēt. D�onijam Sandersonam tas, protams, būtu pa prātam, un viņ� nepriecātos, ja kāds no ārpuses tas ir, tu un es to uzzinātu un saceltu troksni. Edinburgas labākās aprindas ne vienreiz vien ir aizvēru�as durvis tādiem cilvēkiem. Tādā gadījumā mums nav iemesla brīnīties.

-��� Bet pagājusī nakts?.D�eimijs iebilda. Mums vismaz ir kaut kas pilnīgi konkrēts, par ko viņu apsūdzēt.

Izabella papurināja galvu. Pagājusi nakts neko nepierāda, viņa atbildēja. D�onijam ta�u ir gatavs stāsts, kāpēc viņ� bija te ienācis. Viņ� pie tā paliks, un policijai vajadzēs vien to pieņemt. Diez vai viņi vēlēsies iesaistīties privātās ķildās.

-��� Bet mēs varētu pastāstīt, kā tas saistās ar aizdomām par nelikumīgiem darījumiem, D�eimijs neatlaidās. Varētu pa�teikt, ko stāstīja Nils, un ari par gleznām. Ir diezgan iemeslu, lai rastos pamatotas aizdomas.

Izabella �aubījās. Es tā nedomāju. Policija nevar iet un prasīt, lai kāds paskaidro, no kurienes ņēmis naudu. Tā viņi nestrādā.

-��� Bet Nīls? D�eimijs nerimās. Un ziņa, ka Marks Freizers no kaut kā baidījās?

-���� Nīls atteicās iet uz policiju, Izabella atbildēja. Dro�i vien viņ� noliegtu, ka vispār ir runājis ar mani. Un, ja viņ� mainītu iepriek�ējo liecību, policija varētu viņu apsūdzēt par maldinā�anu. Manas domas ir tādas, ka viņ� neko nestāstīs.

D�eimijs pievērsās Greisai, gribēdams redzēt, vai viņa at�balstīs �o ierosinājumu. Ko jūs par to domājat? viņ� jau�tāja. Vai jūs man piekrītat?

-���� Nē, Greisa atbildēja. Nepiekritu.

D�eimijs paskatījās uz Izabellu, un viņa savilka uzacis. Viņai bija radusies kāda doma. Jāliek, lai zaglis ķer zagli, viņa teica. Kā jau tu teici, mūsu iespējas te ir izsmeltas. Par tiem finan�u darījumiem mēs neko nevaram pierādīt. Un nepavi�sam nevaram pierādīt sakaru starp tiem un Marka Freizera nāvi. Patiesībā izskatās, ka tas nemaz nav īstais ceļ�, tur vienkār�i nav nekāda sakara. Tāpēc mums jādara, lūk, kas: jādod D�onijam Sandersonam ziņa, ka mēs ar to vairs ne�nodarbojamies. Tam vajadzētu atturēt viņu no turpmākiem gājieniem pret mani.

-���� Vai tu patie�ām domā, ka viņ� varētu� varētu mēģināt tev nodarīt pāri? D�eimijs jautāja.

-��� Vakar vakarā es jutos pamatīgi nobijusies, Izabella at�bildēja. Domāju, ka viņ� to varētu. Bet man ie�āvās prātā, ka mēs varētu palūgt Mintiju, lai viņa pasaka D�onijam, ka zina par �o vakarvakara apciemojumu. Ja D�onijs sapratīs, ka viņa zina par spiedienu pret mani, tad viņ�, visticamākais, neko vairāk nemēģinās darīt. Ja ar mani kaut kas notiktu, vismaz viens nopietns ienaidnieks varētu izstiept pirkstu pret viņu.

D�eimija balsī skanēja �aubas. Tātad mums vajadzētu ru�nāt ar Mintiju?

Izabella pamāja ar galvu. Atklāti sakot, es uz to nespēju saņemties. Domāju, varbūt tu�

Greisa piecēlās kājās. Nē, viņa noteica. To izdarī�u es! Tu tikai man pasaki, kur to sievi�ķi var atrast, un es aizie�u ar viņu parunāt. Un, ja paliks vēl kādas �aubas, tad ie�u un parunā�u ar to velna Sandersonu. Viņam nepaliks nekādas �aubas, ka uz �o pusi labāk vairs nenākt.

Izabella paskatījās uz D�eimiju, un viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu. Greisa ir ļoti stingra, viņ� teica un a�i piebilda:

-���� Protams, es to domāju vislabākajā nozīmē.

Izabella pasmaidīja. Protams, viņa teica. Laiciņu klusē�jusi, viņa turpināja: Vai zināt, es jūtu, ka man pa�laik draus�mīgi trūkst morālas drosmes. Esmu ieskatījusies ļoti nepatī�kamā pasaulē un glu�i vienkār�i izbīlī atkāpusies. Padevusies vārda vistie�ākajā nozīmē.

-����� Kas cits gan tev atliek? D�eimijs pikti atjautāja. Tu jau tāpat esi iepinusies pārāk dziļi. Tagad tu vairs nevari darīt neko. Tev ir pilnīgas tiesības padomāt pa�ai par sevi. Esi ta�u reiz saprātīga!

-���� Es padodos un atkāpjos no visa, Izabella klusi sacīja.

-���� Padodos un atkāpjos, tāpēc ka mani kāds pamatīgi nobie�dēja. Un tie�i to �is "kāds" vēlējās.

D�eimijs vairs neslēpa neapmierinātību. Nu labi! viņ� teica. Tad pasaki, ko tu vēl vari darīt! Pasaki, ko mēs �ajā stāvokli varam panākt! Nevari pateikt, vai ne? Tāpēc, ka tu neko vairs nevari darīt!

-��� Tie�i tā, noteica Greisa. Pēc brī�a viņa turpināja: D�eimijam ir taisnība. Bet tev ne. Tu neesi morāla gļēvule. Tu esi beidzamais cilvēks, ko es varētu saukt par gļēvuli. Beidza�mais!

-��� Es piekrītu, sacīja D�eimijs. Tu esi drosmīga, Izabella. Un par to mēs tevi mīlam. Tu esi drosmīga un krietna un pati to pat neapzinies.

Atstājusi Greisu un D�eimiju virtuvē, Izabella devās uz ka�binetu, lai izskatītu pasta sūtījumus. Pēc īsa brī�a D�eimijs pa�skatījās pulkstenī. Man vienpadsmitos nāks skolnieks, viņ� teica. Bet vakarā es varētu atkal atnākt �urp.

Greisai tā �ķita laba doma, un viņa, nejautādama Izabellai, pieņēma piedāvājumu. Vēl pāris dienu, viņa teica, ja vien tas nav pārāk grūti�

-��� Nav, D�eimijs atbildēja. Man �ajā situācijā nemaz ne�patiktu atstāt viņu vienu.

Kad D�eimijs izgāja no mājas, Greisa izsteidzās viņam pa�kal uz celiņa un satvēra viņu aiz elkoņa. Pametusi skatienu atpakaļ uz māju, viņa klusinātā balsī teica:

-���� Vai zināt, jūs esat lielisks cilvēks. Patie�ām. Lielākajai daļai jauno cilvēku tas nemaz nerūpētu. Bet jums rūp.

D�eimijs izskatījās samulsis. Es to daru labprāt. Patie��ām!

-Jā, dro�i vien. Bet es gribēju pateikt vēl kaut ko. Keta ir ti�kusi vaļā no tā sarkanbik�ainā tipa. Viņa atrakstīja Izabellai.

D�eimijs neko nesacīja, bet pāris rei�u samirk�ķināja acis.

Greisa saspieda viņa elkoni cie�āk. Izabella Ketai pateica, viņa pa�ukstēja. Pateica, ka Tobijs tinas ap citu meiteni.

-���� Izabella viņai to pateica?

-��� Jā, un Keta par to ļoti uztraucās. Aizskrēja prom vienās asarās. Es mēģināju ar viņu runāt, bet viņa nemaz neklau�sījās.

D�eimijs iesmējās, bet tūlīt aprāvās. Atvainojos! Es nesmējos par to, ka Keta bija uztraukusies. Tikai nopriecājos, ka tagad viņa varbūt pazīst tā cilvēka īsto seju. Es�

Greisa pamāja ar galvu. Ja viņa būtu kaut cik prātīga, tad atgrieztos pie jums.

-���� Paldies. Es to gribētu, bet nezinu gan, vai tas notiks.

Greisa ieskatījās viņam acis. Vai drīkstu pateikt kaut ko

pavisam personisku? Jums nekas nebūs pretī?

-���� Protams, ne. Klājiet vaļā! Greisas pavēstītais jaunums bija D�eimiju acumirkli tā pacilājis, ka tagad viņ� jutās gatavs uz jebko.

-��� Jūsu bikses, Greisa �ukstus teica, tās ir ļoti neizskatī�gas! Jums ir lielisks augums� piedodiet, ka izsakos tik tie�i, jūs jau zināt, ka parasti es ar vīrie�a cilvēku tā nerunāju. Un jums ir izcila seja. Izcila. Bet jums vajadzētu� jums vajadzētu izskatīties drusku seksīgākam. Tā meitene, saprotiet� nu, viņu tas interesē.

D�eimijs lūkojās Greisā ieplestām acīm. Tā ar viņu neviens nekad nebija runājis. Skaidrs, ka Greisa to dara ar vislabā�kajiem nodomiem, bet� kas vainas viņa biksēm? D�eimijs pameta skatienu lejup uz kājām, uz savām biksēm, un tad atkal palūkojās uz Greisu.

Viņa �ūpoja galvu, ta�u nevis neatzinīgi, bet skumji, it kā noraudzītos uz zaudētām iespējām, kas var palikt nepiepil�dītas.

Tovakar D�eimijs atgriezās Izabellas mājā neilgi pirms sep�tiņiem, nesdams līdzi somiņu ar nak�ņo�anas piederumiem. Pēcpusdienā bija atnāku�i amatnieki un vitrā�as paneli priek��telpas durvīs bija nomainījusi vienkār�a stikla rūts. D�eimija iera�anās brīdī Izabella strādāja kabinetā un lūdza viņu paka�vēties atpūtas istabā, kamēr pabeigs iesākto vēstuli. D�eimijam �ķita, ka, durvis atverot, Izabella bija labā noskaņojumā, ta�u vēlāk, kad viņa ienāca atpūtas istabā, viņas seja izskatījās apmākusies.

-���� Man divas reizes zvanīja Mintija, Izabella teica. Vai gribi par to dzirdēt?

-��� Protams, gribu. Es par to domāju visu dienu.

-���� Kad Greisa izstāstījusi Mintijai par vakarvakaru, viņa bi�jusi ļoti saniknota. Teica man, ka abi ar Polu tūlīt pat ie�ot aprunāties ar D�oniju Sandersonu, un, pēc visa sprie�ot, viņi tā arī darīju�i. Pēc tam viņa man piezvanīja otrreiz un pazi�ņoja, ka es turpmāk varot dzīvot mierigi, jo viņi esot D�oniju nopietni un nepārprotami brīdināju�i. �ķiet, viņi par D�oniju zina vēl kaut ko un ir piedraudēju�i, tāpēc viņ� atkāpies. Tiktāl nu mēs būtu.

-��� Un kas ir ar Marku Freizeru? Vai viņa kaut ko teica par Marka nāvi?

-��� Nē, Izabella atbildēja. Neko. Bet, ja gribi zināt manas domas, es arī tagad pieļauju iespēju, ka Marku Freizeru no balkona nogrūda D�onijs Sandersons vai kāds, kas darbojās viņa labā. Ta�u mēs to nekad nevarēsim pierādīt, un D�onijs Sandersons acīmredzot to zina. Tātad varam likt punktu. Visas pēdas ir rūpīgi likvidētas. Finan�u aprindas savu netīro veļu ir paslēpu�as no citu acīm. Arī jauna cilvēka nāve ir paslēpta un noklusēta. Un tas, kā parasti, saucas bizness, un tā tas ir visur.

D�eimijs nolaida skatienu. Mēs laikam neesam nekādi spo�ie izmeklētāji, vai ne?

Izabella pasmaidīja. Nē, viņa teica. Mēs esam divi diez�gan bezpalīdzīgi amatieri. Fagotists un filozofē. Viņa bridi klusēja. Ta�u visā �ajā morālajā sakāvē ir arī kaut kas, par ko priecāties.

D�eimijs neslēpa ziņkāri. Un kas tas būtu?

Izabella piecēlās. Domāju, ka mēs �ai sakarā varam ieprie�cināt sevi ar glāzi heresa, viņa teica. Atvērt �ampanie�a pudeli nebūtu piedienīgi. Aizgājusi pie dzērienu skapī�a, viņa izņēma divas glāzes.

-��� Ko īsti mēs atzīmēsim? jautāja D�eimijs.

-�� Keta vairs nav saderinājusies, Izabella atbildēja. Neilgu laiku viņai draudēja nopietnas briesmas apprecēties ar Tobiju. Bet �odien pēcpusdienā viņa bija atnākusi �urp, un mēs kārtīgi izraudājāmies viena otrai uz pleca. Tobijs ir vēsture, kā cilvēki mēdz trāpīgi izteikties.

D�eimijs zināja, ka viņai taisnība: attiecību izbeig�anos ne�klājas atzīmēt ar �ampanieti. Ta�u nekas netraucē aiziet uz restorānu vakariņās, un �is piedāvājums tika izteikts un lab�prāt pieņemts.

Izabellai nepatika atstāt kaut ko neizdarītu līdz galam. Notikumu ar Marku Freizeru viņa bija centusies risināt, apzi�nādamās, ka ir tajā iesaistīta, vai nu tas patīk vai ne. �is mo�rālās saiknes tagad vairs nebija, ja neņem vērā vienu apstākli. Izabella nolēma aiziet pie Nīla un pastāstīt viņam savas dar�bo�anās iznākumu. Tie�i Nīls bija tas, kas būtībā pamudināja viņu rīkoties, tāpēc, Izabella sprieda, jādara viņam zināms, kā viss iegrozījies. Varbūt ziņa, ka starp Marka neslēpto satrau�kumu un liktenīgo kritienu nav atrodams sakars, ļaus viņam justies labāk un nepārmest sev, ka viņ� nav rīkojies pats.

Ta�u bija vēl kāds iemesls, kas skubināja Izabellu tikties ar Nīlu. Jau kop� neveiklā vakara, kad viņa to pirmoreiz ierau�dzīja skrienam cauri priek�telpai, kaut kas �ajā cilvēkā bija viņu mulsinājis. Protams, toreizējie tik�anās apstākļi bija sa�re�ģīti: Izabella bija iztraucējusi viņu gultā ar Henu, tāpēc abi jutās saspringti, tomēr tas nebija viss. Pirmajā tik�anās reizē Nīls pret viņu bija izturējies ar aizdomām un uz jautājumiem atbildējis strupi un negribīgi. Protams, viņa nevarēja gaidīt sirsnīgu uzņem�anu Nīls glu�i saprotami un dabiski varēja izturēties ar nepatiku pret ikvienu, kur� ierastos iztaujāt viņu par Marku, tomēr tur slēpās vēl kas cits.

Izabella nolēma aiziet pie viņa nākamajā dienā. Viņa mē�ģināja Nīlam piezvanīt, lai tik�anos norunātu iepriek�, ta�u dzīvokli neviens neatbildēja, un birojā viņu neizdevās sazva�nīt. Tāpēc Izabella nolēma riskēt un vēlreiz doties iepriek� nepieteiktā apmeklējumā.

Kāpdama aug�up pa kāpnēm, viņa pārcilāja atmiņas par to, kas noticis laikā starp �o un pirmo apciemojumu. Bija pagā�ju�as tikai da�as nedēļas, ta�u Izabellai �ķita, ka �ajā neilgajā laikā viņa izlaista caur pamatīgu un iedarbīgu emocionālu veļas rulli. Un tagad viņa ir �eit tie�i turpat, kur sākusi sa�vus meklējumus. Izabella piezvanīja, un, tāpat kā pirmajā reizē, viņu ielaida Hena. �oreiz viņas sveiciens bija manāmi drau�dzīgāks un viņa tūlīt piedāvāja glāzi vīna, ko Izabella labprāt pieņēma.

-���� Patiesībā es gribēju satikt Nilu, viņa teica. Gribēju vēlreiz ar viņu parunāt. Ceru, ka viņam nebūs iebildumu.

-��� Noteikti nebūs, Hena atbildēja. Viņ� vēl nav pārnācis, bet drīz dro�i vien būs klāt.

Izabella neviļus atcerējās iepriek�ējo apciemojumu, kad Hena bija melojusi par Nila prombūtni un viņa bija redzējusi Nilu kailu izskrienam cauri priek�telpai. Viņai gribējās pasmai�dīt, tomēr izdevās atturēties.

-��� Es pārvācos uz citu vietu, Hena kā starp citu ieminējās. Lai�os projām! Dabūju darbu Londonā un brauk�u uz tu�rieni. Jauni izaicinājumi. Iespējas. Jūs jau saprotat.

-���� Bez �aubām, Izabella sacīja. Tad jau jūs jūtaties kā uz spārniem.

-���� Edinburgas man tomēr pietrūks, Hena teica. Un es noteikti atgriezī�os Skotijā. Tā ir vieta, kur cilvēki vienmēr atgrie�as.

-��� Ari es atgriezos, sacīja Izabella. Nodzīvoju vairākus gadus Kembrid�ā, pēc tam Amerikā, tad atgriezos �eit. Un nu man �ķiet, ka palik�u �eit pavisam.

-��� Jā� Lai tagad paiet da�i gadi, Hena teica, tad es re�dzē�u skaidrāk.

Izabella domāja par Nīlu. Vai viņ� paliks tepat, vai Hena ņems viņu līdzi? Izabellai nez kāpēc likās, ka drīzāk neņems. Viņa pajautāja.

-��� Nils paliks tepat, Hena atbildēja. Viņam �eit ir darbs.

-��� Un kā būs ar �o dzīvokli? Vai viņ� to paturēs?

-���� Dro�i vien. Hena bridi klusēja. Man �ķiet, ka Nīls ir diezgan nomākts, bet gan jau ar laiku tas pāries. Viņ� ļoti pārdzīvoja Marka nāvi. Mēs visi to pārdzīvojām. Bet Nīlam tas bija sevi�ķi smags trieciens.

-���� Vai viņi bija tuvi draugi?

Hena pamāja ar galvu. Jā, viņi labi sapratās. Gandrīz visu laiku. �ķiet, es jums to jau teicu.

-���� Protams, Izabella atbildēja. Protams, teicāt.

Hena pasniedzās pēc vīna pudeles, ko bija nolikusi uz galda, un piepildīja glāzi. Vai zināt ko? viņa teica. Es joprojām daudz domāju par to vakaru. Par vakaru, kad Marks nokrita un nositās. Netieku vaļā no �īm domām. lās mani pārņem ik pa brīdim. Redzu, kā viņ� tur sēdēja savā pēdējā mū�a stundā, nezinot, ka tā ir pēdējā. Redzu, kā viņ� sē� un klausās Makkanna mūziku. Tā man ir pazīstama. Mana māte to mājās bie�i spēlēja. Redzu, kā viņ� tur sē� un klausās.

-��� Man ļoti �ēl, sacīja Izabella. Varu iedomāties, cik jums tas ir smagi. Makkanns. "Kalnu un palu zeme". Ļoti roman�tisks skaņdarbs. Un tad viņai piepe�i kaut kas ie�āvās prātā un sirds �ķita uz mirkli apstājamies.

-��� Vai jūs zināt, ko viņi tovakar spēlēja? Izabella jautāja. Viņas balss izklausījās aiz�ņaugta, un Hena izbrīnījusies pa�skatījās uz viņu.

-��� Jā, zinu. Pārējos autorus es neatceros, bet ievēroju, ka tur ir Makkanns.

-���� Ievērojāt?

-��� Jā, programmā, Hena atbildēja, neizpratnē skatīdamās uz Izabellu. Es to redzēju programmā. Un kas par to?

-����� Bet kur jūs dabūjāt programmu? Vai kāds jums to iedeva?

Hena vēlreiz paskatījās uz Izabellu tā, it kā viņa uzdotu bez�jēdzīgus jautājumus. �ķiet, atradu tepat dzīvoklī. Patiesībā es to varu tūlīt pat sameklēt. Vai gribat to redzēt?

Izabella pamāja ar galvu, un Hena, piecēlusies kājās, sāka pārcilāt plauktā noliktu avī�u kaudzi. Lūk, te tā ir! Koncerta

programma. Skatieties, te ir gan Makkanns, gan visi pārējie.

Izabella paņēma programmu. Viņai trīcēja rokas.

-��� Kam �ī programma pieder? viņa jautāja.

-��������� Nezinu, Hena atbildēja. Varbūt Nīlam. �ajā dzīvoklī viss pieder tikai viņam vai man� vai Markam.

-��������� Tā noteikti ir Nīla programma, Izabella klusi sacīja. Marks ta�u no koncerta neatgriezās, vai ne?

-�������� Es nesaprotu, kāpēc �ī programma ir tik svarīga, Hena teica. Tagad viņas balss skanēja mazliet aizkaitināti, un Iza�bella izmantoja iespēju aizbildināties, lai dotos projām.

-��������� Es ie�u lejā un pagaidī�u Nīlu, viņa teica. Negribu jūs ilgāk aizkavēt.

-��� Es gribēju iet vannā, sacīja Hena.

-�������� Varat dro�i to darīt, Izabella ātri piebilda. Vai Nīls no darba parasti atgrie�as kājām?

-Jā, Hena pieceldamās atbildēja. Viņ� nāk no Tollkrosas puses. Pāri golfa laukumam.

-�������� Es paie�os pretī, Izabella teica. Vakars ir brīni�ķīgs, un man gribas izstaigāties.

Viņa izgāja ārā, cenzdamās saglabāt mieru un apvaldīt strau�jos elpas vilcienus. Ziepju Zellis zēns no apak�ējā stāva vilka negribīgo suni uz zāles laukuma pusi ielas malā. Izabella pagāja viņam garām un apstājās, lai pārmītu pāris vārdu.

-��� Jauks suns.

Ziepju Zellis paskatījās aug�up. Es �im nepatīku, viņ� teica. Un �is noēd matus no galvas.

-��������� Suņiem vienmēr gribas ēst, Izabella sacīja. Tādi nu viņi ir.

-������� Jā, bet �itas ir vella caurbira, saka mana mamma. Ēd un negrib iet staigāt.

-��� Bet tu viņam noteikti patīc.

-���� Nepatīku vis.

Saruna dabiski beidzās, un Izabella pārlaida skatienu golfa laukumam. Pa taku, kas slīpi stiepās tam pāri. kairs savu ceļu

gāja divi cilvēki, un viens no tiem, gara auguma virietis vieglā zaļganpelēkā lietusmētelī, �ķiet, varēja būt Nīls. Izabella devās nācējam pretī.

Tas bija Nīls. Pirmajā brīdī �ķita, ka viņ� Izabellu nepazīst, ta�u drīz puisis atplauka smaidā un draudzīgi sveicināja.

-���� Es biju aizgājusi pie jums, Izabella teica. Hena pa�stāstīja, ka jūs pa �o ceļu nākot mājās, tāpēc nolēmu panākt pretī. �is vakars ir kā radīts pastaigai.

-���� Jā, brīni�ķīgs laiks, vai ne? Nīls paskatījās uz viņu, it kā gaidīdams, ka viņa kaut ko sacīs. Izabellai �ķita, ka viņ� jūtas neveikli, ta�u tas būtu pilnīgi saprotams.

Viņa dziļi ievilka elpu. Kāpēc jūs toreiz bijāt atnācis pie manis? viņa jautāja. Kāpēc nācāt man stāstīt par Marka ba�ām?

Nīls atbildēja ātri, gandrīz pirms Izabella paguva pabeigt teikumu. Tāpēc, ka es nebiju izstāstījis jums visu patiesību.

-��� To jūs joprojām neesat izdarījis.

Nīls lūkojās Izabellā ieplestām acīm, un viņa redzēja, ka pui�a pirksti cie�i sa�ņaudzas ap portfeļa rokturi. Jūs man neesat teicis, ka pats bijāt toreiz koncertā. Jūs ta�u bijāt A�erholā, vai ne?

Viņa cie�i lūkojās Nilā, vērodama, kā tajā cits citu nomaina da�ādi emociju uzplūdi. Pirmās bija dusmas, ta�u tās drīz pa�zuda, un sejā iegula bailes.

-��� Es zinu, ka jūs tur bijāt, Izabella teica. Un tagad man ir arī pierādījums. Tā gan bija tikai puspatiesība, ta�u viņa juta, ka ar to pietiks, vismaz �īs tik�anās mērķim.

Nils pavēra muti, gribēdams kaut ko sacīt. Es�

-���� Un vai jums bija sakars ar Marka nāvi, Nīl? Vai tā bija? Vai balkonā bijāt paliku�i tikai jūs divi, kamēr visi pārējie jau gāja lejā pa kāpnēm? Tā bija, vai ne?

Nīls vairs nespēja skatīties viņai acis. Jā, es tur biju. Es tur biju.

-���� Skaidrs, Izabella pamāja ar galvu. Un kas īsti no�tika?

-���� Mēs sastrīdējāmies, Nīls teica. Es sāku pirmais. Sa�protiet, es biju greizsirdīgs viņa un Henas dēļ. Nevarēju to izturēt. Mēs strīdējāmies, un es iekarsis viņu pagrūdu sānis. Nekas ļaunāks man nenāca ne prātā. Tikai nieka belziens. Tas bija viss. Bet viņ� zaudēja līdzsvaru.

-��� Vai tagad jūs sakāt patiesību, Nīl? Kad viņ� pacēla ska�tienu, Izabella vērīgi ielūkojās viņam acīs un izlasīja atbildi. Ta�u vēl palika jautājums, kāpēc viņ� bija greizsirdīgs Marka un Henas dēļ. Bet vai tam ir kāda nozīme? Laikam gan ne, viņa nodomāja: mīlestībai un greizsirdībai var būt da�ādas sā�kotnes, bet �īs jūtas ir vienlīdz stipras un ploso�as neatkarīgi no izcelsmes iemesliem.

-���� Es saku patiesību, Nīls lēni atbildēja. Bet es ta�u to nevarēju nevienam stāstīt! Mani apsūdzētu, ka esmu pārgrūdis viņu pāri balkona malai, un man nebūtu neviena liecinieka, kur� apstiprinātu, ka nekas tamlīdzīgs nenotika. Ja es būtu to izstāstījis, tiktu ierosināta krimināllieta. Jūs ta�u zināt: ja kāds uzbrūk otram un tas iet bojā, viņ� tiek uzskatīts par vainīgu slepkavībā arī tad, ja nav gribējis nogalināt, ja ir otru tikai pagrūdis. Bet tas patiesībā bija nelaimes gadījums, nekas cits. Man nebija nekāda nodoma, itin nekāda� Nīls brīdi klu�sēja. Un man bija ļoti bail to kādam stāstīt. Glu�i vienkār�i bail. Jutu, kā būs, ja man neviens neticēs.

-���� Es jums ticu, Izabella teica.

Garām pagāja vīrietis, apmezdams līkumu pa zālienu, lai ne�traucētu viņus, un klusībā brīnīdamies (Izabella tā iedomājās), kāpēc viņi abi te stāv zem jaukām vakara debesīm, iegrimu�i bezgala nopietnā sarunā. Mēs mēģinām izlīdzināt kādu dzīvi, viņa domās atbildēja, mēģinām dot mieru miru�ajiem un ļaut dzīvajiem meklēt piedo�anu.

Filozofi savos pētījumos bie�i mēdz sastapties ar �ādām problēmām, Izabella nodomāja. Piedo�ana, tāpat kā sods, vi�ņiem ir labi pazīstams temats. Vainīgie ir jāsoda, ta�u nevis tādēļ, lai mēs justos labāk tas galu galā tikpat nenotiek -, bet gan tādēļ, lai saglabātu morālo līdzsvaru: sods pau� nostāju attiecībā uz pārestību, saglabā taisnīgas pasaules iz�jūtu. Ta�u taisnīgā pasaulē jāsoda ir tikai tie, kas apzināti gri�bēju�i ļaunu, kas rīkoju�ies, ļaunu vēlmju vadīti. �is jaunais cil�vēks, kā viņa tagad saprata, nebija gribējis ļaunu. Viņ� nebija gribējis nogalināt Marku, nepavisam ne, tāpēc nav iemesla vai saprātīga pamatojuma likt viņam maksāt par baisajām sekām, kas radu�ās aizkaitinātas kustības rezultātā. Ja Skotijas krimināllikums paredz ko citu, nu, tad tas glu�i vienkār�i ir morāli nepārliecino�s.

Nīls ir apjucis un neziņas mocīts. Dziļākais cēlonis visam notiku�ajam ir sekss, neskaidrība pa�am par sevi un savām vēlmēm, nepietiekams briedums. Ja tagad viņ� saņemtu sodu par to, ko nekad nav gribējis nodarīt, kādam mērķim tas kal�potu? Būtu par vēl vienu izpostītu dzīvi vairāk, un pasaule tāpēc nekļūtu taisnīgāka.

Jā, es jums ticu, Izabella atkārtoja. Brīdi valdīja klu�sums. Lēmums patiesībā bija pavisam vienkār�s, un, lai pie tā nonāktu, nemaz nebija jābūt morāles filozofei. Un mēs varam tam pielikt punktu. Tas bija nelaimes gadījums. Jums ir ļoti �ēl, ka tā notika. Un pie tā arī paliksim.

Izabella paskatījās uz Nilu un redzēja, ka viņam pār vaigiem rit asaras. Pasniegusies viņa satvēra pui�a roku un turēja to, līdz abi jutās gatavi doties pa taku atpakaļ.

Aleksandrs Makkols Smits SVĒTDIENAS FILOZOFU KLUBS

Tulkotājas redakcijā

Apgāds Zvaigzne ABC. SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-2183. A/s Preses nams

Apgāds Zvaigzne ABC

aicina jūs iestāties grāmatu klubā

GRĀMATU

KLUBS

Grāmatu Kluba biedriem ir daudz da�ādu priek�rocību:

varēsiet par speciālām cenām iegādāties mūsu izdevniecības grāmatas

-�� apgāda īpa�ās programmas sniegs jums priek�rocības

un atlaides mūsu grāmatu iegādei

-�� VARĒSIET PIEDALĪTIES KONKURSOS UN LOTERIJĀS UN IEGŪT

brīni�ķīgas balvas

Vai mēs esam jūs ieinteresēju�i un jūs vēlaties iestāties klubā?

tas ir vienkār�i. atsūtiet informāciju l'ar sevi, norādot

Vardu un uzvārdu personas kodu Pasta indeksu precīzu pasta adresi

Ziņas par sevi sūtiet uz adresi "Grāmatu klubs" Rīga, k. Valdemāra iela 6, lv-1010 �īs ziņas ir nepiecie�amas, lai nosūtītu jums jaunāko grāmatu kluba bezmaksas katalogu.

katalogā ievietotās grāmatas ieinteresēs visus jūsu ģimenes locekļus. tur būs

�krāsainās pasaku un attīsto�ās grāmatiņas pa�iem mazākajiem

�mākslas un izziņas literatūra visu vecumu lasītājiem �enciklopēdijas un atlanti skolēniem �grāmatas lasī�anai ģimenē �daiļliteratūra un izklaidējo�ā literatūra pieaugu�ajiem

iestāties klubā un iegādāties grāmatas var mūsu mājaslapā:

WWW.GRAMATUKLUBS.LV zvaniet patālr. 7801706, un mēs atbildēsim uz jūsu jautājumiem

* Katram savs sapnis (fran�u vai.).

* Blessed Virgin Mary Svētā Jaunava Marija (angļu vai.).

[1] hoglatviski "vepris".

[2] cat (keta) latviski "kaķis".