Trakojo�as ielas grie�as īstā nāves valsi, Nevar vairs at�ķirt īstenību no fanlazijas. Dzejnieki vairs nespēj neko uzrakstīt, Viņi stāv maliņā un ļaujas dzīves virpulim. Mēģinot airi tvert dzīves mirkļus, Viņi cen�as nezaudēt savu godu un sirdsapziņu. Brūss Springstīns ļungleland

Otrdienas rīta sapulces laika, kad Rasels meloja par serbu pulk�ve�a no�ņaug�anu ar garoti, mums vajadzēja saprast, ka kaut kas bija bīstami sagājis sviesta.

-���� Paskatieties, - Rasels ierunājās, kad saules stari iespīdēja caur psihiatriskas slimnīcas loga restem un uz dienas aprūpes telpas citrondzeltenās koka grīdas paradijas restes atspulgs. - Visa aina līdzinās gaisa pamestai monētai - viena puse ir pa�rasta, bet otra - sirreālā.

Tie�i tapat toreiz izskatījāmies ari mes pa�i - pieci vīrie�i un viena sieviete, satupu�i uz apli saliktiem metāla saliekamajiem krēsliem.

-�� Toreiz es devos kartēja patmļa Balkānu asinspirti. Uz galve- nas ielas bija paliku�as vien melnas, nokvēpu�as krasmatas ar izsistiem logiem. Ceļu klāja drazas un mesli. Mes pagajām garam uzspridzinātai Toyota automa�īnai. Ik uz soļa zem zabakiem kaut kas no�irkstēja - kads izmests klēpjdators, sievie�u somiņa. No laternas staba karājas trīs nogrieztas virves; dro�i vien baumas par etnisko tīrī�anu bija patiesas.

-��� Kas tad nav patiesība? - iejautajas dakteris f 'ndmans.

Dakterim Leonam I'rīdmanam bija kastaņbruni mali, aiz me�tāliski zeltītiem briļļu ietvariem mirdzēja smaragdzaļas acis. Kā jau alla�, dakterim mugura bija tvida �akete sportiska stila. No tas viņ� nebija �ķīries visas �etrpadsmit dienas, ko bija pavadījis kopa ar mums. Taja pedejā diena Fndmans bija uzvilcis zilu krek�lu, bet nebija uzlicis kaklasaiti.

Rasels turpināja:

-��� Tādās vietas kā ta viss ir patiess, nekas nav īsts.

-�� Saprotu, - noteica Fndmans.

-��� Nē, jus nesaprotat gan, - es iebildu. - Ja dzīvo laimīga pārti�cībā, to nevar saprast.

-�� Tev taisnība, - piekrita Zeins, kas izskatijas pec Jēzus Kris�tus, tikai viņ� bija albins.

-�� Tagad mes klausamies Raselu, - aizrādīja Fndmans.

Rasels izskatījās pec īstas rokzvaigznes - uzlicis lidotāju bril�les, mugura melna ādas jaka, zem tas indigo krāsas T krekls ar gru�pas Wila> atributiku, zili d�insi, kajas vecmodīgas melnbaltas ke�das. Nekas neatgadinaja militāro skolu, kam viņ� bija izgājis cauri.

-��� Tas notika 1992. gada maija nogalē, - Rasels iesaka savu stāstu. - Mums steidzami bija vajadzīgs dro�s patvērums.

Heilija paknibinaja kreveles uz savam karnajam, melnajām ro�kam un nomurminaja:

-�� Tadas vietas nebija.

Rasels viņu ignorēja.

-��� Ta pilsēta reiz piederēja Dienvidslāvijai, tajā smirdēja pec �aujampulvera un sadegu�a koka. Visapkart sapuvu�i atkritumi un �urkas. Ak dievs! Es joprojām redzu tas pretīgas �urkas ar sar�kanajam acīm. Lai gan divi restorānā logi bija aizsisti ar papi, uz�raksts vēstīja - Atvērts. Kad pulkvedis atvēra durvis uz iek�pusi, nozvanīja zvaniņ�. Pagrie�oties pret mums, deviņiem pui�iem, viņ� sacīja man un diviem saviem favorītiem - �au�alīgiem slēp kāvām no algoto bandītu �lakas, ko Milo�evi�s bija atbrīvojis no cietuma un pasludinājis par miliciju: "Tagad jusu karta." Iek�a, ieraudzijam paris apmekletaju - īstenos serbus, tādus pa�us ka mes. Visa musu vienība lika uzskatīta par īstenajiem serbiem, un tāpēc - piedrazt visus pārējos.

Rasela rokās notrīcēja balta plastmasas krūzīte, kad viņ� to pa�cēla pie lupām. - Kur es paliku?

Dakteris Fndmans atgadinaja: - Tu tikko ka pateici - piedrazt visus pārējos.

Rasels iedzēra vēl vienu kafijas malciņu. - Pie ka es paliku sava stasta?

-�� A, taja stasta par spiegu misiju?

-��� Atcerējos, - Rasels turpinaja. - Metrdotels" peldeja pa zaļi tā, it ka slidotu. Viņam bija skūta galva, tik bala ka cilvēka kauli,

"Metrdotels (fr. Maitre d'hotel mājas īpa�nieks) galvenais oficiants restorānā, viesnīca.

un duļķainas, cietsirdīgas acis. Kaut ari, noskandinot durvju zva�niņu, tikko restorānā bija ienāku�i �etri vilka�i armijas formas un ar AK-47s automatiem, �is virs nepamirk�ķinaja ni aci. Saimnieks bija ģērbies ka Drakula - baltā krekla, zilos d�insos, melna smo�kinga �akete ar melnu tauriņu. Viena roka viņ� turēja tuk�u pa�plati un balansēja ar to ka izveicīga balerīna, kas piepelnās par oficianti.

-��� Izklausas ka LSD murgs, - atzina dakteris Fndmans.

-�� Dok! - Kasels pasmīnēja. - Kur� gan būtu domājis, ka esat tads palaidnieks!

-�� Mans tevs ir liels draiskulis. Un ka tad ar tavējo?

-��� Nu nē, - Rasels atbildēja. - Mans tēvs nekad nedarīja neko tadu, ar ko varētu iekulties nepatik�anas. Viņam tas nekad nebija jadara. Turklāt ne jau par viņu ir �is stāsts. Restorānā biju es un tikai es, ne jau viņ�.

-�� Un kas vel? - Fridmans painteresējas.

-�� Es jau jums teicu - pulkvedis I Iercgls, resns jaklis, kur� smir- , df ja pēc ķiplokiem un �ņabja. Viņi apgalvo, ka vodka nesmird; an tie ir meli. Ticiet man, ta smird gan, un es� es�

-�� Tātad tu biji restorānā, - piepalīdzēja dakteris F. - Kopa ar pulkvedi Hercglu un viņa vīriem.

-��� Un metrdotelu, kur� slīdēja pa zāli, turēdams tuk�o paplati. Pie �aketes atloka viņam bija piesprausta nacistu zīmotne. �is virs ar savam duļķainajam acīm mus hipnotizēja. Pulkvedis Hercgls pa�skatījās uz metrdotelu un noteica: 'Te nu gan ir sudiga mūzika."

Rasels turpinaja: - Muziķa skanēja no bara radio. Pulkvedim bija pilnīga taisnība, muziķa patie�ām bija sūdiga. Kāds uz cīta�ras strink�ķināja muļķīgu etnisko meldiņu. Pulkvedis I Iercgls bija Elvisa fans, viņam patika izpludu�a publikas elka sentimentālās dziesmiņas no diska, ko pircis� ē� tualetē�

Dakteris Fndmans piemiedza ar aci, un es to pamanīju.

-�� �kad Hercgls bija komunistu pakalpiņ� Belgrada. Toreiz viņ� dabūja vienu draņķīgas kvalitates mūzikas ierakstu no filmas Viva Las Vegas!. Tas, protams, nebija pats sliktakais Elvisa disks. Dziesmas butu tīri baudamas, bet - ak, nera�a! Ne jau nu pec tam, kad esat bijis spiests to kadas �etrdesmit reizes noklausīties, iztul�kot vārdus un iemācīt tam azim pulkvedim dziedat līdzi�

Pulkvedis Hercgls iedeva Hlvisa ierakstu metrdolelam, kur� pieveda mus pie galda, uz kura atradas plumju brendijs - rakija. Glā�u nebija. Mes apsēdamies un palaidam pudeli pa riņķi.

-Tikai nesaki, ka visi dzērāt no vienas pudeles! - Heilija iesau�cās.

-�� Protams, ka dzērām! Vai tu doma, ka es izlaidī�u savu kārtu un tēlo�u baigo snobu? - Rasels pavaicaja. - Pec tam metrdotels piedāvaja kartupeļu zupu, jo kara zonas kafejnīcas tas parasti bija vienīgais ēdiens, ja neskaita rakiju. Tad saimnieks devas prom, un vel pec paris malkiem rakijas pilna skaļuma iedārdējās Hlvisa balss: Viva Las Vegasl

Dienas aprūpes telpas durvis atveras, pa tam tika iestumti spī�dīgi metāla ratiņi. Aiz slimnīcas ratiņiem, kas ripoja pa saules ap�spīdēto grīdu, es pamanīju māsiņu, kura tāpat kā dakteris Frīd- mans aizvietoja atvaļinajuma eso�o slimnīcas �tata personālu.

Medicīnas masa, kurai katru dienu nacas noiet vairakas jū�dzes pa slimnīcas gaiteņiem, bija skaista sieviete. Viņa bija ģer- busies baltas formastērpa biksēs un melnā adītā d�emperi. Brū�nie mati bija sasprausti mezgla. Attaisījusi medicīniskos ratiņus, viņa salika mazas papīra glāzītes uz metāliskās virsmas un pār�baudīja izrakstīto zaļu sadales norādījumus.

Dakteris Fridmans pavaicāja: - Pēc kā tur smar�oja?

-�� Kapec jus to gribat zināt? - Rasels painteresējās.

-�� Mes zinām, ka kafejnīcas ārpuse smirdēja pēc� �aujampul�vera, sadegu�a koka, dūmiem un atkritumiem. Pec ka smar�oja iek�pusē, pie galda?

-��� Kāda starpība� Tur bija rakija - plūmju brendijs. Un vel - mes, �etri viri armijas uniforma, kas sen nebija mazgaju�ies du�a. Gaisa virmoja tada saļa smaka, un no virtuves naca kartupeļu zu�pas smārds�

-��� Kas tā bija par sāļu smaku? - jautaja Fridmans. - Vai ta lī�dzinājās� asaru aromatam?

-�� Asaram?! Pie velna! Kada tam nozīme? Stāsts ir par to, ko es izdarīju. Tatad skaļi dard Elvisa Viva Las Vegas, un man beidzot bija iespēja to izdarīt.

Māsiņa iebēra tabletes papīra glāzītes.

Dakteris Fridmans sacīja: - Tatad tev beidzot radās iespēja iz�darīt ko?

-Nogalināt pulkvedi Hercglu.

-��� Bet ta ta�u nebija tava misija? Tu nebiji slepkava!

-�� Tikai nestāstiet man tagad, kas es nebiju! - Rasels kliedza. - Es biju tas, kas es biju, un es to izdarīju!

Fridmans lūkojas uz apmacito kaujinieku. - Pastasti mums par savu oficiālo misiju.

-��� Man oficiālā misija bija beigusies! Neviens grupējums - ne musulmaņi, ne horvāti, ne ari nolādētie serbi - neviens no viņiem nedabūja ne sūda no tam mantiņam, ko auksta kara laikā tēvo�a Sema sliktie pui�i bija slepeni ievedu�i Dienvidslāvijā! Neviens no viņiem neatrada pazudu�o koferi ar atomiero�iem. Vai jums ne�ķiet, ka viņi butu tos liku�i lieta? Visi �ie grupējumi vēlējās pa- nakt tikai vienu - pilnīgu iznīcību, un vislabakais veids, ka to iz�darīt, - ar atomiero�iem.

-�� Tad kapec tu vel joprojām tur atradies? - nesaprata dakteris . Fridmans.

-��� Ka tad es varēju aizbraukt? - Rasels saguma krēslā. - Kara zona viena mirkli pārvērtās par asiņainu slaktiņa vietu. Redzot, kas notika uz ielām, ārpus restorānā, man ka rokenrola paaudzes serbu - amerikāņu pēcnācējam, kur� atgriezies sava dzimtene, lai sameklētu saknes un palīdzētu saviem varoņiem, taja bija jāpie�dalās� Tur visi bija juku�i, citādi nemaz nebija iespējams. Ja es tads nebutu bijis, kad viss sākās� Kā, pec jusu domam, es tur iz�dzīvotu?

-��� Pastasti!

-��� Es nogalināju pulkvedi.

-��� Kāpēc?

-�� Jo man tas bija jādara. Es nevarēju ietekmēt globālās lietas, bet man bija jānogalina tas resnais izdzimtenis, ar kuru biju ti�cies vel oficiālās misijas laikā� Tādejādi pirms aizbrauk�anas es viņu sodītu� par visām tam �ausmam, ko viņ� bija pastradajis un vēl pastradās.

Kad Elviss pabeidza dziedat Viva Las Vegas, I Iercgls paziņoja: "Es negaidī�u". Viņ� man sacīja: "Tu nakamais," un devas cauri zālei uz tualeti.

-�� Vai viņ� devas prom viens?

-��� Ka jus to domājat - vai viņ� devas prom viens? Protams, ka viņ� aizgaja viens! Vai domājat, ka mēs bijām Kanzasas skolnie��u bariņ� izlaiduma balle?

Turpinot stāstīt, Rasels pa�ūpoja galvu. - Priek�nieki man ne�ticēja un neuzklausīja. Telefoni joprojām darbojas. Ne jau visur, bet� Es sazinājos ar savu misijas vaditaju Praga. Pie velna! Es pa tie�o piezvanīju uz Lengliju. Viņi uzstaja, ka mana misija beigu�sies. Ka tā ir gala. Man bija jadodas prom, tika dota pavēle izfil- treties. Paldies par labo darbu. Misija beigusies. Atgriezieties maļas un� Viņi man neticeja.

-��� Ta tas bija tikai no sākuma, - dakteris E sacīja. - Pec tam sekoja satelīta uzņēmumi, citi avoti�

-�� Sākums ir tad, kad sāc rīkoties, bet ir janokjust ari līdz bei�gām.

-�� Tatad tu tomēr paliki.

-��� Es devos uz tualeti. - Rasels pievera acis. - Man bija radu�sies izdevība.

Es pateicu abiem pie galda sēdo�ajiem bandītiem, ka jāizdrā� pulkvedis un man jāiet. Viņi smējās. Kad gāju cauri zālei, neviens uz mani neskatijas. Tualete atradas zāles gala, aiz vairākam vir- puļdurvim. Koridora spuldze bija izdegusi, tapec bija jāiet pa ga�ru, tum�u eju. Tur smirdēja pec urīna, �urkām un rakijas� Dok, zinu, ka jus interesē, ka tur smar�oja, tapec pasaku to jau iepriek�, nav vajadzības man pateikties.

Ta�u Frīdmans nemaz negrasijas viņu partraukt. Viņ� juta, zi�nāja, ka tūlīt sekos pats galvenais.

-��� Es iebāzu labo roku armijas jakas kabatā, - Rasels turpinaja.

Mans nazis un AK-47s atradās zāle uz galda, bet pirms divām

dienam, kad viņi nodedzinaja skolas ēku, pilnu ar bērniem, es at�radu apmēram jardu garu metala stiepli, kuru iebāzu kabata. No�domāju - lai novāktu pulkvedi un visu viņa bandu, man vaja�dzēs uzspridzināt kadu granatu. Izrādījās, ka biju parak liels optimists un praktisko izpildījumu nebiju ņēmis vera. Toties, ejot uz tualeti, es jau biju pats prakticisma iemiesojums.

Pirms atveru nakamas virpuļdurvis, biju aptinis vienu stiep�les galu ap labo roku. IDesmit soļi pa garo, tum�o gaiteni līdz aiz�vērtajam vīrie�u tualetes durvīm. Vivu Las Veģus! I'a to laiku ap kreiso roku aptinu otru stieples galu.

Bija divas iespējas, kā izdarīt uzbrukumu, - Rasels turpinaja. - Varēju to izdarīt zibenīgi vai slepus; viltīgi kā nindzja vai sle�peni un dro�sirdīgi kā Skorceni, mar�ējot ar karogiem.

Vienmēr esmu bijis Skorceni piekritējs. Iedrā�os tualetē, dzie�dādams to Elvisa dziesmu, kas tobrīd skanēja zale. Un Hercglam ta ļoti patika. Viņ� stāvēja pie spoguļa. Tur bija� Tur bija� Viņ� stavēja ar muguru pret mani un kustējās mūzikas ritma, kamēr es dziedāju, un tad� bāc!

Sē�ot krēsla, Rasels ar kustībām atdarinaja, ka no mugurpu�ses uzmet stieples cilpu ap pulkve�a kaklu un no�ņaudz pretīgo tipu.

-�� Viņ� bija sīksts virs, to nebija viegli izdarīt. Dok, īpa�i jums varu pateikt, ka saodu viņa sviedru un ķiploku smaku. Pulkve�a miesa pie kakla dega ka LSD manas rokās.

Labi teikts, es nodomāju. Miesa� deg ka LSD. Tas bija kaut kas jauns. Raselam parādījusies sensoriskā atmiņa. Bravo, dakteri Fridman! Divu nedēļu laika jums izdevies pārveidot veco labo kareivi, lai viņ� saktu izjust miesas pieskārienu.

-��� Protams, stiepli pametu turpat, - Rasels turpinaja. - Izejot no tualetes, sapratu, ka būs sudi.

-��� Ka ta? - Fridmans jauta ja.

-��� Rezerves izeja bija slēgta! Man nebija kur palikt, bija jāat�grie�as pie tiem abiem serbu mili�u pipelem� Par laimi man, viņi bija izstrādāju�i pārāko joku un apriju�i manu kartupeļu zupas porciju.

Masiņa ieklepojas: - Viņiem laiks iedzert zāles.

Sasodīta māsim, es nodomāju. Dro�i vien tagad tikai sekos Rasēta stāstu kulmināciju.

Daktera F. noraido�ais mājiens māsiņai apstiprinaja manas do�mas.

Tapec es pajautaju: - Vai tad, kad iznāci no tualetes, kads kaut ko teica?

Devu Raselam iespeju saprast, ka viņ� pats tūlīt sapīsies sa�vos melos.

-�� ļā. Viņi visi par mani smejas, jo man nebūs ko est.

Nosirmoju�ais Zeins atkārtoja manu jautajumu: - Ko viņi tei�ca par tevi?

Ta�u Rasels vienīgi paraustīja plecus. - Viņi sacīja: "Re, kā tev nepaveicās, amerikani!" Ta man radās lielisks iemesls sadusmoties, paķert savu aprīkojumu un laisties prom. Es izgāju no restorānā, devos taisni cauri parejo se�u bandītu bariņam, pagriezos ap stū�ri� un pēc tam trīs nakamas dienas skrēju bez apstajas un ar ju�ras kara flotes melno helikopteru atgriezos majas. Aģentūrā iz�stāstīju, ko esmu sastradajis, un te nu es esmu.

Zeins paskatījās uz mani. Mes varējam atmaskot Rasela me�lus. Bet tas bija jadara Frīdmanam. Turklāt, ja tu pats neatmasko- si citu melus, iespejams, neviens neatmaskos arī tavējos.

Rasels turpinaja: - Visdivainakais ir tas, ka pēc pulkve�a no- galina�anas man nav absolūti nekādas vainas izjūtas. Es� nejū�tu neko. Protams, es nekad vairs neklausī�os Elvisu. Domāju, ka tapec ari atrodos �eit.

-��� Es gan ta nedomāju, - Erīdmans sacīja.

Rasels izbrīna sarauca uzacis virs tum�ajam brillēm. Viņ� pa�smīnēja. - Dok, tam, ko jūs domājat, ta�u nav nekādās nozīmes, vai ne? Jūs ta vai ta mūs tūlīt pametisiet.

Masiņa atgadinaja: - Dakter Eridman? Musu grafiks�

Viņ� pamaja. Medicīnas masa izdalīja zāles un ūdens glāzītes ta, it ka izsniegtu mums konfektes filmas laika. Tur bija gan anti- depresanti, gan nomierino�i līdzekļi, preparati vedera izejas nor- malize�anai, cukura kapsulas Heilijai, krāsaini graudiņi pectrau- matiska stresa sindroma mazinā�anai un �izofrēnijas arste�anai.

-��� Pēcpusdiena mums bus pēdējā grupas nodarbība, - paziņo ja Pndmans. - Pirms tam ar da�iem no jums es tik�os individuā�li, bet pirms vakariņam man jādodas prom.

Ēriks pacēla roku, lai pateiktu, ka vakariņās būs viltotais za�ķis, bet viņam netika dots vārds.

-��� Pēcpusdiena bus nopietna saruna, - Erīdmans turpinaja, tm mums visiem vajadzētu tai sagatavoties. Tagad paediet len�u.

Dakteris smaidīdams izgāja no nodaļas. Masiņa savaca tuk��ās zāļu glāzītes. Kad viņa stūma lauka ratiņus no musu noda�ļas, es nopētīju viņas mezgla uzspraustos bruņos matus un apa�ļās gū�as baltajas slimnīcas biksēs. Visi vēroja māsiņu aizejam - gan Rasels un Zeins, gan pat Heilija un Ēriks. Aizvietojo�ā māsi�ņā, kaut ari sagiabaja pret mums profesionālo distanci, bija jau�na un tapec interesanta. Pēc tam nodaļas durvis aizveras. Tās tika aizslēgtas. Mes izklidam pa savam atsevi�ķajam istabām, vel nemaz nenojauzdami, ka līdz tam ir paliku�as vien nepilnas pie�cas mierīgas stundas.

Mums to vajadzēja zinai.

Jau tobrīd norādes atradas musu degungalā.

Mēs bijām tam sagatavoti un apmaciti. Tomēr, neraugoties uz lielo pieredzi, mēs visi to palaidam garam - visi kopa un katrs atsevi�ķi.

Pie velna! Mes ta�u bijām trakie.

Tie�i vājprāts un psihiska nelīdzsvarotība bija iemesls, kapec atradamies ieslēgti Reivenas pili.

Atklāti runājot, mes atradamies īpa�os uzraudzības apstakļos. �ie mēs esam Rasels, Zeins, Triks, Heilija un es.

īpa�ie uzraudzības apstakļi nozīmē, ka mums ir segvārdi; esam PILNĪGI SLEPENI.

Reivena ir viena no Amerikas galvenajam slepenajam vietām - melnais caurums. Ta neuzradas neviena federālo programmu ad�re�u gramata. Vietas nosaukums radies no akronima RAVEN, kura at�ifrējums ir Research And Verification Epidemiology Network Sy$tems (epidemioloģijas pētniecības un parbaudes sistēmas tikls).

Tas izklausas pec kadas briesmīgi biedejo�as un nāvējo�as infekcijas slimības, un tie�i ta tas ari domāts. Nevienam nebūs drosmes tuvoties durvīm, aiz kuram slēpjas tādas trakoti lipīgas slimības. Protams, ari pa�as durvis ir gandrīz vai neiespejami atrast, jo �i spoku iestāde atrodas nekurienes vidu - Voterburga Menas pavalsti.

Voterburga atrodas dziļos laukos, krustceles. �eit ir degvielas uzpildes stacija, viens motelis, da�as majas un nostāk no ceļa liels, �etrstūrains sarkanu ķieģeļu maju komplekss, pie kura du�bultajam ārdurvīm pieskruveta plāksnīte ar uzrakstu Reivena. Par Reivenas medicīnas iestādes reputāciju japateicas māsiņām un ār�stiem, kuri dzīvo normālās Menas pavalsts pilsētas un ierodas �eit uz darbu. Ārsti un māsiņās novieto savas automa�īnas aiz Reivenas ķieģeļu ēkas un ar zilu autobusu tiek izvesti cauri me��am uz darbu pili.

Pati pils ir draudo�u apmēru komplekss, kuru uzcēlis kāds bankrotējis kokmateriālu magnats. Musu eka paslepusies me�a,

to ieskāvu�i biezi saaugu�i berzu un apses, kā ari seta, kuras aug�puse nostiprinātās dzeloņdrātis. Fils ir slimnīca. Tas ir pa�tvērums, kas sarga mus no ārpasaules un pārējo pasauli sarga no mums. Taja Amerikas impērijas uzplaukuma pavasari slimnī�cas nodaļa atradamies tikai mēs pieci. Katram no mums bija atse�vi�ķa guļamistaba ar vannasistabu, viesistabu, televizoru un grā�matplauktiem. Gleznas bija atļautas, ta�u greznumlietiņas un tadi mākslās darbi, kurus varēja pārveidot par iero�iem, bija aizliegti. Atklāti runājot, visa māksla ir ierocis.

Pilī ir tikpat grūti iekļūt ka 1 larvarda universitātē.

Patiesība, lai �eit iekļūtu, ir jabut vienam no tēvo�a Sema izlū�ko�anas vai dro�ības dienestu amatpersonam, vado�ajiem darbi�niekiem, analītiķiem, administratoriem, operatīvajiem darbinie�kiem vai aģentiem.

Jabut spiegam.

Pēc tam jasajuk prata.

Kur gan vel citur tēvocis Sems mus liktu? Vai kada lētā mania- ' ku �ķūni ar virpuļdurvim, kur ikviens var ienākt, no kadas sieka- lainas mutes uzzināt pasaules pārveido�anas noslēpumus un pec tam tos pastastīt ienaidniekiem? Vai mus var ielikt kada nor�mālā psihiatriskaja slimnīcā? Ja tur mēs pastastitu visu patiesī�bu, mus dēvētu par vājprātīgiem, bet, ja pastastitu izdomātās le�ģendas, vai mus atlaistu brīvībā staigat pa ielām?

Amerikai ir vajadzīga Reivenas pils.

Tie�i tur taja aprīļa otrdienā, pirms lielais notikums visu mai�nīja, pec musu rīta sapulces, kura Rasels meloja par serbu pulk�ve�a no�ņaug�anu ar stiepli, dakteris Leons 1 ridmans ienāca ma�nas privātajas telpās uz pedejo individuālo terapijas nodarbību.

Vispirms viņ� pieklauveja pie manam atvērtajām durvīm un pajautaja: -1 lei, Viktor! Vai drīkstu ienākt?

Hs paraustīju plecus. - Es nekad nemaku cilvekiem atteikt.

-�� Ja tas patie�am ta butu, - viņ� sacīja, ienakdams. - Tu ta�u neesi Ēriks.

Bet es neuzķeros. Apse�oties ertaja, sarkanaja adas krēsla, es viņam neuzgriezu muguru un ļāvu dakterim apsēsties izsedeta- ja, izbalēju�ajā, zilajā dīvānā.

No koridora puses atskanēja Rasela spēcīga balss, viņ� dzie- daja Vorena Zevona gabalu par advokatiem, iero�iem un naudu.

Fridmans pajautāja: - Vai ari tev ta dziesma patīk?

-�� Teiksim ta, es taja pazīstu sevi. Tā dziesma ir par tādiem kā mēs, ne tikai par Raselu.

-��� Runājot par Raselu, - dakteris F. turpinaja, - ko tu doma par viņa �anta stāstu grupas sapulce?

-�� Viņam ir attīstīta fantazija. Tie bija meli.

-�� Ka tu zini?

-��� Dakter! Mes ta�u visi to zinām. Zinājām to jau toreiz, kad pirms vairakiem gadiem viņ� to stāstīja pirmo reizi.

-�� Bet kā tu to zini?

-�� Stieple viņu nodeva. Tie�i stieples dēļ mes zinājām, ka viņ� melo.

-Jo�

-Jo, �ņaudzot ar stiepli tadu bifeli ka to stulbt) pulkvedi I Iercglu, stieple noteikti sagriezis �ņaudzēja kailas rokas. �ņaudzot cilvē�ku, stieple iegrie�as viņa kakla, pārgrie� jūga venu. Jeziņ! Asinis ga�as �altīm, no�ļāc visas sienas, spoguli, upuri un pa�u �ņaudzē�ju. Toreiz, kad Rasels iznāca no tualetes, viņam vajadzēja but

nopludu�am ar asinīm un sagrieztām rokam. Pec viņa stāsta mes uzzinājām, ka Rasels mierīgi atgriezies pie galda, kur sedeja abi bandīti un neko pat nepamanīja. Varbūt viņi bija pavisam stulbi vai piedzēru�ies galīga ķema? Varbūt viņi nevareja ciest pulkvedi? Ta�u viņi būtu pamanīju�i asinīm nota�ķīto amerikani, kur� it ka iznāca no tualetes. Pa�aizsardzības nolūkos viņi butu pajautāju�i - kas ar tevi gadījies? Tomēr pēc Rasela stāstītā varēja noprast, ka ta nebija. Tie�i tāpēc viņa stāsts ir izdomāts.

-��� Vai tas viss ir viens vienīgs izdomājums?

-Mes zinām, ka Rasels nekad nenodziedātu Elvisa dziesmas. Viņa darbības aizsegs bija soloģitaras spēlē�ana un dzieda�ana kādā Oregonas bara grupa, kas apceļoja Eiropu, uzstādamies tre��ās �ķiras krodziņos. Tie�i Belgrada viņ� aktivizēja �o aizsegu, meklēdams savas serbu saknes. Tur viņ� iefiltrējas militarizētaja slepkavnieku banda.

-��� Kada ir viņa stāsta īsta būtība? - vaicāja musu psihiatrs.

Es jau biju �o jautajumu gaidījis, tapec atbildēju: - Tualete.

-��� Kapec?

-�� Jo stāsta tā bija slepkavības vieta. Pats darbības degpunkts.

-�� Tā ka tev Malaizija?

Man vajadzēja nojaust, ka tas sekos. Es sacīju: - Ja velaties parunāt par Āziju, ejiet pie Zeina. Viņ� par savu dienestu tur ir saņēmis slepenu Kongresa Izcilības ordeni. Viņa kar� jau sen bija beidzies, pirms es tur ierados. Tagad vienīgais, kas Zeinam atli�cis, ir tas metala gabals tualetes skapī�a atvilktne, ka ari sirmie mati un visi tie �au�alīgie murgi, kuru dēļ viņ� naktis nespej gulēt.

-�� Vik, kadi murgi nakti nomoka tevi?

-��� Paklausieties, �i ir musu pēdēja tik�anas. Nav jēgas tajā visa iedziļināties.

-�� Tie�i tāpēc, ka �ī ir musu pedeja tik�anās, daudz dro�āk to ir izstāstīt man, nevis dakterim D�eikobsenam, kad viņ� atgriezī�sies.

-�� Varētu domai, ka jus viņam neatstasiet savas atskaites. �ī at�skai�u rakstī�ana atņem jums brīvību.

-��� Vik, bet tu jau esi tas, kur� atrodas nebrīvē.

-��� Pils ir brīni�ķīga vieta, kur atrasties nebrīve.

-��� Bet, Vik! Vai tad dzīve nav domata brīvībai? Brīvai izvēlei? Fridmans skatijas uz mani un nesagaidīja nekādu atbildi. Viņ� pataustīja savu pulksteni. - Ko tu doma par pārējiem?

-�� Esmu ļoti piesardzīgs. Neviens nevēlas, lai kads cits jaucas viņa dzīve.

-�� Nedomāju, ka tu ta nesīsi mani cauri. Bet, ja jau tu pret mani izturies ta� - Dakteris paraustīja plecus. - Jauta�u tev vēlreiz - ko tu doma par parejiem �etriem cilvekiem �aja nodaļā?

-��� Viņi visi ir sazaļoti. I abakajas dienas viņi ir vienkār�i apā�tiski, bet sliktakajās izturas ka galīgi nojūgu�ies. Viņi var mani izvest no pacietības vai likt smieties. Tomēr mēs cits citu sapro�tam daudz labak nekā jūs - ārsti un medicīnas masas, jo esam pabiju�i tur un skatīju�ies nāvei acīs. Jus neesat to darīju�i. Ta�gad mes esam ieslodzīti, bet jūs ne. Te esam mēs, un tur jus - visi pārējie. Mes pieci, viņi �etri� Viņi man bija japamet.

-��� Izklausās, ka tu runa par ģimeni. - Dakteris gaidīja, kad es vēl kaut ko teik�u. Viņ� pārtrauca manu klusē�anu ar vēl vienu jautajumu. - Kada ir tava loma �ajā ģimene? Vai esi tētis?

-�� Nepie�ujiet man bumbas! Tēvocis Sems ir mūsu tevs.

-��� Tatad jus visi esat viņa bērni, - Fridmans paraustīja plecus. - Vai kads no jums kādreiz kļūs arī par pieaugu�u cilvēku?

-��� Un pēk�ņi vairs nebūs vājprātīgs? Tas jau jazina jums, jus ta�u esat psihiatrs.

-��� Vai tu vel joprojām doma par pa�navibu?

-��� Kur� tad par to nedoma? Kur� nav par to domājis?

-��� Bet tu esi to mēģinājis darīt. Turklāt divas reizes.

-�� Vai tad jus gribat teikt� Jus ta�u nedomājat, ka es esmu� ka runāju patiesību?

-�� Nē. Atvaino par tie�o valodu, bet man �ķiet, ka tu tie�am pa�visam nopietni gribēji izdarīt pa�navibu.

-�� Tatad CII' dro�i vien ir taisnība un es esmu nekompetents.

-�� Muļķības! Tu esi viskompetentākais juku�ais, kadu es pazīs�tu.

-��� Tad kāpēc es nevareju izdarīt pa�navibu?

-�� Tu esi spēcīga personība. Tādus ir grūti nogalinat, pat tev pa�am. Ta�u vēlos uzdot vel svarīgāku jautajumu - kāpēc tu pār�trauci mēģinājumus padarīt sev galu?

-�� Varbūt es gaidu īsto bridi?

-�� Vai ari kādu iemeslu, lai to nedarītu.

Telpa iestājās nospiedo�s klusums, tikai acis centās ieurbties sarunu biedra dvēselē.

Pēc brī�a dakteris Pndmans paskatījās pulksteni. - Tagad man jadodas uzklausīt Heilijas sūdzības par viņas neeso�ajiem slimī�bas simptomiem.

-�� I leilija knibinās ar savām krevelēm un uzskata, ka tas ir pa�matots iemesls viņas slimībai, - es sacīju.

-Ja jau tu to zini�

-�� Citus ir daudz vieglāk izprast.

-�� Protams. Kā tev �ķiet, kapec tik daudzi juku�ie kļuvu�i par psihiatriem?

-��� Dakteri Fndman! Vai tad jus esat jucis?

-�� Vairs ne.

Aizejot viņ� aizvēra aiz sevis durvis.

Musu nodaļa atrodas pils tre�aja stava. Pēc daktera F. aizie�a�nas es nostājos pie neplīsto�ā stikla loga un paveros lauka uz kai�lajiem kokiem, lūkojos uz baltajiem mākoņiem pie zilajām pava�sara debesim un sajutu, ka pa vaigu notek viena vientuļa asara.

-�� Te nu mes atkal esam sanaku�i. �i bus mūsu pedejā grupas nodarbība un pedeja iespeja.

Varam nosaukt runātāju par gai�reģi. Varam viņu nosaukt par viru, kas uzdod pareizos jautajums, tikai nesaņem uz tiem parei�zas atbildes. Varam viņu saukt par dakteri F, ka to bijām darīju�i jau no pirmās grupas nodarbības saules pielietaja dienas aprū�pes telpa, kad sanesam saliekamos krēslus un sasēdāmies apli. Tapat tas notika taja otrdienas pecpusdiena, kad mes visi sapul�cējamies kopa pedejo reizi.

Fndmans turpinaja: - �oreiz es gribu runāt par jums visiem.

Klīniska prakse nav mana specialitāte, - viņ� stastija. - Es strā�dāju psihiatrija pie krī�u terapijas un CIF uzdevumā veicu pla�a spektra psihoanalīzes. Tiklīdz atgriezī�os Va�ingtona, tā sak�u darbu Valsts dro�ības padome kā uzraugs un analītiķis. Man pat nebūs laika aizbraukt uz Ņujorku, uz majam. Mainot darbus, man bija divas nedeļas brīva laika. Tad es uzzināju, ka ir iespeja pa- stradat �eit, jo �tata darbinieki dodas atvaļinajuma. Tapec nolē�mu braukt �urp, nevis zvilnēt Havaju salu pludmale�

-��� Dok, jūs apdegtu saule.

-��� Pareizi, Rasei. Tu alla� mekle kaut ko pozitīvu musu ierobe��otājās iespējas.

Rasels nostūma pilota brilles uz degungala. - Esmu tik pozi�tīvs, ka man javalka �is brilles.

-�ēl, ka ar aspratibu vien ir par maz, - konstatēja dakteris F. -Tātad man radas iespeja uzlabot klīnisko praksi un iepazīt�

Es iejaucos: - Iepazīt valsts dro�ības ma�inērijas bojātos me�hānismus.

-�� Viktor, tu, ka jau vienmēr, i/sakies poētiski. Tagad gribu iz�teikties par jums visiem, izmantojot strukturanalizes modeli, ne�vis savu�

-�� Nevis savu psihoanalīzi, - Zeins partrauca. - Jo mēs esam psihopāti.

-�� Nevajag sevi ta noniecināt, - dakteri pamodās ists profesio�nālis. - Jus esat daudz kas vairak par psihopātiem. Patlaban jus esat slimnīcas pacienti, kas atrodas dro�a patvēruma.

Aizvietojo�ā masiņa atslēdza nodaļas durvis un ienāca iek�a. Viņa nesa lielu kaudzi ar mapēm. Paņēmusi krēslu, viņa apsēdas ārpus mūsu apļa. Pamanīju, ka viņas atspulgs paradas dienas aprūpes telpas izslēgtā televizora tum�aja ekrana.

-��� Dakter, jums sen nav bijusi darī�ana ar tādiem cilvekiem kā mes, - sacīja Zeins.

Rasels papildinaja: - Jums ta�u ir atslēgas, varat doties prom.

-�� To jus gribētu gan. Ne, ta nebūs, un nepārtrauciet mani.

Daktera F. brillēs ar metala ietvariem atspoguļojās pieci pacien�ti, kas bija satupu�i uz metala krēsliem.

-��� Mana specialitāte ir ge�taltpsiholoģijas dinamika, grupu funkcionē�ana, īpa�i esmu specializējies indivīdu uzvedības modeļos, kas novirzās no normas stresa situācijās un vide. Bet, - dakteris F. pasmaidīja, - CIP failos manai profesijai var atrast labāku definīciju. Musu slepenajā pasaule viņi mani sauc par novērotāju.

-���� Kaut ko līdzīgu snaiperim? - pajautaja biju�ais karavīrs Zeins.

-��� Dnzak par draudzes ganu, mācītāju, bet runa jau nav par mani, tapec ķersimies pie lietas, lai mes ar māsiņu tiktu līdz lielceļa motelim un paspētu sakravaties, pirms atgrie�amies� - l'ndmans pasmaidīja. - Atgrie�amies realaja pasaule.

-�� Oho! Vai dzirdējāt? - izsaucas Rasels.

-�� Klau! - es ierunājos. - Sauksim dakteri F. par vienreizējo no�vērotāju.

-��� Vienreizējais novērotājs! - piekrita Ēriks.

-�� Izsauciet man taksometru, un es dodos prom no �ejienes, - Rasels sacīja.

-Taksometru! - Zeins un Ēriks kori nobļavās.

Heilija piebilda: - Ej, kur tev jāiet.

Atskanēja plauk�ķis. Dakteris F. sasita plaukstas un noklie�dzas: - Aizverieties! - Fridmana seja bija piesārtusi. - Es jus uz�skatu par pacientiem, kam nepiecie�ams patvērums, bet jus to ne�novērtējat un cen�aties iz�ķiest laiku, kas mums vel atlicis. - Psihiatrs nogrozīja galvu. - Psihiski slimie cilvēki visu uztver sa- asinati un skaidri. Protams, ka uztvere ir izkropļota, bet ta ir skaidra. Un jus esat pa�i izproto�ākie un taja pa�a laika ari pa�i aklakie pacienti, kad i man jebkad biju�i. Paskatieties tik uz �iem piecī�iem!

Friks piekrītot pamaja ar galvu.

Rasels pabīdīja brilles tuvāk acīm un sacīja: - Manu personī�bu mes jau �odien esam apspriedu�i.

-�� Vai tie�am? - psihiatrs parjautaja. - Vai mes klausījāmies tevi vai tavu stāstu?

-�� Mums ir paliku�i vienīgi �ie stāsti, - es piebildu.

Dakteris F. atbildēja: -ļus esat savu dzīvi pārvērtu�i stasta, ne�vis piepildīju�i to ar stāstiem. 1.abi, Rasei. �odien mes jau tevi uz�klausījām, tāpēc tagad dosim vardu kadam citam. Heilij?

Melna sieviete ar vienaldzīgu sejas izteiksmi paskatijas uz aiz�vietojo�o ārstu.

Viņ� turpinaja: - Vai tu zini, kāpēc visu laiku burk�ķi: "Vai tas ir tā vērts?"

-�� Jo ta ir taisnība.

-�� Mes �eit nerunājām par taisnību, ja tu to izmanto, lai mainī�tu �a varda jēgu vai izdom� - Dakteris F. izvēlējās maigaku var�du: - Ja tu izmanto drāmu, lai paslēptos no tā, ar ko nevēlies sa�skarties. Fs zinu par tam �ausmam, kas notika ar tevi Nigerija un ko tev nācies pārciest, bet tev par to ir jaruna. Tev tas jāpieņem bez� aizspriedumiem.

-��� Nav svarīgi, ko, jūsuprāt, man vajadzētu darīt; es mirstu.

-�� Cik izdevīgi tā runāt, bet ka mirsto�s cilvēks tu izskaties pā�rāk labi.

-��� Izskats ir maldīgs, - I leilija atcirta.

Ārsts pajautaja: - Kuru tu te taisies apmuļķot?

Sievietes dusmas spiedās lauka pa katru tum�ās adas poru.

Es sacīju: - Aklo valstība vienacainais tiek uzskatīts par ķertu.

-�� Viktor, mes visi redzam ar abam acīm, - dakteris F. iebilda, - ta�u ta bija laba novirze no tēmas. Es jau ta vai ta esmu ticis skaid�rība ar 1 leiliju, ja vien viņai nav kaut kas jauns sakams.

Heilija uz viņu dusmīgi pa�ķielēja.

Dakteris F. pievērsās Ērikam. Briļļainais apalitis sastinga krēs�la. Koncentrējis visu savu uzmanību, viņ� gaidīja jautajumu un bija tam gatavs. Psihiatrs pavēra muti, bet, neatradis vārdus, to atkal aizvēra. Viņ� ļoti labi apzinajas, ka ir japasaka kaut kas par katru no mums, jo citādi neviens viņa vairs neklausīsies.

-��� Erik, pirms divām dienam Viktors sacīja, ka viņ� piekrītot Marka Tvena atziņai, ka vēsturē neatkartojas, bet taja var atrast atskaņas. Tad viņ� noradīja, ka vārds Ēriks rimejas ar Irāku. - Leons Fndmans plati pasmaidīja. - Ja es butu dzejnieks - ka Vik�tors, - viņ� teica, - varbūt man butu skaidraks priek�stats par visa notieko�a jēgu. Ta�u tagad pats galvenais ir jums atrast jēgu. Jus sakavāt Sadāma Huseina Irāku jau sen pirms musu pirmā iebru�kuma taja zemē, bet viņi jus pārvērtā robotos. Tomēr es gribu ticēt, ka kaut kur dziļi jūsos ir saglabajies priek�stats par Ēriku ka par brīvu cilvēcisku būtni.

Fndmans uznmaja tuklo, briļļaino varoni: - Tas nav rīkojums, bet mēģini iztēloties at�ķirību starp diviem jedzieniem - izpildīt pavēli vai to nepildīt.

-��� Pie velna! Ko tas viss īsti nozīme? - pa jauta ja nosirmoju�ais Zeins.

-�� īstenība ir tas, kas jums atlicis, vai ne ta, kareivi? - atbildēja musu psihiatrs.

Ēriks saviebās un uztvēra daktera F. vārdus ka pavēli. Viņa ro�kas uzzīmēja gaisa �etrstūri, puisis meģinaja atdarinat mīmu, kas ar kustībām attēlo at�ķirības simbolu.

Kamēr Ēriks ar pantomīmas palīdzību izpildīja viņam doto uz�devumu, Fndmans apstradaja Zeinu. Viņ� versas pie sirma kareiv�ja ar vārdiem: - Tu esi izgājis cauri īstai ellei - spridzinā�anai, heroīnam, slaktiņiem. D�ungļu svelme tagad tevi palēnam sadedzina. Tu veic savu karavīra misiju jau kop� Vjetnamas kara, tāpēc esi norūdījies un nekad neraudi. Tie�i ta es varu tevi rakstu�rot.

-��� Ko jus ar to gribējāt pateikt? - Zeins strupi atcirta.

-Apsveicu! Tu uzvarēji. Tu esi atklajis īstenību.

Zeins pamāja ar galvu Ērika virzienā: - Es neesmu viņ�. Jus man nevarat pavēlēt kaut ko darīt.

-��� Kaut es to spētu! - Erīdmans atziņas. - Tad mes no �ejienes aizbrauktu kopa.

-��� Bet tagad ir pienācis laiks atgriezties realaja pasaule, - es iestarpināju.

-��� Pirms neesmu ķēries pie tevis, Viktor?

Es sastingu. Dakteris manās acis bija vienīgi vīzija - maiss, pilns ar sarkanu ūdeni.

Dakteris sacīja: -Zein, tu un Viktors rimejaties kopa.

Zeins iebilda: - Viņ� nav no manas paaudzes. Turklāt es ne�kad neesmu mēģinājis sevi bezjedzigi nogalinat. Un es nenorobe- �ojos.

-�� Bet jus abi cie�at no pārmērīgas atbildības nastas, - ārsts at�bildēja. - Kaut ari tevi �ī nasta nospie�, Viktors to izmanto, lai pats raktu sev kapu.

-Tas, ko es darīju, attiecas tikai uz mani, - es teicu.

Dakteris E uzdeva man jautājumu: - Ja tu Malaizija būtu rīko�jies citādi, vai tad 11. septembri ari viss butu noticis citādi?

-�� Butu citi miru�o vardi.

-�� Varbūt. Bet varbūt ari ne. Tu rīkojies ta, kā tobrīd bija jariko-

jas.

-�� Vai tas nav pietiekami, lai attaisnotu manu vājprātu?

-�� Vairak neka pietiekami. Ta�u tev ir jāatbrīvojas no atbildības nastas par to, kas bija iespejams tad, un jāizmanto tagadnes iespe- jas. Tev tas ir jasaprot.

-�� Un jābūt �oka no ta, ko ieraugu? Kā taja �oka terapijas no�darbība, dakter? �oka terapija - nu ne! I ,ai ari ka jus to nosauktu, Ērikam no tās nebija nekada labuma. Uz mums tā neiedarbojas.

Mes visi skatijamies uz psihiatru, kur� divas nedēļas bija cen�ties darīt visu, lai mums palīdzētu.

Rasels atgadinaja: - Mes vel joprojām esam �eit.

-�� Un būsim �eit arī pēc jusu aizie�anas, - Heilija piebilda.

-�� Tie�i ta.

Saules stari lauzas cauri Ērika neredzamajam at�ķirību kvad- ratam.

-��� Vai tas ir tas, ko jus gribat? - ārsts jautaja. - Vai tad jus nesaprotat? Jus esat iecikleju�ies sava stāvokli un atsakaties ap�spriest savas problēmas. Jus pretojaties tam, lai tiktu no �ejienes lauka.

-��� Es no �ejienes nekur neie�u, - ierunājās Heilija. - Es mirstu.

-��� Mēs visi mirstam, - Fndmans piekrita. - Tikai - ka un kad� Kas lai to zina? Neviens no jums nav ne tuvu tam stāvoklim, ko var devet par atveseļo�anos. Nezinu, vai jebkad spēsiet to sasniegt. Ta�u es vēlētos, lai jus atverat acis. Tagad vēl neviens nevar pa�teikt, ko pec tam ar terapijas palīdzību jus ieraudzīsiet.

-���� Turklāt vel sazaļoti, - Rasels sacīja. - Jusu politika ir visus sazaļot.

-�� Zāles ir tikai palīglīdzeklis, - dakteris F. atzina. - Izveseļo��anās darbs jāveic jums pa�iem.

-�� Dok, radiet mums ceļu! - es ierosināju.

-��� Ne, jums pa�iem jaatrod savs ceļ� un jamak atrast pareizo kursu. Tā alla� ir bijis un bus - neatkarīgi no ta, cik liela mera visa apkarteja pasaule ir sajukusi prata.

-Jums ta�u jabut psihiatram, nevis filozofam, - iebilda Rasels.

-��� Da�karl vienīga at�ķirība starp abam �im nozarēm ir tada, ka es vel turklāt izrakstu zaļu receptes.

-��� Un dodat pavēles iesprostot cilvēkus trakomajā, - es papil�dināju.

-�� Vai kads no jums veļas, lai uzrakstu rīkojumu izrakstī�anai no slimnīcas?

Visi klusēja.

-��� Es uzrakstī�u konkrētus ieteikumus, ka terapijas kurss kar- dinali jamaina, lai jus tiktu no �ejienes prom.

-�� Tad jus saņemsiet atzinību par bud�eta ietaupī�anu, - Hei�lija sacīja.

-�� Vai domājāt, ka man rup tas sasodītais bud�ets? Mans darbs ir atklat, vai karalis ir kails, un to pateikt. Man patik riskēt, un �aja gadījuma risks, �ķiet, attaisnosies.

-��� Kas ar mums notiks talak? - Rasels painteresējās.

-��� Nekas slikts un bīstams, un nekas nenotiks uzreiz, - psihi�atrs meloja. - Un nekas tads, ko es nespetu uzraudzīt saistība ar jusu �tata ārstu terapijas metodēm. Pat neraugoties uz maniem jaunajiem pienākumiem Valsts dro�ības padome, nekautrējieties ar mani sazināties, kad vien�

Ēriks paliecas uz priek�u un izstiepa roku daktera F. virziena, kur� sacīja: - Es biju domājis vēlāk, Ērik, pa e-pastu.

- Nu protams, - Rasels ironizēja. - Kaut kad laika perioda starp Izraēlas un Palestinas nesaskanam, Ziemejkorejas atom�bumbu� Un kur� gan bus gai�reģis un pateiks, kas notiks pēc tam? Vai tie bus narkotiku tirgoņu bandu kari Dienvidamerikā un Birma, nemiernieku tvarstī�ana Afganistānas kalnos, teroristu uz�brukumi Demoina, genocīds Sudāna, Krievijas impērijas �ovinis�tiska politika, nacisma atdzim�ana Eiropā, Amazones mū�ame��u iznicinā�ana, kas izraisa sniega vētras Losand�elosā, strīdi ap Pentagona bud�etu, Kongresa izmeklē�anas komitejas preses skandāli, Balta nama oficiālās pusdienas ar Holivudas stulbajam blondīnēm? Ka tad! Jus atradīsiet laiku, lai sazinatos ar mums, Menas juku�ajiem�

Dakteris F. paraustīja plecus. - Kur� veļas aprunaties par �o jauno programmu?

Musu krēslu apli bija izveidoju�as divas armijas: viena fronte - mes, bet otra ierakumu puse - Fndmans. To sajuta ari psihiatrs. Viņ� apzinajas, kadu risku uzņemas ta vieta, lai vienkār�i pateiktu mums ardievas. Viņ� bija pelnījis uzticību.

Pēc trīs minūtes ilgu�as klusuma pauzes viņ� sacīja: - Ja jau es esmu vienīgais, kas veļas kaut ko teikt, mēs varam ne�ķiest savu laiku.

Kad mes visi pieci pieceļamies, Fndmans papildinaja: - Māsi�ņā mana viela sarakstīs papīrus. Es uzkavē�os dienas aprūpes telpa, ja gadījuma kāds no jums tomēr grib atgriezties un ar mani aprunaties.

Neteiku�i ne varda, mēs pagrie�amies un devāmies prom. Mums ļoti viegli padevās demonstratīva aizie�ana un cilvēku no rakstī�ana. Mēs bijām tam trenēti un uzkrāju�i zināmu pieredzi.

Tomēr es atskatījos. Redzeju dakteri Fridmanu paliekam sē�ot vienu pa�u dienas aprūpes telpā, jo ari māsiņa devās lauka pa nodaļas durvīm. Redzēju, ka uz krēsla blakus psihiatram atradas vesela kaudze ar mapēm. Redzeju, ka viņ� no tvida �aketes kaba�tas izņem lodī�u pildspalvu, uzstumj uz deguna brilles zeltītajā ietvara un ar smaragdzaļajām acīm piever�as atvērtajai mapei savā klēpi.

Iegājis sava istaba, es aizveru durvis. Pēc brī�a izdzirdēju, ka no Kasela istabas atskan skaļa muziķa. Viņ� klausijas Baremked Padies koncertu no Brain VJilfon. Viņ� to klausijas tik skaļi, lai ne�viens �is ģeniālās balādes klausī�anos nenoturetu par pasīvo ag�resiju.

Tad es atslēdzos no �is pasaules. Dakteris D�eikobsens to deve par distancē�anos. Nespeciālists domātu, ka, sē�ot krēsla, esmu iesnaudies. Manas acis ir aizvērtas, esmu tālu prom.

Pēk�ņi es strauji atgriezos atpakaļ.

Apzinājos, ka sē�u sava istaba, sava krēsla. �eit ir manas grā�matas, mans�

Mana priek�a staveja Ēriks, viņ� �ūpojas pirkstgalos, it ka butu ziņkārīgs tre�ās klases skolnieks, kas grib palūrēt pa vannasista- bas atslēgas caurumu.

Manas durvis bija vaļa. Ēriks atvēris manas istabas durvis! Viņ� ienācis pats uz savu roku, neviens viņam nebija devis tadu pavēli! Nekad agrak to pat iztēloties nevareju, un tagad�

Tagad viņ� stavēja mana priek�a un �ūpojas no pape�iem uz pirkstgaliem. Viņa seja bija bala un sa�ķobīta.

- Ū-u, - Ēriks izdvesa neartikulētas skaņas. - Ou-o!

Dakteris sedeja uz metala saliekama krēsla musu saules pie�lietajā dienas aprūpes telpa.

Viņ� bija miris.

Taja bridi, kad Friks mani ieveda �aja telpā, es par to vel nebi�ju pārliecināts. Mana iek�ēja balss par to bndinaja. Piespiedis pirkstu pie Fridmana kakla, es nejutu pulsu. Ada uz kakla līdzi�nājās gumijai.

Rasels sava ala tagad klausījās The Beatles White Album. Mēs ar Friku stāvējām dienas aprūpes telpa blakus līķim un bijām spiesti klausīties dziesmas vārdos: "Visiem ir kas slēpjams, tikai ne man un manam merkaķitim."

Tad es pamanīju asins traipu daktera F. labaja ausi.

-��� Frik! Aizej un pasauc pārējos! Bet pasauc �urp tikai viņus, nevienu citu!

Pec divām minūtēm mes visi pieci stāvējām un skatijamies uz sava ārsta sadugu�o augumu.

-�� Viņ� pameta �o pasauli atrak, neka bija gaidījis, - ierunājās Rasels.

-��� Paskatieties uz �o te, - es noradīju uz asins traipu daktera labaja ausi.

Zeins ar roku atmeta garos, sirmos matus, pieliecas un paska�tījās. - Ja, tur ir asinis.

-��� Kāds bus bijis labi apmacits, - Rasels konstatēja. - Man ļoti �el daktera F.

Heiiija pavaicaja: - Kas tas ir?

-��� APIN, - Rasels paskaidroja.

APIN - aizsardzība pret izveicīgu nogalina�anu. Slepena ap- macibas programma, kuru izstrādājis Pentagons sadarbība ar

aģenturu. Tadi rūdīti pui�i ka es, Rasels un Zeins esam izgāju�i �o apmācības programmu, ka ari esam apguvu�i militāro apmā�cības programmu APMLI - aizsardzību pret mehānisko līdzekļu iebrukumu. Abas �is programmas tiek pasniegtas diezgan aizplī�vuroti, jo ASV spiegiem oficiāli nedrīkst mācīt nogalina�anas me�todes. APMLI māca, kā aizsargaties pret mehānisko līdzekļu iebrukumu; to var saukt ari par bruņotu ielau�anos, jebkura gadī�juma tur nemaca darboties ar mūķīzeriem un uzlauzt seifus. Al'lN iemāca aizstaveties pret izveicīgu nogalina�anu. Tur iemāca tādus paņemienus, ar kuriem ienaidnieks var tevi nogalinat, piemeram, Bangkoka. Programma iemaca labakos paņēmienus, ka iekļūt pilsēta, izkļūt no tās un palikt dzīvam. Protams, zina�anas tiek iegūtas apmācības laika�

-��� Darbiņ� nav nostrādāts ideāli, - Rasels atzina. - Lai kas ari tika izdurts cauri doktora labajai ausij līdz smadzeņu dobumam, ievainojums ir pārāk dziļ�, jo tas atstajis asins pēdas. Varbūt ka- da tala nomalē to varētu norakstīt ka sirdstrieku, bet �eit patolog- anatomi perfekti mak darīt savu darbu.

-�� Tie�i ta, - Zeins nomurmināja.

-�� Viņ� jau nav vienīgais, kam lemts mirt, - sacīja Heilija.

-��� Pec loģikas sanak, ka dakteri nogalinājis kads no mums, - es paziņoju.

-��� Uz to norada slepkavības veids, motīvs un izdevība, - Ra�sels piekrita.

-��� Viņ� gribēja visu mainīt, - Zeins piebilda. - Ta viņ� mums stastija.

-��� Doks te sēdēja viens pats, mums visiem bija iespeja viņu no�galināt, - secināju.

-�� Neviens no mums nevēlejas to, ko viņ� piedāvā ja darīt, - Hei�lija turpinaja manu domu.

-�� Nu ko, dakter F? �ķiet, ka esat uzvarējis. Viss ir mainījies, - Rasels atzina un uzsita miru�ajam pa plecu. Tas bija domāts ka apsveikuma �ests.

Fndmana ķermenis nogāzās no krēsla un nokrita uz grīdas.

-��� Piedodiet! - Rasels paraustīja plecus sava parastaja manie�re, un tas nozīmēja - sudigi sanāca.

-�� Cik perfekta slepkavība! - es atzinu. - Mes esam �eit ieslēgti un kalposim par ideāliem aizdomas turamajiem. Esam apmaciti nogalinat un esam vājprātīgi. Neviens netices, ka neesam vainī�gi-

Tatad - vai kads no mums viņu nogalinaja? - es pajautaju.

Es cie�i veros �etrotnes sejas, nopētīju Raselu, Ēriku, Zeinu un Heiliju. Viņi savukart vēroja mani.

Kori mes pateicam: - Nē!

I Ieilija pajautaja: - Ja jau mes to neizdarijam, tad kur� noslep�kavoja dakteri?

-��� Pa�laik ir vēl viens daudz svangaks jautajums, - teica Zeins. - Vai mes esam nakamie mērķi?

-��� Tā noteikti ir, - es atzinu. - Ja CIP ir uzpircis kadu algotu slepkavu un visu vainu nogrū� uz mums, tad ar mums ir cauri. Ja mums kada neticami brīnumaina veidā izdodas pārliecināt aģentūru, ka neesam vainīgi, tad vainīgs ir kads cits. Un mes �im slepkavam esam liecinieki un traucēkļi, lai nomaskētu pēdas.

-�� Ak vai! - iesaucas Ēriks. - Dievs!

Mes airi pieskrejam pie nodaļas durvīm un tas aizslēdzām.

Zeins paziņoja: - L,idz pusdienām atlikusi viena stunda.

-��� Viltotais zaķis pusdienas, - piebilda Ēriks.

No Rasela istabas skanēja dziesma "Mana ģitara maigi raud".

Zeins konstatēja: - Mums ir baigas ziepes.

1 Ieilija piebalsoja: - Esam apdraudēti un neaizsargati.

-�� Teik�u jums vēl kaut ko, - turpināju. - Esmu nikns. Kads slep�kava izdemolēja musu nodaļu, nokartoja visu ta, lai administrā�cijā izmīdītu nozieguma pēdas ka ziloņu bars. Lai mus saslēdz rokudzel�os, pārved uz citu vielu un sazaļo vēl vairak. Tas, ka �eit ir uzsutits slepkava, nozīme, ka kads spiegs ir uzzinājis pa��us slepenākos Amerikas noslēpumus. Bet visvairak mani traci�na tas, ka kāds algotnis ir nogalinajis musu dakteri.

I Ieilija pajautaja: - Vai tas notika musu deļ? Tāpēc, ka esam kaut ko pateiku�i?

-�� Ja tas ta patie�am ir, - Zeins turpinaja, - tad viss ir vel ļau- nak. Tad viņi mus noteikti novāks.

-��� Spoki, - es no�upoju galvu. - Tie alla� tevi atradis jebkura vieta.

Rasels piebilda: - Pacientiem vairs nebūs �aja slimnīcā nekā�dās teik�anas.

-��� 1.ai kas ari notiktu, visi varianti būs ar briesmīgu iznākumu, - Heilija sacīja. - Viņi neņems vera, kas mes esam, kas ar mums noti�cis un tagad notiek. Viņiem nerupes mūsu liktenis.

-�� Lai kas ari bulu �is lielais jaunums, tas mums tuvojas, - Zeins konstatēja.

-��� Viņi solīja, ka �eit mes būsim dro�ībā, - Lriks atcerejas.

-��� Ak, kads brinums! Viņi būs mus piemānīju�i! - Rasels iz�saucas.

Fizikā kritiska masa tiek iegūta tad, kad minimālām atsevi�ķu elementu skaitam japanāk transformācijās procesa apvieno�ana viena laika un telpas nepārtrauktība.

Iedomājieties mus! Fsam pieci vājprātīgie, spiegi; treneti, rūdī�ti, paranoiski profesionāļi, kuri biju�i ieprogrammēti uzdevumu izpildei. Fsam guvu�i neatgriezeniskas traumas, tomēr reiz mus cienīja un par kaut ko uzskatīja. Mes bijām spēks, ar kuru vaja�dzēja rēķināties. Tagad esam ieslodzīti pili. blakus mums atrodas ta vīrie�a līķis, kur� bija iemantojis mūsu uzticību un kura slep�kavība tika insceneta ta, lai mus iegāztu. Viss ir ieplānots tā, lai nepilnas stundas laika uzraugi mus pieķertu �aja situācijā. Mes neko neiegūsim, bet riskējam zaudēt ari to mazumiņu, kas mums ir.

Fiziķi, psihiatri un snaiperi runa par cēloni, kas izraisa vese�lu notikumu virkni. Kad iedomājos par mu�u situācijas cēloni, dzirdu, ka dienas aprūpes telpa iestājies absolūts klusums. Taja aprīļa otrdienas pecpusdiena Rasela kompaktdisku atskaņotajs bija pēk�ņi apklusis.

Ta mes visi stāvējām.

Pieci vājprātīgie skatijas uz. līķi.

Muziķa neskaneja.

Es ierunājos: - Mums ir tikai divas iespejas. Mes varam paliki �eit un gaidīt kas ar mums notiks�

-��� Vai? - Rasels painteresējas.

-��� Laisties projām no �ejienes.

-���� Tagad pateik�u kaut ko ne�ēlīgi skarbu, - Rasels sacīja. - Mums jāņem līdzi ari dakteris.

-��� Bet viņ� ta�u ir miris! - es iekliedzos.

Zeins piebalsoja: - Neviens aiz sevis neatstaj nekādās pēdas.

-��� Vai esat galīgi nojugu�ies?

-��� Nu, teoretiski runājot� ta ir gan, jā, - Heilija atzina.

-��� Padoma par to poētiski, - Rasels icrosinaja. - Sanāk lielisks dzejolis. Tu nevari noliegt savu slepkavas darbiņu tikai tāpēc, ka tas ir ertak.

-��� Padomā par to stratēģiski, - Zeins pratoja. - Mes paņemsim dakteri sev līdzi un izjauksim slikto pui�u plānus. Vai nav ģeniā�lā ideja?

-�� Turklāt bus liela jautrība, - Rasels papildinaja.

Heilija nopūtās. - Viktor, ja tu pats tagad gulētu �eit, daktera vieta, ko tu vēlētos?

Viena mirkli es to iztēlojos.

-Tam nav nozīmes, - es atbildēju. - Jums taisnība, mums jā�ņem līdzi dakteris F. Mums viņ� nepiecie�ams, lai atgutu biju�o dro�ību.

Tad es izstāstīju, kas jadara talak. - Savāciet savas mantas, un satiekamies �eit pec piecpadsmit minūtēm.

-��� Pagaidi! - Rasels mani aizkavēja.

-��� Kas atkal?

-�� Tu kaut ko aizmirsi, - Zeins ar acīm noradīja uz griestiem.

Friks pamaja, kad I leilija paskaidroja: - Pieklājīgi cilvēki pa�rasti atvadas.

Reivenas pilij ir pieci stāvi.

Pirmaja stava atrodas administrācijās telpas, durvīm ierīkotas elektroniskas slēdzenes, vel tur ir apsardzes telpas, datoru uzrau�dzības sistēma, kuru uzstadija vel pirms ta laika, kad slepenā, nelegālā nauda, kas domata pils bud�etam, saka aizplūst Irakas kara ma�inērijas ieeļļo�anai.

Otraja stava atrodas medicīniskais bloks un operāciju bloks, kura var iegūt jaunu seju, pārstādīt pirkstu nospiedumus vai iz�operēt lodi. Uzturoties otraja stava, cilvēks nekad ta ari var neuz�zināt par aug�stavu kaimiņiem.

Tre�aja stava atrodas trīs nodaļas - cerīgo, varoņu un psihopātu.

Cerīgo nodaļa tiek ievietoti īslaicīgie pacienti, tad i, kam uznā�kusi pārejo�ā histērija; spiegu lidma�īnu avarijas vai d�ungļu upuri, kurus sazaļo ta, lai viņi par savam retam nevienam neko nestāstītu; Pentagona apokalipses kaujinieki, kurus vaja atomse- nes murgi. Cerīgo nodaļa pacientus ievieto uz neilgu laiku; viņus ārsti spēs atgriezt dzīve un izārstēt.

Varoņu nodaļa domata morāli sagrautajiem, bet vel glābjama�jiem. Tur uzturas Beirutas kauju varoņi, kuri guvu�i smagas psi�holoģiskas traumas. Ta�u, pateicoties Reivenas terapijas kursam, pec se�iem mēne�iem viņi atkal bus uz strīpas. �is nodaļas vete�rāni dodas majas, ņemdami līdzi psiholoģisko traumu nastu un, sēdēdami viesistaba un vadīdami ra�īgu un piepildītu dzīvi sle�penos melos, beidzot sagaida to, ka nomocītās sievas viņus galu gala pamet uz visiem laikiem. Ta nu viņiem atliek vadīt savas die�nas, skatoties televizoru vai Valsts dro�ības aģentūras kontrolēto majas datoru, un gaidīt, kad ieradīsies pastnieks un atnesis viņu slepeno pensijas �eku.

Psihopātu nodaļa ir mūsu mājas. Visas durvis tiek turētas aiz�slēgtas. Lai izkļutu no �is trako valstības, ir jazina elektronisko sledzeņu speciālie dro�ības kodi. Mums visiem pieciem bija jano- pulas vairakas dienas, lai �os kodus izspiegotu. Tādiem profesio�nāļiem ka mēs gan vajadzēja �os kodus uzlauzt daudz agrak. Ta�u atcerieties, ka mes bijām vājprātīgi. Mes spējam funkcionēt, bet mūsu psihe bija tik ļoti traumēta, ka neviens vairs necerēja, ka kādreiz vel atgriezīsimies realaja dzīve.

Ceturtais stāvs ir pats galvenais. Tur atrodas ēdamtelpa un virtuve, ka ari datoru istaba, kura var pasērfot interneta; uzrau�gi seko līdzi katrai musu darbībai timekli. 2003. gada Raselam bija gadījums ar dro�ības sistēmas uzraudzi. �o sievieti tik ļoti ieintriģēja Rasela maka apiet datnes koplieto�anas programmu un lejupieladet dziesmu sarakstu, ka viņa gudri un veikli pār- kapa dro�ības noteikumus un iekrita Rasela tum�o briļļu dzel�me. Kad administrācijā viņus beidzot pieķera, sieviete raudāja un zvērēja, ka abi partneri labpratigi piekritu�i seksualajam at- tiecibam, ka viņa nekad agrak nav izjutusi tik nepārvaramu ap- matibu pēc seksa, ka tas noticis ar Raselu, kur� viņu paņēmis uz galda. Tomēr viņa tika nosūtīta pildīt savus pienākumus Valsts dro�ības aģentūras Aļaskas filiāle. Blakus datoru istabai atrodas sporta zale ar svaru stieņiem, Ērika iecienīto tredbani un I leilijas baleta studiju ar spoguļa sienām. �īs telpas Zeins, Rasels un es izmantojam savas formas uzturē�anai un seksuā�las spriedzes mazina�anai.

l'iektaja pils stava ir gar� koridors, kura ir daudzas telpas ar slēgtam durvīm.

Ar melnajam kurpēm kājās es bez skaņas pārvietojos pa piek�tā stava saules apspīdēto zaļo flīzī�u grīdu. Slīdēju pa koridoru no kāpņu uzejas puses. Ap mani virmoja amonjaka un gāzes sma�ka. Piespiedies pie sestā numura durvīm, es ļoti klusi pieklauvē�ju ar musu norunāto signālu un nostājos pie durvju actiņas. Viņ� ir viens no tiem cilvekiem, kuru pat mīļākās uzruna uzvārdā. Es no�ukstēju: - Malkolm!

Gaidi. Esi pacietīgs. Nav laika, jatinas prom, citādi viņi� Gaidi.

Beidzot neredzama balss sacīja: - Tu esi Viktors.

-Ja.

-��� Pēdēja, kas mani apciemoja, bija sieviete. Heilija. Tas notika pirms divām brokastīm. Toreiz man brokastis bija magoņu smalk�maizīte, kas sadega ziliem dūmiem.

-�� Mes gribējām tevi apciemot daudz bie�āk.

-�� Jus esat tik aizņemti. Ir grūti atrast laiku apciemojumam.

-�� Tas nav attaisnojums.

-��� Tomer ta ir taisnība. Jus bijāt pirmie, kas �eit iegriezās. Ak, no sākuma man bija jāpierod, ka esat reāli cilvēki - un jūs nenoko�du! Pirms tam es ilgu laiku nodzīvoju slepena vientulība, klauso�ties �ukstos. Paldies jums.

-�� Jā, ari mums tas naca par labu. - leslegts viens izolētajā ista�ba, viņ� nevareja redzēt, ka smaidu. - Eavī�anas uz �ejieni uztu�rēja mus forma, ta mes nezaudejam asumu. Turklāt mēs tikpat labi varējam nonākt ari tavā vietā. To vienmer vajag paturēt prāta, ka tava vieta varējam nonākt ari mes.

-��� Vai tad ir ari atpakaļceļ�?

-�� Protams, - man nacas melot, bet nakamie vardi bija no sirds patiesi. - Mes visi tevi mīlam.

-��� Esmu tik apburo�s.

-�� Malkolm, mums jadodas prom.

Sekoja klusums, kura saskaitīju divpadsmit sirdspukstus. Es piekļavos aizslēgtajam dzelzs durvīm.

Tad Malkolms pavaicaja: - Kam?

-�� Mums pieciem. Heilijai, Zeinam. Rasels vairs nevares slepus uznest �eit savu Walkman atskaņotaju un nospēlēt tev dziesmas. Kaut mes butu varēju�i ļaut Ērikam nakt �eit vienam pa�am, tad tu butu labak viņu iepazinis, bet mes to neuzdrikstejamies, jo� Ak! Jo�

-�� Jo neprata lekme es varēju viņu traumēt.

-Jā. Paklau, mes esam iekūlu�ies nepatik�anas� Varētu teikt, ka tas mums uzkritu�as kā sniegs uz galvas.

-Cik līķu?

-�� Viens� pagaidam.

-�� Man pirmā ja reizē bija septiņi līķi. Vai atceries 1974. gadu? Niksonu?

-�� Taja laikā es vēl slapinaju autiņos. Piedod, bet mums jalai- �as prom.

-��� Tu gribēji teikt - jadodas misija, nevis jabeg. Viņ� runā ar mani! Novāc savus pupus! Kad?

-�� Mes jau esam ceļa jutis.

-�� Ks begu septiņas reizes. īstenība se�as, jo pirmajai reizei ne�maz nevajadzēja but, bet� Tā bija mana vaina! Un lidostas tualete! Viktor?

-Ja?

-��� Lai jums izdodas!

-��� Paliec sveiks, turies bra�i, Kondor!

-��� Kad viņi mani �eit iesledza, tad atņēma siksnu.

-Tu jau zini, ko gribēju teikt.

-�� ja, mes piebeidzam no�ēlojamus radījumus ar stroķiem. Ka varu palīdzēt?

Pec �etrdesmit minūtēm apsargiem jaierodas psihopātu noda�ļa, lai eskortētu mus uz ceturtā stava ednicu ieturēt pusdienas. Apsardzes maiņa nav pilna, viņiem trūkst darbinieku.

-��� Vai vari aizskaitīt līdz trim tūksto�iem un tad sakt kliegt? Vai vari izdarīt ta, ka visi �aja stava mīto�ie sak kliegt?

-�� Protams.

Steidzoties uz izejas durvīm, man ausis skanēja Malkolma skaitī�ana: - Trīs tūksto�i. Divi tūksto�i deviņsimt deviņdesmit de�viņi. Divi tūksto�i deviņsimt deviņdesmit trīs. �etrdesmit septi�ņi�

Kad atgriezos tre�a ja stava, visi jau bija sapulcēju�ies dienas ap�rūpes telpa un paņēmu�i visnepiecie�amākās lietas, kas vajadzī�gas, lai iespejami atrak tiktu no �ejienes prom: identifikācijas kar�tes, skaidro naudu, kredītkartes, kuras vajātāji nevarēs izsekot, maskē�anas apģērbu un ērtas drēbes; proteīna tabletes un vitamī�nus. Iero�i tiek lietoti galējas nepiecie�amības gadījumā. Mēs esam spiegi, nevis policisti vai karavīri. Mums jamak strādāt slepenība, un iero�i var traucēt un nodot. Turklāt iero�i mazina prata spējas. . Kad uzliec iero�a siksnu vai ieslidini zeķe nazi, tad iedomājies, ka esi divreiz varenaks par pārējiem. Visas smadzenes tiek ielādētas �aujamaja, tāpēc pirmā doma, kas ienāk prata, - jānospie� melite.

Man bija vajadzīgas trīs minūtes, lai paķertu visu nepiecie�a�mo. Paranoja mudina but vienmēr modriem. Mes turējām savu ap�rīkojumu gatavība, nemaz neslepjot to no apsargiem. C.ribejam, lai viņiem nebutu nekādu �aubu, ka esam galīgi nojugu�ies un trakonams ir musu īsta vieta, jo esam sagatavoju�ies operatīvajai darbībai, atrodoties dzimtenes psihiatriskas slimnīcas aizgadiba.

I ,ūk, ko es ieliku sava melnaja neilona datorsomā.

Vienu apak�veļas komplektu un zeķu pari, polipropilena slē�po�anas jaku.

Tualetes piederumus - ziepes, zobu pastu, zobu suku, dezo�dorantu. Tāpat kā lidostas dro�ības apsardze ari musu apsargi atļauj paturēt vienu �ileti, nagu standziņas vai �ķērītēs.

Piezīmju gramatiņu un divus no atļautajiem flomasteriem.

Lidotājā ādas jaku, kura atradas mans maks ar 84 dolāriem un Kalifornijas pavalsts autovadītāja apliecību, kurai bija bei�dzies termiņ�.

/

Viljama Karlosa Viljamsa dz,iesmu izlases pirmo albumu, kura bija noslēpta kautrīgas Derjas fotogrāfija; taja viņas dzeltenbrū- nie mati plīvoja Kualalumpuras vēja.

Kadu mazu Ņujorkas suvenīru�

Lūk, ko es neieliku sava melnaja neilona datorsoma.

Iero�us, kuru mums nebija.

Plaukstdatoru vai adre�u gramatiņu ar to cilvēku koordinātām, kuri grūta bridi mums palīdzētu un kam musu liktenis nav vien�aldzīgs.

Karti, kura nebija atzīmēta neviena dro�a vieta, kurp varētu do�ties.

Sagatavoju�ies doties prom, mes visi pieci satikamies dienas aprūpes telpa pie daktera P. liķa.

Zeins izlauza no divana divus dejus, Rasels man palīdzēja pa�celt dakteri.

Heilija atmūķēja nodaļas durvis un izgāja tre�a stava korido�ra.

-�� Ceļ� brīvs!

Heilija aizskrēja līdz diviem liftiem un nospieda izsaukuma pogu uz leju. Viņas bruņas acis �audijas no viena koridora gala uz. otru, no vienam aizvērtajam durvīm pie citam. Mes ar Raselu aizstiepam daktera F. līķi līdz Heilijai un nolikām pie lifta dur�vīm. Ēriks sekoja, viņ� nesa musu somas un da�as no�ieptas ap�tieciņas. Pēdējais naca Zeins, kur� stiepa saliekamo metala krēs�lu un divus astoņas pēdas garus dēļus, kurus bija izlauzis no divana.

Mes ar Raselu atstutējam dakteri F. ar seju pret lifta kabīnes sienu, ari pārējie ierausās lifta.

Dzirdējām, ka ie�īkstas blakus lifta motors un nogrāb troses.

I leilija nospieda pirmā stāva pogu.

Otrs lifts apstajas stāvu augstak. Tā neredzamas durvis atvē�rās.

-�� Nospied pogu vēlreiz! - Zeins nokomandēja.

Otra lifta kabīne ie�ikstejas. Tas brauca leja pie mums.

I leilijas pirksts ka izsalcis dzenis knabaja pirmā stāva pogu.

-�� Es maku atdarinat daktera F. balsi, - Rasels sacīja. - Vik, pa�turi viņu! Teik�u, ka mes dodamies�

-��� Nekur mes nedodamies, - es attraucu. - �is sasodītais lifts�

Nograbēja troses, un blakus lifts apstajas musu stava. Ta dur�vis atveras, bet mūsējas ai/veras.

Mes kritām ka akmens lejup pa pils lifta �ahtu.

Pirmaja stava Heilija izkapa no lifta un paskatijas uz abam pusēm. Kā jau bijām cerēju�i, viņa ieraudzīja tuk�u koridoru līdz nakamajam stūrim.

Izmantojot limlenti no aptieciņas, mums izdevās atvērt dakte�ra F. acis un piesiet viņu pie saliekama krēsla. Mēs piesējam ari līķa galvu, lai ta turētos taisni. Viņam klēpi nostiprinājām musu somas. Rasels nometas �etrrāpus aiz Zeina, kur� bija ieņēmis tadu pa�u pozu. I leilija ar Friku uzlika viņiem uz muguras dēli.

Heilija turēja līdzsvara daktera F. troni uz deja, bet mes ar Ēri�ku aizsteidzamies ieņemt pozīcijas blakus abiem tupo�ajiem bied�riem. Heilija uzlika mums uz muguras deli.

Mes �etri pietupu�ies gaidijam, gatavi doties līķa ne�anas ka- ravana. Heilija notupas mums priek�a. Piecdesmit pēdas uz priek��u atradas koridora stūris, aiz ta gaidīja durvis uz brīvību. Vai arī mus pieķers.

-�� �is ir skumj� un riskants plāns, - sacīja Rasels.

-�� Rāposim reizē. - Zeins atcerejas komandas stiprinā�anas un fiziskas sagatavotības treniņus specialaja karaskola, kur viņa ko�mandai bija jāskrien ar telefona stabu uz pleciem.

-��� Pagaidiet! - Rasels iesaucas. - Vai kads paņēma musu zā�les?

-�� Ū-ou, - Ēriks izdvesa neartikulētas skaņas. - Ū-ou.

Pilī zāles tiek turētas apsargata aptieka. Medicīnas ratiņi pie mums tiek atstumti �etras reizes diena, tajos parasti atrodas da��neda�ādu krasu tabletes, kas domātās mums pieciem.

-�� �ķiet, ka tikko saņemam atbildi ne, - Zeins �ukstēja.

-�� Mums jakustas! - es sacīju. - Tagad, tūlīt! Skaitī�u līdz nul�lei!

-��� Mes ta�u nevaram dzirdēt, ka Malkolms skaita! - Zeins iebilda.

-Ne jau Malkolms! Es skaitī�u! Trīs, divi, viens�

Rāpojām. Pie tre�ās kustības musu darbības kļuva saskaņo�tas. Par pieri tecēja sviedri. Tie pilēja starp manam slīdo�ajam ro�kam un palika uz zaļas flī�u grīdas, kas oda pēc dezinfekcijas mazga�anas līdzekļiem.

- A-aa!

Pili atskanēja kliedziens, bet tas vairak atgadinaja daudzu bal�su kakofoniju.

Malkolms.

Musu karavāna aizrapoja aiz stūra�

Mus paglaba ierobe�otais pils bud�ets, jo vestibila aiz letes ne�slavēja neviens apsargs.

Zila līnija, kas bija uzkrāsota uz zaļajam flīzēm no apsarga letes līdz sienai, apzīmēja pils dro�ības robe�u. Tiklīdz musu tro�ni sēdo�ā daktera F. seja pārbrauca pari �ai līnijai, kustību senso- ri aktivizēja elektronisko atpazī�anas sistēmu. Zils gaismas stars iespideja viņa nekustigaja seja, nofokusējās uz acīm, kas turējās vaļa ar līmlentes palīdzību. Varavīksnene tika salīdzināta ar datu bazi.

Metala plāksne virs izejas durvju bultas iedūcās un noklik�ķē�ja, tad paslīdēja uz. aug�u un blakus durvju rokturim atklaja ska- rienekranu. Pkrana iedegas gaisma.

Mes piestūmām savu nastu tik tuvu durvīm, cik vien varējam. Heilija piespieda daktera F. nedzīvo roku pie zaigojo�ā ekrana.

Durvju slēdzene iedūcās un noklik�ķēja.

Mes bijām tiku�i lauka.

Menas slimnīcas autostāvvietā tuk�gaita darbojas zils auto�buss. No pils iek�ienes skanēja kliedzieni, kas atbalsojas stāvvie�tā. Autobusa �ofera poza pie stūres liecinaja, ka viņ� tos nebija dzirdējis. Toties viņ� dzirdēja kadu dauzāmies pie durvīm. Bang- bungl �oferis atvēra durvis.

Ārpuse vakara krēsla staveja sieviete, ģērbusies �ineļveida mo�teli, kas bija tum�āks par viņas kakao krasas adu. Viņa pavaica- ja: - Vai esat gatavs doties ceļa?

Autobusā iedrāzās albins, kas līdzinājās Jēzum Kristum, uzli�ka kaut ko metālisku uz �ofera pleca un prasīja: - Vai zinai, ka no �ejienes tikt lauka?

-�� Jabrauc garam sargiem pie sētas, talak pa ceļu kadas desmit minūtes. Kas jus�

-��� Dariet savu darbu! - nokomandēja Zeins, sapurinot baltas krepes. Ēriks paklausīja Heilijai un iekapa autobusa. Mēs ar Ra�selu piemeimurojām pie autobusa pakāpieniem, mums pa vidu atradas musu nasta.

Zeins pajautāja autobusa �oferim: - Vai tad dzīve nav domata tam, lai darītu savu darbu?

-�� Tas virs, ko tie divi nes� Paklau, vai jums viņ� jāceļ �eit iek�a?

-�� Mums visiem reiz nāksies no �is dzīves �ķirties, - Rasels sacīja.

Mēs ar Raselu iesēdinājām dakteri F. krēslā, kas atradās auto�busa �oferim tie�i aiz muguras.

-�� Kas viņam kai�? - �oferis painteresējās.

-��� Viņam nepaveicas.

Rasels ieslīdēja sedekli aiz saļimu�a pasa�iera muguras.

Zeins pavaicāja: - Un ka klajas jums?

-1-1-labi, - �ofera balss liecinaja, ka viņ� apzinajās kādās ne�patik�anas ir iekūlies.

Iekārtojies uz grīdas pie daktera F. kajam, es pajautaju: - Vai jus zināt, kas esat?

-�� Autobusa� �oferis.

-��� Pareizi!

Zeins izrava divdesmit �etras collas garo melno metāla Mag kabatas lukturi no paneļa skavas. Pametis metālisko kabatas luk�turi gaisa un atkal to noķēris, viņ� izdarīja slaidu sitienu gaisa, it ka mērķētu kadam pa galvu.

-�� Un mes esam autobusa pasa�ieri.

-��� Brauc! - Zeins paspidinaja kabatas luktura staru uz netīro grīdu pie priek�ējā pasa�ieru sēdekļa, kas atradas otrpus �ofera sēdvietai. - Es bu�u tepat blakus.

Zilais autobuss izribināja no stāvvietās un aizbrauca pa garu, līkumotu ceļu cauri koku alejai uz apsargatajiem vārtiem, pie ku�riem divi sargi krāmējās ar deviņu milimetru Glock stroķiem. Ieska�tīju�ies pa autobusa logu, apsargi pamanīja vienu pasa�ieri, kas bija sadudzis pirmaja sola aiz �ofera muguras. Tas bija dakteris - aizvietotājs.

Apsargs pacēla roku un iegaja autobusa starme�u apgaismo�juma.

Guļot uz grīdas, es sacīju: - Atver logu.

Tumsā apsarga soļi no�irkstinaja granti. Viņa teikto varēja dzir�dēt ari autobusa salona: - Agri �odien aizbraucat.

�oferis atbildēja: - Daru tikai to, ko man liek.

Apsargs pajautaja: - Kungs, ka jums tur klājas?

Satvēris daktera F. elkoni, es paceļu viņa roku pie loga un pa�maļu ar to vārgu sveicienu.

-��� I ,abi. liksimies velak.

Nograbēja vārtu eņģes, un tie atveras.

Fs palaidu miru�ā vira roku vaļa, un ta nokrita uz �ofera ple�ca. Tas izskatijas pec uzmundrino�a uzsitiena pa muguru.

Autobuss puk�ķinaja uz priek�u, un vārti aiz ta aizveras.

Mes traucamies cauri tumsai zilajā autobusa. Līdzās dejoja koki ka Murdi Grus' spoki. Izplūdes gāzes, eļļains metala smārds, ar katru elpas vilcienu mes ieelpojam kaut kadu skābu smaku.

* Murdi Gras Lielā gavēņa priek�vakars; da�as zemes Lielo gavēni sagaida ar dziesmām un dejām.

Pec desmit minūtēm autobuss piestaja pie ķieģeļu ēkas, pie ku�ras bija piestiprinātā plāksnīte ar uzrakstu Reivenu. Stāvvietās tumsa līdzas ēkai bija novietotas kadas divdesmit automa�īnas.

-�� Izslēdz motoru! - es pavēlēju �oferim.

Motora troksnis apklusa.

-�� Ceļ� brīvs! - Zeins no�ukstēja.

Mes paņemam �ofera maku ar �etrdesmit vienu dolāru. Ar 1im- lenti aizlīmējam viņam muti, rokas piesejam pie stūres.

-�� Ņemiet, ta jus nenosalsiet, - Heilija sacīja.

Pāri �oferim ka telts pārklājās vilnas sega, kas tika paņemta no izdzīvo�anas ziemas komplekta.

Viņ� sev apkart redzeja vienīgi melnu tumsu. �oferis dzirdēja, ka atveras autobusa durvis, un sajuta vakara veso gaisu ieplūs�tam salona. Kaut kas tika vilks pa salona grīdu un nostuķets leja pa pakapieniem. No�ņirkstēja grants uz stāvvietās celiņa.

Pec tam autobusa durvis tika aizvērtas. �oferis vairs neredzē�ja un nedzirdēja pilnīgi neko. Viņ� palika melna tumsa Menas stāvvietā, zila autobusā, zem segas.

Stāvot blakus autobusam, es nomērķēju daktera F. automa�īnas pulti uz tuk�o ma�īnu rindu un nospiedu melno plastmasas pogu.

Pl-pi!

Kadam sudraba krasas �etrdurvju Ford nozibsnija tuvas gais�mas

-�� Super!

-�� Redzēju tadu auto kadā TV reklāmā, - es atzinos.

Pēk�ņi es ieraudzīju vīziju. Man aizravas elpa no ta, ka redze- jums bija tik skaidrs un pilnīgs.

Dakteris F. balstijas pret Zeinu ka piedzeries otra kursa stu�dents, kuru viņa draudzene mēģina nostutet uz kajam.

Zeins sacīja: - Tagad viņi zina. Apsargi jau noteikti bus atkla- ju�i.

-�� Cik daudz? - pajautāja Iieilija.

-�� To, ka mes esam pazudu�i, - es skaidroju. - Viņi varbūt vie�nīgi doma, ka mes vel atrodamies slimnīcas teritorija. Tads domu gājiens būtu loģisks. Tur viņi an mus mekle.

-�� Tomēr tas nebūs uz ilgu laiku, - viņa atzina.

-�� Un dakteris F. kļūst arvien smagāks, - Zeins konstatēja. - Ja apsargi vēl dro�i nezina, ka viņ� ir miris, viņiem būs japarbauda da�adas versijas.

-�� Piesakos sēdēt pie stūres! - Rasels paziņoja.

-�� Es gribu sturet! - Zeina dedzība sa�upoja hķi, kuru viņ� bal�stīja. - Esmu to darījis jau trīsdesmit gadus!

Zeina un Rasela strīds Ērikam izraisīja panikas lēkmi. Viņa seja bija skaidri lasāmas bailes.

Heilija centas viņu mierināt: - Ērik, viss bus labi. Es sēdī�os pie stūres.

Sieviete dusmīgi paskatijas uz Zeinu, kur� sarauca pieri un pa- lureja uz Raselu. Savukart Rasels nopētīja abus tik pamatīgi ka beisbola spēlētājs, kur� gatavojas skriet uz otro bāzi.

Zeins padevas.

Heilijas tum�ais �ineļveidigais metelis noplivinājās, kad viņa skrie�us metas pie sudrabaina Ford. Rasels steidzas viņai pakaļ, viņa melnais adas metelis noplandijas ka apmetnis.

Zeins pastūma daktera F. līķi Frikam. - Pieturi to!

Ēriks sagraba miru�o psihiatru un paņēma to uz sava laba ple�ca ka futbola aizsargs, kur� bloķējis garam skrieno�o spēlētāju ar bumbu. Viņ� uzstīvēja līķi plecos, sagrīļojas, nostājās taisni un pa�cēla dakteri F. ka sarullētu paklāju.

Zeins dzinās pakaļ Raselam un Heilijai, baltie Jēzus mati plan�dīja vakara krēsla.

�ķita, ka sudrabotais auto piebraucis tuvāk skrieno�ajai trijot�nei. Rasels un I leilija skrēja plecu pie pleca, Zeins lieliem soļiem centās noķert plando�o meteļu īpa�niekus. Rokas sniedzas pec durvju roktura.

Pī-pī!

Ford tuvas gaismas nomirgoja, un skrējēji izdzirdēja dobju būk��ķi, durvju atslēgai aizslēdzoties.

Ejot uz ma�īnas pusi, es pacēlu gaisā atslēgas, ignorēdams viņu dusmīgos skatienus tie�i tapat, ka viņi ignorēja Friku, kas streipuļoja aiz manis ar smago, nedzīvo nastu plecos.

- Turklāt, - es sacīju, - tagad es zinu, kur� nogalinaja dakteri Fridmanu.

Ta bija medicīnas masa.

Ta, kura nesaja matus, saspraustus mezgla.

Saspraustus ar matadatu. Neviens medicīnas darbinieks, kas ir pie pilna prata - pat tie, kas strada par aizvietotajiem - neie�nestu psihiatriskajā slimnīca nevienu asu priek�metu. Dakteris F. pat nenesaja kaklasaiti, lai kads trakais neiedomātos viņu aiz tas sagrabt. Ta bija gudra politika.

Tatad, ja �i māsiņa bija ienākusi psihopātu nodaļa ar matada�tu matos, viņai bija kads iemesls to darīt.

Pareizi atlokot matadatu, var iegūt lielisku mantiņu, ar kuru iedurt kadam smadzenes.

Dakteris F. paliek sē�am dienas aprūpes telpas palsaja nokrēs�la un gaida mus atgrie�amies. Masiņa, kas strada kopa ar viņu, nostājās dakterim aiz muguras un pasniedz mapes. Kamēr dak�teris peta dokumentus, viņa atlai� matus. Varbūt citas māsiņās jau bija ta darīju�as, l'ridmans bija gudrs, izskatīgs vīrietis. Ja viņ� to pamanīja, iespējams, daktera iek�eja balss �ukstēja - viņa iz�lai� matus; mes esam divi vien; ak, ka man paveicies! Ar kreiso roku viņa pieskaras daktera kreisajai ausij, turēdama matadatu labaja roka, tad pieliek to pie viņa labas auss. Seko atrs, spēcīgs un dziļ� dūriens, upuris saraujas, paliek nekustīgs, smadzenes ir savainotas. Viņai to vajadzēja sajust. Masiņa izvelk matadatu un atkal sasprau� matus mezgla. Viņa atstaj dakteri sē�am krēsla, lai mes viņu atrastu un butu iedzīti stūri.

Jau otrdienas rīta sapulces laika, kad Rasels meloja par serbu pulkve�a no�ņaug�anu ar stiepli, mums vajadzēja nojaust, ka no tiek kaut kas bīstams un nepareizs. Māsiņa ienāca pie mums, stumdama ratiņus ar zālēm, un viņas mati bija sasprausti mezgla.

Fndmanam bija taisnība. Mēs jau parak ilgu laiku atradamies pili un bijām kļuvu�i parak normāli, lai pamanītu acim redzamo.

Tagad esam tiku�i prom. Sē�ot zagtajā ma�ma, mes caur vēj�stiklu vērojam, kā auto lukturu gaismas apgaismo naksnīgo �o�seju, kas steidzas mums pretī. Pie stūres sēdēju es, Zeins bija iekār�tojies man līdzas pasa�ieru sēdeklī un centas orientēties karte, ko atradām īrētajā ma�īna, un atcereties to, ko dakteris P. bija mums stāstījis. Atpakaļskata spoguli redzēju Raselu, kur� sēdēja viena puse pie loga. Viņam, nevis Ērikam, klēpi sēdēja Heilija. Ēriks bija izbaudījis pietiekami daudz spīdzinā�anas. Dakteris F. sēdēja viņiem pa vidu - vienīgais pasa�ieris, kas bija piesprādzējies.

Zeins sacīja: - Tūlīt tam jabut. Vajadzētu but� te tas ir!

No tumsas iznira lielceļa motelis ar sarkanu neona izkārtni. Pilnmeness apspīdēja augstu drā�u �ogu, kas ierobe�oja moteļa tuk�o peldbaseinu. Musu sudrabotais auto apstajas asfaltetaja mo�teļa stavlaukuma. Ma�īnas durvis atveras. Zeins, Rasels un es iz�kārtojāmies ķēdē un devāmies uz vienīgo namiņu, kura spīdēja gaisma. �is bija pilsētiņas vienīgais motelis - vieta, kuru pils pa�gaidu darbinieki, tadi ka dakteris E, sauca par majam, jo viņu pa�u majas atradas talu prom. I leilija skrēja uz namiņu, pie kura bija piestiprināts uzraksts Birojs. Ēriks un dakteris F. palika ma�ma.

- Izdari to gudri un mierīgi! - Zeins uzsauca Raselam, kur� aizsteidzās mums pa priek�u.

Rasels atspēra moteļa namiņa durvis.

Viņa bija ģērbusies balta kru�turi un biksītes, izskatijas jauka un apjukusi, stāvot uz vannasistabas sliek�ņa. No mugurpuses viņu apspīdēja mirgojo�a gaisma. Brūnie mati bija brīvi izlaisti un sniedzās pāri balajiem pleciem.

Rasels jau atradas trīs soļu attaluma, lai viņu sagrabtu, kad pēk�ņi sastinga.

Ieskreju�i moteļa istaba Raselam pa pedam, mes ar Zeinu pa- manijam, ka viņ� sastingst. Viņ� skatījās uz sievieti, skatijas viņai cauri un garām. Mūsu planotais pārsteiguma moments lēnam iz�gaisa. Viņa samirk�ķinaja acis, metas garam Raselam, paķēra no gultas somiņu un, parvelusies pari gultai, pazuda no redzesloka.

Parādījusies aiz gultas talaka stūra, viņa iz�ava no melnas pis�toles.

Zeins metas pie durvīm.

Es Ieciena nogāzu Raselu no kajam pie vannasistabas atvērta�jam durvīm.

Ierocis iz�ava. Blakus man pa�ķīda skaidas no durvju stende�res.

Zeins metas pie gultas un, pacēlis to, uzgāza viņai virsu. Ka�mēr sieviete cīnījās ar gultu, Zeins metas zeme pie viņas kajam. Sagrabis kailas potītes, viņ� tas parava.

Masiņa - slepkava tika izvilkta no gultas apak�as, rokas vil�kās pa grīdu, it ka viņa atrastos traka karuseļu brauciena un ar rokam tiektos pretī debesim. Cīnoties zem gultas smaguma, bal�tais kru�turis bija noslīdējis. Turot sievietes kajas sev pie ausim, Zeins nogulās uz muguras. Viņas gurni baltajas biksītes spiedās pret Zeina cirksni, kamēr rokas rakņajas pa sajaukto gultasveļas kaudzi. Sieviete strauji apsēdās sēdus un nomērķēja ar pistoli uz vīrieti, kas atradās zem viņas.

Es no vannasistabas lecu viņu virziena.

Redzēju, ka Zeins paceļ galvu no grīdas. Viņ� joprojām turēja sievietes potītes, un galva atradās tam pa vidu.

Redzēju, kā automatiskais ierocis tiek pielikts pie Zeina baltas galvas.

Redzēju, kā sievietes pirksts saliecas, kad Zeins pasita viņas roku sānis un atlieca atpakaļ. Pistoles stobrs atsitas pret viņas gal�vu bridi, kad ierocis iz�ava. Pāri savanditajai gultai iz�ļācās asins strūkla.

Es piezemejos uz viņiem abiem, kritu ar seju uz leju.

-�� ļeziņ! - Rasela balss atpluda no tālienes, kamēr es ar degu�nu grīda skatījos uz lēto paklaju. - Tas bija tik savadi! Ar mani nekad tā nebija gadījies!

-�� Sasodīts! - nolamājas Zeins. - Tagad mes no viņas neko ne�uzzināsim!

-��� Paklau! Ka es uzlauzu durvis! Tas tik bija īsts rokenrols! - Rasels nespeja rimties. - Bet �is� tagad�

-��� Viktor, pavacies nost no manis!

Es norausos no miru�as sievietes un Zeina. Pagriezos un ierau�dzīju Heiliju, kas bija piesteigusies pie durvīm. Viņa pavēstīja: - Biroja stāv zīmīte, ka ir pusdienas partraukums. Tā tas patie�am ir.

Rasols nopūtas. - Man jums jāatvainojas, pui�i. īpa�i tov, Vik�tor.

-��� Vik, - Zeins pievērsa manu uzmanību, - paskaties uz �o te.

Zeins sēdēja uz grīdas, miru�as sievietes kajas bija paplestas.

Zeina gurni atradas tam pa vidu. Ta izskatijas pec tadas Kama- sutras pozas, kuru es nekad nebiju mēģinājis. Pievērsu uzmanī�bu tam, uz ko Zeins rādija, - uz. sievietes kaunuma vietu baltajās biksītēs. Samirk�ķināju acis un tad ieraudzīju to, ko viņ� gribēja, lai es redzu. Augstu kreisas kajas iek�puse, pie pa�a kaunuma, bija redzami izsitumi, kas izskatijas pec vairakiem desmitiem adatas durienu.

-��� Lūk, arī mūsu atbilde, - Zeins konstatēja. - NIKE.

Rasels sacīja: - Piedod, Vik, par to, ko izdarīju. Atslēdzos.

-�� �i meitene bija narkomāne, - Zeins konstatēja.

-��� Vik, tu mums esi atslēg�anas meistars, - Rasels turpinaja.

-��� Heilija ir musu kurnētājā�

NIKE - nauda, ideoloģija, kompromiss, egoisms. Tie ir �etri spiego�anas pamatprincipi. �ie �etri motivācijas stūrakmeņi vei�do vai nu spiegus, vai nodevējus.

-�� Zeins izcepsies taja karstuma�

-���� Iespējams, ka viņa ir īsta medicīnas māsa, - Zeins sacīja.

-��� Bezizejā iedzīta māsiņa, kas pieķerta, zogot no noliktavas zāles un pardo�anas paraugus. Dro�i vien viņai vairs nebija, ar ko �pri- ceties. Kads viņu samekleja un nopirka. Kads viņai piegadaja krā�jumus, izskoloja un nosūtīja uzdevuma tie�i pie mums, pie dak�tera E

-��� Ēriks ir mūsu misters Robots�

Es no�upoju galvu. - Viņa nogalinaja dakteri, bet pati bija ti�kai aiz auklam raustama marionete.

Māsiņa - slepkava gulēja pie sajauktās gultas. Zeins piecēlās kājās, paņēma viņas pistoli - ta bija VValther PPK, tada pati ka D�eimsam Bondam. Viņa veras mani ar piecām acīm.

Noslīdēju�ais kru�turis atsedza brunus kru�u galiņus, un tie skatijas mani.

Krāsotie plakstiņi bija nedaudz pievērti, bet uz mani lūkojās divas zaļas, stiklainas acis.

Viņas pieres vidū bija sarkaas zvaigznes formas caurums, un tas veras mani.

Rasels turpinaja: - Kas tad esmu es pats? Esmu izsitējs. Tomēr paliku ka parakmeņojies. Atspēru durvis, man bija daudz laika, ta�u es sastingu, kad ieraudzīju viņu tur stavam vannasistabas durvis. Kāpēc ta? Sasodīts! Ka jus domājāt, ko tas nozīmē?

-��� Visādi gadas. - Es izgāzu atvilktni ar Eridmana slepkavas drēbēm, parbaudiju atvilktnes dibenu un aizmuguri, vai tur ne�kas nav pielīmēts.

-�� Tie�i ta, - Zeins piekrita. - Tikai nesalaid atkal visu dēli. Ne�esmu piedzimis, lai nomirtu muļķa prata. Mums jāpasteidzas.

Es izgāzu nakamo atvilktni. Meilija samekleja skapi somu un ielika taja māsiņās - slepkavas mobilo telefonu, maku un visus dokumentus. Es pasviedu Raselam otra līķa moteļa istabas atslē�gas. - Tas ir no daktera F. istabas. Tev ir �etras minūtes laika, lai viņu turp nogādātu.

Mes satikamies stāvvietā.

I leilija iemeta ma�īna somu ar medicīnas masas lietam.

Rasels pameta Zeinam dzeltenbrūnu lietusmēteli, ko bija pa�ņēmis no daktera F. istabas. - Tavas garas rokas rēgosies laukā no piedurknem, bet tads, kur� pēdējas ziemas dienas skraida ap- kart viena krekla, bikses un sporta �ības, pievēr� sev uzmanību kā reklāmās stabs - te es esmu. Izsauciet policiju!

Viņ� ielika koferi sudrabota auto bagā�nieka. - Tur ir daktera klepjdators, adre�u gramata, diski. Vēl atradu nedaudz mazak par simts dolāriem, kas bija iebāzti D�eimsa Daltona romana par Vo- tergeitas skandalu.

-��� Paldies par mēteli, - Zeins pateicas. - Gudrs gājiens.

-�� Nu ja, tomēr es joprojām atvainojos par to dīvaino sasting- �anu. - Rasels pievirzījās tuvāk Jēzum ar baltajam krēpēm. - Vel viens gudrs gājiens butu, ja es paņemtu viņas ieroci.

-�� Tu tur iek�a atsledzies.

-Tas bija tur, bet tagad ir citādi.

-Nē.

-�� Kapec ne? Viktor! Ta nav taisnīgi. Tu neļāvi man vadīt auto - labi, aizmirsīsim to. Tu no mums biji pēdējais, kur� ieradas pili. Tu vel neesi zaudējis meistarību, to es atzīstu. Ta�u visi zina, ka ar �au�jamajiem es maku rīkoties labak par jums visiem. Zeins man ne�ļauj to paņemt!

Heilija izbolīja acis. - Mums jabrauc!

Ēriks piekrītot paklanīja galvu, viņa acis atspoguļojas ilgas pec Heilijas un ceļa.

Es sacīju: - Vel ne.

Pēc desmit minūtēm moteļa neona izkārtne jau bija redzama atpakaļskata spoguli, un musu sudrabotais auto traucas uz priek��u. Stūrei patīkami vibrējot manas rokas, es vēroju, ka tum�i sar�kana neona reklāmā pazūd, kad nogriezāmies aiz �osejas likuma un izgaisam tumsa. Atpakaļskata spoguli pagaidam vel varēja re�dzot vienīgi piķa melnu tumsu.

Ta�u tagad apsargi jau noteikti bus atklaju�i musu nodaļas tuk�as telpas, zilo autobusu un �oferi zem segas. Bus jau apstip�rinātā informācijā, ka dakteris E ir pazudis un, iespejams, miris. Viņi atklas ari moteli ar sarkano neona reklāmu un iebrauks ta stāvlaukuma. Iespejams, ka valsts policija savas kauco�ajas ma��īnas ar sarkanajam bākugunīm ieradīsies tur tikai pēc tam, kad viņiem bus piezvanījis kads pensionēts, histērija kritis moteļa īpa�nieks, kur� līdz �im bija domājis, ka moteļa vadī�ana Menas pavalsts nekurienē nodro�ina mierīgas vecumdienas un siltu vie�tiņu. Mūsu vajataji atradis uzlauztas durvis un māsiņu - slepka�vu, kas versies viņos ar piecām acīm.

Viņi atradis ari dakteri F. Viņ� negules sava namiņa uz grīdas. Sasodīts! Mēs viņu atstajam, nostutetu uz kājām sarkanaja neo�na gaisma. Ar viņa pa�a siksnu mes viņu piesējam pie moteļa peldbaseina drā�u �oga staba un ar balto limlenti, ko paņemam līdzi no pils, piesejam viņa rokas pie �oga pinuma. Rokas piese- jām augstu paceltas un izplestas, it ka viņ� butu piesists krusta. Protams, ka tas ir traki, bet mes jau pa�i esam traki. Mes sev iestāstījām, ka tas ir izcils psiholoģisks gājiens, ko spej izstrādāt sazāļoti psihopāti, lai samulsinatu savus medniekus. Bet pa�i mes traucamies prom pa tum�o lielceļu.

-Jums, pui�i, paveicies, esat ieradu�ies �eit tie�i laika, - pazi�ņoja smaidīga sieviete ar pelēcīgiem matiem, turot rokā kupo�u kafijas kannu un stavēdama pie musu galdiņa spilgti dzeltenā apgaismojuma.

-�� Mums ļoti paveicies, - es piekritu.

Mēs patveramies ēstuvē, kad tur bija beigusies pusdienu kņa�da. Nozagta ma�īna bija paslēpta aiz vientuļa �ķūņa divjoslu �o�sejas mala. Koka sienu apdare un apaļas lampas radīja �ajā ēstu�vē mājīgu gaisotni. Nu mēs pieci sēdējām pie metala galda un bijām vienīgie apmeklētaji. Vitrīnā bija izlikts ķir�u pīrāgs. Smar��oja pēc kafijas un liellopu gaļas viruma.

Viesmīle atnesa edienkartes. - Negribetu jus steidzināt, ta�u mums drīz jasak uzkopt telpas.

-�� Mes pa�i ari steidzamies, - es sacīju.

-Tik liela izvele, - Zeins pa�ukstēja. Ēdienkartes spīdīgais pa�pīrs atspoguļojās viņa lielajas acis. - Te nav jāstāv rinda, lai sa�ņemtu to, ko tev dod.

Viesmīle uzsmaidīja Heilijai: - Ak, mīļo sirsniņ! Tev �ie pui�i bie�āk jāved izklaidēties.

-�� Es jau to zinu, -1 Ieilija atbildēja.

Mes pasutijam piecus da�adus edienus un ķir�u pīrāgu.

-�� Viss bus kartība, - Rasels mus mierinaja. - Mums ir pietie�kami daudz naudas.

-�� Naudas nekad nav pietiekami, - es teicu. - īpa�i jau tad, ja jābēguļo.

-��� Nauda jau nav vienīgais, ka mums trūkst, - I Ieilija piebal�soja.

-�� Mums ir Walther PPK ar vienu lodi stobra un divām lodēm aptvere, - es rezumēju. - Mums ir 847 dolāri - bez �im pusdie�nām, zagta nomata ma�īna ar līdz pusei pilnu benzīna baku, musu pa�u nepiecie�amākās mantas, klepjdators, kuru savacām no māsiņās - slepkavas un daktera F.

-��� Un vel asinssuņi, kas dzenas pa pedam, - Rasels papildi�na ja.

-��� Viena lieta ir pilnīgi skaidra, - Zeins ierunājās. - Atpakaļ pilī es neatgriezī�os.

Heilija sacīja: - Man kaut kā neliekas, ka tadu iespeju kads �eit grasas apspriest.

-�� Sajuta ir lieliska, vai ne? - Rasels apjautajas. - beidzot tikt lauka un vienkār�i braukt uz priek�u.

Pat Ēriks pasmaidīja.

-�� Ja, - Heilija piekrita. - Bet uz kurieni?

-�� Un ka? - ari Rasels gribēja zināt.

-�� Tikai ne vienam, - Ēriks nodrebēja. - Ne vienam.

-���� lle�i tā. Neviens te nevienu nepametīs. Mes jau to izdarījam pilī.

-��� Bu�u kopa ar jums, cik ilgi mana slimība to ļaus, - Heilija apsolīja. Ēriks nodrebinajas. Atmetusi piesardzību un ba�as, Hei�lija maigi pieskaras Ērika rokai, un vīrie�a acis pieriesās asarām.

-��� Viss ta�u ir labi, - Rasels viņu mierinaja. - Mes jau visi sen būsim no�auti, pirms slimība tevi pievares. Pretinieki spele uz visu banku.

-��� Kas viņi ir? - Heilija painteresējās. - Kas ir mūsu pretinieki?

-�� Apsargi, kas bus trakoti nikni, ka mus pazaudēju�i, - es sa�cīju. - Un vēl tas cilvēks, kas noalgoja daktera I7 , slepkavu un vē�lējas mus iegāzt. Likuma pārstāvji, kas bus atradu�i divus līķus. Aģentūra, kuras pirmais likums ir - neradīt nekādu haosu, kas varētu traucēt tas darbību. Tie visi bus musu pretinieki, kas centī�sies mūs noķert.

Rasels ieminējās: - Jabut profesionālim, lai visu uztvertu tik paranoiski.

-�� Kur� tiks uzskatīts par daktera F. slepkavu? - I leilija apvai�cājās.

-��� Visi domas, ka tie esam mes, - atbildēju. - Mes bēguļojam, un tas ir pietiekams iemesls, lai mes kļutu par medījumu.

-��� Ko iesāksim talak? -1 leilija ba�ījas.

-��� Piedrāzt viņus! - Rasels nolamajas.

-��� Mes jau to izdarijam, - es turpināju. - Ta mes neko nepa�nāksim, un ar to nebūs gana, lai izdzīvotu. Ir jaatgust zaudētais, tas, kas mums nodarīts. Turklāt jaatgust ar uzviju.

I leilija painteresējas. - Kas jaatgust?

-��� Iespeja.

Zeins pajautajai - Kada iespeja?

-�� To es vēl nezinu. Ta�u netaisos pacelt rokas un grimt dibena tikai tapec, ka viņi sāku�i tadu spēlīti. Turklāt mani joprojām tra�cina daktera F. slepkavība.

-�� Tad sadosim viņiem! - Zeins ierosināja.

Es turpināju: - Ja rīkosimies apdomīgi un pareizi, atradīsim īsto slepkavu. Atklāsim, kur� spiegs ir musu valsts nodevējs. Izskaidrosim māsiņās - slepkavas nāvi. Un iegūsim sev tēvo�a Sema piedo�anu.

-�� Ka tad, - Rasels ironizēja. - Tas mums varētu izdoties.

Visi pasmejas.

Es pajautaju: - Vai ir kads labaks priek�likums?

Zeins pamaja. - Lai attaisnotu musu bēg�anu un atra�anos bri- vaja pasaulē, ir jādara kaut kas vairak par savas pakaļas glab�a- nu.

-�� Ta ir, - piekritu. - Mūsu bēg�anai nebūs jēgas, ja kļūsim par vienkār�iem klaidoņiem.

Rasels iesaucas: - Pie velna! Esmu izsalcis.

Viņ� uzlika uz galda dure savilktu labo roku.

Ari mes ar Zeinu uzlikam savējās.

Heilija pievienojas un pamaja Ērikam, kur� noslēdza �o cere�moniju kā piektais.

-��� Laiks ir musu galvenais ienaidnieks, - es teicu. - Mes visi tagad dzīvojam bez zalem. Cik ilgi mes noturēsimies, līdz vien�kār�i nojūgsimies?

Heilija paraustīja plecus. - Esam pieci pacienti ar da�adu zaļu kursu. Grūti pateikt. Katram no mums ir savs bioloģiskais pulk�stenis, visi reize mes noteikti nenojugsimies.

-��� Bet ir vel ari dabas likumi, - es atgadinaju. - Kad nonāksim dekompensācijas" stāvoklī, mums klāsies daudz ļaunak neka bomzim, kas nosiekalojies guļ parka uz soliņa. Cik daudz laika mums ir, līdz, nonāksim tik talu?

Ēriks no�ukstēja: - Mes jau neesam saņēmu�i pusdienas zaļu devu un ari nakts miegazāles.

-�� Esmu redzējis līdzīgus gadījumus, kad tadi pui�i ka mes pie��mauc ārstus un nedzer zāles, - pastastija Zeins, kur� bija iespun�dēts slimnīca ilgāk par mums visiem. - Eabakaja gadījuma mums ir nedeļa laika, pirms galīgi nojūgsimies.

-�� Septiņas dienas. - Rasels iejutās sava rokzvaigznes teļa un nodziedaja: - Ir pienācis laiks!

Ieturot pusdienas, mes ta pa īstam pirmo reizi apjautam brīvī�bas gar�u. Mes edam īstu kartupeļu biezputru ar liellopu gaļas mērci, tītaru, svaigus brokoļus un dzeram karstu kafiju no īstam krūzēm. Vel mes izbaudijam tīra ūdens gar�u, un Zeins pasūtīja aukstu pienu, kas bija tikpat balts ka viņa mati un barda.

Pec maltītes, kamēr gaidījam pīrāgu, mums radas kada ideja. Heilija devas uz ma�īnu, un Zeins viņu pavadīja, lai piesegtu. Viņa atnesa mobilo telefonu.

-Vai esi pārliecinātā, ka tas ir medicīnas masas, nevis dakte�ra telefons? - Rasels pacēla rokas un padevas, kad Heilija dusmīgi uz viņu paskatijas. Viņ� meklēja attaisnojumu savam iepriek�ējam jautajumam: - Dzīvojam tikai vienreiz, tāpēc viss divreiz janomera.

Noklik�ķinājusi lodī�u pildspalvu, Heilija pastūma �ķīvjus mala, lai uz galda noliktu piezīmju gramatiņu, pec tam nospieda zvanu atkarto�anas taustiņu. Paskatījusies displejā, viņa pierak�stīja telefona numuru piezīmju gramatiņa: 772-555-4554.

Piezvanot uz �o numuru, kads pacēla klausuli.

-�� Ta esmu es, - 1 leilija iesaka sarunu.

-�� Kapec tu atkal zvani? - atbildēja vīrie�a balss. - Tu jau ziņo�ji par veiksmīgu iznākumu.

-��� Esam ķeza, -1 leilija skaidroja vīrietim. - Mums jasatiekas.

-�� Nekrīti panika! Tikai neiedomājies braukt uz Va�ingtonu. Ne�dari to� Manas mātes māja ir zila.

'Dekompensācija (med.) organisma vai atsevi�ķu orgānu nespēja kompensēt traucējumus.

Heilija aplaizīja lupas un nogaidīja.

Sakuma viņa bija piemānījusi vīrieti un nepateiku�i sarunato paroli, bet, kad viņ� to saprata un ieklausijas balsi, viņ� uzreiz pateica paroli, bet nesaņema gaidīto atbildi.

Vīrietis nolika klausuli.

Zeins nokomandēja: - Atri!

Heilija nospieda 0.

-��� Ka varu jums palīdzēt? - atskanēja operatores balss.

-��� Vai atceraties savus tīņa gadus? - Heilija pajautāja.

-�� Atvainojiet, kundze. Jus esat piezvanījusi telefona pakalpo�jumu operatoram.

-��� Te zvana māte, kas atļāva savai piecpadsmit gadus vecajai meitai izmantot savu mobilo telefonu. Tagad viņa ir pazudusi, bet es zinu, ka tas puisis, ar kuru viņa tikās lielveikala piektdienas vakara, drīzāk izskatījās divdesmit trīs, nevis septiņpadsmit ga�dus vecs. Toreiz es aizbraucu pakaļ D�enijai un viņas draugiem. Un tagad manas meitas vairs nav savā istaba, viņa nepilda bio�loģijas majasdarbus, kas viņai bija uzdoti. Esmu nobijusies līdz nāvei, ka viņa ir iekulusies nepatik�anas. Vienīgais pavediens ir telefona numurs, pa kuru viņa zvanīja no mana mobila telefona, bet tas atbild: "Tāds numurs neeksiste."

-��� Es pameģina�u noskaidrot, ja jus�

-��� Tas neko nelīdzēs. Es jau to mēģināju sazvanīt pirms pie�cām sekundem. Gribu, lai jus pasakat man tā nelie�a vardu un visu, ko jus par viņu zināt, lai es varētu�

-�� Atvainojiet, kundze, bet tas ir pretruna ar musu kompānijās politiku.

-�� ļus gribat teikt, ka jusu kompānijās politika ir sagandēt D�e�nijai visu dzīvi?

-�� Es varu zaudēt darbu.

-�� Vai jus atceraties, kada pati bijāt piecpadsmit gadu vecuma, kad pusaudzim liekas, ka viņ� visu zina?

Mes gaidijam. Pacietīgi gaidijam. Rasela dak�iņa ar ķir�u pī�rāgā gabaliņu palika sastingusi gaisā.

Heilijas piere saraucās grumbas, kad viņa centas saklausīt pus�ukstus teikto atbildi: - Kails Ruso.

-��� Paldies, bei, lud/.u, vel ko pasakiet, - Heilija turpinaja saru�nu. - D�enija stastija, ka viņas draugs dzīvojot iela, kuru sauc�

-��� Paldies, ka piezvanijat Tower Cell operatoriem. - Saruna bija beigusies.

�ovakar jau otro reizi Heilijas telefona sarunu biedri nolika klausuli.

-��� Nav nekada Kaila Ruso, - Zeins izteica savas domas, kad Heilija izslēdza telefonu.

-��� Piekritu, - es sacīju, - ta�u mums vel paliek Va�ingtona, ko slepkava piemineja.

-�� Cik ilga laika varam tur nokļūt? - Heilija painteresējās.

Paraustīju plecus. - Teorētiski to varētu izdarīt kadas divpa�dsmit, �etrpadsmit stundas.

-��� Bet ne praktiski, - Rasels mani papildinaja.

-�� Mums ir septiņas dienas laika, lai nokļutu tur, kur jānokļūst, un izdarītu to, kas jaizdara, - Zeins atgadinaja.

-��� Pateik�u vēl lieliskākās ziņas, - Rasels sacīja. - Tie, kas dze�nas mums pa pedam, zina, ka esam parak gudri, lai bēgtu uz zie�meļiem un �ķērsotu Kanadas robe�u, uz kuras mus gaida dzim�tas zemes policijas posteņi.

-�� Mes varētu viņus ap�akarēt, - Zeins ierosina ja.

-�� Ja, - Rasels piekrita, - ta�u mēs esam parak gudri, lai ta no�pulētos, it īpa�i, ja mums jasteidzas. Labakais variants ir doties dienvidu virziena, uz galvaspilsētu. Pat ja viņi nesapratis, kur mēs gribam nokļūt, viņi zinas, kura virziena bēgam.

-��� Tad dodamies ceļa! - es ierosināju, paņēmis ma�īnas atslē�gas.

Atstāju�i ēstuvi, bijām nobrauku�i kadas divdesmit minūtes, kad mūsu zagtais auto rībinaja pa zemu divjoslu koka tiltu pari aizsalu�ai upei un nogriezās aiz likuma�

Apmēram jūdzi talak nakts tumsa zibsnīja sarkanas bākugu�nis.

Policija.

-�� Policijas postenis! - es iekliedzos, izslēgdams tuvas gaismas un stūrēdams ma�inu, vadīdamies pec menesgaismas. Ieliku neit- ralaja atruma un norāvu rokasbremzi, lai neiedegtos pakaļējas ga- bantugunis. Zem riepām no�irkstēja grants. Mes palikam klusi sē��ot ma�īna ceļa mala. Sudrabotaja Ford varēja saost sakarsu�u brem�u uzliku un baiļu smaku.

Policijas auto sarkanas bākugunis bija redzamas pa gabalu tajā pa�a vieta, kur bija atradu�as iepriek�.

-�� Varbūt notikusi kada avarija, - Zeins ieminejas, ta�u pats īsti neticeja tam, ko bija pateicis.

-��� Tas nevar būt musu deļ! - Heilija sacīja. - Lai ari cik ļoti aģentūra grib mus noķert, CIP mantra alla� bijusi - nekad nevie�nam neko nesaki. Viņi nebutu par mums ziņoju�i policijai.

-�� Aģentūra varēja neteikt policistiem visu taisnību, - es minē�ju. - Ta�u viņi dro�i vien vel nav paspēju�i izsludināt mūsu mek- le�anu visas valsts mēroga. Tas bloķētais ceļ�� Heilijai taisnība, tie kruķi nemeklē mus. Viņi mekle �o nozagto ma�īnu, kas saistī�ta ar divām slepkavībām.

-��� Dro�i vien �is automa�īnas numurs jau bija paziņots mekle- �anā ari moteli, - Heilija sprieda. - Man vajadzēja�

-��� Nevaram atgriezties, - Ēriks �ukstēja.

-��� Varbūt izdodas viņus apmuļķot? - Rasels ierosinaja.

-�� Mes atrodamies zagta automa�īna ar oriģinālajam numura zīmēm, turklāt mums nav autovaditaja apliecības, - es atgadina- ju. - Tas ir pats pirmais, ko policijas postenis parbaudīs. I'akti pa�liek fakti, te nekādās pasaciņas nelīdzēs.

Zeins ieteica savu versiju: - Varam pamest auto un kajam ap�iet posteni.

-Ar kajam mes nekur talu netiksim, - Ēriks atzina. - Tur, lau�ka, mus gaida nakts, me�s, purvs un aukstums.

-�� Aukstums mani nebaida, - Zeins lielījās.

-��� Miru�a daktera ma�īna mums ir vajadzīga, - Rasels atzina. - Ta�u tā atrodas meklē�ana ka zagta. Tas mums galīgi neder.

-�� Tas ir viss, kas mums patlaban ir, - es drūmi sacīju.

Zeins pajautāja: - Vai kadam ir kads priek�likums?

Sē�ot �osejas mala tum�aja ma�īna, mes apzinajamies, ka ar katru sekundi palielinam iespeju visu zaudēt.

Tad man prata ienaca laba doma. Es sacīju: - D�eimss Ehns.

-��� Ej elle! - Rasels nolamajas. - Nepadari mus par savas pa�- navibas lieciniekiem!

-�� Tas izdosies.

-�� Tikai teoretiski! - Rasels nepiekrita. - Viņi ta�u tagad nepie�ļaus, ka diletanti tēlos D�eimsu Dinu! Parak riskanti, lai teoriju uzreiz parbauditu prakse.

-��� Es reiz to mēģināju izdarīt.

-��� Un ka veicas? - Rasels apjautajas.

-�� �oreiz bus labak.

-��� D�eimss Dins ir�

-��� Viss, kas mums pa�laik ir.

Nozagtais sudrabotais auto ar izslēgtam gaismam vientuļi sta- veja uz ceļa pie tilta. Manas rokas bija sagrābu�as stūri. Biju ma��īna viens pats. Salts gaiss ieplūda pa atvērtajiem logiem. Nakts smar�oja pec priedēm, upes ledus un lielceļa.

Bija pagajusi pusstunda, kop� mes priek�a pamanijam polici�jas patruļas posteni ar mirgojo�am, sarkanam bākugunīm.

Tagad vai nekad.

Ieslēdzu tuvās gaismas un ieliku ātrumā. l ai pelekas �osejas dzeltenas līnijas nozib aiz ma�īnas arvien tuvāk un ātrāk! Riteņi norībēja uz koka tilta. Tilta margas slīdēja garam atvērtajiem lo�giem. Ma�īnas starme�u gaisma garam pazibēja ceļa kontūras, ka�mēr es centos visu atcereties, apreķinat un izmērīt. Auto ieslīdēja ceļa likuma, pirms kura mes iepriek� pamanijam policijas patru�ļas posteņa sarkanas bākugunis.

Uzspiedu uz gāzes pedaļa. Atri izbraucu no likuma. Sarkanas gaismas naca arvien tuvāk. Ieslēdzu talas gaismas, ceredams uz bridi ap�ilbinat trīs patruļas ma�īnās sēdo�os policistus, kas bija nobloķēju�i ceļu. Ari viņi pamirk�ķinaja ar talajam gaismam. Ar kauco�ām riepām es strauji nobremzeju. Metala korpuss nodre�bēja. Sarkanās bākugunis pavīdēja vel tuvāk; tas strauji tuvojas. Starme�u gaisma kļuva arvien spo�ākā.

Pagriez stūri! Norauj rokasbretnzi! Sudrabotais auto slīdēja�

Pagriezusies par 180 grādiem, ma�īna tomēr noturējās uz ceļa. Kad atbrīvoju rokasbremzi, ta nedaudz paslīdēja atpakaļ. Spēcīgi uzminis uz gāzes pedaļa, devos atpakaļ pa to pa�u ceļu, no kurie�nes tikko kā biju ieradies. Cereju, ka pārsteigtie kruķi nepamanīs, ka bēgo�a ja sudraba auto sē�u es viens pats.

Nakts klusuma iegaudojās sircnas. Vēj� svilpoja pa atvērtajiem logiem, kad manis vadīta ma�īna liela atruma traucas prom pa ceju. Paveros atpakaļskata spoguli - man pakaļ dzinās mirgojo��as bākugunis.

Aizmirsti par viņiem! Koncentrejies. Aprēķini. Nogaidi� No�gaidi�

Priek�ā paradijas ceļa likums, un es noņemu kaju no gazes pe- daļa. Norāvu rokasbremzi, lai kruķi neredzētu, ka iedegas brem��u ugunis. Bremzes nokauca. Policisti to nevareja dzirdēt, jo gau�doja sirēnas. Ma�īnai samazinot ātrumu no septiņdesmit uz se�desmit pieci, se�desmit� piecdesmit pieci�, tuvojas tilta �aura uzbrauktuve ar aizsargmargam.

Pārak liels ātrums. Tu brauc parak atri!

Bum-bum, zem ma�īnas riteņiem noklabēja tilts. Vairs nedrīkst gaidīt!

Ar kreiso roku sagrabu �ofera puses durvju rokturi. Liela atru�ma deļ vēja spiediens neļāva attaisīt durvis. Unisonā ar policijas sirēnu iekaucas ari Ford signalizācijā. Seja iesitas naksnīga vēja brazma, riteņi lēkāja pa tilta segumu.

Parāvu stūri pa labi. Lukturu gaisma pavīdēja tilta margas, kas tuvojas lielā atruma.

Ar kreiso plecu pastumu durvis.

Bet man pietrūka speķa, lai atvērtu durvis un es varētu izripot ara tikpat brīvi un dro�i, ka to izdarīja D�eimss Dins, spēlējot fil�ma Rebel Without a Cause.

Sudrabotais auto iztriecas cauri koka aizsargmargam un lido�ja virs aizsalu�as upes. No trieciena margas sa�ķida skaidas. No stūres ka liela mu�mire izspraga dro�ības spilvens. Es jau biju piespiedies pie durvīm; gaisa spilvena trieciens izmeta mani no ma�īnas.

Laiks apstajas. Iestājās klusums. Visa mana dzīve ka filma no�zibēja man acu priek�ā. Luk, tagad es lidoju virs upes, kuru klāj sudrabota ledus karta. Manas rokas un kajas kuļas pa gaisu ka nekam nederīgi spārni. Zem manis krīt sadauzītais sudrabotais auto. Dēļu skaidas virpuļo visapkart ka konfeti. Aug�ā virs ma�nis paliek tilts ar sa�ķaidītam margam, tas attalinas arvien tālāk un talak. Sarkanas gaismas kuļi atblazmojas melnajas debesis.

Iegā�oties upe, ma�īna ar savu tonnu lielo svaru sa�ķaidīja skaisto, mirdzo�o ledus kārtu. Es panika iekampu gaisu, pirms ūdens siena ierava mani tum�a, spēcīgā virpuli.

Katra manas ādas pora sāpes kliedza no ledusauksta ūdens �oka terapijas. Ar mokām atveru acis. Visapkārt melna tumsa. Es kūņojos melnaja ūdeni un jutu, ka piemirku�ās drēbes velk mani lejup.

Tie�i tagad butu pavisam viegli izpūst gaisu no plau�am un ļauties nāves skūpstam.

Ta�u kaut kas mani dziļi iek�a cīnījās, vilka lauka no nāves skavām un rava aug�up. Kads milzis ar baltiem matiem un bar�du izvilka mani no ledaina ūdens. Sirēnas kauca jau pavisam tuvu. Kruķu ma�inas apstajas uz tilta, viņu auto pro�ektoru gais�mas stari izgaismoja caurumu upes vidū, kuru bija izsitusi kon�troli zaudējusi bēgļa ma�ma. Ma�īnas durvis atvēras un aizvē- ras. Policisti piesteidzas pie sadragātajam margam un paspidinaja lukturī�us uz salauzto ledu. Zeins mani ievilka krū�mos un cauri kokiem aizstīveja līdz d�ipam, kuru viņi pirms paris minūtēm bija aizdzinu�i no kadas lauku majas pagalma. Tajā maja visi bija devu�ies pie miera, tapec paies vēl vairakas stun�das, līdz kads paziņos par pazudu�o transporta līdzekli, kuru uzskatīs par nozagtu, un tas tiks izsludināts meklē�anā.

Mana komanda izģērba mani kailu, noslaucīja ar rezerves drēbju gabaliem, cik nu atri viņi to mācēja. Ari Zeins novilka slap�jas drebes un noslaucījās. Viņi iecēla mani d�ipa aizmugure, kuru varēja izmantot ka bagā�nieku, bet taja bija ierīkoti ari atlai�amie sēdekļi. Kailais Zeins iekārtojās man blakus. At�ķirība no mums Ēriks un Heilija bija apģērbu�ies. Abi nosēdas mums priek�a un musu sakņupu�ajiem, kailajiem ķermeņiem parvilka pāri vecu lu�patu. Vecas krasas smar�a man atgadinaja, ka vel joprojām esmu �ajā saule.

Rasels uzbrauca uz tilta, kur policisti spidinaja lukturī�us mel�naja ūdens cauruma. Viņ� palēnināja ātrumu. Atri paspidinajis lukturīti uz d�ipu, policists ieraudzīja tikai vienu viru pie stūres, kur� izliecas lauka pa logu un apjautajas: - Kas noticis, policista kungs? Vai jums vajadzīga palīdzība?

-�� Brauciet tik talak! - atbildēja policists, kur� tapai ka viņa bied�ri bija atstajis ceļa kontroles posteni, lai dzītos pakaļ sudrabota�jai ma�īnai, kuras vaditajs zaudēja kontroli un iztriecās cauri til�ta margam. Ka jau musu izstrādātājā aizvilina�anas un piemani�anas taktika bija ieplānots, melnais caurums upes vidu piesaistīja visu policistu uzmanību. - Atbrīvojiet teritoriju!

Rasols paklausīja. Viņ� piespieda gāzes pedāli, un d�ips aiz- traucās prom melnaja nakti.

Gulēdams kails zem krāsas plankumiem izraibinātās lupatas, es trīcēju no aukstuma.

-�� Ar tevi viss bus kartība, - 1 leilija mani mierinaja un apska- va. - Tev nav nekādu vaļēju ievainojumu.

Ēriks pajautaja: -Zein, ka tu juties?

Zeins atbildēja: - Man patīk aukstums.

Zeins zaudēja veselo sapratu kadā auksta, zvaig�ņotā nakti Visu svēto dienas priek�vakarā 1968. gada.

Dodiet konfektiti, vai mēs jus izjokosim, viņ� nodomaja pirms sava sabrukuma, braukdams li-52 bumbvedeja. Tagad tas vairs nelīdzinājās pasaules klases iznicinātājā aparātam un izskati- jas citādi nekā Dr. Strangelove filma, kuru Zeins bija noskatījies, izlavīdamies no bāreņu nama. Tagad bumbvedējs bija aprīkots vienīgi ar tradicionalajam aviobumbam, kas kravas nodalījuma vibrēja zem viņa sēdvietas, kamēr kara lidma�īna lidoja virs Zie- mejvjetnamas.

Zeins pagrieza galvu, kura bija uzlicis kaujas ķiveri, lai pa�skatītos uz pieciem avioaizsargterpos ģērbtajiem savas komandas vīriem.

Nosprak�ķeja savstarpējas sazinā�anas racija, kad D�odrijs sacīja: - Tu, ka vienmēr, izcelies ar savam trakajam idejām.

Zeins pa �ērksto�o rāciju atbildēja: - Labak lai ir trakas idejas, neka to nav vispār.

Ka jau alla�, D�odrijs atbildēja ar savu mīļāko izteicienu: - Tie�i ta.

Zeins bija bārenis no Vaiomingas. Viņu uzaudzinaja pingvī�niem līdzīgas mūķenes, kuras mazajam zēnam iepotēja bailes no sadeg�anas elles ugunis, atbildību par izdarītajiem grekiem un piekodinaja nekad, nekad neraudāt. Divdesmit pirmo dzim�anas dienu viņ� jau sagaidīja Dananga. Zeins bija sajūsmā par Vjetna�mas dzidri zilajam debesim, kuras viņ� vēroja pa mācību telpas logu, sēdēdams armijas tipa baraka, kas bija uzslieta no metala plāksnēm. Viņ� izgaja apmacibu kursu spiegu - novērotāju gru�pā, bet komandieri ar dzedrajam, saltajam acīm, ģerbu�ies hava�jie�u kreklos, neņema entuziasma pilno jaunekli par pilnu, jo. "Viņ� ta�u vēl ir bērns."

Tad feldfēbelis D�odrijs sacīja: - Tu runa ka mazs bērns.

-��� Bet tā ir grandioza ideja! - Zeins bija stridejies ar virsnie�kiem, kuri ari dieneja ASV desantkaraspeka un nesaja zaļas bere�tes, kamēr viri havajie�u kreklos viņus vēroja. - Va�ingtona mus atsūtīja uz Vjetnamu, lai mes labi cīnītos, vai ne ta? - Zeins turpi�nāja.

Jauneklim neviens neatbildēja.

Tāpēc Zeins nodomāja, ka visi viņam piekrīt. Entuziasms ņema virsroku par loģiku. - Tad cīnīsimies gudri. Ziemeļvjetnamie�iem ir judzem garas telefona līnijas, kas stiepjas pa kokiem no I lo�i- minas uz Laosu. Ja nu mes tas nespridzinātu vai nepārgrieztu, bet pamēģinatu tam pieslegties?

Zeina spiega cienīga ideja aizrāva visus baraka eso�os kara�vīrus. Ta tika īstenota, kad pienaca akcepts no Valsts dro�ības aģentūras par jaunajam speļmantiņam. Ideja pacēlās spārnos pec , tam, kad feldfebelis D�odrijs apsolīja bosiem - ja plāns cietis ne�veiksmi, viņ� pats par to atbildes.

ja cietis neveiksmi.

-��� Patlaban tas ir pats svarigakais, - feldfebelis D�odrijs sacīja Zeinam pastaigas laika pa Danangas nometnes teritoriju, kas bija nominēta pa perimetru un ie�ogota ar dzeloņstieplēm. Te viņus nevareja noklausīties priek�niecība vai citi spiegi, kuri izteiktu savu atbalstu vai kritiku.

-�� Tagad jums ir jasaka galvenais vārds, vai ne tā, feldfebeli? - pajautaja jaunais karavīrs.

-�� Tie�i ta, - D�odrijs atbildēja. - To es ari saku: tie�i ta. Gribu zināt par �o lietu visu līdz pēdējam sīkumam, (.ribu zināt visu par tevi.

Virs viņu galvam riņķoja helikopteri, ar propelleriem sajauk�dami spiedīgo pievakares gaisu un radīdami iespēju vieglāk elpot.

-��� Es daru to, kas jadara, - Zeins atbildēja. - Esmu pietiekami sagatavots, lai �o uzdevumu izpildītu.

Viņiem garam paskrēja juras kājnieki. Zeins juta, ka feldfebeļa D�odrija skatiens ieurbjas viņa un redz. viņam cauri.

-��� Tie�i ta, - D�odrijs sacīja. - Ta�u ta nav pilnīga taisnība.

-�� Feldfēbeli, es nekad jums nemelotu.

-Jaunekli, tu nemeloji. Tu vienkār�i nezini visu patiesību.

-��� Kadu visu patiesību?

-��� Patiesība attiecas uz visām tam zinā�anam, kuras tu saraus taja cauruma, ko sauc par dzīvi. Vienu lietu tev vajadzētu stingri ielāgot - ir jacen�as izdarīt kaut ko vairak neka tikai to, kas jada- ra.

I>�odrijs devas prom.

Zeins skrēja viņam pakaļ. Viņ� nejautāja un nepainteresejas, kur.

Pec �etrām apmacibas nedeļām Okinava Zeins, D�odrijs un �etri hmongu" brīvprātīgie staveja un gaidīja, lai iekāptu B-52 ve- dera, kur lidos kopa ar zarka izmēra bumbām.

D�odrijs uzrunaja Zeinu: - Man ir jāuzzina vel pedeja lieta. Kā tas var but, ka tu vēl joprojām neesi zaudējis nevainību?

-Ko� Ko?

-�� Tu mani ļoti labi dzirdēji. Nevainību.

-��� Mani audzinaja stingra katoļu gara.

-��� Jā, bet tagad ta vairs nav. Mēs runājām par �o laiku. Ka tas var but, ka neesi vel ne ar vienu pārgulējis?

Gaisa pacēlas iznicinātājs, lai piesegtu un glābtu desantnie�kus no ap�audes d�ungļos.

Kad iznicinātājā troksnis bija pierimis, Zeins sacīja: - Ja mes sevi uzskatam par augstak attīstītam būtnēm, nevis dzīvniekiem, tad seksam jabut kaut kam īpa�am. Tie�i to es ari gribu sagaidīt.

Pirms viņ� uzvilka divas spocīgas, zeķei līdzīgas aizsargce- pures - kapuces un ķiveri ar sejsegu, kam bija pievienots elpo�a�nas aparats, - D�odrijs pa�ūpoja galvu un sacīja:

-���� īpa�s ir tas, kas tiek izdarīts īpa�i. Kad atgriezīsimies, tev jaaprunajas ar māsiņu, kas atgadina manu otro �ķirto sievu. Seit un �aja bridi tava nevainība ir tavs tnojo". Un tie�i �is mojo pārve�dīs tevi mājas sveiku un veselu.

Te nu es esmu, nodomaja Zeins, kad iedūcās B-52 dzinēji. Esmu kojxi ar kadu, kas redz man cauri, un vēl ar �etriem drosmīgiem karavī�riem, kas sekotu mums līdzi uz elli.

4 Hmongi (mjao) - skaitliski lielākā mazākumtautība Laosā.

44 Mojo - stimuls, slēptās dziņas.

Ar tik smagu ekipējumu uz zemes viņam noteikti bus grūti pār�vietoties, tur bus karsts ka pekle, turklāt vel bija jāuzvelk divas kartas speciālās siltās apak�veļas un jāievelk siltas zeķes krievu desantnieku zabakos. Rokas bija trīskār�i cimdi, galva divas ka�puces, zem d�ungļu aizsargtērpa pavilkts biezais kombinezons, kas cie�i aizvilkts ar rāvējslēdzēju līdz pa�ai ķiverei. Zeina ko�mandas locekļiem bija līdzi audekla somas, kuras atradas Valsts dro�ības aģentūras (VI)A) izsniegtas noklausī�anas un parraides ierīces. Katram vīram pie krūtīm bija piestiprinātā pilnīgi jauna ierīce - globalais pozicionē�anas skeneris, kas bija ieprogrammēts, lai aizvestu viņus pie VDA izskaitļotajam telefonu līnijām d�un�gļos. Audekla somas bija ari pārtikās devas piecām dienam, vie�na bla�ķe, ūdens attīrī�anas tabletes, divas �ķembu granatas, sar�kano dumu granata, saliekamais krievu AK-47 lielgabals un trīs munīcijas aptveres.

Tikai D�odrijam un Zeinam bija izsniegti ari speciāli deviņu milimetru �aujamie ar �etrpadsmit lodēm stobra un klusinātājiem.

Tikai viņiem abiem bija koda noraidī�anas retranslatori (KNR), kas bija VDA jaunais lepnums. Uz KNR bija klaviatūra ziņojumu rakstī�anai, ar atmiņas �ipu to varēja saglabat, pec tam caur sate�lītu nosūtīt talak uz VDA galveno mītni un I )anangu.

Bumbvedēja metāla karkass �īkstēja un grabēja. Vēj� puta iek��a pa bumbu nodalījuma atveri, kura zem Zeina kajam gulēja lie�las cilindriskās bumbas.

Zeina kuņģis saravas, kad ti-52 strauji paceļas gaisa, lai iz�mestu eksplozīvo kravu. Kad lidma�īna atkal nostabilizēja gaitu un Zeins paskatījās lejup uz melnajam debesim, kas bija redza�mas zem viņa kajam, bumbas jau atradas pusceļa līdz zemei, kā�dās desmit jūdzes līdz eksplozijas vietai.

Mes neredzēsim, kā tās uzsprāgs, dzirdēsim tikai sprādzienu. Do�diet konfektiti, vai mēs jus izjokosim.

Bumbu nodalījuma luka aizveras.

Racija atskanēja �ņākoņā, un Zeins izdzirdēja: - Te runa pi�lots. Saņemts ziņojums par stipru vēju un vētru, mums jamaina kurss. Ieradīsimies galamērķi ar divdesmit minu�u nokavē�anos.

Gan jau pārcietisim. Kaut kas vienmēr noiet greizi. Par laimi, �oreiz runa ir tikai par laiku. Mojo.

Iedegas zila lampiņa.

Zeina komanda uzvilka skabekļa maskas.

Iedegas dzeltena lampiņa.

Komanda atspradzējas, saspiedas cie�i kopa viena rinda pie bumbu atveres lūkas.

Iemirgojās sarkana lampiņa - ka sprintera sirdspuksti.

Zeins, D�odrijs un �etri hmongi aizvēra acis.

Atveras lūka. Se�i viri izlēca no bumbvedeja vedera, lai īsteno�tu Zeina plānu. Viņiem bija jaizlec no bumbvedeja liela augstu�ma, pec iespejas tuvāk zemei jāatver izpletņi un jauzstada telefo�na līniju noklausī�anas ierīces - mikroprocesori, kas speciāli pielāgoti kara apstakļiem.

LAZLA - liels augstums, zema izpletņu atvēr�ana.

Viņi planēja astoņu jud�u augstumā virs zemes ka ērgļi. Zeins ar saviem komandas biedriem ieslēdza signallampiņas pie ķive- rem, kas mirdzēja pie tum�ajām debesīm, un pievirzījās cits ci�tam tuvāk. Sekojot GPS datiem uz ekrana, kas noradīja piezemē��anas zonu, viņi traucas lejup, zvaig�ņotaja nakti veikdami apmēram divdesmit horizontālas jūdzes sava ilgajā lidojuma pretī zemei. Ta ka viņi kavēja apmēram pusstundu, izpletņus nācās at�vērt jau rīta krēsla.

Zem Zeina cie�i kopa saspiestajam kajam jau bija redzams smaragdzaļais d�ungļu baldahīns. Krītot tam cauri, seja iesitās zari, lapas un vīteņaugi. Iebļāvās putni. Izpletnis sapinas koka. Aiz ķeries zaros, Zeins lekaja ka gumija iesieta bumbiņa, līdz pa�lika karajamies piecdesmit pedu augstuma virs zemes, kas bija redzama caur raibo lapotni.

Uzkaries! Esmu uzkaries koka!

Cauri biezajai lapotnei Zeins skatijas lejup un ieraudzīja vie�nu no saviem komandas biedriem, kur� bija veiksmīgi piezeme- jies klajaka vieta un tagad locīja kopa savu melno izpletni.

Zeins pastūma nost apaļo ķiveri, norava no galvas abas ka�puces, kas brīva kritiena laika pasargaja no nosal�anas līdz nā�vei. Tur aug�ā, naksnigajas debesis, bija mīnuss 43 grādi. Ar zo�biem un nagiem viņ� noplēsa virsējo labas rokas cimdu, jo pat d�ungļu koku galotnes nebija tik necie�ami karsts ka viņa siltaja kombinezonā. Tik karsts kā pekle.

Zeins aplaizīja lupas, lai pasauktu desantnieku, kas jau atra�dās uz zemes.

No automāta raidīta lo�u karta sakapaja hmonga melno kom�binezonu sarkanas strēmelēs, un viņ� nokrita.

Otrā karta nonbinaja kaut kur tālāk d�ungjos. Atskanēja klie- dzieni.

Zeins karajas piecdesmit pēdu augstuma virs zemes. Viņ� pie�spieda sevi sastingt un uzvesties klusi. Viņ� �ūpojas ka pulkste�ņa svārsts. Zabaku zoles skaras pie koku lapotnes.

Mazs cilvēciņ� melna pid�ama un ar konusveidigu zemnieku salmu cepuri galva slīdēja pa d�ungļiem, piegaja pie miru�ā hmonga un pabakstīja viņu ar �autenes stobru.

Mierīgi! - Zeins sev pavēlēja. Paliec pilnīgi mierīga. Zābaki ska�ras pie lapotnes. Sviedru lāses teceja lejup pa vaigu un pakļāvās gravitacijas likumam. Tas krita leja ka pa�navnieki - kamikadzes un trapija �āvējam melnaja pid�ama.

Melna Pid�ama apmetas riņķi, automāts tika pagriezts pret , d�ungļu lapotni.

Rītausmā atvērās me�onīgas orhidejas un izplatīja reibino�u smar�u.

Pie Melnas Pid�amas pienaca Vjetnamas tautas armijas (VTA) kapteinis, kur� norēja pavēli, un Melna Pid�ama pasniedza vi�ņam ekipejumu, kas tika paņemts no miru�a hmonga.

Zeins �ūpojās kokos virs nāvessodā izpildes vietas d�ungļos.

Trīs parejie hmongi aiz pakau�a saliktam rokam iestreipuļoja klajuma. Parādijas pieci jauni VTA karavīri un divi partizānu kau�jinieki, kas bija nomērķēju�i automatus uz gūstekņiem. Viņi norā�va hmongiem ekipejumu un sameta to kaudze pie sava kapteiņa kajam.

Melna Pid�ama noņēma savu zemnieku cepuri.

Tas ir Itiosas sodu rotas partizāns, nodomaja Zeins. Viņ� pakļau�jas VTA pavēlēm.

Sieviete, viņ� saprata, kad ieraudzīja melnu matu vilni izplus- tam par pleciem.

Jaatzist, ka viņa ir skaista.

Te ir tik sasodīti karsts, es izcep�os �aja lidotāju kostīmā, karājoties koka�

Es nevaru riskēt un attaisīt uz vedera piesietās somas rāvēj�slēdzēju. Ne jau tikai trok�ņa dej. Ja mans ekipejums, krītot lejup, ir sakratijies, kaut kas var nokrist zemē, pirms es izvelku AK-47, ielādēju patronas un sāku �aut. Viņi paskatīsies aug�up, saks �aut pa koku lapotni, pat ja caur lapam īsti neredzes precīzu manu atra�anas vietu. Bet�

Pēk�ņi no zīdaino lapu mud�ekļa izslīdēja �ūska un - plak�! - piezemejas uz Zeina galvas.

Nekliedzi

Nekusties!

Nemirk�ķini acis!

Neelpo!

Ta�u sviedri teeeja aumaļam. Tik karsts! �ūska uz Zeina gal�vas atritinajas, un trīs pēdas gara d�ungļu lente saka slīdēt lejup pa viņa seju. Ta izlocījās un ar savam melnajam, pērļveidigajam podziņām ieskatijas viņam tie�i acis.

Nekusties.

�ūska. Kad ta ieko�, varbūt vel var noiet kādus desmit soļus. Varbūt ta iekodis plakstiņa, jo tai patīk karaties kokos ar galvu uz leju, viena līmeni ar cilvēka galvu, un iekost plakstiņa. Tie�i tur tagad �ūska �auda savu melno mēlīti.

�ūska aizlīda talak pie kada ziņkārīgā mērkaķa, kas karajas koka zarā. Ar asti ta savi ja cilpu ap Zeina kreiso zabaku, iztais�noja galvu, mekleja�

Zeins pakratīja zabaku un nopurinaja �usku no sevis nost.

Mojo, liec strādāt savam mojo.

Klajuma, virs kura viņ� �ūpojas, karavīri sēja hmongiem ro�kas.

I ,aiks! Nav vairs laika! Es nevaru aizsniegt savu AK-47, tikai plecu siksnu. Varētu raidīt �etrpadsmit klusus �āvienus, un pie pirmā nokritu�ā vjetnamie�u karavīra hmongi�

Klajuma tika iestumts D�odrijs, pilnīgi kails; viņ� sabruka pie kapteiņa kājām.

Pusducis VTA karavīru, kas viņu tur iestūma, smejas.

Kapteinis iespēra D�odrijam, lai viņ� notupstas uz ceļiem, un angliski izkliedza jautajumu, kas mainīja visu lietas butibu: - Kā�pēc jus kavējāties?

D�odrijs atbildēja: - Man bija jaizdra� tava mate.

Kapteinis iesita uz ceļiem tupo�ajam kailajam gūsteknim.

-��� Kur ir vel viens? Kur ir pēdējais amerikanis? - kapteinis bļa- va uz I^�odriju, kur� pavaicaja:

-��� Vai jums ir an masa?

7.eins sastinga, kad kapteiņa zābaks virzījās uz D�odrija seju.

Jāmaina plāns. �aja situācija bēg�ana vairs nav prioritāte.

Zeina roka noslīdēja pie maisiņa, kas karajas ap kaklu. Tur at- radas racija.

D�odrijs saķēra kapteiņa kaju pusceļa, nogaza viņu gar zemi un uzmetas virsū. Augstu virs kapteiņa galvas paradijas akmens, kas sa�ķaidīs viņa galvaskausu.

Melnas Pid�amas jaunkundze no�āva stulbo amerikani.

Karadamies kokā, Zeins skatijas, ka D�odrijs mirst.

Tikai nekrīti panika, viņ� pie sevis nodomaja. Es karaļos elles ko�kā. Hmongi netiks āra no �a klajuma. Ienaidniekam viņu dzīvības nav ne plika gra�a vērtas.

Pavisam lēnam un ar lielam pulem Zeins spieda rācijās taus�tiņus, lai rācijās atmiņa ierakstītu vienu vardu.

Kapteinis izkliedza pavēlēs un aizsūtīja kādus �etrdesmit ka�ravīrus, ķede izkārtotus, parmeklet d�ungļus un atvest pazudu��o amerikāņu spiegu, kas nokrita no debesim.

Zeins jau bija ticis līdz priek�pēdējam burtam, kad izpletnis ieplisa.

Tas nebija skaļ�, bet pavisam īss stirk�ķis. Karsts. Tik ellīgi karsts. Taja biezajā kombinezonā es tuht izcep�os. Zeins zināja, ka tas ir tikai laika jautajums, līdz viņa izpletnis pilnība saplīsis un viņ� nogāzīsies lejā. Uzrakstījis pedejo burtu, viņ� nospieda pārraidī��anas taustiņu.

Stirk��

Tikai mierīgi! Neraust ies! Uzraksti vel astoņpadsmit burtus. �etrus vārdus.

Zeins saoda cigare�u dūmus. Viņ� paskatijas lejup un ar vie�nu roku turpinaja spiest taustiņus. Kapteinis smēķēja. Melna Pi�d�ama nicino�i viņu vēroja.

Septiņpadsmitais burts - uzrakstīts. Astoņpadsmitais�

Stirk��

�uzrakstīts. īk�ķis uzlikts uz raidī�anas taustiņa�

Piespie�ot raidī�anas taustiņu, ar skaļu stirk�ķi izpletnis sa�plīsa. Viņ� gāzās leja, līdz izpletņa auklas ieķerās zaros un viņ� palika karajamies koka kā stulba pendele. Kritiena inerce bija iz- situsi rāciju no Zeina sasvīdu�as plaukstas.

No kritiena un atsi�anas pret koku viņam sapeja visas mali�ņas. No karstuma viņ� cepas ka elles liesmas.

Nekrīti panika, laiks. Vajadzīgs laiks. Vai mana ziņa paspēja aiz�iet?

Melna Pid�ama ar automatu sa�ava samud�inatas izpletņa auklas virs Zeina galvas, līdz tas atraisijas, un pēdējas divdesmit pēdas viņ� gazas lejā d�ungļos ka akmens.

Tomēr viņam bija saglabaju�ās mojo paliekas - viņ� tika iz�ģērbts kails, atbrīvots no smacējo�ajam drēbēm. Uz galvas tika uz�liets ūdens un iedots padzerties. Pec tam tika izkliegti jautajumi, sekoja sitieni. Atkal iedots padzerties. D�ungļu klajumiņ� viņa acu priek�a izplūda. Tur stavēja trīs hmongi ar sasietam rokam, veca- kais no viņiem uzsmaidīja.

Kapteinis pieliecās tuvu klat un angliski pajautaja: - Kapec jus esat musu d�ungļos?

Zeins atbildēja: - Esam tūristi.

Karavīri nogaza viņu no kajam. Blakus dubļos tika nomesta lapsta.

- Izroc labi dziļu bedri saviem draugiem! - kapteinis pavēlēja.

Esmu jau to izdarījis, Zeins nodomaja.

-Atbildi uz vienu jautajumu, - pieprasīja kapteinis, kamēr kai�lais Zeins �ķipeleja d�ungļu dubļus ara no bedres, kas jau bija izrakta dziļuma līdz ceļiem un garuma parsniedza viņa augumu. - Vai tu paliksi �aja bedre atdusoties uz visiem laikiem?

ja. Viņ� to zinaja, bet neko neatbildēja.

Partizānu drēbēs ģērbtajai sievietei, kuru Zeins bija nodēvējis par Melno Pid�amu, bija ovala seja un lupas, kas atgadinaja tau- reniti. �i sieviete bija nogāzusi viņu leja no pekles koka, lai tagad iesviestu pa�a izraktā kapa. Zeins sastinga, kad viņa ar automa- ta stobru pagrūda viņa kailo peni vispirms pa kreisi, tad pa labi. Kad Melnajai Pid�amai �i nodarbe apnika, viņa novērsa stobru no Zeina ģenitalijam un no�āvājās.

-�� Roc! - kapteinis nokomandēja.

Kad bedre bija izrakta līdz viduklim, vjetnamie�u karavīri at�vilka D�odrija līķi.

-��� Vai gribi viņam pievienoties? - kapteinis pajautaja.

Tad viņ� pielika pistoli pie tuvaka hmonga galvas� Smaragd�zaļajos d�ungļos iz�ļācās spilgti sarkanas asinis.

Pa Zeina nevainīgo peni nopluda nekontrolējama urīna strūkla.

-�� Ta mes rīkojamies ar nevajadzīgajiem, - kapteinis paziņoja.

-��� Vai varu patirgoties par viņu dzīvībām? - Zeins pajautaja.

Iegūsti luiku!

Zeins zinaja, ka kapteinis melo, piekrizdams viņa priek�liku�mam. Viņ� gribēja uzzināt informāciju par radio frekvenci, kura sa�ziņas īpa�o vienību A nometne. īstenība Zeins to nemaz nezinaja. Ja butu zinājis, butu samelojis. Kapteinim viņ� pateica patiesību, ka to nezina. Atbildes vieta virsnieks no�āva vel vienu hmongu.

-�� Tagad tev jārok dziļāk.

Tā Zeins ari darīja.

Palicis tikai viens. Kuru no mums pretizlūko�anas cilvēki turēs aiz�domas par nodevību?

ja kaut ko zini, tad nesaki. Nesaki neko, jāiegūst laiks�

Bang!

-��� Nu tu esi palicis viens pats, - sacīja kapteinis, slavēdams blakus līķu kaudzei. �

Turpinadams rakt, Zeins nodomaja, ka tikai lagad pa īstam sāksies dramatiski notikumi. Viņuprāt, esmu parak vērtīgs, lai mani nogalinātu.

Pēk�ņi no zaļas koku lapotnes izspurdza putni.

Zeins zinaja, kas tūlīt notiks. Viņam bija viena sekunde laika, lai nogultos izraktaja kapa.

Beidzot pienākusi taisnīga Dieva atmaksa. Sprādziens satri�cināja ari izrakto kapu. Bumbu sprādzieni sa�ķaidīja kokus, putnus, pērtiķus, �ūskas un cilvēkus, viena mirklī viss bija par- verties sarkanīgi zaļa putra. Pari bedrei sagazas koki un izvei�doja jumtu. Tas aizsargaja no lidojo�am atlūzam un �ķembām, kas ieurbās miesa. Tika nomestas tikai se�as bumbas. Viens no se�iem tēmējumiem nedaudz novirzījās no kursa, lai atbildētu uz Zeina otro pa rāciju nosūtīto ziņu, kas sastāvēja no diviem vārdiem. Ta�u tās bija 1000 mārciņu smagas bumbas, un tikai viens trāpī�jums bija pietiekams, lai atsauktos uz viņa lugumu:

IZSAUCU UGUNI UZ SEVI.

Izsaukt uguni - ta Vjetnamas �argona dēvēja B-52 bombardē��anu. Reaģējot uz saņemto ziņu, par �ādu soli iz�ķiras kads aug- staks armijas virsnieks. �adu taktiku izmantoja tikai galējas ne�piecie�amības gadījuma, lai likvidētu ienaidnieka atņemto trofeju; �oreiz tas bija ļoti slepenas operācijās spiego�anas aprīkojums. Gadījumos, kad Vjetnamas kara karavīrs metas virsu mīnai, lai glābtu savu biedru dzīvības, vai izsauca uz sevi nāvējo�u artilē�rijas uzbrukumu, lai aizstavetu pozīcijas, Kongress viņam par to pie�ķīra izcilības medaļu.

�oreiz �ai medaļai bija japaliek slepenība, jo pirmaja noraidi- taja ziņojuma Zeins bija uzrakstījis tikai vienu vardu:

NODOTI.

Ka gan citādi vjetnamie�u kapteinis butu zinājis, ka spiegu de�sants kavējās?

�etras dienas pec Zeina izsauktas bombardē�anas misijas trīs�desmit Shan stutf algotņi brida cauri Laosas d�ungļiem uz bom�bardē�anas vietu, kur nodarītie postījumi bija kartiga futbollau- kuma apmēros. Par nogaztajiem un sadragatajiem kokiem klajas migla. Sa�ķaidīto cilvēku un drēbju zampa bija uzziedējusi balta orhideja. Algotņi dzīvoja birmas kalnos un audzēja magones. Ta�u amerikaņu draugiem bija pilns �emodāns ar zaļajiem, kas tika piesolīts, ja viņi �aja slaktiņa vieta atradis mazu kastīti, kas joprojām raidīja signālu uz viņu satelītu. Ta nu algotņi paņēma navigacijas sistēmu, ko viņiem iedeva havajie�u krekla ģerbies amerikanis, un devas iek�a d�ungļos. Sabombardetaja klajuma starp diviem akmeņiem viņi atrada spītīgo raiditaju, kas negri- beja klusēt. Pa to rapoja skudras. Apsveiku�i cits citu ar laimīgo atradumu, algotņi pagriezās, lai dotos mājup.

Kad viņ� izlēca no bedres ka kails mehaniskais klauns no ber-

/

nu rotaļu kastītes, viņu gandrīz no�ava.

Viņ� iesaucās amerikāniski: "Mojo!"

Viņa ķermenis bija saulē apdedzis, klāts ar �ulgām un dēlēm. Lupas bija sasprēgāju�ās, ar tam viņ� tik tikko bija spējis padzer�ties no peļķem, kuras �umeja un mud�ēja parazīti. Ta�u pats par- steidzo�akais, ieraugot zombiju izlecam no kapa, bija viņa mati un ataugu�i barda, kas bija pilnīgi balta.

Algotņi izvilka zombiju no bedres, uzlēja viņa sejai ūdeni un iedeva padzerties. Bumbu sprādzieni bija traumēju�i viņa pratu. Virs kaut ko murminaja. Pasperot soli ar kreiso kaju, laba roka pasitas aug�up ka aizlauzts spārns.

Algotņi pieseja viņu pie kārts un nesa uz saviem pleciem. Vi�ņiem līdzi bija ari pa�u izaudzētais produkts. Uzkaisīju�i balto pulveriti uz nabaga vira brucem, viņi atviegloja mocekļa sāpes, un ari nesakarīga buldurē�ana vairs nebija dzirdama. Ta nu zom- bijs piecas dienas tika nests cauri d�ungļiem, piesiets pie kuliju kārts. Amerikānis havajie�u krekla izsniedza algotņiem 50 000 dolāru prēmiju par Zeina atgada�anu baze.

Pēc astoņiem gadiem, sē�ot ratiņkresla Mērilendas pavalsts Betisdas juras kājnieku psihiatriskaja klīnika un skatoties pa logu naksnigajas debesis uz salūta zalvēm, kas tika iz�autas par godu Amerikas divsimtajai dzim�anas dienai, Zeina no sprādzieniem, traumam un heroīna cietu�ais prāts bija atkopies tiktai, ka ma- siņai izdevās izdzirdēt sakarīgu vardu no viņa mutes:

- Skaisti!

Vēl pec diviem gadiem viņ� jau varēja staigat un runāt, pats nomazgaties un paēst. Tomēr katru nakti viņ� joprojām modās no briesmīgiem murgiem. Sava trīsdesmit otraja dzim�anas diena Zeins bija atguvis gribasspēku, lai atteiktos �ķirties no saviem sniega baltajiem garajiem matiem, sacīdams: - Esmu tos nopelnī�jis.

Kad Zeinam palika trīsdesmit trīs gadi, prezidents D�imijs Karters apturēja ASV graudu eksportu uz Padomju Savienību, jo viņi bija iebruku�i Afganistana, un biju�o The Beatles muziķi D�o�nu Lenonu nogalina ja kads ķertais, kur� bija apmats ar Selind�e- ra grāmatu "Uz kraujas rudzu lauka". Armijas ārsti noteica vi�ņam diagnozi - funkcionēt spējīgs, fiziski vesels, bet garīgi trau�mēts; nepieskaitāms. Turklāt viņa baltie mati un barda biedēja pā�rējos pacientus un slimnīcas personālu, tāpēc Zeinu piesprādzējā pie nestuvem, desantnieka mugursomu piekramēja pilnu ar ar- ste�anas slēdzieniem, pievienojot Kongresa pie�ķirto izcilības me�daļu, un nestuves ieripinaja armijas sanitaraja ma�īna, lai nogā�dātu Zeinu uz slepeno iestādi Menas pavalsti.

Zeins bija psihopātu nodaļas pirmais pacients. Naktīs viņu mocīja murgi. Uzturoties parak siltas telpās, viņ� kļuva agresīvs, jo karstums atgādinaja par karā�anos pekles koka. Ta�u viņ� tika gala ar smago atmiņu slogu un nekad, nekad neraudaja.

Ak, ja, vēl kas - viņ� vairs nevareja ielaisties seksuālās attiecī�bās.

�etrdesmit gadu vecuma viņ� nevareja izmantot tas priek�ro�cības, kuras kada �ķīrusies medicīnas masa, kas smar�oja pec muskusa, bija gatava viņam sniegt, nevainīgi pieskardamās.

Viņ� nespeja attīstīt tas jutas, kuras neizbēgami sajuta pret I lei- liju tūlīt pēc viņas iera�anās Menas klīnika. Nebija jau ta, ka viņa butu velejusies turpinājumu, bet, izradot �ēlsirdību, būtu tam pie�kritusi.

Viņ� pat nespeja masturbet.

Pec pa�a Zeina un viņa ārstu pūlēm� tas atteicas funkcionēt.

Rasels apgalvoja, ka tas ir vājprātīgā mojo.

Un Zeins atbildēja: - Tie�i ta.

Avārija uz. �osejas notika pec trīsdesmit deviņām minūtēm, kad D�eimss Dīns bija noārdījis margas Reisas upes tiltam.

Rasels sedeja pie stūres mūsu nozagtajam d�ipam. Heilija sē�dēja viņam blakus, Zeins un Friks - aizmugurēja sēdekli. Fs bi�ju ieritinājies baga�as nodalījuma un apsedzies ar krasām no�traipīto lupatu. No līdzpaņemtajam drebem man mugura bija slēpotājā jaka, bokser�orti, kajas - zeķes. Kaut ari no ieslegtās ma�īnas apkures sistēmas puta virsu siltais gaiss, mani kratīja drebuļi.

-�� Tu izskaties pec vecas �igānietes, kas ietinusies �allē, - Ra�sels sacīja, kad musu skatieni satikās atpakaļskata spoguli.

Pēc tam viņ� paskatijas uz aizmugures sēdekli sēdo�ā Zeina Būdas atspulgu; viņ� bija uzvilcis izbalēju�u armijas kreklu un sausas apak�bikses. Upes aukstais ūdens bija samud�inājis viņa garos, baltos matus un bardu. Rasels viņam sacīja: - Un tu izska�ties pec veca izvirtuļa.

-�� Skaties labak uz ceļu, - Zeins attrauca.

-�� Viss ir kartība, - Rasels atbildēja. - Mums veicas labi.

Izvairoties no lielajām starp�tatu maksas autostradem, mes

braucam pa nomaļiem ceļiem dienvidu virziena. Tagad virzījā�mies uz priek�u pa tuk�u divu joslu �oseju, kas veda cauri no�pluku�am me�am un pauguriem.

Rasels paskatijas pulksteni: - Policisti uz tilla ir atpaliku�i no mums par trīsdesmit septiņām minūtēm. Viņi joprojām mēģina tikt skaidrība par to, kas notika.

Pa d�ipa aizmugurējo stiklu iespīdēja dzeltena gaisma.

-��� Noliecieties! - iekliedzas Rasels. Es ta izdarīju un zināju, ka ari Ēriks un Zeins viņam paklausīja.

Dzeltena gaisma kļuva arvien spilgtākā, līdz d�ipa pasa�ieru salons izgaismojas sirreālā spo�uma.

-�� Sasodīts! - Dzirdēju ka Rasels nolamajas par dārdo�o ma�ī�nu, kas naca arvien tuvāk musu aizmugures buferim. - Velns! At- �ujies! Sasodīts! Lēnāk�

D�ips nokļuva gaisa vilkmes ietekme. Ta rezultātā musu auto sanesa pa labi, pec tam tas saslideja pa kreisi, kad garam liela atruma panesas kravas ma�īnas - bez. kravas, ar astoņpadsmit riteņiem. Mans kuņģis no bailēm saravas �okurā. Rasels cīnījās, lai noturētu slīdo�o d�ipu starp baltajam līnijām. Cauri vējstik�lam es redzeju kravas ma�īnas piekabi metajamies no vienas pu�ses uz otru ka satrakotu puķi un tas �oferi iestūrējam laba ja josla, it ka ta butu viņa personīgais īpa�ums. Piekabes gaismas pazu�da aiz kalna.

-��� Vel kadam atrastos vieta trakonama, - Zeins ierunājās.

Rasels piedeva gāzi. - Sasodīts! Nevienam nebūs ļauts ta vien�kār�i aizlaisties lapās pec tam, kad gandrīz mūs nogalinājis!

-�� Lai viņ� brauc! - es sacīju. - Mes nedrīkstam atļauties iekul�ties vel kadas nepatik�anas.

Mes uzbraucam kalna�

-��� Uzmanieties! - Heilija iekliedzās un atspiedās pret priek�ē�jo paneli.

Rasels strauji bremzēja.

D�ipa riteņi nobloķejas. Mes atkal virpuļojām pa �oseju, bet Raselam velreiz izdevās noturēt ma�īnu uz ceļa starp baltajam līnijām, un mūsu d�ips�

�slīdēdams apstajas �osejas vidu.

D�ipa talas gaismas spocīgi zila krasā izgaismoja tas nakts avarijas sekas. Ģimenes mikroautobusa vraks bija nobloķējis ceļu. Tas bija apgazies uz kreisajiem sāniem. No sasista motora pārsegā �ņakdams nāca ara tvaiks, un viens ritenis tikko ka bija pārstājis griezties.

-��� Ak Jeziņ! - no�ukstēja 1 leilija.

Mes ar Zeinu vilkam kajas kurpes. Mes negrasijamies vilkt slapjas bikses. Visi izlecam no ma�īnas, zem kajam �irkstēja sa�sistais stikls.

-��� Viņ� tos notrieca no ceļa, - Rasels no�ukstēja.

Mes nedrīkstam apstāties! Mums pa pēdām dzenas slepkavas! Skaļi es sacīju: - Mums tas jadara!

Pieskrejam pie avarēju�a mikroautobusa.

-��� Benzīns! - iekliedzās Heilija. - Hs sao�u benzīna smaku!

Mikroautobusa priek�ejais stikls bija saplaisajis necaurredza�ma mozaīka.

Ēriks iesaucas: - Benzīna baka sadragāta!

Mes ar Raselu uzrāpāmies aug�a pie nenosproslotajam dur�vīm. Priek�ējo durvju stikls bija izsists. Saplacis gaisa spilvens bija izpleties pa pasa�iera sēdekli.

Pie �ofera puses durvīm, kas tagad bija salona grīda, bija nokri�tusi sieviete. Viņas klēpi bija gaisa spilvens no stūres, no deguna viņai tecēja asinis. Sieviete vaidēja. Laba roka raustījās - tas izslē�dza muguras smadzeņu traumu, kreisa roka bija nedabiski sa�ķie- busies. Ps paravu pasa�iera puses durvis - tās bija iesprudu�as. Mes ar Raselu no visa speķa centāmies atraut bīdamās sanu dur�vis, bet tas nekustejas ne no vietas.

-��� Korpuss no trieciena ir saliecies! - Rasels konstatēja. - Ma��īna zaudēja kontroli, apgā�oties ta apmetu�i vairakus kuleņus.

-��� Ps ielīdī�u iek�a!

Rasels man palīdzēja ielīst caur izsisto pasa�iera puses logu.

Ēriks kliedza: - Zein! Izmanto to atluzu�o bufera gabalu, lai izraktu benzīna noplūdes grāvi! Heilij, paķer tos metala gabalus, noliec tos ta!

Rasels nolaida mani saspiesta salona pasa�iera puse. Manas kajas atdūrās pret �ofera galvu, un tad es atradu cietu pamatu. Ar visu augumu ieslīdēju mikroautobusa, galva atradas zem loga. Biju ticis iek�a, kailas kajas sūrstēja no stikla �ķembu savainoju�miem. Kamēr nolaidos zemāk, lai aizsniegtu �oferi, musu d�ipa zilgano lukturu gaisma ieraudzīju �ādu ainu.

Zīdainis - puisītis - sakņupis sedeja sedekli blakus mātei, knu�pītis joprojām stingri turējās mazaja mutīte, pla�i atvērtas acis bija tikpat lielas kā viņa duntes.

Maza meitenīte, kādus se�us gadus veca, bija piespradzeta aiz�mugurēja sedeklī, dro�ības josta brīnumaina karta bija stingri aptinusies viņai ap kaklu un noturējusi sēdekli.

-��� Padod nazi! - es iekliedzos.

�aja sadragataja, otrādi apmestaja ma�īna meitenes sejiņa bija kļuvusi zila. Pat ja kadam no mums butu bijis nazis, man vairs nebija laika gaidīt, lai pārgrieztu siksnu.

Es paravu dro�ības jostu, lai palaistu to vaļīgak. Tā bija nore�gulēta tik cie�i, lai meitenīte neizkristu no sedekja; tik cie�i, ka ne- vareju to atbrīvot; tik cie�i, ka tagad meitenīte mira, leni no�ņau- d�oties.

Tomēr bija kada iespeja.

ja es kļuditos, viņa vismaz mirtu ātra navē.

Ka slepkava es savilku siksnu vel cie�āk ap viņas kaklu.

Viņa sakustējās, nogardzās, rokas�

Dro�ības josta atspraga vaļa un atbrīvojas no mana rāvienā uz pretejo pusi, it ka ta butu konstruēta tādiem gadījumiem.

Meitenīte sēca un gardza. Viņa iekrita manas rokas ka smaga lupatu lelle. Cauri logam es padevu viņu uz aug�u Kaselam.

Mikroautobusa iedūcās rācija, salona atskanēja sievietes balss: - Te D�eneta no Auto negadījumu radiouzraudzības dienesta. Musu sis�tēmas uzrada, ka ir nostrādāju�i jusu automa�īnas dro�ības spilveni. Vai ar jums viss kartība?

Pagriezis galvu pa labi un uz leju, ieraudzīju mirgojam sarka�nu lampiņu kastīte, kas bija pievienota pie auto jumta blakus at- pakaļskata spogulim.

-��� Vai kads atrodas transporta līdzekli?

Nu, nac ta�u vaļa! Es drud�aini cīnījos, lai attaisītu zīdaiņa dro�ības jostu.

Zīdainis tikai pavicinaja rokas, bet knupīti no mutes neizlai�da.

-��� Hallo! Vai ar jums viss ir kartībā?

Dro�ības josta atspraga vaļā.

-��� Saskaņa ar protokolu mes konstatējam, ka jusu auto cietis avarijā. Ja jus varat, lūdzu, mspiediet parraides pogu! Lūdzu!

I leilija iekliedzas: - Es nevaru apturēt benzīna noplūdi zem ma�īnas, tas plūst uz. sakarsu�o dzinēju!

Es padevu Raselam zīdaini ar visu knupīti mute.

-�� Ludzu, saglabajiet mieru. GPS sistēma ir uzradījusi jusu atra�a�nās vietu. Policija jau ir ceļa pie jums.

Rasels iesaucās: - Mums jāpazūd!

Heilija kliedza: - Benzīns tūlīt nonāks pie sakarsu�a motora!

-�� Jāizglābj vel viens cilvēks! - es sacīju.

Lokoties un grozoties kā akrobatam saspiestaja mikroautobu�sa vraka starp sedekjiem un priek�ējo paneli, es nevareju aiz�sniegt matēs dro�ības jostas spradzi un viņu atbrīvot.

-�� Valsts policija paziņoja, ka viņi ir apmēram trīs minu�u attaluma no jums. Jus tuht izglābs.

I leilija iebļāvās: - Pasteidzies!

Es izelpoju, ar rokām atspiedos pret sēdekli un ar dibenu spie- dos pret saplaisaju�o priek�ejo stiklu. Vienreiz, otrreiz� Tre�oreiz tas nobrik�ķēja, ar ceturto reizi izspraga no ramja. Ta man atbrī�vojas vieta, kur pieliekties, atbrīvot mali, izvilkt viņu no mikroau�tobusa, aizstiept talu prom un atstat blakus berniem.

Maza meitenīte paskatijas uz mani un aizsmaku�a balstiņa pajautaja: - Vai jus esat eņģeļi?

-�� Ne, neesam vis.

Es skrēju prom, atstādams ģimeni guļam ceļa mala. Rasels iz�mantoja d�ipa �etru riteņu piedziņu, lai apbrauktu apkart avarē�ju�ajam mikroautobusam un aizvestu mus prom pa tum�o �ose�ju.

Atpakaļskata spoguli nozibsnija oran�a sprādzienā atblazma.

Priek�a, pie horizonta, paradījās sarkanas bākugunis.

Rasels izslēdza d�ipa lukturus un nobrauca no �osejas. Mēs braucam pa paugurainu apvidu, metajoties pa ma�īnu ka meta�mie kauliņi krūzītē. Mums tomēr izdevās tikt koku aizsega, pat īsti tajos neietriecoties un neiestiegot dubļos.

Sarkanam bākugunīm rotējot uz jumtiem, garam musu impro�vizētajai slēptuvei aiztraucas divas policijas patruļma�īnas.

Rasels nogaidīja, līdz bākugunis kļūst par maziem, sarkaniem punktiņiem blakus uzspragu�ajam mikroautobusam, un joprojām ar izslegliem lukturiem mierīgi mus izveda atpakaļ uz �osejas. Va�dīdamies pec blava pusmēness gaismas, mes lēnam braucam prom, līdz atpakaļskata spoguli vairs nebija redzamas sarkanās bākugunis un dego�ā auto atblāzma. Tad tika ieslegtas d�ipa gais�mas, un mes aizribinajam prom pa �oseju.

-�� Tagad mes vismaz zinām, ka priek�a vairs nevajadzelu būt policijas postenim, - noteica Friks.

-�� Un ka ar sasodīto kravas ma�īnu? - ieminējās Kascls.

Es pa�upoju galvu. - Da�iem izdodas tikt sveika cauri ari par slepkavību.

-�� Tikai nesāc atkal, - Heilija iebilda. - Nevajag! Ne tagad! Mes pabraucam garam maju pudurim �osejas malā. Tas bija

pārāk mazs, lai būtu ciemats. Mājas stāvēja kā izmiru�as, visi logi bija tum�i, tapec varējam but dro�i, ka neviens mus neredzeja.

-�� Atceries, ko teica ta meitenīte? - Zeins man pajautaja. - Viņa domaja, ka esi eņģelis; ka esi jau miris.

Es vienīgi atbildēju: - Ar bērna muti vienmer runa patiesība.

Manu pirmo pa�navibas mēģinājumu varētu nosaukt par cie�ņas izrādī�anu D�eimsam Vinsentam Forestalam.

Neaizmirstamais Forestals.

Dartmuta. Prinstona. Volstritas finan�u ģēnijs. Viens no Balta nama kreisa spārna gudrajiem pui�iem. Juras kara flotes minis�tra vietnieks. Izpelnījies slavu pec Otra pasaules kara kā Ameri�kas pirmais aizsardzības ministrs. Prezidents Trumens piesprau�da pie Forestala biznesa uzvalka Amerikas augstako civilo apbalvojumu - medaļu par izcilu dienestu.

Forestals sajuka prātā darba laikā. Viņam piemetās paranoja par to, ko viņi - Padomju Savienība, kas bija nozagusi mūsu atom�bumbas noslēpumus un apdraudēja amerikāņu dzīvesveidu - perina. Pentagona varasvīri nemitīgi noraidīja viņa plānus par cīnī�anos ar sarkanajam briesmām. Kongresam pietuvinātās augstas amatpersonas �ukstēja: "Forestalam vairak rūp nafta un ara- bi neka ebreji un Izraēla."

1949. gada viņu ievietoja Betisdas juras kājnieku hospitālī - taja pa�a arstnieciskaja ma�inērijā, kas pec da�iem gadu desmi�tiem uzņēma ari Zeinu. Kada maija svētdiena pulksten divos nak�ti pid�ama tērptais Forestals partrauca ar roku parrakstīt Sofokla dzejoli, kura bija cildinātā nāve. Neuzrakstījis līdz galam vārdu lakstīgala, viņ� uz pirkstgaliem izlavijas no savas istabas, kuras logiem priek�a bija restes, uz virtuvi, kur tadas nebija, noņēma aizkaru� un izlēca pa logu, planēdams trīspadsmit stāvus lejup tum�ajā nakti.

Amerika viņa varda nosauca valdības eku un lidma�īnu bā�zes kuģi.

Ne visi lielie viri, kuri sajūk prata, ir slaveni. Tikai retais atce�rēsies kadu Forda administrācijās locekli, kur� ietriecas seta. Pre�zidents D�eralds Fords, kuram gar�oja majas siers ar ke�upu, par- ņema prezidentūru no - ak, cik sapratīga - Di ka Niksona, kur� aizlaidās lapas juras kājnieku helikoptera. Kads Forda kabineta loceklis zaudēja pratu piektdienas pecpusdiena, kad avī�nieku haizivis bija saodu�as asins smaku, ko viņ� bija palaidis, izmiti�nādams pie sevis draugu no Votergeitas skandala grupas. Kamēr Zeins atradās betisdas jūras kājnieku hospitāli un pa radio spē�lēja Brūsa Springstina Born to Run, �is kabineta loceklis iebrauca Balta nama aizmugures dzelzs setā un lūdzas apmulsu�ajiem sle�pena dienesta apsargiem ielaist viņu iek�ā, lai viņ� varētu izvai�rīties no skandala. Viņa atlugums tika pieņemts.

Neviena ēka, ne ari lidma�īnu baz.es kuģis nav nosaukts viņa varda.

Tad, vairakus gadus pirms mana pirmā pa�navibas mēģinā�jumā, parādījās Vinsents V. Fosters.

1993. gada 20. jūlija Vinsents Fosters ieturēja len�u Baltaja nama pie sava galda. Viņ� ēda �izburgeru, fri kartupeļus, dzēra kokakolu un mielojas ar M&M konfektem. Pateicis saviem darbi�niekiem: "Es drīz atgriezī�os," viņ� sava automa�īna devās uz Fort Marciļ parku netālu no Vird�inijas, izslēdza peid�eri, apsēdas zāle blakus pilsoņu kara lielgabalam un ie�ava sev galva.

Pec oficiālas izmeklē�anas slēdziena (kas izmaksaja 30 miljo�nus dolāru), Fosters izdarījis pa�navibu aiz bezcerības un nespē�jas pasargat savus draugus - prezidentu Klintonu un topo�o se�natori Hileriju Klintona kundzi - no Va�ingtonas haizivīm, kuram, pec Fostera vārdiem, "cilvēku iznicinā�ana ir sports".

Ari viņa varda nav nosaukta neviena eka, ne ari lidma�īnu bā�zes kuģis.

Saskaņa ar konspirācijas teoriju viņ� tika ierindots ka galve�nais spēlētājs Amerikas iek�ēja kara par varu.

D�eimss Vinsents Forestals.

Vinsents Fosters.

Mans vārds ir Viktors.

Vai tris V burti ir sakritība?

Ari man gar�o �izburgeri un koka kola, nevis pepsikola. Ari es mielojos ar M&cM konfektem, rakstu dzeju un esmu piedalījies amerikaņu vardarbīgajos karos par pasaules varas pardali. Ari es uztraucos par to, ka viņi plāno mus terorizēt.

Sakarību mekle�ana liecina par veselo sapratu.

Mans pirmais pa�nāvības mēģinājums notika kada saulainā diena CII' galvenaja mītne. Man mugura bija melns lina uzvalks, kuru uz�uva kads drēbnieks Honkongā. Kaklasaite bija gai�i pe�lēka ar melnam svītriņām; to man uzdavinaja bijusi mijaka. Ta nebija I )erja. Krekls bija tum�i zilā krasa.

Tajas dienas pirms 11. septembra CII' direktors bija pats galve�nais Centrālās izlūko�anas aģentūras virs, kur� bija atbildīgs par amerikaņu dumpīga slepena dienesta raibo sabiedrību. Viņ� tikko bija paradījis man pie�ķirto medaļu. CII' direktors nepiesprauda �o medaļu pie mana uzvalka, ka to bija darījis Trumens Forestalam. Vi�ņi man neļava �o medaļu paturēt, ka to ļava Zeinam, kaut arī mana nopelnīta medaļa bija tikpat slepena ka Zeina. Neviens neko nefoto�grafēja. Visi medaļnieki bija ierindojami spiegu kategorija.

Mana bosa boss paskatijas uz mani un sacīja: - Mes domā�jam, ka tev kadu laiku vajadzētu atpūsties.

-��� Labi, - es piekritu.

-��� Neuztraucies, - boss mani mierinaja, - tu atgriezīsies.

Tapat kā Vinsents Fosters es sacīju: - Fs drīz atgriezī�os.

Direktora palīgi mūs izvadīja lauka no viņa septītā stava ka�bineta.

Stavedams CIF direktora uzgaidamaja telpa, es sajutu vesu gai�sa pūsmu. Mans boss, viņa boss un citi aģentūras varasvīri vel uzkavējas kabineta, lai izmantotu to reto izdevību un dārgos mir�kļus skatīt vaiga savu darba deveju. Es palūkojos pa kreisi.

Uzgaidamaja telpa sekretāres tuk�ais galds bija pārklāts ar smagu, ūdensnecaurlaidīgu audumu.

Pārklājs atgadinaja līķautu.

Pa ārsienas milzīgajiem neiestiklotajiem logiem iek�a plūda svaiga gaisa viļņi. Aizkari bija atvilkti. Debesis bija spilgti zilas.

Neteicis ne varda, es pieskrēju pie sienas ar zilajam debesim. Uzlēcis uz apsegta galda, metos lauka pa septītā stava logu zila�jās debesis.

Es kritu brīvajā lidojuma tikai divpadsmit pēdas, trāpīju uz me�hanizētajam sastatnēm, kas tie�i tobrīd brauca aug�a, lai nomai�nītu lo�u necaurlaidīgos, pret noklausī�anos dro�os logu stiklus. Es tik smagi novēlos uz koka platformas, ka divi strādnieki, kas bija turēju�i rokas jaunos loga rāmjus, nometa tos zeme. Kāmji palekdamies atsitas pret zemi se�us stāvus zemāk. Mana smagā trieciena rezultātā viens strādnieks parkrita pari sastatņu mar�gām.

Ka ar ūdeni apliets, smagi elpodams, es redzēju kritiena bridi un saķeru viņu aiz krekla.

Viņa izmisīga karpī�anas ari mani pārvilka pari spēcīgi sa�u- poto sastatņu margam, un mes kopā kritām lejup.

Viņ� mani sagraba.

Protams, ka stradniekam bija dro�ības josta. Dro�ības virve ar atsitienu nospriegojās, strādniekā kajas bija iespiedu�as mani ka spīles, rokas apķēru�as ap krūtīm. Mēs �ūpojamies aug�up un le�jup gar CIP stikla logiem ka gumija iesieta bumbiņa.

Vienīgā doma, kas toreiz urdīja manas traumētās smadzenes, bija - mani noķēra.

Rītausma, tuvojoties Batai, mes jutām, ka zaļu iedarbība pa�mazām beidzas.

Zeins sēdēja pie stūres zagtajam d�ipam. Pa radio skanēja �ovs "1.abnt, Mena". Ventilatori puta siltu gaisu priek�ēja pasa�ieru sēdekli, kur es biju ērti iekārtojies, ietinies Rasela no�ieptajā me- telī. Mana slapja lidotāju jaka atradās ma�īnas bagā�as nodalīju�mā, un tagad salona bija jūtama mitras adas smar�a. Uz priek�ē�ja paneļa �avejas manas bikses. Zeinam mugura bija vienīgi bokser�orti un vairakus desmitus gadu vecais armijas haki krā�sas krekls. Bija riskanti ieslēgt silta gaisa putēju uz maksimālo jaudu. Neļaujiet Zeinam parkarst!

Nobraucot no kalna, mums bija jā�ķērso pusjudzi gar� tilts, kas stiepās pāri Kanebekas upei taja vieta, kur ta ieplūst līcī. Kad mans tēvs atgriezās no Korejas kara, Bata bija viena no tam Amerikas pil�sētām, kas varēja di�oties ar tālbraucēju kuģu dūmeņiem. Kaut gan �aja divdesmit pirmā gadsimta aprīļa rīta līci joprojām varēja re�dzēt juras lainerus, progress bija sabojājis pilsētas teļu. No dokiem debesīs slejas milzīgs monstrs - ostas celtnis, kas atgadinaja T burtu un sasniedza piecpadsmit stāvu majas augstumu.

Celtiia garajā dzelzs roka karājās musu piecu ķermeņi.

Ap kaklu mums bija apmestas virves; rokas brīvi �ūpojas gar sāniem. Tā mes tur karājāmies vēsajā rīta augstu virs ūdens. Manam līķim acis bija pla�i atvērtas. Zeina, Ērika, Rasela un Heilijas līķu sejās acis atsprāga vaļa, kad viņi vēroja, ka mes uzbraucam uz tilta.

- Klausieties! - Zeins pieversa musu uzmanību, pagriezdams radio skaļāk.

�ziemeļos satiksmes sastrēgums! Tagad tiek likvidētas avarijas se�kas, kurā iekļuva kāda mate ar saviem diviem berniem. Kads labais sa-

marietis izvilka viņus no avarēju�a transporta līdzekļa un pec tam pats nozuda. Turklāt valsts jx>licija ir bloķējusi ari 703. �oseju, kamēr iz�vilks no uļ>es nozagto automa�īnu, kas pagāju�ajā nakti nogāzās no til�ta. Par ma�īnas jtasa�ieriem līdz �im nekādu ziņu nav. Sporta�

Zeins pagrieza radio klusāk.

-���� Pasaciņas, - es sacīju un nodomāju - nestāsti pārējiem par musu līķiem, kas karājas pie celtņa. Drīz vien arī viņi ieraudzīs to, ko ieraudzīs. - Aģentūra cen�as mus iebaidīt un piespiest pie sienas.

-��� Patiesības pieseg�ana, - Rasels sacīja. - Ta�u tagad aģentū�ra ir iebraukusi auzās. CIP leģenda uz. parastajiem policistiem dar�bosies ka acu aizmale�ana. Aģentūra nevar presei melot vienu un policistiem stāstīt kaut ko citu, jo vietejie policisti nopludinās in�formāciju.

-�� Tas uz mums neattiecas, - Zeins teica. - Mums noderētu vai- rak vesela saprata vai vismaz kafija.

D�ips brauca leja pa tilta nobrauktuvi, iedegas zaļa gaisma, un mes jau braucam cauri noliktavu un rupnicu rajonam. Ceļa norāde vēstīja, ka pilsētas centrs atrodas taisni uz priek�u, tapec Zeins prātīgi nogriezās pa kreisi.

Priek�ā pavīdēja ceļu policists uz motocikla, kas bija nobloķē�jis ceļu. Uz viņa Harley motocikla griezās zila bākuguns, brau�camrīks bija nolikts ceļam pa vidu uz sadalo�as joslas. Policis�tam galvā bija balta ķivere, mugurā spīdīga, melna neilona jaka, uz acīm melnas saulesbrilles, kuras atspoguļojas mūsu d�ips, kas strauji tuvojas.

-��� Slēpieties! - nokliedzas Rasels.

-��� Nē! - Zeins samazinaja automa�īnas ātrumu. - Ne �eit un ne tagad. Ir jau par veļu.

Policists aicinaja mus piebraukt tuvāk.

-�� Uzvelc bikses!- Zeins man pavēlēja, bet es jau biju sācis stī�vēt savas saskrāpetajas, kailajas kājās mitras, lipīgas bikses. Viņ� man iedeva mūsu ieroci.

Heilija padeva uz priek�u Zeinam savu melno apmetni, lai viņ� piesegtu kailas kājas.

Policists uz motocikla aicinaja mus tuvāk.

Nedari to! - sa�ņaugdams rokā revolveri, es klusībā lūdzos po�licistu paklausīt manai gribai. Nēliec man to darīt!

Kad d�ips jau pavisam lēnam ripoja uz priek�u, Zeins man sacīja: - Neradi viņam, ka esi ievainots.

Apstādinājis ma�īnu, Zeins nolaida logu.

Policists lēnam soļoja pie mums. Pie siksnas viņam bija pie�stiprinātā rācija, pa kuru viņ� saņēma nepiecie�amo informāciju. Ari tagad ta sprak�ķēja.

Zeins pasmaidīja: - Ka jums klajas, policista kungs?

Policista saulesbrilles vidēja Ērika, Heilijas un Rasela atspul�gi. Tajas es ieraudzīju ari savu - slapjās �urkas - atspulgu. Kad policists apstājas, brilles bija redzams vairs tikai viens attēls - �o�feris ar baltiem, gariem matiem un bardu, ģerbies veca armijas krekla.

Policists noradīja uz autobusa pieturu, kas bija iezīmēta ar sar�kanu līniju, un sacīja: - Kungs, nobrauciet, ludzu, mala. Tur.

-Labi.

Policists vēroja, ka d�ips tiek novietots autobusa pietura, un pamaja aiz mums brauco�ai ma�īnai doties talak.

Heilija pajautaja: - Kungs?

-���� Paskaties uz cilvēkiem, kas iet pa ietvem, - Rasels sacīja. - �odien ir parasts tre�dienas rīts, tur iet biznesmeņi, tirgotāji, bet vai redzi tos citus ļaudis, kas visi steidzas viena virzienā? Vīrie��i, sievietes. Tur kada mamma tur pie rokas divus bērnus, viņi dro�i vien dodas uz skolu. Un tas vīrietis ir tikko ka nospodrinā�jis kurpes.

-�� Viņi visi ta steidzas, it ka dotos kadas darī�anas, - Ēriks kon�statēja.

Zeins uzstīvēja kajas vēl joprojām mitrās bikses. Viņam patika aukstums.

Policists novirzīja talak pa ielu pilsētas municipālo saimnie�cības pikapu, piekrautu ar baltam norobe�ojo�ām barjeram. Tas aizbrauca turp, kur bija jabrauc mums. Pec tam policists pavērsa savas saulesbrilles pret mums.

-��� Kapjam lauka no ma�īnas! - es ierosināju. - Mums jadara tas, ko mums liek.

-�� Nebūs labi, - noteica Rasels, jau stavedams uz ietves. - Gai�a diena, pilsētas centrs, vieni pa�i uz ielas, neviens mūs nepiesedz, nav evakuē�anas iespeju. Mēs pat nezinām, kas tagad notiks.

-��� Neviens te uz mums ne�aus, - es teicu un ar galvu pamaju policista virziena, - vismaz ne jau nu viņ�.

Mēs pludām uz priek�u viena straume ar sve�iniekiem ielas pārejās virziena, ko municipalitātes strādnieki bija ierobe�oju�i ar baltam barjeram. Stāvējām mierīgu pilsetnieku vidu, kas visi nevarēja but slepenie aģenti.

-��� bus parade, - sacīja Rasels.

-�� Nē, - atbildēja kada sirma kundze krietni nonēsātā mētelī.

Viņiem abiem bija taisnība.

Gājienā priek�gala naca pa�i cienijamakie viri. Tie bija apmē�ram mana teva vecuma. Da�i bija vel vecāki, divi stūma savu bied�ru invalidu ratiņos. Viņiem mugura bija zilas vejjakas un galva taisnstūra formas cepures ar zeltītam lentēm; viens no viņiem bija atspraudis tuk�o kreisas rokas piedurkni. Vecajiem vīriem nesa- naca bra�i soļot viena soli ar trim nacionalās gvardes karavīriem, kuri nesa Menas pavalsts un ASV karogus. Aiz cienījamajiem senioriem gaja kads ducis jaunaku viru un trīs sievietes; visi bija ģerbu�ies militāro formu savarstijuma - �aketes, kreklos ka Zeinam, cepures, vārdu sakot, visa, kas bija palicis pari no formām un ko vel varēja uzstīvēt mugura. Pēc tam procesijā gāja tēvs. Viņa zilais uzvalks bija saburzīts. Mammas melnā kleita karajās uz auguma. Viņi turēja pavadā tum�u zirgu, kas slampaja aiz viņiem un vilka ratus, kuros bija ielikts zārks, pārklāts ar sarkanbaltzilo Ameri�kas karogu.

Mani pārsteidza klusums, kas valdīja cilvēku pilnajas ielas, bija dzirdamas tikai liega vēja pūsmas, zirga kaju dipoņa un ra�tu �īkstoņa. Zeins mums pa�ukstēja:

-�� Nekad neaizmirstiet to, ka mums ir sava misija.

Varbūt viņ� ar to bija domājis ko vairak neka spiego�anu.

-Tam jabut ta vērtam, - nomurminaja 1 leilija.

Trīcēdams es sacīju: - Mums jāiet.

Aizbraucam uz treileru parka rajonu pilsētas nomale. Uz kā�dās pardotavas durvīm bija uzlikts uzraksts KAFIJA. Tur mes no�pirkām avīzes, kafiju līdzi ņemamas plastmasas krūzītēs un kas�tes ar virtuļiem. Pikniku sarīkojam atbilsto�i kara laika apstakļiem - kada pamestā auto izgāztuvē, kur ma�īnu karkasi bija salikti cits uz cita ka pankūkas.

-���� Neka nav, - sacīja Zeins, kad bija parlapojis laikrakstus. - Neka nav ne bangoras, ne Portlendas, ne batas avīzēs. Nedz ari bostonas Globe. Par mums tur nav ne varda. Nav ari minēts, ka kads psihiatrs miris no infarkta. Nav neviena raksta par tra�kiem narkomaniem - slepkavam Menas moteli. Pec ceļa nobloķē��anas aģentūra ir atguvusi kontroli.

-��� Arī tas policists nav izziņojis trauksmi par pieciem traka�jiem, - Rasels piebilda.

-�� Tas varētu notikt vēlāk, - Heilija sacīja. - Pat ja aģentūra sa�melojusi policijai, viņi sacels kajas iek�ējo dro�ības dienestu vai FIB, vai vel kadu citu, kas atbild par tādiem kā mes.

-�� �ādam gadījumam nav precedenta, - es piebildu.

Rasels paraustīja plecus un teica: - Kop� 11. septembra komi�sija atklaja, ka aģentūra ar Plb nesarunajas. Varu saderet, ka ta�gad viņi ir vēl lielāki ienaidnieki un nevēlas dalīties ar saviem darbiniekiem, bet�

Rasels apklusa, visi sakautrēju�ies nosarka.

Nepievērsis tam uzmanību, es sacīju: - Mēs esam aģentūras noslēpums, ko ta neveļas izpaust.

Zeins pa�ūpoja galvu. - Vai kads doma, ka esam tik svarīgas personas?

-�� Runa jau nav par mums, - Rasels iebilda, - bet gan par pils paturē�anu noslēpuma.

-�� Nē, - Heilija nepiekrita. - Runa ir par pilnīgu slepenību, ko viņi nespeja nodro�ināt. Viss sagaja delī, viņi zaudēja kontroli, un tagad divi cilvēki ir miru�i.

-Turklāt viņi pieļava, ka pieci traki maniaki izbēg un klīst pa Ameriku, - Rasels papildinaja. - Bosi uzskata, ka atbildības uz�ņem�anās par visu �o jezgu ir sliktākā neka pati jezga.

-�� Tatad, - viņ� izdarīja secinājumu, - tas nozīme, ka mes esam problēma, kas jālikvidē vai jānoslēpj, nevis jaizlabo.

-�� Ta�u taja visa ir ari savs labums. �ķiet, ka viņi ar savam pa�vēlēm sasēju�i rokas gan HB darbiniekiem, gan iek�ējas dro�ības apsardzes kaujiniekiem. Turklāt godīgie policisti ir noticēju�i me�liem, kas aģentūrai neatspelesies, ja radīsies informācijās noplū�de. ļa mes joprojām esam tik liels noslēpums, tad musu īstie med�nieki ari vel slēpjas. Tas nozīme, ka viņu iespejas ir ierobe�otas.

-��� Viņiem pie sienas ir kartes, - Zeins pavēstīja. - Izskaitļojot bēg�anas laiku, pec tam var apreķinat mūsu atra�anas vietu.

-�� Piedrā�u viņu stratēģiju, - sacīju. - Viņi zina, ka mes bēgam uz dienvidiem. Uz kadu laiku noiesim pagrīde. Hsmu ellīgi pār�guris un no aukstas peldes upe izsalis līdz kaulam, turklāt vel sagriezies avareju�aja ma�īna. Mums visiem ir japaguļ. Un vel� Varbūt izmetam nelielu likumu un veicam stratēģisku izlūko�a�nu?

-��� Se�as dienas, - Heilija iebilda. - Musu nciba ir tikai se�as dienas.

-�� Ja neizmantosim sev atvēlēto laiku gudri un lietderīgi, tad tam nebūs nekādās nozīmes, - es teicu.

Raseis pajautaja: - Ko tu biji domājis ar likumu?

-��� Un ko tad mums vajadzētu izlūkot? - Zeins vaicaja.

Es viņiem pastastiju, kur un kapec.

Mes atradam kadu slimnīcu, kur nekada gadījuma nedrīkstē�jām papildinat zāļu krājumus, ta�u tur bija daudzstavu autostāv�vietā. Automātā paņemam iebrauk�anas biļeti, barjera pacēlās, un mēs aizbraucam uz neapsargatu stāvu. Ēriks un Kasels uzlauza kadu �ampanie�a putu toni krāsotu �etrdurvju Toyota markas au�toma�īnu. Zeins samainīja �is ma�īnas numura zīmes ar merse�desa komplektu. Izbraucot no stāvvietās, garlaikotais uzraugs uz sava ekrana vienīgi pamanīja divu dolāru samaksu par stāvvie�tās izmanto�anu.

Nostājoties blakus Kaselam pie kada viesnīcas tipa moteļa, kas atradas desmit jūdzes ārpus pilsētas, Heilija izskatijas samulsu�si. Kasels pavisam ikdieni�ķi pieliecas tuvāk administratoram, kas stavēja aiz letes, un tikpat ikdieni�ķi pasūtīja divas blakusis�tabas.

-�� Tikai ne tajā stava, kur dzīvo pārējie M W/1 simpozija dalīb�nieki.

Administrators nebija neko dzirdējis par tadu simpoziju. Viņ� paskatijas uz Raselu, tad uz Heiliju, paņēma daktera F. kredītkarti un pavisam ikdieni�ķi piekrita rezervet kredītkarte dro�ības iemaksu, bet to vel neatskaitīt, jo Kasels par abam istabam norē�ķināsies skaidrā nauda, sedzot rēķina paredzetos izdevumus. Heilija un Kasels paņēma istabu atslēgas un uzbrauca ar liftu uz ceturto slāvu. Pēc tam Kasels nobrauca leja, novietoja moteļa aizmugure nozagto Toyota un devas atpakaļ uz savu istabu.

Zeins, Ēriks un es iegājām moteli pa sētas durvīm, uzkāpām līdz ceturtā stava kāpņu laukumiņam un nogaidijam, kamer ap�kopēja ieiet kada istaba un koridora paliek vien viņas ratiņi. Atri vien mēs jau atradāmies divās moteļa blakusistabas, kuras bija �etras īstas gultas, un līdz tumsai mums bija astoņas stundas lai�ka.

-Tu esi viena staigājo�a reta, - Zeins mani nopētīja un aizsū�tīja gulēt; pārējiem bija uz maiņam jade�ure.

Es paskatījos lauka pa moteļa logu uz pavasarīgo koku galot�nēm. Sajutos ta, it ka butu atgriezies sava istaba pili, gaidīdams, kad dieni�ķa vientulības asara atkal noteces par manu vaigu.

Tikai �eit es nebiju viens.

Ārjmse gaidīja tas milzīgais monstrs - ostas celtnis.

Pie kura karājas pieci līķi.

Pirms vēl nebiju iekritis savos murgos, mani pamodinaja �ķē�ru �ņirkstē�ana.

Istaba bija tum�s. Gaisma spīdēja zem aizvērtajam vannasis�tabas durvīm. Blakus gulta bija tuk�a. Heilija slavēja sardze pie loga, uzmanīdama stāvvietu un �oseju. Kad pamodos, viņa pa�grie�as un sacīja: - Viss kartībā. - Un turpinaja verot naksnīgo ainavu. Paskatoties blakus istaba, ieraudzīju vēl vienu tuk�u gul�tu, bet otra - vīrie�a kajas. Tas piederēja Kaselam.

�riiks!

Zeins sedeja uz poda vaka, ap gurniem aptinis baltu dvieli. Kaut ari viņam jau bija krietni pari piecdesmit, augums bija pietiekami at�lētisks. No musu ikdienas kungfu treniņiem, ka ari no svaru cila�a- nas, ar ko parasti cietuma nodarbojās uz mu�u ieslodzītie, viņa mus�kuļi bija stingri. Tikai tetovējumu vieta Zeinam bija retas.

Kad iegāju vannasistaba, Zeinam vairs nebija ne garo, balto matu, ne Jēzus bardas.

Friks staveja Zeinam aiz muguras un turēja rokas �ķēres. Zeins apjautajās: - Nu, ka es izskatos? �ķēres mes atradam d�ipa, �ū��anas piederumu kastītē.

-��� Ka īsts ērglis ar baltu cekulu, - man paspruka.

-�� Varbūt man to nodzīt pavisam?

-�� Ne, - es protestēju. - Plikpauris krīt acis ne mazak ka Jēzus ar garam, baltam krepem.

-��� Visi mani mati tiks aizskaloti podā. Friks un Heilija jau ir nomazgāju�ies. Tu varēsi ieiet du�a pec manis.

Vannasistabas durvis aiz manis paradijas Rasela stāvs. Musu acis satikas spoguli, kas bija piekārts virs izlietnes. Viņam rokās bija ierocis. Rasels sacīja: - Ir laiks.

Septiņas stundas, kop� bijām atstaju�i Menas moteli. Caur ma��īnas priek�ejo stiklu varējam verot Ņujorkas nakts panoramu. Melnajas debesskrāpju aprises, kas majestātiski slejas naksniga- jas indigo krāsas Ņujorkas debesis, mirdzēja izgaismoti logi. Iebraucot pilsēta, pie Centralparka nevareja nepamanīt krasma- tas no torņiem, virs kuriem tagad rēgojās tuk�as debesis.

Kamer vel esam �aja pasaule, musu stratēģiskais plāns iekļa- va nelielu izlukbraucienu Ņujorka. Mes gribējām paveikt savu misiju, pirms vel ielas nav pārņemtas ar sastregumstundu vājprā�tu. Ta�u patlaban mums vajadzēja izkāpt no ma�īnas, izstaipīt kaulus un ieelpot svaigu gaisu.

Kad novietojam zagto Toyota uz Centralparka galvenās ielas, rītausma iekrāsoja Manhetenu brīnumaini jauka roza mirdzuma. Ejot pa tuk�ajam ielām, mēs sadalijamies, lai kāds nejau�s lieci�nieks neievērotu grupu. Es gāju kopa ar Raselu pa vienu ielas pusi; Zeins ar Ēriku bija atpaliku�i no mums par veselu kvartalu. Paska�tījos pari tuk�ajai ielai uz Heiliju.

Viņa slīdēja pa saules apspīdēto ietvi garam veikalu skat�logiem, kuras labi tērpti manekeni rādija mums piemeru, kā vajadzētu ģērbties un dzīvot. Heilija apstajas pie kada skatloga diorāmas, kur kompozīcijas centra bija attēlota perfekta mate ar diviem bērniem - ka no �urnālā vaka. Heilija sakrustoja rokas uz sirds. Viņas slaida roka paceļas un viegli pieskaras stiklam.

I Ieilija smejoties noraustījās. Roka atrāvas no skatloga. �ķēr�sojusi ielu un pienākusi pie mums, viņa starojo�i smaidīja un pa�ziņoja:

- Man ir plāns!

CII' noteikti nebija plānojusi to, ka 1998. gada jūnija Heilija lidos pirmaja klase ar nakts reisu no Parīzes un sedes līdzas krā�co�ām melnajam vīrietim ar skūtu galvu un Arrnani uzvalka - Ni- gerijas enerģetikas ministra vietniekam, kuru sauca Kristofs.

I Ieilija stradaja C1P Parīzes biroja par jaunako operatīvo dar�binieci, kas nodarbojas ar nelegālu atomiero�u mekle�anu melnaja tirgu. Lai pievilinātu Kristofu, aģentūras darbinieki it ka labpra- tigi iedeva ierasto kukuli Nigerijas piegādātājiem, lai tie izsnieg�tu viņam sertifikātu atvieglotai iero�u sutijuma piegādei kadai ci�tai CIP operacijai. Viņi iekārdinaja Kristofu ar komisijas maksu par 100 000 barelu Irakas naftas novirzī�anu no nelegālās tirgo�tāju auto kolonnas, kas katru dienu �ķērsoja Turcijas robe�u no Irakas, kurai bija ASV un ANO uzlikts embargo. �i shēma pieļa- va nelegālu naftas produktu ieve�anu Nigerijā, bet degviela fak�tiski tika legāli izsūknēta no ASV uzpildes stacijām. Lai �i afēra izdotos, bija jaiesmēre kukulis, un tapec CIP sadarbojas ar Mtili lstihbarut Teskiluti, turku kolēģiem, kuri jau mana laika bija palī�dzēju�i aģentūrai sagatavot vienam uzdevumam I)erju.

Iero�u un naftas produktu kontrabandisti bija aizsegs, lai iefil�trētu Heilijas komandu heroīna apmaiņai pret plutoniju, kuru Kristofs bija sarunajis ar krieviem. Krievi bija daudz piesardzīgā�ki par viņu pa�u un elektroniskajam izseko�anas ierīcem. Jaunie sadarbības partneri piekrita �im ļoti riskantajam darījumam tikai tada gadījumā, ja bīstamas preces parve�anai Kristofam bus Ei�ropas komanda un tiks iemaksats avanss.

Ta�u, ka par nelaimi, CIP komandas vadītajam divas dienas pirms lidojuma uz Lagosu kopa ar Kristofu pārplīsa akla zarna. �is lidojums bija paredzets, lai nodro�inātos, ka nigerie�i neaiz-

lai�as ar aģentūras iedoto naudu. Divi parejie vīrie�i, operatīvas komandas locekļi, bija iestrēgu�i Prāgā, kur saskaņoja operāciju. Amerikāņi zinaja, ka Kristofs nesadarbosies ne ar vienu sve�inie�ku, kas tiklu iesaistīts tik tuvu operācijās beigām. I leilija bija pa�likusi vienīga, kuru Kristofs pazina.

Lidma�īnai dūcot tum�ajas debesis, Heilija centas sev iestās�tīt, ka tie�i tadu operāciju deļ viņa bija nākusi strādāt uz aģentū�ru, - lai triumfētu taisnība un saglabatos kontrole; lai piedalītos misijas, kas partrauktu heroina un noklīdu�u plutonija galviņu izplatību. Tas ir ta vērts! Tagad viss ir atkarīgs tikai no viņas.

Pec vairaku laika joslu �ķērso�anas, kad lidma�īna nolaidas Iagosā, 1 leilijas organisms jutās slikti. Kristofs izvadīja viņu cauri lielajam lidostas haosam. Pat ar diplomātisko pasi un valdības ministra statusu viņam nācās iedot kukuli muitas inspektoram.

Krupim līdzīgs nigerietis sagaidīja viņus pie izejas.

-��� Kas ta tada? - viņ� pieprasīja Kristofam paskaidrojumu.

-�� Tev nav jāuzdod jautajumi, - Kristofs atbildēja. - Ken, iepa�zīsties ar I leiliju.

Kens iecēla viņu bagā�u zila Ford. Kristofs apsēdas priek�eja pasa�ieru sedekli, bet Kens iekārtojas pie stūres. Pēc īsas vilcinā��anas Heilija ieņema vietu aizmugure.

I .agosa ar saviem satiksmes sastrēgumiem aprija viņus ka mil�zīgs skudru pūznis.

-�� Tev tas jāredz, - Kens teica savam bosam.

I.agosa dzīvoja 11 000 000 cilvēku, viņi bija saspiesti kā siļķes muca. Mitrais gaiss smirdēja pec izplūdes gāzēm un sapuvu�iem atkritumiem, bērni, izstiepu�i rokas, kori skandēja: "lai Dievs svē�ti!" Ielu tirgotāji andelejas ar radiatoru vāciņiem, ūdens pudelem, tomātiem, videofilmām, kuram vel tikai notiek pirmizrādes Ņu�jorka, tualetes papīra ruļļiem, T krekliem ar Plvisa un NBA zvaig��ņu portretiem. Pusaud�i aiz astēm �ūpoja beigtas �urkas, lai pie�radītu, ka pārdod pa�u labako �urku indi. Uz ietves stāvēja bariņ� viru, kas ar naidīgiem skatieniem pavadīja lēnam brauco�o auto.

-�� Mes viņus saucam par vietējiem d�ekiem, - Kristofs skaidro�ja I leilijai.

-��� Yan daba, - Kens nomurminaja. - Viņi ir satana izdzimumi. �iem pui�iem nav ne sakaru, ne darba, ne plānu.

-�� Bet da�kart viņi ir noderīgi, - piebilda viņa boss.

Satiksmes plusma apstajas pie sarkanas gaismas. Apkārt stā�vo�ās ma�īnas noslapeja dzinējus.

-��� Ta tiek taupīts benzīns, - Kristofs paskaidroja.

-��� Bet Nigerija ta�u ir viena no lielakajam naftas ieguves val�stīm pasaule! - Ueilija iesaucas.

-�� Tas neattiecas uz �iem cilvēkiem, - Kristofs sacīja, pamadams ar galvu uz pilsētnieku pusi.

Heilijas uzmanību piesaistīja kada afrikaņa saraustīta gaita ielas pretejā puse. Viņ� bija ģērbies balta kreklā ar īsam piedur�knēm. Kāpēc visi garamgajeji, virzīdamies pa saules sakarsētajam ielām, parode viņa augsti pacelto soli? Samirk�ķinājusi acis, Ueili�ja ieraudzīja, ka pūlis kāpj pari vīrietim, kas gulēja uz ietves. Virs vīrie�a atvērtas mutes dīca mu�as.

-�� Skatieties! - Heilija iekliedzas. - Uz ietves guļ vīrietis! Viņ� ir miris!

Kristofs paskatijas un no�āvājās.

Pēc kadam divdesmit minūtēm, kad viņi bija nobrauku�i vie�nu jūdzi, Kristofs palūkojas pa logu un sacīja 1 leilijai: - Turi savu amerikaņu pasi ta, lai ta ir redzama. Nesaki neko, vienal�ga, lai kas ari notiktu. Ej ļoti, ļoti lēnam un vienmer turi rokas gar sāniem.

Trīs d�ipi bija aiz�ķērsoju�i ceļu. Viri saulesbrilles, ar AK-47 automatiem, ģērbu�ies daļējas armijas formas, staigaja no vienas ma�īnas pie citas.

-�� Mobila policija, - Kristofs noteica.

-�� Slepkavnieki. - Kens nospļāvās uz. grīdas.

Trīs slepkavnieki saulesbrilles iestūma zilaja Ford savus aulo- matus. Ta vieta, lai dotu kukuli, Kens paradīja savu identitātes apliecību un sacīja: - Valsts dro�ības dienests.

Kad atpakaļskata spoguli nobloķētais ceļ� bija sarucis pavi�sam maziņ�, Kristofs uzsmaidīja amerikānietei: - Esi sveicinātā nākotnes pasaule!

Kens apstadinaja automa�īnu pretī modernai biroju ēkai, kur nigērietis balta kreklā izrīkoja piecdesmit cilvēku, kas bija sapul�cēju�ies zem kadas starptautiskas naftas kompānijās izkārtnes, lai pret to piketetu. No piketa organizētāja rupora skanēja regejs, i/pildits pid�ina angļu valoda, no kuras I leilija nesaprata ne vār�da. Uz piketetaju plakatiem bija rakstīts: Pieprasām taisnīgas algas visiem! Piesārņojums inde musu bērnus! Taisnību un vienlīdzību!

Kristofs komentēja: - Paskaties uz Bobo, to, ar ruporu! Viņ� doma, ka ir rokzvaigzne.

Heilija pajautāja: - Kas ta par muziķu?

-Stulba muziķa! - Kristofs attrauca. - Idiota Pela Kuti stulba muziķa, ļa jau viņ� bija tik gudrs, kāpēc tad nomira no balto pē�diņu slimības? Viņ� bija mērkaķu drāzēju padauza. Ģenerālim Abaham bija taisnība, kad viņ� aizliedza klausīties �os stulbos meslus.

-�� Pela ir miris, - Kens turpinaja skaidrot. - bet bobo� Daudzi musu draugi apbrīno bobo. Nezinu, ko Enerģētikas ministrija da�rīs sakara ar viņa sūdzībām ANO.

-�� Nospļauties par ANO! Kur� gan to ņem galva? - Kristofs no�teica, kad viņi atsaka braukt.

Kristofa savrupmaja izceļas ar pa�u vērtīgāko I .agosā - pla��umu. Tai bija trīs stāvi un pagalms ar ieeju no sānielas. Kristofs ieveda Heiliju maja, kura zem griestu ventilatora staveja sieviete, ģērbusies oran�i sarkana drana, kas bija aptīta ap augumu.

-��� Ta ir D�enna, - Kristofs iepazistinaja, paiedams garam ni- gērietei spilgtaja apģērba. - Viņa par tevi parūpēsies.

D�enna skatijas uz 1 leiliju.

-��� Ludzu, - Kristofs pasniedza I leilijai ūdens pudeli.

Sekodama Kristofam viesistaba, Pleilija padzeras, kamēr mi�nistrs izlocījās no viņas uzdotajiem jautajumiem par piegādes gra�fikiem, rezerves plānu un�

Viens mirklis.

Heilija samirk�ķinaja acis. Calva pulsēja, ta bija tik smaga.

Viņa gulēja uz muguras un skatijas, ka ventilators pie gries�tiem kuļ gaisu. Velreiz atvērusi acis, Heilija saprata, ka guļ gulta un ir pavisam nosvīdusi.

Atcerēties, es nevaru atcerēties�

Esmu kaila. CIP, Kristofs, IjUgosa, es esmu� kaila.

Viņa sajuta sāpes tur leja un visu saprata.

Saules pielietaja istaba ienaca Kristofs. Viņ� bija uzvilcis afri- kaņu kreklu, platas bikses, itāļu mokasīnus un paņēma �ūksnīti skaidras naudas, kas stāvēja uz tualetes galdiņa. Viņ� pamanīja, ka Heilijas acis ir atvērtas.

-�� Ta ka butu laiks celties.

-Ko� Tu�.

-��� Klausies, sieviete! Tavi cilvēki tevi atsūtīja pie manis. Pie ta nebija vainīga tikai ta vira aklā zarna. Es zinu, ko tu gribēji, viņi to iekļava darījuma, lai veicinātu savstarpējo uzticību. Bet, kad tu man visu laiku teici ne un mainīji sarunas tematu, zināju, ka tu paildzinasi sarunas. Kuram gan mūsdienas tam ir laiks? Saki pal�dies, ka esam pavirzīju�ies uz. priek�u.

I Ieilija strauji izlēca no gultas un metas uz tualeti, lai izvem�tos.

Ristidamas tik ilgi, kamēr nekas vairs nenāca ara, Heilija pali�ka tupam uz flizētas tualetes grīdas, ar rokam apķērusi porcelā�nā podu un skatīdamas, ka acu priek�a skalojas ūdens.

Slavēdams uz sliek�ņa, Kristofs pamacija: - Uzdzer labi daudz, ūdens.

-Ko tu�

-Amerika to sauc par rufis. Taja ir mazak labuma neka heroī�na.

Viņ� pasvieda dvieli. Viņa to instinktīvi noķēra.

-��� Neesi nu tik kautrīga vai stulba. Darījums ir nokārtots. Tu nevari atteikties est vai dzert, vai no ka cita� Tu esi tikai vaja sie�viete. Atbrīvojies. Tev tas patīk.

-Aizsardzība, - viņa no�ukstēja. - Vai tu�

-�� Es tev uzticos. - Kristofs ar savu melno roku noglastija Hei�lijas muguru, kas bija nedaudz savadaka tum�a krasa. Viņa atkal gandrīz izvemas. - Mums nav jauztraucas par pēdiņu mesliem.

Nigerietis atstāja 1 leiliju vienu uz visu atliku�o dienu.

Viņai bija mobilais telefons. Taja bija ieprogrammēti numuri ar- kartas gadījumiem. Viens zvans, un glābēji bus klat.

bet, ta darot, misija izgāzīsies.

Ar Kristofu nekas nenotiks, tikai viņu bus grūti pec tam atkal noķert.

Amerikas ielas paradisies jauna heroīna partija.

Plutonijs�

Rīkojies. Dari kaut ko lietas labā.

Heilija staveja zem aukstas du�as, kamēr pavisam nosala. Pec tam viņa nosūtīja plānoto e-pasta ziņojumu sabiedrotajiem ar ziņu, kas neuztrauktu Kristofu, ja gadījuma viņ� iedomātos ok�ķe�rēt viņas klēpjdatora. Atradusi pārtiku, viņa piespieda sevi paēst un iedzert vel vairak ūdens.

Heilija atrada D�ennu pagalmā pīpējam kāsi un klausamies CD.

Tas, ka D�enna uz viņu paskatijas, liecina ja, ka viņa zina un ka tas viņu nemaz nesatrauc.

1 leilija pie sevis nodomaja - panac, lai viņai nebutu vienalga. Sa�tuvinies ar viņu.

-��� Tas ir Fela Kuti, vai ne? - Heilija pajautaja. - Par ko viņ� dzied?

D�enna atbildēja: - Skolotāj, nemāci man muļķības.

-�� Cik ilgi tu jau strada pie Kristofa?

-�� Viņ� mani appreceja pirms desmit gadiem, - D�enna paraus�tīja plecus. - Mana ģimene bija ļoti trūcīga, bet pazina vajadzīgos cilvēkus ārzemju naftas kompānijā.

Afrikaņa sieva vēroja jauno afroamerikanieti un pajautaja: - Un kas bija tev?

Pēc divām stundām dienas svelme beidzās. Pa guļamistabas logu Heilija redzēja Kenu saules apspīdēta sānielā sarunajamies ar slepkavniekiem un diviem vietējiem pui�iem.

Krietnu laiku pec tumsas iestā�anas Kristofs parnaca mājās, smirdēdams pec skotu viskija.

Tas ir tā vērts, 1 leilija sev atkal un atkal atkartoja, skandējot �os vārdus ka mantru, kas skanēja viena ritma ar griestu ventilatora grie�anos. Tas ir tu vērts. Tas ir tā vērts.

Uzausa jauns rīts. Avīze bija redzama bobo fotogrāfijā. Viņa līķis bija sacirsts gabalos ar ma�eti. Mobila policija paziņoja, ka viņu esot noslepkavoju�i bandīti.

Saulrietā maja ieradās �etri viri, kas nekad nenoņema saules�brilles. Viesi atstaja piecas folija ietītas heroīna paciņas, kas iz�skatījās pec kafijas pupiņu iepakojuma.

Kad vīri bija aizgaju�i, Kristofs viņai teica: - Aizsūti pa e-pastu ziņojumu saviem cilvēkiem. Parit mes dodamies uz Prāgu. Pasa�ki viņiem, ka jabut gatavība transportēt plutoniju. Es to paziņo�u musu krieviem.

Viņ� pasmaidīja. - Mums vel priek�a divas naktis.

Tas ir ta vērts, viņa sev iestastija. Tas ir tā vērts.

Griestu ventilators griezās un griezās.

Pirms rītausmas iezvanījās telefons.

Kristofs ka bulta uz�āvās sēdus; Heilija nemaz nesaprata, vai viņa vispār bija aizmigusi. Kailais afrikanis ar noskūto galvu iz�slīdēja no gultas, lai paceltu klausuli. Pa atvērto logu bija redza�mi gaismas uzplaiksnījumi - pie ceļa posteņiem tika dedzinātās mucas.

-�� Ne! - Kristofs kliedza klausule. - Tas visu maina! Vai ta bija inde? - viņ� prasīja. - Un ka ar meiteni?� Divas! Nav nekāds brī�nums, ka viņ� ir miris! Protams! Tiklīdz es to pateik�u, jus visu man izstāstīsiet! Nekavējoties.

Heilija ieslēdza naktslampiņu.

Nolicis klausuli, Kristofs sacīja: - Uz visiem laikiem atceries pagaju�as nakts datumu.

-1998. gada 8. jūnijs, - Heilija atgadinaja. Taja diena kads no�jūdzies vienpatis - spridzinātājs un teroristu ekstrēmisti Oklaho- mas pilsētas mērija iedragaja Amerikas tiesu sistēmu.

-�� Tie�i ta! - Kristofs apstiprinaja. - Pagāju�ajā nakti. �odien. Tie�i tagad visa pasaule mainīsies.

Nē! Heilija gribēja kliegt. Tas bija ieplānots rit!

bet viņa vienīgi pajautaja: - Kāpēc?

-��� Nigerijas valsts vadītajs, ģenerālis Sani Abahs, pagaju�aja nakti rīkoja savas tradicionālās privātās viesības. �oreiz pie viņa viesojas divas indie�u prostitūtas. Abahs ir miris! Ta�u visi zina, ka vainīgas bija narkotikas.

-��� Kadas narkotikas?

-�� Viagra! Ja nepareizie cilvēki sapratis, ka tas biju es� Es viņam uzdāvināju desmit Viagra tabletes sudraba kastē no Tiffany. Idiots! Vecais muļķis! Viņ� dro�i vien iedzera pa vienai tabletei uz katru prostitūtu un tad, lai būtu dro�s, vel vienu! Ko viņ� man ir noda�rījis! Abahs ta�u bija mans aizstāvis. Hiēnas jau tagad dro�i vien lo�ņā apkart. Tas viņu apēdis ar visam sandalēm. Ja mani kaut kada veida saistīs ar viņa līķi vai vainos viņa nāve�

-�� Ja Abahs ir miris, tam vairs nav nozīmes. Mums tikai jātiek uz 1'ragu, jāieliek heroīns tava diplomatiskaja baga�a, jasazinas ar krieviem un maniem cilvēkiem.

Kad viņi nolaidīsies Praga, CIP speciālā operatīva vienība bus gatava ar GI>S palīdzību sekot viņas klepjdatoram un mobilajam telefonam. Turklāt viņas komanda bus ari apmaiņas vietā. Tad se�kos speciāli apmacitu kaujinieku uzbrukums, tiks konfiscēts gan heroīns, gan plutonijs. Aģentūra atsauks vieno�anos ar �ehiem, lai Kristofu un krievus padarītu par līķiem, apsūdzētajiem vai savu īpa�umu, un viņi uz mū�īgiem laikiem bus spiesti strādāt labo pui�u pakļautība. Heilija zināja, ka tad viss bus bijis ta vērts.

Kad pamalē jau ausa rīta gaisma, viņa sacīja Kristofam: - Mums jāievēro izstrādātais plāns.

-�� Man gribas dzīvot.

Viņ� apģērbās un aizbrauca.

Rita svelme cepināja maju.

Pienāca pusdienlaiks.

I'ecpusdiena.

Zeltaina pēcpusdienas saules gaisma pielēja otra slava viesis�tabu. Heilija uzvilka sporta apavus, paņēma pasi un skaidro nau�du. Viņa apsēdas uz divana ar mobilo telefonu roka, klepjdatoru un virtuves nazi, kas bija paslēpts aiz bik�u jostas.

Ārpusē aizcirtās ma�īnas durvis. Heilija pielēca kajas. Bija dzirdami soļi - kads kapa aug�a pa kapnem.

Kristofs iedrāzās istaba, viņa krekls bija sviedriem piemircis. Viņ� piestreipuļoja pie aizslēgta rakstamgalda. Slēdzot vaļa rak- stamgalda durtiņas, viņa rokas trīcēja. Afrikānis izņēma�

�pudeli skotu viskija, divas glazēs. Pagriezies pret 1 leiliju, viņ� priecīgi novicinaja pudeli.

-��� Esmu glābts!

Iegrūdis glāzi I leilijai roka, viņ� ieleja viskiju un pamirk�ķi�nāja. - Nāve izspēlējusi joku ar tavu plānu. Tāpēc es noslēdzu citu darījumu. �oreiz ar britiem. Tagad es kalpoju viņas majestā�tei karalienei ka vērtīgs spiegs.

-��� Britiem? Tu ta�u� Es esmu�

-�� Jus, amerikaņi, vienmer domājāt, kas esat vienīgie noteicēji visa pasaule, - viņ� sacīja. - Es jau gandrīz aizgaju pie amerikā�ņiem, bet Abaha cilvekiem viņi praktiski ēd no rokas pec tam, kad viņa palīgi iedeva 400 000 dolāru prezidenta Klintona Maiami grupai, kura saucās "Balsojiet tagad, deviņdesmit sestaja". Tatad, ja tagad kads mani vainos Abaha nave vai mēģinās izspiest no valdības, briti to nepieļaus. Pateicoties naftas kompānijās cilve�kiem, kas sazvanīja vajadzīgo viru britu vēstniecībā, kur� ļava man padarīt viņu par varoni savas Iek�lietu ministrijas ieredņu acis, es paspēju visu izdarīt laikus.

-Tu�

-�� Eis atdevu viņiem krievus. Kaut ari briti nedabūs visu pluto- niju, es kaut ko sarunaju, bet viņus par to neinformeju. �onakt pus�nakti britu slepenā dienesta aģenti ielauzīsies Prāgas dzīvokli. Tas viss, tikai pateicoties man. Psmu pieradījis savu vērtību tādiem cilvēkiem, kas pat amerikaņus var pasūtīt dirst.

1 leilijas galva griezās griestu ventilators.

-��� Neuztraucies, - Kristofs viņu mierināja. - Tā ka tagad mēs ar tevi nebrauksim uz Prāgu, tavi cilvēki nekad nenokļus britu raidīto lo�u krustugunis.

Heilija no�ukstēja: - Un heroīns?

-�� Ta vairs nav. Es to nosūtīju uz Ņujorku. Tavejie ari gus no ta savu labumu.

Kristofs vēlreiz piepildīja glazēs, abi staveja viens otram pretī. - �odien mums vajadzēja dzert britu d�inu. Iedomājies tikai! Mani partneri tagad ir �is zemes kādreizējie valdnieki! Ta nu tas ir. ļus, kolonizatori, esat ka vēzis, bet nevienu, kas ir pietiekami gudrs, nekad nenogalina.

Viņ� pacēla glāzi tostam: - Par veiksmi! Beigās viss ir nokār�tojies.

Kristofs pieskandinaja savu glāzi pie Heilijas glazēs.

Viņa nodrebēja.

Sieviete ie�ļaca viskiju afrikanim seja. Kristofs bauroja, grāb�stījās gar acīm un, neko neredzot, centas satvert I Ieiliju. Viņa sa�juta, ka paņēmusi roka virtuves nazi, un iedūra to viņam cirksni. No vīrie�a kajstarpes iz�ļācas asinis un trapija Heilijai. Viņ� no�gāzās uz grīdas. Uzsēdusies viņam jāteniski virsu, Heilija dura seja, ķermenī, cirksni, kamēr nazis saliecās un viņa pati bija pa�visam slapja, no galvas līdz kajam sarkanas asinis.

D�enna atrada viņus abus pec divām stundām, kad rieto�ās saules stari bija piepildīju�i istabu.

Kristofs gulēja miris uz savas viesistabas grīdas. No viņa bija palicis pāris sarkans gaļas gabals, bet griestu ventilators nenori- mis griezās un griezās.

Ar asinīm no�ķiesta Heilija bija atspiedusies pie talakas sie�nas. Sievietes acis bija atvērtas.

Kens atsaucās uz. D�ennas telefona zvanu un atbrauca tūlīt pat. Viņi abi staveja asiņainaja istaba, kura atradas divi cilvēku grausti; pa atvērto logu istabā ieplūda tumsa.

D�enna sacīja Kenam: - Viņ� ir miris, tatad ieradīsies viņa ģi�mene un visu paņems sev. Vienīgi sev. - Viņa uzsmaidīja vīrie�tim, kur� ļoti labi pazina �o smaidu. - Tiklīdz uzzinās, ka viņ� ir miris.

-�� Aizver logu, - viņ� maigi palūdza. - Mēs ta�u negribam, ka te salido mu�as.

-��� Ko darīsim ar sievieti? - viņ� pajautaja, kad logs bija aiz�vērts.

-��� Viņas partneri zina, ka viņa atrodas �eit. Ja izmetīsim viņu pie amerikaņu naftas kompānijās, draugi viņu atradis. Viņa ne�drīkst neko stāstīt, citādi pa�ai bus beigas. Turklāt - paskaties uz. viņu! Izskatas pec salauztas lelles. Ko tādu viņa varētu pateikt, lai kads viņai noticētu?

Heilija murmina ja: - jabut tā vērtam, jubut tu vērtam.

Pārvedot Heiliju mājas, aģentūra noticēja gandrīz visam, ko �ī sieviete stastija.

lā�u viņa nespēja noticēt tam, ko viņai stastija Lenglija vai Rei- venas pili. Vienīgais, ko viņa sadzirdēja cauri visiem ārstu pro�testiem, bija griestu ventilatora dūkoņa, kas lika viņai atkartot vie�nu vienīgu frāzi - tam jābūt ta vērtam. Tas, ko viņa bija izdarījusi, vai tas, kas bija nodarīts viņai pa�ai, nevar but tā vērts, ja neviens par to nesaņem sodu. It īpa�i viņa pati. Viņa - neveiksminiece, padauza, slepkava. Viņas nodarītais vai viņai pari darītais mak�sāja visdārgāko cenu. Tapec viņa zinaja, ka at�ķirība no Pela Kuti viņa taisnīgi bija nopelnījusi vēsturisko nāves spriedumu, kas tiek pie�ķirts neveiksmīgiem spiegiem. Heilijai bija AIDS.

līs saku musu izlūko�anas misiju Manhetcna, kad agri no rīta jau bija pietiekami gai�s un satiksme bija pamodusies, lai taja labi varētu noslēpties.

Tad mes ķeramies pie Heilijas izstrādātā ielas plāna.

Starbucks kafejnīca, ko viņa izvēlējās musu operacijai, bija ists nāves slazds. Ta atradas kvartala vidu, tur bija tikai vienas dur�vis un stikla siena ar skatu uz ielu.

Pie Zeina atradas musu vienīgais ierocis. Viņ� iedeva desmit dolārus ziedu pārdēvējām, kura veikaliņ� atradās tie�i pretī Star�bucks, lai atjautu viņam tur pakaveties. Tie�i tobnd pie Meireta sko�las, kas atradas blakus kafejnīcai, pulcējas pusaud�i, tapec Zeins bija izdomājis pasaciņu, ka viņ� gribot pavērot savu nepaklausī�go meitu.

Friks klīda pa ielu kvartala otra gala. Viņam tika dota pavele ignorēt sve�iniekus. Uztraucamies par to, ka Friks parasti visas pavēles izpilda parak centīgi. Ja viņam kads civilists uzsauktu: "Uzmanies!", jo kads pa logu butu izmetis klavieres, diez vai Eriks viņam paklausītu. Mes uzdevām viņam noverot �etras lie�tas. Pirmkārt, uzmanīt Starbucks. Otrkārt, noverot mūsu nozagto Toyota, vai ta ir dro�ība. Tre�kārt, skatīties, vai netuvojas mednieki - tēvo�a Sema iero�u neseji, Ņujorkas policija, uzraugi vai kadi nejau�i huligāni. Ceturtkārt, uzmanīt musu komandu, it īpa�i 1 leiliju.

Mes ar Raselu plānojām ierasties Starbucks ka savstarpēji ne�pazīstami sve�inieki; it ka nejau�i satikāmies pie durvīm, es notē�loju pa�u laipnības iemiesojumu un atveru viņam durvis.

Viņ� pamaja un, ejot garām, no�ukstēja: - Vai viņai tas bus pa spēkam?

- Vai tev ir kāda labaka ideja?

Starbucks gaisa virmoja kafijas aromats. Tur �is gardais dzēriens tika gatavots intensīvi - automatos �ņaca tvaiks un burbuļoja piens.

Rasels iestājās rinda, lai pasutitu, bet es iegāju dibentelpā, lai pārliecinātos, ka neviens vajatajs nav noslepies aiz kafijas pupi�ņu kartona kastēm. Ari abas tualetes bija tuk�as. Ieraudzīju savu attēlu spoguli virs izlietnes; es izskatījos pec spoka.

Kad iznācu no dibentelpas, Rasels gaidīja aiz letes. Redzēju kā viesmīle zaļa priek�auta - viņa izskatijas pec vidusskolas skaistules - ar vienu roku pasniedza viņam kūpo�u cafe mocha, bet ar otru paradīja zīmi O.K.

Rasei! Ko tu esi sastrudājis? Gribēju izkliegt �os vārdus, kad viņ� apsēdas pie galdiņa blakus logam, no kura varēja verot ielu, dur�vis un kafejnīcas zaļi.

Pēk�ņi apklusa maiga muziķa, kuru atskaņoja no kafejnīca pārdotā CD; to varēja iegādāties turpat pie letes. Saka skanēt pa�visam cita muziķa - Brusa Springstina Jungleland. Ps sapratu, ka Rasels bija savaldzinajis jauno viesmīli, kas izskatijas pec vidus�skolnieces, lai viņa uzliek kadu no mana kolēģa līdzi paņemta�jiem diskiem. Kamēr bruss dziedāja par maģiskajam �urkām, es pasutīju cafeau lait un ieņemu ideālu vietu pie galdiņa, ar mugu�ru pret dibentelpu, no kuras nebija atkap�anas izejas.

Mans pulkstenis radīja 7:37.

Ara uz ielas Heilija saka pildīt savu uzdevumu.

Stavedama uz stūra blakus puķu veikalam, viņa vēroja pus�aud�us, kas gmstijas uz Meireta skolas kapnem. Iedegas zaļa gais�ma, un I leilija devās pari ielai.

Kadi se�desmit bērni bija sastāju�ies uz kapnem un gaidīja zvanu uz pirmo stundu. Heilija noskatīja kadu kalsnu balto zenu, kas bija saspaidījis pumpas uz sejas. Puikas brūnie mati bija izspuru�i, bet �ada frizūra viņam piestāveja. Viņ� nepieversa Hei- lijai pastiprinātu uzmanību, bet ari nenovērsa no viņas savu zilo acu skatienu. Heilija viņu izvēlējās gramatas deļ, ko puisis turēja rokas. Tā bija Dei�ela 1 lameta "Stikla atslēga".

Heilija apstajas skolas priek�a; viņa paskatijas uz Hameta cie�nītāju� un pamaja viņam ar galvu, lai puisis pienāk tuvāk.

Pēc desmit sekundem viņ� jau stāvēja blakus Heilijai uz iet�ves. Pirms apstulbu�ie skolasbiedri sarīkoja kaķu koncertu, viņa sacīja: - Izmaksa �īs skolas absolventei tasīti kapu�ino.

Tad viņa pagriezās un devas uz Starbucks, kur puisis justos dro�ība. Viņam tika atstata izvēlēs iespeja - palikt stavam uz ielas ka pēdējam muļķim vai sekot pa pedam eksotiskai vecākai sievie�tei. Kad puisis pienaca blakus, Heilija pajautaja: - Vai tev ir mo�bilais telefons?

-Ja, bet�

-�� Mobilie telefoni ir ari taviem biedriem, kas tagad mus vero un aiz muguras sa�ukstas. Piezvani tam, kuram tu visvairak uz�ticies. - I leilijas skaistas acis nepieļava domu, ka viņai varētu arī nepaklausīt. - Dari to tulit.

Kamēr abi gaja garam slēgtu veikalu rindai, kas atradas starp skolas trepem un Starbucks, puisis parakņajās �aketes kabatā un izvilka mobilo telefonu.

Heilija noskaitīja, kas viņam jāsaka. Puisis savam draugam at- kartoja Heilijas teikto vardu pa vardam:

-�� Vai atceries to plāksni pie sienas, ejot aug�up pa galvenajam kapnem? Uz. tas rakstīti literatūras balvas ieguveji. Aizskrien un apskaties, kas ieguva balvu 1993. gada.

Abi jau bija nonāku�i pie Sturbucks, kamēr puisis pa telefonu nodeva instrukciju. Heilija apstajas pie kafejnīcas ieejas un gai�dīja. Jauneklis atvēra durvis.

Viņa pateicas ar �ilbino�u smaidu un iegāja iek�a.

Divi vīrie�i biznesa uzvalkos nopētīja eleganto afroamerika- nieti, kas celi pagaja viņiem garam. Tā ka vīrie�i nebija bīstami, Rasels nepieceļas no krēsla. Uzmanība tika pievērsta viņas pava�donim - baltajam, pumpainajam pusaudzim. Puisis izjuta primi�tīvu lepnumu par to, ka �ie pieaugu�ie lauvu tēviņi var vienīgi apveltīt viņu ar nikniem skatieniem.

Ta nu viņi bija ienāku�i kafejnīca, puisis staveja blakus Heili�jai un pa mobilo sarunajās ar draugu. Viņa vēroja, ka puisis sa�ņem informāciju. Partraukusi zena telefona sarunu, viņa sacīja: - Klēra Markus.

Jauneklis pamaja, kad I Ieilija bija nosaukusi savas labakas draudzenes vārdu, ar kuru kopa bija mācījusies vidusskola.

-��� Pasaki viņam, ka drīz vēlreiz pazvanīsi. - Pasutijusi divus kapu�ino, Heilija pagriezās pret puisi: - Ka tevi sauc?

-��� Neit� Neitans.

-��� Nu, Neit Neitan! Tev ta�u ir pusdienu nauda, vai ne? Sa�maksā kasierei.

Viņa pameta jaunekli, kas izmisīgi rakņajas kabatas, pie letes. Puisis jau bija tada stadija, ka bija gatavs viņai ticēt, paklausīt un doties līdzi. Heilija apsēdas pie galdiņa, kuru es taja bridi netī��am atbrīvoju.

-�� Atnes kafijas, Neitan! - viņa sacīja, man aizejot projām. Kad puisis apsēdas pie galdiņa, Heilija viņam teica: - Mums nav daudz laika. Kas ir tavs draugs, ar kuru tu runāji pa telefonu?

-�� A, tas ir Brendons.

-Ak, viņu sauc Brendons? Vai varam viņam uzticeties?

Neitans pamāja.

-��� Klausies uzmanīgi, Neitan. Pastāstī�u, kas tev bus jadara. Ja būsi pietiekami gudrs un nesalaidīsi visu deli, tad vismaz saņem�si atpakaļ pusdienu naudu. Vai kafija ir gar�īga?

-�� Jus neesat devusi man iespēju�

-��� Ps esmu tava iespeja, Neitan. �i ir tava liela izdevība. Un tu uztraucies par kafiju?

-Ne, es�

-��� Nomierinies. Padoma par spēli. Vai esi nomierinājies? Vai vari but nosvērts?

-Ja!

I leilija pajautaja: - Vai tad tu man neko nejautasi?

-Ka� Ka?

-�� Sauc mani varda. Neesam sve�inieki, bet gan draugi, kas at- naku�i kopa iedzert kafiju.

Viņ� pamirk�ķinaja acis.

-��� Klēra, - viņa sacīja. Pajauta: "Klēru, ko tu gribi?"

Nenolaizdama no pui�a acis, Pleilija gaidīja, līdz viņ� beidzot

no�ukstēja gaidīto jautajumu.

-�� l abi, Neitan. Varbūt tu būsi īstais cilvēks! Paskatīsimies, vai tu spēsi sagadat to, kas man vajadzīgs.

-��� Es darī�u�

-�� Tagad vel neko nesoli. Tuk�i solījumi nekam neder. Neesi tads tuk�pauris.

-�� Nekada gadījuma!

-�� Neitan, mums vajag kopa pakaifot.

Viņ� pamirk�ķināja.

-�� Narkotikas.

-��� Ka? Jus atgriezāties skola, lai sameklētu�

-�� Tevi, Neitan. Es atnacu, lai sameklētu tevi.

-��� Bet jus mani nemaz nepazīstat! Un� Nu� Ja, esmu kaifojis un zinu tādus pui�us, kuriem ir zālīte, zinu ari tādus kam ir Ec*tasy un LSD vai pat�

Heilija nedaudz paliecas prom, tādejādi likdama jauneklim pa�virzīties tuvāk. - Biju domājusi, ka tu zini, ka tie visi ir mesli. Visi tie sudi iedarbojas uz tavu psihi, kas tev nav vel pietiekami attīs�tījusies. Tas ir tikpat stulbi ka pipet cigaretes, kad vienīgais kaifs, ko tu vari noķert, ir vēzis.

-��� Bet narkotikas? Ja jus negribat�

-�� Man ir vajadzīgs tas, kas tev kabata.

Neitans samirk�ķinaja acis.

-Ja tas nav tava kabata, tad noteikti ir Brendona kabata. Tur�klāt jus abi pazīstat simtiem tadu bērnu, kuriem tas noteikti ir lī�dzi. Kad es mācījos tava skola, toreiz visi bija sakaifoju�ies ar zo- loftu, valiumu, ritalinu, risperdalu, zanaksu, prozaku, litiju. Uz ielas to sauca par ben-zo. Ari jus ta�u katru dienu uz skolu nesat sev līdzi veselu arsenalu kaifam.

-�� Bet tas ta�u ir zāles!

-�� Kaifs paliek kaifs. Labas ziņas ir tadas, ka nav jāpārkāpj li�kums. Jus abi ar brendonu dabūsiet divus dolārus par katru tab�leti, un līdz zvanam atlikusi tikai pusstunda.

-�� Kapec�

-Jo man nav laika to izdarīt citādi. Un tu to vari izdarīt. Vai ari gribi uz visiem laikiem palikt par gramatu tārpu, pienapuiku un ākstu? Vai tad neesi for�ais d�cks, kas alkst izbaudīt īstu ad�renalīnu, nevis garlaikoties ar stulbam bērnu videospelitem? Esi īsts vīrietis un izbaudi dzīvi jau tūlīt! Nedod tuk�us solījumus - varbūt citreiz.

Neitans skatījās viņai garam un apsvēra nupat dzirdēto.

Heilija pasniedzas pec pui�a rokas un pieskaras viņa pirk�stiem. - Neitan, vai esi izlēmis, kas tu būsi? Puika, kas niekojas ar kafiju, vai īsts vīrietis?

-Kā?

- Zini, Neitan, visi grib but for�ie ve�i. Ta nu reiz. tas �aja pa�saulē iekārtots. Ja nebūs zaļu, nebūs naudas. Liec viņiem tevi ap�skaust. Piesoli viņiem divus dolārus par tableti, un dolārs bus ta�vējais. Mums ir atliku�as tikai divdesmit piecas minutes, tapec labāk tas izmanto lietderīgi. Rīkojies atri un atnes man to, ko tev ludzu.

Neitans ilgi viņā nolūkojas, un Heilijai jau �ķita, ka viņai ne�būs izdevies puisi pārliecināt.

Tad viņ� nospieda mobilā telefona zvana atkarto�anas pogu un steidzas uz durvīm. Neitans nemaz nepamanīja, ka es viņam sekoju. Ejot lauka no kafejnīcas, es paskatījos uz Raselu, kur� jo�projām sedeja turpat un klausijas savu CD ar Nirvana koncerta ierakstu Come As You Are. Viņ� klanīja galvu līdzi me�onīgiem ģi�tārās akordiem, bet uztrenēta spiega acs ne uz mirkli nezaudeja modrību.

Izgājis uz ielas, es devos uz Meireta skolas pusi un noslēpos aiz kada tukla vīra muguras, kur� bija izvedis pastaiga savu pu�deli. Neitans nemaz neatskatijas. Viņi abi ar Brendonu apstaiga- ja skolasbiedrus, kas joprojām pulcējās uz skolas trepem. bērni kaut ko sameta tīra papīra glāzīte, ko Neitans bija paņēmis līdzi no kafejnīcas. Mans pulkstenis radīja 8:17. I Ieilija mums bija pa�stāstījusi, ka zvans uz pirmo stundu atskan 8:30. Bērni jau saka iet iek�a skola, kad Neitans paskrēja man garam.

Es atkal iegāju Starbucks tie�i taja bridi, kad Neitans apsēdas pie galdiņa pretī I Ieilijai un pasniedza viņai grabo�u papīra glā�zīti. Gāju viņiem garam, kad jauneklis sacīja:

-Septiņdesmit deviņas. Dabuju septiņdesmit deviņas tabletes. Antidepresantus, miegazales, stimulētājus� Es tos nepazīstu. Mi�randa iemeta veselu iepakojumu ar arsta izrakstītajiem medika�mentiem un teica, ka varē�ot palietot mates zāles. D�enija tapai nekad nedzer zāles. Aleksam bija divas da�adas tabletes un vel antibiotikas, kuras liku viņam paturēt. Gribēju zināt, vai rit� Es to izdarīju!

-�� Tu to paveici lieliski! - Heilija uzslavēja. Viņa noskaitīja nau�du no musu dolāru �ūksm�a. - Bet tev ir atliku�as tikai da�as minutes, lai paspētu aizskriet uz klasi. Esmu tava paradniece�

-��� Es negribu jusu naudu!

-��� Ta nav mana, un ari tava visa ta nav. Tev jasamaksa tiem, kas deva uz parada. Darījums paliek darījums.

Viņa piespieda Neitanu paņemt naudu un pieceļas. - Paldies. Tu man tie�am palīdzēji.

-��� Ne, nepalīdzēju vis.

�ie vardi lika I leilijai apstaties.

Nu, nāc ta�u! Es centos ar telepatiski noraidīt viņai savas do�mas. Mums jātiek prom no �ā naves slazda!

-��� Ar to es jums nepalīdzēju, - Neitans sacīja. - Bet es gribu palīdzēt. Esmu gatavs darīt visu� ne tikai tādus sīkumus.

I leilijas skatiens sastinga grīda. Viņas lupas memi kustējās.

Glab viņu! Es atrados piecu soļu attaluma. Tad jau divu�

Melna sieviete piespieda sevi atraut skatienu no grīdas un ap�būra Neitanu ar savam skaistajam acīm.

-�� Tikai pasakiet man, kas jums vajadzīgs, - jauneklis �ukstēja, nepamanīdams, ka es pēk�ņi partraucu savu glab�anas misiju un notēloju milzīgu interesi par kafijas krūzītēm, kas bija izliktas pār�do�anai pie sienas.

-��� Es tagad gribu, lai tu atgrieztos skola, - viņa sacīja, - tikai nevajag vienkār�i atsēdēt stundas līdz zvanam. Svarīga ir tava attieksme. Dari to godam, esi laimīgs un saglaba pa�cieņu.

-�� Vai es vel kādreiz jus redze�u?

Heilija pasmaidīja. - Tu mani redzesi vienmēr.

Tad viņa izvadīja puisi ara un atvadījas.

Ejot uz zagto ma�īnu, Heilija un Ēriks satikas labu gabalu mums priek�a, Zeins piesedza aizmuguri, Rasels pasmīnēja un sacīja: - Visiem patīk kaifot.

Musu Ņujorkas viesnīca bija padrūma deviņstavu eka 23. iela, kas bija iespiedusies viena kvartala ar miljoniem dolāru vērtam greznām majam; talu no tas vietas, kur pametām zagto Toyota automa�īnu. Ieejot viesnīcas vestibila, mus apņēma putekļu un tabakas dūmu mākonis. �ķita, ka neesam vienīgas izmisu�as dvē�seles, kas ieradu�ās �eit savest sevi kārtība.

Kāpjot aug�up pa kapnem, Zeins no�ukstēja: - Te bus riskanti kapt leja visiem kopa.

-Tev taisnība, - es piekritu. - Bet neesam tik labā forma, lai staigatu vieni pa�i.

Vienu istabu mes pārvērtām par operācijas centru. Rita saule gribēja ielauzties cauri �alūzijām, kuras mes aizvilkām priek�a netīrajam logam.

Mes sadalijam zāles, pārlūkojām savas mantas un izveidojam matricas.

Vispirms notika zāļu sadalī�ana - tas bija jadara vispirms.

�o procesu veicam pec atmiņas. Zeins un Heilija sa�ķiroja sep�tiņdesmit deviņas tabletes �etras kaudzītes -antidepresantos, sti�mulētajos, miegazales un nezinamajās.

-�� Vai zināt, kas ir tas trīs mazas, baltas tabletītes? - pajautaja Rasels. - Esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas līdzīgs ritalīnam - tas ir vel nepatentets līdzeklis ar nomierino�u iedarbību uz bērna smadzenēm.

Zeins piebilda: - Tīņi ir amerikāņu kulturas progresīvākā daļa.

Es izlaboju: - Riskantaka un ar maksimalakajam prasibam.

-�� Te nav neka no ta, kas vajadzīgs manam 11IV kokteilim, - Heilija secinaja.

Mes nespejam viņu mierināt un maldināt. Tas neko nelīdzetu, turklāt nebija nozīmes ari tam, cik ļoti mums Heilija patika. Meli, kuros mes dzīvojam, ir tikai musu pa�u vai psihiatra darī�ana, un viņ� tika piesiets pie drā�u �oga.

Mēs sadalījām katram zāles, aptuveni vadoties pēc ta, kadas tika dzertas iepriek�.

-�� Kā tas ietekmes musu apreķinato laiku? - Heilija painterese-

jas.

Zeins paraustīja plecus. - Viss �is majas zaļu kokteilis var ne�daudz pieklusināt akūtās problēmas, var pagarinat to laiku, kuru esam sev atvēlēju�i, bet nemaz vel īsti neapzināmies. Paklau! Var�būt zāles var nedaudz nomaskēt musu psihisko sabrukumu vai ari izsaukt tadu vājprātā lēkmi, kādu vēl neesam piedzīvoju�i?

-��� Iespējams, mums vel atliku�as tikai trīs dienas, kuras varē�sim saprātīgi funkcionēt, - sacīju. - Mums jānoved �i lieta iespē�jami tālāk.

Rasels norija savu zaļu porciju un uzdzēra ūdeni no pudeles. Nezināmās tabletes viņ� bija atlicis mala. Tad paņēma vienu ne�pazīstamu baltu tabletiti un iemeta to mute. - Ķeramies pie lietas!

Musu mantu inventarizācijā aizņēma piecas minūtes.

-��� Mums ir atliku�i 434 dolāri, - Heilija bija pārskaitījusi nau�du. - Tas ir daudz, bet ne Manhetenas dzīvei.

-�� Un tev ir vēl ierocis, - es sacīju Zeinam.

-��� bet aptvere nav vairs pilna, - viņ� atbildēja. - Trūkst da�u lo�u.

-�� Ej nu? - es atjokoju.

Matricu izveido�ana ir jebkuras spiego�anas misijas pats pa�mats.

Matricas ir datu apkopojums, uz kā pamata tiek balstīta katra spiego�anas operācijā vai izmekle�ana. Modernaja spiegu pasaule analītiķi izmanto datorus, lai radītu zināmo faktu vizuālās kar�tes un veidotu sapratīgus pieņēmumus. Eai atklalu sakarības, iespejamas cēloņa un seku likumsakarības, izsekojamos objektus, kuri var but sare�ģitaki, neka sakuma licies, kartes tiek paradītas datoru monitoros vai demonstrētas uz lielā ekrana.

Ta�u mes neatradamies moderna CIP mītnes spiegu laborato�rija, bet gan Ņujorkas centra viesnīcā. Musu vienīgais datorteh�nikas aprīkojums bija daktera F. klepjdators, un taja nebija insta�lētas tadas programmas, kas ļautu mums izveidot matricas. Mums to vajadzēja darīt pec vecā stila parauga.

Rasels mums izsniedza rakstamos un krasainu papīru, ko bija iegādājies sīkpre�u veikala. Loksnes mes sagriezām kartītes, uz kuram biis jauzraksta cilvēka vārds, vieta vai kada lieta.

Uz violetajam matricas kartītēm Rasels uzrakstīja: bosnija, Ser- bija, pulkvedis Hercgls, savu rokenrola grupas nosaukumu un visus tas dalībniekus, pat savas operācijās vadītāja vardu.

Zeins izmantoja sarkanu papīru. Uz vienas kartītes viņ� uz�rakstīja feldfēbeļa D�odrija vardu. Un uztaisīja ari kartītes Vjet�namai, Laosai, desantnieku vienībai un īpa�ajam operācijām, lao- sie�u algotņiem un vjetkongie�iem.

Heilija izvēlējās dzelteno krāsu. Viņa uzrakstīja: Klēra, Kris- tofs, Kens, D�enna, krievi, Nigerija, Parīze, Prāga. Vienu kartīti viņa uztaisīja heroīnam, otru - naftai, tre�o - plutonijam. Mēs domājām, ka daudzi no tiem vārdiem, kurus mes zinājām, bija seg�vārdi, lietoti vienīgi darba vajadzibam. Ta�u, ja samelo diviem cilvekiem, tad gala rezultātā meli kļūst par patiesību.

Ēriks lietoja zaļo papīru. Viņ� uzrakstīja: Irāka, Sadams Hu- seins, majors Amans, slepenas kontaktpersonas, masu iznicinā��anas iero�i. No visiem klāteso�ajiem viņam iznaca visplānākā matricu kartī�u kaudzīte.

- Nu, Viktor! Ko tu gaidi? - Zeins mudinaja. - Tev jauzraksta viņas vārds!

Mana krasa bija sudrabota. Rasels pasniedza rakstamo. Visi mani vēroja un gaidīja.

Pildspalva manas rokas drebeja, kad uz sudrabotās kartītes veidoju burtus: Derja.

-Tu to paveici, Viktor, - Heilija mani uzslavēja.

Ēriks piebilda: - Dakteris Fridmans ar tevi lepotos.

Manas sudrabotas matricas kartītes atri pildījās ar citiem vār�diem: Malaizija, AI Qaeda, 11. septembris, pretterorisma centrs. Di�vas kartītes atvēlēju pa�navibas mēģināju miem.

Mes visi kopa sarakstijam daktera Frīdmana roza kartītes - CIP, viņa universitātes, Nacionalo dro�ības padomi, balto namu. Ēriks darbojas ar daktera F. datoru un sauca mums vārdus un adreses.

-�� Mums par viņu jauzzina vairak, - Heilija secinaja.

-�� Tie�i tāpēc esam ieradu�ies lielaja pilsēta, lai veiktu izpetes misiju, - Rasels sacīja. - Tie�i tāpēc esam �eit.

-�� Pirmais uzdevums pabeigts, - Zeins konstatēja. - Sekos� ot�rais.

Masiņai - slepkavai tika bruņas kartītes. Merilendā izsniegta�jā autovaditaja apliecība bija rakstīts Nanas Porteres vārds. Vi�ņas elektroniskajā piezīmju gramatiņa visi vardi lielākoties bija apzīmēti ar iniciāļiem un telefona numuriem; nebija ne zonas koda, ne adreses. Viņas maka mēs atradam Va�ingtonas Valtera Rīda armijas hospitaļa identifikācijas apliecību ar fotogrāfiju; uz turieni viņa bija nosūtīta komandējuma.

Musu neredzētais mērķis - slepkavību organizetajs Kails Ruso - tika pie baltas kartītes.

-�� Ķīnā baltā krasa apzīmē sēras, - es teicu.

-��� Pie mums - �ķīstību, - Heilija papildināja. - Mēģināsim viņu at�ifrēt.

-���� Kails Ruso ir visas musu misijas atslēga, - Zeins sacīja. - Kad tiksim viņam klat, tad ari visu uzzināsim.

-��� Pagaidiet! - es iesaucos. - Mes aizmirsam vēl kadu. Kadu, kuram esam pateicību parada.

Visi skatijas uz mani.

-��� Malkolmu, - es atklaju aizmirsta cilvēka vardu. - Viņ� vis�maz ir nopelnījis savu kartīti par to, ka palīdzēja mums aizbēgt.

Mes pie�ķiram Malkolmam peleko kartīti un uzrakstījām uz tās viņa segvārdu: Kondors.

Zeins un Priks uz viesnīcas kailas ziloņkaula krasas sienas ar limlenti pielīmēja vairak neka divsimts kartī�u, kas bija salik�tas pa grupām. Caurvēj� viesnīcas istaba purinaja �alūziju un lika saules stariem viļņoties un musu raiba �aha galdiņa.

-�� Ak! - noelsās Heilija.

Rasels pa�ūpoja galvu. - Kad kartītes ir pieliktas pie sienas, tad viss kļūst redzams ka uz delnas. Pllīgi laba doma!

-�� Tur, pie sienas, esam mes un musu dzīve, - Zeins sacīja.

-�� Nē, - es iebildu, - ar to mēs sakam. Tagad esam tiku�i daudz, talak uz priek�u.

-��� Kas ir tas kopīgais, ko mes redzam �ajās kartītes? - Zeins pajautaja.

-�� Mes visi bijām pili, - Rasels atbildēja. - Esam saistīti ar CIP, kaut gan I leiliju, Ēriku un mani operācijas norīkoja parvalde, Zei- nu tajās komandēja armija, bet Viktoru - gan parvalde, gan tero�risma apkaro�anas centrs.

-�� Dakteris F. stradaja aģentūras laba, - es piebildu, - turklāt viņu tikko ka paaugstina ja un iecela Nacionālās dro�ības pa�dome. Vai atceraties stāstu par to, ka viņ� apmaldījies baltaja nama?

-Galvenie kopsaucēji ir dakteris F, māsiņa - slepkava un Kails Ruso.

-�� I .abak sauc viņu istaja varda - Portere, Nana Portere. Citādi mes to aizmirsīsim.

-�� Ārpus Menas, - es turpināju, - visi ceļi krustojas Va�ingtona.

-�� Tātad esam devu�ies pareizaja virziena, - Rasels atzina.

-�� Ģeogrāfijas parzina�ana nenozīme, ka tu zini, kur atrodies, - piebildu.

Rasela atbildēja: - Patlaban mes atrodamies sudigā Ņujorkas viesnīca un mums pa pedam dzenas vajataji.

-��� bet kapec? - 1 Ieilija gribēja zināt.

-�� Tāpēc, ka esam vājprātīgie, kas izbēgu�i no trakonama, - es viņai paskaidroju.

-�� labajiem pui�iem ir pamats dzīties mums pakaļ, jo esam bēg�ļi, - viņa teica. - bet kāpēc mus vajā ari sliktie pui�i? �is kāpēc ir saistīts ari ar to, kāpēc nogalinaja dakteri F.

-�� Slepkavība neattiecas tikai uz to, kas to izdarīja un ka, - pie�krita Zeins. Pamajis uz krasainajam kartītēm pie sienas, viņ� tur- pinaja: - Tur nav atbildes uz jautajumu - kāpēc?

-�� Tur esam tikai mes, - Rasels atzina.

-��� Sapratīgi sprie�ot, - Zeins sacīja, - tas ir�

Es viņu partraucu: - Sapratīgi sprie�ot? Vai doma, ka mes spē�jam sapratīgi spriest?

Zeins turpinaja: - Lai ka ari butu, bet daktera F. slepkavība bija pasutijums vai nu no iek�puses, vai ārpuses. Tā ka masiņa - slep�kava bija marionete, tad varam secināt, ka tas ir komandas darbs, nevis solo gājiens.

Kasels secinaja: - Tas tatad ir vai nu veikli organizēts CII' gā�jiens, vai ari kada ārpusē izplānotā sazverestiba, kas vērsta pret CIP

-��� Vai varētu but vel kads cits variants? - es pajautaju.

Zeins atbildēja: - Vari saukt mani par vājprātīgu�

-�� Tu jau tads ari esi! - Ēriks nomurminaja.

-��� �ta�u nespeju iedomāties nevienu citu variantu, - Zeins pa�beidza savu domu.

-��� Piekritu, - es sacīju. - Ta�u man �ķiet, ka tur slēpjas vel kaut kas.

-��� Man sap galva, - I leilija atziņas.

-��� Man ari, - Ēriks piebalsoja.

-�� Tie�i tā, - ari Rasels piekrita. - Vai kads vispār jutas labak, kop� iedzērām tas tabletes?

-��� Nē, - es piebalsoju parejiem. - Ta�u sliktāk ari nekļūst.

Mes skatījāmies uz sienu un neatradam vairs nevienu jautaju-

mu, ne ari atbildi, kas mums palīdzētu. Zeins un Ēriks noņēma no sienas visas kartītes, ja nu gadījuma kads ienāk musu istaba, kamēr būsim izgāju�i. Mēs palikām viesnīca un gaidijam pēcpus�dienu, kad uz ielām paradisies vairak cilvēku.

Paskatījies sava pulksteni, kas tagad radīja 4:37, es sacīju: - Ejam!

Mes stāvējām netīra, peleciga tuneļa vidu, kur spīdēja blava gaisma. Abos tuneļa galos vidēja tumsa. Zem kajam uz perona �ņirkstēja grants. Sasmaku�ais gaiss virs sliedem atgādinaja me�tāla un cementa smārdu. Pazemes dzelzceļa straume plūda tūk�sto�iem sve�inieku, un mes �aja kopēja masa bijām tikai da�i ne�nozīmīgi olī�i. Bijām nemānāmi, melni un maziņi. Pagaidam atradamies dro�ība, kamēr neviens neaptvers, ka esam izbēgu�i vājprātīgie, kas nomaskeju�ies normālo cilvēku pasaule. Sakuma bija dzirdama tikai klaboņa un dārdi, tad no melna tuneļa iznira komēta un pa�āvās mums garam. No�īkstēja metāla bremzes, pa�zemes vilciens apstajas. Atveras vagonu durvis, un pievakares cil�vēku drūzma ieveļas iek�a.

Heilijai un Ērikam izdevās apsēsties, bet Raselam, Zeinam un man nācās stumdities piebaztajā vagona un palikt stavam kajas.

Visapkart mums bija saspiedu�ies ņujorkie�i: celtnieki, datoru speciālisti, pardevejas ar pabaleju�u smiņķi uz sejas un paspu- ru�iem matiem, divas mūķenes, biznesmeņi uzvalkos un ar atrai�sītam kaklasaitēm, kada Bruklinas skaistule izdrāz mani augstpa�pē�u kurpes un ar ej dirst skatienu. Kads uzkapa man uz kajas. "I.o siento," sacīja apaļīga puertorikāniete. Bāls panks, uzmaucis galva kapuci, iemēģināja savu gangstera skatienu, kamēr viņa ste- reo austiņas dardeja reps. Vagona otra gala paradijas transporta policists, viņa skatiens vienaldzīgi parslideja pūlim. Policists ne�sniedzas pēc rācijās, kas bija piestiprinātā viņam pie pleca.

Pazemes vilciena durvis aizvērās, tas saka braukt.

Rasela man pa�ukstēja: - Uzmani Zeinu!

Karavīrs, kur� reiz bija karajies virs asinspirts d�ungļos, ta�gad stāvēja Ņujorkas metro, stingri sagrabis stāvvietas siksnu. īsi

apgrieztie baltie mati bija sviedros samirku�i un pielipu�i pie mit�rās pieres. Nelegāli iegādātās zāles bija izradīju�as vai nu nekam nederīgas, vai ari parak stipras. Jebkurā gadījuma�

-Turies, draugs! - es �ukstēju. - Nepievers sev uzmanību.

-Karsts! Viktor� karsts! Sasodīta pekle!

-��� Nē, �is ir tikai brauciens uz pilsētas nomali.

Vilciena bremzē�ana pietura sagaza pasa�ierus uz priek�u un tad atpakaļ. I!Xirvis atveras. Vilciena iespiedās vel milzumdaudz ļau�u. Neviens neizkāpa. Durvis aizveras. Mes sasveramies uz priek�u. Airi brauco�a vilciena vagons bija sakarsis no cilvēku ķer�meņu siltuma.

Pēdējoreiz karstuma lekme Zeinam bija uznākusi, kad bija sa�bojājies pils boilers un to nevareja atslēgt. Savās halucinācijās Zeins atkal atgrie�as d�ungļos un izdemoleja dienas aprūpes tel�pu, pirms apsargs bija paspējis iedurt viņam �ļirci.

-��� Viss bus kartība, - es centos viņam iestāstīt. Zeina acis spī�dēja kā divi liesmojo�i ugunskuri. Meloju: - Mes jau esam tikpat ka atbrauku�i.

-Atbrauku�i� �eit� mes esam �eit. Nespēju vairs izturēt! Ne�varē�u�

-�� Paklau, Zein! - es turpināju �ukstēt. - Vai tev ir ierocis?

Viņa acis atspoguļojas vilciena vagons, mute pavēras: - Tie�i tā.

-��� Tad labi, - turpināju melot. - Tas ir labi. Noglabā to ta, lai neviens neierauga.

Vilciens ieribinaja nakamaja stacija, bremzes no�īkstēja. Saja pietura izkapa vairak cilvēku neka iekapa. I'uļa spiediens ne�daudz atslaba. Pa atvērtajam durvīm vagona uz īsu bridi ieplū�da svaigs gaiss. Durvis aizvēras un, traucoties tālāk pa tuneļa bez�gaisa telpu, vagonu atkal parņema smacīgs karstums.

-��� Viktor! - Zeins �ukstēja un izskatijas pavisam nelāgi.

-��� Viss būs labi.

-��� Es to neizturē�u. Nevaru vairs paciest. Kaut kas jadara.

Mūsu vagona brauca labdabīgi sve�inieki - nevainīgi upuri.

Un ari policists.

Vilciens dardeja un rībēja. Traucoties uz priek�u tumsa, vagons �ūpojās no vieniem sāniem uz otriem. Un smacējo�ais karstums� Tas kļuva arvien nepanesamaks.

Tveicīgaja gaisa atskaņoja kada cilvēka griezīga balss:

- Ttttr-ram pam-pam. Ttttr-ram pam-pam�

Tā bija Kasela balss, rokenrola Rasela. Turedamies pie vagona griestu piesvidu�as siksnas, viņ� bija noliecies pie Zeina, kur� jau bija iegājis savā pasaule. Rasels dungoja un klik�ķinaja meli, it ka spēlēdams mazas bungas: - Ttttr-ram pam-pam-pam-pam-pam- pum.

Misters panks, kur� staveja kādas divdesmit pēdas talak, pie�bakstīja savam �omam: - Jo! Kas te, sasodīts, notiek?

Puertorikāniete neko neievēroja. Visi vienaldzīgie un neko ne�redzo�ie pasa�ieri pēk�ņi pievērsa uzmanību Zeinam, kur� kara- jas vagona siksna ka d�ungļu svelo�aja koku lapotne, un Rase- lam, kura veca, labi zinama dziesma par desantniekiem, kuri krīt no debesim, skanēja pa visu vagonu.

Kadas desmit pēdas talak no manis sedeja sirms virs adas jaka, viņa seja atspoguļojas armijas biedra draudzigums. Sirmais kungs piebiedrojas Rasela arijai, imitēdams taures partiju: - Ta-da-da-da.

Dardo�aja vagona sāka līgoties cilvēku ķermeņi, un visi vie�nojas viena dziesma. Ta skanēja abos vagona galos, Raselam pie�balsoja sve�inieku koris, absolūti nepazīstami cilvēki no divdes�mit līdz se�desmit gadu vecumam: - Ta-da-da-da.

Ar memu kliedzienu Zeins atgrie�as �aja pasaule. Viņ� vairs nekarajās d�ungļu lapotnē, bet smacejo�aja karstuma turējās pie vagona stieņa. Viņ� nedrīkstēja ieslīgt vājprātā lekme, jo ta varēja paraut mus visus sev līdzi. Zeins nebija tads nodevējs. Viņ� turē�jās pie stieņa piesmaku�aja, dardo�aja vilciena tapat, ka visu mū�u bija cietis sāpes. Zeins turējās un trīcēja, kamēr koris skan�dēja "Balādi par zaļajām beretēm". Tā viņam izraisīja sentimen�tu un jaunības atmiņas. Dziesmai skanot, vilciens traucās talak pa tum�o tuneli. Zeins turējās. Viņ� turējās, līdz vilciens iznbinā- ja lauka no tum�a tuneļa un apstajas nakamaja pietura. Tuneļa eņģeļi dziedaja par sudraba spārniem Amerikas labakai nākot�nei, līdz beidzot Zeins ļava savam sapem vaļu. Viņ� elsoja un rau- daja ta, ka nekad, nekad agrak nebija raudajis.

Tie�i ta.

Izejot ara no pazemes, ieraudzījām sārtas debesis. Uz ielām val�dīja sastrēgums, ko bija izveidojusi Ņujorkas dzelteno taksomet�ru jura. Pa novakares apņemtajām ietvēm virzījās gājēju plūsma. Ciktāl varējam parredzet, tuvuma nebija manams neviens musu mednieks.

Ciktāl varējam parredzet.

Un, ciktāl varējām secināt no pirmās izlūko�anas misijas fāzes, neviena novēro�anas komanda patlaban neuzraudzīja Vestsaidas ārpilsētas daudzdzīvokļu maju. �eit mes bijām ieradu�ies no Me- nas, lai īstenotu misijas nākamo - otro - fazi. �i bija divdesmit stāvu daudzdzīvokļu eka, kuras logi spo�i laistijas vakara krēs�la. Mes braucam aug�a ar �veicara izsaukto liftu - viņ� bija noti�cējis I Ieilijas pardro�ajai pasaciņai, ka esam ielūgti uz vakariņam.

Tiklīdz secinājām, ka eka netiek novērota, bijām cereju�i, ka dzī�voklis bus tuk�s un mums atliks vienīgi taja ielauzties. Ta�u, iz�kāpu�i no lifta, ieraudzījām, ka vajadzīga dzīvokļa durvis bija at�vērtas un pie tam slavēja vecs virs melna uzvalkā, kur� atgādināja Albertu Ein�teinu, tikai bez usam. Viņ� mus aicinaja iek�a: - Esat ieradu�ies tie�i laika!

Ēriks steidzas paklausīt aicinajumam.

Virs steig�us ierava viņu iek�ā.

Rasels metas glābt musu biedru. Zeina laba roka paslīdēja zem meteļa. Heilija piesedza aizmuguri. Es paturēju acis visas pārē�jās aizvērtās dzīvokļu durvis.

Vecais virs apkampa Ēriku, un Ēriks atbildēja ar to pa�u.

- Es tik ļoti priecājos, ka esat atnaku�i! - Viņ� palaida Ēriku vaļa un aicinaja mus tuvāk. - Esmu Leona tevs, D�ulzs Fndmans. Paldies, ka atnācāt.

-�� An mes priecājāmies.

Es ieskatījos dzīvokli, kas bija piederejis mūsu miru�ajam psi�hiatram. Gar priek�nama sienam bija redzami grāmatplaukti. Vies�istaba drūzmējas cilvēki.

-��� Atvainojiet, bet pasakiet, ka jus visus sauc? - apjautajas mūsu psihiatra tēvs.

Ēriks nomurminaja: - Heilija, Rasels, Zeins, Viktors. Mani sauc Ēriks.

Par vēlu samelot, pie sevis nodomāju.

D�ūlzs Frīdmans turpinaja: - Un ka jus pazinat manu delu� ja drīkst vaicat?

-�� Kopa strādājām, - Rasels pasteidzas ar atbildi, lai alla� pa�klausīgais un godpratigais Ēriks nepaspetu izstāstīt taisnību. I Iei- lija mēģināja vedināt Ēriku prom no dzīvokļa.

-�� A-a, - novilka D�ūlzs.

-�� Ja, ta tas ir, - Rasels apstiprinaja.

-��� Tie divi, kas bija ieradu�ies pie manis skola, lai� lai pastas- titu par Leonu, vispār nekad nebija viņu satiku�i. - D�ulzs paska- tijas mani ar miklam, asarainam acīm. - Vai varat iedomāties, kada ir sajuta, ja pilnīgi sve�i cilvēki paziņo par dela navi? Cik tas ir briesmīgi!

-��� Man ļoti �ēl, - izteicu lidzjutibu.

Vecais virs iekļava mani savos apskāvienos ka bērns, kur� ne�var nostāvēt uz kajam. Saņēmis sevi rokas, viņ� palaida mani vaļa un turpinaja: - Pec tam kad tie viri bija aizgaju�i, es nedomāju, ka vel uzradisies kads� kads no viņa darba.

Zeins sacīja: - Viņ� mums daudz nozīmēja.

Sērojo�ais tevs papildinaja: - Viņ� daudziem daudz ko nozī�mēja un darīja labu. Nāciet iek�a!

Vecais virs ieveda Raselu dzīvokli, kura adresi bijām atradu�i viņa dēla datora ar nosaukumu Maja. Es sapratu, ka �i nebija ta vieta, kur dakteris F. dzīvoja, bet gan ta, kur viņ� jutas dro�ība. �i bija ta vieta, kur viņ� dro�i varēja ierasties un vienmer atgriezties.

Mes ar Zeinu palikam priek�nama. Zeins bija ienācis, turē�dams mēteli vaļa, lai tiktu pie svaiga gaisa.

-�� Vai dro�i zini, ka tev vairs nekas nekai�? - es apjautajos.

-��� Ja, - Zeins atbildēja. - Vai ari ne. Tagad viss� ir citādi. Es izjutu� vieglumu.

-�� Mums tikai jasaglaba miers. Jabut neuzkrīto�iem, jamaske- jas un jabut pilnīgi mierīgiem.

Viņ� pasmaidīja. - Karstums mani vairs nesatrauc.

-�� Vai mums nevajadzētu �o izlūko�anu partraukt? Vai rīkoja�mies prātīgi un dro�i?

-�� To es nezinu.

Zeins iegaja dzīvoklī, kur Rasels sajūsma iesaucas: - Te nu gan ir īstas dzīres! Cik daudz ēdiena!

Ari es iegāju dzīvokli un aizveru durvis.

Ieraudzīju savus biednis ļau�u pilna viesistaba. Uz vienas sie�nas bija redzama abstraktas mākslās darba reprodukcija. Pie pre�tējās sienas virs kamīna dzegas, kur pa�laik kada sirma kundze, ģērbusies tum�zila Annām kostīma, novietoja cilindriskas formas vazi ar sarkanam rozēm, kads bija uzklājis baltu palagu. Uz gal�da stavēja sviestmaizes, auksti brokoļi un burkāni. Kārdino�i smar�oja liellopu krutiņa un sadalīts tītars.

Musu noslepkavota psihiatra tevs veltīja man pateicīgu smai�du.

Es uzliku roku uz veca vira pleca. - Prīdmana kungs�

-�� Lūdzu, sauciet mani par D�ūlzu.

-�� D�ulzs� Vai� vai tie cilvēki pastastija jums, kā Leons nomi�ra?

-�� Tas noticis tumsa uz �osejas. Ka jau vienmer, viņ� bija parak ilgi strādājis un pārguris. Leons atgrie�as no vizītes pie pacien�tiem taja armijas bāze, kas atrodas pie robe�as. �oseja bija aple�dojusi, un viņ� nespeja novaldīt automa�īnu. Viņ� avarēja viens pats. Viņi teica� apgalvoja, ka nave bijusi pēk�ņa, viņ� miris� vi�ņam jau bija jābūt miru�am, pirms ma�īna eksplodēja.

�ie skumjie un sirdi ploso�ie meli lika daktera F. tēvam novērst acis. Viņ� no�ukstēja: - Ko lai vel saka?

-�� Neko, - es meloju. - Izņemot to, ka viņ� bija labs cilvēks.

Pie mums pienaca Rasels, viena roka turēdams plastmasas glā�zi ar sarkanvīnu, otra - tītara stilbiņu. - Lielisks ēdiens!

-�� Paldies, - D�ulzs pateicas. - Tas nak no stūra delikate�u vei�kaliņa, viņi pazīst Leonu jau kop� zena gadiem. Un sviestmaizes sagatavoja pārtikās tehnoloģijas kursa studenti mana skola, kur strādāju par pasniedzēju�

D�ulzs pārvērtās par bēdu sagrauztu vecu viru spīdīgā, mel�nā uzvalkā, stāvēdams tajā pa�ā istabā, kur bija ieturejis 10 000 laimīgu maltī�u. Viņ� ierāvās sevi un saka trīcēt, bet neuzdro�i�nājās aizvērt acis.

Sirma kundze tum�aja Armani kostīma tagad stāvēja blakus Zeinam. Izņēmusi no somiņas baltu aploksni, viņa to ielika gro�ziņā uz bufetes pie citām tādām pa�am aploksnēm.

Rasels pamaja ar tītara stilbiņu uz palagu, kas bija uzklāts virs kamīna dzegas. - Kapec tur ir tas palags?

-��� Es aizklaju visus spoguļus, - D�ulzs atbildēja.

-�� Skaidrs. - Rasels mūs pameta un devās pie vīna galda.

Sirma kundze ieņema Rasela atbrīvoto vietu un apskava D�ūl-

zu. - Man tik ļoti �ēl. Izsaku lidzjutibu.

-��� Paldies. - D�ulzs pamaja mana virziena. - jūsu vārds bija Viktors? �etrdesmit gadus mācot skola vēsturi, iegūsti spēju atri iegaumet vārdus. �I ir daktere Klarka, viņa bija Leona padomde�vēja 1 larvarda� Nenoliedziet to! Un vel es redzeju, ka groziņa tika ielikta aploksne.

-�� Darī�u visu, lai jums palīdzētu, - sirma kundze mīļi atbildē�ja.

-��� Pa�reiz jūs varētu man palīdzēt, ja uz mirkli mani atvaino�siet. - D�ūlzs izgaja no istabas.

Dakteres Klarkas spulgas acis pieversās man. - Vai jus bijāt Leona draugs?

-�� Ne tik tuvs, kā es būtu to vēlējies. Daktere Klarka, tatad jus pasniedzat I larvarda?

-1 ,udzu, sauciet mani par Jarovu. Pēc divdesmit gadiem sen�timentālās atmiņas atveda mani atpakaļ uz �o pilsētu. Es nesen atveru �eit savu praksi, kaut ari joprojām lasu lekcijas un nodar�bojos ar zinātni.

-��� Praksi? Jus esat�

-��� Psihiatre. - Daktere Klarka uzlika roku uz manas delnas un cie�i to saspieda.

-��� Pastāstiet man, - viņa �ukstēja. - Kā viņ� to pārdzīvo?

-�� D�ūlzs? - es aplaizīju lūpas. - Cen�as turēties bra�i, ka jau mes visi.

-�� Ja, protams. Neviens jau nezina, ka �ādas reizēs rīkoties.

Ļauj viņai runāti Pats labāk paklusē! - Vai satikaties ar Leonu

Harvarda?

-�� Es pazinu viņa ģimeni. Mēs ar D�ūlzu mācījāmies viena sko�la. Manuprat, tas bija pilnīgi aplams lēmums no D�ūlza puses - absolvēt Hārvardu, lai strādātu par skolotāju Harlemas vidussko�la. Bet tads nu viņ� ir. Ja viņ� kaut ko ieņemis galva, tad viņa lē�mumu nekas vairs nevar mainīt. Man tas ļoti patika, līdz D�ūlzs salika Marisu. Tas notika laikā, kad es izgāju klīniska ordinatora praksi Belvju psihiatriska ja slimnīca. �i prakse man atvēra acis uz daudzam lietam.

-�� Ja, tā tas ir.

-�� �ķiet, ka tas viss notika vel vakar. - Jarova pieķērās man pie rokas. - Tā slimnīca saveda mani kopa ar Leonu.

Netālu no mums aiz diviem saruna iegrimu�iem vīrie�iem sta- veja Ēriks. Vīrie�i nepamanīja Ēriku pat tad, kad viens no viņiem pagriezās pret kamīna dzegu, pabīdija mala āmuru, kasti ar spraudītēm un drā�u rulli, lai noliktu savu sarkanvīna glāzi bla�kus vāzei ar sarkanajam rozēm.

Jarova turpinaja: - Atceros to reizi, ka D�ulzs mani pirmo rei�zi uzaicinaja pie sevis majas uz pusdienām, lai iepazīstinātu ar Marisu. Divi seni koled�as draugi� Kad es viņu ieraudzīju, Ma- risa jau bija stāvokli ar Leonu. Pēk�ņi es aptveru, cik D�ūlzs ir lielisks vīrietis� bija� Gribēju teikt - ir. Man atlika tikai noskatī�ties. Domāju, es labi pārzināju viltīgos Preida gājienus.

-��� Viltīgos?

-Marisa bija pats godīguma iemiesojums, brīni�ķīgs cilvēks. Viņu nevareja nemilet. Pēc diviem gadiem viņa no mums �ķiras. Nabaga D�ulzs palika pilnīgi viens. Toreiz es jau gadu ka biju �ķīrusies. Mans virs bija jauks cilvēks, bet� Nu gan pieliks runāt par mani. Nesadzirdēju - ar ko jus nodarbojaties?

-Ko?

-�� Ar ko jus nodarbojaties? - Jarova dūdoja. Saspiedusi manu roku, viņa jautaja: - Kas jus esat?

Austrumu ciņu maksla bija mani izskolojusi, ka atbrīvoties no rokas tvēriena. Jāiesit viņai ar brīvo roku. Ar plaukstu jāiesit pa deniņiem, ar pirkstu kauliņiem jatrapa pa elpvadu, ar cietu duri jasadraga apak�delms. Jāizrauj roka no tveriena, izmantojot vājā�ko punktu - jāuzspie� uz īk�ķa un jaatlau� mazais pirkstiņ�.

-�� Atvainojiet, - es sacīju, - maniem draugiem nepiecie�ama palīdzība.

Izlocījos garam sve�iniekiem ļau�u pilnajā istaba un devos pie Zeina.

D�ūlzs skaļa balsi ierunājās: - Ludzu jusu uzmanību! Uzaici�nu visus ieiet dzivojamaja istaba.

-�� Mūs jātiek projām no �ejienes! - es �ukstēju Zeinam, kad pū�lis sakustejas.

-��� Mes neko neuzzinājām, tikai dabūjam paēst, - viņ� sacīja, turēdams roka sviestmaizi.

-�� Neruna citu varda un uzmanies, ko saki. Tā vecā kundze ir psihiatre!

-�� Un tu esi vājprātīgs. Jums ir daudz kopīga.

-Ja viņa atklas, kas mes esam�

-�� Tu par daudz uztraucies. Kas tad ir pats ļaunakais, kas var �eit notikt? Turklāt, - viņ� pamaja uz isto rupju cēloni, - ne jau par viņu vai tevi mums vajadzētu uztraukties.

Rasels staveja viesistaba, tuk�odams kārtējo Merlot glāzi.

D�ūlzs uzsauca no otras istabas: - Ludzu, nāciet visi �eit!

Rasels sekoja aicinajumam. Ps steidzos viņam pakaļ dzivoja- maja istaba.

Tas istabas logos jau bija redzama vakara tumsa. Dīvāni, krēsli un galdi bija sastumti pie sienas, istabas vidu bija pa klaj�, uz tā apli salikti salokamie metala krēsli.

Stāvot starp piemiņas galdu un krēslu apli, Rasels klausījās D�ulza teiktajos vārdos: - �es neaizveru aizkarus, jo viņ� mīlēja �o skatu. Leonam patika vērot pilsētas pla�umus un aiz �im neci�lajam loga rutim apzinaties kosmosa varenību.

Rasels skatijas uz apli saliktajiem krēsliem. -1 lei! Ps zinu, kam �ie krēsli domāti!

-��� Patie�am?

-�� Jā gan! Ps tajos sē�u visu laiku.

Ps sacīju: - Rasei!

D�ūlzs sarauca pieri: - Visu laiku?

-��� Divas trīs reizes nedēļā, - Rasels turpināja. - Tas atkarīgs no ta, ka man veicas.

-�� Ak dievs! - iesaucās D�ulzs. - Divas vai trīs reizes� nedēļā! Ak, nabadziņ�!

Rasels iegaja krēslu izveidotajā apli, kad D�ulzs viņam sacīja:

-��� Viss� ar nāvi saistītais, un tu vēl esi tik jauns.

Rasels atbildēja: - Ak, neatgādiniet man to! Aiz sevis esmu at�stājis vienīgi līķus.

Vakara tumsa pārvērtā logu rindu caurredzama spoguli, kura atspoguļojas metala saliekamo krēslu aplis. Sirma kundze ar psi�hiatres licenci somiņa apsēdas viena no kresliem, cie�i paskatijas uz. mani un ar roku uzsita pa blakus eso�o krēslu.

Hs kaut ka mēģināju sakopot gribasspēku un pacēlu roku. Pagaidiet.

Ps pievilku Raselu tuvāk un sacīju: - Ta veca sieviete ir psi�hiatre!

Nokratīdams manu vārgo tverienu, viņ� atbildēja: - Skaidrs, ka ta ir. - Gravitate novilka mani krēsla blakus dakterei Jarovai Klarkai.

-��� Ir daudz vieglāk, kad nav jāsē� vienam pa�am, - viņa maiga balsi dūdoja, - vai blakus kadam pilnīgi sve�am cilvēkam.

-�� Mes visi esam sve�inieki. - Aizveries! Neruna ar viņu!

Viņa samirk�ķinaja acis. - Cik interesants� domu gājiens.

Divi skolotāji apsēdas blakus Zeinam. Divus krēslus tālāk ap�sēdas Ēriks. D�ulzs pieklājīgi gaidīja apļa centra, blakus D�ul- zam stavēja viņa jaunais draugs Rasels.

Kamēr D�ulza kolēģi un draugi ieņema vietas, ļarova sacīja:

-��� Visa pamata ir cilvēka prāts. Es veicu pētījumus kada klīnika, kur ārste imigrantus. Pec Amerikas medicīnas kriterijiem viņus atzīst par nepieskaitāmiem. Spāņu izcelsmes imigrantiem visiz�platītākā vājprātā izpausme ir Atacjue de nervios, viņi krīt gar ze�mi, kliedz, bļauj un sit sev pa krūtīm. Malaizie�i�

-�� Nerunāsim par to.

-��� Ka, ludzu?

Ps cie�i sakniebu lupas un noliedzo�i pa�upoju galvu. Ne.

Viņa paraustīja plecus. - Tatad malaizie�iem ir raksturīga psiho ze, kuru deve par latah, viņiem rodas tieksme atdarinat citus cilvē�kus. Ķinie�u pacienti bie�i baidas no vēja. Viņi to sauc par *i-fay.

-�� Pa-feng, - no manam lupām izlauzās labojums.

Dktere jarova Klarka izbrīna samirk�ķina ja acis. - Vai jus ru�nājāt ķinie�u valoda?

-Ja� Ne� Ne �eit un ne tagad.

-���� Ludzu uzmanību! - D�ūlzs sasita rokas un parlaida acis apli sedo�ajiem ļaudīm. Rasels atdarinaja D�ulza stāju - pla�i izplestas rokas un apsauco�o skatienu.

Es raidīju telepatisku skatienu Raselam - tikai nevajag tēlot ne�kādu Latah!

Rasels visus uzrunaja: - Laiks sākt, D�ūlz!

Ar �estu viņ� aicinaja majas saimnieku ieņemt vietu krēsla ar muguru pret logu. Pats Rasels apsēdas pretī ar skatu uz logu, kurā atspoguļojās krēslu aplis.

-�� Paldies visiem, ka atnacat, - D�ulzs iesaka. - Parasti ta ne�mēdz darīt�

Rasels ar �estu viņu partrauca. - Viss ir kartība. Mes esam sa�sēdu�ies apli. blakus manam draugam Viktoram sē� psihiatre� Kā jums klajas, daktent? Vai esat gatava sakt?

-��� Leons� - viņa tevs turpinaja, tad norija siekalas un nespeja vairs parunai.

-�� Dakteris F. bija ļoti for�s, - Rasels piepalīdzēja. - Viņam labi padevas grupas terapija.

Zeins zīmīgi skaļi ieklepojas.

Rasels nepamirk�ķinaja ne aci.

Musu psihiatra tēvs nopūtās: - Leons ir miris� Tā tas nedrīk�stēja notikt.

Rasels nopūtas: - Sasodīts! Mes neviens ta�u nezinām, kas ar mums notiks.

Izdzirdot Rasela sasodīts, nevainīgie klausitaji jutas ka dabu- ju�i aukstu du�u.

Viņ� turpinaja: - Pie ka es paliku?

-�� Pie ka tu paliki? - ierunājos. Fs pieliku roku pie sirds un no slēpu īk�ķi. Kustinot pirkstus, paradīju �etrus maģiskos vārdus -

sasodīts, vai nevari aizvērties?

Rasels turpinaja: - Esmu �eit, tu esi �eit. Mes visi esam �eit sa- naku�i.

Heilija meģinaja glābt, kas glabjams: - Izņemot nabaga dakte�ri Fridmanu.

-�� Jā, - Rasels piekrita. - Viņ� bija labs ārsts, kaut ari neticēja tam, ko viņam stāstīju par tualeti. Dakteris F. nesaprata pa�u gal�veno.

-��� Jaunais cilvēk, - ierunājās man blakus sēdo�a psihiatre,

-��� vai ar jums viss kartība?

-�� Vai domājāt, ka vispār kads ir normāls? Kas tad jūs esat par psihiatri?

-�� Piedodiet, ja�

Ta�u Rasels ar rokas mājienu partrauca Jarovu Klarku: - Ne, piedodiet man.

-Ak, Viktor! - Rasels turpinaja. - Piedod man par to, kas no�tika vannasistaba. Es vienkār�i sastingu. Viņa tur staveja kru�tu- n un biksītēs� vannasistaba, un es� Es nespeju nogāzt viņu gar zemi.

Daktere Klarka sarauca pieri, bet sacīja: - Tu izdarīji pareizi.

-��� Ne! Kadā pasaule jus dzīvojat? Tu izlauz durvis, viņa tur stāv puskaila� Blik�! Tev atliek vienīgi nogāzt viņu pie zemes vai mirt stulba nave.

-��� Kas �eit notiek? - pajautaja viena skolotāja.

Es sacīju: - Rasei, vai varam aprunaties virtuve?

-��� Tu vari ar mani runāties ari �eit. Viņ� norādīja uz logu:

-��� Esmu redzams ari tur!

Visu klāteso�o acis sekoja Rasela rokai un paskatijas loga. Tur bija redzami musu atspulgi, mirdzo�ie debesskrāpji un tum�a nakts.

-��� Tur var redzet to, kas notiek gan ara, gan iek�a. Viss kopa atspoguļojas stikla, - Rasels stastija. - It ka laika atskaite un �i vieta vairs neeksistētu. Tur, ara, mes dosimies un esam jau biju�i, tagad esam �eit. Tas, ko mēs redzam, ir�

-�� Skaisti, - ierunājās Ēriks, kura brillēs atspoguļojas logs.

-�� Tie�i ta, vecīt! Tu to saproti un zini. Tas ir skaisti, vai ne?

Protams, ka Ēriks piekrīto�i pamaja.

-�� Baltas tabletītes un sarkanvīns, - Zeins pa�ukstēja savas do�mas par Raselu.

Ta�u es pakratīju galvu. - Viņ� zina, ka tas ir - but sazajotam.

Vecakais no D�ulza vidusskolas koleģiem ierunājās: - Tas ir�

-�� Jūs neesat �eit noteicējs! - Rasels nodardinaja. - Tagad ru�nāju es!

Neviens neuzdro�inājās pakustēties un pat elpot. Mes sēdē�jam, iesprostoti dzelzs apli.

-��� Kad grupā kads runa, viņu parasti nepartrauc! Ak, ļaudis! Kadā muca jus esat augu�i un pa kadu spundi baroti? Hs cen��os� es atvainojos, tapec nepārtrauciet mani. Piedodiet� Piedod ari tu, Vik! Man pa�am vajadzēja viņu novākt.

-��� Viss kartība, Rasei, - es atbildēju. - Viss beidzas labi.

Daktere Klārka, balstoties uz ilgo psihiatres pieredzi, saņēma

du�u un sacīja: - Labi, ka jūs to neizdarijat� labi, ka viņa� nav novāktā.

-��� Ak ne, ta nav! Zeins viņu piebeidza, - Rasels skaidroja. - Viņa ir pagalam, pati sevi nogalinaja. Ta�u runa nav par to, kur� viņu nogalinaja. Viņa ir tikai vel viens līķis garaja saraksta.

�ie jaunumi izraisīja satraukumu apli sēdo�o cilvēku sejas.

Rasels turpinaja: - Pats galvenais ir tas, ka nedrīkst atstat ci�tam darīt to, kas jadara pa�am. Piedod man par to. Viss jau bei�dzas labi. Tomēr, ja tu esi tur, tad esi par to atbildīgs, kļūsti par skmviti kopējā mehānismā. Bija jarikojas, bet es to nedarīju, un tapec es atvainojos.

-��� Rasei, ir jau labi, - es centos nomierināt savu draugu. - Un tu esi�

-��� Vannasistaba un tualete. - Rasels skatijas loga atspulga un pētīja, ko tur var vai nevar ieraudzīt. - �oreiz tā atkal bija vannas�istaba. Ta vannasistaba, un es viņu neaptureju. Es nevareju� - Viņ� �ukstēja logam: - Es nenogalināju ari to pulkvedi.

Rasela seja bija redzams pārsteigums un sajūsma; viņ� bija at- klajis kaut ko jaunu.

I ukojoties loga atspulga, es pamanīju kustību.

Es ieraudzīju, ka daktere Jarova Klarka nolai� roku gar sāniem un lēnam liecas pec somiņas, kas bija nolikta zem krēsla. Nebija nekādu �aubu, ka viņa mekle mobilo telefonu, lai piezvanītu uz 911.

Jarova sajuta manu dzel�aino tverienu, kas ieskava viņas ro�kas locītavu; mans īk�ķis un rādītājpirksts stingri sakļavās, izvei�dojot tīģera sakodienu; tagad viņa bija mana vara.

Kāda skolotājā, kura piedalijas �aja seru piemiņas pasakuma, kas bija parverties par slepkavniecisku atmiņu plejādi, �ukstus pajautaja: - Kadu pulkvedi?

-��� Pulkvedi Hercglu, to resno jakli. Ps� es viņu nenogalināju. Man vajadzēja viņu novākt daudz, agrak, pirms skolas nodedzi�nā�anas. Vai esat kādreiz dzirdēju�i tas �au�alīgas skaņas, kad mazi bērni sadeg dzivi? Vai varat iedomāties, kā tas ir - stāvēt pie skolas un noskatīties benzīna izlaistī�ana? Tu nevari paelpot un risties dūmos, bet līdz apziņai nonāk bērnu kliedzieni. Velak paliek vien smirdoņa, sadegu�as miesas smaka, bet kliedzieni� I,iesmu meles apņem visu, un vienīgais, ko tu taja brīdī lūdzies, - lai kliedzieni ātrāk apklustu. Tev tur jastav. Tu nedrīksti sevi no�dot, ir tikai muļķīgi jasmaida un janoskatas, lai paliktu dzīvs un sevi neatklatu. Un es viņu nenogalināju, nespeju paraut lamat- granatas stiepli, un tualete�

Rasels saka trīcēt un nevaldāmi elsot. Viņa rokas izliecas pla��a tvēriena, tikai nebija neka, ko satvert.

-�� Mēs esam kopa ar tevi, - Heilija �ukstēja.

-�� Mēs esam �eit, - Zeins piebalsoja.

Priks paradīja Raselam paceltu īk�ķi.

Musu psihoterapeita tēvs piesarka, bet viņa viesi nobaleja.

Rasels redzēja, ka es pamaļu ar galvu. Mes bijām �eit aizsede- ju�ies un nemaz nerupejamies par to, lai paliktu klusi un nemā�nāmi. �is bija patiesības mirklis, un īsta patiesība ir nenovērtēja�mi darga. Tā bija Rasela katarse - pec daudziem gadiem �is patiesības mirklis bija beidzot pienācis. Dakteris F. to butu nosau�cis par lielu sasniegumu.

Rasels atkrita krēsla. Vārdi plūda aumaļam.

-��� Hercgls paņēma viņu no tas skolas. Viņa bija skolotāja ar gariem, blondiem matiem. Pulkvedis viņu sagraba, sita, spārdīja. Mazie bērni raudāja. Viņai sasēja rokas un pa�u ka suni pieseja pie savas siksnas. Mes izgājām lauka, viņi izlaistīja benzīnu�

Pulkvedis viņu noturēja pie sevis divas dienas un divas nak�tis - ka marioneti. It ka viņa nebutu cilvēks. Mēs ieradāmies taja pilsēta; zem kajam� zem kajam �irkstēja gruve�i. No laternu sta�biem karajas pārgrieztas virves. Kafejnīca� Viktor, es vairs nepa�zinu to kafejnīcu! Tā tur bija, es tur biju, bet�

-�� Viss ir labi, Rasei, - es viņam teicu. Dakteres delnas locītava noraustijas mana roka.

-��� Vannasistaba, - Rasels turpinaja. - 1 lercgls aizveda skolotā�ju uz vannasistabu. Pirms aizie�anas viņ� noradīja uz mani un sacīja: "Tev kārtu nākamajam." Un aizvilka meiteni aiz. kaklasik- snas prom uz vannasistabu. Viņ� bija atstajis skanam muziķu. Elviss dziedāja to sasodīto Vivu las Veģus.

Dro�i vien pagaja kada pusstunda. Es gaidīju kopa ar tiem di�viem bandītiem, kuriem patika spīdzināt cilvēkus. 1 lercgls atgrie��as. Viņ� ar pirkstu noradīja uz mani un teica: "Amerikāni, tu iesi nakamuis. Tagad tava kurtu."

Dzīvokļa saimnieks D�ulzs sāka aktīvi vedināt gaisu ar ro�kam.

-�� Ko es varēju darīt? - jautaja Rasels. - Man bija jasaglaba aiz�segs un jaiederas viņu kompānijā. Iedams prom, es dzirdēju, ka Hercgls izvēlējas nakamo. Pulkvedis sacīja, ka esam divu stundu gājiena attaluma no nometnes. Viņ� atdos skolotāju nometnes ka�ravīriem, līdz� līdz beigām.

No D�ūlza mutes izlauzas nopūta: - Ak!

-��� Viņ� bija piesējis sievieti vannasistaba pie kabīnes stangas. Tur bija spogulis, kura viņa varēja sevi redzēt. Sievietes miesa pulkvedis bija iegriezis savus iniciāļus. Viņa bija kaila un skati- jas uz mani ar savam brūnajam acīm� Tur biju vienīgi es. Saso�dīts! Ka gan Dievs kaut ko tadu pieļava? Es biju par to atbildīgs, es atrados tur, un viņa� Viņi� Kļus tikai vēl sliktāk, viņai bus jā�piedzīvo elles �ausmas, un viņa bus�

bet es tobrīd biju tur. Tas parejais bus velak. Pa viņas vaigu leni ritēja viena asara. Viss, kas �ai sievietei bija atlicis, bija viena asara. Viņi naks nebeidzamā rinda, lai ari to viņai atņemtu. Es varu pieļaut, lai tas notiek, es nevaru� nevaru viņu izglābt. Es nevaru viņus apstadinat. Viņa man pateica tikai vienu vienīgu vārdu. Lūdzu.

Es viņu no�ņaudzu.

-�� Ak dievs! - no�ukstēja skolotājs.

-��� Viņas blondie mali dega man rokās ka uguns. Sievietes ada svilinaja kā skābe, viņa trīcēja. Viņa cinijas, lai atrak nomirtu, ne�vis lai d/ivotu, un es� es nespēju viņu no turienes izglābt, tapec no�ņaudzu, lai paglabtu no vel lielākām �ausmam. Tur, vannas- istaba, es to izdarīju.

bet �aja istaba, kas jau bija pārveidotā atbilsto�i seru ceremo�nijai, iestājās klusums. �oks un apjukums bija lasams cilvēku se�jas, kas sedeja musu apli. Tā mes tur sēdējam ka piekalti krēsliem, lidz Heilija piecēlās.

Viņa piegaja pie sakumpu�a Rasela. Heilija - izvarota slepka�va - maigi saņēma rokas izvarotas sievietes slepkavas seju.

-�� Tu izdarīji visu, ko tobrīd spēji, - viņa sacīja Raselam. - Tu rīkojies pareizi, jo tie�i uz to izvarota sieviete bija cerejusi. Tu viņu nogalinaji, lai atbrīvotu no �ausmīgam mokām. Ta bija slepkavī�ba ar cēlu mērķi.

-�� Tas nepalīdz.

-��� bet ta ir taisnība.

Zeins ierunājās: - Tu izbēgi. Tie�i tas tagad ir svarīgi. Tu tiki no ta visa prom.

-�� Nē, - Rasels no�ukstēja. - To nevar aizmirst.

-�� Tev taisnība, - es piekritu. - Visu nekad nevar aizmirst.

Zeins noradīja uz naksnīgo logu. - lā�u tagad tas viss ir pali�cis tur, lauka, bet tu esi �eit.

-�� Ak! - atskanēja D�ulza Fridmana - teva un skolotājā - �ēla�bains izsauciens.

Asaras saka tecet pa veca vira vaigiem.

-��� Mans Dievs! - viņ� iesaucas, ar acīm ieraudams mus visus sava skatiena dziļajas dzīlēs. - Tagad es zinu, kas jus esat!

-�� Ak vai! Paskatieties uz pulksteni! - es sacīju ļau�u bariņam ar apmulsu�ajam sejām. Es atlaidu dakteres Jarovas Klarkas roku - nojautu, ka viņa saprata, kas ir kas, tapec saglabas mieru, - un pielecu kajas ka laimīgs mācītājs l ieldienu svetdiena.

Neviens nenolaida no manis acis, lai paklausītu rīkojumam paskatīties pulksteni.

Izņemot Ēriku, kur� paskatijas pulksteni, lai saprastu, ka jo�projām vel ir tum�s.

D�ūizs skatijas uz mums. Viņ� smaidīja, bet pa vaigiem ritēja asaras.

-�� �ķiet, ka pienācis laiks atvadīties, - es paziņoju.

-�� Es palik�u! - man aiz muguras strupi noskaldīja daktere Ja- rova.

-��� Tie�i ta, - Zeins piekrita. - Ari mes paliksim. Mums ir jaiz- dara ta lieta. Protams, ja visi aizies, kas to lai zina, ko viņi vel satiks un ar ko runas. Ja vien, - viņ� turpinaja un, dodams man mājienu, pielika roku pie siksnas, kuru apsedza krekls, - mes ne- uzrikojam �eit tadu ka� jaunu ballīti.

Ja mēs tagad visus �os sve�iniekus paņemtu uz grauda, liktu viņiem �eit palikt, lai neizsauktu policiju, viņi varētu kļūt par upu�riem vai tiem, kas parak daudz zina. Ja mes viņus sasietu, tad, paliku�i dzīvi, viņi visu izstāstītu. Viņi nekādā gadījuma nebutu klusējo�i liecinieki.

-��� Nē, to mes nedarīsim! - Es uzsmaidīju visiem normalajiem cilvēkiem, ta�u neviens man nepasmaidīja pretī. - Laiks doties mājās! Paldies, ka atnācāt, bet ir jau pienākusi ta stunda, kad ka�riete tūlīt pat pārvērtīsies par ķirbi.

Viena skolotājā no�ukstēja: - Par ko tas tur runā?

-��� Par Pelnru�ķīti, - līdzas stavo�ais kolēģis paskaidroja. Pa�skatījies uz saimnieku, viņ� pajautaja: - D�ūlzs?

Zeins ierunājās pirmais: - Viss ir kartība, vai ne, D�ūlz?

-�� Vislabākaja, - vecais virs atbildēja, un pa viņa smaidīgo seju joprojām ritēja asaras. - Vislabakaja.

-�� Nu, tad mes ejam! - Es noradīju ar roku uz durvīm. - Ejam mājās!

Neviens nepakustējās. Pai tiktu līdz durvīm, viņiem bija jāiet garam sakumpu�ajam Raselam.

-�� F.rik, - es turpināju. - Paradi Raselam skaisto skatu pa logu, kamēr visi viesi uzvelk meteļus.

Viesi sakustejas un sastajas ap D�ulzu. Viņ� maja ar galvu, at�bildot uz ba�īgajiem �ukstiem. Vecais virs vienlaikus raudaja un smaidīja. Galu gala satraukums pierima; tovakar bija vajadzīgas kadas trīs minūtes, lai potenciālie glābēji saprastu, ka vecajam vī�ram nav vajadzīga viņu palīdzība. Pēc piecām minūtēm visi jau devas lauka pa durvīm. Priks un Heilija staveja blakus Raselam, kur� bija piespiedis pieri pie vesā loga stikla. Ja ari viesi satrau�cās par Zeinu, kur� ka kovbojs, jadams rodeo, no mugurpuses trenca viņus lauka pa durvīm, viņi bija pietiekami gudri vai no�biju�ies, lai par to sūdzētos. Dzīvokļa durvis aizveras aiz ļau�u bariņa.

Daktere Jarova Klarka sacīja: - Ps neatsta�u D�ūlzu vienu pa�u.

-�� Jus gribējāt teikt - kopa ar mums, - sacīju, pagriezdamies pret sievieti, kas bija iekrampejusies sava somiņa.

-To var saprast visādi. - Viņa uzlika roku uz D�ūlza delnas.

-�� Jus abi palieciet �eit! - Ps pievienojos draugiem pie loga.

-��� Rasei! - uzrunāju draugu, kas bija piespiedis pieri pie nak�snīga loga stikla. Tikai loga ruts pasargaja viņu no gara kritiena lejup. - Ka juties? Vai viss kartība?

-�� Ps redzu savu atspulgu, - viņ� nomurminaja.

-�� Kāds tas izskatās?

-�� Novārdzis.

-�� Mums nav laika tadam runām. Saņemies!

-�� Labi, - viņ� atbildēja, bet no loga neatkapas.

Jarovas Klarkas acis uzzibsnīja dusmīgi zibeņi. - Kas jūs tādi esat?

D�ulzs noglastīja viņas roku. - Neuztraucies, Jarova. Es zinu, kas viņi ir.

-�� Skaidrs, - es sacīju, sagatavodamies melot un atbalstīt viņa maldus, lai mus piesegtu.

-�� Jūs esat mana dela pacienti.

-Nu, teoretiski�

Daktere Klārka piespiedās smaidīgajam dzīvokļa saimniekam. - Ja kads no viņiem ir Leona pacients�

-�� Mes visi esam, - atbildēja Rasels, nedaudz �ūpodamies, bet nostādamies man blakus.

-�� īstais laiks �adam atklasmem, - es sacīju. - Man likās, ka tu jau beidzi savu grēksūdzi.

-��� Liels paldies, ka atnacat! - D�ulzs paspieda man roku; at�laidis to, viņ� paspieda Rasela roku, pēc tam paspieda roku ari I leilijai un F.rikam. - Tas man tik daudz ko nozīmē!

Jarova piebilda: - Tas nozīme, ka mums vajadzētu kadam pie�zvanīt.

-��� Ne! - mēs ar Raselu viena balsi iesaucamies.

-�� Nē, - ari D�ulzs mus atbalstīja. - Es ne ar vienu nevēlos da�līties.

Vecais virs sajuta Jarovas noraido�o attieksmi. Viņi atradas vie�na dzīvokli kopa ar vājprātīgiem maniakiem. Pirmais negatīvais signāls paradījas taja bridi, kad D�ūlzs viņai nepiekrita un it kā atstūma no sevis.

-�� Izņemot tevi, - D�ulzs sacīja, saņemdams Jarovas roku. - Tu jau esi �eit, un tev vajadzētu palikt. Vai tad tu nesaproti? - viņ� turpinaja. - �ie cilvēki ir man kā Dieva svētība.

Jarovas seja liecinaja, ka viņa ir gatava klausīties jebko, ja vien D�ulzs tur viņas roku.

-��� Kad kads nomirst, tikai tad tu apzinies, cik maz par viņu esi zinājis. Leons nedrīkstēja man stāstīt par savu darbu, bet darbs musu dzīvē aizņem lielu daļu. Jus esat cilvēki no viņa stāstiem. Starp mums� bija vel lielākā siena, neka parasti ir tēvu un dēlu attiecībās.

D�ulzs mums atkal uzsmaidīja un tad raudadams sacīja: - Jus esat daļiņa no mana dela dzīves. Liels paldies, ka atnacat. Jus at�nesat man to dela daļiņu, kuru es nekad nebiju pazinis.

-��� Hei, - Rasels ierunājās, - mes butu jums atnesu�i vel vairak, bet pametam viņu, piesietu pie drā�u �oga.

Dzīvokļa durvis atsprāga vaļa; ari D�ūlza acis. Jarova palika ar vaļa muti.

Pie mums pienaca Zeins un paziņoja: - Kamēr es viņus vēro�ju, neviens nezvanīja pa mobilo telefonu. Tomēr taksometra vai, dodoties kajam uz majam, D�ulza viesi nomierināsies, saliks visu informāciju pa plauktiņiem, un gan jau kads drīz vien izsauks ari kavalēriju.

D�ulzs �ukstēja: - Ko jus runājāt?

Zeins teica: - Mums jadodas prom.

-�� jus piesejat manu dēlu pie �oga?

-��� Mums jāiet! - steidzināja Heilija.

-��� Ne, - es nepiekritu. - Mums jaaprunajas.

-�� Mums visiem? - Zeins pārjautaja.

Mēs visi - Rasels, D�ulzs un parejie - skatijamies uz dakteri Jarovu Klarku.

Viņa bija pieķērusies D�ulzam pie rokas un durstīja mani ar savu spo�o acu skatienu.

Ps ļoti pieklājīgi, cik vien to maceju, viņu uzrunāju: - Vai atce�raties, ka jautajat, kas mes esam?

-�� Ticiet man, ar savu trīsdesmit gadu ilgo klīniskas psihiatri�jas praksi un vel to, ko iemācījos bērnudārzā, es jau nu ļoti labi zinu, kas jus esat. jus visi esat vājprātīgie.

-��� beidzot! - Rasels iesaucas. - Ir tomēr kads psihiatrs, kur� to atzīst!

-��� Ar zina�anu vien nepietiek, - es sacīju dakterei. - Zina�ana rada atbildību un briesmas. Zina�anu ieguve ir vesels process. Vi�sam darbibam ir sekas. Ja juceklīgas zina�anas ir mums kaut ko iemācīju�as, tad tikai to, ka katra darbība izsauc neapzinatu, ne�paredzamu reakciju. CIP eka atrodas marmora iekalti vardi - pa�tiesību jūs atbrīvos. Ta nav taisnība. Tiklīdz uzzināt patiesību, ta atpakaļceļa vairs nav.

-��� Ak tad CIP? - viņa pajautaja. - Cik talu vel jusu fantazija sniedzas?

-��� Acīmredzot daudz talak par �o istabu, - es viņai atbildēju. - Un jums nevajadzēja �eit atrasties, bet te nu jus �obrīd esat. Un bus vien kadu laiku jauzkavejas, kamēr mes aprunāsimies ar D�ūlzu kada cita vieta. Pec tam - nu,tas bus atkarīgs no D�ūlza, ko viņ� jums stāstīs, un no jums, ja gribesiet to klausīties.

Jarova pamodas psihiatra profesionālisms: - Jums ir vajadzī�gas nopietnas zāles.

-�� O, tik tie�ām, mazulīt! - Rasels iesaucas. - Vai tev tadas ir?

D�ulzs sagraba manu roku: - Jus� Mans dels piesiets pie sē�tas! Mans l,eons� Piesiets?

Austrumu ciņu mākslās nodarbībās mani iemacija atbrīvoties no rokas satveriena. Dzīve mani izskoloja, kad to nedarīt. Ne vien- mer esmu bijis labs students. Tobrīd es sadalīju uzmanību - ar vienu roku maigi atbrīvojos no D�ūlza tveriena, lai varētu to kon�trolēt, un pievērsos Jarovai un Prikam.

-�� Prik, paliec pie dakteres Klarkas. Neklausi viņai. Neko nesa�ki. Neatbildi uz viņas jautājumiem. Viņa nedrīkst pamest �o ista�bu un runāt pa telefonu, ta�u izturies pieklājīgi. �eit, dzivojamaja istaba, tu vari ar vienu aci uzmanīt viņu un ar otru skatīties lau�ka pa logu un darīt mums zināmu, ja gadījuma kaut kas notiek.

Protams, ka Ēriks paklausot nolieca galvu. Pavēle bija japilda.

-�� Mans dels�

-�� Mums parejiem jaaprunajas, - es noteicu un saudzīgi vadīju D�ūlzu lauka no istabas, kur palika saliekamo krēslu aplis un stiklotā siena.

Rasels, Zeins un Heilija sekoja mums D�ulza �auraja kabine�ta. Mes aizveram durvis. Vecais virs trīcēdams staveja pie galda, kas bija nokrauts ar labojamajiem skolēnu darbiem, skaidrojo�a�jam vārdnīcām, ģeogrāfiskajiem atlantiem, vēsturēs gramatam, kas atspoguļoja faktus un liecības un ļava izdarīt secinājumus par to, kas tu esi bijis un varētu but.

Mes viņam izstāstījām visu patiesību.

-��� Pjiet pie velna! - iesaucās skolotājs. - Kāpēc man vajadzētu ticēt kaut vienam jusu vardam?

Zeins sacīja: - Kur� butu spējīgs tadu stāstu izdomāt?

-��� Es macu pusaud�us! Vai domājāt, ka es vienīgi laboju tos sasodītos majasdarbus?

-�� Kada jēga mums butu izdomāt tik briesmīgu stāstu? - es pa�jauta ju.

-�� Vai domājāt, ka esmu naivs nelga? Daudzi cilvēki nerīkojas saskaņa ar savam interesēm - pat, ja viņi to apzinās. Un vairā�kums no viņiem nav psihopāti!

-�� Trakie, - Rasels izlaboja.

-�� Ej dirst!

-�� Tas jau skan labāk, - Rasels uzslavēja veco viru.

-�� Jus piesejat manu delu pie �oga!

I leilija oponēja: - Ta�u mes viņu neatstajam guļam zeme.

-�� Viņ� palika stavam kajas, - Zems piebilda. - Sūtiet dirst tos, kas viņu nogalinaja un nogāza no kajam.

-��� Pats galvenais visa �aja lieta ir tas, ka, traki vai nē, bet mēs rīkojamies saprātīgi, - es sacīju.

Zeins mani papildinaja: - Jums ir tiesības uzzināt, ka jusu mī�ļotais dels nomira.

-��� Kāds labums no tadam tiesībām, ja visa pasaule ir ļauna? Kada jēga no saprata, ja visa pasaule sastav no vieniem vajprati- gajiem?

D�ūlzs nostājās galdam otra puse ka pantera aiz neredzamam restēm. Viņ� pagājas turp un atpakaļ, līdz saguma krēsla. - Viņi sacīja, ka varot man vienīgi atsūtīt dela pelnus.

-��� Viņi runaja savu taisnību, - es teicu, - bet jums meloja.

D�ūlzs paskatijas uz mums: - Ko mes varam darīt?

-�� Vienmer tiek uzdots viens un tas pats jautajums, - es secinā�ju. - Varu sniegt daļēju atbildi. Jus varat mums palīdzēt un tad to aizmirst.

-��� Man nepatīk nepilnīgas atbildes.

-�� Otra atbildes daļa attiecas uz musu plānu, kuru nedrīkstam jums stāstīt.

-Ja nu gadījuma kas, - Rasels piebilda.

-��� Operācijās dro�ības deļ, - Zeins papildinaja.

-�� Lai pasargatu jus pa�u, -1 leilija piebalsoja.

-�� Jus ta�u pa�i nemaz nezināt, ko darat, - D�ūlzs konstatēja.

-��� Varbūt jus varat mums palīdzēt atrast patiesību? - es jauta-

ju.

D�ulzs skatijas mums cauri kaut kur taluma.

-��� Leons nekad nav bijis parasts bērns. Man nav nekas iebil�stams pret Jarovas darbu, bet, kad viņ� izvēlējas strādāt valsts die�nesta, es biju ļoti lepns. Hs zināju, ka viņ� var kļūt par Parka avē�nijas vai Harvardas zvaigzni, bet izvēlējas strādāt valdības laba� Un ari tur viņ� bija zvaigzne! Viņ� bija tik laimīgi satraukts, kad bija jasak strādāt Valsts dro�ības aģentūra. Veselu gadu viņ� bija dzīvojis uz koferiem un beidzot dabūjis karoto stabilo darbu. To viņ� man izstastija. Tie sasodītie saisinajumi - VDA, CIP� Visas tas organizācijas, kas visu kontrole. Mes ērtības labad visu saisi- nam, lai butu vieglāk runāt, bet tad kļūst vēl grutak visu saprast.

-��� Ko jus ievērojat un sapratāt? - es pajautaju.

-��� Pastāstiet visu to, kas jums �ķita dīvains, - Kasels aicinaja.

-��� Kas nelikās kaut kas slikts, bet taja pa�ā laikā ari ne glu�i labs.

I leilija papildinaja: - Varbūt viņ� pateica vai izdarīja kaut ko dīvainu, pastastija kadu joku, kuru jus nesapratat. Varbūt maini- jas viņa personīga dzīve? Varbūt parādijas kadi neredzēti cilvē�ki�

D�ulzs viņu partrauca: - Telefona zvans.

Mes sastingam.

-�� Telefona zvans, - D�ulzs atkartoja. - Toreiz es tam nepiever- su uzmanību. Taja diena, kad viņ� aizbrauca - aizbrauca pie jums uz to slimnīcu Menā. Tagad es to zinu, bet toreiz� Toreiz naktī piezvanīja kads vīrietis. Teica, ka esot no Peona darba. Viņ� jau- taja, vai Leons plānojis atgriezties Ņujorka. Atbildēju, ka Leonam nebija laika te iegriezties pa ceļam uz Kolumbijas �tatu. Virs sacī�ja, ka noķer�ot viņu darba, un nolika klausuli.

-��� Un tas�

-��� Nekad agrak tadu zvanu nav bijis, - D�ulzs apstiprinaja.

-��� Kapec zvanīt uz �ejieni, lai pārliecinātos, vai Leons �eit bijis?

I leilija paraustīja plecus. - Ņujorka ir viegli kādu nogalinat.

-�� Viņiem bija jāpārliecinās, - es teicu. - Viņiem butu ļoti pati�cis, ja Leons butu bijis Ņujorka. Viņiem ta�u bija jazina, vai sūtīt māsiņu - slepkavu uz Menu.

-Tomēr tas joprojām mums nepalīdz atklat, vai slepkavība pa�sūtīta no iek�puses vai ārpuses, - Rasels secinaja. - Tas telefona zvans iederas abos scenārijos.

D�ulzs skatijas uz mums.

-��� Ta�u, - es ieminējos, - varbūt �is zvans mums atklaj vienu svarīgu lietu - dakterim P. bija jāmirst, pirms viņ� nokļuva Ko- lumbijas �tatā. Varbūt viņu nenogalinaja par to, ko viņ� bija izda�rījis, bet gan par to, ko grasijas darīt.

-��� Piesardzības profilakse, -Zeins konstatēja. - Tā alla� bijusi populārā.

-��� Vai es� - D�ulzs nespēja izteikt to, no kā baidijas.

-�� Nē, - es viņu nomierināju. - Saja gadījuma nav nozīmes tam, ko jūs izdarījat vai neizdarījat.

1 leilija viņam pa jauta ja par māsiņu - slepkavu: - Vai viņ� kād�reiz piemineja Nanu Porteri?

-Ne.

Zeins centās izdibināt no vecā vira vismaz kaut ko par dēla navi: - Varbūt Kailu Ruso?

-�� Ne. Vai viņ��

-�� Televizors! - iekliedzas Zeins. - Es redzēju televīzijas reklā�mās� D�ūlz, vai jums ir numura noteicejs?

Viņam bija. Pie telefona aparata, kas staveja uz galda, bija pie�stiprinātā balta plastmasas kastīte.

-�� bet taja saglabajas tikai divdesmit pedējie ienāko�ie zvani, - D�ulzs sacīja, pārskatīdams uz. displeja zvanitaju vārdus. - Pēc Leona nāves� tik daudz līdzjūtības zvanu� Atzvanī�anas par piemiņas pasakumu� Saglabaju�ies tikai tie numuri, no kuriem zvanīts vakar. Ta�u es atceros, ka tas vīrs zvanīja no Kolumbijas �tata; kods bija 202.

Vecais virs allaidas krēsla un pa�ūpoja galvu.

-�� Vienu dienu valdība paziņo, ka dēls gājis boja nelaimes ga�dījuma un sadedzis, pec tam ierodas sve�inieki un atklaj, ka viņ� bijis jau iepriek� noslepkavots, pirms viņi to pieseju�i pie �oga. Ja ari es jums uzticētos, - D�ulzs mums teica, - ja ari noticētu jusu stāstām, jus tomēr esat�

-�� Vājprātīgie, - es pabeidzu viņa vieta.

-��� Nu, maigi izsakoties. - D�ulzs atkal pa�ūpoja galvu. - Ko man tagad darīt?

-��� Nestāstiet nevienam par mums, - Zeins sacīja.

-��� Palīdziet mums, - Rasels papildinaja.

Heilija paņēma no plaukta biezu gramatu papīra vākos un pa�radīja to D�ulzam.

Ta bija medicīnas un zaļu rokasgramata. Vecais virs teica: -Ņemiet visu, ko jums vajag.

-�� Mums vajag daudz ko, - es teicu.

-��� Neesmu burvju mākslinieks un nespēju radīt brīnumus.

-��� Vai varat iedot mums naudu? - Viņa ņujorkie�a seja apma- cas, un es piebildu: - Operatīvajiem izdevumiem. Vel mums vaja�dzīgs apģērbs, ēdiens, zāles, tehniskais aprīkojums, viss, ko va�rat mums dot. Mums vajag�

-��� Ļoti daudz ko, - D�ūlzs mani partrauca. - Es jau dzirdēju pirmaja reize.

Viņ� izvilka no bik�u kabatas bankno�u �uksniti. - �odien pa- tuk�oju bankomatu, lai sarīkotu piemiņas pasakumu. Tur vaja�dzētu but paliku�iem kādiem divsimts dolāriem. Rīt�

-��� Rītdiena vel nav pienākusi,

-�� Nu� tad �odien ir vel ari piemiņas pasakuma savakta nau�da. Ta atrodas groziņa uz kamīna dzegas, tajas baltajās aplok�snes. Es grasījos atvērt stipendiju fondu par godu savam dēlam. Manas skolas bērni organizēja līdzekļu vak�anu savas majas, ta ir�

-�� Nesaki! - iekliedzas daktere Jarova Klarka aiz slēgtajam ka�bineta durvīm.

Pie mums iedrāzās Ēriks, cie�i sagrabis sirmo kundzi aiz ro�kas.

-�� Nedariet viņai pari! - iesaucas D�ūlzs, izskriedams galdam otra puse.

Zeins ar saudzīgu rokas kustību viņu apturēja. - Viņ� to ne�darīs.

-��� Erik! - es iekliedzos. - Ko tu dari?

Ērika seja bija lasams izmisums; viņ� ātriem soļiem devas prom uz viesistabu. Viņ� nodeva sirmo kundzi Zeina pārziņā, kur�, aplicis roku Jarovai ap pleciem, mierinaja viņu, ka viss bus kartība. Ar �o �estu Zeins lika Ērikam saprast, ka viņ� ir pārņē�mis kontroli.

Abam rokām saķēris galvu, Ēriks skatijas uz edieniem piekrau�to galdu. Viņa acu priek�a bija ar palagu aizklāta siena virs ka�mīna dzegas. Viņa skatiens apstajas pie amura, stieples un sa- spraudeni, ko D�ulzs bija izmantojis, lai aizsegtu spoguli, un vā�zes ar sarkanajam rozēm.

-��� Ko tu viņam pateici? - I leilija man jautaja.

Aizbāzis āmuru aiz siksnas, Ēriks norāva palagu no aizklata spoguļa.

-��� Frik! Ko tu dari? - es kliedzu.

Rasels man sacīja: - Nekaitini viņu, vecīt! Viņ� tagad rullē.

Ēriks paķēra cilindrisko vāzi no kamīna dzegas, apgrieza to otrādi ta, ka ūdens iz�ļakstijas un rozes izbira pa visu istabu.

-��� For�i! - Rasels sacīja.

Viņ� palīdzēja Ērikam izslaucīt vāzes iek�pusi. Friks parbau- dija, vai vāzes dibens ir biezāks pie maļam, vai iek�puses izlie�kums ir versts uz iek�u vai uz aru. Tad, ielicis vazi man rokas, viņ� izskrēja no istabas.

Heilija bez vārdiem saprata, ka viņai jāseko Frikam.

Jarova Klarka paziņoja: - Viņ� ir kā prata sajucis robots.

-�� Tā tas ir, - atzina vīrietis, kas bija aplicis roku viņai ap ple�ciem.

Mes sadzirdējām ka D�ūlza kabinetā notiek mekle�ana, pec tam soļi dimdēja �urp.

Ēriks bija atgriezies, I leilija sekoja divus soļus aiz viņa.

Viņa paziņoja: - Viņ� sameklēja gumijas auklas un �ķeres.

Ēriks noliecās par galdu, uz kura stavēja dārzeņu plates, ar ūdeni piemirku�as maizītes, liellopu fileja un tītara paliekas zem tum�i sarkanas rozes. Seja paradijas smaids, tad viņ� izsteidzas pa virpuļdurvim uz virtuvi.

Heilija devās viņam pakaļ - un atlēca atpakaļ, jo durvis jau atkal atveras. Ēriks ieskrēja istaba, nesot alumīnija folijas iepako�jumu.

Stikla vāzes ietī�ana alumīnija folija un tas apsie�ana ar gu�mijas auklam prasīja Ērikam mazak par minūti. Viņ� pasniedza man folija ietīto vazi.

Mes visi vērojam viņa rosi�anos.

Mūsu acu priek�a darbības norisinājās ka paleninata filma, kur meistarīgs samurajs izpilda zobenu deju. Tas viss atspoguļo�jas ari atsegtajā spoguli virs kamīna dzegas. Ēriks izvilka aiz sik�snas ai/ba/to āmuru, savicinaja to virs galvas un ar memu izsau�cienu "Kial" trieca āmuru spoguļa centra.

Bhk�! Plīsto�a stikla �ķindoņa atbalsojas visa dzīvokli. Kamī�na siena nodrebēja. Mums uz. galvas nobira apmetuma kaļķi, tie pārklājā ari ēdienu.

Sasistais spogulis saplaisāja neregulārā zirnekļa tīklā. Musu gludais un skaidrais atspulgs tagad bija sa�ķelies mazos frag�mentos ar asam �ķautnēm un leņķiem.

1 larvardas medicīnas un psihiatrijas doktore Jarova Klarka no �ukstēja: - Nu ir sūdi!

Zeins sacīja: - Kaimiņi dro�i vien to dzirdēja un sajuta.

-��� Pai viņi iet dirst! - Rasels atbildēja. - D�ulzs maksa iri.

Skatīdamies uz lausku mozaīku pie sienas virs kamīna, Ēriks

saviebās.

Viņ� vēlreiz trieca ar āmuru tie�i spogulim pa vidu!

No sienas nolidoja spoguļa lauskas. Atkal nobira apmetums. Stikli no�ķindēja uz grīdas.

-�� Tagad gan visi kaimiņi bus sacelti kajas, - Rasels konstatēja.

Zeins sacīja: - Erik, aiz tā spoguļa neviens mus nenovēro.

Ēriks nopētīja spoguļa lauskas, kas joprojām turējās pie sie�nas. Izvilcis vislielāko lausku, viņ� skrēja uz dzīvojamo istabu, un mes visi sekojām.

Saliekamie krēsli joprojām staveja apli ka ieceļotāju kravas rati, gaidot indiāņu uzbrukumu. Ēriks nolika lausku uz viena krēsla, paskatijas lauka pa logu melnaja nakti un nopētīja ielu, kas atra- das se�us stāvus zemāk. Paņēmis āmuru, viņ� sāniski atvēzējās pret stikla rūti.

-Aa�

-�� Neuztraucies, Viktor! - Rasels teica. - Tas savā ziņa ir skaisti.

Un es pieļāvu muļķīgu kļudu. biju sadalījis uzmanību starp

viņu un sērojo�o tevu. Ta vieta, lai koncentrētos uz vienu mērķi, es to veltīju divām lietam - neatkarīgi no ta, cik īsu uzmanības mirkli katrai no tam pieversu. Taipeja, taid�i roku ciņa, nekon- centrejot uzmanību uz vienu mērķi, es jau sen butu aizlidojis pret akmens sienu. �eit, Manhetena, Vestsaidas sestā stava dzī�vokli, es vēroju Ēriku ejam ar āmuru rokas gar naksnīgo logu rindu.

Viņ� apstājas, paskatījās lauka un pacēla āmuru�

�bet nolika to uz grīdas blakus logiem. Tie�i ta. 1 ai atgulu ķer�meņa līdzsvaru, Ēriks nolaida roku gar sāniem.

-�� Neko neaiztieciet! - Heilija sacīja. - Neaizmirstiet, ka viņ� ir in�enieris.

-��� Un ne jau kāda viduvējība, - Rasels piebalsoja.

Ēriks aizvēra biezos aizkarus, aizsedzot stikloto sienu.

-�� Nesaprotu, ar ko mes �eit nodarbojamies! - brīnījās majas- tēvs.

Ēriks iesledza galda lampu. Viņ� pabīdīja folijā ietītās vāzes vienu galu ta, lai tas sakristu vienā līnijā ar āmuru uz aizvērta�jiem aizkariem. Piespiedis vāzes dibenu pie aizkara tada augstu�ma, ka bija noteicis ar roku, viņ� ar flomāsteru apvilka konturu uz aizkara un ar �ķērēm izgrieza caurumu biezaja auduma.

-�� Paklausieties! Man ta�u �eit jādzīvo ari pec tam, kad jūs bū�siet aizgāju�i! - D�ūlzs strupi aizrādīja.

-�� Par to neuztraucies.

Jarova Klarka pacēla roku un pielika to priek�ā mutei.

Priks ar vāzes dibenu urbinaja aizkaros izgriezto caurumu. Viņ� lika man paturēt. Noskaldīja vāzes galu un pacēla to vaja- dzigaja leņķī. Ar veiklu tvērienu viņ� to nostādīja stabila, nekus�tīgā pozā.

-�� Tikai pasaki mums, kas tev vajadzīgs! - 1 leilija lūdza.

Ēriks saķēra galvu, it kā ta tūlīt taisītos uzsprāgt, un paskati-

jas mani.

-��� Nu labi, - es sacīju. - Piedod, ka es tevi zinama mera pa�traucēju. Nu tad� dari to!

Viņ� aizvēra dzīvojamas istabas durvis, izslēdza griestu ap�gaismojumu, paņēma spoguļa lausku un devas cauri krēslu rin�dai, lai izslēgtu galda lampu.

Mes palikam tumsā. Vienīgais gaismas stars istaba ieplūda caur izdobto vazi, kas karajas aizkara cauruma.

Teleskopa gaismas stars uzspīdēja spoguļa lauskai un atduras baltajos griestos. Gaismas stars salūza un izveidoja oreolu - ka izgaismotu plakni.

Spoguļattēls sa�ķiebas ikreiz, kad Ēriks piegaja tam tuvāk un atkāpās. Katra kustība pielāgojās gaismas stara fokusa attalu- mam, kas lekaja pie griestiem, līdz apgaismotais plankums uz griestiem ieņema formu, saturu, veidolu un nozīmi.

-�� Oho! - no�ukstēja I leilija.

Spoku filma. Pilsētas iela pie majas atspoguļojas uz griestiem ka diorāma" no debesim. Mes vērojam �o dzīvo ainu, kur bija re�dzams korejie�u pārtikās veikaliņ�, kuru apspīdēja spilgti pro�ek�tori un pasargaja to no laupītajiem. Tas tiek atvērts pulksten 9:35 vakara, tagad to apspīdēja ari pilnmeness, ielu apgaismojums un dzeltenzaļais mirgojo�ais satiksmes luksofors. Mums bija jāvēro mēmā filma - bez skaņas. Virs mums uz griestiem dejoja ainas no naksnīgas Ņujorkas dzīves. Pari ielai pretī D�ulza mājai staveja kāda automa�īna, tas �oferis bija izbāzis roku pa atvērto logu un vēroja �īs mājas ieejas durvis. Memaja filmā parādijas divi vīrie��u stāvi un piegaja pie ma�īnas atvērta loga. Pēc kustībām at�if�rējām, ka viens no viņiem zvana pa mobilo telefonu.

-�� Tas ir par mums, - es �ukstēju.

Ko es biju teicis Ērikam. "Paliec pie dakteres Klarkas. Neklausi vi�ņai. Neko nesaki. Neatbildi uz viņas jautājumiem. Viņa nedrīkst pamest �o istabu un runāt pa telefonu, ta�u izturies pieklājīgi. �eit, dzīvojama�jā istabā, tu vari ar vienu aci uzmanīt viņu un ar otru skatīties laukā pa logu un darīt mums zināmu, ja gadījuma kas notiek."

Neko nesaki. Neatbildi uz jautājumiem. Pieskati. Dari mums zinā�mu.

beidzot, kad pavēle bija izpildīta, Ēriks varēja sakt runāt.

-�� Uu-ou, - viņ� izdvesa skaņas, skatīdamies memaja filma uz griestiem. Abi viri aizgāja katrs uz savu pusi un pazuda tumsā. -Uu-ou.

4 Diorama telpiska kompozīcija, kas sastāv no pusapli veidota dibenplāna (gleznojuma, fotogrāfijas) un plastiski veidota priek�plāna.

Ņujorkas maju jumti pilnmcness naktī izskatas pasakaini skaisti ari tad, kad jadoma par savas dzīvības glab�anu.

Bijām paņēmu�i D�ulza skaidro naudu, iztīrīju�i Jarovas ma�ciņu, ari aploksnes, kas staveja groziņa uz bufetes malas, patei�ku�i: "Velns pārāvis!", atvēru�i dzīvokļa durvis un atklaju�i, ka koridors ir tuk�s. Braucam ar liftu aug�a un ar D�ulza atslēgu atslēdzam izeju uz jumta.

-��� Un ko talak? - viņ� bija pajautajis, kad skrējām ara no viņa dzīvokļa, lai dotos aug�up. - Vai esat tik traki, ka domājat, ka va- resiet lidot?

I7 ,s atbildēju: - Esam pietiekami pieskaitami, lai apzinatos nā�ves briesmas.

Iedevām D�ulzam un Jarovai spilvenus un likām viņiem no�gulties uz dzīvojamas istabas grīdas.

Iespejams, aģenti ma�īna bija no novēro�anas komandas, lespejams, tur, lauka, operatīva vienība plāno mus paņemt ciet. Iespejams, viņi izmatos kadu viltību, ka to bijām darīju�i mes, lai iekļutu iek�a un piespiestu D�ūlzu atvērt durvis. Ja viņi bus izve- leju�ies atrā uzbrukuma uzlauzt durvis, izmantojot dumu grana- tas, sūtīt iek�a atras reaģē�anas vienību ar aizsargvairogiem un automatiem un īpa�as vienības ar savu aprīkojumu, tad pati la- baka vieta ir gulēt uz grīdas ka ķīlniekiem un gaidīt glābējus vai rīkoties ka slepenajam aģentam, kur� negrib saņemt lieku lodi krū�tīs.

-��� Cik ilgi mums būs ta jāguļ? - D�ulzs pajautaja, gulēdams uz grīdas cie�i blakus Jarovai.

-��� Līdz uzausis rīta gaisma! - Zeins atbildēja, pasviezdams Heilijai mēteli. - Bet tas ir tikai mans minējums.

D�ulzs turpināja: - Jus pat neesat īsti pārliecināti, vai tur lau�ka kads ir!

-��� Kads tur ir vienmer, - es teicu.

-��� Ielas preteja puse apstajas ma�īna, - Ēriks komentēja. - No priek�eja pasa�ieru sēdekļa izkāpj sieviete. Apstaiga kvartalu pa abam ielas pusēm. Iekāpj atpakaļ ma�īnā. Se� un gaida. Vero.

-�� Tas neko nenozīmē! - Jarova izteica savus skeptiskos komen�tārus. - Tie cilvēki var gaidīt kadu citu.

-��� Noliku�i ma�īnu priek�ā hidrantam, - Ēriks turpinaja ko- mentet.

Rasels minēja: - Tie var būt policisti, ķeraji vai slepkavas.

-��� Vai iedomīgi muļķi, - D�ulzs turpinaja uzskaitījumu. - Jus varat ari maldīties.

Jarova viņam piebalsoja: - Jus bēgat no neredzamiem ienaid�niekiem.

-��� Eaipni lūgta realaja pasaule! - es atbildēju.

Nokļuvu�i uz jumta, mes skrējām ka piecas peles. Ja mes butu biju�i balo�i, tad butu nobaidīju�i savus sekotājus, sasitu�i spār�nus un aizlidoju�i nakts tumsā, dro�ībā. Musu silueti tapat kā IV tera Pena, Vendijas un pazudu�o zēnu apveidi butu biju�i redza�mi pilnmeness gaismas atspulga.

-�� Vik, - ierunājās I Ieilija, kad mes kapam pari ugunsmurim, kas atdalīja D�ūlza eku no blakus eso�a dzīvojamās majas monstra, - ka tu doma, cik ilgi Jarova un D�ulzs ta tur paliks guļot uz grīdas?

-��� Pietiekami ilgi.

Heilija pasmaidīja menesgaisma. - Tas labi.

Zeins sacīja: - Ceru, ka tev taisnība par to, ka D�ulzs neļaus viņai zvanīt uz 911, tiklīdz aiz mums bus aizvēru�as durvis.

Mes saspiedamies kopa enā, ko meta noliktavas jumts, kas smar�oja pec darvas.

Rasels ieminējās: - Ja ta komanda tur apak�a ir profesionāli slepkavas�

-��� �tad D�ulza un dakteres gulē�anai uz grīdas nebūs nekā�dās nozīmes.

Kaut kur leja uz naksnīgas ielas signalizēja dzeltenais takso�metrs.

-�� Neparedzēti apstakļi, - es konstatēju. - Nejau�i upuri.

-��� Mums bija tur jāiet, - Zeins sacīja. - Tas bija nepiecie�ams un gudrs gājiens.

-�� Ja. Paskaties, kur tas visus ir novedis!

Pilnmēness gaisma mes iekļavamies Ņujorkas indigo krasas ēku silueta pie debess pamales. Mes red/.ejam izgaismoto Chrysler debesskrāpi un The Empire State BuilJing. Bet neredzejām ne King- kongu, ne Pasaules tirdzniecības centra torņus.

-��� Neuztraucies par viņiem, - Rasels mani mierinaja. - Nebūs nekādas slepkavības. Mes esam tie, kas viņiem vajadzīgi.

-��� Pai kas ari tie viņi butu, - Zeins noteica.

-��� Tam nav nozīmes, - es iebildu. - Tie var but CIP aģenti, mūsu pils apsardze, kruķi, kas akli izpilda CIP rīkojumus vai vienkār�i atsauku�ies uz 911 zvanu, kadi slepenie aģenti no malas, iek�ē�jas pārvaldes renegati, kas sāku�i likumīgas medības. Vai ari visu speķu kombinācijā.

-�� Jebkura gadījuma izrāde ir sākusies, -1 leilija paziņoja. - No�ķerts ir noķerts, bet miris paliek miris.

Ēriks atsita vaļa jumta durvis. Ar liftu nobraucam leja un iz�gājām laukā pa parades durvīm, it ka mes taja maja dzīvotu. At�radāmies blakus iela un spekulejām ar to, ka musu mednieki nav vel sapulcināju�i pietiekami daudz papildspēku, lai aplenktu visu kvartalu.

Pirmā pazemes stāvvietā bija aprīkota ar paceļamajiem vār�tiem, kas darbojas ar elektronisko atslēgu, un ta atradas parak tuvu D�ulza dzīvoklim. Otraja stāvvietā varēja viegli iekļūt iek�a un izkļūt ara, ta�u tur apgrozījās pārak daudz cilvēku. Tre�aja stāvvietā Zeins pamanīja sargu, kas atradas kabīne.

-�� Viņu var neņemt galva. Izskatas piedzēries, klanas un snau�duļo.

Rasels ar Priku pagaja garam sargam, kur� neatvera acis. Kad pēc divdesmit minūtēm viņi pabrauca garam zila Dodge SUV, sar�gam nenotriceja pat plakstiņ�.

-�� Mums te ir viss nepiecie�amais, - Rasels paziņoja, kad visi bijām sakapu�i ma�īna. - CD atskaņotajs, ma�īna nav aprīkota ar globālo pozicionē�anas iekārtu, ta ka viņi nevarēs to ieslegt un noteikt musu atra�anas vietu; �eit paredzētas piecas sēdvietas, turklāt auto jumts bija pārklājies ar putekļu kārtu, pec ka var spriest, ka tas netiek izmantots katru dienu un tik atri netiks iz�sludināts mekle�ana. Ja paveiksies, tad nebūs ari aprīkots ar zag�ļu izseko�anas sistēmu.

Apstājāmies blakus musu Chelsea viesnīcai, atstajam Heiliju pie stūres un blakus viņai liriku, kamēr mes trīs pārējie bra�ie pui��i riskējam ieiet viesnīca, paķert somas, matricas un doties prom pa avarijas izeju, kur Rasels radīja īssavienojumu, lai nesāktu zva�nīt signalizācijā. Sveiki un veseli devāmies atpakaļ uz ma�īnu. Iespējams, mūs pat neviens neredzeja.

Izkāpusi no auto, Heilija man pietureja durvis: - Scdies pie stū�res. Kaut ari �is auto ir lielais valis, tomēr trim vīriem pakaļēja sedekli bus par �auru.

No aizmugures atskanēja Rasela balss: - Izved mūs lauka no pilsētas, vecīt! lai�am prom!

-�� Nē! - es protestēju. - Mes nevaram ta vienkār�i aizbraukt.

-�� Sasodīts! Mes ta�u nevaram palikt �eit! - Zeins iesaucas.

-��� Padomājiet ar galvu! - turpināju oponēt. - Viņi mus izsekoja līdz tam dzīvoklim. Nav svarīgi, vai viņi izsūtīja patruļas ma�ī�nu parbaudīt adresi, ja gadījuma kads no seru viesiem būtu pie�zvanījis uz policiju, vai mes pa�i kaut kur kļūdījāmies, vai varbūt musu mednieki vienkār�i kļuvu�i gudrāki. Viņi piespiedis D�ul- zu un Jarovu izstāstīt, ka mes dodamies uz Kolumbijas �tatu. Viņi �o informāciju dabūs ar jebkādiem līdzekļiem.

-�� Jā, dabūs gan, - Heilija piekrita. - Ta�u ir svarīgi, kad tas notiks.

-�� Tas notiek tagad, - es sacīju. - Mums jārēķinās ar to, ka ne�varēsim braukt pa taisnako ceļu. Viņi zina, ka dosimies uz dien�vidiem, uz Kolumbijas �tatu. Viņi tagad strada pie ta, lai ar vi�deokamerām novērotu maksas ceļu kabīnes, novietotu savus cilvēkus posteņos uz �osejas un uzstādītu ceļa norobe�ojumus. Un viņi ir mus apsteigu�i.

-��� Mums jātiek prom no �ejienes! - Rasels uzstaja.

-�� bet nedarīsim to, ko bijām plānoju�i, - es iestūrēju zagto au�to satiksmes plūsma, - vai ka viņi to iedomāju�ies.

Mēs braucam prom, ieverojot karstas zonas likumus. Flangus piesedza Zeins un Rasels, pa aizmugurējiem logiem vērodami katrs savu pusi un sanu ieliņas. Heilija izslīdēja no pakaļēja se- dekļa un ieņema vietu baga�as nodalījuma. Viņa piesedza aiz�muguri, vērodama ceļu caur pakaļējo gabarituguņu sarkano at- blazmu. blakus man priek�ējā sedekli Ēriks uzraudzīja priek�pusi. Viņ� koncentreja uzmanību uz tām ma�inam, kas brauca pa pretējo joslu, ja gadījuma sekotāji izdomātu organizēt apjomīgu izseko�anu, izveidotu ap mums apli un, sazinoties pa radio, kontrolētu musu brauk�anas virzienu. Es, būdams pilots, koncentrējos uz to, lai nogādātu mus galamērķi.

Mēs atstājam Ņujorku, braucam lauka no pilsētas, �ķērsojam tiltu, pēc tam riskējam iebraukt pazemes tuneli.

Mēs traucamies pa garo, spo�i apgaismoto tuneli, bijām izgais�moti ka uz delnas, ka lauztais attēls Ērika improvizētajā telesko�pa. Ja mednieki butu ierīkoju�i mums lamatas �aja tuneli, tad mēs nokļutu tuvāko ziņu raidījuma. Tik liela publicitāte nozīmētu to, ka nebulu iespejams saglabat izdomāto pasaciņu. Mes samaksā�jam maksu par ceļu, apzinoties, ka kameras to fiksēja tie�i ta, ka musu sekotāji bija cerēju�i - ka dosimies uz dienvidiem.

Pec trīsdesmit sekundem, kad bijām izbrauku�i no tuneļa, es iestureju auto �osejas nobrauktuve.

-�� Ātrgaitas apkartceļ�, - komenteja Zeins.

-��� Pj nu! - es ielavierēju ar ma�īnu cie�i aizmugure kadam atri brauco�am kravas auto. Mes varējam redzēt tikai kravas kastes aizmuguri. Ja paveiktos, apjomīgās izseko�anas novērotāji vienī�gi paspētu nofiksēt kravas auto priek�ejās gaismas.

Pec desmit minūtēm I leilija ziņoja, ka mums neseko - neviena auto izbadēju�ās, dzeltenas acis netausta musu ma�īnas aizmu�guri. Es nedaudz atpaliku no kravas auto un ļāvu tam aiztrauk- ties talak nakti bez mums, kas bijām iesedu�ies viņam aste.

Atkal esam ceļā, braucam pa tum�u, vientuļu �oseju, visapkart ir melna nakts. Dzirdama riepu dūkoņa, ma�īna metajas sulas paka, gaisa virmo musu sviedru un sve�o autoīpa�nieku smaka.

-��� Kas mus sagaida? - Kasels no�ukstēja.

Man paspruka: - Viss kaut kas.

-Nē, vecīt, es mnaju nopietni, - viņ� turpinaja. - Zeins� beidzot atbrīvojas no sava smaga sloga, līdz �im viņam viss ir kartība. Es� Es arī es to izdariju. Pēc visiem �iem gadiem slimnīca es jutos�

-�� Iztuk�ots, - Zeins pateica priek�a. - Atbrīvojies.

-�� ja, - Rasels piekrita. - Vai doma, ka kontrabandas zāles iedar�bojas?

-�� Dakteris F. sacīja, ka jebkuras zāles ir vienkār�i palīglīdzeklis, -es sacīju. - Tikai mes pa�i, strādājot ar sevi, varam sev palīdzēt.

-��� Vai ļaut kadam ar mums strādāt, - Fleilija ieminējās.

-�� Ta tas ir.

Tur, ara, norisinājās tadas lietas, kas musu pratam bija neap�tveramas.

Rasels pajautaja: - Vai doma, ka mes vel joprojām esam vāj�prātīgi?

-�� O ja! Esam gan, - atbildēju. - 1 )a�as lielas dzīvē nemainas.

-��� Manuprat, tu uzskatīji, ka dzīvē vienīgā konstantā lieta ir parmaiņas, - I leilija pratoja.

-�� Tas nu gan ir stulbi, - es atzinu, - ja gadījumā man ir taisnī�ba, tad drīz vien nāksies vilties.

-��� bet kurp mes dodamies? - Rasels painteresējās.

Ēriks atbildēja: - Uz Va�ingtonu Kolumbijas �tata.

-��� beidzot, - es piebildu.

-�� Kails Ruso, -1 leilija rezumeja. - balss pa telefonu. Melni bur�ti uz baltas kartītes.

Rasels apvaicājas: - Ka jus abi ar liriku jutāties?

Viņa nopūtas: - Drīz vien �is sajūtas man vairs neko nenozī�mes.

-��� Tatad tev nekas nav mainījies, - Zeins konstatēja. - Un Ēriks� Ka tev gaja pie D�ūlza� Tev joprojām nekas nav mainī�jies. Ta�u Viktors sak palikt jautraks.

-�� Es vienmer esmu bijis jautrs!

-��� Ne, neesi gan, - Rasels sacīja. - Tu tikai doma, es esi bijis jautrs. Tu biji parak nomākts, parak iegrimis sava karavīra teļa, bet tagad� tu esi atbrīvojies.

-��� Vai �adi? - es atravu abas rokas no stūres, ma�īnai trauco�ties ar se�desmit jud�u ātrumu stunda pa naksnīgo �oseju.

-��� Vareni! - jūsmoja Rasels.

Zeins paliecās uz priek�u no aizmugurēja sedekja, ta�u ma�nas rokas nejava viņam pieķerties pie stūres.

-��� Vai doma, ka tagad ir jautri? - es pieprasīju viņa atbildi.

-��� Tik jautri, ha-hu, un ne pārak jautri?

Atpakajskata spoguli redzēju, ka Zeins sarauc pieri un sacīja:

-��� Ērik?

Pat netie�a komanda ir jāizpilda. No pasa�iera vietas man bla�kus Friks atbildēja: - Viktors pietureja stūri ar ciskām.

-��� Tas man kaut ko atsauca atmiņa. - Heilija parakņajas savā soma. Iesledza lukturīti. No�abeja D�ūlza iedotas biezās grama- tas lapas, tas pār�ķirot. - Jā, ta es ari domāju. Rasei, vai pazīsti tas baltas tabletes?

-�� Ja, es vienu iedzēru.

-�� Tas ir dzimstības kontroles tabletes.

-Ko?

Ps pasmejos: - Tagad tev nebūs jauztraucas, ja kads tev pa�teiks, ka tevi izdrāzis.

-��� Vai redzat? - Zeins iesaucās. - Viktors patie�am joko.

-�� Un es esmu izdrāzts!

-�� Nu� - Nezināju, ko viņam atbildēt.

-�� Ja tu esi izdrāzts, - Zeins turpinaja, - tad padoma par to pus�augu meiteni, kas taja skolā blakus Starbucks iemeta mums glāzī�te savas kontracepcijas tabletes, lai nopelnītu pāris zaļo.

-�� Amatieru trakie gājieni, - es nopūtos.

-�� Un kas notiks ar mums? - Rasels pajautaja. - Mes bijām pro�fesionāļi, bet tagad�

-��� Mes joprojām tadi esam, - Zeins atbildēja. - Dakteris F. ap galvoja, ka neatkarīgi no tas traumas, kas padarīja mus nepieskai�tāmus, mes nebutu tik talu nonāku�i, ja nebulu jau bērnība man�toju�i bojātus gēnus.

-�� Tatad, lai sajuktu prātā, jau iepriek� jabut uz to tendelam? - es pajautāju. - Izklausas parak absurdi.

Ma�īnas riepas �vīkstēja pa naksnīgo �oseju.

Rasels pasniedza Frikam vienu no saviem kompaktdiskiem. Musu in�enieris iesprauda to zagta automobiļa CD atskaņotaja. Atskanēja brusa Springslina balss no viņa albuma "Nebraska" - viņ� dzied par to, ka brauc zagta ma�īna un ludz ceļu policijai viņu neapturet.

Visi cen�as kaut kur aizbēgt, es nodomāju. Kāpēc mēs jūtamies tik vientuļi?

Ērika seju atspīdēja gaisma no priek�ējā paneļa.

-��� Hei, - es vērsos pie viņa. - Tur pilsēta, pie D�ūlza, tu biji vienkār�i lielisks.

Viņa piesarkums bija redzams pat no manas �ofera vietas.

-Tu nu gan vareni izdomāji ar to teleskopu.

Viņ� atbildēja: - Leonardo da Vin�i. Camera obscura.

-Kas?

-��� Mācoties no Leonardo, esmu jau iepriek� kaut ko tadu darī�jis.

-�� Nu ja. Tas ir pavisam kas cits. Piedod, jo domāju, ka tik vien�reizējs izgudrojums tada krīzes situācijā bija kaut kas ļoti īpa�s! - Sajutu kā Ēriks pasmaidīja. - Te nu mes esam! Ps sē�u pie stūres zagtai automa�īnai, kura vedu komandu ar trakajiem, mums pa pē�dām dzenas asinssuņi, bet man blakus se�. I.eonardo da Vin�i!

Ps pasmaidīju: - Da�iem pui�iem nu gan veicas.

U, ū-u, nodomaja Ēriks toreiz, sen, sen, taja diena, kad sa�bruka visa viņa dzīve, kad viņu iemeta krēsla un ar elektrisku klik�ķi ap viņa rokam sakļavas dzelzs aproces. Bija slikti jau tad, kad policijas bandīti izkapa taja vēju appustaja smil�ai- naja buvlaukuma un no�ķīra viņu no pārējiem ārzemniekiem, kas tika sadzīti smagas ma�īnas kravas kaste. Bija slikti tad, kad viņam uzmauca galvā melnu maisu, aizvilka uz ma�īnu un stundām ilgi veda nezināmā virziena. Diezgan slikti bija ari tad, kad viņu ar melno maisu uz galvas stiepa cauri cietok�snim, kur smirdēja pēc iero�u eļļas, betona, rūsas un urīna. Diezgan slikti, kad viņ� klupdams meimuroja uz priek�u ar melno maisu galvā un dzirdēja kliedzienus, bļāvienus un pis�toles �āvienus. Diezgan slikti bija tad, kad viņu nogrūda lejā pa kapnem. Bet tad viņu iegrūda metāliskā krēsla un pieslē�dza pie ta ar sagatavotiem moderniem rokudzel�iem. Un tie�i tas bija pavisam slikti.

- Tu atrodies Baltas lauvas forta, - atskanēja vīrie�a balss. Viņ� runaja angliski ar irākie�u akcentu.

No Ērika galvas tika noņemts melnais maiss. Spilgtaja gaisma vajadzēja samiegt acis.

Brilles! - atcerējas Ēriks. Vai viņam ir manas brilles?

Viņa acu priek�a viss bija izplūdis. Cietuma kamera bez logiem. Rokudzel�i, kas turēja viņu pie metāliskā krēsla, un koka galds, uz kura atradas �ūskai līdzīga lampa. Aiz galda staveja izplūdis vīrie�a tels olivkrasas militaraja forma.

Ēriks iekliedzas angliski ar izcilu berlinie�a akcentu: - Es pie�prasu tikties ar Vacijas konsulu!

�irks!

Ak dievs! Ak dievs! Ēriks nodrebeja no spēcīgas elektriskas strā�vās vibracijas, ko caur metālisko krēslu raidīja kā �oka terapiju nepaklausīgajiem.

-��� 1990. gada 17. augusta, - ierunājās vīrietis, kas stāvēja aiz galda. - Vakar musu lieliskais Sadāms piedavaja savu aizsardzī�bu viesstrādniekiem no Kuveitas, Lielbritānijas, Francijas un Vā�cijas. Viņ� sarīkoja jusu aizturē�anu musu abpusējās dro�ības dej, lai pasargātu no kara kurinātājiem amerikaņiem. Jūs atveda �eit, pie manis, uz basru, uz baltās lauvas fortu.

-��� Mani sauc�

�irks!

Tecēja siekalas. Ēriks zinaja, ka viņam tek siekalas. Es nedrīk�stu viņam atklāt savu segvārdu. Esmu in�enieris, nejnecejies, bērnu nav - ta ir taisnība. Un taisnība ir visu labu melu pamata.

Sargi aizvilka Ēriku prom pa koridoru un atvēra melnas dzelzs durvis. Uz acīm Ērikam tika uzliktas brilles. Viņ� ierau�dzīja mazu, smirdīgu moku kambari, (.rīda cilājās un nolaidas kā vilnis, pa kuru vēlas da�i ķieģeļi. Pie vienas sienas karajas cil�vēka augumam atbilsto�s metāla plaukts. Milzīgas sarkanas, zi�las un zaļas �ļakatas bija notraipīju�as sienu.

-�� �eka, - sacīja ūsains vīrietis uniformā. - Musu �eka, nosauk�ta cara slepenpolicijas varda. Sarkanie komunāri, kas konsultēja Spanijas dumpiniekus, mīlēja jusu moderno mākslu - Kandinski, Kli, Miro un Pavlovu. Mūsu di�ais līderis apbrīno Staļinu, tapec mums ir pieejami da�i pētījumi par Rietumu pagatni.

-��� Mani sauc Planss Volfs. Psmu Vācijas pilsonis, man ir iz�sniegta konfidenciāla darba vīza.

Sargi iegrūda Ēriku �ekas kambari. Durvis aizcirtas ar dobju metālisku blīk�ķi - bong. Viņ� dzirdēja noklik�ķam elektronisko sledzeni - klik.

Neizdevās noturēties uz kajam. Viņ� neredzēja neko stavam uz vietas, nebija horizonta. Sienas, griesti un grīda kustējās kā krī�to�a lidma�īna. Ēriks paklupa par ķieģeli, uzkrita uz dzelzs gul�tas, kas gazas nost no sienas. Viņ� izkrita no tas. Izliektas plak�nes, viļņojo�s pamats zem kajam, spilgtas krāsas, gaismas zib�ņi; viņ� bija iesprostots ka sirreālā glezna.

Vēlāk sargi viņu i/vilka ara no kambara un sita ar L. formas policijas stekiem, kurus bija saņēmu�i no iepriek�ējās desmitga�des amerikaņu humānās palīdzības sutijuma. Pēc tam iemeta at�pakaļ �eka.

Priks apķēzijas. Viņu atkal izvilka lauka, ar nazi sagrieza drē�bēs, noskaloja ar �ļūteni un kailu aizvilka atpakaļ uz moku krēs�lu.

Ūsainais virs sedeja pie galda. - Kadi ir trīs jautajumi?

- Ps nezinu.

Elektrība izskrēja cauri viņa ķermenim tik spēcīgi, ka brilles nokrita no acīm.

Aiz galda sēdo�ais izpludu�ais virs �ūskveidigas lampas gais�mā pamaja ar roku. - Pase. Vīza. Datora kodi. Dali pa�i par sevi neko nenozīme. Svarīgs ir tas, kas strada. Ma�īnai ir jaklausa, vai ari in�enieris nav nekam derīgs. Neveiksme nav piedodama. Trīs jautajumi. Pirmais - kas tu esi?

Spēcīga strāvās trieciena rezultātā Ēriks zaudēja samaņu.

Viņ� pamodas, locīdamies �ekā. Sargi uzbīdīja viņam uz acīm brilles un pastūma seju pie divām koka bļodām. Pirmajā bļoda bija tume, ko viņ� ar pirkstu dabūja mute. Otraja bļoda bija pu�tains, netīrs ūdens, ko viņ� pastrēba.

Ēriks zinaja, ka spīdzinā�anai nevajadzeja sākties uzreiz. Vi�ņiem vajadzētu pamazam apstrīdēt sagatavoto leģendu, tad to at�maskot, iznicināt un saraustīt viņu gabalos.

Parēķini pats, viņ� sev centās iestāstīt. Sabiedroto spēki liela dau�dzuma koncentrēju�ies uz Irākas un Kuveitas robe�as. Lenglija uzzinās, ka mani aizvilka prom no viesstrādnieku in�enieru bariņa, kuri piedah- jas urana bagātina�anas rūpnīcas celtniecībā. Viņi jau zina, ka esmu pa�zudis, un atklas, ka esmu �eit. Pāri Irakas robe�ai pārbrauks tanki, lai mani sameklētu.

Ta�u tas nenotiks pietiekami atri.

Tikmēr Baltais lauva sako�ļas mani līdz nāvei.

Ir tikai trīs iespējas.

Atklāt manu segvārdu - Heks - un pārliecināt irākie�us, ka dzīvs bu�u viņiem daudz noderīgāks.

Nomirt, nevienu nenododot, vai izbēgt.

Netaisos vel mirt vai kadu nodot, vai salūzt.

Sargs uzbjava kaut ko irākie�u valodā un ar steku iebelza Ēri�kam pa kāju. Viņa kolēģis iesita kailajam gūsteknim ar koka spai�ni. Majas, Ohaio �tata, Grampa Klodam patika Henka Viljamsa dziesma "Izsit caurumu viņa spaini".

Sargi uz maiņam sila gūstekni ar steku un spardija. Viņ� lū�dzās gan vāciski, gan angliski. Sitēji uzmanijas, lai nesaplēstu Tri�ka brilles. Viņ� nodomaja - viņiem ir svarīgi, lai es visu redzetu. Tad viņ� saprata, ka spīdzinātājiem ir svarīgi, lai viņ� redzetu kustīgo krasu panoramu un gaismas zib�ņus kambari. Viņi grib, lai palieku �eit iek�ā, jo nesļvj mani salauzt.

Sargi nepamanīja, ka F.rika skatiens klīst talak par viņu ste�kiem un zabakiem. No griestu sijām nokarajas stieples, kuras �ū�pojas spo�as, krasainas un rotējo�as da�ada izmēra metāliskās plāksnes - da�as mazakas par viņa plaukstu, citas gandrīz tik lielas ka basketbola bumba. Pa vidu visām drātīm un tajas iekār�tajām plāksnēm viņ� pamanīja metala kasti ar kadu mehānismu.

Kambaris ceļas uz aug�u. Te tas vairs nebija. Ne jau visu laiku viņ� bija pie samaņas.

Sargs pacēla gūstekņa brilles; viņa izpludusi dure parādījās pavisam tuvu pie Prika sejas.

Nak�ana pie samaņas. I'iesprādzē�ana metaliskaja krēsla. Uz uzpampu�as sejas tiek uzstuķetas brilles. Gar�a mute atgadina sakaltu�as asinis un izkritu�as plombas. Biezi bardas rugāji uz vaigiem. Ribas, kajas un zarnas dedzino�i pulsē. Kails. Nosalis. Piesprādzēts pie metāliskā krēsla. Pie galda istaba neviena nav. Priks ir viens pats.

Koncentrējies, Ēriks meģinaja sev iestāstu. Notēlo Baltajam lau�vam, ka esi nevainīgs, ka esi Hanss Volfs, nevis Ēriks �mits; ka esi mā�cījies Heidelbergas universitāte, nevis ļangstaunas in�eniertehniskajā augstskola; ka vienmēr esi bijis in�enieris.

Durvis atveras. Ienaca ūsainais virs un apsēdas pie galda.

Jautaja: - Kads bija pirmais jautajums?

- Kas� kas jus esat?

Ūsainais pamaja. - Mani sauc majors Amans.

Par Ērika ķermeni noritēja sviedru lāsītes un nopilēja uz ce�menta grīdas.

Majors Amans turpinaja: - Kāds ir otrais jautajums?

Jeziņ! Es to nezinu, viņ� atkul mmi cepinās, viņ��

-Tu nezini? - majors paraustīja plecus. - Hu.

Slepenpolicists pieliecas tuvāk. - Otrais jautajums atveda mus uz �ejieni.

Nesasprindzinies, nesasprindzinies� kad�

Tomēr pirmais jautajums ir pats svarīgākais. Majors Amans parskatija dokumentu mapi.

-1 lanss Volfs. In�enieris, kuru esam nolīgu�i darba no Volks- gotten būvniecības firmas. Vai ta jus to pareizi izrunājāt? Fs nerunāju vāciski, tapec labi, ka tu runa angliski, ja? - majors Amans atjavas pasmaidīt. - Viens in�enieris no simtiem citu kom�pānijās in�enieru, kuram nav ne bērnu, ne sievas, ne ģimenes, ne radinieku. Kas tu esi?

�irks!

Dievs! Dievs, ludzu, nē! Ak, jau beidzas, �; ture beidzās.

-��� Atbilde uz jautajumu, kas tu esi, ir tikai viena vienīgā, un tie�i tapec tu �eit atrodies.

Ēriks samirk�ķinaja acis. Mana spiega identitāte, meli kopa ar īsto dzīvi� ir iemesls kāpēc� atrodos �eit.

-�� Otrais jautajums - ar ko tu nodarbojies?

Viņa acu priek�a viss uzliesmoja spilgta gaisma, tad iestājas tum�sarkana tumsa.

Ēriks naca pie samaņas tajā bridi, kad viņu kailu vilka pa ce�menta grīdu. Viņ� riskēja atvērt vienu plakstiņu. Gar� koridors, slēgtas durvis, kameru nebija, nebija ari pa�u sargu un posteņu.

Sargi viņu palaida vaļa. Viņ� ieraudzīja, ka viens no viņiem ievada atslēgas kodu pie melnam dzelzs durvīm ar izliektu C vei�da rokturi. Iedūcās elektroniska atslēga, un durvis ar klik�ķi at�slēdzās. No �ekas kambara virpuļoja gaismas zib�ņi. Ēriks atkal aizvēra acis. Kamēr viņu vilka iek�a kamera, viņ� pat nepakustē�jās. Viņ� ne aci nepamirk�ķināja, kad durvis aizcirtas - bang - un elektroniska slēdzene aizslēdzas - klik!

Skaiti katru elpas vilcienu. Nezaudē laika izjutu. Izrēķini, kad viņi ies �urāt, uzpīpēt, slaucīt peļķes pie metāliskā krēsla, aizies uzkost. Esmu �eit viens pats.

Pec si�anas un elektriska �oka gaismas zib�ņiem piesātinātais krasainais kambaris padarīja viņu tik apreibu�u, ka bija jaaizra- po līdz durvīm. Viņa rokas sameklēja atslēgas plāksnīti un �etras skrūvju galviņas.

Ar mokām viņ� pierausas kajas un atspiedas pret aukstajam metala durvīm. Atslēgas plātne viņa roka sakustejas - vaļa. Kara laiks Irāka. Tas, kas darbojas, tas darbojas. Nedarbojas tikai tas, ka dēļ viss ir ta izverties.

Kad sargi atvēra durvis, viņ� joprojām bija pret tam atbalstī�jies. Viņi notrieca kailo ķermeni gar zemi uz ķieģeļu atliekam.

Sargi viņu nesita.

Neveda ari pie majora Amāna un nesedinaja metala krēsla.

Tā vieta atri viņu aizvilka uz mazga�anas istabu, kur staveja koka muca. Tā izskatus pēc lietus ūdens spaiņa. Frikam tas ienāca prātā, atceroties Grampu Klodu. Sargi iebaza viņa galvu muca zem ūdens. Pec tam izvilka lauka, lai viņ� ievilktu plau�as mitro cietuma gaisu, kas smirdēja pec betona. Tad atkal iebaza galvu ūdeni, velreiz un vēlreiz. Un iemeta viņu atpakaļ �ekas kamera.

Sasodīts! '1as biju lieliski!

Tagad, beidzot, pateicoties Grampam Klodam, Frikam paradi- jās cerība.

To viņ� paņēma sev līdzi, kad tika nosēdināts krēsla majora Amana priek�ā.

-��� Patiesība ir tada, - mocītājs iesāka savu sakamo, - ka cilvēki paliek cilvēki. Viņi ir tie, kas viņi ir. Turklāt amerikāņu dzejnieks Bobs Dilans ir teicis viedus vārdus - ikvienam ir jakalpo kadam vai kaut kam. Musu di�ais Sadams kalpo Irakas laba. Mes visi kalpojam tam, ko saucam par Dievu. Tu kalpo mums, - majors sacīja kailajam vīram, kas bija iekrampejies krēsla. - Mēs esam tas iemesls, kapec tu atrodies �eit. Viss parējais attiecas uz tavu nezina�anu. Kāds ir otrais jautājums?

Friks noraustijas un nomurminaja: - Ar ko tu nodarbojies!

-��� Nu, un ar ko tad tu nodarbojies?

Zināju jau iepriek�, kas notiks. Elektriskais �oks ietriecas ķerme�ni ar skaudru sāpi.

-��� Kas tev būtu jadara? ļaklausa pavēlēm, jāstrādā musu laba. Tu esi pilnīgi viens.

Atceries, Hans Volf! Vai tas biji tu, kas slepus sadarbojas ar to sekretāri, kura tev pa�ukstēja, ka viņai un viņas vīram - republi�kāņu armijniekam - nepatīk dzīvot Iraka ..

Ak, lūdzu, Dieva! Tikai ne to! Viņi noķēru�i viņu. Dabuju�i roka viņu,s abus. Viņus ieslodzīt tādā pa�a vieta ka �i vai iemetis beigtus grāvi�

-�� Tu ta�u ta nebūtu darījis? - Amans turpinaja. - Tas ta�u ne�bija mūsu vientuļnieks in�enieris.

Td nav mana misija! Ēriks to bija centies sev iestāstīt katru die�nu, atrazdamies slepenaja celtniecības objekta un vērodams sek�retāres bailes. Neesmu �eit atsūtīts, lai kadu glābtu! Manas misi�jas pienākumos neietilpst cilvēku verve�ana. Hsmu �eit, lai spēlētu maza, tukla riebeklī�a lomu, kamēr cilvēki uz mani skatās. Esmu �eit ieradies, lai spiegotu, iegulu datus un zagtu informāciju.

-�� Mēs zinām to vīrieti, pie kā jus viņus aizsutijat. Jus, visi ār�zemnieki, klaiņodami pa tirgu, iepazistaties ar tadam padibenem kā to viru - nodevīgiem lrakas bandītiem, kuri nav cienīgi atras�ties musu valsti.

Viņi dabuju�i roka ari Saadu - vai drīz dabūs! Viņ� jau alla� bija zinājis, ka viņam min uz pajv�iem. Ak, viņa nabaga ģimene! Ja es būtu klausījis aģentūras pavēlēm, stingri ievērojis misijas uzdevumu, nevis iesaistījies glāb�anā�

-�� Varonīga glabeja loma neatbilst tavam profilam, ta ir pretru�nā ar tavu vientuļnieka tēlu un piesaista uzmanību. Tie�i tapec no visiem viesstrādniekiem izvēlējāmies tie�i tevi. Tava nciba pie�rada, ka esi spējīgs spēlēt divas lomas. Par laimi, tavu varonīgo gājienu novērsa musu pretizlūko�anas dienesta komanda.

-Ko� Ko?

-��� Musu komanda neinteresējas par tevi. Viņi uzraudzīja mūsu pa�u zinātniekus, kuri parak daudz no sevis iedomāju�ies un grib aizlaisties uz Ameriku vai Marseļu. Tu uzķeries uz viņu izmestā aka, ta bija liktenīga sakritība, kas atveda tevi �urp. Ar ko tu no�darbojies?

Ēriks sacīja: - Tas paris� tātad viņi stradaja slepenpolicija? Viņi mani noķēra savas lamatās tikai tapec� ka� gribēju viņiem palīdzēt! Tikai tapec? Vai tāpēc tagad atrodos �eit?

�irks!

Nakdams pie samaņas uz �ekas grīdas, Ēriks atcerējās - es

nepaklausīju pavelei. Izgāzu misiju. Centos citiem palīdzēt. Mani ap�akarēja. Tāpēc esmu �eit.

Viņ� aiztaustijas līdz sienai, piecēlās kājās un ieraudzīja dzelzs gultu.

Uzlicis vienu kaju uz gultas, F.riks palēcas ar aug�up izstiep�tam rokam. Viņ� saķēra�

Izdevās! Viņ� bija satvēris da�as no metala stieplēm un sagrai�zījis rokas līdz asinīm. Viņ� java asiņainajām rokam slīdēt pa stiepli uz leju, līdz sataustīja zaļu metala elementu, kas brīvi no- karajas no griestiem; pec tam nogāzās uz kustīgajiem ķieģeļiem ka briļļains valzirgs.

Ēriks locīja gramatas izmēra plana metala plāksni tikmēr, ka�mēr ta salūza divās daļas. Lielakais bija gabals ar stieples frag�mentiem, bet mazakais atgādinaja �pakteli.

Izmantodams savus meslus par ķiti, Ēriks pieķepinaja mazo �pakteli zem kada no kustīgajiem grīdas ķieģeļiem. Visu �ekas kambari viņ� bija pieķepājis ar savam asiņainajam rokam, tapec, lai nomaskētu to īsto iemeslu, gūsteknis ievilka pāris virspusēju �vīku rokas locītava.

Pēc tam viņ� atslēdzas.

Ēriks naca pie samaņas bridi, kad viņa galva bija iebāztā muca zem ūdens. Izvilku�i viņa galvu no ūdens, sargi kratīja viņa sejas priek�a salauzto skarda gabalu un pec tam atkal pabaza Frika galvu zem ūdens. �oreiz kā piedevas par nepaklausību viņ� sa�ņēma ari papildu sitienus ar stekiem. Pec tam viņ� attapās sē�am metāliskā ja krēsla.

Majors Amans slaucīja Frika seju ar siltu dvieli. - Vai drīkstu tev atklat kadu noslēpumu?

Majors pielika Ērikam pie lupām tasīti karstas kafijas ar pie�nu un cukuru, lai viņ� varētu iesūkt kādu malciņu.

-�� Nevar jau visus nogalinat, - majors nopūtās. - Var jau mēģi�nāt, bet nekādās lielas jēgas nebūs. Tagad pasaulei nav vajadzīgi masu slaktiņi. Mums ir vajadzīgi noderīgi cilvēki, tadi, kas klau�sa pavēlēm. Tad viss notiks ka paradīze, vai ne, in�enieri?

Viņ� pagaidīja, kamēr Ēriks iedzer saldo kafiju ar pienu, un ie�ukstēja viņam otra ausi: - Pa�naviba ir laba izvele. Ta liecina par paklausību. Tu vairs nemēģināsi sevi nogalinat, ja vien tev netiks dota tada pavele. Kads ir otrais jautājums?

-��� Ko tu� darbojies, - Ēriks neskaidri buldurēja.

-�� Un ko visi dara?

-��� Klausa pavēlēm.

Bet es to nedarīju, nodomaja Ēriks. Es nepaklausīju CIP pavelei. Luk, kas no tā visa ir iznācis!

Nākamreiz, mes �o sarunu turpināsim, - majors Amans apso�līja.

�oreiz nebija neviena elektrības trieciena, nodomaja Ēriks, kad sargi vilka viņu atpakaļ uz �eku. Viņ� tika pabarots un tikai pie�klājībās pec vienreiz saņēma sitienu ar steku. IXirvis aizveras ar bang un klikt.

Katra viņa ķermeņa �ūniņa lūdzas pec bezsamaņas aizmirstī�bas. Ēriks aizrapoja līdz vajadzīgajam ķieģelim - pie asas plāk�snes, kas ar mesliem bija pieķepeta zem ķieģeļa. Viņ� pie�ļuca pie durvīm. Bija vajadzīgi 232 elpas vilcieni, līdz gūsteknim izdevās izskrūvēt �etras skrūves no metāla durvju elektroniskas atslēgas plāksnītes.

Cik labi, ka sargi bija uzliku�i viņam brilles! Cik labi, ka gais�ma turpina zibsnīt!

Ēriks petija elektroniskas atslēgas vadiņu mud�ekli. Viņ� at�rada divus vajadzīgos vadiņus, bet tie atradas dziļi iek�puse. No�lāpīts! Viņ� nekādi nevarēs izmantot savu metala gabalu, lai pa�veiktu pēdējo darbiņu.

Skrūvēdams plāksni vieta pie atslēgas, viņ� cereja, ka drīz bus atkal jāiet uz ūdens spaini. Jo citādi no manis vairs nekas daudz ne�būs palicis pāri, lai varētu izbēgt.

Nakamreiz Ēriks tika aizvests uzreiz uz krēslu.

Majors Amans sacīja. - Pavisam kopa ir trīs jauta jumi. Kads ir pirmais?

-��� Kas tu esi.

-�� Otrais?

-�� Ar ko tu nodarbojies.

-�� Tu esi tas, ar ko tu nodarbojies. Vai redzi? Tu klausi. Mums ir visas iespējas�

�irksto�a skaņa!

/

Kas noticis? Es nesa/utu elektrības triecienu. Nevar�

�ūskai līdzīga lampa uz majora galda bija sajukusi prata. Kad elektrības īssavienojums lika lampai lekat un kratīties pa galdu ka prātā juku�am robotam, no tas nāca dumi un zilas dzirksteles. Majors Amans atlēca nost. Aiz Ērika muguras telpa iesteidzas sargs un zveteja trakajai lampai ar steku.

Dzirkstelēm sprēgājot, lampa pakļavās inerces spēkam un no�krita no galda. Sargs vicinaja steku ka golfa nuju un zvetēja pa metala lampu, kas klabēja uz grīdas. Sargs tik sila un sita. Atvie�nota no elektrības, lampa nomierinājās un palika rama. Hlsodams, sviedriem nopludis, sargs pagāja garam kailajam gūsteknim, kas bija iekrampejies krēslā. Irākietis nespēja novaldīt savu triumfējo��o smaidu, ko veltīja nabaga gūsteknim.

-���� Piedodiet par �o nelielo incidentu, - atvainojas majors Amans, apsēzdamies savā krēsla pie galda. - Tas ir izolētas valsts lāsts. Mums ļoti bie�i viss bojājās, it īpa�i augstas tehnoloģijas� Mums nemitīgi jāplāno uz priek�u un jabut gataviem visādām ķi- belem.

Cirks!

-�� Re, cik labi! Tomēr vel darbojas. Pie ka mes palikam? Ak, ja! Tre�ais jautajums, - majors Amans turpinaja. - Ta�u pirms tam padomā, kas tu esi viena personā. Visi kaut kam kalpo. Paklausī�ba ir kalpo�anas būtība. Da�i musu pilsoņi nesaprot, ka viņiem jakalpo musu di�ajam līderim. �āda ignorance un noliedzo�a at�tieksme lielākoties ir izplatīta musu rado�as inteliģences vidu - potenciāli produktīvāko pilsoņu vidu: starp zinātniekiem, in�e�nieriem, izgudrotājiem, vado�ajiem darbiniekiem, advokatiem, skolotajiem, rakstniekiem. Musu mērķis ir izskaust �o ignoranci, nesamazinot darba produktivitāti.

Majors �estikulēja ar nonāvēto �ūskveidigo lampu, un kailais virs iekrampējās krēsla. - �is ir eksperiments, lai atbildētu tadam izaicinājumam.

-Smadzeņu skalo�ana.

-���� Vai zini, kads labums no izskalotam, tīram smadzenem? Mums nepiecie�amas tādas smadzenes, kas pieņem loģisku pa�kļau�anos, taja pa�a laika nezaudējot rado�o potenciālu. Pai veik�tu eksperimentus, mēs nevaram riskēt ar irākie�u smadzenēm. Ta�u mums ir viesstrādnieki, mums esi tu. Tu esi īstais un jau esi pierādījis, ka spej mainīties. Tu �aja pasaulē esi viens ka pirksts. Tu esi izmēģinājumā trusītis.

Tre�ais jautājums, - majors Amans paziņoja, tī�i sagrozot roku, lai Friks redzētu viņa pirksta kustības, kamēr gūstekņa acis bija piekaltas viņa darbibam. - Tre�ais jautajums ir�

Pagaidiet, ne, pagaidiet�

- Tre�ais jautajums ir - ka var darīt galu �ai moko�ajai dzīvei un but noderīgam?

�irks!

�i nopratina�anas reize izvērtas par nebeidzamu un moko�u elektrisko �oku sēriju, kamēr Iri kam bija janoklausas majora Amā- na skaidrojumos. Kas mes esam nozīme neizbēgamu pakļau�anos pavēlēm; kalpo�anas būtība ir paklausība; kā �o perfekto formu�lu īstenot dzīve un kļūt noderīgam; lietderīgums nozīmē beigas sapem un vientulībai. Lietderīgums ir atbilde uz tre�o jautajumu par dzīves vērtību. Pirmais jautajums nozīmēja - kas tu biji, no tā izriet otrais jautajums - kas bija jadara, un tas noveda pie dzīves jēgas - būt lietderīgam.

Nācis pie samaņas uz �ekas grīdas, Ēriks raudaja.

Bet tas nav pietiekatni. Man vajag veselu spaini ar asarām!

Vēlāk sekoja vel divi krēsla seansi - vai varbūt �etri. Sargi aiz�vilka viņu pie mucas.

Nācis pie samaņas, rīstīdamies, lai ievilktu gaisu, viņ� gan�drīz vai neko neatcerejas. Kad sargi viņa galvu pabaza zem ūdens tre�o reizi, viņ� atcerējās, kas bija jadara. Ēriks rija ūdeni, dzēra aizgūtnēm, cik vien spēja. Mana spaini ir caurums, neļauj ne lāsei iztecēt āra. Sargi tik ilgi ar viņu ņemas, līdz pa�i bija pārguru�i, lai nodarbotos ar tik ierasto slāni�anu. Tāpēc - velns viņu rāvis! Viņi vienkār�i aizvilka gūstekni atpakaļ uz �eku pie mutuļojo�a�jam krasam, gaismas zib�ņiem un nometa uz grīdas.

Bang! l\irvis aizcirtas.

Klikt! Nostradaja elektroniska atslēga.

Tagad vai nekad. Ēriks rapoja uz vēdera, kas bija pilns ar ūde�ni. Samekleja slepeno skrūvgriezi - �pakteli, kas ar mēsliem bija pieķepinata pie ķieģeļa, pielīda pie durvīm un atskruveja atslē�gas plāksnīti.

Es stāvu kājās. Es esmu es. Es esmu vīrietis. Es stāvu kājās. Esmu kails, un man uz acīm ir brilles.

Kaut man kājās būtu galo�as. Sasodīts! Kaut vai sporta �ības - tās lieliski noderetu nakamajam gājienam!

Tev jāiztiek ar to, kas tev ir. Tu esi tas, kas esi. Tev tas jadara! Nē!

Nu, saņemies, vel tikai pēdējo reizi!

Saņēmies Ēriks uz�uraja izdzerto ūdens spaini uz elektronis�kas atslēgas kailajiem vadiem.

�irksl Viņ� atklaja, ka ir ietriecies siena.

No elektroniskas atslēgas kūp dumi! Es panācu īssavienojumu! Es saņemu �oku, man tas izdevās!

Ka apreibis �ūpa Ēriks piestreipuļoja pie kūpo�ajam durvīm. Viņ� ielika pirkstu mitraja atslēgas cauruma. Prom no �ejienes, prom. Viņ� vilka ar visu speķu.

�ekas durvju otra pusē, tur lauka, izolētājā valsti, kur ļoti bie�i notika da�adas ķibeles, it īpa�i ar elektroniku, kur dzīve nozīmēja plano�anu un gatavību� negaidītam situācijām, tur laukā, tuk�aja koridorā, sargi bija atstaju�i policijas steku kame�ras metāla durvju roktura skava, lai ar viduslaiku paņemienu nodro�inātos pret neuzticamo divdesmita gadsimta elektronis�ko atslēgu.

Ēriks vilka un vilka, līdz beidzot �ņukstēdams sabruka virpu�ļojo�ās krasas un gaismas jūkli.

Sargi un majors Amans nebija sajūsma par viņa ncibu un ne�bija ari zaudēju�i drosmi.

Visi ķeras pie darba vel cītīgāk.

I ,idz Friks atcerejas sarga absurdo triumfa smaidu.

Gulēdams �eka uz muguras, pavisam kails, vienīgi ar brillēm uz acīm, Priks smagi pacēla labo roku un iesita sev pa seju. Viņ� ar roku aizspieda sev muti, lai skaļi neizkliegtu savu jauno no�slēpumu:

Da�kārt triumfs sakauj lampu hdz nāvei.

Pildi pavēles. Tie�i to Amans/Sadams/Iraka gribēja, lai viņ� dara.

Jautajumi, kam paklausīt, tikai izraisīja vel lielākas sāpes. Pabo pui�u pavēlēs pret slikto pui�u pavēlēm; pielīdzinā�ana nullei nostadija visus speķus vienādā līmeni. Klausī�ana visiem līdzinās neklausī�anai nevienam. Ta pāries sāpes un nebūs vairs nekādu moku. Kas es esmu - in�enieris, ar ko es nodarbojos - klausu pavēlēm.

�ekas kambaris virpuļoja. Greizas sienas un trakas krasas no�stājās taisna līnija ar pareiziem leņķiem un sapratīgiem rakstiem. Viņ� paskatījās uz �ķībo dzelzs plauktu. Ikreiz, kad viņ� bija mē�ģinājis uz ta apgulties, vienmer bija noripojis zemē.

Ēriks izstiepās uz dzelzs plāksnes. Ar kreiso roku viņ� pietu- rejas pie �ķība plaukta malas, lai nepakļautos acīmredzamajai re�alitātei - gravitates spēkam.

Tas izdevās. Ar dīvainu smaidu seja viņ� bija panacis savu triumfu.

Pagaja tris dienas, līdz majors Amans uzbļava Ērikam: - No tevis nav nekādās jēgas! Tu klausi visiem!

Ēriks staveja istaba pretī krēslam. Staveja kails, uz vienas kā�jās, ar pirkstu urbinadams degunu, viņa barda un mati smirdēja pec deguma.

-�� Bija paredzēts, ka tu attaisnosi eksperimenta mērķi. Man bus lielas nepatik�anas, ka esmu visu salaidis dēli!

Pilnīgi kailais Ēriks tur staveja uz vienas kajas un urbinaja de�gunu, jo kads sargs bija licis viņam ta darīt. Majors Amans nebija prasījis kailajam vīrietim, vai viņa īstais vārds ir 1 Ianss Volfs, vai viņ� strada CIP laba. Pēc apskaidrības �ekas kambari Ēriks no�teikti butu atbildējis uz majora jautajumiem, lai paklausītu pavē�lei. Bet spīdzinātājs �ādus jautajumus nekad neuzdeva. Par spīti deguna urbina�anai, Ēriks sajuta uzvaras smar�u.

-�� Nostājies uz abam kajam! - pavēlēja majors Amans viņu pē�dēja tik�anas reize. - Izņem pirkstu no deguna! Nolaid rokas gar sāniem! Tu tiec izsvītrots no manu problēmu saraksta. Vairs ne�būs nekādās �ekas. Ieiesi vanna, paēdīsi, izgulēsies, lai izskatītos labi TV kameru priek�a. Drīz Sadams sutīs visus viesstrādniekus uz majam, tas bus sabiedrisko attiecību �ests. Kāp lidma�īna un brauc mājas uz savu Vāciju. Kad nokļūsi majas, mums bus vien�alga, ko tu tur dansi, jo ir pilnīgi skaidrs, ka esi galīgi nojūdzies.

Ēriks paklausīja, un paklausība apstiprinaja viņa tēzi - sāpes bija mitēju�ās. CIP mediķu komanda savaca viņu pie gajeju pārejas, kur viņ� gaidīja, līdz nomainīsies uzraksts Ne�ķērsot ielu, lai Bonnas lidosta pārsēstos cita lidma�īna. CIP mediķu koman�da nosūtīja Friku uz pili.

Pili viņ� klausīja itin visam pavēlēm, te mes bijām izveidoju�i tādu sistēmu, lai Ēriks varētu normāli eksistet. Pec tam kad noda�ļa bija ieradusies Heilija, Ēriks saka atkal patstavigi domai, iz�teikt savas domas un vēlē�anas. Ta�u viņ� nekad nepārkapa sa�vas absolūtas verdzības triumfa principu.

Auksts. Slapj�. Tum�s.

Tie�i tadas bija manas izjūtas, kad stāvēju krasta un tum�ajā nakti klausījos viļņu �alkoņa.

Auksts. Slapj�. Tum�s.

�os vārdus var attiecinat uz spiegiem.

Auksts - ka aukstais kar�, kā cietsirdība, ka neredzamas cī�ņas pirms bumbu spridzinā�anas un ap�audes, auksts ka kapa.

Slapj� - ka slapjas lietas, ka asinis. Spiegu dienesti sairu�ajā Padomju Savienība tā dēvēja neitralizē�anu, slepkavības un cil�vēku nobendē�anu.

Tum�s - ka piesavina�anas lietas un nomelno�anas kampa�ņas, ka melnaja kase, darba, biznesā, ka melnajā cauruma.

Pa smil�aino liedagu uz manu pusi naca Heilija. Pilnmēness viņas smaidu padarīja mirdzo�u un acis - spo�as. Mes lūkoja�mies viļņu dejā, kas saslapinaja kajas un seju apslacīja ar saļu valgmi. Virs musu galvam mirgoja milzum daudz baltu punkti�ņu.

-��� Ka tu doma, cik no �im zvaigznēm ir jau miru�as? - viņa pajautaja. - Un mes stāvam �eit un gaidām, lai mirusi zvaigzne lietu par mums savu gaismu.

Es neko neatbildēju.

-��� Vai zini, kapec okeāns vienmer atrodas tur, sava vieta?

Es neatbildēju.

Pec vairakiem viļņu �ļakstiem Heilija turpinaja: - Ja tas neat�rastos savā vieta, mes �eit noslīktu.

Viļņi skalojas un �ļakstēja zem musu kajam.

Viņa ieminējās: - Biju cerejusi, ka vismaz pasmaidīsi.

-��� Esmu parsalis.

-��� Ej atpakaļ uz ma�īnu. - Viņa pamaja ar galvu uz to pusi, kur krasta stāvēja mūsu nozagtais auto. To apgaismoja pilnmē�ness. - Zeins pieteicas sardzē pirmais. Viņ� paņēma ieroci un no�slēpās aiz tas akmeņu kaudzes. Rasels viņu nomainīs pec divām stundām. Ta ka viņ� nevar sagaidīt to bridi, kad varēs turēt rokas ieroci, tad noteikti neaizgulesies. Nac! Iesim atpakaļ kopa. Izlie�cies, ka tev patik gulēt ma�īnā, kas atbraukusi okeana mala; tas nekas, ka guļot jāsaraujas �okura.

Mēs klausījāmies viļņu dziesmā.

I Ieilija pajautajai - Par ko tu kreņķejies? Mes jau esam paspē�ju�i savarit lielas ziepes.

-��� Es tikai gribu� - vardi vairs nenaca par manam lupām.

-�� Nu, pastasti ta�u meitenei mēnesnīca, ko viņa vēlas dzirdēt.

-��� Es gribu, lai mums izdodas, kaut ari esam pastrādāju�i tra�kas lietas. Mes ta�u esam nepieskaitāmi.

-��� Un visi kopa esam tajā iek�a, - viņa piebilda.

Es naidīgi atcirtu: - Vai tad iesaistījāmies taja no brīvas gri�bas?

-��� Lai nu paliek, - I Ieilija atvairīja manu uzbrukumu. - Tā nav tava problēma.

-�� Protams, ka ir.

-��� Lai nu paliek, - viņa atkārtoja. - Kas tevi īstenība nomoka �obrīd?

-Ja nu mes visu esam sa�akarēju�i? Pilnīgi visu salaidu�i dēli? Cietu�i fiasko? Esam atbrauku�i uz �o nolādēto pludmali Long- ailenda, lai nogaidītu aizbrauk�anu; Ņujorkas slēpni. Ja nu tās zāles, kuras tu sadabuji, mus neglābs, tad līdz mūsu sabrukumam ir atliku�as labi ja trīs dienas. Esam jau trīs dienas pavadīju�i ceļa un neko neesam izdarīju�i. Apstrīdi mani, ja kļudos.

-�� Vai dakteris F. vel joprojām ir miris? - I Ieilija jautaja. - Vai tā bija musu visu vājprātīgo halucinācija?

-�� Ja, viņ� patie�am ir miris. Es piedalījos viņa piemiņas pasa- kuma.

-�� Ta nu gan bija for�a ballīte, vai ne? - I Ieilija nespeja izvili�nāt manu smaidu. - Vai viņ� nomira vai bija noslepkavots?

Mana klusē�ana apstiprinaja slepkavības versiju.

-Ta vieta, lai tur uz vietas nojūgtos, kā bija plānots, mes aiz- laidamies. Mēs joprojām varam nojūgties, ta�u mes nepadoda�mies. Un liela merā tie�i tev par to pienakas paldies.

-��� bet ja nu es visu sa�akarēju? Man vienalga, kas notiks ar mani, bet ar jums pārējiem�

-��� Vai juties atbildīgs par visu pasauli, ko? - viņa pajautāja. - Varbūt, ka ta ir pareizi, bet jābūt atbildīgam tikai par to, ko vari paveikt. Par to, ko nevari�

-��� Ir jamaksa, - es pasteidzos pabeigt viņas domu.

Viļņi skalojas pret liedagu.

-��� Mes visi to zinām, - viņa piekrita. - Mēs visi uz to parakstī�ja mies.

-�� Varbūt jums vajadzētu apsvērt iespēju izstāties?

Viļņi�

Heilija mainīja temu: - Vai zini, ka Rasels kļūdas pec iedzera kontracepcijas tableti?

-�� Ja, zinu.

-��� Viņ� nemaz negrasas aizmest divas atliku�as tabletes prom.

-Tas nu gan�

-��� Ir traki? - viņa pabeidza manu teikumu.

Mēs abi iesmējāmies.

-��� Rasels iedomājies, ka viena no tam ziedojusies viņa labā - pat ja ta piedzimusi par tableti. Varbūt tie�i ta tablete palīdzēja viņam beidzot atverties? Varbūt patie�am kaut kas tik absurds ka kontracepcijas tablete pec tik daudziem pareizas, bet neefektīvas arstē�anas gadiem ir uz viņu iedarbojies? Tāpēc Rasels ta vien�kār�i neizmetis tās atliku�as tabletes un par tam neaizmirsīs. Tas nebutu pareizi.

-��� Ko viņ� grasās darīt?

Mes pagrie�amies, lai paskatītos viens uz otru skaistaja me- nesgaisma.

-��� Rasels neatteiksies no tām divām paliku�ajām dīvainajām tabletēm, jo tā pirmā, iespējams, viņam palīdzēja, - I Ieilija atbil�dēja. - Un ja ta ari nebija, pat ja viņam sapetu, Raselam vissvarī- gakais ir lojalitāte. Tad kapec tu doma, ka viņ� jebkad atteiksies no musu misijas?

-��� Viņ� nav gļēvulis.

-��� Neviens no mums tads nav.

Viļņi skalojas pret liedagu.

-�� Tapec neuztraucies par to, ko tu neesi izdarījis pareizi. Mēs visi kopa esam taja iesaistīti.

Mēs ilgu laiku stāvējām okeana krasta un klusējam. Biju pār�salis.

-��� Vai tu domāji par to sievieti? - Heilija pajautaja.

-��� Ne, - es atzinos ar iztuk�otu dveseli. - Esmu samazinajis doma�anu par viņu līdz trim reizem dienā. Pirmā reize ir tad, kad pamostos, pēc tam, lai�oties miega, kad uzpeld visas atmiņas.

-�� Un kad ir tre�ā reize?

-��� Reizi diena. Kad visapkart ir gai�s un es saprotu, ka jopro�jām vēl esmu dzīvs. Tas ir ka� viena asara.

Mes gajam uz auto.

Es pajautaju: - Ko tu darītu, ja izradītos, ka tev patiesība ne�maz nav jāmirst?

-�� Ka tad! Tadi brīnumi nenotiek.

-�� Iedomājies, ja nu visas tavas runas es mirstu jau tagad nemaz nav pamatotas? - es sacīju.

-�� Nu, iedomājos. Un ko talak?

-Tad tev visa dzīve vēl priek�a.

-��� Ka tad! Vienkār�i satrieco�i.

Zem manam kurpēm �irkstēja smiltis.

-�� Vai tavs stāsts par Raselu un baltajam tabletitem bija patiess? Vai ari tev vienkār�i mele niezeja to izstāstīt?

Heilija uzdeva retorisku jautājumu: - Un ka tu doma?

Pelēka migla klajas pār liedagu, kur es stāvēju ceturtaja dienā. Rita paisums veļa pret krastu metāliskās krāsas viļņus. Mu�u zagtais d�ips stāvēja kapās. Es varēju parredzet apkartni apmē�ram piecdesmit jardu attāluma, lejā pa nogāzi, līdz �osejas krū- majam. No aukstuma mani kratīja drebuļi. Ieelpojot varēja just mitro smil�u un okeāna auksta ūdens smar�u; izelpojot no mutes izvēlās balts garaiņu mākonis.

�oseja bija lita migla, varēja vienīgi sadzirdēt, ka aizcērtas kā�dās ma�īnas durvis.

Ierūcas motors, un ma�īna aizbrauca prom.

No miglas vaļa iznāca vientuļ� stāvs gara meteli.

Pēk�ņi es aizmirsu gan sāpes, aukstumu un izsalkumu, gan nogurumu.

Zeins ar Raselu nostājās man blakus katrs savā puse.

Es ziņoju: - Viens neidentificets objekts stāv uz �osejas sance-

ļa.

-�� Tie�i ta, - Zeins apstiprinaja.

-��� Tatad tā ir īstenība, - Rasels sacīja.

-�� īstenība ir tas, ko mes visi redzam.

-��� Vecīt, ceru, ka tev taisnība, - Rasels teica.

-�� Viktor, nac man līdzi! - nokomandēja armijnieks Zeins. - Ra�sei! Zābakus un ekipejumu!

Rasels aizskrēja uz d�ipu.

Ejot uz �osejas pusi, mes ar Zeinu attālinājāmies viens no otra, lai mūs abus nenopļautu ar vienu automata kārtu.

-�� Sasodīts! Ko jūs tur abi leja darāt? - iekliedzās regs.

Ta bija sieviete, pavecaka kundze. Viņai mugura bija dzelten- bnins lietusmētelis un polietilena kapuce pārvilkta pari spīdīgiem,

melniem matiem. Bālajā, grumbu izvagotajā sejā spilgti izcēlās karmīnsarkanas lupas. Stāvot uz grantēta sanu ceļa netālu no �o�sejas, viņas kārnie pirksti savilkas ka putna nagi.

-�� Skatāmies uz okeānu, - 7.eins atbildēja, kad bijām pienāku�i viņai tuvāk.

-��� Kapec? - Uz grants ceļa līdzas viņai stāvēja nolikti trīs iepir�kumu maisiņi ar rokturiem un melna plecu soma, kas pēc izmēra atgadinaja armijas maisu. - Lai nu paliek. Kuru autobusu?

-��� Ko, ludzu?

-�� Kuru� autobusu?

Zeins saviebās. - Mūsu autobuss ir� zils?

-��� Ir nu gan jautajumi, - viņa sacīja. - īpa�i jau tad, ja slaistā�ties pa pludmali, kad tam tuht jābūt klat. Vai nu jus gaidai auto�busu, vai ari pazūdiet migla.

Atlantic City apstajas �eit. - Miglas vals atklaja divas sievietes, kas staveja tālāk uz ceļa. - NJMM apstajas tie�i �eit.

-N/�

Viņa ar rokas mājienu mani apklusinaja. - Nu, tagad tam ir tads jocīgi stilīgs nosaukums, bet tas joprojām ir New Jersey Mega Mall - tas pats autobuss, kas brauc uz Ņud�ersijas tirdzniecības centru. Vai jūs abi palikat pa nakti motelī?

Da�kart gadas ari kads veiksmīgs likteņa pagrieziens.

-�� Cik tālu� cik ilgi tas autobuss brauc līdz tirdzniecības cen�tram? - es pajautaju.

-�� Deviņdesmit minutes, ta�u �ādā nolādētā migla� Nevar neko saskatīt pat sava degungala.

-�� Jā, slikti gan, - Zeins piebalsoja. Es pamanīju viņa saraukto pieri.

-��� Ka mums tagad darīt? - es skaļi domāju. - Pārējie� musu ģimenes locekļi�. Mes nobraucām no �osejas, lai mus nenotriek�tu, kamēr migla pāriet�

-�� Tu leja ir vel kads? - Putnam līdzīga sieviņa samiedza acis, lai miglā kaut ko saskatītu.

-��� Bral, - es uzrunāju Zeinu, - aizej� un pasaki, lai tēvocis Sems uzved jus visus aug�ā uz �ejieni.

-�� Ja jusu tēvocis brauks �eit aug�a, tad tur talak, �osejas malā, ir pieturvieta, kur novietot ma�īnu. Palieciet zem stikla tintaja des�mit dolārus, tad ceļu policisti neiebildīs, ka atstasiet tur auto uz paris dienam.

Skriedams leja uz liedagu pie mūsu ma�īnas, Zeins uzsauca:

-��� Neaizbrauciet bez. mums!

Putnaģimis piesita man pie pleca: - Turieties kopa ar Bernisu, tad jus nepazudīsiet!

-�� Ņem�u to vēra, - atbildēju. - Vai strādājāt autobusu kompā�nijās laba?

-��� Pie velna, ne! - viņa atsmeja. - Tad jau man viss bulu jadara viņiem pa pratam.

Bērnisa pazobojās par musu nesagatavotibu, iedeva mums iepirkumu maisiņus, lai savakto laupījumu sabaztu musu somas, kas diez vai bija tam paredzetas un nez vai to izturēs. Mums pie�vienojas parejie braucēji: pensionēti pari, kada mate un tante ar divdesmitgadīgu daiļavu - viņas smar�oja pec matu lakas -, vel kada korejiete.

Nolicis d�ipu, atgrie�as Rasels, kad no miglas vaļa paradijas Atlantic City autobuss. Uz ta sāniem di�ojas kazino reklāmās. Kad i divpadsmit azartspēļu cienītāji steidzas ieņemt vietas. Au�tobuss aizveda prom visus �os ļaudis, bet mēs joprojām palikam stavam �osejas mala.

Kad visi spēlmaņi bija aizbruku�i, pec kadam desmit minū�tēm no miglas iznira musu sudrabotais autobuss.

-�� Tikai nedodiet man tagad savu naudu! - nokliedza Bērnisa, kad bija musu mazo bariņu nostādījusi rinda uz iekap�anu.

-��� Pirksim biļetes, kad būsim iek�a. Aizņem vietu, mīļum! Te ne�viens nedrīkst �ammaties un pārējos aizkavēt.

Mēs visi pieci apsedamies autobusa aizmugurēja sedeklī.

-�� Kaut nu �is butu pareizais lēmums, - kurnēja Rasels.

-�� Seit, nopērkot biļetes, mes būsim lielākā dro�ība, neka brau�cot ar zagto d�ipu, - es sacīju. - Slēpjoties puli, mes nomaskēsim pēdas un kļūsim mazi un melni.

Zeins paostīja savas drēbes: - Mēs esam labi nogatavoju�ies sabiedriskajam transportam.

-�� Mums ir kārtīgi jāizguļas un jaatputina kauli, - Pleilija iero�sināja.

Priks piekrītot pamaja.

Sudrabotais autobuss mierīgi ducirīaja cauri miglai, kad pa ce�liņu starp rindām uz musu pusi virzījās Bernisa.

-��� Edna, vai tev ir ērtas kurpes? D�enisa, vai tavai aud�umei�tai nepatika tā vatētā sega? Vai pastāstīji viņai par ārstiem? Mel- vin, tu tikai nesūdzies; tu, ka alla� varēsi sēdēt veikala uz kastēm un vērot meitenes. Agnese, vai tev vajag biļetes, vai ari tev ir talo�ni?

-��� Oskar! - Bērnisa uzsauca autobusa �oferim. - Vai gribi, lai es savacu?

-��� Protams, dari ta, - viņa pati sev atbildēja. - Tu labak mūs ātrāk nogādā otra gala.

Kamēr Bērnisa bija nokļuvusi līdz mums, mes jau bijām pie�tiekami daudz uzzināju�i, lai es varētu pateikt: - Mums nav talo�nu un mes gribam pilnu pansiju ar moteļa istabam.

Bernisa bija atstajusi lietusmēteli un cepuri uz. sava sedekļa. Viņai mugura bija rozā treniņterps. Aiz labas auss bija aizbazta neaizdedzināta cigarete, kas spīdēja cauri spo�i melnajiem ma�tiem.

-�� Jus saņemsiet brokastis, - viņa sacīja, izsniegdama mums ta�lonus. - Autobuss mus izlaidīs pie moteļa pirms tirdzniecības cen�tra atvēr�anas, tapec ieturieties kārtīgi pie bufetes galda. �ķiņķis pazūd pirmais, tāpēc jāpasteidzas.

Viņas bargas, zaļas acis mus kārtīgi nopētīja: - Jusu istabas numuri bus no septiņpadsmitā līdz divdesmit pirmajam. Pa�i iz�velieties, kur� kura dzīvos. �īs kvītis atstasiet pie administratora.

-��� Vai viņiem vajadzīgi kredītkartes dati? - Zeins painteresē�jās.

-��� Tas nav svarīgi. Neviens nekāptu �ajā autobusa, ja viņam uzreiz būtu nauda, ar ko samaksat par istabu. - Pa�ķielējusi uz Zeina baltajiem matiem, Bernisa apjautajas: - Tev ir mazbērni?

-�� A� ne.

-��� Bērni. Tad, kad tu doma, ka nu jau viņi vairs nesagadās tev nekādus kreņķus, viņi nogā� vel lielākus podus, ja es viņus tik ļoti nemīlētu, tad man nebūtu �ādu mazu problemiņu.

Bernisa nopētīja piecus sve�iniekus, kas bija sasēdu�i viņas autobusa aizmugurēja sēdekli: sirmo viru, kuram nebija mazbēr�nu; afroamerikanieti, kas neizskatijas pec masas kadam no �iem pui�iem; tuklu puisi bieziem briļļu stikliem, kas bija uztupis uz sedekļa maliņas; izspuru�u rokenrola huligānu, kuru neviena vec�māmiņā nelaistu kopa ar savu lolojumu pari nama slieksnim; dzejnieku ar rēgiem acis un samakslotu smaidu sejā. -Jūs nu gan esat viena dīvaina ģimenīte!

-��� Visi ļaudis sava ziņa ir jocīgi. Kur� gan tads nav? - es atbil�dēju.

Bernisa bija izvilkusi no aizauss neaizdedzināto cigareti un tagad grozīja to savos putna nagos.

-�� Ģimenes, - viņa noteica. - Mammas tikai baras, un tevi ne�nodarbojas ar bērnu audzina�anu arī tad, ja se� pie televizora ta�jos nolapitajos krēslos. Par masam un brāļiem labak vispār neru�nāsim! Jums jārisina viņu problēmas un jaterē laiks, bērni jūsos vispār neklausas, tapec viņi nejēdz nenieka.

balta cigarete virpinajas padzīvoju�as sievietes pirkstos.

-���� Manuprāt, autobusos aizliedza smēķēt, - Zeins ierunājās. - Pai izvairītos no ugunsnelaimes un vē�a.

-�� Neesmu pīpējusi jau gadiem ilgi. - Slepkavnieciska cigarete atkal aizslīdēja aiz auss.

Mūsu sudrabotais rumaks izbrauca uz lielas maģistrales.

Bērnisa lūkojas laukā pa autobusa logu. - Kad biju meitene, mēs gājām no viena veikala uz nakamo, un tad bija jāiziet lauka uz ielas. Tagad mums ir tirdzniecības centri, kuros nekad sauli neredzi un lietu neizmirksti. Tagad visur ir datori, ja esi gudrs un tev ir daudz zaļo. Tagad pat nav jāiziet no majas, nav jagaida pie�gādātāji. Tu vari mierīgi dzīvot savās �etras sienas. īstie veikali organizē iepirk�anas tūres, kuras savāc tādus cilvēkus, kuriem vajadzīgs kāds iemesls un vieta, kurp doties.

Ps atbildēju bērnisai, citējot viņu pa�u. - Tu esi vai nu autobu�sa, vai paliec stavam migla.

-�� Ja, - viņa noteica bez īpa�as sajūsmas.

Pec divām stundām mes visi pieci jau atradāmies moteli, blakus istabās, brokastu bufetes bars bija pārpildīts, leņemis pie�tiekamu kofeīna devu, Rasels pieteicās uz pirmo de�uru, kuras laika viņ� moteļa veļas mazgatava izmazgas arī mūsu drēbes, bet mcs pa to laiku ar baudu iegā�amies īstas gultās, lai beidzot izgu�lētos. Koridorā aiz. manas istabas durvīm Bērnisa kadu mudinaja kustēties veicīgāk, bet es iegrimu dziļa miegā bez sapņiem.

Vel pēc septiņām stundām mēs uzspridzinājām policijas ma��īnu.

Pec se�ām stundām un deviņām minūtēm, kad Bernisa bija �ķērsojusi ielu, lai ieietu baltaja mura tirdzniecības centra, musu komanda staveja pie veikala spoguļotajam durvīm. Mes nesam Bernisas dāvātos iepirkumu maisiņus, lietotas drebes, matricas un savas somas. Musu atspulgi stiklotājās durvis izskatijas izgu�lēju�ies, tīri nomazgāju�ies, noskuvu�ies un par sevi pārliecināti. Mes zinājām, ko �aja vakara saulrietā grasāmies darīt.

-��� Paskaties tik! - Rasels sacīja. - Pieci maniaki reālajā dzīvē izskatās pec diezgan normāliem cilvēkiem.

Skatīdamās uz musu atspulgiem, I Ieilija viņam atbildēja: - �ķiet, ka tev vel nesen bija krīze.

-�� Ja, bet, izrādās, ari tur, otra pusē, nemaz tik jauki nav.

-Tie�i ta.

Es sacīju: - Ķeramies pie lietas!

Videokamera nofiksēja, ka mes ieejam veikalā pa spoguļdur- vim.

Lielveikals iesūca mus cilvēku pūli, un mūsu acis centās ap�rast ar tirdzniecības centra spilgto gaismu. Telpas bija jūtams liel- veikala aromāts - industriālās smar�as garoja no ļau�u padusēm un noguru�ajam kajam. Veikala plauktos saliktie krekli un svārki izplatīja jaunu drēbju aromātu. Jo dziļāk iek�a devāmies, jo spē�cīgāk sajūtam vafeļu un ceptu tauku saldo smar�u. Melnbaltas grīdas flīzes klusinaja soļu troksni, uz tam nepalika nekādi pēdu nospiedumi. Dzirdējām garamejo�u cilvēku sarunu fragmentus, putekļsūceja dūkoņu, gaisa kondicionētāju sanoņu, gandrīz vi�sur no skaļruņiem skanēja kadas ne visai pazīstamas jautras dziesmas melodija.

-�� Ne! - iesaucās Rasels. - Tie ta�u ir The Beetles'. No Sgt. Pepper's albuma. To atskaņo A Day in the Life. Nepardodiet mums tadus sudus!

-��� Kad es pēdējo reizi biju �ada vieta, toreiz vēl Niksons bija prezidents, - Zeins sacīja.

Mums atri pagaja garam divas pavecakas kundzītes moder�nos treniņtērpos, viņas dzīvi sarunājas, �estikuleja un spēra sa�skaņotus soļus tirajas, baltajas sporta kurpēs.

-��� Viņas �eit ieradu�as, lai parbauditu sirdsdarbību, - es atbil�dēju uz Zeina skatienu.

-A.

-�� Mes esam �eit ieradu�ies, lai iegādātos vajadzīgo aprīkoju�mu un labi atri notītos, - atgadinaju.

Ēriks pie�ļuca tuvāk Heilijai un no�ukstēja: - Neatstaj mani!

-�� Tas nemū�am nenotiks, - Heilija viņu mierināja.

Mes piegājām pie izgaismotas veikala karies un bankomatu shēmas.

-�� �ajā viena lielveikalā ir pavisam pieci da�adi sporta apavu veikali! - Rasels iesaucas.

-�� Visiem patīk skriet. - Es jau �os vārdus pateicu otrreiz vie�nas dienas laika.

Ēriks ar grūtībām izdvesa: - Vismaz mums tam ir iemesls.

Ta�u mēs klidam pa lielveikalu, it ka butu aizmirsu�i savu mērķi, gajam gar atsevi�ķu veikaliņu skatlogiem, kuros stulbi ma�nekeni demonstreja komunistiskas Ķīnas fabrikas vai Teksasas piesārņotājās nomales �utus apģērbus. Eirmas zīmes, slavenu zi- molu nosaukumi, pre�u reklāmās un fran�izes lidoja musu acu priek�ā kā no automata raidītas lodes. Viena veikaliņa piedavaja dabiskos vitamīnus, lai dabiskā ceļa cīnītos ar tadam slimībām ka plikpauriba, aptauko�anas, trausli kauli, alerģiska ada, artēri�ju aizsprostojumi, locītavu sāpes un stress. Veselīga izskata vit�amīnu reklāmās modeļi dro�i vien slepenība apzinajās, ka viņiem �adas kaites piemīt. Nakamaja tirdzniecības vieta tika piedāvāts tik pla�s zelta ķēdī�u, gredzenu un apro�u klāsts, ka ar �o sorti�mentu varētu noklāt vairakus kilometrus. Tur varēja iegādāties ari dizaineru radītus ekskluzīvus pulksteņus, kuri dīvaina karta ra�dīja ari pareizu laiku. Blakus skatlogā pārdevēji demonstreja pir- ceļiem, ka ieprogrammēt masā�as opcijas adas atpūtas krēsla vai kā pieslegt uz lieveņa uzstādīto video teleskopu savam datoram, lai varētu sēdēt istaba un skatīties zvaigznes.

-��� Pa kuru laiku tas viss ir noticis? - Zeins brīnījās.

-�� Tepat vien, musu acu priek�a, - es atbildēju.

-�� Nu, ne glu�i musu acu priek�a, jo mēs bijām ieslegti slimnī�ca, - Rasels piebilda.

Heilija sacīja. - Tikai nedomājiet, ka tapec esam atpaliku�i no dzīves.

Devāmies talak.

'Tirdzniecības centra reklāmu stendā bija I lolivudas filmu re�klāmās - skaisti aktieri, cīnīdamies ar dzīves likstām, cen�as at�rast īsto mīlestību. �aja brazmainaja pasaule tikai brīnums spēj apturēt kadas salauztas sirds ciņu ar visaptvero�o ļaunumu un neļaut tam triumfēt. Plecu pie pleca varonīgi policisti zibina pis�toles, lai noķertu kadu izmanīgu ļaundari, kuram likumi nav rak�stīti. Kāda seksīga blondīne, ģerbusies melna adas kostīmā, un viņas se�i varenie sabiedrotie novēr� gadsimta bankas aplaupī��anu. Kads skarbs, ielas dzīves skolu izgājis melnais guru izglābj vienu apjuku�u, bagātu un bezpalīdzīgu balto amerikaņu ģime�ni. Vēl tika reklameta kada traki aizraujo�a animacijas filma, kura no sakuma līdz beigām absolūti nekas nenotiek; ta noteikti drīz ierindosies pasaules klasikas ģimenes filmu fonda.

-�� Es patie�am ļoti gribētu redzēt kadu filmu, - Rasels atziņas.

Mēs visi pieci apbrīnojam �ilbino�u, brīni�ķīgu gramatveika-

lu.

Heilija nopūtas: - Es tik ļoti gribētu atklat to labako, kas mani

ir.

-�� Es atkal gribētu pabūt kopa ar saviem senajiem draugiem. - Mana dvēsele alka pēc Folknera sapņu teļiem, Pui�a, Steinbeka, I lameta, Markesa, P.milijas un Viljamsa. - Vel varētu iepazīties ar jauniem draugiem.

-��� Varbūt viņiem ir kadas noderīgas kartes vai lieliski CD? - Rasels ieminejas.

Zeins pa�ūpoja galvu: - Viņi mus mekles tur, kur mes gribam nokļūt.

Priks piekrītot pamāja.

Mēs pagrie�amies, lai dotos prom.

-�� Stāviet! - no�ukstēja Rasels, pec tam atri palaboja tikko ka teikto: - Nē! Izturieties dabiski!

Friks no pretrunīgajam pavēlēm sāka trīcēt.

Heilija saņēma viņa roku: - Nomierinies!

-��� Kas noticis? - Zeina roka pieskārās siksnai, kur glabajas musu paslēptais ierocis.

-��� Kameras. - Rasels pacēla acis uz aug�u.

No griestiem nokarajās baltas kameras metala korpusa, kas lēnam grozījās no vienas puses uz otru, nemitīgi novērodamas lielveikalu ar ciklopa stikla aci.

-��� Ari bankomata ir kamera - uz tas sienas! - Heilija piebal�soja.

-���� Un taja seksīgās apak�veļas veikala aiz kases aparata, - Zeins papildinaja.

-�� Tas ir visapkart, - Ēriks konstatēja.

-��� Un tad? - es sacīju. - �īs kameras nav mums bīstamas. Tas uzmana huligānus un veikala zagļus, nevis izbēgu�os no trako- nama.

Ēriks piebilda: - Bet paliks nofilmēts, ka mēs esam �eit biju�i.

-��� Ja nu kādreiz kadam ienāks prāta caurskatīt safilmetās ka�setes, lai mus sameklētu, mēs jau būsim gabala. Turklāt, ja nero�das iemesls �is kasetes parskatīt, tad varam uzskatīt, ka mus ne�viens neredzes, - es secināju.

-�� Tomēr man tas nepatīk, - Rasels nespēja rimties. - Tas nepa�visam nav labi.

I leilija pajautaja: - Kas notiks ar Ameriku, kad Valsts iek�ējas dro�ības dienests beidzot dabūs atļauju izvietot novēro�anas ka�meras pa visu valsti?

Zeins atbildēja: - Tad psihiatriem, tādiem ka dakteris F., bus no jauna jānoformulē paranojas simptomi.

-��� Ir jau par veļu, - es teicu, neuzkrīto�i pavezdams visu ko�mandu zem kuplas palmas zariem, kas auga puķu poda. - Visi tie, kas nav vājprātīgi, jau ir paranoiķi.

-�� Ta dziedaja Animals, - Rasels mums atgadinaja. - Mums jā�tiek no �ejienes lauka.

-��� Bet mes ta�u nenopirkām to, kas mums vajadzīgs! - Zeins sa�utis konstatēja.

-�� Viņiem te nav neka no ta, kas mums vajadzīgs, - es atbildē�ju. - Toties tagad mes esam iemū�ināti �a lielveikala videokase�tēs.

-�� Mes �eit esam tikai pusstundu! - Heilija iesaucās.

-1 .aiks ir beidzies, - es stingri noteicu un piegāju pie informā�cijās stenda.

-�� Ko jus velētos uzzināt? - pajautaja blonda informācijās snie�dzēja.

-��� Visu, - es atbildēju. - Kaut vai atrako ceļu uz lielāko stāv�laukumu.

-�� Tuvāka izeja atrodas caur diennakts aptieku.

-�� To vajadzēja paredzet, - Rasels no�ukstēja.

Mes devāmies viņas noradītajā virziena, līdz pamanijam aptie�ku, kas atradas blakus sporta pre�u nodaļai, kur tirgoja Rit bola krek�lus, bumbas, Viagru komandas NASCAR jakas un sporta kurpes.

-�� Tualetes atrodas blakus sporta pre�u veikalam, - es paziņo�ju. - Mums visiem vajadzētu tur iegriezties.

-��� Ta nav laba doma - nozagt ma�īnu lielveikala stāvvietā, - Rasels sacīja. - Ja ari neņemam vēra kameras, tad nekad nevar zināt, cik drīz auto īpa�nieks iznāks no veikala un atklas, ka ma��īna nozagta. Tad viņ� uzreiz piezvanīs 911, un drīz vien jau brauciens būs gala. Zag�ana gai�a dienas laika�

-�� Tā ir musu vienīga iespēja tikt no �ejienes prom, - es aizsta- veju savu viedokli.

-�� Amen! - noteica Ēriks.

Zeins pakratīja galvu. - Labāk paskatieties visi uz savām trī�co�ajām rokam. Vispirms mums jauzlabo veselība.

Mes atspirdzino�o dzērienu automatā nopirkām ūdens pude�li. Heilija izkratīja vidusskola savaktas tabletes no burciņas, kuru bija dabūjusi pie D�ulza. Vienīgais, kur� iedzēra vairak par trim tabletēm, bija Rasels; viņa ceturta tabletite bija maza un balta. Heilija man uzsmaidīja, kad Rasels to iemeta mutē. Es biju parak nervozs, lai pasmaidītu pretī vai pamatu ar galvu.

-�� Mums atrak jātiek no �ejienes lauka, - es visus steidzināju, kad gajam cauri pec sīrupa smar�ojo�ai aptiekai. Visapkārt atra�dās plaukti ar pieaugu�o pamperiem, menstruāciju paketēm, in�sektu atbaidī�anas līdzekļiem, un parņema tada sajuta, ka gries�tu apgaismojums un plaukti ga�as man virsū. - Paķeriet visu, kas nepiecie�ams! Es noluko�u braucamo.

Rasels centas mani apturēt. - Ma�īnas zag�ana neietilpst tavā profila.

-�� Mū�u dzīvo, mū�u mācies.

Zeins pamacija: - Ļauj vismaz Ērikam�

-��� Paklausieties! Man jātiek ara no �ejienes vienam!

Un es izskrēju lauka un nonācu stavlaukuma.

l'ecpusdienas saule bija iekrāsojusies mierīgos, sārtos toņos.

Es ļoti centos nomierināties, izskatīties ka visi un nepievērst uz�manību, it ka es �eit iederētos.

Te dro�i vien ir kadas 2000 ma�īnas. Es pagājos gar vienu rin�du un tad gar otru. Earbaudiju visus d�ipus un mikroautobusus. Neizskatījās, ka kada ma�īna butu atstata neaizslegta.

Stāvvieta atradas da�i cilvēki. �ķita, ka cilvēki pa taisno no sa�vam ma�inam ar milzīgi spēcīgu putekļsuceju tiek iesūkti lielvei- kala. Iespejams, viņus pievilina ari atskaņotie jaunības dienu mū�zikas ieraksti.

Es nodomāju - pievilinā�ana* stratēģija jābūt kadam āķim. Es vēl joprojām dzirdu ausis skanam to muziķu. Tagad jākoncentrējas. '

Kuru spēkratu nozagt? Mes piecata diez vai ierāmētos taja sar- kanaja Toyota markas auto. Minibusiņam, kuram uz bampera bi�ja uzlīme Futbolista mamma, bija nosēdu�as riepas, durvju atslē�gas nobloķētas, salona dro�i vien smirdēja pec pērnā gada piekakātajiem pamperiem un �agada ko�ļenes. Zeltainajam d�i�pam ari bija aizslēgtas durvis, ta�u lodziņ� �ofera puse bija at�stats par paris collām atvērts! Varbūt�

Pēk�ņi man aiz muguras atskanēja sievietes balss, kas lika man sastingt. Viņa pajautajai - Kungs! Vai varu jums ka palīdzēt?

Viņai bija īsi, gai�i mati, mugura dzeltenbrūna blūze un bikses, kajas - melnas kurpes. Kreisajā puse pie krūtīm bija piesprausts �etons, bet pie jostas maksti karajas deviņu milimetm Glock ierocis. Viņai aiz muguras staveja iedarbinata policijas patruļma�īna. Es ievēroju, ka rācijās mikrofons viņai piestiprināts pie uzple�a, pie jostas karajas melns oriģinalais adas maisiņ� rokudzel�iem, bet pa�visam memu mani padarīja policistos melnas saulesbrilles, kuras atspoguļojas rieto�as saules sarkana bumba un es.

-�� Vai varu jums ka palīdzēt? - atskanēja otrais brīdinājums.

-�� Noteikti! - Es veltīju policistei savu visnevainīgāko smaidu.

Kaut ari biju pilnīgi dro�s, ka viņa jau visu bija sapratusi. Viņa

bija par to dro�a, un es zināju, ka viņa to zina. Ta nu mes tur stā�vējām, katrs spēlēdams savu lomu un cenzdamies ātri izdomāt, ar ko �is scenārijs beigsies. Ar sesto pratu mes abi sapratām, ka �ai situacijai ir jabeidzas, nevis jāsakas. �is viedums lika mums izturēties pieklājīgi un stāvēt tur, kur katrs stāvējām, līdz viens no mums izdarīs kadu nodevīgu kustību.

-�� Kada problēma jums radusies? - Pēc sievietes formastērpa sapratu, ka viņa ir vietejā policijas iecirkņa patruletaja.

-�� Kura no visam problēmām?

-�� Tā, kura lika jums staigat gar ma�īnu rindām, it ka jus butu atnacis iegādāties auto.

-��� Domājāt, ka man tas sagada prieku? Mana ma�īna atrodas servisa, tāpēc atbraucam iepirkties ar sievas auto.

-�� Vai ta ir jūsu sievas ma�īna? - saulesbrilles pamaja zeltaina d�ipa virziena.

-�� Ja, ir gan. Parasti mes braucam ar manu fordiņu, tāpēc man tikai paris rei�u menesi iznāk braukt ar viņas d�ipu. Mūsdienas visi brauc ar d�ipiem, un tie visi ir vienādi.

Melnas saulesbrilles parlukoja perimetru, bet nenolaida ari acis no manis. - Kur ir jusu sieva?

-�� Viņas �eit nav.

-�� bet jus tomēr �eit esat.

-�� Nu� ja.

-�� Vai varat man uzradīt vaditaja apliecību?

-�� Fs nese�u pie stūres.

-��� Es tikai jums gribu palīdzēt. Ja nu jus iekapjat nepareizaja ma�īna? Ka jus pats teicat, visi d�ipi izskatas vienādi. Ps pa rāci�ju parbaudī�u �a auto reģistrāciju, īpa�nieces adresei bus jasakrit ar jusu autovadītaja apliecības adresi. Jus ta�u dzīvojat kopa ar sievu, vai ne?

-��� Kur� tad cits ar viņu dzīvotu?

Policiste nesmējās.

-Man nav līdzi vaditaja apliecības. Nu, man ta ir, bet� ta pa�lika ma�īna.

-��� Ma�īna?

-��� Mana kabatas portfeli, - es meloju. - Tie�i tāpēc es atnacu uz. �ejieni, lai paņemtu kabatas portfeli.

-�� Jus iegājāt veikala, bet savu kabatas portfeli atstājat ma�īna?

-�� Sauciet mani par optimistu, - es sacīju, - bet mana sieva�

-�� Jūsu sievas �eit nav.

-��� Viņa ir lielveikala. īstenībā lieta ir tada, ka viņa stāv rinda pie kases un gaida, kad atnesī�u savu kredītkarti, lai viriāi nav jamaksa ar savējo.

-�� Stāsts bija labs, - policiste atzina.

-Ja vien tam butu laimīgas beigas.

-�� Nu, tad sadabūsim jusu kabatas portfeli un pec tam varēsim laimīgi katrs doties uz savu pusi.

-�� Redziet, tur jau ir ta problēma.

-�� A. Ta atkal ir problēma.

-�� Es zinu! Viena lieta ir atstat savu kabatas portfeli viņas pie- drazotaja baga�nieka, kur tikai vel �ūskas trūkst, un tad sūtīt mani �urp�

-�� Pēc kredītkartes.

-��� �pec kredītkartes, un vel aizmirst iedot man atslēgas.

-� Tātad viss palicis slēgtās automa�īnas iek�puse.

-�� Tie�i tā. - Es paraustīju plecus un pasmaidīju, bet klusībā ludzu Dievu.

Policistes melnajas saulesbrilles varēja redzēt manu atspulgu, kad viņa jautaja: - Ko mes tagad darīsim?

Aiz stāvo�ās policijas patruļma�īnas iz�āvās zilgani oran�as liesmas - atskanēja logu stiklu �ķindoņa.

Policiste pagriezās pa labi un pa kreisi, ta, lai joprojām patu�rētu mani acis, bet neieraudzīja nekādus saplīsu�us stiklus. Taja bridi, kad viņas saulesbrilles atkal pievērsās man, pari viņas ple�cam es ieraudzīju melnu dūmu mākonīti, kas spirāle vijas no po�licijas auto bagā�nieka. Saka smirdēt pec gumijas un deguma.

Liesmas no pa�taisīta Molotova kokteiļa, kura sastavdaļas bija iegādātās aptieka, apņēma policijas patruļma�īnas priek�ējo riteni.

Riepa eksplodeja ar skaļu troksni - bang! Policiste veikli apme�tas ap savu asi un izvilka �aujamo. No viņas auto cēlās melni dumi. Uzspragusi riepa bija veicinājusi vēl pla�aku Molotova bru- vējuma izplatī�anos, un tagad jau dega ari motora nodalījums. Piesmas apņēma degvielas iesmid/.ina�anas cauruli.

Svirks! Piesmu meles jau laizīja visu ma�īnas priek�galu, un motora pārsegā vāks atspraga vaļa. Bangl

Policiste, kapdamas atpakaļ, streipuļoja man virsu pa celiņu starp novietotajam ma�inam.

Bang! Ma�īnas benzīna baka izvirda uguns bumbu. Milzīgi karsts sprādzienā vilnis nogaza policisti no kajam.

Tas nogaza no kajam ari mani, seja sitās versmojo�u liesmu meles.

Gulēdams aug�pēdus uz ietves starp divām ma�inam, es re- dzeju rūco�u oran�u liesmu stabu un melnus dumus, kas �avas taisni vakarīgajās debesis. Sprādziens bija iedarbinājis vairaku desmitu automa�īnu signalizācijas, kas tagad kori visas kauca un gaudoja.

Tāda bija izdevusies manis pieseg�anas operācijā. Interesanti, cik daudz no ta visa tika nofilmēts un tika kadrā?

Celies aug�a! Uguns liesmas jau ruca mana celiņa, kur es gulē�ju starp diviem d�ipiem. Apdullusi policiste gulēja man pie ka�jam, viņas seja bija sarkanaka, neka manēja jutas. No visam pu�sēm naca dego�as gumijas un benzīna smaka, karsta metala smārds un� dego�u matu smirdoņa. Sprādziena vilnis bija izsi�tis viņai no rokam ieroci. Redzēju, ka viņa �amdijas, lai atrastu pazudu�o revolveri.

Viņa cen�as cīnīties godīgi.

Tāpēc es atvilku viņu no svelo�ajam liesmām. Sieviete bija ap�dullusi un centas nostāties uz ceļiem, kad es norāvu viņas rāci�jās mikrofona vadus, aizsviedu tos prom un iekliedzos: - Ps palī�dzē�u!

Un skrie�us metos uz lielveikala aptieku.

Tiklīdz biju izskrējis lauka no melna, mutuļojo�ā dumu mako- ņa, Zeins, kur� bija sabrūvējis un uzmetis uz policijas ma�īnas Molotova kokteili, atmuguriski ar kaju spēra pa BMlA/sedana �o�fera puses logu. Pogs saspregaja zirnekļa tikla. Otrais spēriens iespieda uz iek�u saspregaju�o stiklu. Rasels noklik�ķināja BMW atslēgas podziņas, ar āmuru nosita nost aizdedzes atslēgas vā�ciņu no stūres statņa un ar skrūvgriezi iedarbinaja aizdedzi. Motors ierūcas. Rasels un Zeins vadīja nozagto auto cauri stāv�vietās laukumam, kur cilvēki staveja ka pienagloti un blenza uz dego�o policijas patruļma�īnu. I leilija un Ēriks steidzas man pretī, kad bēgu prom no notikuma vietas, ka pēdas vien nozibēja. BMW ar izsisto stiklu apstajas vien uz tik mazu brītiņu, lai mes ar vi�sam mantam paspētu ielekt iek�a. Tad cauri melnam dumu mā�konim, kauco�ām auto signalizacijam un arvien tuvāk nāko�ām gaudojo�ām ugunsdzēsēju ma�īnas sirēnām mēs aizdrazamies prom no lielveikala uguns staba.

-��� Paskaties uz mani! - es kliedzu Zeinam no HMW aizmugu�rējā sedekļa, kamēr Rasels vadīja auto cauri krēslainajai Ņud�er- sijas piepilsetai.

Blakus man ierunājas I leilija: - Tev ir atlikusi gandrīz puse no katras uzacs.

-�� Turklāt vel esi ieguvis sārtu, veselīgu sejas krasu, - Rasels piebilda.

Zeins, sēdēdams priek�a pasa�iera sēdekli, neteica neko.

Pa izsisto logu ma�īnas salona zeģeleja vēj�.

-��� Es tur gandrīz izcepos! - turpināju bļaustīties.

-��� Ka redzu, tad neizcepies līdz galam, - sacīja Rasels, nejau�i nogriezdamies pa kreisi. - Runājot ar sievieti, tu alla� doma, ka esi baigais dendijs, bet tu tads neesi.

-�� Ta nebija nekada sieviete! - es skaļi protesteju.

-�� Nu, redzi? - Rasels iesaucas. - Tu biji tik samulsis, ka pat to nepamanīji.

-��� Ta bija policiste!

-�� Tie�i ta, - Zeins piekrita. - Un viņa grasijas saņemt tevi ciet.

Zeins pa�ūpoja galvu. - Cik labi, ka mes likām, lai Heilija un

Ēriks tev seko. Ja policiste melnajas brilles butu tevi iesēdinājusi sava patruļma�īnā, mums visiem butu beigas vai ari tev butu viņa jāuzaicina uz len�u, kamēr viņa tevi pārmeklētu un grābstītos gar biksēm.

-�� Jus gandrīz mani dzīvu sadedzinajat!

-�� Ja, es nedaudz pārrēķinājos ar sviediena amplitudu. Gribēju trāpīt ma�īnai priek�a, kur liesmas nenodarītu nekādu lielo pos�tu, bet tu varētu izmantot apjukumu un laisties lapas.

-��� Bet sprādziens bija klasisks! - Ēriks uzlielīja Zeinu.

-�� Superīgs! - ari Rasels piebalsoja.

-Tagad likumsargi zina�

-�� Ne tik daudz ka tad, ja butu tevi paņēmu�i ciet, - Zeins sacī�ja. -Tagad viņiem ir vienīgi apdullu�as ielu policistes liecība par kādu pilsoni, kur� izglaba viņai dzīvību, kad gāja vaļa īsta elle.

-�� Un vel kada satraukta autoīpa�nieka iesniegums policija par nozagtu auto.

Ņud�ersija iedegās ielu apgaismojums, bija sākusies parasta sastregumstunda, bet mes turpinājām braukt.

-��� Mums tomēr vajadzēja iegādāties vietejo karti, - atzina Ra�sels, skatīdamies uz piepilsetas rajoniem, kas bija haotiski izkai�sīti pa visu pilsētu, pavalsti, valsti un gar valsts nozīmes ceļiem, pa kuriem mes braucam.

-��� Centies braukt ta, lai okeāns paliktu kreisaja pusē, - Zeins deva instrukcijas, noradīdams uz ceļazīmi, kas apgalvoja, ka pludmale atrodas vienas jūdzes attaluma uz to pusi.

Vakars pārvērtās nakti; pa nozagta BMW izsisto logu puta iek��ā auksts vēj�. Ceļa konfigurācijā lika mums pagriezties te pa labi, te pa kreisi. Musu atskaites punkts bija okeāns. Da�kart mēs to neredzējām, bet bijām pārliecināti, ka milzīgais melna ūdens masīvs atrodas kaut kur aiz gai�i izgaismotajām majam, kas slīd garam musu auto izsistajam logam, pie kura sedeja Rasels; nak- snigaja gaisā mes sajūtām okeana smar�u. Braucām garam maziem tirdzniecības centriem un ātro uzkodu ra�otnēm, kadas butu varēju�as atrasties Kanzasā; izbraucam cauri maziem cie�matiņiem, kādus parasti var redzet Ohaio pavalsti.

Mes jau braucam �etrdesmit piecas minutes, devāmies it ka dienvidu virziena pa vienvirziena �oseju, garam privātdzīvokļu augstceltnēm un pussagruvu�am ekam. Iespejams, ka vainīga bija vēsa nakts brīze, kas ieplūda pa logu, kamēr Rasels stūrēja ma�ī�nu uz priek�u; varbūt pie vainas bija mana atskarsme - pie velnu, ko es te sutruucos par �uvām uzucitn, bet es nomierinājos un jau gra�sījos pateikt kadu joku un uzmundrināt Zeinu, kad musu �oferis Rasels paskatijas uz brīvo stāvlaukumu okeāna mala.

-�� Ak dievs! - iekliedzās Rasels.

Paskatījos pa kreisi. Nebija redzama neviena policijas patruļ�ma�īna ar sarkanajam bākugunīm.

Mums aiz muguras pletās vienīgi tuk�s, naksnīgs ceļ�.

Tada pati aina paveras ari priek�a.

-��� Labā puse tīra! - noziņoja Heilija no savas vietas ma�īnas aizmugure.

Pie pirmā kreisā pagrieziena Kasels piebremzēja, nobrauca no galvenas �osejas un iegriezās sānceļā. Mes braucam cauri nekop�tam parkam, tad velreiz, riepām kaucot, nogriezāmies pa kreisi un uzbraucam uz tuk�as vienvirziena ielas, kas veda atpakaļ uz to pusi, no kurienes bijām atbrauku�i�

Rasels tik strauji nobremzēja, ka mes visi sagazāmies uz priek��u un pēc tam - atpakaļ.

Mēs atradamies vienvirziena ielas vidu, kas veda preteja vir�ziena mūsu planam. Vientulīgais parks atradas no mums kreisa�jā puse. Pa labi slejās monstram līdzīga betona eka, kas bija iz�plētusies pa visu kvartalu; tas priek�a dega trīs vientuļas laternas. Aiz �īs ēkas bija jabut okeānam.

Rasels apstadināja auto, atvēra durvis, pats pa pusei izliecās lauka un stulbi blenza uz monslrigas ēkas jumtu.

Pec paris sekundem viņ� atgriezās pie stūres un noteica: - Dievs!

Tad uzspieda uz gazes pedaļa, un BMW traucas uz priek�u. Rasels iestureja pakavveida piebraucamajā ceļa pie Otrā pasau�les kara flotes hospitaļa, kas tagad bija pārbūvēts par padzīvoju��u kundzī�u apsēstu viesnīcu.

-�� Gaidiet tepat! - viņ� nokomandēja un ieskrēja viesnīcas ves�tibila.

-�� Ak! - es noelsos, kad Rasels pazuda viesnīca. - Nu labi�

Izkāpu no ma�īnas izstaipīt kajas. Kvartalu talak bija redzams

melns, milzīgs klajums; tam vajadzēja but Atlantijas okeanam. Pa kreisi no okeāna stiepās vesela rinda pamestu garā�u. Pa labi rē�gojas ta milzīga arabu pils. Skatījos uz priek�u, uz to vietu, kas bija piesaistījusi Rasela uzmanību, un ieraudzīju lielu, neapgais�motu uzrakstu.

LAIPNI LŪDZAM�

-��� Kap iek�a! - Rasels man uzkliedza, skriedams uz ma�īnu.

Neteredams laiku, lai pabeigtu lasīt uzrakstu, es viņam paklau�sīju. Rasels bija �oferis.

-�� Tas ir tikai piecus kvartalus talak!

Rasels i/brauca no piebraucama ceļa, un mēs devāmies atpa�kaļ, taja pa�a virziena, kur viņ� bija kaut ko ieraudzījis. HMIV trau�cas cauri nakts tumsai; pie stūres sēdēja musu �oferis, kam mes uzticējāmies.

Pagriezu�ies pa kreisi, mes uzbraucam uz platas ielas, kur uz sadalo�as joslas bija slīpa leņķi novietotas automa�īnas. Kada ma��īna izbrauca no savas vietas, un Rasels iestureja tuk�aja lauku�miņa. Izkāpis lauka, viņ� novaidējās. �i skaņa atgadinaja seksu�ālā apmierinājumā saldo noputu. Rasels pargaja pari ielai uz garu vienstāva celtni. Tā bija buveta no pelekiem ķieģeļiem, kas atga�dinaja pankūkas. Ēkas priek�a bija balta markīze. Kad Rasels no�krita ceļos un izpleta rokas aleluja �estā, it ka atrastos Apsolitaja zeme, es atrados viņam aiz muguras.

Uz baltas ēkas markīzes bija rakstīts - "Mala ponijs".

Pie ēkas sienas atradas melna izkārtne ar baltiem neona bur�tiem, kas vēstīja, ka te ir kafejnīca un bars.

Kamēr Rasels staveja uz ceļiem, no kafejnīcas bija dzirdamas kauco�u ģitāru skaņas, bungu dārdi un aizsmakusi dziedo�as sievietes balss.

-��� Nē! - es protestēju.

-��� Pie velna! - Zeins ierunājās. - Mums ta�u ir an japaed.

-��� Nu labi, - nopūzdamies piekritu. Tagad es zināju, ka neiz- gaismotais uzraksts pie tas arabu celtnes vēstīja - Laipni lūdzam Asteri ja parkā, Ņud�ersijā. - Mums patie�am ir kaut kas jāieēd. Gan jau viss bus labi.

Ēriks piesedza BMW izsisto �ofera puses logu ar rezerves rite�ņa apvalku. Pie bara durvīm samaksājām ieejas maksu un iegā�jām sapņu fabrika ar melnam sienam, alus smārdu, cigare�u dū�miem un krasainam gaismam. Milzīgs, balts ponijs rotaja melni tapsēto sienu aiz muzikantu mugurām, kas uz skatuves nbinaja griezīgu roku. Klausītāju pulks sastaveja no kādiem divsimts ko�led�as pui�iem un skolniecēm, kas ritma purinaja matus; vel tur varēja saskatīt kādus divdesmit tnsdesmitgadniekus - ka mani, Ēriku un Raselu, kas dro�i vien stradaja advokatu birojos un ce�menta rūpnīca. Kads melnais vīrietis, vecāks par Zeinu, paklibo- ja garam, balstīdamies uz spieķa. Mes devāmies cauri pūlim pie bara, kas alradas telpas viena stūri. Nosauļojusies barmene ar smil�u krasas matiem, tērpusies maza topiņā, ar naba ievertu riņ- ķiti, pacēla pirkstu, kas nozīmēja - gaidiet.

Ģitārās unisona ar bungām, no skatuves noribinaja dziesmas pēdējos akordus

-��� l iels paldies! - publikai pateicas grupas soliste, kam kakla bija pakarta ģilara. Solistes balo seju ieskava melnu, kuplu matu mākonis, kas krita par pleciem un atrisa pari melnajai, seksīgajai blūzei ar dziļu izgriezumu. Kajas viņai bija melni d�insi un sik�sniņu kurpes ar tieviem pape�iem. - Paldies, ka �ovakar atnacāt mūs paklausīties. Ceru, ka jums patika pedejā manis sarakstīta dziesma, kas saucas "Sekss zagta automa�īna".

Da�i publika aplaudēja.

-�� Tagad bus pārtraukums, pec tam mes turpināsim spelet jūsu iecienītas kaverversijas un ari da�us musu pa�u gabalus, kurus jus jau esat iemīļoju�i. Ceru, ka jums tie patiks, citādi musu sirdis no bedam salūzis. - Solistes karmmsartas lupas savilkas smai�da, lai paradītu, ka viņa jokoja, bet īstenība bija to domājusi no�pietni. -Atcerieties, mes esam Terija un Runawayz, kā bija rakstīts afi�ā.

Barmene pieliecas uz priek�u un pajautaja: - Ko dzersiet, pui��i?

Mans �ests apdzēsa viņas smaidu: - Tikai ne alkoholu!

Zeins viņai sacīja: - Es dzer�u alu.

-��� Es arī! - Rasels solidarizējās.

-�� �etrus alus, - Heilija piebiedrojas. Viņa pamaja tuklajam Ēri�kam: - Mums vieglos.

-��� Nu labi, - es padevos, - bet tikai pa vienam!

Zeins painteresejās: - Vai varam dabūt ko ēdamu?

-��� Kaut ko ātru un barojo�u, - es piebildu. - Galvenais, lai butu ātri.

-��� Pui�i izskatas izsalku�i, - barmene konstatēja. - Pavars var pagatavot makaronus ar tomātu un piparu mērci. To var dabūt atri, bet, ja no�ļakstisieties ar mērci, izskatīsieties ka ar asinīm no- triepu�ies.

Pa mikrofonu, kas bija piestiprināts viņai pie mutes, barmene pasūtīja mums ēdienu un tad devās pie tuk�o glā�u grēdas, kas bija sakrautas pie bara aizmugurējas sienas. Tur bija piekārts ari ASV karogs.

Es pa�ukstēju Zeinam: - Ja nu kads nozog BMVV?

-�� Nozog musu nozagto auto? - Viņ� ar galvu pamaja uz solis�tes un dziesmu autores pusi. Viņa pārgaja pari zālei, lai apskau�tos ar trim savam draudzenēm, ar kuram dro�i vien kopa strada- ja pa dienu. - Seksam?

-�� Mēs �eit nedzenam jokus un nerunājām par dziesmām!

-�� Protams, ka runājām, - Zeins pasniedza man alu. - Nomie�rinies.

Rasels iespraucās mums pa vidu: - Vai zināt, kur mes atroda�mies?

-�� Tas bija rakstīts uz izkārtnes, - es atbildēju.

-�� Ne, vecīt. Vai tu zini, kur mes pa�laik esam? - Rasels turpi�nāja. - Ir tadas vietas, kur ir īpa�a aura un virmo maģija, kur māk�slā uzruna publiku un rodas izcila abpusēja sapratne. Piemeram, tapat tas notiek uz Ņuportas festivālā skatuves, Harlemas Cotton Club vai Liverpūles Cavern Club, kur sanaca kopa The Beatles. Tada pati aura jūtama Teksasas kantrimūzikas baros, no kuriem nāku�i Henks Viljams un Badijs Holijs, vai - sasodīts! - ari Globe Theatre sen atpakaļ, taja cita dzīve.

-��� Neklāsti mums te savas teorijas, - es iebildu. - Tas neiztur kritiku, kad �adi ar alus smārdu piesūku�ies bari ar krasainām gaismam, piedzēru�iem skolniekiem, fabrikas strādniekiem un ka- viņu-tur-sauc to rokeri uz skatuves jasalidzina ar �ekspīru.

-�� Amerikāņu dzejnieki ir noliku�i mala pildspalvas un paņē�mu�i rokās ģitārās.

-��� Un ja nu viņi nemāk dziedat?

-��� Ka Bobs Dilans?

-��� Viljams K. Viljams rakstīja īstu dzeju pēc tam, kad tika uz�spridzinātā atombumba, televīzija�

-���� Viņ� bija D�ersijas mīlulis, vai ne? - Rasels papildinaja. - Viņ� dievinaja Sinatru un spēlēja rokenrolu vietējos krodziņos, vai ne?

-��� Pudzu, pui�i! - Uz bara letes tika nolikti kūpo�i spageti un sarkanas merces �ķīvji.

-��� Un �ī vieta, - �ukstēja Rasels, - �i vieta� atgadina to dumpī�go strādnieku krodziņu, kura saceļas pret uzvalkos ģērbtajiem �vī�tiem toreiz, septiņdesmitajos, kad biju vēl bērns� Un uz tās ska�tuves� spēlēja Springstins.

Rasels papurinaja galvu. - Varbūt, ja es nebulu satraucies par pasauli, kas iet boja, ja bulu noticējis saviem vārdiem un mūzi�kai, nevis iestājies tēvo�a Sema dienesta, no manis butu sanacis labs rokmuziķis? Es biju labs rokeris� vel joprojām tads esmu. Tas labi noderēja ari tēvo�a Sema dienesta, kad manas iemaņas tum��a jas ieliņas piesedza viņa izvirzītos uzdevumus un� Ta�u ta ir tikai varbuliba, - Rasels turpinaja, viņa acis atspīdēja uz skatu�ves saliktas ģitārās, kas staveja milzīga, balta ponija priek�ā. - Varbūtība un iespēja.

Zeins viņu atgrieza atpakaļ uz zemes no fantāzijas lidojuma par to, kas butu varējis but. - Ēd!

Kad Rasels viņam paklausīja, Zeins man pa�ukstēja: - Cik naudas mums ir atlicis?

-�� Neka daudz vairs nav, - es atbildēju. - Aizgaja par autobu�su, moteli un iepirkumiem lielveikalā�

-��� Eabi. Iedod man simts dolāru.

Zeina skatiens lika man saprast, ka tas vienkār�i jadara. Viņ� paņēma banknotes, pamaja barmenei, lai pienāk tuvāk, un pajau�tāja: - Kur es varu satikt mened�eri?

Bārmene pamaja uz sievieti ar īsiem, rudiem matiem.

Zeins lauzās cauri pūlim, līdz nokļuva pie mened�eres. Viņa uzklausīja Zeinu, pievērsa mums savu neticīgo skatienu un kaut ko viņam pateica.

Heilija �ukstus jautaja: - Ko viņ� dara?

Zeins atkal lauzas cauri pūlim pie solistes Terijas galdiņa, kur viņa sedeja kopa ar saviem draugiem un grupu. Viņa kaut ko pa�teica, tad runaja Zeins. Pec tam viņa paraustīja plecus, kas nozī�mēja piekri�anu.

Zeins iedeva viņai simts dolāru, ko bija paņēmis no musu iz�tikas naudas.

Atnācis atpakaļ, viņ� sacīja Raselam: - Kap uz skatuves un radi, ko maki! Par to ir samaksats.

-��� Ko? - Rasels nesaprata.

Zeins paskaidroja: - �i skatuve ir tavēja.

Rasels neticīgi skatijas uz Zeinu un mani.

Man bija jasaka vārdi, kas naca no sirds: - Ej! Netērē laiku!

Kadu bridi, kur� �ķita ka vesela mū�ība, Rasels nespeja pa�kustēties un skatijas uz mums valgam acīm.

Tad viņ� pagrie�as un devās cauri pūlim uz skatuvi.

Es paskatījos pa kreisi un ieraudzīju, ka rudmatainā mened�e�re sarunājas ar skaņu operatoru, kas strādaja pie pults pretī ska�tuvei. Viņa pārtraukums bija beidzies, bija jāatgrie�as darba vieta pie pults.

Rasels apstājās pie skatuves malas, mirkli svārstījās un tad ar slaidu Iecienu uzlēca uz skatuves pie ģitārām, bungām un sinte�zatora. Viņam aizmugurē atradas melnā siena ar balto poniju.

Zāles otra puse Terija un grupas pui�i uzmanīja savus dārgos instrumentus.

Rasela pirksti noglastija vienu no spīdīgajam elektriskajam ģi�tārām. Viņa uzmanību piesaistīja klasiska akustiskā ģitara, kam bija piestiprināts mikrofons. Viņ� paņēma to.

-��� Un ja nu viņ� izgāzīsies? - es pajautāju I leilijai.

-Tad viņ� pārstās sapņot par rokenrolu. Eabak ta, nekā vis�pār nemeģinat. Ar laiku visiem sapņiem pienāk gals.

Mēs izdzeram savus alus kausus sausus.

Skaņu operators ieslēdza balto staru un pagrieza to pret Rase- lu. Viņ� noreguleja mikrofonu uz dzīvo mūziku.

-�� U-u! - mums aiz muguras iekliedzas barmene un saka ap�laudēt. - Aiziet, vecais!

Es sacīju Zeinam: - Tas par tevi.

Un saņēmu atbildi: - Tas par mums visiem.

Uz skatuves Rasels parbaudija mikrofonu un nostrink�ķinaja da�us akordus.

Pārsteigtais pūlis apklusa. Klausītaji miņajas pa deju grīdu, cerot, ka puisis noies no skatuves, ja viņi visi paliks klusi.

Un tad - tie�i tad - Rasels sagrava viņu sapņus.

No ģitārās plūda saviļņojo�a mūzika, kadu �ie ļaudis nekad nebija dzirdēju�i. Rasela akustiska ģitara atskaņoja Ri�arda Tompsona atro, klasisko gabalu:

�ovakar es jūtos tik labi, ka esmu gatavs salauzt kādas meitenes sirdi.

Jutos tik labi, ka �ovakar kāds dabūs trūkties.

Dziedot tre�o rindiņu, Rasela pirksti jau pilnība valdīja ģitā�ru. Tie brīvi slīdēja pa stigām, un pakāpeniski dziedā�ana kļuva arvien skaļaka.

Zeins piegaja pie rudas mened�eres. Redzēju viņu smejamies, paceļam kreiso roku, norādām uz ceturto pirkstu un pakratam gal�vu - piedod, bet nesanaks.

Velna pulveris tas '/Јins! - es nodomāju, izjuzdams godbijīgu cieņu pret �o vīrieti. - Tu rīkojies pareizi! Uz priek�u! Izmanto izde�vību!

Rasels nostrink�ķinaja pēdējo akordu un atkapas no mikrofo�na, lai ievilktu elpu.

I'ulis sajūsma trakoja - spiedza, kliedza un aplaudēja.

Redzēju, ka zāles otra galā Terija ar savu grupu pieceļas kajas un uzgavilē Raselam.

Viņ� pastrink�ķinaja ģitāru un pieteica nakamo dziesmu, visiem labi zināmo All for You, kuru izpilda Sister Hazel. Ta�u viņ� nesaka dziedat, bet turpinaja atskaņot ritmu, arvien palieli- nadams tempu, it ka gaidīdams, ka kaut kas notiks, lis brīnījos, kapcc no visam dziesmām, kuras Rasels zinaja, viņ� izvēlējas tie�i �o.

Terija steidzas pari zālei, pieskrēja pie bara, iebāza Zeinam ka�batā viņai iedotos simts dolārus, uzkapa uz skatuves un paņēma mikrofonu. Rasels pie sevis pasmaidīja, nepaskatoties uz Teriju, pieliecas pie mikrofona, nodziedaja dziesmas pirmo rindiņu un apklusa, lai Terija nodziedātu nakamo. Tikai pēc tam viņ� paska- tijas uz Teriju. Soliste saprata, ka �ī ir izcili piemērota dziesma, kuru izpildīt dueta, dziedot katram savu tekstu par mīlestību un zaudēto laiku.

Uz skatuves uzkapa parejie grupas muziķi. Raselam aiz mu�guras iestrink�ķejas otra ģitara, taustiņinstrumentalists padeva Terijai ģitāru, bundzinieks paņēma vālītes. Bija pienācis laiks�

Visa grupa pievienojas jautrajai dziesmai, un pūlis uzgavi�lēja.

Mums aiz muguras barmene iesaucas: - Aiziet, lai�amies de�jot!

Ēriks ieleca puli, lai paklausītu viņas pavēlei.

Heilija metas viņam pakaļ, nokomandēdama: - Paliec pie ma�nis! Klausi tikai mani!

Un viņi abi laidās dejas ritma, Ēriks pilnīga ekstāzē �ūpoja ro�kas, jo labaka sieviete, kuru viņ� jebkad ir spējis milet, dejoja ar viņu un smejas, par spīti tam, ka ir nolemta nāvei.

Divsimts dejotāju drūzmējas uz deju grīdas. Pretī skatuvei atra�dās skaņu operatora pults, neliels paaugstinajums, norobe�ots ar skaņas un gaismas aparaturu, pogām un sled�iem. Operators pa- maja man ar galvu, lai dodos pie viņa, kur labak viss parredzams.

Uz skatuves grupa pabeidza spēlēt pēdējos akordus dziesmai All for You.

Rasels brīvi improvizēja nakamas notis: dun-dun, da, du, dun, atkartojot elektriskās ģitārās partiju, ko Kits Ri�ards bija nakti no�sapņojis. Ta bija The Rolling Stones dziesma (/ Can't Get No) Satis�faction.

Terija atzinīgi paskatijas uz Raselu. Viņas melnas cirtas ritma viļņojas. Viņa izlieca gurnus pret vīrieti melnajā adas jakā, kad abi laida vaļa dziesmu par to, ko nevareja dabūt.

Uz kluba deju grīdas ritma �ūpojās Zeins, Ēriks un Heilija.

Sēdēdams uz skaņu operatora improvizētas skatuvites, es lū�kojos pāri pūlim uz ieejas durvīm, pa kurām ienaca man pilnīgi sve�a sieviete - perfekta Derjas līdziniece - un satricinaja manu pasauli.

�onakt ta�u mes atrodamies "Mala ponija", nevis Kualalum- purā, Malaizija, 11. septembri.

Sievieti sauca Karija, nevis Derja.

Karija ienaca "Mala ponija". Viņai pie sāniem bija divi vīrie�i garos mēteļos. No viņas izstaroja tik pazīstama suģestejo�a pie�vilcība - no īsi apgrieztajiem blondajiem matiem, mednieces se�jas, tum�as �aketes, melnajam kurpēm. Tad kads augstaks spēks pasita vaļa viņas �aketi, lai es ieraudzītu pie jostas piestiprināto revolvera maksti. Taja bridi es pavisam dro�i jau zināju, ka viņa ir no aģentūras. Sapratu, ka viņa ar savu komandu bija musu per�fektie slepkavas.

-��� Sa-tis-faction! - dziedaja Rasels uz "Mala ponija" skatuves. Terijas melnais matu vilnis no�upojas, kad viņa uzsita pa elek�triskas ģitārās stigām, un grupa pievienojas.

Karija ar abiem slepkavniekiem apstajas pie durvīm, lai med�nieku acis aprastu ar mirgojo�o, zilo gaismu. Abiem slepkavam mugura bija gari meteļi. Viens tips bruņa adas meteli bija plik�pauris, otrs lempis melna, spīdīga adas mētelī di�ojas ar armij�nieku frizuru - ezīti.

-��� 1 Iei, hei, hei! - dziedāja Rasels.

Pūlis uz deju grīdas viļņojas līdzi dziesmas ritmam.

Ēriks dejoja, ka bija pavēlēts. Tuklais, briļļainais baltais vīrie�tis lēkaja aug�up, lejup, absolūti neiekļaudamies dejas ritma, vici�not rokas virs galvas, it ka maisītu zvaigznes. Dejo�ana ar Heili- ju pavēlēs izpildi pārvērtā patīkama nodarbe. Ērika pieskati�ana attaisnoja Heilijas atra�anos uz deju grīdas, ta�u smaids liecina- ja, ka ari viņa jauki pavada laiku.

Viņi bija ļoti dīvains pāris - pārlieku centīgs baltais puisis kopa ar elegantu melno sievieti.

Parpilditaja kluba Karija viņus pamanīja no zāles otra gala.

Ks atstāju skaņu operatora mazo skatuviti. Trauku novācējs krāva tuk�os makarona �ķīvjus uz paplates. Hs iebāzu viņam krek�la kabata dolāru un uzliku smago paplati uz labas rokas.

l ai mednieki redzētu vienīgi trauku novācēju, es turēju paplā�ti priek�a sejai.

Zeins stāvēja kluba mened�erei aiz. muguras. Viņa ieroci bija tris lodes - pa vienai katram slepkavam, kaut gan no savas vie�tas Zeins viņus nevareja redzēt. Viņ� sajuta manu intensīvo dar�bo�anos un pagriezās, lai paskatītos. Labaja roka balansēdams

paplati, ar kreisās rādītājpirkstu paradīju �estu, ka tiek pārgriez�tā rīkle.

Uz skatuves Terija ar Raselu improvizēja dzieda�anu dueta, ik pa laikam mainoties pie mikrofona. Viņi bija iegrimu�i vienīgi pa�i sava pasaule.

Es zibenīgi parādīju Zeinam trīs pirkstus. Rādītājpirkstu pa�cēlu aug�up, tad ar roku apvilku apli, kas nozīmēja krūtis - vie�na sieviete. I'ēc tam ar diviem pirkstiem attēloju V veida �ķērē�a�nas kustības un noliecu tos uz leju - divi vīrie�i.

Zeins pamaja ar galvu, ka sapratis, un viņa sa�ņaugta dure nozīmēja - rīkojies!

Uz. skatuves Rasels nometas uz viena ceļa Terijas priek�a. Vi�ņas gū�as neļāva medniekiem saredzet Raselu un solistam aiz- klaja skatu uz medniekiem.

Skaņu operators un gaismotājs viena persona izslēdza zāles apgaismoju un palaida uz skatuves zilu un sarkanu pro�ektoru, lai izgaismotu abus solistus - ģitāristus. Es spiedos cauri hipno�tizētajam ļau�u pūlim. Riņķoju, lai ieņemtu pozīciju, un ludzu Dievu, lai neviens neievērotu, ka trauku iznēsātājs ģerbies ādas jaka un nes netīros traukus pretēja virzienā, nevis uz virtuvi.

Paliku�as vēl trīsdesmit, divdesmit piecas pēdas, kad Karija pie�liecas savas komandas lempim ar ezīti pie auss un izkliedza ko�mandu. �amdīdamies garaja metelī, lempis pagrie�as pret izeju.

Viņam jazvana pa mobilo telefonu. �eit iek�ā ir parak trok��ņains, tāpēc viņam jādodas lauka, lai izsauktu papildspēku ka- valeriju.

Es uzgrudos kadam puisim, kur� iebļāvās: "Uzmanigak!" Iz- līkumojis apkart galdiņiem un reklāmu stendiem ar T krekliem, es steidzos uz izeju.

Ejot lauka pa durvīm, kas izvedis nakts tumsa, ezī�a garais mo�telis noplīvoja aiz viņa. Viņ� neieveroja trauku novācēju, kas pa- radijās no labas puses.

Gaismotājs ieslēdza balto, mirgojo�o pro�ektoru. Mes parver- tāmies par raustigiem tēliem kinolente, kura ieskaņota me�onīga, seksuālā muziķa. Cilvēku figūras uz mirkli paradijas saraustīta�jā baltas gaismas uzliesmojuma, kas mijas ar aklas tumsas mir�kļiem.

Balts gaismas uzliesmojums - ezītis paņem roka mobilo telefo�nu.

Tumsas pauze - gaismas ap�ilbu�i, visi kļūst akli.

Balts gaismas uzliesmojums - ezītis pieliek telefonu pie auss.

- A, vai! - es iesaucos, notēlodams, ka paklupu uz ezī�a pusi.

Nometis paplati, atklaju savu seju. Uz mednieka pusi lidoja netīrie �ķīvji. Ezītis atlēca atpakaļ, kad �ķīvji un pudeles sa�ķīda pie viņa kajam.

Mana dure triecas pret viņa adamabolu.

Lempja acis izspiedās uz aru, un es ar plaukstu iesitu viņam pa deniņiem. Ezī�a smadzenes no�ļurkstēja. lesedinaju ļengano ķermeni krēsla pie tuk�a galdiņa un pilnīgai dro�ībai vel iebelzu viņam pa sprandu.

Uz skatuves, stāvēdams uz abiem ceļiem, Rasels atliecas atpa�kaļ ka atvērts sava�amais nazis.

Meties uz grīdas, atrodi mobilo telefonu! Paņem to un izslēdz!

Ezītis saļima krēsla. Es noņemu automātisko ieroci, kas bija pie�stiprināts viņam pie siksnas, piesprādzēju to pie savas siksnas un uzmaucu sev pleca viņa iero�u siksnu ar visu pistoli. Divas munīciju aptveres no viņa plecu siksnas iegula manas jakas kru- �u kabatas, vel divas aptveres no jostas siksnas parceļoja uz ma�nējo. Gara meteļa vienā kabata atradu granatu, otra - elektro�oka ierīci; abus pārliku savas kabatas, kas tagad bija krietni izspīlēju��as. Ezī�a trīs identifikācijas kartes, kabatas portfelis un naudas �ūksnis tika iestūķēti manu bik�u kabatas. Zem mednieka krekla sataustīju kru�u bruņas. Tas es nevarē�u paņemt.

Pēc tam sakrustoju saļimu�a vīrie�a rokas uz galda un blakus netīrajiem �ķīvjiem un tuk�ajam alus pudelēm noliku uz tam viņa galvu. Viņ� izskatījās pec paguru�a kluba apmeklētāja, kuram bijusi grūta nakts.

Lau�oties cauri pūlim, no mugurpuses ieraudzīju plikpauri un Kariju. lieilija dejoja, pagriezusi viņiem muguru. Ērika acis bija lasams vienīgi prieks.

Heilija paskatijas puli aiz Ērika muguras. Viņa ieraudzīja, ka Zeins ir piespiedis ieroci pie sana. I leilija visu saprata. Viņa pie- dejoja pie Ērika un iekliedza kaut ko viņam ausi. Pui�a seja ap- macas.

Es virzījos arvien tuvāk medniekiem, atrados jau desmit pedu attāluma no plikpauraina slepkavas muguras.

Skaņu operators parsledza mirgojo�o balto gaismu uz krāsai�niem pro�ektoriem. Heilija virpuļoja solo deja, it ka atrastos uz skatuves; Terija �akļstaja bija nostājusies priek�a Raselam. Viņa arvien vairāk noliecas pie zemes ar katru nakamo reizi, kad iebļa- va mikrofona: "Trieci!" I\ilis skatijas vienīgi uz viņiem.

Karija ar partneri koncentreja visu uzmanību uz Ueiliju.

Virpuļojo�ajā, krasainaja gaisma Heilija paradīja slepkavam vidējo pirkstu un metas skrie�us uz koridora rezerves durvīm, virs kuram mirgoja neona uzraksts Avārijās izeja.

Karija un plikpauris metas pakaļ.

Viņiem aiz muguras es cīnījos cauri lēkājo�ām, kliedzo�am pū�lim.

Ēriks metas pa pedam abiem asinssuņiem, kas tvarstīja Heili-

ju.

Plikpauris apmetas riņķi, lai sagaidītu Ērika uzbrukumu. Iesi�tis viņam ar elektro�oku, mednieks aizmetas pakaļ savai priek��niecei un mērķim Nr. 2.

Mes ar Zeinu noķeram krīto�o Friku. Ps izrāvu pistoli no ple�cu siksnas un iegrudu to Zeinam rokā, pametu viņu stutējam mūsu apdullināto, bet pie elektrības triecieniem pieradu�o in�e�nieri, un metos uz avarijas izeju.

Aiz durvīm atradas gai�a virtuve, milzīgs ledusskapis, un aiz stūra plūda vesa nakts brīze�

Satisfadion! - dimdēja man ausis, kad izskrēju lauka tum�aja nakti. Pamatīga koka seta ie�ogoja pusi kvartala teritorijas, kas bija ierīkota brīvdabas koncertiem. No asfalta paceļas skatuve ar kapnem, pa kuram pa�laik aug�a skrēja 1 leilija. Karija mina viņai uz pape�iem, bet abam sievietem aiz muguras lēk�oja plikpauris, kur�, sajuzdams briesmas, apmetas apkart un gaidīja mani.

Kluba uz skatuves Rasels un Terija kori dziedaja: "Can't get no!" Terija atlēca mala, bet Rasels veikli piecēlās kajas, kas �oreiz viņam izdevās daudz labak neka mu�u kungfu nodarbībās. Au�rojo�ais pūlis novērsa Rasela uzmanību no Terijas�

Un tad viņ� ieraudzīja krēsla saļimu�o Priku.

Terija kopa ar grupu nospēlēja pedejo dziesmas akordu.

No atvērtajam durvīm bija dzirdamas skaļas ovācijās, kas at�balsojas zvaig�ņota ja brīvdabas estrāde, kura neviens neredzēja, ka plikpauris metās man virsū ar negaidītu kajas spērienu no priek�puses.

Atkāpies, nobloķē spērienu - nobloķē viņa sekojo�o sitienu ar duri, saķer to, lai netrāpa tev pa seju!

Plikpauris izdarīja asu sitienu pa manu potīti, bet es ar otru kaju to atsitu kā boksa maisu un pasviedu viņa kaju uz aug�u. Mana kāja nonāca uz zemes pirmā un atradas viena līnija ar med�nieka kāju. Es speru no visa speķa un trāpīju. Plikpauris sāpes iekliedzas, bet aizgriezas prom, pirms mans nakamais sitiens pa�spēja sadragat viņa kaulus. Viņa rokas �amdijas pa mēteļa kaba- tam.

Iero�i! Es uzlēcu viņam mugura, lai sagrabtu meleļa atlokus, parvilku meteli viņam par galvu un neitralizēju rokas ar viņa pa��a apģērba gabalu.

Tā vietā, lai atbrīvotos no bruņā adas meteļa un dotu man tik vajadzīgo sekundi, lai varētu iesist viņam pa galvu, plikpauris lēca uz priek�u, iztaisnoja rokas un atbrīvojās no sasietajam pie�durknēm.

Nevilcinādamies ne mirkli, viņ� ķērās pie pistolēm, kas bija ieliktas dubultaja iero�u plecu siksna. Viņa rokas izstiepās uz manu pusi. Es izdarīju aķveida sitienu - dnzak tadeļ, lai izsistu ieroci, nevis lai viņam trāpītu. Viņ� sila pretī�

No mugurpuses Zeins viņam iebelza ar alumīnija atkritumu konteineru.

Plikpauris nogāzās ar seju uz betona grīdas, viņa rokas at�slāba.

Zeins belza vēlreiz.

Es jau skrēju aug�ā pa trepēm uz brīvdabas skatuvi.

Un ieraudzīju satrieco�i fantastisku skatu.

Fona bija redzama tum�a okeāna piekraste. Virs tas miljoniem baltu zvaig�ņu. Lidz horizontam pletās viļņojo�s, ledusauksts okeāns. Trīs kvartalus no okeāna krasta stiepās daudzdzīvokļu majas ar spo�i apgaismotiem logiem. Puta vess vēj�. Uz kailas dē�ļu skatuves kavas divas apbrīnojami izcilas sievietes.

Heilijas iegūtā pieredze aģentu standarta divcīņas apmacibas kursa bija pietiekama, lai apdullinatu Kristofu, pirms viņa mani- akalas dusmas sadura viņu līdz nāvei.

Ta�u Karija bija prasmīga un pieredzējusi pretiniece. Viņa bija piedzinusi Heiliju pie pa�as dēju skatuves malas - bija gaidams desmit pēdu kritiens lejup. Heilijas rokas ieņema aizsardzības pozu, kad viņa izdarīja divus taisnus spērienus, kam sekoja belziens ka no mācību gramatas. blonda Karija izvairijas no sperieniem. Viņa nobloķēja Heilijas sitienus un trieca duri viņas melnaja seja. Heilija nokrita uz dēļiem ka smil�u maiss.

Mans slepenais sitiens butu trāpījis Karijai pa muguru starp abam lāpstiņām, nogāzis viņu gar zemi krusta si�anas pozā un izsitis ieroci no rokam, ja vien viņa nebūtu apmetusies apkart, no�bloķējusi sitienu un iespērusi man pa kajstarpi.

Es paspēju nedaudz pavirzīties, tapec speriens glu�i netrapi- ja mērķi, bet pa manu labo gu�u.

Es situ Karijai pa seju, lai viņa nepaspētu izvilkt ieroci. Viņa izvairijas no mana mērķēta sitiena, un es saņemu sperienu pa celi. Izdarīju maņu kustību, bet Karija neuzķerās un raidīja zibenīgu labo aķi. To es atvairīju ar kreiso roku, atlecu atpakaļ, tad ar taid�i kao kustību metos uz priek�u. Mans plecs spēcīgi trapija sievietei pa auguma centru, un viņa noveļas no skatuves. Sagrābu viņas roku un pārkāros pari skatuves malai. Mes gulējam izstiepu�ies un sadevu�ies rokas ka paris, kas 1950. gadā dejo d�iterbagu. Es pavilku viņas roku, Karija uzvilkās aug�a. Izmantojot o-goahi d�u�do paņemienu, paņemu viņu uz gū�as un pārmetu pari mugurai - jau atkal ka d�iterbaga. Sieviete aizlidoja pari skatuvei un atsitas ar muguru pret kailajiem dēļiem. Es ieraudzīju viņas aizmiglo�tas, zaļās acis un maigo sārtumu vaigos. I'irms Karija paspēja ie�vilkt plau�as gaisu, es pagriezu viņas seju pret grīdu, atlauzu ro�kas uz muguras un ar celi piespiedu pie zemes.

Zeins piecēla 1 leiliju kajas un pasniedza man elektro�oku, kas bija izkritis no Karijas kabatas: - Atslēdz viņu uz kadu laiku!

-�� Nē! - Es viņu atbruņoju, paņemu pie jostas piestiprināto iero�ci. - Viņa ir ķilniece!

-��� Vai tu esi pratu zaudējis! - I leilija iesaucas.

-��� Esmu gan, tikai tas neattiecas uz �o gadījumu.

Karijas kreisaja kabata atradu rokudzel�us, labaja - atslēgu sai�ķi. Saslēdzot sievieti rokudzel�os, es īsu bridi pārdzīvoju, ka viņa varētu but policiste, bet tad es pie viņas atradu trīs identifi�kācijas apliecības un pistoles klusinātāju. 7.eins man palīdzēja pie�celt Kariju kājās.

Zaļas acis �audijas no Zeina pie manis, �is skatiens padarīja manu sirdi pavisam smagu.

Mēs visi trīs kapam leja pa brīvdabas skatuves kāpnēm.

Plikpauris gulēja izstiepies uz zemes, bik�u kabatas bija iz�grieztas uz aru. Viņa krūtis cilājās, bet Zeins noziņoja: - Uz kadu laiku viņ� ir neitralizēts.

Zeins pa ceļam paķēra plikpaura bmno ādas mēteli. Nolieco�ties paveras viņa pa�a mētelis. Ieraudzīju, ka viss plikpaura arse�nāls bija pārceļojis pie Zeina, kur� pavicinaja gaisā bruņo adas mēteli un uzlika to Karijai uz pleciem, lai noslēptu rokudzel�us. Aizpogājis gūsteknes mēteļa aug�ējo pogu, Zeins to pārvērtā ap�metni un pielika viņai pie muguras pistoli, kas tika noslēpta ap�metņa krokas.

-Ja taisīsi nepatik�anas, - viņ� paziņoja, - turpmāko dzīvi pa�vadīsi ratiņkresla.

Nāvi ir gmti iztēloties, bet lode, kas iestregusi mugurkaula�

Zeins veda gūstekni lauka, mes parejie gajam no muguras un izveidojam aizsegu.

Devāmies cauri virtuvei, pa mazo koridoru, pagrie�amies ap stūri un jau bijām nokļuvu�i atpakaļ piesvied reta ja kluba, kur Rasels palīdzēja Ērikam piecelties. Pielūdzēji atzinīgi klapēja viņam pa muguru. Uz skatuves Terija un Runawa/z saņēma mil�zīgas ovācijās. Ērika bik�u aizmugurēja kabatā bija izspīlējies māsiņās - slepkavas VValther PPK. Rasels palīdzēja Ērikam iekļauties musu eskorta uz izeju.

Vēl joprojām atrodoties uz skatuves, Terija nespeja noticēt tam, ko redzēja.

Iedams āra no kluba, Rasels pagrie�as, lai vel pēdējo reizi pa�skatītos uz Teriju un ka neziņa paraustītu plecus.

Zeins ie�ukstēja Karijai ausi: - Ja uz ielas staves papildspēki ar stroķiem, no tevis pari paliks vien slapja vieta.

Gūstekne turpinaja iet uz priek�u, nesakot ne ja, ne nē, ne lū�dzu, bet saglabajot pilnīgu mieru.

Durvis atveras, un mes jau atradamies ara uz ielas, vēsaja nak�ti, kur blāvi mirgoja vienīgi ielas apgaismojums.

Neatskaneja neviens �āviens, neviens nebļava ruporā, mus ne- ap�ilbinaja spēcīgi pro�ektori.

Zeins ar brīvo roku pasniedza Ērikam plikpaura ma�īnas at�slēgas.

Pī-pi! Noskanēja signalizācija un nomirgoja uguņi sedanam, kur� bija atstāts blakus musu nozagtajam BMW.

-�� Mes nedrīkstam braukt ar to auto! - es protesteju. - Tas var but aprīkots ar GPS izseko�anas sistēmu.

Rasels paņēma plikpaura nazi un pieskreja pie mednieku se- dana. �SS - no�ņācās viņa pārdurtā riepa. Mes piesteidzāmies pie BMW, Zeins pagrūda Kariju uz manu pusi. Viņ� netereja laiku, lai noņemtu rezerves riteņa apvalku, kas bija pielikts priek�a iesistajam �ofera logam, bet ar kāju iepera ari pa priek�ējo pasa��iera logu. Stikls saspregaja zirnekļa tikla raksta. Zeins spēra velreiz, un �oreiz stikls saplīsa un iekrita ma�īna. Ieliecies iek�a, viņ� atvēra elektronisko durvju atslēgu. Ēriks iekapa iek�a, no�ņēma apvalku no otra izsista loga, paķimerejas ap stūres statni un iedarbinaja motoru. Zeins iestūma Kariju aizmugurēja sēdekli. Heilija apsēdās viņai blakus, Ēriks ieņema vietu gūsteknei otra puse. Zeins ierumejas blakus I leilijai, bet Rasels - pasa�iera vieta pie izsistā loga. Ps apsēdos pie stūres, padevu atpakaļgaita un tad aizrucinaju zagto BMW melnaja nakti.

Mes braucam pa blāvi apgaismotajam, naksnīgajam ielām.

-��� Kur mes atrodamies? - es iesaucos.

Ēriks atkliedza: - Ņūd�ersija!

Rasels piebalsoja: - Pavisam traki!

Zeins iesaucās: - Mums dzenas pakaļ!

Heilija pievienoja savu balsi: - Vēl esam dzīvi!

Viņa pārliecās pari gūsteknei, lai piebakstītu Ērikam pie ple�ca: - Kas tev kai�?

Ēriks atravas, kad Heilija liecās pari Karijai, lai viņam pajau- tatu: - Vai esi atguvis veselo sapratu? Ps tev devu pavēli, bet tu to neizpildīji. Pirms izvilināju laukā musu blondīni, es tev liku pa�rūpēties pa�am par sevi un piesargāties! - Viņa velreiz iedunkāja Ēriku. - Un ko tu tā vieta darīji? Vai piesargājies? Nē, tu nepa�klausīji un rīkojies ļoti muļķīgi! Tu meties viņiem pakaļ, lai glāb�tu mani. Tas bija tik stulbi! Nemaz neuzdro�inies ziedot savu dzī�vību manis deļ! Neesi ta�u nekāds baltais bruņinieks!

Ēriks saravas.

Ta�u Heilija turpinaja viņu bart: - Paskaidro savu rīcību!

-�� Sekoju pavēlei, - viņ� noskandeja atbildi.

-��� Blēņas!

-��� Es� nevaru� cen�os�

-��� Nē, tu nemaz necenties! To tu pieradīji ar �o stulbo atbildi.

-�� Pavelc bija - parūpējies pats par sevi. Es to nevaru, ja tu� ja tu�

Zeins nomurminaja: - Skaidrs.

Heilija izlikās to nedzirdam, saguma un turpinaja daudz, mai- gaka toni: - Ak, Ērik�

Atpakaļskata spoguli redzeju, ka viņai acīs sarie�as asaras un viņa no�upo galvu.

-��� Pie velna visus tos sūdus! - Rasels pagriezās pret gūstekni un uzbļava viņai: - Sasodīts! Vai tu maz zini, ko esi izdarījusi? - No niknuma Rasela galvā pulsēja vēnas. - Man butu bijis sekss! Viss bija labakaja kārtība! Es dzeru pareizās zāles, un viņa bija superīga! Tad ieradies tu un visu sa�akarēji!

Zeins sacīja: - Tu nebutu ar viņu nokniebies.

-��� Butu gan!

-��� Nebutu vis!

-�� Zeins tikai tevi kaitina, - es iesaucos.

Rasels strauji pagrie�as pret mani. - Viktor! Sasodīts! Viņ� ta nedrīkst dant!

Zeins nerimās: - Kapec gan ne?

Rasels auroja: - Nedrīkst!

-��� Paklausieties, jūs visi! - es nokliedzos. - Aizveriet �aunas!

Mēs traucamies uz priek�u. Pa abiem izsistajiem priek�ejiem

logiem ma�īna svilpoja vēj�. Ieslēdzu silto gaisu, bet drīz vien jau jutāmies ka Ziemeļpola.

Karija izrunaja savus pirmos vārdus: - �ķiet, ka esmu iekāpu�si pareizaja ma�īnā.

-��� Ka tu mus atradi? - Rasels jautāja gūsteknei, cen�oties pār�kliegt ma�īnas motora troksni, kad mes traucamies uz priek�u pa kokiem apstaditu divvirzienu �oseju.

Karija skatījās uz priek�u nakts tumsa.

-��� Mūsu auto! - iekliedzās Rasels. - Viktor! Musu ma�inā ir GPS raiditajs!

-�� Nē, tas nevar but, - Zeins atbildēja, izmantodams plikpaura lukturīti, lai izlasītu papīru, ko bija atradis iero�u somiņa. - �is ir Ņujorkas dienviddaļas naktsklubu un baru saraksts. "Mala po�nijs" saraksta ir devītais, pie �etriem pievilkts ķeksītis, ar roku pie�rakstīts telefona numurs un mened�era vārds.

-�� Standarta procedūra, - es noteicu. - Ta parasti rīkojas FIB un CIP. Viņi dzen pēdas bēglim vai meklētajam cilvēkam balstoties uz to, kas viņam patīk vai ar ko viņ� nodarbojies agrāk. Parbauda pa�rakstīto presi, kam viņ� zvanījis, sūtījis e-pastus, kādus interneta saitus apmeklējis, ar kādiem cilvēkiem mēdzis satikties un kur va�rētu iegriezties, lai sameklētu darbu, kādu pieradis darīt.

-��� Kāds izsekojis taviem sapņiem, - Zeins teica Raselam.

Zeins izmeta pa Rasela logu Karijas mobilā telefona bateriju,

bet pa manējo - viņas telefonu.

-1 ikums aizliedz piemēslot ceļmalas, - Ēriks pamacija.

-�� Ai, ai, ai! Nu mums bus lielas nepatik�anas, - Zeins ironizē�ja. - Vik, vai spoguli neredzi kadas gaismas, kas dzītos mums pa�kaļ?

-Vēl ne.

Rasels dusmīgi paskatījās uz Kariju, kas bija iespiesta aizmu�gures sedeklī. - Kāds ir tavas komandas mekle�anas plāns? Cik daudz komandas�

Karija viņu partrauca: - Ja saglabāsim mieru, es jums palīdzē��u�

Musu smiekli apslāpēja teikuma beigas.

-�� Vik? - Zeins ierunājās. - Vai labi viņu parmekleji?

-�� Ē� dro�ībai atņemu tikai iero�us. Es apstā�os, lai varētu�

-��� brauc vien talak.

Atpakaļskata spoguli ievēroju, ka Heilija savas domās saru- najas ar neeso�iem cilvēkiem. Zeins samainijas ar viņu vietām un apsēdas blakus Karijai.

-�� Varu to izdarīt maigi, - viņ� sacīja gūsteknei, - vai ari skar�bi.

-��� Varbūt labak vispār nevajag?

Zeins noņēma no Karijas pleciem bruņo meteli, padeva uz priek�u, kur Rasels parbaudija kabatas, iz�amdīja gurksto�o adu un izmeta to lauka pa logu.

Metelis izplaneja no atri brauco�a auto kā virpuļojo�s sikspār�nis.

-��� Es neatradu nekādu izseko�anas ierīci, - Rasels noziņoja.

Ēriks ierunājās: - Ja viņai ir noslēpta izseko�anas ierīce, laba-

kā vieta ir kurpes.

Viena melna kurpe izlidoja pa Rasela logu, otra - pa manējo.

Priek�a bija redzama vien �osejas balta sadalo�a līnija. Paska�tījos atpakaļskata spogulī - Zeins masēja Karijas labo pēdu, ap��amdīja potīti, virzījās augstak�

Ieraudzīju priek�a dzelteno līniju, kur drīkstēja novietot ma�ī�nu ceļmala, un iesaucos: - Lai Heilija viņu parbauda!

-�� Tas ir Li vērts. Tas ir�

-�� Viņa ir aizņemta, - Zeins atbildēja. Viņa roka slīdēja pa Ka�rijas gurnu, tad augstak�

Mus apdzina ma�īna ar dzeltenām tuvajam gaismam.

Spoguli redzeju, ka Karija sastingst, kad Zeina roka ieslideja viņas kajstarpe. Pirksti visu rūpīgi iztaustīja, meklējās�

-��� Oho! - Zeina kreisā roka bija ieslidejusi Karijas bik�u aiz�mugure aiz jostas.

Sņiks! No miesas tika noplēsta līmlente.

Zeins pacēla dunci, lai mes ar Raselu varētu to apskatīt priek- �eja paneļa apgaismojuma. - Plastmasas nazis ar asu asmeni. Ne- vicas metala detektors to neatrastu, jo ielikts auduma maisiņa. Ja rokas sasietas uz muguras�

-��� Palaidu garam, - atzinos. - Piedod.

Gribēju ieskatīties Karijai acis, bet tas tumsa nebija redzamas.

Mūs ap�ilbinaja pretimbrauco�ās ma�īnas talas gaismas.

Zeins neatrada plecu siksnu un turpinaja ap�amdīt gūsteknes vēderu.

-1 leilij! - es iesaucos, kad priek�a brauco�ā smaga ma�īna pa�radīja labo pagriezienu.

-�� Viņa joprojām atrodas citā pasaule. - Zeina roka atradas uz Karijas muguras, kad viņ� pajautaja: - Vai �is�

Karija mierīgi atbildēja: - Kru�tura aizdare.

-��� Prik? - Zeins viņu uzrunaja.

Mes pabraucam garam nobrauktuvei, kur kravas auto bija pa�zudis nekurienes tumsa.

-��� lespeja pastav, - F.riks atsaucas. - Zem ta var but paslēpti vadiņi.

-�� Ne, ta nav, - Karija protestēja.

-��� Ja es visu kārtīgi neparmekle�u, - Zeins sacīja, - tu mani vairs necienīsi.

-��� Protams, ka cienī�u.

Zeins pacēla plastmasas nazi Karijai pie sejas. - �i ir īstenība.

I Xmcis viņa roka paslīdēja zem fuksiju krasas blūzes.

Priek�a tum�a �oseja, ik pa laikam pretī brauc kads auto ar spilgtam gaismas strēlēm.

Ma�īna bija dzirdama auduma �ņirkste�ana.

Pa Rasela logu izlidoja melns krū�turis.

Zem blūzes Zeina rokas aptaustīja Karijas kailas krūtis.

-Ja gribi, vari kliegt. - Zeins atļava.

-�� It ka tevi tas uztrauktu.

Mums priek�a stiepās melna �oseja. Ass vēj� gaudoja pa izsis�tajiem ma�īnas logiem.

-��� Padomājiet par to, - ieteica Karija, kad musu auto brauca cauri kadam tum�am piepilsetas rajonam. - Fs esmu jusu ideālā iespeja! Jums ļoti paveicās, ka saņemat mani gūsta.

-�� Vai tie�am? - Zeins pajautāja. Pie krustojuma es samazinaju ātrumu. Kreisa ja puse mirgoja sarta neona gaisma. - Ta nevajag darīt.

Ar �iem vārdiem Zeins varēja tikpat labi atbildēt Karijai vai dot norādījumus man. Es iebraucu tadā apkaime, kur ēkas bija būvētas pirms Otrā pasaules kara. Saskaņa ar valdības likumu Amerika tika izveidota tagad jau paputējusi vidus�ķira.

-��� Mums jānozog cita ma�īna, - Rasels secina ja.

Karija oponēja: - Nē! Es esmu jusu iespēja palikt dzīviem. Vai tad ne tāpēc jus mani saņēmāt gūsta? Mēs piezvanīsim glāb�a�nas dienestam, lai sak musu meklē�anu. Nebūs nekādu ātrās rea�ģē�anas kaujinieku vienību, ne slepkavnieku. Varam paļauties uz jūsu apsargiem no Menas slimnīcas. Jus varat visu paskaidrot.

-�� Paklau, draugi, - Zeins sacīja, - vai kāds kaut reizi ir noticē�jis jusu paskaidrojumiem?

-��� Astoņas dienas nedēļa, - atsaucās Heilija, kas tagad bija atgriezusies no citas pasaules un viņai pa�ai vien zinamajam sa�ru nam.

-�� Nu labi. Tad nerunāsim par paskaidrojumiem, - atcirta musu gūstekne. - Domājiet par izdzīvo�anu. Pirms koncerta "Mala ponija" jus vainoja divos dīvainos nāves gadījumos un zināja, ka pie jums ir viens ierocis. Vai gribat zināt, kadas sankcijas tika do�tas manai komandai? - Varbūt melojot, bet varbūt ari nē, viņa tur- pinaja: - Atrast, neitralizet, atvest atpakaļ. Bosi negribeja nekādu

lieku troksni vai nekārtībās. Ta�u visvairak viņiem rupeja, lai visi atgrieztos sveiki un veseli.

-��� Kur braukt? - es apjautajos, piebraucis pie nakama krusto�juma. - Te nekā nav, vienas vienīgas majas.

Karija turpinaja: - Tagad jūs esat bēguļojo�i noziedznieki, ku�rus uzskata par vardarbīgiem, izmisu�iem paranoiķiem. Un ta�gad jus esat bruņoju�ies ar manas komandas pieciem iero�iem, lieko munīciju, granātam�

-��� Ka tad! Bijāt mums ieplānoju�i ballīti bez lieka trok�ņa un nekārtībām, - Rasels sacīja.

-�� Granatas nav istas, tas ir dumu granatas, - Karija skaidroja. - Musu ekipējumu nevar salidzinat ar to, kas tagad sekos. Vai atra�dāt musu arsenālā ari trankvilizatoru pistoli un �autriņas? Ticiet man, nākama komanda ar tādiem niekiem neķēpasies. Jus piebei�dzāt divus aģentus, nolaupijat mani. Bosi mani norakstīs ka nede�rīgu vai miru�u. Un tagad viņi jus medīs ka trakus suņus.

Mes tumsa braucām cauri miegā iegrimu�ajai Amerikai.

-��� Re nu! - Rasels ierunājās. - Izradās, ka nemaz neesam tadi sudabrāļi.

-��� Esat gan, - Karija nepiekrita.

Maja, kurai braucam garam, nodzisa gaisma.

-�� Ja jūs man neļausiet par sevi ziņot, mums visiem klāsies ļoti grūti. Viņi saks pavisam nopietni dzīties jums pakaļ, - Karija cen�tas pārliecināt.

-�� Tas man patīk vislabak, - Zeins no�ukstēja.

Es nodomāju - diez vai Karija izprata Zeina skarbo ironiju? Vai viņa maz spej iedomāties kad i briesmīgi sapņi un murgi vaja Zeinu? Vai viņa zinaja, kas ir bailes no izvaro�anas, kad Zeins viņu pārmekleja? Tie ir vienīgi māņi, jo puisis nav normāls. Vai viņa maz zina, ka mans neprāts neapturēja mani no�

-��� Pa kreisi! - Es strauji nobremzeju, riskēdams ar sarkanajam brem�u gaismam. - Rasei, skaties! Re, kur veca maja ar lielu ga�rā�u un dzīv�ogu. Uz lieveņa stāv avīze. Pastkastīte piebāztā pil�na.

-��� Sapratu!

-��� Mes pabraukasim pa kvartalu. Veic pamatīgu izluko�anu! Uz priek�u!

Firiks izslēdza salona apgaismojumu. Rasels izkapa pa priek��ējam durvīm un aizvēra tas ar nedzirdamu klik�ķi. Izvairoties no ma�īnas apgaismotas joslas, viņ� pazuda tum�aja nakti, iz�gaisa no mana redzesloka atpakajskata spoguli, pirms nogriezos pa kreisi un aizbraucu prom.

Kad bijām noriņķoju�i septiņus apļus, Rascls iznira no dzīv��oga aizsega pie noskatītās majas un pamaja man, lai atstāju BMW ielas pretējā puse. Kad biju izslēdzis ma�īnas uguņus, viņ� pieskrēja pie mana loga.

-�� Te ir super! Tev to vajadzētu redzēt!

Izslēdzis trok�ņaino motoru, es uzrunāju Heiliju: - Nāc! Se- dies pie stūres! Erik, parbaudi Karijas rokudzel�us!

Mes ar Raselu ielavijamies privātīpa�uma gar garā�as piebū�vi un kaimiņu dzīv�ogu. Suņi nerēja. Sētas durvis ie�īkstējās, kad mes tās atveram. Ieslidejam maja caur vel vienam durvīm un jau atradamies ar linoleju klata virtuve.

-�� Tās nebija aizslēgtas, - Rasels �ukstēja.

-�� �i ta�u ir piepilseta, - es ari runāju �ukstus, - tomēr�

-��� Es parbaudiju aug�stavu, - Rasels turpinaja �ukstēt, apie�dams apkart ledusskapim. - Tur ir trīs tuk�as guļamistabas un vannasistaba. �eit, leja, ir kramiem piebāztā ēdamistaba, viesista�ba, kabinets, kura ir rakstamgalds ar veclaicīgu paceļamu virsmu, un �i virtuve. Man �ķita, ka esmu �eit viens.

Pēk�ņi radās tada sajuta, ka pistoles maksts pie manas jostas sver veselu tonnu.

Rasels atvēra durvis uz koridoru. Tum�ajā virtuvē iespideja gaismas stars. Ps saodu gara�as aromatu - benzīna, riepu, eļļas, cementa grīdas, putekļu, metala darbarīku un pērnas vasaras zā�les smar�u, kas vēl bija ieķerusies zāles pļaveja.

Varbūt bija jūtams vel kads cits aromats.

-��� Ps jau parbaudiju, - Rasels mani nomierināja. - Tur nav logu.

-�� Ko�

-�� Ieej iek�a.

Nosaukt �o vietu par gara�u nebutu taisnīgi. Tas drīzāk bija katra automehaniķa sapņu piepildījums - liela telpa ar �etriem automobiļiem, kurus apgaismoja pie griestiem piestiprinātās die�nasgaismas lampas. Gar divām sienam bija novietoti darbagaldi, milzīgi lielas sarkanas metala kastes, hidrauliskais auto pacelajs, parnesajamas lampas un eļļas kannas. Pie vienas sienas bija pie�stiprinātā vesela kolekcija ar visu ASV �tatu numuru zīmēm.

Pa�a centra ka karalis troni stavēja balts 1959. gada kadiljaks. Tam bija �etras durvis, aizmugure sverteniskie stabilizatori un mo�tora pārsegs ar atverem, lai varētu dzirdēt �a spīdīga auto jaudī�ga motora rēkoņu.

Garā�a, saļimis uz ceļiem, bija nokritis miris vīrietis. Viņ� ar pieri bija atbalstījies pret kaudzē sakrautam eļļas kannam. Veca�jam vīram bija pa�ķidri, sirmi mati, kajas d�insi, mugura d�insu krekls un peleks adīts svīteris.

-�� Sirdstrieka, - Rasels konstatēja. - Nabadziņ�!

Tālaja stūri staveja sildītājs, kas puta patīkami siltu gaisu.

-��� Es parbaudiju. Viņ� ir auksts, - Rasels noziņoja.

Paskatījos uz Raselu.

Viņ� paveras uz mani un sacīja:

-�� Tas varētu izdoties.

Es piekrītot pamaju.

Rasels izskrēja cauri virtuvei un pazuda tumsā. Nodzisa gais�ma. Es paliku stavam tumsa, kas bija apņēmusi visu gara�u. Mel- naja tuk�uma bija jūtamas vienīgi smar�as - benzīna smārds, auksta metāla, eļļas un betona aromats. Silta gaisa pūsma bu�i- naja man matus pie adas jakas apkakles. Dzirdēju tikai pats savu elpu, kaut kas pulsēja man pie ribām. Ta bija veca, uz ceļiem nokritu�a, miru�a vira sirds. Man priek�a rēgojas baltās ma�īnas nezvēra siluets, kas vēlējās mani aprit, kaut ari mus abus divus jau bija aprijusi melna tumsa. Nezveru drīzāk varēja sajust neka redzet. Es zināju, ka tas tur stav. Zināju, ka viņ� zina, ka stāvu tepat tuvuma, uz betona grīdas. Viņ� zinaja, ko es veļos. Zinaja, ka nespe�u pateikt nē.

Un tie�i tad es sapratu, ka pat musu nelegāli iegūtās zāles vairs nepalīdz.

Ja jau es saku nojūgties, kas notiks ar pārējiem?

Esam pavadīju�i ceļa �etras dienas. Pat bez kontrabandas ceļa iegūtajām zālēm biju domājis, ka mums vel atliku�as divas die�nas, līdz tas notiks. Tagad�

Pie gara�as durvīm atskanēja klauvejieni. Tas bija signals, ko mi's lietojam pili pie Malkolma durvīm, lai darītu viņam zināmu, ka mes esam viņa apmekletāji.

Nospiedu slēdzi.

Elektriskais motors pacēla garā�as durvis. Uz piebraucama ceļa staveja BMW ar izslēgtiem lukturiem. Tiklīdz BMW bija iebraucis garā�a, es nolaidu paceļamas durvis. Heilija noslapeja zagtās ma�īnas motoru.

Gara�ā atkal tika iedegta gaisma.

Mes visi stāvējām un skatijamies un sabruku�o sirma vira līķi.

Zeins sacīja: - Tas varētu but es.

-Ja, - Rasels piekrita. - Bet neesi. Izskatas, ka Nāves kundze likusi vecajam vīram mesties ceļos un tikai tad paņēmusi sev lī�dzi.

-�� Ta jau alla� notiek, - Heilija sacīja.

Zeins nokomandēja: - Nevienam viņu neaiztikti Un uzmanie�ties, lai nebutu trok�ņa. Mēs ta�u negribam pamodināt kaimiņus un piesaistīt policijas patruļas uzmanību.

-��� Erik, izslēdz garā�as apkuri! - es devu pavēli.

Rasels nocēla no sienas aķa veļas auklas rituli. Viņ� ar Zeinu ieveda iek�a Kariju. Heilija stāvēja sardze pie aptum�ota dzīvoja�mas istabas loga. Es izslīdēju lauka, lai no pastkastītes izņemtu avīzes un ienestu iek�a uz. lieveņa samestos laikrakstus. Parbau- diju māju. lesledzu visas vajadzīgās gaismas.

-��� Viņu sauc� sauca� Henrijs Martins, - pastastiju pārējiem operācijās dalībniekiem, kas bija sapulcēju�ies dzivojamaja ista�ba.

Aug�stāvā Rasels apsargaja Kariju, kas bija ievesta talakaja no visam guļamistabām. Man nekas nebija pret to, ka Karija un Ra�sels paliek vieni pa�i guļamistaba. Man nebija iemesla piekasi- ties; viss notika operācijas ietvaros.

-�� Viņ� bija septiņdesmit vienu gadu vecs, - es stāstīju par viru, kura krēslos mes sēdējam. - Kā var noprast, viņ� nekad nav bijis precejies, bērnu ari viņam nav. Vecajam 1 lenrijam piederēja deg�vielas uzpildes stacija. �ad tad viņ� uzspēlējis boulingu. Parbau- diju telefona zvanus. Se�ās dienas zvanīts piecas reizes. Uz, trim zvaniem nav atbildēts, it ka adresāts nebutu sasniedzams.

-��� Reklāmās pre�u piedāvājumi, - Ēriks sacīja.

-�� Vel divreiz zvanīts pirms da�ām dienam - no vietējās aptie�kas un kads privātais zvans.

-�� Iespējams, kads atbildējis uz viņa zvanu, - Zeins pa�ūpoja galvu.

-�� Tatad neviens nezina, ka viņ� ir miris, jo nevienam viņ� ne�rūpēja ari tad, kad bija dzīvs, - es secināju. - Pat ja kads vel bez mums pamanītu, ka pasts nav izņemts un uz lieveņa metajas avī�zes, nevienam tas nerupetu.

-��� Het ka tad ar kaimiņiem? - pajautaja Heilija.

-��� Koridora pie sienas ar magnetiem piestiprināti trīs zīmējumi ar krāsainajiem zīmuļiem, - es turpināju stāstīt. - Ta�u es paska�tījos uz diviem ķeburainajiem bērnu vārdiem, kas tur parakstīju��ies, un pec tam pamanīju starp fotogrāfijām pie sienas viņu vi�dusskolas izlaiduma bildes.

-�� Kaimiņu bērni, - Rasels uzminēja. - Sen jau no �ejienes aiz�laidu�ies.

Vel tur ir viņa vecāku vai vecvecāku fotogrāfijās. Draugi no se��desmitajiem vai septiņdesmitajiem. Kāda zelta retrivera bilde ar dzim�anas dienas cepurīti galva, kas fotografēta viņa viesistaba, bet fona pa televizoru redzams prezidents Klintons. Jaunāku fo�togrāfiju nav.

Heilija turpinaja: - Virtuves sienas kalendara nav īpa�i daudz ierakstu, atzīmētas vienīgi vizītes pie acu arsta un zobārstā. Na- kamajas paris nedeļās nav nekas ieplānots. Cik ilgi mes �eit pa�liksim?

-��� Vismaz līdz rītdienai, - es sacīju. - Karijai ir taisnība�

-�� Ja tas patie�am ir viņas īstais vārds, - I leilija piebilda.

-�� Viņai ir taisnība, - es turpināju. - Tiklīdz tie pui�i, kurus mes smagi piekāvām, pieteiksies un par to paziņos, visa sistēma tiks izziņots sarkanais trauksmes kods. Tiks izsūtīts bariem policistu, lai noķertu trakos suņus.

-Cik ilgi varam �eit palikt, pirms� - Heilija pamaja uz gara- �as pusi. - Un es nerunāju tikai par smaku.

Es paraustīju plecus; manas domas un sirds atradās aug�stā�va.

-�� Piedod par to, - es atvainojos Karijai.

-�� Vara saderet, ka to tu saki visām nolaupītajam meitenem. Viņa gulēja �aura gulta uz balta palaga, gai�ie mati atrisu�i

uz balta spilvena. Karijai mugura bija fuksiju krasas blūze, mel�nas bikses, kajas kailas. Rokas, saslēgtas rokudzel�os, bija salik�tas uz vēdera. Gūstekne bija sasieta ar judzem gara veļas auklu un izskatījās pec mūmijas. Viņa skatijas griestos.

-�� Vai Karija Rada ir tavs īstais vārds?

-��� Kāpēc tev tas jazina?

-��� Es vara saukt tevi vienalga ka, bet gribu zināt, kas tu esi. -Tatad no manis tiek prasīts nosaukt vardu, dienesta pakapi

un �etona numura?

-�� Ja tu dari tikai to, kas tiek prasīts, tad man tevis �ēl. -Tiktai izdevās.

-�� Ja, ta es redzu, - sacīju sasietajai sievietei. Karija apjautajās: - Ka izpau�as tavs vājprāts?

Es paraustīju plecus. Nestāsti viņai par zālēm, kas neiedarbo�jas.

-�� Vai tu staigasi ap gultu un klaigāsi tapat kā Rasels? Varbūt viņa jau ir sapratusi, ka mes atrodamies ļoti tuvu galē�jai robe�ai. - Rasels tev nedarītu pari, vismaz līdz �im.

-��� Ieliec to līdz �im vienādojuma, un iznāks - kur� to var zināt.

-�� Mes cen�amies.

-�� Ko jus cen�aties?

Es viņai izstāstīju par dakteri 1 ridmanu, asinīm viņa ausi, mā�siņu - slepkavu, Rasela parakmeņo�anos, Zeina pa�aizsardzības spērienu, kas netī�am nogalinaja māsiņu, par matricām, mobila telefona operatora apmuļķo�anu un par Kailu Ruso.

Viņa sacīja: - Vismaz jums abiem ar Raselu nevainojami dar�bojas fantazija.

-�� Vai la biji tu pie tās daudzdzīvokļu mājas Ņujorka?

Karija atbildēja: - Protams.

-��� Kaut es zinātu, kad tu melo.

-��� Kaut es zinātu, kad tu nojūgsies.

-��� Ka tagad ir strādāt aģentūras laba? - es apjautājos.

-��� Kas tev liek domāt, ka esmu no CIP?

-�� Mani neap�akarēsi. Klusinātāji un akreditacijas kartes no da��ādam aģentūrām nav FIB stila. Turklāt, ja aģentūra būtu pazi�ņojusi par mums FIB vai policijai un likusi viņiem mus noķert, tad televīzijas ziņas butu stāstītās da�adas pasaciņas. Ta�u ta nav. Tu un tavi pui�i esat no manas vecas firmas un veicat �o operāci�ju slepeni.

-�� Ta firma nu gan ir viena sasodīta vieta. - Viņa man uzsmai�dīja sazvērniecisku kolēģes smaidu. - Zini, mes varētu tevi pie�ņemt atpakaļ. Kop� 11. septembra esam pieņemu�i darba parak daudz priek�nieku - direktorus spīdīgos uzvalkos un kaklasai�tes, sabiedrisko attiecību speciālistus. Bet pietrūksi operatīvo dar�binieku, kas strada uz ielām. Tie�i tagad beidzot visi ir sapratu�i, ka tadi pui�i kā tu ir parak vērtīgi, lai viņus zaudētu.

-�� Jauks mēģinājums.

Viņa paraustīja plecus savā veļas auklas kokona.

-�� Tad �adā veida tu centies no manis uzzināt atbildes? - viņa pajautāja.

-�� Man ir tikai viens jauta jums, bet tu vari nezināt uz to atbildi. Ja ari zinātu, tapat samelotu. Tad kada jēga tev kaut ko prasīt?

Pagāja trīs minūtes, līdz viņa uzķerās. - l.abi, es padodos. Kads ir tavs svarīgais un vienīgais jautajums?

-��� Vai tu apzinati strada aģentūras pretizlūko�anas operācijas, kuras tiek organizētas no iek�puses? - pajautaju. - Tas ir vienī�gais scenārijs, kas padara tevi par musu ienaidnieci. Ja dakteri F. nogalināja kadi citi speķi ārpus aģentūras, tad ne tu, ne ari aģen�tūra taja nav vainojami. Nejau�as lodes nomaldījās no mērķa. Ta�u, ja viņu nogalināja pretizlūko�anas operācijās rezultātā, tad - vai nu tu esi viena no viņiem, vai ari viņu marionete. Pavisam nevainīga marionete.

-�� Jus jau esat mani satinu�i �ajos striķos.

-��� Es tos nesie�u vaļa. Man nav laika un� pacietības vēlreiz tevi sasiet.

-��� Tātad tu doma, ka strādāju pretizlūko�anas labā?

-Ne.

-��� Kāpēc?

-�� Tu tādam darbam esi par labu.

-�� Nu, ka izrādās, ne tik laba. Tu ta�u mani neitralizēji.

-��� Es jau neteicu, ka esi absolūti perfekta. - Paraustīju plecus. - Ps runāju par� instinktiem un likteni.

Karija lūkojas projām.

It kā starp citu es pajautāju: - Ko tu doma par to auto gara�a?

-��� Par balto kadiljaku?

]u! Tagad dzirdē�u taisnību!

Karija atbildēja: - Tu ceri, ka �ī ma�īna ir tik uzkrīto�a, ka ļau�dis visu uzmanību pievērsis tas izskatam, nevis tiem, kas ar to brauc. Ta�u tas neies cauri.

-�� Jāstrādā ar to, kas ir, - es konstatēju vispārzināmu faktu.

Karija sarauca pieri: - Kas noticis ar tavam uzacīm?

-��� Neuztraucies! Man nekas nekai�. Tads mazs negadījums ugunsgrēka.

-��� bet mani jau tas neuztrauc.

-�� Mēs negribam nodarīt tev pari. Es neļau�u tev nodant pari. Pirms Zeins�

-��� Viņ� mani neaiztika ka sievieti. Vari viņu par to uzslavēt.

-�� Noteikti ta ari darī�u, - atbildēju. - Viņ� tā nekad nedarītu, jo ir godavīrs.

-�� Un ka ir ar tevi?

-�� Man ir savi trūkumi.

-�� Jā, - viņa sacīja. - Ta izskatās.

Tam vajadzētu kaut ko nozīmēt. Viņa nekad to neteiktu ta vien�kār�i, bez jebkādā pamata.

-�� Viktor? Viktor!

-��� Ē� Ja?

-��� Kāpēc tu tā rīkojies? Zinu, ka tev. ir problēmas, bet tu esi labs, neesi naivs. Psi ieguvis dzīves skolu, tev ir gudra galva uz pleciem un pareiza dzīves uztvere. Un tas viss�

-�� �ķita labaka izvēle �obrīd.

-��� Bet kur tad ir paliku�i tavi taisnības principi?

ja, pie sevis nodomāju, kur paliku�i mani principi? �etras dienas pavadītas ceļa, un es jau jūdzos nost. Un pārējie� Mes varētu neizturet kopa pilnu nedēļu un nojūgties daudz agrak.

Karija painteresējās: - Ko jus ar mani darīsiet?

-Ē�

-�� Mes varētu to kopa izdomāt, - viņa ierosinaja.

-1 .abi.

-�� Tikai vispirms tev mani jaatsien.

-�� A� Nekā nebija. Tas neies krasta!

-��� liet ko tad?

-�� Uzticies man.

-�� Vik� Aģentūrā par tevi izstāstīja visus sīkumus. Es visu zinu par Malaiziju un to sievieti�

-�� Derju, - es sacīju.

Karija pakratīja galvu. - Atveras durvis, un � blīk�!

-�� Viss atkarīgs no ta, ka tu to uztver.

Viņa paraustīja plecus. - Dro�i vien. - Skatīdamas uz mani, viņa pajautāja: - Un kā tu tagad juties?

-�� Vai tad neesi dzirdējusi? - es teicu, zinādams, ka �is nav īs�tais bridis un vieta, lai viņai visu izstāstītu. - Esmu nojūdzies.

-�� Zinu par taviem pa�nāvības mēģinājumiem un saprotu ta�vas sāpes.

-�� Tev pa�ai butu labak, ja nesaprastu, - no�ukstēju.

-Ja mes runājam par�

-��� I.abak pagūli! - es strupi atcirtu. Karija mana tonī saklausī�ja cietumsarga intonāciju. - Sī ir mana pirmā de�ūra. Es bū�u te�pat un tevi sargā�u.

-�� Tas labi.

-�� Ja, - noteicu, - tas labi.

Es izslēdzu gaismu un apsēdos krēsla. Salocīju savus eņģeļa sparniņus un paliku sē�am tumsa.

Stiprs lietus �austīja Rladerunners interncta kafejnīcas skārda jumtu Kualalumpura taja decembra pecpusdiena 1999. gada. Emigranti, kas tobrīd atradās Malaizijas oāzē, vētru ignorēja. No magnetafona, kas atradas uz bara letes blakus kūpo�am vīrakam, skanēja gauduhga spāņu balade, ko izpildīja dziedātājā Tanija Libertada. Kads honkijs - Honkongas ķinie�u kiberfans - saules�brillēs �ķaidīja vampīrus kafejnīcas datorspēļu automata. Uz ielas bija 79�F. Kad lietus pamazam mitesies un saks spīdēt dūmakai�na saule, būs vel karstāks.

Es sēdēju pie galdiņa un sūcu alu. Biju ieņēmis pozīciju ar seju pret durvīm, man aiz muguras tergaja divas australie�u meitenes, kas sūkstījās par to, ka labak butu vajadzējis braukt uz Taizemi iepipet opiju, nevis Ziemassvētku brīvdienas veltīgi garlaikoties sasodīti garlaicīgajā Malaizija. Es labak gribēju izlasīt viņu Mel�burnas laikrakstu, kur virsraksts vēstīja par narcisma apsēstiem tīņiem, kas bija noslaktēju�i savus klasesbiedrus Kolorado vidus�skola, it kā dzīve butu datorspēlē. Bet civilas ziņas nebija manas svarīgās militārās operācijas prioritāte.

Mans pulkstenis radīja 4:17.

Tam jānotiek tuht put, es nodomāju.

Virs durvīm ieskanējās zvaniņ�.

Kafejnīca iesteidzās I\Tja kopa ar divām savam kolēģēm. Mei�tenes bija saliju�as, purinaja slapjos lietussargus un smiedamas jautri tērzēja. I'urinot lietussargu, Derjas gai�i rudie mati atrisa, un sirds dziļumos es sajutu, ka esmu neprātīgi iemīlējies.

Derja ar kolēģēm apsēdas pie galdiņa. �ķita, ka viņas mani ne- ievero, bet sievietes prot gudri izlikties.

Zvaniņ� virs durvīm ieskanējās vēlreiz.

Kafejnīca iedrāzās Pīters D�onss, kur� bija tik ļoti i/mircis, ka neviens neticetu, ka viņam bija tikai jāpārskrien pari ielai. Viņ� ar dramatisku �estu notrauca ūdeni no sejas.

Pīters jau acīmredzot pa�ā sākuma bija pamanījis Derju un vi�ņas kolēģes.

-�� Draudzenites! - Pīters iesaucas. - Jusu gājieni ir tik progno�zējami. Jus, ka alla�, �eit iegrie�aties pa ceļam uz darbu, lai kar�sta laika nobaudītu kadu vesu dzērienu vai lietus laika - karstu. Un - ak! - tas ta�u Viktors!

Sievietes sēdēja pie galdiņa, pie kura bija apmeties arī Pīters, un tagad viņas visu uzmanību pieversa man.

-��� Viktor! Ko tu �eit dari? Ne, pagaidi! Kāpēc tu sēdi tur, kad es sē�u �eit? �odien ta�u mums ir iemesls svinībām! Nac �urp! - Pī�ters noradīja uz krēslu, ko iestūma pa vidu sev un [X'rjai.

Angļu blondīne D�ulija, ar kuru vēlāk Pīters mani iepazīsti- naja, pajautajai - Piter, kas tev �odien par svētkiem?

Atliecies krēsla, Pīters smaidot atbildēja: - Es dodos mājup!

�abana bija vecākā no �eit sēdo�ajam sievietēm un angliski ru- naja ar Bombejas akcentu. - Bet ka tad ar Ņujorkas likumiem? Tu, protams, neesi vainīgs un nekad neesi nelikumīgi tirgojies ar Ecstasy.

-�� Ne jau tabletem! - Itters viņu partrauca ar tēlotam �ausmam.

Tomēr �abana nesaprata: - Kā tā var but? Vai tad tu jau pec

diviem gadiem drīksti doties mājās?

-�� Teiksim ta, - Pīters atbildēja, �estikulēdams, lai viņam atnes alu, - no dro�iem avotiem esmu dzirdējis, ka tiesnesis beidzot ir saskatījis gaismu tuneļa gala.

Es komentēju: - Ta�u, ja tu neuzmanīsies un turpināsi tādā pa�a garā, tad gaisma tuneļa galā izdzisis un tev klāsies vēl slik�tāk nekā iepriek�.

-Tev ir pilnīga taisnība! - Pīters apsēdas taisni. - Pilnīga tais�nība. Vai esi pazīstams ar �im damam?

Ātri bērdams vārdus un strauji �estikulēdams, Pīters mani atri ar visam iepazīstināja. Visbeidzot pienāca karta ari ilgi gaidīta�jam: - Viktor, ta ir Derja Samadi.

Gai�i rudie maii ieskava kalsnu seju ar izteiksmīgām lupām. Viņas iedegusi āda bija medus toni, un acis atgadinaja baseina dzidri zilo ūdeni. Viņa sacīja: - Tu esi amerikanis.

-��� Da�as lietas nav iespejams noslēpt.

Derja paraustīja plecus: - Da�i cen�as to izdarīt.

Piters steidzās mani aizstāvēt: - Viktors tads nav. Viņ� ir abso�lūti godīgs puisis. Mes gan tikai braucam kopā viena �ausmīga ekskursijā ar autobusu pa pamestam, neapdzīvotam vietām, bet�

-�� Pīter, nomierinies! - es viņu pārtraucu.

-�� �bet, - viņ� turpinaja skaļi tērgat, dro�i vien ieņemis du�ai no bangkokas nelegāli ievesto yaa hia, - mes sadziedājāmies, kaut ari Viktors apceļo Āziju, dodams visiem pa rīkli.

-��� Kā jau amerikanis, - �abana komentēja.

-�� Ne, ta nav, - es iebildu. - Austrumu ciņu māksla ir godīga, ta izslēdz vardarbību. Pirmo reizi �eit ierados kā literatūras sko�lotājs apmaiņas programma. Pēdējos piecus gadus esmu pavadī�jis Taivana. Es macu angļu valodu un apgūstu klasisko Austru�mu ciņu. Pēdējā laika gan parsvara esmu pievērsies tikai taid�i vingrinājumiem.

Narkotiku apdullinatais Pīters nobuldurēja: - Aizmirsu pa�teikt, ka viņ� ir ari dzejnieks.

Derja ieinteresējās: - Vai tie�am?

Paraustīju plecus, ka pirms brī�a to bija darījusi viņa. - Runa, ka daudzsolo�s.

Angliete D�ulija pasmaidīja. - Varbūt man vajadzētu ar tevi padraiskoties?

Mana vienaldzīgā, bet pieklājīgā sejas izteiksme lika viņai sa�prast, ka neesmu ieinteresēts. D�ūlija turpinaja sūkt aliņu.

Tas radīja man iespēju vērsties pie Derjas. - Tu esi no�

-��� Turcijas. Mes esam skolotājās meiteņu skola, kuru sponsorē N VO - nevalstiskas organizācijās, fondi, kas nav saistīti ne ar re�liģiju, ne politiku�

-�� Ak, nesāc nu atkal! - �abana pajokoja. - Ja �ajā programma sievietēm tiek dota iespēja, tad jau, protams, politika un reliģija nemaz nav iejaukta!

Derja un �abana pasmaidīja un saskandinaja tējas krūzes.

l'iters sasita plaukstas. - Man radas kolosāla doma! Jūs visu laiku mani centaties pierunāt, lai palīdzu jums skola pārbīdīt mē�beles. Viktor, ta ir maza, jauka skoliņa. Viņas dara patie�am labu darbu, kas �aja oficialaja musulmaņu zemē nemaz nav tik viegli. Tā ka man sap mugura�

Visas trīs sievietes novaidejas.

- Neesiet nu tadas maitas! - Piters vainīgi pasmaidīja. - Ta�u Viktors ir ists spēkavīrs.

D�ulija naidīgi pasmīnēja. - Man ir ideja. Izmantosim uz tre�nētos muskuļus kādiem citiem mērķiem, ne tikai tam, lai sadotu kadam pa zobiem.

Es atsitu viņas uzbrukumu. - Tie�i tā. Runa�ana nepalīdzes. Tie jāliek lieta.

Pīters mainīja sarunas tematu, izaicinaja D�ūliju uz strīdu, jo�kojas, līdz beidzot visi sāka smieties.

Derja smējās, vederu turēdama.

Rītausma mani pamodinaja pērtiķu bļaustī�anas, kas bija dzir�dama no atvērta balkona. Aģentūra bija iemitinājusi mani daudz�dzīvokļu maja, kas atradās Kualalumpuras nomalē. Pa visu dzī�vokli bija izmētātās da�ādas mantas un lietas, kas apstiprinaja manu ta saukto nodarbo�anos, lai piesegtu īsto misijas mērķi. Iz�mantojot daudzos pirātu satelīta �ķīvjus, kas atradas uz �is ēkas jumta, no sava klepjdatora varēju ielauzties valdības slepenajos datu failos. Manam datoram bija uzinstalēta kodēta e-pasta sazi�nā�anas programma.

Nosutiju ziņojumu: "Sazinājos ar vietējo aģentu. Viss notiek pēc plāna." No Lenglijas pienaca atbilde: "Turpiniet operāciju pec plā�na. Dodam atjauju rīkoties."

Pērtiķi bija sakapu�i kokos pie mana balkona. Viņi mierīgi va�rēja uz ta uzlekt un man iekost vai ari iemest kādu �usku, lai ta viņu vietā paveic netīro darbiņu.

Iepriek�ēja vakara līdz pulksten desmitiem mes bijām pārbīdī�ju�i mebeles. Kualalumpuras dzīves ritma tas neskaitījās veļu, jo pa dienu bija jaslēpjas no svelo�ās saules. Mēs nozīmēja: D�ūlija, �abana, Pīters ar sāpo�o muguru, 1 )erja un es. Ap pusnakti iera�dos sava dzīvokli. Rītausma man jau bija jātrenējas piemājās zalie- na taid�i māksla. Slēptajās baleta kustības bija slepeni jāiekļauj arī citi cīņas paņēmieni. Ta�u �orīt es noslinkoju, tapec tagad stāvēju uz balkona ar kafijas krūzi roka, un visapkart bļaustijas pērtiķi.

- Vai jūs sarunajaties ar mani? - es �ukstēju smacīgajā gaisā.

Debesīs samacas draudīgi violeti negaisa mākoņi.

Aģentūra bija man sagadajusi vecu, sagrabēju�u Toyota auto, kas stāvēja daudzdzīvokļu mājas pazemes stāvvietā, un motocik�lu, kas bija nolikts televizoru darbnīca Bangsaras emigrantu rajo�na. Ta�u es labak izvēlējos braukt uz pilsētas centru ar autobusu. Tas kursēja pa atrgaitas �oseju, kas sakas Kualalumpuras lidos�tā, kurā skrejceļus bija būvējusi kada celtniecības kompānijā, kas bija saistīta ar kadu bagātu Saūda Arabijas varoni. �is pilsonis bija piedalījies amerikaņu atbalstitaja kara pret padomju okupā�ciju Afganistana. Viņ� bija gar�, slaids, bardains, harismatisks va�donis, kuru sauca Osama bin Ladens.

Pa ceļam uz pilsētu sākas lietus. �ļakstīdamies pa peļķem, au�tobuss brauca uz centru. Pa logu redzēju notekūdeņu gravi, kas bija izrakts paralēli ceļam. Aiz gravja bija nomaskētas kanalizā�cijas caurules. Tālāk aiz caurulēm - dzeloņstiepļu �ogs. Aiz �ā miesu ploso�ā �oga atradas netīru, nolaistu budu geto. Pietus, bungodams pa budu skarda jumtiem, radīja apdullino�u troksni, un politiku diktēja musulmaņu medreses".

Der ja ar savam kolēģēm ienāca Bladerunners interneta kafejnī�ca pulksten 4:19. Viņai mugurā bija balta blūze un platas haki krasas bikses. �abana un pat D�ūlija man pamaja un nebūt nebi�ja pārsteigtās par to, ka Derja pienaca pie mana galdiņa. Galu gala manas atnestas grāmatas varēja viņai noderēt angļu valo�das maci�ana, ka ari datora apmacibas un teksta apstrades pro�gramma. �abana macija programmē�anu, dzimstības kontroli un sievie�u veselības mācību. D�ulija bija specializējusies grāmatve�dības programmās.

�odien netika dzerts alus. Ps malkoju kolu. Derja pasūtīja teju bez cukura - ar to malaizie�i parasti apsmidzina popkornu.

* Medrese - vidējā un augstaka musulmaņu skola Tuvo un Vidējo Austrumu zemēs.

Pirmo viņa apskatīja angliski tulkoto ķinie�u dzejas krājumu - tas varētu noderēt, mācot angļu valodu ķīnie�u studentiem. Naka- mo viņa pacēla kadu bro�ūra.

-��� Neesmu dzirdējusi par tadu Vijamu K. Viljamu, - viņa sacīja.

-�� Tas ir amerikaņu dzejnieks. Miris, pirms mes vel bijām dzi�mu�i. Diena stradaja par ārstu, bet nakti bija dzejnieks. Viņ� ir kā komiksu varonis. Ta ir mana maģistra darba tema, kuru nekad ta ari nepabeig�u.

Derjas seja atspoguļojas laimīgs smaids, kad viņa paņēma ro�kas kadu gramatu, ko CIP jokdari bija apleju�i ar ūdeni un pēc tam iz�āvēju�i veļas �āvētājā.

-�� Tev ir Rumi angļu tulkojums! Viņ� mainīja visu manu dzīvi! To es stāstu visiem! Kadu dienu, nākot no Ankaras koled�as, aug�stava dzīvokli pa radio izdzirdēju lasam D�ala al-Din Rumi dzeju. Tas bija kaut kas fantastisks! �i dzeja mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem.

-��� Laimīga!

-��� Vai ari Amerika jus klausaties dzeju pa radio?

Tad es vēl nebiju saticis Raselu, tāpēc atbildēju: - Nē.

-�� Cik �el! - 1 )erja nodūra skatienu un iemalkoja teju. - Vai tu patie�ām esi dzejnieks?

-�� Ne glu�i. Ja ņemtu vera, cik cilvēku ir lasīju�i manu dzeju.

-��� Ne jau tas ir svarīgi. - Derjas lupas savilkas viltīga smaidā, kad viņa pamāja uz manas melnas plecu somas pusi. - Vai tavi dzejoļi ir tur?

Paraustīju plecus.

-��� A, saprotu. Pareizi, tu ta�u esi amerikanis. Tev nakas mani uzaicināt uz savu mitekli, lai aplukotu tos� ka jus tos saucat - kaut ko līdzīgu tetovejumiem.

-�� Tu doma gravīras?

-�� Ja! Kā tad! Gravīras. - Viņa skaļi smejas. - Ta�u man �ķiet, ja jau reiz domājām par tadu randiņu, tad īstenība runājām par teto�vējumiem.

-��� Man tadu nav.

-�� Vai spej iedomāties, ka cilvēks, izciezdams nāves mokas, sevi apzīmē ar kaut ko tadu? Kur� gan var but tik pārliecināts, ka �ie letovejumi bus aktuali visu atliku�o mu�u? - Der ja iemalkoja teju.

-��� Tatad - vai to tu grasījies darīt? Uzaicinat mani uz randiņu, lai parādītu savus dzejoļus? Vai tads ir tavs triks?

-�� Attiecība uz tevi man nav padoma nekādi triki.

-��� Pieradi!

Klade, kuru es saudzīgi izvilku no melnas somas, bija krietni apbru�āta. Tai bija ieplisis kartona vāks, uz kura bija rakstīts Nort�hern Review. At�ķirība no mana darba Āzija �is materials nebija jaafi�e CIP.

Derja no�ukstēja: - Es tikai� Priecājos, ka tava dzeja neatra�dās kāda cita vieta, kur tev butu mani jāved, lai uzzinātu par te�tovējumiem. Tomer paņēmi �o līdzi. Paradi man savus dzejoļus!

Ta nu es at�ķim pirmo lapu, kura bija mans dzejolis "Majas" - divdesmit �etras vārsmās rindiņas par putniem, kas spītīgi turpi�na vīt ligzdas miru�os kokos.

-Toreiz es biju jauns, - atbildēju uz Derjas jautājo�o skatienu,

-��� un man �ķita, ka visu jau zinu.

-��� Bet tad? - viņa pajautaja.

Pār�ķiru lapu. - Pec paris gadiem es sarakstīju �o te.

Un viņa izlasīja manu astoņrindi, kas saucas "Patiesas skum�jas" - par to, ka visiem neuzrakstītajiem dzejoļiem ir lieliski virs�raksti un tie ir ļoti labi.

"Tev paveiksies, ja drīz vien sapratīsi, ka ne jau tev vienīga�jam ir kas svarīgs sakāms," - viņa citēja manis uzrakstīto. - Bet tu ta�u vel esi parak jauns, lai tevi butu tik daudz noslēpumu un no�ēlas.

-�� Tu ta doma?

-Ja, amerikani .. Ps ta domāju. - Viņa aizvēra dzejoļu kladi un atdeva man to atpakaļ. Derjas smaids bija sirsnīgs un mīļ�.

-�� Tagad esmu apskatījusi tavus tetovejumus.

Viņa piecelās, lai dotos prom. Ielika savā plecu soma pie ci�tam mācību gramatam un kladēm manis atnestas trīs citu dzej�nieku gramatas. Ps pamanīju, ka Derjas soma ielikts ari musul�maņu sievie�u melnais tērps - parand�a, kas pilnība nosedz augumu un seju, ja gadījuma nakas apmeklēt tadas vietas, kur valda strikti �ariata likumi.

-��� Kad es tevi atkal redze�u?

-�� Tik atri tu jau to jauta? - viņa brīnījās.

-��� Nav jau nemaz tik ātri, - noburk�ķēju, nespedams apslēpt patiesas jutas. - Un� mani sauc Viktors, nevis amerikanis.

-��� Ks to zinu, - viņa pagrie�as, lai dotos prom.

Pec tam apgrie�as un teica: - Rit, �eit, �aja pa�a laika.

Taja nākamaja diena viņa atnaca viena pati.

Kadas divdesmit minūtes mēs pļāpājām par daudz un da�a- diem niekiem, līdz pēk�ņi Bluderunners kafejnīca kļuva� par �au�ru. Tikko bija nolijis lietus. Pilsētas gaiss noglastīja musu kailas rokas ar septiņdesmit se�u grādu pec Parenheita atvēsino�u vēja pusmu, dodams iedvesmu pabraukaties ar vienu autobusu, jaut�ri pasmieties, tad pārkāpt nakamaja un izkāpt ara Kualalumpu- ras biznesa rajona, kur atradas Zelta trijstūra dārzi. Staigajot un apbrīnojot tropu ziedus, mes ieverojam, ka pec lietus visa pilsēta mirdzēja.

Divi melni stikla torņi, kas sava starpa bija savienoti ar trijstū�ra formas tiltu, slejas debesis reibino�a augstuma. Tie paceļas virs dārziem un Kualalumpuras kalniem.

-��� Petronas torņi.

-�� Ta ir, - Derja piekrita. - Viņi lika japaņu un korejie�u celtnie�cības firmām būvēt tos augstakus par jusu Ņujorkas Dvīņu tor�ņiem.

-��� Pasaules tirdzniecības centru.

-Ja. Redzi, kada brīni�ķīga ciņa jāizcīna. Jabut izglītotam, lai redzetu, kura kultura var labak paedinat un izglītot savu tautu un darīt to godīgi. Vai pazīsti dizainu? - Kad biju noraido�i pa��ūpojis galvu, viņa sacīja: - Stāvu planam par pamatu ņemta is�lama astoņsturu zvaigzne, un piecas kolonnas atspoguļo islama piecus pīlārus. Uz ko balstīts jūsu Pasaules tirdzniecības centra dizains?

Es paraustīju plecus. - Uz peļņu no viena kvadratmetra.

-Cik dīvaini.

Mes iegājām torņu vesaja enā.

Es pajautaju: - Kapec tu izvēlējies tie�i Malaiziju?

-Ja grasies atstat dzimtas majas .. tad dari to. Turklāt, - Derja turpinaja, - dzīvojot �aja valsti jau vairākus gadus, es sapratu, ka valdība negrasas problēmas risināt, bet gan radīt. Viņi domā par procesu, nevis risinājumu. Saja gadījuma nav svarīgi, ka varē�ju veidot politisku karjeru. Turcija ir daudz progresīvāka par ASV - mes ievēlējam sievieti par premjerministri, kaut gan bez manas balss. Ta�u es gribēju� gribēju�

-��� Izbaudīt īsto dzīvi.

-Ja! Un palīdzēt cilvekiem tūlīt, nevis�

-�� Nevis pēc kada ilgāka, nenoteikta laika perioda, kura �i iespe- ja tiks apspriesta.

I )erja ar pirkstiem notrausa gai�i rudas matu �ķipsnas no iede- gu�as sejas, lai paskatītos uz mani.

Ps nespeju to izturēt, tāpēc sacīju: -Tatad Malaizija�

-�o lielisko ideju ieteica kads drauga draugs. Bez naudas un pietiekami daudz palīgiem.

-��� Un tālu, talu prom no majam.

Mes abi pasmejāmies.

Viņa turpinaja: - Mēs neiejaucamies to sievie�u dzīve, kas nak pie mums. Tikai sniedzam palīdzību un nepakļaujam nekādiem smagiem pārbaudījumiem. Ja tādejādi varam viņu dzīvi kaut vai mazliet padarīt labaku, tad izjutām padarīta darba gandarījumu.

-��� Katrs izdara tik, cik ir viņa spēkos.

-�� Un da�kart� ka to pateikt� jadara ari pari saviem speķiem.

Mana sirds pamira. CIP psiholoģiskais novērtējums bijis pa�reizs, es biju atsūtīts uz īsto vietu.

Mes klusēdami gājām pa smil�ainu taciņu, mums bija tik daudz ko otram teikt, līdz L)erja ierunājās:

-�� Izlasīju tavu Viljamsa gramatu. Viņu nevar ierindot manu mī�ļāko amerikaņu dzejnieku saraksta.

Zem viņas kurpēm gurkstēja smiltis.

Pec desmit soļiem es vairs nespeju izturēt: - Vai beidzot atkla- si, kur� tad ir tavs rniļakais dzejnieks?

-��� Protams.

Mes abi tik ļoti sakam smieties, ka zaudējām līdzsvaru. Derja uzlika savu vēso plaukstu uz manas kailas rokas - tas bija musu pirmais pieskāriens. Mes apstajāmies, viņa man uzsmaidīja un sacīja:

-�� Ta ir Emīlija Dikinsone.

Mūsu smiekli atbalsojas talu.

Garam pagaja kāds virs ar rūpīgi koptu bardu, ģerbies viegla vasaras uzvalkā. Tie�i tads apģērba stils pa�laik bija mode Kua- lalumpurā. Viņ� saviebās un drūmi uz mums paturēja. Virs varē�ja but malaizietis, meksikānis vai ebrejs, tikpat labi ari arabs vai eiropietis. Viņam bija barda, pa�apzinīga gaita un akmens sirds.

legautnē viņu. Jau simto reizi es vēlējos, kaut mana operācijā butu piedalīju�ās ari atbalsta komandas un atras reaģe�anas vie�nības. Ta�u ne vienmer to varēja atļauties. Vērojot drūmo sve�i�nieku, es pa jauta ju: - Kapec viņ� tads saviebies?

-�� Smiekli citus atbaida. Cilvēki, kas smejas, nepakļaujas neka- dai kontrolei - ne viņu, ne tavai, ne kada cita. Pastav ilūzija, ka, zemeslodei grie�oties ap savu asi, mes visi tiekam kontrolēti. Ta�u ir vēl viena varbūtība - ka viņi smejas par tevi.

Derja palūkojas kaut kur tālumā.

-�� Varbūt viņ� vienkār�i nesaprot mus - rietumniekus, kas cits pret citu izturas ka hdz.igs pret līdzīgu.

Viņa atklati man pajautaja: - Vai esi kristietis?

-�� Ne jau es izvēlējos, kura valsti piedzimt, - atbildēju. - Mana tagadēja pārliecībā neiekļaujas nekādos rāmjos un neatbilst pie�ņemtajiem standartiem.

-�� Allahs mus visus pasarga no vardarbības un vienveidīgiem uzskatiem, - Derja sacīja, jau atkal pieradot, ka CIP psiholoģis�kais novērtējums bijis pareizs, tādejādi salau�ot man sirdi.

-�� Vai tu man neko nejautasi? - viņa prasīja.

-�� Ta nav mana darī�ana - ne �aja jautajuma.

Viņa pasmaidīja. - Bet varbūt tev tomēr vajadzētu to zināt? - 1 )erja turpinaja. - Vairakums amerikaņu doma, ka visi musulmaņi ir vienādi. Viņi nespej saprast to, ka esmu sieviete un daru to, kas man jadara, ka uzskatu sevi par� laicīgo musulmanieti. Ta laikam to pareizi deve. Atkal tie pa�i vienveidīgie aizspriedumi. Ja manu likteni vada kadi augstaki speķi, tad es esmu tur, kur man lemts but. Manus darbus vērtēs pec sirdsapziņas un dota ieguldījuma.

Kad satumsu�ajas debesis nogranda pērkons, mes pielikām soli.

-��� Viktor? Tuvojas Ziemassvētki, nezinu par taviem plāniem�

-�� Mans taid�i skolotājs, pie kura �eit ierados, lai apgulu �o māk�slu, paņēmis sev brīvdienas un atgriezīsies tikai pec Jauna gada. lai man butu Ziemassvētku noskaņojums� nepiecie�ams sniegs.

bijām nonāku�i pie autobusu pieturas nojumes. Mes abi zinā�jām, ka pēc tam katram būs japārse�as citā autobusa, lai galu gala katrs nonāktu sava dzīvesvieta.

Derja skatijas man garam, nevis uz mani. - Zini? Es tagad do�māju� Lietus laika skola arvien spēcīgāk sak tecet jumts. Mums tas telpas, protams, nepieder. īpa�uma lietas �aja valsti ir ļoti sa�re�ģītas un ne īpa�i godīgas. Musu oficialais namīpa�nieks ir bumi putru - �is zemes dels, vietējais malaizietis. Viņa mened�e�ris, ar ko mums nakas sadarboties, ir indietis, kuram iepatikusies �abana. Viņ� pat ir atvedis savas meitas uz viņas nodarbibam, lai tas izglītotos par prezervatīviem un dzemdes uztriepes par- baudem vē�a profilaksei. Ta�u, mūsuprāt, īstais īpa�nieks ir ķinie�tis, kur� ir pietiekami viltīgs un zina - ja noraidīs musu lugumus saremontēt jumtu, tad mēs to salabosim saviem spēkiem un par saviem līdzekļiem.

Tuvojoties autobusam, Derja man pajautaja: - Vai maki darbo�ties ar āmuru un naglam?

-�� Ja ari nemaku, tad tēlo�u, ka maku, - es atbildēju, kad auto�buss ieripoja pietura un atvēra durvis. Tūksto�iem jud�u prom no �ejienes - l.englija - CIP stratēģi no priekiem sasita plaukstas.

-�� Mēs tev nevarēsim samaksat, - Derja atklati pateica un ieba- za roku kabata, meklejot sīknaudu autobusa biļetei.

-�� Es samaksā�u, - sacīju, stavedams aiz viņas uz autobusa pa�kāpieniem: - Priecīgus Ziemassvētkus!

Strādājot uz jumta, es varēju piesardzīgi verot debesis. �aja trīsstāvu betona kluci, kuru sauca par skolu, nebija grūti atrast ari citus darbiņus, jo sienas bija caurumi, caurules mū�īgi teceja. Tā ka �is bija strikti sievie�u institūts, man bija piekodināts nerā�dīties acis, ta�u jau pirmaja darba diena es �o aizliegumu pārkā�pu un iegāju Derjas vaditaja teksta apstrades nodarbība.

Uz pirkstgaliem ieejot klase, sajutu tur sēdo�o sievie�u sasprin�dzinājumu, ko izsauca mana paradī�anas. Visas izlikās, ka es ne�maz neeksistēju. Derjas studentes sēdēja solos, uz kuriem staveja tadi datori, kas butu cienīgi saukties par dinozauriem.

Kads pusducis visu studen�u bija indietes, da�ām uz pieres bija iezīmēts sarkanais kastas piederības punkts, da�as bija ģērbu�as sari. Tur sēdēja ari �etras ķīnietes, kuram vairs nebija daudz atlicis līdz cienījamam vecumdienām, tapec viņas centas apgūt jaunas iemaņas, lai tādejādi izvairītos no neizbegama. Pārejās sievietes bija ģērbu�ās bikses vai svārkos, vai ari malaizie�u apģērba, kas liecinaja par to, ka viņu tēvi ir bumi putras. Se�as sievietes no galvas līdz papē�iem bija nomaskēju�as melnajos, maisveidigajos musulmaņu sievie�u paltrakos - parand�ās - un uz pasauli skatijas vien pa mazu sprau- dziņu. Vienai no viņam kajas bija zaļas kurpes.

Mana piektaja darba diena mes ar skolotajam jau bijām viena komanda. Kopa ieturejam maltītes, gājām uz Bladerunners, uz viņu videomagnetofoniem skatijamies filmu piratversijas. Mana vieta vienmer atradas blakus sirsnīgajai Derjai. Viņa mēdza ar pirk�stiem notraust matu �ķipsnas no sejas. Paceļot roku, novirmoja muskusa aromats.

C1P operāciju centrs atsūtīja e-paslu: "Apstipriniet operācijās sek�mes. "

"Viss norit veiksmīgi," es aizsutiju atbildi. Lai viņi iet rata! Es zināju, ko daru.

Septitaja diena bija paredzetas tikai divas rīta nodarbības. Pec nodarbību beigām �abana uznaca aug�a uz jumta, lai pasauktu mani uz agru len�u.

-��� Bet pec kādam trim stundām sāksies lietus, - es sacīju.

-�� Tā jau �eit tas ir alla�. - ik pēc trīs stundām līst, - viņa atbil�dēja. - Ejam!

�abana ieveda mani nekārtīgā, pārblīvētā kabineta. Tur stavē- ja kār�u galdiņ�, uz kura atradas plastmasas prie�u zariņ� un avīzēs satīti sainī�i. Uz galda bija ari līdz ņemamais ediens no kedai kopi kafejnīcas - vistas satay kebaba iesmi, plakanais lava- �a plācenis ar karija mērci roti canai un mee gorig ceptas nūdeles. Sarkanais plastmasas spainis, kas parasti tiek izmantots lietus ūdens savak�anai no pilo�a jumta, tagad bija piepildīts ar māk�slīgo ledu un taizemie�u alu.

Der ja ieveda istaba D�ūliju.

-��� Oho! - D�ulija iesaucas. - Kas tad tas?

-��� laimīgus Ziemassvētkus! - novēlēja Dcrja.

-��� Priecīgus, - �abana izlaboja.

D�ulija caur asaram īgņojas: - Jums nevajadzeja ta puleties pa�ris tadu sasodītu paganu ka manis un ta lamzaka amerikāņa, dej. Neviens no mums nav sajūsma par tam silītēm un krustiem. Jums nevajadzeja ta noņemties un� Vai tas ir viss, uz ko bijāt spējīgas?

Visi smējās.

-��� Paldies! - es pateicos abam sievietēm. Derjai es sacīju: - Pal�dies tev.

Viņa nosarka.

Izdalot aliņus, Sabana nokomandēja: - Atveriet davanas! Kat�ram ir divas paciņas.

-��� I ,ai D�ulija to dara pirmā! - es uzstāju.

Derja viņai pasniedza avīzē ievīstītu sainīti, kas, attinot vaļa, izrādījās Gortex lietusmētelis.

-�� Tas� tas ir�

-��� Visticamak, ka nozagts, - �abana pavēstīja, - un izmaksaja mums letak neka vienas pusdienas. Tagad tev vairs nebūs jasu- dzas, ka mū�dien esi salijusi līdz adai.

Otrajā paciņa, ko D�ulija attina, atradas divas videokasetes - pirātversijas, uz kuram bija rakstīts Nr. 2 un Nr. 2.

Derja viņai paskaidroja: - Mes zinām, cik ļoti tev patīk tas ak�tieris Sems Nils, par spīti tam, ka viņ� ir vecs, turklāt vēl austrā�lietis. Te ir ierakstīta televīzijas filma, kura viņ� tēloja, kad mes vēl bijām bērni. Ta ir par kādu britu spiegu, notikumi risinās pirms Pirmā pasaules kara.

-�� Un par vecajiem labajiem laikiem, - D�ulija beidzot pasmaidī�ja. - Par tiem laikiem, kad �eit vel valdīja I ielbritanija. Vai zini ko, �abana? An tavu dzimto pilsētu reiz parvaldija Apvienota Karaliste -visu teritoriju līdz Afganistanai, līdz pat tiem naftas laukiem, ku�rus mes izveidojam par �auda Arabiju. Talak - ari lranu, Irāku, Izra�ēlu, līdz Āfrikai. Ari tavu zemi pari dīķim, sasodītais jeņķi!

Mes saskandinajam alus pudeles ar Ziemassvētku tink�ķi, kas sola tikai visu labo.

-��� Britanijas valdījums, - D�ulija turpinaja. - Saule noriet par Britu impēriju, tapat kā tā norietēja romie�iem, Aleksandram un �ingizhanam. Jaatzistas, ka man pietrūkst impērijas slavas un la�bumu, tomēr es priecājos, ka tagad citiem bus jāpierada sava dros�me un jālej asinis, lai veca labā pasaule turpinātu griezties talak. Ja paveiksies, mēs būsim pedējie cilveces pārstāvji, kas piedzīvo�ju�i beidzamo impērijas sagrāvi.

-�� Tas attiecas gan uz iero�iem, gan uz idejām, - sacīja �abana, kas bija lasījusi man lekciju par kokakolas un pepsikolas reklā�mām, puskailam jaunām aktrisitem, cigaretem un Microsoft poli�tiku.

-�� Viktor, tagad karta tev, - l)erja versas pie manis.

Attinot pirmo sainīti, es ieraudzīju plānu, apbru�ātu Viljama K. Viljamsa dzejas izlases pirmizdevumu cietos vākos.

-�� Antikvariātā, nocenoto gramatu groza, to varēja nopirki par diviem ringitiem, - paskaidroja �abana, protestēdama pret manu mulso pateicību. - Amerikāņu dzejnieki �eit nav īpa�i lielā cieņa.

Mana otra davana bija stikla bumba, kura bija attēlota Ņujor�kas panorama - Empire State, Brīvības statuja, Pasaules tirdznie�cības centra torņi. Derja turēja to rokas un nedaudz pakratīja - par sīko pilsētas maketu nobira baltas sniega pārslās.

-�� Priecīgus Ziemassvētkus! - viņa man novēlēja. - Te tev bus sniegs.

Pagrie�ot bumbu otrādi, bija redzams, ka tā izgatavota Malai-

zija.

-�� Vai domāji, ka �eit ra�o vienīgi progresīvo tehnoloģiju deta�ļas pec amerikāņu aizsardzības departamenta pasutijuma un zā�les jusu slimajiem cilvēkiem?

Es no�ukstēju: - Pat nezinu, ko domāt.

-��� Es gan zinu, - �abana iejaucas, - jums abiem vajadzētu tī�ties prom, pirms vel lietus nav sācies. Aizejiet paskatieties kadu filmu īsta kinoteātri, par kadu amerikānis vienmēr runa. Ļauj mums, karalienes meitām, pajūsmot par aktieri ar smieklīgo ak�centu. Un tu, me�onīgais turku meitēn, nemaz te mani neku�ini - gan jau pati tas kasetes noskatījies, parbaudot, vai viss ir kārtība.

Un tu, melnstrādniek ar āmuru! Ka tevi vispār var intereset spie�gu stāsti, kuros spele izskatīgi vīrie�i?

Viņas pat neļava mums palīdzēt visu satīrīt. - Laiks iet uz priek�u, jums jadodas prom!

D�ūlija mums pastastija, ar kadu autobusu jabrauc, lai nokļū- tu Ieto biļe�u kinoteātri bangsara, un sūtīja mus prom. Ejot laukā pa durvīm, D�ūlija man uzsita pa dibenu.

-��� Kāpēc viņa ta uzvedas? - es pa jauta ju Derjai, kad mēs gā�jām lauka, pārliku�i par plecu savas somas.

-�� Viņa ir angliete.

�im paskaidrojumam nebija nekādas jēgas, bet mes abi sakam ta smieties, ka vel ilgi nespejam rimties�

�un gandrīz aizgājam boja, �ķērsojot krustojumu pie zaļās gais�mas. Mes vel arvien smejamies un nepievērsām nekam uzmanī�bu, līdz es izdzirdēju motoru rēkoņu un ieraudzīju ķertos slepka�vas uz mopēdiem un motocikliem, lavierējot cauri ma�inam, ka jau viņi parasti to mēdz darīt. Ta�u tagad, uz slidenajam, slapja�jam ielām motociklu riepas slīdēja, un tie nāca mums virsu, tie�i virsū Derjai�

Mēs abi izpildījām tādu Iecienu kā baleta, un es nogāzu viņu no kajam dro�ība uz otras ietves, kamēr slepkavas uz diviem rite�ņiem pārbrauca pāri tie�i tai vietai, kur mes nupat bijām stāvēju��i. Ar izveicīgu un apņēmīgu rīcību tikko kā biju novērsis asins�pirti.

Derja bija iepletusi skaistas, zilās acis, un uz gluda kakla bija redzama viena pulsējo�a dzīsla.

Skrienot uz autobusu, mums jau trapija da�as lietus piles.

Mēs apsedamies uz sintētiska sedekļa kopa ar citiem pasa�ie�riem, kas lasīja avīzes un gramatas. No metala sienās iestiprinā�tajiem skaļruņiem skanēja draņķīga muziķa. Derjas gurns svili- naja manējo. Pie katras autobusa sasver�anās gaiss kļuva arvien smacīgāks no dīzeļdegvielas smarda un sve�inieku saliju�o drēb�ju izgarojumiem. Musu skatieni klīda pa salonu, mēs neskatījā�mies tikai viens uz otru. Klēpi mes turējām somas; mūsu kailās rokas nesaskaras, braucot autobusā, lietus saka gāzt ka ar spai�ņiem. I ,īdz ar lietusgāzi pilsētā izveidojas satiksmes sastrēgums, automa�īnas ieslēdza lukturus. Ducinaja pērkons. Noslaucījis aiz- svidu�o logu, es ieraudzīju, ka esam iebrauku�i Bangsaras rajo�na.

Derja manī cie�i paskatījās: - Ja tūlīt pat neizkāpsim no auto�busa, man kļus slikti!

- Es� es pazīstu �o vietu. Tepat netālu atrodas mana drauga darbnīca. Viņ� ir aizbraucis un maksā man da�us dolārus, lai to pieskatu� Tur neviena nav. Es zinu durvju koda kombināciju.

Derja izvilka saliekamo lietussargu no savas plecu somas un nospieda izkap�anas pogu. Autobuss apstajas, aizmugurējas dur�vis atveras. Mes izlēcam slapjaja pasaule un cie�i saspiedāmies kopa, jo lietussargs tik tikko pasargāja musu galvas no spēcīgas lietusgāzes. Pec pieciem soļiem kurpes jau �ļerksteja. Bija jāelpo ar atvērtu muti, lai satrieco�i spēcīgajā lietusgāze nenoslīktu.

Es kaut ka noorientējos balta ja lietus sienā un ievedu mus san- ieliņā. Virs mana drauga darbnīcas nebija iedegta neona reklā�mā, kas vēstīja Televizoru remonts. Pie ieejas bija uzstādīta elektro�niskas atslēgas sledzene ar paceļamu vāciņu. Derja pacēla vāciņu, kamēr es ar brīvo roku ievadīju koda kombināciju. Atslēga noklik��ķēja, es pagrudu smagas durvis, un mes iegājām iek�a.

Vēlāk Derja ieraudzīs, ka pirmaja stava galdi ir nokrāmēti ar izjauktiem televizoriem, uz plauktiem atrodas rezerves detaļas un instrumentu kastes. Viņa sajutis eļļas, lodalvas, gumijas, smērvie�las un putekļainu elektrības kontaktu smar�u un pa�a telpas dzi�ļuma ieraudzīs uz metala kajas atbalstītu motociklu.

Velak viņa brīnīsies, ka mes pa ļodzigajam kapnem tikām aug��a uz bēniņos iebūvēto istabu, kurā aiz aizkara atradas vannas- istaba. Zem jumta lūkas, pa kuru bungoja lietus lāses, staveja gul�ta. Debesis bija apmaku�as, cauri pelekajiem mākoņiem vidēja palsa saule. Nakti pa �o jumta luku iespīdēja neona gaismas at�spulgs.

Tas viss bus velak.

Kad mes abi ieklupam darbnīca, smagas durvis aiz mums aiz�slēdzas. Mes piekļāvāmies viens otram ar tādu dedzību, ko neva- retu saukt par apskāvienu, bet gan par divu ķermeņu sadursmi. Lietussargs nokrita uz grīdas. Manas rokas kaislīgi jauca gai�i rudos mālus, viņas lupas slīdēja pa manu kreklu. Uz mirkli atra- vamies un ieraudzījām otra acis savu atspīdumu. Pēc tam� Ak, tad mes sakam skūpstīties. Derjas lupas alkaini dedzinaja manu muti.

Mes uzstreipuļojam aug�stava un nometām somas sajauktas gultas virziena.

Man zuda reālā laika izjuta; es trīcēju un neuzdrīkstējos viņai pieskarties, lai neaizbaiditu meiteni.

Derja nolaida acis un pogaja vaļa savu zilo, slapjo blūzi. At�pogājusi divas aug�ējas pogas, viņa to parvilka par galvu. Zem blūzes bija gai�s kru�turis, kas izcēlās uz medus krasas adas. Vi�ņas laba roka pazuda aiz muguras, un kru�turis pakļavas gravi- tacijas likumam.

Viņas krūtis bija eņģeļu asaras.

Derja piekļava manas rokas pie savam krūtīm. Manās plauk�stas iekļāvās sievietes maigās krūtis. Atliekusi muguru, 1 )erja ļava man izjust maigo adu un piebriedu�os kru�u galiņus. Es piestu- mu viņu pie sienas un apklaju skūpstiem. Viņa noslidinaja savas garas bikses, un, pacēlusi pedu, atbrīvojas no tam pavisam. Atrā�vis rokas no sievietes krūtīm, es norāvu kreklu un aizmetu pa gaisu slapjas kurpes. Trīcēdama Derja atspradzeja manu bik�u siksnu. Palicis kails, es aizdejoju ar viņu uz gultu.

Atgriezās realitales izjuta - lagad viss patie�am notika pa īs�tam. Ps miljoniem rei�u skupstiju Derjas muti, ar lupām glāstīju krūtis un sūcu samtaini maigos kru�u galiņus. Viņa iekliedzas, pacēla gurnus man pretī un novaidējās: "Tagad!" Ta�u es turpi�nāju skūpstīt viņas vēderu un nabu, kas bija barojusi viņu matēs klēpī un ievedusi �aja pasaule. Istaba smar�oja pēc saļa juras gai�sa un muskusa. Derjas adas gar�a atbilda tas siltajam medus tonim. Viņas pirksti bu�ināja manus matus, gurni sliecās man pretī, lai atbrīvoju tos no biksītēm. Noskūpstījis gurnu iek�pusi, atveru muti, lai ļautu vaļu savai mēlei un nobaudītu viņas, silto miklo un saļo kajslarpi.

Derja iekliedzas, kaut ko pateica turku valoda un sauca manu vardu. Izlocījusies no apskāvieniem, viņa piecēla mani sēdus. At�radusi savu somu, Derja izņēma �abanas iedotos prezervatīvus, un mes to darijam. Tas nebija nekas dīvains, bet gan �a procesa sastavdaļa. Mēs skūpstījāmies, manas rokas glāstīja viņas krūtis un pieskārās mitrajam pusmenesim, kad Derja u/kāpa man vir�sū, noguldīja uz muguras un ievadīja manu locekli savās dzīles. Mes kustējāmies uz priek�u un atpakaļ, manas rokas vadīja sie�vietes gurnus. Gai�i rudie mati bija atrisu�i pār manu seju kā vī�tola zaru pieskāriens. Derja dedzinaja manu seju ar skūpstiem un �ūpoja gū�as uz. priek�u un atpakaļ. Ceļoties aug�up un slidot lejup, viņas mati viegli plīvoja. Es nespēju atraut rokas no viņas krūtīm. Viņa piespieda manu roku pie sirds, ar maniem pirkstiem saspieda savu krutsgaliņu un sasniedza orgasmu pirms manis.

Elsodami mēs atgrie�amies realitate. Derja sēdēja jā�us man virsū, viņas mati bija apklaju�i manu seju, sievietes karsta elpa dedzinaja manu kaklu. Lietus sitas pa jumta luku. Kad viņa pie�spiedās man klat un apskāva cie�i jo cie�i, viņas sviedri pilēja uz manas ādas.

Musu sejas atradas viena otrai pretī, un Derja glastija manu vaigu.

Viņa ierunājās: - Cik labi, ka �eit neviena nav majas.

-��� Es esmu majas.

Viņas pirksti aizspieda man lupas. - �adi vārdi jasaka īstajā bridi.

Zilas acis iemirdzējās. - Viss, kas ar mums noticis, ir īsts.

Derjas mikla mute skūpstīja manas krūtis sirds pusē un iz�ķī�ra manu likteni.

Bet tagad mes ērti ieritinājāmies, un viņa pajautaja: - Vai tev patīk tavas Ziemassvētku davanas?

Es izņemu no somas sniegoto stikla bumbu. Nogulos, noliku to sev uz krūtīm, pavisam tuvu Derjas zodam. Mes vērojam, ka sniegs krīt pār mazo, bumbā iesprostoto pilsētu.

-��� Man patīk manas Ziemassvētku davanas. - �ie vardi naca no sirds. - Un man patīk tavs vārds. Derja.

-�� Tas nozīme - okeāns, jura.

-Jā.

Piespiedusi ausi pie manam krūtīm, viņa klausijas manos sirdspukstos.

-�� Ko tavi vecāki par to doma? - I^erja pajautaja. - Nu, ne jau tie�i par �o�

Mēs smejamies, un istaba kļuva vieglāk elpot.

-��� �bet par tevi, par Austrumu ciņu mākslām. Es izprotu trans- cedentalismu, da�kārt ir iesp�jams saskatīt vairak, neka parejie redz. Tas attiecas ari uz dzeju. Tu neesi� nedari to, ko dara visi amerikaņi - atrod labu darbu un apprecas ar blondīni.

-�� Blondīnes tiek parak augstu vērtētas, tas neatbilst patiesībai.

Viņa man iebakstīja ribas. - Citādi nemaz, nemēģini mana klāt�būtne runāt! Bet ko tavi vecāki doma par�

-�� Viņi ir miru�i. Tēvam bija infarkts, mammai - vēzis. Ameri�kāņu sodība.

-��� Piedod! Man patie�am �ēl.

Es noskupstiju Derjas galvu. - Tētis nomira pirmais, pec gada biju spiests noskatīties ka zemē ierok vel vienu zārku. Man nav ne brāļu, ne masu. Ta�u maniem vecākiem izdevās redzēt to� ko tu tagad redzi.

-��� Ko viņi par tevi domaja?

-��� Ka esmu galīgi traks.

Smiekli atbalsojās istaba, kur ēnas jau saka stiepties garakas. Lietus nebija mitējies, tas joprojām sparīgi bungoja pa jumta luku.

-�� Ps vienmēr esmu bijis at�ķirīgs no citiem, - es turpināju stās�tīt. - Varbūt visu mu�u esmu bijis nenormāls?

-��� Tads ari paliec.

-��� I .abi, klausī�u tevi. - Es vēlreiz noskupstiju Derjas galvu.

-�� Mani vecāki dzīvo Ankarā, - viņa sacīja. - Man ir divas ma�sas un brālis. Visi mani ļoti mii.

-��� Protams. Tevi nevar nemīlēt.

-�� Tomēr viņi uztraucas. Ne jau par mani, bet par �o vietu, kur man jādzīvo tik tālu prom no majam ..

Ps iesledzu naktslampiņu, un viņa pieceļas sēdus ka seksīga lauvene.

Paskatījusies apkart, Derja teica: - Si vieta, tavs draugs�

-��� Viņa nebūs vairakas nedeļas.

-�� Tātad esam �eit dro�ībā?

Tikai tagad es atskartu, ka Derjas angļu valoda skanēja glez�naini izteicieni; man nebija jaklausas pierastajā spiegu �argona.

-��� Mēs esam dro�ība, - es apstiprināju. - �is dzīvoklis ir ka�

-��� Mūsējais.

Viņa mani noskūpstīja. Skūpsts bija ilgs un kaislīgs; viņas kāja glastija manus gurnus. Es pieliecos, paceļu viņas gurnu un uzvilku sev virsu.

Kad sajutu viņas kru�u galiņus kļūstam stingrus, sievietes �uksts pārvērtās aizsmaku�as elsas. - Nē�

ja. Mes atkal uzvilkam prezervatīvu uz mana locekļa.

Viņa sacīja: - Uzgulies man virsu!

Un es tā ari izdarīju. Ar kreiso roku atspiedos pret matraci un balstīju svaru, ar labo glāstīju viņas krūtis; visu laiku �ukstēju vi�ņas vardu. Sievietes kājas sakļavas ap mani, papē�i atradas uz manam gu�am, kamēr es pats atkal un atkal spēcīgi ieniru viņas dziļajās dzīles.

Nakamas piecas dienas mes melojām un slepam savas attiecī�bas.

Tās bija piecas dienas, kuras 13erja turpinaja pasniegt stundas, es - cilāt āmuru. Satiekoties koridorā, mēs sadevāmies rokās un smejamies. Malaizijas policijas īpa�ās nodaļas uzņcmtajas foto�grāfijās bija redzams, kā es viens pats stāvu uz ielas stūra, bet tajās nebija redzams mans priecīgais smaids.

Derja mani mudinaja trenēties uz. skolas jumta: - Tu nedrīksti atteikties no savas patiesas būtības. - Viņa nicinaja vardarbību, tomēr lika man nodemonstrēt yang paņemienus no taid�i skolas, kurus apgūt biju speciāli ieradies Malaizija, ka ari at�ķirības starp karatē un korejie�u teikvando. Es paradīju, ka neitralizēt uzbru�cēja satverienu un salauzt viņam roku; kā ar atvērtu plaukstu, ne- sasprindzinot nevienu muskuli, panakt pretinieka smadzeņu kon- tuziju; kā viens viņa nepareizi sperts solis var nogāzt viņu no kajam.

Viens nepareizs solis, un tu jau esi gar zemi.

Ile�i uz jumta D�ulija nofotografēja Derju, kad viņas mati plī�voja vējā.

Vienu nakti mēs pavadijam dzīvoklī, kur Derja mitinājās kopa ar �abanu un D�ūliju. Tas mums bija kaut kas jauns, jo bija jami- lējas klusi, bet jau krietni pirms rītausmas visa piesardzība bija zudusi.

Vienu nakti mes pavadījām manā dzīvokli, braucām ar auto�busu, ka es to mēdzu darīt katru dienu. Oficialais iemesls bija par- baudīt ienāku�o pastu, ta�u patiesība man bija jaatbild uz Len- glijas uzstājīgajam e-pasta vēstulēm, kur tika pieprasīta operācijas sekmīga virzība un atrisinājums.

Pārejās trīs naktis mes pavadījām mūsu dro�ajā mājā, tuvāk pie darbavietas. Mums negribējās nekur iet, tikai atrasties kopa un pārrunāt milzum daudz da�adu lietu, mileties gulta un pa jum�ta lūku skatīties naksnigajas debesis. Tas bija naktis ar kanēļa ru�dajiem matiem un medu.

Sestaja dienā, kad strādāju uz jumta, iezvanijas mans mobi�lais telefons.

Klausule atskanēja ķinie�u valoda: - Wei! Wang hsien sheng yao hong yu chi se ma?

-�� Atvainojiet, - es sacīju angliski. - Nepareizs numurs.

Izslēdzu mobilo telefonu. Nebija svarīgi, ko kads ok�ķeris dzir�dēja. Wang bija vietas nosaukums, nevis cilvēka vārds, un ne jau krāsu viņ� gribēja. Krasa bija hong - sarkana.

Partraucis darbu, noskrēju lejā pa kāpnēm un atradu Derju un D�uliju sastadam stipendijas pieteikumu.

-��� Man jādodas projām, - es viņam sacīju. - Iespejams, ka �o�dien vairs neatgriezī�os.

Derja naca man līdzi, kad devos uz durvīm.

Ps teicu: - �ovakar dodies uz mūsu māju. Tu zini durvju kodu. Gaidi mani tur.

-��� Vai viss ir kartībā?

Ps saspiedu viņas roku.

Divus kvartalus talak sameklēju slepkavu uz motocikla, kur� vēlējas nopelnīt krietnu �ūksnīti naudas no kada traka amerika- ņu tūrista, kuram bija airi jānokļūst art deco galvenaja tirdzniecī�bas centrā, kas atradas blakus ķinie�u kvartalam. Amerikānim bija turp jānokļūst dro�i vien tadeļ, lai satiktos ar kādu garu un slai�du amerikānieti Ps turējos trok�ņainā motocikla aizmugure, kur�

līkumoja caur automa�īnām, un zināju, ka tūlīt sāksies murgs.

Tonakt debesis bija zilgani violetas, mākoņi aizsedza zvaig�znes. No ielas un ietvēm cēlās dūmaka no peļķem. līs stāvēju, pa�slēpies ena, ielas preteja puse, un vēroju TV darbnīcu. Taja dro�a- ja maja spīdēja gaisma. Viens logs pirmaja stava bija gai�s, otrajā stāvā aiz. aizvilktiem aizkariem spīdēja divi gai�i logi. Visa mana dzīve gaidīja tur iek�ā.

Kapec es toreiz nevareju begt projām? Kāpēc es �ķērsoju ielu?

Darbnīcas smagas durvis atveroties noklik�ķēja un, man ieejot, aizslēdzās.

1 )erja ka ziņkārīgs bērns pabāza galvu gar ļodzigo trepju mar- gam. Viņa steidzas man pretī, zila blūze brīvi krita pari melna�jam biksēm, kajas - basas.

-��� Es par tevi uztraucos! - Viņa mani noskūpstīja.

Ļāvu viņai vest mani aug�ā uz mūsu beniņiem.

-�� Tu tada steiga mus pameti, ka tikai pēc tam aptveru, ka esi aizgajis tuk�am rokam, - viņa sacīja. - Tu nepaņēmi ne savu somu, ne jaku un� Piedod! Zinu, ka man nevajadzēja to darīt, bet�

Viņa ar roku norādīja uz manu mantu kaudzi, kas atradas gulta.

-�� Es visu atnesu �urp, ieliku soma tavu jaku. Kad atnacu, gri�bēju izvilkt jaku un pakarinat, lai ta nesaburzas, bet tad no so�mas izkrita �is te.

Derja turēja rokas papīra gabalu, kuru biju saglabājis. Gandrīz visi mani uzkriceletie vardi bija izsvītroti, jo mes abi zinājām �os svarīgos vārdus no galvas.

Sirds trīsus

Es domāju vienīgi par tevi

gan saules, gan zvaig�ņu gaismā,

pie katra elpas vilciena.

-��� Tas ir tik skaisti, - Derja �ukstēja. Viņa nosarka un centās izskatīties ļoti lieti�ķa. - Mums jānopērk klade, kur tu varēsi visu to pierakstīt. Tu varēsi nēsāt�

-��� Es vairs nerakstu dzejoļus.

-��� Es zinu, tā ir haiku, vai ne? Ta ir tik�

Es aizspiedu viņai muti, un sakuma zilajas acis nevīdēja ne mazākās bailes. - Ku�!

Viņas skūpsts samitrinaja manu plaukstu. Es joprojām neļāvu viņai runāt. Ilgi lūkojos Derjas zilajās acis, lai nekad neaizmir�stu, ka tas skatijas uz mani pirms tam.

-��� Mes nekad nevarēsim pa�i but sava laika noteicēji, - es vi�ņai sacīju. - Mums jādzīvo tagad, �aja bridi.

I k'rjas piere iegula krunciņa, bet viņa neatkapas. Un tad es to pateicu.

-�� Ta�u, par spiti visam, divas lietas ir absolūti dro�as. Es tevi mīlu.

E)erja piekļāvās man klat, viņas acis kļuva miklas. Tā kā tai- dzi nodarbības man iemacija izprast pretinieka emocijas, es saju�tu viņas atklato sirdi un lielo prieku.

-��� Un es esmu amerikaņu CIP spiegs.

Kad I^erjas smaids pazuda, mana roka ka nedzīva nokrita gar sāniem; viņas uzacis savilkas, acis samiedzas, lai saskatītu jēgu tur, kur to nevareja ieraudzīt.

-Ko?

-��� Es spiegoju CIP laba jau kop� ta brī�a, kad aizgaju no pa�matskolas. Uz �ejieni es tapat vienmer esmu vēlejies atbraukt, maku runāt mandarīnu valodā, jau kop� septiņu gadu vecu�ma esmu apguvis Austrumu cīņu mākslu. Tapec man bija pa�matots iemesls but �eit, ļauties pa�plūsmai, iefiltreties vietejo ļau�u vidū un� Un darīt to, ko maceju. Psmu ļoti dro�i nomas- kejies. Man jāstrādā ar vestniecibam, policijas �efiem. Viņi zina vienīgi to, ka esmu kaut kur tuvumā. Psmu izbraukajis visu Āzijas reģionu. Aģentūra man pie�ķīra NOS- neoficiālā spie�ga - statusu. Ielas slenga mani deve par Veso d�eku vai Nemie�ra cēlāju. Es�

-�� Tu esi spiegs? - Derja no manis atkapas.

Es atrados starp viņu un kāpnēm. Piekrīto�i pamaju.

Viņa no�ukstēja: - Tas nevar but nekāds joks.

-�� Nekas no manis teikta nav joks.

Viņa nosarka, pec tam nobaleja, un viņas seja nocietinājās. -Es� Mes! Vai tu to darīji tāpēc, ka esi spiegs?

-�� Tam nebija ta jānotiek! Nebija paredzets, ka iemīlē�os tevi.

-Ak! Cik patīkami uzzināt, ka tu vismaz nedrate sievietes, lai

nopelnītu sev iztiku.

13erja metas uz kapnem; pie velna basas kajas! Viņa gribēja aiz�bēgt uz tadu vietu, kur visu saprata, zinaja un iederējās. Es no�stājos viņai ceļa un aiz�ķērsoju atkap�anās ceļu.

Redzēju viņas baiļu pilnās acis, kuras atspoguļojas mana no�devība.

-�� Derja! Es tev pastasti�u visu, ko vien velēsies zināt, - centos glābt situāciju, jau atkal parkapdams reglamentu un visus notei�kumus. - Tikai vispirms atļauj man pateikt to, kas tev jazina.

Es pievilku krēslu pie kāpnēm. Pamaju, lai viņa apsē�as. Bai�dīdamas man atteikt, Derja apsēdas uz cietā krēsla. Es apsēdos uz gultas. Radas ilūzija, ka viņa varētu paspēt noskriet pa kap�nem un izskriet lauka pa durvīm, pirms viņu noķer�u. īstenība visiem maldiem ir kads pamatojums.

-�� Tas, ko tev pastastī�u, izklausīsies pec sliktas filmas scenā�rijā, bet ta būs patiesība.

Ir tada starptautiska teroristu organizacija, kas saucas AI Qaeda. Musulmaņu fundamentālisti, ta�u patiesībā viņiem nav neka ko�pīga ar islamu vai ta īstenas mācības izpratni. Viņi grib valdīt par visu pasauli. Ai Qaeda organizāciju vada kads bagats �auda Arabi- jas pilsonis Osama bin Ladens. Tagad viņ� uzturas Afganistana pie Tāleban kaujiniekiem, kas pārvērtu�i �o zemi tada kā koncen�trācijas nometnē. Tur cilvekiem nav brīvības un likumus pasludina varaskari vietējie garīdznieki. Sievietes tiek turētas ieslegtas. Viņam obligāti javalka garie, melnie paltraki, pret viņam izturas ka pret� darba zirgiem, kas noder tikai smagam darbam un sugas vairo�a�nai. Jebkur� autoritars garīdznieks var viņas izvarot un sist.

Tadu viņi grib padarīt visu pasauli. Viņi pasludina sevi par debesu valdniekiem uz zemes - ka karaļi vai diktatori, kas to da�rīju�i jau no krustne�u laikiem līdz inkvizīcijai, no nacistiem līdz komunistiem. Visam jānotiek pec viņu prāta, ja ne - jāiznīcina. 1998. gadā bin Ladens pieteica karu visiem amerikaņiem. �ai orga- nizacijai neeksistē tāds jēdziens ka civiliedzīvotāji. AI Qaeda uzspridzināja mu�u vestniecibas Kenija un Tanzanija. Prezidents Klintons atbildēja ar spārnotajām raķetem, tikai netrapija bin Padenam.

Psmu atsūtīts uz Malaiziju AI Qaeda operācijās deļ.

Ps saķeru galvu ar rokam, pacēlu acis un cerēju, ka Der ja tajas izlasīs, ka esmu stāstījis patiesību.

-�� Ps tevi mīlu. Ps nedrīkstēju iemīlēties, bet ta notika. Kop� ta brī�a� kad ieraudzīju tevi smejamies.

-��� Ko tu gribi no manis? Ps nevaru palīdzēt tavam amerikaņu CIP - jusu rokas ir asinīm slacītas! Es zinu par viltus musulma�ņiem, kas ir teroristi, un es zinu ari par �īli, Kongo, Vjetnamu� Ps nevaru tev palīdzēt. - Derja turpinaja, mekledama kompromi�su: - Vai tu man to visu stāstīji tapec, ka patie�ām mani mīli, un tāpēc, ja nebūsim viens pret otru atklati ..

-�� Malaizijas īpa�a vienība parasti ir informēta par to, kas no�tiek. Kad mes tos teroristus piespiedīsim pie sienas un uzdosim pareizos jautājumus� Viņi palīdzēja mums to visu noorganizēt. Tu esi mana caurlaide.

-�� Uz kurieni?

Ps viņai pateicu.

Pēc divdesmit minūtēm Derja pateica: - Ne! Ps nepieļau�u, ka tu mani izmanto. Ps tev neļau�u viņai to nodarīt. Ps nenodo�u viņu tavās rokas!

-��� Vai tev ir cita izvēle? Notikumi jau ir sasniegu�i kulmināci�jas punktu. Ps vairs nevaru atkapties. Man tas vienalga bus jada- ra, kaut ari citiem līdzekļiem. Tas tikai nozīmēs, ka bus nepatik��anas un pārdzīvojumi. Tu pali teici, ka da�reiz ir jadara ari tas, ko nevēlies. Katrs pats izveļas, kura pusē nostāties. Daudzi vien�kār�i aiziet prom, tā ari neko di�u nepaveiku�i. Mes to nedrīk�stam atļauties, ļa mes nedarītu savu darbu, vai tu maz zini, cik daudz nevainīgu cilvēku aizietu bojā vai nonāktu reliģiozo slep�kavu - fanatiķu gūsta?

Man bija 1 X'rja jāpārliecina vēl veselu stundu, līdz beidzot viņa padevas un piekrīto�i pamaja ar galvu. Ta�u sacīja: - Ps neļau�u tev nodarīt viņai pari.

-�� Nevienam netiks nodarīts pari. Neviens pat neuzzinās, kas notika. Tā bus veiksmīga operācija.

Derja aizvēra acis. Kad viņa tas atvēra, es ieraudzīju sievietes acīs apvaldītas asaras.

-��� Un ko pēc tam? - viņas balss grieza asi ka zobens.

-��� Pēc tam viss būs beidzies, mana misija bus gala. Viss bus paveikts, un es aizie�u no CIP.

-��� Kāpēc? Tu ta�u būsi CIP zvaigzne.

-��� Vienīgais iemesls, kāpēc esmu �eit un to daru� Gribu, lai mums abiem butu iespeja dzīvot kopa dro�a pasaule.

-�� Tā jau tu tikai runa.

Pedejo divdesmita gadsimta nakti mēs pavadijam tumsa, ar drebem mugura.

Pienaca 2000. gada 3. janvaris. Fs paslēpos skolas jumta noju�me. Pār muguru tecēja sviedri.

Atskanēja soļi, tie nāca uz jumta, arvien tuvāk.

Derja atveda kādu sievieti, kas bija ģerbusies melnajā musul�maņu sievie�u parand�a.

Es aizveru aiz viņam durvis.

Rokas melnaja parand�a ķera pie sirds. �auraja spraudziņa, pa kum bija redzamas vienīgi sievietes acis, tas bija bailēs ieple�tu�ās.

-�� Mes tagad aprunāsimies, jus esat atmaskota - es sacīju.

E)erja centās palabot: - Ne, tas ir tikai�

-�� Aizmirstiet to, Samadi kundze, - es sacīju viņas Malaizijas studentei. - Derja talakajā nepiedalīsies.

Es noskaitīju studentes vardu, vīra vardu, viņu majas adresi, ari viņiem piedero�a flī�u veikala atra�anas vielu, to medreses ad�resi, uz kuru viņu dēls pargaja no vidusskolas.

Sieviete no bailēm krēslā saruka. Lai paradītu savu individu�alitāti, izaicino�a pretestība viņa bija uzvilkusi islama likumiem nepieņemamas zaļas kurpes ar slēgtu purngalu.

IX-rja atkapas ena. Pateicoties Derjas stāstītājām, kopaina kļu�va daudz skaidraka.

�ai sievietei bija sabrukusi visa personīga dzīve.

-��� īpa�a vienība zina, ka jus esat AI Qaeda organizācija.

-Nē!

-��� I'irras mene�a jus pēk�ņi sakat valkat �o melno parand�u. īpa�a vienība novēroja jus, jusu maju un uzņēmumu, kas ekspor�tē ar rokam darinatas grīdas flīzes pa visu pasauli. Viņi zina, ka jusu vira brālēns ir AI Qaeda rindās. Tagad AI Qaeda ir savaņģo- jusi arī jus pa�u. Vai viņi jums draudēja?

Sieviete skatijas man garam.

-�� īpa�ā vienība mums, amerikaņu policijai, visu izstāstīja. Viņi grib arestet jus un jusu viru. Viņiem ir vienalga, vai esat nevai�nīga vai ne. Mes varam to nepieļaut un jus izglābt, ja sadarbosie�ties.

-��� Ludzu! Esiet �ēlsirdīgi! - sieviete lūdzas.

-��� Pēc paris dienam AI Qaeda vadoņi no visas pasaules ieradī�sies Kualalumpura uz slepenu sanaksmi.

-�� Psmu tikai sieviete! Mans virs ir gūsteknis! Ja pateiksim vi�ņiem ne�

-��� Viņi nogalinas visu jūsu ģimeni.

Sieviete saka �ņukstēt, ļavas bailēm un izmisumam.

-�� Jusu vienīgais glābiņ� esam mes - amerikaņi. Tagad jus at�rodaties bezizejā - no vienas puses jus vaja īpa�ā vienība, no ot�ras - AI Qaeda. Viens no viņiem jūs iznicinās, ja vien mes jūs ne- nogadāsim brīvība un dro�ība.

-�� Mus var glābt vienīgi Allahs.

-��� Varbūt Allahs atsūtīja mus?

Derja riebuma aizgriezās.

-Jūs pieteicaties �ajos kursos, lai apgutu datoru. Jums pieder jaudīga interneta sistēma, ar kuru var izvairīties no valdības uz�raudzības sistēmas. AI Qaeda slepkavas izmanto interneta kafej�nīcas, ta�u viņi zina, ka tas nav dro�i. Viņu vietējie algotņi ir iegriezu�ies jusu veikala un devu�ies uz aug�stavu, kur atrodas jusu jaudīgais dators. Tie�i tur dosies ari slepkavas, kas atbrauks uz slepeno sanaksmi. Mums jāzina, ko viņi darīs pie jūsu datora.

-��� Es neko negribu zināt!

Es atveru plaukstu un paradīju trīs mazas ierīces, kas bija sī�kākās par manu īk�ķi.

-����������� Pec tam kad viņi bus izmantoju�i jūsu datoru� Sīs ierīces domātās datu at�ifrē�anai. Tadas nekur nevar nopirkt. Pievieno�jiet tās savam datoram, un visi e-pasti, majaslapu apmeklejumi un dokumenti tiks lejupielādēti.

Es sadalīju mazo ierīci trijās daļas.

-�� Ģeogrāfiskā programmē�ana. �i sīka taisnstūra plāksnīte uz- glaba informāciju. Tie�i tas ir pats svarīgākais. Darbības kodi at�rodas cita ierīce. Kad būsiet to pievienoju�i savam datoram, ne�viens cits to neat�ifrēs un nezinās, ko esat izdarīju�i. To varēsim izdarīt vienīgi mes uz sava datora.

-��� Kapec jūs man un manai ģimenei to nodarat?

Derja pienaca man blakus un pieliecās vēl zemāk par mani.

-�� Masa, viņi tevi ir iedzinu�i stūri. Ta�u ne ta, ka to izdarījusi AI Qaeda. Viņ� ir mūs abas iedzinis stun, atkladams patiesību. Tu vairs nebūsi viena. Es to nepieļau�u. Tev viņam jauzticas, lai mums palīdzētu.

Neapstrīdi viņu, tikai kontrolē situāciju! - Tikai pati saviem spe�ķiem tu vari no ta visa atbrīvoties.

Nevainīga, salauzta sieviete novilka melno paltraku, lai ieel�potu nojumes sasmaku�o gaisu.

Mes bijām viņu pieveiku�i.

2000. gada 5. janvaris. Divi du�i AI Qaeda vadoņu no visas pa�saules sabrauca Kualalumpura. 1'ar tik�anas vietu bija izvēlēts kads piepilsetas daudzdzīvokļu nams.

Mes ar 1 )erju turpinājām dzīvot kopa neīstu dzīvi. Naktis mes pavadijam musu dro�aja ligzdiņa, paturejam viens otru acis, bet nepieskaramies.

-Jums tur, Amerika, ir modernas tehnoloģijas. - Lietus bun�goja pa jumta luku virs gultas, kura mes gulējam neizģērbu�ies, viens otram nepieskaroties.

-�� Netici tam, ko esi redzējusi Holivudas filmas. Mes nevaram uzlauzt to datoru. To atvieno no tikla, kad nelieto. Tam ir uzstā�dītās spēcīgas aizsardzības sistēmas. Vietējie AI Qaeda darboņi ir par to parapeju�ies. Turklāt pec informācijās nosūtī�anas viņi parasti iznicina cietos diskus. Musu vienīga iespeja kaut ko uzzināt - jau pirms tam pievienot datoram datu uzglaba�anas ierīci.

Malai/ie�u speciālā vienība sekoja AI Qaeda komandai. Tika veikta novēro�ana, uzņemtas daudzas fotogrāfijās. Izseko�ana uz ielām bija nodro�inātā tik labi, ka varēja at�ifrēt, kuras interneta kafejnīcas viņi apgrozas, un taja pa�a laika tā bija tik neuzkrīto��a, ka pat vislielākie paranoiķi varēja justies dro�i un ierasties flī��u veikala. Ielas preteja puse īpa�a vienība bija ierīkoji novēro�a�nas posteni.

7. janvāris. Iezvanijas Derjas mobilais telefons. Viņa atbildēja, uzklausīja teikto un nolika klausuli.

- Tas notiks rit, - viņa man paziņoja.

Jaievero princips DVVS - darīt visu vienkār�i un stulbi. Mu�sulmaņu aģentes ierastaja rutīna paradijas bīstams posms - va�kara kursi ķeceru skola, kur nevainīgā sieviete apguva dekaden�tisko Rietumu tehnoloģijas, kuras svētie kareivji varētu izmantot d�ihada.

DVVS. Viņai bija jabrauc ar diviem autobusiem. Vispirms no tirgus pieturas, kas atradas blakus viņu veikalam, līdz pārsē�a�nas vietai. Taja pietura viņai vajadzēja gaidīt nakamo autobusu, kas aizvedis līdz skolai. Bija vel cits variants - gaidot autobusu, viņa varēja ieiet sanu ieliņa, kur atradas televizoru remontdarb�nīca, ieiet tējnīca un iedzert karstas tējas tasīti, tad atgriezties pie�tura un turpināt ceļu.

DVVS. Pjot garam televizoru darbnīcai, bija ļoti viegli iemest datu uzglaba�anas ierīci pastkastītes sprauga. Taja laika solīja spēcīgu lietusgāzi. Pat ja viņu novērotu, izsekotājs nevaretu re�dzot, ka viņa kaut ko iemet pastkastīte. Viss butu padarīts, un sie�viete butu brīva. Pec tam viņas ģimene varētu pārcelties uz citu vietu, jo �āds darījums tika noslēgts, taja iesaistījāmies mos un ari malaizie�u speciālā vienība.

DWS. Zvans skolotajai un paziņojums, ka viņai izdosies ieras�ties uz nodarbību, butu signāls, ka bistamako operācijās daļu viņa jau ir paveikusi - pievienojusi datoram datu uzglabā�anas ierīci un pēc tam to noņēmusi, kamer neviens no AI Qaeda vīriem nebija veikala. Pēc tam viņai atlika vienīgi pabraukaties ar diviem autobusiem un pa vidu doties īsā pastaiga.

Caram man.

Pilsēta gaza lietus. Biljoniem peleku lietus lā�u nerimsto�i bira no debesim ka robaini dimanti un padarīja vakara gaismu vel pal- saku. Visur bija redzamas ielu malas apstaju�as automa�īnas, ari rik�u ratiņi staveja vientuļi un pamesli, līdz debesis nomierinā�sies. Uz ielām gandrīz neviena nebija.

Es stāvēju kada pilo�ā veikala durvju velvē, kas atradās pretī televizoru remontdarbnīcai, no kuras bija pārredzama ari auto�busa pietura. Man bija mugurā Gortex lietusmētelis ar kapuci, kas pasargaja no spēcīga lietus. Tum�as drēbes ļava paslēpties ēnā un but neredzamam. Spēcigaja lietu neviens - ne musulmaņu sie�viete melnaja parand�a, kuru biju pārliecinājis kļūt par manu spie�dzi, ne ari kads, kas viņai sekotu, - nevaretu pamanīt, ka es pie�sedzu viņas operāciju.

No manis pa kreisi autobusu pietura paradijās dzeltens gais�mas kūlis; autobuss apstajas.

Es notrausu lietus lāses no sejas. Neredzu, vel ne, neesmu vel dro�s, ne�

I'ari ielai kaut kas kustējās.

Paradijas melnas aprises - parand�a. Sievietei nebija lietus�sarga, viņa skrēja. Paskrēja garam manam postenim.

Neutklujies. Nogaidi. Gaidi.

Aiz stūra paradijas tark�ķo�s algota slepkavas motocikls, ieslideja sanieliņa un ietriecās stāvo�ā automobili. Motociklists aizlidoja pa gaisu, pietrausas kājas, pagnļojas, atrada līdzsvaru�

�un metas skriet pakaļ sievietei melnaja parand�ā. Viņam mu�gura bija zaļ� gumijas lietusmētelis.

Kad viņai bija atliku�as piecas pēdas līdz darbnīcas durvīm, viņ� jau bija sievieti gandrīz panacis. Stavedams ielas pretējā puse, cauri spēcīgajam lietum es redzēju, ka slepkava iesit viņai pa muguru.

Sieviete sagrīļojas, pagrie�as un meta uzbrucējam ar virvei lī�dzīgu priek�metu. Taja bridi es izskrēju no slēptuvēs un pa ceļam no kadas gruve�u kaudzes paķeru se�as pēdas garu saliektu me�tālā stieni.

Virs zaļaja lietusmēteli noķēra virvei līdzīgo priek�metu un pa- rava. Tas izslīdēja sievietei no rokam, un viņa atsitas pret slepka�vas ķermeni. Viņa grīļodamas gaļa uz durvīm. Slepkava sita, un sieviete atsitas ar seju pret ietvi.

Skrienot man zem kaļam �ļakstēja peļķes, kad raidīju metala stieni slepkavas virzienā. Tas lidoja cauri lietum ka rotējo�s pro�pellers. Stienis atsitas pret stāvo�o ma�īnu un, pārlidojis pari slepkavas galvai, ietriecas sienā. Viņ� pagrie�as un ieraudzīja mani skrienam.

Viņ� ieskreja sanieliņa un pazuda apkartejo ēku labirinta.

Hs paceļu sejas plīvuru sievietei, kas gulēja peļķe uz ielas. Plī�vurs noslīdēja.

Ta bija Der ja.

Lietus lāses lija par Derjas sasisto seju, viņa smagi elpoja pec saņemtajiem specigajiem sitieniem, bet centas man kaut ko pateikt:

-��� Pie tirgus viņa nobijās. Zvanīja mobilais. Viņa bija ceļa, lai nodotu ierīci� Vietējais AI Qaeda bija tur, pie tirgus, viņ�� Viņ� redzeja, pazina viņas zaļas kurpes. Viņa nobijās, viņ� mums se�koja. Ps to paņemu, skrēju uz autobusu, ielecu iek�a, pirms dur�vis aiztaisijas. Viņ� sitas pie durvīm, bet �oferis viņu neielaida. Tad viņ� nogrūda puisi no motocikla, nozaga� Dzinās pakaļ au�tobusam.

-��� Mobilais! - Es kliedzu. - Vai viņam ir mobilais telefons?

-��� Nogalinas, viņ� nogalinas� Apturi viņu!

-�� Ej iek�a maja!

Skrienot prom, pamanīju peļķe guļam virvei līdzīgo priek�me�tu. Ta bija Derjas plecu soma -�adu aksesuaru nesa vienīgi Rietu�mu sievietes. Nav nekāds brīnums, ka AI Qaeda algotnis viņas at��ifrēja - vienai pleca �ī soma, otra aģente zaļās kurpes no bailēm muk prom. Viņ� bija pietiekami gudrs, lai sekotu tai, kurai kaut ko iedeva. Viņ� zinaja, ka vietējo tmsiti pagūs novākt pec tam.

Ps skrēju pa pieliju�o ielu.

Sanieliņa nemaz tik viegli nevareja tikt uz priek�u, ta bija pie�dzīta pilna ar automa�inam - ielas mala staveja furgoni, smagās un vieglas ma�īnas, motocikli, ievīstīti plastmasas pleves. Uz iet�ves �ķērsam stāvēja pamesti rik�u ratiņi, kamer to īpa�nieki pul�cējas tējnīcas un gaidīja, kad lietus mitēsies. Vīrietis zaļaja lietus- meteli varēja ieskriet kada tējnīca, jebkura veikalā, kas lietus laika nav slēdzis savas durvis, tomēr mana nojauta teica, ka viņ� nav ta darijis. Mēs atradamies Bangsaras rajona, kur bija pilns ar emigrantiem. Visi rietumnieki tika uzskatiti par ienaidniekiem. Viņam bus vajadzīga kada dro�a un pazīstama vieta, kur noslēp�ties vai nogaidīt.

Neļauj viņam zvanīt pa mobilo telefonu. Ludzu, tikai nekādu tele�fonu!

Specigaja lietusgāze bija grūti kaut ko saskatīt, redzēju tikai ma�īnu aprises un atstatos rik�u ratiņus uz ietves. Zināju, ka �i līkumota ieliņa pec kadas jūdzes iziet uz galvenas ielas. No �is ielas atzarojās ari vairakas mazākas sanieliņas; cik es zināju, tie bija strupceļi.

Luk! Tur uz priek�u staveja pamestas stala�as no Kualalum- puras divdesmita gadsimta deviņdesmito gadu uzplaukuma eras.

Toreiz, kad akciju cenas bir�a piedzīvoja nedzirdetu kāpumu un nauda ieplūda ka pa reni, Kualalumpuras valdība izdeva rī�kojumu uzspodrināt Bangsaru - salabot notekcaurules, lai ārzem�nieki iepērkoties nesamercetu kurpes. Tāpēc pie �is ēkas tika pie�slietas stala�as. Pirms pa�as notekcauruļu nomaiņas Malaizijas ekonomika piedzīvoja krīzi, un nebija vairs atliku�i ringiti, lai sta�la�as nomontētu nost.

Taja divdesmit pirmā gadsimta janvāra vakara manas melnas sporta kurpes bija izmirku�as galīgi slapjas, kad es pieķēros pie slidena stala�u stieņa un uzvilkos aug�a uz deļiem.

Paskatījos lejup uz ietvi un ielu. Cauri lietus sienai varēja vie�nīgi diezgan neskaidri saskatīt pieblīvēto ielu. Pārlēcu pari grīļī�giem deļiem un ka plēsējs, kas uzrāpies kokā nolūkot medījumu, nopētīju ielu.

Tur bija redzami ma�īnu jumti; kravas automobiļi; kads bez�pajumtnieks lietū izstiepis savu ubaga trauciņu; trīs izmirku�i tū�risti ar mugursomām līkumoja ap pamestajām ma�inam; bērni lo�ka ja pa peļķem; naktskluba zila neona izkārtne mirgoja; vairaki lietussargi līgojas tur apak�a uz ielas. Viņam nebija lietussarga, un ne zem viena no tiem nebija redzams zaļ� lietusmētelis. Ne�

Puskvartālu tālāk zaļais lietusmētelis atsitās pret kadu ma�īnu. Viņ� atskatijas un neredzēja nevienu dzenamies pakaļ. Viņ� neie�domājās paceli skatienu un palūkoties, vai kads viņam neseko no aug�as.

Viņam bija tuk�as rokas; ja �im vīram bija mobilais telefons, tas noteikti atradas kabatā.

Pēc pāris mirkļiem es jau atrados divus stāvus augstak virs viņa. Varēju pat saskatīt vira piemirku�o bardu.

Caur kauliem izgaja salti �ermuļi. Ps biju eņģelis, kas staigaja lietū.

līkumota ieliņa sa�aurinajas. Redzēju, ka talak ceļ� ir ļoti lī�kumots. Stāvot uz ielas, vīrietis zaļa ja lietusmēteli to nevarēja re�dzot un nodomaja, ka priek�a ir strupceļ�.

Virs noslaucīja seju, lai palūkotos uz priek�u lietu. Tad paska- lijas ari atpakaļ, vai neviens asinssuns neseko viņam pa pedam, un iegaja alejā.

Ps ka Betmens nolēcu no stala�ām un sekoju viņam.

I.ietus sitas �auraja ieliņa, kuru no abam pusēm ieskāva beto�na un ķieģeļu sienas. Aleja bija līkumota, ar nelīdzenu, sadrupu��u bruģi. Notekcaurules burbuļoja lietus ūdens atvari. Man pretī izskrēja slapja �urka, kas pat nepaskatijas, lai sasveicinātos.

Dzirdēju, kā priek�a �ļakst peļķes un kads nolamajas. Paslē�pos aiz stūra.

Strupceļ�. Iela beidzas ar betona un ķieģeļu sienu. Nākot at�pakaļ, vīrietis zajaja lietusmēteli ieraudzīja mani stavam tie�i ielas vidu. Biju aizsprostojis viņam vienīgo izeju.

Ar kreiso roku norāvu no galvas melno Gortex kapuci.

Varbūt slepkava nodomaja, ka es gribu, lai viņ� redz manu se�ju? Varbut es to gribēju, bet galvenokart darīju to tādēļ, lai kapuce neaizsegtu sanskatu un netraucētu visu labi pārredzēt. Lietus bungoja man pa galvu. Es atrados īstaja vieta �eit un tagad, nebiju nācis uz �o ieliņu, lai meditetu.

Kapuci virs atstaja galva. Paba roka ieshdeja lietusmēteļa ka�bata.

Ierocis! Ak nē! Kualaiumpura iero�us izmanto reti, bet, ja to dara, tad iznākums parasti ir Ietais. Ja �im vīram ir ierocis, tad ar mani ir cauri!

Zaļais lietusmētelis izvilka roku no kabatas. Noskanēja klik�ķis, pazibēja metālisks asmens.

Atspernazis! Viņam ir atspernazis - dro�i vien filipīnie�u ba- nanu nazis. �i ir Kualalumpura, nevis Tihuana; viņ� ir AI Qaeda kaujinieks, nevis filipīnie�u zemnieks. Viņam nevajadzētu but at- spernazim.

�eit, �aja alejas strupceļa, vairs nekāda loģika nedarbojas.

Iespejams, ka zaļais lietusmētelis ir trenejies kada AI Qaeda tero�ristu apmacibas nometnē Afganistana. Iespejams, ka savos putek�ļainajos kalnos starp Maskavu un Kabulu viņ� ir �āvis pa padom�ju karavīriem ar AK-47 vai RPG. Iespejams, tie�i viņ� bija spridzinātājs Al�irija un Filipīnas. Iespējams, viņ� vairakas ne�dēļas ir trenejies un apguvis desantnieku tuvcīņas paņēmienus.

Visas �is iespējamības - lietus un glumais bruģis, AI Qaeda tik��ķo�ais pulkstenis un amerikāņu ambīcijas - izlīdzinājās �ajā �au- raja ieliņa un nostājas savas vietas. Turklāt līdzsvaram varēju likt preti manus daudzos gadus, pavadītus dojos, dojangs un kwoons treniņos, praksi rokenrola CD veikalu pagrabstavos un zivju tir�gotavās, dārzu pagalmos un Japānas stāvvietas, savu pieredzi Nakogdo�as, Teksasas un Taipejas parkos, ka ari apmacibu ASV militarajas nometnes. Turklāt �i nebija mana pirmā aleja.

Na�u ciņa visu iz�ķir mikroni un sekundes. Parak maz vai pā�rāk daudz kustību, pārāk atrs pagrieziens vai pārāk lēna reakci�ja, un tavs na�a asmens paliek tīrs, bet pats dabu sperienu pa kaj- starpi.

'Zaļais lietusmetelis ilgi netūļājās - viņ� izpleta kajas un nostā�jas mana priek�a drīzāk kā d�udo cikstonis, nevis ka bokseris. Pamanījis mani ar nazi, viņ� tomēr saglabaja distanci, lai es ne- varetu līdz viņam aizsniegties un lai viņ� paspētu atvairīt manu sitienu starp acīm vai sperienu pa celi.

Izstiepu kreiso roku viņa virziena; pretinieks metas uz priek��u ka paukotajs.

Neko nedomadams, neplanodams, neizmantodams rietumnie�cisko gudrību, izvairījos no na�a dūriena, pavirzījos pa labi - pēk��ņi nostājos perpendikulāri. Pretinieks palika neaizsargāts. Mana kreisa roka un kaja atradas viena līmeni ar viņa cirksni, sirdi, kak�lu un acīm.

Kad metos viņam virsu, zaļais lietusmētelis ar slaidu aķi izdarī�ja durienu.

Tikai manis tur nebija. Izdarīju sitienu ar labo duri, un man �ķita, ka metos uz priek�u, bet īstenība atkapos atpakaļ, kreiso sanu pagriezdams prom no na�a dūriena.

Un tie�i tur ar visu speķu viņ� ari cirta savu nazi.

Ar kreiso roku saķeru tas viņa rokas elkoni, kura atradas nazis, un paravu. Mana roka un viņa elkonis atradas pie viņa sirds.

Viņ� sa�ūpojas un atkapas, lai atgutu līdzsvaru, un tad pēc inerces metas uz priek�u. Es iesitu viņam tie�i pa saules pinumu.

Zaļais lietusmētelis nokrita aug�pēdus un atsitas pret ķieģeļu sienu.

Uzbrucējs atsitas pret sienu, bet nazi no rokas neizlaida, un viņa kritiens izrādījās ne parak veiksmīgs.

Satvēru viņa rokas locītavu un paravu�

Ar plaukstu uzsitu pa viņa izme�ģīto elkoni. Tad izdzirdēju, ka viņ� iekliedzas, elkonis iekrak�ķas, redzeju, ka no rokas izlido atspernazis. Ar elkoni iesitu viņam pa rīkli.

Gargdams, rīdams gaisu, ar salauztu roku, viņ� pieslejas kā�jās.

laja brīdī es ieraudzīju viņa acis.

Iesitu tik stipri, ka viņ� aizlidoja un atsitas pret sienu. Sagra- bis pretinieka galvu, es pārlauzu viņam sprandu un dzirdēju, ka tas nokrak�ķ.

Alejas peļķē gulēja cilvēks, ap viņu skalojas ūdens. Zaļa lie- tusmeteļa kapuce bija pārvilktā pari galvai, bet seja atradās peļ�ķe. No peļķes nenaca nekādi burbuli�i.

Laiks! Cik daudz laika man ir? Drīz te kads var uzrasties.

Manas rokas ienira zaļa lietusmeteļa kabatas. Pārkrāmēju vi�sas viņa mantas savās kabatās.

Mobila telefona nebija. I.abi, ka viņam nebija mobilā telefona!

Skrienot prom no alejas, paķeru no peļķes nazi.

I.ietus vel aizvien gāza aumaļām. Kaut kur aiz mākoņiem bija jabul ari saulei. Kad biju nonācis vajadzīgaja sāniela pie televi�zoru darbnīcas, es jau klunkurēju pa slapju, pilo�u tumsu.

Uz ielas peļķe pie slēgtajām darbnīcas durvīm mētājās kaut kads kunkulis - viņas somiņa. Ta joprojām atradas uz ielas. Der- ja bija to aizmirsusi. Pateicoties stiprajam lietum, ne zagļi, ne at�kritumu savaceji nevazajas pa ielām. Pagrabstijos pa peļķi, lai pār�liecinātos, ka no somas nekas nav izkritis. Aizelsies, piespiedis somu pie krūtīm, nospiedu durvju kodu. Atslēga noklik�ķēja, un es jau biju iek�a.

Viss slīga tumsa, Derja nebija ieslēgusi gaismu. Pabi! Kamēr ar vienu roku parbaudiju somiņas saturu, es noslīdēju uz grīdas, ar muguru atspiedos pret durvīm un cīnījos pec elpas.

Soma atradu izlietota prezervatīva iepakojumu un �etrus vel neatvertus, darbam gatavus zalJatiņus, ka ari tuk�u ūdens pude�li, Derjas mobilo telefonu, matu suku, �alli un malu sprādzes gai��i rudajiem�

Tur nebija datu uzglaba�anas ierīces, pat neviena no tas sa- stavdaļam.

Ta dro�i vien bus aug�stāvā, jo ari Derja ir tur. Viņa teica, ka ir to paņēmusi. Viss bus kartība.

- Tas esmu es! - vārgi iesaucos tum�aja maja.

Atbildes nebija.

Tumsā, taustīdamies gar sienu, saku kāpt aug�a pa trepem ka �impanze, izmantodams visas �etras ekstremitātes. No manam iz- mirku�ajam drēbēm pilēja ūdens un atstaja slapjumu uz netīra�jam, mitrajam, lipīgajam trepem.

Uzkāpis aug�a, es iedomājos, ka viņa varbūt stāvēs tumsa pie trepēm ar beisbola nuju rokas, gatava to likt lieta un cīnīties, tā�pēc bija jādod signāls, ka tas esmu es, ka viņai nekas nedraud.

Kāpņu aug�gala pa�amdijos gar sienu un ieslēdzu griestu lampu.

Derja gulēja uz grīdas ar muguru pret musu gultu. Viņas mel�na, piemirkusi parand�a atradas uz grīdas mums pa vidu. Viņas krekls bija izraibinats ar rūsas pleķiem.

Derjas blūzes parasti ir tikai balta vai zila krasa.

Viņas galva nedaudz pacēlās no grīdas, gai�i rudie mati bija izjuku�i un apklaja balo seju, kad viņa atvēra acis kā sniegparsli- ņas.

-�� Nemaz tik ļoti nesāp, - atskanēja viņas �uksts.

Slepkava nebija sitis viņai ar duri, bet gan ar to, kas bija atra�dies viņam roka.

Nevis sitis, bet sadūris.

Piesteidzies es redzēju, ka asinis sūcas no brucem viņas mu�gurā un vēderā.

-�� Viņa, viņa�

-��� Viņa ir dro�ība. To es tev varu apsolīt, Derja! Un viņ� - tas kuces dels - viņu es piebeidzu. Viņ� vairs nekad un nevienam nenodarīs pari, arī tev ne�

-�� Domāju, ka viņ� mani noķers autobusā. Viņ� brauca ar mo�tociklu aiz autobusa. Man bija jabut gudrakai, tad� Es salauzu datu ierīci. Divas detaļas nometu autobusa uz grīdas, tas serde�nis ir tik mazs, tik liels� Vai zini, ka izmērs da�kart ir atkarīgs no ta, cik ir pulkstenis? Prezervatīvs, �abana ar mani lepotos. Tas tik cie�i pieguļ�

Ks to noriju, - viņa turpinaja. - Man vajadzēja ūdeni� To draņ�ķi bija sāpīgi norit, bet, ja viņ� mani noķertu, tad neko neatrastu. Kaut ari esmu tikai sieviete, es viņam nepiederu, un viņam butu jalai� mani vaļa.

Mati apklaja Derjas seju. Viņas roka centas tos notraust no se�jas, bet bezspēcīgi nokrita asinīm piemirku�aja klēpi. Es noņemu savēlu�os matus no viņas acīm un ieraudzīju, ka zilas, spo�ās acis skatas mani. Derja atziņas: - No manis sanaktu draņķīga narkotiku kontrabandiste.

Es paķeru mobilo telefonu.

-�� Vai tu negribi ar mani parunat?

Tagad izskatijas, ka pa viņas dzīslām tecetu piens, nevis asi�nis. Medus krāsas ada bija kļuvusi vesa un krunkaina.

Kam lai es zvanu?

-�� Es runā�os ar tevi vienmēr un mū�īgi! - Paņemu rokas Der�jas seju, lai musu acis butu tuvu, tuvu.

-�� Teiksi taisnību?

-Apsolu! Vienmer teik�u tikai taisnību. Es mīlu tevi, es mīlu tevi, es�

- Ocalag'varmis. - Tas bija turku sakamvards, ko Der ja bija man iemācījusi un kuru jokojoties biju ne visai precīzi iztulkojis an�gliski. Tāda ir dzīve.

Derja saka runāt turku valoda; viņas runa bija tik neskaidra, ka diezin vai pat ģimenes locekļi butu to sapratu�i.

Dziļi ievilkusi elpu, Derja no saviem murgiem atgrie�as pie ma�nis �eit, īstenība. Viņa bija tik mierīga, kamēr es viss drebeju. Pa�cēlusi roku, Derja pieskaras manai sejai. Pipigie, asiņainie pirksti atstaja sarkanas svītras uz manas pieres. To ieraudzījusi, viņa no��ukstēja: - Tetovejums.

Derjas roka nokrita, viņa bija aizgajusi. Nē, nevis aizgājusi; viņa bija mirusi.

Manas elsas un kliedzieni aizskaloja prom manu ticību dzīvei.

Mani palika vienīgi niknums.

Tad man prata ienaca doma - Derjas nāve nedrīkst but veltīga.

Ps vairs neatrados reala telpa, bet jutos ka teātri uz skatuves, kur mani apspīd hologrāfiskās gaismas kūlis. Redzēju, ka aizvel- ku savu mīļoto uz vannasistabu, ieceļu viņu vanna, noguldu uz muguras. Viss notika tapat ka toreiz, kad Derja �eit gulēja, kad ne�biju kopa ar viņu vanna. Man patika skatīties, kā viņa guļ ziepju putas un karstos ūdens tvaikos, varēju viņu ta verot veselu mu�i- bu. Mes to saucam par Itāliju, jo viss �is process, ka Derja vannojas un es skatījos, atgadinaja itāļu kino. Ta�u �odienas izrāde viņa gu�lēja uz muguras vanna bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Ps iztēlo�jos, ka rītausma braucu ar motociklu pa Kualalumpuras tuk�ajam ielām, līst spēcīgs lietus. Tas samērcē saini, kas piesiets uz aizmu�gurēja sēdekļa. Sainis ir matra�a izmēra, ietīts aizkara no vannas, kur Derja, kuru es mīlē�u mū�īgi, guļ ar atvērtām, nedzīvām acīm, ka taja jūlija pēcpusdienā, kad mani bija deviņi gadi un mes kopa ar tēvoci, kuru nesauca Sems, bet gan I >�erijs, stāvējām pie foreļu strauta, un es biju noķēris zivi. Tēvocis sacīja: "Dels, tu viņu noķēri. Tagad tev jājKtbeidz darbs. Viņa vairs neko nejutīs."

Bet tas viss vel tikai notiks. Nākotne. Tagad es noliecos par vannu, kura gulēja mana mīļota. Tas viss noliks rit, kad īpa�as vienības eksperti noteiks nāves cēloni sievietei, kuru nogalinājis motociklists un sakropļojis tik ļoti, ka līķis jasuta majas uz Anka- ru slēgta, cinkota zārkā. �aja reisa uz Ankaru lidos ari divas viņas draudzenes, kas bus pieķēru�ās pie rokas kadam sirdsapziņas no mocītam amerikanim, kur� stāstīs vienus vienīgus melus. Viņ� me�los tāpat, ka to darīs īpa�a vienība, kam par to samaksas krietnu dolāru �uksniti, tapec viņi, solidarizējoties ar slaido, garo ameri- kani, beigs izmeklē�anu kada cita lieta, kas notika taja pa�a 2000. gada janvara vakara. Tajā divainaja negadījuma kads zaglis, aizbildinoties ar Allaha gribu, bija nozadzis motociklu un cietis avarija, lauzdams sev kaklu. Visi tie liecinieki, kas pie tirgus bija redzēju�i viņu nozogam motociklu, nekad ta ari nesapratīs, kapec viņ� to nozadzis visu acu priek�a.

Ta�u tagad es joprojām atrados �eit - vannasistaba. Vēl nav pienācis tas bridis, kad ar rokam rakņa�os pa glumam, lipīgam zarnam, lai izpildītu savu patriotisko pienākumu. Vel nav pienā�cis tas bridis, kad zvanī�u uz aģentūras arkartas stāvokļa numu�ru, atkla�u savu identitāti un ziņo�u par notiku�o. Pa�reiz vēl at�rados �eit, norobe�ojies no savam jutām, pārliecies par vannas malu, kur gulēja mana mīļota.

Aiztaisīju ūdens noplūdes cauruli.

Man tas bija jadara. Iztēlojos malaizie�u ģimeni lidojam uz Ku- veitu; viņi atteiksies doties uz Ameriku. Kā pretīgs izvarotajs es atravu vaļa Derjas asinīm piemirku�o kreklu.

Noklik�ķēja atspernazis. Kad tas iegriezās 1 \'rjas medus krasas ada, spīdīgais asmens it ka novibreja no elektrības trieciena. Tas iegriezās taja brinumainaja punkta zem nabas, kur atrodas katra dzīva vīrie�a un sievietes chi. F,s nemitīgi centos sev iestāstīt, ka zem mana na�a asmens nav vairs dzīvs cilvēks, chi ir miris. Atceros, ka kliedzu un drebēju. Mēģināju izkliegt Kiu!, ka to dara karatisti, ar rokam skaldot dēļu gabalus, ta�u mans kliedziens izgaisa ārpus apziņas robe�ām. Iedurot miesā nazi, aizmirsu savu pēdējo domu, ko biju vel domājis, esot pie pilna prata.

Mana otra pa�naviba sakas ar 11. septembra pēcpusdienas he�likoptera reisu no pils slimnīcas. Divi karavīri, kuri bija ieradu�ies Mena pēc manis, pārliecinājās, ka esmu kārtīgi piesprādzēts laja helikoptera. Zem musu virpuļojo�ajiem kaujas ratiem stiepās Me- nas prie�u sili. Paskatījies leja, ieraudzīju briedi skrienam starp ko�kiem. Debess pamale jau sārtojās, kad nolaidāmies armijas bāze, kur juras kājnieki ar izkrāsotām sejām soļoja ar zeme-gaiss Stinger raķetēm, tadam pa�ām, ka mes sutijam uz. Afganistanu padomju armijas pretiniekiem. Mani pavadoņi parveda mani uz armijas lid�ma�īnu. Mes uzlidojam augstu debesis, kur atradas vien dumi, put�ni un amerikaņu karavīri. Kad nolaidāmies Endrjū gaisa karaspē�ka bāze netālu no Va�ingtonas, pie debesim jau bija iemirdzēju�ās zvaigznes. Izkāpām no lidma�īnas. Uz musu krūtīm dejoja sarka�ni punktiņi no snaiperu �autenēm. Karavīri nodeva mani tālāk di�viem vīriem uzvalkos. Viņi atvēra ma�īnas durvis, un es iespiedos aizmugurējā sedekli starp abiem spēcīgas miesasbuves vīriem ar svarcelaju muskuļiem. Pie stūres sēdēja kada sieviete, kura nelieto�ja smar�as; viņa mus izveda no bāzes teritorijas.

Mes iebraucam Merilendas rajona, ārpus Va�ingtonas apved�ceļa teritorijas, baltais nams atradās �etrdesmit piecu minu�u brauciena attaluma; CIP galvenaja mītne vai Pentagona varēja no�kļūt vel atrak, jo nebija jabrauc pa pilsētas ielām. Neviena no �o tris komandpunktu kodolraķe�u iznīcinā�anas zonām līdz �ai vietai nesniedzas. Tads pamatīgs plāns bija izstrādāts.

Sarkanmatainais CIP aģents, kas sedeja no manis pa labi, bija kreilis. Ta es secināju, jo viņa pie siksnas piestiprinātais ierocis visu laiku duras man nierē. Puisis pa�ūpoja galvu un teica: - Man ir tada sajuta, it ka mes brauktu cauri pilnīgi jaunai pasaulei.

-�� Ta jau ari ir, - apstiprinaja otra puse sodo�ais aģonts.

-�� Vai tā �eit izskatījas ari tad, kad no�ava Kenediju? - sarkan- matis pajautaja.

-��� Es tad vel nebiju dzimis, - viņa partneris atbildēja.

Toreiz vel neviens no mums nebiju dzimis, es nodomāju. Atceros, ko toreiz, kad mēs visi pieci pils slimnīca pa televizoru skatījā�mies Pasaules tirdzniecības torņu sabruk�anu, bija teicis Zeins, kas Kenedija nāves gada macijas pamatskola. Tum�aja ma�īna, kas traucas cauri naktij, es atkartoju Zeina vārdus: - �is ir kaut kas daudz lielāks.

Mes tuvojāmies amerikaņu valsts izglītības citadelei.

-�� �o skolu slēdza pagaju�aja pavasari, - paziņoja sieviete pie stūres. - Nepietiekama bud�eta deļ. Tagad viņi ar autobusu ved bērnus uz citu skolu, kas atrodas trīsdesmit minu�u brauciena at- taluma. Tā ir tik pārpildītā, ka viņi ierīkoju�i papildu treilerus.

Mes pabraucam garam diviem vīriem, kas sēdēja ma�īna, izlik�damies, ka viņi nav slepenie aģenti. Sieviete sazinajas pa rāciju, nosauca paroli un saņēma piekri�anu iebraukt apsargataja teri�torija. Mes iebraucam stāvvietā, kas bija pārpildītā ar vieglajam automa�īnām, furgoniem, zajām kravas ma�inam, kuram ar pele- ku limlenti bija aizlīmēti uzraksti uz durvīm. Uz ēkas jumta iemir- gojas signaluguns, kad tehniskais personāls piereguleja satelit- uztverejus un antenas. Cauri sporta zāles stikla durvīm bija redzama metāla detektora arka. Es nodomāju, ka �is detektors butu varējis piederet ari skolai; tada iespejamība ir reala piecdesmit pret piecdesmit.

Virs basketbola laukuma groziem iemirgojas gaisma. Visapkart laukumam stiepās tribīnes. Pāri gai�ajai koka grīdai vijas kabeļi. Sporta zale bija izvietoti apmēram �etrdesmit galdi, pie kuriem darbojas sievietes un vīrie�i, ģērbu�ies gan treniņtērpos, gan ar�mijas maskē�anas formas. �ie cilvēki runa ja pa telefoniem, stra- dāja ar stacionarajiem vai klepjdatoriem, rakās cauri dokumentu kaudzēm. Turpat stradaja ari galdnieki, kas ap galdiem uzstadija zaļas plastikata sienas, lai �o darba vietu raibo �aha dēlīti pār�vestu atsevi�ķu kabīņu labirinta, bija ieslegts televizors, radīja sa�grautos Dvīņu torņus, kūpo�o Pentagona ēku un ar pro�ektoriem izgaismoto lauku Pensilvanija. Zvanīja telefoni; klaudzēja āmuri;

cilvēki skaļi sarunajās, lai �aja troksni sazinatos. Zale bija jūta�ma saspringta gaisotne.

-�� �orīt deviņos �ada skudru pū�ņa �eit vel vispār nebija, - no�teica sarkanmatis.

Kads virs ar piezīmju bloku rokas noradīja mums uz tribīnēm. Piektaja rinda sēdēja tukls virs saņurcīta uzvalka. Divi kārnāki viri, kas bija nosedu�ies kadas divpadsmit rindas augstak, patu�rēja dū�īgo viru acis. Kad sarkanmatis vedinaja mani apsesties tribīnes, kalsnie aģenti ari mani ietvēra savā redzeslokā.

Man �ķita, ka bus nepieklājīgi, ja neapsedī�os blakus resna�jam vīram. Tāpēc ieņemu vietu viņam tuvuma un pie sevis nodo�māju - interesanti, vai viņ� kādreiz ir tēlojis Ziemassvētku vecīti? Protams, ka tada gadījuma viņam butu jāpieliek balta barda, tur�klāt Ziemassvētku vecī�iem nav asinīm piepludu�as acis, kadas bija �im resnulim.

Viņ� ierunājās: - Paskaties uz viņiem!

Es nodomāju, ka viņam nenaktu par ļaunu ari pasukat kadu piparmētru dra�eju, jo sajutu viņa elpa viskiju.

Vai jus runājāt ar mani? - man ienaca prāta atbilde, atceroties Roberta de Niro tēloto psihopātu.

-��� Tagad �ie rosās ka skudriņas, - resnais sacīja. - Kur viņi bija vakar?

-�� Es tev pateik�u, kur viņi bija, - tuklais pats atbildēja, pirms es paspēju ko pateikt. - Nodarbojās ar sazin ko, luk, ta! Un vai zini, kapec? Ari to es tev pateik�u. Jo tiem kaujiniekiem, kas bru�ņoju�ies ar papīra grie�amajiem na�iem un plāniem, ka atrak no�kļūt debesis, nav vajadzīgas jaunakas tehnoloģijas kara lidma�ī�nas. Gaisa speķiem �adas lidma�īnas nav vajadzīgas, ta�u tada veida tiek nopludinātā nodokļu maksataju naudiņa rūpnieciski militarajam kompleksam - tam nezveram, par ko jau bridinaja pre�zidents Eizenhauers. Pēc tam �is nezvērs sponsorē da�ādas Va��ingtonas kampaņas.

-�� Izklausas loģiski, - ari es bildu kadu vārdu.

-�� Ne sūda! Kada tur loģika?

-��� Reiz bija, - es iebildu, pirms spēju sevi savaldīt.

Tad mes abi viens otru ta pamatīgi pirmoreiz nopētījām.

-�� Ceru, ka mums nav jāiepazīstas, - tuklais turpinaja. - Esmu no FIB. - Un mēs esam labaki neka viss �eit notieko�ais.

Dū�īgais virs ar �estu noradīja uz ļau�u spietu, kas tekaleja pa sporta zaļi. Cepuru pakaramie tika izmantoti ka karoga masti, pie kuriem tika piespraustas ar flomasteru uz�ņāptās norādes: FIB, CIP, Muita, DEA, Izlūkdienests, SAC, DOT, Tiesu izpildītāji, CTC, FAA, DIA, CIXZ, NSA, Krasta apsardze, NCIS un vel vairaki du�i citu saisinajumu savārstījumu.

-��� Mums butu varējis klāties labak neka tagad, - resnais notei�ca. - Tikai neviens neticeja tam, ko visi zinaja.

-��� Pagaju�ogad man bija informators, jemenietis, dzimis D�er- sija. Tas puisis vienīgi gribēja pieradīt, ka ir Amerikas patriots, lai viņa ģimenei nebutu imigracijas problēmu. Viņ� pats pietei�cas doties uz. algotņu nometnem Afganistana, lai man - mums visiem - pastastitu un noskaidrotu, kas tur notiek un kas ir kas. FIB ierēdņi �o priek�likumu noraidīja. Esot finansiali neizdevīgi. Viņi nevarēja sakasīt no�ēlojamus trīs tūksto�us, lai segtu �is operācijas izdevumus. Atbildēja, ka ta neesot viņu prioritāte. Birokrātus biede īsta spiego�anas operācija, jo tas darbiņ� var but netīrs un var 1it asinis. Ta, baidoties sasmerelies un paliekot ar tīram rokam, nevar normāli paveikt nevienu spiego�anas mi�siju. Tad jau labak to nedarīt nemaz.

Blakussēdētājs piedāvaja man iedzert malciņu no viņa bla��ķes, ko izņēma no uzvalka iek�kabatas.

-Ne, paldies.

-�� Esi atturībnieks jeb pats centies izarsteties no dzer�anas?

�odien esmu palaidis garam ikdienas zāļu normu, kas piena-

kas pēc grupas terapijas.

Ta�u FIB vīram es atbildēju: - Viskijs nav mans mīļākais dzē�riens.

Pa�ķielējis uz mani, viņ� pamaja uz basketbola laukuma pusi, kur rosījās cilvēki formastērpos ar �etoniem un iero�iem. - Ja uz�laidīsi gaisā �o midzeni, tad vismaz viņi zinas, ka halturet.

Mums abiem bija jāsmejas.

-��� Ps nedzeru drosmei vai tādēļ, lai aizmirstos, - resnais virs teica. - Es dzeru, lai atcerētos, ka nespeju visu izdarīt pat tad, ja viņi man to atļautu. - Viņ� no�ukstēja: - Tapec ta nevar but vienī�gi mana vaina.

Ta�u �iem izteiktajiem vārdiem pietrūka parliecibas. Iedzēris �ļuku, viņ� atkal ielika bla�ķi kabata.

Pulksten vienpadsmitos juras kājnieks mums uznesa picu, ku�ras pildījuma netrūka neka, ja nu vienīgi pa�as laimes. Mēs seko�jām pavadoņiem uz sabiedrisko tualeti.

Pie izlietnes apslacīju seju ar aukstu ūdeni, atliecos taisni un ieraudzīju savu pilo�ās sejas atspulgu tualetes netiraja sienas spo- gulī.

Vidusskolu. Esmu atgriezies vidusskola ar visu to zinā�anu bagā�u, kas man ir tagad.

Pavadoņi mus aizvadīja atpakaļ uz tribīnēm, lai vērotu rosi- �anos skolas sporta zāle.

Ap pusnakti sporta zāle ienaca se�i cilvēki - vīrie�i un sievie�tes - dārgos uzvalkos un kostīmos. No �iem ļaudīm staroja varas apziņa. Spiegi, policisti un tehniskie darbinieki, kas rosījās pa zaļi, iztaisnojas un, nenolaizdami acis no sava darba, tomēr neuz�krīto�i vēroja, ka atnācēji iet pa basketbola laukumu.

- Damas un kungi! Pie mums ieradusies priek�niecība, - no�teica mans tuklais paziņa.

Kad �i ļau�u grupiņa bija nonākusi zāles vidu, es pazinu vie�nu no viņiem - jaunako vīrieti ar sirmiem matiem. Viņ� apstājās un nopētīja basketbola laukumu. Ari pārējie pieci kompanjoni ap- stajās. Divi tuvāk stāvo�ie karavīri ar grūtībām pastūma ziņoju�mu deli, kas bija pārveidots par arkartas gadījumu aprīkojuma stendu, uz kura karajas ugunsdzē�amie aparati un gazmaskas.

Sirmais virs norava no ziņojuma dēļa ugunsdzēsēju cirvi, sa- vicinaja to virs galvas, ieskrēja basketbola laukuma un visa pār�steigtā puļa priek�a iecirta cirvi tuvakaja plastikata siena.

Plastmasas siena nolīgojās.

Kad sirmais virs iedrāzās celiņa starp galdu rindām, kāds du�cis cilvēku saka kliegt. Viņ� vicinaja cirvi ka beisbola nuju, zvete- ja ar to pa nakamo sienu un atmuguriski trāpīja pa plastmasas sienu, pie kuras bija piestiprinātā operāciju secības shēma. Sie�viete, kas bija sēdējusi taja nodalījuma, paskrēja viņam garam un aizsteidzas prom, ta�u viņ� to nemaz neievēroja. Uzlēcis uz vi�ņas galda, vīrietis blieza pa citu sienu; cirvis izcirta caurumu starp to un nākamo kabīni.

Ar cirvi rokas viņ� palika stavam uz galda.

Visi sporta zāle staveja ka pamiru�i. Zvanīja telefoni, bet uz zvaniem neviens neatbildeja.

-�� Vai jus nesaprotat? - viņ� kliedza. - I.ūk, pie ka mus ir nove�du�as sienas! Klapes uz acīm! Mums rup vienīgi tas, kas notiek pa�u sasoditajas kabīnēs. No tam mes degunu ara neba�am. Mums nepatika, kad citi jaucas musu lietas, īpa�i tad, ja viņu pa�domi nesaskaneja ar mūsu pārliecību un ar to, kādus pa�i sevi bijām iztēloju�ies un kas patiesība bijām. Mes ne ar vienu nedalī�jāmies - nedalijamies ne ar savam malerialajām vērtībām, ne zi- na�anam. Mus interesēja vienīgi pa�labums, savs pleķītis zemes. Mes uzceļam plastmasas sienas, un ļaundari staigaja tam pa vir�su, nogalinot vīrie�us, sievietes un bērnus, kas uzticējās mums, ka mēs viņus pasargasim, ta�u mes, sasodīts, to neizdarījām! Un tagad viņi ir miru�i! Nolādēts!

Virs nometa cirvi uz basketbola zāles grīdas un nokliedzas:

-��� Nebūs vairs nekādu sasodītu sienu!

Sirmais virs nolēca no galda un veda savu pavado�o koman�du un ģērbtuvēm.

-�� Sekojot tam vīram, var nokļūt elle, - nomurminaja mans tuk�lais blakussēdētājs.

-��� Mes jau tur atrodamies.

Pēc trīsdesmit minūtēm viņi izsauca resno Flb aģentu uz ģērb�tuvēm.

Mani atstaja tribīnes vienu.

Es atslēdzos.

Kads pakratīja mani aiz pleca, kads�

-�� Vai tev nekas nekai�? - pajautaja sarkanmatainais CIP aģents.

-��� Fsmu tads ka alla�. - Pulkstenis pie sienas radīja 2:10. - Vai tagad ir nakts vai diena?

-���� Viņi ir gatavi runāt ar tevi, - viņ� sacīja un tad piebilda. - Tagad ir nakts, tum�s.

Mes devāmies leja no tribīnēm, pievienojamies viņa agrakajam partnerim un vel kadam tre�ajam, kuram nebija mugura ne �ake�tes, ne kaklasaites un kur� izskatījās pēc mediķa. Sakuma man �ķita, ka mediķim kreisaja roka bija Glock automatiskais ierocis maksti, ta�u, papētot tuvāk, atklaju, ka ta ir pistole. Ar to piecpa�dsmit pedu attaluma ie�auj mērķim miesa divus elektrodus; ar tādu elektrības strāvās triecienu var nogāzt no kajam pat Indijas govi.

Mes iegājām skolas ģērbtuvēs, kur tagad pie pagaidu galdiem stradāja vīrie�i un sievietes. Drūzma bija pamatīga. Ieejot dzirdē�ju kadu sievieti sakam: "Mēs ta�u zvērējām, ka nekad nepieļausim Pērlharboras atkartojumu. Ta�u katru gadu neatkarīgi no ta, kāds pre�zidents valdīja Baltaja namā, dzirdēju CIP direktoru stāstām Kongre�sam, ka mums nav naudas pretterorisma apkaro�anai, katru gadu atkār�tojās viens un tas pats, nepietiekami�" Talak �o sarunu vairs nedzirdēju. Du�as kabīņu sienas bija pārveidotās par sienas kar�ti: viena bija ASV karte, otra - pasaules. D�inkstēja mobilie telefo�ni. No klepjdatoriem, faksiem un citam modernam ierīcēm sprak��ķēja statiska elektrība. �aja flīzēm klataja telpa joprojām varēja sajust sviedrainu sporta kreklu, zeķu, polsteru smaku, te vel joprojām virmoja pusaud�u aura.

Sarkanmatis pieklauvēja pie stikla durvīm, aiz kuram atradas trenera kabinets. Tur iek�a sēdēja sirmais cirvja vicinātājs un vel piecas augstas amatpersonas, viņu vidu ari kada sieviete un vī�rietis, kuri tapat ka sirmais kungs bija piedalīju�ies ordeņu pa�snieg�anas ceremonija, kas notika pirms mana pirmā pa�navibas mēģinājuma.

Sirmais pamaja ar roku, ta�u es un mani pavadoņi visi neva- rejam sarumēties mazaja kabineta. Visbeidzot mani apsedinaja uz. cieta salokama krēsla pie trenera galda pretī sirmajam kungam. Mediķis palika stavam uz sliek�ņa. Sarkanmatis un otrs pavado�nis stāvēja sardzē ārpuse, aiz stikla durvīm. Piecas augstas amat�personas no Amerikas slepenajiem dienestiem staveja un vēroja mani trenera darba istaba.

-�� Kā tev klajas, Viktor? - pajautaja sirmais cirvja vicinātājs, sē�dēdams trenera krēsla.

-��� Langa kungs, esmu ieradies.

-��� Tātad tu mani atceries.

-�� Esmu jucis, nevis senils. Jus mani izvelejaties toreiz, Austru�mu cīņu seminārā laika, kad vel mācījos D�ord�taunas koled�a.

Nezināju, ka tas bijāt jus, kas bija mani ieteicis savervē�anai. Ne�zināju to līdz tam brīdim, kam mani pēc apmacibas beigām aiz�veda pie jums uz slepeno mītni.

Viņ� pasmaidīja. - Tu skaitījies neoficiālais aģents. Mes neva- rejam tevi vest uz Lengliju. -A.

Lдngs turpinaja: - Tagad mums vajag, lai tu koncentrējies, sa�sprindzini atmiņu un esi patie�am pie pilna saprata �eit, kopa ar mums. Viktor, vai varēsi to izdarīt?

-�� Varbūt.

1 angs pasniedzas pec dokumentu mapes un nolika man priek��a uz galda divas krasainas fotogrāfijās - vispirms vienu, pec tam otru -, kurās bija redzami divi vīrie�i.

Tie bija momentuzņemumi - neviens nepozeja, tie bija izrauti no konteksta.

Uzņēmumos bija redzami divi Vidējo Austrumu vīrie�i - viens ar usam, otrs gludi noskuvies.

-��� Varbūt, - es atkartoju. - Neesmu ar viņiem ticies personīgi, bet�

-1 .abi pastradats. - �iem abiem portretiem virsu I angs uzlika vel vienu fotogrāfiju, kas bija uzņemta no attaluma ar slēpto ka�meru. Taja bija redzami kadi se�i vīrie�i, ari abi iepriek�ējie, �o fotogrāfiju es pazinu.

-��� �o fotogrāfiju uzņēma īpa�a vienība Kualalumpura, kad 2000. gada janvarī notika AI Qaeda vadoņu tik�anās. Viņi veica novēro�anas operāciju. �o uzņēmumu redzeju sapulce, ko pec te�roristu tik�anās organizēja īpa�ā vienība.

Lдngs man pateica vīrie�u vārdus. Paraustīju plecus. Ta bija zīme, ka �ie vardi man neko neizsaka.

-��� Jau pirms �is Kualalumpuras tik�anās vairakās aģentūras bija izsludināta trauksme un izdalītas viņu fotogrāfijās. Velak mes abus identificējam ka īstus slepkavas. Viņu failos bija sakraju�ies smagi noziegumi. Tie�i pec Kualalumpuras sanaksmes viens no viņiem aizlidoja uz ASV, bet otrs ieradas vēlāk - jūlija. Kaut ari viņi izmantoja kredītkartes ar saviem īstajiem vārdiem, kaut ari bija iesaistīti spridzinā�ana, kura kads pa�navnieks uzlaida gai�sa musu flotes minu kuģi Cole, nevienam policistam nebija dota pavele saņemt viņus ciet, jo CIP nebija informējis Flb par musu savakto informāciju.

Langs ieturēja pauzi, un man nācās paskatīties viņam acis: - Mes negribējām doties pie tavas kontaktpersonas uz Kuveitu, pirms nebūsim aprunāju�ies ar tevi.

-�� Viņa jums nepalīdzes. Visa �i ģimene bailes slēpjas un ir no�gājusi pagrīde. Nekas viņus nepiespiedis izlīst laukā no alas un mums velreiz palīdzēt.

Ierunājās kada sieviete, kas piedereja pie CIP vado�ajām per�sonām: - Pec visa notiku�a nenovērtē par zemu musu parliecina- �anas spējas.

-��� Viņa nekad man nav pieminejusi kādu citu, kuru mes jau nezinājām. Tas prasīja� Pai pierunātu viņu pievienot datoram datu uzglaba�anas ierīci, man bija jaatsakas no visa, kas bija dārgs. Tā operācijā man atņēma visu.

I angs pamaja.

-��� Kas ir tie divi vīrie�i? - es painteresējos.

Ta�u es jau nojautu, kada atbilde sekos, pirms Pangs vel nebi�ja to pateicis: - Viņi bija taja komanda, kas nolaupīja lidma�īnu, kura pēc tam ietriecās Pentagona.

-�� Kada informācijā bija laja datu ierīcē, kuru es� atguvu?

-�� �ķiet, ka taja glabajas visu notikumu atslēga, - nomurminaja kads Panga komandas virs, kamēr sirma priek�nieka sejas izteik�sme lika viņam aizvērties. Tas otrais bija parak saniknots un sa�triekts, lai uztvertu Panga memo ziņu. Viņ� turpināja: -AI Qui'da vadoņi taja Kualalumpuras sanaksmes laika izmantoja tavas kon- taktpersonas datoru, lai pārlūkotu aviolīniju majaslapas ar lid�ma�īnu atie�anas laikiem, bija mekleju�i informāciju par lidotāju kursiem, pētīju�i lidma�īnu uzbuvi, Dvīņu torņus un veiku�i vir�tuālo ceļojumu�

-��� Tu paveici lielisku darbu, - Pangs partrauca savu kolēģi. -Tie bijām mes, kas visu salaida grīste. Mēs neaptveram �is infor�mācijas nozīmīgumu un - daļēji, lai aizsargatu informācijas avotus un pielietotas metodes - par to neinformējām ne I IB, ne ari citas slepena dienesta komandas.

-Neviens�

-�� Neviens ta ari neuzzinaja, kadu informāciju noglabājām sa�vos slepenajos failos.

-��� Lai Dievs sarga cilvēkus ar slepeniem nodomiem! - es no�murmināju, bet tie bija Derjas vardi.

Jaunakais no viņu komandas sacīja: - Informācijās neizpau��ana ir slepena dienesta dro�ības garants.

-�� Tagad gan es jutos pavisam dro�i.

I angs turpinaja: - Viktor, paldies tev par paveikto darbu. Tas, ko tu izdarīji Malaizijā, bija� ārkārtīgi varonīgi un vērtīgi. Tava palīdzība mums �odien, par spīti� Tas bija paveikts ļoti profesio�nāli.

-�� Ceru, ka tas bus ta vērts, - es nomurmināju I leilijas vārdiem.

1 angs ar mierino�u �estu uzlika savu roku uz manējas. Profe�sionālais rudijums darīja mani modru, un Langs, ari būdams Austrumu ciņu meistars, sajuta manas parmaiņas.

Viņ� teica: - Viktor, tev laiks doties majas.

Mana atbilde atbalsojas stiklotājā trenera kabineta: - Ja.

Mediķis palaida mani ara pa durvīm un nodeva sarkanmatai�na uzrauga un viņa kolēģa rokas. Trijata viņi izveda mani no ģērb�tuvēm atpakaļ sporta zale, kur bija kabīnes ar sadragatajam sie�nam. Sarkanmatis gaja man kreisaja puse, viņa laba roka bija satvērusi manu elkoni, it kā viņ� cauri minu laukam vadītu kadu grīļīgu ve�uku, kur� pats nespēj taisni noiet. Viņa partneris gaja man cie�i blakus labaja puse. Mediķis dro�i vien kaut kur aizmu�gure.

l ikdams lietā savu spiega radījumu, es izdomāju labu gājie�nu un it ka starp citu noteicu: - Diez vai vel kādreiz satik�u to tuklo vira.

-��� Ka lai es to zinu! - sarkanmatis atbildēja, un viņa tvēriens ap manu elkoni nedaudz atslaba.

Mes tuvojamies sporta zāles izejai. Ta ka gāju musu grupiņai pa priek�u, bija tikai loģiski, ka tie�i man bija jaatgra� durvis. Kā�dās divdesmit piecas vai trīsdesmit pēdas talak atradas stiklotas izejas durvis uz arpasauli. Pie metala detektora slaistijas pieci ap�sargi.

Kur� gan nejustos dro�ība ar visiem �iem bruņotajiem sargiem un modernas tehnoloģijas ierīcēm?

- Elviss atstaj eku, - es pajokoju.

Sarkanmatis un viņa pārinieks iesmējās. Viņi atslābinaja uz�manību.

Mana kreisa kaja nostradaja unisona ar kreiso roku - es atbrī�vojos no sarkanmata tvēriena. Kad pieliku kreiso kaju pie skolas flī�u grīdas, es pārvietoju uz tās visu savu svaru un ar augumu pagriezos pa labi. Ar labo roku izdarīju asu sitienu pa otra CIP eskortetaja seju. Viņa deguns sāka asiņot. Ar visu augumu pagrie�zos atpakaļ, �adi mainot stāvokli, pasitu labo kaju zem aģenta sperienam paceltas kajas, un viņ� nogāzās uz flī�u grīdas.

Pirms vel nebiju ticis gala ar sarkanmata pārinieku, pats sar�kanmatis jau saka rīkoties - parava mani aiz kreisā elkoņa. Ķer�meņa spēks, ar kuru es griezos, palīdzēja man atbrīvoties no el�koņa tvēriena, un asinīm notraipīta laba roka paceļas aug�ā, ar plaukstu mērķējot uz viņa acīm.

Sarkanmatim bija laba reakcija. Ar kreiso roku viņ� nobloķēja manu sitienu - mana laba roka trapija pret uzlikto bloku, es pa�slīdēju atpakaļ. Pretinieka laba roka izdarīja zemu sitienu, es to saķeru, pavilku un jutu, ka viņ� atraujas. Es spiedu uz priek�u. Mes abi bulu varēju�i nogāzties aug�pēdus, ja vien es nebūtu viņa iekrampejies ar kreiso roku. Krīto�a auguma svars satricināja viņa mugurkaulu. Kamēr viņ� vel grīļojas un centas nenogāzties, es ar labo roku izrāvu pistoli no kreisaja pusē piestiprinātās maksts, tad ar kreiso plaukstu iesitu viņam pa saules pinumu, un sarkan�matis beidzot nogāzās no kajam.

Mana labaja roka atradas īsts ierocis - skaista Sig Sauer auto�mātiskā pistole. Atvēris muti un iebāzis taja metālisko, gludo stobru, uzliku īk�ķi uz gaiļa. Pielicis stobru pie aukslejam, es no�spiedu gaili.

Klikt!

Tas nu ir vienkār�i super! - es nodomāju, izrāvis pistoli no mu�tes un ar kreiso roku sagrabis aizbīdni, iebīdīju stobra lodi. Mis�ter CIP, jums ir tik lielisks ierocis, bet lode nav ielikta stobrā.

Pēdējais, ko taja diena dzirdēju, bija Sig pistoles klik�ķis, kad lode iegaja stobra. Pēc tam mediķis atgrieza mani trako pasaule, ie�audams mana ķermeni milzum daudz elektrisko voltu, kas iz�raisīja �oku un veda mani pie paklausības.

Musu bēg�anas picktaja dienā es sagaidīju ritu, sēdēdams kada tum�a Ņud�ersijas guļamistaba, kur smirdēja pec putekļiem un piesviedretam drēbēm. Pieskaņoju savu elpo�anu satītajai mū�mijai, kas gulēja gulta.

Ārpuse varēja dzirdēt, ka uz koka lieveņa nobūk�ķ nomesta avīze.

Zeins nospieda slēdzi, un guļamistaba iedegas gaisma.

Viņ� pasmaidīja: - I ,idz �im viss ir gājis labi.

Karija bija tēlojusi, ka guļ. Gaisma viņa vairs nevareja izlik�ties. - Vai tu vienmēr no rītiem esi tik sasodīti laimīgs?

Zeins paraustīja plecus. - Es ta ceru.

Karijas zaļas, asinīm piepludu�as acis samekleja mani: - Vai biji �eit visu nakti?

-�� Es mazliet atrak nomainīju 1 leiliju, lai butu �eit, kad tu modī�sies.

Karija aizvēra acis. - Lūdzu, saki, ka nekļūdos. Ta ta�u ir kafijas smar�a! Apsolu, ka nebeg�u prom un jums neuzbruk�u, ja atļausiet noiet leja virtuvē un iedzert tasīti kafijas.

-��� Protams, tu drīksti iedzert kafiju, - es atbildēju.

-��� Nedod tuk�us solījumus, - Zeins viņai sacīja. - Tu esi ta�baka.

-��� Runājot par solījumiem un acīm redzamo, - teica 1 Ieilija, ienakdama istaba. - Vispirms jums visiem jāpazūd no �is istabas. Ka sieviete saku, ka Karijai jasakopjas. Es palik�u pie viņas.

Pagaja piecpadsmit minūtes, līdz izpestījām Kariju no mūmi�jas kokona. Mes atsējam auklu no rokas locitavam līdz viduklim, bet potītes atstajam sasaistītas. Viņa varēja paiet, iet aug�a un lejā pa kapnem, bet skrie�ana izskatītos gau�ām smieklīga, jo ceļi

nespetu normāli locīties; ari spēriens sanāktu tikpat nekaitīgs, ka uzņemot kino.

I leilija man uzticēja savu pistoli, kad kopa ar Kariju iegāja van- nasistaba un aizvēra durvis.

Zeins palika de�uret pie vannasistabas durvīm.

Hs atspiedos ar muguru pret pretējo sienu.

Dzirdējām, ka sievietes iek�pusē sarunajas, bet nesaklausijam neko bīstamu, vienīgi rāvējslēdzējā �irkstoņu un drēbju nokri�a�nu uz flī�u grīdas.

Atskanēja ūdens �ņākoņā.

-�� Viss kartība, - Zeins konstatēja.

-Jā, - es piekritu.

-��� Vai tev izdevās pagulēt?

Musu de�ūra bija saplānota �adi - divas stundas bija jastav sardzē pie logiem un divas stundas japieskata Karija. Kuram gan rupeja, ka es biju de�urējis ilgāk?

-�� Ja, mazliet, - es atbildēju Zeinam. - Un tev?

-�� �ķiet, ka ja.

Tualete no�alca ūdens.

Paraustīju plecus. - Radijas dīvaini sapņi.

-�� Man ari.

Izlietnē skalojas ūdens.

Noklik�ķēja vannasistabas slēdzene, un Karija ie�ļūca korido�ra.

Heilija paskatijas uz Zeinu un mani: - Nu, pui�i? Vai esat ga�tavi?

Visi bariņa devāmies leja pa kapnem.

Divdesmit minūtes velak, kad visi se�i sēdējam miru�a vira dzī�vojamajā istaba, Rasels sacīja: - Vai zināt, par ko es brīnos? Kā�pēc viņa ir mums vajadzīga?

Viņa sedeja uz divana ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, turēda�ma saslegtajas rokās kupo�u kafijas tasīti, it ka apsverot, vai ne- ie�ļakt karsto �ķidrumu kadam sejā, pielekt sapitajas kajas un pec tam izdzirdēt �āvienus, kas vēstītu par neapga�amu faktu - pa��as navi.

Karija malkoja kafiju ar pienu - tie�i tapat ka es.

-��� Viņu nevarctu nosaukt par ķilnieci, - Heilija atbildēja uz Ra- sela jautajumu. - Ja viņi mūs noķers� Ar trakajiem suņiem ne�viens neielaidīsies nekādās pārrunās.

-�� Viņu nevaretu saukt par gūstekni, - piebalsoja Rasels. - Tas neietilpst musu misijas plānos.

Ēriks aizradija: - Mums nevajadzetu apspriest savus plānus viņas klātbūtne.

-�� Vajadzētu gan, - es iebildu. - Viņa ir musu lieciniece, tapec jaapsprie�as ta, lai viņa visu dzirdētu.

-��� Ko? - Rasels nesaprata.

-��� Musu vienīgais ceļ�, ka no visa atbrīvoties, ir panakt, lai aģentūra mums notic, - paskaidroju.

1 leilija pa�ūpoja galvu. - Mes esam trakie suņi.

-�� He�i ta, - Zeins viņai piekrita. - Tomēr Viktoram ir taisnība. Mes nevaram mū�īgi bēguļot. Nebūs nekādās nozīmes tam, vai mēs saņemsim ciet Kailu Ruso vai ari kādu citu, kur� pasūtījis daktera F. slepkavību. Labie pui�i vienalga mūs medīs.

Fs turpināju Zeina iesākto domu: - Ja mums bus liecinieks - kads, kam aģentūra uzticas�

Rasela �ests atklāja pistoli, pie viņa siksnas: - Tad ko?

-�� Tik talu mes vel neesam tiku�i, - Zeins atgadinaja. - Tomēr �is tad kaut kad pienāks.

Karija nokrek�ķinājās un iesaka: - Vai�

-�� Vai tev ir kads piedāvājums, ko neesam vēl dzirdēju�i? - Ra�sels viņu partrauca.

Karija noraido�i pa�ūpoja galvu.

-��� Tāda gadījuma, - Rasels turpinaja, uzsvērdams �os vārdus, - tev nav ko teikt.

Ēriks sacīja Heilijai: - Viņ� joprojām dusmojas par vakardie�nu.

-�� Man bija paredzēts sekss.

Mana balss sacīja: - Neuztver to tik personīgi! Runa ir par mums un to, kas mums japaveic.

-�� Par mums? - Rasels pārjautaja. - Tad nobalsojam! Mes ta�u visi esam ziedoju�i savas dzīves, lai aizstavētu patiesību, taisnī�bu un amerikāņu demokrātijas principus.

Heilija paraustīja plecus. - Izklausās prātīgi.

Es klusēju. Ko gan es varēju pateikt tadu, kas mus visus nesa- tracinatu?

Zeins saprata manu grūto situāciju un, paraustījis plecus, sa�cīja: - Mēs visi esam vienlidzigi, katrs no mums var but boss.

Ēriks nopūtas. - Nevar� balsot.

Aizspiedis ar rokām ausis, viņ� aizmiedza acis.

-��� Dzirdu no jums da�adas pavēles, nesaprotu, ka man jabal- so� Tas mani nomoka.

Heilija noglāstīja Ērika roku.

Rasels sacīja: - Tatad tie, kas atbalsta, lai Karija butu musu lieciniece, paceļ rokas.

Mes abi ar Zeinu pacēlam labas rokas.

-�� Kas pret?

Rasels ar I leiliju pacēla rokas.

Ēriks vel cie�āk aizspieda ausis.

-��� Neiz�ķirts, - Rasels paziņoja. - Esam nonāku�i strupceļā, tapec paliekam �aja maja.

Karija pajautāja: - Un kā tad ar mani? Vai man nav balsstiesī�bu?

Visi pieci viņas sagūstitaji skatījās cits uz citu.

Heilija paraustīja plecus. - 1970. gada zinātniskais pētījums pieradīja, ka garigi slimie cilvēki drīkst izdarīt savu izvēli balso�jot - tapat ka jebkur� Amerikas vidusmēra vēlētājs.

Ta ka tu atbilsti Amerikas vidusmēra veletaja statusam, ari tev tiek dotas balso�anas tiesības, - Heilija pavēstīja blondajai aģen�tei, kas sēdēja uz divana, saslēgta rokudzel�os un sasaistītam kā�jām, turēdama rokas kupo�u kafijas tasīti.

-Tas nu gan sanāk superīgi, - Rasels piebilda. - Tatad tagad tu pati balsosi par to, vai būsi musu lieciniece?

-��� Piedodiet, - Karija sacīja. - Ta�u mani interesē viens jauta- jums - kas notiks tad, ja ne bus vairakuma?

Mūsu pieres saraucās, mutes saviebas.

Zeins centas atbildēt: - Tada gadījuma, visticamak, ne izslēgs slepkavību.

-��� Ļoti nomierino�a atbilde, - Karija atzina.

-�� Tā ir politika, - es piebildu.

-�� Sasodīts! Man bija jāsaņem paaugstinajums darba, bet, ja ta velaties, bu�u jusu lieciniece.

-��� Superīgi! - Rasels noteica, ta�u viņa balsi bija jūtams sar�kasms un aizvainojums; �oreiz viņa pierastais superīgi nemaz ne�nozīmēja -for�i.

-��� Tātad� tagad mes varam noņemt rokudzel�us? - Karija mums veltīja savu eņģeļa smaidu.

Tas izpelnījās musu smieklus.

Zeins paskaidroja: - Viena lieta ir but lieciniecei, ta�u atbrīvo��ana ir janopelna.

Rasels turpinaja Zeina domu: - Mes esam traki, bet ne stulbi.

-�� Ak ta. - Karija paraustīja plecus. - I,abi. Uz kurieni tad mes dosimies un kad?

-��� Līdz tumsai paliksim tepat, - es teicu.

-�� Man ir kada ideja, - Heilija ieminējas. - Ta�u mes varam to izmēģināt tikai pirms pa�as aizbrauk�anas.

Karija paskatījās uz mums: - Tātad� �ovakar?

Mēs ar Zeinu paraustijam plecus.

Musu lieciniece pajautāja: - Un ko mes darīsim līdz tam?

Iztēlojieties Kariju mazgajamies du�a.

Aug�stāva vannasistabā Ēriks aiznagloja logus. Karija neva- reja bez trok�ņa izsist logu vai izraut no sienas du�as aizkara stie�ni. Tualetes poda ūdens rezervuāra vaks lieliski noder, lai kadam no mugurpuses iebelztu pa galvu, bet tas ir neērts, lai cīnītos div�cīņā. Mes novācam visus miru�ā vira aerosolus un citus bīstamos tualetes piederumus.

Es nosēdos apak�stava koridora ar muguni pret sienu. Manas acis bija pievērstas vannasistabas durvīm - tas bija pietiekami tuvu, lai dzirdētu teko�u ūdeni, kliedzienus, plīsto�u stiklu vai kautiņa kņadu, bet diezgan talu, lai pēk�ņa izlau�anas no slēgtas telpas mani nepārsteigtu. Ta ka biju par to atbildīgs, es turēju rokās �aujamo ar miegazaju �autriņam, nevis Glock ieroci, kas atra�das maksti pie siksnas, vai Heilijas mazo deviņu milimetru Sig Sauer pistoli, kas bija aizbazta aiz manas siksnas.

Iztēlojieties Kariju mazgajamies du�a.

Nespēju nedomāt par �o skatu, kas ka palēninata filma tinas manas smadzenes.

Pat ja tas būtu manos speķos, es tapat �o filmu neapturetu.

Heilija bija kopa ar Kariju. Ņemot vera musu liecinieces dabu, Heilija bija mūsu papildu garants. Viņa sēdēja uz tualetes galdi�ņa pie vannasistabas slēgtajam durvīm, lai no du�as puses viņai nevaretu iesist. Aiz ūdensnecaurlaidīga aizkara sārta miesa gro�zījās zem teko�a ūdens �alts. Visapkart virmoja garaiņi.

Karija pacēla seju pretī ūdens strūklai. Ūdens samērcēja viņas matus un padarīja tos tum�ākus. Vizo�as pērlītēs ritēja lejup pa kailo muguru. Patīkams, slapj� siltums skalojās par sievietes seju, parlija pari aizvērtajām acīm, karstais tvaiks iztīrīja visas atveres

un padarīja adu uz kailajiem pleciem spīdīgu. Tīra ūdens strūkla teceja lejup�

Atskanēja tada ka klabur�uskas klabē�ana.

Zeins kāpa aug�a pa kapnem, grabinadams baltu kafijas krū�zi.

Mans draugs, nostājies uz kapnem, sacija: - Domāju, ka te va�jadzēja de�urēt Raselam.

-Ta ir, - es atbildēju. Turpināju sedet un saglabaju vienaldzī�gu sejas izteiksmi. - Ta ka tagad viņ� ir nikns, tad tur aug�ā no�tieko�ais�

Es pamaju uz vannasistabas durvju pusi.

-�� Tev nav par to jauztraucas, - Zeins teica. - Karija nav viņa tips.

-��� jā, bet ir jau pagājis ilgs laiks. Ja nevari but kopa ar mīļoto cilvēku�

-Nu, nu�

Ak, nabadziņ�! - es nodomāju.

I Xi�ā joprojām bija dzirdams teko�s ūdens.

-��� Domā, viņa piekrita mūsu programmai? - es pajautāju.

-�� Ne, bet viņa darīs to, ko mēs liksim.

Zeins atkal pagrabinaja krūzīti gandrīz man pie pa�a degu�na. Skanēja ta, it ka tur butu saliktas monētas.

-�� Heilija tas atlasīja tev, pirms kopa ar Kariju iegāja vannasis- taba, - Zeins teica, ar galvu atkal pamadams uz slēgtajam van�nasistabas durvīm, kas piesaistīja musu skatienus.

Krūze atradas trīs krasainas tabletes.

-�� Ta ir musu pēdējā zaļu deva, - viņ� paziņoja.

-�� Un ko pec tam?

-�� Tie�i ta - ko pēc tam?

Norijis tabletes, es iedzeru malku no Zeina iedotas ūdens pu�deles.

Du�a parstaja tecet ūdens, caurules ar skaļu būk�ķi to aplieci�na ja.

Ūdens aizburbuļoja pa notekcaurulēm.

-�� Tev jāredz, ko mes atradam, - Zeins pielieca galvu uz trepju pusi.

-��� I abi, - es piekritu. - Es� mes tūlīt nāksim. Tu ej.

Zeins atstutējas pret sienu. - Ne, ari es pagaidī�u. Sastadī�u tev kompāniju.

Viņ� pamaja uz slēgtajam durvīm, aiz kuram virmoja karsta ūdens tvaiki. - Mums jauzmanas. Ar viņu nebūs viegli.

Kad noklik�ķēja atslēga un durvis atveras, es biju piecelies kā�jās.

Karija bija uzvilkusi zilu d�insu kreklu, kuru bija paņēmusi no miru�a vira skapja, paturējusi savas melnas bikses, bet kajas uzāvusi majas saimnieka sporta kurpes, kas viņai bija divus iz�mērus par lielu. Uz kailajam locitavam viņa uzlika attaisītos ro- kudzel�us un konstatēja:

-��� Es jutos ka klauns.

Zeins teica: - Mes visi ta jutāmies.

-�� Tu labi izskaties, - es viņai pateicu komplimentu. - Tu ari labi smar�o - pec tīrības un svaiguma.

-��� Ļoti labi, ka atradas nelietota zobu suka.

Heilija sekoja viņai pa pedam un nostājās blakus.

Es saslēdzu Karijas rokudzel�us un sasaistīju potītes. Pieseju auklu no potītēm pie rokudzel�iem. Kad biju ticis gala ar dro�ī�bas pasākumiem, Karija ierunājās: - Man labak patīk izskatīties dabiski.

Mes ar Zeinu kori sacijam: - Mums ari.

I leilija pakratīja galvu. - Tagad esat dabuju�i, ko gribējāt, bet nu ir pienākusi mana karta iet du�a.

Mes devāmies leja pa kapnem, Karija gāja pa priek�u, sperda�ma pa vienam �ļūco�am solim uz katra pakapiena.

Pa ceļam Zeins man sacīja: - Saliekot kopā musu finanses ar tiem 123 dolāriem, kurus atradam �eit�

Es viņu partraucu: - Atstāj viņa makā paris dolāru.

-��� Kad policija viņu atradis, mes ta�u negribēsim, lai viņi no�domātu, ka �eit kads bijis un veco viru aptīrījis.

-�� Pai tik doma, galvenais, lai netur aizdomas mus. Saliekot kopa visu naudu, ko ieguvām no Karijas komandas, mums ir 4100 dola- ru un vel sīknauda karba. �eit mes nekādus iero�us neatradam.

-�� Tad jau viņ� nebija īsts amerikanis, - Karija secinaja.

Mēs vērojam, kā viņa soli pa solim klumpa�oja leja pa kap�nem.

-��� Ēriks atrada produktus, lai pagatavotu kadu majas maltīti, - Zeins paziņoja. - Mums te ir ūdens pudeles, brokastu tafelites, zemesriekstu sviests un ievārījumā maizes, ka ari vitamīni.

-�� Tātad nav ne valiuma, ne ari prozaka? Nav ne Librium, ne Sonatas, ne�

-Ne.

Atkārtojot Karijas vārdus, es saciju: - Tad jau viņ� nebija īsts amerikānis.

Kad nokāpām lejā, Zeins noradīja Karijai iet pa labi. Mēs iegā�jām saimnieka mazaja kabineta. Iepretī durvīm atradas antīks rak- stamgalds ar paceļamu virsmu.

Zeins pacēla kurpju kasti. Pasniedzot to man, tā nograbēja. - Viņam ir daudz galvassapju table�u, un rakstamgalda atradu dokumentus.

Kastē bija da�adas saulesbrilles - lidotāju brilles ar spoguļa un parastajām melnajam lēcām, tam bija gan bitniku ēras pama�tīgie rāmji, gan kolosāli metāliski ietvari, kā no kiberpasaules nā�ku�i. Vel tur varēja redzēt nocenotas, lielveikalos iegādātās sau�lesbrilles ar brūniem bruņurupu�a �aulas imitācijas ietvariem un Ietas brilles ar melniem plastmasas rāmjiem, ka ari vecmāmiņās apaļas brillltes, kadas nesaja D�ons Lenons. Kaste es atradu ari aptum�ojo�us acu aizsegus, kādus acu ārsts pec izmeklē�anas pa�rasti uzliek pacientam uz acīm. Bija ari pārītis piesprau�amo lēcu, kas piestiprinātās pie parastajam saulesbrillēm, lai panaktu īpa��i aptum�otu redzējumu.

-�� Viņam bija neraksturīgs redzes defekts - sakapināts jutīgums pret saules gaismu.

-Kas?

Zeias pamaja garam Karijai uz rakstamgalda pusi, kur atra�dās papīru kaudzes. - Viņa slimību dēve par SJPSG. Saskaņa ar ārstu diagnozi, apdro�inā�anas veidlapam, laboratoriskajiem iz�meklējumiem� Sie cilvēki redz pasauli tikai melnbaltās krāsas, - Zeins paskaidroja. - Piemēram, ka dienu un nakti vai to ķinie�u iņ un jan simbolu, kura divas asaru lāses apskavu�as viena otru.

-��� Tas ir taid�i simbols, - es papildinaju. - Bet katra no �im pusītēm saskaras ari ar otru, un viens punkts abam ir kopīgs.

-�� Ta tas nav, ja tev ir SJPSG. Tumsas punkts ir apenojuma vis�tum�ākā daļa. Tavas - mūsu - acis tas nozīmē to, ka tum�ākais punkts uztver gaismas ienak�anu. Viņa acis nebija �ā tumsas punkta.

-��� Vai viņ� bija akls?

-�� Ja, bet ne tumsa. Ar katru dienu viņam gaisma kļuva arvien spo�āka. Drīz viņ� vairs neat�ķirtu formas un krasas. Viņa acis uztvertu tikai spo�u baltumu.

Vērodama mus, Karija parvietoja svaru no vienas sasietas kajas uz otru.

-�� Gaismas aklums, - es konstatēju. - Bet tad�

-��� Paklau, pui�i, - Karija ierunājās. - Vai jūs neiebilstu, ja es apsēstos?

Viņa pamaja uz koka krēslu, kas bija piestumts pie paceļama rakstamgalda izliekuma.

Mes ar Zeinu saskatījāmies.

-��� Paklau, - viņa turpinaja, - es neesmu īsti izgulējusies, tapec jutos nogurusi. - Karija nikni pa�ķieleja uz mani. - Vai atceries? Tu ta�u ari tur biji.

Ps parlaidu acis piekrametajam galdam, lai nopētītu, kas va�rētu slēpties aiz vēstuļu kaudzēm, saspraustam receptem, ārstu diagno�u ziņojumiem un nodokļu veidlapam. No Amerikas pre�zidenta D�ord�a Bu�a seniora laikiem bija sakraju�ies komunālo maksajumu rēķini, kas atradas enā zem maza galda. Zem �is pa�pīru kaudzes rēgojās kaut kads gar� priek�mets.

Zem rēķiniem es atradu vēstuļu nazi, kādus reiz davinaja vi�siem degvielas uzpildes staciju īpa�niekiem, ari musu miru�ajam saimniekam. Nazim bija misiņa asmens un neasas malas, kaut gan se�u collu garais asmens ar spēcīgu durienu varētu iedurties mīkstajos audos. Spala viena puse bija rakstīta naftas kompāni�jās devīze: Noderes jūsu ma�īnā visādiem dzīves gadījumiem. �o solī�jumu papildinaja otra rindiņa: Mēs strādājām jusu labai Otra spala pusē bija redzama kompānijās emblēma un datums 1963 - The Beatles un Lī 1 Iārvija Osvalda eras pirmsākums.

Karija skatijas, ka es svārstīju roka vēstuļu nazi. - Tas tev ne- butu neko līdzējis.

-�� Noder viss, kas attiecigaja bridi ir pieejams.

Zeins ielika vēstuļu na/i kurpju kaste pie saulesbrillēm. Es iz- stumu krēslu no galda apak�as un noradīju, lai Karija apsē�as.

-��� Esi ratna, - piekodināju, kad viņa uz mani paskatijas.

-��� Par ko vēl mes balsosim?

Zeins aizveda mani uz otru kabineta galu, kur pie sienas sta- veja milzīga, krāsaina Amerikas karte ar �etrdesmit astoņiem sauszemes �tatiem. Pilsētas un ciemati, īpa�i Ņud�ersijas tuvu�ma, bija izraibinati ar zilam spraudītēm. Ar sarkanam kniepada�tām bija atzīmētas vairakas pilsētas - Sanfrancisko, Sietla, �ikā�gā. Roza spraudītes klajas uz Arizonas �tata, kur, manuprat, atradas Eielais kanjons; tas noklaja ari vēl kadu Montanas no�stūri, kur, pec Zeina vārdiem, atradas Ledāju nacionalais parks.

-�� Sarkano ir vairak neka zilo, - Zeins konstatēja.

-��� Varu saderet, ka zilas nozīmē - esmu tur bijis, bet sarkanas - gribu turp aizbraukt. Viņ� ta�u drīz paliktu akls.

-�� Ar katru dienu arvien aklaks un aklaks, - Zeins apstiprina- ja. - Process līdzinātos gaz.es pedaļa spie�anai pie kadiljaka stū�res.

-��� Viņ� vairs nevaretu apskatīt tas vietas, kur vēlējās but. Ve�cais virs vairs tas neredzētu.

Zeins pamaja uz karti: - Tur viņ� uz tam skatijas katru dienu. - Mans draugs paraustīja plecus. - l>zive jau alla� sanak tā, ka nepie�tiek laika apmeklet visas interesantās vietas.

Kabinetā atskanēja �īkstoņa - metala un koka skaņa; grīda un krēsls.

Mes abi strauji apgrie�amies apkart. Karija bija noliekusies par galdu, ar saslēgtajam rokam viņa bija aizklājusi seju: - Ap-�t!

Paskatījusies uz mums, viņa atvainojas: - Piedodiet.

Es pavilku krēslu tik strauji, ka inerces deļ viņas sasaistītās kajas atravas no grīdas.

-�� Oho! - Karija bija sajūsmā. - Paldies par pavizina�u, ta�u parasti, kad kads no�ķaudas, viņam novel Uz veselību vai�

-��� Piecelies!

Krēsls apgazas.

Es saķeru viņas saslēgtas rokas - rokudzel�i joprojām bija stin�gri, ari aukla turējās cie�i. Ar kaju parbaudiju auklu ap potītēm - joprojām nekas nebija atraisījies. Karija paspēra soli uz priek�u un būtu uzkritusi man virsū. Ja es nebutu atri noreaģējis un ar stingru roku viņu atgrūdis, tad jau tagad viņai roka butu mans ierocis. Iebāzis rokas miru�a vira krekla kru�u kabatas, sajutu sie�vietes maigas kru�u aprises, bet neko vairāk.

Karija mani caururbjo�i palūkojas ar savam zaļajām acīm. - Parasti vispirms palūdz atļauju, pirms dara tadas lietas.

Ar pirkstiem iz�amdīju viņas bik�u jostu, sajutu saspringstam sievietes vedera muskuļus.

Zeins viņai sacīja: - Mes dzirdējām krēsla �īkstoņu, kad tu pa�kustējies.

Ps parbaudiju rakstamgaldu, papīru kaudzes; �ķita, ka nekas nav mainījies.

-�� Tas tā gadijas, kad no�ķaudījos, - viņa taisnojas, stāvēdama man aiz muguras. - Varbūt krēsls ie�īkstējās pirms tam, jo tas ir vecs. Vecas mebeles parasti �īkst. Zein, tev tas butu jāzina.

-�� Ta�u tās ne�īkst pa�as no sevis, jabut kadam iemeslam.

-��� No�aujiet mani. Varbūt es sanervozējos, varbūt pirms �ķau�dī�anas saravos - ta ir nekontrolējama nervu reakcija, ta vienīgi līdzinās�

-�� Psam �eit beigu�i, - skarbi noteicu un liku viņai �ļūkt lauka no kabineta. Mes ar Zeinu sekojām pa pedam, nekļuvu�i gudrāki ka pirms Karijas �ķaudī�anas.

Vienu dienu mes bijām nodzīvoju�i kopā īsta maja. Izmazga- jam veļu; len�ā edam tun�a sviestmaizes; uz. maiņam gulējām un stāvējām sardzē; Zeins bija apsēdies katra krēsla un izstaigajis visas veca vira istabas. I leilija jūsmoja par to, ka miru�ajam saim�niekam maja nav datora. - Kads gan viņam butu bijis labums no pieslēg�anas vispasaules timeklim? - viņa sacīja, pamadama uz. gara�as durvju pusi, kuras Rasels ar Priku bija aiznagloju�i ar metala plāksni. Aiz tam atradas miru�ais virs, kur� joprojām bija sakņupis uz ceļiem un atbalstījis pieri pret eļļas kannu.

Pat tad, kad tas neietilpa manos pienākumos, es grozījos Kari�jas tuvuma.

Musu ģimene ietureja pusdienas pie virtuves galda. Mums pat bija na�i ar metala dak�iņām un karotēm; īsti, plīsto�i �ķīvji; gla�zēs, kas patie�am bija glazēs, nevis nedzīva plastmasa. Ēriks mums pagatavoja cāli, un Rasels uzstaja, ka baltie risi jaed ar ke��upu un konservētu kukurūzu, bet deserta jauzsilda ķir�u pīrāgs no saldētavas. Virtuvē tika aizdedzināts kads pusducis sve�u, ko vecais virs bija sarūpējis avarijas gadījumiem, kad pārtrūkst elek�trības piegāde. Sve�u liesmiņas mirgoja tum�aja virtuvē un ar mai�gu, baltu mirdzumu apspīdēja mus visus se�us, kas sēdējam pie galda.

-��� No ārpuses var redzēt sve�u gaismu, - teica Karija, ar sa�slēgtajam rokam nolikdama dak�iņu uz galda. - Kaimiņi zinās, ka �aja māja kads ir.

-�� Cilvēki parasti eso�o pieņem par vēlamo, - es sacīju. - Ja tu nostātos nakti uz ielas sava dzimtaja pilsēta un paskatītos uz gai��ajiem privātmāju vai dzīvokļu logiem, tad saprastu, ka tev nav ne jausmas, kas tur iek�a notiek.

Rasels piebalsoja: - Par spīti gai�i izgaismotajiem logiem, aiz tiem ir daudz miru�u cilvēku.

-�� Ta nu gan nav, - 1 leilija mums nepiekrita. - Tomēr aiz tiem gai�ajiem logiem ir daudz tadu cilvēku, kurus neviens nav pat pamanījis un pievērsis viņiem uzmanību.

-��� Veci ļaudis, - Priks papildinaja.

Ari Karija minēja savu piemēru: - IHisaud�i.

Mes pārsteigti paskatijamies uz. gūstekni. Tik jauna viņa ne�maz vairs nebija, lai ta runātu.

Karija nosarka. - Zinu, zinu - tīņi vienmēr visur skaļi uzve�das, bet tas notiek tikai tadeļ, lai viņiem pieverstu uzmanību. Un da�i berili izmisīgi cen�as padarīt ikdieni�ķo dzīvi nedaudz� ne�daudz�

Zeins pabeidza viņas domu: - Ipa�aku.

Karija pieversās risu ē�anai, lai nekas vairs nebutu jasaka.

Rasels viņai uzsmaidīja un piebilda: - Tatad iznāk, ka tu doma ari par tādam lietam?

Karija viņam atbildēja: - Kāpēc gan ne? Hs ta�u esmu pavisam normāls cilvēks.

Mums parejiem palika neomulīgi.

Neņemdams vera manu dusmīgo skatienu likt musu gūstekni miera un vismaz vienas pusdienas pabeigt mierīga gaisotne, Rasels pieliecas pie viņas un sacīja:

-�� Tā ka tu esi normāla un tik labi pārzini, kas notiek citu cilvē�ku mājokļos, pastasti mums, kas notiek tadu cilvēku majas ka mes, kas vairs nav tik jauni un nav vel ari veci?

Karija paskatijas uz visiem ar savam smaragdzaļajam acīm. -Tadi cilvēki kā mes parasti nedzīvo privātmājās.

īstie na�i un metāla dak�iņas no�ķindēja pret �ķīvjiem.

Pāri paliku�as vistas kājiņas atdzisa.

Velak, ap pusnakti, Heilija atziņas: - Es tikai gribu, lai man un mums visiem paveicas.

Mes visi se�i, saģerbu�ies ceļa drebes, stāvējām pie rakstam- galda un skatijamies uz telefonu.

-��� Iepriek� tas izdevās, - Ēriks sacīja.

-��� Ta�u pēc tam Kailam Ruso bija piecas dienas laika, lai no�slēptu visas pēdas un nozustu, - es piebildu.

Rasels teica: - Varbūt viņ� ir izdomājis, ka jebkur� atklats gā�jiens ir riskants un dro�āk ir ļaut visam iet savu gailu; ļaut blon�dīnei ar viņas bruņotajiem bandītiem izdarīt visu viņa vieta. Galu gala mus ta�u joprojām uzskata par bariņu vājprātīgu maniaku.

-��� Par trakajiem suņiem, - Ēriks palaboja.

-ja, - Rasels piekrita. - Par to mes esam parupeju�ies, lai viņ� ta domātu.

1 Ieilija pacēla klausuli. Viņa sastadija numuru, kas bija re�dzams māsiņas - slepkavas matricas kartīte, kamēr Kasels nostā�jās sardze pie tum�ās dzīvojamas istabas loga.

Zvans tika savienots. 1 Ieilija klausijas, kadas iespejas viņai pie�dāvā elektroniskā operatora balss. Viņa nospieda vienu pogu un klausijas nakamos rīkojumus. Tad nospieda nakamo un klausi- jas talak.

Zeins no�ukstēja: - Man riebjas gaidīt, kamēr elektroniskais operators stasta, kas man jadara.

Heilija nospieda vel vienu pogu - vai dnzak to, kuru nospiest viņai ieteica.

Ēriks paziņoja: - Vel nebūs pieslegtas zvana izseko�anas un zvanitaja identitātes noteik�anas sistēmas.

Karija mus vēroja.

Heilija ievadīja desmit ciparu kombināciju ar māsiņas - slep�kavas mobila telefona numuru.

Ēriks turpinaja: - Nu tik ies karsti, ja varēsim sazvanīt.

Visi dzirdēja mani sakam: - Man nekad nav bijis auksti.

Heilija atkartoja klausule dzirdēto informāciju: - Nospiediet nulle, ja vēlaties runāt ar abonentu. Cik piemērots cipars!

Musu sirdis saka pukstēt straujak.

-�� Sveicināti. Zvanu no sava teva majas, kas atrodas ārpilsētā, - Heilija saka sarunaties pa telefonu, zinadama, ka pilsēta nevare- ja but ne Bombeja, ne Belfasla, kur �i Amerikas mobilo telefonu kompānija bija izvietojusi savu rēķinu apstrades ma�inēriju. - Man jums janosauc �i adrese, lai jus varētu atsūtīt rēķina kopi�ju un es varētu to laikus samaksai.

Heilija nosauca miru�a vira adresi, kas kompanijai apstipri- naja zvanitaja identitāti. - Tatad jus atsūtīsiet divus rēķinus. Sa�līdzināsim vēlreiz adreses.

Zeins palīdzēja pieturet dzelteno bloknotu, lai Heilija varētu pierakstīt, kamēr ar vienu roku turēja telefona klausuli.

-��� Paldies, ka saka armija - tanks . - I leilija pateicas un beidza sarunu.

Nolikusi klausuli, viņa mums sacija: - Sprie�ot pec ta, ka viņa smējās, vai nu viņa ir izcila aktrise, vai ari neko nezina par izse�ko�anu.

-�� Mus joprojām meklē, - es sacīju. - l'ar to ir atbildīgas ma�ī�nas, nevis viņa. Viņi jau varēja noteikt �o adresi pirms kadam sep�tiņdesmit sekundēm.

-��� Vai ari ne, - Heilija atbildēja, kad mes visi steidzamies uz gara�u. - Bet, sprie�ot pēc manas pieredzes, masiņa - slepkava vai ari kads cits iegādājās �is misijas mobilo telefonu uz kompā�nijās varda, lai neatklatu savu identitāti, un tagad �i adrese mums ir roka.

-�� Berlozv Services korporācijā, - Zeins noteica. - Atrodas Vito- na, Merilenda.

-�� Ta ir Va�ingtonas priek�pilsēta, - es sacīju, kad mes gājām lauka no kabineta. - Atrodas apvedceļa tuvuma.

Ari Rasels atstaja savu posteni pie loga un pievienojas mums. Aizejot viņ� izslēdza gaismu.

Karija pasteidzas mums oponēt: - Tatad ta ir masiņa, kuru jus�

* Tunks (tanki) armijnieku slengs varda thanks (paldies) viela.

Medicīnas masa, kura, pec jusu stāstīta, nogalināja ārstu? Nu un kas, ka viņas mobilais telefons piereģistrēts uz kadas kompānijās varda? Tam var but daudz da�ādu iemeslu.

-�� Mums ir svarīgs tikai viens, - es sacīju, atvērdams durvis no majas uz gara�u. - Un tas liecina par to, ka esam gāju�i pareizajā virziena.

Zeins piebalsoja: - To mes uzzināsim tad, kad tur nokļūsim.

Rasels piebikstīja Karijai, lai viņa ātrāk ieietu garā�a: - Tev ir paveicies. Tu brauksi kopa ar mums.

Gara�a iedegās visas lampas. Mes aizveram durvis uz māju un paskatijamies uz miru�o viru, kas gulēja sakņupis uz eļļas kan�nas.

-��� Aizmirsu, ka viņu sauc, - Heilija teica.

-��� Es nemaz negribu zināt viņa vardu, - Rasels sacīja.

Zeins nepiekrita: - Nē. Mums tas ir jaatceras.

Es pateicu: - I larijs Martins. Viņu sauca Harijs Mārtiņ�.

-�� Tanks, - Ēriks pateicas miru�ajam ķermenim.

Karija piebilda: - Līķis sāk smirdēt.

Musu nozagtais /iMW stāv eja uz pacēlaja kadu piecu pedu augstuma no cementa grīdas. Motora pārsegs bija atvērts, riteņi sakrauti gara�as stūri un abas priek�ējās durvis - bez logiem - bija ieliktas salona priek�ēja sedekļa vieta. Nozagtas ma�īnas nu�mura zīmes bija piesistas pie sienas starp citiem veca vira kolek�cijas reliktiem.

-�� Atstājiet policistiem iespeju aizpildīt protokolu, - es ieminē�jos. - lai viņi to viegli varētu izdarīt.

Tomēr policisti maja neatradis BMW īpa�nieka dokumentus, kura auto it ka tika remontēts. Viņi neatradis ari I larija Martina autovaditaja apliecību, kas tagad bija atradusi vietu Zeina kabatas portfeli. Veca vira līdzība ar Zeinu fotogrāfijā bija tikai viena - abiem bija sirmi mati. Tas, ka abi izskatijas veci, varēja but pietiekams arguments, lai apstiprinātu identitāti. Zeinam mugura bija ta pati vejjaka, kas vecajam vīram fotogrāfijā. Zem jakas bija paslēpta iero�u siksna, kas reiz tika nesata pie tagad labi noslēptas bruņu- vestes. Visbeidzot, Harija Martina majas nepalika neviena doku�menta, kas apliecinatu, ka viņam kādreiz piederējis 1959. gada kadiljaks.

Baltais kadiljaks tīrs un spīdīgs mirdzēja garā�as spo�ajā ap�gaismojuma. Ma�inas aizmugure bija kadiljakiem raksturīgie sparniņi un sarkanas pakaļējās gabaritugunis. Automobilim bija uzliktas �etras jaunas, perfektas riepas, un benzīnbaka bija pil�na. Baga�niekā tika saliktas musu somas un citiem atņemtas va�jadzīgās lietas, ko bijām ieguvu�i savas misijas laika.

Trīs no mums apsēdās aizmugures sedekli, kur bija paredzētas vietas �etriem cilvēkiem. Zeins apsēdās pie durvīm aiz �ofera vie�tas, blakus viņam tika nosēdinātā musu lieciniece Karija; viņas kā�jas vēl joprojām bija sasaistītas, ari rokas bija saslēgtas rokudzel- �os un apsietas ar auklu. Viņa tas turēja klēpi. Zeins viņai pieteica:

-��� No manis tu nekur neaizbegsi.

Iespējams, Karija zinaja, ka Zeins jauc viņai pratu un piespie� koncentret visu uzmanību uz viņu, lai nodro�inātos pret tam briesmām, kas varētu mums visiem draudēt, ja kaut kas gaditos. Viņa neko neatbildēja. Karijai pie otriem sāniem sēdēja Ēriks.

Pie stūres sēdēju es - �is jautajums mums nebija jāliek uz bal�so�anu. Blakus man vietu ieņema I leilija, izklājusi uz ceļiem Ha�rija Mārtiņa kartes. Pie ma�īnas griestiem virs vējstikla un atpa- kaļskata spogulī�a viņa bija piespraudusi baltu matricas kartīti, kur ar melniem burtiem bija rakstīts - Kails Ruso.

-�� Tas, ja nu gadījuma sakam zaudēt saikni ar realitāti un kaut ko piemirstam.

Ak ne, es nodomāju. Vai ari tu sāc to zaudēt?

Rasels izslēdza gara�as apgaismojumu, atstājot tumsa spīdam vien kadiljaka salona gaismu. Viņ� apsēdas ma�īnas priek�ēja se- dekh un aiztaisīja durvis, līdz ar to mes visi un baltais nezvers palikām pilnīga tumsa.

Ta mes sēdējam kadu laiku.

Tad Rasels ierunājās: - Uzlieciet saulesbrilles!

No aizmugures sedekļa atskanēja Karijas balss: - Te ta�u ir tum�s ka peklē, un ari lauka ir piķa melna tumsa!

-��� Nu un tad? - Rasels pavaicāja. - �oreiz mes startēsim labak neka citam reizem.

Mes dzirdējām, ka Ēriks paklausa pavelei un piestiprina pie savam brillēm saulesbriļļu lēcas, ko bijām paņēmu�i līdzi no kurp�ju kastes.

Karija jau grasijas protestēt, kad Zeins viņai uzlika uz acīm optiskās brilles, kas viņai bija par lielu, bet tad viņa pardomaja un paklausīja.

Man blakus pakustejas 1 leilija, un es bez vārdiem sapratu, ka viņa ir gatava.

-�� Mes esam gatavi, - no aizmugures sedekļa atskanēja Zeina balss.

Ari es uzliku tumsas redzamības brilles un pagriezu aizdedzes atslēgu. Kadiljaka motors maigi ierūcas, un es noteicu:

-��� Aiziet!

Rasels nospieda talvadibas pults pogu, kas bija piestiprinātā pie kadiljaka vējstikla.

�īkstēdamas un �vadzēdamas, gara�as paceļamas durvis at�veras. Pie maigi murrājo�ā kadiljaka priek�ejas sudrabotas restes pieglaudas ara tumsa. Garā�a ieplūda piepilsetas nakts vēsais gaiss. Uz ielas mirguļoja laternas, pie debesim mirdzēja zvaig�znes, un kaimiņu logos bija redzama spocīga krasu gamma, kas atspīdēja no ieslegta televizora.

Rasels noteica: - Dodamies ceļā!

Karija aizbēga sestās dienas rītausma.

Izbrauku�i no garā�as, mes noņemam saulesbrilles un, seko�jot kartei, atradam �oseju, uz kuras nede�ureja ceļu policijas pat�ruļma�īnas un nebija manami ari rūdītie aģenti garajos, nekad ne- aizpogatajos mēteļos. Mes izvairījāmies no lielajam maģistralem, kur bija uzstādītas videonovēro�anas kameras. Tā ka kadiljaka baka bija pilna ar degvielu, mes varējam izvairīties no kameram un neiebraukt neviena uzpildes stacija. Braucām cauri neapdzī�votam, vientulīgam apgabalam, kas saucas Neauglīgais prie�u sils.

Naksnīgo ceļu klaja miglas plīvurs, kuru izgaismoja musu ma��īnas starme�i. �oseja stiepās taisna ka bulta. Nemānijām nevie�nu auto. Balta nezvēra vēdera neviens neko daudz nerunaja un arī nesnauduļoja.

Tur, lauka, nakts tumsa jau krāsojās pelēka. Migla bija nolai�dusies gar ceļmalu augo�ajas nikulīgajas priedes, ozolos un ķir��u kokos. Kad bijām sagaidīju�i palso rītausmu, Zeins ierunājās:

-��� Man vajag� apstaties.

-��� Jau atkal? - Rasels brīnījās.

-��� Sadzēros parak daudz kafijas, - Zeins atziņas un nopūtas.

-��� Mums priek�ā vel tais ceļ�.

-�� Tas nekas, - 1 Ieilija viņam piebiedrojas. - Ari man vajag to pa�u.

Baltais kadiljaks nobrauca no ceļa un iegriezās izdangātā sān�ceļā. Zem ma�īnas riteņiem �irkstēja grants. Mes apstajāmies, uz ceļa nosēdās ma�īnas saceltie putekļi.

Man smeldza pleci, mugurkauls likās saspiests un sāpēja laba peda. Izkāpis no auto, es novaidējos. Ari parejie izrāpās laukā

izstaipīt notirpu�os locekļus. Zeins palīdzēja Karijai izkāpt no aizmugurēja sedekļa un nolika viņas kajas, kuras bija uzautas mi�ru�a vira baltas sporta kurpes, uz grantēta ceļa.

Visapkart valdīja klusums, koku galotnes bija pazudu�as mig�las plīvura. Bija tik patīkami ieelpot svaigu gaisu, kas smar�oja pec priedēm un mitras koku mizas.

Rasels noteica: - Me�ā nevar redzēt lalak par trīsdesmit, �etr�desmit pedam.

Zeins atbildēja: - Neuztraucies, �eit neviena nav.

Man viņ� sacīja: - Tūlīt atgriezī�os.

-��� le�u tev līdzi, - Heilija piedāvājās.

Ari Karija ierunājās: - Ja jau viņa iet, ari man vajag turpat. Man �ķiet, ka velak jus mani vairs nekur nelaidīsiet.

-��� Ie�u kopa ar viņu, - es pieteicos.

Vērojot, ka es paraustu plecus, Zeina vienaldzigaja seja neno- raustījās ne vaibsts.

-��� Rasei! - es uzsaucu. - Atslēgas ir aizdedze.

-��� Mes ar Ēriku paliksim tepat, mums viss ir kārtiba, - Rasels atbildēja. - Dariet, kas jums jadara, un tinamies prom no �ejienes.

Musu priek�a bija aizaudzis dumbrajs un me�a biezoknis.

Heilija pajautaja: - Uz kuru pusi iesim?

-��� Kada starpība! - es atraucu. - Braucot pa ceļu, visi koki iz�skatās vienādi.

Mēs nogājām no grants ceļa uz. blīvas, mitras zemes, kuru kla�ja sakaltu�as lapas un akmeņi. Ar katru musu soli gaisa uzvir�moja dubļu un salauztu zariņu smar�a. Līdz pat potītēm zemi klaja balts miglas palags. Mes tikko varējam saskatīt da�ādus koka gabalus un kukur�ņus, lai nepakluptu. Ceļoties no valgas zemes, migla sabiezēja. Divdesmit pedu augstas, zaļas priedes un ziemas sala nosalu�ie kailie koki pazuda miglas vaļos. Kaut kur aug�a, virs miglas segas, pie debesim bija jabut mākoņiem un austo�ajai saulei.

Mums virs galvam lidoja putni, bija dzirdama vienīgi spārnu �vīkstoņa.

Es vedu visu grupiņu uz to pusi, kur izskatijas esam klaja ta�ciņa me�a; ar sasaistītam kajam Karijai bija grūti paiet pa nelī�dzeno zemi un izvairīties no kokiem. Bijām jau aizgāju�i kādus se�desmit soļus talak no tas vietas, kur palika baltais kadiljaks, kad Zeina balsi bija d/irdams sasprindzinājums:

-�� Tas jadara atri un tūlīt pat.

-Jaatrod piemerota.. �eit!

Talak priek�a pletās grava apmēram tenisa laukuma lieluma. Zibens bija pār�ķēlis uz pusēm kādu ozolu, kas tagad atgadinaja Y burtu. Uz katra no at�ķeltajiem zariem bija izveidojusies ērta sed vieta.

-�� Tas bus mūsējais, - 1 leilija paziņoja.

Zeins nervozi miņajas, kad mes abi noskatījāmies, ka Heilija aizved sasaistīto gūstekni uz ozola pusi.

Karija aizgaja aiz sa�ķelta koka dak�as tālākā zara. 1 leilija pa�lika stāvam viņai aiz muguras koka labajā puse. Abas sievietes bija pagriezu�as mums muguras. Pari plecam viņas dusmīgi uz mums paskatijas.

Heilija iesaucas: - Novērsieties! Dariet pa�i to, kas jums jada�ra!

Mes ar Zeinu pagrie�amies ar seju pret me�u, kur miglas plī�vura bija paslēpu�ies rāmie koki. Dzirdēju Zeinu attaisām bik�u rāvējslēdzēju un - kapec gan ne? - attaisīju ari savējo. Varēja sa�klausīt, ka I leilija un Karija novelk bikses un pietupjas.

Me�a bija dzirdamas �urā�anas skaņas.

-��� A, - Zeins atviegloti nopūtas un sacīja: - Kad vajag �urāt, tad vajag, tur neko nevar padarīt. - Ps viņam pievienojos me�a augsnes apslacī�ana.

Mums aiz muguras Heilija zinaja, ka Karija bija atri pabeigusi savas darī�anas un tagad pieceļas no tupus stavokļa, kamēr Hei�lija pati atbrīvojas no lieka �ķidruma ar gani un skaļu struklu. Beidzot ari Heilija bija nokārtojusi savas dan�anas un acīmredzot tagad sakartoja savas drēbes. Pieceļoties kājās, I leilijas acu priek��a novirpuļoja neskaidra kontūra.

Karija - ar brtvam rokam un kajam! -, atbalstījusies ar labo plaukstu pret koku, izlēca 180 grādu pagrieziena Heilijas acu priek��a. Izmantojot pagrieziena speķu, viņa atbalstījās uz. kreisās kajas, apgrie�as velreiz ap savu asi un nostājas blakus pārsteigtajai mel�najai sievietei. Ar labo kaju, kura bija uzauta divus izmērus lielākā sporta kurpe, Ieciena pagrie�oties, Karija iespēra Heilijai pa seju.

Nu trieciena spoka Heilija sagrīļojas un vienalga butu nokri�tusi, pat ja neaizķertos aiz koka saknes.

Tomēr kaut neļāva Heilijai viņai tik viegli padoties. Varbūt tā bija drosme, dzīves gudrība vai rakstura stingrība? Atsitoties pret cieto zemi, viņa izrava no maksts pistoli un iekliegdamas pameta to mums.

Mes abi ar Zeinu apmetāmies apkart un atri sakārtojāmies, lai paņemtu roka kaut ko piemērotāku �ai situacijai, neka bijām tu�rēju�i kliedziena bridi.

Redzējām, ka Karija notupstas pie Y formas koka. Ieraudzijam, ka viņas rokas ir brīvas. Atbrīvojusies gūstekne raidīja Heilijai dusmu pilnu skatienu par to, ka ta nebija viņai devusi iespēju tikt pie iero�a. Redzējām Kariju pagrie�amies un ieskrienam me�ā.

Uz priek�u! �aut nedrīkst! Dzenies pakaļ!

Skrienot es izvairījos no zariem un lecu pari baļķiem. Paslīdē�ju uz akmens, bet tas mani neapturēja. Skrienot cauri me�am, dzir�dēju aizmugure pa labi Zeina soļus. Miglas vaļos aiz kokiem ik pa brīdim pazibēja Karijas zilais krekls. Dzirdēju viņas elpu, 1us- to�us zarus un krūmu brak�ķe�anu.

Koku zari sitas acis, ērk�ķi saskrapeja pieri. Atsitos pret koku, bet turpināju skriet. Aizelsdamies dziļi plau�as ievilku mitra me�a smar�u. Manas plau�as dega ka ugunis, krūtis strauji cilājās. Karija nu gan ir lieliskā formā! Tagad nedoma, neapstājies, skrien tā�lāk. Noķer viņu; tev viņa jānoķer.

Mednieki un medījums skrēja cauri miglas vaļu ieskautajam me�am. Redzeju Kariju meklejam blāvāku gaismu starp miglas ap�ņemtajiem kokiem, kas noradītu bēg�anas ceļu. It ka no aug�as redzeju mus dzenamies viņai pakaļ, da�kart ieraudzīju viņu pil�na augumā, bet citreiz pazibēja tikai neskaidras kontūras.

Miru�ais virs ļava mums viņu noķert.

Karija leca pāri iz�uvu�am strautiņam, bet Harija Martina pā�rāk lielas kurpes neļava viņai aprēķināt pareizo piezeme�anas vie�tu. Ar vaļīgo sporta kurpi viņa aizķeras aiz akmens un iekrita sa�kaltu�u zaru kaudze. Ceļoties kajas un meklejot atbalstu dubļu muklāja, kurpe aizlidoja uz vienu pusi, bet kreisa potīte izgriezās uz otru. Karija iekliedzas, kad mes iznirām no kokiem trīsdesmit pedu attaluma aiz viņas. Viņa turpinaja skriet cauri papeļu audzei.

Mēs redzejam, ka bēgle pieklibo, balstīdamas uz izme�ģītas po�tītes, viņa centas lauzties talak cauri biezi saaugu�ajiem krūmiem. Tikusi tiem cauri, Karija izstreipuļoja uz grantēta ceļa un, aizķē�ru�ies aiz akmens �ķembām, iekrita dubļos. Viņa piecēlās kājās un grīļīgiem soļiem klibodama devas talak pa ceļu, kas izgaisa miglā. Viņa nepadevas un nekad ari nepadosies.

Nomērķējis ar savu pistoli uz Kariju un skatīdamies uz viņu caur tēmēkli, es iesaucos: - Viss beidzies!

Viņa dzirdēja manus soļus uz grants ceļa sev aiz, muguras un apstajas.

-�� Neliec man �aut uz tevi! - es kliedzu.

Man aiz muguras krak�ķeja krūmi.

Uz. ceļa izskrēja Zeins. Izrāvis pistoli no maksts, viņ� ieklie�dzās: - Nedari to!

Karija pacēla noskrapetas rokas.

Viņa bija atstajusi rokudzel�us un virvi pie zibens sasperta koka, kur ar papīra saspraudi, kuru bija nozagusi no miru�a vira rakstamgalda, bija atmuķejusi sledzeni. Saspraudi viņa bija noslē�pusi aiz aug�lupas, kur ta bija atradusies visu laiku - gan runā�jot, gan ēdot. Noliekusies, lai uzvilktu bikses, viņa bija atraisījusi sasietās potītes. Tagad viņai rokas neka vairs nebija. Karija gri�bēja, lai mes to zinām, pirms viņa riskē pagriezties pret mums ar seju.

Pagriezusies viņa ieraudzīja mani stavam ceļa vidū. Ps kau�jas tveriena ar abam rokam biju sagrabis pistoli, kuras melnais stobrs bija nomērķēts tie�i uz viņu.

Karija redzēja ari Zeinu, kur� bija pārgājis pari ceļam un no�stājies kreisaja puse uz grumbaina pakalniņa desmit soļus man priek�a. Ari viņ� bija nomērķējis savu �aujamo uz musu bēgli.

Saja miglainaja rīta uz. me�a ceļa mes bijām izveidoju�i trij�stūri.

Pēk�ņi mani parņema apskaidrība.

-�� Nemaz nedoma to darīt! - Zeins kliedza.

To viņ� sacīja Kūrijai, es nodomāju un ari uzsaucu: - Karij! Tavs skrējiens ir beidzies! Galapunkts!

-��� Neviens neko nedarīs! - Zeins turpinaja kliegt.

-�� �odien vēl nevienam nav lemts mirt! - es sacīju. - Tagad ir īstais bridis, lai kļutu par spiegu!

Karija nesaprata: - Ko?

Ari Zeins nesaprata: - Ko?

Nepieļauj, ka tavs ierocis ta dreb! - es gribēju iekliegties, kad Zei- na mērķis stobra gala raustijas. Zeins dro�i vien bija tikpat nogu�ris ka es - ar izkaltu�u rīkli, saraustītu elpu un sirdi, kas sitas pret ribām. Salīdzinot ar Kariju, mums bija daudz vieglāk atgūt elpu, jo beglei bija saskrapetas rokas, izme�ģīta potīte un me�o�nīgas acis, kas lūkojas divas pistolēs, kuras gribēja viņai nosūtīt svina skupstus.

Karija vēroja, ka es, ieņēmis kaujas pozu, viņai tuvojos. Mana pistole bija nomērķēta viņai tie�i sirdi.

- Kas tu esi? - es uzkliedzu. - Ar ko nodarbojies?

Zeins novicinaja ieroci starp mani un Kariju: - Viktor! Tu �o�brīd atrodies �eit. Neatsledzies, vecit! Un pārtrauc! Tev tagad tas japartrauc!

Es stāvēju grants ceļa vidū piecpadsmit pedu attaluma no Ka- rijas. Zeins staveja pie kokiem, viņa pistole peldeja tapat ka mus ieskaujo�a migla. Es velreiz viņai uzkliedzu: - Kas tu esi?

Karija nikni uz mani paskatijas: - I'ar ko tu runā? Tu ta�u zini, kas esmu.

-Tie�i ta!

-��� l'arstaj pust pilītes! - es kliedzu. - Aizmirsti par maskē�a�nos un savu neīsto vardu! Aizmirsti par savu uzdevumu un īsto misiju! Aizmirsti, ka tevi atsūtīja mus noķert vai nogalinat! Aiz�mirsti par valsts dro�ību un vajadzību visu noskaidrot! Nevaino savus bosus par tavas karjeras izpostī�anu! Aizmirsti to visu un paskaties uz lietam ar citam acim!

-�� Vik! - Zeina ierocis trīcēja arvien stiprāk. - Nomierinies�

-Tu zini, kas tu esi? - es klusi pajautaju Karijai, lai migla pa�slēpu�as ausis to nedzirdētu.

Viņa samirk�ķinaja acis un paraustīja plecus.

Tas nozīmēja, ka, pat ja viņa gribēja izdabat vīram ar ieroci, mums vel bija iespeja.

-�� Tu esi slepena aģente, - es viņai sacīju. - Un tas nozīmē, ka esi mūsu glābiņ�.

-��� Ko? - Karija un Zeins kori iesaucas.

-�� Spiegam ir jaatklāj patiesība.

Viņa pa�ūpoja galvu. - bet tu ta�u nevari zināt, vai neesmu viena no jusu iedomātajiem renegātiem!

-�� Es riskē�u, - sacīju, - jo viss ir parak sare�ģījies.

Nolaidis ieroci, ieraudzīju, ka Zeina pistole notēmēta uz debe�sim.

-�� Tu esi slepenā aģente, - es turpināju Karijai skaidrot. - Un tagad atrodies �aja sasoditaja migla kopā ar mums. Tev tika dots uzdevums likt ar mums gala - kadā veidā, tas mani neinteresē. Tagad, �aja atklatibas bridi, tas vairs nav svarīgi. Ja, atzīstu - mes esam nojugu�ies, bet tu tada neesi. Un kas par to?

-��� Mums joprojām nav skaidrs jautajums, kāpēc, turklāt rodas daudzi ka un kāpēc ne. Kāpēc mēs esam �eit? Kāpēc bija jānogali�na dakteris F? Ja doma, ka viņu nogalinajam mes, ka tad paliek ar māsiņu - slepkavu? Ja mēs nedabūjam viņas ieroci, ar kuru viņa pati tika nogalinata, no kurienes tas uzradās? Ja viņai bija ierocis, tad kāpēc? Vai laisnas zarnas izmeklējumiem? Nedomāju vis, jo viņa psihiatriskaja slimnīca bija iekārtojusies pagaidu dar�ba. Kāpēc viņas mobilais telefons ir piereģistrels pec tadas pa�as metodes, kā tas parasti notiek, klasiski piesedzot aģenta operatī�vo darbu? Un kas ir Kails Ruso?

-�� Tas ir vārds, kuru izlasīju uz jusu matricas kartītes, kas pie�sprausta virs vējstikla baltajā ma�īnā, kuru nozagat no miru�ā vira gara�as.

-�� Tie�i ta, - es atkartoju Zeina mīļāko izteicienu, cerodams, ka viņ� to pamanīja. - bet kāpēc?

-�� Tāpēc, ka jus visu varat. Da�kart tas ir vienīgais iemesls, lai darītu to, kas jadara.

-�� Tu esi tik for�a! - es no�ukstēju.

Karija nosarka. Viņa beidzot novērsa acis no mana iero�a. - Par ko tu runa?

-��� Par tavu operācijās butibu, par jebkura spiega operācijās pa�u pamatprincipu. Ja tu tikai mus noķersi vai nogalinasi, tad paliksi tāda pa�a neziņa ka iepriek�. Ta�u tagad, atrodoties �eit un tagad, kopā ar mums, tev ir iespeja but tadai, kada esi, un darīt to, kas tev jadara.

-��� Ko tad?

-��� But aģentei. But kopa ar mums.

-Tu� piedāvā man iespeju pievienoties trako suņu bariņam?

-Tu neiederies mūsu bariņa, jo neesi traka. Tomēr esi musu lieciniece. Izmanto to, lai iegutu ko vairāk, nevis tikai velcies mums līdzi, kamēr viss, lai ari kas tas butu, bus beidzies.

-��� Vai ari atliek vel otra iespeja - pārspēt pa�ai sevi un nomirt �eit, uz �a ceļa. - To sakot, Kari ja ne aci nepamirk�ķina ja.

-�� Varam tevi no�aut jebkura laika. Tomēr iesaku izvēlēties kaut ko labaku, gudrāku un patiesaku. Esi musu lieciniece. Esi tada, kāda esi. Esi slepena aģente un uzzini to, ko vel nezini.

-��� Un pēc tam?

-��� Kad pienāks �is pec tam, tad darīsi to, kas tev jadara. Uzrak�stīsi ziņojumu, un beigās visi būs apmierinati.

-�� ļa es jums palīdzē�u, tad nevare�u likt prom.

-�� Nevieas netiks prom, - es sacīju. - Nu, ko tu darīsi?

Zeins man piebalsoja: - Viktoram taisnība. Dari ta. Vismaz būsi kopā ar mums, lai pec iespējas labak palīdzētu padarīt to, kas jā�dara. Jo mes no sava plana neatkāpsimies. Tev nāksies visu darīt kopa ar mums.

-�� Jus man uzticesiet� darīt visu, lai kas tas ari butu, kopā ar jums?

-��� Nu ne, - es palaboju. - Varēsi palikt sava aģentes loma.

Karija iesaka: - Un ja nu�

-�� Ja nu, ja nu! - es bļāvu. - Sasodīts! Uzzini to vai ari ej prom!

Mans ierocis pamaja uz ceļa pusi aiz Karijas muguras.

-��� Nolādēts! - viņa nolamājas.

Mums aiz muguras atskanēja balss. I Ieilija uzsauca: - Piedo�diet, ka nokavēju.

Mes visi pagrie�amies un ieraudzijam viņu stavam me�mala pie ceļa ar nolaistām rokam un apmulsu�u skatienu nosvīdu�a�jā, ērk�ķu saskrapetaja, melnaja seja.

Izskatijas, ka Heilija peld pa grants ceļu tapat ka migla. Viņa mums tuvojas tikpat nenoliedzami ka rītausma - arvien tuvāk un tuvāk.

-��� Piedod, Vik! - musu kolēģe atvainojas. - Piedod, Zein!

-��� Ir jau labi, - es attraucu, kad viņa pagaja man garam un pa taisno devas pie Karijas�

�un pielika sava automatiska iero�a stobru tie�i pie baltas sie�vietes pieres.

Mes visi sastingām; vienīgais, ko �āda bridi var darīt, ir sa�stingt.

-��� Piedod, - sacīja Heilija, un Karija varēja saskatīt vien mel�nas sievietes acu baltumus. - Iesiti man vienreiz - nu labi, piedo�du, visādi var gadīties. Iesitot otrreiz, padarīji mani par apsmiek�lu, un nekada piedo�ana nav vairs iespejama.

I leilija uzlika pirkstu uz pistoles gaiļa un noņēma no dro�i�nātājā - klikt!

Viņa pasmaidīja, kad Karija saka trīcēt, un piespieda ieroci vel cie�āk pie gūsteknes pieres.

-�� Tre�a reize ir pati labaka, - Heilija sacīja, kamēr viņas iero�a melnais stobrs spiedās Karijas piere, atstadams ideālās tre�ās acs nospiedumu. - Trīs sitieni, un es par sevi neatbildu, saprati? Ne-at-bil-du.

Nebija nekada atra karatē sitiena. Karija nevareja paspēt izda�rīt atru, liktenīgu sitienu, pirms Heilijas pirksts nenospiestu gai�li, un tad lode iztriektos cauri aģentes idealajam smadzenem.

-��� Tagad atliek tikai izdarīt vienu sapratīgu kustību, - Heilija turpinaja, - vienu gudru, labu, prātīgu, nolādētu spiega kustību� Maigi pakustinat manu rādītājpirkstu, izdarīt atru un negaidītu gājienu. Un tad problēma� būtu atrisinata. Ta es novērstu jebkā�du iespeju nākotnē atkal zaudēt cīņu ar tevi. Ps vienalga drīz no�mir�u, bet labak ir nomirt brīvai un paveikt kaut ko vērtīgu.

Ps nespēju pakusteties, runāt un domāt.

BūkS! Pistoles stobrs spēcīgi trapija Karijai pa galvu, viņa sa�grīļojas, bet Heilija turpinaja kliegt: - Bet es neesmu ne gudra, ne ari sapratīga!

I leilija pagrie�as pa labi. Blīk�! - atskanēja pirmais �āviens, pec tam sekoja pārējās desmit aptveres lodes. Blik�! blīk�! blikS! - cita pec citas tika iz�autas lodes. Tās d�inkstēja kokos un migla, patronu �aulītes lidoja lauka no iero�a un klik�ķēdamas krita uz. ceļa, līdz visa aptvere bija iz�auta. �āvienu trok�ņi atbalsojas pārsteigtajos kokos. Stavedama �āvienu dūmos un migla. Heilija sacīja: - Mana aptvere ir tuk�a.

Izņemu ieroci no Heilijas ļenganas rokas un teicu: - Mums vel ir palikusi rezerves aptvere.

Pī! Pil Pi! Cari miglas vaļiem atskanēja automa�īnas signali�zācijas pīkstieni. F.rikam �āvieni atsauca atmiņa karu; viņ� vienī�gi varēja cerēt, ka uzvarēju�i labie pui�i. Rasels, skriedams cauri me�am, bija gatavs rokenrola stila cīnīties ar jebkuru ienaidnie�ku, kas gadīsies viņa iero�a trajektorija.

I leilija nepretojas, kad saņemu viņas roku. Mēs ar Zeinu ieli�kām makstis savus iero�us. Heilijas tuk�o Sig Sauer es aizbāzu aiz siksnas un atcerejos - tie�i �adu ieroci es izmantoju sava ot�rajā pa�navibas mēģinājumā.

Signalizacijai kaucot, Karija noteica: - Vismaz tagad zinām, uz kuru pusi ir ma�īna.

Karija sēdēja pie stūres.

-��� Vai esi par to pārliecināts? - viņa pajautāja, kad atveru vi�ņai �ofera puses durvis.

-��� Esmu pārguris, un ari pārējie nejūtas labak, - es atbildēju.

Rasels sacīja: - Pasaki viņai, ja �i salaidīs kaut ko delī, es sa��au�u viņas ceļgalu.

-�� Pasaki pats, - es atraucu, apse/.damies priek�eja sedekli starp Kariju un Zeinu.

-��� Paklau, blonda! - Rasels versas pie Karijas. - Ja tu�

-�� Sapratu. - Karija ierucinaja balta kadiljaka motoru, izbrauca no Neauglīga prie�u sila uz Ņūd�ersijas �osejas.

Mes atkal bijām ceļā. Klausijamies radio un ļavamies, lai mu�ziķa īsina laiku. īpa�u uzmanību pievērsām ziņām, lai nepalais�tu garam to informāciju, kas mums bija svarīga. Noregulejam ra�diostaciju uz pareizā viļņa un, ja lika spēlēta laba muziķa, tad turpinājām to klausīties. Pa �etru joslu �oseju ma�īnas traucas uz dienvidiem tik atri, cik katrs uzdro�inājās braukt. Mes nepārkā�pām atļauto ātrumu.

-�� Nevajag lieku reizi izaicinat likteni, - es sacīju.

-�� Tie�i ta, - Zeins piekrita.

Rasels pabīdīja saulesbrilles uz deguna. - Da�kart tas ir vien�kār�i nepiecie�ams.

-��� Vai es nevarētu dabūt kadas normālās saulesbrilles - bez tam, ko lietojām nakti? - Karija pajautāja. - Saule spie� acis.

Zeins viņai pasniedza Bonnie Parker gangsteru meiteņu sau�lesbrilles. Karija tas uzlika pajautaja man: - Vai tev trīc rokas?

-��� Pa�laik ne, - es atbildēju, īstenībā sasprindzinadams katru muskuli.

-�� Zein, - viņa uzrunāja manu blakussēdētāju. - Tu esi� neie�rasti kluss.

Viņ� atbildēja: - Ta ir.

Karija pievērsās ceļam, bet es redzēju, ka aiz saulesbrillēm vi�ņas acis lūkojas atpakaļskata spoguli un nofiksē situāciju. I leili- ja bija uzlikusi galvu Ērikam uz pleca, viņa acis bija atvērtas, bet musu meitene ar aizvērtam acīm kaut ko bez skaņas murminaja. Rasels ar sve�ādu sejas izteiksmi sēdēja sakņupis viņai blakus, viņa galva līgojas ma�īnas ritma un lupas veidoja nedzirdamu dziesmu vārdus, kas līdzinājās 1 leilijas memajiem tekstiem.

Karija ierosināja: - Jums visiem jasaņemas.

Rasels atbildēja: - Varbūt esam parJaudz saņēmu�ies?

-�� Ta tas ir, - es piebildu, un �obrīd manas rokas noteikti netrī�cēja. - Tā visu laiku ir bijusi musu problēma.

Pa radio skanēja Beach Boys dziesma "Neuztraucies, mazulīt".

-��� Varbūt arī braienam Vilsonam bija tada pati problēma? - Ra�sels ieminējās, kad �is roka izpildītājs, paņemdams augstas notis, dziedaja par to, ka mīļota meitene viņu mierina un uzklausa. Psihiatriskajā slimnīcā, lai kaitinatu dakteri P, Rasels musu noda�ļa bija skaļā balsi aurojis dziesmu "braiens Vilsons" par Beach Boys nojugu�os solistu. Tas notika neilgi pirms sakas visa �i jezga. - Ja braiens nebutu slēpis savu vājprātu, varbūt ar viņu ta nebutu gadījies.

-��� Viņ� cieta lielas mokas! - es sacīju. - Viņ� darīja to, kas, vi- ņaprat, no tam atbrīvotu.

Rasels paraustīja plecus. - bet dziesmas tomēr ir labas.

Mes ieraudzijam virs �osejas lielu tablo ar oficiālu elektronis�ku vēstījumu:

BRĪDINĀM, KA SAŅEMTA INFORMĀCIJA PAR AIZDOMĪGAM TERORISTU DARBĪBĀM

Zeins ierunājās: - Vai domājāt, ka tas par mums?

Neviens viņam neatbildeja. Ma�īna jau bija pabrauku�i zem brīdino�as informācijās tablo.

Kad bijām nobrauku�i vel vairākas jūdzes pa starp�tatu ma�ģistrāli, Karija samazina ja ātrumu.

Viņa paziņoja: - Tūlīt būs Delavēras maksas tilts.

Tur stāvēs kasieri, bus jasamaksa nauda, tiks izsniegta kvīts un dota atļauta braukt talak.

Zeins iedeva Karijai piecus dolārus.

Kad iljaks piebremzeja savu skrējienu, tas ripoja ar �etrdesmit, trīsdesmit, divdesmit jūd�u ātrumu stunda pretī kabīnei, kura sie�viete formastērpā iekaseja naudu un darīja savu darbu.

-�� �tata policija! - es iesaucos. - Viņu patruļma�īna novietota tie�i pretī maksas kabīnēm!

-��� Es viņus neredzu! - Zeins sacīja, un īsu bridi man jau likās, ka ta bijusi vienīgi halucinacija. Tad Zeins ierunājās atkal: - Ierau�dzīju! Pat divas ma�īnas!

Musu baltais kad il jaks bija iesprostots ma�īnu straumē, kas vir�zījās pretī maksas kabīnēm.

-�� Pa�laik abi policisti ir izlieku�ies no savam ma�īnām un sa- runajas viens ar otru, - es ziņoju.

-�� Varbūt, ka viņi tā turpinās? - I leilija minēja. - Varbūt nekas vairak ari nenotiks?

-�� Nedomājiet par viņiem, nepievērsiet uzmanību, un viņi jūs nepamanīs! - Ēriks ierosinaja.

Mes visi paskatijamies uz musu ģeniālo in�enieri.

-�� Vai tie�am ta var notikt? - es neticeju.

Ēriks paraustīja plecus.

Priek�ā atradas se�as, piecas, �etras automa�īnas, un tad jau kadiljaks pieripoja pie sievietes, kas sedeja maksas iekasē�anas kabīne. Pie baltā krekla viņai bija piesprausts �etons. Vai kaut kur bija paslēpts ari ierocis?

Rasels sarosījās un ar kreiso roku apskava it ka guļo�o I leili- ju. Viņ� vienādi labi �ava gan ar kreiso, gan labo roku.

Kadiljaks apstājas pie kabīnes. Sieviete paņēma no Karijas pie�cus dolārus. Izdodama atlikumu, kasiere, ar �etonu pie balta krek�la izteica komplimentu: - Skaista, veca ma�īna.

-��� Paldies, - Karija pateicas. - Ta nāk komplekta ar skaistu, vecu viru.

Abas sievietes pasmejas, un mes jau braucām prom.

Izskatijas, ka ari abi vietejie policisti dzirdēju�i �o joku, jo viņi smejas.

Mes nemānijām, ka viņi butu mus nopētīju�i.

Mēs ar Raselu vērojam atpakaļskata spoguli.

-�� Neredzēju, ka kasiere butu nospiedusi kadu slepenu pogu, kaut ko pierakstījusi vai pēc tam pārstājusi iekaset naudu, - Ra- sels atzina.

-�� Viņiem ir izvietotas videokameras, - Ēriks atgadinaja.

-�� Ir gan, - es atzinu, - ta�u pat tada gadījuma, ja kameras bus nofiksēju�as musu sejas, kamēr analītiķi un datori tas apstradas, mes jau būsim talu prom.

-�� Tatad viņiem vienīgi bus zināms musu ļoti pieticīgais un ne�uzkrīto�ais transporta līdzeklis, - Rasels konstatēja, - ka ari tas, kur mes bijām un pa kuru ceļu aizbraucām. Par to nav ko uztrauk�ties.

-�� Tie�i ta.

-��� Patruļma�īnas vel joprojām nav izkustēju�as no vietas, - es ziņoju.

-�� Priek�ā ir vēl tikai viens maksas punkts - baltimoras tune�lis, - Karija atgadināja. - Pec tam ceļ� brīvs.

-�� Tev labi sanaca tur, pie maksas kabīnes, - es viņu uzslavēju.

-��� Ko tad tu biji gaidījis? - viņa novīpsnāja, pat nepaskatīju�sies uz, mani.

Ari pie baltimoras tuneļa Karija bez starpgadījumiem samak- saja vajadzīgo summu. Mes iebraucam tuneli, kas veda zem �e- sapika lī�a. Tā bija gara �ahta ar dzeltenam ķieģeļu sienam, kas no ma�īnas izplūdes gazem bija nokvēpu�as pelekas. Saja paze�mes zārkā neiespideja ne saules, ne ari mēness gaisma. Iebraucot tuneli, kuru no visam pusēm ieskava ūdens, no gaisa spiediena man aizkrita ausis. Pavisam tuvu bija redzamas sarkanas, lēkā�jo�ās aizmugurējas gaismas no priek�ā brauco�as ma�īnas, atpa�kaļskata spogulī spīdēja aizmugure brauco�o automa�īnu priek��ējas gaismas.

Izbrauku�i no tum�a tuneļa, mes atkal ieraudzījām zilas debe�sis. Ātrgaitas automaģistrale līkumoja ka kaija pretī debesīm, bal- timora palika mums aiz muguras, pilsētas mirdzo�ie debesskrāpji bija ieskāvu�i ostu, kur neviens kravas kuģis nedevās ceļa ar ASV tērauda kravu. Toreiz, kad mēģināju izdarīt otro pa�navibu, mans omulīgais paziņa no FIB taja sporta zālē apgalvoja, ka caur ele�ganto, moderno baltimoras ostu joprojām tiek ievests heroīns.

-��� Pidz Va�ingtonai atlicis pusstundas brauciens, - paziņoja mūsu �oferis - Karija.

Zem automa�īnas riepām zumeja lielceļ�.

Caram pazibēja norādes, ka tuvojas apvedceļ�.

-��� Kur jabrauc? - Karija pajautāja.

Atvērusi karti, Heilija sacīja: - Vitona ir� brauc pa rietumu ap�vedceļu.

Maģistrale sadalījās divos ceļos, un Karija iestūrēja kadiljaku pareizaja josla.

-�� Pa kuru nobrauktuvi jabrauc? - viņa vaicaja, kad kadiljaks tika uz plata apvedceļa.

Neviens neatbildēja.

Karija uz mums paskatijas. - Paklau, vai jums vispār ir pado�ma kāds plāns?

-�� Ir plana koncepcija, - es atbildēju.

-Sasodīts! - Karija ievadīja balto kadiljaku satiksmes plūsmā, kas traucas pa �oseju, kura ieskava visvarenākās pasaules nāci�jās galvaspilsētu. - Vai drīkstu kaut ko ierosināt?

Mēs atbalstījām viņas ideju un, nolaidu�ies leja pa otro nobrauktuvi, pievienojāmies piepilsētas satiksmes plūsmai, kas virzījās garam trīsdesmit pedu augstai Jēzus statujai. Mēs nogrie�zāmies pa ielu, kas veda garam dmma izskata ķieģeļu dzīvojama�jai ēkai un autobusa pieturai, kur staveja trīs vīrie�i, kuri izska�ti jas pec pakistānie�iem un bija ģērbu�ies strādnieku drēbēs. Pabraucam garām autostavvietai, kur viri no da�adam valstīm, kas atradās dienvidos no Teksasas, pulcējas ap buvdarbu vadi- taja furgonu.

Zeins sacīja. - Apstājies pie ta pārtikās veikala, es kadam pa- jauta�u.

Musu baltais kadiljaks apstajas veikala priek�a, kur pardeva olas, pienu, vienreizējās lieto�anas autiņus, limonādi, prezervatī�vus un loterijas biļetes. Veikalam viena puse atradas restorāns, kas piedavāja gvatemalie�u ēdienus, otra pusē - meksikāņu ka�fejnīca, bet vel tālāk - viena Jolara bodīte, kur skatlogā bija uzlik�tas reklāmās angļu un spāņu valodā. Pāri ielai bija ķinie�u edie- nu stends, kur aiz. lo�u necaurlaidīga stikla tirgoja līdzņemamo ēdienu; tur varēja nopirki ari amerikāņu cepto cāli un itāļu virtu�ves gardumus. Uz pretēja stūra atradās picu tirgotava, kas piegā- daja savus izstrādājumus ari mājas. Ceturtā maja no stūra, kas bija apmesta ar roza apmetumu, bija Mērilendas alkoholisko dze- rienu veikals.

Zeins ierunājās: - Nebiju iedomājies, ka Va�ingtonas priek��pilsēta� izskatīsies �ad i.

-��� l aiki mainas, un ari apkārtēja vide mainās, - es sacīju.

Zeins izkāpa no ma�īnas, pargaja pari ielai un devas uz dze-

rienu veikalu.

Viņ� pagaja garām melnajai sievietei, kas kaut ko klaigaja un bija ģerbusies spilgti zaļos �ortos un balta sporta krekla, uz kura ar spīdīgiem, zeltītiem burtiem bija uzrakstīts RE! SKIS. Viņa �es�tikulēja ar labo roku, un cauri ma�īnas logam mes sadzirdejam, ko viņa klaigāja: "�un tā ir nelegālu sapulce. Tur būs dubujuma tikai diētiskā kolu!" - Pievērsusi savu skatienu man, sieviete turpinaja: "Ziedojiet kādu grasi!"

Sieviete novērsa manu uzmanību no Zeina. Ļāvu ma�īnā ieplūst saules gaismai un ielas smar�am, līdz Zeins atskrēja atpa�kaļ.

Viņ� mums pavēstīja: - Atradu vjetnamie�u frizētavu. Nu jau bus pagajis kads laiciņ�, kop� pedejo reizi runāju Saigonas dia�lekta, ta�u vecais virs, kam tā frizētava pieder, toreiz bija kadu lai�ku dienejis musu armija. Viņ� man pastastija, kur jabrauc.

Zeins radīja ceļu. braucam talak pa kokiem apstaditu aleju, pari tiltam, cauri parkam un garam degvielas uzpildes stacijai. Ieraudzījām skaisti krāsotas privātmājās ar koptiem mauriņiem un maziem, iekoptiem dārzu pleķī�iem sētas pusē. Kada blonda mamiņa, kuras sen�i dro�i vien biju�i virsnieki D�ord�a Va�ing�tona armija, spradzeja savu mazo meitiņu mikroautobusa bērnu sēdeklīti, kamēr etiopie�u auklīte viņu vēroja.

Kad iegriezāmies kada �aurā ieliņa, Rasels sacīja: - �eit ir sa�plūdu�as divas pilnīgi da�ādas pasaules.

-�� Tikai divas? - es pajautaju.

Zeins deva norādījumus: - Pēc kadas ceturtdaļjūdzes labaja pusē bus policijas iecirknis.

1 leilija parcilaja kartes: - Vai dro�i zini, ka mes braucam pa- reizaja virziena?

Piebremzejusi kad ii jaku, Karija ierosinaja: - Mēs varam to pa- jautat viņai.

Viņa bija uzkrīto�i ģerbusies apmēram se�desmit gadus veca baltā sieviete, kas gaja pa ietvi taja pa�a virziena, kura braucam mes. Tad viņa pēk�ņi apcirtas apkārt, madama ar rokam un puri�nādama ieveidotos matus, klanīdamas ka sarkankrūtītis, kur� mekle tārpus. Pēc tam sieviete atkal iztaisnojas un vicinaja roku. To visu viņa darīja vienlaikus, ar otru roku krasodama lupas.

-��� Nav jābrīnās, ka viņi nevar mus atrast, - konstatēja Rasels, kad mes braucam garam sievietei ar sarkani nokrāsotajam lūpām, kura enerģiski reguleja satiksmi. - Uz katra stūra var atrast kadu vājprātīgo.

Vienu kvartalu talak, aiz policijas iecirkņa, kura priek�ā sta- vēja patruļas ma�īnas, mēs pagrie�amies pa labi aiz autoostas, kur spirdzino�ajā pēcpusdienas gaisa stāvēja da�adu rasu ļau�dis un gaidīja autobusu. Viņiem rokās bija koferi un milzīgi lieli, melni maisi. �ie cilvēki noskatijas, ka garam paslīd baltais kadil- jaks, ko varēja uzskatīt par pagatnes turības simbolu. Pabraucam garam ari garīgas meditācijās dievnamam, kas bija izvietojies ag- rakaja apdro�ina�anas biroja; frizētavai, pie kuras durvīm kads pavecāks itālietis zila uzsvārci gaidīja klientus; garām komiksu tirgotavai, kuras skatlogos bija redzami plakāti ar Supermena at�tēlu un kadu banālu superbeibi ar smailam krūtīm. Mes novieto�jam ma�īnu divdesmit pirmā gadsimta veikalu kvartala stāvvietā blakus skaitītajam.

-��� Erik, ej kopa ar Zeinu! - es devu komandu. - Tu zini, kas mums vajadzīgs.

-�� Es ari ie�u līdzi, - piedāvājās Heilija. No viņas puses tas bija gudrs gājiens, lai paliktu Ērika tuvuma.

Zeins pagraba monētas no musu krūzītes, lai iemestu stāvvie�tās skaititaja, un nozuda veikala.

-��� Man tas nepatik, - Rasels ierunājās no ma�īnas aizmugu�rēja sēdekļa. - Esam apstaju�ies atklāta vieta un sadalīju�ies.

-�� Turklāt pie stūres vel esmu es, - Karija, sēdēdama man bla�kus, papildinaja.

-��� Es tev sē�u tie�i aiz muguras, - Rasels atgadinaja. - Saku jau pierast pie domas par mums.

-��� Ja, - es piekritu, - �is nav diez ko labs gājiens, tomēr pats labākais, ko �ajā situācija vispār varējam darīt.

Tik-tak, būtu pateicis mans pulkstenis, ja butu bijis ra�ots vie�na gadā ar musu kadiljaku. Ta�u Tik-tuka kungs bija miris. Viņa darbi un grūtības uz �is zemes bija beigu�as. Mana pulksteņa se�kun�u radītājs nepielūdzami tik�ķēja uz priek�u - tik, tik, tik.

Taja pavasara pēcpusdiena mes, ma�īna paliku�ie, sēdējam svīzdami baltaja, vesaja kadiljaka. Garam brauca ma�īnas, aizri�poja pilsētas autobuss. Velinie pusdienotaji ietureja maltīti mek�sikāņu kafejnīca. Nākamajā kvartālā bija redzams jaunbuves me�tālā karkass. Kads strādnieks aizsargķivere augstu virs zemes �onglēja pa dubulta T profila siju. Es sēdēju miru�a vira sapņu automa�īna.

Tik. Tik. Tik.

Heilija iznaca no veikala, rokas viņai bija balts plastmasas maiņ�. Ēriks nesa divus lielākus maisiņus. Zeins gaja ar tuk�am rokām, lai jebkura bridi butu gatavs rīkoties.

-��� Lai Dievs mums visiem stāv klat! - noteica Heilija, kad visi bija sakāpu�i ma�īna un aizcirtu�i durvis. Karija iedarbina ja mo�toru. - Mēs dzīvojam tada laika, kad ikviens par skaidru naudu var iegādāties trīs vienreizējai lieto�anai izmantojamus mobilos telefonus, kas jau ir uzlādēti un uzreiz lietojami.

baltais kadiljaks iekļāvās satiksmes plūsma.

Zeins uzslavēja musu �oferi: - Lieliska doma!

-��� Paldies, - Karija pateicas.

Viņa nespēja noslēpt smaidu vai profesionālo lepnumu.

Izmantojot baltu limlenti un melnu flomasteru, Priks katram telefonam deva savu vardu: Alfa, Bravo un �arlijs.

-�� �os telefonus var uzlādēt gan ma�īna, gan no parasta elek�trības kontakta, - viņ� skaidroja, ieprogrammēdams katra telefo�na tie�o zvanu uz parejiem diviem aparatiem.

-��� Pēc cik ilga laika mes tur būsim? - Heilija painteresejas.

-��� Pec divdesmit minūtēm, - Zeins atbildēja.

Viņ� kļūdījās. Jau pec se�padsmit minūtēm mes iebraucam D�ord�a avēnijas stāvvietā pie matra�u veikala, kur sakas vecas piepilsētas tirdzniecības rajons.

Es sacīju: - No �ejienes mes to nevaram redzēt, un ari viņi mus nevar redzēt.

Rasels nopūtas. - Es joprojām uzskatu, ka mums vajadzēja braukt tie�i uz turieni un sarīkot īsta rokenrola cienīgu gājienu.

-�� Ka tad! - Heilija ironizēja. - Mes ta�u esam slepenie aģenti, nevis desantnieki, un �i ir ta vieta, kur masiņa - slepkava saņē�ma savu pastu.

-Jā, ja.

Tik. Tik. Tik.

Es ierunājos: - Ja gadījuma neatgrie�amies�

-�� Mes jus savaksim, - Rasels atbildēja.

Manā roka iegula mobilais telefons Alfa. Nospiedu Bravo ieprogrammēto numuru, un pec vienpadsmit pulksteņa tik�ķiem iczvanijas Rasela aparats. Ieliku telefonu adas jakas labaja krū�u kabata. Otra kabatā - tie�i virs sirds - ieliku mācību granatas, kas taisa vien lielu blīk�ķi un dumus, ka ari munīcijas aptveres. Ja�kas kreisā kru�u kabata bija ta piebāztā, ka rāvējslēdzējs vairs ne- gaja ciet. CJock ierocis iegūla maksti uz labas gū�as.

Mēs ar Zeinu izkāpām no auto un devāmies uz priek�u pa ielu.

Paņēmis ieroci, Rasels iekārtojās mūsu vieta ma�īnas priek�ē�ja sēdeklī un izturējās ta, it ka visu mu�u butu braucis tikai ar kadiljakiem.

Dzirdēju savu balsi sakam: - Ejam!

-��� Nolādēts! - es nolamājos, kad mes ar Zeinu stāvējām starp furgonu un ģimenes auto pretī tai adresei, kuru Heilija bija izmā�nījusi no mobilo telefonu kompānijās rēķinu daļas.

No manas jakas krū�u kabata ielikta telefona atskanēja Rase- la apslapēta balss: - Kas noticis?

-��� Partraucam sakarus! - es sacīju balsij telefona. Tads slepeno aģentu protokols tagad nemaz nebija nepiecie�ams.

Mums aiz muguras pa noslogoto D�ord�a avēnijas priek�pil�sētas tirdzniecības rajonu plūda satiksmes straume.

Aiz stāvvietās ēkas priek�a atradās �etri mazi veikaliņi. Otra�jam pa kreisi bija 1 Ieilijas iegūta adrese, kas bija uzrakstīta uz skatloga. Blakus bija uzraksts:

VĒSTULES TIE�I TEV!

Zeins secinaja: - Tā ir abonentu kastīte. Berlow Industries 413 īstenībā ir pastkastītes numurs. Esam paliku�i pie sasistas siles.

-��� Varbūt ta sile nemaz nav tik sasista, - es sacīju. - Piesedz mani.

Atverot stikla durvis, aiz kuram slēpās vēstulēs tie�i tev, no�ķin- dēja zvaniņ�.

Man priek�ā atradas biznesa centra lete. Aiz tas bija telpa ar diviem galdiem, pie kuriem sēdēja �a uzņēmuma darbinieki. Tel�pas dziļuma stāvēja gar� galds, uz kura bija redzams brūns ietina�ma papīra rullis, līmlcntes, vāze ar �ķērēm, irbuļiem un flomaste- riem. Uz blakus galda atradas faksa aparats un dators. Pie sienas līdzās davanu iesaiņojamajam papīram karājas piecu da�adu iz�mēru kartona kastu paraugi, kas bija domāti pasta sutijumu iepa�ko�anai. Pie cita stenda varēja apskatīt uzlīmju paraugus, trīs da��adu izmēru pasta sutijumu futlārus un polsterētas aploksnes.

Pa kreisi no manis, pie sienas iepretī stiklotajam ieejas durvīm, atradās vesela rinda ar pastkastītēm, un visam bija ciparu kom�bināciju atslēgas. Katrai no tam bija ari mazs stikla lodziņ�. Ne�uzkrīto�i nostaigajis gar pastkastī�u rindu, paskatijos 413. kasti- tē. Ta bija tuk�a.

Atgriezies pie letes, skatījos uz abiem darbiniekiem. Pie talaka galda sēdēja melnais vīrietis ar skutu galvu, blakus viņa ļodziga- jam krēslam pie sienas bija pielikta fotogrāfijā, kura bija redzami rūpnīcas strādnieki; uz. galda slavēja viņa sievas un trīs bērnu foto. Virs izskatijas noguris, viņam mugura bija sarkanbrūns d�emperis.

blakus letei sēdēja sieviete, kas bija uzcēlusi uz galda sarka�nas kurpēs ieautas kājas un pļapaja pa mobilo telefonu. Viņa va�rēja but koled�as studentes vecuma, tikai acīmredzot tur nemācī�jās. Apaļīgas gū�as bija iespiletas baltos d�insos ar zemo jostasvietu. Zaļā blūze nespeja apslēpt tauku kārtu, kas karajās pari jostai. Uz sejas bija uzlikla bieza, uzkrīto�a kosmētikas kār�tā, lūpas nokrāsotās spilgti sarkanas. Jaunas sievietes matu �ķip�snas laistījās visas varavīksnes krasas, mati bija īsi apgriezti.

Es ieklepojos. Tad ieklepojos vēl skaļak.

Viņa sacīja savam telefona sarunu biedram: - Tad es biju ka u� Un ari viņ� kļuva�

-�� Atvainojiet! - centos pieverst sev uzmanību.

Vīrietis sarkanbrūnajā d�emperi pacēla galvu no atvērtas do�kumentu mapes un redzēja, ka telefona meitene paradīja uz mani ar rādītājpirkstu un turpināja pļāpāt: - Nē, tā tas nav� jo es esmu kā�

Sarkanbrūna d�empera īpa�nieks aizvēra acis un ari dokumen�tu mapi, paņēma to līdzi un naca pie manis. Ejot garam meitenei, viņ� nolika mapi viņai priek�a uz galda un sacīja: - Tri�a, sac strādāt un iereģistrē steidzamos sutijumus.

-��� Kas, kas? - skatīdamas uz savu kolēģi, Tri�a turpinaja pļā�pāt: - Ne, ne jau tu. Neuztraucies, tas ir darbs� Dari to!

Vīrietis sarkanbrunaja d�emperi noradīja uz nelielu, zaļu kar�totēkas skapīti. -1 .udzu, ieliec �o mapi pec tam tur.

-��� Labi. - Tri�a atri uzsmaidīja un turpinaja pļapat: - Nevar but!

Izmetis no galvas domas par slepkavību, afroamerikanis pie- versas man: - Atvainojiet. Ta ir bosa meita. Gan jau viņa labo�sies.

-��� Es saprotu.

-��� Ka varam jums pakalpot?

-Gribēju abonēt pastkastīti.

-To var. - Virs man nosauca mēne�a, kvartala un gada izmak�sas.

Neviena telpas stūri nemanīju videonovēro�anas kameras, ari pie sienas nebija redzami nevainīgi priek�meti, kuros varēja but noslēptas kameras.

-�� Man ļoti rup ari presti�s, - es turpināju. - Kadi cilvēki medz pie jums noīrēt pastkastītes?

-��� Ļoti da�adi.

Darbinieks man pasniedza pieteikuma anketu.

-��� Paldies. - Ieliku veidlapu kabata blakus granatai un munī�cijas rezerves aptverei. - Kads ir jusu darbalaiks?

-��� Mes strādājām no se�iem rītā līdz vienpadsmitiem vakara. Kads vienmēr jus apkalpos. Agrāk mēs nodro�inājām piekļuvi abonenta kastītēm arī nakti, bet, ta ka taja laika neviens tas neuz- raudzīja, piedzīvojām vairakus vandalisma gadījumus.

-�� �ēl gan. Vai sen jau �eit strādājāt?

-��� Da�kart jutos ta, it ka manis �eit vispār nebutu. Citreiz, atkal �ie divi gadi, kuros esmu atstajis savu auto sētas puse, liku�ies ka vesela mū�ība. - Vīrs pamaja uz fotogrāfiju, kas atradas pie sienas blakus viņa galdam. - Pirms tam es strādāju par ra�o�a�nas mened�eri kartona apvaku izgatavo�anas rūpnīca. Biju priek��nieks piecdesmit septiņiem cilvēkiem, lielākoties visi bija ļoti labi strādnieki. Tad notika ra�o�anas procesa modernizācija, tika ieviesti datori, kas mana vietā atbildēja jā vai ne uz visiem jautā�jumiem, un pec tam īpa�nieki parcela ra�otni uz brīvas tirdznie�cības zonu Meksika.

Tri�a turpinaja sarunāties pa mobilo telefonu: - It ka to varētu saprast ta, ka man par to nav jauztraucas.

Virs turpinaja: - Vismaz es joprojām esmu mened�eris.

-�� Ta nu tas ir.

-��� Pats jocīgākais ir tas, ka tie�i tas pats tagad notiek Meksika ar visiem tiem strādniekiem, kas dabūja darbu taja rūpnīca. Kar�tona rūpnīca parcejas uz Ķīnu. - Melnaja seja parādijas apmieri�nāts smaids; viņ� priecājās par �o jocīgo atgadījumu. - Vismaz labi, ka netērēju savu laiku, lai iemācītos spāņu valodu.

Es pasmējos. Pamaju ar galvu, it ka dodamies prom, bet tad, it kā kaut ko atcerējies, sacīju: - Ja es mekletu iespēju noīrēt kadas telpas birojam� - Ar �estu noradīju uz griestiem: - Vai jusu priek�niekam nav tur aug�a kada brīva telpa?

Virs noraido�i papurinaja galvu. - �ai ēkai nav aug�ēja stava.

-�� Ak, cik �ēl! - es noteicu. - Uz redzē�anos.

Un izgāju pa stikla durvīm.

- Viss cauri! - sacīja Zeins, kad mes abi atstutējamies pret fur�gona aizmugurējam durvīm. Furgons bija novietots stāvvietā pie pasta nodaļas. Tā ka stāvējām aiz tā, sarkanbrūna d�empera īpa��nieks nevarēja mus redzēt pa logu. Irisa mus nebutu ievērojusi pat tad, ja kaili piespiestos pie stikla durvīm.

Balss mana jakas kru�u kabata vaicaja: - Kas notiek?

Ja, kas gan notiek?

Saule sildīja musu sejas vesaja pavasara gaisa. Bijām atspie�du�i muguras pret santehniķa furgona metala durvīm. Gaisa vir�moja pilsētas asfalta un ma�īnu izplūdes gāzu smārds, visapkart virpuļoja dzīve. Pa D�ord�a avēniju ik sekundi garam aiztraucas kada ma�īna, un musu balas sejas nolūkojas �aja Amerikas liela- ja satiksmes maģistrālē.

I'ari ielai, kuras vidu atradas gājēju saliņa un transporta plūs�ma pa trīs joslām bija novirzīta uz ziemeļiem, pa trīs - uz dienvi�diem, atradas parasta divstāvu eka, kas bija sadalīta vairakos ma�zos veikaliņos: ebreju lietu tirgotavā, seno brīnumlietu veikala, jaunu un lietotu formastērpu salona, kur skatlogā manekenes ar sartam lupām pozēja medicīnas masu virssvār�os. Vel tur atra�das vjetnamie�u restorāns, kura logiem bija aizvilkti priek�a netī�ri, sarkani aizkari, bet aiz stikla staveja avī�u kaudze. Nakamā veikala skatlogu greznoja sarkans pūķis, kuram blakus bija slu�dinājums par tadu kungfu stilu, par kadu nekad agrak pat dzir�dējis nebiju. Sekoja ķinie�u pārtikās veikaliņ�, kura skatlogs bija ta piebāzts ar precēm, ka likās - tūlīt tas pārsprāgs no pre�u dau�dzuma. Nakamais bija pornofilmu uķis ar aptum�otiem logiem, uz kuriem reklāmā vēstīja - Pieaugu�o videofilmas un DVD. Virs durvīm dega zila neona gaismas izkārtne Koijoti.

Ja, kas �aja pasaule notiek?

Garam pabrauca ma�īna - �vīks.

Un ja nu musu misija �eit ir beigusies? Ja nu mums vairs nav ko dant un nav kurp doties?

�vīks.

Mūs noķers. Bus pieci zārki. Un Kari ja�

�vīks.

Es nogāzos ielas mala.

�viks.

-�� Viktor! Vik! Tikai neatsledzies uz�

�vīks. Saule spīdēja ar tik spo�u gaismu� Auksts.

-��� Zein, ja nu ta nebija vienīgi māsiņās - slepkavas abonenta kastīte? - Es pamaju uz formastērpu veikala pusi. - Dro�i vien ta viņa �o vietu atrada, �eit ir ideala vieta pastkastītei, kur saņemt operācijas norādes. Piecpadsmit minu�u gājienā attaluma uz dien�vidiem atrodas metro, līdz apvedceļam ir tikai piecu minū�u brau�ciens ar ma�mu. Viņai nav izdevīgi pasta saņem�anai noradīt mā�jās vai darba adresi Valtera Rīda slimnīca, kur viņas darbs bija tikai aizsegs. �i ir neitrālā zona - prom no nejau�iem garāmgājē�ju skatieniem, no �ejienes var viegli nokļūt uz visam pusēm. Past�kastītei ir ciparu kods, atslēga nav vajadzīga. Iespejams, ka �o pa�u pastkastīti izmanto ari citi nelegālie spiegi, kas ieņem tadu pa�u statusu ka viņa. �eit viņi ierodas saņemt informāciju. Ja mums izdosies noķert kaut vienu no viņiem, tas mus aizvedis pie Kaila Ruso.

-�� Tu nu gan, vecīt, es talu aizfantazejies.

-�� Ta ir musu vienīga iespeja iegūt jelkādu informāciju, - es pa�raustīju plecus. - Un ko gan mēs varam zaudēt?

-��� Ta jau ir.

-�� Tatad rīkojamies! - es secināju, pamadams ar galvu uz pas�ta nodaļas pusi. Izvilku no jakas kabatas telefonu. - Tur, pasta nodaļa, viņi vel nav tevi redzēju�i. Ta�u ne jau tas ir galvenais; jāsavaldzina Tri�a.

Bija pagaju�as trīsdesmit minūtes. - Es ta�u viss esmu viena bruņa krasa! - Rasels bija sa�utis, kad mes visi se�i stāvējām bla�kus baltajam kadiljakam, kas bija iebraucis blakuseso�ās metro stacijas mil/iga stavlaukuma pedeja rinda.

-�� Tie�i ta tev ari jaizskatas, -1 Ieilija apspieda smaidu. - Bruas krekls, bruņas bikses un bruņa, stilīga beisbola cepure.

-�� Tā nav beisbola cepure! - Rasels protesteja. - Ja man tie�am galva butu beisbola cepure, tad vismaz es izskatītos pec neveikla koled�as lamzaka, nevis vienkār�i bruņa kretīna.

Rasels atdeva Zeinam pilnu sauju ar monētām, saņurcītam dolāru banknotēm, ka ari �eku no jauno un lietoto formastērpu veikala. Zeins pievienoja atliku�o sīknaudu no sava pirkuma, ko bija izdarījis pasta nodaļa, un nodeva to talak Ērikam, kur� bija viens no musu operācija tie�i neiesaistītajiem cilvēkiem. Ja ar pārejiem kas notiek, neiesaistītajam cilvēkam var noderēt skaidra nauda, lai bēgtu.

Zeins izlasīja no Ērika plaukstas kadu duci vara monētiņu� un aizsvieda tas juku jukām prom pa vientulīgas stāvvietās beto�na grīdu.

Karija pajautaja: - Ko tu dari?

Zeins atbildēja: - Tu jau zini to ticējumu. Ja atrodi centu, tad paveiksies. Da�i māņticīgie uzskata - ja cents guļ ar ciparu uz leju, tad to nevajag pacelt, jo var iedzīvoties nelaime. īsti nezinu, vai pats tam ticu.

-��� Bet tu tici kaut kam citam? - Karija interesejas.

-�� Es ticu veiksmei. Vari to saukt par pārliecību, paaugstinatu iespeju apzinā�anos vai vēl ka citādi. Cilvēkam vien atliek nodo�māt, ka paveiksies, un tas tie�am piepildīsies.

Karija samirk�ķinaja acis. - Bet kāpēc jāmet prom centi?

-��� Man ir paveicies. - Zeins paraustīja plecus. - �ķiet loģiski savu veiksmi nodot citiem.

-��� Tu biji ieslēgts trakomaja, - Karija sacīja, - tava ģimene ir mirusi, tavi vienīgie draugi ir vājprātīgi, tu nekad neesi mīlējis. Un to sauc par veiksmi?

-�� Ja ari es nekad vel neesmu pārgulējis ar sievieti, tas nenozī�me, ka neesmu bijis iemilejies.

-Ak, Zein! Sasodīts! Piedod! Viņi mums iedeva izlasīt jusu personīgās lietas, tāpēc� Tas bija netaktisks gājiens no manas pu�ses.

-��� Paklau, - Zeins viņai atbildēja, - man ir paveicies, ka esmu �eit, lai tevi sāpinātu.

Pa D�ord�a avēniju joprojām dardinaja pilsētas satiksme.

Karija pa�ūpoja savu blondo galviņu. - Nav nekāds brīnums, ka tevi turēja ieslegtu.

Zeins pasmaidīja: - Un tagad es esmu ta centa monēta, kuru tu esi pacēlusi.

Ps visiem atgadinaju: - Mēs esam gatavi. Ja neizdosies� - es nepabeidzu teikumu un devos prom.

-�� Tad mēs brauksim projām. - Heilija pa�vadzinaja balta ka- diljaka atslēgas.

Piecas minūtes velak Zeins, Karija un es gājām pa D�ord�a avēnijas tirdzniecības rajonu uz videofilmu un �urnālu veikalu, virs kura durvīm spīdēja zilais neona uzraksts Koijoti. Veikals at- radas divstāvu betona eka. Ps paravu tum�a, necaurredzama stik�la durvis, leskanejas spalgs elektriskais zvans.

Telpas kreisaja pusē atradas augsti plaukti, piebāzti ar rindas izkārtotām krasainam videokasetem, pie pretējas sienas bija kas�tes ar neķītram pornogrāfiskām fotogrāfijām, kuras bija redzami cilvēki da�adās faķiru pozas. Veikala dziļuma starp DVD plauk�tiem appelejis zaļ� aizkars aizsedza durvis uz palīgtelpām. No mums pa labi, aiz kases aparata letes, pie sienas staveja plaukti ar kasetem. Pie griestiem bija piestiprināts televizors. Tur pa�reiz varēja redzēt, ka platīnblonda, kaila sieviete, kuras krūtis izskatī�jās pec piepūstiem baloniem, norauj baltu kreklu muskuļotam pankam, kuram uz muguras uztetoveta izlocījusies �ūska. Dur�vis aiz mums aizveras, elektriskais zvans apklusa. Tagad, stāvot uz cieta paklaja, mus pilnība apņēma televizora skaņa, gaisa at- svaidzinataja ar prie�u aromātu un tabakas dumu smogs.

Aiz kases aparata paradijas bala nuģa galva ar trīs dienas ne- skutu bardu. Viņ� noklik�ķināja zippo �ķiltavas un aizkupinaja cigareti.

Karija pamanīja vienu pircēju - kadu viru uzvalka un kakla�saite, kur� ka nolēmets bija pieplacis pie plauktiem ar mazohistu �urnāliem. Viņa nostājas vīram aiz muguras, savilka lūpiņas un maigi paputa, nedaudz sajaucot viņa matus.

Strauji pagriezies, vīrelis uzvalka un kaklasaite ieraudzīja īstu sievieti. Viņa acis iepletās�

Izriezusi sievi�ķīgas krūtis, Karija dūdoja: - Man ir rokudzel�i.

Klients aizklaja seju ar roku un steidzās mums garam uz dur�vīm. Noskanēja elektriskais zvans, un vīrelis jau bija pazudis uz ielas, kur viņam nevajadzeja ne no viena kaunoties.

-��� Pienācis laiks samaksai nodevas, - es paziņoju kasierim. l>umi no viņa cigaretes vijas tie�i griestos. Es pavicinaju Karijas komandas jaunaka ciņubiedra apliecību, un kasieris pastiepas pec pults, lai apklusinatu televizoru.

-�� Federalais birojs, - Zeins pavicinaja ta vira apliecību, kuram bija iekramejis pa galvu ar miskasti.

Mūsu Flb apliecības bija īstas, kaut ari tie viri, kam bija piede�rēju�as �is un vēl divu citu aģentūru apliecibas, bija meļi.

Viņi bija tadi pa�i meļi ka mes, ta�u kasieris, pamirk�ķinājis savas iekritu�as acis, uzķēras. Lai viņ� ieritu pamesto esmu vel dziļāk, es ar skatienu noradīju uz ieroci, kas atradās maksti pie manas siksnas.

-�� Es jau samaksaju, - kasieris taisnojās. - Parasti tie ir vietējie, bet mes esam vienoju�ies.

-�� Tikai ne ar mums, - Zeins stingra balsi aizrādīja. - Mēs esam jauna komanda, ta kā tev bus jārēķinās ari ar mums.

Kasieris ievilka dziļi plau�as pēdējo dumu. - Vai ari�

-�� Vai ari izsauksim pārējās komandas, - es atbildēju. - bērnu pornogrāfijas apkaro�anas komandu, naudas atmazgā�anas eks�pertus, pazudu�o cilvēku meklē�anas vienību ar tādiem datoriem, kur pēc jaunības dienu fotogrāfijām var atveidot cilvēka izskatu jebkura vecuma. Varam izsaukt ari reketierus, jo, pateicoties mums, viņi zaudēju�i sava biznesa ienesīgāko daļu. Tapec tagad viņi ar gardu muti notiesās vieglu esmu.

-�� Tomēr parasti mēs savas lietas kārtojām personīgi, - sacīja Karija, ar acīm ieurbdamas nabaga kasieri.

Es piebalsoju: - Pa�laik mēs vel tevi nepazīstam. Un tu negri�bi iepazīties ar mums.

-��� Es tikai �eit strādāju.

Zeins piebilda: - Miis tas neinterese, jo pa�laik tu esi tas cil�vēks, kas pārstāv �o piparboditi.

Kasieris nodzēsa cigareti uz letes. - Ko jus gribat uzzināt?

Es pajautaju: - Kas ir aug�stāva?

-��� Noliktava. Vecs galds, paris krēslu. Kastes ar visādiem sū�diem. Tualete.

-��� Izklausas labi, - es atzinu.

Zeins turpinaja: - Tagad ta telpa ir museja. Mes to lietosim tik ilgi, cik bus vajadzīgs.

Ari Karija iesaistījās: - Un neviens nedrīkst zināt, ka mes iz�mantojam aug�stava telpas. To nedrīkst nojaust ne jusu no�ēloja�mie klienti, ne ari priek�nieks - fiktīvais vai īstais -, ne ari tirdz�niecības centra vadītājs. Mums ir liela komanda. No �a brī�a jus par mums aizmirsīsiet. Neviens par mums nezinās, pat jus pats.

-�� Un ja man bus jāiet uz tualeti?

Zeins sacīja: - Ie�ura burciņa.

-�� Sasodītie kruķi! ļus visi esat vienādi! - kasieris sūkstījās.

-��� Kāds ir veikala darbalaiks? - es apjautajos.

-�� To nosaku es pats. Ierodos ap vienpadsmitiem no rīta, lai ap�kalpotu tos, kas izmanto pusdienas pārtraukumu. Un slēdzu veļu nakti, kad klienti izvēlēju�ies to, kas viņiem vajadzīgs, lai parlaistu jauku naksniņu, ja esmu izsalcis, dodos uz. picas ēstuvi, kur mums notiek naturala apmaiņa - manas preces pret ēdamo. Vai ari aizstaigaju līdz nudeļu bistro, kas atrodas paris maju talak. Ta�u es negrasos jus te barot.

-��� Esam pa�i par to parupeju�ies, - es sacīju. - Tapec mums vajag vienīgi veikala atslēgas un signalizācijas kodu.

-�� Atslēgas maksa naudu.

Nometu uz letes divdesmit dolārus.

Kasiera kabata ieslideja dolāri, bet manēja - atslēgas. īres �eka otra puse Karija pierakstīja kasiera nosaukto signalizācijas kodu.

-�� Vel kas, - es piebildu.

-�� Ar tādiem pui�iem ka jus vienmer ir vēl kas.

-�� Pie durvīm ir jauka, zila neona izkārtne, - es teicu, - bet kā�pēc nosaukums ir Koijoti?

-�� Mūsu jaukais veikaliņ� palīdzēs atbrīvoties tavai vecajai, saspring�tajai pakaļai.'

-��� Vienu vardu neesi pareizi uzrakstījis: tight-ass raksta atse�vi�ķi, ar defisi.

Viņ� aizdedzinaja vel vienu zarka naglu. - Kā izradās, esi bai�gais gudrinieks.

Mēs javam, lai viņa izelpotais indīgais mākonis nosē�as uz netīrajiem dibentelpas aizkariem.

-��� Kāda jauka parmaiņa - satikt ari kadu godīgu cilvēku, - es noteicu, kad mes jau stāvējām pornoveikaliņa aug�stava nolikta�vā. - Te tie�ām ir tik draņķīgi, ka viņ� to aprakstīja.

-��� Ta�u tev bija taisnība, - Zeins atzina, kad mes pagrudam mala kartona kastes, noceļam no no�vīkata metāla galda divus saliekamos krēslus un pielikām tos pie loga. - Kaut an �is logs ir ļoti aizķepis un netīrs, pa to mes labi pārredzēsim apkartni.

Zeins nostājās pie loga un izmēģināja saliekamo binokli, ko bijām ieguvu�i no Karijas komandas iero�u vestem. Viņ� parlu- koja D�ord�a avēniju, brauco�as ma�īnas un pasta nodaļu.

Zeins konstatēja: - Es gandrīz vai vam nolasīt no Tri�as lupām vārdus, ko viņa saka, runājot pa telefonu.

-��� Es arī, - piebildu, nopetidams Kariju. - Pa�laik viņa saka it

ka.

Zeins palocīja galvu. - Tur lauka, īstaja pasaulē, tik daudz, ļau��u runa par sevi ta, it kā viņi būtu kadi filmu varoņi.

-��� Ikvienam dzīvē vajadzīgs kads pieturas punkts, - es atzinu.

-��� Kads ir mūsējais? - Zeins painteresējās.

Pēk�ņi apak�stava atskanēja elektroniski pastiprināta sievie�tes balss: - O! Superīgi! Nekad nebutu iedomājusies, ka divi tādi stilī�gi pui�i varētu dzīvot man kaimiņos! Nāciet iek�a.

* Coyotes - cut off your oltl lightens existence store (angl.) mūsu jaukais veikaliņ� palīdzēs atbrīvoties tavai vecajai, saspringtajai pakaļai.

Musu aug�stava trio piedzīvoja zināmu pārsteigumu.

Zeins attapas pirmais: - Viņam bus tas televizors jānogrie� klu�sāk.

Karija nopūtas. - Aizsegs paliek aizsegs. Televizors uzgriezts tik skaļi tādēļ, lai ērmīgie veikala klienti mus nedzirdētu.

-��� Es tikko kā grasījos iet du�ā. Vai nevelaties man pievienoties?

Uzspiedis ieprogrammēto Beta mobila telefona numuru, es to

pieliku tuvu mutei. Rasels atbildēja, un es nokomandēju: - Ieņem pozīciju! Aiziet!

-�� O-o! Jā!

l'ec piecām minūtēm uz. D�ord�a avēnijas paradijas bruņa for�mastērpa ģerbies piegādātājs. Viņ� nesa pār plecu apmēram pie�cas pēdas garu kartona rulli, kas vietām bija notīts ar baltu lim- lenti; tas bija darīts racionalu apsvērumu deļ, nevis lai izceltu baltas svītras.

-��� Garais rullis ir izcils spiegu aksesuars, - es noteicu, vēro�dams Raselu ieejam pasta nodaļā. - Uzliec tik to uz pleca, un tev bus pamatots iemesls ieiet jebkura vajadzīgaja vieta un izdarīt to, kas jadara. Tu pat vari pietēlot un ejot nedaudz ieliekties ceļos, it kā nasta butu smaga, tad apsardze pati tev atvērs vajadzīgas dur�vis.

-�� Neceri, ka tapec Tri�a atraus savu pakaļu no beņķa, - Zeins teica, novirzīdams binokli pari ielai un noregulēdams labaku asu�mu uz pasta nodaļu. - Ka tu doma, vai viņa atceresies, ka es pirms brī�a tie�i pie viņiem iegādājos �o kartona rulli un uzlīmes?

-�� Nemaz neceri, - es atjokoju.

-Mmm� Tagad mana kārta.

-���� Iek�ā un ara, - Zeins komenteja ainu, ko redzēja binokli. - Nu, Kasei! Ko tu tur �ammajies? Tri�a perfekti noslēpa garo rul�li, pielipinaja uzlīmi un atstutēja pret sienu ta, ka no �ejienes mes to lieliski parredzam, un ielika pastkastīte paziņojumu uz sartas lapiņas� Ko tu� Nē! Tikai nesāc sarunaties ar mened�eri!

-��� Ū, a-a.

Pēc �etrām minūtēm Rasels iznāca no pasta nodaļas. Viņ� no�stājās pie loga, pagrie�as ar seju pret D�ord�a avēniju un musu novēro�anas posteni. Pec tam paskatijas pulksteni, it ka uztrauk�tos, ka kaut ko nenokavē, un devas prom pa ielu.

Pēc divām minūtēm, iekāpis baltaja kadiljakā pie Heilijas un Ērika, Rasels man pie/vanija. Es paceļu klausuli.

-�� Ak, maziņā, o, turpini!

-��� Vik? - klausule atskanēja Rasela balss. - Kas tās par ska�nam tur pie jums?

-�� Nepievērs uzmanību. Ko tu tur tik ilgi darīji? Tev bija jāno�dod sainis un uzreiz jāiet prom!

-�� Ja, mazulīt�

-��� Nu ja� bet es no�āvu divus zaķus ar vienu �āvienu. Es pa- stastiju mened�erim, ka man jasavac kāds sutijums no moteļa bla�kus metro stacijai uz D�ord�a avēnijas, bet es aizmirsu pierak�stīt, precīzi kura. Viņ� izstastija, kur tie�i atrodas moteļi. Tas ir divas jūdzes atpakaļ uz pilsētas pusi. Tas mened�eris mani no�teikti neatcerēsies. Un, ja ari atceresies� Neviens nekad neatceras piegādātāju sejas.

-��� Tā ir tik labi.

-�� Labi, - es sacīju Raselam. - Apseko tos moteļus, izvēlies to, kur vislabak var paslēpt kadiljaku. Pasūti divas� ne, labak trīs istabas un piereģistrē mus kā 1 larija Martina ģimenes locekļus, kas sarunaju�i ģimenes tik�anos, l ai Ēriks izrēķina, cikos mai�nas apkalpojo�ais personāls, lai�. e�

-�� Ja, blondīnes nekad neguļ tikai ar vienu d�eku, - Rasels no�smēja klausule.

-�� O, jā! U-U�Es nekad ta vēl neesmu darījusi!

Viņ� turpinaja: - Paklau, Vik! Eai ko tu tur tagad darītu, ne- speju sagaidīt savu kārtu.

Mes sēdējam uz saliekamajiem metala kresliem pornoveikali- ņa otraja stāva un ar binokli nopētījām visus, kas taja pēcpusdie�nā iegaja pasta nodaļa un iznaca no tas.

-��� Cik ir pulkstenis? - Zeins pavaicāja, neatraudams acis no binokļa.

Paskatījos pulksteni: - �etri un �etrdesmit divas.

-�� Sastrēgumu stunda. - Karija vēroja ma�īnu straumi, kas plū�da mums garam pa ielu. - laimīgie cilvēki. Viņi dodas majas.

-�� Ari mes tur nokļūsim, - es sacīju.

-�� Ja nu neviens neatnak jusu sainim pakaļ? - viņa pavaicaja.

-�� Bet ja nu tomēr atnak? - Zeins atbildēja. - �eit mes nenoķer�sim nevienu taksometru. Mūsu ma�īna stāv pie moteļa divdesmit minu�u braucienā no �ejienes. Ja pamanīsim mērķi, tad labakajā gadījuma zināsim, kā viņ� izskatas, vai atcerēsimies viņa ma�ī�nas numuru. Ja vien viņ� nebrauks ar autobusu vai neies kājām uz metro, mes nevaresim viņu izsekot vai saņemt ciet.

-�� Darīsim, ko spēsim, - es noteicu.

Karija novilka melno d�emperi un nometa to uz saliekamā krēsla atzveltnes. Viņai bija mugura Heilijas ka�mira svīteris. Cie��i pieguļo�ais sarkanais svīteris skaidri atklaja to, ka Karija nav uzlikusi kru�turi, un es patlaban nedomāju par māsiņās - slep�kavas piecām acīm, ne ari par silikona pupiem, kurus radīja pir�mā stava televizora. Karija bija aizbazusi aiz jostas māsiņas - slepkavas nepieladeto Walther PPK ieroci - nepiecie�amo bruņo�jumu, lai notēlotu F1B aģentes lomu.

Izlaidusi pirkstus caur īsajiem, blondajiem matiem, Karija iz�staipījās. Viņa butu varējusi izmantot �o staipī�anos ka prelūdiju

uzbrukumam, bet to nedarīja. No tualetes naca urīna smaka. Viņa paskatijas uz mani; es mierino�i uzsmaidīju.

Zeins ar strauju kustību pielika binokli pie acīm.

Pēc piecām minūtēm viņ� paziņoja: - Klients. Piegaja pie past�kastītes, tur neka nebija. Viņ� aizgaja.

Karija ierunājas: - Es nekad nezinu, priecāties vai bedaties, ja mana pastkastīte ir tuk�a.

Es izteicu savu minējumu: - Tas varēja but izlūks.

Zeins atjokoja ar Marlona Brando atveidota boksera vārdiem:

-��� Es varēju but kandidats.

Vērodama Zeinu, Karija pasmaidīja, un es viņai pievienojos. Pec tam viņa prasīja: - Ka tas ir - būt vājprātīgām?

-��� Neka sevi�ķa, esam tadi pa�i cilvēki ka tu, - Zeins atbildēja.

-��� Katrs no mums ir citāds, tomēr visiem piemīt kaut kas kopīgs.

-�� Vajadzīga drosme, lai kjūtu par vājprātīgo, - es teicu.

-�� Tie�i tads jau arī ir mans jautajums - kur� gan mūsdienas ir normāls? - Karija pavaicāja.

-�� Nē, - es nepiekritu. - Tik strikti definets jautajums neatbilst realitatei. [>zīvē viss ir savadak - mazliet no visa ka, ne tikai melns vai balts. Katrā cilvēka sadzīvo vājprāts un skaidrais prāts kopā ar vel daudz ko citu. Glezna, romāns vai kada patie�am izcila fil�ma var but vienlaikus gan jautra un biedējo�a, gan seksīga un spriedzes pilna. Viss var but sajaucies kopa, ja vien pati galvena ideja ir reala un patiesa.

Karija turpinaja tincināt: - Un kāda ir galvena ideja tam, ko jus tagad darāt?

Zeins atbildēja: - Runa nav par to, lai mēs paliktu dzīvi. Izbē�got no CIP slepenas psihiatriskas slimnīcas, mēs esam kļuvu�i par dzīvo mērķi. To mes sapratan� jau pa�a sākuma.

Es palīdzēju Zeinam izskaidrot situāciju: - Mums tas bija jā�dara, vai ari tie vairs nebutu mes. Esam ziedoju�i savas dzīves slepena aģenta darbam, lai noskaidrotu taisnību un atbilsto�i rī�kotos. Ta�u mes to nedanjam tikai tādēļ, lai noskaidrotu patiesī�bu un izrēķinātos. Mums tas bija jadara ari tadeļ, lai ta butu tais�nība, lai nepazaudētu pa�i sevi. Ikviens spiegs dzīvo melu pasaule. Dzīvojot melu pasaule, var arī izdzīvot, bet, ja tava sirds nebūs skaidra un patiesa, tad tu nebūsi nekas.

Karija piebilda: - Bet jus ta�u joprojām vel esat vājprātīgi.

Ps paskaidroju: - Būt vājprātīgām nozīmēt dzīvot sapni. Ta�u - varbūt tur lauka ir tikai sapnis un mūsu vājprāts ir īstenība? Svarī�gi ir darīt to, ko vari paveikt.

-�� Un ari darīt to, kas dara tevi laimīgu, - Zeins papildinaja.

-��� Laimīgu? - Karija parjautāja. - Vāvuļot uz ielas stūra? But ieslegtam skaņu necaurlaidīga kamera?

F,s sacīju Zeinam: - Viņa zina par Kondoru.

-��� Vai to jus saucat par laimi? - Karija velreiz parjautaja, ne noliegdama, ne apstiprinadama manis teikto.

-��� Kas vienam paradīze, tas otram elle, - atgadinaju. - Un tu butu pārsteigtā par to, pie ka tik cilvēks nepierod. Bet to vietu, kur mes uzturējāmies, es dēvēju par parbaudijumu poligonu.

-��� Visi vienmēr sāk ar parbaudijumu, - Zeins paraustīja ple�cus. - Kop� mes aizbēgam no slimnīcas, kop� es izturēju pekli met�ro vagonā�

-�� Kadu pekli? - Karija viņu partrauca.

-�� Tas nebija nekas īpa�s. Ar nelielu draugu atbalstu Zeins to izturēja.

-��� Hs sajuku prata pavisam vienkār�u lietu dēļ. - Zeina acis bija pievērstas ielai. - Mani vecāki gaja boja autoavarija. Es izlē�cu no lidma�īnas un pakaros koka, kur bija janoskatās, ka manas stulbas idejas varda d�ungļos tiek noslepkavoti mani draugi. Tur es cepinajos ka elle, ko mūķenes man jau bija piesolīju�as. Pēc tam pats dabuju rakt sev kapu. Tika nomests tūksto�iem bumbu, kas plosīja manus nervus. Slepdamies kapa, es biju tik nobijies un iz�cietu tadas sāpes, ka paris dienas nosirmoju. Tad mani sazāļoja ar heroīnu un iznesa no d�ungļiem ka mērkaķi. Tas viss kopuma padarīja mani vājprātīgu, bet, paklau, katram pa�am jānes savs krusts; nevienam nav viegli.

D�ord�a avēnija atskanēja smagās ma�īnas signāls.

-��� Ps nespēju izārstēties, jo dziļi sirdi uzskatīju, ka man savs krusts jānes līdz kapa malai. Es cīnījos, lai �i nasta kļutu arvien smagaka un beigas mani nobeigtu. Par spīti visam, man bija savs krusts jānes, un es nekad nednksteju raudat, jo citādi�

Karija pavaicaja: - Jo citādi� kas tad notiktu?

-�� Ja tu nomet no pleciem �o smagumu, tev nekas vairs nepa�liek pari. - Zeins skatījās laukā pa pornoveikala logu. - Da�iem vajag nonākt līdz �im nulles punktam.

-�� Toreiz, kad man nācās piedzīvot to pekli metro vagona, Vik�tors, Rasels un pilnigi sve�i cilvēki palīdzēja man to pārdzīvot un neļava nojūgties pavisam. Nojūg�anas ir vel viens variants, kā saglabat �o krustu sev uz pleciem. Ta�u viņi, mani draugi un apkartejie cilvēki, neļava man nojūgties. Tāpēc man bija jāatgrie��as �aja pasaule. Kad atkal spēju paelpot, es vēl joprojām karājos liela atruma brauco�aja metro vagona. Mana rauda�ana un sma�guma nome�ana no pleciem nepavisam �o planētu neiznicinaja. Tapec, kaut ari vēl aizvien stāvēju tajā pa�a vieta� tas vairs nebi�ju agrakais es.

Daktera F. slepkavība nolika mani nulles punkta, - Zeins tur- pinaja. Poga stikla atspīdēja viņa skumjais smaids. - Ar viņu izrī�kojas ne�ēlīgi, bet dakteris F. bija labākais ārsts, kadu jebkad mū�ā esmu saticis.

Izmantojot binokli, Zeins atri parlukoja pasta nodaļu. Pēc tam viņ� to nolika uz palodzes un pajautaja Karijai: - Un ka ir ar tevi?

-��� Es neesmu traka.

-�� Ka tad ir - vai tu priecājies vai skumsti, kad tava pastkastīte ir tuk�a?

-�� Man vienalga, - viņa atbildēja. - Ta vieta, lai paveiktu savu misiju, ta ir piebeigusi mani pa�u. Nav vairs svarīgi, esmu traka vai normālā. Es visu salaidu dēlī, ar mani ir beigas.

-��� Par tam beigām es neko nezinu, - Zeins sacīja, - ta�u tu no�teikti neesi neko salaidusi dēli. Tev bija jātiek gala ar īstenību, ne�vis ar to, ko jus bijāt ieplānoju�i. Es pat teiktu, ka tas tevi padarīja par zvaigzni.

Karija lūkojās Zeinā.

-��� Bet vai tu zini, kas tagad ir pats svarigakais? - Zeins pajau�taja.

Viņa noraido�i pa�ūpoja galvu.

-�� Vai nu kads ir jucis vai nav, bet mums ir japaed.

Un es pamanīju savu izdevību. - Tepat blakus ir vjetnamie�u restorāns.

-�aja apkartne ir tada sajuta kā Saigona. Tāpēc loģiski būtu, ja es atnestu pusdienas. - Zeins pasniedza man binokli un pa- jautaja Karijai: - Vai velies ko īpa�u?

-�� Ja nu vienīgi labi daudz un labi karstu.

Kad lejasstava ārdurvis nozvanīja Zeina aizie�anu, Kari ja pa- jautaja: - Vai Zeins vienmer bijis tads ka tagad?

-Jā. Nē.

Viņa apsēdas Zeina krēslā. Bijām paliku�i divi vien, skatījā�mies lauka pa netīro logu.

-��� Nu� - ar �estu noradīju uz piebāzto otra stava istabeli; pa ielu joprojām joņoja ma�īnu straume; pie debesim norieteja sar�kana saule. - Kā juties?

-��� Ko lai saka� Vai es vispār kādreiz spēju iedomāties, ka reiz nonāk�u �adā vietā?

-�� Kur� tad no mums to varēja iedomāties? - es pajautaju. - Kad amerikaņi runa par kādreiz, viņi ar to doma vidusskolu. Pārējai pasaulei �is kādreiz parasti attiecas uz to, vai viņiem bija ko est vai nebija. Ko �is kādreiz nozīme tev?

-�� Tas nozīme vakardienu. Aizmirsti par vidusskolu! - Karija pakratīja galvu. - Vidusskola ir Amerikas �upulis. Mēs alla� uz�skatam, ka varam kļūt par labakiem cilvekiem - gudrākiem, skais�tākiem, bagatakiem un varenākiem. Parēja pasaule cilvēki cinas, lai pa�i butu labaki un dzīve butu dro�āka, iztiekot ar to, kas vi�ņiem jau ir. Tie�i tapec �is kādreiz mums asociējas ar pusaud�u gadu apmatibu. Visu mu�u domājam, ka vēl joprojām ir laiks, lai kļutu pieaugu�i un partaptu par citu cilvēku.

-��� Ko tu gribi panākt, kad kļūsi pieaugusi? - es pajautāju.

-�� Palikt dzīvai. - Karija nolaida binokli un turpinaja skatīties lauka pa logu.

-��� Un tas, kas notiek �obrīd, neatbilst tam, ka tobrīd biji to iztē�lojusies.

-��� Psi sapratis mani pareizi, - viņa teica. - Toreiz es vienīgi vē�lējos tikt prom no majam un nokļūt kada labaka vieta, paveikt kaut ko neordināru, ko neviens nebija cerējis no manis sagaidīt. - Ka�rija iesmējās. - Un, vai zini? Tagad es riskēju ar savu dzīvību, lai aizstavetu parastu, ikdieni�ķu dzīvi. Ko tad tik neordināru esmu panakusi? Esmu iesprostota virs kada pornoveikala kopa ar da��iem vajpratigajicm.

Viņa nolika binokli uz palodzes.

-��� Pats smieklīgākais ir tas, ka �i parasta dzive galu gala izrā�dās glu�i sakarīga. - Viņa veltīja man greizu smaidu. - Ta�u pat�laban esmu parasta meitene, kurai nav nevienas lodes aptvere.

-��� Kur tu uzaugi?

-�� Un pec tam tu gribēsi uzzināt ari manu horoskopa zīmi? Vai tikai planētas nebija sastaju�as ta, ka tagad es esmu te, kur esmu?

-�� Vai uzaugi piepilsetā, pilsēta, mazpilsēta vai kada lauku fer�ma?

-�� Oho! Tu nu gan esi neatlaidīgs! Vai ar savam runām par dzī�vi gribi panakt, lai gūstekne kļūst pielaidigaka?

Tad es riskēju. - Ja gribi doties prom, ej.

Viņa pat nepamirk�ķinaja zaļās acis, ari man ne vaibsts neno- raustijas.

-��� Nu ne, - Karija sacīja. - Es nelaidī�u garam tik karaliskas pusdienas.

Mes atkal pievēr�amies pasta nodaļas vēro�anai pari ielai. Tās logos bija iedegtas gaismas.

-�� Uzaugu Aiova, - viņa negaidīti atklaja.

Mana sirds sāka sisties straujak. - Esi precējusies?

-�� Tev jau butu jazina atbilde uz �o jautajumu.

-��� Vai tev� ir kads vīrietis?

-�� Vienmer jau var kadu atrast. - Viņa sapurinaja blondos ma�tus. - Man nav neviena.

-�� Man ari nav.

-��� Tas nu gan nav nekas pārsteidzo�s.

Es turpināju: - Tā ir spiegu dzives realitate un negativa puse. Mums nav iespeju atrast tadu cilvēku, kas būtu svarigaks par visu pārējo.

-��� Tu vienmer doma, ka tam vel bus laiks, - Karija turpinaja manu domu. - Pat zinot, ko tu un es saprotam ar jedzienu laiks. Es varu nogalinat cilvēku vienpadsmit sekundes - tuvcīņa. Ja mana ieroci butu lodes, es tie�a tēmējuma pārspētu visus; ja man kads jāno�auj, es to izdaru profesionāli.

-�� Mcs visi balansējam uz na�a asmens un esam mirkļa attalu- ma no savas pēdējas lodes, - es sacīju. - Fuk, kur es esmu nonā�cis.

-�� Vai tev �ķiet, ka es par to nedomāju? Mēs visi par to domā�jam. Ta�u, kad dzirdam par� tadu sabrukumu, kas noticis ar tevi, tad sakam, ka liktenis bija ta lēmis.

-��� Liktenim var gadīties ari negaidīti pavērsieni.

-�� Tas var samalt ļaudis savas dzirnās.

-��� Es vel joprojām esmu �ai saule.

-�� Ja gan, - Karija atzina. - Ta�u es gribēju tevi nogalinat, tur�klāt ļoti centos to izdarīt.

-��� Varbūt nakamreiz tev izdosies labak.

Viņa samirk�ķinaja acis un mainīja tēmu.

-��� Vai mīli dzeju?

-�� Nekad neesmu par to domājis.

-�� Tad tev ir paveicies. Tad tev ir lielas izaugsmes iespejas un� un�

Kas notika? Kas notika?

-��� Viktor! Vik! - Es joprojām sēdēju krēsla, un Karija bija nolie�kusies pie manis. I ,ogs jau bija satumsis, bet viņa pieceļas no krēs�la un noliecās par mani�

-��� Vik! Tu� atsledzies.

-��� Esmu atgriezies. Es vienmēr atgrie�os.

-��� I ,idz �im tev tas ir izdevies. Cik ilgi jus visi neesat dabuju�i zāles?

-��� Kasels teiktu, ka ne tik ļoti ilgi. Neuztraucies, gan jau mēs izķepurosimies un tiksim gala.

-�� Ari Ēriks un I leilija?

-�� Abi kopa viņi ir viens vesels cilvēks.

-�� Cik burvīgi tu to pateici, - Karija atzina.

-��� Redzi nu! Tev ta�u patīk dzeja.

Paskatījusies lauka pa logu, viņa ziņoja: - Majas priek�a ap- stajās nemarķeta policijas ma�īna.

Mes pieliecamies zem palodzes un par to skatijamies, kas no�tiek tur lejā, stāvvietā.

Kads virs Ietā, pelēka uzvalka, ar skūtu galvu, aizvēra �ofera puses durvis Crown Victoria ma�īnai, kurai uz bagā�nieka atra- das divas radioantenas. Paskatījies uz visam pusēm, lai pārlieci�nātos, ka neviens nav viņu ievērojis, policists pelekaja uzvalka devas uz Koijota durvju pusi un pazuda no musu redzesloka.

Spalgais durvju zvans ziņoja, ka durvis atvēru�as.

-�� Es netaisos �eit aug�a ta vienkār�i padoties! -saciju, paņem�dams Glock.

-��� Kas bus ar Zeinu? - Karija pajautaja.

Pacēlis kreiso roku, es paradīju �estu - klusu!

Mes pielavijamies pie neizolētajām durvīm kā peles kaķu pil�na maja un sākam kapt leja pa kāpnēm, kas attaisnoja musu cerī�bas un ne�īkstēja. Kāpņu apak�a vienīgi appelēju�ais, zaļais aiz�kars atdalīja mus no pornoveikala.

Smird pec samirku�as vilnas, es nodomāju, pielīzdams tuvāk za�ļajam aizkaram, lai paluretu pa spraugu pie durvju stenderes. Ka�rija pieslideja man blakus; es nekad nebutu ļāvis viņai �eit atras�ties, ja neuzticētos. Skatīdamas pari manai galvai, viņa redzēja to pa�u ko es.

Mes vērojam, ka policists uzmet uz letes videokaseti un saka līķa balajam pārdēvējām: - Ja labi pamekletu, varbūt es atrastu vel kaut ko. bet neuztraucies, es nesastadī�u protokolu.

Pardevejs atbildēja: - Jus, policisti, vienmēr esat labi pret mani izturēju�ies.

Iezvanijas durvju zvans, veikala ienaca Zeins.

Policists pagrie�as, lai paskatītos uz vīrieti, kas ienaca pa dur�vīm. Ar �o kustību viņa �akete nodevīgi paveras un atklāja pie bik�u siksnas piesprausto �etonu, lai visiem pa�taisnajiem, apzi�nīgajiem pilsoņiem, kam patīk rakstīt vēstules un zvanīt uz poli�ciju, butu skaidrs, kas viņ� tads ir. Ieraugot sve�inieku ar baltiem matiem un cie�u acu skatienu, policista roka instinktīvi tvēra pie laba sana. Viņ� noburk�ķēja: - Sasodīts! Kas tev tajas tūtas?

Zeins samirk�ķinaja acis un atbildēja: - Vjetnamie�u ediens.

-�� Tu nes� edienu uz �ejieni?

Zeins nedrīksteja atklat ne policistam, ne pārdēvējām, kas mes tadi esam, tapec vienkār�i pajautaja: - Vai tad jus pats nekad ne�esat izsalcis?

-�� Esmu gan. Ta�u es zinu, kad un kur savu izsalkumu apmie�rināt.

Zeins piemiedza policistam ar aci: - Tadi pui�i ka mēs edam, kur vien to veļamies.

Ta nu ir taisnība, nodomāja pardevejs. Sasodītie kruķi vienmēr lien, kur nevajag.

�ada vaļība lika policistam savilkt pieri grumbas, un viņ� sa�cīja dīvainajam vīram ar baltajiem matiem: - Ko tu ar to biji do�mājis?

Karija pagrūda mani sānis�

�un iesteidzās veikala.

Es tik tikko noturējos uz kajam, lai kruķis, Zeins un pardevejs mani neieraudzītu. Man rokā bija Glock, ko turēju, piespiestu pie sejas. Atbalstījies pret sienu otrpus zaļa aizkara, biju ieņēmis kau�jas gatavības pozu.

-�� Ak, mīļais, - Karija ierunājās, iedama gar kase�u plauktiem. Policists un pārdevējs pagrie�as, lai redzetu jaukās balss īpa�nie�ci. - Te nu gan ir draņķīga tualete.

Ej dirstl - nodomaja pardevejs. Tu to dabūji par velti.

Kruķis uztvēra federālās aģentes skatienu, kas bridinaja - ar mani nekādu joku nebūs. Viņa pievienojās abiem pārējiem �etonu īpa�niekiem un vērsās pie ta ar baltajiem matiem: - Mums nekā�dā palīdzība nav vajadzīga.

Kā tad, nodomaja pardevejs, it ka jūs, federāfi, varētu tikt galā ar jebkuru situāciju bez aizsega. Ta�u pardevejs zināja, kad paklausīt iepriek� saņemtajai pavēlei.

-��� Sasodīts! - iesaucas vietejais kruķis. - Tev pat līdzi ir sie�viete!

-��� Kas par lietu? - Karija apvaicajas. - Vai domājāt, ka es to nevaru izdarīt?

Kruķis sarka un balēja par tik tie�u valodu. - Nu, es domāju�

Zeins viņu partrauca: - Manuprat, mums �eit nav nekādu pro�blēmu.

Karija neļava kruķim atbildēt un sacīja Zeinam: - Ne tadu, ar kuram mes nevaretu tikt gala.

-�� Nevarētu ir parak skaļi teikts, - Zeins aizrādīja.

Kruķis iesaucas: - Hei! Vai tad jus nerunājat ar mani?

Zeins atbildēja: - Neviena cita jau te nav.

Stāvot aiz aizkara, iero�a stobrs spiedās man vaiga.

Karija turpinaja: - Mums jau ir jaruna ar jums. Ne jau tāpēc, ka esam traki; ne jau tāpēc, ka esam iekulu�ies kadas nepatik�a�nas.

-��� Kads uzrodas tad, kad vismazak to gaidi, - Zeias piebalsoja.

-��� Vienmer jabut tam gatavam, - Karija viņu papildinaja.

-�� Tomēr nekad tas neizdodas, - Zeins pabeidza domu.

Kruķis, kas bija piedalījies tūksto�iem da�adas nopratina�a-

nas un uzskatīja sevi par īstu veterānu, saprata, ka �ie divi pilso�ņi, kuri bija ienāku�i pornoveikala un viņu pieķeru�i, centas vi�ņam kaut ko netie�i pateikt. Viņa �etons bija tos nobiedējis. Tas bija labi. Ta�u viņam vajadzēja tos nolikt pie vietas. Norijis sieka�las, policists sacīja; - Da�kart tas negaidītais pārsteigums izdo�das tīri labi, neoficiāli runājot.

-�� Ja, -Karija atzina, - ta tas ir. Nav pat ko ierakstīt protokola.

-��� Paklau! - kruķis iesaucas. Parūdi tiem abiem sasodītajiem ēr�miem kur� �eit ir boss. - Vai jus abi gribat, lai sastadu protokolu?

-�� Nē, ko jus! - Karija atbildēja. - Tomēr butu iznācis tads inte�resants stāsts.

Ka tad, nodomaja līķa balais pardevejs, piesedziet savas pakaļas, kruķi.

Zeins uzsmaidīja policistam. - Ceru, ka neaizkavējam jus no svarīgam dan�anam.

Policists to uztvēra ka atvaino�anos ar maskētu lugumu.

Pardevejs to saprata ka tie�u mājienu vākties prom.

Policists pacēla pirkstu pret dīvaino pārīti, kura izteikumi lie�cināja, ka viņi ir pietiekami gudri, lai aizmirstu, ka kādreiz viņu �eit redzēju�i. Viņ� vēl pēdējo reizi tos bridinaja: - Jus te man abi piesargieties!

Oho! - nodomaja pardevejs, kad durvju zvaniņ� no�ķindeja, vietejam policistam aizejot. Nu gan laiki pienāku�i! Viens kruķis pie�draud otram! Ka tajā vecaja, labajā 7 V �ovā Hill Street Blues.

Zeins versas pie pardeveja: - Viņ� jau īstenība nemaz nav tik slikts.

-Ja, ja, - pārdevējs noņurdēja, jo zinaja, ka kruķi vienmer cits citu aizstav. - Viņ� ir tads pats mīļ� jēriņ� ka jus abi.

-��� Nu ne, - Zeins pasmaidīja. - Viņ� ne tuvu nav tik traks ka

es.

-�� Atgrie�amies sava ūķī! - Karija nokomandēja.

Kad abi tuvojas manai sleptuvei ai/ aizkara, es paslēpu ieroci.

Dodoties aug�a pa trepem, mus apņēma Āzijas virtuves pikan�tas smar�as.

-��� bijām tuvu bīstamajai robe�ai, - Zeins atzina.

-�� Ļoti tuvu, - Karija piekrita.

Pamajis ar galvu uz pornoveikala pusi, kur abi bija sveikā iz�spruku�i cauri, Zeins uzslavēja Kariju: - Tev krājumā ir da�i labi paņemieni.

-�� Ari tev nebija ne vainas, - Karija atbildēja ar tadu pa�u laip�nību, - ņemot vera, ka esi tads vecs un traks maniaks.

Ps piebildu: - Priecājos, ka jus abi zināt, ko darat.

-Ja, - Karija un Zeins atbildēja.

-�� Tas mums visiem labi izdevās, - noteicu, noņemdams vāci�ņus karstam, kūpo�am tējas krūzītēm.

Abi mani kolēģi paskatijas uz mani un atvēra līdzi ņemama ediena kastītes ar Hanojas cūkgaļas iesmiem, kas bija uzlikti virs garam, biezām, mīkstām un nedaudz saldam nudelem.

Piezvanīja Rasels un saņēma atļauju uznākt aug�ā. Ieraudzī�jis musu tuk�os traukus, viņ� sacīja: - Mes edam juras veltes kada for�a vietiņa, kas atgadinaja 1940. gada kinofilmas. Ta atrodas pusceļa starp moteli un metro staciju. Kadiljaks stāv zem auto�stāvvietās nojumes. To nevar pamanīt ne no ielas, ne no helikop�tera. Surp atbraucu ar metro.

-��� Viens pats? - es brīnījos.

-��� Viens ka pirksts. - Rasels noradīja uz Zeinu un Kariju. - Jūs abi dodieties uz moteli ar metro. Ēriks ir sastadījis �ā vakara pē�dējo de�ūru plānu. Tagad karta man un Viktoram. Uzzīmēju jums karti, ka atrast moteli, un nopirku brauk�anas biļetes.

-�� Vai viņi brauks divi vien? - es gribēju zināt.

-�� Tā bija vienīga iespeja, ka novietot kadiljaku aizsega. Ja Hei- lija brauktu man līdzi, lai pavadītu viņus atpakaļceļā, tad Ēriks butu palicis viens pats un klausījies no kaimiņu istabam skano��as televīzijas reklāmās. Heilija negribēja dot Ērikam komandu palikt gulta un neko nedarīt, līdz mes visi atgrieztos un palīdzē�tu viņam tikt ar sevi gala. Viņ� tagad bie�i atslēdzas un lidinās cita pasaule.

Karija dusmīgi uz mani paskatijas.

- Turklāt, - Rasels sacīja, paņemdams binokli un pārbaudī�dams, kas notiek aiz pasta nodaļas gai�ajiem logiem, - agrak vai velak mums tapat nāktos uzticēties blondīnei un atstat viņu tikai ar vienu pavadoni. Zeinam viņa vienīgi jānogādā ar vilcienu līdz motelim.

Zeins atbildēja: - Domāju, ka tik�u ar to galā.

Vilciens dardeja cauri melnajai naktij.

Pirmā stava pornoveikala bija dzirdamas atbilsto�as skaņas no kārtējās filmas, kuras mes ar Raselu aug�stava bijām spiesti noklausīties.

Lauka, uz ielas, ma�īnu aizmugurējās gaismas iekrasoja tum��o nakti sarkana toni.

-��� Mūsu novēro�ana nekam neder, - Rasels atzina.

Pasta nodaļas mened�eri bija nomainījis kads cienījams vecāks kungs ar kaklasaiti, kur� nosēdās aiz letes un dzeltenīgo lampu apgaismotaja telpa gaidīja klientus. Skatoties binokli, redzējām viņu lasam gramatu, bet virsrakstu nevareja saskatīt.

No apak�stavā radītas filmas atskanēja sievietes balss: - Kurp tu ej?

-�� Nekur es neeju, - atbildēja vīrietis, kur� brauca vilcienā.

Ks pajautāju Raselam: - Kas liek sievietei iemileties vīrietī?

-�� Ja es varētu tev uz �o jautājumu atbildēt, tad butu superiz- cils spiegs.

-�� Mfs ta�u nevaram to darīt feit, vai ne? - sieviete filma vaicaja.

Rasels sacīja: - Sievietes doma, ka mes viņas iemīlamies�

Viņ� noradīja ar pirkstu uz grīdu.

-��� Kas tev ir zem kleitas?

Pec tam viņ� turpinaja: - Zini, vecīt? Kaut dzīve viss butu tik�pat vienkār�i kā taja filma, ko rada tur leja!

-Ak jā.

Rasels lūdzās: - Lūdzu, Dievs! Apklusini to vilciena skaņu, lai nav jādzird, kā citi dra�as!

Dievs uzklausīja viņa lugumu un sacīja nē.

Cauri vilciena dardoņai atskanēja vaidi un nopūtas, mazulīti un jāl Filmas skaņu nomaca uz datora sakomponets bezdvese- lisks d�ezs, kas atgādinaja lifta skaņas. Varbūt kādam nejūtīgam subjektam �āda muziķa tomēr patika?

-�� Mūziķu vidū ir nerakstīts likums - neizvaro muziķu.

-�� Ak, �is sievietes! - ietureju pauzi, lai sameklētu kadu sulīgu frāzi.

-��� Aizmirsti, neruna par to, - Rasels izmantoja manu pauzi. - Nestāsti man neko par mīlestību.

-��� Kur� te kaut ko runaja par�

bet Rasels jau bija pielecis kājās. Ari es atgrūdu krēslu, lai labāk varētu saskatīt pasta nodaļas gai�os logus, kas spīdēja 1 )�ord�a avē�nijas otra puse, un tajā pa�a laika ari verot sava pāriniekā reakciju.

-�� Ta ir sieviete, - viņ� ziņoja. - Tas, kam es izgāju cauri� Ko man īstenība nācās piedzīvot, ko mes atklājām Ņujorkā� Tu varēji padomāt, ka mana dalība operācijā varēja sagādāt Zeinam pro�blēmas - lielas problēmas, ne tikai karstuma lēkmes vai nakts murgus. Man toreiz paveicas, bet�

Vai zini, kas mani kaitina - man riebjas ta sasodīta muziķa! Rasels dusmīgi skatijas grīdā. Viņ� saka mīdīties pa grīdu, bet ska�ņa vienalga nekur nepazuda, ta skanēja cauri plānajiem dēļiem.

-��� Tas, ko es izdarīju� Nu labi, atzīstu, tas bija kaut kas ār�kārtējs. bet es to izdarīju, cilvēcīgas mīlestības jutu vadīts - pret �o valsti, brīvību un taisnību. Ta meitene bija pakarta tualetes kabīne� Mani satracinaja tas, ka es to daru aiz mīlestības. Es nespeju viņu izglābt, tāpēc man bija viņa jāiemīl, lai�

Rasels mīdījās pa grīdu.

-��� Paliec pie manis! Neatslēdzies! - es kliedzu.

-�� Sasodīts! Kur gan es vam pazust? Mes esam �eit un daram to, kas jadara, jo mums patīk to darīt, jo mēs negribam, lai mums ko nodara, jo mums patīk �is operācijās risks un adrenalīns, jo�

Viņ� atkal mīcīja kājām grīdu.

-�� Sievietes! - es noteicu, piespiedu kārtā klausīdamies no le�jas dzirdamaja mūzikā. - Mīlestība!

Rasela seja vidēja man acu priek�ā. Paceļu roku, lai viņu pastumtu mala, biju gatavs ar visu augumu atgrūst viņu mala. Centos sajust viņa kustības un neizlaist no acīm spo�o logu ielas otra puse, caur kuru bija redzams vecais virs, kas sēdēja vientulī�ba un lasīja gramatu.

-�� Mani patie�am satracinaja tās mīlestības jutas, - Rasels �uk�stēja pie sasodīti sliktas mūzikas. - Un ja nu mīlestība vienmer noved kapa? - Viņa vārdi man bija ka auksta du�a. - Ja nu mīles�tības varda ir janogalina?

-�� Ta butu problēma, - es at�ukstēju.

-��� Pagaidi brītiņu.

Rasels izsteidzās no istabas un atstaja mani vienu novēro�a�nas posteni.

Gan jau viss bus labi. Rasels nesen ka piedzīvoja lielu progresu, vi�ņam vēl jajut nomierino�o table�u iedarbība. Pat ja viņa ārprāts snie�dzas tālāk par to, ko viņ� izdarīja karā�

Pari ielai vecais virs joprojām sedeja vientulība un lasīja gra�matu, pa D�ord�a avēniju brauca ma�īnas, tuvojas pasta noda�ļas slēg�anas laiks. Gan jau viss bus labi!

Grīda vibrēja no vilciena darde�anas. Atskanēja kliedziens - vai varbūt vilciena signāls? Vai tas bija divu aktieru izpildījuma?

Bum!

Atskanēja stikla �ķindoņa, plīsto�a skaņa� un iestājās klu�sums.

Kads kapa aug�a pa kāpnēm. Es paņemu ieroci.

Istaba ienāca Rasels.

Viņ� sacīja: - Pie ka mes palikam? A, mes runājām par navi un mīlestību. Ņud�ersija es sapratu, cik tas viss bija stulbi un muļ�ķīgi, nevis vienkār�i neprātīgi.

-��� Rasei� Tu sa�avi televizoru.

-�� Tikai vienreiz.

-�� Pārdevējs�

-��� Viņ� slaucīja grīdu, veikala nebija neviena klienta. Teicu, lai viņ� sarēķina zaudējumus.

-�� Ja nu viņ� kadam piezvana?

Rasels novērsās no loga. Viņa acis me�onīgi spīdēja, kad mans partneris pajautaja: - Vai tu to daritu?

Pornoveikala beidzot bija iestājies klusums. Mes skatijamies pa logu.

Rasels nopūtas. - �i novēro�ana nekam neder.

Pusnakts. Mirklis, kad vakardiena kļūst par rītdienu.

Mes gajam pa musu moteļa otrā stava laima zaļo gaiteni, kas atradās akmens sviediena attaluma no Merilendas robe�as ar Va��ingtonu.

Clajam divatā ar Raselu. Koridora sānos stiepās slēgtu durvju rinda.

-��� Skatoties novēro�anas ainas filmas, man patīk, ka tur alla� kaut kas notiek, - Rasels sacīja. Paklajs apslāpēja musu soļu trok�sni. - Varonis vienmēr redz, kas notiek.

-��� Kada gan jēga butu no varoņa, kur� nezina, kas notiek? - es atbildēju, kad aukstās kolas kofeīns bija iedarbojies uz maniem izmocītajiem nerviem.

Rasels paskatijas uz mani: - Bet tev ta�u jajut �ēlums pret va�roni, kur� nesaprot, kas notiek.

-��� Dro�i vien, - es attraucu.

-�� Ja, - viņ� piebilda, - kā tad!

Rasels apturēja musu gājienu pie durvīm ar numuru 2J. Uz �o durvju roktura bija pakarts uzraksts 1.ūJzu netraucet. Identiski uz�raksti bija ari uz divu nakamo durvju rokturiem. - �i ir mūsu abu istaba. Nakamajā ir apmetu�ies Zeins ar Ēriku, tur talak - Heilija ar blondīni.

-�� Viņu sauc Ka rija.

-��� I ai ta butu. Ta ka Ērikam ir uznākusi nervu lekme, Zeins dro��i vien guļ viens pats. Ēriks laikam ir ieritinājies Heilijas gultas kaj- gali. Man tas patīk, jo tādejādi blondīnei ir dubulta apsardze.

Atveras istabas durvis, un Heilija pabaza galvu gaiteni. Pieli�kusi pirkstu pie lupām, viņa paradīja �estu - viss mierīgi. Pec tam pazuda atpakaļ sava istaba un aizvēra durvis.

-�� Vai tie�ām gribi stavet sardzē? - atslēdzis mūsu istabu, Ra- sels man pajautaja un iedeva atslēgu.

-�� Kādam jau tas jadara.

-��� Nolādēts! Ka man paveicies! Dabūju pagulēt veselas �etras stundas.

-�� Pulksten piecos pamodini Heiliju un Ēriku, aizved viņus līdz pasta nodaļai, tad atgriezies moteli un guli talak. Pirms dodies prom, pamodini Zeinu, lai viņ� mus apsarga, kamēr pārējie gu�lēs.

Rasels pamāja ar galvu un veltīja man dīvainu smaidu.

Istabas durvis aizvērās, viena no gultam gaidīja ari mani. No- �upojas uzraksts lūdzu netraucet.

Gaiteņa otra gala nograbēja ledus saldējama ma�īna.

Kaut gan biju ļoti noguris, es tomēr neapsēdos, bet devos uz gaiteņa otru galu pie logiem, pa ceļam ar pirkstu pakustinadams uzrakstus Lūdzu netraucēt, kas karājas uz durvīm. Nonācis gaite�ņa galā pie kāpnēm, es atskatījos. Tagad uzraksti staveja mierīgi un vairs ne�ūpojas, nemaz nevareja redzēt, ka tur kāds būtu gājis garam.

Pa logiem varēja redzēt, ka laukā ir dziļa nakts. Pie vienas mo�teļa sienas paceļas augstas ēkas, kas bija izaugu�as visapkart. Se�nāk divdesmit minu�u brauciens no baltā nama nozīmēja, ka esi jau izbraucis lauka no pilsētas, nevis, ka mūsdienas, atrodies vel priek�pilsēta. Otra puse bija brīvs laukums, tur garam brauca met�ro un parastie vilciena vagoni. Aiz slie�u ceļa pacēlas biroju ēkas, kuru logu apgaismojums liecinaja par telpu uzkop�anu vai dar- baholiķiem, kas nevar vien beigt strādāt. Pa ielām slīdēja vientu�līgas, dzeltenas automa�īnu ugunis. Moteļa administrators bija pastastijis Raselam, ka divdesmit pirmaja gadsimta piecus kvar- talus talak snaiperu iznicinātāju komanda bija no�āvusi kadu ne�vainīgu pilsoni. Ta�u policisti notvēra tos snaiperus, kas �āva uz sve�iniekiem, tāpēc mums bija jāuztraucas vienīgi par tiem snai�periem, kuri pazina mus pec izskata.

Hs iesucu aukstas kolas malciņu un paskatījos pulksteni: �etras minūtes pari pusnaktij. Ja es butu savācis pareizos centus, tad pēc nepilnām �etrām stundām jau ieraustos gulta un saldi dusētu.

Kolas pudele kratījās mana rokā. Tur nu es nevareju vainot ne kofeīnu, ne veso nakti.

Vai ari pārējiem maniem draugiem tapat trīcēja rokas? Rīt jau bus musu septītā diena bez medikamentiem. Neskaitot kontraban�das ceļa iegūtos stimulētājus, Zeins bija apreķinajis, ka bez zā�lēm mes izvilksim tikai septiņas dienas.

Es vēroju pats sevi no aug�as, ka eju pa moteļa balgani zaļo gaiteni. It ka skatītos filmu, kurā pats tēloju galveno lomu.

Pirmo durvju uzraksts l.ūdzu netraucēt sa�ūpojās, kad gāju ga�ram.

Tur iek�a bija Karija ar Heiliju. Un varbūt� Piespiedu ausi pie vecajam koka durvīm, ļa, bija dzirdama arī skaļa vīrie�a krak�a- na - tas bija Ēriks. Ta�u varēja saklausīt ari sievie�u elpu, kas lie- cinaja par to, ka visi �īs istabas iemītnieki guļ salda miega.

Nakamas istabas Lūdzu netraucet uzraksts nodrebeja, pirms vel biju līdz tam aizgājis. Man pat nebija jāpieliek auss pie 21. ista�bas vecajam koka durvīm, lai aiz tām saklausītu apslapētu krāk��anu. Tas bija Zeins, kas �etrus gadus Menas psihiatriska ja slim�nīca naktis nebija varējis gulēt un cīnījies ar �au�alīgiem murgiem. Tur viņ� izcīnīja �o kauju vienatnē - �īkstinot gultu un kliedzot Ne! Ne! vai ari O, ne! Es varēju vienīgi doties talak un cerēt, ka Zeins tiks gala ar sestdienas nakts murgiem.

Lūk, arī tre�ais Ludzu netraucet. Negribeju Raselu modināt, viņ� jau dro�i vien bija aizmidzis.

Devos talak uz otru gaiteņa galu. Stāvēju sardzē pie naksnī�gajiem logiem un slēgtajam durvīm. Manas rokas trīcēja. Ta�u es vēl apzinajos, kur atrodos un kas notiek, un tas man lika iztēlo�ties, ka viss notiek ka filma.

Pēc da�am minūtēm iedegsies gaismas.

Bardas rugājiem apaugu�ais pardevejs, slavēdams aiz kases a pa rata, nogaidīja, kamēr durvju zvans pārstās d�inkstēt, kad es biju no saules pielietās ielas ienācis pa durvīm viņa valstība un tad pajautajai - Kas tas?

-��� Kafija. - Es pamaju uz balto kartona krūzīti, ko biju paņēmis rokā un nolicis uz letes no pelēcīgas kartona paplātes, uz kuras atradas �etras tadas pa�as krūzītes. Man aiz muguras pie gries�tiem karajas televizors, pari ta sasistajam ekranam bija krustenis�ki uzlīmēti melnas limlentes gabali. - Tā ir modernā kafija ar tvai�cētu pienu, kas maksa tikpat, cik sauja lo�u.

-�� Būtu labak man atnesis moku. - Veikala telpa izplātījās kafi�jas bagatīgais aromats un lika pārdēvējām no�ķaudīties.

-��� Butu varējis, - es noteicu un devos uz zaļā aizkara pusi, aiz kura atradas kāpnes uz otro stāvu.

Pārdevējs vairs neko neteica, līdz biju nonācis pie aizkara, un tad ieķērcās: - Pastasti man, kas te notiek?

Neko neatbildot, es kapu aug�a pie Ērika un 1 leilijas.

-��� Paldies, - Heilija pateicas par kafiju. Viņa pamaja uz loga pusi. - Ir mierīgs svetdienas rīts. Melnais mened�eris ieradas se��os no rīta. Tri�a atklunkureja pulksten 9:22. Izskatījās, ka viņa ir pamatīgi nokavējusies. Neviens mūsu sutijumam nav pat pieska�ries.

Ēriks sēdēja, turēdams kafijas krūzi, un skatijas uz mums abiem.

-�� Viss kartība, vecīt, - es viņam sacīju. - Dzer to, ka tev labak patīk.

Viņ� pamaja, saraustīti pasmaidīja un saka malkot karsto ka�fiju.

-�� Ka tu gulēji? - es apjautajos. - Zinu, ka biji aizgajis uz 1 leili- jas un Karijas istabu. Zeins dro�i vien nopriecājās, ka vienam pa��am palikusi vesela istaba, it īpa�i jau viņa murgu deļ.

Ērika seja sa�ķobījās. Viņ� atvēra muti un gribēja kaut ko sa�cīt.

Heilija viņu partrauca: - Ērik, paņem no galda virtujus, pie�dāvā ari Viktoram.

Ēriks paspēra piecus soļus līdz galdam, lai izpildītu pavēli.

Heilija pavēstīja: - Kad Rasels mus �eit atveda, vienīgais vei�kals, kas �aja apkartne jau stradaja, bija virluļu ceptuve. Paldies, ka atnesi mums labaku kafiju. Kur ir pārējie?

Friks man pasniedza virtuļu tutu. Es paņemu �okolādes vir- tuli. - Mes atstajam istabas, lai apkopējas doma, ka esam aizgā�ju�i uz ģimenes tik�anos. Pareja komanda ir veļas mazgatavā. Tur viņi uzkavesies, kamēr izmazgās un iz�āvēs veļu. Viņi bus pavi�sam nemānāmi.

-�� Paklau, Ērik, - 1 leilija vērsās pie sava pāriniekā. - Aizej uz tualeti un nomazga rokas.

Neteikdams ne varda, Ēriks devas uz mazo kambarīti pie kāp�nēm.

Heilija bija aizsutijusi Ēriku projām, lai mes varētu pārmīt pa�ris vardu, viņam nedzirdot, tāpēc es pajautaju: - Kā viņ� jutas?

-�� Tik tikko turas. Troksnis, kas valda visapkart, sagada viņam neizsakamas mokas, bez musu balsīm visapkart skan vel citas pa�vēles, citu cilvēku balsis. Nabaga sirsniņa nezina, kam kļausit. Ērikam kļūst arvien grutak koncentrēties un neatslegties.

-�� Tu jau zini, ka viņam nekad nepaliks labak, - es piebildu.

1 leilija nodūra acis. - Cerēju, ka �eit, brīvība, pirms es nomir�stu, varbūt varē�u viņam palīdzēt kļūt stiprākām, lai kadu die�nu�

-�� �is ir viņa labakais laiks, ko viņ� pavada kopa ar tevi.

Heilijas acis paradijas asaras. - Jus jau visi zināt, cik Ēriks ir

talantīgs un brīni�ķīgs, un tads viņ� patie�ām ari ir. Viņ� visu dara no tīras sirds, jo tada ir viņa daba. īsto dabu neviens nevar noslēpt. Sirds Ērikam ir īstas un skaidras mīlestības pilna. Mīles�tības varda viņ� ir gatavs pa�uzupureties un ziedoties.

-�� Tie�i tapat viņ� kalpoja savai valstij un veica spiega misiju.

-�� Ja. Viņa spīdzinātājs izmantoja Ērika labo sirdi, un viņ� pie- dzivoja elles mokas. Tada, luk, ir taisnīga alga par pa�aizliedzī�gu darbu.

-�� Un ka tu pati juties? - pavaicaju, izlikdamies, ka tricinu ka�fijas krūzīti, jo man patīk skatīties, ka tajā skalojas �ķidrums.

-�� Ar katru dienu ātriem soļiem tuvojas nave. Biju cerejusi, ka bu�u kopa ar jums līdz misijas beigām, lai vismaz redzētu, ka viss ir padarīts. Ta�u, tā ka mes netiekam ne no vietas�

-��� Hei! - es iebildu. - Mes esam tiku�i jau līdz �ejienei.

Heilija man veltīja manīgi mierino�u smaidu, kadu mate pa�rasti dava mazulim, lai mazinatu uztraukumu par neizbegamo. - Man tric rokas un visas maliņas, bet es turos.

Paskatījos pari ielai. Musu sutijums stāvēja, kur bijis.

Kad novērsu acis no loga, 1 leilija mani cie�i palūkojas.

-��� Un ka tev pa�am? - viņa apjautajas.

-��� Nekādās vainas, - es attraucu. - Un, kas attiecas uz Kariju�

-��� Par viņu labak aizmirsti. - I leilija pa�ūpoja galvu. - Viņa nav tev piemerota.

Mani parņēma �oks, balss ietrisejas. - Par ko tu runa?

1 leilija pasmaidīja un sacīja:

-��� Dzīve ar tevi izspēlēja ļaunu joku. Tavā dro�ajā patvēruma uz grīdas nogāzās miris vīrietis. Tava nestabila psihe tika iedra- gata vel spēcīgāk. Tas nav taisnīgi un pareizi. Un tev atkal nacas to visu piedzīvot. Tu zināji, ka �i slepkavība nenāks par labu mums, nevainīgajiem. Ļauties, lai viss rit savu gaitu, nozīme pa�rakstīt nāves spriedumu. Tāpēc tu nolēmi nkoties.

Vai zini, kāpēc tu paņēmi Kariju gūsta? Jo viņa ir tada pati ka tu. Aukstasinīga, neatlaidīga, ne�ēlīga un enerģiska. Viņa ie�nāca tava dzīvē kā enerģijas lādiņ�. Viņa ir ta tavas būtības slep�kavnieciskā puse, kuru tu pazudēji Malaizija. Patiesība dziļi sir�di tu alksti pec mīlestības. Un atkal pie vainas bija sieviete - tas sāpes, ko tu pārdzīvoji pec Derjas zaudējuma, tu vel spēcīgāk centies nodot Karijai. Viena vienīgā acumirkli tu sev iestāstīji, ka viņa ir pats taisnības iemiesojums, tava atpestī�ana - vai nu viņa tevi nogalinas, vai visus mūs aizvedis pie mērķa, turklāt ari tevi iemīlēs. Jebkura gadījuma tu izdomāji, ka viņa tev palī�dzes izkulties no ķezas. Tikai tu aizmirsi, ka Karija ir slepkava, viņa nav nekāds eņģelis. Tev viņa ir ierocis bez lodēm - vien�kār�i blondīne.

Tualetē tika norauts ūdens.

Es tikai gribēju paspēt pateikt, ka Heilija kjudas.

Ta�u no manas mutes naca āra citi vardi: - Tu jau zini, kas notika ar musu pedejo psihiatru.

-�� Es jau esmu ceļā uz kapsētu.

Tualetes izlietne sāka �ļakties ūdens.

-�� Ērik, tagad vari nakt lauka! - Heilija uzsauca.

Viņa pasargaja Ēriku, lai viņam nebiitu nekas jādzird, līdz pie mums ienaca Rasels un aizsūtīja viņus abus lauka pie Zeina un Karijas, kas gaidīja kadiljaka.

-��� Mēs �eit paliksim divas novēro�anas maiņas, - Rasels pazi�ņoja. - Ikreiz, kad izbraucam ar balto nezvēru, piesaistam neva�jadzīgu uzmanību.

-��� Ko parejie darīs visu dienu?

-���� To tu man labak neprasi. - Rasels lūkojas lauka pa logu. -Ta novēro�ana nu gan ir viena draņķīga padarī�ana.

Pienāca len�a laiks. Mes uzkodām �izburgerus un taukainus frī kartupeļus, ko nopirkām bistro divus kvartalus talak. Piķa bā�lais pornoveikala pardevejs gremoja svaigu tomātu picu ar pepe- roni. FHena bija saulaina, un vakara saule norieteja sarkana. Sa�kas sastregumstunda. No pilsētas autobusiem izvirda melni izplūdes dumi. Apēdam ingvera gatavotu cukgaļu uz. iesma ar baltam nudelem. Apak�a elektriskais zvans pa visu dienu ied�ink- stejās kādus divus du�us rei�u, kad veikala naca un gaja vīreļi, kas vēlējās palikt anonīmi. Kadas simts reizes tika novērots pas�ta nodaļas melnais mened�eris, kadas tūksto� reizes -Tri�a, kas visu laiku vavuļoja pa mobilo telefonu. Pasta nodaļa ienaca div�desmit septiņi klienti, trīspadsmit no tiem parbaudija abonementu kastītes. Neviens no viņiem neinteresējās par kartona rulli, kas bija notīts ar balto limlenti un staveja aiz letes.

-��� Man ir apriebusies �ī novēro�ana, - Rasels jau kuro reizi gā�nījās. Paikradis uz manas drebelīgas rokas radīja palindromu'- 10:01, un pari ceļam pasta nodaļas loga jau otro nakti pec kartas parādijas vecais vīrs, kur� lasīja romānus.

* I'alindroms skaitlis vai vārds, kas no abām pusēm lasāms vienādi.

-�� Spiego�anā nevar iztikt bez novēro�anas.

-�� Spiego�ana ir jāzina, ka tu kaut ko galu galā tomēr ieraudzī�si. Vai tu vel joprojām tici, ka mes kaut ko sagaidīsim?

-��� Mu�u rullis vel joprojām stāv turpat.

-��� Un ja nu neviens tam ta ari neatnak pakaļ? Ja nu mes skata- mies uz miru�ās sievietes abonementa kastīti, kuru lietoja tikai viņa viena pati? Ja nu nevienam citam, izņemot mus, tas rullis nemaz neinteresē?

-��� Ka tu doma, par ko tad es visu dienu esmu lauzījis galvu? Pacietis tavu staiga�anu, lama�anos, slikto ēdienu, smirdīgo tua�leti un�

-��� Paklau, labo karavir, neizgāz savas dusmas uz mani! Tada nu ir mu.su profesijas realitāte, un�

No apak�stava atskanēja vīrie�a balss: - Hei, jus, tur aug�ā! Pīs naku pie jums!

Kasels paskatijas uz mani: - Vai doma, ka viņ� nak labprātīgi pieteikties darba?

-��� Manuprat, viņam atkal vajag uz tualeti.

Rasels nostājās pie pretējas sienas. Es ieņēmu pozīciju, lai vien�laikus pārredzētu kāpnes un logu. Mana ādas jaka bija nomesta uz galda, un visi varēja aplūkot manu revolveri, kas bija ielikts maksti pie siksnas.

lenaca pārdevējs. Viņ�, ka parasti, bija bals, ar trīs dienas ve�ciem bardas rugājiem un asinīm pieliju�am acīm. Uz viņa sporta krekla rotājās uzraksts fran�u valoda Le Fantastic Four, d�insi iz- skatijās ka no miskastes izvilkti. Kājās viņam bija sarkanas, no- �ņurku�as sporta �ības, un viņ� dusmīgi lureja caur pieri.

-��� Nu, kur tas ir? - viņ� prasīja.

-��� Kas kur ir? - Rasels nesaprata.

-�� Es nerunāju ar tevi, demoletaja kungs! Nu, kafijas vīr! Es ru�nāju ar tevi. Darījums paliek darījums. Kur tas ir?

-��� Es nezinu, par ko tu runā, - atbildēju, skatīdamies pa logu pāri ielai. Pasta nodaļā neviena nebija, tikai vecais virs lasīja savu romānu. - Tevi neviens nav aizticis.

-��� bet man tika nodarīti materiali zaudējumi. Tu to redzēji un dzirdēji. Man tika doti solījumi, neviens neko nav piegādājis, tapec esmu ieradies pec atlīdzības. Kompensācijas.

-��� Pec ka?

-�� Pēc kompensācijās. �eit ir Amerika. Man ir legāls bizness. Ja jus kaut ko salau�at, tad par to ir jamaksā. Jus salau�at. Demolē�tajā kungs zvērēja, ka es saņem�u atlīdzību, bet viņ� savu solīju�mu nav pildījis, tapec esmu ieradies pec savas kompensācijās.

-�� Ak, pēc kompensācijās? - Manas dusmas lika Raselam at�rauties no sienas. - Tu gribi kompensāciju? Doma, ka esi to no�pelnījis? Tava valdība� Par to sasodīto televizoru!

-�� Ar talvadibas pulti, - pārdevējs piebilda.

-�� Ak, ar tālvadības? Tu doma - ka talas un nesasniedzamas iespejas? Un tu gribi kompensāciju? Lai mes kompensējam tavus zaudējumus saskaņa ar valsts dro�ības politiku? (5! Tas nudien visu atrisinas! Nu, paskatīsimies, vai esmu paņēmis līdzi kom�pensācijās atmaksas veidlapu.

Pardevejs sakrustoja savas tievas roķeles, kas līdzinājās zobu bakstamajiem. - Ps veļos tikai to, kas man pienākas.

Uzsitu pa savam bik�u kabatam. - Vai, tas ir tuk�as!

Iebāzu roku savas adas jakas kru�u kabata. - Ari ta ir tuk�a!

Iebāzu roku otrā un sataustīju salocītu papīra lapiņu.

-�� O! Rokā ir! - Netīras istabas apgaismojuma es izvilku salo�cītu papīra lapiņu. Apak�stava atradas pornofilmas ar tūksto�iem da�adu fantāziju. - Kas mums te ir?

Atlocīju lapiņu un tās aug�mala ieraudzīju zīmogu:

PASTA NODAĻAS ABONOMENTU KASTĪTES PIETEIKUMS.

Ar viltīgu skatienu vērsos pie pardeveja: - �ķiet, ka tā ir stan�darta veidlapa. - Ar pla�u �estu paceļu lapu. - Ak, nolādēts!

Ieraudzīju pui�a seja sarugtinajumu. - �ķiet, esmu paņēmis ne�īsto veidlapu.

Zināju, ka viņ� vēro, ka skatos uz apdrukāto papīra lapu ar neaizpildītajam informācijās ailītēm un neatzimetajiem ķeksī�iem. -Ja, ta nu ir�

Tad es ieraudzīju, kas notiek tie�i manu priek�ā.

No manas mutes izlauzas �uksts: - Mana kļūda.

Rasels pajautaja: - Kas? Vi� Draugs, vai tev slikti?

Paceļu acis no anketas un paskatījos uz pārdēvēju: - Paldies

tev.

-�� A? - Viņ� nesaprata, par ko.

Rasels skatījās uz mani, it ka es butu jucis.

-�� Mēs pastā paņemsim veidlapu un tev to nosūtīsim.

-��� Kāpēc nevarat to pa�i atnest? - viņ� prasīja. - Pasts vairs nestrādā tik atri kā kādreiz.

-�� Jo mes rit �eit vairs nebūsim. Paņemsim brīvdienu.

-��� Brīvdienu? Nu ja. Jasaraksta atskaites valdībai.

-��� Ta ir. - Es pamāju Raselam. - Mans partneris pavadīs tevi leja un pierakstīs adresi, uz kurieni aizsūtīt veidlapu. �ovakar pie�ķirsim tev avansu, lai tu vieglu sirdi varētu doties mājup.

-��� Vai skaidra naudā? - Pārdevējs atrāva skatienu no manis un pievērsās Raselam, pēc tam atkal pa�ķieleja uz mani. - Vai� ē� Vai tas avanss parādīsies atskaitē, ko jus�

-��� Mēs to uzradīsim ka personīgos izdevumus, - es viņu no�mierināju.

-��� Nu, tad labi. Turu jus pie vārda. - Pārdevējs pagrie�as un devas leja pa kapnem.

Rasels izturējās ta, it ka es butu �ķiries no pēdējam prata pa�liekam, bet sekoja pārdēvējām uz apak�stavu.

Es uzspiedu ieprogrammēto numuru savā mobilajā telefona.

Atskanēja pieci pīkstieni - ko var tik ilgi �ammaties! Zeins aiz�elsies atbildēja: - Ja?

-�� Ko tu tur dari? Ak, lai nu paliek, tas tagad nav svarīgi, - es runāju. - Savaciet mantiņas! Dodamies ceļā!

Pusnakts. Musu septītā diena kop� atra�anas realaja pasaule.

Mēs abi ar Zeinu, pieplaku�i pie zemes desantnieku stila, gu�lējam uz nogāzes, kas veda no notekgrāvja uz stavlaukumu pie metro slie�u uzbēruma. Atrādāmies de�urgaismas ena, kas mums aiz muguras krita no apgaismes stabiem uz sliedēm. Vientuļa spuldzīte spīdēja ķieģeļu ēkas aizmugurē. Tās gaisma nesniedzas līdz grāvim. Cauri eku rindai vīdēja blāvs atspulgs no D�ord�a avēnijas.

Pa�a sakuma, kad tikko bijām izlauzu�ies brīvība, Zeins pro�gnozēja, ka iztiksim bez zalem tikai septiņas dienas un tad mus gaida totāls sabrukums. Pat ar nelielo atvieglojumu, ko mums bija sniegu�as kontrabandas ceļa iegūtas zāles, mana trīcē�ana lieci�naja, ka Zeinam bijusi taisnība.

Centies tam nepieverst uzmanību, es mēģināju sev iestāstīt, gulē�dams zālē aukstajā nakti. Mes to pārcietisim un izturēsim. Gan jau kaut ka tiksim gala, sava ziņā vājprāts pat spēlē mums par labu.

-��� Intervāls starp metro vilcieniem ir divdesmit divas minūtes, - Zeins noziņoja. - Mums ir divdesmit viena minūte laika, pirms aiznbina garam nakamais vilciens un kāds, paskatoties pa logu, var mus ieraudzīt.

Zeins bija uzmaucis uz saviem baltajiem matiem melnu, pie�guļo�u cepuri. To viņ� bija iegādājies tajā pa�ā diennakts lielvei- kala, kur mes nopirkām neveiksmīgo cimdu kolekciju.

Tie bija balta auduma dārza cimdi, lieli, ar bieziem īk�ķiem, nepieguleja pat Zeina rokai, kad viņ� to pakustinaja manu acu priek�a. - Ar �iem cimdiem es izskatos pec mikipeles.

-�� Ja, tas nu ir viens viltīgs grauzējs, - es no�ukstēju.

-�� Mani neviens nepiemānīs.

-��� Heilija teica, ka citu cimdu �aja veikala neesot. �aja realajā pasaule ir jāiztiek ar to, kas ir.

-�� Ja man ar �iem cimdiem rokas japaņem ierocis un jaiz�auj, var rasties problēmas.

Divi tum�i stāvi skrēja gar majas sienu uz musu pusi.

Rasels ar Ēriku ielēca pie mums grāvi.

-��� Viss kartība, - Rasels �ukstēja. - Neredzejam nevienu signa�lizācijas iekārtu un, ka jau tu teici, ari videokameras nav �eit uz�stādītās. Viņi varēja uzstādīt infrasarkana gaismas stara sistēmu vai kustību sensoru, ta�u tas nozīmētu palaist garam acīm redza�mo sīku detaļu deļ.

-��� Kur� gan to darītu, - nomurminaja Zeins.

-��� Mums tas izdosies! - es viņam sacīju.

-�� Vai atceraties Votergeitu? - es visiem pajautaju. - Kad toreiz zagļi ielau�as psihiatra kabineta, lai atmaskotu to disidentu, viņi to paveica ka ikdieni�ķu laupī�anu.

-�� Un kas ar tiem pui�iem notika pec tam? - Zeins painteresejās.

-��� Viņus uzaicinaja filmēties, - es sacīju.

-�� Viņiem jau nebija jāizsit stikls un jaiededz gaisma kāda ka�bineta, kas atrodas uz vienas no visdzīvākajam pilsētas ielām, kur visu diennakti valda nemitīga rosība.

-�� Tātad musu gadījums būs daudz dramatiskaks, - es notei�cu. - Un ari scenārijs bus interesantāks.

Mes nesam trīsdesmit galonu tilpuma trīskār�us, melnus plastmasas atkritumu maisus.

-��� Ērik, kad būsim nokļuvu�i ēkas priek�puse, Rasels dos sig�nālu un tu atmūķēsi durvis. - Mes zinājām, ka Frikam tas izdo�sies pat ar amatieru darbarīkiem. Pavēle bija jaizpilda, citas iz�ejas nebija. Mes uztraucamies par to, cik ilgs laiks Ērikam būs nepiecie�ams, lai �o darbiņu paveiktu, jo mus varēja ieraudzīt, ta�u katra operācijā bija savs risks. - Kad būsim liku�i iek�ā, es zinu, kur� kartotēkas skapis ir japarbauda. Rasei, tu pa to laiku visu savandi un sajauc, atrauj rakstamgaldu atvilktnes, izgāz kaut ko lauka�

-��� Rokenrola stilā! Ps ta�u maku uztaisīt lielu bardaku.

-Zein, tu stāvēsi sardzē. Paklisti pa ietvi, it ka gaidītu ma�ī�nu, kas atbrauks tev pakaļ.

Musu mobilie telefoni bija saslēgti konferences zvana re�īma ar I leilijas aparatu. Viņa sēdes pie balta kadiljaka stūres, kas stā�vēs lielveikala stāvvietā astoņus kvartalus talak. Karijai tika izsniegts ierocis. Ja mus noķers, ja mēs izgazisimies, tad vismaz musu lieciniece varēs pastāstīt visu taisnību.

Tris īk�ķi baltajos cimdos pacēlas aug�up.

Un es devu komandu: - Aiziet!

Gar eku aizskrēja ok�ķeri baltos cimdos. Es palureju gar ķie�ģeļu sienas stūri. Neredzeju nevienu ejam gar D�ord�a avēnijas veikalu muri, kur pat dienas laika bija redzami da�i gājēji. Pa avē�niju nebrauca neviena ma�īna. Veikalu telpās nebija manamas ne�kādās dzīvības pazīmes; pie vjetnamie�u restorāniņa dega niecī�ga neona izkārtne. Koijotu zila neona reklāmā bija izslēgta.

Mēs apskrejam ap stūri, Zeins atdalijas no bariņa, lai paliktu uz ielas. Mes ar Ēriku plecu pie pleca nopētījām stikla sienu pas�ta nodaļas priek�ā, un Rasels�

Rasels skrēja no mums prom, it ka grasitos pievienoties Zei- nam.

-�� Ko, sasodīts, tu�

Pirms vēl biju pabeidzis �ukstus izteikto jautajumu, Rasels pa�griezās pret mums - ar seju pret pasta nodaļu. Viņam mugura bija garais, melnais adas mētelis. Ar baltos cimdos tērptajam rokam viņ� sacēla meteļa apkakli. Ēriks man blakus nodrebinajas, gai�dīdams, kad Rasels dos signālu sakt atmūķēt slēdzeni.

Rasels dziļi nopūtas. Ps dzirdēju, ka viņ� nomurminaja: - Vo- tergeitas ve�iem nebija pautu!

�vtk�! Rasels bija uzņēmis kursu tie�i uz pasta nodaļas stiklo�tajam durvīm, viņa rokas kustējās uz aug�u un leju, garais mote�lis plivinājās ap kajam� Tuvāk� Arvien tuvāk.

Rasels palecas un lcciena pagriezās ar muguru pret stikla dur�vīm. balti cimdotas rokas paceļas, lai aizsegtu acis.

Diinks! Rasels atmuguriski izgāzās cauri stikla durvīm un no�krita uz muguras pie letes. Nesaplīsu�ie stikla gabali tagad sa��ķīda uz flī�u grīdas un apklāja viņu ar stikla pērlī�u plīvuru.

-�� Jeziņ! - Zeins iekliedzas, stāvēdams uz ietves.

Ps skrēju iek�a, zem kajam �ņirkstēja stikla lauskas. Paskatī�jos lejup�

Rasels, ģērbies melnas kurpes, melnos d�insos, melna ādas mo�teli, kas bija cie�i aizpogats lidz pa�ai aug�ai, gulēja uz grīdas, rokas baltajos cimdos izvērsis uz aru, it ka tikko butu piedzīvojis d�udo nokdaunu.

-��� Rasei! Rasei, vai vari�

-�� O, vecīt! - viņ� novaidejas, loni pakustinadams locekļus, un atvērdams acis. - Filmas viss izskatas daudz vieglāk un vienkār��āk.

-��� Realaja dzīvē tas ir sāpīgi. Vai spēsi darboties?

-��� Ka jau vienmēr.

Palīdzēju viņam piecelties.

-��� Izdarot to viena mirkli, - Rasels sacīja, - mēs ietaupījām at�masko�anas laiku. Turklāt kruķi nenoticētu, ka istie zagļi macetu tik profesionāli atmūķēt sledzeni. Ta notiek vienīgi Holivudas fil�mas.

-�� Tagad ķeries pie sava uzdevuma un izdemole �o vietu!

-�� Labi, labi.

Iegājis aiz letes, es paskatījos atpakaļ uz izsistajam stikla dur�vīm, kas nakts melnuma bija eksplodēju�as ka krāteris�

Ēriks izpildīja pavēli un joprojām meģinaja atmūķēt sledzeni.

-�� Ērik! Aizmirsti iepriek�ējo pavēli! Mes jau esam tiku�i iek�a. Palīdzi Raselam!

Zaļais kartotēkas skapis. Mened�eris bija licis Tri�ai atlikt mapi vieta vai ari beidzot to izdarījis pats. Es ieliku melnaja atkri�tumu maisā to, kas man bija vajadzīgs, bet pārējās mapes ar pla��u �estu aizmetu pa gaisu. Lai nolīst papīra lietus! Rasels stuķē- ja sava maisa portativo televizoru, kas stavēja uz Tri�as galda un iemiesoja jaunas sievietes fantazijas. Iepriek�ējas desmitgades �ādus televizorus miljoniem normālo amerikāņu bija iegādāju�ies tikpat dedzīgi ka zelta stieņus. Es rakņajos pa mened�era galdu, uzmanīgi apgazu viņa ģimenes fotogrāfijās, lai to stikla rāmji pār�steidzo�ā karta nesaplistu. Izmetu da�adus kramus no viņa rak- stamgalda vidējas atvilktnes, ieliku tur centa monētu un dziļāk atstaju piecas salocītas divdesmit dolāru banknotes. Ta bus ne�gaidīta veiksme, kad poc �a nozieguma sagadatajam neertibam viņ� atklas, ka noziedznieki nebija pamanīju�i viņa personīgo naudu, par kuru ari viņ� acīmredzot bija aizmirsis.

-�� Roka ir! - es iekliedzos. - Pazudam!

Un mēs skrējām lauka no izdemoletā pasta kantora. Zeins skrē�ja visiem aiz muguras, un mes pazudam atpakaj enā uz tās pa��as taciņas, kas veda gar naksnīgajam vilciena sliedem.

Baltais kadiljaks aizveda mus visus se�us prom pa priek�pil�sētas ielām. Sarkana luksofora gaisma nomainijas uz zaļo. Mums priek�a brauco�as ma�īnas aizmugurējas gaismas pazuda tum�sā. braucam pa D�ord�a avēniju, pretimbrauco�ās ma�īnas ugu�ņi ātri pazibēja garam. Pie stūres sēdēja Heilija, viņai blakus - Karija un Zeins. Es biju sakņupis aizmugures sedekli. Man pa kreisi Ēriks bija iededzis kabatas lukturīti un pētīja saspraustas papīra lapas, kuras biju atradis nozagtaja mapē.

ABONEMENTU KASTĪTES PIETEIKUMS.

Tajā bija skaidri un gai�i noradīti pilnīgi dati par Berlow kor�porāciju. bija pievienota arī veidlapa, kurā treknraksta bija vēs�tīts:

Saskaņa ar valsts likumu visam privātpersonām vai uzņēmumiem, kas izīrē vai iznomā abonementu kastites ar mērķi saņemt privāto vai korporatīvo korespondenci, pasta sūtījumus utt., ir jauzrada oficiāla ad�rese.

-�� Va�ingtona, Rietumu avēnija 709, 402. dzīvoklis, - Rasels ska�ļi nolasīja.

Ps pieturēju lukturīti, un Ēriks pētīja uz ceļiem nolikto karti.

-�� Tas ir tepat netālu, - viņ� paziņoja. - Jabrauc apmēram kada jūdze uz dienvidiem un tad japagrie�as uz austrumiem un jāno�brauc mazāk par jūdzi. Tas ir uz Merilendas robe�as.

Zeins painteresejas: - Vai taja mape ir vel kaut kas?

-�� �eka kopija, kas apliecina, ka par abonementa kastīti samak�sāta gada nomas maksas� Un tas izdarīts pirms piecām nedē�ļām.

-�� Tas ir kases �eks, - es sacīju. - Maksa jums izdarīts Merilen- dā, Parktonas banka.

Karija piebilda: -Ta ir neliela pilsētiņa, kas atrodas Rietumu krasta pie okeana. Visa pilsētiņa ir tikai divi luksofori. Ta atrodas nepilnas dienas brauciena attaluma no Va�ingtonas.

-�� Kases �eks tikai norada, kura banka maksajums izdants, ne�vis, kas to naudu ir iemaksajis, - es papildinaju.

-��� Lai izdarītu zādzību ar ielau�anos, nav nepiecie�amas lie�las prata spējas, - Karija piebilda.

-�� Tad jau redzēsim. - Hs paskatījos karte un devu I Ieilijai no�rādījumus, ka aizbraukt uz oficiālo Berlow korporācijas adresi, ko anketa bija noradījusi māsiņa - slepkava.

Musu baltais kadiljaks slīdēja cauri naksnīgajai pilsētai.

-��� �i apkartne izskatas pazīstama, - Karija sacīja.

-�� Ta tas varētu but, - es piekritu. Ma�īna brauca pa platu divu joslu �oseju, garam zibēja dzīvojamās majas. - Lenglijas galvena mītne atrodas Vird�inija, ta�u viss, kas ir �a apvedceļa iek�iene - vai ta butu Merilenda vai Vird�inija - ir viena pilsēta. Lenglija atrodas talak ārpuse, tas ģeogrāfiskā dislokācijas vieta liecina par Balta nama noliedzo�o attieksmi.

-��� Ne jau to es biju domājusi, - Karija teica. - Nogriezies �eit pa kreisi!

Ēriks, sē�ot man blakus, strauji sasveras uz kreisajiem sāniem. Es saņemu viņa roku un devu ī Ieilijai pavēli: - Dari tā!

Baltais kadiljaks izdarīja asu pagriezienu pa kreisi un brauca pretī labi apgaismotam piecu ceļu krustojumam, kam līdzās atra�dās dzelzceļa slie�u betona viadukts.

-Metro stacija, - Karija no�ukstēja.

-��� l'asta nodaļa atrodas tuvāk citai metro stacijai, - es iebildu. -Laba un loģiska operācijās plano�ana butu�

-��� Brauc pa to ceļu! - Karija nokomandēja.

lleilija paklausīja, pec viena kvartala uzbrauca uz Rietumu avēnijas un pagriezās pa kreisi, lai dotos taja pa�a virziena, pa kuru bijām brauku�i pirms Karijas pirmās komandas.

-��� Esam jau tuvu, - Zeins noziņoja no priek�ējā sēdekļa. - Var�būt vel paliku�i kadi divi kvarlali.

-�� Apstājies �eit! - Karija sacīja.

lleilija apstadinaja kadiljaku atklata stavlaukumā aiz kada futbolista mammas mikroautobusa.

Tad es pajautaju Karijai: - Vai tagad tu pārņem komandē�a�nu?

-�� Manuprat, tam jau ir par veļu, - viņa atbildēja. - Vai drīkstu novadīt atru izluko�anu?

-��� Dari ta. - Es pasmaidīju, bet Karija no ma�īnas priek�eja sē�dekļa mani neredzēja.

-��� Dubultais randiņ�, - viņa noteica.

Ēriks izslēdza salona spuldzīti, I leilija atvēra savas puses dur�vis.

Zeins izkāpa lauka kopa ar Kariju.

Ari mes ar Raselu izkāpām, un viņ� nosēdās pie kadiljaka stū�res. Divas sievietes un Zeins gaidīja mani ma�īnas priek�pusē. Ar kreiso roku apņemu Karijas vidukli.

Zeins nomurminaja: - Ē�

-��� Viss kārtība, - atbildēja Karija, un es raidīju Heilijai skatie�nu, kas teica - redzi nu! Viņa nogrozīja galvu. - Tagad jus iesiet mums aizmugure, piesegsiet un visu vērosiet, ka rakstīts spiegu mācību gramatas.

Zeins ar kreiso roku apņēma Heilijas plecus, lai viņai rokas paliktu brīvas un ari pats ar labo roku spētu atri paķert �aujamo. Ari es biju apskāvis Kariju tā, ka spēju brīvi rīkoties ar labo roku un tikt pie iero�a. Tomēr mans apskaviens bija tik cie�s, ka Karija nespeja tikt pie savas pistoles, bet kurn gan tas uztrauca, jo viņas iero�a stobra nebija nevienas patronas. Ka rakstīts tajas pa�ās gra- matās, �adi apskavis, es varēju ar viņu manevret un bīstama situ�ācijā pagrūst prom. Turēju viņu cie�i, apskavis sievietes vidukli, un sajutu viņas muguru iekļaujamies mana apskaviena.

Mēs brīvi pastaigajamies ka divi mīlo�i pārī�i, kas dodas mā�jup - viens aiz otra kā zirgi, kas iejūgti pasta ratos. Gaiss bija vēss. Visapkart valdīja klusums. Musu ēnas slīdēja pa ietvi, uz kuras nebija neviena suņu suda, ne ari asins traipu.

�i bija ilgpilna un grūtsirdīga nakts stunda. Visa pilsēta bār�meņi atvadijas no klientiem, kuri bija atradu�i sev kadu partneri un cerēja, ka no rīta �is cilvēks viņiem vel arvien bus tikpat sim�pātisks. Viņi atvadijas ari no tiem, kuri nebija nevienu satiku�i un cerēja, ka no rīta to nemaz vairs neatcerēsies. Nakts ēstuves vera savas durvis bezmiega mocītajiem un taksometru �oferiem. Mes gājām garām daudzdzīvokļu namiem, kuru logos nemirgoja televizoru zilas uguntiņas, kaut ari tiem ekrana priek�a nebija krusteniski pielīmēta melna hmlente. Kads neredzams suns di�vas reizes ierejas, bet no ta nedraudeja nekādās briesmas.

Mes atradamies taja diennakts stunda, kuru nevar saukt par vakardienu, bet ari rītdiena vel nebija pienākusi, tāpēc atlika vien �is konkrētais bridis. �o ielu nevaretu dēvēt par izcili skaistu, kadu var redzot pasta atklatnēs, tā ari nelīdzinājās tipiskai priek��pilsētas ielai. Netālu atradās metro stacija un privātmājās ar slēgtiem lieveņiem un pla�iem mauriņiem. Merilenda atradas pa kreisi no mums, bet Va�ingtona - pa labi. Mums priek�a bija redzama �ā rajona divus kvarlalus gara galvena iela, kur atradas saldējuma kafejnīca, videonoma, elegantu apģērbu veikali, dreb- nieka darbnīca, acu ārsts un jogas skola. Starp ēkam bija zemes pleķī�i, kur smar�oja pec zāles un cementa. Vēsaja nakti, kamēr gājām uz noradīto adresi Rietumu avēnija, mums garam paslide- ja da�as automa�īnas.

-�� Tas bus pa kreisi, pāri ielai, - es no�ukstēju.

Tur jau ta bija - milzīgi liela, peleka piecstāvu betona eka, kas pēc formas atgadinaja kasti. Ta atradās uz stūra un aizņēma diez�gan lielu teritoriju no visas �ķērsielas garuma. Ielai gar maļam bija divas paralēlas ietves.

-�� Sasodīts! - no�ukstēja Karija, kad mes bijām piegāju�i tuvāk. Es apskavu viņas silto augumu vēl cie�āk, ar katru elpas vilcienu ieelpodams sievietes kairino�o matu smar�u, kas atgadinaja ceri�ņu aromatu. - Sasodīts! Sasodīts! Nolādēts!

-��� Ejam pari ielai! - Karija mus ieveda �ķērsiela, kas gaja ga�ram vajadzīgajai ēkai. Soļojam pa ietvi pretī ieejas durvīm.

-��� Nolādēts! - viņa atkal nolamajas, kad mes jau gājām pa �ķersielu.

Es centos nedomāt par Kariju. Ejot gar milzīgo monstru, pie- versu tam pastiprinātu uzmanību. Musu �etrotne pagajam garam �is puses ieejai; autostāvvietai ar slegtiem vārtiem, kuriem priek��ā karājas ķēde, bet iek�puse stāvēja �etras automa�īnas un divi furgoni bez jebkādiem uzrakstiem. C.ajam garām nakamajai ma- jai - tas bija trīsstāvu nams, celts no dzelteniem ķieģeļiem; izska- tijas pec biroju ēkas. bija redzama advokatu biroja izkārtne un me�dicīniskās apdro�ina�anas kompānijās norāde. Pagājam garam �is �ķērsielas pēdējam namam - tas bija liels mazumtirdzniecī�bas veikals, kas saucās "Atmoda". Skatloga stavēja tīkkoka ma�nekeni ar garām sejām no Taiti, blakus tiem atradas būdas statu�jas no akmens un divi kimono.

-�� Mes esam galīga strupceļa. - Karija mus veda atpakaļ uz bal�to kadiljaku. - braucam projām!

Rasels sēdēja pie stūres, Heilija un Ēriks nosēdās ma�īnas priek�ējā sedekli.

-�� Ta ir viena no musu ekam, - paziņoja Karija, kas sedeja starp mani un Zeinu. - Taja atrodas mūsu aģentūras dzīvokļi un neofi�ciālie biroji.

-��� Kadas aģentūras? - Zeins jautaja, kaut gan mes visi zinā�jām, kadu atbildi sagaidīsim.

-��� Es nestrādāju ne dro�ības dienesta, ne ari operativaja ko�manda. Esmu aģentūras militarizētas vienības sastavā, kas strā�dā izbraukumos�

-��� Vai tad viņi vairs neizmanto speciālās vienības? - pajautaja Zeins, kur� pats tada bija strādājis.

-��� Izmanto, bet tagad aģentūrai ir pa�ai savs militarais poten�ciāls. Es un vēl da�as citas sievietes nekad netikām nosūtītas uz Afganistanu, kur tika norīkotas melnās operatīvas militārās vienī�bas, bet darbojamies Rietumu pilsētas. Sadarbojamies ar armijas "Deltas" vienībām. Mēs esam modernie kaujinieki - trīs cilvēku militārās komandas, kibervienibas, ķīmisko iero�u grupas, solo�

-��� Pagaidi! - Rasels viņu pārtrauca. - Saisinajuma jus dēve par AM V - aģentūras militārās vienības. Tātad tu esi AMV meitene?

-�� Esmu kaujiniece, - Karija atbildēja. - Nav svangi, kadu biro�krātisku nosaukumu jus man piedēvējat. Kop� 11. septembra orga�nizācijā darbojas pagrīde. Mes piedalamies da�ados karos, miera uzturē�anas operācijās, pretterorisma sarkana koda pasakumos, AND militarajas misijas, pievienojamies melnajām operatīvajam vie�nībām un sabiedrotajiem, iesaistāmies ciņa par Valsts dro�ības die�nesta bud�etu un aizstavam visas musu valsts pretterorisma vie�nības, lai tas varētu darboties� Pie mums viss tik atri plūst un mainas, operāciju slepenība tiek ievērota vairakos vadības līmeņos, tapec �aubos, vai cits citu pazīst un zina, ar ko parejie nodarbojas.

Zeins teica: - Bet to eku tu pazini.

-��� Ta ir museja, - Karija apstiprinaja. - Tā pieder AMV. Mes īrējam da�us kabinetus piektaja stāva. Tas bija operatīvais �tābs, no kura varējam vadīt operācijās. Talu prom no ziņkārīgiem ska�tieniem, bet ne visai talu no CIP galvenas mītnes. Tur varēja no�darboties ar birokrātiskajam lietam un īpa�i nezīmēties, ka tas pa�rasti notiek kada biroju eka. Esmu tur bijusi tikai vienreiz. Mūsu telpām ir izdomāti da�adi maskē�anas aizsegi - terapeita kabi�nets, gajeju intere�u aizstavības konsultantu birojs, kas atbild uz. pilsoņu uzdotajiem jautajumiem. Tikai patiesība neviens ar �ā�diem jautajumiem tur nenodarbojas. Viņi dzīvo pa�i savā pasau�lē un doma, ka Va�ingtona viņu lietās nekad nejauksies.

Tatad tas nozīmē, - Karija turpinaja, - ka jusu masiņa - slep�kava ir� slepena aģente. Man to vajadzēja saprast jau toreiz, kad paradīja! adresi, bet�

Viņas oficiālā korporatīva adrese ir Va�ingtona, Rietumu avē�nija; otra ēkas puse. Pieseg�anas un slepenības nolūkos AM V iz�manto Adeles avēnijas adresi - ta ir Mērilendas adrese, kas ir tai pa�ai ēkai no sētas puses ieejas. Tā butu milziga sakritība, ja �ajā eka atrastos divas vienības, kas nav savā starpa saistītas.

-��� Dubulta nodro�inā�anas ir viena no tam kjudam, no kuram viņi iemaca izvairīties, - I leilija piebilda.

Rasels papildinaja: - Tatad spiegu skola kads nebūs tam pie�griezis vajadzīgo venbu. Vai ari viņam bijis vienalga.

-�� Tikai, - Karija turpinaja, - visa �ajā lieta nav nekādās loģi�kas. Uzskatīsim, ka viss �is juceklis ir viens no jusu diviem sce�nāriju variantiem, tada ka� renegātu operācijā. Kada spiegu gru�pa ir iefiltrējusies musu spiegu grupas iek�iene. Kapec bija jasūta masiņa - slepkava uz Menu nogalinat jusu psihiatru? Ta ir Va��ingtonas lieta. Ta nevar atrisinat problēmas, bet gan padarīt tas vel lielākās. �ai grupai uzticēja veikt ļoti profesionālu darbu, ar kuru ta netiks gala. Tad viņiem tiek samazinats bud�ets, un izce�ļas skandals.

I .abi, pieņemsim, ka gadijas kadu novākt. Pieņemsim, ka kads komandas loceklis ir izrādījies nodevejs. Jus nevarat to oficiāli pierādīt un nevarat ari viņu atmaskot. Jus dodat pavēli viņu so�dīt un uzņematies par to visu atbildību. Piemeram, miskastes ma��īna netī�am notriec vieglo auto, kas brauc pa Va�ingtona aleju; notiek laupī�anas uzbrukums pasta nodaļas stāvvietā; sirdslēk�mē, kad neviena cita nav mājās; pa�nāvība uz �a cilvēka personī- gas jahtas �esapika līcī� Un jus jau esat kremēju�i līķi, pirms vie- teja policija nozīmē autopsiju.

-�� Iespējams, ka mērķa objekta iznīcinā�ana slepenas nekurie�nes vidu - Menas psihiatriskaja slimnīca - bija kāda kontrolēta ideja, - es ierunājos. - Un tagad mes noteikti nerunājām par tadu slikto pui�u organizāciju ka AI Qaeda, ne ari par Ziemeļkorejas vai Kubas karteļiem vai kadu citu, bet gan par mums pa�iem.

-�� Ko tu doma ar mēs? - Karija papurinaja galvu, un mēs brau�cām pa tuk�ajam Va�ingtonas ielām. -Jusu dakteris Fndmans bija ļoti svarīga persona, viņ� bija izveidojis lielisku karjeru. Fat ja aģentūra butu uzņemusies paveikt oficiālu, valsts apstiprinātu pasutijuma slepkavību ko viņi nekad nedarītu, jo tas ir parak .. politiski naivi un bīstami. Tie viri, kas sē� musu valdībā, nemaz nav tik stulbi.

-�� Ak, kads atvieglojums! - Kasels sacīja.

-�� Pat ja �ī operācijā līdzinātos Iranas pretizlūko�anas darbibam, - Karija turpinaja, - jus neatrastu tik daudz birokrātu, kas butu ga�tavi sankcionēt tada veiksmīga profesionāļa novak�anu ka dakte�ris Fndmans, jo nemū�am tos nepārliecināsiet, ka ta ir legala ope�rācijā un ka viņiem pec tam nekas nedraudēs. Nav nekada iemesla, lai nogalinātu tada lieluma zvaigzni ka jusu dakteris.

-�� To jau mēs pa�i saprotam, - Heilija iebilda.

Karija turpinaja: - Viņ� ta�u ir tikai psihiatrs, un vienīgie cil�vēki, par kuriem viņ� uztraucas, ir�

-�� Tadi trakie ka mes, - pabeidzu Karijas domu.

-�� Tatad tagad mes izskatamies vel vainigaki.

Ēriks ierunājas: - Kada tam tagad vairs ir nozīme?

An /.eins iesaistījās saruna, kad mes bezmerķīgi riņķojam pa Se�padsmito ielu virzienā uz balto namu, kur neviens no mums nekad nav bijis un kur dakteris F. vairs nevares demonstrēt savus spo�os panakumus: - Tam vairs nav nozīmes. Mes esam tur, kur esam. Arvien vairak sak izskatīties, ka mes iesaistāmies kada sankcionēta operācijā.

-��� Kas tad to butu sankcionējis? - Karija nepiekrita.

-�� Ja 11. septembris ir mums ko pierādījis, - es sacīju, - tad ti�kai to, ka musu slepeno dienestu laba roka nezina, ar ko nodar�bojas kreisa. Un da�kart viņi karo pa�i sava starpā.

-�� Tomēr es joprojām neticu jusu renegātu operācijās stulbajam variantam, - Karija oponēja. - Ta tas nemēdz notikt.

-��� Ta ir noticis, - es neatlaidos.

-��� 7'agad laiki ir mainīju�ies, - viņa palika pie savas taisnības.

-�� Ak ta.

Mums pretī mirdzēja Va�ingtonas centra gaismas. Divdesmit kvartalus talak zaigoja baltā marmora institūcija, kura prezidents baudīja naktsmieru.

-��� Nekas nav mainījies, - es teicu. - Mēs nevaram mū�īgi bē�guļot, un mes nevaram padoties. Esam vājprātīgie, kas izbēgu�i no psihiatriskās slimnīcās, kurus mekle par sava psihiatra slep�kavību, ka ari par cilvēka nolaupī�anu un uzbrukumu.

-�� Tu aizmirsi ari par ielau�anos, laupī�anu un demolē�anu, - Rasels papildinaja.

-��� Mes neatstājam pirkstu nospiedumus, jo mums rokas bija cimdi, - Ēriks piebilda.

-��� Mums ir kārtīgi japadoma, kuram cilvēkam mes varētu iz�stāstīt savu stāstu. Vajag atrast tadu, kas mums notic un kam nav vienalga tas viss, kas ar mums noticis.

Karija pajautaja: - Par ko tu runa?

Pienaca otrdienas pecpusdiena - mūsu renegatu misijas asto- ta diena.

Rasela melnais, garais mētelis plīvoja, kad viņ� gaja pa ietvi trīs soļus aiz manis, pa galveno ielu garam AMV bloka majai. Pulksten 9:15 no rīta viņ� bija novērojis �o pec izskata pavisam nevainīgo tnaju un, ģerbies piegādātājā uniforma, nesis pasta suti- jumu. Ta�u tagad viņ� bija parģerbies musu pēcpusdienas operā�cijai.

Rasels bija teicis: - Ps negribu mirt, ģerbies bruņās piegādātā�jā drebes.

Mēs devāmies uz ieejas durvīm.

Ēkas talakajā gala Ēriks devas uz sānu izeju. Pēc brillēm un apali�a �ļūco�as gaitas viņu varēja noturēt par garlaicīgu grama- tu tārpu. Zem viņa nuģa praķi�a bija noslēpts vesels arsenāls ar darbarīkiem: ar baterijam darbinams elektriskais zaģitis un māsi�ņas - slepkavas VJalther PPK ierocis, kas bija pielādēts.

Desmit soļus aiz Ērika gaja pārītis, kas izskatijas pēc teva un meitas. Meitai bija tikko nokrāsoti brūni mati. Tēvam bija izteikti ass ērgļa skatiens un galva melna cepure.

Mes ar Friku bijām operācijās precizitātes uzraudzītāji - abi virzījāmies uz priek�u sinhroni, saskaņa ar pulksteni. Mūsu so�lim pieskaņojas ari aiz muguras ejo�ie; viņi piesedza aizmuguri un vēroja ielu.

Es atveru ēkas ārdurvis un palaidu pa priek�u gara meteli ģēr�bu�os vīrieti ar tuk�am rokam; tie�i tajā pa�a sekunde nuģis atvē�ra ēkas sanu ieejas durvis un ielaida iek�a tevu un meitu. Tētis nopētīja apak�stava koridorus, bet meita izlūkoja kāpņu lauku�miņu.

Iek�puse izskatijas tie�i ta, ka Rasela uzņemtajas fotogrāfijās, kuras tikai pirms stundas tika attīstītas.

Mes abi ar Raselu iegājām sava kāpņu laukumiņa un lēnam kapam aug�up. Neierodies mērķi aizelsies. Fka oda pec betona blo�kiem un paklāju tirama līdzekļa, ka ari slepus izpīpētam cigare�tēm.

Ceturtais stāvs. Atvēru kāpņu izejas durvis. Kabineti, korido�ri� Neviena nav, viss tīrs.

Ērika komanda atradas otra puse, aiz stūra. No kada kabineta skanēja viegla mūzika, kuru klausijas neredzami biroja darbinie�ki. Kaut kur iezvanījās telefons un apklusa.

Musu abas komandas apstājas pie masīvam, brūnam biroja durvīm saules pielietā koridorā, no kura veda daudzas citas dur�vis uz da�adiem birojiem.

Ta�u uz �im durvīm bija rakstīts 402. numurs, un visam dur�vīm bija pieliktas oficiālās atslēgas.

Campbell 21/25 dro�ības atslēgas, ka apstiprinājās Ērika minē�jums no uzņemtajam fotogrāfijām. Durvīm un kabinetiem, kas at�radas stāvu augstak, bija identiskas slēdzenes. Campbell 21/25 at�slēgas pec kvalitates līmeņa skaitijas vienu pakapi zemākas neka Q Clearance sledzenes, kuras uzstādīja masu iznicinā�anas iero��iem.

Karija, kurai tagad bija nokrāsoti brūni mati, izslidinaja no krei�sas piedurknes organiska stikla gabalu. Pie labajiem sāniem vi�ņai bija pielādēts Glock ierocis, kas reiz bija piederējis viņas veca�jai komandai.

Ēriks izņēma no jakas moteļa istaba sameistaroto darbarīku.

Zeins turēja gatavība pistoli, nomērķētu uz baltajiem griestiem.

Ps izņemu no iero�u vestes trankvilizatoru pistoli ar miegazā�ļu ampulu un ie�uksteju mobilaja telefonā: - Sākam! Tas bija do�māts Pleilijai, kas aizvainoti bija piekritusi darboties par �oferi, jo Karijai bija japiedalas operācijā. Kads gan jums labums no liecinie�ces, aģentes, kura neko neredz? Heilija, sēdēdama baltaja kadiljaka, kas stavēja pie baznīcas, atbildēja: - Skaidrs.

Visa dzīve var koncentrēties pie vienam durvīm - pie brūnam durvīm, pa kurām ieejot atpakaļceļa nebūs.

�is bruņas durvis ar slēdzeni liecinaja par to, ka mēs nostāsi�mies pret savejiem - pret enu kareivjiem, kas bija mus radīju�i. Mēs bijām pieteiku�i karu tēvocim Semam.

Viņam bija viss - nakts redzamības brilles; satelīti, kas veica videonovero�anu no kosmosa; infrasarkana stara skeneri, kas re�dzēja cauri sienam; modernākie datori, kas aprēķinus veica atrak par lodes lidojumu; spiegu karu lidma�īnas ar spēcīgam bum�bām, kas varēja veikt operatīvus gaisa uzlidojumus; krū�u bru�ņas un liesmu metēji; miljardiem dolāru slepenos banku kontos; AMV ēnu kareivji, atras reaģe�anas vienības un kaujinieki, bru�ņoti ar automatiskajiem iero�iem, kuriem uzmontēti klusinātāji; melni helikopteri un vēl sasodīta atombumba.

Tas viss atradās �o durvju otra puse.

Mums bija da�i zagti iero�i, miru�ā vira baltais kadiljaks un vājprāts.

Mana kreisa roka uzgula dumu granatas gredzenam. Ēriks bija apstradajis granatas gredzenu tā, ka varēju to paraut, neiz�lai�ot no rokam trankvilizatoru pistoli ar miegazaļu ampulu. Palai�anas ierīci Ēriks bija optimistiski ielicis manā krekla kaba�ta, lai varētu iedarbinat granatu, kad tas bus nepiecie�ams.

Mes visi skatijamies uz Raselu.

Viņ� staveja, izslejies gar� un slaids, melna adas mētelī, ar ap�joztu jostu, uz acim melnas saulesbrilles. Viņa labajā roka bija Ka- rijas ierocis ar klusinātāju; tagad �is stroķis izskatijas pec samu- raja ziloņkaula zobena.

Es biju lepns par mūsu komandu un nodomāju, ka �i ir parak laba diena, lai mēģinātu izdarīt vel vienu pa�navibu.

Rasels noņēma pistoli no dro�inātājā. Atskanēja klik�ķis.

Ēriks ielika slēdzenē pārtaisīto melalzaģa asmeni.

Karija ieslidinaja lausku durvju sprauga un pakustinaja stin�gro aizbīdni.

Ēriks ieraudzīja, ka atslēga novibre. Pa lirika izurbto caurumu Karija ar lausku bija atmuķejusi cie�o sledzeni. Izvilcis savu dar�barīku, Ēriks pagrieza rokturi un atgrūda durvis.

Karija atlēca no durvīm un, stingri satvērusi ieroci, gaidīja pie koridora stūra.

I\irvis veras uz iek�pusi, Ēriks ar Walther ieroci paņēma uz grauda koridora otru pusi.

Kasels ielavījās biroja, viņa ierocis ar klusinātāju �audījās uz visām pusēm ka tre�ā acs.

Zeins gaja aiz Rasela pa labo pusi un ar savu ieroci piesedza �o pusi.

Es atrados Raselam Iebrucējam kreisaja puse un ka atzīts un izcils �avejs turēju roka miega ieroci.

Mes sastingam.

Rasels no�ukstēja: - Sasodīts!

-��� Kas noticis? - Karija no�ņācās no koridora.

-��� Visi iek�ā! - es nokomandēju.

Ēriks atsitas pret durvju stenderi, bet paspēja ienākt iek�a pirms Karijas, kura turēja savu ieroci dro�ā leņķi, lai neviens no mums netrāpītos viņas ugunslīnija. Aģentes acis iepletās. Lūk, ko mes visi ieraudzijam.

Tuk�u kabinetu - kailas, baltas sienas, ziloņkaula krasas flī�u grīdu, tuk�us, baltus griestus, ja neskaita dienasgaismas lampu, sienas skapi, kas stāvēja atvērts un tuk�s.

-Aizveriet durvis! - es nokomandēju.

Zeins ta ari izdarīja, un tuk�ajā telpa atbalsojās atslēgas mēlī�tēs skaņa, kas liecinaja, ka durvis aizvēru�ās.

Tur nebija ne gustekņu, ne nopratina�anu, ne pierādījumu, vis�pār nekādu pedu.

-�� Jabut īstajai vietai! - Rasela iero�a skaņa atgrieza mus visus realitāte.

-�� Tie�i tā.

Mū�dien piesardzīgais Ēriks nomonteja dumu granātas uz�spridzinā�anas iekārtu no mana krekla kabatas.

Paņēmu kreisaja roka telefonu un noziņoju: - Paliec posteni!

Heilija apstiprinaja, ka sapratusi, un darīja mums zināmu, ka joprojām ir sveika un vesela baltaja kadiljaka.

Zeins uzspidinaja kabatas lukturī�a staru tuk�ā sienas skapja sienam. Atrava vaja vienīgas atliku�as durvis un samiedza acis no balta spo�uma, kas atstarojas no spodras tualetes telpas.

Parlaidusi ar pirkstu par palodzi, Karija secinaja. - Nav pu�tekļu.

-��� Vai sajūtat smar�u? - es pajautaju, un visi saka ostīt gaisu. - Tiramais līdzeklis ar prie�u aromatu. Paskatieties uz baltajam flīzī�u sienam - tas noberztas spodri baltas. Varu saderet, ka �aja vieta nav palicis neviens pirkstu nospiedums, ne ari kāda adas plēksnite, no kuras noņemt DNS analīzi.

-1 Dodiet man kaut ko, ko sa�aut! - Rasels grozīja rokās ieroci.

-�� Tas nav iespējams, - es sacīju. - �eit vairs neka nav.

-��� Klau! - Rasels ierunājās, kad saule iespīdēja cauri mājas īpa�nieka pieliktajam �alūzijam. - Vai kadam nav ienācis prata, ka �aja telpā vienīgā lieta esam mes pa�i? Nolādēts! - Rasels pa�vērsa ieroci pret aizvērtajam durvīm.

-��� Ku�! - es centos visus apklusinat. - Ku�!

Aizvēris acis, es ieklausījos tuk�as telpas klusuma. Cauri bie�zajām sienam nebija dzirdams radio. Aiz kailajam sienam nebija dzirdams pilsētas troksnis, ne ari zvana skaņas no blakus eso�ās skolas, ne bērnu smiekli, kad viņi pec starpbrī�a steidzas atpakaļ uz klasēm. Gaisa cauri �alūzijam ieplūsto�ajos saules staros ne�virmoja ne puteklītis.

F.s atveru acis.

Un pamanīju uz ziloņkaula flī�u grīdas ar maģisku sarkanu flomasteru uzrakstītu vienu vardu ar septiņiem burtiem.

Bēdziet!

-�� Ta nu gan ir viena �ausmīga ideja, - atzina Rasels tajā nak�ti, kad mes vilkamies cauri me�am.

-��� Ta ir mana pēdēja ideja, - es teicu, paslīdēdams uz mitra�jam, nokritu�ajām lapam.

-��� Tie�i no ta es ari baidos, - Rasels sacīja. - �ādos laikos tā�diem vīriem ka viņ� ir nodro�inātā moderna tehniska apsardze, miesassargi, pretizlūko�anas iekārtas un mājas novēro�ana.

-���� Varbūt viņ� nemaz vairs �eit nedzīvo? - piebilda I Ieilija. - Viņa var ari vienkār�i nebūt majas.

Ari Zeins pievienojas parejo domam: - Vai zini, Viktor? Pat ja viņ� tur bus, tu ta�u viņu nemaz nepazīsti.

Tikai Ēriks neteica ne varda, brienot cauri tum�ajam me�am.

-��� Vienam no mums vajadzēja palikt ma�īnā, - Karija aizradija.

-�� Ne, - es nepiekritu. - Mums tas jadara visiem kopa.

Mes gajam talak pa naksnīgo me�u.

Va�ingtona ir daudz me�u. Pats lielakais no tiem pusloka iz�vietojies pa�a pilsētas centrā, tam cauri iet viena no pilsētas gal�venajam maģistralem Rock Creek Parkway. Pa to no blīvi apdzīvo�tajiem ziemeļrietumu reģioniem pilsēta iebrauc ārpilsētās iedzīvotāji, kuri dodas uz metala un stikla naudas torņiem, kas izvietoju�ies visas K. ielas garuma, un valdības birokrātijas mura ekam no Pensilvanijas avēnijas līdz pat baltajam Kapitolijam. Me�a masīvs, kas atdala Rock Creek Parkway no ekam un privāt�mājām, da�kart sarūk līdz piecu kvartalu platumam, bet garuma tas stiepjas jūdzēm talu. �o zaļo zonu ir iecienīju�i skrējēji, jātnie�ki, pārdro�i mīlētāji, riteņbraucēji, brie�i un koijoti. �aja teritorijā ir notikusi ne viena vien slepkavība.

To milzīgās zaļas zonas teritoriju, cauri kurai mes bridam, diez vai vispār varētu nosauktu par me�u. Drīzāk par gravu, no�ru vai briksnaju, kas stiepās gar paplatu grāvi un ņema virsro�ku par zone�anas izņēmumu izmaksam. �i zaļa teritorija bija sa- glabata estētisku apsvērumu deļ. īstenība �o me�a masīvu nemaz nevarētu pieskaitīt Va�ingtonas pilsētas teritorijai, bet drī�zāk gan Merilendai. Me�s robe�ojas ar grezno betisdas piepil�sētu, un ari ne glu�i ar pa�u Betīsdu, bet gan ar Korejas kara eras savrupmaju kvartalu, kuru ieskāva zems akmens mūris. �a rajona nosaukums aizgūts no kada karalienes Viktorijas laika angļu romana. l'a �etriem neapsargatiem vārtiem varēja iebraukt lielu savrupmaju teritorija, kuru izvietojums atgadinaja �aha dē�lī�a kompozīciju.

Taja vakara pulksten 8:35 musu baltais kadiljaks iebrauca pa �īs teritorijas galvenajiem vārtiem. Es sēdēju priek�ā, pasa�iera vie�ta, un devu norādījumus Zeinam, kas stūrēja musu braucamo ga�ram gai�iem maju logiem. Teti un māmiņās bija tikko ka parradu- �ies mājās no darba, lai pie spo�i nopuletiem galdiem paēstu uzsildītas vakariņas un sagaidītu savus bērnus - saras un benus, kas ķiķinadami noklumpa�os leja no otra stava, ģerbu�ies mājī�gās pid�amas un izplatīdami patikamu, tikai berniem raksturīgu smar�u. Tad mazuļi apskaus un samīļos savus reti majas eso�os vecākus, kuri novēlēs mazajiem ar labu nakti, pirms tie atkal uz�skries aug�ā pa kapnem garam tetu un mammu nodilu�ajiem portfeļiem; tie bus piebāzti pilni ar svarīgiem papīriem, kas no�teikti varētu salapīt visu pla�o pasauli.

-��� Ja tev butu precīza adrese, mums būtu daudz vieglāk, - Zeins piebilda.

-��� Diezin vai, - es atbildēju. - Nokļū�ana �eit līdzinājās pēdē�jai praktisko mācību parbaudei. Tai jabut nelielai, nomaļai kalpo�ta ju koted�ai, kā sarga majai. Nekam īpa�i di�am.

-�� �ajā vieta nekas īpa�i di�s varētu iekļauties miljons dolāru robe�as, - Heilija sacīja. - Ka viņ� varēja atļauties tikt pie tada īpa�uma ar �ekiem, kurus saņēma no tēvo�a Sema?

-��� Noīrējis uz vairakiem gadiem, - es atbildēju, atceredamies savu N()C centra aģenta abiturijas vakaru ar sarkanvīnu un sie�ru, kura piedalījās ari da�i aģentūras vado�ie darbinieki. - Kad viņa namīpa�nieks pardeva vairakus īpa�umus, viņ� paņēma kre�dītu un tos nopirka, tad sakārtoja finansialo pusi tā, ka lielos īpa��umus viņ� izīrē un pats var atļauties dzīvot koted�a.

-��� �ie koki �aja teritorijā ir vienīgie, - es piebildu, kad braucam garam lieliem, enainiem kokiem, kas atradas no mums pa kreisi. - Viņam jabut �eit.

Mes atstajām balti mirdzo�o kadiljaku zem kada laternas staba pie peldbaseina. Vērojām, kā apgaismotie logi blakus eso�ajās mā�jās pamazam nodziest, un iegājām koku aizsega.

Mus apņēma mitra, vēsa me�a smar�a. Redzēt nevareja talak par cilvēka auguma garumu, koki aizsedza pilsētas ugunis pie debess pamales. Koku mizas izstaroja blāvi peleku atblazmu, kas bija nedaudz tum�ākā par mūsu balajam sejām. Ejot pa me�u, ga- dijas paklupt aiz kada akmens vai paslīdēt uz mitrajam lapam. Gaisa jau vajadzēja sajust oficiālā pavasara iestā�anos, bet taja nakti mēs vel to nemānijām. Mus ieskava kaili koki, ka cilvēku pūlis rokkoncertā vai zarka pavadoņi beres. Zari skrapeja seju, pieri, trapija acis un ķērās drēbēs. Iekliedzas pūce. Varbūt ta bija mus pamanījusi? Varbūt ta vienkār�i iekliedzas, jo tas bija pare�dzēts viņas slepenaja dienaskartibas plana? Mums neizdevās iepriek� planotais - virzīties taisni uz priek�u, jo uzduramies bie�zam krumajam un kopa saaugu�iem kokiem, caur kuriem nebija iespējams izlauzties. Ta nu mes gajam pa gravu un bridam cauri brik�ņa jam.

-��� Paskatieties! - Rasels noradīja pa labi.

Cauri augstiem kokiem es ieraudzīju baļķu koted�u, kuru ap�spīdēja laternas gaisma. Ēku no visam pusēm ieskāva pla�s mau�riņ�, kas pletās no koted�as līdz baltai trīsstāvu majai.

-��� Vai tā ir īsta? - Zeins pajautaja.

-��� Vajadzētu but, - atbildēju.

Zeins pa�ukstēja: - Ja tu kļūdīsies�

Rasels piebalsoja: - Kļūdīsies vai ne, bet te neizskatās labi.

Mēs pārbaudijam, vai visa komanda ir uz vietas, vai neviens nav noklīdis, izme�ģījis potīti. Izkārtoju�ies strēlnieku ķēdē, mēs lidam uz me�malu un nogaidijam divdesmit minūtes.

-�� Gaisma deg, - Zeins komenteja, - bet �alūzijas ir nolaistas, tāpēc nevar redzēt, kas tur iek�ā notiek.

-�� Nekas neliecina par to, ka kāds, izņemot mus - trakos -, butu izgājis lauka pastaigaties pa auksto tumsu, - Rasels konstatēja. - Protams, mes nekad neieraudzisim juras kājnieku snaiperi. Aiz lielas mājas uz ielas varētu stāvēt dro�ības dienesta patruļma�ī�na vai furgons.

-��� Kura mēs pa�i būtu varēju�i braukt, - Zeins piebilda.

Karija viņam teica: - Nu jau tu aizfantazējies. Tomēr mes bei�dzot esam tiku�i līdz �ai vietai.

-�� No �ejienes līdz turienei ir apmēram piecdesmit jardu atkla- ta zalaja, - Rasels bija apreķinajis.

-Tie�i tā.

-��� Erik? - es vērsos pie musu in�eniera. - Tur dro�i vien ir uz�stādīti kustību sensori. Visapkart koted�ai varētu but infrasarka�no staru aizsardzības tikls, novēro�anas radars, trauksmes poga un tie�ais savienojums ar atras reaģe�anas vienību.

-�� Vel tu aizmirsi pieminet niknu suni, - I leilija mani papildi�na ja.

-��� ['iedrā�u to visu! - Rasels nolamājas. - Vai nu mes ejam iek��ā, vai ari tinamies prom.

-��� Ejam iek�a, it ka �ī maja piederētu mums, - es sacīju.

Izvedu savu komandu no koku aizsega.

Mes izkārtojāmies vienā līnija - se�i cilvēki devas lauka no me�a, pari tum�ajam klajumam un izgaismoto koted�u. Mes gajam lēnam un stalti.

Uz mums ne�ava; nakts klusumā nenotark�ķeja neviena auto- mata karta. Gaisa nenopauk�ķeja signālraķetes. Mums seja neie- spidinaja pro�ektorus un virsu nemetas neviens rūco�s vācu aitu suns.

Tā mes aizgajam lidz lievenim.

Karija pieklauveja pie durvīm. Es stāvēju viņai blakus, kreisa- ja pusē. Pārējie bija cie�i saspiedu�ies mums aiz muguras. Karija pieklauvēja vēlreiz.

Koted�as durvis atveras, un tur nu viņ� staveja - vīrie�a laba roka bija paslēpta aiz durvju stenderes. Viņam aiz muguras de�go�as lampas un lieveņa apgaismojums virs musu galvam atspī�dēja viņa sirmajos, paplanajos matos, kalsna seja bija pievērsta Karijai.

Kad viņ� ieraudzīja ari mani stavam uz sava lieveņa, viena mirkli vīrie�a smaids pazuda no sejas,

Taja pa�a mirkli es nomurmināju: - Ludzu, to nedariet! Nekā�du iero�u, ne ari trauksmes pogas nospie�anu, ja viens vai otrs gadījuma atrodas jusu labaja roka. Ludzu, nevajag! Dodiet mums� man� iespeju visu paskaidrot.

Vīrietis pamanīja sava mauriņa stavam kvartetu, pec tam, at�kal pieversies Karijai, pajautaja: - Aģente Rada?

-Jā, kungs.

Es sacīju: - Ludzu, kungs! Lai ko jus ari �obrīd domātu, neda�riet to. Es tulit pakustē�os.

Paceļu labo roku, ko biju noslēpis aiz kajas, un paradīju, ko tajā turēju.

-�� Ta ir trankvilizatoru pistole, - es paskaidroju. - Taja ir iepil�dīts neirotoksīns. Karija - aģente Rada - apgalvo, ka, saņemot �adu devu, jus atslēgsieties desmit sekun�u laikā. �is zāles para�lizē rīcībspēju uz pusstundu, bet cilvēks paliek pie pilnas apzi�ņas. Ta�u varbūt mums nebūs tik daudz laika.

-�� Skaidrs, - viņ� noteica, bet joprojām turēja labo roku tā, ka es to neredzeju.

Karija turpinaja: - Kungs, esmu apbruņota, man pie jostas ir ierocis. Neesmu �eit ieradusies ka gūstekne, bet gan ka operācijās dalībniece. �ie cilvēki jus neapdraudēs.

-�� Skaidrs.

Es turpināju: - Direktor Pang�

-�� Esmu direktora vietnieks, - vīrietis mani izlaboja. - Un tas ir slepens amats. Kāda ir jusu�

-��� Panga kungs, - es turpināju. - Pēc brītiņa jus visu par mani uzzināsiet. Vispirms jums ir jazina, ka esat dro�ība, bet mes esam atnaku�i ar nopietniem nolūkiem. Ja mes butu �eit ieradu�ies, lai jus novāktu, tad man roka nebūtu trankvilizatoru pistole, tad jau tagad jus vairs nejustu to, ko slēpjat savā labaja roka, lai kas tas ari butu.

-A-a.

-��� Izdarīsim saskaņotas darbības. Rezultāts bus atkarīgs vienī�gi no jums.

-Ja nu mes visi kopīgi atkaptos? - viņ� ierosināja.

-�� Mes to darīsim, ja ari jus esat gatavs to darīt.

Virs atkal pasmaidīja. - Varbūt mums vajadzētu izdomāt kaut ko citu?

-Jus varētu mus ieaicināt pie sevis maja.

-�� Tur ir liela nekārtībā, - viņ� centās atrunaties. - Un maz vie�tas jums� se�iem cilvekiem.

-�� Mums nav nekādu iebildumu.

-�� Ta jau man sacīja.

Man bija japasmaida. Kļuvis atkal nopietns, es teicu: - Mēs jums pierādījām savu uzticē�anos, jo ieradamies pie jusu durvīm vienīgi ar trankvilizatoru pistoli. Kad atvērat durvis, neviens jus neno�ava. Tagad pienākusi jusu karta izradīt uzticē�anos. Dots pret dotu.

Langs saviebas. - Dots pret dotu? Ka vienlīdzīgās sarunas? Vai domājāt, ka es to prasīju?

-��� Ne jau vienmēr var dabūt to, ko prasa. Kas ir jūsu labaja roka? Vai ierocis? Trauksmes poga? Sviestmaize ar �ķiņķi?

-�� Ak tad to jūs gribat uzzināt?

-��� Mes abi pa�reiz nenodarbojamies tikai ar uzzinā�anu. Mans skatiens liecinaja par to, ka joprojām kontrolēju situāciju.

1.angs paraustīja plecus. - Man roka ir automatiskais kolts. Ļoti skaists ierocis, kura stobra pietiks lo�u jums visiem.

Man aiz muguras atskanēja Rasela balss: - Tas nekad neno�tiks.

Langa skatiens pieversas trakajam samurajam melnā, gara ādas mētelī.

-�� Tam es ticu, - Langs noteica. - Jūs esat� atvainojiet, neat�ceros jusu visu vārdus. - Ta�u tagad, - Langs sacīja, - es lē�nam pagriezi�os pa labi - mans augums paliks atvērtajas dur�vis. Nolik�u savu pistoli tur, uz tā galda. Pēc tam pieie�u pie tālākās sienas, kur atrodas vienīgi virtuves izlietne. Noskaitī��u līdz desmit un pagriezī�os pret jums ar tuk�am rokam. -

Viņ� turpinaja: - Jus visi drīkstat ienākt iek�a. Varat mani no��aut no mugurpuses. Ja tāds ir jusu mērķis, tad neizmantojiet trankvilizatora bultas, bet pierādiet, ka esat īsti viri, un �aujiet ar īstam lodēm.

Tā viņ� pateica un tā ari izdarīja.

Pagriezies atpakaļ, viņ� ieraudzīja, ka visi jau esam ienāku�i viņa mājā un aizvēru�i aiz sevis durvis.

-��� Nu ta, - Langs noteica, vērodams kā Zeins savac viņa ieroci. - Aģente Rada! Priecājos jus satikt. Vispirms pasakiet, vai jums nekas nekai�?

-�� Viss kartībā. Es�

-��� Vai jus zināt, kur atrodaties? Domāju, ka daudz svangak ir tas, kur esat bijusi, kop� jusu komanda tika neitralizēta. Starp ci�tu, pec ziņojumiem noprotu, ka jusu komandas pui�i ir sveiki un veseli. Tomēr esam noraizēju�ies par jums. bija tāda sajuta, ka esat teleportejusies uz Zviedriju.

Panga zilās acis sirsnīgi noraudzijas Karija, tajā pa�a laika vērojot, ka mēs parejie izklīstam pa viņa baļķu koted�u ar masiva- jam sienām un apskatām dzīvojamo istabu, ēdamistabu un virtuvi.

-��� Stokholmas sindroms, - es sacīju Karijai. - Viņ� ir noraizē�jies, ka esi zaudējusi gribu un racionalitāti un pārgājusi savu sa- gūstītaju pusē.

Ēriks piebilda: - Turklāt vel pati palikusi vājprātīgā.

-�� Tā nu gan tas nav, vecīt, - Rasels iebilda, atvērdams durvis uz Langa guļamistabu un to aplūkodams. - Stokholmas sindroms piemīt viņam pa�am.

-��� Ej tik iek�a un paok�ķerē! - Langs mudinaja samuraju, kas stāvēja viņa guļamistabas durvīs.

-��� Hei! - Zeins ierunājas. - Mēs visi �eit esam spiegi. Negri�bam, lai jus, direktora vietniek Lang, sagadātu mums �eit kādu pārsteigumu. Un, ludzu, nevajag it kā starp citu virzīties uz sava datora pusi.

Langs palika stāvam, kur bijis. Visiem uzsmaidījis, viņ� sacī�ja: - Sauciet mani par D�onu.

-�� Nu labi, D�on, - Zeins noteica, ar �estu vedinadams vecāko no visiem spiegiem �aja istaba pieiet tuvāk man. Pamājis musu tehniskajam ekspertam, viņ� noradīja uz Langa datoru: - Ērik, parbaudi to!

-�� Paklau, D�on, - Zeins turpināja. - Vai tu vienmēr atver dur�vis, turēdams roka stroķi?

-��� Ko tad jus gribat? Vai lai mūsdienas turu roka ko citu? - Langs atbildēja.

-�� Kur ir jusu apsardze? - Zeins painteresejas.

-�� Jus domājāt vēl ko papildus? bez manas godīgas sirds un klasiska kolta?

-�� Jūs ļoti labi zināt, kas mums jāuzzina.

L,angs pa�ūpoja galvu. - No tās operatīvas informācijās, ko iz�lasīju pagāju�aja nedeļa, nedomāju, ka vispār kads varētu iedo�māties, ko jūs gribat uzzināt.

Zeias neļāva Langam izvairīties no atbildes: - Kapec lauka nav neviena apsarga un slēpņa?

-��� Pats esmu biju�ais aģents, darbojies ka kaujinieks. Ja man tiek pielikta apsardze, jutos ka vilku vajats, man no �ausmam mati saceļas stāvus. Esmu uzstājis, lai parsvara mani neapsarga, tad es varētu justies brīvi. Turklāt visi kaujinieki un aģenti, kurus vien aģentūra spēja sameklēt, aizņemties vai nozagt, patlaban atrodas Rietumos, pie okeana, un mekle jūs. Kada ironija! Man bija vienī�gi jāpaliek majas, lai jus satiktu.

Ēriks parlaida acis datoram, tad pieskaras tam ar pirkstiem un pajaulaja: - Videonovēro�ana? Tehniskās aizsardzības sistēmas? Signalizācija?

-�� Logu un durvju signalizācijā pieslegta Dro�ības birojam un vietējai policijai. Kustību sensors pieslegts �ai istabai, ja es to ak�tivizēju. Trauksmes poga atrodas uz sienas pie gultas, vel viena ir pie sienas aiz mana atpūtas krēsla.

Pazīstot tādus kā viņ�, es pajautaju: - Un kur ir tas, kuras mes neatradīsim?

-�� Ļoti labi, Viktor. - Langa acis turpinaja pētīt Kariju, cen�o�ties iegūt viņas labvēlību. - Jus varbūt neatrastu to trauksmes pogu, kas uzstādītā zem datora galda. Reiz es netī�am to pie�spiedu ar celi, un pec divām minūtēm� Paskatīsimies, vai mums izdosies izvairīties no vēl viena arkartas izsaukuma.

-��� Paskatīsimies, - es atbildēju. - Kur vel?

-��� Uz naktsgaldiņa ir jabut papildu slēdzim, bet tā tur nav.

Ps brīdināju: - Jus jau zināt, ka mes visu atradīsim.

Viņ� pasmaidīja. - Pai jums veicas!

Tas virs, kur� atklaja mani spiega talantu un pierunaja strā�dāt aģentūra, augsta amatpersona, kas �eit, savā pieticigaja mā�jokli, bija sarīkojis neoficiālu abiturijas ceremoniju, ko slepenī�ba pieļava taja laika, kad es kļuvu par slepeno aģentu, bija viens no izlūko�anas citadeles vadoņiem, kur� ar ugunsdzēsēju cirvī�ti sporta zāle noārdīja starpsienas manas otras pa�nāvības die�na; tas pats, kur�, pec Karijas vārdiem, "bija ievelēts par juceklī�gas Valsts dro�ības sistētnas kārdinātu". Tas kalsnais, bet spēcīgais virs ar sirmajiem matiem, kuru sauca D�ons Langs, tagad sta- vēja sava koted�as viesistabā un pacēla rokas, lai viņu pārmek�lētu.

Gudri, es nodomāju. Viņ� negaida, kamēr mēs to pieprasīsim vai liksim viņam darit. Langs to dara brīvprātīgi. Viņ� tā rīkojas, lai iegūtu musu uzticību. 1 ai ar savu sadarbo�anos līdz zināmām brīdim aiz mālētu mums acis.

Langs pamanīja, ka es pamaju ar galvu. Viņ� zinaja, ka es to zinu, un es zināju, ka viņ� to zina.

Esam saputroju�ies vienā lielā zinā�anu sprostā, es nodomāju, kamēr Zeina rokas iztaustīja spiegu, kur� varēja but viņa vienau�dzis. Ta mēs riņķosim pa stropu, viens otram dzīdamies pakaļ, līdz kaut kas notiks.

Keiz es biju saticis Langu bagua Austrumu ciņu seminārā, kas notika netālu no �is majas. Tāpat ka taid�i vai aikido bagua ir garīga, uz iek�u vērsta maksla. �aja cīņas skola cīnītājs riņķo ap savu pretinieku, atvairot uzbrukumus, kamēr pretiniekam sareibst galva vai viņ� zaudē līdzsvaru. Taja mirkli ar satrieco�u tehnis�ku paņemienu kopumu bagua meistars uzbmk savam pretiniekam.

Mums ir jāiziet ara no �ā apļa.

-��� Viņ� ir tīrs, - Zeins paziņoja.

-��� Ka jus visi jutāties? - Langs apjautajas.

Mēģina but līdzjūtīgs, izradīt simpātijās un sadraudzēties.

-��� Vai joprojām vel esat traki? - viņ� vaicaja.

Cen�as provocēt, izaicinat, destabilizēt.

-��� Mes joprojām vel neesam muļķa prata, - es atbildēju.

-��� Neviens nekad nav jus uzskatījis par muļķiem, - Pangs pa�ziņoja. - Tie�i tāpēc tas viss� me�onigums, arsta un māsiņas slep�kavība, pierada vien to, ko visi jau zina. Jus esat� medicīniski ne�pieskaitāmi.

Rasels sacija: - Ak, jums, Va�ingtonas kareivjiem, gan patīk sa�re�ģīti kalamburi.

Zeins piebilda: - Ja dosim viņam tadu iespeju, viņ� mums sa�grozīs galvu.

Langs turpinaja: - Es pieņemu, ka jus visi jau tagad esat ap�reibu�i. Pat ja jus nebūtu vājprātīgi, tad dro�i vien ir ļoti grūti tik ilgu laiku iztikt bez zalem. Ta laikam ir īsta katastrofa.

-�� Kamēr mes būsim visi kopa, nekas slikts nenotiks, - es atbil�dēju. Saņemu visu gribasspēku, lai manas rokas netrīcētu, un zi�nāju, ka viņ� manas pūles ir pamanījis.

-�� Jums ir iero�i, tatad ari taisnība, - Pangs atzina.

-�� Nē, - es iebildu, paņemdams Panga koltu no Zeina, pirms viņ� vel paspēja ko iebilst, pagriezdams to un pavērzdams pret Panga apak�galu.

-�� Mums visiem ir iero�i.

Vecais spiegs samiedza un samirk�ķinaja zilās acis. Viņ� ska�tījās uz piedāvāto ieroci, bet nepakustejas.

Es piedāvāju: - Ņemiet to!

Ar acs kaktiņu pamanīju guļamistabas durvis stāvo�a Rasela nemānāmo kustību un zināju, ka viņa roka iegulstas ierocis.

-�� Ņemiet to! - vēlreiz mudināju Pangu.

Viņ� ta ari izdarīja un nolaida roku gar sāniem, stobru pavēr��ot pret grīdu.

-�� Ta�u, ja jus to izmantosiet, - es turpināju, - tad esiet īsts virs un ne�aujiet man mugura.

Es devos pie izlietnes un pagriezu Pangam muguru. Padzeros ūdeni, lai noslēptu savas trīco�ās rokas.

Man aiz muguras ierunājās Karija: - Langa kungs, jūs un es� Viņi nav musu pretinieki.

-�� Vai tie�ām? - Langs sacīja. - Visi pierādījumu liecina par pre�tējo.

-�� Ne jau visi, - es iebildu, skatīdamies lauka pa viņa virtuves logu melnaja nakti. - Kas jums ir roka?

-��� Lielais blefs? Trako maniaku gājiens? Labak tu man to pa�saki.

-�� Un ka jus domājāt?

-�� Tur jau ir ta problēma. Es domāju, ka stāvu sava d/.ivojama- ja istaba kopa ar pieciem apmatiem, uz vardarbību tendetiem, iz�bēgu�iem maniakiem, kuri mani ir atbruņoju�i, un vienu, doma- jams, izcilu aģenti, kas� kas ari atrodas �eit. Ko jus gribat, lai es domāju?

Rasels sacīja: - Tas ir jābeidz. Ta mes nekur netiksim.

Laukā, aiz loga, bija melna nakts, un es neko neredzēju.

Es ierosināju: -Jautajiet.

Langa jautajuma varēja saklausīt patiesu ziņkāri: - Kas man jā jauta?

-��� Ko vien velaties, - es atbildēju, aizgriezdamies no izlietnes un nostājoties pretī I.angam, Karijai un maniem biedriem. - Ko jus gribat uzzināt?

Mes ieraudzījam viņa acis iedegamies interesi.

beidzot Langs pajauta ja: - Kāpēc esat �eit ieradu�ies?

Tas attiecas tie�i uz �o situāciju, kadā viņ� patlaban atradas, un to, kas viņu varētu sagaidīt turpmāk.

-�� Jūsu maja ir daudz krēslu. Apsēdieties labak uz. divana, un mēs jums visu izstāstīsim, - es ierosināju.

Mes bijām uzvedu�i izcilu operu! Libretā nebija aizmirsts ne par skaņu, ne niknumu un trakajiem. Tas atgādināja ainas no brā�ļu Marksu filmas ar asiem si�eta pavērsieniem. Darbība norisi�nās koted�a, nakti, iek�telpas. Dzeltenajā apgaismojuma viens gūsteknis se� uz divana. Mēs lieliski spēlējam savas lomas, jo ik�viens spiegs ir ne tikai manipulators, bet ari aktieris.

Rasels dziedāja: "Uz grīdas gulēja beigtais dakteris Fridmans," ta�u Zeins viņu partrauca un pieskrēja Heilijai no muguras, lai nodemonstrētu ka masiņa - slepkava bija paveikusi savu netīro darbiņu. Heilija iekliedzas: - Uzmanies no manam asinīm!

Es turpināju: - l.anga kungs! Es zinu, ka mes izbradājam no�zieguma vietu, un tiesu mediķi par to nepriecāsies. Tomēr vel jo�projām es uzskatu, ka mes rīkojāmies pareizi, paņemot Fridmanu sev līdzi. Tikai man �ēl, ka nacas viņu piesiet pie �oga.

Rasels mani papildinaja: - Un man jāno�ēlo tas, ka es atslē�dzos un nespēju saņemt māsiņu - slepkavu dzīvu.

Zeins atgaiņājas ar roku: - Aizmirsti par to, jo ta atkal bija tua�lete un vannasistaba.

Es papildinaju: - Vannasistabas un mīlestība.

Zeins turpinaja: - Ja jau �eit visi no�ēlo grēkus, tad ari man jāno�ēlo, ka aizdedzināju policijas patruļma�īnu.

Eangs teica: - Ta sadegusi�

-�� Spogulis, - Ēriks nomurminaja. - Es saplēsu spoguli. Ta ir slikta zīme. Man ļoti �ēl.

-��� Ta nebija tava vaina, - I leilija viņu mierināja. Viņa sacīja Eangam: - Ēriks paklausa jebkurai saprotamai pavēlei. Viņu ne�var no ta atturēt, viņ� nevar nepaklausīt, lai kas ari notiktu. Luk, piemers. Ērik! Paskaidro, ko tu izdarīji piemiņas pasakuma.

Ēriks pielēca kājas: - Peonardo da Vin�i radīja�

-��� Ērik! Pārstāj un apsedies! - es pavēlēju, un viņ� paklausīja. -Ja Heilija nebūtu uzmanīgi izvēlējusies, kadu pavēli dot, es ne�būtu varējis viņu apstādināt pat tad, ja �i maja degtu zilas lies�mas. Tad butu noticis tapat kā ar to psihiatri, kuru viņ� sagraba.

CIP direktora vietnieks neviļus saviebas: - To psihiatri?

-�� Tam vairs nav nozīmes, - Rasels piebilda, - bet jusu blondī�ne�

-��� Kas? - Pangs parvaicaja.

-�� Runa ir par mani, - Karija pieteicas. - Maskē�anas nolūkos pārkrāsoju matus.

-1 ieta tāda, - Rasels turpinaja, - ka man bija plānots noknieb- ties, bet viņa visu izjauca.

I ,angs teica: - Jūs abi�

Rasels iebļāvās: - Nekada gadījuma!

Ari Karija protestēja: - Ne jau ar mani!

Lai remdētu Rasela dusmas, es mainīju tēmu: - Tomēr mes ti�kām pie izcilas ma�īnas. Par spīti ma�īnas īpa�nieka nāvei, tā mus tomēr �opecpusdien aizveda līdz AMV mītnei, kura mes ielauzāmies.

-Kur?

-�� Langa kungs, runa ir par musu AMV mītni, - Karija paskaid�roja. - To, kas atrodas pie Takoma parka metro stacijas.

-��� Ka? Jus ielauzāties un nogalinajat�

-�� Nevienu mēs nenogalinājām, - es atri atbildēju.

Zeins palīdzēja izskaidrot: - Tikai māsiņu - slepkavu, kura bija to pelnījusi, ta�u ta bija neveiksmīga apstākļu sakritība un notika cīniņa karstuma.

-�� Un tad, - es turpināju, - tuk�ajā biroja mēs sapratam, ka ja- beg.

Mes laidamies prom, ko kajas nes.

Mans pulkstenis notik�ķeja vairakas sekundes, pirms Langs izdvesa: - O!

-�� Ja jus savāksiet komandu, - es teicu, - tad� tur bus cilvēki, kurus mes nepazīstam.

Rasels piebilda: - Jo vairāk cilvēku, jo mes mazāk kontrolēsim situāciju.

-��� Ta�u vispirms� - es pamaju uz datora pusi. - Vai jums ir aģentūras pieslēgums?

-�� Praktisku apsvērumu deļ, - Langs atbildēja, - man ir pieejas kodi; es pārstāvu aģenturu.

Zeins uzrunaja musu in�enieri: - Prik?

-��� Dators ir pielāgots individuālām pasutijumam. lespejams, Valsts dro�ības aģentūrai.

I ,angs sacīja: - Viņiem tas ir pilnīgi nederīgs, novecojis par kā�dām piecām datoru paaudzēm.

-��� Tam ir speciāls modems, baro�anas bloks, satelīta pieslē�gums, iespējams, instalēta arī pretuzlau�anas sistēma, kas ir daudz spēcīgākā par parastajiem komerciālajiem aizsardzības ugunsmuriem. Ar to var novadīt telekonferences. Kamera nav pie�slēgta.

Langs teica: - Man labak patīk, ja neviens mani datora kame�ras neredz. Attiecība uz visu parejo nosaukto zinu tikai to, ka tas viss darbojas.

-Tad pameģinasim! - Rasels ierosina ja. - Mums nav ko zau�dēt, ja Ēriks visas viņa darbības uzmanīs.

I ,angs apsēdās pie datora. Sekojot Zeina komandai: "Uzmani, ko viņ� dara, lai neiedarbinātu trauksmes pogu, signalizāciju un neizsauktu palīdzību," Ēriks apsēdās blakus Langam, un Meilija uzlika roku uz Ērika pleca. Musu in�enieris ievadīja datora pa�vēles, līdz kreisaja apak�ēja monitora stūri paradijas logs. Man tas izskatījās pec mirgojo�a kibernētikas brīnuma. Ērikam tas pa�līdzēja at�ifrēt datora operācijas; tastaturu viņ� bija atvēlējis Lan�gam. Zeins atradas aiz muguras CII' spiegu bosam, kamēr Rasels palika stāvam, atspiedies pret sienu, no kurienes varēja novērot cilvēku bariņu, kas bija apslaju�i datoru, un ari uzmanīt slēgtās durvis.

Es stāvēju līdzas Karijai. Sajuzdams, ka alus ir nedaudz ma�zi najis manu spriedzi, es viņai pa�ukstēju: - Paldies.

-�� Par ko tad?

Langs pajautaja: - Vai drīkstu sakt?

Zeins deva atļauju

Monitorā nozibsnija krasainas gaismas, kad viena dro�ības sistēma nomainīja nakamas. Langs ievadīja pieprasīto paroli.

Es pa�ukstēju Karijai: - Es nekad nebutu varējis viņu pārlieci�nāt mums noticēt. Paldies, ka mums palīdzēji. Tu biji lieliska.

-�� Es tikai izpildīju savu aģentes pienākumu un nodevu ziņo�jumu.

Langs ziņoja: - Nu ta. Esmu iegājis kopējā mekle�anas datu baze. Tai var piekļūt tikai augstakas valsts varas strukturas - ne tikai musu izlūko�anas parvaldes datori, bet ari Valsts dro�ības aģentūras, Pentagona un Balta nama datoru sistēmas.

-�� Tagad ari es esmu ievadīta �ajā datu baze, - Karija man sa�cīja.

-�� Nevaru vēlēties vel jaukaku kompāniju.

Mekle�anas re�īma Langs ievadīja Kaila Ruso vardu, māsiņās - slepkavas īsto vardu, AM V mītni un citus svarīgus datus, ko bijām

sarakstīju�i uz savam matricas kartītēm. Viņ� nospieda taustiņu

Ievadīt.

Karija pagriezās pret mani un ieraudzīja, ka miji viņai uzsmai�du. Viņa pa�ūpoja galvu, aizvēra acis, pec tam, tas atvērusi, sacī�ja: - Viktor, es ne� tas nav� tu neesi�

-�� Sasodīts! Kas tur notiek? - iesaucas Zeins.

Visi, izņemot Raselu, kur�, stavedams pie sienas, ieņema kau�jas gatavības pozu, veras monitora.

I'arādijas uzraksts Pieeja nav atļauta. Aiz �iem pārsteidzo�ajiem baltajiem burtiem nozibēja krāsas un da�adi attēli. Ērika atverta- ja slepenajā loga sāka griezties kodu virknes.

-�� Kaut kas neredzēts! - iekliedzās Langs. - Man nedrīkst liegt pieeju! Es ta�u strādāju taja sasoditaja Valsts dro�ības padome! Esmu aģentūras direktora vietnieks! Nekad neesmu sasmerejies!

Ēriks nomurmināja: - Sistēma cen�as pieslēgt kameru.

Bam! Bam! Bam!

Datora cietais disks dzirksteļojot sa�ķīda uz galda. Dro�ības modems nokrita uz grīdas. Monitors ieplisa un sa�ķīda. Stikla lauskas nobira uz tastatūras, un C1P direktora vietnieks D�ons Langs steidzīgi atrava rokas.

Sa�ķaidījis datoru, Rasels, turēdams roka ieroci, pagriezās, lai nomērķētu uz koted�as durvīm un logiem.

Kasels ļava Zeinam pielikt sava �aujama stobru pie I anga gal�vas, kad tas piecelās un atkāpas no dzirksteļojo�ā datora vraka.

-�� Vai tu to izdarīji? - Zeins kliedza. Ar brīvo roku viņ� atņēma I ,angam iedoto koltu.

-��� Sasodīts! Ko es izdarīju? Jus ta�u visu laiku mani vērojat! Ari Ēriks mani uzmanīja! Tas bija jusu maniaks melna ja mētelī, kas sa�ava�

-��� Tas bu�u es, kas tevi tūlīt no�aus, ja būsi savanjis ziepes, - Zeins piedraudēja. - Frik?

Musu in�enieris nogrozīja galvu: - Viņ� tikai izpildīja stan�darta procedūras. Meģinaja uzlauzt aizsardzību.

-�� Tatad tas nebija viņ�, kas to izdarīja? - Zeins parjautaja.

-Viņa pieprasījums iedarbinaja programmas iznīcinā�anu. Ik�viens, kur� iereģistrejas taja datu bāze, kuru mes meklejam, tiktu izmests ara un izsekots.

Zeins atrāva pistoles stobru no I.anga sirmas galvas.

-��� Lai kads ķīselis jums ari butu galvas, - teica visu aģentu �efs, - pirms rīkojaties, labak paris sekundes to apdomajiet.

-�� Tu vel joprojām esi dzīvs, - Zeins sacīja.

-�� Tas, ko jus meklējat, vēroja ari jus pa�us. - Rasels nenolaida acis no durvīm. - Pat ja �i videokamera bija atslēgta, kas to lai zina, kas vel tika ieslēgts un pagriezts pret mums?

-��� Frik, cik daudz laika mums ir? - es pajautaju.

-��� Tas tagad atkarīgs no cilvēka faktora. Tiklīdz viņ� atrada iespeju uzlauzt sistēmu, pat ja viņa parole nebija identificēta, tikla aizsardzības sistēma viņu noķēra. Viņ� sacīja, ka atras reaģē�a�nas komanda ierodas divas minūtes. Parēķiniet pa�i - slikto pui��u sapulcina�ana prasa nedaudz laika� Vismaz trīs minūtes. Maksimums� Kur� lai to zina?

Langs skatijas uz mums. - Ko jus izdanjat?

-�� Tie nebijām mes, - Rasels noradīja uz datora vraku. - Tu pats iedarbinaji tikla aizsardzības sistēmu.

-�� Tie�i ta.

-�� Tagad tu esi viens no mums, - es sacīju. - Un mums ir ma�zāk neka trīs minūtes laika.

Langs teica: - Bet es esmu� aģentūras vado�ais darbinieks! Baltā nama zvaigzne!

-��� Tapat ka dakteris Fridmans, - Karija piebilda. - Viņ� tads butu bijis, ja�

Sie vardi, ko pateica viņa koleģe, kas dro�i vien vel bija pie pil�na prata, lika Langam samirk�ķināt acis.

-��� Mums nekavējoties jadodas prom! - es nokomandēju. - l'a- zudam! Atri! Tūlīt pat!

Ēriks pieteica: - Neņemt lidzi nekādās elektroniskas ierīces, ne ari mobilo telefonu.

-�� Vai drīkstu paņemt meteli? -1 angs palūdza atjauju, jau ņem�dams mēteli.

Viņ� izņēma no skapja novalkātu juras flotes �ineli un java Ēri�kam un Zeinam to parbaudit. Viņi apkrava Langu ka nastu nese- ju ēzeli - ar �ineli, iero�u vesti un trankvilizatoru pistoli. Mes pa�ņemam Langa l.and Rover d�ipu. Pagaja trīsdesmit sekundes, kamēr atradam ma�īnas atslēgas, visi izskrejam lauka un saka- pam d�ipa. Tā mes ieguvām vismaz piecpadsmit minūtes laika tā vieta, lai lauztos cauri brik�ņiem atpakaļ pie kadiljaka. Mes pa�metam viņa izsekojamo lendroveru dīķa nojumes aizsega, Langs iemeta savu nastu - mēteli, iero�u vesti un pa�us iero�us - kadil�jaka bagā�nieka. Es ierucinaju balto nezvēru, Ēriks ieleca man blakus, 1 leilija apsēdas blakus viņam. Aizmugures sedekli saspie�dās Zeins, Karija, I angs un Rasels.

Mēs aiztraucamies tum�aja nakti, izbraucām cauri vārtiem uz �osejas un nogriezāmies pa kreisi, jo tur izskatijas tum�āks.

Rasels dungoja: - Bum bum pa-bum, bum bu bum-butn-bum.

-�� Mēs ta�u neesam "Lieliskais septītnieks"! - Langs iesaucas, pazinis �o melodiju no filmas. - Mēs esam septiņi spiegi, kas beg no kada nezināmā spoka, kas apsēdis �o zagto ma�īnu.

Rasels sacīja: - Ja, mums jāizdomā pa�iem sava muziķa.

-��� Ne, - Langs iebilda. - Mums jāizdomā plāns. Kādas pēdas jus esat atstaju�i, ko neesat�

-��� banka! - es iekliedzos. - Viņiem bus sistēma uzglabajies ka�siera �eks par māsiņās - slepkavas saņemtajiem operatīvajiem maksajumiem! Tas ir tikai trīs stundu brauciena attaluma no �e�jienes. Jus varētu uzradīt viņiem savu �etonu un�.

-�� Lieliska ideja! Tikai Ēriks neļava man paņemt savu identifi�kācijas karti.

Ēriks nomurminaja: - To var izsekot.

-�� Un ka tad ar Langa drebem un viņu pa�u? Vai nevajadzetu viņu parmeklet? - Zeins pajautāja.

Karija iebilda: - Ak ne! Pui�i, to nu gan nevajag!

-�� Nē, būsim profesionāli, - Rasels viņai nepiekrita. - Direkto�ra vietniek� izģērbies!

-�� Vai �eit, ma�īna? Kad esmu saspiests ka sardīne bund�ā jums pa vidu? Pliks tēviņ� brauc pa �oseju smalka, balta kadiljaka? Vai nedomājāt, ka tas pievērsis uzmanību?

-�� Mums, iespējams, vajadzēs tikai kurpes, - Ēriks viņu nomie�rināja.

-�� Parbaudiet tas, bet nemetiet ara pa logu, - Karija ieteica. Viņa ļoti labi zināja, ka tas ir - palikt bez. saviem apaviem. Harija Mār- lina sporta kurpes viņai bija par lielu, bet 1 leilijas liekais kurpju pāris par mazu.

Iespiests kadiljaka aizmugures sēdekli, Langs nevarēja aiz�sniegties līdz savam pedam. Zeins novilka CIP direktora vietnie�ka melnas ķinie�u kungfu majas �ibas un padeva tas Ērikam.

-��� I3iezin vai tajās kas ir, - Ēriks pasniedza kurpes atpakaļ.

-��� Esmu septītā stava slepenais vado�ais darbinieks - Langs sacīja, - neesmu kaujinieks, kas piedalas operācijās uz ielām, kura izseko�ana varētu attaisnot bud�eta izdevumus un ieguldītās pu�lēs.

Atpakaļskata spogulī redzēju, ka saspiestie pasa�ieri, cilājot rokas, mēģina iekārtoties ertak, ka viņi gan vaid, gan atvainojas cits citam, gan ganas.

-��� Ta nekas nesanaks, - Langs noteica. - Mes �eit tik tikko ka spējam paelpot, un jus gribat, lai mes tagad brauktu trīs stundas līdz kaut kadai tur pilsētelei Austrumu piekraste un gaidam, līdz atver banku? Cikos to atver? I aikam tikai deviņos no rīta, vai ne? Tik saspiesti pārpildītā ma�īna, mēs piesaistam policistu uzma�nību. Tas ir klasisks ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums - dro��ības jostu nelieto�ana un pasa�ieru skaita pārsnieg�ana. Ceļu policija mus drīz vien apstadinas, un, kad tas notiks� Vai gadī�juma nestāstījāt, ka vienreiz jau aizlaidaties, kad bijāt nosvilinā�ju�i policijas patruļma�īnu?

Ieslegts pagrieziena signāls bija mana atbilde.

-��� Kur tu brauc? - I ,angs pajautaja.

-��� Iegādāties auto, - es atbildēju.

-��� Kur tad mes ar to dosimies? -1 leilija prasīja.

-�� Uz. banku. Jo vairak informācijās iegūsim un atrak dabūsim roka Kailu Ruso, jo drīzāk pa�i sevi attaisnosim.

-�� Direktoram Langam nav līdzi viņa personu apliecino�u do�kumentu, - Karija atgadinaja. - Manējas un manas komandas pui�u apliecības nav vel anulētas. Ja mes tas paradītu un bankas ierēdnis parbauditu�

-�� Neuztraucies, - partraucu Kariju, braukdams garam majam, kurām logi jau bija tum�i, jo cilvēki bija devu�ies pie miera. - Mes kaut ko izdomāsim.

Pec pusstundas mu�u kadiljaks iebrauca tirdzniecības cen�tra stāvvietā, kura manikīra salons, velosipedu veikals un vese�lības klubs jau bija slēgti. Musu baltais nezvers pieslideja bla�kus sarkanbrūnam �etrdurvju Volvo ar Merilendas numuriem un bērnu futbolkomandas uzlīmi. Stavlaukumu izgaismoja dien�nakts veikala apgaismojums. I leilija nopirka pēdējās �etras ie�saiņotas tā saucamās sviestmaizes un pierunaja garlaikoto ka�sieri, kur� nekad ne�ķiras no austiņam, atļaut viņai pagatavot veikala kafijas automata svaigu kafiju un saliet to plastmasas krūzītes. Mes parejie pa to laiku stāvējām rinda pie blāvi apgais�motas tualetes. Musu grupiņa sarīkoja pikniku uz nozagta Volvo motora pārsegā.

-�� Ps nespeju tam noticēt! - Pangs sacīja. - Nu labi, es saprotu, mana datorā da�kart gadas iznīcināt kādus datus kļūdas deļ. Esmu to pats redzējis un zinu, ka ta notiek. Tomēr�

-Jums vajadzēja redzet dakteri P, - teica Rasels, gremodams sviestmaizi, kas tapat ka manēja gar�oja pec kartona un ke�upa.

-��� Ps viņu redzeju, - Pangs atbildēja. - Ari mani ievilka jusu medību afērā. Esmu redzējis visas nozieguma vietas fotogrāfijās, ka viņ� bija piesiets pie �oga.

Pangs pa�ūpoja savu sirmo galvu. Dzestraja nakts gaisa varē�ja redzet viņa elpu.

-�� CIP boss 1 Ielms, Kisind�ers no NDP un Niksons - viņi visi slēpa no saviem vietniekiem, Kongresa un preses, ka aģentūra ir veicinājusi militāro apvērsumu Cilē. Bet tas bija toreiz!

-�� Ari mes dzīvojam toreiz, - piebilda 7,eins.

-Ta�u mūsdienas, mana laika, viss ir citādi. Pēc 11. septembra visi lielie spiegu kari ir beigu�ies. Mans darbs ir zināt, ar ko nodar�bojas visi klauni musu cirka. Domājāt, ka tas ir viegli? Jau labu lai�ku iepriek�, pirms viss paradas prese, man jāveic pa�am sava spie�go�ana, lai noskaidrotu, vai Valsts dro�ības aģentūra nepārkāpj visus pec Votergeitas skandala pieņemtos likumus, vai Lielais brā�lis neapdraud pilsoņu personiskās dzīves neaizskaramību. No�ē�lojami birokrāti un akli balta nama Nacionalas dro�ības padomes pakalpiņi mani apsūdz, ka es izspiegoju savējos. Ja es nebūtu iz�domājis, ka iepatikties viceprezidentam un aizsardzības ministram, es butu nonācis birokrātiskā izolācijā, būtu iesprostots sava Len- glijas direktora vietnieka kabineta. Tā vieta es izstrādāju operāciju sadales sistēmas programmu, un visi atskaitas man; tie�i es turu roku uz I.eng lijas pulsa! Un tagad - kur� gan varēja uzlauzt manu sistēmu? Vai tie bija AI Qaeda teroristi, Sadama Irakas spoki vai Tāleban kaujinieki? Varbūt kads kartelis? Krievi? Viņu mafija vai kads grupējums, kas mūsdienas parvalda Maskavu? Irana ta noteikti nevareja but. Varbūt Ziemejkoreja? Ķma negrib ar mums sabojāt attiecības, tatad� Kas tie bija?

-Ja nu to izdarija kads no iek�ienes? - Karija izteica minējumu.

-�� Musu iek�iene esam mēs pa�i! - Lдngs palika pie savas pār�liecības. - Te jau nav kinostudija, kur viss notiek pec scenārijā. Nav nekādās slepenas, milzīgas iek�ējo jauno speķu sazvērestī�bas. Pie velna! Es ta�u esmu vado�as slepenas organizācijās va�dītājs, kas oficiāli tika izveidota ar mērķi slepeni cīnīties ar visas pasaules jaunumu. Pat iesaistot visas Amerikas gai�akos prātus un drosmīgākos cilvēkus, mes tik tikko spējam tikt gala pa�i ar sevi!

-�� Tie�i tā, - Zeins piekrita, - tatad renegatu operācijā�

-�� Kadu renegatu? - Lдngs nesaprata. - Realaja un racionalaja pasaule vienmer ir sava kartība un plāns. Kads plāns ir vajadzīgs renegātu bariņam, kad musu valsts milzīgais nezvērs - spiegu tik�la astoņkajis - jau bailes trīc un neko nevar padarīt?

I leilija pajautaja: - Kapec bija janogalina dakteris Eridmans?

Lдngs papurinaja galvu. - Kapec vispār kaut kas tāds bija ja- dara? Tam nav nekada racionala pamatojuma un loģikas.

-��� Nejāutajiet mums par racionalo pratu, - Rasels ierunājās. - Mes esam trakie suņi.

-��� Kur jus mani vedat? - Uzdevis �o jautajumu, viņ� pats uz to atbildēja. - Ak, zinu, zinu. Uz banku.

Karija sacīja: - Es izrēķināju, ka pat ar apsta�anos benzīntan�ka mes esam ceļa pavadīju�i tikai apmēram �etras stundas.

-��� Esmu noguris visu laiku but ceļā, - Rasels sūkstījās. - I.a- bak sarīkojam kadu jautru tusiņu!

-Gandrīz jau esam gala. -Cereju, ka nemeloju.

-��� Kā tad! - Rasels nopūtās, zinadams, ka mani meli vai ari patiesība tapat neko labu nesola.

-��� Mums ir mobilie telefoni, lai sazinatos, -Zeins atgadinaja. -Ja ari nāksies iz�ķirties, ta nebūs problēma.

-��� Tatad jus nebrauksiet vienā karavana? - I ,angs painterese-

jas.

-��� Dro�i vien labak ir sadalīties, - es atbildēju. - Braucot kopā tik liela bara, varam pieverst uzmanību. Ja viena grupa iekjus ne�patik�anās, otra saņems zvanu, varēs piesteigties palīga vai, uz- brukot no aizmugures, pārsteigt pretinieku.

-��� Ka mes sadalīsimies? - Rasels pavaicaja.

Zibenīgi atbildēju: - Es brauk�u kopa ar Kariju kadiljaka. Pa- domajis pec brī�a piebildu: - Mums vajadzētu sadalīt pa ma�ī�nām abus gustekņus, lai katrā ir kads ar veselo sapratu - uzti�cams liecinieks.

Heilija piebilda: - Mums ar Ēriku japaliek kopa. Mes abi brauk�sim tava ma�īna.

-��� Direktor Pang! - Zeins uzrunaja musu gūstekni. - Jums nāk�sies braukt kopa ar pui�iem un sēdēt priek�ā. Rasei, tu �o ma�īnu nospēri, tad arī stūre.

-�� Super!

-�� Un ko darīsi tu pats? - Pangs pajautaja sirmajam, trakajam dīvainim ar pilnīgi baltajiem matiem.

-��� Ps jus uzmanī�u no mugurpuses.

-��� Par to es ne�aubos, - Pangs atbildēja. - Laiks ir vēss, esmu vecs un nosalis. Vai drīkstu uzvilkt mēteli?

Viņ� pamaja uz kadiljaka baga�nieka pusi.

-�� Protams, - es devu atļauju. Pasviedis Langam atslēgas, vē�roju, ka viņ� iet prom.

Rasels it ka netī�am devas uz nozagta Volvo aizmuguri. Viņa acis sekoja Langam. Neatkarīgi no ta, kura virziena mēs centā�mies skatīties, sirmais direktors pievērsa visu uzmanību. Viņ� pa�zuda aiz balta kadiljaka pacelta bagā�nieka vaka.

-�� Tagad ir pienācis tas bridis, - Zeins �ukstēja. - �ī ir viņa pir�mā iespeja pretuzbrukumam.

I ,angs kavējas aiz baga�nieka vaka kadas divdesmit sekundes. Tas nebija parak ilgi, līdz beidzot vaks aizcirtas. Uzvilcis savu juras kara flotes �ineli, viņ� to bija atstajis neaizpogatu; josta brī�vi nokarajās. Nākot uz mūsu pusi, viņam roka bija kolts, kuru l angs turēja aiz stobra. Viņ� piegaja pie Zeina.

- Paņem to, - I ,angs sacīja, un baltmatainais kareivis paņēma ieroci no sirma spiega. - Ta mes visi jutīsimies labak un dro�āk. Ja man tas bus vajadzīgs, es zinā�u, kur tu esi.

Spiegu priek�nieks izgaja cauri musu bariņam, apgaja apkart Volvo, pagaja garam Raselam, atvēra priek�ējas pasa�iera puses durvis un iekapa ma�īna. Durvis aizveras.

Es sacīju: - Nu tad rullējam!

Nakts atkapās, un uzausa devītās dienas rīts.

-��� Lai kas ari tagad notiktu, - sacīja I Ieilija, sēdēdama blakus Ērikam kadiljaka aizmugures sēdekli, kamēr auto maigi duca pa �oseju, - tas viss bus beidzies. Kad ieradīsimies banka, mēs no�nāksim Langa teritorijā. Rit mēs jau vairs nebūsim kontrolējami.

-�� Ja nodzīvosim līdz rītdienai, - es piebildu.

-�� Esmu noguris, sap sirds, - �ukstēja Ēriks.

Heilija viņu mierināja: - Es zinu, mazulit. Es to zinu.

Viņa nekad agrak nebija saukusi Ēriku par mazulīti vai kada cita mīļvardiņa. Mes bijām nonāku�i pie zinama gala. Vai ari sa�kuma.

Manas rokas uz stūres trīcēja. �ķita, ka degvielas līmeņa rādī�tājs, uzradot, ka baka ir gandrīz pilna, melo. Likās, ka mes stei�dzamies uz dumu makoņa. Ma�īnā smar�oja pec saldas, aukstas kafijas, nemazgātam plastmasas krūzītēm, iero�u metala un dub�ļu piku�iem, kas nokritu�i no netīram kurpēm. Karija sēdēja priek�ā, pasa�iera vieta. Es samiedzu acis, raugoties uz dzelteni punktoto tumsu, kas pletās mums priek�a aiz vējstikla, un centos sev iestāstīt, ka sajutu viņas ceriņu �ampūna smar�u. Ta�u tā bija vienīgi mana iztēle.

-�� Ar mums viss būs kartībā, - es sacīju, paskatīdamies uz Ka- riju, lai visiem būtu skaidrs, ka sarunajos tie�i ar viņu. - Galve�nokārt tas ir tavs nopelns - viss, ko tu esi musu laba paveikusi un cik lieliska esi bijusi�

-�� Viktor, nevajag! - Karijas acis bija pievērstas ceļam. - Es ta�u gribēju jus nomedīt. Man gandrīz tas izdevās.

Riepas dziedāja savu dziesmu, ta�u es negrasījos padoties. Galu gala Karijai vajadzēja apzināties savas misijas svarīgumu.

Timer es atkapos un pateicu kādu nodrāztu joku, kas nemaz ne�bija smieklīgs: - Nu, vēl jau tāda iespēja ir. Vari to darīt tūlīt pat.

Karija pa�ūpoja galvu. - Vienmēr un nekad ir divi tavi mīļākie vardi. Ta�u patiesība tie nozīmē vienu un to pa�u. Tev nepiecie��ams papla�inat vardu krājumu par noteiktību un laiku.

-��� Pa�laik ir tas pats, kas uzvarēt, ja to lasa no otra gala', - es sacīju.

-�� Ko tu ar to gribēji teikt?

-��� Labak man neprasi, esmu ta�u nojūdzies, - piebildu.

-�� Karij? - 1 leilija ierunājās. - Kas notiks pec tam, ja mes bankā kaut ko uzzināsim vai dabūsim?

-�� Es par to domāju, kad mes braucam cauri pilsētai, - atbildē�ja vienīgā pie pilna prāta eso�ā būtne musu ma�īna. - Tagad jā�liek visas cerības uz Pangu. Turklāt tagad mes esam divi - kopā ar jums, trakajiem. Septiņas balsis ir pietiekams spēks, lai tajās ieklausītos. Un Pangs�

-��� Braucot cauri pilsētai, es redzēju Kapitolija kupolu, kas tum�sa mirdzēja. Manuprat, Kapitolijs būs musu operācijās nākamā fāze; ta mēs atbrīvosimies no vajatajiem. Pangs tur daudzus pa�zīst, jo ir strādājis par koordinatoru starp I lilu un aģentūru.

-��� O, tas nu ir lieliski! - es iesaucos. - Kongresā nu gan se� daudz ļau�u, kam es uzticos.

-�� Ieslēdz tik televīzijas kameras, un viņi līdis uz ceļiem pa stik�la lauskam, lai tikai tur nokļutu, - Karija teica. - Daudzi no vi�ņiem ir tauriņi viendieni�i, kas lido uz spo�u gaismu. Ta�u taja baltaja nama mīt ari kārtīgās darba bites un �aklas skudras, kas padara to, kas japadara. Tām piemit daudz vairāk drosmes un sirds skaidrības, neka tu spej iedomāties. Ja neko citu Kapitolija kalna nepanaksim, tad vismaz, atmaskosim tos ietekmīgos cilvē�kus, kas lika noslepkavot jūsu dakteri. Jo vairak ietekmīgu cilvē�ku Kailam Ruso ir jākontrolē, jo viņam grutak to izdarīt - un likt mums par to samaksat.

It ka kaut ko atcerējies, Ēriks no�ukstēja: - Visus jau nevar no- galinat.

Zem ma�īnas riteņiem zibēja asfalts. lespejams, kadas desmit minūtes mums priek�a brauca otra zagta ma�īna ar diviem traka�jiem un vienu sirmu spiegu priek�nieku.

4 Now (angl.) pa�laik; Won uzvarēja.

-��� Mums ir kaut ka jaisina laiks, tapec piezvanīju, - Zeins pa�ziņoja, piezvanījis Karijai pa mobilo telefonu no �is pa�as �ose�jas kaut kur pirms mums. Sarkanas ma�īnu aizmugurējas gais�mas, kuras nebrauca musu biedri, �ad tad parādijas mums priek�a uz lielceļa. - Mes nobraucām pa trīsdesmit otro nobrauk�tuvi uz Pārktonu. Sekojiet, bet turieties pa gabalu, ļaujiet mums sameklet kadu vietiņu, kur sagaidīt rītausmu, līdz banka tiek at�vērta.

Mēs jau atradamies uz nobrauktuves, kad viņ� piezvanīja vel- reiz.

Zeins deva norādījumus: - brauciet cauri pilsētai, līdz labaja puse ieraudzīsiet noradi uz savvaļas dzīvnieku patversmi, brau�ciet pa to ceļu uz priek�u līdz piekrastes stavvietai. Jums vajadzē�tu but galā pec piecpadsmit minūtēm.

-��� Iedomājieties, kā tas ir - dzīvot �adā vietā, - Karija sacīja, kad mes braucam pa trīs kvartalus garo galveno ielu, kur atradas veikali, kas tur bija jau kop� The Beatles laikiem. Aiz �iem veika�liem slējās ne vairak ka simts maju. - �eit ļaudis dzīvo ne īsti plud�male, ne ferma, ari ne pilsēta. �ai pilsētai ir īsts centrs, kur notiek visa rosība, un tas to padara at�ķirīgu. Visapkart viss ar katru die�nu kļūst arvien nobru�atāks. Sve�inieki brauc garam pa galveno ielu, kas ved uz citu pasauli. Ko �ie ļaudis dara?

-�� Viņi iesledz televizoru un dzīvo tada pa�a nekurienē ka mil�joniem citu, - es atbildēju. - Vai ari izveido pa�i savu reālo pa�sauli. Vai pamet �o nostūri. Ta�u es vairak uztrauktos par nomir��anu tada vieta, nevis dzīvo�anu.

-��� Lūk, te arī ir banka, - Heilija teica.

Mēs pabraucam garam dzeltenbrunai ķieģeļu kastei ar stikla logiem un apcirptu mauriņu un stavvietai, kura elektroniskais pulkstenis radīja laiku - 2:37.

-��� Dilind�eram �i banka butu patikusi, - es noteicu. - Logiem dūmakaini stikli, viegla aizlai�anas.

Mes turpinājām braukt, līdz nonācām strupceļa, bruģēta stāv�laukuma, kur pa�a talakaja galā staveja zagtais Volvo. Aiz ma�ī�nas tumsa pie melnas pamales viļņojas zili melns ūdens. Volvo priek�ējas pasa�iera durvis atvērās, izkapa D�ons Langs. Ietinies savā flotes �inelī, viņ� kaut ko atbildēja musu pui�iem ma�īna, aizvēra durvis un pieskreja pie musu auto, lai paradītu, ka kadil- jaks jānovieto spilgtas laternas otra puse, ena.

Kad izslēdzu dzinēju, Karija nolaida logu. Langs ieliecas sa�lona.

-��� Cik labi ir atkal izstaipīt vecos kaulus!

Tad viņ� atvēra Karijai durvis.

Kad viņa izkapa ara, izrausos ari es.

I leilija pieveda Ēriku pie I.anga. Es apgāju apkart kadiljaka astes spurai, lai varētu viņiem pievienoties no otras puses. Gaisa bija jūtama auksta, naksnīga ūdens un pavasara koku smar�a, atkritumu urnu smārds un petardes dumu aromats.

Karija pajautaja Langam: - Ka ir ar Zeinu?

-�� Pagaidi mirklīti, pec tam tu man pastāstīsi. - Stavedams bla�kus Karijai, Langs ieteicas: - Viktor! Zeins doma, ka talak man vajadzētu uzņemties operācijās vadību, jo mums vajadzīgs ofici�ālās varas pārstāvis.

-��� Dariet ta, - es piekritu. Karija skatijas uz. Volvo, un tas, ka viņa skatijas, lika ari man paverties uz to pusi, kur viļņojās tum��ais ūdens. - Jus būsiet boss.

Kad biju apgajis apkārt kadiljakam, I.angs sacīja: - Erik, Vik�tors sacīja, ka tagad es bu�u galvenais, tapec tev jaklausa visam manam pavēlēm. Pieturi Heiliju, lai viņa nevaretu ne aizbēgt, ne �aut, ne arī dot kādu komandu.

Ko? Pagriezies es ieraudzīju, ka I leilija pazūd lirika la�a ap skāvienā.

D�inkstoņa! Karija krampjaini noga�as uz asfalta�

D�inkst Ou� deg kā ugunīgs dzelonis� Mans kreisais vaigs� Es pasniedzos, lai izrautu� �autriņu.

I.angs staveja, mērķēdams uz mani ir briesmīgi garu, melnu pirkstu.

Ierocis! Neitralizet viņu� Izņemu no maksts savu Glock, paceļu to. Stroķis izslīdēja no maniem pirkstiem, kas pēk�ņi bija kļuvu�i ļengani, kājas bija nespēcīgas, it ka no gumijas. Mans ieceretais uzbrukums beidzās ta, ka pastreipuļoju uz vienu pusi, pec tam uz otru; laiks un apkartne saplūda viena juceklīga ķitē. Langs at�rodas no manis se�u soļu attaluma, es paceļu kreiso roku, lai sa- grabtu, iesistu, atņemtu�

Pakļaujoties inercei, gāzos gar zemi melna tumsa - melni mā�koņi, zvaigznes virpuļo ka apreibu�as -, nokritu uz muguras, gal�va atsitas pret asfaltu, paradijas balta gaisma.

Esmu atgriezies �aja saule. Varu kaut ko saskatīt. Jānofokusē skatiens. �oklis kļuvis ļengans, mute atvērta. Jākontrolē siekalo- �anas. Jānoslauka� Manas rokas, kajas un es pats biju ka pielī�mēts pie stāvvietās asfaltēta laukuma.

blakus atskanēja d�inkstoņa.

Panga balss sacīja: - Prik? Ka tu domā, vai ar divām �autri�ņām Karijai bus gana? Neatbildi. Tava lūdzo�ā balss mani kaiti�na. Turi cie�i 1 leiliju, ari tagad, kad esmu atņēmis viņas ieroci. Ka jau Viktors teica, tagad es esmu boss, nevis viņa.

Nespj ju pakustināt kajas, tas ir pilnīgi nedzīvas. Un �ķiet, ka manas rokas vairs nav manas, it ka tas piederētu kadam citam.

Kurpes pa asfaltu aizgāja prom. Manas acis iepletās.

Karija gulēja zeme man blakus. Viņa raustījas kā mems epi- leptiķis.

Atveras Volvo durvis. D�inkstoņa!

Kaut kas tika vilkts pa asfaltu. Par Pangu gūlās sakumpusi ēna. Nakts tumsā man blakus nobuk�ķēja kaut kas smags. Kur�pes devās prom.

Atveras Volvo durvis. D�inkstoņa!

Atkal kaut kas tika vilkts pa asfaltu. - Sasodīts! - Pangs nola- majas.

Pagriezu galvu. Pangs nometa zemē Raselu kada jarda attālu�ma no manas plaukstas. Rasels smirdēja pec dūmiem, jo Pangs Volvo bija iemetis dumu granatu. Viņ� bija izmantojis savu mēteli ka aizsegu, lai no kadiljaka baga�nieka nozagtu iero�u vesti, pa�ķertu vienu granātu, trankvilizatoru pistoli, ka ari elektriska �oka ierīci, kuru viņ� izmantoja, lai neitralizētu sprādziena apdullinā�tos Kaselu un Zeinu, pēc tam ari Kariju. Tikko Pangs bija noorga�nizējis viņiem otru �oka terapijas seansu.

Pēk�ņi viņ� noliecas par mani. Laternas gaismas kuli viņa sir�mie mati mirdzēja.

Viņ� pietupās un apēdas, apēdas man uz vēdera - elpot, grūti ļiaelpot, es nevaru�

Acu priek�a rēgojas D�ona I anga seja - izskatīga, kalsna vī�rie�a seja, kuram jau pari piecdesmit. To ieskava tum�a juras flo�tes �ineļa apkakle. Viņ� skatās uz manu ļengano �okli. Ar visu savu svaru spiegu boss uzguļas man virsu, pieliecas tuvu manai sejai un vēro to ar caururbjo�u skatienu.

Viņa seja liecas arvien tuvāk - es nevaru pakusteties, nevaru. Vai viņ� grasas mani noskūpstīt?

Tad viņ� pagrieza seju sāniski uz kreiso pusi un ar ausi pie- plaka pie manas pieres.

Es visu sapralu.

Langa auss pie manas pieres spieda manu galvu pret cieto as�faltu.

-�� Es nevaru sadzirdēt domas tava galva, - Langs pavēstīja, pie�celdamies �etrrāpus un hipnotizēdams mani ar skatienu, ka ja- guars paralizē savu medījumu. - Vai tavas domas skan kori vai solo? Vai tas virknējas teikumos un rindkopas? Tiek izkliegtas vār�dos? Vai ari tas vairak līdzinās� pla�ajam zina�anām, kuras esi apguvis?

-�� Kjā-tri! - Siekalas teceja pa manu vaigu.

Iesprostota Ērika specigaja apskāviena, stāvot pie balta kadil- jaka, Heilija iesaucās: - Ko tu gribi?

Langs piecēlās un pagrie�as pret viņu. - Ko mes visi veļamies?

Ēriks �ņukstēja un satvēra Heiliju vel cie�āk. Viņ� klausīja musu bosa pavēlei.

Mans kreisas rokas mazais pirkstiņ� noraustijas.

Langs sacīja I teilijai: - Tu gribi mani nogalinat. Tāpēc tagad apklusti, vai ari Ēriks dabūs lodi mugura.

-Aff-affko.

-��� Vai velies ko piebilst, Viktor? - Langs paskatijas pulksteni. - Vel paies kadas divdesmit piecas minūtes, līdz kļūsiet rīcībspē�jīgi. Ta�u tas nenozīme, ka varesiet te vienkār�i gul�ņāt un but nekam nederīgi. Jums jādod savs ieguldījums kopēja lieta.

-�� Tre� e.

-�� Traks? Vai gribi pateikt, ka neesmu normāls? - Spiegu boss paraustīja plecus. - Tas ir tikpat labs vārds ka visi pārējie. Ta�u, tiklīdz tu kaut ko pasaki, ta ierobe�o savu izpratni par to. Pro�tams, ka izpratnes nozīme tiek pārvērtēta. Neapspriedīsim, kāpēc.

Runājot par daktera F. slepkavību - tas bija trako suņu roku darbs.

Ta nebija iek�ēja, patvaļīga renegatu sazvērestība, kas sagrau�tu Ameriku.

Tas nebija ārējo spēku, ļauno sve�inieku uzbrukums Ameri�kai.

Tas viss bija trako suņu roku darbs, kurus vadīja un koman�dēja viens no viņu pa�u vidus.

Langs parkapa man pāri.

Mana laba kāja noraustījās.

Viņ� izgāja no mana redzesloka. Pagriezu galvu uz sāniem. Zeins bija sabrucis blakus Raselam. Reiz grupas terapijas laika elektriska �oka eksperts Ēriks pastastija, ka elektriskais �oks var padarīt normālu cilvēku rīcībnespējīgu uz divdesmit minūtēm. Zeins un Rasels tika apstulbināti ar dumu granatu un pec tam divas reizes saņēma elektriskā �oka triecienu. Viņi ir atslēgu�ies uz ilgu laiku.

Trankvilizators neirotoksms bija pielīmējis mani pie asfalta. Fs varēju vienīgi pakustinat acis, pagriezt galvu un sajust tirpas vie�nā pirkstiņa un kaja.

Atveras un aizcirtas kadiljaka durvis. Pagriezu galvu taja vir�ziena.

Ieraudzīju Langu smaidam, kad viņ� pagrieza aizdedzes at�slēgu, lai atvērtu ma�īnas bagā�nieku. Rakņadamies baga�nieka, Langs sacīja: - Viktor, ta ir tava vaina.

Nē! Tu mv taisnību!

Mana mutes atvēras, ka es to biju gribējis, ta�u nespeju kon�trolēt meli.

- Tu esi mans atradums. - Viņ� nometa savu �ineli uz asfalta. - Ari es reiz strādāju Āzija un biju kaujinieks. Es paturēju tevi acis toreiz, kad aģentūrā, Terorisma apkaro�anas centra - taja ju�cekli, ko dēvē par valsts iek�ejo dro�ību - sāku virzīties aug�up pa karjeras kapnem.

No baga�nieka viņ� izcēla iero�u vesti. -1917. gada vācu zem�ūdenes terorizēja Amerikas Austrumu piekrasti. Toreiz mu�u valsts nespēja atri noreaģet uz �adu teroru, izraisīja skandalu un pamudinaja federālo valdību reorganizēt to institūciju, ko politi�ķi un prese mēdza dēvēt par lempīgu slepeno dienestu aģenturu jucekli. Viena lieta musu valsti alla� ir labi padevusies - veidot absurdas shēmas.

Ieslidinājis roku iero�u vestē, Langs turpinaja. - Lieta ir tada - jo dedzīgāk kaut ko reorganizē, jo vairak viss paliek pa vecam. Tad kāpēc nopūlēties?

Pasmaidījis un noklik�ķinājis iero�u vestes spiedpogas, spie�gu boss pajautaja: - Ka es izskatos?

Sajutu pulsāciju kreisaja roka. Manas lupas ietrisejas, bet no tām naca vienīgi nesakarīga skaņa: - Ee. E-ē� e.

-�� Vai saciji es? Neesi tik egoistisks. - I .angs ielika elektro�oku cita vestes kabata. Ar limlenti viņ� piestiprināja trankvilizatoru pistoli vestes cilpiņās blakus divām dumu granatām. - Ja mes ru�nājām tie�i par tevi, tev nāksies palaist garam varenu skatu. Bet tas nebūs varens skats, kad atvērsi acis un sapratīsi, ka tavā priek�a viss virpuļo un mutuļo - tagadne, pagatne un iespejama nākotne sajaukusies kopa vienā liela vilni. Ja dzirdēsi miljoniem �ukstu, varēsi uz tiem sērfot, iemācīties, ka tikt gala ar viļņiem. Sērfotājs vairs neslīd pa viļņiem, tagad viņ� tos pakļauj sev.

Stavlaukuma tumsa sirmais virs ar iero�u vesti mugura izda�rīja līganas kustības no vieniem sāniem uz otriem. Melnas kung- fu kurpes piekļāvās asfaltam, it ka viņ� sērfotu pa milzīgu cuna- mi vilni. Viņa rokas bija izplestas nevis tadeļ, lai noturētu līdzsvaru, bet lai izteiktu pārdzīvojumu.

Ta ka viņ� bija hagua cīņas mākslās eksperts, tad metas cauri aplim, griezdamies un locīdamies ka sērfotājs, pec tam ka pūķis, tad atkal ka sērfotājs, līdz beidzot atkal atgrie�as realitatē un kļu�va par viru ar iero�u vesti mugura.

-�� Mena tu iekriti cauruma, - viņ� man stastija. - Mani paaug- stinaja amata slepenaja dienestā Valsts dro�ības padome Baltaja nama, kur es varēju paveikt� tik lielas lietas.

Nevaru pakustināt kaļu.

No manas mutes atskanēja vārdi: - Redzu tevi. Ari viņi sapra�tis, ka esi traks.

1 angs pasmaidīja. - Nē, musu gudrie viri pasauli vērtē pēc ta, ko viņi redz spoguļattēlā.

Ar meli aplaizīju lupas: - Dakteris Fridmans.

-��� Nevarēju pieļaut, ka musu vidu paradītos psihiatrs. Mene- �iem ilgi centos to novērst. Tads precedents jau ir bijis - Votergei- tas laika valsts dro�ības vado�ie darbinieki Valsts dro�ības pa�dome slepus iekļava psihiatru, jo baidijas, ka Niksons ir sajucis prata. Staigājot pa Balto namu, viņ� pavisam viegli varēja palaist raķetes, pat masu iznicinā�anas iero�us. CII' faila dakteris Frīd- mans bija nosaukts par novērotāju. Viņ� butu varējis mani at�if�rēt.

Langs iegaja laternas gaismas strele un turpinaja: - Es nedrīk�stēju ta riskēt. Mani varēja iespundēt psihiatriskaja slimnīca. Ne- grasijos pieļaut, ka dakteris Fndmans mani pataisa par vienu no jums. Hei! Esmu laimīgs, jo patiku sev tads, kads esmu.

Man tirpa rokas. Izvingrini tās.

-�� Pirms tik�anas ar mani Fndmans devas uz īslaicīgu psihiat�ra aizvietotāja darbu Mena, -1 .angs stastija. - Zināju, ka man viņ� jānogalina, jo tie�i tur viņa nāvei butu dro�s un loģisks izskaid�rojums. Ņujorka ir klasiska slepkavību vieta, bet pec Menas viņ� grasijas uzreiz braukt uz savu jauno darbavietu. Man viņ� bija jaaptur, pirms viņ� uzradas taja vieta, kur biju es. Turklāt jus pie�ci bijāt perfekts aizsegs manam izplānotajam noziegumam. Atra�du kadu, kas varētu tikt ar to gala. Ta bija armijas masiņa, narko- mane. Viņu varēja pārliecināt ar patriotiskam jutām, turklāt viņa baidijas nonākt cietuma, baidījās piedzīvot savu neizbēgamo iz�nīcību. Viņu apmacija veterinārārsts, kur� domaja, ka gatavo viņu AMV uzdevumam.

Pasaule, kur cilvēki pieņem tikai to, ko kads viņiem pasaka, viņiem rodas nepiecie�amība zināt; iztēles spēkam ir milzīga vara.

Kaut kas ar berzējas pret asfaltu. Izstiepis kaklu, ar grūtībām atrāvu plecus no zemes, lai paskatītos�

Ta bija Karija, kas centas piecelties kajas. Viņas laba roka grāb�stījās gar tuk�o iero�a maksti.

Pangs atplēsa limlenti un, ejot pie viņas, sacīja: - Nomierinies.

Spiegu boss ie�āva Karijai ka ja trankvilizatora �autriņu.

-��� Aģente Rada, - viņ� uzrunaja Kariju, izvilkdams �autriņu no viņas ļengana ķermeņa un nolikdams to kaudze pie parejiem iero�iem un aprīkojuma, - labak atpūties un, būdama priek�zī�mīga aģente, klausies, ko tev saka.

Viņ� atkal ar limlenti pielipināja trankvilizatoru pistoli pie vestes blakus granatam, izvilka no kabatas elektro�oka ierīci un iedeva 7.einam un Raselam tre�o devu.

Ps pulējos pacelties uz elkoņiem. Manas kājas atradas man priek�a, pievienotas nejūtīgajam ķermenim. Redzēju, ka Ēriks bija cie�i apskāvis Heiliju. Stāvot pie balta kadiljaka, abiem pa vai�giem ritēja asaras.

-�� Viktor, ta ir tava vaina, - Langs velreiz atkārtoja. - Pat ja ze�mākie CIP e�eloni būtu uzskatīju�i Pridmana nāvi par slepkavī�bu, ar jums - neap�aubami aizdomās turamajiem - nekas slikts nebutu noticis.

-�� Tā tikai jus sakat.

-�� Ja, - Pangs apstiprinaja, - ka tavs rādītājs es ta saku. Un kas notika talak? - viņ� pavicinaja roku. - Man ļoti patika jusu bēg��ana! Ps tie�am visādi veicināju jūsu pazu�anu, bet vai jus pa�klausījāt manai labajai gribai? Vai jus pazudāt no skatuves? Ne. Un tas bija stulbi.

-Spītīgi.

-��� Vardi, tuk�as runas, vieni vienīgi vardi! - Langs iesaucas. - Tas visas ir muļķības. Mums jaķeras pie darba. Turklāt, Viktor, - sacīja virs, kas bija mani pārvērtis par traku suni, - es beidzot snieg�u tev to, ko tu patie�am vēlies. Tava dumpo�anas un izlau��anās no pils ir tava tre�a pa�naviba. Tikai �oreiz tu nenopude- lēsi ka iepriek�ejas reizes.

Te nu ta bija - drūma patiesība. Man bija vienīgi jāguļ, un es saņem�u to, ko tik ilgi biju velejies - atbrīvo�anu no vainas izjū�tas mocībām. Man bija vienīgi jāaizmirst par visiem parejiem, ku�rus �aja tum�aja nakti Pangs bija sagūstījis. Man atlika vienīgi nedomāt par tiem miljoniem ļau�u, kurus �is juku�ais pasaules vienīgas impērijas spiegu boss noglāstīs ar savam aukstajam, ma�niakālajam rokam.

-�� Mes nevaram pa�i izvelēties, kada laika dzīvot, - es biju sacijis Derjai. - Mes vienīgi varam izvēlēties, kādus darbus darīt.

Turot mani un manus vienīgos dzīvos draugus gūsta aukstaja nakti un vientuļaja stāvvieta, Pangs teica: - Vai zini, kas mums �eit ir?

Viņa �ests iekļava visu apkartni - gaismas kuli, kura viņ� sta- veja, un mani, kas bija atstutejies uz elkoņiem, iero�u un aprīko�juma kaudzi blakus nekustīgajiem Zeina un Rasela ķermeņiem, kuri bija saņēmu�i elektro�oku sēriju. Karija no neirotoksina de�vas bija iegrimusi vēl dziļākā nemaņa neka es. Heilija bija iespros�tota Ērika skavās blakus baltajam kadiljakam.

-��� Tas, kas mums �eit ir, - I angs turpinaja, - tiks likts lietā. Mums vienīgi jaizmanto tas, kas mums ir, un jaat�ķeterē vajadzī�ga patiesība.

Vājprāts sajauks kriminālistiem pēdas, - viņ� turpinaja. - Pieci izbēgu�i vājprātīgie. Viena nevainīga gūstekne - dro�sirdīga CIP aģente, nolaupīta un nogalināta, izpildot pienākumu. Pec musu zi�ņotāju atskaitēm no Menas psihiatriskas slimnīcas, tu tiec at�ifrēts kā grupas līderis. Jusu konta ir nozagtas automa�īnas, ielau�anas mana maja, tas izdemole�ana, manis nolaupī�ana un atve�ana �eit. Kāpēc jus tā nkojaties? Kas to lai zina, jus ta�u esat traki.

Mana balss no stāvvietās asfalta seguma: - Viņi parbaudis jusu cieto disku. Mekles ari citas pēdas.

-��� Lai tik mekle! - Langs iesaucas. - Seko manai domai, lai parbauditu, ka visu esam izdarīju�i pareizi. Tikai neuztraucies. Vienīgais iemesls, kāpēc policisti parbaudīs manu datoru, - lai salidzinatu lodes no tiem iero�iem, ar kuriem jūs, trakie suņi, �audijaties. Turklāt varu saderēt, ka Rasels pilnīgi dro�i ir iz�nicinājis mana datora cieto disku. Ps pats instalēju to aizsar�dzības sistēmu un, kad to atveru, izdarot visas parastas darbī�bas, ko btītu veicis jebkur� hakeris, sistēma pa�iznīcinajas. Kāds varētu izmantot jūsu matricas, tas sarakstītas kartītes, un izdomāt, ka es esmu Kails Ruso. Ps domāju� Vai nepielaist uguni?

Lūk, mana vīzija! Tu ir izdevība. Mps pieci karājamies pie ceļamkra- na. Virs krastmalas paceļas dumu strūkliņa. Sadauzīta ma�īna stāv naktī uz tum�a lielceļa. Uz dzīvokļa griestiem tiek radīta spoku filma. Ta�u jaunajai filmai biļetes cena ir aprēķinata par izlietajam asinīm. Neatka�rīgi no ta, kādas nelielas intrigas visā �aja sazvērestības shēma tika sa�vērptas, man būs par tam jāmaksa sava cena. Ari maniem vienīgajiem draugiem uz �is zemeslodes būs par to jāmaksā.

Tie�i tagad es sapratu dzīvības patieso būtību

Da�kart mums atliek vienīgi izvēlēties, kur� no visiem ļaunumiem ir tas mazākais.

Langs teica: - Noorganizēsim jums un parejais pasaulei vie�nu kārtīgu sprādzienu. Vispirms būs neprātīgā ap�aude, kura es un aģente Rada atbrīvosimies no saviem gūstītajiem. Viņa būs varone. Viņa dabūs ieroci un uzspridzināsies. Ari es dabu�u ieroci - tikai ne manējo, tas būtu parak vienkār�i. Noslauciju savus pirkstu nospiedumus no visa aprīkojuma, izņemot jusu pis�toļu stobrus, kaut ari paies ilgs laiks, lidz to atklās. It īpa�i jau tad, ja te notiks sprādziens un ugunsgrēks.

Nē! Es aizmirsu vēl kaut ko! - Langa acis iemirdzejās. - Kad bu�u ticis galā ar savu spiega misiju, gaidot glābējus, es jau bu�u drosmīgi satīrījis visu to ķepu, kas bus te palikusi pec sprādzie�nā. Bu�u visu satīrījis, lai zem parvalkiem paslēptu līķu atliekas. Te nebūs nekādu reportieru, ne ari valdības ok�ķeru. I'ie visiem pierādījumiem bus redzamas manas lieliskas, atbildīgas pūles, kas visu padarīs par tīru, ticamu un veļamu patiesību! - Savieb�damies Eangs pajautaja: - Mums ir tikai jaatrisina viena liela pro�blēma - kur� mirs pirmais?

Mans ķermenis joprojām bija nejūtīgs no jostasvietas uz leju, rokas vel joprojām izjuta neirotoksina iedarbību; spēju vienīgi at�stutēties uz elkoņiem. Es sacīju: - Tas būsi tu.

No redzētajam nākotnes vīzijām viņa seja ļoti lēnam atgriezās tagadnes realitates izjuta, un Langs ieraudzīja mani guļot uz stāv�laukuma asfalta un skatamies uz viņu. Viņ� noteica: - Vai tie�am?

Man bija tada sajūta, ka krūtis �ņaugtu metala stieples, kas aptītas man apkārt. I,ai ievilktu dziļu elpu, man bija tās jāpar- ple�. Izjūtot lielas sāpes, es tomēr to izdarīju un atbildēju, cik vien skaļi spēju: - Tads ir dabas likums.

Langa sejā paradijās baiļu grimase: - Vai ta ir tava ilūzija? Vai doma, ka tāds ir mans liktenis, un tapec� Kas ir?

Smaga ciņa, lai varētu ievilkt elpu, bija laupījusi man spēju mnat.

- Varbūt gribi zināt, kad tas notika? - Langs pajautaja. - Kad es aptveru savu galveno bulibu? Vienmēr esmu bijis� unikāls. Lai cik ironiski tas ari būtu, bet pec musu pēdējas sapulces notika spē�jas izmaiņas mana pa�apziņa. Vai tu vel joprojām centies izdarīt pa�nāvību?

No manam lupām atskanēja: - Dabas likums!

-��� Tie�i to jau es tev stāstu! Mana atmoda notika Baltā nama apsprie�u telpā nakti pec 11. septembra, kad pāri Ņujorkai veļās dumu un putekļu mākonis, ari pari upei uz Pentagonu un taja Pensilvanijas lauka. Musu valsts gai�akie politiķu prati bija sa�sēdu�ies pie galda apsprie�u telpā, un ikviens vēlējās saņemt at�bildi uz jautājumu - kāpēc? No manam lūpām izlauzās - kāpēc gan ne? Tici man, man bija janomaske savas vieglprātīgās domas, lai paliktu taja telpa.

Ps ar mokām jau tre�o reizi izteicu: - Dabas likums!

-��� Kads dabas likums? - Pangs iebļāvās. - Vai spiegu? Tādu musu pasaules neredzamo cilvēku ka mēs? Spiega galvenais uz�devums ir mānīties un manipulēt, melot un mirt.

Manas krūtis dega un cilājās. Sirds sitas pret smagajam ribām. Galva �ņāca, balta gaisma - nedrīkst atslēgties! To nedrīkst teikt! Tas jasaka. To nedrīkst darīt! Citas iespejas nav.

Mans skatiens novērsās no Panga. Palūkojos uz balto kadilja- � ku, kur Ēriks turēja Heiliju savos apskavienos. Ps noķeru abu acu skatienu un ar pedējiem speķiem izdvesu vārdus: - Ne viņ�!

Pangs pajautaja: - Vai ne viņ� attiecas uz mani? Uz dabas likumu?

I leilijas seja pavīdēja smaida atblāzma: - Ērik! Paklausi bosa pavelei! Izdari kaut ko vērtīgu. Turi mani tā, lai mes paliktu kopa uz mū�īgiem laikiem!

Viņas komanda izraisīja Prika bailes, viņam nebija citas iespe�jas ka vienīgi paklausīt. Tas bailes iespiedās dziļi viņa būtība un mīlo�ajā sirdi.

Pangs metas pie Prika un Heilijas, viņ� sajuta briesmas. Viņ� atbrīvoja no līmlentes trankvilizatoru pistoli - tā bija tuk�a, bet viņ� bija virs, kas bija apmacits tuvcīņas taktika, un tāpēc metas virsu pārītim, kas, cie�i kopa sakļavu�ies, stāvēja blakus baltajam nezveram. Paķēris pistoli, viņ� to trieca pret Heilijas roku, ko Ēriks bija piespiedis viņai pie vidukļa. Trieciens trapija Heilijai krūtis virs Prika rokām, un viņa iekliedzās�

Ēriks sagraba Pangu un pievilka tuvu klat.

I angs aizlidoja kopa ar savu uzbrucēju, visi trīs saviju�ies ķer�meņi atsitas pret kadiljaku. Ēriks izmantoja sava ra�ena auguma

priek�rocības, un viņi triecas pret ma�īnas sāniem. I anga mugu�ra atsitās pret ma�īnas metala karkasu. Trieciena spēks izsita vi�ņam no rokam trankvilizatoru pistoli, l leilija ar vienu roku turēja viņu cie�i klat, bet otru roku uzlika uz viņa mutes kā ķetnu, lai vienīgais, ko 1 ,angs spētu izdvest, butu gārdzo�ās skaņas un vai�di. Ēriks izpildīja pavēli un ar vienu roku stingri turēja Heiliju, bet otru izmantoja, lai sistu bosam.

Tam bosam, kur� tika izsmērēts gar kadiljaka logiem, bosam, kur� centas noturēties kājas, kamēr Ēriks stingri turēja visu trijot�ni, piespiestu pret kadiljaku.

Viņi slīdēja no priek�ējam durvīm līdz aizmugures durvīm.

Sirmais spiegu boss lika lietā elektro�oka ierīci.

Cauri Ērika ķermenim izgāja strāvās trieciens. Nē - vel viens elektrības triecieas izgaja cauri ta vira augumam, kas bija pārcie�tis simtiem daudz spēcīgāku triecienu. Elektrības trieciens izskrēja cauri no muguras lidz krūtīm, un tad caur Ērika ķermeni strāvās trieciens tika novadīts ari līdz abiem pārējiem, kurus viņ� bija pie�spiedis pie auto metala karkasa.

Ēriks trīcēja un bija apstulbis. Heilijas rokas noslīdēja gar sā�niem, viņa saļima. Viņa butu nokritusi, bet Ēriks viņu cie�i turēja. Turot Heiliju, bija jātur ari Langs. Vajpratigā cilvēka gribasspēks bija noturējis spiegu bosu uz kajam, kamēr �is trio slīdēja uz. ma��īnas aizmuguri.

Taja pa�a bridi, kad I leilija naca pie samaņas, viņa satvēra ka�diljaka benzīna bākas vāciņu. Viņai tas bija rokā, kad Langs at�guva speķus.

- Erik! - Heilija iesaucas.

Ar asu rāvienu viņa pacēla pie sejām savu trofeju - kadiljaka benzīna bakas vāciņu.

Ēriks nokliedza: - Apskauj mani!

Tā es ari nekad neuzzināju, vai viņ� atkārtoja pavēli, lūdza, vai teica.

Heilija atkliedza: - Jā!

Ērika roka pazuda trīs ķermeņu jūkli un Langa veste sameklē�ja divas dūmu granatas.

Norava detonatorus.

Redzēju, ka izlido granatu dro�ības gredzeni. Nogulos uz mu�guras un ar rokām aizklaju seju, kura jau tapat bija apsvilu�as uzacis.

Abas dumu granatas blakus kadiljaka benzīna bakai, no ku�ras izgaroja benzīna tvaiki, uzliesmoja ar baltu, dzirksteļojo�u liesmu.

baltais nezvers uzsprāga ar milzīgu troksni, oran�a uguns bumba izgaismoja naksnīgo stāvvietu. Pāri �etriem nekustīgajiem spiegu augumiem veļās svelmejo�s karstuma vilnis.

Atkritumu savak�anas ma�īna apstājas blakus kādai vecai au�toma�īnai netālu no Parktonas dabas rezervāta Merilendas pa�valsti, lai satīrītu nejau�ā sprādzienā vietu, �i bija musu misijas devītā diena, un līdz pulksten 11:15 viss jau bija gandrīz novākts. Robusti viri lielos kombinezonos aizraidīja prom no stāvvietas ma�īnu ar pieciem pusaud�iem, sakot: - Tur ir briesmīga smirdo�ņa. Pāris musu pui�u jau gandrīz apvemas.

Meitene, kas izskatījās pec grupas barvedes, teica saviem drau�giem: - Es to smaku sajutu. Smird pēc benzīna, degu�as gumijas un� phe� sadegu�iem matiem un miesas!

Tīņi aizbrauca atpakaļ uz savu garlaicīgo pilsēteli, kur neviens nekad nebija sūtījis savus draugus nave. Pēc pusaud�u domam, viņiem paveicies, ka nav pieķerti skolas basto�anā. Lai sevi pie�segtu, viņi nestastija nevienam pieaugu�ajam, ko bija redzēju�i.

Līdz pulksten 11:15 nomelnēju�ais 1959. gada kadiljaka kor�puss bija iecelts lielas kravas ma�īnas piekabe un pazuda zem brezenta apvalka, it ka nekad pat nebutu eksistejis. Pārejās palie�kas tika saliktas maisos un aizvestas prom speciālos nemarķetos furgonos.

Līdz pulksten 11:15 vietējais baņķieris bija izpildījis FIB piln�varoto aģentu prasību, kuri oficiāli izmeklēja zagļu bandas lietu, kas viltoja bankas �ekus. Baņķiera informācijā papildinaja mūsu teikto un ierosināja operatīvo izmeklē�anu, kas sākotnēji, pec pir�mā pieprasījuma nebija ņemta vērā, bet līdz pulksten 11:15 tika apstiprinata un izrādījās patiesa.

Tas nozīmēja, ka līdz pulksten 11:15 AMV kaujinieki, kas pēc savas iera�anas bija ielenku�i Zeinu, Raselu un mani, tika atsauk�ti un atstaja mus vienus pa�us.

Mēs, trīs vājprātīgie, stāvējām okeana malā.

Līdz pulksten 11:15 debesis bija zilas. Mums priek�a atklajas okeana lī�a pla�umi; bangas tagad bija nomierināju�ās un pār�vērtu�ās nelielā ūdens ņirboņa. Mums virs galvas lidinājās put�ni. Ieelpojot svaigo gaisu, mēs arvien vairāk atbrīvojamies no eks�plozijas smirdoņas un ugunsgrēka smārda.

Rasels ierunājas: - Vik, tie�i to viņi abi bija gribēju�i.

Zeins piebilda: - Tu neliki darīt 1 Ieilijai un Ērikam neko tādu, uz ko viņi pa�i nebūtu parakstīju�ies.

-�� Ja, - es noteicu.

-�� Tas nebija ta, ka iepriek�, - Rasels atzina.

-��� Nekad jau nekas neatkārtojas.

Okeānā ņirbēja sīki vilnī�i.

Rasels man sacīja: - Abas reizes tavs izpildījums bija pats la- bakais, kāds toreiz bija iespējams.

Beidzot ari es tam noticēju un saciju: - �ķiet, ka mani ir grūti nogalinat. Dro�i vien tas ir labi.

-��� Tie�i ta. Un mums ir ļoti paveicies, ka tagad varam stavet �eit.

Ūdens ņirbēja.

Rasels izstiepa roku. Mes vērojam, ka tā dreb. Viņ� paraustīja plecus. - Vai kāds neveļas zāles, kuras mums iedeva?

-�� Ne, - es atteicu. - l'at atteiku�ies no zālēm, mes to paveicam. Protams, visi kopa, ar draugu atbalstu.

Zeins papildina ja: - Mēs visi esam paveiku�i lielu un svarīgu darbu.

Rasels pievienojās, skatīdamies uz nokvēpu�o stavlaukuma asfaltu: - Visi, kas piedalījās �aja misija.

-�� Mēs visi kopa to paveicam, - es rezumēju. - Esiet sveicināti jaunaja dzive!

-�el gan, ka visas tavas mantas palika kadiljaka, - Zeins man izteica lidzjutību. - Tur palika Derjas fotogrāfija un stikla sniega bumba.

Es paraustīju plecus. - Varbūt man nemaz nav �el.

-�� Tu to ta pateici, it ka atteiktos no piedāvātās kafijas krūzites, - Rasels koastateja. - Man sirds izlēks pa muti, tā sitas kaut kur pie ribām.

-��� Un man ir japa�urā� atkal, - Zeins secinaja.

-��� Es kādu laiku negribē�u sēdēt pie stūres, - atzinos.

Rasels pajautāja: - Vai tu viņiem noticēji? Par to, ka mums tu- vākajas dienas, kamēr notiks nopratina�ana un liecību uzklausī��ana, nav jaatgrie�as pili, ja vien pa�i to nevēlamies.

Es tikko manami paraustīju plecus. - Nu, mes jau vienreiz no turienes aizmukam. Par laimi, vēl joprojām esam traki.

Mēs visi trīs iesmejamies.

Mums virs galvas iekliedzas kaija.

-�� Ticu, ka, lietojot jaunakās zāles, viņi var mūs izārstēt, - Ra�sels teica.

-�� Ar visprogresīvākajam psihisko slimību ārstniecības meto- dem. - Ps nogrozīju galvu, kura, par laimi, nebija ie�auta neviena lode. - Mes esam viņiem vajadzīgi. Viņi sev aiztaupīja lielu uz�traukumu. Viņi izglāba pasauli no traka pa�navnieka amoka skrē�jiena uz balto namu. Mēs esam viņu veiksmes pierādījums - pat ja esam slepeni un neviens par mums neuzzinās.

Pa�ļūkajis kajas, Rasels paraustīja plecus. - Ps varbūt tur at�griezī�os.

Mes ar Zeinu skatījāmies uz viņu.

-��� Ne jau uz palik�anu, - viņ� piebilda. - bet� neesmu pārlie�cināts, vai reāla pasaule ir gatava manam uznacienam.

Nespeju atturēties un pabu�inaju Rasela matus, it ka viņ� butu mans jaunakais brālis.

Un viņ� man uzsmaidīja.

Karija atstaja aģentūras cilvēku bariņu un pievienojās mums. - Mēs tūlīt brauksim prom.

-��� Labi, - es atbildēju. - Uz kurieni?

-��� Ee� - viņa paskatījās uz Zeinu.

Zeins lūkojas uz mani.

Rasels skatijas sīko vilnī�u ņirboņā.

-�� Vik, - Zeins mani uzrunaja. - Es vairs neesmu kopa ar tevi.

-�� Mes esam kopā, - Karija sacīja, paņemdama Zeina roku.

-Ko?

Rasels skatijas sīko vilnī�u ņirboņa.

-��� Tas mums visiem ir bijis gar� un grūts ceļojums, - Karija sacīja.

Atcerejos skatienus, vārdus, skaņas, aizvērtās moteļa istabas durvis.

-��� Kas par to zinaja? - es no�ukstēju.

Rasels man atbildēja: - Visi, izņemot tevi.

Es neslēpu savu sa�utumu: - Viņ� ir tik vecs, ka var but tavs tevs!

-Mums padoma ir kaut kas cits, - Karija atbildēja.

Kaut kas mani partruka, un man kļuva vieglāk. Es sacīju: - Piedra�u jus abus!

Zeins atbildēja: - Nu ne! bet es tagad to varētu� un varu to izdarīt.

Zeina smaids lika manai sirdij prieka salekties.

-�� Superīgi! - Rasels noteica. Viņi sasitas ar plaukstam ka divi reperi kapuces, un Rasels piebilda: - Velak.

-�� Tie�i ta.

Ejot prom, Karija pieķeras Zeinam pie rokas ar tadas sievietes speķu, kura ieguvusi kaut ko īpa�u, un viņ� turēja Karijas roku ar tada vīrie�a pacietību, kur� zinaja, ko nozīme gaidīt.

Ūdens skalojas pret krastu pie manam kajam.

-�� Es jau tev sacīju, ka tu nedabūsi sievietes, - Rasels sacīja.

-��� l ai nu kur� to teiktu, - es nomurmināju.

Mums pie kajam ņirbēja sīki vilnī�i.

-�� Nu, - Rasels pec kāda bri�a ierunājās. - Vai tu pats zini, ko gribi darīt?

Mums pie kājām ņirbēja vilnī�i. Virs galvas pletās zilas debe�sis. Aiz muguras bija melns, nokvēpis ugunsgrēka pleķis uz as�falta un sīki sasista stikla gabaliņi, kas laistijas ka dimanti. Vilnī��i ņirbēja.

Un es atbildēju: - Ja, es to zinu.