Ruta Rendela

Upurvilks

Viņi dro�i vien gatavojas kādu nogalēt. Tā noteikti bū�tu nodomājusi policija, ja apstādinātu ma�īnu, kas pārlieku ātri traucās pa tum�o ceļu. Vīrietis un meitene būtu spiesti izkāpt un paskaidrot, kāpēc viņiem līdzi ir ierocis. Pa�skaidrojums tiktu prasīts no vīrie�a, jo meitene nevarētu atbildēt. Biezējo�ā krēslā lūkojoties lietus strūklo�anā pa stiklu, viņa iedomājās, ka lietusmēteļi, ko viņi apvilku�i, izskatās pēc gangsteru maskē�anās kankariem, kad nazis izvilkts no maksts un gatavs lieto�anai.

-�� Kāpēc tu nēsā to līdzi? viņa pavaicāja, ierunādamās pirmo reizi, kop� viņi bija izbrauku�i no Kingsmārkhemas un ielu lukturi nozuda slapjdraņķī. Tu vari iedzīvoties nepatik�anās ar tādu nazi kā �is.

Viņas balss skanēja nervozi, bet ne jau na�a dēļ nervi bija saspringti.

Viņ� nospieda pogu, kas iedarbināja stikla tīrītājus.

-��� Bet ja nu vecā sāk uzvesties muļķīgi? viņ� pavaicā�ja. Ja nu viņa ir pārdomājusi? Es varētu viņu piespiest bīties Dieva.

Un viņ� novilka ar nagu pa na�a asmeni.

-��� Tas man necik nepatīk, noteica meitene, un atkal viņa nebija ar to domājusi tikai nazi.

-��� Varbūt tev labāk būtu bijis palikt mājās kopā ar viņu un būt gatavai kuru katru mirkli ierasties? Es jau brīnos par to, ka tev izdevās dabūt viņa auto.

Tā vietā, lai atbildētu, viņa uzmanīgi sacīja:

-���� Man nav jāredz �ī sieviete, �ī Rubija. Es sēdē�u ma�īnā gatves malā, kamēr tu iesi pie durvīm.

-�� Tā, un viņa man uzgriezīs mugura. Es ta�u visu saga�tavoju jau sestdien.

Stovertona vispirms parādījās kā oran�s traips, miglā plando�s gaismu puduris. Viņi iebrauca pilsētas centrā, kad veikali jau bija ciet, tikai veļas mazgātava joprojām strādāja. Sievas, kas tur strādāja uz maiņām, sēdēja pie ma�īnām, lūkodamās pa stikloto lodziņu, kā veļa vērpās gristē, un viņu sejas asajā, baltajā gaismā izskatījās zaļga�nas un noguru�as.

Ielu krustojumā Kotorna garā�a grima tumsā, bet dzīvojamā māja Viktorijas laika stilā, kas atradās gabaliņu tālāk, bija gai�i apgaismota, un no atvērtajām durvīm plū�da deju mūzika. Dzirdēdama �o mūziku, meitene klusi ieķiķinājās. Viņa �ukstus kaut ko sacīja savam ceļa bied�ram, ta�u viņa bija runājusi tikai par to, ka pie Kotorniem notiek viesības, nevis par abu ceļamērķi vai veicamo uzdevumu, tāpēc viņ� vienaldzīgi pamāja un apvaicājās:

-�� Cik pulkstenis?

Viņa pacēla acis un ielūkojās baznīcas pulkstenī. Tobrīd viņi iebrauca �ķērsielā.

-�� Gandrīz astoņi.

-�� Lieliski, viņ� sacīja.

Vīrietis pagrieza seju pret gaismu un ar diviem pirk�stiem parādīja zobgalīgu �estu.

-���� Sitas vecajam Kotornam, viņ� noteica. Man domāt, �is tagad gribētu būt manā vietā.

Lietus nomazgātās ielas bija pelēkas, tās visas izska�tījās vienādas. Panīku�ie koki, kas auga ietves malā ik pēc pieciem jardiem, ar savām saknēm bija saārdīju�i asfaltu. Pelēcīgās mājas, kas veidoja nepārtrauktu virkni, visas bija bez garā�ām, bezmaz katras priek�ā uz ietves malas bija novietots auto.

-��� Te nu mēs esam Carterisroudā. Numurs 82, tā ir stūra māja. Labi, ka istabā ir gaisma. Es jau nodomāju, ka viņa būs mūs aptaisījusi, nobijusies un aizlaidusies lapās vai nostrādājusi ko tamlīdzīgu.

Viņ� paslēpa nazi kabatā, un meitene noskatījās, kā as�mens uzmirdzēja, pēcāk nozuzdams rokturī.

-�� Tas man nepatiktu, viņ� piebilda.

Meitene klusi, ta�u ar apslēptu satraukumu notei�ca:

-��� Man ne tik�

Lietum līstot, bija agri satumsis, ma�īnā bija tum�s, pārāk tum�s, lai varētu saskatīt sejas. Viņu rokas satikās, taustoties tumsā un lūkojot uz�ķilt mazās zelta �ķiltavas. Liesmiņas gaismā meitene redzēja viņa tum�o, spīdīgo se�ju un aizturēja elpu.

-��� Tu esi jauka, viņ� sacīja. Mans Dievs, tu esi brīnumskaista.

Viņ� skāra viņas kaklu, ieslidināja pirkstus bedrītē starp atslēgas kauliem. Kādu brīdi viņi sēdēja, lūkodamies viens otrā, liesmai maigi apēnojot sejas.

Tad viņ� aizcirta �ķiltavas un atgrūda ma�īnas durvis. Viņa svārstīja rokā zelta nieciņu, sasprindzinādama redzi, lai izlasītu iegravēto uzrakstu: "Annai, kas dara manu dzīvi gai�u."

Ielas lukturis uz stūra izgaismoja laukumu no ietves malas līdz vārtiem. Viņ� �ķērsoja to, un viņa ēna iezīmējās melna un asa �ajā izplūdu�o apri�u vakarā.

Māja, pie kuras viņ� piegāja, bija vienkār�a un necila, dārziņ� mājas priek�ā pārāk mazs, lai audzētu zālāju. Tur bija tikai neliels zemes pleķītis, norobe�ots ar akmen�tiņiem kā kaps.

Uz pakāpieniem viņ� nostājās mazliet pa labi no ieejas durvīm tā, lai sieviete, kas nāktu atvērt, izdzirdusi klau�vējienus, neredzētu vairāk, nekā nepiecie�ams teiksim, neieraudzītu'zaļa auto pakaļdaļu mitru, luktura gaismā spīguļojo�u. Viņ� gaidīja nepacietīgi, mīņādamies no vie�nas kājas uz otru. Lietus lāses ripoja lejup no palodzēm kā stikla kreļļu virtenes.

Izdzirdis iek�pusē troksni kādu kustību, viņ� sastinga un noklepojās. Soļi tuvojās, pēk�ņi mazajā durvju lodziņā iemirdzējās gaisma.

Kad no�vakstēja aiz�aujamais, �is lodziņ� kļuva par rā�mi, ielogodams grumbainu, izkrāsotu seju lieti�ķu, ba��īgu, ar rudu matu kroni.

Viņ� sabāza rokas kabatās, sajuzdams gludu, nopulētu spalu labajā plaukstā un vēlēdamies, lai viņam paveiktos. Tajās reizēs, kad neveicās, sasodīti neveicās, viņu pārņēma �ausmīgas priek�nojautas par likteņa neizbēgamību. Kādreiz tam bija jānotiek, agrāk vai vēlāk, tā vai citādi.

Viņiem kaut kā izdevās uzvilkt mēteļus, un viņ� lūkoja noslaucīt asinis ar savu kaklautu.

Ārstu! viņa kunkstēja. Ārstu! Uz slimnīcu�

To nu gan viņ� negribēja, ja vien no tā bija iespējams izvairīties. Nazis atkal atradās kabatā, un viss, ko viņ� vēlējās, bija tikt svaigā gaisā, just lietuslāses uz sejas un pēc tam nokļūt līdz automa�īnai.

Abu' sejās bija nāves bailes. Viņ� nevarēja paciest viņas skatienu, ieplestās un sarkanās acis it kā asinis atstarotos redzokļos. Ejot pa taciņu, viņi turējās viens pie otra, pārstreipuloja pāri laukumiņam, kas atgādināja kapu, reib�stot no bailēm.

Viņ� atvēra auto durvis, viņa pakrita �ķērsām uz sē�dekļa.

-��� Celies, viņ� teica. Saņem sevi rokās. Mums jā�tiek prom no �ejienes.

Viņa balss likās tik tāla kā pati nāve.

Ma�īna ar grūdienu izkustējās no vietas un, nevienrrtērīgi raustīdamās, izgriezās uz ceļa. Rokas viņai drebēja, elpa bija gārdzo�a.

-��� Ar tevi viss būs kārtībā. Tas nebija nekas tas ma�zais asmenītis!

-��� Kāpēc tu to izdarīji? Kāpēc? Kāpēc?

-Tā vecā maita, tā Rubija� Tagad ir jau par vēlu.

Par vēlu. Nepārlabojamie pēdējie vārdi. Mūzika jopro�jām plūda no Kotornu mājas, kad auto pabrauca garām garā�ai, ne jau bēru mūzika, bet deju melodijas. Ār�durvis bija vaļā, peļķēs krita plata, dzeltena gaismas strēle. Auto brauca tālāk, garām veikaliem. Aiz koted�ām ielu lukturu vairs nebija. Lietus pārstāja, ta�u lauki tinās miglā. Ceļ� bija kā tunelis starp kokiem, no kuriem klusi pilēja ūdens kā mitra un plata mute, kas iesūca automa�īnu, iz�āvusi slidenu mēli.

Gaismas strēlē, laipojot pāri peļķēm, viesību dalībnieki nāca un gāja. Viņus sagaidīja un pavadīja mūzika ver�smaina mūzika, kas asi kontrastēja ar nakti. Tobrīd iznāca jauns vīrietis ar glāzi rokā. Viņ� bija līksms, pilns ar joie de vivre*, bet jau izbaudījis visu, ko �īs viesības spēja sniegt. Piedzēru�ais, kas sēdēja pie mājas novietotajā auto un ko viņ� uzrunāja, nelikās par jauno vīrieti ne zinis. Viņ� izdzēra glāzi sausu un uzlika to uz motora pārsega. Nebija

♦Dzīvesprieku (fran�u vai.).

neviena, ar ko parunāties, vienīgi kāda ve�a asiem sejas pantiem devās mājup, jādomā, tāpēc, ka krogus jau taisīja ciet. Viņ� sveica garāmgājēju, skaļi nodeklamēdams:

-�� "Ak, darīsim ko spējam, iekams mirstam,

Ko varam pagūt, pirms mēs pī�ļos birstam."

Viņa pavīpsnāja.

-�� Ļoti patiesi, dārgumiņ, viņa noteica, priecājieties vien.

Viņ� nebija īsti piemērotā kondīcijā, lai varētu braukt.

Vismaz ne �obrīd. Bez tam, lai izkustinātu viņa auto, būtu jāizkustina no vietas vēl se�as ma�īnas, kuru īpa�nieki joprojām iek�ā uzjautrinājās. Tāpēc viņ� mundri devās prom kājām, lolodams vārgu cerību kādu satikt.

Atkal sāka līt. Viņam patika sajust vēsās lietus lāses uz savas karstās sejas. Priek�ā rēgojās ceļ� uz Kingsmārkhemu.

Viņ� apmierināti devās pa to uz priek�u, nebūt nepa�gurdams. Kaut kur tālu, garajā rīklē aiz �īs dziļās, mitrās mutes, varēja redzēt spīdam stāvo�a auto ugunis.

Viņ� skaļi iesaucās:

-�� "Kāds gaismeklis ir iedegts, pavadīt

�os mazos bērnus, kuri maldās tumsā?"

Austrumvēj�, kas pūta dienu un nakti, no�āvēja ielas. Drīz vien atkal varēja sākt līt, ta�u �obrīd debesis bija ko�i zilas. Cauri pilsētas centram plūda Kingsbruka, tās ūdeņi putoja pār apaļiem akmeņiem, dzīdamies uz priek�u maziem, smailiem vilnī�iem.

Vēj� bija gana spēcīgs, lai to sajustu un dzirdētu. Tas svelpa alejās, kuras �ķīra senatnīgos veikaliņus no jauna�jām blokmājām, un ar pūces brēcieniem līdzīgām skaņām lika kailajiem zariem pletnēt �īferi un ķieģeļus.

Ļaudis, kas gaidīja Stovertonas autobusu tas gāja uz

ziemeļpusi un Pomfretas autobusu tas gāja uz dienvi�diem, sacēla mēteļu apkakles, lai pasargātu sejas. Ikvie�nai garāmbrauco�ai ma�īnai logi bija ciet, un, kad velo�sipēdisti tika līdz tilta vidum, virs bangojo�ās straumes, vēj� panāca tos, uz mirkli apstādinādams, līdz tiem izdevās vēju uzveikt un nomeimurot lejup, garām "Olīvei un Dūjai".

Vienīgi narcises puķu tirgotavas logā liecināja, ka ir ap�rīlis, nevis decembris. Tās izskatījās tikpat tīras un klīrigas aiz sargājo�ā stikla kā veikalnieki un biroju kalpotāji, kuriem �ajā nemīlīgajā rītā bija laimējies atrasties iek�telpās.

Viens no viņiem, vismaz �obrīd, bija inspektors Maikls Bērdens, kas vēroja Haistrītu no sava labi pasargātā sarg�posteņa. No Kingsmārkhemas policijas iecirkņa izteikti modernas celtnes varēja pārredzēt visu pilsētu, kaut gan to no kaimiņu ēkas �ķīra zaļa pļavas strēmele. �orīt tur ganījās sapīts zirgs tas izskatījās tik nosalis un no�ēlo�jams, ka Bērdens pirms desmit minūtēm bija visai līdzjūtī�gi novērojis dzīvnieka atve�anu uz ganībām.

Viņ� bija atmaidzis ventilatora priek�ā tas pūta siltā gaisa straumi viņam uz kājām. At�ķirībā no priek�nieka, vecākā inspektora Veksforda, viņ� neaizrāvās ar citātiem, ta�u �ajā bargajā ceturtdienas rītā viņ� bija ar mieru atzīt, ka aprīlis ir visne�ēlīgākais mēnesis, iedro�inādams ja ne ceriņus plaukt, tad hiacintes spraukties ārā no sastingu�ās zemes. Tās puduroja akmens urnās lejā, iecirkņa pagalmā, un to ziedi slāpa zem dubļu kārtas. Tas, kur� �īs puķes bija tur iestādījis, cerēja, ka tās ziedēs debesu zilumā, ta�u garā ziema bija puķes novārdzinājusi. Bērdenam likās, ka tās drīzāk izskatās pēc tundras augiem, nevis Anglijas pa�vasara ziediem.

13

Viņ� norija pēdējās rūgtās un karstās tējas paliekas tēju viņam atnesa ser�ants Kembs. Tēja bija bez cukura -

o

tāpēc, ka Bērdens deva priek�roku tie�i tādai, nevis kādas pa�ierobe�o�anās dēļ. Viņa stāvs bija kalsns no dabas, lai ko viņ� ēda, un kurta purnam līdzīgā seja kā bija, tā palika plāna un askētiska.

Ģērb�anās ziņā būdams konservatīvs, viņ� �orīt bija apvilcis jaunu uzvalku un pa�ironiski jokoja, ka atgādinot brokeri, kas devies brīvdienās. Tiesa neviens, ieraugot viņu �ajās telpās ar sienassegām, ģeometriski izrakstīta�jiem aizkariem un stikla skulptūru, nebūtu noturējis Bērdenu par detektīvu tam raksturīgajā vidē.

Viņ� nolika tējas tasīti uz apak�tases tā bija melna Prinkne�as keramika un uzlūkoja stāvu ielas pretējā pusē.

Todien viņa prātu bija pārņēmis pa�a korektais ietērps, un viņ� ar netīksmi vēroja slaistu ar garajiem matiem, ģērbu�os neparastos kankaros. Logs bija pa pusei aizsvīdis, Bērdens izvēlīgi notīrīja kādu vietiņu rūtī un tu�vināja tai seju. Reizēm bija ko pabrīnīties, kur ļautiņiem izdevās sadabūt tādas lupatas detektīvkonstebls Dreitons arī bija viens no tādiem mūsdienīgiem nevī�ām, bet �is te! Ārzemnieciska jaka no asspalvainas zvērādas būtu labāk piestāvējusi eskimosam, gara �alle dzeltenos un purpura toņos to Bērdens neliktu ap kaklu, lai ar kādu univer�sitātes brālību tā arī būtu saistīta, bālzili d�insi un ziemi�ķādas puszābaki. �obrīd viņ� �ķērsoja ielu tipisks neuzmanīgs gājējs. Un ienāca iecirkņa priek�ējā pagalmā. Kad viņ� pieliecās un norāva zilu ziediņu, ko iespraust pogcaurumā, Bērdens bezmaz atvēra logu, lai uzsauktu, ta�u atcerējās, ka siltais gaiss izplūdis laukā, un laikus aprāvās. Pēdējais akcents, ko viņ� vēl brīdi redzēja, bija �alle purpura bārkstis, kas plīvoja vien, kamēr �alles īpa�nieks nozuda skatam.

"īsts Karnabistrītas tips," Bērdens domāja, atminē�damies kādu braucienu kopā ar sievu uz Londonas veikaliem. Viņa vairāk aizrāvās ar da�ādu savādnieku pētī�anu nekā ar iepirk�anos. Mājās pārnācis, viņ� pasacīs sievai, ka nav vajadzības braukt piecdesmit jūdzes pār�pildītā vilcienā, ja tepat durvju priek�ā bija redzami vēl jocīgāki tipi. Pat �is attālais Saseksas nostūritis drīz vien būs ar tādiem pārpilns. Tā viņ� nodomāja un apsēdās pie galda, lai izlasītu Dreitona pārskatu par kādu Voteifordas stikla zādzību.

Nav slikti, nebūt nav slikti. Ņemot vērā viņa jaunību un mazo pieredzi, Dreitons tika galā tīri labi. Ta�u bija ari kļūmes, izlaisti būtiski fakti.

"Ja vēlies, lai �ajā pasaulē kaut kas tiek padarīts tā, kā vajag," viņ� nomākts domāja, "tad labāk dari pats."

Viņ� paņēma no pakaramā lietusmēteli, jo rudens mētelis bija nodots tīrī�anā, un kāpa lejā.

Vairākas dienas foajē melnbaltā �aha galdiņam līdzīgā grīda bija dubļainu kāju piepēdota melnummelna, ta�u �orīt tā bija tīri nospodrināta. Bērdens redzēja tajā at�spoguļojamies savas labi notīrītās kurpes. Gar� galds elipses veidā, neērti sarkanas plastmasas krēsli vēsais, asi iezīmētais telpas aprikojums jau iepriek� radīja iespai�du par lieti�ķo garu, kas �e valdīja.

Savu atspulgu spoguļspodrajās grīdas flīzēs līdzīgā veidā aplūkodams, rokas gar sāniem nokāris, vestibilā sēdēja vīrietis, ko Bērdens bija redzējis uz ielas. Izdzirdis tuvojamies soļus, viņ� pavērās turp, kur pie telefona sēdēja ser�ants Kembs. Viņ� acīm redzami vēlējās piesaistīt sev uzmanību. Viņ� nebija vis nācis, kā Bērdens pirmīt nodomāja, savākt kādus krāmus, teiksim, iz�autās �aulītes, vai pat pārdot kādu �aubīgu informāciju ser�antam Martinam. Izskatījās, ka viņ� ir patiesi nekaitīgs sa�biedrības lo�eklis, kam gadījusies kāda sīka ķibele. Bērdens secināja, ka viņ� būs pazaudējis suni. Vai atradis kabatas portfeli. Viņa seja bija bāla un vāja, piere stipri uz priek�u izliekta, acis nemierpilnas. Kad Kembs nolika klausuli, viņ� apbrīnojami tūļīgā uzbudinātībā tuvojās letei.

-��� Jā, ser? ierunājās ser�ants. Ko varu darīt jūsu labā?

-��� Mans vārds ir Margolis, Ruperts Margolis.

Tā bija pārsteidzo�a balss. Bērdens bija gaidījis laucinieciskā dialekta vietējo paveidu, kas saskanētu ar ietērpu, jebko citu, tikai ne �o izkopto nekādību. Margolis, patei�cis savu vārdu, ieturēja pauzi, it kā nogaidot kādu pārstei�dzo�u efektu. Viņ� pie�ķieba galvu uz vienu pusi, itin kā gaidītu aizgrābtības nopūtas vai izplestas rokas. Kembs pasteidzās smagnēji pamāt ar galvu. Apmeklētājs viegli noklepojās un aplaizīja sausās lūpas.

-�� Es gribēju, viņ� ieteicās, saņemt no jums kādu in�formāciju, kur atrast apkopēju.

Nedz suņi vai kabatas portfeļi, nedz �aulītes vai slepe�na informācija. �is eksemplārs vienkār�i gribēja, lai kāds iztīrītu viņa māju. Pilnīga izgā�anās vai veselīga mācība, ka nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Bērdens pie sevis pasmaidīja. Kur �is te domājas nonācis? Darba bir�ā? Ziņu birojā?

Mazliet apjucis, Kembs galanti uzsmaidīja Margolim. Vaicātājs būtu varējis to uztvert kā pamudinājumu, ta�u Bērdens nojauta, ka aiz smaida slēpjas filozofiska rezignācija par tēmu, ka pasaules pastāvē�anai vajadzīgi daudzveidīgi eksemplāri.

-�� Bet, ser, darba bir�a ir tikai piecu minū�u gājiena attālumā no �ejienes. Dodieties uz leju pa Jorkstrītu, paejiet garām D�oja juvelierveikalam un jūs to atradīsiet tūlīt aiz garā�as "Sarkanā Zvaigzne". Varat pamēģināt tur. Vai nevēlaties ievietot sludi�nājumu vietējā lapelē vai Grovera tirgotavas logā?

17

Margolis sadrūma. Viņa acis bija ļoti gai�as zaļganzilas, putna olu krāsā un, kā da�dien putnu olas, izrakstītas brūnām sprikstīm.

-��� Es neko nejēdzu no praktiskām lietām, viņ� nomur�mināja, kamēr tā acis klaidoja apkārt, kavēdamās pie foajē pārspīlētajiem dekoriem. Redziet, parasti to dara mana māsa, bet viņa otrdien no manis aizgāja, vismaz tā es domāju.

Viņ� nopūtās, ar visu auguma svaru uzguldamies letei.

-��� Par to man arī jākreņķējas. Man �ķiet, ka �obrīd es�mu galīgi iestidzis purvā.

-��� Darba bir�ā, ser, Kembs stingri noteica. Viņ� no�vērsās, pārcilādams sajuku�os papīrus. Tai brīdī ienāca detektīvkonstebls Dreitons.

-��� Man jāpārbauda �īs durvis. Citādi nav jēgas �o telpu apkurināt.

Margolis nemaz netaisījās iet prom. Viņ� nolūkojās, kā ser�ants kustināja hromētos rokturus, pieliekdamies, lai pārbaudītu durvju mēlīti.

-��� Es brīnos, ko tā Anna var sadarīt, viņ� bezpalīdzīgi sacīja, tas nemaz pēc viņas neizskatās tā pazust un at�stāt mani likteņa varā,

Bērdenam sāka trūkt pacietības, un viņ� sacīja:

-��� Ja priek� manis nekādu ziņojumu nav, ser�ant, es do�os uz Sevingberiju. Jūs varat doties man līdzi, Dreiton!

-��� Ziņojumu nav, atteica Kembs, bet es dzirdēju, ka Mankijs Metjūss esot ārā.

-�� Domāju, ka tā varētu būt, sacīja Bērdens.

Auto bija spēcīgs dzinējs, un Bērdens konstatēja, ka vēlētos, lai Sevingberija būtu piecdesmit, nevis piecu jūd�u attālumā. Viņu elpa jau sāka aizmiglot logu stiklus, kad Dreitons nogriezās uz Kingsbrukroudas ceļa.

-����������� Kas tas par mērkaķi [1] metjūsu, ser? viņ� pārvaicāja,

kad beidzās ātruma ierobe�o�anas zīmē noteiktais ceļa posms un varēja uzņemt straujāku gaitu.

-��� Tu nestrādā pie mums pārāk ilgi, vai ne? Mankijs ir viltīgs, izveicīgs zaglis. Viņ� pagāj�gad nokļuva cietumā par to, ka mēģināja uzlaist kādu gaisā. Smalkā veidā, ar pa�taisītu bumbu. Viņam ir pāri piecdesmit, atbaido�s izskats un visādas cilvēciskas vājības, tostarp arī sievietes.

Dreitons bez smaida piezīmēja:

-��� Necik cilvēciski tas vis neskan.

-��� Viņ� izskatās pēc mērkaķa, īsi noteica' Bērdens. Ja tas ir tas, ko tu domā. Nebija nekāda iemesla pārvērst oficiālās informācijas snieg�anu par draudzīgu sarunu. Tā ir Veksforda lielākā vaina, Bērdens nodomāja, simpātijas pret Dreitonu un to izrādī�ana. Ja jūs sākat plēst jokus ar padotajiem un izturaties pārāk biedriski, viņi sāk ņemt virsroku pār jums.

Viņ� pagrieza Dreitonam muguru, lai pavērtos ainavā ar drēgnajiem laukiem, un vēsi noteica:

-��� �is dūmoja kā skurstenis un dabūja diloņkandidāta klepu. Slaistās pa "Raibo Poniju" Stovertonā. Nenolaid no viņa acis un nedomā, ka nesastapsies ar viņu, jo tam katrā ziņā jānotiek.

"Labāk jāliek viņam to manīt," domāja Bērdens, "bez sentimentalitātes at�ķirībā no Veksforda visnotaļ krā�sainajām versijām."

Vecākais inspektors mīlēja izrādīt, ka starp viņu un tādiem tipiem kā Mankijs pastāv īpa�s camaraderie*, un viņ� savā postenī to varēja atļauties. Ja Dreitonam ļaus skatīt �o lietu no smieklīgās puses, kas lai zina, kā tas var beigties.

Viņ� uzmeta skatienu jaunā vīrie�a tumsnējam, asi iezīmētajam profilam.

�ie piesardzīgie tipi visi ir vienādi, viņ� iedomājās, ar saspringtiem nerviem un slēptiem kompleksiem.

-��� Vispirms piestāsim pie Nobijā Klārka, ser?

Bērdens pamāja. Cik ilgi Dreitons vēl taisās audzēt sa�vus matus? Nedēļu nedēļām, līdz sāks atgādināt kādas popgrupas bundzinieku? Protams, Veksfordam bija taisnī�ba, kad viņ� teica, ka nemaz neesot vajadzīgs, lai visi bez izņēmuma izskatītos pēc policistiem, kurus var pazīt pēc kurpēm un mēteļiem, ta�u biezais vilnas mētelis tad arī bi�ja vienīgā at�ķirība. Nostādot Dreitonu vienā ierindā ar da�iem klaidoņiem, nebūtu iespējams atpazīt viņā policis�tu.

Auto apstājās pie maza, nopluku�a juvelierveikaliņa.

-��� Tikai ne aiz zīmes, Dreiton, Bērdens skarbi sacīja, pirms auto nobremzēja.

Viņi iegāja iek�ā. Spēcīgs, ļoti maza auguma vīrelis ar purpurkrāsas plankumu, kas izķēmoja viņa pieri un lielu daļu plikā paura, stāvēja aiz stiklotās letes, taustīdams gredzenu un rokassprādzi.

-��� Cik auksts un nejauks rīts! Bērdens sacīja.

-��� Nejauks, mister Bērden, Nobijs Klārks, juvelieris un zagtu mantu uzpircējs, paspēra soli vai divus sānis. Viņ� bija pārāk mazs augumā, lai palūkotos pāri tās sievietes plecam, kuras rotas �obrīd cenoja. Viņa masīvā galva, kad to bija iespējams aplūkot visā pilnībā, atgā�dināja milzīgu sakņaugu kaut ko līdzīgu kālim vai kol�rābim, un �o iespaidu vēl pastiprināja traipam līdzīgā dzi�mumzīme.

-��� Nesteidzieties, sacīja Bērdens, maņā ricībā ir visa diena.

Un viņ� novērsās, lai aplūkotu izstādītos pulksteņus. Varētu apzvērēt, ka sieviete, af kuru Nobijs kaulējās, bija visai cienījama dāma. Viņa bija ģērbusies bieza tvīda mē�teli, kas sniedzās pāri ceļiem lai gan viņa likās jauna, un rokassomiņa, no kuras viņa izvilka smalkā kabatlakatā iesietos juvelierizstrādājumus, �ķita reiz bijusi dārga. Aplūkojis viņas trīco�ās rokas, Bērdens pamanīja, ka abu roku zeltne�os ir laulības gredzeni. Roku trīcē�anai par iemeslu varēja būt Nobijā neapkurinātā veikala stin�dzino�ais aukstums, ta�u vienīgi nervi darīja drebo�u viņas balsi nervi un glu�i dabiska nepatika, kuru izjuta �āda sieviete tāpēc, ka vispār te atradās.

Jau otrreiz �ajā dienā Bērdenu pārsteidza balss tonis un akcents.

-��� Man alla� lika saprast, ka aproce ir vērtīga, viņa sacīja un likās nokaunējusies. Visas vīra dāvanas bija ļoti vērtīgas.

-��� Atkarībā no tā, ko jūs uzskatāt par vērtību, Nobijs iebilda, un Bērdens pazina to pieglaimīgo toni, to iztapību, kas piesedza akmenscieto nepieejamību, kura nepiekāpās nekādiem lūgumiem, nepieļaujot ne mazākās atlaides lūdzēja labā.

-��� Es jums pateik�u, ko es varu darīt varu dot jums desmit par visu kopā.

�ajā ledainajā atmosfērā viņas ātrā elpa kūpēja gaisā kā dūmi.

-�� Ak, nē, tas nav iespējams.

Viņa sa�ņaudza rokas, lūkodama saņemties, lai tās ne�drebētu, ta�u pirksti joprojām ņurcīja kabatlakatu, likdami rokassprādzei klusi klinkstēt pret stiklu.

-��� Kā jums tīk, sacīja Nobijs Klārks. Viņ� vienaldzīgi noskatījās, kā rokassomiņa aizvērās.

-��� Un tagad, Bērdena kungs, ko es varu jūsu labā darit?

Kādu mirkli Bērdens neteica neko. Viņ� sajuta sievie�tes pazemojumu un vil�anos, kas vairāk atgādināja aiz�vainotu mīlestību nekā aizskartu pa�lepnumu. Viņa pa�spraucās viņam garām ar laipnu "Piedodiet", uzstīvēdama cimdus un saglabādama to savādo skatienu ar nolaistajiem plakstiem, kas liecināja par mūķenes dzīvesveidu.

"Jau tuvu �etrdesmitiem," viņ� nodomāja, "nebūt vairs ne skaistule un nonākusi trūkumā." Viņ� atvēra sievietei durvis.

-��� Liels paldies, viņa noteica apvaldīti, ar nelielu izbrīnu, it kā jau sen būtu atradinājusies no �ādiem uz�manības pierādījumiem viņasprāt, uz visiem laikiem.

-��� Tātad jūs neesat redzējis neko no �iem te? Bērdens bargi sacīja, pastumdams zem Nobijā uztūku�ā deguna nozagto stikla priek�metu sarakstu.

-��� Es jau jums teicu, jaunais cilvēk, Bērdena kungs.

Dreitons uz mirkli sastinga, ap viņa muti muskuļi cieti

savilkās.

-��� Es domāju, ka man būs jāpaskatās pa�am.

Nobijs jau atvēra muti, lai sūdzētos, parādot zobus, kas bija tikpat bagātīgi apzeltīti kā pulksteņu metāla daļas.

-�� Nesāciet brēkt pēc kratī�anas ordera, te ir pārāk auksts.

Kratī�ana neko nedeva. Kad viņi iznāca no otras telpas,

Bērdena rokas bija sarkanas un stīvas.

-��� Parunāsim par Aladīna alu Ziemeļpolā, viņ� norū�ca, labi, tas ir viss, ko mēs �obrīd varējām izdarīt.

Nobijs reizēm sniedza policijai ziņas; tāpat reizēm viņ� mēdza uzpirkt zagtas mantas.

Bērdens uzlika roku izspīlētajai krū�u kabatai, kur at�radās kabatas portfelis, mazliet sabojādams jaunā uzvalka stingrās līnijas.

-��� Vai tev nebūtu mums kas sakāms?

Nobijs pielieca savu sakņaugam līdzīgo galvu uz vienu pusi.

-��� Mankijs Metjūss ir ārā, viņ� cerīgi sacīja.

-�� Pasaki man kaut ko tādu, ko es nezinu, Bērdens atcirta.

Kad viņi atgriezās, virpuļdurvis bija salabotas. Tagad

tās atvērt nācās ļoti grūti.

Ser�ants Kembs ar skābu sejas izteiksmi sēdēja pie rakstāmma�īnas, ar muguru pret barjeru, vienu pirkstu gaisā pacēlis.

Ieraudzījis Bērdenu, viņ� noteica tik nikni, cik vien viņa tūļīgā daba atļāva:

-�� Vēl vienu minūti, un es būtu uz viņu �āvis.

-�� �āvis uz ko?

-��� Uz to ākstu, kas atnāca tad, kad jūs gājāt projām.

Bērdens iesmējās.

-�� Tev nevajadzētu būt tik nesavaldīgam.

-�� Man domāt, �is cerēja, ka es sūtī�u konsteblu Pī�u uz viņa koted�u to satīrīt, ja viņ� te pietiekami ilgi uzka�vēsies. Viņ� dzīvo Kvinsa koted�ā, tur lejā, Pampleinā; dzīvo kopā ar māsu, tikai �ī pazudusi kokos un atstājusi �o viņa pa�a ziņā. Otrdienas naktī aizgājusi uz viesībām un nav vairs atgriezusies.

-��� Un viņ� te ienāca, meklēdams apkopēju?

Bērdens likās ieinteresēts, tomēr bez īpa�as vajadzības negribēja pievienot vēl vienu vārdu meklējamo personu sarakstam.

-��� "Nezinu, ko iesākt," �is teica, "Anna nekad nav mani pametusi, neatstājot zīmīti." Anna to un Anna �ito. Runas par tēmu "Mīli savu brāli kā sevi pa�u".

Ser�ants bija runīgs zellis. Bērdens nemaz nebrīnītos, ja ser�anta Kemba pa�a.pļāpība būtu vainojama Ruperta Margoļa ilgajās �ēlabās.

-�� Vai vecākais inspektors atnācis? viņ� pavaicāja.

-�� Tur jau viņ� nāk, ser.

Veksfords bija uzvilcis mēteli to pa�u riebīgi pelēko mēteli, kur� nekad pēk�ņi uznāku�os aukstuma periodos neatradās ķīmiskajā tīrītavā jo vispār nekad netika tīrīts. Tā krāsa un saburnītai ādai līdzīgais audums pastiprināja zilonīgo iespaidu, kādu atstāja vecākais inspektors, smagi stampādams lejā pa kāpnēm, sabāzis rokas kabatās, kas, ari tuk�as būdamas, saglabāja viņa roku apveidus.

-��� Dodaties uzdzīvot pusdienlaikā? Bērdens noprasīja.

-��� Varat nākt līdzi.

Veksfords pagrūda virpuļdurvis; viņam nācās to izdarīt vēlreiz, jo tās iestrēga.

Pasmīnējis ar vienu lūpu kaktiņu, Kembs neapmierināti atgriezās pie rakstāmma�īnas.

-��� Vai nekas nav atgadījies? Bērdens noprasīja, kad, ejot starp hiacin�u podiem, viņus apņēma vēja brāzmas.

-��� Nekas īpa�s, sacīja Veksfords, uzstumdams dziļāk galvā cepuri. Mankijs Metjūss ir ārā.

-��� Vai tie�ām? norūca Bērdens, pastiepdams roku, lai uztvertu pirmās ledainās lietus lāses.

�is vecākais inspektors Veksfords, kur� piektdienas rītā sēdēja pie sava ro�koka galda, lasīdams Daily Telegruph nedēļas nogales pielikumu, bija kā apliecinājums tam, ka Kingsmārkhemā tobrīd vēl klusāks nekā parasti.

Viņam priek�ā bija tējas tase, centrālapkures radiators uzvēdīja maigu siltumu, un jaunie, zili pelēkie, ar rokām austie aizkari bija pusaizvilkti, lai norobe�otos no lietus, kas �austīja logus.

Veksfords ielūkojās ievadrakstā par Antigvas plud�malēm, pieliekdams sev tuvāk lampu, lai gaisma kristu uz lappuses. Viņa mazās a�eles pār�ķelta krama krāsā pameta izsmējīgu zibsni, uzdūru�ās neparastākai apģērba gabalu un tualetes piederumu reklāmai. Viņa pa�a uzvalks bija pelēkā krāsā, izstaipījies, zem padusēm tas nokarājās, ka�batas bija noļuku�as. Viņ�, viegli garlaikots, �ķira lapas viņu neinteresēja pēcskū�anās losjoni, matu balzami un diētas. Smagnējs un paresns, viņ� vienmēr bija lācīgs un vienmēr tāds būs. Viņa seja izskatījās neglīta Silēna* se�ja ar strupu degunu un platu muti. Klasika vēsti, ka Silēns bijis pastāvīgs Bakha pavadonis, bet Veksfords tuvojās Bakham tikai reizumis, iedzerdams mēriņu ar inspektoru Bērdenu "Olīvē un Dūjā".

Priek�pēdējā lappusē kāds raksts piesaistīja viņa uz�manību. Veksfords nebija nekulturāls cilvēks, un viņu bija sākusi interesēt mūsdienīgā mode pirkt gleznas, lai iegul�dītu tajās līdzekļus. Viņ� aplūkoja krāsu fotouzņēmumus divas gleznas un arī pats gleznotājs, kad ienāca Bērdens.

-�� Viss �ķiet klusu, sacīja Bērdens, nopētīdams Weckend Telegraph un izbārstīto Veksforda korespondenci.

Viņ� pienāca vecākajam inspektoram no mugurpuses un palūkojās pāri viņa plecam.

-�� Pasaule ir maza, viņ� noteica.

Kaut kas viņa balss tonī lika Veksfordam pacelt acis un paraustīt uzaci.

-��� Tas zellis vakar te bija, un Bērdens iebakstīja ar pirkstu fotouzņēmumā.

-��� Kas? Ruperts Margolis?

-��� Viņ� ir gleznotājs, vai ne? Es nodomāju, ka āksts.

Veksfords pasmīnēja.

-Te raksta, ka viņ� esot divdesmit deviņus gadus vecs ģēni�js, kura bildi "Atblāzma no nekā" jau nopirikusi Teita galerija.

Viņ� pārlaida acis lappusei.

"Margolis, kura "Netīrumu gleznojums" sasaucas ar "Cietsirdības teātri", lieto ogļu putekļus un tējas lapas tā�pat kā krāsas. Viņu fascinē daudzveidīgais materiāls, kāds

♦Grieķu dēmons, Hermeja dēls, Dionīsa audzinātājs. Viņu at�tēloja kā resnu, labsirdīgu, alla� iereibu�u vcci.

atrodams nelāgās vietās," utt., utt.

-��� Nu, nu, Maik, nelūri uz mani tā. Nebūsim neiecietīgi pret jauno. Ko viņ� te darīja?

-��� Meklēja mājkalpotāju.

-��� Tātad mēs tagad esam apkopēju biedrība, ko? Bēr�dena Brīvkalpotāju birojs.

Smiedamies Bērdens pārlasīja rindkopu zem vecākā inspektora resnā rādītājpirksta.

"Da�us no saviem lieliskākajiem darbiem Margolis radījis, divus gadus dzīvojot Ibisā, bet pagāju�ajā gadā viņ� un viņa māsa Anita apmetu�ies Saseksā. Margolis strādā se�padsmitā gadsimta darbnīcā, par tādu pārvērsta dzīvojamā istabā Kvinsa koted�ā, Kingsmārkhemā, un �eit, zem asinssarkana cidonijkoka, viņ� pēc se�u mēne�u ilgām rado�ām mokām dzemdināja meistardarbu "Ne�ko", kā viņ� to kaprīzi iedēvējis."

-�� Varen aku�ieriski, Veksfords sacīja. Pie joda, tas neiet cauri, Maik. Mēs nevaram dzemdināt Neko.

Bērdens jau bija iekārtojies krēslā ar �urnālu uz ceļiem.

-��� Interesants materiāls, viņ� sacīja. "Anita, biju�ais fotomodelis un Celsijas pleigerla, bie�i redzama Kingsmārkhemas Haistrītā braucot iepirkties ar savu balto Atpinu sporta modeli�" Es nekad .neesmu viņu redzējis, bet jādomā, ka, vienreiz ieraudzījis, nekad vairs nespētu aizmirst. Paklausies! "Divdesmit trīs gadus veca, tum�ma�te, smalki veidota, ar pārsteidzo�ām, zaļām acīm tā ir An�na, kas attēlota Margoļa portretā, par kuru kāds Dienvid�amerikas kolekcionārs piedāvājis divtūksto� mārciņas. Vi�ņas rūpes par brāļa interesēm iedvesmoju�as Margoli radīt da�us no viņa izcilākajiem darbiem, kā da�i apgalvo, �ā pa�a iemesla dēļ pirms se�iem mēne�iem izjukusi viņas sa�derinā�anās ar rakstnieku un dzejnieku Ri�ardu Fērfaksu."

Veksfords aptaustīja savu stikla skulptūru, kas kopā ar

galdu un aizkariem bija pie�ķirta iecirknim.

-�� Kāpēc tu pats nepērc Telegraph, ja jau tevi tas tik ļoti interesē? viņ� noprasīja.

-��� Es lasu to tikai tāpēc, ka tā ir vietējā avīze, sacīja Bērdens. Jocīgi, ja apkārt viss kas notiek, bet jūs to nezināt.

Veksfords izteiksmīgi nocitēja: "Pildītas ar akmeņiem dārgiem, vistīrākā dzidruma stariem ir okeāna tumsības alas."

-���� Es neko nezinu par tumsības alām, Bērdens bija jūtīgs pret kritiku, ja tā tika vērsta pret viņa dzimto pilsētu. Viņ� aizvēra �urnālu.

-��� Viņa ir dārgakmens, tas tiesa. "Smalka un tumsnēja, ar pārsteidzo�ām, zaļām acīm." Viņa dodas uz viesībām un mājās vairs nepārnāk�

Skatiens, ko Veksfords uzmeta viņam, bija ass un stingrs, un jautājums nosprakstēja kā �āviens;

-Ko?

Pārsteigtais Bērdens pacēla acis.

-��� Es teicu, viņa dodas uz viesībām un mājās nepārnāk.

-��� Es zinu, ka tu tā teici.

Veksforda balss skanēja nepacietīgi, tā pauda nopiet�nas ba�as. Ķircino�ā pieskaņa, kas bija manāma viņa balsī visu laiku, kamēr abi lasīja �urnālu, bija pilnīgi izzudusi, un pēc asprātīgās pasmie�anās viņ� pēk�ņi bija kļuvis saspringti modrs.

-��� Es zinu, ko tu teici. Es gribu zināt, kāpēc tu tā teici. Kā tu to uzzināji?

-��� Kā jau teicu, ģēnijs ieradās pie mums, meklēdams apkopēju. Vēlāk viņ� runāja ar Kembu un izteicās, ka māsa otrdienas vakarā bijusi viesībās, un pēc tam viņ� mā�su vairs neesot redzējis.

Veksfords lēni piecēlās. Smagnējā seja likās apmul�susi, bet tajā bija saskatāms vēl kaut kas. �aubas? Izbīlis?

-��� Otrdienas vakarā? viņ�, pieri raukdams, noprasīja.

Vai esi pārliecināts, ka tas bija otrdienas vakarā?

Bērdenam nepatika noslēpumi kolēģu starpā.

-�� Ser, viņ� pat nav ziņojis par māsas pazu�anu. Kāpēc tāda panika?

-��� Panika! Nolādēta bū�ana! tas bija gandrīz vai klie�dziens. Maik, ja viņas vārds ir Anna un viņa pazudusi kop� otrdienas nakts, tad tas ir nopietni. Vai viņas fo�touzņēmuma tur nav?

Veksfords lietpratīgi pārlūkoja �urnālu, izraudams to Bēfdenam no rokām.

-��� Bildes nav, viņ� vilies sacīja. Un kas var galvot, ka brālim būs kāds viņas fotouzņēmums?

Bērdens pacietīgi apvaicājās:

-�� Kop� kura laika mēs grie�am apkārt zemi un debesis tāpēc, ka neprecēts, izskatīgs un varbūt pat bagāts skuķis ieņēmis galvā, ka jānozūd kopā ar kādu pielūdzēju?

-�� Kop� �ā brī�a, Veksfords uzsita knipi. Kop� �ā rī�ta, kop� esmu saņēmis �o. Korespondence, Veksforda rī�ta pasts, izskatījās kā drazu kaudze, ta�u viņ� nekļūdīgi atrada aploksni un pasniedza to Bērdenam.

-Tas man it nemaz nepatīk, Maik.

Viņ� izvilka no tās salocītu cieta papīra lapu.

Stikla skulptūra indigo ziluma un caurspīdīga meta lapai pāri zilganu, bezveidīgu atspulgu kā tintes burbuli.

-�� Klusais periods beidzies, Veksfords noteica.

Tā bija anonīma vēstule, kas tagad gulēja tur, kur bija atradies �urnāls, rakstīta ar sarkanu lodī�u pildspalvu.

-��� Tu ta�u zini, velns un elle, ka mēs tādas saņemam blāķiem, sacīja Veksfords. Es jau grasījos mest to papīrkurvī.

Ieslīps, pla�s rokraksts, dro�i vien pārveidots. Papīrs nebija netīrs, vārdi ari ne. Nepatika, ko Bērdens pret to ju�ta, bija saistīta vienīgi ar autora gļēvumu un vēlē�anos

kutināt nervus, neatklājot sevi. Viņ� pārskrēja tai ar acīm.

"Meitene, vārdā Anna, tika nogalināta �ajā apvidū, otr�dienas vakarā starp pulksten astoņiem un vienpadsmitiem. Vīrietis, kas to izdarija, ir maza auguma, tumsnējs, jauns, viņam ir melns auto. Vārdā D�efs Smits."

Nometis to ar pretīguma grimasi, viņ� pievērsās aplok�snei.

-�� Sūtīta no Stovertonas, viņ� sacīja.

-��� Vakar divpadsmitos piecdesmit. Tā nav rakstīta pārāk piesardzīgi. Mūsu pieredze rāda, k^ parasti vārdus mēdz izgriezt no avīzes.

-��� Ņemot vērā rokrakstu ekspertu nemaldīgumu? Veksfords pazobojās. Vai esi dzirdējis kādu no �iem d�onī�iem dodam noteiktu slēdzienu, Maik? Es neesmu. Ja vēstules saņēmējs nav dabūjis jūsu normālā rokraksta pa�raugu, jūs varat sev aiztaupīt darbo�anos ar avīzi un �ķērēm. Ļodziet burtus atpakaļ, ja jūs normāli rakstāt, izļodziet tos uz priek�u, rakstiet pla�i, ja mēdzat rakstīt burtus cie�i kopā, un jums būs perfekts inkognito, dro�āks par dro�u. Nē, es, protams, nosūtī�u to lejā uz laboratoriju, bet jutī�os ļoti pārsteigts, ja viņi pateiks man kaut ko tādu, ko es pats vēl nebū�u uzzinājis. Ir tikai viena lieta, kas var novest mani pie sūtītāja.

-�� Papīrs, domīgi sacīja Bērdens.

Viņ� aptaustīja tā krēmkrāsas virsmu un zīdainās ūdenszīmes.

-�� Tie�i tā. Ja nemaldos, tas ir roku darbs, ta�u rakstītājs nav tas vīrs, kas mēdz rakstīt uz tik smalka papīra. Tas ir neizglītots zellis paskaties uz to "izdarija".

-�� Viņ� varbūt strādā pie rakstāmlietu tirgotāja, lēnām sacīja Bērdens.

-�� Drīzāk gan pie kāda, kas pasūtījis speciālu papīru pie rakstāmlietu fabrikanta.

-��� Mājkalpotājs, jūs domājat? Tas sa�aurina meklējumu apjomu. Cik daudzi �ajā apkaimē nodarbina mājkalpotājus vīrie�us?

-��� Daudziem ir dārznieki, Maik. Mēs varētu ņemt par izejas punktu rakstāmlietu tirgotājus, mums nāktos pār�baudīt tikai labākos. Tas izslēdz Kingsmārkhemu. Nespēju iedomāties Bredonu piedāvājam ar rokām darinātu papīru un Groveru ne tik.

-�� Jūs ņemat �o lietu ļoti nopietni, ser.

-��� Ņemu gan. Gribu iesaistīt Martinu, Dteitonu, Braientu un Geistu, jo �o anonīmo vēstuli nespēju uztvert kā joku. Tu, Maik, labāk palūko, ko vari izdabūt no divdesmit deviņus gadus vecā ģēnija.

Kad visi sanāca kopā, viņ� apsēdās pie galda blakus Bērdenam.

-��� Neesmu atcēlis jūsu kārtējos darbus, viņ� iesāka. Pagaidām vēl ne. Dabūjiet rokā vēlētāju sarakstus un izrakstiet visus D�efrijus Smitus �ajā apkaimē. Galve�nokārt Stovertonā. Gribu, lai pa �odienu viņi visi tiktu ap�skatīti. Vēl jāuzzina, vai kāds no viņiem ir maza auguma, tumsnējs, vai kādam ir melns auto. Tas ir viss. Nebiedējiet sievas, lūdzami, un neuzstājiet, ka gribat ielūkoties garā�ās. Tikai nejau�a apskate� Turiet acis vaļā. Aplū�kojiet �o papīru, ser�ant Martin, un, ja jūs atrodat kādā rakstāmlietu tirgotavā ko līdzīgu, gribu to dabūt �urp salī�dzinā�anai�

Kad viņi bija izgāju�i, Bērdens rūgti noteica:

-��� Smits! Smits, lai nu viens saka!

-��� Da�us cilvēkus tik tie�ām sauc par Smitiem, Maik, sacīja Veksfords.

Viņ� pacēla krāsaino pielikumu ar fotouzņēmumu, kurā bija redzams Margolis, un rūpīgi ievietoja to ro�koka galda atvilktnē.

-��� Ja vien man izdotos atrast sērkociņus, sacīja Ruperts Margolis, es jums pagatavotu tasīti kafijas.

Viņ� bezpalīdzīgi taustījās starp netīriem fajansa traukiem, atkorķētām piena pudelēm un saburnītiem saldē�tu produktu iepakojumiem uz virtuves galda.

-��� Otrdienas naktī tie te bija. Es ienācu ap vienpadsmi�tiem, visas gaismas dega. Tas nav nekas neparasts. Te bija milzīga avī�u kaudze, es tās savācu un izsviedu pa sētas durvīm. Mūsu atkritumu kastes vienmēr ir pilnas. Tomēr atradu sērkociņus vismaz piecpadsmit kastītes tur, kur bija papīri.

Viņ� smagi nopūtās.

-��� Dievs vien zina, kur tie tagad ir. Es neko daudz neti�ku vārījis.

-��� Te būs, sacīja Bērdens, pasniegdams viņam vienu no tām sērkociņu kastītēm, ko "Olīvē un Dūjā" apmek�lētājiem mēdza izsniegt kopā ar dzērieniem.

Margolis izgāza izlietnē kafijas sietiņa saturu tas bija pilns ar melnu �ķidrumu un pelējumu. Biezumi nosēdās izlietnes malās un ap bakla�ānu, kas peldēja netīrā traukūdenī.

-��� Un tagad ķersimies pie lietas.

Viņam vajadzēja pusstundu, lai Margolis minētu kādu būtisku faktu, un arī tad viņ� nejutās pārliecināts, vai iz�dabūjis no mākslinieka to, kas bija nepiecie�ams.

-��� Jūsu māsa, kuras vārds ir Anita vai Anna, otrdienas vakarā devās uz viesībām, ko rīkoja misters un misis Kotomi Kotomu apkalpes stacijā, Stovertonā. Kad jūs ap vienpadsmitiem pārnācāt bijis prom kop� trijiem viņa jau bija aizgājusi, nebija arī auto, viņas baltā Alpina markas sporta auto, kas parasti atradās ietves malā. Tā bija?

-�� Jā, Margolis norūpējies apstiprināja.

Virtuvei nebija griestu, tikai jumts no rievota skārda, ko balstīja aizvēsturiski balstu koki. Viņ� apsēdās uz galda malas, lūkodamies zirnekļtīklos, kas nokarājās no aug�as, un kustināja galvu vienā taktī ar �īm pelēkajām vijām, kas �ūpojās siltajos, no kafijas trauka plūsto�ajos tvaikos.

Bērdens nepielūdzami turpināja:

-��� Jūs atstājāt sētas durvis neaizslēgtas, lai viņa tiktu iek�ā, un gājāt gulēt, ta�u jūs drīz vien pamodināja mistera Kotorna telefona zVans, jo viņ� zvanīja, lai apvaicātos, kur ir jūsu māsa.

-��� Jā. Biju ļoti pārsteigts. Kotorns ir necie�ams, vecs nūģis, es nekad ar viņu nenināju, ja neesmu īpa�i spiests to darīt.

-�� Vai tad jūs nemaz nesatraucāties?

-��� Nē. Kāpēc lai es uztrauktos? Es domāju, ka viņas nodomi mainīju�ies un viņa viesojas kur citur.

Mākslinieks norausās no sava augstā sēdekļa un ar aukstu ūdeni izskaloja divas nota�ķītas tējas tases.

-��� Ap pulksten vieniem, Bērdens sacīja, jūs atkal pamodināja gaismas, kas slīdēja pāri jūsu guļamistabas griestiem. Jūs nodomājāt, ka tās varētu būt jūsu māsas au�to ugunis jo vairāk neviens Pampleinā nedzīvo, ta�u necēlāties aug�ā�

-�� Es tūlīt atkal likos gulēt. Redziet, es biju noguris.

-�� Jā, atminos, jūs teicāt, ka bijāt Londonā.

Kafija bija pārsteidzo�i laba. Bērdens mēģināja neie�vērot inkrustācijas uz tasītes malām un pilnībā izbaudīt tās gar�u. Kāds bija grūdis cukurā slapjas karotītes, �ķiet, ka palaikam cukurs bijis arī kontaktā ar d�emu.

-�� Es izgāju no mājas trijos, sacīja Margolis ar nopiet�nu un sapņainu sejas izteiksmi. Tad Anna vēl bija mājās. Viņa teica, ka bū�ot jau prom, kad pārnāk�u, un pieteica

neaizmirst atslēgu.

-��� Un vai jūs to aizmirsāt, mister Margoli?

-��� Protams, ne, mākslinieks atteica, pēk�ņi kļūdams nelaipns, es ta�u neesmu dumj�.

Viņ� izdzēra savu kafiju vienā malkā, un viņa bālajā sejā iezagās sārtums.

-��� Atstāju auto Kingsmārkhemas stacijā un devos satikt vienu vīru, sakarā ar savu �ovu.

-��� �ovu? Bērdens izbrīnījies atkārtoja. �is vārds vi�ņam lika iedomāties dejojo�as meitenes un vakara �aketēs tērptus komediantus.

-���� Es domāju izstādi, Margolis nepacietīgi sacīja. Manu darbu izstādi. Jūs tie�ām esat filistru banda. Tā es nodomāju vakar, kad neviens ne�ķita zinām, kas es esmu.

Viņ� apveltīja Bērdenu ar aizdompilnu skatienu, it kā ap�aubītu viņa profesionālās spējas.

-���� Kā jau teicu, devos satikt to cilvēku. Viņ� ir Moriso galerijas direktors Naitsbrid�ā, un, kad mēs bijām apru�nāju�ies, viņ� negaidot uzaicināja mani pusdienās. Ta�u es jutos galīgi nomocījies pēc visas �īs apkārtblandī�anās. Tas galerijas vīrs ir gau�ām apnicīgs, un mani pārņēma milzīga garlaicība, tā sēdot un klausoties, ko viņ� gvel�. Tāpēc man vairs netika celties, kad redzēju Annas auto ugunis.

-��� Bet vakarrīt, sacīja Bērdens, jūs atradāt viņas au�to stāvam ietves malā.

-��� Slapju un no�ķiestu, ar vējstiklam pielīmētu New Statesman, Margolis nopūtās. Viss dārzs bija pilns ar avīzēm. Vai tie�ām nevaru cerēt, ka jūs atsūtīsiet kādu tās aizvākt? Vai varbūt municipalitāte to varētu nokārtot?

-���� Nē, noteikti atteica Bērdens. Vai jūs tre�dien nekur negājāt?

f

-��� Es strādāju, sacīja Margolis, un ilgi gulēju.

Viņ� nopietni piebilda:

-��� Gulēju neierastā laikā, vai zināt. Domāju, ka Anna atnākusi un atkal aizgājusi. Mēs dzīvojam katrs par sevi.

Viņa balss pēk�ņi bija kļuvusi spiedzīga. Bērdenam jau radās aizdomas, ka Margolis ir drusku traks.

-��� Es bez viņas esmu pazudis! Viņa nekad nav mani tā atstājusi, ne vārdu neteikdama!

Viņ� pēk�ņi piecēlās, notraukdams uz grīdas piena pudeli. Tai nolūza kakliņ�, un skāņas sūkalas appludināja pīto kokos�ķiedru paklāju.

-��� Ak, Dievs, iesim studijā, ja jūs vairs nevēlaties kafi�ju. Man nav viņas fotogrāfijas, ta�u varu jums parādīt portretu, ja jūs domājat, ka tas noderēs.

Studijā bija kādas divdesmit gleznas, viena no tām tik liela, ka aizpildīja visu sienu. Bērdens tikai vienreiz mū�ā bija redzējis lielāku Rembranta "Naktssardzi", ko viņam gadījās aplūkot dienu ilgā Amsterdamas apmeklējuma laikā. Gleznas virsma radīja triju dimensiju iespaidu figūras bija neganti saplacinātas, bet bez krāsām tur bija izmantoti vēl arī citi materiāli vate, metāla skaidas, saburzītas avīzes driskas. Bērdens nolēma, ka viņam labāk patīk "Naktssardze". Ja portrets būs tādā pa�ā stilā kā �ī glezna, tad identifikācijas nolūkiem tas nederēs. Meitenei tur būs viena acs, zaļa mute un no auss rēgosies pannas rokturis.

33

Viņ� apsēdās uz grozāmā krēsla, vispirms aizvācis no tā apsūbēju�a sudraba maizes trauku, saritinātu krāsas tūbiņu un koka pū�amos instrumentus iespējams, ka tie nāca no Vi�dusjūras krastiem. Avīzes, drēbes, netīri kausi un apak�tases, alus pudeles atradās it visur, kur vien bija iespējams tos no�vietot, pat �ur tur uz grīdas. Blakus telefonam stikla vāzē, kas bija puslīdz pilna ar zaļganu ūdeni, stāvēja novītu�as narcisēs, viena no tām bija nolauzta, un sa�ervelējies ziedkauss atdūrās

R. Rcndcta

pret lielu, ķīļveidlgu siera gabalu.

Margolis tobrīd atgriezās ar portretu. Bērdens jutās patīkami pārsteigts. Tas izrādījās gleznots tradicionālā manierē, un tur varēja saskatīt meitenes galvu un plecus. Viņas acis bija tādas pa�as kā brālim zilas ar zaļu spīdu�mu, bet mati tikpat melni, un uz vaigiem tie veidoja di�vus asus pusmēne�us. Seja atgādināja vanagu ja vien vanagseja varēja būt maiga un skaista; mute smalka, tomēr pilnīgām lūpām, deguns nedaudz izliekts. Margolis bija uztvēris un parādījis viņas izteikto inteliģenci. '

"Ja viņa nav jau mirusi, jauna būdama," Bērdens nodomāja, "kādreiz tā būs brini�ķīga veca dāma."

Viņam bija tāda neērta ju�ana, ka skatītājam alla� pienācās cildināt darbu, ja to rāda pats radītājs, un viņ� neveikli izgrūda:

-�� Varen jauki. Ellīgi labi.

Tā vietā, lai izrādītu pateicību vai iepriecinājumu, Margolis vienkār�i noteica:

-�� Jā, tā ir lieliska. Viena no labākajām gleznām, ko jel�kad esmu uzgleznojis.

Viņ� uzstutēja gleznu uz tuk�ā molberta un apmierināti to aplūkoja viņa labais garastāvoklis bija atgriezies.

-�� Bet tagad, Margoļa kungs, Bērdens bargi sacīja, kā alla� �ādos gadījumos, mums jāvaicā radiniekiem, kur, pēc viņu domām, pazudusī persona varētu atrasties.

Pat neatskatījies uz Bērdenu, gleznotājs pamāja.

-�� Ser, koncentrējieties, lūdzu. Kā jūs domājat, kur jūsu māsa varētu būt?

Bērdens pats apzinājās, ka viņa balss tonis sarunas gaitā kļūst aizvien stingrāks, skolmeistariskāks un pēk�ņi iedomājās, ka varbūt uzvedas bezkaunīgi. Kop� iera�anās Kvinsa koted�ā viņ� bijā turējis prātā avī�rakstu bet tikai kā norādi, kā informāciju par brāli un māsu, ku�ru no mākslinieka varētu izdabūt tikai pēc ilgām pārrunu stundām. Tagad viņ� atcerējās, kāpēc �is raksts vispār bija uzrakstīts un kas Margolis tāds bija. Viņ� atradās ģēnija sabiedrībā vai arī, ja tas būtu tikai �urnālista pār�spīlējums liela talanta klātbūtnē. Margolis nebija tāds kā citi cilvēki. Viņa pirkstos un smadzenēs bija kaiļt kas, ko nevarēja pilnībā novērtēt, kamēr mākslinieks nebija miris un arī tad tikai pēc ilgāka laika. Tie�i tas viņu at�ķīra no citiem cilvēkiem. Bērdens izjuta bijību dīvainu godbi�jību, kura nekādi nesaistījās ar apkārtējo nekārtību vai bālo būtni, kas atgādināja hipiju un varēja būt mūsdienu Rembrants. Kas gan viņ�, lauku policists, tāds bija, lai varētu spriest, vīpsnāt vai piebiedroties filistriem?

Kad Bērdens atkārtoja jautājumu, balss bija atmaigusi.

-��� Kā jūs domājat, kur viņa ir, Margoja kungs?

-���� Kopā ar kādu no saviem draudziņiem. To viņai ir du�iem.

Viņ� pagriezās, un viņa mirdzo�ās opālkrāsas acis likās ietiecamies kādā sapņu tālumā. Vai Rembrants jebkad nonāca saskarē ar kādu policistu, kādi nu tie tajos laikos bija? Ģēniji toreiz bija daudz bie�āk sastopami, Bērdens nodomāja. Toreiz tādu bija vairāk, un cilvēki zināja, kā ar tādiem apieties.

-���� Tā varētu domāt, piemetināja Margolis, tikai zīmīte�

Bērdens sastinga. Vai arī viņ� jau bija saņēmis anonī�mu vēstuli?

-��� Kāda zīmīte? Par jūsu māsu?

-��� Tur jau tā lieta, ka zīmītes nav, bet vajadzētu būt. Ziniet, viņa arī agrāk diezgan bie�i nozuda, netraucēdama mani, ja es gulēju vai strādāju.

Margolis izlaida pirkstus caur garajiem, taukainajiem matiem.

-��� Neko citu, izņemot strādā�anu un gulē�anu, es īpa�i nepiekopju, viņ� sacīja. Viņa vienmēr atstāja zīmīti labi redzamā vietā pie manas gultas vai kaut kur pie�spraustu.

Kā �ķiet, viņu bija pārņēmu�as atmiņas par māsas agrāko gādību.

-�� Parasti tur bija sīki aprakstīts, kurp viņa dodas, ar ko, kā apkopjama māja, un nu, jā, visādi norādījumi par sīkiem darbiņiem.

Viņ� tikko manāmi "pasmaidīja apmulsu�u smaidiņu, kas apmācās, kolīdz iezvanījās telefons.

-��� Tas būs stulbais vecais Rasels Kotoms, viņ� norū�ca, viņ� mani padarīs traku, iztaujādams, kur viņa varētu būt.

Ruperts nocēla klausuli un ar elkoni atbalstījās pret drūpo�o siera gabalu.

-�� Nē, viņas te nav. Es nezinu, kur viņa ir.

Lūkojoties viņā, Bērdens netika gudrs, kas tie par

"sīkiem darbiņiem", kurus māsa būtu varējusi viņam uz�dot. Pat tāds sīkums kā atbildes snieg�ana pa telefonu likās izraisām viņā mizantropijas lēkmi.

-��� Pie manis ir policija, ja jūs gribat zināt. Protams, es jums ziņo�u, ja viņa atgriezīsies. Jā, jā, jā. Jūs domājat mani apmeklēt? Es neticu, ka tas �obrīd būtu iespējams. Mums nav nekādas vajadzības tikties.

-���� Ir gan vajadzība, Margoja kungs, klusi sacīja Bērdens, mēs abi tagad dosimies apmeklēt Kotorna kun�gu-

Veksfords domīgi salīdzināja divas papīra lapas vienu aprakstītu ar sarkanu lodī�spalvu, otru jaunu un tīru. Struktūra, krāsa un ūdenszīmes viss bija identisks.

-��� Tas tomēr bija pirkts Bredona veikalā, ser, sacīja ser�ants Martins. Tas bija centīgs virsnieks, kura vaibsti alla� pauda drūmu nopietnību. Grovers pārdod tikai zīmē�anas blokus un piezīmju bloknotus. Bredons �o pa�pīru īpa�ām vajadzībām pasūtījis Londonā.

-�� Tātad tas ir īpa�s pasūtījums?

-��� Jā, ser. Laimīgā kārtā viņi to piegādā tikai vienam pircējam Adelinai Hārperes kundzei, kas dzīvo Voterfordavēnijā, Stovertonā.

Veksfords pamāja.

-��� Augstākās klases rezidence, viņ� sacīja, lielas, veclaicīgas mājas.

-��� Hārpera kundze ir projām, ser. Garās Lieldienu brīv�dienās tā teica kaimiņ�. Viņai nav kalpotāja vīrie�a. Faktiski vienīgais cilvēks, ko varētu saukt par kalpotāju, ir apkopēja, kas ierodas pirmdienās, tre�dienās un piektdie�nās.

-��� Vai apkopēja būtu varējusi rakstīt to vēstuli?

-���� Tās ir lepnas mājas, ser, un atrodas patālu cita no citas. Voterfordavēnijas nami nav tādi kā municipālās mā�jas vai jaunās blokmājas, kur visi pazīst cits citu. Tur katrs turas par sevi. Apkopēja ir redzēta nākam un ejam, ta�u viņas vārdu neviens nezina.

-��� Un, ja viņai piemīt vājība nospert �ādus tādus sīku�mus, kuri netiek labi uzmanīti teiksim, dārgu rakstāmpa�pīru, tad viņas darba devēja un kaimiņi to dro�i vien nezi�na?

-��� Visi kaimiņi zina, sacīja Martins, mazliet apmulsis no viņa rīcībā eso�ās informācijas niecīguma, ka viņa ir padzīvojusi, uzkrīto�i ģērbusies, ar rūsganiem matiem.

-��� Pirmdienās, tre�dienās un piektdienās� Es domāju, ka viņa tiek iek�ā arī tad, kad saimnieces nav mājās?

-��� Un �odien ir piektdiena, ser. Ta�u, redziet, viņa nāk

tikai no rītiem, un, kad es ierados, viņa jau bija projām. Kaimiņ� teicās redzējis viņu nupat kā aizejam. Es naski metos uz ceļu, ta�u viņa jau vairs nebija redzama.

Veksfords vēlreiz pievērsās papīra lapām, pareizāk, laboratorijas ziņojumam uz vienas no tām. Uz anonīmās vēstules nebija atrasti nekādi pirkstu nospiedumi, tai nepiemita nekāda smar�a; tā bija rakstīta ar lētu pildspalvu tādu, kuru var nopirkt jebkurā kioskā. Viņam piemita iztēle, ta�u viņ� nekādi nespēja vizuāli iedomāties notiku�mus, kādi varēja risināties pirms �īs vēstules rakstī�anas. Apkopēja ar rudi krāsotajiem matiem, kuras uzvedība, kā likās, nemaz nebija nevainojama, varēja redzēt vai dzirdēt kaut ko tādu, kas pamudināja viņu rakstīt policijai! Tāds ziņojums visnotaļ labi saderējās ar �ādu sievietes tipu sievieti, kas �ad un tad mēdza ko no�iept. Tātad viņa vai arī kāds, kas bija ar viņu cie�i saistīts, bija vēstules autors. Tas varēja būt darīts aiz bailēm vai par spīti.

-��� Vai tā nevarētu būt �antā�a, Veksfords domīgi noteica.

-��� Es neuztveru jūsu domu, ser.

-��� Cilvēkiem alla� liekas, ka �antā�a varētu būt sekmī�ga, vismaz uz kādu laiku. Ta�u, jādomā, tā nav vis bijusi sekmīga. Es domāju, tā rudi krāsotā apkopēja būs mēģinā�jusi uzlikt ķepu �im D�efam Smitam, bet �is būs atteicies maksāt. Ja viņa ir atriebīga, tad būs savus draudus īsteno�jusi.

-��� �antā�isti alla� ir atriebīgi, ser, prātīgi sacīja Mar�tins. Spējīgi pamatīgi iegriezt. Ļaunāki nekā slepkavnieki, ser. Izteikta godbijība Veksfordu alla� kaitināja, īpa�i tajā gadījumā, ja tā bija saistīta ar nodrāztām frāzēm, kā�das gadījies dzirdēt jau tūksto�iem rei�u.

-��� Pirmā mācibstunda te beidzas, viņ� bargi sacīja. At' bildi pa to telefonu, lūdzams!

Martins pielēca pie telefona, pirms tas paspēja iezva�nīties otrreiz.

-��� Inspektors Bērdens lūdz jūs pie aparāta, ser.

Veksfords paņēma klausuli, nepieceldamies no krēsla.

Spirālveidīgais vads nostiepās bīstami tuvu stikla skulp�tūrai.

-�� Aizvāc to, viņ� sacīja. Ser�ants pacēla skulptūru un novietoja uz �aurās palodzes.

-�� Jā? Veksfords sacīja klausulē.

Bērdena balss likās samulsusi.

-��� Es devos aprunāties ar Kotornu. Vai nevarētu atrast kādu, kas ierastos un pievāktu Margoles jaunkundzes au�to? Varbūt Dreitons ja viņ� nav pārāk aizņemts? Ak, jā, un jāpārlūko koted�a. Veksfords dzirdēja viņa toni maināmies un noplokam tādā kā �ukstā. Tas ir īsts kau�jas lauks, ser. Nav brīnums, ka viņ� meklēja apkopēju.

-��� Arī mums viena derētu, Veksfords izteiksmīgi sacī�ja. Sparīga, ar sarkaniem matiem, viņ� paskaidroja.

Telefons nokrak�ķēja.

-��� Kas tur notiek?

-��� Siers iekrita puķu podā.

-��� Mans Dievs, sacīja Veksfords. Es saprotu, ko jūs gribējāt teikt.

Marks Dreitons nokāpa lejā pa policijas iecirkņa kāp�nēm un pārgāja pāri ceļam. Lai nokļūtu līdz Pampleinai, viņam vajadzēja iet pa Haistrītu līdz pa�am galam, un, nonācis pie Grovera tirgotavas, viņ� uz mirkli piestāja, lai ielūkotos skatlogā. Likās neticami, ka Martinam varēja ienākt prātā meklēt ar rokām darināto papīru tie�i �eit. Tas likās tum�s un netīrs, kā jau trūcīga lielpilsētas kvartāla veikals. Augsta mūra siena slējās tam pāri, brūhi bruģēta aleja starp to un puķu veikalu nākamajā mājā ieveda ap�aubāmā pagalmā ar atkritumu kastēm, �ķūņiem un garā�u.

Veikala logā izvietotās preces izskatījās tā, it kā tās tur atrastos jau vairākus gadus un būtu pilnīgi aizmirstas. Lieldienas bija pagāju�as tikai nesen, tā ka Lieldienu apsveikumkartes vēl varēja uzskatīt par aktuālām. Ta�u to aktualitāte viņam �ķita tikpat nejau�a kā stāvo�a pulksteņa precizitāte arī tas divreiz diennaktī rāda pareizu laiku jo turpat atradās arī Ziemsvētku apsveikumkartes da�as no tām nokritu�as un klātas putekļiem. Kopā ar pastkartēm nīka mirsto�i istabas augi. Varbūt tie bija pārdodami, var�būt pārpratuma pēc domāti dekorācijai. Augsne ap saknēm bija sacietējusi aiz ūdens trūkuma, atstājot tuk�u vietu starp zemi un poda malu. Kaste, kurā atradās spēle ar �ūskām un virvju kāpnēm, bija atvērusies, tā ka krāsainais spēļdēlis nokarājās no plaukta. Metamie kauliņi mētājās uz grīdas starp sarūsēju�ām naglām, izbārstītiem konfeti un nobiru�ām lapām. Dreitons nodomāja, ka viņam reti gadījies redzēt tamlīdzīgu atbaido�u un nepievilcīgu reklā�mu to pircēju aizbiedē�anai, kuri te gāja garām.

Viņ� jau grasījās doties tālāk, netīksmē paraustīdams plecus, kad caur netīro stikla sienu, kas �ķīra skatlogu no veikala iek�telpas, viņ� ieraudzīja meiteni aiz letes. Meiteni viņ� varēja saskatīt visai neskaidri vienīgi apvei�du un spo�os, gai�os matus. Bet kamēr viņ� vilcinājās iet tālāk vai palikt, jo pēk�ņi viņā bija modusies interese, viņa tuvojās logam un, atvērusi to, pieliecās, lai paņemtu kārtis, kas atradās pa kreisi no �ūsku un virvju kāpņu kastes. Viņu kaitināja tas, ka meitene nemēģināja savākt metamkauliņus vai nopūst putekļus no kastes vāka. Savā darbā viņ� bija pedantisks, uzcītīgs, uzmanīgs pret sīku�miem, kas attiecās uz viņa darbū vai privāto dzīvi.

Tā kā Dreitons juta netīksmi un vēlmi parādīt, ka vis�maz viens potenciālais pircējs ir sa�utis, viņ� pacēla acis, lai auksti uzlūkotu meiteni un sastapa viņas skatienu. Viņ� uzreiz zināja, kas viņa tāda ir. �ī seja viņu vajāja jau �etras dienas tā bija it kā pazīstama, ta�u ne tik viegli identificējama, un �obrīd atradās tie�i pretī. Dreitons lūko�jās viņā un juta karstas asinis saskrienam vaigos. Viņa nevarēja zināt, ka Dreitons viņu redzējis jau agrāk bet, ja viņa to zināja, tad nevarēja nojaust Dreitona domas tās lielākoties līdzinājās sapņiem, bija pēto�as, jutekliskas un tika alla� pavadīju�as viņas tēlu, kad Dreitons to skatīja ar savām gara acīm. Viņa nevarēja to zināt, ta�u viņ� juta, ka viņa dro�i vien zina jo �ādas dzīvas, nevaldāmas fantāzi�jas nevar palikt tikai smadzenēs, kas tās radīju�as tām kādā telepātiskā veidā jāpieskaras ari izraudzītajam objek�tam.

Viņa nekādi nereaģēja. Viņas pelēkās acis platas un vienaldzīgas bija sastapu�ās ar viņējām tikai uz mirkli. Viņa paņēma spēļu kār�u paciņu, nometusies uz ceļiem putekļos un konfeti, lai to aizsniegtu, un tad atgriezās veikalā, lai apkalpotu gaido�o pircēju. Viņas kājas bija garas un pārāk tievas. Putekļi atstāja uz viņas ceļiem apaļus, pelēkus plankumus. Viņ� nolūkojās, kā stiklotās durvis aiz viņas lēni aizvērās, ar viņas pirkstu nospiedu�miem klātā zilganā un caurspīdīgā siena aizsedza visu, izņemot viņas zeltsudrabaino matu neskaidro apveidu.

Dreitons �ķērsoja aleju, apiedams peļķes, kurās peldēja putas un izlaistīta degviela veidoja mirdzo�as varavīksnes. Viņ� palūkojās uz garā�as durvīm, pabrīnīdamies, kāpēc neviens nav tās nokrāsojis, jo krāsa ir lēta, bet iespēja padarīt lietas tīrākas un acij tīkamākas sniedz patiesu gan�darījumu. No puķu stenda puķu veikala ārpusē plūda narci�u smar�a. Tās un ari nupat redzētā meitene iedvesa domu par smalku un neskartu svaigumu arī narcises ziedēja netīrībā tāpat kā meitene. Rupji sanaglotā, netīrā koka kaste tām bija tas pats, kas viņai netīrā veikala vitrīna neglīta, nepiemērota vide elpu aizraujo�am skaistumam.

Vai viss, ko vien viņ� tagad ieraudzīs, viņam atgādinās �o meiteni? Vai viņa izjūtas nebija mainīju�ās pēc pirm�dienas nakts? Nonācis līdz tiltam un palūkojies lejup upē, viņ� atkal uzdeva sev �o jautājumu. Protams, viņ� bija ievērojis meiteni pilsētā iepērkamies. Viņa bija tāda mei�tene, kuru ievērotu ikviens vīrietis.

Jau mēne�iem ilgi viņas pievilcība ietekmēja Dreitonu. Ta�u pirmdienas naktī viņ� bija gājis te garām un redzējis viņu skūpstāmies ar citu vīrieti. Tas radīja puisī dīvainu vēlē�anos aizsargāt meiteni tādā brīdī, kad viņa, aizmirsusi, visu uz pasaules, ļāvās kaislībai, kurai �ai mijkrēslī par liecinieku varēja kļūt jebkur� garāmgājējs. Tas liecināja, ka viņa bija jutekliskuma objekts no miesas un asinīm tātad pieejama, sasniedzama arī viņam.

Viņu stāvi atspoguļojās tum�ajā ūdenī vīrie�a, kuru viņ� neievēroja, un viņas � slaiks, gar� un trīsuļojo�s. Kop� tā brī�a viņas tēls puisi vajāja, atrazdamies kaut kur zemapziņā un traucēdams viņu tad, kad viņ� palika viens.

Viņa pa�a atspīdums asāks un reālāks �ajā pēcpus�dienas gaismā nekā viņu silueti toreiz krēslā auksti lūko�jās pretī no ūdens straumes. Tumsnējā, itāliskā seja ar modrām acīm un izliektā mute nelika neko nojaust par domām, kādas viņ� domāja. Viņa mati bija gari pārāk gari policistam, mugurā tum�pelēks vatēts mētelis, platas bikses un svīteris. Bērdens iebilda pret mēteli un matiem, ta�u viņ� neatrada nekādu vainu Dreitona mazrunīgumā un atturīgajās manierēs, lai gan tās at�ķīrās no viņa pa�a izturē�anās.

Galvas un plecu atspīdums saviļņojās un nozuda aiz tilta margām. Dreitons pa�amdīja savas kabatas, lai pār�liecinātos, vai paņēmis Ildzi cimdus. Tā bija tikai formali�tāte; viņ� ļoti reti kaut ko aizmirsa. Viņ� vienreiz atska�tījās, ta�u redzēja tikai pircējus, bērnu ratiņus, velosipē�dus, augsto ķieģeļu sienu un aleju ar piegru�oto, mitro bruģi. Tad viņ� devās tālāk savās gaitās uz pilsētas nomali un Pampleinu.

�is ceļ� uz Kingsmārkhemas piepilsētu viņam bija sve�s; tāpat kā citas gatves, ari �ī atgādināja koku ieskautu tuneli, un braucamā daļa bija pietiekami plata, lai viena otrai garām varētu pabraukt divas automa�īnas.

Iebridusi prīmulās, pāri �ogam uz viņu blenza govs. Dreitonu neinteresēja dabas zinības, pastorālās pārdomās viņ� neieslīga. Viņa skatienu piesaistīja balts sporta auto, kas stāvēja pa pusei uz ceļa, pa pusei zaļumu puduri, bū�dams vienīgais cilvēka roku darinājums, ko �ajā apkaimē varēja saskatīt. Pati koted�a uzreiz nebija ieraugāma. Tad viņ� starp sakuploju�iem, zaļojo�iem paērk�ķiem un balti ziedo�u dzeloņplūmi pamanīja mazus, izļodzītus vārtiņus. Zari bija asi un slapji. Viņ� pagrūda tos nost, samērcējot plecus. Ābeles to stumbri bija apaugu�i mīkstām, sūbējo�ām sūnām kuploja pie mājas, kuras nopluku�o baltumu atdzīvināja kāda liela, pie tās augo�a krūma lies�mainie ziedi: tā bija cidonija kaut gan Dreitons to nezi�nāja no kuras koted�a bija ieguvusi savu nosaukumu.

Viņ� uzvilka cimdus un iekāpa Alpinā. Viņam pa�am piederēja ļoti maz materiālu labumu, tomēr viņ� tos re�spektēja. �is auto sagādāja prieku īpa�niekam, bija tīkami ar to braukt. Viņu kaitināja tas, ka �is īpa�nieks to lietoja par tādu kā ceļojo�u atkritumu urnu, metot uz grīdas tuk��ās cigare�u paciņas un izdegu�us sērkociņus.

Dreitons centās neaizskart neko vairāk, kā bija nepiecie�ams, ta�u viņam nācās aizvākt no vējstikla saplēsto avīzi, lai varētu sākt braukt. Paērk�ķu zaru skrāpē�anos pret jumtu viņ� izjuta tik sāpīgi, it kā tiktu saskrambāta viņa āda.

Viņam nācās pretoties kārdinājumam braukt pa garāko ceļu apkārt Forbijai. �ajā stundā kustība nebija dzīva, un vienīgais iemesls, lai izvēlētos �o ceļu, būtu bijusi viņa vēlme papriecāties. Dreitons bija stoiski izkopis sevī spē�jas pretoties kārdinājumiem. Kādreiz � un viņ� nodomāja, ka tas varētu notikt visai drīz viņ� kādam pakļausies, ta�u tas nebūs tik banāls vilinājums.

Pasa�iera sēdeklim pāri bija pārmests dzeltenbrūni plankumots ka�oks. Tas ļoti spēcīgi, reibino�i smar�oja skaistas sievietes smar�a, kas Dreitonam lika iztēloties pagāju�as un vēl nebiju�as mīlas ainas. Ma�īna rāmi slīdē�ja uz priek�u. Viņ� jau bija ticis līdz Haistrītas vidum, iekams pamanīja, ka trauksmaini un nevienmērīgi lēkā kā�da adatiņa mērītājciparnīcā. Tā tuvojās bīstamības robe�ai. �eit, �ajā ielas daļā, nebija apkalpes staciju, ta�u viņ� atcerējās garā�u Jorkstrītā, tūlīt pēc D�oja juvelierveikala un darba bir�as.

Kad Dreitons tur nonāca, viņ� izkāpa un pacēla motora pārsegu. Tvaiki cēlās aug�up viļņiem vien, un viņ� atkāpās.

-�� Radiators ir caurs, viņ� sacīja apkalpotājam.

-���� Es jums ielie�u kādu nieku ūdens. Viss būs kārtībā, ja jūs brauksiet lēnām. Vai tālu jābrauc?

-��� Nav tālu, atteica Dreitons.

Odens sāka tecēt ārā, tiklīdz viņi bija to ielēju�i. Drei�tons gandrīz jau varēja saskatīt policijas iecirkni. Viņ� pa�brauca garām D�oja juvelierveikalam, kura skatlogos uz sarkana samta greznojās dārgakmeņi, un pabrauca garām Grovera skatlogam, bet nepalūkojās tajā. Dzeja nepiederē�ja pie viņa iecienītākās lasāmvielas, ta�u viņ� bija ar mieru piekrist dzejniekiem, ka mīlestība cilvēka dzīvē ir kaut kas īpa�s. Viņ� atnāks �urp vēlāk, kad būs padarījis savu dar�bu.

Kotorna apkalpes stacija bija daudz lielāka par to neci�lo iestādījumu, kurā Dreitons tika iebraucis ar Anitas Margoles auto. Tā atradās Stovertonas krustcelēs.

No jumta virs nelielās stikla kabīnes, kurā Kotorns sēdēja un pieņēma klientus, nokarājās dzeltensarkans transparents. �īs krāsas bija pieskaņotas astoņiem sūkņiem un neona uzrakstam uz arkas pie ieejas. Bērdens atcerējās, ka vēl nesen te auga sudrabainu bērzu birztala; viņ� atcerējās arī dabas aizsardzības biedrības veltīgās pūles stāties ceļā Kotorna uzvaras gājienam. Pēdējais bērzs rē�gojās aiz apkopes telpas sienas kā apjucis aborigēns, ko iekarotājs izspiedis no jaunās pasaules.

Māja aiz jaunās apkalpes stacijas turpretim bija veca. Gotikas atdzim�anas triumfs, ar jokainiem tornī�iem, slīpumiem, �ukuriem un agresīva izskata ūdensnotekcaurulēm. Agrāk pazīstama kā Bēr�hauza divu vecmeitās paliku�u māsu mītne, tā nonāca Kotorna un viņa sievas īpa�umā visā tās Viktorijas laika briesmonīgumā. Kamīna malas bija izrotātas un apkrautas ar slaikām vāzēm zāles zaļumā, izbāztiem putniem un vaska augļiem. Kotorns, uzmetis Rupertam Margolim jautājo�u skatu, ieveda viņus viesistabā un devās pakaļ savai sievai.

-��� Tas ir pēdējais modes untums, drūmi noteica Margolis. Visi tie Viktorijas laika krāmi.

Virs pavarda karājās oleogrāfija sieviete grieķu tunikā turēja rokā liliju. Viņ� apveltīja to ar niknu skatienu.

-��� Kotornam vajadzētu būt ap se�desmit, un viņa sieva ir jau vecene. Viņi ir kā uzburti uz jauniem ļaudīm. Manu�prāt, jaunie�i domā, ka �īs graba�as saņēmu�i kā kāzu dā�vanu! viņ� atriebīgi ieķiķinājās.

Bērdens iedomājās, ka viņ� reti kad saticis tik ne�ēlīgu cilvēku, ta�u, kad ieradās misis Kotorna, viņ� sāka saprast, ko Margolis bija gribējis sacīt. Viņa bija ļoti tieva, tēr�pusies visai īsos svārciņos un blūzītē ar īsām piedurknēm. Viņas mati bija glu�i vai prīmulu tonī un ieveidoti tā, ka atgādināja indiāņa spalvu rotu.

-��� Rū, sveiks! Bet jūs es nepazīstu!

Bērdens pēk�ņi jutās pārliecināts, ka viņai Margoli gadījies sastapt labi ja reizi mū�ā, bet viņa jau sauca to mīlināmajā vārdiņā "Vinnija Pūka" stilā. Lauvu medniece. Viņa iegrima mīksti tapsētā zvilni, parādīdama augstu at�segtas, kaulainas kājas. Margolis viņu absolūti neievēroja.

-��� Kas tad īsti noticis ar Annu?

-��� Mēs ceram, ka jūs varēsiet mums palīdzēt, Kotorna kundze, Bērdens nopietni sacīja, ta�u viņa acis bija pievērstas vīram. Tas bija vecāks kungs ar baltām ūsām un noteiktu militārpersonas stāju. Ja mode nēsāt karavīru uni�formas, kas aizvien vairāk izplatījās starp jaunie�iem, skartu arī vecākās paaudzes, Kotornam būtu panākumi. Viņ� lieliski izskatītos huzāra formā.

-��� Pie jums otrdienas vakarā bija viesības, mister Kotorn. Margoles jaunkundze arī bija ielūgta. Cik noprotu, tad viņa neieradās.

-��� Tiesa, Kotorns mundri atsaucās. Viņa te iemeta aci un teicās noteikti ierasties. Ta�u neparādījās ne uz mirklīti. Es jutos elli�ķīgi noba�ījies, to gan varu jums pasacīt. Bijām ielūgu�i milzīgu baru.

-��� Jā, un Dikijs Fērfakss nobrauca visu garo ceļu no Londonas, lai viņu redzētu, piebilda Kotorna kundze, pavirzīdamās uz to pusi, kur sēdēja Margolis. Viņi bija draugi. Ļoti tuvi draugi, jāteic, viņa plivināja ar tu�u pieķepu�ās skropstas.

-����������� Rakstnieks Fērfakss? Bērdens nekad vēl nebija par tādu dzirdējis ja neskaita �o rītu, ta�u viņ� negribēja, lai viņu jau otro reizi �ajā dienā nosauc par filistru.

Kotorna kundze pamāja.

-��� Nabaga Dikijs bija gau�ām vīlies, kad viņa tā arī ne�parādījās, un aizgāja ap vienpadsmitiem.

-��� Pametot vienu no manām labākajām brendija glāzēm uz degvielas sūkņa, Kotorns dusmīgi noteica. Nolāpīti nevērīgs dīkdienis!

-��� Vai viņ� visu vakaru bija te?

Bērderis ar to bija domājis laiku no astoņiem līdz vien�padsmitiem. �is laiks bija minēts anonīmajā vēstulē.

-���� Viņ� visu laiku bija te. Atnāca mazliet pirms as�toņiem un aizgāja tikai tad, kad bija pamatīgi piesū�cies.

-��� Tu esi zemisks, ar nepatiku sacīja Kotorna kundze. Zemisks un greizsirdīgs. Tāpēc, ka Anna deva priek��roku viņam. Viņa metāliski iesmējās. Viņai ar Raselu bija tādas īpatnējas attiecības.

Bērdens palūkojās, ko dara Margolis, bet mākslinieks likās iegrimis abstrakti nospiedo�ās pārdomās. Kotorna kundze iebakstīja ar kaulaino pirkstu dzīvesbiedram ribās.

-��� Vai varbūt tas ir veids, kā krāpt pa�am sevi.

Asinis iesitās Kotorna jau tā sarkanajā sejā. Viņa mati bija kā baltas pūkas un atgādināja Vesthailendas terjera balto vilnu.

Pēk�ņi Margolis atjēdzās. Viņ� uzrunāja tikai Bērdenu, it kā neviena cita istabā nebūtu.

-��� Anna jau pirms vairākiem mēne�iem iedeva viņam kurvīti. Pēc tam bija kāds cits. Es cen�os atcerēties viņa vārdu.

-��� Vai tas gadījumā nebija D�efs Smits?

Bērdens ielūkojās visiem trijiem sejās, neredzēdams tajās neko citu kā vienīgi neizpratni. Viņ� atsauca atmiņā ziņojumu no tās vēstules.

"Viņ� ir augumā neliels, jauns un tumsnējs, un viņam ir melns auto. Vārdā D�efs Smits." Protams, tas nevar būt viņa īstais vārds. "Smits" nekad nav īstais vārds.

-��� Labs ir. �obrīd tas būtu viss. Paldies par palīdzību.

-���� Es to nesauktu par palīdzību, Kotorna kundze ieķiķinājās. Viņa lūkoja saņemt Ruperta roku, ta�u tas viņai neizdevās. Jūs pazudīsiet bez viņas, Rū, viņa ieteicās. Ja ir kas tāds, ko mēs ar Raselu varētu�

Bērdens sagaidīja, ka Margolis cietīs klusu vai pateiks ko rupju. Bet viņ� veltīja Kotorna kundzei aklu, bezcerīgu skatienu.

-��� Līdz �im neviens neko nav varējis, � viņ� noteica. Pēc tam devās laukā no istabas, turēdamies taisni, ar izrieztiem pleciem. Uz īsu mirkli Margolis bija atgādinājis Bērdenam par ģēnija gara augstumiem. Viņ� sekoja Rupertam, bet Kotorns savukārt viņam.

Garā�as īpa�nieka elpa oda pēc viskija. Viņam bija karavīra seja drosmīga, sirsnīga, mazlietiņ muļķīga. "Militārā stāja viņam piestāv," Bērdens nodomāja, "pat viņa uzvārdam. Pirms daudziem gadiem viņa māmuļa nosauca viņu par Raselu, jo tas labi saskanēja ar Kotornu uzvārdu, te varēja cerēt lielas lietas. Ģenerālis sers Rasels Kotorns, karaliskās armijas pavēlnieks, vado�ā personāla piederīgais�" Bērdens �o to zināja par viņa dzīvi. �is vīrs nekad nebija uzvarējis kaujā, nebija pat komandējis rotu. Viņ� bija garā�as īpa�nieks.

-��� Es meklēju kādu D�efu Smitu, kas varētu būt Margoles jaunkundzes draugs.

Kotorns griezīgi iesmējās.

-��� Tā varētu būt, ta�u es nekad neesmu par tādu dzir�dējis. Viņai pui�u netrūkst. Skaista meitene, jauka, maza autobraucēja ar labu galvu kā radītu lieti�ķām dafī�anām. Es viņai pārdevu to auto, ar kuru viņa braukā. Tā

mēs satikāmies. Kaulējāmies, vai zināt, galu galā noslē�dzām varenu darījumu. Tas man patīk. Dabiski, ka pui�u viņai netrūkst.

'-Vai jūs tiem pieskaitītu ari sevi?

Tas izklausījās groteski. �im vīram bija ap se�desmit. Ta�u "puisis" tā �ajos laikos varēja dēvēt mīlētāju jeb�kurā vecumā. Tas izklausījās kā eifēmisms.

Kādu bridi �ķita, ka Kotoms neatbildēs, bet, kad viņ� ierunājās, tas neizklausījās pēc atbildes uz jautājumu.

-��� Vai jūs esat precējies?

-��� Jā. Esmu.

-��� Tas ir drausmīgi, vai ne? viņ� apklusa un sērīgi uzlūkoja sūkņa apkalpotāju. Kopīgā noveco�ana� Briesmīgi!

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Ielāgojiet, ka tas ir jūsu pienākums palikt jaunam, cik ilgi vien iespējams. Dzīvojiet nost, izklaidējieties, kur vien varat, kopā ar jauniem ļaudīm. Tad puse no cīņas jau būs izcīnīta.

Tā laikam bija viņa vienīgā cīņa.

-���� Vai jūs izklaidējāties kopā ar Margoles jaunkundzi, Kotorna kungs?

Garā�as īpa�nieks pielieca tuvāk Bērdenam savu seju, uzdvesdams pēc viskija smar�ojo�o elpu.

-���� Vienreiz, viņ� sacīja, tikai vienreiz. Es viņu vedu uz Pomfretu pusdienās �eritonas me�a viesnīcā. Tie�ām, muļķīgi. Viesmīlis mani pazina. Viņ� bija mani tur redzē�jis kopā ar sievu. Es pasūtīju, un viņ�, vai ziniet, vaicāja: "Vai jūsu meitai ari kūpināto lasi, ser?"

49

Kāpēc tad būtu tā jārīkojas? Kāpēc palikt muļķa lomā? Bērdenu nemocīja nedz kārdinājumi, nedz nepiepildāmi sapņi. Viņ� iekāpa auto un apsēdās blakus Margolim, brīnīdamies, kāpēc tie, kas nespēj aizstāvēties, pa�i dodas uz ugunslīniju.

R. Rcndcla

Gleznas bija gan kāpnēs, gan kāpņu laukumiņā. Gais�ma bija plūsto�a, un ser�ants Martins paklupa pār mazgā�jamās veļas kaudzi uz grīdas pie Anitas Margoles guļam�istabas durvīm.

-��� Ne vēstuļu, ne dienasgrāmatu, ser, viņ� sacīja Bēr�denam. Visā mū�ā neesmu redzējis tik daudz drēbju. Te ir kā� kā� lietotu apģērbu veikalā.

-�� Drēbju bodē, tu gribēji sacīt? Dreitons ierunājās.

-��� Tu daudz esi tādās bijis, vai ne? Bērdens neno�cietās. Dreitons izskatījās pēc tāda, kas varētu veikalā nopirkt melnu neilona apak�veļu iecerētajai, ne aci nepamirk�ķinādams. Pa puspievērto durvju spraugu tajā bija iebāzta no�ķiebta sandale, lai durvis nevērtos ciet viņ� varēja saskatīt gultā izmētātus apģērba gabalus; vēl citi karājās divos cie�i piebāztos skapjos. Ja jūsu māsa būtu devusies projām pati pēc savas gribas, Bērdens pavaicāja Rupertam, viņa ta�u būtu paņēmusi savas drēbes līdzi? Vai te kaut kā trūkst?

-�� Es patie�ām nezinu. Nav pilnīgi nekādas jēgas jautāt man ko tādu. Anna mū�dien pērk drēbes, blāķiem vien. Viņai to ir bez sava gala.

-�� Viens gan ir skaidrs, Dreitons ieteicās, mēs neva�ram atrast lietusmēteli.

Martins piekrīto�i pamāja.

-��� Tā ir. Zvērādas un visādi zīdi, bet sievie�u lietus�mēteļa nav. Otrdienas naktī lija, ka blīk�ķēja vien.

-��� Reizēm viņa ņem kādas drēbes līdzi, sacīja Mar�golis, un reizēm neņem. Kā rādās, viņa ir devusies pro�jām ar to, kas mugurā, un nopirkusi visu, kas vajadzīgs.

Atstājis pārējos, lai viņi varētu pabeigt pārlūko�anu, Bērdens sekoja gleznotājam lejā.

-�� Tātad viņai bija nauda?

Sieviete no portreta tā sieviete, kurai piederēja visa �ī pla�ā un acīm redzami dārgā garderobe, dro�i vien ne�samierinātos ar �ādām tādām lupatām. Vai no pielūdzēja tika sagaidīts dāsnums? Tāda stila attiecībās viss kas bija iespējams.

-��� Cik naudas viņai bija līdzi?

-��� Pirmdien viņa .saņēma �eku. Viņai bija pa�ai sava nauda, ziniet. Tēvs atstāja viņai visu savu naudu. Viņ� nebija man pieķēries, un es nevarēju viņu ciest, tāpēc viņ� visu atstāja Annai. Viņa saņem naudu ik pēc trim mēne��iem.

Bērdens nopūtās. Jebkur� cits būtu izvairīgi runājis par privātiem ienākumiem, ceturk�ņa izmaksām.

-��� Vai jūs zināt, par kādu summu bija �eks?

-��� Protams, ka zinu, Margolis īgni noteica, es ta�u neesmu plānprātiņ�. Summa vienmēr ir viena un tā pati piecsimt mārciņas.

-��� Vai tas �eks bija viņai līdzi?

Te jau beidzot bija kaut kas, kur viņ� varēja iecirst zobus. Te jau bija motīva sākums.

-��� Viņa alla� to izmainīja, tiklīdz tas pienāca, sacīja Margolis, un naudu glabāja rokassomā.

-��� Visus piecus simtus? Bērdens izdvesa. Vai jūs gribat teikt, ka viņa devās uz viesībām ar piecsimt mār�ciņām rokassomā?

-��� Tā varētu būt. Viņa vienmēr nēsāja visu līdzi, Margolis nevērīgi attrauca, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē. Redziet, viņa varēja aiziet uz pilsētu, ieraudzīt kaut ko tādu, ko vēlētos nopirkt, un tad naudai vajadzēja būt pie viņas, vai ne? Viņai nepatīk maksāt par mantām ar �ekiem, jo tad varētu pārsniegt bankas rēķinu, un Anna da�ā ziņā ir tipiska vidus�ķiras pārstāve. Viņa �ausmīgi uztraucas, ja ir pārsniegusi bankas rēķinu.

Piecsimt mārciņas ja tās būtu saņemtas piecniekos veidotu pamatīgu �ūksni sievietes rokassomiņā. Vai viņa nebūtu likusies ne zinis par to, kur vēra vajā rokassomiņu un kas varēja aplūkot tās saturu? �ī sieviete bez tam vēl bija visai amorāla. Pieklājīgām sievietēm bija kārtīgas, tīras mā�jas. Tām bija vai nu vīrs, vai darbs, vai abi. Tās turēja savu naudu bankā. Bērdens iedomājās, ka apjautis, kas varētu būt atgadījies ar Anitu Margoli. Pa ceļam uz viesībām viņa būs iegājusi veikalā vai apkalpes stacijā, atvērusi somiņu, un tās saturu būs redzējis �is blēdis Smits. Iespējams izskatīgs blēdis, kas'spēj iedvest uzticību. Jauns, tumsnējs, ar melnu auto. Viņi būs izgāju�i no turienes kopā, un viņ� būs nogali�nājis sievieti, lai dabūtu naudu. Vēstules rakstītājs būs to uzodis, lūkojis �anta�ēt un �antā�a nav izdevusies?

Ta�u �o gadījuma paziņu būs tikpat kā neiespējami atrast. Pastāvīgais pielūdzējs īpa�i tāds, kur� ticis atrai�dīts varētu būt krietni noderīgāks.

-��� Vai jūs atcerējāties Fērfaksa sāncen�a vārdu? viņ� pavaicāja.

-��� Alans Kāviņutur. Viņam nav naudas un izskatās visai provinciāls. Nezinu, ko māsa viņā bija saskatījusi. Annai ir jūtama nosliece uz labdarību, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. Kaut kas ar "Fic" kā "Ficviljams". Ne glu�i Ficviljams, bet kaut kas tamlīdzīgs. Es tiku ar viņu paru�nājies tikai vienu reizi, un ar to pa�u pietika.

Bērdens dzēlīgi piezīmēja:

-��� Neizskatās, ka jums vispār kāds ļoti patiktu, ser.

-��� Man patīk Anna, bēdīgi sacīja Margolis. Es jums pateik�u, kas varētu zināt. Penistena kundze, mūsu pēdējā apkopēja. Es varētu doties pie viņas un apvaicāties ja viņa būtu gatava nākt atpakaļ un satīrīt �ito māju, lūdzami neatrunājiet viņu, labi?

Kad viņi iznāca no koted�as, smidzināja salts, pelēks lietutiņ�. Margolis pavadīja Bērdenu līdz dārza vārtiņiem.

-��� Tātad jūs tā ari neatradāt apkopēju?

No aizmugures viņ� dzirdēja gleznotāja balsi bērni��ķīgā lepnumā sakām:

-��� Es ieliku paziņojumu Grovera tirgotavas logā. Uzrakstīju uz mazas kartītes. Tas nemaz nav dārgi. Es tie�ām nesaprotu, kāpēc cilvēki tērē lielu naudu par to rubriku The Times, ja �itā ir daudz ērtāk un lētāk.

-��� Tie�ām, sacīja Bērdens, apspiezdams pirmatnējo , tieksmi rēkt un piecirst kāju. Vai �ai misis Penistenai gadījumā nav krāsoti sarkani mati?

Margolis nostājās pie dzīv�oga, lauzdams vilkābeles jaunos dzinumus. Viņ� bāza tos mutē un ar acīm redzamu apmierinājumu sāka ko�ļāt.

-��� Viņai vienmēr bija galvā cepure, viņ� sacīja. Es nezinu, kādā krāsā ir viņas mati, bet varu jums pateikt, kur viņa dzīvo.

Viņ� apklusa, kā gaidīdams uzslavu par neparasto at�miņas uzplaiksnījumu. Bērdena sejas izteiksme �ķita viņu iedro�inām, un viņ� turpināja:

-��� Es to zinu, jo vienreiz tiku vedis viņu mājās, kad lija lietus. Tas ir Glēbroudā, pa labi, pabraucot garām piekta�jam kokam ielas malā, tur ir pasta kaste� Sarkani aizkari, pa kāpnītēm uz aug�u, un�

Bērdens pārtrauca viņu, nepacietīgi no�ņākdamies. �īs ģenialitātes izpausmes viņam jau bija līdz kaklam.

-�� Es atradī�u. s

Viņ� pats varēja izskatīt vēlētāju reģistru. "Penistena" noteikti bija tikpat rets, cik "Smits" izplatīts uzvārds.

Marks Dreitons īrēja istabu pie Kingsmārkhemas staci�jas. Viņa dzīvokļa saimniece bija māti�ķa sieviete, kurai patika rūpēties par to, lai viņas īrnieki justos kā mājās.

Viņa izkarināja pie sienām gleznas, sagādāja puķotas gultassegas, visur kā sēklas izkaisīdama mazus rotājumus. Tūlīt pēc ievāk�anās Dreitons novietoja visas vāzes un pelnutrauciņus pa�ā bufetes dibenā. Ar gultas pārklāju gan neko nevarēja iesākt. Viņ� būtu vēlējies, lai istaba atgādi�nātu celli. Kāds tā bija meitene viņam tika teicis, ka viņa daba esot salta, un viņ� turpināja izkopt savu personī�bu �ajā virzienā. Viņam patika uzskatīt sevi par aukstasi�nīgu cilvēku bez emocijām.

Viņ� bija ļoti godkārīgs. Tikko kā ieradies Kingsmārkhemā, viņ� tūlīt nolēma likt Veksfordam sevi iemīļot un tas izdevās. Viņ� metodiski izpildīja visus Veksforda rīkojumus, ar padevīgi noliektu galvu kā rītin aprīdams visas galvenā inspektora pamācības, lekcijas, ar visām novirzēm no tēmas un asprātībām. Iecirkni viņ� tagad jau pazina tikpat labi kā savu dzimto pilsētu un izlietoja savu bibliotēkas lasītājkarti, lai lasītu darbus par psiholoģiju un pirmās medicīniskās palīdzības snieg�anu. Reizēm viņ� izlasīja arī kādu romānu, ta�u neko vieglāku par Mannu vai Darelu. Viņ� cerēja, ka kļūs par pilnvaroto. Viņ� varē�tu apprecēt piemērotu sievu � kaut ko līdzīgu Veksforda kundzei glītu, klusu un iznesīgu.

Veksfordam bija meita kā stāsta, jauka un gudra meitene. Ta�u tas viss vēl bija priek�ā. Viņam nebija ne prātā precēties, kamēr vēl nav sasniegta attiecīgā dienesta pakāpe.

Viņa attieksme pret sievietēm pildīja viņu ar lepnu�mu. Būdams liels patmīlis, viņ� neveltīja daudz vērības citiem, un viņa uzmanība galvenokārt tika rezervēta pa�a karjerai.

Viņ� kārtoja darī�anas praktiski un ar vēsu prātu. Viņa vārdu krājumā "mīlestība" bija aizliegts vārds visretāk lietotais no reti lietojamiem. Viņ� nekad to nebija lietojis attiecībā uz otru cilvēku. Ja arī viņ� kādreiz sajuta ko vairāk par fizisku tieksmi, tad nosauca to par iekāri ar sare�ģījumiem.

Tādas, kā viņ� pats domāja, bija arī viņa jūtas pret Grovera tirgotavas meiteni. Tāpēc viņ� tagad gāja pirkt �ajā tirgotavā vakara avīzi. Varbūt viņas nemaz tur nebūs. Vai varbūt ja viņ� redzēs meiteni tuvumā, nevis caur stiklu vai kāda cita skavās, �īs ju�anas izgaisīs? Visā vi�sumā viņ� cerēja, ka tā varētu notikt.

Veikals �urnēja tornim līdzīgās sarkanās ķieģeļu sienas pakājē. �ķita, ka tam no kaut kā jāslēpjas. Ielas lukturis melnā dzelzs krātiņā slējās pie durvīm, ta�u lampa tajā nedega. Kad Dreitons pavēra durvis, mazs zvaniņ� auksti notink�ķēja. Iek�ā bija patum�s un nepatīkami oda. Aiz grāmatu stenda un sarūsēju�a ledusskapja, kas bija klātin noklāts ar �ķībiem un greiziem saldējuma reklāmas pla�kātiem, viņ� varēja saskatīt bibliotēkas grāmatu plauktus. Grāmatas bija tādas, kādas pārdod izpārdo�anās deviņ�padsmitā gadsimta romāni trijos sējumos, pētnieku biogrā�fijas, stāsti skolasbēmiem.

Aiz letes zem kailas, dego�as spuldzes stāvēja tieva, sausnēja sieviete. Iespējams, ka tā bija viņas māte. Viņa apkalpoja tabakas pircēju.

-�� Kā klājas saimniekam? pircējs pavaicāja.

-��� Joprojām slikti ar muguru, laipni sacīja Grovera kundze, kop� piektdienas nav cēlies no gultas. Vai jūs gribējāt �os sērkociņus?

Dreitons ar nepatiku aplūkoja sievie�u �urnālus, piegrieztņu stendu (divus plīvojo�us minisvārkus, kurus būtu iespējams izgriezt un pa�ūt pa vienu vakaru), deviņu peniju trillerus, spoku stāstus, fantastikas grāmatas par citplaņētie�iem. Uz plaukta starp neīstiem Ved�vuda pelnu traukiem stāvēja porcelāna spaniels, un no groziņa tam uz muguras rēgojās mākslīgie ziedi. Puķes klāja pūkaini putekli glu�i kā pelēka pelējumsēņu audze.

-��� Pieci un vēl trīs. Liels paldies. To sauc par skriemeļu noslīdē�anu. Viņ� apmetās riņķī ar auto un krāks!

-��� Nejauki, sacīja pircējs. Vai jūs atkal domājat izīrēt istabu? Dzirdēju, ka tas jūsu jauneklis esot projām.

-��� Un labi, ka tikām vaļā! Es nevaru nevienu ņemt, dār�gumiņ, kamēr Grovera kungs guļ slims. Lindai un man arī bez tā jau pietiek, ko darīt.

Tātad tāds bija viņas vārds Linda. Dreitons novērsās no "Spoku pasaules". Grovera kundze viņu vienaldzīgi uzlūkoja.

-��� Lūdzu?

-�� Standard, lūdzu.

Palicis bija vairs tikai viens numurs, un tas pats stendā veikala ārpusē tur, kur atradās paziņojumu dēlis. Drei�tons sekoja viņai ārā un samaksāja par avīzi, stāvēdams uz pakāpiena. Viņam nemū�am negribējās te atgriezties �ajā slimīgajā neveiksminieku vidē. Varbūt, ja viņ� nebūtu nācis �urp, viņa dzīve turpinātu plūst ierastajā, iemēģināta�jā gultnē tie�i uz mērķi. Viņ� mirkli vilcinājās. Lampa bija iedegusies, un viņa acis vienā no paziņojumiem saskatīja pazīstamu vārdu. Margolis, Kvinsa koted�ā un sekoja teksts par meklējamo apkopēju. Ta�u atvērās durvis un iznāca Linda Grovera. Tik ātri bija iespējams iekulties likstā.

Viņa bija gara īsā, pelēkā kleita darīja viņu vēl ga�rāku. Vēj� apvija audumu cie�i viņas ķermenim, parādot mazo krū�u un garo, slaiko lielu apveidus. Viņai bija maza galva, tā balstījās uz tieva kakla, un blāvie mati bija atsukāti atpakaļ tik gludi, ka savilka ādu un izstiepa balo�u krāsas uzacis. Viņ� nekad vēl nebija redzējis tik kārtīgi apģērbu�os meiteni izskatāmies tik kailu.

Viņa atvēra paziņojumu vitrīnu, izņēma kādu paziņoju�mu un aizstāja to ar citu.

-��� Atkal līst! viņa noteica. Nudien nezinu, kur var rasties tik daudz ūdens!

Balss bija neskanīga, izruna pa pusei Saseksas, pa pusei koknijs.

-��� Debesīs, sacīja Dreitons.

�ī bija vienīgā iespējamā atbilde uz tik muļķīgu piezī�mi. Viņ� velti lūkoja saprast, kāpēc meitene vispār sākusi ar viņu runāt'-ja nu vienīgi tonakt bija viņu pamanījusi, un tagad �ādā veidā mēģināja slēpt mulsumu.

-��� Cik jocīgi!

Viņai bija gari pirksti, mūziķa rokas. Viņ� ievēroja, ka nagi bija apkodīti.

-�� Jūs izmirksiet, te stāvēdams! viņa sacīja.

Dreitons pacēla kapuci.

-��� Kā klājas jūsu draugam? viņ� ievaicājās.

Meitenes reakcija viņam patika. Viņ� bija trāpījis vā�rīgā vietā.

-��� Vai tad tāds ir?

Meitenes aizsmakusi balss viņu uzbudināja, un viņ� sacīja sev, ka dro�i vien tā, nevis viņas tie�ais tuvums liek viņam sa�ņaugt rokas dūrēs, tur stāvot un lūkojoties sludi�nājumos, kuri piedāvāja pārdo�anai plakandibenes un dzī�vokļu maiņas variantus.

-��� Tik izskatīgai meitenei kā jūs lai nebūtu? viņ� tei�ca, pēk�ņi pagriezdamies ar seju pret viņu. Tas vis nebija Manns vai Darels, tikai standartfrāzes, pirmā mīlestības priek�spēle.

-��� Liecieties mierā.

Viņa lēnām sāka smaidīt, ta�u smaids atplauka aizvien vairāk, ar tādu kā noslēpumainības piegar�u. Viņ� ievēro�ja, ka meitene smaida, nerādīdama zobus, nepavērdama lū�pas, un tas viņu atbruņoja. Abi stāvēja, lūkodamies viens otrā cauri lietuslaika krēslībai. Sīki lietus pilieniņi no�ķieda rindās sakārtotās avīzes. Dreitona skatiens atkal pie�sardzīgi atdūrās vitrīnas stiklā.

-�� Jūs ļoti interesē sludinājumi, to gan varu teikt, viņa skarbi bilda. Kas gan tik pievilcīgs var būt sludinājumos par lietotu apģērbu pārdo�anu?

-��� Man nav iebildumu pret kaut ko lietotu, viņ� notei�ca, un, kad meitene pietvīka, Dreitonam bija skaidrs, ka viņā sazīmēts toreizējā skūpsta liecinieks.

Apkopēja ar sarkanrudi krāsotiem matiem. Tā varētu būt. Viss uz to norādīja. Kā likās, Penistena kundze strādā�ja pēc pieprasījuma. Viņa uzkopa pie Anitas Margoles, kāpēc lai viņa neuzkoptu arī pie Hārpera kundzes Voterfordavēnijā? Sieviete, kura dzīvoja neveselīgajā Glēbroudā, varēja nozagt papīru vienam darba devējam, lai rak�stītu anonīmas vēstules par otru. Glēbroudā noziegumi ne�bija sve�i nevienam, pat ne slepkavības. Te vēl pagāju�ajā vasarā tika nogalināta sieviete. Mankijs Metjūss agrāk te dzīvoja un aiz kādas no �īm greizajām, apmestajām fasādēm jauca kopā cukuru un nātrija hlorātu, meistaro�dams savu bumbu.

Bērdens ātri pieklauvēja pie mazās, ar terasi izrotātās mājiņas durvīm. Iedegās gaisma, nograbēja ķēde, un, pirms durvis atvērās, viņ� redzēja mazu, skarbu sejiņu ve�ramies viņā caur stikla paneli.

-��� Penistena kundze?

Viņas mute atsprāga vaļā kā mucas spunde, un no tās ar �alti iz�āvās vārdu straume.

-��� Ak, te nu jūs beidzot esat, dārgais. Es gandrīz jau vairs necerēju jūs sagaidīt. Hūvers ir sagatavots.

Viņa norādīja uz milzīgu, veclaicīgu putekļu sūcēju.

-��� Es domāju, ka motorā iekļuvis kāds nieks smil�u. Mani puikas nebūt nerūpējas par to, ko ienes no āra ar saviem apaviem. Tur nav daudz darba, vai ne tā?

-��� Penistena kundze, es neesmu nācis labot jūsu putekļsūcēju. Es neesmu�

Viņa blenza Bērdenā.

-��� Es ceru, ka jūs neesat Jehovas liecinieks?

-�� Nē, policijas virsnieks.

Viņi nopētīja viens otru, Penistena kundzei griezīgi smejoties. Pat savā mājā viņai galvā bija cepure. Mati'zem cepures malas bija nevis sarkanrudi, bet gan pelēki. Viņu nebija iespējams raksturot kā pusmū�a sievieti un vēl jo mazāk kā uzkrīto�i ģērbu�os. Bez pudiņbļodai līdzīgās cepures viņai mugurā bija slīpi piegriezts bezpiedurkņu uzsvārcis, izrakstīts mēļiem un melniem rakstiem, zem tā rēgojās zaļa jaka. Bērdens nodomāja, ka viņai varētu būt ap septiņdesmit.

-��� Jūs ta�u ienāksiet virtuvē, vai ne, dārgumiņ? Es gatavoju saviem puikām tēju.

Uz plīts eļļā cepās kartupeļu �ipsi. Viņa pacēla drā�u groziņu un papildināja tā saturu ar jauniem kartupeļiem vēl mitriem, sīki sagrieztiem.

-��� Kā būtu ar vienu tasīti?

Bērdens piekrita, un, kad tēja bija ielieta, tā izrādījās karsta un stipra. Viņ� apsēdās netīrā krēslā, pie netīra gal�da. Viņu pārsteidza sasmaku�ais gaiss. Viņ� bija gaidījis, ka apkopējas mājai jābūt tīrai glu�i tāpat kā bankas di�rektora personīgajam rēķinam vienmēr būtu jābūt kārtībā.

-���� Smits? viņa noprasīja. Nē, par tādu nekas nav dzirdēts.

-��� Ficviljams?

-�� Nē, dārgumiņ. Bija Kirkpatrika kungs. Vai runa būtu par viņu?

-��� Varētu būt.

Pazīstot Rupertu Margoli, tas ļoti varētu būt.

-��� Viņ� dzīvo kaut kur Pomfretā. Jocīgi, ka jūs vaicājat par viņu, jo viņa dēļ es pametu �o darbu.

-�� Kā tas notika, Penistena kundze?

-���� Es nezinu, vai man vajadzētu jums to stāstīt. Pazu�dusi, jūs sakāt? Jā, tas mani nepārsteidz ja viņ� ir izrīko�jies ar viņu tā, kā teicās izrīkoties.

-�� Teicās ko?

-��� Draudēja viņai manā klātbūtnē. "Vai to jūs gribējāt dzirdēt?

-��� Jā gan, bet vispirms es gribētu dzirdēt par Annu ko jūs par viņu domājat, un tamlīdzīgi.

-��� Viņa bija diezgan jauka meitene, nekādas vainas. Pirmajā dienā, kad ierados, es uzrunāju viņu "jaunkundz", un viņa smējās līdz asarām. "Ak, Penistena kundze, dārgu�miņ," viņa teica, "sauciet mani par Annu. Mani visi sauc par Annu." Tik brivi un nepiespiesti uzvedās ņēma lietas tādas, kādas tās ir. Saprotiet, cilvēki tiek pie naudas, grābj naudu kaudzēm, bet ne vienmēr brīvi ar to apietas. Jūs neticēsiet, kādas drēbes viņa man deva. Lielāko daļu es at�devu mazmeitai neesmu vairs tajā vecumā, kad velk bik�svārkus vai svārciņus līdz nabai.

Viņai galva bija īstajā vietā, saprotiet. Ar veikalnie�kiem gan viņa apgājās skarbi. Vienmēr pirka tikai to labāko viņa gribēja skaidri zināt, par ko atdod savu naudu. �iem bija jāceļas nez cikos, lai izgudrotu, ko viņai piedāvāt. Viņ� gan ir citāds.

-��� Margolis?

-��� Zinu, nav labi tā teikt, bet es domāju, viņ� nav savā prātā. Apmēram gadu es tur strādāju, bet neviena dvēsele neieradās viņu apraudzīt. Glezno', glezno, glezno visu cauru Dieva dieniņu, bet, kad darbs pabeigts, neviens nevar saprast, kas tur attēlots. "Es brīnos, kā jums tas neapnīk," es reiz viņam teicu. "Ak, ko, es esmu ļoti ra�īgs, Penistena kundze," viņ� atbild lai tas nozīmē, ko nozīmēdams. Tas man izklausījās tā dīvaini. Ta�u nē, viņu uzskata par glu�i normālu.

Viņa uzlika �ipsus uz diviem �ķīvjiem un sāka sist uz pannas olas, aizdomīgi tās apostīdama pirms lie�anas, pan�nā.

Bērdens jau sāka viņu izvaicāt par Kirkpatrika drau�diem, kad atvērās durvis urf ienāca divi vīri darba drēbēs, ar tādiem kā vēr�a skaustiem. Vai �ie būtu tie puikas, kuri nerūpējās, ka sanes mājā smiltis ar kurpju zolēm? Abi izskatījās vecāki par Bērdenu. Pamāju�i mātei, viņi izsoļoja cauri virtuvei, nepiegriezdami apmeklētājam nekādu vērību. Varbūt arī viņi nodomāja, ka viņ� ieradies labot putekļ sūcēju.

-���� Uzgaidiet vēl mazu mirklīti, dārgumiņ, sacīja Penistena kundze. Nesdama katrā rokā pa �ķīvim, viņa nozuda ēdamistabā. Bērdens pabeidza dzert tēju. Pēc tam viens no zēniem atgriezās pēc tējkannas, un viņam smaidī�dama sekoja māte.

-���� Jūs nevarat no viņiem izdabūt neviena vārda, kamēr viņi nav paēdu�i, viņa lepni sacīja. Dēls nelikās viņu redzam un devās ārā no virtuves, aizcirzdams durvis.

-���� Tātad, dārgumiņ, jūs gribējāt zināt par Kirkpatrika kungu. Kas �odien par dienu? Piektdiena. Tad tam va�jadzēja būt pirms nedēļas, tre�dienā. Margoja kungs bija deviēs uz Devonu pagleznot. Es ierados ik pārdienas un, iepriek�ējā reizē atnākusi, pavaicāju viņai: "Kur ir jūsu brālis?" "Dartmūrā," viņa atbildēja, un tam es ticu, lai gan Broudmūra būtu vairāk viņa gaumē.

Viņa palaida savu spalgo smiekliņu un apsēdās Bēr�denam pretī, novietodama elkoņus uz galda.

Tātad pēc divām dienām tre�dienas pēcpusdienā kāds klaudzināja pie durvīm.

"Es ie�u atvērt," viņa teica, un, kad viņa atvēra, ienāca Kirkpatriks.

"Labdien," viņa teica diezgan vēsi, bet tik jocīgā tonī, kuru es neņemos aprakstīt.

"Labdien," viņ� sveicināja, un tā viņi tur stāvēja, lūko�damies viens otrā. Katrā ziņā, kā jau teicu, viņa neņēma neko galvā un ļoti jauki stādīja mani viņam priek�ā.

"Penisterta?" viņ� pārvaicāja. "Tas ta�u ir vietas nosaukums. Vairāki Penisteni mitinās arī mums pretī, Pomfretā." Un tā es uzzināju, no kurienes viņ� ir. Jā, un tad es devos spodrināt sudrabu un iegāju atpakaļ virtuvē.

Ne piecas minūtes nepagāja, kad es dzirdēju abus kāp�jam aug�ā. "Dro�i vien devu�ies aplūkot gleznas," savā naivumā nodomāju. Tur ta�u visur bija gleznas, dārgumiņ, pat vannasistabā. Pēc kādas pusstundas, kad viņi nāca atkal lejā, es sāku brīnīties, kas tur lēcies. Tad es dzirdēju viņus lamājamies.

"Dieva dēļ, izbeidz to sentimentālo pļāpā�anu, AIan," viņa gana skarbi noteica. "Mīlestība," viņa teica, pacel�dama balsi, "es nezinu, kas tā tāda. Ja es kādu mīlu, tad tas ir Ruperts." Ruperts, viņas īstais brālis. Nūjā, Alans bija uzķēries uz āķa un sāka dot virsū ar smago artilēriju. Lietoja visādus tik briesmīgus izteicienus, ko es neņemos atkārtot. Bet �ī ne aci nepamirk�ķināja. "Es ta�u neko neizbeidzu, dārgumiņ," viņa noteica, "tu vari dabūt to, ko nupat dabūji tur, aug�ā." Es jums teik�u, dārgais, man asinis saskrēja galvā. "�ī ir pēdīgā reize, kad speru te kāju," teicu pati sev. "Roza Penistena, te tev nav ko darīt." Maniem puikām ir stingri uzskati. Viņi negribētu, lai es eju strādāt vietā, kur valda izvirtība. Es devos turp pie viņas un �ī Kirkpatrika, lai to pateiktu, un tad dzirdēju vi�ņu sakām: "Tu pati uzprasies, lai tiktu nogalināta, Anna. Es pats varētu to vienā jaukā dienā izdarit."

Beigu beigās viņ� pārskaities devās prom. Dzirdēju Annu saucam viņam nopakaļ: "Neāksties, Alan, un neaizmirsti, kas mums norunāts otrdienas vakarā."

-��� Otrdienas? Bērdens asi pārtrauca. Vai ar to būtu domāta pagājusi otrdiena?

-��� Dro�i vien. Cilvēki ir jocīgi, vai ne, dārgais? Viņa ir tik lieti�ķa un reizē labsirdīga. Vāca naudu bāreņiem un slimiem dzīvniekiem, lasīja avīzes no pirmās līdz pēdējai lapai, iestājās pret to, ko dēvēja par netaisnību. Bet tik un tā viņa ņēma un pinās ar �o Kirkpatriku. �ī vecā pasaule ir tik dīvaina.

-�� Tātad jūs pamētāt �o darbu?

-��� Tajā pa�ā dienā. Kad viņ� aizgāja, viņa ienāca virtu�vē, it kā nekas nebūtu noticis. Tik vēsa un savaldīga, smaidīdama un runādama par �ausmīgo laiku, kāds viņas nabaga Rupertam jāpārdzīvo Mūrā. Nezinu, kas tas ir, dār�gais, bet laikam to mēdz dēvēt par �armu. Es netiku ar to galā. "�o nedēļu vēl nostrādā�u," tas bija viss, ko pateicu, "un tad uzteik�u �o vietu. Tā no manis prasa pārāk daudz." Es nekad nebiju pateikusi neko patiesāku.

-���� Vai jūs strādājāt vēl kaut kur, Penistena kundze? Teiksim, Stovertonā?

-�� Ak vai, nē, dārgais. Tas nebūtu to vērts. Mani puikas mani nespie� tik daudz strādāt. Viņi alla� rūpējas par savu mammu.

Viņa pavadīja Bērdenu līdz priek�namam, kur abi sati�ka vienu no viņas dēliem nākam atpakaļ uz virtuvi ar tuk�o �ķīvi rokā. Viņ� to klusējot nolika uz galda. Lai gan viņ� joprojām likās neievērojam māti, kura pakāpās sānis, palai�ot dēlu garām, maltīte, kuru viņ� bija "ieturējis", bija ietekmējusi viņa noskaņojumu, jo viņ� grūtsirdīgi sacīja Bērdenam:

-�� Cik nejauks vakars.

Penistena kundze viņam sirsnīgi uzsmaidīja. Viņa pavilka putekļsūcēju nost no ceļa un atvēra parādes durvis lietus gāza kā ar spaiņiem. "Dīvaini," Bērdens nodomā�ja, "ka tādos vakaros alla� gā� lietus." Iedams pa Glēbroudu ar nokārtu galvu un paceltu apkakli, viņ� domāja par neērtībām, kādas radīsies, nopratinot Kirkpatriku jo viņiem nebija nedz līķa, nedz kāda cita slepkavības pierādījuma, vienīgi anonīmā vēstule.

Kingsmārkhemā dzīvoja divi D�efriji Smiti, Stover�tonā viens un vēl divi Sovingberijā. Vienīgais tum�matis bija se�as pēdas un divas collas gar�; tas, kuram vēl nebija, trīsdesmit pieci gadi, nēsāja gai�u bārdu; nevienam no viņiem nebija melna auto. Iztaujā�ana bija neauglīga, tik�pat neapmierino�a kā Ruperta Margoļa mājas pārmek�lē�ana. Māsas rakstītu zīmīti atrast neizdevās, tāpat kā ne�izdevās atrast neko citu, kas norādītu uz patiesības slēp��anu.

-��� Vienīgā norāde ir tās piecsimt mārciņas, Bērdens sacīja.

-��� Ļoti jauka summa, ar kuru doties brīvdienās, Veksfords stingri noteica. Un pēc tam, vairs ne tik pār�liecināti, piebilda:

-��� Vai mēs būtu velti sagādāju�i rūpes Margolim, Maik?

-��� Grūti pateikt, vai viņ� ir norūpējies, vai nav. Es to vīru nesaprotu, ser. Vienbrīd es domāju, ka �is mani nes cauri, otrubrid ka viņ� ir gatavais bērns. Es teik�u tas varētu būt tas, ko mēdz saukt par ģēniju.

-��� Da�i teic, ka no tā līdz vājprātam neesot tālu at�tālums tikai na�a asmens platumā, citi ka tas nozīmē nebeidzamas spējas nopūlēties.

Ja bija kaut kas, ko Bērdens nespēja saprast, tad tās bi�ja spējas nopūlēties.

-��� Izskatās, ka �is �ļakstītu tās krāsas un netīrumus tā, kā tu vai es varētu uzliet mērci zivij ar �ipsiem, viņ� sacīja. �itādas gleznas es nesaprotu. Es teiktu, ka tas ir veids, kā pētīt publiku. Cik jāmaksā, apmeklējot Teita ga�leriju?

Veksfords ierēcās aiz smiekliem.

-��� Nekas, cik man zināms. Tas ir par brīvu.

Viņ� savilka cie�āk virvjveidīgo, spīdīgb skrandu, kuru dēvēja par kaklasaiti.

-�� Tu man atsauc atmiņā Gēringa teicienu, viņ� sacīja. "Kad dzirdu vārdu "kultūra", es sniedzos pēc �aujamā."

Bērdens bija sadusmots. Viņ� izgāja gaitenī, lūko�damies pēc kāda, uz ko izgāzt savu slikto garastāvokli. Braients un Geitss, kas runājās ar ser�antu, viņu pamanī�ju�i, mēģināja izskatīties ļoti aizņemti.

Marks Dreitons gan tā nerīkojās. Viņ� stāvēja kādu ga�baliņu atstatus no citiem, galvu nodūris, un �ķita dziļi no�grimis domās savā polsterētajā mētelī, ar rokām kabatās. Redzot viņa izspūru�o melno matu cekulu, iekarsu�ais Bērdens noskaitās vēl vairāk. Viņ� piegāja pie Dreitona, bet, iekams viņ� bija paguvis bilst kādu vārdu, jaunais vī�rietis pēk�ņi viņu uzrunāja:

-��� Vai es varu ar jums aprunāties, ser?

-��� Vienīgais cilvēks, ar kuru jums derētu aprunāties, ir frizieris! Bērdens noskaldīja. Pietiktu ar �etriem vār�diem: īsāk mugurpusē un sānos.

Dreitona seja joprojām palika bezkaislīga, noslēpumai�na, saprātīga.

-��� Labi, kas ir?

65

-���� Kāds paziņojums Grovera tirgotavas logā. Es no�domāju, ka tas varētu mūs interesēt.

R. Rciidcla

Viņ� izvilka no kabatas kārtīgu, plakanu piezīmju grā�matiņu un, to atvēris, skaļi nolasīja:

"Vakaros izīrē klusu atsevi�ķu istabu. Lūdz pieteikties studentu vai kādu citu, kam nepiecie�ama no�ķirtība. Smalkjūtība garantēta. Vaicāt �arterisroudā 82, Stovertonā."

Bērdens sa�utumā sarauca degunu.

"Dreitons nav vainīgs pie �āda paziņojuma," viņ� pats sev teica, "viņ� tikai atradis to."

Nudien, tas bija uzteicami, ka viņ� bija to atradis. Kāpēc gan �ī sajūta, ka �ādas netīras lietas pretīgas iz�darības pretīgos nostūros lieliski atbilst tie�i viņa ielai?

-��� Atkal Grovera tirgotava, ko? noprasīja Veksfords, kad abi viņam to pastāstīja. Tātad tas ir viņu pēdējais triks, ko? Pagāju�ajā gadā tās bija hm, interesantas grā�matiņas. �ī vieta aizvien vairāk atgādina �eringkrosroudu.

Viņ� klusi nokrek�ķinājās, un Bērdens nebūtu izbrīnījies, dzirdēdams Dreitonu atdarinām �o krek�ķinā�anu līdzīgi at�balsij. �is puisis patie�ām bija li�ķis. Ta�u Dreitona olīvkrāsas seja bija saspringta. Bērdens nodomāja, ka viņ� izskatās nokaunējies, lai gan nekādi nevarēja saprast, kas tam par iemeslu.

-��� Atcerieties vien to laiku, kad visi skolas puikas dabū�ja na�us, kuriem asmens izlec no spala automātiski� Mēs bijām pārliecināti, ka tas ir Grovers, kas viņus ar tiem apgādājis bet nekā nevarējām �im piesiet! Un vēl tie �urnāli, kurus viņ� pārdod. Kā jums patiktu, ja tādus lasītu jūsu meita?

Veksfords paraustīja plecus.

-�� Tie nav domāti meitām, Maik, tie domāti dēliem, un tos nemēdz lasīt. Pirms saukt palīgā tikumības policiju, mēs darītu labāk, ja kaut ko uzsāktu.

Viņa skatiens daudznozīmīgi apstājās pie Dreitona.

-�� Kā rādās, tu esi īstais zēns, Mark.

Bērdenu tracināja tas, ka vecākais inspektors uzrunā Dreitonu priek�vārdā, kā viņ� bie�i vien mēdza darīt.

-�� Tu izskaties atbilsto�i.

-�� Atbilsto�i kam, ser?

-�� Mēs varētu izmantot tevi kā studentu, kas vēlas pabūt no�ķirtībā, vai ne, inspektor Bērden? Joprojām skatī�damies Dreitonā, viņ� vēl piebilda:

-��� Nevienu citu no mums nevaru iedomāties veikli iezogamies dāmas guļamistabā.

Pirmajā reizē, kad viņi tuvojās durvīm, atbildes nebija. Tā bija stūra māja, ar fasādi pret Carterisroudu un pussabruku�u sētu tajā pusē, kas robe�ojās ar Spartgrovu. Kamēr Bērdens gaidīja ma�īnā, Dreitons aizsoļoja gar �o �ogu līdz galam iela beidzās starp dārziņiem. �eit mūra siena bija pārāk augsta, lai varētu redzēt tai pāri, bet Dreitons atrada tajā vārtiņus tie bija aizslēgti, ta�u pa �ķirbām varēja saskatīt 82. numura dārzu. Uz veļas auklas, kas stiepās no sienas līdz āķim pie mājas loga, karājās mitrs paklājs, no kura uz bruģētā celiņa pilēja ūdens.

Mājai varēja būt septiņdesmit vai astoņdesmit gadu; at�ķirībā no nabadzīgajām kaimiņmājām te valdīja pilnīga sakoptība. Pagalms bija izslaucīts, tīrā slota pieslieta pie mājas sienas, pakāpieni nobalsināti. Visi logi bija ciet, tajos redzēja karājamies tīrus, stīvinātus aizkarus. Kamēr Dreitons vēroja logus, vienā iespējams guļamistabas, logā aizkars pēk�ņi pavērās, un laukā palūkojās maza, krunkaina sejiņa. Dreitons uzlika vienu kāju uz izvirzīta akmens un parāpās augstāk, līdz galva un pleci pacēlās virs apsūnoju�ā mūra. Brūnā pērtiķseja joprojām bija tur. Viņu acis Satikās, un tajās otrajās parādījās �ausmu izteiksme noteikti neproporcionāla apdraudētībai, kādu varētu izraisīt cilvēks, kur� �ķietami vēlējās iekļūt mājā. Seja pēk�ņi nozuda, un Dreitons atgriezās pie ma�īnas.

-�� Tur iek�ā kāds ir, viņ� sacīja Bērdenam.

-��� Man ari tā liekas. Neraugoties uz to, mēs nevaram lauzties iek�ā, sarīkojot traci, kas varētu aizbiedēt mūsu in�tereses objektu, vai ne?

Viņu auto bija viens no tiem divdesmit trīsdesmit auto, kas bija novietoti Spartgrovā. �ajā ielas daļā nebija nedz garā�u, nedz vietas, kur tādas ierīkot.

-��� Kāds nāk, Dreitons pēk�ņi ierunājās.

Bērdens pacēla acis. Stūra mājas vārtiņus atvēra sievie�te, kas stūma iepirkumu somu uz ritentiņiem. Viņas galva bija ievīstīta krāsainā �allē, bet mugurā viņai bija mētelis ar milzīgu, ļoti iespaidīgu zvērādas apkakli. Kad durvis aiz viņas aizvērās, viņ� noteica:

-��� Es �o sievieti pazīstu. Viņas vārds ir Brān�a, Rubija Brān�a. Viņa dzīvoja Sovingberijā.

-��� Vai viņa ir mūsu kliente?

Veksforda iemīļotie izteicieni Dreitona izpildījumā Bērdenu kaitināja. Tā jau likās nevis nejau�a atbalss, bet aprēķināta un nelietīga piemēro�anās vecākā inspektora sulīgajam izteiksmes veidam.

-��� Mēs viņu pieķērām apzogam veikalu, viņ� stīvi sa�cīja, aptīrām tos, pie kuriem viņa strādāja par mājkalpo�tāju, un bija vēl citas lietiņas. �ī ir jauna ievirze. Jūs darītu labāk, ja dotos iek�ā un darītu, kas darāms.

Sākumā viņa rūpīgi un ļoti uzmanīgi nopētīja nācēju caur durvju stikla paneli, pirms tās atvēra. Tad satraukums izgaisa, un durvis pavērās. Dreitons spēra soli uz pīta kāj�slauķu.

-�� Cik noprotu, jums ir izdodama istaba.

Viņ� runāja laipni, un viņa jutās atbruņota. Sieviete pasmaidīja, parādīdama lieliskus mākslīgos zobus, kuri bi�ja nosmērēti ar lūpu krāsu. �alle un mētelis vēl bija viņai mugurā, un starp apkakles galiem, kuri atgādināja spalvu boa, varēja saskatīt kruzuļotu blūzi, kas sedza skaistas krūtis. Seja bija kā jau pusmū�a sievietei nedaudz pāri piecdesmit, kā Dreitons nodomāja un ko�i izkrāsota, īpa�i plakstiņi.

-��� Man gadījās izlasīt jūsu sludinājumu Grovera tirgo�tavas logā, kundze� Hm�?

-��� Nekādus uzvārdus, nekādu rakņā�anos otra dzīvē', viņa sacīja. Sauciet mani par Rubiju.

-��� Labs ir, Rubija.

Durvis aizvērās, un viņ� atradās nelielā, �aurā priek��namā, kura grīdu klāja lēts, spīdīgi sarkans neilona pa�klājs. Uz istabas sliek�ņa viņ� apstājās, lūkodamies apkārt, un viņa sejā dro�i vien bija parādījies izbrīns, jo sieviete a�i sacīja:

-��� Neskaties uz �itiem plikajiem dēļiem, cālēn. Man patīk, lai viss būtu tip top, rau, un es izkāru paklāju, lai izvēdinās.

-��� Pavasara tīrī�ana, ko? Dreitons pavaicāja.

Visas mēbeles bija aizvilktas pie sienas.Tur bija arī trīsdaļīgs skapis, pārsegts ar pārklāju, kura zīmējums dro�i vien attēloja to, kam tur bija jābūt, bet kā tur vairs nebija zilas zivis, kas peldēja cauri sārtu un sarkanu ro�u au�dzēm. Uz milzīgā televizora stāvēja kaila lēdija no ro�aina porcelāna, un viņas uz mū�iem gaisā paceltā labā roka turēja lampu ar plastmasas aba�ūru. Tapetes bija ar relje�fiem zeltījumiem, un vienīgā bilde pie sienas attēloja ka�rali D�ord�u Piekto un karalieni Mēriju pilnā parādes, ap�ģērbā.

-��� Es teiktu, ka jūs esat visu labi iekārtojusi,' viņ� sirsnīgi sacīja.

-��� Nevienā viesnīcā nav mājīgāka iekārtojuma. Kad jūs domājat ievākties? Manis dēļ varat nākt jebkuru vakaru.

Viņa nopētīja Dreitonu ar ilgu skatienu pa daļai at�turīgu, pa daļai vērtējo�u.

-�� Vai jums līdzi būs jauna lēdija?

-��� Ja jums nav iebildumu. Es domāju, varbūt �ovakar. Teiksim, no astoņiem līdz vienpadsmitiem. Vai jūs�?

-���� Astoņos es bū�u visu pabeigusi, viņa sacīja. Ja jūs būsiet pieklauvējis, varat nevest jauno lēdiju iek�ā, līdz es bū�u aizgājusi. Da�as ir tādas kaunīgas. Teiksim, piec�nieku?

Bērdens bija piekritis nogaidīt desmit minūtes. Diez vai ātrāk visu būtu iespējams nokārtot. Viņ� pavērās logā un redzēja inspektoru tuvojamies parādes durvīm. Ari viņa to redzēja un zināja, kas ir nācējs, to norādīja klusā baiļu nopūta.

-���� Kas te notiek? viņa ievaicājās, un viņas balss pēk�ņi aprāvās �ņukstā.

Dreitons pagriezās un bargi uzrunāja sievieti.

-��� Esmu policijas virsnieks, un man ir pamats domāt, ka jūs te turat atklāto māju�

Rubija Brān�a apsēdās uz sarkanzilā dīvāniņa, saņēma galvu rokās un sāka raudāt.

Dreitons bija domājis, ka viņi vienkār�i ņems sievieti līdzi uz Kingsmārkhemu un apcietinās. Ta�u visi pieņēmu�mi sabruka nebija nedz lieg�anās, nedz pa�aizsargā�anās. Viņa esot ielikusi sludinājumu Grovera tirgotavas logā, cerēdama tā tikt pie naudas. Ar slotu un lupatu pelnoties, ta�u tik tikko var savilkt galus kopā�

Bērdens to visu noklausījās. Viņa acis kavējās pie �alles, kuru Rubija Brān�a bija norāvusi no galvas un tagad lietoja acu slaucī�anai, vai varbūt pie sarkanrudajām sprogām, kuras bija atklāju�ās, noņemot �alli.

-��� Pēdējoreiz, kad es jūs redzēju, Rubij, jūs bijāt blondīne, viņ� ierunājās.

-��� Kop� kura laika man jāprasa jums atļauja, kad iegribas nokrāsot matus?

-��� Vai jūs vēl joprojām strādājat pie Hārpera kundzes Voterfordavēnijā?

Viņa �ņukstēdama pamāja un pēc tam uzlūkoja policis�tu.

-��� Vai tā ir jūsu darī�ana, pie kā es strādāju? Ja nebūtu jūsu, es vēl tagad strādātu supermārketā.

-��� Jums vajadzēja par to padomāt, Bērdens sacīja, pirms jūs iz�ķīrāties aizņemties tos divus du�us ziepju pulvera paciņu. Mājas tīrī�ana alla� bijusi jūsu vājība un arī posts. Glu�i kā netikums, ko? Redzu, ka tas jūs atkal pārņēmis.

Viņ� aplūkoja kailos grīdas dēļus, un viņa skatiens slīdēja no Rubijas kājām ar varikozajām vēnām plānajās, melnajās neilona zeķēs līdz pēk�ņu izbaiļu pārņemtajai se�jai. Viņ� mierīgi sacīja Dreitonam, it kā turpinātu sarunu:

-��� Nav daudz strādājo�u sievie�u, kurām pietiktu laika izmazgāt lielu paklāju. Ja nu vienīgi pārvilkt tam pāri ar slapju lupatu. Tā dara arī mana sieva. Iesim laukā palūkoties, ko viņa ar to izdarījusi, ko? Rīts ir tik jauks, un man varen ietu pie sirds kāds nieks svaiga gaisa.

Rubija Brān�a nāca viņiem līdzi. Viņa klumburoja savās augstpapē�u kurpēs, un Dreitonam likās, ka viņa aiz �ausmām kļuvusi mēma. Virtuve bija tīra un sakopta, kāp�nes tik tīras, ka Bērdena kurpes, kas nemaz nelikās diez ko sabristas, tomēr atstāja uz tām melnus nospiedumus. No cilvēka, kur� bija rēgojies logā vīra? īrnieka? nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes.

Dreitons pabrīnījās, ka veļas aukla ir pietiekami izturī�ga, lai noturētu paklāja svaru, turklāt vēl ņemot vērā, ka tas bija slapj� un izskatījās tā, it kā būtu mircis vannā. Asais vēj� tik tikko spēja to ie�ūpot. Bērdens ziņkārīgi tu�vojās paklājam.

-��� Neaiztieciet to, Rubija spalgi iesaucās, jūs to nogāzīsiet!

Bērdens nepievērsa viņai nekādu vērību. Viņ� paraustī�ja paklāju un pēk�ņi, kā jau viņa bija baidījusies, aukla pārtrūka. Smagā nasta ar �ļakstu nobruka puse uz celiņa, puse zālājā, kamēr no mitrajām, smagajām krokām cēlās spēcīga, dzīvnieciska slapjas vilnas smar�a.

-��� Paskatieties, ko jūs izdarījāt? Ko jūs gribat atrast, ko nākat te o�ņāt? Tagad tas viss man būs jādara par jaunu.

-��� Nebūs vis, Bērdens smīnēdams iebilda. Tagad tam pieskarsies tikai eksperti.

-��� Lai to iz�āvētu? Dreitons iesaucās.

-��� Mans Dievs! Rubijas seja bija kļuvusi dzeltenbāla, ko�sarkanās lūpas tagad izskatījās kā divas brūces. *

-��� Es neesmu darījusi neko ļaunu, biju nobijusies. No�domāju, ka jūs varbūt to gribēsiet piesiet man, ka gribat mani padarīt par�

-��� Līdzdalībnieci? Tā ir ideja. Varbūt tie�ām.

-Ak, mans Dievs!

Atgriezusies viesistabā, kur valdīja nekārtība, viņa ap�sēdās. Kādu mirkli valdīja klusums, kas līdzinājās apstul�bumam sieviete lauzīja rokas un kodīja lūpas pareizāk sakot, to, kas uz tām vēl bija atlicis no lūpu krāsas. Tad viņa satraukti ierunājās:

-�� Tas nav tas, ko jūs domājat. Tās nav asinis. Es pildīju pudelēs aveņu sulu�

-��� Aprīlī? Piedodiet man, sacīja Bērdens. Jūs atradāt īsto laiku.

Viņ� palūkojās pulkstenī.

-����������� �is mums ir tāds pabrīvāks rīts, vai ne, Dreiton? Mēs varam te sēdēt līdz pat len�a laikam to es vam nokārtot. Mēs varam te sēdēt līdz ritritam.

Viņa atkal neko neatbildēja un, kad klusumbrīdis at�jaunojās, gaiteni bija dzirdami soļi. Durvis tika uzmanīgi atvērtas, un Dreitons ieraudzīja mazu vīriņu ar plāniem, pelēkiem matiem. Tā bija tā pati seja, kas rēgojās logā. Ar savu atkārto �okli, daudzajām krunkām tum�i brūnajā ādā, pietūku�o degunu un muti tā nebija nekāda pievilcīgā. �ausmu pilnā izteiksme sejā bija mainījusies. Acis lūkojās Dreitonā glu�i tāpat kā iepriek�, ta�u baiļu agoniju bija nomainīju�as ļauna prieka pilnas �ausmas it kā viņ� būtu ieraudzījis aitu ar piecām kājām vai lēdiju ar bārdu.

Bērdens piecēlās un, kad jaunpienācējs grasījās laisties lapās, uzlika roku uz durvju roktura.

-���� Palūk, vai tikai tas nav Metjūsa kungs? viņ� ieteicās. Nevaru teikt, ka nebūtu domājis par ārā nācējiem. Gan jau pa �īm dienām būs ievārīts kaut kas ari jums pa kaulam.

Par Metjūsu nosauktais vīrelis ierunājās vājā, drebo�ā balstiņā;

-���� Sveiki, Bērdena kungs.

Un tālāk turpināja jau automātiski, it kā pa paradu�mam:

-��� Kā klājas? Kāda jauka diena!

Tad vēl piemetināja: Es neko sevi�ķu nedarīju.

-���� Kad es gāju skolā, Bērdens sacīja, man mācīja, ka divi noliegumi veido apgalvojumu. Tātad situācija mums ir skaidra, vai ne? Sēdiet nost un pievienojieties mūsu pulciņam. Nekas cits jau jums neatliek, vai ne tā?

Mankijs Metjūss piesardzīgi manījās gar sienu uz priek�u, visbeidzot apsēzdamies, cik vien iespējams, tālu no Dreitona. Kādu brīdi neviens neko neteica. Metjūss lūkojās te Bērdenā, te Rubijā un pēc tam, it kā negribot, viņa skatiens atgriezās pie Dreitona.

-�� Vai tas ir D�efs Smits? viņ� beidzot noprasīja.

-��� Jūs ta�u redzat, sacīja Rubija Brān�a, viņ� nekad nav �os redzējis. Patiesību sakot, es arī neesmu redzējusi to meiteni.

Veksfords saniknots purināja galvu. Viss viņa stāvs bi�ja aiz dusmām drebējis, kad Bērdens viņam visu pastāstīja, bet �obrīd viņa dusmas jau sāka mazināties, atstājot tikai rūgtumu. Kop� otrdienas jau bija pagāju�as �etras dienas �etras vil�anās dienas. Pusducis viru tērēja laiku, grābstī�damies pa tumsu un, iespējams, uzdodami neīstos jautājumus neīstajiem cilvēkiem. Un viss tāpēc, ka stulbs sievi�ķis bija baidījies doties uz policiju, lai tā neizjauktu iecerēto reketu, kas solīja peļņu. Tagad sievi�ķis sēdēja viņa kabinetā, �ņaukādamies mutautā kokvilnas auduma strēmelē, notrieptā ar krā�ļiem, ko asaras skaloja nost.

-��� �is D�efs Smits, Veksfords pavaicāja, kad jūs pirmoreiz viņu redzējāt?

Rubija savīkstīja mutautu bumbiņā, un smagi nopūtās.

-���� Pagāj�sestdien, tre�ajā datumā. Bija pagājusi tikai viena diena, kop� ievietoju sludinājumu. Tas bija no rīta, ap divpadsmitiem. Pie durvīm piedauzīja, un tur stāvēja tas jauneklis, kas gribēja istabu uz otrdienas nakti. Viņ� bi�ja tāds tumsnējs un glīts un smuki runāja. Kā es būtu varējusi zināt, ka tas ir slepkavnieks?

Viņa atslīga Veksforda dzeltenajā krēslā un pārlika kāju pār kāju.

-��� "Mans vārds ir D�efs Smits," �is sacīja. Kā rādās, viņ� ar to lepojās. Es netiku viņam vārdu prasījusi. Jā, un viņ� teica no astoņiem līdz vienpadsmitiem, bet es at�bildēju, ka tas viņam maksās piecas mārciņas. Viņ� neko neiebilda, tāpēc es izvadīju viņu pa durvīm, un �is iekāpa melnā autiņā.

Otrdien viņ� ieradās, kā teicis tie�i astoņos. Bet �ajā reizē es neredzēju nekādu autiņu un neredzēju ari meiteni. Viņ� iedeva man piecnieku un teica, ka ie�ot prom vien�padsmitos un kad es atnācu, viņ� bija projām. Istabu es biju lieliski uzposusi, te bija labāk nekā viesnīcā�

-�� �aubos, vai tiesa to uzlūkos par vainu mīkstino�u ap�stākli, Veksfords auksti iebilda.

Dzirdot mājienu par sodu, kādu viņai spriedīs sabiedrī�ba, Rubija atkal gari no�ņaukājās.

-��� Tātad, viņa norīstījās, viņi tur bija visu sajauku�i, pārbīdīju�i mēbeles, un es, protams, sākit ievest kārtību�

-��� Kāpēc jūs man visu to stāstāt? Es esmu detektīvs, nevis mājsaimnie�u eksaminētājs.

-���� Man esot jums viss jāizstāsta, vai tā nav? Tad man jāizstāsta viss, kā bija.

-��� Stāstiet, ko jūs atradāt.

-��� Asinis, sacīja Rubija. Es pārbīdīju atpakaļ dīvā�nu, un tur tas bija liels un pamatīgs traips. Es zinu, man vajadzēja nākt pie jums, Veksforda kungs, bet es kritu panikā, biju galīgi pārbijusies. Jūs ta�u to visu piesietu man. Nodomāju, ka mani saņemtu ciet par līdzdalību vai kā nu to sauc. Turklāt vajadzēja rēķināties ari ar to D�efu Smitu. Skan jau labi, kad jūs sakāt, ka būtu mani ap�sargāju�i. Ta�u gan jūs, gan es mēs labi zinām, kā tas īstenībā ir. Jūs ta�u man nepietiktu miesassargu, lai sargā dienu un nakti. Biju stīva aiz bailēm, viņa piemetināja, īgni ie�ņukstēdamās, un, atklāti sakot, esmu joprojām.

-��� Un kurā brīdi �ai lietā iesaistījās Metjūss?

-��� Varēju paļauties tikai uz sevi. Visu laiku gāju pie lo�ga lūkoties, vai neliela auguma tum�s zellis neuzmana māju. "Viņ� nogalinājis meiteni," es domāju, "nebūs brīnums, ja viņ�, daudz nedomādams, piebeigs arī mani." D�ord�s un es mēs vienmēr bijām'labi draugi.

Kādu brīdi Veksfords netika gudrs, par kādu D�ord�u viņu runā. Pēc tam viņ� atcerējās, ka tas ir Mankija reti lie�totais kristītais vārds.

-���� Dzirdēju, ka viņ� iznācis ārā, un uzmeklēju viņu "Raibajā Ponijā".

Uzlikusi elkoņus uz Veksforda galda, viņa nolūkojās policistā ar ilgu, lūdzo�u skatienu.

-��� �ādos gadījumos sievietei ir nepiecie�ams vīrie�a at�balsts. Es cerēju, ka viņ� mani pasargās.

-���� Viņa gribēja kādu, kās varētu viņu aizstāvēt, sacīja Mankijs Metjūss. Vai drīkstu paņemt vēl vienu cigareti? Man nebija, kur iet, jo mana sieva negrib mani mājās redzēt. Saprotiet, mister Bērden, es nebūtu gājis pie Rubes, ja vien būtu zinājis, kas mani tur sagaida.

Viņ� uzsita ar dūri pa savām plānajām, iekritu�ajām krūtīm.

-�� Es neesmu nekāds miesassargs. Vai varētu piesmēķēt?

Bez kāda kauna, zūdot ba�ām līdzības dēļ starp

Dreitonu un �o D�efu Smitu, viņ� mundri apsēdās krēslā un sāka sparīgi valodot.

Bērdens uzrāva sērkociņu, lai aizdegtu ceturto cigareti, kuru viņ� smēķēja kop� iera�anās brī�a, un piebīdīja viņam tuvāk pelnu trauku.

-���� Uz paklāja tie�ām bija asinis, Mankijs sacīja. Cigarete bija pielipusi viņam pie apak�lūpas, un dūmi lika viņam valbīt acis uz aug�u.

-���� Sākumā es viņai neticēju. Jūs ta�u zināt, kādas ir sievietes.

-���� Cik daudz bija asiņu? Bērdens noprasīja ar sa�kniebtām lūpām, it kā jebkur� mēģinājums nopratināt �o vīru viņam liktos aizvainojo�s.

-��� Diezgan daudz. �ķebino�i. It kā būtu spēlēju�i aklās vistiņas ar na�iem rokās.

Viņ� nodrebinājās, tajā pa�ā laikā turpinādams pļāpāt. "Cigarete nokrita. Sagrābstījis to, lai gan tikai pēc tam, kad tā jau bija notraipījusi paklāju, Metjūss sacīja:

-��� Rubc bija glu�i stīva aiz pārbīļa, ka �is Smits varētu atgriezties, un gribēja nākt pie jums.

"Nekas labs nav sagaidāms," sacīju es, "pēc tik ilga laika tam nav jēgas." Viņa nav no tām, kas nonicina liku�mus, ja runa ir par īstu noziegumu, un es nodomāju, ka labāk būs, ja do�u jums kādu mājienu par to, ka viens ir ticis noslaktēts.' Tāpēc uzrakstīju jums. Rube bija kaut kur sadabūjusi papīru. Viņa alla� sadabū jaukas lietiņas.

Viņ� veltīja Bērdenam glaimīgu smaidiņu, kas pretīgi iz�ķobīja viņa seju.

-��� Es zināju vajag tikai mājienu, lai jūs viņam uzliktu ķepu. Katram, kas meklē vainas mūsu vietējai policijai, es, Veksforda kungs un Bērdena kungs, alla� saku, ka tajā strādā ļoti izglītoti, kārtīgi cilvēki. Viņi, ja �ajā pasaulē valdītu taisnība, noderētu arī Londonā, Skotlendjardā.

-��� Ja �ajā pasaulē valdītu taisnība, Bērdens dusmīgi sacīja, jūs dabūtu sēdēt vēl daudz ilgāk, nekā jebkad esat sēdējis.

Mankijs vēroja Bērdena zaļo stikla figūriņu, it kā gri�bētu to identificēt ar kādu, ko pazina cilvēku vai dzīvnieku pasaulē.

-���� Tā nevajag, viņ� sacīja, es neko neesmu iz�darījis. Jūs ta�u redzat, kā es centos jums palīdzēt. Es to D�efu Smitu neesmu ne acīs redzējis, bet, ja viņ� vēl parādītos, vazādamies tur apkārt es būtu tikpat satrau�cies kā Rube.

Viņ� dziļi, teatrāli nopūtās.

-��� Es tie�ām uzupurējos, palīdzot jums izmeklē�anā, un kas man nO tā tiek?

Jautājums bija retorisks, bet Bērdens skarbi attrauca:

-���� Vispirms jau jauka un ērta mājiņa, kur izvērsties. Varbūt jūs lūkojāt to Smitu �anta�ēt un tie�ām uzupu�rējāties tad, kad tas neizdevās.

-���� Netīri meli, Mankijs kaismi liedzās. Es jau jums teicu, ka nekad neesmu viņu redzējis. Jau nodomāju, ka tas jūsu jaunais kolēģis ir viņ�. Dievs zina, domāju, ka varu atpazīt pogaino no jūdzes attāluma, ta�u tie mūsdienu policisti tik dīvaini ģērbjas. Rube un es, mēs bijām stīvi aiz bailēm un te nu viņ� parādījās, pārkāris garo degunu pāri �oga malai. Es jums teik�u, es jau domāju, ka ar mani ir cauri. �anta�ēt viņu! Smiekli nāk! Kā es varētu viņu �anta�ēt, ja līdz tai tre�dienai nebiju spēris kāju Rubes mājā.

Vairāk nekā jebkad līdzinādamies mērkaķim, viņ� blenza Bērdenā, acis izbolījis.

-��� Es paņem�u vēl vienu cigareti, viņ� aizvainoti sacī�ja.

-��� Kad jus uzrakstījāt vēstuli?

-��� Ceturtdienas ritā, kad Rube bija prom darbā.

-�� Tātad tas bija tikai jūsu darbs?

-��� Jā, nostrādāju pats savām rokām. Es netiku uzgrūdis �o darbiņu kādam citam, ja jūs to domājat. Tādas lietas es atstāju jūsu ziņā.

Sa�utums lika viņam mocīties klepus lēkmē, aizklājot muti ar pamatīgi notrieptiem un nodzeltēju�iem pirkstiem tabakas krāsā.

-��� Man �ķiet, ka jums ir narkotikas plau�ās, Bērdens ar nepatiku sacīja. Ko jūs darāt, kad esat hm aiz restēm? Sākat vaidēt kā kokaīniķis rehabilitācijas centrā?

-��� Tie ir nervi, sacīja Mankijs, esmu kā nervu ka�mols, kop� ieraudzīju tās asinis.

-��� Kā jūs zinājāt, ko rakstīt vēstulē?

-����������� Ja gribat noķert mani slazdā, nicīgi teica Mankijs, � jums jārikojas vēl daudz viltīgāk. Rube pateica, protams. �is bijis jūsu vecumā. Jauns, tumsnējs, ar melnu auto tā viņa teica. Vārdā D�efs Smits. Ienāca ap astoņiem un aizgāja vienpadsmitos.

Viņa izsmēķis bija pamests uz stikla skulptūras pa�matnes. Uz īsu bridi pietrūkstot pierastajai cigaretei, Mankija seja inspektoram atgādināja īsredzīga cilvēka izteik�smi bez acenēm. Tā nez kāpēc likās nedabiska un kaila.

-���� Kārtībā, viņ� sacīja. Jūs zināt to visu par viņu tāpēc, ka Rubija jums pateica, bet jūs nekad neesat viņu redzējis un neesat redzējis arī meiteni.

Pie pēdējiem vārdiem Mankija aizvainojuma pilnais skatiens sāka �audīties. Bērdens nebija pārliecināts, vai tas bija no ba�ām, vai no kārtējā stimulatora trūkuma. Viņ� paķēra cigare�u paciņu un ielika to atvilktnē.

-��� Kā jūs zinājāt, ka viņas vārds bija Anna? viņ� no�prasīja.

-��� Kā jūs zinājāt, ka viņas vārds bija Anna? Veksfords vaicāja.

Skatiens, kādu Rubija Brān�a viņam uzmeta, bija neizpratnes pilns. Nelikās, ka viņa tī�i negribētu atbildēt uz policista jautājumu; viņa �ķita pilnīgi apstulbusi. Ar D�efu Smitu un viņa aprakstu viss bija kārtībā tur bija cieta zeme zem kājām. Tagad viņu bija iegrūdu�i neapgū�tos un aiz kāda viņai vien zināma iemesla bīstamos ūdeņos. Viņa novērsa acis un sāka pētīt savu kāju ar papla��inātajām vēnām it kā zeķei būtu noiris valdziņ�.

-�� Jūs varbūt nekad neesat redzējusi �o vēstuli, ko, Rubij?

Viņ� gaidīja. Klusums bija visnepatīkamākā bū�ana,

kas baidīja visus policistus. Runā�ana nav no svara, cik viltīgi vai izveicīgi virzīta, tik un tā kaut ko nodod.

-���� D�efs Smits netika jums teicis meitenes vārdu. Kā jūs to uzzinājāt? Kā Metjūss uzzināja?

-��� Es nezinu, ko jūs gribat! Rubija sāka kliegt.

Viņa satvēra savu rokassomiņu un atrāvās nost, viņas lūpas drebēja.

-��� Visa tā jūsu dzēlīgā muldē�ana pa vienu ausi iek�ā, pa otru ārā. Es jums pateicu visu, ko zināju, un tagad mani moka �ausmīgas galvassāpes.

Veksfords pameta viņu un devās uzmeklēt Bērdenu.

-��� Es vēl neko neesmu sācis saprast, viņ� sacīja. Kāpēc D�efs Smits pateica viņai savu vārdu? Viņa nemaz negribēja to zināt. "Nekādus vārdus, nekādu rakņā�anos," tā viņa pateica Dreitonam.

-�� Tas, protams, ir izdomāts vārds.

-��� Jā, es arī tā domāju. Viņ� ir kā ekshibicionists, kas lieto segvārdu arī tad, ja tas nevienu neinteresē.

-��� Viņ� ne tikai nevaicāts pateicis savu, bet ari drau�dzenes vārdu.

-��� Nē, Maik, Veksfords nopietni iebilda. Tam gan es neticu. "Mani sauc D�efs Smits un es ņem�u līdzi Annu." Vai tu vari to iedomāties? Es nevaru. Turklāt es to pārrunāju ar Rubiju atkal un atkal. Esmu gatavs derēt uz visu manu gada algu. Viņ� nekad netika minējis meitenes vārdu, un pirmā reize, kad viņa to dzirdēja, bija te, pie mums.

-�� Ta�u Mankijs to zināja, Bērdens sacīja.

-��� Un Mankijs pat nebija tur klāt. Es nedomāju, ka Rubija melotu. Viņa ir pārbiedēta līdz nāvei, par vēlu iedomājās to, ka ir atkarīga no mums. Maik, vai Anna Margole dotos uz tādu vietu kā �ī? Jūs ta�u lasījāt, kas avīzē rakstīts: "Bijusī manekene un �elsijas pleigerla!" Kāpēc viņa nevarēja vest draugu ūz savām mājām?

-����������� Viņai patika lo�ņāt pa visādiem nostūriem, Bērdens

sacīja, Margolis man pats tā teica. Tā sauktais Smits pasūtīja istabu sestdien. Anita zināja, ka Margolis otrdie�nas vakarā var nebūt mājās, ta�u, iespējams, iedomājās, ka viņ� varētu agri pārnākt. Viņ� un arī viņa nezināja, ka ga�lerijas īpa�nieks ielūgs viņu pusdienās.

-��� Jā, tas saskan. Vai Rubijas māju jau sāku�i pārmek�lēt?

-��� Patlaban ņem to priek�ā. Paklājs ir lejā, laboratorijā. Martins atradis kaimiņieni, kas kaut ko redzējusi. Ve�iņu, kuru sauc Kolinsa. Viņa jaū mūs gaida.

Viņa bija gandrīz tikpat liela auguma kā Veksfords, drukna ve�a ar stūrainu �okli. Pirms viņu nopratināt, nācās noklausīties garu uzskaitījumu par viņas cie�anām, kādas nācies piedzīvot, dzīvojot tie�i blakus Rubijai Brān�ai. Rets vakars paejot tā, lai viņai nenāktos klauvēt pie kopējās sienas starp mājām. Rubija visu dienu strādājot un pēc se�iem uzsākot lielo tīrī�anu. Televizors tiekot ieslēgts visā skaļumā, vienlaikus ar putekļu sūcēju. Mankiju viņa pazīstot. Viņ� esot te dzīvojis kop� Rubijas iera�anās di�vus gadus un vēl se�us mēne�us, pirms iesē�anās cietumā. Tas esot pretīgi, tāds skandāls. Tiklīdz viņa redzējusi �o nākam mājās kopā ar Rubiju tas bijis tre�dienas rītā, viņa nopratusi, ka gaidāmas nepatik�anas. Kaimiņienei esot precēta krustmeita ar vīru, no Pomfretas ja viņi vispār ir precēju�ies; tie ierodoties pāris reizes nedēļā un tad dzerot un zviedzot sazin līdz cikiem.

-��� Nodomāju, ka tie ir viņi, ko otrdien redzēju dodamies projām, viņa teica. Streipuļoja pa taciņu, viens otru balstīdami. Tas bija vienīgais veids, kā �ie spēja pārvie�toties�

-��� Divi? noprasīja Veksfords, paceļot balsi. Vai jūs redzējāt divus?

Kolinsa kundze izteiksmīgi pamāja.

-��� Jā, tur bija divi gabali. Man gan jāteic, ka es ilgi neskatījos. Tas bija pārāk �ķebino�i.

-�� Vai jūs redzējāt viņus ierodamies?

-�� Līdz deviņiem es biju virtuvē. Iznācu priek�istabā un nodomāju: "Paldies Dievam, viņas nav." Līdz pusdesmi�tiem valdīja nāves klusums. Es zinu, ka nekļūdos jo ielūkojos pulkstenī. Bez divdesmit piecām minūtēm des�mitos bija televīzijas raidījums, ko es gribēju noskatīties. Es jau devos ieslēgt televizoru, bet tad pie kaimiņu durvīm sākās pamatīgs jandāliņ�. "Te nu bija," es nodomāju, "ja kņada turpināsies, nāksies klaudzināt pie sienas."

-�� Tālāk, Veksfords sacīja.

-��� "Jādodas turp," es pati sev teicu, "ie�u iek�ā un izrunā�os ar viņu." Bet jūs ta�u zināt, kā tas ir, nevienam nepatīk sanīsties ar kaimiņiem. Turklāt viņi tur bija trīs, un es vairs neesmu tik jauna. �ā vai tā, es jau biju tik tālu, ka uzvilku mēteli un stāvēju pie ārdurvīm, kādu brīdi �aubīdamās, kad ieraudzīju tos divus nākam pa taciņu.

-Vai jūs varējāt viņus labi saskatīt?

-��� Diez ko labi ne, sacīja Kolinsa kundze. Tas bija caur actiņu durvīs, vai zināt. Abi bija lietusmēteļos, meite�nei vēl �alle ap galvu. Viņai ir tum�i mati to es labi saskatīju. Netiku redzējusi viņu sejas, tik vien, ka �ie abi bija galīgi pilnā. Man jau likās, ka meitene pakritīs ar seju dubļos. Viņa arī nokrita, kad viņ� atvēra auto durtiņas pāri priek�ējam sēdeklim.

Viņa pārmeto�i pa�ūpoja galvu, viņas sejas izteiksme likās gan pa�taisna, gan pa�apmierināta.

-��� Es pagaidīju piecas minūtes, kamēr viņi bija projām, pēc tam devos uz kaimiņmāju, bet neviens neatsaucās, un es red�ēju viņu pārnākam ap vienpadsmitiem. Kas tad lē�cies? Pārdomāju to lietu. Tā nebija precētā krustmeita no

Pomfretas. Tai nekad nav bijis auto. Viņai nauda nekad tik ilgi neturas kabatā, lai varētu tādu nopirkt.

-��� Vai tas auto, kurā jūs viņus redzējāt iekāpjam, bija melns, Kolinsa kundze?

-��� Melns? Tas atradās zem ielas luktura, jūs ta�u zināt, kādi tie ir padara visas krāsas vienādas.

Viņa bridi paklusēja, rakņādamās atmiņā.

-��� Es gan teiktu, ka tas drīzāk bija zaļ�, viņa sacīja.

Linda Grovera nosarka, kad Dreitons ieteica viņai labāk izņemt sludinājumu no skatloga. Asinis saplūda vi�ņas madonnas sejā viņ� saprata, ka paskaidrojums bijis pārlieku rupj�.

-��� Vai jūs nesapratāt, ko tas nozīmē? viņ� stingri noprasī�ja, es domāju, viena skatiena uz to veco padauzu pietiek, lai noprastu, ka viņa nav nekāda likumīgā namīpa�niece.

Viņi veikalā bija vieni pa�i. Viņa stāvēja pie letes, viņas acis urbās viņam sejā, kamēr pirksti plucināja kāda �urnāla atlocīju�os stūri.

-��� Es nezināju, ka jūs esat policists, viņa sacīja balsī, kas pēk�ņi izklausījās mazliet aizsmakusi.

-�� Tagad jūs zināt.

Pa ceļam no Rubijas Brān�as mājas viņ� bija iegriezies bibliotēkā �ajā reizē nevis pārlūkot kriminālliteratūras plauktus, bet gan ieskatīties lielajās, krāsainajās grāmatās ar vecmeistaru gleznu reprodukcijām. Te, starp Manteņu, Boti�elli un Fra And�eliko, viņ� bija ieraudzījis viņas seju oreolu vainagotu un vēroja to ar tādu kā apbrīnu, līdz dusmas ņēma virsroku un viņ� aizcirta grāmatu tik sparigi, ka bibliotekāre viņu pārmeto�i uzlūkoja.

-��� Vai jūs tikai tāpēc atnācāt?

Pirmais izbīlis bija pāri, un, kad viņ� apstiprino�i pamāja, viņas balss kļuva agresīvāka.

-��� Un viss �is tracis tikai veca sludinājuma dēļ?

Paraustīdama plecus, viņa devās policistam garām -

ārā no veikala, turēdama ķermeni tik taisni, it kā nestu uz galvas kādu smagumu. Viņ� nolūkojās, kā viņa nāca atpa�kaļ viņu valdzināja tīrās, skaidrās sejas, roku, aug�stilbu līnijas un a�ās, graciozās kustības, plē�ot sīkos gabaliņos Rubijas sludinājumu.

-��� Nākamreiz esiet uzmanīgāki, viņ� sacīja. Mēs paturēsim jūs acīs.

Viņ� redzēja, ka ir meiteni nokaitinājis, jo viņas sejā krāsas bija nobālu�as. It kā vaigos būtu ie�ļācies bālums. Viņai ap kaklu bija smalka sudraba ķēdīte. Vēl skolnieks būdams, Dreitons bija lasījis Dziesmu dziesmu, cerēdams atrast tajā kaut ko nepiedienīgu. Atmiņā atausa kāds teikums. Toreiz viņ� nezināja, ko tas nozīmē, tagad zinā�ja, ko tas nozīmē viņam. "Tu esi paņēmusi manu sirdi ar vienas savas acs skatu, ar vienu sava kakla viju!"

-��� Uzmanīsiet mūs?

-�� �im veikalam ir diezgan nelāga reputācija.

Viņ� nebija gribējis sodīties par veikala reputāciju, bet gan palikt �eit cik vien iespējams, ilgāk.

-��� Ja es būtu jūsu tēva vietā un man piederētu tāds mazs, jauks privātveikaliņ�, es ar tādām lietām nenodar�botos.

Viņa pārķēra policista skatienu, kas kavējās pie �ur�nāliem.

-��� Tādām kā �īs, viņa sacīja. Meitenes acis atgriezās pie viņa sejas. Viņam likās, ka meitene samierinājusies ar faktu, ka viņ� ir policists, un tagad meklē viņā kādu īpa�u pazīmi, kas to apliecinātu.

-��� Ja jūs beidzāt sprediķi, man laiks pasniegt tēvam tēju, un tūlīt pēc tam es dodos uz kino. Pēdējais seanss ir pusastoņos.

-��� Negribat likt gaidīt tam kāviņusauc, Dreitons pavīpsnāja. Viņ� pamanīja, ka skāris vārīgu vietu.

-��� Viņu sauca Rejs, ja nu jums tas jāzina, viņ� pie mums dzīvoja, viņa teica. Tagad viņ� ir projām. Ak, liecieties mierā! Jums nevajadzētu uz mani tā skatīties. Es zinu, ka jūs mūs redzējāt kopā. Un kas tad ir? Tas ta�u nav noziegums, vai ne? Vai jūs ne mirkli nepārstājat būt poli�cists?

-��� Vai kāds te kaut ko teica par noziegumu? Man pie�tiek noziegumu pa dienu, vakarus nepieskaitot.

Viņ� tuvojās durvīm un palūkojās atpakaļ, uz meiteni. Pelēkās acis bija lielas un spo�as, tās alla� izskatījās pilnas neizraudātu asaru.

-��� Varbūt es vēlējos būt viņa ādā, viņ� noteica.

Meitene paspēra soli uz viņa pusi.

-�� Jūs mānāties.

-�� Tātad vīrie�i jūs parasti �itā māna, ko?

Viņas pirksti cēlā's aug�up pie sejas, kurā rotājās tikko manāms, nedro�s smaids, un viņa pielika pirkstus ar apko�ļātajiem nagiem pie lūpām.

-�� Ko jūs ar to gribējāt sacīt?

Tagad viņa izskatījās nobijusies. Viņ� nodomāja, ka varbūt kļūdījies varbūt viņa īstenībā ir nepieredzējusi un nevainīga kā temperā gleznpta madonna. Maiguma viņā nebija. Un viņ� neprata būt ne laipns, ne mīļ�.

-�� Ja es mānos, viņ� sacīja, tad negaidī�u pusastoņos pie kino ieejas.

Pēc tam viņ� pagrūda durvis un zvaniņ� skaļi notink��ķēja pa visu veco, saplaku�o māju.

-�� Tici vai ne, sacīja Veksfords, Mankijs negrib iet mājās. Viņam bija jauks, ērts guļamais pie Rubijas, un Dievs vien zina, kādas maltītes par baltu velti, bet viņ� labāk ir ar mieru pavadīt nedēļas nogali, kā viņ� saka, "�ajā mūsdienīgajā tuptūzī". Viņ� top stīvs no bailēm, padzirdēdams, ka vajadzēs stāties aci pret aci ar Rubiju. Un tomēr man nav ne mazākās jēgas, par ko viņu varētu apsūdzēt.

-��� Te ir kas cits, Bērdens noburk�ķēja. Mūsu klien�tiem patīk laipnība. Varbūt mēs varam iekļūt viesnīcu rādītājā kā trlszvaig�ņu viesnīca, īpa�i piemērota tiem, kam ir iepriek�ēja pieredze ar tiesu lietām. Vai no labora�torijas vēl nav nekā?

-���� Nē, un es varu zvērēt, ka nebūs ari. Mums ir tikai Rubijas un Mankija liecības, ka tās vispār biju�as asinis. Jūs ta�u redzējāt, ko viņa izdarījusi ar paklāju. Uzkop�ana ir jauks amats, un te Rubija ir augstumos. Ja es būtu Hārpera kundze, man nebūtu �ēl da�u lapiņu ar rokām gatavota papīra, ja mana māja tiktu tā iztīrīta. Viņa būs situsies nost, lai tikai to paklāju izmazgātu. Laboratorijā tei�ca, ka viņa esot lietojusi visus iespējamos līdzekļus, pat kaustisko sodu. Varam būt pārliecināti, viņi prot at�ķirt ķīmiju no traipu tīrī�anas līdzekļiem. Trakākais ir tas, ka viņi nedabū rokā asinis vismaz lai noteiktu, kas tā par grupu.

-�� Ta�u viņi joprojām pie tā strādā?

-��� Tur pietiek darba vairākām dienām. Viņi savāku�i blāķiem duļķu no kanalizācijas caurulēm. Jutī�os ļoti pār�steigts, ja viņi ko atradīs. Varu derēt, ka mūsu pārītis ne�kad neiegāja nekur citur, kā vien �ajā istabā, kur viņi noteikti atstāja savus pirkstu nospiedumus starp simtiem citu�

-���� � kurus būs cītīgi noslaucījusi Apkopēju karaliene, Bērdens pabeidza teikumu viņa vietā. Meitene varētu būt dzīva, ser.

-����������� Tas, ka viņi aizbrauca kopā un vīrietis viņu no turie�nes izvilka, varētu norādīt uz no�ēlu par pastrādāto, ko? Es pārmeklēju visas slimnīcas un palīdzības punktus, Maik. Tur nav ne ziņas, ne miņas no kāda ar durtiem ievainoju�miem. Un tiem jābūt durtiem, jo, zaudējot tik daudz asiņu no pārsistas galvas, upuris nemū�am nespētu pats piecel�ties un aiziet līdz auto. Galu galā ja viņa ir dzīva, kur tad viņa ir? Varbūt mums ir darī�ana tikai ar personas aiz�skar�anu vai ievaino�anu, bet, lai tas būtu, kas būdams, mums jātiek skaidrībā.

Kad viņi atgriezās pie Mankija Metjūsa, viņ� abus apveltīja ar viltīgu skatienu.

-�� Man beigu�ās cigaretes.

-��� Jādomā, ka detektīvkonstebls Braients jums kaut ko nopirks, ja jūs viņu labi palūgsiet. Vai vēlaties ko vieglā�ku?

-��� Jūs jokojat, sacīja Mankijs, iebāzdams netīro ķepu �aketes kabatā. �etrdesmit "Bensona un Hed�a" ciga�retes ar speciālo filtru, viņ� svarīgi noteica un izvilka mārciņas zīmi no vesela saburnītu bankno�u �ūk�ņa. Labāk se�desmit.

-�� Līdz brokastīm pietiks, sacīja Veksfords. Esat pa�matīgi aizrāvies ar pīpē�anu, vai ne? Nevaru atturēties no domas, ka varbūt jūs te izkūpināt dūmos D�efa Smita samaksu par klusē�anu.

Glaudīdams zodu, galvu uz vienu pusi pie�ķiebis, viņ� domīgi lūkojās �ajā pērtiķsejā.

-��� Kā jūs zinājāt, ka viņas vārds bija Anna? viņ� no�prasīja gandrīz bezrūpīgi un ar maldino�u rāmumu.

-��� Ak, jūs atkal sākat no sākuma, Mankijs īgni notei�ca. Jūs nekad neklausāties, ko jums saka.

Kad viņi iznāca no kino, smidzināja sīks lietutiņ� tikai nedaudz stiprāks par vēsu miglu. Lampas nespodri mirguļoja oran�os, zeltainos un pērļainos toņos. Kino�teātra gaismas uzraksts, saskatāms no autostāvvietas, peldēja miglā, reklāmas zīmējumi atgādināja zemūdens radījumus, kuri iznirst virspusē, laizdami burbuļus un �ļakstinādamies. Dreitons saņēma meitenes roku, lai pār�vestu viņu pāri ielai un nelaida to vairs vaļā ari tad, kad viņi tika līdz ietvei. �ī pirmā saskare ar viņas ķermeni lika viņam nodrebēt un darīja muti sausu. Viņ� sajuta meitenes ādas siltumu zem paduses.

-��� Vai filma tev patika? viņ� pavaicāja.

-�� Tā nekas. Man nepatīk zemteksti, es pusi no tiem ne�saprotu. Visa tā bū�ana par sievi�ķi, kas kļūst par policista mīļāko, lai viņ� nedarītu zināmu, ka viņa zog pulksteņus�

-��� Jādomā, ka tā gadās. Ko mēs varam zināt ārzemēs notiek viss kas.

Viņ� nebija sa�utis par seksu filmā un tagad viņa runāja par tās seksīgāko daļu. Tādas runas no meiteņu pu�ses bie�i norādīja uz nolūku �o iespēju īstenot. Paldies Dievam, vairs nebija nedēļas sākums, kad rādīja to gabalu par krievu karakuģi.

-��� Vai tev padomā nospert kādu pulksteni? viņ� jautā�ja.

Viņa tum�i nosarka lampas gaismā.

-�� Atceries, ko teica tas filmas personā�s, vai ari tas bija teikts zemtekstā: "Jūs zināt man cenu, Doloresa."

Viņa pasmaidīja, nepaverot lūpas, un pēc tam noteica:

-�� Jūs esat briesmīgs.

-��� Ne jau es to scenāriju es nerakstīju.

Viņai kājās bija augstpapē�u kurpes, tagad meitene bi�ja turpat vai Dreitona augumā. Smar�a, kuru viņa lietoja, neatbilda viņas vecumam, un tai nebija nekā kopīga ar ziedu aromātu. Dreitons lauzīja galvu, vai viņas vārdi ko nozīmētu un vai �ādu smar�u viņa būtu lietojusi viņam par prieku. Grūti noteikt, cik smalkas aprēķinātājas tās mei�tenes bija. Vai tas būtu aicinājums, vai varbūt smar�a un blāvais sudraba apsarmojums uz plakstiņiem bija unifor�ma, kaujas ietērps kā visam lielajam sievie�u karapūlim, kur� lasīja tos �urnālus, kurus viņa pārdeva?

-��� Vēl ir agrs, viņ� sacīja, tikai ceturksnis uz vien�padsmitiem. Vai gribi iet pastaigāt gar upi?

Tas bija �eit, zem kokiem, kur viņ� tika meiteni redzējis pirmdien. Koki nolīka, lāses no tiem pilēja ūdenī,' ta�u grantētais celiņ� zem tiem bija labi ap�uvis, �ur tin tur zemo zaru aizsegā slēpās koka soli.

-�� Es nevaru. Nedrīkstu pārrasties mājās vēlu.

-�� Tad kādu citu vakaru.

-��� Ir auksti, viņa sacīja. Visu laiku līst. Katru vakaru uz kino nevar iet.

-��� Kur tu gāji ar viņu?

Viņa pieliecās, lai sakārtotu zeķi. Iekāpjot peļķēs, dubļi bija atstāju�i uz zeķēm tum�pelēkus traipus. Kad viņa tā ar pirkstiem saraustīja zeķes, pavelkot tās uz aug�u, lieli izskatījās vēl daudz pavedino�āki nekā visas pasaules smar�as.

-�� Viņ� nomāja auto.

-��� Es arī noīrē�u, sacīja Dreitons.

Viņi bija tiku�i līdz veikala durvīm. Sāniela starp Grovera veikalu un puķu tirgotavu bija mūru ieskauta un beidzās pie garā�ām. Bruģis bija brūns un mitrs kā akmens grīda alā pēc tam, kad to nomazgājis paisums. Viņa palūkojās aug�up uz savas mājas augsto �ogu un aklajiem, tum�ajiem logiem.

-�� Tev jau tūlīt nav jāiet iek�ā, viņ� sacīja. Iesim tur apak�ā, lai lietus nelīst virsū.

Ta�u te nebija dro�āka patvēruma kā atklātajā ielā, vienīgi tum�āks. Pie viņu kājām burbulēdama tecēja sīka straumīte. Viņ� saņēma meitenes roku.

-�� Es rit noīrē�u auto.

-�� Labs ir.

-��� Kas noticis? viņ� runāja skarbi, aizkaitināti vēlē�damies vērot viņas seju miera stāvokli, nevis acīm satrauk�ti �audoties te uz vienu ieliņas galu, te otru un aug�up pa lietus mazgāto mūri. Viņam patiktu saskatīt iekāri vai vis�maz vēlību. Kā likās, viņa baidījās, ka abus neierauga un Dreitons iedomājās par izkāmēju�o māti ar mazajām, spo��ajām a�elēm un noslēpumaino tēvu, kas gulēja slims aiz �ī ķieģeļu bastiona.

-�� Tu ta�u nebaidies no vecākiem, ko?

-��� Nē, no tevis. No tā, kā tu manī skaties.

Viņ� bija gandrīz vai apvainojies. Tas, kā viņ� lūkojās meitenē, bija labi aprēķināts un iestudēts ilgs, salts un neatlaidīgs skatiens, kādu daudzas meitenes bija atradu�as esam aizraujo�u. Visspēcīgākā iekāre, kādu viņ� jelkad bi�ja izjutis, darīja to vēl neatlaidīgāku, un sagudrotais manieriskums kļuva par realitāti. Viņas neatsaucība gandrīz vai lika �ai realitātei gaist viņ� jau gribēja pagriezties un doties projām viens pats lietainajā naktī, ta�u divas mazas rokas pieskārās viņa mētelim un pēc tam slīdēja aug�up līdz pleciem.

-�� Tu mani baidi, viņa sacīja, bet tas ta�u ir tas, ko tu vēlies, vai ne?

-��� Tu zini, ko es gribu, viņ� sacīja un uzspieda muti uz viņas mutes, neļaujot meitenes stāvam pieskarties pie aukstās, slapjās sienas. Vispirms viņa bija slābana un padevīga. Pēc tam viņa to apskāva dedzīgā aizrautībā, lū�pas zem viņa lūpām sakustējās un viņ� sajuta triumfa trīsas.

Virs abiem kā spo�s, oran�s �etrstūris uz tum�o ķieģe�ļu fona iegaismojās kāds logs. Vēl acis neatvēris, Dreitons to sajuta kā sāpi plakstiņos.

Viņa lēnam atrāvās ar gari izdvestu "Ai!" tas bija aiz prieka, tikai priekpilnā nopūta ātri aprāvās.

-��� Viņi mani gaida.

Meitenes elpa bija viegla un ātra.

-��� Man jāiet iek�ā.

-��� Rit, viņ� sacīja, rit.

Vispirms viņa nevarēja atrast atslēgu, Dreitons jutās satraukts, redzot viņas bezpalīdzību un klausoties, kā viņa klusi pie sevis lādas. Viņ� bija vainojams pie �is piepe�ās nevarības, �ī apjukuma, ufi �āda apziņa pildīja viņa vīri�ķo Es ar iekarojuma prieku.

-�� Tātad rit.

Tad nāca smaids bikls un samocīts. Pēc tam durvis aiz viņas aizvērās, un auksti, asi ie�ķindējās zvans.

Kad viņ� sānieliņā bija palicis viens un gaisma aug�ā bija nodzisusi, viņ� stāvēja vietā, kur abi bija skūpstīju�ies, un pārvilka pār lūpām rādītājpirkstu. Lietus lija joprojām, un ielas lukturis izstaroja zaļganu gaismu. Viņ� iznāca �ajā gaismā un aplūkoja savu pirkstu, klātu ar gai�i ro�ainas lūpukrāsas kārtu. Tā nebija rozā, bet gan saules apsvilinātas ādas krāsa viņam likās, ka kopā ar to meitene atstājusi uz viņa lūpām kaut ko no sevis ādas strēmelīti, sviedru lāsīti. Uz sava mēteļa viņ� sameklēja garu, smalku matu. Paturot �os lietiskos pierādījumus, viņ� jutās kā ieguvējs. Viens piemirku�ajā ielā, viņ� ar mēli viegli pieskārās rādītājpirkstam un nodrebēja.

Pa sānielu lavījās kaķis un pa�mauca zem portāla spalva tam bija pilna sīkām lāsītēm. Debesis nevarēja redzēt vienīgi tvaikus un virs tvaikiem melnu tumsu. Dreitons pacēla kapuci un soļoja mājup uz savu mēbelē�to istabu.

Uz dienvidiem no Kingsmārkhemas, apejot Pomfretas austrumu un dienvidu daļu, aug divdesmit vai trīsdesmit kvadrātjūd�u liels prie�u me�s. Tas ir Ceritonas me�s. �is me�s ir cilvēka roku stādīts, tur aug arī egles un lapegles, un tam piemīt sastindzis, neanglisks skaistums, kas dara apkārtējos zaļos līdzenumus līdzīgus alpu pļavām.

Me�a Pomfretas pusē skatam pēk�ņi atklājās jaunais nelielo, balto mājiņu puduris. Ar krāsotajām parādes dur�vīm un c'iedrkoka rotājumiem tās atgādināja �veices mājiņas. Pie vienas no tām krāsotas dzeltenā krāsā, ar jauniem iebraucamajiem vārtiem, svētdienas rītā parādījās detektīvser�ants Martins, meklēdams vīru, vārdā Kirkpatriks.

Durvis veicīgi atvēra gadus septiņus veca meitene bērnam bija lielas acis un iebiedēts izskats. Martins gaidīja uz kāpnītēm pie durvīm, kamēr meitenīte devās uzmeklēt māti. Mājas iek�puse bija labi pārskatāma, un viņ� redzēja mazu zēnu tikpat bālu un piesardzīgu kā viņa māsa, uz grīdas apātiski spēlējamies ar burtu klucī�iem.

Sievietei, kas beidzot parādījās, bija ķildīgs izskats. Viņa izskatījās sasārtusi un aizelsusies kā cilvēks, kas cie� no augsta asinsspiediena. Gai�ie mati bija siki sasprogoti, uz acīm brilles sarkanīgos rāmjos. Martins stādījās priek�ā un vaicāja pēc viņas vīra.

-��� Vai tas ir auto dēļ? Kirkpatrika kundze satraukti vaicāja.

-�� Zināmā mērā.

Bērni pielavījās pie mātes un stāvēja, blenzdami sve�i�niekā.

Jūs ta�u redzat, ka viņa te nav, vai ne? Ja viņ� ir sa�dauzījis auto, es nevaru teikt, ka man tā būtu �ēl. Es teiktu labi, ka tikām vaļā. Ceru, ka tas ir galīgi norakstāms.

Kad viņ� pagāj�pirmdien atdzina to �urp uz māju, es teicu: "Nedomā tikai sagādāt man to prieku braukāt �ajā graustā. Es labāk ie�u kājām. Ja es vēlētos izstādīt sevi balti ro��ainā auto ar purpura strīpām, es dotos uz Braitonu to blē�u midzeni!" tā es sacīju.

Martins brīnīdamies blenza viņā. Viņam nebija ne jausmas, kas sievietei prātā.

-��� Un tas otrs grausts, kas viņam bija, viņa turpināja, arī nekur nederēja. Liels, vecmodīgs, melns Moriss, glu�i kā katafalks. Dievs zina mēs bijām par apsmieklu visiem kaimiņiem.

Pēk�ņi viņa attapās, ka bērni turpat skatās un klausās.

-��� Cikreiz neesmu jums teikusi nenāciet �urp un ne�bāziet degunu manās personīgajās darī�anās! viņa nikni noteica.

Puika virzījās atpakaļ pie saviem klucī�iem, bet mei�tēnu spēja iekustināt tikai negants grūdiens.

-���� Tātad, sieviete noprasīja, ko viņ� izdarījis? Ko jūs no viņa gribat?

-�� Tikai ar viņu parunāties.

Kirkpatrika kundze likās vairāk ieinteresēta klausīties savā pa�as balsī, neskopojoties ar sūdzībām, nekā dzirdēt Martina paskaidrojumus.

-��� Ja viņ� atkal pārsniedzis ātrumu, viņa sacīja, tad zaudēs brauk�anas tiesības. Un pazaudēs darbu.

Nejuzdama ne mazāko līdzjūtību, viņa neslēpa triumfa pieskaņu savā balsī.

-��� Tāda firma kā Lipdjū nepaturēs pārdevēju, kam nav brauk�anas tiesību, vai ne? Tāpat viņiem nav nekādas va�jadzības dot darbiniekiem lielus, izskatīgus auto, lai viņi tos sadauzītu lupatu lupatās, kad ienāk prātā. To es viņam teicu, pirms viņ� devās uz Skotiju. Runāju ar viņu otrdie�nas rītā. Ta�u ar viņu nav iespējams runāt. Stūrgalvīgs un tiepīgs tāds viņ� ir, un tagad �ī ietiepība viņu būs iedzi�nusi nelaimē.

Martins kāpās atpakaļ tālāk no viņas. Tas bija trakāk par artilērijas zalvi. Iedams prom pa celiņu, viņ� dzirdēja vienu no bērniem raudam mājā, kas palika aiz viņa.

Kad Veksfords ienāca kamerā, Mankijs Metjūss gulēja gultā un smēķēja. Viņ� paslējās uz elkoņa un noteica:

-��� Man sacīja, ka �ī jums esot brīvdiena.

-��� Tā ir, bet es nodomāju, ka jūs varbūt jūtaties vien�tuļ�.

Veksfords pārmeto�i pa�ūpoja galvu un palūkojās ap�kārt, pētīdams mazo telpu un ostīdams gaisu.

-��� Lepni dzīvojat! viņ� sacīja. Vai gribat, lai aizsūtu kādu pakaļ vēl kādam dopingam? To jūs varat atļauties, Mankij.

-��� Es neko nevēlos, Mankijs atbildēja, pagriezdamies ar seju pret sienu, tikai palikt viens. �eit ir tīrais tirgus laukums, nevis ķurķis. Pagāj�nakt netiku ne aci aizvēris.

-��� Tur vainīga tava sirdsapziņa, Mankij, tā klusā, smal�kā balstiņa, kas tevi urda, likdama man kaut ko pasacīt piemēram, kā tu zināji, ka meitenes vārds ir Anna.

Mankijs norūca:

-��� Vai jūs nevarat likties mierā? Mani nervi ir galīgi beigti.

-���� Priecājos dzirdēt, Veksfords nelaipni bilda. Tas būs mana psiholoģiskā spiediena rezultāts.

Viņ� izgāja gaitenī un devās aug�up uz Bērdena kabi�netu. Inspektors bija tikko ienācis un vilka nost lietus�mēteli.

-�� Jums ta�u ir brīvdiena.

-��� Mana sieva draudēja aizvizināt mani uz baznīcu. No diviem ļaunumiem izvēlējos mazāko. Kā mums iet?

-��� Martins izrunājies ar Kirkpatrika kundzi.

-��� Ak tā, ar Anitas Margoles pielūdzēja sievu?

Bērdens apsēdās pie loga. �orīt saule spīdēja nevis

nevienmērīgi kā da�dien aprīlī, bet spēcīgi un karsti kā agrā vasarā. Viņ� atvilka aizkarus un atvēra logu, kopā ar maigo gaismu ielaizdams iek�ā arī dzidru zvanu crescendo no Kingsmārkhemas baznīcas torņa.

-��� Es domāju, te mēs varam ko uziet, ser, viņ� sacīja. Kirkpatriks ir projām, savas firmas uzdevumā aizceļojis uz Skotiju. Viņ� izbraucis otrdien, un viņa sieva kop� tā laika viņu nav redzējusi. Turklāt viņam bijis melns auto līdz pat pagāju�ajai pirmdienai, kad firma iedevusi viņam jaunu kā rādās, baltu un aplīmētu visgarām ar kaut kādiem reklāmas saukļiem, viņ� ieķiķinājās. Sieva ir nolaidīga ragana. Kad Martins tur ieradās, �ī domāja, ka vīrs sasitis auto, bet tas viņu nemaz nesatrauca.

Ar stingrāku sejas izteiksmi viņ� turpināja:

-���� Es, protams, neaizstāvu laulības pārkāp�anu, bet izskatās, ka viņam ir zināms attaisnojums.

-��� Vai viņ� ir neliela auguma tum�matis? pavaicāja Veksfords, pamezdams aizvainotu skatienu uz atvērtā loga pusi. Viņ� pavirzījās tuvāk centrālapkures radiatoram.

-��� Nav zināms. Runādamies ar sievu, Martins nav gri�bējis ielaisties sīkākās detaļās. Neizskatās, ka mēs būtu diez ko tiku�i uz priek�u.

Veksfords īgni, bet piekrīto�i pamāja.

-��� Ak, jā, sacīja Bērdens, celdamies kājās, te mums Margolis varētu palīdzēt. Kā mākslinieks viņ� ir nekam ne�derīgs novērotājs, tomēr viņ� to vīru ir redzējis.

Viņ� pasniedzās pēc mēteļa.

-�� Tie zvani jauki skan.

-Ko?

-��� Es teicu, ka zvani skan jauki.

-��� Ka? Veksfords teica. To sasodīto zvanu dēļ ik'v aru sadzirdēt ne vārda no tā, ko tu saki.

Viņ� pasmīnēja par �o veco joku un noteica:

-���� Promejot tu varētu ielūkoties pie Mankija. Ja nu gadījumā viņ� būtu paguris tiepties.

Pēc pamatīgas izpētes policijā un apstrādes garā�ā, kur salaboja radiatoru, Anitas Margoles Atpinu novietoja atpa�kaļ parastajā vietā uz zālāja ārpus Kvinsa koted�as. Bērdens nebūt nebijā pārsteigts, to tur ieraugot, ta�u viņa uzacis manāmi parāvās aug�up, redzot nevis vienu, bet di�vus baltus auto. Viņ� piebrauca savējo turpat un izkāpa ārā, saules gaismā. Tuvāk pienācis, viņ� ievēroja, ka otrai ma�īnai balta bija tikai pamatkrāsa. Gar sāniem stiepās ap�mēram pēdu plata josla ko�sārtā krāsā, un to vēl greznoja purpurkrāsas puķu vijas. �ī pati purpurkrāsa bija lietota, uzkleķerējot uzrakstu: "Lipdjū krāsukaste jūsu izdaiļo�anai."

Bērdens pie sevis pavīpsnāja. Vienīgi galīgi nekaunīgs un ākstīgs tips varēja kaut kur rādīties �ādā auto. Viņ� caur sānlogu palūkojās iek�ā uz rozā sēdekļiem. Tie bija rotāti ar lapiņām, aizmugurē uz plaukta pre�u paraugi, kurus piedāvāja braucējs, iespējams, pudeles un burkas gai�i vio�letās, ar zeltītu auklu pārsietās paciņās.

Saseksā diez vai varēja atrast divus �ādus auto. Kirkpatrikam vajadzēja būt tepat tuvumā. Bērdens atbultēja vārtiņus un iegāja koted�as dārzā. Vēj� bija norāvis cidoniju ziedlapas, un zeme zem kājām bija slidena un tum�sārta. Kad uz klauvējienu neviens neatsaucās, viņ� apgāja mājai apkārt un redzēja, ka durvis garā�ai, kurā Margolis turēja savu auto, ir pla�i atvērtas un braucamais ir prom.

Viņ� sajuta ābeļu zaru piebriedu�o pumpuru pieskā�

rienu savai sejai, un visapkārt varēja dzirdēt putneļu mīlī�go �ivinā�anu.

�o �ķietami lauciniecisko mierpilno atmosfēru bojāja sastrēmelētie papīri kā pierādījums tam, ka Margolis ne�mākulīgi bija centies izmēzt māju, tie joprojām karājās krūmos, vietvietām pat plivinājās koku galotnēs. Bērdens apstājās pie sētas durvīm. Uz koka kastes pakāpies, pa vir�tuves logu iek�ā lūkojās vīrietis, tērpies akmenskrāsas lie�tusmētelī ar jostu.

Nepamanīts Bērdens klusēdams kādu brīdi viņu vēroja. Tad viņ� noklepojās. Vīrs salēcās, pagriezās ar seju pret viņu un lēnām nokāpa no sava paaugstinājuma.

-��� Tur iek�ā neviena nav, viņ� kautrīgi sacīja, es jau pārbaudīju.

Vīrietis nenoliedzami bija izskatīgs bāls, eleganti ģērbies, ar sprogainiem, tum�i brūniem matiem. Zods bija neliels, deguns taisns, acis valgas un mirdzo�as kā meite�nei.

-��� Es gribētu pārmīt ar jums kādu vārdiņu, Kirkpatrika kungs.

-��� Kā jūs zināt manu vārdu? Es jūs nepazīstu.

Tagad, kad viņi stāvēja vienā līmenī viens otram pretī, Bērdens nodomāja, ka viņ� varētu būt kādas piecas pēdas un astoņas collas gar�.

-��� Es pazinu jūsu auto, viņ� sacīja.

Efekts bija līdzīgs strāvas sitienam, Kirkpatrika dzel�tenīgajos vaigos parādījās tum�sarkani plankumi.

-��� Ko, pie velna, tas nozīmē? viņ� nikni iesaucās.

Bērdens samiernieciski lūkojās viņā.

-�� Jūs teicāt, ka tur neviena nav. Ko tie�i jūs meklējāt?

-��� Ak, tur tā lieta, ko? Kirkpatriks dziļi ievilka elpu un sa�ņaudza rokas dūrēs. Es zinu, kas jūs esat.

. Viņ� absurdā un rūgtā apmierinājumā palocīja galvu.

-�� Jūs esat ok�ķeris, tas, ko sauc par izmeklē�anas aģen�tu. Jādomā, ka jūs man uzsūtījusi sieva.

-��� Nekad neesmu redzējis jūsu sievu, sacīja Bēr�dens, bet es tie�ām esmu izmeklē�anas aģents. Tas, ko parasti sauc par policijas virsnieku.

-��� Dzirdēju, ka tu ser�antam vaicāji, kur varētu noīrēt auto, Veksfords ieteicās.

-�� Jā, darī�u to len�a laikā, ser, Dreitons ātri atbildēja.

Veksfords nepacietīgi papurināja galvu.

-�� Kārtībā, zēn, kārtībā. Netaisi no manis necilvēku. Tu vari noīrēt klaberkasti, kādam nolūkam vien vēlies, un nevis len�a laikā, bet tūlīt. Ir tikai trīs firmas �ajā apvidū, kas izīrē ma�īnas � Misāli un Kotorni Stovertonā � un "Sarkanā Zvaigzne" tepat Jorkstrītā, kur tu aizvedi Margoles jaunkundzes auto. Mēs gribam zināt, vai kāds no viņiem pagāj�otrdien nav izīrējis tum�zaļu auto.

Kad Dreitons bija aizgājis, viņ� apsēdās, lai visu ap�domātu un lūkotu atrisināt �o automīklu. Vīrietis, kur� sevi dēvēja par D�efu Smitu, sestdien braucis ar melnu, bet otr�dien ar zaļu auto ja vierv varēja ticēt Kolinsa kundzei. Viņ� kopā ar Braientu aplūkoja melnu auto pērļainajā luk�turu gaismā Spartgrovā, bet tas kā bija, tā palika melns. Viņ� bija to aplūkojis caur tīru stiklu un caur ietonētu stik�lu. Nekādas iztēles rotaļas, nedz fantāzijas vingrinājumi nespēja to padarīt zaļu. Vai tas nozīmēja, ka D�efam Smitam bija divi auto, bet varbūt sestdien vai pirmdien viņ� būtu pārdevis melno un nopircis zaļo? Vai varbūt tāpēc, ka viņa jaunais auto bija acīs krīto�s, viņ� noīrēja zaļu ma�īnu savam ap�aubāmajam un slepenajam piedzīvojumam?

Arī Dreitonu nodarbināja �ie pa�i jautājumi, kamēr, skaņajai baznīczvanu zvanī�anai beidzoties, viņ� gar stūri iegriezās Jorkstritā. Saules gaismai iemirdzoties arvien spo�āk, viņu ap�ilbināja dārgakmeņu virtene D�oja juvelierveikala skatlogā. Viņ� iedomājās par sudraba ķēdīti, kuru Linda nēsāja ap kaklu un topatbrīd arī par gludo, silto ādu tik zīdainu zem viņa pieskāriena.

Ieejot "Sarkanās Zvaigznes" garā�ā, viņam nācās sa�purināties un pie�ķirt savai sejai skarbāku izteiksmi. Tur viņam parādīja divus pavecus, sarkanus Hillman auto, un viņ� griezās atpakaļ, lai noķertu Stovertonas autobusu. Viņ� atrada Raselu Kotomu sē�am savā kantori. Pie visno�taļ izturīgās sienas virs viņa galvas karājās kalendārs ar meitenes attēlu, viņas kailumu slēpa vienīgi augstpapē�u kurpes. Dreitons to aplūkoja pētīgi un ar zināmu nepatiku. Bildīte viņam atgādināja �urnālus Grovera veikalā. Kad Dreitons pasacīja, kas viņ� ir, Kotorns stīvi izslējās un īsi pamāja kā virspavēlnieks, kas pieņem daudzsolo�u pado�to.

-��� Labrīt. Sēdiet nost! Vai briest jaunas nepatik�anas?

"Tas ķertais, vecais urķis," nodomāja Dreitons.

-��� Es gribēju apvaicāties par izīrējamiem auto. Jūs ta�u izīrējat auto, vai ne?

-��� Dārgais zēn, es domāju, jūs esat ieradies darba darī��anās, bet ja jau�

-���� Es esmu darba darī�anās. Tas ir oficiāli noskaidro�jams jautājums. Kādā krāsā ir tie jūsu izīrējamie auto?

Kotorns atvēra pusapaļu lodziņu virs durvīm. Svaigais gaiss uzdzina viņam kāsu.

-��� Kādā krāsā? Visi vienādi. Trīs melni Morris Minor.

-��� Vai kāds no tiem bija izīrēts sestdien, tre�ajā da�tumā?

-��� Kad tad tas bija, puis?

-��� Pagāj�nedēļ. Jums aiz muguras ir kalendārs.

Kotorna seja piesarka glu�i vai kastaņbrūna.

-�� Tam jābūt pierakstītam grāmatā, viņ� murmināja.

Grāmata likās esam kārtīga. Kotorns to atvēra un, pa��ķīris da�as lapas atpakaļ, pēk�ņi sadrūma.

-�� To rītu es atceros, viņ� sacīja. Zaudēju savu labā�ko mehāniķi, tādu jaunu, pārdro�u sātanu, kas uzvedās tā, it kā garā�a piederētu viņam. Zaudēju pa�savaldī�anos un iedunkāju viņu�

Dreitons nepacietīgi mīņājās.

-�� Ja runājam par autiņiem, Kotorns sapīcis noteica, nē, tie visi bija te.

-��� Un kā ar pārdo�anu? Vai neesat nevienam �ajā laikā pārdevis zaļu auto?

Viena no dzīslotajām, ne visai dro�ajām rokām pacē�lās, lai paraustītu ūsas.

-�� Mana tirgo�anās nav bijusi īpa�i veiksmīga.

Viņ� mirkli �aubījās, vērīgi pētīdams Dreitonu.

-�� Atklāti sakot, viņ� turpināja, man nav bijis nekā�du darījumu, kop� Grovera kungs februārī tika vaļā no sa�va Mini.

Dreitons juta, ka viņam sejā ieplūst karstums. Pietika ar uzvārdu, lai tā notiktu.

-�� Es pats vēlos noīrēt auto, viņ� sacīja, uz �ovakaru.

Trok�ņodams, tik pa�paļāvīgs, cik pa�paļāvīgs vien spēj būt vāja rakstura cilvēks, Alans Kirkpatriks izaicino�i stāvēja Veksforda kabinetā. Viņ� atteicās apsēsties, ne�mitīgi un vairākkārt atkārtodams: "Blēņas!" un "Tam es neticu!" par atbildi uz Veksforda mājieniem par iespējamo Anitas Margoles nogalinā�anu.

-�� Tādā gadījumā, Veksfords sacīja, jums nebūs ne�kas pretī pastāstīt mums par savām gaitām pagāj�otrdien tovakar, kad jums ar viņu bija norunāts randiņ�.

-�� Randiņ�? Kirkpatriks aprauti, zobgalīgi pasmējās. -

Man patīk, ka jūs to tā nosaucat. Es iepazinos ar �o sievieti tikai tāpēc, ka esmu ķerts uz mākslu. Vienīgais veids, kā tikt tur iek�ā, bija caur viņu.

Bērdens iznāca no stūra, kur visu laiku bija klusi sē�dējis, un ieteicās:

-��� Jūs interesē viņa darbi? Mani arī. Es pūlos atcerēties nosaukumu tam audeklam, kuru viņ� nodeva Teita galeri�jai. Varbūt jūs varētu atsvaidzināt manu atmiņu?

Tas, ka �is acīm redzami bija slazds, nemazināja jautā�juma nozīmi ja Kirkpatriks vēlējās uzsvērt, ka viņa loma aprobe�ojas ar mākslinieciskām interesēm, viņam uz to vajadzēja atbildēt. Viņa maigās, kustīgās lūpas nodrebēja.

-��� Es nezinu, kā viņ� savus darbus nosaucis, viņ� no�murmināja.

-��� Jocīgi, Bērdens sacīja. Jebkur� Margoja cienītājs noteikti zinās nosaukt gleznu "Nekas".

Veksfords izbrīnījies uzlūkoja inspektoru. Tad viņ� at�minējās Weekend Telegraph turpat viņam pie rokas, gal�da atvilknē. Klausīdamies inspektorā, kur� pēk�ņi bija ielaidies pārrunās pai* modernās mākslas tēmām, viņ� izju�ta dziļu atzinību. Tā vietā, lai sniegtos pēc �aujamā, Bērdens acīmredzot labprātāk sniedzās pēc attiecīgās lite�ratūras. Kirkpatriks, laikam arī juzdamies uzvarēts, pēk�ņi apsēdās viņa seja bija apjukusi un agresīva.

-��� Man nav jāatbild uz jūsu jautājumiem, viņ� sacīja.

-���� Pilnīgi pareizi, Veksfords laipni piekrita. Kā jau jūs teicāt, mēs pat nevaram pierādīt, ka Margoles jaun�kundze ir mirusi.

Un viņ� pamāja ar galvu tik dziļdomīgi, it kā Kirk�patrika izteiktā gudrība būtu viņu atsaukusi īstenībā no neiedomājamiem sapņu tālumiem.

-��� Mēs tikai gribējām norādīt, ka jūs, iespējams, esat pēdējais cilvēks, kas viņu redzējis vēl dzīvu.

-���� Redziet, sacīja Kirkpatriks, sēdēdams uz pa�as krēsla maliņas, ta�u negrasīdamies celties aug�ā, mana sieva ir ļoti greizsirdīga�

-���� Kā rādās, tā jūsu ģimenē ir lipīga parādība. Es gribēju sacīt, ka tā bija greizsirdība, kas pirms pāris nedēļām lika jums draudēt Margoles jaunkundzei.

Un Veksfords atkārtoja Penistena kundzes tēikto: "Es pats varētu kādā jaukā dienā tevi piebeigt."

-��� Vai pagājusī otrdiena bija �ī jaukā diena? Dīvains veids, kā sarunāties ar sievieti, par kuru jūs interesējaties viņas brāļa glezniecības dēļ, vai ne?

-�� Uz norunāto randiņu, kā jūs to saucat, viņa neieradās. Mēs netikām pavadīju�i laiku kopā.

Rubija varētu viņu pazīt. Veksfords lādēja viņu rīcībā eso�ās liecības trūcīgumu. Viņ� vis nedomāja, ka nāktos viegli pierunāt �o vīrieti piedalīties identifikācijas apskatē. Bērdena jautājumi Kirkpatrika pa�pārliecību bija krietni sa�ķobīju�i, ta�u, kad viņ� atkal apsēdās, kaut kas no viņa bravūras likās atgrie�amies. Izskatīdamies pa pusei nepacietīgs, pa pusei rezignēts, viņ� izvilka no kabatas ķemmīti un sāka sukāt savus cirtainos matus.

-���� Mēs neinteresējamies par jūsu sievas iespējamo prasību pēc �ķir�anās, Veksfords bilda. Ja jūs mums sakāt patiesību, nav iemesla nodot �o lietu atklātībai, lai tā nonāktu jūsu sievai ausīs.

-��� Nav nekādas patiesības, ko stāstīt, Kirkpatriks sacī�ja, ta�u viņa tonis vairs nebija tik kareivīgs. Es otrdien devos uz ziemeļiem savas firmas uzdevumā. Es patiesi satikos ar Margoles jaunkundzi pirms aizbrauk�anas. Viņa grasījās man parādīt kādu Margoļa hm agrīno darbu. Viņ� nebūtu to rādījis, ja būtu bijis klāt, ta�u viņa nebija mājās.

Veksfords pacēla acis un sastapa Bērdena rāmo, laipno skatienu. Cik gan neaptēstus un lētticīgus �is kosmētikas tirgonis viņus domāja esam?

�is stāsts, kas likās pildām stāstītāju ar lepnumu, bija tik primitīvs Veksfords tādu valodo�anu mēdza dēvēt par "bezmiesīgu liekvārdo�anu", un viņam tik tikko izdevās novaldīties, lai zobgalīgi neiespurgtos. Agrīno darbiņu, ko neteiksi!

-��� Es devos uz mājām paēst, bet aizkavējos, un bija jau septiņi, kad nonācu Kingsmārkhemā. Grovera bode bija ciet, es atminos, tas skuķis vēl sacēla traci tāpēc, ka es gribēju dabūt vakara avīzi. Tātad man neiznāca laika aizbraukt līdz mājām devos taisni uz Pampleinu. Anna Margoles jaunkundze bija aizmirsusi, ka mums kas sarunāts. Viņa teicās ejam uz viesībām. Tas arī viss.

Paskaidrojuma beigu daļā Kirkpatrika seja bija pie�sarkusi sarkana, un viņ� nemierīgi mīņājās.

-��� Tas nevarēja būt vēlāk nekā pusastoņos, vai ne? Veksfords noprasīja. Viņ� brīnījās, kāpēc Bērdens piegājis pie loga un lūkojas laukā, izskatīdamies uzjautrināts.

-��� Jādomā, ka jūsu mākslinieciskajiem meklējumiem laika pietika, ja jau jūs pat palaidāt garām vakara maltīti?

Sārtums pieņēmās spēkā.

-���� Es viņai vaicāju, vai drīkstu uz mirklīti ienākt, un piedāvājos aizvest viņu vakariņās pirms viesībām. Viņai jau bija mugurā ocelota ādas ka�oks, lai dotos laukā, bet viņa nelaida mani iek�ā. Domāju, ka viņa jau bija mainī�jusi savas domas.

Bērdens novērsās no loga, un, kad viņ� ierunājās, Veksfords saprata, ko inspektors tur pētīja.

-�� Cik ilgi jums jau ir �is auto?

-��� Kop� pagāju�ās pirmdienas. Es pārdevu savējo un dabūju no firmas �o te.

-�� Tātad Margoles jaunkundze to nekad nav redzējusi?

-�� Es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

-�� Domāju, ka saprotat, Kirkpatrika kungs. Es domāju, ka Margoles jaunkundze nebija ar mieru braukt kopā ar jums, jo viņai negribējās tikt ievērotai, braucot tādā uzkrīto�ā ma�īnā.

Atkal bija trāpīts mērķī. Veksfords kārtējo reizi bija sajūsmināts par Bērdena tālredzību. Kirkpatriks, kas tik viegli sarka par maznozīmīgām lietām, tagad bija nobālis aiz dusmām'un varbūt arī aiz pazemojuma.

-��� Viņa ir sieviete ar gaumi, sacīja Bērdens, es ne�brīnītos, dzirdēdams, ka viņa pārsmējusies, ieraudzīdama visas tās jūsu rozā un lillā dekorācijas.

Kā rādās, �ī bija tirdzniecības aģenta vājā vieta. Vai nu viņ� bija modernās mākslas cienītājs, vai arī sievie�u med�nieks nevienam no �iem abiem ampluā nepiedienēja tik smieklīgs satiksmes līdzeklis. Tas bija kā karstas dzelzs uzspiests zīmogs, kā dzeltenā rokas saite vai apkaunojo�a personas apliecība.

-�� Kas tur tik smieklīgs? viņ� agresīvi noprasīja. Kur�, pie velna, var teikt, ka viņa par mani smējās?

Sa�utums lika viņam zaudēt piesardzību.

-��� Ja man nākas braukāt ma�īnā, kurai uzkrāsots sauk�lis, tas nemaina manu personību, nepadara mani par citu cilvēku. Agrāk es viņai biju pietiekami labs, tāpat kā mana nauda, kuru izdevu viņas dēļ�

Viņ� bija pateicis pārāk daudz, un niknumu pēk�ņi no�mainīja apjausma par to, kur viņ� atrodas un ar ko runā.

-��� Es gribēju sacīt, ka agrāk tiku devis viņai da�us pre�u paraugus, es�

-��� Par izdarītajiem pakalpojumiem, vai ne?

-�� Ko, pie velna, tas nozīmē?

-��� Jūs sacījāt, ka viņa rādījusi brāļa gleznas, viņam to nezinot. Draudzīgs pakalpojums, vai ne, Kirkpatrika kungs? Jādomā, ka tas ir nagu lakas vai ziepju vērts.

Veksfords viņam uzsmaidīja. " ;\

-��� Ko tad jūs darījāt aizņēmāties citu auto?

-��� Es jums teicu mēs nekur nebraucām. Ja vajadzētu, varētu braukt ar viņas ma�īnu.

-�� Ak vai, nē, Veksfords laipni iebilda. Viņas auto jūs lietot nevarējāt. Tam tecēja radiators. Domāju, ka jūs sadabūjāt zaļu auto un ar to vedāt Margoles jaunkundzi uz Stovertonu.

Joprojām cie�ot no auto izraisītā apsmiekla, Kirkpat�riks nomurmināja:

-��� Jādomā, kāds būs mani redzējis Stovertonā, vai? Kotorns, ko? Turpiniet, jūs ta�u varat man pateikt, kur� tas bija.

-��� Kāpēc tad Kotorns?

Kirkpatriks nosarka līdz matu saknēm.

-��� Viņ� dzīvo Stovertonā, nelaimīgais sacīja, mazliet stostīdamies un svelpjo�i izrunādams da�as skaņas. Viņ� rīkoja tās viesības.

-�� Pa ceļam uz Skotiju, domīgi sacīja Veksfords, jūs izmētāt līkumu un braucāt caur Stovertonu.

Viņ� smagnēji piecēlās un piegāja pie sienas, kur ka�rājās karte.

-��� Redziet, te ir ceļ� uz Londonu, un jums būtu jābrauc pa �o ceļu vai uz austrumiem caur Kentu, ja gribējāt ap�braukt apkārt Londonai. �ā vai tā, Stovertonā nekādi neiz�nāk pa ceļam.

-��� Kāda, pie velna, tam nozīme? Kirkpatriks ne�savaldījās. Man bija pietiekami laika, ko nosist. Nekā ci�ta nebija, ko darīt. Es nemaz negribēju tik drīz nonākt Skotijā. Visa vaina tā, ka Anna nebija man līdzi. Mans Dievs, viņas nemaz nebija Stovertonā, jo viņa uz tām viesībām neaizgāja!

-����������� Es zinu, Veksfords sacīja, atgriezdamies pie sava krēsla. Viņas brālis zina, un misters Kotorns zina bet kā jūs zināt? Jūs ta�u atgriezāties Saseksā tikai �orīt. Ta�gad paklausieties, identifikācijas apskate visu �o lietu palīdzēs noskaidrot. Vai varbūt jūs iebilstat?

Kirkpatriks pēk�ņi izskatījās noguris. Tam vajadzēja būt pilnīgam fiziskam pārgurumam, melo�anas piepūlei turklāt vēl nesekmīgi melojot kas uz viņu tik slikti iedar�bojās. Viņa labo izskatu bija viegli sabojāt, ja nāca talkā nemiers. Tas bija atkarīgs no �vītības un jautrības, smejot ar platu muti. Tagad Virslūpu klāja sviedri, bet brūnās acis viņa visneatvairāmākā atrakcija lūkojās tā, kā lūkojas pretī suns, kuram kāds uzkāpis uz astes.

-��� Es gribētu zināt, kas ir jāpalīdz noskaidrot, viņ� īg�ni sacīja. Es gribētu uzzināt, kas un kur mani redzējis un ko es tādu būtu izdarījis.

-���� Es jums to pateik�u, Kirkpatrika kungs, sacīja Veksfords, pievilkdams krēslu.

�Kad es dabū�u atpakaļ savu paklāju? Rubija Brān��a noprasīja.

-��� Te nav ķīmiskā tīrītava, jūs ta�u zināt. Mēs nesnie�dzam steidzamus pakalpojumus.

"Viņa dro�i vien no�ēlo tos laikus," Bērdens nodomā�ja, "kad sievietes nēsāja plīvurus, vismaz iziedamas uz ielas."

Viņ� atcerējās tādu vecaimātei pie cepurītes plānu, �ķietami necaurredzamu �ķidrautu nolaists priek�ā sejai, tas lieliski nomaskēja savu nēsātāju.

-��� �ēl, ka mēs neesam Marokā, viņ� sacīja, tad jūs varētu valkāt �adru.

Rubija uzmeta viņam piktu skatienu, viņa novilka cepures malu tik zemu, ka tā bezmaz aizsedza acis, un ievīstīja zodu �ifona �allē.

-��� Es bū�u kā iezīmēta, viņa sacīja, ceru, ka jūs to saprotat. Ja nu es viņu uzrādu un �is izmūk� Tādi ari ķurķos nav noturami. Atliek tikai ielūkoties avīzēs�

-�� Jums nāksies riskēt, sacīja Bērdens.

Kad viņi jau sēdēja ma�īnā, viņa kautrīgi ierunājās:

-��� Bērdena kungs? Jūs neesat man teicis, ko jūs domājat darīt ar to otro bū�anu par tās kā-jūs-viņu-tur-saucat mā�jas turē�anu?

-��� Atkarībā no apstākļiem. To mēs redzēsim.

-��� Es visādi nopūlos, lai jums palīdzētu.

Viņi brauca klusēdami, līdz izbrauca ārpus Kingsmārkhemas. Tad Bērdens sacīja: Esiet atklāta, Rubij! Ko Metjūss vēl darījis jūsu labā, ja neskaita to, ka viņ� ņēma no jums naudu un izjauca jūsu laulību?

Nokrāsotā mute drebēja. Pirksti, kas spieda �alli pie lūpām, bija tulznaini un sacietējumiem klāti mājas darbi bija atstāju�i pēdas.

-���� Mēs tik daudz nozīmējām viens otram, Bērdena kungs.

-�� Tas bija sen, viņ� laipni sacīja. Tagad jums pienā�cis laiks parūpēties pa�ai par sevi.

Tas, kas viņam bija sakāms, skanēja cietsirdīgi. Iespē�jams, justīcija tāda bija vienmēr un viņ� rīkojās kā tais�nās tiesas spriedēji, pie kuriem viņ� �os ļautiņus noveda. �obrīd, lai izdabūtu no viņas to, ko vēlējās, viņ� bija ar mieru vadīt Rubiju projām no aug�minētajiem, un ciet�sirdībai tika ierādīta vieta viņa pa�a līdzekļu arsenālā.

-��� Jums līdz pensijai atliku�i desmit gadi. Cik no �īm sievietēm, kuras jūs tagad nodarbina, dos jums darbu, ja uzzinās, ar ko jūs nodarbojaties? Un viņas uzzinās, Rubij. Viņas lasa avīzes.

-��� Es negribu sagādāt D�ord�am nepatik�anas.

Bērdenam, tāpat kā Veksfordam, nācās brītiņu ap�domāt, līdz viņ� atcerējās, ka D�ord�s bija Mankija kristī�tais vārds.

-��� Kādreiz es viņa dēļ vai prātā juku. Redziet, man ne�bija nedz bērnu, nedz ari īsta dzīvesbiedra. Brān�a kungs bija tādā vecumā, ka būtu varējis būt mans tēvs.

Viņa mirkli paklusēja, ar plānu me�ģīņu mutautiņu pieskardamās tai asarām slacītajai sejas daļai, kas atradās starp �alli un cepures malu.

-��� D�ord�s bija sēdējis cietumā. Kad es viņu atradu, viņ� likās jā, likās esam laimīgs kopā ar mani.

Bērdens jutās aizkustināts pret pa�a gribu. Viņ� vēl atcerējās veco Brān�u drebulīgu un sagrabēju�u atbil�sto�i saviem gadiem.

-��� D�ord�s dabūja no manis �etras mārciņas, viņa ne�skanīgi sacīja, un visus tos dzeramos, kas man mājā bija, turklāt Dievs vien zina, cik daudz labu pusdienu, bet viņ� negribēja pie manis gulēt. Tas nav necik jauki, mister Bērden, ja jums ir tādas atmiņas un jūs nevarat neko padarīt�

-��� Viņ� nav jūsu uzticības vērts. Turpiniet, sapurinie�ties. Veksforda kungs domās, ka esmu jūs iebiedējis. Jūs ta�u nedzirdējāt, ka D�efs Smits būtu nosaucis meiteni par Annu, ko? Jūs to teicāt, lai neiegāztu Mankiju?

-�� Atzīstos, tā bija.

-��� Nu jūs esat laba meitene. Tātad vai jūs vispār pārmeklējāt istabu, kad atradāt traipu?

-��� Es biju pārāk iztrūkusies. Redziet, Bērdena kungs, es visu laiku par to domāju. D�ord�s ceturtdien tur ilgu laiku atradās viens pats, rakstīdams to vēstuli, kamēr es strādāju. Domāju, ka viņ� būs atradis kaut ko tādu, ko viņi tur atstāju�i.

-�� Es ari tiku domājis, Rubij, un man jāteic, ka di�i prāti domā vienā virzienā.

Kad viņi nonāca policijas iecirknī, pagalmā tika no�stādīti ierindā divpadsmit vīri. Neviens no tiem nebija garāks par piecām pēdām deviņām collām, un visi bija tum�mataini mati bija visda�ādākie, no kastaņbrūniem līdz ogļmelniem. Kirkpatriks stāvēja kā ceturtais no beigām, kreisajā pusē. Rubija �aubīgi gāja gar betona sienu līdz absurdam dīvaina ar savām augstpapē�u kur�pēm un aizsegto seju. Veksfords, kas nebija dzirdējis viņas stāstīto, tik tikko noturējās, lai nepasmaidītu. Turpretī Bērdens vēroja viņu visai skumīgi. Viņas acis'skrietin pārskrēja trim pirmajiem vīrie�iem kreisajā pusē un īsu mirkli pakavējās pie Kirkpatrika. Viņa pienāca tuvāk, lēnām defilēdama gar rindu, ik pa brīdim atskatīdamās pār plecu. Pēc tam viņa pagriezās atpakaļ. Kirkpatriks rādījās nobijies, viņa seja izskatījās samulsusi. Rubija apstājās viņam pretī. Starp viņiem likās uz�ķiļamies dzirkstele; viņi viens otru pazina tas bija redzams pēc abu izturē�anās. Viņa sakustējās, visilgāk aizkavēdamās pie pēdējā vīrie�a pa labi.

-��� Tātad? noprasīja Veksfords, tiklīdz viņi bija iegā�ju�i iek�ā.

-��� Kādu mirkli man likās, ka tas ir tas vīrs rindas bei�gās.

Veksfords klusi nopūtās. Tas tur rindas beigās bija policijas konstebls Pī�s.

-��� Bet tad es sapratu, ka esmu kļūdījusies. Vajadzētu būt tam, ar to sarkano kaklasaiti.

Kirkpatriks.

-��� Vajadzētu? Kāpēc "vajadzētu"?

Rubija vienkār�i atbildēja:

-��� �ī seja man ir pazīstama. Tos citus es nepazīstu. Bet �ī seja kaut kādā ziņā liekas pazīstama.

-����������� Jā, jā, bet es atļau�os sacīt, ka ari mana seja jums uz �o bridi jau var likties pazīstama, ta�u es pagāj�otrdien nenoīrēju to jūsu slaktūzi. Rubija zem �alles likās aiz�vainota. Tas, ko es gribu zināt, ir tas, vai �is nav D�efs Smits.

-���� Es nezinu. Es viņu nepazītu, tagad sastapdama. Ar visu to, ka tagad esmu beigta aiz bailēm ikreiz, kad uz ielas ieraugu tum�u vīrieti. Viss, ko varu pateikt ka esmu pagāj�nedēļ kaut kur redzējusi to zelli ar sarkano kakla�saiti. Varbūt pat otrdien. īsti nezinu. Arī viņ� mani pazina. Jūs ta�u to redzējāt?

Viņai izlauzās �ņuksto�a, gaudulīga skaņa. Pēk�ņi viņa izskatījās pēc mazas meitenes ar novecoju�u seju.

-���� Es gribu uz mājām, viņa nodīca, uzmezdama Bērdenam niknu skatienu. Par atbildi viņ� filozofiski uz�smaidīja viņai. Rubija nebija pirmā, kas viņam sūdzēja grēkus un pēc tam to no�ēloja.

Kirkpatriks ienāca atpakaļ Veksforda kabinetā, ta�u neapsēdās. Rubijas nespēja viņu identificēt bija atgriezusi viņam pa�pārliecinātību, un kādu bridi Veksfordam likās, ka viņ� lūko pilnveidot to priek�statu, kādu bija gribējis par sevi radīt kā par mākslas pazinēju vai pat mecenātu. Viņ� paņēma zilo stikla skulptūru un lietpratīgi to aptaustī�ja, īgni uzlūkodams Veksfordu.

-��� Ceru, ka jūs esat apmierināts, viņ� sacīja. Domā�ju, ka biju ļoti pacietīgs. Jūs jau redzējāt, ka tā sieviete mani nepazina.

"Jūs pazināt viņu," Veksfords nodomāja, "jūs atrādā�ties Stovertonā un, lai gan nebijāt nedz viesībās, nedz tikāt runājis ar viņas brāli, tomēr zinājāt, ka Anita Margole nav tur ieradusies."

Kirkpatriks bija atbrīvojies no satraukuma, viņ� elpoja mierīgi:

-����������� Esmu ļoti noguris un, kā jau teicu, biju ārkārtīgi pa�cietīgs un pretimnāko�s. Nav daudz viru, kas pēc �etrsimt jūd�u nobrauk�anas būtu tik pretimnāko�i kā es.

Pēdu augstais stikla veidojums tika rūpīgi novietots uz galda, un viņ� palocīja galvu, it kā nupat būtu beidzis skulptūriņas ekspertīzi.

"Ak tu, pozētājs tāds!" Veksfords nodomāja.

-��� Viss, ko es �obrīd vēlos labi izgulēties un lai mani liek mierā. Ja jūs vēl ko vēlaties, labāk būtu to pārrunāt tagad.

-��� Lai pēc tam liktu jūs mierā? Mēs tādā veidā nemē�dzam darboties, Kirkpatrika kungs.

Ta�u Kirkpatriks izlikās nedzirdam.

-��� Lieciet mani mierā, es teicu. Es negribu, lai mana ģimene tiek traucēta vai biedēta. �ī sieviete, kas mani nepa�zina, varētu atrisināt �o lietu reizi par visām reizēm. Es�

"Tu pārāk daudz pļāpā," Veksfords nodomāja.

Mana jaunība uzzied man �odien. Vīnu, dodiet man

vīnu!

Lai viņa liesmas sveļ mani. Man pakalpot viegli.

Vislabākais vīns, jel ticiet,

Gar�os man rūgti kā dzīve.

Pēc lietus pilsēta izskatījās tīrāka. Vakara saule lika bruģim mirdzēt kā zelta plāksnēm, no tā cēlās caurspīdīgi garaiņi. Tie bija tīkami, pat silti, un gaiss mitruma pilns. Satraukums lika Dreitona sirdij sa�ņaugties krūtīs, kad viņ� brauca pa Haistrītu Kotorna izīrētajā auto un novieto�ja to sānielā. Viņam gribējās ieelpot svaigu gaisu, nevis �o sasmakumu, kas lika aizelsties.

Sastap�anās ar viņu bija satricino�a. Viņ� visu laiku bi�ja skatījis �o meiteni savās fantāzijās un domāja, ka reali�tāte liks vilties. Viņa bija tie�i tāda meitene, par kādu viņ� sapņoja un kādu vēlējās iegūt, ja būtu iespējams. Kaut kas tamlīdzīgs ar viņu bija atgadījies jau kādu duci rei�u. Kāpēc gan tagad, kad veikals bija pilns ar pircējiem, tostarp arī ar skaistām meitenēm, tās visas viņam �ķita bez sejām, glu�i kā zombiji? Juteklības uzplūds, kas bija pārņēmis viņu vakar vakarā veikala ārpusē un pēc tam pārvērties gumdo�ā aprēķinā, tagad atkal brāza viņam pāri kā vējpūta, satverot viņu tie�i tobrīd, kād viņ� lūkojās meitenē, kamēr viņa ausis nemitīgi uztvēra durvju zvaniņa �ķindu.

Abu acis satikās. Viņa Dreitonam slepus, tikko manā�mi uzsmaidīja tikai mazliet paceļot mutes kaktiņus.

Viņ� novērsās un nosita laiku pie avī�u stenda. Veikalā nepatīkami oda tas bija ēdiena smārds, kas nāca no visām ēdmaņām, kas tika iebaudītas �ajā nopluku�ajā kvartālā, �ķebino�s neiesaiņotu saldumu aromāts un putekļi, kas krājās visos kaktos, kur tos neviens necentās izslaucīt. Plauktā virs viņa galvas porcelāna spaniels joprojām stiepa savu putekļaino puķu grozu. Nekad neviens to nenopirks glu�i tāpat kā pelnu trauku un krūzi tam blakām. Kur� Ved�vuda porcelāna pazinējs kur� jebkādu pre�u pazinējs jebkad nāktu iek�ā �ajā veikalā?

Iek�ā nāca aizvien vairāk un vairāk pircēju. Visu laiku tink�ķināja zvaniņ�, padarot Dreitonu par gatavo nervu kamolu. Viņ� savirpināja stendu, un �urnālu krāsainie vāki savērpās spo�ā, bezjēdzīgā kaleidoskopā mednieki, gal�vaskauss, mei�a guļus asinīs un rozēs. Pulkstenis rādīja, ka viņ� uzkavējies veikalā tikai divas minūtes.

Tikai viens pircējs izgāja no veikala. Pēc tam ienāca sieviete, kas pirka piegrieztni. Viņ� dzirdēja Lindu klusām, pat nicīgi sakām:

-��� Atvainojiet, mēs slēdzam ciet. ,

Sieviete ņēmās iebilst. Viņai pirkums esot vajadzīgs

vēl �ovakar, tas esot steidzīgi.

Dreitons redzēja Lindu paraustām plecus un dzirdēja noteiktu atteikumu. Varbūt tā vēsi, stūrgalvīgi un pacie�tīgi viņa vienmēr atraidīja lūdzējus? Sieviete pukodamās izgāja. Logu aizsedza �alūzija, un viņ� noskatījās, kā mei�tene apgrieza uz otru pusi plāksnīti ar uzrakstu, nomainī�dama "Atvērts" pret "Slēgts".

Viņa atkāpās no durvīm' un pavisam lēni nāca Dreitonam pretī. No viņas sejas bija nozudis smaids, rokas stīvi nostiepās gar sāniem, un Dreitons nodomāja, ka viņa grib kaut ko sacīt varbūt atvainoties vai izteikt kādus nosacījumus. Tā vietā, neko nesacīdama, nedz arī pakus�tinādama rokas, viņa sniedza pretī muti, pavērusi lūpas jutekliskā nopūtā. Viņ� pieskaņojās meitenes noskaņoju�mam, un pēc mirkļa viņi jau savienojās skūpstā. Viņ� meiteni apskāva, aizvērdams acis, lai neredzētu ņirdzīgo parodiju uz grāmatas vākiem, kur plosījās orģijas un locījās mīlētāji cits uz cita, cits zem cita, aug�ā un apak�ā, nododamies masveidīgiem auglības rituāliem.

Viņ� palaida meiteni vaļā un nomurmināja: "Ejam." Vi�ņa klusi iespurdzās', un tas lika Dreitonam negribīgi iesmieties. Viņ� apzinājās, ka abi smejas par savu vājumu un neaizsargātību to jūtu priek�ā, kas viņus bija sagrābu�as.

-�� Jā, ejam.

Viņa smagi elpoja. īsajam smiekliņam, kas viņai izlau�zās, nebija nekāda sakara ar jautrību.

-���� Mark, viņa ierunājās, it kā izteikdama klusu jautā�jumu, un vēlreiz atkārtoja: Mark, it kā vārda atkār�to�ana kaut ko atrisinātu vismaz viņai. Viņam tas skanē�ja kā solījums.

-���� Brauksim uz Pomfretu, viņ� sacīja. Es dabūju auto.

-�� Uz �eritonas me�u?

Viņ� pamāja, juzdams vil�anās dūrienu sirdi.

-�� Vai tad tev tur jau ir gadījies būt?

Aplinku mājiens �ajā jautājumā viņai nebija palicis ap�slēpts.

-�� Kopā ar māmiņu un tēti, piknikos.

Viņa mierīgi uzlūkoja Dreitonu.

-�� Tā nē, viņa turpināja. Tas varēja nozīmēt tik daudz vai tik maz. Tas varēja nozīmēt, ka viņa nekad vēl nav tur bijusi ar draugu vāi kādu vīrieti lai mīlinātos vai vienkār��i pastaigātos rokrokā. Vārdi nomaskēja domas un nolū�kus.

Meitene automa�īnā apsēdās viņam blakus, tūlīt izpildīdama nelielu rituālu sakārtojot svārkus, novelkot cimdus un novietojot rokassomiņu priek�ējā panelī. Cik dīvaini, ka sievietes obligāti pievērsa tik daudz vērības visādiem smalkumiem, veltījot �ādu uzmanību saviem piederumiem! Viņas tik reti aizmirsās. Viņas seja vairs neizskatījās tāda, kādu viņ� to bija redzējis pēc apskāviena tagad tā bija kā lepna, klīriga maska, kas izstādīta auto�ma�īnas logā, lai pasaule varētu aplūkot viņas gai�ību ma�īnā kopā ar vīrieti.

-��� Kur būtu labāk paēst? viņ� uzvaicāja. Tiku domājis par �eritonas viesnīcu tur, kur sākas me�s.

Viņa papurināja galvu.

-��� Es nejūtos izsalkusi. Mēs varētu kaut ko iedzert.

Vai �āda meitene jebkad bija tādā vietā bijusi? Vai vi�ņai nepatiktu, ka viņu tur redzētu? Dreitons no visas sirds nicināja viņas izcel�anos, nabadzīgo vārdu krājumu, viņas no�ēlojami �auro pasaulīti. Un tomēr viņas fiziskā klāt�būtne satrauca bezmaz vairāk, nekā viņ� spēja paciest. Kā lai viņ� izcie� �o stundu kopā ar meiteni viesnīcas atpūtas telpā par ko lai runā, kā lai noturas, viņai nepieskaroties?

Viņam nekas nebija viņai sakāms. �is spēles noteikumi ietvēra mīlīgu ķircinā�anos, kas bija līdzīga tam rituālam, ko novēro starp putniem sava veida deja, ko pavada spalvu uzbu�inā�ana. Vakara sākumā, pirms viņ� bija ienācis veikalā, Dreitons kaut kādā mērā bija pārdomājis priek�spēli, ta�u tagad viņam �ķita, ka tas viss aizslīdējis tālu prom. Skūpsts bija abus novedis pie sliek�ņa. Viņ� il�gojās pēc kādas prieka izpausmes jautrības dzirkstelītes, kas darītu viņa iekāres pilno satraukumu mazliet civilizētākū.

-��� Es nezinu, viņ� truli sacīja. �is vakars, kad es da�būju auto, ir vienīgais, kad nelīst pēc tam, kad nedēļām lija.

-��� Ja tā nebūtu, mēs nevarētu braukt �urp.

Priek�ā, krēslā, caur zaļojo�iem kokiem spīdēja Pom�fretas ugunis.

-��� Metas tum�s, viņa sacīja.

Izmisīgi meklēdams kādu tematu sarunai, viņ� pārkāpa nerakstītu likumu.

-���� Mēs �odien pratinājām tipu, kam vārdā ir Kirk�patriks, Dreitons sacīja.

Tas nebija pēc noteikumiem, varbūt pat aizliegts runāt par policijas darī�anām.

-��� Viņ� iepērkas pie jums. Vai tu viņu pazīsti?

-��� Viņi savus vārdus nemēdz nosaukt, viņa atbildēja.

-��� Viņ� tepat dzīvo.

"Tie�i te," viņ� nodomāja, "tepat vajag būt."

Priek�ā parādījās melns me�a stūris un tie�i pretī tam kā kastītes, kas izvietotas zaļā pļavā, stāvēja baltu un zilu ēku puduris "lauku māju" stilā.

-��� Ai, paskat! viņa iesaucās. �itais autiņ�!

Tur tas stāvēja uz viena no piebraucamajiem ceļiem rozā un lillā toņi lukturu gaismā izskatījās glu�i slimīgi.

-��� Vai tas ir virs, kuru tu domāji? Jocīgi braukāt ap�kārt �itādā izskatā. Es biju vai beigta no smiekliem.

Viņas sajūsma par tik bērni�ķīgām lietām viņu atskurbināja. Viņ� juta savu muti sakniebjamies.

-�� Ko viņ� izdarījis? viņa pavaicāja.

-��� Man nav brīv uz to atbildēt.

-�� Tu esi ļoti piesardzīgs, viņa sacīja, un viņ� juta sev pievērstu meitenes skatienu. Tavi bosi var būt ar tevi mierā.

-��� Es ceru.

Viņ� nodomāja, ka meitene par viņu smejas, ta�u nepagriezās. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā, ka meitenes klusē��anai un stulbumam, iespējams, ir tādi pa�i iemesli kā viņa mazrunlbai, un �ī doma viņu saviļņoja. Tur, kur sākās priedulājs, ceļ� bija tum�s pārāk tum�s, lai novērstos no tā kaut uz mirkli. Patālu starp skujkoku galotnēm varēja redzēt spīdam viesnīcas ugunis.

Viņa uzlika roku viņam uz ceļgala.

-��� Mark, viņa sacīja, Mark, es negribu neko dzert.

Bija gandrīz deviņi, kad Bērdena mājā atskanēja telefonzvans zvanīja no iecirkņa:

-�� Rubija Brān�a ir atkal klāt, ser.

�ī balss piederēja Martinam.

-��� Viņai līdzi ir Nobijs Klārks, viņa vēlas jūs satikt. Es no �iem abiem nevarēju izdabūt ne vārda.

Izklausījās, ka viņ� atvainojas un gaida rājienu. Ta�u viss, ko Bērdens pateica, bija:

-���� Tūlīt nāku lejā.

Viņ� juta dīvaini sa�ņaudzamies kaklu to tikko ma�nāmo, nervozo saspringumu, kas nozīmē, ka beidzot kaut kas notiks. Viņa nogurums bija projām.

Rubija gaidīja iecirkņa foajē, viņa izskatījās no�ēloja�mi, bezmaz pēc mocekles, ar stoicisku izteiksmi sejā. Viņai līdzās sarkanā, dobā krēslā, kas nepavisam nebija piemērots, lai noturētu viņa masīvo, tyklo ķermeni, sēdēja zagto mantu uzpircējs no Sovingberijas. Uzlūkodams viņu, Bērdens atminējās abu pēdējo tik�anos. Tagad Nobijs izskatījās nervozs kā lūdzējs, turpretī tajā, iepriek�ējā reizē tas bija viņ�, kas varēja izsmejo�i noskatīties, kaulē�joties un atsakot.

Domās Bērdens atkal skatīja tramīgo sievieti, kura izskatījās pēc lēdijas un bija nākusi pārdot rotaslietas, ku�rus viņai dāvinājis dzīvesbiedrs. Viņa sirds nocietinājās, un viņu sagrāba pēk�ņas dusmas.

-��� Kas ir? viņ� noprasīja. Ko jūs vēlaties?

Rubija ar smagu, sērīgu nopūtu pētīja vestibila krā�saino iekārtojumu, viņas domas bija skaidri nojau�amas: "Ir gan jauka uzņem�ana pēc tam, kad esmu uzņēmusies pūles un nākusi �urp. Esmu nesusi visīstāko upuri."

Nobijs Klārks neteica neko. Viņa rokas bija sabāztas kabatās kā �ķita, viņ� koncentrējās, lai saglabātu līdz�svaru sēdeklī, kas darināts �aurākai sē�amvietai nekā viņējā. Taukos iegrimu�ās mazās a�eles lūkojās pretī rimti un vērīgi.

-��� Ko viņ� te dara? Bērdens noprasīja.

�ķietami pēc pa�as vēlē�anās runātājas lomā par abiem uzstājās Rubija. Viņa sacīja:

-��� Es jau domāju, ka D�ord�s ies pie viņa, abi ir veci paziņas. Es gāju uz autobusu un braucu uz Sovingberiju pēc tam, kad iznācu no �ejienes.

Viņa ieturēja pauzi.

-�� Pēc tam, kad palīdzēju jums� viņa teica ar vāji slēp�tu mājienu. Bet, ja jūs negribat zināt, tad jo labāk man.

Satvērusi rokassomiņu, viņa piecēlās. Viņas zvērādu apkakle uz milzīgajām krūtīm trīcēja un viļņojās.

-�� Jūs darītu labāk, ja ienāktu manā kabinetā.

Joprojām klusēdams, Nobijs Klārks uzmanīgi piecēlās

no krēsla. Bērdens viegli varēja aplūkot viņa galvvidu, noskatīdamies no aug�as uz leju. Viss, kas bija atlicis no viņa matiem, atgādināja spalvu cekulu, spurainu un izpluinītu kroni, kas uzmaukts lielam, bezveidīgam kālim.

Negribēdams vairs zaudēt laiku, viņ� sacīja:

-���� Labi, tad runāsim par lietu. Kas jums sakāms?

Par atbildi Nobijā kalniem līdzīgajiem kamie�iem pārskrēja smalki drebuļi.

-�� Kā būtu, ja aizvērtu durvis? Rubija ieteicās.

Te bija gai�āks, un kļuva redzamas dziļās grumbas viņas sejā.

-��� Parādiet tās viņam, Klārka kungs!

Druknais juvelieris svārstījās.

-��� Redziet, Bērdena kungs, viņ� sacīja, pirmoreiz ierunādamies. Jūs un es mēs ilgu laiku esam iztiku�i bez pārpratumiem, vai ne? Kādus septiņus vai astoņus gadus.

-��� Se�us, Bērdens bargi atsaucās. Nākammēnes būs se�i gadi, kop� jums pieder tā mazā vietiņa, kur jūs noņe�maties ar pulksteņiem.

Nobijs aizvainoti iebilda:

-��� Kop� tā laika, kad iznācu ārā.

-��� Jebkurā gadījumā es neredzu tam jēgu, Rubija ap�sēdās, atgūdama pa�apziņu. Es neredzu jēgu viņu paze�mot. Es nācu �urp pēc savas brivas gribas�

-��� Apklustiet, Bērdens viņu strupi pārtrauca. Vai jūs domājat, ka es nesajēdzu, kas notiek? Jūs izspiegojāt savu draudziņu, lai tiktu par visu skaidrībā. Tāpēc jūs devāties uz to �urku alu Sovingberijā un taujājāt, ko Mankijs Metjūss viņam pagāj�ceturtdien iesmērējis. Viņu pazemot! Jāsmejas. Ja viņ� būtu zemāks, mēs pār viņu varētu paklupt!

Viņ� norija siekalas.

-�� Tas nav apzinīgums, tā ir. spītība. Protams, ka Klārks nāca jums līdzi, kad jūs viņam pateicāt, ka Mankijs mums ir rokā. Tagad jūs varat papildināt, pasakot pārējo, bet aiz�taupiet man pink�ķē�anu.

-��� Nobijs vēlas būt pārliecināts, ka viņam nebūs nekādu nepatik�anu, sacīja Rubija, aprobe�odamās ar asarainu ie�ņukstē�anos. Viņ� ta�u nezināja. Un kā tad es varēju zināt? Ceturtdien atstāju D�ord�u vienu pa�u uz pāris stun�dām, kamēr strādāju, lai nopelnītu naudu un nodro�inātu viņam ērtu dzīvo�anu�

Iespējams, ka viņa atcerējās Bērdena aizrādījumu par jūtelīgumu, jo turpināja mierīgāk:

-��� Viņ� būs tās atradis aizkritu�as aiz kāda no krēsliem.

-�� Atradis ko?

Tukla roka ienira bezveidīgajā kabatā, atkal parādījās un uzlika uz Bērdena galda kaut ko pasmagu un spo�u.

-��� Te jums būs viens jauks meistardarbiņ�, Bērdena kungs. Astoņpadsmit karātu zelts un meistara darbs.

Tās bija spo�as sarkanīga zelta �ķiltavas sērkociņkastītes garumā, ta�u plānākas sānos neuzkrīto�i izrotā�tas ar iegravētiem vīnstīgu vijumiem un vīnogām. Bērdens pagrozīja tās un savilka lūpas. Apak�ā bija rakstīts: "Annai, kas dara manu dzīvi gai�u."

Nobijā sejā pavērās liela plaisa kā plīsums mango auglī, kas piebriedis pārlieku sulīgs savai plānajai ādai. Viņ� smaidīja.

-�� Tas bija ceturtdienas rītā, Bērdena kungs.

Uztūku�ās rokas drebēdamas iepletās.

-��� "Ņem ciet," man sacīja Mankijs. "Kur tu to dabūji?" es prasīju, zinādams viņa reputāciju. "Viss, kas spīd, nav zelts,"es teicu�

-����������� Bet, ja tas nebūtu zelts, Bērdens ar riebumu sacīja, tas varētu spīdēt līdz pastarai dienai, un jūs par to neliktos ne zinis.

Nobijs �ķībi pavērās viņā.

-��� "Mana vecā krustmāte atstāja to man mantojumā," �is teica, "mana krustmāte Anna."

-��� "Viņai gan jābūt varenai ilgdzīvotājai," sacīju es. "Vai viņa jums atstāja arī savu cigāru etviju un reimatisma zāļu bla�ķi, ko?" Ta�u es tikai jokojos, Bērdena kungs. Man ir prātā nenāca, ka te o� pēc sviluma. �īs mantiņas jū�su sarakstā nebija.

Un viņ� atkal pasmaidīja �ajā reizē diezgan blēdīgi.

-�� Es �im par to iedevu divdesmit mārciņas.

-���� Nebūsim bērni�ķīgi. Es neesmu prātu izdzīvojis, un jūs neesat fdantrops. Bērdens atkal atcerējās sievieti ar dārglietām. Jūs viņam iedevāt desmit, viņ� domīgi piemetināja.

Nobijs Klārks to nenoliedza.

-��� Es esmu zaudētājos, Bērdena kungs. Desmit vai div�desmit mārciņas vienalga, kokos tās neaug. Vai jūs ne�taisāties man sagādāt nepatik�anas, ko?

-�� Ak, pazūdiet ta�u! Bērdens noguru�ā balsī sacīja.

Nobijs izgāja. Viņ� izskatījās mazāks nekā jelkad ar vi�su to, ka viņ�, kā �ķiet, gāja uz pirkstgaliem. Kad viņ� bija izgājis, Rubija atbalstīja savu sarkansprogoto galvu rokās.

-��� Tas nu ir nodarīts, viņa sacīja. Mans Dievs, es nemū�am nedomāju, ka nodo�u D�ord�u.

-�� Sviluma smaku jūtat pa gabalu, ko?

-��� Jūs esat ne�ēlīgs vīrs. Jūs ar katru dienu vairāk at�gādināt savu bosu.

Bērdens par to nebūt nejutās sarūgtināts.

-��� Ari jūs varat iet, viņ� sacīja. Par to otro bū�anu mēs vairs nerunāsim. Jūs jau esat pietiekami atņēmusi mums laiku un līdzekļus. Nākotnē būs jāturas pie

uzkop�anas, viņ� pasmīnēja, jo labais garastāvoklis bija atgriezies gandrīz visā pilnībā. Jums ir talants uz sve�u mēslu satīrī�anu.

-��� Vai jūs man ļausiet tikties ar D�ord�u?

-�� Nē, neļau�u. Nepazaudējiet savu laimi!

-��� Es nemaz necerēju, ka atļausiet, viņa nopūtās. Gri�bēju pateikt viņam, ka man ļoti �ēl.

Viņas seja bija neglīta, izkrāsota un veca.

-������ Es mīlu viņu, viņa sacīja, un viņas balss izklausījās ' gau�ām nogurusi. Mīlēju viņu divdesmit gadus. Nedo�māju, kla jūs spētu to saprast. Jūs un jums līdzīgie to uz�skata tikai par netīru joku, vai ne?

-��� Ar labunakti, Rubij, viņ� sacīja. Man ir ļoti daudz darba.

Veksfords būtu to nokārtojis labāk.

Viņ� pateiktu kādu ironisku, spēcīgu un maigu vārdiņu. Bija tā, kā viņa sacīja, viņ�, Bērdens, nespēja, nemū�am nespēs un nemaz negribēja saprast. Viņam �āda mīlestība bija aizvērta grāmata, pornogrāfija no Grovera bibliotēkas. Tagad viņ� devās lejā apmeklēt Mankiju Metjūsu.

-��� Jums vajadzētu iegādāties �ķiltavas, Mankij, viņ� sacīja� caur dūmiem nolūkodamies kaudzē ar izdedzinātu sērkociņu galiem.

-�� Tīri labi varu iztikt ari bez tām, Bērdena kungs.

-�� Arī tādas smukas zelta �ķiltavas jums negribētos? Jūs tomēr dodat priek�roku naudai?

Viņ� pacēla �ķiltavas uz plaukstas, ļaudams tām spī�guļot kailās lampas gaismā.

-�� Zag�ana atrodot, viņ� sacīja, kāds pagrimums!

-��� Domāju, ka nav nekādas jēgas vaicāt jums, kā jūs to uzzinājāt.

-��� Ne mazākās.

-��� Rubija man nevarēja to nodarīt.

īsu bridi Bērdens svārstījās. Viņa bija teikusi, ka viņ� sācis līdzināties Veksfordam, un viņ� to uztvēra kā kom�plimentu. Varbūt viņ� spēja piesavināties ne tikai vecākā inspektora bardzību. Sa�utumā viņ� plati iepleta acis:

-�� Rubija? Es pārjums brīnos.

-��� Nē, es nedomāju, ka tā ir viņa. Aizmirstiet, ka to tei�cu. Tas būs vecais, utainais draņķis Nobijs Klārks. Viņ� pats savu vecomāti pārdos kaķu konserviem.

Rāmā vienaldzībā Mankijs aizdedza nākamo cigareti.

-�� Cik es dabū�u? viņ� noprasīja.

Auto gaismas bija izslēgtas. Viņ� bija apstājies norā, kurai apkārt biezi kuploja koki augstas, melnas egles un priedes, augdamas par kuģu mastiem un karogkātiem. To stumbri izskatījās pelēki, ta�u pat �ie taisnie silueti nebija saskatāmi, da�us jardus attālinoties no me�a. Viņpus tiem nebija ne nakts, ne dienas, tikai tum�s labirints.

Viņ� turēja meiteni savās rokās un juta pukstam viņas sirdi. Tā bija vienīgā skaņa, ko te varēja dzirdēt. Viņ� domāja, ka tad, kad atvērs acis, visapkārt valdīs pilnīga tumsa viņu skūpsts bija tik ilgs un akls, un bālganā krēs�la nāca kā pārsteigums.

-��� Pastaigāsimies, viņ� sacīja, saņēmis meitenes rokas savās. Viss notika, kā paredzēts. Viņ� pats nezināja, kāpēc ta�u triumfa vietā sajuta netveramas un līdz �im neizjus�tas bailes. Tās nekādā ziņā nebija fiziska rakstura bailes, nedz arī psiholoģiskas drīzāk gan nojausma par iesaistī�anos sasodīti nejaukos sare�ģījumos. Līdz �im viņa seksuālie piedzīvojumi bija biju�i pavir�i, reizēm uzjautrino�i, nekad ne kā dzinulis pa�analīzei. Ta�u viņ� juta, ka tie nekādā ziņā nenozīmēja praksi vai ģenerāl�mēģinājumu. Nudien, tās sajūtas, ko tie modināja, nepa�visam neatgādināja to jūsmu, kas viņu bija pārņēmusi tagad. Viņu bija pilnīgi dabūjis savā varā kas jauns un biedējo�s. Tā tas notika bezmaz vai pirmo reizi viņa mū�ā.

-�� Glu�i kā ārzemēs, viņa sacīja.

Tā tie�ām bija. Nezināma vieta, vientuļa, ar netulkoja�mu valodu. Viņam aizrāvās elpa, apzinoties, ka viņa spēj just to pa�u, ko jūt viņ� identiski, telepātiski. Viņ� uzlūkoja meiteni un, sekodams ar acīm viņas skatienam aug�up, līdz pat koku galotnēm, ar pēk�ņu vil�anās sajūtu noprata, ka viņa domājusi tikai me�u, nevis dvēseles stā�vokli.

-��� Vai ir gadījies tur būt?

-��� Nē, viņa atteica. Ta�u sajūta ir tie�i tāda. Un tāpat pagāj�nakt, kad mēs bijām vieni starp tām augstajām sienām. Vai tas bija prātā ari tev, vedot mani �urp?

Viņi sāka kāpt aug�up pa ceļu, kas iecirtās kalna no�gāzē tik taisni un precīzi, ka atgādināja iegriezumu stingrā, melnā miesā vai arī aizsūtu brūci.

-��� Vai tu iedomājies par to?

-��� Varbūt.

-��� Tas bija gudri darīts.

Viņa elpoja sekli, kaut gan kāpums bija krauj�. Pa krei�si no viņiem kādu gabaliņu priek�ā, starp kokiem, līku�moja taka.

-��� Bet te ta�u nav nekādu logu, vai ne?

Vairāk nekā jelko citu uz pasaules vairāk nekā pa�u ab�solūto iegū�anu �obrīd viņ� vēlējās skatīt apslēpto smaidu � paceļoties lūpu kaktiņiem, bet nepaverot lūpas. Kop� viņi ienāca me�ā, viņa nebija smaidījusi ne mirkli, un �ī viņas se�jas izteiksme bija pats galvenais viņas pievilcībā. Bez tās viņ� spētu meiteni noskūpstīt, pat sasniegt to visa kulmināci�ju, kuras dēļ tika īstenots �is brauciens, ta�u prieks zaudētu gar�u un smar�u tas vairs būtu tikai pusprieks, un varbūt viņ� būtu glābts. Tātad viņ� bija feti�a vergs.

Kā atbalss viņa klusi noteica:

-��� Nav logu� Neviena, kas uzrauga vai aptur, viņa aizelsusies piebilda, pievērsusi viņam seju tagad viņu acis un stāvi atradās ļoti tuvu viens otram. Esmu tik nogurusi no uzraudzības, Mark.

Neliels oran�s �etrstūris sienā, alla� tink�ķo�ais zva�niņ�, ķildīgā sauco�ā balss.

-�� Tu esi kopā ar mani, viņ� sacīja, un mani neviens neuzrauga.

Parasti viņ� bija izturēts, ta�u meitenes tuvums lika zaudēt pa�savaldī�anos, pamodinot viņā tēviņu. Pirms viņ� spēja sevi apvaldīt, vēlme ņēma virsroku.

-��� Uzsmaidi man, viņ� pavēlo�i no�ukstēja. Meitenes pirksti iekrampējās viņam plecos ne īpa�i spēcīgi, nedz arī kaisli, bet viegli, ar gandrīz vai aprēķinātu, pavedino�u spiedienu. Viņas skatiens bija bez izteiksmes, un iekāri varēja nojaust tikai pēc puspievērto, smago plakstu trīsām.

-��� Ak, pasmaidi�

Tad pēk�ņi viņ� tika atalgots. Viņu pārņēma �ausmīga steiga, tomēr viņ� apskāva meiteni lēnām, nolūkodamies smaidā, kas koncentrēja sevī visas viņa vēlmes, un pie�liecās, lai nosegtu to ar savu muti.

-���� Ne te, viņa no�ukstēja. Tumsā. Ved mani tum�sā.

Viņas atsaucība bija glu�i sajūtama, tie bija fluīdi. Vārdi, kas tika izrunāti, lūpas nepaverot, ieplūda viņa ķer�menī kā vīns, piepildot to ar siltumu.

Kājceliņa vijums vilināja tālāk, viņ� piespieda meiteni sev klāt, pusne�us vedinot viņu me�a biezajā ēnā.

Viņiem pāri �abēja prie�u skujas, �ī skaņa atgādināja attālu me�a balo�u dūdo�anu. Viņ� novilka mēteli un pa�klāja to smiltīs. Tad viņ� izdzirda meiteni �ukstam vārdus, kurus nebija iespējams saprast, ta�u tie nelikās nedz �aubu pilni, nedz pasīvi. Meitenes rokas sniedzās pretī, no�raudamas viņu zemē sev līdzās.

Tumsa bija gandrīz necaurredzama, tā bija tumsas sniegtā anonimitāte un melnā noslēpumainība, kura likās viņai vajadzīga glu�i tāpat kā viņam meitenes smaids. Viņas koķetēriju, viņas biklo klusucie�anu bija nomainījis drud�ains izsalkums. To, ka tas nav pietēlots, viņ� saprata, kad meitene apskāva viņu ar savām garajām rokām �is izsalkums pieņēmās spēkā un me�onīgumā. Viņ� skūpstīja meitenes kaklu un krūtis, un viņai izlauzās gara priekpilna nopūta. Tumsa bija kā silta upe, kurā varēja ienirt. "To sauc par mazo mir�anu," viņ� nodomāja, un pēc tam spēja domāt viņu pameta pavisam.

Koted�as durvis atvērās gandrīz vienlaikus ar viņa klauvējienu. Uz melnvioleti punktotā uzsvār�a un ko�i sarkanajā sejā krita spo�as saulstaru �autras.

-��� Atkal klāt kā veca nauda, sacīja Penistena kundze. Bērdens nelikās neko dzirdam. Viņ� neapjauta, vai �ī piezīme attiecās uz viņa iera�anos, v.ai viņas pa�as negaidī�to parādī�anos. Viņa ar savu parasto, griezīgo smiekliņu paskaidroja:

-��� Ieraudzīju M. kunga sludinājumu, un man sametās viņa �ēl. Es atgriezos līdz tam laikam, kad �ī parādīsies.

Liecoties viņam tuvāk, slotai vienlaikus slienoties aug�up kā �ebērklim, viņa paļāvīgi �ukstēja:

-�� Ja �ī vispār parādīsies.

Viņa pakāpās sānis, lai viņ� varētu ienākt.

-��� Uzmanieties, tur ir spainis, viņa sacīja. Te ir galī�gais juceklis. Labi, ka mani zēni neredz, ar ko man te jācīnās. Jā viņi te iemestu aci, es izlidotu no �itās vietas kā korķis.

Atminēdamies ducīgos Penistenus, kuri nebūt nelikās pārņemti ar dēlu pienākumu pildī�anu vai pārāk siltām jūtām pret māti, Bērdens tikai neko neizteico�i pasmaidīja.

Viņu māte iesmējās un jau ievērojami jautrāk noteica:

-���� Es nebrīnītos, ja te kukaiņi rāpotu pa sienām.

Studijā ieejot, viņam sekoja griezīgo smieklu �alts.

Viņas pūles, �ķiet, neko daudz nebija spēju�as mainīt

�ajā vispārējā netīrībā; iespējams, ka viņa bija tikko kā ieradusies. Nekas vēl nebija nedz uzposts, nedz noslaucīts un parastajam nelāgajam smārdam pievienojās skābā smaka, kas cēlās no kāda du�a pustuk�u glā�u un ta�u uz galdiem un uz grīdas. Te nu patie�ām noderētu Rubijas vērīgums un spars.

Margolis gleznoja. Blakus eļļas krāsu tūbiņām bija sa�rindoti podiņi ar neizprotamām substancēm. Vienā, kā likās, bija smiltis, vēl citā dzelzs skaidiņas. Kad Bērdens ienāca, Margolis pacēla acis.

-�� Nolēmu par to nedomāt, viņ� teica iespējami saval�dīgi. Es vienkār�i aizmirstos darbā. Anna atgriezīsies.

Un vēl piebilda, it kā tas ko iz�ķirtu:

-�� Penistena kundze ir vienisprātis ar mani.

Bērdenam, pārkāpjot slieksni, gan bija radies cits ie�spaids.

Neko nesakot lai cilvēks priecājas, kamēr spēj, viņ� izvilka �ķiltavas.

-�� Vai ir gadījies tās redzēt?

-��� Tās ir �ķiltavas, Margolis visnotaļ saprātīgi sacīja. Tā cienījams arheologs senā kapukalnā būtu identificējis neizprotamu atradumu.

-Jānoskaidro, vai tās pieder jūsu māsai.

-�� Es nezinu. Nekad agrāk neesmu tās redzējis. Cilvēki viņai vienmēr kaut ko dāvina.

Viņ� pagrozīja �ķiltavas.

-��� Re, te uzrakstīts viņas vārds.

-�� Tur rakstīts "Annai", Bērdens izlaboja.

Par Penistena kundzes iera�anos vēstīja slotaskāts, kas parādījās studijas durvīs. Viņa likās uzjautrināmies ne tik daudz par darba devēja sacīto, kā par to, ka viņ� vispār eksistē un, nostājusies viņam aiz muguras, kamēr viņ� vēroja �ķiltavas, pagodināja Bērdenu ar nesteidzīgu un dziļdomīgu acs piemieg�anu.

-��� Palūk, jāuzmet skats, viņa ieteicās. Ar vienu pa�u skatienu pietika.

-��� Nē, viņa sacīja. Nē.

Tagad viņas smiekliņi likās apsmejam policista lēt�ticību � varbūt tāpēc, ka viņ� domāja Margoli vispār esam spējīgu atpazīt jebkādu priek�metu. Bērdens apskauda �o neizglītota cilvēka attieksmi pret ģēniju. Viņasprāt, tas bija vīrietis, kas neko nejēdza no praktiskām lietām un runāja nesakarīgi; tas bija mēnessērdzīgais, kas izraisīja jautrību un tādu kā smeldzīgu �ēlumu.

-��� Viņai nekad nekas tamlīdzīgs nav piederējis, ap�kopēja noteikti sacīja.

-��� Viņa un es, mēs alla� rita cēlienā dzērām kafiju. Viņa vienmēr arī smēķēja. "Jums vajadzētu �ķiltavas," es teicu, redzēdama, kā viņa izlieto neskaitāmas sērkociņkastītes. "Piedabūjiet kādu jaunekli jums tās uzdāvināt." Tas bija ap Ziemsvētkiem, un, redziet, viņas dzim�anas diena ir janvārī.

-Tātad viņa varēja tās saņemt kā dāvanu dzim�anas dienā?

-��� Ja arī tā bija, viņa nekad netika man tās rādījusi. Viņai nekad nav biju�as ari gāzes �ķiltavas nekad. Mans puika varētu kādas pagādāt, tur, kur viņ� strādā, var dabūt lētāk, es teicu, bet viņa�

Bērdens viņu asi pārtrauca, jo viņam netikās atkal izdzirdēt spiedzīgos smieklus, kuri �ā stāsta beigās hoteikti atskanētu, lai gan tajā nebija nekā uzjautrino�a.

-�� Es pats atradī�u ceļu, viņ� noteica.

-�� Atcerieties, tur ir spainis! Penistena kundze priecīgi sauca viņam pakaļ. Viņ� iznāca laukā tie�i ziedo�ās nar�cisēs. �ajā rītā viss peldējās zeltā saule, blāvie, spo�ie pavasara ziedi un arī mazais priek�mets viņa kabatā.

Kirkpatrika auto stāvēja uz piebraucamā ceļa. Bērdens paspraucās tam garām, ar mēteļa stērbelēm apslaukot krā�sainos uzrakstus un lillīgās puķu vijas.

-��� Viņ� saka, ka esot slims, Kirkpatrika kundze skaļā un skarbā balsī pavēstīja.

Bērdens parādīja viņai savu apliecību. Tikpat labi tā varēja būt reklāmas bro�ūra viņa nepievērsa tai nekādu uzmanību.

-��� Viņ� saka, ka esot saķēris iesnas.

Pēdējā vārdā viņa ielika visu bezgalīgo nicinājumu it kā iesnas būtu visneticamākā un visdīvainākā nelaime no visām iespējamām.

Viņa ielaida Bērdenu iek�ā un atstāja vienu ar abiem klusajiem bērniem, kuri raudzījās uz viņu, acis pla�i ie�pletu�i, noteikdama:

-�� Varat apsēsties. Ie�u pateikt viņam, ka jūs esat te.

Pēc divām vai trim minūtēm Kirkpatriks nonāca lejā.

Viņam mugurā bija zīda mājastērps, ta�u zem tā, kā �ķita, bija vēl citas drēbes. Bērdens atminējās līdzīgi ģērbtus personā�us, tikai līksmākus un vēlīgākus, kuri savulaik figurēja trīsdesmito gadu guļamistabkomēdijās, kuras joprojām ne�ēlīgi mēdza uzvest vietējās dramatiskās kopas reizēm sievai izdevās viņu aizvilkt uz kādu no �īm izrādēm. Ar kokvilnas audumu apvilktie krēsli un neīsta koka paneļi �o iespaidu vēl pastiprināja, ta�u Kirkpatriks pats izskatījās kā nopērts suns. Ja �ī būtu skatuve, skatītāji domātu, ka viņ� aizmirsis nogrimēties. Viņa seja bija

neskūta. Viņ� izmocīja bērniem domātu smaidu un pieskārās mazās meitenes garajiem, smalkajiem matiem.

-��� Es eju uzklāt gultas, sacīja Kirkpatrika kundze.

"Tas nebūt nav tāds izteiciens," Bērdens domāja, "kuru

normāli varētu noturēt par draudiem, ta�u viņai izdevās ielikt tajā ļaunu, pat draudo�u jēgu." Vīrs viņai uzmun�drino�i pamāja, smaidīdams kā cilvēks, kur� vēlas atbalstīt kādu neparastu savas sievas intelektuālo darbību.

-�� Diem�ēl dzirdēju, ka jūs slikti jūtaties.

-��� Vaina, iespējams, ir psiholoģiskas dabas, sacīja Kirkpatriks, vakardienas pēcpusdiena man bija gau�ām nomāco�a.

"Psiholoģiskās iesnas," domāja Bērdens, "tas ir kas jauns."

-�� �ēl, viņ� klusu bilda. Jo es baidos, ka jums atkal nāksies iet tam visam cauri. Vai jums ne�ķiet, ka būtu labāk, ja mēs beigtu muldē�anu par to, ka Margoles jaun�kundze jūs interesē viņas brāļa gleznu dēļ?

Kirkpatriks neatraudamies lūkojās griestos. Aug�ā valdīja negants troksnis it kā sieva nevis klātu gultas, bet lauztu mēbeles.

-��� Mēs ļoti labi zinām, ka jūs bijāt viņas mīļākais, Bērdens bargi sacīja. Jūs draudējāt viņu nogalināt. Jūs pats apgalvojāt, ka otrdienas naktī bijāt Stovertonā.

-�� Ne tik skaļi, lūdzu, sacīja Kirkpatriks, un viņa balss bija aiz�ņaugta kā agonijā. Labs ir. Tas viss ir tiesa. Es domāju tāpēc es jūtos tik nelāgi. Domāju, man vajadzēja jums to pateikt. Tie nav viņas, viņ� sacīja, lūkodamies uz puisēnu un meitenīti. Tie ir mani bērniņi. Es negribu zaudēt savus bērniņus.

Un vēl klusākā balsī viņ� piemetināja:

-��� Bērnus parasti atstāj mātes aizbildnībā, lai kāda �ī māte ari būtu.

129

Bērdens nepacietīgi paraustīja plecus.

R. Rcndcla

-��� Vai jūs kādreiz agrāk esat redzējis �īs te?

Krāsa, kas ieplūda Kirkpatrika sejā, liecināja par kā�dām jūtām, kuras Bērdens neprata noteikt. Vai tā bija vai�nas sajūta? �ausmas? Viņ� gaidīja.

-�� Tās pieder Annai.

-��� Vai esat par to pārliecināts?

-�� Es redzēju tās viņai rokā.

Atmetis izlik�anos, viņ� vēl piemetināja:

-��� Viņa plātoties grūda tās man ģīmī.

Kaut gan kabinetā bija silts, Kirkpatriks paturēja mu�gurā lietusmēteli. Viņ� bija nācis pēc savas brīvas gribas kā Bērdens paziņoja Veksfordam lai parunātos ērtākā vietā, patālāk no sievas.

-��� Vai jūs dāvinājāt Margoles jaunkundzei �īs �ķiltavas? Veksfords vaicāja.

-��� Es? Kā es varētu kaut ko tādu atļauties?

-��� Pastāstiet, kā jūs zināt, ka tās pieder viņai?

Kirkpatriks sakrustoja rokas un nolieca galvu.

-����� Kop� tā laika pagājis apmēram mēnesis, viņ� sacī�ja, balsij gandrīz apraujoties �ukstā.

-��� Es viņai zvanīju, bet viņas nebija mājās. Margolis ne�likās mani pazīstam, un es sēdēju ma�īnā, gaidīdams, kad viņa pārradīsies. Ne jau �inī auto, viņ�, pieri saraucis, sāpīgi piemetināja, tajā otrajā, melnajā.

Viņ� nopūtās un klusā balsī turpināja:

-��� Viņa pārradās savā auto pusstundu vēlāk bija brau�kusi uz apkopes staciju. Izkāpu ārā un devos viņai klāt. Tās �ķiltavas, kas te redzamas, bija viņas Alpinā uz plauk�tiņa, un es tās paņēmu rokā. Zināju, ka agrāk viņai tādu nebija un, kad ieraudzīju uzrakstu: "Annai, kura dara manu dzīvi gai�u"� Redziet, es pazīstu viņu un zinu, kādās attiecībās viņa varētu būt ar dāvinātāju�

Viņa balsī parādījās viegli histērisks tonis.

-��� Es saskaitos. Tad es tie�ām biju gatavs viņu nogalēt. Jēzus, to es negribēju sacīt!

Viņ� aizlika roku mutei priek�ā, it kā gribēdams aiz�turēt nodevīgos vārdus, kuri jau bija izlauzu�ies.

-��� Es tā nedomāju. Jūs ta�u zināt, ka nedomāju vai

ne?

Veksfords visai izvairīgi noteica:

-���� Es par jums zinu ļoti maz, Kirkpatrika kungs. Jūs, kā �ķiet, esat pretrunīga personība. Viendien jūs sakāt, ka Margoles jaunkundze bija tikai atslēga, lai iekļūtu brāļa gleznu galerijā, nākamajā dienā ka esat gau�i greiz�sirdīgs. Kura no �īm personības �ķautnēm ir noteico�ā?

-���� Es mīlēju viņu, viņ� stingri noskaldīja. Biju greizsirdīgs.

-��� Protams, ka bijāt, Veksfords nicīgi noteica, kas attiecas uz glezniecību, tad diez vai jūs spējat at�ķirt meis�tara darbu no buļļa pakaļas.

-��� Atgriezīsimies pie �ķiltavām, Bērdens bilda.

Tā vietā, lai turpinātu sarunu par �ķiltavām, vīrietis satriekts iesaucās:

-���� Mana sieva nedrīkst uzzināt! Dievs tēvs, esmu bijis jucis, glu�i traks, tai mei�ai tuvodamies.

Iespējams, ka viņ� bija pamanījis Veksforda nevē�lē�anos dot kādus klusē�anas solījumus pamanījis un sapratis mājienu, jo sparīgi ņēmās apgalvot:

-��� Es viņu neesmu nogalinājis, es neko par to nezinu.

-���� Kā mīlo�s cilvēks jūs gan nekādas lielās bēdas neizrādāt, Kirkpatrika kungs. Vai turpināsim par �ķil�tavām, ko?

Kirkpatriks siltajā istabā nodrebinājās.

-��� Biju ellīgi greizsirdīgs, viņ� noteica. Viņa paņē�ma no manis �ķiltavas un tā zīmīgi aplūkoja.

-�� Ko jūs domājat ar �o "zīmīgi aplūkoja"?

-�� It kā te būtu kaut kas smieklīgs, viņ� nikni sacīja, it kā tas būtu kāds ellīgs joks.

Kirkpatriks pārvilka ar roku pār pieri.

-��� Es tā vien redzu viņu savā priek�ā tajā plankumotajā zvērādas ka�okā skaistu un brīvu� Es nekad neesmu bijis tik brīvs. Viņa turēja to mazo zelta nieciņu rokā. Lasī�ja tur rakstītos vārdus un smējās.

"Kas tev tās iedeva?" es noprasīju.

"Mans draugs to ir skaisti uzrakstījis, vai ne?" viria noteica. "Tev nekad nekas tāds neienāktu prātā, Alan. Viss, ko tu spēj apjēgt, ir divreiz divi, un arī tad tev tur iznāk se�padsmit."

Nezinu, ko viņa ar to domāja.

Viņa pirksti bija atstāju�i baltus nospiedumus tur, kur tie saskārās ar ādu.

-��� Jūs runājāt par bēdu izrādī�anu, viņ� turpināja. Jā gan, es viņu mīlēju vai vismaz domāju, ka mīlu. Ja jūs kā�du mīlat, jūs bēdājaties, ja viņ� nomirst, vai ne? Bet, mans Dievs, ja es nevaru viņu iegūt � sev vienam, tad labāk redzu viņu miru�u.

-��� Ko jūs otrdienas vakarā darījāt Stovertonā? Veks�fords viņu strupi pārtrauca.

-�� Tas man jums nav jāsaka.

Viņ� to pateica ļengani, nebūt ne izaicino�i. Pēc tam atpogāja mēteli, it kā viņam pēk�ņi būtu sameties karsti.

-��� Es jūsu vietā tā nedarītu, sacīja Bērdens, bet jūs varat iet. Jo, kā jau jūs vakar sacījāt, mēs nevaram jūs aiz�turēt.

Kirkpatriks piecēlās; viņ� izskatījās saguris, pat nomo�cījies.

-�� Vai drīkstu iet? viņ� neveikliem pirkstiem taustījās ap savu jostu. �ā vai tā, nekas vairāk man jums nav sakāms.

-��� Varbūt jums vēl kas ienāks prātā, sacīja Veksfords.

-��� Es jums to atgādinā�u, mēs vēl iegriezīsimies pie jums vēlāk, vakarpusē.

-��� Kad bērni būs nolikti gulēt, Bērdens piemetināja.

-��� Varbūt jūsu sieva zinās, ko jūs darījāt Stovertonā.

-��� Ja jūs to man nodarīsiet, Kirkpatriks nikni noteica,

-��� man atņems manus bērnus.

Un viņ�, smagi elpodams, pagriezās ar seju pret sienu.

-��� Viņ� varēs nomierināties Dreitona sabiedrībā, sacī�ja Veksfords pie kafijas tases kafejnīcā "Karuselis".

Kafejnīca atradās pretī policijas iecirknim, un viņ� mēdza tur iegriezties labās virtuves dēļ. Viņam ienākot, tā alla� attīrījās no nevēlamiem elementiem un tagad viņi bija vieni ar kafijas ekspresautomātiem, gumijkokiem un mūzikas ma�īnu.

-��� Jocīgi, ka Rubija viņu pazina, Bērdens teica, tomēr nebūdama pārliecināta, ka viņ� ir D�efs Smits.

-��� Nezinu, Maik. Pēc tava morāles kodeksa, un varbūt arī pēc manējā, viņa uzvedība necik ētiska vis nebija, ta�u aizdomīga arī ne. Viņa nebūs �o labi ielāgojusi.

-���� Pietieko�i, lai zinātu, ka viņ� bija maza auguma, jauns un tumsnējs. Kirkpatriks nav tik maza auguma būs savas piecas pēdas un astoņas vai deviņas collas. Tas ir pseidonīms, kas mani mulsina. Smits tas ir skaidrs, bet kāpēc D�efs? Kāpēc ne D�ons, Dieva dēļ, kāpēc ne Viljams?

-��� Varbūt D�efrijs ir Kirkpatrika otrais vārds. To mēs viņam pavaicāsim.

Veksfords pavirzījās ar visu krēslu nost no ejas, kuru tas bija aizsprostojis. Kafejnīcā bija ienākusi jauka, slai�da meitene svārkos un svīterī, viņa apsēdās pie galdiņa aiz starpsienas.

-���� Mazā Grovera jaunkundze, viņ� no�ukstēja. Beidzot tikusi brīva no uzraudzības. Ja viņas tēvs būtu uz kājām, viņa netiktu projām pat uz piecām minūtēm.

-��� Esmu dzirdējis, ka viņ� esot gatavais tirāns, sacīja Bērdens, vērodams meiteni. Viņa izskatījās domīga, aizsapņojusies.

-�� Diez ko �is grib panākt, glabājot �ito sveci zem pūra? Pats ta�u nemaz nav nekāds svētais.

-��� Pataupi savas detektīvspējas tam, par ko tev maksā, smīnēdams sacīja Veksfords.

Linda Grovera pasūtīja aveņu kokteili.

Bērdens nolūkojās, kā viņa sūca to caur salmiņu un samulsusi pavērās apkārt, kad salmiņ�, iesūcot kokteiļa pēdējās paliekas, radīja guldzo�as skaņas. Niecīga sārtu putu pīte bija palikusi uz viņas virslūpas. Viņas mati smalki un zīdaini bija kā bērnam; vēl viena zelta straume �ajā zeltītajā dienā.

-��� Kirkpatriks ir viņas pastāvīgs klients, viņ� ieteicās. Viņ� tur pērk vakara avīzes. Varbūt nopircis tur arī nazi?

-��� Iesim atpakaļ un noskaidrosim, Veksfords sacīja.

Saules spo�ums un karstums darīja abu ie�anu pāri

ielai jo steidzīgāku.

-��� Tagad ir pavisam cita lieta, vai ne? viņ� noteica, kad abi uzkāpa pa kāpnēm un nonāca policijas iecirkņa vēsajās mūra sienās.

Dreitons sēdēja vienā kabineta galā, Kirkpatriks otrā. Abi izskatījās kā sve�inieki, kas gaida vilcienu, vien�aldzīgi, nedaudz naidīgi. Kirkpatriks lūkojās griestos, �ķobīdams lūpas.

-��� Es jau domāju, ka jūs nekad nebūsiet atpakaļ, viņ� pārmeto�i sacīja Veksfordam. Ja es jums pateik�u, ko es darīju Stovertonā, jūs teiksiet, ka esmu traks.

"Labāk traks, nekā slepkava," Veksfords nodomāja. Viņ� pacēla krēslu.

-��� Pamēģiniet.

-��� Viņa nebrauktu man līdzi tā nolādētā autiņa dēļ. Kirkpatriks nomurmināja. Es nemaz neticēju, ka viņa de�vusies uz to pieņem�anu, viņ� izaicino�i sacīja. Ierados Stovertonā, lai viņu pieķertu. Biju tur astoņos Un gaidīju daudzas stundas. Viņa neieradās. Dievs tēvs, es sēdēju tur un gaidīju, un, kad viņa neieradās, es sapratu, ka viņa man melojusi. Zināju, ka Viņa atradusi kādu bagātāku, jaunāku, ar nozīmīgāku sabiedrisko stāvokli. Ak, velns un elle! viņ� sāpīgi nokrek�ķinājās.

-�� Tas ir viss, ko es darīju, viņ� sacīja. Gaidīju.

Un pacēla acis, uzlūkodams Bērdenu.

-��� Kad jūs mani vakarrīt sastapāt koted�ā, es biju iera�dies ar viņu izrunāties, apvaicāties, ko viņa no sevis iedo�mājas, mani tā krāpdama!

Kā melns siluets saules gai�umā Dreitons stāvēja, izrādīdams savu nicinājumu. Ko viņ� domāja? Veksfords pūlējās to uzminēt. Varbūt ka viņ� savā izteiktajā vīri��ķības starojumā starojumā, kas �odien �ķita bezmaz vai nekaunīgs, nekad nespētu tā pagrimt?

-��� Sāka tumst, sacīja Kirkpatriks. Es novietoju auto Kotornu pusē, zem koka. Viņi tur taisīja elli�ķīgu troksni, bļaudami un muzicēdami. Viņa nenāca. Vienīgais cilvēks, kas iznāca ārā, bija kāds piedzēru�ais, kas skaitīja Omāru Haijamu. Es tur biju jau kādas tris stundas, ak, nē, vēl ilgāk�

Veksfords pavirzījās tuvāk galdam, sakrustoja uz tā rokas, atbalstīdams dūres pret ro�koka virsmu.

-��� Kirkpatrika kungs, viņ� sērīgi bilda, �is jūsu stāsts varbūt ir patiess, ta�u manās ausīs tas izklausās tāds paplāns. Vai ir kāds, kas varētu to apstiprināt?

Kirkpatriks rūgti noteica:

-��� Un �is kāds man pa�am būs jāsameklē, vai ne? Jūs savu darbu esat padarīju�i. Nekad neesmu dzirdējis, ka policija dzenātu rokā liecinieku, kur� varētu apgāzt tās safabricēto lietu.

-��� Tad jums vēl daudz jāmācās.. Mēs te neatrodamies, lai "safabricētu lietas", bet gan, lai uzzinātu patiesību.

Te Veksfords ieturēja pauzi. 'Trīs stundas," viņ� domāja "tas bija laiks, kad abi atradās Rubijas mājā, kad kaimiņi dzirdēja troksni un redzēja abus kluburojam ārā no mājas."

-���� Jūs dro�i vien redzējāt viesus ierodamies. Vai viņi jūs netika redzēju�i?

-��� Līdz tumsai biju novietojis auto turpat pagriezienā, labajā pusē pie veļas mazgātavas.

Viņa seja izskatījās sadrūmusi.

-�� Tā meitene mani redzēja.

-��� Kura meitene?

-��� Meitene no Grovera veikala.

-��� Jūs viņu redzējāt septiņos, kad pirkāt vakara avīzi, sacīja Veksfords, pūlēdamies saglabāt pacietību. Tas, ko jūs darījāt septiņos, nav svarīgi.

Kirkpatrikam sejā ieplūda pēk�ņs sārtums.

-��� Es redzēju viņu arī pēc tam, viņ� sacīja, Sto�vertonā.

-��� Iepriek�ējā reizē jūs to neteicāt.

�obrīd nepacietība bija ņēmusi virsroku, un izvai�cā�ana jau līdzinājās pratinā�anai.

-��� Jūtos noguris no tā, ka visu laiku esmu muļķa lo�mā, Kirkpatriks aizvainoti sacīja. Jūtos glu�i slims. Ja tik�u no visa tā ārā ar veselu ādu, ie�u prom no tā darba. Varbūt kādam patīk sist gaisā ziepes, pūderi un lūpkrā�ļus, bet ne man. Labāk būt bez darba.

Kirkpatriks noplātīja rokas.

-�� Ja vien tik�u ar visu �ito galā, viņ� vēl piebilda.

-��� Meitene, sacīja Veksfords. Kur jūs redzējāt to meiteni?

-���� Biju sānceļā, blakus mazgātavai, tas ir gabaliņu le�jāk. Viņa brauca garām ar ma�īnu un apstājās pie sarkanās gaismas. Tobrīd es stāvēju pie sava auto. Tikai neprasiet, cik bija pulkstenis. To es nezinu.

Viņ� trok�ņaini ievilka elpu.

-��� Viņa uzlūkoja mani un sāka ķiķināt. Bet viņa jau neatcerēsies. Tas viņai bija tikai joks klients, kas neļāva viņai laicīgi beigt darbu� Viņa redzēja mani stāvam pie tās graba�as un tur bija ko nosmieties! Lipdjūl[2] Varu iedomāties, kā viņa smejas ikreiz, kad es viņai ienāku prātā, mazgājot savu�

Dreitonam seja bija nobālusi, un viņ� paspēra soli uz priek�u, rokas dūrēs sa�ņaudzis. Veksfords ātri iejaucās, apraudams pēdējo vārdu tas varēja būt gan nevainīgs, gan bezkaunīgs.

-�� Tādā gadījumā, viņ� noteica, viņa noteikti atce�rēsies, vai ne?

Saule ir ļoti dziedino�a, īpa�i jau pirmā, maigā pava�sara saulīte. Paradoksāli, bet tā atvēsināja Dreitona dus�mas. Ejot pāri ielai, viņ� atkal valdīja pār sevi un spēja mierīgi un pat nicīgi domāt par Kirkpatriku.

No�ēlojams cilvēciņ�, kas darīja homoseksuālista dar�bu, nevīri�ķīgs, sievie�u balstīts brun�u mednieks. Brau�kāja rozā un lillā krāsotā autiņā, tirgodams kosmētiku. Kādudien smar�u fabrikants var viņu piedabūt pārģērbties par arlekīnu ar pūderslotiņu uz galvas, liekot klauvēt pie visām durvīm pēc kārtas, izdalot ziepes ikvienai māj�saimniecei, kura varētu kļūt par potenciālu klienti turklāt vēl viņam liktu dziedāt reklāmas saukļus. Viņ� bija kā lellis, kā vergs.

Veikals bija tuk�s. �is laikam bija diendusas un len�a laiks. Zvaniņ� skaļi no�ķindēja, jo viņ� vēra durvis ciet lēnām. Saule lika veikalam izskatīties sasmaku�ākam nekā jelkad. Putekļu mākoņi dejoja staru kūļos. Viņ� stāvēja, klausīdamies elles troksnī, kuru aug�stāvā bija sacēlusi viņa zvanī�ana tur kāds skraidelēja, kaut kas noskanēja tā, it kā būtu nokritis pannas vāks, skarba balss iesaucās basā:

-��� Noej lejā uz veikalu, Lin, Dieva dēļ!

Viņa noskrēja lejā un ienāca veikalā ar trauku dvieli rokā. Kad meitene ieraudzīja Dreitonu, no viņas sejas nozuda satraukums, tā pēk�ņi izskatījās jutekliska.

-��� Tu nāc par agru, viņa noteica, vairākas stundas par agru.

Pēc tam viņa pasmaidīja, un viņas acīs bija kas tāds, kas viņam nebūt nepatika tas bija iekarotājas un līdz�dalībnieces skatiens. Viņ� nojauta, ka meitene domā viņu esam nepacietīgu, nespējam sagaidīt tik�anos. Tā sarunāta vakarā, ta�u viņ� atnācis jau pusdivos. Tas bija tas, ko viņas alla� vēlējās padarīt otru vāju un piekāpīgu, viegli veidojamu viņu garajām un smalkajām rokām.

Pēc tam viņas jūs atgrūdis nost. Kā to Kirkpatriku.

-��� Es nevaru iet ārā, viņa sacīja. Man jāpieskata veikals.

-�� Tu vari nākt uz turieni, kurp es tevi vedī�u, Drei�tons bargi sacīja.

Viņ� jau bija aizmirsis gan to niknumu, kas viņu pārņē�ma, dzirdot Kirkpatrika vārdus, gan pagāju�ās nakts kaislības, modu�os maigumu. Kas tad viņa galu galā bija? Pārdevēja turklāt vēl kādā veikalā! veikalniece, kurai bail no sava tēva, apteksne ar trauku dvieli.

-��� Uz policijas iecirkni, viņ� sacīja.

Viņas acis plati iepletās

-��� Ko tu! Jokus dzen, vai?

Viņ� bija dzirdējis par Groveru par to, ko vecais pār�deva uz letes un zem tās.

-�� Tam nav sakara ar tavu tēvu, viņ� piebilda.

-��� Ko viņi no manis grib? Vai tas ir sakarā ar to slu�dinājumu?

-��� Savā ziņā, viņ� sacīja. Paklau, tas nav nekas se�vi�ķs.

-��� Mark, viņa ieteicās, Mark, tu gribēji mani nobai�dīt.

Saule pludoja pār visu viņas ķermeni kā zelta upe.

"Tas ir tikai fiziskās pievilk�anās dēļ," viņ� domāja. "Miesiska tieksme, vēl ļaunāka nekā parasti. Jāatkārto bie�āk tas, kas tika darīts pagāj�nakt, un tā pāries pati no sevis."

Viņa nāca viņam pretī smaidīdama, bet mazliet ner�voza.

-��� Es zinu, tu tā nedomāji, bet tev nevajag mani baidīt.

Smaids bija ķircino�s.

Viņ� stāvēja nepakustēdamies, kamēr saule plaiksnīja starp viņiem kā zobena asmens. Viņ� alka pēc meitenes tik neganti, ka viņam nācās saņemt visus spēkus, lai savaldī�tos, pagrieztos un pateiktu:

-��� Ejam! Pasaki vecākiem, ka tas nebūs ilgi.

Viņa bija projām divas minūtes, atstājot aiz sevis svaigu dvesmu, kas pārspēja pat sapelēju�o pre�u smārdu.

Viņ� pagājās pa veikalu, lūkodamies pēc precēm, kuras neizskatītos lētas, izvirtīgas vai netīras. Kad meitene at�griezās, viņ� redzēja, ka viņa nav nedz pārģērbusies, nedz nokrāsojusies. Tas bija patīkami, ta�u arī kaitināja. �āda nevērība, kā likās, liecināja, ka viņai maz rūp citu spriedu�mi, to skaitā arī viņējais. Viņ� nevēlējās publiski demons�trēt viņu attiecības. Pietika ar to, ka viņi alka viens otra un sapratās �ajā līmenī.

-��� Kā jūtas tēvs? viņ� pavaicāja un, to pateicis, apjē�dza, ka izrunāji? muļķīgu de�ūrfrāzi. Viņa pasmējās:

-�� Vai tu patiesi gribi to zināt, vai muļķojies?

-�� Patiesi gribu zināt.

Nolādēts, viņa prata lasīt domas!

-��� Viņ� jūtas labi, meitene sacīja. Nē, viņ� pats tā vis nedomā. Viņ� sakās esam agonijā. Kā lai pasaka, kas viņam īsti kai�? Nekas jau nav redzams.

-�� Viņ� man atgādina vergu izdzinēju, Dreitons sacīja.

-��� Viņi visi ir vergu izdzinēji. Tomēr labāk, lai tas ir miesīgais tēvs, nevis kāds sve�s vīrietis.

Durvīs viņa pagozējās saulē, izlocīdama ķermeni kā lunkans, zeltains dzīvnieks.

-��� Kad viņi mani izvaicās, tu būsi klāt, vai ne? viņa noprasīja.

-��� Protams, ka bū�u klāt, viņ� teica. Un aizvēra aiz abiem durvis.

-��� Nedari tā, viņ� piemetināja, vai ari man gribēsies darīt to pa�u, ko vakarnakt.

"Tu ilgojies pēc tā kā jucis, bet turpini smieties," viņ� teica pats sev. "Ar �o mei�u tas iespējams. Mans Dievs," viņ� domāja, "mans Dievs!"

�o divu starpā, kā Veksfords nosprieda, kaut kas bija. Nenācās �aubīties par to, ka Dreitons pa ceļam ar meiteni runājies. Vienīgi tā varēja izskaidrot skatienu, kuru viņa tam uzmeta, apsēzdamās skatienu, kas likās taujājam pēc piekri�anas. Jā gan, viņ� alla� bija domājis Dreitonu esam jūtīgu pret skaisto dzimumu, un �ī meitene bija visai iz�skatīga.

Viņam bija gadījies vērot �o meiteni kop� bērna kājas, ta�u, kā likās, nekad agrāk viņ� nebija pamanījis viņas smalko galvas veidojumu un īpa�o, meitenīgo grāciju kustībās.

-�� Tātad, Groveras jaunkundz, viņ� sacīja, es gribu, lai jūs atbildat uz da�iem jautājumiem.

Meitene viņam vāri uzsmaidīja.

"Viņām nevajadzētu ļaut tā izskatīties," viņ� īgni nodomāja, "tik liekuļoti kautrīgām, tik nevainīgām un neskartām."

-���� Kā �ķiet, jūs pazīstat Kirkpatrika kungu? Viņ� ie�pērkas pie jums.

-��� Patie�ām?

Dreitons stāvēja aiz viņas krēsla, un viņa pacēla acis, it kā gaidīdama, lai viņ� apgalvotu pretējo. Veksfords sajutās mazliet noraizējies. Ko, pie velna, tas Dreitons domāja? Ka ir viņas aizstāvis?

-��� Ja jūs nezināt viņa vārdu, varbūt pazīstat viņa auto? Iespējams, ka jūs nupat to ārā redzējāt?

-��� Jocīgs rozā autiņ� ar puķītēm?

Veksfords pamāja.

-��� Ak, jā, to es pazīstu.

-��� Lieliski. Tagad es gribu, lai jūs atsaucat atmiņā pagā�ju�ās otrdienas vakaru. Vai jūs tovakar braucāt uz Stovertonu?

-��� Jā, viņa ātri atbildēja, es vienmēr otrdienās tur braucu. Tēva ma�īnā vedu no mazgātavas veļu.

Viņa apklusa, jaunajā un svaigajā sejā iezagās apni�kums.

-��� Mans tēvs ir slims, bet mamma vakaros dodas uz vista spēli.

"Kāpēc viņa spēlē uz jūtām?" Veksfords domāja. �ķiet, ka mājiens par vecāku tirāniju, kas viņai jāpacie�, bija atstājis iespaidu uz Dreitonu. Viņa tumsnējā seja izskatījās sapīkusi, mute bija sakniebta.

-��� Labs ir, Dreiton, viņ� laipni noteica, es ilgāk tevi neaizkavē�u.

Kad viņi palika vieni, meitene ierunājās pirms viņ� bija paguvis ko pavaicāt.

-��� Vai kā-viņu-tur-sauc kungs mani ievēroja? Es viņu redzēju.

-�� Vai esat par to pārliecināta?

-��� Ak, jā. Es viņu pazīstu. Pirms tam pārdevu viņam vakara avīzi.

-���� Varbūt tomēr tas bija tikai auto, ko jūs pazināt, Grovera jaunkundz, tuk�s auto?

Meitene pacēla roku, lai sakārtotu spo�o, mīksto matu mezglu.

-Es nepazinu to auto. Parasti viņam bija cits.

Tad viņa nervozi ieķiķinājās.

-��� Kad es ieraudzīju viņu tajā un sapratu, ka tas pieder viņam, man nāca smiekli. Redziet, viņ� tik daudz no sevis iedomājas, un tagad �āds auto�

Veksfords vēroja meiteni. Nudien, viņa nebūt nejutās brīvi. No viņas atbildes uz nākamo jautājumu nozīmīgu jautājumu tik daudz kas bija atkarīgs. Kirkpatrika likte�nis karājās mata galā. Ja viņ� meloja�

-�� Cikos tas bija? viņ� noprasīja.

-�� Vēlu, viņa noteikti apliecināja.

Viņas lūpas bija kā mandeļu ziedlapiņas, zobi nevaino�jami. �ēl, ka viņa tik reti tos rādīja.

-��� Es biju veļas mazgātavā. Tad devos mājup. Tas no�teikti bija vēlāk par ceturksni pēc deviņiem.

Viņ� iek�ēji nopūtās. Lai kur� tas arī būtu, deviņos piecpadsmit viņam noteikti vajadzēja būt Rubijas mājā.

-�� Es apstājos pie sarkanās gaismas, viņa tramīgi sacīja.

"Ak, Dievs, viņa ir kā bērns, pat neat�ķir mani no autoinspektora. Vai viņa gaida, ka es viņu uzteik�u?"

-��� Viņ� bija apstājies zemāk, garā�as pusē�

-�� Kotornu garā�as?

Viņa piekrīto�i pamāja.

-��� Es redzēju viņu tajā auto. Zinu, tas bija viņ�.

-�� Vai esat pārliecināta, ka laika ziņā nekļūdāties?

Viņ� bija ievērojis, ka uz meitenes slaidās rokas locī�tavas nav pulksteņa.

-��� Es braucu no mazgātavas. Tur redzēju pulksteni.

Neko vairāk noskaidrot viņ� nevarēja. Iespējams, ka

tas viss bija patiesība.

Bez tam viņiem ta�u nebija mirstīgo atlieku, pat ne vērā ņemamas liecības pret Kirkpatriku. Tēvi�ķīga iedoma lika viņam pasmaidīt un sacīt:

-��� Labi, Grovera jaunkundz, jūs varat iet. Kirkpatrika kungam jābūt jums ļoti pateicīgam.

Kādu brīdi viņ� domāja, ka visi rēķini saskan, tad atkal nejutās par to pārliecināts. Ielūkojoties viņas lielajās, pelēkajās acīs, varēja saskatīt ko tādu, ko nebija tik viegli nosaukt vārdā. Viņ� iedomājās, ka tā varēja būt atviegloju�ma, laimes izjūta dro�i vien tāpēc, ka izvaicā�ana bija beigusies. Viņai aizejot, kabinets it kā aptumsa, kaut gan saule spīdēja joprojām. Smar�as tomēr vēl vēdīja gaisā pieaugu�as sievietes smar�as, nepiemērotas tādai jaunai meitenei.

-��� Tā meitene �ķiet uzpirkta, Bērdens pikti sacīja. Tur jums būs taisnība.

-��� Mums vakar nevajadzēja laist to Kirkpatriku no �ejienes laukā.

Veksfords nopūtās.

-����������� Ko tad mēs viņam varētu piesiet, Maik? Jā, piekrītu varbūt viņ� izgudrojis �o alibi viņvakar vai �orīt no rīta. Iespējams, ka viņ� no �ejienes devās taisni uz Grovera tir�gotavu. Meitene galīgi nejutās savā ādā.

-���� Parādi man kādu Groveru, kas naudas dēļ nebūtu gatavs uz visu, Bērdens sacīja, kāds tēvs, tāda meita.

-���� Nabaga bēms. Viņai nepavisam neļauj dzīvot, vai ne? Cauru dienu jā�urn tajā netīrajā caurumā un pa va�kariem jāvadā veļa, jo māte spēlē vistu.

Bērdens izbrīnījies viņu uzlūkoja. Izteiksme �efa sejā bija izpratnes pilna, bezmaz Vai maiga un mīklaina. Ja viņ� nezinātu, ka Veksfords ir tikpat priek�zīmīgs ģimenes cilvēks kā viņ� pats, tad varētu domāt� Ta�u nē, visam bija robe�a.

-��� Ja viņ� bija pie Kotorna garā�as, ser, Bērdens sacī�ja, un ja viņ� tur bija pusdesmitos, tad viņ� nav vainīgs, un mēs tikai velti zaudējam laiku. Bet, ja meitēns melo un viņ� to ir izdarījis, mēs varam meklēt Anitas liķi it visur no �ejienes līdz pat Skotijas robe�ai. Viņa var būt iemesta jebkurā grāvi jebkurā grāfistē.

-��� Un tur, kur ir līķis, varētu būt ari slepkavības ierocis.

-��� Vai varbūt viņ� to paslēpis vietā, kuru labi pazīst nobāzis kaut kur �eritonas me�a biezoknī.

-��� Bet kamēr mēs neko vairāk nezinām, Maik, meklēt līķi nav jēgas tas ir pārāk darbietilpīgi un aizņemtu pārāk daudz laika.

-��� Man nebūtu nekas pretī pie�miegt to Kirkpatriku, Bērdens pēk�ņā niknumā paziņoja, pie�miegt sievas klātbūtnē.

-��� Nē! Mēs uz kādu brītiņu atstāsim viņu mierā. �obrīd galvenais jautājums ir, vai viņ� piekukuļojis to skuķi.

Veksfords viltīgi pasmīnēja.

-��� Es ceru, ka viņai var rasties vēlē�anās izkratīt savu sirdi Dreitonam.

-�� Dreitonam?

-���� Viņ� ir pievilcīgs pretējā dzimuma acīs, vai ne? �itāds sabozies īgņas ģīmis viņām alla� iet pie sirds.

Veksforda mazās, spo�ās a�eles pēk�ņi likās nelaipnas.

-��� Iedomājieties tikai sevi viņa lomā! Piedo�anu, aizmirsu. Jūsu sievai tas nepatiktu. Mums ar Martinu gan nav tik strikti noliegts mazliet padi�oties untumainu nimfu priek�ā�

-�� Es labāk gribētu pārmīt ar viņu kādu vārdu�

-��� Nav vajadzīgs. Vai nu es kļūdos, vai arī mēs to glu�i mierīgi varam atstāt Dabas ziņā.

�ķiltavas gulēja uz galda saulē, un, kad Veksfords tās paņēma, viņ� sajuta delnā siltumu. Iegravētās vīnstīgas un lapas maigi spīdēja.

-�� Pie manis bija Grisvolds, viņ� sacīja.

Dzirdot pieminam priek�nieka vārdu, Bērdens savilka skābu ģīmi.

-���� Viņ� neuzskata, ka tas viss varētu izvērsties slep�kavības izmeklē�anā. Nepārliecino�i pierādījumi, un tā tālāk. Mēs varam vēl da�as dienas gramstīties riņķī tai lie�tai, vairāk laika mums netiek dots.

Bērdens rūgti noteica:

-��� Visa pilsēta apgriezta otrādi un tikai tāpēc, lai Mankijs Metjūss dabūtu vēl da�us mēne�us atpūsties?

-��� Traips uz paklāja ir Rubijas iedoma, Anita Margole aizbraukusi brīvdienās, pārītis, kas klumburoja pa celiņu, bija pilnā, bet Kirkpatriku ietramdījusi viņa sieva.

Veksfords apklusa, domīgi rotaļādamies ar �ķiltavām.

-�� Es tikai citēju augstākstāvo�os, viņ� sacīja.

145

-��� Martins uzmana Kirkpatrika māju, Bērdens teica. Viņ� �odien te nav bijis. Dreitons joprojām tinas apkārt tai meitenei. Vai man būtu viņi jāatsauc, ser?

R. Rcndcla

-��� Ko citu lai dara? Viss jebkurā gadījumā sagājis grīstē. Kas attiecas uz citiem jautājumiem, man jāteic, ka Grisvolds nav ieinteresēts darboties, bet es tā vai citādi neredzu iespēju rast uz tiem atbildi divās dienās.

Bērdens klusēdams pastiepa roku pēc �ķiltavām un vēroja tās, plānās lūpas sakniebis. Pēc tam viņ� ierunājās:

-��� Nez vai tie ir tie pa�i jautājumi, kuri visu laiku no�moka mani. Kas viņai iedevis �īs �ķiltavas, un vai pircis tās �eit? Kas bija tas piedzēru�ais Kotornu mājas ārpusē, kur� Runāja ar Kirkpatriku?

Veksfords atvēra rakstāmgalda atvilktni un izņēma no tās Weckend Telegraph.

-��� Vai �ito tu atceries? viņ� ievaicājās. Par izjuku�o saderinā�anos ar Ri�ardu Fērfaksu? Varu derēt, ka tas bija viņ�. Kotorna kundze teica, ka viņ� aizgājis no dzīrēm ap vienpadsmitiem, un Kotorns izteicās, ka viņ� atstājis brendija glāzi uz viena no benzīna sūkņiem.

-�� Tas izklausās pēc dzejnieka, Bērdens smīnīgi sacīja.

-��� Tad atceries, ko es sacīju par Gēringu, Veksfords pavīpsnāja par inspektora apmulsumu. Pēc Kirkpatrika sacītā, viņ� skaitījis Omāru Haijamu. Man pa�am vecais Haijams alla� labi gājis pie dū�as. Kā viņ� teica?

"Nemeklē draugus �ai tirgū, kur eji.

Nemeklē pajumta dro�a.

Garā stiprs saņēmi sāpes, -

velti par pretindi domāt."

-��� Vai viņ� tur būtu slepkavojis? Bērdens �o citātu bi�ja ņēmis nopietni. Viņ� nevarēja to izdarīt, Bērdens turpināja. Viņ� ieradās pie Kotorniem astoņos un negāja prom ātrāk nekā vienpadsmitos.

-���� Es zinu. Es muļķojos. Tā vai citādi, Grisvolds ne�ieteica bez atļaujas lūkoties'pēc jauniem aizdomās turēta�jiem. Tādi ir norādījumi, man atliek tikai pakļauties.

-�� Tomēr es nedomāju, ka varētu rasties kādi iebildu�mi, ja es do�os izvaicāt da�us juvelierus vai ne? Mēs dabūsim atļauju, ja kāds no viņiem atminēsies, ka pārdevis �ķiltavas Kirkpatrikam vai pat pa�am Margolim.

Bērdens iebāza �ķiltavas kabatā. Veksforda sejā bija sapņaina izteiksme, norūpējusies, ta�u ne bezcerīga, tāpēc Bērdens mundri piemetināja:

-��� �odien ātrāk slēdz ciet. Es labāk ie�u apklausīties, kamēr vēl visur nav slēgts.

Viens palicis, vecākais inspektors sēdēja, pārcilādams prātā īpa�i zīmīgus pantus. Tādu atradis, viņ� nokrek�ķi�nājās.

"Kāds gaismeklis ir iedegts pavadīt

�os mazos bērnus, kuri maldās tumsā?"

Uz �o jautājumu vajadzēja rast atbildi. Beidzot tā viņam ienāca prātā, ta�u necik iedvesmojo�a vis ne�ķita.

-��� "Uztaustīts uz aklo, Debess atbildēja," viņ� neska�nīgi sacīja stikla skulptūrai.

"Kaut kas tamlīdzīgs ari mums būtu vajadzīgs," viņ� domāja.

Kirkpatriks bija atspiedies pret savas ma�īnas motora pārsegu tā stāvēja pie "Olīves un Dūjas" un vēroja Grovera veikala durvis. Jau kop� brokastu laika detektīvser�ants Martins uzmanīja viņa māju un bezgaumīgo auto. Kirkpatrika kundze ar bērniem bija devusies iepirkties un, kad Martins savā sargpostenī aiz resnajiem �eritonas me�a koku stumbriem jau sāka zaudēt cerību, tirgotājs izlavījās ārā un aizbrauca Kingsmārkhemas virzienā. Sekot viņam bija vieglāk par vieglu. �is auto bija saska�tāms, neraugoties uz nevietā iegriezu�os autobusu un nelaikā iedegu�os sarkano gaismu �ie kavēkļi to neglāba.

Tas bija silts rīts, gaiss mīlīgs un viegli smar�oja pēc vasaras. Smalka dūmaka klājās pār Kingsmārkhemu, kuru saule bija pilnam apzeltījusi. Kāds iznāca no puķu tirgo�tavas un nolika uz soliņa kasti ar stīvām, purpursarkanām tulpēm.

Kirkpatriks bija sācis spodrināt saulesbriļļu stiklus savas sportiskās �aketes atlokā. Pēc tam pastaigājās pa ietvi. Martins �ķērsoja ielu viņam priek�ā, iejaukdamies pircēju drūzmā. Tā vietā, lai ietu iek�ā un nostātos pie avī�u stenda, Kirkpatriks svārstīgi stāvēja ārā pie puķu veikala, aplūkodams valgas, samitrinātas vijolītes, hiacin�tes podos, narcises, kas tagad maksāja ^lēti, jo to bija vai cik. Viņa acis pārslīdēja sānielas mūrim, kuru nekad neap�spīdēja saule, ta�u viņ� ātri novērsās un steidzās iegriezties Jorkstrītā. Martinam vajadzēja kādas piecpadsmit sekun�des, lai izlemtu, ko darīt. Viņ� atradās tikai da�u soļu at�tālumā no Grovera veikala. Viņam atverot durvis, notink�ķināja zvaniņ�.

-�� Jā? sacīja Linda Grovera, ienākdama pa sāndurvīm.

Mirk�ķinādams acis, kamēr tās pierada pie krēslas,

Martins mierīgi noteica:

-��� Gribu apskatīties.

Viņ� pazina Lindu pēc izskata, ta�u jutās pārliecināts, ka meitene viņu nepazīst.

-��� Gribu nopirkt apsveikumkarti dzim�anas dienai, viņ� sacīja.

Viņa vienaldzīgi paraustīja plecus un paņēma �urnālu. Martins iegāja dziļāk veikalā. Ikreiz, kad notink�ķēja zvaniņ�, viņ� pacēla acis, atraudamies no pastkartī�u sten�da. Ienāca kāds vīrietis nopirkt cigārus, sieviete ar pekinieti, kur� ostījās uz grīdas starp kastēm. Tā īpa�niece pagāja garām kartiņu stendam, nozuzdama Grovera bibliotēkā starp plauktiem ar saburnītajām grāmatām. Martins no�priecājās par viņas iera�anos. Viens vienīgs cilvēks, kas slēpās ēnā, bija aizdomīgs, diviem neviens nepievērsa uz�manību. Viņ� cerēja, ka sievietei vajadzēs ilgāku laiku, lai izvēlētos grāmatu.

Suns iebāza purnu viņa bik�u starā un aizskāra kailo ādu ar miklu degunu.

Viņi bija vienīgie klienti, kad pēc minūtēm piecām Alans Kirkpatriks ienāca veikalā ar sarkanzeltainā papīrā ietītu saini rokā.

Sarkans un zelts bija D�oja juvelierveikala krāsas. Grīdu klāja ko�sarkans paklājs, uz sarkana pamata stāvēja apzeltīti papjēma�ē torsi, un ikviens no tiem tik daudzrokains kā kāda Austrumu dievība. Slaiki, liesi pirksti bija nokarināti ar mākslīgo briljantu virtenēm. Kalnu kristāli, kvarci un citi akmeņi īstenībā varbūt nebija nekas cits kā lietpratīgi slīpēts stikls, kas uztvēra un atstaroja mirdzo�o saules gaismu. Uz letes gulēja ietinamā papīra ritulis uz ko�i sarkana pamata bija iespiestas zelta lapiņas. Pārdevējs nolika �ķēres, kad Bērdens ienāca un nolika viņam priek�ā �ķiltavas.

-��� Mēs nepārdodam �ķiltavas. Es vispār �aubos, vai te kāds pārdod ko tamlīdzīgu.

Bērdens pamāja. Viņ� jau bija saņēmis tādu pa�u atbil�di �etros citos juvelierveikalos.

-��� Tas ir mākslas darbs, sacīja pārdevējs un pasmaidī�ja tā, kā mēdz smaidīt cilvēki, kad tiem rāda ko retu un brīnumskaistu.

-��� Pirms astoņiem vai deviņiem gadiem gan te kaut ko tamlīdzīgu varēja dabūt.

Pirms astoņiem vai deviņiem gadiem Anita Margole bija vēl bērns.

-��� Kā dabūt? Bērdens bez īpa�as intereses vaicāja.

-����������� Pirms mēs pārņēmām �o veikalu no Sket�erdiem. Tie bija labākie juvelieri no Londonas līdz pat Braitonai. Vecais Sket�erda kungs vēl joprojām dzīvo aug�stāvā. Ja jūs vēlaties ar viņu parunāt�

-��� Baidos, ka tas ir pārāk sen, Bērdens viņu pārtrauca. Es tikai velti izniekotu savu un arī viņa laiku.

Pārāk sen. Tagad bija aprīlis, bet vēl Ziemsvētkos Anita Margole aizdedzināja cigaretes ar sērkociņiem.

Viņ� devās pa Jorkstrītu uz aug�u. Dūmakota saule ap�spīdēja platānu aplupu�os pelēcīgos un dzeltenos stum�brus, bet to plānās, jāunās lapiņas veidoja atbilsto�u ēnojumu uz bruģa. Pirmais, ko viņ� ievēroja, iegrie�oties Haistrītā, bija Kirkpatrika auto pie "Olīves un Dūjas". Ja Martins viņu pazaudējis� Ta�u ne. Tepat bija arī ser�anta fords. Bērdens apstājās uz Kingsbrukas tilta un kavēja laiku, lūkodamies uz gulbjiem tēviņ� un mātīte priecājās viens par otru un arī par upi. Brūnais ūdens mīlīgi �aloja pār apaļiem un raibiem oļiem. Bērdens gaidīja.

Ieraugot Kirkpatriku, meitenes seja sadrūma. Viņa noskatīja ienācēju no galvas līdz kājām un aizvēra �urnālu, bērni�ķīgi atstādama vienu pirkstu starp lapām.

-Jā?

-��� Es gāju te garām, Kirkpatriks steig�us sacīja. No�domāju, ka būtu labi iegriezties un pateikties jums.

Martins izvēlējās apsveikumkarti. Viņ� savilka seju kaprīzā, mazliet sentimentālā vaibstā sieviete ar pekinieti varēja nodomāt, ka viņ� lasa tur uzrakstīto dzeju.

-�� Tas jums kā manas pateicības pierādījums.

Kirkpatriks ieslidināja savu sainīti starp avīzēm un

paplāti ar �okolādes tāfelītēm.

-��� Es negribu jūsu dāvanu, meitene cieti sacīja. Es neko īpa�u neizdarīju. Es tie�ām jūs redzēju.

Viņas lielās, pelēkās acis bija baiļu pilnas. Kirkpatriks pieliecās viņai tuvāk, viņa brūnās cirtas bezmaz skāra viņas gai�o galviņu.

-�� Jā, viņ� izteiksmīgi sacīja, jūs mani redzējāt, ta�u�

Meitene viņu skarbi pārtrauca:

-��� Tas viss ir beidzies, cauri. Viņi vairs nenāks man neko vaicāt.

-��� Vai jūs nemaz negribat ielūkoties kastītē?

Viņa aizgriezās, �ūpodama galvu kā pavasara ziedu maigā kātā. Kirkpatriks noņēma sarkani zeltīto ietinamo papīru, zīdpapīru un kastītē ar ro�ainu vates oderējumu uzmirdzēja kreļļu virkne. Mazi, asi, metāliski akmentiņi visās varavīksnes krāsās.

"Mākslīgie briljanti," Martins nodomāja.

-��� Uzdāviniet to savai sievai, meitene sacīja.

Viņa parāva vaļā svītera apkakli, virpinādama tievajos pirkstos kaut ko sudrabotu.

-���� Es to negribu. Man ir īstas dārglietas.

Kirkpatrika mute saviebās. Viņ� iestūķēja kaklarotu

vienā kabatā, saburzīto ietinamo papīru otrā. Kad viņ� izgāja, aizcirzdams aiz sevis durvis, Martins pienāca pie meitenes ar apsveikumkarti rokā.

Viņa izlasīja uzrakstu.

-��� "Mana dārgā vecmāmiņ�" meitene zobgalīgi at�kārtoja un likās pētām viņa sirmojo�os matus. Vai jūs esat pārliecināts, ka gribējāt tie�i �o?

Viņ� pamāja un samaksāja savus deviņus pensus. Mei�tene sekoja viņam ar acīm un, kad viņ� atskatījās, pa�smaidīja savu raksturigo smaidu, nepavērdama lūpas.

Uz tilta viņ� satika Bērdenu.

-��� Kas tad tas? uzjautrināti vaicāja inspektors, iz�smējīgi aplūkodams apsveikumkarti.

"Dreitons," viņ� ar nepatiku nodomāja, "būtu bijis iz�veicīgāks." Viņ� lūkojās lejup upē, akmens arka atplaiksnīja brūnā un dzintara krāsā, un Martins tikmēr stāstīja viņam, ko bija noklausījies.

-��� Piedāvāja viņai kaklarotu, sacīja Martins, spīdīgu mantiņu, ietītu sarkani zeltītā papīrā.

-��� Es domāju, Bērdens, kaut ko apsvērdams, sacīja,

-��� es domāju, vai viņ� vienmēr iepērkas D�oja juvelierveikalā vai arī �ķiltavas viņ� nopirka tur, sen, sen atpa�kaļ, kad veikals vēl piederēja Sket�erdam�

-��� Bet tie�i �īs meitenes vārds iegravēts tajās nesen?

-��� Varbūt, Bērdens vēroja Kirkpatriku sē�am pie stūres savā auto. Pēc tam viņ� atkal izkāpa un iegāja "Olīvē un Dūjā".

-��� Jūsu izsekojamais iegāja tur, viņ� sacīja Martinam.

-��� Noslīcināt bēdas. Nevar zināt kad būs dū�ā, viņ� var�būt ies tos grabuļus dāvināt vecākajam inspektoram. Ta�u ne jau savai sievai.

Migla bija sākusi izklīst, saulē jau likās pa īstam silti. Bērdens novilka lietusmēteli un pārmeta to pār roku.

Viņam vēl bija padomā viens gājiens, lai apvaicātos par �ķiltavu izcelsmi, pēdējā iztaujā�ana un, ja tā izrādī�tos nesekmīga, viņ� mestu mieru un kopā ar Veksfordu dotos uz len�u "Karuseļa" kafejnīcā. Bet vai �iem ieil�gu�ajiem meklējumiem vispār bija kāda jēga?

Viņ� iztiktu ar tasi tējas, kamēr "Karuselī" sāks klāt len�a galdu. Viņ� iedomājās, ka netālu pat ne simt pēdu attālumā no tilta bija maza kafejnīca, kur jebkurā laikā pasniedza labu, stipru tēju un cepumus. Viņ� saīsināja ceļa gabalu, iziedams starp koted�ām, un iznāca uz Kingsbrukroudas. Kafejnīcai vajadzēja būt tepat aiz stūra, kāda karaļa D�ord�a laiku nama apak�ējā stāvā.

Dīvaini cik smagi migla klājās pār �o pilsētas daļu arī pār zemi, nokrāsojot visu piesātinātā dzeltenā un okēra krāsā. Viņ� pagāja garām lielajiem namiem un apstājās

tādā kā nelielā pakalnā, kraujas malā.

Cauri mākonim, kas, kā izrādījās, bija nevis miglas,'bet putekļu radīts, viņ� izlasīja uzrakstu: Dohertijs. Nojauk��anai. Kas ir uzcelts, tam jātop nojauktam!

Tur, kur bija atradusies meklētā kafejnīca, vairs bija tikai kaila, ar māliem apmesta siena jumts, grīdas, fasāde viss bija kā rautiņ aizrauts. Gru�u kaudzē, kas reiz bija elegants mūra nams, stāvēja koka baraka, un tās priek�ā sēdēja trīs strādnieki, ēzdami sviestmaizes.

Bērdens paraustīja plecus un griezās atpakaļ. Vec�pilsēta beidza savu dzīvi pamazām, cietsirdīgā kārtā. Skaistums un izsmalcinātība bija kļuvu�i nevajadzīgi. Te jauca nost vecās ēkas un vietā cēla tādas jaunas un moder�nas kā policijas iecirknis. Jaunajām ēkām vajadzēja jaunas caurules un jaunus vadus, izrakņājot ielas, tika nogalēti ve�cie koki. Vecos veikalus nomainīja jauni; mākslīgie bril�janti un apzeltītas dievietes labāko Londonas un Braitonas juvelieru darbus� Tas atsauca viņu īstenībā. Bija velti tērēt laiku, no�ēlojot pagātni. Ja viņam nebija iespē�jas dabūt tēju, len�u viņ� noteikti nedrīkstēja nokavēt. Vēl viena iztaujā�ana vairāk.

Sket�erda kungs Bērdenam atgādināja ļoti vecu un ļoti draudzīgi noskaņotu papagaili. Lielais, līkais deguns nokarājās virs labsirdīgas mutes, un papagailīgo iespaidu vēl pastiprināja ko�i dzeltenais uzvalks un maisveidīgās vilnas bikses, kuras lika domāt par spalvām. Istabas veikala aug�stāvā atgādināja laktu putnu kūtī tik gaisīgas un nepiezemētas tās izskatījās, logiem veroties zaļajās, �abo�ajās koku galotnēs.

Viņu ieveda ēdamistabā, kura �ķita palikusi nemainīga, kop� tikusi apmēbelēta astoņdesmitajos gados. Ta�u brūno un sarkano toņu vietā, kuri asociējās ar 19. gadsimtu, te plī�s un samts bija pāvzaļā, spo�i sarkanbrūnā un zilā krāsā. Lustra, kas karājās pie griestiem, saules staros mir�goja kā dimantu sauja, kas pamesta gaisā un palikusi karā�jamies tuk�umā. Biezie spilveni ar zeltītām auklām bija apvilkti ar ko�zaļu un spo�u zīdu.

"Te nu gan ir mantas," Bērdens nodomāja, apsēz�damies uz krēsla, kas bija apvikts ar brokātu, "kuru dēļ Kotorns būtu ar mieru sev vai acis no pieres izraut."

-��� Es parasti �ajā laikā iedzeru glāzi madeiras un uzko�u kādu biskvītu, sacīja Sket'�erda kungs. Vai jūs mani nepagodinātu, man piebiedrodamies?

-�� Ļoti laipns piedāvājums, Bērdens noteica. Tādu cie�nastu viņ� vēl nekad nebija baudījis un joprojām no�ēloja postījumus, kuru dēļ viņ� nedabūja tēju un pilsēta zaudēja savu krā�ņumu. Ar lielāko prieku pievieno�os jums.

Mīļ� smaids apliecināja, ka viņ� pareizi darījis piekrizdams.

-�� Tas ir granāta, nevis rubīna tonī, sacīja vecais juvelieris, ienesdams vīnu uz japāniskiem zīmējumiem rotātas paplātes.

Viņa flautas skaņām līdzīgajā balsī varēja saklausīt zināmu dzēlīgumu, lietpratēja pamāco�o pa�apziņu.

-�� Rubīnam ir pavisam cits tonis. Ko jūs man esat atne�sis parādīt?

-�� �o te.

Roka, kura paņēma �ķiltavas, bija pelēcīga un līdzīga ķetnai, nagi gari, bet ārkārtīgi tīri.

-��� Tās varētu būt no �īs apkaimes? Vai tādas mantas atrodamas vienīgi Londonā?

Sket�erda kungs viņā neklausījās. Viņ� bija aiznesis �ķiltavas pie loga un, pieliecis galvu, tās uzmanīgi aplūko�ja caur nelielu lupu.

-�� Les grappes de ma vigne, [3] viņ� beidzot noteica.

Bērdens ieinteresēts piecēlās.

-��� Tas ir zīmējuma nosaukums, ziniet. Manas vīna ogas. Tas ir Bodlērs. Varbūt jūs nezināt to dzejoli. Ļoti iecienīts mīlētāju dāvanām.

Viņ� labpatikā smaidīja, grozīdams �ķiltavas rokā.

-���� Un tā bija mīlētāja dāvana viņ� noteica, izlasījis uzrakstu, skaists veltījums lēdijai.

Bērdenam nebija ne jausmas, ko viņ� ar to gribēja teikt.

-��� Vai jūs tās pazīstat? viņ� pavaicāja. Vai esat tās agrāk redzējis?

-��� Pirms da�iem gadiem.

Lustra meta ro�ainus, violetus un zaļus prizmveidīgus atspulgus uz sienām.

-��� Pirms se�iem vai septiņiem gadiem.

Sket�erda kungs nolika savu lupu un apmierinājumā staroja. Varavik�ņainās gaismas trīsuļoja uz viņa plikā paura.

-��� Es pazīstu �o zīmējumu, viņ� sacīja, un ļoti labi atceros �o uzrakstu.

-��� Bet gravējums izdarīts nesen!

-��� Ak vai, nē. Pirms aizgāju pensijā un tika atvērts D�o�ja veikals.

Pēdējos vārdus izrunājot, viņa mute sa�ķiebās nicino�ā smaidiņā un acis iespīdējās.

-��� Dārgais inspektor, viņ� sacīja. Es to zinu. Jo es tās pārdevu.

-��� Kam viņ� tās pārdevis? Kirkpatrikam?

Kabinetā Bērdens pakarināja savu lietusmēteli uz pakaramā, nolēmis pārējo dienas daļu iztikt bez �ī apģērba gabala. Viņ� ielūkojās laboratorijas slēdzienos, kurus pētī�ja Veksfords, un sacīja:

-�� To es nesaprotu. Vecais Sket�erds jau septiņus gadus neko nepārdod, un pirms tam Anitas te nebija, iespējams, viņa pat nezināja, ka tāda Kingsmārkhema vispār pastāv. Ari Kirkpatrika te nebija. Tām mājām, kur viņ� mitinās, vēl nav ne gads. Turklāt Sket�erds, lai gan ir padzīvojis d�entlmenis, lieliski atceras, ka viņam nekad nav bijis klienta, vārdā Kirkpatriks.

-��� Paklau, Maik, sacīja Veksfords, uzmetis netīksmes pilnu skatienu slēdzienam, vai mēs spēsim atrast to, kas nopircis tās'nolādētās �ķiltavas?

-��� Sket�erds apskatī�oties savās grāmatās. Viņ� teica, ka tam nepiecie�amas pāris stundas. Vai ziniet, ser, es jau sāku domāt, ka Anita atradusi tās uz ielas un paturējusi tāpēc, ka uzraksts bija atbilsto�s.

-�� Atradusi! Veksfords ierēcās. Vai tu gribi teikt, ka tās kāds pazaudējis, Anita atradusi un savukārt pazau�dējusi pie Rubijas? Nebūsim tik vientiesīgi. Tā nav atslēga vai vecs lietussargs. Tā ir vērtīga manta, varu galvot, ka tā ir atslēgā visai �ai lietai. Ja tā tika pazaudēta, kāpēc zudu�mu nedarīja zināmu mums? Nē, ejiet atpakaļ pie vecā Sket�erda un palīdziet meklēt jums jaunākas acis.

Kā jau Veksfords bija domājis, Bērdenu �is priek��likums iepriecināja.

-��� Nekad nav zināms, kas atklāsies, viņ� sacīja. Tās varēja nopirkt Kotorns, pats Margolis vai kāds, kuram ir zaļ� auto. Visā �ajā lietā mums tomēr jāielāgo lai cik jocīgi Kirkpatriks arī uzvestos, viņam nav un nekad nav bijis zaļ� auto.

Kad Bērdens aizgāja, viņ� atsāka caurskatīt laboratori�jas slēdzienus. Lasīja tos rūpīgi, apspie�ot dusmas un nepatiku. Nekad vēl savas darbības laikā viņ� nebija lasījis kaut ko tik noliedzo�u. Liecība, kuru varētu sniegt paklājs, būtu apmierino�a vienīgi Rubijas iemīļoto mazgā�anas līdzekļu ra�otājiem. Pirkstu nospiedumi ma�īnā atbilda tiem, kuri bija atrodami Anitas Margoles istabā. Tie piederēja vienīgi viņai. Ocelota ka�oks nesniedza pat ne tik daudz informācijas. Laborants apgalvoja, ka viņa lieto�jusi smar�as Guerlains Chunt d'Aromes. Veksfords, kas tīri labi pazina smar�as, to būtu varējis noteikt arī pats. Kabatā bija salocīti papīriņi benzīna taloni. Iespējams, ka viņa pirkusi benzīnu pie Kotorniem. Veksfords no�pūtās. Kas atdzina viņas auto atpakaļ vienos naktī, un kur tas visu vakaru atradies? Kāpēc viņas slepkava, vai tas bū�tu Kirkpatriks, vai kāds cits, nosauca sevi par D�efu Smitu, ja daudz dabiskāk būtu bijis saglabāt anonimitāti?

Pie Sket�erda kunga kājām atradās biezu grāmatu kaudze, da�as no tām ļoti vecas, visas iesietas tum�zaļos audekla vākos. Bērdens pārkāpa tām pāri un apsēdās brokāta krēslā.

-��� Es pilnībā izskatīju tās trīs apak�ējās, Sket�erda kungs sacīja, neizrādīdams nekādas nepacietības pazīmes. Tās pārdotas piecdesmit astotajā gadā.

Viņ� uzsprauda uz sava papagaiļa deguna zelta brilles un lūkojās pāri briļļu rāmim, laipni smaidīdams.

Bērdens paraustīja plecus. Tas bija pāri viņa sapra�anai. Pirms deviņiem gadiem Anitai Margolei bija �etrpadsmit. Vai vīrie�i pērk vērtīgas �ķiltavas jebkādas �ķiltavas. �etrpadsmitgadīgām meitenēm? �ajā pasaulē ne. Lai kāda bija tā pasaule, kurā viņ� atradās tajā viss gāja juku jukām, kā pa murgiem. �ķiltavas bija pārdotas Kingsmārkhemā, un tā, kam tās piederēju�as, bija dzīvojusi Kingsmārkhemā, līdz kādu�dien devās pretī savai nāvei. �ķietami vienkār�i, ta�u nesakrīt vecums un laiks un pastāv vēl visādi mulsino�i fakti�

-��� Domāju, ka tās ir jaunas, viņ� sacīja.

-�� Ai, nē. Es pazinu meistaru, kas tās izgatavoja. Tagad viņ� ir miris, bet savā laikā bija smalks zeltkalis. Viņa vārds bija Bend�amins Marks, bet, kad es saucu viņu par

Benu, tad domāju kādu citu meistaru. Varbūt jūs varat iedomāties, kuru es domāju.

Bērdens apjucis lūkojās viņā.

-��� Cellīni, inspektor, Sket�erda kungs sacīja gandrīz vai bijīgi. Lielais Benvenuto. Mans Bens savā ziņā bija ari naturālists. Viņ� alla� meklēja iedvesmu dabā. Atminos rozes zīmējumu kādas lēdijas pūdernīcai. Varēja saskatīt kauslapas ikvienā mazā ziediņā. Viņ� to uztaisīja un ie�gravēja. Pēc d�entlmeņa pasūtījuma�

-���� Bet kas pasūtīja, Sket�erda kungs? Kamēr es to ne�zinu, netieku ne no vietas.

-��� Atradīsim. Parunājoties ceru atsvaidzināt atmiņu.

Sket�erda kungs �ķīra biezās, ar ūdenszīmēm rotātās

lapas, vilkdams ar nagu uz leju pa rakstu rindām.

-��� Tagad mēs esam tiku�i līdz piecdesmit astotā gada beigām. Ziniet, ikreiz, kad tieku līdz grāmatas beigām, man sametas silti ap sirdi. Atminos Ziemsvētkus un atmi�nos, ka tajā pa�ā laikā pārdevu skaistu gredzenu.

Pēdējā lappuse. Bērdens redzēja atzīmi "Decembris" tās aug�pusē. Viņam bija tāda sajūta, ka tad, ja ieraksts par pārdo�anu neatradīsies �ajā vai nākamajā grāmatā, Sket��erda kungs turpinās meklēt stundām un dienām, kamēr tiks līdz pirmajam ierakstam, kuru izdarījis viņa tēvs tūksto� astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā.

Juvelieris pacēla acis un pasmaidīja, ta�u viņ� smaidīja vienmēr, un Bērdens nespēja saskatīt �ajā krunkainajā sejā nekādas uzmundrino�a gandarījuma pazīmes.

-�� Ak, jā, te nu mēs esam, viņ� nomurmināja. Gredzens, par kuru jau minēju. Briljants, un apkārt safīri, Rod�ersa kungam no Pomfretholas. Sievai, �aubu nav, vai varbūt viņa nabaga meitai. Viņa bija garīgi slima, ja pareizi atceros.

Prātīgi mādams ar galvu, viņ� turpināja meklējumus.

-����������� Tas nebija tajā pa�ā dienā, par to es esmu pārlie�cināts. Varbūt nākamajā� Tūlīt, inspektor, mēs atradīsim.

Uzviļņojot cerībai, Bērdens piecēlās, lai paņemtu no viņa grāmatu, ta�u Sket�erda kungs bija ātrāks.

-��� Te nu mēs esam, viņ� atkal ieteicās, un �ajā reizē viņa balsī varēja saklausīt klusu triumfu.

-��� Zelta �ķiltavas uz pasūtījumu: Les grappes els ma vigne, Bend�amins Marks, ar uzrakstu: "Annai, kura dara manu dzīvi gai�u". Baidos, ka ar to jums nav līdzēts. Tik izplatīts vārds. Tomēr te ir adrese.

Bērdens jutās neizturami ieintriģēts. '

-��� Kā viņu sauc? viņ� satraukti vaicāja.

-���� Smits. Tās ir pārdotas 1958. gada 15. decembrī D�efrijam Smita kungam.

Par to nebija �aubu Dreitons ņēma savus pienākumus nopietni tā nodomāja Veksfords, ienācis kafejnīcā "Karu�selis" ieturēt len�u. Aiz starpsienas uz krēsla atzveltnes varēja redzēt karājamies stepēto mēteli, viena piedurkne bija ieķērusies gumijkoka apaļīgajās lapās. Dreitons sēdēja ar muguru pret durvīm, viņa plecu izvērsumā bija jau�ams saspringums. Viņ� likās iegrimis aizraujo�ā lai neteiktu, aiz�grābtā sarunā ar savu galdabiedreni, abu sejas bija ļoti tuvu viena otrai. Veksfords uzjautrināts noskatījās, kā Dreitons pacēla roku, lai satvertu meitenes balto zodu un vērtos viņas maigi kārdino�ajā smaidā. Tie abi viņu nepamanīja.

"Patiesi gan," viņ� domāja. "Es daudz nekļūdītos, ja teiktu, ka viņi redz tikai viens otru. Tai meitenei viegli neklājas. Diez cik ilgi tas tā varētu turpināties." Tobrīd viņu uzmeklēja Bērdens.

-��� Ko jūs ēdīsiet?

-��� Gana pīrāgu, [4] veksfords sacīja. Pasūtīju pirms kādām desmit minūtēm.

Viņ� pavīpsnāja.

-�� Es teiktu, ka viņi aizgāju�i no�aut ganu, lai pagatavo�tu pīrāgu.

-��� Es viņu atradu, Bērdens paziņoja, un vecākā in�spektora sejas izteiksme pēk�ņi mainījās, no ieinteresētas kļūdama drūmi neticīga.

Bērdens taisnodamies noteica:

-�� Ser, jūs pats teicāt, ka da�us tik tie�ām sauc par Smitiem.

-�� Tas ir smieklīgi, Veksfords norūca. Kur viņ� dzī�vo?

-��� Sovingberijā.

Gana pīrāgs tika atnests, un Bērdens pasūtīja to pa�u ari sev.

-��� Es nesaprotu, kāpēc viņa nav vēlētāju reģistrā. Viņ� ta�u nevar būt neatbilsto�ā vecumā.

-�� Ja nu vienīgi mums ir darī�ana ar mazu zēnu, kas pir�cis �ķiltavas mazai meitenei.

Veksfords pacēla pie mutes dak�iņu ar sacepuma ga�balu un saviebās.

-��� Gribētos, lai mūsu laboratorija pārbauda �ito kar�tupeļu biezeni, viņ� sacīja. Ja nemaldos, �ie kartupeļi biju�i kā biezenis jau tad, kad vēl auga zemē.

Viņ� pagrūda nost līdz pa�ai galda malai bļodu ar zaļo piparu salātiem, kurus "Karuselī" pasniedza pie visiem ēdieniem.

-��� Smits var būt ārzemnieks, kas mainījis vārdu, bet nekad nav naturalizējies.

Bērdens to apsvēra. Viņam likās, ka ar pilnu vēderu domas darbosies labāk. Kartupeļu sacepums varbūt bija aizdomīgs, ta�u tas bija brūni apcepts, krauk�ķīgs, un gardā smar�a rosināja apetīti.

-����������� Mēs visu laiku domājām, ka Smits ir pseidonīms, -

viņ� sacīja, atplaucis, kad viņam priek�ā tika novietots �ķīvis ar karsto, kūpo�o ēdienu. Tagad pēk�ņi viss izskatās tā, it kā neviens nemaz nebūtu domājis slēpties. Kā būtu ar �ādu variantu, ser? Smits pazīst Anitu daudzus gadus, un draudzība atjaunojas, kad viņa un Margolis te apmetas uz dzīvi. Viņ� pasūta istabu uz sestdienu, aizbrau�cis pie Rubijas savā melnajā auto, kuru nākamajā dienā vai pirmdien pārdod, nomainīdams pret jaunu zaļu. Kad viņ� pasaka Rubijai savu vārdu, viņam nenāk ne prātā, ka būtu kas jāslēpj. Uzbrukt Anitai nekādā ziņā nevarēja būt viņa plānos.

Kad Veksfords pamāja, viņ� turpināja jau paļāvīgāk:

-�� Viņa atsauc tik�anos ar Kirkpatriku ne jau auto dēļ, bet tāpēc, ka �is viņai ir līdz kaklam un viņa nodomājusi tikties ar Smitu. Viņa kaut kur satiekas ar Smitu, novieto savu auto un brauc uz Stovertonu viņa ma�īnā. Rubijas istabā abi sastrīdas, varbūt Kirkpatrika dēļ, un viņ� metas viņai virsū ar nazi vai bārdas nazi. Viņ� izdabū meiteni no mājas un iedabū auto, bet viņa ir pagalam, un viņ� noslēpj līķi vai norok to turpat Sovingberijā. Vēlāk, kad neviens neredz, viņ� atgrie�as pēc viņas autiņa un aizdzen to atpa�kaļ uz Pampleinu.

-��� Kas zina? Veksfords pagrūda nost savu tuk�o �ķīvi. Tas der. Kirkpatriks tur iejaukts tikai kā sāncensis, un visas viņa rūpes saistītas tikai ar bailēm no sievas atrie�bības.

�ajā brīdī Bērdens, meklēdams piparus, ieraudzīja Dreitonu.

-��� Tātad mēs varam nokniebt to mazo intridziņu pa�ā pumpurā? viņ� ieteicās.

-��� Kamēr viņ� nav galīgi ievilināts, ko?

Veksfords piecēlās.

161

-��� Jā, mēs pieņemsim Kirkpatrika stāstu par patiesību.

R. Rendela

Es nevaru iedomāties, ka Grisvolds atzīs Smitu par nāka�mo aizdomās turamo. Un jūs?

Dreitons izskatījās aizrāvies pat sajūsmināts.

-��� Nemaz nezināju, ka negribu savus jaunekļus redzēt aizrautīgi tērzējam ar kādu no Groveriem, ja vien tas nav nepiecie�ams lietas labā.

Viņ� piegāja pie letes samaksāt un noliecās aizsiet atrisu�o kurpes saiti. Zem galdauta malas viņ� redzēja garu, kailu kāju spie�amies pie Dreitona ceļgala.

-�� Tā, tā kājspēlītes, viņ� pie sevis noteica.

Viņ� paņēma atlikumu un, tuvodamies stūrī sēdo�ajam pārītim, viegli noklepojās.

Dreitons pacēla acis un vēsās apdomības vietā Veks�fords ieraudzīja sapņainu ekstāzi.

-��� Kā būtu ar vienu braucienu līdz Sovingberijai, Dreiton?

Puisis uz�āvās kājās, pirms �ie vārdi bija izskanēju�i, un maska atkal aizsedza viņa seju.

-�� Jau nāku, ser.

-��� Izdzer savu kafiju.

Dieva dēļ, tā meitene gan bija skaista! Tips, kas izska�tījās plauksto�s kādu pusduci gadu, bet pēc tam sa�ervelējās kā salmi jau pirms trīsdesmit, zelta smiltis, kas pārvērtīsies putekļos.

D�efrija Smita dzīvoklis bija viens no �etriem pārbū�vētā namā Sovingberijas attālākajā nostūri tas bija smalks D�ord�a stila nams, celts apmēram tajā pa�ā laikā, kad Svētās Katrihas klosteris tam kaimiņos. Cēlas kāpnes veda aug�ā, galerijā. Sienā, kas tur pavērās viņu skatam, reiz vēru�ās vairākas durvis, ta�u tagad tās bija aiznaglotas, un paliku�as vairs tikai divas uz pirmo un otro dzīvokli. Otrais numurs bija pa kreisi. Veksfords piezvanīja.

�is vietas di�enais izskats ne visai saderējās ar Bērdena teoriju par nazi vai bārdas nazi. No otras puses raugoties Sket�erda kunga klients tie�ām varēja te dzīvot. �ā vai tā, Bērdens nebija sagatavojies redzēt tuk�umu, kāds atklājās viņu skatieniem, kad durvis atvērās uz iek�u, un kādu brīdi viņ� lūkojās nevis sievietē, kura stāvēja uz sliek�ņa, bet gan lielajā telpā aiz viņas tā veda uz otru, tikpat lielu, un viss beidzās ar vairākiem lieliem logiem. Te izskatījās kā gleznu galerijā lai gan sienas bija kailas, nevis kā dzīvoklī. Gaisma kri-' ta no logiem divos lielos, vienādos kvadrātos, un sievie�te stāvēja tum�ajā laukumā starp tiem.

Tikko uzmetis viņai skatienu, Bērdens jau zināja, ka ir viņu iepriek� redzējis. �ī bija tā pati sieviete, kura mēģinā�ja pārdot Nobijam Klārkam savas dārglietas.

-��� Smita kundze? Veksfords ierunājās.

Bērdens nemaz negaidīja no viņas draudzīgu apsveiku�mu, ta�u viņas reakcija gau�ām pārsteidza. Viņas acīs parādījās pārsteiguma un �ausmu izteiksme. Itin kā viņu daudzus gadus būtu spīdzināju�i, tā viņ� nodomāja, ana�lizējot notieko�o, un pēcāk, tikko iestājusies atelpa, kāds piedraudējis spīdzinā�anu atsākt.

-�� Ko jūs ar to domājat? viņa noprasīja, kā skaldīt no�skaldīdama katru vārdu atsevi�ķi un lēnām.

-��� Es prasu, vai jūs esat Smita kundze, D�efrija Smita laulātā draudzene?

Viņas nogurusi seja, kas reiz bijusi skaista, kļuva noslēgta.

-��� Lūdzu, ejiet projām, viņa sapringti sacīja. Veks�fords veltīja viņai vienu no saviem cie�ajiem, nepārspēja�majiem skatieniem un parādīja savu apliecību. Reti bija gadījies redzēt to izsaucam tādu atbildes reakciju. Sa�springtā izteiksme nozuda līdz ar atvieglojuma nopūtu. Viņa vāri pasmaidīja, pēc tam ierunājās:

-��� Labāk nāciet iek�ā.

Pēk�ņi viņa bija atkal sirsnīgā, lēdijai līdzīgā būtne, kuru Bērdens bija redzējis Nobijā Klārka veikalā.

-�� Nevaru iedomāties, ko jūs vēlaties, viņa sacīja.

Bērdens bija pārliecināts, ka sieviete nav viņu pazinusi.

-��� Jūs acīmredzot mani neapdraudat. Es domāju nu, pirms jūs pateicāt, kas esat, nodomāju, ka jūs izskatāties pārāk aizdomīgi, lai vientuļa sieviete jūs laistu iek�ā dzī�voklī.

Maz ticams izskaidrojums tādai nepatikāi un izbīlim.

Neraugoties uz to, ka spīdēja saule, dzīvoklī bija auk�sti. Ziemā te varēja būt nemājīgi. Nekur neredzēja ne zī�mes no radiatoriem izgāju�i cauri pirmajai istabai, viņi nonāca telpā ar augstajiem logiem.

Aiz viņiem aizvērās dubultdurvis ziloņkaula krāsā krāsa no līstēm bija nolupusi. Mēbeles bija pārāk mazas un pārāk jaunas, lai izskatītos smalkas. Neviens nebija mēģi�nājis ieviest kādu harmoniju, saskaņojot mēbeles ar di�eno apkārtni. Elegantie, mirdzo�ie logi cēli slējās visam pāri, spīdēdami starp necilā, puķotā katūna aizkariem kā trūku�mā nonāku�as augstākās sabiedrības dāmas.

-��� Es gribētu redzēt Smita kungu. Kad viņ� varētu ie�rasties?

-�� Arī es viņu gribētu redzēt.

Tagad viņas brūnajā, grumbotajā sejā staroja brinpilna, bezmaz uzjautrināta izteiksme un pēc tam tajā parādījās no�ēla. Brilles uz viņas strupā deguna kratījās. Kop� viņa bija uzzinājusi, kas viņi tādi, visas bailes bija projām, un sieviete izskatījās gatava smieties ikbrid, lielā mērā ari pati par sevi.

-��� D�efrijs no manis �ķīrās pirms pieciem gadiem, viņa sacīja.

-�� Vai jūs zināt, kur viņ� ir tagad, Smita kundze?

-��� Es esmu nevis Smita kundze, bet gan Enstija kundze. Noriņa Enstija. Es vēlreiz apprecējos.

Viņa apveltīja Veksfordu ar prātīgu padzīvoju�as sie�vietes skatienu, kas liecināja par daudzpusīgu un, iespē�jams, ne visai tīkamu pieredzi.

-��� Es domāju, jūs varētu man pateikt, kāpēc jums viņ� vajadzīgs.

-��� Visparastākā ziņu ievāk�ana, Enstija kundze.

"Viņa ir pēdējais cilvēks �ajā pasaulē, kuru varētu ap�mānīt �āds paskaidrojums," viņ� nodomāja.

Viņas acīs parādījās pārmeto�a izteiksme. Skatiens aiz�plīvurojās.

-��� Tam jābūt kam nesvarīgam, viņa sacīja, un laip�nais, zobgalīgais smaids savilka dziļās krunkās ādu ap viņas acīm. D�efs ir visgodīgākais cilvēks, kādu vien jel�kad esmu satikusi. Vai jums ne�ķiet, ka viņ� izskatās godīgs?

Veksfords kāroja redzēt fotogrāfiju, un, kad tā viņam tika pasniegta, gandrīz vai grābtin sagrāba lielo fotouzņē�mumu.

Tā bija melnīgsnēja, patīkama seja, vīrie�a mati bija melni, mutē pīpe.

Vecākais inspektors bija pārāk piedzīvojis vīrs, lai ņemtos galvot par kāda godīgumu. Viņ� vēl joprojām lūkojās portretā, kad Bērdens ierunājās:

-��� Vai jūs kādreiz esat redzējusi �īs te?

Un ielika viņai rokā �ķiltavas. Tās paņemot, viņas roka nodrebēja, un viņa priecīgi nopūtās, pacēlusi tās tuvāk sejai.

-��� Manas �ķiltavas!

Viņ� apmulsis blenza sievietē.

-��� Un es domāju, ka tās ir pagalam uz visiem laikiem!

Viņa pamēģināja tās aizdegt un, joprojām starodama,

paraustīja plecus.

-�� Kur jūs tas atradāt? Tas ir brīni�ķīgi! Vai vēlaties tasi tējas? Ļaujiet man jūs pacienāt ar tēju!

Viņa sēdēja uz pa�as krēsla maliņas un, Veksfordaprāt, atgādināja bērnu Ziemsvētku rītā. Viņai klēpī bija Smita fotogrāfija, bet rokā �ķiltavas. Viņ� būtu devis viņai trīs�desmit astoņus vai deviņus gadus, ta�u viņa pēk�ņi izskatījās daudz jaunāka. Katras rokas zeltnesī viņai bija pa laulības gredzenam. Viens no tiem bija darināts līdzīgi �ķiltavām viņai rokā, otrs vairāk izskatījās pēc Vulvorta aizkaru riņķa.

-�� Tagad noskaidrosim, vai �īs �ķiltavas ir jūsu, Veks�fords sacīja. Jūs teicāt, ka jūsu vārds ir Norīna.

-�� Tā ir.

Viņam bija skaidrs, ka �ai sievietei var ticēt. Ik viņas izrunātajam vārdam bija godīguma gai�ā aura.

-��� Norīna Anna Enstija. Es bie�āk saucos par Annu. Vispirms biju Anna Greistoka un tas skanēja jauki; pēc tam Anna Smita diezgan neoriģināli, bet tomēr ne pārāk slikti. Bet Anna Enstija! �ausmīgi, izrunājot izklausās pēc stostī�anās. Tāpēc tagad lietoju savu pirmo vārdu.

-��� Un �ķiltavas jums uzdāvināja pirmais vīrs? Bēr�dens iejaucās.

-��� Ziemsvētkos. Ļaujiet atcerēties tas varēja būt piecdesmit astotajā gadā.

Viņa sastomījās, un viņas smaids bija no�ēlas pilns.

-�� Tās bija jaukas dienas. Es darīju viņa dzīvi gai�u.

-��� Kā jūs tās pazaudējāt?

-�� �ķiltavas? Kā jau mēdz pazaudēt. Tas bija novembrī. Manai rokassomai bija bojāts slēdzis. Es vienmēr nēsāju tās līdzi, lai gan tagad vairs nevaru atļauties smēķēt.

Veksfords pavērās uz kailajām, apbru�ātajām mēbelēm un tūdaļ to no�ēloja. Viņas skatienam maz kas palika nepamanīts, un viņa jutās aizvainota. Mazliet sadrūmusi, viņa turpināja:

-��� Viendien �ķiltavas bija, citudien to vairs nebija. Ne�dēļu pirms tam pazuda ari mana ķēdīte. Līdzīgā veidā. Da�i jau nemācās no kļūdām.

Viņa tīksmi aptaustīja �ķiltavas, un viņas acis sastapās ar Bērdena pēto�o skatienu.

-�� Ak, es zinu, tās ir vērtīgas, viņa steig�us sacīja. Viss, ko D�efs man dāvināja, bija ļoti vērtīgs. Viņ� nav bagāts, bet de�vīgs gan: Kad biju viņa sieva, viņam priek� manis nekā nebija �ēl. Lielāko daļu no �īm mantām jau esmu pārdevusi�

Apklususi sieviete atkal viņu uzlūkoja, un Bērdens saprata, ka viņa atcerējusies abu tik�anos.

-��� Biju spiesta, viņa sacīja. Es pasniedzu Svētās Katrīnas klosterskolā, bet man neklājas diez cik labi. Pati nezinu, kāpēc �ķiltavas paturēju.

Viņa paraustīja plecus, likdama saprast, ka no�ēlo, ta�u uzskata no�ēlu par veltīgu laika nosi�anu.

-��� Varbūt tāpēc, ka �ī dāvana bija tik ļoti personiska.

Viņas pēk�ņi uzplaiksnīju�ais smaids bija visai filo�zofisks.

-��� Ak, ir tik jauki būt mīlētai un atminēties to, kad tas

jau pagājis.

"Tu neesi tās pazaudējusi," Veksfords nodomāja. "Tiktāl mana ticība tev nesniedzas. Tu varēji tās pazaudēt, un arī Anita Margole varēja tās pazaudēt ta�u ne jau jūs abas un ar pusgada starplaiku."

-���� Enstija kundze, viņ� sacīja, kā �ķirtajai sievai jums vajadzētu zināt, kur Smita kungs �obrīd atrodas.

-�� Viņ� nekad nav man maksājis uzturnaudu. Man pieti�ka ar to, ka viņ� mums atstāja dzīvokli.

Viņa ko�ļāja apak�lūpu ar mazajiem, baltajiem zobiem.

-��� Ak, es saprotu, kāpēc jūs viņu meklējat. Tā būs kāda

nodokļu bū�ana, jo viņ� ir nodokļu inspektors. Ja kāds slēpj savus ienākumus, tam nav nekāda sakara ar D�efu.

-��� Kur mēs varētu viņu atrast?

-�� Tur, no kurienes jūs ieradāties Kingsmārkhemā.

Veksfords neticīgi klausījās, atminēdamies apmeklēju�mus pie visiem apkārtnes D�efrijiem Smitiem.

-��� Kingsbrukroudā divdesmit divi, tas ir, vecajā Kingsbrukroudā. Viņ� pirms mūsu precībām dzīvoja Kings�mārkhemā un pēc �ķir�anās atgriezās tur.

-��� Vai jūs kādreiz esat viņu dzirdējusi pieminam Anitu ' Margoles jaunkundzi?

Citas sievietes vārda pieminē�ana viņai bija nepatīka�ma. Tas bija redzams, jo laipnais smaids izplēnēja un viņas rokas cie�i sa�ņaudzās. Ta�u viņas atbilde bija, kā viņ� nodomāja, pretinde jebkurai indei.

-��� Vai �ī meitene slēpj savus ienākumus?

-��� Enstija kundze, vai jūsu biju�ajam vīram ir �ī dzī�vokļa atslēga?

Viņa sarauca brūno, jau tā krunkaino pieri. Viņas acis bija tīka* krāsā, dzīvas un spo�as.

"Nav svarīgi, kas viņai mugurā," Veksfords domāja. "To tik un tā nepamanīt. Viņas personība Anna, kas dara manu dzīvi gai�u, padara to, ko viņa valkā, tikai par sil�tuma avotu, lai viņai būtu silti."

Viņ� pirmoreiz aplūkoja sievietes apģērbu svīteri un vecus svārkus ar ielocēm.

-��� Atslēga? viņa atkārtoja. Es par to nebūtu pār�steigta. Ja viņam tā ir, viņ� to nelieto. Reizēm� viņa aprāvās, palūkodamās policistā caur nolaistām skropstām, ne kautrīgi, ne māksloti drīzāk gan tā, it kā �aubītos par viņa spēju saprast.

-��� Reizēm es vēlos, lai viņ� to darītu, viņa noteica. Gadās sabojāt otram dzīvi. Tomēr es neļaunojos. Pretēji vispārpieņemtajam, ka tas, kuram nodarīts pāri, jūtas ap�mierināts, ja vainīgais saņem, ko pelnījis. D�efs bija pel�nījis vislabāko un dabūja pa zobiem. Man gribētos uzzināt, ka viņam iet labāk, tas arī viss.

Viņa bija aizmirsusies un tagad, kā likās, atcerējās, kas ir viņas sarunbiedri.

-��� Jūs laikam domājat, ka esmu jukusi, tā runādama. Piedodiet! Ja daudz laika jāpavada vienam, sākat pļāpāt, kad atnāk kāds apmeklētājs. Vai esat pārliecināti, ka nevēlaties tēju?

-�� Pilnīgi pārliecināti, paldies.

-��� Ja jūs viņu sastapsiet, viņa sacīja, varat viņam nodot hm visa laba vēlējumus. Ja nu vienīgi� jums netīk nodot tālāk paziņojumus� vai ari viņam pagātne aizmirsusies.

Viņas seja bija klāta sīkām krunciņām, tā bija gatavā dzīves pieredzes karte, un ne visas �īs rievas, kā nodomāja Veksfords, bija iespējams izlīdzināt.

-��� "Annai, kas sabojāja manu dzīvi", sacīja Bērdens, kad viņi kāpa auto. Vai viņ� būtu nācis atpakaļ un nospēris �ķiltavas tāpēc, ka atradis meiteni, kura prot tās novērtēt?

-�� Labāk neiedomāsimies viņu sentimentālu, vai ne? Viņ� pats visu sabojājis. Jādomā, viņ� atcerējās, ka reiz pasniedzis sievai dāvanu, kas varētu būt augstākā mērā atbilsto�a kādai citai Annai. Tad jau viņ� nemaz nav tik smalkjūtīgs un cēls, ko, ja vandījies biju�ās sievas dzīvoklī un tās nospēris?

-��� �ā vai tā, mēs vismaz varam atmest domu, ka viņ� tās uzdāvinājis Anitai Margolei pirms deviņiem gadiem. Viņam jābūt tās dāvināju�am tikai da�us mēne�us atpakaļ. Iespējams, ka pirms tam viņi pat nebija pazīstami.

-��� Varen jauki, sacīja Veksfords. Es sāku kaut ko saprast, un jūs, Dreiton?

Bērdenam nelikās, ka ar Dreitonu būtu vērts konsultēties.

-��� Es teiktu, ka viņ� to skuķi nogalējis ar vienu no Groverbodes na�iem, viņ� sapīcis noteica.

Dreitona mugura likās vēl nekustīgāka nekā alla�. Nedaudz uzjautrināts, Veksfords noklepojās.

-��� Brauksim pa Stovertonas ceļu, viņ� sacīja Drei�tonam. Parādīsim to uzņēmumu Rubijai Brān�ai.

Viņa to pētīja un Veksfordam bija skaidrs, ka tas ir bezcerīgi. Bija pagājis pārāk ilgs laiks, pārāk daudzas sejas, piesaistīju�as viņas uzmanību. Identificē�ana, kurai vajadzē�ja visu vienkār�ot, visu sare�ģīja. Viņa atdeva Veksfordam fotogrāfiju, sarkanrudās cirtas purinādama, un noteica:

-�� Cik daudzi no jūsējiem vēl nāks �urp?

-��� Kā to saprast?

Rubija pārvietojās uz zili sarkanā dīvāniņa un rūgti vērās bezpaklāja grīdā.

-��� Tas tips, vārdā Martins, viņa sacīja, aizgāja tikai pirms desmit minūtēm. Viņ� ir viens no jūsējiem, vai ne?

Veksfords neizpratnē pamāja.

-��� Vispirms parādījās tas lieliskais auto rozā un lillā, ar burtiņiem, un izkāpa tas zellis�

-��� Kur� zellis?

"Ta�u ne Martins?" viņ� nodomāja, "kas, pie velna, te notiek?"

-��� Nē, nē tas, ar sarkano kaklasaiti, no identificē�anas ierindas. Kad ieraudzīju viņa auto, man atausa atmiņā, kur es viņu agrāk biju redzējusi. Es viņu redzēju divas reizes otrdienas naktī. Viņ� bija ārā pie Kotornu mājas, kad es gāju tur garām desmit minūtes pēc astoņiem, un redzēju viņu vēl arī vienpadsmitos sē�am tajā auto un blen�am uz visiem tā, it kā �im galvā nebūtu viss kārtībā. Ta�u es to visu jau pateicu jūsu kolēģim Martinam.

Viss, ko Veksfords varēja darīt, bija apspiest smiek�lus, kuri kņudināja kaklu; Rubijas izkrāsotā seja bija sa�utumā sasarkusi. Cenzdamies saglabāt nopietnību, Veksfords sacīja:

-��� Vai jūs to visu nesakāt, Kirkpatrika kunga pierunāta, ko? Vai jūs neieveda kārdinā�anā ar smalku mākslīgo bril�jantu virteni?

Mani? Rubija saslējās kā aizvainotas tikumības iemiesojums. Es pat netiku ar viņu runājusi. Viņ� tikko rausās ārā no tā ākstīgā autiņa, kad piebrauca jūsējais. �is metās atpakaļ kā apsvilis un prom bija. Tas Martins, viņa sarūgtināti piemetināja, bija tik nejauks pret mani. To varētu nosaukt par iebaidī�anu.

-�� Citi, sacīja Veksfords, sauktu to par vāju ļautiņu atpestī�anu no zemākajiem instinktiem.

Stovertonas krustojumā Kotomu nekur neredzēja, turpretī viņa sieva, demonstrēdama kaulainos ceļgalus un auskarus tik lielus kā Ziemsvētku eglītes spo�ās stikla bumbas zem ba�linātajām cirtām, bija uzraususies uz benzīnsūkņa, flirtēdama ar kādu klientu. Mazgātavā joprojām griezās centrifūgas.

-�� Jūs varat justies brīvs no pienākuma �ovakar apmeklēt veļas mazgātavu, Dreiton, ķiķinādams noteica Veksfords.

-��� Piedodiet, ser?

-�� Groveras jaunkundze uz mazgātavu parasti brauc otr�dienās, vai ne?

-��� Ak jā, ser. Es saprotu, ko jūs gribat teikt.

"Viņam nemaz nebija tik pārlieku jāsarkst," Veksfords domāja.

Tum�s sārtums klāja pat pui�a kaklu.

-��� Kirkpatrika alibi ir kārtībā, viņ� sacīja, viņa kukuļi kritu�i neauglīgā zemē.

�āda metafora neizklausījās piemērota, un viņ� steig��us piemetināja:

-��� Abi �itie sievi�ķi viņu tonakt patie�ām redzēju�i pie Kotornu mājas. Tas gan ir plānprātiņ�, kas nevar likties mierā. Viņam bail tikai no �ķir�anās prāvas, nevis no cie�tuma.

-��� Vai brauksim tūlīt uz veco Kingsbrukroudu, ser? Dreitons stīvi pavaicāja.

-�� �ajā galā, numurs divdesmit divi.

Kad viņi brauca garām metodistu baznīcai, Veksfords paliecās uz priek�u truls svina smagums spieda pakrūtē. Tie�i no tā viņ� bija baidījies, kad Enstija kundze iedeva viņam adresi baidījies un apspiedis �īs aizdomas, lai nesteigtos ar secinājumiem.

-��� Palūkojies uz to tur, Maik.

-��� It kā būtu sprāgusi bumba, noguru�ā balsī sacīja Bērdens.

-��� Jā gan. Es ari tā jutos. Tik jaukas D�ord�a stila mā�jas, un nopostīts gandrīz viss kvartāls.

Viņ� izkāpa no auto, un Bērdens viņam sekoja. Maigajā pēcpusdienas gaismā viņi apskatīja pēdējo pārpaliku�o sie�nu. Bija atklājusies mājas iek�puse zaļas tapetes aug�stā�vā, rozā un akmenskrāsas apak�stāvā. Kādas divpadsmit pēdas no jumta mūrējumā joprojām turējās �uguna kamīns; tajās vietās, kur apmetums bija izdrupis, tas �ķita iekrampējies tie�i kailajos ķieģeļos. Re�ģim cauri bija izvērta pa�matīga tauva un piesieta pie traktora, kas zvalstījās pa būv�gru�iem. Caur okerkrāsas putekļu mākoņiem viņi varēja saskatīt krāsoto izkārtni: Dohertijs. Nojauk�ana, ar visu saukli apak�ā: Kas uzcelts, tain jātop nojauktam!

Bērdens pamanīja mājas numuru pie durvīm divdesmit divi. Viņ� bezcerīgi lūkojās te uz sienu, te uz tauvu un trak�toru. Tad, pametis ar galvu, viņ� tuvojās traktoristam.

-��� Policija, bargi sacīja Bērdens, lūkodamies sarkana�jā, ķildīgajā sejā.

-�� Labi, labi. Es tikai daru savu darbu, tāpat kā visi citi. Ko jūs gribējāt?

Bērdens lūkojās viņam garām uz numuru pie durvīm.

-�� Te dzīvoja nodokļu inspektors, vārdā Smits. Vai jūs nezināt, uz kurieni viņ� pārvācies?

Uz turieni, kur jūs viņu nekad neatradīsiet, smīniņ� bija nelāgs. Uz apak�zemi.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Viņ� ir miris, � sacīja traktorists, putekļainās rokas berzēdams.

-��� Viņ� nevar būt miris, Bērdens, ārkārtīgi pārsteigts,

sacīja.

-�� Nevar būt? Es tikai atkārtoju to, ko man teica tā vecā kundzīte, tējnīcas īpa�niece.

Pastiepis roku uz to pusi, kur atradās mazā kafejnīca, vīrs izzvejoja no kabatas lielu, netīru kabatlakatu un iz��ņauca degunu.

-��� Tas bija vēl pirms tam, kad te sāka plēst nost. Nabaga Smita kungs, viņa teica, viņ� neizturētu �o skatu, kad veco māju jauc nost. Viss, ko viņ� atstājis, ir sieva, kas pret viņu nekrietni izturējusies pārējo viņ� paņēma līdzi.

-��� Kāpēc viņ� nomira? Ar salauztu sirdi?

-��� Kāds sakars ar sirdi tam bija gan. Tējnīcas sievi�ķis varētu jums pastāstīt vairāk nekā es.

-��� Vai jūs nezināt, kad viņ� nomira? Veksfords ievai�cājās.

-�� Pirms gada vai pusotra. Kop� tā laika te bija tuk�s, un' sākās postījumi.

Bērdens zināja, ka tā ir patiesība. Kur tagad bija dru�pas, viņ� bie�i tika sēdējis, dzerdams tēju, un promiedams gāja gar aiznaglotajiem logiem.

-��� Tur, uz stūra, ir zārcinieka bode. �ie zinās. Parasti grie�as pie tuvākā, man �ķiet.

Vīrs iekāpa atpakaļ traktorā un, smagi pūzdams, itin kā grasītos nojaukt sienu saviem spēkiem, virzīja to uz priek�u pāri ķieģeļdrumslu kalniem. Bērdens devās pie zārcinieka. Tauva stingri nostiepās. Veksfords stāvēja un noskatījās, klausīdamies būvgru�u krak�ķos līdz inspek�tors nāca atpakaļ.

-��� Viņ� tie�ām ir miris, Bērdens sacīja, laipodams starp drazām. Pirms gada februārī. Viņi tās bēres vēl atceras. Klāt bijusi tikai vecā dāma un skuķis, kas pārrak�stīja ar ma�īnu Smita rakstu darbus. Mūsu aizdomās tura�mais dus Stovertonas kapsētā.

-�� Kā viņ� nomira?

-���� Sirds un asinsvadi, sacīja Bērdens. Viņam bija �etrdesmit divi.

Slāpēta, krak�ķīga skaņa kā zemestrīcei sākoties, lika viņam atskatīties. Smita mājas sienā parādījās plaisa, izlocīdamās starp zaļajām un rozīgajām tapetēm. No brūnās spraugas apmetumā, putekļus celdami, sāka birt ķieģeļu gabali.

-��� Kā redzams, ser, viņ� sacīja, ar D�efu Smitu mēs esam kļūdīju�ies. Aizmirsīsim viņu un sāksim visu no gala.

-��� Kļūdīju�ies? Nē, Maik. Es to neteiktu. Mēs vienkār�i visu vēl nesaprotam. Vīrietis ienāk Rubijas mājā un sakās esam D�efs Smits, pēc tam, kad viņ� aiziet, atrodas �ķil�tavas, kuras vīrs, vārdā D�efs Smits, pircis pirms astoņiem gadiem. To mēs zinām, arī nezinādami pārējo, un no tā vaļā netiekam. Viss notika Stovertonā, bet vīrs, kuru sauca

D�efs Smits, dzīvoja tuvējā pilsētiņā, pazina to tikpat labi kā jūs un es. �is vīrs ir miris viņ� jau bija miris, kad �ķil�tavas pazuda no Enstija kundzes dzīvokļa, miris pirms Anita te apmetās \iz dzīvi, un, protams, bija auksts kā zār�ka nagla arī pagāju�ajā otrdienā. Ta�u noliegt, ka viņam ir kāds sakars ar �o gadījumu, būtu pēdējā muļķība.

-��� Tad Enstija kundze melo. Viņa pārdevusi Anitai tās �ķiltavas viņa ta�u teica, ka daudzas lietas pārdevusi, un tajā pa�ā reizē viņai gadījies pastāstīt par savu pirmo vīru. Tā nebija sagadī�anās, bet gan vihas parastā maniere. Anita pateikusi �o vārdu savam draugam, viņ� to izmanto�jis, kad tas nejau�i trāpījies uz mēles.

-��� Kāpēc lai viņa melotu? Veksfords pasmējās. Kālabad? Es tev vaicāju, Maik, vai tev viņa liekas melīga?

Bērdens �aubīdamies papurināja galvu un sekoja vecākajam inspektoram atpakaļ pie Dreitona un gaido�ā auto.

-��� Vismaz es neticu tam, ka viņa tās �ķiltavas pazau�dējusi, viņ� sacīja.

-��� Nē, ta�u viņa domā, ka tā noticis, Veksfords ātri noteica. Patiesībā kāds tās ir nospēris. Kas? Vecs Smitu ģimenes draugs? Vai zināt, kas mums tagad jādara? Jāpārbauda visi Smitu draugi, Enstija kundzes draugi, Anitas drauģeļi, lai redzētu, vai starp viņiem nepastāv kāds sakars.

Uzkliedziens no aizmugures lika viņiem pasteigties.

-��� Uzmanās!

Traktors taisīja pēdējo rāvienu, dārdoņai pāraugot kau�koņā, un trose iegrauzās mājā kā siera tirgotāja stieple sierā. Pēc tam viņiem aiz muguras viss ietinās biezā, dzel�tenīgā mākonī. Tur, kur atradās māja, tagad vairs nebija nekā, tikai dubļukrāsas putekļu stabs un tam cauri varēja saskatīt tīras, zilas debesis.

Pēdējais, kas bija palicis pāri no D�efrija Smita, sacīja Veksfords. Ejam. Es gribu tēju.

'Tam nav nākotnes," domāja Dreitons. Viņa godkārajos plānos nebija vietas tādai meitenei kā Linda Grovera. Neviens no viņa karjeras sapņu pakāpieniem nespētu viņas svaru izturēt. Tagad, palūkojoties atpakaļ uz pēdējo dienu notikumiem, viņ� saprata, ka ir vainīgs, kaut bridi iedomā�damies sevi kopā ar meiteni, kuras tēvu viņa priek�nieki uzlūkoja greizi; nosodāma izrīcība bija arī viņas vizinā��ana un briesmīga muļķība kļūt par viņas mīļāko. �is vārds ar erotisko pieskaņu lika viņam nodrebēt. Tāda drebē�ana varēja apdraudēt gan viņa nākotni, gan karjeru.

�ķiet, ka meitene bija uzpērkama, piekukuļojama. Viņ� zināja tikai to, ka viņa bija tikpat samaitāta kā viņas ap�kārtne. Un Veksfords arī to zināja. Veksfords bija viņam licis atstāt meiteni mierā. Tā bija likteņa dota iespēja at�teikties no viņas, paslēpties no savas kaislības, iegalvojot sev un viņai, ka tiek pildīta augstākstāvo�as personas pavēle.

Viņ� paņēma savu mēteli ar kapuci un kāpa lejup pa policijas iecirkņa kāpnēm. Vakars bija pārāk silts, lai vilk�tu mēteli. Kotornam �ovakar tiks liegta iespēja kaut ko nopelnīt, izīrējot viņam auto. Dreitons devās uz bibliotēku, kur izvēlējās grāmatu par psihopatoloģiju.

Septiņos bibliotēka tika slēgta, un viņ� devās prom. Arī Grovera veikalu drīz slēgs, un viņ� būs glābts, ja dosies uz savu mitekli tie�i pa Haistrītu. Kad viņ� tuvojās pieturai, piebrauca Stovertonas-Forbijas autobuss, un Dreitons sajuta savādu dziņu iekāpt autobusā un doties prom nezi�nāmās tālēs. Viņ� nevis koncentrējās, bet vēlējās zaudēt pats sevi, savu identitāti; viņ� vēlējās saplūst ar silto, rāmo gaisu. Vienlaikus viņ� ar pēk�ņām �ausmām apjauta, ka

tādējādi viņam neizdosies izglābties visa zaļā pasaule nebija pietiekami pla�a, lai viņi spētu tajā pastāvēt, nebū�dami kopā. Viņu pārņēma vēsums, un Dreitons sāka steigties kā cilvēks, kas aukstā dienā paātrina gaitu, lai veicinātu asinsriti.

Tad viņ� viņu ieraudzīja. Viņa izkāpa no Stovertonas autobusa, un kāds jauns, izskatīgs vīrietis palīdzēja viņai izcelt grozu ar izmazgāto veļu. Dreitons redzēja, ka viņa pateicoties uzsmaida vīrietim, un viņam �ķita, ka �is smaids ir koķetāks un pavedino�āks nekā tie, ko meitene bija veltījusi viņam. Aiz greizsirdības viņam aiz�ņaudzās kakls.

Atkāp�anās vairs nebija. Viņam bija zudusi gan griba, gan vēlē�anās atkāpties. Veksforda vārdus trāpīgo zobo��anos par pienākumu apmeklēt veļas mazgātavu viņ� atcerējās kā apnicīgu sprediķi tik liekulīgu, ka uzmācās miegs. Ta�u �obrīd viņ� bija nomodā bezrūpīgi neap�domīgs.

-��� Smaga soma, saimniec? Varbūt varu jums palīdzēt?

Viņa pasmaidīja ar to aizplīvuroto skatienu, kā uzsmai�dītu sve�am vīrietim autobusā. Ar to pietika. Viņ� atkal bi�ja ieslēgts va�ās. Pat sajuta to auksto pieskārienu.

-��� Mans priek�nieks teica, ka es �ovakar nenodarbo�os ar veļas mazgā�anu, viņ� sacīja, zinādams, ka muļķīgi muld, un no jauna tiecās pēc viņas kā ikreiz, kad abi satikās. Viņam bija taisnība. Kas pieskata veikalu?

-��� Tavs priek�nieks ir augstās domās par tevi, viņa sacīja, un viņ� pamanīja meitenes balsī īpa�niecisku, ap�mierinātu toni. To es ievēroju �odien kafejnīcā.

Viņas seja apmācās.

-�� Tēvs piecēlās. Viņam �ausmīgi sāp mugura, ta�u viņ� teica, ka nevarot pamest pienākumus novārtā, uzticot tos mums.

Dreitonam nez kāpēc sagribējās redzēt viņas tēvu. Viņ� pie sevis nopūtās. Nebūt ne tā viņ� bija iedomājies �ādu iz��ķiro�u un nozīmīgu tik�anos ne tādā vietā, ne tādos ap�stākļos.

"Desmit gadus vēlāk," viņ� nodomāja, "jauka, izglītota meitene, gara auguma skolots tētiņ� ar zinātnisko grādu, un māmiņa ar pērlēm ap kaklu; lauku māja ar dārziem, varbūt pat zirgu aploku�"

Viņa bija atstājusi veikala durvis vaļā, no �īs pelēcības viņam pretī plūda sasmakuma smārds.

Grovers atradās aiz letes, ar liek�ķeri grābdams kopā sal�dumus, kurus kāds bija izbārstījis. Viņa rokas likās netīras, un trauks, ko viņ� turēja, bija aprūsējis. Dreitons bija domājis, ka viņam jābūt vecākam. Vīram, kā likās, nebija pat �etrdesmit. Nespodrajos matos nebija sirmuma, laika atstātās zīmes parādījās vienīgi sāpīgi savilktajos sejas muskuļos. Ieraudzījis meitu, viņ� nolika trauku un aizlika roku aiz muguras.

-���� Mamma jau ir projām spēlēt vistu, viņ� noteica, un Dreitonam viņa balss likās atbaido�a. Viņa vēlas, lai �ovakar visu izgludina.

Viņ� runāja ar meitu tā, it kā abi būtu vieni pa�i, ap�veltīdams viņu ar nelaipnu skatienu.

-�� Tev vajadzētu būt gultā, Linda sacīja.

-��� Un lai viss iet pie velna? Kādā nekārtībā tu esi at�stājusi grāmatas!

Lai gan viņ� bija tum�matis, bet meita gai�mate, līdzī�ba starp tēvu un meitu bija tik uzkrīto�a, ka Dreitonam nācās novērsties, lai beigtu viņā blenzt. Ja �is vīrs turklāt vēl smaidītu, Dreitonam tas būtu ļoti moko�i. Bet pastāvē�ja visai maz iespēju, ka Grovers varētu smaidīt.

-�� Esmu pārlieku vaļīgi atlaidis gro�us, viņ� sacīja. To es redzu. Rit atkal jāķeras pie �ī darba.

Viņ� pameta leti, it ka grasītos viņai uzklupt, un sa�raustītās kustības nudien atgādināja sakropļota un stūri iedzīta dzīvnieka kustē�anos.

-�� Jāizbrauc ārā autiņ�. Nedomāju, ka to kāds būs tīrījis, kop� es paliku uz gultas.

-��� Tur ir teik�ana ārstam, viņa sacīja, un Dreitons pa�manīja viņas balsī apnikumu. Kāpēc tu neej atpakaļ gultā? Es esmu te. Es tik�u galā.

Viņa saņēma tēvu aiz rokas, it kā viņ� patie�ām būtu vecs un salauzts vīrs, kādu Dreitons bija viņu iedomājies. Palicis veikalā viens, viņ� jutās nelaimīgs. �ī vietā nebija viņam piemērota ikreiz, te ienācis, viņ� juta vēlmi no�mazgāt rokas. Varbūt viņai, kā alla� mājas rūpju pārņem�tai, piemirsīsies, ka viņ� te atrodas, un viņam būs lemts te palikt vienam starp �iem aizdomīgajiem �urnāliem un paslēptajiem na�iem? Līdz nāks nakts un tumsa sabiezēs vēl vairāk. Jo viņ� lieliski apzinājās, ka ir cietumnieks un bez viņas nespēj no �ejienes aiziet.

Likās, ka jau pagājusi vesela mū�ība, pirms viņa bei�dzot atgriezās, un, kad viņa nāca, viņ� jutās tā, it kā, bei�dzoties �im ilgajam vientulīgās ilgo�anās brīdim, viņa sejā varētu nodevīgi parādīties, Dievs vien zina, kāds verdziskums.

-���� Man bija jāizkar veļa, viņa sacīja. Neizskatās, kā tā �ovakar varētu iz�ūt. Man vajadzēja paņemt to pēc�pusdienā kā pagāj�nedēļ.

Kad meitene pienāca tuvāk, viņ� pacēla rokas pie viņas sejas, aptaustīdams to kā aklais.

-�� Vai �ovakar auto nav? viņa vaicāja.

Viņ� papurināja galvu.

Tad viņa sacīja:

-��� Paņemsim tēva autiņu.

-�� Nē! sacīja viņ�, dosimies pastaigā.

Viņ� zināja, ka meitene prot braukt; viņa bija to pa�teikusi Veksfordam. Atlikusi spēja kaut ko noteikt viņam būtu neglābjami zudusi, ja viņ� ļautu vest sevi uz laukiem ar viņas tēva auto.

-��� Tad rit, viņa sacīja, lūkodamās viņam tie�i acīs. Apsoli, ka rīt to sadabūsi, Mark, pirms tēvs sācis staigāt un sācis mūs izkomandēt.

Viņ� nodomāja, ka �ajā brīdī ne�ēlotu pat pa�a dzīvību, ja viņa to lūgtu.

-��� Parūpējies par mani, viņa sacīja pēk�ņi dziesto�ā balsī. Aug�stāvā viņ� dzirdēja staigājam slimības sa�kropļoto vīru.

-Ak, Mark, Mark�

Upe viņiem sniedza patvērumu savu kluso krast�malas celiņu.

Dreitons apskāva meiteni tajā pa�ā vietā, kur bija re�dzējis citu vīrieti viņu skūpstām ta�u tagad viņ� bija to aizmirsis tāpat kā visu citu, kas noticis pirms viņu satik�anās. Pat tieksme pēc tūlītējas fiziskas tuvinā�anās �obrīd vairs nebija tik spēcīga. Viņ� bija sasniedzis tādu pakāpi, kad visupirmajā vietā bija vēlme būt ar meiteni di�vatā, klusumā, piespie�oties cie�i klāt un �ajā klusumā ieslēdzot viņas muti savējā.

-��� Domāju, ka darīju pareizi, aicinādams jūs iziet, Bērdens sacīja. Viņ� piecēlās, palaizdams Veksfordu ga�rām, lai tas varētu apsēsties vietā pie loga. Kā parasti �ajā laikā, "Olīves un Dūjas" salonbārs bija pārpildīts.

-�� Nevarēji nociesties līdz ritam, kā man �ķiet, Veksfords norūca. Vēl nesēdies. Tu varētu atnest alu, pinns klāj vaļā.

Bērdens atnesa divas alus krūzes.

-��� Baidos, ka te ir pārāk trok�ņaini, ser.

-��� Nebūt ne tik trok�ņaini kā pie manis. Sēlija. Mana meita Sēlija rīko ballīti.

-��� Nē, Bērdens ar smaidu sacīja, tā to vairs nesauc.

Lūkodamies pāri alus kausa malai, Veksfords kareivīgi

noprasīja:

-��� Kā tad to sauc?

-��� Meklē�anās.

Viņi uzmeklēja klusāku kaktiņu. Veksfords pacēla aiz�kara maliņu un pavērās laukā. Tur bija tum�s un maz cil�vēku. Kāds pusducis jaunie�u dirnēja pie ieejas kinoteātri līdzās autostāvvietai, �ad tad pagrū�ot cits citu un pasme�joties.

-��� Palūkojies uz visiem �iem sasodītajiem zaļajiem au�to, ar nepatiku sacīja vecākais inspektors. Viss, ko mēs zinām, viņ� atrodas tepat, braukā apkārt vai sē� ķinītī.

-��� Es domāju, ka zinu, kas viņ� tāds ir, Bērdens klusi sacīja.

-��� Labs ir, es nedomāju, ka tu mani atvilki �urp tikai tāpēc, lai kopā iedzertu. Klāj vaļā!

Bērdens pēto�i ielūkojās �ajā grumbainajā sejā. Tās izteiksme necik iedro�ino�a vis nebija. Kādu bridi viņ� svārstījās, nervozi grozīdams alus krūzi. Viņam bija radusies ideja tā izkristalizējās pēc trim pārdomu stundām, strīdoties pa�am ar sevi. Kad viņ� to beidzot formulēja un salika pa plauktiņiem detaļas, satraukums nelika mieru vajadzēja kā�dam visu izstāstīt. �is kāds tagad sēdēja viņam pretī jau �obrīd zobgalīgs un noteikti gatavs paņirgāties. �efs acīm redzami jutās pārliecināts, ka visa �ī izmeklē�ana ir aiz matiem pievilkta. Kā rīta vēsā gaisma izkliedē pagāju�ās nakts sapņus, tā �ī "Olīves un Dūjas" atmosfēra ar pēk�ņajām smieklu �altīm un Veksforda �aubīgo vaigu laupīja viņa at�jautīgajam notikuma atrisinājumam visu pamatojumu, at�stājot vienīgi atjautību. Varbūt labāk būtu izdzert alu un doties laukā, nesakot ne vārda. Veksfords nepacietīgi piecirta kāju. Noklepojies Bērdens nepārliecino�i sacīja:

-��� Domāju, ka tas ir Enstija kundzes vīrs.

-��� Smits? Mans Dievs, Maik, to mēs jau pārbaudījām. Viņ� ir miris.

-�� Smits jā, bet ne Enstijs. Vismaz mums nav iemesla tā domāt.

Bērdens pieklusināja balsi, jo kāds gāja garām viņu galdiņam.

-��� Domāju, ka tas varētu būt Enstijs. Vai pateikt jums, kāpēc?

Veksforda ku�ķainās uzacis uzrāvās glu�i stāvus.

-��� Būtu labi, viņ� sacīja. Mēs par to zelli neko nezi�nām. Viņa �o tik tikko pieminēja.

-�� Vai jums tas ne�ķita dīvaini?

-�� Iespējams, Veksfords domīgi sacīja. Varbūt tā .arī bija.

Likās, ka viņ� grib turpināt domu. Bērdens nevēlējās atkāpties no pirmatklājēja goda, tāpēc steig�us turpināja:

-��� Kuram viņa �ķita vairāk pieķērusies vīram, no kura �ķīrusies jau piecus gadus, vai vīram, ar kuru precējusies tagad? Viņa no�ēlo �o �ķir�anos, ser, un viņa to izrādīja pat sve�iniekiem, kuri nemaz nevēlējās to uzzināt. "Ir tik jauki būt mīlētai un atcerēties to vēlāk, kad tas jau pagā�jis," tā viņa sacīja. Vai tie ir laimīgas laulātās draudzenes vārdi? Un tad vēl kas tā par runā�anu, ka viņa bie�i esot viena? Viņa ir skolotāja. Precēta, strādājo�a sieviete bie�i nevar būt viena. Tādā gadījumā viņai vispār reti iespējams būt vienai.

-�� Vai jums �ķiet, ka viņa un Enstijs dzīvo �ķirti?

-�� Jā, tā es domāju, Bērdens noteikti sacīja.

Veksfords neizrādīja nekādu vēlē�anos smieties, tāpēc

viņ� turpināja jau paļāvīgāk.

-��� Nav ticams, ka viņa pazaudējusi �ķiltavas tam tic tikai viņa pati. Ja viņa nav tās pazaudējusi, bet atstājusi rokassomā kur� tās visvieglāk būtu varējis paņemt? �is klaidonīgais lauleni�. Iespējams, ka Smits �ķīrās no viņas Enstija dēļ. Tas nozīmē laulības pārkāp�anu un vīrietis, kas to darījis vienreiz, darīs to atkal.

-�� Tā runā stingrs morālists, smaidīdams sacīja Veks�fords. Nedomāju, ka tā mēs tālu tiksim. Tavs viedoklis dro�i vien ir tāds, ka Enstijs uzsāka flirtu ar Anitu un uzdāvināja viņai �ķiltavas. Maik, tā tas varētu būt, bet mums nav reālu pierādījumu, ka Enstijs viņu pametis. Neaizmirsti, ka tagad ir Lieldienu brivdienas, un precēta skolotāja brīvdienu laikā var justies vientuļa.

-��� Tad kāpēc viņa teica, ka pārtiekot tikai no savas al�gas? Bērdens triumfējo�i vaicāja. Tas, ko viņa teica par dārglietām, ir tiesa. Es viņu redzēju Nobijā Klārka bodē.

-��� Es jums izpirk�u dzeramo, Veksfords sacīja, un tagad viņ� izskatījās apmierināts.

-��� Skotu viskijs, konstatēja Bērdens, kad viņ� atgrie�zās. Varen jauki. Uz veselību.

-��� Uz lietas atrisinājumu, arī Veksfords pacēla savu glāzi. Kur tas Enstijs tagad ir?

Bērdens paraustīja plecus.

-��� Kaut kur tepat. Dara to pa�u, ko līdz �im.

-��� Ja nu tu esi tik gudrs, nav �aubu, ka tu varētu man pateikt, kāpēc vīrs, kuru sauc par Enstiju, pieņem savas sievas biju�ā vīra vārdu, kad dodas izklaidēties ar citu meiteni? Nevis tikai Smits, iedomājies, bet D�efs Smits.

-��� To es jums nevaru pateikt, Bērdens nelaimīgs sacī�ja-

-��� Vai kāpēc viņ� nogalēja to skuķi? Kur ir motīvs?

-���� Kad mēs turējām aizdomās Kirkpatriku, mēs domā�jām, ka vainīga greizsirdība. Un piemirsām piecsimt mār�ciņas, kas atradās Anitas rokassomā.

-����������� Tādā gadījumā, Maik, kāpēc viņ� nepagaidīja, kamēr viņi iekāpa atpakaļ auto, neaizbrauca uz kādu nomaļu vie�tu un nepiebeidza viņu tur? Neviens nenogalē sievieti sve��ā mājā, turklāt ar tādām metodēm, kas atstāj lietiskos pierādījumus, ja to var izdarīt, teiksim, �eritonas me�ā. Tas man liek domāt ko citu. Rubija un Mankijs abi divi nodomāja, ka viņ� atgriezīsies. Un gribēja, lai viņ� tiek notverts, pirms atgrie�as, tāpēc Mankijs uzrakstīja man. Kāpēc viņ� neatgriezās?

-��� Jādomā, ka bija pārbijies. Mēs nezinām, kur viņ� ir. Viss, ko mēs zinām ka viņ� var atgriezties mājās vis�maz uz laiku.

Bērdens ar no�ēlu nogrozīja galvu.

-��� Nezinu, viņ� sacīja un, atkārtodams pa�a teikto, piebilda: To es jums nevaru pateikt.

-�� Varbūt Enstija kundze varētu. Dzer, viņi taisa ciet.

Ārā uz ielas Veksfords ievilka nāsis maigo aprīļa

gaisu. Debesis, kas visu laiku bija skaidras, tagad sāka ap�mākties, pāri mēnesim plājās mākoņi. Viņi nonāca pie tilta. Gulbis izpeldēja no tum�ā tuneļa luktura gaismā, ie�peldēdams viņu abu vienādajās ēnās. Veksfords nopētīja gandrīz vai pilnīgi tuk�o Haistrītu, pēri ainās un dzel�tenīgās lampas un tum�ās alas, ko veidoja neapgaismotās alejas.

Augstajā mūrī, kas slējās virs viņu galvām, apmēram divdesmit pēdu augstumā bija atvērts logs un pa to izliecās meitene, atbalstījusi roku glu�i kā pret balkona margām. Lejāk uz balsta atradās lukturis dzelzs re�ģu kupolā pa pusei luktura gaismā, pa pusei samtainā ēnā, stāvēja un lūkojās aug�up kāds vīrietis.

-��� "Ak, manas baudas mēness," Veksfords klusām citēja, "kas nemēdz dilt�"

Neturēdams par vajadzīgu apslēpt īgnumu, Bērdens noteica:

-��� Dreitonam tika pieteikts likt viņu mierā.

Tad viņ� drūmi pavērās dzeltenajā, rētainajā, mākoņos grimsto�ajā mēnesī.

Tu nezini, rīts ko tev dos. Pacenties laimīgs būt �odien. Vīnkausu ņem, mēnesnīcā ej, sēsties un dzer, Atgādinot pats sev, ka rītu varbūt Mēness jau meklēs veltīgi tevi.

No rīta lietus atsākās. Palūkojoties debesīs, �is likās viens no tiem rītiem, kad, krēslu piesātinājusi, migla līst lejā te strūklodama, te smidzinādama. Veksfords, pūlē�damies sazvanīt Sovingberiju, nocēla klausuli, pakasīja pa�zodi un pasniedzās, lai atvilktu aizkaru. Viņ� klausījās zvanu skaņās, kad ienāca Dreitons.

-��� Pie jums ieradusies Enstija kundze, ser. Es pagāju viņai garām, kad nācu iek�ā.

Veksfords nolika klausuli atpakaļ.

-��� Beidzot kalns ieradies pie Muhameda.

-��� Vai aicināt viņu aug�ā?

-��� Vienu mirklīti, Dreiton.

Tā bija pavēle un visai skarba, ar pārmetuma pieskaņu. Jaunais vīrietis apstājās un paklausīgi pagriezās.

-��� Vai vakar labi papriecājāties?

Ja vien tas būtu iespējams, Dreitona seja kļuva vēl noslēgtāka, noslēpumaināka, rūpju pilna ta�u ne nevainīga.

-�� Jā. Pateicos, ser.

Lietus sitās logā. Kabinetā bija tik tum�s, it kā pusdesmitos no rīta jau iestātos nakts.

-�� Man vis ne�ķiet, ka jums jau būtu izdevies iepazīties ar daudziem �ejienes jaunie�iem?

�ādam jautājumam vajadzēja liecināt par sirsnību, ta�u Veksfords lika tam izskanēt visai aizskaro�i.

-�� Ar daudziem ne, ser.

-��� �ēl. Dievs vien zina, bet man liekas, ka mana meita pazīst pietiekami daudzus. Vienmēr rīko tādas� Nē, ne ballītes, Bērdens jau bija viņu apgaismojis �ajā jautā�jumā. Nu, sanāk�anas mūsu mājā. Diezgan prāvs bariņ� -ja jūs nebaida troksnis. Es gan teiktu, ka nebaida.

Dreitons stāvēja kā sastindzis, pilnīgā klusumā.

-��� Vienvakar jum� vajadzētu pievienoties.

Viņ� vēsi noskatīja jauno vīrieti ar savām pelēkajām acīm.

-�� Tikai jums, vienam pa�am.

-�� Jā, ser. Es to vēlētos.

-��� Labi. Teik�u �elijai, lai jums piegrie�.

Stingrība zuda, to nomainīja pieklājība.

-�� Un tagad �urp Enstija kundzi, vecākais inspektors nojeica.

Lietus radīja bezmaz vai klaustrofobisku ieslodzījuma sajūtu it kā viņu no pārējās pasaules atdalītu ūdens siena. Viņ� dzirdēja to strūklojam no palodzēm un tekam gar kailajiem akmens ķermeņiem freskās.

�ēl, ka lietus nekad nenomazgāja tos pilnīgi, bet alla� atstāja pelēkas pēdas uz tēlu pleciem un gurniem. Viņ� iededza gaismu un ienāca Bērdens kopā ar Enstija kundzi abi tik slapji kā radījumi no jūras dzīlēm. Enstija kundzes lietussargs karājās viņai pie rokas, un uz grīdas stiepās pilienu virkne.

-��� Man vajadzēja atnākt, viņa sacīja. Man uzmācās tā�da iedoma Kad jūs jau bijāt aizgāju�i, sāku domāt, ko gan jūs gribējāt teikt, runādami par to meiteni, kuru tikāt pieminēju�i.

Viņas smiekli ari izklausījās pēc ūdens strūklo�anas tāda svaiga burbulē�ana mazliet �aubu apēnota.

-��� Es tiku uz pirmo autobusu.

Viņa novilka pelēko lietusmēteli un atbrīvoja brūnos matus no atbaido�ās plastmasas kapuces. Viņai uz deguna bija lietus pilieniņi, un viņa rauca to kā mazs sunītis.

-��� D�efs un meitene. Tas man nepatika. Suns uz siena kaudzes, vai ne? Fakts paliek fakts, man vajadzētu ar viņu tikties. Esmu pietiekami ilgi gaidījusi. Tūlīt do�os pie viņa, bet nodomāju, ka papriek� vajadzētu sastapt jūs.

Neko vairāk nepaskaidrodama, viņa atkal iesmējās, un �oreiz smiekli bija nervozi, tie aizlūza.

-��� Vai viņam ir meitene? viņa vaicāja, un tas izskaid�roja visu.

"Man pirmajam jāpaziņo tāda bēdīga ziņa," domāja Veksfords. "Kā pazaudēto mantu birojā. Kā tikt ar to galā?" Viņa balsī bija kaut kas no drūmi brīdino�as zvana skaņas. Tam ta�u nebija nekādas nozīmes. Nozīme bija vienīgi tagadnes sodam. Kop� pirmā mirkļa, kad abi ar Bērdenu ap�sprieda Smita nāvi, viņu pienākums bija apmeklēt viņa māju. Viņam bija viņai tas jāpasaka. Viņa bija tikai bijusi sieva, bet viņ� bija pārliecināts, ka tam vairs nebija nozīmes.

-��� Vai tā ir? viņa atkal ierunājās, un tagad viņas balss bija lūdzo�a.

-��� Man neizdevās viņu sastapt, Enstija kundze.

Nekādu melu, nekādas iepriek�ējas laipo�anas. Nekas

tamlīdzīgs sarunā ar �o sievieti nebūtu iespējams. Bērdens bija pagriezis viņiem muguru.

-�� Ko tas nozīmē? Vai kas ļauns� viņa piecēlās, cie�i sa�ņaugusi pirkstos plastmasas kapuci. Viņ� ir slims, viņ� ir�

-��� Viņ� ir miris.

Lai cik sagatavots cilvēks būtu, tas vienmēr bija �oks. Neviens nekad nebija pietiekami labi sagatavots. Pirms to' pateica ar vārdiem, cerība palika neuzvarama.

-�� Piedodiet, viņ� ātri sacija. Man ļoti, ļoti �ēl. Sirds asinsvadu slimība, tas noticis apmēram pirms gada. Esmu pārliecināts, ka tas nevilkās ilgi.

-��� Viņ� nevar būt miris!

�ie vārdi atbalsoja Bērdena sacīto. Viņ� nevarēja būt miris Bērdenam tāpēc, ka tādējādi padarīja par bez�jēdzīgu viņa teoriju; viņai tāpēc, ka arī viņai bija kāda teorija varbūt par to, kā sākt dzīvi no gala?

-��� Baidos, ka ir.

-�� Ta�u ne miris!

Veksfords saklausīja viņas balsī histērisku pieskaņu, it kā viņu būtu ķērusi elektriskā strāva, izraisot �oku.

-�� Sēdiet, lūdzu. Es jums atnesī�u kaut ko dzeramu.

Ar tādām kā �ausmām viņ� noskatījās, kā viņa akli taustījās pēc krēsla, uz kura bija sēdējusi, atrada to, pagrū�da nost un atslīga pret sienu. Rokas sa�ņaudzās dūrēs, viņa trieca galvu pret apmetumu pēc tam dūres pa�as pacēlās, sākdamas bungot un dauzīt pa gludo virsmu.

Veksfords paspēra soli uz viņas pusi.

-��� Pasauciet kādu no mūsu sievietēm, viņ� sacīja Bērdenam.

Tad viņa sāka kliegt aizsmaku�ā balsī un neprātīgi.

Policiste paņēma no viņas tējas tasi un nomainīja piemirku�o kabatas lakatu ar sausu savējo.

-��� Vai jums jau ir labāk?

Norīna Enstija pamāja, viņas seja bija sasārtusi un pietūku�i, un mati, kurus bija samitrinājis lietus, radīja ilūziju, ka tie, tāpat kā vaigi, slacīti asarām. Viņa mirka asarās, nododamās �ēlabām.

Pēk�ņi viņa glu�i sakarīgi noteica:

-��� Es nekad vairs nevarē�u izlūgties viņam piedo�a�nu.

Uz bridi viņai pietika elpas, lai pateiktu vienīgi to. Se�koja �ņuksti. Tie nemitējās kā asinis, kas tek no vēnas.

-�� Es vairs neraudā�u, viņa sacīja.

Un �ņukstēja pati pret savu gribu.

Beidzot �ņuksti pierima.

-��� Es līdz kapa malai domā�u, viņa noteica, ka viņ� nezināja, kā es to visu no�ēloju.

Veksfords pamāja policistei, un viņa izgāja, paņemot līdzi tējas tasi un slapjo mutautu.

-��� Viņ� jums piedeva, viņ� sacīja. Jo vai tad neatstā�ja jums dzīvokli?

Viņa, kā likās, tik tikko dzirdēja, ko viņ� saka.

-��� Viņ� nomira, un es to pat nezināju.

Veksfords domāja par divām sievietēm Smita bērēs veco kaimiņieni un meiteni, kas rakstīja uz ma�īnas.

-��� Jūs pat nezināt, ko es viņam nodarīju, vai ne? Mēs bijām precēju�ies astoņus gadus, lielisks pāris, laimīgs pā�ris. Tā visi teica, un tā bija patiesība.

�ņuksti liecināja, ka viņai kaklu aizsprostojis kamols.

-��� Viņ� pirka man dāvanas. Arī tad, kad man nebija dzim�anas diena. Nedzim�andienas dāvanas kā viņ� tās sauca. Nevienam nevar būt tik daudz dzim�anas dienu, jo tad mēs pārāk ātri novecotu.

Viņa aizmiedza acis, �ūpodama galvu no vienas puses uz otru.

-��� Mēs dzīvojām mājā, kur atradās viņa kantoris. Bla�kus bija garā�a. Es varēju to redzēt pa logu. Es toreiz ne�strādāju, nemācīju skolā. Kad D�efs par mani rūpējās, tas nebija vajadzīgs.

Teikumi lauztin lauzās ārā īsi, nikni, saraustīti. Veks�fords tuvojās viņai ar krēslu un apsēdās, lūkodamies sev klēpī.

-����������� Rejs Enstijs strādāja tajā garā�ā. Es mēdzu viņu vē�rot. Vai zināt, kā viņi tur guļ uz muguras, ar atpakaļ atmestām galvām? Mans Dievs! viņa nodrebēdama iesaucās. Jūs nemaz negribat to visu klausīties. Es labāk ie�u.

Viņas mantas joprojām bija mitras lietusmētelis, lie�tussargs, kas pilēja un uz grīdas bija izveidojis tulznai līdzīgu peļķi. Viņa bez spēka taustījās ap savu krēslu, meklēdama rokassomu.

-��� Mēs aizvedīsim jūs mājās, Enstija kundze, Veks�fords laipni sacīja. Ta�u ne tūlīt. Vai vēlaties atpūsties? Vēl tikai atbildiet uz diviem jautājumiem, pēc tam varēsiet atpūsties.

-���� Viņ� ir miris. Jūs viņam netiekat klāt. Kāpēc viņ� jums vajadzīgs?

-���� Es domāju, Veksfords lēni sacīja, ka mums va�jadzīgs jūsu otrais vīrs.

-�� Rejs?

-��� Kur tad viņ� ir, �is Enstija kungs?

-��� Nezinu, viņa noguru�ā balsī sacīja, mēne�iem neesmu viņu redzējusi. Viņ� mani pameta pagāju�ā gada beigās.

-��� Jūs teicāt, ka viņ� strādāja garā�ā. Vai viņ� ir mehā�niķis?

-�� Domāju, ka jā. Ko gan citu viņ� vēl varētu darit?

Viņas cimdi atradās uz grīdas pie viņas kājām. Viņa

tos pacēla un aplūkoja tā, it kā tie būtu divi slīkonī�i, kas nule izvilkti no dīķa.

-�� Jūs visu laiku meklējat viņu?

Viņas "seja kļuva slimīgi bāla, un viņa piecēlās no krēs�la.

-�� Jūs meklējat manu vīru, nevis D�efu?

Veksfords pamāja.

-�� Ko viņ� izdarījis? viņa aizsmaku�ā balsī pavaicāja.

-��� Pazudusi meitene iespējams, ka noslepkavota�

-�� Nazis, viņa iesaucās.

Viņas acis bija izvalbītas. Veksfords paspēra soli uz viņas pusi un uztvēra viņu savās rokās.

Kur jūsu māsa laboja savu auto? Bērdens noprasīja.

Margolis pacēla acis, novērzdamies no savām vēlīna�jām brokastīm kafijas, apelsīnu sulas un nepievilcīgām, cieti vārītām olām, viņa sejas izteiksme bija bezcerīgi apātiska.

-��� Kaut kādā garā�ā, viņ� sacīja un pēc tam piebilda: Tas varētu būt pie Kotorniem, vai ne?

-��� Paklausieties, Margoļa kungs, to jums vajadzētu zināt. Vai ari jūsu auto nav ticis labots?

-��� Ar tādām lietām nodarbojās Anna. Ja tas bija jādara, to darīja viņa.

Mākslinieks apgrieza olu �aumalas biķeros otrādi tik veikli kā puika, kas taisa aprīļa joku.

-�� Ta�u kaut kas tur bija�

Viņa garie pirksti brauca caur matiem, kuri palika izspūru�i kā sacēlu�ies aiz �ausmām.

-��� Kaut kādas nepatik�anas. Es atceros, ka viņa teicās griezties pie kāda cita.

Viņ� novietoja paplāti uz sofas paroceņa un piecēlās, nopurinādams no klēpja �aumalu drumslas.

-��� Kaut es varētu atcerēties, viņ� teica.

-��� Viņa to veda rādīt tam Rejam, Margoļa kungs, bar�gi sacīja Penistena kundze. Jūs ta�u to zināt. Kāpēc gan jūs nevarētu beidzot savākties?

Viņa paraustīja plecus, pavērās Bērdenā, pavērsusi savas mazās a�eles pret debesīm.

-��� Viņ� ir galīgi sajucis, kop� māsa ir projām. Tur neko nevar darīt.

Viņa apsēdās Margolim blakus, veltīdama viņam ilgu, bezcerīgu skatienu.

Bērdenam viņa atgādināja māti vai auklīti, kura po� nepaklausīgu bērnu tējas dzer�anai īpa�i tad, kad viņa pieliecās un, skaļi noklak�ķinādama ar mēli, sakārtoja rītasvārku, lai paslēptu pid�amas biksēs tērptās kājas.

-��� Kādam Rejam?

-��� Nevaicājiet man, dārgumiņ. Jūs ta�u zināt, kā viņa izrīkojās ar kristītajiem vārdiem. Viss, ko zinu ka viņa pirms pāris mēne�iem te ienāca, noteikdama:

"Mani vairs neapmierina Rasela cenas. Man ir prātā dot Rejam labot mūsu automa�īnas."

"Kas tas par Reju?" es noprasīju, bet viņa tikai pa�smējās.

"Jums nekad neienāks prātā, Penisenta kundze. Sacī�sim, viņ� ir jauks puisis, kas manis dēļ zaudējis galvu. Ja es pateik�u, kas viņ� tāds ir, viņ� varētu zaudēt darbu."

"Vai viņ� nāca te labot tos autiņus?"

"Ai, nē, dārgumiņ. Palūk, te viņam tas nenāktos viegli, vai ne?"

Penistena kundze nopētīja studiju un logu, likdama saprast, ka nekas no tā, kas atradās koted�ā vai dārzā, nav noderīgs garīgi vesela cilvēka praktiskajām vajadzībām.

-��� Viņa vienmēr veda tos pie �ā. �is dzīvo te netālu. Kaut kur tepat. Es redzēju viņu aizbraucam, ta�u, kad viņa nāca atpakaļ, es parasti jau biju projām.

Sis gan varētu būt bijis �ite, viņa iebelza ar elkoni pa Margoļa ribām, tikai �is neklausās, ko citi �im saka.

Bērdens atstāja abus sē�am vienotram līdzās Penistena kundze lūkoja pierunāt Margoli izdzert kafiju. Nebeidzamais lietus bija padarījis taku slidenu, visur pie pazolēm lipa mit�ras ziedlapiņas. Garā�as durvis bija vaļā, un Bērdens pirmo�reiz ieraudzīja Margoļa auto un redzēja, ka tas ir zaļ�.

Viņ� sāka �ķetināt pavedienu, apsverot, kā viss varētu būt noticis. Tagad viņam �ķita, ka varētu apjaust, kāpēc braukts ar melnu un zaļu auto un kur atradies Anitas bal�tais braucamais. Jauns satraukuma vilnis lika viņam veicī�gi doties uz koted�as vārtu pusi. Viņ� tos atvēra un vilkābeļu krūms apslacīja viņu ar ūdeni tik devīgi, it kā zaros kāds būtu apgāzis spaini.

"Laikam tā varētu justies psihoanalītiķis," Veksfords nodomāja. Norīna Enstija gulēja uz dīvāniņa atpūtas ista�bā, lūkodamās griestos, un viņ� sēdēja līdzās, ļaudams viņai izrunāties.

-��� Viņam vienmēr bija klāt nazis, viņa sacīja. Es to redzēju jau pa�ā pirmajā dienā pirmajā reizē, kad viņ� bija uznācis aug�ā no garā�as. D�efs strādāja lejā. Es pa�rasti nesu viņam lejā kafiju un tad sāku nest ari Rejam. Viendien viņ� uznāca aug�ā.

Viņa kādu brīdi klusēja, �ūpodama galvu no vienas puses uz otru.

-��� Dievs Tēvs, viņ� bija izskatīgs. Ne tikai jauks, bet skaists, perfekti un nevainojami. Ir tādi cilvēki kāda es nekad neesmu bijusi. Ne pārāk gar� augumā, melniem matiem, sarkanu muti kā puķi�

Viņ� negribēja pārtraukt, ta�u nācās. Viņ� ta�u nebija psihoanalītiķis.

-��� Cik vecs viņ� ir?

-��� Desmit gadus jaunāks par mani, viņa sacīja, un viņ� noprata, cik sāpīgi viņai bija par to runāt.

-��� Todien viņ� uznāca aug�ā. Mēs bijām vieni, un vi�ņam bija tas nazis neliels, ar asmeni, kas izlēca pats pēc uzspiediena. Viņ� izņēma to no kabatas un uzlika uz galda. Es nekad agrāk nebiju tādu redzējusi un nezināju, kas tas tāds. Mēs neko daudz nerunājām. Par ko gan mēs būlu varēju�i runāt? Mums nebija nekā kopiga. Viņ� tikai sēdēja, smaidīja un izmeta pa kādam mājienam.

Viņa likās iesmejamies, ta�u Veksfords drīzāk sa�klausīja nopūtu.

-��� Biju vai slima, viņu iekārodama.

Viņa pagriezās ar seju pret sienu un turpināja:

-��� Man jau da�us mēne�us bija tās �ķiltavas, un es atmi�nos, ka aizdedzināju Reja cigareti. Viņ� noteica: "Nē, aizdedz to savā mutē." Viņ� aplūkoja �ķiltavas un noprasī�ja: "Vai �is tev tās iedeva? Vai �is dod teV mantiņas tāpēc, ka nespēj dot neko citu?" Tā nebija patiesība, ta�u tā varē�ja likties, un likās ari man. "Ari man ir mantiņa," viņ� sacīja un izvilka to nazi, pielikdams man pie rīkles. Asmens izlēca no spala. Es klusēju viņ� varēja mani sadurt. Mans Dievs, es biju fran�u valodas skolotāja mei�teņu skolā. Nekad nekur negāju, neko nedarīju. Jūs domā�jat es varēju iekliegties? Vai zināt, ka toreiz es biju gata�va ļaut sevi nogalināt? Vēlāk, kad viņ� bija aizgājis, mans kakls bija asinīs no mazā ieskrambājuma, un es manīju, ka viņ� uz to skatījās visu laiku, kamēr ar mani mīlējās.

-���� Smits no jums �ķīrās? Veksfords ierunājās, lai aizpildītu iestāju�os klusuma brīdi.

-��� Viņ� uzzināja. Tas nenācās grūti. Es nekad neesmu pratusi slēpt savas jūtas. D�efs spētu man piedot un sākt visu no jauna. Viņ� nespēja noticēt, ka es vēlos precēt desmit gadus jaunāku vīrieti, garā�as izpalīgu bet es biju kā uzburta uz viņu. Zināju, ka viņ� ir sadists un garīgi at�palicis. Viņ� ir man dūris un dūris pa īstam arī pēc tam.

Viņa pavēra apkakli. Virs kreisās krūts, kur zem atslē�gas kaula vīdēja miesas apaļums, varēja saskatīt nelielu, baltu rētu. Ar visu savu daudzos gados uzkrāto pieredzi Veksfords juta nelabumu kāpjam kaklā it kā redzētu no�mauktus nagus.

-�� Vai jūs vienmēr jutāties nelaimīga?

-��� Es nekad nejutos laimīga ar viņu.

Viņa to pateica gandrīz vai pārmeto�i.

-��� Nedomāju, ka bija kāds brīdis, kad es būtu varējusi teikt, ka jūtos laimīga. Viņ� neieredzēja D�efu. Vai zināt, ko viņ� darija? Nelietīgi valkāja D�efa vārdu, uzdevās par D�efu.

Veksfords palocīja galvu, jau zinādams, ka tam jānāk gaismā.

-���� Kad zvanīja telefons, Viņ� paņēma klausuli, un �ķietami neapzināti teica: "D�efs Smits klausās." Pēc tam pārlaboja, teicās kļūdījies. Reiz viņ� nesa uz tīrītavu no�traipītus virsvalkus, un, kad es ierados tiem pakaļ, tos tur nevarēja atrast. Redziet, kvīts bija izrakstīta uz Smita vār�da. Alla�, ja gadījās kaut kas nepatīkams vai apkaunojo�s un viņ� bija tur iejaukts, viņ� sauca sevi par Smitu. Reiz ieradās meitene viņai varēja būt ne vairāk par septiņ�padsmit un prasīja, vai tas esot D�efa Smita dzīvoklis. Viņ� meiteni pametis, bet viņa gribēja viņu dabūt atpakaļ, lai gan arī viņa bija tikusi durstīta ar nazi. Viņa rādīja man griezumu kaklā. Es viņam teicu, ka viņ� kādudien aizies pārāk tālu. Nogalēs kādu no viņām vai kāda aizies uz policiju.

-��� Viņ� ir aizgājis par tālu, sacīja Veksfords.

-�� Viņam vajadzēja redzēt asinis, ziniet.

Viņa runāja klusi, bez kādas �ausminā�anās. Nejau pirmoreiz Veksfordam gadījās vērot pieraduma apdullino�ās sekas piera�dums notrulināja, un zuda sāpju slieksnis. Mocīja �ņaudzo�s �ēlums ar visu pieradumu pie necilvēciskām izrīcībām�

-��� Tiku domājusi, viņa sacīja, ka viendien pa�gadīsies meitene, kuru viņ� nespēs hipnotizēt kura �aus�mās pavērsīs to nazi pret viņu pa�u. Redziet, viņ� nav ne liela auguma, ne stiprs fiziski viņ� nav spēcīgs, viņa spēks pamatojas uz ko citu. Es aizvācu tos na�us, bet viņ� vienmēr dabūja citus. Tad viņ� mani pameta.

-��� Tam vajadzēja notikt ap to laiku, kad jums pazuda �ķiltavas.

Noriņa Enstija paslējās uz elkoņa, pēc tam pagriezās un nolaida kājas uz grīdas.

-��� Tiku par to domājusi, viņa sacīja. Rejs būs tās paņēmis. Viņ� ņēma manas un D�efa lietas jau tad, kad mēs vēl bijām precēju�ies. Es to nevaru pierādīt, bet domāju, ka ņēma dārglietas un tamlīdzīgi.

Viņa nopūtās, aizsedza seju ar rokām, bet pēc tam atkal noņēma tās nost.

-��� Domāju, ka D�efs to manīja. Bija tik daudz lietu, viņa sacīja, kuras mēs abi zinājām, ta�u netikām runāju�i par to ne vārda.

-��� Ak, cik �ēl! viņa iesaucās, dūres sa�miegu�i un iespiedusi tās sev klēpi. Cik man briesmīgi �ēl. Es gribē�tu uzmeklēt viņa kapu, apgulties uz tā un saukt, lai visa pasaule dzird, cik man ir briesmīgi �ēl!

"Tik daudzām sievietēm ir �ēl," Veksfords domāja. "Noriņai Enstijai ir �ēl mīlestības, kuru viņa aizmeta pro�jām neīstas kaislības reizē, Rubijai Brān�ai �ēl vecā kraķa, kuru viņa esot nodevusi. Un Anitai Margolei? Miru�ajiem nav ko no�ēlot. Viņai vairs nenācās no�ēlot, ka pārlieku bie�i spēlējusi savas bīstamās spēlītes. Spē�lējusi arī ar vīru, kuram alla� pie rokas nazis."

-��� Vai jums ir kāda draudzene, kas paliktu pie jums? Veksfords vaicāja. Māte, māsa, kaimiņiene?

Noriņa Enstija izskatījās sa�ļukusi. Zaudējusi savu dzī�vīgumu, viņa vairs bija tikai visparastākā maza auguma sieviete, kurai nav tālu līdz pusmū�am.

-��� Mana māte ir mirusi, viņa noteica, un Reja dēļ es zaudēju gandrīz visus draugus.

-��� Tad .jums līdzi dosies policiste. Viņa sameklēs kādu, kas varētu pārjums parūpēties.

-�� Un kad jūs viņu dabūsiet rokā? viņa vaicāja domīgi un rūgti.

-��� Mēs jums paziņosim, Enstija kundze. Kā jums �ķiet, kāpēc viņ� vispār ieradās Kingsmārkhemā?

Viņa paraustīja plecus, tīstīdamās saburzītajā lietus�mētelī. Ikvienā viņas kustībā tagad varēja samanīt dre�buļus, kuri ik pa laikam tricināja viņas ķermeni tādos kā krampjos.

-��� Ja es teik�u, ka tāpēc, lai parādītu sevi, viņa sacīja, jums liksies, ka esmu jukusi. Ta�u tas būtu Reja stilā. Viņ� būtu spējis iet pie� pie D�efa, lai pateiktu, ka ir sakropļojis divas dzīves, ta�u mani pametis, un visas tās cie�anas tātad biju�as par neko. Viņ� ta�u ir sadists. Pēc tam viņ� sāka to visu no gala saukdamies D�efa vārdā, sacīdams meitenēm, ka viņu sauc D�efs un deva viņām D�efa adresi.

-��� Enstija kundze, jūs nodomājāt, ka mēs esam jūsu vīra draugi, vai ne? Kad mēs ieradāmies un vaicājām, vai jūs esat Smita kundze? Jūs domājāt, ka Enstijs mūs jums uzrī�dījis.

Viņa piekrīto�i pamāja.

-��� Viņam vajadzēja zināt, ka Smita kungs ir miris. Vai viņ� varēja dēvēt sevi �ajā vārdā, arī zinādams, ka D�efs ir miris?

-��� Varēja gan. Ne jau nosaucot to meitenei. Tur nebūtu nekādas jēgas. Bet ja viņ� gatavojās darīt ko nelāgu vai nosodāmu, tad gan. Apkaunot D�efa piemiņu viņam būtu �ķitis labs joks. Varbūt tas bija arī pieradums.

-�� Es brīnos, kāpēc viņ� tur palika.

-��� Man �ķiet, ka viņam tur patika, viņ� bija dabūjis labu darbu. Viņam gatavā paradīze būtu aprobe�ots darba de�vējs, kas labi maksātu un izliktos neredzam, ka Rejs aiz�vilina klientus, labodams viņu ma�īnas par lētāku cenu. Tā viņ� parasti iepazinās ar meitenēm.

Veksfords negribēja vinu sāpināt vēl vairāk, ta�u ne�likās, ka runas par Enstija nelādzībām viņu ietekmētu vairāk nekā viss iepriek�ējais.

-��� Jādomā, staigādams apkārt pa viņu mājām, kamēr vīri darbā? viņ� bilda. Iekāpdams viņu ma�īrtās, lai nonāktu tie�ā saskarē?

-��� Sovingberijā viņam īpa�i labi neklājās, viņa sacīja. Ļaudis pārāk daudz par viņu zināja. Da�i garā�u īpa��nieki deva saviem mehāniķiem auto vai ļāva to izīrēt. Reja �efs kļuva nepielūdzams, kad viņ� sadauzīja īrētu auto. Bet jūs varat būt pārliecināti, ka darbu viņ� atrada, turklāt vēl labu.

Viņa aizgriezās un aizsedza acis.

-��� Ja vien D�efs vēl būtu dzīvs, viņa �ņukstēja. Ak, ja vien viņ� būtu dzīvs! Rejs vairs nespētu nodarīt sāpes ne viņam, ne man. Ticies ar viņu un dzirdējis, ka viņ� gatavo�jas mani pamest, D�efs nāktu atpakaļ pie manis. Es alla� domāju, ka viņ� to uzzinās agrāk vai vēlāk. Mēs pratām lasīt viens otra domas. Precēti ļaudis palaikam to spēj. "Arī viņ� ir vientuļ�," es domāju. "Viņ� ir bijis vientuļ� vēl ilgāku laiku nekā es."

Viņa sāka klusi raudāt, asaras plūda lēnām un mierīgi tās bija sāpes, kurām nebūs mierinājuma.

-��� Par domu lasī�anu es maldījos, viņ� jau bija miris.

Viņa runāja nosvērti it kā atkal spētu sarunāties, ne

tikai raudāt vien.

-���� Es sēdēju un gaidīju viņu laimīgi Un mierīgi. Netiku ilgojusies pēc viņa, izjutusi kaisli vai ko tamlīdzī�gu. Man bija miers, un es domāju kādudien �onedēļ, nākamnedēļ, kādreiz� Nu jā, un tagad tas ir nekad, vai ne?

Viņas pirksti mirka asarās.

-��� Vai es varu paturēt savas �ķiltavas? viņa pavaicāja.

� Viņ� ļāva viņai tās paturēt rokā, ta�u, dzirdot �o lūgu�mu, noraido�i pa�ūpoja galvu.

-��� Pēc kāda laiciņa varēsiet.

-��� �ī gravējuma nosaukums, viņa sacīja, ir no Bodlēra. D�efs zināja, ka man patīk tas dzejolis. "�Et tes seins, "* viņa citēja, "Les grappcs de ma vigne."

Veksforda fran�u valodas zinā�anas nebija nekādas labās, ta�u tik daudz viņ� spēja saprast. Viņa bija parādījusi Enstija atstāto rētu to bija atstājis zaglis un sadists, iegravējis ar savu nazi. Viņ� novērsa acis.

Izskatījās, ka Rasela Kotorna kantorī parādījusies līdz �im neredzēta jauna meitene. Viņa sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņai mugurā bija sarkans lietusmētelis spo�ā ugunsdzēsēju ma�īnas sarkanumā, kad krāsojums vēl nav lāgā no�uvis. Bērdens brauca caur lietu un apstājās zem transparenta, kas reklamēja benzīna talonus. Viņ� kopā ar Veksfordu ielūkojās kantorī. Meitene atvēra durvis un ilūzija zuda, jo starp ko�sarkano apkakli un dzelteno matu mutuļiem parādījās Kotorna kundzes seja.

-��� Labāk iesim uz māju, sacīja Kotorns. Viņ� krek�ķēdams piecēlās. Uz priek�u, rota, skrie�us!

Viesistabā prerafaelītiskā lēdija ar no�ēlas pilno vīpsnu joprojām vēroja savu liliju. Viņa likās sakām, ka �ajā istabā daudz ko pieredzējusi un tas nav bijis nekas ie�līksmojo�s!

Kotorna kundze novilka sarkano lietusmēteli un palika

*�Un tavas krūtis (fran�u vai.).

stāvam, tērpusies citronkrāsas vilnas tērpā. Viņas Ziem�svētku eglītes rotājumiem līdzīgie auskari nokarājās tai līdz pleciem. Sarkani un spo�i, tie Veksfordam atgādināja paradīzes ābolus.

-��� Rejs Enstijs strādāja pie manis se�us mēne�us, Kotorns sacīja. Lāga zellis, viņ� prata savu darbu.

Viņi sēdēja starp inkrustētiem galdiņiem, vaska augļiem un sve�turiem.

"Mans Dievs," Veksfords domāja. "Vai tie�ām tas viss atgrie�as? Vai Sēlija tā iekārtos savu māju, kad pienāks laiks?"

-�� Kad viņ� ieradās, tad teicās meklējam darbu uz laiku. Viņ� bija ieradies tikai uzmeklēt draugu, pēc tam teica, ka draugs esot nomiris un viņam gribētos te palikt.

"D�efs Smits," Veksfords domāja, "nelaimīgais, ap�vainotais, vajātais, nebeidzami fascinējo�ais."

-�� Vai sievietēm viņ� pievērsa daudz uzmanības? viņ� pavaicāja.

-��� Es to neteiktu, sacīja Kotorns, no sāniem uzlūko�dams Bērdenu. Iespējams, ka viņ� atcerējās iztaujā�anu par savu rosī�anos �ajā virzienā. Viņ� sapurinājās un pie�bilda pulkve�a tonī tā pulkvedis runātu ar līdzīgas vai pat augstākas pakāpes virsnieku, apsprie�ot padotā nepa�klausību:

-��� Kaut gan viņ� bija jauns un velni�ķīgi izskatīgs.

Kotorna kundze sakustējās. Veksfords pavērās viņā.

Viņam bija gadījies redzēt līdzīgu izteiksmi savas septiņpadsmitgadīgās meitas Sēlijas acīs, kad viņa triumfēdama paziņoja par kāda zēna neveiksmīgo tuvinā�anās mēģi�nājumu. Tas pats pussmaidiņ�, tās pa�as uzjautrinājuma pilnās dusmas.Viņ� ta�u nevarēja noticēt, ka�? Un tomēr.

-�� Ak tad tu tā neteiktu? viņa �ķelmīgi pavērās vīrā. Viss, ko es varu piebilst ka tu nekad neklausies, ja kaut ko saku.

Kotorna niknais skatiens to apliecināja.

-��� Kāpēc tad viņ� reizēm manī tā raudzījās? viņa pie�vērsās Veksfordam. Es, protams, esmu pie tā pieradusi. Redzēju, kas tam jauniķim Rejam aiz ādas. Ne jau tāpēc, ka viņ� ko tādu sacītu. Viņam bija pārāk labs darbs, lai viņ� vēl atļautos uzmākties darba devēja sievai.

Viņas vīrs pacēla acis pret griestiem, neatraudams ska�tienu no eņģeļa.

-��� Ak, Dievs! viņ� klusi noteica.

-��� Kad viņ� aizgāja? Veksfords a�i iejaucās.

Sievas novērojumi bija uz laiku izsitu�i Kotornu no līdzsvara. Viņ� vispirms devās pie bāra un ielēja sev viski�ju, tikai pēc tam atbildēdams uz jautājumu.

-��� Jāatminas, viņ� sacīja. Tas bija sestdien pagāj�nedēļ.

"Diena, kad viņ� pasūtīja Rubijai istabu," Veksfords nodomāja.

-��� Atminos, es vēl nodomāju, kāda mu�a �im iekodusi.

-��� Kāpēc? Tāpēc, ka viņ� nojums aizgāja?

-��� Ne tikai tāpēc. Brīnījos par to, kā viņ� to izdarīja. Man ir tāds paradums atļaut saviem darbiniekiem ņemt auto, ja vajag kaut gan paredzēju, ka dabū�u labu mācību. Jaunekļiem ir savas grūtības gribas kaut kur aizvest meitenes�

Viņ� labsirdīgi smaidīja jaunatnes draugs un iztuk��oja savu glāzi.

-��� Enstijs bija viens no tiem, kam ir panākumi. Katru nakti viņ� ņēma auto, un viņam bija vienalga, vai es to zi�nāju, vai nezināju. Tātad tajā sestdienas rītā mums pietrū�ka darbaroku, un es ievēroju, ka Enstija nav. Pēc tam viņ� atbrauca atdrāzās trakā ātrumā ar vienu no minoriem smaidīgs, bez neviena atvaino�anās vārda. Teicās bijis ap�meklēt klientu.

-�� Minorā?

-��� Melnā Minor Thousand vienā no tiem, kurus es izīrēju. Jūs tos redzējāt tur, pretī.

Kotorns paraustīja biezo uzaci, kura atgādināja polārlā�a ādas strēmeli.

-�� Iedzersim?

Veksfords papurināja galvu par viņiem abiem.

-�� Bet jums ta�u nebūs nekas pretī, ja es iedzer�u?

Viņa glāze atkal pildījās, un viņ� turpināja:

-��� "Pie klienta?" es noprasīju. "Tavi klienti ir mani klienti, manu zēn," es teicu, "un lūdzu to atcerēties." "Ak," viņ� visnotaļ bezkaunīgi atcirta, "jūs būtu zaudējis ļoti daudzus klientus, ja man nebūtu sirdsapziņas pārmetu�mu." Lūk, tas jau bija par daudz. Es teicu, ka spēlīte bei�gusies un viņ� var doties projām.

Auskari, sa�ūpodamies Kotorna kundzes ausīs, lika no�prast, ka viņa teatrāli nopū�as.

-�� Nabaga jēriņ�, viņa sacīja.

Veksfords ne brīdi nedomāja, ka viņa to attiecinājusi uz savu vīru.

-�� Es vēlētos, kaut būtu izturējusies pret viņu vēlīgāk.

Nebija �aubu par to, ko viņa gribēja sacīt. Tas izklau�sījās groteski.

"Dievs viņam palīdz," Veksfords domāja. Vai tikai viņam atkal negadījās pie rokas sieviete, kurai bija ko no�ēlot? Ko visu viņas neuzņēmās visām bija �ēl, visām gribējās pagriezt pulksteņa rādītājus atpakaļ.

-�� Sirdsapziņas pārmetumi? viņ� noprasīja. Ko viņ� ar to gribēja teikt?

Kotorns atkal pagodināja viņus, piemiegdams acis.

-��� Viņ� nodarbojās ar jūsu pasūtītājiem uz savu roku, vai ne? Bērdens ātri ierunājās, atcerēdamies Penistenā kundzi.

-��� Viņ� bija labs mehāniķis, sacīja Kotorns. Pārāk labs.

Pēdējais vārds laikam atgādināja viņam par viskiju jo viņ� ielēja sev vēl, vispirms piepildot glāzi līdz pusei, pēc tam ar ātru, pārgalvīgu kustību pie�ķiebjot pudeli un piepildot to līdz malām. Viņ� nopūtās iespējams, ka aiz prieka vai skumjām par to, ka nespēj pārvarēt kārdināju�mu.

-��� Es gribēju sacīt, viņ� pārāk daudz vērības pievērsa personīgiem kontaktiem.

Kotorna kundzes smiekliņ� griezīgi pārcirta pu�u pē�dējo vārdu kā ar ripzāģi.

-��� Pielabinājās klientiem, viņ� sacīja, nepievērsdams viņai uzmanību.

-��� Kundze to un kundze �ito, un atver durvis, un uzteic par brauk�anas māku. Nolādēts, tas ta�u nav nepiecie�ams, lai veiktu tehnisko apkopi.

-��� Jādomā, ka tas ir nekaitīgi.

-�� Vai jūs to saucat par nekaitīgu, ka �itāds sīks iznirelis aizviļ jūsu klientus? Bez tam es zinu dzirdēju �ur un tur� viņ� dusmīgi saviebās īsts slepenā dienesta ģene�rālis.

-�� Man ir savi ziņu pienesēji, viņ� sacīja. Varu to vi�su iedomāties. "Kāpēc lai es jums privāti nesalaboju to au�tiņu, kundzīt, es prasu tikai desmitnieku."

Viņ� ieņēma garu dzēriena malku.

-��� Un es tur, nolādēts, neko nevaru pasākt ar maniem izdevumiem. Es palieku bez naudas, ja prasu mazāk par divpadsmit. Jau kādu pusduci klientu viņ� tā ir aizvilinājis, un arī labus klientus. Es viņam cēlu to priek�ā, bet viņ� zvērēja, ka �ie pārgāju�i pie Misāla. Un starp tiem bija Karena kundze, Margolis un viņa māsa�

-��� Ak tā! Veksfords klusi noteica.

Kotorns metās sarkans un centās izvairīties no sievas skatiena.

-��� Jums var likties, ka viņa bija vējagrābsle, viņ� sacī�ja. Bet jūs viņu nepazināt. Nebija tā, ka viņa viegli tērē�tu, ko viegli sapelnījusi. Jā, nākt nāca viegli, bet �ī jaunā meitene pirms izdo�anas apgrozīja katru peniju. Mēs bijām labi draugi kādu gadu, bet viņa daudz nedomāja un slep�us gāja pie Enstija. Brauca pie manis vairs tikai pēc benzīna, es domāju.

Viņ� atraugājās, pārvērzdams atraugas kāsā.

-��� It kā ar benzīnu varētu kaut ko nopelnīt!

-��� Vai viņi draudzējās?

-���� Anita un jaunais Rejs? Parādiet man kādu vīrieti, jaunāku par piecdesmit gadiem, ar kuru viņa nebūtu drau�dzējusies; ja nu vienīgi viņam būtu kupris vai zaķa lūpa�

Kotornam bija pāri piecdesmit pamatīgi pāri, un viņa vecums jau pats par sevi bija trūkums.

-��� Viņ� aizgāja no jums sestdien, Bērdens lēnām sacī�ja. Kurp viņ� varēja doties?

Jautājums bija retorisks. Viņ� negaidīja, ka Kotorns uz to atbildēs.

-�� Vai jūs zināt, kur viņ� dzīvoja?

-��� Kaut kur Kingsmārkhemā. Kāds no maniem pui�iem varētu zināt.

Viņa nodzertā seja bija iekritusi, kā likās, viņ� neat�cerējās savu pirmītējo uzbrukumu Anitas Margoles rakstu�ram.

-��� Jūs domājat, ka �is viņu nogalējis, ko? Nogalējis maziņo Annu un�

-��� Sameklēsim to adresi, Kotorna kungs.

Auskari salēcās.

-��� Vai viņ� tiek vajāts? Kotorna kundze satraukusies noprasīja. Viņas acis spīdēja. Nabaga vajātais radījums!

-��� Ak, aizveries ta�u! sacīja Kotorns un devās laukā lietū.

Viņi stāvēja uz lieveņa, kamēr Kotorns izvaicāja mehāniķi. Lietus pamazām rimās, mākoņi pa�ķīrās. Viņi varēja redzēt, kā virs Kingsmārkhemas starp iespaidīgajām gubu mākoņu sanesām parādījās debesu ielāpi ko�as, mirdzo�as debesis bezmaz zaļā krāsā.

-��� Kingsmārkhemā, Haistritā simt astoņdesmit se�i, Kotorns sacīja, sīkiem solī�iem tuvodamies viņiem un uz beigām pasteidzinādams soļus.

-�� Tur ir viņa dzīvoklis vai varbūt bija.

-�� Viens astoņi se�i, Bērdens ātri sacīja. Palūk vien. Jaunās mājas ir ar numuriem viens pieci astoņi līdz viens septiņi �etri, tad nāk aptieķnieks un puķu bode�

Viņ� pielieca pirkstus, skaitīdams namus.

-��� Bet tam ta�u jābūt�

-��� Nūja, tas ir Grovera veikals.

Kotorns izskatījās tā, it kā viņ� tie�i to būtu gaidījis.

-��� Viņi tur izīrēja vienu no aug�stāva istabām, ziniet. Pāris jaunekļi jau tur bija ievāku�ies, un, kad Enstijs zau�dēja mitekli tepat tuvumā, kāds no tiem būs Groveram iestāstījis, ka �ādā kārtā iespējams papildināt kasi. Tikai viņ� tur sabija ne ilgāk par mēnesi.

-��� Mūsu durvju priek�ā! Veksfords, nikni no�ņācies, sacīja, kad viņi iekāpa auto. To māju var redzēt pa mūsu logu.

-��� Visiem zināms, ka viņi izīrēja istabu, ser, tais�nodamies sacīja Bērdens, ta�u pats nesaprata, kāpēc tais�nojas, un aizstāvēdamies vēl piemetināja:

-��� Es teiktu, ka mēs visi dro�i vien redzējām tumsnēju jaunekli ejam iek�ā un ārā. Ta�u mums nebija iemesla saistīt viņu ar �o lietu. Cik tūksto�i tumsnēju jaunekļu blandās pa Kingsmārkhemu vien?!'

Veksfords zobgalīgi sacīja:

-��� Viņam nebija tālu jāiet, lai ieraudzītu Rubijas paziņo�jumu, ko? Un �ī bija īstā vieta, kur dabūt jaunu nazi. Kā tad paliek ar mūsu teorijām par auto? Enstijam nepiederēja neviens pats, bet viņ� mierīgi mainīja melnu pret zaļu.

-��� Dienu pirms tam, kad viņi devās pie Rubijas, Anita saņēma piecsimt mārciņas. Penistena kundze sacīja, ka viņa bijusi devīga. Varbūt nopirka viņam auto.

Abi apstājās policijas iecirkņa pagalmā. Bērdens pa�grieza galvu un noskatījās, kā no Grovera bodes iznāca vīrietis ar vakara avīzi rokā. Tad viņi kāpa aug�ā pa kāp�nēm zem pla�ā, gai�ā debesjuma, no kura viņiem aiz ap�kakles tecēja ūdens.

-��� Varbūt viņa nopirka �im auto, Bērdens atkal ieru�nājās. Par pieciem simtiem var nopirkt ļoti labu lietotu auto.

-��� Runāja, ka viņa bija devīga, Veksfords sacīja. Bet runāja arī, ka viņa bija cietpauriga, un ar naudu viņa rīko�jās taupīgi. Viņa nebija vecava, kurai jāpiesaista vīrietis. Jaunas meitenes nemēdz pirkt ma�īnas saviem drauģeļiem.

Veksforda kabinetā bija gai�i un silti. Krēsli rindojās gar sienām, un papīri uz ro�koka galda bija rūpīgi sakār�toti. Nekas vairs neliecināja, ka te norisinājies traģiskas drāmas cēliens. Bērdens novilka lietusmēteli un izpleta to pret radiatoru, kur to apvēdīja silts gaiss.

-��� Kirkpatriks viņu redzēja divdesmit minūtes pēc sep�tiņiem, viņ� sacīja.

-��� Astoņos viņa bija pie Rubijas. Paliek �etrdesmit mi�nūtes lai pārvilktu mēteli, aizbrauktu līdz Grovera bodei, atstātu Alpinu tur lai viņ� to kaut kad salabotu, un brauk�tu tālāk uz Stovertonu. To varēja viegli paveikt.

-��� Kad Kirkpatriks viņu redzēja, viņai bija mugurā tā ocelota kaķāda. Tu dro�i vien domā, ka viņa pārģērbusies lietusmētelī, kad atradās koted�ā, ta�u ocelots atradās ma�īnā uz pasa�ieru sēdekļa. Maza nianse, ta�u tā var izrādīties svarīga. Te mēs nonākam pie jautājuma par laiku. Tava teorija der vienīgi tad, ja Anitas un Enstija rīcībā jau bija zaļais auto. Varbūt bija arī. To mēs redzē�sim. Ta�u aizņemties vai noīrēt auto �ādos apstākļos nebū�tu bijis iespējams.

-��� Būtu iespējams ja viņi paņēma Margoļa auto, Bērdens sacīja.

Dreitons ar Martinu pārtrauca viņus, papildinādami �o konferenci. Visi �etri-sasēdās ap galdu, kamēr Veksfords iepazīstināja jaunatnācējus ar notikumu kopainu. Viņ� manīja, ka Dreitona seja nocietinās un acis sastingst, dzir�dot pieminam Grovera veikalu.

-��� Kārtībā, Veksfords sacīja, ielūkodamies pulkstenī. Mēs dosim viņiem laiku aizvērt veikalu un tad dosimies turp. Grovers ir tikpat kā uz gultas, vai ne?

Viņ� bargi uzlūkoja Dreitonu.

-�� Ceļas un atkal guļas, ser.

-��� Labi, Veksfords pamāja.

-�� Tātad, viņ� uzrunāja Bērdenu, kā ir ar to Margoļa auto? Margolis bija Londonā.

-�� Viņ� būs atstājis savu auto Kingsmārkhemas apkalpes stacijā un tas ir zaļ� auto. Vai Anita nav tā tipa mei�a, kas varētu aizsoļot simt jardus tālāk pa Jorkstritu līdz apkalpes stacijai un nospert brāļa auto? Viņi varēja nogādāt to atpa�kaļ līdz tam laikam, kad Margolim pa�am to ievajadzētos.

-��� Neaizmirsīsim, ka, viņuprāt, viņam to varēja ievajadzēties ap deviņiem, nevis vienpadsmitos. Neviens nezi-' nāja, ka viņ� pusdienos kopā ar galerijas īpa�nieku.

-��� Un tad? Bērdens paraustīja plecus. Ja nu ir kāds bezrūpīgu vieglprā�u pāris, tad tie ir Margolis ar māsu. Ja viņa auto nebūtu vietā, viņ� dro�i vien nodomātu, ka nav to tur atstājis vai arī ka tas nozagts. Viņ� nemū�am neko neuzsāktu, nesagaidījis māsu. Enstijs noslēpa viņas līķi, nolika Margoļa auto atpakaļ apkalpes stacijas stāvvietā un, kad visi jau gulēja, apstrādāja Alpinu, ieliedams radiatorā ūdeni, paķēra līdzi ūdens kannu, lai nepaliktu ceļā, un aizbrauca atpakaļ uz Kvinsa koted�u.

Viņ� redzēja Veksforda sejā parādāmies apmierināju�ma izteiksmi pamudinājumu, kādu viņ� iepriek�ējā va�karā bija izrādījis "Olīvē un Dūjā". Viss tik lieliski saska�nēja, un viņ�, Bērdens, visu salika pa plauktiem. Bet kāpēc gan Veksforda mute saviebās tādās �aubu pilnās, īgnās krunkās? Viņ� gaidīja vērtējumu, piekri�anu, ka viss tomēr varētu būt risinājies apmēram tā, ta�u vecākais inspektors klusi bilda:

-�� Baidos, ka tā nav. Man ir citas idejas.

Veikals bija ciet. Alejā ūdens krājās peļķēs, mirguļo�dams zaļganās gaismās.

Pie garā�as durvīm bija izliktas divas atkritumu kastes, lai tās no rita paņemtu savācēji. Ap tām ostījās kaķis, at�stādams slapjas pēdiņas uz kāda nomestās avīzes.

Dreitons nebija gribējis nākt viņiem līdzi. Viņ� tagad zināja, kas bija Rejs Enstijs tas vīrietis, ko viņ� tika redzējis skūpstām meiteni netālu no tilta, vīrietis, kas pie viņiem dzīvoja un bija ņēmis sava darba devēja ma�īnas, lai vizinātu Lindu. Iepējams, ka viņi tika brauku�i tajā pa�ā auto, ar kuru Dreitons bija vedis meiteni uz Ceritonas me�u. Viņ� krāpa Lindu ar Annu Margoli, bet viņa to ar jaunu policistu. Tas bija karuselis mainīgs, virpuļojo�s apļojums, kas palaikam ieturēja ilgāku pauzi. Viņ� juta, ka

sasniedzis pieturvietu un .ka viņiem jānokāpj kopā varbūt uz visu mū�u.

Ta�u viņ� nebija gribējis iet. Viņam atklātos nevēlami fakti, un Viņa pratinā�anas laikā varēja sākt runāt par mīlestību, kuru viņam gribējās aizmirst. Viņ� novērsās, kad Bērdens piebungoja pie stikla un pēk�ņi atskārta, ka vairs nebija nozīmes, vai Veksfords aicinās viņu, vai ne. Kur gan citur lai viņ� vakaros ietu? Viņ� ta�u varēja nākt �urp kā vienmēr.

Viņus ielaist iznāca pats Grovērs. Dreitons sagaidīja, ka viņ� izturēsies naidīgi, ta�u vecais pieglaimojās un viņa sveiciena lipīgais slidenums atbaidīja vairāk nekā naidīgums. Viņa melnie mati bija nogludināti un pieķemmēti, piesedzot mazo, kailo laukumiņu galvvidū tie smar�oja pēc vijolī�u eļļas. Vienu roku turēdams uz krus�tiem, viņ� ieveda atnācējus veikalā un ieslēdza gaismu.

-��� Rejs sabija te mēnesi, viņ� sacīja, atbildot uz Veksforda jautājumu.

-��� Kotorns sestdien viņu iztrieca, un otrdien viņ� no �ejienes aizbrauca. Tā teica Linda un mana sieva. Es viņu neesmu redzējis, būdams izsists no ierindas.

-��� Jādomā, ka viņ� aizņēma kādu no jūsu aug�stāva istabām.

Grovers pamāja. Viņ� vēl nebija vecs, kaut gan ģērbās kā ve�uks. Dreitons centās turēties, acis nenolaidis, ar neizteiksmīgu seju aplūkodams neaizpogāto mājas tērpu, bezapkakles kreklu un bikses, kas nekad nebija tiku�as tīrītas ar suku vai gludinātas.

-�� Viņa istaba ir uzkopta, tirgotājs steig�us sacīja. Lin�da to sakopa. Viņ� tur neko neatstāja jums nav nozīmes to apskatīt.

209

-��� Mēs ielūkosimies, Bēfdens līksmi bilda, uz īsu mirklīti.

R. Rendela 1/2 loksne

Viņa saltais acu skats pārslīdēja �urnāliem, un viņ� de�vās uz bibliotēkas pusi. Grovers klibodams viņam sekoja.

-��� Man nav nekas jums sakāms, Bērdena kungs, viņ� sacīja. Viņ� neatstāja savu nākamo adresi un bija samak�sājis uz priek�u. Jau pirms kādām trim nedēļām.

Bērdens paņēma no plaukta grāmatu un atvēra to kaut kur pret vidu.

-�� Pastāstiet man par otrdienas vakaru, viņ� sacīja.

-��� Ko lai jums pastāstu? Nav nekā, ko stāstīt. Linda vi�su pēcpusdienu skraidīja iek�ā ārā. Mums aptrūkās maize; te otrdienās agri slēdz ciet mēs gan ne, mēs neslēdzam agri. Viņa steidzās uz Stovertonu. Sieva ap pusseptiņiein devās spēlēt vistu, un Linda kaut kur aizdrāzās nu ja, uz veļas mazgātavu.

Viņ� apklusa, cenzdamies izskatīties pēc iespējas ne�vainojams.

Dreitons bija sa�utis un saniknots. Dusmas uzmācās tāpēc, ka Grovers viņu nostrādināja kā kalponi, likdams darīt visus darbus. Viņ� netika skaidrībā par sa�utuma cēloni vienīgais izraisītājs varēja būt viņa neizpratne par to, ka tēvs spēja nejūsmot par savu meitu.

-��� Es neatvadījos no Reja, Grovers sacīja. Atrados gultā, jūs jau redzat. Jūs dro�i vien domājat, ka viņ� būs ielūkojies pie manis, lai pateiktu ardievas un paldies par visu, ko esmu viņa labā darījis.

-��� Ko tad jūs tikāt darījis? Bērdens no�ņāca. Ap�gādājāt viņam nāvējo�u ieroci, ko?

-�� Es netiku viņam devis to nazi. Tas viņam bija jau tad, kad viņ� te ieradās.

-Tālāk.

-�� Ko tālāk, Bērdena kungs?

Grovers taustīja savus krustus, uzmanīgi spaidīdams muskuļus.

-��� Es jau jums teicu, ka pēc pirmdienas netiku Reju vairs redzējis. Ārsts ieradās, pirms vēl sieva bija paguvusi iziet un teica, ka man jāpaliek gultā�

-���� Vai neviens cits veikalā neiegriezās? Tovakar, es domāju.

-��� Vienīgi tā meitene, Grovers noteica.

Bērdens nopūta no grāmatas putekļus un nolika to atkal atpakaļ plauktā viņ� pienāca Groveram klāt un no�stājās līdzās.

-��� Kāda meitene? Kas notika?

-��� Es gulēju gultā, ziniet, un tad atskanēja klauvējieni pie veikala durvīm, veikalnieks uzmeta Veksfordam blēdīgu, īgnu skatienu.

-��� Domāju, ka tas ir kāds no jūsējiem, viņ� sacīja. Ārstiem jau viegli sacīt, lai cilvēks nekādā gadījumā neceļas no gultas, bet ko lai dara, ja viens lau�as iek�ā?

Viņ� saviebās laikam atminēdamies agrāk izjustas, vēl asākas sāpes.

-��� Tā bija viena no viņa klientēm. Es biju viņu jau agrāk redzējis. Gara auguma, izskatīga, bet vecāka par manu skuķi. Vai gribat zināt, kā viņa izskatījās?

-��� Protams. Mēs ta�u neesam te nāku�i vienkār�i patēr�zēt, Grover.

Stāvot pie pastpapīru stenda, Dreitonam gandrīz gri�bējās vemt. Bērdena aizrādījums nebūt nesamulsināja Groveru, izraisot tikai li�ķīgu smīniņu. Nepavērdams lū�pas, viņ� nostiepa tās, puspiemiedzis vienu aci. Viņa ņir�dzīgais smaids likās kā Lindas smaida rēgaina parodija. Īstenībā viņ� ta�u bija radītājs, un Dreitons sajuta rīklē sakāpjam nelabumu.

-�� Viņa bija tīri nekas, Grovers sacīja, atkal miegdams ar aci. Ar baltu ādu un melniem matiem, un sprodziņām uz vaigiem.

Viņ� likās atsaucam �o ainu atmiņā un aplaizīja lūpas.

-���� Tērpusies melnās biksēs un plankumainā zvērādas ka�okā. "Ko jūs domājat, te �itā dauzoties," es noprasīju. "Vai neredzat, ka slēgts?" "Kur ir Rejs?" viņa noprasīja. "Ja viņ� ir savā istabā, es ie�u aug�ā un izurķē�u viņu no turienes." "Kaut ko tādu jūs gan nedarīsiet," es teicu. "�ā vai tā, viņa te nav." Viņa izskatījās galīgi izsista no sliedēm, un es pavaicāju, ko viņai no �ā vajag. Nezinu gan vai viņai nepatika mans jautājums, vai viņa meklēja kādu attais�nojumu. "Es dodos uz viesībām," viņa teica, "un es kavējos, jo manas ma�īnas radiators lai� cauri ūdeni." Iedomājieties, nekādu auto es neredzēju. Uzkāpiet aug�ā viņa istabā, ja vēlaties. Es domāju, ka viņ� draudzējās ar manu Lindu.

Dreitons klusām un sāpīgi nokāsējās. Kāss izklausījās kā vaids tajā klusumā, kas tagad iestājās. Veksfords uzlū�koja viņu, un �efa acis bija saltas.

Pēc klusuma brī�a Grovers turpināja:

-��� "Tādā gadījumā labāk vediet to uz apkalpes staciju," es sacīju un iznācu ārā uz bruģa �ajā pa�ā mājas tērpā. Tur bija tas baltais sporta autiņ� sānieliņā, kura ved �urp, ar ūdens peļķi apak�ā. "Es ar to nevaru pabraukt," viņa teica, "baidos, ka tas var uzsprāgt gaisā."

-��� Vai viņa aizgāja? ievaicājās Bērdens, pie sevis ap�slēpti līksmodams.

-���� Domāju, ka jā, bet netiku to redzējis. Es atkal aiz�slēdzu durvis un gāju atpakaļ gultā.

-��� Un vairāk neko nedzirdējāt?

-��� Neko kamēr pārnāca sieva. Atminos, es nodomāju, ka viņa laikam dabūjusi to savu balto autiņu projām, citādi Linda nevarētu iebraukt garā�ā. Ta�u es gribēju gulēt; dzirdēju tikai sievu liekamies gultā un runājam, ka Linda ieradusies kādu pusstundu pirms tam. Vai tagad vēlaties redzēt viņa istabu?

Mazliet sadrūmis, Bērdens iznāca no tum�ā kakta un nostājās gaismas aplī, kas krita no lampas, kura karājās virs letes. Viņ� lūkojās uz sāndurvīm, kuras vērās uz aleju. Kādu mirkli Dreitonam likās, ka viņ� ieraudzījis kādu nākam, varbūt pa�u Lindu un viņ� jau sagatavojās pār�ciest �oku, kāds varētu viņu piemeklēt, viņai ienākot, ta�u Bērdens atkal pievērsās tirgotājam un vaicāja:

-��� Kur viņ� laboja savu klientu autiņus?

-���� Manā rezerves garā�ā, Grovers sacīja. Redziet, man ir divas. Viena manam auto, otro parasti izīrējām, ta�u biju zaudējis īrnieku, un tad jaunais Rejs sacīja, ka viņ� to gribētu.

Viņ� pa�apmierināti māja ar galvu. Varbūt �ī bija tā labdarība, par ko viņ� sagaidīja Enstija pateicību.

-��� Es prasīju no viņa tikai vienu piecnieku pa virsu ik nedēļu. Iedomājieties, viņam netrūka klientu vēl no ve�ciem laikiem, tas man jums jāsaka.

-��� Gribu apskatīt abas garā�as, Bērdens sacīja. At�slēgas?

-��� Tās ir pie sievas, Grovers atbildēja, iegāja priek��namā un noņēma no sienā iedzītā āķa vecu mēteli.

-��� Vai varbūt pie Lindas. Es nezinu, jo mans auto nav izbraukts no garā�as, kop� ar manu muguru ir tik slikti.

Viņ� ar pūlēm uzvilka mēteli, visu laiku viebdamies.

-��� Atslēgas, Dreiton, Veksfords īsi noteica.

Kāpjot aug�ā pa kāpnēm, Dreitons pusceļā sastapa Grovera kundzi. Viņa bez intereses nopētīja viņu un būtu pagājusi garām, kā viņam �ķita, ne vārdiņa nebilstot.

-��� Vai jūs varat man iedot jūsu garā�as atslēgas, Gro�vera kundze? viņ� noprasīja.

-��� Tās ir virtuvē, viņa sacīja. Linda tās atstāja uz galda.

Viņa blenza Dreitonā ar savām tuvredzīgajām acīm. Acis viņai bija tikpat pelēkas kā meitai, tikai bezkaislīgas, un, ja tajās jebkad biju�as asaras, visas jau sen bija izraudātas.

-�� Ja nekļūdos, jūs esat viņas jaunais draugs, vai ne?

"Viņa vaicā, kas es esmu," Dreitons nodomāja, "nevis,

ko te daru."

-��� Viņa teica, ka jums abiem �ovakar vajagot auto.

Grovera kundze paraustīja plecus.

-�� Tikai lai to neuzzina viņds tēvs, tas viss.

-�� Tad es ie�u aug�ā.

Grovera kundze vienaldzīgi pamāja.

Dreitons nolūkojās, kā viņa kāpa lejā pa kāpnēm un izgāja pa sāndurvīm. Virtuves durvis bija vaļā, un viņ� iegāja tajā. Kad viņas vecāku nebija klāt, sliktā sajūta pazuda, ta�u sirds tomēr sitās sāpīgi. Atslēgas gulēja uz galda, viena katrai garā�ai un vēl rezerves atslēga tās bi�ja uzvērtas gredzenā ar ādas piekariņu. Turpat bija vesela kaudze nesalocītas, negludinātas veļas un, to ieraugot, atgriezās sa�utums, kāds viņu bija pārņēmis veikalā. Atslēgas bija viņam kabatā un viņ� jau atradās kāpņu galā, kad atvērās durvis pāri pretī, un pa tām iznāca Linda.

Viņ� pirmoreiz redzēja meitenes matus brīvi izlaistus pār pleciem, ietinam tos kā gai�ā, mirdzo�ā plīvurā. Linda viņam maigi un bikli uzsmaidīja, ta�u visa koķetērija bija zudusi.

-��� Tu nāc agri, meitene sacīja, tāpat kā todien, kad viņ� bija ieradies, lai vestu viņu pie Veksforda. Es vēl neesmu gatava.

Pēk�ņi viņ� noprata, ka viņai, glu�i tāpat kā mātei, nav ne jausmas, kāpēc viņ� ir te un ka viņa kolēģi ir lejā, veikalā. Varbūt viņa negribēja zināt lai atklājumi, kas varētu nākt gaismā vienā no garā�ām, skartu viņu pēc iespējas vēlāk.

-���� Pagaidi mani, viņa sacīja. Pagaidi veikalā, es ne�bū�u ilgi.

-��� Es atnāk�u vēlāk, viņ� noteica. Un nodomāja, ka varētu doties pie citiem, ari nepieskaroties viņai ta�u ne�spēja ne pakustēties, ne atraut acis no burvīgā, vārā, �audīgā smaida un zelta matu apmetņa.

-�� Mark, viņa aizelsusies sacīja. Un trīsēdama tuvojās viņam. Mark, tu palīdzēsi man tikt laukā no� no visa �itā, vai ne?

No veļas uz galda, no veikala un mājas soļa.

Viņ� nolieca galvu, nolemdams sevi kam? Kādam vēl nenojaustam glābiņam? Precībām?

-�� Tu ta�u mīli mani, vai ne?

�oreiz �is jautājums nebija uzbrukuma priek�vēstnesis vai ultimāts.

Tas, ka meitene varētu viņu mīlēt un vēlēties viņa mīlestību, nozīmēja pagodinājumu, privilēģiju.

Viņ� apskāva meiteni un piespieda sev klāt, skarot ar lūpām viņas matus.

-��� Es mīlu tevi, viņ� sacīja. Tā viņ� bija izrunājis aizliegto vārdu, un vienīgā ju�ana, kas to pavadīja, bija smacējo�as, pazemīgas ilgas dot un dot cik vien būtu viņa spēkos.

-��� Es darī�u visu tevis dēļ, viņ� sacīja. Pēc tam viņ� palaida meiteni vaļā un noskrēja pa kāpnēm.

Nolupusī, zaļā krāsa lobījās nost no garā�as durvīm. No jumta renēm strūkloja ūdens, �ļakstinādamies ārā no salauztās notekcaurules un veidodams putojo�u ūdens lā�mu ap atkritumu tvertnēm. Dreitons pa sāndurvīm izgāja alejā. Viņa rokas drebēja atminoties aug�ā notiku�o un to, ka tepat, da�us jardus tālāk, tur, kur stāvēja Grovers ar policistiem, viņ� bija meiteni pirmoreiz noskūpstījis. Viņ� pacēla kapuci, jo smidzināja, un pasniedza Veksfordām at�slēgas.

-Tev vajadzēja daudz laika, lai tās sadabūtu.

-��� Mums nācās tās meklēt, Dreitons nomurmināja.

Dreitons netika gudrs, vai par iemeslu saltajam ska�tienam bija �is "mēs", vai varbūt neveiklie meli. Viņ� piegāja pie atkritumu tvertnēm un sāka bīdīt tās nost no ceļa.

-���� Pirms veram durvis vaļā, Veksfords sacīja, es gribētu noskaidrot vēl vienu lietu.

Lai gan nemaz nebija auksts, Grovers sāka berzēt rokas un dauzīt kājas. Viņ� apveltīja vecāko inspektoru ar īgnu, neapmierinātu skatienu.

-���� Inspektors Bērdens vēlas jums pajautāt, cikos Margoles jaunkundze tā meitene ar balto .auto jūs uzmodināja. Viņ� jau reiz gribēja to pajautāt, bet tobrīd saruna novirzījās sānis.

-���� Ļaujiet man atsvaidzināt jūsu atmiņu, Bērdens ātri sacīja. Starp pusastoņiem un astoņiem, vai ne? Drīzāk jau pusastoņos.

Aizdomu pilnā, drebelīgā seja pēk�ņi atdzīvojās.

-��� Pusastoņos? Grovers neticīgi ieteicās. Jūs jokojat. Es ta�u jau teicu sieva un Linda pārnāca tūlīt pēc tam. Pusastoņos kas vēl nebūs! Tas bija desmitos.

-��� Desmitos viņa jau bija mirusi! Bērdens nospiesti sacīja un pagriezās, lai uzrunātu Veksfordu, kas, mierīgs un pieklājīgs, stāvēja un gremdējās domās.

-��� Viņa bija mirusi! Jums nav taisnība, �oreiz jūs kļūdā�ties.

-��� Atvērsim durvis, sacīja Veksfords.

Dreitons atslēdza pirmo garā�u un tā izrādījās tuk�a. Uz betonētās grīdas pletās tikai melns eļļas plankums.

-��� Vai �o garā�u lietoja Enstijs?

Grovers pamāja, aizdomīgi aplūkodams tuk�o telpu.

-��� Otrajā ir tikai mans auto.

-��� Ielūkosimies ari tur.

Durvis nevērās, un Dreitonam nācās piespiest tās ar plecu. Kad rokturis beidzot padevās, Bērdens iededza savu lukturīti, un staru kūlis apgaismoja olīvzaļu Mini.

Veksfords atvēra neaizslēgto bagā�nieku tur viņi ieraudzīja divas ceļasomas un audekla somu ar instrumen�tiem. Grovers, kaut ko nomurminādams, sniedzās pēc au�dekla somas, ta�u Bērdens nelaipni atgrūda viņa roku. Caur sānlogu varēja saskatīt kaut ko guļam uz pasa�ieru sēdekļa; no nekustīgās lupatu kaudzes rēgojās roka lietus�mēteļa piedurknē un melni mati, kuru spīdums bija zudis.

Veksfords iespieda savu resno ķermeni starp auto un garā�as sienu. Viņ� uzspieda īk�ķi rokturim un atvēra durvis tik pla�i, cik vien spēja �ajā ierobe�otajā telpā. Muti sakniebis, juzdams jaunu nelabuma vilni, Dreitons sekoja viņam, lūkodamies pāri vecākā inspektora plecam.

Līķim, kas gulēja viņu priek�ā, uz krūtīm bija melns no�uvu�u asiņu plankums, asinis bija gan uz lietusmēteļa, gan uz na�a spala un asmens nazi kāds bija ielicis klēpī. Reiz �is ķermenis bija bijis jauns un skaists, sastingu�ie vaibsti un locekļi vēl tagad, nāvē, saglabāja pilnību un simetriju ta�u tie nekādā ziņā nepiederēja sievietei.

-�� Enstijs, Veksfords strupi noteica.

No miru�ā mutes kaktiņa bija tecējusi tum�a strūkliņa. Dreitons pacēla mutautu pie mutes un metās ārā no garā�as.

Viņa bija iznākusi pa sāndurvīm, viņas mati joprojām bija izlaisti un tagad plīvoja vieglajā vēsmiņā. Viņas rokas bija kailas gan uz tām, gan kakla bija parādījusies zosā�da. Āda izskatījās kā slimības izķēmota bāla un rupja. Neticami, ka �ī mute reiz bija smaidījusi un skūpstījusi.

R. Rendcla

Ieraudzījis meiteni, Dreitons apstājās. Cauri lietum un vējam viņā vērās miroņa seja nostieptā āda ļāva saskatīt galvaskausu tas bija vēl briesmīgāk nekā skats, ko viņ� redzēja ma�īnā. Viņa atvēra lūpas, kuras bija viņam smai�dīju�as un kalpoju�as par feti�u, lai �ausmās ievaidētos.

-��� Tu solīji mani glābt! Tu mīlot mani un darī�ot kaut ko manā labā� Tu solīji mani glābt!

Viņ� izstiepa rokas nevis lai viņu apskautu, bet gan lai atgrūstu nost.

-��� Es ielaidos ar tevi tāpēc, ka tu varēji mani glābt! viņa vaimanāja un metās viņam klāt, skrāpēdama vaigus ar apgrauztajiem nagiem, kuri nespēja ievainot. Kaut kas auksts pieskārās viņa zodam. Tā bija sudraba ķēdīte, kuru Enstijs nozaga savai sievai.

Kad Bērdens atrāva viņu nost un saturēja viņas rokas, kamēr viņa atgaiņājās un �ņukstēja, Dreitons stāvēja, aizmiedzis acis. Viņ� neko nesaprata no �iem kliedzieniem un skarbo vārdu biruma, vienīgi to, ka meitene nekad neesot viņu mīlējusi. �is bija vēl briesmīgāks atklājums par iepriek�ējo tas griezās viņam ausīs kā asmens, pār��ķeļot bungādiņas. Viņ� novērsās no acīm, kas viņu vēroja no vīrie�a bargā un meitenes necie�amā skatiena, metās prom pa aleju kaimiņu pagalmā un tur sāka vemt, at�spiedies pret sienu.

Viņa gaidīja Veksforda kabinetā. Pirms divām minū�tēm lejā foajē viņam paziņoja par meitenes iera�anos, un viņ� paspēja apspiest glu�i dabisko izbrīnu, tuvodamies viņai mierīgi un nosvērti.

-�� Margoles jaunkundze, ja nekļūdos?

Viņai vajadzēja būt pabiju�ai mājās'. Atgriezusies no turienes, kur tika uzturējusies, viņa bija iegriezusies ko�ted�ā, lai paņemtu ocelota ka�oku. Tas bija uzmests viņai plecos pāri sarkanbrūniem un ko�i ziliem rakstiem izrak�stītam bik�u kostīmam. Viņ� vēroja iedegumu un bronzas spīdumu, kādu viņas tum�ajiem matiem bija pie�ķīrusi karstāka saule, nekā mēdza spīdēt Saseksā.

. Ruperts teica jūs esot domāju�i, ka esmu mirusi, viņa sacīja. Bet viņ� ne par ko nav pārliecināts. Es no�spriedu, ka jāatnāk un viss jānoskaidro.

Viņa apsēdās uz krēsla maliņas, pastumdama sānis pa�pīrus. Viņ� sajutās kā viesis pats sāvā kabinetā un nejus�tos pārsteigts, ja viņa savā pavēlnieciski rotaļīgajā tonī uz�aicinātu viņu apsēsties.

-��� Domāju, ka zinu gandrīz visu, viņ� stingri sacīja. Jāteic, ka labāk būs, ja es stāstī�u, bet jūs izlabosiet, ja kaut kur kļūdī�os.

Viņa uzsmaidīja Veksfordām tā bija rotaļīga kaķa izteiksme.

-��� Jūs bijāt Spānijā vai Itālijā. Varbūt Ivisā.

-��� Pozitāno. Atlidoju tikai �orīt.

Viņa pārlika kāju pār kāju. Zvaniem līdzīgās bik�u staras rotāja sārtas bārkstis.

-���� Dikijs Fērfakss nedēļas laikā notrieca pusotra simta mārciņu no manas naudas. Jūs varbūt domājat, ka tas man neko neizsaka, ta�u sirds dziļumos es esmu īsta mietpil�sone. Mīlestība tas ir ļoti jauki, bet visai abstrakti ja jūs saprotat, ko es gribu teikt. Nauda ir konkrēta lieta un ja tā ir prom, tad ir prom.

Viņa vēl domīgi piebilda:

-���� Tā es viņu pametu un braucu mājās. Baidos, ka viņam tālāk nācās paļauties uz sūtņa �ēlastību.

Melnās uzacis veidoja noslēgtu loku virs �ī skaisti vei�dotā ērgļa deguna.

-��� Iespējams, ka Dikija vārds jums neko neizsaka?

-��� Brīvs minējums, sacīja Veksfords, ļauj man pieņemt, ka tas ir jauneklis, kas ieradās Kotornu viesībās un, neatrazdams jūs tur, devās jūs meklēt, skaitīdams Omāra Haijama pantus.

-�� Cik asprātīgi!

"Ja viņa tā uzlūko vīrie�us," Veksfords domāja, "un tā glaimo viņiem, tad nav brīnums, ka viņi nonāk viņas varā un ļauj sevi apmāt."

-�� Redziet, viņa sacīja. Man bija vislabākie nodomi doties uz viesībām, ta�u salūza tas nolādēti stulbais auto. Man nebija ne jausmas, ka ar to kaut kas nav kārtībā līdz es pusdesmitos devos uz viesībām. Tas visu ceļu tvaikoja kā katls. Tad es iedomājos Reju. Zināju, ka viņ� to sataisī�tu� Ak, bet jūs ta�u gribējāt runāt!

Veksfords par atbildi arī uzsmaidīja viņai ta�u bez kādas aizrautības. Viņu jau bija nogurdinājusi jaunu sie�vie�u sabiedrība viņu izturē�anās, viņu triki un da�ādie raksturi.

-��� Varu galvot tikai par vienu, viņ� sacīja. Enstija tur nebija. Pēc tam, es domāju, jūs mēģinājāt braukt uz viesībām, bet auto motors noslāpa, kad jūs�

-�� Jūs kaut ko palaidāt garām. Vispirms es redzēju Reju lūkoju izbraukt ma�īnu no alejas tobrīd, kad tajā iebrau�ca Groveru meitene ar savējo. Rejs sēdēja pasa�ieru sēdeklī un izskatījās briesmīgi. Viņa teica, ka Rejs esot piedzēries, mans Dievs, bet viņ� izskatījās tā, it kā mirtu nost! Viņa man neļāva tam tuvoties, tāpēc izbraucu auto ārā un atstāju viņus tur.

-�� Viņ� mini nost, sacīja Veksfords, vai jau bija miris.

Viņas uzacis uzrāvās aug�up, gandrīz pieskaroties

bronzas krāsas matu cirtām, ta�u viņa neteica neko.

-��� Jums vajadzēja nākt pie mums, Margoles jaunkundz. Jums ir apzinīga cilvēka reputācija.

-��� Es ta�u ziņoju, viņa maigi iebilda. Vai arī liku Rupertam to izdarīt. Kad braucu prom no Groveriem, tiku tikai kādus simt jardus uz priek�u, pēc tam auto sāka drebēt. Es dabūju mazliet ūdens un ielēju radiatorā. Tā bija tāda vilk�anās visu to pusceļu līdz Stovertonai, un es sēdēju tajā nolādētajā graba�ā, lādēdama savas neveiksmes, kad nāca Dikijs dziedādams pilnā balsī par līksmo�anu pie auglīga vīnkoka. Pirms pusgada mums bija kaut kas līdzīgs romānam. Un tā mēs sēdējām autiņā un tērzējām'. Man somā bija visa tā nauda. Tas ir kā rādīt zirgam cukuru, vai ne? Viņ� pārtiek no bezdarbnieku pa�balsta, un, kad uzzināja, ka esmu naudīga, piedāvāja kā būtu, ja mēs abi dotos uz Itāliju? Site ta�u ir drausmīgs kli�mats, vai ne?

Veksfords nopūtās. Viņa bija sava brāļa cienīga māsa.

-��� Viņ� bija briesmīgi pietempies un sentimentāli gvel�za, viņa bez kādas mākslotības turpināja.

Veksfords pateicās Dievam, ka Bērdens tobrīd aiz�ņemts ar ko citu.

-�� Tā mēs sēdējām labu laiciņu. Galu galā, kad viņ� bija kaut cik atskaidrojies, tad devās atpakaļ pie Kotorniem pēc sava auto, un es aizvilku savējo uz mājām. Tas varēja būt ap vieniem. Ruperts jau bija gultā, viņ� necie�, ka viņu traucē, tāpēc uzrakstīju viņam zīmīti kurp dodos, un pēc tam atcerējos Reju. "Aizej pie Groveriem," es rakstīju, "un apskaties, vai ar Reju viss ir labi, jo man nepatīk�"

-�� Kur jūs to atstājāt?

-�� Ko tad?

-�� Zīmīti.

-�� Ak, jā, zīmīti. Es uzrakstīju to uz lielas zīmē�anas pa�pīra lapas un iespraudu redzamā vietā starp avīzēm, uz virtuves galda. Jādomā, ka tā būs nozaudēta.

-������������ Viņ� to izsvieda ārā, Veksfords sacīja. Gaisma nedega, un viņ� pa tumsu izsvieda to ārā kopā ar avīzēm. Viņam bija radusies ideja, ka mēs varētu aizsūtīt kādu, kas to visu satīra, Veksfords vēl domīgi piebilda. Mēs do�mājām, ka tas ir nelāgs joks. Varbūt mums vajadzēja būt pretimnāko�ākiem.

-�� Jā, tas būtu aiztaupījis daudzus uztraukumus, sacīja Anita Margole.

Pēk�ņi viņa sāka smieties, locīdamās turp un atpakaļ tā, ka ari stikla skulptūra sāka bīstami �ūpoties.

-�� Tas tik ļoti izskatās pēc Rū. Viņ� domā, ka pasaule ir ' vergu bars viņam pie kājām.

Ta�u viņa atcerējās, ka apsprie�amais jautājums nemaz nebija smieklīgs, tāpēc ātri kļuva nopietna.

-��� Es satiku Dikiju Haistrītā, viņa sacīja, un mēs braucām tie�i uz Londonas lidostu.

-��� Kāpēc jūs pārvilkāt mēteli?

-��� Pārvilku mēteli? Vai tad tā bija?

-��� Tas, kas jums pa�laik mugurā, atradās jūsu auto uz pasa�ieru sēdekļa.

-��� Tagad es atceros. Lija, ka plīk�ķēja vien, tāpēc es uzvilku lietusmēteli no sarkana plastikāta. Redziet, Dikija auto taisa �ausmīgu troksni, un es negribēju traucēt mieru un uzmodināt Rupertu, tāpēc nolēmu satikties ar viņu Haistrītā.

Viņa draiski pavērās policistā.

-��� Vai jums ir gadījies sēdēt trīs stundas autiņā ar slap�ju, izmirku�u zvērādu mugurā?

-�� Nevaru sacīt, ka būtu.

-��� Vārda tie�ā nozīmē jutos kā slapja �urka, viņa sacī�ja.

-�� Jādomā, ka jūs vienlaikus paņēmāt ari savu pasi?

Viņa pamāja, un viņ� diezgan nikni apjautājās:

-�� Vai jūs kādreiz sūtāt pastkartes, Margoles jaunkundz?

-��� Ak, labāk sauciet mani par Annu. Tā dara visi. Ja runājam par pastkartēm es to darītu, ja izklaidētos viena, bet kopā ar Dikiju, izdodot miljonus mazu, riebīgu liru, es nekādi netiku ar to visu galā. Nabaga Rū! Es domāju rit vest viņu prom uz Ivisu. Viņ� ir tik satraukts, un turklāt kam man �eit izrādīt visas manas jaunās, skaistās drēbes, ko?

Viņa gurdi noslīdēja no krēsla, un jau bija par vēlu to aizkavēt Veksfords redzēja plankumainās kaķādas malu aizslaukām līdzi trauslo stikla veidojumu. Zilā'skulptūra piķēja lejup, viņa taisīja izklupienu, lai to glābtu, ta�u atskanēja �ķindoņa, tai sa�ķlstot pret krēsla kāju.

-��� Dieva dēļ, man �ausmīgi �ēl, sacīja Anita Margo-

le.

Viņa vienaldzīgi, it kā labu gribēdama, savāca kādu duci lielāko �ķēpeļu.

-�� Kāds kauns!

-�� Tā man nekad nav patikusi, Veksfords sacīja. Vēl vienu jautājumu, pirms aizejat. Vai jums kādreiz piede�rēju�as tās �ķiltavas?

-�� Kādas �ķiltavas?

-�� Zelta Annai, kura dara gai�u kādu dzīvi.

Viņa domīgi nolieca galvu, lielām matu cirtām noka�rājoties pār vaigiem.

-�� �ķiltavas, kuras es reiz rādīju Alanam Kirkpatrikam?

Veksfords pamāja.

-��� Tās nebija manas, viņa sacīja, tās piederēja Re�jam.

-�� Viņ� laboja auto un gadījuma pēc tās tur aizmirsa?

-��� Mjā. Es nākamajā dienā tās viņam atdevu. Ta�u Alanam gan es liku domāt, ka tās ir manas.

Viņa grozīja zeltītās sandalēs tērpto kāju purngalus, �ķaidot stiklus uz Veksforda paklāja.

-��� Viņ� vienmēr bija tik greizsirdīgs, ka taisni prasījās ķircināms. Vai jūs redzējāt viņa auto? Viņ� gribēja, lai es tādā braucu kopā ar viņu! Kā jūs domājat kas es, viņa�prāt, esmu? Kāda statuja no mēra kunga karnevāl�ova? Baidos, ka man patīk paķircināt cilvēkus.

-��� Jūs paķircinājāt mūs visus, Veksfords bargi no�teica.

Atlūgums kopā ar visiem citiem papīriem atradās uz viņa galda. Biezā, baltā aploksne joprojām bija neatvērta, uz tās bija uzrakstīts �efa uzvārds skaidrā, kārtīgā rok�rakstā. Dreitons bija izvēlējies labu papīru un rakstījis ar tinti, nevis lodī�spalvu. Veksfords zināja, ka viņam patīk labas lietas vislabākās un skaistākās. Skaistums spēj pār�lieku apmāt, pavedināt un saindēt.

Veksfords domājās saprotam, ta�u izpratne viņam neli�ka atlūgumu noraidīt. Viņ� tikai pateicās Dievam, ka viss laikā nācis gaismā. Vēl viena diena, un viņ� būtu lūdzis Dreitonu pievienoties jauno ļau�u pulciņam, kurus ap sevi pulcēja Sēlija, lai dotos uz teātri Ci�esterā. Vēl viena die�na�

Anita Margole bija aiz sevis atstājusi smar�u vilni. Chant d'Aromes, kuras Veksforda deguns spēja at�ķirt labāk par jebkuru laboratorijas speciālistu. Vieglprātīgas, dārgas, skarbas kā viņa pati. Viņ� atvēra logu, lai izvēdi�nātu tās pirms gaidāmās sarunas.

Dreitons ienāca piecas minūtes pirms noteiktā laika, unVeksfords tobrīd uz gridas vāca kopā sa�ķaidītos stiklus. Jauneklis bija viņu pieķēris pie neatbilstīgas nodarbo�anās. Veksfords, nolaizdamies līdz tādiem neciliem darbiem, bi�ja nodomājis, ka jebkura nodarbo�anās būs labāka par nerrvozu soļo�anu �urpu turpu tāpēc, ka kāds nepieredzējis detektīvkonstebls bija sevi nostādījis muļķa lomā.

-�� Kā redzu, tu esi iesniedzis atlūgumu, viņ� sacīja. Domāju, ka rīkojies pareizi.

Dreitona seja gandrīz nebija mainījusies, ja nu vienīgi tā bija mazliet bālāka nekā citkārt. Uz vaiga bija redzamas �etras sarkanas nagu zīmes, ta�u nagi bija par īsiem, lai spētu pārplēst ādu. Viņa sejas izteiksme nepauda ne izai�cinājumu, ne pazemību. Veksfords bija gaidījis saviļņoju�mu. Negants ilgi aizturētu jūtu izvirdums viņu nebūt nepārsteigtu. Varbūt tas vēl nāks. Ta�u �obrīd viņ� bija tik savaldīgs, ka likās truls.

-��� Palūk, Dreiton, Veksfords bargi sacīja, neviens netic, ka tu esi tai meitenei ko solījis. Es tevi pārāk labi pazīstu. Ta�u visa �ī lieta nu jā, tā nelabi o�, tas ir fakts.

Acumirklīgais, apvaldītais smaidiņ� varēja liecināt par piekri�anu piesardzīgi pateiktam jokam.

-�� Smird pēc korupcijas, Dreitons sacīja, un viņa balss tonis bija vēsāks nekā smaids.

Gaisīgās fran�u smar�as starp viņiem plīvoja gaisā kā tiesas zieģelis, aizsargājot viņu no samaitā�anas.

-��� Baidos, ka mēs visi esam pelnīju�i pārmetumus.

Ko gan citu lai viņ� būtu teicis? Veksfords domāja par iespaidīgo sprediķi, kuru bija sagatavojis, un �ī doma vi�ņam uzdzina nelabumu.

-�� Mans Dievs, Mark! viņ� neizturēja, apgāja ap galdu un nostājās pretī Dreitonam, noliekdamies viņam pāri.

-��� Kāpēc tu nespēji uztvert mājienu un pamest viņu, kad es tev to ieteicu? Tu viņu pazini, viņa bija ar tevi runājusi. Vai tu nespēji saprast, cik ir divreiz divi? Tas ali�bi, ko viņa sagādāja Kirkpatrikam kad mēs domājām, ka viņ� viņu uzpircis� Viņa ta�u gādāja par alibi sev pa�ai, viņa redzēja �o astoņos, nevis pusdesmitos!

Dreitons Īsi pamāja, lūpas sakniebis. Zem Veksforda kājām krakstēja stikla drumslas.

-���� Viņa bija ceļā uz Rubijas māju, kad redzēja Kirk�patriku, un Enstijs bija kopā ar viņu, tikai Kirkpatriks to neievēroja. Grovers mums sacīja, ka viņa otrdienas pēc�pusdienā izgājusi devusies iepirkties. Viņa paņēma veļu pēcpusdienā, nevis vakarā.

-��� Es jau biju sācis to saprast, Dreitons nomurmināja.

-��� Un neteici ne vārda?

-��� Tā bija tikai tāda nenoteikta sajūta ka tur kaut kas nav kārtībā.

' Veksfords sakoda zobus. Viņ� gandrīz bija ievaidējies aiz īgnuma. Daudz kas bija noticis arī viņa pa�a muļķības dēļ, jo viņ� pats, neraugoties uz sapīkumu, bija ar tādu kā romantisku, slēptu tīksmi nolūkojies Dreitona mīlas pie�dzīvojumā.

-��� Dievs vien zina, cik ilgi tu o�ņājies tur apkārt, un vi�su �o laiku tā tipa līķis gulēja garā�ā. Tu viņu pazini, velni�ķīgi labi pazini�

Viņa balss bija tapusi skaļāka viņ� apzinājās, ka pūlas iz�ķilt no Dreitona līdzīgu jūtu izvirdumu.

-��� Vai glu�i dabiska ziņkārība nelika tev painteresēties, kas ir viņas biju�ais drauģelis? Viņiem bija īrnieks vese�las �etras nedēļas neliela auguma, tum�matains īrnieks, kas pazuda slepkavības naktī. Vai tu nevarēji mums to pateikt?

-��� Es to nezināju, sacīja Dreitons, negribēju zināt.

-��� Tev vajadzēja gribēt zināt, Mark, noguru�ā balsī teica Veksfords. Tas ir pirmais no spēles noteikumiem.

Viņ� bija aizmirsis, ko nozīmēja iemīlēties, ta�u at�minējās apgaismoto logu, ārā izlieku�os meiteni un vīrieti, kas stāvēja lejā, ēnā. Viņu sāpināja apziņa, ka līdzās kais�lībai var atrasties sirdssāpes, iesūcoties cilvēkam kaulos, bet neparādoties sejā. Viņam nebija dēla, ta�u palaikam katram lemts sajusties kā otra cilvēka tēvam.

-��� Es dotos projām no �ejienes, viņ� sacija. Projām. Tev nevajag rādīties tiesā. Tu aizmirsīsi to visu. Tici man, ka aizmirsīsi.

-��� Kā viņa to izdarīja? Dreitons tikko dzirdami pa�vaicāja.

-�� Enstijs turēja nazi viņai pie rīkles. Izbaudīja meitenes bailes ar savu parasto atrakciju, lai padarītu viņu padevīgu. Viņa tāda nebija, tu zini. Viņa izrāva to viņam no rokām un iedūra viņam plau�ā.

-��� Vai viņ� bija jau miris, kad viņi pārbrauca mājās? '

-��� Es nezinu. Domāju, ka ari viņa nezināja. Iespējams, ka to mēs nekad neuzzināsim. Viņa atstāja �o un uzskrēja aug�ā pie tēva, bet nākamajā dienā nespēja tur ieiet. To es varu saprast. Ta�u varēja pienākt laiks, kad tēvam ievajadzētos auto un Enstiju atrastu. Iekams tas notika, viņa cerēja uz brīnumu. Domāju, ka brīnuma loma bija jāno�spēlē tev. Tev bija jāpalīdz viņai dabūt miru�o projām, bet mēs paspējām ātrāk.

-��� Viņa jau bija nolikusi man domātās auto atslēgas.

Viņ� skatījās zemē, un viņa balss gandrīz pārgāja �uk�stā.

-��� Mēs atnācām pusstundu par ātru, Dreiton.

Pui�a galva paslējās aug�up.

-��� Es nekad neko tādu nedarītu.

-�� Pat ja draudētu �ķir�anās uz mū�u, ko? Nē, tu nekad to nedarītu.

Veksfords noklepojās.

-��� Un ko tu darīsi tagad?

-��� Do�os prom, sacīja Dreitons.

Viņ� devās uz durvīm, un zem zolēm �irkstēja stikla drumslas.

-��� Jūs esat sasitis savu statueti, viņ� pieklājīgi sacīja. Man �ēl.

Drīzumā Herkulam Puaro un komisāram Megrē piebiedrosies lieliskais inspektors Luks Tenets! Kriminālromānu cienītājiem apgāds �Artava� piedāvā daudzas saisto�as stun�das ievērojamās angļu rakstnieces Dorotejas Simpsones pasaulē. Pirmie romāni jaunajā sērijā:

SE�AS PĒDAS ZEM ZEMES

VILTUS NELAIĶIS

JA PAMODINĀTU MIRU�OS

MIRIS PIRMS RĪTAUSMAS

Bezdelīgu Iela 12.

TSlr.619641 (redakcija), 612383 (reklāmas birojs)

operatīvākā kriminālhronika

Abonē�anas indekss: 68237

diskusijas sports afi�as kino teātris foto mīlestība intrigas pasakās mūzika reklāma J TV i radio ,,, |l sat programmas fakti un notikumi

[1]monkcy angļu valodā nozīmē "mērkaķis".

R. Rendcla

♦Biedriskums (fran�u vai.).

[2] lip dcw~ lūpu rasa (angļu vai.).

[3] manas vīna ogas (fran�u vai.).

[4]gaļas un kartupeļu biezputras sacepums. (Tulk. piez.)

[4]tīkkoks verbenu dzimtas koks Indijā, Indoķīnā, ar cielu dzeltenbrūnu koksni. (Tulk. piez.)