Aleksandrs Makkols Smits

Uzvedības noteikumi skaistām meitenēm

.

� Nelaiķim Obidam Ramotsvem, kur� savulaik dzīvoja Mo�udi ciematā netālu no Gaborounas Botsvānā, Āfrikā, bija meita mma [1] Ramotsve. Viņa bija Tolokvengas zemnieka, vēlāk Galvenās dzelzceļu pārvaldes palīgstrādnieku priek�nieka Pumfamilitses Matekoni dēla mistera D�. L. B. Matekoni lī�gava.

Visi uzskatīja, ka tas ir labu labais pāris: viņa bija "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" dibinātāja un īpa�niece �ī vienīgā Botsvānas detektīvaģentūra apkalpoja gan dāmas, gan visus pārējos; viņam piederēja "Ātrais auto" pie Tolokvengas ceļa, un vispār misters D�. L. B. Matekoni bija izslavēts par vienu no labākajiem mehāniķiem Botsvānā. Cilvēki teica tas nākot par labu, ja laulātajiem ir da�ādas intereses. Tradicionālās ģimenes, kurās visu izlemj vīrs, kā arī pārzina lielāko daļu māj�saimniecības izdevumu, ir ļoti piemērotas sievietēm, kas vēlas mū�u pavadīt cepot, vārot un aprūpējot bērnus, ta�u laiki ir mainīju�ies, un izglītotajām sievietēm, kuras dzīvē vēlas kaut ko sasniegt, neap�aubāmi piemērotāks ir tāds variants, kad laulātajiem ir katram sava nodarbo�anās.

�ādai kopdzīvei bija daudz piemēru. Kaut vai mma Maketetses laulība: �ī sieviete bija nodibinājusi nelielu rūpnīciņu, kurā tika �ūdināti haki krāsas �orti skolēniem. Uzņēmējdar�bību viņa bija uzsākusi �aurā, slikti vēdināmā istabiņā savas mājas pagalma pusē, kur audumu piegrieza un sa�uva mma Maketetses māsīcas, ta�u drīz vien, eksportējot �ortus uz Namībiju un sagādājot sīvu konkurenci Keiptaunas lielajiem vieglās rūpniecības uzņēmumiem, viņa spēja izveidot vienu no ienesīgākajām Botsvānas firmām. Sieviete bija precējusies ar misteru Sedriku Maketetsi, kuram piederēja divi dzērienu veikali galvaspilsētā Gaborounā, un tre�o viņ� nesen bija atvē�ris Fransistaunā. Vietējā avīzē par �o pāri bija ievietots maz�liet mulsino�s raksts ar dzēlīgu virsrakstu: Dāma ra�o �ortus ar dzērienu tirgotāja palīdzību. Abi bija Komercijas kameras biedri, un skaidrs, ka misters Maketetse ar sievas panākumiem biznesā ārkārtīgi lepojās.

Protams, veiksmīgai darījumu sievietei jāuzmanās, vai vī�rietis, kur� ieguvis viņas labvēlību, nemeklē veidu, kā savas atliku�ās dienas pavadīt bez rūpēm. Ar �ādiem gadījumiem nācās sastapties bie�i, un mma Ramotsve bija novērojusi, ka tamlīdzīgas laulības gandrīz vienmēr beidzas dramatiski. Vīrs vai nu nodzer, vai nospēlē sievas uzņēmuma ienākumus, vai arī pats cen�as vadīt biznesu un galu galā aizlai� to postā. Vīrie�i ir labi uzņēmēji, sprieda mma Ramotsve, ta�u sievie�tes vismaz tikpat labas.

Sievietes pēc dabas ir taupīgākas: tādām tām jābūt, iero�be�ota bud�eta apstākļos cen�oties pabarot mū�am kārās bērnu mutes. Bērni ēd tik daudz, un neviens nespēj pagata�vot pietiekamā vairumā ķirbjus un putru viņu izsalku�ajiem vēderiem. Kas attiecas uz vīrie�iem, tie nekad neizskatās lai�mīgāki kā tad, kad patērē milzumu dārgas gaļas. Tas viss ir diezgan nomāco�i.

�īs būs veiksmīgas laulības, sprieda cilvēki, izdzirdēju�i par mma Ramotsves saderinā�anos ar misteru D�. L. B. Ma�tekoni. Viņ� ir vīrs, kuram var uzticēties, bet viņa ļoti laba sieviete. Vadīdami katrs savu uzņēmumu un kopā dzerdami tēju, abi būs ļoti laimīgi.

Mma Ramotsve zināja �o viedokli par viņas saderinā�a�nos un bija līdzīgās domās. Pēc posto�ās laulības ar Noutu Mokoti, d�eza trompetistu un nelabojamo meitu mednieku, par spīti daudzajiem piedāvājumiem mma Ramotsve nolēma nekad vairs neprecēties. Patie�ām, sākumā viņa atraidīja ari mistera D�. L. B. Matekoni bildinājumu un jāvārdu deva ti�kai pēc se�iem mēne�iem. Viņa saprata, ka labākais veids, kā pārbaudīt topo�o vīru, ietver sevī tikai vienu jautājumu, kuru var izvirzīt ikviena sieviete vai vismaz ikviena sieviete, kurai bijis labs tēvs, un uz kuru atbilde rodama tīri intuitīvi.

Mma Ramotsve sev uzdeva �o jautājumu attiecībā pret misteru D�. L. B. Matekoni, un atbilde bija nepārprotama.

Ko gan par viņu domātu mans nelaiķa tētiņ�? viņa sev jautāja.

To viņa sev vaicāja pēc tam, kad jau bija pieņēmusi mistera D�. L. B. Matekoni piedāvājumu, kā cilvēks, kur� grib zināt, vai krustcelēs nogriezies uz pareizo pusi. Mma Ramotsve at�cerējās pat vietu, kur bija uzdevusi sev �o jautājumu. Viņa bija izgājusi vakara pastaigā un devās uz priek�u pa vienu no takām, kura cauri ērk�ķainajiem krūmiem veda uz dambi. Pēk�ņi sieviete apstājās un paskatījās dzidri zilajās debesis, kas baloja virs galvas. Tuvojās saulriets, un pēk�ņi tās pārklā�jās ar vara sarkanām svītrām. �is bija dienas klusākais brīdis, un viņa stāvēja glu�i viena. Un tāpēc viņa jautāja skaļā balsī, it kā �eit atrastos vēl kāds, kur� varētu dzirdēt.

Viņa lūkojās debesīs, glu�i kā gaidīdama atbildi no tām. Ta�u atbildes tur, protams, nebija, bet mma Ramotsve to būtu zinājusi, pat neskatīdamās debesīs. Nebija �aubu, ka Obids Ramotsve, kur�, strādādams tālajās raktuvēs, bija redzējis visda�ādākos vīrie�us un zināja visas viņu vājības, misteru D�. L. B. Matekoni atzītu par labu esam. Un, ja tā, tad viņai par savu nākamo vīru vairs nav jāraizējas. Misters D�. L. B. Ma�tekoni pret sievu būs laipns.

Patlaban, sēdēdama "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1" kopā ar asistenti sava izlaiduma gada Botsvānas Sekretāru ko�led�as izcilāko absolventi mma Makutsi, viņa atcerējās par jautājumiem, kuri jāizlemj sakarā ar gaidāmajām kāzām. Visneatliekamākais, protams, bija tas, kur viņiem vajadzētu dzīvot. Un jāizlemj visai ātri; mistera D�. L. B. Matekoni nams pie Botsvānas Aizsardzības spēku kluba ar veco koloniālā stila verandu un mirdzo�o skārda jumtu neap�aubāmi ir pievilcīgs, ta�u mazāk piemērots dzīvo�anai nekā viņas pa�as māja Zebru ielā. Viņa dārzs ir noplucis īstenībā tas vairāk līdzinās iz�slaucītam pagalmam; turpretim mma Ramotsvei aug krietni daudz papaijas koku, da�as patīkami ēnainas akācijas un ir labi iekopts meloņu lauciņ�. Turklāt, kas attiecas uz iek�telpām, maz ko labu var teikt par mistera D�. L. B. Matekoni spartiskajiem gaiteņiem un neapdzīvotajām istabām, sevi�ķi, ja tās salīdzina ar mma Ramotsves mājas iekārtojumu. Viņa juta, ka būtu ļoti skumji �ķirties no dzīvojamās istabas ar mīkstajiem paklājiem uz pulētās sarkanā betona grīdas, no kamīna ar augstākā virsai�a, valstsvīra un pirmā Botsvānas prezidenta Seretses Hamas [2] piemiņas plāksnīti un no istabas stūrī stā�vo�ās kājminamās �ujma�īnas, kura joprojām lieliski darbojās arī tajos gadījumos, kad elektrības padeves traucējumu laikā modernās �ujma�īnas neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.

Līgavaini ilgi pierunāt nenācās. Patiesību sakot, lēmums par labu Zebru ielas namam nemaz nebija jāizskaidro. Pēc tam kad bāreņu patversmes pārvaldniece mma Potokvane bija misteru D�. L. B. Matekoni pierunājusi kļūt par kāda nabaga sērdieņa un viņa māsas invalīdes aud�utēvu, bērni nonāca mma Ramotsves mājās un palika tur uz dzīvi. Tādējādi tika no�lemts, ka visa ģimene dzīvos Zebru ielā. Pagaidām D�. L. B. Ma�tekoni joprojām mitinājās pats savā namā, ta�u uz vakariņām ieradās Zebru ielā.

Dzīvesvietas jautājums tika nokārtots vienkār�i. Ta�u pa�lika vēl bizness. Kamēr mma Ramotsve sēdēja pie sava raks�tāmgalda un vēroja, kā mma Makutsi viņu necilā biroja skapī kārto dokumentus, detektīves domas kavējās pie priek�ā stā�vo�ā grūtā uzdevuma. Izlemt nebija viegli, ta�u tas tika pa�veikts un tagad vajadzēja sevi pārvarēt un īstenot lēmumu dzīvē. To prasīja bizness.

Viens no vienkār�ākajiem uzņēmējdarbības likumiem vēsta, ka bez vajadzības nevajag papla�ināt telpas. Kad mma Ramotsve apprecēsies ar misteru D�. L. B. Matekoni, viņiem būs divi uzņēmumi ar diviem birojiem. Protams, tās būs ļoti at�ķirīgas firmas, ta�u "Ātrā auto" kantora telpas pie Tolokvengas ceļa bija ļoti pla�as, un mma Ramotsvei nenā�cās grūti saprast, ka viņai sava aģentūra jāvada no turienes. Detektīve smalki izpētīja D�. L. B. Matekoni ēku un pat vērsās pēc padoma pie vietējā būvuzņēmēja.

Tas būs viegli izdarāms, viņ� paziņoja, kad bija izpē�tījis remontdarbnīcu un tās kantori. Viņā pusē es ierīko�u vēl vienas durvis. Tad jūsu klienti varēs ienākt pa tām, un viņiem nebūs jāskatās uz visiem tiem eļļainajiem krāmiem darbnīcā.

Visa pamatā bija no �ā pasākuma iegūtie ienākumi, jo abu kantora telpu apvieno�ana ļautu mma Ramotsvei izīrēt pa�ai savu biroju. Patlaban skarbā patiesība par "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1" bija tāda, ka tā glu�i vienkār�i neienesa pietie�kami naudas. Ne jau tāpēc, ka trūktu klientu to bija atlikām bet gan tādēļ, ka detektīva darbs ir ārkārtīgi laikietilpīgs, un, ja mma Ramotsve prasītu īsto cenu, cilvēki to nespētu samaksāt. Pāris simti pulu1 par sare�ģījumu atrisinā�anu vai pazudu�u cilvēku atra�anu vēl varēja atļauties, un parasti par tamlīdzīgu darbu �āda maksa ari tika prasīta, ta�u īstā cena būtu da�i tūksto�i. Da�kārt �aubas ir labākas par īstu pārlie�cību, ja vien at�ķirību starp �iem diviem stāvokļiem var izteikt ar pieklājīgu naudas summu.

Uzņēmums varētu aiziet postā, pat ja mma Ramotsvei ne�būtu jāmaksā alga mma Makutsi. Detektīve �o sievieti bija pieņēmusi darbā par sekretāri, jo jebkurā biznesā, ja gribēja, lai cilvēki to uztver nopietni, priek�niekam ir vajadzīga sekre�tāre, ta�u drīz vien viņa saprata, ka aiz lielajām brillēm slēp�jas talants. Mma Makutsi tika iecelta amatā, pēc kura tik ļoti tīkoja, viņa kļuva par detektīves palīdzi. Tajā pa�ā laikā mma

Ramotsve juta pienākumu paaugstināt ari viņas algu, un tas aģentūras bankas kontu padarīja vēl nepievilcīgāku.

�o jautājumu mma Ramotsve apsprieda ar misteru D�. L. B. Matekoni, un līgavainis piekrita, ka viņai gandrīz nav izvēles.

Ja turpināsi �ādā garā, viņ� skumji sacīja, tu galu galā bankrotēsi. Esmu redzējis, kā iet biznesā. Tiek norīkots kāds, ko sauc par administratoru. Tas riņķo tev virs galvas kā maitasputns. Tas ir sliktākais, kas biznesā var notikt.

Mma Ramotsve noklak�ķināja mēli.

To es negribu, viņa teica. Tās manam uzņēmumam būtu ļoti skumjas beigas.

Viņi drūmi raudzījās viens otrā. Tad D�. L. B. Matekoni sacīja:

Tev viņa jāatlai�. Arī man savulaik nācies atlaist mehā�niķus. Tas nav viegli, ta�u bizness ir bizness.

Mma Makutsi bija tik laimīga, kad es viņu paaugstināju, klusi iebilda mma Ramotsve. Es tagad nevaru tā pēk�ņi pa�ziņot, ka viņa vairs nav detektīve. �ai sievietei �eit Gaborounā nav tuvinieku. Visi viņas radi dzīvo Bobonongā. Domāju, ka viņi ir ļoti nabadzīgi.

D�. L. B. Matekoni papurināja galvu.

Valstī ir daudz nabadzīgu cilvēku. Daudzi dzīvo lielā trūkumā. Ta�u tādēļ tu nedrīksti aizlaist pa vējam aģentūru. Tas nu ir skaidrs. No ieņēmumiem tev jāatskaita izdevumi. Starpība būs peļņa. Tu redzēsi, ka �ā cipara priek�ā būs mīnusa zīme. Tu nedrīksti�

Es nedrīkstu, iejaucās mma Ramotsve. Es nedrīkstu viņu tagad atlaist. Es Makutsi esmu kā māte. Viņa tik ļoti vēlas būt par detektīvi un tik smagi strādā!

Misters D�. L. B. Matekoni skatījās zemē. Viņam bija aiz�domas, ka mma Ramotsve gaida, lai viņ� kaut ko ierosina, tikai nevarēja saprast, kas īsti tas būtu. Vai viņa gribēja, lai misters D�. L. B. Matekoni dod naudu? Varbūt mma Ramotsve vēlējās, lai viņ� samaksā "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" rēķinus, kaut gan jau iepriek� bija noskaidrots, ka misters D�. L. B. Matekoni vadīs remontdarbnīcu, bet mma Ramotsve pievērsīsies saviem klientiem un viņu bēdām.

Es negribu, lai tu maksā, uzlūkodama D�. L. B. Matekoni ar cie�u skatienu, kas vienlaikus izraisīja bailes un apbrīnu, stingri teica mma Ramotsve.

Protams, nē, viņ� steig�us piemetināja. Es par to nemaz nebiju domājis.

No otras puses, turpināja mma Ramotsve, tev darb�nīcā vajadzīga sekretāre. Tavi dokumenti nekad nav kārtībā, vai ne? Tu nekad nepieraksti, cik esi samaksājis �iem saviem nevarīgajiem mācekļiem. Man �ķiet, tu viņiem kaut cik naudas arī aizdod. Vai tas tev ir pierakstīts?

D�. L. B. Matekoni kļuva izvairīgs. Kā mma Ramotsve uz�zinājusi, ka abi jaunekļi viņam parādā vairāk nekā se�simt pulu katrs un nekas neliecina, ka viņ� savu naudu kādreiz dabūs atpakaļ?

Vai tu vēlies, lai mma Makutsi nāk strādāt pie manis? viņ� jautāja, pārsteigts par �o mājienu. Kā tad ar viņas privātdetektlves darbu?

Kādu brīdi mma Ramotsve cieta klusu. Viņa neko līdz ga�lam vēl nebija izdomājusi, ta�u patlaban plāna aprises kļuva skaidrākas. Ja aģentūras birojs tiktu pārcelts uz darbnīcu, mma Makutsi varētu paturēt savu privātdetektlves asistentes darbu un vienlaikus strādāt par "Ātrā auto" sekretāri. Misters D�. L. B. Matekoni viņai par to maksātu algu, un tas nozīmētu, ka aģentūras bilance atbrīvotos no smagas nastas. Tas kopā ar naudu, kuru mma Ramotsve saņemtu par pa�reizējā biroja telpu īri, finansiālo stāvokli padarītu krietni pievilcīgāku.

Viņa izskaidroja savus apsvērumus misteram D�. L. B. Ma�tekoni. Kaut gan līgavainis vienmēr bija paudis �aubas par mma Makutsi lietderību, viņ� mma Ramotsves plānā saskatīja ari gai�ās puses, kuru vidū nozīmīga loma bija tam, ka �āds risinājums viņai joprojām ļautu būt laimīgai. Un to misters D�. L. B. Matekoni vēlējās visvairāk.

Mma Ramotsve nokrem�ļojās.

Mma Makutsi, viņa iesāka. Esmu kaut ko izdomājusi par nākotni.

Mma Makutsi, beigusi pārkārtot dokumentu skapi, abām bija pagatavojusi pa tasei sarkankrūmu tējas1 un iekārtojusies pusstundu ilgam pārtraukumam, kas parasti sākās pulksten vienpadsmitos. Asistente bija sākusi lasīt �urnālu vecu National Geographic izdevumu, kuru viņai bija aizdevis brā�lēns, kas strādāja par skolotāju.

Nākotne? Jā, tā alla� ir interesanta. Ta�u ne tik intere�santa kā pagātne, man �ķiet. �ajā �urnālā ir ļoti labs raksts, mma Ramotsve, viņa teica. Kad bū�u izlasījusi, es jums to aizdo�u. Tur rakstīts par mūsu sen�iem Austrumāfrikā. Autors ir doktors Līkijs viņ� ir ļoti slavens kaulu doktors.

Kaulu doktors? brīnījās mma Ramotsve. Mma Makutsi prata vienlīdz labi izteikties gan angļu, gan setsvanie�u va�lodā, ta�u laiku pa laikam viņa lietoja diezgan dīvainus vārdu savienojumus. Kas tas par kaulu doktoru? Izklausījās gandrīz kā "kaktu doktors", ta�u doktoru Līkiju, protams, neviens ne�uzskatīja par pū�ļotāju.

Jā, turpināja mma Makutsi. Viņ� zina visu par ļoti veciem kauliem. Viņ� tos izrok un atklāj mums mūsu pagātni. �eit, paskatieties.

Asistente turēja atvērtu uz divām lappusēm iespiestu fo�togrāfiju. Mma Ramotsve uzmeta tai skatienu. Viņa bija ievē�rojusi, ka viņas redze vairs nebija tāda kā pirms da�iem ga�diem, un baiļojās, ka agrāk vai vēlāk tas beigsies līdzīgi kā mma Makutsi ar neparasti lielām brillēm.

Vai �is ir doktors Līkijs?

Asistente pamāja ar galvu.

Jā, mma, viņa apstiprināja, tas ir viņ�. Doktors tur rokās galvaskausu, kas piederējis kādam pavisam aizvēsturis�kam cilvēkam. �is nelaiķis dzīvojis pirms daudziem, daudziem gadiem.

Mma Ramotsve jutās ieintriģēta.

Un �is nelaiķis, viņa jautāja, kas viņ� bija?

�urnālā rakstīts, ka viņ� dzīvojis laikā, kad cilvēku vēl bija pavisam maz, paskaidroja mma Makutsi. Toreiz mēs visi dzīvojām Austrumāfrikā.

Visi?

Jā. Visi. Mani radi. Jūsu radi. Visi cilvēki. Mēs visi esam cēlu�ies no vienas un tās pa�as aizvēsturisko cilvēku cilts. Doktors Līkijs to ir noskaidrojis.

Mma Ramotsve izskatījās domīga.

Tad jau iznāk, ka zināmā mērā mēs visi esam brāļi un māsas?

Esam gan, sacīja mma Makutsi. Mēs visi esam vie�nādi. Eskimosi. Krievi. Nigērie�i. Viņi ir tādi pa�i kā mēs. Tās pa�as asinis. Tā pati DNS.

DNS? jautāja detektīve. Kas tā tāda?

Tas ir kaut kas tāds, no kā Dievs mēdza taisīt cilvēkus, stāstīja mma Makutsi. Mēs visi esam pagatavoti no DNS un ūdens.

Mma Ramotsve kādu mirkli �o atklāsmi apsvēra. Viņa ne�kad nebija redzējusi eskimosus un krievus, bet nigērie�i nu gan bija pavisam savādāki. Ta�u, �ķiet, mma Makutsi bija tais�nība: ja vispasaules cilvēku brālība patie�ām kaut ko nozīmēja, tad tajā jābūt ietvertiem ari nigērie�iem.

-Ja ļaudis to zinātu, teica detektīve, ja vien tie zinātu, ka mēs visi nākam no vienas ģimenes, viņi cits pret citu iztu�rētos laipnāk, kā jums �ķiet?

Mma Makutsi nolika �urnālu.

Esmu par to pārliecināta, viņa sacīja. Ja cilvēki to zinātu, tiem nāktos grūti citiem sagādāt nepatik�anas. Dro�i vien viņi pat gribētu cits citam drusku vairāk palīdzēt.

Mma Ramotsve klusēja. Mma Makutsi iecerēto sarunu nevil�us bija novilcinājusi, ta�u detektīve kopā ar misteru D�. L. B. Matekoni visu bija izlēmusi, un viņai nebija citas iespējas, kā vien pavēstīt nepatīkamos jaunumus.

Tas ir ļoti interesanti, viņa, cenzdamās runāt stingrā balsī, sacīja. Kad būs vairāk laika, es par doktoru Līkiju izlasī�u vēl ko. Patlaban man visi spēki jāvelta �ā uzņēmuma turpmākās darbības nodro�inā�anai. Jūs jau zināt, ka atskaites neizskatās diez cik labi. Tās nelīdzinās pārskatiem, kas pub�licēti avīzēs; būsiet ievērojusi tās divas slejas izdevumi un ienākumi no kurām pirmā vienmēr ir krietni apjomīgāka par otro. Ar mūsu biznesu ir pavisam citādi.

Viņa apklusa un vēroja, kā �ie vārdi ietekmē mma Makutsi. Asistentes domas uzminēt nācās grūti, jo viņa slēpās aiz ace�nēm.

Tātad es gatavojos kaut ko uzsākt, turpināja mma Ra�motsve. Ja es neko nedarī�u, mums uzsūtīs administratoru vai arī baņķieri atņems mūsu biroju. Tā notiek ar uzņēmu�miem, kuriem nav peļņas. Tas ir ļoti slikti.

Mma Makutsi cie�i vērās savā rakstāmgaldā. Tad viņa pa�cēla skatienu pret mma Ramotsvi, un uz mirkli viņas briļļu stiklos atspoguļojās aiz loga augo�o ērk�ķaino koku zari. De�tektīve apmulsa: tas bija tāpat kā skatīties pasaulē ar cita cilvēka acīm. Kamēr viņa par to domāja, mma Makutsi pa�grieza galvu un mma Ramotsve ieraudzīja savas sarkanās klei�tas atspulgu.

Es daru, ko varu, klusi teica asistente. Ceru, ka dosiet man iespēju. Man ļoti patīk �eit strādāt par detektīves palīdzi. Es negribu visu atliku�o dzīvi būt tikai sekretāre.

Viņa apklusa un skatījās priek�niecē. "Kā gan jūtas mma Makutsi, Botsvānas Sekretāru koled�as absolvente, kura ek�sāmenā nopelnījusi deviņdesmit septiņus punktus no simt iespējamiem un kurai visā pasaulē nav neviena tuva cilvēka, izņemot da�us radiniekus tālajā Bobonongā?" domāja mma Ramotsve. Viņa zināja, ka mma Makutsi sūta radiem līdzek�ļus, jo reiz bija redzējusi savu palīdzi pastā nosūtām naudas pārvedumu simt pulu apmērā. Detektīve iedomājās, ka tuvi�nieki dro�i vien zina par radinieces paaugstinājumu un ir lepni par māsasmeitas vai vienalga, kas viņa tiem bija, labajām sekmēm Gaborounā. Ta�u patiesībā no priek�nieces puses �is paaugstinājums bija labdarības akts, un īstenībā tā bija mma Ramotsve, kas atbalstīja �os cilvēkus Bobonongā.

Viņas skatiens apstājās pie mma Makutsi rakstāmgalda: uz tā joprojām atvērts stāvēja �urnāls ar fotogrāfiju, kurā redza�mais doktors Līkijs turēja rokās galvaskausu. Doktors no fo�togrāfijas skatījās tie�i mma Ramotsvē. Izskatījās, ka viņ� grib sacīt: "Nu, mma Ramotsve? Kā tad būs ar jūsu asistenti?"

Viņa nokrem�ļojās.

Uztraukumam nav iemesla. Jūs joprojām būsiet detektīves palīdze. Ta�u, tā kā mēs pārvācamies uz Tolokvengas ceļa "Ātro auto", jums būs arī da�i citi pienākumi. Misteram D�. L. B. Matekoni vajadzīga palīdzība rakstu darbos. Jūs būsiet pa pusei viņa sekretāre un pa pusei mana palīdze, mma Ramotsve ieturēja pauzi un ātri piebilda: Ta�u jūs sevi jo�projām varat saukt par privātdetektīves asistenti. Tas būs jūsu amata īstais nosaukums.

Līdz darbdienas beigām mma Makutsi bija klusāka nekā parasti. Ne vārda neteikdama, viņa pagatavoja pēcpusdienas tēju un pasniedza priek�niecei krūzi, ta�u uz vakarpusi izska�tījās, ka viņa ar savu likteni ir samierinājusies.

Es lē�u, ka mistera D�. L. B. Matekoni kantori valda īsts juceklis. Nespēju iedomāties, ka viņa dokumenti būtu kārtībā. Vīrie�iem nepatīk noņemties ar tādiem darbiem.

No �ādas noskaņojuma maiņas mma Ramotsve jutās at�vieglota.

Tur patie�ām ir pamatīga nekārtība, viņa teica. Jūs viņam izdarīsiet ļoti lielu pakalpojumu, ja palīdzēsiet tikt ar to galā.

Kā tas darāms, mums mācīja koled�ā, sacīja mma Makutsi. Kādu dienu mūs aizsūtīja uz biroju, kur viss mē�tājās juku jukām, un mūsu uzdevums bija ieviest kārtību. Mēs bijām �etras es un vēl trīs glītas meitenes. Kamēr es strādāju, smukās meitenes birojā pavadīja laiku, pļāpādamas ar vīrie�iem.

Kā tad! iestarpināja mma Ramotsve. Varu to iedo�māties.

Es strādāju līdz pulksten astoņiem vakarā, turpināja mma Makutsi. Piecos pēc pusdienas pārējās meitenes mani atstāja strādājam un kopā ar vīrie�iem aizgāja uz bāru. Nā�kamajā rītā koled�as principāls teica, ka mēs esam ļoti labi pastrādāju�as un par �o darbu saņemsim visaugstāko atzīmi. Pārējās meitenes ļoti nopriecājās. Kaut gan es esot gandrīz visu sakārtojusi, viņām ticis grūtākais darbs turēt vīrie�us pa ga�balu, lai tie nemaisās pa kājām. Viņas patie�ām tā domāja.

Mma Ramotsve papurināja galvu.

�īs mei�as nekam nav derīgas, viņa teica. Mūsdienās Botsvānā ir pārāk daudz �ādu cilvēku. Ta�u varat sevi mieri�nāt ar domu, ka jums ir sekmējies. Jūs esat privātdetektlves asistente, bet kas ir �īs meitenes? Jādomā nekas.

Mma Makutsi noņēma savas lielās acenes un ar nēzdoga stūrīti sāka rūpīgi spodrināt to stikliņus.

Divas no viņām ir precēju�ās ar ļoti bagātiem vīrie�iem, sacīja mma Ramotsves asistente. Tās dzīvo lielās mājās ne�tālu no "Saules" viesnīcas. Es esmu redzējusi, kā viņas tur, uzliku�as dārgas saulesbrilles, pastaigājas. Tre�ā aizbrauca uz Dienvidāfriku un kļuva par modeli. Esmu redzējusi viņas bildi �urnālā. Mei�a dabūja vīru, kur� strādā �ajā �urnālā par foto�grāfu. Arī viņam ir lērums naudas, un meitene ir ļoti laimīga. �o cilvēku ļaudis iesauku�i pa Polaroidu Humalo. Viņ� ir ļoti izskatīgs un pla�i pazīstams.

Mma Makutsi uzlika brilles atpakaļ uz deguna un paska�tījās mma Ramotsvē.

Kādu dienu arī jūs tiksiet pie vīra, sacīja detektīve. Un �im cilvēkam būs ļoti paveicies.

Mma Makutsi papurināja galvu.

Nedomāju gan, viņa teica. Botsvānā ir par maz vī�rie�u. Tas labi zināms. Visi vīrie�i ir precēju�ies, un neviens, uz kuru varētu cerēt, vairs nav palicis pāri.

Jums jau arī nemaz nav jāprecas, mierināja mma Ra�motsve. Mūsdienās neprecētām sievietēm ir ļoti laba dzīve. Arī es esmu viena. Es ta�u neesmu precējusies.

Ta�u jūs precēsieties ar misteru D�. L. B. Matekoni, iebilda mma Makutsi. Jūs viena ūgi nepaliksiet. Jūs varēsiet�

Man nemaz nevajadzētu ar viņu precēties, iejaucās mma Ramotsve. Man tāpat ir labi. Manis pēc viss varētu palikt pa vecam.

Viņa apklusa, jo ievēroja, ka mma Makutsi atkal ir noņē�musi brilles un sāk tās vēlreiz spodrināt. Acenes bija nosvī�du�as.

Detektīve mirkli kaut ko apsvēra. Viņa nespēja skatīties uz nelaimīgu cilvēku un sēdēt, rokas klēpī salikusi. �ī nebija tā piemērotākā īpa�ība detektīviem, jo viņu darbā nācās sa�skarties ar daudzām likstām, ta�u mma Ramotsve savu sirdi nocietināt nespēja, lai kā centās.

Jā, un vēl kas, viņa sacīja. Es nepateicu, ka jūsu jaunais amats sauksies Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" direktora vietniece. Tas ir kaut kas vairāk nekā sekretāres darbs.

Mma Makutsi pacēla skatienu un pasmaidīja.

Ļoti labi, viņa teica. Jūs pret mani izturaties ļoti laipni, kundze.

Un tur būs ari lielāka alga, metusi piesardzību pie malas, paziņoja mma Ramotsve. Ne jau daudz lielāka, bet drusku lielāka gan. Jūs varēsiet mazliet vairāk palīdzēt saviem radiem Bobonongā.

�īs ziņas mma Makutsi, �ķiet, krietni uzmundrināja, un pē�dējo darbdienas uzdevumu da�u mma Ramotsves uz�ņāpto vēstuļu pārrakstī�anu viņa veica visnotaļ dedzīgi. Patla�ban sadrūmusi izskatījās detektīve. Vainīgs doktors Līkijs, viņa nosprieda. Ja nebūtu �īs sarunas, viņa būtu turējusies kā klints. Ta�u tagad mma Ramotsve bija savu palīdzi ne vien kārtējo reizi paaugstinājusi amatā, bet ari bez mistera D�. L. B. Matekoni piekri�anas pie�ķīrusi viņai algas pielikumu. Protams, par to līgavainim būs jāpastāsta, ta�u varbūt mazliet vēlāk. Nepatīkamās vēstis vienmēr varēja pagaidīt. Stiprais dzimums �ad tad mēdz savus aizsarglīdzekļus nolikt pie ma�las, un, lai kļūtu par veiksmīgu sievieti un sakautu vīrie�us ar viņu pa�u iero�iem, jāsagaida īstais brīdis. Kad tas ir pie�nācis, viņus var ietekmēt ar daudz mazāku piepūli. Ir tikai jāpagaida.

�Nometni viņi bija ierīkoju�i Okavango apgabalā netālu no Maunas pilsētas zem slaido mopani koku zariem. Nepilnu pusjūdzi uz ziemeļiem kā zila strēle starp brūnganajiem un zaļajiem krūmiem stiepās ezers. Savannas zāle �eit lekna un bieza labs klājiens dzīvnieku ganībām. Lai ieraudzītu zilo�ņus, kad tie lēnām virzījās barības meklējumos, vajadzēja būt vērīgam, jo pat to varenos, pelēkos apveidus sulīgais augājs darīja grūti pamanāmus.

Apmetne ar puslokā uzslietajiem pieciem vai se�iem pa�gaidu mitekļiem piederēja cilvēkam ar iesauku rra1 Pula misters Lietus, kas bija iemantojis ļau�u pārliecību, ka viņa iera�anās izraisa tik ļoti vajadzīgo lietu, un daba to daudzkārt apstiprināja. Rra Pula �ai ticībai ar prieku ļāva iesakņoties. Lietus bija liela laime, tādēļ arī, slavinot vai piesaucot �o svē�tību, da�dien skanēja saucieni: "Pula! Pula! Pula!" Rra Pula bija cilvēks ar kalsnu seju un raupju, saules izraibinātu ādu, kāda mēdz būt baltajiem, kuri visu mū�u pavadīju�i zem Āfrikas debesīm. Vasarraibumi viņu bija padarīju�i viscaur brūnu kā no cepe�krāsns izvilktu biskvītu.

Viņ� pamazītēm kļūst līdzīgs mums, teica kāds vīrs, kad kādu nakti viņi sēdēja ap ugunskuru. Vienā jaukā rītā viņ� pamodīsies un būs botsvānietis tādā pa�ā krāsā kā mēs.

Tu nevari viņu pārtaisīt par botsvānieti, tikai nomainot ādu, iebilda cits. Botsvānietim ir botsvānie�a iek�as. Zuluss no ārpuses izskatās tāds pats kā mēs, bet iek�pusē vienmēr paliek zuluss. Pat zulusu nevar pārtaisīt par botsvānieti. Viņi ir loti at�ķirīgi.

Pie ugunskura iestājās klusums, jo klāteso�ie apcerēja �o jautājumu.

Ir daudz lietu, kas tevi padara par to, kas tu esi, visbei�dzot sacīja viens no pēddziņiem. Ta�u vissvarīgākais mātes klēpis. Tur tu dabū pienu, kas tevi izveido par botsvānieti vai zulusu. Botsvānie�u piens botsvānie�u bērns. Zulusu piens zulusu bērns.

Dzemdē jau nekāda piena nav, teica viens no jaunā�kajiem vīrie�iem. la nu gan tas nenotiek.

Vecākais vīrs viņā nikni paskatījās.

No kā tad tu pirmos deviņus mēne�us pārtiec, mister Gudriniek, mister BSc [3] ? Vai tu gribi teikt, ka dzer mātes asinis? Ko tu neteiksi?

Jaunākais vīrietis papurināja galvu.

Es nezinu, ko bērns tur ēd un dzer, viņ� teica, ta�u, kamēr nav piedzimis, pienu viņ� nedabū. Par to gan esmu pārliecināts.

Vecākais nicīgi paskatījās.

Tu neko nesajēdz. Tev ta�u bērnu nav, vai ne? Ko tad tu par to vari zināt? Virs, kuram nav bērnu, runā tā, it kā viņam to būtu vesels pulks. Man ir pieci bērni. Pieci!

Viņ� pacēla vienas rokas iztaisnotus pirkstus.

Pieci bērni, vīrietis atkārtoja. Un visus piecus uzau�dzināja viņu mātes piens.

Visi klusēja. Pie otra ugunskura uz sēdekļiem, par kuriem kalpoja koka bluķi, bija apmeties rra Pula ar diviem klientiem. Viņu balsis atplūda līdz vīriem kā neskaidra murminā�ana, ta�u pēk�ņi tās apklusa. Rra Pula pielēca kājās.

Tur kaut kas ir, viņ� sacīja. Laikam �akālis. Da�reiz tie pielavās glu�i tuvu pie uguns. Citi dzīvnieki tik tuvu nenāk.

Viens no klientiem, vīrietis pusmū�ā ar ļoti lielu platmali galvā, piecēlās un cie�i vērās tumsā.

Vai leopards nevar pienākt tik tuvu? viņ� jautāja.

Nekādā ziņā, atbildēja rra Pula. �ie radījumi ir ļoti kautrīgi.

Sieviete, kura sēdēja uz saliekama brezenta ķebļa, strauji pagrieza galvu.

Tur noteikti kāds ir, viņa teica. Paklausieties!

Rra Pula nolika krūzi, kuru bija turējis rokā, un uzsauca saviem vīriem:

Saimon! Motopi! Lai kāds man atnes lukturi! Uz ātrāko!

Jaunākais vīrietis piecēlās un aizsteidzās uz saimniecības

telti. Iedams atpakaļ, lai atdotu darba devējam prasīto, ari viņ� izdzirdēja troksni un ieslēdza lukturi, kas ar spilgtas gaismas kūli izgaismoja tumsu, kura ietvēra visu nometni. Viri ieraudzīja krūmu un mazo kociņu aprises, kas taustīgajā gaismā izskatījās dīvaini saplacinātas it kā atrastos vienā plaknē.

Vai mēs to neaizbaidisim? vaicāja sieviete.

Var gadīties, atbildēja rra Pula. Ta�u pārsteigumi mums nav vajadzīgi, vai ne?

Gaismas stars �audījās apkārt un īsu brīdi apspīdēja ērk�ķu koka lapotni. Pēc tam tas noslīdēja pie koka saknēm, un tur viņi ieraudzīja�

Bērns! iesaucās vīrietis platmalē. Bērns? �eit?

Bērns bija nometies �etrrāpus. Gaismas kūļa ietverts, viņ�

bija sastindzis pārbīlī kā dzīvnieks, kas nokļuvis automa�īnas starme�u gaismā.

Motopi! uzsauca rra Pula. Dabū ciet to puiku! Atnes viņu �urp!

Vīrs ar lukturi, turēdams mazo augumu gaismas strēlē, �igli virzījās cauri garajai zālei. Kad viņ� nonāca līdz kokam, bērns pēk�ņi metās atpakaļ tumsā, ta�u aiz kaut kā aizķērās, paklupa un nokrita. Vīrietis noliecās, lai viņu paceltu, un �ajā brīdi nometa lukturi. Ar spalgu skaņu tas atsitās pret akmeni un nodzisa. Ta�u Motopi jau bija paspējis satvert zēnu, kur� viņa rokās spārdījās un locījās.

Nekaujies ar mani, mazais, vīrietis teica setsvanie�u valodā. Es tev pāri nedarī�u. Nudien nedarī�u.

Zēns spēra un trāpīja viņam pa vēderu.

Nedari tā! viņ� puiku sapurināja un, ar vienu roku pieturēdams, ar otru iecirta pamatīgu pliķi tam pa plecu.

Dabūji? Un dabūsi vēl, ja mēģināsi tēvocim spert! Pie�sargies!

Zēns, blieziena pārsteigts, pārstāja pretoties un kļuva ļen�gans.

Un vēl kas, nomurmināja vīrietis, tuvodamies rra Pūlas ugunskuram. Tu smirdi.

Viņ� nolika bērnu zemē pie galda, uz kura stāvēja petrole�jas lampa, ta�u joprojām turēja tā delnu gadījumam, ja puika grasītos bēgt vai spert kādam baltajam cilvēkam.

Tad tāds ir mūsu mazais �akālis, aplūkodams zēnu, noteica rra Pula.

Viņ� ir pliks, piemetināja sieviete. Neviena stērbele nav mugurā.

Cik vecs viņ� varētu būt? minēja viens no vīrie�iem.

Nevarētu būt vairāk par se�iem vai septiņiem gadiem. Pats lielākais.

Rra Pula pacēla lampu un tuvināja to bērnam: gaisma ro�taļājās uz viņa ādas, kas bija nosēta ar sīkām rētiņām un skrāpējumiem, it kā viņ� būtu vilkts caur ērk�ķainiem krūmiem. Vēders bija ierāvies un ribas izspiedu�ās; mazais dibentiņ� krunkains un nepievilcīgs, un uz vienas kājas pēdas liels pu��ums ar baltām malām un tum�u viduci.

Zēns lūkojās aug�up gaismā un izskatījās pēc tāda, kuram nav pa prātam, ka viņu aplūko.

Kas tu esi? jautāja rra Pula. Kā tu �eit gadījies?

Bērns skatījās gaismā un neatbildēja.

Pamēģini kalanga valodā, rra Pula mudināja Motopi.

Pamēģini kalanga valodā un pēc tam herero valodā. Viņ� izskatās pēc herero. Vai pēc bu�meņa. Tu ta�u mazliet proti �īs valodas, Motopi. Varbūt kaut ko izdibināsi.

Vīrs notupās, lai atrastos vienā augstumā ar zēnu. Sākumā viņ�, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, runāja vienā valodā, bet pēc tam, nesagaidījis atbildi, izmēģināja citu. Bērns bija kā mēms.

Nedomāju, ka �is zēns prot runāt, viņ� teica. Laikam viņ� nesaprot, ko es saku.

Sieviete paliecās uz priek�u un aizskāra bērna plecu.

Ak, tu, maziņais, viņa sacīja. Izskatās, ka tu�

Viņa iekliedzās un atrāva roku. Puika bija viņai iekodis.

Vīrietis sagrāba zēna roku, nogrūda palaidni sev pie kājām

un spēji iesita viņam pa seju.

Nē! uzkliedza Motopi. Slikts puika!

Sieviete viņu sa�utusi pagrūda.

Nesit bērnu! viņa kliedza. Viņ� ir nobijies. Vai tad tu neredzi? Viņ� negribēja man nodarīt sāpes. Man nevajadzēja viņu aiztikt.

Nav labi, ja bērns ko� cilvēkiem, mma, vīrietis klusi sacīja. Mums tas nepatīk.

Sieviete aptina plaukstai mutautiņu, un uz tā parādījās mazs asins traipiņ�.

Es iedo�u jums mazliet penicilīna, piedāvāja rra Pula. Cilvēku kodumi var slikti beigties.

Visi skatījās uz bērnu, kur� atkal bija apgūlies, it kā taisī�tos gulēt, ta�u skatījās aug�up uz apkārt stāvo�ajiem.

Viņ� ļoti dīvaini o�, ieminējās Motopi. Vai jūs to ievērojāt, rra Pula?

Rra Pula pao�ņāja gaisu.

Jā, viņ� teica. Varbūt tas ir no tā pu�uma. Izskatās, ka tas struto.

Nē, sacīja Motopi. Man ir ļoti labs deguns. Es sao�u to brūci, bet ir ari kāda cita dvaka. Bērni tā nekad nesmird.

Kas tad tā smird? gribēja zināt rra Pula. Vai tev �ī smaka ir pazīstama?

Motopi pamāja ar galvu.

Jā, viņ� atbildēja. Tā o� lauva. Nekas cits. Tikai lauva.

Kādu bridi valdīja klusums. Tad rra Pula sāka smieties.

Mazliet ziepju un ūdens, un viss būs kārtībā, viņ� teica. Un kādu līdzekli viņa savainotajai pēdai. Sēra pulveris to izsausēs.

Motopi uzmanīgi piecēla zēnu. Tas uzlūkoja pēddzini un sarāvās, ta�u nepretojās.

Nomazgā viņu un pēc tam paturi savā teltī, izrīkoja rra Pula. Neļauj viņam aizbēgt.

Klienti atgriezās savās vietās pie ugunskura. Sieviete sa�skatījās ar vīrieti, kur� uzrauca uzacis un paraustīja plecus.

No kurienes, pie velna, viņ� uzradies? ar apdegu�u zaru sabikstīdams ugunskuru, brīnījās rra Pula.

Laikam jau no kāda tuvīnā ciemata, viņ� turpināja. Viens tepat netālu ir kādas divdesmit jūdzes uz priek�u. Dro�i vien viņ� ir krūmājā nomaldījies ganuzēns. Laiku pa laikam tā atgadās.

Bet kāpēc viņam nav drēbju?

Rra Pula paraustīja plecus.

Da�reiz gani valkā tikai mazus priek�autiņus. Dro�i vien viņ� to pazaudējis krūmos. Varbūt tas kaut kur tepat mētā�jas.

Viņ� paskatījās sievietē.

Āfrikā tā gadās bie�i. �eit ir daudz nomaldīju�os bērnu. Viņi parasti atrodas. Nekas ļauns viņiem nenotiek. Ceru, ka par viņu neraizējaties?

Sieviete sarauca uzacis.

Protams, ka raizējos. Ar zēnu var būt noticis jebkas. Un plēsīgie dzīvnieki? Varbūt viņu aiznesis lauva. Daudz kas var notikt.

Jā, sacīja rra Pula, var gan. Ta�u nenotiek. Rīt mēs viņu aizvedīsim uz Maunu un atstāsim policijā. Viņi tiks galā. Policisti izdomās, no kurienes viņ� ir, un aizvedīs puiku mā�jās.

Sieviete izskatījās domīga.

Kāpēc jūsu ļaudis teic, ka viņ� o� pēc lauvas? Vai tad tas nav dīvaini?

Rra Pula smējās.

Cilvēki �eit stāsta visādas dīvainas lietas. Viņi parādības uztver pa savai modei. �is virs, Motopi, ir ļoti labs pēddzinis. Ta�u viņam ir nosliece par dzīvniekiem runāt kā par cilvē�ciskām būtnēm. Viņ� stāsta, ka zvēri ar viņu runā. Motopi apgalvo, ka varot saost dzīvnieka bailes. Tā viņ� mēdz runāt. Tā nu tas ir.

Kādu laiku viņi sēdēja klusēdami, un pēc brī�a sieviete paziņoja, ka vēlas doties pie miera. Viņi novēlēja cits citam labu nakti, un rra Pula ar otru vīrieti, gandrīz nesarunādamies un vērodami, kā sadeg malkas bluķi un dzirksteles aizlido debesis, pie ugunskura nosēdēja vēl labu pusstundu. Motopi mierīgi gulēja savā teltī, izstiepies �ķērsām ieejai, lai bērns, viņu neiztraucēdams, nevarētu izkļūt ārā. Ta�u neizskatījās, ka zēnam kaut kas tāds būtu padomā: viņ� bija aizmidzis drīz pēc tam, kad tika ienests pajumtē. Slīgdams miegā, Motopi ar miegainu, puspievērtu aci viņu vēroja. Apsegts ar vieglu apmetni, bērns dziļi elpoja. Viņ� bija alkatīgi saplosījis piedā�vāto gaļas gabalu un kāri remdējis slāpes ar lielu kausu ūdens, izlakdams to glu�i kā dzīvnieks pie dzirdinātavas. Joprojām bija jūtams dīvains, sīvs pelējuma smārds tā o� tikai lau�vas, nodomāja pēddzinis. Bet kāpēc gan bērns o� pēc lauvas, brīnījās Motopi.

�Gatavodamās doties uz Tolokvengas ceļa "Ātro auto", mma Ramotsve nolēma, ka viņai vaļsirdīgi jāatzīstas misteram D�. L. B. Matekoni. Detektīve saprata, ka, paaugstinādama mma Makutsi par darbnīcas direktora vietnieci, ir pārsniegusi savas pilnvaras, viņai pa�ai gan nemaz nepatiktu, ja mis�ters D�. L. B. Matekoni censtos paaugstināt kādu no "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" darbiniecēm -, un mma Ramotsve nosprieda, ka viss jāpastāsta līgavainim pilnīgi atklāti. Viņ� ir jauks cilvēks, un, kaut gan D�. L. B. Matekoni vienmēr bija uzskatījis, ka asistente ir lieka greznība, kuru detektīvaģentūra nevar atļauties, gan jau viņ� sapratīs, cik svarīgs mma Makutsi ir �is amats. Galu galā, kas gan tur slikts, ka viņa sevi sauc par direktora vietnieci, ja vien pilda uzticētos pienāku�mus. Ta�u palika vēl jautājums par algas pielikumu. Atrisināt to varētu būt krietni grūtāk.

Vēlāk pēcpusdienā mma Ramotsve mazajā, baltajā autobusiņā, kuru D�. L. B. Matekoni nesen bija salabojis, brauca uz Tolokvengas ceļa "Ātro auto". Tā kā mehāniķis bija pavadījis tik daudz brīvā laika, darbodamies ar motoru, automobilis atkal kalpoja labi. Savu laiku nokalpoju�ās detaļas D�. L. B. Ma�tekoni nomainīja pret glu�i jaunām, kuras bija pasūtītas ār�zemēs. Piemēram, tagad autobusiņam bija jauns karburators un pilnīgi jauna bremzē�anas sistēma. Mma Ramotsvei atlika vien pieskarties brem�u pedālim, lai autobusiņ� iekaukdamies apstātos. Pirms misters D�. L. B. Matekoni bija veltījis tam savus pūliņus, detektīvei nācās bremzes trīs �etras reizes raus�tīt un tikai tad automa�īna sāka samazināt ātrumu.

�ķiet, ka es vairs nekad nevienam neiebrauk�u pakaļā, pateicīgi sacīja mma Ramotsve, pirmo reizi izmēģinādama jau�nās bremzes. Es varē�u apstāties tie�i tur, kur vēlos.

D�. L. B. Matekoni izskatījās norūpējies.

Ir ļoti svarīgi, lai automobilim būtu labas bremzes, viņ� teica. Tu nedrīksti sava auto bremzes atkal novest līdz tādam stāvoklim. Tikai pasaki man, un es tūlīt pārliecinā�os, vai viss ir labākajā kārtībā.

Es tā darī�u, apsolīja mma Ramotsve.

Automobiļi viņu gandrīz nemaz neinteresēja, ta�u detek�tīve no sirds mīlēja savu mazo, balto autobusiņu, kur� viņai tik uzticami bija kalpojis. Mma Ramotsve nesaprata, kāpēc cilvēki tik ļoti kāro mersedesus, ja ir tik daudz citu automa�īnu, par kurām nav jāba�ījas, ka tās savus vadītājus sveikus un vese�lus nogādās vajadzīgajā vietā. Interese par automobiļiem lai paliek vīrie�u ziņā, domāja mma Ramotsve. Tā tiem rodas jau bērnībā, kad zēni meistaro spēļu auto no stieplēm un skārda gabaliem, un neatstāj viņus līdz kapa malai. Kāpēc gan vīrie�i domā, ka automa�īnas ir tik interesantas? Automobilis nav nekas cits kā vien ma�īna, un vajadzētu domāt, ka vīrie�iem patīk arī veļas ma�īnas un gludekļi. Ta�u tie viņiem nepatīk. Vēl nekad nav manīts pulciņ� vīrie�u tērgājam par veļas ma��īnām.

Viņa ieradās Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto" un izkāpa no mazā, baltā autobusiņa. Caur nelielo lodziņu, kas vērās uz pa�galmu, varēja redzēt kantoritī neviena nav, un tas nozīmēja, ka misters D�. L. B. Matekoni dro�i vien darbnīcā palīdis zem kāda automobiļa vai ari cen�as saviem grūti audzināmajiem mācekļiem izskaidrot sare�ģītu mehānikas jautājumu. Viņ� bija atzinies mma Ramotsvei savā bezspēcībā no �iem jaunek�ļiem izveidot kaut ko daudzmaz jēdzīgu, un viņa līgavainim juta līdzi. Jaunos cilvēkus nebija viegli pārliecināt par nepie�cie�amību strādāt: tie gaida, ka visu pasniegs uz paplātes. Neviens no viņiem nesaprot viss, kas Botsvānā labs, un labā nav mazums nopelnīts ar smagu darbu un pa�aizlie�dzību. Botsvānā nekad nebija aizņēmusies naudu un iestigusi parādos kā ļoti daudzas citas Āfrikas valstis. Botsvānie�i tau�pīja un vēlreiz taupīja, un naudu tērēja visai apdomīgi: katrs cents, katra thēbe' bija uzskaitīta: politiķu kabatās neiegūla nekas. "Mēs varam būt lepni par savu valsti," domāja mma Ramotsve, "un es tāda ari esmu. Es esmu lepna par to, ko pa�veica mans tēvs Obids Ramotsve; es lepojos par Seretsi Hamu, jo viņ� radīja jaunu valsti vietā, kurā briti īsti nezināja, ko iesākt. Angļi par mums nelikās zinis, ta�u tagad viņi redz, ko spējam. Viņi mūs apskau�." Mma Ramotsve bija lasījusi, ko teicis Amerikas vēstnieks. "Mēs apsveicam Botsvānas tautu ar tās sasniegumiem," viņ� bija paziņojis. �ie vārdi viņai lika lep�numā starot. Viņa zināja, ka cilvēki aiz deviņām jūrām, cilvēki tajās tālajās, nepazīstamajās valstīs Botsvānu vērtē atzinīgi.

Būt afrikānim ir jauki. Daudzviet Āfrikā valda izmisums un notiek briesmu lietas, par kurām iedomājoties vien jākaunas, ta�u ir ari cita Āfrika. Lai cik lielas būtu afrikāņu cie�anas, lai cik sirdi ploso�a kareivju patiesībā ar �autenēm apbruņotu pui�eļu ne�ēlība un viņu radītais haoss, vienalga, Āfrikā ir daudz kā tāda, par ko afrikāņi no sirds var lepoties. �eit sasto�pama laipnība un spēja pasmaidīt, un māksla, un mūzika.

Mma Ramotsve iegāja darbnīcā. Tajā atradās divas auto�ma�īnas viena uz pacēlāja, otra ar akumulatoram pievie�notu nelielu uzlādē�anas ierīci novietota pie sienas. Da�as autodaļas mētājās uz grīdas tur bija izpūtējs un vēl kāda detaļa, kuru viņa nepazina; zem automobiļa, kas atradās uz pacēlāja, stāvēja atvērta instrumentu kaste. Ta�u no mistera D�. L. B. Matekoni nebija ne vēsts.

Tikai tad, kad viens no pui�iem piecēlās, sieviete saprata, ka darbnīcā ir ari mācekļi. Viņi bija sēdēju�i zemē, muguru pret tuk�ām eļļas mucām atbalstīju�i, un kavēju�i laiku ar iecienīto kauliņu spēli. Patlaban garākais jauneklis, kura vārdu mma Ramotsve nekādi nespēja ielāgot, piecēlās un noslaucīja rokas savā netīrajā virsvalkā.

1 Thēbe sīknauda Botsvānā.

Sveika, mma, sacīja māceklis. Viņa �eit nav. Nav saimnieka. Viņ� aizbrauca mājās.

Jaunais cilvēks viņai plati uzsmaidīja, un �ajā smaidā sie�viete saskatīja kaut ko mazliet aizskaro�u. Tas bija ļoti familiārs smaids it kā puisis gatavotos uzlūgt uz deju kādu meiteni. Mma Ramotsve �os jaunos cilvēkus pazina. D�. L. B. Mate�koni bija stāstījis, ka vienīgais, kas tos interesē, ir meitenes, un mma Ramotsve tam noticēja. Un bēdīgākais, ka atradīsies pietiekami daudz mei�u, kurām patiks �ie jaunekļi ar bagātīgi saeļļotajiem matiem un �ilbino�ajiem, platajiem smaidiem.

Kāpēc tad viņ� tik agri aizbrauca mājās? mma Ra�motsve brīnījās. Vai tad darba vairs nav? Un tādēļ jūs abi te sē�at?

Māceklis smaidīja. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā cil�vēkam, kur� kaut ko zina, un detektīve prātoja, kas tas varētu būt. Varbūt tā ir tikai pārākuma sajūta, augstprātīga laipnība stāja, kādu viņ� ieņēma visu sievie�u priek�ā?

Nē, puisis atbildēja, palūkodamies lejup uz savu drau�gu. Darba ir diezgan. Mums vēl jātiek galā ar �o braucamo.

Viņ� pavir�i pamāja uz automobili, kas atradās uz pacēlāja.

Piecēlās arī otrs māceklis. Viņ� kaut ko bija ēdis, un ap lūpām viņam bija �aura, balta ēdiena atlieku svītriņa. "Kā gan tas patiktu meitenēm?" draiski nodomāja mma Ramotsve. Viņa iztēlojās, kā jaunais cilvēks, būdams svētlaimīgā neziņā par neglīto mutes ietvaru, cen�as aplidot kādu meiteni. Viņ� varbūt ir diezgan izskatīgs, ta�u baltā kontūra ap lūpām iz�raisītu drīzāk smieklus nekā sirdsdarbības paātrinā�anos.

Pēdējā laikā priek�nieks bie�i vien kaut kur aiziet, sa�cīja otrs māceklis. Da�reiz viņ� aizbrauc jau ap pulksten diviem. Visu darbu viņ� atstāj mums.

Ta�u mums ir sare�ģījumi, iejaucās viņa draugs. Mēs visu neprotam izdarīt. Jūs jau zināt, ka ar ma�īnām mēs pro�tam apieties tīri labi, bet visu vēl neesam iemācīju�ies.

Mma Ramotsve paskatījās aug�up uz pacēlāju. Tur bija viens no vecajiem fran�u mikroautobusiem, kuri da�os Āfrikas apvidos ir tik iecienīti.

Lūk, piemēram, �is, norādīja pirmais māceklis. �ai automa�īnai no izpūtēja nāk tvaiks. Veseliem mākoņiem. Tas nozīmē, ka ir saplīsusi blīve un dzesē�anas �ķidrums nokļūst cilindros. Tāpēc ari nāk tvaiks. Svilpdams. Lērums tvaika.

Nu? vaicāja mma Ramotsve. Kāpēc tad jūs to nesa�labojat? Misters D�. L. B. Matekoni ta�u visu laiku nevar jūs turēt pie rociņas, vai ne?

Jaunākais māceklis sabozās.

-Jūs domājat, ka tas ir tik vienkār�i, mma? Vai esat kādreiz mēģinājusi noņemt pe�o motora galvu? Laikam jau neesat.

Mma Ramotsve samierino�i pamāja ar roku.

Es jūs nenosodu, viņa teica. Bet kāpēc jūs nepaprasāt misteram D�. L. B. Matekoni, lai parāda, kā tas izdarāms?

Vecākais māceklis izskatījās uzbudināts.

Viss jau būtu labi, kundze. Ta�u sliktākais ir, ka viņ� nerāda. �efs aiziet mājās un atstāj mūs, lai izskaidrojamies ar klientiem. Viņiem tas aplam nepatīk. Viņi prasa: "Kur ir mans auto? Kā lai es pārvietojos, ja jūs dienām ilgi labojat manu braucamo? Man jāstaigā apkārt kā tādam kājāmgājējam." Tā viņi saka, mma.

Mma Ramotsve kādu brīdi klusēja. Tas bija glu�i neticami, ka misters D�. L. B. Matekoni, kur� vienmēr bija tik pedantisks, savā biznesā pieļautu kaut ko tamlīdzīgu. Viņ� bija iemantojis cieņu ar to, ka automobiļus laboja labi un ātri. Ja kāds ar viņa darbu nebija apmierināts, tam bija tiesības vest ma�īnu atpa�kaļ uz darbnīcu, kur D�. L. B. Matekoni bez maksas novērsa visus trūkumus. Izskatījās, ka �ie divi mācekļi no motoriem saprata visai maz, turklāt nebija pārliecības, ka tie neizvēlē�sies vieglākos ceļus, tāpēc �ķita neiespējami, ka D�. L. B. Ma�tekoni, kur� vienmēr strādāja tik akurāti, viņu pārziņā uz pa�cēlāja atstātu automa�īnu.

Mma Ramotsve nolēma drusku vairāk izpra�ņāt vecāko puisi.

Vai tu man gribi sacīt, viņa, pazeminādama balsi, jau�tāja, vai tu gribi teikt, ka misters D�. L. B. Matekoni par �iem automobiļiem neliekas zinis?

Māceklis skatījās sievietē, nepieklājīgi ļaudams abu ska�tieniem sastapties. "Ja puisis kaut ko zinātu par labu uzve�dību," domāja mma Ramotsve, "viņ� uz mani tā neblenztu. Viņ� nodurtu skatienu, kā pieklājas jaunietim vecāka cilvēka klātbūtnē."

-Jā, māceklis vienkār�i atbildēja. Jau apmēram kādas desmit dienas izskatās, ka misters D�. L. B. Matekoni ir zau�dējis interesi par �o darbnīcu. Vēl vakar viņ� man teica, ka do�oties uz savu ciematu un mani atstā�ot savā vietā. Viņ� sacīja, ka man jādara viss, kas manos spēkos.

Mma Ramotsve ievilka elpu. Viņa redzēja, ka jaunais cilvēks runā patiesību, ta�u tā bija patiesība, kurai grūti noticēt.

Un vēl kas, sacīja māceklis, slaucīdams rokas eļļainā lupatā. Viņ� nav samaksājis rezerves daļu piegādātājiem par iepriek�ējiem diviem mēne�iem. Kādu dienu, kad saimnieks atkal bija tā paagrāk aizbraucis, viņi zvanīja, un es pacēlu klausuli, vai ne, Seletsi?

Uzrunātais pamāja ar galvu.

Tā vai citādi, puisis turpināja, bet viņi teica ja mēs nesamaksā�ot desmit dienu laikā, viņi mums vairs nedo�ot ne�vienu detaļu. Piegādātāji gribēja, lai es to pastāstu misteram D�. L. B. Matekoni un viņu pasteidzinu. Tā viņi teica. Man tas esot jāpasaka �efam. Redz, kas man esot jādara.

Un vai tu pateici? jautāja mma Ramotsve.

-Jā, es pateicu, māceklis atbildēja. Es teicu: "Pa�ukstē�u jums vienu vārdu, rra. Tikai vienu vārdu." Un tad es to pa�teicu.

Mma Ramotsve vēroja jaunekļa sejas izteiksmi. Skaidrs, ka māceklis gribēja spēlēt ba�īga darbinieka lomu lomu, kāda, kā �ķita mma Ramotsvei, viņam nekad līdz �im nebija iedalīta.

Un tad? Ko viņ� uz to atbildēja?

Māceklis no�ņaukājās un ar roku noslaucīja degunu.

Viņ� atbildēja, ka mēģinās kaut ko darīt. Tā viņ� teica. Bet ziniet, ko es domāju? Ziniet, mma, kas, manuprāt, noticis?

Detektīve nogaido�i skatījās uz mācekli.

Viņ� turpināja.

Es domāju, ka misteram D�. L. B. Matekoni �ī darbnīca vairs nerūp. Izskatās, ka viņam reiz pietiek. Domāju, ka viņ� to grib atdot mums un pats braukt uz dzimtajām zemēm audzēt melones. Misters D�. L. B. Matekoni ir kļuvis vecs. Vi�ņam pietiek.

Mma Ramotsve ievilka elpu. �I atklātā nekaunība bija viņu satriekusi: �eit stāvēja �is� �is nekam nederīgais māceklis, kur� bija labi pazīstams ar savu prasmi trenkāt skuķus, kas gāja garām darbnīcai, tas pats māceklis, kuru D�. L. B. Matekoni reiz bija pieķēris motoru apstrādājam ar āmuru, patlaban stās�tīja, ka misters D�. L. B. Matekoni ir gatavs padoties.

Lai sagatavotu pienācīgu atbildi, mma Ramotsvei bija va�jadzīga vismaz minūte.

Tu esi ļoti rupj�, jaunais cilvēk, viņa visbeidzot teica.

Misters D�. L. B. Matekoni nav zaudējis interesi par darbnīcu. Un viņ� nepavisam nav vecs. Viņam ir knapi �etrdesmit, un tas nozīmē, ka viņ� nepavisam nav vecs, pretēji tam, ko jūs te domājat. Un visbeidzot misteram D�. L. B. Matekoni nav nolūka uzticēt darbnīcu nevienam no jums. Tad �im biznesam būtu beigas. Vai tu mani saproti?

Vecākais māceklis, atbalstu meklēdams, paskatījās uz draugu, ta�u tas cie�i raudzījās zemē.

Es jūs saprotu, mma. Es atvainojos.

Kā tad, sacīja mma Ramotsve. Varu pastāstīt vēl kādus jaunumus. Misters D�. L. B. Matekoni nupat ir pieņēmis darbā mened�eri. Viņa sāks strādāt visai drīz, un jums abiem vajadzēs piesargāties.

Uz vecāko mācekli viņas vārdi atstāja gaidīto iespaidu tas nometa eļļaino auduma gabalu un noraizējies skatījās darbabiedrā.

Kad viņ� sāks strādāt? puisis nervozi apvaicājās.

Nākamnedēļ, atbildēja mma Ramotsve. Un tā ir viņa.

Viņa? Sieviete?

-Jā, teica mma Ramotsve, pagriezdamās, lai ietu prom.

la ir sieviete, viņu sauc mma Makutsi, un viņa ir ļoti stingra pret mācekļiem. Un tāpēc �eit vairs nebūs nekādas slaistl�anās un kauliņu spēles. Skaidrs?

Mācekļi drūmi pamāja ar galvu.

Nu, tad tagad mēģiniet salabot �o automa�īnu, sacīja mma Ramotsve. Pēc pāris stundām es atgriezī�os un paska�tī�os, kā jums veicas.

Viņa devās atpakaļ uz busiņu un ierāpās vadītāja sēdeklī. Mma Ramotsvei, dodot mācekļiem darba uzdevumus, bija izde�vies runāt ļoti stingri, ta�u sirds dziļumos viņa jutās nedro�a. Patiesību sakot, viņa jutās ārkārtīgi noba�ījusies. Pieredze lie�cināja, ka tad, ja cilvēki sāk sev neraksturīgi uzvesties, ir no�ticis kaut kas ļoti slikts. Misters D�. L. B. Matekoni bija caur�caurēm apzinīgs cilvēks, un tik apzinīgi vīri neatstāj novārtā klientus, ja vien tam nav kāds ļoti svarīgs iemesls. Kas gan tas varēja būt? Vai tas bija saistīts ar abu gaidāmajām kāzām? Vai viņ� būtu pārdomājis? Varbūt viņ� grasījās bēgt?

Mma Makutsi aizslēdza "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" durvis. Mma Ramotsve bija devusies uz darbnīcu, lai apspries�tos ar misteru D�. L. B. Matekoni, un atstājusi asistenti pabeigt vēstules un aiznest tās uz pastu. �obrīd mma Makutsi nebija par grūtu izpildīt jebkuru lūgumu tik ļoti viņa priecājās par paaugstinājumu amatā un algas pielikumu. Bija otrdiena, un rīt būs algas diena, pat ja viņai maksās pēc vecās likmes. Mma Makutsi labprāt sevi ar kaut ko palutinātu varbūt mājupceļā tie varētu būt virtuļi. Viņas ceļ� uz mājām veda gar mazu ki�osku, kur pārdeva virtuļus un citus ceptus na�ķus, kuri tik kār�dino�i smar�oja. Ta�u mma Makutsi bija naudas grūtības. Liels cepts virtulis maksāja divas pūlas, un tas bija dārgs prieks, it sevi�ķi, ja zināms, cik maksā vakariņas. Dzīve Gaborounā ir dārga; izskatījās, ka viss maksā divreiz vairāk nekā mājās. Laukos ar desmit pūlām varēja iztikt ilgi; �eit Gaborounā likās, ka desmit pulu naudas zīmes rokās glu�i vai izkūst.

Mma Makutsi īrēja istabiņu kāda nama iek�pagalmā pie Lobatses ceļa. Istaba aizņēma pusi no mazas vieglbetona būdiņas, kuras logi raudzījās uz �ogu pagalma dziļumā un līkumotu taciņu, kas bija iemīļota uzturē�anās vieta smailpurnainiem suņiem. �ķita, ka suņi ne visai grib draudzēties ar mājas ļaudīm, tie labprātāk biedrojās pa�i savā starpā un klimta apkārt pa divi un trīs. Dro�i vien kāds tos ik pa laikam baroja, ta�u suņu ribas bija izspiedu�ās, un izskatījās, ka tie pastāvīgi apsaimnieko atkritumu tvertnes. Gadījumā, ja mma Makutsi atstāja vaļā durvis, viens no suņiem nāca iek�ā un skatījās sievietē sērīgām, badīgām acīm, kamēr tika iztriekts ārā. Varbūt tas mma Makutsi bija pat lielāks apvainojums nekā birojā ieklīdu�ās vistas, kuras knāba viņai kājās.

Mma Makutsi bodītē nopirka virtuli un tūlīt pat sāka to ēst; viņa nolaizīja no pirkstiem cukuru, un maltīte bija galā. Apmierinājusi izsalkumu, mma Makutsi soļoja uz māju pusi. Viņa būtu varējusi braukt ar mikroautobusu tas bija samērā lēts pārvieto�anās veids -, ta�u mma Makutsi patika pastai�gāties un izbaudīt vakarīgo vēsumu, tāpēc uz mājām viņa īpa�i nesteidzās. Sieviete prātoja, vai brālim �ī būs bijusi laba diena vai ari klepus to pavisam nomocījis. Kaut gan brālis bija gau�ām vārgs, pēdējās dienās viņ� jutās glu�i labi, un tāpēc mma Makutsi pāris naktis varēja labi izgulēties.

Brālis pie viņas ieradās pirms diviem mēne�iem pēc ilgs�to�a ceļojuma ar autobusu. Mma Makutsi ar vilcienu devās viņam pretim uz autobusu staciju un, satikusi brāli, īsu brīdi viņu aplūkoja, kā to nepazīdama. Abu iepriek�ējā tik�anās reizē brālis izskatījās pavisam labi, bija pat apaļīgs; turpretim tagad viņ� bija sakumpis un izdēdējis un krekls brīvi plandī�jās ap viņa krūtīm. Kad mma Makutsi beidzot attapās, viņa pieskrēja tam klāt un, satvērusi brāļa roku, jutās satriekta, jo tā bija karsta un sausa, un āda bija sasprēgājusi. Viņa pacēla brāļa ceļasomu, kaut gan viņ� to gribēja darīt pats, un stiepa līdz mikroautobusam, kura mar�ruts veda pa Lobatses ceļu.

Pēc tam viņ� nolikās gulēt uz matra�a, kuru mma Makutsi paklāja istabas pretējā pusē. No vienas sienas līdz otrai viņa novilka stiepli, kurai piestiprināja aizkaru, lai radītu brālim sajūtu, ka tam ir savs atsevi�ķs kaktiņ�. Ta�u Makutsi dzirdēja katru viņa �erksto�ās elpas vilcienu un bie�i pamodās no ne�skaidras murminā�anas miegā.

Tu esi laba māsa, jo mani pieņēmi, viņ� teica. Man paveicies, ka man ir tāda māsa.

Viņa iebilda, ka tās nav nekādas neērtības un viņai ir pa�tīkami būt kopā ar brāli, ka tas var palikt, kamēr izveseļojas un atrod darbu Gaborounā, kaut gan zināja, ka tas nekad ne�notiks. Arī viņ� pats to zināja, ta�u nekad par to neieminējās tāpat kā par ne�ēlīgo kaiti, kura lēnām, glu�i kā sausums novītina ainavu, tuvināja viņa mū�a beigas.

Patlaban, atgrie�oties mājās, viņa nesa brālim labas ziņas. Viņam vienmēr bija ļoti interesanti paklausīties, kas atgadījies aģentūrā, un viņ� alla� gribēja zināt visus darbdienas sīkumus. Slimnieks nekad nebija redzējis mma Ramotsvi mma Makutsi negribēja, ka priek�niece uzzina par brāļa slimību -, ta�u viņ� detektīvi dzīvi iztēlojās un vienmēr par viņu apjautājās.

Varbūt kādudien es mma Ramotsvi satik�u, viņ� teica. Tad es varē�u pateikties par visu labo, ko �ī sieviete darī�jusi tavā labā. Ja nebūtu viņas, tu nekad nevarētu kļūt par detektīva asistenti.

Viņa ir jauka sieviete.

Es zinu. Es varu iedomāties �o glīto sievieti ar smaidu uz tuklajiem vaigiem. Es iztēlojos, kā jūs kopā dzerat tēju. Esmu laimīgs, to iedomājoties vien.

Mma Makutsi gribēja nopirkt virtuli arī brālim, ta�u vi�ņam bie�i nebija ēstgribas, un kārums aizietu bojā. Viņam sāpot mute, viņ� �ēlojās, un klepus neļaujot neko daudz apēst. Tāpēc sirdzējs bie�i vien norija tikai mazliet zupas, kuru mma Makutsi pagatavoja uz mazās petrolejas plītiņas, un pat �o mazumiņu viņam da�reiz bija grūti dabūt lejā.

Kad viņa pārnāca mājās, kāds cilvēks tur bija jau priek�ā. Mma Makutsi izdzirdēja sve�u balsi un uz mirkli izbijās, ka viņas prombūtnes laikā noticis kaut kas slikts, ta�u, iegājusi istabā, redzēja, ka aizkars ir atvilkts un blakus brāļa matracim uz saliekamā ķebļa sē� kāda sieviete. Izdzirdējusi atveramies durvis, tā piecēlās un pagriezās pret mma Makutsi.

Es esmu �ēlsirdīgā māsa no Anglikāņu patversmes, viņa paskaidroja. Atnācu apraudzīt jūsu brāli. Mani sauc māsa Belid�e.

�ēlsirdīgajai māsai bija patīkams smaids, un mma Makutsi viņa uzreiz iepatikās.

Tas no jūsu puses ir ļoti laipni, sacīja mma Makutsi.

Savā vēstulē es tikai gribēju jums darīt zināmu, ka viņam nav labi.

Māsa Belid�e pamāja ar galvu.

-Jūs rīkojāties pareizi. Mēs laiku pa laikam varam iegriez�ties un viņu apciemot. Ja vajadzīgs, varam atnest pārtiku. Mēs varam ari kaut ko palīdzēt pat ja tas nav nekas liels. Mums ir ari mazliet zāļu jūsu brālim. Tis gan nav pārāk iedar�bīgas, ta�u drusku palīdzēs.

Mma Makutsi pateicās un palūkojās brālī.

Viņu nomoka klepus. �ķiet, ka tas ir pats ļaunākais.

Viegli nav, sacīja �ēlsirdīgā māsa.

Viņa no jauna apsēdās uz ķebļa un saņēma slimnieka roku.

Jums jādzer vairāk ūdens, Ri�ard, viņa teica. Nav labi, ka jūs mokāties slāpēs.

Vājinieks atvēra acis un paskatījās māsā Belid�ē, ta�u ne�atbildēja. Viņ� īsti nesaprata, kāpēc �eit atrodas �ī sieviete, un nodomāja, ka tā dro�i vien ir māsas draudzene vai kai�miņiene.

�ēlsirdīgā māsa paskatījās uz mma Makutsi un ar �estu aicināja viņu apsēsties uz grīdas abiem līdzās. Tad, joprojām turēdama slimnieka roku, tā paliecās uz priek�u un aizskāra viņa vaigu.

Kungs Jēzu, kas esi palīgs mūsu cie�anās! viņa lūdza.

Paskaties lejup uz �o nabaga cilvēku un esi viņam �ēlīgs. Piepildi viņa dienas ar prieku. Dari viņu laimīgu māsas dēļ, kura palīdz uzveikt slimību. Un sūti prieku viņa sirdij.

Mma Makutsi aizvēra acis un uzlika roku uz �ēlsirdīgās māsas pleca; tā palika tur visu laiku, kamēr viņas sēdēja klu�sumā.

�Kamēr mma Makutsi sēdēja pie brāļa, mma Ramotsve ma�zajā, baltajā autobusiņā ieradās pie mistera D�. L. B. Matekoni nama vārtiem netālu no vecā Botsvānas Aizsardzības spēku kluba. Viņa redzēja, ka saimnieks ir mājās, jo zaļā kravas auto�ma�īna, kurā viņ� parasti pārvietojās par spīti tam, ka garā�ā stāvēja krietni labāks braucamais, atradās iepretim parādes durvīm, kuras karstuma dēļ bija atstātas pusvirus. Gribēdama aiztaupīt pūles staigāt iek�ā un ārā, lai atvērtu un aizvērtu vārtus, mma Ramotsve atstāja busiņu ārpusē un garām da��iem nīkulīgiem augiem, kurus D�. L. B. Matekoni sauca par savu dārzu, devās uz māju.

Kou! Kou! viņa uzsauca, nonākusi pie durvīm. Mister D�. L. B. Matekoni, vai tu tur esi?

Es esmu �eit. Esmu iek�ā, mma Ramotsve, atskanēja balss no dzīvojamās istabas.

Mma Ramotsve gāja iek�ā un tūlīt ievēroja, cik putekļaina un nekopta bija gaiteņa grīda. Kop� D�. L. B. Matekoni īgnā un nejaukā kalpone Florense atradās cietumā par nelegāla iero�a glabā�anu, māja kļuvusi nolaista un nevī�īga. Mma Ramotsve vairākkārt bija mudinājusi D�. L. B. Matekoni salīgt kādu citu istabeni vismaz līdz tam laikam, kamēr viņi apprecēsies, un līgavainis bija apsolījis rīkoties. Ta�u viņ� to tā arī neizda�rīja, un mma Ramotsve nolēma, ka viņai kādu dienu jāatved uz �ejieni sava istabene un jāveic visā �ajā platībā pavasara tīrī�ana.

Ja vien jūs pieļausiet, vīrie�i labprāt dzīvos ļoti liderīgi, mma Ramotsve reiz teica draudzenei. Viņi neprot turēt māju un pagalmu kārtībā. Viņi nezina, kā tas darāms.

Mma Ramotsve izgāja cauri gaitenim un nonāca dzīvojamā istabā. Viņai ienākot, misters D�. L. B. Matekoni, kur� visā garumā bija izstiepies uz sava neērtā dīvāna, piecēlās kājās un mēģināja izskatīties mazāk izspūris.

-Jauki tevi satikt, mma Ramotsve, viņ� sacīja. Neesam redzēju�ies jau vairākas dienas.

Tas tiesa, sacīja mma Ramotsve. Varbūt tāpēc, ka tu esi tik aizņemts?

Jā, viņ� atbildēja, no jauna apsēzdamies. Biju ļoti aizņemts. Tik daudz darāmā�

Mma Ramotsve skatījās līgavainī un neko neteica. Viņai atkal izrādījās taisnība: kaut kas nebija kārtībā.

Vai darbnīcā daudz darba? viņa jautāja.

D�. L. B. Matekoni paraustīja plecus.

Darbnīcā vienmēr ir daudz darba. Nepārtraukti. Cilvēki tik ved savus braucamos un saka: "Dari to un dari �o." Viņi domā, ka man ir desmit roku pāri. Laikam tie�ām viņiem tā �ķiet.

Bet vai tad tu negribi, lai klienti ved tur savus auto�mobiļus? mma Ramotsve piesardzīgi apvaicājās. Vai tad darbnīca tam nav domāta?

D�. L. B. Matekoni uz viņu palūkojās un paraustīja ple�cus.

Dro�i vien ir. Ta�u vienalga tur ir par daudz darba.

Mma Ramotsve pārlaida acis istabai un uz grīdas ieraudzīja avī�u grēdu, bet uz galda mazu kaudzīti papīru, kas izska�tījās pēc neatvērtām vēstulēm.

Es biju darbnīcā, viņa teica. Cerēju tevi sastapt tur, ta�u mācekļi man pavēstīja, ka tu esot agri aizbraucis. Pēdējā laikā tu bie�i braucot prom agri.

D�. L. B. Matekoni palūkojās mma Ramotsvē un pēc tam novērsa skatienu grīdā.

Man ir par grūtu tur palikt cauru dienu ar visiem tiem darbiem, viņ� sacīja. Gan jau agrāk vai vēlāk tie tiks ap�darīti. Tur ir divi zēni. Viņi tiks galā.

Mma Ramotsvei trūka elpas.

Divi zēni? Tavi mācekļi? Tie pa�i, par kuriem tu vienmēr esi teicis, ka viņi neko neprot? Kā tu tagad vari cerēt, ka viņi visu izdarīs? Kā tu to vari?

D�. L. B. Matekoni neatbildēja.

Nu, mister D�. L. B. Matekoni? uzstāja mma Ramotsve. Kāda būs tava atbilde?

Ar viņiem viss būs kārtībā, vīrietis teica jocīgā, neiz�teiksmīgā balsi. Lai tikai darbojas.

Mma Ramotsve piecēlās. Ja viņ� ir �ādā noskaņojumā, nav jēgas runāt. Dro�i vien viņ� ir slims. �ai neraksturīgajai uz�vedībai radās vienkār�s izskaidrojums: mma Ramotsve bija dzirdējusi, ka cilvēku uz nedēļu vai divām var padarīt apātisku smaga gripa. �obrīd viņai nāksies pagaidīt, kamēr tā pāriet.

Es runāju ar mma Makutsi, viņa sacīja, gatavodamās doties projām. Domāju, ka viņa varēs sākt strādāt darbnīcā jau pēc da�ām dienām. Es viņai pie�ķīru direktora vietnieces titulu. Ceru, ka tu neiebilsti.

Līgavaiņa atbilde mma Ramotsvi pārsteidza.

Direktora vietniece, mened�ere, izpilddirektore, remont�darbnīcas ministre kā tev labāk tīk. Tam ta�u nav nozīmes, vai ne?

Mma Ramotsve nespēja atrast piemērotu atbildi, tāpēc viņa atvadījās un sāka mērot ceļu uz durvīm.

Jā, starp citu, ieminējās D�. L. B. Matekoni, kad viņa jau gāja ārā, es iedomājos, ka nebūtu slikti uz kādu laiku aizbraukt uz laukiem. Gribu redzēt, kā veicas ar sējas darbiem. Es tur varētu mazliet pakavēties.

Mma Ramotsve vēroja līgavaini.

Un kas pa to laiku notiks ar darbnīcu?

Misters D�. L. B. Matekoni nopūtās.

Tu to vadīsi. Tu un tava sekretāre direktora vietniece. Lai viņa to dara. Būs labi.

Mma Ramotsve saknieba lūpas.

Lai notiek, viņa teica. Mēs par to parūpēsimies, mister D�. L. B. Matekoni, kamēr tu sāksi justies labāk.

Es jūtos labi, sacīja D�. L. B. Matekoni. Neraizējies par mani. Patie�ām man ir labi.

Mma Ramotsve nebrauca mājās uz Zebru ielu, kaut gan zināja, ka tur viņu gaida abi aud�ubērni. Meitene, Motoleli, ap �o laiku gatavo vakara maltīti, un, par spīti ratiņkrēslam, viņai daudz palīdzības nevajag. Un Puso zēns, kuram pie�mita zināma tieksme uz trakulībām, būs iz�ķiedis lielāko daļu enerģijas un varēs iet vannā un pēc tam gultā; mma Ramotsve bija pārliecināta, ka Motoleli zēnam palīdzēs.

Tāpēc mma Ramotsve nedevās uz mājām, bet nogriezās pa kreisi Kūdū ceļā un gar daudzdzīvokļu namiem nonāca pie mājas Odi ielā, kur dzīvoja viņas draugs doktors Mofats. Doktors Mofats, kur� savulaik vadīja slimnīcu Mo�udi, bija aprūpējis viņas tēvu un vienmēr bija gatavs uzklausīt mma Ramotsvi, ja tā nonāca grūtībās. Doktors bija pirmais cilvēks, kam tā uzticējās un izstāstīja par Noutu, un ārsts bija teicis viņa pieredze liecinot, ka �ādi cilvēki nekad nemainās.

Neceriet, ka viņ� kļūs par citu cilvēku, toreiz sacīja doktors. �ādi ļaudis labojas ļoti reti.

Protams, viņ� bija aizņemts cilvēks, un mma Ramotsve nevēlējās izniekot mistera Mofata laiku, ta�u nolēma paska�tīties, vai viņ� ir mājās un vai iespējams gūt kaut daļēju iz�skaidrojumu mistera D�. L. B. Matekoni uzvedībai. Varbūt uzradusies kāda dīvaina slimība, kas cilvēkus dara sanīku�us un vienaldzīgus? Un cik ilgi tā varētu turpināties?

Doktors Mofats tikko bija atgriezies mājās. Viņ� sagaidīja mma Ramotsvi pie durvīm un pavadīja uz savu darbistabu.

Esmu noraizējusies par misteru D�. L. B. Matekoni, viņa paskaidroja. Ļaujiet man pastāstīt.

Ārsts da�as minūtes klausījās un tad mma Ramotsvi pār�trauca.

�ķiet, es zinu, kas te būs par vainu, viņ� teica. �o stāvokli sauc par depresiju. Ari tā ir slimība, turklāt tik�pat bie�i sastopama kā pārējās kaites. Izskatās, ka misters D�. L. B. Matekoni cie� no depresijas.

Vai jūs varat to izārstēt?

Tas nebūtu grūti. Proti, ja pieņemam, ka viņam ir de�presija. Ja tā būs mūsdienās ir pieejami ļoti labi antidepresanti. Ja viss noritēs gludi, kā parasti ari notiek, mēs varam gaidīt, ka viņa pa�sajūtā uzlabosies apmēram pēc trim nedē�ļām, varbūt pat mazliet ātrāk. �īm tabletēm vajadzīgs laiks, lai iedarbotos.

Es teik�u viņam, lai ierodas pie jums nekavējoties, sa�cīja mma Ramotsve.

Doktors Mofats izskatījās domīgs.

Da�reiz slimnieki nesaprot, ka ar viņiem atgadījies kaut kas nelāgs, ārsts teica. Viņ� varbūt nemaz negribēs nākt. Ļoti labi, ka es jums pastāstīju par �o kaiti: misters D�. L. B. Ma�tekoni ir cilvēks, kuram jāmeklē palīdzība.

Es viņu pie jums atvedī�u, sacīja mma Ramotsve. Varat ar to rēķināties. Es parūpē�os, lai viņ� ārstētos.

Ārsts pasmaidīja.

Esiet apdomīga, mma Ramotsve, viņ� teica. �ādos gadījumos var rasties grūtības.

�Nākamajā rītā mma Ramotsve ieradās "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1" jau pirms mma Makutsi. Tas bija neparasti, jo mma Makutsi alla� ieradās pirmā, un, kad mazajā, baltajā autobusiņā piebrauca priek�niece, viņa jau bija paspējusi sa��ķirot pastu un pagatavot tēju. Ta�u bija gaidāma grūta diena, un mma Ramotsve gribēja paspēt sastādīt padarāmo darbu sarakstu.

-Jūs esat ieradusies ļoti agri, sacīja mma Makutsi. Vai kaut kas atgadījies?

Mma Ramotsve mirkli domāja. Patiesībā nepatik�anas bija lielas, ta�u viņa negribēja sarūgtināt mma Makutsi un tāpēc rādīja mundru seju.

Nekas īpa�s, viņa teica. Ta�u mums jāgatavojas pār�celties. Un vēl jums būs jāievie� kārtība darbnīcā. Misters D�. L. B. Matekoni jūtas maķenīt nevesels un varbūt uz kādu laiku aizbrauks. Tas nozīmē, ka jūs būsiet ne vien direktora vietniece, bet arī direktora pienākumu izpildītāja. Patiesībā kop� �ā rīta tas ir jūsu jaunais tituls.

Mma Makutsi no prieka staroja.

Darī�u, ko varē�u, arī kā direktora pienākumu izpildītāja. Apsolu, ka jūs nepievil�u.

Protams, ne, sacīja mma Ramotsve. Es zinu, ka strā�dāt jūs protat.

Nākamo stundu viņas aizvadīja, strādādamas koleģiālā klu�sumā. Mma Ramotsve sastādīja darāmo darbu sarakstu, tad da�us no tiem izsvītroja, bet citus ierakstīja vietā. Agrs rīts ir vispiemērotākais laiks jebkurai nodarbei, īpa�i karstajā ga�dalaikā. Karstajos mēne�os pirms lietiem temperatūra, dienai ritot, paaugstinājās tā, ka izskatījās debesis ir glu�i baltas. Rīta agrumā, kad saule vēl tikai mazliet sildīja ādu un gaiss bija spirdzino�s, jebkur� uzdevums �ķita pa spēkam; vēlāk dienā, kad pieņēmās tveice, bija kūtra gan miesa, gan gars. No rīta domāt un kalt plānus ir viegli; pēcpusdienā viss, par ko cilvēks var sapņot, ir dienas beigas un izredzes paglābties no svelmes. Tas ir Botsvānas trūkums, domāja mma Ramotsve. Viņa zināja, ka tā ir nevainojama valsts to zināja ikviens botsvānietis -, ta�u būtu vēl lieliskāk, ja trīs karstākie mēne�i kļūtu mazliet vēsāki.

Pulksten deviņos mma Makutsi uzvārīja tasi sarkankrūmu tējas mma Ramotsvei un tasi parastās tējas pati sev. Viņa bija mēģinājusi pieradināties pie sarkankrūmu tējas, da�us pirmos mēne�us cītīgi dzerdama to kopā ar priek�nieci, ta�u galu galā mma Makutsi nācās atzīt, ka dzēriens nav gar�īgs. Kop� tā laika aģentūrā bija divas tējkanniņas viena viņai un otra mma Ramotsvei.

Tā ir pārāk stipra, mma Makutsi sūrojās. Un man �ķiet, ka o� pēc �urkām.

Neo� gan, iebilda mma Ramotsve. �is dzēriens do�māts cilvēkiem, kuri tie�ām prot novērtēt tēju. Parasto tēju dzer visi pārējie.

Kamēr tika pasniegta tēja, darbs apstājās. Tējas pauzes laikā sievietes parasti apsprieda sīkas tenkas un nozīmīgiem tematiem nepievērsās. Mma Makutsi apjautājās par misteru D�. L. B. Matekoni un saņēma isu mma Ramotsves atskaiti par neveiksmīgo apciemojumu.

Izskatās, ka viņ� ir zaudējis interesi par jebko, stāstīja detektīve. Es būtu varējusi pateikt, ka māja deg, un viņ� dro�i vien īpa�i neuztrauktos. Tas bija ļoti savādi.

Es arī agrāk esmu sastapusi �ādus cilvēkus, sacīja mma Makutsi. Man bija māsīca, kuru aizsūtīja uz slimnīcu Lobatsē. Es viņu tur apciemoju. Tur ir daudz cilvēku, kuri tikai sē� un blen� debesīs. Un citi atkal kliedz uz apmeklētājiem viņi klaigā visādas nesakarīgas un pilnīgi aplamas lietas.

Mma Ramotsve sarauca pieri.

Tā slimnīca ir domāta trakajiem, viņa teica. Misters D�. L. B. Matekoni nejūk prātā.

Protams, ne, steig�us piemetināja mma Makutsi. Viņ� nekad nekļūs traks. Nekādā ziņā.

Mma Ramotsve iemalkoja tēju.

Bet tomēr es viņam dabūju ārstu. Man teica, ka �āda veida uzvedību var viegli izārstēt. To sauc par depresiju. Pret to ir izdomātas tabletes.

Tas ir labi, sacīja mma Makutsi. Viņ� izveseļosies. Esmu par to pārliecināta.

Mma Ramotsve pasniedza viņai krūzi, lai tā tiktu no jauna piepildīta.

Un kā klājas jūsu ģimenei Bobonongā? viņa apvaicājās. Vai visi veseli?

Mma Makutsi ielēja spilgti sarkano tēju krūzē.

Paldies, mma, viņi ir veseli.

Mma Ramotsve nopūtās.

Man �ķiet, ka vieglāk ir dzīvot Bobonongā nekā �eit Ga�borounā. �eit mums jādomā par visādām likstām, ta�u Bo�bonongā nekā tamlīdzīga nav. Tikai lērums klin�u.

Viņa brīdi cieta klusu.

Protams, Bobonongā ir ļoti jauka vieta. Ļoti skaista.

Mma Makutsi smējās.

-Jums nevajag tik izsmalcināti izteikties par Bobonongu. Man par to jāsmejas. Kuram katram tā nemaz nav tik jauka vieta. Tagad, kad esmu redzējusi, kāda ir dzīve Gaborounā, es negribētu braukt atpakaļ.

Tur jūs sevi izniekotu, sacīja mma Ramotsve. Kāda jēga tādā vietā kā Bobonongā no Botsvānas Sekretāru koled�as diploma? To apēstu skudras.

Mma Makutsi paskatījās uz sienu, pie kuras ierāmēts ka�rājās Botsvānas Sekretāru koled�as diploms.

Kad dosimies projām, mums nevajadzētu to aizmirst paņemt uz jauno biroju, viņa teica. Es negribētu to �eit atstāt.

Protams, ne, sacīja mma Ramotsve, kurai diplomu ne�bija. Diploms ir nozīmīgs klientiem. Tas vie� viņos paļā�vību.

Paldies, teica mma Makutsi.

Tējas pauze bija beigusies, mma Makutsi aizgāja pie ēkas sānos ierīkotā krāna izskalot krūzes, un, tikko viņa bija at�griezusies, ieradās klients. Tas bija pirmais klients pēc vairāk nekā nedēļas pārtraukuma, un neviena no viņām nebija gai�dījusi ierodamies gara auguma spēcīgas miesas būves vīrieti, kur� raksturīgajā Botsvānas manierē pieklauvēja un pieklājīgi gaidīja, kad tiks aicināts iek�ā. Viņas nebija gatavas ari ga�dījumam, ka automobilis, kurā vīrieti atveda smalki ģērbts valdības �oferis, būs dienesta mersedess.

* * *

Vai zināt, kas es esmu? viņ� jautāja, kad bija saņēmis uzaicinājumu apsēsties krēslā pie mma Ramotsves rakstām�galda.

Protams, zinu, rra, laipni atbildēja mma Ramotsve.

Jūs kaut ko darāt valdībā. Jūs esat valstsvīrs. Esmu jūs daudz�kārt redzējusi avīzēs.

Valstsvīrs nepacietīgi atmeta ar roku.

Jā, protams, ka esmu. Bet vai jūs zināt, kas es esmu, kad neesmu valstsvīrs?

Mma Makutsi pieklājīgi noklepojās, un valstsvīrs nedaudz pagriezās, lai uz viņu paskatītos.

�ī ir mana asistente, paskaidroja mma Ramotsve.

Viņa zina daudz ko.

Jūs esat arī virsai�a radinieks, sacīja mma Makutsi.

Jūsu tēvs ar viņa ģimeni ir rados. Es to zinu, jo ari esmu no tās puses.

Vīrietis smaidīja.

Tā ir taisnība.

Un jūsu sieva, turpināja mma Ramotsve, ir kaut kādos rados ar Lesoto karali, vai ne? Esmu redzējusi ari viņas fotogrāfiju.

Valstsvīrs iesvilpās.

Nūja! Redzu, ka esmu atnācis uz pareizo vietu. Izskatās, ka jūs, mīļās, zināt visu.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu, un mma Makutsi smai�dīja.

Visu zināt ir mūsu bizness, teica detektīve. Privāt�detektīvs, kur� neko nezina, nevienam nevar būt noderīgs. Mēs tirgojamies ar informāciju. Tas ir mūsu darbs. Tāpat kā jūsu darbs ir pavēlēt ierēdņiem.

Es ne tikai pavēlu, valstsvīrs saīga. Man jātaisa po�litika. Man jāizlemj.

Protams, steig�us piemetināja mma Ramotsve. Būt par valstsvīru dro�i vien ir ļoti grūts darbs.

Vīrietis pamāja ar galvu.

Viegli tas nav, viņ� sacīja. Un nemaz nekļūst vieglāk, ja par kaut ko jāuztraucas. Katru nakti es divos trijos mostos aug�ā, un raizes neļauj man vairs aizmigt. Un tad es nevaru gulēt, un, kad no rīta jāpieņem lēmumi, man ir dulna galva, un es nespēju domāt. Lūk, kas notiek, ja esi sakreņķējies.

Mma Ramotsve zināja, ka viņi pamazām tuvojas �ī ap�meklējuma īstajam iemeslam. Vieglāk bija to sasniegt �ādā veidā, ļaujot klientam nonākt pie lietas būtības pamazām, nekā uzsākt tie�u iztaujā�anu.

Pret kreņķiem mēs varam palīdzēt, viņa teica. Da�reiz mēs kopīgiem spēkiem spējam tos padzīt.

Tā jau dzirdēju, sacīja valstsvīrs. Ļaudis runā, ka jūs esot dāma, kas spēj darīt brīnumus. Tā man teica.

Jūs esat ļoti laipns, rra.

Viņa pieklusa, prātā pārcilādama da�ādus variantus. Var�būt tā bija sievas neuzticība visbie�āk sastopamās nedienas, ar kurām klienti pie viņas vērsās, galvenokārt tāpēc kā �ajā gadījumā ar valstsvīru ka bija ļoti aizņemti darbā, kas vi�ņiem ilgsto�i neļāva būt mājās. Vai varbūt tas bija kaut kas politisks: tā viņai būtu neatklāta zeme. Mma Ramotsvei nebija nekādas sajēgas par politisko partiju darbību; vienīgais, ko viņa zināja, tās parasti iesaistījās da�ādās intrigās. Viņa bija izlasījusi visu par Amerikas prezidentiem un grūtībām, kādas tiem radās sakarā ar vienu vai otru skandālu, kuru iz�raisīja dāmas, blē�i un tiem līdzīgie. Vai kaut kas tamlīdzīgs varēja atgadīties Botsvānā? Protams, nē bet, ja nu tomēr, tad viņa negribētu tur iejaukties. Mma Ramotsve nespēja sevi iedomāties nakts melnumā tum�os nostūros tiekamies ar in�formatoriem vai sa�ukstamies ar �urnālistiem bāros. No otras puses, mma Makutsi par �ādu izdevību varbūt priecātos�

Valstsvīrs pacēla roku, it kā lūgtu visus apklust. Valdonīgs �ests, bet �is cilvēks ta�u nāca no ģimenes, kurai bija pla�i sakari augstākajā sabiedrībā, un varbūt �āda uzvedība viņam bija itin ierasta.

Es pieņemu, ka varu cerēt uz pilnīgu slepenību, viņ� teica, uzmetis īsu skatienu mma Makutsi.

Mana palīdze ļoti labi prot glabāt noslēpumus, sacīja mma Ramotsve. Varat uz viņu paļauties.

Valstsvīrs samiedza acis.

Es ceru. Es pazīstu sievietes. Tām patīk pļāpāt.

Mma Makutsi no pārsteiguma iepletās acis.

Varu jums galvot, rra, dzel�ainā balsī teica mma Ra�motsve, ka "Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1" valda visstingrā�kās konfidencialitātes princips. Visstingrākās. Un tas attiecas ne tikai uz mani, bet arī uz �o kundzi mma Makutsi. Ja jums par to ir kādas �aubas, jums jāmeklē citi detektīvi. Mēs pret to neiebilstam.

Viņa ieturēja pauzi.

Un vēl kas, rra. �ajā valstī patie�ām tiek daudz pļāpāts, un es domāju, ka lielākie balamutes ir vīrie�i. Sievietes parasti ir pārāk aizņemtas.

Mma Ramotsve uzlika elkoņus uz galda. Viņa to bija pa�teikusi un nebūtu pārsteigta, ja valstsvīrs tagad aizietu. Ar �o aprindu cilvēkiem parasti tā runāt nemēdz, un, jādomā, viņ� būs ņēmis ļaunā.

Kādu bridi valstsvīrs klusēja un vienkār�i vērās mma Ramotsvē.

Tā, viņ� visbeidzot noteica. Tā. Jums visādā ziņā taisnība. Es atvainojos, ka �aubījos par jūsu prasmi glabāt noslēpumus.

Tad, pagriezies pret mma Makutsi, viņ� piebilda:

Atvainojos, ka �aubījos par jums, kundze. Man nevaja�dzēja tā runāt.

Mma Ramotsve juta, kā atslābst saspīlējums.

Labi, viņa sacīja. Kāpēc gan jūs tagad nevarētu mums pastāstīt par savām raizēm? Mana asistente uzvārīs ūdeni. Vai jūs dzersiet krūmu tēju vai parasto?

Krūmu, sacīja valstsvīrs. Man �ķiet, ka tā palīdz pret raizēm.

Tā kā jūs zināt, kas es esmu, uzsāka valstsvīrs, man nav jāsāk stāstīt no sākuma vai vismaz no pa�a sākuma. Jūs zināt, ka esmu ievērojama cilvēka dēls. To jūs zināt. Es esmu pirmdzimtais, un tas nozīmē, ka man būs jākļūst par ģimenes galvu, kad Dievam labpatiks manu tēvu ņemt pie sevis. Ta�u es ceru, ka tas nenotiks vēl ilgi.

Man ir divi brāļi. Vienam kaut kas nav kārtībā ar galvu, un viņ� neko nerunā. Kop� mazotnes viņ� ne ar vienu nav runājis un ne par ko nav interesējies. H nu mums nācās brāli aizsūtīt pie lopiem, un viņ� tur jūtas laimīgs. Brālis tur ir visu laiku, un par viņu nav jāuztraucas. Viņ� tikai sē� un skaita liellopus, un, kad ir beidzis, sāk atkal no jauna. Tas ir viss, ko viņ� vēlas �ajā dzīvē, kaut gan viņam tagad ir jau trīsdesmit astoņi gadi.

Man vēl ir ari otrs brālis. Viņ� ir daudz jaunāks par mani. Man ir piecdesmit �etri, bet viņam tikai divdesmit se�i gadi. Viņ� ir mans pusbrālis. Mūsu tēvs ir vecmodīgs, un viņam bija divas sievas; pusbrāļa māte ir jaunākā. Tad vēl ir daudz mei�teņu man ir deviņas māsas no abām tēva sievām, vairākas no tām precēju�ās, un viņām pa�ām ir bērni. Tādējādi mēs esam liela ģimene, kurā tomēr trūkst vērā ņemamu vīrie�u, patiesībā tikai mēs divi es un mans divdesmitse�gadīgais brālis. Viņu sauc Mogadi.

Es ļoti mīlu savu brāli. Esmu daudz vecāks, tāpēc ļoti labi viņu atceros kop� zīdaiņa laikiem. Kad brālis paaugās, es viņam daudz ko iemācīju. Es parādīju, kā atrast mopani kāpurus. Es iemācīju, kā noķert lidojo�ās skudras, kad tās pēc pirmajiem lietiem atstāj alas. Es viņam izstāstīju, ko krūmājā var ēst un ko nevar.

Vienreiz viņ� man izglāba dzīvību. Mēs bijām paliku�i ga�nībās, kur mūsu tēvs nodarbināja vairākus ganus. Da�i no viņiem bija bu�meņi, jo ganības atrodas netālu no vietām, kur �ie cilvēki ieklejo no Kalahari. Tā ir ļoti sausa vieta, ta�u tur ir vējdzirnavas, kuras tēvs uzbūvēja, lai sūknētu ūdeni lopiem. Dziļi pazemē ūdens ir daudz, un tas gar�o ļoti labi. �ie bu�meņi, klejodami apkārt, labprāt iegriezās padzerties ūdeni un citreiz, atlīdzinādami par pienu un, ja viņiem pa�veicās, arī par kādu gabalu gaļas, manam tēvam pakalpoja. Tēvs bu�meņiem patika, jo viņ� at�ķirībā no daudziem citiem, kuri izmantoja pletnes, nekad tos nesita. Arī es nekad neesmu atzinis bu�meņu iekaustī�anu, nudien.

Iedams apraudzīt da�us bu�meņus, kuri netālu bija apme�tu�ies zem koka, es paņēmu brāli līdzi. Viņiem bija no strausa ādas taisītas kaķenes, un vienu tādu es gribēju dabūt savam brālim. Maiņai es paņēmu līdzi drusku gaļas. Cerēju, ka par to viņi varētu mums iedot arī strausa olu.

Tas notika neilgi pēc lietavām, un visur auga svaiga zāle un puķes. Jūs jau zināt, kundze, kā tur izskatās pēc pirmajiem lietiem. Zeme pēk�ņi kļūst irdena, un visapkārt ir ziedi ziedi vien. Tas ir ļoti skaisti, un uz brīdi tu aizmirsti, cik karsta, sausa un cieta ir bijusi zeme. Mēs gājām pa zvēru taku es pa priek�u un mans brāļuks cie�i aiz manis. Viņam bija gara nūja, kuru tas aiz sevis vilka pa zemi. Es biju ļoti laimīgs tur atrasties kopā ar savu mazo brāli un bridu pa svaigo zāli, kura, kā parasti, lopus drīz atkal uzbaros brangus.

Viņ� pēk�ņi man uzsauca, un es apstājos. Zālē aiz mums ar aug�up paceltu galvu un atvērtu muti �ņāca �ūska. Tā bija liela gandrīz tikpat gara, cik es, un galvu tā bija pacēlusi apmēram rokas augstumā virs zemes. Es tūlīt sapratu, kas tā par �ūsku, un mana sirds pamira.

Es stāvēju glu�i nekustīgs, jo zināju, ka kustības var pa�mudināt rāpuli uzbrukt, un tas bija tik tuvu. Ļoti tuvu. Mūdzis skatījās manī ļaunām acīm, kādas mēdz būt mambām, un es zināju, ka tas gatavojas kost, ta�u neko nespēju izdarīt.

Tad pēk�ņi atskanēja skrapsto�a skaņa, un es ieraudzīju, ka mans mazais brālis, kuram tolaik bija tikai vienpadsmit vai divpadsmit gadu, bakstīdams zemi, virzīja nūjas galu uz �ūskas pusi. Tā pagrieza galvu un, pirms mēs paspējām ap�jēgt, kas notiek, iekampa maiksts galā. Tas deva man laiku pagriezties, satvert brāli un aizbēgt pa taku. �ūska pazuda. Tā bija iekodusies kokā un dro�i vien nolauzusi zobu. Lai kā arī būtu, tā mums pakaļ nedzinās.

Viņ� izglāba man dzīvību. Jūs zināt, kas notiek, ja ieko� mamba, mma. Nav nekādu izred�u palikt dzīvam. Kop� tās dienas es zināju, ka esmu savam brāļukam parādā dzīvību.

Tas notika pirms �etrpadsmit gadiem. Tagad mums vairs tik bie�i nesanāk kopā staigāt pa krūmāju, ta�u es brāli jo�projām ļoti mīlu un tāpēc biju sarūgtināts, kad viņ� mani Gaborounā apciemoja un pastāstīja, ka gatavojas precēt mei�teni, kuru sastapis, kad studējis �eit universitātē. Kamēr brālis kārtoja BSc pārbaudījumus, viņ� iepazinās ar kādu meiteni no Mahalapjes. Es pazīstu viņas tēvu, kur� strādā par ierēdni vienā no mūsu ministrijām. Esmu viņu redzējis pusdienlaikā sē�am zem koka kopā ar citiem kalpotājiem, un tagad viņ� man māj ik reizi, kad braucu garām savā automobilī. Sākumā es māju pretim, ta�u tagad man tas ir apnicis. Kāpēc man vienmēr būtu jāpamāj �im ierēdnim tikai tāpēc, ka viņa meita satikusi manu brāli?

Brālis ir apmeties mūsu fermā uz ziemeļiem no Pilanes. Viņ� to vada ar labiem panākumiem, un tēvs ar brāļa veikumu ir ļoti apmierināts. Tēvs ir atdevis fermu viņam, un patie�sībā tā tagad pieder brālim. Tādējādi viņ� kļuvis par turīgu vīru. Man tas neskau�, jo man ir cita ferma, kas arī piederēja tēvam. Mogadi apprecēja �o meiteni pirms trim mēne�iem, un tā ievācās mūsu fermas lielajā mājā. Tur dzīvo mans tēvs un māte. Gandrīz visu gadu tur dzīvo ari manas tantes. Tā ir ļoti liela māja, un katram ir sava istaba.

Māte negribēja, ka brālis precas ar �o sievieti. Viņa teica, ka tā nekļūs par labu sievu un ģimenei atnesis tikai nelaimi. Ari es uzskatīju, ka tā nav laba doma, jo biju pārliecināts, ka zinu, kāpēc viņa grib precēties ar brāli. Es nedomāju, ka viņa Mogadi kaut drusku mīl; uzskatīju, ka apprecēt brāli sievieti pamudināja viņas tēvs, jo mēs esam bagāta un ietekmīga ģi�mene. Nekad neaizmirsī�u, kā viņas tēvs uz visu skatījās, kad bija atbraucis ar manu tēvu runāt par kāzām. Viņa acis bija platas no alkatības, un es redzēju, ka viņ� aprēķina īpa�uma vērtību. Viņ� pat pajautāja brālim, cik tam ir lopu, to prasīja cilvēks, kuram, kā man �ķiet, pa�am lopu nav vispār!

Es piekritu brāļa izvēlei, kaut gan domāju, ka tā nebija laba, un mēģināju būt pret viņa jauno sievu tik viesmīlīgs, cik spēju. Ta�u tas nebija viegli. Jo nepārtraukti es redzēju, ka viņa rīda brāli pret pa�a ģimeni. Viņa acīm redzami vēlējās izdzīvot no mājas manu tēvu un māti un kļuva ļoti netīkama tantēm. �ķita, ka mājā iemaldījusies lapsene, kura nevar izkļūt ārā un cen�as visiem iedzelt.

Domāju, ka jau tāpat bija slikti diezgan, ta�u tad atgadī�jās kaut kas tāds, kas lika man satraukties vēl vairāk. Pirms da�ām nedēļām es biju uz turieni aizbraucis un aizgāju aprau�dzīt brāli. Kad ierados, man teica, ka viņ� nejūtas labi. Devos uz Mogadi istabu un ieraudzīju, ka viņ� guļ gultā, saķēris vēderu. Esot kaut ko ļoti sliktu apēdis, viņ� teica, dro�i vien sasmaku�u gaļu.

Es jautāju, vai viņ� ir bijis pie ārsta, ta�u brālis atbildēja, ka viņa kaite nav tik nopietna. Viņ� domāja, ka drīz izveseļo�sies, kaut gan tobrīd jutās ļoti slikti. Tad es gāju aprunāties ar māti, kura viena pati sēdēja verandā.

Ar rokas mājienu viņa aicināja mani apsēsties blakus un, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, izklāstīja man savas domas.

"�ī jaunā sieva cen�as tavu brāli noindēt," viņa teica. "Es redzēju, kā viņa, pirms pasniegt Mogadi maltīti, iegāja virtuvē. Es viņu redzēju. Es teicu puikam, lai neapēd visu gaļu, jo man �ķiet, ka tā ir sabojājusies. Ja es to nebūtu pateikusi, viņ� ap�ēstu visu porciju un nomirtu. Viņa cen�as zēnu noindēt."

"Ja viņa tikko dabūjusi glītu, bagātu vīru," es vaicāju, "kā�pēc viņai tik ātri vajadzētu tikt no tā vaļā?"

Māte smējās.

"Tāpēc, ka viņa būs daudz bagātāka kā atraitne, nevis kā sieva. Ja Mogadi nomirs, kamēr viņai vēl nebūs bērnu, viņam viss būs jānovēl atraitnei. Ferma, �ī māja, viss pārējais. Un, ja �ī sieviete to visu dabūs, viņa varēs padzīt mūs un visas tantes. Bet vispirms viņai jātiek vaļā no Mogadi."

Sākumā man likās, ka tas ir smieklīgi, ta�u, jo vairāk par to domāju, jo skaidrāk sapratu, ka jaunās sievietes rīcību vada ļoti pamatots motīvs. Brālim es neko nevarēju teikt, jo viņ� par savu sievu neko sliktu negribēja zināt, tāpēc nospriedu, ka jāsameklē kāds, kas nav no mūsu ģimenes, lai uz �o gadījumu paskatās no malas un izpēta, kas īsti notiek.

Mma Ramotsve pacēla roku un pārtrauca vīrieti.

Ir ta�u policija, rra. Izklausās, ka te ir darbiņ� policis�tiem. Viņi prot tikt galā ar indētājiem un tamlīdzīgiem ļauti�ņiem. Mēs neesam �āda veida detektīves. Mēs palīdzam cil�vēkiem atrisināt viņu sadzīviskās likstas. Mēs neķeramies pie krimināllietām.

Runādama mma Ramotsve pamanīja, ka mma Makutsi vaigs aptum�ojas. Viņa zināja, ka asistentei ir cits viedoklis par aģentūras sūtību; tā ir at�ķirība starp gandrīz �etrdes�mit un divdesmit astoņu gadu vecumu, detektīve nodomāja. �etrdesmit gadu vecumā vai pārkāpjot apaļo gadu slieksni ja kāds grib būt īpa�i precīzs neviens vairs nealkst pēc uz�traukumiem; turpretim divdesmit astoņu gadu vecumā cil�vēks pats meklē piedzīvojumus. To mma Ramotsve, protams, saprata. Pēc kāzām ar Noutu Mokoti viņa ilgojās slavas, kāda pienākas sievietei, kura ir precējusies ar pazīstamu mūziķi vīru, kas, ienācis istabā, liek visiem pagriezties uz viņa pusi, vīru, kura radītās d�eza melodijas �ķita izplūstam no mir�dzo�ās Zelmera trompetes aromātiskās, pulsējo�ās notīs. Kad laulība pēc no�ēlojami īsa laika bija galā, atstājusi aiz sevis vienīgi pieminekli, skumju akmeni, kas iemū�ināja priek�lai�kus dzimu�ā bērna nedaudzās dienas, viņa ilgojās tikai pēc nodro�inātas un sakārtotas dzīves. Piedzīvojumi nekādā ziņā nebija tas, ko viņa meklēja, un patie�ām mma Ramotsves profesionālās bībeles "Privātdetektīva rokasgrāmata" autors Kloviss Andersons jau grāmatas otrajā, ja ne pirmajā lappusē brīdina skaidri un gai�i, ka tie, kas grib kļūt par privātdetek�tīviem, lai padarītu aizraujo�āku savu dzīvi, attiecībā uz �o nodarbo�anos dziļi maldās. "Mūsu darbs," viņ� raksta nodaļā, kuru mma Ramotsve bija iekalusi no galvas un kuru viņa visā pilnībā citēja mma Makutsi, kad pieņēma to darbā, "nozīmē palīdzēt cilvēkiem atrisināt viņu samezglotos sadzīves jautā�jumus; mūsu aicinājumā ir ļoti maz dramatisma drīzāk tas sastāv no pacietīgas novēro�anas, dedukcijas un analīzes. Mēs esam izsmalcināti sargkareivji, kuri novēro un ziņo; mūsu darbā nav nekā romantiska, un tie, kuri meklē romantiku, lai tūlīt pat liek �o rokasgrāmatu pie malas un dara kaut ko citu."

Kad mma Ramotsve citēja mma Makutsi �os atzinumus, sekretāres acis kļuva blāvas. Acīmredzot viņa �o darbu bija iedomājusies pavisam citādu. Tagad, kad abu priek�ā sēdēja tāds cilvēks kā valstsvīrs un stāstīja par sare�ģījumiem ģi�menē un iespējamo indē�anu, mma Makutsi nosprieda, ka �eit nu reiz būs izmeklē�ana, kas ļaus viņām visā pilnībā izpaust savas spējas. Un, tikko �āds gadījums bija radies, izskatījās, ka mma Ramotsve cie�i apņēmusies atteikties no klienta!

Valstsvīrs cie�i skatījās mma Ramotsvē. Detektīves vārdi viņu bija aizkaitināju�i, un varēja redzēt, ka viņ� ar pūlēm cen�as apspiest nepatiku. Mma Makutsi ievēroja, ka, mma Ra�motsvei runājot, viegli notrīs vīrie�a virslūpa.

Es nevaru iet uz policiju, viņ� sacija, cenzdamies balsij pie�ķirt dabisku skanējumu. Ko es policistiem teik�u? Viņi prasīs pierādījumus pat no manis. Policisti sacīs, ka būs grūti ierasties tajā namā un apcietināt sievieti, viņa liegsies, teiks, ka neko sliktu nav darījusi, un arī viņas vīrs piebalsos: "�ī sieviete nav vainīga. Par ko jūs runājat?"

Viņ� apklusa un skatījās mma Ramotsvē kā cilvēks, kur� labi izprot stāvokli.

Nu? valstsvīrs strupi noprasīja. Ja es nevaru iet uz policiju, iznāk, ka tas ir privātdetektīva darbs. Tam jau jūs esat domāti, vai ne?

Mma Ramotsve izturēja viņa skatienu, un tas jau pats par sevi bija �ests. Tradicionālajā sabiedrībā viņa �ādam vīram tik cie�i acīs skatīties nedrīkstētu. Tas skaitītos ļoti nepieklājīgi. Ta�u laiki bija mainīju�ies, un viņa bija modernās Botsvānas Republikas pilsone; �eit bija spēkā konstitūcija, kas garantēja vienlīdzību visiem pilsoņiem tostarp ari privātdetektīvēm. �ī konstitūcija tika apstiprināta tajā pa�ā 1966. gada dienā, kad stadionā tika nolaists Apvienotās Karalistes karogs un tā vietā, pūļa urravu pavadīts, uzvijās brīni�ķīgais zilais karogs. �āds veikums nebija pa spēkam nevienai citai Āfrikas valstij nevienai. Un galu galā viņa ir Pre�esa Ramotsve: viņas tēvs ir nelaiķis Obids Ramotsve vīrs, kura gods un cieņa ir tādā pa�ā vērtē kā jebkura cita cilvēka gods un cieņa, vai nu tas pieder virsai�a ģimenei, vai ne. Tēvs varēja skatīties acīs ikvienam līdz pat savai nāves stundai, un ari viņa to spēs.

Tas, vai uzņem�os lietas izmeklē�anu, ir manā ziņā, rra, sacīja mma Ramotsve. Es nevaru palīdzēt visiem. Cen�os cilvēkiem iet talkā, cik vien spēju, ta�u, ja kaut kas nav ma�nos spēkos, es saku: "Piedodiet, ta�u es nevaru līdzēt." �āds ir "Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1" darba stils. Kas attiecas uz jūsu gadījumu, es tie�ām esmu neziņā, kā mēs varētu izdibināt to, kas jums jāuzzina. Tā ir ģimenes iek�ēja lieta. Man nav jausmas, kā sve�inieks tur kaut ko varētu izpētīt.

Valstsvīrs klusēja. Viņ� uzmeta skatienu mma Makutsi, ta�u viņa nolaida acis.

Saprotu, viņ� teica pēc īsa brī�a. Domāju, ka jūs man negribat palīdzēt, kundze. Tas mani ļoti sarūgtina.

Viņ� brīdi cieta klusu.

Vai jums ir licence �ai uzņēmējdarbībai, mma?

Mma Ramotsvei aizrāvās elpa.

Licence? Vai ir kāds likums, kas noteic, ka privātdetek�tīviem vajag licences?

Valstsvīrs smaidīja, ta�u viņa acis bija aukstas.

Varbūt arī ne. Neesmu pārbaudījis. Ta�u dro�i vien vajag. Noteikumi, ziniet. Mums bizness jāsakārto. Tāpēc jau licences vajag, piemēram, sīktirgotājiem, tāpat kā vairumtirgotājiem, lai tās varētu atņemt, ja cilvēki izrādās �iem darbiem nepie�mēroti. Jūs jau zināt, kā tas notiek.

Ar savas meitas Pre�esas lūpām it kā atbildēja Obids Ra�motsve:

Es nedzirdu, ko jūs sakāt, rra. Patie�ām nedzirdu.

Mma Makutsi pēk�ņi ar troksni nometa uz sava rakstām�galda dokumentu blāķi.

Protams, jums taisnība, kundze, viņa teica. Jūs ne�varat tā vienkār�i ierasties pie �īs sievietes un jautāt, vai tikai viņai nebija padomā nogalināt vīru. Tā nekas nesanāks.

Nē, sacīja mma Ramotsve. Tāpēc jau mēs neko ne�varam uzsākt.

Ta�u, steig�us piemetināja mma Makutsi, man ir laba doma. Es zinu, kā to varētu izdarīt.

Valstsvīrs pagriezās, lai varētu labāk redzēt mma Makutsi.

Kas jums padomā, kundze?

Mma Makutsi norija siekalas. Izskatījās, ka viņas lielās bril�les staro no idejas spēka.

Nu, viņa uzsāka, ir svarīgi iekļūt namā un paklausīties, ko cilvēki tur runā. Tāpat ir svarīgi novērot �o sievieti, kura gatavojas darīt ļaunu. Galvenais ieskatīties viņas sirdi.

Jā, sacīja valstsvīrs. Tie�i to es no jums vēlos. Ielū�kojieties �ajā sirdī un atrodiet tur ļaunprātību. Pēc tam jūs ļaunumu izgaismosiet ar lāpu un teiksiet manam brālim: "Skaties! Vai redzi, cik melna sirds ir tavai sievai? Redzi, kā viņa nepārtraukti kūda!"

Tas nebūs tik viegli, teica mma Ramotsve. Dzīve nav tik vienkār�a. Nebūt nav.

Lūdzu, kundze, sacīja valstsvīrs, paklausīsimies, ko iesaka �ī gudrā sieviete ar brillēm. Viņai ir da�as ļoti labas domas.

Mma Makutsi sakārtoja acenes un turpināja:

Mājā ta�u ir kalpotāji, vai ne?

Pieci, valstsvīrs atbildēja. Tad vēl ir kalpi ārpus mā�jas. Cilvēki, kuri pieskata lopus. Un vēl ir mana tēva vecie kalpi. Tie vairs nestrādā, bet sē� saulītē pie mājas, un tēvs viņus labi baro. Viņi ir krietni aptaukoju�ies.

Nu, redzat, mma Makutsi uzsvēra. Nama kalpotājs zina visu. Istabene zina, kas notiek laulības gultā, vai ne? Pavārs zina, kas notiek saimnieku vēderos. Kalpotāji vienmēr ir tuvumā un tikai vēro un vēro. Viņi sarunājas ar citiem kal�potājiem. Viņi zina visu.

Tātad jūs gribat iztaujāt kalpotājus? noprasīja valdības vīrs. Bet vai viņi gribēs ar jums rimāt? �ie cilvēki uztraucas par savām vietām. Viņi klusēs un teiks, ka nekas nav noticis.

Bet mma Ramotsve zina, kā runāt ar cilvēkiem, iebilda mma Makutsi. Cilvēki viņai labprāt visu izstāsta. Esmu to redzējusi. Vai varat izdarīt tā, lai viņa da�as dienas var palikt jūsu tēva namā? Vai varat to nokārtot?

Protams, varu, vīrietis atbildēja. Es varu pateikt ve�cākiem, ka �ī ir sieviete, kas man izdarījusi politisku pakal�pojumu. Teik�u, ka viņai uz da�ām dienām jāpazūd no Gaborounas, jo radu�ās kaut kādas nepatik�anas. Vecāki viņu lab�prāt uzņems.

Mma Ramotsve uzmeta acis mma Makutsi. Asistentes ziņā nebija izteikt �āda veida priek�likumus īpa�i, ja tie mudināja uzņemties lietu, no kuras detektīve gribēja atteikties. Par �o jautājumu ar mma Makutsi vajadzēs aprunāties, ta�u viņa negribēja palīdzi mulsināt �ā valdonīgā un lepnā vīra priek�ā. Mma Ramotsve uzņemsies �o izmeklē�anu tāpēc, ka tagad viņa saprata, kas darāms, nevis tāpēc, ka būtu nobijusies no valstsvīra vāji slēptajiem draudiem to dēļ viņa neap�aubāmi pieceltos un pateiktu, ka neko nav dzirdējusi.

Ļoti labi, sacīja mma Ramotsve. Mēs ar to nodarbo�simies, rra. Ne jau tāpēc, ka jūs man kaut ko pateicāt, īpa�i tas attiecas uz vārdiem, kurus es nedzirdēju.

Viņa pieklusa, lai teiktais paspētu iedarboties.

Ta�u, kad tur ieradī�os, es bū�u tā, kas izlems, ko darīt. Jūs nedrīkstat iejaukties.

Valstsvīrs piekrīto�i māja ar galvu.

Ļoti jauki, kundze. Es par to ļoti priecājos. Un no�ēloju, ka pateicu vārdus, kurus man nevajadzēja sacīt. Jums jāzina, ka brālis man nozīmē ļoti daudz. Es neko tādu nebūtu teicis, ja nebaidītos par Mogadi. Tas ir viss.

Mma Ramotsve nopētīja valstsvīru. Viņ� patie�ām mīlēja savu brāli. Laikam jau nebija viegli redzēt, ka tas apprecējies ar sievieti, kurai viņ� tik ļoti neuzticējās.

Es jau esmu aizmirsusi, kas �eit tika sarunāts, viņa teica. Neuztraucieties.

Valstsvīrs piecēlās.

Vai jūs sāksiet jau rit? viņ� vaicāja. Es visu saga�tavo�u.

Nē, mma Ramotsve atbildēja. Es sāk�u strādāt pēc da�ām dienām. Man vēl daudz darāmā �eit Gaborounā. Ta�u neuztraucieties: ja ir kaut kas, ko varu darīt jūsu nabaga brāļa labā, es to izdari�u. Ja reiz mēs ķeramies pie kādas lietas, tad darām to nopietni. To es jums apsolu.

Valstsvīrs pārliecās pāri galdam un saņēma viņas plaukstu.

-Jūs esat ļoti jauka sieviete, mma. Tas, ko pārjums runā, ir taisnība. Katrs vārds.

Viņ� pagriezās pret mma Makutsi.

Un ari jūs, mma. Jūs esat gudra dāma. Ja kādreiz iz�lemsiet, ka privātdetektlves darbs jums par grūtu, nāciet un strādājiet valdībā. Valdībai tādas sievietes kā jūs ir vajadzīgas. Vairums sievie�u valdības dienestā nav diez cik labas. Viņas tikai sē� un lako nagus. Es to esmu redzējis. Jūs strādātu labi, es zinu.

Mma Ramotsve kaut ko gribēja sacīt, ta�u valstsvīrs jau devās ārā. Pa logu abas redzēja, kā �oferis a�i atver automobiļa durvis un pēc tam tās aizcērt.

Ja es ietu strādāt valdībā, sacīja mma Makutsi un steig��us piemetināja, ta�u es, protams, negatavojos to darīt interesanti, cik ilgs laiks paietu, kamēr tiktu pie �āda auto un �ofera?

Mma Ramotsve smējās.

Neticiet visam, ko viņ� teica. �ādi viri sasola nezin ko. Turklāt viņ� ir ļoti neaptēsts cilvēks. Un iedomīgs arī.

Bet vai viņ� stāstīja patiesību par brāļasievu? norūpē�jusies jautāja mma Makutsi.

Dro�i vien, mma Ramotsve atbildēja. Nedomāju, ka viņ� to ir izzīdis no pirksta. Ta�u atcerieties, ko saka Kloviss Andersons. Katram vēstījumam ir divas puses. Pagaidām mēs esam dzirdēju�as vienu to nejēdzīgāko.

Dzīve kļūst sare�ģīta, domāja mma Ramotsve. Nupat viņa bija uzņēmusies lietu, kura nebūt neizskatījās vienkār�a un kura viņu aizvedīs no Gaborounas. Tas vien jau bija visai ne�patīkami, ta�u stāvokli vēl grūtāku padarīja domas par Tolok�vengas ceļa "Ātro auto". Tad vēl palika bērnu jautājums: ta�gad, kad tie bija apmetu�ies viņas mājā Zebru ielā, vajadzēja ieviest zināmu dienas kārtību. Rouza, kalpone, �ajā ziņā bija liels atbalsts, ta�u arī viņa nevarēja uzkraut saviem pleciem visu smagumu.

Sarakstu, kuru mma Ramotsve sāka sastādīt no rīta, ievadīja uzdevums sagatavot aģentūru pārvieto�anai. Tagad viņa no�lēma darbnīcas jautājumu pārvietot uz saraksta galvgali, bet aģentūras pārvieto�anu atstāt otrā vietā. Zem tā varētu ierin�dot bērnus: mma Ramotsve ar lielajiem burtiem uzrakstīja SKOLA un zemāk tālruņa numuru. Tam sekoja SAMEKLĒT KĀDU, KAS SALABO LEDUSSKAPI. AIZVEST ROUZAS DĒLU PIE ĀRSTA, LAI APSKATA VIŅA ASTMU, un visbeidzot viņa uzraks�tīja KAUT KO DARĪT NEKRIETNĀS SIEVAS JAUTĀJUMĀ.

Mma Makutsi, bilda detektīve. Man �ķiet, es jūs aiz�vedī�u uz darbnīcu. Pat ja misters D�. L. B. Matekoni uzve�das dīvaini, mēs nevaram pamest viņu nelaimē. Jums jāķeras pie direktores pienākumu pildī�anas jau �obrīd. Brauksim ar busiņu.

Mma Makutsi pamāja ar galvu.

Esmu gatava, mma, viņa teica. Esmu gatava vadīt.

�Tolokvengas ceļa "Ātrais auto" atradās mazu gabaliņu no lielceļa, pusjūdzi aiz diviem lieliem veikaliem, kas bija celti uz pilsētas robe�as vietā, kuru sauca par Ciematu. Tur bija pāris ēku: universālveikals, kur pārdeva visu, sākot ar lētām drēbēm un beidzot ar petroleju un gai�o sīrupu, un celtniecības ma�teriālu veikals, kur varēja iegādāties kokmateriālus un viļņoto jumta skārdu. Remontdarbnīca, ap kuru auga da�i ērk�ķaini koki un kuras priek�ā atradās vecs degvielas sūknis, iezīmēja pilsētas austrumu robe�u. Misteram D�. L. B. Matekoni bija solīts mūsdienīgāks sūknis, ta�u degvielas kompānija nebija īpa�i ieinteresēta, ka viņ� konkurē ar tās modernākajām uzpil�des stacijām, tāpēc tai bija izdevīgi solījumu aizmirst. Degviela joprojām tika piegādāta, kā paredzēts līgumā, ta�u bez īpa�as sajūsmas parasti tika nokavēti noteiktie piegādes datumi. Tādējādi degvielas cisternas bie�i vien stāvēja tuk�as.

Ta�u tam nebija lielas nozīmes. Klienti brauca uz Tolok�vengas ceļa "Ātro auto", nevis lai uzpildītu degvielu, bet gan tāpēc, ka gribēja, lai viņu braucamos labo D�. L. B. Matekoni. Tie bija cilvēki, kuri saprata at�ķirību starp labu mehāniķi un tādu, kas automobiļus tikai labo. Labs mehāniķis ma�īnas iz�prot; viņ� var atrast vainu, vienīgi ieklausīdamies, kā darbojas motors, tāpat kā pieredzēju�am ārstam, lai noteiktu diagnozi, pietiek uzmest acis pacientam.

Ma�īnas ar jums runā, D�. L. B. Matekoni skaidroja saviem mācekļiem. Klausieties tajās. Ja ieklausīsieties, tās pastāstīs, kas tām kait.

Protams, mācekļi nesaprata, ko viņ� ar to domā. Viņiem bija glu�i cits viedoklis par tehniku, un viņi nespēja apjēgt, ka ma�īna var būt dusmīga un nīgra vai atpūtusies un bez�rūpīga. Jāteic, ka mācekļu klātbūtne darbnīcā no mistera D�. L. B. Matekoni puses bija tīrais �ēlsirdības akts, jo viņ� bija pārliecināts, ka Botsvānā jābūt pietiekami daudz labi apmā�cītiem mehāniķiem, kuri varētu aizstāt viņa paaudzi, kad tā visbeidzot dosies atpūtā.

Kamēr mums ir mehāniķi, Āfrika nekur nepazudīs, viņ� reiz teica mma Ramotsvei. Mehāniķi ir visa pamatakmens. Augstāk rindojas citi cilvēki. Ārsti. Medmāsas. Skolotāji. Ta�u visa celtne balstās uz mehāniķiem. Tāpēc ir tik svarīgi, lai jaunie�i apgūtu mehāniķa amatu.

Tagad, tuvodamās "Ātrajam auto", mma Ramotsve un mma Makutsi ieraudzīja vienu no mācekļiem pie kāda automobiļa stūres, otrs to pamazām centās iestumt darbnīcā. Kad sievie�tes piebrauca tuvāk, jauneklis, kur� automobili stūma, pameta savu darāmo, un auto aizripoja atpakaļ.

Mma Ramotsve novietoja busiņu zem koka un kopā ar mma Makutsi devās uz kantora ieeju.

Labrīt, kundze, sveicināja garākais māceklis. Tam jūsu autobusiņam ir gau�ām slikti amortizatori. Jūs tam esat par smagu. Redziet, kā tas nosveras uz vienu pusi. Mēs to varam salabot.

Ar busiņu viss ir kārtībā, atcirta mma Ramotsve. To aprūpē pats misters D�. L. B. Matekoni. Viņ� nekad neko nav teicis par amortizatoriem.

Pēdējā laikā viņ� vispār neko nesaka, teica māceklis. Viņ� ir gau�ām nerunīgs.

Mma Makutsi apstājās un aplūkoja puisi.

Mani sauc mma Makutsi, viņa sacīja, vērodama viņu caur lielajām brillēm. Es esmu direktora vietas izpildītāja. Ja gribat aprunāties par amortizatoriem, jums jāienāk kantorī. Ar ko jūs nodarbojaties patlaban? Kam pieder tā automa�īna, un ko jūs ar to darāt?

Māceklis atskatījās pār plecu, it kā gaidītu atbalstu no sava drauga.

�is braucamais pieder sievietei, kura dzīvo aiz policijas iecirkņa. Man �ķiet, ka �ī dāma neizceļas ar stingriem tiku�miem, puisis smējās. Viņa izmanto �o auto, lai iepazītos ar vīrie�iem, un tagad to nevar iedarbināt. Tā nu viņa nevar dabūt vīrie�us. Ha-ha!

Mma Makutsi niknumā sabozās.

Ak tad nevar iedarbināt?

Jā, atbildēja māceklis. Nevar iedarbināt. Un tāpēc mums ar �ārliju vajadzēja ar kravas auto braukt �im lūznim pakaļ un to atvilkt �urpu. Patlaban mēs to stumjam garā�ā, lai apskatītu motoru. Man �ķiet, tur būs ko noņemties. Varbūt būs vajadzīgs jauns starteris. Zināt, kas tas ir? Tas maksā lērumu naudas, un ir labi, ka vīrie�i dod �ai dāmai naudu, lai viņa varētu samaksāt par remontu. Ha-ha.

Mma Makutsi pabīdīja brilles zemāk uz deguna un pāri tām pavērās uz jaunekli.

Un kā ar akumulatoru? viņa jautāja. Varbūt vai�nīgs akumulators. Vai jūs mēģinājāt iedarbināt motoru ar va�diem?

Māceklis pārstāja smaidīt.

Nu? iejaucās mma Ramotsve. Vai jūs vadus izman�tojāt? Mēģinājāt?

Māceklis papurināja galvu.

�ī ir veca graba�a. Tur būs kāda cita vaina.

Muļķības, sacīja mma Makutsi. Atveriet pārsegu. Vai jums darbnīcā ir labs akumulators? Pievienojiet tam vadus un pamēģiniet.

Māceklis paskatījās uz darbabiedru, kur� paraustīja ple�cus.

Aiziet, nokomandēja mma Makutsi. Man vēl kantorī daudz darāmā. Kustieties, lūdzu!

Mma Ramotsve neko neteica, bet kopā ar mma Makutsi noskatījās, kā auto, jaunekļu stumts, pārvar pēdējos jardus līdz darbnīcai un kā tā akumulatora spailes tiek pievienotas jaunam akumulatoram. Tad viens no mācekļiem saīdzis ierausās vadītāja vietā un pagrieza aizdedzes atslēgu. Motors tūlīt pat sāka darboties.

Uzlādējiet akumulatoru, pavēlēja mma Makutsi. Pēc tam nomainiet eļļu un atdodiet automobili saimniecei. Atvai�nojieties, ka remonts ieilga, ta�u mēs viņai par to dāvinām eļļu maiņai bez maksas.

Direktora pienākumu izpildītāja pagriezās pret mma Ra�motsvi, kura smaidīdama stāvēja viņai blakus.

Klientu uzticība ir ļoti nozīmīga. Ja jūs kaut ko izdarāt klienta labā, viņ� paliek pie jums uz visiem laikiem. Biznesā tas ir ļoti svarīgi.

Ļoti, piekrita mma Ramotsve.

Viņa bija klusībā �aubījusies par mma Makutsi spējām va�dīt darbnīcu, ta�u patlaban �aubas izgaisa.

Vai jūs daudz ko saprotat no automobiļiem? viņa it kā starp citu apvaicājās, kad abas sāka piekārtot D�. L. B. Ma�tekoni rakstāmgalda pārblīvēto virsmu.

Ne pārāk, atbildēja mma Makutsi. Ta�u es labi tieku galā ar rakstāmma�īnām, un ma�īna paliek ma�īna, vai jums tā ne�ķiet?

Abu sievie�u neatliekams uzdevums bija noskaidrot, kuras automa�īnas prasīja tūlītēju aprūpi un kuras varēja pagaidīt. �ārlijs vecākais māceklis tika izsaukts uz kantori, lai ziņotu par nepadarītajiem darbiem. Atklājās, ka darbnīcas dziļumā stāv astoņi automobiļi, kas gaida rezerves daļas. Da�as bija jau pasūtītas, citas vēl ne. Kad bija sastādīts saraksts, mma Makutsi zvanīja rezerves daļu piegādātājiem.

Misters D�. L. B. Matekoni ir ļoti nikns, viņa dusmīgi teica. Un mēs nevarēsim jums samaksāt par iepriek�ējiem pasūtījumiem, ja jūs mums tagad neļausiet strādāt. Vai to jūs saprotat?

Viņa saņēma solījumus, kuri lielākoties tika turēti. Pēc da��ām stundām piegādātāji sāka vest rezerves daļas. Dokumenti bija pienācīgi noformēti kaut kas nebijis, sacīja mācekļi un daļas tika saliktas uz darbgalda steidzamības kārtībā. Pa to laiku abi pui�i mma Makutsi uzraudzībā cītīgi mainīja detaļas, pārbaudīja motorus un visbeidzot katru transportlīdzekli no�deva mma Makutsi ziņā. Viņa iztaujāja mācekļus, kas padarīts, da�kārt pārbaudīja darbu un, pirms zvanīja īpa�niekiem, lai paziņotu, ka automa�īna ir salabota, atdeva to mma Ramotsvei izmēģinājuma braucienam, jo pati auto vadīt neprata. Mma Makutsi paskaidroja klientiem, ka tiek prasīta tikai puse no remonta izmaksām, lai atlīdzinātu par kavē�anos. Tas apmie�rināja visus, izņemot vienu, kur� pavēstīja, ka turpmāk savu auto dos labot citur.

�ādā gadījumā jūs nevarēsiet izmantot mūsu bezmaksas tehniskās apkopes piedāvājumu, klusi teica mma Makutsi. Bēdīgi.

�ie vārdi radīja vajadzīgo iespaidu, un dienas beigās Tolok�vengas ceļa "Ātrā auto" darbinieki īpa�niekiem atdeva se�as automa�īnas. Nu sāka izskatīties, ka tie viņiem ir piedevu�i.

Pirmā diena bija veiksmīga, sacīja mma Makutsi, kad abas ar mma Ramotsvi noskatījās, kā pa ceļu aiziet nomocī�ju�ies mācekļi. Pui�i strādāja ļoti cītīgi, un es viņiem izsnie�dzu prēmiju piecdesmit pulu katram. Viņi bija ļoti priecīgi, un esmu pārliecināta, ka turpmāk zēni strādās labāk. Gan redzēsiet.

Mma Ramotsve bija apmulsusi.

Domāju, jums laikam taisnība, mma. viņa teica. Jūs esat apbrīnojama vadītāja.

Pateicos, sacīja mma Makutsi. Ta�u tagad jādodas mājup, jo rit mums būs daudz darāmā.

Mma Ramotsve asistenti veda mājās mazajā, baltajā autobusiņā pa ceļiem, kurus piepildīja cilvēki, kas atgriezās no darba. Viņas sastapa pārlādētus, no ļau�u smaguma uz vie�niem sāniem bīstami sasvēru�os mikroautobusus, velosipē�dus, uz kuru bagā�niekiem bija iekārtoju�ies pasa�ieri, un kājāmgājējus, kas, rokas vēcinādami, svilpodami, domīgi vai cerību pilni steidzās mājup. Mma Ramotsve ceļu zināja labi, jo bija vedusi mma Makutsi mājās ne reizi vien viņai bija pazīstami pussagruvu�ie nami ar vērīgajiem, ziņkārīgajiem bērniem, kuri mēdza apdzīvot �ādus rajonus. Viņa izlaida asis�tenti pie vārtiem un noskatījās, kā tā aiziet uz savu vieglbetona bloku būdu mājas pagalmā. Mma Ramotsvei �ķita, ka viņa durvju ailē pamana kādu apveidu, varbūt ēnu, ta�u tad mma Makutsi pagriezās, un detektīvei, kas negribēja, ka viņu redz vērojam, vajadzēja braukt projām.

�Protams, ne jau katrs var atļauties istabeni, ta�u, ja kādam ir labi apmaksāts darbs, tik liels nams kā mma Ramotsvei un tas nealgo mājsaimnieci vai netur mājās da�us kalpotājus, tad to var uzskatīt par sīkstulību. Mma Ramotsve zināja, ka ir valstis, kur cilvēkiem nav kalpu, kaut gan viņi tos glu�i labi varētu atļauties. Tas bija neizprotami. Ja cilvēks, kura stāvoklis sabiedrībā uzliek pienākumu turēt kalpus, to nedara, ko tad lai iesāk kalpi?

Botsvānā katrā tādā mājā kā Zebru ielas nams bija iespē�jams algot kalpotāju. To, cik daudz mājkalpotājiem jāmaksā, noteica likums, ta�u bie�i vien tas netika ievērots. Bija sasto�pami cilvēki, kuri pret kalpotājiem izturējās ļoti slikti, mak�sāja tiem maz un lika strādāt no gaismas līdz tumsai, un �ādi saimnieki, cik zināms mma Ramotsvei, bija vairākumā. Izkalpinā�ana ir Botsvānas tum�ais noslēpums, un nevienam par to netīk runāt. Tiesa, nevienam ari nepatīk apspriest, kā agrāk botsvānie�i izturējās pret bu�meņiem patiesībā kā pret vergiem -, un, ja tas tika pieminēts, cilvēki kļuva izvairīgi un mainīja sarunas tematu. Ta�u tā kādreiz notika un �ur tur atgadījās vēl �obaltdien, un visi par to zināja. Skaidrs, ka �ī liga bija pārņēmusi gandrīz visu Āfriku. Verdzība melnajam kontinentam atnesa milzīgu ļaunumu, ta�u vienmēr atradās afrikāņu vergturi, kuri pārdeva savus tautie�us, un milzīgi afrikāņu leģioni joprojām par gra�iem strādāja apstākļos, kas tuvi verdzībai. Tie ir klusi un gurdi cilvēki, pie kuriem pieskai�tāmi ari mājkalpotāji.

Mma Ramotsve bija pārsteigta, ka saimnieki �ādi var iztu�rēties pret saviem kalpiem. Detektīve reiz viesojās pie drau�dzenes, kura it kā starp citu ieminējās, ka viņas istabenei ir piecas brīvdienas gadā, turklāt neapmaksātas. Draudzene lielījās, ka nesen iemanījusies apcirpt kalponei algu, jo uzska�tīja, ka tā ir slinka.

Ja tu �ādi izrīkojies, kāpēc tad viņa neiet prom? brī�nījās mma Ramotsve.

Draudzene smējās.

Uz kurieni? Tik daudz cilvēku kāro uz �o vietu, un viņa to zina. Istabene arī zina, ka es varu kādu pieņemt darbā par pusi no algas, kādu saņem viņa.

Mma Ramotsve neko neteica, ta�u pēc �ā gadījuma drau�dzēties ar �o sievieti viņai vairs nebija prātā. Tas deva vielu pārdomām. Vai var draudzēties ar cilvēku, kur� tik slikti rīko�jas? Vai nav tā, ka sliktiem cilvēkiem var būt tikai slikti draugi, jo tikai sliktiem cilvēkiem var būt pietiekami daudz kopīga, lai tie draudzētos? Mma Ramotsve domāja par cilvēkiem ar sliktu slavu. Piemēram, par īdi Aminu [4] un hendriku vervēdu [5] . Ar īdi Aminu, protams, kaut kas nebija kārtībā; varbūt viņ� nebija tik slikts kā misters Vervēds, kur� izskatījās glu�i saprātīgs, bet kuram bija ledus sirds. Vai kāds mīlēja misteru Vervēdu? Vai pēdējos dzīves brī�os kāds turēja viņa roku? Mma Ramotsve saprata, ka turēja gan: viņa bērēs ta�u bija cilvēki, un vai tie neraudāja, tāpat kā ļaudis raud krietna vīra bērēs? Misteram Vervēdam bija tuvinieki, un dro�i vien ne jau visi bija slikti. Tagad, kad aiz robe�as Dienvidāfrikā stāvoklis bija mainījies, �iem cilvēkiem joprojām vajadzēja tur dzīvot. Varbūt tagad tie apzinājās, cik slikti bija rīkoju�ies; ja ari ne tiem lielā�koties tapa piedots. Vienkār�o afrikāņu dabā nav glabāt sirdī ļaunumu. Upat kā cilvēki visās malās, viņi da�reiz uzvedas muļķīgi, ta�u nav ļaunatminīgi kā to pasaulei pierādīja mis�ters Mandela. Un Seretse Hama, nodomāja mma Ramotsve; kaut gan �ķita, ka, izņemot botsvānie�us, viņu neviens vairs neatceras. Hama viens no di�ajiem Āfrikas dēliem bija spiedis viņas tēva Obida Ramotsves roku, kad viesojās Mo�udi, lai tiktos ar tautu. Un viņa, Pre�esa Ramotsve, toreiz vēl jauna meitene, bija redzējusi, kā valstsvīrs izkāpj no automobiļa, kā ap viņu pulcējas cilvēki, un starp tiem, sa�ņaudzis rokā sa�gumzīto cepuri, bija viņas tēvs. Kad Hama satvēra tēva roku, Pre�esas sirds pildījās ar lepnumu; �o gadījumu viņa atcerē�jās ikreiz, kad apskatīja lielā valstsvīra fotogrāfiju uz kamīna dzegas.

Draudzene, kura tik slikti apgājās ar istabeni, nebija ļauna. Pret savas ģimenes locekļiem viņa izturējās labi un vienmēr bija laipna pret mma Ramotsvi, ta�u, kad jautājums skāra kalponi, mma Ramotsve viņu bija redzējusi un zināja, ka tā ir patīkama un �akla sieviete no Molepololes, izskatījās, ka par tās jūtām viņai maza bēda. Detektīve domāja, ka �āda izturē�anās nespēja saprast cita cilvēka cerības un vēlmes nav daudz labāka par tumsonību. Mma Ramotsvei �ķita, ka �ī sapratne ir visas tikumības pamats. Ja saproti, ko cits cilvēks jūt, ja vari sevi iedomāties viņa vietā, nav iespējams sagādāt cie�anas. �ādā gadījumā sāpināt līdzcilvēku būtu tas pats, kas nodarīt pāri sev.

Mma Ramotsve zināja, ka tikumība ir ļoti strīdīgs jautā�jums, ta�u viņa domāja, ka viss ir ārkārtīgi vienkār�i. Pirmajā vietā ir vecie Botsvānas tikumi, kuri glu�i vienkār�i ir pareizi. Ja cilvēks ievēro tos, viņ� visu dara pareizi pat bez piepū�les. Protams, ir jau arī at�ķirīgas ētiskās mācības, piemēram, Desmit bau�ļi, kurus pirms daudziem gadiem Mo�udi svēt�dienas skolā viņa iemācījās no galvas: ari tie ir pilnīgi pareizi un neap�aubāmi. �ie morāles kodeksi bija līdzīgi Botsvānas Krimināllikumam, kuram jāpakļaujas visos punktos. Nav labi izlikties par Botsvānas Augstākās tiesas tiesnesi un izlemt, kurus likumus ievērot un kurus ne. Morāles kodeksi nav do�māti, lai tos ievērotu izlases veidā vai ap�aubītu. Jūs nevarat teikt, ka ievērosiet �o aizliegumu, bet neievērosiet citu. "Es, protams, nezag�u, ta�u laulības pārkāp�ana ir pavisam kas cits; da�am tā varbūt nāk par ļaunu, ta�u ne jau man."

Vairums spriedumu par to, kā pareizi rīkoties, domāja mma Ramotsve, radu�ies pēc ilgsto�as novēro�anas un izvēr�tē�anas. Tu nevari izdomāt pats savus tikumus, jo tev trūkst pieredzes. Kas tev dod tiesības uzskatīt, ka esi gudrāks par sen�iem? Tikums ir visiem viens, un tas nozīmē lai to pie�ņemtu, vajadzīgs vairāk nekā viena cilvēka viedoklis. Tāpēc jaunmodīgā morāle, kas uzsver indivīda lomu, risinot sabied�rības un indivīda attiecības, ir tik ļodzīga. Ja cilvēkam tiks dota iespēja izveidot pa�am savu morāli, viņ� izdomās sev tīkamāko variantu, kas būtu piemērots visiem dzīves gadīju�miem. Pēc mma Ramotsves domām, tā bija vienkār�i savtība, lai cik svarīgā vārdā to sauktu.

Kādu dienu mma Ramotsve pa radio "Pasaules ziņās" no�klausījās raidījumu, kas lika aizrauties elpai. Tur bija runa par filozofiem, kuri sevi dēvēja par eksistenciālistiem un kuri, kā atskārta mma Ramotsve, dzīvoja Francijā. �ie fran�i sacīja, ka cilvēkam jādzīvo tā, lai viņ� justu, ka ir dzīvs, un ka tas ir vienīgais pareizais dzīves uzskats. Sieviete bija pārsteigta. Lai satiktu eksistenciālistus, nemaz nav jābrauc uz Franciju, to ir pietiekami daudz tepat Botsvānā, sprieda mma Ramotsve. Piemēram, Nouts Mokoti. Viņa, pati to nezinādama, bija appre�cējusi eksistenciālistu. Nouts, egoists, kur� nekad nebija palī�dzējis citiem pat ne pa�a sievai, bija eksistenciālistus atzinis par labiem, tāpat kā tie viņu. Laikam jau katru vakaru staigāt pa bāriem kopā ar jauniņām, dzertuvēs sastaptām eksistenciālistēm, kamēr sieva sē� mājās, piedienēja eksistenciālismam. Eksistenciālistiem bija laba dzīve, ta�u to nevarēja teikt par viņu tuviniekiem, kuri varbūt nebija eksistenciālisti.

Pret kalponi Rouzu mma Ramotsve eksistenciālisma garā neizturējās. Rouza pie viņas strādāja kop� dienas, kad detek�tīve pirmoreiz ieradās Zebru ielā. Mma Ramotsve atklāja, ka bezdarbniekiem ir savs "krūmu tālrunis", kas viņiem pazi�ņoja par katru jaunatnācēju, kur� izskatījās pēc tāda, kam vajadzētu kalpotāju. Rouza ieradās namā stundu pēc mma Ramotsves.

Jums vajadzēs istabeni, kundze, viņa teica. Un es esmu ļoti laba istabene. Es strādā�u �akli un nebū�u jums par nastu visā jūsu atliku�ajā dzīvē. Varu ķerties pie darba jau �obrīd.

Mma Ramotsve izlēma nekavējoties. Viņas priek�ā stāvēja cienījama izskata, gaumīgi ģērbusies sieviete ap gadiem trīs�desmit. Ta�u tā bija arī māte, kuras viens bērns, abas vērodams, stāvēja pie vārtiem. Detektīve spēja iedomāties, ko sieviete bērnam teikusi: "Ja �ī kundze mani pieņems par kalponi, mēs �ovakar paēdīsim. Cerēsim uz labāko. Gaidi �eit un nostājies uz pirkstgaliem!" Nostājies uz pirkstgaliem. Setsvanie�u valodā tā tiek teikts, ja cilvēks ļoti vēlas, lai piepildītos cerības. Baltie cilvēki �ādos gadījumos lieto izteicienu "turi īk�ķi".

Mma Ramotsve paskatījās uz vārtu pusi, ieraudzīja, ka meitene patie�ām stāv uz pirkstgaliem, un saprata atbilde var būt tikai viena.

Viņa palūkojās sievietē.

-Jā, man vajadzīga mājkalpotāja, un es jums do�u darbu, mma.

Sieviete pateicībā sasita plaukstas un pamāja meitenei.

"Es esmu laimīga," nodomāja mma Ramotsve. "Esmu lai�mīga tāpēc, ka varu kādu darīt laimīgu, tikai pasakot da�us vārdus."

Rouza nekavējoties iekārtojās mājā un visai drīz pierā�dīja savu vērtību. Iepriek�ējie īpa�nieki, nevī�īgi cilvēki, Zebru ielas namu bija atstāju�i neapskau�amā stāvoklī, un visi kakti bija putekļu pilni. Trīs dienas viņa slaucīja un posa, kamēr māja sāka smar�ot pēc grīdas vaska un visas virsmas spīdēja. Turklāt Rouza bija arī teicama pavāre un brīni�ķīga gludinā�tāja. Mma Ramotsve ģērbās labi, ta�u viņai vienmēr pietrūka pacietības izgludināt blūzītes tik teicami, cik gribētos. Rouza par drēbēm rūpējās kaislīgi, un tas drīz vien atspoguļojās stēr�ķelētās ielocēs un citās neizzinātās iespējās, kādas drānas vēl nebija pieredzēju�as.

Rouza iemitinājās kalpotāju galā pagalmā. Tas sastāvēja no divistabu namiņa ar du�u un tualeti vienā pusē un segta lieveņa, kur varēja sakurt uguni ēdiena gatavo�anai. Vienā istabā gulēja abi mazākie bērni, otrā viņa pati. Rouzai bija vēl citi vecāki bērni, no kuriem viens bija galdnieks un labi pelnīja. Ta�u, neraugoties uz to, dzīves dārdzība neko lielu neļāva atlicināt galvenokārt tāpēc, ka jaunākais dēls slimoja ar astmu un, lai atvieglotu viņam elpo�anu, vajadzēja pirkt dārgus inhalatorus.

Aizvedusi mājās mma Makutsi un atgriezusies Zebru ielā, mma Ramotsve atrada Rouzu virtuvē spodrinām nomelnēju�u katlu. Detektīve pieklājīgi painteresējās, kā istabenei todien veicies, un saņēma atbildi, ka viss bijis ļoti labi.

Es palīdzēju Motoleli ieiet vannā, teica Rouza. Nu viņa ar to ir tikusi galā un patlaban lasa priek�ā mazajam brālim. Viņ� visu dienu skraidīja apkārt un tagad ir ļoti, ļoti noguris. Drīz vien viņ� aizmigs. Es domāju, ka nomodā viņam liek palikt vienīgi domas par vakariņām.

Mma Ramotsve pateicās un pasmaidīja. Pagājis mēnesis, kop� bērni ar mistera D�. L. B. Matekoni gādību �eit ieradu�ies no bāreņu patversmes, ta�u viņa vēl nekādi nespēja pierast. Tā bija D�. L. B. Matekoni ideja, un patiesībā viņ� piekrita kļūt par patēvu, ar līgavu pat neaprunājies, ta�u viņa samierinājās un drīz vien bērnus iemīlēja. Motoleli, kurai nācās pārvie�toties ratiņkrēslā, izrādījās laba mājsaimniece un interesējās par automobiļu remontu. Ta�u grūtāk bija izprast viņas brāli. Zēns bija pietiekami rosīgs un uzrunāts atbildēja pieklājīgi, ta�u izskatījās, ka viņ� labāk jūtas vienatnē vai kopā ar māsu, nevis citu bērnu sabiedrībā. Motoleli jau bija ieguvusi da�as draudzenes, bet zēns likās pārāk kautrīgs.

Meitene bija uzsākusi mācības Gaborounas vidusskolā, kura atradās netālu no mājām, un jutās tur laimīga. Katru rītu kāda no viņas klasesbiedrenēm ieradās pie namdurvīm un pieteicās aizstumt ratiņus uz skolu.

Tas atstāja ietekmi uz mma Ramotsvi.

Vai skolotāji liek jums to darīt? viņa jautāja kādai meitenei.

Nē, kundze, skanēja atbilde. Mēs to darām tāpēc, ka esam �is meitenes draudzenes.

Pareizi darāt, sacīja mma Ramotsve. Jūs esat labas meitenes. Dienās jūs izaugsiet par jaukām lēdijām.

Zēns bija sācis mācīties vietējā pamatskolā, ta�u mma Ra�motsve cerēja, ka D�. L. B. Matekoni spēs samaksāt par mā�cībām Tornhilā. �I skola bija dārga, un viņa sāka �aubīties, vai tas maz būs iespējams. Ari �is bija viens no daudzajiem jautājumiem, kurus mma Ramotsvei vajadzēja nokārtot. Autodarbnīca, mācekļi, māja pie Botsvānas Aizsardzības spēku kluba un bērni. Turklāt vēl kāzas vienalga, kad tās būs -, kaut gan par tām mma Ramotsve patlaban nemaz neiedro�i�nājās domāt.

Viņa devās uz dzīvojamo istabu un ieraudzīja zēnu sē�am blakus māsas ratiņkrēslam un klausāmies lasī�anā.

Tātad, sacīja mma Ramotsve, tu lasi brālim priek�ā stāstu. Vai tas ir interesants?

Motoleli atskatījās un pasmaidīja.

Tas nemaz nav stāsts, viņa teica. Pareizāk sakot, tas nav stāsts no grāmatas. Es to uzrakstīju skolā un tagad gribu viņam nolasīt.

Mma Ramotsve pievienojās bērniem, apmezdamās uz dī�vāna elkoņbalsta.

Kāpēc tu apklusi? viņa jautāja. Arī es gribētu dzirdēt tavu stāstu.

Mani sauc Motoleli, un man ir trīspadsmit gadu gandrīz jau �etrpadsmit. Man ir brālis, kuram ir septiņi gadi. Mana māte un tēvs ir miru�i. Tāpēc man ir ļoti skumji, tomēr es priecājos, ka arī es neesmu mirusi un man ir brālis.

Es esmu meitene ar trim dzīvēm. Mana pirmā dzīve ritēja kopā ar māti, tantēm un tēvo�iem Makadikadi Natas apkār�tnē. Tas bija ļoti sen, kad es vēl biju maza. Tie bija cilvēki, kuri dzīvoja krūmos un klejoja no vienas vietas uz citu. Viņi prata krūmājā atrast pārtiku, izrokot saknes. �ie cilvēki bija ļoti gudri, ta�u viņi nevienam nepatika.

Māte man uzdāvināja strausa ādas aproci, kurā bija ie�ūtas strausa olas �aumalas. Man tā ir joprojām. Tā man ir vienīgā piemiņa no miru�ās mātes.

Kad viņa nomira, es izraku savu mazo brālīti, kur� bija apglabāts kopā ar māti. Daudz smil�u viņam nebija uzbērts, un, notīrījusi tās no viņa sejas, es redzēju, ka brālis vēl elpo. Atceros, kā viņu pacēlu un skrēju caur krūmiem, kamēr at�radu lielceļu. Pa ceļu brauca kāds vīrs kravas automa�īnā, un, ieraudzījis mani, viņ� apstājās un aizveda mūs uz Fransistaunu. Neatceros, kas tur notika, ta�u mani atdeva sievietei, kura teica, ka es varu dzīvot viņas pagalmā. Viņiem bija mazs �ķū�nītis, kurā bija ļoti karsti, kad to apspīdēja saule, un ļoti auksti naktīs. Es tur gulēju kopā ar savu mazo brālīti.

Es baroju viņu ar ēdienu, kas palika pāri mājā. Es mēdzu palīdzēt �iem krietnajiem cilvēkiem. Mazgāju viņu drēbes un karināju tās uz auklas. Reizumis es notīrīju arī pa kādam katlam, jo viņiem nebija kalpu. Pagalmā dzīvoja arī suns, un vienreiz tas man sāpīgi iekoda kājā. Sievietes vīrs uz suni ļoti sadusmojās un sadeva tam ar mietu. �is suns pēc kāviena ir pagalam, jo bija ļauns.

Pēc tam es saslimu, un sieviete mani aizveda uz slimnīcu. Tur man dūra adatas un ņēma asinis. Ta�u ārsti neprata mani izārstēt, un pēc kāda laika es vairs nevarēju paiet. Viņi iedeva man kruķus, ta�u nekāda labā staigā�ana ar tiem nesanāca. Pēc tam viņi atrada invalīdu ratiņus, un tas nozīmēja, ka varu doties mājās. Bet sieviete teica, ka nevar ļaut dzīvot savā pa�galmā meitenei, kura sē� ratiņos, jo tas neizskatītos labi un cilvēki teiktu: Kāpēc tu savā pagalmā turi meiteni ratiņkrēslā? Tas ir ļoti ne�ēlīgi.

Tad ieradās kāds vīrs, kur� teica, ka meklē bāreņus, lai aizvestu tos uz bāreņu patversmi. Kopā ar viņu atbrauca sie�viete no valdības, kura sacīja man esot ļoti veicies, ka da�bū�u vietu tik labā patversmē. Es varot ņemt līdzi brāli, un mēs tur bū�ot ļoti laimīgi. Tikai man vienmēr esot jāatceras, ka jāmīl Jēzus, teica sieviete. Es atbildēju, ka esmu gatava mīlēt Jēzu un lik�u ari brālim viņu mīlēt.

Tā beidzās mana pirmā dzīve. Otrā dzīve sākās, kad ierados bāreņu patversmē. No Fransistaunas mēs braucām kravas ma��īnā, un, sē�ot aizmugurē, man bija ļoti neērti un karsti. Es nevarēju tikt ārā, jo vadītājs nezināja, ko lai iesāk ar meiteni ratiņos. Tāpēc, kad mēs atbraucām uz patversmi, manas drē�bes bija slapjas, un es biju ļoti nokaunējusies tāpēc, ka visi citi bāreņi stāvēja un noskatījās, kā mēs ierodamies. Kāda kundze uzsauca, lai bērni uz mums neblen�, bet iet spēlēties, ta�u viņi tikai pagāja mazliet tālāk un caur koku zariem joprojām uz mums skatījās.

Visi bāreņi dzīvoja mājiņās. Katrā mājā bija pa desmit bēr�niem, kurus pieskatīja audzinātāja. Mana audzinātāja bija ļoti jauka sieviete. Viņa man iedeva jaunas drēbes un skapīti, kur glabāt mantas. Man nekad agrāk nebija piederējis skapis, un toreiz es ar to ļoti lepojos. Man iedeva arī da�as īpa�as matu sprādzes. Man �ādas mantas nekad nebija piederēju�as, un es tās glabāju zem spilvena, kur tās bija dro�ībā. Da�reiz naktīs pamodos un domāju, cik laimīga esmu. Bet da�reiz es arī rau�dāju, jo atcerējos savu pirmo dzīvi un tēvo�us, un tantes un domāju, kur viņi varētu būt. No gultas pa aizkaru spraugu es varēju redzēt zvaigznes, un es domāju: ja mani radi paskatītos aug�up, viņi redzētu tās pa�as zvaigznes, un mēs tās redzētu vienlaikus. Ta�u es �aubījos, vai viņi mani vēl atceras, jo es biju tikai meitene, kura no viņiem aizbēgusi.

Bāreņu patversmē es biju ļoti laimīga. Es �akli strādāju, un pārvaldniece mma Potokvane kādu dienu teica ja man tas darītu prieku, viņa varētu mums atrast aud�uvecākus. Man �ķita, ka tas nav iespējams, jo neviens negribēs meiteni in�valīdu ratiņos, ja ir tik daudz nevainojamu bāreņu, kuri var ļoti labi staigāt un arī meklē mājas.

Ta�u viņai bija taisnība. Necerēju, ka tas būs misters D�. L. B. Matekoni, kur� mūs pieņems, ta�u biju ļoti iepriecināta, kad viņ� pateica, ka varam iet dzīvot viņa mājā. Ia sākās mana tre�ā dzīve.

Kad gatavojāmies atstāt patversmi, mums izcepa īpa�u kūku, kuru mēs apēdām kopā ar audzinātāju. Sieviete teica, ka vienmēr jūtas bēdīga, kad kāds bērns brauc projām it kā aizbrauktu ģimenes loceklis. Ta�u viņa ļoti labi pazina misteru D�. L. B. Matekoni un pastāstīja mums, ka viņ� ir viens no krietnākajiem cilvēkiem Botsvānā. Es bū�ot ļoti laimīga viņa namā, sacīja audzinātāja.

Tā nu kopā ar brāli es ierados pie mistera D�. L. B. Matekoni un iepazinos ar viņa draudzeni mma Ramotsvi, kura gatavojās kļūt par viņa sievu. Mma Ramotsve teica, ka būs mūsu jaunā māte, un aizveda mūs uz savu māju, kas bērniem ir piemē�rotāka nekā mistera D�. L. B. Matekoni nams. Man �eit ir ļoti laba guļamistaba un nopirkts daudz drēbju. Man prieks, ka Botsvānā ir �ādi cilvēki. Man ir bijusi laimīga dzīve, un es no sirds pateicos mma Ramotsvei un misteram D�. L. B. Ma�tekoni.

Kad izaug�u, es gribētu būt mehāniķe. Es palīdzē�u miste�ram D�. L. B. Matekoni darbnīcā, bet vakaros savedī�u kārtībā mma Ramotsves drēbes un gatavo�u viņai ēdienu. Un kādreiz, kad abi būs jau veci, tie ar mani varēs lepoties un teikt, ka esmu viņiem bijusi laba meita un krietna Botsvānas pilsone.

�āds ir mans dzīvesstāsts. Es esmu parasta Botsvānas meitene, ta�u man laimējies dzīvot trīs dzīves. Vairākumam cilvēku ir tikai viena dzīve.

�is stāsts ir patiess. Es neko neesmu izdomājusi. Viss ir patiesība.

Kad meitene beidza lasīt, iestājās klusums. Zēns skatījās māsā un smaidīja. Viņ� domāja: "Man paveicies ar tik gudru māsu. Es ceru, ka kādudien Dievs viņai atkal ļaus staigāt." Mma Ramotsve paskatījās meitenē un maigi uzlika plaukstu uz tās pleca. "Es rūpē�os par �iem bērniem. Tagad es esmu viņu māte," nodomāja mma Ramotsve. Rouza, kura gaitenī bija klausījusies, skatījās grīdā un domāja: "Kas par dīvainu izteiksmes veidu: trīs dzīves."

�Nākamajā rītā mma Ramotsve vispirms zvanīja uz D�. L. B. Matekoni māju, kas atradās netālu no vecā Botsvānas Aizsardzības spēku kluba. Abi bie�i vien mēdza sazvanīties rīta agrumā vismaz kop� bija saderināju�ies -, ta�u parasti zvanītājs bija misters D�. L. B. Matekoni. Viņ� pagaidīja, ka�mēr līgava izdzer tasi sarkankrūmu tējas to viņa parasti darīja dārzā -, tad uzgrieza mma Ramotsves numuru un ofi�ciāli stādījās priek�ā: "�eit misters D�. L. B. Matekoni, mma. Vai gulējāt labi?"

Pirms tika pacelta klausule, tālrunis zvanīja ilgāk par mi�nūti.

Mister D�. L. B. Matekoni? Tā esmu es. Kā klājas? Vai gulēji labi?

Balss līnijas otrā galā izklausījās apjukusi, un mma Ra�motsve saprata, ka ir vīrieti pamodinājusi.

Ak! Jā. Tas esmu es. Beidzot pamodos.

Mma Ramotsve atkārtoja ierasto sveicienu. Pajautāt cil�vēkam, vai viņ� labi gulējis, bija svarīgi: veca tradīcija, kuru vērts saglabāt.

Bet vai tu labi gulēji, rra?

D�. L. B. Matekoni atbildēja nomāktā balsī:

Es gan neteiktu. Visu nakti kāvos ar domām un nemaz negulēju. Iemigu, kad citi jau cēlās aug�ā. Esmu ļoti nomo�cījies.

Tas ir bēdīgi, rra. Piedod, ka pamodināju. Tev jāiet at�pakaļ gultā un vēl drusku jāpaguļ. Bez miega jau neviens nevar dzīvot.

To es zinu, sapīcis teica D�. L. B. Matekoni. Pēdējā laikā man nekādi neizdodas iemigt. �ķiet, ka istabā iemaldījies kāds dīvains zvērs, kas mani biksta un neļauj gulēt.

Zvērs? jautāja mma Ramotsve. Kāds zvērs?

Nekāda zvēra jau nav. Vai vismaz tā nav, kad es ieslēdzu gaismu. Es tikai iedomājos, ka ir kāds, kur� man neļauj gulēt. Tā es teiktu. Īstenībā nekāda zvēra nav.

Mma Ramotsve klusēja. Pēc brī�a viņa vaicāja:

Vai tu jūties labi, rra? Varbūt tu esi slims?

D�. L. B. Matekoni nosprauslājās.

Es neesmu slims. Mana sirds krūtīs pukst. Manas plau�as elpo. Man tikai apriebusies visa �ī ķeza. Es uztraucos, ka mani atmaskos. Tad visam būs beigas.

Detektīve sarauca uzacis.

Tevi atmaskos? Kas tevi atmaskos un par ko?

Misters D�. L. B. Matekoni pieklusināja balsi.

Tu zini, par ko es runāju. Tu to zini ļoti labi.

Es neko nezinu, rra. Viss, ko es zinu, ir tas, ka tu stāsti visādas dīvainas lietas.

Ha! Tā tu tikai saki, bet īstenībā zini ļoti labi, par ko es runāju. Savā dzīvē es esmu darījis daudz ļauna, un tagad mani atmaskos un apcietinās. Mani sodīs, un tev par mani būs liels kauns, mma. To gan varu pateikt.

Mma Ramotsve apklusa un centās aptvert dzirdēto. Vai varētu būt tiesa, ka misters D�. L. B. Matekoni pastrādājis kādu briesmīgu noziegumu, kuru viņai noklusējis? Un vai līgavaini tagad noķers? �ķita neiespējami, ka tā varētu būt patiesība; viņ� ir jauks cilvēks, kur� nespēj izdarīt neko peļamu, ta�u pat �ādi ļaudis da�kārt glabā drūmus pagātnes noslēpumus. Ikviens kādreiz pastrādājis vismaz vienu kauna lietu, vismaz tā mma Ramotsve bija dzirdējusi. Pats bīskaps Makhulu par to runāja Sievie�u klubā un teica, ka pat garīdznieku aprin�dās nav sastapis nevienu, kur� nebūtu izdarījis kaut ko, kas pa�am jāno�ēlo. Pat svētie bija izdarīju�i kaut ko sliktu; varbūt Svētais Francisks uzmina balodim, varbūt ari ne iespējams, viņ� paveica kādu citu no�ēlas cienīgu nedarbu. Kas attiecas uz mma Ramotsvi, viņa bija pastrādājusi daudz blēņu, kuras negribējās atcerēties, sākot ar gadījumu, kad viņa se�u gadu vecumā aplēja kādas meitenes labāko kleitu ar sīrupu, jo viņai pa�ai tik labas kleitas nebija. Detektīve joprojām laiku pa lai�kam �o sievieti satika tā dzīvo Gaborounā un ir precējusies ar vīrieti, kas strādā dimantu �ķiro�anas uzņēmumā. Mma Ramotsve lēsa, vai nevajadzētu atzīties grēkā, neraugoties uz to, ka pagāju�i trīsdesmit gadi, un izstāstīt �ai sievietei par savu nedarbu, ta�u nespēja saņemties. Tomēr ik reizi, kad paziņa viņu silti sveicināja, mma Ramotsve atcerējās, kā bija paņēmusi skārdeni ar sīrupu un uzlējusi tās saturu meitenes sārtajai kleitai, kad tā kādu dienu bija atstāta klasē. Kādreiz vajadzētu atzīties vai varbūt palūgt bīskapam Makhulu, lai tas viņas vārdā uzraksta vēstuli. "Viena no manām avīm lūdz Jūsu piedo�anu, mma. Viņu bezgalīgi māc smagums par pārestību, kuru tā Jums nodarīja pirms daudziem gadiem. Vai atceraties savu iemīļoto sārto kleitu�"

Ja kaut ko tamlīdzīgu izdarījis misters D�. L. B. Matekoni varbūt kādam uzlējis motoreļļu -, viņam par to nevajadzētu uztraukties. Ir tikai da�as ļaundarības, piemēram, tādas kā slepkavība, kuras nevar vērst par labu. Ta�u pārējās patie�ām ir nenozīmīgākas, nekā domā likumpārkāpējs, un dro�i var tikt nodotas aizmirstībai. Piedot var arī nopietnus pārkāpumus. Viņai par to jāpārliecina misters D�. L. B. Matekoni; ja kāds visu nakti pavada uztraucoties, no mu�as viegli var uzpūst ziloni.

Mēs visi kādreiz dzīvē esam rīkoju�ies nepareizi, rra, sacīja mma Ramotsve. Tu, es, mma Makutsi un pat pāvests. Neviens no mums nevar apgalvot, ka ir nevainojams. Tādu cilvēku nemaz nav. Tev par to nav jāraizējas. Tikai pastāsti man, kas noticis. Esmu pārliecināta, ka spē�u tevi mierināt.

Ak, es to nevaru, mma. Es pat nespēju sākt stāstīt. Tu būsi gau�ām satriekta. Tu nekad vairs negribēsi mani redzēt. Redzi nu, es neesmu tevis cienīgs. Tu man esi pārāk laba.

Mma Ramotsve sāka just aizkaitinājumu.

Tu runā muļķības. Protams, tu esi manis cienīgs. Es esmu tikai parasta sieviete. Turpretim tu esi ideāls vīrietis. Tu labi strādā, un cilvēki tevi ciena. Kurp britu augstais komisārs ved labot savu automobili? Pie tevis. Kur meklē palīdzību bāreņu patversmes pārvaldniece, ja kaut kas jāsalabo? Pie tevis. Tev ir ļoti laba darbnīca, un esmu pagodināta, ka varē�u ar tevi precēties. Tā nu tas ir.

Mma Ramotsves atziņas neatrada atbalsi. Tad viņ� pie�bilda:

Bet tu nezini, cik es esmu slikts. Nekad tev neesmu stās�tījis par �im ļaundarībām.

Tad izstāsti. Izstāsti tagad. Es esmu stipra.

Ak! Es nespēju, mma. Tu būsi satriekta.

Sieviete saprata, ka saruna nonākusi strupceļā, un ievirzīja to sev vēlamā gultnē.

Kas attiecas uz tavu darbnīcu, viņa iesāka, tevis tur nebija ne vakar, ne aizvakar. Mma Makutsi to vada tavā vietā. Ta�u tā nevar turpināties mū�īgi.

Man prieks, ka viņa tiek galā, drūmi sacīja D�. L. B. Matekoni. �obrīd es nejūtu sevī pietiekami daudz spēka. Domāju, ka pagaidām man jāpaliek mājās. Gan jau viņa par visu parūpēsies. Pasaki viņai no manis paldies.

Mma Ramotsve dziļi ievilka elpu.

Ar tevi nav labi, mister D�. L. B. Matekoni. Redzu, ka man jāaizved tevi pie ārsta. Es jau runāju ar doktoru Mofatu. Viņ� teica, ka tevi apskatīs. Tā esot prātīga doma.

Es neesmu tik slims, teica misters D�. L. B. Matekoni. Man nav jābrauc pie doktora Mofata. Ko labu viņ� man iz�darīs? Neko.

Saruna bija bezcerīga, un, nolikusi klausuli, da�as satrau�kuma pilnas minūtes mma Ramotsve pavadīja, mērodama soļiem virtuvi. Skaidrs, ka doktoram Mofatam taisnība D�. L. B. Matekoni cieta no slimības, kuru ārsts bija nosau�cis par depresiju, ta�u patlaban detektīve vairāk raizējās par briesmīgajiem nodarījumiem, kurus teicās esam pastrādājis līgavainis. Neviens nelīdzinājās slepkavam mazāk kā misters D�. L. B. Matekoni, ta�u, ja nu atklātos, ka viņ� tāds ir? Ja izrādītos, ka viņ� kādu patie�ām noslaktējis, vai viņas jūtas pret līgavaini mainītos vai arī viņa sev iestāstītu, ka tā nav D�. L. B. Matekoni vaina un viņ�, tikai sevi aizstāvēdams, iebelzis upurim ar uzgrie�ņu atslēgu pa galvu? Slepkavu sie�vas un draudzenes �ādi sliecas domāt alla�. Tās nekad netic, ka viņu vīrie�i varētu būt spējīgi nogalināt. Arī mātes netic. Slepkavu mātes vienmēr apgalvo, ka dēli nav tik slikti, kā stāsta citi. Protams, mātei dēls vienmēr būs tikai mazs zēns vienalga, cik viņ� vecs -, un mazs puisēns nevar būt vaino�jams slepkavībā.

Slepkava īstenībā varētu būt Nouts Mokoti. Viņ� varētu cilvēku nogalināt vienā mierā, jo �im vīram nebija jūtu. Mma Ramotsve varēja viegli iedomāties, ka Nouts kādam iesper un dodas prom tā, it kā nupat būtu ar upuri sarokojies. Kad Nouts pirms aizie�anas sievu ne vienu reizi vien sita, viņ� neizrādīja nekādas jūtas. Vienreiz, kad mma Ramotsvei ar diezgan me��onīgu sitienu tika pārsista uzacs, Nouts mitējās tikai tāpēc, ka glu�i kā ārsts gribēja apskatīt savu veikumu.

Tev nāksies braukt uz slimnīcu, viņ� teica glu�i mierīgā balsī. �ī nav laba brūce. Tev jābūt uzmanīgākai.

Mma Ramotsve pateicās liktenim par to, ka toreiz un arī tad, kad Nouts sievu pameta, dzīvs bija tētiņ�. Vismaz viņam bija prieks, ka meita vairs nav kopā ar �o vīrieti, kur� tēvam lika raizēties divus garus gadus. Kad viņa aizgāja un pateica, ka Nouts ir projām, viņ� neieminējās, cik neaptēsta meita bi�jusi, precoties ar �o cilvēku, kaut gan acīmredzami tā domāja. Tēvs vienkār�i teica, ka viņai jāatgrie�as mājās, ka tas par Pre�esu vienmēr rūpēsies cerībā, ka viņas dzīve kļūs labāka. Tēvs kā vienmēr bija augstsirdīgs. Viņa raudāja, izrādīja vā�jumu, ta�u tēvs teica, ka pie viņa meita ir dro�ībā un no Nouta vairs nav jābaidās.

Ta�u Nouts Mokoti un misters D�. L. B. Matekoni ir gau�ām at�ķirīgi. Noziegumus pastrādāja Nouts, nevis

D�. L. B. Matekoni. Un tomēr kāpēc viņ� uzstāja, ka izda�rījis kaut ko briesmīgu, ja tā nemaz nevarēja būt? Tā mma Ramotsvei bija mīkla, un, nonākusi grūta uzdevuma priek�ā, viņa, kā jau paradusi visos �aubīgajos un strīdīgajos gadī�jumos, nolēma vērsties pēc informācijas un mierinājuma Botsvānas "Grāmatu centrā".

Viņa ātri pabrokastoja un atstāja bērnus Rouzas gādībā. Mma Ramotsvei būtu gribējies tiem veltīt vairāk uzmanības, ta�u dzīve nupat sāka kļūt pārāk sare�ģīta. Nepatik�anas ar misteru D�. L. B. Matekoni bija nonāku�as darbu saraksta pa�ā aug�galā tām sekoja darbnīca, valstsvīra brāļa likstu izmek�lē�ana un pārcel�anās uz jaunām biroja telpām. Saraksts bija moko�s: katram uzdevumam bija steidzamības pieskaņa, ta�u dienai ir ierobe�ots stundu skaits.

Mma Ramotsve nobrauca mazu gabaliņu pa pilsētu un aiz Standartbankas atrada labu vietiņu, kur novietot mazo, balto autobusiņu. Pēc tam, skvērā sasveicinājusies ar vienu vai diviem paziņām, viņa devās Botsvānas "Grāmatu centra" virzienā. �is bija viņas iemīļotākais veikals pilsētā, un tāpēc ikdieni�ķiem pirkumiem viņa mēdza atvēlēt krietnu stundu, kuras laikā varēja pārlūkot plauktus, ta�u torit ar stingru un nemierpilnu apņēmību mma Ramotsve cie�i nolēma preto�ties vilinājumam doties pie �urnālu plauktiem, kuros vīdēja skaistu namu un brīni�ķīgu apģērbu krāsaini attēli.

Es gribētu aprunāties ar vadītāju, viņa uzrunāja vienu no veikala darbiniecēm.

Varat runāt ar mani, sacīja jauniņā pārdevēja.

Mma Ramotsve bija nelokāma. Pārdevēja runāja pieklājīgi, ta�u bija pārāk jauna, bet detektīve gribēja apspriesties ar cilvēku, kur� par grāmatām zinātu vairāk.

Nē, viņa teica. Gribu runāt ar vadītāju. Man ir sva�rīgs iemesls.

Tika pasaukts vadītājs, kur� laipni sveicināja mma Ra�motsvi.

Priecājos jūs redzēt, kundze, viņ� sacīja. Vai esat �eit ieradusies kā detektīve?

Mma Ramotsve smējās.

Nē, rra. Es vēlos atrast grāmatu, kura man ļautu atrisināt kādu ļoti kutelīgu jautājumu. Vai varu jums uzticēties?

Protams, mma, atbildēja vadītājs. Jūs nekad nesastapsiet grāmatu tirgotāju, kur� stāstīs, kādas grāmatas lasa pircēji, ja viņi negrib, ka citi to zina. Mēs to ievērojam ļoti stingri.

Labi, sacīja mma Ramotsve. Es meklēju grāmatu par slimību, kas saucas "depresija". Vai jums ir kas zināms par �ādu grāmatu?

Veikala vadītājs pamāja ar galvu.

Neuztraucieties, kundze. Es ne tikai esmu par �ādu grā�matu dzirdējis, bet viena man pat ir aizķērusies plauktā. Varu jums to pārdot.

Viņ� ieturēja pauzi.

Man �ēl, kundze. Depresija ir nepatīkama kaite.

Mma Ramotsve atskatījās pār plecu.

Tā neattiecas uz mani, viņa teica, bet gan uz misteru D�. L. B. Matekoni. �ķiet, ka depresija ir viņam.

Kamēr vadītājs pavadīja pircēju līdz grāmatplauktam, kas atradās telpas stūrī, un izvilka no tā plānu grāmatiņu sarkanos vākos, viņa izskats liecināja par līdzjūtību.

�is ir ļoti labs izdevums par minēto slimību, viņ� sa�cīja, pasniegdams mma Ramotsvei grāmatu. Ja izlasīsiet, kas rakstīts grāmatas beigās uz vāka, tad redzēsiet, cik dau�dzi cilvēki teiku�i, ka �ī grāmata viņiem palīdzējusi uzveikt slimību. Starp citu, man �ēl mistera D�. L. B. Matekoni. Ceru, ka �ī grāmata viņa stāvokli uzlabos.

Jūs esat ļoti izpalīdzīgs, rra, sacīja mma Ramotsve. Paldies. Mums ļoti paveicies, ka valstī ir tik labs grāmatu veikals. Paldies jums.

Viņa samaksāja un devās atpakaļ uz mazo, balto busiņu, pa ceļam ieguvumu pārlapodama. Kāds teikums piesaistīja uzmanību, un viņa apstājās, lai to izlasītu.

Akūtas depresijas gadījumā slimniekam var uzmākties sa�jūta, ka viņ� izdarījis nelabojamu kļūdu, piemēram, iedzīvojies parādos, kurus nevar atlīdzināt, vai pastrādājis noziegumu. Parasti �os simptomus pavada mazvērtības komplekss. Lieki pieminēt, ka iedomātās ļaundarības nemaz nav paveiktas, ta�u cietējam trūkst veselā saprāta, lai to apjēgtu.

Mma Ramotsve pārlasīja rindkopu, un, to darot, viņas oma krietni vien uzlabojās. Grāmata par depresiju dro�i vien ne�bija domāta, lai atstātu uz lasītāju �ādu ietekmi, ta�u �oreiz autoram bija sekmējies. Skaidrs, ka misters D�. L. B. Matekoni nebija izdarījis neko briesmīgu; mma Ramotsve viņu pazina kā cilvēku ar neaptraipītu godu. Viss, kas viņai darāms, ir pierunāt līgavaini aiziet pie speciālista un sākt ārstēties. Viņa aizvēra grāmatu un uzmeta skatienu piezīmēm uz aizmugu�rējā vāka. " �ī viegli ārstējamā slimība�" tur bija rakstīts. Tas uzmundrināja mma Ramotsvi vēl vairāk. Viņai kļuva skaidrs, kā rīkoties, un darbu saraksts, kas no rīta vēl �ķita gar� un sa�re�ģīts, patlaban vairs tik biedējo�s un neaptverams nelikās.

No Botsvānas "Grāmatu centra" viņa devās tie�i uz Tolok�vengas ceļa "Ātro motoru". Par atvieglojumu mma Ramotsvei, autodarbnīca bija atvērta, un kantori�a ārpusē stāvēja mma Makutsi, kas dzēra tēju. Uz tuk�ām eļļas mucām sēdēja abi mācekļi: viens smēķēja cigareti, bet otrs no skārdenes dzēra bezalkoholisku dzērienu.

Pārtraukumam tā kā būtu par agru, uzmetusi skatienu jaunekļiem, teica mma Ramotsve.

Ko jūs, mēs esam nopelnīju�i pārtraukumu, iebilda mma Makutsi. Mēs �eit esam jau divarpus stundas. Atnācām uz darbu jau se�os un smagi strādājām.

Jā, uzsvēra viens no mācekļiem. Ļoti smagi. Un pa�darījām ļoti labu darbu. Pastāstiet viņai, mma. Pastāstiet, ko paveicāt jūs.

�ī direktora pienākumu izpildītāja ir pirmklasīga mehāniķe, iesaucās otrs māceklis. Man �ķiet, vēl labāka par priek�nieku.

Mma Makutsi smējās.

Jūs, pui�i, pārāk daudz laika izniekojat, lai pieli�ķētos sievietēm. Uz mani tas neiedarbosies. Es �eit esmu direktora pienākumu izpildītāja, nevis sieviete.

Ta�u tā ir taisnība, mma, sacīja vecākais māceklis. Ja viņa negrib, es pastāstī�u. Mums �eit jau �etras vai piecas dienas bija iestrēgusi kāda automa�īna. Tā pieder Princeses Marinas slimnīcas vecākajai māsai. H ir ļoti dū�īga sieviete, un dejot es ar viņu negribētu. Nē!

�ī sieviete ar tevi nemū�am nedejotu, jaunekli pār�trauca mma Makutsi. Kāpēc viņai jādejo ar �mulīgu pui�eli, ja var dejot ar ķirurgiem un tamlīdzīgiem cilvēkiem?

Māceklis apvainojies ķiķināja.

Nu, lai kā arī būtu, kad tika atvests auto, viņa stāstīja, ka tas laiku pa laikam apstājas ceļa vidū un viņai bridi jāpagaida, līdz to atkal var iedarbināt. Tad tas kādu gabalu nobrauc un atkal apstājas.

Mēs to apskatījām. Es pamēģināju to iedarbināt, un tas izdevās. Es aizbraucu līdz vecajam lidlaukam un pat līdz Lobatses ceļam. Nekā. Ne reizi neapstājās. Ta�u saimniece mums stāstīja, ka tas apstājas nemitīgi. Es nomainīju aizdedzes sve�ces un mēģināju vēlreiz. �oreiz tas patie�ām uz apvedceļa pie golfa kluba apstājās. Vienkār�i ņēma un apstājās. Pēc tam es to atkal iedarbināju. Un notika tā dīvainā parādība, par kuru saimniece mums bija stāstījusi. Kad automobilis apstājās, sāka darboties priek�ējā stikla tīrītāji. Es tos neieslēdzu.

Tātad �orīt agri es mma Makutsi teicu: "�is ir ļoti jocīgs automobilis, mma. Tas mēdz apstāties un pēc tam pats no sevis sāk braukt."

Mma Makutsi atnāca auto apskatīt. Viņa aplūkoja motoru un pārliecinājās, ka tam ir jaunas sveces un akumulators. Pēc tam viņa iekāpa ma�īnā un sataisīja, lūk, tādu seju ar de�gunu uz aug�u. Un viņa teica: "�is auto o� pēc pelēm. Es saku, ka tam ir peļu smaka."

Viņa sāka skatīties apkārt. Viņa palīda zem sēdekļiem, ta�u neko neatrada. Tad viņa ielūkojās zem mēraparātu pa�neļa un sauca mani un brāli. Mma Makutsi paziņoja: "Peles automa�īnā ierīkoju�as midzeni. Tās sagrauzu�as vadu izolā�ciju. Skatieties!"

Mēs apskatījām vadus tos, kuri nāk no aizdedzes un ir ļoti svarīgi, un redzējām, ka tajā vietā, kur darboju�ās pe�les, divi vadi saskaras vai gandrīz saskaras. Tātad, vadiem saskaroties, motoram tiek dota ziņa, ka ir izslēgta aizdedze, un strāva aizplūst uz logu tīrītājiem. Lūk, kas notiek. Kad peles aptvēra, ka ir atrastas, tās no ma�īnas aizbēga. Mma Ma�kutsi izvilka midzeni un aizmeta to prom. Pēc tam mēs viņai iedevām izolācijas lenti, ar kuru aptīt vadus, un tagad auto ir kārtībā. Peļu jautājums atrisināts, jo �ī sieviete ir ļoti laba 1 detektīve.

Tehnikas detektīve, piezīmēja otrs māceklis. Vīrieti viņa padarīs ļoti laimīgu, bet ari stipri vien nogurdinās, man �ķiet. Lūk, kā!

Pietiks! kā jokojot viņus apsauca mma Makutsi. At�griezieties pie darba, pui�i! Es �eit pildu direktora pienāku�mus. Un neesmu tāda mei�a, ar kādām jūs iepazīstaties bāros. Turpiniet strādāt.

Mma Ramotsve smējās.

Jums noteikti piemīt talants atrisināt sare�ģījumus, mma. Varbūt galu galā detektīvs daudz neat�ķiras no mehā�niķa?

Abas iegāja kantorī. Mma Ramotsve tūlīt pamanīja, ka mma Makutsi ir krietni papūlējusies, lai novērstu tur valdo�o ne�kārtību. Mistera D�. L. B. Matekoni rakstāmgalds joprojām bija nokrauts ar dokumentiem, ta�u tie bija sa�ķiroti kau�dzītēs. Rēķini, kas jāizsūta, nolikti vienā galda malā, rēķini, kuri jāapmaksā, otrā. Piegādātāju katalogi novietoti uz do�kumentu plaukta, bet automobiļu remonta rokasgrāmatas plauktā zem rakstāmgalda. Un vienā telpas galā, atbalstīta pret sienu, slējās spo�i balta tāfele, kuru mma Makutsi bija sadalījusi divās slejās IEBRAUCO�IE AUTO un IZBRAUCO�IE AUTO.

Botsvānas Sekretāru koled�ā mums mācīja, teica mma Makutsi, ka ļoti svarīga nozīme ir sistēmai. Ja jums ir sistēma, pēc kuras noteikt atra�anās vietu, jūs nekad neapmaldīsieties.

Tas tiesa, piekrita mma Ramotsve. Viņi tur acīmre�dzot zināja, kā jāvada uzņēmējdarbība.

Mma Makutsi priekā staroja.

Un vēl kas, viņa sacīja. Nodomāju, ka nebūs par ļaunu, ja izgatavo�u jums sarakstu.

Sarakstu?

Jā, teica mma Makutsi un pasniedza priek�niecei lielu, sarkanu mapi. Ieliku to �eit. Es to katru dienu papildinā�u. Jūs redzēsiet, ka tur ir trīs slejas. STEIDZAMI, NE TIK STEI�DZAMI un KAUT KAD.

Mma Ramotsve nopūtās. Viņai nevajadzēja vēl vienu sa�rakstu, ta�u viņa ari negribēja apbēdināt mma Makutsi, kura, protams, zināja, kā vadīt darbnīcu.

Paldies, mma, viņa pateicās, atvērdama mapi. Redzu, ka �is saraksts ir jau iesākts.

-Jā, sacīja mma Makutsi. No bāreņu patversmes zvanīja mma Potokvane. Viņa gribēja runāt ar misteru D�. L. B. Ma�tekoni, un es teicu, ka viņa �eit nav. Tāpēc pārvaldniece vē�lējās sazināties ar jums un lūdza, lai jūs piezvanot. Redzat esmu to ierakstījusi slejā NE TIK STEIDZAMI.

Es viņai piezvanī�u, teica mma Ramotsve. Tas būs kaut kas sakarā ar bērniem. Labāk būs, ja es piezvanī�u tū�līt.

Mma Makutsi atgriezās darbnīcā, un mma Ramotsve dzir�dēja, kā direktora pienākumu izpildītāja mācekļiem dod da��us norādījumus. Detektīve pacēla tālruņa klausuli, kas bija noklāta ar eļļainiem pirkstu nospiedumiem, un uzgrieza nu�muru, kuru mma Makutsi bija pierakstījusi sarakstā. Gaidī�dama mma Ramotsve ierakstu atzīmēja ar lielu, sarkanu ķeksi.

Atbildēja mma Potokvane.

Ļoti laipni no jūsu puses, ka piezvanījāt, mma Ramotsve. Ceru, ka bērniem klājas labi?

Ar viņiem viss kārtībā, atbildēja detektīve.

Tas labi. Bet vai varu jums lūgt pakalpojumu, mma? Mma Ramotsve zināja, ka bāreņu patversme tikai �ādi spēj

darboties. Tai bija vajadzīga palīdzība, un, protams, ikviens bija gatavs palīdzēt. Neviens nespētu atteikt mma Silvijai Potokvanei.

Es jums palīdzē�u, mma. Tikai pasakiet, kas atgadījies.

Vai jūs varētu atbraukt pie manis iedzert tēju? jautāja mma Potokvane. Ja iespējams, �ajā pēcpusdienā. Jums kaut kas jāredz.

Vai varat pateikt, kas tas ir?

Nē, sacīja pārvaldniece. Pa tālruni to grūti pastāstīt. Labāk būtu, ja jūs paskatītos pati.

�Bāreņu patversme atradās apmēram divdesmit minū�u brauciena attālumā no pilsētas. Mma Ramotsve to bija ap�meklējusi vairākkārt, ta�u ne tik bie�i kā misters D�. L. B. Ma�tekoni, kur� ieradās, lai savestu kārtībā patversmes rīcībā eso�o sagrabēju�o tehniku, kas vienmēr izgāja no ierindas. Galu galā tur bija ūdenssūknis, kas no meistara prasīja nemi�tīgu uzmanību, un mikroautobuss, kuram nepārtraukti lūza bremzes. D�. L. B. Matekoni bāreņiem laiku ne�ēloja, un pa�tversmes darbinieki, tāpat kā ikviens, par viņu bija augstās domās.

Mma Ramotsvei patika mma Potokvane, ar kuru viņu sais�tīja attāla radniecība pa mātes līniju. Botsvānā būt ar kādu ra�dos nav nekas neparasts: ārzemnieki �o mācībstundu ielāgoja ātri, kad saprata izteikdami par kādu cilvēku kritisku pie�zīmi, viņi katrā ziņā runāja ar �īs personas nez kuras pakāpes brālēnu.

Kad detektīve ieradās, mma Potokvane stāvēja pie kantora un sarunājās ar kādu darbinieci. Pārvaldniece norādīja maza�jam, baltajam autobusiņam vietu apmeklētāju stāvvietā zem ēnaina kau�uka koka un aicināja vie�ņu iek�ā.

Beidzamajās dienās ir tik karsti, viņa teica, ta�u manā kantorī ir spēcīgs ventilators. Ja es to noregulēju uz pilnu jaudu, tas var izpūst no istabas cilvēku. Rau, kāds no�derīgs ierocis.

Ceru, ka ar mani jūs tā nerīkosieties, sacīja mma Ra�motsve.

Uz mirkli sievietei parādījās vīzija, ka ventilators viņu ar plando�iem svārkiem izpū� no mma Potokvanes kantorī�a debesīs, no kurienes paveras skats uz kokiem un takām, un ragulopi pārsteigti vēro viņas lidojumu.

Protams, ne, atteica pārvaldniece. Jūs esat man tī�kama vie�ņa. Man nepatīk uzmācīgi cilvēki. Cilvēki, kuri pa�māca, kādai jābūt bāreņu patversmes pārvaldniecei. Da�reiz �eit tādi uzrodas. Cilvēki, kuriem visur jābā� deguns. Viņi domā, ka par bāreņiem zina visu, ta�u tā nav. Patiesībā par bāreņiem visu zina tās tur dāmas.

Viņa norādīja uz logu, aiz kura divas tuklas audzinātājas zilos uzsvār�os, cie�i satvēru�as bērnus aiz mazajām plauks�tām, balstīja to nedro�os, ļodzlgos soļus.

Jā, turpināja mma Potokvane. �īs dāmas zina. Viņas var tikt galā ar visda�ādākajiem bērniem. Ar ļoti skumjiem bērniem, kuri nepārtraukti apraud miru�ās mātes. Ar ļoti ļauniem bērniem, kuriem mācīts zagt. Ar sliktiem bērniem, kas neprot cienīt vecākus cilvēkus un lieto sliktus vārdus. �īs dāmas ar �ādiem bērniem tiek galā.

Tās ir visnotaļ jaukas sievietes, atzīmēja mma Ramotsve. Abi bāreņi, kurus mēs ar misteru D�. L. B. Matekoni paņē�mām, teic, ka viņi �eit biju�i ļoti laimīgi. Vēl vakar Motoleli man lasīja priek�ā stāstu, kuru bija uzrakstījusi skolā. Savu dzīvesstāstu. Tajā viņa piemin arī jūs, kundze.

Man prieks, ka viņa �eit bija laimīga, teica mma Potokvane. Viņa ir bra�a meitene, nudien.

Pārvaldniece brīdi klusēja.

Ta�u es jūs neuzaicināju, lai runātu par abiem �iem bēr�niem. Gribēju pastāstīt par kādu ārkārtīgi dīvainu atgadījumu. Tas ir tik apbrīnojams, ka pat audzinātājas ar to netiek galā. Tāpēc nolēmu, ka man jāpajautā jums. Es zvanīju misteram D�. L. B. Matekoni, lai uzzinātu jūsu tālruņa numuru.

Viņa pasniedzās pār galdu un ielēja mma Ramotsvei tasi tējas. Pēc tam mma Potokvane nogrieza lielu gabalu augļu kūkas, kas atradās uz �ķīvja blakus tējkanniņai.

�ādas kūkas cep mūsu vecākās meitenes, viņa sacīja. Mēs viņām mācām gatavot.

Mma Ramotsve paņēma piedāvāto lielo kūkas gabalu un skatījās uz tajā eso�ajiem labumiem. "Vismaz septiņsimt ka�loriju," viņa nosprieda, ta�u tam nebija nozīmes; viņa bija dāma ar tradicionālu miesas būvi un par �ādiem jautājumiem neuztraucās.

Jūs jau zināt, ka mēs uzņemam da�ādus bērnus, tur�pināja mma Potokvane. Parasti tie pie mums nonāk, kad nomirst viņu mātes un neviens nezina, kas ir viņu tēvi. Reizēm ari vecāsmātes nevar līdzēt, jo ir pārāk slimas vai nabadzīgas, un tad bērniem vairs nav neviena, kas par tiem parūpētos. Viņus mums atved sociālie darbinieki vai da�reiz arī policisti. Citreiz mazuļi ir kaut kur atstāti un ar mums sazinās kāds no sabiedrības pārstāvjiem.

Tiem, kas nonāk �eit, ir paveicies, sacīja mma Ra�motsve.

Jā. Un parasti, lai kas ari būtu noticis, mēs kaut ko līdzīgu kādreiz jau esam redzēju�i. Nekas mūs vairs nespēj pārsteigt. Ta�u laiku pa laikam atgadās kaut kas pavisam ne�parasts, un mēs nezinām, ko iesākt.

Vai patlaban pie jums ir �āds bērns?

Jā. Kad būsiet beigusi ēst savu lielo kūkas gabalu, es jums parādī�u zēnu, kur� �eit ieradās bez vārda. Ja kādam nav vārda, mēs to vienmēr iedodam. Atrodam jaukus botsvānie�u vārdus, un viņi tos dabū. Ta�u tas attiecas tikai uz zīdaiņiem. Vecāki bērni parasti savus vārdus mums pasaka. Ta�u �is zēns nepateica. Patiesību sakot, izskatās, ka viņ� nemaz nemāk ru�nāt. Tāpēc mēs nolēmām viņu saukt par Matailu.

Mma Ramotsve pieveica kūku un iztuk�oja atliku�o tēju. Bāreņi dzīvoja puslokā izvietotos namiņos, un viņa kopā ar mma Potokvani devās uz vienu no tiem, kas atradās pa�ā malā. Turpat auga arī pupiņas, un durvju priek�ā pagalms bija kārtīgi izslaucīts. Audzinātāja acīmredzot zina, kā kopjama māja, nodomāja mma Ramotsve. Kā gan viņa nevar tikt galā ar parastu puiku?

Audzinātāja mma Kerilenga bija virtuvē. Noslaucījusi ro�kas priek�autā, viņa silti sasveicinājās ar mma Ramotsvi un aicināja abas sievietes dzīvojamā istabā. Telpa bija jauki iekār�tota: pie liela ziņojumu dēļa piesprausti bērnu zīmējumi, vienā stūrī ar rotaļlietām pilna kaste.

Mma Kerilenga pagaidīja, kamēr vie�ņas ieņem vietas, un apsēdās vienā no platajiem atzveltnes krēsliem, kuri rindojās ap zemo galdu.

Esmu pārjums dzirdējusi, kundze, viņa uzrunāja mma Ramotsvi. Redzēju jūsu foto avīzē. Un, protams, pazīstu mis�teru D�. L. B. Matekoni, kur� �eit ierodas labot visas ma�īnas, kas nemitīgi lūst. Jums paveicies, ka varat apprecēt vīrieti, kur� prot kaut ko salabot. Vīri parasti visu prot tikai lauzt.

Mma Ramotsve, atbildēdama uz komplimentu, palocīja galvu.

Misters D�. L. B. Matekoni ir labs cilvēks, viņa teica.

Patlaban viņ� nejūtas labi, ta�u es domāju, ka ļoti drīz viņ� atkopsies.

Es ceru, sacīja mma Kerilenga un nogaido�i skatījās pārvaldniecē.

Es gribēju, lai mma Ramotsve apskata Matailu, teica mma Potokvane. Varbūt viņa varēs mums dot padomu. Kā viņam �odien sokas?

Tāpat kā vakar, atbildēja audzinātāja. Un tāpat kā aizvakar. Nekas nav mainījies.

Mma Potokvane nopūtās.

Ļoti skumji. Vai patlaban viņ� guļ? Vai varat atvērt dur�vis?

Domāju, ka būs jau pamodies, sacīja mma Kerilenga.

Iesim paskatīties.

Audzinātāja piecēlās, un sievietes viņai sekoja pa spodru gaiteni. Mma Ramotsve atzinīgi novērtēja mājā valdo�o tīrību. Viņa saprata, cik daudz smaga darba �ī sieviete iegulda; visā valstī sievietes tikai strādāja un strādāja un ļoti reti saņēma uzslavas. Politiķi prasīja aizņēmumus Botsvānas celtniecībai, ta�u ar kādām tiesībām? Kā viņi uzdro�inājās pieprasīt, lai tos atmaksā tādas sievietes kā mma Kerilenga, kuras jau tāpat tik smagi strādā?

Viņas apstājās pie durvīm gaiteņa galā, un mma Kerilenga no uzsvār�a kabatas izņēma atslēgu.

Neatminos, kad pēdējo reizi ieslēdzām bērnu istabā, viņa teica. Patiesību sakot, man �ķiet tas nekad agrāk nav noticis. Mums nekad nav nācies �ādi rīkoties.

�is novērojums lika mma Potokvanei justies neērti.

Citādi nevar, sacīja pārvaldniece. Viņ� aizbēgs krū�mos.

Protams, piezīmēja mma Kerilenga. Tas ir ļoti bē�dīgi.

Viņa pagrūda durvis, un skatienam pavērās telpa, kurā vienīgā mēbele bija matracis. Logam nebija rūts to aizstāja kalts �uguna re�ģis, kādus mēdz izmantot, lai aizsargātos pret laupītājiem. Uz matra�a, izpletis izstieptās kājas, sēdēja gadus piecus se�us vecs pilnīgi kails zēns. Sievietēm ienākot, zēns uz tām paskatījās, un kādu mirkli mma Ramotsve viņa acīs manīja dzīvnieciskas bailes. Ta�u pēc īsa brī�a bērna skatiens atkal kļuva tuk�s un neizteiksmīgs.

Mataila, viņu uzrunāja mma Potokvane, ļoti lēni runā�dama setsvanie�u valodā. Mataila, kā tu �odien jūties? �o kundzi sauc mma Ramotsve. Ramotsve. Vai redzi?

Kamēr pārvaldniece runāja, zēns viņā skatījās. Pēc tam viņ� no jauna nodūra skatienu grīdā.

Nedomāju, ka viņ� kaut ko saprot, sacīja mma Poto�kvane, ta�u mēs vienalga ar viņu runājam.

Vai mēģinājāt runāt citās valodās? jautāja mma Ra�motsve.

Mma Potokvane pamāja ar galvu.

Visās, kādas vien varējām iedomāties. �eit ieradās da�i cilvēki no universitātes Afrikāņu valodu katedras. Viņi izmēģi�nāja visretākās valodas gadījumam, ja puika būtu ieklīdis no Zambijas. Mēģinājām herero. Izmēģinājām sanu valodu, kaut gan viņ� nemaz neizskatās pēc bu�meņa. Nekā. Pilnīgi nekā.

Mma Ramotsve paspēra soli uz priek�u, lai zēnu aplūkotu tuvāk. Tas lēnām pacēla galvu un tikai. Sieviete spēra vēl vienu soli.

Uzmanieties, brīdināja mma Potokvane. Viņ� ko�. Ne jau vienmēr, bet gadās.

Mma Ramotsve mierīgi stāvēja. Botsvānā ko�ana ir parasts cīņas paņēmiens, un nebūtu pārsteidzo�i satikt bērnu, kas ko�. Nesen no Megi pilsētas pienāca ziņa par uzbrukumu ar ko�anu. Viesmīlis bija sakodis viesi par to, ka tas viņu vainoja �mauk�anā, un �is gadījums beidzās ar prasības iesnieg�anu Lobatses miertiesā. Viesmīlim piesprieda mēnesi cietumā, un viņ� nekavējoties sakoda policistu, kur� ļaundari veda uz ka�meru, vēl viens piemērs tam, cik tuvredzīgi mēdz būt karst�asinīgi cilvēki, nodomāja mma Ramotsve. Otrs kodiens vīram maksāja vēl trīs mēne�us cietumā.

Mma Ramotsve skatījās lejup uz zēnu.

Mataila?

Bērns nekustējās.

Mataila? viņa pastiepa roku pret zēnu, sagatavojusies vajadzības gadījumā to ātri atraut.

Zēns ierūcās. Citā vārdā to nenosaukt, viņa nodomāja. Tas bija īsts rūciens zema rīkles skaņa, kas izlauzās no krū�tīm.

Vai dzirdējāt? jautāja mma Potokvane. Vai tas nav neparasti? Vai nav dīvaini, ka viņ� ir pliks, jo saplosīja drēbes, kuras mēs iedevām? Viņ� saplēsa tās ar zobiem un nometa uz grīdas. Mēs iedevām viņam divus pārus īso bik�u, un viņ� sapluinīja abus.

Uz priek�u tagad pagāja mma Potokvane.

Nu, Mataila, viņa teica, celies aug�ā un nāc ārā. Mma Kerilenga tevi izvedīs svaigā gaisā.

Viņa noliecās un uzmanīgi paņēma zēnu aiz rokas. Uz mirkli viņ� pagrieza galvu, un mma Ramotsvei �ķita, ka bērns grib kost, ta�u viņ� paklausīgi piecēlās un ļāva sevi izvest no istabas.

Ārā zēna roku saņēma mma Kerilenga un veda viņu uz koku puduri no�ogotā pagalma malā. Puikam bija visai dīvaina gaita, novērtēja mma Ramotsve, kaut kas viduvējs starp skrie�anu un ie�anu, it kā viņ� jebkurā mirklī gribētu laisties lapās.

Tāds nu ir mūsu Mataila, sacīja pārvaldniece, kopā ar detektīvi noskatīdamās, kā ar savu aizbilstamo aiziet mma Kerilenga. Ko jūs par to domājat?

Mma Ramotsve saviebās.

Tas ir ļoti savādi. Ar �o bērnu dro�i vien noticis kaut kas briesmīgs.

Bez �aubām, piekrita mma Potokvane. To pa�u es teicu ārstam, kur� bija atnācis puiku apskatīt. Viņ� tā ari ne�ko prātīgu nepateica. Sacīja, ka �ādi bērni ir sastopami. Viņi ieraujas sevī un tā arī nekad neiemācās runāt.

Mma Ramotsve redzēja, ka audzinātāja uz mirkli palai� vaļā zēna roku.

Mums viņ� nepārtraukti jāuzmana, sacīja mma Po�tokvane. Ja atstājam viņu savā nodabā, puika iebēg krū�mos un noslēpjas. Pagāju�ajā nedēļā viņ� uz �etrām stundām bija pazudis. Galu galā atradās notekūdeņu attīrī�anas dīķos. Puisim laikam �ķiet, ka pilnos auļos lēk�ojo�s resgalis uzma�nību nepiesaista.

Abas sievietes sāka iet atpakaļ uz kantori. Mma Ramotsve jutās nomākta. Viņa nesaprata, kā varētu tikt galā ar tamlī�dzīgu bērnu. Piemīlīgu bāreņu vajadzības tādu kā to divu, kas dzīvo Zebru ielā, apzināties ir viegli, ta�u pasaulē ir arī citi bērni, kuri tādā vai citādā veidā cietu�i un kuriem vaja�dzīga sapratne un pacietība. Viņa pārdomāja savu dzīvi ar tās darbu sarakstiem un vajadzībām un �aubījās, vai spētu atrast laiku būt par māti �ādam bērnam. Vai tikai mma Potokvane negribēja, lai viņa un misters D�. L. B. Matekoni pieņem ari �o zēnu? Mma Ramotsve zināja, ka patversmes pārvaldniece var lepoties ar apņēmību un ka "nē" �ī sieviete neuzskata par atbildi; tas, bez �aubām, viņu padarīja par neaizstājamu bāreņu aizstāvi, ta�u detektīve nespēja iedomāties, ka mma

Potokvane spētu �ādā veidā blēdīties, jo jebkurā gadījumā uztiept viņai un D�. L. B. Matekoni arī �o bērnu būtu krāp��ana.

Es esmu noslogota sieviete, uzsāka mma Ramotsve, kad abas tuvojās kantoritim. Man �ēl, ta�u es nevaru pie�ņemt�

Garām pagāja bariņ� bāreņu, kuri pieklājīgi sveicināja pār�valdnieci. Viņiem līdzi bija mazs, izkāmējis kucēns, kuru viens no bērniem aijāja rokās: bāreņi cits citam palīdz, nodomāja mma Ramotsve.

Esiet uzmanīgi ar suni, brīdināja mma Potokvane. Vienmēr esmu teikusi, lai jūs nepievācat �os noklīdu�os dzīvniekus. Vai jūs beidzot klausīsiet?

Viņa pagriezās pret vie�ņu.

Bet mma Ramotsve! Jūs ta�u nedomājat� Protams, es necerēju, ka jūs ņemsiet �o zēnu! Mēs knapi ar viņu tiekam galā �eit ar visām mūsu iespējām.

Es jau sāku uztraukties, teica mma Ramotsve. Esmu vienmēr gatava palīdzēt, ta�u arī manām iespējām ir robe��as.

Mma Potokvane smējās un mierinādama satvēra vie�ņu aiz apak�delma.

Skaidrs, ka esat gatava palīdzēt. Jūs jau esat palīdzējusi, pieņemdama tos divus bāreņus. Nē, es tikai gribēju jums lūgt padomu. Zinu, ka esat izslavēta kā lietpratīga pazudu�u cil�vēku atradēja. Vai varat mums pateikt tikai pateikt, kā lai mēs par �o zēnu kaut ko uzzinām? Ja mēs kaut ko atklāsim par viņa pagātni, par to, no kurienes viņ� uzradies, mēs varētu daudz noskaidrot.

Mma Ramotsve purināja galvu.

Tas būs ļoti grūti. Jums būs jāiztaujā cilvēki tajā ap�kārtnē, kur viņ� tika atrasts. Jums būs jāuzdod neskaitāmi jautājumi, un es domāju, ka ļaudis neko negribēs stāstīt. Ja gribētu būtu jau kaut ko pateiku�i.

Tur jums taisnība, bēdīgi sacīja mma Potokvane. Po�licisti tur pie Maunas jau tincināja bez gala. Viņi taujāja visos apkārtnes ciematos, ta�u neviens �o bērnu nepazina. Policisti rādīja fotogrāfiju, bet cilvēki tikai atbildēja "nē". Viņi neko nezinot.

Mma Ramotsve nejutās pārsteigta. Ja kādam bērns būtu vajadzīgs, tas kaut ko pateiktu. Skaidrs, ka klusums valdīja tāpēc, ka zēns bija pamests apzināti. Un attiecībā pret tamlī�dzīgiem bērniem vienmēr bija iespējama saistība ar burvestī�bām. Ja vietējais burvis teica, ka mazulis ir apsēsts, tokolosi, tam neviens vairs nevarēja palīdzēt: jāpriecājas, ka viņ� vēl ir dzīvs. �ādus bērnus bie�i vien sagaida pavisam savāds lik�tenis.

Nupat jau viņas stāvēja pie mazā, baltā autobusiņa. Koks uz transportlīdzekļa jumta bija nometis starainu lapu, un mma Ramotsve to pacēla. Tās bija tik smalki veidotas �ā koka lapas; simtiem mazu lapiņu piekļāvās zariem smalkā zī�mējumā kā zirnekļa tīmeklis. Cauri lapotnei skanēja bērnu balsis dziesma, kuru mma Ramotsve atcerējās no savas bēr�nības un kura viņai lika pasmaidīt.

"Buļļi nāk mājās viens un div', un trīs,

Buļļi nāk mājās liels un mazs, un viens pavisam īss.

Es pie buļļiem dzīvoju,

Māmiņ, paskaties jo drīz."

Viņa ieskatījās mma Potokvanes sejā sejā, kura ar katru krunciņu, ar katru vaibstu liecināja: "Es esmu bāreņu patvers�mes pārvaldniece."

Viņi joprojām dzied �o dziesmu, sacīja mma Ra�motsve.

Mma Potokvane pasmaidīja.

Ari es to kādreiz dziedāju. Mēs nekad neaizmirstam mūsu bērnības dziesmas, vai ne?

Sakiet man, vaicāja detektīve, ko viņi par �o zēnu teica? Vai cilvēki, kuri viņu atrada, kaut ko pastāstīja?

Pārvaldniece bridi domāja.

Policijā tie stāstīja, ka esot viņu atradu�i tumsā. Un teica, ka viņu bijis grūti novaldīt. Un vēl viņi sacīja, ka zēnam esot bijusi dīvaina smaka.

Dīvaina smaka?

Mma Potokvane atmeta ar roku.

Viens no vīriem teicis, ka bērns o�ot pēc lauvas. Policists to atcerējās, jo gadījums licies visai dīvains. Viņ� to minēja savā ziņojumā, kur� pie mums nonāca, kad turienes cil�u va�doņi zēnu visbeidzot atsūtīja �urpu.

Pēc lauvas? pārjautāja mma Ramotsve.

Jā, atbildēja mma Potokvane. Smieklīgi.

Kādu brīdi detektīve klusēja. Viņa ierausās mazajā, baltajā autobusiņā un pateicās saimniecei par viesmīlību.

Es padomā�u par �o zēnu, viņa teica. Varbūt man ie�ausies prātā kāda jēdzīga doma.

Sievietes atsveicinājās, un mma Ramotsve cauri patvers�mes vārtiem, uz kuriem rotājās liela zīme "Uzmanību, bērni!", izbrauca uz putekļainā ceļa.

Viņa brauca lēnām, jo uz ceļa bija ēzeļi un liellopi, un gani, kuri tos pieskatīja. Da�i gani bija vēl pavisam mazi zēni ne vairāk kā se�us vai septiņus gadus veci glu�i kā nabaga klusais bērns savā mazajā istabiņā.

Ja nu �is ir noklīdis ganuzēns, domāja mma Ramotsve. Ja nu viņ� tālu no ganībām apmaldījies un noklīdis krūmājā? Vai viņam jāmirst? Vai arī viņu gaida cits liktenis?

�Mma Ramotsve saprata kaut kas jādara ar "Dāmu detektlvaģentūru Nr. 1". Pārvietot aģentūras aprīkojumu uz jauno �tāba mītni Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" telpās daudz laika neprasīja: vairāk nekā jau tur nebija kā vien dokumentu ska�pis, da�i metāla paliktņi, uz kuriem varēja salikt parakstā�mos dokumentus, vecā tējkanna un divas ieplīsu�as tases, un, protams, aizvēsturiskā rakstāmma�īna, kuru mma Ramotsve savulaik dabūja no mistera D�. L. B. Matekoni un kura tagad atgriezās mājās. Abi mācekļi pēc simboliskas tielē�anās, ka tas nav viņu darbs, �o mantību sabīdīja mazā, baltā autobusiņa aizmugurē. Izskatījās, ka viņi ir ar mieru darīt visu, ko vien palūdz mma Makutsi, kurai no kantorī�a vajadzēja tikai uz�svilpt, lai viens no jaunekļiem jau skrietu noskaidrot, kas tad �oreiz vajadzīgs.

�āda piekāpība mma Ramotsvei bija pārsteigums, un viņa brīnījās, ar kādiem paņēmieniem mma Makutsi savaldījusi abus jaunos cilvēkus. Tradicionālā izpratnē mma Makutsi ne�bija skaista. Viņas āda mūsdienu skatījumā un ari pēc Ramot�sves domām bija pārāk tum�a, turklāt balino�ais krēms, ko asistente lietoja, to bija izraibinājis. Tad vēl mma Makutsi mati, kas bie�i vien bija sapīti bizītēs ļoti dīvainā veidā. Un kur nu vēl brilles to milzīgie stikli neap�aubāmi varētu apmie�rināt vismaz divu cilvēku vajadzības, domāja mma Ramotsve. Tomēr �ī sieviete, par kuru dro�i zināms, ka tā nekad nepie�dalīsies nevienā skaistuma konkursā, bija iemantojusi abu bēdīgi slaveno, grūti audzināmo jaunekļu verdziskus uzmanī�bas pierādījumus. Tas bija ļoti mīklaini.

Glu�i iespējams, ka aiz fiziskajiem dotumiem slēpās vēl kaut kas. Mma Makutsi noteikti nebija skaistule, ta�u stipra personība gan, un varbūt pui�i to pamanīja. Skaistuma kara�lienēm bie�i vien nav rakstura, tāpēc tās vīrie�iem pēc kāda laika mēdz apnikt. �īs briesmīgās sacensības "Mis mīlētāju laiks" vai "Mis lopkopības industrija" priek�plānā izvirzīja garīgi tuk�as meitenes. Tuk�paures tad mēģināja iztirzāt da��ādus jautājumus un, par lielu pārsteigumu mma Ramotsvei, da�reiz tika ari uzklausītas.

Detektīve zināja, ka mācekļi seko skaistuma konkursu no�risei, jo bija dzirdējusi, kā viņi tos apsprie�. Ta�u patlaban �ķita, ka abu galvenais uzdevums ir izdabāt mma Makutsi un viņai paglaimot. Viens no pui�iem pat bija mēģinājis priek��nieci nobu�ot, ta�u tēlotā sa�utumā ticis atraidīts.

Kop� kura laika mehāniķis drīkst skūpstīt direktora pie�nākumu izpildītāju? tincināja mma Makutsi. Ej atpakaļ pie darba, pirms neesmu sadevusi ar mietu pa tavu nejēdzīgo pakaļu.

Mācekļi pusstundas laikā iekrāva aģentūras saimniecību busiņā. Pēc tam abi jaunie cilvēki iesēdās transportlīdzekļa aizmugurē, lai pieturētu dokumentu skapi, un "Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1", izdaiļota ar firmas izkārtni, devās uz jauno mājvietu. Tas bija skumj� mirklis, un gan mma Ramotsve, gan mma Makutsi, pēdējo reizi atskatīdamās uz ieejas durvīm, bija tuvu asarām.

�ī ir tikai pārvāk�anās, gribēdama mierināt darba de�vēju, teica mma Makutsi. Mēs ta�u nebeidzam darboties.

Zinu, varbūt pēdējo reizi lūkodamās ainavā, kas pavē�rās no mājas lieveņa, pilsētas namu jumtos un dzeloņkoku galotnēs, sacīja mma Ramotsve. Es �eit biju ļoti laimīga.

Mēs joprojām darbojamies� Jā, gandrīz. Da�u beidzamo dienu laikā ar visiem �iem darbu sarakstiem un jucekli mma Ramotsve aģentūrai bija atvēlējusi visai maz laika. Patiesībā, ja tā padomāja, viņa tai laiku nebija veltījusi vispār. Vajadzēja izmeklēt tikai vienu ārkārtēju gadījumu; nekāda cita darāmā nebija, kaut gan vajadzētu būt. Mma Ramotsve varētu no valstsvīra par veltīto laiku pieprasīt pieklājīgu samaksu, ta�u tā bija atkarīga no veiksmīga iznākuma. Viņa varētu aizsūtīt rēķinu, pat ja neko nebūtu uzzinājusi, ta�u detektīvei vien�mēr bija neērti prasīt naudu, ja viņa nebija spējusi klientam palīdzēt. Varbūt tomēr gadījumā ar valstsvīru �o principu va�jadzētu pārkāpt, jo viņ� bija bagāts vīrs un varēja atļauties maksāt. Būtu ļoti viegli vadīt aģentūru, kura kalpotu vienīgi bagātnieku vajadzībām, "Detektīvaģentūru bagātniekiem Nr. 1", domāja mma Ramotsve, jo atlīdzības iekasē�ana tad nebūtu tik sāpīga. Ta�u �āds nebija viņas aicinājums, un de�tektīve �aubījās, vai tādējādi kļūtu laimīga. Mma Ramotsve gribēja palīdzēt visiem neatkarīgi no tā, kādu sabiedrisko stāvokli cilvēki ieņēma. Bie�i vien, izmeklēdama lietu, viņa palika zaudētāja vienkār�i tāpēc, ka nespēja atteikties palī�dzēt. "�is ir mans aicinājums," viņa sev teica. "Man jāpalīdz visiem, kuri sauc mani talkā. Tas ir mans pienākums palī�dzēt cilvēkiem atrisināt viņu dzīves sare�ģījumus." Ta�u nav iespējams palīdzēt visiem. Āfrikā ir papilnam ļau�u, kuriem vajadzīgs atbalsts, tāpēc kaut kur jānosprau� robe�a. Visiem palīdzēt vienkār�i nav iespējams, bet var vismaz palīdzēt tiem, kuri ienāk tavā dzīvē. �āda nostādne palīdz pārvarēt cie�anas, kuras tu redzi. Jo tās ir ari tavas cie�anas. Tad savā reizē citi cilvēki palīdzēs tikt galā ar grūtībām, lcas radu�ās tev.

Bet kā lai atrisina biznesa jautājumus �eit un tagad? Mma Ramotsve nolēma izdarīt izmaiņas darbu sarakstā un valsts�vīra lietu pārvietot uz pirmo vietu. Tas nozīmēja, ka izmek�lē�ana jāuzsāk nekavējoties un vislabāk sākumā jāpievēr�as aizdomās turamās sievietes tēvam. Tam bija vairāki iemesli, un pats nozīmīgākais ja tie�ām pastāvēja plāns, ka jāatbrīvojas no valstsvīra brāļa, tad tas, visticamāk, bija nevis viņa sievas, bet gan sievastēva izlolots. Mma Ramotsve bija pārliecināta, ka cilvēki, kuri ķeras pie patie�ām nopietniem pārkāpumiem, reti to dara vienigi pēc pa�u gribas. Parasti ir iesaistīts vēl kāds kāda persona, kam atlēktu labums, vai ļaundarim tuvs cilvēks, pie kura vērsties pēc morāla atbalsta. �ajā gadījumā izskatījās, ka tas varētu būt valstsvīra brāļa sievastēvs. Ja jau �is cilvēks, kā domāja valstsvīrs, apzinājās, kādu sabiedriskā stāvokļa uzlabo�anos varētu sniegt �īs laulības, un pie�ķīra tām lielu nozīmi, jāsecina, ka viņam tas bija ļoti no svara. �ādā gadījumā viņam būtu izdevīgi novākt no ceļa znotu, lai ar meitas palīdzību piekļūtu nozīmīgai ģimenes rocības daļai. Patie�ām jo vairāk mma Ramotsve par to domāja, jo skaidrāks kļuva, ka indē�ana ir ierēdņa ideja.

Detektīve spēja lasīt viņa domas, kad tas sēdēja pie maza valsts rakstāmgalda un redzēja apkārt eso�o spēku un varu, kuras no�ēlojami sīka daļiņa bija viņ� pats. Cik aizvainojo�i �ādam cilvēkam noskatīties, kā dienesta limuzīnā garām aiztraucas valstsvīrs vīrs, kas patiesībā bija viņa pa�a meitas svainis. Cik nomākts viņ� jutās, ka negūst atzinību, kuru ne�ap�aubāmi saņemtu, ja vien cilvēki zinātu, kāds viņam sakars ar ievērojamo ģimeni. Ja vien viņam vai meitai viss viens piederētu tā nauda un lopi, viņ� varētu atstāt pazemojo�o posteni civildienestā un rīkoties kā bagāts fermeris: ierēdnim, kuram nekad nav biju�i lopi, piederētu vesels ganāmpulks. Viņ�, kur� tagad knapi varēja sagrabināt naudu ikgadējam braucie�nam uz Fransistaunu, varētu katru dienu ēst gaļu un piektdienu vakaros dāsni izmaksāt draugiem "Lauvas" gai�o alu. Viss, kas stāvēja starp viņu un laimi, bija maza, puksto�a sirds. Ja vien �o sirdi varētu apklusināt, mainītos pilnīgi visa dzīve.

Valstsvīrs mma Ramotsvei bija pateicis ne�petnās sievas meitas uzvārdu un pastāstījis, ka tās tēvam patīk pusdienlaiku pavadīt, sē�ot pie ministrijas zem koka. Ar �īm ziņām ar viņa vārdu un koku pietika, lai cilvēku atrastu.

Es grasos sākt �ķetināt mūsu jauno lietu, viņa teica mma Makutsi, kad abas sēdēja jaunajā birojā. Jūs esat aizņemta ar darbnīcu. Es turpretim atkal kļū�u par detektīvi.

Labi, sacīja mma Makutsi. Autodarbnīcas vadī�ana ir darbietilpīga nodarbo�anās. Es arī turpmāk bū�u ļoti aiz�ņemta.

Priecājos redzēt, ka mācekļi tik �akli strādā, teica mma Ramotsve. Viņi ēd jums no rokas.

Mma Makutsi sazvērnieciski smaidīja.

Tie ir ļoti dumji jaunie cilvēki, viņa sacīja. Ta�u mēs, dāmas, ar dumjiem jaunekļiem protam tikt galā.

To es redzu, sacīja mma Ramotsve. Jums dro�i vien bijis daudz pielūdzēju, mma. Izskatās, ka jūs �iem zēniem patīkat.

Mma Makutsi papurināja galvu.

Man pielūdzēju nav bijis gandrīz nemaz. Nesaprotu, ko �ie pui�i mani atradu�i, ja Gaborounā ir tik daudz smuku meiteņu.

-Jūs sevi vērtējat par zemu, teica mma Ramotsve. Jūs vīrie�iem neap�aubāmi patīkat.

Vai jūs tā domājat? priekā starodama, jautāja direktora vietas izpildītāja.

Jā, atbildēja detektīve. Da�as sievietes vīrie�u acīs kļūst pievilcīgākas ar gadiem. Esmu redzējusi, ka tā notiek. Kamēr jaunās meitenes, skaistuma karalienes, kļūdamas ve�cākas, zaudē �armu, citas dāmas pa to laiku kļūst skaistākas. Tas ir loti interesanti.

Mma Makutsi izskatījās domīga. Viņa sakārtoja brilles, un mma Ramotsve ievēroja, ka sieviete slep�us vēro savu at�spulgu loga rūtī. Detektīve nezināja, vai viņas teiktais ir tais�nība, bet, ja arī nav, vismaz palika priecīgā apziņa, ka �ie vārdi ceļ mma Makutsi pa�apziņu. No tā, ka viņu apbrīno abi bezpalīdzīgie pui�i, nevarētu rasties nekāds ļaunums, ja vien mma Makutsi ar tiem neielaidīsies, un mma Ramotsvei bija skaidrs, ka tas ir maz ticams vismaz pagaidām.

Viņa atstāja mma Makutsi birojā un aizbrauca mazajā, bal�tajā autobusiņā. Bija jau pusviens; ceļā paies desmit minūtes, viņai atliks laiks atrast vietu, kur novietot auto, un aiziet līdz ministrijai, lai sāktu meklēt valdības vīra svaines tēvu misteru Sipoleli ministrijas ierēdni un, ja nojauta detektīvi nevīla, iespējamo slepkavu.

Mma Ramotsve apstājās pie Katoļu baznīcas, jo pilsēta bija pārpildīta un ministrijai tuvāku vietu, kur novietot busiņu, ne�varēja atrast. Viņa dosies īsā, neplānotā pastaigā, jo satikties ar paziņām ir pienākums, turklāt vēl ir da�as minūtes laika, ko ceļā papļāpāt.

Viņai nenācās vilties. Tikko detektīve no stāvvietas nogrie�zās ap stūri, tā uzskrēja virsū mma Glorijai Bopedi �embas Bopedi mātei. Ar viņu kopā mma Ramotsve mācījās skolā Mo�udi. �emba bija precējusies ar Pilotu Matanjani, kur� ne�sen sāka strādāt par Selibi-Pikves skolas direktoru. Abi audzi�nāja septiņus bērnus, un vecākais nesen bija kļuvis par Bots�vānas �empionu sprintā vecuma grupā līdz piecpadsmit ga�diem.

Kā klājas jūsu ārkārtīgi �iglajam mazdēlam? jautāja mma Ramotsve.

Vecākā sieviete staroja. Mma Ramotsve ievēroja, ka tai ir paliku�i vairs tikai da�i zobi, un nosprieda, ka atliku�os labāk būtu izraut un ielikt vietā mākslīgos.

Ak! Tas puika patie�ām ir kna�s, sacīja mma Bopedi. Bet viņ� ir ari palaidnis. Ātri skriet viņ� iemācījās, lai aiz�bēgtu no nepatik�anām. Tāpēc jau viņ� ir tik nadzīgs.

Nu, teica mma Ramotsve, no tā ir iznācis kaut kas jēdzīgs. Varbūt kādu dienu jūsu mazdēls piedalīsies olimpiska�jās spēlēs un aizstāvēs Botsvānas godu. Viņ� pierādīs pasaulei, ka labākie skrējēji atrodami ne tikai Kenijā.

Mma Ramotsve no jauna pieķēra sevi runājam nepatie�sību. Skaidrs, ka visi labākie skrējēji nāk no Kenijas, kur cil�vēki ir slaidi un ar garām kājām ļoti piemēroti skrie�anai. Botsvānie�u stāvokli apgrūtina tas, ka viņi nav padevu�ies augumā. Vīrie�iem ir slieksme uz druknumu, un �āda miesas būve vairāk noder lopkopības vajadzībām, nevis vieglatlētikai. Patie�ām, vairums dienvidafrikāņu nav labi skrējēji, kaut gan zulusi un svazi piemēram, tādi kā leģendārais Svazilendas vieglatlēts Ri�ards "Konkorde" Mavuso skrejceļos reizēm gūst lieliskus panākumus.

Skaidrs, ka glu�i labi sportisti ir būri. �ajā tautā dzimst vīri ar stiprām ciskām un ducīgām sprandām glu�i kā Brahmas vēr�iem. Būri spēlē regbiju, turklāt diezgan labi, kaut gan ne�varētu teikt, ka pirmklasīgi. Ta�u mma Ramotsvei labāk patika botsvānietis, kur� varbūt nebija tik liels kā �ie regbija spēlētāji vai tik ātrs kā kenijie�u skrējēji, bet vismaz bija uzticams un gudrs.

Vai jūs tā nedomājat? viņa vaicāja mma Bopedi.

Ko nedomāju, mma? pārjautāja mma Bopedi.

Mma Ramotsve saprata, ka ir aizvedusi otru sievieti sapņu pasaulē, un atvainojās.

Es tikai iedomājos par mūsu vīrie�iem, viņa teica.

Mma Bopedi sarauca uzacis.

Tie�ām? Ja gribat zināt taisnību, arī es da�reiz iedomājos par vīrie�iem. Ne visai bie�i, bet �ad tad. Jūs jau zināt, kā tas ir�

Detektīve atvadījās no mma Bopedi un turpināja ceļu. Pie optikas veikala viņa satika misteru Moteti Pilai, kur� stāvēja glu�i rāms un skatījās debesīs.

Labdien, rra, viņa pieklājīgi sveicināja. Kā jums ar veselību?

Misters Pilai it kā nolaidās uz zemes.

Mma Ramotsve, viņ� teica. Lūdzu, ļaujiet uz jums paskatīties! Nupat man iedeva �īs jaunās brilles, un pēc dau�dziem gadiem es tagad skaidri redzu pasauli. Ak! Tas ir brī�ni�ķīgi. Biju jau aizmirsis, kā tas ir labi redzēt. Un te nu jūs esat, mma. Jūs esat ļoti skaista ļoti resna.

Paldies, rra.

Viņ� uzbīdīja brilles uz degungala.

Sieva vienmēr atgādināja, ka man vajag jaunas acenes, ta�u man alla� bija bailes �eit iegriezties. Man nepatīk �ī viņu ierīce, kas spīdina acīs gaismu. Un vēl man nepatīk aparāts, kur� pū� gaisu acu ābolos. Tāpēc es visu laiku vilcinājos. Es uzvedos muļķīgi.

Vilcināties nav labi, sacīja mma Ramotsve, kad atcerē�jās, kā pa�ai negribējās ķerties pie valstsvīra lietas.

Jā, es saprotu, teica misters Pilai. Ta�u sliktākais ir tas, ka, apzinoties, kas patie�ām jāizdara, tu bie�i vien negribi to darīt.

Tas ir ļoti jocīgi, sacīja mma Ramotsve. Ta�u tā ir taisnība. It kā jums iek�ā būtu divi cilvēki. Viens saka "dari to". Otrs saka "dari �o". Divas balsis vienā ķermenī.

Misters Pilai raudzījās mma Ramotsvē.

�odien ļoti karsts laiks, viņ� teica.

Viņa piekrita, un abi darīja savu darāmo. Mma Ramotsve nolēma, ka vairs nedrīkst kavēties: bija jau gandrīz viens, un, ja viņa gribēja notvert misteru Sipoleli, lai ar viņu aprunātos un sāktu izmeklē�anu, vajadzēja sākt kustēties. Koku atrast bija viegli. Tas auga netālu no ministrijas galvenās ieejas di�a akācija ar lielu vainagu, kas uz putekļainās zemes meta pla�u ēnas apli. Tie�i blakus stumbram atradās stratēģiski izvietoti akmeņi ērtas sēdvietas ikvienam, kur� gribētu apmesties zem koka un pavērot Gaborounā rito�o darbīgo dzīvi. Patlaban da�as minūtes pirms vieniem akmeņi ne�bija aizņemti.

Mma Ramotsve izvēlējās ērtāko akmeni un apsēdās uz tā. Līdzi viņa bija paņēmusi lielu, appītu pudeli ar tēju un divas alumīnija krūzes, kā arī �etras biezas sviestmaizes ar sālītu liellopu gaļu. Viņa paņēma vienu no krūzēm un ielēja tajā sarkankrūmu tēju. Pēc tam ar muguru atslējās pret stumbru un sāka gaidīt. Cik patīkami sēdēt ēnā ar tējas krūzi rokā un vērot garām slīdo�ās automa�īnas! Neviens viņai nepievērsa kaut niecīgāko uzmanību, jo tā bija visai parasta parādība sieviete ar labi veidotu augumu sē� zem koka.

Kad pulkstenis jau rādīja kādas desmit minūtes pāri vie�niem un detektīvei, kura bija izdzērusi tēju, ērtajā vietā sāka uzmākties snaudiens, no ministrijas parādes durvīm iz�nira kāds cilvēks un virzījās uz koku, zem kura sēdēja mma Ramotsve. Vīrietim tuvojoties, detektīve saņēmās. Viņa atra�dās darbā, un vajadzēja darīt visu iespējamo, lai aprunātos ar misteru Sipoleli, ja cilvēks, kur� nāca, patie�ām bija viņ�.

Vīrietis valkāja rūpīgi izgludinātas zilas bikses, baltu kreklu ar īsām piedurknēm un tum�i brūnu kaklasaiti. �is ap�ģērbs liecināja, ka birokrātijas rangu tabulā viņ� ieņem jau�nākā ierēdņa vietu. Un, lai apstiprinātu diagnozi, krekla ka�batā kārtīgi rindojās pildspalvas. �is neap�aubāmi bija jau�nākā ierēdņa formas tērps, kaut gan to valkāja vīrs, kuram jau krietni pāri �etrdesmit. Tātad �is ir ierēdnis, kas iestrēdzis savā vietā un tālāk netiek.

Vīrs mērķtiecīgi tuvojās kokam. �ķita, ka, lūkojoties mma Ramotsvē, viņ� kaut ko grib sacīt, ta�u nevar saņemties.

Mma Ramotsve viņam uzsmaidīja.

Labdien, rra, viņa teica. �odien nu gan ir karsti, vai ne? Tāpēc es esmu zem �ī koka. �ī ir glu�i laba vieta, kur karstumā apsēsties.

Cilvēks palocīja galvu.

Jā, es parasti �eit sē�u.

Sieviete tēloja pārsteigumu.

Tā? Ceru, ka nesē�u uz jūsu akmens, rra. Es to �eit uz�gāju, un tas nebija aizņemts.

Ierēdnis nepacietīgi atmeta ar roku.

Mans akmens? Jā, patiesību sakot, tā patie�ām ir. �is ir mans akmens. Ta�u �ī ir sabiedriska vieta, un, man �ķiet, ikvienam ir brīv uz tā sēdēt.

Mma Ramotsve piecēlās.

Bet, rra, jums jāatgūst �is akmens. Es varu apsēsties uz tā tur maliņā.

Nē, mma, viņ� steidzīgi teica, mainīdams balss toni. Negribu jums sagādāt neērtības. Uz malējā akmens varu apsēsties es.

Nē. Jūs sēdiet uz �ī te akmens. Tas ir jūsu. Es nebūtu uz tā apsēdusies, ja vien zinātu, ka tas ir cita cilvēka akmens. Es pasēdē�u uz tā, ari tas ir labs diezgan. Jūs sēdiet �eit.

Nē, vīrietis stingri noteica. Jūs ejiet atpakaļ, kur bijāt, mma. Es varu uz �ā akmens sēdēt katru mīļu dienu. Jūs nevarat. Es sēdē�u tur.

Kamēr misters Sipoleli apsēdās, mma Ramotsve ar neap�mierinātu seju atgriezās iepriek�ējā vietā.

Es dzeru tēju, rra, viņa sacīja. �eit pietiks mums abiem. Ja jau es sē�u uz jūsu akmens, man gribētos piedāvāt ari jums.

Misters Sipoleli pasmaidīja.

Jūs esat ļoti laipna, mma. Man patīk dzert tēju. Savā birojā es dzeru daudz tējas. Redziet, es esmu civildienestā.

Ak tā? Tas ir labs darbs. Jūs dro�i vien esat slavens.

Vīrietis iesmējās.

Nē, viņ� teica. Es nepavisam neesmu slavens. Esmu jaunākais ierēdnis. Ta�u mani tas apmierina. Tādu darbu kā manējais tagad iekāro cilvēki ar zinātniskajiem grādiem. Man ir tikai Kembrid�as skolas diploms. Es jūtu, ka man ir pavei�cies.

Mma Ramotsve, liedama viņam tēju, klausījās. Viņa bija pārsteigta par dzirdēto, viņa cerēja sastapt glu�i citu cilvēku sīku ierēdnīti, kas glu�i vai plīst no savas nozīmības un alkst uzkalpoties. Ta�u �eit, pretēji gaidītajam, sēdēja vīrs, kur� �ķita glu�i apmierināts ar sevi un savu likteni.

Vai paaugstināt amatā jūs nav iespējams, rra? Vai nav nekādu izaugsmes iespēju?

Misters Sipoleli �o jautājumu rūpīgi apsvēra.

Man �ķiet, ka būtu gan, viņ� teica pēc ne visai ilga pārdomu brī�a. Slikti vienīgi tas, ka tad man būtu jāiznieko milzums laika, lai pielabinātos priek�niecībai. Tad nāktos ru�nāt kā pēc notīm un rakstīt sliktus ziņojumus par saviem ko�lēģiem. Man nepatiktu �ādi rīkoties. Neesmu godkārīgs. Prie�cājos par to, kas esmu, patie�ām.

Kad mma Ramotsve pasniedza sarunas biedram tēju, viņas roka nodrebēja. To nu viņa nebija gaidījusi, un pēk�ņi detek�tīve atcerējās Klovisa Andersona padomu. Nekad neizdariet priek�laicīgus pieņēmumus, viņ� rakstīja. Nekad priek�laikus neizlemiet, kas aiz kura slēpjas. Tas var jūs pilnīgi novirzīt no pareizā ceļa.

Viņa nolēma piedāvāt misteram Sipoleli sviestmaizi un iz�vilka no plastmasas maisiņa uzkodas. Vīrietis bija iepriecināts un izvēlējās mazāko sviestmaizi: vēl viena liecība par pieticīgu raksturu, nodomāja mma Ramotsve. Viņas iedomātais misters Sipoleli bez svārstī�anās būtu pakampis lielāko ņuku.

Vai jums Gaborounā ir ģimene, rra? detektīve nevai�nīgi apjautājās.

Misters Sipoleli iztuk�oja muti un norija sālīto liellopu gaļu.

Man ir trīs meitas, viņ� stāstīja. Divas strādā par medmāsām: viena Princeses Marinas slimnīcā, bet otra Molepololē. Tad vēl ir mana pirmdzimtā, kurai ļoti labi veicās skolā un kura iestājās universitātē. Mēs ar viņu ļoti lepoja�mies.

Vai viņa dzīvo Gaborounā? vaicāja mma Ramotsve, pasniegdama sarunas biedram vēl vienu sviestmaizi.

Nē, viņ� atbildēja. Meita dzīvo citur. Viņa apprecējās ar jaunekli, kuru satika studiju laikā. Viņi dzīvo ārpus pilsētas. Rau, tur uz to pusi.

Un jūsu znots? mma Ramotsve gribēja zināt. Kā ir ar viņu? Vai viņ� ir labs pret jūsu meitu?

Jā, sacīja misters Sipoleli. Meitas vīrs ir krietns cil�vēks. Abi ir ļoti laimīgi, un es ceru, ka viņiem būs daudz bērnu. Ar nepacietību gaidu, kad kļū�u vectēvs.

Mma Ramotsve mirkli domāja. Tad viņa teica:

Vislabākais, bērniem apprecoties, acīmredzot ir pārlie�cība, ka viņi spēs par jums parūpēties, kad kļūsiet vecs.

Misters Sipoleli smaidīja.

-Jā, dro�i vien tā ir. Ta�u �ajā gadījumā mums ar sievu ir citi plāni. Mēs gatavojamies doties atpakaļ uz Mahalapji. Man tur ir nedaudz lopu tikai da�i un mazliet zemes. Mēs tur būsim laimīgi. Nekas cits mums nav vajadzīgs.

Mma Ramotsve klusēja. �is neap�aubāmi krietnais cilvēks acīmredzami stāstīja patiesību. Nonākt pie secinājuma, ka misteru Sipoleli varētu turēt aizdomās par vēlmi noslepkavot znotu, bija smieklīgi, un viņai par sevi bija pamatīgs kauns.

Lai slēptu apjukumu, mma Ramotsve piedāvāja vīrietim vēl vienu tasi tējas, kuru tas pateicīgi paņēma. Tad pēc piecpa�dsmit minū�u ilgas tērzē�anas par ikdieni�ķām lietām viņa piecēlās, nopurināja svārkus un pateicās ierēdnim par jauki pavadīto pusdienlaika stundu. Viņa bija uzzinājusi visu, ko vēlējās, vismaz attiecībā uz �o cilvēku. Tomēr tik�anās ar tēvu atstāja zināmas �aubas par viņa meitu. Ja tā bija tāda pati kā tēvs, viņa nevarēja būt indētāja. Neiespējami, ka �is labsirdīgais, pieticīgais cilvēks izaudzinājis meitu, kas spējīga uz kaut ko tamlīdzīgu. Bet varbūt tomēr? Vienmēr iespējams, ka labi vecāki lai� pasaulē nejaukus bērnus; lai to saprastu, nav vajadzīga nekāda lielā dzīves pieredze. Tomēr �is dro�i vien nebija tamlīdzīgs gadījums, un tas nozīmēja, ka nāka�mais izmeklē�anas posms prasīs daudz atvērtāku prātu nekā pirmais cēliens.

"Esmu saņēmusi labu mācību," prātoja mma Ramotsve, iedama atpakaļ uz mazo, balto autobusiņu. Viņa bija tā aiz�domājusies, ka gandrīz nepamanīja misteru Pilai, kur� stāvēja pie optikas veikala un lūkojās koka zaros virs galvas.

Es prātoju par to, ko jūs man teicāt, mma, viņ� sa�cīja, kad detektīve gāja garām. Tā bija piezīme, kas rosina domāt.

Jā, mazliet iztrūkusies, noteica mma Ramotsve. Un baidos, ka nezinu atbildi. Vienkār�i nezinu.

Misters Pilai pakratīja galvu.

Tad mums par to jāpadomā maķenīt vairāk.

Jā, piekrita mma Ramotsve. Darīsim to.

� Valstsvīrs mma Ramotsvei bija iedevis tālruņa numuru, ar kura palīdzību varēja apvest ap stūri viņa sekretārus un palīgus un kuru detektīve jebkurā laikā varēja izmantot. Tajā pēcpusdienā viņa pirmoreiz pamēģināja uzgriezt numuru un tika savienota tie�i ar klientu. Viņ� izklausījās iepriecināts par �o zvanu un par to, ka izmeklē�ana ir sākusies.

Nākamnedēļ man gribētos apmeklēt jūsu namu, teica mma Ramotsve. Vai esat runājis ar tēvu?

Esmu to izdarījis, atbildēja valstsvīrs. Es pateicu viņam, ka jūs aizbrauksiet atpūsties. Iestāstīju, ka esat man sameklējusi daudz vēlētāju starp sievietēm un man jums par to jāatmaksā. Par jums labi rūpēsies.

Tika saskaņoti sīkumi, un mma Ramotsve uzzināja, ka ferma atrodas uz ziemeļiem no Pilani, ja brauc Fransistaunas virzienā.

Esmu pārliecināts, ka atradīsiet pierādījumus ļaunprā�tībai, sacīja valstsvīrs. Tādējādi mēs varēsim glābt manu nabaga brāli.

Mma Ramotsve bija izvairīga.

Tad jau redzēsim. Es neko nevaru apsolīt. Man jāredz.

Protams, steig�us piekrita valstsvīrs. Ta�u esmu pil�nīgi dro�s par jūsu spējām izmeklēt notiku�o. Es zinu, ka pra�tīsiet atrast pierādījumus pret �o ļauno sievieti. Cerēsim tikai, ka paspēsiet laikā.

Pēc �īs sarunas mma Ramotsve apsēdās pie sava rakstām�galda un skatījās sienā. Nule viņa no savas dienasgrāmatas bija izsvītrojusi veselu nedēļu, un tas nozīmēja, ka citi uzde�vumi viņas sarakstā tiek nolemti nezināmai nākotnei. Prom�būtnes laikā viņa vismaz varēs neraizēties par darbnīcu un vēl mazāk par detektīvaģentūras jautājumiem. Visu spēj nokār�tot mma Makutsi, un, ja nu gadījumā viņa būs palīdusi zem automa�īnas, kā pēdējā laikā aizvien bie�āk mēdza notikt, uz tālruņa zvaniem viņas vārdā atbildēt bija apmācīti mācekļi.

Bet kā tad ar misteru D�. L. B. Matekoni? �is patie�ām grūtais jautājums bija palicis neatrisināts, un viņa nolēma kaut ko darīt nekavējoties. Mma Ramotsve bija pabeigusi lasīt grāmatu par depresiju un jutās daudz zino�āka, kā tikt galā ar slimības mīklainajām izpausmēm. Ta�u �ai kaitei raksturīgi tas, ka vienmēr pastāv ba�as cietējs var izdarīt kaut ko pārsteidzīgu. Grāmatā par to bija rakstīts melns uz balta, un sievieti biedēja doma, ka nospiestība un pa��austī�anās var novest misteru D�. L. B. Matekoni līdz galējībām. Kaut kā viņ� jānogādā pie doktora Mofata un jāsāk ārstēt. Ta�u, kad mma Ramotsve pateica līgavainim, ka tam jāiet pie ārsta, viņ� tūdaļ atteicās. Ja viņa vēlreiz mēģinātu pierunāt misteru D�. L. B. Ma�tekoni, atbilde dro�i vien būtu tāda pati.

Mma Ramotsve apsvēra, vai ir kāds veids, lai ar viltību piedabūtu līgavaini ieņemt doktora Mofata dotās tabletes. Detektīvei nepatika doma par to, ka pret misteru D�. L. B. Ma�tekoni jāizmanto negodīgi līdzekļi, ta�u, ja traucēts cilvēka saprāts, ir attaisnojami visi pasākumi, lai viņam kļūtu labāk, sprieda mma Ramotsve. Tas ir tāpat kā tad, ja kādu nolaupījis ļauns radījums un tiek prasīta izpirkuma maksa. Tad nesvār�stoties jāķeras pie viltības, lai sakautu ne�ēlīgo būtni. Pēc viņas domām, tas glu�i labi saskanēja ar vecajiem Botsvānas tikumiem, vēl vairāk ar jebkuriem tikumiem.

Mma Ramotsve prātoja, kā iejaukt tabletes līgavaiņa ēdienā. To varētu izdarīt, ja viņa ierastos uz visām vājinieka maltītēm, ta�u tas nav iespējams. Viņ� pie mma Ramotsves uz vakariņām vairs nebrauca, un izskatītos visnotaļ dīvaini, ja viņa pēk�ņi sāktu piegādāt pārtiku misteram D�. L. B. Mate�koni uz mājām. Pastāvēja arī ba�as, ka depresijas dēļ līgavainis vairs lāgā neēd grāmatā par to tika brīdināts -, jo izskatī�jās, ka viņ� manāmi zaudē svaru. Tātad �ādā veidā iemānīt viņam zāles ir neiespējami, pat ja viņa izlemtu, ka tie�i �ādi vajag rīkoties.

Mma Ramotsve nopūtās. Tas neizskatījās pēc viņas sē�dēt un blenzt sienā, un uz mirkli prātā pazibēja doma, ka arī viņa kļūst depresīva. Ta�u �ī doma ātri pagaisa: slimot bija glu�i neiespējami. No viņas ir atkarīgs viss: remontdarbnīca, aģentūra, bērni, misters D�. L. B. Matekoni, mma Makutsi, nemaz nerunājot par mma Makutsi tuviniekiem Bobonongā. Viņa vienkār�i nevarēja atļauties slimot. Tāpēc mma Ramotsve piecēlās, sakārtoja kleitu un devās pie tālruņa istabas pretējā pusē. Viņa sadabūja piezīmju grāmatiņu ar tālruņa numuriem. Potokvane Silvija. Pārvaldniece. Bāreņu patversme.

Kad ieradās mma Ramotsve, bāreņu patversmes pārvald�niece intervēja kādu topo�o aud�umāti. Sēdēdama uzgaidā�majā telpā, detektīve vēroja, kā mazs, bālgans gekons [7] uz griestiem virs viņas galvas pielavās mu�ai. Gan gekons, gan mu�a karājās ar kājām gaisā; gekons paļāvās uz kāju pirk�stiem piestiprinātajiem piesūcekņiem, bet mu�a uz saviem kāju piesī�iem. Pēk�ņi mazā ķirzaciņa metās uz priek�u, ta�u mu�a izrādījās veiklāka un uzsāka uzvaras apli, bet galu galā nosēdās uz palodzes.

Mma Ramotsve pievērsās uz galdiņa izmētātajiem �urnā�liem. Starp tiem atradās arī "Valdības Vēstnesis" ar vecāko ierēdņu fotogrāfijām. Viņa ielūkojās sejās daudzus no �iem cilvēkiem detektīve pazina un da�kārt zināja par viņiem pat vairāk, nekā bija aprakstīts "Vēstnesī". Tur varēja aplūkot arī viņas klienta valstsvīra seju, kura pa�pārliecināti smai�dīja fotoaparāta objektīva priek�ā, kaut gan, kā zināja mma Ramotsve, �o vīru nepārtraukti kremta raizes par jaunāko brāli un draudo�ās briesmas viņa dzīvībai.

Mma Ramotsve?

Mma Potokvane tostarp bija izlaidusi pa durvīm aud�u�māti un tagad stāvēja, skatīdamās lejup mma Ramotsvē.

Piedodiet, ka liku jums gaidīt, ta�u man �ķiet, ka esmu atradusi mājas kādam ļoti grūti audzināmam bērnam. Man vajadzēja pārliecināties, ka �ī sieviete ir īstais cilvēks.

Abas iegāja pārvaldnieces istabā, kur drupa�ainais �ķīvis liecināja, ka nesen te kāds cienāts ar augļu kūku.

Vai esat atnākusi sakarā ar zēnu? jautāja mma Poto�kvane. Dro�i vien jums radusies kāda doma?

Mma Ramotsve papurināja galvu.

Atvainojiet, mma. Man pietrūka laika padomāt par �o zēnu. Biju ļoti aizņemta ar citiem jautājumiem.

Pārvaldniece pasmaidīja.

Jūs vienmēr esat ļoti aizņemta.

Esmu atnākusi lūgt jums pakalpojumu, sacīja mma Ramotsve.

0! mma Potokvane no prieka staroja. Parasti tā esmu es, kura lūdz pakalpojumus. �oreiz ir savādāk, un es priecā�jos.

Misters D�. L. B. Matekoni ir slims, paskaidroja mma Ramotsve, un es domāju, ka viņam ir kaite, kuru sauc par depresiju.

Ai! iesaucās mma Potokvane. Es ta�u par to zinu visu. Atcerieties, ka savulaik biju �ēlsirdīgā māsa. Veselu gadu pavadīju Lobatses slimnīcā pie garīgi slimajiem. Esmu redzē�jusi, uz ko �ī kaite ir spējīga. Ta�u mūsdienās to visbeidzot var izārstēt. No depresijas iespējams atkopties.

Esmu par to lasījusi, sacīja mma Ramotsve. Ta�u tādā gadījumā jādzer zāles. Misters D�. L. B. Matekoni pat nav rādījies pie ārsta. Viņ� teic, ka neesot slims.

Tās ir muļķības, sacīja pārvaldniece. Pie ārsta viņam jādodas nekavējoties. Jums vajadzētu viņam to iestāstīt.

Es mēģināju, teica detektīve. Viņ� apgalvoja, ka viss esot kārtībā. Man vajadzīgs kāds, kur� viņu varētu aizvest pie ārsta. Tāds�

Tāds kā es? viņu pārtrauca mma Potokvane.

Jā, piekrita mma Ramotsve. Misters D�. L. B. Mate�koni vienmēr ir darījis visu, ko jūs esat lūgusi. Viņ� neuzdro��inātos jums atteikt.

Bet viņam vajadzēs dzert zāles, sacīja mma Potokvane. Es viņam klāt nestāvē�u.

Jā, apcerīgi noteica mma Ramotsve, ja jūs atvestu misteru D�. L. B. Matekoni uz �ejieni, jūs varētu viņu ārstēt. Jums būtu iespēja pārliecināties, ka viņ� dzer zāles un atve�seļojas.

Jūs domājat, ka man vajadzētu misteru D�. L. B. Mate�koni vest uz bāreņu patversmi?

Jā, atvest uz �ejieni, kamēr viņam kļūst labāk.

Mma Potokvane ar pirkstiem bungoja pa rakstāmgaldu.

Bet ja viņ� ietiepjas un negrib braukt?

Viņ� neiedro�ināsies runāt jums pretī, sacīja mma Ra�motsve. Viņ� būs pārāk nobijies.

Vai tad no manis var nobīties?

Mazliet, maigi piebilda detektīve. Ta�u tikai vīrie�i. Vīrie�i baidās no pārvaldniecēm.

Mma Potokvane bridi domāja. Pēc tam viņa teica:

Misters D�. L. B. Matekoni bāreņu patversmei ir bijis labs draugs. Viņ� mūsu labā daudz darījis. Ari es viņa dēļ to izdarī�u. Kad man viņ� jāapciemo?

�odien, sacīja mma Ramotsve. Aizvediet viņu pie doktora Mofata. Pēc tam vediet atpakaļ tie�i uz �ejieni.

Ļoti labi, sasparojusies �im uzdevumam, nopriecājās pārvaldniece. Ie�u un noskaidro�u, ko visas �īs muļķības nozīmē. Negrib iet pie ārsta? Kas par niekiem! Jūsu dēļ es visu nokārto�u, mma. Varat uz mani paļauties.

Mma Potokvane pavadīja vie�ņu līdz viņas automobilim.

Vai neesat aizmirsusi par zēnu? viņa vaicāja. Vai atminēsieties par viņu padomāt?

Neuztraucieties, mma, atbildēja detektīve. Jūs no manas sirds noņēmāt lielu smagumu. Tagad mana kārta mē�ģināt atvieglot jūsējo.

Doktors Mofats pieņēma misteru D�. L. B. Matekoni savā darbistabā verandas galā, kamēr mma Potokvane iedzēra pa tasei tējas kopā ar misis Mofatu virtuvē. Doktora sieva, kura bija bibliotekāre, daudz zināja, un mma Potokvane laiku pa lai�kam vērsās pie viņas pēc informācijas. Bija vakars, un kukaiņi, kuri doktora kabinetā bija iekļuvu�i caur pretodu tiklu, kā apreibu�i laidelējās gar rakstāmgalda lampas spuldzi, atsitās pret aba�ūru un tad, no karstuma spindzēdami, ar apsvilu��iem spārniem aiztrīsuļoja projām. Tie sēdās uz rakstām�galda, pār kura malu nokarājās stetoskopa un sfigmomanometra1 gumijotās austiņas, uz sienas, uz vecās gravīras ar Kurumana misiju deviņpadsmitā gadsimta vidū.

Kādu laiku neesmu jūs saticis, rra, sacīja doktors Mo�fats. Mans auto ir uzvedies labi.

Misters D�. L. B. Matekoni gribēja sevi piespiest pasmaidīt, ta�u tas neizdevās.

Es neesmu� viņ� nepabeidza.

Doktors gaidīja, ta�u pacients cieta klusu.

Jūs laikam nejūtaties labi?

D�. L. B. Matekoni pamāja ar galvu.

Es esmu ļoti noguris. Nevaru aizmigt.

Tas ir ļoti smagi. Ja neguļ, tad, protams, jūtas slikti. Doktors bridi pieklusa. Vai jūs uztrauc kaut kas īpa�s? Kāds ir jūsu satraukuma iemesls?

Misters D�. L. B. Matekoni domāja. �okļi kustējās, it kā viņ� censtos pateikt nepanesami sāpīgus vārdus, un tad se�koja atbilde.

Es uztraucos, ka pret mani vērsīsies ļaunums, kuru noda�rīju pirms daudziem gadiem. Tad es kritī�u ne�ēlastībā. Mani nomētās ar akmeņiem. Tās būs beigas.

Ļaunums? Ko jūs izdarījāt? Jūs zināt, ka varat man dro�i par to stāstīt, jo es nevienam neteik�u.

Tas ir ļaunums, kuru es nodarīju pirms daudziem ga�diem. Tas ir ļoti liels ļaunums. Es par to nevaru stāstīt nevie�nam, pat jums ne.

Un tas ir viss, ko gribat man pateikt? -Jā-

Doktors Mofats vēroja misteru D�. L. B. Matekoni. Viņ� pa�manīja, ka apkaklīte aizpogāta ar nepareizo pogu; viņ� redzēja kurpes ar salauztajām sprādzēm; viņ� redzēja acis, kuras no cie�anām bija teju vai pieplūdu�as asarām, un viņ� saprata.

Es gribētu jums iedot da�as zāles, kuras palīdzēs atlabt, doktors sacīja. Mma Potokvane, kura sē� tur ārā, teic, ka pieskatīs jūs, kamēr jums kļūs labāk.

Misters D�. L. B. Matekoni truli pamāja ar galvu.

Ta�u apsoliet man, ka dzersiet zāles, turpināja doktors Mofats. Vai dodat vārdu, ka tā darīsiet?

Misters D�. L. B. Matekoni, kur� cie�i lūkojās grīdā, nepa�cēla skatienu.

Mans vārds neko nav vērts, viņ� klusi teica.

Tā ir slimība, kas tā runā, laipni sacīja doktors. Jūsu vārds nozīmē daudz.

Mma Potokvane aizveda viņu uz savu auto un atvēra dur�vis pasa�ieru pusē. Viņa uzlūkoja doktoru Mofatu un viņa sievu, kuri stāvēja pie vārtiem, un pamāja tiem ar roku. Abi pamāja pretim un iegāja mājā. Tad mma Potokvane devās at�pakaļ uz bāreņu patversmi, pa ceļam pabraukdama garām Tolokvengas ceļa "Ātrajam auto". Darbnīca, tuksnesīga un pa�mesta tumsā, no sava īpa�nieka un radītāja, kur� brauca ga�rām, nesaņēma ne skatiena.

�Viņa devās ceļā rīta dzestrumā, lai gan brauciens prasīja tikai nedaudz vairāk par stundu. Rouza bija pagatavojusi bro�kastis, un mma Ramotsve, sē�ot savas Zebru ielas mājas ve�randā, tika ieturējusi maltīti kopā ar bērniem. Kluss brīdis, jo, kad cilvēki tikko sāka doties uz darbu, uz �īs ielas bija pavisam maz transportlīdzekļu. Arī gājēju nedaudz: gar� vī�rietis novalkātās biksēs ar apgruzdu�u kukurūzas vālīti rokā; sieviete, kurai uz muguras lakatā uzsiets bērns, kas miegā klana galvu; aizņemts ar savām neizdibināmajām, ta�u glu�i mērķtiecīgajām suņa gaitām, garām aizsteidzas viens no detektīves kaimiņa rudajiem kran�iem izkāmējis un izbadējies. Mma Ramotsve suņus varēja tīri labi paciest, ta�u viņai gau��ām nepatika tie smirdīgie, dzeltenie radījumi, kas mitinājās tepat blakus. Gaudo�ana naktīs sievieti uztrauca tie rēja uz ēnām, mēnesi un vēja brāzmām, turklāt mma Ramotsvei patika, ka dārzā dzied putni, un viņa bija pārliecināta, ka suņi tos atbaida. �ķiet, katrai mājai, izņemot �o, bija noteikts suņu skaita ierobe�ojums, un laiku pa laikam visi �ie suņi nometa nīstās lojalitātes va�as, pacēlās pāri savstarpējam naidīgu�mam un skraidīja pa ielām, apvienoju�ies lielā barā, vajādami automa�īnas un baidīdami velosipēdistus.

Mma Ramotsve ielēja sarkankrūmu tēju sev un Motoleli; Puso pie tējas negribēja pierast un dabūja glāzi silta piena, kurā aud�umāte iemaisīja divas pamatīgas karotes cukura. Viņ� bija kārumnieks varbūt tāpēc, ka mazotnē Fransistaunas pagalmā māsa viņu lutināja ar saldumiem. Vajadzēja mēģināt

Puso radināt pie veselīgākas pārtikas, ta�u �ādas pārmaiņas prasīja pacietību. Rouza viņiem bija izvārījusi putru, tā bija salieta bļodās, un pa virsu tai vijās melns sīrups; uz �ķīvja bija ari papaijas �ķēles. Veselīgas brokastis bērniem, nodomāja mma Ramotsve. Ko gan �ie bērni tagad ēstu, ja būtu paliku�i pie saviem tautie�iem? �ie cilvēki prata izdzīvot gandrīz no nekā: zemē izraktas saknītes, kūniņas, putnu olas bija viņu pārtika; ta�u viņi bija arī nepārspējami mednieki tur vaja�dzēja būt arī strausu un antilopju gaļai, pie kuras pilsētnieki tika reti.

Viņa atcerējās, kā reiz, braukdama uz ziemeļiem, bija ap�stājusies ceļmalā, lai iebaudītu malku tējas. Par stāvvietu viņa bija izvēlējusies klajumu ceļa malā, kur aplauzīta zīme vēstīja, ka ceļinieks nupat �ķērso Me�ā�a tropu. Sievietei �ķita, ka viņa ir viena, un liels bija pārsteigums, kad aiz koka parādījās mosarva jeb tā saucamais bu�menis. Viņam bija apsiets mazs ādas priek�autiņ�, un viņ� nesa kaut kādu ādas somu; tuvo�damies ceļiniekam, krūmu cilvēks it kā svilpoja savā dīvainajā valodā, kurā �ī tauta sazinās. Uz mirkli mma Ramotsve no�bijās, kaut gan bija par sve�inieku divreiz lielāka: �ie ļaudis mēdz bruņoties ar saindētām bultām un parasti ir ļoti ātri.

Viņa nedro�i piecēlās, gatava �ķirties no bla�ķes ar tēju un meklēt patvērumu mazajā, baltajā autobusiņā, ta�u vīrietis lūdzo�i norādīja uz savām lūpām. Mma Ramotsve saprata un sniedza tam tasi, ta�u viņ� rādīja, ka vēlas nevis dzert, bet ēst. Viņa varēja piedāvāt tikai pāris sviestmai�u ar olu, kuras viesis alkatīgi pagrāba un sāka tajās badīgi kost. Beidzis ēst, viņ� aplaizīja pirkstus un devās prom. Mma Ramotsve vēroja, kā viņ� pazūd krūmos, ienirdams tajos tik dabiski kā me�a zvērs. Sieviete pārlika, ko gan negaidītais viesis īsti domāja par sviestmaizēm ar olu un vai tās viņam gar�oja labāk par Kalahari tuksne�a na�ķiem grauzējiem un bumbuļaugiem.

Ari bērni kādreiz bija piederēju�i �ai pasaulei, ta�u atpakaļ�ceļa vairs nebija. Tajā dzīvē viņi nevarēja atgriezties, jo Dieva dotās iemaņas bija neatgriezeniski zudu�as. Abu vieta tagad bija pie Rouzas un mma Ramotsves Zebru ielas namā.

Man uz �etrām vai piecām dienām jāaizbrauc, viņa tiem paskaidroja pēc brokastīm. Par jums rūpēsies Rouza. Viss būs kārtībā.

Jauki, teica Motoleli. Es viņai palīdzē�u.

Mma Ramotsve meitenei iedro�ino�i uzsmaidīja. Viņa bija izaudzinājusi savu jaunāko brāli, un viņas dabā bija palīdzēt mazākajiem. Dienās Motoleli varētu būt laba māte, iedomājās mma Ramotsve, ta�u tad kaut ko atcerējās. Vai var kļūt par māti, sē�ot invalīdu ratiņos? Laikam jau nevar dzemdēt bērnu, ja nevar staigāt, lēsa mma Ramotsve, un, pat ja tas būtu iespējams, viņa nebija pārliecināta, vai kāds vīrietis gribētu precēties ar sievieti, kura sē� ratiņkrēslā. Netaisni, ta�u jāska�tās patiesībai acīs. �ai meitenei vienmēr klāsies visgrūtāk vienmēr. Protams, bija sastopami vīrie�i, kuri tam nepie�ķirtu nozīmi un kuri gribētu precēt meiteni jaukā, drosmīgā rak�stura dēļ, kāds piemita Motoleli, ta�u �ādi vīrie�i bija liels retums, un mma Ramotsvei par to nemaz negribējās domāt. Bet vai tie�ām? Protams, ka pasaulē ir misters D�. L. B. Ma�tekoni ļoti labs cilvēks, kaut gan �obrīd mazliet savāds; ir arī bīskaps; un bija arī sers Seretse Hama valstsvīrs un augs�tākais virsaitis; doktors Meriveders, kur� vadīja Skotu slim�nīcu Molepololē, viņ� arī bija labs vīrietis. Un tagad, kad tā padomāja, izrādījās, ka ir arī citi mazāk pazīstami labi vī�rie�i. Piemēram, misters Potolani, kas palīdzēja ļoti daudziem trūcīgiem cilvēkiem un atdeva tiem lielāko daļu naudas, kuru ienesa viņa veikali; un vīrs, kur� laboja viņas jumtu un par velti saremontēja Rouzas divriteni, kad redzēja, ka tas ir sa�lūzis. Īstenībā labu vīrie�u nav mazums, un varbūt atrastos arī kāds, kas pienāktos Motoleli. Tas ir iespējams.

Tas ir, ja vien viņa gribētu atrast vīru. Sieviete var glu�i labi būt laimīga vai vismaz mazdrusciņ laimīga ari bez vīra. Pati mma Ramotsve bija glu�i apmierināta arī ar savu vientuļnieces stāvokli, ta�u patiesības labā jāsaka jaukāk to�mēr būt precētai. Viņa ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs pārliecināties, vai misters D�. L. B. Matekoni ir labi ieturējies. Viņa ilgojās pēc nakts, kad ārā atskanēs kaut kādi trok�ņi, pēdējā laikā tā gadījās bie�i un misters D�. L. B. Mate�koni būs tas, kur� celsies aug�ā un ies skatīties, kas tur no�tiek, bet viņa varēs palikt gultā. �ajā dzīvē mums patie�ām ir vajadzīgs vēl kāds, domāja mma Ramotsve; vajadzīgs cil�vēks, kas būtu mūsu mazais dievs zemes virsū, kā teikts vecā kgatlu parunā. Vai nu tas būtu dzīvesbiedrs, bērns, māte, tēvs vai kāds cits jābūt kādam, kur� dzīvei pie�ķir jēgu. Viņai vienmēr blakus bija stāvējis tētiņ� nelaiķis Obids Ramotsve kalnracis, lopkopis un d�entlmenis. Pre�esai vienmēr sagā�dāja prieku pakalpot tēvam, kad tas bija dzīvs, un tagad bija prieks godināt viņa piemiņu. Ta�u tēva tēls aizslīdēja arvien tālāk pagātnē.

Protams, atradās tādi, kuri teica, ka tādēļ vien nav vaja�dzības precēties. Zināmā mērā viņiem bija taisnība. Lai kādu sev piesaistītu, nav katrā ziņā jāprecas, tikai tad zūd dro�ības sajūta. To nenodro�ina arī laulība, kaut gan abas puses vis�maz teic, ka vēlas savienību uz mū�u. Ja gadījumā izrādās, ka tā bijusi kļūda, vismaz var teikt, ka viņi ir mēģināju�i. Mma Ramotsve nepievērsa uzmanību tiem, kuri pēla laulību. Vecos laikos laulības dzīve sievietei bija slazdi, jo visas tiesības vīrie�i paturēja sev, bet sievietēm atstāja tikai pienākumus. Tāds bija lomu sadalījums afrikāņu ciltīs, lai gan, kļūdamas vecākas, sievietes ieguva zināmu cieņu un stāvokli, īpa�i, ja viņām bija dēli. Mma Ramotsve to, protams, neatbalstīja un uzskatīja, ka pavisam cita lieta ir mūsdienīgais priek�stats par ģimenes dzīvi, kad laulātajiem ir vienādas tiesības. Sievietes pieļauj ļoti lielu kļūdu, zaudēdamas ticību laulībām, sprieda mma Ramotsve. Da�as sievietes domā, ka neprecēties nozīmē atbrīvoties no vīrie�u kundzības, un zināmā mērā tas tā varētu būt, ja vien viņiem nepaliktu iespēja uzvesties visai savtīgi. Ja jūs esat vīrietis, kuram iestāstīts, ka varat dzīvot ar vienu sievieti, kamēr tā jums apnīk, un tad doties pie jaunākas, un neviens jums nepārmetis, ka tā rīkoties nav glīti, jo jūs ta�u neesat pārkāpis laulību, tātad neko sliktu neesat izdarījis, tad tas jums patie�ām tīri labi patiks.

Kas mūsdienās cie� visvairāk? kādu dienu, kad abas sēdēja un gaidīja ierodamies klientu, priek�niece vaicāja mma Makutsi. Vai tās nav sievietes, kuru vīrie�i aiziet ar jaunām meitenēm? Vai tad tā nenotiek? Vīrs nodzīvo līdz gadiem �etr�desmit pieciem un nolemj, ka viņam sieva apnikusi. Tāpēc viņ� atrod jaunāku sievieti.

-jums taisnība, piekrita mma Makutsi. Cie� Botsvānas sievietes, nevis vīrie�i. Vīrie�i ir ļoti laimīgi. Esmu to redzējusi pati savām acīm. Es to novēroju Botsvānas Sekretāru kole�d�ā.

Mma Ramotsve gaidīja, kas tam sekos.

Koled�ā bija daudz skaistuļu, turpināja mma Makutsi. Tās nemācījās visai labi. Eksāmenā viņas saņēma tikai piec�desmit punktus vai drusku vairāk. Meitenes mēdza iet izklai�dēties trīs �etrus vakarus nedēļā, un daudzas no viņām satikās ar vecākiem vīrie�iem, kuriem bija daudz naudas un skaisti auto. �īm mei�ām nerūpēja, ka �ie kungi bija precēju�ies. Vi�ņas ar tiem izklaidējās un dejoja bāros. Un vai zināt, kas no�tika pēc tam, mma?

Mma Ramotsve pakratīja galvu.

Varu iedomāties.

Mma Makutsi noņēma acenes un nospodrināja to stiklus blūzītē.

Meitenes iestāstīja �iem vīrie�iem, lai tie pamet sievas. Un vīrie�i teica, ka tā ir laba doma, un gāja ar meitenēm izklai�dēties. Un palika daudz nelaimīgu sievie�u, kuras vairs nevar atrast citus vīrus, jo vīrie�i meklē vienīgi jaunās un skaistās, bet padzīvoju�ās viņi negrib. Es pati redzēju, kā tas notika, un varu jums iesniegt uzvārdu sarakstu. Alfabēta kārtībā.

Nevajag, teica mma Ramotsve. Man pa�ai jau ir ļoti gar� nelaimīgu dāmu saraksts. Ļoti gar�.

Un vai jūs pazīstat daudz nelaimīgu vīrie�u? mma Makutsi nerimās. Vai pazīstat daudz nelaimīgu vīru, kuri sē� mājās un domā, ko nu darīt, kad viņu sievas aizbēgu�as ar jaunākiem vīrie�iem? Vai daudz, mma?

Nevienu. Nevienu pa�u.

Nu, lūk. Sievietes ir piemuļķotas. Viņi mus pie�mauku�i, mma. Un mēs ielīdām viņu cilpās kā govis.

Aizsūtījusi bērnus uz skolu, mma Ramotsve sakravāja mazo, brūno ceļasomu un sāka braukt ārā no pilsētas garām alus darītavām un jaunajām rūpnīcām, cauri lētajai priek�pil�sētai ar mazajām vieglbetona mājelēm, pāri Fransistaunas un Bulavajo dzelzceļam, līdz nonāca uz ceļa, kur� viņu veda uz galamērķi nelaimes piemeklēto vietu. Bija nolijis pirmais lietus, un izdegusi brūnā veida1 sāka mesties zaļa, sniegdama maigu zālīti govīm un buļļiem, un klejojo�ajiem kazu bariem. Mazajā, baltajā autobusiņā nebija radioaparāta vismaz tāda, kas darbotos, ta�u mma Ramotsve zināja dziesmas un prata dziedāt, un, atvērusi logu, viņa dziedāja, ieelpodama dzīvi�no�o rīta gaisu. No ceļmalām gaisā uzspurdza putni ar mir�dzo�ām spalvām, bet virs tiem jūd�u jūdzēm pletās bāli zilas, pavisam tuk�as debesis.

Vienubrīd mma Ramotsve nejutās savā ādā, lielākoties tā�pēc, ka tas, ko viņa izmeklē�anas ietvaros gatavojās darīt, bija viesmīlības pamatlikumu pārkāpums. Nedrīkst ierasties ciemos kāda mājās kā vilks aitas ādā, ta�u tie�i to viņa pat�laban gatavojās darīt. Saprotams, mma Ramotsve bija valsts�vīra tēva un mātes vie�ņa, ta�u arī saimnieki nezināja viņas iera�anās patieso iemeslu. Abi uzņēma mma Ramotsvi savā namā kā sievieti, kurai viņu dēls parādā pateicību, bet pa�tiesībā viņa bija spiedze. Dabiski, spiedze labā nozīmē, ta�u tas neko nemainīja: lai atklātu noslēpumu, viņas mērķis ir ielavīties ģimenē.

Ta�u tagad, braukdama mazajā, baltajā autobusiņā, mma Ramotsve nolēma mest tikumiskos aizspriedumus pie malas. �is bija viens no tiem gadījumiem, kad vajadzīga stingra ap�ņem�anās. Viņa izlēma rīkoties, jo svaru kausu vienā pusē bija meli, bet otrā cilvēka dzīvība. �aubas jāaizdzen un visiem spēkiem jācen�as nokļūt pie mērķa. Nav vērts sevi �austīt, vai esi pareizi izlēmis, ja lēmums ir jau pieņemts. Turklāt �aubas par tikumību var traucēt pārliecino�i spēlēt lomu, kas tādējādi var izgāzties. Tikpat kaitīgi aktierim nepārtraukti domāt, ka tam iedalīta otrā plāna loma.

Mma Ramotsve pabrauca garām vīram mūļu pajūgā un pamāja tam ar roku. Viņ� palaida vaļā gro�us un pamāja pre�tim tāpat kā viņa līdzbraucēji divas vecākas sievietes, viena jauna un bērns. Dro�i vien brauc uz laukiem, nosprieda detek�tīve; drusku tā kā par vēlu, jo art vajadzēja, kad lija pirmais lietus, ta�u viņi sēklas iesēt paspēs laikā un pēcāk novāks kukurūzas, meloņu un pupu ra�u. Pajūgā bija da�i maisi, ku�ros dro�i vien glabājās sēklas krājumi un pārtika, kas domāta ģimenes uzturam laukos. Sievas izvārīs putru, un, ja puikām paveiksies, viņi varbūt noķers kādu radību, ko iesviest katlā, no pērļu vistiņas sanāktu labu labais sautējums visai ģime�nei.

Mma Ramotsve atpakaļskata spogulītī redzēja pajūgu ar ģimeni attālināmies tie kļuva aizvien mazāki, it kā dotos atpakaļ pagātnē. Kādu dienu cilvēki tā vairs nerīkosies ne�brauks uz laukiem kopt zemi, bet, kā jau pilsētniekiem klājas, nopirks pārtiku veikalā. Kāds gan zaudējums tas būs valstij! Cik liela daļa draudzības, vienotības un zemes mīlestības aizies nebūtībā, ja tā notiks! Viņa, būdama meitene, brauca uz lau�kiem un palika kopā ar tantēm, bet zēni tika sūtīti uz ganībām, kur pāris vecu vīru uzraudzībā mēne�iem ilgi dzīvoja gandrīz pilnīgā at�ķirtībā. Mma Ramotsvei patika �is laukos pavadī�tais laiks, jo tur nebija garlaicīgi. Meitenes slaucīja pagalmu un tīrīja no zāles pītās grīdsegas, ravēja meloņu lauciņus un stāstīja garu garos stāstus par nebiju�iem notikumiem, kuri tomēr varēja atgadīties citos laikos un citā Botsvānā.

Un, kad sāka līt, viņas paslēpās būdā un klausījās, kā pāri zemei aizveļas pērkona dārdi, un ieelpoja sīvo smar�u, kuru gaisā bija atstāju�as tuvīnā zibens �autras. Kad lietus mitē�jās, viņas gāja ārā un meklēja lidojo�ās skudras, kas izlīda no alām mitrajā zemē, tās bija jānoķer lidojumā vai vēl labāk pirms kukaiņi bija paspēju�i pacelties spārnos; tās gar�oja pēc sviesta.

Mma Ramotsve pabrauca garām Pilani un paskatījās uz Mo�udi ceļu, kas palika no viņas pa labi. Par �o vietu detektīvei bija gan labas, gan sliktas atmiņas. Labas tāpēc, ka �is bija viņas bērnības ciemats; sliktas tādēļ, ka tie�i �eit, netālu no pagrieziena, atradās vieta, kur taka �ķērsoja dzelzceļa sliedes un kur tajā briesmīgajā nakti vilciens notrieca viņas māti. Un, kaut gan Pre�esa Ramotsve toreiz bija tikai mazs bērns un māti pat neatcerējās, traģēdija aizēnoja visu viņas dzīvi.

Patlaban viņa tuvojās mērķim. Mma Ramotsve bija saņē�musi sīkas norādes, un tie�i tajā vietā, kur pēc apraksta tiem vajadzēja būt, aploka �ogā atradās vārti. Viņa nogriezās no ceļa un izkāpa, lai atvērtu vārtus. Pēc tam, stūrēdama autobusiņu pa dubļainu ganību ceļu, kas veda uz rietumiem, viņa virzījās uz nelielu ēku puduri, virs kura slējās vējdzirnavu metāliskais tornis un kur�, krūmāja apņemts, vīdēja apmē�ram jūdzes attālumā. "Pamatīga saimniecība," nodomāja mma Ramotsve un sajuta pēk�ņas sirdssāpes. �ādu fermu būtu gri�bējis Obids Ramotsve, ta�u, kaut gan viņam labi veicās ar lopiem, tēvs nekad nekļuva tik bagāts, lai iegādātos �ādu saim�niecību. "Vismaz se�tūksto� akru, ja ne vairāk," aplēsa de�tektīve.

Galvenā ēka saimniecībā bija ar sarkanu skārdu apjumts liels, pla�s nams, kuru no visām pusēm apņēma ēnainas ve�randas. �is nams ticis būvēts pirmais, un gadu gaitā to bija aplenku�as pārējās celtnes, tajā skaitā vēl divas mājas. Ēku ieskāva krā�ņu purpursarkanu bugenvileju audze, bet aiz mā�jas un vienā tās pusē auga papaijas koki. Bija pieliktas pūles, lai sagādātu tik daudz ēnas, cik vien iespējams, jo netālu rie�tumpusē, varbūt uzreiz aiz apvār�ņa, ainava mainījās un sākās Kalahari tuksnesis. Ta�u �eit vēl bija ūdens un lopiem labas ganības. Bet ne visai tālu uz austrumiem sākās Limpopo upe, kurā ūdens parādījās gan tikai lietus sezonā.

Pretim saimniecības ēkai bija novietota kāda automa�īna, un mma Ramotsve atstāja mazo, balto autobusiņu tai līdzās. Zem viena no lielākajiem kokiem ēnā bija kārdino�a vie�tiņa, ta�u aizņemt to no viņas puses būtu nesmalkjūtīgi, jo izskatījās, ka tā domāta kāda vecākā ģimenes locekļa auto�mobilim.

Detektīve atstāja ceļasomu uz pasa�ieru sēdekļa un devās uz vārtiem, kas pavēra ceļu uz galvenās ēkas priek�pagalmu. Viņa uzsauca; būtu nepieklājīgi velties iek�ā bez uzaicinājuma. Atbildes nebija, un viņa uzsauca vēlreiz. �oreiz durvis atvē�rās, un, slaucīdama rokas priek�autā, pa tām iznāca sieviete pusmū�ā. Tā pieklājīgi sveicināja mma Ramotsvi un aicināja ienākt.

-Jūs esat laipni gaidīta. Esmu vecākā kalpone. Es aprūpēju veco kundzi. Viņa jūs jau gaida.

Zem verandas jumta bija vēsi, bet mājas ēnainajā iek�ienē vēl vēsāk. Pagāja mirklis, līdz vie�ņas acis aprada ar krēslu, un pirmajā brīdī likās, ka ēnu ir vairāk nekā apveidu, ta�u tad mma Ramotsve ieraudzīja krēslu ar taisnu atzveltni, kurā sēdēja veca sieviete, un blakus tam galdu ar ūdens krūku un tējkannu.

Sievietes sasveicinājās, un mma Ramotsve ve�iņai paknik�sēja. Saimnieci tas varen iepriecināja: viņa redzēja, ka vie�ņa ciena vecos tikumus, nevis kā tās bezkaunīgās mūsdienu sie�vietes Gaborounā, kuras bija iedomāju�ās, ka visu zina un neizrāda cieņu vecākiem cilvēkiem. Ha! Viņas domāja, ka ir tās gudrās; viņas iedomājās nezin ko darīja vīrie�u darbus un attiecībās ar vīrie�iem uzvedās kā kuces. Ha! Ta�u �eit uz laukiem, kur vecos tikumus vēl turēja kaut kādā vērtē, tā nenotiek un vismazāk jau �ajā namā.

-Jūs esat ļoti laipna, ka atļaujat man �eit apmesties, mma. Arī jūsu dēls ir laipns cilvēks.

Vecā sieviete smaidīja.

Protams. Viss ir kārtībā. Man �ēl, ka jums gadīju�ās ne�patik�anas. �ie kreņķi, kas pilsētā izskatās varen lieli, kļūst pavisam maziņi, kad atbrauc uz �ejieni. Kas tad te vainas? Lietus. Zāle lopiem. Nekā no tām padarī�anām, par kurām cil�vēki uztraucas pilsētā. Tās te neko nenozīmē. Gan redzēsiet.

Jauka vieta, sacīja mma Ramotsve. �eit ir ļoti mie�rīgi.

Vecā saimniece izskatījās domīga.

Jā, ir gan mierīgi. �eit vienmēr bijis mierīgi, un es ne�gribētu, ka kaut kas mainītos.

Viņa ielēja glāzē ūdeni un pasniedza to mma Ramotsvei.

Jums vajadzētu iedzert, mma. Ceļā dro�i vien būsiet iz�slāpusi.

Mma Ramotsve paņēma glāzi un pielika to pie lūpām. Kamēr viņa dzēra, vecā sieviete vie�ņu vēroja.

No kurienes jūs esat? viņa jautāja. Vai vienmēr esat dzīvojusi Gaborounā?

Mma Ramotsvi �is jautājums nepārsteidza. Tas bija pieklā�jīgs veids, kā noskaidrot, vai cilvēkam var uzticēties. Botsvānā ir astoņas galvenās ciltis un da�as mazākas, un, kaut gan jau�nāki cilvēki �īs lietas vairs neuzskata par īpa�i nozīmīgām, ve�cākajai paaudzei tās �ķiet ļoti svarīgas. �ai sievietei, kurai ciltī ir augsts stāvoklis, par to noteikti vajadzētu interesēties.

Esmu no Mo�udi, mma Ramotsve atbildēja. Es tur esmu dzimusi.

Vecākā sieviete izskatījās redzami atvieglota.

Ak! Tad jau jūs esat kgatla, tāpat kā mēs. Pie kura atzara jūs piederat?

Mma Ramotsve stāstīja par saviem sen�iem, un saimniece māja ar galvu. Viņa pazina vadoni, jā, un viņa pazina arī tā brālēnu, kur� bija apprecējis viņas brāļasievas māsu. Jā, ve�cajai sievietei �ķita, ka sen, sen viņa ir tikusies arī ar Obidu Ramotsvi, un tad, parakņājusies atmiņā, saimniece teica:

Jūsu māte ir mirusi, vai ne? Viņa pakļuva zem vilciena, kad jūs vēl bijāt pavisam maza.

Mma Ramotsve par �īm zinā�anām bija nedaudz pārsteigta, ta�u nebija satriekta. Sastopami cilvēki, kuru nodarbo�anās ir atcerēties visus notikumus kopienā, un �is acīmredzot bija viens no tādiem gadījumiem. Mūslaikos viņus sauc par mut�vārdu vēsturniekiem, ta�u patiesībā tās ir vecas sievas, kurām patīk atcerēties visu, kas viņas interesē visvairāk: kāzas, bēres, bērnus. Veci vīri atceras govis un buļļus.

Saruna turpinājās, un saimniece lēnām un smalkjūtīgi iz�vilināja no mma Ramotsves visu viņas dzīvesstāstu. Detektīve pastāstīja par Noutu Mokoti, un vecā sieviete līdzjūtīgi �ūpoja galvu un teica, ka �ādu vīrie�u ir daudz un sievietēm no tiem jāuzmanās.

Man vīru izvēlējās mana ģimene, viņa stāstīja. Viņi uzsāka pārrunas, kaut gan, ja puisis man nebūtu paticis, ar varu viņi mani nebūtu spiedu�i. Ta�u izvēlējās ģimene, jo zi�nāja, kāds vīrietis man vajadzīgs. Un radiem izrādījās taisnība. Mans vīrs ir ļoti labs, un es viņam esmu dāvinājusi trīs dēlus. Vienam patīk skaitīt lopus tas ir viņa vaļasprieks; viņ� savā ziņā ir ļoti gudrs cilvēks. Otru jūs pazīstat, mma, tas ir ļoti liels vīrs Gaborounā, un tad ir vēl viens, kur� dzīvo �eit. Viņ� ir veiksmīgs fermeris, un viņa buļļi ir saņēmu�i medaļas. Viņi visi ir labi cilvēki. Es esmu lepna.

Vai jūs esat laimīga, kundze? jautāja mma Ramotsve. Vai jūs savā dzīvē kaut ko mainītu, ja atnāktu kāds un teiktu: "�eit ir zāles, kuras var izmainīt jūsu dzīvi." Vai jūs tās ņemtu?

Nekad, atbildēja vecā sieviete. Nekad. Nekad. Dievs man ir devis visu, ko cilvēks var vēlēties. Labu vīru. Trīs stip�rus dēlus. Tik spēcīgas kājas, ka pat �odien es ne�ēlojoties varu nostaigāt piecas se�as jūdzes. Un paskatieties, re! Man visi zobi vēl mutē. Septiņdesmit se�i gadi, un neviens zobs nav izkritis. Vīram ir tāpat. Mūsu zobi kalpos līdz simt gadiem. Varbūt vēl ilgāk.

Tas ir skaisti. Jums viss ir kārtībā.

Gandrīz viss.

Detektīve saausījās. Vai saimniece gribēja teikt ko vairāk? Varbūt viņa gribēja atklāt kaut ko par dēla sievu? Varbūt viņa redzējusi, ka tā gatavo indi vai grib pastāstīt vēl ko citu? Ta�u vecā kundze turpināja:

Kad nāk lieti, mitrajā gaisā man sāk sāpēt rokas. �eit un �eit arī. Divus vai trīs mēne�us no vietas man tā sāp rokas, ka nevaru nemaz �ūt. Esmu izmēģinājusies visādas zāles, bet nekas nelīdz. Un tad es domāju: ja tas ir vienīgais pārbaudī�jums, lcuru Dievs man �aja dzīvē uzlicis, tad tomēr esmu ļoti laimīga sieviete.

Tika ieaicināta kalpone, kura sagaidīja mma Ramotsvi, lai aizvestu viņu uz istabu, kas atradās nama tālākajā galā. Tā bija pieticīgi mēbelēta telpa ar lupatu segu uz gultas un ierāmētu Mo�udi kalna attēlu pie sienas. Tur bija arī galds ar baltu tamborētu sedziņu un mazs skapītis ar atvilktnēm, kur salikt drēbes.

�ajā istabā nav aizkaru, sacīja kalpone, ta�u gar �o logu neviens nekad nestaigā, un jūs jutīsieties ērti.

Viņa atstāja mma Ramotsvi izkravājam drēbes. Istabene paskaidroja, ka divpadsmitos ir launags, un līdz tam detektīvei bija vaļas bridis.

�eit nav ko darīt, teica kalpone, ar no�ēlu piebilzdama: Nav jau Gaborouna.

Kalpone gatavojās aiziet, ta�u mma Ramotsve sarunu pa�ildzināja. Viņas pieredze liecināja, ka pamudināt kādu runāt var, ļaujot cilvēkam stāstīt par sevi. Detektīve redzēja, ka ista�benei ir savi uzskati, viņa nemaz nav muļķe un runā skaidrā setsvanie�u valodā.

Kas vēl �eit dzīvo? jautāja mma Ramotsve. Vai vēl kādi ģimenes locekļi?

Jā, kalpone paskaidroja. Ir vēl citi iemītnieki. Viens dēls ar sievu. Saimniekiem ir trīs dēli, jūs jau zināt. Vienam ir īss prātiņ�, un tas nepārtraukti skaita govis caurām dienām. Viņ� visu laiku atrodas ganībās un nekad �eit neiegrie�as. Viņ� ir bērna prātā un tāpēc paliek tur kopā ar ganiem. Tie apietas ar viņu kā ar līdzīgu, kaut gan viņ� ir pieaudzis vī�rietis. Tas būtu otrs. Tad vēl ir kāds no Gaborounas, tur viņ� ir ļoti ievērojams un par tādu grib izlikties arī �eit. Tādi ir viņu dēli.

Un ko jūs par tiem domājat, mma?

Jautājums bija tie�s un priek�laicīgs, un tas varēja būt riskanti. No �ādas uzmācības sieviete varēja kļūt aizdomīga. Ta�u viņa apsēdās gultā.

Ļaujiet man pastāstīt, mma, viņa uzsāka. Ar to vīru ganībās ir ļoti bēdīgi. Ta�u jums vajadzētu dzirdēt, ko par dēlu saka māte. Viņa teic, ka tas esot prātīgs! Prātīgs! Viņ� ir kā zīdainis, kundze. Tā nav viņa vaina, ta�u tāds viņ� ir. Ganības viņam ir labākā vieta, bet nevajag teikt, ka viņ� ir gudrs. Tie ir meli. Tas ir tāpat kā sacīt, ka sausajā gadalaikā līst lietus. Nelīst ta�u.

Tiesa gan, sacīja mma Ramotsve. Nelīst.

Kalpone diez vai sadzirdēja viņas piebildi un turpināja:

Un tad vēl tas no Gaborounas kad viņ� �eit ierodas, nevienam nav miera. Viņ� mums uzdod visādus jautājumus. Viņ� visur bā� degunu. Vai varat iedomāties, viņ� bļauj pat uz tēvu. Ta�u māte viņam sadod un noliek pie vietas. Varbūt �is cilvēks ir liels vīrs Gaborounā, bet �eit viņam jāuzvedas kā dēlam un nav jākliedz uz vecākiem.

Mma Ramotsve bija iepriecināta. Tie�i ar �ādu kalponi viņa vēlējās aprunāties.

Jums taisnība, mma, viņa teica. Mūsdienās pārāk daudz cilvēku bļaustās. Kliedz vienā klieg�anā. Neko citu vairs nevar dzirdēt. Bet kā jūs domājat kāpēc viņ� kliedz? Tikai tāpēc, lai izvingrinātu rīkli?

Istabene ķiķināja.

�im ir varena rīkle. Nē, viņ� kliedz, ka �eit viss tiekot da�rīts greizi. Nekas netiekot darīts pareizi. Un vēl viņ� saka� istabene pazemināja balsi, brāļasieva esot slikta sieviete. Viņ� ļoti ilgi to stāstīja tēvam. Es dzirdēju. Cilvēki domā, ka istabenes ir kurlas, ta�u mums, tāpat kā visiem, ir ausis. Es dzirdēju. Es dzirdēju, ka viņ� runā ļaunu.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

Ļaunu?

Viņ� stāsta, ka brāļasieva guļot ar citiem vīrie�iem. Un ka pirmdzimtais nepiederē�ot �im namam. Ka viņu dēls bū�ot no cita vīrie�a un fermā ienāk�ot sve�as asinis. Tā viņ� runā.

Mma Ramotsve klusēja. Viņa skatījās pa logu. Tie�i pretim ārpusē auga bugenvilejas, un to ēnas bija purpursārtas. Aiz tām dzeloņkoku galotnes, kas vīdēja pret lēzenajiem kalniem pie apvār�ņa: vientulīga zeme tuk�uma sākumā.

Vai domājat, ka tas tiesa, mma? Vai viņ� par �o sievieti stāsta kaut nedaudz patiesības?

Istabene saviebās.

Patiesību? Kādu patiesību? �is vīrs nezina, kas ir patie�sība. Protams, ne. Tā ir godīga sieviete. Viņa ir manas mātes brālēna māsīca. Viņi visi, visa ģimene ir kristie�i. Viņi lasa Bībeli. Viņi seko Tam Kungam. Viņa neguļ ar citiem vīrie�iem. Tā nu gan ir taisnība.

�Mma Makutsi, Tolokvengas ceļa "Ātrā auto" direktora pie�nākumu izpildītāja un "Dāmu detektlvaģentūras Nr. 1" detektlves asistente, pie darba todien ķērās ar zināmu satraukumu. Kaut gan viņa labprāt uzņēmās atbildību un priecājās par abiem paaugstinājumiem amatā, tomēr blakus parasti atradās mma Ramotsve, pie kuras vienmēr varēja vērsties, ja kaut kas nebija pa spēkam. Tagad, kad detektlves nebija tuvumā, viņa apzinājās, ka viena pati ir atbildīga par diviem uzņēmumiem un diviem darbiniekiem. Kaut gan mma Ramotsve fermā ga�tavojās uzkavēties tikai �etras vai piecas dienas, tas bija pie�tiekami, lai kaut ko salaistu grīstē, un, kop� priek�niecei vairs nevarēja piezvanīt, mma Makutsi bija ar visu jātiek galā pa�ai. Kas attiecas uz darbnīcu, bija skaidrs, ka ar D�. L. B. Matekoni, kur� tika pieskatīts bāreņu patversmē, nebūs iespējams sazi�nāties, kamēr viņ� atlabs. Ārsts ieteicis atpūsties un visādā ziņā izvairīties no uztraukumiem darbā, un skaidrs, ka mma Potokvane, kura nebija radusi runāt pretim ārstiem, savu pa�cientu nikni aizstāvēs.

Mma Makutsi klusībā cerēja, ka līdz brīdim, kamēr atgrie��as priek�niece, aģentūrā neieradīsies klienti. Ne jau tāpēc, ka viņa negribētu strādāt, protams, nē, ta�u viņa nevēlējās viena pati par visu atbildēt. Bet, protams, klients atnāca, un, kas vēl sliktāk, viņam bija ķeza, kas prasīja tūlītēju risinājumu.

Mma Makutsi sēdēja pie D�. L. B. Matekoni rakstāmgalda, kārtodama darbnīcas rēķinus, kad pa durvīm galvu pabāza viens no mācekļiem.

Jūs grib redzēt kāds ļoti smalks kungs, mma, viņ� pa�ziņoja, slaucīdams eļļainās rokas virsvalkā. Es viņam atvēru aģentūras durvis un lūdzu pagaidīt.

Mma Makutsi drūmi paskatījās māceklī.

Smalks?

Varens uzvalks, teica māceklis. Pats gandrīz tikpat smuks, cik es. Spīdo�as kurpes. Ļoti smalks cilvēks. Uzmanie�ties, mma. �ādiem vīriem patīk savaldzināt tādas dāmas kā jūs. Esiet piesardzīga.

Neslauki rokas virsvalkā, pieceldamās no krēsla, atcirta mma Makutsi. Mēs maksājam par mazgā�anu. Jūs ne. �ādiem mērķiem jums ir izsniegtas kokvilnas lupatas. Tās domātas roku slaucī�anai. Vai misters D�. L. B. Matekoni jums to nav teicis?

Varbūt, atteica māceklis. Bet varbūt arī ne. Saimnieks mums ir daudz ko teicis. Vai nu visu var atcerēties�

Mma Makutsi pasteidzās viņam garām un izmetās ārā. �ie pui�i ir nepanesami, viņa nodomāja, ta�u tie vismaz cen�as strādāt pat labāk, nekā viņa bija cerējusi. Varbūt misters D�. L. B. Matekoni savulaik ar viņiem apgājies pārāk maigi? Viņ� ir ļoti laipns cilvēks, un viņa dabā nav pārmērīgi kritizēt citus. Nu, vismaz tas bija mma Makutsi dabā. Viņa bija Botsvānas Sekretāru koled�as absolvente, un tur skolotāji vienmēr mā�cīja: "Nebaidieties pamatoti kritizēt sevi, bet, ja nepiecie�ams, arī citus." Mma Makutsi bija kritizējusi, un tas nesa augļus. Darbnīcā valdīja pacēlums, un izskatījās, ka ar katru dienu darba kļūst aizvien vairāk un vairāk.

Aiz ēkas stūra pie aģentūras durvīm mma Makutsi saminstinājās, jo ieraudzīja auto, kas bija novietots zem koka. �is vīrs �is smalkais kungs, kā to bija aprakstījis mācek�lis brauca ar visādā ziņā pievilcīgu automa�īnu. Viņa pār�laida acis tās plūdlīnijām un divām antenām priek�ā un aizmugurē. Kādam nolūkam vajadzīgs tik daudz antenu? Nav ta�u iespējams vienlaikus klausīties vairāk par vienu raidsta�ciju vai braucot runāt pa vairākiem tālruņiem. Ta�u, lai kāds būtu izskaidrojums, antenas piestāvēja spozmei un nozīmībai, kas staroja no transportlīdzekļa.

Mma Makutsi pagrūda durvis. Telpā ar seju pret mma Ramotsves rakstāmgaldu, sakrustojis kājas, atbrīvotā elegancē sēdēja misters Moemedi Pulani, ko tūlīt pazītu ikviens, kas lasa "Botsvānas Ziņas", kurās bie�i vien vīdēja viņa glītā, pa��pārliecinātā ģīmetne. Mma Makutsi pirmā doma bija, ka arī māceklim vajadzēja �o vīru pazīt. Kādu brīdi sievieti kaitināja apziņa, ka viņa nav brīdināta, ta�u tad nāca apskaidrība, ka jauneklis ir mehāniķa, nevis privātdetektīva māceklis, turklāt mma Makutsi nekad nebija redzējusi pui�us lasām avīzes. Abi lasīja Dienvidāfrikas izdevumu par motocikliem, kuru tie pē�tīja glu�i kā apburti, un �urnālu "īpa�ās Meitenes", ko abi par varītēm centās noslēpt no mma Makutsi, kad viņa pus�dienlaikā tos pieķēra �ķirstam �o periodisko izdevumu. Viņa saprata, ka mācekļi neko nevar zināt par misteru Pulani, par viņa modes impēriju un visiem zināmo rosī�anos labdarības jomā.

Mma Makutsi ienākot, misters Pulani piecēlās un pieklā�jīgi sveicināja. Abi sarokojās, mma Makutsi pavirzījās garām rakstāmgaldam un apsēdās mma Ramotsves krēslā.

Priecājos, ka varējāt mani pieņemt, kaut gan neesmu pieteicies, mma Ramotsve, izņemdams no krū�u kabatas sudraba cigare�u etviju, teica misters Pulani.

Es neesmu mma Ramotsve, noraidīdama piedāvāto ci�gareti, sacīja mma Makutsi. Esmu aģentūras vadītājas viet�niece.

Viņa ieturēja pauzi. Glu�i pareizi jau tas nebija, ka viņa ir aģentūras vadītājas vietniece; īstenībā tā nebija patiesība. Ta�u mma Ramotsves prombūtnes laikā mma Makutsi patie��ām vadīja uzņēmumu, un tādējādi �is tituls bija attaisno�jams.

Ak, novaidējās misters Pulani, ar lielu, zeltītu �ķiltavu aizdedzinādams cigareti. Es tomēr gribēju runāt ar pa�u mma Ramotsvi.

Kad dūmu mākonis pāri galdam nonāca līdz mma Makutsi, viņa nodrebēja.

Man �ēl, sacīja asistente. Da�as dienas tas nebūs iespējams. Mma Ramotsve izmeklē kādu ļoti nozīmīgu lietu ārzemēs.

Viņa atkal bridi apklusa. Pārspīlējums bija izlauzies pats no sevis un bez apdomas. Izklausījās daudz iespaidīgāk, ka mma Ramotsve ir ārzemēs, tas aģentūrai pie�ķīra starptau�tisku skanējumu, ta�u īstenībā tā nemaz nedrīkstēja teikt.

Saprotu, teica misters Pulani. �ādā gadījumā es ru�nā�u ar jums.

Es klausos, rra.

Misters Pulani atgāzās krēslā.

Tas ir ļoti steidzami. Vai jūs varētu ķerties pie darba �odien un nekavējoties?

Pirms mma Makutsi ietina nākamais dūmu mākonis, viņa dziļi ievilka elpu.

Mēs esam jūsu rīcībā. Protams, par steidzamību būs vai�rāk jāmaksā. Jūs ta�u saprotat, rra?

Vīrietis viņas brīdinājumu neņēma nopietni.

Jautājums nav par naudu, viņ� teica. Jautājums ir par konkursa "Mis skaistums un godprātība" nākotni.

Viņ� pieklusa, lai �ie vārdi labāk ietekmētu sarunas bied�reni. Savukārt mma Makutsi gribēja klientam izpatikt.

Tas ir ļoti nopietns gadījums.

Misters Pulani pamāja ar galvu.

Tā gan, kundze. Un mums ir trīs dienas, lai to atrisinātu. Tikai trīs dienas.

Pastāstiet man par to, rra! Esmu gatava jūs uzklausīt.

�im gadījumam ir interesanta priek�vēsture, sāka klās�tīt misters Pulani. Domāju, viss sākās pirms ilgāka laika, īs�tenībā pirms ļoti ilga laika. Patiesībā viss sākās kop� Paradīzes dārza, kad Ādams un Ieva satikās ar Dievu. Jūs jau atceraties, ka Ieva kārdināja Ādamu, jo bija ļoti skaista. Un sievietes kop� tā laika joprojām grib būt skaistas vīrie�u acis, un tādas viņas ari ir.

Ziniet, Botsvānas vīrie�iem patīk skaistas dāmas. Pat ja tie nāk gados, viņi lē�, ka sievietes ir cita par citu labākas.

Tas ir tāpat kā ar lopiem? apvaicājās mma Makutsi. �ī nav tik laba kā tā? Govis. Sievietes. Vīrie�iem viss viens?

Misters Pulani iesāņus uz viņu palūkojās.

Varbūt. Tas ir interesants redzes viedoklis. Varbūt, viņ� brīdi apdomājās un turpināja: � Lai kā arī būtu, vīrie�iem patīk skaistas dāmas, kuras piedalās sacensībās, kas Botsvānā ir tik populāras. Mēs gribam atrast visskaistākās dāmas Bot�svānā un pie�ķirt tām titulu un balvas. Vīrie�u izklaidei tas ir ļoti nozīmīgi. Un es esmu tikai vīrietis, mma. Es esmu ne�pārtraukti iesaistīts �ajā skaistuma karalieņu pasaulē jau piec�padsmit gadus. �ķiet, ka par skaistumu es zinu vairāk nekā jebkur� cits.

Esmu redzējusi jūs avīzēs, rra, teica mma Makutsi. Esmu redzējusi, kā jūs pie�ķirat balvas.

Misters Pulani pamāja ar galvu.

Pirms pieciem gadiem es uzsāku konkursu "Mis spo�ā Botsvānā", un tagad tas ir slavas virsotnē. Meitene, kura uzvar mūsu konkursā, iekļūst sacensībās "Mis Botsvānā" un nonāk konkursā "Mis Universs". Mēs sūtījām meitenes uz Ņujorku un Palmspringsu, un viņas izpelnījās visaugstāko atzinību. Da�s labs pat teic, ka sievietes esot mūsu labākā eksportprece tūlīt pēc dimantiem.

Un buļļiem, piemetināja mma Makutsi.

Jā, un buļļiem, piekrita misters Pulani. Ta�u ir da�i cilvēki, kuri grib mums iegriezt. Viņi raksta avīzēs, ka nav pareizi �ādi iedro�ināt meitenes izrādīties tik daudzu vīrie�u priek�ā. Viņi uzskata, ka tās ir nepatiesas vērtības. Ha! Ne�patiesas vērtības? Cilvēki, kuri raksta �īs vēstules, ir nenovī�dīgi. Viņi ir atkarīgi no �o meiteņu skaistuma. Viņi saprot, ka nekad mū�ā nekas tāds viņiem netiks lemts. Tāpēc viņi to vien domā, kā ieriebt skaistuma konkursam. Starp citu, viņi aizmirst, ka konkurss ienes lērumu naudas �ēlsirdības kustībai. Viņgad mēs pie�ķīrām piectūksto� pūlas slimnīcai, divdesmittūksto� pūlas divdesmittūksto� pūlas! sausuma piemeklētajiem apgabaliem un gandrīz astoņtūksto� pūlas skolas naudām. Tā ir liela nauda, mma! Cik iedevu�i mūsu kritiķi? Vai teikt? Neko.

Ta�u mums jābūt uzmanīgiem. Mēs saņemam daudz nau�das no mūsu atbalstītājiem, un, ja pazudīs tie, mēs būsim ķezā. Tātad, ja ar konkursu kaut kas noies greizi, atbalstītāji par mums vairs negribēs ne dzirdēt. Viņiem nevajag sliktu publicitāti. Viņi ir gatavi maksāt par labu reklāmu, nevis par sliktu.

Un vai kaut kas ir nogājis greizi?

Misters Pulani ar pirkstiem bungāja pa rakstāmgaldu.

-Jā. Ir noticis kaut kas ļoti slikts. Pagāju�ogad divas mūsu skaistuma karalienes izrādījās sliktas meitenes. Viena lielā viesnīcā tika arestēta par prostitūciju. Tas bija slikti. Otra vei�kalā centās izmānīt preces, lietodama viltotu kredītkarti. Laik�rakstos par to bija iesūtītas vēstules. Sākās varena ķērk�ana. Tika teikts apmēram tā: "Vai �īs ir īstās meitenes, kurām pie��ķirts gods pārstāvēt Botsvānu? Kāpēc neaizbraukt uz cietumu un nepadarīt par skaistuma karalienēm da�as cietumnieces?" Visi domāja, ka tas ir loti smieklīgi, ta�u tā nebija. Da�as kom�pānijas to visu pamanīja un lika manīt ja tas vēlreiz at�kārtosies, sponsorē�ana tiks pārtraukta. Man pienāca �etras vēstules, un visās bija rakstīts viens un tas pats.

Upēc es nolēmu, ka �ogad mūsu konkursa tēma būs "Skais�tums un godprātība". Izskaidroju savai komandai, ka jāizvēlas skaistuma karalienes, kuras ir labas pilsones un kuras mūs neapkaunos. Tas ir vienīgais veids, kā samierināties ar mūsu sponsoriem.

Tātad pirmajā kārtā visām dāmām jāaizpilda veidlapa, kuru es pats sastādīju. Tur ir da�ādi jautājumi par viņu uzska�tiem, piemēram: "Vai jūs būtu ar mieru iesaistīties labdarības kustībā?" Vai arī: "Kādas vērtības jāatbalsta īstam Botsvānas pilsonim?" Un vēl: "Vai labāk ir dot nekā ņemt?"

Visas meitenes atbildēja uz �iem jautājumiem, ta�u vienīgi tās, kuras saprata, ko nozīmē būt īstai pilsonei, tika finālā. Palika tikai piecas izredzētās. Es apstaigāju avīzes un pastās�tīju, ka esam atradu�i piecas ļoti labas pilsones, kuras atzīst patiesas vērtības. "Botsvānas Ziņās" bija raksts "Pēc skaistuma karalienes kroņa tīko labas meitenes".

Es biju ļoti iepriecināts, un mūsu kritiķiem mutes bija ciet un rokas sasaistītas, jo viņi nevarēja pelt dāmas, kuras gribēja būt priek�zīmīgas pilsones. Zvanīja sponsori un teica, ka priecājas tikt pieminēti saistībā ar vērtībām, kas piedienas godīgiem pavalstniekiem, un, ja viss arī turpmāk noritē�ot labi, viņi esot ar mieru dot naudu ari nākamgad. Ari labdarības iestādes man darīja zināmu, ka tā vajag turpināt.

Misters Pulani uz bridi apklusa. Viņ� skatījās uz mma Ma�kutsi, un �ķita, ka uz mirkli visas izsmalcinātās manieres viņu atstāju�as, jo vīrietis izskatījās pikts.

Un nu vakar es izdzirdēju sliktas ziņas. Vienu no mūsu kandidātēm policija apcietinājusi par zādzību veikalā. To iz�stāstīja kāds no mūsu darbiniekiem un apstiprināja mans draugs, kur� ir policijas inspektors. Meiteni pieķēra mednieku veikalā. Viņa mēģināja nozagt lielu pannu, kuru bija aizbāzusi aiz blūzes. Ta�u viņa nebija pamanījusi, ka ārā rēgojas rok�turis; veikala slepenpolicists turpretim to ievēroja. Par laimi, �o negadījumu nav uzodu�as avīzes, un dro�i vien tas tur nenokļūs, vismaz līdz brīdim, kamēr lieta nonāks miertiesā.

Mma Makutsi sajuta pret misteru Pulani pēk�ņus simpātiju uzplūdus. Kaut gan �is cilvēks bija ļoti impulsīvs, nevarēja noliegt, ka viņ� daudz darījis �ēlsirdības kustības labā. Stila pasaule nenovēr�ami ir impulsīva; viņ� dro�i vien nav pats sliktākais cilvēks un vismaz dara, kas viņa spēkos, lai palī�dzētu trūkumcietējiem. Un skaistuma konkursi ir dzīves sa�stāvdaļa tie ir nenovēr�ami. Ja misters Pulani mēģina tos padarīt pieņemamākus, viņ� ir pelnījis palīdzību.

Man nepatīkami to dzirdēt, rra, viņa teica. Tās jums dro�i vien ir ļoti sliktas ziņas.

Jā, viņ� bēdīgi sacīja. Un vēl daudz sliktāk, ka kon�kursa fināls būs jau pēc trim dienām. Kandidātu sarakstā pa�liku�as vairs tikai �etras meitenes, bet kā lai es zinu, vai tās mani nepievils? �ī meitene meloja, kad aizpildīja savu aptau�jas lapu, un izlikās par labu pilsoni. Kā lai es zinu, vai pārējās nemelo, kad teic, ka gribētu nodarboties ar labdarību? Kā lai es to zinu? Un, ja mēs ievēlam meiteni, kas melo, tā tikpat labi var izrādīties zagle vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas nozīmē, ka mēs varam piedzīvot lielas nepatik�anas.

Mma Makutsi pamāja ar galvu.

Tas ir ļoti grūti. Jums patie�ām jāprot ielūkoties atli�ku�o �etru konkursantu sirdīs. Ja kāda izrādītos pietiekami nevainojama�

Ja kāda izrādītos pietiekami godīga, pārliecino�i sacīja misters Pulani, tā uzvarētu. Es varu par to parūpēties.

Bet kā tad ar pārējiem �ūrijas locekļiem? jautāja mma Makutsi.

Es esmu galvenais tiesnesis, atbildēja misters Pulani. Varat mani saukt par godprātīgā skaistuma priek�nieku. Mana balss kaut ko nozīmē.

Saprotu.

Jā. Tā nu tas ir.

Misters Pulani nodzēsa cigareti pret kurpes zoli.

Redziet nu, mma. Redziet, kāda palīdzība man no jums vajadzīga. Es iedo�u jums �o �etru dāmu vārdus un adreses. Jums jāuzzina, vai starp viņām ir kaut viena patie�ām god�prātīga meitene. Ja jūs to nevarat noskaidrot, vismaz pasakiet man, kura ir visgodīgākā. Arī tas jau būs labi.

Mma Makutsi iesmējās.

Kā lai es tik īsā laikā uzzinu, ko �īs meitenes domā? viņa jautāja. Man jāapklau�ina ļoti daudzi cilvēki. Tas var prasīt nedēļas.

Misters Pulani paraustīja plecus.

Jūsu rīcībā nav nedēļu, kundze. Jums ir trīs dienas. Jūs teicāt, ka varat man palīdzēt.

-Jā, bet�

Klients iebāza roku kabatā un izvilka papīra lapu.

�eit ir �etri vārdi. Pie katra es esmu uzrakstījis adresi. Viņas visas dzīvo Gaborounā.

Viņ� aizslidināja lapu pāri rakstāmgaldam un no citas ka�batas izņēma plānu ādas kabatas portfeli. Mma Makutsi ierau�dzīja, kas tajā glabājas, �eku grāmatiņu. Misters Pulani to atvēra un sāka rakstīt.

�eit būs �eks par divtūksto� pūlām, tas paredzēts "Dāmu detektīvaģentūrai Nr. 1". �eit pat. Uz tā ir parītdienas datums. Ja līdz tam laikam jūs spēsiet man piegādāt vajadzīgās ziņas, nākamajā dienā varat to iesniegt bankā.

Mma Makutsi apskatīja �eku. Viņa iedomājās, cik labi būs visu to pastāstīt mma Ramotsvei, kad tā atgriezīsies: "Es no�pelnīju aģentūrai divtūksto� pūlas, kas jau saņemtas." Asis�tente zināja, ka mma Ramotsve nav mantkārīga, ta�u skaidrs bija arī tas, ka priek�niecei rūp aģentūras finansiālā dzīvot�spēja. Tik liela atlīdzība varēja noderēt, turklāt tā būtu at�maksa par uzticību, kuru mma Ramotsve izrādīja viņai. Mma Makutsi ieslidināja �eku atvilktnē. To redzēdams, misters Pulani nomierinājās.

Es rēķinos ar jums, viņ� teica. Par "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1" esmu dzirdējis tikai vislabāko. Ceru, ka tagad par to pārliecinā�os pats savām acīm.

Es arī tā ceru, rra, sacīja mma Makutsi.

Ta�u sievieti joprojām mocīja jautājums, kā starp �etrām kandidātēm atrast visgodīgāko. �is uzdevums �ķita teju vai neiespējams.

Viņa pavadīja misteru Pulani līdz durvīm un pirmo reizi pamanīja, ka vīrietim kājās ir baltas kurpes. Mma Makutsi ievēroja arī pamatīgās zelta apro�u pogas un spidīgo zīda kaklasaiti. Viņa nu gan negribētu �ādu vīrieti sev blakus. Bet kādam jau visu laiku jāsē� skaistuma pieņem�anas istabā un jāgaida, kad tas tur ieradīsies. Protams, nodomāja mma Makutsi, da�u labu dāmu tas apmierinātu it labi.

�Istabene teica, ka pusdienas būs divpadsmitos, un līdz tām bija jāgaida vēl da�as stundas. Mma Ramotsve nolēma, ka vis�labāk �o laiku izmantot, iepazīstoties ar apkārtni. Detektīvei, kā jau vairumam botsvānie�u, patika lauku saimniecības, jo tās atgādināja par viņas bērnību un tuvinieku atzītajām vērtī�bām. Tie prata dalīties zemē ar lopiem, putniem un daudzām citām radībām, kas bija pamanāmas visur, ja vien cilvēki kār�tīgi ieskatījās. Varbūt pilsētā, kur ēdiens dabūjams veikalos un ūdens tek pa krānu, par to var nedomāt, ta�u daudziem cilvēkiem �āds dzīvesveids nebija pa prātam.

Pēc daudzsolo�ās sarunas ar kalponi mma Ramotsve at�stāja savu istabu un izgāja pa parādes durvīm. Saule svelmēja tie�i virs galvas, un ēnas bija īsas. Austrumpusē virs tālajiem lēzenajiem kalniem karstuma nokausēti krājās smagi lietus mākoņi. Ja debesis apmāksies, vēlāk būs lietus, vismaz līs kaut kur citur iespējams, pierobe�ā. Izskatījās, ka �ajā gadā lietus būs pietiekami, tādēļ jau ari cilvēki skaitīja lūgsnas. Bagātīgs lietus nozīmē pilnus vēderus; sausums nozīmē izkāmēju�us lopus un novītu�u labību. Vēl pirms da�iem gadiem laucinieki pārdzīvoja posto�u sausumu, kad valdība ar smagu sirdi bija spiesta iedzīvotājiem dot norādījumu izkaut lopus. Tas bija vissliktākais, kas varēja notikt, un �īs cie�anas uz ilgiem lai�kiem palika tautas atmiņā.

Mma Ramotsve pavērās visapkārt. Netālu atradās aploks, kurā lopi bija salasīju�ies ap dzirdinā�anas sili. Virs zemes stiepās caurule, pa kuru no dzelzsbetona rezervuāra, ko ar ūdeni piepildīja �īksto�as vējdzirnavas, silē tecēja ūdens un dzirdināja lopus. Mma Ramotsve nolēma aiziet apskatīt ga�nāmpulku. Galu galā viņa bija Obida Ramotsves meita, un par tētiņu daudzi teica, ka viņ� ir viens no labākajiem lopu pazinējiem Botsvānā. Mma Ramotsve ari pati spēja sazīmēt izcilus mājdzīvniekus, un da�reiz, braukdama garām īpa�i skaistam eksemplāram, viņa prātoja, ko par to būtu sacījis tēvs. Varbūt "labi pleci" vai "�ī ir teicama govs, paskaties, kā tā iet", vai arī "�is bullis ir tāds pa�vaks, nedomāju, ka tam būs daudz pēcnācēju".

�ajā fermā ir daudz lopu, varbūt kādi pieci vai se�i tūk�sto�i. Vairākumam ļau�u �āda bagātība nerādās ne sapņos: desmit vai divpadsmit govju un buļļu ir glu�i pietiekami, lai cilvēks visbeidzot justos pārticīgs. Obids Ramotsve savu ga�nāmpulku izveidoja, lopus saprātīgi pirkdams un pārdodams, un mū�a beigās viņam piederēja ap divtūksto� lopu. Tos man�toja Pre�esa, un par �iem līdzekļiem viņa nopirka māju Zebru ielā un atvēra aģentūru. Nedaudz lopu, kurus viņa negribēja pārdot, vēl bija atlicis tos pieskatīja gani tālīnās ganībās, kuras mma Ramotsves vietā pārraudzīja viņas brālēns. Pre�esa rēķināja, ka tur būs kādi se�desmit ragulopi visi ducīgi bra�minu buļļu pēcnācēji; mma Ramotsves tēvs tos tik rūpīgi bija atlasījis un audzējis. Kādudien viņa vēr�u pajūgā dosies tos apraudzīt; tas būs emocionāls brauciens, jo lopi ir saikne ar tētiņu, kura viņai tik ļoti pietrūkst; viņa dro�i vien raudās, un ļaudis brīnīsies, kāpēc �ī sieviete joprojām apraud tēvu, kur� miris pirms daudziem gadiem.

"Mums vēl ir par ko liet asaras," viņa domāja. "Mēs vēl joprojām sērojam par rītiem, kad agri cēlāmies un redzējām, kā govis vieglā gaitā tek pa savām takām un siltā gaisa strau�mes uznes putnus augstu debesīs."

Par ko jūs domājat, mma?

Viņa satrūkās. Blakus stāvēja vīrs ar pātagu rokā un ap�driskātu cepuri galvā.

Mma Ramotsve sve�inieku pasveicināja.

Es domāju par savu miru�o tēvu, detektīve teica.

Viņam �ie lopi patiktu. Vai jūs tos pieskatāt, rra? Lieliski dzīvnieki.

Vīrietis atzinīgi pasmaidīja.

Es par tiem esmu gādājis kop� to dzim�anas. Tie man ir glu�i kā bērni. Man ir divsimt bērnu, mma. Un tie visi ir lopi.

Mma Ramotsve iesmējās.

Tad jau jūs esat ļoti nevaļīgs, rra.

Vīrietis pamāja ar galvu un no kabatas izņēma nelielu pa�pīra turziņu. Viņ� piedāvāja mma Ramotsvei gabaliņu kaltētas liellopu gaļas, un viņa to paņēma.

Vai esat apmetusies namā? viņ� jautāja. Pie viņiem ļaudis bie�i brauc padzīvot. Da�reiz dēls, kur� dzīvo Gabo�rounā, atved paviesoties savus draugus no valdības. Es �os cilvēkus esmu redzējis pats savām acīm.

Viņ� laikam ir ļoti aizņemts, sacīja mma Ramotsve.

Vai jūs viņu labi pazīstat?

Jā, zelēdams kaltēto gaļu, teica vīrietis. Viņ� te iero�das un māca mums, kas jādara. Nepārtraukti viņ� uztraucas par lopiem. �is esot slims, un tas esot klibs. Kur palicis tas bullis? Nepārtraukti. Pēc kāda laika viņ� aizbrauc un viss atkal atgrie�as vecajās sliedēs.

Mma Ramotsve līdzjūtīgi sarauca uzacis.

Tas laikam diez ko nepatīk viņa brālim, vai ne?

Gans iepleta acis.

Viņ� stāv kā suns un ļauj brālim uz sevi kliegt. Jaunākais brālis ir labs fermeris, bet pirmdzimtais joprojām ir iedomā�jies, ka saimniecību vada viņ�. Ta�u mēs zinām, ka tēvs ir apspriedies ar virsaiti un abi nolēmu�i jaunākajam paliek vairums lopu, bet vecākais dabū naudu. Tāds ir lēmums.

Un vecākajam tas nepatīk?

Nē. Un es varu viņu saprast. Ta�u Gaborounā viņam klājas labi, un viņ� dzīvo pavisam citu dzīvi. Jaunākais ir fer�meris. Viņ� pazīst lopus.

Un kā ar tre�o brāli? jautāja mma Ramotsve. Ar to, kur� atrodas tur projām?

Viņa norādīja Kalahari virzienā.

Gans iesmējās.

Viņ� ir kā bērns. Tas ir ļoti bēdīgi. Runā, ka viņa galvā esot tuk�ums. Tas tāpēc, ka māte esot kaut ko nepareizi darī�jusi, kamēr bērns bijis viņai vēderā. Tādas tās lietas.

Ak! iesaucās mma Ramotsve. Ko tad viņa tādu da�rījusi?

Detektive zināja � cilvēki uz laukiem tic, ka nepilnvērtīgi bērni rodas no vecāku sliktas uzvedības. Piemēram, ja sieviete ielaidusies ar citu vīrieti, viņai var piedzimt muļķītis. Arī, ja vīrs kļūst neuzticīgs sievai, kamēr viņa ir grūta, tas var novest pie nelaimes ar bērnu.

Gans pieklusināja balsi. "Kur� gan �eit, izņemot lopus un putnus, varētu kaut ko sadzirdēt?" nodomāja mma Ra�motsve.

No viņas jāuzmanās, �ukstēja vīrietis. Jā gan. Vecene. Viņa ir ļauna.

Ļauna?

Viņ� pamāja ar galvu.

Pavērojiet viņu. Pavērojiet �īs acis.

Istabene pienāca pie mma Ramotsves durvīm neilgi pirms pulksten diviem un pavēstīja, ka maltīte ir gatava.

Viņi ēd uz lieveņa tajā mājas pusē, teica kalpone, norādīdama uz nama pretējo pusi.

Mma Ramotsve pateicās un atstāja istabu. Lievenis atradās mājas vēsākajā pusē to apēnoja audekla nojume un vīteņ�augu pārpilnība, kas pletās virs raupji izcirsta koka re�ģa. Viens otram blakus bija sastumti divi ar stērķelētu galdautu klāti galdi. Lielā galda vienā galā riņķveidā bija izvietoti vai�rāki trauki ar ēdieniem: sautēti ķirbji, bļoda ar kukurūzas putru, �ķīvis ar pupām un zaļumiem un liela zupas bļoda ar krietni izsutinātu gaļu. Vēl tur atradās maizes klaips un �ķīvītis ar sviestu. Tas bija labs ēdiens tādu maltīti ikdienā varēja atļauties vienīgi pārtikusi ģimene.

Mma P.amotsve pazina veco sievieti, kura sēdēja mazliet atstatus no galda ar mazu, svītrainu kokvilnas auduma pār�klāju uz ceļiem, ta�u turpat bija ari citi ģimenes locekļi: ap�mēram divpadsmit gadu vecs zēns, jauna sieviete glītos, zaļos svārkos un baltā blūzē sieva, kā saprata mma Ramotsve, un viņai blakus vīrs garās haki krāsas biksēs un tādas pa�as krāsas kreklā ar īsām piedurknēm.

Detektīvei pienākot, vīrietis piecēlās, lai ar viņu sasvei�cinātos.

Jūs esat mūsu vie�ņa, viņ� smaidīdams teica. �ajā namā jūs esat mīļi gaidīta.

Vecā sieviete pamāja uz viņa pusi ar galvu.

�is ir mans dēls, viņa sacīja. Kad jūs atbraucāt, viņ� bija pie lopiem.

Vīrietis iepazīstināja mma Ramotsvi ar savu sievu, kura viņai draudzīgi uzsmaidīja.

Ļoti karsts laiks �odien, mma, teica jaunā sieviete,

ta�u �ķiet, ka būs lietus. Laikam jau �o lietu mums atvedāt jūs.

Tas bija kompliments, un mma Ramotsve to saprata.

Es ceru, viņa sacīja. Zeme joprojām ir izslāpusi.

Tā vienmēr ir izslāpusi, piemetināja fermeris. Dievs ir nolēmis, ka Botsvānai jābūt sausai zemei ar sausumu mī�lo�iem dzīvniekiem. Lūk, ko Viņ� ir nolēmis.

Mma Ramotsve apsēdās starp veco saimnieci un sievu. Kamēr tā lika uz �ķīvjiem ēdienu, viņas vīrs ielēja glāzēs ūdeni.

Es redzēju jūs apskatām lopus, teica saimniece. Vai jums patīk lopi, mma?

Kuram botsvānietim tie nepatīk? noprasīja mma Ra�motsve.

Var jau būt, ka kādam ari nepatīk, sacīja vecā sieviete.

Varbūt da�s labs no lopiem neko nesaprot. Es nezinu.

To pateikusi, viņa aizgriezās un pa lieveņa garo, neiestikloto logu lūkojās pāri nepārredzamajam krūmājam, kas stie�pās līdz apvārsnim.

Man stāstīja, ka jūs esot no Mo�udi, teica jaunā sie�viete, pasniegdama mma Ramotsvei �ķīvi. Es ari nāku no turienes.

Es tur dzīvoju pirms kāda laika, sacīja mma Ramotsve. Tagad esmu apmetusies Gaborounā. Tāpat kā daudzi.

Tāpat kā mans brālis, piezīmēja vīrs. Jūs dro�i vien esat labi pazīstami, ja reiz viņ� jūs uz �ejieni atsūtīja.

Mirkli valdīja klusums. Vecā sieviete pagriezās, lai paska�tītos uz dēlu, bet tas lūkojās viņai garām.

Ne pārāk, teica mma Ramotsve. Bet viņ� mani ielūdza �ajā namā, lai atlīdzinātu par kādu pakalpojumu. Es viņam palīdzēju.

Mēs vienmēr jūs laipni uzņemsim, ātri noteica saim�niece, jo esat mūsu vie�ņa.

Pēdējā piezīme bija domāta viņas dēlam, kur� darbojās ap savu �ķīvi un tāpēc mātes teikto palaida gar ausīm. Turpretim viņa sieva �īs vārdu apmaiņas laikā notvēra mma Ramotsves skatienu, bet pēc tam ātri novērsās.

Viņi ieturējās klusēdami. Vecā kundze turēja savu �ķīvi klēpī un jauca ar gaļas mērci kukurūzas putru. �o maisījumu viņa bāza mutē un lēni ko�ļāja, asarojo�ās acis pievērsdama te krūmājam, te debesīm. Vedekla turpretim sev bija izvēlē�jusies tikai pupas un ķirbi, gar kuru tā vienaldzīgi knakstījās. Paskatījusies savā �ķīvī, mma Ramotsve pamanīja, ka viņa un jaunās sievietes vīrs ir vienīgie, kuri ēd gaļu. Bērns, kas tika stādīts priek�ā kā sievas brālēns, mielojās ar biezu, gaļas mērcē un sīrupā samērcētu maizes ņuku.

Mma Ramotsve aplūkoja savu ēdienu. Viņa iegremdēja dak�iņu gaļas sautējuma kaudzītē, kas bija ērti iegūlusi starp pamatīgu porciju ķirbju un mazu putras pauguriņu. Sautējums izrādījās biezs un stigrs, un, kad viņa pacēla dak�iņu, no tās uz �ķīvja nokarājās smalka, glicerīnam līdzīga stīga. Ta�u, kad mma Ramotsve iebāza dak�iņu mutē, gaļas kumoss gar�oja labi vai ari samērā labi. Tam bija neliela piegar�a, kuru viņa varētu aprakstīt kā metālisku, tā gar�oja tabletes, kas sa�turēja dzelzi, kuras ārsts viņai reiz bija izrakstījis, vai pat nedaudz spīvāku kā sako�ļātu citrona sēklu gar�u.

Mma Ramotsve uzlūkoja jauno sievieti, un tā viņai uz�smaidīja.

Es neesmu pavāre, sieviete teica. ja jums �is ēdiens ir pa prātam, tas nav mans nopelns. Virtuvē valda Semjuels. Viņ� ir ļoti labs pavārs, un mēs ar viņu lepojamies. Viņ� ir mācīts virspavārs.

Tas ir sievie�u darbs, iejaucās viņas vīrs. Tāpēc jūs mani nekad neatradīsiet virtuvē. Vīrietim piedien citi darbi.

Runādams viņ� skatījās mma Ramotsvē, un viņa sajuta izaicinājumu. Da�us mirkļus apdomājusies, detektīve atbil�dēja:

Tā runā daudzi cilvēki. Vismaz daudzi vīrie�i. Ta�u ne�esmu pārliecināta, ka tā domā daudz sievie�u.

Vīrs nolika dak�iņu.

Pajautājiet manai sievai, viņ� klusi sacīja. Pajautājiet, ko domā viņa. Dro�i!

Sieva atbildēja bez svārstī�anās:

Ko saka mans vīrs, tas ir pareizi.

Mma Ramotsvei pievērsās saimniece.

Vai redzat? Viņa atbalsta vīru. �eit laukos tā ir pieņemts.

Varbūt pilsētā ir citādi, bet uz laukiem ir tā, kā ir.

* * *

Pēc pusdienām mma Ramotsve atgriezās savā istabā un apgūlās gultā. Kaut gan austrumpusē savilkās mākoņi, tveice nebija mazinājusies. Nupat bija pilnīgi skaidrs, ka līs varbūt gan tikai naktī. Drīz sacelsies vēj�, kas atnesīs brīni�ķīgo un neatkārtojamo lietus smar�u putekļu un ūdens sajaukuma smar�u -, kuru nāsis izbauda tikai da�as sekundes un pēc kuras cilvēki skumst da�reiz pat mēne�iem ilgi, pirms tā pa�rādās atkal, un jūs apstājaties un sakāt savam ceļabiedram, vienalga, kas viņ� būtu: "�ī ir lietus smar�a �eit, tie�i tagad."

Viņa apgūlās gultā un vērās baltajos griestu dēļos. Tie bija nevainojami spodri, un tas liecināja, ka namā valda teicama kārtība. Daudzās mājās griesti ir mu�u notraipīti un gar to malām manāmas termītu iestaigātas takas. Da�reiz var redzēt cilpojam lielus zirnekļus, un tiem, rāpojot ar kājām gaisā, griesti dro�i vien izskatās kā balta tundra. Ta�u �eit nekā tam�līdzīga nebija, un krāsojums saglabājies nenotraipīts.

Mma Ramotsve bija apmulsusi. �odien viņa pārliecinājās, ka mājkalpotājiem bija da�ādi viedokļi, ta�u nevienam nepa�tika valstsvīrs. Kā redzams, viņ� visiem uzmācās ar saviem bezjēdzīgajiem padomiem, ta�u iemesls varbūt bija pavisam cits? Protams, vecākajam brālim bija savi uzskati par to, kā jā�kopj lopi, un glu�i dabiski, ka viņ� ar tiem gribēja iepazīstināt jaunāko. Protams, vecajai sievietei �ķita, ka viņas nepilnvēr�tīgais dēls ir saprātīgs, un, bez �aubām, viņa uzskatīja, ka pilsētnieki ir zaudēju�i interesi par govīm un buļļiem. Mma Ramotsve saprata, ka zina par saimnieci visai maz. Gans sa�cīja, ka viņa ir ļauna, ta�u savu vērtējumu nepamatoja. Viņ� ieteica ieskatīties saimnieces acīs, un detektīve to bija darī�jusi, ta�u bez panākumiem. Viss, ko viņa ievēroja, kopā ar ģimeni pusdienojot, ka vecā skatās projām tālumā. Ko gan tas nozīmē?

Mma Ramotsve apsēdās gultā. No tā var kaut ko izlobīt, viņa nodomāja. Ja cilvēks skatās visiem garām tālumā, tas nozīmē, ka viņ� vai viņa negrib būt tur, kur tobrīd atrodas. Un visparastākais �ādas negribē�anas iemesls ir tāds, ka cil�vēkam nepatīk apkārtējā sabiedrība. Tā tas ir vienmēr. Tātad, ja vecā sieviete vienmēr skatās tālumā, viņai nepatīk kāds no klāteso�ajiem. "Es viņai patīku," sprieda mma Ramotsve, "jo pirmajā tik�anās reizē par pretējo nebija nekādu mājienu, un arī vēlāk es nedevu saimniecei iemeslu pret mani izturēties ar nepatiku." Maz ticams, ka �ādu attieksmi būtu izpelnījies bērns, jo vecā sieviete izturējās pret viņu glu�i laipni un mal�tītes laikā pāris rei�u papliķēja zēna galvu. Atlika vēl dēls un viņa sieva.

Kura māte neieredz savu dēlu? Mma Ramotsve spēja iz�tēloties, ka da�ām sievietēm par dēliem varētu būt kauns, un citas uz tiem dusmojās. Ta�u nebija sievietes, kura savu dēlu no sirds neieredzētu. Viņ� varēja darīt jebko, ta�u māte viņam piedeva. Tātad saimniecei nepatika, tik ļoti nepatika vedekla, ka, atrazdamās tās sabiedrībā, viņa vēlējās būt kaut kur citur.

Kad pēk�ņais satraukums no negaidītā atklājuma bija pār�gājis, mma Ramotsve atgūlās gultā. Tagad detektīvei vajadzēja noskaidrot, kāpēc saimniecei nepatīk vedekla, un vai tas nav tāpēc, ka viņas dēls, valstsvīrs, kaut ko paudis par savām aiz�domām. Ta�u svarīgāks varbūt bija jautājums, vai jaunā sie�viete zina, ka vīramāte viņu neieredz. Ja tā ir, sievietei būtu pamats atriebties, un, ja indētāja ir viņa kas likās maz ti�cami, ņemot vērā arī kalpones viedokli, tad, protams, viņa mēģinātu noindēt saimnieci, nevis savu vīru.

Mma Ramotsve jutās sagurusi. Iepriek�ējā vakarā viņa ne�bija labi izgulējusies, turklāt ietekmi atstāja brauciens, kar�stums un sātīgās pusdienas. Gaļas sautējums bija ļoti trekns trekns un stigrs, un tad vēl tā lipīgā stīga� Viņa aizvēra acis, ta�u tumsa neiestājās. Mma Ramotsves acu priek�ā parādījās balts starojums, blāvas gaismas līnija, kas �ķita �ķērsojam vi�ņas iek�ējo redzi. Gulta viegli līgojās vējā, kas tagad sāka pūst no tālienes no pierobe�as. Gaisā parādījās lietus smar�a, un karstas, steidzīgas lāses sāka kapāt un dzelt zemi, atlēkdamas no tās kā sīki, pelēki kāpuri.

Mma Ramotsve gulēja, ta�u viņas elpa bija sekla un sapņi murgaini. Kad viņa pamodās no sāpēm vēderā, bija jau gandrīz pieci. Vētra bija pārgājusi, ta�u lietus lāses joprojām dārdināja skārda jumtu kā neatlaidīgu bundzinieku grupa. Sieviete piecē�lās sēdus, bet nelabuma vilnis viņu no jauna piespieda atgulties. Mma Ramotsve pagriezās uz sāniem un pāri gultas malai no�laida kājas uz grīdas. Pēc tam viņa nedro�i piecēlās un maldījās uz durvīm, lai tiktu uz vannasistabu gaiteņa galā. Tūdaļ kļuva labāk. Kamēr viņa sasniedza savu istabu, sliktākais bija jau galā, un detektīve mēģināja saprast, kas noticis. Viņa bija ieradusies indētājas mājā un tikusi saindēta pati. Par to nevajadzētu brī�nīties. Patie�ām to glu�i labi varēja paredzēt.

�Mma Makutsi rīcībā bija tikai trīs dienas. Tas nav ilgs laiks, un viņa baidījās, vai būs spējīga par visām �etrām finālistēm uzzināt pietiekami, lai dotu padomu misteram Pulani. Sieviete aplūkoja glīti apdrukāto lapu, kas viņai tika izsniegta, ta�u ne vārdi, ne norādītās adreses neko neizteica. Mma Makutsi zināja, ka ir sastopami cilvēki, kuri par citiem spēj spriest pēc viņu vārdiem: meitenes, kuras sauc par Marijām, ir neiedo�mājami godīgas un saimnieciskas; nekad nedrīkst uzticēties Saifo un tamlīdzīgi. Ta�u �is viedoklis bija muļķīgs daudz nederīgāks par kādu citu, ka noziedznieku var pazīt, apska�tot viņa galvas apveidu. Mma Ramotsve viņai bija parādījusi kādu rakstu par �o teoriju, un mma Makutsi bija smējusies līdz ar priek�nieci. Ta�u �ī doma pat ja bija skaidrs, ka tik mūsdienīgam cilvēkam kā viņa tā nav glu�i pieņemama, detektīves palīdzi ieinteresēja, un viņa piesardzīgi ķērās pati pie saviem pētījumiem. Alla� izpalīdzīgā bibliotekāre no Britu padomes bibliotēkas da�u minū�u laikā atrada un viņas rokās iespieda vajadzīgo grāmatu. "Noziegumu teorijas" bija krietni zinātniskāks darbs nekā mma Ramotsves profesionālā bībele Klovisa Andersona "Privātdetektīva rokasgrāmata". Tā bija glu�i labs padomdevējs, kā veidot attiecības ar klientiem, ta�u vāja teorijā. Mma Makutsi bija skaidrs, ka Kloviss Andersons nelasa "Kriminoloģijas �urnālu", turpretim "Noziegumu teo�riju" autors bija labi pazīstams ar polemiku par to, kas izraisa noziegumus. Viens no iespējamiem vaininiekiem ir sabiedrība, lasīja mma Makutsi; slikti sadzīves apstākļi un nenodro�ināta nākotne padara par noziedzniekiem jaunie�us, un mēs ne�drīkstam aizmirst, brīdināja grāmatas autors, ka tie, kuriem nodarīts ļaunums, ar ļaunu atdarīs.

To lasīdama, mma Makutsi bija pārsteigta. Tas nu gan bija pilnīgi pareizi, tikai viņa nekad nebija spējusi �o domu tik labi formulēt. Bez �aubām, cilvēki, kuri darīja ļaunu, bija iz�baudīju�i ļaunumu pa�i uz savas ādas tas pilnīgi saskanēja ar mma Makutsi novērojumiem. Viņa atcerējās, kā pirms dau�dziem gadiem Bobonongā, kad viņa gāja tre�ajā klasē, kāds puika terorizēja mazākos skolasbiedrus un priecājās par viņu bailēm. Viņa nekad nespēja saprast, kāpēc �is zēns tā dara, varbūt viņ� bija īsts nelietis -, ta�u tad kādā jaukā vakarā viņa gāja garām klasesbiedra mājai un redzēja, kā to piekauj piedzēru�ais tēvs. Zēns spārdījās un locījās, ta�u nespēja iz�vairīties no sitieniem. Nākamajā dienā, ejot uz skolu, viņa redzēja, kā piekautais klasesbiedrs iekausta mazāku puiku un iegrū� to ērk�ķu krūmā. Protams, tajā vecumā mma Makutsi vēl neprata saistīt cēloņus ar sekām, ta�u tagad viņa �o ga�dījumu atcerējās un prātoja par viedumu, kāds atklājās �ajā "Noziegumu teoriju" rindkopā.

Vientulībā sē�ot "Dāmu detektīvaģentūras Nr.l" birojā, mma Makutsi vajadzēja lasīt vairākas stundas, lai atrastu mek�lēto. Noziegumu cēloņu bioloģisko izskaidrojumu nodaļa bija īsāka nekā pārējās laikam tāpēc, ka autors pats ar tiem ne�bija labi iepazinies.

"Deviņpadsmitā gadsimta itālie�u kriminologs �ezāre Lombrozo," lasīja mma Makutsi, "pazīstams arī ar saviem li�berālajiem uzskatiem attiecībā pret cietumu reformu, bija pār�liecināts, ka noziedzniekus var pazīt pēc galvaskausa formas. Tāpēc lielu daļu enerģijas viņ� iz�ķieda, zīmēdams noziedz�nieku fizionomijas un veltīgi mēģinādams atklāt sejas un gal�vaskausa raksturīgās iezīmes, ar kuru palīdzību varētu noteikt tieksmi uz noziedzību. �ie dīvainie zīmējumi (sk. apak�ā) ir liecība tam, kā var tikt izniekots talants, kas citkārt būtu no�virzāms auglīgākā zinātnes lauciņā."

Mma Makutsi skatījās uz zīmējumiem, kas bija ņemti no Lombrozo grāmatas. Ļauns vīrs ar �auru pieri un kvēlojo�ām acīm skatījās tie�i pretim lasītājai. Apak�ā uzraksts: tipisks slepkava (sicīlie�u tips). Nākamajā zīmējumā bija attēlots vī�rietis ar komplicētām ūsām un �aurām, samiegtām acīm. �is, lasīja mma Makutsi, bija klasiskais zaglis (neapolitānie�u tips). No grāmatas lappusēm lasītāju vēroja vēl citi noziedznieku "tipi" visi nepārprotami ļauni. Mma Makutsi nodrebēja. Tie bija ārkārtīgi nepatīkami vīri, kuriem neviens neuzticētos. Kāpēc tad Lombrozo teorija jāsauc par "veltīgu mēģinājumu"? Viņasprāt, tas bija ne vien nepieklājīgi, bet arī pilnīgi nepa�reizi. Lombrozo bija taisnība var gan noteikt tieksmi uz no�ziedzību (sievietes to prata jau kop� neatminamiem laikiem atlika vienīgi uzmest skatienu vīrietim, lai zinātu, kas viņ� tāds ir, un nevajadzēja nemaz būt itālietei sievietes ar to glu�i labi tika galā tepat Botsvānā). Mma Makutsi bija apjukusi ja jau teorija ir pareiza, kāpēc tad �ī kriminoloģiskā darba autors to noliedz? Viņa brīdi padomāja, un tad nāca apskaid�rība: viņ� bija nenovīdīgs! Lūk, kāds iemesls! Autoru mocīja skaudība, jo Lombrozo par to bija iedomājies pirmais, un nu viņ� gribēja attīstīt pats savas idejas par noziegumiem. Nu labi! �ādā gadījumā mma Makutsi "Noziegumu teorijām" vairs nepievērsīs uzmanību. Par Lombrozo kriminoloģiskajiem uz�skatiem viņa kādu nieku bija uzzinājusi, un atlika tos vienīgi izmantot praksē. Mma Makutsi liks lietā �o teoriju, lai noskaid�rotu, kurai no sarakstā eso�ajām �etrām meitenēm var uzticē�ties un kurai ne. Lombrozo zīmējumi apstiprināja, ka viņa var paļauties vienīgi uz savu intuīciju. īss brīdis kopā ar �īm mei�ām un neuzkrīto�a viņu galvaskausu uzbūves apskate nevajadzētu nemaz īpa�i pētīt sniegs mma Makutsi atbildi. Ar to vajadzētu pietikt; tik īsā laikā neko citu nevarēja iesākt, un viņa bija glu�i pārliecināta, ka līdz brīdim, kad atgriezīsies mma Ramotsve, lieta tiks apmierino�i atrisināta.

�etri vārdi, kuri mma Makutsi neko neizteica: Motlamedi Motluli, Gledisa Tlhapi, Makita Fenjonini un Patrīcija

Kvatleneni; un zem vārdiem meiteņu vecums un adreses. Jaunākajai Motlamedi bija deviņpadsmit gadu, un viņa bija ari visvieglāk pieejama, jo mācījās universitātē. Vecāko divdesmit�etrgadīgo Patriciju viņas nenoteiktajā Tolokvengas adresē (zemesgabals Nr. 2456) atrast, iespējams, būs visgrū�tāk. Mma Makutsi vispirms nolēma apmeklēt Motlamedi, jo sa�kārtotajā universitātes pilsētiņā atrast meitenes istabiņu būtu nieka lieta. Turpretim sarunāties ar viņu nebūs viegli: mma Makutsi zināja, ka �ādas mei�as ar tādu stāvokli universi�tātē un faktiski jau garantētu darbu uz cilvēkiem, kuriem �ādu priek�rocību nebija, īpa�i uz tādiem, kas apmeklēju�i Botsvānas Sekretāru koled�u, skatās no aug�as. Mma Makutsi grūtā darba rezultātu deviņdesmit septiņus punktus beigu eksāmenā tāda mei�a kā Motlamedi vienkār�i izsmietu. Ta�u mma Makutsi ar viņu runās un viņas augstprātīgo labvēlību izturēs godam! Mma Makutsi nav par ko kaunēties: vai tad viņa nav remontdarbnīcas direktora pienākumu izpildītāja un turklāt vēl detektlves asistente? Kādi tituli ir �ai skaistulei? Viņa vēl nav "Mis skaistums un godprātība", pat ja kāro pēc �ā īpa�ā goda.

Mma Makutsi dosies apmeklēt Motlamedi. Bet ko lai viņai saka? Nevar ta�u atrast �o meiteni un teikt: "Atvainojiet, es atnācu paskatīties uz jūsu galvu." Tas modinātu naidīgumu, pat ja meitenes tikums būtu neap�aubāms godīgums. Un tad nāca apgaismība. Mma Makutsi varētu veikt kaut kādu aptauju un, kamēr meitene atbildētu, rūpīgi izpētīt viņas galvas un sejas aprises un noskaidrot, vai kaut kādas nodevīgas zīmes neliecina par Motlamedi nekrietnumu. Doma izkristalizējās. �ī vis nebūs kāda no tām nenozīmīgajām veikalnieciskajām aptaujām, uz kurām cilvēki radu�i atbildēt; �ī būs aptauja par tikumiskajām vērtībām. Tajā būs ietverti noteikti jautājumi, kuri ļoti smalkā veidā atklās meiteņu attieksmi. Jautājumi būs rūpīgi pārdomāti tā, lai viņas nenojaustu lamatas, ta�u tie izgaismos dvēseli kā starme�i. Piemēram: "Ko īsti jūs dzīvē gribat sasniegt?" Vai arī: "Vai pelnīt daudz naudas ir labāk nekā palīdzēt citiem?"

�I doma bija radusies īstajā reizē, un mma Makutsi priecīgi pasmaidīja, kad prātā uzdzirkstīja jauna ideja. Viņa izliksies par �urnālisti, kura "Botsvānas Ziņu" uzdevumā sacer lielu rakstu par skaistuma konkursu, sīkas blēdības ir pieļau�jamas, raksta Kloviss Andersons, ja ņem vērā, ka mērķis at�taisno līdzekļus. Nu, �ajā gadījumā mērķis ir glu�i nozīmīgs, jo uz kārts likts pa�as Botsvānas gods. Meitene, kura kļūs par "Mis skaistums un godprātība", dro�i vien centīsies iegūt titulu "Mis Botsvānā", kas ir visādā ziņā tikpat nozīmīgs kā Botsvānas vēstnieks. Patie�ām, skaistuma karaliene savai val�stij ir kā vēstnieks, jo cilvēki spriedīs par valsti pēc tā, kā viņa uzvedīsies. Ja mma Makutsi mazliet jāmānās, lai nepieļautu, ka ļauna meitene sagrābj titulu un dara kaunu savai valstij, tad tā ir atbilsto�a cena. Kloviss Andersons ar viņu neap�au�bāmi būtu vienisprātis, pat ja "Noziegumu teoriju" autoram, kur�, �ķiet, visos jautājumos ievēroja augsti tikumisku no�stāju, varētu rasties iebildumi nevietā.

Mma Makutsi apsēdās rakstīt aptaujas lapu. Jautājumi bija vienkār�i, ta�u āķīgi.

2. Kādas ir galvenās vērtības, kuras Āfrika var parādīt pa�saulei?

�is jautājums tiks uzdots, lai pārliecinātos, vai meitenes vispār zina, kas ir tikums. Tikumiska meitene atbildētu apmē�ram tā: "Āfrika pasaulei var parādīt, ko nozīmē būt cilvēcīgam. Āfrika atzīst, ka ikviens ir cilvēks."

Kad viņas būs pārrunāju�as �o jautājumu vai drīzāk ja viņas būs tiku�as tam pāri, nākamais varētu būt personis�kāks.

2. Ko jūs gribētu sasniegt savā dzīvē?

Ar �o jautājumu mma Makutsi noķertu ikvienu negodīgu meiteni. Parastā atbilde, kuru sniegtu visas skaistuma kon�kursa dalībnieces, būtu: "Es gribētu nodarboties ar labdarību, ja iespējams palīdzēt bērniem. Es gribētu atstāt �o pasauli labāku, nekā to atradu."

Tas skanēja ļoti jauki, ta�u visas meitenes �o atbildi bija iz�lasīju�as kādā grāmatā, kuru sarakstījis Klovisam Andersonam līdzīgs autors. Iespējams, to sauktu "Rokasgrāmata skaistuma karalienēm" vai arī "Kā uzvarēt skaistuma konkursā "Mis Pa�saule"".

Pēc mma Makutsi domām, godīga meitene turpretim at�bildētu apmēram �ādā vīzē: "Es gribu nodarboties ar labda�rību, ja iespējams palīdzēt bērniem. Ja nesastaptu bērnus, es priecātos palīdzēt veciem cilvēkiem man vienalga. Ta�u es esmu arīdzan pietiekami �erpa, lai dabūtu labu darbu un lielu algu."

3. Vai būt skaistai ir labāk nekā būt godīgai?

Arī �ajā gadījumā nav �aubu konkursantes atbildēs, ka godīgums ir nozīmīgāks. Visas meitenes dro�i vien jūt, ka vi�ņām jārunā �ādi, ta�u pastāv niecīga iespēja godīgums mu�dinās kādu no viņām pateikt, ka ari skaistumam ir savas priek��rocības. To mma Makutsi bija pamanījusi sekretāru darbā: skaistajām meitenēm tika visi labie darbi, un maz kas palika pārējām, pat ja kāda beigu eksāmenā bija saņēmusi deviņ�desmit septiņus punktus. �ī netaisnība alla� kremta, kaut gan viņas pa�as gadījumā smagais darbs visbeidzot atmaksājās. Cik mma Makutsi skolasbiedreņu ar gai�āku ādas krāsu tagad bija direktora pienākumu izpildītājas? Atbilde neap�aubāmi bija neviena. �īs skaistās meitenes apprecēja bagātus vīrie��us un tāpēc dzīvoja lepni, ta�u diez vai varētu teikt, ka viņas bija izveidoju�as karjeru ja vien par karjeru nesauc dārgu drēbju valkā�anu un staigā�anu pa ballītēm.

Mma Makutsi drukāja aptaujas lapu. Aģentūrā nebija ko�pējamās ma�īnas, tāpēc viņa izmantoja kopējamo papīru, un nupat bija gatavas �etras jautājumu lapas, kuru aug�pusē katram gadījumam bija rakstīts ""Botsvānas Ziņu" Aprakstu nodaļa". Viņa ieskatījās pulkstenī: ir jau pusdienlaiks, un diena patīkami iesilusi. Da�as iepriek�ējās dienas bija lijis, ta�u zeme valgmi ātri iesūca un pieprasīja vēl. Ja sāks līt atkal, un izskatījās, ka tā notiks, pazemināsies temperatūra, un cil�vēki no jauna kļūs omulīgi. Karstajā sezonā uzkarst arīdzan temperamenti un par sīkumiem sākas strīdi. Lietus cilvēkiem nes mieru.

Mma Makutsi izgāja no biroja un aizvēra aiz sevis durvis. Mācekļi laboja vecu mikroautobusu, kas piederēja sievietei, kura no Lobatses veda dārzeņus un pārdeva tos lielveikaliem. Par darbnīcu viņa bija uzzinājusi no drauga, kas teica, ka tā ir laba vieta, kur sievietei saremontēt savu transportlīdzekli.

Domāju, ka tā ir dāmu darbnīca, draugs tika teicis. Tur labi saprot dāmas un laipni viņas apkalpo. Dāmai tā ir vislabākā vieta, uz kurieni vest labot savu automobili.

H kā darbnīca bija ieguvusi slavu, ka tur prot parūpēties par dāmu braucamajiem, mācekļi nepārtraukti bija nodarbi�nāti. Mma Makutsi vadībā viņi atbildēja uz �o izaicinājumu, strādādami garas stundas un veltīdami darbam daudz vairāk uzmanības. Laiku pa laikam priek�niece pui�u darbu pār�baudīja un neatlaidīgi uzstāja, lai tie viņai precīzi izskaidro, ar ko nodarbojas.

Jaunekļiem tas patika un arī palīdzēja sakopot domas sa�re�ģītākajiem uzdevumiem. Viņu diagnostikas spējas sva�rīgais ierocis ikviena laba mehāniķa apbruņojumā bija ma�nāmi uzlaboju�ās, turklāt abi mazāk laika izniekoja, dīkdienīgi tērgādami par meitenēm.

Mums patīk strādāt sievietes vadībā, kādu rītu mma Makutsi teica vecākais māceklis. Jauki, ka tevi nepārtraukti novēro sieviete.

Ļoti priecājos par to, sacīja mma Makutsi. Jūsu darbs ik bridi kļūst labāks. Ar laiku jūs varbūt kļūsiet tikpat slaveni mehāniķi kā misters D�. L. B. Matekoni. Viss ir iespējams.

Viņa devās pie mācekļiem un redzēja, cik prasmīgi tie darbojas ar eļļas filtru.

Kad būsiet beigu�i, viņa teica, es gribētu, lai viens no jums mani aizved uz universitāti.

Mēs esam ļoti aizņemti, �ēlojās jaunākais. �odien mums vēl jātiek galā ar divām automa�īnām. Mēs nevaram visu laiku skraidīt �urpu turpu. Neesam jau taksometra �o�ferī�i.

Mma Makutsi nopūtās.

Tādā gadījumā būs vien jābrauc ar taksometru. Man ir svarīgs uzdevums sakarā ar skaistuma konkursu. Jāaprunājas ar da�ām meitenēm.

Es varu jūs aizvest, steig�us ierunājās vecākais mā�ceklis. Esmu gandrīz gatavs. Mans brālis �eit visu pabeigs.

Labi, sacīja mma Makutsi. Es zināju, ka varē�u pa�ļauties uz tavu izpalīdzīgo dabu.

Universitātes pilsētiņā viņi apstājās zem koka netālu no liela, balti krāsota dzīvojamā masīva, uz kuru mma Makutsi sūtīja vīrs pie vārtiem, kad viņa tam parādīja adresi. Zem no�jumes, kas apēnoja trīsstāvu nama ieejas durvis, stāvēja un pļāpāja vairākas studentes. Atstājusi mācekli busiņā, mma Makutsi piegāja klāt �im bariņam un stādījās priek�ā.

Es meklēju Motlamedi Matluli, viņa teica. Man stās�tīja, ka viņa �eit dzīvojot.

Viena no studentēm iespurdzās.

Jā, viņa �eit dzīvo. Ta�u es domāju, ka viņa grib dzīvot drusku lepnāk.

Tā kā "Saules" viesnīcā, piezīmēja cita, izraisīdama klāteso�ajās smieklu �alti.

Mma Makutsi pasmaidīja.

Tad jau viņa ir ļoti ievērojama meitene?

Tas izraisīja vēl lielākus smieklus.

Viņa tā domā, teica viena no studentēm. Tāpēc, ka viņai skraida pakaļ pui�i, Motlamedi domā, ka viņai pieder visa Gaborouna. Jums vajadzētu �o meiteni redzēt!

Es gribu viņu redzēt, nepiespiesti sacīja mma Makutsi. Tāpēc jau esmu atbraukusi.

Jūs atradīsiet viņu spoguļa priek�ā, teica kāda cita studente. Viņa dzīvo pirmajā stāvā, simt �etrpadsmitajā istabiņā.

Mma Makutsi pateicās ziņu sniedzējām un pa betona kāp�nēm devās uz pirmo stāvu. Viņa pamanīja, ka uz kāpņu tel�pas sienas uzkricelēta ne visai glaimojo�a piezīme par kādu meiteni. Students dro�i vien ticis atraidīts un ļāvis izpausties jūtām grafiti veidā. Mma Makutsi kļuva pikta: �ie cilvēki ir tautas zieds parastiem Botsvānas jaunie�iem nekad nebūs iespējams saņemt �ādu izglītību, kuru līdz pēdējai pulai, līdz pēdējai thēbei apmaksāja valsts, un labākais, ko viņi spēj iz�domāt, ir aprakstīt sienas. Un kā rīkojas Motlamedi, posdamās uz skaistuma konkursu laikā, kad viņai vajadzētu sēdēt pie grāmatām? Ja mma Makutsi būtu universitātes rektore, viņa �ādiem cilvēkiem ieteiktu izlemt jūs varat būt vai nu viens, vai otrs. Vai nu jūs pilnveidojat prātu vai matu sakārtojumu. Ta�u jūs nevarat darīt vienlaikus abus.

Viņa atrada simt �etrpadsmito istabiņu un skaļi pieklau�vēja. Iek�ā skanēja radio, un tāpēc mma Makutsi pieklauvēja vēlreiz �oreiz vēl skaļāk.

Jā, jā! iek�pusē atskanēja skaņa balss. Jau nāku!

Durvis atvērās, un mma Makutsi priek�ā stāvēja Motla�medi Motluli. Vispirms mma Makutsi satrieca viņas acis, kuras bija neiedomājami lielas. Tās dominēja viņas sejā, pie�ķirda�mas tai maigu, nevainīgu izteiksmi glu�i kā tiem mazajiem nakts dzīvnieciņiem, kurus mēdz saukt par bu�bēbijiem.

Motlamedi noskatīja vie�ņu no galvas līdz kājām.

Jā, kundze? viņa pavir�i apvaicājās. Kā varu pakal�pot?

Tas bija ļoti rupji, un mma Makutsi no aizvainojuma iesmeldzās sirds. "Ja meitene kaut drusku prastu uzvesties, tā aicinātu mani iek�ā," sieviete nodomāja. "Viņa ir pārāk aizņemta ar spoguli, kas, kā jau studentes bija pareģoju�as, krēmu un losjonu ielenkumā nostiprināts uz viņas rakstām�galda."

Esmu �urnāliste, mma Makutsi stādījās priek�ā. Es rakstu par konkursu "Mis skaistums un godprātība" finālistēm. Vai jūs atbildētu uz da�iem jautājumiem?

Tūlīt pat kļuva redzams, kā izmainās Motlamedi attieksme. Steidzīgi un neatlaidīgi uzaicinājusi mma Makutsi ienākt, viņa novāca no krēsla da�us apģērba gabalus un aicināja vie�ņu apsēsties.

Mana istaba reti ir tik nekārtīga, viņa smējās, norādī�dama uz drēbju kaudzēm, kas bija nomestas �ur un tur. Es tie�i patlaban kārtoju drānas. Jūs jau zināt, kā tas ir.

Mma Makutsi pamāja ar galvu. Izņēmusi no portfeļa ap�taujas lapu, viņa to pasniedza jaunajai sievietei, kura tajā ielūkojās un pasmaidīja.

�ie ir ļoti viegli jautājumi, viņa teica. Līdzīgus jau�tājumus es esmu jau redzējusi.

Lūdzu, atbildiet uz tiem, aicināja mma Makutsi. Pēc tam es gribētu loti īsu brīdi aprunāties un tad atstā�u jūs mācāmies.

Pēdējo piezīmi mma Makutsi pateica, kad bija pārlaidusi skatienu istabai, kurā, cik varēja saprast, nebija nevienas grā�matas.

Jā, sacīja Motlamedi, ķerdamās pie aptaujas jautāju�miem, mēs, studenti, esam ļoti aizņemti ar mācībām.

Kamēr Motlamedi rakstīja atbildes, mma Makutsi slep�us uzmeta acis viņas galvai. Par nelaimi, fināliste savus matus bija sakārtojusi tādā veidā, ka nevarēja redzēt galvas formu. Pat pa�am Lombrozo laikam būtu grūti spriest par �o sievieti, domāja mma Makutsi. Ta�u tas vairs neko nenozīmēja: viss, ko viņa �ajā meitenē saskatīja, sākot no rupjās izturē�anās pie durvīm līdz nicino�ajam skatienam (kas tika paslēpts mirklī, kad mma Makutsi stādījās priek�ā kā �urnāliste) liecināja, ka �ī persona "Mis skaistums un godprātība" titulam būtu slikta izvēle. Protams, viņu diez vai varētu vainot zag�anā, ta�u bija citi veidi, kā �ī meitene spētu apkaunot konkursu un misteru Pulani. Visticamāk, viņa varētu būt iesaistīta kādā skandālā ar precētu vīrieti: �ādas meitenes nerespektē ģimeni un meklē vīrie�us, kas atbalstītu viņu karjeru, neņemdamas vērā, ka tiem jau ir sievas. "Kāds gan paraugs tas būtu Botsvānas jau�natnei?" sev jautāja mma Makutsi. Jau �ī doma vien lika viņai sadusmoties, un nevil�us viņa sevi pieķēra nosodo�i pakratām galvu.

Motlamedi paskatījās uz �urnālisti.

Kāpēc jūs kratāt galvu, mma? viņa jautāja. Vai es kaut ko rakstu nepareizi?

Nē, viss ir labi, steig�us atbildēja mma Makutsi. Jums tikai jāraksta taisnība. Mani interesē vienīgi tas.

Motlamedi pasmaidīja.

Es vienmēr saku taisnību. Jau kop� bērnības. Un necie�u cilvēkus, kuri melo.

Protams.

Viņa pabeidza rakstīt un pasniedza lapu mma Makutsi.

Ceru, ka neesmu uzrakstījusi par daudz, teica Mot�lamedi. Es zinu, ka jūs, �urnālisti, esat ļoti aizņemti.

Mma Makutsi paņēma aptaujas lapu un pārlaida acis at�bildēm.

Pirmais jautājums: "Āfrikai ir ļoti di�ena vēsture, ta�u daudzi cilvēki tam nepievēr� uzmanību. Āfrika var iemācīt pasaulei, kā rūpēties par citiem. Ir arī daudz kā cita, ko Āfrika varētu iemācīt pasaulei."

Otrais jautājums: "Mana kvēlākā vēlē�anās ir strādāt citu cilvēku labā. Ar nepacietību es gaidu dienu, kad varē�u palī�dzēt pēc iespējas vairākiem cilvēkiem. Tas ir viens no iemes�liem, kāpēc esmu pelnījusi uzvarēt �ajās sacensībās: es esmu meitene, kurai patīk palīdzēt cilvēkiem. Es neesmu viena no �īm savtīgajām skuķēm."

Tre�ais jautājums: "Vislabāk būt godīgai. Godīga meitene ir bagāta dvēselē. Tāda ir patiesība. Meitenes, kas uztraucas par savu izskatu, nav tik laimīgas kā tās, kuras vispirms pa�domā par citiem. Es esmu viena no �īm pēdējām, un es to saprotu tā."

Motlamedi skatījās, kā mma Makutsi lasa.

Nu, kundze? viņa jautāja. Vai vēlaties par uzrakstīto man kaut ko pajautāt?

Mma Makutsi salocīja papīra loksni un ieslidinaja to port�felī.

Nē, paldies. Jūs esat uzrakstījusi visu, ko gribēju zināt. Vairāk jautājumu man nav.

Motlamedi izskatījās norūpējusies.

Kā ar fotogrāfiju? viņa jautāja. Ja avīze gribētu at�sūtīt fotogrāfu, es domāju, ka ļautu sevi nofotografēt. Bū�u �eit visu pēcpusdienu.

Mma Makutsi sāka virzīties uz durvju pusi.

Varbūt, viņa teica. Ta�u es nezinu. Jūs man �eit snie�dzāt ļoti noderīgas atbildes, un es tās varē�u publicēt laik�rakstā. Jūtu, ka tagad esmu jūs iepazinusi glu�i labi.

Motlamedi saprata, ka pienācis īstais bridis būt pieklā�jīgai-

Priecājos, ka mes satikāmies, viņa sacīja. Ar nepa�cietību gaidī�u mūsu nākamo tik�anos. Varbūt jūs būsiet kon�kursā� jūs varētu atsūtīt fotogrāfu.

Varbūt, mma Makutsi atteica, iedama projām.

Kad parādījās mma Makutsi, māceklis tērzēja ar pāris jau�nām sievietēm. Viņ� skaidroja kaut ko par automobili, un jau�nietes alkatīgi klausījās. Pa�u sarunu mma Makutsi noklausī�ties neizdevās, ta�u viņa dzirdēja tās beigas.

�vismaz astoņdesmit jūd�u stundā. Un motors strādā ļoti klusi. Ja puisis sē� ar meiteni aizmugurējā sēdeklī un vēlas viņu noskūpstīt, tas jādara bez trok�ņa, jo priek�ā sēdo�ie var izdzirdēt.

Studentes ķiķināja.

Neklausieties viņā, dāmas, teica mma Makutsi. �im jauneklim nav brīv satikties ar meitenēm. Viņam jau ir sieva un trīs bērni, un �ī sieva kļūst ļoti nikna, ja padzird, ka mei�tenes pļāpā ar viņas viru. Ļoti nikna.

Studentes pakāpās atpakaļ. Viena no viņām tagad jau pār�meto�i skatījās māceklī.

Bet tā nav taisnība, iebilda jaunais cilvēks. Es ne�esmu precējies.

Tā jau jūs visi sakāt, dusmojās viena no meitenēm. -Jūs staigājat apkārt un tērzējat ar tādām meitenēm kā mēs, bet pa to laiku domājat par sievām. Kas tā par uzvedību?

Ļoti slikta, atvērdama pasa�ieru durvis un gatavoda�mās iekāpt automobilī, iestarpināja mma Makutsi. Lai kā arī būtu, mums laiks braukt. �im jauneklim mani vēl �ur tur jāaizved.

Esiet uzmanīga, brīdināja studente. Mēs �ādus zeļļus pazīstam.

Māceklis, lūpas sakniebis, iedarbināja automa�īnu un sāka braukt.

Jums nevajadzēja tā teikt, kundze. Jūs padarījāt mani par muļķi.

Mma Makutsi nosprauslājās.

Tu pats sevi pataisīji par muļķi. Kāpēc tu vienmēr skrien pakaļ meitenēm? Kāpēc tu centies viņas ietekmēt?

Tāpēc, ka man tas patīk, aizsargādamies sacīja jaunais cilvēks. Man patīk ar viņām runāt. �ajā valstī ir tik daudz skaistu meiteņu, bet nav neviena, kas ar tām parunā. Es kal�poju savai valstij.

Mma Makutsi uz viņu nicīgi paskatījās. Kaut gan pui�i �akli strādāja un cītīgi izpildīja viņas norādījumus, izskatījās, ka viņu raksturiem piemīt hronisks vājums neremdināma tieksme pēc sievietēm. Vai kaut kas tur bija līdzams? Viņa par to �aubījās, ta�u cerēja, ka ar laiku jaunekļi kļūs nopietnāki. Bet varbūt ari ne. Cilvēki reti kad mainās. Reiz tā teica mma Ramotsve, un asistentei tas bija iespiedies prātā. Cilvēki ne�mainās, ta�u tas nenozīmē, ka tie vienmēr paliek tādi pa�i kā biju�i. Vienīgais, ko var darīt, ir atrast viņu raksturā kaut ko labu un to izgaismot. Tad izskatīsies, ka ļaudis ir mainīju�ies, kaut gan viss būs palicis pa vecam; ta�u viņi būs citādi un visbeidzot �ķitīs labāki. To sacīja mma Ramotsve vai kaut ko tamlīdzīgu. Un, ja Botsvānā ir kāds cilvēks kaut viens cilvēks, kurā vērts ieklausīties, tad tā ir mma Ramotsve.

�Mma Ramotsve gulēja gultā un skatījās baltajos griestu dē�ļos. Vēders tik ļoti vairs neniķojās, un ari nelabais reibonis bija pārgājis. Ta�u, kad viņa aizvēra acis un pēc īsa brī�a tās atkal atvēra, apkārt eso�os priek�metus apņēma balta apmale ņirbo�s gaismas halo, kas pēc kāda laika kļuva nespodrs. Citos apstākļos tas būtu interesanti, ta�u �eit, nokļūstot at�karībā no indētājas �ēlastības, tas bija satrauco�i. Kāda viela varētu izraisīt �ādus simptomus? Indes spēj nogalināt acu�mirklī, to mma Ramotsve zināja glu�i labi. Bērnībā viņai bija mācīts par zālēm, kuras var atrast krūmājā par augiem, kas spēj izraisīt dziļu miegu, par koku mizām, kas pārtrauc nevēlamu grūtniecību, un saknēm, kuras novēr� niezi. Ta�u bija atrodami ari cita veida augi, kas izstrādāja muti, ko lietoja burvji, nevainīga izskata augi, kuri spēj nogalināt tikai ar pieskārienu, vismaz tā cilvēki runāja. Nav �aubu, ka viņas porcijai vai ticamāk kādam ēdienam, kuram pati pēc tam nepieskārās, saimnieka sieva pievienoja kādu no �iem augiem. Ja sieviete ir pietiekami ļauna, lai noindētu savu vīru, tā ne�ēlos arī pārējos.

Mma Ramotsve paskatījās pulkstenī. Septiņi pēc pusdie�nas, un logi jau tum�i. Viņa bija nogulējusi saulrietu, un klāt jau vakariņu laiks, ta�u ēst negribējās. Mājinieki dro�i vien domā, kur viņa palikusi, un nāksies vien pastāstīt par slikto dū�u un atteikties no vakariņām.

Mma Ramotsve apsēdās gultā un pamirk�ķināja plakstiņus. Acu priek�ā joprojām vīdēja baltās gaismas loki, ta�u pamazām tie sāka izbālēt. Viņa pārkāra kājas gultas malai un iebāza pirkstgalus kurpēs, cerēdama, ka viņas nomied�a laikā tajās nav salīdu�i skorpioni. Kop� bērnībā mma Ramotsve kādu rītu iebāza kāju skolas kurpē, kurā pa nakti patvērumu bija atradis liels, brūns skorpions, kas viņu nejauki sadzēla, detektīve vienmēr pārbaudīja apavus. Toreiz kāja tik ļoti uztūka, ka nā�cās braukt uz Holandie�u slimnīcu kalna pakājē. Māsiņa viņai tur uzlika kompresi un iedeva kaut ko pret sāpēm. Pēc tam viņa pamācīja vienmēr pārbaudīt apavus, un �o mācību mma Ramotsve atcerējās uz mū�u.

Mēs dzīvojam �eit, teica �ēlsirdīgā māsa, turēdama roku krū�u augstumā. Viņi dzīvo tur lejā. Atceries to.

Gāja laiks, un mma Ramotsvei sāka likties, ka �is brīdinā�jums varētu būt noderīgs ari citādā ziņā. �ī pamācība, kas bija neap�aubāmi patiesa attiecībā uz skorpioniem un �ūskām, vienādā mērā varēja tikt izmantota attiecībā uz cilvēkiem. Zem pasaules, kuru apdzīvo parastie, likumpaklausīgie pilsoņi, atrodas savtības un neuzticības pasaule, kurā mīt kūdītāji un blē�i. Kurpes jāpārbauda rūpīgi.

Viņa izvilka pirkstgalus no kurpēm, pirms tie bija no�nāku�i līdz purngaliem. Noliekusies mma Ramotsve pacēla labo kurpi un apgrieza to otrādi. Iek�ā nekā nebija. Viņa pa�ņēma kreiso kurpi un izkratīja. No tās izkrita mazs, zvīļojo�s radījums, kas mirkli virpuļoja pa grīdu, it kā izaicinādams uz cīņu, bet tad pazuda istabas tum�ajā kaktā.

Viņa izgāja gaitenī. No dzīvojamās istabas gaiteņa galā iznāca kalpone un sveicināja mma Ramotsvi.

Es gāju jūs meklēt, sacīja istabene. Vakariņas ir jau gandrīz gatavas.

Pateicos, mma. Es gulēju. Jutos slikti, ta�u tagad ir jau labāk. Nedomāju gan, ka �ovakar kaut ko ēdī�u, bet es vēlētos iedzert tēju. Esmu ļoti izslāpusi.

Istabene ar plaukstām aizklāja muti.

AI-ī! Tas ir ļoti slikti, kundze! �eit visi ir slimi. Vecajai kundzei visu laiku ir nelabi. Saimnieks un viņa sieva sten, satvēru�i vēderus. Pat zēns bija apslimis, kaut gan viņam nebija tik slikti. Gaļa būs bijusi slikta.

Mma Ramotsve vēroja istabeni.

Visi slimi?

-Jā, visi. Saimnieks kliedza, ka ies piekaut miesnieku, kur� pārdevis �o gaļu. Viņ� bija ļoti nikns.

Un viņa sieva? Ko darīja viņa?

Istabene skatījās grīdā. Saimnieku vēderi ir intīma lieta, un viņai negribējās par tiem pārāk atklāti runāt.

Viņa neko nevar dabūt lejā. Viņa mēģināja dzert ūdeni es viņai to aiznesu -, ta�u tas uzreiz iznāca laukā. Tagad viņas kuņģis ir tuk�s, un es domāju, ka saimnieka sieva jūtas labāk. Visu pēcpusdienu es strādāju par aukli. �urpu turpu. Es pat paskatījos pa durvju spraugu, vai ar jums viss kārtībā, bet redzēju, ka mierīgi guļat. Nezināju, ka ari jūs esat slima.

Mma Ramotsve bridi klusēja. No kalpones saņemtās ziņas pilnīgi mainīja stāvokli. Galvenā aizdomās turamā ve�dekla bija saindējusies tāpat kā vecā kundze, kuru mma Ramotsve arī turēja aizdomās. Tas nozīmēja vai nu to, ka notikusi pārskatī�anās, saindējot ēdienu, vai arī to, ka neviena no viņām nav vainīga. Mma Ramotsvei �ķita, ka no �īm iespē�jām otrā ir ticamāka. Juzdamās slikti, viņa domāja, ka ir tī�i saindēta, bet vai tā bija? Starp moko�ajiem nelabuma viļ�ņiem, domājot ar skaidru prātu, likās smieklīgi, ka indētāja nekavējoties un atklāti uzbruktu vie�ņai. Tas būtu aizdomīgi un prasti, ta�u mma Ramotsve bija lasījusi, ka indētāji parasti mēdz būt ārkārtīgi viltīgi.

Kalpone nogaido�i skatījās mma Ramotsvē, it kā cerētu, ka tā tūlīt pārņems mājas vadību.

Vai nevienam nav vajadzīgs ārsts? jautāja detektīve.

Nē. Es domāju, viņiem visiem kļūst labāk. Ta�u es nezinu, ko iesākt. Visi uz mani kliedz, un, kad viņi kliedz, es neko nevaru padarīt.

Jā, sacīja mma Ramotsve. Tad gan jums laikam nav viegli.

Viņa palūkojās istabenē. "Visi uz mani kliedz." Varbūt vēl kādam ir nozieguma motīvs? Ta�u �ī doma �ķita muļķīga. Sieviete bija godīga. Viņas seja bija atklāta, un runādama viņa smaidīja. Noslēpumi uz sejas atstāj ēnas, ta�u �eit nekas tamlīdzīgs nebija manāms.

Lūdzu, teica mma Ramotsve, vai jūs man pagatavotu tasi tējas? Pēc tam, es domāju, jūs varētu iet savā istabā un ļaut mājiniekiem atveseļoties. Varbūt no rīta viņi klaigās mazāk.

Kalpone atzinīgi pasmaidīja.

Tā ari darī�u, kundze. Atnesī�u tēju uz jūsu istabu. Pēc tam jūs varēsiet atkal likties gulēt.

Viņa gulēja saraustītā miegā. Laiku pa laikam mma Ra�motsve pamodās un dzirdēja mājā balsis, soļu klaudzē�anu, skaņas, kas rodas, aizcērtoties durvīm vai atveroties logam, �īkstē�anu, kāda raksturīga vecai mājai naktī. īsi pirms rītaus�mas, sapratusi, ka vairs neaizmigs, viņa piecēlās, uzmeta plecos ritasvārkus un izgāja ārā. Pie kalpotāju durvīm pusaizmidzis un grīļīgs kājās piecēlās suns un aizdomīgi apostīja mma Ramotsves ceļus; ar grūtībām pacēlās spārnos un aizlidoja liels putns, kas bija apmeties uz jumta kores.

Detektīve paskatījās apkārt. Saule lēks ne ātrāk kā pēc pusstundas, ta�u gaismas bija pietiekami, lai at�ķirtu priek��metus, un ar katru mirkli apkārtne kļuva skaidrāka un pārska�tāmāka. Koki joprojām slējās kā izplūdu�i, tum�i silueti, ta�u drīz vien zari un lapas parādīsies skaidri lcā gleznā. �o dien�nakts laiku viņa mīlēja, un �eit �ajā vientulīgajā vietā tālu prom no ceļiem un trok�ņainās ļau�u drūzmas atklājās viss viņas zemes jaukums. Drīz lēks saule, un pasaule kļūs raupja, ta�u �imbrī�am krūmi, debesis un pati zeme �ķita bikla un nenovērtēta.

Mma Ramotsve dziļi ievilka elpu. Viņa izbaudīja krūmāja, putekļu un zāles smar�u, kurai pievienojās malkas dūmu aro�māts brīni�ķīgā, kodīgā smar�a, kas rāmajā rīta gaisā liecina par to, ka cilvēki gatavo brokastis un virs liesmām sasilda plaukstas. Sieviete pagriezās. Tuvumā bija uguns agrīns ugunskurs, uz kura uzsildīt ūdens katlu. Varbūt to bija sakūris sargs, kas nakti pavadījis pie gailo�ām oglēm.

Viņa devās uz mājas iek�pagalmu pa celiņu, kas bija iz�likts no balsinātiem akmeņiem, �o paradumu vietējie bija aizguvu�i no koloniālajiem priek�niekiem, kas balsināja ak�meņus savu nometņu un kazarmu apkārtnē. Viņi bija nobalsināju�i vai pusi Āfrikas pat stumbrus kokiem, kurus bija sastādīju�i garās alejās. Kādēļ? Āfrikas dēļ.

Mma Ramotsve pagriezās ap mājas stūri un ieraudzīja vīrieti, kas bija notupies pie veca, ķieģeļos iemūrēta ūdens katla. Vecākās mājās, kur nav elektrības, tamlīdzīgas sildierī�ces ir parasta lieta, un �eit, kur elektrību ra�oja ģenerators, �āds katls, protams, bija nepiecie�ams. Daudz lētāk saimnie�cībai ūdeni uzkarsēt katlā, nevis izmantot dīzeļģeneratora ra�oto elektrisko strāvu, tāpēc saimes rīta tualetei ūdens tika sildīts ar malku.

Ieraudzījis tuvojamies mma Ramotsvi, vīrs pieceldamies noslaucīja rokas haki krāsas biksēs. Detektīve sveicināja, un viņ� pieklājīgi atbildēja. Tas bija gara auguma cilvēks nedaudz pāri trīsdesmit, labi veidots, ar stingru un izskatīgu seju.

Jums sanācis labs ugunskurs, novērtēja mma Ramot�sve, norādīdama uz atblāzmu, kas �audījās katla priek�ā.

�ejienes koki labi deg, vīrietis vienkār�i atbildēja. Malkas �eit daudz. Tās mums nekad nepietrūks.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

Vai �is ir jūsu darbs?

Vīrs sarauca uzacis.

�is un vēl cits.

Ak tā? mma Ramotsvi ieinteresēja nepatika, ar kādu jaunais paziņa pateica "vēl cits". Ko vēl jūs darāt, rra?

Es esmu pavārs, viņ� teica. Manā pārziņā ir virtuve, un es gatavoju ēdienu.

Vīrietis skatījās mma Ramotsvē, it kā gaidītu no viņas atbildi.

Tas ir labi, viņa sacīja. Prast gatavot ēdienu ir lie�liski. Gaborounā da�i vīrie�i ir brīni�ķīgi pavāri. Tos sauc par virspavāriem, un viņi nēsā dīvainas baltas cepures.

Vīrs pamāja ar galvu.

Es strādāju Gaborounā viesnīcā. Biju tur pavārs. Nevis virspavārs, bet viens no padotajiem. Tas bija pirms da�iem gadiem.

Kāpēc tad jūs atbraucāt �urpu? jautāja mma Ramotsve. Tas �ķita ārkārtējs gadījums. Skaidrs, ka Gaborounā pavāri nopelnīja nesalīdzināmi vairāk nekā fermā.

Vīrietis pastiepa kāju un ar pēdu iebīdīja uguni pagali.

Man tas nekad nav paticis, viņ� teica. Man nepatika strādāt par pavāru toreiz un nepatīk arī tagad.

Tad kāpēc jūs to darāt, rra?

Viņ� nopūtās.

Man grūti par to runāt, kundze. Lai izstāstītu, būtu va�jadzīgs ilgs laiks, bet ap saules lēktu man jāķeras pie darba. Ta�u, ja jums tīk, kaut ko es tagad varu pastāstīt. Apsēdieties uz tā bluķa, kundze. Jā. Tā būs labi. Ja reiz jautājat, es pastās�tī�u.

Mana dzimtene ir tur aiz tā kalna vēl kādas desmit jūdzes tālāk. Tur atrodas ciemats, par kuru neviens neko nezina, jo tas ir necils, un tur nekad nekas nenotiek. Neviens tam nepievēr� uzmanību, jo ļaudis tur dzīvo klusi. Viņi nekad nebļaustās un nerīko tra�us. Tātad nekas tur nenotiek.

Ciematā bija skola, kurā strādāja ļoti gudrs skolotājs. Tur bija vēl divi skolotāji, kas viņam palīdzēja, ta�u viņ� bija galvenais, un visi klausīja viņam, nevis abiem pārējiem. Kādu dienu skolotājs man sacīja: "Semjuel, tu esi ļoti apķērīgs zēns. Tu atceries vārdus un radurakstus visiem lopiem. �ajā ziņā neviens tev nestāv blakus. Tik gudram puisim jābrauc uz Gaborounu un jādabū tur darbs."

Man �ķita, ka atcerēties govju un buļļu vārdus nav nekas īpa�s, jo lopus es mīlu vairāk par visu. Cerēju, ka pienāks diena, kad varē�u strādāt pie lopiem, ta�u tur, kur mēs dzī�vojām, �āda darba nebija, un tāpēc man bija jāizdomā kaut kas cits. Tolaik biju pārliecināts, ka darbam Gaborounā ne�esmu diez cik piemērots, ta�u, kad man palika se�padsmit, es dabūju no skolotāja valdības naudu, par kuru nopirku auto�busa biļeti uz Gaborounu. Manam tēvam naudas nebija, ta�u viņ� man iedeva pulksteni, kuru savulaik bija atradis lielceļa malā. Pulkstenis tēvam bija ļoti dārgs, ta�u viņ� to atdeva, lai es, nokļuvis Gaborounā, varētu to pārdot un nopirkt pār�tiku.

Es negribēju pulksteni pārdot, bet galu galā, kad no bada sāka sāpēt vēders, man nācās to darīt. Pulkstenis bija labs, un es par to dabūju simt pūlas, kuras iztērēju par ēdienu, lai atgūtu spēkus.

Darbu es meklēju ilgi, bet pārtikas nauda gāja uz beigām. Visbeidzot es dabūju darbu viesnīcā, kur man lika nest somas un atvērt viesiem durvis. Da�reiz tie ieradās no tālienes un bija ļoti bagāti. Viņu kabatas vai plīsa no naudas. �ad tad es dabūju dzeramnaudu, kuru glabāju pastā. Kaut tagad man būtu tā nauda!

Pēc kāda laika mani norīkoja darbā virtuvē, kur vajadzēja palīdzēt virspavāriem. Viņi redzēja, ka no manis var iznākt labs pavārs, un iedeva man formas tērpu. Es cepu un vārīju desmit gadus, kaut gan �o darbu neieredzēju. Man nepatīk karstums virtuvē un visas �īs ēdiena smakas, ta�u tas bija mans darbs, un man tas bija jādara. Un, strādādams viesnīcā par pavāru, es satiku �īs fermas saimnieka brāli. Dro�i vien jūs �o cilvēku pazīstat tas ir ļoti ievērojams virs Gaborounā. Viņ� man apsolīja vadītāja vietnieka darbu �ajā fermā, un es biju ļoti laimīgs. Teicu, ka zinu visu par lopiem un turē�u fermu vislabākajā kārtībā.

Es ierados �eit kopā ar sievu. Viņa nāk no �īs puses un tā�pēc ļoti priecājās atgriezties dzimtajās vietās. Mums iedeva jauku mitekli, un sieva tagad ir ļoti apmierināta. Dro�i vien jūs varat iedomāties, kundze, cik tas svarīgi, lai sieva būtu apmierināta. Ja viņa ir nemierā, cilvēks vienmēr būs nomo�cījies. Visu mū�u. Arī mana sievasmāte ir apmierināta. Viņa pārcēlās uz �ejieni un dzīvo mājas pagalma pusē. No laimes, ka var būt kopā ar meitu un mazbērniem, viņa pastāvīgi dzied.

Es ar nepacietību gaidīju, kad varē�u sākt strādāt pie lo�piem, bet, tiklīdz es satikos ar saimnieku, viņ� man jautāja, par ko iepriek� esmu strādājis, un man nācās atzīties, ka esmu pavārs. To izdzirdējis, viņ� bija ļoti iepriecināts un teica, ka arī �eit man jāstrādā par pavāru. �eit bie�i ierodas svarīgi un ievērojami cilvēki no Gaborounas, un būtu iespaidīgi, ja tos apkalpotu īsts pavārs. Es teicu, ka negribu būt pavārs, ta�u viņ� mani piespieda. Saimnieks runāja ar manu sievu, un tā nostājās viņa pusē. Sieva teica, ka �ī ir brīnum jauka vieta un tāpēc tikai muļķis nedarītu to, ko no viņa prasa. Sievasmāte sāka vaimanāt. Viņa sacīja, ka ir veca un, ja jābrauc prom, viņa nomirs. Sieva prasīja: "Vai tu gribi nogalināt manu māti? Vai to tu gribi?"

Tā nu man arī �eit nācās strādāt par pavāru un elpot vir�tuves smakas, kaut gan patiesībā es gribēju būt ārā pie lopiem. Tāpēc, kundze, kaut gan visa mana ģimene ir apmierināta, es pats nebūt neesmu apmierināts. �is ir jocīgs stāsts, vai jums tā ne�ķiet?

Viņ� apklusa un sērīgi skatījās mma Ramotsvē. Viņa uz�tvēra vīrie�a skatienu un novērsās. Mma Ramotsve saspringti prātoja: domas auļoja prātam pa priek�u, varbūtības nomai�nīja cita citu, kamēr radās hipotēze, kuru pārbaudot izkris�talizējās slēdziens.

Viņa no jauna pavērās sarunu biedrā. Vīrietis bija piecēlies kājās un taisīja ciet sildierīces durtiņas. Tvertnē, par kuru kalpoja veca degvielas muca, bija dzirdama uzkarsu�ā ūdens burbuļo�ana. Runāt vai ciest klusu? Ja viņa runās un izrādīsies, ka tā nav taisnība, pavāram var rasties splvi iebildumi. Ta�u, ja viņa klusēs, tiks palaista garām izdevība. Mma Ramotsve nolēma runāt.

Es kaut ko gribu jums pajautāt, rra, viņa teica.

Jā? vīrietis uz mirkli pacēla skatienu un tad atkal ķērās pie malkas grēdas kārto�anas.

Vakar es redzēju, ka jūs kaut ko pieliekat ēdienam. Jūs mani neredzējāt, bet es jūs gan. Kāpēc jūs tā darāt?

Pavārs sastinga. Viņ� bija sasprindzinājis saliekto muguru un ar rokām aptvēris lielu koka bluķi, kuru gatavojās pacelt. Nu viņ� ļoti lēnām atlaida vaļā rokas un iztaisnojās.

Jūs mani redzējāt? viņ� jautāja saspringtā, gandrīz nedzirdamā balsī.

Mma Ramotsve norija siekalas.

Jā, redzēju. Jūs kaut ko pielikāt ēdienam. Kaut ko sliktu.

Pavārs skatījās mma Ramotsvē ar trulām acīm. Viņa dzī�vīgā seja bija kļuvusi neizteiksmīga.

Jūs ta�u negribat viņus nogalināt?

Virs pavēra muti, lai atbildētu, ta�u nespēja izdvest ne skaņas.

Mma Ramotsve sāka justies dro�āk. Viņa bija rīkojusies pareizi, un tagad vajadzēja pabeigt iesākto.

Jūs tikai gribējāt tikt vaļā no pavāra pienākumiem, vai ne? Saimnieks jūs no tiem atbrīvotu, ja nevienam negar�otu jūsu gatavotie ēdieni, un jūs varētu ķerties pie darba, kuru patie�ām gribat darīt. Vai tiesa?

Vīrietis pamāja ar galvu.

Jūs rīkojāties ļoti muļķīgi, rra, sacīja mma Ramotsve. Jūs varējāt kādam nodarīt pāri.

Ar manis izmantotajiem līdzekļiem tas nevarēja notikt, pavārs iebilda. Tie ir pilnīgi dro�i.

Mma Ramotsve papurināja galvu.

Nekas nevar būt pilnīgi dro�s.

Pavārs skatījās uz savām rokām.

Es neesmu slepkava, viņ� teica. Es neesmu tāds.

Detektīve nosprauslājās.

Jums palaimējies, ka es atklāju, ko jūs darāt. Es to, pro�tams, neredzēju, ta�u jūs izpļāpājāties.

Un tagad? jautāja pavārs. Jūs to izstāstīsiet saimnie�kam, un viņ� izsauks policiju? Kundze, lūdzu, atcerieties, ka man ir ģimene. Ja es nevarē�u strādāt �eit, citu darbu man būs grūti atrast. Es kļūstu vecāks. Es nevaru�

Pacēlusi roku, mma Ramotsve viņu apklusināja.

Es neesmu tāda, viņa sacīja. Es teik�u, ka jūs iz�mantojāt sliktus produktus, pats to nezinādams. Es pateik�u saimniekam, lai dod jums citu darbu.

Viņ� nedos, teica pavārs. Esmu jau prasījis.

Bet es esmu sieviete, sacīja mma Ramotsve. Un zinu, kā jāapietas ar vīrie�iem.

Pavārs pasmaidīja.

Jūs esat ļoti laipna, kundze.

Pārāk laipna, teica mma Ramotsve, pagriezdamās uz māju pusi. Patlaban lēca saule, un koki un kalni, un visa zeme bija kā no zelta. Brīni�ķīga vieta, kur viņai gribētos palikt. Ta�u �eit nekas vairs nebija darāms. Mma Ramotsve tagad zināja, ko teikt valstsvīram, un viņa ar mierīgu sirdi varēja atgriezties Gaborounā.

� Noteikt, ka Motlamedi nav piemērota nozīmīgajam "Mis skaistums un godprātība" titulam, nebija grūti. Ta�u sarakstā bija vēl trīs vārdi, un, lai spriestu par �īm meitenēm, ar katru vajadzēja aprunāties. Varbūt pārējās nebūs tik caurskatāmas; mma Makutsi reti gadījās par cilvēku būt tik pārliecinātai jau pēc vienas tik�anās reizes, ta�u nebija �aubu, ka Motlamedi ir glu�i vienkār�i slikta meitene. �is apzīmējums bija īpa�s; tam nebija nekā kopīga ar tādām pilnīgi at�ķirīgām ļau�u grupām kā sliktas sievietes vai sliktas dāmas. Sliktās sievietes bija palaistuves; sliktās dāmas bija padzīvoju�as, ietekmīgas sievie�tes, parasti precēju�ās ar vecākiem kungiem, kuras, savtīgu mērķu vadītas, bāza degunu citu cilvēku darī�anās. Turpretim apzīmējums sliktas meitenes attiecās uz jaunākām personām (vismaz zem trīsdesmit), kuras bija ieinteresētas labi pavadīt laiku. Visa pamatā neap�aubāmi bija labi pavadīt laiku. No sliktajām meitenēm varēja izdalīt apak�grupu jautrībnieces. �īs mei�as galvenokārt varēja sastapt bāros kopā ar gadījuma paziņām "jautri pavadām laiku". Protams, vairākums no �iem nejau�i iepazītajiem vīrie�iem sevi uzskatīja par kādu no �a�ļiem un domāja, ka tas viņiem dod tiesības uzvesties visnotaļ savtīgi.

Spektra otrā galā atradās labās meitenes. �īs meitenes smagi strādāja un tika augstu vērtētas ģimenēs. Viņas apcie�moja sirmgalvjus, pieskatīja mazuļus un stundām sēdēja zem koka, vērodamas, kā bērni rotaļājas; turklāt viņas mācījās par auklēm vai, kā mma Makutsi gadījumā, uzņēmās slogu apgūt sekretāra amatu Botsvānas Sekretāru koled�ā. Par nelaimi, �īm labajām meitenēm, kuras uz pleciem turēja vai pusi pasaules, dzīvē nebija daudz prieka.

Bez �aubām, Motlamedi nebija labā meitene, bet vai pa�stāv kaut mazākā iespēja, ka pārējās izrādīsies daudz labākas, drūmi domāja mma Makutsi. Pirmām kārtām labās meitenes skaistuma konkursos nepiedalās. Viņas par tiem vispār ne�domā. Un ko gan mma Makutsi teiks misteram Pulani, kad tas atnāks pēc ziņojuma, ja viņas pesimisms apstiprināsies? Vai viņa drīkst sacīt, ka meitenes ir cita par citu sliktākas un neviena nav pelnījusi titulu? �ādas ziņas būtu īpa�i nederīgas, un mma Makutsi lēsa, ka, piegādājusi �ādu informāciju, nebūs pelnījusi saņemt atlīdzību.

Viņa iesēdās automa�īnā pie mācekļa un izmisusi skatījās uz vārdiem sarakstā.

Kur nu? jautāja māceklis. Viņa balss bija saīgusi, ta�u tikai skata pēc: jauneklis paturēja prātā, ka mma Makutsi to�mēr ir direktora pienākumu izpildītāja, tāpēc abi ar darba�biedru pret �o ievērojamo sievieti, kura bija ieradusies darb�nīcā un viņu darba paņēmienus pilnībā pārmainījusi, izturējās ar veselīgu godbijību.

Mma Makutsi nopūtās.

Man vēl jāsastop trīs meitenes, viņa teica. Un es nevaru izlemt, pie kuras tagad braukt.

Māceklis iesmējās.

Par meitenēm es zinu daudz. Es varu jums �o to pa�stāstīt.

Sieviete nievājo�i paskatījās uz viņa pusi.

Tu un tavas meitenes! Tu ta�u ne par ko citu nedomā, vai ne? Tu un tavs slinkais draugs. Meitenes, meitenes, mei�tenes�

Viņa piespieda sevi apklust. Patie�ām, meiteņu jautāju�mos �is jaunais cilvēks ir lietpratējs tas labi zināms -, un Gaborouna nav nemaz tik liela. �eit paveras iespēja, turklāt glu�i cerīga iespēja, ka viņ� tie�ām kaut ko zina par sarakstā minētajām jaunietēm. Ja tās būtu sliktās meitenes, par ko nebija gandrīz nekādu �aubu, vai pat "jautrībnieces", viņ� noteikti būs tās ievērojis, klejodams pa bāriem. Mma Makutsi norādīja, lai māceklis nobrauc ceļa malā.

Apstājies! Apstājies �eit. Es gribu tev parādīt sarakstu. Viņ� nobremzēja un paņēma lapu ar vārdiem. To lasot, uz

viņa lūpām parādījās smaids.

�is ir labs meiteņu saraksts, aizrautīgi sacīja māceklis.

�eit ir da�as no vislabākajām mei�ām pilsētā. Vismaz trīs ir labākās meitenes Gaborounā. Varenas meitenes, ja saprotat, ko es domāju, satrieco�as, lieliskas meitenes. Mēs, pui�i, viņas ļoti augstu vērtējam un atzīstam par labām. Ak jā! Vareni!

Mma Makutsi sirds no uztraukuma nevienmērīgi pukstēja. Viņas nojauta izrādījās pareiza: māceklis bija sniedzis vērtīgas ziņas, un tagad no viņa vajadzēja izvilināt kaut ko vairāk.

Un kuras meitenes tu pazīsti? Kuras ir tās trīs labās? Jauneklis smējās.

Piemēram, �ī. Vārdā Makita. Tā ir varen jautra un nepār�traukti smejas, sevi�ķi, ja viņu kutina. Tad vēl �ī Gledisa ai, ai! Ak! Viens, divi, trīs! Un vēl es pazīstu �o, kuru sauc par Motlamedi, vai, pareizāk sakot, mans brālis viņu pazīst. Viņ� teic, ka tā ir ļoti gudra meitene, kas studē universitātē, ta�u pie grāmatām pārāk daudz laika neiznieko. Lērums smadzeņu, ta�u arī loti liels dibens. Visvairāk viņa grib būt pievilcīga.

Mma Makutsi pamāja ar galvu.

Es nupat ar �o meiteni runāju. Tavam brālim taisnība. Bet kā ar Patrīciju, kura dzīvo Tolokvengā? Vai viņu tu pa�zīsti?

Māceklis papurināja galvu.

�ī meitene ir mīkla, viņ� teica un steig�us piebilda:

Ta�u domāju, ka arī viņa ir ļoti apburo�a. Nekad nevar zi�nāt.

Mma Makutsi atņēma puisim lapu un iegumzīja to kleitas kabatā.

Mēs braucam uz Tolokvengu, viņa teica. Man jāsatiek �ī Patrīcija.

Uz Tolokvengu viņi brauca klusēdami. �ķita, ka māceklis ir aizdomājies par sarakstā minētajām meitenēm; tajā pa�ā laikā mma Makutsi domāja par mācekli. Tas ir nepareizi, ta�u vis�notaļ raksturīgi netaisnīgajām attiecībām starp dzimumiem, ka tādiem pui�iem kā �is smieklīgais māceklis nav izdomāti līdzīgi apzīmējumi, piemēram, "jautrībnieks". Viņi ir tikpat slikti, ja ne sliktāki par pa�ām "jautrībniecēm", ta�u izska�tās, ka neviens �os jaunekļus nevaino. Neviens viņus nesauc, piemēram, par bārzēniem, un neviens par vīrie�u dzimuma cilvēku, kas vecāks par divpadsmit gadiem, neteic, ka tas ir slikts puisis. No sievietēm kā parasti tiek prasīts, lai tās uz�vestos labāk nekā vīrie�i, un viņas alla� izpelnās nopēlumu, ja dara to, par ko vīrie�i paliek nesodīti. Tas ir netaisnīgi; tas nekad nav bijis pareizi, ta�u dro�i vien tā paliks mū�īgi mū�os. Vīrie�i vienmēr kaut kā izlokās, pat ja viņu vieta ir skaidri un gai�i norādīta valsts satversmē. Vīrie�u dzimuma tiesne�i uz�skata, ka pamatlikumā pateikts pavisam kas cits, nekā rakstīts tā lappusēs, un iztulko to par labu vīrie�iem. "Visiem cilvē�kiem, gan vīrie�iem, gan sievietēm, ir vienādas tiesības uz darbavietām" kļūst par "sievietes �ādu tādu darbu var strādāt, ta�u ir nodarbo�anās, kuras tām (viņu pa�u labā) liegtas, jo vīrie�i �o darbu vienalga izdarīs labāk".

Kāpēc gan vīrie�i tā uzvedas? Tas mma Makutsi vienmēr bijis noslēpums, kaut gan beidzamajā laikā viņa sāka manīt apskaidrības uzplaiksnījumus. Mma Makutsi lēsa, ka tas varētu būt saistīts ar veidu, kā mātes izturas pret dēliem. Ja mātes ļauj zēniem domāt, ka tie ir īpa�i, un, cik vien mma Makutsi spēja atcerēties, tās vienmēr �ādi rīkojās viņos ieperinās pārliecība, kas tos nekad nepamet. Ja maziem puikām ļauj domāt, ka sievietes �eit ir tikai tāpēc, lai tos aprūpētu, viņi tā uzskatīs ari, kad izaugs par vīriem. Mma Makutsi tam bija redzējusi tik daudz piemēru, ka nevarēja iedomāties, kur� �o teoriju daudzmaz nopietni varētu ap�aubīt. �is pats māceklis bija labs uzskates līdzeklis. Reiz mma Makutsi bija redzējusi, ka pui�a māte atnes viņam uz darbnīcu veselu arbūzu, sagrie� to �ķēlēs un baro dēlu kā zīdaini. Mātei neklājās tā darīt. Viņai vajadzēja dēlu skubināt pa�am nopirkt arbūzu un pa�am to sagriezt. Tie�i �āda mātes izturē�anās padarīja viņu tik neno�briedu�u attiecībās ar sievietēm. Tās viņam bija spēļmantiņas, arbūza griezējas, mū�īgās surogātmātes.

Viņi ieradās pie zemesgabala Nr. 2456 un, piebrauku�i pie vārtiem, ieraudzīja gaumīgu dubļu brūnu mājiņu ar nojumi vistām un diviem tradicionālajiem apcirkņiem, kas pretēji ierastajai kārtībai atradās mājas aizmugurē. Tur dro�i vien glabājas barība vistām, domāja mma Makutsi sorgo graudi, kurus saimniece ik ritu tīri izslaucītajā pagalmā pakaisa knābā�anai no sprosta izlaistajiem izsalku�ajiem putniem. Skaidrs, ka �eit dzīvo sieviete gados, jo tikai vecāka gadagājuma sieviete spēj uzņemties saistības turēt pagalmu tik priek�zī�mīgā kārtībā. Dro�i vien tā ir Patrīcijas vecāmāte viena no izcilajām afrikāņu sievietēm, kas, būdama ģimenes sirds, tur�pina strādāt ari astoņdesmit un vairāk gadu vecumā.

Kamēr mma Makutsi devās pa celiņu uz māju, māceklis novietoja automobili. Viņa pieklājīgi uzsauca, un izskatījās, ka neviens nav dzirdējis, ta�u tad, slaucīdama rokas auduma gabalā un laipni sveicinādama, durvīs parādījās sieviete.

Mma Makutsi izskaidroja savas iera�anās mērķi. Viņa ne�stāstīja, ka ir �urnāliste kā gadījumā ar Motlamedi; �ajā tradicionālajā mājā kaut ko tamlīdzīgu stāstīt sievietei, kas izrādījās Patrīcijas māte, būtu nepareizi.

Es gribu �o to uzzināt par konkursantēm, viņa teica. Mani lūdza ar viņām aprunāties.

Sieviete pamāja ar galvu.

Pasēdēsim pie durvīm, viņa sacīja. Tur ir ēna. Es pasauk�u meitu. Viņas istaba ir tur.

Viņa norādīja uz durvīm ēkas sānos. Zaļā krāsa, kas tās kādreiz bija vienmērīgi klājusi, lobījās nost, un eņģes izskatī�jās sarūsēju�as. Kaut gan pagalmā valdīja vislabākā kārtība, nebija �aubu, ka mājai nepiecie�ams remonts. Daudz naudas viņām nav, rēķināja mma Makutsi un uz mirkli iedomājās, ko ievēlētajai "Mis skaistums un godaprāts" �ādos apstākļos varētu nozīmēt naudas balva. Balva bija �etrtūksto� pūlas un apģērbu veikala dāvanu karte. �eit daudz naudas pa vējam aizlaists netiktu, sprieda mma Makutsi, ievērojusi sievietes svārku apdilu�ās vīles.

Viņa apsēdās un paņēma saimnieces piedāvāto ūdens krūzi.

�odien karsts laiks, sacīja Patrīcijas māte. Ta�u drīz līs. Esmu par to pārliecināta.

Noteikti līs, piekrita mma Makutsi. Lietus mums ir vajadzīgs.

Ļoti vajadzīgs, kundze, teica saimniece. �ai valstij vienmēr ir vajadzīgs lietus.

Jums taisnība, mma. Lietus.

Bridi viņas sēdēja klusēdamas un domāja par lietu. Kad lietus aizkavējas, tu par to domā, neiedro�inoties cerēt, ka �is brīnums reiz pienāks. Un, kad sāk līt, tu spēj domāt vienīgi par to, cik ilgi lietus līs. Dieviņ� raud. Dieviņ� raud par �o val�sti. Skatieties, bērni, �īs ir Viņa asaras. Lietus ir Dieva asaras. Tā kādreiz teica skolotāja Bobonongā, un mma Makutsi �os vārdus atcerējās.

�ī ir mana meita.

Mma Makutsi pacēla skatienu. Patrīcija bija klusi pienākusi un tagad stāvēja viņas priek�ā. Mma Makutsi uzsmaidīja jau�najai sievietei, kura viegli pakniksēja. "Es neesmu tik veca!" nodomāja mma Makutsi, ta�u �is �ests viņu ietekmēja.

Vari apsēsties, sacīja māte. �ī dāma grib aprunāties par skaistuma konkursu.

Patrīcija pamāja ar galvu.

Es par to ļoti uztraucos, kundze. Zinu, ka neuzvarē�u, ta�u vienalga uztraucos.

"Neesi par to tik pārliecināta," nodomāja mma Makutsi, ta�u neko neteica.

Tantes viņai konkursam uz�uvu�as ļoti skaistu kleitu, stāstīja meitenes māte. Viņas ir iztērēju�as milzums naudas, un tas ir ļoti labs audums. Sanāca brīni�ķīga kleita.

Bet pārējās meitenes būs skaistākas, iebilda Patricija. Tās ir ļoti gudras meitenes. Viņas dzīvo Gaborounā. Viena pat studē universitātē. Viņa ir īpa�i gudra.

"Un slikta," nodomāja mma Makutsi.

Tu nedrīksti domāt, ka zaudēsi! iesaucās Patrīcijas māte. Tādā noskaņojumā nevar iet uz sacensībām. Ja domā, ka zaudēsi, tu nekad neuzvarēsi. Ko tad, ja Seretse Hama būtu teicis: "Mēs nekur netiksim." Kas tad ar Botsvānu notiktu �o�dien? Kur tā būtu?

Mma Makutsi piekrīto�i māja ar galvu.

Tā domāt nedrīkst nekādā ziņā. Tev sevi jāpārliecina: "Es varu uzvarēt." Un tad tu varbūt arī uzvarēsi. Kas zina?

Patrīcija smaidīja.

Jums taisnība. Es centī�os būt noteiktāka. Darī�u, ko varē�u.

Labi, sacīja mma Makutsi. Tagad pastāsti man, ko tu dzīvē gribētu darīt.

Iestājās klusums. Gan mma Makutsi, gan meitenes māte nogaido�i skatījās Patrīcijā.

Es gribētu mācīties Botsvānas Sekretāru koled�ā, ska�nēja atbilde.

Mma Makutsi paskatījās viņai acīs. Patrīcija nemeloja. Tā, bez �aubām, bija brīni�ķīga meitene, patiesa meitene, viena no labākajām Botsvānā.

Tā ir ļoti laba koled�a, viņa teica. Es pati to esmu pabeigusi.

Mma Makutsi ievilka elpu un tad turpināja: Patiesībā es tur dabūju deviņdesmit septiņus punktus.

Patrīcija bija pārsteigta:

Ai! Tas ir ļoti augsts novērtējums, kundze. Jūs dro�i vien esat ļoti gudra.

Mma Makutsi līksmi iesmējās.

Ak nē. Es daudz mācījos. Tas arī viss.

Bet tas ta�u ir ļoti labi, sacīja Patrīcija. Jums palai�mējies, mma, ka esat skaista un gudra arī.

Mma Makutsi trūka vārdu. Līdz �im neviens viņu nebija saucis par skaistu vismaz sve�inieks ne. Bērnībā tantes melsa, ka viņas āriene ir daudzsolo�a, un kaut ko tamlīdzīgu bilda arī māte, ta�u neviens, izņemot �o jauno sievieti, kurai bija nepilni divdesmit gadi un kura pati bija acīmredzami pievilcīga, nebija nosaucis viņu par skaistu.

Jūs esat ļoti laipna, sacīja mma Makutsi.

Viņa tie�ām ir laipna, piezīmēja meitenes māte. Viņa vienmēr tāda ir bijusi.

Mma Makutsi smaidīja.

Labi, viņa teica. Vai zināt ko? Man �ķiet, ka viņai ir ļoti labas izredzes uzvarēt konkursā. Patiesību sakot, esmu pārliecināta, ka viņa uzvarēs. Ļoti pārliecināta.

�Mma Ramotsve atgriezās Gaborounā tajā pa�ā rītā, kad runāja ar pavāru. Sarunas ieilga ar pārējiem ģimenes locek�ļiem. Viņa aprunājās ar valdības vīra brāļasievu, kura, galvu nokārusi, klausījās. Viņa runāja ar veco kundzi, kas sākumā gribēja izlikties lepna un nelokāma, bet galu galā piekrita patiesībām, kuras mma Ramotsve viņai klāstīja. Un visbeidzot detektīve nonāca aci pret aci ar pa�u fermas saimnieku, kas, muti atplētis, viņā skatījās, ta�u saņēma norādījumus no mā�tes, kura iejaucās sarunā un pateica, kas viņam darāms. Galu galā mma Ramotsve jutās kā no jauna piedzimusi; viņa bija riskējusi, ta�u nojauta attaisnojās, un stratēģija izrādījās veik�smīga. Vajadzēja runāt vairs tikai ar vienu cilvēku Gaborounā, ta�u viņa baidījās, ka tas nebūs viegli.

Atpakaļceļ� izvērtās jauks. Nesenais lietus zemi bija vērtis zaļu. �ur tur varēja manīt peļķes, kurās atspoguļojās sudrabzilās debesis. Putekļi aizskaloti, un gaiss tāpēc bija svaigs; �ie putekļi sausā gadalaika beigās iekļuva visur un padarīja drēbes smagas un netīkamas.

Mma Ramotsve brauca uz Zebru ielu, kur viņu priecīgi sagaidīja bērni; zēns, no sajūsmas spiegdams, lēkāja ap mazo, balto autobusiņu, un meitene izbrauca savus ratiņus ceļā, lai satiktu mma Ramotsvi. Logā pavīdēja istabenes Rouzas seja viņa bija pieskatījusi bērnus mma Ramotsves neilgās prom�būtnes laikā.

Kamēr Rouza pagatavoja tēju, bērni stāstīja, kā vei�cies skolā. Klasesbiedrs konkursā saņēmis dāvanu karti par piecdesmit pūlām. Kāds skolotājs lauzis roku, un nu tā ir ģipsī. Meitene no jaunākās klases bija apēdusi veselu tūbiņu zobu pastas un, kā jau gaidāms, saslimusi.

Ta�u bija arī citas ziņas. No aģentūras bija zvanījusi mma Makutsi un lūgusi, lai mma Ramotsve ar viņu sazinās, tiklīdz būs atgriezusies.

Izklausījās, ka viņa ir ļoti satraukta, stāstīja Rouza. Teica, ka esot ļoti svarīgas ziņas, ko jums pavēstīt.

Ar kūpo�u sarkankrūmu tējas tasi rokā mma Ramotsve uz�grieza Tolokvengas "Ātrā auto" numuru, kas tagad attiecās uz diviem birojiem. īsu brīdi skanēja zvans, un tad viņa izdzirda mma Makutsi pazīstamo balsi.

Tolokvengas ceļa Pirmā� viņa iesāka. Nē, Pirmā ātro dāmu�

Tā esmu es, teica mma Ramotsve, un zinu, ko jūs ar to domājat.

Es vienmēr jaucu �īs divas firmas, smiedamās sacīja mma Makutsi. Tā iznāk, ja grib vienlaikus vadīt divus uz�ņēmumus.

Esmu pārliecināta, ka jūs lieliski tikāt galā ar abiem, bilda mma Ramotsve.

Nūja, atbildēja mma Makutsi. Patiesībā es jums zva�nīju, lai pateiktu, ka esmu nopelnījusi loti lielu honorāru. Divtūksto� pūlas par vienu vienīgu lietu. Klients bija ļoti ap�mierināts.

-Jūs esat lieliski strādājusi, sacīja mma Ramotsve. Es vēlāk piebrauk�u, un mēs to pārrunāsim. Ta�u vispirms gribu lūgt, lai jūs man sarunājat tik�anos. Piezvaniet valstsvīram un sakiet, ka pulksten �etros viņam jābūt klāt.

Bet ja viņ� ir aizņemts?

Sakiet, ka viņ� nedrīkst būt aizņemts. Pastāstiet, ka lieta ir steidzama.

Viņa beidza dzert tēju un apēda lielo Rouzas pagatavoto gaļas sviestmaizi. Mma Ramotsve bija atradinājusies no iera�duma ēst sātīgu launagu, kuram ķērās klāt vienīgi brīvdienās, un apmierinājās tikai ar kādu na�ķi vai glāzi piena. Ta�u viņai gar�oja saldumi, un tas nozīmēja, ka sviestmaizei varētu sekot virtulis vai kāda kūciņa. Galu galā viņa bija tradicionāli vei�dota dāma, kurai nav jāuztraucas par drēbju izmēriem, nevis kā tiem nabaga nervozajiem cilvēkiem, kas vienmēr skatās spogulī, domādami, ka ir par resnu. Kāpēc par resnu? Kur� citam var norādīt, cik resnam tam jābūt? Tā ir kārno cilvēku diktatūra, ar kuru mma Ramotsve negrib samierināties. Ja �ie izkāmēju�ie ļautiņi būs pārāk neatlaidīgi, cilvēkiem ar pieklā�jīgu miesas būvi nāksies uz viņiem apsēsties. Tā būtu laba mācība. Ha!

Mma Ramotsve ieradās aģentūrā neilgi pirms pulksten tri�jiem. Mācekļi darbojās ar kādu automa�īnu, ta�u detektīvi sirsnīgi sveicināja viņu balsīs vairs nebija piktuma, kas mma Ramotsvi agrāk bija tik ļoti kaitinājis.

Redzu, ka esat ļoti aizrāvu�ies, viņa teica. Jūs labojat tik glītu auto.

Vecākais puisis noslaucīja piedurknē muti.

Tas ir brīni�ķīgs automobilis. Tas pieder dāmai. Vai jūs zināt, ka visas dāmas savus spēkratus tagad ved uz �ejieni? Mēs esam tik noslogoti, ka pa�iem drīz vajadzēs pieņemt mā�cekļus! Tas nu gan būs jauki! Mums būs rakstāmgaldi un savs kantoris, un mēs izrīkosim mācekļus, kuri skraidīs �urpu turpu.

Tu esi ļoti jokains, jaunais cilvēk, sacīja mma Ramotsve. Tikai neizlec no biksēm. Atceries, ka esi tikai māceklis un �ī dāma ar brillēm ir tava priek�niece.

Māceklis smējās.

Viņa ir laba priek�niece. Mums viņa patīk.

Vērīgi skatīdamies mma Ramotsvē, puisis brīdi klusēja.

Bet kā klājas misteram D�. L. B. Matekoni? Vai viņam kļūst labāk?

Vēl par agru spriest, viņa atbildēja. Doktors Mofats teica, ka tabletes jālieto divas nedēļas. Da�as dienas vēl jāpa�gaida, un tad jau redzēsim.

Vai �efs tiek labi aprūpēts?

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. �is jautājums no mācekļa puses bija laba zīme. Tas liecināja, ka viņ� sāk interesēties par citu cilvēku labklājību. Varbūt izaudzis? Varbūt mma Makutsi viņiem iemācījusi kaut ko par morāli, tāpat kā par smagu darbu?

Viņa iegāja kantorī un atrada mma Makutsi runājam pa tālruni.

Palīdze steig�us pabeidza sarunu un piecēlās, lai sasveici�nātos ar darba devēju.

Re nu! viņa teica, pasniegdama mma Ramotsvei do�kumentu.

Priek�niece aplūkoja �eku. Divtūksto� pūlas acīmredzot gaidīja "Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1" Standartbankā. Uz �eka pasakņa bija vārds, no kura mma Ramotsvei aizrāvās elpa.

Skaistuma konkursu karalis?

Tas pats, sacīja mma Makutsi. Viņ� bija mūsu klients.

Mma Ramotsve �eku rūpīgi noglabāja aiz ņiebura. Mūs�dienīgās uzņēmējdarbības metodes ir ļoti labas, ta�u, ja runa nonāk līdz naudas glabā�anai, nepiecie�ami nelieli uzlabo�jumi.

Dro�i vien jūs strādājāt varen nadzīgi? jautāja mma Ramotsve. Kur tas āķis? Nepatik�anas ar sievu?

Nē, atbildēja mma Makutsi. Tas viss bija saistīts ar skaistām meitenēm, un man vajadzēja atrast kādu, kurai varētu ticēt.

Ļoti interesanti, teica detektīve. Un, kā redzu, vienu jūs esat atradusi.

-Jā, sacīja mma Makutsi. Es atradu meiteni, kura cie�nīga uzvarēt �ajās sacensībās.

Mma Ramotsve bija apjukusi, ta�u laika pārdomām bija gana, un vajadzēja vēl sagatavoties pulksten �etros satikties ar valstsvīru. Turpmākās stundas laikā viņa tika galā ar pastu, palīdzēja asistentei sa�ķirot darbnīcas dokumentus un ātri izdzēra tasi sarkankrūmu tējas. Pa to laiku pie kantora pie�brauca liels, melns limuzīns, no kura iznira valstsvīrs; birojā valdīja tīrība un kartība, un mma Makutsi bija ierīkojusies pie sava rakstāmgalda, lai rakstītu vēstuli.

Nu, tā! atgāzies krēslā un sakrustojis rokas uz vēdera, sacīja valstsvīrs. Pārāk ilgi jūs tur neuzkavējāties. Tad jau jādomā, ka esat to indētāju noķērusi. Es ļoti ceru.

Mma Ramotsve palūkojās uz mma Makutsi. Pie vīrie�u uz�pūtības abas jau bija pieradu�as, ta�u �is tonis pārsniedza visas robe�as.

Es tur pavadīju tie�i tik daudz laika, cik vajadzīgs, rra, viņa klusi teica. Un tagad esmu ieradusies, lai ar jums visu �o lietu apspriestu.

Valdības virs �ķobīja lūpas.

Es gribu atbildi, kundze. Man nav daudz laika pļāpāt.

Kaut kur biroja dzīlēs asi klik�ķēja rakstāmma�īna.

�ādā gadījumā, sacīja mma Ramotsve, jūs varat do�ties atpakaļ uz savu iestādi. Vai jūs gribat dzirdēt, ko vēlos jums teikt, vai ne?

Valstsvīrs brīdi klusēja. Tad viņ� klusā balsī sāka runāt:

jūs esat ļoti bezkaunīga sieviete. Dro�i vien jums nav vīra, kur� iemācītu pieklājīgi runāt ar vīrie�iem.

Rakstāmma�īnas troksnis kļuva vēl skaļāks.

Un dro�i vien jums nav sievas, kura iemācītu pieklājīgi runāt ar sievietēm, teica mma Ramotsve. Ta�u neļaujiet man sevi aizkavēt. Durvis ir tur. Tās ir vaļā. Varat iet.

Valstsvīrs nekustējās.

Vai dzirdējāt, ko teicu, rra? Gribu mest jūs ārā. �eit ir divi jauni cilvēki, kas kļuvu�i stipri, strādādami ar ma�īnām. Tad vēl �eit ir mma Makutsi, kuru jūs nemaz nepasveicinājāt, un vēl esmu es. �etri cilvēki. Jūsu �oferītis ir vecs vīrs. Jums nav izred�u, kungs.

Valstsvīrs joprojām nekustējās. Viņa acis bija pievērstas grīdai.

Kas būs, rra? mma Ramotsve bungoja ar pirkstiem pa galdu.

Valstsvīrs pacēla skatienu.

Piedodiet, kundze! Es biju nesavaldīgs.

Pateicos, sacīja mma Ramotsve. Tagad, kad būsiet pieklājīgi pasveicinājis mma Makutsi tradicionālajā veidā, lūdzu, mēs varētu sākt.

Gribu jums pastāstīt stāstu, valstsvīram sacīja mma Ramotsve. �is stāsts sākas ar ģimeni, kurā bija trīs dēli. Tēvs ļoti priecājās, ka pirmdzimtais ir dēls, un izpildīja visas viņa vēlē�anās. Arī māte bija laimīga, ka dāvājusi vīram dēlu, un lutināja to, kā spēdama. Pēc tam piedzima otrs puika, un vecāki bija ļoti noskumu�i, kad saprata � viņam kaut kas nav kārtībā ar galvu. Māte dzirdēja, ko ļaudis viņai aiz muguras runā: stāvoklī būdama, tā esot likusies gultā ar citu vīrieti. Protams, tā nebija taisnība, ta�u ļaunās mēles grauza viņas sirdi tā, ka sieviete baidījās parādīties cilvēkos. Bet zēns bija laimīgs, jo viņam patika būt kopā ar lopiem un tos skaitīt kaut gan skaitīt viņ� glu�i labi nemaz neprata.

Pirmdzimtais izrādījās gudrs un labi mācījās. Viņ� aiz�brauca uz Gaborounu un kļuva par pazīstamu politiķi. Ta�u, kļūdams aizvien varenāks un ievērojamāks, viņ� tapa arvien uzpūtīgāks.

Pa to laiku piedzima vēl viens zēns. Pirmdzimtais bija ļoti iepriecināts un brāli mīlēja. Ta�u aiz �īs mīlestības slēpās ba��as, ka visa vecāku uzmanība tiks brālim un viņ� pats paliks otrajā vietā. Par to liecināja viss, ko darīja tēvs, kaut gan tā, protams, nebija taisnība, jo savus dēlus viņ� mīlēja vienādi.

Kad jaunākais dēls apņēma sievu, pirmdzimtais kļuva loti nikns. To viņ� nevienam neizpauda, ta�u niknums mutuļoja viņa krūtīs. Neviens to nedrīkstēja zināt, jo viņ� ta�u bija tik nozīmīgs un tik varens. Valstsvīrs domāja, ka jaunā sieva atņems viņam brāli un viņ� paliks pie sasistas siles. Viņ� do�māja, ka sieviete tam atņems fermu un visus lopus. Vecākais dēls neapgrūtināja sevi ar jautājumu, vai tas tiesa.

Valstsvīrs sāka ticēt, ka sieva grib nogalināt viņa mīļoto brāli. Par to domādams, viņ� nevarēja gulēt, jo krūtis plosīja niknums. Galu galā viņ� devās pie kādas dāmas �ī dāma esmu es un lūdza, lai tā noskaidro, kas notiek. Savā prātā viņ� domāja, ka dāma varēs viņu atbrīvot no brāļasievas.

Dāma vēl nezināja, kas aiz tā visa slēpjas, un devās uz nelaimīgās ģimenes fermu. Viņa aprunājās ar visiem un no�skaidroja, ka neviens nevienu negrib nogalēt, un visas �is runas par indē�anu radu�ās tikai tāpēc, ka fermā dzīvo nabaga pavārs, kur� ēdienam liek klāt savas zālītes. �o vīru nelaimīgu padarīja jaunākais brālis, jo piespieda to darīt darbu, kas tam nebija pa prātam. Tāpēc dāma no Gaborounas runāja ar visiem ģimenes locekļiem pēc kārtas. Tad viņa atgriezās galvaspilsētā un runāja ar valstsvīru. Viņ� bija ļoti rupj�, jo rupjība viņam bija kļuvusi par ieradumu, un viņ� vienmēr gāja savu ceļu, neskatīdamies uz citiem. Ta�u detektīve saprata, ka plātīgā āriene sevī slēpj iebiedētu un nelaimīgu cilvēku.

Viņa, protams, saprata, ka vecākais brālis pats nebūs spē�jīgs runāt ar savu ģimeni, tāpēc izdarīja to viņa vietā. Dāma izstāstīja ģimenes locekļiem par �im izjūtām ka mīlestība pret brāli ir padarījusi to greizsirdīgu. Brāļasieva saprata un apsolīja darīt visu, kas viņas spēkos, lai valstsvīrs nedomātu, ka viņam tiek atvilts mīļotais cilvēks. Ari māte saprata, ka kopā ar tēvu vecākajam dēlam sagādājusi raizes, jo tas uz�skatīja, ka tiek atņemta viņa daļa saimniecībā. Abi solīja viņu pārliecināt, ka viss ir sadalīts līdzīgās daļās un viņam par nākotni nav jāba�ījas.

Tad �ī dāma teica ģimenei, ka runās ar vecāko brāli Gabo�rounā, un bija pārliecināta, ka viņ� sapratīs. Viņa apsolīja pa�teikt valstsvīram no ģimenes da�us vārdus, ja kāds vēlētos ko sacīt. Viņa arī teica, ka ģimeni parasti saindē nevis tās nāves zāles, kuras pieliek ēdienam, bet gan inde, kas veidojas sirdī, ja cilvēki kļūst nenovīdīgi, nespēj izpaust savas jūtas un tāpēc nevar atrast pretindi.

Tā nu viņa atgriezās Gaborounā ar īsu vēstījumu no ģime�nes. Un jaunākā brāļa vārdi skanēja �ādi: "Es ļoti mīlu savu brāli. Es nekad viņu neaizmirsī�u. Es nekad viņam neko ne�atņem�u." Un �ā cilvēka sieva teica: "Es apbrīnoju savu vīra�brāli un nekad neatņem�u tam brāļa mīlestību, kuru viņ� ir pelnījis." Un māte sacīja: "Es ļoti lepojos ar dēlu. �eit mums pietiks vietas visiem. Es baidījos, ka mani dēli atsve�ināsies, ja starp viņiem nostāsies sievas, un ģimene sa�ķelsies. Par to es vairs neuztraucos. Lūdzu, pasakiet, lai dēls mani pēc iespējas ātrāk apciemo. Man nav atlicis daudz laika." Un sirmais tēvs pateica vienīgi: "Neviens nevar vēlēties labākus dēlus."

Rakstāmma�īna apklusa. Mma Ramotsve beidza runāt un skatījās valstsvīrā, kur� sēdēja glu�i nekustīgs elpas vilcieni tikko manāmi cilāja viņa krūtis. Valstsvīrs lēni pacēla roku un, saliecies uz priek�u, piespieda to pie sejas. Pēc mirkļa viņ� pacēla arī otru roku.

Nekautrējieties no asarām, rra, sacīja mma Ramotsve. Raudā�ana mēdz uzlabot stāvokli. Tas ir pirmais solis.

�Turpmākās �etras dienas lija. Katru pēcpusdienu savilkās mākoņi, un starp zibens �autrām un pērkona dārdiem zemi sasniedza lietus lāses. Sausie un putekļainie ceļi applūda, un lauki pārvērtās par vizo�iem pla�umiem. Ta�u izslāpusi augsne valgmi drīz vien uzsūca, un atkal kļuva redzama zeme; bet cilvēki zināja, ka dambis dro�i sargā ūdeni, kas sūcas zemē un piepilda akas. Visi �ķita atviegloti: vēl viens sausuma gads likās nepanesams, tomēr ļaudis, kā jau vienmēr, pārdzīvotu arī to. Laiks mainās, viņi runāja, un ikviens tāpēc jutās ne�aizsargāts. Tik sausā valstī kā Botsvāna, kur gan zeme, gan visas dzīvās radības ir tik ļoti atkarīgas no laika apstākļiem, pat vismazākās meteoroloģiskās izmaiņas būtu posto�as. Ta�u lietus bija klāt, un tas bija nozīmīgs notikums.

Tolokvengas ceļa "Ātrajā auto" darbs tā vien kūsāja, un mma Makutsi nolēma, ka labākais pasākums, kuru viņa var veikt kā direktora pienākumu izpildītāja, ir uz da�iem mēne��iem pieņemt darbā vēl vienu mehāniķi un paskatīties, kas no tā iznāks. Viņa ievietoja avīzē mazu sludinājumu, un drīz vien trīs dienas nedēļā pastrādāt pieteicās kāds pensionārs, kur� agrāk bija labojis dīzeļmotorus dimantu raktuvēs. Vīrs nekavējoties ķērās pie darba un labi sapratās ar mācekļiem.

Kad atgriezīsies misters D�. L. B. Matekoni, sacīja mma Ramotsve, jaunais strādnieks viņam patiks.

Kad viņ� pārradīsies? vēlējās zināt mma Makutsi. Nupat jau pagājis vairāk par divām nedēļām, kop� viņ� slimo.

Kādu dienu būs klāt, teica mma Ramotsve. Nesteidzināsim viņu.

Pēcpusdienā viņa devās uz bāreņu patversmi un novie�toja mazo, balto autobusiņu tie�i pie mma Potokvanes loga. Patversmes pārvaldniece, kura bija viņu redzējusi tuvojamies pa ceļu, mma Ramotsvei klaudzinot pie durvīm, jau lika uz uguns tējkannu.

Nu, mma Ramotsve, viņa teica, labu laiciņu neesam redzēju�ās.

Biju aizbraukusi, sacīja detektīve. Pēc tam uznāca lietus, un �is ceļ� kļuva ļoti dubļains. Negribēju iestigt.

Ļoti prātīgi, piezīmēja mma Potokvane. Mums nācās lielākos bāreņus sūtīt izstumt da�as kravas automa�īnas, kas bija iestigu�as tepat ceļmalā. Tas bija ļoti grūti. Visi bērni pār�klājās ar sarkaniem dubļiem, un mums viņus pagalmā nācās mazgāt ar �ļūteni.

�ķiet, ka �ogad būs krietni lijis, teica mma Ramotsve. Mūsu valstij tas ļoti nāks par labu.

Tējkanna istabas stūrī sāka �ņākt, un mma Potokvane pie�cēlās, lai pagatavotu tēju.

Nevaru jums piedāvāt kūku, viņa sacīja. Es vakar izcepu, bet ļaudis to apēda līdz pēdējai drupatiņai. Glu�i kā siseņu bars būtu gājis pāri.

Ļaudis ir ļoti badīgi, teica mma Ramotsve. No kādas kūciņas es neatteiktos. Ta�u netaisos par to tagad spriede�lēt.

Viņas dzēra tēju patīkamā klusumā. Tad mma Ramotsve ierunājās:

Domāju, ka vajadzētu paņemt misteru D�. L. B. Matekoni izbraukumā ar busiņu, viņa sacīja. Kā jums �ķiet, vai vi�ņam tas patiktu?

Mma Potokvane pasmaidīja.

Viņam tas ļoti patiks. Kop� iera�anās viņ� ir ļoti noslēgts, ta�u es atklāju, ka viņ� ar kaut ko nodarbojas. Domāju, ka tā ir laba zīme.

Kas tas būtu?

Viņ� palīdz tam mazajam puisītim, teica mma Potokvane. Tam, par kuru es jūs lūdzu kaut ko noskaidrot. At�ceraties?

Jā, kā �aubīdamās sacīja mma Ramotsve. Es viņu atceros.

Vai jūs kaut ko uzzinājāt? tincināja pārvaldniece.

Nē, atbildēja vie�ņa. Nedomāju, ka �ajā gadījumā daudz ko varētu uzzināt. Ta�u man patie�ām ir kāda doma. Tā ir tikai doma.

Mma Potokvane piebēra vēl vienu tējkaroti cukura tējai un rūpīgi to izmaisīja.

Vai tie�ām? Un kas tā ir par domu?

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

Nedomāju, ka tā varētu līdzēt, viņa teica. Patiesību sakot, diez vai tā būs noderīga.

Mma Potokvane pacēla tasi pie lūpām, iedzēra krietnu malku tējas un uzmanīgi nolika tasi uz galda.

Man �ķiet, es zinu, kas jums padomā, viņa sacīja. Lai�kam jau es domāju par to pa�u. Ta�u es nespēju tam noticēt. Tas, protams, nevar būt tiesa.

Mma Ramotsve pakratīja galvu.

Tie�i to es sacīju arī sev. Cilvēki mel� par �īm lietām, kuras nav pārbaudīju�i, vai ne? Tie runā, ka diezgan bie�i atrodas me�onīgi bērni. Bet vai kāds ir pārbaudījis, vai viņus tie�ām izaudzināju�i zvēri? Vai ir kādi pierādījumi?

Es par tādiem neesmu dzirdējusi, teica mma Poto�kvane.

Un kas notiks, ja mēs kādam pastāstīsim, ko domājam par �o zēnu? Avīzes par to vien rakstīs. Cilvēki brauks �urp no visas pasaules. Viņi dro�i vien gribēs puiku aizvest uz kādu vietu, kur tam būtu labāka dzīve. Viņi aizvedīs bērnu no Botsvānas.

Nē, iebilda pārvaldniece. Valdība to nekad nepie�ļautu.

To es nezinu, sacīja mma Ramotsve. Varbūt ari pie�ļautu. Mēs nevaram būt tik pārliecinātas.

Abas sēdēja klusēdamas. Tad atkal ierunājās mma Ra�motsve.

Man �ķiet, ir da�i jautājumi, kas jāatstāj neaizskarti. Mēs negribam zināt atbildes uz visu.

Piekritu, teica mma Potokvane. Da�kārt vieglāk būt laimīgam, visu nezinot.

Mma Ramotsve bridi domāja. �ī bija interesanta nostādne, ta�u viņai nebija ne jausmas, vai tā vienmēr ir patiesa; par to būtu jāpadomā vairāk, bet tikai ne tagad. Patlaban bija steidzamāks uzdevums aizvest misteru D�. L. B. Matekoni uz Mo�udi, kur abi varētu uzrāpties kopjē [8] un skatīties uz līdzenumiem. Viņa bija pārliecināta, ka līgavainim patiks viss �is ūdens klaids tas viņu ielīksmos.

Misters D�. L. B. Matekoni kādu nieku �im zēnam pie�palīdzēja, teica mma Potokvane. Kaut kāda nodarbo�anās viņam nāca par labu. Es redzēju, kā viņ� puikam māca �aut ar kaķeni. Un vēl es dzirdēju, kā misters D�. L. B. Matekoni māca viņam vārdus māca runāt. Viņ� bija ļoti uzmanīgs pret bērnu, un tā, man �ķiet, ir laba zīme.

Mma Ramotsve smaidīja. Viņa iedomājās misteru D�. L. B. Matekoni stāstām mazajam me�onim, kā sauc apkārtējās lietas mācām bērnam vārdus, kas būs noderīgi viņa pasaulei, viņa Āfrikai.

Sēdēdams mazā, baltā autobusiņa pasa�ieru sēdeklī un skatīdamies pa logu uz līdzenumiem un citiem ceļiniekiem, misters D�. L. B. Matekoni ceļā uz Mo�udi bija visai mazrunīgs. Ta�u da�us vārdus viņ� pateica un pat apjautājās, kas notiek darbnīcā: to viņ� nebija darījis, kad mma Ramotsve beidzamo reizi apciemoja slimnieku bāreņu patversmes klusajā istabā.

Ceru, ka mma Makutsi uzrauga manus mācekļus, viņ� teica. �ie zēni ir tik slinki. Vienīgais, par ko viņi domā, ir sievietes.

Sievie�u jautājums joprojām nav atrisināts, sacīja mma Ramotsve. Ta�u viņa ir piespiedusi jaunekļus �akli strādāt, un tiem sokas labi.

Abi sasniedza Mo�udi pagriezienu un jau drīz nonāca uz ceļa, kas veda tie�i uz slimnīcu, kgotla vietējo krodziņu un akmeņiem nosēto kopji aiz tā.

Man �ķiet, mums vajadzētu uzrāpties aug�ā, ierosināja mma Ramotsve. No turienes paveras jauks skats. Mēs redzē�sim, kādas pārmaiņas izraisījis lietus.

Esmu pārāk noguris, lai rāptos, iebilda D�. L. B. Matekoni. Kāp vien aug�ā. Es pagaidī�u �eit.

Nē, stingri noteica mma Ramotsve. Mēs kāpsim abi. Ņem manu roku.

Aug�upceļ� nebija ilgs, un drīz viņi stāvēja augstas klints malā un skatījās lejup uz Mo�udi: uz baznīcu ar sarkano skārda jumtu, uz mazo slimnīciņu, kurā ik dienas pret vare�niem naidniekiem ar ierobe�otiem līdzekļiem tika izcīnītas varonīgas uzvaras, un tālāk pāri līdzenumiem uz dienvi�diem. Vīdamās garām koku un krūmu skupsnām un pagalmu puduriem, kuri veidoja pla�u ciematu, plata un slinka tagad plūda upe. Pa ceļu, kas gāja gar upi, virzījās mazs ganāmpulks, un lopi no aug�as izskatījās tik mazi kā rotaļlietas. No tās puses pūta vēj�, un kļuva dzirdamas govju zvaniņu skaņas, tālas, maigas skaņas tik raksturīgas Botsvānas zemei, tik nozīmīgas mājām. Mma Ramotsve stāvēja glu�i kā sastingusi: sieviete uz klintsbluķa Āfrikā tur, kur viņa vēlējās būt, un tāda, kāda gribēja būt.

Skaties! iesaucās mma Ramotsve. Paskaties tur lejā! Tā ir māja, kur es dzīvoju kopā ar tēvu. Tā ir mana vieta.

Misters D�. L. B. Matekoni skatījās lejup un smaidīja. Viņ� smaidīja, un viņa to pamanīja.

Man �ķiet, ka tagad tu jūties drusku labāk, vai ne? viņa jautāja.

Misters D�. L. B. Matekoni māja ar galvu. āfrika

āfrika āfrika āfrika āfrika āfrika āfrika āfrika āfrika