Sandra Brauna

Vislabāk glabātie noslēpumi

Romāns

.

Viņa iekliedzās nevis tāpēc, ka bija ieraudzījusi tara�kānu, bet tāpēc, ka aizlūza nags. Tarakāns bija maziņ�. Plīsums nagā nejauks. Uz viņas manikirētā naga tas iz�skatījās tikpat dziļ� un robots kā Lielais kanjons.

Aleksa svieda tarakānam ar moteļa laminēto ēdien�karti. Tās otrajā pusē tika reklamēts meksikāņu bārs, kas moteļa viesiem bija pieejams piektdienas vakaros, un kāds kantrimūzikas ansamblis, kas ik vakarus no pulksten septiņiem uzstājās atpūtas vietā, ko sauca par Sudraba piesi.

Ēdienkarte tarakānam netrāpīja, un tas naski meklēja patvērumu aiz finiera tualetes galdiņa.

�Gan noķer�u tevi vēlāk.�

Kosmētikas somiņas dziļumā viņa atrada nagu vīlīti. Tie�i �o somiņu Aleksa bija gribējusi izsaiņot, kad tās me'tāla slēdzis sabojāja viņas nagu, bet tarakāns izlīda no pa�slēptuves, lai iepazītos ar 125. istabas jauno iemītnieci. �ī istaba atradās moteļa Rietumnieks apak�stāvā, netālu no saldējuma un citu sikpre�u automāta.

Kad cietu�ais nags bija kaut cik pielabots, Aleksa uz�meta pēdējo kritisko skatienu savam atspulgam tualetes galdiņa spoguli. Pirmajam iespaidam par viņu vajadzēja būt satrieco�am, tas bija ļoti svarīgi. Viņi jau tā vai sastings no pārsteiguma, kad Aleksa viņiem pateiks, kas viņa tāda ir, bet viņai gribējās, lai trieciens būtu vēl spēcīgāks.

Aleksa vēlējās, lai, viņai aizejot, tie paliktu apstulbu�i, mēmi un neaizsargāti.

Viņi neap�aubāmi salīdzinās Aleksu ar māti. To viņa nespēja novērst, tāpēc vēlējās, lai svaru kausi nenosvērtos viņai par sliktu. Aleksa gribēja izdarīt visu, kas viņas spē�kos, lai Selīnas Geiteres meitā netiktu saskatīts neviens trūkums. .

Viņa bija rūpīgi izvēlējusies apģērbu. Viss drēbes, dārglietas, aksesuāri liecināja par nevainojamu gaumi. Kopiespaids bija izsmalcināts, bet nc askētisks; elegants, bet ne uzkrīto�s. Viņu apņēma profesionalitātes aura, kas nebūt neizslēdza Aleksas sievi�ķību.

Viņas mērķis bija vispirms atstāt uz viņiem iespaidu, tad pārsteigt tos, atklājot, kāpēc viņa ieradusies Perselā.

Vēl pirms da�ām nedēļām �ī pilsētiņa ar trīsdesmit tūksto�iem iedzīvotāju bija tikai tāds vientuļ� punkts Teksasas kartē. Sejt dzīvoja tikpat daudz krupju un zaķu kā cilvēku. Pēdējā laikā gan darījumi, kas tika te slēgti, pie�saistīja pilsētiņai zināmu interesi, tomēr tā bija ļoti niecī�ga. Kad Aleksa būs paveikusi, kas viņai te darāms, par Perselu vēstīs avī�u virsraksti no Elpaso līdz Teksarkanai.

Secinājusi, ka vēl nevainojamāku viņas izskatu spētu padarīt vienīgi Dieva, Tā Kunga, griba vai dārga plastiskā operācija, viņa pasita padusē rokassomiņu, paņēma savu diplomātportfeli un, pārliecinājusies, ka nav aizmirsusi is�tabas atslēgu, aizcirta aiz sevis 125. numura durvis.

Braucot cauri pilsētai, Aleksai bija jā�ķērso divu sko�lu zonas. Sastrēgumstunda Perselā sākās, kad skolās bei�dzās mācības. Vecāki veda bērnus no skolas pie zobārsta, uz klavierstundām un tirdzniecības centriem. Reizēm jau kāds dro�i vien no skolas tika vests arī tie�i uz mājām, bet todien automobiļu pārblīvētās ielas liecināja, ka vairāku�mam tomēr ir darī�anas ārpus�mitekļiem. Patiesību sakot, viņai pret satiksmes sastrēgumiem pārāk lielu iebildumu nebija. Katru reizi, kad Aleksa bija spiesta apstāties, viņai radās iespēja novērtēt �īs pilsētas īpatnības.

\/ Melnzeltaini vimpelī�i plivinājās pie telts, kas slējās Perselas vidusskolas pagalmā. Melnās panteras karikatūra bija atņirgusi zobus pret garāmbrauco�ajām ma�īnām, un pagaidu uzraksts vēstīja: Melnais nezvērs. Stadiortā cītīgi dzenāja bumbu vietējā futbolkomanda. Mird/.inot saulē instrumentus, vieglatlētikas laukumā soļo�anā trenējās pū�tēju orķestris.

Visas �īs nodarbības �ķita tik nevainīgas. Aleksa uz īsu brīdi pat no�ēloja savu misiju un to, ko tās iznākums nozīmēs pilsētiņas sabiedrībai. Viņa ātri atvairīja vainas sajūtu, atgādinādama pati sev, kāpēc �eit ieradusies. Vese�la apsūdzību gūzma bija noglabāta Aleksas prātā, tās sa�vulaik bija izteikusi viņas vecmāmiņa -, un viņai pietika atcerēties kaut vienu no tām, lai izzustu jebkura sentimen�tāla no�ēla.

Perselas rūpniecības rajons bija gandrīz tuk�s. Vai�rums komerciālo ēku un biroju bija slēgti, logiem priek�ā nolaistas �alūzijas, bet uzraksti uz neskaitāmām durvīm vēstīja: �Slēgts.�

Kādu spoguļstikla skatlogu, aiz kura kādreiz dro�i vien bija atradies liels pre�u klāsts, pārklāja grnfiti zīmējumi. Uz pamestās veļas mazgātuves durvīm vēl aizvien vīdēja kāda piesprausta, ar roku rakstīta zīmīte. Draiskuļa roka bija izvītrojusi tekstā burtu r, tāpēc tagad bija lasāms, ka par trim sūdiem te prasa vienu dolāru.* Tas bija parupj�, bet precīzs vērtējums Perselas apgabala ekonomiskajam stāvoklim.

* Angļu vai. shirls krekli, shits sūdi.

Viņa apturēja automobili pie apgabala tiesas ēkas un iemeta monētas stāvvietas skaitītājā. Tiesas nams bija bū�vēts pirms deviņdesmit gadiem no sarkana granīta, ko ieguva kalnos un ar vilcienu atveda uz Perselu. Itāļu ak�meņkaļi bija izkalu�i pretenciozus greifus un fantastiskas zvēru galvas, kas bija novietotas visās iespējamās vietās it ka dekorējumu daudzums attaisnotu pārlieku dāsno atal�gojumu par viņu darbu. Tiesas nams tādēļ radīja visai at�baido�u iespaidu, bet bezgaumīgums bija vienīgais ie�mesls, kāpēc �ī ēka vispār piesaistīja uzmanību. Virs jum�ta kupola dzestrajā ziemeļvējā plīvoja nacionālais un Tek. sasas pavalsts karogs.

Aleksa pēdējo gadu bija nostrādājusi Ostinas domes namā, tāpēc oficiālo iestā�u ēku pompozums viņu īpa�i ne�ietekmēja. Apņēmīgiem soļiem viņa uzkāpa pa tiesas nama kāpnēm un atvēra smagās durvis. Iek�pusē pavērās diezgan no�ēlojams skats bija redzams, ka telpas sen nav remon�tētas, no sienam lobījās nost krāsa. Flī�u grīda bija tā sa�plaisājusi, ka atgādināja rievotu ļoti veca cilvēka plaukstu.

Griesti bija augsti. Gaiteņos vilka caurvēj�, te oda pēc ārkārtīgi spēcīga tīrī�anas līdzekļa, appelēju�ām reģistrā�cijās grāmatām un pārlieku sasmar�oju�ās apgabala pro�kurora sekretāres. Kad Aleksa iegaja uzgaidāmajā telpā, sekretāre viņu vaicājo�i uzlūkoja.

-�� Sveika. Esat apmaldījusies, mīļumiņ? Man patīk jū�su mati. Kaut es varētu savējos nēsāt tāpat kā jūs savītus mezglā uz pakau�a. Lai to atļautos, ausīm jābūt patiesi miniatūrām. Manējās atgādina prāvas krūzes osas. Vai krāsojat matus ar hennu, lai iegūtu sarkanīgo tonējumu?

L Vai �is ir apgabala prokurora Cestina birojs?

-�� Protams, mīļumiņ. Ko jums no viņa vajag? Viņ� �odien ir trakoti aizņemts.

-�� Esmu no Trevisas apgabala prokurora biroja. Jādomā, ka Hārpera kungs jums tika zvanījis un stāstījis par mani.

Ko�ļājamās gumijas kunkulis sekretāres mutē uz brīdi ieņēma miera stāvokli.

-� Tā esat jūs? Mēs gaidījām vīrieti.

-�� Kā redzat�

Aleksa noplātīja rokas.

" Sekretāre izskatījās saīgusi.

-��� Hārpera kilngs gan būtu varējis pateikt, ka viņa palī�dze ir dāma, nevis vīrietis, bet kas tev deva, viņa teica, pamādama ar tuklo plaukstu, bet jūs jau zināt, kādi ir vī�rie�i. Nu, ko, mīļumiņ, jūs esat ieradusies tie�i norādītajā laikā. Mans vārds ir Imod�ina. Kafiju gribat? Tērps gan jums ir kolosāls, pēc pēdējās modes. Svārku garums kļu�vis krietni īsāks, vai ne?

Riskēdama, ka viņu uzskatīs par nelaipnu, Aleksa to�mēr vaicāja:

-�� Vai ieinteresētās puses jau ieradu�ās?

Tie�i tobrīd aiz aizvērtajām durvīm atskanēja vīrie�u smiekli.

-�� Vai tā ir pietiekama atbilde uz jūsu jautājumu, mīļu�miņ? apjautājās Imod�ina. Kāds no viņiem dro�i vien nupat izstāstījis nepieklājīgu joku, lai mazliet nolaistu tvaiku. Viņi vai mirst no ziņkārības, gribēdami ātrāk uzzi�nāt, kāpēc sasaukti uz �o pusnoslēpumaino apspriedi. Kāds tad ir tas di�ais noslēpums? Hārpera kungs neatklāja Petam, kāpēc jūs ieradīsieties Perselā, kaut arī viņi ir draugi no Juridiskās skolas laikiem. Vai tam ir kāds sakars ar to azartspēļu licenci, pēc kuras tīko MU1-MIP.

-�� Mintonu uzņēmumi.

Tas tika pateikts toni, kas nepārprotami liecināja par sekretāres pārsteigumu, ka Aleksai �is nosaukums nav pa�zīstams.

-�� Varbūt man nevajadzētu likt viņiem gaidīt, Aleksa taktiski piezīmēja, izvairīdamās apmierināt Imod�inas ziņ�kārību.

-� Sasodīts, jau atkal aizpļāpājos. Vai jūs teicāt, ka gri�bētu kafiju, mīļumiņ?

-� Paldies, ne.

Aleksa sekoja Imod�inai, kas devās uz kabineta dur�vju pusi. Sirds viņai sāka sisties straujāk.

-� Atvainojiet.

Imod�ina pārtrauca sarunu, pabāzdama galvu blakustelpā.

-�� Ieradies apgabala prokurora Hārpera palīgs. Jus visi būsiet iepriecināti.

Viņa pagriezās pret Aleksu. Vienas acs ar jūraszilu tu��u pieķepētās skropstas pieplaka sekretāres vaiga aug�da�ļai tā laikam bija domāta draudzīga piemieg�ana ar aci, tā teikt, starp mums, meitenēm, runājot�

-� Ejiet nu iek�ā, mīļumiņ.

Aleksa, sakopodama spēkus visiz�ķiro�ākajam solim savā dzīvē, iegāja kabinetā.

No vaļīgās gaisotnes, kas te valdīja, bija skaidri no�protams, ka tiek gaidīta vēl viena vīrie�a iera�anās. Tajā brīdi, kad Aleksa spēra kāju pāri slieksnim un Imod�ina aizvēra aiz viņas stiklotās durvis, vīrietis, kas sēdēja pie rakstāmgalda, uzleca kājās. Viņ� steig�us nospieda dego�o cigāru biezā stikla pelnutraukā un pastiepa roku pēc �ake�tes, kas bija pārmesta pār krēsla atzveltni.

-�� Pets Cestins, viņ� teica, sniegdams roku. Priecā�jamies jūs redzēt tas ir nepietiekams apzīmējums mūsu izjūtām. Bet manam vecajam draugam Gregam Hārperam jau alla� bijusi laba acs uz sievietēm. Neesmu nemaz pār�steigts, ka starp viņam pakļautajiem darbojas ari izskatīga sieviete.

Divdomīgā piezīme lika Aleksai sakost zobus, to�mēr viņa nolēma nereaģēt uz �o vīrie�a �ovinisma iz�pausmi. Aleksa palocīja galvu, liekot noprast, ka novēr�tējusi sev veltīto komplimentu. Roka, kas stingri paspie�da viņējo, bija apkrauta ar tādu daudzumu cēlmetāla ro�taslietu, ka ar tām pietiktu, lai noenkurotu diezgan prā�vu jahtu.

-�� Paldies, ka esat noorganizējis �o tik�anos, Cestina kungs.

-� Ak, tas mani neapgrūtināja. Priecājos pakalpot jums un Gregam. Un sauciet mani par Petu.

Satvēris Aleksas elkoni, viņ� pievērsa tās uzmanību diviem citiem vīrie�iem, kuriem aiz cieņas pret klāteso�o dāmu ari nācās pierausties kājās.

-� Tie ir Engess Mintona kungs un viņa dēls Juniors.

-�� D�entlmeņi.

Pirmā tik�anās ar viņiem aci pret aci atstāja uz Aleksu spēcīgu un savādu iespaidu. Viņā cīnījās ziņkārība un ne�palika. Viņai gribējās abus apsūdzēt, saplosīt gabaios, bet Aleksa ievēroja pieklājību un pastiepa roku. To satvēra kaulu rumbojuma izkropļota plauksta. Rokasspiediens varbūt bija mazliet par cie�u, bet seja, kas viņai uzsmaidī�ja, bija atklāta un draudzīga.

-� Priecājos, kundze. Esiet sveicināta Perselas apgabalā.

Engesa Mintona seja bija vasaras svelmainajā saulē ie�degusi un stindzino�ā ziemeļvēja aprauta, tā liecināja, ka �is cilvēks gadiem ilgi strādājis ārā. Saprātīgās, zilās acis rau�dzījās mo�i un labvēlīgi. Viņam bija dobja, skaļa balss.

Aleksa nosprieda, ka viņa smiekli dro�i vien ir tikpat vareni kā �ī vīra kru�ukurvis un prāvais alusvēders vienīgais lie�cinieks tam, ka Mintonam piemita arī savas vājības. Citādi viņ� �ķita fiziski spēcīgs un vesels. Viņa valdonīgā āriene liktu atturēties no iesaistī�anās kautiņā arī par Mintonu jau�nākam un ra�enākam vīram. No viņa strāvoja spēks, un vienlaikus Mintons izskatījās vientiesīgs kā altāra zēns.

Viņa dēla rokasspiediens bija maigāks, ta�u tikpat sir�snīgs un draudzīgs. Kā uzticēdams Aleksai noslēpumu, viņ� sacīja:

-�� Esmu Juniors Mintons. Esiet sveicināta!

-�� Esiet sveicināts!

Viņ� izskatījās jaunāks par saviem �etrdesmit trīs ga�diem, it īpa�i, kad smaidīja. Pazibēja baltu, līdzenu zobu rinda, un vienā vaigā ievilkās ironiska bedrīte, vēstot, ka viņ� paradis izturēties tie�i tā, kā konkrētajā situācijā no vi�ņa tiek sagaidīts. Viņa zilās acis bija mazliet tum�ākas ne�kā tēvam, bet tajās mirdzēja tikpat draiskas uguntiņas. Ju�niora Mintona skatiens pakavējās pie Aleksas pietiekami ilgi, lai liktu viņai noprast, ka �ajā telpā svarīgi ir tikai viņi abi. Viņa pirmā atrāva savu roku.

-� Un tas tur ir Rīds, Rīds Lemberts.

Aleksa pagriezās Peta �estina norādītajā virzienā un ie�raudzīja ceturto vīru, ko līdz tam nebija pamanījusi. Di�ma�nīgi neievērodams etiķeti, viņ� izgāzies sēdēja krēslā kabine�ta stūrī. Apdilu�os kovboja zābakos ieautās kājas bija sakrus�totas potītēs, purngali pavērsti pret griestiem. Lemberts ne�kaunīgi �ūpojās krēslā uz priek�u un atpakaļ, rokas nevērīgi aizbāzis aiz kovboja siksnas sprādzes. Vienu no tām viņ� iz�vilka, lai piesistu divus pirkstus pie kovboja cepures malas.

-�� Kundze�

-�� Lemberta kungs, viņa vēsi sacīja.

-�� Lūdzu, sēdieties, uzaicināja �estins, norādīdams Aleksai uz krēslu. Vai Imod�ina jums piedāvāja kafiju?

-�� Jā, bet es teicu, ka nevēlos. Ja jums nav iebildumu, varbūt sāksim apspriest to, kāpēc esam �eit sapulcēju�ies.

-��� Protams. Junior, pievelc savu krēslu tuvāk. Eņ�ģes! �estins ar galvas mājienu norādīja, kur vajadzētu apsēsties vecākajam no vīriem. Kad visi bija apsēdu�ies, apgabala prokurors ieņēma savu vietu pie rakstāmgalda.

-�� Tātad, jaunkundz� Sasodīts, ar visu to priek�āstādī�anu laikam nebū�u saklausījis jūsu vārdu.

Aleksa bija nonākusi vispārējās uzmanības centrā. Vi�ņai bija pievērsti �etri acu pāri. Vīri ziņkārīgi gaidīja, lai viņa nosauc savu vārdu. Teatrāla efekta labad Aleksa ietu�rēja pauzi, kaut zināja, ka reakcija, izdzirdot viņas uzvār�du, jau tāpat būs pietiekami spēcīga. Viņa gribēja novērot un paturēt prātā, kā reaģēs katrs no klāteso�ajiem. Aleksa būtu vēlējusies, kaut varētu labāk saskatīt Rīdu Lembertu. Viņ� sēdēja tai gandrīz aiz muguras, un kovboja cepure aizsedza lielāko daļu viņa sejas.

Aleksa ievilka elpu.

-�� Es esmu Aleksandra Geitere, Selīnas Geiteres meita.

�im paziņojumam sekoja apjukuma pilns klusums.

Pets �estins apmulsis beidzot pavaicāja:

-�� Kas ir Selīna Geitere? �

-�� Lai es palieku par kuņas dēlu!

Engess saplaka savā sēdeklī kā piepū�amā rotaļlieta, kurai izlaists gaiss.

-�� Selīnas meita. Mans Dievs, nespēju tam noticēt, no�ukstēja Juniors. Nespēju tam noticēt.

-��� Vai kāds man, lūdzu, nepaskaidrotu? ierunājās joprojām apmulsu�ais Pets.

Neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Abi Mintoni cic�i pētīja Aleksas seju, meklēdami tajā līdzību ar viņas māti, kuru tic bija tik labi pazinu�i. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Lemberts vairs ne�ūpojas. Viņ� bija pievilcis ceļgalus un sēdēja, taisni izslējies.

-�� Kur jūs visus �os gadus bijāt pazudusi? vaicāja Engess.

-� Cik gadu īsti ir pagājis? gribēja zināt Juniors.

-��� Divdesmit pieci, Aleksa precīzi atbildēja. Biju tiķai divus mēne�us veca, kad vecmāmiņa Greiema no �e�jienes aizbrauca.

-�� Kā klājas jūsu vecmāmiņai?

-�� Viņa patlaban atrodas Vako pansionātā un mirst no vē�a, Mintona kungs.

Aleksai nenāca ne prātā saudzēt kungu jūtīgumu.

-�� Viņa atrodas komas stāvokli.

-�� Man ļoti �ēl.

-�� Pateicos.

-�� Kur jūs abas visu �o laiku dzīvojāt?

Aleksa nosauca kādu pilsētu Teksasas vidienē.

-�� Esmu tur pavadījusi visu dzīvi, kop� vien sevi atce�ros. Tur es pabeidzu vidusskolu, iestājos Teksasas univer�sitātē, pēc tam papildinājos Juridiskajā skolā. Pirms gada kļuvu par pilntiesīgu juristi.

-�� Juridiskā skola. Kas to būtu domājis. Tad jau jūsu dzīvē viss ir kārtībā, Aleksandra. Viņai patie�ām veicies, vai ne, Junior?

Juniors Mintons uzzibsnīja vienu no saviem visspo�ā�kajiem smaidiem.

-� Tā varētu sacīt gan. Kad redzēju jūs pēdējoreiz, jūs izskatījāties stipri vien savādāka, viņ� ķircino�i piebil�da. Cik atceros, jūsu autiņi bija slapji, bet uz galvas ne�manīja neviena mata.

Ņemot vērā iemeslu, kura dēļ viņa bija lūgusi �os vī�rus �e sapulcēties, Aleksā Juniora flirtē�ana izraisīja ne�veiklības sajūtu. Viņa priecājās, kad Pets Cestins to pār�trauca.

-�� Piedodiet, ka man nākas iztraucēt tik aizkustino�u atkalredzē�anos, bet es joprojām neko nesaprotu.

Tad Engess viņu beidzot apgaismoja.

-�� Selīna bija Juniora un Rīda klasesbiedrene. Patiesī�bu sakot, viņi visi trīs bija tuvi draugi. Vidusskolas gados reti kad varēja kādu no viņiem sastapt, ja tuvumā nemanī�ja arī abus pārējos. Tāds pusaud�u dullums.

Engesa zilās acis apmiglojās, un viņ� sērīgi papurināja galvu.

-�� Selīna nomira. Traģisks notikums.

Viņ� mirkli klusēja, it kā lai apvaldītu uzvilnīju�ās jūtas.

-�� Lai būtu kā būdams, bet �ī ir pirmā reize, kad mēs pēc ilgāka laika kaut ko uzzinām par Aleksandru, jo vec�māmiņa, Selīnas māte, viņu no �ejienes aizveda.

Smaidīdams viņ� uzsita sev pa gurniem.

-� Nolādēts, tas nu gan ir jauki, ka jūs esat atgriezusies Perselā.

-�� Pateicos, bet�

Aleksa atvēra savu portfeli un izņēma no tā aploksni,

-� Neesmu atbraukusi �urp, lai paliktu, Mintona kungs. Patiesību sakot, esmu ieradusies oficiālā uzdevumā.

Viņa pāri galdam pasniedza aploksni apgabala proku�roram, kur� izskatījās manāmi pārsteigts.

-�� Oficiālā uzdevumā? Kad Gregs man zvanīja un lū�dza, lai es sniedzu palīdzību vienam no labākajiem apsū�dzētājiem viņa iestādē, viņ� ieminējās par kādas lietas at�jauno�anu.

-���� Te viss ir pateikts, sacīja Aleksa, ar galvas mājie�nu norādīdama uz aploksni. Manuprāt, jums vajadzētu rūpīgi iepazīties ar tās saturu. Gregs Harpcrs lūdz no jūsu biroja un vietējām varas iestādēm visu iespējamo palīdzī�bu un sadarbību, �estina kungs. Viņ� apgalvoja, ka jūs man izrādī�ot pretimnāk�anu visā izmeklē�anas gaitā,,

Apņēmīgi noklik�ķinājusi �diplomāta� portfeļa slēdzi, Aleksa piecēlās un devās uz durvju pusi.

-� Izmeklē�anas?

Apgabala prokurors piecēlās. Mintoni sekoja viņa pie�mēram.

-��� Vai jūs sadarbojaties ar komisiju, kuras pārziņā ir zirgu skrie�anās sacīkstes? jautāja Engess. Mums, pro�tams, sacīja, ka notiks pamatīga izpēte, iekams mēs dabū�sim azartspēļu licenci, bet es domāju, ka �o pārbaudi esam jau izturēju�i.

-�� Man ari likās, ka atlicis vairs tikai nokārtot formali�tātes, piebilda Juniors.

-� Cik man zināms, tā tas arī ir, Aleksa atbildēja. Iz�meklē�anai, ko veik�u es, nav nekāda sakara nedz ar jūsu minēto komisiju, nedz ar zirgu skrie�anās sacīk�u licenci.

īsu bridi nogaidījis, vai viņa nepaskaidros kaut ko tu�vāk, Ccstins vaicāja:

-Tad sakiet, lūdzu, ar ko tam // sakars, Geitcres jaunkundz? ^

Izslējusies visā augumā, viņa sacīja:

-�� Es atjauno�u izmeklē�anu divdesmit piecus gadus vecā slepkavības lietā. Gregs Hārpers lūdza jūsu palīdzī�bu, �estina kungs, jo noziegums tika izdarīts Perselas ap�gabalā.

Aleksa ieskatījās vispirms Engesa, tad Juniora acīs. Beidzot viņa uzmeta stingru skatienu Rīda Lemberta ce�purei.

-�� Kad izmeklē�ana būs galā, ceru, ka zinā�u, kur� no jums nogalināja manu māti.

Aleksa novilka kostīmkleitas �aketi un nometa to uz gultas. Paduses viņai bija miklas, un ceļgali ļodzījās. Gri�bējās vemt. Tas, kas notika apgabala prokurora kabinetā, bija satricinājis Aleksu stiprāk, nekā viņa vēlējās atzīt.

Viņa bija izgājusi no Peta �estina kabineta ar augstu paceltu galvu un atpakaļ atliektiem pleciem. Viņa nebija gājusi pārāk ātri, bet nebija arī vilcinājusies. Atvadoties Aleksa uzsmaidīja lmod�inai, kas nepārprotami bija visu aiz durvīm noklausījusies, jo raudzījās viņā izbolītām acīm un pavērtu muti.

Viss bija noritējis tie�i tā, kā Aleksa izplānojusi. Viņa at�zina, ka turējusies bra�i un iekļāvusies sev atvēlētajā laikā, tomēr, kad viss bija galā, Aleksa izjuta milzīgu atvieglojumu.

Tagad viņa rāva nost vienu apģērba gabalu pēc otra. Aleksai gribējās domāt, ka ļaunākais jau ir aiz muguras, bet viņa baidījās, ka tas vēl tikai nāks. Tie trīs vīri, kurus Aleksa �odien sastapa, negāzīsies tūlīt aug�pēdus un ne�cels ķepiņas gaisā. Viņai būs ar tiem jātiekas vēl, un tad viņi dro�i vien pārmērīgi nepriecāsies par �o tik�anos.

Engess Mintons �ķita labdabīgs kā Santa Klauss, bet Aleksa lieliski zināja, ka neviens cilvēks, ieņemdams sa�biedrībā tādu stāvokli kā Engess, nevar būt tik nekaitīgs, kāds izliekas. Engess Mintons bija apgabala bagātākais un ietekmīgākais vīrs. �ādu stāvokli neviens nesasniedz, �ēlī�gi un labsirdīgi valdot pār citiem. Viņam visu laiku ir bijis jācīnās, lai noturētu sasniegto.

Juniors bija valdzinātājs, kas prata apieties ar sievie�tēm. Gadi bija viņu saudzēju�i. Fotogrāfijās Aleksa viņu tika redzējusi kā jaunekli, un viņai nācās atzīt, ka Juniors nav diez ko mainījies. Aleksa zināja arī to, ka viņ� prot iz�mantot savu pievilcību. Juniors būtu varējis viņai viegli iepatikties. Bet Alcksai ari nebija grūti turēt viņu aizdo�mās par slepkavību.

Rīdu Lembcrtu viņai pagaidām vēl bija grūti pieskaitīt kādai noteiktai cilvēku kategorijai, jo Aleksas iespaidi par viņu bija pārāk vispārīgi. At�ķirība no pārējiem, Lembertam Aleksa nebija varējusi ieskatīties acis. Pieaugu�ais vī�rietis izskatījās daudz stiprāks un skarbāks nekā jauneklis Rīds, ko viņa bija redzējusi vecmāmiņas fotogrāfiju albu�mā. Viņas pirmais iespaids bija, ka Rīds ir drūms, nedrau�dzīgs un bīstams.

Viņa bija pārliecināta, ka viens no �iem vīrie�iem ir nogalinājis viņas māti.

Selīnu Geiteri nenogalināja tas cilvēks, kas tika apsū�dzēts slepkavībā Badijs Haikss. Aleksas vecmāmiņa Merla Greiema bija iedzinusi to meitenei galvā kā katķismu.

-�� Tas būs atkarīgs no tevis, Aleksandra, vai tiks no�skaidrota patiesība, Merla viņai bija atkārtojusi vai ik die�nas. Tas ir mazākais, ko tu vari izdarīt savas mātes labā.

To sakot, viņa parasti uzmeta skumju skatienu kādai no nelaiķes meitas ierāmētajām fotogrāfijām, kas atradās visās iespējamās vietās. Fotogrāfijas aplūko�ana aizvien noveda vecmāmiņu līdz asarām, un mazmeitas spēkos ne�bija viņu nomierināt.

Vēl pirms da�ām nedēļām Aleksa nemaz nezināja, ko Merla tur aizdomās par Selīnas nogalinā�anu. To uzzinot, viņa piedzīvoja visdrūmāko brīdi savā mū�ā.

Alcksai bija piezvanījis mājas ārsts un teicis, ka viņai steidzīgi jāaizbrauc uz Vako pansionātu. Tā bija klusa, ne�vainojami tīra iestāde, kur sirmgalvjus aprūpēja pieredzē�ju�i profesionāļi. Merlai telefona kompānija maksāja pie�tiekami lielu pensiju, lai viņa varētu atļauties te uzturēties. Neraugoties uz visām ērtībām, pansionātam tomēr piemita vecuma pelēcīgā smar�a, tā gaiteņos valdīja izmisuma un sabrukuma gaisotne.

Kad Aleksa tajā aukstajā, drūmajā, lietainajā pēcpus�dienā ieradās pansionātā, viņai pateica, ka vecmāmiņas stā�voklis ir kritisks. Viņa iegāja klusajā istabā un tuvojās slim�nīcas gultai. Merlas augums bija stipri izdilis, salīdzinot ar iepriek�ējo reizi, pirms nedēļas, kad Aleksa apciemoja vec�māmiņu. Bet viņas acis joprojām dzirkstīja kā Ceturtā jūli�ja* petardes. To mirdzums �oreiz tomēr bija savādi naidīgs.

-� Nenāc man klāt, Merla aizelsusies dvesa. Negri�bu tevi redzēt. Tas viss tikai tevis dēļ!

-�� Kas, vecomāt? apmulsusi vaicāja Aleksa. Par ko tu runā?

-�� Negribu, lai tu te nāc.

Apjukusi no tik tie�a noraidījuma, viņa paskatījās uz de�ūrārstu un kopējām. Tic neizpratnē raustīja plecus.

-�� Kāpēc tu negribi mani redzēt? Es tā steidzos �urp no Ostinas.

-� Tā ir tava vaina, ka viņa nomira. Ja nebijis tevis�

Merla sāpēs ievaidējās un ieķērās palagā stīviem, glu��i baltiem pirkstiem.

-�� Māte? Tu saki, ka es esmu vainīga pie mātes nāves?

Merla atkal atvēra acis.

-� Jā, viņa ļauni no�ņāca.

-�� Bet es ta�ii tolaik biju zīdainītis, Aleksa izmisīgi iebilda, aplaizījusi lūpas. Kā tad es varēju�

* 1776. gada 4. jūlija tika parakstīta ASV Neatkarības deklarācija.

-� Pavaicā viņiem.

-Kam, vecomāl? Kam man tas jāpavaicā?

-� Tam, kur� viņu nogalināja. Engesam, Junioram, Rī�dām. Bet tā biji tu�tu�tu�

Ārstam bija jāizved Aleksa no vecmāmiņas istabas vairākas minūtes pēc tam, kad Merla bija ieslīgusi dziļā komā. Briesmīgais apvainojums bija viņu sastindzinājis, tas plosīja Aleksas smadzenes un sāpīgi aizskāra viņas dvēseli.

Ja Merla uzskatīja Aleksu par vainīgu Selīnas nāvē, kļuva saprotams daudz kas no tā, kā meitene tika audzinā�ta. Viņa vienmēr bi ja brīnījusies, ka vecmāmiņa Greiema neizturas pret viņu pārāk mīļi. Lai kādi arī bija Aleksas sasniegumi, tie nekad nebija pietiekami izcili, lai viņa iz�pelnītos vecmāmiņas uzslavu. Aleksa zināja, ka viņa ne�kad nav tikusi uzskatīta par tik talantīgu, gudru vai pievil�cīgu, kāda bijusi smaidīgā meitene fotogrāfijās, ko Merla aplūkoja ar skumju ilgo�anos.

Aleksa to neņēma ļaunā. Viņa Seimu idealizēja un dievināja ar tāda bērna aklo mīlestību, kur� uzaudzis bez vecākiem. Aleksa nemitīgi strādāja, lai visās jomās būtu tikpat laba kā Selīna. Viņa to darīja ne tikai tāpēc, lai būtu savas mātes cienīga meita, bet arī tāpēc, ka izmisīgi cerēja izpelnīties vecmāmiņas mīlestību un atzinību. Tas Aleksai bija apdullino�s trieciens dzirdēt no mirsto�ās vecmāmi�ņas lūpām, ka Selīna noslepkavota viņas vainas dēļ.

Ārsts vilcinādamies ierosināja, ka Greiemas kundzei varētu atslēgt dzīvības uzturē�anas iekārtas, ja Aleksa to vēlētos.

-�� Mēs viņas labā vairs neko nevaram darīt, Geiteres jaunkundz. x

-���� Ak, nē varat gan, Aleksa atbildēja tik nikni, ka ārsts jutās �okēts. Jūs varat uzturēt viņu pie dzīvības. Es jums bie�i zvanī�u.

Tūlīt pēc atgrie�anās Ostinā viņa sāka izmeklēt Selinas Greiemas Geiteres slepkavības lietu. Aleksa pavadīja vairākas bezmiega naktis, lasīdama protokolus un da�ādus tiesas dokumentus, un tikai tad viņa devās pie sava patro�na Trevisas apgabala prokurora.

Gregs Hārpers stumdīja aizdedzināto cigareti no viena lūpu kaktiņa uz otru. Tiesas zālē viņ� bija vainīgu apsūdzē�to, melīgu liecinieku un rāmu tiesne�u bieds. Viņ� pārāk skaļi runāja, pārāk daudz smēķēja, negausīgi dzēra un val�kāja svītrainus uzvalkus piecsimt dolāru vērtībā un no ķir�zaku ādas darinātus zābakus, kas bija vēl divreiz dārgāki.

Ja apgalvotu, ka viņ� ir uzkrīto�s un egomaniakāls, tas būtu pārāk maigi sacīts. Viņ� bija skarbs, godkārīgs, ne�ē�līgs, nepielūdzams un vulgārs, tāpēc viņam bija lielas izre�dzes iekļauties pavalsts politiskajā dzīvē. �is mērķis ari bija Grega galvenais virzītājspēks. Viņ� ticēja taisnīgai at�maksai, un viņam patika talantīgi, bet vēl dzīves neapbru��āti cilvēki. Tāpēc Aleksa strādāja viņa birojā.

-�� Jūs gribat atjaunot divdesmit piecus gadus vecu slepkavības lietu? Gregs jautāja, kad Aleksa viņam bija izskaidrojusi, kāpēc lūdz palīdzēt noorganizēt sanāk�anu pie Perselas apgabala prokurora. Vai jums ir kāds ie�mesls?

-�� Upuris bija mana māte.

Pirmo reizi, kop� Aleksa pazina Hārperu, viņ� bija uz�devis jautājumu, uz kuru pats nezināja, vai vismaz neno�jauta, atbildi.

-�� Kungs Jēzu! Aleksa, piedodiet. Es to nezināju.

Viņa mazliet nevērīgi paraustīja plecus.

-� Nu, tamlīdzīgas lietas jau neviens īpa�i neafi�ē, vai ne?

-� Kad tas notika? Cik jums toreiz bija gadu?

-� Biju vēl zīdainītis. Es viņu neatceros. Mātei bija ti�kai astoņpadsmit gadu, kad viņu nogalināja.

Viņ� pārvilka garo, kaulaino plaukstu pār seju, kas ta�gad izskatījās vēl garāka un kaulaināka.

-� Vai lieta oficiāli iereģistrēta kā neatklāta?

-� Tā glu�i nav. Aizdomās turētais tika arestēts un ap�sūdzēts, bet lietu pret viņu izbeidza jau pirms tiesas.

-��� Apgaismojiet mani, bet dariet to īsi. Man �odien jāēd len�s kopā ar apgabala ģenerālprokuroru, viņ� tei�ca. -Jūsu rīcībā ir desmit minūtes. Sāciet!

Kad Aleksa bija beigusi stāstīt, Gregs sarauca pieri un aizsmēķēja cigareti pie nodeguļa, ko bija nosmēķējis līdz pat filtram.

-� Sasodīts, Aleksa, jūs man neteicāt, ka �ī lieta ir sais�tīta ar Mintoniem. Vai jūsu vecmāmiņa patiesi uzskata, ka viens no viņiem pataisījis aukstu jūsu māti?

-�� Vai ari viņu draugs Rīds Lemberts.

-�� Starp citu, vai viņa izteica minējumu, kāds varējis būt iespējamā slepkavas rīcības motīvs?

-�� Nē, neko īpa�u viņa neminēja, izvairīgi atbildēja Aleksa, negribēdama viņam teikt, ka Merla par slepkavī�bas iemeslu minējusi viņu, Aleksu. Selīna acīmredzot bijusi ar viņiem tuvos draugos.

-� Tad kāpēc vienam no viņiem būtu vajadzējis Selīnu nogalināt?

-� Tie�i to es gribētu noskaidrot.

-� Uz valsts rēķina?

-� �o lietu ir vērts �atdzīvināt�.

-� Jūsu rīcībā ir tikai nenoteiktas aizdomas.

-� Aizdomas ir pavisam noteiktas.

Viņ� neapmierināti norūcās.

-�� Vai esat pārliecināta, ka tā nav tikai vēlē�anās perso�niski atriebties?

-�� Protams.

Tamlīdzīgu apvainojumu Aleksa ņēma ļaunā.

-�� Mani �i lieta interesē vienīgi no stingri juridiska vie�dokļa. Ja Badijs Haikss būtu bijis tiesāts un atzīts par vai�nīgu, es vecmāmiņas vārdiem nepievērstu tik lielu uzma�nību. Diem�ēl lietas materiāli liecina par pretējo.

-�� Kā tas nāk, ka viņa nesacēla traci jau tolaik, kad no�tika slepkavība?

-�� Es viņai to jautāju. Viņai neesot bijis daudz naudas, un viņu esot biedēju�as juridiskās mahinācijas. Turklāt smagais pārdzīvojums laupījis vecmāmiņai spēku. Tas at�liku�ais mazumiņ� bija nepiecie�ams* lai uzaudzinātu ma�ni.

Aleksa tagad skaidri saprata, kāpēc vecmāmiņa viņu mudināja izvēlēties juristes profesiju. Skolā Aleksa mācī�jās teicami un beidza Teksasas universitātes Juridisko sko�lu, būdama starp desmit procentiem sava kursa izcilnieku tāpēc, ka tas no viņas tika sagaidīts. Merla izvēlējās viņai profesiju, bet laimīgā kārtā jurisprudence interesēja arī pa�u Aleksu. Viņas darbīgajam prātam patika risināt sare�ģītos kāzusus. Viņa bija labi sagatavota tam, lai izpil�dītu savu pienākumu.

-��� Vecmāmiņa bija vienkār�i paveca dāma, atraitne, kas palikusi ar mazu bērnu uz rokām, Aleksa sacīja, sa�cerēdama savu notikuma versiju. Haiksa noklau�inā�anu pie tiesne�a viņa nekādi nevarēja ietekmet. Ar to naudu, kas vecmāmiņai bija, viņa sedza pārceļo�anas izdevumus, pameta pilsētu, lai nekad tur vairs neatgrieztos.

Gregs ieskatījās rokaspulkstenī. Tad, aizvien vēl turē�dams lūpās cigareti, viņ� piecēlās un uzvilka �aketi.

-�� Es nevaru dot rīkojumu no jauna uzsākt izmeklē�a�nu slepkavības lietā, ja manā rīcībā nav nedz pierādījumu, nedz ziņu par iespējamajiem slepkavības iemesliem. Jus to zināt. Neesmu jau izvēlējies to muļķāko no visiem Juri�diskās skolas absolventiem. Dievs mans liecinieks, lai gan jūsu pikantā pēcpuse te arī spēlēja zināmu lomu.

-�� Pateicos.

Viņas nepatika bija acīmredzama, un to nebūt neizrai�sīja Grega seksīgā piebilde tā bija pārāk nekaunīga, lai Aleksa noticētu, ka viņ� to domājis nopietni.

-�� Redziet, Aleksa, tas, ko jūs man lūdzat, nav nekāds sīkums, sacīja Harpers. Ņemot vērā, kas ir �ie jūsu pieminētie zeļļi, mēs varam iekāpt pamatīgā sūdu �upā. Pirms bā�u galvu cilpā, es tomēr gribētu, lai manā rīcībā ir kas vairāk par jūsu aizdomām un vecmāmiņas murdulē�anu.

Viņa pavadīja Hārperu līdz biroja durvīm.

-�� Liecieties nu mierā, Greg, jūsu profesionālais �ar�gons mani neapmuļķos. Jās vienkār�i baidāties par savu ādu.

-� Sasodīts, jums taisnība. Par to es baidos nemitīgi.

Grega atzī�anās laupīja Aleksai manevrē�anas iespē�jas.

-�� Vismaz dodiet man atļauju izmeklēt �o lietu tajā lai�kā, kad neesmu aktīvi iesaistīta citu lietu izmeklē�anā.

-�� Jus ta�u zināt, kāds sastrēgums valda pie mums. Mēs tikko jaudājam sagatavot lietas tiesai �im nolūkam at�vēlētajos termiņos.

-�� Es strādā�u virsstundas. Nepametī�u novārta savus pienākumus. Jūs ta�u zināt, ka tā es nekad nerīkotos.

-� Aleksa�

-� Lūdzu, Greg.

Bija skaidrs, ka Hārpers grib, lai viņa pati atsauc savu lūgumu, bet Aleksa bija nolēmusi atkāpties vienīgi tādā gadījumā, ja viņai tiktu atbildēts ar striktu �nē�. Iepriek�ē�jā izmeklē�ana, ko viņa jau bija paguvusi veikt, bija iero�sinājusi viņas profesionālo interesi, turklāt Aleksu skubi�nāja arī izmisīgā vēlē�anās pierādīt, ka vecmāmiņai nav taisnība. Viņai bi ja jānoņem no sevis Mcrlas apsūdzība.

-� Ja man tuvākajā laikā neizdosies neko atklāt, es me�ti�u mieru, un jūs par to nekā vairs nedzirdēsiet.

Viņ� pēto�i pavērās Aleksas saspringtajā sejā.

-��� Kāpēc jūs glu�i vienkār�i nevarētu nolaist lieko tvaiku paseksojot? Tā teikt, pa kreisi, kā to darām mēs vi�si? Puse mūsu pilsētas pui�u būtu ar mieru jums izpalī�dzēt. Kā precētie, ta neprecētie.

Viņa uzmeta Gregam iznīcino�u skatienu.

-�� Labi, labi. Jūs varat tai lietā drusku parakņāties, bet tikai savā brīvajā laikā. Nāciet pie manis, kad jums būs kaut kas konkrēts. Ja es gribu uzvarēt vēlē�anās, nedrīkstu izskatīties vai rīkoties ka nolādēts stulbenis, un to. starp citu, nedrīkst arī neviens no maniem darbiniekiem. Ls no�kavē�u len�u. Visu labiņu.

Darba Aleksai netrūka, tāpēc mātes slepkavības iz�meklē�anai viņa varēja veltīt ļoti maz laika. Aleksa lasīja visu, kam vien varēja piekļūt avī�u reportā�as, Badija Haiksa noklau�inā�anas protokolus, un pamazām izkrista�lizēja svarīgākos faktus.

Tie bija vienkār�i un vienlaikus butiski. Garīgi atpali�ku�ais Badijs Haikss tika arestēts netālu no slepkavības vietas, un uz viņa drēbēm atrada upura asinis. Aresta brīdī viņam bija klāt ķirurga instruments, kas tika pieņemts par slepkavības ieroci. Haiksu ielika cietumā, nopratināja uri pret viņu izvirzīja apsūdzību. Tiesnesis D�ozefs Volless pasludināja, ka Haikss ir nepieskaitāms, tāpēc viņu nevar tiesāt. Tika nospriests, ka Haikss ievietojams pavalsts psi�hiatriskajā slimnīcā.

�ķita, ka �ī ir viena no tām lietām, kas tiek izbeigtas, vēl lāgā neuzsāktas. Tie�i tad, kad Aleksa jau bija sākusi domāt, ka Gregam taisnība un viņa dzenas pakaļ iedomā�tam fantomam, viņai glu�i negaidot laimējās Haiksa no�klau�inā�anas protokolā uziet savādu neatbilstību. Pārbau�dījusi �o faktu tuvāk, viņa atkal devās pie Grega, �oreiz apbruņojusies ar rakstveida liecību, kas bija apliecināta ar zvērestu.

-� Tā, rokā ir.

Ar triumfējo�u �estu Aleksa bija nolikusi mapi uz Hārpera rakstāmgalda.

Gregs drūmi pasmīnēja.

-�� Neesiet nu tik sasodīti mundra, un, Dieva dēļ, jums nav jānomet papīri uz mana rakstāmgalda ar tādu blīk�ķi.

Tas tika nomurmināts caur biezu dūmu aizsegu. Ciga�reti no mutes Hārpers izņēma vienīgi tāpēc, lai iedzertu prāvu malku karstas kafijas.

-� Kā pavadījāt nedēļas nogali?

-�� Brīni�ķīgi. Katrā ziņā daudz lietderīgāk, nekā jūs. Izlasiet �o te.

Viņ� vilcinādamies atvēra mapi un pārlaida aizmiglo�tu skatienu tekstam.

-�� Hmm.

Pietika pārskriet ar acīm da�ām pirmajām rindiņām, lai Gregam rastos interese. Atzvēlies krēslā un saslējis kā�jas uz galda stūra, viņ� pārlasīja tekstu uzmanīgāk. .

-To rakstījis tās psihiatriskās slimnīcas ārsts, kurā tas zellis Haikss ir ieslodzīts?

-�� Bija ieslodzīts. Pirms da�iem mēne�iem viņ� miris.

-� Interesanti.

-�� Interesanti? iesaucās �ī vienaldzīgā novērtējuma sarūgtinātā Aleksa.

Viņa piecēlās, apgāja apkārt krēslam, uz kura bija sē�dējusi, un uztraukta satvēra tā polsterēto atzveltni.

-�� Greg, Badijs Haikss pavadījis divdesmit piecus ga�dus slimnīcā, nebūdams vainīgs.

-�� To jūs vēl nezināt. Neizdariet pārsteidzīgus secinā�jumus. '

-�� Viņa pēdējais ārstējo�ais psihiatrs apgalvo, ka Ba�dijs Haikss bijis paraugpacients. Viņa uzvedībā nekad nav izpaudu�ās varmācīgas tendences. Seksuālais dzinulis vi�ņam bijis diezgan vāji izteikts, un, saskaņā ar pieredzēju�a ārsta viedokli, Haikss nespētu izdarīt tādu noziegumu, kāds viņam ticis piedēvēts. Atzīstiet ta�u, ka tas izklausās aizdomīgi.

Pārlasījis vēlreiz da�as rindiņas, Gregs nomurmināja:

-Aizdomīgi tas izklausās, bet pēc sviluma vēl neo�.

-�� Es nevarē�u jums sagādāt konkrētus pierādījumus. Tāds brīnums nav iespējams, jo lieta, galu galā, ir divdes�mit piecus gadus veca. Viss, uz ko es varu cerēt, ir savākt aplinkus pierādījumus, ar kuriem pietiktu, lai lietu nodotu iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātajiem. Velti cerēt, ka īs�tais slepkava es ne mirkli ne�aubos, ka Bads Haikss ma�nu māti nenogalināja atzīsies pats. Arī iespēja atrast kā�du aculiecinieku ir visai niecīga.

-� Tādas iespējas vispār nav, Aleksa.

-� Kāpēc?

-Jūs �o lietu esat pietiekami izpētījusi, lai pati sapras�tu. Slepkavība tika izdarīta �ķūnī Engesam Mintonam piedero�ajā ran�o. Tajā apgabalā tev pietiks nosaukt viņa vārdu, lai zeme nodrebētu. Viņ� ir vietējais di�manis. Ja

kāds aculiecinieks arī butu, �is cilvēks nemū�am nelieci�nātu pret Mintonu neies ta�u kost rokā, kas tevi baro. �ajā ekonomiski iz�ākstēju�ajā apvidū Mintonam pieder apmēram ducis uzņēmumu.

Gregs iemalkoja kafiju un aizdedzināja jaunu cigareti.

-�� �ajā visnotaļ delikātajā lietā ir vēl kāds, vēl delikā�tāks aspekts. Gubernatora komisija nupat devusi Minto�nam atļauju būvēt Perselas apgabalā zirgu skrie�anās sa�cīk�u trasi.

-� Tas man ir zināms. Kāda tam nozīme?

-To jūs man pasakiet.

-� Nekāda!

-�� Labi, pieņemsim, ka tā. Bet, ja jūs sāksiet nopulgot un apvainot vienu no Teksasas izcilākajiem dēliem, kā tev �ķiet, vai gubernatoram tas patiks? Viņ� sasodīti lepojas ar to savu azartspēļu komisiju. Gubernators grib, lai �ajā diezgan ap�aubāmajā naudas pelnī�anas lauciņā vismaz, ārēji viss butu kārtībā. Nekādu ķildu. Nekādu aizvainojo��u publikāciju presē. Nekādu tum�u darījumu. Viņ� grib, lai viss būtu nevainojams un tīrs. Tātad, ja kāda pārgudrele apsūdzētāja sāks palaist muti, mēģinādama saistīt cil�vēku, kam gubernatora lolotā komisija devusi savu svētī�bu, ar slepkavības lietu, gubernators no dusmām lēks vai' no biksēm laukā. Un, ja �ī apsūdzētāja strādā manā birojā, kur�, jūsuprāt, būs pirmais,' pār kura galvu nograndēs pēr-' kons? Es.

Aleksa nestrīdējās viņam pretim.

-�� Labi, viņa mierīgi noteica. Es iesnieg�u atlūgu�mu, izstā�os no �ī biroja un darbo�os pati uz savu roku.

-�� Kungs Jēzu, cik jūs esat' teatrāla. Jūs neļaujat man pabeigt domu.

Nospiedis selektora pogu, viņ� deva rīkojumu sekretā�rei, lai tā atnes viņam vēl kafiju. Gaidīdams uz kafiju, Gregs aizdedzināja nākamo cigareti.

-�� No otras puses, viņ� sacīja, izpūtis kuplu dūmu mutuli, ciest nevaru to smerdeli, kas patlaban sē� guber�natora krēslā. Neesmu to turējis noslēpumā, tāpēc nepati�ka ir abpusēja, kaut tas svētulīgais kuņas dēls to nemū�am neatzītu. Noskatīties, kā viņ� lēkā uz pannas tā nebūtu tā sūdīgākā izprieca. Vai varat iedomāties, kā viņ� attaisno�sies, kāpēc no neskaitāmiem pretendentiem izvēlējies tie�i to, kur� iesaistīts slepkavības lietā?

Gregs tīksmīgi noguģināja.

-� Man sagādā baudu jau pati doma vien.

Aleksai Grega apsvērumi bija pretīgi, bet viņa sajūs�mināta noprata, ka Hārpers viņai dod atļauju rīkoties.

-� Tātad es drīkstu atsākt �o lietu?

-� �ī lieta nekad nav tikusi slēgta, jo Haiksu ta�u netie�sāja

Viņ� nolaida kājas uz grīdas, un krēsls blark�ķēdams paslīdēja uz priek�u.

-�� Man tomēr jāteic, ka atvēlu jums turpināt �o lietu ti�kai tāpēc, ka uzticos jūsu intuīcijai. Jūs man patīkat, Aleksa. Savas spējas jūs apliecinājāt jau toreiz, kad vēl sta�ē�jāties pie manis kā studente. Esmu apmierināts, ka jūs ietilpstat manā komandā un ne tikai tāpēc, ka jums ir fifīgs dupsis.

�Viņ� paskatījās uz mapi, ko Aleksa viņam bija atnesu�si, un ar pirkstu galiem pabungoja pa tās vāku.

-�� Es joprojām domāju, ka jums ir personisks naids pret tiem zeļļiem, pret pilsētu. Negribu sacīt, ka tas būtu nepamatoti. Bet ar naidu vien lietai nepietiek. Ja jūs man nebūtu atnesusi tā trako daktera ar zvērestu apstiprināto liēcību, es jūsu lūgumu būtu noraidījis. Tālab, atrazdamās

tur, kur mauro bifeļi un auļo brie�i un antilopes, neaizmir�stiet, ka ari mana pakaļa ir likta uz speles.

Gregs pacēla acis un drūmi uzlūkoja Aleksu.

-� Pieraugiet, ka nepiekasāt mani.

-� Tas ir, jūs gribējāt teikt, ka es drīkstu braukt uz Rietumteksasu?

-�� Nu, tur ta�u tas notika, vai ne?

-�� Jā, bet kā tad ar tām lietām, kas man patlaban uzti�cētas?

-� Uzticē�u sagatavo�anas darbus interniem un palūg�u, lai mums pagarina termiņus. Starp citu, es jau runāju ar Perselas apgabala prokuroru. Mēs kopā mācījāmies Juridiskajā skolā. Viņ� lieliski atbilst jūsu nolūkiem. Nav pārāk gudrs, ieprecējies augstākajās aprindās, augstākās par tām, no ku�rām cēlies viņ� pats, tāpēc alla� cen�as visiem izpatikt. Lūg�u, lai viņ� jums sniedz visu iespējamo palīdzību.

-� Varbūt to nevajadzētu īpa�i uzsvērt. Es negribētu, lai viņi priek�laikus nojaustu manus nolūkus.

-� Labs ir.

-� Paldies, Greg, viņa sirsnīgi teica.

-�� Nevajag man pateikties priek�laikus, viņ� apslāpē�ja Aleksas entuziasmu. Ja jums tur neveiksies, es no jums atteik�os. Tieslietu ministrs man ir licis manīt, ka es�mu iespējamais viņa amata mantinieks. Es to darbiņu gri�bu dabūt un labprāt redzētu tādu gudru smukulīti kā jūs vadām vienu no ministrijas departamentiem. Vēlētājiem tas arī patiktu.

Viņ� pavērsa pret Aleksu nikotīna notraipīto rādītāj�pirkstu.

-�� Bet, ja jūs tagad ar savu smuko cļupsīti iesēdīsieties peļķē, es izlik�os, ka nekad neesmu jūs pazinis, bērniņ. Vai pieleca?

-Jūs esat īsts kuņas dēls un rupeklis.

Grcgs pasmaidīja krokodila cienīgu smaidu.

-� Pat māmiņa mani diez ko nevarēja ciest.

-� Atsūtī�u jums pastkarti.

Aleksa pagriezās, lai ietu prom.

-� Pagaidiet mirkli. Man jums ir vēl kas sakāms. Jūsu rīcībā ir trīsdesmit dienas.

-Ko? �

-� Trīsdesmit dienas, lai atklātu kaut ko būtisku.

-Bet�

-� Tas ir tie�i tik ilgi, cik es varē�u attaisnot jūsu prom�būtni pārējo �ī biroja darbaļau�u acīs. Tas ir krietni vien ilgāks laiks, nekā jums vajadzētu pie�ķirt, ņemot vērā, ka jūsu rīcībā ir tikai neskaidras aizdomas. Vai nu samierinie�ties ar to, vai�

-� Es ar to samierinos.

Grcgs nezināja, ka Aleksas galvenais dzinulis �ajā lie�tā ir glu�i personiskas dabas. Viņa gribēja, lai vecmāmiņa pirms nāves dabūtu zināt Selīnas slepkavas vārdu. Aleksu nemulsināja tas, ka vecā dāma atrodas komas stāvoklī. Gan jau viņai kaut kā izdosies �o ziņu novadīt līdz Mcrlas apziņai. Vecmāmiņa varēs ar atvieglojumu izdvest pēdējo nopūtu, un Aleksa bija pārliecināta, ka viņai kaut reizi �labpatiks savu mazmeitu uzslavēt.

Aleksa noliecās pār Grega rakstāmgaldu.

-� Zinu, ka esmu uz pareizā ceļa. Es panāk�u, ka īstais slepkava stājas tiesas priek�ā, un, kad tas notiks, es panāk��u ari to, lai viņ� tiktu notiesāts. Gan jūs redzēsiet.

-Jā, jā. Iesākumam pietiks, ja jums izdosies noknieb�ties ar īstu kovboju. Un pacentieties visu sīki aprakstīt kādi bija pie�i, �aujamais un tā zeļļa �labākā drauga� iz�mēri.

-� Izvirtulis.

-�� Kuņa. Un nevajag aizcirst durvis ar troksni ak, sūds ar� ārā!

Tagad Aleksa �o tik�anos atcerējās ar smaidu. Grega dzēlīgās rupjības viņa neņēma par pilnu, jo ļoti labi zinā�ja, ka Hārpers viņu ciena kā profesionāli. Prokurora birojā Aleksa bija sākusi strādāt vasarā pirms iestā�anās Juridis�kajā skolā, un kop� la laika Gregs Hārpers bija viņas pa�domdevējs un draugs. Aleksa saprata, kādu risku Gregs uzņemas viņas dēļ, un augstu vērtēja sava patrona uzticē��anos.

Saņēmusi Hārpera atļauju rīkoties, Aleksa netērēja laiku velti. Ar dokumentiem, kas bija sakrāju�ies uz viņas rakstāmgalda, Aleksa lika galā vienas dienas laikā. Aiz�slēgusi dzīvokli, viņa agri no rīta izbrauca no Ostinas. Pa ceļam Aleksa īsu bridi iegriezās Vako pansionātā. Merlas stāvoklis nebija mainījies. Aleksa atstāja moteļa Rietum�nieks telefona numuru, lai nepiecie�amības gadījumā kāds no personāla varētu viņu sazvanīt.

No moteļa istabiņas viņa piezvanīja apgabala proku�roram uz mājām.

-�� Cestina kungu, lūdzu, Aleksa sacīja sievietei, ku�ras balsi izdzirda klausulē.

-� Viņa nav mājās.

-�� Cestina kundze? Gribu runāt ar jūsu vīru par kādu ļoti svarīgu jautājumu.

-� Kas zvana?

-� Aleksa Geitere.

Viņa izdzirda klusus smieklus.

-� Ak tad jūs esat tā, ko?

-� Kāda �tā�?

-�� Tā, kas apsūdzēja Mintonus un �erifu Lembertu slepkavībā. Pets pārnāca mājās lik uzbudināts, it kā viņam kāds būtu ie�āvis pakaļā. Nekad nebiju viņu redzējusi tik�

-� Piedodiet, -Aleksa aiz�ņaugtā balsi sievieti pārtrau�ca, vai jūs teicāt �erifs Lemberts?

�erifa iecirknis atradās Perselas apgabala tiesas nama apak�stāva. Aleksa atkal novietoja automobili skvēra maksas stāvvietā un iegāja ēkā.

Bija agrs, un apak�stāva'kabinetos nekādu rosību vel nemanīja. Stikloto �būrī�u� virknēm pa vidu atradās prāva de�ūrtelpa tie�i tāda pali kā visos citos �īs valsts �erifu iecirkņos. Pie griestiem ka mū�īgais mākonis virmoja ciga�re�u dūmi. Vairāki formas tērpos ģērbu�ies vīri bija sastā�ju�ies ap sildvirsmu, uz kuras kūpēja kafijas kanna. Viens no viņiem kaut ko stāstīja, bet, ieraudzījis Aleksu, aprāvās pusvārdā. Galvas viena pēc otras pagriezās uz viņas pusi. Visi blenza uz Aleksu, un viņa skaudri sajuta, ka ir neiede�rīgs sve�ķermenis �ajā vīrie�u valstībā. Perselas apgabala �erifa iecirknī sievietes pagaidām vēl nodarbinātas netika.

Aleksa saņēma drosmi un laipni sacīja:

-� Labrīt .

-�� �brīt, koris atbildēja.

-�� Mani sauc Aleksa Geitere. Es, lūdzu, gribētu runāt ar �erifu.

Priek�āstādī�anās bija lieka. Viņi jau zināja, kas Aleksa tāda ir un kāpēc ieradusies. Persela bija neliela pilsēti�ņa, un jaunumi te izplatījās ļoti ātri.

-�� Viņ� jūs gaid�? agresīvi apvaicājās viens no piln�varotajiem, iepriek� izspļāvis tabakas sulu bund�ā, kur kādreiz bi ja atradu�ās konservētas zaļās pupiņas.

-��� Domāju, ka viņ� būs ar mieru mani pieņemt, Aleksa daudznozīmīgi atbildēja.

-�� Vai jūs �urp atsūtīja Pets Cestins?

Aleksa no rīta bija vēlreiz mēģinājusi prokuroru sa�zvanīt, bet Ccstina kundze viņai pavēstīja, ka virs jau aiz�gājis uz biroju. Aleksa zvanīja Cestinam arī uz darbu, ta�u tur neviens necēla klausuli. Vai nu prokurors atradās ceļā no mājām uz darbu, vai mēģināja no viņas izvairīties.

-� Viņ� zina, kāpēc esmu �eit. Vai �erifs ir savā kabine�tā? viņa vaicāja mazliet skarbākā tonī.

-� Nedomāju vis.

-� Neesmu viņu redzējis.

-�� Jā, viņ� ir �eit, īgni izmeta viens no pilnvarota�jiem. Ienāca pirms pāris minūtēm.

Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz gaiteņa pusi.

-� Pēdējās durvis pa kreisi, kundzīt.

-� Paldies.

Viņa apveltīja vīrus ar pateicīgu smaidu, kaut sirdī ne�kādu pateicību nejuta, un devās pa gaiteni uz prjek�u. Aleksa gandrīz fiziski sajuta skatienus, kas viņu pavadīja. Viņa pieklauvēja pie norādītajām durvīm.

� Jā?

Rīds Lemberts sēdēja pie apbru�āta koka rakstāmgal�da, kas �ķita esam tikpat vecs kā tiesas ēkas pamatu akme�ņi. �erifs bija zābakos apautās kājas sakrustojis un atbal�stījis pret galda stūri. Tāpat kā iepriek�ējā dienā, viņ� bija vaļīgi atgāzies krēslā. �oreiz grozāmajā krēslā.

Lemberta kovbojcepure un ādas jaka karājās uz drēbju pakaramā stūrī starp zemo logu un sienu, ko no vienas

vietas klāja plakāti ar uzrakstu �Viņu. meklē policija�, kas bija piestiprināti ar nodzeltēju�u, vietām sa�okuroju�os līmlenti. Ar abām plaukstām �erifs turēja apdauzītu, kafi�jas biezumiem notraipītu tasi.

-�� �brīt, Geiteres jaunkundz.

Viņa tik sparīgi aizvēra durvis, ka ledusstikla panelis nodzinkstēja.

-�� Kāpēc man tas netika pateikts vakar?

-�� Kāpēc būtu vajadzējis sabojāt pārsteigumu? �erifs, blēdīgi smaidīdams, atjautāja. Kā jūs uzzinājāt?

-�� Nejau�i.

-�� Es jau zināju, ka agri vai vēlu jūs te parādīsieties.

Viņ� izslējās taisni.

-� Tomēr negaidīju, ka tas notiks tik agri no rīta.

Lemberts piecēlās un piedāvāja Aleksai otru no abiem

krēsliem, kas atradās �ajā telpā. Tad viņ� piegāja pie galdi�ņa, uz kura atradās kafijas vārītājs.

-�� Kafiju gribat?

-�� Cestina kungam būtu vajadzējis man to pateikt.

-��� Petam? Viņ� to nemū�am nebūtu darījis. Ik reizi, kad viņam iznāk sastapties ar kādu kutelīgu lietu, mūsu � prokurors trīc kā cāļa pakaļa.

Aleksa piespieda plaukstu pie pieres.

-�� Murgi gai�ā dienas laika.

Lemberts, nesagaidījis atbildi uz vaicājumu par kafiju, jau bija piepildījis tasi arī viņai.

-�� Krējumu, cukuru?

-���� Neesmu ieradusies pie jums viesos, Lemberta kungs.

Viņ� nolika tasi ar melnu kafiju uz rakstāmgalda stūra Aleksai priek�ā un pats atkal apsēdās.

-�� Diezgan nelāgs mūsu tik�anās iesākums.

-� Vai tad jūs esat aizmirsis, kāpēc esmu �eit?

-��� Nebūt ne, bet vai tad jūsu pienākumi liedz jums dzert kafiju? Varbūt tas ir reliģisks aizspriedums?

Aizkaitinātā Aleksa nolika somiņu uz rakstāmgalda, paņēma kafijas tasi, piegāja pie mazā galdiņa un iebēra ta�sē sauso kafijas baltinātāju.

Kafija bija stipra un karsta tāpat kā skatiens, ar kādu �erifs lūkojās Aleksā un daudz gar�īgāka, nekā remde�nais brūvējums, ko viņa torit bija dzērusi moteļa kafejnī�cā. Ja kafiju bija vārījis �erifs pats, viņ� to lietu labi pie�prata. Bet Lemberts jau vispār izskatījās pēc varen spējīga cilvēka. Ērti atgāzies krēslā, viņ� nebūt nelikās norai�zējies, ka tiek apvainots slepkavībā.

-� Kā jums patīk Persela, Geiteres jaunkundz?

-�� Neesmu te uzturējusies pietiekami ilgi, lai man par to jau būtu izveidojies savs viedoklis.

-�� Ei, liecieties nu mierā. Varu derēt, ka izjutāt pret �o pilsētu riebumu, vel nebūdama �urp atbraukusi.

-� Kāpēc jūs tā domājat?

-Tas ta�u būtu loģiski, vai ne? �eit nomira jūsu māte.

Nevērīgais tonis, kādā �erifs runāja par viņas mātes nāvi, Aleksu aizskāra.

-�� Viņa nenomira. Viņu noslepkavoja. Zvēriski.

-� Es atceros, drūmi atsaucās Lemberts.

-�� Protams. Jūs ta�u bijāt tas, kur� atrada viņas līķi, vai

ne?

Acis nodūris, �erifs labu bridi raudzījās savā tasē un tikai tad cēla to pie lūpām. Viņ� iztuk�oja tasi tā, it kā tā būtu glāze ar viski ju.

-� Vai jūs nogalinājāt manu māti, Lemberta kungs?

Tā kā iepriek�ējā dienā A Iek�ai nebija izdevies novē�rot Lemberta reakciju, viņa gribēja to redzēt tagad.

�erifs asi pacēla galvu.

-Nē.

Noliecies uz priek�u, viņ� atbalstījās ar elkoņiem pret rakstāmgaldu un ieskatījās Aleksai tie�i seja.

-�� Labāk uzreiz noskaidrosim, kurā pusē mēslu �upai mēs katrs stāvam. Tas ietaupīs laiku mums abiem. Ja jūs vēlaties mani nopratināt, juristes jaunkundz, jums būs jāpa�nāk, lai es tiktu uzaicināts stāties zvērināto tiesas priek�ā.

-� Jūs atsakāties man palīdzēt izmeklē�anā?

-��� To es neesmu teicis. Saskaņā ar Peta rīkojumu, mans iecirknis ir jūsu rīcībā. Un es arī personiski palīdzē��u jums, cik vien tas būs manos speķos.

-� Tā teikt, aiz labas sirds? viņa mīlīgi apvaicājās.

-�� Nē, tāpēc, ka es gribu, lai �ī liela reizi par visām rei�zēm tiklu noskaidrota. Vai saprotat? Lai jūs varētu vākties atpakaļ uz savu Ostinu, kur ir jūsu īstā viela, un atstātu pagātnes notikumus pagātnē, kur, savukārt, ir foīstā vieta.

Viņ� piecēlās, lai no jauna piepildītu savu kafijas tasi. Pāri plecam Lemberts jautāja:

-�� Kāpēc jūs vispār atbraucāt?

-Tāpēc, ka Bads Haikss manu mati nenogalināja.

-�� Pie velna, kā tad jūs to varat zināt? Varbūt pavaicā�jāt viņam pa�am?

-� To es nevarēju izdarīt. Viņ� ir miris.

Pēc tā, ka �erifs reaģēja uz �o paziņojumu, Aleksa saprata, ka viņ� to nav zinājis. Lemberts piegāja pie loga un, malkodams kafiju, domīgi raudzījās ārā.

-� Sasodīts. Dullais Bads ir miris.

-� Dullais Bads?

-�� Tā visi viņu sauca. Diez vai kāds zināja viņa uzvār�du, iekams tika nogalināta Seima un par Badu sāka rakstīt avīzēs.

-� Man stāstīja, ka viņ� esot garīgi atpalicis.

Pie loga stāvo�ais vīrietis palocīja galvu.

-� Jā, un viņam bija arī runas grūtības. Tik tikko varēja saprast, ko Bads grib teikt.

-� Vai viņ� dzīvoja kopā ar vecākiem?

-�� Bads dzīvoja pie mātes. Arī viņa nebija īsti riktīga. Bada māte nomira drīz vien pēc tam, kad viņ� tika aizsū�tīts uz dziednīcu.

Lemberts joprojām stāvēja ar muguru pret Aleksu un skatījās ārā caur �alūziju spraugām. Viņam bija glīts au�gums plati pleci, �auri gurni. D�insi bija par daudz pie�gulo�i. Aleksa domās sarāja sevi, ka atļāvusies to ievērot.

-�� Dullais Bads braukāja pa pilsētu ar lielu trīsriteni, �erifs stāstīja. Jau pa gabalu varēja dzirdēt viņu tuvoja�mies. Tā graba�a �īkstēja un grabēja kā ielu tirgotāja rateļi. Bads apkrāva riteni ar visādiem atkritumiem. Viņam patika lo�ņāt pa miskastēm. Mazām meitenītēm tika pie�kodināts turēties no viņa tālāk. Mēs, palaidņa puikas, par Badu smējāmies, centāmies visādi izjokot.

�erifs skumīgi papurināja galvu.

-� Kauna lieta.

-� Viņ� nomira valsts psihiatriskajā klīnikā, kur tika ie�slodzīts par noziegumu, ko nebija izdarījis.

To izdzirdis, �erifs strauji apcirtās.

-� To jūs nevarat pierādīt.

-� Es sadabū�u pierādījumus.

-� Tādu nav.

-�� Kāpēc jūs par to esat tik pārliecināts? Varbūt tajā rī�tā, kad jūs it kā atradāt Selīnas līķi, pamanījāties iznīcināt arī lieti�ķos pierādījumus?

Starp Lemberta biezajām uzacīm ievilkās dziļa rieva.

-���� Vai jums tie�ām nav nekā labāka, ko darīt? Vai jūsu nepadarīto darbu portfelis nav gana smags? Kāpēc jūs pir�mām kārtām gribat sākt tie�i ar �o lietu?

Aleksa minēja to pa�u iemeslu, ko bi ja nosaukusi Gregam Hārperam.

-��� Netika spriesta taisna tiesa. Badijs Haikss nebija vainīgs. Viņu apsūdzēja noziegumā, ko bi ja izdarījis kāds cits.

-� Proti, es. Juniors vai Engess?

-� Jā, viens nojums trim.

-� Kas jums to teica?

-� Vecmāmiņa Greiema.

-�� Ak, tā nu jau mēs esam nonāku�i pie kaut kā kon�krēta.

Viņ� aizbāza īk�ķi aiz siksnas. Saulē iedegu�ie pirksti nevērīgi rotaļājās ar siksnas sprādzi.

-�� Vai tad, kad vecmāmiņa jums to stāstīja, viņa piemi�nēja, cik pati bija greizsirdīga?

-� Vecmāmiņa? Uz ko tad?

-�� Uz mums. Uz Junioru un uz mani.

-�� Viņa man stāstīja, ka jūs abi un Selīna esat biju�i ne��ķirami kā trīs musketieri.

-�� Un viņai tas nepatika. Vai viņa jums ir teikusi, ka dievināja Selīnu?

To vecmāmiņai nemaz nebūtu vajadzējis sacīt. Vien�kār�ais nams, kurā Aleksa uzauga, bija pārvērsts par īstu viņas mātes svētnīcu. Pamanījis Aleksas saraukto pieri, �erifs pats atbildēja uz savu jautājumu.

-�� Redzu, ka to visu Greiemas kundze jums nav gan stāstījusi.

-�� Jūs domājat, ka esmu �eit ieradusies, personisku at�riebības jūtu vadīta.

-� Jā, tā es domāju.

-�� Bet tā tas nav, apgalvoja Aleksa. �ajā lietā ir pietiekami daudz neskaidrību, lai attaisnotos atkārtota iz�meklē�ana. Apgabala prokurors Hārpers ir tādās pa�ās do�mās.

-� Tas egomaniaks?

�erifs nicīgi nosprauslojās.

-�� Viņ� būtu gatavs apsūdzēt pats savu māti prostitūci�ja, ja vien tas viņu tuvinātu kārotajam tieslietu ministra amatam.

Aleksa zināja, ka �is vērtējums daļēji ir patiess. Viņa izmēģināja cilu piegājienu.

-�� Kad Cestina kungs būs labāk iepazinies ar faktiem, viņ� piekritīs, ka tolaik lietas izmeklē�anā pieļauti lieli trūkumi.

-�� Pels līdz vakardienai par Selīnu pat nebija dzirdējis. Viņam darba pilnas rokas, cīnoties ar narkotiku tirgotā�jiem un meksikāņu nelegālajiem imigrantiem.

-�� Vai jūs nosodāt mani par to, ka vēlos, lai uzvarētu taisnība? Ja jūsu māte bulu nodurta zirgu stallī, vai tad jūs nedarītu visu iespējamo, lai slepkava saņemtu pelnīto so�du?

-� Nezinu. Mana māmuļa pameta mani, kad es vēl biju pavisam mazs.

Aleksa sajuta pret Lcmbcrtu līdzjūtību, kaut zināja, ka nedrīkst to atļauties. Nu viņa vairs nebrīnījās, kāpēc foto�grāfijās Rīds izskatījās tik saspringts, ar savam vecumam neraksturīgi nopietnām acīm. Viņai nekad nebija ienācis prātā pavaicāt vecmāmiņai, kāpēc puisis izskatās nomākts.

-� Mani neapmierina tas, ka jāsaņem palīdzība no cil�vēka, kas ir viens no aizdomās turētajiem, Lemberta kungs.

Aleksa piecēlās un paņēma rokassomiņu.

-�� Paldies par kafiju. Piedodiet, ka iztraucēju jūs tik agrā rīta stundā. No �ī brī�a pēc palīdzības es griezī�os vietējā policijas iecirknī.

-� Pagaidiet mirkli.

Aleksa, kas jau gāja uz durvju pusi, apstājās un pa�griezās pret Lem bērtu.

-�� Kas tad vēl?

-� Nekāda policijas iecirkņa te nav.

�erifa paziņojuma apmulsināta, viņa noskatījās, kā Lemberts paņem cepuri un ādas jaku. Pagājis Aleksai ga�rām, �erifs atvēra durvis un sekoja viņai gaiteni.

-�� Ei, Sem, es eju prom. Bū�u tepat pāri ielai.

�erifa palīgs palocīja galvu.

-� �eit, lūdzu, sacīja Rīds, satverdams Aleksas elkoni un vadīdams viņu uz nelielu kvadrātveida liftu, kas bija redzams gaiteņa galā.

Viņi iegāja tajā abi reizē. Lemberts aizvēra �īksto�ās durvis. Ari lifta slīdē�anu lejup pavadīja griezīga skaņa. Aleksa klusībā cerēja, ka vecā kaste izturēs vismaz vēl �o nobraucienu.

Rīds Lemberts stāvēja viņai tik tuvu, ka abu drēbes saskārās. Aleksa sajuta siltumu, kas plūda no vīrie�a ķer�meņa. Viņa pūlējās par to nedomāt. Lemberts uzmanīgi pētīja jauno sievieti.

-� Jus esat līdzīga Selīnai, viņ� teica.

-� Ja, es zinu.

-� Jūsu augums, manieres. Mati jums tomēr ir tum�āki, un rudais tonis tajos ir vairak samanāms. Arī acis viņai bi�ja brūnas, nevis zilas kā jums.

Vīrie�a skatiens pārslīdēja Aleksas sejai.

-�� Līdzība tomēr ir uzkrīto�a.

-� Paldies. Domāju, ka mana māte bi jusi skaista.

-� Tā visi domāja.

-� Jus ari?

-�� Es jo īpa�i.

Lifts noraustījās un apstājās. Aleksa zaudēja līdzsvaru un uzgrūdās Lembertam. Rīds satvēra viņas roku un palī�dzēja atkal nostāties taisni. Viņa gādība laikam gan maz�liet ieilga, jo, atbrīvojusies no vīrie�a tvēriena, Aleksa ju�ta, ka viņai ir aizrāvusies elpa un mazliet reibst galva.

Viņi bija nobrauku�i pirmajā stāvā. Vadīdams Aleksu uz ārdurvīm, Lemberts uzvilka jaku.

-�� Mans automobilis novietots tepat netālu, ejot ārā no tiesas nama, viņa sacīja. Vai man nav jāiemet skaitī�tājā vēl kāda monēta?

-� Aizmirstiet to. Jums ir augstu stāvo�i draugi.

Viņa smaids neatsedza tik nevainojami līdzenu zobu rindu kā Junioram Mintonam, tomēr bija tikpat iedarbīgs. Aleksai vēderā kaut kas iekņudējās tāda savādā, bet pa�tīkama sajūta, kas darīja viņu piesardzīgu.

A�ais smaids padziļināja rievas Lemberta sejā. Viņ� nebūt neizskatījās jaunāks par saviem �etrdesmit trīs ga�diem, bet vēja aprautie vaibsti lieliski piedienēja spēcīga�jam, stiegrainajam vīrie�a augumam. Rīdām bija tum�blondi mati, kuriem friziera rokas laikam gan pārāk bie�i nepieskaras. Viņ� uzlika galvā melno filca kovbojcepuri, priek�pusē novelkot to gandrīz līdz uzacīm, kas bija tikai mazliet tum�ākas nekā viņa mati.

Lemberta acis bija zaļas. Aleksa to pamanīja jau tajā brīdī, kad ienāca �erifa kabinetā. Viņa nevarēja noliegt, ka Rīds Lemberts ir ļoti pievilcīgs vīrietis. Nemanīja nedz pusmū�a cilvēkiem raksturīgo izvirzīto vēderu, nedz atslā�bu�u muskuļu ļenganumu. Viņam bija divdesmitgadniēka tvirtais augums.

Aleksai bija nemitīgi sev jāatgādina, ka viņa ir neatka�rīgās Teksasas pavalsts prokurore un viņai jāskatās uz Rī�du Lembertu ar apsūdzētājas, nevis sievietes acīm. Turklāt viņ� piederēja pie citas paaudzes.

-�� Vai �orīt aptrūkās tīru formas tērpu? Aleksa jautā�ja, kad viņi �ķērsoja ielu.

Lemberts bija tērpies vecās, izbalēju�ās, apspīlētās Levi firmas d�īnās kā kovbojs, kas piedalās rodeo. Jaka bija �ūdināta no brūnas ādas un viduklī piegulo�a. Sprie��ot pēc spalvām, kas līda ārā no apkakles, ka�okāda, ar ko tā bija izoderēta, kādreiz piederējusi koijotam. Tikko viņi iznāca saules gaismā, viņ� uzlika lidotāja saulesbrilles. To stikli bija tik tum�i, ka viņa acis Aleksa vairs nevarēja sa�skatīt.

-�� Formas tērpu izskats man vienmēr iedvesis dziļu riebumu, tāpēc, kļūdams par �erifu, es liku viņiem skaidri un gai�i saprast, ka nevienu no tām riebeklībām nekad mugurā nevilk�u.

-�� Un kāpēc tad formas tērps jums' izraisa tādu riebu�mu?

Viņ� blēdīgi pasmaidīja.

-� Tāpēc, ka man alla� vajadzēja vai nu mukt, vai vis�maz izvairīties no kāda �ī apģērba gabala nēsātāja.

-� Jūs bijāt krāpnieks?

-� Huligāns.

-�� Un nonācāt sadursmēs ar varas pārstāvjiem?

-� Neskaitāmas reizes.

-�� Kas tad jums lika kļūt par citu cilvēku? Reliģiskā pārliecība? Bailes? Pāris cietuma kamerā pavadītu nak�u? Pāraudzinā�anas iestāde?

-� Nekas tamlīdzīgs,

Lemberts paraustīja plecus.

-� Es vienkār�i secināju, ka tā man būs vispiemērotākā karjera ja es protu tikt galā ar likuma kalpiem, gan pratī��u savaldīt arī likumu pārkāpējus. Esat izsalkusi?

Pirms Aleksa paguva atbildēt, viņ� jau vēra vaļā ka�fejnīcas B&B durvis. Par viņu iera�anos pavēstīja melo�diska zvaniņa.ietink�ķē�anās tas bi ja pierīkots virs dur�vīm. Kafejnīcā apmeklētāju netrūka acīmredzot ta bija iecienīta tik�anās vieta. �ķita, ka visi galdiņi sarkanas plastmasas virsmas uz hromēta tērauda kājām ir aizņem�ti. Rīds veda Aleksu uz brīvu kabīni pie pretējās sienas.

No visām pusēm skanēja sveicieni te sanāku�ie ie�rēdņi, sekretāres, fermeri, huligāni un kovboji bija atpazīs�tami pec sev vien raksturīgajiem apģērbiem. Visiem, izņe�mot sekretāres, kājās bija zābaki. Aleksa ieraudzīja Imod�inu, Peta �estina sekretāri. Tiklīdz viņi bija pagāju�i ga�rām Imod�inas galdiņam, sekretāre aizgūtnēm saka stāstīt sievietei, ar kuru kopā sēdēja, kas ir Aleksa un kāpēc viņa ieradusies Perselā. Jauna vēsts kā vēja pūsma pār�alca ka�fejnīcas telpu.

Skaidrs, ka �is Persclas �zieds� tikās kafejnīcā katru rītu, kad iestādēs bija pārtraukums kafijas dzer�anai. Sve��inieces iera�anas bi ja interesants jaunums, bet vēsts, ka atgriezusies Selīnas (Jeiteres meita tā jau bi ja sensācija. Aleksa jutās kā zibensnovedējs -jo uz viņu nepārprotami tika raidītas elektriskās strāvas. Da�as no tām bija naidī�gas.

No elektriskajām klavierēm savukārt plūda kādas mī�las dziesmiņas maigās skaņas. Tās sacentās ar diskusiju, ko varēja vērot nelielā melnbaltajā televizorā, kas atradās kafejnīcas stūrī. Pārrunāta tika vīrie�u impotence par lie�lu uzjautrinājumu trim bra�uļiem, kas ik pa brīdim ierēcās pilnā kaklā. Pretsmēķē�anas kustība Perselu vēl nebija sasniegusi, un gaiss bija tik biezs, ka tajā varēja cirvi pa�kārt. Smar�oja pēc ceptas cūkgaļas.

Pie viņu galdiņa pienāca tum�i sarkanās elastikas bik�sēs un zeltainā atlasa blūzītē tērpusies viesmīle. Viņa atne�sa divas tases ar kafiju un �ķīvi ar svaigi ceptiem rausī�iem. Aci piemiegusi, viesmīle noteica:

-�� �brīt, Rīd.

Un viņa atkal ai/traucās uz virtuvi, kur pavārs izveicī�gi kūla olas, neizlai�ot no lūpām cigareti.

-�� Lūdzu, cienājieties.

Aleksa nelikās divreiz lūgties. Rausīsi vēl bija silti, un cukura glazūra kusa uz mēles.

-�� Jūsu pasūtījums jau bi ja sagatavots. Vai �is ir jūsu galdiņ�? Un brokastīs jūs laikam vienmēr ēdat vienu un to pa�u.

-�� Kafejnīcas īpa�nieka vārds ir Pīts, viņ� atbildēja, norādīdams uz pavāru. Es mēdzu te iegriezties katru rī�tu, ejot uz skolu, un viņ� cienāja mani ar brokastīm.

-�� Kāda augstsirdība.

-�� Tā nebi ja nekāda labdarība, Lemberts strupi attei�ca. Pēcpusdienā, pēc skolas, es uzkopu kafejnīcu.

Aleksa negribot bija pieskārusies vārīgai vietai. Rīds Lemberts sāpīgi pārdzīvoja sērdienīgo bērnību. Bet patla�ban nebija īstais brīdis viņam par to vēl kaut ko jautāt. Apkārt bija pārāk daudz acu un ausu.

�erifs notiesāja divus rausī�us, katru kumosu noskalo�dams ar melnu kafiju. Viņ� ēda ātri, lietpratīgi, parādot ēdienam pienāko�os cieņu kā cilvēks, kas pieļauj iespē�ju, ka pie nākamās maltītes tik drīz vis netiks.

-�� Te laikam alla� ir stāvgrūdām pilns, viņa piezīmē�ja, pusapzināti laizīdama no pirkstiem saldo glazūru.

-� Jā. Perselas ilggadīgie iedzīvotāji, pie kuriem piede-

ru ari es, jaunmodīgās ēstuves un ieskrietuves neatzīst. vļt

Tās mēs atvēlam jaunatnācējiem un pusaud�iem. Ja mums nepiecie�ams sastapt kādu cilvēku un viņa nav nedz dar�bā, nedz mājās, varam būt dro�i, ka atradīsim viņu B&B.

Dro�i vien ari Engēss kuru katru brīdi būs klāt. Mintonu uzņēmumu birojs atrodas tikai vienu kvartālu tālāk, bet darījumus viņ� kārto galvenokārt �eit.

-�� Pastāstiet man par Mintoniem.

�erifs paņēma pēdējo rausīti, jo bija skaidri redzams, ka Aleksa to neēdīs.

-�� Viņi ir bagāti, bet nemēdz ar to plātīties. Pilsētas ie�dzīvotāji Mintonus labi ieredz.

-�� Vai arī baidās no viņiem.

-�� Da�i varbūt, viņ�, paraustījis plecus, pieļāva.

-� Ran�o ir tikai viena no viņu darījumu jomām?

-� Jā, bet tā tomēr ir galvenā joma. Engess to radījis no tuk�as vietas, strādājot kā apsēsts.

-� Ar ko īsti viņi tur nodarbojas?

-�� Galvenokārt ar sacīk�u zirgu audzē�anu un apmācī��anu. Tie lielākoties ir tīrasiņu �ķirnes zirgi. īso distan�u rik�otāji. Vienlaikus ran�o tiek sagatavoti kādi simt pie�cdesmit sacīk�u zirgi.

-� Tā rādās, ka jūs �os cilvēkus labi pazīstat.

-�� Man pa�am pieder pāris sacīk�u zirgu. Tie pastāvīgi uzturas Mintonu ran�o.

Lemberts norādīja uz Aleksas pustuk�o kafijas lasi.

-�� Ja esat beigusi brokastot, es jums gribētu kaut ko parādīt.

-�� Ko tad? viņa jautāja, pārsteigta par pēk�ņo sarunas temata maiņu.

-� Tas nav tālu.

h.

Viņi izgāja no kafejnīcas, ta�u tikai pēc tam, kad Rīds

bija atvadījies no visiem, ar ko sasveicinājās ienākot. Par brokastīm viņ� nemaksāja, bet pavārs Pīts atvadu sveicie�nam pacēla roku un viesmīle mīlīgi papliķēja �erifa plecu.

Rīda dienesta automobilis bleizers ar kravas kasti atradās stāvvietā tiesas nama priek�ā. īpa�a zīme norādīja, ka konkrētā vieta paredzēta tikai �erifa braucamajam. Viņ� atslēdza automobiļa durtiņas, palīdzēja Aleksai iekāpt ka�bīnē, kas atradās diezgan augstu no zemes, tad iekāpa ari pats. Viņi bija pabrauku�i garām tikai da�iem namu kvar�tāliem, kad Lemberts automobili atkal apturēja.

-� Te tā ir, viņ� teica.

-� Kas?

-�� Māja, kurā dzīvoja jūsu māte.

Aleksa pagrieza galvu, lai uzmanīgāk aplūkotu veco koka ēku.

-��� Mājas apkārtne, protams, ir mainījusies. Laiks to nav saudzējis. Ietves malā kādreiz auga koks tur, kur ie�la met nelielu līkumu.

-� Jā. Esmu to redzējusi fotogrāfijās.

-�� Pirms da�iem gadiem tā mū�s beidzās. Koku nācās nozāģēt. Lai būtu kā būdams, es domāju, ka jūs gribēsiet �o vietu redzēt, viņ� piebilda, iedarbinādams automobiļa motoru.

-� Paldies.

Bleizers sāka braukt, bet Aleksa aizvien vēl nenolaida acis no mājas. Tās baltais krāsojums bija kļuvis pelēks. Karstā vasaras saule gadu no gada bi ja balinājusi fasādes logu audekla nojumes. Māja ne�ķita pievilcīga, tomēr Aleksa, pagriezusies sēdeklī, raudzījās atpakaļ, kamēr vien ēka bi ja saskatāma.

Tātad �eit viņa bi ja dzīvojusi kopā ar savu māti. Divus īsus mēne�us. Sajās istabās Selīna bija viņu barojusi, van�nojusi, �ūpojusi uz rokām un dziedājusi viņai �ūpuļdziesmiņas. STs mājas sienas hija pieskandējusi Aleksas raudā��ana naktīs, un tās bi ja arī dzirdēju�as mīl vārdiņus, ko Se�ima �ukstēja savai mazajai meitiņai.

To visu Aleksa, protams, nevarēja atcerēties. Bet viņa zināja, ka ta tas varēja būt.

Apspiedusi aizkustinājumu, Aleksa atgriezās pie ka�fejnīcā aizsāktās sarunas.

-�� Kāpēc Mintoniem ir tik ļoti no svara saņemt atļauju zirgu skrie�anās trases būvei?

�erifs paskatījās uz Aleksu tā, it ka viņa būtu pajautā�jusi kaut ko pilnīgi stulbu.

-� Tas nesīs peļņu. Kāds iemesls tad vēl varētu būt?

-Tā rādās, ka naudas viņiem ir gana.

-�� Naudas nevienam nekad nav gana, viņ� atbildēja ar drūmu smaidu. Kaut ko tādu varētu apgalvot vienīgi cilvēks, kas ir bi jis tik nabadzīgs kā es. Paskatieties visap�kārt.

Lemberts ar �estu norādīja uz tuk�ajiem veikaliem, kam viņi tobrīd brauca garām.

-�� Redzat viss apstājies. Slēgts, slēgts, slēgts� Tas �odien lasāms uz daudzām durvīm. Satricinājums naftas tirgū praktiski iznīcināja mūsu pilsētas ekonomiku. Te gandrīz katram otrajam darbs bi ja saistīts ar naftas darīju�miem.

-� Es to visu saprotu.

-� Tie�ām? �aubos gan, viņ� nievīgi noteica. Pilsē�tai zirgu skrie�anās trase ir nepiecie�ama, lai izdzīvotu. Varu jums arī pateikt, kas tai nav nepiecie�ams, zilacai�na, sarkanmataina juriste zvērādu ka�okā, kurai vēl slapj� aiz ausīm un kura ieradusies, lai celtu aug�ā senaizmirstas lietas.

-�� Es �eit esmu ieradusies, lai izmeklētu slepkavību, Aleksa atcirta, negaidītā apvainojuma aizskarta. Sacīk�u trasei, azartspēļu licencei un vietējai ekonomikai ar to nav nekāda sakara.

-�� Pie velna, sakars ir, un vistie�ākais. Ja jūs iznīcinā�siet Mintonus, visam Perselas apgabalam būs gals klāt.

-�� Ja Mintonus atzīs par vainīgiem, viņi pa�i būs sevi iznicināju�i.

-�� Klausieties, jaunkundzīt, neko jaunu par mātes no�slepkavo�anu jūs �eit neatklāsiet, tikai saduļķosiet ūdeni. Vietējie jums nepalīdzēs. Neviens par Mintonicm neteiks ļaunu vārdu, jo �ejienie�u nākotne atkarīgi� no trases, ko viņi solās būvēt.

-��� Un jūs būsiet pats pirmais, kas turēs muti, palik�dams uzticīgs �ai ģimenītei.

-�� Sasodīts, jums taisnība!

-�� Kāpēc? Aleksa uzstājīgi vaicāja. Varbūt tāpēc, ka Mintoni zina jūs lajā zirgu stalli bijāt labu laiku pirms tam, kad �atklājāt� manas mātes līķi? Starp citu, ko jūs tur vispār darījāt?

-� To pa�u, ko katru dienu. �ķūrēju no staļļa ārā mēs�lus. Tolaik es strādāju pie Engesa.

Viņa apmulsa.

-�� Ak tā. To es nezināju.

-�� Jūs ļoti daudz ko nezināt. Un priek� jums būtu la�bāk, ja tas tā arī paliktu.

Viņ� iebrauca stāvvietā pie tiesas nama un nobremzēja tik strauji, ka Aleksa sasvērās uz priek�u. Viņai �ķita, ka dro�ības josta to ir tik tikko noturējusi.

-�� Jūs rīkotos prātīgāk, Geiteres jaunkundz, ja liktu pa�gātni mierā.

-�� Paldies, �erif. Es pārdomā�u jūsu ieteikumu.

Aleksa izkāpa no automobiļa un aizcirta durtiņas.

Domās nolamājies, Rīds noskatījās, kā viņa aiziet pa ietvi. Viņ� velējās, kaut spētu atslābināties un vienkār�i ar labpatiku nolūkoties jaunās sievietes skaisti veidotajās kā�jās, patīksmināties par viņas gurnu vilino�o līganumu un visiem citiem sievi�ķajiem daiļumiem, ko �erifs bija ievē�rojis jau iepriek�ējās dienas pēcpusdienā, kad Aleksa ienā�ca Pēta Cestina kabinetā. Viņas vārds �o prieku Lembertam bija laupījis.

Soliņus meitu, viņ� nodomāja, apjukumā nogrozīdams galvu. Nebija nekāds brīnums, ka Aleksa viņam �ķita tik pievilcīga. Viņas matē bija kļuvusi par Rīda sirds�draudzeni pēc incidenta pamatskolā kāds nekaunīgs zel�lis bija uzdro�inājies Selīnu sāpīgi aizvainot, jo viņai vairs nebija tēva. Selinas tēvs bija pēk�ņi nomiris ar infarktu.

Zinādams,"cik ļoti var aizskart apvainojumi, kas sais�tīti ar vecākiem, to esamību vai neesamību -, Rīds bija meties Selīnu aizstāvēt. Viņ� bija kautiņā uzvarējis un nā�kamajos gados kāvies viņas dēļ vēl neskaitāmas reizes. Rīds kļuva par Selinas uzticamo bruņinieku, un drīz ne�viens vairs neuzdro�inājās sarunāt viņai rupjības. Starp Rīdu un Selīnu nodibinājās cie�a savienība. Tā bija nepa�rasta divu jaunie�u draudzība. Un tad viņiem pievienojās tre�ais Juniors.

Lemberts zināja, ka viņam nevajadzētu brīnīties par izjūtam, ko viņā uzjundījusi prokurora palīdze no Ostinas. Vienīgais, kam vajadzēja �erifu darīt modru, bija �o izjūtu intensitāte. Lai gan Selīna bija dzemdējusi bērnu, viņa no�mira, vēl būdama jauna meitene. Aleksandra bija tās sie�vietes iemiesojums, pai; kādu Selīna bulu varējusi kļūt.

�erifs Lemberts labprāt būtu atvairījis interesi, ko vi�ņā izraisīja Aleksa, norakstījis to uz nostalģijas rēķina ta teikt, tās ir tikai saldsērīgas atmiņas par bērnības draudze�ni. Bet, ja Rīds to darītu, viņ� melotu pats sev. Pietika at�cerēties urdo�o nemieru tajā brīdī, kad Rīds noskatījās, kā Aleksa laiza no pirkstiem glazūru, lai viņ� saprastu, kāda veida interesi �ī sieviete viņā izraisa.

-�� Kungs Jēzu!

Tas izskanēja kā lāsts. Rīds apzinājās, ka Aleksas fi�ziskais valdzinājums iedarbojas uz viņu tikpat spēcīgi kā savulaik Selīnas �arms. Un to viņ� bija apjautis neilgi pirms tam, kad atrada Selīnu stallī miru�u.

Kā gan divām sievietēm, kuras vienu no otras �ķira divdesmit pieci gadi, varēja būt tik spēcīga ietekme uz Rī�da Lemberta dzīvi? Mīlestība uz Selīnu bija viņu gandrīz pazudinājusi. Viņas meita iemiesoja sevi tikpat reālus draudus. Ja viņa sāks rakņāties pagātnē, Dievs vien zina, kāda vētra var sacelties.

Lembertam nebūt negribējās �ķirties no �erifa amata tas nodro�ināja viņam pārticību un stāvokli sabiedrībā. Nolādēts, kaut kādas senaizmirstas krimināllietas izmeklē��ana nedrīkstēja aptum�ot viņa nākotni.

Ne jau tāpēc Rīds visus �os gadus bija rāvies melnās miesās, lai ļautu pelnītajam atalgojumam izslīdēt no pirk�stiem. Viņa pieaugu�a cilvēka dzīvei bija vairākkārtīgi jāatmaksā Rīdām par drūmo bērnību. Viņam bija izdevies iemantot Perselas iedzīvotāju cieņu, un pēc tā Rīds vien�mēr bija ilgojies. Viņ� tagad nestāvēs un mierīgi nenoska�tīsies, kā Aleksa ar savu darbo�anos atkal atgādinās vi�siem par Rīda Lemberta izcelsmi. Vīzdegunīgā juristes jaunkundze var Rīdu iznīcināt, ja viņ� to laikus neapturēs.

Cilvēkiem, kas apgalvoja, ka materiālie labumi nav svarīgi, parasti gan nekā netrūka. Rīdām nekad agrāk ne�kas nebija piederējis. Līdz tam brīdim, kad viņ� kļuva par

�erifu. Un nu Rīds Lembcrts bija gatavs uz visu, lai iegūto nosargātu.

Izkāpis no automobiļa un iedams iek�ā tiesas namā, viņ� nolādēja dienu, kad Aleksandra Geitere bija nākusi pasaulē. Vienlaikus Rīds nespēja atturēties no prāto�anas, vai viņas maigās lūpas nav spējīgas uz kaut ko patīkamā�ku par juridiskaja �argonā izteiktu apsūdzību raidī�anu.

Viņ� bija gatavs likt ķīlā nākamo uzvaru zirgu skrie�a�nās sacīkstēs, ka tā tas noteikti ir.

Tiesnesis D�ozefs Volless bija viens no Prērijas aptie�kas labākajiem pircējiem viņ� tur regulāri iegādājās zā7 Ies gremo�anas veicinā�anai. Paēdis len�u, tiesnesis piecē�lās no galda, un viņam uzreiz bi ja skaidrs, ka jāiedzer pā�ris karotes mikstūras, pretējā gadījuma viņu gaida nepatī�kama pēcpusdiena. Maltīti katru dienu gatavoja viņa meita Steisija vienīgais izņēmums bija svētdienas, kad abi pusdienoja klubā ārpus pilsētas. Steisijas gatavotie ķiļ�ķeni mīksti un gaisīgi ka aizvien bija sagūlu�i tiesne�a vēderā kā golfa bumbiņas.

-�� Vai tev kas kai�?

Viņa bi ja pamanījusi, ka tēvs izklaidīgi brauka vēderu.

-� Nē, viss kārtībā.

-�� Cālis ar ķiļķeniem ta�u vienmēr bijis viens no ta�viem mīļākajiem ēdieniem.

-�� Len�s bija ļoti gards. Man �odien vienkār�i ir tāds nemierīgs vēders.

-�� Pasūkā kādu piparmētru konfekti.

Steisija pasniedza tēvam kristāla trauku ar saldumiem, kas pastāvīgi atradās uz nevainojami spodrā ķir�koka kafi�jas galdiņa. Tiesnesis paņēma sarkanbaltā papīriņā ievīstī�to konfekti, attina to un iebāza mutē.

-� Vai tavs vēders saniķojies kāda īpa�a iemesla dēļ?

Kad pirms vairākiem gadiem nomira Steisijas māte,

viņa kļuva par tēva aprūpētāju mātes vietā. Steisija nebija precējusies un strauji tuvojās pusmū�am. Viņai nekad ne�bija bijis nekādu godkārīgu nodomu. Mājsaimnieces stā�voklis Steisiju apmierināja. Tā kā viņai nebija nedz vira, nedz bērnu, par kuriem rūpēties, Steisija aptekāja tēvu.

Viņa nekad nebija bijusi izcila skaistule, un gadi Stei�sijas diezgan no�ēlojamo ārieni, protams, daiļāku nepada�rīja. Viņas izskatu pat ar smalkjūtīgiem eifēmismiem rak�sturot bija diezgan neiespējami. Neraugoties 11/. to, Steisi�jas sabiedriskais stāvoklis Perselā bija visai ievērojams.

Visu pilsētiņas svarīgāko dāmu apvienību sarakstos varēja lasīt Steisijas Vollesas vārdu. Viņa vadīja meiteņu nodarbības Pirmās metodistu baznīcas Svētdienas skolā, katru sestdienas rītu cītīgi apmeklēja veco ļau�u pansionā�ta iemītniekus, bet otrdienās un ceturtdienās spēlēja bri�d�u. Steisijas dienas kārtība alla� bija saspringta. Viņa valkāja skaistus, dārgus tērpus, bet izvēlējās modeļus, kas butu piedienēju�i daudz vecākai sievietei.

Steisijas manieres bija nevainojamas, viņas uzvedī�ba izsmalcināta, bet raksturs rāmi apvaldīts. Vil�anos un sarūgtinājumus viņa pārcieta ar apbrīnas vērtu cēlumu. Visi uzskatīja, ka Steisija ir laimīga un apmierināta.

Viņi kļūdījās.

Tiesnesis Volless, mazs, kalsnējs vīrelis, pa ceļam uz ārdurvīm uzvilka savu smago mēteli.

-�� Vakar vakarā man piezvanīja Engess.

-���� Ak tā? Ko viņ� gribēja? vaicāja Steisija, sacelda�ma tēva mēteļa apkakli, lai viņa ausis būtu pasargatas no vēja.

-�� Vakar atbraukusi Selinas Geiteres meita.

Steisijas darbīgās rokas uz mirkli sastinga, un viņa pa�kāpās soli atpakaļ. Tēva un meitas acis sastapās.

-�� Sclīnas Geiteres meita? �Steisija smalkā, spiedzīgā balsi pārvaicāja.

Viņas lūpas bija bālas kā krīts.

-��� Vai tu atceries Selīnas mazuli? �ķiet, viņu sauca Aleksandra.

-�� Jā, atceros. Meitenīti patie�ām sauca Aleksandra, Steisija stomīgi atbildēja. Viņa ir �eit, Perselā?

-�� Kop� vakardienas. Pieaugusi jauna sieviete.

-�� Kāpēc tu man to nepasacīji jau vakar?

-�� Tu no tām �ili viesībām atgriezies krietni vēlu. Es jau bi ju gultā. Zināju, ka tu ari esi nogurusi, un nebija ne�kādās vajadzības tevi satraukt ar jaunām vēstīm.

Steisija novērsās un sāka lasīt ārā no saldumu trauka tuk�os konfek�u papīriņus. Viņas tēvam piemita kaitino�s paradums atstāt tos turpat.

-�� Kāpēc gan lai cs satrauktos par Selīnas meitas pēk��ņo iera�anos?

-�� Tev, protams, nekāda īpa�a iemesla satraukumam nav, atteica tiesnesis, bet viņ� bi ja priecīgs, ka meita to�brīd uz viņu neskatījās. Bet mūsu sasodīto pilsētiņu �is notikums neap�aubāmi satrauks.

Steisija pagriezās pret tēvu. Viņas pirksti burzīja caur�spīdīga celofāna strēmeli.

-�� Kāpēc tu tā domā?

Tiesnesis pielika pie lūpām dūri, lai apspiestu sāpīgu atraugu.

-�� Viņa ir apgabala prokurora palīdze Ostinā.

-� Sclīnas meita? iesaucās Steisija.

-�� Vella bū�ana, vai ne? Kas gan būtu domājis, ka ve�cajai Merlai Grcicmai tā paveiksies ar meitenes audzinā��anu.

-� Tu man joprojām neesi pateicis, kāpēc viņa ieradu�sies Perselā. Tāpat vien, paviesoties?

Tiesnesis papurināja galvu.

-� Baidos, ka viņa �urp atbraukusi darba darī�anās.

-�� Vai tam ir kāds sakars ar azartspēļu licences pie�ķir��anu Mintoniem?

Viņ� novērsās un nervozi knibināja mēteļa pogu.

-�� Nē, viņa� nu, viņa dabūjusi apgabala prokurora at�ļauju no jauna izmeklēt savas matēs slepkavības lietu:

Steisijas kaulainie pleci salīka, padarot viņas jau tā nenozīmīgās krūtis tikko samanāmas. Viņa drud�aini mēģināja sataustīt sev aiz muguras kādu atbalsta punktu.

Tiesnesis, izlikdamies, ka nemana meitas satraukumu, sacīja:

-�� Viņa bija lūgusi Petu �estinu, lai tas viņai noorgani�zē tik�anos ar Mintoniem un Rīdu Lcmbcrtu. Engess man teica, ka viņa nākusi klajā ar visai di�manīgu paziņojumu, proti, kad izmeklē�ana bū�ot galā, Aleksandra zinā�ot, kur� no viņiem trim ir slepkava.

-� Ko? Vai viņa ir traka?

-�� Engess tā nedomā. Viņ� apgalvo, ka Selinas meita esot bijusi asa, bet savaldīga un pārliecinājusi viņu par sa�vu nodomu nopietnību.

Steisijai beidzot bija izdevies sataustīt sofas paroceni, un viņa pateicīgi uz tā atslīga, piespiedusi �auro plaukstu kaklam.

-�� Kā Engess uz to reaģēja?

-�� Tu ta�u pazīsti Engesu. Viņu nekas nespēj saliekt.

Man �ķita, ka viņ� par to visu uzjautrinās. Teica, ka ba�ām nav pamala viņa nevarēs sadabūt nevienu pierādījumu, ko celt priek�ā zvērināto tiesai, jo tādu pierādījumu glu�i vienkār�i nav. Vainīgs bija dullais Bads.

Tiesnesis izslējās.

-�� Un neviens nevarēs ap�aubīt mana lēmuma pareizuinu. Tas puisis nebija pieskaitāms, un viņu nevarēja tiesāt.

-�� Es arī tā domāju, sacīja Stcisija, ka vienmēr gata�va aizstāvēt tēvu. Tev nebija cilas izejas, ka vien nosūtīt dullo Badu uz to dziednīcu.

-�� Katru gadu pārlūkoju viņa slimības vēsturi un pie�prasīju rakstiskas liecības no ārstiem, kas viņu ārstēja. Tā dziednīca nav nekāda klaidoņu patversme. Tā ir viena no pavalsts labākajām psihiatriskajām klīnikām.

-Tēt, neviens tevi nenosoda. Augstais Dievs, par tevi ta�u liecina tava darba biogrāfija. Tu esi tiesnesis jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, un tava reputācija ir nevainojama.

Viņ� pārlaida plaukstu plānajiem matiem.

-�� Man tikai nepatīk, ka to visu tie�i tagad cels atkal aug�ā. Varbūt man vajadzētu aiziet pensijā pirms laika, negaidot līdz. nākamajai vasarai, kad bū�u sasniedzis pen�sijas vecumu.

-�� Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, Jūsu Godība. Tu novil�ksi tiesne�a mantiju tikai tad, kad būs pienācis laiks iet pensijā, un ne dienu agrāk. Tu ta�u neatkāpsies no amata kādas tikko Juridisko skolu pabeigu�as zaļknābes dēļ.

Neraugoties uz apņēmīgo atbalstu, ko pauda Stcisijas vārdi, viņas acis tomēr nodeva nemieru, ko patiesībā juta tiesne�a meita.

-�� Vai Engess sacīja, ka meitene� kāda viņa izskatās? Vai viņa ir līdzīga Selīnai?

-�� Mazliet.

Tiesnesis piegāja pie ārdurvīm un atvēra tās. Ārā ejot, viņ� pāri plecam no�ēlas pilnā balsī nomurmināja:

-� Engess teica, ka meitene esot pievilcīgāka, nekā bi�jusi viņas māte.

Steisija ka sastingusi palika sē�am uz sofas paroceņa vēl labu laiku pēc tam, kad tiesnesis jau bija aizgājis. Viņa raudzījās kaut kur tālumā, pilnīgi aizmirsusi, ka jānomaz�gā netīrie trauki.

-� Sveicināti, tiesnesi Volles. Mani sauc Aleksa Gēitere.

Priek�āstādī�anās patiesībā bija lieka. Viņ� bija sapra�tis, kas ir apmeklētāja, tajā pa�ā brīdī, kad spēra kāju sava biroja priek�telpā. Lipskomba kundze, tiesne�a sekretāre, bija ar galvas mājienu norādījusi uz krēslu, kas stāvēja pie pretējās sienas. Pagriezies viņ� ieraudzīja jaunu sievieti viņai vajadzēja bīit divdesmit piecus gadus vecai, ja ties�ne�a aprēķini bija pareizi kas sēdēja uz krēsla ar taisno atzveltni, pa�pārliecināti izslējusies ka karaliska augstība. �o stāju viņa bi ja mantojusi no savas mātes.

Tiesnesim nebijā iznācis personiski daudz saskarties ar Selīnu Geiteri, bet viņam par �o meiteni visu izstāstīja Steisija. Vienpadsmit gadus abas mācījās vienā klasē. Pro�tams, Steisija attēloja viņam Selīnu tādu, kādu to redzēja ar greizsirdīgas pusaudzes acīm, �� iedomīga meitene, kas apzinās, ka ir skaista, un dancina klases puikas pēc sava prāta, ari tos divus, kas viņai pa�ai tomēr kaut ko nozīmē�ja,-Junioru Mintonu un Rīdu Lembcrtu.

Selīnas deļ Steisijas sirds bija tikusi neskaitāmas reizes salauzta. Jau tas vien bija pietiekams iemesls, lai tiesnesis �o skaistuli nicinātu. Un, tā kā Aleksa bija viņas meita, āri pret viņu Volless izjuta nepatiku no pirmā acu uzmetiena.

-� Sveicināta, Geiteres jaunkundz.

Tiesnesis paspieda viņas pretim pastiepto roku, ta�u nepaturēja Aleksas plaukstu savējā ilgāk, nekā to prasa pieklājības normas. Viņam bija grūti uztvert �o moderno sievieti kā kolēģi. Vollesam labāk patika juristi, kas valkā�ja baltus kreklus un ķemmvilnas uzvalkus, nevis elegantas kostīmkleitas ar īsiem svārciņiem un zvērādas. īstenam ju�ristam piedienēja tikko jau�ams tabakas un likumu krāju�mu ādas vāku aromāts, nevis izsmalcinātas dāmu smar�as.

-� Vai apgabala prokurors Cestins jūs jau ir informējis, kāpēc esmu ieradusies?

-Jā. �orīt. Bet Engess man to pavēstīja jau vakar.

Viņa pielieca galvu, it kā gribēdama sacīt, ka �ī ziņa ir ievērības vērta un paturama prātā, lai vēlāk to pārdomātu. Tiesnesis bija gatavs sevi iedunkāt par lādu izpļāpā�anos.

Patiesību sakot, viņ� bija diezgan apmulsis. Engesam Mintonam bija taisnība. Aleksandra CJeitere izskatījās vēl glītāka nekā viņas māte.

Kad viņa pagrieza galvu, saules stari, kas ieplūda tel�pā caur �alūzijām, lika viņas matiem iemirdzēties. Ka�oka apkakle pieskārās Aleksas vaigam, pie�ķirot viņas sejas ādai svaigi pluktas aprikozes .samtaino krāsainību. Steisijai bija tie�i tāds pats ka�oks, ta�u, to uzvelkot, viņas sejas krasa atgādināja aukstus pelnus.

-� Vai mēs nevarētu aprunāties jūsu kabinetā, tiesnesi Volies? Aleksa pieklājīgi vaicāja.

Tiesnesis glu�i nevajadzīgi ielūkojās rokaspulkstenī.

-�� Baidos, ka tas ir pilnīgi neiespējami. Patiesību sa�kot, es �eit ienācu tikai tāpēc, lai paņemtu man atstātos zi�ņojumus. Visu atliku�o pēcpusdienu es pavadī�u ārpus bi�roja man norunāta svarīga tik�anās.

Lipskomba kundze no pārsteiguma satrūkās �ī nevil��ā kustība apliecināja, ka tiesnesis melo.

Aleksa īsu brīdi pētīja savu kurpju purngalus.

-�� Man nepatīk uzstāt, bet �oreiz tomēr nāksies to da�rīt. Lieta ir ļoti svarīga, un es gribētu pēc iespējas ātrāk uzsākt izmeklē�anu. Pirms speru nākamos soļus, man jā�pārbauda da�u faktu pareizība kopā ar jums. Tas neaiz�ņems pārāk daudz laika.

Viņas lūpu kaktiņi savilkās uz aug�u Aleksa tiesne�sim uzsmaidīja.

-�� Esmu pārliecināta, ka jūsu sniegto palīdzību augsti novērtēs mana priek�niecība Ostinā.

Tiesnesis Volless nebija muļķis. Tāda nebija arī Aleksa. Viņa zināja, ka nevar tiesnesim piedraudēt ar augstākstāvo�u personu neapmierinātību, bet varēja likt viņam noprast,'ka nesadarbo�anās gadījumā Trevisas apgabala prokurors būs vīlies un viņ� bija valdības aprindām tuvu stāvo�s cilvēks.

-� Labi, ienāciet, lūdzu.

Viņ� novilka mēteli, palūdza, lai Lipskomba kundze atbild uz telefona zvaniem, un sekoja Aleksai, kas jau bija iegājusi viņa kabinetā.

-� Apsēdieties.

-� Paldies.

Dedzino�ā sajūta vēderā lika tiesnesim domāt par neatdzisu�u meteoru, kas iekļuvis viņa zarnās. Pa ceļam uz tiesas namu viņ� divas reizes bija iedzēris pa malkam mikstūru, kas mazināja skābes daudzumu kuņģī, bet tas neko nebija līdzējis. Aleksa nebūt neizskatījās satraukta. Viņa apsēdās otrpus rakstāmgalda un ar graciozu kustību atbrīvojās no ka�oka.

-�� Ķersimies pie lietas, Geiteres jaunkundz, tiesnesis valdonīgi sacīja. Ko jūs vēlaties uzzināt?

Aleksa atvēra portfeli un izņēma no tā papīru �ūksni. Tiesnesis iek�ēji novaidējās.

-�� Esmu lasījusi Bada Haiksa nopratinā�anas protoko�lu, un man �ajā sakarībā ir da�i jautājumi.

-�� Piemēram?

-�� Kāpēc jūs ta steidzaties?

-�� Piedodiet, nesapratu.

-�� Badu Maik�u apsūdzēja pirmās pakāpes slepkavībā un ieslodzīja Pcrselas apgabala cietumā, bez tiesībām tikt atbrīvotam pret galvojumu. Trīs dienas vēlāk viņ� tika no�pratināts, lai dotu atzinumu par viņa pieskaitāmību.

-�� Un tad?

-�� Vai tas nebija pārāk īss laika sprīdis, lai izlemtu cil�vēka turpmāko likteni?

Tiesnesis atslīga pret krēsla atzveltni �o ar Kordovas ādu apvilkto krēslu viņam bija uzdāvinājusi meita � cerē�dams ar savu apvaldītību atstāt iespaidu uz jauno juristi.

-�� Varbūt man tobrīd bija daudz darba, tāpēc centos āt�rāk tikt galā. Bet varbūt, glu�i pretēji, cilu lietu nebija, tā�pēc varēju visu uzmanību veltīt �ai vienai. Es neatceros. Tas ta�u bija pirms divdesmit pieciem gadiem.

Aleksa nodūra acis, lai ielūkotos piezīmju bloknotā, kas atradās viņai klēpī.

-�� Pārbaudīt Haiksa kungu jūs uzdevāt tikai diviem psihiatriem.

-�� Viņa garīgā atpalicība bija acīmredzama, Geiteres jaunkundz.

-� To es neap�aubu.

Viņ� bija pilsētas muļķītis lai cik nelāgi tāds apzī�mējums skanētu. Man nepatīk tā runāt par garīgi slimu cil�vēku, bet ta nu tas bija. Viņu piecieta. Cilvēki skatījās viņam virsū, bet izlikās neredzam, ja jūs saprotat, kā es to domāju. Viņ� bija nekaitīgs radījums�

-�� Nekaitīgs?

Tiesnesim atkal bija jāno�ēlo, ka nav laikus iekodis sev mēlē.

-�� Līdz tai naktij, kad viņ� nogalināja jūsu mati.

-�� Neviena tiesa neatzina Haiksu par vainīgu slepkavī�bā, tiesnesi.

Tiesnesis Volless apbēdināts aplaizīja lupas.

-�� Protams.

Viņ� centās izvairīties no Aleksas tie�ā skatiena, lai varētu sakopot domas.

-�� Man likās, ka �ajā konkrētajā gadījumā pilnīgi pie�tiek ar divu psihiatru atzinumiem.

-�� Es, bez �aubām, jums piekristu, ja �ie atzinumi ne�būtu tik at�ķirīgi.

-�� Vai arī, ja �īs slepkavības upuris nebūtu jūsu māte, nenovaldījies atcirta tiesnesis.

Aleksa sabozās.

-� Esmu spiesta �o piezīmi atstāt bez ievērības, tiesnesi Volles.

-�� Vai tad tas nav galvenais iemesls, kāpēc esat ieradu�sies? Vai varbūt jūs, man nezināmu apsvērumu dēļ, gribat ap�aubīt manu godīgumu, pirms divdesmit pieciem ga�diem taisot spriedumu �ajā lietā?

-Ja jums nav nekā slēpjama, nav arī pamata ba�īties, ka tie da�i jautājumi, ko vēlos jums uzdot, varētu sabojāt jusu lielisko darba biogrāfiju, vai ne?

-� Turpiniet, viņ� stīvi noteica.

-�� Abi tiesas izvēlētie psihiatri nebija vienisprātis par Haiksa kunga garīgo stāvokli tajā naktī, kad tika noslep�kavota mana māte. �ī neatbilstība mani uzreiz ieintriģēja. Kad pievērsu tai apgabala prokurora Hārpera uzmanību, viņ� man piekrita, ka �ī lieta izmeklējama par jaunu. Viens no psihiatriem bija stingri pārliecināts, ka Hakss nav spējīgs uz tādu vardarbības aktu, kāds viņam tiek pie�dēvēts. Otrs, turpretim, apgalvoja, ka ir gan. Kāpēc jūs nelikāt iz�ķiro�o vārdu teikt vēl kādam tre�ajam psihiat�ram?

-Tas nebija nepiecie�ams.

-Tam es nevaru piekrist, tiesnesi.

Viņa mirkli klusēja, tad, galvu nepacēlusi, caur pieri uzlūkoja Vollesu.

-��� Viens no pieaicinātajiem ārstiem bija jūsu goll'a partneris. Otrs, savukārt, nebija no �īs pilsētas. Viņ� vairāk nekad netika pieaicināts nodot liecību kā eksperts jūsu va�dītajos tiesas procesos.

Tiesne�a Vollesa seja no aizvainojuma pietvīka.

-��� Ja jūs ap�aubāt manu godīgumu, varu jums ieteikt aprunāties pa�ai ar toreiz pieaicinātajiem ārstiem, Geiteres jaunkundz.

-�� Es jau mēģināju to darīt. Diem�ēl, kā viens, tā otrs ir miris.

Viņa vēsā mierā uztvēra tiesne�a naidīgo skatienu.

-�� Man tomēr izdevās aprunāties ar Haiksa kunga pē�dējo ārstējo�o ārstu. Viņ� apgalvo, ka jūs esat sodījis ne�vainīgu cilvēku, un apstiprināja to ar rakstisku liecību, kas apstiprināta ar zvērestu.

-� Geiteres jaunkundz!

Tiesnesis bija mazliet piecēlies no krēsla un uzsita ar plaukstām pa rakstāmgalda virsmu. Viņ� bija pārskaities, bet vienlaikus jutās neaizsargāts un viegli ievainojams. Klusais klauvējiens pie durvīm viņam �ķita īsta Dieva dā�vana.

-Jā?

Uz sliek�ņa parādījās �erifs Lemberts.

-�� Rid!

Aleksa nebūtu bijusi pārsteigta, ja tiesnesis mestos �e�rifam pretim un viņu apkamptu tāds prieks bija saklau�sāms Vollesa balsī.

-�� Nāciet iek�ā.

-�� Lipskomba kundze gan teica, ka jūs nedrīkstot trau�cēt. bet, kad es uzzināju, kas ir jūsu apmeklētāja, nosprie�du, ka varu būt noderīgs.

-�� Kam? Aleksa dzēlīgi vaicāja.

Rīds nesteidzīgi pienāca pie krēsla, kas atradās blakus krēslam, uz kura sēdēja Aleksa, un smagnēji apsēdās. Viņ� pārlaida Aleksai nekaunīgo zaļo acu skatienu.

-�� Katram, kam mani pakalpojumi varētu būt nepiecie��ami.

Aleksa nolēma neievērot divdomīgo atbildi un cerēja, ka Lemberts, savukārt, neievēros, kā pietvīkst viņas vaigi. Aleksa pievērsa visu uzmanību tiesnesim.

-�� Geiteres jaunkundze vēlējās uzzināt, kāpēc es atzinu Haiksa kungu par nepieskaitāmu un viņ� netika tiesāts. Tā kā viņa Badu Haiksu nepazina, tad nevarēja ari zināt, ka viņ� patie�ām nebija spējīgs nedz saprast viņam izvirzīto apsūdzību, nedz sevi aizstāvēt. Tie ir kritēriji, pēc kuriem cilvēks tiek atzīts par nepieskaitāmu.

-�� Paldies par paskaidrojumu, tiesnesi Volles, dus�mās kūsādama, sacīja Aleksa, bet man �ie kritēriji ir zi�nāmi. Es nezinu pavisam ko cilu kāpēc �īs lietas izskatī��ana noritēja tik sasteigti.

-�� Neredzēju nekādu iemeslu, kura dēļ man to būtu va�jadzējis novilcināt, atbildēja tiesnesis, kam Rīda klātbūt�ne nepārprotami ļāva justies daudz atbrīvotāk. Es jums jau iepriek� teicu, ka vairums pilsētas iedzīvotāju Haiksu tikai piecieta. Jūsu māte gan pret viņu izturējās laipni. Dullais Bads viņu burtiski dievināja. Esmu pārliecināts, ka Selīnu bie�i vien apgrūtināja viņa klātbūtne Haikss mēdza viņai staigāt pakaļ kā tāds uzticīgs �unelis. Tā bija, vai ne, Rīd?

�erifs palocīja galvu.

-�� Selīna savā klātbūtnē nevienam neļāva Ilaiksu ap�celt. Viņ� tai reizēm pasniedza dāvanas lopbarības lēcas, akmentiņus un tamlīdzīgas draņķības. Selīna Haiksam vienmēr pateicās tā, it ka viņ� tai būtu uzdāvinājis karalis�kas dārglietas.

-��� Cik noprotu, dullais Bads bija kļūdaini uzskatījis viņas laipnību par dziļāku jūtu izpausmi, teica tiesne�sis. -Tovakar viņ� sekoja Selīnai stalli un� nu, mēģinā�ja varmācīgi izrādīt savas simpātijas.

-��� Viņ� gribēja manu māti izvarot? tie�i noprasīja Aleksa.

-�� Nu� jā, atbildēja uzbudinātais Volless. Tā kā Selīna viņu atgrūda, Haikss nespēja atraidījumu pārdzīvot un�

-� Trīsdesmit reizes viņai iedūra, Aleksa nobeidza.

-�� Es gribēju pasaudzēt jūsu jūtas, bet jūs man to ne�ļaujat, Geiteres jaunkundz, pārmeto�i sacīja Volless.

Aleksa sakrustoja kājas. Viņas zeķes zīdaini no�vīkslēja, un �i skaņa piesaistīja �erifa uzmanību. Aleksa pa�manīja, ka Rīda skatiens ir pievērsts viņas svārku apak��malai, bet centās par to nesatraukties. Aleksa turpināja iz�taujāt sanervozēju�os tiesnesi.

-�� Es gribētu pārliecināties, ka esmu visu pareizi sapra�tusi. Jūs pieņemat, ka tā bija nevis slepkavība ar iepriek�ēju nodomu, bet gan kaislības uzplūdā izdarīts noziegums?

-� Kā jau jūs teicat, tas ir tikai pieņēmums.

-�� Labi, lai tā būtu. Bet, ja �is minējums atbilst patiesī�bai, tas nozīmē, ka Haikss rīkojies pēk�ņās dusmās, neval�dāmas iekāres un aizvainojuma vadīts. Kāpēc tad viņ� ne�izmantoja mēslu dak�as, grābekli vai kaut ko tamlīdzīgu, kas stallī varēja gadīties pa rokai? Kāpēc Haiksam līdzi bi ja skalpelis, ja, ieejot stallī, viņam nebija nodoma Selīnu nogalināt?

-Tas ir viegli izskaidrojams, teica Rīds.

Aleksa uzmeta viņam asu skatienu.

-�� Ķēvei todien bija radības. Tās noritēja ļoti smagi. Mums bija jālūdz talkā veterinārārsts.

-� Vai viņ� izdarīja ķēvei ķeizargriezienu? viņa jautāja.

-�� Nē, galu galā mēs tomēr iztikām bez ķirurģiskas ie�jauk�anās. Mums izdevās kumeļu izvilkt. Bet daktera Kolinsa soma visu laiku stāvēja atvērta. Skalpelis varēja no tās izkrist. Tas ari, protams, ir pieņēmums, bet dullais Bads dro�i vien ieraudzīja skalpeli un pacēla to.

-� Tās ir ļoti patvaļīgs pieņēmums, serif Lembert.

-�� Tik patvaļīgs tas nemaz nav. Kā jau es jums teicu, dullais Bads vāca visādus atkritumus un nozaudētus priek�metus.

-�� Viņam taisnība, Geitcres jaunkundz, pasteidzās piebilst tiesnesis. Vaicājiet, kam gribat. Tāda spo�a mantiņa kā ķirurga skalpelis noteikti piesaistīja Haiksa uz�manību, tiklīdz viņ� bija iegājis stallī.

-�� Vai viņ� todien uzturējās stallī? Aleksa vaicāja Rī�dām.

-Jā. Cilvēki visu dienu nāca un gāja, un starp viņiem bija ari dullais Bads.

Aleksa gudri izlēma, ka pienācis laiks atkāpties. Viņas �pateicos�, atvadoties no tiesne�a, noskanēja visai valdo�nīgi. Aleksa izgāja no Vollesa kabineta, un �erifs viņai se�koja. Tiklīdz priek�telpa bija palikusi viņiem aiz muguras, Aleksa pagriezās pret Rīdu.

-�� Turpmāk bū�u jums pateicīga, ja nemēģināsiet tēlot aizgādni tiem, kurus es iztaujāju.

Serifs pacentās pie�ķirt sejai nevainīgu izteiksmi.

-�� Vai tad es to darīju?

-�� Jūs sasodīti labi zināt, ko nupat darījāt. Savu mū�u neesmu dzirdējusi tik nepārliecino�u, aiz matiem pievilktu slepkavības izskaidrojumu. Katru advokātu, kas mēģinātu tamlīdzīgu faktu savārstījumu izmantot sava klienta aizstāvē�anai, es dzīvu apēstu.

-�� Hmm, tas nu gan ir jocīgi.

-� Jocīgi?

-� Jā.

Aleksa atkal tika nomērīta ar bezkaunīgu, augstprātī�gu skatienu.

-�� Man likās, ka jus esat tā, kas izskatās pietiekami apetītlīga, lai tiktu apēsta.

Aleksai asinis saskrēja vaigos, ka pa�ai �ķila no dus�mām.

-Jūs neuztverat mani nopietni, Lemberta kungs?

Aizvainojo�ais smīns no �erifa sejas nozuda.

-� Nolādēts, juristes jaunkundz, jums ir taisnība, viņ� nikni no�ukstēja. Jums ir taisnība.

-�� Nomierinies, D�o.

Engess Mintons sēdēja, atgāzies ar sarkanu ādu apvil�ktajā atzveltnes krēslā. Viņam �is krēsls bija mīļ�. Mintona sieva Sara D�o turpretim nevarēja to ciest.

Pamanījis uz darbistabas sliek�ņa parādāmies Junioru, Mintons ar rokas mājienu aicināja viņu iek�ā. Ar plaukstu ai/sedzis pārnēsājamā telefona mikrofonu, viņ� dēlam pa��ukstēja:

-�� D�o Vollesam ir nervu drudzis.

Tad Mintons atkal runāja klausulē.

-�� Klau, D�o, tu tagad izdari pārsteidzīgus secinājumus un priek�laikus sāc uztraukties. Viņa tikai dara to, ko uz�skata par savu darbu. Galu galā, viņas mammu noslepka�voja. Ieguvusi juridisko izglītību un tikusi pie atbildīga amata, viņa grib atriebties slepkavam. Tu ta�u zini, kādas ir tās jaunās, lieti�ķās sievietes alla� gatavas uz krusta kariem.

Brīdi viņ� klausījās, tad, atmetis mierino�o toni, atkār�toja:

-�� Pie velna, D�o, nomierinies, vai dzirdi? Vienkār�i turi muti ciet, un drīz vien tas viss būs garām. Atstāj Selīnas meitu manā, mūsu ziņā.

Un Engess piemiedza ar aci Junioram.

-��� Pēc da�ām nedēļām viņa atgriezīsies Ostinā, ie�miegusi asti starp daiļajām, garajām kājām, un paziņos savam bosam, ka izstājas no spēles. Mēs dabūsim licenci, zirgu skrie�anās sacīk�u trase tiks uzbūvēta paredzētajā laikā, tu aiziesi pensijā ar nevainojamu darba biogrāfiju, un nākamgad ap �o pa�u laiku mēs iedzersim pa glāzītei un pasmiesimies par to, kas te tagad notiek.

Atvadījies no Vollesa, viņ� nolika pārnēsājamo telefo�nu uz galdiņa līdzās krēslam.

-�� Jēziņ, tas nu gan ir pesimists. Ja paklausās, ko viņ� saka, jāsāk domāt, ka Selīnas meita uzmaukusi viņa kau�lainajā kaklā cilpu un ir to jau cie�i pievilkusi. Pasniedz man alu, esi tik laipns.

-�� Priek�telpā ir Pastijs. Gaida, kad tu ar viņu runāsi.

Si'ziņa Engesa skāņo garastāvokli neuzlaboja.

-�� Ek, sūds. Bel cs jau varu tikpat labi runāt ar viņu ta�gad, kā vēlāk. Lai nāk iek�ā.

-�� Neesi pret viņu pārāk bargs. Tas zellis dreb pie vi�sām miesām.

-� Domāju gan ņemot vērā, ko viņ� pastrādājis, no�rūca Engess.

Pēc da�ām sekundēm Juniors atgriezās. Viņam nopa�kaļ vilkās Pastijs Haikems, dziļā no�ēlā nodūris galvu un rokās burnīdams apdilu�u kovbojcepuri. Palamu Pastijs* bija dabūjis pēc tam, kad derībās reiz izdzēra veselu pude�li ar Elmcra līmi. Viņa īsto vārdu visi sen bija aizmirsu�i. Derības acīmredzot bija noslēgtas kaut kad pamatskolā, jo izglīto�anos Haikems pārtrauca, devīto klasi nesasniedzis.

Vairākus gadus viņ� uzstājās rodeo, ta�u bez īpa�iem panākumiem. Ienākumi bija nelieli, un tie pa�i ātri vien ti�ka iztērēti par dzeramo, azartspēlēm un sievietem. Darbs Mintona ran�o bija Pastija pirmā ienesīgā nodarbo�anās, un, visiem par lielu brīnumu, viņ� tur strādāja jau trīsdes�mit gadus. Engess piecieta to, ka Pastijs laiku pa laikam nodevās dzer�anai. �oreiz viņ� tomēr bija atļāvies par daudz.

Engess ļāva viņam labu brīdi stāvēt un svīst baiļu sviedrus, iekams norēcās:

-� Nu?

-� Eng� Enges, vecais ran�o strādnieks stostījās, zi�nu, ko tu man teiksi. Es� izcūkojos pamatīgi, bet zvēru pie Dieva, tas nebija tī�ām. Kā mēdz teikt tumsā visi kaķi ir melni. Sasodīts, to pa�u var teikt ari par zirgiem. īpa�i, ja cil�vēkam pa iek�ām skalojas kāda pinte viskija.

Viņ� pasmaidīja, atsegdams da�us pārpaliku�os no�melnēju�os zobus.

* Kopīgais, mīklveidigais.

Ta�u Engess nebūt nelikās uzjautrināts.

-� Tu maldies, Pastij. Tas nepavisam nav tas, ko es gri�bu tev sacīt. Es vēlos tev darīt zināmu, ka tu esi atlaists.

Juniors pielēca kājās no zemā, ar ādu apvilktā soliņa, uz kura bija sēdējis.

-Tēt!

Engess uzmeta dēlam bargu skatienu, kas izslēdza jebkādu turpmāku iejauk�anos.

Pastijs nobālēja.

-� Tu tak nevari to domāt nopietni, Engcs. Esmu �eit nostrādājis gandrīz trīsdesmit gadus.

-� Tu saņemsi taisnīgi aprēķinātu atlai�anas pabalstu sasodīts, tas būs krietni vien lielāks, nekā tu esi pelnījis.

-�� Bet� bet�

-� Tu ielaidi ērzeli aplokā pie desmit gribo�ām ķēvēm. Ja nu viņ� kādai no tām būtu uzmeties mugurā? Ari argen�tīniete bija tajā pa�ā aplokā. Vai tu maz sajēdz, Pastij, cik tā ķēve ir vērta? Vairāk kā pusmiljonu. Ja nu tas prastais ērzelis būtu viņu savainojis vai padarījis grūtu�

Engess sparīgi izpūta gaisu.

-� Jēziņ, man bail pat iedomāties, kādās nepatik�anās mēs būtu varēju�i iekulties. Ja viens no strādniekiem ne�būtu pamanījis tavu kļūdu, man nāktos zaudēt miljonus, un arī ran�o labā slava būtu satriekta pī�ļos.

Pastijs ar grūtībām norija siekalas.

-� Dod man vel vienu iespēju, Enges. Es zvēru�

-�� Esmu dzirdējis tādas runas jau agrāk. Izvāc savas mantas no strādnieku mitekļa un nedēļas beigās ienāc bi�rojā. Lik�u, lai grāmatvedis izraksta tev �eku.

-�� Enges�

-� Ardievu, un lai tev labi klājas, Pastij.

Vecais kovbojs lūdzo�i paskatījās uz Junioru, kaut zi�nāja, ka no tās puses �oreiz glābiņ� nenāks. Juniors bija nodūris acis. Beidzot Pastijs aizgāja, atstādams aiz sevis dubļainas pēdas.

Kad viņi dzirdēja aizveramies mājas ārdurvis, Juniors piecēlās un piegāja pie sienas paneli iebūvētā ledusskapja.

-�� Es nezināju, ka tu grasies viņu atlaist, viņ� aizvai�noti sacīja.

-� Tev nebija nekādas vajadzības to zināt.

Juniors aiznesa tēvam alu, tad atkorķēja pudeli arī priek� sevis.

-� Vai tas tie�ām bija nepiecie�ams? Vai nebūtu pieticis ar to, ka tu viņu izlamātu, atņemtu viņam da�us no pienā�kumiem, samazinātu algu? Dieva dēļ, tet, ko lai tāds vecs vīrs tagad iesāk?

-�� Par to viņam vajadzēja padomāt, pirms ielaida ērzeli tajā aplokā. Labi, nerunāsim vairs par to. Man tas nekādu prieku nesagādāja. Viņ� ta�u pie mums ir tik ilgi nostrādājis.

-�� Viņ� kļūdījās.

-�� Vēl sliktāk viņu pieķēra! ierēcās Engess. Ja tu gribi nodarboties ar �ķirnes zirgu audzē�anu, puis, tev va�jag tērauda pautus. Tas darbiņ� ne vienmēr ir patīkams un nesastāv tikai no klientu izklaidē�anas kopīgās pusdienās un flirtē�anas ar viņu sievām un meitām.

Engess iemalkoja alu.

-�� Labi, tagad parunāsim par Selīnas meitu.

Juniors, samierinājies ar Pastijam piemēroto bargo so�du, kaut sirds dziļumos tēvam nepiekrita, apsēdās �ūpuļ�krēslā un dzēra no pudeles alu.

-�� Viņa bija aizgājusi pie D�o, vai ne?

-� Jā, un ievēro, ka viņa laiku velti ne�ķie�. D�o ir sa�nervozējies pēc traka. Vollcsam bail, ka viņa nevainojamā tiesne�a reputācija noies pa burbuli.

-� Ko Aleksandra no viņa gribēja?

-�� Viņa esot vaicājusi, kāpēc viņ� toreiz tā steidzies at�zīt dullo Badu par nepieskaitāmu. Rids nācis D�o talkā, kas no viņa puses bija gudri darīts.

-� Rīds?

-�� Viņ� vienmēr pamanās būt notikumu degpunktā, vai

ne?

Engess novilka zābakus un pārsvieda tos pār krēsla polsterēto paroceni. Zābaki ar smagu būk�ķi atsitās pret grīdu. Engesam bija podagra, un neganti sāpēja vienās kā�jas īk�ķis. Viņ� lūkojās dēlā, domīgi masēdams vainīgo pirkstu.

-� Ko tu par to meiteni domā?

-�� Apmēram to pa�u, ko D�o. Viņa mūs apdraud. Viņa domā, ka viens no mums nogalināja Selīnu, un ir apņēmī�bas pilna noskaidrot, kur� tie�i.

-� Arī man par viņu radās tāds iespaids.

-�� Protams, viņai nav nekādu pierādījumu ne pret vie�nu no mums.

-� Protams.

Juniors piesardzīgi pavērās tēvā.

-� Prāts viņai ir ass.

-�� Kā nagliņa.

-�� Un viņas sievi�ķie daiļumi arī nav zemē metami.

Tēvs un dēls vienojās piedauzīgā smējienā.

-�� Jā, viņa ir izskatīga, teica Engess. Bet tāda jau bija ari viņas māmulīte.

Smaids no Juniora sejas nozuda.

-� Jā, tāda viņa bija.

-� Joprojām sēro pēc viņas, vai ne?

Engess vērīgi raudzījās dēlā.

-� Da�reiz.

Engcss nopūtās.

-�� Nedomāju, ka būtu viegli aizmirst tuvu draugu, kas tik traģiski zaudēts. Tas nebūtu cilvēciski, ja tamlīdzīgs notikums neietekmētu tavu turpmāko dzīvi. Bet, ma�nuprāt, tomēr ir muļķīgi nīkt aiz skumjām pēc sievietes, kas jau sen ir mirusi.

-�� Nu, es jau nu gan nenīkstu, atcirta Juniors. Kop� tās dienas, kad atklāju, kā �is tc darbojas� viņ� pieskā�rās bik�u aizdarei, neesmu ļāvis tam ilgi stāvēt dīkā.

-��� Es nerunāju par to, pieri saraucis, sacīja Engess. Regulāri nogrūsties var jebkur�. Es runāju par ta�vu dzīvi. Tev ta�u vajag beidzot kaut kam pieķerties. Pēc Selinas nāves tu ilgu laiku nevarēji atjēgties. Pagāja labs brīdis, iekams norima puņķi un asaras. Labi, to es varēju saprast.

Viņ� atgrūda kajsoliņu un izslējās atzveltnes krēslā taisni, mērķēdams ar pirkstu tie�i uz Junioru.

-�� Bet tu iestrēgi savās skumjas, manu zēn, un kop� lā laika tā īsti neesi atguvis asumu. Paskaties uz Rīdu. Viņ� ari smagi pārdzīvoja Selīnas nāvi, bet viņ� ir ticis tam pā�ri.

-�� Kā tu zini, ka viņ� ir ticis pāri?

-�� Vai viņ� klist apkārt ar grūtsirdīgu ģīmi?

-�� Bet tas esmu es, kam biju�as trīs sievas, nevis Rids.

-�� Un tu doma, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko var lepo�ties? dusmīgi iesaucās Engess. Rīds apzinās savas dzī�ves vērtību. Viņ� ir taisījis karjeru�

-�� Karjeru? Juniors, nicīgi nosprauslojies, pārtrauca tēvu. Es gan nesauktu par karjeru �erifa amatu apgabalā, kas nav lielāks par skudras atstātu peļķīti. Sūds, ne karjera!

-�� Un ko tad tu sauc par karjeru? Iespēju līdz sava mū��a galam izdrātēt visu dāmu komiteju locekles?

-� F.s godīgi strādāju �eit, ran�o, iebilda Juniors. Vi�su rītu pavadīju, runādams pa telefonu ar to zirgaudzētāju no Keniuki. Viņ� ir tuvu tam, lai pirktu kumeļu, ko Vēl Mazliet dzemdēja no Izveicīgā Blē�a.

-� Ak tā. Ko tad viņ� teica?

-�� Ka nopietni domājot par kumeļa pirk�anu.

Engess piecēlās no krēsla, lai dārdo�ā balsī izteiktu savu atzinību.

-�� Tic ir lieliski jaunumi, dēls. Tas vecais kuņas dēls esot ciets kā krams. Viņ� ir Bankija Hanta sirdsdraugs. Zirgus vecais dievina pēc uzvaras barojot tos ar kaviāru un darot vēl visādas muļķības.

Engess papliķē ja Junioram pa muguru un pabu�ināja vi�ņam matus, it kā dēlam būtu trīs, nevis �etrdesmit trīs gadi.

-�� Tomēr tas mums arī parāda, Engess turpināja, un viņa piere atkal bija saraukta, cik daudz mēs zaudēsim, ja Azartspēļu lietu komisija anulēs licenci, pirms uz tas būs no�uvusi tinte. Mazākā nojausma, ka ar mūsu vārdu varētu būt saistīts skandāls, un komisijas locekļi par mums vairs pat dzirdēt negribēs. Tātad, kā mēs rīkosimies ar Aleksandru?

-� Rīkosimies ar viņu?

Saudzēdams sāpo�o īk�ķi, Engess aizkliboja līdz le�dusskapim, lai paņemtu vel vienu alus pudeli.

-�� Mēs nevaram viņu aizraidīt prom. Manuprāt, mums viņa jāpārliecina, ka esam nevainīgi, � teica Engess, at�korķēdams pudeli. Nevainojami pilsoņi.

Viņ� uzsvērti paraustīja plecus.

-To nenāksies pārāk grūti izdarīt, jo mēs ta�u tādi pa�tiesībā esam.

Junioram bija skaidrs, ka tēvs rīcības plānu ir jau iz�strādājis.

-�� Kā mēs lo panāksim?

-�� Nevis mēs, bet tu. Darot to, ko tu proti vislabāk.

-�� Tu domā�?

-�� Savaldzini viņu.

-�� Savaldzināt viņu! iesaucās Juniors. Es nu gan neesmu īstais, kam tas varētu izdoties. Esmu pārliecināts, ka viņai metas nelabi, mūs abus ieraugot vien.

-�� Tādā gadījumā tas ir pirmais, kas mums� kas tev jādara� jāpanāk, lai tu viņai iepatiktos� iesākumam ar to pietiks. Es to izdarītu pats, ja man vēl būtu� atbilsto�s aprīkojums.

Viņ� dēlam blēdīgi uzsmaidīja.

-�� Vai tad tu domā, ka netiksi galā ar tik nepatīkamu darbiņu?

Juniors arī pasmīkņāja.

-�� Sasodīts, es vismaz nelaidī�u garām izdevību pamē�ģināt.

Kapsētas vārti bija vaļā. Aleksa iebrauca iek�ā. Viņa nekad nebija bijusi pie mātes kapa, bet viņa zināja, ar kā�du numuru �is zemes pleķītis ir apzīmēts. To Aleksa uzgā�ja starp dokumentiem, ko viņai nācās pārcilāt, kad viņa pārveda vecmāmiņu uz pansionātu.

Debesis izskatījās aukstas un nemīlīgas. Saule rietum�pusē bija pieplakusi apvārsnim kā milzīgs oran�s disks spo�s un metālisks. Kapakmeņi meta garas ēnas uz nodzeltēju�ajiem zālājiem.

Vadoties pec neuzkrīto�ajiem ceļa rādītājiem, Aleksa atrada vajadzīgo kapu rindu, apturēja automobili un izkā�pa. Cik viņa varēja spriest, vairāk neviena cilvēka tobrīd kapsētā nebija. Te, pilsētas nomalē, ziemeļvēja brāzmas bija spēcīgākas, tā gaudas skaļākas. Aleksa, iedama uz kapu, saslēja ka�oka apkakli.

Kaut gan viņa ar acīm bija numurēto zemes strēli uz�manīgi meklējusi, kaps tomēr iznira viņas priek�ā glu�i negaidot. Aleksa nejutās gatava to skatīt, un viņas pirmais impulss bija novērsties, it kā acu priek�ā atrastos kaut kas biedējo�s un draudīgs.

Taisnstūrveida akmens plāksnīte bija tikai divas pēdas augsta. Viņa nebūtu to pat ievērojusi, ja nepamanītu mātes vārdu. Zem tā bija uzrakstīti vienīgi viņas dzim�anas un mir�anas datumi un nekas vairāk. Nekādas epitāfijas. Pat ne tradicionālā �Paturot mīļā piemiņā�. Nekas cits, kā vien kaila statistika.

Tas, ka ziņas uz kapa plāksnītes bija tik skopas, Aleksu sāpināja. Selīna ta�u bija bijusi tik jauna, skaista un daudzsolo�a, bet te viņa dusēja, noniecināta gandrīz līdz anonimitātei.

Aleksa nometās pie kapa ceļos. Tas atradās savrup no citām kapu kopiņām nolaidenas nogāzes virsotnē. Aleksas tēva mirstīgās atliekas no Vjetnamas bija pārvestas uz viņa dzimto Rietumvird�īniju tādu laipnību Savienoto Valstu armija izrādīja saviem kritu�ajiem. Ari vectētiņ� Greiems, kas nomira, kad viņa vēl bija maza meitene, tika apglabāts savā dzimtajā pilsētā. Selīna te atdusējās pilnīgā vientulībā.

Aleksa pieskārās kapakmenim. Tas bija vēss. Viņa pārvilka ar pirkstu akmenī iecirstajiem burtiem, tad pie�spieda plaukstu pie durstīgās zāles plāksnes priek�ā it kā gribēdama sataustīt sirdspukstus.

Aleksa bija ļāvusies muļķīgai cerībai, ka pārdabiskā veidā spēs ar māti sazināties, bet vienīgais, ko viņa sajuta, bija asie zāles rugāji, kas dūrās plaukstā. .

-��� Māt, Aleksa �ukstēja, izmēģinādama �o vār�du. Māmiņ. Māmulīt.

�ie vārdi viņas lūpām un mēlei bija sve�i. Nekad ag�rāk viņa nevienu tā nebija uzrunājusi.

-�� Viņa apzvērēja, ka tu viņu pazīstot pēc balss vien.

Aleksa satrūkusies strauji apcirtās. Piespiedusi roku

pie sirds, kas me�onīgi dauzījās, viņa izbili noelsās.

-Jūs mani nobaidījāt. Ko jūs te darāt?

Juniors Mintons nometās ceļos viņai līdzās un atbal�stīja pret kapakmeni svaigu ziedu pu�ķi. Kādu brīdi vēries uzrakstā, viņ� pagrieza galvu un skumji uzsmaidīja Aleksai.

-�� Intuīcija. Zvanīju tev uz moteli, bet tur neviens ne�cēla klausuli.

-�� Kā jūs zinājāt, kur esmu apmetusies?

-�� �ajā pilsēta visi zina visu par visiem.

-�� Neviens nevarēja zināt, ka es brauk�u uz kapsētu.

-�� Ar dedukcijas palīdzību izdarīts secinājums. Mēģi�nāju iedomāties, kurp es dotos, ja būtu tavā vietā. Ja mana klātbūtne tevi traucē, es tūlīt ie�u prom.

-�� Nē. Varat palikt.

Aleksa atkal paskatījās uz vārdu, kas bija iegravēts aukstajā, bezpersoniskajā akmens plāksnē.

-�� Nekad nebiju �eit bijusi. Vecmāmiņa Greiema attei�cās mani vest �urp.

-�� Tava vecmāmiņa nav diez cik sirsnīga un pretimnā�ko�a persona, vai ne?

-�� Nē, tāda viņa nav vis.

-�� Vai, būdama maza meitene, tu ļoti izjuti mātes trū�kumu?

-� Ļoti. īpa�i tad, kad saku iet skolā un sapratu, ka kla�sē esmu vienīgais bērns, kam nav mātes.

-� Daudzi bērni nedzīvo kopā ar savām mātēm.

-� Jā, bet viņi tomēr zina, ka viņiem ir māte.

Tas bija temats, par kuru Aleksai bija grūti runāt pat ar vistuvākajiem draugiem. Viņa nebūt nejutās noskaņota dalīties savās izjūtās ar Junioru Mintonu, lai cik līdzjūtīgs arī būtu viņa smaids.

Aleksa pieskārās viņa atnestajai buķetei un saburzīja ar vēsajiem pirkstiem sarkanas rozes ziedlapiņu. Zieds �ķita, ka mīksts silts samts, ta�u tas bija asiņu krāsā.

-� Vai jūs bie�i nesat puķes uz manas mātes kapa, Mintona kungs?

Viņ� neatbildēja, iekams Aleksa atkal nebi ja pievērsu�si viņam skatienu.

-�� Es biju slimnīcā todien, kad tu piedzimi. Redzēju, kāda tu izskaties, pirms vecmāte bija tevi apmazgājusi.

Juniora smaids bija atklāts, sirsnīgs, atbruņojo�s.

-� Kā tev �ķiet, vai tas nav pietiekams iemesls, lai mes viens otru uzrunātu priek�vārdā?

Bija neiespējami atbildēt uz �o smaidu ar augstprātīgu atturību.Tas būtu varējis izkausēt dzelzi.

-� Tādā gadījumā sauc mani par Aleksu, viņa teica un uzsmaidīja Mintonam.

Viņa acis pārslīdēja Aleksas augumam.

-� Aleksa. Man tas patīk.

-� Vai tev patiesi�

-�� Kas tad? Patīk tavs vārds?

-� Nē, vai tev patiesi ir paradums likt uz manas mātes kapa ziedus?

-� Ak, tu par to. Tikai svētku reizēs. Mēs ar Engesu pa�rasti atnākam �urp viņas dzim�anas dienā, Ziemassvētkos,

Lieldienās. Ari Rīds. Mēs visi trīs maksājam par �ī kapa kop�anu.

-�� Vai tam ir kāds īpa�s iemesls?

Viņ� uzmeta Aleksai savādu skatienu, tad vienkār�i atbildēja:

-�� Mēs visi mīlējām Selīnu.

-�� Es domāju, ka viens no jums viņu nogalināja, viņa klusi sacīja.

-Tu maldies, Aleksa. Es viņu nenogalināju.

-�� Bet tavs tēvs? Vai tu domā, ka to izdarīja viņ�?

Juniors papurināja galvu.

-�� Viņ� izturējās pret Selīnu kā pret meitu. Un kā tādu viņu arī uztvēra. �

-�� Un Rīds Lemberts?

Viņ� izteiksmīgi paraustīja plecus, kā negribēdams ne�ko vairāk piebilst.

-Nu, Rīds�

-�� Kas ir ar Rīdu ?

-�� Rids nemū�am nebūtu varējis viņu nogalināt.

Aleksa savilka cie�āk ka�oka atlokus. Saule bija no�rietējusi, un ar katru brīdi kļuva aukstāks. Kad Aleksa ru�nāja, viņas elpa veidoja garaiņus.

-�� Sopēcpusdien es kādu laiku pasēdēju publiskajā bib�liotēkā. Pār�ķirstīju vietējās avīzes vecos gadagājumus.

-� Atradi kaut ko par mani?

-�� Ak, jā pla�u publikāciju klāstu par tavu līdzdalību Perselas futbolkomandā �Pantera�.

Juniors iesmējās, un vēj� sajauca viņa gai�os matus. Tie bija daudz gai�āki neka Rīdām un krietni vien labāk kopti.

-Tai nu gan vajadzēja būt aizraujo�ai lasāmvielai!

-�� Tāda tā arī bi ja. Tu un Rīds jūs abi bijāt komandas varoņi.

-� Sasodīts, tā bija gan.

Juniors salieca roku, it kā lai nodemonstrētu musku�ļus.

-�� Mēs domājām, ka esam neuzvarami. Pārākie zibenzeļļi.

-�� Skolas gados mana māte bijusi vietējā skaistumkaraliene. Avīzē bija fotoattēls puslaika pārtraukumā viņa skūpsta Rīdu.

Pētot fotogrāfiju, Aleksa bija jutusies ļoti dīvaini. Vi�ņa nekad agrāk nebi ja to redzējusi. Kaut kāda iemesla dēļ vecmāmiņa nebija gribējusi tie�i �o attēlu uzglabāt starp daudziem ciliem. Varbūt tāpēc, ka Rīda Lemberta skūpsts bija pārāk nekaunīgs viņ� skūpstīja Selīnu ar tādām kā privātīpa�nieka tiesībām, un tas fotogrāfijā bija labi re�dzams.

Nepievēr�ot uzmanību līdzjutējiem, kas atradās turpat blakus, viņ� bija aplicis roku Selinai ap vidukli. Skūpsts bijis ļoti dedzīgs Rīda lūpu uzspiediens atliecis Selīnas galvu atpakaļ. Viņ� izskatījās kā iekarotājs �o iespaidu pastiprināja dubļainais futbola tērps un nobru�ātā ķivere, ko Rīds turēja otrā rokā.

Vairākas minūtes pētījusi fotogrāfiju, Aleksa sāka pati sajust �o skūpstu.

Atgriezusies tagadnē, viņa teica:

-Tu ar manu māti un Rīdu sadraudzējies mazliet vē�lāk, vai ne?

Juniors norāva zāles stiebriņu un sāka viļāt to starp pirkstiem.

-� Tas notika devītajā klasē. Līdz tam es mācījos Dalasā.

-�� Pēc pa�a gribas?

-���� Nē, tā vēlējās mana māte. Viņa negribēja, lai es pie�savinātos sliktus paradumus no laukstrādnieku un kovboju bērniem, tāpēc katru rudeni es tiku simts uzDalasu. Ma�nis izglīto�ana daudzus gadus bija tēva un mātes strīdus ābols. Beidzot, kad man pienāca laiks iestāties vidusskolā, tēvs'piecirta kāju un paziņoja, ka man esot pēdējais bridis uzzināt, ka pasaulē bez bālajiem, mazajiem mērglī�iem tic ir mana tēva vārdi -, kas apmeklē pamatskolu Dalasā, ir vēl ari citi cilvēki. Toruden viņ� iekārtoja mani Perselas vidusskolā.

-� Kā to uzņēma tava māte?

-�� Ne pārāk rāmi. Viņa bija kategoriski pret to, bet ne�ko nevarēja darīt. Tur, kur viņa bija augusi�

-�� Kur tas bi ja?

-�� Kentuki. Viņas tēvs bija viens no veiksmīgākajiem �ķirnes zirgu audzētājiem valsti. Viens no viņa izaudzēta�jiem zirgiem reiz uzvarēja visās trīs svarīgākajās rik�o�a�nas sacīkstēs.

-� Kā viņa iepazinās ar tavu tēvu?

-��� Engess aizbrauca uz Kentuki, lai nopirktu ķēvi. Viņ� pārveda mājās ka ķēvi, tā manu māti. Viņa te no�dzīvojusi vairāk nekā �etrdesmit gadu, bet joprojām pie�turas pie Presiiju ģimenes tradīcijām. Viena no tām ir bērnu sūtī�ana privātajās skolās. Tēvs ne vien iekārtoja mani Perselas skolā, bet ari pieprasīja, lai es iestājos futbolkomandā. Treneris par to nebūt nebija sajūsmā, bet tētis.viņu piekukuļoja, apsolīdams nopirkt visai ko�mandai jaunus formas tērpus, ja viņ� mani pieņems, un tā�

-�� Engess Mintons laikam alla� panāk, ko vēlas.

-�� Uz to tu vari dro�i paļauties, smiedamies atteica Juniors. Noraidījumus viņ� necie�. Tā nu es sāku spēlēt futbolu. Līdz tam nebiju futbolbumbai pat pieskāries, un pēc pirmā treniņa man dvēsele nāca pa muti ārā. Dabiski, ka pārējie puikas mani neieredzēja.

-� Tāpēc, ka tu biji bagātākais zēns pilsētā?

-�� Tas ir smags slogs, bel kādam jau tas jāuzņemas, viņ� atbildēja ar valdzino�u smaidu. Lai būtu kā bū�dams, kad tovakar pārnācu mājās, es paziņoju tēvam, ka vienlīdz ienīstu kā Perselas vidusskolu, tā futbolu. Sacīju, ka bālie mērglī�i, ar kuriem bija jāpavada kopā se�as die�nas nedēļā, man patīk daudz labāk nekā tādi kau�ļi kā Rīds Lemberts.

-�� Un kas notika?

-�� Māte tā raudāja, ka gandrīz palika slima. Tētis kļuva neganti nikns. Tad viņ� izdzina mani ārā un meta man ar futbolbumbu tik daudz rei�u, ka no tās ķer�anas manas ro�kas sāka asiņot.

-� Tas ir �ausmīgi!

-�� Nebūt ne. Galu galā, viņ� to darīja manā labā. Tētis zināja, ka, dzīvojot �ajā apvidū, tu vari neēst, nedzert un negulēt, bet futbols tev ir jāspēlē. Nu gan esmu aizpļāpājies, viņ� piepe�i sevi pārtrauca. Vai neesi nosalusi?

-Nē�.

-�� Vai esi par to pārliecināta?

-Jā.

-� Gribi doties prom?

-� Nē, es gribu, lai tu pļāpā vien tālāk.

-�� Vai man to bulu jāuzskata par formālu nopratinā�a�nu?

-�� Par sarunu, viņa atbildēja tik dzēlīgi, ka izvilināja Mintonam smaidu.

-� Vismaz sabāz rokas kabatās.

Saņēmis katru Aleksas plaukstu savējā, viņ� tās iebā�za viņas ka�oka dziļajās kabatās un noglāstīja, it kā gribē�dams plaukstas ērtāk iekārtot. Aleksai �ī intīmā izdarība nepatika. Viņai tā �ķita nekaunīga un, ņemot vērā apstāk�ļus, augstakā mērā nepiedienīga.

-�� Cik noprotu, tavas attiecības ar futbolkomandu nor�malizējas, viņa teica, nolēmusi ignorēt Juniora pieskā�rienu.

-�� Ja, jaunāko kla�u komandā mani pieņēma, bet es ne�piedalījos nevienā spēlē, izņemot pa�u pēdējo. Tā bija ap�gabala �empionāta finālspēle.

Viņ� pielieca galvu un domīgi pasmaidīja.

-��� Mēs atpalikām par �etriem punktiem. Vieni iesisti vārti nespēja mūs glābt. Līdz spēles beigām bija paliku�as tikai da�as sekundes. Bumba atrādās pie mūsu komandas spēlētājiem, bet centra uzbrucēji bija savainoti jau iepriek��ējā puslaika.

-�� Mans Dievs!

-�� Ls jau tev teicu futbols pie mums ir diezgan asi�ņains sporta veids. Un, tātad kad no spēles laukuma uz nestuvēm nonesa kārtējo ievainoto �zvaigzni�, treneris paskatījās uz rezervistu soliņu un norēca manu vārdu. Es gandrīz apslapinājos.

-�� Kas notika tālāk?

-�� Nometu savu pon�o un izskrēju uz laukuma, lai pē�dējā bridi pievienotos komandai. Man vienīgajam mugurā bija tīrs sportā krekliņ�. Komandas kapteinis�

-�� Rīds Lemberts.

To Aleksa zināja no avīzē izlasītās reportā�as par �o spēli.

-Jā, mana sodība. Mani ieraugot, viņ� skaļi novaidē�jās, bet Lemberta vaids bija vēl skaļāks, kad izklāstīju vi�ņam turpmāko spēles taktiku, kā man to bija licis darīt tre�neris. Viņ� paskatījās man tie�i acīs un teica: � Ja es tev piespēlē�u to nolādēto bumbu, privātskolniek, būs labāk, ja tev izdosies to notvert.�

Brīdi Juniors klusēja, gremdēdamies atmiņās.

-�� Visu mū�u neesmu varējis �o mirkli aizmirst. Rīds uzstādīja man noteikumus.

-� Noteikumus?

-Jā, lai mēs varētu kļūt draugi. Man bija jāpierāda, ka esmu viņa draudzības vērts vai nu toreiz, vai nekad.

-�� Vai tas bija tik svarīgi?

-� Sasodīts, jā. Pietiekami ilgi biju nomācījies Perselas vidusskolā, lai saprastu, ka, nebūdams draugos ar Rīdu, es neesmu ne sūda vērts.

-Tu uztvēri piespēli, vai ne?

-�� Nē, to es neizdarīju vis. Godīgi sakot, nevaru apgal�vot, ka es būtu to izdarījis. Rīda raidītā bumba man trāpīja tie�i �eit, viņ� sacīja, norādīdams uz savām krūtīm, tais�ni pa vidu uz mana sporta krekliņa uz�ūtajam numuram. No trīsdesmit piecu jardu attāluma. Viss; ko man nācās darīt, bija satvert bumbu ar rokām un pamest to pāri vārtu līnijai.

-�� Bet ar to bija gana, vai ne?

Viņa smaids kļuva arvien platāks, līdz Juniors sāka smieties.

-� Jā. Tā sākās mūsu draudzība.

-� Tavs tēvs noteikti bija sajūsmā.

Juniors atmeta galvu un smējās pilnā kaklā.

-�� Viņ� pārlēca pāri aiz�ogam un spēlētāju solam, uz�drāzās uz laukuma un, pacēlis mani, vairākas minūtes nē�sāja apkārt.

-�� Bet tava māte?

-�� Mana māte! Viņa nekad mū�ā nav noskatījusies ne�vienu futbola spēli. Viņa to uzskata par barbarisma iz�pausmi.

Viņ� īsi iesmējās un paraustīja savu auss ļipiņu.

-�� Jāteic, ka viņa ir sasodīti tuvu patiesībai. Bet tolaik man bija svarīgas tikai tēva domas. Tajā vakarā viņ� bija uz mani tik lepns.

Atmiņas lika Juniora zilajām acīm iemirdzēties.

-�� Viņ� nekad iepriek� nebija ticies ar Rīdu, bet apskā�va arī viņu. Tovakar aizsākās arī mana tēva un Rīda drau�dzība. Neilgi pēc tam nomira Rīda tēvs, un viņ� pārcēlās pie mums uz ran�o.

Pagāja labs laiks, iekams Juniors atkal ierunājās acīmredzot atmiņas, kurās viņ� tobrīd kavējās, bija pārāk personiskas dabas, lai kādam par to stāstītu. Aleksa viņa pārdomas nepārtrauca. Beidzot viņ� atkal paskatījās uz Aleksu, �oreiz krietni vien vērīgāk.

-�� Jēziņ, tu izskaties tie�i tāda pati, kāda tolaik bija Selīna, Juniors klusi sacīja. Es ne tik daudz domāju vaib�stus, ka izteiksmi. Un tu, tāpat ka viņa, proti labi klausī�ties.

Viņ� pastiepa roku un pieskārās Aleksas matiem.

-�� Viņai palika klausīties. Vismaz tādu iespaidu viņa radīja runātājam. Viņa varēja mierīgi sēdēt un stundām il�gi klausīties.

Juniors negribīgi atrāva roku no Aleksas matiem.

-�� Vai tas bija galvenais, kas tevi pie viņas piesaistīja?

-�� Pie velna, nē, viņ� ar blēdīgu smaidu atteica. Ma�ni pie viņas galvenokārt piesaistīja iekāre, ko izjūt pusau�dzis, kas mācās devītajā klasē. Kad pirmo reizi ieraudzīju Selīnu skolas hallē, man aizrāvās elpa tik skaista viņa man �ķita.

-� Vai tu viņu aplidoji?

-�� Nu, nē tas, ka biju savaldzināts, vēl nenozīmēja, ka esmu galīgi traks.

-� Kā tad tā tik dedzīga mīlestība, un tu pat nemēģi�nāji viņai tuvoties?

-� Tolaik viņa piederēja Rīdām, Juniors stingri atbil�dēja. Par kaut kādu tuvo�anos nevarēja būt ne runas.

Viņ� piecēlās.

-�� Būs labāk, ja mēs tagad iesim.. Saki, ko sacīdama, bet es redzu, ka tu esi nosalusi. Turklāt tumsā te spokojas.

Aleksa, Juniora pēdējā apgalvojuma apmulsināta, ļā�va, lai viņ� tai palīdz piecelties kājās. Viņa pagriezās, lai notrauktu no ka�oka sauso zāli, un Aleksas skatienu atkal piesaistīja ziedu pu�ķis. Puķu ziedlapiņas vējā sitās pret zaļo, vaskaino papīru, kurā tās bija ievīstītas. Tas radīja sausu, grabo�u troksni.

-� Paldies, ka atnesi ziedus, Junior.

-�� Nav pateicības vērts.

-�� Es novērtēju to, ka neesi viņu pēc tik daudziem ga�diem aizmirsis.

-� Godīgi jāatzīstas, ka man bija ari kāds apslēpts ie�mesls, lai atnāktu �odien �urp.

-� Ak tā?

-� Nu, jā, viņ� sacīja, satverdams abas Aleksas plauk�stas. Gribēju uzaicināt tevi pie mums uz kādu glāzīti.

Viņu bija gaidīju�i. Tas Aleksai kļuva skaidrs tai pa�ā brīdī, kad viņa Juniora pavadībā spēra soli pāri pla�ās divstāvu ēkas slieksnim Mintonu ran�o. Gribēdama gut kādu apstiprinājumu savām aizdomām, novērojot aizdo�mās turētos viņu pa�u vide, Aleksa bija pieņēmusi Juniora uzaicinājumu no kapsētas doties pie viņa uz mājām.

Iegājusi dzīvojamā istabā, viņa tomēr nespēja atvairīt domu, ka ar viņu tiek manipulēts. Aleksa nolēma būt pie�sardzīga.

�o savu apņem�anos viņai tūlīt pat radās iespēja pār�baudīt. �ķērsojis lielo telpu, pie viņas pienāca Engess un paspieda Aleksas roku.

-�� Priecājos, ka Junioram izdevās jūs atrast un pārlieci�nāt atbraukt pie mums, viņ� teica, palīdzēdams Aleksai novilkt ka�oku, ko tūdaļ pat pasniedza Junioram.

-� Vai tu to neuzkarinātu?

Uzmetis Aleksai atzinīgu skatienu, Engess turpināja:

-��� Nezināju, kā jūs uzņemsiet mūsu uzaicinājumu. Mums ir patīkami, ka tomēr atnācāt.

-�� Priecājos, ka esmu �eit.

-�� Lieliski, viņ� noteica, saberzēdams plaukstas. Ko jūs dzersiet?

-�� Baltvīnu, lūdzu, viņa atbildēja.

Engesa zilās acis raudzījās uz Aleksu draudzīgi, tomēr radīja viņā nemieru. Aleksai �ķita, ka viņam piemīt spējas ielūkoties dvēseles dziļumos un atklāt to iek�ējo nedro�ī�bu, ko viņa tik rūpīgi slēpa aiz pieredzes maskas.

-�� Ak baltvīnu? Es pats gan �ito dzeramo nevaru ciest, man tas atgādina sodas ūdeni. Turpretim mana sieva dzer tikai baltvīnu. Viņa kuru katru bridi nonāks lejā. Sēdieties �eit, Aleksandra.

-�� Viņai patīk, ja viņu sauc par Aleksu, tēt, sacīja Ju�niors, kas kopā ar tēvu bija piegājis pie sienā iebūvētā bā�ra, lai sajauktu sev glāzē skotu viskiju ar ūdeni.

-�� Ak Aleksa, tu saki?

Engess pasniedza viņai glāzi ar baltvīnu.

-�� Jā, manuprāt �is vārds piedien sievietei, kas ir juris�te.

Tas, labākajā gadījumā, bija divdomīgs kompliments. Aleksa pateicās, bet tā, ka nevarēja saprast tikai par vīnu vai par komplimentu arī.

-�� Kāpēc jūs mani aicinājāt �urp?

Viņas tie�ums Engesu uz īsu brīdi apmulsināja, bet at�tapies viņ� laipni atbildēja:

-�� Mums ir pārāk daudz kopīga, lai mēs būtu ienaid�nieki. Gribēju jūs labāk iepazīt.

-�� Tas ir iemesls, kura dēļ es esmu �eit ieradusies, Mintona kungs.

-�� Engess. Sauciet mani par Engesu.

Viņ� uzmeta Aleksai a�u, pēto�u skatienu.

-�� Kāpēc jūs gribējāt kļūt par juristi?

-�� Tāpēc, lai varētu izmeklēt mātes noslepkavo�anas lietu.

Atbilde nāca pār Aleksas lūpām tik spontāni, ka viņa ar to pārsteidza ne vien abus Mintonus, bet arī pati sevi. Viņa nekad agrāk nebija �ādi formulējusi savu profesijas izvēli. Apņem�anos kļūt par juristi Merla Greiema viņai bija iebarojusi kopā ar dārzeņu biezeni jau zīdaiņa vecumā.

Publiski atzinusi savu mērķi, Aleksa acumirklī sapra�ta, ka galvenā aizdomās turamā ir viņa pati. Vecmāmiņa Greiema bija sacījusi, ka tikai Aleksa ir atbildīga par Selīnas nāvi. Ja viņai neizdosies pierādīt pretējo, visu mū�u nāksies dzīvot ar vainas apziņu. Aleksa bija ieradusies Perselas apgabalā, lai attaisnotu pati sevi.

-�� Jūs runājat bez aplinkiem, jaunā dāma, teica En�gess. Tas man patīk. Laipo�anu es uzskatu par nevērtīgu mana laika iz�ķie�anu.

-� Es ari nevaru atļauties laiku tērēt velti, sacīja Aleksa, atcerēdamās, cik maz laika Hārpers viņai ir atvēlējis.

Engess nokrek�ķējās.

-Vir;� nav? Bērnu nav?

-Nē.

-�� Kāpēc ?

-�� Tēt, acis pārbolījis, iejaucās Juniors, ko tēva ne�taktiskums mulsināja.

Aleksa turpretim jutās uzjautrināta, nevis aizvainota.

-�� Man, nudien, nekas nav pretim, Junior. Tas ta�u ir glu�i dabisks jautājums.

-�� Vai jums uz to ir atbilde? Engess iedzēra malku alus tie�i no pudeles.

-� Nav nedz laika, nedz velē�anās.

Engess neapmierināti norūcās.

-� Mums gan te laika ir gana, tikai nav vēlē�anās.

Viņ� uzmeta iznicino�u skatienu Junioram.

-�� Tētis runa par manām neveiksmīgajām laulībām, Juniors vie�ņai paskaidroja.

-� Laulībām ? Cik tad to ir bijis?

-� Trīs, saviebies atzinās Juniors.

-� Un neviena no tām nav vainagojusies ar kādu maz�bērnu. Engess rūca ka sadusmots lācis.

Viņ� bargi pavērsa pret dēlu rādītājpirkstu.

-�� Un tu nu gan neesi tas, kur� nezinātu, kā cilvēku dzi m u mam j a v ai roj as.

-�� Tavas manieres, sabiedrībā, Enges, ka parasti ir ne�cie�amas.

Visi trīs vienlaikus pagrieza galvas. Vaļējās durvīs stāvēja kāda sieviete. Aleksa domās bija iztēlojusies, kāda varētu izskatīties Engesa sieva spēcīga, pa�pārliecināta, gana kareivīga, lai spētu dot vīram pretsparu. Vardu sakot, skarba, zirdziska persona, kas aizraujas ar medībām un kam jājampātaga rokā redzama bie�āk par matu suku.

Mintona kundze bija pilnīgs pretstats Aleksas iedomālajam tēlam. Viņas augums bija slaids un lokans, vaibsti smalki ka Drēzdenes porcelāna figūriņai. Iesirmie, gai�ie mati mīksti ieskāva seju, kas bija tikpat bāla kā pērļu vir�tene, ko viņa nēsāja ap kaklu. Viņa bija tērpusies mēļā vil�nas kleitā ar kuplu svārku daļu, kas, Mintona kundzei kus�toties, līgani �ūpojās. Viņa ienāca dzīvojamā istaba un ap�sēdās krēslā blakus Aleksai.

-�� Mīļa, tā ir Aleksa Geitere, teica Engess.

Ja sievas pārmetums ari bija viņu samulsinājis, En�gess to neizrādīja.

-�� Aleksa, tā ir mana sieva Sāra D�o.

Sāra D�o Mintone palocīja galvu un vēsā, oficiālā bal�sī sacīja:

-�� Priecājos ar jums iepazīties, Geiteres jaunkundz.

-�� Pateicos.

Viņas bālā seja kļuva gai�a un �aurās lūpas savilkās starojo�ā smaidā, saņemot no dēla rokām glāzi ar baltvī�nu Juniors to bija ielējis, mātei neko nevaicādams.

-�� Pateicos, mīļumiņ.

Viņ� noliecās un noskūpstīja mātes gludo, dēlam pre�tim pavērsto vaigu.

-�� Vai tavas galvassāpes mitēju�ās?

-� Pavisam vel ne, bet diendusa man nāca par labu.

Viņa pastiepa roku un noglāstīja Junioram vaigu.

Aleksa ievēroja, ka Mintona kundzes roka bija pienbalta un izskatījās tik trausla kā vētras nolauzts zieds. Vērsda�mas pie vīra, viņa teica:

-�� Vai tev tie�ām jārunā par sugas pavairo�anu viesis�tabā? Tamlīdzīgas sarunas vairāk iederas stallī.

-�� Velns un elle, savā mājā es varu atļauties runāt par visu, kas man ienāk prātā, atbildēja Engess, lai gan neli�kās, ka viņ� uz sievu dusmotos.

Juniors acīmredzot bija pieradis pie vecāku vārdu pārmaiņām. Viņ� iesmējās un, apliecis loku krēslam, kura sē�dēja māte, apsēdās uz Aleksas krēsla paroceņa.

-�� Mēs jau nemaz nerunājām par sugas pavairo�anu, māt. Tētis tikai nopēla manu nespēju saglabāt laulību pie�tiekami ilgi, lai pasaulē pagūtu nākt kāds mantinieks.

-�� Kad pienāks laiks, tev būs bērni no īstās sievietes.

To viņa sacīja tiklab Engesam, kā Junioram. Tad, pa�griezusies pret Aleksu. Mintonā kundze vaicāja:

-�� Vai es pareizi saklausīju, Geiteres jaunkundz jūs sacījāt, ka nekad neprecē�oties?

-� Tie�i tā.

-�� Savādi.

Sāta D�o iemalkoja vīnu.

-Jūsu mātei savulaik pielūdzēju netrūka.

-�� Aleksa jau neteica, ka viņai trūktu pielūdzēju, Ju�niors aizrādīja. Viņa vienkār�i ir izvēlīga.

-� Ja, laulības un bērnu vietā esmu izvēlējusies karjeru. Vismaz patlaban tas tā ir.

Aleksa sarauca pieri, jo viņai bija ie�āvusies prātā kā�da neparasta doma.

-�� Vai mana māte kādreiz izrādīja interesi par savu ie�spējamo karjeru?

-�� Netiku gan nekad dzirdējis viņu par to runājam, teica Juniors, tomēr, manuprāt, vis'as mūsu klases meite�nes pārdzīvoja īslaicīgu vēlē�anos kļūt par Vorena Bītija* partnerēm.

-�� Es viņai piedzimu, kad māte vēl bija tik jauna, Aleksa ar vieglu no�ēlu sacīja. Varbūt agrīnās laulības un bērns kļuva par kavēkli viņas karjerai.

*Amerikāņu aktieris, &/.. 1937. gadā, filmējies Vairākās filmās, bet galvenokārt pazīstams ka dāmu mīlulis.

Juniors pieskārās ar pirkstu Alcksas zodam un pagrie�za viņas seju pret sevi.

-�� Selina savu izvēli izdarīja pati.

-� Paldies par �iem vārdiem.

Juniors palaida vaļā viņas zodu.

-�� Nekad netiku dzirdējis viņu apgalvojam kaut ko ci�tu, kā vien to, ka viņa vēlas būt sieva un māte. Atminos dienu, kad mums par to izraisījās īpa�a saruna. Tev ari va�jadzētu atcerēties, tēt. Bija tik svelmaina vasaras diena, ka tu sacīji Rīdām, ka viņ� var būt brīvs, tiklīdz būs izmēzis stalli. Mēs visi trīs nolēmām doties piknikā uz to veco lo�pu dzirdināmo dīķi. Atceries?

-�� Nē.

Engess piecēlās, lai paņemtu vēl vienu alus pudeli.

-�� Es gan atceros tik spilgti, it kā tas būtu bijis va�kar, sapņaini atteica Juniors. Mēs izklājām pledu ko�ku paēnā. Lupe bija sadevusi mums līdzi visādus kāru�mus. Tos notiesāju�i, mēs apgūlāmies uz muguras Selīna starp mani un Rīdu un caur koku zariem raudzījā�mies debesīs. To lapotne mūs tik tikko pasargāja no sau�les. Tveice un pilnie vēderi padarīja mūs miegainus.Vē�rojām klijānus, kas riņķoja ap kādu medījumu, un apsvērām iespēju padzīt tos nost, lai redzētu, kas īsti kritis tiem par upuri, bet galu galā aiz slinkuma �o domu atmetām. Palikām tāpat vien guļam un pļāpājām par to, kas mēs kādreiz būsim. Es sacīju, ka gribētu but par starptautisku pleiboju. Rīds tei�ca, ka viņ� tādā gadījumā iegādā�oties tās kompānijas akci�jas, kas ra�o prezervatīvus, un ar manu palīdzību kļū�ot stā�vus bagāts. Viņam bija vienalga, par ko kļūt, ka tik var tikt pie naudas.'Bet vienīgais, ko gribēja Selīna, bija kļūt par sie�vu. Viņ� uz mirkli apklusa un raudzījās lejup uz savām plaukstām. Par Rīda sievu.

Aleksa satrūkās.

-�� Ja nu mēs pieminam Rīdu, teica Engess, ma�nuprāt, es dzirdu viņa balsi.

Mintonu saimniecības vadītājas Lupes pavadīts, ienā�ca Rīds. Aleksa pagriezās pret durvīm tie�i tajā brīdī, kad viņ� parādījās uz sliek�ņa. Juniora vārdi bija Aleksu ap�mulsināju�i.

No vecmāmiņas Greiemas viņa, protams, bija dzirdē�jusi, ka vidusskolā Selīna un Rīds biju�i ne�ķirams pārītis. To varēja secināt arī no fotogrāfijas, kurā Rīds kronē Sclīnu par vietējo skaistumkaralieni. Bet Aleksa nezināja, ka viņas māte gribējusi ar Rīdu precēties. Aleksa apzinājās, ka pēc viņas sejas izteiksmes ir nojau�ams, cik �okēta viņa jūtas.

Rīds pārlaida skatienu telpai.

-� Skat, kas par omulīgu ainiņu!

-�� Sveiks, Rīd, uzsauca Juniors, kas joprojām sēdēja uz Aleksas krēsla paroceņa.

Neizskaidrojama iemesla deļ viņai Juniora poza pie�pe�i likās pārāk familiāra.

-� Kāds vēj� tevi pie mums atpūtis? Vēlies iedzert?

-�� Nāc vien iek�ā, pamājis Rīdām ar roku, aicināja Engess.

Sara D�o Rīdu ignorēja, it kā viņ� būtu neredzams. Aleksai tas �ķita savādi galu galā Rīds savulaik tika dzī�vojis pie Mintoniem kā ģimenes loceklis.

Nometis jaku un cepuri uz krēsla, viņ� piegāja pie bā�ra, lai paņemtu glāzi, ko Engess tikām jau bija piepildījis.

-�� Atnācu palūkoties uz savu ķēvi. Kā viņai klājas?

-�� Lieliski, atbildēja Engess.

-� Tad jau labi.

Sekoja saspringts klusuma bridis, kura laikā visi klāt�eso�ie cītīgi pētīja savu glā�u saturu. Beidzot Engess atkal ierunājās.

-�� Vai tev, �urp nākot, bija vēl kas prātā, Rīd? viņ� vaicāja.

-�� Viņ� te ieradies, lai brīdinātu jūs būt apdomīgiem, sarunājoties ar mani, sacīja Aleksa. Tāpat kā �opēcpusdien brīdināja tiesnesi Vollesu.

-�� Kad man kāds uzdod tie�u jautājumu, es pats mēdzu uz to atbildēt, juristes jaunkundz, īgni aizrādīja Rīds.

Vienā malkā iztuk�ojis glāzi, viņ� to nolika.

-�� Tiksimies vēlāk. Paldies par dzeramo.

Rīds smagiem soļiem izgāja no dzīvojamās istabas, apstādamies tikai tādēļ, lai paņemtu jaku un cepuri.

Pārsteidzo�i, bet tā bija Sara D�o, kas �oreiz pārtrauca klusumu, tiklīdz aiz Rīda bija aizcirtu�ās durvis.

-�� Redzu, ka viņa manieres nemaz nav uzlaboju�ās.

-�� Tu ta�u pazīsti Rīdu, māt, teica Juniors, nevērīgi paraustīdams plecus. Vai dzersi vēl vienu glāzi vīna?

-�� Jā, lūdzu.

-�� Jūs varat abi kopā vēl iedzert, bet es gribu aprunā�ties ar Aleksu aci pret aci, sacīja Engess. Paņemiet lī-. dzi savu glāzi, ja vēlaties.

Pēdējā piezīme bija domāta AIek�ai.

Viņai tika pasniegta roka, lai palīdzētu piecelties, un Aleksa aljēdzās priek�telpā, pirms paguva aptvert, ka tas noticis. Ejot pa gaiteni, viņa skatījās apkārt.

Sienas klāja sarkanas tapetes ar sīku rakstu. Ierāmēta�jās fotogrāfijās bija redzami sacīk�u zirgi. No griestiem draudo�i nokarajās masīva spāņu lustra. Ari mebeles bija masīvas un tum�as.

-�� Kā patīk mana māja? vaicāja Engess, ievērojis, ka Aleksa groza galvu, lai varētu visu labāk apskatīt.

-�� Ļoti, viņa meloja.

-�� Es to projektēju un uzbūvēju pats, kad Juniors vēl gulēja autiņos.

Engesam nemaz nebija jāstāsta Aleksai, ka viņ� māju ir ne vien uzbūvējis, bet arī iekārtojis. Nekas �ī nama in�terjerā neatspoguļoja Sāras D�o personību. Tai acīmredzot glu�i vienkār�i nebija dota iespēja izpausties.

Māja bija atbaido�i neglīta un iekārtota ar tik nepiedo�dami sliktu gaumi, ka tai piemita pat savdabīgs, neaptēsts �arms. To pa�u varēja teikt par mājas saimnieku.

-�� Kamēr māja vel nebija uzcelta, mēs ar Sāru D�o dzīvojām sarga būdiņā. Tam sasodītajam graustam dienas�gaisma spīdēja iek�ā pa visām �ķirbām. Ziemā mēs tur sa�lām kā nabagi, bet vasarā mūsu gultas pārklāja bieza pu�tekļu kārta.

Sākotnējās izjūtas, ko Aleķsā izraisīja Mintona kun�dze, bija nepatika. Viņa �ķita izklaidīga un sevī iegrimusi. Tomēr Aleksa spēja just līdzi jauniņajai Sārai D�o, kas glu�i kā eksotisks zieds tika ar visām saknēm izrauta no kultivētas, izsmalcinātas augsnes un pārstādīta daudz skarbākos apstākļos. Viņa nemū�am nevarēja te iedzīvo�ties, un Aleksa nesaprata, kā Engesam vai pa�ai Sārai D�o vispār varēja ienākt prātā doma, ka tas kādreiz tomēr no�tiks.

Engess Aleksai pa priek�u iegāja kādā darbistabā, ku�ras sienas klaja paneļi. Te valdīja vel vīri�ķīgāka gaisotne nekā visā pārējā mājā. Pie sienām piekārtie aļņu un brie�u galvu izbāzeņi raudzījās tālumā ar rezignētām, brūnām acīm. Atliku�ās brīvās vietas aizņēma sacīk�u zirgu foto�grāfijas izrotāti ar Mintonu karogkrāsām, tie stāvēja vai visu Savienoto Valstu hipodromu uzvarētāju apļos. Da�as no fotogrāfijām bija pavisam jaunas, citas acīmredzot fotografētas pirms gadu desmitiem.

Pie sienas bija redzamas arī vairākas medību bises, bet kaktā bija iestutēts karoga kāts ar valsts karogu. Uz ie�rāmētas kartona loksnes bija rakstīts: �Jeb�u es arī staigātu nāves ēnas ielejā, ta�u ļaunuma nebīstos�jo pats esmu ne�ķīstākais kuņas dēls ielejā.�*

Tiklīdz Aleksa bija ienākusi darbistabā, Engess viņai norādīja uz vienu tās stūri.

-�� Nāciet �urp. Es jums gribu kaut ko parādīt.

Viņa sekoja Engesam pie galda, kas, �ķiet, bija apklāts ar baltu palagu. Viņ� pacēla �o pārsegu.

-�� Mans Dievs!

Tas bija rūpīgi izstrādāts zirgu skrie�anās sacīk�u tra�ses modelis. Nebija aizmirsta ne vissīkākā detaļa nedz krāsainie sēdekļi tribīnēs, nedz kustīgie starta vārtiņi, nedz diagonālās svītras, kas klāj automobiļu stāvvietās as�faltu.

-��� Perseldaunsa**, Engess ar jauna teva lepnumu balsī paziņoja. Saprotu, ka jūs, Aleksa, darāt to, ko uz�skatāt par vajadzīgu darīt. Es cicnu jūsu apņēmību. Viņa sejas izteiksme bija visai kareivīga. Bet jūs nesaprotat, cik daudz te ir likts uz spēles?

Aleksa kā aizsargādamās apņēma ap sevi rokas.

♦Parafrāze par Dāvida dziesmu grāmatas 23. psalmu: ��ta�u ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis. Tavs koks un Tavs zizlis mani iepriecina.�

♦♦Asociācija ar Cēr�Hdaunsu Lujsvilā, ievērojamāko zirgu skrie��anas sacīk�u vietu Dienvidu �tatos.

-�� Kāpēc jūs nevarētu man to paskaidrot?

Engess �ādu pamudinājumu vien bija gaidījis. Viņ� sāka gari un pla�i stāstīt par iecerēto zirgu skrie�anās sa�cīk�u trasi, kas bū�ot pirmklasīga, sakot ar steliņģiem un beidzot ar dāmu tualetēm, jo līdzekļi netik�ot �ēloti.

-�� Mūsu zirgu skrie�anās sacīk�u trase būs vienīgā starp Dalasu un Elpaso, kurā varēs izpildīt pilnu sacensību prog�rammu. Tas neap�aubāmi piesaistīs tūristus. Varu iedomā�ties, ka pēc divdesmit gadiem Pcrsela būs kļuvusi par otru Lasvegasu tā uz�ausies tuksnesī kā naftas sļrukla.

-�� Vai jūsu paredzējums nav pārāk optimistisks? vai�cāja Aleksa.

-�� Nu, varbūt mazliet. Bet esmu tamlīdzīgus iebildu�mus jau dzirdējis, kad uzsāku saimniekot �ajā ran�o, uz�būvēju treniņu skrejceļu un apjumtu peldbaseinu zirgiem. Es neļauju skepsei nokaut manas ieceres. Ir jāsapņo pār�dro�i sapņi, ja grib paveikt kaut ko patiesi lielu. Pieminiet manus vārdus, viņ� teica, uzsvērdams sacīto ar enerģis�kiem rokas vēzieniem. Ja mēs dabūsim licenci, Persela kļūs par lielpilsētu.

-�� Visiem tas varētu arī nebūt pa prātam, vai ne? Da��iem varbūt labāk patīk dzīvot mazpilsētā.

Engess stūrgalvīgi papurināja galvu.

-�� Pirms vairākiem gadiem �eit valdīja dzīvība.

-�� Nafta?

-�� O, jā. Te bija desmit bankas. Desmit. Vairāk nekā jebkurā citā tāda mēroga pilsētā. Pēc ienākumiem uz vie�nu cilvēku mēs bijām bagātākā pilsēta valstī. Tirgotājiem bija vairāk darījumu, nekā viņi ar tiem spēja tikt galā. No�tika intensīva nekustamo īpa�umu pirk�ana un pārdo�ana. Valdīja vispārēja labklājība.

Viņ� apklusa, lai ievilktu elpu.

-�� Vai gribat kaut ko iedzert? Alu? Kokakolu?

-�� Paldies, nē.

Engess izņēma no ledusskapja alus pudeli, atkorķēja to un iedzēra prāvu malku.

-�� Tad naftas cenas stipri nokritās, viņ� stāstīja tā�lāk. Mēs mēģinājām sev iegalvot, ka tā būs īslaicīga pa�rādība.

-Cik lielā mērā jūs bijāt atkarīgs no naftas tirgus?

-�� Man piederēja vairāku urbumu akcijas un viena da�bas gāzes ieguves kompānija. Bet, paldies Dievam, neliku ieguldījis naftas darījumos vairāk, nekā varēju atļauties zaudēt. Nebiju likvidējis arī citas savu darījumu nozares.

-Tomēr naftas cenu kri�anās jums noteikti radīja no�pietnus finansiālus zaudējumus. Vai nebi jāt apbēdināts?

Viņ� papurināja galvu.

-�� Esmu bagātību ieguvis un zaudējis vairāk rei�u, ne�kā jums ir gadu, jaunā dāma.Pie velna, man nekas nav pretim reizēm tikt izputinātam. Būt bagātam ir patīkami, bet izputē�anā pamodina cilvēkā pretestības garu.

-��� Sara D�o, viņ� sacīja, domīgi nopūzdamies, man, protams, nepiekrīt. Viņai patīk dro�ības sajūta, ko ra�da apputēju�as naudas kaudzes seifā. Nekad neesmu pie�skāries viņas naudai vai Juniora likumīgajam mantoju�mam. Apsolīju viņai, ka nekad to nedarī�u.

97

Runas par mantojumiem Aleksai bija sve�as. Viņa ne uz ko tamlīdzīgu nevarēja cerēt. Merla Greicma bija uztu�rējusi viņu un sevi vispirms no algas, ko saņēma telefona kompānijā, un pēc tam no pensijas. Aleksa mācījās pietie�kami labi, lai Teksasas universitātē saņemtu stipendiju, bet viņa pēc lekcijām strādāja, lai nopelnītu līdzekļus uzturam un drēbēm un nebūtu jādzird vecmāmiņas sūkstī�anās par �icmjzdevumiem.

Ari Juridiskajā skola Aleksai maksāja stipendiju, jo viņas sekmes bija patie�ām spo�as. Ar to algu, ko Aleksa nopelnīja, strādādama apkalpo�anas sfērā, viņa, protams, nekādu greznību nevarēja atļauties. Aleksa bija izcīnījusi smagu iek�ēju cīņu, iekams iz�ķīrās nopirkt ka�oku tā bi ja viņas dāvana pa�ai sev par iegūto juristes atestātu. Un tā bija ari viena no retajām ckstravagancēm, ko Aleksa jebkad tika atļāvusies.

-�� Vai ar jūsu kapitālu pietiek, lai finansētu sacīk�u tra�ses būvi? Aleksa vaicāja, liekot domām atkal pievērsties sarunai.

-� Ar personisko kapitālu nē.

-�� Mintonu uzņēmumi?

-�� Nē, mana kompānija pati �ajā pasākumā nav iesais�tījusies. Mēs esam nodibināju�i investoru grupu tie ir gan atsevi�ķi cilvēki, gan kompānijas, kas gūs peļņu no jaunuzbūvētas trases.

Viņ� apsēdās savā sarkanajā ādas atzveltnes krēslā un norādīja Aleksai uz krēslu tam iepretim.

-� Naftas buma laikā cilvēki iepazina bagātības gar�u. Vi�ņi ir gana alkatīgi, lai degtu nepacietībā izbaudīt to vēlreiz.

-�� Diez vai �o Perselas iedzīvotāju vērtējumu var uz�skatīt par glaimojo�u. Bariņ� mantrausīgu gaļēdāju, kas to vien gaida, lai varētu raust naudu no zirgu skrie�anās sa�cīkstēm.

-�� Viņi nav mantrausīgi, Engess iebilda. Nopelnī�tais tiks godīgi sadalīts, un katrs saņems savu tiesu, sākot ar lielajiem ieguldītājiem un beidzot ar zelli, kam pieder pa�apkalpo�anās benzīna iepildī�anas punkts uz tuvējā stūra. Tas būs ne tikai personisks ieguvums. Pieaugot ie�nākumiem, pilsēta varēs uzcelt jaunas skolas, slimnīcas un citas sabiedriskās iestādes.

Viņ� noliecās uz priek�u un sa�ņaudza pirkstus dūrē, kā gribēdams kaut ko noturēt.

-Tāpēc zirgu skrie�anās sacīk�u trase mums ir tik sa�sodīti svarīga. Tā ļaus Perselai atkal pieslieties kājās un uzplaukt.

Viņa zilās acis aizrautīgi dzirkstīja.

-�� Nu, ko jūs par to domājat?

-�� Es neesmu garīgi atpalikusi, Mintona kungs, tas ir, Enges, Aleksa sevi pārlaboja. Es saprotu, ko �is pasā�kums varētu nozīmēt apgabala ekonomikai.

-� Tad kāpēc jūs negribat atteikties no tās muļķīgās iz�meklē�anas?

-�� Es nedomāju, ka ta būtu muļķīga, Aleksa asi atcirta.

Vērodams viņu, Engess izklaidīgi kasīja zodu.

-�� Kā jūs varat domāt, ka es nogalināju jūsu māti? Vi�ņa Junioram bija patiess draugs, vai ik dienas viesojās mū�su mājā. Tiesa, pēc laulībām viņa �urp vairs lik bie�i ne�nāca, bet pirms tam gan. Es nebūtu spējis to meiteni ne ar pirkstu aizskart.

Aleksai gribējās viņam ticēt. Par spīti tam, ka Engess Mintons bija viens no aizdomās turētajiem krimināllietā, viņa �o cilvēku ļoti apbrīnoja. No tā, ko Aleksa bija lasīju�si un dzirdējusi sarunās, viņa saprata, ka Mintons savu da�rījumu impēriju ir uzbūvējis tuk�ā vietā.

Viņa skarbums bija gandrīz mīļ�, personības spēks � pārliecino�s. Bet viņa nevarēja ļauties �īs izteiksmīgās personības valdzinājumam. Aleksas apbrīna pret Engesu tomēr nebija tik spēcīga ka nepiecie�amība noskaidrot, kā viņa, būdama nevainīgs zīdainītis, bija varējusi pamudināt kādu nogalināt viņas māti.

-��� Es nevaru pārtraukt izmeklē�anu, Aleksa tei�ca. Paija es to gribētu, Pets Ccstins� #

-�� Klausieties, viņ� Aleksu partrauea, noliekdamies uz priek�u, aizejiet pie viņa, pamirk�ķiniet savas lielās, zilās bērna acis un sakiet, ka esat kļūdījusies. Varu jums galvot, ka jau rīt ap �o pa�u laiku viņ� būs aizmirsis, kā�pēc jūs vispār �eit bijāt ieradusies.

-� To es nevaru�

-� Labi, tad atstājiet Pētu manā ziņā.

-�� Enges, Aleksa skaļi sacīja, jūs mani pārprotat.

Pārliecinājusies, ka Mintons viņā klausās, Aleksa tur�pināja:

-�� Tikpat stipri, ka jūs esat pieķēries, domai par zirgu skrie�anās sacīk�u trasi, es turos pie pārliecības, ka manas mātes slepkavības lieta ir nepareizi izmeklēta. Esmu no�skaņota �o kļūdu labot.

-� Neraugoties uz to, ka uz spēles likts veselas pilsētas liktenis?

-�� Liecieties nu mierā! Aleksa protestēja. Jūs runā�jat tā, it kā es grasītos atņemt maizi badā mirsto�iem bēr�niem.

-Tik ļauni nav, bet tomēr�

-�� Uz spēles ir likta ari mana nākotne. Es nevarē�u tur�pināt juristes darbu, iekams nebū�u noskaidrojusi patiesī�bu �ajā lieta.

-Jā, bet�

-� Ei, pasludinu jums pārtraukumu!

Durvis pēk�ņi atvērās, un pa tām pabāza galvu Ju�niors.

-�� Man ir lieliska ideja. Aleksa. Kāpēc tu nevarētu pa�likt uz vakariņām?

-�� Nolādēts, Junior, -nodārdināja Engess, uzsizdams ar dūri pa krēsla paroceni. Kad tu reiz iemācīsies at�ķirt lieti�ķu sarunu no saviesīgas pļapā�anas? Mcs te pārru-

nājam nopietnas lietas. Neuzdro�inies mani traucēt privā�tas apspriedes laikā. Ej un pameklē sev izklaidē�anos kaut kur citur.

Bija redzams, kā Juniors ar grūtībām norij siekalas.

-�� Nezināju, ka jūsu saruna ir tik privāta vai nopietna.

-� Sasodīts, to tev gan būtu vajadzējis zināt! Dieva dēļ, mēs ta�u�

-�� Lūdzu, nomierinieties, Enges, ātri ierunājās Aleksa. Patiesību sakot, es priecājos, ka Juniors mūs pārtrau�ca. Tikai tagad pamanīju, ka ir jau vēls. Man jāiet.

Viņa nespēja noraudzīties, kā tēvs norāj pieaugu�u vī�rieti sievie�u kārtas vie�ņas klātbūtnē. Aleksa jutās apmul�susi viņu abu dēļ.

Engess parasti bija tāds parupj� lāga zēns. Bet ne vienmēr. Dusmās viņ� kļuva negants. Aleksa nupat bija varējusi novērot, cik maz vajadzēja, lai viņ� eksplodētu.

-�� Es tevi pavadī�u, kokainā balsī tcica Juniors.

Viņa sarokojās ar Engesu.

-�� Paldies, ka parādījāt man trases modeli. Nekas no jūsu .teiktā nav mainījis manu apņem�anos, bet �o to no�skaidrojis gan. Turpinot izmeklēt lietu, es paturē�u to prā�tā.

-�� Jūs varat mums uzticēties. Mēs neesam slepkavas.

Juniors pavadīja Aleksu līdz parādes durvīm. Kad

viņ� tai bija palīdzējis uzvilkt ka�oku, Aleksa pagriezās un ieskatījās viņam sejā.

-� Es tev piezvanī�u, Junior.

-�� Es patiesi ceru, ka tā būs.

Juniors noliecās un noskūpstīja viņas roku, tad pagrie�za delnu uz aug�u un noskūpstīja arī to.

Aleksa a�i atrāva roku.

-�� Vai tu tā flirtē ar katru sastapto sievieti?

.It

-� Gandrīz.

Juniora �ilbino�ajā smaida nebija nevēsts no no�ēlas.

-� Vai tu esi klīrīga?

-� Ne mazākajā mērā.

Viņa smaids kļuva vēl platāks, norādot, ka viņ� par �ī apgalvojuma atbilstību patiesībai nav īpa�i pārliecināts un zina, ka ari Aleksa pati tam diez ko netic. Ātri novēlējusi viņam arlabvakaru, Aleksa aizgāja.

Viņas automobilī bija auksts. Aleksu kratīja drebuļi. Braucot pa privāto ceļu, lai izkļūtu uz �osejas, viņa nopē�tīja ēkas abpus ceļam. Vairums no tām bija staļļi. Vienā vīdēja blāva gaisma. Rīda bleizers bija novietots pie staļļa durvīm. Pēk�ņas iedomas vadīta, Aleksa apturēja automo�bili un izkāpa ārā.

Saras D�o Kentuki guļamistabas iekārtojums bija līdz pēdējam sīkumam atdarināts viņas Tcksasas mājā zīda aizkaru auklas ieskaitot. Kad māja bija uzcelta, sieva ļāva Engesam to iekārtot ar viņa iemīļotajām tum�ajām, sma�gajām mēbelēm, polsterētajiem, sarkanu ādu �pārvilktajiem krēsliem un medību trofejām, bet Sāra D�o kategoriski paziņoja, ka neļaus �im riebīgajam pierobe�as stilam ie�lauzties viņas guļamistabā.

Uzjautrināts viņ� bija piekritis. Engesam patika, ka naktī ap viņu atrodas sievi�ķīgas, trauslas un, viņaprāt, ne�vajadzīgas lietas. Mintons bie�i tika sacījis sievai, ka ne�būtu bijis jēgas mērot visu garo ceļu līdz Kentuki, ja viņ� gribētu apprecēt govju meitu.

-� Vai drīkstu ienākt, māt?

Piesardzīgi pieklauvējis, Juniors pavēra guļamistabas durvis.

-�� Lūdzu, dari to. mīļais.

Sāra D�o smaidīja, acīm redzami būdama iepriecināta par ci�la iera�anos.

Juniors ieraudzīja māti sē�am gultā, atbalstīju�os pret veselu grēdu ar atlasu pārvilktu spilvenu, tērpu�os me�ģīņu naktsjakā, smar�ojo�u pēc dārga sejas krēma un lasām kāda viņam nezināma ārzemju valstsvīra biogrāfiju. Juniors pat nekad nebija dzirdējis par valsti, kurā �is vīrs valdījis. Iespē�jams, ka neviens par to nekā nezināja, izņemot viņa mati.

Sāra D�o noņēma brilles, nolika grāmatu malā un papliķēja stepēto atlasa segu. Sparīgi papurinājis galvu, Juniors lika viņai saprast, ka apsēsties negrib. Viņ� palika stāvam gultas kājgali, rokas kabatās sabāzis, un �ķindināja sīknaudu. Juniors nebūt negrasījās atkārtot bērnudienu ikvakara rituālu.

Viņam jau sen nebija ne mazākās vēlē�anās katru va�karu pirms gulētie�anas māti noskūpstīt, bet Sāra D�o to no viņa joprojām gaidīja. Ja dēls viņu nenoskūpstītu, viņa justos aizvainota. Juniors un Engcss darīja visu iespējamo, lai iztaptu Sāras D�o izsmalcinātajām jūtām.

-�� Te vienmēr tik labi smar�o, viņ� teica, neattap�dams neko citu, ko varētu pasacīt.

Rājiens, ko Juniors pirmīt bija saņēmis Aleksas klāt�būtnē, viņam joprojām dedzino�i sāpēja. Viņ� nespēja vien sagaidīt, kad varēs tikt projām no mājām, lai dotos uz kādu no vietējiem naktsklubiem, kur viņam nevajadzēs domāt par savām problēmām.

-� Tie ir sauso smar�u maisiņi, ko esmu salikusi skapī un atvilktnēs. Kad biju meitene, kāda no mūsu kalponēm darināja �os maisiņus un piepildīja tos ar kaltētām puķēm un augiem. Smar�a bija brīnumjauka, viņa sacīja, kavē�damās atmiņās. Tagad man tie jāpasūta. Mūsdienās tiek izmantotas mākslīgās smar�vielas, bet man patīk arī tās.

-�� Vai grāmata ir interesanta? apvaicājās Juniors, ko sauso smar�u maisiņu temats jau bi ja sācis garlaikot.

-Jā, diezgan aizraujo�a.

Junioram par to gan bija nopietnas �aubas, tomēr viņ� uzsmaidīja mātei un teica:

-Tad ir labi. Es priecājos, ka tev tā patīk.

Sārai D�o nepalika nepamanīts dēla melanholiskais noskaņojums.

-�� Kas noticis?

-� Nekas.

-� Es ta�u vienmēr redzu, ja tev kas kai�.

-�� Nav noticis nekas neparasts. Izpelnījos tēta dusmas, pārtraukdams viņa sarunu ar Aleksu.

Sara D�o nc'patikā saviebās.

-� Tavs levs joprojām nezina, ka jauzvedas, ja mājā ir sve�i cilvēki. Ja viņ� varēja būt tik rupj� un burtiski izvilkt vie�ņu no dzīvojamās istabas brīdī, kad liek dzerti koktei�ļi, tu varēji atļauties pārtraukt sarunu.

Viņa palocīja galvu it kā par zīmi, ka �is viņas vērtē�jums konfliktu ir nokārtojis.

-� Starp cilu, kas viņiem tik slepeni bija pārrunājams?

-�� Kaut kas sakarā ar viņas mātes nāvi, viņ� nevērīgi" atteica. Nekas tāds, par ko būtu jāraizējas.

-�� Vai tu esi par to pārliecināts? Visi �ovakar �ķita ļoti saspringti.

-Ja ari ir kāds pamats uztraukumam, gan tetis, ka pa�rasti, to nokārtos. Tev noteikti nav jasatraucas.

Junioram nenāca ne prātā stāstīt mātei par Aleksas uz�sākto izmeklē�anu. Abi Sāras D�o vīrie�i zināja, ka viņai nepatīk dzirdēt neko uztrauco�u vai nejauku, tāpēc centās viņu no tamlīdzīgām runām pasargāt.

Engess nekad nerunāja ar sievu par darījumiem, īpa�i.

ja t inam ar tiem neveicās. Viņa bija sarūgtināta, ja kādam no viņu zirgiem neveicās skrie�anās sacīkstēs, un priecā�jās, ja tika gūta uzvara, bel ārpus tā nedz ran�o, nedz Mintonu uzņēmumi Sāru D�o īpa�i neinteresēja.

Īstenībā viņu vispār nekas pārāk neinteresēja, ja nu vienīgi Juniors. Sāra D�o bija kā skaista lelle, kas ieslēgta sterila telpā, lai nedz gaiss, nedz kāds cils no dabas posto��ajiem spēkiem nevarētu viņu sabojāt jo sevi�ķi pati d/ī�ve.

Juniors māli mīlēja, bet zināja, ka viņa nav labi iere�dzēta. Enģess, turpretim, patika visiem. Da�as no viņa draugu sievām aiz pienākuma un simpātijām pret Engesu centās izturēties pret Saru D�o draudzīgi. Ja lā nebūtu, vi�ņai Perselā nāktos iztikt bez paziņu loka.

Sāra D�o no savas puses noteikti nebija spērusi nevie�nu soli, lai nodibinātu kādu draudzību. Viņa uzskatīja, ka vairums vietējo ļau�u ir rupji un vulgāri, un pat nepapūlējās savas zemās domas par viņiem slēpt. �ķita, ka viņu pilnībā apmierina noslēgtā dzīve guļamistabā, kur lai ap�kāri atradās jauki, izsmalcināti un vienlaikus nesare�ģīti priek�meti, kas Sārai D�o patika un ko viņa saprata visla�bāk.

Juniors zināja, ka māte ir izsmiekla un tenku objekls. Runāja, ka viņa dzerot. Tā nebija taisnība. Sara D�o ne�dzēra neko vairāk par divām glāzēm vīna pirms pusdie�nām. Tic, kas nesaprata viņas izsmalcinātās jūtas, uzskatī�ja Sāru D�o par savādnieei. Vēl citi domāja, ka viņa ir vienkār�i �nojūgusies�.

Bija jāalzīst, ka viņa bie�i vien sapņo vaļējām acīm, garā pārceļoties uz bērnudienām vecāku smalkajā mājā, ko Sāra D�o joprojām uzskatīja par skaistāko laiku savā nuiiju.Viņa nekad nebija varējusi tā īsti atgūties pēc mīļota brāļa priek�laicīgās nāves. Kad Engess ar Sāru D�o iepazinās, viņa aizvien vēl staigāja sērās.

Juniors reizēm prātoja, vai viņa nav apprecējusi tēvu, lai atbrīvotos no nepatīkamām atmiņām. Citu iemeslu di�vu tik nesaderīgu cilvēku laulībām viņ� nespēja iedomā�ties.

Junioram gribējās ātrāk likt prom, lai varētu doties iz�klaidēties, tomēr viņ� vel mazliet pakavējās, jo gribēja dzirdēt mātes domas par viņu �īvakara vie�ņu.

-�� Ko tu par viņu domā?

-�� Par ko par Selīnas meitu? Sāra D�o izklaidīgi pārvaicāja.

Viņa viegli sarauca pieri.

-�� Fiziski viņa ir ļoti pievilcīga, tomēr, manuprāt, par daudz uzkrīto�a.

Sāra D�o domīgi rotaļājās ar naktsjakas me�ģīnēm.

-�� Viņa ir neatlaidīga, vai ne? Daudz nopietnāka, nekā bija viņas māte. Selina bija maza muļķīte, Dievs mans lie�cinieks. Cik atceros, viņa vienmēr smējās.

Viņa apklusa un pie�ķieba galvu uz sāniem, it ka ie�klausīdamas attālos smieklos.

-Neatceros, ka būtu Selīnu kādreiz redzējusi nopiet-

tnu.

-�� Viņa ļoli bie�i bija nopietna. Tu viņu vienkār�i tik labi nepazini.

-�� Nabaga mīļā meitene. Es zinu, ka tu biji satriekts, kad viņa nomira. Es zinu arī, ka tas ir, kad jāzaudē kāds, ko esi mīlējis. Tas ir lielas bēdas.

Sāras D�o maigajā balsī pēk�ņi ieskanējās pavisam ci�ti toņi, arī viņas sejas izteiksme kļuva savādāka. Tā vairs nebija biklā vijolīte apņēmība Sāras D�o vaibstus bija padarījusi skarbākus.

-Junior, tu vairs nedrīksti pieļaut, ka Engess tevi no�stāda smieklīgā stāvoklī, īpa�i sve�u cilvēku klātbūtnē.

Viņ� nevērīgi paraustīja plecus. Tas bija pazīstams sa�runas temats.

-�� Viņ� jau nedomā neko sliktu. Tas viņam ir tikai tāds paradums.

-�� Tādā gadījumā tev jāpanāk, lai viņ� no tā atteiktos. Mīļais, vai tad tu nesaproti, viņa teica, ka tie�i to jau viņ� vēlas. Viņ� grib, lai tu pret viņu sacelies. Engess uz�tver tikai vienu balss toni skarbo. Viņ� neprot runāt laipni un maigi kā mēs ar tevi. Tev jārunā ar tevu tā, lai viņ� varētu tevi saprast, tā, kā to dara Rīds. Engess neuz�dro�inātos ar Rīdu runāt tik nievājo�ā tonī, kā viņ� runa ar tevi, jo tēvs Rīdu ciena. Ciena tāpēc, ka Rīds viņam nepadodas.

-�� Tētis uzskata Rīdu par pa�u pilnību. Līdz pat �ai dienai tēvs no�ēlo, ka Rīds ir aizgājis no Mintonu uz�ņēmumiem. Viņam daudz labāk patiktu strādāt kopā ar Rīdu, nevis ar mani. Es nekad neko nevaru izdarīt tēvam pa prātam.

-� Tā nu gan nav taisnība! iebilda Sāra D�o.

Nedēļām ilgi viņa nebija izrādījusi tik lielu pretestības

garu.

-�� Engess ar tevi ļoti lepojas. Viņ� tikai neprot to parā�dīt. Ko lai dara, viņ� ir tik ciets virs. Bet tādam viņam bija jābūt, lai sasniegtu visu, ko viņ� ir sasniedzis. Viņ� grib, lai arī tu bulu ciets.

Juniors pasmīnēja un sa�ņaudza plaukstas dūrēs.

-�� Labi, māt, rīt no rīta sāk�u jaunu dzīvi visu kārto��u ar dūrēm.

Viņa ieķiķinājās. Dēla dzīvesprieks un humora izjūta Sārai D�o alla� bija pa prātam.

-� Ceru, ka lu to nedarīsi burtiskā nozīmē, bet tā jau ir, ka Engess tevi grib redzēt tie�i tādā noskaņojumā.

Mātes smiekli radīja izdevīgu bridi promie�anai, ko Juniors pasteidzās izmantot. Novēlējis mātei arlabunakti, viņ� nosolījās braukt uzmanīgi un aizgāja. Uz kāpnēm ju�niors satika Engesu, kas kliboja, zābakus nesdams rokās.

-�� Kad tu reiz aiziesi pie ārsta, lai apskata tavu pirkstu?

-�� Kāda jēga no tiem sasodītajiem dakteriem, to vien zina, ka nokāst tavu naudu. Man vienkār�i vajadzētu ņemt �auteni un no�aut to kuņas bērnu, tad viss uzreiz būtu kar�tībā.

Juniors pasmaidīja.

-�� Labi, tikai nenotraipi ar asinīm paklāju. Māti var ķert trieka.

Engess smējās, un no viņa dusmām vairs nebija ne vests. Bija tā, it ka vārdu pārmaiņa darbistabā nemaz ne�būtu bijusi. Viņ� aplika roku Junioram ap pleciem un a�i tos paspieda.

-�� Zinu, ka tas ir atkarīgs no tevis, vai man izdosies to meiteni dabūt no �ejienes prom. Pagaidām viss norit tā, kā es biju cerējis. Mēs liekam viņai aizstāvēties un esam ie�sēju�i �aubu sēklas. Ja viņa ir gudra, kāda, manuprāt, Aleksa ir, viņa izbeigs �o lietu, iekams nav nodarīts pārāk liels ļaunums.

-�� Bet, ja nu viņa neizbeigs, ko tad?

-� Ja neizbeigs� mes tiksim galā arī ar to, draudīgi noteica Engess.

Tad viņ� pasmaidī ja un mīļi papliķēja Juniora vaigu.

-� Arlabunakti, manu zēn.

Juniors noskatījās, ka tevs aizklibo pāri kāpņu lauku�miņam. Juzdamies daudz labāk, viņ�, ejot lejā, klusi pie sevis svilpoja. �oreiz Engesam viņā nebūs jāviļas. Dar�biņ�, ko levs Junioram bija uzticējis, viņam bija īsti pa kaulam.

Juniora panākumi pie sievietēm bija leģendāri. �ķēr��ļi. ko Aleksa ap sevi bija radījusi, padarīja �o lietu tikai interesantāku un aizraujo�āku. Viņa bija sasodīti pievilcī�ga sieviete. Juniors būtu mēģinājis Aleksu savaldzināt arī tad, ja tēvs viņam to nebūtu licis.

Protams, lai viss sekmētos, kā nākas, bija vajadzīgs laiks un apdomība. Pāris dienas Juniors sev atvēlēja kau�jas stratēģijas izstrādā�anai. Pagaidām viņ� dosies iekarot vieglāk ieņemamus cietok�ņus. Pamājis sveicienu savam glītajam attēlam priek�telpas spogulī, Juniors izgāja no mājas.

Stallis, tāpat kā māja, bija celts no akmeņiem. No iek�puses tas izskatījās tāpat kā visi citi staļļi, ko Aleksa bija redzējusi, ar to starpību, ka �eit valdīja nevainojama tīrība. Plata starpeja �ķira divas steliņģu rindas. Oda pēc siena, ādas un zirgu sviedriem, bet ta bija glu�i patīkama smar�a.

Stalli apgaismoja vājas elektriskās spuldzītes, bet ar to gaismu pietika, lai Aleksa varētu redzēt, kur spert soli. Vi�ņa virzījās uz kādu no vidējiem steliņģiem, kas bija ap�gaismots spo�āk. Aleksa gāja klusi, raudzīdamās apkārt. Viņa pagāja garām barības noliktavas vaļējām durvīm un vēl kādai telpai, uz kuras durvīm bija rakstīts Fizikālā te�rapiju. Caur durvīs ierīkoto lodziņu Aleksa spēja saskatīt apaļu aploku, kurā vienlaikus varēja pastaigāties vairāki zirgi.

Viņa Rīdu vispirms izdzirda un tikai pēc tam ieraudzī�ja. Viņ� kaut ko klusi �ukstēja steliņģa iemītniekam. Pie�gājusi pie steliņģa, Aleksa ielūkojās iek�a. Nometies tupus un atspiedies pret zābaku papē�iem, �erifs ar lielajām plaukstām braucīja zirga pakaļkāju.

Rīds, pie�ķiebis galvu uz sāniem, visu uzmanību bija koncentrējis uz darāmo. Viņa pirksti pieskārās vietai, kas nepārprotami bija jutīga. Zirgs nosprauslojās un mēģināja kāju izraut.

-� Rāmi, rāmi.

-�� Kas viņam kai�?

Izdzirdīs Aleksas balsi, Rīds nedz pagriezās pret viņu, nedz izrādīja kaut niecīgāko pārsteiguma pazīmi. Acīmre�dzot viņ� visu laiku bija zinājis, ka Aleksa tur stāv, tikai nebija uz viņas klātbūtni nekādi reaģējis. Rīds saudzīgi nolaida zemē zirga sāpo�o kāju un piecēlies noglāstīja tam muguru.

-� Tā ir viņa.

Viņ� apveltīja Aleksu ar a�u, divdomīgu smaidu.

-�� Vai varbūt jūs neesat gana pieaugusi, lai spētu no�teikt at�ķirību?

-� Ne no �ī redzes leņķa raugoties.

-� Viņas vārds ir Aplamniece.

-� Asprātīgi.

-�� Viņai �is vārds piestāv. Viņa domā, ka ir gudrāka par mani, gudrāka par visiem. Patiesībā viņa alla� pārcen�as. Auļo pārāk ātri, pārāk tālu un galu galā sevi savaino.

Viņ� pagrāba graudus un ļāva zirgam tos ēst no sau�jas.

-� A, es sapratu. Tas ir tāds aizplīvurots mājiens man.

Rīds to nedz noliedza, nedz apstiprināja, tikai paraus�tīja plecus.

-�� Vai man tas jāuztver kā drauds?

-�� Varat to uztvert, kā vien pati vēlaties.

Tā atkal bija vārdu spēle ar apslēptu nozīmi. Aleksa �oreiz nolēma pretcirtienu nedot.

-�� Kāds zirgs viņa ir?

-�� Grūsna ķēve. �ajā stallī tiek turētas vienīgi ķēves, kam būs kumeļi.

-�� Visas ir grūsnas?

-� Jā, viņas jāno�ķir no pārējiem zirgiem.

Ķēve ar purnu badīja Rīdām krūtīs, viņ� pasmaidīja un pakasīja tai aiz ausīm.

-�� Mātes un jaunpiedzimu�ie saceļ stalli jezgu.

-�� Kāpēc?

Viņ� paraustīja plecus, likdams saprast, ka precīza iz�skaidrojuma �ai parādībai nav.

-�� Manuprāt, tie�i tas pats notiek slimnīcas dzemdību nodaļa. Visi pārmērīgi rosās ap jaunpiedzimu�o.

Rlds pārlaida plaukstu ķēves gludajam vēderam.

-��� �ī ir viņas pirmā grūtniecība, tāpēc Aplamniece' mazliet nervozē. Vakar pastaigas laikā viņa kļuva tramīga un savainoja potīti.

-�� Kad viņai jādzemdē?

-�� Pavasari. Līdz tam vēl ir krietns laiciņ�. Dodiet man �roku.

-�� Ko?

-� Jūsu roku.

Manīdams Aleksas atturību, viņ� nepacietīgi ievilka viņu pie sevis steliņģī. Nu Aleksa atradās zirgam tikpat tu�vu kā Rlds pats.

-Pataustiet.

Apklājis Aleksas plaukstu ar savējo, Rīds to piespieda pie zirga spīdīgās spalvas. Viņa sajuta īsos, durstīgos ma-

linus un spēcīgos, saspringtos zirga muskuļus vibrējam zem savas plaukstas.

Dzīvnieks nosprauslojās un paspēra gausu soli uz priek�u, bet Rīds ķēvi nomierinaja. Aleksai �ķita, ka ste�liņģī ir pārmērīgi karsts. �aurajā aizgaldā valdīja auglīga zirga mēslu smar�a.

-�� Viņa ir karsta, elpai aizraujoties, piezīmēja Aleksa.

-� Tā tas ir gan.

Rīds pievirzījās Aleksai tuvāk un pārvietoja viņas ro�ku kopā ar savējo uz ķēves apaļīgā vēdera. Aleksa no pār�steigumā klusi iekliedzās, sajutusi zem plaukstas kustības.

-� Kumeļ�!

Rīds stāvēja tik tuvu, ka vīrie�a elpa plivināja viņas matu �ķipsnas. Aleksa ievilka nāsīs viņa odekolona smar��u, kas bija sajaukusies ar staļļa smakām.

Maigs spēriens pa Aleksas plaukstu lika viņai priecigi iesmieties. No pārsteiguma viņa satrūkās un uzgrūdās Rī�dām.

-�� Viņ� ir tik aktīvs.

-�� Viņa man dzemdēs sacīk�u uzvarētāju.

-�� Vai ķēve pieder jums?

-Jā.

-�� Un cienījamais ciltstēvs?

-�� Es dārgi samaksāju par viņa pakalpojumiem, bet viņ� ir tā vērts. Skaists ērzelis no Floridas. Aplamniecc par viņu bija stāvā sajūsmā. Man liekas, ka viņai bija �el no tā �ķirties, kad viss bija galā. Varbūt viņa nebūtu tik tramīga, ja ērzelis arī tagad atrastos pie viņas.

Aleksa sajuta krūtīs lādu spiedienu, ka tik tikko varēja paelpot. Viņa labprāt būtu piespiedusi vaigu pie ķēves sā�niem un turpinājusi klausīties Rīda nomierino�ajā balsī.

Paldies Dievam, saprāts viņu no tamlīdzīgas muļķības lai�kus atturēja.

Izrāvusi roku no Rīda plaukstas apak�as, Aleksa pa�griezās. Viņ� stāvēja tik tuvu, ka viņu apģērbi �vīkstēdami saskārās. Lai ielūkotos Rīdām sejā, viņai bija stipri jāat�liec galva, līdz tā atspiedās pret zirga muguru.

-�� Vai visi zirgu īpa�nieki var nākt uz stalli, kad vien vēlas?

Rīds atkāpās un ļāva viņai pavirzīties uz steliņģa iz�ejas pusi.

-Tā kā esmu pie Mintoniem strādājis, viņi man uzticas.

-�� Kāds zirgs viņa ir? vaicāja Aleksa, atgriezdamās pie sākotnējā jautājuma.-

-� Ceturtdaļas zirgs.

-�� Kas tā par ceturtdaļu?

-�� Kas ta par ceturtdaļu? viņ� pārvaicāja un, galvu atmetis, sāka smieties.

�Aplamniece dejojo�iem soļiem atlēca sāņus.

-� Jēziņ, tas tik ir jautājums. Kas tā par ceturtdaļu?

Viņ� palaida vaļīgāk ķēdi, kas bija piestiprināta pie

sienā iedzīta riņķa, tad pievienojās Aleksai, kas jau bija izgājusi no steliņģa, un rūpīgi aizvēra aiz sevis vārtiņus.

-�� Par zirgiem jūs neko daudz vis nezināt, vai ne?

-� Acīmredzot ne, Aleksa stīvi atbildēja.

īsu brīdi uzjautrinājies par viņas apmulsumu, Rīds sa�rauca pieri un jautāja:

-� Vai atbraucāt �urp pēc pa�as iniciatīvas?

-� Juniors mani ielūdza.

-� Ak, to jau man vajadzēja iedomāties.

-�� Kāpēc?

-�� Viņ� alla� kā sadedzis metas uz katru tam pieejamo bābieti.

Alcksai dzīslās sāka kusāt asinis.

-�� Neesmu pieejama nedz Junioram, nedz kādam ci�tam. Un arī bābietis cs neesmu.

Viņ� pārlaida Aleksai gausu, zobgalīgu skatienu.

-�� Jā, man liekas, ka neesat gan. Jūsos ir pārāk daudz no juristes un pārāk maz no sievietes. Vai jūs nekad neļau�jat sev atslābināties?

-� Ne tad, kad strādāju pie kādas lietas izmeklē�anas.

-�� Un tie�i to jūs darījāt, dzerdama Mintonu vīnu? viņ� nievīgi vaicāja. Strādājāt pie lietas izmeklē�anas?

-Pilnīgi pareizi.

-� Jāteic, ka Trevisas apgabala prokurora biroja darbi�nieki piekopj visai dīvainas darba metodes. .

Uzgriezis Aleksai muguru, Rīds lepnā gaitā aizsoļoja uz staļļa pretējo galu.

-� Pagaidiet! Es gribētu jums uzdot da�us jautājumus.

-Atsūtiet man pavēsti, viņ� pāri plecam atcirta.

-Rīd!

Viņa impulsīvi metās vīrietim pakaļ un satvēra viņu aiz ādas jakas piedurknes. Rīds apstājās, nikni paskatījās uz to vielu, kur viņas pirksti bija iekrampēju�ies novalkā�tās jakas mīkstajā ādā, tad lēnām pagriezās un uzlūkoja Aleksu ar acīm, kas bija tik zaļas un asas kā d�ungļu auga dzinumi.

Aleksa palaida vaļā viņa piedurkni un soli atkāpās. Viņa nebija nobijusies, nē. Aleksa drīzāk jutās �okēta par pa�as rīcību. Viņa nedrīkstēja saukt Rīdu vārdā un, pats galvenais, nedrīkstēja viņam pieskarties pēc tā, kas bija noticis stallī.

Nervozi aplaizījusi lūpas, Aleksa sacīja:

-�� Es gribu ar jums aprunāties. Lūdzu. Tas nebūs pro�tokolam. Tikai, lai apmierinātu ziņkāri.

-�� Man �is paņēmiens ir zināms, juristes jaunkundz. Pats esmu to izmantojis. Draudzīga izturē�anās pret aizdo�mas turēto, cerībā, ka viņ� zaudēs modrību un izpļāpās kaut ko tādu, ko būtu gribējis noslēpt.

-Tā tas nav. Es vienkār�i gribu aprunāties.

-� Par ko?

-� Par Mintoniem.

-�� Ko tad jūs par viņiem gribat zināt?

Rids stāvēja, pla�i iepletis kājas un iegurni mazliet iz�virzījis uz priek�u. Viņ� sabāza rokas d�inu aizmugures kabatās, jaka pavērās vaļā, atsedzot viņa krūtis. �ī poza bija biedējo�i vīri�ķīga. Tā Aleksu uzbudināja un kaitināja vienlaikus. Viņa centās apspiest abas �īs izjūtas.

-�� Vai varat apgalvot, ka Engcsa un Sāras D�o laulība ir laimīga?

Rīds sarflirk�ķināja acis un noklepojās.

-� Ko?

-�� Neskatieties uz mani tā. Es lūdzu jūsu viedokli, ne�vis sīku izklāstu.

-� Pie velna, kāda tam nozīme?

-�� Es Engesa sievu biju iedomājusies pavisam savādā�ku�

-�� Pretstati pievelkas.

-Tas ir pārāk vienkār�ots apgalvojums. Vai viņi ir� tuvi?

-� Tuvi?

-Jā. Vai starp viņiem ir intīma tuvība?

-�� Nekad neesmu par to domājis.

-� Protams, ka esat. Jūs pie viņiem dzīvojāt.

-�� Acīmredzot mans prāts nav ievirzīts tik micsaskārīgā gultnē kā jūsējais.

Viņ� paspēra soli tuvāk un pazemināja balsi.

-�� Bet to mēs vēl varam labot.

Aleksa neļāva viņam sevi izprovocēt viņa saprata, ka tie�i to Ruls grib panākt. Vēlmei Aleksu savaldzināt bi�ja tikai pakārtota nozīme.

-�� Vai viņi gul kopa?

-�� Domāju gan. Bet la nav mana darī�ana, ko viņi gulta dara vai nedara. Turklāt mani tas neinteresē. Es interesējos tikai par to, kas notiek manā gultā. Kāpēc jūs man nevai�cājat par to?

-Tāpēc, ka mani tas neinteresē.

Viņ� atkal gausi un divdomīgi pasmīnēja.

-�� Domāju, ka tas jūs interesē gan.

-�� Necie�u, ka prel mani izturas augstprātīgi tikai tā�pēc, ka esmu izmeklētāja un turklāt vēl sieviete.

-� Tad neesiet vairs tā.

-�� Kas sieviete?

-�� Izmeklētāja.

Aleksa domās noskaitīja līdz desmit.

-�� Vai Engess satiekas ar citam sievietēm?

Viņa redzēja, ka Rīda zaļajās acīs pavīd aizkaitinā�jums. Viņa pacietības mērs drīz būs pilns.

-� Vai, jūsuprāt, Sara D�o ir kaislīga sieviete?

-�� Nē, atbildēja Aleksa.

-�� IJ11, kā jums �ķiet, vai Engess ir apveltīts ar veselīgu seksuālo apetīti?

-�� Es teiktu jā. Katrā ziņa, tā dro�i vien nav mazāka par viņa parējām apetītēm.

-Tad atbildei uz jūsu jautājumu vajadzētu būt skaidrai.

-�� Vai viņu savstarpējās attiecības ir kaut kā ietekmēju��as Junioru?

-� Velns un elle, ka tad es to varu zināt? Pavaicājiet vi�ņam pa�am.

-�� Viņ� atbildēs izvairīgi.

-�� Proti, pieklājīgā veidā liks jums manīt, ka bā�at de�gunu, kur nevajag. Es tik pieklājīgs neesmu. Uz priek�u, lēdij.

-�� Mani �is jautājums patiesi nodarbina.

Izvilcis rokas no kabatām, viņ� tās sakrustoja uz krū�tīm.

-�� Ar nepacietību gaidu, kad varē�u uzklausīt jūsu ap�svērumus.

Aleksa pacentās Rīda sarkasmu neievērot.

-��� Viņa vecāku attiecības varētu but izskaidrojums tam, kāpēc Junioram biju�as trīs neveiksmīgas laulības.

-�� Tā ir vēl viena lieta, gar kuru jums nav nekādas da�ļas.

-�� Ir gan.

-�� Kāda iemesla pēc?

-Tāpēc, ka Juniors mīlēja manu māti.

�ie vārdi skaļi atbalsojās staļļa klusumā. Rīds strauji atlieca galvu, it kā būtu saņēmis triecienu pa zodu.

-�� Kas jums to teica?

-Viņ� pats.

Viņa uzmanīgi vēroja Rīdu un klusi piebilda:

-�� Juniors sacīja, ka jūs abi esot viņu mīlēju�i.

Viņ� labu laiku raudzījās Aleksā, tad paraustīja ple�cus.

-� Tā vai citādi. Un tad?

-�� Vai tāpēc visas Juniora laulības cieta neveiksmi? Jo viņ� sirdī aizvien vēl nespēja aizmirst manu māti?

-�� Nav ne jausmas.

-�� Pamēģiniet man tomēr atbildēt.

-Labi.

Rīds augstprātīgi pie�ķieba galvu.

-�� Nedomāju, ka Selīnai būtu kāds sakars ar Juniora sūdlgajām laulībām. Viņ� vienkār�i nespēj drātēties aiz pienākuma, lai pēc tam nejustos vainīgs, tāpēc atvieglo sa�vu sirdsapziņu, ik pēc pāris gadiem apņemdams jaunu sie�vu.

Rids to sacīja ar nodomu Aleksu apvainot, un �oreiz, viņam tas izdevās. Viņa centās neizrādīt, cik lielā mērā.

-�� Kāpēc jūs domājat, ka viņ� par to jūtas vainīgs?

-� Tam ir ģenētisks iemesls. Juniora dzīslās rit dienvi�du d�entlmeņa asinis. Tas neiedomājami sare�ģī attiecības ārdāmām.

-� Un ka �ajā ziņā ir ar jums?

Rīda lūpu kaktiņi savilkās �e�īras kaķa cienīgā smaidā.

-� Nekad nejūtos vainīgs par to, ko esmu darījis.

-�� Pat ne par slepkavību?

Smaids acumirklī nozuda, un viņa acis satumsa.

-� Pie velna, ko jūs tur muldat?

-� Vai esat bijis precējies?

-Nē.

-� Kāpēc ne ?

-� Sasodīts, nav jūsu darī�ana. Vai vēlaties vēl ko uzzi�nāt, juristes jaunkundz?

-Jā. Pastāstiet man par savu tēvu.

Rids gausi nolaida rokas gar sāniem. Viņ� uzmeta Aleksai skarbu, vēsu skatienu. .

-� Zinu, ka jūsu tēvs nomira, kad mācījāties skolā. Ju�niors man �odien par to ieminējās. Pēc tēva nāves jūs at�nācāt dzīvot �eit.

-� Jūsu ziņkārībai nav ne gala, ne malas, Geiteres jaun�kundz.

-� Es neesmu ziņkārīga. Meklēju faktus, kas varētu pavirzit uz priek�u izmeklē�anu.

-�� Ak, jā protams. Piemēram, jūsju izmeklē�anai ļoti noderīgs fakts ir Engesa seksuālā dzīve.

Aleksa pārmeto�i paskatījās uz Rīdu.

-�� Man jānoskaidro slepkavības motīvs, �erif Lembert. Kā juridiskai amatpersonai jums vajadzētu būt ar �o jē�dzienu pazīstamam, vai ne? Būsiet ta�u dzirdējis par slep�kavības motīvu un izdevīgu situāciju?

Rīda acis kļuva vēl ledainākas.

-�� Man jāzina, kāds bijis jūsu garīgais stāvoklis tajā naktī, kad tika noslepkavota mana māte.

-�� Muļķības. Kāds tam sakars ar manu veco?

-�� Varbūt nekāda sakara nav, bet jūs man tomēr pastās�tiet. Ja tas patie�ām uz lietu neattiecas, kāpēc jūs tik slimī�gi reaģējat?

-�� Vai Juniors jums pastāstīja, kā mans vecais nomira?

Viņa papurināja galvu. Rīds dzēlīgi nosprauslojās.

-�� Nesaprotu, kāpēc viņ� nav to darījis. Ļaudis gadiem ilgi par to mēļoja te kāri uzsūc visu neglīto, riebīgo.

Viņ� nedaudz noliecās, un tagad viņi stāvēja aci pret

aci.

-�� Viņ� aizrijās ar saviem vēmekļiem un nosmaka. Bija pārāk piedzēries, lai saprastu, kas darāms. Tā, tā-jūs iz�skatāties �okēta. Varat man ticēt, tas bija nolādēti atbaido��i, īpa�i, kad vidusskolas direktors izsauca mani no klases, lai to pavēstītu.

-�� Rid.

Mēģinādama apturēt sarkastisko vārdu plūdus, Aleksa pacēla roku. Viņ� to atgrūda.

-�� Ja nu jūs gribējāt atvērt visas kumodes un redzēt ģi�menes skeletu, tad klausieties vien. Saņemiet drosmi, ma�zulīt, tas, ko es jums stāstī�u, būs atbaido�i. Mans tēvs bi�ja �is pilsētas lielākais dzērājs, vispārēja apsmiekla ob-

jekls, traģiska, nevērtīga parodija par cilvēku. Kad uzzi�nāju par viņa nāvi, es pat neraudāju. Biju apmierināts. �is no�ēlojamais kuņas dēls pa visu savu mū�u manā labā nekā nebija izdarījis, tikai nemitīgi mani apkaunojis ar to, ka ir mans tēvs. Un pēdējais apstāklis viņu iepriecināja tikpat maz, ka mani. Peņa nezāle tā viņ� mani sauca, parasti pirms tam, kad grasījās gāzt man pa galvu. Es vi�ņam biju nevajadzīgs traucēklis. Bet es kā.tāds muļķītis turpināju izlikties, vēlēdamies, lai mēs kaut no malas iz�skatītos pēc ģimenes. Vienmēr aicināju viņu atnākt un paskatīties, ka es spēlēju futbolu. Kādu vakaru viņ� patie��ām ieradās. Streipuļodams viņ� rāpās aug�ā pa tribīnēm un krītot norāva kādu transparentu. Tas bija tāds skals, ka man no kauna gribējās mirt. Teicu viņam, lai nekad vairs nenāk. Es viņu ienīdu. Ienīdu, Rīds griezīgā balsi atkār�toja.

-� Draugus uz mājām aicināt es nevarēju, jo tā bija visīstāw kā cūku kūts. Mēs ēdām no konservu bund�ām. To, ka pastāv tādas lietas kā �ķīvji un tīri dvieļi vannasistabā, es uzzināju ti�kai tad, kad sāku ciemoties pie draugiem. Ejot uz skolu, pro�tams, centos sev pie�ķirt cik necik pieņemamu izskatu.

Aleksa no�ēloja, k,a bija uzplēsusi pū�ņojo�u brūci, bet Rīda vaļsirdība viņu iepriecināja. Lemberta bērnība daudz ko izskaidroja par �o cilvēku. Zēnam, par kuru Rīds stāstīja, vajadzēja kļūt par izstumto, bet tas nekādi ne�saskanēja ar to, ko Aleksa par viņu zinaja.

-�� Man sacīja, ka jūs esat bijis bara vadonis, ka pārējie zēni tieku�ies pēc jūsu sabiedrības. Bara valdo�ie noteiku�mi un noskaņojumi biju�i atkarīgi no jums.

-� Es ar spēku izkaroju �o stāvokli, viņ� atbildēja. Sā�kumskolā citi bērni par mani ņirgājas, tikai Sellna ne. Tad es izaugu lielāks, kļuvu stiprāks un iemācījos kauties. Cīniņā

man visi paņēmieni bija labi diezgan. Nu viņiem smiekli vairs nenāca. Bija dro�āk būt par manu draugu, nevis ienaid�nieku.

Rīds nievīgi savilka lūpas.

-�� Saturieties, izmeklētājas jaunkundz, nu nāks pats briesmīgākais. Es biju zaglis. Zagu visu, ko mēs ar tēvu varējām apēst vai kas būtu mums noderīgs saimniecība. Redziet, ilgāk par da�ām dienām mans vecais nevienā darbā noturēties nevarēja, jo mū�dien uzkāpa uz korķa. Saņēmis nopelnīto naudu, viņ� nopirka pāris pudeles dze�rama un piesūcās līdz nemaņai. Beidzot viņ� pat vairs nemēģināja strādāt. Uzturēju mūs abus no tas naudas, ko nopelnīju, pēc stundām strādādams gadījuma darbus, kā ari ar to, ko pamanījos nozagt.

Aleksai nebija, ko viņam teikt. Rīds bija zinājis, ka tā būs. Tāpēc jau viņ� to visu Aleksai bija stāstījis. Rīds gri�bēja, lai viņa justos riebīgi un uzskatītu sevi par aprobe�o�tu. Viņ� nezināja, ka tik pārāk at�ķirīga viņu bērnība ne�maz nav bijusi, kaut izsalkumu Aleksai, protams, nenācās ciest. Par viņas fiziskajām vajadzībām Merla Greiema bija gādājusi, vienlaikus izrādīdama pilnīgu nevērību pret mei�tenes garīgajām tieksmēm. Aleksa bija uzaugusi, juzda�mās mazvērtīga un nemīlēta.

-�� Man ļoti �ēl, Rid. viņa līdzjūtīgi sacīja.

-�� Man jūsu sasodītais �ēlums nav vajadzīgs, nicīgi atcirta Rīds. Negribu, lai mani kāds �ēlotu. Dzīve mani norūdīja, es kļuvu ciets un ļauns, un tas man patīk. Agri iemācījos par sevi pastāvēt, jo man bija skaidrs, ka ne�viens par mani necīnīsies. Neesmu ne no viena atkarīgs, tikai pats no sevis. Neko nepieņemu kā pa�saprotamu, īpa��i jau cilvēkus. Un esmu zvērīgi apņēmies nekad nenolais�ties līdz sava vecā līmenim.

-�� Jūs tam pie�ķirat pārāk lielu nozīmi, Rid. Jūs esat pārāk jūtīgs.

-�� Kā tad. Gribu panākt, lai cilvēki aizmirstu, ka tāds Everets Lemberts vispār kādreiz ir dzīvojis. Nevēlos ne�viena cilvēka uztverē asociēties ar veco �ūpu. Nekad vairs.

Viņ� sakoda zobus un, satvēris Aleksu aiz ka�oka at�lokiem. pievilka viņu tuvu klat savai niknajai sejai.

-�� Es jau gandrīz esmu licis viņiem aizmirst, ka man, �etrdesmit trīs gadus vecam vīrietim, vispār kādreiz bijis tēvs. Un tagad, kad �is nelaimīgais fakts no ļau�u apziņas jau sācis pagaist, ierodaties jūs un sākat uzdot ziņkārīgus jautājumus, ceļat aug�ā senaizmirstas lietas un visiem at�gādināt, kāds ceļ� man bija jānoiet no mēslaines līdz �eri�fa amatam.

Rids sparīgi atgrūda Aleksu no sevis. Viņa pieķērās pie steliņģa vārtiņiem.

-� Esmu pārliecināta, ka neviens jūs nesaista ar jūsu tē�va sliktajām īpa�ībām.

-� Jūs ta�u nedomājat to nopietni. Tas butu pret maz�pilsētas paradumiem, meitēn. Jūs drīz vien pati par to pār�liecināsieties, jo viņi saks salīdzināt jūs ar Sclīnu.

-�� Mani tas nesatrauks. Man pret tamlīdzīgu salīdzinā��anu nav nekādu iebildumu.

-�� Vai esat par to tik pārliecināta?

-� Jā. '

-� Uzmanieties. Ieejot tum�ā istabā, ir labāk, ja zināt, kaS jūs tur sagaida.

-� Vai jus nevarētu izteikties tie�āk?

-�� Pastāv divi varianti. Vai nu tiks atzīts, ka jūs esat mātes vāja atblāzma, vai arī jūs pati būsiet spiesta secināt, ka līdzināties Selinai nav nemaz tik glaimojo�i.

-� Kuram no variantiem es, jūsuprāt, atbilstu?

' Viņ� pārlaida Aleksai a�u skatienu.

-�� Raugoties uz jums, tāpat kā savulaik skatoties uz Sellnu, vīrietis atceras, ka viņ� ir vīrietis. Un, tāpat kā vi�ņa, jūs to izmantojat savā labā.

-�� Kā to saprast?

-� Viņa nebija svētā.

-� Nekad neesmu domājusi, ka viņa tāda bija.

-�� Vai patiesi? Rids izsmejo�i medainā balsī pārvai�cāja. Es tam neticu. Domāju, ka jūs iztēlē tikāt radījusi fantāzijas māmiņu un tagad sagaidāt apliecinājumu, ka jūsu iedomu tēls atbilst patiesībai.

-Tas ir muļķīgi.

V _

Sis enerģiskais noliegums izklausījās pēc stūrgalvīgas bērni�ķības. Mazliet nomierinājusies, viņa piebilda:

-�� Vecmāmiņa Greiema uzskatīja Selīnu par savas dzī�ves sauli tur jums taisnība. Mani audzināja pārliecībā, ka viņa ir jaunas sievietes ideāls. Bet tagad es pati esmu pieaugusi sieviete un pietiekami nobriedusi, lai saprastu, ka arī mana māte bija veidota no miesas un asinīm un vi�ņai, tāpat kā visiem citiem, piemita savi trūkumi.

Rids kādu brīdi pētīja Aleksas seju.

-�� Tikai atcerieties, ka es jūs brīdināju, viņ� klusi tei�ca. Jums tagad vajadzētu doties atpakaļ uz Rietumnieku, sakravāt savus modeļtērpus un krimināllietas materiālus un traukties prom Ostinas virzienā. Lieciet pagātni mierā. Neviens te nevēlas atcerēties to kauna traipu Perselas vēs�turē -īpa�i tagad, kad iz�ķiras jautājums par azartspēļu li�cenci. Viņi daudz labprātāk atstātu Selīnu guļam miru�u �ajā stallī, nekā�

-�� Sajā stallī? izdvesa Aleksa. Mana māte tika no�galināta �eit?

Viņai acumirkli bija skaidrs, ka Rids izpļāpājies ne�jau�i. Klusi pie sevis nolamājies, viņ� strupi atbildēja:

-� Tie�i tā.

-� Kur? Kurā steliņģī?

-� Tam nav nekād�

-�� Nolādēts, parādiet man! Man līdz nāvei noriebu�ās jūsu nenoteiktās atbildes un izlocī�anās. Parādiet man, kur jūs torīt atradāt viņas liki, �erif.

Pēdējo vardu viņa zīmīgi uzsvēra, atgādinādama Lernbcrtam, ka sniegt palīdzību izmeklē�anā ir viņa svēts pie�nākums.

Neteikdams vairs ne vārda, viņ� pagriezās un devās uz durvīm, pa kurām Aleksa bija ienākusi stallī. Pie otrā ste�liņģa, rēķinot no durvīm, Rids apstājās.

-�eit.

Aleksa sastinga uz vietas, tad gausi pagājās uz. priek�u un nostājās blakus Ridam. Viņa pagriezās pret steliņģi. Tas nebija izkaisīts ar salmiem, grīdu klāja gumijas pār�segs. Vārtiņi bija noņemti, jo �ajā steliņģī neviens zirgs patlaban neatradās. Nelielā telpa izskatījās ārkārtīgi tīra, gandrīz sterila.

-� Kop� tā laika te zirgus vairs netur.

Un Rīds nievīgi piemetināja:

-� Engess ir mazliet sentimentāls.

Aleksa mēģināja iztēloties steliņģī gulo�u, asiņainu lī�ķi, ta�u viņai tas neizdevās. Viņa vaicājo�i uzlūkoja Rīdu.

Viņa sejas ada �ķita vēl vairāk nostiepta pār vaigu kauliem, un arī rievas ap muti likās dziļākas nekā pirms īsa brī�a, kad Rids bija saniknots. Nozieguma vielas aplū�ko�ana viņam nebūt nebija tik vienaldzīga, kā Rids mēģi�nāja izlikties.

-� Pastāstiet man, kā jūs viņu atradāt. Lūdzu.

Viņ� vilcinājās, tad teica:

-�� Viņa gulēja, izstiepusies pa diagonāli, galva atradās tur, tajā stūri, kājas apmēram �eit.

Rlds norādīja vietu ar zābaka purngalu.

-�� Viņa gulēja asinīs. Tās bija viņas matos, uz viņas drēbēm, visur.

Aleksai bija gadījies dzirdēt no daudzpieredzēju�iem izmeklētājiem krietni vien emocionālākus līķa aprakstus. Rīds runāja neizteiksmīgā, monotonā balsī, un tikai sastin�gu�ie vaibsti nodeva viņa sāpes.

-� Viņas acis bija atvērtas.

-� Cik bija pulkstenis? viņa aizsmaku�ā balsī vaicāja.

-�� Kad es viņu atradu?

Aleksa palocīja galvu. Viņai bija grūti runāt.

-� Bija agrs rīts. Apmēram pusseptiņi.

-� Ko jūs �eit tādā laika darījāt ?

-�� Parasti sāku tīrīt steliņģus ap septiņiem. Tajā rītā ie�rados agrāk, jo biju noraizējies par ķēvi.

-�� Ak, jā par to, kurai iepriek�ējā dienā bija atskrējis kumeļ�. Tātad jūs atnācāt, lai aplūkotu ķēvi un jaunpiedzimu�o?

-�� Tie�i tā.

Aleksa pacēla pret Rīdu asaru pilnas acis.

-� Kur jūs bijāt iepriek�ējā naktī?

-� Prom no mājām.

-� Visu nakti?

-� Jā, aizgāju tūlīt pēc vakariņām.

-�� Bijāt viens?

Rīds aizkaitināti saknieba lūpas.

-�� Ja gribat saņemt atbildes uz tik daudziem jautāju�miem, nododiet lietu liesai, juristes jaunkundz.

-� Tie�i to esmu iecerējusi darīt.

Kati Aleksa gribēja strauji paiet viņam garām, Rīds viņu satvēra aiz rokas un pievilka sev klāt. Viņa juta, ka tas ir ne�ēlīga un spēcīga vīrie�a tvēriens.

-�� Geiteres jaunkundz, Rīds aizkaitināti un nepacietī�gi ierēcās, jus esat gudra. Atsakieties no �ī nodoma. Ja jūs to nedarīsiet, kādam var klāties plāni.

-� Kam tie�i?

-Jums.

-� Kas tad man notiks?

Viņ� ar nemanāmu kustību pieliecās Aleksai tuvāk.

-� Pastāv visda�ādākās iespējas.

Tas bija vāji maskēts drauds. Fiziski viņ�, protams, varēja nogalināt sievieti, bet vai būtu uz to spējīgs arī ga�rīgi?

�ķiet, ka Rīds Lemberts bija zemās domās par sievietēm kopumā, tomēr no Juniora teiktā izrietēja, ka viņ� bija mīlējis Selīnti Grcicmu. Kādu laiku viņa pat gribējusi kļūt par Rīda sievu. Varbūt visi, pa�u Rīdu ieskaitot, bija uz�skatīju�i par pa�saprotamu, ka reiz viņi apprecēsies, bet tad Seima bija apprecējusies ar Alu Geileru un kļuvusi grūta ar Aleksu.

Aleksai negribējās domāt, ka viņas māti nogalinājis Rīds, lai katls arī būtu slepkavības iemesls, un viņa pavi�sam noteikti negribēja ticēt, ka Rītls savulaik nogalinājis Selinu viņas dēļ.

Viņ� bija aizspriedumains pret sievietēm, rupj� un īgns kā klabur�ūska. Bet vai Rīds bija slepkava? Pēc tāda viņ� neizskatījās. Vai varbūt viņa tā domāja tikai tāpēc, ka vienmēr bija jutusi vājību pret tum�blondiem matiem un zaļām acīm. pret apspīlētiem, izbalēju�iem d�insiem un novalkātām ādas jakām ar ka�okādas apkaklēm, pret vīrie��iem. kas varēja atļauties valkāt kovbojcepures, neizskatī�damies smieklīgi, pret vīrie�iem, kuru gaiļa, runasveids un pat smar�a bija viens vienīgs vīrietības apliecinājums?

Tie�i tāds bija Rkls Lcmberts.

Aleksu vairāk bija nobiedējis iespaids, kādu �is vīrie�tis atstāja uz viņas jutekļiem, nekā viņa draudi. Aleksa at�brīvoja roku no Rīda tvēriena un atmuguriski kāpās uz durvju pusi.

-�� Man nenāk ne prātā pārtraukt izmeklē�anu, kamēr nebū�u noskaidrojusi, kas nogalināja manu māti un kāpēc. Visu mū�u esmu gaidījusi, lai varētu to uzzināt. Neviens mani no tā neatrunās.

Rīds saka skaļi lādēties tajā pa�ā brīdī, kad Aleksa iz�gāja no staļļa. Pastijs Haikems, paslēpies blakus steliņģi, bija noklausījies viņu sarunu.

Patiesību sakot, viņ� nemaz nebija gribējis noklausī�ties. Viņ� ienāca stallī pirms Rīda, lai-sameklētu tum�u, siltu un vientulīgu vietiņu, kur sadziedēt savam lepnumam cirstās brūces un, sūcot no pudeles lētu rudzu viskiju, it kā tas bulu mātes piens, aprast ar noraidījumu, ko saņēmis no biju�ā darba devēja,

Tomēr uz to brīdi Pastija dziļās skumjas jau bija izgai�su�as, un viņa prāts kala zemiskus plānus. Būdams skaidrā prātā, Pastijs bija tikai dīvainis. Piedzēries viņ� varēja kļūt par ļaundari.

Pastijs tik tikko spēja novaldīties, klausīdamies, ko tas skuķis no Ostinas saka �erifam un otrādi. Kungs tētīt, viņa bija Selinas Geiteres meita, atbraukusi �urp, lai izmeklētu mammas slepkavību.

Pateicoties viņai un labvēlīgajam Dievam, kam Pastijs nemaz neticēja, bija radusies lieliska iespēja atriebties Engesam un viņa nekam nederīgajam dēlam.

Pastijs bija liecis muguru �o izdzinēju labā, strādājis par niecīgu atalgojumu un pat izticis vispār bez algas, kad Engess pēc kārtējā bankrota nevarēja viņam samaksāt. Viņ� tam nelietim bija centies visādi iztapt, un kāda bija pateicība? Viņu atlai� un padzen no sargbūdas, kas gan�drīz trīsdesmit gadus kalpojusi Paslijam par mājām.

Nu, ko vienreiz arī Paslijam Haikemam ir uzsmaidī�jusi laime. Ja viņ� pratīs izspēlēt kārtis, ko pats liktenis tam ielicis rokās, gan dabūs savu �atlai�anas pabalstu�. Rubija Feja, Pastija mīlniece, mū�dien gremzās, ka viņam nekad nav naudas, ar ko iepriecināt draudzeni.

-� Kāds man labums no tāda mīlas sakara, kas man ne�dod neka cita kā vien prieku uzlikt savam vecajam ra�gus? tas bija viņas iemīļotais teiciens.

Naudas kompensācija gan būs tikai lada glazūra uz kūkas. Saldākais kumoss Paslijam �ķila pati atriebība. Jau labi sen neviens nebija uzminis Engesam uz var�acs.

Kad Rīds. beidzis darboties ap ķēvi, izgāja no staļļa, Pastijs aiz nepacietības bija kļuvis vai traks. Viņ� vēl kādu brīdi nogaidīja, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav, tad izgāja no tuk�ā steliņģa, kur bija gulējis, saritinājies svaigos salmos. Pa krēslaino gaileni viņ� aizgāja līdz sie�nas telefonam. Pastijs nolamāja zirgu, kas iezviegdamies bija viņu nobiedējis. Pastijs bija gļēvs kā visi ļaundari.

Vispirms viņ� piezvanīja izziņu birojam, tad ātri uz�grieza tur uzzināto telefona numuru, pirms cipari pagaist viņam no prāta. Varbūt viņai vēl nav izdevies aizkļūt līdz viesnīcai, Pastijs ba�īgi domāja pēc tam, kad bija palū�dzis, lai klerks piezvana uz Aleksas istabu. Pēc piektā sig�

nāla viņā tomēr atsaucās mazliet aizelsusies, it kā būtu iesteigusies istabā līdz ar telefona zvaniem.

-� Gcitcr�s jaunkundz?

-� Jā, kas runā?

-�� To jums nav nepiecie�ams zināt. Es zinu, kas esat jūs, un ar to pietiek.

-�� Kas jūs esat? viņa uzstājīgi noprasīja.

Pastijs Aleksas stingro toni noturēja par tēlotu bramanību.

-�� Es zinu visu par jūsu mammas noslepkavo�anu.

Pastijs pie sevis nogruģināja viņu iepriecināja klu�sums, kas iestājās vada otrā galā. Viņ� nebūtu varējis izvē�lēties labāku paņēmienu Aleksas uzmanības piesaistī�anai pat tad, ja ierastos moteļa .numurā un iekniebtu viņai pu�pā.

-�� Es klausos.

-Tagadīt es nevaru runāt.

-� Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka nevaru, un viss.

Sākt izklāstīt sīkumus pa telefonu bija bīstami. Kāds no ran�o iemītniekiem varēja pacelt citu klausuli un no�klausīties, ko viņi runā. Tas varēja slikti beigties.

-� Es jums pārzvanī�u.

-�� Bet�

-� Es jums pārzvanī�u.

129

Viņ� nolika klausuli, priecādamies par Aleksas nemie�ru. Pastijs atminējās, ka viņas mammucis bija vazājies ap�kārt it kā �ai piederētu visa pasaule. Da�u labu reizi va�saras dienās Pastijs bija glūnējis uz Selīnu ar iekāres pilnu skatienu, kamēr viņa ar Junioru un Rīdu plun�ojās pa peldbaseinu. �ie apgrābstīja mei�u ar rokām, kur vien va�rēja tikt klāt, un dēvēja �o nodarbi par ampelē�anos. Bet viņa bija par lepnu, lai Paslijam kaut aci uzmestu. Viņ� nu gan nebēdāja, kad �ī ņēma tādu galu. Viņam ne prātā ne�nāca iejaukties un slepkavu apturēt, kaut Pastijs to būtu varējis izdarīt.

To nakti un visu, kas toreiz notika, viņ� atcerējās tik labi. it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tas bija noslēpums, ko Pastijs glabāja gadiem ilgi. Nu bija pienācis laiks to at�klāt. Sasodīts, kā viņam gribējās visu izklāstīt prokuro�ram !

-�� Vai gaidāt, lai iedotu man stāvvietas biļeti? -Aleksa vaicāja, kad bija izkāpusi no automobiļa un aizslēgusi to. Pateicoties iepriek�ējā Vakara negaidītajām telefona zva�nam, viņa torlt jutās krietni vien mundrāk. Varbūt zvanī�tājs bija viņas tik neatlaidīgi meklētais aculiecinieks? Bet tikpat labi tas varēja izrādīties kāds viltvārdis, būdama reāliste, Aleksa sev atgādināja.

Ja nu zvanītāja rīcībā tomēr ir patiesas ziņas, tā varētu būt īsta traģēdija, ja viņ� par Selīnas slepkavu nosauktu Rīdu Lembertu. Viņ� izskatījās ārkārtīgi pievilcīgs, kad tā stāvēja, atspiedies pret stāvvietas skaitītāju. Patiesību sa�kot. skaitītājs bija no�ķiebies mazliet pa labi, tā ka varēja pieņemt, ka tas atspie�as pret Rīdu, nevis.otrādi.

-�� Es būtu varējis pārdomāt, ņemot vērā jūsu ēzelisko ietiepību, bet tā kā esmu lāga puisis�

Viņ� uzvilka skaitītājam tādu kā audekla kapuci, uz kuras ziliem burtiem bija uzrakstīts: Pcrselas pilsēta pa��valdības automobili*.

-���� Kad brauksiet no �is stāvvietas prom, paņemiet �o te līdzi. Varat to lietot arī citās stāvvietas. Tas jums ietaupīs mazliet sīknaudas.

Rīds pagriezās un pa ietvi devās uz tiesas namu. Aleksa viņu panāca un soļoja līdzās.

-�� Paldies!

-�� Nav par ko.

Uzkāpu�i pa kāpnēm, viņi iegāja iek�ā.

-�� Ienāciet manā kabinetā, viņ� leica. Man ir kaut kas, ko gribu jums parādīt.

Aleksa viņam ziņkārīgi sekoja. Iepriek�ējā vakarā viņi nebija �ķīru�ies kā draugi, tomēr patlaban �erifs centās būt varcn viesmīlīgs. Nolēmusi, ka tas ir pretrunā ar Rīda da�bu, Aleksa kļuva aizdomīga.

Kad viņi iegāja de�ūrtelpā, visi, kas tur atradās, pār�trauca savu nodarbo�anos un sāka blenzt uz Rīdu un Aleksu. Vīri stāvēja kā sastingu�i, un �ī aina visnotaļ atgādinā�ja fotogrāfiju.

Rīds pārlaida telpai gausu, daudznozīmīgu skatienu. Acumirklī atsākās darbo�anās. Viņ� nebija izteicis ne vār�da, bet bija skaidri redzams, ka Rīdām padoto vidū ir mil�zīga autoritāte. Viņi vai nu baidījās no Rīda, vai cienīja vi�ņu. Pirmais variants Aleksai likās ticamāks.

Rīds pagaja Aleksai garām un atvēra durvis, kas atra�dās pa kreisi no kāpnēm. Viņa iegāja nelielā, padrūmā kvadrātveida telpā bez logiem. Tur bija tik auksts kā ledus�skapi. Rakstāmgalds bija tik apbru�āts, ka izskatījās pēc īs�ta lū�ņa. Tā virsma bija notraipīta ar tinti, kaut arī tintnīcu nekur nemanīja. Uz galda rēgojās tikai līdz malām pilns pelnutrauks un melns telefona aparāts ar gludu auklu. Aiz galda stāvēja virpuļkrēsls, kur� neviesa Aleksā uzticību.

-� Ja gribat, varat izmantot �o telpu, teica Rīds. Es gan domāju, ka esat pieradusi pie pla�ākiem kabinetiem.

-�� Nē. Patiesību sakot, mans �kvadrātiņ�� Ostinā nav diez ko lielāks par �o. Kam man jāpateicas par laipnību?

-�� Perselas pilsētai.

-�� Bel kādam ta�u �ī ideja ienāca prātā. Jums, Rld?

-�� Un ja ari tā būtu?

-Tātad, viņa sacīja, pulēdamas neievērot Rīda ķil�dīgo noskaņojumu, es pateicos jums.

-� Nav par ko.

Mēģinādama izkliedēt naidīgumu, kas strāvoja starp viņiem, Aleksa pasmaidīja un ķircino�i teica:

-� Tagad, kad esam zem viena jumta, es varē�u jūs la�bāk pieskatīt.

Viņ� apstājas uz sliek�ņa un. pagriezies pret Aleksu, sacīja:

-�� Jūs esat a�gārni sapratusi situāciju, juristes jaunkundz. Es varē�u labāk pieskatīt jūs.

Aleksa nolika lodī�u pildspalvu un spēcīgi saberzēja nosalu�ās rokas. Elektriskais sildītājs, ko viņa bija nopir�kusi dzelzs izstrādājumu veikalā, darbojās pilnā sparā, bet no tā bija maz labuma. Mazajā, �etrstūrainajā telpa valdīja ledains aukstums. Likās, ka �ī ir vienīgā mitrā, drēgnā vie�ta �ajā apkaimē, kam bija raksturīgs sauss klimats.

Viņa bija sapirkusies arī da�ādus biroja piederumus: papīru, zīmuļus, pildspalvas, papīra saspraudes. Par ērtu �o kabinetu nekādi nevarēja nosaukt, bet nu.tajā vismaz bija viss darbam nepiecie�amais. Kabineta priek�rocība bija arī tā, ka tas, at�ķirībā no viņas istabas moteli Rietum�nieks, atradās pilsētas centrā.

Pārbaudījusi sildītāju, lai pārliecinātos, ka tas patie��ām strādā ar pilnu jaudu, Aleksa atkal noliecās pār savām piezīmēm. Visa pēcpusdiena bija pagājusi, tās kārtojot un kompilējot atbilsto�i personām, uz kurām piezīmes attie�cās.

Viņa sāka ar Engesu. Diem�ēl Aleksas piezīmes par �o cilvēku bija un palika nekonkrētas.

Aleksas rīcībā bija vienīgi minējumi un baumas. Ne�daudzie konkrētie fakti viņai bija zināmi jau Ostinā. Pa�gaidām �is viņas ceļojums bija nelietderīga nodokļu mak�sātāju līdzekļu iz�ķie�ana. Bija pagājusi gandrīz nedēļa no Grega skopi atvēlētā laika. .

Aleksa nolēma pagaidām atmest jautājumu par to, kam bija iespēja izdarīt slepkavību. Viņai vispirms jāno�skaidro motīvi. Pagaidām viņa bija uzzinājusi tikai to, ka visi trīs vīrie�i bija Seimu dievināju�i. Un dievinā�anu diez vai varēja uzskatīt par pieņemamu slepkavības motī�vu.

Viņai nebija nekā ne pierādījumu, ne pat kaut cik noderīga aizdomās turamā. Aleksa bija pārliecināta, ka Badijs Haikss viņas māti nav nogalinājis, tomēr viņa ne par soli nebija pievirzījusies tuvāk atbildei uz jautājumu kur� tad?

Pēc tam, kad Aleksa bija runājusi atsevi�ķi kā ar Mintonu un Junioru, tā ar Rīdu, viņa secināja, ka tāds brīnums ka atzī�anās nenotiks. Grēku no�ēlo�ana nebija �o cilvēku dabā. Un neviens no viņiem ari neliecinās pret otru. Viņu uzticība viens otram �ķita nesatricināma, kaut varēja skaidri manīt, ka �o trīs vīrie�u draudzība vairs nebija tāda pati ka agrāk. Varbūt atrisinājums slēpās tie�i �ajā apstaklī? Vai Selīnas nāve nebija iedzinusi ķīli viņu vienotībā, vienlaikus turot tos sasaistītus kopā?

Aleksa joprojām cerēja, ka persona, kas zvanīja pirms da�ām dienām, patiesi ir viņai tik ļoti vajadzīgais aculieci�nieks. Viņa nepacietīgi gaidīja, kad �is cilvēks piezvanīs atkal, bet zvans aizvien vēl nebija atskanējis. Diem�ēl tā bija loti butiska norāde uz to, ka zvanītājs tomēr ir viltvār�dis.

Acīmredzot vienīgie cilvēki, kas tonakt atradu�ies staļļu tuvumā, ir biju�i dullais Bads, slepkava un Selīna. Dullais Bads bija miris. Slepkava klusēja. Un Selīna�

Pēk�ņi pār Aleksu nāca iedvesma. Runāt viņas māte vairs nespēja vismaz ne �ī vārda burtiskajā nozīmē bet varbūt viņas līķis varētu pastāstīt kaut ko nozīmīgu.

No �īs idejas Alcksai sametās nelabi. Viņa atbalstīja galvu plaukstās un aizvēra acis. Vai viņai pietiks garīgā spēka, lai to izdarītu?

Aleksa mēģināja domās iztēloties kādu citu iespēju, bet velti. Viņai bija nepiecie�ami pierādījumi, un bija vairs atlikusi tikai viena vieta, kur tos meklēt.

Kā baidīdamās pārdomāt, Aleksa steig�us izslēdza sil�dītāju un izgāja no kabineta. Viņa izvairījās lietot neuzti�camo liftu un skrēja aug�ā pa kāpnēm cerībā noķert ties�nesi Vollesu, pirms viņ� būs devies uz mājām.

Aleksa satraukti paskatījās rokaspulkstenī. Bija jau gandrīz pieci. Viņa nevēlējās atlikt �o sarunu uz rītdienu. Aleksa bija pieņēmusi lēmumu un gribēja ātrāk sākt rīko�ties saskaņā ar to, lai viņai nerastos iespēja atkāpties.

Otrā stāva gaiteņos neviena nebija. Zvērinātie savu darbadienu bija beigu�i. Tiesas prāvas pārtrauktas līdz rīt�dienai. Aleksas soļi dobji atbalsojās klusumā. Viņa devās uz tiesne�a darba telpām, kas atradās līdzās tuk�ajai tiesas zālei. Vollesa sekretāre vēl sēdēja uzgaidāmajā telpā un, ieraudzījusi Aleksu, neizskatījās pārāk iepriecināta.

-�� Man nekavējoties jārunā ar tiesnesi.

No straujā skrējiena pa kāpnēm Aleksa bija glu�i bez elpas, tāpēc viņas balsī jautās izmisums.

-�� Viņ� jau grasās iet prom, skanēja ne�ēlīga atbil�de. Varu jūs pierakstīt uz�

-� Tas ir ārkārtīgi svarīgi, pretējā gadījumā es viņu ne�traucētu pirms darbadienas beigām.

Nedz Lipskomba kundzes bargais skatiens, nedz gur�dā nopūta, ko viņa izdvesa, pieceldamās no rakstāmgalda, uz Aleksu nekādu iespaidu neatstāja. Piegājusi pie tiesne��a kabineta durvīm, sekretāre uzmanīgi pieklauvēja, tad iegāja iek�ā un aizvēra aiz sevis durvis. Gaidīdama viņas atgrie�anos, Aleksa nepacietīgi staigāja �urpu, turpu.

-�� Viņ� ir ar mieru jūs pieņemt. Uz īsu bridi.

-�� Pateicos.

Un Aleksa aiztraucās sekretārei garām uz tiesne�a ka�binetu.

-�� Nu, kas tad �oreiz lecies, Geiteres jaunkundz? norējās Volless, tiklīdz viņa bija spērusi kāju pāri slieksnim.

Tiesnesis jau vilka mugurā mēteli.

-�� �ķiet, ka jums piemīt nelāgs paradums alla� ieras�ties bez iepriek�ējas pieteik�anās. Kā pati redzat, es taisos iet prom. Manai meitai Steisijai nepatīk, ka pusdienas at�dziest, un es rīkotos nepieklājīgi, ja liktu viņai gaidīt.

-�� Es atvainojos jūsu abu priek�ā, tiesnesi, bet, kā jau teicu jūsu.sekretārei, man patie�ām ir ļoti nepiecie�ams aprunāties ar jums �opēcpusdien.

-�� Nu, kas tad ir par lietu? viņ� īgni noprasīja.

-� Vai mēs nevarētu apsēsties?

-Es varu runāt, kājās stāvot. Ko jūs gribat?

-�� Es gribu, lai jūs izsniedzat orderi manas mātes līķa ekshumācijai.

Tad tiesnesis apsēdās. Pareizāk sakot, viņ� atkrita krēslā, pie kura bija stāvējis; Volless raudzījās Aleksā ar neslēptu apjukumu.

-�� Ka jus teicāt? viņ� nogārdza.

-�� Domāju, ka jūs mani labi dzirdējāt, tiesnesi Volles, bet, ja nepiecie�ams, varu savu lūgumu ari atkārtot.

Viņ� atmaja ar roku.

-�� Nē. Augstais Dievs, ne. Jau vienreiz to dzirdēt bija gana nelāgi.

Tiesnesis salika plaukstas uz ceļgaliem un turpināja skatīties uz Aleksu ar pla�i ieplestām acīm, nepārprotami uzskatīdams viņu par garā vāju.

-� Kāpēc jūs gribat darīt kaut ko tik �ausmīgu?

-�� Es negribu. Nelūgtu tiesas orderi, ja nedomātu, ka ekshumācija ir absolūti nepiecie�ama.

Mazliet atguvis pa�pārliecību, tiesnesis nelaipni norā�dīja viņai uz krēslu.

-�� Ja gribat, varat apsēsties. Paskaidrojiet man savus apsvērumus.

-�� Ir ticis izdarīts noziegums, bet es nevaru atrast ne�vienu apsudzo�u pierādījumu.

-�� Es ta�u jums teicu, ka jūs nekā tāda neatradīsiet, Volless iesaucās. Jūs manī neklausījāties. Nokritāt kā no gaisa, izvirzāt nepamatotas apsūdzības un alkstat pēc at�riebības.

-� Tā nav taisnība, Aleksa rāmi noliedza.

-�� Tā tas izskatās, no mana viedokļa raugoties. Ko par jūsu ideju saka Pcts Cestins?

-� Apgabala prokurors patlaban nav sasniedzams. Viņ� pēk�ņi paņēmis da�as brīvdienas un devies medīt.

Tiesnesis nokrem�ļojās.

-�� Manuprāt, tā viņam ir bijusi sasodīti laba ideja.

Aleksai tas izklausījās pec gļēvulības apliecinājuma. Vi�ņa bija gatava kost pirkstos, kad vēsi pieklājīgā Cestina kun�dze viņai bija paziņojusi par vīra negaidīto atvaļinājumu.

-� Vai atļausiet man turpināt meklēt pierādījumus, ties�nesi?

-� Nekādu pierādījumu nav, ar uzsvaru atbildēja Volless.

-�� Manas mātes mirstīgās atliekas tos varbūt var sagā�dāt.

-�� Sekcija jau savulaik tika izdarīta. Dieva dēļ, viņa ta��u mira pirms divdesmit pieciem gadiem.

-�� Negribu noniecināt izmeklētāju, kam .�ī lieta bija uz�ticēta, bet viņam kāda nianse varēja paslīdēt garām. Nāves cēlonis ta�u bija tik acīmredzams. Man Dalasā ir pazīs�tams kāds patie�ām izcils tiesu medicīnas eksperts. Mēs bie�i vien izmantojam viņa pakalpojumus. Ja vien būs kaut kas aizdomīgs, viņ� to noteikti atklās.

-� Varu jums galvot, ka viņ� neko neatradīs.

-� Bet ir ta�u vērts pamēģināt, vai ne?

Tiesnesis kodīja lūpu kaktiņu.

-� Es ņem�u jūsu lūgumu vērā.

Aleksa ļoti labi saprata, ka Volless grib no viņas tikt vaļā.

-�� Bū�u jums pateicīga, ja sniegsiet man konkrētu at�bildi �ovakar pat.

-�� Man ļoti �ēl, Geiteres jaunkūndz. Labākais, ko es varu darīt, ir �o lietu apsvērt un dot jums atbildi rīt no rīta. Ceru, ka jūs pa to laiku būsiet pārdomājusi un atsauksiet savu lūgumu.

-� To es nedarī�u.

Viņ� piecēlās.

-�� Esmu noguris, izsalcis, un man sasodīti nepatīk, ka jūs mani nostādāt tik muļķīga situācijā.

Tiesnesis nosodo�i pavērsa pret Aleksu rādītājpirkstu.

-� Nevaru cicst nepatīkamas izdarības.

-�� Es ari ne. Vēlētos, kaut tas nebūtu nepiecie�ams.

-Tas nav nepiecie�ams.

-�� Es domāju, ka ir gan, viņa stūrgalvīgi atcirta.

-�� Pēc kāda laika jūs no�ēlosiet, ka vispār esat ar mani par kaut ko tādu runājusi. Labi, esmu veltījis jums pietie�kami daudz no sava laika. Steisija uztrauksies. Arlabvakaru.

Viņ� izsoļoja no kabineta. Pēc da�ām sekundēm uz sliek�ņa parādījās Lipskomba kundze. Viņas acīs kvēloja nicinājums.

-�� Imod�ina man sacīja, ka jūs esat ieradusies, lai sa�celtu nepatik�anas.

Aleksa ātri pagāja viņai garām un atgriezās savā pa�gaidu kabinetā, bet uzturējās tur vienīgi tik ilgi, lai pa�ņemtu mantas. Brauciens līdz Rietumniekam bija ilgāks nekā parasti, jo �oreiz Aleksa ietrāpīja Perselas sastrēgumstundā. Lai padarītu pārvieto�anos pa satiksmes pārblīvē�tajām ielām vēl nepatīkamāku, sākās slapjdraņķis.

Zinādama, ka nejutīs ne mazāko vēlē�anos iet vēlreiz ārā, Aleksa pa cēlam nopirka ceptu cāli. Kad viņa beidzot nokļuva savā istabā un nolika maltīti uz apaļā galdiņa pie loga, cālis bija galīgi atdzisis un gar�oja pēc kartona. Aleksa nosolījās pati sev, ka nopirks augļus un kādas ve�selīgākas uzkodas, lai da�ādotu nesabalansēto diētu, kā arī puķu pu�ķi diezgan nemīlīgās moteļa istabas izrotā�anai. Viņa prātoja, vai nevajadzētu noņemt no sienas atbaido�o ķēpājumu gleznu, kurā bija attēlota vēr�u cīņa. Toreadora plīvojo�ais, sarkanais apmetnis un sadurtais, noasiņojo��ais vērsis bija smags pārbaudījums Alcksas acīm.

Negribēdama kārtējo reizi iedziļināties savās piezī�mēs, viņa ieslēdza televizoru. Rādīja komēdiju, kurai va�rēja sekot, īpa�i nepiepūlot smadzenes. Kad filma beidzās,

Aleksa jutās krietni vien labāk un nolēma nomazgāties du��ā.

Viņa bija nule kā noslaucījusies un patlaban tina dvie�li ap mitrajiem matiem, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Ātri uzvilkusi balto frotē peldmēteli un apsējusi ap vidukli jostu, Aleksa palūkojās ārā pa �actiņu�.

. Viņa atvēra durvis tiktāl, cik to atļāva priek�karamā ķēde.

-�� Vai jūs esat vietējā �ciema slota�?

-�� Atveriet durvis, atsaucās �erifs Lembcrts.

-� Kādēļ ?

-�� Man ar jums jārunā.

-�� Par ko?

-� To es jums pateik�u, kad bū�u ienācis iek�ā.

Aleksa nepakustējās.

-� Jūs taisīsiet tās durvis vaļā, vai ne?

-�� Mēs varam sarunāties, paliekot, kur katrs esam.

-�� Atveriet tās nolādētās durvis, viņ� uzbrēca. Es, te stāvēdams, nosaldē�u pautus.

Aleksa izvilka no gropītes ķēdi, tad atvēra durvis un pakāpās sāņus. Rīds nodauzīja no zābakiem dubļus un no�purināja no jakas ka�okādas apkakles sniegpārslas.

Viņ� noskatīja Aleksu no galvas līdz kājām.

-� Jūs kādu gaidāt?

Viņa sakrustoja rokas uz vidukļa, ar �o �estu gribēda�ma izteikt aizkaitinājumu.

-� Ja esat ieradies saviesīgā vizītē�

-� Neesmu.

Satvēris ar zobiem pirkstu, Rīds vispirms novilka vie�nu, tad otru ādas cimdu. Viņ� uzsita ar filca kovbojcepuri sev pa gurniem, lai notrauktu no tās sniegu, un izlaida pirkstus caur matiem.

Tad Rīds iemeta cimdus cepurē, nolika cepuri uz gal�da un apsēdās. Nopētījis Aleksas vakariņu paliekas, viņ� nokoda kumosu no neskarta stilbiņa. Gremodams gaļu, Rīds apvaicājās:

-� Jums negar�o mūsu ceptie cāli?

Viņ� sēdēja, atgāzies krēslā, un izturējās tā, it kā gra�sītos te pavadīt nakti. Aleksa bija palikusi stāvam. Kaut pcldmētclis sniedzās no potītēm līdz zodam, viņa nezin kāpēc jutās atkailināta. Ap galvu aptītais moteļa dvielis Aleksas pa�apziņu necēla.

Viņa mēģināja izlikties, ka viņai ir vienaldzīga kā �e�rifa klātbūtne, tā pa�as kailuma sajūta.

-�� Ne, ceptie cāli man negar�o, bet �oreiz tas noderēja. Man negribējās iet vakariņot kaut kur ārpus moteļa.

-�� Tādā vakarā kā �is tas noteikti bija gudrs lēmums. Ceļi ar katru bridi kļūst bīstamāki.

-To jūs man varējāt pateikt ari pa telefonu.

Ignorēdams �o piezīmi, viņ� noliecās uz sāniem un ga�rām Aleksai raudzījās uz televizora ekrānu, kur tobrīd kāds kails pārītis nodevās miesaskārībām. Operators bija pietuvi�nājis kameru vīrie�a lūpām, kas slīdēja pa sievietes krūtīm.

-�� Nu es vairs nebrīnos, ka jūs esat tik pikta par traucē�jumu.

Viņa uzsita ar plaukstu pa televizora slēdzi. Ekrāns iz�dzisa.

-�� Es neskatījos.

Kad Aleksa atkal pagriezās pret viņu. Rīds smaidī�dams viņā nolūkojās.

-�� Vai jūs vienmēr atverat durvis jebkuram vīrietim, kas pie tām pieklauvē?

-�� Es atvēru durvis tikai pēc tam, kad jūs sākāt runāt rupjības.

-�� Tātad, lai uzticētos vīrietim, jums pietiek ar to, ka viņ� lamājas?

-�� Jūs esat augsti stāvo�s �ī apgabala varas iestā�u pārstāvis. Ja nevaru uzticēties jums, kam tad lai vispār uz�ticas?

Pie sevis Aleksa nodomāja, ka drīzāk uzticētos zaļā poliestera uzvalkā tērptam lietoto automobiļu pārdevējam, nekā Rīdām Lembertam.

-�� Un vai jums patie�ām vajadzēja apjozties ar �o te, pirms nācāt �urp?

Aleksas skatiens bija pievērsts revolvera makstij, kas bija piestiprināta pie viņa siksnas. Rīds izstiepa zābakotās kajas tālu sev priek�ā un sakrustoja tās potītēs. Salicis ko�pa plaukstas, viņ� pāri pirkstu galiņiem skatījās uz Aleksu.

-� Nekad nevaru zināt, vai man neradīsies vajadzība to lietot.

-� Tas vienmēr ir pielādēts?

Rīds vilcinājās ar atbildi viņa acis bija kā piekaltas Aleksas krū�u apaļumiem.

-�� Vienmēr.

Un ar �o atbildi vairs nebija domāts makstī paslēptais revolveris. Lai cik nevainīga �ķita saruna, pats tās tonis li�ka viņai justies neveikli. Aleksa mīņājās no vienas kailās kajas uz otru un aplaizīja lūpas, tikai tad attapdama, ka ir jau noņēmusi grimu. Nezin kāpēc tas viņai lika sajusties vel neaizsargātākai. Tas un vīrie�a nekustīgais, divdomī�gais skatiens.

-�� Kāpēc jums �ovakar bija jānāk �urp? Vai nevarējāt pagaidīt līdz ritam?

-�� Mani atdzina nepacietība.

-� Nepacietība? viņa aizsmaku�ā balsī atkārtoja.

Viņ� gurdi piecēlās no krēsla un tuvojās Aleksai, ap�stādamies tikai da�u collu atstatumā no viņas. Rids iebāza raupjo roku Aleksas peldmēteļa kakla atvērumā un saņē�ma plaukstā viņas kaklu.

-�� Ja, nepacietība, viņ� no�ukstēja. Nevarēju sagai�dīt, kad varē�u jūs no�ņaugt.

Nikni ieņurdēdamās, Aleksa atbrīvoja kaklu un da�us soļus atkāpās. Rīds viņu neaizturēja.

-�� Man �ovakar piezvanīja tiesnesis Volless un pastās�tīja par tiesas orderi, ko esat viņam lūgusi.

Aleksas sirds bija me�onīgi dauzījusies, ta�u, izdzir�dot �os vārdus, tā tūdaļ pat aprima. Aizskarta, viņa no�murmināja:

-�� Vai �ajā pilsētā kaut kas tiek turēts noslēpumā?

-� Tikpat kā nekas.

-�� Ja, �ķiet, ka es te nevarētu pat no�ķaudīties, lai visi pilsētas iedzīvotāji nesteigtos man piedāvāt mutautiņu.

-� Jūs patlaban esat visu uzmanības loka. Ko citu jūs va�rat sagaidīt, ja staigājat apkārt, lūgdama atļauju rakt ārā lī�ķi?

-�� No jūsu mutes tas izklausās pēc dīvainas iegribas.

-�� Bet vai tad tā ari nav?

-�� Vai tie�ām jūs domājat, ka es traucētu mātes mū�īgo mieru, ja tas nebūtu vitāli nepiecie�ams slepkavības atklā��anai? viņa iekarsusi vaicāja. Mans Dievs, vai tie�ām jums liekas, ka man bija viegli izteikt �o lūgumu? Un kā�pēc tiesnesis uzskatīja par vajadzīgu nekavējoties ap�spriesties tie�i ar jums?

-�� Un kāpēc tad viņ� nevarētu apspriesties ar mani? Vai tāpēc, ka esmu aizdomās turamais?

-Jā! viņa iekliedzās. Apsprie�ot �o lietu ar jums, viņ� rīkojies augstākajā mērā neētiski.

-Esmu �erifs. Vai to jus esat aizmirsusi?

-�� Es to ne uz bridi neaizmirstu. Bet tas neattaisno ties�ne�a Vollesa rīcību. Kāpēc līķa ekshumācija padara viņu tik nervozu? Vai bifltfās, ka pieredzējis tiesu medicīnas eksperts var atklāt kaut ko tādu, ko viņ� savulaik palīdzē�jis noslēpt?

-Jūsu lūgums rada viņam problēmas.

-�� Domāju gan! Kuru viņ� grib pasargāt, liegdams at�vērt zārku?

-� Jūs.

-�� Mani?

-�� Selinas līķa ekshumācija nav iespējama. Viņa tika kremēta.

Rīds nesaprata, kāpēc devies iedzert uz no�ēlojamāko pilsētas tavernu, kas atradās �osejas malā, ja viņam pa�am mājās bija pudele ar pirm�ķirīgu viskiju. Varbūt viņ� bija izvēlējies �o vietu tāpēc, ka viņa garīgais stāvoklis atbilda gaisotnei, kas valdīja tum�ajā, drūmajā dzertuvē.

Rīds Lemberts jutās kā pēdējais mēsls.

Viņ� deva zīmi bārmenim, lai tas no jauna piepilda vi�ņa glāzi. Bārs Padeja iespēja piederēja pie tiem zemas ka�tegorijas krogiem, kuros glāzes piepilda atkārtoti, nevis atnes katram pasūtījumam jaunu.

-� Paldies, teica Rīds, noraudzīdamies, kā glāzē ielīst viskija dzintarainā strūkliņa.

-� Gribat noskaidrot, vai mēs nenodarbojamies ar kaut ko neatļautu? mēģināja jokot bārmenis.

Rīds palika nekustīgi sē�am, tikai pacēla pret bārmeni acis.

-�� Es iemetu savu graķili. Vai tas jūs apmierina?

Muļķīgais smīns no bārmeņa sejas nozuda.

-� Protams, �erif, protams.

Viņ� aizvirzījās uz letes pretējo galu, kur bija iesācis tērzēt ar diviem draudzīgāk noskaņotiem klientiem.

Rīds ievēroja, ka vienā no kabīnēm, kas atradās telpas pretēja pusē, iekārtoju�ās sievietes. Ap biljarda galdu rosī�jās �erifam labi pazīstama trijotne. �ie pui�i strādāja pie naftas urbumiem un brīvajā laikā trok�ņaini uzdzīvoja. Pa�gaidām viņi vēl uzvedās pietiekami klusu.

Kādā no kabīnēm sēdēja Paslijs Hikems un Rubija Fe�ja Tērnere. No rīta kafejnīcā B&B viņ� bija dzirdējis, ka Engess atlaidis veco ran�o strādnieku no darba. Pastijs bi�ja pieļāvis nolādēti stulbu kļūdu,'tomēr Rīdām �ķita, ka sods ir par bargu. Varēja redzēt, ka Pastija pēdējā kvēlā mīla visiem spēkiem cen�as savu draugu mierināt. Ienākot �erifs bija pacēlis cepuri, nenoteikti raudzīdamies viņu virzienā, bet tie abi nepārprotami negribēja, lai viņiem pievēr� uzmanību. Arī Rīds �o pārīti labprātāk ignorēja.

Tovakar Pēdēju iespēju bija kluss, un �erifam tas bija pa prātam ka no profesionālā, tā personiska viedokļa.

Pirmo glāzi Rids bija iztuk�ojis, tik tikko juzdams vis�kija gar�u. Otro viņ� dzēra nelieliem malkiem, jo negribē�ja pārāk ātri doties mājās. Vientulība, kas viņu tur sagai�dīs, Rīdu īpa�i nevilināja. Tiesa, nīk�ana tavernā arī nebija necik aizraujo�a nodarbo�anās, tomēr drusku labāka par iepriek�minēto gan. Vismaz tovakar tas tā bija.

No izdzertā viskija pamazām kļuva siltāk. Ziemas�svētku laterniņu virtene, kas cauru gadu karajas virs bara letes, nu �ķita spo�āka un līksmāka. Skatoties ar viskija apmiglotam acīm, taverna vairs nelikās tik pārāk nopluku�si.

Tā kā Rlds sāka noreibt, viņ� nolēma, ka �ovakar vairak nedzers, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc vajadzēja ar otro viskija glāzi niekoties ilgāk. Rīds nemēdza pie�dzerties līdz nemaņai. Nekad. Viņ� pārāk bie�i bija uzko�pis tēva.piegānīto māju, lai uzskatītu nejēdzīgu pielak�anos par izpriecu. .

Būdams zēns, Rlds sapņoja kļūt tc par slavenu no�ziedznieku, te par mūku, astronautu, zooloģiskā dārza īpa�nieku vai plēsīgo zvēru mednieku. Viņa nodomi nemi�tīgi mainījās, ta�u vienu viņ� zināja skaidri to, ka nekad nebūs dzērājs. Viens dzērājs viņu ģimenē bija, un ar to pa��u jau bija par daudz.

-�� Hei jā, Rid!

Piesmakusi sievietes balss izrāva viņu no pārdomām. Rids pacēla acis no savas glazēs dzintarainā satura un acu�mirkli ieraudzīja pretī ra�enu pupu.

Viņa bija ģērbusies cie�i piegulo�ā, melnā teniskrekliņā, uz kura ar luminiscējo�iem sarkaniem burtiem bija uz�rakstīts Piedzimis par draņķi. D�.īnas bija tik apspīlētas, ka viņa nekādi nevarēja uzrausties uz bāra sēdekļa. Beidzot, krūtīm me�onīgi līgojoties, viņai tas izdevās.. Viņas smaids bija tik spo�s kā platīna gredzens, bet ne tuvu tik īsts. Viņas vārds bija Glorija, to Rids paguva laikus atce�roties, lai spētu pieklājīgi atbildēt uz sveicienu.

-� Sveika, Glorij.

-� Izpirksi man alu?

-� Protams.

Rlds uzsauca bārmenim., lai atnes alu. Zīmīgi paskatī�jies pār plecu, viņ� atgādināja sievi�ķim par draudzenēm, kas bija paliku�as sē�am kabīnē piesmēķētās tavernas pretējā galā.

-�� Par viņām tev nav jārūpējas, Glorija teica, koķeti i

papliķēdama Rīda uz bāra Ieies nolikto roku. Pēc pulk�sten desmitiem katra meitene izklaidējas uz savu roku.

-�� Dāmu vakars?

-�� Hmm.

Viņa pacēla alus pudeli pie spīdīgajām lūpām un dzē�ra.

-��� Mēs bijām ceļā uz ārpilsētas ķinlti, lai noskatītos jauno filmu ar Ri�ardu Gīru, bet laiks sametās tik nelāgs, ka nolēmām pie velna ar Glru, paliksim labāk pilsētā.Ko tu te �ovakar dirni ? Darba uzdevumā?

-� To es pirmīt jau nokārtoju. Tagad esmu brīvs.

Negribēdams iesaistīties sarunā, viņ� atkal pievērsās

dzeramajam.

Bet no Glorijas tik viegli tikt vaļā vis nevarēja.Viņa pievirzījās Rīdām cie�i klāt cik vien to atļāva bāra sē�deklis un aplika viņam roku ap pleciem.

-� Nabaga Rīds. Tu laikam jūties �ausmīgi vientuļ�, vi�su laiku viens-pats blandīdamies apkārt.

-�� Kad blandos apkart, es strādāju.

-�� Es zinu, bet tomēr�

Viņas elpa, kas kutināja Rīdatn ausi, smar�oja pēc alus.

-�� Nav brīnums, ka tu tik bie�i rauc pieri.

Glorija ar asu nagu pieskārās dziļajai rievai starp viņa uzacīm. Rīds strauji novērsās, vairīdamies no viņas pie�skāriena. Glorija atrāva roku un izdvesa klusu, aizvainotu ņurdienu.

-�� Klau, man ļoti �ēl, viņ� nomurmināja. Mans ga�rastāvoklis ir tikpat draņķīgs kā laiks. Bija grūta diena. Jā�domā, ka esmu vienkār�i noguris.

�ie vārdi Gloriju nevis atvairīja, bet drīzāk iedro�inā�ja-

-�� Varbūt es varu tevi uzmundrināt, Rid, viņa sacīja ar biklu smaidu. Lai būtu kā būdams, man patiktos to pamēģināt.

Glorija atkal pievirzījās tuvāk, saplacinādama Rīda roku ar savām spilveniem līdzīgajām krūtīm.

-�� Septītajā klasē biju tevi trakoti samīlējusies. Neiz�liecies, ka tu to nezināji, viņa teica, pārmeto�i uzmetusi lūpu.

-� Nē, es to nezināju vis.

-�� Nu, tā tas bija. Bet tu jau tolaik biji aizņemts. Kā to meiteni sauca? To, kuru tas trakais stallī nogalināja?

-Selina.

-�� Ja. Tu viņā biji pamatīgi ieķēries, vai ne? Kad es ti�ku līdz vidusskolai, tu jau bi ji iestājies Teksasas Tehniska�jā koled�ā. Pēc tam es apprecējos, un man sāka dzimt bēr�ni.

Glorija nemanīja, ka Rīdu viņas vāvuļo�ana galīgi ne�interesē.

-� Protams, vīrs jau sen ir aizlaidies, un bērni ir pietie�kami lieli, lai parūpētos par sevi pa�i. Domāju, ka tev ne�bija pārāk lielas iespējas pamanīt, ka esmu tevi ieķērusies, vai ne?

-� Domāju, ka nebija.

Viņa tik tālu noliecās uz priek�u, ka �ķila Glorija te�ju, teju nokritīs no augstā sēdekļa.

-�� Varbūt patlaban ir īstais bridis, lai tu to pamanītu,

Rid.

Viņ� paskatījās lejup uz sievietes krūtīm, kas berzējās gar viņa roku. No kairinājuma viņas krū�gali piebrieda un kļuva skaidri saskatāmi caur teniskrekla plāno audumu. Dīvainā kārtā �is uzkrīto�ais seksa simbols nebija ne tuvu tik ierosino�s kā Aleksas nevainīgi kailās kājas, kas bij'a vīdēju�as no baltā frotē peldmēteļa apak�as. Rīds zināja, ka zem melnā teniskrekla ir tikai Glorija un nekas vairāk. Tas viņu nemaz neuzbudināja, turpretim doma par to, ko varētu slēpt Aleksas baltais pcldmētelis�

Nē, viņ� nebija uzbudināts, ilin nemaz. Rids nevarēja saprast, kāpēc tas tā.

Glorija bija diezgan pievilcīga. Viņas seju ieskāva melnas matu cirtas, izceļot tum�ās acis, kurās dzirkstīja .aicinājums un solījums. Lupas bija pavērtas un mitras, bet Rīdām likās, ka tas ir pārāk slīdiga�, lai tām varētu pie�plakt cie�ā skūpsta. Glorijas lūpas klaja ķir�sarkana lupu krāsa. Glu�i neviļus Rīds tas salīdzināja ar citam, nekrāso�tām lupām, kas tomēr bija biju�as sārtas un miklas un ve�dināju�as uz domām par juteklisku skūpstu, kaut lūpu īpa�niecei tobrīd nekas tamlīdzīgs nenāca ne prātā.

-�� Man nu jāiet, viņ� pēk�ņi sacīja.

Rīds atkabināja zābaku papē�us no bara sēdekļa �ķērskoka un piecēlās kājās, meklēdams d�inu kabatā nau�das zīmes, ar ko samaksāt par viskiju un Glorijas alu.

-�� Bet es domāju�

-� Labak ej atpakaļ pie savam draudzenēm, citādi pa�liksi tuk�ā.

Naftas urbēji pa to laiku bija pievienoju�ies sievietēm, kas nebūt neslēpa, ka izgāju�as �"medībās� un vēlas jautri pavadīt laiku. Abu �o grupējumu saplū�ana bija tikpat ne�novēr�ama ka peļķes aizsal�ana saltā ziemas rītā. Ja arī �is process tika mazliet novilcināts, tad tikai tāpēc, lai iekairi�nātu patīkamas priek�nojautas. Bet tobrīd pie galdiņa jau valdīja tāda saskaņa, ka kņada atgādināja saspringtu darba dienu bir�ā.

-�� Bija patīkami ar tevi tikties, Glorij.

Rīds novilka cepuri zemu pār uzacīm un devas prom, tomēr paguvis ievērot sievietes aizvainoto sejas izteiksmi. Arī Aleksas sejā bija atspoguļojies tāds pats apjukums un neticība, kad Rīds tai pateica, ka viņas mātes līķis ticis kremēts.

Bija pagāju�as da�as sekundes, iekams �ie vardi aiz�gāja līdz Aleksas apziņai. Tad viņa piespiedās pie sienas un savilka cie�āk peldmēteļa atlokus, it kā gribēdama at�vairīt nelaimi.

-� Kremēta?

-Tie�i tā.

Rīds redzēja, ka Aleksa nobāl un viņas acis kļūst glā��ainas.

-�� Es nezināju. Vecmāmiņa man to nebija teikusi. Man nenāca ne prātā�

Viņas balss izdzisa. Rids nekustējās un nerunāja, sa�prazdams, ka viņai nepiecie�ams laiks, lai aprastu ar �o bēdīgo ziņu.

Domās viņ� lādēja D�o Vollesu, kas �o nepatīkamo uzdevumu bija uzgrūdis viņam. Tas sasodītais gļēvulis bi�ja Rīdām piezvanījis un, satraucies līdz nemaņai, vaima�nājis, ko lai viņ� tagad darot. Kad Rīds bija ierosinājis, ka Aleksai jāpasaka taisnība, tiesnesis to bija uztvēris ka pie�dāvājumu uzņemties �o pienākumu, no kura Vollesam pa��am briesimgi gribējis tikt vaļā.,

Aleksa drīz vien bija atguvusi valodu. Kāda doma vi�ņai lika strauji atgūties.

-� Vai tiesnesim Vollesam tas bija zināms?

Rīds atcerējās, kā tēlotā vienaldzībā bija paraustījis plecus.

-�� Klausieties, es zinu tikai to, ka viņ� man piezvanīja un sacīja, ka tas, ko jūs vēlaties, nav iespējams, pat ja viņ� izsniegtu orderi, ko viņam nemaz negriboties darīt.

-� Ja Volless zināja, ka manas mātes līķis ticis kremēts, kāpēc viņ� pats man to nepateica?

-�� Manuprāt, tāpēc, ka baidījās piedzīvot scēnu.

-�� Ja, viņa izklaidīgi nomurmināja, tra�i un jucekļi viņam nepatīk.

Aleksa neizteiksmīgi paskatījās uz Rīdu.

-�� Viņ� �o netīro darbiņu uzdeva jums. Jūs skandāli ne�satrauc.

Rīds uz to nekā neatbildēja. Viņ� uzvilka cimdus un uzlika galvā cepuri.

-�� Jūs esat saņēmusi pamatīgu triecienu. Vai ar jums viss būs kārtībā?

-�� Es jūtos labi.

-� Tā jūs neizskatāties.

Viņas zilajās acīs mirdzēja asaras, un lūpas viegli dre�bēja. Aleksa bi ja sa�ņaugusi rokas ap vidukli, ka pēdējiem spēkiem pūlēdamās saturēt sevi kopā. Tie�i tobrīd viņ� bi�ja sajutis vēlē�anos apskaut Aleksu, pievilkt sev cie�i klāt mitros matus, slapjo dvieli, peldmēteli, kailās kājas un visu pārējo.

Tie�i tobrīd viņ� piegāja Aleksai klāt un, pats neap�jauzdams, ko dara, varmācīgi nostiepa viņas rokas gar sā�niem. Aleksa pretojās, it kā gribētu ar rokām aizsegt asi�ņojo�u brūci.

Pirms viņai atkal izdevās apvīt rokas sev ap vidu, no jauna uzcelt �o atvairo�o barjeru, Rīds jau bija viņu apskā�vis un pierāvis sev klāt. Viņa bija valga, silta un smar�īga, trausla un neaizsargāta savās bēdās. Aleksas augums sa�guma pret viņējo. Viņas rokas apātiski noslīga gar sāniem.

-�� Ak, Dievs, man jāpārdzīvo vēl arī tas, viņa no�uk�stēja.

Rīds juta, kā trīc Aleksas krūtis. Viņa piespieda galvu pie Rīda krekla, un viņas asaras sūcās cauri plānajam au�dumam.

Viņ� pie�ķieba galvu, lai Aleksai būtu ērtāk atbalstī�ties pret viņa krūtīm. Ap matiem aptītais dvielis atrisa un nokrita uz grīdas. Aleksas mati kā mitrs, smar�īgs vilnis pieskārās Rīda sejai.

Tagad viņ� centās iegalvot pats sev, ka nav viņas ma�tus skūpstījis, bet Rīds zināja, ka viņa lūpas bija slīdēju�as pār Aleksas matiem un deniņiem, pie kuriem uzkavēju�ās kādu brīdi ilgāk.

Un �ajā mirklī viņu bija pārņēmusi spēcīga iekāre, tik nevaldāma, ka Rīds nesaprata, kā spējis sevi atturēt.

Tad viņ� bija devies prom, juzdamies kā īsts sudabrālis. Pateikt sievietei kaut ko tik briesmīgu un tad aizlavī�ties prom kā �ūskai! Bet palikt nedrīkstēja. Rīda vēlme tu�rēt Aleksu savās rokās nebija cēlu jūtu iedvesmota, un viņ� nemēģināja sev iestāstīt ko citu. Viņ� bija alcis pēc apmierinājuma, gribējis izdzēst viņas aizvainojo�i drosmī�go smaidu ar karstiem, cie�iem skūpstiem.

Rīda bleizers traucās viņa mājām pilnīgi pretējā vir�zienā. �erifs skaļi lādējās. Slapjās sniega pārslas piesala pie automobiļa loga, pirms logu tīrītājs paguva tās aiz�slaucīt. Viņ� apzinājās, ka tik sliktiem laika apstākļiem ir uzņēmis pārāk lielu ātrumu, �osejas asfalts līdzinājās sli�dotavai , ta�u nesamazināja to.

Viņ� tam bija par vecu. Pie velna, kā viņ� varēja ļau�ties seksuālām fantāzijām? Apzināti Rīds to nebija darījis kop� tiem laikiem, kad viņi ar Junioru dzenāja futbolbum�bu. Un nekad �īs fantāzijas nebija biju�as tik dzīvas�

Pilnīgi aizmirsis, kas ir Aleksa, viņ� gara acīm bija iz�tēlojies, kā viņa rokas pa�ķir balto peldmēteli un pieskaras gludajai, ziloņkaulam līdzīgajai miesai, stingrajiem, sārta�jiem krū�galiem, zīdainajiem, kastaņbrūnajiem matiņiem. Viņas gurniem vajadzēja būt mīkstiem, bet starp tiem kaut kam siltam un miklam�

Nolamājies, Rīds uz bridi samiedza acis. Viņa nebija vienkār�i kaul kūdu sieviete, par kuru Rīds bija astoņpad�smit gadus vecāks. Viņa bija Selīnas meita, un viņ� � ak, Kungs! viņ� bija pietiekami vecs, lai būtu Aleksas tevs. Rīds tas nebija, bet varēja būt. Noteikti varēja. Domājot par to, Rīdām sānielās nelabi, bet ari las viņu nepamudināja likt spidometra �autriņai atvirzīties par paris iedaļām atpakaļ.

Rīds apturēja bleizeru kādā tuk�ā automobiļu stāvvie�tā, izslēdza motoru un pa kāpnēm devās aug�ā uz nama ārdurvīm. Paraustījis durvju rokturi un konstatējis, ka tās ir aizslēgtas, viņ� pabimgoja ar cimdā tērpto dūri.

Beidzot durvis lika atvērtas. Uz sliek�ņa stāvēja sie�viete, kuras krūtis lika domāt par balo�a guzu. Viņai mu�gura bija gar�, balts peņuārs, ko varētu noturēt par līgavas tērpu, ja sievietes lupu kakliņā nevīdētu melna cigarete. Rokās viņa turēja aprikozu krasas kaķi. Sieviete slinki glāstīja dzīvnieka krā�ņo ka�oku. Kā sieviete, tā kaķis nikni blenza uz Rīdu.

-�� Pie velna, ko tev te vajag? viņa igni noprasīja.

-�� Kāpēc tad vīrie�i nāk �urp, Nora Geila?

Rupji pastūmis sievieti malā, Rīds iegāja iek�ā. Jeb�kur� cils vīrietis viņa vietā saņemtu lodi pierē aiz platās jostas, kas sievietei alla� bija ap vidū, viņa slēpa pistoli.

-�� Acīmredzot tu nepamanīji, ka �ovakar ir slēgts. Da�rījumi diez ko neveicās, un mēs nolēmām klapēt to bodīti ciet tā paagrāk.

-�� Kop� kura laika tam ir kads sakars ar mani un tevi?

-�� Kop� tā laika, kad tu sāki pārlieku izmantot savas priek�rocības. Kā patlaban.

-Nevārsti nu �ovakar muti.

Rīds jau atradās kāpņu aug�galā un devās uz viņas personiskajām telpām.

-� Saruna man nav vajadzīga. Negribu, lai tu mani iz�klaide. Man vajag tikai nogrūsties, skaidrs?

Atspiedusi dūri pret kuplo, daiļi veidoto gurnu, prieka mājas priek�niece sarkastiski nosauca viņam pakaļ:

-�� Vai drīkstu vispirms atbrīvoties no kaķa?

Aleksa nevarēja aizmigt. Kad iezvanījās telef ons, viņa joprojām bi ja nomodā. Aleksa tomēr satrūkās telefonsa�runām �is nebija īsti piemērots laiks. Neieslēgusi nakts�lampu. viņa tumsā sataustīja klausuli un pielika to pie auss.

-�� Hallo, Aleksa no�ērkstēja, jo balss no pirmītējās raudā�anas bija aizsmakusi. Hallo.

-�� Sveikiņi, Geiteres jaunkundz.

No satraukuma viņai deniņos sāka pulsēt, bet Aleksa bargi sacīja:

-�� Tas atkal esat jūs? Ceru, ka tagad esat gatavs runāt, ja reiz pamodinājāt mani no dziļa miega.

Gregs viņai bija iemācījis, ka negribīgus lieciniekus var piespiest runāt, izliekoties, ka tam, ko viņi varētu pa�teikt, nav pārāk lielas nozīmes.

Nekļūstiet nu ka�ķīga, jaunkundzīt. Es zinu �o to tā�du, ko jūs arī gribētu zināt. Trakoti gribētu.

-� Un tas būtu?

-� Es zinu, kas no�miedza jūsu mammu.

Aleksa apvaldīja elpu, lai tā nenodotu viņas satrauku�mu.

-�� Manuprāt, jūs blefojat.

-� Neblefoju vis.

-Tad pasakiet man to. Kur� tas bija?

-� Jūs domājat, ka es esmu muļķis, jaunkundzīt? Jums liekas, ka Lemberts nenoklausās jūsu telefonu?

-� Jūs esat pārāk daudz saskatījies detektīvfilmas.

Aleksa tomēr aizdomīgi pavērās uz klausuli, ko turēja

rokā.

-�� Vai zināt, kur atrodas Pēdējā iespēju?

-�� Gan es to atradī�u.

-�� Rītvakar.

Un viņ� nosauca laiku.

-�� Kā es jūs pazī�u?

-�� Es pazī�u jūs.

Pirms Aleksa paguva kaut ko piebilst, viņ� jau bija nolicis klausuli. Viņa bridi palika sē�am uz gultas malas un raudzījās tumsa. Aleksa atcerējās Rīda brīdinājumu, ka viņai var klāties plāni. Viņa iztēlojās visas iespējamās �ausmas, kas var sagaidīt vientuļu sievieti. Kad Aleksa beidzot apgūlās, plaukstas viņai bija nosvīdu�as un iemigt vairs nebija iespējams.

-�� Nemū�am neuzminēsiet, ko viņa tagad dara.

Perselas apgabala �erifs pacēla pie lūpām kūpo�o kafi�jas tasīti, papūta to un iemalkoja kafiju. Karstais �ķidrums apdedzināja viņam mēli. Viņ� nepievērsa tam uzmanību. Viņam steidzīgi bija nepiecie�ama kofeīna deva.

-�� Par ko tu runā? viņ� vaicāja �erifa palīgam, kas stāvēja uz viņa personiskā kabineta sliek�ņa ar kaitino�i stulbu smaidu uz lūpām.

Viņam nepatika minēt mīklas, jo īpa�i tajā rītā.

�erifa palīgs ar galvas mājienu norādīja uz ēkas pre�tējo galu.

-�� Par mūsu viesprokurori ar nevainīgi zilajām bērna acīm, krā�ņajiem pupiem un bezgalgarajām kājām.

Un viņ� skaļi no�maukstināja lūpas.

Rīds gausi nocēla kājas no galda malas. Viņa acis me�ta ledainus zib�ņus.

-� Vai tu runā par Geiteres jaunkundzi?

�erifa palīga smadzeņpods nebija pārāk bagātīgi ap�gādāts ar pelēko vielu, tomēr viņ� saprata, ka atļāvies par daudz.

-�� Ē, jāa� Tas ir, jā, ser.

-� Nu? Rīds drūmi noprasīja.

-�� Tas vīrs no apbedī�anas biroja, Devisa kungs. Re�dziet, ser, viņ� nupat zvanīja. Bija trakoti pārskaities un iz�pra�ņāja par to jaunkundzi. Viņa patlaban sē� tur, birojā, un caurskata apbedī�anas dokumentus.

-Ko?

-� Jā, ser, tā viņ� teica, �erif Lembert. Viņ� no dusmām sprāgst vai no ādas ārā. jo�

-� Atzvani viņam un saki, ka es jau nāku.

Runādams Rīds bija paķēris savu jaku. Viņ� tādā ātru�mā izdrāzās no kabineta, ka būtu nogāzis no kājām savu palīgu, ja tas laikus nepakāptos sāņus.

Sliktie laika apstākļi Rīdu līdz �im nebija satrauku�i, kaut arī nācās slēgt skolas un vairākumu iestā�u. Bet �orīt bija uzsnigusi tik bieza sniega kārta, ka ar to vairs lāgā ne�varēja tikt galā. Diem�ēl �erifam jāstrādā jebkuros laika apstākļos.

Deivisa kungs sagaidīja Rīdu pie durvīm, nervozi �ņaudzīdams rokas.

-�� Es te strādāju jau trīsdesmit gadus, bet līdz �im ne-

ko tik tie�ām neko tamlīdzīgu man nebija gadījies pie�dzīvot, �erif Lembert. Reizēm ir pazudis kāds no grezna�jiem zārkiem. Mani ir aplaupīju�i. Mani pat ir�

-�� Kur viņa ir? norējās Rīds, pārtraukdams apbedī�a�nas biroja direktora gaudu dziesmu.

Vīrs norādīja ar roku. Rids smagiem soļiem piegāja pie aizvērtajām durvīm un atrāva tās vaļā. Aleksa sēdēja pie rakstāmgalda. Viņa pacēla galvu un nogaido�i vērās �erifā.

-�� Pie velna, kā jums �ķiet, ko jūs te darāt?

-� Labrīt, �erif.

-� Atbildiet uz manu jautājumu.

Rīds aizcirta durvis un iegāja dziļāk.

-�� Jusu dēļ man nācās uzklausīt tā apbeditāja histēris�kās vaimanas, lēdij. Starp citu, kā jūs tc nokļuvāt?

-� Atbraucu ar automobili.

-� �ādos laika apstākļos tas nav iespējams.

-�� Es tomēr atbraucu.

-�� Ko tas viss nozīmē?

Viņ� ar niknu rokas mājienu norādīja uz aklu vākiem, ar kuriem bija nokrauts rakstāmgalds.

-�� Tā ir Deivisa kunga kartotēka, kas attiecas uz to ga�du, kad tika nogalināta mana māte. Viņ� man atļāva to iz�skatīt.

-� Jūs viņu piespiedāt.

-� Neko tādu neesmu darījusi.

-Tad varbūt iebiedējāt. Vai viņ� prasīja jums kratī�a�nas atļauju?

-Ne.

-�� Vai jums tāda ir?

-�� Nē. Bet es varu to dabūt.

-�� Nevarat, ja jums nav pietiekami svarīga iemesla.

-�� Man nepiecie�ams dokumentāls apliecinājums, ka Selinas Geiteres līķis patie�ām neatrodas kapā.

-�� Vai tādā gadījumā nebūtu prātīgāk, ja jūs paķertu lāpstu un mēģinātu kapu atrakt?

Aleksa klusēja. Pagāja labs bridis, iekams viņa atgu�vās. Beidzot Aleksa sacīja:

-Jūs �orīt esat saīdzis. Pavadījāt vētrainu nakti?

-Jā. Nodrātēju vienu sievi�ķi, bet tas nebija ta vērts.

Viņa nodūra acis un skatījās uz apkrauto galdu.

-� Ak tā. Man nepatīkami to dzirdēt.

-�� Ko tad to, ka es nodrātējos?

Aleksa atkal paskatījās uz Rīdu.

-�� Nē, to, ka nebija tā vērts.

Viņi ar cie�u skatienu noraudzījās viens otrā. Rīda seja bija vēja aprauta un rievu izvagota ka kalnu grēda, bet Alcksai �ķi�ta, ka tie ir pievilcīgākie vaibsti, kādus viņa jebkad redzējusi.

Ik reizes, kad viņa salikās ar Rīdu, Aleksa fiziski saju�ta viņa klātbūtni. Rīds valdzināja Aleksu pret viņas pa�as gribu. Viņa zināja, ka no profesionālā viedokļa tas ir ne�ētiski un neapdomīgi. Arī no personiskā viedokļa tas bija aplami. �is vīrietis reiz bija piederējis viņas mātei.

Un tomēr Aleksu pārāk bie�i pārņēma vēlē�anās vi�ņam pieskarties. Vai ari viņa ilgojās, lai Rīds pieskaras vi�ņai. Iepriek�ējā vakarā Aleksai gribējās, lai viņ� ilgāk tur to apskautu. Paldies Dievam, ka Rīdām bija vairāk veselā saprāta un viņ� aizgāja.

Rie ka viņ� aizgāja, prātoja Aleksa. Kur un kad notika mīlē�anās, kas Rīdu nebija apmierinājusi? Vai tas. notika pirms vai pēc tam, kad Rīds ieradās pie viņas moteli? Un kāpēc viņ� nejutās apmierināts?

Beidzot Aleksa novērsās un atsaka �ķirstīt aktu vākos saliktos dokumentus.

Rkls nebija tas cilvēks, kuru kāds varēja atļauties ig�norēt. Viņ� pārliecās pār rakstāmgaldu un, satvēris Aleksas zodu, pagrieza viņas seju pret sevi.

-�� Es jums teicu, ka Selina tika kremēta:

Viņa pielēca kājās.

-� Jā, to jūs man pateicāt pēc tam, kad ar tiesnesi Vollesu bijāt sabāzu�i galvas kopā un apspriedu�ies. Man tas �ķiet mazliet aizdomīgi.

-Jums patīk fantazēt.

-�� Kāpēc Juniors man neteica, ka Selīna ir kremēta, kad satika mani kapsētā? Domāju, ka viņa varbūt tomēr ir tur apglabāta. Tāpēc es gribu izskatīt �os dokumentus.

-�� Kādēļ lai es jums melotu?

-Tādēļ, lai atturētu mani pieprasīt līķa ekshumāciju.

-� Un kādēļ tas man būtu vajadzīgs? No kā man jābaidās?

-�� No mū�a ieslodzījuma, viņa strupi atbildēja. Ja ekspertīzes rezultāti norādītu uz jums kā uz slepkavu.

-Ali�

Nespēdams izdomāt pietiekami ne�petnu rupjību, viņ� uzsita ar dūri sev pa plaukstu, burtiski ieurbdamies ar to plaukstas raupjajā ādā.

-� Tātad to viņi jums mācīju�i tajā Juridiskajā skolā ķerties pie salmiņa, ja nekas cits vairs neatliek?

-� Tie�i tā.

Rīds stingri atbalstījās ar plaukstām pret rakstāmgalda virsmu un noliecās tam pāri.

-� Jūs esat nevis juriste, bet gan raganu medniece.

�ī bulta trāpīja mērķī, jo Aleksa patie�ām tā arī jutās. Apbedī�anas biroja dokumentu caurskatī�ana bija izmisu�ma diktēts solis ar nelāgu piegar�u. Viņa atspiedās pret krēsla atzveltni un uzlika plaukstas uz atvērtajiem aktu vā�kiem.

Pagriezusi galvu pret logu, Aleksa vēroja ziemas aina�vu. Sikamoru kailos zarus klāja sniega sega. Salipu�ās sniegpārslas ar klusu, d�inksto�u skaņu sitās pret loga rū�tīm. Debesis un visa apkārtne bija viens vienīgs nomāco�s pelēkums. Aprises bija saplūdu�as kopā, un pasaule kļu�vusi monohromatiska bez gaismām un bez ēnām.

Da�as parādības tomēr bija saglabāju�as melnās un baltās krāsas kontrastus, un likumdo�ana bija viena no tām.

-�� Jums varētu būt taisnība, Rid, ja nebūtu izdarīts no�ziegums, Aleksa sacīja, skatīdamās atkal uz �erifu. Bet noziegums tika izdarīts. Kāds iegāja stallī un nodūra manu māti.

-�� Jā, ar skalpeli, viņ� nicīgi teica. Vai jūs varat ie�domāties Engesu, Junioru vai mani izdarām noziegumu ar ķirurga instrumentu? Mēs ta�u būtu varēju�i viņu nogali�nāt ar kailām rokām. Kāpēc Selīna, piemēram, netika no��ņaugta?

-�� Tāpēc, ka jūs visi esat pārāk gudri. Viens no jums viņu noslepkavoja tā, lai izskatītos, ka to izdarījis garīgi nelīdzsvarots cilvēks.

Piespiedusi plaukstu pie krūtīm, Aleksa Rīdām no�pietni vaicāja:

-��� Vai jūs, būdams manā vietā, negribētu uzzināt, kas bija �is �kāds� un kāpēc viņ� to izdarīja? Jūs Selīnu mīlē�jāt. Ja jūs neesat tas, kur� viņu nogalināja�

-� Es tas neesmu.

-�� Vai tad jūs negribat uzzināt, kur� to izdarīja? Vai varbūt jūs baidāties, ka tas var izrādīties kāds cits jums mīļ� cilvēks?

-��� Nē, es negribu to zināt, Rīds uzsvērti atbildē�ja. Un, kamēr jūs neesat dabūjusi kratī�anas atļauju�

-� Geiteres jaunkundz? ienācis kabinetā, �erifu pār�trauca Deivisa kungs. Vai tas nav tas, ko jūs meklējat? Atradu to savos arhīva dokumentos.

Viņ� pasniedza Aleksai mapi un iz�mauca atkal ārā, Rīda negantā skatiena pavadīts.

Aleksa izlasīja vārdu, kas ar rakstāmma�īnu bija uz�drukāts uz mapes' vāka. Viņa paskatījās uz Rīdu, tad steig��us atvēra mapi. Pārlaidusi acis dokumentiem, kas atradās virspusē, viņa atslīga krēslā un neskanīgā balsī pavēstīja:

-� Tur ir teikts, ka viņas līķis ticis kremēts.

Sirds Aleksai kļuva smaga kā svins. Viņa aizvēra ma�pi un retoriski vaicāja:

-� Kāpēc vecmāmiņa man to nekad netika teikusi?

-� Viņai tas varbūt nelikās svarīgi.

-� Viņa ta�u visu glabāja Selīnas drēbes, personiskās lietas. Kāpēc viņa nepaņēma līdzi arī urnu ar pelniem?

Pēk�ņi Aleksa noliecās uz priek�u, nolika elkoņus uz galda un atbalstīja galvu plaukstās. Viņa sajuta vēderā "* griezīgas sāpes. Acis bija sanesu�ās asaras, un plaksti sūr�stēja.

-� Ak, Dievs, tas būs drausmīgi, bet man tomēr ir jāno' skaidro. Man ir jānoskaidro.

Paris rei�u dziļi ievilkusi elpu, Aleksa atkal atvēra mapi un sāka �ķirstīt dokumentus. Izlasot vienu no tiem, elpa viņai aizrāvās.

-� Kas tur tāds ir?

Viņa izņēma papīra lapu no mapes un pasniedza to Rī�dām.

-�� Tā ir kvīts par visiem manas mātes bēru izdevu�miem, kremē�anu ieskaitot. v

-Un tad?

-�� Paskatieties uz parakstu.

-� Engess Mintons, Rīds klusi, domīgi izlasīja.

-� Jūs to nezinājāt?

Viņ� papurināja galvu.

-� Tā rādās, ka Engess ir par visu samaksājis, bet gri�bējis to paturēt noslēpumā.

Alcksai mazliet aizrāvās balss, un viņa uzmeta Rīdām jautājo�u skatienu.

-�� Nesaprotu, kāpēc.

Steisija Vollesa iegāja istabā, kas kalpoja viņas tēvam par darba kabinetu tajās reizēs, kad viņ� strādāja mājās. Tiesnesis sēdēja, noliecies pār rakstāmgaldu, un �ķirstīja kādu likumkrājumu.

-� Tiesnesi, Steisija mīļi bārās, ja reiz jūs esat pa�ņēmis brīvdienu, tai patie�ām arī vajadzētu būt brīvdienai.

-�� �ī nav oficiāla brīvdiena, viņ� noņurdēja, uzmetis dziļas nepatikas pilnu skatienu ziemīgajai ainavai aiz lo�ga. Laiks jāizmanto lietderīgi. �odien ir īsti piemērota diena likumu studē�anai, jo neesmu aizņemts ar saviem parastajiem pienākumiem.

-Tu pārāk smagi strādā un pārāk daudz uztraucies.

-� To pa�u saka arī mana kuņģa �ūla.

Steisija saprata, ka tēvs ir ārkārtīgi noraizējies.

-�� Kas noticis?

-� Ak, viss tā Geiteru skuķa dēļ.

-� Selīnas meita? Viņa joprojām tevi apgrūtina?

-�� Vakar viņa ieradās manā kabinetā un pieprasīja or�deri līķa ekshumācijai.

-�� Mans Dievs! �Steisija neticīgi no�ukstēja.

Viņa piespieda bālo plaukstu pie kakla pamatnes.

-Tā sieviete ir gatavais velns.

-��

I6i

Ir viņa velns vai nav, bet es viņas lūgumu noraidīju.

-�� Labi darīts.

Volless papurināja galvu.

-�� Man nebija citas iespējas. Līķis tika kremēts.

Steisija mirkli padomāja.

-� Jā, �ķiet, ka es tagad arī to atceros. Kā viņa �o ziņu uzņēma?

-� Nezinu. To viņai pateica Rīds.

-Rīds?

-�� Es vakar vakarā viņam piezvanīju. Viņ� pats pietei�cās. Jādomā, ka sevi�ķi iepriecināta viņa nebija.

-�� Vai Engess un Juniors par to zina?

-�� Esmu pārliecināts, ka patlaban jau zina. Gan Rīds būs viņiem pateicis.

-�� Var jau būt, nomurmināja Steisija.

Viņa bridi klusēja, tad izslējās un vaicāja:

-�� Vai negribi, lai es tev kaut ko atnesu?

-�� Paldies, tik drīz pēc brokastīm negribu vis.

-�� Varbūt karstu tēju?

-� Tagad ne.

-�� Kakao? Kāpēc tu man neļauj�

-�� Steisij, es teicu paldies, nevajag.

Tas izskanēja neiecietīgāk, nekā tiesnesis bija gribējis.

-�� Piedod, ka es tevi iztraucēju, viņa apbēdināti sacī�ja. Ja esmu tev nepiecie�ama, bū�u aug�stāvā.

Tiesnesis izklaidīgi pamāja meitai ar galvu un atkal iegrima ādas vākos iesietajā likumkrājumā. Steisija klusi aizvēra darbistabas durvis. Kāpjot aug�ā uz guļamistabu, viņa gurdi vilka roku pa kāpņu margām. Steisi ja jutās slik�ti. Vēdera lcjasgals viņai bija pietūcis un sāpīgs. Torīt Steisijai bija sāku�ās mēne�reizes.

Kad sievietei ir pāri �etrdesmit gadiem, �ķiet diezgan smieklīgi, ka jācie� sāpes kā pusaudzei, tomēr Steisija uz�skatīja, ka viņai par ikmēne�a asiņo�anu ir jāpriecājas tas bija vienīgais atgādinājums, ka viņa ir sieviete. Nebija bērnu, kas prasītu viņai naudu skolas brokāstīm vai lūgtu palīdzēt izpildīt mājas uzdevumus. Nebija vīra, kur� taujā�tu, kas �odien pusdienās, kur ir kāds tīrs krekls un vai �o�nakt viņ� var cerēt uz mīlē�anos.

Katru dienu viņa sēroja par to, ka �is brīni�ķīgais dzī�ves haoss viņai ir liegts. Tikpat regulāri kā da�i cilvēki skaita lūgsnas, Steisija uzskaitīja Dievam tos labumus, ko Viņ� tai nebija atvēlējis. Viņa ilgojās pēc bērnu bariņa, kas trok�ņodami skraidītu pa māju. Steisija tvīka pēc vīra, kas naktī tiektos pēc viņas, glāstītu viņas krūtis un apmierinā�tu viņas nemierpilnā auguma izsalkumu.

Kā priesteris, kas nododas pa��austī�anai, viņa piegāja pie sava rakstāmgalda, atvēra tre�o atvilktni un izņēma reljefos, baltos ādas vākos iesietu fotogrāfiju albumu.

Steisija godbijīgi atvēra albumu un ar skatienu apmī�ļoja savus dārgumus nodzeltēju�us avī�izgriezumus ar viņas attēlu, mazu, �etrstūrainu papīra salveti, kuras stūrī ar sudraba burtiem bija iespiesti divu cilvēku vārdi, sa�kaltu�u rozi. Viņa �ķirstīja albuma lapas, kur plastmasas turētājos bija saliktas fotogrāfijas. Ļaudis, kas pie altāra pozēja kāzu bildēm, pa �iem gadiem daudz nebija mainī�ju�ies.

Gandrīz stundu nodevusies �im mazohistiskajam pār�skatam, Steisija aizvēra albumu un nolika to atpakaļ sle�penajā atvilktnē. Novilkusi kurpes, lai nenotraipītu vatēto segu, viņa apgūlās gultā un, pievilkusi krūtīm spilvenu, spieda to pie saliektā auguma kā mīļāko.

No viņas acīm ritēja karstas, sāļas asaras. Viņa nemi�tējās dedzīgi atkārtot kāda cilvēka vārdu. Steisija uzlika plaukstu vēdera lejasgalam, lai remdētu dzemdes iztuk�o��anās sāpes. Viņ� bija ņēmis viņas augumu, bet nekad ne�bija devis viņai savu mīlestību.

-�� Ei, pie velna, tie esat jūs abi? iesaucās Juniors, ap�jucis skatīdamies te uz Aleksu, te Rīdu.

Spēcīga vēja brāzma lika viņam atkāpties no sliek�ņa mājas iek�ienē, un Juniors mudināja ari viesus nākt dzi�ļāk.

-� Nāciet iek�ā. Nevarēju iedomāties, kam ie�āvies prā�tā nākt viesos tādā dienā kā �ī. Rīd, tev laikam ar galvu nav viss kārtībā, ja tu tādā suņa laikā esi vilcis Aleksu �urp.

Viņ� bija ģērbies vecos d�insos ar izdilu�iem ceļga�liem, kokvilnas svīteri un biezās, baltās iszeķēs. Izskatījās, ka Juniors ir tikai nesen piecēlies. Vienā rokā viņ� turēja kūpo�u kafijas tasi, otrā bro�ētu grāmatu ar nobru�ātiem vākiem. Mati viņam nepārprotami nebija sukāti, zodu klā�ja bārdas rugāji.

Atjēdzies no pārsteiguma, Juniors uzsmaidīja Aleksai. Viņa nodomāja, ka Juniors izskatās sasodīti pievilcīgi, un nosprieda, ka vairums pasaules sievie�u būtu ar viņu vie�nisprātis. Viņ� izskatījās izlutināts un bagāts, seksuāls un izsmalcināti nevī�īgs, no viņa dvesa dīkas dzīves omulība. Viņa būtība mudināja saritināties blakus un bezrūpīgi pas�naust. Juniora gausais smaids liecināja, ka tie�i to viņ� arī bija darījis, pirms viņu iera�anās �o patīkamo nodarbi pār�trauca.

-��� Es viņu �urp neatvilku, aizvainoti atbildēja Rīds. Viss bija pilnīgi otrādi.

-� Es gribēju ierasties viena pati, atcirta Aleksa.

-�� Nu, bcl to es jums nevarēju ļaut, lai nesabojātu ceļu satiksmes negadījumu rādītājus mūsu apgabalā, nikni noteica Rīds.

Pagriezies pret Junioru, kas bija uzjautrināti noklausī�jies �ajā vārdu pārmaiņā, viņ� paskaidroja:

-�� Vārdu sakot, es. atvedu viņu �urp, jo viņa par visu varu gribēja te ierasties taisni �odien, un es baidījos, ka vi�ņa uz slidenajiem ceļiem var nosisties vai vēl ļaunāk laupīt dzīvību kādam citam. Un tā nu mēs esam te.

-��� Mani jūsu iera�anās sasodīti iepriecina, teica Ju�niors. Biju jau samierinājies ar to, ka man �ī diena būs jāaizvada pilnīgā vientulībā. Dzīvojamā istabā ir iekurts kamīns, un tur ir ari viss, kas nepiecie�ams, lai pagatavotu karstu todiju*. Sekojiet man.

Viņ� devās uz priek�u un pāri plecam piebilda:

-�� Klau, Rīd, tu ta�u zini, ka mātei nepatīk, ja piebradā grīdas. Labāk novelc zābakus.

-� To es piedrā�u. Vai Lupc ir virtuvē? Ie�u un padūdo�u viņai pie auss, varbūt izdosies izmangot brokastis.

Un, izrādīdams necieņu Sāras D�o rypēm par grīdu tī�rību, viņ� vienā mierā aizsoļoja uz virtirvi, it kā joprojām būtu �īs mājas iemītnieks.

Aleksa noraudzījās Rīdām pakaļ.

-�� Vai viņ� tie�ām teica �padūdo�u�? viņa piesardzīgi vaicāja.

-�� Ak, Rīds �odien ir saulainā noskaņojumā, nevērīgi atteica Juniors. Jums vajadzētu Rīdu redzēt tādos brī�os, kad viņ� ir noskaities. Gan Lupe par viņu parūpēsies. Viņa zina, kā pagatavotas olas viņ� vislabprātāk ēd brokastīs. Kad Rīds būs paēdis, viņ� uzreiz jutīsies labāk.

Aleksa ļāva, lai Juniors palīdz viņai novilkt ka�oku.

* Dzēriens, ko pagatavo no viskija, karsta ūdens un cukura.

-Ceru, ka mēs neesam jūs pārāk iztraucēju�i.

-�� Pie velna, nē. Es neliekuļoju, teikdams, ka priecājos jūs redzēt.

Viņ� aplika roku Aleksai ap pleciem.

-�� Mēs varētu�

-�� Patiesību sakot, teica Aleksa, nopurinādama Ju�niora roku, �ī nav saviesīga vizīte.

-Tātad esat ieradusies darba darī�anās, ko?

-� Jā, turklāt ārkārtīgi svarīgās. Vai Engess ir mājās?

-�� Viņ� ir darbistabā.

Smaids uz Juniora lūpām sastinga.

-�� Vai viņ� ir aizņemts?

-�� Nedomāju vis. Nāciet, es jūs pie viņa aizvedī�u.

-�� Ļoti nepatīkami, ka man jūs bija jāatrauj no saisto��as lasāmvielas.

Viņ� �aubīdamies paskatījās uz nodriskāto sējumiņu.

-� Tam nav nozīmes. Notikumu izklāsts jau sāka kļul monotons.

-�� Par ko stāstīts �ajā grāmatā?

-�� Par kāda leģendārā kniebēja piedzīvojumiem Holi�vudā, turklāt gan sievie�u, gan vīrie�u gultās.

-�� Ak, vai patiesi? Aleksa tēloja interesi. Vai jūs man �o grāmatu neaizdotu, kad būsiet izlasījis?

-�� Kaunieties! iesaucās Juniors. Tā ta�u būtu maz�gadīgās pave�ana uz neķītrībām.

-�� Jūs nemaz neesat tik daudz par mani vecāks.

-�� Salīdzinot ar mani un Rīdu, jūs esat nevainīgs zī�dainis, atvērdams durvis uz darbistabu, atbildēja Ju�niors. -Tēt, mums ieradu�ies viesi.

Engess pacēla acis no avīzes. Da�ās sekundēs viņa se�jā paguva atspoguļoties gan pārsteigums, gan aizkaitinā�jums, līdz beidzot lūpas savilkās smaidā.

-�� Sveicināti, Enges. Man ļoti �ēl, ka jātraucē jūs tik agrā rita stundā.

-�� Neraizējieties. �odien tikpat nekā daudz nevar pa�sākt. Kad zeme sasalusi, zirgiem ir jāpaliek stalli.

Viņ� piecēlās no sava iemīļotā, ar sarkanu ādu pārvil�ktā krēsla un �ķērsoja telpu, lai apsveicinātos ar Aleksu.

-�� Jūs esat kā saules stars.�ajā drūmajā dienā, nolādēts, Junior, tā ta�u ir, vai ne?

-�� Es viņai jau sacīju tie�i to pa�u.

-�� Bet es savukārt jau sacīju Junioram, ka neesmu iera�dusies draudzības vizītē, steidzās paskaidrot Aleksa.

-�� Ak tā? Sēdieties, sēdieties.

Engess ar rokas mājienu noradīja viņai uz polsterētu soliņu ar paroceņiem, bet bez atzveltnes.

-�� Es tikai�

-�� Nē, Junior, es gribētu, lai jūs paliekat, Aleksa a�i ierunājās, lai neļautu viņam aiziet; Tas, par ko es vēlos runāt, attiecas uz mums visiem.

-�� Labi, speriet tik vaļā.

Juniors apsēdās uz paroceņa kā uz zirga muguras.

-�� Es vakar atkal runāju ar tiesnesi Vollesu.

Aleksai �ķita, ka abi vīrie�i saspringst, bet tas bija tik acumirklīgi, ka viņa to varbūt tikai iztēlojās.

-�� Vai jums bija kāds īpa�s iemesls ? vaicāja Engess.

-�� Es gribēju, lai manas mātes līķis tiktu atrakts.

�oreiz viņu reakcija bija nepārprotama.

-�� Kungs Jēzu, meitēn, kāpēc jums, ellē, tas būtu vaja�dzīgs? nodrebinājies jautāja Engess.

-�� Aleksa!

Juniors saņēma Alcksas roku, nolika uz sava ceļgala un glāstīja.

-�� Vai jūs nesākat pārspīlēt? Tas ir�tas ir nomāco�i.

-�� Visa �ī lieta ir nomāco�a, viņa atgādināja, atbrīvo�dama roku. Lai būtu kā būdams, esmu pārliecināta, ka jās zināt, kāpēc tas, ko es vēlējos, nav izpildāms. Manas mātes līķis tika kremēts.

-� Taisnība, apstiprināja Engess.

-�� Kāpēc?

Krēslainajā telpā Aleksas acis izskatījās spo�as un spilgti zilas. Tajās atspoguļojās liesmas, kas lāktīja kamī�nā, pie�ķirot viņas acīm apsūdzo�u izteiksmi.

Engess apsēdās sava krēslā. Viņa pleci saguma.

-Tobrīd tā likās esam visatbilsto�ākā rīcība.

-�� Nesaprotu.

-�� Jūsu vecmāmiņa neslēpa, ka tiklīdz viss būs nokār�tots, viņa kopā ar jums �o pilsētu pametīs. Es nolēmu, Selīnas līķi vajadzētu kremēt, jo domāju, ka Mcrla gribēs pa�ņemt līdzi�ē� mirstīgās atliekas.

-� Jūs nolēmāt ? Ar kādām tiesībām, Enges? Kas jūs ^z to pilnvaroja? Kāpēc jums tika uzticēts izlemt, ko darīt ar Selīnas līķi?

Viņa uzacis savilkās nepatikā.

-Jūs domājat, ka es liku viņas līķi kremēt, lai iznīci�nātu pierādījumus, vai ne?

-�� Es nezinu! pieceldamās no soliņa, iesaucās Aleksa.

Viņa piegāja, pie loga un raudzījās ārā uz tuk�ajiem

aplokiem. Staļļi bija apgaismoti tur apkopa, baroja un trenēja zirgus. Aleksa bija pamatīgi izpētījusi Mintonu uz�ņēmumus. Engess �ajā apkaimē bija ieguldījis miljonus. Vai viņa atturība bija izskaidrojama ar bailēm daudz pa�zaudēt, ja tiks liegta azartspēļu licence, vai arī viņ� patie��ām bija vainīgs? Bet varbūt Engesa nepatiku pret Aleksas meklējumiem izraisīja abi �ie iemesli?

Beidzot viņa atkal pagriezās pret abiem vīrie�iem.

-�� Jums jāatzlst, ka, no �īsdienas viedokļa raugoties, jūsu toreizējā rīcība tomēr �ķiet mazliet dīvaina.

-�� Es tikai gribēju atbrīvot Merlu Greienui no �iem pienākumiem. Jutu, ka man tas jādara, jo viņas meita tika nogalināta manā īpa�umā. Merla no bēdām bija vai prātu zaudējusi, turklāt viņai vajadzēja rūpēties pārjums. Ja ma�na rīcība tagad �ķiel aizdomīga, tas ir nolādēti nelāgi, jau�nā dāma. Ja man būtu jāizlemj �odien, es rīkotos tie�i ta�pai.

-��� Esmu pārliecināta, ka vecmāmiņa Greiema bija jums pateicīga. Tas no jūsu puses bija ļoti nesavtīgi.

Engess uzmeta viņai asu skatienu un teica:

-�� Bet jūs vēlētos, kaut varētu ticēt, ka manas rīcības motīvi patie�ām bija tikai nesavtīgi?

Aleksa ieskatījās viņam acīs.

-� Jā, tā ir.

-� E.s cienu jūsu godīgumu.

Kādu bridi vienīgā �ajā telpā dzirdamā skaņa bija pa�gaļu omulīgā sprak�ķē�ana kamīnā. Aleksa pirmā pārtrau�ca neveiklo klusumu.

-�� Nesaprotu, kāpēc vecmāmiņa nepaņēma līdzi pel�nus.

-� Arī es toreiz par to biju izbrīnīts. Varbūt viņa negri�bēja samierināties ar Selīnas nāvi. Urna ar pelniem būtu pārāk taustāms pierādījums tam, ka viņas meitas vairs nav.

Zinot, cik apmāta Merla bija ar Selinu viņas dzīves laikā, �is izskaidrojums likās ticams. Turklāt, ja vecmāmi( ņa paliks komas stāvoklī un Aleksa nevarēs Merlu iztau�jāt, viņai nekas cits neatliks, kā pieņemt par patiesību Engesa sacīto.

Viņ� izklaidīgi cauri zeķei masēja kājas īk�ķi.

-���� Man negribējās glabāt pelnus mauzolejā. Nekad ne�esmu varējis ciest ģimenes kapenes un tamlīdzīgas apbe�dījumu vietas.Tur valda pārāk spokaina gaisotne. Iedomā�joties vien, man pārskrien drebuļi. Es reiz biju tādos ka�pos Ņūorleānā. Visas �is cementētās, no zemes ārā izvirzī�tās kapavietas�

Engess riebumā papurināja galvu.

-��� Man nav bail no nāves, bet, kad manas �īszemes gaitas būs beigu�ās, es tomēr vēlos atkal kļūt par dzīvās dabas sastāvdaļu. No zemes tu esi nācis, par zemi tev jā�paliek. Tādā ir dabiskā aprite. Tāpēc man likās, ka būs la�bāk, ja es nopirk�u vietu kapsētā un apglabā�u Selinas pel�nus zemē, uz kuras viņa bija izaugusi. Varbūt jums, Aleksa, tagad �ķiet, ka esmu vecs, prātu izkūkojis virs, bet tādas bija manas izjūtas toreiz, un lādas tās ir arr tagad. Nevienam par to nestāstīju, jo kautrējos. Tas ta�u bija tik sentimentāli, vai ne?

-�� Kāpēc pelnus nevarēja glu�i vienkār�i kaut kur iz�kaisīt?

Pārdomādams �o jautājumu, Engess sarauca pieri.

-��� Tiku par to domājis, bet nospriedu, ka jus varbūt kādreiz atbrauksiet �urp un gribēsiet redzēt, kur atdusas jūsu māte.

Aleksa juta, ka viņas kaujinieciskais gars sa�ļūk. Gal�vu noliekusi, viņa pētīja savu ziemi�ķādas zābaku purnga�lus. No ie�anas pa slapjdraņķi tie bija galīgi samirku�i.

-� Jūs laikam domājat, ka es esmu gatavais vampīrs, ja reiz gribu kapu atrakt. Vismaz Rlds tā domā.

Engess noraido�i pamāja ar roku.

-�� Rlds pārlieku steidzas izdarīt secinājumus. Reizēm viņ� kļūdās.

Viņa nedro�i ievilka elpu.

-���� �ī būs viena no tām reizēm. Ticiet man, nebija vicgli par kaut ko tādu iedomāties, kur nu vēl lūgt atļauju. Man tikai likās, ka rūpīga tiesu medicīnas ekspertīze varē�tu atklāt�

Aleksas balss izdzisa. Viņa nedz gribēja, nedz spēja turpināt. Iepriek�ējā dienā Aleksa domāja, ka ekshumācija viņai varētu dot kādu taustāmu pierādījumu, bet izrādījās, ka viņa nevar ne pa soli pievirzīties tuvāk patiesībai. Vie�nīgais, ko Aleksa bija izdarījusi sagādājusi smagus pār�dzīvojumus sev un citiem.

Engesa paskaidrojumi izklausījās tik sasodīti vaļsirdī�gi un ticami. Visu nokārtojis un apmaksājis bēru izdevu�mus, viņ� bija veicis īstu labdarību, atbrīvojot viņas vec�māmiņu no drūmajiem pienākumiem un izdevumiem.

Aleksa no visas sirds gribēja tam ticēt. Kā Selīnas meitā Engesa rīcība izraisīja viņā sirsnīgas pateicības jū�tas. Kā izmeklētājai tā viņai laupīja pēdējās cerības, atstā�jot ar tuk�ām rokām, bet ar stiprām aizdomām, ka savu�laik tomēr kaut kas ticis noslēpts.

-�� Esat gatava doties atpakaļ uz pilsētu, vai ka?

Rids stāvēja uz sliek�ņa, atspiedies ar plecu pret sten�deri, un nekaunīgi slidināja zobu bakstāmo no viena lūpu kaktiņa uz otru. Brokastis viņ� acīmredzot bija paēdis, bet Rīda balss tonis liecināja, ka viņa garastāvoklis nav uzla�bojies.

-� Jā, esmu gatava, ja jūs gribat būt tik laipns un aiz�vest mani atpakaļ.

-�� Labi. Jo ātrāk tieku atpakaļ pie darba, jo labāk. Kā�dām jau ir jāpieskata tic kuņas deli, kas sadomās tādā lai�kā sēsties pie stūres.

-� Ja nu jūs reiz esat �urp atkūlusies, vai negribat pava�dīt �o dienu pie kamīna? ierosināja Juniors. Mēs varē�tu sagrauzdēt kukurūzu. Selinai tā gar�oja. Varbūt izdotos pierunāt Lupi, lai viņa izcep mums kādu na�ķi. Es varu aizvest jūs uz moteli vēlāk, kad ceļ i būs notīrīti.

-�� Paldies, Junior, jūsu priek�likums ir brīni�ķīgs, bet man jāstrādā.

Viņ� valdzino�i mēģināja Aleksu pierunāt, bet viņa palika nelokāma. Mintoni pavadīja viņu un Rīdu līdz dur�vīm. Sāru D�o Aleksa neredzēja. Ja viņa arī zināja par viesu klātbūtni mājā, tad neturēja par vajadzīgu parādīties.

�ķērsojot priek�telpu, Engess ielika Aleksas roku sev elkonī.

-Zinu, ka jums ir grūti, meitēn.

-� Jā, tā ir.

-�� Vai ir kādas jaunas ziņas par vecmāmiņu?

-�� Katru dienu zvanu uz pansionātu, bet pagaidām viss ir bez pārmaiņām.

-�� Ja jums kas nepiecie�ams, piezvaniet man, vai dzir�dat?

Aleksa uzlūkoja veco vīru ar paliesu izbrīnu.

-�� Enges, kāpēc jūs esat pret mani tik labs?

-�� Jūsu mātes.dēļ. Arī tāpēc, ka jūs man patīkat, un galvenokārt tāpēc, ka mums nekas nav slēpjams.

Kad viņ� Aleksai uzsmaidīja, viņa nosprieda, ka nav grūti uzminēt, no kā Juniors mantojis savu �armu. Pēdē�jais bija iegrimis sarunā ar Rīdu. Aleksa dzirdēja �erifu sa�kām:

-�� Vakar Pēdējā iespējā satiku vienu no tavām kādrei�zējām draudzenēm.

Izdzirdusi pieminam tavernu, kur viņai todien vēlāk bija norunāta tik�anās, Aleksa saausījās.

-�� Ak, tā? atsaucās Juniors. Kura tā bija?

-�� Kaut kāda Glorija. Aizmirsu, kāds viņai tagad uz�vārds. Sprogaini melni mati, tum�as acis, lieli pupi.

-� Glorija Tolberta. Kā tad viņa izskatījās?

-�� Varen gribo�a.

Juniors pasmējās neķītru vīrie�a smiekliņu.

-� Tāda viņa ir. Vajadzīgs spēcīgs vecis, lai Gloriju ap�mierinātu.

-�� Nu, tev jau to pienāktos zināt, atjokoja Rids.

-��� Kas tad vakar vakarā notika, tu, laimīgais kuņas bērns? Vai iededzi Glorijas daiļajā purniņā apmierinātu smaidu?

-�� Tu ta�u zini, ka es nemēdzu runāt par saviem mīlas piedzīvojumiem.

-�� �is ir viens no taviem trūkumiem, kas mani tracina visvairāk.

Aleksa pagriezās tie�i tajā brīdī, kad Juniors draudzīgi iegrūda dunku Rīdām vēderā. Viņa dūre atsprāga atpakaļ, it kā būtu atsitusies pret kaut ko cietu.

-� Vai tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs, vecīt?

Juniors gribēja iezvelt Rīdām pa galvu, bet viņ� pagu�va izvairīties. Tad Rīds mēģināja ar zabaku aizķert Juniora kāju zem ceļgala. Viņi uzgāzās virsū priek�telpas galdam, gandrīz notriekdami zemē keramikas vāzi.

-�� Ei, pui�i, beidziet ālēties, pirms neesat kaut ko sa�dauzīju�i, iecietīgi teica Engess, runādams ar viņiem tā, it kā abi joprojām būtu vidusskolnieki.

Aleksa uzvilka ka�oku, Rids savu ādas jaku. �erifs atvēra ārdurvis, un priek�telpā iebrāzās ledains vēj�.

-�� Esat pārliecināta, ka negribat palikt �eit, kur ir tik omulīgi? vaicāja Juniors.

-�� Baidos, ka negribu vis, atbildēja Aleksa.

-�ēl. Nu, ko tad uz redzē�anos.

Viņ� saspieda Aleksas plaukstu starp savējām un no�skūpstīja viņu uz vaiga.

Tēvs un dēls noskatījās, kā Rīds palīdz Alcksai pa ap�ledoju�o, ar akmens plāksnēm klāto taciņu nokļūt līdz vie�tai, kur bija novietots viņa bleizers. Kad Aleksa bija iekā�pusi automobili, Rīds apgāja tam apkārt un apsēdās vadī�tāja sēdeklī.

-�� Brrr, aizvēris durvis, nodrebinājās Juniors. Vai esi gatavs kādam malkam karsta todija, tēt?

-�� Vēl ne, saviebies atbildēja Engess. Tik stipram alkoholam ir pārāk agrs.

-�� Kop� kura.laika tu rēķinies ar diennakts stundu, kad gribi iedzert?

-�� Ienāc pie manis. Vēlos ar tevi runāt.

Saudzēdams savu īk�ķi, Engess kliboja uz darbistabu.

Juniors viņam sekoja.

-�� Piemet kamīnā kādu pagali, ja?

Kad liesmas rūkdamas uz�āvās augstāk, Juniors pa�griezās pret tēvu.

-�� Par ko tu gribi ar mani runāt? Ceru, ka ne par darīju�miem. Esmu sev pie�ķīris oficiālu brīvdienu, viņ� �āvā�damies teica un izstaipījās kā laisks kaķis.

-� Runāsim par Aleksu Gēiteri.

Juniors nolaida rokas gar sāniem un sarauca pieri.

-�� Viņa bija kā sadegusi uz to kapa atrak�anu, kad at�nāca, bet tev izdevās viņu apvārdot, vai ne?

-� Es tikai izstāstīju viņai patiesību.

-Tavā izpildījumā tas izklausījās pēc labiem meliem.

-�� Vai tu reiz būsi nopietns? norēja Engess.

Juniors izskatījās apmulsis.

-�� Man likās, ka es tāds esmu.

-�� Klausies tagad, ko es teik�u, bargi sacīja Engess, pavērsis pret dēlu rādītājpirkstu. Tikai pēdējais muļķis var iedomāties, ka viņam izdosies atrunāt Aleksu no �is

lietas noskaidro�anas. Kaut Aleksa ir glīts sievi�ķis, savu darbu viņa prot. Viņa izskatās maiga, bet tas ir mānīgs ie�spaids. Aleksa ir sīksta kā miecēta āda, un �ajā slepkavī�bas lieta viņa ir ieķērusies ar zobiem un nagiem.

-� To es zinu, īgni noņurdēja Juniors.

-Ja tu man netici, pavaicā tiesnesim Vollesam.

-�� Es ticu. Man tikai ir grūti uztvert nopietni tik apetītligu sievieti.

-�� Ak tā gan, ko? Nemanu, ka tu arī �ajā virzienā būtu kaut ko paveicis.

-�� Es viņu uzaicināju pie mums uz kādu glāzīti, un vi�ņa atbrauca.

-� Un ko tu vēl kop� tās reizes esi darījis?

-�� Ko tad tu gribi, lai es daru? Aplidoju viņu kā tādu vīzde�gunīgu skuķi, vai? Bruģēju sev ceļu ar ziediem un �okolādi?

-� Velns un elle, jā!

-�� Uz to viņa nemū�am neiekritis, nicīgi atcirta Ju�niors, pat ja es to darītu visā nopietnībā.

-��� Klausies, ko es tev saku, manu zēn. Tev neklājas slikti. Katru gadu tu brauc ar jaunu jaguāra modeli, nēsā Rolex pulksteni, kas pilns ar briljantiem, kad vien vēlies, brauc slēpot, nodarbojies ar dziļūdens zveju vai piedalies zirgu skrie�anās sacīkstēs, spēlē azartspēles uz augstām likmēm� Bet, ja mazā dāma panāks, ko vēlas, viņa mūs izputinās. Jā gan, Engess noteica, pareizi sapratis, par ko liecina dēla sarauktā piere, var gadīties, ka tev vienreiz mū�ā būs jāsāk strādāt.

Viņ� apvaldīja dusmas un turpināja samierino�ākā tonī:

-�� Viņai nav nekādu izred�u atrast kaut vienu pierādī�jumu. Domāju, ka viņa pati to zina. Aleksa met �autriņas tumsā un cer, ka trāpīs vienam no mums pakaļā. Agri vai vēlu viņa, protams, no �īs bezcerīgās nodarbes pagurs.

Juniors ko�ļāja lūpu un drūmi tcica:

-�� Iespējams, ka viņai tiesas process ir tikpat nepiecie��ams, kā mums zirgu skrie�anās sacīk�u trase. Tas Aleksai būtu ļoti veiksmīgs gājiens, kas ievērojami pavirzītu uz priek�u viņas karjeru.

-� Nolādēts, norūca Engess. Tu zini, ko es domāju par sievietēm un karjeru. Piļu mēsli. Viņām nav vieta tiesas namā.

-�� Kur tad tu viņas gribētu turēt? Guļamistabās?

-Tam nebūtu ne vainas.

Juniors īsi iesmējās.

-�� Esmu ar tevi vienisprātis, bet varu iedomāties, ko teiktu miljoni strādājo�o sievie�u.

-�� Var gadīties, ka Aleksai vairs nebūs lemts ilgi strā�dāt. Mani nepārsteigtu tas, ka viņas karjera izrādītos atka�rīga no �īs lietas izmeklē�anas iznākuma.

-�� Kā tu to domā?

-�� Es zinu visu par Gregu Hārperu. Viņ� ir godkārīgs, cer uz tieslietu ministra posteni. Viņam patīk, ja viņa cil�vēki gūst virsroku. Ja esmu pareizi sapratis, viņ� ļauj Aleksai plosīties, jo sajūt asinis, mūsu asinis. Ja viņai ar �o slepkavības lietu izdotos iedzīt mūs slazdā, Hārpera vārds parādītos avī�u virsrakstos un atvieglotu viņa ceļu uz ministra posteni. Gregs un gubernators jau sen viens otru nevar ciest. Aleksa viņam būtu palīdzējusi gan guber�natoru, gan azartspēļu komisiju sajaukt ar mēsliem. Bet, ja viņai neizdosies atrast nevienu skeletu mūsu kumodē, Hārperam pa�am būs jānorij krupis. Negribēdams to darīt, viņ� padzīs Aleksu no sava biroja. Un mēs ar atplestām rokam viņu uzķersim, kad viņa kritīs, � to teikdams, En�gess uzsvara labad ar plaukstu �ķēla gaisu.

-�� Redzu, ka tu visu esi pamatīgi pārdomājis, sausi piezīmēja Juniors.

Engess norūcās.

-�� Sasodīts, protams, ka esmu. Vienam no mums ta�u ir jāpievēr� uzmanība kaut kam nopietnākam par to, kas slēpjas zem Aleksas uzspīlētā svītera.

-�� Bet es domāju, ka tu no manis sagaidi tie�i to.

-�� Ar siekalo�anos no attāluma vien nepietiks. Vislabā�kais būtu, ja tev ar Aleksu izveidotos īsts romāns.

-�� Kā tu zini, ka viņai jau nav romāns ar kādu citu?

-�� Zinu, jo, at�ķirībā no tevis, es nepaļaujos uz gadīju�mu. Esmu pacenties �o jautājumu noskaidrot. Ievācu par viņu izsmeļo�as ziņas.

-�� Ak, tu,, vecais lapsa, ar īgnu apbrīnu no�ukstēja Juniors.

-��� Ha tev jāzina, kādas kārtis ir piedurknē tavam pretspēlētājam, citādi diez vai vinnēsi.

Kamīnā mundri sprak�ķēja liesmas, un Juniors kādu brīdi pārdomāja visu, ko viņam bija teicis Engess. Tad, acis piemiedzis, viņ� cie�i uzlūkoja tēvu un vaicāja:

-�� Kur �im romānam būtu mani jānoved? Pie laulības?

Engess uzsita Junioram pa celi un nosprauslojās.

-�� Vai tad tas būtu tik slikti?

-�� Tu piekristu?

-�� Kāpēc ne?

Junioram smiekli nenāca. Viņ� piegāja pie kamīna, lai izvairītos no tēva pieskāriena un omulīgi nerātnā smaida. Juniors izklaidīgi sabikstīja pagales.

-�� Esmu pārsteigts, viņ� klusi sacīja. Tev nelikās, ka Selīna man būtu piemērota sieva. Atceros, kādu traci tu sacēli, kad teicu, ka gribu viņu precēt.

-�� Tev tolaik bija astoņpadsmit gadu, puis! iesaucās Engess. Bet Selīna bija atraitne ar bērnu.

-����� Jā. Viņai bija Aleksa. Un nu tu redzi, par kādu skaistu sievieti ir izaudzis toreizējais bērns. Viņa būtu va�rējusi kļūt par manu pameitu.

Engesa uzacis virs deguna savilkās kopā. Tā bija dro��a viņa dusmu pazīme. Jo asak izliekta bija uzacu līnija, jo trakāk Engess bija pārskaities.

-�� Bija ari citi apsvērumi.

Juniors strauji pagriezās.

-�� Piemēram, kādi?

-�� Tas bi ja pirms divdesmit pieciem gadiem, tātad ci�ti laiki un cits cilvēks. Aleksa nav tas pats, kas viņas māte. Viņa ir skaistāka, un ari smadzeņu viņai ir krietni vien vairāk. Ja tevī būtu kaut puse no tās vīri�ķības, ko tev pie�dēvē -ja tu kaut reizi mū�ā domātu ar galvu, nevis ar me�tamo tu pats saprastu, cik noderīgi tas būtu, ja tev līdzās atrastos tāda sieviete kā Aleksa.

Juniors no dusmām pietvīka.

-�� Es to visu vuiv saprast. Es tikai pirms Aleksas apli�do�anas gribēju pārliecināties, ka �oreiz tu �ķēr�ļus nelik�si. Vari man ticēt vai ne, bet es Selīnu mīlēju. Ja uzsāk�u romānu ar Aleksu, es tikpat labi varu iemīlēties arī viņā. Iemīlēties pa īstam nevis tavā vai mūsu korporācijas la�bā, bet pats priek� sevis.

Viņ� smagiem soļiem devās uz durvīm. Engess asi no�sauca viņa vārdu. Juniors pa paradumam apstājās un pagriezās pret tēvu.

-�� Tu domā, ka tev manas pamācības, nav vajadzīgas, vai ne, manu zēn?

-�� Ja, Juniors atcirta. Esmu pieaudzis vīrietis, nevis zēns. Man tava dresūra nav vajadzīga. Es zinu, kā man jāapietas ar Aleksu vai ar jebkuru citu sievieti.

-�� Vai patiesi? pieglaudīgi apvaicājās Engess.

-Jā, tā ir.

-� Tad kāpēc Aleksa tevi �odien pameta un aizgāja ko�pā ar Rīdu?

Sāra D�o aug�stāvā noklausījās tēva un dēla nikno vārdu pārmaiņu. Kad Juniors iegāja dzīvojamā istabā un viņa izdzirda stikla �ķindoņu, pudelei atsitoties pret glāzi, Sāra D�o klusiņām aizvēra savas svētnīcas durvis un at�spiedās pret tāfn. Viņas krūtis saviļņoja smaga, izmisīga nopūta.

Tam ir lemts notiki vēlreiz.

Likās, ka no �ī murga nav glābiņa. Juniora sirds atkal tiks salauzta, likai �oreiz to izdarīs Selīnas meita, jo viņa būs tā, kas nostāsies starp Junioru, viņa tēvu un labāko draugu. Vēsture atkārtojās. Viņu nams bija apdraudēts �īs meitenes dēļ.

Sāra D�o zināja, ka viņa nespēs to pārdzīvot. Nē, to viņa nevarēs tas bija pilnīgi skaidrs. Tajā, pirmajā reizē viņa nebija pratusi pasargāt savu dēlu no sirdssāpēm. Arī �oreiz viņai tas neizdosies.

Un Sāras D�o sirds lūza no sāpēm.

Pēdējā iespējā ar viņu varēja nolikt jebkas Aleksa varēja tikt apmuļķota, izvarota vai noslepkavota, vai ari piedzīvot visas �īs briesmas kopā. Turklāt, braucot pa sli�denajiem ceļiem turp un atpakaļ, viņai bija lielas izredzes ciesl autokatastrofā. Laimīgā kārtā viņai izdevās atgriez�ties motelī neskartai ja neņem vērā to, ka Aleksa bija stipri pārskaitusies.

Ienākusi savā istabā, viņa nometa rokassomu un ka�o�ku uz krēsla, nikna pati uz sevi, ka tik muļķīgi uzķērusies uz āķa. Ja Gregs Hārpers uzzinātu par viņas lētticību, ne�varētu vien beigt uzjautrināties.

Pēcpusdienā viņa Grcgam bija piezvanījusi. Aleksas līdz�inējie atklājumi lielu iespaidu uz Gregu neatstāja, un viņ� kārtējo reizi mēģināja Aleksu pierunāt, lai viņa at�grie�as Ostinā un liek pagātni mierā. Viņa atbildēja, ka iz�mantos visu laiku, ko Hārpers tai atvēlējis.

Laikam tie�i Grega neapmierinātība bija par iemeslu tam, ka viņa lika tik lielas cerības uz �īvakara slepeno tik��anos. Ja viņai izdotos atrast slepkavības aculiecinieku, Gregs dziedātu pavisam citu dziesmu.

To, ka brauciens uz tavernu bijis veltīgs, viņai būtu vajadzējis saprast no �i ūķa arējā izskata vien. Apturējusi automobili stāvvietā, viņa bija vilcinājusies iet iek�ā. Virs ārdurvīm te iedegās, te izdzisa vientuļa Teksasas zvaigzne, kurai trūka trīs spuldzī�u.

Aleksai ienākot, visi bija pagriezu�i galvu uz viņas pusi. Vīrie�i izskatījās pēc īstiem rupekļiem. Aleksa viņus pievilka kā koijotu baru svaigs gaļas kumoss. Sievietes �ķita vel rupjākas. Iespējamo sāncensi viņas sagaidīja ar nikniem, klaji nedraudzīgiem skatieniem. Aleksa izjuta kārdinājumu pagriezties un skriet prom, bet, atcerējusies, kāpēc braukusi �urp, viņa drosmīgi piegāja pie bāra.

-� Baltvīnu, lūdzu.

Visi, kas to dzirdēja, ieķiķinājās. Paņēmusi glāzi, Aleksa devās uz kabīni un apsēdās tā, lai pēc iespējas la�bāk varētu pārskatīt telpu. Bikli malkodama vīnu, viņa piesardzīgi vēroja apkārt#jo sejas, mēģinādama noteikt, kur� no klāteso�ajiem ir anonīmais zvanītājs.

Tad Aleksa sev par �ausmām apjauta, ka da�i vīrie�i viņas pēto�o skatienu bija uztvēru�i kā pamudinājumu. No

tā brī�a viņas acis bija nodurtas vīna glāzē. Aleksa dedzīgi vēlējās, kaut viņas informators ātrāk ierastos un pārtrauktu saspringto situāciju. No otras puses, viņai bija bail arī no tik�anās ar nepazīstamo vīrieti. Ja viņ� bija viens no pūļa, Aleksa varēja būt dro�a, ka tas nav cilvēks, ar kuru būtu patīkami iepazīties.

Klaudzēja biljarda bumbas. Viņa līdz riebumam at�klausījās banālas dziesmiņas. Viņa blāķiem saelpojās ci�gare�u dūmus, kaut pati nesmēķēja. Un viņa joprojām sē�dēja viena pati.

Beidzot kāds vīrietis, kas, Alcksai ienākot, bija sēdējis pie bara letes, noslīdēja no augstā sēdekļa un virzījās uz viņas kabīnes pusi. Pa ceļam viņ� apstājās, lai izvēlētos pie mūzikas automāta sev tīkamu dziesmu, tad piegāja pie biljarda galdā, lai izteiktu dzēlīgu piezīmi kādam neveik�lākam spēlētājam.

Vīrietis �ķietami bezmērķīgi klīda pa bāra telpu, bet viņa skatiens bija pievērsts Aleksai. Viņai pakrūtē iemetās �ņaudzējs. Aleksa instinktīvi nojauta, ka vīrie�a mērķis ir viņas kabīne.

Tā arī bija. Atspiedies pret sēdekļa polsterēto atzvel�tni otrpus Aleksas galdiņam, viņ� tai uzsmaidīja, celdams pie lūpām garkaklainu alus pudeli.

-�� Jūs kādu gaid�?

Vīrie�a balss skanēja pavisam savādāk, nekā tam, kur� viņai bija zvanījis, bet Aleksa ņēma vērā to, ka zvanītājs abas reizes bija runājis �ukstus.

-����������� Jūs zināt, ka es gaidu, viņa pusbalsī vēsi atbildēja.

-�� Kāpēc jūs tik ilgi vilcinājāties, iekams pienācāt man klāt?

-�� Man vajadzēja saņemties drosmi, viņ� atteica un iedzēra vēl vienu �ļuku alus. Kad nu esmu �eit, negrib� uzdejot?

-�� Dejot?

-� Jāa, dejot. Nu, zin�, solis uz priek�u, divi soli atpa�kaļ un tā.

Viņ� ar alus pudeli pabīdīja uz aug�u kovbojcepures malu. Vīrie�a acis pārslīdēja Aleksas augumam.

Viņa reaģēja noraido�i un ledaini.

-�� Es domāju, ka jūs gribat ar mani runāt.

Pirmajā brīdī vīrietis apmulsa, tad viņa lūpas gausi sa�vilkās bezkaunīgā smaida.

-�� Mēs varam runāt par visu, ko tu vien vēlies, saldumiņ.

Viņ� nolika alus pudeli uz galdiņa un pastiepa pret Aleksu roku.

-�� Man vāģis gaida ārā.

Tas vienkār�i bija kovbojs, kas meklēja vakaram drau�dzeni! Aleksa nezināja, vai smieties vai raudāt. Atri paķē�rusi savas mantas, viņa devās uz durvīm.

-�� Ei, pagaidi mirkli. Kur�t skrien?

Aleksa gan viņu, gan pārējos Pēdējās iespējas viesus atstāja dziļā neziņā. Tagad, staigādama �urpu turpu pa moteļa istabas nodilu�o paklāju, viņa lamāja sevi par to, ka bijusi tāda muļķe. Viņai vajadzēja iedomāties, ka Rīds vai viens no Mintoniem var sableķot kādam bez darba pa�liku�am kovbojam pāris dolārus, lai tas viņai piezvana un vēr� viņas uzmanību aplamā virzienā.

Kad pēc vairākām minūtēm iezvanījās telefons, Aleksa vēl aizvien kūsāja dusmās. Vina paķēra klausuli.

-�� Hallo.

-�� Vai jūs mani uzskatāt par ķertu? sēca pazīstamā balss.

-�� Kur jus bijāt? viņa tam uzkliedza. Es tajā smir�dīgajā alā nogaidīju gandrīz stundu.

-�� Vai �erifs ari visu laiku bija tur?

-�� Par ko jūs runājat? Rīda tur nebija.

-�� Klau, kundzīt, es zinu, ko redzēju. Biju tur tie�i tad, kad jūs gājāt iek�ā. Rids Lemberts jums sekoja. Ak, viņ�, protams, pabrauca garam, bet gabaliņu tālāk apgrieza auti�ņu riņķī. Hs pat neapstājos. Lembertam nu gan nevajadzē�tu mūs redzēt sarunājamies.

-�� Rīds mani izsekoja?

-�� Nolādēts, jā. Kad zvanīju jums, nebiju domājis, ka likuma vīri un jo īpa�i Lemberts tūlīt pat metīsies man pa pēdām. Viņ� ir ar Mintoniem uz vienu roku. Sasodīts, man tā vien gribas atteikties no nodoma runāt ar jums.

-�� Nē, nē, ātri ierunājās Aleksa. Es nezināju, ka Rids ir turpat tuvumā. Mēs varam satikties citur. Nākam�reiz es vispirms pārliecinā�os, vai viņ� man neseko.

-Nu�

-�� Bet, ja nu tas, ko gribat man pateikt, nav nemaz tik svarīgi�

-�� Es redzēju, kur� to izdarīja, kundzīt.

-Tad kur mēs varam tikties? Un kad?

Viņ� nosauca citu bāru, kas izklausījās pēc vēl �aubī�gākas dzertuves nekā Pēdējā iespēju.

-� �oreiz iek�ā neejiet. Ēkas ziemeļpusē būs novietots sarkans pikaps. Es tajā sēdē�u.

-� Es bū�u, �kungs. Ak, vai jūs man beidzot nepateik�tu savu vardu.

-Ni.

Un viņ� nolika klausuli. Aleksa nolamājās. Viņa nolē�ca no gultas un piegāja pie loga. Aizkarus Aleksa atvilka tik sparīgi kā toreadors, kas satracinātam vērsim pie degu�na vicina apmetni.

Ieraudzījusi, ka vienīgais braucamais moteļa stāvvietā ir viņas pa�as automobilis, Aleksa jutās varen muļķīgi. Pazīstamais melnbaltais bleizers nekur nebija manāms. Viņa aizvilka aizkarus atkal ciet. Piegājusi pie telefona, Aleksa nikni uzgrieza kādu numuru. Viņa no dusmām trī�cēja Rīds bija aizbaidījis vienīgo aculiecinieku!

-� �erifa kabinets.

-�� Es gribu runāt ar �erifu Lembertu.

-�� Viņa darbadiena jau beigusies, Aleksai tika pa�skaidrots. Vai jums viņ� steidzami nepiecie�ams?

-� Vai jūs zināt, kur �erifs patlaban varētu būt?

-� Jādomā, ka mājās.

-�� Kāds, lūdzu, ir viņa mājas telefona numurs?

-�� Mēs nedrīkstam to izpaust.

-�� Ar jums runā Aleksa Geitere. Man vēl �ovakar pat ir jārunā ar �erifu Lembertu. Es varētu viņu sameklēt ar Mintonu palīdzību, bet man negribētos �os cilvēkus lieki traucēt.

Svarīgu personu vārda pieminē�ana darīja brīnumus. Viņai bez liekas vilcinā�anās tika iedots Lemberta telefo�na numurs. Aleksa bija noskaņota darīt galu �erifa negodī�gajai uzraudzībai pār viņas gaitam.

Aleksas apņēmība gan mazliet pagaisa, kad klausulē atsaucās samtaina sievietes balss.

-� Zvana kāda sieviete, prasa pec tevis.

Nora Geila sniedza klausuli Rīdām. Viņas �aurās, kā ar zīmuli uzzīmētās uzacis izlieca vaicājo�us lokus. �erifs tobrīd bija licis kamīna pagales. Viņ� noslaucīja rokas bik�dibenā un, izlikdamies neredzam Noras jautājo�o se�jas izteiksmi, paņēma no viņas klausuli.

-Jā? Lemberts klausās.

-� Te Aleksa.

Viņ� uzgrieza vie�ņai muguru.

-� Ko jūs gribat?

-� Gribu uzzināt, kāpēc jūs man �ovakar sekojāt.

-�� Kā jūs zināt, ka es to darīju?

-� Es� es jūs redzēju.

-�� Nē, neredzējāt vis. Kāda velna pec jūs braucāt uz to

ūķi?

-� Gribēju iedzert. ,

-�� Un jūs �im nolūkam izvēlējāties Pēdējo iespēju? viņ� zobgalīgi vaicāja. Mazulīt, jūs diez ko neizskatāties pec mei�as, kas apgrozās tamlīdzīgos bāros. Tā vietiņa ir priek� laukstrādniekiem un citiem rupjiem zeļļiem, kas meklē izklaidē�anos ar neapmierinātām mājsaimniecēm. Tā ka jūs vai nu devāties turp, lai jūs kāds nodrātētu, vai arī jums tur bija norunāta slepena tik�anās. Kur� no va�riantiem atbilst patiesībai?

-�� Es tur biju dienesta darī�anās.

-�� Tātad jūs tur bijāt, lai kādu satiktu. Kur� tas ir? Jūs darītu prātīgāk, Aleksa, ja man to pateiktu, jo, lai kur� tas arī būtu, mani ieraudzījis, viņ� noteikti nobijās.

-� Jūs atzīstaties, ka izsekojāt mani?

Rīds stūrgalvīgi klusēja.

-�� Tas ir viens no daudzajiem jautājumiem, ko mēs rīt no rīta pārrunāsim vispirmām kārtām.

-�� Man ļoti �ēl. Rīt man ir brīvdiena.

-� Tas ir svarīgi.

-� Tā jums liekas.

-� Kur jūs rīt būsiet ?

-�� Es teicu nē, juristes jaunkundz.

-� Jūs nedrīkstat man atteikt.

-�� Pie velna, drīkstu gan. Rīt esmu no darba pienāku�miem brīvs.

-�� Es gan ne.

Viņ� nolamājās un izdvesa aizkaitinātu noputu, darī�dams to pietiekami skaļi, lai Aleksa varētu dzirdēt.

-�� Ja zeme būs atlaidusies, varat mani meklēt pie Mintoniem zirgu treniņlaukumā.

-� Gan es jūs atradī�u.

Nesacīdams vairs ne vārda, Rīds nometa klausuli. Viņ� zināja, ka ir Aleksu pieķēris. �erifs bija pamanījis, kā Aleksa saminstinājās, kuci viņ� tai jautāja, kā viņa zina, ka viņ� ir sekojis. Cilvēks, ar kuru viņa gribēja tikties, tika izbiedēts un neatnāca. Kur� tas bija? Juniors? Lembertu pa�u uztrauca tas, cik �i doma viņam �ķiet nepatīkama.

-�� Kas tev zvanīja? jautāja Nora Geila, savilkdama cie�āk ap pleciem balto ūdeļādas ka�oku.

Viņas ar pērlītēm iz�ūtajam svīterim bija dziļ� kakla izgriezums. Viņas krūtis to pārpārēm piepildīja� un pat mazliet vēlās tam pāri. Krū�u bedrītē vizēja opāls sudraba dolāra lielumā. Zelta ķēde, kas to noturēja starp �iem lie�liskajiem polsteriem, bija collu plata un rotāta ar maziem, spo�iem briljantiņiem.

Viņa izņēma melnu cigareti no zelta etvijas. Rīds pa�ņēma tai pieskaņotās �ķiltavas un pasniedza Norai uguni. Viņa aplieca savu plaukstu ap Rīda plaukstu. Iemirdzējās gredzeni, kas bagātīgi rotāja tuklo, kopto sievietes roku.

-�� Paldies, saldumiņ.

-�� Nav par ko.

Viņ� nolika �ķiltavas atpakaļ uz virtuves galda un at�kal apsēdās krēslā iepretim Norai Gcilai.

-Tā bija Selīnas meita, vai ne?

-�� Un ja arī bija?

-� Ah.

Viņa savika lūpas tum�sarkanā urskulī un izpūta pret griestiem dūmu vērpeti.

-�� Viņai dro�i vien svilst ausis.

Noliekusi roku uz leju, Nora Geila ar cigareti norādīja uz vēstuli, kas gulēja uz galda.

-�� Ko tu par to domā?

Rīds paņēma vēstuli un pārlasīja to, lai gan saturs vi�ņam bija skaidrs, jau pirmoreiz lasot. Vēstule mudināja Aleksandru Geiteri atteikties no izmeklē�anas. Viņai tika diezgan stingri ieteikts izbeigt Engesa Mintona, Juniora Mintona un Rīda Lemberta kriminālvajā�anu.

Par visiem pieminētajiem vīriem apak�āparakstīju�ies grupa noba�īju�os pilsētas iedzīvotāju sniedza vis�cildino�ākās atsauksmes. �o vēstuli bija parakstījusi arī �erifa vie�ņa. Ļaudis bija satrauku�ies ne vien par saviem cienījamiem līdzpilsoņiem, kas nokļuvu�i tik nepatīkamā situācijā, bet arī par sevi un savām darījumu interesēm, kuras ciestu, ja azartspēļu licence Geiteres jaunkundzes nepamatoto apsūdzību dēļ tiktu anulēta.

Nobeigumā vēstules autori centās Aleksu pārliecināt, lai viņa nekavējoties brauc prom un netraucē Perselas iedzīvotā�jiem kārtot darījumus, kas veicinātu pilsētas atkaluzplaukumu.

Izlasījis vēstuli otrreiz, Rīds to salocīja un iebāza at�pakaļ neaizzīmogotajā aploksnē, uz kuras bija rakstīts: �Aleksandrai Geiterei, motelī Rietumnieks�.

Par vēstules saturu Rīds nekā neteica. Viņ� tikai pavaicāja:

-�� Vai tu viņus uzkūdīji?

-�� Es izteicu �o ideju da�iem cilvēkiem.

-�� Izklausās pēc tava gara ra�ojuma.

-�� Esmu darījumos rūpīga un piesardzīga. Tu to zini. Citiem likās, ka tā ir laba ideja, un viņi mani atbalstīja. Ar vēstules pēdējo variantu visi bija apmierināti. Es ierosinā�ju, ka pirms nosūtī�anas vajadzētu uzklausīt tavas domas.

-�� Kāpēc?

-�� Tu esi bijis ar viņu kopā vairāk nekā jebkur� .cits. Mēs nospriedām, ka lev varētu but zināms priek�stats, kā�da būs viņas reakcija.

Rids labu brīdi pētīja Noras Geilas bezkaislīgos vaib�stus. Viņa bija viltīga kā lapsa..Būdama dumja vai bezrū�pīga. Nora nemū�am nebūtu kļuvusi tik bagāta, kāda viņa bija. Rīdām Nora Geila vienmēr bija patikusi. Viņi regulā�ri gulēja kopā, gūdami savstarpēju apmierinājumu. Bet viņ� Norai Geilai neuzticējās.

Izstāstīt viņai pārāk daudz būtu ne vien neētiski, bet arī galēji stulbi. Rids nebija zaudējis savu ielaspuikas pie�sardzību. Lai viņam atraisītos mēle, bija vajadzīgs kaut kas vairāk par atkailinātiem miesas krā�ņumiem.

-�� Par to, kā viņa reaģēs, man nav lielāka priek�stata kā tev, Rids izvairīgi atbildēja. Iespējams, ka viņa vis�pār nereaģēs.

-�� Kā to saprast?

-�� �aubos, vai, izlasījusi vēstuli, viņa topa�brid steig�sies kravāt ceļasomas, lai atgrieztos Ostinā.

-�� Viņa ir drosmīga meitene, vai ne?

Rids paraustīja plecus.

-�� Stūrgalvīga?

Viņ� sardoniski pasmaidīja.

-� Jā, tā gan varētu teikt. Viņa ir nolādēti stūrgalvīga.

-�� Mani �ī meitene sāk ieinteresēt.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka ikreiz, dzirdot pieminam viņas vārdu, tu sarauc pieri.

Pret griestiem tika raidīta vēl viena kodīgu dūmu strūkliņā. Nora Geila uzmanīgi nopētīja Rīdu.

-�� Ari patlaban tava piere ir saraukta, saldumiņ.

-� Paradums.

-�� Vai viņa ir līdzīga savai mātei?

-�� Ne ipa�i, viņ� īsi atteica. Bet kaut kas kopīgs ir.

Viņas lūpas slinki savilkās izmanīgas kaķenes smaida.

-�� Viņa tevi satrauc, vai ne?

-�� Velns un elle, jā, viņa mani satrauc, viņ� iesau�cās. Viņa ta�u mēģina ietupināt mani cietumā. Vai tad tevi tas nesatrauktu?

-� Tikai tad, ja es būtu vainīga.

Rīds sakoda zobus.

-� Labi, esmu izlasījis tavu vēstuli un izteicis savas do�mas. Vai tu tagad negribētu atraut pakaļu no krēsla un vākties prom no manas mājas?

Rīda dusmu izvirdums neatstāja uz Noru Geilu nekā�du iespaidu. Viņa vienā mierā nospieda cigareti Rīda skār�da pelnutraukā un piecēlusies ievīstījās cie�āk ka�okā. Nora paņēma savas cigaretes, �ķiltavas un aploksni ar Aleksai adresēto vēstuli un ielika to visu rokassomiņa.

-�� Cik zinu no pieredzes, Rīd Lemberta kungs, mana pakaļa tev alla� bijusi pa prātam.

Rīda dusmas norima. Ironiski iesmējies, viņ� cauri drēbēm satvēra plaukstā krietnu kum�ķi pieminētās mie�sas daļas un noņurdēja:

-� Tev taisnība. Tā tas patie�ām ir.

-�� Miers?

-�� Miers.

Viņi stāvēja, raudzīdamies viens otrā, un Nora Geila slidināja roku uz leju pa Rīda vēderu.

-�� �ī būs auksta nakts, Rīd, viņa kaislīgi nomurrāja. Vai negribi, lai es palieku?

Viņ� papurināja galvu.

-�� Mēs jau sen esam vienoju�ies, ka mūsu draudzības labad es bū�u tas, kur� nāk pie tevis drātēties.

Viņa piemīlīgi sarauca pieri.

-�� Kāpēc mēs tā vienojāmies?

-�� Tāpēc, ka es esmu �erifs, bet tu meitumājas turētā�ja-

Viņa pasmējās glāsmaini seksuālus smieklus.

-� Sasodīts, tā es esmu gan. Man pieder vislabākais un ienesīgākais bordelis mūsu �tatā. Lai būtu kā būdams, re�dzu, ka vakarnakt esmu labi par tevi parūpējusies.

-� Jā, paldies.

Smaidīdama Nora Geila virzījās uz durvju pusi. Pāri plecam viņa izmeta:

-� Kāpēc tev vakar tik steidzīgi vajadzēja? Nebiju tevi redzējusi tik gribo�u kop� tās reizes, kad tu uzzināji par to zaldātiņu no Elpaso. Par Geiteru.

Rīda zaļās acis draudo�i satumsa.

-� Nekādas trakas notēs nebija. Vienkār�i bija pienācis laiks nogrūsties.

Viņa pasmaidīja savu zino�o smaidu un noglāstīja Rī�da bārdas rugājiem klāto vaigu.

-�� Lai mani piemānītu, tev jāiemācās melot veiklāk, mīļumiņ. Es tevi pārak ilgi un pārāk labi pazīstu.

Kad Nora Geila jau bija izgājusi tumsā aiz Rīda mi�tekļa durvīm, līdz viņam vēl atlidoja viņas balss:

-� Neaizmirsti ceļu uz manu māju, mīļais, vai dzirdi?

Slapjdraņķis mitējās, bet joprojām bija stipri auksts. Plānais ledus krauk�ķēdams lūza zem Aleksas zābakiem. Novietojusi automobili, viņa piesardzīgi gāja uz treniņlaukuma pusi. Spo�ā saule, kam da�as pēdējās dienas nebija

labpaticis parādīties, nu ap�ilbināja viņai acis. Debesis vērtās spilgti zilas. Lidma�īnas tajās bija atstāju�as baltas dūmu vērpetes, kas vietumis krustojās glu�i kā baltais �ogs, kas sadalīja zirgaudzētavu atsevi�ķās novietnēs un steliņģos.

/

Zeme starp �ķembām klāto ceļu un treniņlaukumu bi�ja stipri nelīdzena. Kravas automobiļi gadu gaitā bija to pamatīgi izdangāju�i. Ledus vietumis bija padevies karsta�jiem saules stariem, tāpēc �ur tur vīdēja dubļu lāmas.

Aleksa bija �im gājienam piemēroti apģērbusies uz�vilkusi d�īnas un vecus zābakus. Kaut rokās viņai bija kazādas cimdi, Aleksa tomēr laiku pa laikam pielika dūres pie mutes, lai sasildītu tās ar elpu. No jakas kabatas viņa izņēma saulesbrilles un uzlika tās, lai pasargātu acis no spilgtās saules gaismas. Caur tum�ajiem briļļu stikliem Aleksa sāka lūkoties pēc Rīda. Viņa ieraudzīja �erifu stā�vām pie treniņlaukuma �oga un hronometrējam zirgu skrējienu ik pēc katras jūdzes se�padsmitās daļas, kas bija iezīmētas ar īpa�ām kārtīm.

Aleksa kādu brīdi palika stāvam, lai pavērotu Rīdu, kamēr viņ� to nav pamanījis. Ādas jaku viņ� bija nomainī�jis pret garu gai�as krāsas putekļu mēteli. Vienu zābakoto kāju Rīds bija atbalstījis pret �oga zemāko �ķērskārti, un �ī poza izcēla viņa �auros gurnus un slaidos stilbus. Zā�baks, kuru Aleksa varēja saskatīt, bija nobru�āts un krietni apnēsāts. Rīda d�īnas bija tīras, bet mazliet apspuru�as un vietām nodilu�as glu�i baltas. Aleksai ienāca prātā, ka vi�sas Rīda d�īnas ir vienlīdz apnēsātas, īpa�i ap aizdari, un viņa jutās �okēta, ka ir to ievērojusi.

Roku locītavas Rīds bija atbalstījis pret aug�ējo �ķērs�koku, tā ka viņa plaukstas nokarājās otrpus �ogam. Rokas viņam bija tie pa�i ādas cimdi, kas. tovakar, kad Aleksa

raudāja un Rīds bija pievilcis viņu sev klāt. Tā bija savāda un patīkami satrauco�a sajūta atcerēties, kā Rīda rokas bija slīdēju�as pār viņas muguru, kuras kailumu slēpa tikai frotē peldmētelis. Hronometru viņ� turēja tie�i tajā rokā, ar kuru bija piespiedis Aleksas galvu sev pie krūtīm.

Galvā Rīdām bija tā pati kovbojcepure, ko viņ� nēsāja, viņiem pirmoreiz tiekoties, un la atkal bija novilkta zemu pār uzacīm. Tum�i blondie mati sniedzās līdz mēteļa ap�kaklei. Kad Rīds pagrieza galvu, Aleksa ievēroja, ka profi�lā viņa vaibsti ir asi un skaidri. Nekādu nenoteiktu līniju vai noapaļotu pāreju. Rīda elpa veidoja garaiņus ap lūpām, kas bija skūpstīju�as Aleksas mitros matus pēc tam, kad Rīds bija viņai pastāstījis par Selīnas līķa kremē�anu.

-�� Lai tie iet soļos, Rīds uzsauca jātniekiem, kas tre�nēja zirgus.

Viņa balss bija tikpat vīri�ķīga kā viņa izskats. Vai nu viņ� izkliedza pavēles, vai izteica divdomīgas piezīmes, Aleksa alla� sajuta atbildes reakciju sava auguma lejasda�ļa.

�etri zirgi pārgāja soļos, un viņu pakavi meta gaisā zemes kukur�ņus, bet no ieplestajām nāsīm vēlās tvaiku mutuļi.

Jātnieki vadīja zirgus atpakaļ uz staļļiem.

-�� D�ind�er, kā viņ� uzvedās? Rīds vienam no vi�ņiem uzsauca.

-�� Man nācās viņu apvaldīt. Viņ� �odien bija tramīgs.

-�� Ļauj zirgam vaļu. Viņ� grib skriet. Apejiet apli so�ļos, un tad palaid viņu auļos.

-� Labi.

Uzrunātais jātnieks izrādījās jauna sieviete to Aleksa uzreiz nebija pamanījusi. Viņa piesita pie cepures naga ar jājampātagu un vadīja zirgu atpakaļ uz treniņlaukumu.

-�� Kāds ir viņa vārds?

Rīds pagrieza galvu. Viņ� nopētīja Aleksu ar saulē piemiegtām acīm. To kaktiņos bija ievilku�ās mīlīgas vār�nu kājiņas.

-�� Viņa ir meitene.

-� Ķēve?

-� Ak, nē. Zirga vārds ir Dubultlaiks.'

Aleksa nostājās Rīdām blakus pie �oga un uzlika ro�kas uz �ķērskoka.

-� Vai tas pieder jums?

-Jā.

-� Sacīk�u uzvarētājs?

-�� Viņ� gādā, lai man kabatā netrūktu sīknaudas.

Aleksa vēroja jātnieci, kas jājot bija pieliekusies tuvu

zirga kaklam.

-� Viņa savu dārbu prot, Aleksa piezīmēja. Tik ma�za, trausla meitene, un tiek galā ar tik lielu, spēcīgu zirgu.

-�� D�ind�era ir viena no labākajām Mintona zirgu tre�nētājām.

Rfds atkal pievērsa uzmanību zirgam, kas joņoja pa treniņlaukumu pilnos auļos.

-�� Labi, puis, labi, viņ� �ukstēja.

Kad Dubultlaiks traucās viņiem garām, labi koordi�nēti muskuļi, veiklība un milzīgs spēks -, Rīds gavilējo�i iesaucās.

-� Labi pastrādāts, viņ� teica jātniecei, kad, palaidusi zirgu atkal solos, vina piejāja tuvāk.

-�� Bija labāk?

-�� Par vairākām sekundēm.

193

Zirgu Rīds uzslavēja dāsnāk. Viņ� mīlīgi to glaudīja un dudināja valodā, ko zirgs acīmredzot saprata. Uz stalli ērzelis aizauļoja mundrā riksī, asti vēcinādams viņ� zināja, ka ir labi pastrādājis sava īpa�nieka labā un nu viņu gaida bagātīgas brokastis.

-�� �ķiet, ka starp jums pastāv patiesi cie�a saikne, teica Aleksa.

-�� Es biju �eit. k;id viņa ciltstēvs apleca ķēvi. Es biju �eit, kad kumeļ� nāca pasaulē. Viņi domāja, ka zirgs būs brāķis, un gribēja viņu likvidēt.

-�� Kā tā brāķis?

-��� Izbrāķēti tiek zirgi, kam dzemdību laikā ir trūcis skābekļa.

Noskatījies, kā zirgs ieiet stallī, Rīds papurināja gal�vu.

-�� Es toreiz tā nedomāju. Un man izrādījās taisnība. Viņa ciltsraksti liecināja, ka �im zirgam jābūt izcilam, un tāds viņ� arī ir. Nekad nav licis man vilties. Vienmēr strā�dā ar pilnu atdevi pat, ja mana, ka tiek pārspēts.

-� Jūs nudien varat ar viņu lepoties.

-� Domāju gan.

Rīda tēlotā vienaldzība Aleksu nepiemuļķoja.

-� Vai zirgi treniņā vienmēr tiek palaisti pilnos auļos?

-�� Nē, �odien mēs gribējām salīdzināt, kādi tie ir, kad auļo kopā. Tas nenotiek bie�āk nekā �etras reizes nedēļā. Pārējā laikā zirgi ap treniņlaukumu liek vesti soļos.

Viņ� pagriezās un devās pie apseglota zirga, kas bija piesiets pie �oga mieta.

-�� Kurp jūs ejat?

-�� Mājās.

Un viņ� ar pieredzēju�a kovboja izveicību ielēca seg�los.

-�� Man ar jums ir jārunā, Aleksa apjukusi iesaucās.

Rīds pieliecās un pastiepa pret viņu roku.

-�� Kāpiet zirgā.

Zaļās acis no cepures apak�as izaicino�i raudzījās Aleksa.

Sakārtojusi uz deguna saulesbrilles, viņa tuvojās zir�gam ar pa�pārliecinātību, ko patiesībā nejuta.

Visgrūtākais bija pieķerties Rīda rokai. Viņam nebija īpa�i jāpiepūlas, lai uzceltu Aleksu zirgā. Viņai atlika tikai iekārtoties nelielajā laukumiņā starp Rīda sē�amvietu un nolaideno seglu aizmugures daļu.

Jau tas bija gana mulsino�i, bet, kad Rīds palaida zir�gu auļos, Aleksa krita pret viņa plato muguru. Viņa bija spiesta apķert Rīdu ap vidu. Aleksa uzmanījās, lai viņas rokas nenoslīdētu zemāk par viņa bik�usiksnu. Bet savas domas viņa tik viegli apvaldīt nevarēja. Tās nemitīgi riņ�ķoja ap Rīda nolādēto apdilu�o bik�u priek�u.

-�� Neesat nosalusi? viņ� pāri plecam vaicāja.

-�� Nē, Aleksa meloja.

Viņa bija domājusi, ka garais, gai�ais putekļu mētelis ar lielo �ķēlumu aizmugurē liecina tikai par vēlē�anos pa�di�oties ar stilīgu apģērba gabalu. Kovbojus Aleksa bija redzējusi tikai vesternos ar Klinta īstvuda piedalī�anos. Iz�rādījās, ka garais putekļu mētelis ir domāts tam, lai jājot nesaltu gurni un aug�stilbi.

-�� Ar ko jūs vakar bārā gribējāt tikties?

-Tā ir mana darī�ana, Rīd. Kāpēc jūs man sekojāt?

-�� Tā savukārt ir mana darī�ana.

Strupceļ�. Aleksa nolēma, ka pagaidām viņai ar to jā�samierinās. Aleksa gribēja uzdot Rīdām* veselu gūzmu jau�tājumu, bet ir grūti koncentrēt domas, ja sēdi ieplestām kā�jām un katra zirga kustība piespie� tevi pie vīrie�a sē�am�vietas. Viņa izgrūda pirmo jautājumu, kas ienāca prātā.

-�� Kā tas notika, ka jūs un mana māte kļuvāt tik tuvi draugi?

-�� M�s kopa uzaugām, viņ� nevērīgi atteica. Mūsu draudzība aizsākās skolas sporta zālē un, mums pieaugot, ieguva mazliet citu raksturu.

-Jūs nekad nejutāties neveikli, būdami kopa?

-�� Nekad. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. Mēs bērnībā pat da�as reizes bijām spēlēju�i dakterus.

-� Ja tu man parādīsi tavējo, es tev parādī�u savējo?

Viņ� pasmīnēja.

-� Acīmredzot jūs arī esat spēlējusi dakterus.

Aleksa palaida to gar ausīm, zinādama, ka Rīds mēģi�na novērst viņas uzmanību no galvenā.

-� Jādomā, ka beigu beigās jūs abi no �īs stadijas izaugāt.

-�� Jā, dakterus mēs vairs nespēlējām, bet runājām pil�nīgi par visu. Aizliegto tematu mums ar Selīnu nebija.

-�� Vai �āda veida attiecības nav raksturīgas meitenei ar meiteni?

-�� Parasti tas tā ir, bet Selīnai daudz draudzeņu nebi ja. Vairums meiteņu viņu apskauda.

-�� Kāpēc?

Aleksa pati zināja atbildi. Viņa to zināja jau pirms tam, kad Rīds paraustīja plecus viņa muguras lāpstiņa noslīdēja gar Aleksas krūti. Aleksa nevarēja parunāt. Vi�ņai bija krietni jāpiespie�as, lai uzdotu nākamo jautājumu.

-�� Tas bija jūsu dēļ, vai ne? Viņas apskauda jūsu drau�dzību?

-�� Varbūt. Turklāt viņa patie�ām bija skaistākā meitene mūsu apkaimē. Vairums meiteņu uzskatīja Selīnu par sān�censi, nevis par draudzeni. Turieties cie�āk, Rīds brīdi�nāja, iekams lika zirgam auļot pa sausu ieplaku.

Inerces spēks pasvieda Aleksu uz priek�u, vēl tuvāk Rīdām. Viņa instinktīvi sa�ņaudza vīrie�a vidukli cie�āk. Viņ� kaut ko norūca.

-�� Kas noticis? Aleksa vaicāja.

-�� Nekas.

-�� Man izklausījās, ka jūs esat� ar kaut ko neapmieri�nāts.

-�� Ja jūs būtu puisis, kas sē� zirgā un tiek triekts pret seglu priek�ējo loku tā, ka viņa vīrietībai nākas trūkties, jus arī nejustos pārāk apmierināta.

-Ak�

-�� Kungs Jēzu, viņ� izgrūda caur zobiem.

Kamēr zeme nekļuva līdzenāka, starp viņiem valdīja neveikls klusums, ko pārtrauca tikai zirga pakavu klaboņa. Rīds uzmanīgi vadīja zirgu, cen�oties apiet lielākās gram�bas. Lai slēptu apjukumu un pasargātos no aukstā vēja, Aleksa paslēpa seju viņa ar flaneli oderētajā mēteļa ap�kaklē. Beidzot viņa sacīja:

-Tātad māte stāstīja jums par visām savām problē�mām.

-�� Jā. Un, kad viņa to nedarīja un es zināju, ka kaut kas nav kārtībā, gāju pie viņas. Vienudien Selīna neatnāca uz skolu. Satraucos un len�a starpbrīdī aizskrēju līdz viņas mājai. Jūsu vecmāmiņa bija darbā, un Selīna bija mājās viena pati. Viņa raudāja. Izbijos un teicu, ka neie�u prom, iekams viņa nebūs pastāstījusi man, kas noticis.

-�� Kas viņai bija atgadījies?

-�� Viņai bija sāku�ās pirmās mēne�reizes.

-�� Ak tā.

-�� Cik nopratu, Greiemas kundze bija likusi viņai jus�ties apkaunotai. Viņa bija nobiedējusi meiteni ar �ausmu stāstiem par Ievas grēku un tamlīdzīgām muļķībām.

Rīda balsi bija saklausāma dziļa nepatika.

-�� Vai jūs viņa audzināja tādā pa�ā garā?

Aleksa noraido�i papurināja galvu, bet seju paturēja dro�ībā aiz apkakles. Viņa kakls bija silts un smar�oja tāpat kā Rīds pats.

-�� Tik skarbi viņa vairs neizturējās. Varbūt ap to laiku, kad es sasniedzu pubertāti, pār vecmāmiņu Greicmu bija nākusi apgaismība.

Tikai tad, kad Rīds apturēja zirgu un nokāpa, Aleksa ieraudzīja, ka viņi atjāju�i līdz nelielam koka namiņam.

-� Ko jūs mātei sacījāt?

-�� Es viņu mierināju un teicu, ka tā ir normāla parādība un ka viņai par to nav jākaunas. Mēne�reizēs tikai aplieci�na, ka viņa kļuvusi par sievieti.

Viņ� apmeta pavadu ap stabu, kas īpa�i �im nolūkam bija ierakts zemē pie mājas.

-�� Vai tas palīdzēja?

-�� Laikam gan. Viņa pārstāja raudāt un�

-Un� ?

Aleksa mudināja Rīdu stāstīt tālāk, zinādama, ka viņ� noklusējis �ī stāsta svarīgāko daļu.

-� Nekas. Kāpiet nost no zirga.

Rīds pastiepa rokas, lai palīdzētu viņai nokāpt. Viņa roku tvēriens ap Aleksas vidukli bija spēcīgs un dro�s.

-�� Kaut kas toreiz tomēr notika, Rīd.

Aleksa satvēra viņa mēteļa atlokus. Rida lūpas bija spītīgi sakniebtas. Tās izskatījās saplaisāju�as un ārkārtīgi vīri�ķīgas. Viņa atcerējās, kā bija aplūkojusi attēlu avīzē Rīds skūpsta Selīnu, kas kļuvusi par skaistuma karalieni. Tāpat kā toreiz, pār Aleksas vēderu pārskrēja viļņveidīgas tirpas.

-� Jūs viņu noskūpstījāt, vai ne?.

Viņ� neveikli pagrozī ja plecu.

-�� Es bi ju viņu skūpstījis arī agrāk.

-�� Bet tas bija pirmais īstais skūpsts, vai ne?

Rīds atlaida rokas no Aleksas vidukļa, �ķērsoja zemo lieveni un atvēra mājas durvis.

-�� Varat nākt iek�ā vai palikt tepat, viņ� pāri plecam sacīja. Kā jums tīk.

Rīds iegāja mājā, atstājis durvis atvērtas. Apjukusi, bet ziņkārības mākta, Aleksa viņam sekoja. Mājas ārdur�vis veda tie�i uz dzīvojamo istabu. Telpas kreisajā pusē caur arkveida atveri varēja saskatīt ēdamistabu un virtuvi. Gaitenis pretējā pusē acīmredzot veda uz guļamistabu. Paklusie trok�ņi liecināja, ka Rīds iegājis tur. Aleksa iz�klaidīgi aizvēra ārdurvis, novilka cimdus un brilles un pa�lūkojās apkārt.

Mājas iekārtojums nepārprotami liecināja, ka te dzīvo vecpuisis. Mēbeles te kalpoja ērtībām un praktiskiem no�lūkiem, nevis mitekļa izdaiļo�anai. Viņ� bija nolicis cepu�ri uz galda un mēteli un cimdus nometis uz krēsla. Uz pā�rējām virsmām nekas nebija novietots, bet grāmatplaukti izskatījās pārblīvēti, it kā tajos būtu sastūķēti visi sīkie priek�meti, kas parasti atrodas da�ādās telpas malās. Ista�bas stūros pie griestiem vīdēja zirnekļu tīkli, ko apspīdēja saules gaisma, kas iespraucās dzīvojamā istabā caur nopu�tēju�ām �alūzijām.

Ienāca Rīds, turēdams rokā lidotāja saulesbrilles, un pamanīja, ka Aleksa pēta zirnekļu tīklus.

-�� īk pēc pāris nedēļām Lupe atsūta �urp vienu no sa�vām brāļameitām uzkopt. Nu jau laikam atkal ir divas ne�dēļas pagāju�as, un mei�ai kuru katru dienu vajadzētu but klāt. �

Tas bija paskaidrojums, bet nekādā ziņā ne atvaino�a�nās.

-� Kafiju gribat?

-� Jā,lūdzu.

Viņ� iegāja virtuvē. Aleksa turpināja staigāt pa istabu, lai atjaunotu asinsriti nosalu�ajās kājās. Viņas uzmanību piesaistīja paliels kauss, kas stāvēja uz viena no sienas ni��ā iebūvētajiem grāmatplauktiem. �Vislabākajam spēlētā�jam� tā ar drukātiem burtiem bija iegravēts uz kausa sā�niem. Tam sekoja Rīda vārds un datums.

-�� Vai esmu pareizi pagatavojis jums kafiju?

Viņ� bija nostājies Aleksai aiz muguras. Kad viņa pagriezās, Rīds tai sniedza tasi ar kūpo�o dzērienu. Viņ� nebija aizmirsis pieliet kafijai pienu.

-�� Paldies. Viss ir kā nākas.

Pamājusi ar galvu uz kausu, Aleksa vaicāja:

-� Tas bija izlaiduma gadā, vai ne?

-�� Hmm.

-� Tas bija nozīmīgs pagodinājums.

-�� Laikam gan.

Aleksa bija ievērojusi, ka Rīds lieto �o izvairīgo frāzi, kad grib izbeigt sarunu. Vai kaut ko paturēt noslēpumā.

-�� �ķiet, jūs neesat pārliecināts, ka tas bija pagodinā�jums?

Viņ� nevērīgi apsēdās atzveltnes krēslā un izstiepa kā�jas.

-�� Man likās toreiz un liekas arī tagad, ka panakumus guva visa lieliskā komanda. Citi spēlētāji nebūt nebija sliktāki.

-�� Juniors?

-Jā, arī viņ� bija viens no tiem, Rīds atbildēja, acu�mirklī kļūdams modrs.

-�� Bet tas bijāt jūs, kas ieguva balvu, nevis viņ�.

Rīda acis nikni nozibsnīja.

-�� Vai, jūsuprāt, tam ir kāda nozīme?

-�� Nezinu. Un kā liekas jums pa�am?

Viņ� zobgalīgi iesmējās.

-� Izbeidziet savus izmeklētājas trikus un sakiet skaidri un gai�i, kas jums prātā.

-�� Labi.

Aleksa atspiedās pret sofas polstereto paroceni un, uz�manīgi nopētījusi Rīdu, vaicāja:

-�� Vai Junioram bija kādi iebildumi, ka par vislabāko spēlētāju tikāt nosaukts tie�i jus?

-�� Pavaicājiet to viņam.

-�� Iespējams, ka es tā arī darī�u. Un pajautā�u arī Engesam, ko toreiz domāja viņ�.

-�� Engess nevarētu būt bijis lepnāks kā tajā vakarā, kad notika bankets par godu uzvarai.

-�� Engess būtu varējis lepoties vēl vairāk, ja jūsu vietā par labāko spēlētāju būtu nosaukts viņa dēls.

Rīda sejā parādījās stinga izteiksme.

-�� Vai jūs zināt, ka jums ir sūdīga domā�ana?

-�� Esmu pārliecināta, ka Engess priecājās par jūsu pa�nākumiem un lepojās ar jums, bet es nemū�am neticē�u, ka viņ� nebūtu gribējis, lai �o balvu jūsu vietā saņemtu Ju�niors.

-�� Sasodīts, varat domāt, ko gribat. Man tas ir pilnīgi vienaldzīgi.

Trijos malkos iztuk�ojis kafijas tasi, viņ� to nolika uz zemā kafijas galdiņa un tad piecēlās.

-�� Esat beigusi dzert kafiju?

Arī Aleksa nolika tasi, bet nesakustējās uz promie�a-

nu.

-�� Kāpēc jūs �is temats tik ļoti satrauc?

-�� Mani tas nevis satrauc, bet garlaiko.

Viņ� noliecās un ieskatījās Aleksai sejā.

-�� �o balvu es saņēmu pirms divdesmit pieciem ga-

/> oi

2

diem. Tas bleķa krāms ir apsūbējis un neder nekam citam, kā vien putekļu krā�anai.

-� Tad kāpēc jūs to glabājat visus �os garos gadus?

Rlds izlaida pirkstus caur matiem.

-Tagad kauss man vairs neko nenozīmē.

-�� Bet toreiz nozīmēja gan.

-�� Diezgan maz. Ar to nepietika, lai dabūtu sportista stipendiju, uz ko biju cerējis, lai varētu mācīties koled�ā.

-�� Un ko tad jūs darījāt?

-� Tā kā tā mācījos koled�ā.

-�� Ka jums tas izdevās?

-� Aizņēmos.

-�� No valsts?

-�� Nē, no privātpersonas, viņ� izvairīgi atbildēja.

-�� Kas jums aizdeva naudu? Engess?

-�� Un tad? Esmu to atdevis līdz pēdējam nieka centam.

-� Strādājot Engesa labā?

-�� Jā, līdz tam brīdim, kad aizgāju no Mintonu uzņē�mumiem.

-�� Kāpēc pārtraucāt strādāt pie Engesa?

-Tāpēc, ka parādu biju atdevis un gribēju nodarboties ar kaut ko citu.

-��� Jūs sākāt strādāt pie Mintona tūlīt pec koled�as beig�anas?

Viņ� papurināja galvu.

-� Gaisa kara flote.

-� Jūs dienējāt gaisa kara flotē?

-�� �etri gadi pagāja, skolojoties virsnieka gudrībās jau koled�ā, tad sekoja aktīvais karadienests. Se�us gadus paklausīgi kalpoju tēvocim Semam. Divus no �iem ga�diem mēs pavadījām, mezdami, bumbas uz vjetnamie�u ar-

Aleksa nebija zinājusi, ka Rīds piedalījies Vjetnamas karā, bet viņai to būtu vajadzējis nojaust. Rīds ta�u bija ie�saucamajā vecumā, kad kar� ritēja pilnā sparā.

-�� Vai Juniors arī dienēja armijā?

-�� Juniors kā kārotājs? Vai jus spējat to iedomāties? skarbi iesmējies, viņ� vaicāja. Nē, viņu neiesauca. Engess iedarbināja vajadzīgās sviras, un Juniors lika ieskai�tīts rezervē.

-�� Kāpēc Engess neparūpējās arī pārjums?

-�� Es to nevēlējos. Gribēju dienēt gaisa kara flotē.

-�� Lai iemācītos lidot?

-��� Lidot es jau pratu. Lidotāja tiesības ieguvu vēl pirms autovadītāja tiesībām.

Viņa kādu brīdi apcerīgi lūkojās Rīdā. Informācija bi�ja nākusi (ik strauji, ka to bija grūti uzreiz aptvert.

-�� �orīt jūs man sagādājat vienu pārsteigumu pēc otra. Es nezināju, ka protat lidot.

-� Jums nebija iemesla to zināt, juristes jaunkundz.

-�� Kāpēc �eit nav nevienas fotogrāfijas, kurā jus būtu redzams lidotāja formas tērpā? Aleksa jautāja, norādīda�ma uz grāmatplauktu.

-�� Es ienīdu to, kas man tur bija jādara. Nevēlos redzēt savā tuvumā nekādas atgādnes par to laiku.

Rids atvirzījās no Aleksas, paņēma savu cepuri, cim�dus un mēteli, tad piegāja pie ārdurvīm un neceremoniali tās atvēra.

Aleksa neizkustējās no vietas.

-�� Jūs ar Junioru dro�i vien izjutāt viens otra trūku�mu tos se�us gadus, ko dienējāt gaisa flotē.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? Vai tad mēs ar Junioru, jūsuprāt, esam zilo pārītis, kas tvīkst ilgās viens pēc otra?

-���� Nē, Aleksa nepacietīgi attrauca, cs tikai gribēju sacīt, ka jūs pirms tam bijāt labi draugi, kas daudz laika pavadīja kopā.

Rids aizcirta durvis atkal ciet un nometa virsdrēbes.

-Ap to laiku mēs jau bijām pieradu�i pie at�ķirtības.

-�� Jūs �etrus gadus mācījāties kopā koled�ā, piezī�mēja Aleksa.

-�� Nē, tā tas nebijā vis. Protams, mēs vienā laikā mācī�jāmies Teksasas Tehniskajā koled�ā, bet, tā kā viņ� bija precējies�

-�� Precējies ?

-��� Vēl viens pārsteigums? Rids zobgalīgi vaicā�ja. Vai tad jūs to nezinājāt? Juniors apprecējās da�as nedēļas pēc vidusskolas beig�anas.

Nē, to Aleksa nezināja. Viņa nespēja pat iedomāties, ka Juniors apprecējies tūlīt pēc skolas beig�anas un tik drīz pēc Selīnas nāves. Tas �ķita savādi.

-� Tātad jūs ar Junioru ilgāku laiku pārāk bie�i netikā�ties.

-Tie�i tā, strupi atbildēja Rids.

-� Vai manas mātes nāvei ar to bija kāds sakars?

-�� Varbūt. Mēs par to nerunājām�nespējām runāt.

-� Kāpēc?

-Tas bija pārāk smagi. Pie velna, vai tad jūs nesapro�tat?

-�� Kāpēc jums bija grūti atrasties Juniora sabiedrībā un runāt par Selīnas nāvi?

-�� Tāpēc, ka agrāk mēs bijām ne�ķirama trijotne. Nu viena no mums pēk�ņi vairs nebija. Nebija omulīgi turpi�nāt �o draudzību divatā.

Aleksa apsvēra iespēju izdibināt �ajā sakarā kaut ko tuvāk un nolēma spert iz�ķiro�o soli.

-���� Jūs bijāt ne�ķirama trijotne, jā gan, ta�u Juniors �ajā trio alla� tomēr biju tāds kā tre�ais liekais, vai ne? Viņ� bi�ja tas, kur� pievienojās ne�ķiramajam duetam "Rīds un Selīna�.

-� Nebāziet degunu manā dzīvē, viņ� noņurdēja. Jūs par to nekā nezināt. Un par mani pa�u ari ne.

-� Jums nav iemēsla skaisties, Rid.

-�� Ak, nav gan? Jūs uzvandāt pagātni, izpra�ņājat gan par manu pirmo īsto skūpstu, gan par futbola sacīk�u bal�vu, kas nav vairāk vērta kā �upiņa zirga mēslu, un sagai�dāt, ka es nedusmo�os.

-�� Vairumam cilvēku patīk kavēties atmiņās.

-�� Man ne. Vēlos, lai pagātnes notikumi arī paliek pa�gātnē.

-� Jo tie ir pārāk sāpīgi?

-�� Da�i no tiem.

-� Jums ir sāpīgi atcerēties, kā pirmoreiz pa īstam no�skūpstījāt manu māti?

Viņ� piegāja pie sofas un satvēra ar plaukstām Aleksas gurnus, paliekot �ādā pozā nekustīgi stāvam. Rīda balss vairs neskanēja spalgi un dzēlīgi, tā bija kļuvusi pie�glaudīga kā zīds.

-�� Sasodīts, tas skūpsts gan neliek jums mieru, vai ne, juristes jaunkundz?

Aleksa bija Rīda pārņemta. Viņa nespēja parunāt.

-��� Nu, ja jūstik ļoti interesē, kā es skūpstos, varbūt jums vajadzētu pa�ai pārliecināties par manu prasmi.

Iebāzis rokas Aleksas ka�oka iek�pusē, Rīds tās savija kopā uz viņas dibentiņa. Viņ� ar strauju kustību uzrāva Aleksu kājās. Viņa atjēdzās, kad bi ja jau piespiesta pie Rida krūtīm, un paguva tikai neskanīgi noelsties, pirms viņ� nolieca galvu un uzspieda Aleksas lūpām savējās.

Sākumā viņa no apmulsuma nejaudāja ne pakustēties.

Kad Aicksa saprata, kas īsti notiek, viņa, cie�i piespiedusi dūres Rīdām pie krūtīm, pūlējās atvirzīties nost. Aleksa mēģināja pagriezt galvu sāņus, bet viņ� bija ar vienu roku satvēris viņas zodu un neļāva to kustināt. Rīds ar prasmī�gām mutes kustībām papleta Aleksas lupas un iestūma starp tām savu mēli. Tas bija dziļ� un pamatīgs skūpsts mēles slīdē�anu pa viņas mutes iek�pusi nomainīja grūdienveidīgas kustības pret rīkles galu. Rīda lūpas bija sa�sprēgāju�as. Aleksa juta to raupjo pieskārienu savai mai�gajai mutei tas bija uzbudino�s kontrasts.

Var būt, ka viņa no pārsteiguma un iekāres paklusām iesaucās. Var būt, ka viņas augums kļuva lokans un pade�vīgs, piekļaujoties Rīdām. Var būt, ka no viņa rīkles dziļu�miem izlauzās zema, rūco�a, iekāres pilna skaņa. Bet var�būt, ka tās bija tikai Aleksas iedomas.

Tomēr kņudo�ā sajūta, saspringtie krū�u gali un kar�stuma viļņi, kas pārskrēja viņas augumam, nebija Aleksas iztēles augļi. Viņa nebija izdomājusi nedz Rīda mutes ne�parasto, brīni�ķīgo gar�u, nedz vēja un saules smar�u, kas plūda no viņa matiem un drēbēm.

Rīds pacēla galvu un ieskatījās Aleksas aizmiglotajās acīs. Viņa pa�a acis bija tikpat mulsas, tomēr viens lūpu kaktiņ� savilkās sardoniskā smaidā.

-�� �ķiet, ka jūs neesat vīlusies, viņ� nomurmināja.

Rīds vairākas reizes ātri un maigi noskūpstīja Aleksu uz lūpām, tad viegli un ķircino�i pārvilka tām ar mēles ga�liņu, izraisot viņas vēderā veselu juteklisku izjūtu vētru.

Rīda pavērtās lūpas atkal apklāja Aleksas muti, ie�gremdēja tajā mēli. Glu�i neviļus viņa tikpat kaislīgi at�saucās uz �o iebrukumu. Gausi un saldkairi Rīda mēle glāstīja Aleksas mutes iek�pusi, bet viņa rokas tikmēr slī�dēja pār viņas muguru, līdz sasniedza krūtis. Rīds maigi tās apmīļoja ar plaukstu pamatnēm, izraisot Alcksā neval�dāmu vēlē�anos, lai viņ� pieskartos arī krū�u galiem.

Rīds tomēr to nedarīja. Viņa rokas atkal slīdēja lejup, līdz bija satvēru�as Aleksas sē�amvietu un spieda viņas gurnus sev cie�āk klāt. Viņ� pieskaņoja mēles kustības gurnu kustībām, un �is uzplūdu un atplūdu ritms modināja Aleksā alkas pēc piepildījuma un sagrāva viņas pēdējās pretestības paliekas.

Pirms Aleksa paguva ļauties tīksmajam nespēkam, kas caurstrāvoja viņas augumu, Rīds piepe�i palaida viņu vaļā. Joprojām cie�i lūkodamies Aleksai sejā, viņ� no�ukstēja:

-�� Vai vēlaties zināt, ko es daru tālāk?

Aleksa atkāpās, juzdamās pazemota, ka bijusi tik tuvu pilnīgai kapitulācijai. Viņa pārvilka lūpam ar delnas virspusi, it kā gribēdama aizslaucīt Rīda skūpstu. Viņ� tikai pasmīnēja.

-�� Tā rādās, ka nevēlaties vis.

Rīds uzlika saulesbrilles un cepuri, kuras priek�ējo malu novilka zemu pār acīm.

-�� No �ī brī�a, juristes jaunkundz, es jurirs iesaku no�pratināt mani tikai tiesas namā. Tas būs daudz dro�āk.

Derika mājvietu bija vēl �aubīgāks iestādījums nekā Pēdējā iespēju. Aleksa tuvojās bāram no dienvidu puses un, nogriezusies ap ēkas stūri, ieraudzīja pie tās novietotu nobru�ātu sarkanu pikapu. Viņa atviegloti nopūtās. �oreiz Aleksa bija apņēmusies negaidīt aculiecinieku, ja viņ� ne�būs ieradies norunātajā laikā.

Izbraucot no moteļa Rietumnieks, Aleksa bija pārlie�cinājusies, vai viņai neviens neseko. Aleksa jutās muļķīgi, spēlējot tādas paslēpes, ta�u, lai tiktos ar cilvēku, kas ap�zvērēja, ka ir viņas mātes slepkavības aculiecinieks, viņa bija gatava uz visu. Ja �i tik�anās neko nedos un izrādīsies

tikai stulbs joks, ko pa telefonu izstrādājis kāds garlaicī�bas mākts palaidnis, tas būs pēdējais punkts uz �i� �ajā briesmīgajā dienā.

Aleksai bija �ķitis, ka atpakaļjājienam uz treniņlaukumu, kur viņa bija atstājusi savu automobili, nemū�am ne�būs gala.

-�� Novēlu jums patīkamu dienu, Rīds viņai ķircino�i uzsauca, kad Aleksa nokāpa no zirga muguras.

-� Ejiet ellē, viņa nikni atbildēja.

Rīds apgrieza zirgu, un Aleksa dzirdēja viņu īsi ie-

-���� smejamies.

�Iedomīgais draņķis,� Aleksa pie sevis no�ukstēja, iz�kāpusi no automobiļa un tuvodamās pikapam. Viņa redzē�ja pie stūres sē�am kādu vīrieti, un, lai gan Aleksa priecā�jās par aculiecinieka iera�anos, viņa tomēr nezināja, kā ju�tīsies, ja sve�ais apgalvos, ka viņas māti nogalinājis Rīds. �ī varbūtība darīja Aleksu nemierīgu.

Viņa apgāja pikapam apkārt. Zem Aleksas kājām grie�zīgi �ņirkstēja akmens �ķembas, ar ko bija noklāts pie�braucamais ceļ�. Derika mājvietas īpa�nieks nebija vēlē�jies izdot naudu apgaismojumam ārpus bāra, tāpēc �ī ēkas puse grima tumsā. Tuvumā nebija novietots neviens cits automobilis.

Satvērusi automobiļa durtiņu verekli, Aleksa mirkli vilcinājās. Tad, apspiedusi neveiklības sajūtu, viņa iekāpa pikapā un aizvēra durvis.

Aculiecinieks bija mazs, neglīts vīrelis. Viņam bija nekustīga, indiāniska seja ar izciļņiem vaigu kauliem, zem kuriem kā miniatūri krāteri vīdēja neskaitāmas bakurētas. Vīrietis izskatījās noplucis un nelāgi oda. Viņ� bija kalsns, krunkains un sirms.

Un viņ� bija miris.

Sapratusi, kāpēc vīrietis turpina nekustīgi sēdēt un raudzīties viņā ar tuk�u skatienu un tādu kā pārsteigtu se�jas izteiksmi, Aleksa mēģināja iekliegties, bet pār viņas lūpām nenāca ne skaņa. Viņai �ķita, ka mute piebāzta ar vati. Taustīdamās sev aiz muguras, Aleksa centās atvērt pikapa durtiņas. Tās stūrgalvīgi palika aizvērtas.

Beigusi izmisīgi raustīt verekli, viņa pagrūda durtiņas ar plecu. Tās atsprāga vaļā tik negaidīti, ka Aleksa gan�drīz izkrita no automobiļa. Viņa pa galvu, pa kaklu metās prom no pikapa, vēlēdamās pēc iespējas ātrāk attālināties no līķa. Vienas kurpes papēdis iestrēga �ķembās, Aleksa saļodzījās un paklupa, nobrāzdama ceļgalus un plaukstas.

Sāpēs un izbailēs viņa iekliedzās un mēģināja piecel�ties kājās. Aleksas acis piepe�i ap�ilbināja automobiļa starme�i, spalgs autotaures signāls lika viņai sastingt.

Aleksa instinktīvi pacēla roku, lai aizsegtu acis. Spo��ajā gaismā viņa pamanīja cilvēka siluetu. Viņai tuvojās kāds vīrietis. Pirms Aleksa paguva mesties prom vai iz�dvest kādu skaņu, pienācējs sacīja:

-� Jūs arī esat �eit, ko tu neteiksi!

-� Rīd! viņa iesaucas, vienlaikus juzdama gan atvieg�lojumu, gan bailes.

-�� Velns un elle, ko jūs �eit darāt?

Rīda balsī līdzjūtība nebija saklausāma. Tas Aleksu sadusmoja.

-� To pa�u jautājumu es varētu uzdot jums. Tas vīrie�tis, viņa teica, ar trīco�u pirkstu norādīdama uz pika�pu, ir miris.

-� Jā, es zinu.

-� Jūs to zināt?

-�� Viņa vārds ir, ē, biju Pastijs Haikems. Engcsa ran�o strādnieks.

Caur mu�u notraipīto pikapa priek�ējo stiklu Rīds ie�skatījās automobiļa iek�ienē un pa�ūpoja galvu.

-Jēziņ, kāda nejēdzība.

-�� Vai tas ir viss, ko jūs varat sacīt?

Viņ� pagriezās pret Aleksu.

-�� Nē, es varu arī piebilst, ka vienīgais iemesls, kāpēc neturu jūs aizdomās par slepkavību, ir sekojo�s cilvēks, kas piezvanīja un paziņoja, ka Pastijs sē� savā pikapā ar pārgrieztu rīkli, ne ar vārdu neieminējās, ka Haikemam būtu bijusi līdzi kāda mauķele.

-� Jums par slepkavību kāds paziņoja?

-�� Tie�i tā. Vai jums ir kāda ideja, kas varētu būt no��miedzis Pastiju?

-�� Nesaprotu, kas varēja zināt, ka brauk�u �urp, lai tik�tos ar Haikemu, viņa izsaucās.

Piepe�i Aleksai ie�āvās prātā kāda cita doma. Viņa ap�klusa un sastinga.

-� Kā jums izdevās atbraukt �urp tik atri, Rīd?

-� Jūs domājat, ka es viņu izsekoju un pieliku tam nazi pie rīkles? neticīgi iesmējies, vaicāja Rīds.

-� Tas ir iespējams.

Nenolaizdams no viņas acis, Rīds pasauca vienu no saviem palīgiem. Aleksa nemaz nebija ievērojusi, ka Rīds nav ieradies viens. Attapusies viņa pamanīja divas lietas uzreiz to, ka, sirēnai gaudojot, tuvojas kāds automobilis, un to, ka no bāra skrien ārā ziņkārīgie apmeklētāji, lai pa�raudzītos, kas te izcēlies par traci.

-�� Pavadi viņu atpakaļ uz moteli, Rīds skarbi pavēlē�ja savam palīgam. Pārliecinies, ka viņa ieiet savā istabā.

-� Jā, ser.

-�� Līdz rītam turpini viņu novērot. Gādā, lai viņa nekur neietu.

Aleksa un �erifs pārmija naidīgus skatienus. Tad viņa ļāva, lai �erifa palīgs to pavada uz viņas automobili.

-�� �erif?

�erifa palīgs minstinādamies pieklauvēja pie durvīm un likai tad uzdro�inājās tās atvērt. �erifa birojā torīt mē�ļoja, ka Rīdām ir sasodīti nelāgs garastāvoklis un ka pie tā tikai daļēji ir vainīga pagāju�ajā naktī nolikusī slepkavība. Visi piesargājās, lai nenokaitinātu �erifu vēl vairāk.

-�� Kas ir?

*

-�� Man ir da�i papīri, kas jums jāparaksta.

-�� Dodiet �urp.

Rīds bija sēdējis grozāmajā krēslā pa pusei salīcis. Viņ� izslējās un pastiepa roku pēc dokumentu un vēstuļu kaudzītes. Rīds uz�ņāpa savu parakstu tajās vietās, kur tas bija nepiecie�ams.

-�� Kā �orīt jūtas Rubija Feja?

Kad �erifs vakar bija devies uz treileri, kurā dzīvoja Pastija mīlniece, lai viņu nopratinātu, viņ� atrada sievieti smagi piekautu. Paziņojusi, ka pie tā ir vainīgs viņas vīrs ragnesis, Rubija zaudēja samaņu.

-�� Lailam bija gar viņu jānopūlas gandrīz tikpat daudz, kā gar nelaiķi Pastiju. Viņai kādu nedēļu nāk�oties pavadīt slimnīcā. Bērneļi ir aizvesti pie viņas mātes.

Rīda sejas izteiksme kļuva vēl īgnāka. Viņ� nevarēja ciest vīrie�us, kas sita sievietes, pat ja pēdējās to patie�ām bija pelnīju�as. Tēvs bija Rīdu pārāk bie�i dauzījis, lai viņ� spētu attaisnot �ādu mājas tirānu.

Rīds atdeva papīru �ūksni palīgam.

-�� Vai uz mūsu paziņojumu kāds ir atsaucies?

-�� Nē, scr. Tiklīdz kāds piezvanīs, es jums darī�u zinā�mu. Un jūs teicāt, lai atgādinu, ka jums �opēcpusdien tiesā jāsniedz liecība tiesnesim Vollesam.

-�� Sūds ar� ārā, to es pavisam biju aizmirsis. Labs ir, paldies, ka atgādināji.

�erifa palīgs, atviegloti uzelpojis, devās prom, bet Rids viņu bija izslēdzis no savas apziņas jau pirms tam, kad aiz palīga aizvērās durvis.

Torīt neviena doma neaizkavējās viņa smadzenēs il�gāk par da�ām sekundēm. Aleksas tēls tās ātri vien no tu�rienes izspieda.

Sulīgi nolamājies, Rids piecēlās un piegāja pie loga. Ārā atkal bija saulains laiks. Tas atsauca viņam atmiņā ie�priek�ējo dienu kāpjot zirgam mugurā, Aleksas mati saules staros bija ievizēju�ies kā sarkanzeltains putna spārns. Par to Rīdām vajadzēja domāt, kad Aleksa sāka viņu iztaujāt par muļķīgo futbola sacīk�u kausu.

Ak, Kungs! Kāpēc viņ� to krāmu visu �o laiku ir gla�bājis? Katru reizi, kad Rīds uzlūkoja balvu, viņa izjūtas it ka pārlūza vidū pu�u tāpat kā tovakar, kad kauss viņam tika pasniegts. Rīda pacilātība pec uzvaras krietni vien no�plaka, jo vislabākā spēlētāja tituls netika pie�ķirts Junio�ram. Viņu pat bija pārņēmusi stulba iedoma, ka vajadzētu Engesam un Junioram par to atvainoties. Protams, Rīds balvu bija pelnījis, jo viņ� bija labākais sportists, bet tas, ka viņ� tika izcelts pāri Junioram, sabojāja Rīdām prieku.

Aleksa to bija secinājusi pati. Gudra, to nevarēja no�liegt, tomēr ne tik drosmīga, kā gribēja izlikties. Vakar va�karā Aleksa bija pārbijusies līdz nāvei, un tas �ķita sapro�tami. Pastiju arī viņa dzīves laikā nevarēja saukt par pie�vilcīgu, bet miris, ar asinīm notraipītu, appluku�u �aketi viņ� izskatījās vienkār�i pretīgs.

Varbūt bija labi, ka Alcksai to nācās redzēt. Varbūt tas mazinās viņas dedzību, rakņājoties pa noslēpumiem, gar kuriem viņai nav nekādas daļas. Varbūt Pastija �ausmīgais gals būs Aleksu nobiedējis, un viņa atteiksies no nodoma izmeklēt Selīnas slepkavību. Varbūt viņa aizbrauks no Perselas un nekad vairs te neatgriezīsies.

�ai domai būtu vajadzējis Rīdu uzmundrināt, tomēr ta nenotika. Viņ� saskaitās vēl vairāk gan uz Aleksu, gan pats uz sevi.

Skūpstīt Aleksu tā no viņa puses bija liela muļķība. Rids bija ļāvis Alcksai viņu izprovocēt. Viņ� bija ļāvis va�ļu dusmām! Rīdām nebija izdevies sevi apvaldīt. Tas gan bija pārāk vāj� attaisnojums, lai spētu nomierināt viņa sirdsapziņu. Bet notiku�o vērst par nebiju�u vairs vairs ne�varēja. Pa�a neapdomīgā rīcība bija Rīdu nobiedējusi. Aleksa lika viņam aizmirst par veselo saprātu. Līdz �im tas bija izdevies tikai vienam cilvēkam Selīnai.

Rids netika gudrs, ka tai mazajai, gudrajai vcllatai iz�devās izvilināt no viņa atzī�anos par to skūpstu. Viņ� �o epizodi jau sen bija aizmirsis, bet piepe�i tā tik dzīvi at�griezās viņa domās.

Rids atcerējās karsto septembra dienu. Selīna neatnā�ca uz skolu, un viņ� devās noskaidrot, kas noticis. Veca�jam, loga ierīkotajam gaisa kondicionētājam diez ka ne�veicās atvēsināt svelmes piekarsēto Merlas namiņu. Vienī�gā at�ķirība bija ta, ka āra gaiss bija karsts un sauss, bet iek�ā karsts un mitrs.

Selīna neizturējās tā, kā parasti. No viņas strāvoja dzi�ļa nomāktība it kā pirmais sievietības apliecinājums bu�lu laupījis viņas meitenīgo dzīvīgumu. Selīnas acis no rau�dā�anas bija aiztūku�as. Rīds satraucās, domāja, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Kad Seima pastāstīja par menstruāci ju, Rīds sajuta tā�du atvieglojumu, ka viņam gribējās smieties. Viņ� tomēr to nedarīja. Selīnas drūmā sejas izteiksme brīdināja, ka jebkura jautrības izpausme būtu nevietā. Rīds aplika viņai rokas ap pleciem, maigi apskāva, glāstīja Selīnas matus un apgalvoja, ka tas, kas ar meiteni noticis, ir brīni�ķīgi, ne�vis apkaunojo�i. Tiecoties pēc mierinājuma, Selīna apvija rokas viņam ap vidu un berzēja seju pret Rīda atslēgas kaulu.

Ilgu laiku viņi stāvēja, piekļāvu�ies viens otram, kā parasti, kad abiem �ķita, ka nonāku�i konfliktā ar visu ap�kārtējo pasauli. Bet Rīds sajuta nepiecie�amību pie�ķirt notiku�ajam svinīgāku nokrāsu, iezīmēt Selīnas atvadī�a�nos no bērnības ar kaut ko būtisku.

Vispirms viņ� noskūpstīja Selīnas vaigu. No asarām tas bija kļuvis mikls un sāļ�. Rīda lūpas slīdēja zemāk. Pēk�ņi Selīna aizturēja elpu, viņa neelpoja līdz pat brīdim, kad Rīda lūpas stingri apklāja viņas muti. Tas bija dedzīgs un vienlaikus nevainīgs skūpsts.

Viņ� jau bija skūpstījis citas meitenes, lai�ot darbā mēli. Māsām Geilām bija diezgan liela pieredze, skūpsto�ties fran�u stilā, un viņas, aizrautīgi dalījās'savā prasmē ar Rīdu. Vismaz reizi nedēļā viņ� tikās ar visām trim Geilām pamesta kara veterānu sporta zālē un pēc kārtas skūpstīja meitenes, �amdīdams viņu krūtis un bāzdams roku elastī�gajās kokvilnas biksītēs, lai sataustītu matu kum�ķī�us pa�vēderē. Geilas savā starpa strīdējās, kura pirmā atpogās viņam bikses, lai sniegtu apmierinājumu.

�ie neķītrie, pec sviedriem smakojo�ie piedzīvojumi padarīja kaut cik cie�amāku Rīda dzīvi kopā ar tēvu. Tas arī bija vienīgais noslēpums, ko viņ� neatklāja Selīnai. Ja Selīna būtu zinājusi, ko Rīds dara ar māsām Geilām, viņu tas varbūt mulsinātu. Un tas varēja Sclīnu arī sadusmot. Lai būtu kā būdams, bija labāk, ka viņa neko nezināja nedz par nolādēto kara veterānu sporta zāli, nedz par to, ko Rīds tur darīja.

Bet, sajutis zem savām lūpām Selīnas lūpas un saklau�sījis, kā viņai aizraujas elpa, Rīds vēlējās noskūpstīt viņu pa īstam ar tīkamo, uzbudino�o un aizliegto paņēmienu. Viņ� nespēja pretoties kārdinājumam, fiziskā dziņa bija ņēmusi virsroku pār saprātu.

Saudzīgi pieskāries Selīnas lūpām ar mēles galiņu, Rīds tās papleta. Sirdij dauzoties un asinīm kūsājot, viņ� piekļāva meiteni sev cie�āk klāt un iestūma mēli viņas mutē. Selīna viņu neatgrūda, un Rīds pārlaida mēli viņas mutes iek�pusei. Viņa saspieda Rīda vidukli. Selīnas ma�zās, stingrās krūtis dedzināja Rīdu ka kvēlojo�as ogles.

Dieviņ tētīt, viņ� domāja, ka no svētlaimes nomirs. Rīdu pārņēma bezgalīga labsajūta. �is piedzīvojums satri�cināja viņa vientuļo dvēseli līdz pa�iem pamatiem. Rīda augums bija vulkāniskas enerģijas caurstrāvots. Viņ� vēlē�jās, kaut nekad nebeigtu skūpstīt Selinu Greiemu. Bet vī�ri�ķās dziņas pārāk nevaldāmi sāka prasīt savu tiesu, viņ� meiteni atstūma un sāka murmināt atvaino�anos.

Selīna vairākas sekundes raudzījās Rīdāj bez elpas un pla�i ieplestām acīm, tad atkal metās viņam pie krūtīm, apvi�jusi rokas ap pui�a kaklu, un sacīja, ka viņai paticis, kā Rīds viņu skūpstījis. Selīna mīlēja Rīdu. Rīds mīlēja Selīnu. Kādu�dien viņi apprecēsies, un nekas viņus nespēs �ķirt. Nemū�am.

Gurdi izberzējis acis, �erifs atgriezās pie rakstāmgalda un smagi apsēdās �īksto�ajā krēslā. Uzjundīdama atmiņas, no kurām Rīds visus �os gadus bija cītīgi vairījies, Aleksa bija aizdevusi viņam dusmas. Ar skūpstu Rīds gribēja vi�ņu aizvainot un sodīt.

Bet, sasodīts, viņ� nedomāja, ka skūpsts viņam pa�am sagādās tādu baudu, ka�oks, mīksts vilnas adījums un silta āda tādu Rīds bija sajutis Aleksu. Viņ� nebija gaidī�jis, ka viņas mute būs tik nolādēti salda. �o saldmi Rīds vēl aizvien juta uz savas mēles. Un kā gan viņ� varēja zi�nāt, ka Aleksas krūtis izrādīsies tik pilnīgas un mīkstas?

Pie velna, pa�a augums bijā Rīdu pievīlis vīrietība ierunājās lajā pa�ā brīdī, kad viņ� piekļāva sev Selīnas meitu. Un tik noturīga un stingra tā nekad nebija bijusi pat, kaitējoties ar Geilu skuķēm. Sasodīts, tā joprojām ne�bija atslābusi.

Tas bija tikai viens no iemesliem, kāpēc impulsīvais apskāviens aizdeva Rīdām'dusmas. Viņ� vienlīdz neganti dusmojās kā uz Aleksu, tā uz sevi. Aleksa Geitere,'sievie�te, ko Rīds vakar bija skūpstījis kā neprātīgs, atļāvās apsū�dzēt viņu divās slepkavībās Selīnas un Pastija. Pat ja vi�ņai neizdotos �īs apsūdzības izvirzīt oficiāli, Aleksa varēja sabojāt visus Rīda nākotnes plānus.

Viņ� bija lik tuvu savu sapņu īsteno�anai. Viņ� jau gandrīz bija sasniedzis mērķi, kura dēļ visu mū�u nācās smagi strādāt. Viņa to visu varēja sagraut. Viņai pat nebija jānorāda tie�i uz Rīdu. Pietiktu ar to, ka viņa apsūdzētu jebkuru no viņiem trim, un Rīda laimes putns izrautos vi�ņam no rokām, pirms viņ� to pagūtu kārtīgi satvert. Par to Rīds butu varējis Aleksu no�ņaugt.

Bet, kad viņ� iedomājās, ka atkal pieskaras Aleksai, iztēlotās kustības nebūt neatgādināja �ņaug�anu.

-�� Viņi sacīja, ka jūs esot �eit.

-� Vai viņi jums arī nepasacīja, ka pēc da�ām minūtēm man jābūt tiesā un ka esmu pārāk aizņemts, lai ar kādu ru�nātu?

Aleksa ienāca Rīda kabinetā un aizvēra durvis.

-� Jā, viņi par to ieminējās.

-�� Un kas tad liek jums domāt, ka jūs varētu būt izņē�mums?

-� Es domāju, ka jūs gribēsiet mani iztaujāt par to vīru, kas tika nogalināts.

-��� Patiesību sakot, jūs neesat aizdomās turamā. Jūs vienkār�i neīstajā laikā atradāties neīstajā vietā tas jums ir tāds nelāgs ieradums.

-�� Tātad jūs nedomājat, ka man ir kāds sakars ar �o slepkavību?

-� Es ne, bet acīmredzot jūs gan.

Uzstutējis kājas uz rakstāmgalda stūra un aizlicis ro�kas aiz pakau�a, viņ� teica:

-� Nu ko, paklausīsimies, kas jums sakāms.

-�� Domāju, ka jūs to jau zināt. Pastijs Haikems redzē�ja, kā tiek nogalināta Selīna.

-� Kā jūs to zināt? ,

-� Viņ� man to pateica pa telefonu.

-�� Viņ� bija leģendārs melis. Vaicājiet, kam gribat.

-�� Es viņam noticēju. Izklausījās, ka viņ� ir ļoti sa�traukts un briesmīgi nobijies. Mēs norunājām tik�anos Pē�dējā iespējā, bet, pamanījis, ka jūs man sekojat, Pastijs tur neieradās.

-�� Un tāpēc jus mani uzskatāt par Selīnas slepkavu?

-�� Vai arī par slepkavas slēpēju.

-�� Ļaujiet man jums paskaidrot, kas jūsu teorijā ir ap�lams.

Rīds nolaida kājas uz grīdas.

-�� Pirms da�ām dienām Engess atlaida Pastiju no dar�ba. Haikems uzsāka atriebības gājienu �ķiet, ka tā ir jums labi pazīstama nodarbo�anās, juristes jaunkundz.

217

V

Viņ� sadomāja blēņu stāstu, kam jūs tūlīt bijāt gatava noti�cēt, jo līdz pat �im brīdim jūsu izmeklē�anas darbības nav devu�as nevienu konkrētu pierādījumu. Jūs domājat, ka abas slepkavības ir sava starpā saistītas? Tā ir kļūda, viņ� turpināja. Padomājiet pati. Vakardienas slepkavības paņēmiens ir pavisam cits. Tas nemaz nelīdzinās Selīnas nogalinā�anai. Zellis, kas licis Pastija rīklei plati smaidīt, to izdarīja tāpēc, ka Haikems drātēja viņa sievu, kamēr viņ� pats strādāja kālija rūpnīcā netālu no Karlsbādes. Mes jau esam izplatīju�i paziņojumu, ka viņ� tiek meklēts.

Tas izklausījās tik ticami, ka Aleksa sarāvās zem Rīda tie�ā skatiena.

-�� Vai nav iespējams, ka �is ran�o strādnieks tomēr re�dzēja, kā tiek noslepkavota mana māte? Bailēs no atmak�sas viņ� līdz pat �im laikam bija cietis klusu, bet varbūt neko nestāstīja vienkār�i tāpēc, ka neviens viņu kārtīgi ne�bija nopratinājis. Tas, ko Pasiijs Haikems zināja, maksāja viņam dzīvību viņ� bija jānovāc, iekams pagūs nosaukt slepkavas vārdu. Es labprātāk ticu �ādai versijai.

-�� Kā jums tīk. Tikai terējiet �im nolūkam pati savu laiku, nevis manējo.

Rīds jau gribēja piecelties, bet viņa teica:

-� Tas vēl nav viss.

Samierinājies Rīds atkal atspiedās pret krēsla atzveltni.

Aleksa izņēma no rokassomiņas aploksni un pasnie�dza to Rīdām.

-� Tā pienāca ar �īrīta pastu. Vēstule bija nosūtīta man uz moteli.

Rīds ātri pārlaida acis vēstules tekstam un atdeva to atpakaļ Aleksai. Viņa pārsteigti uzlūkoja Rīdu.

-��� Neliekas, ka jūs �ī vēstule īpa�i satrauktu, �erif Lembert.

-�� Esmu to jau lasījis.

-�� Ko? Kad?

-� Aizvakar, ja pareizi atceros.

-�� Un jūs ļāvāt viņiem to nosūtīt?

-�� Kāpēc ne? Tajā nav nekā piedauzīga. Tā atbilst vi�sām pasta izvirzītajām prasībām, uz tās ir uzlīmēts pietie�kams daudzums pastmarku. Cik varu spriest, nosūtot �o vēstuli, nekādas nelikumības nav pastrādātas, juristes jaunkundz.

Aleksa vēlējās pārliekties pār rakstāmgaldu un iesist pa �erifa smaido�o seju, kurā atspoguļojās ļauns prieks. Tieksme iepliķēt Rīdu bija tik spēcīga, ka viņai nācās sa��ņaugt plaukstu dūrē, lai sevi apvaldītu.

-�� Vai tad jūs neprotat lasīt starp rindiņām? Ļaudis, kas parakstīju�i �o vēstuli, visi�

Viņa apklusa, lai saskaitītu parakstus.

-�� � visi �etrpadsmit, viņi draud padzīt mani no pilsē�tas.

-�� Tas noteikti tā nav, Geiteres jaunkundz, viņ� iebil�da, tēlodams �oku. Jums vienkār�i uznākusi vajā�anas mānija, dro�i vien tāpēc, ka redzējāt nogalināto Pastiju. Vēstulē tikai uzsvērts tas, ko es jums saku visu laiku. Engess un Juniors Mintoni �ai pilsētai nozīmē ļoti daudz. Un viņu iecerētā zirgu skrie�anās sacīk�u trase tāpat. Cilvēku uzmanība tiek ātri vien piesaistīta, ja apdraudēti ir viņu bankas rēķini. Tas ļaudis tracina daudz vairāk, nekā spē�riens pa pakaļu. Jūsu rīcība apdraud ievērojamus ieguldī�jumus, kas būtu vērsti uz pilsētas labklājības cel�anu. Vai tad jūs sagaidāt, ka pilsoņi stāvēs un noskatīsies, kā viņu sapņi tiek aizskaloti renstelē, lai jūs varētu apmierināt sa�vu atriebības kāri?

-�� Es neīstenoju personisku atriebību. Veicu pamatotu

izmeklē�anu, ko būtu vajadzējis izdarit jau pirms dau�dziem gadiem, lai labotu pieļautās kļūdas un nelikumības.

-Aiztaupiet man tamlīdzīgas tirādes.

-�� �o izmeklē�anu sankcionējis Trevisas grāfistes ap�gabala prokurors.

Pārlaidis Aleksai aizvainojo�u skatienu, viņ� novilka:

-�� Un ko jus viņam par to piesolījāt?

-�� Tas nu gan ir vareni. Un ļoti profesionāli, �erif. Kad jums pietrūkst argumentu, jūs sākat ap�audīt mani ar sek�suālu apvainojumu bultām.

Viņa ar asu, niknu kustību iestūma vēstuli atpakaļ ap�loksnē un ielika to somiņā, skaļi noklik�ķinot aizdares slē�dzi.

-�� Man nav jums jāpaskaidro manas rīcības iemes�li, Aleksa paziņoja. Viens jums ir jāsaprot es neat�kāp�os, iekams netik�u skaidrībā, kas noslepkavojis ma�nu māti.

-�� Nu, ko būdams jusu vieta, es nebaidītos, ka ar ma�ni varētu fiziski izrēķināties, garlaikoti sacīja Rīds. Ka jau es paskaidroju, Pastija nogalinā�anai nav nekāda saka�ra ar jums. Tie ļaudis, kas parakstīju�i �o vēstuli, ir mūsu sabiedrības pīlāri baņķieri, darījumu cilvēki, da�ādu no�zaru profesionāļi. Diez vai viņus var iedomāties uzbrūkam jums kādā tum�ā alejā. Tomēr es jums ieteiktu nepakļaut sevi riskam, kā esat to darījusi divus pēdējos vakarus, viņ� turpināja. Ja jums nepiecie�amas satrauco�as izjū�tas, varu ieteikt pāris pui�us, kas apmierinātu jūsu vēlmes.

Viņa gausi un nicino�i izpūta elpu.

-�� Vai jūs jūtat riebumu pret visām sievietēm juristēm, vai arī jūsu nepatika ir vērsta tie�i pret mani?

-� Tie�i pret jums.

Viņa vaļsirdība bi ja aizvainojo�a. Aleksa izjuta kārdi-

/

nājurnu atgādināt Rīdām, ka viņa iepriek�ējās dienas skūpstā gan nepatika nav izpaudusies, tomēr viņa savaldī�jās. Aleksai negribējās atgādināt viņam notiku�o. Viņa ce�rēja, ka ari pa�ai izdosies �o epizodi aizmirst, izlikties, ka nekas tamlīdzīgs nekad nav bijis, bet pagaidām Aleksa to vēl nespēja. Rīda skūpsts bija varmācīgi un neatgriezenis�ki mainījis viņas izjūtas.

Nē, viņa nespēja to aizmirst. Labākais, uz ko Aleksa varēja cerēt, bija iemācīties tikt galā ar �im atmiņām un neremdināmajām alkām, kas viņā bija pamodinātas.

Rīda atzī�anās Aleksu dziļi aizvainoja. Viņa dzirdēja pali sevi vaicājam:

-�� Kāpēc es jums nepatiku?

-� Tāpēc, ka jus esat cilvēks, kas jaucas cilu darī�anās. Un tādus cilvēkus es nevaru ciest.

-� �īs ir manus darī�anas.

-�� Kā tas iespējams? Kad Seima tika nogalināta, jūs vēl �urājāt autiņos, Rlds iesaucās.

-� Priecājos, ka jūs par to ierunājāties. Tā kā es tolaik biju tikai divus mēne�us veca, kas gan manai mātei tai va-

� karā bija darāms ran�o?

Viņ� ātri noslēpa apmulsumu, ko izraisīja Aleksas jau�tājums.

-�� Esmu aizmirsis. Klausieties, man nu ir laiks�

-� �aubos, vai jūs kādreiz kaut ko aizmirstat, Rld Lembcrt, lai kā ari jūs izliktos, ka ar jums kaut kas tamlīdzīgs tomēr mēdz atgadīties. Ko viņa tur darīja? Ludzu, pastās�tiet man.

Viņ� piecēlās. Aleksa ari.

-Juniors bija uzaicinājis viņu vakariņās, tas ari viss.

-�� Vai vakariņas tika rīkotas, lai atzīmētu kādu īpa�u notikumu?

-� Pavaicājiet to viņam.

-�� Es vaicāju jums. Kam par godu tika rīkotas vakari�ņas? Un nestāstiet man, ka esat to aizmirsis.

-� Varbūt viņam bija Selīnas �ēl.

-� �ēl? Kāpēc?

-� Tāpēc, ka bērna dēj viņa bija piesaistīta mājai. Selīnai tolaik nebija nekādas sabiedriskās dzīves. Un viņai ta��u bi ja tikai astoņpadsmit gadu.

Pagājis Aleksai garām, Rīds devās uz durvīm.

Aleksu viņa atbilde neapmierināja. Tā bija pārāk vis�pārīga. Viņa satvēra Rīdu aiz rokas un piespieda pagriez�ties.

-�� Vai arī jūs tovakar piedalījāties Juniora rīkotajās va�kariņās?

-� Jā, es tur biju.

Viņ� ar asu kustību atbrīvoja savu roku.

-� Visu vakaru?

-� Aizgāju, pirms tika pasniegts deserts.

-� Kāpēc?

-�� Man negar�o ķir�u pīrāgs.

Aleksa izmisīgi novaidējās.

-� Atbildiet man, Rid. Kāpēc jūs aizgājāt?

-� Man bija norunāts randiņ�.

-� Ar ko? Vai viņa joprojām dzīvo �ajā pilsētā?

-� Pie velna, kāda tam nozīme?

-� Viņa ir jūsu alibi. Es gribētu ar viņu aprunāties.

-� Aizmirstiet to. Es neiesaistī�u viņu �ajā lietā.

-� Varbūt jums tomēr nāksies to darīt, vai arī būs jāaiz�bildinās ar Konstitūcijas piekto labojumu [1] .

-�� Vai jūs reiz liksieties mierā? Rīds caur sakostiem zobiem vaicāja.

-�� Nekad. Vai jus tovakar atgriezāties ran�o?

-Nē.

-�� Pat ne tādēļ, lai pārgulētu tur nakti?

-�� Es jums jau teicu man bija randiņ�.

Viņ� pieliecās tik tuvu Alcksas sejai, ka viņa sajuta uz lūpām Rīda elpu.

-�� Un mana draudzene bija visai karstasinīga.

Izteiksmīgi palocījis galvu, lai uzsvērtu minēto ap�stākli, viņ� pagriezās un devās prom.

-�� Man jābūt tiesā. Kad iziesiet no kabineta, aizveriet durvis, labi?

-�� Geiteres jaunkundz?

-Jā?

Aleksa tobrīd nebūt neilgojās pēc sabiedrības. Pēdējā saķer�anās ar Rīdu bija izsmēlusi viņas dvēseles spēkus. Kop� iepriek�ējā vakara viņas nervi bija saspringti. Nedz Rīda sniegtais Haikema nāves apstākļu skaidrojums, nedz Aleksas pa�as veselais saprāts nebija viņu pārliecinājis, ka viņai nedraud briesmas.

Tāpēc, izdzirdusi kādu klauvējam pie moteļa istabas durvīm, Aleksa tām piesardzīgi tuvojās un palūkojās dur�vju �actiņā�. Otrpus durvīm stāvēja savāds, bet acīm re�dzami nekaitīgs pāris. Viņa atvēra durvis un nogaido�i raudzījās atnācējos.

Piepe�i vīrietis pastiepa pret Aleksu roku. Viņa satrū�kās un atlēca atpakaļ.

-� Viņa svētība Ferguss Plamets.

Juzdamās ārkārtīgi muļķīgi, Aleksa sarokojās ar viņa svētību.

-�� Vai es jūs nobiedēju? �ausmīgi atvainojos. Tāds ne�bija mans nolūks.

Viņa svētības manieres bija tik godbijīgas un balss to�nis tik līdzjūtīgs, ka Aleksai uzreiz bija skaidrs no viņa nekas draudīgs nav sagaidāms. Viņ� bija kalsns, gandrīz trausls un īsāks par vidusmēru, bet turējās ļoti taisni. Revercndam piemita glu�i vai militāra stāja. Viņa melnais uzvalks �ur tur spīdēja un bija gadalaikam neatbilsto�s. Mēteļa viņa svētībai nebija un cepures arī ne. Viņa tum�ie, viļņainie mati likās mazliet garāki, nekā to prasīja pa�reizējā mode. Bija dīvaini redzēt vīrieti bez cepures vi�dē, kur katrs vīrie�u kārtas pārstāvis jau no divpadsmit ga�du vēsuma nēsā vai nu kovbojcepuri vai naģeni.

-� Tā ir mana sieva Vanda.

-� Esiet sveicināta, viņa svētības Plameta kundze..

Plameta kundze bija liela auguma sieviete ar ra�enām

krūtīm, kuru iespaidīgos apmērus viņa centās noslēpt, val�kājot vaļīgu olīvkrāsas svīteri. Viņas mati uz pakau�a bija saņemti mezglā, un galvu viņa turēja lēnprātīgi nodurtu. Viņas vīrs izturējās pret viņu tikpat bezpersoniski, kā būtu varējis izturēties pret līdzās eso�u laternas stabu.

-� Kā jūs zināt manu vārdu? jautāja Aleksa, ziņkārīgi uzlūkodama laulāto pāri.

-�� To zina visi, viegli pasmaidījis, atbildēja Pla�mets. Pilsētā pārjums vien runā.

Mācītājam padusē bija Bībele. Aleksa nevarēja iedo�māties, ko garīdznieks no viņas vēlas, varbūt-viņ� vervē jaunas avis savam ganāmpulkam?

-�� Nojau�u, ka jūs nevarat saprast, kāpēc esmu pie

jums ieradies, Plamets sacīja, pareizi iztulkojis Aleksas apmulsu�o sejas izteiksmi.

-�� Godīgi sakot, tā tas patie�ām ir. Vai nevēlaties ie�nākt?

Viņi ienāca istabā. Plameta kundze jutās ļoti neveikli un lāgā nezināja, kur apsēsties, līdz beidzot virs viņai no�rādīja uz gultas stūri. Viņ� pats apsēdās uz vienīgā krēsla. Aleksa apsēdās uz gultas malas, bet pietiekami tālu no Plameta kundzes, lai viņas abas varētu justies ērti.

Mācītājs skatījās apkārt. �ķita, ka viņ� nebūt nestei�dzas atklāt savas iera�anās iemeslu. Beidzot Aleksa maz�liet nepacietīgi vaicāja:

-� Ar ko varu jums palīdzēt?

Aizvēris acis, viņ� pacēla roku pret debesīm un svētīja Aleksu.

-� Lai Debesu svētība bagātīgi lejas pār �o Dieva mīļo, to meitu, skanēja mācītāja dziļi modulētā, vibrējo�ā balss.

Viņ� sāka skaļi un dedzīgi skaitīt lūg�anu. Aleksai tra�koti nāca smiekli. Merla Greiema bija gādājusi, lai meite�ne izaugtu par krietnu protestanti. Viņas regulāri gāja uz baznīcu. Lai gan Aleksas ticība bija stipra, viņa tomēr ne�kad nespeja samierināties ar fundamentālistu dogmām, pie kurām pieturējās viņas vecmāmiņa.

-�� Lūdzu, jūsu svētība Plamet, Aleksa viņu pārtrau�ca, kad lūg�ana sāka ieilgt, esmu aizvadījusi garu un grūtu dienu. Vai mēs nevarētu sākt runāt par jūsu apcie�mojuma mērķi?

Mācītājs izskatījās diezgan sapīcis par �o iejauk�anos, bet atbildēja balsī, kam piemita noslēpumainības aura:

-��

225

Es varu jums palīdzēt izmeklēt lietu, kas saistīta ar Min toņu uzņēmumiem.

Viņa apmulsa. Aleksa nebija gaidījusi, ka mācītāja ap�meklējums varētu būt saistīts ar izmeklē�anas gaitu. Viņa tomēr atgādināja sev, ka nedrīkst noniecināt nevienu palī�dzību, kas viņai tiek piedāvāta, lai gan bija noskaņota vi�sai skeptiski. Kādus dziļi noglabātus, tum�us noslēpumus par Selīnu, Rīdu Lembertu vai Mintoniem gan varēja zināt �is dīvainais vīrelis? Protams, mācītājiem ļaudis palaikam uzticējās, bet Aleksa no pieredzes zināja, ka profesionālā ētika liedz viņiem,uzticēto atklāt. Garīdznieki nelokāmi ievēroja ziņu neizpau�anas likumu un nodeva tas atklātī�bai tikai galējās situācijās, ja bija apdraudēta kāda cilvēka dzīvība.

Nelikās pārāk ticami, ka Engess vai Juniors būtu ļāvu��i mazajam, pelei līdzīgajam garīdzniekam ielūkoties viņu dvēseles dzīlēs. Sprie�ot pēc mācītāja ārējā izskata, viņa ietekme uz Visuaugsto nekāda lielā nebija. Jau pati doma, ka Rīds Lemberts varētu no�ēlot grēkus, �ķita muļķīga.

Viņa atsaucās ar profesionālu vienaldzību, par ko Gregs Hārpers Aleksu neap�aubāmi būtu uzslavējis:

-�� Ak, patiesi? Un kā jūs to varētu darīt? Vai pazināt manu māti?

-� Diem�ēl ne. Bet es. vienalga, varu sekmēt jūsu veik�lo izmeklē�anu. Mēs es un mana svēto brālība uzska�tām, ka jūs darbojaties mūsu interesēs. Un mūsu intereses ir Dieva intereses.

-� P-paldies, Aleksa izstomīja, cerēdama, ka tā ir pa�reizā atbilde.

Tāda tā acīmredzot bija, jo izpelnījās klusu �āmen� no Plameta kundzes, kas visu laiku bija nedzirdami lūgusi Dievu.

-� Jūsu svētība Plamet, Aleksa nedro�i ieteicās, ne�esmu pārliecināta, ka jūs saprotat manus nolūkus. Esmu ieradusies apgabala prokurora uzdevumā, lai�

-�� Tas Kungs izmanto cilvēkus savas dievi�ķās gribas piepildī�anai.

-�� � lai izmeklētu savas mātes slepkavību, kas tika izda�rīta �eit, Perselas pilsētā, pirms divdesmit pieciem gadiem.

-�� Lai slavēts Dievs� tātad �ī netaisnību� drīz tiks vērsta uz kibu\

Viņ� kratīja pret debesīm paceltās dūres.

Aleksa bija apjukusi. Viņa nervozi iesmējās.

-�� Jā, es arī tā ceru. Bet es joprojām nesaprotu, kāds manis veiktajai izmeklē�anai ir sakars ar jums un jūsu draudzi. Vai jūsu rīcībā ir kādas slepenas ziņas par izdarīto noziegumu?

-�� Ak, tādas man ir gan, Gciteres jaunkundz, Plamets spiedza, � jā, tādas man ir, tā ka mēs varēsim sekmēt Die�va iecerēto darbu un sodīt netaisnos.

-�� Netaisnos?

-�� Grēciniekus! viņ� dedzīgi iesaucās. Tos, kas grib samaitāt �o pilsētu un visus �eit dzīvojo�os nevainīgos Dieva bērnus. Viņi grib uzcelt sātana rotai laukumu, pie�pildīt mūsu bērnu �ķīstās asinis ar narkotikām, viņu kristāltīrās mutes ar smirdīgu alkoholu, viņu auglīgos, bet vēl nenobriedu�os prātus ar miesaskārīgām iedomām.

Aleksa ar acs kaktiņu pa�ķielēja uz Plameta kundzes pusi. Viņa sēdēja, galvu noliekusi, rokas ar kopā saliktām plaukstām novietojusi klēpī, bet viņas ceļi un potītes bija tik tikli saspiesti kopā, ka �ķita tie ir salīmēti.

-�� Vai jūs runājat par Pcrseldaunsu? Aleksa piesar�dzīgi vaicāja.

Kā jau viņa bija baidījusies, pats �īs vietas nosaukums izraisīja evaņģēlisku dusmu izvirdumu. No mācītāja mu�tes bezgalīgā straumē plūda lāsti. Aleksa pacietīgi noklau�sījās sprediķi par azartspēļu un zirgu skrie�anās sacīk�u ļaunumiem un citām Dievam netīkamām parādībām, kas esot ar to saistītas, bet, kad Plamcts sāka viņai uzspiest misionāres lomu, apgalvojot, ka Aleksa ieradusies Perselā, lai uzvarētu sātana dēlus, viņa uzskatīja par vajadzīgu kaismīgo sprediķotāju pārtraukt.

-� Jūsu svētība Plamet, lūdzu�

Pēc vairākiem mēģinājumiem apturēt mācītāja runas plūdus viņ� beidzot apklusa un neizteiksmīgu skatienu uz�lūkoja Aleksu. Viņa uztraukti aplaizīja lūpas. Aleksai ne�gribējās mācītāju aizvainot, tomēr viņa vēlējās reizi par visām reizēm ieviest �ai lietā skaidrību.

-�� Man nav nekāda sakara ar to, vai Mintoniem tiks vai neliks pie�ķirta azartspēļu licence. Patiesību sakot, Azart�spēļu lielu komisi ja jau ir iz�ķīrusies viņiem par labu. At�licis vairs tikai nokārtot formalitātes.

-�� Bet Mintoni ir pakļauti izmeklē�anai sakarā ar slep�kavību.

Rūpīgi izvēlēdamās vārdus un izvairīdamās pieminēt tie�i Mintonus, viņa teica:

-�� Ja manu izmeklē�anas darbību dēļ tiks savākti pie�tiekami pierādījumi vai atklāts iespējamais nozieguma iz�darī�anas motīvs, �o lietu varēs nodot zvērināto tiesai, ku�ras kompetencē būs pasludināt spriedumu. Lai būtu ka bū�dams, personas, kas ir �ajā lietā iesaistītas, saskaņā ar mū�su konstitūciju uzskatāmas par nevainīgām, kamēr nav pierādīts pretējais.

Viņa pacēla roku, lai atvairītu Plameta iejauk�anos.

-Ludzu, ļaujiet man pabeigl. Iecerētās zirgu skrie�a�nās sacīk�u trases likteni pēc manis veiktās izmeklē�anas pabeig�anas izlems Azartspēļu lietu komisija. Es nekādi nevaru ietekmēt las lēmumu pie�ķirt vai nepie�ķirt kādam azartspēļu licenci. Patiesībā tā ir vistīrākā sagadī�anās, ka

Mintoni liesi saistīti ar abām �īm lietām vienlaikus. Es at�jaunoju izmeklē�anu savas mātes slepkavības lieta tāpēc, ka, būdama prokurore, nebiju apmierināta ar iepriek� iz�darītās izmeklē�anas rezultātiem un uzskatīju, ka ir nepie�cie�ama lietas apstākļu papildu izpēte. Man nav nekāda personiska naida nedz pret �o pilsētu, nedz pret kādu no tās iedzīvotājiem.

Plamets no vēlē�anās izteikties plīsa vai pu�u, tāpēc Aleksa ļāva viņam runāt.

-�� Jūs ta�u negribat, lai Perselā tiktu ieviestas azart�spēles, vai ne? Vai tad jūs neesat pret �o sātana ieroci, kas atrauj ēdienu bērnu mutēm, izposta laulības un pagrū� vā�jos uz nolādēta ceļa, kas ved uz elli?

-�� Par maniem uzskatiem jums nav nekādas daļas, Plamet.

Aleksa piecēlās. Viņa jutās nogurusi, un mācītājs nu�dien bija gatavais plānprātiņ�. Aleksa jau tā bija veltījusi viņam vairāk laika, nekā viņ� bija pelnījis.

-�� Man jālūdz jūs un Plameta kundzi tagad iet prom.

Viņ� nebija nekāds izglītotais baznīcas kalps, kas, iz�pētījis kadu konkrētu tematu, spētu daiļrunīgi aizstāvēt sa�vu viedokli. Abas puses, kas cīnījās par vai pret zirgu skrie�anās sacīk�u trasi Perselā, operēja ar vienlīdz pama�totiem argumentiem. Lai būtu ka būdams, Aleksai patie��ām bija glu�i vienalga, vai Perselas iedzīvotāji nodosies azartspēlēm, vai ne.

-�� Mēs nepadosimies, Plamets teica, sekodams viņai uz durvīm. Mēs esam gatavi nest jebkuru upuri, lai pie�pildītu Dieva gribu.

-�� Dieva gribu ? Ja Dievam labpatiks liegt Mintoniem azartspēļu licenci, jūs ta�u nespēsiet to nedz veicināt, nedz traucēt, vai ne?

Ar loģiku iedzīt mācītāju strupceļā nevarēja.

-�� Dievs izmanto mūs, lai darītu savu darbu. Viņ� iz�manto arī jūs, kaut jūs pali to varbūt nemaz nezināt.

Viņa acīs uzliesmoja fanātiska uguns. To redzot, AIek�ai uzmetās zosāda.

-Jūs esat atbilde uz mūsu lūg�anām. Ak, jā, Geiteres jaunkundz, atbilde uz lūg�anam. Griezieties pie mums. Dievs jūs ir svaidījis, un mēs esam jūsu padevīgie kalpi, kas jebkurā brīdī gatavi .sniegt jums palīdzību.

-� Es ņem�u to vērā. Uz redzē�anos.

Reverenda Plameta teoloģiskie uzskati bija izkropļoti. Aleksai tic uzdzina �ermuļus. Viņa nespēja vien sagaidīt, kad varēs aizvērt aiz Plametu pāra durvis. Tiklīdz Aleksa to bija izdarījusi, iezvanījās telefons.

-�� Ko jūs teiktu par �ādu priek�likumu vispirms pus�dienas, tad dejas? bez liekiem ievadvārdiem vaicāja Ju�niors Mintons.

-�� Pasakains priek�likums.

-�� Tā nav pasaka, tā ir īstenība. Jums atliek tikai sacīt: �ja�.

-� Jūs aicināt mani pusdienās un uz dejām ?

-��� Perselas Jā�anas un �au�anas klubs rīko ikmēne�a svinības. Lūdzu, sakiet, ka nāksiet man līdzi. Pretējā gadī�jumā es tur sasodīti garlaiko�os.

Aleksa smējās.

-� Junior, es �aubos, vai jūs kādreiz garlaikojaties. īpa��i sievie�u sabiedrībā. Vai tad viņas nepakļaujas jūsu vec�pui�a �armam?

-�� Gandrīz visas bez izņēmuma. Ja �ovakar nāksiet man līdzi, tas būs vēl viens pierādījums �ādam apgalvoju�mam.

-�� �ovakar?

-� Jā, �ovakar. Vai tad es jums to nepateicu? Piedodiet, ka biju tik neuzmanīgs.

-� Jūs runājat nopietni?

-�� Vai tad es varētu jokot .par kaut ko tik svarīgu ka Jā��anas un �au�anas kluba ikmēne�a sapulce?

-��� Protams, ka nevarētu. Atvainojiet manu viegl�prātību.

-� Ja nāksiet, jums taps piedots pilnīgi viss.

-Es nudien nevaru. Esmu pārgurusi. Vakarvakarā�

-�� Jā, es par to dzirdēju. Jēziņ, jūs laikam gan jutāties briesmīgi, kad atradāt Pastiju Haikemu tādā paskatā. Gri�bu jums palīdzēt atbrīvoties no domām par �o briesmīgo atgadījumu.

-�� Es augstu vērtēju jūsu rūpes, tomēr nevaru pieņemt jūsu ielūgumu.

-� Es atsakos pieņemt noraidījumu.

Runādama pa telefonu, viņa bija novilkusi kleitu un nu stāvēja vienā apak�veļā un zeķēs. Ar zodu piespiedusi klausuli plecam, Aleksa mēģināja uzvilkt rītatērpu. Mote�ļa saimniecības vadītāja, uzkopdama viņas istabu, vien�mēr izslēdza sildītāju. Katru vakaru Aleksa atgriezās ledusaukstā istabā.

Viņa paskatījās uz alkovu, kur bija pakarinātas viņas drēbes.

-� Es patie�ām nevaru, Junior.

-� Kāpēc?

-�� Visi mani greznie tērpi paliku�i Ostinā. Man nav, ko vilkt mugurā.

-Tādai sievietei kā jums gan nevajadzētu aizbildinā�ties ar tik nodrāztu kli�eju.

-� Diem�ēl tā nav aizbildinā�anās, bet īstenība.

-�� Visikdieni�ķākais no jūsu tērpiem būs �im gadīju�mam pilnīgi piemērots. Uzvelciet tos ādas svārkus, kuros redzēju jūs pirms pāris dienām. Tie bija satrieco�i.

Aleksai beidzot bija izdevies ievīstīties rītatērpā, ne�nometot zemē telefonu. Viņa apsēdās uz gultas malas un savilka cie�āk ap pleciem frotē audumu.

-�� Man tomēr jums jāatsaka.

-�� Kāpēc? Zinu, ka ir nepieklājīgi jums tā uzmākties, bet es netaisos pieklājības normu dēļ ļaut jums izvairīties, neminot nopietnu iemeslu.

-�� Es vienkār�i domāju, ka nebūtu labi, ja sabiedrībā mūs redzētu kopā.

-�� Tāpēc, ka jūs cerat mani visā drīzumā padarīt par Hantsvilas cietuma iemītnieku?

-Nē! .

-�� Kāpēc tad?

-�� Es negribu padarīt jūs par cietumnieku, ta�u krimi�nāllieta, ko es izmeklēju, jus esat viens no galvenajiem aizdomās turamajiem .

-�� Aleksa, jums ir bijis pietiekami daudz laika, lai iz�veidotu savu priek�statu par mani. Vai jūs patie�ām uzska�tāt, ka es būtu spējīgs izdarīt tik ne�ēlīgu slepkavību?

Viņa atcerējās, ka Rīds bija smējies, kad viņa ierunā�jās par Juniora iespējamo piedalī�anos karā. Viņ� bija slinks un dīkdienīgs, un viņam trūka godkāres. Me�onīgi dusmu izvirdumi ar Juniora tēlu nesaderējās.

-�� Nē, ta es nedomāju, Aleksa klusi atbildēja. Bet jūs joprojām esat aizdomās turamais. Mums abiem nenāks par labu, ja mūs redzēs saejamies.

-�� Man �is vārds patīk, viņ� noņurdēja. � Tajā ie�tverts kaut kāds grēcīgs un netīrs zemteksts. Lai nomieri�nātu jūsu satraukto prātu, varu apliecināt, ka publiski es nē ar vienu nesaejos. Tas ir, izņēmuma kārtā man pāris rei�u gan tā ir gadījies, kad biju jaunāks. Mēs ar Rīdu mē�dzām �

-� Lūdzu, Aleksa ievaidējās, es par to nekā negribu zināt.

-�� Labi, es aiztaupī�u jums �okējo�ākās detaļas, bet ti�kai ar vienu noteikumu.

-�� Kāds tas būtu?

-�� Sakiet, ka nāksiet �ovakar kopā ar mani. Atbrauk�u jums pakaļ septiņos.

-�� Es nevaru.

-�� Aleksa, Aleksa, viņ� traģiskā balsī izdvesa, ap�sveriet �ādu iespēju. Vakara gaitā es iedzer�u glāzīti, di�vas, varbūt vairāk. Sāk�u gremdēties atmiņās, kļū�u asa�raini sentimentāls un nepiesardzīgi vaļsirdīgs. Kad tas no�tiks, jūs būsiet man līdzās un to visu dzirdēsiet. Kas to lai zina, uz cik satrieco�u grēksūdzi esmu spējīgs, būdams ie�reibis. Uzskatiet �o vakaru par vienu vienīgu nopratinā�a�nu. Tas ta�u pieder pie jūsu darba iemidzināt aizdomās turamā modrību, vai ne? Jūs neatradīsieties savu pienāku�mu augstumos, ja neizmantosiet katru iespēju noskaidrot patiesību. Kā gan jūs drīkstat savtīgi vaļoties savā grezna�jā Rietumnieka numurā, ja aizdomās turamais tajā pa�ā laika sameties kulsta mēli Jā�anas un �au�anas klubā? Kaunieties. Jums jāattaisno nodokļu maksātāju cerības galu galā, �īs lietas izmeklē�ana tiek apmaksāta no viņu kabatas. Papūlieties ta�u �ovakar savas valsts labā, Aleksa:

Viņa atkal dramatiski novaidējās.

-� Ja piekritī�u iet, vai apsoliet, ka vairs neturēsiet pat�riotiskas runas?

-� Pulksten septiņos.

Aleksa varēja saklausīt viņa balsi triumfu.

Tajā pa�ā brīdī, kad Aleksa iegāja klubā, viņa saprata, ka darījusi pareizi, nākdama �urp. Te valdīja mūzika un smiekli. Viņa uztvēra vairāku sarunu fragmentus. Nevienā no tām netika pieminēta Selīnas Geiteres slepkavība. Tā jau pati par sevi bija atsvaidzino�a pārmaiņa. Aleksa lab�prāt novēlēja sev vairākas atslodzes stundas. Viņa juta, ka ir pelnījusi atpūtu.

Neraugoties uz to, Aleksa cerēja gūt no �ī vakara arī kādu praktisku labumu. Viņa, protams, ne mirkli neticēja, ka alkohola ietekmē Juniors varētu nākt klajā ar publisku atzī�anos. Aleksa nedomāja, ka viņu �ovakar sagaida sa�trieco�as grēksūdzes.

Bet kaut ko viņa tomēr varēja iegūt. Ekskluzīvo Ja�anas un �au�anas klubu apmeklēja tikai Perselas augstākā sabiedrība. Rīds viņai bija sacījis, ka tie, kas parakstīju�i vēstuli, ir vietējie darījumu cilvēki un da�ādu nozaru spe�ciālisti. Pilnīgi iespējams, ka da�us no viņiem Aleksa �o�vakar satiks un viņai radīsies priek�stats, cik naidīgi �ie ļaudis patiesībā ir noskaņoti.

Vēl svarīgāk bija tas, ka viņai pavērās iespēja iepazī�ties ar vietējo sabiedrību, ar cilvēkiem, kas pazina Mintonus un Rīdu un varētu par viņiem kaut ko pastāstīt.

Juniors atbrauca viņai pakaļ savā sarkanajā jaguārā. Viņ� vadīja automobili, neievērojot nekādus ātruma iero�be�ojumus. Viņa priecīgais noskaņojums bija pielipis arī Aleksai. Vai nu viņa tobrīd rīkojās profesionālās interesēs, vai nē, viņai bija patīkami stāvēt līdzās �īvakara svinību izskatīgākajam vīrietim, kura roka viegli, bet privātīpa�nieciski skāra Aleksas �auro muguru. �

-�� Bārs atrodas tur, Juniors sacīja, pieliecies viņai tu�vu pie auss, lai Aleksa cauri mūzikas troksnim varētu viņu sadzirdēt. Līkumodami cauri pūlim, viņi devās uz bāra pusi.

�is klubs nebija viena no tām greznajām, neona ugu�nīs mirdzo�ajām izpriecu vietām, kuru lielajās pilsētās bija tikpat daudz kā zvaig�ņu pie debesīm un kurās pulcējās gados jauni un veiksmīgi darījumu ļaudis, kas, ģērbu�ies dārgos, pēc pasūtījuma �ūtos modei tērpos, kā gājputni traucās uz iemīļoto klubu savos BMW.

Perselas Jā�anas un �au�anas klubs bija visīstākais Teksasas tradīciju iemiesojums. Bārmenim bija garas, galos uz aug�u saskrullētas ūsas, kas atgādināja velosipēda stūri, melna, īsa kaklsaite, veste un sarkani atlasa uzro�i. Virs kokgriezumiem rotātās deviņpadsmitā gadsimta bāra letes karājās Teksasas di�ragu govs varenā galvas rota no viena nopulētā raga gala līdz otram bija vismaz se�as pēdas.

Sienas greznoja attēli, kuros bija redzami vai nu sa�cīk�u zirgi, vai �ķirnes buļļi ar milzīgiem pantiem. �ur tur vidēja arī pa dabasskatam, to neatņemama sastāvdaļa bija vējdzirnavas, kas vientulīgas un sastingu�as slējās pret saulainām debesīm. Pali būdama teksasiete, Aleksa te uz�reiz sajutās ērti un omulīgi.

-� Baltvīnu, viņa sacīja bārmenim, kas nekaunīgi no�pētīja Aleksu no galvas līdz kājām.

-�� Laimīgais kuņas dēls, pasniegdams viņiem dzera�mos, bārmenis pa�ukstēja Junioram.

Smaids zem viņa kuplajām ūsām bija neķītrs.

Juniors pacēla pret bārmeni savu glāzi ar skotu viskiju un sodu.

-� Tāds es patie�ām esmu.

Atspiedies ar elkoni pret bāra leti, viņ� pagriezās pret Aleksu, kas bija apsēdusies uz augstā bara sēdekļa.

-�� Mūzika manai gaumei ir mazliet par lauciniecisku un rietumniecisku, bet, ja vēlaties dejot, esmu jūsu rīcībā.

Viņa papurināja galvu.

-�� Paldies, ne. Es labāk paskatī�os, kā dejo cili.

Kad bija izskanēju�as vēl da�as dziesmas, Juniors pie�liecās viņai tuvāk un pa�ukstēja:

-�� Vairums no viņiem dejot mācīju�ies ganībās. Viņi joprojām dejo tā, it ka tiem vajadzētu uzmanīties, lai neie�kāptu govs mēslos.

Vīns bi ja iedarbojies. Aleksas acis mirdzēja, vaigi bija pietvīku�i. Viņa juta'patikamu noreibumu, pārmeta matus pār pleciem un smējās.

-�� Nāciet, viņ� aicināja. Māte un tēvs sē� pie sava galdiņa.

Aleksa kopā ar Junioru apgāja apkārt deju grīdai līdz galdiņiem, kas bija klali vakariņām. Pie viena no tiem sē�dēja Sāra D�o un Engess. Mintons kūpināja cigāru. Sāra D�o ar gausiem plaukstas mājieniem centās atvairīt nepa�tīkamos dūmus no savas sejas.

Aleksa bija �aubījusies, vai patie�ām var doties uz klubu, tērpusies ādas svārkos un ar ādu apdarinātā svīterī, bet nu viņai bija jāatzīst, ka, ģērbusies Sānis D�o vīnsarkanajā atlasa vakarkleitā, viņa justos daudz neveiklāk �ajā vietā, kur ļaudis, papē�us rībinādami, dejoja �Lauķi D�o�, atbilsto�ās vietās iebļaudamies "buļļa mēsli�, bet alu dzē�ra tie�i no dūmakainajām dzintara krāsas pudelēm.

-� Sveika, Aleksa, neizņēmis no mutes cigāru, sacīja Engess.

-���� Sveicināti. Juniors laipni uzaicināja mani �ovakar atnākt �urp, atsaucās Aleksa, apsēzdamās krēslā, ko Ju�niors bija atvilcis no galdiņa.

-�� Man nācās viņu atvilkt �urp gandrīz vai ar varu, viņ� stāstīja vecākiem. Viņa nav tik viegli dabūjama.

-� Par viņas māti gan to nevarēja teikt.

Sāras D�o aukstā, ļaunā piezīme acumirklī sastindzināja sarunu. Tā iedarbojās kā pretspars vīna glāzes izraisītajai pa�cilātībai. Aleksas reibums iz�ukstēja un noplaka ka novadē�jies sodas ūdens. Viņa palocīja galvu pret Saru D�o un teica:

-� Sveicināta, Mintona kundze. Jus �ovakar izskatāties ļoti skaista.

Lai gan Sāras D�o vakartērps �ajā vidē neiederējās, viņa tajā no tiesas izskatījās daiļa. Pilnīgs vibrāciju trū�kums. Aleksa nodomāja. Sāru D�o nevarēja iedomāties, dzīvi �estikulējam. Viņas skaistumam piemita ēteriskums, kas lika domāt, ka Sāras D�o atra�anās zemes virsu ir īs�laicīga un nejau�a. Viņa apveltīja Aleksu ar vienu no sa�viem nenoteiktajiem, noslēpumainajiem smaidiem un, no�murminājusi pateicību, iedzēra malku vīna.

-� Dzirdēju, ka jūs esot bijusi tā, kas atrada Pastija līķi.

-��� Tēt, mēs atrodamies svinībās, aizrādīja Ju�niors. Aleksa noteikti nevēlas runāt par kaut ko tik drūmu.

-�� Neraizējieties, Junior, viss ir kārtībā. Es pati agrāk vai vēlāk būtu sākusi par to runāt.

-�� Manuprāt, tā nebija sagadī�anās, ka jūs atradāties pie tās dzertuves un iekāpāt viņa pikapā, sacīja Engcss, valstīdams cigāru no viena lūpu kaktiņa uz otru.

-� Nē, tā nebija sagadī�anās.

Un Aleksa atstāstīja viņiem savas telefona sarunas ar Pastiju.

-���� Tas kovbojs bija melis un netiklis, bet visļaunākais viņa netikums bija las, ka viņ� blēdījās, spolējot pokeru, aizsvilies teica Engess. Da�os pēdējos gados viņ� bija kļuvis pavisam dumj� un bezatbildīgs. Tāpēc man nācās viņu atlaist. Domāju, jums pietiks prāta neņemt par pilnu to, ko viņ� jums sastāstījis.

Monologa vidū Engess bija devis viesmīlim zīmi at�nest visiem dzeramos.

-�� Ak, protams, Pastijs varēja redzēt, kas iegāja stalli ar Selīnu, bet cilvēks, ko viņ� redzēja, bija dullais Bads.

Izteicis savus apsvērumus un nedodams Aleksai ie�spēju kaut ko iebilst, Engess ņēmās cildināt kādu �okeju no Ruidozo, ko gribēja salīgt nākamajām sacīkstēm. Tā kā Minloni bija galdiņa saimnieki, Aleksa pieklājīgi ļāva, lai Pastijs Haikems tiek uz kādu bridi aizmirsts.

Kad glāzes bija iztuk�otas, Engess un Juniors piedā�vājās aizstaigāt līdz bufetei un salūkot dāmām kādas uz�kodas. Aleksa labprāt to būtu darījusi pati. Viņa nezināja, ko īsti lai runa ar Saru D�o. Kad vīrie�i bija aizgāju�i, Aleksa saņēmās drosmi un uzrunāja Mintona kundzi.

-� Vai jūs jau sen esat �ī kluba biedri?

-�� Engess ir viens no kluba dibinātājiem, Sara D�o izklaidīgi paskaidroja.

Viņa nenovērsa acis no pāriem, kas dejoja tustepu uz deju grīdas mū�īgā apļa. ,

-�� Engess laikam gan ņem dalību katrā �īs pilsētas pa�sākuma, Aleksa piezīmēja.

-�� Hmm, jā. Viņ� grib zināt visu, kas te notiek.

-�� Un būt notikumu līdzdalībnieks.

-� Jā. Viņ� pats lielākoties tos ierosina un �audās uz vi�sām pusēm kā negudrs.

Viņa viegli nopūtās.

-���� Redziet, Engess jūt sevi nepiecie�amību patikt cil�vēkiem. Viņ� alla� iesaistās sarunās, il kā tam, ko domā tauta, būtu kāda nozīme.

Salikusi plaukstas zem zoda, Aleksa atbalstīja elkoņus pret galdu.

-� Jūsuprāt, tam nav nekādas nozīmes?

-Nē.

Beidzot aizrautīgajai dejotāju vēro�anai pienāca gals. Pirmo reizi tajā vakarā Sāra D�o paskatījās tie�i uz Aleksu.

-�� Pārāk nesajūsminieties par uzmanību, ko jums izrā�da Juniors.

-� Ka tā?

-� Viņ� flirtē ar visām sievietēm, ar ko viņam gadās ie�pazīties.

Aleksa gausi nolaida rokas klēpī. Iek�ēji viņa kūsāja dusmās, tomēr viņas atbilde skanēja tikpat klusā un mierī�gā balsi kā līdz �im.

-� Nevaru jums piekrist, Mintona kundze.

Sāra D�o vienaldzīgi paraustīja plecu.

-�� Abi mani vīrie�i ir valdzino�i un pa�i to apzinās. Vairums sievie�u nesaprot, ka uzmanības pierādījumi no Engesa vai Juniora puses nenozīmē neko nopietnu.

-�� Esmu pārliecināta, ka jums ir taisnība, runājot par Engesu, tomēr �aubos, vai jūsu sacīto var attiecināt ari uz Junioru. Trīs viņa biju�ās sievas tīro�i vien apstrīdētu ap�galvojumu, ka viņa uzmanības pierādījumi nav ņemami nopietni.

-� Viņas visas manam dēlam nebija piemērotas.

-�� Un mana māte? Vai ari viņa nebūtu bi jusi Junioram piemērota?

Sāras D�o tuk�ais skatiens atkal pievērsās Aleksai.

-�� Viņa tam galīgi nederētu. Jūs viņai esat ļoti līdzīga.

-� Vai patiesi?

-�� Jums patīk izraisīt nesaskaņas. Jūsu māte arī mēdza runāt par nepatīkamām lietām. Vienīgā at�ķirība starp jums abām ir tā, ka jūs viņu daudzkārt pārspējat, radot cilvēkiem nepatik�anas un sējot ļaunumu. Jums piemīt sevi��ķi izteikts netaktiskums, un �o īpa�ību es vienmēr esmu uzskatījusi par sliktas audzinā�anas pazīmi.

Viņa pacēla acis pret kādu, kas bija nostājies Aleksai aiz muguras.

-� Labvakar, Sāra D�o.

-� Tiesnesi Volles�

Sāras D�o seja atplauka mīlīgs'smaids. To redzot, ne�viens nespētu noticēt, ka tikai pirms īsa brī�a viņa ir laidu�si darbā savu dzeloni.

-� Sveika, Steisij.

Sa�utumā par netaisno nopēlumu, ko tikko bija iztei�kusi Sāra D�o, Aleksai svila vaigi. Viņa pagriezās, lai uz�lūkotu pienācējus. Tiesnesis Volless raudzījās uz Aleksu ar nepatiku, it kā viņas klātbūtne būtu rupj� kluba tradīciju pārkāpums.

-� Geiteres jaunkundzi

-� Sveicināti, tiesnesi Volles.

Sieviete, kas stāvēja viņam blakus, Aleksai neizprota�ma iemesla dēļ lūkojās viņa tikpat nosodo�i. Acīmredzot vienīgais, kas �ajā sabiedrībā vērsies viņā ar draudzīgām acīm, būs Juniors.

Tiesnesis piebikstīja blakusstāvo�ās sievietes rokai, un viņi devās pie nākamā galdiņa.

-�� Vai tā ir viņa sieva? Aleksa jautāja, noraudzīda�mās viņiem pakaļ.

-� Augstais Dievs, ne, teica Sāra D�o. Tā ir viņa mei�ta. Nabaga Steisija. Viņa mū�dien izskatās tik no�ēlojami.

Steisija Voilesa joprojām skatījās uz Aleksu ar tādu naidu, ka arī viņa nespēja novērst skatienu no tiesne�a meitas. Aleksa atjēdzās tikai tad, kad Juniors apsē�oties piegrūda viņas ceļgalam savējo. Viņ� bija nolicis uz galdi�ņa divus �ķīvjus ar ēdienu.

-Ceru, ka jums gar�o ribiņu un pupu sautējums.

Viņa acis sekoja Aleksas skatienam.

-� Sveika, Sfeisij!

Viņ� piemiedza aci un draudzīgi pamāja Stcisijai ar roku.

Sievietes sakniebtās lūpas mazliet atslāba, lai veidotu nedro�u smaidu. Pietvīkusi viņa pielika roku pie kakla kā samulsināta meitene un kautrīgi atsaucās:

-� Sveiks, Junior.

-�� Kā tad ir?

Lai gan Aleksa joprojām ieinteresēti vēroja tiesnesi un viņa meitu, Juniora strupais jautājums lika Aleksai pa�griezties pret viņu.

-� Piedodiet?

-� Vai jums gar�o ribiņu un pupu sautējums?

-� To jūs tūlīt redzēsiet, viņa smiedamās atbildēja un izklāja klēpi salveti.

Aleksas uzbrukums ēdienam neliecināja par dāmas manierēm, bet viņas veselīgā apetīte izpelnījās Engesa at�zinību.

-�� Sāra D�o knābā kā putniņ�. Vai tev negar�o ribiņas, mīļā? viņ� vaicāja, paskatījies uz sievas �ķīvi, kurā ēdiens tikpat kā nebija aizskarts.

-� Pupas ir mazliet par sausu.

-� Vai vēlies, lai pasūtu tev kaut ko citu?

-� Paldies, nē.

Kad viņas bija paēdu�as, Engess izņēma no kabatas jaunu cigāru un aizkūpināja. Nodzēsdams sērkociņu, viņ� apvaicājas:

-�� Kāpēc jūs abi nedejojat?

-�� Vai neizgriezīsim kādu riņķi? vaicāja Juniors.

-�� Ar prieku.

Aleksa atbīdīja krēslu un piecēlās.

-� �is dejo�anas stils gan nav mana stiprā puse, tā ka, lūdzu, izliksim bez pārāk izsmalcinātām tūrēm.

Juniors satvēra Aleksu, un pretēji viņas lūgumam, iz�pildīja diezgan sare�ģītu pagriezienu un kāju piesitienu kaskādi.

-�� Ļoti jauki, viņ� smaidīdams sacīja, kad abi pārgāja u/, krietni vien rāmāku lustepu.

Juniors bija aplicis roku Aleksai ap vidu un nu izman�toja to, lai pievilktu viņu sev tuvāk.

-�� Ļoti, ļoti jauki.

Aleksa necentās atvirzīties, jo bija tik labi just vīrie�a spēcīgās rokas. Viņas partneris bija izskatīgs un valdzi�no�s un prata radīt sievietei lielisku garastāvokli. Aleksa labprātīgi kļuva par viņa valdzinājuma upuri, zinādama, ka tas ir viņas dro�ības tikls.

Īstenībā Aleksa nemū�am neļautu sevi savaldzināt tik izveicīgam sir�u lauzējam, tomēr viņa uzmanības pierādī�jumi nelielās devās bija patīkami, jo īpa�i tāpēc, ka ik reizes, tiekoties ar Rīdu, viņas pa�apziņa un patmīļa saņē�ma smagu triecienu.

-�� Vai Rids ir kluba biedrs? Aleksa nevērīgi vaicāja.

-�� Kas jums nāk prātā!

-�� Vai tad viņ� nav uzaicināts iestāties?

-�� Protams, ka ir tiklīdz viņu pirmoreiz ievēlēja par �erifu. Rīds vienkār�i jūtas labāk cita sabiedrībā. Sabiedrī�bas pīlāri viņa acis nav dir atvainojos, spļāviena vērti.

Juniors noglāstīja Alcksas muguru.

-�� �ķiet, ka jūs vairs neesat tik saspringta, kā tobrīd, kad atbraucu jums pakaļ. Jūs te labi izklaidējaties, vai ne?

-� Jā, bet jūs mani atvilinājāt �urp ar viltu, Aleksa vi�ņam pārmeta. Jūs joprojām esat tālu no tā, lai piedzertos un kļūtu pļāpigs.

Viņa smaids par no�ēlu vis neliecināja.

-� Vaicājiet man, ko gribat.

-� Labi. Kā sauc to viru ar sirmajiem matiem?

Juniors nosauca Alcksas norādītā vīrie�a vārdu. Viņas

intuīcija izrādījās pareiza. �is vārds bija starp parakstiem viņai adresētās vēstules beigās.

-�� Nākamajā orķestra pārtraukumā jūs varētu mūs ie�pazīstināt.

-� Viņ� ir precējies.

Aleksa uzmeta Junioram asu skatienu.

-�� Mana interese par �o vīrieti nav romantiskas dabas.

-� Ak, labi, labi.

Viņ� izpildīja Aleksas lūgumu. Baņķieris, ko viņa bija pamanījusi starp citiem kluba viesiem, �ķita samulsis, kad viņus iepazīstināja. Paspiedusi vīrie�a roku, Aleksa sacīja:

-� Es saņēmu jūsu vēstuli, Longstrīta kungs.

Viņas tie�ums baņķieri pārsteidza, tomēr viņ� apbrīno�jami ātri atguvās.

-� Redzu, ka esat ņēmusi mūsu ieteikumu vērā.

Viņ� daudznozīmīgi paskatījās uz Juniora pusi.

-� Lai mana iera�anās �eit kopā ar Junioru jūs nemaldi�na. Es spēju novērtēt, ko viņ�, viņa tēvs un Lemberta kungs nozīmē Perselai un tās ekonomikai, bet tas nenozī�mē, ka pārtrauk�u izmeklē�anu. Lai mani aizbaidītu, ar vēstuli vien nepietiek.

Kad Juniors pēc da�ām minūtēm vadīja Aleksu atpa�kaļ uz deju grīdu, viņ� neslēpa dusmas un, runādams caur vienu mutes kaktiņu, sacīja:

-Jūs būtu varējusi mani brīdināt.

-�� Par ko?

-�� Par to, ka esat apbruņota un bīstama. Longstrīts ir pārak liels dūzis, lai viņam tā uzbruktu. Starp citu, par kā�du vēstuli jus runājat?

Aleksa paskaidroja, minēdama tik daudz vēstulēs au�toru uzvārdu, cik spēja atcerēties.

-Cerēju �ovakar te da�us no viņiem satikt.

Viņ� sarauca pieri un uzmeta Aleksai dzēlīgu skatie�nu. Galu galā Junioram tomēr izdevās savaldīties un, pa�raustījis plecus, viņ� apburo�i pasmaidīja.

-� Te nu bija. Un es domāju, ka jūs pievarējis mans ne�atvairāmais �arms.

Samierino�i nopūties. Juniors piebilda:

-�� Labi, ja vēlaties, varu jums palīdzēt. Gribat iepazī�ties ar saviem pārējiem pretiniekiem?

Pūlēdamies izturēties pēc iespējas ikdieni�ķāk, Ju�niors vadīja Aleksu cauri pūlim, iepazīstinādams viņu ar tiem klāteso�ajiem, kas bija parakstīju�i vaji slēptus drau�dus saturo�o vēstuli.

Pēc pusstundas viņi aizgāja prom no pāra, kam Rietumteksasā piederēja pirmās nepiecie�amības pre�u veika�lu tīkls. Viņi Perseldaunas projektā bija ieguldīju�i lielus līdzekļus un tāpēc savu naidīgumu pauda visklajāk. Ap to laiku visi jau zināja, kas ir Juniora pavadone, tā ka �ultai�nais paris bija varējis sagatavoties sarunai ar Aleksu.

-Tā, tie nu bija pēdējie, -Juniors viņai sacīja.

-�� Paldies Dievam, Aleksa no�ukstēja. Vai man mugurā joprojām ir sadurti na�i?

-���� Jūs ta�u neņemsiet par pilnu to, ko jums sarunāja tā vecā �ūska, vai ne? Viņa ir veca, sa�uvusi tenku vācele, kas ienīst katru sievieti, kam nav tikpat biezas ūsas kā viņai.

Alcksai gribot negribot bija jāpasmaida.

-� Viņa visu laiku atkārtoja � Ceru, ka jūs visdrīzākajā laikā aizbrauksiet�� vai kaut ko tamlīdzīgu.

Juniors saspieda Alcksas elkoni.

-� Nāciet, padejosim vel. Tas novērsīs jūsu domas no nepatik�anām.

-��� Pēc �īs kaujas man sevi mazliet jāsaved kārtībā, .viņa atteica un izslīdēja no Juniora tvēriena. Atvainojiet

mani.

-�� Labi. Mazo meitenī�u istaba atrodas, lūk, tur.

Viņ� noradīja uz �auru gaiteni.

Kad Aleksa iegāja dāmu labierīcību spoguļtelpā, tur neviena nebija, bet, kad viņa iznāca no kabīnes, pie tuale�tes galdiņa stāvēja tiesne�a meita un pētīja savu atspulgu spogulī. Viņa pagriezās pret Aleksu.

Aleksa pasmaidīja.

-�� Sveiki.

Steisija īsi atbildēja uz viņas sveicienu.

Aleksa piegāja pie izlietnes un nomazgāja rokas.

-�� Mēs netikām oficiāli iepazīstinātas. Es esmu Aleksa Geiterc.

Viņa norāva no ruļļa divus raupja papīra dvielī�us.

-� Jā, es zinu.

Izlietotos dvielī�us Aleksa iemeta atkritumu grozā.

-� Jūs esat tiesne�a Vollcsa meita.

Viņa centās atkausēt ledaino gaisotni, kas ar katru bri�di kļuva stindzino�āka. Sieviete, kas stāvēja pie spoguļa, nebūt vairs neatgādināja kautrīgu, nedro�u meiteni. Viņas seja bija skarba, un tajā atspoguļojās nesamierināms ie�naids.

-� Jūsu vārds ir Steisija, vai ne?

-� Jā. Steisija. Tikai mans uzvārds nav Vollesa. Es es�mu Mintone.

-�� Mintone?

-�� Tie�i tā. Esmu Juniora sieva. Viņa pirmā sieva.

-�� Redzu, ka jums tas ir jaunums, Steisija sacīja. Vērojot Aleksas apmulsu�o seju, viņa iesmējās, ta�u

�iem smiekliem trūka jautrības.

-�� Jā, Aleksa atbildēja. Neviens man to nebija pa�teicis.

Steisijas parasta savaldība �oreiz viņu pameta. Uzliku�si plaukstu uz savām plakanajām krūtīm, viņa izgrūda:

-�� Vai jūs maz zināt, kādu ļaunumu nodarāt?

-�� Kam?

-�� Man, viņa iekliedzās, krūtīm strauji cilājoties.

Tajā pa�ā brīdi Steisija ļāva rokai ļengani noslīdēt gar

sāniem un saknieba lūpas, it kā pa�as dusmu izvirdums būtu viņu nobiedējis. Steisija uz mirkli aizvēra acis. Kad viņa atkal atdarīja plakstus, no acīm strāvoja naidīgums. Tomēr pa�savaldī�anos Steisija bija atguvusi.

-�� Divdesmit piecus gadus man bija jāsamierinās ar vispārpieņemto uzskatu, ka Juniors Mintons mani appre�cēja vienīgi tāpēc, lai atdarītu jūsu mātei.

Aleksa nesāka noliegt to, kas nepārprotami bija patie�sība, bet vainīgi nodūra skatienu.

-�� Redzu, ka ari jūs tā domājat.

-�� Man ļoti �el, Steisijas� jaunkundz. Vai varu jūs saukt par Steisiju?

-� Protams, viņa stīvi atbildēja.

-�� Man ļoti �ēl, ka manis veiktā izmeklē�ana ir jūs tā sarūgtinājusi.

-�� Kā lai mani tas nesarūgtinātu? Jūs uzvandāt pagāt�nes notikumus. To darot, jūs izkarat manu netīro veļu, lai visa pilsēta to atkal varētu aplūkot.

-�� Man nebija ne mazākā priek�stata, kas ir Juniora pirmā sieva. Es pat nezināju, ka viņa joprojām dzīvo Perselā.

-�� Vai tam būtu bijusi kāda nozīme?

-�� Varbūt ne, ar ne�ēlīgu godīgumu atbildēja Aleksa. Neredzu, kā jūsu laulība ar Junioru varētu būt saistīta ar izmeklējamo lietu. Ja mana rīcība ir izraisījusi kādas blakusasociācijas, es tur neko nevaru darīt.

-�� Un mans tēvs? Steisija vaicāja, mainīdama saru�nas tematu.

-� Kas kai� jūsu tēvam?

-� Jūsu maznozīmīgā izmeklē�ana viņu apkaunos. Jau ir apkaunojusi.

-� Kā tā?

-� Jūs ap�aubāt viņa sprieduma pareizību.

-� Man ļoti �ēl. Arī tur es nekā nevaru līdzēt.

-� Nevarat vai negribat?

Steisijas rokas bija nostieptas gar sāniem, un viņa rie�bumā nodrebinājās.

-� Es neieredzu cilvēkus, kas min dubļos citu labo sla�vu, lai pa�i gūtu no tā labumu.

-�� Vai, jūsuprāt, es ar to nodarbojos? jautāja Aleksa, juzdamās aizvainota. Jūs domājat, ka esmu uzsākusi �o izmeklē�anu, lai veicinātu savu karjeru?

-� Vai tad tā nav?

-�� Nē, viņa atbildēja un sparīgi papurināja galvu.

-Tajā stallī tika nogalināta mana māte. Nedomāju, ka cil�vēks, ko apsūdzēja slepkavībā, būtu spējis izdarīt tik sma�gu noziegumu. Es gribu zināt, kas īsti toreiz notika. Un es to uzzinā�u, panāk�u, ka tas cilvēks, kas padarīja mani par bāreni, saņem pelnīto sodu.

-�� Es jau gandrīz saku �aubīties par jūsu nolūkiem, bet nu redzu, ka jūs galu galā gribat tikai atriebties.

-Gribu nodibināt taisnību.

-�� Un jums ir pilnīgi vienalga, ko tas varētu maksāt ci�tiem cilvēkiem?

-�� Es jau atvainojos par to, ka mana rīcība sagādā jums morālas cie�anas.

Steisija nicīgi iesmējās.

-�� Jūs gribat manu tēvu publiski sist krustā. Nenolie�dziet to, viņa noskaldīja, kad Aleksa mēģināja ie�bilst. Lai ka jūs ari liegtos, mans tēvs tomēr tiks pak�ļauts izsmieklam. Jus ta�u viņu apvainojat vismaz kļū�dainā lietas izsprie�anā.

Noliegt to nozīmēja melot.

-Jā, es uzskatu, ka attiecībā pret Badiju Haiksu viņ� pieņēma nepareizu lēmumu.

-�� Tētis aizvadījis �etrdesmit nevainojama darba ga�dus, kas liecina par viņa gudrību un taisnīgumu.

-�� Ja manis veikta izmeklē�ana ir tik maznozīmīga, ka jus to nosaucāt, tā ta�u neiespēs mest ēņu uz viņa darba biogrāfiju, vai ne. Mintona kundze? Ierindas prokurore ne�var sabojāt karjeru augsti stāvo�am tiesnesim, ja viņas rīcī�ba nav nekā cita kā vien pa�as spīts un atriebības kāre. Lai varētu pamatot apsūdzības, man nepiecie�ami pierādījumi.

-�� Jums to nav.

-�� Ceru, ka. pabeidzot izmeklē�anu, man tie būs. Ja tā�dēļ cietīs jūsu tēva reputācija�

Aleksa dziļi ievilka elpu un gurdi pieskārās ar plauk�stu pierei. Viņa vaļsirdīgi raudzījās Steisijā, un viņas vārdi nāca no sirds.

-�� Steisij, es negribu sagraut jūsu tēva karjeru vai ap�draudēt viņa atra�anos ieņemamajā amatā. Negribu aiz�skart neviena cilvēka jūtas, apkaunot vai apbēdināt kādu, kas netie�i saistīts ar �o lietu, pats ne pie kā nebūdams vai�nīgs. Es tikai vēlos, lai uzvarētu taisnība.

-�� Taisnība, Steisija nicīgi pavīpsnāja un ļauni sa�miedza acis. Jums nav tiesību pat izrunāt �o vārdu. Jus esat tie�i tāda pati kā jūsu māte skaista, bet sekla. Netak�tiska un savtīga. Jums nerūp citu cilvēku jūtas. Neredzat neko, izņemot iespēju piepildīt savas āri�ķīgās vēlmes.

-�� Cik noprotu, jums mana māte diez ko nepalika, sarkastiski piezīmēja Aleksa.

Steisija to uztvēra nopietni.

-� Es viņu ienīdu.

-� Kāpēc? Vai tāpēc, ka Juniors viņu mīlēja?

Tā kā Steisija nekautrējās sist viņai zem jostas vietas, Aleksa nosprieda, ka var atļauties darīt to pa�u. Sitiens trāpīja mērķī. Steisija soli atkāpās un, atbalstu meklēda�ma, pieķērās tualetes galdiņa malai. Aleksa automātiski pastiepa roku, lai viņai palīdzētu, bet tiesne�a meita to ar riebumu atvairīja.

-�� Steisij, es zinu, ka Juniors apprecēja jūs tikai da�as nedēļas pēc tam, kad bija nogalināta mana māte. Jums jā�saprot, ka man tas liekas visai dīvaini.

-�� Varbūt mūsu laulības �ķila pēk�ņas, bet mēs satikā�mies jau gadiem ilgi.

Tas Aleksu pārsteidza.

-� Jūs satikāties?

-Jā. Un gandrīz visu �o laiku bijām mīļākie.

Steisija to iz�āva pret Aleksu kā bultu � strauji un triumfējo�i. Vienīgais, ko viņa ar to panāca, bija tas, ka Aleksai kļuva Steisijas vēl vairāk �ēl. Nu viņai aina bija pavisam skaidra neglītā meitene, bezcerīgi iemīlējusies skaistajā un labi audzinātajā futbola varonī, bija gatava upurēt visu, pat savu lepnumu, lai saņemtu pretim vīrie�a uzmanības no�ēlojamās druskas. Viņa bija gatava uz vi�su, lai tikai paturētu Junioru savā tuvumā.

-Es saprotu.

-�� �aubos. Tāpat kā Juniors, jūs negribat saskatīt patie�sību.

-� Kāda tad ir patiesība, Steisij?

-�� Selina viņam nebija piemērota. Tāpat kā visi citi, vi�ņa nemitīgi salīdzināja Junioru ar Rīdu. Juniors vienmēr it kā tika nobīdīts otrajā vietā. Man nenāca ne prātā salīdzi�nāt viņu ar kādu citu. Es mīlēju viņu tādu, kāds viņ� bija. Juniors negribēja tam ticēt, bet, par spīti tam, ka jūsu māte bija apprecējusies un dzemdējusi bērnu, viņa vienmēr mī�lētu Ridu.

-�� Ja viņa Rīdu tik ļoti mīlēja, kāpēc tad apprecēja ma�nu tēvu?

�is jautājums mocīja Aleksu jau vairākas dienas.

-�� Pavasarī Selīna un Rīds sanaidojas, un vasaras brīv�laikā viņa aizbrauca pie māsīcām uz Elpaso.

-� Tur viņa iepazinās ar .manu tēvu.

Tik daudz Aleksa zināja no vecmāmiņas stāstīta.

-���� Viņ� atradās jaunkareivju apmācības nometnē Fortblisā. Drīz pēc tam, kad viņi apprecējās, tēvu aizsūtīja uz Vjetnamu.

Steisija nievājo�i saviebās.

-�� Pēc viņa nāves Selīna gribēja atsākt satikties ar Rī�du, bet viņam Selīna vairs nebija vajadzīga. Un'tad viņa sāka uzkurināt Juniora cerības. Viņa zināja, ka Juniors vienmēr ir viņu gribējis, bet Rīda esamība padarīja �o vi�ņa vēlē�anos nereālu. Tas bija tik negodigi, kā viņa rota�ļājās ar Junioru, piesaistīja viņu. neraugoties uz savu grūtniecību. Var būt, ka viņa pat apsvēra iespēju apprecē�ties ar Junioru, bet tas nekad nenotiktu, kamēr vien Rīds Lemberts būtu dzīvs. Jūsu māte bija ar cerībām piesējusi Junioru pie sevis. Viņa padarīja Juniora d/īvi par elli. Un, ja Selīna butu palikusi dzīva, viņa turpinātu Junioru mo�cīt.

Bijusī Mintona kundze trauksmaini ievilka elpu, un viņas plakanās krūtis notrīcēja.

-�� Es biju priecīga, kad Selīna nomira.

Aleksas acīs pazibēja aizdomas.

-� Kur jūs tovakar bijāt?

-�� Majas, izsaiņoju ceļasomas. Biju nule kā atgriezu�sies no nedēļu gara atvaļinājuma Gelvestonā.

Vai Steisija melotu par kaut ko tādu, ko varēja viegli pārbaudīt?

-� Jūs tomēr apprecējāties ar Junioru.

-�� Tie�i tā. Es biju viņam nepiecie�ama. Zināju, ka es�mu viņam vajadzīga tikai bēdu remdē�anai, tāpat kā alla� biju zinājusi, ka mīlējoties tā patiesībā bija Selīna, ko viņ� iekāroja. Bet tas, ka Juniors mani izmantoja, man bija vienaldzīgi. Gribēju tikt izmantota. Es gatavoju viņam maltītes, rūpējos par viņa apģērbu, vakaros apguldīju un rītos modināju.

Iegrimstot personiskās atmiņās, Steisijas sejas izteik�sme mainījās.

-�� Kad viņ� pirmoreiz kļuva man neuzticīgs, es tam nepiegriezu pārāk lielu vērību. Dabiski, jutos satriekta, bet es arī sapratu, cik viegli tas varēja notikt. Ik reizes, kad m�s izgājām sabiedrībā, sievietes bariem vien spietoja vi�ņam apkārt. Kur� vīrietis gan spētu pretoties tik spēcīgam kārdinājumam? �is sakars neturpinājās ilgi viņ� drīz vien zaudēja interesi.

Saspiedusi kopā plaukstas, viņa vēroja tās un klusi tur�pināja.

-��� Sekoja nākamā aizrau�anās. Un tad vēl viena. Es bulu piecietusi visas viņa mīļākās, ja vien viņ� būtu pali�cis mans vīrs. Bet viņ� lūdza man �ķir�anos. Vispirms es viņam atteicu. Viņ� nelikās mierā, sacīja, ka viņam esot nepatīkami sagādāt man sāpes ar visiem �iem mīlas saka�riem. Man neatlika nekas cits kā padoties un piekrist laulī�bas �ķir�anai. Tas salauza manu sirdi, bet es biju devusi viņam lo, ko viņ� velējās, zinādama� zinādama, viņa ar uzsvaru atkārtoja, ka neviena sieviete nebūs viņam tik piemērota ka es. Domāju, ka no sāpēm nomir�u tik loti es viņu mīlēju.

Viņa nokratīja no sevis apcerīgo noskaņojumu un asi uzlūkoja Aleksu.

-�� Un man joprojām jāstāv malā un jānoskatās, kā viņ� iet no vienas sievietes pie otras, visu laiku meklēdams to, ko es varu un gribu viņam dot. �ovakar man bija jānoskatas. kā viņ� flirtē un dejo ar jums. Ar jums! Mans Dievs, viņa ie�ņukstējās un, pavērsusi seju pret griestiem, pie�spieda pie pieres duri un aizmiedza acis. Jūs gribat viņu iznīcināt, un viņ� tomēr neredz nekā cita, kā vien jūsu skaisto seju un augumu.

Viņa uzmela Aleksai niknu skatienu.

-��� Jūs esat inde, Gciteres jaunkundz. Jūs manī �ova�kar izraisījāt tādas pa�as izjūtas ka tās, ko pārdzīvoju pirms divdesmit pieciem gadiem.

Paspērusi soli uz priek�u, viņa pielieca Aleksai tu�vāk savu �auro, kaulaino seju un dzijā ienaidā no�ņāca:

-�� Es velētos, kaut jūs nekad nebūtu piedzimusi.

Kad Steisija aizgāja, Aleksa centās saņemt sevi rokās, ta�u tas viņai neizdevās. Izejot no tualetes, viņa joprojām bija bāla un trīcēja.

-�� Es jau gribēju ielauzties dāmu istaba un izdabūt jūs no turienes laukā.

Juniors gaidīja viņu gaitenī. Ievērojis Aleksas satrauk�to sejas izteiksmi, viņ� ba�īgi vaicāja:

-�� Aleksa? Kas noticis?

-�� Es gribētu iet no �ejienes prom. Tūlīt.

-�� Vai jūtaties nevesela? Kas�

-�� Lūdzu. Aprunāsimies pa ceļam.

Vairs neko neiebilzdams, Juniors satvēra Aleksas el�koni un vadīja viņu uz ģērbtuvi, kur palūdza, lai kalpotājs pasniedz viņu mēteļus.

-�� Uzgaidiet mani �eit.

Aleksa noskatījās, kā Juniors atgrie�as kluba iek�tel�pās, �ķērso deju grīdu un pieiet pie galdiņa, pie kura viņi bija pusdienoju�i. Pārmijis da�us vārdus ar Engesu un Sāru D�o, viņ� atgriezās tie�i īstajā bridi, lai saņemtu kalpotāja sniegtos mēteļus.

Steig�us izvedis Aleksu no kluba, viņ� palīdzēja tai iekāpt sarkanaja jaguārā. Juniors nogaidīja, līdz brau�camais krietni attālinājās no kluba ēkas un sildierīce piepildīja automobiļa salonu ar siltu gaisu. Tikai tad pagriezās ar plī�u apvilktajā sēdeklī, lai uzrunātu Aleksu.

-�� Labi, stāstiet, kas jums īsti lēcās?

-�� Kāpēc jūs man nepateicāt, ka esat bijis precējies ar Steisiju Vollesu?

Viņ� raudzījās Aleksa tik ilgi, ka tas jau sāka apdrau�dēt brauciena dro�ību, tad pagrieza galvu un saka atkal vē�rot ceļu.

-� Jus man par to nevaicājāt.

-� Cik veikla atruna.

Viņa piespieda galvu pie pasa�ieru nodalījuma vēsā loga, juzdamās tā, it ka viņu būtu dauzīju�i ar ķēdi un nu viņai jāatgrie�as ringa uz otro iznācienu. Tie�i tad, kad Aleksai jau sāka likties nu viņa beidzot ir at�ķetinājusi Perselas mīlas sakaru saviju�os pavedienus viņa bija uz�dūrusies vēl vienam samezglojumam.

-�� Vai tas ir tik svarīgi? jautāja Juniors.

-�� Es nezinu.

Viņa atspieda pakausi pret loga stiklu.

-Tas jums man ir jāpasaka. Vai tas ir svarīgi?

-�� Nē. Mu�u laulība neilga pat gadu. Mēs �ķīrāmies kā draugi.

-�� Jus aizgājāt no viņas kā draugs. Viņa jūs joprojām

mīl.

Viņ� saviebās.

* _

-Tā bija viena no mūsu problēmām. Steisijas mīlestī�ba ir ka mānija, viņa uzskata mīļoto par savu privātīpa�u�mu. Viņa mani bija iekalusi va�ās. Es nevarēju paelpot. Mēs� �

-�� Junior, jūs priecājāties ar citām sievietēm pa labi un pa kreisi, Aleksa viņu nepacietīgi pārtrauca. Aiztau�piet man banālus paskaidrojumus. Mani tas patiesi neinte�resē.

-� Tad kāpēc jūs vispār sākāt par to runāt?

-�� Tāpēc, ka viņa tualetē uzbruka man ar apvainoju�miem. Manis veiktā izmeklē�ana sagrau�ot viņas tēva dzī�vi.

-�� Dieva dēļ, Aleksa! Vai tad jums nav skaidrs, ka D�o Volless ir liels zīdainis? Steisija rūpējas par viņu kā māte. Ne mirkli ne�aubos, ka viņ� nodevies paniskām vaimanām un meitai iztēlojis jūs par īstu briesmoni. Tas ir paņē�miens, lai izpelnītos viņas līdzjūtību. Viņi iztop viens otra neirozēm. Par to jums nav jāraizējas.

Tobrīd Aleksai Juniors Mintons diez ko nepatika. Vi�ņa nevērīgā attieksme pret sievietes jebkurus sievietes mīlestību Aleksas acīs �o vīrieti degradēja. Tāpat ka Stei�sija, arī viņa �ovakar bija vērojusi Junioru lidināmies no vienas sievietes pie otras. Jaunas un vecas, pievilcīgas un neizskatīgas, precētas sievas un jaunavas visas viņam �ķita Vienlīdz iekārojams medījums. Pret visām viņ� iztu�rējās vienlīdz apburo�i, kā devīgs Lieldienu zaķis grozījās pūli, dāļādams veltes alkatīgiem bērniem, kas neapjauta, ka labāk būtu no �īm dāvanām vairīties.

Sievie�u glaimus viņ� uztvēra kā kaut ko viņam pie�nāko�os. Tāda iedomība Aleksai nekad nebija �ķitusi sla�vējama vai pievilcīga. Juniors uzskatīja par pa�saprotamu, ka jebkura uzrunātā sieviete viņam ar sajūsmu atsauksies. Iespējams, ka viņ� pat flirtēja neapzināti, jo �ī nodarbo�a�nās viņam bija tikpat dabiska kā elpo�ana. Junioram nenā�ca ne prātā, ka viņa nolūkus kāds varētu pārprast un ciest dvēseles sāpes.

Ja nebūtu bijis sarunas ar Steisiju, varbūt arī Aleksa par Juniora izdarībām tikai piedodo�i pasmaidītu, kā to bi�ja darīju�as citas sievietes, un nemitīgo dāmu aplido�anu uztvertu kā neatņemamu Juniora personības iezīmi. Bet nu Aleksa jutās aizkaitināta un gribēja likt Junioram manīt, ka viņai nevar tik viegli �aizmālēt acis�.

-��� Tiesnesis nebija vienīgais mūsu sarunas temats. Steisija sacīja, ka es uzvandot ļau�u atmiņā to, ka viņa bi�jusi ar jums precējusies, ceļot dienas gaismā viņas netīro veļu. Man radās iespaids, ka būt par jūsu biju�o sievu Steisijai ir gatavā mocība.

-�� Bet tā ta�u nav mana problēma, vai ne?

-� Varbūt tai vajadzētu būt jusu problēmai.

Viņas dusmas Junioru pārsteidza.

-Tā rādās, ka jūs esat uz mani noskaitusies. Kāpēc?

-� Nezinu.

Aleksas dusmu uzliesmojumam nebija gar� mū�s. Vi�ņa jutās iztuk�ota.

-�� Piedodiet. Varbūt es, kā parasti, automātiski nostā�jos tā cilvēka pusē, kam, manuprāt, tiek darīts pāri.

Pieliecies Aleksai tuvāk, Juniors uzlika plaukstu uz viņas ceļgala.

-�� Tā ir jums piemīto�ā apbrīnojamā īpa�ība, kas man nav paslīdējusi garam nemanīta.

Aleksa satvēra viņa roku un nolika to atpakaļ uz ādas sēdekļa.

-� Ak vai, es vel neesmu ap�ēlots.

Viņa neatbildēja uz Juniora smaidu.

-� Kāpēc jūs apprecējāt Steisiju?

-�� Vai jūs patie�ām gribat par to runāt?

Nogriezies uz moteļa Rietumnieks piebraucamā ceļa, viņ� apturēja automobili.

� Ja.

Saraucis pieri, Juniors izslēdza motoru, atbalstīja roku pret sēdekļa atzveltni un pagriezās pret Aleksu.

-� Toreiz man likās, ka tā būs pareiza rīcība.

-� Jūs viņu nemīlējāt.

-� Ne sūda.

-� Bet jūs ar viņu mīlējāties.

Viņ� vaicājo�i savilka uz aug�u uzacis.

-�� Steisija man stāstīja, ka jūs esat biju�i mīļākie jau labu laiku pirms laulībām.

-�� Mēs nebijām mīļākie, Aleksa. Laiku pa laikam es ar viņu satikos.

-Cik bie�i?

-� Jūs gribat, lai sniedzu jums vaļsirdīgu paskaidroju�mu?

-�� �aujiet vaļā.

-�� Es likos ar Steisiju ik reizes, kad man gribējās no�grūsties un visas māsas Geilas bija aizņemtas vai ari vi�ņām vienlaicīgi bija sāku�ās mēne�reizes, vai�

-�� Kas bija aizņemtas?

-�� Māsas Geilas. Tas ir cits stāsts.

Viņ� pasteidzās atvairīt jautājumus, ko juta rosāmies Aleksas galvā.

-�� Es nekur nesteidzos.

Viņa iekārtojās sēdeklī ērtāk, atspiezdamās ar muguru pret automobiļa durvīm.

-� Vai jūsu uzmanībai kādreiz kaut kas arī paslīd garām?

-�� Ļoti reti. Kas tās ir par māsām?

-�� Viņas bija trīs trīnītes, patiesību sakot. Un visas sauca par Geilām.

-� Tas �ķiet diezgan ap�aubāmi.

-�� Nē, nē tas nebija viņu priek�vārds. Viņas sauca Vanda Geila, Nora Geila un Pegija Geila.

-� Vai tas ir joks?

Viņ� ar pirkstu galiem pārvilka sev pār krūtīm kaut ko līdzīgu burtam x.

-�� Krusts pār manu sirdi. Rīds viņas bija jau, la teikt, nomēģinājis. Viņ� mani ar tiem skuķiem iepazīstināja.

257

Juniors ieķiķinājās, it kā atcerēdamies kādu īpa�i ne. ķītru jaunībā piedzīvotu epizodi.

-�� Vārdu sakot, māsas Geilas deva pa labi un pa kreisi. Viņām tas patika. Katrs Persclas vidusskolnieks uzskatīja par savu pienākumu kaut reizi ar viņām pamīlēties.

-� Labi, situācija man ir skaidra. Bet, kad māsas Geilas nebija dabūjamas, jūs devāties pie Steisijas Vollesas.

Viņ� rāmi uzlūkoja Aleksu.

-�� Nekad neesmu ar varu piespiedis sievieti man atdo�ties. Viņa pati to gribēja, Aleksa.

-�� Tikai ar jums.

Viņ� paraustīja plecus, bet neiebilda.

-�� Un jūs izmantojat �o izdevību.

-�� Nosauciet man kaut vienu vīrieti, kas rīkotos savā-

dak.

-�� Jūs bijāt izņēmums, Aleksa sausi sacīja. Atļau��os apgalvot, ka jūs esat vienīgais vīrietis, ar ko Sleisija jebkad ir gulējusi.

Juniors bija pietiekami labi audzināts, lai izliktos mazliet nokaunējies.

-�� Jā, es arī tā domāju.

-�� Man �ovakar bija viņas tik ļoti �ēl, Junior. Viņa iztu�rējās pret mani nejauki, bet man, vienalga, bija viņas �ēl.

-�� Nekad neesmu sapratis, kāpēc viņa manī ieķērās, bet kop� pirmās dienas, kad parādījos Persclas vidusskolā, Sleisija man sekoja kā ēna. Viņa bija gudra meitene. Sko�lotāju mīlule, kas vienmēr bija apzinīga un nekad neiekū�lās nepatik�anās.

Viņ� īsi iesmējās.

-�� Viņi nemū�am neticētu, ja tiem kāds būtu stāstījis, ko �ī meitene labprāt darīja uz mana �evroleta pakaļējā sē�dekļa.

Aleksa izklaidīgi raudzījās kaut kur tālumā, klausīda�mās Juniorā tikai ar pusausi.

-� Steisija nicināja Selīnu.

-�� Viņa bija uz Selīnu greizsirdīga.

-�� Galvenokārt tāpēc, ka zināja tā ir Selīna, ko jūs patiesībā iekārojat, gulēdams ar viņu.

-��� Kungs Jēzu, viņ� klusi nolamājās, un smaids no Juniora lūpām nozuda.

-Tā viņa man teica. Vai tā ir taisnība?

-�� Selīna vienmēr bija kopā ar Rīdu. Tā tas bija. Tas bija negrozāms dzīves fakts.

-�� Bet jūs viņu tomēr gribējāt, kaut viņa piederēja jūsu labākajam draugam?

Pēc mazliet ieilgu�a klusuma brī�a viņ� atzinās:

-�� Es melotu, ja mēģinātu apgalvot pretējo.

Aleksa ļoti klusi piebilda:

-�� Steisija man pateica vēl kaut ko. Kā pavir�u piezīmi, nevis kā svarīgu atklājumu. Viņai, acīmredzot, �ķita pa��saprotami, ka es to jau zinu.

*��� -Ko tad?

-�� Ka jūs gribējāt manu māti apprecēt.

Viņa cie�i pavēras Juniorā un aizsmaku�ā balsī vaicā�ja:

-�� Vai tā bija?

Viņ� uz mirkli novērsās, tad teica:

-Jā.

-�� Pirms vai pēc tam, kad viņa apprecējās un piedzimu

-� Gan pirms, gan pēc tam.

Redzēdams Aleksas apjukumu, Juniors piemetināja:

-�� Nebija tāda vīrie�a, kas, paskatījies uz Selīnu, neie�kārotu viņu sev. Viņa bija skaista un līksma un prata radīt vīrietim iespaidu, ka viņ� tai nozīmē kaut ko īpa�u. Viņai piemita�

Viņ� meklēja visatbilsto�āko vārdu.

-�� �kaut kas tāds, Juniors turpināja, netveramo liet�vārdu aizstādams ar dūres sa�ņaug�anu, kaut kas tāds, kas izraisīja vēlē�anos dabūt viņu sev.

-� Vai jūs viņu kādreiz dabūjāt?

-�� Fiziskā nozīmē?

-�� Vai jūs kādreiz tikāt gulējis ar manu māti?

Viņa sejas izteiksme bija atklāta, godīga un ārkārtīgi skumja.

-Ne. Aleksa. Nekad.

-�� Vai vispār mēģinājāt viņai tuvoties? Vai viņa būtu ar jums gulējusi?

-�� Nedomāju vis. Es nekad nemēģināju viņai tuvoties. Vismaz netiku to darījis pārāk uzstājīgi.

-�� Kāpēc ne. ja jūs viņu tik loti gribējāt?

� Tāpēc, ka Rīds būtu mūs nogalinājis.

Aleksa apjukusi raudzījās Juniora.

-�� Vai jūs no tiesas tā domājat?

Viņ� paraustīja plecus, un uz Juniora lupām atgriezās atbruņojo�ais smaids.

-Tas ir tāds tēlains izteiciens.

Aleksa nebija par to pārliecināta. Kad Juniors izteica �o frāzi, viņai bija licies, ka viņ� to domā burtiski.

Viņ� pa�ļūca pa jaguāra sēdekli uz Aleksas pusi, un nu viņi sēdēja cie�i līdzās. Juniors izlaida pirkstus caur Aleksas matiem un ar īk�ķi vieglītēm noglāstīja viņas kaklu.

-Tas ir skumīgs temats. Labāk runāsim par kaut ko citu, viņ� �ukstēja, ar lūpām tikko jau�ami pieskarda�mies Aleksas mutei. Aizmirsīsim uz mirkli pagātni un pievērsīsimies tagadnei.

Viņa acis klejoja pa Aleksas seju, bet pirkstu gali ap�mīļoja katru vaibstu.

-� Es gribu ar jums gulēt, Aleksa.

Pirmajā bridi viņa bija pārāk apmulsusi, lai kaut ko at�bildētu.

-� Jūs ta�u nedomājat to nopietni?

-�� Kāpēc ne?

Un tad Juniors noskūpstīja Aleksu pa īstam. Vismaz viņ� centās to izdarīt. Noliecis galvu, viņ� uzspieda AIeksas lūpām savējās, gaidīja viņas atbildes reakciju, uzspie�da lūpas cie�āk. Tā kā Aleksa neatsaucās uz Juniora skūp�stu, viņ� atrāvās un uzmeta viņai apjuku�u skatienu.

-� Nē?

-Nē.

-� Kāpēc ne?

-� Jūs pats to zināt. Tas būtu neprāts. Mēs rīkotos apla�mi.

-� Esmu reizēm darījis vēl neprātīgākas lietas.

Viņ� pieskārās Aleksas svīterim un ar pirkstiem satvē�ra mīksto adījumu uz viņas krūtīm.

-� Un rīkojies vēl aplamāk.

-�� Bet es gan ne.

-�� Mums kopā būtu labi, Aleksa.

-� To nekad nevar zināt.

Juniors pārvilka ar īk�ķi pār viņas apak�lūpu, ar acīm sekodams tā gausajai virzībai.

-� Nekad nesakiet nekad.

Viņ� nolieca galvu un vēlreiz noskūpstīja Aleksu mīļi, nevis kaislīgi tad atvirzījās atpakaļ automobiļa va�dītāja vietā un izkāpa.

Pie moteļa durvīm Juniors uzspieda Aleksas vaigam neverīgu atvadu skūpstu, bet viņa sejas izteiksme bija iecie�tīga un uzjautrināta. Aleksa zināja, ka, Junioraprāt, viņa ti�kai kautrējas un viņas iekaro�ana ir vienīgi laika jautājums.

Viņa priek�likums bija Aleksu tā apmulsinājis, ka pa�gāja vairākas minūtes, iekams viņa attapa, ka iedegusies telefona sarkanā signāllampiņa. Tā vēstīja, ka viņai pienā�cis kāds ziņojums. Aleksa piezvanīja moteļa de�urantam, tad uzgrieza telefona numuru, pa kuru viņai bija lūgts pie�zvanīt. Aleksa zināja, ko ārsts viņai pasacīs, pirms viņ� bi�ja pacēlis klausuli. Neraugoties uz to, vārdi, kas atskanēja klausulē, atstāja uz Aleksu �okējo�u iespaidu.

-�� Man ļoti �el, Geitcres jaunkundz. Greiemas kundze �ovakar no mums aizgāja, tā arī neatguvusi samaņu.

Aleksa pieklauvēja un iegāja kabinetā tikai tad, kad Rīds bija iesaucies:

-�� Ienāciet.

-Labrīt. Paldies, ka bijāt ar mieru mani pieņemt tūlīt

pat.

Viņa apsēdās uz krēsla iepretim Rīda rakstāmgaldam. Aleksai neko nevaicājis, viņ� ielēja tasē kafiju, pievienoja tai cukuru un pienu un nolika tasi viņai priek�ā. Aleksa ar galvas mājienu pateicās.

-�� Izsaku jums līdzjūtību, Aleksa, sakarā ar vecmāmi�ņas nāvi.

-�� Paldies.

Aleksa uz. nedēļu bija aizbraukusi no Pcrsclas, lai no�kārtotu ar bērēm saistītās formalitātes. Sēru dievkalpoju�mu pansionāta kapelā noklausījās tikai Aleksa, da�i kād�reizējie Merlas darbabiedri un viens otrs pansionāta iemīt�nieks. Pēc bērēm Aleksu gaidīja nepatīkams pienākums viņai bija jāsavāc vecmāmiņas mantas. Pansionāta darbi�nieki izturējās ļoti laipni, bet uz Merlas vielu jau gaidīja cita pretendente, lapēc istabu vajadzēja atbrīvot nekavējo�ties.

Aleksa bija aizvadījusi emocionāli saspringtu nedēļu. Sēdēdama un raudzīdamās uz vienkār�o zārku, viņa klau�sījās fonā skano�ajā ērģeļmūzikā, un viņu pārņēma bezga�līga zaudējuma sajūta. Aleksai nebija izdevies izpildīt so�lījumu, ko viņa deva pali sev un vecmāmiņai. Viņa nepa�guva noskaidrot Selīnas slepkavas vārdu.

Vēl satrieco�āk likās tas, ka viņai nebija lemts izpelnī�ties nedz vecmāmiņas atzinību, nedz mīlestību. Tā bija pē�dējā iespēja, vairāk tādas izdevības Aleksai nebūs.

Viņa nopietni pārdomāja, vai prātīgāk nebūtu mest plinti krūmos, pateikt Gregam, ka viņam izrādījusies tais�nība un viņai vajadzējis uzklausīt viņa padomu jau no pa��a sākuma. Aleksas pazemojums sagādātu viņam prieku, un viņ� tūdaļ pat uzticētu viņai kādas citas lietas izmeklē��anu.

Tas būtu vieglākais ceļ�. Aleksa nekad vairs neat�grieztos Perselā, viņai vairs nebutu jāpacic� naidīgie strā�vojumi, ko uz viņu raidīja gandrīz vai katrs sastaptais �īs pilsētas iedzīvotājs, nebūtu jāskatās sejā �im vīrietim, kas izraisīja viņā visdīvainākās izjūtas.

Raugoties no juridiskā viedokļa, viņai joprojām nebija pierādījumu, lai celtu �o lietu zvērināto tiesas priek�ā. Bet Aleksa vairs nevarēja atkāpties personisku iemeslu dēļ. Vīrie�i, kas bija mīlēju�i viņas māti, bija Aleksu ieintriģē�ju�i. Viņai bija jādabū zināt, kur� no viņiem ir Seimu no�galinājis un vai viņa pali ir vai nav vainīga pie mātes bo�jāejas. Viņai vai nu būs jānoliedz sava vaina, vai jāiemā�cās dzīvot ar vainas apziņu, bet viņa nevarēja atstāt �o jau�tājumu neatrisinātu.

Un tā nu Aleksa bija atgriezusies Perselā. Viņa raudzī�jās zaļu acu pāri, kas domās bija viņu vajāju�as visu aiz�vadīto nedēļu.

-� Nebiju pārliecināts, ka jūs atgriezīsieties, viņ� vaļ�sirdīgi paziņoja.

-�� Par to gan jūs varējāt būt dro�s. Es ta�u jums teicu, ka nepado�os.

-�� Jā, es atceros, viņ� drūmi sacīja. Ka jums tova�kar patika dejas?

No �ī negaidītā jautājuma Aleksa sarāvās.

-�� Kā jūs zināt, ka es tur bi ju?

-�� Tā ļaudis runā.

-To jums pateica Juniors.

-Nē.

-�� Nelieciet man mocīties neziņā, Aleksa sacīja. Ka jūs uzzinājāt, ka esmu bijusi Jā�anas un �au�anas klubā?

-�� Viens no maniem palīgiem tovakar pamanīja, ka Ju�niors, braucot pa �oseju, pārsniedz ātrumu. Tas bijis ap pulksten vienpadsmitiem, tā viņ� teica. Ari jūs esot bijusi tajā automobilī.

Rīds vairs neskatījās uz Aleksu, bet pētīja savu kurpju purngalus.

Jūs acīmredzot briesmīgi steidzāties atgriezties mo�teli.

-�� Man vienkār�i vairs negribējās palikt klubā. Es slikti jutos.

-�� Nevarējāt lāgā sagremot uz restēm gatavotos ēdie�nus? Vai varbūt tie bija cilvēki? Da�i no viņiem arī man uzdzen nelabumu.

-�� Nebija vainīgs nedz ēdiens, nedz cilvēki. Garastā�vokli man sabojāja viena persona Steisija Vollesa� Mintone.

Aleksa uzmanīgi vēroja, kāda būs Rīda reakcija. Viņa seja saglabāja vienaldzīgu izteiksmi.

-�� Kāpēc neviens man nepateica, ka Steisija ir bijusi precējusies ar Junioru?

-� Jūs to nevaicājāt.

Brīnumainā kārtā viņai izdevās apvaldīt dusmas.

-�� Vai tad nevienam no jums neienāca prātā, ka viņu steidzīgajām laulībām varētu būt kāda nozīme lietas iz�meklē�anā?

-Tam nav nekādas nozīmes.

■ Paturu sev tiesības vērtēt �ī lakta nozīmīgumu pēc saviem ieskatiem.

-�� Kā jums tīk. Tātad jūs domājat, ka tam ir kāda nozī�me?

-�� Jā, tā es domāju gan. Man vienmēr likās dīvaini, ka Juniors pirmoreiz apprecējies tik drīz pēc manas mātes nā�ves. Vēl dīvaināk ir tas, ka līgava, izrādās, ir bijusi tiesne��a meita.

-� Nekā dīvaina tur nav.

-� Tomēr aizdomīga sagadī�anās, vai ne?

-�� Nebūt ne. Steisija Vollesa iemīlēja vai iekāroja Ju�nioru no pirmā acu uzmetiena. To zināja visi, pa�u Junioru ieskaitot. Viņa savu aizrau�anos neturēja noslēpumā. Kad Seima nomira, Steisija saprata, ka viņai paveras izdevība, un pacentās to izmantot.

-� Oportūnistes iespaidu Steisija man neatstāja.

-�� Kļūstiet reiz pieaugusi, Aleksa. Mēs visi esam oportūnisti, ja kaut ko izmisīgi iekārojam. Viņa mīlēja Junio�ru, Rīds nepacietīgi aizrādīja. Viņ� pēc Selīnas nāves bija bēdu sagrauzts. Manuprāt, Steisija nosprieda, ka viņas mīlestība Junioru izdziedēs, ka ar to pietiks, lai remdētu viņa sāpes.

-�� Bet ar to nepietika.

-�� Acīmredzot. Viņa nespēja panākt, lai Juniors viņu iemīlētu. Un viņai nepavisam neizdevās panākt arī to, lai viņ� nelīstu zem brun�iem citām sievietēm.

Saīdzis viņ� kodīja lūpu kaktiņu.

-�� Kur� tad jums izpļāpājās par Steisiju un Junioru?

-�� Pati Steisija. Mcs satikāmies dāmu tualetē, un viņa pārmeta man, ka, no jauna uzsākot �īs lietas izmeklē�a�nu, es esot sabojājusi viņai dzīvi.

-�� Gudra mei�a, viņ� sacīja, atzinīgi palocīdams gal�vu. Man viņa alla� ir patikusi.

-�� Ak, vai patiesi? Vai jūs ari ar viņu gulējāt? Vai to�mēr jūsu seksuālās apetītes apmierinā�anai pietika ar mā�sām Geilam?

-Jūs interesē māsas Geilas, ko? � Viņ� skarbi iesmē�jās. Zinu. ka ta nav Steisija, kas jums stāstījusi par Perselas bēdīgi slavenajām trīnītēm.

-�� Tas bija Juniors, kas aizpildīja robus manās zinā�a�nās.

-�� Vakars laikam gan bi ja izdevies.

-� Ja, atklājumu pilns.

-�� Ak, tā? viņ� novilka. Ko tad jūs atklājāt?

Aleksa ignorēja Rīda neslēpto vēlē�anos izdibināt

kaut ko tuvāk.

-�� Rid, kāpēc viņiem toreiz bija tā jāsteidzas? Juniors nebija iemīlējies Steisija. Pieņemsim, viņ� sev bija iestās�tījis, ka laulības ar Steisiju nāks viņam par labu. Bet kāpēc viņiem bija jāappreca� tie�i tad?

-�� Varbūt viņa gribēja būt jūnija līgava.

-� Neņirgājieties par mani!

Aleksa pielēca kājās un piegāja pie Joga.

Viņ� klusi un gari nosvilpās.

-� Sasodīts, jums mū�dien ir slikts garastāvoklis.

Vai aizmirsāt, ka esmu nule apglabājusi savu vienī�go tuvinieci? Aleksa aizsvilās.

Viņ� nedzirdami nolamājās un izlaida pirkstus cauri matiem.

-�� Uz mirkli biju aizmirsis gan. Piedodiet man, Aleksa. Atceros, cik nelāgi jutos, kad biju apglabājis savu ve�co.

Viņa pagriezās, lai uzlūkotu Rīdu, bet viņ� raudzījās tālumā.

-�� Engcss un Juniors bija vienīgie �īs nolādētās pilsē�teles iedzīvotāji, kas atnāca uz bērēm. Mēs pat nebijām pasūtīju�i bēru ceremoniju baznīcā vai apbedī�anas biro�ja. Tikai pastāvējām pie kapa. Engess pēc tam gāja atpa�kaļ uz darbu. Juniors devās uz skolu, lai nebūtu jākavē pārbaudes darbs bioloģijā. Es gāju uz mājām. Neilgi pēc len�a pie manis atnāca Selīna. Viņa bija aiz�maukusi no skolas, lai varētu būt kopā ar mani. Selīna zināja, ka jutī��os nomākts, kaut es^to kuņas dēlu ienīdu, kad viņ� vēl bija dzīvs. Mēs kopā apgūlāmies manā gultā un palikām tur līdz tumsai. Selīna zināja, ka nu viņai jāiet mājās, ci�tādi māte uztrauksies. Viņa raudāja manā vietā, jo man asaru nebija.

Kad Rīds beidza runāt, telpa iestājās smags klusums. Aleksa joprojām nekustīgi stāvēja pie loga dzirdētais vi�ņu bija it kā sastindzinājis. Viņai sāpēja sirds par vientuļo jauno cilvēku, kāds reiz bi jis Rīds Lemberts.

-� Vai tā bija pirmā reize, kad jūs mīlējāties ar Selinu?

Viņ� cie�i uzlukoja Aleksu, piecēlās no krēsla un pie�nāca viņai klāt.

-� Tā kā esat ierunājusies par mīlas dzīvi, vai nevēla�ties pastāstīt, kā jums pa�ai �ajā ziņā veicies?

Aleksa acumirklī sastinga un ļāva vaļu dusmām.

-�� Beidziet runāt aplinkus un pasakiet skaidri un gai�i, ko jūs īsti gribat zināt!

-�� Labi, viņ� vīpsnādams atteica. Vai Junioram ir jau izdevies novilkt jums biksītes?

-�� Neģēlis.

-�� Ir vai nav?

-Nav!

-�� Varu derēt, ka viņ� to tomēr ir mēģinājis. Viņ� vien�mēr mēģina.

Rlds smējās dziļus, satrauco�us krū�u smieklus.

-�� Ka bingo spēlē varbūt izdodas.

Viņ� pacēla roku un ar delnas virspusi noglāstīja Aleksas vaigu.

-� Jūs esat nosarkusi, juristes jaunkundz.

Viņa atgrūda Rīda roku.

-�� Ejiet ellē.

Aleksa bija nikna uz sevi par to, ka nosarkusi Rīda priek�ā glu�i kā tāds skolas skuķis. Tā nebija Rīda darī�ana, ar ko viņa guļ. Bet vēl vairāk Aleksu satrauca tas, ka viņam, �ķiet, bija vienalga. To, kas pazibēja Rīda acīs, viņa uztvēra kā uzjautri�nājumu. varbūt kā nicinājumu, bet noteikti ne kā greizsirdību.

Lai atdarītu Rīdām, Aleksa pēk�ņi ievaicājās:

-�� Par ko jūs ar Seimu sastrīdējāties?

-�� Mēs ar Seimu? Kad?

-� Tajā pavasarī, kad abi beidzāt junioru klasi*. Kāpēc viņa vasaras brīvlaiku devās pavadīt uz Elpaso un sāka sa�tikties ar manu tēvu ?

-� Varbūt viņai gribējās nomainīt ainavu, izvairīgi sa�cīja Rīds.

*� Amerikāņu vidusskolas vienpadsmitā, priek�pēdējā klase. Pēdē�ja, divpadsmitā, ir senioru klase.

-��� Vai jūs zinājāt, cik ļoti viņu mīlēja jūsu labākais draugs?

Viņa kaitino�ais smīns nozuda.

-�� Vai to jums pateica Juniors?

-�� Es to jau zināju pirms viņa teik�anas. Vai jūs tolaik zinājāt, ka viņ� mīl Sclīnu?

Rīds tēlotā nevērībā paraustīja plecus.

-� Gandrīz katrs �alis mūsu skolā�

-�� Es nerunāju par aizrau�anos ar populāru meiteni, Rīd.

Aleksa satvēra viņa krekla piedurkni, lai uzsvērtu, cik

viņai ir svarīgi �o jautājumu noskaidrot.

-�� Vai jums bija zināms par Juniora jūtām pret Sclīnu?

-�� Un ja nu bija, kas tad ir?

-�� Juniors sacīja, ka jūs būtu viņu nogalinājis, ja viņ� mēģinātu Selīnai tuvoties. Viņ� teica, ka jūs būtu nogali�nājis viņus abus, ja Sclīna kļūtu jums neuzticīga.

-Tēlains izteiciens.

-��� Tā sacīja ari Juniors, bet man par to ir citas do�mas, viņa rāmi iebilda. Starp jums visiem virmoja kaislība. Jūsu attiecības bija sare�ģītas un savstarpēji diez�gan līdzīgas.

-�� Kādas attiecības?

-Jūs un mana māte mīlējāt viens otru, bet jūs abi mī�lējāt arī Junioru. Vai tad tas nebija mīlas trijstūris �i jē�dziena vistie�ākajā nozīmē?

-��� Pie velna, par ko jūs tur runājat? Vai domājat, ka mēs ar Junioru esam pēdiņu pāris?

-Jums raksturīga neaptēsta lauka domu gaita, �erif Lembert, būdama ārkārtīgi aizvainota, sacīja Aleksa. � Gribēju teikt, ka jūs ar Junioru mīlat viens otru kā divi indiāņi, kas noslēgu�i asinsbrālību. Bet jūs arī nemitīgi savā starpā sacen��aties.

-�� Es nesacen�os ar Junioru.

-�� Apzināti varbūt ne, bet ciliem cilvēkiem alla� izdo�das jūs nostādīt vienam pret otru. Un kur� ir tas, kas �ajā sacensībā vienmēr gūst virsroku? Jūs. Skolas gados jums tas bija nepatīkami. Un jums tas joprojām sagādā raizes.

-�� Muļķības.

-�� Tas nav tikai mans viedoklis vien. Par to runāja arī Steisija, kad mēs tovakar tikāmies, un es viņu nebūt neuzvedināju uz �īm domām. Viņa sacīja, ka cilvēki mū��dien ir jūs abus salīdzināju�i un ka Juniors vienmēr ir pali�cis zaudētājs.

-� Cilvēku domas nav no manis atkarīgas.

-�� Bet vissaspringtāk jūs sacentāties Sclīnas dēļ, vai

ne?

-�� Kāpēc jūs man to vaicājat? Jums ta�u pa�ai ir zinā�mas visas atbildes.

-�� Arī te jūs viņam bijāt soli priek�ā. Juniors gribēja būt Selīnas mīļakais, bet jūs tas jau bijāt.

Iestājās il^s klusums. Rīds nopētīja viņu uzmanīgi kā mednieks, kam tālskatī beidzot izdevies saskatīt medīju�mu. Saules gaisma, kas iespīdēja caur �alūzijām, padarīja spo�as viņa acis, matus un draudīgi sarauktās uzacis.

Viņ� ļoti klusi teica:

-�� Labs gājiens, Aleksa, bet es neko no tā neatzīstu.

Rīds mēģināja aiziet, bet Aleksa satvēra viņa rokas.

-Vai tad jūs nebijāt viņas mīļākais? Kāpēc jūs neva�rētu to tagad atzīt?

-� Tāpēc, ka es nekad nerunāju par sievietēm, ko esmu skūpstījis.

Viņa skatiens noslīdēja līdz Aleksas pulsējo�ajam kaklam, tad Rīds atkal ieskatījās viņai sejā.

-�� Un jums par to vajadzētu būt sasodīti priecīgai.

Caur viņas augumu izskrēja iekāre karsta un zeltai�na kā rīta saule. Viņa ilgojās sajust Rīda stingrās lūpas uz savējām, viņa izveicīgo mēli prasmīgi un parupji darboja�mies viņas mutes iek�ienē. No iekāres un izmisuma acis viņai kļuva valgas Aleksa nevarēja dabūt to, ko tik ļoti gribēja.

Cie�i raudzīdamies viens otrā, viņi nepamanīja, ka tiek novēroti no ielas pretējās puses. Saule viņus izgais�moja kā pro�ektors.

Vēlēdamās atbrīvoties no divdomīgās tagadnes un at�griezties satrauco�ajā pagātnē, viņa sacīja:

-�� Juniors man teica, ka jūs ar Seimu esat biju�i kaut kas vairāk, nekā tikai bērnības draugi.

Tie bija meli, bet Aleksai nebija nekā cita, ko likt uz spēles.

-�� Viņ� izstāstīja man visu par jūsu attiecībām ar Selīnu, tā ka patiesībā tam nav nekādas nozīmes, vai jūs ko at�zīstat vai ne. Kad jūs un viņa pirmoreiz� nu, pats sapro�tat�

-�� Drātējāmies?

Vulgārais apzīmējums, izrunāts zemā, aizsmaku�ā balsī, uzdzina Aleksai karstuma viļņus. Nekad agrāk �is vārds viņai nebija �ķitis erotisks. Viņa norija kaklā sakā�pu�o kamolu un tik tikko jau�ami pamāja ar galvu.

Pēk�ņi Rīds aplika roku Aleksai ap kaklu un pievilka viņu sev klāt, tā, lai viņas seja atrastos tie�i zem viņējās.

-��� Ne sūda jums Juniors nav stāstījis, juristes jaunkundz, viņ� no�ukstēja. Nemēģiniet mani apmānīt ar sa�viem tiesas zāles viltīgajiem trikiem. Esmu pār jums astoņ�padsmit gadus vecāks un par prāta trūkumu nevaru �ēloties. Tādi triki, kādus pieprotu es, jums pat sapņos nav rādīju�ies. Un es neesmu tāds nolādēts muļķis, lai iekristu uz jūsējiem.

RTcis cie�āk sa�ņaudza dūrē Aleksas matu �ķipsnu, ko bija satvēris. Viņa elpa pret Aleksas seju kļuva karstāka un straujāka.

-�� Nekad .vairs nemēģiniet iedzīt ķīli starp mani un Ju�nioru, vai dzirdat? Cīnieties pret mums abiem vai drātējieties ar mums abiem, bet nepieskarieties tam, kas pastāv ārpus jūsu sapra�anas.

Rīda acis sa�aurinājās, un skatiens tapa ļauns.

-� Jūsu mammai, Aleksa, piemita nelāgs paradums sa�rīdīt cilvēkus vienu pret otru. Kādam tas bija līdz kaklam, un viņ� Selīnu nogalināja, pirms viņa paguva kļūt gudrā�ka. Iesaku jums mācīties no viņas kļūdām, iekams ar jums notiek kaut kas tamlīdzīgs.

Torit ar domā�anu viņai neveicās. Nekādas jaunas versijas Aleksai prāta nenāca. Viņa nespēja novērst domas no satrauco�ās sarunas ar Rīdu. Ja pie kabineta durvīm ne�būtu pieklauvējis kāds no �erifa palīgiem un viņus iztrau�cējis, varbūt Aleksa būtu mēģinājusi izskrāpēt Rīdām acis vai, glu�i pretēji, pakļautos spēcīgajai tieksmei mesties vi�ņam pie krūtīm un skūpstīt viņu.

Ap pusdienas laiku Aleksa vairs necentās piespiest se�vi koncentrēties. Viņa �ķērsoja ielu, lai kafejnīcā B&B paēstu lencu.Tāpat kā vairumam cilvēku, kas strādāja �ajā pilsētas daļā, tas viņai bija kļuvis par paradumu. Kad Aleksa iegāja kafejnīcā, sarunas vairs netika pārtrauktas. Laiku pa laikam viņu ar sveicienu pagodināja Pīts ja ne�bija pārak aizņemts virtuvē.

Viņa knibinājās ap savu maltīti, cik ilgi vien iespē�jams, bīdīja dzelteno mala pelnutrauku turp un atpakaļ, �ķirstīja Pīta pa�iespiesto bro�ūru, kurā bija sniegtas pa�mācības, kā pareizi sagatavot ēdamo no klabur�ūskas.

Aleksa pūlējās nosist laiku, jo viņai nemaz negribējās atgriezties mazajā, tum�ajā kabinetā tiesas nama pagrab�stāvā un raudzīties tuk�umā, kaujoties ar satrauktām do�mām un pārcilājot prātā hipotēzes, kas ar katru bridi �ķita aizvien ap�aubāmākas. Bet viena doma no viņas neatstā�jās. Vai pastāvēja kāda saistība starp Selinas nāvi un Ju�niora steidzīgajām laulībām ar Steisiju Vollesu?

Par to Aleksa prātoja, izgājusi āra no kafejnīcas. Ierā�vusi galvu ka�oka apkaklē, lai pasargātos no aukstā vēja, viņa aizgāja līdz ielas stūrim. Viena no nedaudzajiem pil�sētas centrālās daļas luksoforiem tie�i tobrīd iedegās zaļā gaisma, un Aleksa jau grasījās nokāpt no nelīdzenās beto�na ietves, lai �ķērsotu ielu, kad no aizmugures kāds satvē�ra viņas roku.

-�� Viņa svētība Plamets, Aleksa pārsteigti konstatēja.

Pēdējo dienu notikumi bija izdzēsu�i mācītāju un viņa

biklo sievu no viņas prāta.

-� Geiteres jaunkundz, viņ� sacīja pārmeto�ā tonī. Es �orīt jūs redzēju kopā ar �erifu.

Mācītāja dziļi gulo�ajās acīs gruzdēja tik nesamierināma apsūdzība, it kā viņ� būtu pieķēris Aleksu visos nāves grēkos.

-� Jūs esat likusi man vilties.

-�� Es nesaprotu�

-�� Vēl vairāk, viņ� pārtrauca Aleksu, runādams ielu sludinātāja spalgajā intonācijā, jūs esat likusi vilties Vis�augstākajam.

Plameta acis plati iepletās, tad atkal savilkās �aurās spraudziņās.

-�� Es jūs brīdinu Dievs necie�, ka par viņu ņirgājas.

Aleksa nervozi aplaizīja lupas un pavērās apkārt,

meklēdama glābiņu, lai gan nezināja, kāda formā tas varē�tu izpausties.

-�� Neesmu gribējusi apvainot nedz jūs, nedz Dievu, viņa sacija, juzdamās muļķīgi par �o taisno�anos.

-� Jūs vēl neesat ieslodzījusi aiz restēm netaisnos.

-��� Neesmu atradusi iemeslu, kāpēc tas būtu darāms. Mans izmeklē�anas darbs vel nav galā. Skaidrības labad piebildī�u, ka neesmu �eit ieradusies, lai ieslodzītu kādu aiz restēm, reverend Plamet.

-Jūs izturaties pārāk iecietīgi pret ķeceriem.

-�� Ja jus ar lo gribat teikt, ka veicu izmeklē�anu objek�tīvi, nevaru �o jūsu apgalvojumu noliegt.

-�� Redzēju, kā jūs �orīt brāļojāties ar to sātana delu.

Viņa maniakālo acu skatiens bija nepatīkams un vien�laikus piesaisto�s. Aleksa pieķēra sevi lūkojamies sludinā�tājām tie�i acis.

-�� Vai jūs runājat par Rīdu?

Plamets ie�ņācās, it ka pats nosauktais vārds liktu vi�ņam iztēlē skatīt ļauno garu, ko jāpasteidzas atvairīt.

-�� Neļaujiet viņam ar viltīgiem paņēmieniem jūs ap�māt .

-�� Varu jums apgalvot, ka tas nav noticis.

Mācītājs pienāca soli tuvāk.

-�� Sātans labi pazīst sievie�u vājās puses. Viņ� izmanto viņu maigos, viegli ievainojamos augumus, lai ie�ļāktu ta�jos savus ļaunos spēkus. Sievie�u augumi tiek aptraipīti, un tie jāattīra, regulāri nolai�ot asinis.

Tas cilvēks nav tikai muļķis, viņ� ir slims, Aleksa iz�bailes nodomāja.

Plamets uzsita ar plaukstu pa Bībeli, liekot Aleksai sa�lēkties. Pacēlis rādītājpirkstu pret debesīm, viņ� ieaurojās:

-�� Pretojies visiem kārdinājumiem, mana meita! Bs pa�veļu katrai baudkārai dziņai atstāties no tavas sirds, prāta un auguma. Tagad un tūlīt.

Izķērcis pēdējo frāzi, viņa svētība sa�ļuka, it kā ļauno gaiu izdzī�anas rituāls būtu laupījis viņam visu enerģiju. Aleksa stāvēja kā sastingusi, nespēdama noticēt tam, ko redz un dzird. Atguvusies, pavērās apkārt. Viņa jutās ļoti neērti un cerēja, ka neviens nav redzējis �o ārprāta izpaus�mi, kurā viņa pret savu gribu tikusi iesaistīta.

-� Cik zinu, nekādas baudkāras dziņas man nepiemīt. Bet nu man jāiet. Es jau tā kavējos.

Viņa nokāpa no ietves, kaut luksoforā dega sarkanā uguns.

-�� Dievs uz jums paļaujas. Viņ� kļūst nepacietīgs. Ja jūs pievilsiet viņa uzticē�anos�

-� Jā, labi, es strādā�u cītīgāk. Uz redzē�anos.

Plamets klup�us nokāpa no ietves un satvēra viņu aiz

pleciem.

-�� Dievs tevi svētī, mana meita. Dievs svētī tevi un ta�vu svēto misiju.

Saņēmis rokā Alcksas plaukstu, viņ� iespieda tajā kā�du nekvalitatīvi iespiestu bro�ūru.

-�� Paldies.

Aleksa atbrīvoja roku un vienā rāvienā atradās ielas pretējā pusē. Nu viņu no sludinātāja �ķīra divas satiksmes joslas. Atri uzskrējusi pa pakāpieniem, viņa burtiski pār�vēlās pār tiesas nama slieksni.

Skatīdamās pār plecu, lai pārliecinātos, ka Plamets ne�seko, Aleksa ieskrēja Rīdām tie�i krūtīs.

Viņ� satvēra Aleksu aiz pleciem.

-� Pie velna, kas jums kai�? Kur jūs bijāt?

Viņai gribējās piekļauties Rīdām, just viņa sargājo�o spēku, līdz viņas sirds beigs me�onīgi dauzīties, bet tādu greznību Aleksa nevarēja atļauties.

-� Nekur. Tas ir, es biju izgājusi. Paēst len�u. Kafejnīcā B&B. Es� pastaigājos.

Rids viņu nopētīja, ievērodams Aleksas vēja sajauktos matus un pietvīku�os vaigus.

-�� Kas tas?

Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz bro�ūru, ko Aleksa turēja sa�ņaugtu plaukstā tik cie�i, ka pirkstu kauliņi bija kļuvu�i balti.

-�� Nekas.

Viņa centās iestūķēt bro�ūru ka�oka kabatā.

Rids izrāva to viņai no rokām. Viņ� pārlaida skatienu bro�ūras vākam, tad at�ķīra to un izlasīja kādu rindkopu, kas vēstīja par drīzu Pastarās dienas atnāk�anu.

-Jūs piederat pie viņiem?

-�� Protams, ne. Man to iedeva ielu sludinātājs. Jums patie�ām derētu mazliet vairāk gādāt par pilsētas iedzīvo�tāju mieru un atbrīvot ielas no diedelniekiem, �erif, Aleksa augstprātīgi sacīja. Viņi, nudien, krīt uz nerviem.

Apgājusi Rīdām apkārt, viņa devas pa kāpnēm lejā.

Nora Geila pieslejas sēdus un sataustīja caurspīdīgo tērpu, kas viņai pirms tam bija bijis mugurā.

-�� Paldies, Rids sacīja.

Nora pār pienbalto plecu uzmeta viņam pārmeto�u skatienu.

-Cik romantiski, � viņa ironiski atsaucās.

Iebāzusi rokas peņuara sakrokotajās piedurknēs, Nora izkāpa no gultas un gāja uz durvīm.

-�� Man jāpārbauda, kā �ovakar norit darbs, bet es at�griezī�os, un mēs varēsim parunāties.

Rids noskatījās viņai pakaļ. Viņas ķermenis vēl bija stingrs, bet jau pēc da�iem gadiem tas kļūs pārāk tukls. Ra��enas krūtis noļuks. Pārmērīgi lielie krū�u gali, vingru mus�kuļu neatbalstīti, izskatīsies groteski. Viņas gludais, viegli izliektais vēders kļūs ļumīgs. Gurni un pēcpuse ieplaks.

'Lai gan viņi bija draugi, tobrīd Rīds Noru ienīda. Sevi viņ� ienīda vēl vairāk. Viņ� ienīda fizisko nepiecie�amību, kas spieda viņu uz �o intīmās tuvības parodiju.

Iespējams, ka viņi kopojās vēl nejūtīgāk un vienaldzī�gāk nekā da�u dzīvnieku sugu pārstāvji. Dzimumaktam vajadzēja vainagoties ar katarsi, pilnīgas atbrīvo�anās un �ķīstī�anās sajūtu. Tam vajadzēja būt lieliski. Bet tā nebi�ja. An agrāk tas bija noticis reti, bet pēdējā laikā nemaz.

-�� Sūdu bū�ana, Rīds nomurmināja.

Iespējams, viņ� turpinās gulēt ar Noru Geilu arī tad, kad viņi abi jau būs veci. Tas bija ērti un neradīja nekādus sare�ģījumus. Katrs no viņiem zināja, ko otrs spēj dot, -un neko vairāk neprasīja. Rīda kaislību iekvēlināja nepiecie��amība, nevis iekāre vai Dies�, pasargi! mīlestība.

Viņ� guva apmierinājumu. Viņa arī. Nora Geila bija bie�i Rīdām teikusi, ka viņ� ir viens no nedaudzajiem vī�rie�iem, kas spēj viņu ierosināt. Rīds nejutās īpa�i glai�mots, jo tie varēja būt, un, iespējams, arī bija, meli.

Riebuma mākts, viņ� nolaida kājas pār gultas malu. Uz naktsgaldiņa bija nolikta cigare�u paciņa laipnība, kas tika izrādīta �ī nama apmeklētājiem. Patiesību sakot, viss bija ierēķināts cenā. Viņ� aizdedzināja cigareti arī to Rīds pēdējā laikā darīja reti un ievilka dūmus dziļi plau��ās. Pēc mīlē�anās viņam bija visgrūtāk atturēties no smē�ķē�anas, varbūt tapcc, ka tabaka piesārņoja viņa organis�mu, ko Rīds uzskatīja par pelnītu sodu. Galu galā, tas bija Rīda ķermenis, kas nemitīgi viņu nodeva ar savu veselīgo dziņu pēc sievietes.

Viņ� piepildīja glāzi no pudeles, kas atradās turpat lī�dzās arī tas tiks ieskaitīts viņa rēķinā, lai ari viņ� bija nodrātējis pa�u priekamājas saimnieci un vienā malkā to iztuk�oja. Rīda barības vads protestēdams sarāvās. Acīs sasprāga asaras. Pamazām viskija radītais karstums izplā�tījās pa viņa vēderu un cirk�ņiem. Rīds sāka justies ievē�rojami labāk.

Viņ� atkal apgūlās un raudzījās griestos, vēlēdamies, kaut spētu aizmigt. Rīds kāroja pēc tā laimīgā laika, kad viņam nevajadzēja nedz runāt, nedz kustēties vai domāt.

Viņa acis aizvērās. Acumirklī ka 11/. ekrāna parādījās saules apspīdēta un sarkanbrūnu malu ieskauta seja. Rīda gailītis, kam pienācās būt no pārguruma ļenganam, sa�springa un izstiepās vel lielākā labpatikā, nekā tā, ko viņ� �ovakar jau bija izjutis.

Rīds necentās aizgainīt nelūgto tēlu prom pretēji tam, ka rīkojās parasti. �oreiz viņ� ļāva tam palikt un iz�vērsties. Fantāzijai tika ļauta pilna vaļa. Rīds noskatījās, kā viņas zilās acis pārsteigumā samirk�ķinās un mēle ne�rvozi pārslīd pār apak�lūpu.

Rīds juta viņas augumu sev tuvu klāt, viņu sirdis puk�stam vienā ritmā, viņas matus apvijamics ap viņa pirk�stiem.

Viņ� atkal izbaudīja viņas muti, juta viņas mēli kautri koķetējam ar viņējo.

Viņ� nemaz nemanīja, ka klusi ievaidas. Rīdām uzbru�ka moko�a iekāre.

-� Rīd!

Istabas durvis tika atrautas vaļā, ieskrēja �ī nama kundzene, vairs neizskatīdamās nedz vēsa, nedz eleganta.

-�� Rīd, viņa glu�i bez. elpas atkārtoja.

-�� Pie velna, kas lēcies?

Viņ� atkal nolaida kājas uz grīdas un ar vienu veiklu kustību piecēlās. Tas, ka viņa uzbudinājums ir acīm re�dzams, Rīdu nemulsināja. Bi ja atgadījies kaut kas nopietns.

Cik ilgi vien Rīds pazina Noru Geilu, viņ� nekad to nebija redzējis pārbiju�os, bet nu Noras Geilas acis bija bailēs pla�i ieplestas. Viņa vēl nebija sākusi runāt, kad Rīds jau jutās kā �erifs.

-�� Viņi tikko piezvanīja.

-Kas?

-�� No tava iecirkņa. Noticis nelaimes gadījums.

-�� Kur?

Jau uzvilcis d�īnas, bet vēl neaizpogājis kreklu, viņ� stūma kājas zābakos.

-�� Ran�o.

Rīds sastinga un strauji pagriezās pret Noru Geilu.

-�� Mintonu ran�o?

Viņa pamāja ar galvu.

-�� Kas tur noticis?

-� Tavs palīgs neteica. Zvēru pie Dieva, ka viņ� netei�ca, viņa steidzīgi piemetināja, redzot Rīda sejā �aubas.

-�� Personiskas vai profesionālas dabas nelaimes gadī�jums?

-�� Nezinu, Rīd.. Man radās iespaids, ka abējāds. Viņ� tikai sacīja, ka steidzīgi ir nepiecie�ama jūsu klātbūtne. Vai varu kaut ko darīt tavā labā?

-� Atzvani viņiem un pasaki, ka es jau eju.

Paķēris jaku un cepuri, viņ� pastūma Noru Geilu sā�ņus un izskrēja gaitenī.

-�� Paldies.

-�� Dari man zināmu, kas noticis, pārliekusies par margām, viņa uzsauca, noskatīdamās, kā Rīds steidzīgi aiziet.

-�� Kad varē�u.

Pēc da�ām sekundēm viņ� aizcirta aiz sevis ārdurvis, pārlēca par lieveņa margām un metās skrie�us prom.

Aleksa bija gulējusi dziļā miegā, tāpēc iesākumā klauvējiens pie durvīm viņai nesaistījās ar īstenību. Zem�apziņā viņai �ķita, ka tas ir sapņa turpinājums. Balss bei�dzot uzmodināja viņu pa īstam.

-Celieties aug�ā un atveriet durvis!

Grīļodamas viņa pieslējās sēdus un pastiepa roku, lai ieslēgtu naktslampu. Slēdzis, kā parasti, no viņas vairījās. Kad lampa beidzot iedegās,.spilgtā gaisma lika Aleksai samiegt acis.

-�� Sasodīts, Aleksa! Celieties aug�ā!

Pēc katra dūres trieciena durvis nodrebēja.

-�� Rīd? viņa �ērksto�ā balsī vaicāja.

-Ja pēc desmit sekundēm vēl nebūsiet piecēlusies�

Aleksa paskatījas elektroniskajā pulksteni, kas stāvēja uz naktsgaldiņa. Bija gandrīz divi naktī. �erifs bija vai nu piedzēries, vai sajucis prātā. Lai būtu kā būdams, viņai nenaca ne prata vērt vaļā durvis, kad viņ� ir tādā stāvoklī.

-�� Ko jūs gribat?

Aleksa tikai tad pamanīja, ka troksnis aiz durvīm kļu�vis savādaks, kad tas sāka krak�ķēt un plaisāt. Rīds ar kā�jas spērienu atgrūda durvis vaļa un ienāca istaba.

-�� Velns un elle, ka jums �ķiet, ko jūs darāt? viņa ie�kliedzās, savilkdama ap sevi cie�āk segas.

-�� Nāku jums pakaļ.

Viņ� izcēla Aleksu no gultas ar visām segām, nostādī�ja viņu uz kājām un tad izrāva segas viņai no rokām. Viņa trīcēdama stāvēja Rīda priek�ā, ģērbusies vienīgi mazajās biksītes un sporta krekliņā tas bija Aleksas parastais naktstērps. Grūti pateikt, kur� no viņiem bija vairāk pār�skaities.

Aleksa pirmā atguva balsi.

-� Ceru, ka jūs esat ielauzies pa manām durvīm pietie�kami svarīga iemesla dēļ, �erif.

-�� Iemesls ir nolādēti svarīgs.

Viņ� piegāja pie drēbju skapja, atrāva vaļā kādu at�vilktni un sāka rakņāties pa tur saliktajiem apģērba gaba�liem.

-�� Es gribētu �o iemeslu dzirdēt.

-� To jūs dzirdēsiet.

Vel viena atvilktne krita par upuri viņa nesaudzīga�jiem meklējumiem. Viņa nostājās �erifam blakus un ar pēcpusi aizgrūda atvilktni ciet. gandrīz iespiezdama tajā Rīda pirkstus.

-�� Ko jūs meklējat?

-�� Drēbes. Ja vien jūs nevēlaties sekot man tādā izska�tā, kādā esat patlaban.

Rīds ar �estu norādīja uz biksītēm ar augsto fran�u sti�la izgriezumu gurnu apvidū. Vairākas saspringtas sekun�des viņa skatiens nenovērsās no tā. Tad viņ� pievērsās al�kovam, kur drēbes bija sakārtas uz �pleciņiem�.

-�� Kur ir jūsu d�īnas? Rīds piesmaku�ā balsī vaicāja.

-�� Es netaisos nekur iet. Vai jūs zināt, cik ir pulkstenis?

Viņ� norāva d�īnas no pakaramā. Tas no�vankstēja uz

stieņa, tad nokrita uz grīdas un palika tur nevī�īgi mētājamies.

-Jā.

D�īnas ne pārāk laipni tika pasviestas Aleksai.

-�� Uzvelciet tās. Un to arī.

Dzinām sekoja viņas ikdienas apavi. Tie nokrita Alek�sai pie kājām. Rīds uzlūkoja viņu, rokas gurnos iespiedis, un viņa skatiens nekā laba nevēstīja.

-�� Nu? Gribat, lai es piepalīdzu?

Aleksa nespēja iedomāties, ar ko būtu izprovocējusi �ādu niknuma izvirdumu. Bija skaidri redzams, ka viņ� par kaut ko ir drausmīgi noskaities. Ja viņ� gribēja tēlot alu cilvēku, Aleksai neatlika nekas cits, kā pakļauties, bet ar smaidu uz lūpām viņa to, protams, nedarīs.

Uzgriezusi Rīdām muguru, Aleksa iekāpa d�īnās un pārvilka tas pār gurniem. No vienas savandītās atvilktnes viņa izņēma īszeķu pāri, atritināja un uzvilka. Tad sekoja puszābaki. Beidzot Aleksa pagriezās un nomērīja Rīdu ar dusmīgu skatienu.

-Esmu apģērbusies. Vai tagad jūs man pateiksiet, ko tas viss nozīmē?

-� Pa ceļam.

Viņ� norāva no pakaramā svīteri un, tuvodamies Aleksai, saritināja adījumu līdz augstajai apkaklei. Rīds pārvilka svīteri viņai par galvu, tad iebīdīja viņas rokas piedurknēs un novilka apak�malu līdz gurniem. Aleksas mati bija iesprūdu�i �aurajā apkaklē. Viņ� tos no turienes izvilka ārā.

To izdarījis, Rīds neatrāva rokas, bet cie�i savija pirk�stus uz viņas pakau�a. Tad viņ� rupji pacēla Aleksas galvu uz aug�u un atlieca atpakaļ. Rīds no dusmām trīcēja.

-�� Man vajadzētu pārlauzt jums kaklu.

To viņ� nedarīja. Viņ� Aleksu cie�i noskūpstīja.

Viņa lūpas uzbruka Aleksas mutei, savainoja to pret zobiem. Mēle tika iegrūsta starp viņas lupām bez jebkāda maiguma. Tas bija nikns skūpsts, ko bija izraisījusi sanik�nota kaislība.

Skūpsts tika pēk�ņi pārtraukts. Aleksas ka�oks bija nolikts uz krēsla. Viņ� pasvieda to Aleksai.

-�� Velciet mugurā.

Aleksa bija pārāk satricināta, lai strīdētos pretim. Viņa uzvilka ka�oku. Rīds bīdīja viņu pāri slieksnim.

-�� Kas būs ar durvīm? Aleksa mulsi pajautāja.

-�� Atsūtī�u kādu, lai salabo.

-�� �ajā nakts stundā?

-� Aizmirstiet tās nolādētās durvis, viņ� ierēcās.

Piespiedis plaukstu Aleksas pēcpusei, Rīds viņu stum��us iestūma bleizerā, kura motoru nebija izslēdzis. Trīs�krāsainais gaismas signāls uz automobiļa jumta nepār�traukti mirguļoja, vēstot par brauciena steidzamību.

-�� Cik ilgi man vel būs jāgaida paskaidrojums? viņa vaicāja, kad bleizers izbrauca uz �osejas.

No dro�ības siksnas nebija nekāda labuma. Aleksa ne�mitīgi tika mesta pret Rīdu, un viņai bija jāpieķeras pie �e�rifa gurna, ja negribēja nokrist uz grīdas.

-�� Dieva dēļ, Rīd, pasakiet man, kas ir noticis!

-� Aizdedzināts Mintonu ran�o.

-�� Aizdedzināts? viņa vārgā balsī atkārtoja.

-�� Beidziet tēlot nevainīgu aitiņu, labi?

-� Nezinu, par ko jūs runājat.

Viņ� uzsita ar dūri pa automobiļa stūri.

-�� Kā jūs varējāt mierīgi gulēt?

Aleksa apstulbusi raudzījās Rīdā.

-�� Vai gribat sacīt, ka man ar notiku�o ir kāds sakars?

Viņ� atkal visu uzmanību veltīja ceļam. Zaļganajā

gaismā, kas plūda no priek�ējā paneļa, Rīda seja izskatījās saspringta un nekustīga. �ērkstēja policijas raidītājs, laiku pa laikam izverdot biedējo�i skaļus ziņojumus. Citu automobilu uz �osejas nebija, tāpēc.sirēnu ieslēgt nevajadzēja, bet gaismas uz automobiļa jumta turpināja mirgot, radīda�mas Aleksai iespaidu, ka ap viņu grie�as neprātīgs kalei�doskops.

-�� Domāju, ka jums ar to ir viscie�ākais sakars. Jums un jūsu tuvam draugam un sabiedrotajam.

�ķiet, ka Aleksas apjukums tikai saniknoja Rulli vēl vairāk.

-�� Viņa svētība Fcrguss Plamets, viņ� izkliedza. �is sludinātājs ta�u ir jūsu labs draugs, vai ne?

-�� Plamets?

-�� Plamets? viņ� pārskaities mēdījās. Kad jūs abi izperējāt �o ideju? Vai tovakar, kad viņ� jūs apciemoja motelī, vai arī todien, kad tikāties uz ielas pie kafejnīcas B&B1

Viņa vairākas reizes ātri un sekli ievilka elpu.

-�� Kā jūs zināt?

-� Es zinu un viss, skaidrs? Kur� pie kura ieradās pirmais?

-��� Viņ� kopā ar sievu atnāca pie manis uz moteli. Pirms tam nebiju par viņu pat dzirdējusi. Tas cilvēks ir maniaks.

-� Tas tomēr nekļuva par �ķērsli viņa iesaistī�anai jūsu izmeklē�anas darbībās.

-�� Neko tamlīdzīgu neesmu darījusi.

Nedzirdami nolamājies, Rīds pacēla pie lūpam raidītā�ja mikrofonu un paziņoja vienam no saviem palīgiem, kas atradās notikuma vietā, ka būs klat pēc da�ām minūtēm.

-�� Desmit �etri, Rul. Kad atbrauksiet, dodieties uz stalli numur divi.

-� Kāpēc?

-�� Nezinu. Kāds teica, lai jums to pasaka.

-�� Desmit �etri. Tagad esmu pie vārtiem.

Viņi nogriezās no �osejas un brauca tālāk pa privāto ceļu. Aleksai sametās nelabi, ieraugot dūmu stabu, kas pacēlās virs viena no staļļiem. Liesmas vairs nemanīja, bet staļļa jumts un blakusēkas joprojām tika aplaistītas no ugunsdzēsības �ļūte�nēm. Spīdīgos formas tērpos un gumijas zābakos ģērbu�ies ugunsdzēsēji prasmīgi darbojās, lai apvaldītu uguni.

-�� Viņiem izdevās ierobe�ot uguns izplatī�anos, pirms tā butu nodarījusi pārāk lielu postu, Rīds viņai skarbi paskaidroja.

Ugunsdzēsības automobiļi bija novietoti pie dūmojo�a staļļa un mājas priek�ā. Gandrīz visi apak�stāva logi bija izsisti. Uz mājas sienām ar nitrokrāsas baloniņiem bija uzpusti �au�alīgi draudi.

-�� Viņi te atbrauca trīs automobiļos. Acīmredzot vairā�kas reizes apmetu�i lokus ap māju, sviezdami logos akme�ņus, bet tikai pēc tam, kad bija paveiku�i visnetīrāko darbu. Keimārta* krāsu un aerosolu nodaļa ir vareni nopelnījusi.

Viņ� nicīgi savilka lūpas.

-� Viņi ir piegānīju�i dzirdinā�anas siles ar zirgu mēsliem. Jums nu gan �ajā pilsētā ir smalki draugi, juristes jaunkundz.

-�� Vai kāds ir cietis?

Aleksa lūkojās briesmīgajā ainā, kas pavērās viņas acu priek�ā, un tik tikko uzdro�inājās ievilkt elpu.

-�� Viens no zirgu trenētājiem.

Viņa pagriezās pret Rīdu, lai saņemtu sīkākus pa�skaidrojumus.

-�� Viņ� izdzirdēja troksni, izskrēja no mājas, kurā dzī�vo ran�o strādnieki, paklupa un salauza roku.

Stallis numur divi bi ja tas, kam kūpēja jumts. Rīds ap�turēja bleizeru pie staļļa durvīm un, atstājis Aleksu sē�am automobilī, pats iegāja iek�ā. Aleksa, juzdamās tā, it ka

* Amerikas Savienotajās Valstīs populārs universākvcikalu tīkls.

katrs viņas loceklis būtu tūksto� mārciņu smags, atgrūda vaļā automobiļa durvis un sekoja Rīdām, līkumodama starp ugunsdzēsējiem, kas �audījās �urpu turpu.

-�� Kas noticis? viņa dzirdēja Rīdu bargi vaicājam.

Viņ� steidzīgi gāja uz priek�u pa staļļa centrālo eju

starp steliņģiem.

Zirgs izmisīgi zviedza, acīm redzami ciezdams sāpes. Tā bija visdrausmīgākā skaņa, kādu Aleksa jebkad bija dzirdējusi. Rīds saka iet vēl ātrāk.

Mintoni bija sapulcēju�ies pie viena no steliņģiem. Tas bija drūms pid�amās ģērbtu ļau�u pulciņ�. Sāra D�o neval�dāmi raudāja. Engess enerģiski glāstīja viņai muguru, ta�u tas uz viņa sievu neatstāja nekādu iespaidu. Juniors turēja mātes roku, bet otru savu roku bija aizlicis priek�ā mutei, lai apspiestu �āvas. Rīds pastūma viņus malā, bet uz steliņ�ģa sliek�ņa viņ� sastinga.

-�� Kungs Jēzu.

No viņa mutes plūda negantu lamuvārdu straume, ko nomainīja pārcilvēcisku moku rēciens. Aleksa sarāvās un atkāpās tumsā.

Viņas redzes laukā parādījās kāds briļļains vīrs ar res�nu vēderu. Viņa āriene liecināja, ka resnis te ieradies tais�nā ceļā no gultas. Velveta �akete bija uzvilkta tie�i virs pi�d�amas. Viņ� pieskārās ar plaukstu Rīda rokai un bēdīgi papurināja plikpauraino galvu.

-�� Es neko nevaru darīt viņa labā, Rīd. Nāksies viņu likvidēt.

Rīds ar neko neredzo�ām acīm mēmi raudzījās runātā�jā. Viņa krūtis cilājās la. it kā Rīds teju teju grasītos iz�vemt savas vakariņas.

Sāras D�o �ņuksti kļuva skaļāki. Viņa aizsedza seju ar plaukstām.

-�� Māt, ļauj, cs tevi aizvedī�u atpakaļ uz māju.

Juniors aplika viņai roku ap vidu un pagrieza uz

promie�anu. Engesa roka noslīdēja viņam gar sāniem. Māte un dēls pa centrālo eju gausi virzījās uz durvju pusi.

Aleksu viņi pamanīja tikai tad, kad bija pienāku�i vi�ņai gandrīz klāt. Tajā pa�ā mirklī, kad Sāra D�o viņu ie�raudzīja, no Mintona kundzes lūpām atskanēja spalga, griezīga skaņa un viņas pirksts apsūdzo�i pavērsās pret Aleksu.

-�� Tu! Tu mums to nodarīji.

Aleksa sarāvās.

-Es�

-� Tā ir tava vaina, tu, mazā, uzbāzīgā kuce!

-�� Māt,-teica Juniors, nevis nosodo�i, bet līdzjūtīgi.

Dusmu izvirdums bija izsmēlis viņas enerģiju, Sāra

D�o nevarīgi atslīga pret dēlu. Viņ� uzmeta Aleksai caur�urbjo�u skatienu, ta�u tajā vairāk jautās apmulsums nekā apsūdzība. Vairs nesacīdams ne vārda, viņ� turpināja vadīt Sāru D�o uz izeju. Mātes galva dziļās bēdās bija atbalstīta pret viņa krūtīm.

-�� Kas notika, Elija? vaicāja Rīds, �ķietami neievēro�jis scēnu, kas norisinājās viņam aiz muguras.

-�� Krito�ais baļķis notriecis viņu no kājām. Kritiens bi�jis smags, un viņ� salauzis plecu, klusi atbildēja par Eli�ju nosauktais vīrs.

Acīmredzot viņ� bija veterinārārsts.

-�� Dieva dēļ, ie�ļircini viņam kādu pretsāpju līdzekli.

-�� Es jau to izdarīju. Tās ir spēcīgas zāles, bet �ajā ga�dījumā sāpes remdēt nespēj.

Veterinārārsts paskatījās lejup uz cie�anu nomocīto dzīvnieku.

-���� Viņa aug�stilbs ari ir lauzts. Es varu tikai minēt, kadi ir iek�ējie ievainojumi. Pat ja es viņu dabūtu uz kājām, viņ� paliktu sakropļots un ka �ķirnes ērzelis tev vairs ne�derētu.

Bridi viņi stāvēja klusēdami un klausījās ievainotā dzīvnieka brēcienos. Beidzot Engess sacīja:

-�� Paldies, Elija. Mēs zinām, ka tu darīji visu, ko varē�ji-

Man ļoti �ēl, Enges, Rīd, no sirds teica veteri�nārārsts. Ejiet tagad visi no �ejienes ārā. Es ātri aiz�brauk�u līdz savam darba kabinetam un paņem�u zāles,, tad atgriezī�os un izdarī�u ie�ļircinājumu.

-�� Nē, aizsmaku�ā balsi no�ērksteja Rīds. Es pats to izdarī�u.

-Tev nav tas jādara, Rīd. Ie�ļircinājums ir�

-�� Es nevaru viņam ļaut tik ilgi mocīties.

-�� Nepaies ne desmit minūtes, kad es jau bū�u atpakaļ.

-�� Es teicu, ka izdarī�u to pats, Rīds nepacietīgi ie�saucās.

Iejaucas Engess. Viņ� labu nodomu vadītajam veteri�nārārstam spēcīgi uzsita uz pleca, tādējādi likdams viņam manīt, ka iebildumi ir lieki.

-�� Ej mājās, Elija. Piedod, ka izrāvām tevi no gultas.

-�� Man sasodīti �ēl. Es ta�u esmu aprūpējis Dubultlaiku no tā brī�a, kad viņ� piedzima.

Aleksa neviļus aiz�āva plaukstu mutei priek�ā. Dubultlaiks bija Rīda dievinātais sacīk�u zirgs. Veterinārārsts izgāja pa citām durvīm. Viņ� Aleksu neredzēja.

Varēja dzirdēt, kā ārā sasaucas ugunsdzēsēji. Citi zirgi bailīgi sprauslāja un nemierīgi klaudzināja pakavus pret savu steliņģu grīdām. �ie trok�ņi �ķita nākam no tālienes, un tie nekādi neietekmēja saspringto klusumu �ajā vienā vienīgajā steliņģī.

-�� Rīd, vai ar tevi viss būs kārtībā, manu zēn?

-Ja. Ej un paskaties, kā jūtas Sāra D�o. Es te pats tik��u galā.

Izskatījās, ka vecākais vīrietis grasās iebilst, bet viņ� tomēr pagriezās un devās prom. Iedams garām AIek�ai, viņ� tai uzmeta cie�u, bargu skatienu, bet nekā neteica. Engess smagiem soļiem izgāja no staļļa.

Redzot, kā Rīds nokrīt ceļos uz salmiem noklātās grī�das, viņai gribējās raudāt. Viņ� glāstīja ievainotā zirga purnu.

-Tu biji labs vislabākais, Rīds maigi �ukstēja. � Tu darīji visu, ko spēji, un vēl mazliet vairāk.

Dzīvnieks iezviedzās, un tas izklausī jās pēc lūguma.

Rīds lēnām piecēlās kājās un pastiepa roku pēc pisto�les, kas karājās makstī viņam pie sāniem. Viņ� izņēma ie�roci, pārbaudīja aptveri un nomērķēja pistoli pret sacīk�u zirgu.

-Nē!

Aleksa izskrēja no nomaļā kakta, kur visu laiku bija stāvējusi, un satvēra viņa roku.

-�� Nē, Rid, nevajag. Ļauj to izdarīt kādam citam.

Viņa bija redzējusi rūdītus noziedzniekus pēc tam,

kad viņiem bija pasludināts nāves spriedums, dzirdējusi, kā viņi nolād prokuroru, tiesnesi un zvērinātos, draudot viņiem atriebties pat no kapa.

Bet viņa nekad nebija skatījusi tik nāvīgu apņem�anos kā to, kas atspoguļojās Rīda sejā, kad viņ� paskatījās uz Aleksu. No asarām un naida viņa acis bija kļuvu�as blā�vās. Rīds ar pārdabiski strauju kustību aplika viņai roku ap vidu un atmuguriski piespieda sev klāt. Viņa pretojās. Viņ� nolamājās, un viņa roka spieda Aleksas vidukli vēl spēcīgāk.

■S. līriiuna Viskih;tk L�kth.ilh' . 10 2H9

Rīds saņēma Aleksas labo roku savā kreisajā un ar va�ru aplieca viņas pretojo�os pirkstus ap pistoles spalu, tā ka tā patiesībā bija Aleksa, kas turēja ieroci, kad Rīds nomēr�ķēja zirgam starp acīm un nospieda mēlīti.

' -Nē\

Viņas kliedziens atskanēja vienlaikus ar �āvienu. Briesmīgā skaņa �ķita atlecam no staļļa akmens sienām un bezgalīgi atbalsojamies. Zirgi izbailēs iezviedzās un sāka dī�āties. Ārpusē kāds iekliedzās, un vairāki uguns�dzēsēji ieskrēja stallī, lai redzētu, kas te notiek.

Rīds atgrūda Aleksu. Balsij dusmās aizraujoties, viņ� sacīja:

-�� To jums vajadzēja izdarīt uzreiz un aiztaupīt viņam agoniju.

-�� Ugunsgrēks ir pilnībā likvidēts, Mintona kungs, ziņoja ugunsdzēsēju komandieris. Mēs pārbaudījām vi�sus vadus, izolāciju un jumta konstrukcijas. Visi postījumi ir virspusēji.

Viņ� savilka lūpas no�ēlas pilnā vīpsnā.

-�� Sasodīti �ēl, ka gāja bojā Rīda Lemberta tīrasiņu ēr�zelis.

-�� Paldies par visu, ko tikāt darīju�i. Vienmēr esmu tei�cis, ka mums ir vislabākā ugunsdzēsēju komanda Rietum-

teksasā.

Engess daļēji bija atguvis savas skaļi sirsnīgās manie�res, tomēr viņa seja pēc negulētās nakts izskatījās pietūku�si. Viņ� centās ārēji turēties bra�i, apņēmies nepieļaut, ka �is nelaimes gadījums kļūst par �ķērsli viņa nodomiem. Aleksa varēja tikai apbrīnot Engesa izturību un optimis�mu.

Viņ� kopa ar Junioru sēdēja pie virtuves galda, izska�tīdamies tā, it kā visu nakti būtu spēlējis pokeru, nevis stā�vējis līdzās ievainotam zirgam un vērojis, kā liesmas posta viņa īpa�umu.

-�� Nu. tad mēs laikam brauksim prom.

Ugunsdzēsējs paņēma savu ķiveri un devās uz durvīm

virtuves sētas pusē.

-� Atsūtī�u rit kādu no saviem vīriem, lai noskaidro, kā ugunsgrēks sācies. Tā nepārprotami ir ļaunprātīga dedzi�nā�ana.

-�� Mēs jums sniegsim visu iespējamo atbalstu. Priecā�jos, ka jūs atbraucāt tik ātri un neļāvāt ugunij izplatīties.

-�� Visu labu.

Uz sliek�ņa ugunsdzēsējs sastapās ar Rīdu, kas tobrīd nāca iek�a. Rīds ignorēja Aleksu, kas stāvēja, bikli atspie�dusies pret sienu, un no Lupes sarūpētās kafijkannas ielēja sev tasē kafiju.

-�� Dzirdinā�anas siles ir atkal tīras. Zirgi nesaindēsics pa�i ar saviem mēsliem, viņ� bezkaislīgi sacīja. Visus logus mēs aizsitām ar dēļiem, tā ka jums �onakt nebūs jāsalst. Bet te visapkārt būs vēl pamatīgi jāuzkopj.

-�� Nu, ko, noteica Engess, celdamies kājās, to mēs varam sākt darīt tikai dienas gaismā, tāpēc es tagad ie�u gulēt. Paldies, Rīd. Tu esi darījis vairāk, nekā to liek tavs �erifa amats.

Rīds pateicībā par izteikto atzinību īsi palocīja galvu.

-�� Kā jūtas Sāra D�o?

-�� Juniors viņu pierunāja iedzert kādu nomierino�u lī�dzekli.

-� Viņa ir aizmigusi.

Arī Juniors piecēlās.

-� Vai nevēlaties, Aleksa, lai es tagad aizvedu jūs atpa�kaļ uz pilsētu? Jums nevajadzēja te ierasties nakts vidū.

-� Gribēju, lai viņa redz savu roku darbu, teica Rīds.

-�� Man ar to nav nekāda sakara! viņa iekliedzās.

-�� Tie�i varbūt ari nav, bargi sacīja Engess, bet tā jūsu sasodīti muļķīgā izmeklē�ana ir izkustinājusi lavīnu. Mēs gadiem ilgi cīnāmies ar to mutīgo elles liesmu slu�dinātāju. Viņ� tikai gaidīja iemeslu, lai sakūdītu ļaudis uz tamlīdzīgu ļaunprātību. Jūs devāt viņam lielisku iespēju.

-�� Man ļoti �ēl, ja jūs uz notiku�o raugāties no tāda viedokļa, Enges. ,

Gaiss virtuvē �ķita sabiezējis no sasprindzinājumā. Neviens nekustējās. Pat saimniecības vadītāja pārtrauca mazgāt iztuk�otās kafijas tasītes. Beidzot Juniors paspēra soli uz priek�u un saņēma Aleksu aiz rokas.

-�� Nāciet. Ir jau ļoti vēls.

-�� Es aizvedī�u viņu atpakaļ, strupi sacīja Rīds.

-�� Man tas nebūtu apgrūtinājums.

-�� Man arī �ā vai tā ir turp jābrauc.

-Tu nemitēsies viņai pārmest par to, kas �eit notika.

-� Pie velna, kāda tev daļa, ko es viņai teik�u vai nc,teik�u.

-�� 1 .abi, tad ved tu viņu mājās, Juniors īgni atteica. Tu ta�u viņu �urp atvedi, vai ne?

To pasacījis, viņ� pagriezās un aizgāja.

�Arlabunakt, Rīd, Aleksa.

Engess sadrūmis sekoja dēlam ārā no virtuves.

Rīds izlēja kafijas pārpalikumus izlietnē.

-�� Nāciet, viņ� Aleksai pavēlēja.

Salūkojusi savu ka�oku, viņa kopa ar Rīdu izgaja no mājas un, juzdamās ļoti nomākta, iekāpa �erifa automobi�li. Aleksa gribēja kaut ko sacīt, lai pārtrauktu briesmīgo klusumu, bet nevarēja sevi piespiest izteikt ne vārda. �ķi�ta, ka Rīdām nav ne mazākās vēlē�aņās sarunāties. Viņa skatiens bija kā piekalts �osejas viduslīnijai.

Beidzot nospiedo�ais nemiera kamols Aleksas krūtis bija kļuvis pārāk liels, un viņa izgrūda:

-�� Man nav nekāda sakara ar to, kas �onakt notika.

Rīds tikai pagrieza galvu un paskatījās uz Aleksu. Vi�ņa skatiens bija pati neticība.

-�� Domāju, ka Juniors man tic, viņa aizstāvēdamās iesaucās.

-� Pie velna, ko tad viņ� zina? Jus viņu esat apmājusi. Pieti�ka ielūkoties jūsu zilajās bēma acīs, un pagalam viņ� bija. Tas, ka jūs esat Selīnas meita, liek viņam ieslīgt sūdīgā sentimentā. Viņ� atceras, kā mīlīgi ar jums rotaļājās, kad jūs vēl bijāt zīdai�nais, un grib to darīt atkal tikai pavisam citā veidā. Tā paiji�ņa, ko viņ� jums tagad vēlas dot, nav nekāds grabulītis.

-� Jūs esat pretīgs.

-�� Jūs dro�i vien izjutāt patīkama satraukuma trīsas, dzirdot, kā mēs jūsu dēļ gandrīz vai ķildojāmies.

Aleksa no�ņirkstināja zobus.

-�� Domājat, ko gribat par manām un Juniora savstarpē�jam iecerēm, bet es nevēlos, lai jūs uzskatītu, ka esmu at�bildīga par postu, kas �onakt tika nodarīts ran�o.

-Jūs esat atbildīga. Jūs pamudinājāt Plametu.

-�� Negribot. Plamets iedzinis sev galvā, ka es esot at�bilde uz viņa lūg�anām ka Dievs atsūtījis mani iztīrīt Perselu no grēciniekiem, no Mintoniem un visiem citiem, kas kaut kādā veidā saistīti ar azartspēlēm.

-�� Viņ� ir trakāks, nekā es domāju.

Aleksa paberzēja roku aug�delmus, it kā Plameta pie�minē�ana būtu uzdzinusi viņai aukstus drebuļus.

-�� Jūs nezināt ne pusi no viņa ārprāta murgiem. Viņ� sacīja, ka Dievs dusmojas uz mani, jo neesmu dabūjusi jūs visus aiz restēm. Viņ� man pārmeta brāļo�anos ar sātanu, ar to domādams jūs.

Viņa atturējās stāstīt Rīdām par Plameta vilktajām seksuālajām paralēlēm.

Rīds apturēja automobili pie viņas moteļa istabas dur�vīm. Tās joprojām bija saārdītas un stāvēja vaļā.

-�� Manuprāt, jūs teicāt, ka parūpēsieties par �o posta�u.

-� Līdz rītam pastumiet zem durvju roktura krēslu. Ne�kas jums nenotiks.

Viņ� neizslēdza bleizera motoru, bet ļāva tam darboties tuk�gaitā. Policijas raidītājs monotoni sprak�ķēja, ta�u nekādi ziņojumi pārraidīti netika. Troksnis krita Aleksai uz nerviem.

-�� Man ļoti �ēl, ka jums nācās zaudēt Dubultlaiku, Rul. Zinu. ka jūs viņam bijāt ļoti pieķēries.

Rīdām vienaldzīgi paraustot plecus, viņa ādas jaka nogurkstēja pret sēdekļa atzveltni.

-�� Viņ� bija apdro�ināts.

Aleksa no izmisuma un dusmām klusi iekliedzās. Rīds viņai neļāva izlūgties piedo�anu. Viņ� neļāva Aleksai skumt vai no�ēlot tāpēc, ka tamlīdzīgas izjūtas bija aizliedzis pats sev. Viņa bija kļuvusi par aculiecinieci sirdssāpēm, ko viņ� juta da�as sekundes pirms tam, kad ietrieca savam zirgam lodi galvā. Viņa tas bija saklausījusi Rīda balsī ari toreiz, kad viņ� stāstīja par sava tēva no�ēlojamajām bērēm.

Un to Rīds nevarēja viņai piedot. Jau otro reizi viņ� bija nepiesardzīgs un atklāja Aleksai, ka galu galā ir cilvē�ciska būtne, kas spējīga ciest sāpes.

Viņa savilka pirkstus dūrēs un, saspiedusi kopā plauk�stu pamatnes, pāri konsolei pastiepa rokas pret Rīdu. Viņ� ar drūmi sarauktu pieri vaicājo�i pavērās Aleksa.

-�� Ko tas nozīmē?

-�� Uzlieciet man roku dzel�us, viņa teica. Apcieti�niet mani. Apsūdziet mani nozieguma izdarī�anā. Jūs sacī�jāt, ka es esmu atbildīga.

-�� Tāda jūs ari esat, Rīds, atkal saniknojies, norū�ca. Engesam taisnība. Ja jūs nebūtu te ieradusies un sā�kusi lo�ņāt apkārt, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

-�� Es atsakos uzņemties vainu par to, kas notika �o�nakt, Rīd. Tas ir garīgi nelīdzsvarota cilvēka un viņa mal�dināto piekritēju nodarījums. Ja nebūtu manas izmeklē�a�nas, gan kaut kas cits nospēlētu katalizatora lomu. Es jau atvainojos par zirgu. Ko vēl jūs no manis gribat?

Viņ� uzmeta AIek�ai asu skatienu. Viņa atrāva atpakaļ rokas, it kā tās būtu noliktas pārāk tuvu kāda briesmīga nezvēra purnam un viņa to pēk�ņi apjautusi.

� Mutē Aleksa juta viņa skūpsta gar�u tam bija piemi�tis viskija un tabakas aromāts. Viņa gandrīz fiziski sajuta Rīda �audīgo, meklējo�o mēli, roku privātīpa�niecisko uzspiedienu viņas pakausim, stingro gurnu pieskārienu it kā viss atkārtotos vēlreiz.

-� Labāk ejiet tagad iek�ā, juristes jaunkundz.

Viņa balss bija klusa un piesmakusi.

Rīds iedarbināja automobili. Aleksa sekoja viņa pado�mam un izkāpa.

Kad telefons iezvanījās piekto reizi, Aleksai beidzot izdevās sataustīt klausuli. Viņa nedro�ā balsī atsaucās:

-� Hallo?

-� Geiteres jaunkundz? Es ta�u jūs neuzmodināju, vai ne? Ja nu tomēr, tad ļoti atvainojos.

Aleksa atbīdīja no acīm matus, aplaizīja sausās lūpas un samirk�ķināja aiztūku�ās acis. Tad ar zināmām grūtī�bām pieslējās sēdus.

-�� Nē, es tikai� c� kārtoju savas mantas.

Pulkstenis uz naktsgaldiņa vēstīja, ka ir desmit no rīta.

Aleksai nebija ne jausmās, ka ir jau tik vēls, bet nebija ari nekāds brīnums, ka viņa tā aizgulēju�ies gultā Aleksa bija nokļuvusi tikai ap rītausmu.

-� Piedodiet, ar ko es�

-� Sara D�o Mintonē.

Viņa nespēja apvaldīt pārsteiguma izsaucienu. Aleksa būtu varējusi iedomāties viņai zvanām simtiem citus cil�vēkus, tikai ne Saru D�o Mintoni.

-�� Vai jus� vai viss ir kartība?

-�� Es jūtos labi, bet man ir �ausmīgs kauns par tām 11cjaucībām. ko es jums pagāju�ajā naktī sarunāju.

�ī negaidītā, bet patiesā grēku no�ēla Aleksu �okēja.

-� Tas ir saprotams, jus bijāt tik satraukta.

-�� Vai jums nelabpaliktu �opēcpusdien padzert ar mani tēju?

Varbūt viņa joprojām bija aizmigusi un redzēja sapni? Mūsdienās cilvēki saka �paēdīsim len�u� vai �kā būtu ar vienu alu�, vai arī � aiziesim kopā kaut ko iedzert�, bet ne mū�am ne � vai jums nelabpaliktu padzert ar mani tēju�.

-� Tas� tas būtu jauki.

-� Labi. Tad pulksten trijos.

-�� Kur?

-�� Ak, bet, protams, pie manis ran�o. Es ar nepacietību gaidī�u jūs, Geiteres jaunkundz. Uz. redzē�anos.

Aleksa vairākas sekundes lūkojās uz klausuli un tikai tad to nolika. Kāpēc gan Sārai D�o Minfonei bija ienācis prātā uzaicināt viņu uz tēju?

Doktora Elija Kolinsa darba kabinets laikam gan bija visjuceklīgākā telpa, kādā Aleksai jebkad gadījies pabūt.

Kabinets bija tīrs, ta�u te valdīja neiedomājama nekārtība. Iekārtojums bija tikpat vienkār�s kā veterinārārsts pats.

-� Paldies, ka neatteicāties mani pieņemt, doktor Koliņs.

-�� Jūs mani neapgrūtināt. Sopēcpusdien esmu brīvs. Nāciet iek�ā. Apsēdieties.

Viņ� noņēma no cietā koka krēsla sēdekļa kaudzīti ar profesionālajiem �urnāliem, lai Aleksa varētu tur apsēs�ties. Veterinārārsts pats apsēdās pie papīriem apkrautā rak�stāmgalda.

-�� Neesmu par jūsu iera�anos nemaz tik pārsteigts, viņ� laipni piezīmēja.

-�� Kāpēc?

-�� Piezvanīja Pels �estins un teica, ka jās varbūt gribē�siet man uzdot da�us jautājumus.

-�� lis domāju, ka viņ� ir aizbraucis.

-�� Viņ� man zvanīja pirms paris nedēļām, kad jūs tikko bijāt ieradusies.

-� Skaidrs.

Aleksa bija nolēmusi tās stundas, kas vēl bija atliku��as līdz tējas dzer�anai ar Sāru D�o, izmantot lietderīgi un iztaujāt veterinārārstu. Kad Aleksa Kolinsam piezvanīja, viņ� uzreiz, piekrita ar viņu tikties.

-�� Vai esat dzirdējis par Selmas Gcitercs noslepkavo�a�nu? Aleksa iesāka, apzināti uzsverot savu personisko saistību ar �o lietu.

-��� Protams, esmu. Viņa bija jauka meitene. Visi ļoti skuma par notiku�o.

-�� Pateicos. Tas bija jūsu tēvs, kas todien Mintonu ran��o pieņēma ķēves dzemdības?

-� Tie�i tā. Pec tēva nāves viņa praksi pārņēmu es.

-��� Es gribētu ievākt �ādas tādas vispārīgas ziņas. Vai. jūs strādājat tikai Mintoniem?

-�� Nē, es neesmu tikai viņu ran�o veterinārārsts, mana prakse ir pla�āka. Tomēr jābut godīgam un jāsaka jums, ka Mintonu ran�o man ir tik daudz darba, ka es varētu strādāt viņiem vien. Gandrīz katru dienu braucu turp.

-� Vai ar jūsu tēvu tas bija tāpat?

-�� Ja, ta�u, ja jūs domājat, ka neteik�u par Mintoniem nekā slikta, negribēdams kost rokā, kas mani baro, jūs maldāties.

-�� Man nebija ne prātā turēt jūs tādās aizdomas.

-�� �ī ir zirgu un liellopu zeme. Darba piedāvājumu man ir vairāk, nekā es tos spēju pieņemt. Esmu godīgs cil�vēks. Un tāds bija ari mans tētis.

Aleksa viņam vēlreiz atvainojās, lai gan, protams, vi�ņai bija ienācis prātā, ka veterinārārsts negribēs sniegt zi�ņas, kas varētu mest ēnu uz viņa naudīgajiem klientiem.

-�� Vai tēvs runāja ar jums par Selīnas noslepkavo�anu?

-�� Uzzinājis, ka meitene nogalināta ar vienu no viņa instrumentiem, tevs raudāja kā bērns.

-Tātad doktors Kolinss identificēja slepkavības ieroci kā viņam piedero�o skalpeli?

-�� Par to nebija nekādu �aubu. Mamma viņam �o īsta sudraba instrumentu komplektu uzdāvināja viņu laulības divdesmit piektajā gadskārta. Uz rokturiem bija iegravēti tēva iniciāļi. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir viņa skalpelis. Viņ� nekādi nespēja samierināties ar to, ka bijis tik nevē�rīgs un skalpeli pazaudējis.

Aleksa saknosījās uz krēsla malas.

-�� Diez vai viņam tas bija raksturīgi apieties nevērīgi ar sievas dārgo dāvanu, vai ne?

Kolinss pakasīja vaigu.

-�� Tētis �o komplektu saudzīgi glabāja ar samtu iztap�sētā kārbā. Es nekādi nespēju iedomāties, kā skalpelis va�rēja izkrist viņam no somas. Ja nu vienīgi tas varēja notikt tāpēc, ka visi todien bija satrauku�ies ķēves dēļ. Skalpelis varbūt izslīdēja no somas, sniedzoties pēc kāda cita instru�menta.

-�� Vai jūs arī tur bijāt?

-�� Domāju, ka jums.tas ir zināms. Biju aizgājis tētim līdzi, lai vērotu dzemdības un nepiecie�amības gadījumā viņam palīdzētu. Protams, tur bija arī Rīds. Viņ� jau bija palīdzējis tēvam vairāku ķēvju atne�anās laikā.

-�� Rīds bija tur?

-�� Visu dienu.

-�� Vai jūsu tēvs uz kādu brīdi atstāja viņu vienu pie sa�vas instrumentu somas?

Elija Kolinss kodīja vaiga iek�pusi. Aleksai bija skaidrs, ka viņ� negrib atbildēt.

-�� Tētis varēja viņu atstāt tur vienu viņ� Rīdām uzti�cējās, veterinārārsts beidzot sacīja, bet es negribētu, lai jums rastos priek�stats, ka es Rīdu apsūdzu.

-�� Ne, protams, ka ne. Kas vēl todien bija stallī?

-�� Nu, tad man jāpadomā.

Viņ� mirkli klusēdams kodīja apak�lupu.

-�� Tur pabija gandrīz visi Engess, Juniors, Rīds, visi staļļa strādnieki un �okeji.

-�� Pastijs Haikems?

-�� Protams. Visi bija uztrauku�ies tās ķēves dēļ. Uz brīdi ienāca pat Steisija Vollesa. Cik atceros, viņa bija nu�pat kā atgriezusies no brīvdienām okeāna piekrastē.

Aleksa acumirklī iek�ēji sastinga. Viņai bija krietni jā�piepūlas, lai saglabātu vienaldzīgu sejas izteiksmi.

-�� Vai viņa tur ilgi uzkavējās?

-�� Kas, Steisija? Nē. Viņa teica, ka esot jāiet mājās un jāizsaiņo mantas.

-�� Un dullais Bads?Vai viņ� tika manīts staļļa tuvu�ma?

-�� Viņ� klenderēja visapkārt. Neatceros, ka būtu viņu redzējis, bet tas nenozīmē, ka viņa tur nebija.

-�� Tā ka jūs viņu neredzējāt, vai jūs nepārsteidza tas, ka pie viņa lika atrasts skalpelis, notraipīts ar Selinas asi�nīm?

-�� Ne īpa�i. Tētis nebija ievērojis, ka skalpelis ir pazu�dis. Izmeklē�anas versija izklausījās ticami skalpelis iz�kritis no tēta somas, dullais Bads to redzējis, pacēlis un nodūris ar to jūsu māti.

-�� Bet ir ari iespējams, ka vispārējā kņadā, rosoties ap ķēvi un jaunpiedzimu�o kumeļu, kāds skalpeli no jūsu tē�va somas izzadzis.

-� Protams, tāda iespēja pastāv.

To veterinārārsts atzina negribīgi, jo �āds pieņēmums novirzīja aizdomas uz cilvēkiem, kuru laba viņ� strādāja. Aleksa atcerējās, cik ļoti iepriek�ējā naktī viņ� bija norai�zējies par Rīda sacīk�u zirgu. Elijā Kolinss bija visu tris aizdomās turēto draugs. Aleksa bija nostādījusi viņu izvē�les priek�ā kam glabāt uzticību? Vai nu savām goda ju�tām, vai cilvēkiem, kuru maksātā nauda ļāva iegādāties Lu�ēzes modei apavus. Tā bija grūta izvēle, bet no tās iz�vairīties nebija iespējams.

Aleksa piecēlās uz promie�anu un sniedza veterinārār�stam roku. Kolinss to paspieda, un viņa atvadījās.

-�� Ak, jā, doktor Kolins, man ir vēl viens lūgums. Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es aplūkotu to skalpeli?

Viņ� apmulsa.

-�� Man patiesi nebūtu nekas pretim, ja vien skalpelis atrastos pie manis.

-� Tātad jums tā nav?

-Nē.

-�� Vai tas ir pie jūsu mātes?

-�� Viņai tas netika atdots.

-�� Pat ne tad. kad dullo Badu ieslodzīja klīnikā?

-��� Nedz māte, nedz tēvs īpa�i neuzstāja, lai viņiem skalpeli atdod ņemot vērā, kas ar to bija pastrādāts.

-�� Jiīs gribat sacīt, ka skalpelis joprojām kaut kur mē�tājas?

-�� Nezinu, kas ar to notika.

Mintonu ran�o ņudzēja ka bi�u strops. Atkritumu sa�vācēji �ķiroja gru�us un lauskas un veda tos prom. Uguns�dzēsības inspektori lo�ņāja starp pārogļotajiem baļķiem un pētīja elektrības vadus, meklēdami ugunsgrēka sākot�nējās izcel�anās vietu.

Visapkārt mājai darbojās vīri ar smil�u pūtējiem. Viņi dzēsa uz akmens sienām sarakstītos apokaliptiskos drau�dus. Tika mērīti logu rāmji, lai tos varētu par jaunu iestik�lot.

Rīds bija redzams darbojamies vairākās vietās. Viņ� nebija nedz noskuvies, nedz nomazgājies un izskatījās tā, it kā pats būtu spraucies cauri sodrējiem un pelniem, mek�lējot ugunsgrēka izcel�anās vietu. Neaizpogātais krekls mugurpusē izlīdis ārā no biksēm, tā piedurknes Rīds bija augstu uzrotījis. Cepures viņam nebija, bet rokās viņ� bija uzvilcis darba cimdus.

Rids pamanīja Aleksu tajā pa�ā brīdī, kad viņa izkāpa no automobiļa, bet, pirms viņ� paguva bilst tai kaut vārdu, Rīdu uzrunāja ugunsdzēsības inspektors.

-� Tas varētu jūs interesēt, �erif.

Rīds apgriezās riņķī un devās uz stalli numur divi. Aleksa viņam sekoja.

-�� Akmens? Pie velna, kāds akmenim var būt sakars ar ugunsgrēku? pienākusi pie abiem vīrie�iem, Aleksa iz�dzirda Rīdu vaicājam.

Ugunsdzēsējs pakasīja galvu, nenoņemdams naģeni, ko rotāja Hjūstonas beisbola komandas nosaukums un simbols.

-�� Tā rādās, ka ugunsgrēks tomēr būs jāuzskata par ne�laimes gadījumu. Man �ķiet, tie, kas te darboju�ies, lieto�ju�i kaut ko līdzīgu lingai, lai izsistu logus un tamlīdzīgi.

-�� Ka Dāvids, kas cīnās pret Goliātu, nomurmināja Aleksa.

Rids, sakniebis lupas, piekrīto�i pamāja.

-�� Domāju, ka �is te akmens pēc sviediena iekrita vie�na no staļļa jumta ventilācijas atverēm, turpināja uguns�dzēsējs, trāpīja pa elektrības vadiem un radīja īssavieno�jumu, kas, savukārt, izraisīja ugunsgrēku.

-�� Tātad jūs nedomājat, ka ir notikusi tī�a dedzinā�a�na?

Inspektors sarauca pieri.

-�� Ne. la neizskatās vis. Ja es gribētu kaut ko aizdedzi�na!, izvēlētos Molotova kokteili vai iz�autu aizdedzinātu bultu.

Viņa īgno sejas izteiksmi nomainīja pamuļķīgs smaids.

-�� Bet akmeni gan es nebūtu metis.

Rids pasvārstīja smago oli plaukstā.

-�� Paldies.

Kad ugunsdzēsējs aizgāja, Rids sacīja Aleksai:

-� Tātad apsūdzēt Plametu par ļaunprātīgu dedzinā�a�nu neizdosies.

Diena bija gadalaikam neatbilsto�i silta, un no Rīda plūda sāļa sviedru smar�a, ta�u tā nebija nepatīkama. Pa�tiesību sakot, Aleksa to ievilka nāsīs pat ar zināmu labpa�tiku. Rīda krū�u biezais apmatojums vēdera virzienā sa��aurinājās un kā smalka, tum�a svītra ietiecās kaut kur zem bik�u siksnas. Aleksa stāvēja viņam pietiekami tuvu, lai varētu saskatīt, ka spalviņas no sviedriem kļuvu�as miklas un cirtainas. Tās vijās ap viņa krū�u muskuļiem un krū�galiem, kas vēsajā vējā bija saspringu�i.

To redzot, Aleksa sajuta sevī siltumu. Viņa ieskatījās Rīdām sejā. Sviedru tērcīte plūda no viņa vēja sajaukto matu �ķipsnām un ieritēja uzaci. Viņai bija jāapspie� vēlē��anās noslaucīt to ar pirkstu galiem. Diennakti neskūtās bārdas rugāji labi piedienēja Rīda kvēpiem un sviedriem klātajai sejai.

Aleksai bija krietni jāpiepūlas, lai novirzītu domas uz darbu.

-�� Vai esat arestēju�i Plametu?

-�� Mēs mēģinājām to izdarīt, Rīds atbildēja. Viņ� ir izgaisis.

-� Un viņa ģimene?

-�� Viņi visi ir mājās un izskatās briesmīgi vainīgi, bet izliekas kurli, kad taujājam pēc sludinātāja atra�anās vie�tas. Es par to neraizējos. Nekur tālu viņ� netiks. Mēs no�vērosim viņa draudzes locekļu mitekļus. Gan jau kāds no viņiem slēpj Plametu. Agrāk vai vēlāk, bet viņ� uzpeldēs.

-�� Kad tas notiks, es gribētu būt klāt un piedalīties no�pratinā�anā.

Rīds nometa akmeni zemē.

-�� Ko jūs �eit darāt?

-� Esmu ieradusies uz tēju pie Sāras D�o.

Redzot viņa neticīgo sejas izteiksmi, Aleksa piemeti�nāja:

-Tā bija viņas ideja, nevis manējā.

-�� Nu. ko novēlu jums patīkami pavadīt laiku, Rīds sardoniski noteica.

Viņ� uzgrieza Alcksai muguru un gāja uz stalli.

Engess, kājas iepletis, stāvēja uz nama sliek�ņa un pārlūkoja notieko�o. Tuvodamās viņam, Aleksa centās no�slēpt nelāgās priek�nojautas, kas viņu. bija pārņēmu�ās.

. Viņa nezināja, kā tiks sagaidīta.

-Jūs esat ieradusies tie�i laika. Engess sacīja.

Tatad viņ� zināja, ka Aleksa tiek gaidīta.

-�� Sveicināti, Enges.

-�� Precizitāte ir tikums. Drosme tāpat. Jums piemīt kā viens, tā otrs, jaunā dāma.

Engess atzinīgi palocīja galvu.

-�� Lai �odien te ierastos, jums noteikti bija vajadzīga drosme.

Viņ� nopētīja Aleksu caur piemiegtām acīm.

-�� �ajā ziņā jus stipri līdzināties savai mammai. Viņa ari nebija nekāda bikla mimoza.

-�� Nē?

Viņ� īsi iesmējās.

-�� Es bie�i tiku redzējis, cik labi viņa tiek gala ar tiem abiem ērzeļiem Junioru un Rīdu.

Un, apcerīgi vērdamies kaut kur apvārsnī, viņ� apklusa un pasmaidīja, acīmredzot kavēdamies patīkamās atmiņās.

-�� Ja Selīnai bulu bijis lemts dzīvot, no viņas būtu iz�nākusi lieliska sieviete.

Engesa skatiens atgriezās pie Aleksas:

-�� Jādomā, viņa būtu bijusi tāda kā jus. Ja man būtu meita, es vēlētos, lai viņa līdzinātos jums.

�ī negaidītā paziņojuma apmulsināta, Aleksa sacīja:

������� Man jums� jāatvainojas, ka esmu kaut vai netie�i saistīta ar notiku�o, Enges. Viņa ar �estu norādīja uz ap�kārtējo posta�u. Ceru, ka Rids atradis vainīgos un viņi tiks tiesāti un sodīti.

-� Jā, es arī ceru. Uz lielāko tiesu postījumu es varētu lūkoties caur pirkstiem. Viņ� paskatījās uz logu stiklu lauskām, kas aizvien vēl mētājās uz lieveņa. Bet zirgs, kas gāja bojā, ir briesmīgs zaudējums. Tas, ka Rīdām nā�cās zaudēt Dubultlaiku, mani tracina kā pa�u nelabo. Viņ� tā lepojās, ka viņam izdevies sakrāt gana naudas, lai no�pirktu tik labu zirgu.

-�� Man �ķita, ka Rids ir ļoti satriekts, teica Aleksa un pagriezās, lai noskatītos, kā �erifs pieiet pie sava auto�mobiļa un kaut ko saka raidītāja mikrofonā.

-�� Drīzāk pārskaities. Rids kļūst negants kā lā�u mā�te, ja tiek apdraudēts kaut kas viņam piedero�s. Manup�rāt, to var saprast, ja ņem vērā, kādos apstākļos viņ� au�dzis. Nevienam nevajadzīgs bērns, kam nebija pat podi�ņa, kur pa�urāt. Pārticis no ubaga dāvanām, ģērbies cilu novalkātās drēbēs. Ja cilvēks paradis vākt visādus draņ�ķus, lai varētu izdzīvot, viņam no �ī paraduma nav tik viegli atbrīvoties. Viņ� greizsirdīgi sargā katru sīkumu, jo palaikam no tā ir biju�as atkarīgas viņa izredzes iz�dzīvot.

Pa parādes durvīm izdrāzās Juniors, savilcis lūpas visstarojo�ākajā smaida. Viņa noskaņojums �ķita nepie�dienīgi līksms. At�ķirībā no Rīda un Engesa, Juniora ap�ģērbs bija nevainojami tīrs. Ja viņ� aizvadītajā nakti arī būtu svīdis, tagad par to nekas vairs neliecināja.

Sirsnīgi sasveicinājies ar Aleksu, Juniors teica:

-�� Jus visi man neticēsiet, ja pastāstī�u, kāda man nu�pat bija telefona saruna. Zvanīja viena no zirgu īpa�nie�cēm, kuras ķeve ir grūsna. Sliktas ziņas sacīk�u zirgu turē�tāju aprindās izplatās ātri.

Pēdējā piebilde bija domāta Alcksai.

-� Viņa satrauktā balsī nemitējās spiegt: �Ak, mana na�baga mazulīte noteikti ir pārbijusies līdz nemaņai!� Pa�skaidroju, ka viņas ķēve atrodas pavisam citā stallī, bet �ī pusstundu nelaida mani prom no telefona. Nācās viņai ne�skaitāmas reizes apzvērēt, ka ar viņas mazulīti un mazulī�tes mazulīti viss ir kārtībā.

Juniors bija atdarinājis runātājas spalgo soprānu. Engess un Aleksa smējās. Pēk�ņi viņa ar vienu acs kaktiņu pa�manīja, ka Rīds viņus vēro. Viņ� stāvēja nekustīgi, un kaut arī atradās pārāk tālu, lai Aleksa varētu saskatīt sejas izteik�smi, viņa bija pārliecināta, ka redzētais Rīdām diez ko ne�patīk. Viņa nepatika �ķita viļņveidīgi pārvietojamies pa. gai�su, līdz tā skāra Aleksu ar gandrīz fiziski sajūtamu spēku.

-� Es tagad labāk le�u iek�ā, citādi nokavē�u tēju, vi�ņa sacīja vīrie�iem.

Juniors uzlika viņai roku uz pleca.

-�� Mātē grib atvainoties par savu netaktisko izrunā�a�nos vakarnakt. Viņa bija tik priecīgi satraukta, kad jūs pie�ņēmāt viņas ielūgumu. Viņa gaida jūs ar nepacietību.

Lupe paņēma Aleksas ka�oku un pavadīja viņu uz aug�stāvu. Pie istabas durvīm kalpotāja apstājās un klusi pieklauvēja.

-� Ienāciet.

Lupe atvēra durvis, bet iek�a negāja. Sapratusi, ka uz�aicinājums bijis domāts tikai viņai, Aleksa pārkāpa pāri slieksnim un nokļuva istabā, kādas līdz �im bija redzējusi vienīgi filmās.

-� Cik skaista istaba! Aleksa neviltotā sajūsmā spon�tāni iesaucās.

-�� Paldies. Man arī tā patīk.

Sāra D�o skatījās pāri Aleksas plecam.

-� Lūd7.u aizver durvis, Lupe. Tu ta�u zini, ka es necie��u caurvēju, un tie strādnieki sacēlu�i tik briesmīgu trok�sni. Tu vari tūlīt pat uznest mums paplāti ar tēju.

-� Jā, kundze.

Saimniecības vadītāja nozuda, atstādama viņas divatā.

Aleksa stāvēja pie durvīm, juzdamās visai neveikli sa�vos zam�ādas puszābakos ar zemajiem papē�iem un gara�jos vilnas svārkos. Viņas melnā krāsā ieturētajam apģērbu ansamblim nebija nekādas vainas, bet tas �ķita kliedzo�i moderns un pilnīgi neiederīgs �ajā ultrasievi�ķīgajā, vikto�riāņu stilā iekārtotajā telpā, kas smar�oja kā universālvei�kala parfimērijas nodaļa.

Namamāte turpretim te iederējās tikpat labi, kā virpu�ļojo�ā lellīte balerīna iederas muzikālajā rotaslietu kārbi�ņā. Viņas baltās blūzes apkaklīti un piedurknes ap trausla�jām locītavām rotāja krokotas me�ģīnes. Viņa valkāja no mīksta auduma �ūdinātus bē�krāsas svārkus, kas, Sārai D�o apsē�oties uz spilgti zilā dīvāna, izpletās ap viņu kā vēdeklis. Pēcpusdienas saule veidoja ap viņas galvu mir�dzo�u staru vainagu.

-�� Nāciet dziļāk un apsēdieties.

Viņa norādīja uz izsmalcināti darinātu krēslu līdzas dīvānam.

Parasti tik pa�apzinīgā Aleksa,.�ķērsojot paklājiem iz�klāto telpu, jutās neveikli.

-�� Paldies, ka ielūdzāt mani. Ļoti laba doma.

-�� Uzskatīju par savu pienākumu pēc iespējas ātrāk at�vainoties jums par to, ko vakar sarunāju.

-�� Neraizējieties. Tas jau ir aizmirsts.

�ķiet. Juniors un Engess bija piedevu�i Aleksai to, ka viņa pret savu gribu bijusi saistīta ar notiku�o vandālisma aktu. Viņa, savukārt, varēja atvainot Sāru D�o.

Aleksa ziņkārīgi pavērās visapkārt.

-� �i patiesi ir brīnumjauka istaba. Vai jūs pati to iekār�tojat?

Sāras D�o smiekli bija tikpat trausli kā roka, ko viņa pielika pie kakla un kuras pirksti rotaļājās ar kruzuļiem.

-� Jā gan, es pati. Es nemū�am neļautu savā mājā dar�boties kādam no tiem briesmīgajiem interjeristiem. Patie�sību sakot, �ī telpa līdz pēdējam sīkumam ir iekārtota tie�i tāpat ka mana istaba vecāku mājās. Engess apgalvo, ka te esot par-daudz greznumnieciņu.

Aleksa slepus paraudzījās, vai kaut kas neliecinās, ka �ajā istabā laiku pa laikam mēdz uzturēties ari vīrietis, bet nevarēja pamanīt nevienu vīri�ķīgu priek�metu. It ka nola�sījusi viņas domas, Sara D�o teica:

-�� Viņ� glabā savas lietas citā telpā, tur, blakus.

Aleksa sekoja viņas skatienam, kas bija vērsts uz kā�dam aizvērtām durvīm.

Nāc iek�ā. Lupe, Sara D�o atsaucās uz saimniecī�bas vadītājas kluso klauvējienu. Viņa atnesusi mums tē�ju-

Kamēr Lupe lika uz tējas galdiņa sudraba paplāti ar tējas traukiem, Aleksa, lai uzturētu sarunu, apvaicājās:

-�� Jus pieminējāt vecāku mājas, Mintona kundze. Jūs esat no Kcnluki, vai ne?

-Ja. no zirgu un medību zemes. Es to tik ļoti mīlēju.

Viņas skumjais, domīgais skatiens aizslīdēja pie loga. Ainava, kas aiz. tā pavērās, diez vai spēja priecēt viņas acis. Jūdzēm tālu nebija redzams nekas cits, ka vien pelēkbrūna zeme, kas saplūda ar apvārsni. Acis noskatījās, kā pāri iek�ējā pagalmiņa akmens flīzēm vēj� dzenā kādu nezāli, līdz beidzot iepū� to peldbaseinā. Visa pārējā ap�kārtne bija brūna un nedzīva kā kokvilnas lauks pēc tam, kad novākta ra�a.

-Te viss ir tik neauglīgs un kails. Man pietrūkst zaļu�ma. Protams, mums pieder daudz akru apūdeņotas zemes, kur ierīkotas zirgu ganības, bet tas tomēr nav tas.

Viņas skatiens nesteidzīgi atgriezās istabā, un Sara D�o pateicās kalpotājai ar galvas mājienu. Lupe aizgāja.

-�� Kādu tēju jūs parasti dzerat?

-�� Ar citronu un cukuru, lūdzu. Vienu cukurgraūdiņu.

Sāra D�o veica rituālu, kam, pēc Aleksas domam, va�jadzēja būt atmiru�am jau pirms divām paaudzēm. Viņa darbojās ārkārtīgi izsmalcināti. Sāras D�o baltās, gandrīz caurspīdīgās rokas kustējās ar gausu graciozitāti. Aleksa saprata, kāpēc �ī tējas dzer�anas tradīcija mūsdienu Ame�rikā vairs nav cieņā. Nevienam tai nepietika laika.

-�� Sviestmaizi? Ar gurķi un krējuma sieru?

-� Labprāt nogar�o�u , Aleksa atbildēja ar smaidu.

Pirms pasniegt viņai mazo �ķīvīti, Sāra D�o sviest�maizēm pievienoja arī divas tējas kūciņas. Aleksa pa to laiku bija ieklājusi klēpī me�ģīņu salveti.

-�� Paldies.

Viņa iemalkoja tēju un atzina to par nevainojamu. Sviestmaize patiesība bija tikai tāds izgarnēts grauzdiņ�, bet vēsais krējuma siers gar�oja lieliski. Aleksa cerēja, ka viņas vēders nepieklājīgi ncieburk�ķēsies, alkatīgi aprijis pārlieku niecīgo kumosiņu. Viņa bija nogulējusi brokastis un nospriedusi, ka ēst len�u neilgu laiku pirms tējas dzer��anas būtu glu�i lieki.

Ķērusies pie kūciņas, Aleksa vaicāja:

-� Vai jūs bie�i atgrie�aties dzimtajā pusē, lai apciemo�tu radus un draugus?

Namamāte bija ielējusi tēju arī sev un tagad lēnām to maisīja.

-� Esmu bijusi Kcntuki tikai divreiz uz savu vecāku bērēm.

Es negribēju ierosināt tik skumju tematu.

-�� Man nav citu tuvinieku, ka vien Engess un Juniors. Jebkur� cilvēks, kam ir raksturs, iemācās samierināties ar zaudējumiem.

Viņa pārvietoja savu tasi un apak�tasīti no paplātes uz galda tik saudzīgi, ka porcelāns pat neieklinkstējās. Jopro�jām noliekusi galvu, Sāra D�o uzlūkoja Aleksu no uzacu apak�as.

-Tikai jūs to neesat sapratusi, vai ne?

Aleksa nolika pusapēsto cukurkūciņu uz �ķīvī�a, in�tuitīvi nojauzdama, ka tūlīt atklāsies patiesais iemesls, kā�pēc Sāra D�o aicinājusi viņu uz tēju.

-� Sapratusi ko?

-� Jūs neesat sapratusi, ka vislabākais ir atstāt miru�os miru�us.

Cīņas vispārējās aprises nu bi ja iezīmētas. Aleksa no�lika visus tējas piederumus uz sudraba paplātes, pat zir�nekļa timeklim līdzīgo salveti.

-�� Vai jūs runājat par manu māti?

-� Tie�i tā. Jūsu izmeklē�anas darbības ir manu mājas dzīvi sagriezu�as ar kājām gaisa, Geiteres jāunkund�.

-��� Es atvainojos par jums sagādātajām neērtībām. Diem�ēl tāda ir mana darba specifika.

-��� Me�oņi posta mūsu īpa�umus, apdraudot katra mums piedero�ā vai pie mums izmitinātā'zirga veselību un dzīvību, līdz ar to apdraudot arī mūsu iztikas avotu.

-� Tas bija nelāgs starpgadījums. Nevaru jums nemaz iz�teikt, cik patiesi no�ēloju notiku�o, Aleksa sacīja, cerēda�ma, ka pretim sēdo�ā sieviete viņu sapratis pareizi. Man ar to nav nekāda sakara. Jums man jātic.

Sara D�o dziļi ievilka elpu. Kruzuļi ap viņas kaklu notrīcēja apspiestā nicinājumā un nepatikā. Viņas naidī�gums kļuva glu�i vai taustāms, un Aleksai atkal bija jādo�mā, kāda iemesla pēc viņa ir aicināta �urp. Nepiecie�a�mība atvainoties bija tikai aizbildinājums. Acīmredzot Sāra D�o gribēja ļaut vaļu kādam ilgi aizturētam aizvainoju�mam.

-�� Cik daudz jūs zināt par savas mātes attiecībām ar Junioru un Rīdu Lembertu?

-Tikai to, ko man ir stāstījusi vecmāmiņa, un to, ko esmu nopratusi, sarunājoties ar cilvēkiem �eit, Perselā.

-�� Viņi bija kā cie�i saliedēta vienība, klusi un domī�gi runāja Sāra D�o, un Aleksa saprata, ka viņa ir iegrimusi savā iek�ējā pasaulē. Ka neliels klubs, kur citiem ieeja aizliegta. Reti kad varēja sastapt vienu no viņiem, ja tuvu�mā nebija redzami arī abi pārējie.

-Tiku to ievērojusi vidusskolas gadagrāmatu fotogrā�fijās. Tur ir daudz attēlu, kuros redzami viņi visi trīs.

Aleksa bija �ķirstījusi �o albumu gludās lappuses cerī�bā atrast tur kādu atminējumu, jebko, kas varētu nākt par labu viņas veiktajai izmeklē�anai. *

-�� Es negribēju, ka Juniors ar viņiem tik cie�i saistās, turpināja Sāra D�o. Rīds bija huligāns un, galu galā, �is pilsētas lielākā dzērāja dēls. Un jūsu māte� nu, man bija vairāki iemesli, kāpēc negribēju, lai Juniors viņai pieķe�ras.

-�� Miniet kaut vienu.

-�� Galvenokārt tāpēc, ka zināju, kas saista Selīnu un

Rīdu. Man bija skaidrs, ka Juniors viņai vienmēr būs otraja vietā. Mani aizskāra jau pats takts, ka mans dēls tiks pakļauts �ādai klasificē�anai. Viņa nebija tik izcila parādī�ba, lai varētu atļauties vērtēt un noniecināt, dzēlīgi teica Sāra D�o.

-Juniors tomēr manī neklausījās. Viņ� apbrīnoja Selīnu un, ka jau es baidījos, iemīlējās viņā.

Viņa piepe�i uzmeta Aleksai asu skatienu.

-�� Un man ir tāda nelāga ju�ana, ka viņ� iemīlēsies arī jūsos.

-� Jūs kļūdāties.

-Ak, esmu pārliecināta, ka jūs gādāsiet, lai tas notik�tu. Iespējams, ka tāds pats liktenis sagaida arī Rīdu. Atkal būs izveidojies trīsstūris, vai ne? Vai tad jūs nevēlaties vi�ņus sarīdīt vienu pret otru, ka to savulaik darīja jūsu māte?

-�� Nē!

Sāras D�o acis ļauni samiedzās.

-Jūsu māte bija padauzā.

Līdz pat �im brīdim Aleksai bija izdevies savaldīt me�li. Bet, tā ka namamāte atļāvās nopulgot viņas miru�o mā�li, Aleksa atmeta savas pieklājīgās manieres.

-��� Es iebilstu pret �o apmelojo�o piezīmi, Mintona kundze.

Sara D�o nevērīgi atmāja ar roku.

-� Jūsu iebildumiem nav nekādas nozīmes. Tā ir patie�sība. Jau pirmoreiz ar viņu tiekoties, man bija skaidrs, ka �ī mei�a ir prasta un rupja. Ak. skaista viņa bija gan. Tas bija spilgts un vulgārs skaistums. Gandrīz tāds pats kājūsējais.

Viņas acis kritiski nopētīja Aleksu. Aleksa juta kārdi�nājumu tajā pa�a brīdi piecelties un aiziet. Vienīgais ie�mesls, kāpēc viņa palika sē�am, bija cerība, ka Sāra D�o var aiz neuzmanības izpļāpāt kaut ko Aleksai noderīgu.

-�� Jūsu māte pārāk skaļi smējās, pārāk azartiski node�vās spēlei, pārāk stipri mīlēja. Jūtas viņai bi ja tas pats, kas grādīga dzēriena pudele dzērājam. Viņa pārāk aizrāvās un nekontrolēja savas jūtu izpausmes.

-�� No jūsu vērtējuma varu secināt, ka viņa bijusi ļoti godīga. lepni sacīja Aleksa. �ī pasaule varbūt būtu daudz labāka, ja cilvēki atklāti izpaustu, ko jūt.

liet �ie viņas vārdi nerada dzirdīgas ausis.

-�� Viņa bija tie�i tāda, kādu vīrietis viņu tobrīd vēlējās redzēt vai izjust, Sāra D�o turpināja. Selina bija neprā�tīga koķete. Katrs vīrietis, ko viņa sastapa, uzreiz viņa ie�mīlējās. Viņa par to parūpējās. Viņa bija gatava uz visu, lai to panāktu.

Nu vienreiz bi ja gana.

-�� Es neļau�u jums nomelnot sievieti, kas vairs nevar sevi aizstāvēt. Tas, ko jūs patlaban darāt, ir neglīti un ne��ēlīgi, Mintona kundze.

Aleksai ienākot bija licies, ka gaiss �ajā istabā ir svaigs un smar�īgs kā ziedo�ā pļavā, bet nu viņa te smaka nost. Aleksai bija jātiek no �ejienes ārā.

-�� Es aizeju.

-�� Vēl ne.'

Sāra D�o bija piecēlusies reizē ar Aleksu.

-Sclīna mīlēja Rīdu tik stipri, cik stipri nu viņa vispār spēja mīlēt otru cilvēku.

-�� Un kāpēc jūs tas satrauca?

-� Tāpēc, ka viņa gribēja arī Junioru un ļāva viņam to saprast. Jūsu vecmāmiņa, tā muļķīgā sieviete, bija ieņē�musi galvā, ka no viņas meitas un mana dēla varētu iznākt pāris. It kā es varētu pieļaut, ka Juniors apprec Selīnu.

Viņa nievājo�i pavīpsnāja.

-���� Merla Greiema man pat reiz piezvanīja un ierosinā�ja, ka mums kā nākamajām radiniecēm vajadzētu satikties un iepazīt vienai otru tuvāk. Augstais Dievs, tad jau labāk bulu bijis mirt! Viņa bija telefona operatore, Sāra D�o teica, nicīgi iesmiedamās. Selīnai Greiemai nebija nekā�du izred�u kļūt par manu vedeklu. Es skaidri un gai�i pa�teicu to gan jūsu vecmāmiņai, gan Junioram. Viņ� tās mei�tenes dēļ tā lēja asaras un vaimanāja, ka man gribējās kliegt.

Viņa pacēla uz aug�u savas mazās dūrītes. Izskatījās, ka Sārai D�o atkal gribas kliegt.

-�� Kāpēc viņ� nespēja saskatīt, kas viņa patiesībā bi�ja, savtīga, maza kuce, kas manipulē ar citu cilvēku dzī�vi? Un tagad esat ieradusies jūs.

Sāra D�o apgāja apkārt mazajam tējas galdiņam, lai nostātos Aleksai pretim. Aleksa bija garāka, bet Sārai D�o deva spēku gadiem ilgi lolotais naids. Viņas trauslais au�gums no dusmām trīcēja.

-�� Pēdējā laikā viņ� ne par ko cilu nerunā, kā tikai par jums. Tie�i tāpat kā tolaik, kad bija iemīlējies Selīnā.

-�� Neesmu Juniora jūtas veicinājusi, Mintona kundze. Nekādas romantiskas attiecības slarp mums nemū�am nav iespējamas. Varbūt mēs varētu kļūt draugi pēc tam, kad izmeklē�ana būs pabeigta.

-�� Vai tad jus nesaprotat, kliedza Sāra D�o, ka viss ir atkal tāpat kā toreiz? Viņa ļaunprātīgi izmantoja Juniora draudzību, bet viņ� ķeras pie tās kā pie salmiņa, cerēdams, ka draudzība reiz pāraugs dziļākās jūtās. Jums viņ� ir tikai aizdomās turamais slepkavības lietā. Jūs viņu izmantosiet, tāpat ka to darīja jūsu māte.

-Tā glu�i vienkār�i nav taisnība.

Sāra D�o sagrīļojās, it kā grasītos noģībt.

-� Kāpēc jums bi ja �eit jāierodas?

-� Gribu zināt, kāpēc mana māte tika noslepkavota.

-� Jūs bijāt tam par iemeslu! viņa teica, mērķēdama ar pirkstu Aleksai tie�i sirdi. Jūs, Selīnas ārlaulības bērns!

Aleksa soli atkāpās un asi un sāpīgi ievilka elpu.

-�� Ko jūs teicāt? viņa izdvesa.

Sāra D�o savaldījās. Pietvīkums no viņas vaigiem no�zuda, un tie atguva sev raksturīgo porcelāna bālumu.

-� Jus bijāt ārlaulības bērns.

-��� Tie ir meli, Aleksa, elpai aizraujoties, protestē�ja. Mana māte bija precējusies ar Alu Geiteru. Esmu re�dzējusi laulības apliecību. Vecmāmiņa Grcicma bija to saglabājusi.

-�� Viņi apprecējās, bet tikai pēc tam, kad Selīna atgrie�zās no Elpaso un atklāja, ka ir grūta.

-� Jūs esat mele!

Aleksa sa�ņaudza krēsla atzveltni.

-�� Kāpēc jūs man melojat?

-�� Tie nav meli. Tūlīt paskaidro�u, kāpēc es jums par to stāstu. Pūlos pasargāt savu ģimeni no jūsu posto�ās dar�bības. Būt par bagātāko sievieti �ajā pretīgajā, neglītajā, mazajā pilsētelē tas ir vienīgais, kas padara manu dzīvi �eit kaut cik pacie�amu. Man patīk būt precētai ar �īs grā�fistes ietekmīgāko cilvēku. Es neļau�u jums iznicināt visu, ko Engess priek� manis ir radījis. Es neļau�u jums izraisīt �ķel�anos manā ģimenē. Selīnai tas izdevās. �oreiz es to nepieļau�u.

-�� Dāmas, dāmas! Istabā, samierino�i smiedamies, ienāca Juniors. Kāpēc jūs tā kliedzat? Vai ieraudzījāt zir�nekli?

Kad Juniors bija uztvēris kūsājo�o naidīgumu, kas vir�moja telpā, viņa izturē�anās krasi mainījās. Tas bija ko�dīgs kā sērs, sao�ams kā ozons gaisā pec zibens spēriena.

-� Māt? Aleksa? Kas noticis?

Aleksa pla�i ieplestām acīm raudzījās uz Sāru D�o, kuras seja bija tik rāma un bezrūpīga kā kameja. Aleksa vienā rāvienā bija pie durvīm, pa ceļam apgāzdama gra�ciozo krēslu. Viņa izskrēja no istabas un drāzās lejā pa kāpnēm.

Juniors uzmeta mātei pēto�u skatienu. Viņa uzgrieza dēlam muguru, atkal apsēdās uz dīvāna, paņēma tasi un iedzēra malku tējas.

Juniors steig�us noskrēja pa kāpnēm, lai panāktu Aleksu. Viņ� to noķēra pie ārdurvīm Aleksa nesekmīgi pulējās iedabūt rokas ka�oka piedurknēs.

Juniors satvēra viņas roku aug�delmus.

-� Pie velna, kas te notiek?

Aleksa novērsās, lai Juniors neredzētu viņas asaras. Viņa mēģināja atbrīvoties no vīrie�a rokām.

-� Nekas.

-� Jus neizskatāties tā, it kā būtu piedalījusies patīka�mas tējas viesībās.

-�� Tēja? Ha! Aleksa teica, atmezdama atpakaļ gal�vu. Viņa mani neataicināja �urp. lai pacienātu ar tēju.

Aleksa pavīpsnāja un samirk�ķināja acis, lai neļautu asarām ritēt par vaigiem.

-�� Domāju, ka man jābut viņai pateicīgai par to, ko vi�ņa man pastāstīja.

-�� Ko viņa jums pastāstīja?

-�� Ka esmu bioloģiska kļūme.

�okētais Juniors nobāla.

-� Tātad tā ir taisnība, vai ne?

Juniora rokas noslīdēja gar sāniem, un viņ� mēģināja aizgriezties. Aleksa saķēra viņu aiz rokas un pavērsa atkal pret sevi.

-� Tā ir, vai ne?

Viņa beidzot ļāva asarām vaļu.

-� Sakiet ta�u kaut ko. Junior!

Viņ� jutās ļoti neveikli, tomēr patiesība bija jāatzīst. Aleksa pati izteica notiku�o vārdos.

-�� Seima atgriezās no Elpaso. Tur viņa bi ja nodevusies kaislībām ar kareivi, bet nu bija gatava izlīgi ar Rīdu. Viņi dro�i vien būtu sālabu�i, ja neatklājies, ka ir gaidāma ma�na nāk�ana pasaulē, vai ne?

Viņa aizsedza seju ar plaukstām.

-� Ak, Dievs, nav brīnums, ka viņ� mani tik ļoti ienīst.

Juniors atvilka viņas plaukstas nost no sejas un lūko�jās Aleksā ar vaļsirdīgām, zilām acīm.

-�� Rīds jūs neienīst, Aleksa. Neviens no mums nav ie�nīdis jūs nedz toreiz, nedz tagad.

Viņa īsi un dzēlīgi iesmējās.

-�� Varu derēt, ka Albertam Geiteram bija pretīgi par mani pat domāt. Viņ� bija spiests apprecēties.

Aleksas acis iepletās, un viņa saka runāt ātriem, ap�rautiem teikumiem.

-�� Tas daudz ko izskaidro. Dimd/, ko. Tagad saprotu, kāpēc vecmāmiņa Greiema mani la uzmanīja vienmēr iztaujāja, ar ko esmu satikusies, cikos pārnācu mājās, kur esmu bijusi. Manī viņas nepielūdzamā modrība izraisīja nepatiku, nekad nebiju devusi viņai iemeslu man neuzticē�ties. Jādomā, ka viņas ba�ām tomēr varēja būt pamats, vai ne?

Viņas balsī ieskanējās spalgs, gandrīz histērisks tonis.

-�� Viņas meitai kāds bija uztaisījis ārlaulības bērnu, un pirms divdesmit pieciem gadiem tas vel tika uzskatīts par lielu grēku.

-� Aleksa, izbeidziet.

-�� Tas izskaidro arī to. kāpēc vecmāmiņa mani nekad īsti netika mīlējusi. Es izpostīju Selinas dzīvi, un to viņa man nevarēja piedot. Seima vairs nevarēja dabūt nedz Rī�du, nedz jūs, viņai vairs nebija nākotnes. Un viss tikai ma�nis dēļ. Ak. Dievs!

Pēdējā frāze �ķila esam drīzāk lāsts, nekā lūg�ana. Aleksa novērsās no Juniora un atrāva vaļā durvis. Pāri lie�venim un pa kāpnēm uz leju viņa skrēja uz savu automo�bili.

-Aleksa!

Juniors metās viņai pakaļ.

-�� Velns un elle, kas te notiek? bargi noprasīja Engess. kad Aleksa padrāzās viņam garām.

-�� Lieciet viņu mierā, jūs abi.

Sara D�o slavēja kāpņu aug�gala. Viņa bija visu rc: dzējusi un dzirdējusi.

Juniors apcirtās uz papē�iem.

-� Māt, ka tu varēji? Ka tu varēji Aleksu tā sāpināt?

-� Es to viņai neteicu tāpēc, lai sāpinātu.

-�� Ko tu viņai esi sastāstījusi? vaicāja Engess.

Viņ� stāvēja vaļējās durvīs, ar savu ra�eno stāvu aiz�pildīdams tuk�o telpu no vienas stenderes līdz otrai, un bi�ja apmulsis un aizkaitināts, jo neviens neatbildēja uz viņa jautājumiem.

-�� Protams, ka tas viņu sāpināja, teica Juniors. Tu zināji, ka tā tas būs. Kāpēc vispār vajadzēja viņai to stās�tīt?

-��� Tāpēc, ka viņai tas jāzina. Vienīgais cilvēks, kas spēj Aleksu sāpināt, ir viņa pati. Viņa dzenas pakaļ ilūzi�jai. Viņas iedomu mātei, ko Aleksa liecas atrast, ar Sclīnu Geiteri nav nekāda sakara. Merla piebāzusi viņai galvu ar pasaciņām par brīni�ķīgo Sclīnu. Viņa aizmirsusi meitenei

pastāstīt, kāda viņas māte bija bezgode. Aleksai bija pēdē�jais laiks to uzzināt.

-�� Sūds ar ārā! nolamājās Engess. Vai man kāds beidzot pateiks, kas te, velns parāvis, notiek?

Ienācis guļamistabā, Enges's klusi aizvēra durvis. Sāra. D�o, atbalstījusies pret spilveniem, puszviļus sēdēja viņu laulības gultā. Viņa nolika malā grāmatu un cie�i paskatī�jās Engesā pāri briļļu rāmim, kas bija noslīdējis viņai uz degungala.

-� Tu tik agri nāc gulēt?

Viņa izskatījās tik nekaitīga kā taurenītis, bet Engess zināja, ka aiz trauslās ārienes slēpjas dzelzs griba. Ja viņa kādreiz arī padevās, tas liecināja par viņas vienaldzību, nevis par sakāvi.

-� Gribu ar tevi aprunāties.

-�� Par ko?

-�� Par to, kas notika �ajā pēcpusdienā.

Viņa piespieda pirkstus pie deniņiem.

-�� Man no tā visa sāp galva. Tāpēc arī negāju lejā pus�dienot.

-�� Iedzēri kādas zāles?

-� Jā. Tagad man jau ir labāk.

Kop� viņi bija precēju�ies, �īs frāzes par Sāras D�o galvassāpēm tika pārmītas gandrīz katru dienu.

-�� Nesēdies uz gultas pārklāja, viņa norāja Engesu, kad viņ� bija apsēdies uz gultas malas.

Viņ� nogaidīja, kamēr sieva nogludina saburzīto atlasa pārklāju, tad atkal apsēdās, �oreiz tuvāk viņas gurniem.

■1 Ak vai, tu �ovakar izskaties tik nomākts. Enges, viņa ba�īgi sacīja. Kas tev kai�? Ceru, ka mūsu īpa�u�miem nav uzbruku�i vel kādi maniaki.

-Nē.

-��� Paldies Dievam, ka vienīgais zirgs, kas lika ievai�nots, piederēja Rīdām.

Engess uz to nekā neatbildēja. Sārai D�o Rids nepati�ka, un Engess zināja, kāpēc. Viņas jūtas pret �o cilvēku nekad nemainīsies, tāpēc nebija nekādas jēgas norāt sievu par �o ne�ēlīgo izteikumu.

Viņ� bija nācis runāt par kādu delikātu tematu. Engess brīdi klusēja, rūpīgi izvēlēdamies vācdus.

-Sara D�o, tas, kas notika �opēcpusdien�

-�� Es ļoti satraucos, viņa sacīja, savilkusi lūpas koķe�tā urskulī.

-�� Tu satraucies?

Engess ar pūlēm apspieda aizkaitinājumu. Viņ� ne�drīkstēja izdarīt secinājumus, iekams nebija uzklausījis sievas versiju par noliku�o.

-�� Un ko, tavuprāt, juta Aleksa?

-��� Dabiski, ka viņa arī bija satraukta. Vai tad tu ne�satrauktos, ja dabūtu zināt, ka esi ārlaulības bērns?

-�� Nē, viņ� atteica, pasmiedamies skarbus bezprieka smieklus. Mani tas īpa�i nepārsteigtu. Nekad neesmu pārbaudījis, vai maniem vecākiem bija laulības apliecība vai nebija. Ja izrādītos, ka nebija, man par to nospļauties.

Viņ� savilka kopa uzacis.

-�� Bet es esmu vecs, negants sakārnis, turpretim Aleksa -jauna, jūtīga sieviete.

-�� Man likās, ka viņa ir gana stipra, lai ar to samierinā�tos.

-����� Acīmredzot nav vis. Viņa paskrēja man garām, mani pat neredzēdama. Patiesībā, braucot no �ejienes prom, vi�ņai bija histērija.

Sāras D�o koķetais smaidiņ� nozuda.

-�� Vai tu man pārmet, ka es viņai to pateicu? Tu domā, ka tas bija aplam darīts?

Kad sieva lūkojās viņā kā izbiedēta, maza meitenīte, Engesā sirds atkusa. Tā tas bija vienmēr. Engess saņēma vi�ņas roku. Viņ� to būtu varējis saspiest savas raupjajās plauk�stās kā ziediņu, bet aizvadītajos kopdzīves gados Engess bija iemācījies apvaldīt spēku, kad gribēja sievu samīļot.

-�� Es tev nepārmetu, mīļā, ka tu viņai to pateici. Es ti�kai �aubos, vai tas bija prātīgi darīts. Kaut tu iepriek� būtu aprunājusies ar Junioru un mani! Viņa mierīgi varēja dzī�vot tālāk, to nezinādama.

-�� Es tev nepiekritu, Sāra D�o īgni iebilda.

-�� Kāda tam tagad nozīme, ka viņas mamma un paps apprecējās tikai tad, kad viņa jau bi ja iemājojusi mammas puncī? Pie velna, tādas situācijas mūsdienās sastopamas tik bie�i, ka neviens to vairs neuzskata par kaut ko noso�dāmu.

-�� Tam ir gan nozīme nu viņa Sclīnu vērtēs pavisam savādāk. Līdz pat �im brīdim māte viņai atradās uz pje�destāla.

-�� Nu, un tad?

-�� Pjedestālu Selīna diez vai ir pelnījusi, atcirta Sāra D�o. Es domāju, ka jums visiem ir pienācis laiks beigt auklēties ar Aleksu un pateikt viņai skaidri un gai�i, kas bi ja viņas māte.

-� Kāpēc?

-�� Kāpēc? Tāpēc, ka viņa mēģina mūs pazudināt. No�lēmu, ka jābeidz viņai izdabāt un jādod pretspars. Izman�toju vienīgo ieroci, kas bija manā rīcībā.

S. linumu Vislabāk līhhntic� I! 32 1

Kā parasti, kad starp laulātajiem izraisījās tamlīdzīgas scēnas, arī �oreiz Sara D�o bija tuvu spēku izsīkumam.

-�� Es tikai centos aizsargāt tevi un Junioru.

Engess nodomāja, ka no Sāras D�o tas ir prasījis mil�zīgu drosmi stāties pretim tik pa�pārliecinātai sievietei kā Aleksa. Viņam joprojām likās, ka sieva butu varējusi atturēties no runā�anas par Aleksas vecākiem, bet viņas rī�cības motīvs bi ja nesavtīgs. Sāra D�o aizsargāja savu ģi�meni. Viņ� nedrīkstēja sievas varonīgos pūliņus nosodīt. Engess noliecās un noskūpstīja viņas pieri.

-� Apbrīnoju lavu cīņas garu, tikai nevienam no mums tava aizsardzība nav vajadzīga, mīļā.

Viņam bija jāiesmejas, par to iedomājoties vien.

-�� Kā gan tāda maza būtnīte kā tu varētu aizsargāt di�vus dū�īgus dēlie�us, kādi esam mēs ar Junioru? Man ir blāķiem naudas un milzīga pieredze da�ādu sīku nepatik��anu novēr�anā. Piecas pēdas un se�as collas gara rudmate jau nu gan nav tā, par ko man būtu jāuztraucas.

-� Ja tu spētu atdzīvina! to riebīgo Pastiju Haikemu, es�mu pārliecināta, ka viņ� tev nepiekristu, viņa teica. Pas�katies, kas ar viņu notika. At�ķirībā no tevis, Juniora un vi�siem citiem vīrie�iem es pret �īs mei�as valdzinājumu esmu imūna.

Sāras D�o balsī ieskanējās izmisums.

-� Enges, vai tad tu neredzi? Juniors sāk viņā iemīlēties.

-�� Nesaprotu, kāpēc tevi tas �ausmina, ar starojo�u smaidu sacīja Engess.

-� Tā būs nelaime, Sāra D�o klusi iesaucās. Viņas māte salauza viņa sirdi. Vai tas tev ir vienaldzīgi?

Saraucis pieri, Engess sievai atgādināja:

-�� Tas bija sen. Un Aleksa nav tāda, kāda bija viņas māte.

-� Neesmu par to tik pārliecināta.

Sāra D�o raudzījās tuk�umā.

-�� Aleksa nav tā gaisīgā un untumainā koķete, kas bija Selīna, viņ� teica. Reizēm viņa izturas par daudz kun�dziski, bet varbūt Junioram tie�i tas ir vajadzīgs. Ar savām iepriek�ējām sievām viņ� nerēķinājās, un viņas to pieļāva. Varbūt viņam ir nepiecie�ama sieva, kas reizi par visām reizēm noliek viņu pie vietas.

-�� Starp citu, kur viņ� ir? Vai viņ� uz mani joprojām ir dusmīgs? viņa satraukti vaicāja.

-�� Viņ� bija apbēdināts, bet gan jau Juniors tiks tam pāri, kā tas bijis vienmēr. Viņ� sacīja, ka grib kaut kur aiz�braukt un piedzerties.

Viņi abi pasmējās. Sāra D�o pirmā atkal kļuva no�pietna.

-� Ceru, ka viņ� brauks uzmanīgi.

-� Iespējams, ķīviņ�, ē, �onakt nemaz nepārnāks.

-� Kā tā?

-�� Es par to nebū�u pārsteigts, sacīja Engcss. Aleksai nepiecie�ams laiks, lai sakopotu domas. Var jau būt, ka Juniors ir viņā ieķēries, bet tas nenozīmē, ka zemāk par jostas vietu viņam viss ir paralizēts. Gan viņ� atradīs sie�vieti, kas sniegs viņam �onakt tik nepiecie�amo mierināju�mu.

Engcsa skatiens noslīdēja līdz sievas naktstērpa kakla izgriezumam, kurā vizēja gludā, pēc vannas nopūderētā āda.

-�� Viņam ir īsta vīrie�a apetīte, tāpat kā viņa tētiņam.

-�� Ak, Enges, viņa gurdi nopūtās, kad vīra roka ieni�ra me�ģīnēs, meklējot viņas krūtis.

-�� Man arī �onakt nebūtu iebildumu pret zināmu mieri�nājumu.

-�� Ak, jūs, vīrie�i! Vai tas ir vienīgais, par ko jūs spējat domāt? Tu liec man�

-Tu liec man justies tā, it kā man biksēs būtu uzau�dzis rags.

-�� Nerunā tik vulgāri. Un es �onakt negribu ar to no�darboties. Manas galvassāpes atkal atgrie�as.

Viņa .skūpsts noslāpēja turpmākos iebildumus. Viņa padevās, kā viņ� to jau bija sagaidījis. Viņa vienmēr de�monstrēja nelielu pretestību, bet vēl nekad nebija Engesu noraidījusi. Tas, ka ir jāpilda laulātās pienākumi, viņai bija ieaudzināts, vēl guļot �ūpulī, tāpat kā paņēmieni, ka parei�zi pasniedzama tēja.

Apziņa, ka sieva viņam atsaucas aiz pienākuma, nevis kaislu izjūtu vadīta, Engesa iekāri nemazināja. Varbūt tie�i tāpēc viņ� sievu iekāroja vēl stiprāk. Engesam patika parvarēt pretestību.

Viņ� neveikliem pirkstiem darbojas gar sievas naktstērpa pogām, un beidzot viņam izdevās to atpogāt, nesaņe�mot nekādu palīdzību no Sāras D�o. Viņas krūtis bija tik�pat daiļi veidotas un kairino�as kā viņu kāzu naktī, kad Engess pirmoreiz bija tās skatījis un pieskāries tām.

Tagad viņ� tās skūpstīja ar pieklājīgu savaldību. Viņas krū�u galiņi bija mazi, vira mēles pieskārieni ļoti reti kad lika tiem saspringt. Engess �aubījās, vai viņa vispār zina, ka krū�u galiem vajadzētu saspringt, ja nu vienīgi da�i no tiem romāniem, ko Sāra D�o lasīja, varbūt bija pārdro�āki, nekā viņ� domāja.

Kad Engess iegāja viņā, Sāra D�o viegli saviebās. Viņ� izlikās �o grimasi neredzam. Viņ� pūlējās nesvīst un neizdvest nekādas skaņas, vispār nedarīt neko tādu, kas viņai varētu likties neglīti vai nepatīkami.

Visas savas dabiskās dziņas Engess pietaupīja kādai atraitnei, kas dzīvoja blakus apgabalā. Viņ� �o dāmu uztu�rēja. Viņai nebija nekādu iebildumu pret Engesa rupjo va�lodu. Patiesību sakot, par da�u labu sulīgāku izteicienu vi�ņa smējās līdz asarām.

Viņa bija tikpat baudkāra mīļāka kā viņ� pats. Viņai bija lieli, tum�i krū�u gali, kas gar�oja pec piena un ar ku�riem viņa ļāva Engesam rotaļāties stundām ilgi, ja viņam bija uznākusi tāda patik�ana. Viņa pat mēdza uzgulties Engesam virsū, bet vienlīdz lielu baudu guva afrī tad, ja gulēja apak�ā. Viņas apaļīgie kāju aug�stilbi saslēdzās ap Engesa pēcpusi kā skrūvspīles. Savas izjūtas viņa pauda skaļi un bija vienīgā sieviete, ko Engess jebkad bija sasta�pis, kas mīlējoties*spēja līksmi un atraisīti smieties.

Viņi bija kopa jau vairāk nekā divdesmit gadus. Viņa neprasīja pēc cie�ākas saistības un neko tādu no Engesa pat negaidīja. Viņi sasodīti labi pavadīja kopā laiku, un viņ� nezināja, kā spētu bez �īs sievietes nodzīvot savu mū�u. Tomēr Engess viņu nemīlēja.

Engess mīlēja Sāru D�o. Vai vismaz to, ko viņa iemie�soja, vārīgumu, �ķīstību, izsmalcinātību un skaistumu. Engess mīlēja viņu tā, kā mākslas priek�metu kolekcio�nārs mīl bezgala vērtīgu alabastra skulptūru, kam var pie�skarties vienīgi īpa�os gadījumos un arī tad tikai ar vislie�lāko piesardzību.

Tā kā sieva to pieprasīja, Engess vienmēr lietoja pre�zervatīvu, un, kad bija galā, viņ� to uzmanīgi novilka, lai nenotraipītu zīda palagus. �ovakar to darot, Engess vēro�ja, kā Sara D�o noloka uz leju naktstērpa apak�malu, aiz�pogā podziņas un nogludina segas.

Engess atkal apgūlās gultā, noskūpstīja sievu uz vaiga un apskāva viņu. Viņam patika sajust Saras D�o-trauslo augumu piespiestu savējam, patika pieskarties viņas glu�dajai, smar�īgajai ādai. Viņ� gribēja sievu sargāt un lolot. Engesam par vil�anos Sara D�o atvairīja viņa roku un sa�cīja:

-�� Guli tagad, Enges. Es gribu izlasīt nodaļu līdz ga�lam.

Viņa atvēra grāmatu un turpināja lasīt romānu, kas, bez �aubām, bija tikpat sauss un nedzīvs kā Sāras D�o iz�pratne par mīlē�anos. Apgriezdamies uz otriem sāniem, lai viņas lasāmlampas gaisma nespīdētu acīs, Engess jutās nokaunējies par �o nelāgo domu.

Bet viņam ne reizes nebija ienācis prātā, ka vajadzētu kaunēties par to, ka viņ� brauc uz trīsdesmit jūdzes attālo mīļākās māju. Tie�i to Engess bija iecerējis darīt nākamās dienas vakarā. \

Steisija nometa zemē māla krūzi. Atsitusies pret virtu�ves flī�u grīdu, tā saplīsa.

-� Augstais Dievs, viņa izdvesa, savelkot cie�āk plī�a naktstērpa atlokus.

-� Steisij, tas esmu es.

Pirmais klauvējiens pie virtuves ieejas bija viņu tik ļoti izbiedējis, ka krūze izslīdēja no rokām. Arī runātāja balss nenomierināja Steisijas satrauktos sirdspukstus. La�bu laiku viņa stāvēja, skatīdamās uz durvīm, tad steig�us �ķērsoja virtuvi un pavilka sāņus stīvos, iestērķelētos aiz�karus.

-� Junior?!

Viņai nepietika drosmes izrunāt �o vārdu skaļi. Steisi�jas lupas to atveidoja ar mēmām kustībām. Neveikli dar�bodamās ap atslēgu, viņa steidzās atslēgt durvis un atvērt tās, it kā baidīdamās, ka viņ� izgaisīs, pirms viņa to būs izdarījusi.

-� Sveika.

Viņa smaids bija vaļsirdīgs un vienkār�s, it kā viņ� vai ik vakaru ap �o laiku būtu paradis klauvēt pie viņas mājas virtuves ieejas.

-�� Vai te kaut kas saplīsa?

Steisija pastiepa roku, lai pieskartos viņa sejai un pār�liecinātos, ka viņ� patie�ām ir �eit, bet sakautrējās, un vi�ņas roka atkal noslīga gar sāniem.

-�� Ko tu �eit dari?

-� Atnācu tevi apciemot.

Viņa raudzījās Junioram garām, ar acīm meklēdama mājas sētas pusē kādu pieņemamu izskaidrojumu tam, ka biju�ais vīrs stāv uz viņas sliek�ņa.

Viņ� iesmējās.

-� Esmu atnācis viens. Man vienkār�i negribējās zvanīt pie parādes durvīm, jo tiesnesis varbūt jau ir aizgājis gu�lēt.

-�� Viņ� ir aizgājis gylēt. Viņ�� ē, nāc iek�ā.

Atcerējusies par pieklājību, viņa pavirzījās malā. Ju�niors ienāca virtuvē. Viņi stāvēja un lūkojās viens otrā spilgtajā virtuves gaismā, kas neglaimoja Steisijai, jo viņa bija sagatavojusies uz gulētie�anu un noņēmusi grimu.

Viņa palaikam nodevās fantāzijām par to, kā viņ� kā�du nakti atnāks, bet nu, kad tas bija noticis, neticība bija Steisiju padarījusi nekustīgu un mēmu. Viņai ienāca prātā neskaitāmi mīlestības un uzticības apliecinājumi, bet viņa zināja, ka Juniors negribēs tos dzirdēt. Steisija, kā glābiņu meklējot, sāka runāt par dro�ākiem tematiem.

-�� Tētis agri likās gultā. Viņam sadumpojās vēders. Uzsildīju viņam pienu. Gribēju no pārpalikuma uzvārīt kakao.

Nespēdama novērst no viņa acis, Steisija nervozi no�rādīja uz plīti, kur piens katliņā teju teju grasījās vārīties pāri malām.

Juniors piegāja pie pavarda un noslēdza degli.

-�� Kakao, tu saki? Nav nekā labāka par tevis gatavoto kakao. Vai tev iznāks ari tasīte priek� manis?

-�� Pro� protams. Tu gribi sacīt, ka paliksi te?

■ Uz kādu brīdi. Ja tu man to atļausi.

-� Jā, viņa steidzīgi atbildēja. Ja.

Parasti virtuvē tik izveicīgā Steisija �oreiz visai ne�veikli pagatavoja divas tases kakao. Viņa nevarēja iedo�māties,, kāpēc Juniors pie viņas atnācis tie�i �ovakar. Bet tas viņai bija vienalga. Pietika ar to, ka viņ� bija �eit.

Kad Steisija pasniedza Junioram viņa tasi, viņ� atbru�ņojo�i pasmaidīja un vaicāja:

-�� Vai tev neatradīsies arī kaut kas stiprāks?

Juniors sekoja viņai dzīvojamā istabā, kur skapītī glabājās vairākas alkohola pudeles, kas tika celtas galdā tikai īpa�os gadījumos.

-�� Tas tev �ovakar nebūs pirmais stiprais malks, vai ne? Steisija vaicāja, liedama brendiju Juniora kakao ta�sē.

-�� Nē, nebūs vis.

Klusinādams balsi, viņ� pa�ukstēja:

-�� Es smēķēju arī zālīti.

Viņas lūpas nepatikā bargi savilkās.

-� Tu zini, ko es domāju par narkotikām, Junior.

-�� Marihuāna nav narkotika.

-� Ir gan.

-�� Ak, Steisij, viņ� �ēli nogaudās un pieliecās, lai no�skūpstītu viņas ausi. Biju�ajai sievai nav tiesību rāties.

No viņa lūpu pieskāriena Steisijai iek�ā viss notrīcēja.Viņas bardzība izkusa kā saldējums karstā augusta dienā.

-�� Es negribēju tevi rāt. Nevaru tikai saprast, kāpēc tu �ovakar pēc tik ilga laika esi atkal atnācis pie manis.

-�� Man tā gribējās.

Viņa zināja, ka, pēc Juniora domām, tas ir pietiekami svarīgs iemesls. Viņ� ērti atzvila uz sofas un novilka Steisiju sev blakus.

-�� Nē, neizslēdz lampu, Juniors sacīja, kad viņa pa�stiepa roku pie slēd�a. Vienkār�i pasēdēsim te un iedzer�sim kopā kakao.

-�� Es dzirdēju par tām nepatik�anām, kas piemeklēju��as jūsu ran�o, pēc klusuma brī�a teica Steisija.

-�� Nu jau viss atkal ir sakopts. Nevar pat pateikt, ka vispār kaut kas bijis. Varēja būt daudz ļaunāk.

Viņa vilcinādamās pieskārās Junioram.

-Tevi varēja ievainot.

Viņ� nolika tuk�o tasi uz kafijas galdiņa un nopūtās.

-� Tev joprojām rūp mana dro�ība?

-� Tā tas būs vienmēr.

-�� Neviens un nekad nav bijis pret mani tik labs kā tu, Steisij. Man tevis pietrūka.

Viņ� saņēma Steisijas plaukstu un saspieda to savējā.

-Tu izskaties noguris un noraizējies.

-� Tāds es arī esmu.

-� To vandāļu dēļ?

-�� Nē.

Viņ� atbalstīja galvu pret sofas atzveltni.

-�� Visa tā jezga, kas tagad sacelta ap Selīnas slepkavī�bas lietu. Tas ir velni�ķīgi nomāco�i.

Viņa galva liecās zemāk, līdz atdusējās uz Steisijas pleca.

-�� Hmm, tu labi smar�o. Tā ir smar�a, kuras man pie�trūka. Tu smar�o pēc tīrības.

Juniors paberzēja seju pret viņas kaklu.

-� Kas tevi �ajā izmeklē�anā tik ļoti satrauc?

-�� Nekas īpa�s. Aleksa, Viņai �odien bija ķilda ar manu māti. Māte izpļāpājās, ka Selīna kļuvusi grūta un tāpēc bi�jusi spiesta apprecēt to karavīru. Tā bija nejauka scēna.

Viņa roka apskāva Steisijas vidukli. Viņa automātiski pieskārās Juniora vaigam un piespieda viņa galvu sev pie krūtīm.

-� Es viņai meloju, Stcisija tikko dzirdami atzinās. Pa�visam nevajadzīgi samelojos.

Juniors kaut ko neieinteresēti nomurmināja.

-�� Es viņai nepateicu, ka biju stalli tajā dienā, kad tika nogalināta Selīna.

-�� Kāpēc tu tā darīji?

-�� Negribēju, lai viņa man uzmācas ar jautājumiem. Es viņu ienīstu par to, ka viņa atkal sagādā tev uztraukumus, Junior.

-� Aleksa tur neko nevar darīt. Tā nav viņas vaina.

Tie bija pazīstami vārdi. Tos dzirdot, Sleisijai bija jā�sako� zobi. Tie�i to pa�u Juniors bie�i vien bija teicis par Selīnu. Lai cik slikti viņa pret Junioru izturējās, viņ� ne�kad neteica par viņu nevienu skarbu vai nosodo�u vārdu.

-� Ienīstu �ito Selīna� skuķi tikpat stipri, kā ienīdu viņu pa�u, Stcisija no�ukstēja.

Alkohols un stiprā meksikāņu zālīte bija notrulināju�i Juniora domā�anas spējas.

-��� Neraizējies par to tagad. Tev ta�u tas patīk, vai ne? viņ� murmināja, un viņa lūpas sekoja rokai, kas jau kādu brīdi bija darbojusies ap Steisijas krūti. Juniora mik�lā mēle pārslīdēja viņas krūtsgalam.

-� Tev vienmēr palika, ka es to daru.

-�� Man joprojām tas patīk.

-�� Patiesi? Un tā? Vai tā tev ari joprojām patīk? viņ� vaicāja, zīzdams viņas krūti un glāstīdams klēpi.

Juniora vārds izskanēja pār viņas lūpām kā vaids.

-� Es sapratī�u, ja tu nevēlies, ka es to daru.

Viņ� mazliet atvirzījās nost.

-� Nē, viņa a�i sacīja, atkal pielieca Juniora galvu pie savām krūtīm un saspieda cie�āk kāju aug�stilbus ap viņa roku.

-�� Es nudien gribu, lai tu to dari. Lūdzu�

-�� Steisij, Steisij, tavs maigums un atdevīgā mīlestība ir tie�i tas, kas man �onakt vajadzīgs. Uz tevi es varu pa�ļauties, tu vienmēr liec man justies labāk.

Viņ� pacēla galvu un ilgi, gausi un pamatīgi skūpstīja. viņas muti.

>

-�� Vai tu atceries, kas mani alla� iepriecināja vairāk par visu? viņ� vaicāja, neatrāvis lūpas no Steisijas mu�tes.

-Jā.

Viņa svinīgi uzlūkoja Junioru. Viņ� smaidīja tik svēt�laimīgi kā eņģelis. Kad Juniors uz viņu tā skatījās, Steisija neko nespēja viņam liegt ne tolaik, kad viņi bija pus�aud�i, ne tad, kad bija precēju�ies, ne patlaban. Un nemū��am.

-Geitersjaunkundz, cienītā? Geitersjaunkundz? Jūs esat tur iek�ā?

Aleksa bija iesnaudusies. Viņu uzmodināja klauvē�a�na pie durvīm, kas nu bija salabotas. Iesnaudusies uz gul�tas pārklāja, viņa tagad jutās nosalusi un stīva. Acis no raudā�anas bija pietūku�as.

-�� Ko jūs gribat? Viņas balss* nebija nekas vairāk kā �ērksto�s �uksts. Ejiet prom.

-� Vai esat nocēlusi telefona klausuli, cienītā?

-� Nolādēts.

Viņa nolaida kājas pār gultas malu. Drēbes bija sabur�zītas un satinu�ās viņai apkārt. Iedama pie loga, Aleksa tās sakārtoja. Viņa pavilka sāņus aizkaru. Pie durvīm stā�vēja moteļa nakts de�urants.

-�� Es nocēlu telefona klausuli, lai mani neviens netrau�cētu, Aleksa pa logu paskaidroja de�urantam.

Viņ� blenza uz Aleksu, acīm redzami juzdamies ie�priecināts, ka viņa vēl aizvien ir pie dzīvības.

-�� Tādā gadījumā piedodiet, ka esmu jūs iztraucējis, bet tur viens puisietis par varas mākti gribēja ar jums ru�nāt. Viņ� ar mani strīdējās un teica, ka jūsu telefons neva�rot tik ilgi būt aizņemts.

-� Kāds puisietis?

-� Hepers vai Heriss, vai kaut kas tamlīdzīgs, de�urants nomurdulēja. ieskatīdamies papīra lapiņā, ko turēja rokā.

Viņ� pacēla lapiņu tuvāk gaismai, kas plūda no Aleksas istabas durvīm.

-�� Nevaru lāgā salasīt savu rokrakstu� ko tur ātrumā esmu uzkricelējis.

-� Hārpers? Grcgs Hārpers?

-Jā, laikam gan, cienītā.

Aleksa palaida vaļā aizkaru, izvilka ķēdi no gropītes un atvēra durvis.

-� Vai viņ� sacīja, ko no manis vēlas?

-�� Protams. Teica, lai pasakot, ka jums rit no rīta des�mitos jābūt Ostinā uz sapulci.

Aleksa apstulbusi raudzījās de�urantā.

-� Jūs nebūsiet pareizi sapratis. Rit no rīta desmitos?

-� Tā viņ� teica, un es neesmu pārpratis. Re, kur tas ir uzrakstīts.

V Viņ� rādija Aleksai ķeburainā rokrakstā ar zīmuli ap�rakstīto papīra lapiņu.

-� Tas vīrs zvanīja jums visu pēcpusdienu un bija stipri noraizējies, ka nevar dabūt ar jums parunāt. Beidzot viņ� sacīja, ka viņam esot jāiet uz viesībām un lai es nākot un nododot jums �o vēsti, ko esmu tagad izdarījis. Arlabunakti.

-� Pagaidiet!

-� Klausieties, man jāde�ūrē pie pults.

-�� Vai viņ� neteica, kas tā par sapulci, kāpēc tā sasauk�ta tik steidzami?

-�� Ni, neteica vis. Tik to, ka jums tur esot jābūt.

Viņ� palika stāvam, ka kaut ko gaidīdams. Nomur�minājusi pateicību, viņa iespieda de�urantam saujā do�lāru, un viņ� aizklumburoja atpakaļ uz moteļa de�ūrtelpu.

Aleksa domīgi aizvēra durvis un pārlasīja zīmīti, bet no tā nebija nekāda labuma. Gregs nemēdza būt tik no�slēpumains. Tas nebija viņa garā sasaukt sapulci, uz kuru faktiski nebija iespējams ierasties.

Pārvarējusi pirmo apmulsumu, Aleksa sāka apcerēt problēmu, ko viņai bija radījis Gregs Hārpers. Viņai vaja�dzētu būt Ostinā desmitos no rīta. Tagad jau bija satumsis. Ja viņa izbrauktu tūlīt, ceļā būtu jāpavada visa nakts un Ostinā viņa ierastos rītausmā.

Ja viņa nogaidīs līdz rītam, būs jāizbrauc briesmīgi agri un jādrā�as pa galvu, pa kaklu, lai pagūtu ierasties uz sapulci laikā. Abi varianti nekam nederēja, un Aleksa tobrīd nejutās tā, lai spētu pieņemt iz�ķiro�o lēmu�mu.

Tad pēk�ņi viņai ie�āvās prātā kāda ideja. Lai nesāktu ap�aubīt tās lietderīgumu, Aleksa pasteidzās uzgriezt tele�fona numuru.

-� �erifa iecirknis.

-�erifu Lembertu, lūdzu.

-� Viņa �eit nav. Vai kāds cits jums nevar palīdzēt?

-� Paldies, nē. Man jārunā ar viņu personiski.

-�� Piedodiet, cienītā, bet vai jūs neesat Geiteres jaun�kundze?

-� Jā, tā es esmu.

-� Kur jūs atrodaties?

-Savā istabā motelī. Kāpēc vaicājat?

-�� Tie�i uz turieni aizbrauca Rīds. Viņam kuru katru

bridi jābūt klāt.

Pēc mirkļa klusuma balss apjautājās:

-� Sakiet, vai ar jums viss ir kārtībā?

-�� Protams. Man �ķiet, ka dzirdu piebraucam �erifu.

Paldies.

Aleksa nolika klausuli un, piegājusi pie loga, redzēja, kā Rīds izkāpj no automobiļa un steidzīgiem soliem nāk

uz viņas durvju pusi.

Aleksa atrāva durvis vaļā. Viņ� tik strauji apstājās, ka

gandrīz zaudēja līdzsvaru.

-� Lūdzu, es negribētu, ka jūs tās atkal izlau�at.

-�� Pietaupiet savas asprātības, viņ� atcirta, uzmez�dams Aleksai drūmu skatienu. Pie velna, kas te notiek?

-� Nekas.

-� Kā tad!

, l Rīds ar �estu norādīja uz telefonu. Nevainīgi klusējo��ais aparyts �ķita satracinām viņu vēl vairāk. Rīds apsū�dzo�i pavērsa pret to rādītājpirkstu.

-�� Es zvanīju stundām ilgi un vienīgais, ko dzirdēju klausulē, bija signāls, kas liecināja, ka telefons ir aizņemts.

-�� Biju nocēlusi klausuli. Kāpēc jums bija tik svarīgi mani sazvanīt?

-��� Man izstāstīja,'kas �ajā pēcpusdienā notika starp jums un Saru D�o.

Aleksas pleci nomākti noslīga uz leju, un viņa gari nopūtās. Apjukumā, ko bija izraisījis Grega vēstījums par sapulci, viņa bija aizmirsusi iepriek�ējos pārdzīvojumus.

Aleksa nekad nebija pievērsusi uzmanību datumam vecāku laulības apliecībā. Turklāt tam nebija iz�ķiro�as nozīmes. Būdama prokurore, viņa ļoti labi zināja, ka datu�mi pat juridiskajos dokumentos reizēm tiek viltoti. Bet re�dzot, kā visi reaģē uz Sāras D�o paziņojumu, Aleksa sa�prata, ka tā ir taisnība. Viņa tikusi ieņemta, kad viņas māte vēl nebija salaulājusies.

-�� Jums vajadzēja būt tur klāt, �erif. Es padarīju sevi par apsmieklu. Jūs būtu lieliski uzjautrinājies.

Aleksas pa�ironija viņa garastāvokli neuzlaboja.

-� Kāpēc jūs turējāt telefona klausuli noceltu?

-�� Lai mazliet atpūstos. Un ko tad jūs iedomājāties ka esmu ieņēmusi pārmērīgi lielu miega zāļu devu vai pārgriezusi vēnas?

Viņ� �o sarkastiski izteikto jautājumu uztvēra no�pietni.

-�� Varbūt.

-� Tad jūs mani nemaz neesat iepazinis, viņa dusmīgi teica. Es tik viegli nepadodos. Un es nebūt nekaunos, ka mani vecāki bija spiesti apprecēties.

-� Neesmu teicis, ka jūs kaunaties vai ka jums vajadzē�tu kaunēties.

-�� Tā bija viņu kļūda. Ar mani kā ar personu tam nav nekāda sakara, skaidrs?

-� Skaidrs.

-� Tā ka izbeidziet domāt� Ak, ellē, man ir glu�i vien�alga, ko jūs domājat, Aleksa.sacīja, berzēdama deniņus.

Viņa dusmojās vairāk uz sevi, nekā uz Rīdu. Tie�i skarbais tonis ta�u norādīja, cik viņa īstenībā jūtas apbēdi�nāta.

-�� Man vajadzīga jūsu palīdzība, Rld.

-� Palīdzība?

-� Vai varat mani ar lidma�īnu aizvest uzOstinu?

Viņas lūgums Rīdu pārsteidza. Viņ� izslējās un atrā�vās no nesen salabotās durvju stenderes, pret kuru visu laiku bija balstījies.

-� Ar lidma�īnu uz Ostinu? Kāpēc?

-�� Darī�anas pie Gregā Hārpera. Man rīt desmitos jāie�rodas Ostina uz sapulci.

Nepagāja ne stunda, kad viņi jau atradās lidma�īnā un lidoja dienvidaustrumu virzienā uz pavalsts galvaspilsē�tu. Ceturtdaļstundu no �ī laika Aleksa bija veltījusi, lai pie�ķirtu sev atkal cilvēcisku izskatu. Viņa bija nomazgā�jusi seju ar aukstu ūdeni, atjaunojusi grimu, sasukājusi matus un nomainījusi svārkus pret vaļīgām vilnas biksēm un svīteri. Rīta apspriedei piemērotāku tērpu viņa atradīs skapi savā Ostinas dzīvoklī.

Pa ceļam uz Perselas municipālo lidostu Rīds piebrau�ca pie hamburgeru tirgotavas un paņēma pirkumu, ko ie�priek� bija pasūtījis pa telefonu. Kad viņi piebrauca pie skrejceļa, vienmotora Cessna viņus tur jau gaidīja izlido��anas gatavībā. �erifs zināja, kā tādas lietas ir kārtojamas.

Tikai tad, kad Persela zem viņiem pletās ka mirguļo�jo�u uguntiņu virtene uz melna paklāja, Aleksa iedomājās pavaicāt:

-� Vai �ī lidma�īna pieder jums?

-�� Tā pieder Mintonu uzņēmumiem. Engess man to ir atļāvis lietot. Iedodiet man kādu �īzburgeru.

Pusi no savas maltītes Aleksa bija kāri notiesājusi, pirms viņi pacēlās gaisā Sāras D�o gurķmaizīte viņai nebija gājusi labumā.

-� Kad jūs iemācījāties lidot?

Rīds bija piestūķējis muti ar ceptajiem kartupeļiem.

-� Apmēram astoņu gadu vecumā.

-� Astoņu!

-�� Biju izvilcis no lū�ņiem vecu. sagrabēju�u velosipē�du un salabojis to tiktāl, ka varēja braukt. Kad vien radās izdevība, minos uz lidlauku.

-� Tas ta�u atrodas vismaz trīs jūd�u attālumā no pilsē�tas, viņa iesaucās.

-��� Man par to bija maza bēda. Būtu turp braucis arī tad, ja lidlauks atrastos divtik tālu. Lidma�īnas mani val�dzināja. Vecais zēns, kas pārvaldīja lidlauku, bija īgns kā klabur�ūska, īsts vientuļnieks, bet viņa antīkajā ledusskapī priek� manis vienmēr glabājās kāda pudele ar zemeņu li�monādi. Jādomā, ka es ar savu ziņkārību viņam biju pa�matīgi apnicis, tomēr viņ� pacietīgi atbildēja uz maniem jautājumiem. Kādu dienu viņ� noskatīja mani no galvas līdz kājām un teica: �Man jāpārbauda �itā lidma�īna. Vai negribi pavizināties?� Es no sajūsmas gandrīz pie�urāju bikses.

Iespējams, Rīds pats nemaz nejuta, ka laimīgās bērnibas atmiņas ir izvilināju�as uz viņa lūpām smaidu. Aleksa klusēja, lai neatgādinātu viņam savu klātbūtni. Viņai pati�ka Rīda smaids. Tas pievilcīgi izcēla smalkās līnijas pie viņa acu ārējiem kaktiņiem un ap muti.

-���� Ak, Dievs, tas bija lieliski, viņ� sacīja, kā atkal sa�juzdams prieka uzbangojumu. Es vēl nebiju iepazinis seksu, tā ka lido�ana toreiz bija mans grandiozākais pār�dzīvojums. Te, no aug�as, viss izskatījās tik mierīgs un tīrs.

Bēg�ana no bērnudienu �ausmīgās īstenības, Aleksa līdzjūtīgi nodomāja. Viņai gribējās Rīdām pieskarties, bet viņa neuzdro�inājās to darīt. Aleksa jutās tā, it kā ietu pa bīstamu, akmeņainu taku. Viens nepareizs vārds vai balss tonis varēja būt liktenīgs, tāpēc bija jāuzmanās.

Aleksa klusi vaicāja:

-�� Rīd, kāpēc jūs man nepastāstījāt, ka mana māte bija stāvoklī, kad atgriezās no Elpaso?

-� Tāpēc, ka tam nav nekādas nozīmes.

-� Tagad nav, bet pirms divdesmit pieciem gadiem tam bija gan nozīme. Viņa negribēja precēties ar manu tēvu. Viņai tas bija jādara.

-� Nu jūs to zināt. Ko tas maina? Sasodīts, neko.

-� Varbūt, viņa nenoteikti atbildēja.

Pēc īsa klusuma brī�a Aleksa atkal ievaicājās:

-� Es biju strīda cēlonis, vai ne?

Viņ� asi uzlūkoja Aleksu.

-� Ko? .

Viņa ļāva galvai atslīgt pret atzveltni un nopūtās.

-�� Es prātoju, kāpēc jūs abi neturpinājāt skūpstīties un mīlināties kad viņa tovasar atgriezās. Zinādama, cik ilgi un cik ļoti jūs tikāt viens otru mīlēju�i, es nespēju saprast, kā muļķīga mīlētāju ķilda varēja jūs iz�ķirt. Nu es zinu patieso iemeslu. Tas nebija muļķīgs. Un tas bija kaut kas vairāk nekā ķilda. Tā biju es. Es jūs iz�ķīru. Es biju strīda cēlonis..

-� Tā nebijāt jūs.

-� Biju gan.

Vecmāmiņa Greiema bija sacījusi, ka viņa ir vainīga pie tā, ka Selīna tikusi nogalināta. Viss, ko Aleksai bija iz�devies atklāt, apstiprināja �os vārdus. Vai Selīna, laizdama pasaule cita vīrie�a bērnu, bija pamudinājusi savu kaislī�go, greizsirdīgo mīļāko uz slepkavību?

-� Rīd, vai jūs nogalinājāt manu māti manis dēļ?

-�� Nolādēts, viņ� caur zobiem izgrūda. Es varētu no��ņaugt Sāru D�o par to, ka viņa jums izstāstīja. Mēs ar Selīnu nesastridējāmies jūsu dēļ vismaz sākotnēji tas tā nebija.

-� Kāpēc tad? ✓

-� Seksa dēļ!

Strauji pagriezis galvu, viņ� uzmeta Aleksai niknu skatienu.

-� Sapratāt?

-� Seksa dēļ?

-� Jā, seksa.

-� Jūs uzstājāt, bet viņa negribēja?

Rīda �oklis saspringa.

-� Bija pavisam otrādi, juristes jaunkundz.

-�� Ko? iesaucās Aleksa. Jūs gribat, lai es noticu, ka�

-�� Man nospļauties par jūsu ticē�anu vai neticē�anu. Tāda ir patiesība. Selīna gribēja aizsteigties notikumiem priek�ā, bet es ne.

-�� Un tagad jūs man mēģināsiet iestāstīt, ka tā rīkojā�ties, nesavtīgu un cēlu jūtu mudināts, teica Aleksa. Es uzminēju, vai ne?

-��� Manis pa�a vecāki, kā nedzirdējis viņas sacīto, turpināja Rīds. Mans vecais padarīja manu māti grūtu, kad viņa bija tikko piecpadsmit gadus veca. Viņiem bija jāapprecas. Jūs zināt, kas no tā iznāca. Es negribēju, lai tas pats notiktu ar Soliņu un mani.

Aleksas sirds dauzījās no prieka, neticības un vēl kā�dām jūtām, kas bija pārāk sare�ģītas, lai acumirklī tās iz�prastu.

-Jūs gribat teikt, ka nekad�

-� Nē. Mēs nekad netikām indēju�ies.

Viņa Rīdām ticēja. Viņa balsi nevarēja saklausīt neka nepatiesa, tikai dzēlīgumu un varbūt zināmu no�ēlu.

-�� Vai tad jūs nebijāt dzirdēju�i par pretapaugļo�anās līdzekļiem?

-� Ar citām meitenēm es lietoju prezervatīvus, bet�

-� Tātad bija citas meitenes?

-�� Dieva dēļ, es ta�u neesmu mūks.Māsas Geilas, viņ� sacīja, paraustīdams plecus, un vēl daudzas citas. Gribo�as meitenes alla� bija pieejamas.

-� īpa�i jau jums.

Rkls bargi paskatījās uz Aleksu.

-�� Kāpēc, mīlējoties ar viņām, prezervatīvs jums ne�traucēja?

-� Tāpēc, ka viņas deva pa labi un pa kreisi. Es viņām biju tikai viens no daudziem.

-�� Bet Selīna būtu gulējusi vienīgi ar jums.

-� Tie�i tā.

-�� Un tad viņa aizbrauca uz Elpaso un iepazinās ar Alu Geiteru, Aleksa skaļi prātoja. Viņ� bija tikai līdzeklis, lai padarītu jūs greizsirdīgu, vai ne?

Drūmi pasmējusies, viņa piebilda:

-�� Bet Selīna pār�āva pār strīpu un uzra�oja mani.

Viņi abi iegrima klusē�anā. Aleksa to pat neievēroja.

Viņasgalvā virpuļoja domu jūklis par māti, par Rīdu, par viņu abu līdz galam neīstenoto mīlas sakaru.

-���� Naktī te, aug�ā, patie�ām ir skaisti, vai ne? viņa sapņaini teica, neapjauzdama, ka pagājusi jau pusstunda, kop� viņi pārmiju�i kādu vārdu.

-� Domāju, ka esat aizmigusi.

-Nē.

Aleksa vēroja mākoņu grēdu, kas peldēja debesīs starp viņu lidma�īnu un mēnesi.

-�� Vai jūs manu māti kādreiz vizinājāt ar lidma�īnu?

-�� Pāris rei�u.

-� Ari naktī?

Viņ� vilcinājās.

-�� Vienreiz.

-�� Vai viņai tas patika?

-� Cik atceros, viņa bija nobi jusies.

��� Viņi pamanījās padarīt viņas dzīvi necie�amu, vai ne?

-�� Kas?

-�� Visi. Kad tapa zināms, ka Selīna Greiema ir stāvok�li, tenkas dro�i vien izplatījās vēja spārniem.

-� Jūs zināt, kā tas mazpilsētās mēdz būt.

-�� Manis dēļ viņa nebeidza vidusskolu.

-�� Klausieties, Aleksa, jūsu dēļ viņai nekas ļauns ne�notika, un jūs viņai nebūt netraucējāt kaut ko darīt, Rīds dusmīgi iebilda. Nu, labi viņa kļūdījās. Pārāk aizrāvās ar to zaldātzēnu, vai arī viņ� izmantoja viņas noskaņoju�mu. Pie velna, ko tur tik daudz kas noticis, noticis.

Viņ� ar plaukstas sānu malu pār�ķēla gaisu, kā nolaiz�dams priek�karu starp pagātni un tagadni.

-�� Jūs nekādi nevarējāt ietekmēt nedz viņu attiecības, nedz to sekas. Jūs pati pirms da�ām stundām teicāt tie�i to pa�u. Atceraties?

-��� Es neapsūdzu savu māti un netaisos uzspiest sev kauna zirni, Rid. Man viņas ir �ēl. Viņa nevarēja apmeklēt skolu, kaut ari bija oficiāli precējusies.

Aleksa cie�i apskāva pati sevi, kā gribēdama uzmun�drināt.

-�� Es domāju, ka viņa bija īpa�a sieviete. Selīna ta�u varēja nodot mani adopcijā, bet viņa to nedarīja. Pat pēc tam, kad mans tēvs tika nogalināts, viņa paturēja mani pie sevis. Viņa mani mīlēja un bija gatava manis dēļ nest lie�lus upurus. Viņai pielika drosmes iznēsāt mani pilsētā, kur viņa bija visiem uz mēles. Nepūlieties to noliegt. Es zinu, ka par viņu nepārtraukti tenkoja. Viņa bija populāra, un viņai bija paslīdējusi kāja. Katrs, kas turēja uz Selīnu ļau�nu prātu, nu varēja priecāties. Tāda ir cilvēku daba.

-�� Ja viņi ari priecājās, tad vismaz neatļāvās to darīt klaji.

-�� Tāpēc, ka jūs joprojām bijāt Selīnas bruņinieks, vai

ne?

-�� Gan es, gan Juniors.

-� Jūs stāvējāt kā mūris viņai priek�ā.

-�� Var teikt arī tā.

-�� Iespējams, ka toreiz jūsu draudzība viņai nozīmēja vairāk nekā jebkad agrāk.

Viņ� izvairīgi paraustīja plecus.

Aleksa kādu brīdi pētīja Rīda profilu. Akmeņainā taka bija novedusi viņu pie klints, un nu viņai bija jāmetas ūdenī.

-�� Rīd, ja Selīna nebūtu mirusi, vai jūs būtu apprecēju��ies?

-Nē.

Viņ� atbildēja, ne mirkli nevilcinājies. Aleksa bija pārsteigta. Viņa nevarēja tā īsti noticēt.

-�� Kāpēc ne?

-��� Iemeslu bija daudz, bet galvenokārt tas nebūtu varē�jis notikt Juniora dēļ.

Tādu atbildi Aleksa nebija gaidījusi.

-�� Kāds tam sakars ar viņu?

-�� Pa Selīnas grūtniecības laiku viņi ļoti satuvinājās. Junioram jau gandrīz bija izdevies pierunāt Sellnu uz lau�lībām ar viņu, kad Selina� nomira.

-�� Vai jūs domājat, ka viņa galu galā būtu apprecēju�sies ar Junioru?

-� Nezinu.

Viņ� pārlaida Aleksai sardonisku skatienu.

-�� Juniors prot apieties ar sievietēm. Viņ� spēj būt ļoti pārliecino�s.

-�� Klausieties, Rld, es jau sacīju Sārai D�o un tagad saku jums, ka�

-�� Ku�! Viņi patlaban nodod mūs Ostinas radaram.

Viņ� kaut ko pateica raidītāja mikrofonā. Kad formali�tātes bija nokārtotas, Rlds sazinājās ar kādu Ostinas lidos�tā un palūdza sagādāt īrētu automobili. Kad ari �ī saruna bija galā, viņi jau tuvojās apgaismotajam skrejceļam.

-�� Dro�ības josta piesprādzēta?

-Jā.

Lidma�īna līgani piezemējās. Aleksa vēlāk nosprieda, ka viņa laikam gan bijusi pussnaudā, jo tik tikko atcerējās, kā no lidma�īnas nokļuvusi īrētajā automobili. Aleksa kā pa miegam izstāstīja Rīdām, kurp jābrauc, lai nokļūtu līdz viņas privātdzīvoklim.

Tas atradās modernā jaunbagātnieku rajonā, kur visi dzēra noteiktas markas minerālūdeni, katrā virtuvē atradās apaļa panna ar vāku austrumnieku ēdienu gatavo�anai un veselības kluba dalībnieka karte te bija tikpat obligāta kā autovadītāja apliecība.

Negaiss nebija traucējis lidojumu, bet Ostinas ielas tas sasniedza vienlaikus ar viņu automobili. Pret vējstiklu sā�ka sisties lietus lāses. Nodārdēja pērkons.

-�� Manējais ir tas, kura pagalms piemētāts ar avīzēm, Aleksa sacīja Rīdām.

-�� Jūs ta�u esat prokurore. Vai tie�ām jums tādā veidā ir jāpaziņo zagļiem, ka neesat pilsētā? Vai varbūt tas ir īpa�s paņēmiens, ka sagādāt sev pa�ai darbu?

-�� Es aizmirsu paziņot, lai pārtrauc avī�u piegādi.

Viņ� apturēja automobili ietves malā, bet neizslēdza

motoru. Pirms vairākām dienām doma par atgrie�anos mā�jās būtu Aleksu varcn pacilājusi kaut vai ka īslaicīga ie�spēja tikt prom no moteļa Rietumnieks, bet nu, raugoties uz parādes durvīm, viņa nejuta sevi�ķu vēlē�anos iet iek�a. Tas nebija prieka asaras, kas aizmigloja Aleksas acis.

-� Esmu bijusi prom gandrīz trīs nedēļas.

-� Tad es labāk ieie�u jums līdzi dzīvoklī.

Viņ� izslēdza motoru un, nepievērsdams uzmanību lietum, izkāpa no automobiļa. Rīds kopā ar Aleksu devās uz māju, pa ceļam savākdams novecoju�ās avīzes. Viņ� tās salika apjumtā lieveņa stūrī. Aleksa atslēdza durvis.

-�� Neaizmirstiet rit �ito papīru lēveni izsviest, Rīds piekodināja.

-� Es neaizmirsī�u.

Viņa pastiepa roku, lai izslēgtu trauksmes signālsistēmu, kas iegaudojās tajā pa�ā brīdī, kad tika atvērtas durvis.

-�� Manuprāt, tas nozīmē, ka iek�ā viss kārtībā.

-�� Vai gribat, lai mēs rīt liekamies lidostā, vai kā?

-Ē�

Aleksa spēja aptvert tikai to, ka viņ� tūlīt pat aiz�brauks un atstās viņu vienu.

-� Neesmu par to domājusi.

-�� Ap pusdienlaiku piekāp�u apgabala prokurora birojā un apvaicā�os pēc jums. Vai tas jūs apmierina?

-� Ļoti labi. Es dro�i vien jau visu bū�u nokārtojusi.

-�� Nu, tad uz redzi.

Viņ� pagriezās, lai ietu prom.

-Rīd.

Aleksa instinktīvi pastiepa pēc viņa roku, bet, kad Rīds pagriezās, viņa atrāva to atpakaļ.

-�� Vai jūs negribētu iedzert kafiju, pirms aizejat?

-�� Paldies, nē.

-�� Kurp jūs tagad dosieties?

-� īsti nezinu.

-� Kas jums ir padomā?

-Tāpat vien paslaistī�os apkārt.

-�� Ak, bet�

-� Labāk ejiet iek�ā.

-�� Neesmu jums vel samaksājusi.

-�� Par ko?

-�� Par lidma�īnu, par jūsu laiku.

-Tas bija bezmaksas pakalpojums.

-�� Es tomēr uzstāju�

Viņ� nolamājās.

-�� Es netaisos ar jums strīdēties kaut kādas naudas dēļ. Sapratāt? Arlabunakti.

Rīds pagriezās un paspēra divus lielus soļus, iekams Aleksa atkal sauca viņa vārdu: Pienācis Aleksai klāt, Rīds ar skatienu ieurbās viņas acīs.

>

-�� Negribu �onakt palikt viena, viņa steidzīgi atzinās. Neraugoties uz to, ka Aleksa visu pēcpusdienu bija

noraudājusi, viņas asaru avotiņi vēl nebija izsīku�i. Nu tas atkal sāka ritēt viņai pār vaigiem kā lietus lāses.

-�� Lūdzu, neaizejiet, Rīd. Palieciet pie manis.

Viņ� nostājās zem lieveņa nojumes, bet Rīda mati un pleci jau bija samirku�i. Salicis rokas uz gurniem, viņ� stingri noprasīja:

-�� Kāpēc?

-�� Es jau pateicu, kāpēc.

-�� Jums noteikti ir kāds svarīgāks iemesls, citādi jūs man nebūtu to lūgusi.

-� Labi, Aleksa viņam uzsauca, es jūtos kā pēdējais mēsls. Vai ar to jums pietiek?

-Nē.

-�� Es cie�u sāpes, iedomājoties, kas manai mātei bija jāpardzīvo manis dēļ, viņa sacīja, slaucīdama acis.

-�� Es neesmu ārsts.

-�� Man nepiecie�ams atbalsts.

-�� Piedodiet. Man ir citi plāni.

-�� Vai jūs tas neaizkustina, ka izlūdzos jūsu palīdzību?

-Ne īpa�i.

Aleksa ienīda Rīdu par to, ka viņ� tai liek tā pazemo�ties un lūgties.Viņa tomēr atmeta pēdējās lepnuma palie�kas un teica:

-��� Mana vecmāmiņa Greiema nomira, saglabādama dziļu nepatiku pret mani, jo es izpostīju Selīnas dzīvi. Vi�ņa gribēja, lai viņas meita apprecas ar Junioru, un uzskatī�ja, ka mana nāk�ana pasaulē kļuva tam par �ķērsli. Saso�dīts, man tagad ir jāzina, vai arī jūs mani nenicināt. Vai tie�ām nevarat iedomāties, kā es jutos, zinādama, ka ma�nis dēļ māte apprecēja citu vīrieti, kaut mīlēja jūs? Ja ne�būtu manis, jūs būtu varēju�i apprecēties, jums būtu bērni un jūs mīlētu viens otru visu atliku�o dzīvi. Rid, lūdzu, palieciet �onakt pie manis.

Viņ� pienāca Aleksai tuvāk, piespieda viņu ar muguru pie sienas un stipri sapurināja.

-� Jūs vēlaties, lai es turu jūs savās rokās un saku jums, ka viss ir kārtībā, ka rīt atkal uzleks saule un dzīve �ķitīs gai�āka?

-Jā!

-�� Nu, ko jūsu zinā�anai, juristes jaunkundz, es nees�mu labais tēvocis, kas stāsta bērniem vakara pasaciņas. Ja es pavadu nakti kopā ar sievieti, tas notiek citu iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka gribu viņu mierināt sirdssāpēs vai uz�mundrināt skumjās.

Viņ� paspēra vēl soli tuvāk. Rīda acis sa�aurinājās, līdz kļuva par pavisam �aurām spraudziņām.

-�� Un tas nekādā ziņā nenotiek tāpēc, ka es gribētu spēlēt papucīti.

Gregorijs Hārpers, Trevisas apgabala prokurors Teksasā, bija acīm redzami pārskaities. Piecu minū�u laikā viņ� jau bija aizsmēķējis tre�o cigareti. Hārpera dusmas bija vērstas pret viņa palīdzi, kas sēdēja otrpus prokurora rakstāmgaldam, izskatīdamās tā, it kā viņai būtu iebelzts pa abām acīm.

-�� Ar ko jūs e�at gulējusi, ar Drakulu, vai? Jūs izskatā�ties tā, it kā jums būtu nosūktas visas asinis, ar sev rak�sturīgo dzēlīgumu piezīmēja Gregs.

-�� Vai jūs, lūdzu, nevarētu aprobe�oties ar vienu grau�jo�u triecienu? Nenovirzīsimies no temata.

-�� Graujo�u triecienu? Ak, tā, jūs domājat to mūsu sa�runas daļu, kurā es paziņoju, ka jūsu izmeklē�anas darbī�bas ir beigu�ās un galā un jums steig�us, ļoti ātri, pa gal�vu, pa kaklu, neizspēlējot partiju līdz galam, pametot visu pusratā, jāatgrie�as Ostinā?

-� Jā, es domāju tie�i to graujo�o triecienu.

Aleksa uzlika plaukstas uz galda malas.

-Greg, jūs nevarat mani tagad lūgt to visu pamest.

-�� Es jūs nelūdzu es jums to lieku.

Viņ� piecēlās no virpuļkrēsla un piegāja pie loga.

-�� Kādus sūdus ļus tur esat savārījusi, Aleksa? Vakar man piezvanīja gubernators, un viņ� spļāva piķi un zēveli. Burtiskā nozīmē.

-��� Viņ� vienmēr spļauj piķi un zēveli, kad runā ar jums.

-Tas uz lietu neatliecas.

-�� Diez vai tā būs. Greg, visam, ko jūs darāt, ir poli�tisks pamatojums. Neizliecieties, ka tas tā nav. Es jums to nepārmetu, bet netēlojiet manā priek�ā svēto nevainību ti�kai tāpēc, ka jums kāds ir uzsitis pa pirkstiem.

-�� Gubernators uzskata, ka viņa Azartspēļu lietu komi�sija ir nekļūdīga. Apgalvojums, ka komisija kļūdījusies, pie�ķirot licenci Mintonu uzņēmumiem, ir līdzvērtīgs ap�galvojumam, ka gubernators kļūdījies, vērtējot �is komisi�jas darbu.

-�� Mintonu uzņēmumiem neko nevar pārmest, vismaz viņu darbība zirgu skrie�anās sacīk�u joma ir nevainojama.

-� Ak, tā es saprotu. Vienīgā aizķer�anās ir tā, ka jus vienu no Mintoniem turat aizdomās par slepkavību ja ne viņus, tad vietējo �erifu. Tprū, zirdziņ, piestāj. Tā rādās, ka mums ir problēma.

-� Jums nav jaki List sarkastiskam.

Viņ� paberzēja skaustu.

-�� Ja var ticēt tam. ko vakar man teica gubernators, Engcss Mintons ir kaut kas vidējs starp mazo rūķīti, kas bērniem par katru izkritu�u zobiņu nakti zem spilvena no�liek monētu, un Bufalo Bilu Kodiju*.

*Bufalo Bils, islajā vārda Viljams Kodijs (1846 1917) ASV armijas izlūks un bifeļu mednieks.

Aleksa pasmaidīja par �o salīdzinājumu, kas bi ja ne�parasti precīzs.

-�� �is raksturojums atbilst patiesībai, bet tas nebūt ne�nozīmē, ka viņ� nespētu kādu nogalināt.

-� Kas tas bija par traci viņa ran�o pirms pāris naktīm?

-� Kā jūs par to zināt?

-� Pastāstiet man, kas tur notika.

Viņa negribīgi izstāstīja Hārperam par Pergusu Plametu un vandālisko uzbrukumu Mintonu ran�o. Kad Aleksa ar savu stāstījumu bija galā, Gregs pārvilka plaukstu pār seju.

-�� Jūs esat iekustinājusi pamatīgu lavīnu, un tagad ak�mentiņi ripo skanēdami.

Viņ� paņēma vēl vienu cigareti, iebāza to mutē un tur�pināja runāt. Cigarete lēkāja uz aug�u, uz leju, un Hārpe�ram to bija grūti aizdedzināt.

-�� Man �ī lieta nepatika jau no pa�a sākuma.

-� Jums tā patika gan.

Aleksas nervi bija saspringti, un tas, ka Hārpers grib visu vainu uzgrūst viņai. Aleksu nokaitināja vēl vairāk.

-� Jūs domājāt, ka tā palīdzēs mest ēnu uz gubernatoru, un �ī doma jums bija tīkama.

Atspiedies ar plaukstām pret rakstāmgaldu, viņ� nolie�cās pār to.

-�� Jūs teicāt, ka dodaties turp. lai atjaunotu izmeklē�a�nu jūsu mātes slepkavības lietā. Es nezināju, ka jūsu dēļ stulbam sludinātājam uznāks trakuma lēkme, gandrīz no�degs kādam cilvēkam piedero�ais zirgu stallis, vērtīgam sacīk�u zirgam būs jāie�auj galvā un tiks apvainots cienī�jams tiesnesis, kam ir tikpat nevainojama reputācija kā Dievam, Tam Kungam.

-� Volless?

-�� Volless. Acīmredzot viņ� zvanījis mūsu augsti godā�tajam gubernatoram un sūdzējies par jūsu neprofesionālo darbību un nepamatotajām apsūdzībām.

Hārpers ievilka dūmus plau�ās un izpūta kuplu mākuli.

-�� Vai man jāturpina?

-�� Lūdzu, Aleksa gurdi atteica, zinādama, ka viņ� turpinās �ā vai tā.

-� Labs ir. Cestinam aiz bailēm no Vollesa ir pilnas bikses.

-�� Cestinam ir pilnas bikses aiz bailēm no pa�a ēnas. Viņ� pat neatbildēja uz maniem telefona zvaniem.

-�� Viņ� no jums atteicies, mazgājis rokas nevainībā un apgalvojis, ka jūs esot redzēta uzdzīvojam kopā ar aizdo�mās turamajiem.

-�� Uzdzīvojam? Da�as reizes esmu bijusi kopā ar vi�ņiem vietējās sabiedrības saietos.

-�� Bīstama lieta, Aleksa. Mēs turam aizdomās trīs kun�gus, un �o lietu izmeklē dāma prokurore, kuras saistība ar katru no viņiem ietiecas tālā pagātnē. Viss ir tā sajaukts kopā kā kārtīgā gambo zupā*.

Viņa pūlējās nesarauties zem Hārpera asā skatiena.

-�� Piedāvāju citu skatījumu.

Piecēlusies Aleksa apgāja apkārt savam krēslam.

-�� Mums ir darī�ana ar neatklātu slepkavības lietu. Iz�meklē�ana ir nepiecie�ama, neatkarīgi no tā, kas to veiktu.

-�� Labi, viņ� bezrūpīgi noteica, salicis rokas aiz gal�vas un atgāzies pret krēsla atzveltni. Jūsu gājiens. Tā�tad kas ir jūsu rīcībā? Līķa, ko izrakt, jums nav. Slepka�vības iero�a nav. Nav arī�

-� Tas tika izņemts no veterinārārsta somas.

-�� Kas?

*ASV dienvidos iecienīts ēdiens zupa, ko gatavo no gaļas vai zivīm un da�ādiem dārzeņiem.

-� Slepkavības ierocis.

Viņa izstāstīja Hārperam to, ko viņai bija stāstījis dok�tors Elija Kolinss.

-�� Doktoram Kolinsam, senioram, skalpelis tā arī ne�kad netika atdots. Man bija nodoms ielūkoties telpā, kur tiek glabāti lieti�ķie pierādījumi, bet �aubos, vai skalpelis joprojām varētu būt tur.

-� Es ari par to �aubos. Lietas būtība ir tāda, ka slepka�vības iero�a jūsu rīcībā vēl aizvien nav. Vai ir uzradies kāds aculiecinieks?

Aleksa nopūtās.

-�� Vai gubernators telefona sarunā pieminēja ran�o strādnieku, vārdā Pastijs Haikems?

-� Tātad tā ir taisnība.

-� Jā. Un, lūdzu, nevajag mani apvainot, izliekot tamlī�dzīgus slazdus. Es pati būtu jums izstāstījusi.

-�� Kad? Kad jūs bijāt iecerējusi iepīt savā stāstījumā da�us teikumus par to, ka �ī biroja pārstāvei biju�as darī��anas ar kovboju, kam vēlāk pārgriezta rīkle?

-�� Vai vēlaties dzirdēt manu versiju?

Viņa izstāstīja Gregam par Pastiju. Kad Aleksa bei�dza, Hārpera piere bija vēl drūmāk saraukta.

-� Ja jums ir taisnība, tad turpināt �o izmeklē�anu ir ne vien muļķīgi un no politiskā viedokļa neapdomīgi, bet arī bīstami. Nedomāju, ka sagaidāma labprātīga atzī�anās.

Aleksa saviebās.

-� Nē. Tomēr viens no viņiem ir nogalinājis Selīnu un, iespējams, arī Haikemu.

Hārpers lamādamies nospieda cigareti.

-��� Pagaidām runāsim tikai par vienu slepkavību. Ja jums rīt vajadzētu vienu no viņiem apcietināt par jūsu mā�tes noslepkavo�anu, kur� tas būtu?

-� īsti nezinu.

-��� Kāpēc vecajam vīram būtu vajadzējis viņu no��miegt?

-�� Engess ir īgns un skarbs. Viņam pieder liela vara, un viņam noteikti patik būt par noteicēju visās lietās.

-� Viņa kandidatūra jums liekas maz ticama.

-�Jāatzīst, ka pēc virspusējām pazīmēm Engess varētu

būt atbilsto�s slepkavas lomai.

Viņa noklusēja Engesa izteikumu, ka viņ� būtu gribē�jis sev tādu meitu ka Aleksa.

-�� Viņ� neparasti bargi izturas pret Junioru. Bet izdarīt asiņainu slepkavību? viņa retoriski vaicāja un papurinā�ja galvu. Nedomāju vis. Tas nav viņa stils. Turklāt Engesam nav slepkavības motīva.

-� Un kā ir ar Junioru?

-Zināma iespējamība pastāv. Viņ� ir izveicīgs un ļoti valdzino�s. Esmu pārliecinātā, ka viss, ko viņ� man ir stāstījis, atbilst patiesībai. Viņ� vienkār�i nav man izstās�tījis visu. Zinu, ka Juniors mīlēja Seimu. Viņ� gribēja viņu apprecēt pēc tam, kad mans tēvs tika nogalināts. Varbūt Sclīna viņam pateica �nē� vienu reizi par daudz.

-�� Pieņēmumi un tikai pieņēmumi. Tātad mums paliek tikai Lembcrts. Kā ir ar viņu?

Aleksa nodūra galvu un raudzījās uz saviem baltajiem pirkstiem.

-�� Manuprāt, uz viņu krīt vislielākās aizdomas.

Gregs ar visu krēslu pa�ļūca uz priek�u.

-�� Kas jums liek tā domāt?

-�� Viņam bija motīvs un iespēja to izdarīt. Varbūt vi�ņam likās, ka labākais draugs grasās ieņemt viņa vietu, un viņ� nogalināja Selīnu, lai to nepieļautu.

-�� Motīvs ir loģisks un pieņemams. Un iespēja?

-� Viņ� tovakar bija ran�o, bet vēlāk aizgāja.

-� Vai esat pārliecināta? Viņam nav alibi?

-� Viņ� apgalvo, ka esot bijis pie sievietes.

-� Jūs viņam ticat?

Aleksa īsi un dzēlīgi iesmējās.

-�� Ak, jā. Tam var ticēt. Nedz viņam, nedz Junioram ar sievietēm nav problēmu.

-� Izņemot jūsu māti.

-� Jā, viņa klusi piekrita.

-�� Un ko saka tā Lemberta dāma?

-�� Neko. Viņ� atteicās nosaukt viņas vārdu. Ja Lemberts teicis taisnību, viņa dro�i vien dzīvo turpat Perselas apkaimē. Vai gan citādi būtu jātur noslēpumā viņas vārds? Kad atgriezī�os, mēģinā�u viņu sameklēt.

-�� Kas jums teica, ka jūs atgriezīsieties Perselā?

Aleksa runādama visu laiku bija staigājusi �urpu, tur�pu. Nu viņa atkal apsēdās un lūdzo�i uzlūkoja Hārpcru.

-�� Man ir jāatgrie�as, Greg. Es nevaru pamest �o lietu pusceļā. Tā jānoved līdz galam, pat ja slepkava izrādītos gubernators pats.

Hārpers ar galvas mājienu norādīja uz telefonu, kas stāvēja uz rakstāmgalda.

-��� Viņ� man pēcpusdienā zvanīs un vaicās, vai esmu jūs atsaucis no �is lietas izmeklē�anas. No manis tiks sa�gaidīta apstiprino�a atbilde.

-� Pat ja slepkavība tādā gadījumā paliks neatklāta?

-Tiesnesis Volless ir viņu pārliecinājis, ka jūs esat ap�sēsta ar aplamām iedomām un darbojaties, personisku at�riebības jutu vadīta.

-� Viņ� kļūdās.

-� Es gan tā nedomāju.

Viņai sirds stāja pukstēt.

-� Jūs arī piekrītat Vollesam?

-� Jā, tā ir.

Viņ� runāja laipni, drīzāk kā draugs, nevis priek�nieks.

-�� Izbeigsim �o lietu, Aleksa, iekams neesam sanīdu��ies un gubernators nav pa īstam pie�miedzis man asti.

-� Jūs man devāt trīsdesmit dienas.

-� To es varu anulēt.

-�� Man atlicis mazliet vairāk par nedēļu.

-Jūs pa �o laiku varat sastrādāt briesmu lietas.

-�� Es varu arī atklāt patiesību.

Hārpers izskatījās skeptiski noskaņots.

-�� Uz to mēs nevaram paļauties. Man �eit ir sakrāju�ās vairākas lietas, kas būtu jānodod jūsu pieredzēju�ajās ro�kās.

-�� Es pati maksā�u par saviem izdevumiem, viņa tei�ca. Uzskatiet, ka esmu atvaļinājumā.

-�� Tādā gadījumā es nevaru sankcionēt neko no tā, ko jūs tur darīsiet. Jus vairs neatradīsieties �ī biroja aizsardzī�bā.

-�� Labi, lai tā būtu.

Viņ� stūrgalvīgi papurināja galvu.

-�� Es jums to neļau�u, tāpat kā neļautu savai pusaugu meitai iet uz randiņu, ja viņai somiņā nebūtu noglabāts prezervatīvs.

-�� Greg, lūdzu.

-�� Kungs Jēzu, iecirtīgais meitieti.

Hārpers izņēma no paciņas cigareti, bet neaizdedzinā�ja to.

-�� Vai zināt, kas mani �ajā lietā ir visvairāk ieintriģē�jis? Tiesnesis. Ja viņam tomēr būtu gadījies no�aut greizi, gubernators dabūtu palēkāt kā circenis pelnos.

-�� Kāds metaforu sajaukums!

-�� Ko jūs viņam varat inkriminēt?

-�� Manā rīcībā nav nekā nopietnāka par personisko ne�patiku. Viņ� ir pedantisks, mazs vīrelis, nervozs un ar �au�dīgām acīm.

Aleksa mirkli padomāja.

-Tomēr ir viens apstāklis, kas man likās visai dīvains.

-�� Un las būtu? viņ� vaicāja, noliekdamies uz priek��u.

-�� Steisija, viņa meita, apprecējās ar Junioru Mintonu tikai da�as nedēļas pēc Selīnas nāves.

-�� Neredzu tur nekā pretlikumīga, ja vien viņi nav brā�lis un māsa.

Viņa uzmeta Hārperam asu skatienu.

-�� Steisija nav� nu, viņa nav īsti Juniora tips, sapro�tat? Viņa joprojām mīl Junioru.

Un Aleksa pastāstīja par starpgadījumu Jā�anas un �au�anas kluba dāmu tualetē.

-�� Juniors ir ļoti pievilcīgs. Steisija nemaz neizskatās kā sieviete, ko viņ� precētu.

-�� Varbūt viņai ir salda petenīte.

-�� Jāatzīstas, ka par to es netiku domājusi, Aleksa sausi atteica. Viņam nebija Steisija jāprec, lai varētu ar viņu gulēt. Tātad bija jābūt ļoti svarīgam iemeslam, lai viņ� to darītu. Turklāt Steisija man meloja. Viņa sacīja, ka bijusi mājās un izsaiņojusi mantas pēc ceļojuma uz Galvestonu, bet neminēja ne vārda par to, ka todien bijusi ari Mintonu stallī.

Gregs pako�ļāja apak�lūpu, tad iebāza mutē cigareti un ar �ķiltavām aizdedzināja to.

-� Tas joprojām nav nekas būtisks, Aleksa.

Viņ� izpūta dūmus.

-�� Man vajadzētu paklausīt savam veselajam saprātam un atstādināt jūs no tās lietas.

Viņi brīdi raudzījās viens otrā, tad Aleksa vēsā mierā atvēra savu rokassomu un izņēma no tās divas baltas, plā�nas aploksnes. Viņa pastūma tās Hārperam.

-�� Kas tas ir?

-� Mans atlūgums un iesniegums, kurā es izvirzu civil�prasību pret Mintoniem un Rīdu Lembertu.

Hārpers gandrīz norija cigareti.

-�� Ķo? To jūs nedrīkstat.

-�� Es drīkstu. Un es to darī�u. Ir pietiekami daudz pie�rādījumu, lai es varētu izvirzīt pret viņiem civilprasību, apsūdzot manas mātes slepkavībā. Pieprasī�u no viņiem tādu sāpju naudu, ka par zirgu skrie�anās sacīk�u trases būvē�anu vairs nevarēs būt ne runas. Arī Rīda Lemberta nākotnes izredzes vienā rāvienā tiks iemestas mēslainē.

-� Ja jūs prāvu vinnēsiet.

-� Tam nav nozīmes, vai es vinnē�u vai ne. Ja tiek ie�sniegta civilprasība, viņi nevar atsaukties uz konstitūcijas piekto labojumu. Lai ko viņi arī neteiktu, visi domās, ka viņi melo. Azartspēļu lietu komisijai neatliks nekas cits, kā pārskatīt savu lēmumu un anulēt licenci.

-� Tātad visa �ī jezga sacelta tikai naudas dēļ? viņ� iekliedzās. Vai to jūs gribējāt panākt?

Uz Aleksas bālajiem vaigiem parādījās sārti planku�mi.

-�� Pat jūs nedrīkstat atļauties man kaut ko tādu teikt. Es pieprasu, lai jūs man atvainotos.

Gregs nomurmināja veselu virkni lāstu.

-� Labi, es atvainojos. Bet tie nav tikai tuk�i draudi, jūs patie�ām domājat tā rīkoties?

-� Jā.

Viņ� kādu minūti veltīja pārdomām un tikai tad norū�ca:

-�� Vajadzētu pārbaudīt, vai man ar galvu viss ir kārtī�bā.

Bargi pavērsis pret Aleksu rādītājpirkstu, Hārpcrs tei�ca:

-��� Pacentieties neiekulties nepatik�anās. Pārliecinie�ties, ka esat pielādējusi visas aptveres, iekams dodaties kādam uzbrukumā, īpa�i jau Vollesam. Ja apsvilināsiet na�gus un es dabū�u pa pakaļu, dievo�os, ka jūs esat ne�paklausīga meitene un.ka man ar jūsu izdarībām nav ne�kādā sakara. Termiņ� paliek iepriek�ējais. Sapratāt?

-�� Sapratu, viņa atbildēja un piecēlās. Tiklīdz bū�u kaut ko uzzinājusi, tā ziņo�u jums.

-� Aleksa?

Viņa jau bija pie durvīm. Kad Aleksa atskatījās, Hārpers vaicāja:

-� Kas ar jums notiek?

-� Ko jūs ar to domājat?

-� Jebkuru iemeslu, kura dēļ jūs izskatāties kā no kapa izcēlies Ziemassvētku spoks.

-� Es vienkār�i esmu nogurusi.

Viņ� tam nenoticēja, bet vairāk neko neprasīja. Kad Aleksa bija aizgājusi, Hārpers paņēma abas aploksnes, ko viņa bija atstājusi uz galda. Viņ� atplēsa vienu, tad, daudz steidzīgāk, ari otru.

Gregs Hārpers ar tādu sparu metās uz durvīm, ka gan�drīz apgāza rakstāmgaldu.

-� Aleksa, kuce tāda!

-�� Viņa nupat kā aizgāja, pavēstīja izbiedētā sekretā�re. Kopa ar kādu vīrieti.

-�� Kas par vīrieti?

-�� Kāds kovbojs ar zvērādām ap�ūtā ādas jakā.

Gregs atgriezās pie rakstāmgalda, saņurcīja abas tuk��ās aploksnes un iemeta papīrgrozā.

Neilgi pirms saulrieta Rīda bleizers ieripoja automo�biļu stāvvietā pie moteļa Rietumnieks.

-�� Lūdzu, izlaidiet mani pie de�ūrtelpas, Aleksa vi�ņam sacīja. Man jāpaskatās, vai priek� manis nav atstāts kāds ziņojums.

Rīds, ne vārda neteikdams, izpildīja viņas lūgumu. Kop� neveiklas atkalsatik�anās ārpus apgabala prokurora biroja viņiem nebija daudz, ko pārrunāt. Mājuplidojums noritēja bez īpa�iem notikumiem. Aleksa gandrīz visu li�dojuma laiku gulēja.

Rīds pavadīja �o laiku, vērodams aizmigu�o Aleksu.

Vismaz tūksto� rei�u viņ� tonakt gribēja doties atpa�kaļ uz Aleksas dzīvokli. Raudzīdamies uz tum�ajiem lo�kiem zem Aleksas aizvērtajiem plakstiņiem, Rīds netika gudrs, kā varējis no viņas aiziet. Pagāju�ajā naktī viņai bi�ja nepiecie�ams, lai pie viņas kāds paliktu. Viņ� bija vienī�gais cilvēks, kas Aleksai tobrīd bija pieejams.

Bet Rīds nebija nekāds paraugpuisītis. Ja viņ� būtu pali�cis, noteikti nespētu novaldīt rokas un muti. Tāpēc viņ� aiz�gāja. Viņu vajadzības un tieksmes tobrīd nebija saderīgas.

Patlaban viņa vilcinājās, pa pusei jau izkāpusi no au�tomobiļa.

-�� Nu, ko paldies.

-�� Nav par ko.

-�� Vai jūs joprojām pastāvat uz to, ka neļausiet, lai es jums samaksāju?

Viņ� nepagodināja �o jautājumu ar atbildi. Tā vietā Rīds uzdeva jautājumu pats.

-� Kāpēc jums tādā steigā bija jādrā� uz Ostinu?

-�� Tas bija sakarā ar kādu lietu, pie kuras strādāju pirms brauk�anas �urp. Manam kolēģim vajadzēja no�skaidrot da�us faktus.

-� Un to nevarēja izdarīt pa telefonu?

-� Tas būtu pārāk sare�ģīti.

Viņ� zināja, ka Aleksa melo, bet neuzskatīja par vaja�dzīgu viņu tālāk izpra�ņāt.

-� Visu labu.

Viņa izkāpa un, uzlikusi uz pleca savas smagās somas siksnu, iegāja moteļa uzgaidāmajā telpā. De�urants viņu sveicināja un pasniedza veselu kaudzi ar da�ādiem vēstī�jumiem. Rīds jau bija apgriezis automobili un grasījās braukt prom, kad ievēroja, ka Aleksa apstājusies, lai izla�sītu vienu no vēstulēm. Viņas jau tā bālā seja bija kļuvusi vēl bālākā. Viņ� izslēdza motoru un izkāpa.

-� Kas tur ir?

Samirk�ķinājusi acis, Aleksa paskatījās Rīdā, tad stei�dzīgi salocīja vēstuli un iestūma atpakaļ aploksnē.

-� Tā ir man adresēta vēstule.

-� Ļaujiet man to apskatīt.

-� Jūs gribat redzēt man adresētu vēstuli?

Viņ� trīs reizes ātri noknip�ķināja pirkstus un pastiepa pret Aleksu atvērtu plaukstu. Neslēpdama aizkaitinājumu, viņa ielika aploksni Rīdām plaukstā ka noplak�ķēja vien. Viņam tā nebija ilgi jālasa. Vēstule bija īsa un kodolīga. Rīds sarauca pieri, un viņa dzeltenbrūnās uzacis gandrīz saplūda kopā.

-� Dieva zaimotāja?

-� Tā viņ� sauc mani.

-Tas, bez �aubām, ir Plamets. Vai neiebilstat, ja es to paturē�u?

-�� N�, Aleksa trīco�ā balsī atbildēja. Paguvu to ie�mācīties no galvas.

-�� Neaizmirstiet aizslēgt savas istabas durvis.

-Jūs ta�u neuztverat �os draudus nopietni, vai ne?

Viņam gribējās Aleksu spēcīgi sapurināt. Viņa bija vai

nu dumja, vai naiva. �ā vai tā, bet Aleksai draudēja bries�mas.

-�� Sasodīts, uztveru gan, Rīds teica. Un jums tie jāuztver tikpat nopietni. Ja viņ� mēģinās ar jums kontaktē�ties, zvaniet man. Sapratāt ?

Izskatījās, ka Aleksa ir gatava iebilst, bet galu galā vi�ņa piekrīto�i palocīja galvu. Bija skaidri redzams, ka Aleksa ir pārgurusi. �ķita, ka viņa teju teju sabruks tepat, auto�mobiļu stāvvieta. Rīds zināja, ka daļēji tas ir viņa nopelns, bet viņā tas neizraisīja pa�apmierinātību. Viņ� jutās nelāgi.

Iekāpis automobilī, Rīds aizliedza sev par to domāt. Viņ� aizbrauca no moteļa tikai pēc tam, kad Aleksa bija iegājusi savā istaba un aizslēgusi durvis.

Kad angāra rievotā skārda durvis brīk�ķēdamas atvē�rās, Rīds pagrieza galvu uz to pusi. Rieto�ā saule apspīdē�ja Aleksu no mugurpuses, tāpēc viņas seja atradās ēnā, bet nebija vajadzības redzēt Alcksas sejas izteiksmi, lai sa�prastu, ka viņa ir pārskaitusies. Aleksa izskatījās tik sa�springta ka uzvilkts loks. Gaismas rotaļa viņas matos radī�ja iespaidu, ka no tiem �ķiļas dzirksteles.

Viņ� mierīgi pabeidza mazgāt rokas pie vienkār�ās tē�rauda izlietnes, noskaloja tās un norāva no ritulturētāja papīra dvielīti.

-� Kam man jāpateicas par �o negaidīto prieku jūs at�kal redzēt? Rīds laipni vaicāja.

-�� Jūs esat melis, varbūt krāpnieks un iespējams slepkava.

-� Tādās domās jūs par mani esat bi jusi jau no pa�a sā�kuma. Pasakiet man kaut ko tādu, ko es vēl nezinu.

Viņ� apsēdās uz ķeblī�a un aizkabināja zābaku papē��us aiz zemākā sprai�ļa. Viņa plaukstas neapzināti slīdē�ja pa gurniem uz aug�u un uz leju . Nekad mū�ā Rīds ne�bija izjutis tik nepārvaramu vēlē�anos pieskarties sievie�tei.

Viņa kareivīgi tuvojās ka vibrējo�s enerģijas kamols. Viņa izskatījās maiga, bet tik sasodīti dzīva un pulsējo�a, ka viņa plaukstas gandrīz sajuta viņas ādas pieskārienu. Viņam gribējās ielaist pirkstus viņas matos un uzspiest smeldzo�i skaistajai mutei spēcīgu, nebeidzamu skūpstu.

Viņa bija ģērbusies ka�okā, ko ieraugot, viņ� alla�.sa�juta saldkaislu kņudoņu dzīslās. D�īnas cie�i apspīlēja vi�ņas gurnus un kājas, ko viņ� labprātāk redzētu darām pa�visam ko citu, nevis nesam viņam tuvāk sievieti, kas ne�pārprotami bi ja gatava eksplodēt no dusmām.

Kad viņus �ķira vairs tikai da�as collas, Aleksa pakra�tīja Rīdām gar acīm papīra lapu. Viņ� pazina vēstuli, ko viņa bija saņēmusi no satrauktajiem pilsoņiem drīz vien pēc iera�anās Perselā. Nu, ko � tam sūdam agri vai vēlu vajadzēja uzpeldēt. Viņ� to bi ja gaidījis. Scēnai bija jāsā�kas, tiklīdz Aleksa saliks kopā faktus un izdarīs secināju�mus.

-�� Es zināju, ka te kaut kas jauc meldiņu, viņa sacīja caur sakostiem zobiem, �odien, kārtējo reizi izskatot sa�vā rīcībā eso�os materiālus, es beidzot atradu neīstās notis.

Izlikdamies, ka nesao� viņas moko�i kairino�o smar��u, kas padarīja Rīdu vai traku, viņ� sakrustoja rokas uz vidukļa.

-� Tie�ām?

-�� Vēstulē minēto privātīpa�umu skaits ir lielāks nekā parakstu daudzums vēstules beigās. Mo Bleiklija lid�lauks, viņa teica, badīdama ar pirkstu minētajā nosauku�mā. Bet Mo Bleiklijs nav �o vēstuli parakstījis.

-�� To viņam būtu bijis grūti izdarīt, jo viņ� apmēram pirms septiņiem gadiem nomira.

-��� Mo Bleiklijs bija tas vecais vīrs, par kuru jūs man stāstījāt, vai ne? Tas, kur� jums iemācīja lidot un cienāja jūs ar zemeņu limonādi.

-Tiktāl esat trāpījusi desmitniekā.

-� �is lidlauks pieder jums, Lemberta kungs.

-�� Jā, ar visam nezālēm un tarantuliem. Mo man to no�vēlēja. Esat pārsteigta?

-� Apmulsusi.

-Jā, tas samulsināja diezgan daudzus ļautiņus. Da�us arī pamatīgi saniknoja tos, kuri �o īpa�umu labprāt būtu pievāku�i sev. Tolaik visi kā apmāti urba zemē caurumus, meklēdami naftu vai zem katra akmens.

-�� Mēs ar jums �o vēstuli gari un pla�i pārrunājām, Aleksa nikni aizrādīja. Jūs sacījāt, ka esat to redzējis, bet neminējāt ne vārda, ka tajā minēts arī jūsu īpa�ums.

-�� Cilvēki, kas vēstuli sacerēja, ar mani iepriek� neap�spriedās. Ja viņi to būtu darīju�i, es butu viņiem teicis, lai mani neiesaista.

-�� Kāpēc? Jūsu noskaņojumi ta�u pilnīgi sakrīt.

-�� Taisnība, sakrīt gan, bet es necie�u aizklātus drau�dus. Es pateicu jums acīs, lai vācaties atpakaļ uz Ostinu. Turklāt neesmu bara cilvēks. Tamlīdzīgām grupveida ie�cerēm es nekad nepievienojos.

-� Tas joprojām neizskaidro, kāpēc jūs man nepateicāt, ka lidlauks pieder jums, īpa�i ņemot vērā, ka bija daudz iespēju to izdarīt.

-�� Nedarīju to tāpēc, ka zināju jūs no mu�as izpūtī�siet ziloni.

Viņa izslējās.

-�� Es neizpū�u no mu�as ziloni. Jūs esat �ī lidlauka vienīgais īpa�nieks, un jums ir lieli plāni attiecībā uz tā papla�inā�anu un uzlabo�anu.

Viņ� gausi piecēlās no ķebļa un nu slējās Aleksai pāri, nebūt vairs nebūdams uzjautrināts. Rīda skatiens bija le�dains.

-�� Kā jūs par to zināt?

-�� Es �opēcpusdien cītīgi pastrādāju. Uzdevos par jūsu sekretāri un piezvanīju trim regulārajām aviolīnijām. Ap�vaicājos par viņu nodomiem izmantot mūsu lidlauka pa�kalpojumus. Ja viņi pārjums nekad nebūtu dzirdēju�i, es zinātu, ka meklēju nepareizā virzienā.

Aleksa sausi pasmējās.

-�� Viss izrādījās kārtībā viņi pārjums bija dzirdēju�i un dega nepacietībā izteikt apsveikumus par to, ka MU sa�ņēmu�i zirgu skrie�anās sacīk�u licenci. Visas trīs avio�līnijas ir sajūsmā par jūsu �artera pakalpojumu idejām un patlaban sagatavo savu� priek�likumus. Viņi sazināsies ar jums, tiklīdz būs pabeigta tirgus izpēte. Starp citu, par �īm tālsarunām jūs man esat parādā desmit dolārus.

Rids sagrāba viņu aiz rokas.

-�� Jums nebija nekādu tiesību jaukties manos darīju�mos. Sasodīts, tam nav nekāda sakara ar slepkavības iz�meklē�anu.

-�� Man ir visas tiesības izmeklēt �o lietu tā, kā es atzīs�tu par labāku.

-�� Tas, ka man pieder lidlauks, kas piedzīvos uzplau�kumu, ja tiks uzbūvēta zirgu skrie�anās sacīk�u trase, ne-' būt nenozīmē, ka esmu ar skalpeli nogalinājis Selīnu.

-�� Tas var nozīmēt, ka jūs cen�aties pasargāt slepka�vu, Aleksa atcirta.

-�� Kuru tad? Engesu? Junioru ? Tās ir muļķības, un jūs to zināt.

Viņa atbrīvoja roku no Rīda tvēriena.

-�� Jūs �ai izmeklē�anai esat licis �ķēr�ļus ik uz soļa. Jums pie krūtīm piesprausta �erifa zvaigzne, kam it kā vajadzētu apliecināt, ka esat likuma aizstāvis. Ha! Lūk, to es saucu par muļķībām! Jūs nevēlaties, lai es atklāju, kur� ir slepkava, jo jebkurā gadījumā tas nozīmētu ardie�vas sacīk�u trasei un jūsu naudas taisī�anas plāniem. Nav jābrīnās, ka jūsu uzticība Mintoniem ir tik nesatricinā�ma, Aleksa nievājo�i teica. Tam nav nekāda sakara ar draudzību vai pateicību par viņu kādreizējo labvēlību pret jums. Jūs savtīgi aizsargājat savas finansiālās intere�ses.

Viņa nevienmērīgi ievilka elpu, un viņas krūtis zem svītera notrīsēja.

-�� Varu jums arī pateikt, ka, manuprāt, tas esat jūs, Aleksa piebilda.

-�� Kas tad slepkava?

Viņa svelpjo�ā balss skanēja draudīgi. Rīds piespieda Aleksu pie lidma�īnas korpusa, ko pirms viņas iera�anās bija labojis.

-Jā. Es domāju, ka jūs viņu nogalinājāt. Domāju ari, ka zinu, kāpēc.

-� Esmu pati uzmanība.

-�� Jus līdz neprātam mīlējāt Selīnu, bet viņa jūsu mīlestību nodeva. Es biju pastāvīgs atgādinājums par

�o nodevību, pat pirms savas dzim�anas. Jūs nespējāt piedot un aizmirst, bet Juniors to varēja. Viņ� izmantoja izdevību, lai ieņemtu jūsu vietu. Juniors sāka Seiīnu ap. lidot ur. guva panākumus. Kad pamanījāt, ka Selīna sāk iemīlēties Juniorā, jūs nespējāt pārdzīvot to, ka mīļotā aiziet pie jūsu labākā drauga un galvenā sāncen�a, un tāpēc jūs Seimu nogalinājāt. Ja viņa nevarēja piederēt jums, lai nepieder nevienam un īpa�i jau nu Junioram ne.

Rīds gausi, kā apsveikt gribēdams, piemiedza vienu plakstiņu.

-�� Ļoti labi, juristes jaunkundz. Tikai �o blēņu kaudzi vainago liela, trekna problēma.

Viņ� paspēra soli tuvāk un noliecās, lai viņa un Aleksas sejas atrastos vienā līmenī.

-�� Jūs ne nieka no tā visa nevarat pierādīt. Tic ir tikai pieņēmumi. Jums nav nekādu pierādījumu ne pret mani, ne pret kādu citu. Kāpēc jus negribat padarīt mums visiem dzīvi vieglāku un mest reiz mieru savai neauglīgajai dar�bībai?

-� Tāpēc, ka es to nevaru.

Rīds saklausīja viņas vārdos izmisumu un zināja, ka ir tuvu tam, lai. salauztu viņas apņēmību.

-� Kāpēc jūs to nevarat? viņ� dzēlīgi taujāja.

-� Tāpēc, ka gribu sbdīt to, kur� viņu nogalināja.

-� Ahā, galvu purinādams, atsaucās Rīds. Jūs to da�rāt nevis Selinas, bet gan pati sevis dēļ.

-Tā nav!

-� Jūsu vecmāmiņa pacentās uzcelt Selīnu jūsu acīs uz pjedestāla, un jūs nevarat sev piedot, ka ar savu iera�anos pasaulē neīstajā brīdī iejaucāties viņas dzīvē un sabojājāt to.

-�� Kur� tagad nododas psiholoģiskām pļāpām? viņa dusmīgi vaicāja. Pietiekami daudz zinu par jums, Rid Lembert, lai saprastu, ka jūs esat savtīgs. Jau pati doma, ka cits vīrietis pieskartos tam, ko jūs uzskatījāt par savu īpa�umu, bija jums necie�ama.

Aleksas sejā atspoguļojās triumfs un izaicinājums.

-�� Ar ko jums bija visgrūtāk samierināties, Rīd? Vai ar to, ka Selīna bija pārgulējusi ar citu vīrieti? Vai varbūt jūs nevarējāt sev piedot, ka pats ar viņu nepārgulējāt, kad jums bija tāda izdevība?

-� Kāpēc jums tik ļoti neliek mieru tas, ar ko esmu vai neesmu gulējis?

Viņ� mazliet pagrūda Aleksu, tad liecās viņai tuvāk, līdz abu augumi vidusdaļā saskārās.

-�� Es jūs jau reiz brīdināju, lai iegro�ojat savu ziņkārī�bu, Rīds �ukstēja. Vai tad jūs ar Junioru nedarījāt to pa�u centāties apmierināt ziņkārību, noskaidrot, kas jūsu mammai viņā �ķitis tik pievilcīgs, vai ne?

Viņ� izjuta perversu baudu, redzēdams, ka pēdējās asins lāses nozūd no Aleksas sejas.

-�� Nē, viņa aizsmaku�ā balsī noliedza.

-�� Es gan domāju, ka jā.

-� Jūs esat apsēsts.

-�� Ne jau cs, mazulīt.

Viņa elpa pārslīdēja pār Aleksas lūpām.

-� Jūs esat tā, ko apsēdusi ziņkārība.

Rīds pielieca galvu un noskūpstīja viņu. Aleksa iecir�tīgi pretojās viņa lupu uzspiedienam, bet Rīdām galu galā izdevās pavērt viņas muti. Viņa mēle �audījās pār Aleksas zobiem un maigajiem lūpu iek�puses audiem.

Viņa atvērās Rīdām. Viņ� juta Aleksu gari, saraustīti nopū�amies. Viņas mutes iek�puse bija mikla, silta un sal�da. Viņ� iebāza roku ka�okā un satvēra plaukstā viņas krū�ti. Aleksas krūtsgals piebrieda, acumirklī atsaucoties uz viņa īk�ķa apļveida kustībām. Kad Rīds krūtsgalu viegli noglāstīja, no Aleksas mutes izlauzās kluss vaids.

Viņ� pacēla galvu un ielūkojās viņai seja. Viņas galva bija atbalstīta pret lidma�īnas korpusu, kakls izliekts un atsegts. Aleksa ar grūtībām vilka elpu, un viņas krūtis strauji cilājās. Rīds sajuta Aleksas sirdi lēkājām savā plaukstā kā mazu, me�onīgu un nobiedētu dzīvnieciņu. Viņas lūpas bija puspavērtas, valgas un mirdzo�as. Viņas acis bija aizvērtas. Aleksa tās gausi atvēra. Viņi raudzījās viens otrā piesardzīgi un mulsi.

Ak, Jēzu tāda bija Rīda pēdējā sakarīgā doma. Viņa mute atkal tuvojās Aleksas lūpām alkaini un vienlaikus daudz apvaldītāk. Viņ� iespieda mēli viņai mutē, bet �o�reiz kā devējs, nevis ņēmējs. Rīds glāstīja viņas krūti mai�gi un saudzīgi.

Apnicis beidzot cīnīties ar Aleksas drēbēm, viņ� no�laida roku līdz viņas viduklim. Aleksas svīteris tika pa�vilkts uz aug�u, bet krū�tura kausiņ� norauts uz leju. Vi�ņas siltā, maigā miesa piepildīja Rīda plaukstu. Aleksa refleksīvi izlieca muguru, un viņas krūts tiecās pretim vī�rie�a raupjajiem pirkstiem un plaukstai. Viņa pirksti ap krūts apaļumu savilkās un atlaidās, bet īk�ķa spilventiņ� turpināja kairināt jutīgo, cieto krūtsgalu.

Skūpstīdams Aleksu tā, it kā tas butu pirmais vai pē�dējais skūpsts viņa mū�ā, Rīds neskaidri apjauta, ka Aleksa izdve� īsu, bezpalīdzīgu skaņu un apliek rokas viņam ap kaklu, bet Rīda apziņa tobrīd bija koncentrēta tikai uz iebrukumu viņas mutē, uz to, cik ļoti viņ� vēlējās tikt tajā aprakts.

Viņa brīvā roka pārslīdēja Aleksas sē�as apaļumam, kājas aug�stilbam, tad satvēra viņas kāju zem ceļgala. Viņ� to pacēla, atbalstīja prcl savu gurnu un glāstīja Aleksu tik ilgi, līdz viņi abi no uzbudinājuma bija zaudēju�i el�pu. īsi ievilkusi krūtīs gaisu, Aleksa aprauti izrunāja viņa vārdu, tādējādi iekvēlinot Rīda kaislību vēl spēcīgāk.

Pēc vairākām sekundēm viņ� atkal izdzirda savu vār�du neskaidri skanam kā no liela attāluma. Pirmajā brīdī Rīda apmiglotās smadzenes nevarēja aptvert, ka Aleksai izdevies to izrunāt, ja viņu mēles bija tik cie�i saviju�ās kopā.

Viņ� atkal izdzirda saucam sevi vārdā un saprata, ka ta nav Aleksas balss.

-�� Rīd? Kur tu esi, puis?

Viņ� ar asu kustību pacēla galvu. Aleksa samirk�ķinā�ja acis. Rīds ātri izvilka roku no viņas svītera apak�as. Vi�ņa aizrāva ciet ka�oku.

-�� Esmu �eit, iek�ā.

Rīda.balss skanēja ta, it kā viņ� nesen būtu rijis nag�las.

Pa durvīm, ko Aleksa bija atstājusi vaļā, ienāca Engess.

Rīds pamanīja, ka saule ir norietējusi.

Jāatzīst, ka Aleksa prot ātri atgūties, nodomāja Engess. Viņa bija pilnīgi savaldījusies, un par notiku�o lieci�nāja vienīgi mazliet aizmiglotais acu skatiens un viegli uz�tūku�ās lupas.

-�� Sveicināti, Enges, viņa teica.

-�� Sveika, Aleksa. Vai Ostinā viss labi nokārtojās?

-Jā. Paldies, ka aizdevāt man savu lidma�īnu.

-�� Nav pieminē�anas vērts.

-� Es, ē, patlaban jau grasījos iet prom.

Rīdām Aleksa sacīja:

-�� Mēs atgriezīsimies pie �īs sarunas vēlāk.

Viņa steidzīgi aizgāja. Rīds paņēma uzgrie�ņu atslēgu un iebāza galvu mazā lidaparāta atsegtajā motorā.

-�� Kas viņu tagad satrauc? Engess vaicāja, apsēzda�mies uz tā pa�a ķebļa, kur pirmīt bija sēdējis Rids.

-�� Viņa atklājusi, ka lidlauks pieder man. Nekad nees�mu to turējis noslēpumā, bet neesmu arī plātījies uz katra stūra. Viņa izsecinājusi, ka, lietai nonākot zvērināto tiesas priek�ā, es daudz zaudēju, neatkarīgi no tā, vai esmu slep�kava, vai ne.

-� Viņai taisnība, piezīmēja vecākais vīrietis.

Rids tikai paraustīja plecus, nosvieda uzgrie�ņu atslē�gu uz darbagalda un aizvēra motora pārsegu.

-� Eli ja sacīja, ka Aleksa bijusi pie viņa darbā, uzdevu�si jautājumus par viņa tētuka skalpeli un to dienu, kad no�tika slepkavība.

-� Ak par skalpeli, ko?

-� Jā. Vai tev par to ir kaut kas zināms?

-�� Pie velna, nē. Un tev?

-� Nē, velns parāvis.

Rids piegāja pie skapī�a, kur viņam glabājās alus un. arī �is tas stiprāks. Viņ� ielēja sev krietnu �ļuku viskija D�eks Deniels un vienā rāvienā to izdzēra. Rīds pastiepa pudeli Engesam.

-� Vai negribi kādu malku?

-� Paldies, protams, ka gribu.

Lēnām malkodams viskiju, viņ� noskatījās, kā Rīds ielej sev rīklē vēl vienu mēriņu.

Uztvēris Engesa ziņkārīgo skatienu, viņ� teica:

-�� �odien ir dzeramā diena.

-�� Aleksa?

Rīds izlaida pirkstus caur matiem, izskatīdamies kā cilvēks, ko apsēdu�i dēmoni.

-� Jā. Nolādēts, viņa ir neatlaidīga.

-�� Lieki piebilst, ka Mcrla Greiema piebāzusi viņai galvu ar visādām blēņām.

-�� Nav brīnums, ka viņa tā alkst atriebties.

Rīds sparīgi izpūta elpu, tā apliecinādams savu ārkār�tīgo satraukumu.

-� Ja MU netiks pie sacīk�u trases, cietīs mani nākot�nes plāni.

-�� Ak, tad tev tas ir gan tik svarīgi, ko?

-�� Ko tad tu domāji ka es visu mū�u taisos palikt par kaut kādu smirdīgu �erifu?

-� Tu pārāk uztraucies, manu zēn! Engess enerģiski sacīja. Mēs tiksim pie trases, un tevi gaida ro�aina nā�kotne. Tie�i par to esmu nācis aprunāties.

Rīds uzmeta Engesam neizpratnes pilnu skatienu.

-�� Par manu nākotni?

Engess izdzēra pārpaliku�o viskiju un saburzīja dūrē papīra glāzīti. Viņ� atbīdīja kovbojcepuri pakausī un uzlū�koja Rīdu, sātaniski smaidīdams.

-� Gribu, lai tu atgriezies pie mums un atkal ņem aktī�vu dalību Mintonu uzņēmumos.

Kādu brīdi Rīds no pārsteiguma palika bez valodas. Viņ� soli atkāpās, iesmējās un teica:

-�� Vai tu mani muļķo?

-�� Nemaz ar� ne.

Engess pacēla raupjo plaukstu.

-�� Pirms tu ko saki, uzklausi mani.

Viņ� jau bija izprātojis, ko sacīs Rīdām. Pēc tam, kad Engesam piezvanīja divi satraukti Azartspēļu komisijas locekļi, kas bija izlasīju�i par Alcksas izmeklē�anas darbī�bām kādā Ostinas avīzē, viņ� nolēma, ka enerģiskāk jā�pāriet pretuzbrukumā un jādara tam visam gals. Visa �ī jezga nebūt netaisījās pa�ibēt, kā Engess to sākotnēji bija cerējis.

Tālsarunas ar komisijas locekļiem bija beigu�ās opti�mistiskā noskaņā. Engess centās izkliedēt jebkuras aizdo�mas, ka Aleksas apsūdzībām varētu būt kāds pamats, viņ� izstāstīja abiem ierēdņiem pāris neķītras anekdotes, tā ka, liekot nost telefona klausules, cienījamie kungi sirsnīgi smējās. Engesu nemāca drūmas ba�as, tomēr viņ� bija pārliecināts, ka jāparūpējas par MU presti�u. �erifs kā vi�ņu korporācijas dalībnieks tas būtu dro�s solis pareizā virzienā.

Iepriek� izdomātie vārdi plūda kā strautiņ�.

-�� Tu par sacīk�u zirgiem zini gandrīz tikpat daudz kā es un krietni vien vairāk, nekā Juniors jebkad ir papūlējies iemācīties. Tu varētu atgriezties kompānijā kā izpilddirek�tors. Es sadalītu pienākumus vienlīdzīgi starp tevi un Ju�nioru, lai gan jūsu abu funkcijas būtu at�ķirīgas. Zinu, cik daudz tev nozīmē �is lidlauks. Tu tam esi sentimentāli pie�ķēries, bet vienlaikus saskati tajā iespēju tikt pie naudas. Ari es to redzu. Iekļau�u lidlauku Mintonu uzņēmumos. Korporācija var atļauties finansēt pārbūvi un papla�inā�a�nu, ko tu esi iecerējis. Mums ir arī cie�āki sakari ar aviolī�nijām.

Viņa smaids kļuva platāks.

-�� Sūds ar� ārā, esmu gatavs tev atdot arī da�as MU akcijas, lai pastiprinātu tavu ieinteresētību. Tādu darījumu nevar laist garām, puis.

Rīda reakcija lika Engesam vilties. Viņ� bija cerējis, ka Rids izrādīs priecīgu pārsteigumu. Rīds bija pārsteigts, bet prieka vietā izrādīja aizdomas.

-�� Kāpēc tev tas ienācis prātā?

Engess, izskatīdamies kā pats aukstasinības iemieso�jums, atbildēja:

-�� Tu piederi pie mums vienmēr esi piederējis. Gri�bu, lai tavi nodomi izdodas, un manos spēkos ir tev palī�dzēt. Tu rīkosies muļķīgi, ja nepieņemsi manu piedāvāju�mu.

-�� Es neesmu pui�elis, kam nepiecie�amas tavas �ēlas�tības dāvanas, Enges.

-�� Nekad neesmu uzskatījis tevi par ubagu, kam vaja�dzīgas �ēlastības dāvanas.

-�� Es zinu, Rīds rāmi atteica, bet tas, kādos vārdos mēs to ietērpjam, negroza lietas būtību. Es biju ubags.

Viņ� dziļi ieskatījās vecākā vīrie�a acīs.

-�� Nedomā, ka neesmu pateicīgs par to, ko tu manā la�bā esi darījis.

-�� Nekad neesmu gaidījis no tevis pateicību. Tu alla� godīgi veici darbu, kas tev tika uzdots.

-�� Ja nebūtu tevis, man vispār dzīvē neko nebutu izde�vies sasniegt.

Mirkli klusējis, Rids turpināja:

-�� Bet esmu tev par to atlīdzinājis, turklāt vairākkārtī�gi, tā man �ķiet. Aizgāju no tavas kompānijas tāpēc, ka man bija nepiecie�ama neatkarība. Tā man vel aizvien ir nepiecie�ama, Enges.

Engess bija aizvainots un nebūt to neslēpa.

-� Tu gribi, lai tevi lūdzas, vai ne tā? Labs ir.

Viņ� dziļi ievilka elpu.

-���� Drīz sasnieg�u vecumu, kad darījumiem būs jāmet miers. Da�s labs uzskata, ka esmu �o vecumu jau pārsnie�dzis. Lai mani darījumi varētu turpināt pastāvēt, tos turp�māk būtu jāvada cilvēkam, kas apveltīts ar tavām īpa�ī: bām, Rīd.

Engess pla�i iepleta rokas.

-� Nu. tā esmu tev to pateicis. Vai tas apmierina tavu ievainoto patmīļu?

-�� Man nevajag, lai mani glaudītu, Enges, un tu to zini sasodīti labi. Es domāju par kāda cita cilvēka patmīļu.

-� Tu runā par Junioru?

-Jā. Vai esi viņam teicis par saviem nodomiem?

-�� Nē. Nebija iemesla to darīt, jo�

-� Jo viņ�, vienalga, nespētu tos mainīt.

Engess klusēja, un to varēja uzskatīt par piekri�anu.

Rīds sāka soļot �urpu, turpu.

-Juniors ir tavs mantinieks, Enges, nevis es. Viņ� ir tas, kur� jāpārliecina pārņemt tavus darījumus. Viņam jābut gatavam to darīt, kad pienāks laiks.

Arī Engess soļoja, sakopodams domas.

-�� Tu baidies, ka Juniors nekad tam nebūs gatavs, ja viņam līdzās būsi tu, lai visu nokārtotu viņa vietā un sa�glābtu situāciju, kad viņ� būs kļūdījies.

-� Enges, es negribēju teikt, ka�

-�� Ir jau labi, viņ� pacēla roku, lai atvairītu Rīda ie�bildumus. Es esmu viņa tētis. Tu esi viņa labākais draugs. Mēs varam atļauties runāt par Junioru bez sūdīgiem aplinkiem. Juniors nav tik stiprs kā tu.

Rīds novērsās. �ie patiesie vārdi ielēja viņa sirdī siltu�mu. Viņ� zināja, cik grūti Engesam bija to pateikt.

-� Vienmēr esmu vēlējies, lai Juniors vairāk līdzinātos tev būtu agresivāks, uzņēmīgāks, godkārīgāks, bet�

Engess izteiksmīgi paraustīja plecus.

-�� Tu esi viņam nepiecie�ams, Rīd. Pie velna, tu esi nepiecie�ams ari man. Neesmu visus �os gadus strādājis, vai pautus pu�u pārraudams, lai noskatītos, kā viss manis uzceltais sabrūk. Man ir savs pa�lepnums, bet esmu arī praktisks darījumu cilvēks. Es raugos patiesībai acīs, lai cik nepatīkama tā reizēm arī būtu. Un viena no �īm patie�sībām ir tā, ka tu esi lietpratējs, bet Juniors ne.

-�� Par to jau es runāju, Enges. Viņ� var kļūt par lietpratē�ju. Pie�ķir viņam lielākas pilnvaras. Uztici vairāk pienākumu.

-�� Un kad viņa darbo�anās dēļ viss būs sagājis dēlī, vai zini, kas tad notiks? Es zaudē�u savaldī�anos, sāk�u uz vi�ņu bļaut. Viņ� sabozīsies un skries pie mammas, kas dēli�ņam noglaudis galviņu.

-�� Varbūt iesākumā tas patie�ām tā būs, bet ne ilgu lai�ku. Kādudien Juniors s^ķs bļaut tev pretim. Viņ� sapratīs, ka vienīgā iespēja, kā nolikt tevi pie vietas, ir rīkoties pēc principa �dots pret dotu�. Es to savulaik sapratu.

-�� Vai to tu grasies darīt arī patlaban atspēlēties man par kādu sīku nevērību, ko es pat nenojau�u?

-�� Ej ellē, nē ta�u, Rids bargi atbildēja. Kop� kura laika es būtu sācis baidīties uzreiz teikt acīs tev vai kādam citam, ja man kaut kas nepatīk?

-�� Labi, es tev pateik�u, kop� kura laika, Engess at�cirta. Kop� tika nogalināta Selīna. Tas visu pārmainīja, vai ne?

Viņ� piegāja Rīdām tuvāk.

-�� Nedomāju, ka kop� tā rīta kāds no mums būtu bijis spējīgs uz vaļsirdīgu sarunu. Visvairāk baidījos, ka viņa nostāsies starp tevi un Junioru.

Engess nikni iesmējās.

-�� Tas viņai tomēr izdevās. Pat mirusi viņa pamanījās saindēt jūsu draudzību.

-�� Manam atteikumam nav nekāda sakara ar Seimu. Vēlos būt pārliecināts, ka tas, kas ir mans, patie�ām pieder man. Vienīgi man. Un nevis pastāv kā tava konglomerāta sastāvdaļa.

-� Tātad iemesls ir tīri ekonomisks?

-� Tie�i tā.

Engesa smadzeņu zobrati jau darbojās, lai piegādātu jaunus argumentus.

-�� Un ja es pats sadomā�u uzbūvēt lidlauku, ko tad?

-� Tad mēs būsim sāncen�i, nesatricināmā mierā at�bildēja Rids. Bet darījumu nebūs tik daudz, lai varētu pastāvēt divi lidlauki, tā ka zaudējumus cietīsim mēs abi.

-�� Es to varu atļauties. Tu ne.

-� Tu negūsi nekādu prieku, iedzīdams mani bankrotā.

Engess atmaiga un nosprauslojās.

-� Tev taisnība. Velns un elle, puis, tu ta�u esi glu�i kā manas ģimenes loceklis.

-�� Glu�i kā bet tavas ģimenes loceklis es tomēr nees�mu. Juniors ir tavs dēls, nevis es.

-� Tu noraidi �o izdevību viņa dēļ, vai ne?

Tas bija skarbi teikts, un pēc Rīda reakcijas Engess re�dzēja, ka tā ir taisnība.

Rids glu�i nevajadzīgi ielūkojās rokas pulkstenī.

-�� Klau, man tagad jāskrien.

-� Rīd, sacīja Engess, satverdams viņu aiz rokas, vai tu domā, ka Juniors kādreiz sapratīs, cik labs draugs tu vi�ņam esi?

Rids centās pie�ķirt atbildei nenopietnu skanējumu.

-�� Neteiksim viņam neko. Viņ� jau tāpat ir gana iedo�mīgs.

Engess sajuta sakāvi, un viņam tas bija nepieņemami.

-�� Es nevaru pieļaut, ka tu tā rīkojies, puis.

-� Tev nav izvēles.

-�� Es neļau�u lev sacīt �nē�. Paturē�u savu piedāvāju�mu spēkā, Engess solīja, un viņa viltīgās, zilās acis meta zib�ņus.

-�� Tu piktojies ne jau tāpēc, ka tev manis pietrūks. Te�vi sanikno tas, ka viss nenotiek pēc tava prāta.

-�� �oreiz tā nav, Rīd. Tu esi vajadzīgs man. Tu esi va�jadzīgs Junioram. Un arī MU nevar bez tevis iztikt.

-�� Kāpēc pēk�ņi vairs nevar? Pec visiem �iem gadiem MU nākotne piepe�i ir atkarīga no manas atgrie�anās. Kā�pēc?

Pār Rīdu naca apgaismība, un viņa vaibsti kļuva asi.

-� Tu esi nobijies.

-�� Nobijies? ar pārspīlētu pārsteigumu atkārtoja En�gess. No kā? No kura?

-�� No Aleksas. Tu baidies, ka viņa izraus kāroto kumo�su tev tie�i no rokam. Tu gribi darīt visu iespējamo, lai no�dro�inātu sev aizmuguri.

-�� Vai, kopa turēdamies, mēs nevarētu dro�āk stāties viņai pretim?

-� Mēs jau turamies kopa.

-�� Vai patiesi? Engess iz�āva.

-� Tu vari paļauties uz manu uzticību, tāpat kā es pa�ļaujos uz tavējo, Enges.

Engess pienāca Rīdām tuvāk.

-�� Nolādēts, ceru, ka ta tas ir. Bet es arī atceros, kāda tev bija sejas izteiksme, kad pirms brī�a ienācu pa �īm durvīm, viņ� �ukstēja. -Tu izskatījies tā, it kā būtu dabūjis pamatīgu triecienu pa galvu, puis. Bet viņa bija sasārtusi, un viņas mute vēl bija mikla.

Rids neko neteica. Engess no viņa nekādu atbildi arī negaidīja. �ļupsto�u lieg�anos vai atvaino�anos viņ� būtu uzskatījis par vājuma izpausmi. Rīda spēks bija viens no iemesliem, kāpēc Engess viņu alla� lika apbrīnojis.

Vecākais vīrietis nolēma izkliedēt pa�a radīto spriegu�mu.

-�� Man arī tā meitene patīk. Viņa ir kārdino�a un svai�ga ka pumpuriņ�. Diem�ēl viņa, sev pa�ai par nelaimi, ir pārāk gudra.

Viņa pirksts bargi vērsās pret Rīdu.

-�� Pielūko, ka tavs gailītis neuzlec tik augstu, ka tu vairs nevari saskatīt, ko īsti viņa grasās darīt. Viņa grib mūs nospiest uz ceļiem un likt mums samaksāt par Sclīnas nogalinā�anu. Vai tu vari atļauties zaudēt visu, ko ar sūru darbu esi ieguvis? Es nevaru. Vēl vairāk es netaisos neko zaudēt.

Nobeidzis sarunu ar �o drūmo solījumu, viņ� smagiem soļiem izgāja no angāra.

-�� Kur ir mans zēns? Engess bargi noprasīja bārme�nim.

Bija pagājusi gandrīz stunda kop� tā brī�a, kad viņ� aizgāja no Rīda, un visu �o laiku Engess veltīja, lai sadzītu pēdas Junioram.

-�� Blakustelpā, atbildēja bārmenis, norādīdams uz aizvērtām durvīm tavernas attālākajā galā.

Tā bija no�ēlojama dzertuve, bet pokers te tika spēlēts uz visaugstākajām likmēm. Spēle ritēja kā dienu, ta nakti. Engess atrāva dibentclpas durvis un gandrīz nogāza no kā�jām viesmīli, kas nesa uz pleca paplāti ar tuk�ām garkakļu alus pudelem. Viņ� devās uz priek�u, �ķeļot biezo tabakas dūmu mākoni, līdz sasniedza apaļo pokera galdu, ko ap�gaismoja starme�veida lampa virs spēlētāju galvām.

-�� Man jārunā ar Junioru, Engess norēcās.

Juniors, iespraudis cigāru viena lūpu kaktiņā, smaidī�dams uzlūkoja tēvu.

-�� Vai nevari pagaidīt, kamēr tiks izspēlēta partija? Es�mu licis uz spēles piecus simtus un jūtu, ka man veicas.

-�� Uz spēles ir likta tava pakaļa, un laime tev nupat aizgāja gar degunu.

Pārējie spēlētāji, no kuriem vairums strādāja kādā Engesam piedero�ā nozarē, mudīgi savāca likmes un manījās prom. Tiklīdz pēdējais vīrs bija nozudis pāri slieksnim, Engess ar troksni aizcirta durvis.

-�� Velns un elle, kas noticis? vaicāja Juniors.

-�� Es tev pateik�u, kas ir noticis. Tavs draugs Rīds ga�tavojas kārtējo reizi tevi pārspēt, kamēr tu sēdi �itajā zaņķī un nomīz.savu dzīvi.

Juniors rāmi nodzēsa cigāru.

-�� Nezinu, par ko tu runā.

-� Tāpēc, ka tev prātā tikai jā�anās, nevis darbs, kā tam pienāktos būt.

Engesam bija jāsasprindzina griba, lai piespiestu sevi nomierināties. Ja viņ� ļaus vaļu dusmām, Juniors tikai sa�bozīsies. Ar bļau�anu pie viņa nekad neko nevarēja pa�nākt. Bet bija ļoti grūti paturēt pie sevis dusmas un vil�a�nos.

-� Sopēcpusdien Aleksa bija lidlaukā pie Rīda.

-�� Un tad ?

-�� Ja es tur būtu ieradies desmit sekundes vēlāk, būtu pieķēris viņus drātējamies, balstoties pret lidma�īnas sā�niem! viņ� norēca, aizmirsis savu apņem�anos savaldī�ties.

Juniors kā dzelts pielēca kājās.

-�� Pie velna, ko tu tur runā!

-���� Es zinu, kad dzīvnieki meklējas, manu zēn. Neaiz�mirsti, ka daļu iztikas es nopelnu, tos audzējot. Es sao�u, kad tie grib viens otru, Engess apgalvoja, pieskardamies degungalam. Viņ� darīja to, kas būtu bijis jādara tev, bet tu tikām notriec naudu, ko pat neesi nopelnījis.

Juniors sarāvās. Viņ� aizstāvēdamies sacīja:

-�� Es dzirdēju, ka Aleksa esot aizbraukusi.

-�� Viņa ir atgriezusies.

-� Labi, es viņai �ovakar piezvanī�u.

-� Ar to vien nepietiek. Sarunā ar viņu randiņu.

-�� Nu, labi.

-�� Es to domāju nopietni!

-� Es teicu labi! atkliedza Juniors.

-�� Un vēl kas saku tev tāpēc, lai tu to pirmoreiz da�būtu dzirdēt tie�i no manis. Es lūdzu.Rīdu atgriezties MU.

-�� Ko?

-� Tu nepārklausījies.

-�� Ko� ko viņ� tev atbildēja?

-�� Viņ� man atteica, bet es neuzskatu to par Rīda galī�go atbildi.

Engess piegāja dēlam cie�i klāt.

-�� Un es tev pateik�u vēl ko. Neesmu izlēmis, kur� no jums abiem būs padotais un kur� priek�nieks, ja viņ� to�mēr piekritīs strādāt mūsu kompānijā.

Juniora acīs atspoguļojās sāpes un dusmas.

Engess iegrūda viņam spēcīgu dunku krūtīs.

-�� Sāc labāk rosīties un dari, ko es tev lieku, pretējā gadījumā iespējami divi varianti. Vai nu Rīds sēdēs pie la�va rakstāmgalda un sūtīs tevi tīrīt staļļus, vai arī mēs visi Hantsvilas cietumā strādāsim sabiedriski derīgu darbu taisīsim plāksnītes ar automobiļu numuriem un tamlīdzīgi. Lai būtu kā būdams, diez vai tev tad radīsies iespēja nosist laiku, spēlējot pokeru.

Engess atkāpas un, nomērķējis ar sava ķirzakādas zā�baka purngalu, deva kār�u galdam tik negantu spērienu, ka tas apgāzās, un kārtis, pokera �etoni, pelnutrauki un alus pudeles ar pamatīgu blark�ķi sakrita uz grīdas.

Tad viņ� aizgāja, atvēlēdams Junioram nokopt drazu kaudzi.

Viesmīle pasniedza divas porcijas cāļa salātu, kas bija iepildītas izdobtās ananasa pusītēs un garnētas ar pipar�mētru zariņiem. Viņa apvaicājās Junioram Mintonam, vai viņ� un viņa vie�ņa nevēlas, lai viņiem ielej vēl ledus tēju.

-�� Paldies, pagaidām mums visa kā ir gana, Juniors atsaucās, starodams kā simtvatu spuldzīte.

No ārpilsētas kluba ēdamistabas pavērās skats uz gol�fa laukumu. Tā bija viena no retajām telpām Perselas ap�gabalā, kas nebija iekārtota tipiskā teksasie�u stilā. No�mierino�ais, pasleļkrāsās ieturētais ēdamistabas iekārto�jums būtu iederējies arī jebkurā citā pasaules nostūrī. Bez Alcksas un Juniora te bija vēl tikai da�i citi pusdienotāji.

Viņa paņēma ar dak�iņu mandeles gabaliņu.

-�� Salati ir tik skaisti garnēti, ka gandrīz grēks tos ap1 ēsl. Kafejnīcas B&li firmas ēdieni salīdzinājumā ar tiem �ķiet kā no�ēlojamas samazgas, Aleksa sacīja Junioram, ko�ļādama mandeli. Esmu pārliecināta, ka, vienreiz ie�skatījusies viņu virtuvē, es nekad vairs negribētu tur ēst. Varu derēt, ka virtuve mud�ēt mud� no tarakāniem.

-��� Nu, viņi tos lāga kukaiņus grilē un pasniedz kā apetīti ierosino�as uzkodas, smaidīdams atteica Ju�niors. Vai jūs bie�i tur ēdat?

-�� Diezgan bie�i. Mū�īgā cili mērce, kas tiek pasniegta pie visiem edieniem, man jau līdz kaklam.

-�� Tādā gadījumā esmu divtik priecīgs, ka, saņēmis at�teikumu vakar vakarā, uzstāju uz kopīgu len�u �odien. Man nereti ir nācies glābt dāmas, kas strādā pilsētas darī�jumu centrā, no B&B kalorijām pārbagātajām maltītēm. Minētās kafejnīcas ēdienkarte apdraud viņu vidukļus.

-�� Nu, neteiksim, ka arī �is ēdiens piederētu pie novā�jē�anas diētas, Aleksa sacīja, nogar�odama trekno krēju�ma mērci, ar ko bija pārlieti salāti.

-�� Jums par to nav jāsatraucas. Jūs esat tikpat slaida, kāda bija jūsu māte.

Aleksa atbalstīja dak�iņu pret �ķīvja malu.

-�� Arī pēc tam, kad dzemdēja mani?

Juniora blondā galva bija noliekta pār �ķīvi. Viņ� to pacēla, pamanīja, ka Aleksas sejā atspoguļojas patiesa ziņkāre, un, pirms atbildēt, nosusināja muti ar iestīvinātu audekla salveti.

-� No mugurpuses jūs esat līdzīgas kā dvīnes, vienīgi jū�su mati ir tum�āki, un tiem ir izteiktāka sarkanīgā nokrāsa.

-Tie�i to pa�u man teica Rids.

-�� Patiesi? Kad?

Viņa smaids nozuda. Jautājums tika izteikts pārāk ne�vērīgi, lai �im nevērīgumam varētu noticēt. Starp Juniora uzacīm ievilkās nodevīga rieva.

-�� Drīz vien pēc tam, kad bijām pirmoreiz tiku�ies.

-�� Ak tā.

Juniora piere atkal kļuva gluda.

Aleksa negribēja domāt par Rīdu. Kad Aleksa bija ko�pā ar �o vīrieti, viņas lietpratīgās, metodiskās, profesionā�lās manieres, ar kurām viņa tā lepojās, kaut kur pagaisa. Pragmatisms atkāpās emocionalitātes priek�ā.

Vienā brīdī viņa apsūdzēja Rīdu slepkavībā, bet jau pēc mirkļa skūpstījās ar viņu kā neprātīga, alkdama pēc vēl lie�lākas tuvības. Viņ� bija bīstams Aleksai ne vien kā proku�rorei, bet arī kā sievietei. Abas viņas personības �ķautnes izrādījās viegli ievainojamas un cieta no Rīda varmācības.

-��� Junior, Aleksa ierunājās, kad viņi bija beigu�i ēst, kāpēc Rīds nespēja Sehnai piedot manu piedzim�a�nu? Vai viņa lepnums no tā tik ļoti cieta?

Viņ� raudzījās ārā pa logu uz zaļo golfa laukumu. Sa�jutis Aleksas skatienu, Juniors sērīgi pavērās viņā.

-�� Esmu sarūgtināts.

-�� Par ko?

-� Es domāju cerēju, ka jūs pieņēmāt manu ielūgumu uz len�u tāpēc, ka vēlējāties mani redzēt.

Viņ� izdvesa skumju nopūtu.

-�� Bet jūs tikai gribat iztaujāt mani par Rīdu.

-�� Nevis par Rīdu, bet gan par Selīnu. Par manu māti.

Viņ� pastiepa roku pāri galdam un paspieda Aleksas

plaukstu.

-�� Ir jau labi. Esmu pie tā pieradis. Selīna mēdza man piezvanīt un runāt vienīgi par Rīdu.

-� Ko viņa jums tādās reizēs sacīja?

Juniors atbalstījās ar plecu pret logu un sāka rotaļāties ar savu kaklsaiti, nesteidzīgi vērdams to caur pirkstiem.

-�� Parasti man nācās noklausīties, cik viņ� ir brīni��ķīgs. Rīds teica tā, Rīds darīja �itā un tamlīdzīgi. Pec tam, kad jūsu tēvs karā tika nogalināts un Selīna atkal bija brīva, viņa baidījās, ka nekad vairs nedabūs atpakaļ Rīdu.

-� Un nedabūja arī.

-Jā.

-�� Viņa, protams, necerēja, ka viņ� būs sajūsmā par Alu Geiteru un mani.

-�� Nē, viņa Rīdu pārāk labi pazina. Neviens no mums negribēja, lai viņa tovasar aizbrauc, bet nebija mūsu spē�kos Selīnu atturēt, ja viņa kaut ko ieņēma galvā, Ju�niors atbildēja. Viņa aizbrauca. Viņa bija tur. Mēs bi�jām �eit, un mūs no viņas �ķīra vairāk nekā trīssimt jū�dzes. Kādu nakti Rīdām ienāca prātā, ka varētu aizņem�ties lidma�īnu, aizlidot turp un atvest Selīnu atpakaļ. Tam kuņas dēlam izdevās mani pārliecināt, ka mēs aizli�dosim turp un atpakaļ, iekams kāds vispār pamanīs, ka lidma�īna pazudusi. Vienīgais cilvēks, kas to varēja ievē�rot, bija Mo Bleiklijs, bet viņ� uzskatīja, ka viss, ko dara Rīds, ir pareizi.

-�� Mans Dievs, jūs tomēr to neizdarījāt?

-�� Nē, toreiz ne. Viens no staļļa strādniekiem patiesī�bu sakot, tas bija Pastijs Haikems noklausījās, kā mēs kaļam savus plānus, un pastāstīja tētim. Viņ� mums sade�va kārtīgu sutu un piekodināja nekad mū�ā tādas trakulī�bas nedarīt. Tētis zināja, ka Selīna grib Rīdu padarīt greiz�sirdīgu, un deva mums padomu ļaut meitenei izpriecāties. Viņ� apgalvoja, ka galu galā viņai tas apniks, Selīna at�griezīsies mājās un viss atkal būs pa vecam.

-�� Bet Engess kļūdījās. Kad māte atgriezās Perselā, vi�ņa bija stāvoklī un gaidīja mani. Nekas vairs nebija tā, kā agrāk.

Aleksa labu brīdi klusēja, rotaļādamās ar ledus tējas karotīti.

-�� Ko jūs zināt par manu tēvu, Junior ?

-�� Neko daudz. Un jūs pati?

Viņa viegli paraustīja plecus.

-� Tikai to, ka viņa vārds bija Alberts Geiters, viņ� nā�ca no ogļra�u pilsētiņas Rietumvird�īnijā, da�as nedēļas pēc kāzām ar manu māti viņu nosūtīja uz Vjetnamu, kur viņ� uzkāpa uz mīnas un nomira vairākus mēne�us pirms manas nāk�anas pasaulē�

-�� Es pat nezināju, no kurienes viņ� ir, ar no�ēlu tei�ca Juniors.

-�� Kad paaugos, prātoju, vai nevajadzētu aizbraukt uz Rietumvird'�īniju un uzmeklēt viņa ģimeni, bet nolēmu to nedarīt. Viņi nekad nebija mēģināju�i ar mani kontaktē�ties, tāpēc man �ķita, ka būs labāk, ja lik�u viņus mierā. Tēva mirstīgās atliekas bija nogādātas viņa tuviniekiem, un tie viņu ari apglabāja. Neesmu pat pārliecināta, ka ma�na māte bija klāt viņa bērēs.

-�� Viņa tur nebija. Selina gribēja braukt, bet Greiemas kundze atteicās dot viņai ceļa naudu. Tētis piedāvājās ap�maksāt braucienu, bet Greiemas kundze arī par to negribē�ja ne dzirdēt.

-�� Viņa tomēr ļāva Engesam samaksāt par mātes bē�rēm.

-�� Manuprāt, viņa uzskatīja, ka tas ir glu�i kas cits.

-��� Als Geiters pie sasteigtajām kāzām nebija vairāk vainojams kā mana māte.

-�� Varbūt tomēr bija gan, Juniors iebilda. Karavī�ram pirms do�anās kara gribējās palustēties. Selīnai, savu�kārt, gribējās pierādīt, ka viņa spēj vīrieti savaldzināt.

-� Tāpēc, ka Rīds ar viņu negulēja.

-�� Viņ� jums to arī izstāstīja, ko?

Aleksa apstiprino�i palocīja galvu.

-�� Jā, nu, bija tā, ka da�as meitenes, ar kurām viņ� gu�lēja, iemeta Selīnai to acīs. Viņa par katru cenu gribēja pierādīt, ka ir pietiekami nobriedusi kā sieviete, lai varētu pavedināt vīrieti. Geiters, bez �aubām, to izmantoja. Jūsu vecmāmiņa necieta pieminam pat viņa vārdu. Viņa dēļ Se�ima nevarēja mācīties vidusskolas pēdējā klase. Jūsu vee-

māmiņai tas gau�i nepatika. Jā, viņai patiesi bija iemesls neieredzēt Geiteru ne acu galā.

-�� Kaut viņa vismaz būtu saglabājusi kādu viņa foto�grāfiju. Viņai bija tūksto�iem Selīnas fotogrāfiju, bet ne�vienas, kurā butu redzams mans tēvs.

-� Greiemas kundzei viņ� dro�i vien bija pats ļaunuma iemiesojums, cilvēks, kas uz visiem laikiem pārvērta Selī�nas dzīvi. Turklāt uz slikto pusi.

-� Jā, viņa noteica, pie sevis nodomādama, ka Junio�ra vārdus var attiecināt arī uz vecmāmiņas jūtām pret mazmeitu. Man viņa vārds pat neasociējas ar konkrētu seju. Pilnīgs tuk�ums.

-�� Kungs Jēzu! Aleksa, tam nu gan vajag būt draņķīgi.

-�� Reizēm man liekas, ka es vienkār�i esmu izaugusi no zemes.

Pūlēdamās pie�ķirt sarunai gai�āku noskaņu, viņa pie�bilda:

-�� Varbūt es biju pirmais bērns, kas patie�ām tika at�rasts kāpostos.

-�� Nē, sacīja Juniors un atkal satvēra Aleksas ro�ku. Jums bija māte. un viņa bija skaista.

-�� Vai viņa patiesi tāda bija ?

-�� Vaicājiet, kam gribat.

-�� Vai viņa bija arī iek�ēji skaista?

Viņa uzacis mazliet saraucās.

-�� Tikpat lielā mērā, kā visi citi. Viņa bija cilvēks, un viņai piemita gan trūkumi, gan tikumi.

-�� Vai viņa mani mīlēja, Junior?

-��� Mīlēja jūs? Pie velna, protams. Viņa uzskatīja, ka jūs esat visizcilākais bērns, kas jebkad nācis pasaulē.

Gozēdamās �o patīkamo vārdu saulītē, Aleksa kopā ar Junioru izgāja no ārpilsētas kluba. Atvēris jaguāra pasa�

�ieru nodalījuma durvis, viņ� pienāca tuvāk un noglāstīja viņas vaigu.

-�� Vai jums �opēcpusdien jādodas atpakaļ uz to sasma�ku�o, veco tiesas namu?

-�� Baidos, ka jādodas. Mani gaida darbs.

-�� Ir tik pasakaina diena.

Aleksa norādīja uz debesīm.

-� Melis tāds. Izskatās, ka kuru katru brīdi var sākt lit vai snigt.

Viņ� nolieca galvu un a�i noskūpstīja Aleksu. Piespie�dis savas liipas viņējām, Juniors no�ukstēja:

-�� Tādā gadījumā nāk prātā vēl patīkamāks veids, kā �o dienu pavadīt istaba.

Skūpsts kļuva cie�āks, un viņ� lietpratīgi pavēra viņas lū�pas. Bet, kad Juniora mēle pieskārās viņējai, Aleksa sarāvās.

-�� Nē, Junior.

Viņa dusmojās par �o skūpstu nevietā un jutās �okēta, ka tas nemaz nav iedarbojies uz viņas jutekļiem.

Juniora skūpsts nelika Aleksas vēnām izplesties un asinīm ritēt straujāk. Viņas klēpis nesarāvās tik negantās spazmās, ka būtu jābaidās, vai tas vispār kādreiz vēl at�slābs. Un viņai nebija jādomā ak, Dievs, ja viņ� nekļūs par daļu no manis, es mir�u.

Vienīgais, ko Juniora skūpsts paveica tas darīja Aleksu modru, jo lika secināt, ka Juniors ir pārpratis viņas draudzīgo izturē�anos. Ja Aleksa tūdaļ pat viņu neapturēs, tiks ielikti pamati attiecībām, kas bīstami un satrauco�i atgādinās tās, kas reiz jau pastāvēju�as pirms daudziem ga�diem.

Viņa atlieca galvu, lai atbrīvotos no Juniora lūpām.

-��� Man jāstrādā, Junior. Un esmu pārliecināta, ka arī jūs gaida darbs.

Viņ� nomurmināja kaut ko tādu, kas izklausījās pēc iiipjām lamām, tomēr bija apveltīts ar pietiekami labu hu�mora izjūtu, lai prastu atkāpties ar godu.

'Pie�i tajā bridi, kad Juniors paspēra soli sāņus, lai ļau�ni viņai iekāpt automobilī, viņi ieraudzīja bleizeru. Tas bi�ja piebraucis nemanot un apstājies tikai da�u jardu atstatu�mā no jaguāra.

Cauri vējstiklam viņi varēja saskatīt vīrieti, kas sēdē�ja, rokām aptvēris stūri, un vēroja viņus caur dūmakainām lidotāja brillēm. Viņa nekustīgajā pozā un nopietnajā sejā jautās kaut kas draudīgs.

Rīds atgrūda vaļā automobiļa durtiņas un izkapa.

-�� Es jūs meklēju, Aleksa. Kāds man teica, ka jūs esot aizgājusi no tie�as nama kopā ar Junioru, un man radās nojauta, ka jūs varētu būt �eit.

-�� Kāpēc viņa tev vajadzīga? piesardzīgi vaicāja Ju�niors, aplikdams roku Aleksai ap pleciem.

-�� Esam atradu�i Fergusu Plametu. Viens no maniem palīgiem patlaban ved viņu uz iecirkni.

-�� Un tas tev dod tiesības pārtraukt mūsu randiņu? *

-�� Es nedodu ne sūda par jūsu randiņu, tik tikko kus�tinādams lūpas, atteica Rīds. Viņa sacīja, ka gribot būt klāt, kad es nopratinā�u Plametu.

-�� Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu beigt sarunāties tā, it ka manis nemaz nebūtu klāt?

Sasprindzinājums, kas viņas dēļ bija radies starp abiem vīrie�iem, kļuva necie�ams. Tas pārāk atgādināja mīlas trijstūri, kas kādreiz bija pastāvējis starp Rīdu, Junio�ru un viņas māti. Aleksa nokratīja no pleciem Juniora roku.

-�� Viņam taisnība, Junior. Gribu dzirdēt pati ar savām ausīm, ko Plamets teiks.

-� Tagad? viņ� ievaimanājās.

-�� Man ļoti �ēl.

-�� Es brauk�u jums līdzi, attapīgi sacīja Juniors.

-�� Tās ir oficiālas darī�anas. Pienākums sauc, un es ne�drīkstu aizmirst, ka mani algo valsts. Paldies par len�u.

-� Nav pateicības vērts.

Viņ� no�maukstināja Aleksu uz vaiga un piebilda pietiekami skaļi, lai to dzirdētu ari Rīds:

-� Es jums vēlāk piezvanī�u.

-� Visu labu.

Viņa steidzīgi piegāja pie bleizera un iekāpa, kaut augstie kurpju papē�i un �aurie svārki radīja zināmas problēmas. Rīds izlikās to neredzam. Apsēdies atkal pie stūres, viņ� nikni noraudzījās Juniorā, kas viņam atbildēja ar tikpat negantu skatienu. Tiklīdz Aleksas pēcpuse bija pieskārusies sēdeklim, Rīds nospieda pedāli.

Kad automobilis sasniedza �oseju, viņ� ar tādu ātrumu lika tam pagriezienā uzbraukt uz asfalta, ka Aleksa atkrita pret pa�sa�ieru nodalījuma durvīm.^Viņa sakoda zobus un nemēģināja iztaisnoties, iekams Rīds nebija izlīdzinājis automobiļa gaitu. Nu tas traucās uz priek�u, turēdamies tuvu pie centra līnijas.

-�� Vai len�s bija gards?

-�� Ļoti, viņa dzestri atbildēja.

-� Tad jau labi.

-��� Vai dusmojaties tāpēc, ka redzējāt Junioru mani skūpstām?

-�� Pie velna, nē. Kāpēc man būtu jādusmojas?

-� Jā, nudien, tas jums nav jādara.

Sirds dziļumos Aleksa priecājās, ka Rīds ieradies īsta�jā brīdī. Preteja gadījumā viņai Juniors būtu bijis jāatraida daudz nepārprotamāk. Juzdamās mazliet vainīga un vēlē�damās sarunai ar Rīdu pie�ķirt profesionālu noskaņu, Aleksa jautāja:

-�� Kur viņi Plametu atrada?

-��� Tie�i tur, kur es domāju. Viņ� slēpās kāda savas draudzes locekļa mājā. Tiklīdz viņ� iznāca ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu, mans palīgs viņu nogrāba.

-�� Vai viņ� nepretojās?

-�� Plamets nav idiots. Viņu ta�u tikai nopratinās. Pa�gaidām mēs viņu formāli nemaz nevaram apcietināt. Viņi dro�i vien mūs par da�ām minūtēm apsteigs un ieradīsies liesas namā pirmie.

Junioram bija tāds noskaņojums, it kā viņ� sēdētu Kalkutas Melnajā caurumā [2] . Nekur viņam nebija lemts rast mieru, lai gan viņa jaguārs ar neierobe�otu ātrumu drāzās pa pilsētas ielām tie�i tāpēc, lai Juniors varētu kaut cik nomierināties.

Engess uz viņu dusmojās. Māte uz viņu dusmojās tā�pēc, ka Engess dusmojās. Iepriek�ējā vakarā viņa bija stingri pieteikusi dēlam, lai viņ� beidzot sāk kustināt savu pakaļu protams, nelietojot tie�i �o izteicienu un dara kaut ko, lai tēvs varētu ar viņu lepoties.

Sārai D�o likās necie�ama jau pati doma par Rīda Lemberta atgrie�anos MU, un, runādama skarbākā tonī, kāda viņa jebkad ar dēlu bija runājusi, lika viņam saprast, ka tas vienkār�i nedrīkst notikt.

-�� Engess grib tevi, nevis Rīdu.

-� Tad kāpēc viņ� piedāvā Rīdām darbu?

-�� Lai pamodinātu tevi, mīļais. Viņ� izmanto Rīdu, lai tev mazliet piedraudētu.

Juniors bija mātei apsolījis, ka darīs visu, kas viņa

spēkos. Bet, kad viņ� piezvanīja Aleksai un aicināja pus�dienās, viņa ielugumu noraidīja, aizbildinādamās ar gal�vassāpēm. Aleksa tomēr bija piekritusi satikties �odien, lai paēstu kopā ar viņu len�u. Un tad, kad panākumi jau �ķita tik tuvu, uzradās Rīds un atkal nocēla viņam Aleksu no deguna priek�as.

-��� Dienesta darī�anas, pakaļa tāds, viņ� nomurminā�ja, iegriezdams automobili pla�ajā apļveida piebraucamajā ceļā pie tiesne�a mājas.

Bremzēm griezīgi kaucot. Juniors apturēja jaguāru. Viņ� pārlēca pāri puķu dobei un spēcigi iebelza ar dūri pa parādes durvīm.

Steisija nepienāca pie durvīm tik ātri, kā viņam būtu gribējies. Tobrīd, kad viņa vēra tās vaļā, Junioram jau bija putas uz lūpām.

-� Junior! Steisija priecīgi iesaucās, viņu ieraugot. Tas tik irpārstei�

-�� Klusu! Stāvi klusu!

Viņ� aizcirta durvis, liekot ie�ķindēties visiem porce�lāna un stikla traukiem. Satvēris Steisiju ar abām rokām. Juniors piespieda viņu pie priek�telpas sienas un apklāja 'viņas izbrīnā pavērto muti ar savējo.

Viņ� rupji skūpstīja Steisiju, bet viņa pirksti tikām cī�nījās ar viņas blūzītes pogām. Tās aizripoja pa marmora grīdu ka apaļas metāla lodes viņ� bija pārāk nepacietīgs, lai izdabūtu pogas no pogcaurumiem, tāpēc vienkār�i atrā�va blūzi vaļā.

-�� Junior, viņa dvesa, kas�

-�� Man vajag tevi, Steisij, viņ� murmināja, iespiedis seju iedobītē starp viņas krūtīm. Ludzu, nepārmet man to. Visi man pārmet par visu, ko es daru. Ciet klusu un ļauj man tevi izdrāzt.

Juniors uzrāva aug�up viņas svārkus un apak�svārkus, norullēja uz leju biksī�u gumiju un tad attaisīja savas bik�ses. Viņ� spēji ietriecās viņā, un Steisija iekliedzās.

Juniors sagādāja viņai sāpes. Kaut viņ� to zināja un ienīda pats sevi par pāridarījumu sievietei, kas neko tādu nav pelnījusi, dvēseles tum�ākajā kaktiņā Juniors izjuta apmierinājumu, ka viņ� nav vienīgais, kas cie�. Kāpēc vi�ņam vajadzētu būt vienīgajam nelaimīgajam cilvēkam �ajā nejēdzīgajā pasaulē?

Visi viņu pazemoja. Bija pienācis laiks arī viņam kādu pazemot. Steisija bija piemērota kandidatūra� un Juniors zināja, ka darīs to bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Viņas apjukums un pazemība ļāva viņam justies vare�nam. Viņ� guva apmierinājumu nevis no miesiskas tuvības ar Steisiju, bet gan no iespējas viņu pakļaut. Kad viss bija galā, Juniors saļima pret sienu, iespiezdams Steisiju starp sevi un puķainajām tapetēm.

Pamazām viņ� atguva elpu un sajēgu. Juniors atvirzī�jās no Steisijas un noglāstīja viņas vaigu.

-�� Steisij?

Viņa gausi atvēra acis. Viņ� apbalvoja Steisiju ar at�bruņojo�u smaidu un maigu skūpstu. Aptvēris, ka viņa ir uzposusies, Juniors vaicāja:

-�� Tu gribēji kaut kur doties, un es tevi aizkavēju?

-�� Uz sapulci baznīcā.

Juniora smaids kļuva platāks, padziļinot bedrīti vaigā. Viņ� rotaļīgi ieknieba Steisijas atsegtajā krūtī.

-�� Patlaban gan tu vairs neizskaties tā, it kā varētu do�ties uz sapulci baznīcā.

Juniora glāsti atkal bija kvēli, un, kā viņ� to jau bija paredzējis, Steisija nekavējās viņam atsaukties.

-���� Junior, viņa, elpai aizraujoties, ie�ņukstējās, kad viņ� atbrīvoja Steisijas plecus no blūzes, norāva viņai krū�turi un pieplaka ar lūpām viņas piebriedu�ajam krūts�galam.

Steisija nemitējās atkārtot viņa vārdu un ik pa brīdim atzities viņam mīlestībā. Juniors pamazam slidināja galvu lejup pa viņas augumu, atbrīvojot to no atliku�ajām drē�bēm.

-�� Junior? viņa bikli ievaicājās, kad viņ� nometās uz ceļiem.

Juniors paskatījās aug�up uz Steisiju un valdzino�i pasmaidīja.

-Junior! Nedari tā. Nē. Es nevaru. Tu� nedrīksti.

-�� Ne, drīkstu gan, mīļā. Vēl vairāk tev pa�ai trakoti gribas, lai es to darītu.

Viņ� viegli nolaizīja Steisiju, izbaudīdams pats savu gar�u, vīri�ķās iekāres smar�u un viņas mulsumu.

-�� Vēl aizvien gribas iet uz baznīcu? Juniors �ukstē�ja, berzēdams lūpas gar viņas klēpi. Kā ir, Steisij?

Kad Steisijas elsas saka atbalsoties tuk�ās mājas sie�nas, viņ� uzrāva to sev jāteniski virsū, pats palikdams gu�ļus uz aukstās marmora grīdas. Viņ� vēlreiz iztuk�oja sevi viņā. Pēc tam Steisija sabruka uz viņa kā lupatu lelle, un Juniors jutās tik labi, kā nebi ja juties nedēļām ilgi.

Kad viņ� sakustējās, lai slietos sēdus, Steisija pieplaka pie viņa cie�āk.

-�� Neej prom.

-�� Ei, Steisij, Juniors ķircinādams sacīja, paskaties, kā esmu izbu�inājis tavus matus. Tev jāuzpo�as, citādi tiesnesis uzreiz sapratīs, kāda nelaime gadījusies viņa meitai, kamēr viņ� �odien bijis darbā.

Viņ� piecēlās, sakārtoja apģērbu, pieglauda matus.

-���� Turklāt man pa�am arī vēl japastrādā. Ja palik�u k.ml mirkli ilgāk, aizvilk�u tevi uz gultu un visu pēcpus�dienu pavadī�u tur. Ielāgo, arī tā nebūtu nelietderīga laika i/sķie�ana.

Vai tu atgriezīsies? viņa lūdzo�i vaicāja, pavadīda�ma Junioru līdz durvīm un pūlēdamās pēc iespējas cie�āk apegt savu kailumu. '

-� Protams.

-�� Kad?

Viņ� sarauca pieri, bet noslēpa to no Steisijas. Tad pagriezās, lai atvērtu parādes durvis.

-� īsti nezinu. Bet tu ta�u nedomā, ka es tevi pametī�u pēc tā, kas notika tonakt un �odien, vai ne?

-�� Ak, Junior, es tevi tik ļoti mīlu.

Viņ� saņēma Steisijas seju abās plaukstās un noskūp�stīja viņas lupas.

-�� Es ari tevi mīlu.

Steisija aizvēra durvis. Mehāniski viņa uzkāpa aug��stāvā un nomazgāja savu smeldzo�o augumu siltā, smar�ī�gā putu vannā. Rit tas dro�i vien būs vienos zilumos. Viņa tīksmināsies par katru sasitumu.

Juniors viņu mīl! Viņ� tā teica. Varbūt pa �iem gara�jiem at�ķirtības gadiem viņ� beidzot kļuvis pieaudzis. Var�būt nācis pie prāta un sācis saprast, kas viņam der un kas ne. Varbūt beidzot izraidījis Selīnu no savas sirds.

Bet tad Steisija atcerējās Aleksu un to, kādām teļa acīm Juniors bija viņā nolūkojies Jā�anas un �au�anas klu�bā. Viņa atminējās, cik cie�i viņ� bija Aleksu piekļāvis, kad tie abi smiedamies virpuļoja pa deju grīdu. Steisijai no greizsirdības iek�ā viss sagriezās.

Tāpat kā savulaik viņas māte, nu Aleksa bija tā, kas stāvēja starp Steisiju un visaptvero�o laimi, ko viņa varētu baudīt kopā ar mīļoto vīrieti.

Ieradu�ies tiesas namā, Aleksa un Rids tūlīt devās uz nopratinā�anas telpu. Viņiem pa pēdām sekoja tiesas re�portieris. Ferguss Plamets bija nosēdināts pie kvadrātveida koka galda. Viņa galva bija noliekta lūg�anā pār atvērtu Bībeli, rokas cie�i saliktas kopa.

Turpat bija ari Plameta kundze. Ari viņa sēdēja, nolie�kusi galvu, bet, kad ienāca Aleksa un Rids, sieviete pielē�ca kājās un paskatījās uz viņiem kā tramīga stirna. Kā pa�rasti uz viņas sejas nebija ne vēsts no grima, bet mati bija saņemti uz pakau�a stingrā mezglā. Viņa bija ģērbusies nopluku�ās un bezveidīgās drānās.

-� Sveicināti, Plameta kundze, Rids pieklājīgi sacīja.

-� Sveicināti, �erif.

Ja Aleksa nebūtu redzējusi kustamies sievietes lūpas, viņa �aubītos, vai Plameta kundze vispār ir runājusi. Iz�skatījās, ka viņa ir pārbijusies līdz nāvei. Viņas pirksti bija sa�ņaugti kopā, rokas saliktas klēpi. Plameta kundze �ņaudzīja pirkstus ar tādu spēku, ka tie bija kļuvu�i zilganbalti.

-�� Vai ar jums viss kārtībā? Rids tikpat laipnā toni apvaicājās.

Viņa nodūra galvu un pameta bailīgu skatienu uz sava vira pusi, kas joprojām dedzīgi lūdza Dievu.

-�� Jums ir tiesības pieprasīt advokāta klātbūtni, kad mēs ar Geiteres jaunkundzi jūs nopratināsim.

Pirms^Plameta kundze paguva kaut ko atbildēt, Fer�guss nobeidza lūg�anu ar skanīgu �āmen� un pacēla gal�vu. Viņa fanātiskais skatiens apstājās pie Rīda.

-�� Mums līdzas ir vislabākais aizstāvis. Man padomus dos Dievs, Tas Kungs, kā tagad, tā mū�īgi mū�os.

Brīni�ķīgi, Rīds uzjautrināti sacīja, bet es tomēr ierakstī�u protokolā, ka esat atteicies no savām tiesībām ti/ advokāta klātbūtni nopratinā�anā.

Plameta acis pa�āvās uz Alcksas pusi.

-�� Ko te dara �ī palaistuve? Es necietī�u, ka viņa atro�das vienā telpā ar manu svēto sievu.

-� Nedz jums, nedz jūsu svētajai sievai par to nav ne�kādās teik�anas. Apsēdieties, Aleksa.

Viņa pēc Rīda norādījuma apsēdās uz tuvākā krēsla. Aleksa jutās pateicīga, ka viņai nav jāstāv kājās. Ferguss Plamets bija aizspriedumains, maldos ieslīdzis fanātiķis. Viņu varētu uztvert ka komisku figūru, bet Aleksai �is cil�vēks uzdzina �ermuļus.

Rīds arī bija apsēdies. Atgrūdies ar visu krēslu no gal�da, viņ� cie�i paskatījās uz sludinātāju. �erifs atvēra mapi, ko viens no viņa palīgiem bija nolicis uz galda.

-�� Ko jūs darījāt pagāju�ās tre�dienas naktī?

Plamets aizvēra acis un nolieca galvu uz sāniem, it kā

ieklausīdamies kādā slepenā balsī.

-�� Uz to es varu atbildēt, viņ� sacīja, pēc da�ām se�kundēm acis atkal atvēris. Es noturēju nakts dievkalpoju�mu savā baznīcā. Mēs lūdzām Dievu glābt �o pilsētu, aiz�lūdzām par dvēselēm, kas tiks samaitātas, un par tiem cil�vēkiem, kas, pretēji Tā Kunga gribai, samaitās nevainīgos.

Rīdu tas neaizkustināja.

-��� Lūdzu, atbildiet man īsi un skaidri. Es negribu ar jums noņemties visu pēcpusdienu. No cikiem līdz cikiem notiek dievkalpojums?

Plamets atkal veica �ķietamās ieklausī�anās darbības.

-�� Nav svarīgi.

-�� Ir gan svarīgi, vārdus stiepdams, teica Rīds. Es varbūt gribē�u to kādreiz apmeklēt.

Plāmeta kundze ieķiķinājās. Viņa pali par �o spontāno reakciju bija visvairāk pārsteigta. Bailēs sastingusi, sievie�te pacēla acis pret savu vīru, kas lūkojas viņā nikni un pār�meto�i.

-�� Cikos dievkalpojums beidzās? Rīds vaicāja skarbā tonī, likdams saprast, ka viņam �ī spelite ir apnikusi un viņ� vairs neizturēsies tik iecietīgi.

Plamets turpināja �austīt ar skatienu sievu. Plameta kundze nokaunējusies nodūra galvu. Rīds pastiepa roku pāri galdam un pagrieza Plameta zodu pret sevi.

-�� Izbeidziet blenzt uz viņu tā, it kā viņa būtu sūda renkulis, kas peld pun�a traukā. Atbildiet man. Tikai nemul�diet riņķī un apkārt, bet runājiet par lietu.

Plamets aizvēra acis un viegli nodrebinājās, juzdamies ārkārtīgi aizskarts.

-�� Dievs, aizver manas ausis, lai tām nav jādzird tava atkritēja rupjā mēle, un atbrīvo mani no �o ļaundaru klāt�būtnes.

-�� Palūdziet labāk, lai viņ� veicīgi sūta jums talkā ve�selu ganāmpulku ar eņģeļiem, brāli. Ja nesāksiet-beidzot atbildēt uz maniem jautājumiem, iespundē�u jūs cietumā.

�im draudam izdevās izlauzties cauri svētulības dū�makai, kas apņēma Plametu. Sprediķotāja acis atsprāga vaļā.

-� Par ko mani apsūdz?

-��� Federālās iestādes pirmām kārtām apsūdzētu jūs ļaunprātīgā dedzinā�anā.

Aleksa uzmeta Rīdām a�u skatienu. Viņ� blefoja. Sa�cīk�u zirgi tika uzskatīti par valstiska mēroga darījumu objektu un tāpēc bija pakļauti Finansu departamenta juris�dikcijai, bet valdības ierēdņi parasti neiejaucās ļaunprātī�gas dedzinā�anas lietās, ja vien zaudējumi nepārsniedza piecdesmit tūksto�us dolāru. Rīdām neizdevās Plametu maldināt.

-�� Ļaunprātīga dedzinā�ana? Tās ir muļķības. Esmu ie�dedzis liesmas vienīgi savu ticības brāļu sirdīs.

-�� Ja tas atbilst patiesībai, paskaidrojiet, ko esat darījis, sākot ar pagāju�ās tre�dienas nakti, līdz tam brīdim, kad �erifa palīgs Kepels jūs pieķēra izlienam pa kādas mājas sētas durvīm. Kurp jūs devāties, kad dievkalpojums bi ja beidzies?

Plamets piespieda vaigam pirkstu, tēlodams, ka inten�sīvi domā.

-�� Manuprāt, tā bija nakts, kad es apciemoju vienu no mūsu sasirgu�ajiem brāļiem.

-�� Viņ� varēs to apstiprināt?

-�� Diem�ēl ne.

-�� Ļaujiet man minēt viņ� nomira.

�erifa sarkasms lika Plametam saraukt pieri.

-�� Nē, bet tobrīd, kad es atrados pie viņa, nabaga dvē�sele mocījās drud�a murgos. Viņ� neko neatcerēsies.

Sprediķotājs no�āpstināja mēli.

-�� Viņ� bija ļoti slims. Viņa ģimene, protams, varēs ap�liecināt, ka es atrados pie slimnieka gultas. Mēs visu nakti lūdzām par viņu Dievu.

Rīda asais skatiens pievērsās Vandai Plametai. Viņa vainīgi nodūra galvu. Tad Rīds strauji pagriezās un paskatijās uz Aleksu. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka tamlī�dzīgu atbildi viņ� no Plameta ari bija gaidījis. Pagriezies atkal pret viņu, Rīds strupi noprasīja:

-�� Vai zināt, kur atrodas Mintonu ran�o?

-Protams.

-�� Vai pagāju�ās tre�dienas naktī jūs tur bijāt?

-Nē.

-�� Vai minētajā nakti sūtījāt kādu turp?

-� Nē. .

-�� Kādu no jūsu draudzes locekļiem? Ticīgos, kuru sir�dis jūs dievkalpojuma laika bijāt iededzis liesmas?

-� Noteikti ne.

-�� Vai jūs nesarīkojāt ran�o grautiņu, neaprakstījāt sie�nas, nesametāt zirgu mēslus dzirdinā�anas silēs, neizdau�zījāt logus?

-�� Mans padomdevējs teic, ka man vairs nav jāatbild ne uz kādiem jautājumiem.

Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm.

-� Jo tad jūs apsūdzētu pats sevi?

-Nē!

-� Jūs melojat, Plamet.

-� Dievs ir manā pusē.

Viņa acis darbojās kā fotoaparāta lēcas te iepletās platas, te atkal sarāvās �auras.

-�� Ja Dievs par mums, Plamets teatrāli citēja Bībe�li, kas bus pret mums?

-�� Ilgi viņ� pārjums vis nebūs, Rīds draudīgi no�uk�stēja.

Piecēlies viņ� apgāja apkārt galdam un noliecās pār Plametu.

-�� Meļus DieVs neaizstāv.

-� Mūsu Tēvs debesīs�

-� Stāstiet patiesību, Plamet.

-�� � svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk�

-� Ko jūs aizsūtījāt sarīkot grautiņu Mintonu ran�o?

-�� �Tava valstība. Tavs prāts�

-�� Jūs aizsūtījāt turp savas draudzes locekļus, vai ne? Jūs esat pārāk liels gļēvulis, lai ietu pats.

Lūg�ana pēk�ņi aprāvās. Sludinātāja elpa kļuva sa�raustīta un sekla. Rīds bija aizskāris īsto stīgu. To zinā�dams, viņ� vaicāja jau uzstājīgāk:

-� Vai jūs pats stājāties savas �urkulēnu armijas priek��galā vai arī tikai sagādājāt viņiem aerosola baloniņus ar krāsu?

Rīds iepriek� bija pastāstījis Aleksai, ka iztaujājis saimniecības pre�u veikalu īpa�niekus, bet neviens no tir�gotājiem nav atcerējies, ka vienā dienā būtu pārdevis ievē�rojamu daudzumu izsmidzināmās krāsas.

Varbūt Plamets bija pārāk gudrs, lai iepirktu krāsu vienā veikalā, iespējams, ka viņ� pat bija to iegādājies cita pilsētā. Rīds nevarēja Flametu aizturēt pārāk ilgi, jo viņam nebija pierādījumu, bet viņ� varēja sludinātāju apmuļķot, liekot tam domāt, ka viņ� ir atstājis kādas kompromitējo��as pēdas.

Plamets tomēr jau otrreiz saprata, ka Rīds viņu maldi�na. Saņēmis sevi rokās, viņ� raudzījās taisni uz priek�u un sacīja:

-�� Nevaru saprast, par ko jūs runājat, �erif Lembert.

-��� Nu, tad sāksim vēlreiz, smagi nopūties, teica Rīds. Klausieties, Plamet, mēs Gciteres jaunkundze un es skaidri zinām, ka jūs esat vainīgs. Jūs pats viņai likāt izturēties bargāk pret grēciniekiem, vai arī kaut kas notiks. Vai vandāliskā izrīcība Mintonu ran�o nav �is kaut kasi

Plamets neko neatbildēja.

Rīds izmēģināja citu piegājienu.

-�� Vai netiek uzskatīts, ka grēksūdze nāk dvēselei par labu? Atvieglojiet savu dvēseli, Plamet. Izsūdziet grēkus. Jūsu sieva drīkstēs iet mājās pie bērniem, un es �odien va�rē�u darbu beigt agrāk.

Sludinātājs turpināja klusēt.

Rīds patie�ām sāka visu no sākuma un vēlreiz uzdeva

Plametam tos pa�us jautājumus, cerēdams pieķert viņu melos. Rids vairākas reizes vaicāja Aleksai, vai viņa ne�grib iztaujāt Plamctu, bet Aleksa atteicās. Viņai nebija vairāk pierādījumu kā Rīdām.

Viņ� neko nepanāca. Sludinātāja stāsts palika nemai�nīgs. Rīdām neizdevās viņu pieķert melos. Pēc vēl viena nogurdino�a iztaujā�anas raunda Plamets Rīdām vientiesī�gi uzsmaidīja un teica:

-Tuvojas vakariņu laiks. Varbut mēs tagad varētu iet?

Rīds, bezcerības pārņemts, izlaida pirkstus caur ma�tiem.

-�� Es zinu, ka tu to izdarīji, tu, svētulīgais kuņas dēls. Pat ja nebi ji tur, uz vietas, tu to visu izplānoji. Tu nogali�nāji manu zirgu.

Uz to Plamets reaģēja acīm redzami.

-�� Nogalināju jūsu zirgu ? Tā nav taisnība. Jūs pats to nogalinājāt. Lasīju avīzē.

Rids nicīgi nosprauslojās un vienā rāvienā bi ja Plame�tam klāt.

-� Tu par to esi atbildīgs.

Viņ� pieliecās sludinātājam tik tuvu klāt, ka sīkais vī�relis pieplaka krēsla atzveltnei.

-�� Lasot avīzi, tu dro�i vien sajuti tīksmu uzbudināju�mu, vai ne, tu, suņanagla? Tu samaksāsi par tā dzīvnieka nāvi, pat ja man būs tava atzī�anās ar spie�anu jāizspie� no tava kaulainā kakla.

Tā tas turpinājās vismaz vēl stundu.

Aleksas dibengals no sēdē�anas uz neērtā krēsla tirpa un smeklza. Vienu reizi viņa piecēlās un �ķērsoja telpu ti�kai tāpēc, lai atjaunotu asinsriti. Plamela fanātisko acu skatiens viņai sekoja un lika justies tik neomulīgi, ka Aleksa pasteidzās atkal apsēsties.

-�� Plameta kundze?

Sludinātāja sieva sarāvās, kad �erifs negaidīti nosauca viņas vārdu. Viņa bija gurdi sēdējusi ar viegli noliektu galvu un nolaistiem pleciem. Acumirklī galva tika pacelta un mugura iztaisnota. Viņa raudzījās Rulā ar cieņu un godbijību.

-� Jā, ser?

-�� Vai piekrītat visam, ko viņ� man sacīja?

Sieviete zag�us pa�ķielēja uz Plameta pusi, ar grūtī�bām norija siekalas un nervozi aplaizīja lūpas. Tad, acis nodūrusi, viņa palocīja galvu.

-Jā.

Plameta seja palika bezkaislīga, lai gan viņa lūpas raustīja pa�apmierināts smaidiņ�, kas tā vien tiecās izples�ties visā platumā. Rīds paskatījās uz Aleksu. Viņa tikko manāmi paraustīja plecus.

Vairākas smagas sekundes viņ� raudzījās grīdā, tad aizsmaku�ā balsī pasauca savu palīgu. Tas tūlīt pat parādī�jās uz sliek�ņa, it kā būtu gaidījis, ka �efa vadītā niknā, saspringtā nopratinā�ana beigsies tie�i tobrīd.

-�� Ļauj viņam iet.

Plamets skanīgi aizcirta ciet Bībeli un piecēlās. Viņ� aizsojoja uz durvju pusi kā krustnesis pilnā kaujas apbru�ņojumā. Plamets ignorēja sievu, kas bikli sekoja viņam pa pēdām.

Rīds uz atvadām nomurmināja kaut ko ļaunu un iznī�cino�u.

-�� Liec, lai kāds novēro viņu māju, viņ� deva rīkoju�mu palīgam. Ja par viņa darbībām rodas kaut mazākās aizdomas, lai tūlīt pat ziņo man. Nolādēts, kā man riebj to neģēli tā vienkār�i palaist vaļā.

-���� Nevainojiet sevi, līdzjūtīgi sacīja Aleksa. Jūs veicāt pamatīgu nopratinā�anu, Rīd. Jūs protat virzīt lietu uz priek�u, kaut jūsu rīcībā nav neviena īsta pierādījuma.

Viņ� strauji apcirtās pret Aleksu, un viņa acis �ķīla zi�beņus.

-� Velns un elle, jūs tas arī nekad nav apturējis, vai ne?

Viņ� smagiem soļiem aizgāja, atstājot Aleksu mēmu

no sa�utuma.

Viņa devās uz savu kambarīti, sameklēja rokassomiņā atslēgu un noliecās, lai atslēgtu durvis. Te pēk�ņi Aleksai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. �ī sajūta paguva viņu brīdināt par viena sirdspuksta tiesu, jo tūlīt pat viņa sa�dzirdēja ļaunu �ukstu.

-� Netaisnie tevi ir uzpirku�i. Tu kopojies ar sātanu, un tev nav vairāk kauna ka slampai, kas pārdod savu miesu.

Aleksa ātri pagriezās pret runātāju. Plameta acis bija atguvu�as fanātisko mirdzumu. Siekalas viņa lūpu kakti�ņos veidoja baltas putas. Viņ� smagi vilka elpu.

-Tu nodevi manu uzticē�anos.

-�� Es jūs nelūdzu man uzticēties, atcirta Aleksa no bailēm neskanīgā balsī.

-Tavā sirdī un prata netaisnie ir ie�ļāku�i savu sēklu. Tavu ķermeni ar saviem glāstiem ir apgānījis pats nelabais. Tu�

Pēk�ņi sludinātājs tika no mugurpuses satverts un triekts pret sienu.

-� Plamct, es jūs brīdināju.

Rīda sejā atspoguļojās negantas dusmas.

-� Pazūdiet no manām acīm, vai arī jums nāksies kādu laiku pavadīt cietumā.

-�� Uz kādas apsūdzības pamata? sludinātājs iespie�dzās. Jūs man neko nevarat piesiet.

-� Par uzmāk�anos Geitcrcs jaunkundzei.

-� Es esmu Dieva sūtnis.

-�� Ja Dievam būs Geiteres jaunkundzei kaut kas sa�kāms, viņ� to pavēstis viņai pats. Sapratāt?

Viņ� vēlreiz sapurināja Plametu, tad palaida viņu vaļā. Rids pagriezās pret Plameta kundzi, kas nobijusies un klu�sa bija pieplakusi sienai.

-�� Vanda, es tevi brīdinu, ved viņu mājās. Tūlīt! �e�rifs viņai uzkliedza.

Izrādīdama lielāku drosmi, nekā Aleksa no viņas būtu gaidījusi, Plameta kundze saķēra viru aiz rokas un burtiski aizvilka līdz kāpnēm. Abi kopā uzklumburoja aug�stāvā un nozuda aiz kāpņu laukumiņa pagrieziena.

Tikai tad, kad Rīda skatiens pievērsās rokai, ko viņa bija piespiedusi pie stipri puksto�ās sirds, Aleksa aptvēra, cik ļoti �is negaidītais uzbrukums viņu ir satracinājis.

-�� Vai viņ� jums pieskārās, nodarīja sāpes?

-Nē.

Papurinājusi galvu, Aleksa atkārtoja:

-Nē.

-�� Tikai nepūtiet man �oreiz miglu acis. Vai viņ� jums draudēja? Pateica kaut ko tādu, ko es varētu izmantot, lai piespiestu pie sienas viņa kaulaino pakaļu?

-�� Ne, tikai tādas muļķības par manu pārdo�anos ne�taisnajiem. Viņ� uzskata mani par nodevēju.

-� Paņemiet savas mantas. Jūs brauksiet mājās.

-Tas jums nav man divreiz jāsaka.

Viņ� noņēma no pakaramā Aleksas ka�oku. Rīds to nepaturēja, lai palīdzētu viņai uzvilkt. Patiesību sakot, viņ� gandrīz svie�us iesvieda Aleksai to rokās, bet viņa,' vienalga, jutās aizkustināta, ka Rīds acīm redzami rūpējas par viņas dro�ību. Kad viņi uzgāja aug�stāvā, viņ� uzvilka savu ar ka�okādām ap�ūto ādas jaku un uzlika galvā kovbojcepuri. Tad viņi izgāja no tiesas nama.

Plameti laikam gan bija paklausīju�i �erifa padomam un aizgāju�i. Vismaz viņus nekur nemanīja. Bija satumsis. Skvērs likās gandri/ tuk�s. Pat kafejnīca B&B jau bija slēgta. Tā rūpējās galvenokārt par brokastotājiem un pus�dienotajiem.

Aleksa apsēdās pie stūres un sajuta, cik viņas automo�bili ir auksts.

-�� Iedarbiniet motoru, lai kļūtu siltāks, bet nebrauciet prom, iekams nebū�u piebraucis ar savu vāģi. Rs jūs pava�dī�u līdz motelim.

-� Tas nav vajadzīgs, Rīcl. Ka jau jūs teicāt, viņ� ir gļē�vulis. Cilvēki, kas mētājas ar draudiem, reti kad piepilda tos dzīvē.

-�� Jā gan. Reti. viņ� atteica, u/svērdams pēdējo vār�du.

-�� Es varu pati par sevi parūpēties. Jums nav par mani jāraizējas.

-�� Es neraizējos pār jums. Raizējos pats par sevi. Brau�cot �urp, jūs uzprasījāties pēc nepatik�anām, un nu jūs tas esat dabūjusi. Bet, lai nu kā neviena prokurora palīdze manā apgabalā netiks izvarota, sakropļota vai nogalināta. Vai sapratāt?

Viņ� aizcirta viņas automobiļa durtiņas. Aleksa no�skatījās, kā Rīds aiziet pa tum�o ietvi, vēlēdamās, kaut ne�kad nebūtu dzirdējusi ne par viņu, ne par viņa elli�ķīgo apgabalu. Domās Aleksa sūtīja Rīdu uz ugunīgo pekli, ko tik bie�i pieminēja Plamets. .

Kad viņa ieraudzīja tuvojamies bleizera starme�u gaismu, Aleksa atmuguriski izbrauca savu automobili uz ielas un pagrieza moteļa virzienā. Nu jau ilgu laiku tās bi�ja viņas mājas. Aleksai negribējās, ka viņu pavada uz mājām.

Iegājusi savā istabā, viņa aizslēdza durvis, uz atvadām Rīdām pat nepamājusi ar roku. Aleksa paēda bezgar�īgas pusdienas, kas pēc viņas pasūtījuma tika atnestas uz nu�muru. Viņa vēlreiz pārlapoja vidusskolas gadagrāmatas, bet visi attēli jau bija kļuvu�i tik pazīstami, ka neviens ne�piesaistīja viņas skatienu. Aleksa bija nogurusi, bet jutās pārāk saspringta, lai tūlīt pat varētu iet gulēt.

Viņai bija jādomā par Juniora skūpstu nevis tāpēc, ka tas būtu ierosinājis viņas juteklisko iztēli, bet gan glu�i pretēja iemesla dēļ. Turpretim domas par Rīda skūpstu va�jāja Aleksu tie�i tāpēc, ka viņ� tik viegli bija panācis to, pēc kā Juniors tiecās nesekmīgi.

Kad Engess ienāca angārā un atrada viņu kopā ar Rīdu, viņam uzreiz bija skaidrs, kas te noticis. Viņa sejā bi ja atspo�guļojies pārsteigums, nosodījums un vel kaut kas, kam viņa īsti neatrada apzīmējumu. Varbūt tā bija samierinā�anās?

Nogurums, bezcerība, jā, arī bailes lika Aleksai ne�mierīgi mētāties pa gultu. Kaut viņa neskaitāmas reizes bija to noliegusi, Plamets viņu satrauca. Viņ� bija traks, bet viņa vārdos bija arī sava daļa patiesības.

Aleksai vairs nebija vienaldzīgi, ko par viņu domā katrs no aizdomās turamajiem. Iegūt �o cilvēku atzinību viņai nu bija tikpat svarīgi kā savulaik izpelnīties uzslavu no vecmāmiņas. Tas bija savādi, un Aleksai nenācās viegli atzīt �o faktu.

Viņa neuzticējās Rīdām, bet iekāroja viņu un gribēja, lai viņ� tai atbild ar to pa�u. Lai kāds dīkdienis ari bi ja Ju�niors, Aleksai viņ� patika, un viņai bija �ī vīrie�a mazliet �ēl. Engess atbilda viņas bērnudienu sapņiem par stingru, bet mīlo�u tēvu. Jo vairāk viņa tuvinājās patiesībai par mātes nogalinā�anu, jo mazāk Aleksa gribēja to zināt.

Nedrīkstēja aizmirst vēl vienu mākoni, kas vīdēja pie apvār�ņa Pastija Haikcma nogalinā�anu. Rīda aizdomās turētais Lails Tērners vēl aizvien bija brīvībā. Kamēr Aleksa negūs pārliecību, ka tie�i viņ� nogalinājis kādrei�zējo Mintonu ran�o strādnieku, viņa turpinās uzskatīt, ka Pastijs tika novākts kā Selīnas noslepkavo�anas aculieci�nieks. Viņa slepkava apdraudēja ari Aleksu.

Nakts vidū izdzirdot gar istabas durvīm lēni nobrau�cam automobili un redzot, kā starme�u gaisma pārslīd gul�tai, Aleksas sirds bailēs sarāvās. *

Nometusi segu, viņa pielavījās pie loga un paskatījās ārā pa nelielo spraudziņu starp loga rāmi un smago aizka�ru. No atvieglojuma viņas augums atslāba, un pār Aleksas lūpām izlauzās kluss apmierinājuma sauciens.

�erifa bleizers automobiļu stāvvietā apmeta pla�u lo�ku un pirms prombrauk�anas vēlreiz lēnām aizripoja gar viņas istabas durvīm.

Rids iedomājās, ka vajadzētu griezties apkārt un braukt turp, kur viņu noteikti sagaidītu stiprs alkohols, ai�cino�s smaids un atsaucīga sieviete, bet viņa automobiļa priek�gals tomēr palika nomērķēts uz māju pusi.

Viņ� bija saslimis ar kādu nezināmu slimību. Viņam neizdevās no tās atbrīvoties, lai kā viņ� censtos. Tā bija kā uzmācīga nieze, ka pastāvīgas spazmas zarnās.

Pa�a māja viņam vienmēr bija patikusi kā dro�s patvē�rums, bet nu, atverot �īksto�ās stiepļu pinuma durvis*, tā viņam �ķita vientuļāka ka jebkad. Kad viņ� reiz atcerēsies, ka jāieeļļo eņģes? Iedegtā gaisma dzīvojamo istabu diez ko neatdzīvināja. Tā tikai izgaismoja faktu, ka nav nevie�na, kas sagaidītu Rīdu pārnākam mājās.

*Sādās durvis liek ierīkotas pirms īstajam ārdurvīm. Caur tām telpās iekļūst gaiss, bet tiek aizturēti da�ādi insekti.

Pat suns, asti luncinādams, nepieskrēja viņam klāt, lai nolaizītu roku un paustu prieku par saimnieka atgrie�anos. Viņam nepiederēja nedz zelta zivtiņas, nedz papagailis vai kaķis neviena būtne, kas varētu nomirt un atstāt vēl vie�nu tuk�umu Rīda dzīvē.

Zirgi bija pavisam kas cits. Tie piederēja pie viņa da�rījumiem kā līdzekļu ieguldījums. Bet laiku pa laikam kā�dam no viņiem Rīds tomēr īpa�i pieķērās. Tā bija noticis ar Dubultlaiku. Zaudējums sāpēja. Viņ� centās par to ne�domāt. Bēgļu nometnes bada piemeklētās valstīs bija la�bāk apgādātas ar pārtiku nekā viņa virtuve. Rīds reti ēda mājās un tādās reizēs parasti apmierinājās ar alu un sāļa�jiem cepumiem, ko apzieda ar zemesriekstu sviestu.

�ķērsodams priek�telpu, Rīds noregulēja termostatu tā, lai no rīta nepamostos, sasalis ragā. Gulta nebija saklā�ta, un viņ� neatcerējās, kāpēc viņam bija vajadzējis to tik steidzīgi pamest.

Drēbes Rīds sameta netīrās veļas grozā vannasistabā. Kad kārtējo reizi ieradīsies Lupes radiniece, viņa tās sa�vāks. Iespējams, ka Rīdām piederēja vairāk apak�veļas un Iszeķu nekā jebkuram citam no viņam pazīstamajiem vī�rie�iem. Tā nebija ekstravagance, tas ^ienkār�i ļāva neno�darboties ar veļas mazgā�anu pārak bie�i. Viņa garderobe sastāvēja galvenokārt no dzinām un krekliem. Tos viņ� katru nedēļu nodeva ķīmiskajā tīrītavā, tāpēc vienmēr bija tīri ģērbies.

Vannasistabā pie izlietnes tīrīdams zobus, Rīds vēroja savu attēlu spogulī. Vajadzēja apgriezt matus. Viņ� parasti sekoja, lai tie neizaugtu pārāk gari. Pie deniņiem vīdēja vairāk sirmo pavedienu nekā pēdējoreiz, kad viņ� bija sevi aplūkojis. Pa kuru laiku tie bija uzradu�ies?

Viņ� pēk�ņi ievēroja, cik viņa seja kļuvusi krunkaina.

Iespraudis zobu birsti mutes kaktiņa. Rīds noliecās pār iz�lietni, lai apskatītu savu spoguļattēlu tuvāk. Visa viņa seja bija krunku izvagota.

Viņ� izskatījās vecs.

Par vecu? Priek� kā? Precīzāk priek� kuras?

Vārds, kas ie�āvās viņam prata, lika Ridam krietni satrūkties.

Viņ� izspļāva zobu pastu un izskaloja muti, bet vairī�jās lūkoties spogulī, kamēr bija ieslēgta ne�ēlīgi spilgtā griestu lampa. Nebija nekādas vajadzības pēc modinātāja. Viņ� vienmēr pamodās līdz ar saules lēktu. Rids nekad neaizgulējās.

Palagi bija auksti. Viņ� uzvilka segu līdz zodam un gaidīja, kad kailais ķermenis sasils. Tie�i tādos brī�os, vistum�akajas. visaukstākajās un visvientulīgākajās naktīs Rīds vēlējās, kaut Seima nebūtu viņu padarījusi nekam nederīgu attiecībām ar citām sievietēm. Parasti gan viņ� bija apmierināts ar savu vēsumu.

Bet tādās naktīs Rids vēlējās, kaut būtu precējies. Pat gulēt līdzās tādas sievietes siltajam augumam, ko tu īpa�i nemīli vai kas sākusi aptaukoties jau da�us mēne�us pēc kāzām, vai nemitīgi grem�as par naudas trūkumu un gara�jām stundām, ko tu pavadi darbā, būtu labāk, nekā svaidī�ties pa gultu vienam.

Bet varbūt tā nemaz nebija. Pie velna, kas to lai zina? Viņ� nekad to neuzzinās. Selīnas dēļ. Kad Sclīna nomira, Rīds viņu vairs nemīlēja, vismaz ne la, kā agrāk.

Viņ� sāka prātot, vai viņu mīlestība būtu pārdzīvojusi jaunības gadus, vai tā bija īsta un noturīga vai ari pastāvē�ja tikai kā aizstājēja tam, kā viņu abu dzīvē pietrūka. Viņ� vienmēr būtu mīlējis Selīnu kā draugs, bet �aubījās, vai viņu savstarpējā atkarība būtu veselīgs pamats kopdzīvei.

Iespējams, ka Seima bija nojautusi viņa �aubas, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa sajuta nepiecie�amību uz kādu laiku aizbraukt. Viņi nekad to netika pārrunāju�i, un viņ� nekad neuzzinās īsto iemeslu.

Jau vairākus mēne�us pirms Selinas aizbrauk�anas uz Elpaso Rīds bija sācis ap�aubīt viņu bernudienu mīlestības noturīgumu. Ja, kļūstot pieaugu�ākam, viņa jūtas pret Se�imu mainītos, kā, pie velna, viņ� tiktu galā ar nenovēr�a�mo �ķir�anos? Kad Seima atstāja �o pasauli, Rids vel aiz�vien nebija ticis skaidrībā par savām jūtām, tāpēc turpmāk piesardzīgi vairījās veidot emocionālas attiecības ar cilām sievietēm.

Viņ� nekad vairs neļāva sev tik cie�i saistīties ar olru cilvēku. Tas bija bīstami, īpa�i attiecībās ar sievietēm.

Pirms daudziem gadiem Rids bija zvērējis ņemt no sievietēm to, ko tās spēj dot, galvenokārt seksu, bet nekad nekultivēt maigumu pret viņām. Viņ� nevēlējās attīstīt se�vī jūtas, kas kaut vai attāli līdzinātos mīlestībai.

Bet arī īslaicīgie sakari bija sāku�i viņu apgrūtinat. Sievietes joprojām viņam pieķērās, un Rids nespēja atbil�dēt ar to pa�u. Tad fiziska apmierinājuma gū�anai viņ� sāka izmantot tikai Noru Geilu. Nu ari �īs attiecības bija sevi pārdzīvoju�as. Sekss ar Noru bija pārāk ierasta nodar�be, un pēdējā laikā Rīdani bija krietni jānopūlas, lai no�slēptu viņai, ka garlaikojas.

Jebkura līmeņa attiecības ar sievieti prasīja augstaku cenu, nekā viņ� gribēja maksāt.

Un tomēr pat tagad, kad Rids gulēja un prātā atkārtoja savu mū�īgās savrupības kredo, viņ� atklāja, ka domā par viņu.

Brieduma gados viņ� bija sācis sapņot vaļējām acīm kā tāds nejēga. Viņa nodarbināja Rīda prātu vairāk, nekā tas viņam jebkad bulu �ķitis iespējams. Un viņa domās jautās kaut kas tāds, kas stipri līdzinājās maigumam. Sī neparastā sajūta pamazām, bet neatlaidīgi iespiedās viņa apziņā.

Bet tai uz papē�iem alla� mina sāpes Rīds zināja, kas viņa ir un kā viņas ieņem�ana bija izmainījusi viņa dzīvi. Tas sagādāja sāpes, tāpat kā atskārta, cik sagrabējis viņ� dro�i vien �ķiet viņas vecuma sievietei. Rīdām bija sāpējis, redzot, kā viņa skūpstās ar Junioru.

-� Nolādēts.

Viņ� tumsā novaidējās un aizsedza acis ar apak�del�mu. Iztēle bija likusi viņam skatīt �o ainu vēlreiz. Tā izrai�sīja Rīdā tādu greizsirdības lēkmi, ka viņ� pats bija satrū�cies. Viņa dusmas bija negantas. Brīnums, ka viņ� neizlē�ca cauri bleizera jumtam.

Velns un elle, kā tas varēja notikt? Kāpēc viņ� bija ie�laidis viņu savā sirdī, ja skaidri zināja, ka no ta nekas ne�var iznākt? Viņu tuvinā�anās tikai papla�inātu to plaisu starp Rīdu un Junioru, kas savulaik bija radusies viņas mātes dēļ.

Attiecības �is vārds vien lika viņam nodrebēt starp viņu un Aleksu bija pilnīgi neiespējamas. Tad kāpēc viņ� ta satraucas, ka �īs gudrās, glītās un patstāvīgās sievietes acīs izskatās kā lauķis, turklāt vecs?

Viņ� un Seima bija saaugu�i kopā kā cimds ar roku, un tomēr viņa bija palikusi Rīdām nesasniedzama. Kāpēc viņ�, elle ratā, iedomājas, ka viņiem ar Aleksu varētu būt kaut kas kopīgs?

Vēl kāds sīkums, viņ� skāņi nodomāja. Selīnas no�slepkavo�ana. Aleksa to nekad nesapratīs.

Neviens no �iem saprātīgajiem apsvērumiem tomēr neiedarbojās uz Rīdu tā, lai viņ� Aleksu vairs neiekārotu.

Caur viņa augumu izskrēja karsta �alts, un līdz ar to viņā ieplūda iekāre. Viņ� gribēja sajust viņas smar�u. Viņ� gri�bēja just viņas matus pie sava vaiga, krūtīm, vēdera. Iedo�mājoties, kā Aleksas lūpas un mēle pieskaras viņa ādai, Rīdām aizrāvās elpa, bet iztēles aina bija tā vērta, lai at�rautu plau�ām tik nepiecie�amo gaisu. Viņ� gribēja atkal viņu izgar�ot, piezīsties viņas krūts galiņam.

Rīds tumsā �ukstēja viņas vārdu un domāja par to mirkli, kad viņa roka bija ieslīdējusi Aleksas krū�turi un glāstījusi aizliegto miesu. Iztēles uguns pārņēma visu viņa būtni. Tā dega spo�i un svilino�i.

Beidzot uguns apdzisa. Tad Rīds palika guļam auksta�jā, tum�ajā, vientulīgajā mājā iztuk�ots un pamests.

-�� Labrīt, Vanda Geila.

Fergusa Plameta sieva soli atkāpās.

-� Kā jūs mani nosaucāt?

-� Vanda Geila, Aleksa ar laipnu smaidu atkārtoja. Tas ta�u bija jūsu meitasvārds, vai ne? Jūs esat viena no Bārtonu trīnltēm, ko draugi dēvēja par māsām Geilām.

Plameta kundze bija pienākusi pie durvīm ar trauku lupatu rokā. �okēta par to, ka Aleksai ir zināma viņas pa�gātne, Plameta kundze strauji ievilka elpu. Viņas acu ska�tiens kā bulta aiztraucās kādu jardu tālāk, it kā viņa mek�lētu artilēriju, kas piesedz Aleksu.

-�� Vai drīkstu ieiet?

Aleksa negaidīja atļauju, bet izmantoja otras sievietes apjukumu, lai ieietu mājā un aizvērtu parādes durvis. Pla�meta kundzes pirmslaulību uzvārdu viņai bija izdevies at�klāt glu�i nejau�i pie brokastu kafijas dīki �ķirstot vidus�skolas gadagrāmatu. Viņa to bija caurskatījusi jau simtām rei�u, bet piepe�i kāds klases telpas fotoattēls piesaistīja viņas u/.mambu. Aleksa domāja, ka acis viņu maldināju��ās, līdz izlasīja vārdu lappuses malā. Vanda Gcila Bārtona.

Tikko spēdama apvaldīt satraukumu, viņa telcfongrāmatā bi ja sameklējusi adresi un braukusi tie�i �urp. Aleksa novietoja automobili kvartāla attālākajā galā un netuvojās mājai, iekams neredzēja Plametu aizbraucam savā auto�mobili.

Abas sievietes stāvēja aci pret aci krēslainajā priek�telpā. Aleksas seja pauda ziņkāri, Vandas Geilas Plametas neslēptas bailes.

Man nevajadzētu ar jums runāt, viņa nervozi no��ukstēja.

-�� Kāpēc? Vai tāpēc, ka vīrs jums piekodinājis to neda�rīt? Aleksa mierīgi un klusi vaicāja. Man nav padomā sagādāt jums nepatik�anas. Apsēdīsimies.

Piesavinājusies namamātes lomu, Aleksa ieveda Van�du Geilu visno�ēlojamākajā, visnepievilcīgākajā istabā, kādā viņa jebkad bija bijusi. Tā bi ja tik pelēka un drūma, ka skatienam nebija pie kā pieķerties. Nekādu istabas au�gu. gleznu vienīgajā attēlā, kas karājās pie sienas, bija redzams asiņojo�s, krusta piesists Kristus -, nekādu grā�matu vai �urnālu. Nekas nedrīkstēja traucēt �is mājas no�māco�o gaisotni. Aleksa bija ievērojusi, ka kopā ar tēvu aizbrauc trīs vāji, sadrūmu�i bērneļi. Viņa un Vanda Geila tobrīd bija mājā vienas pa�as.

Viņas apsēdās blakus uz ļodzīgas, apdilu�as sofas, kas atspoguļoja mājā valdo�o trūkumu. Vanda Geila �ņaudzīja rokas mitro dvieli. Viņas seja uztraukumā ralistijas. Sievicte izskatījās pārbijusies līdz nāvei vai nu no Aleksas, vai no atmaksas, kas viņu sagaida, ja vīrs uzzinās, kāda vie�ņa ciemojusies viņu mājā.

Aleksa mēģināja viņu iedro�ināt, rāmi sacīdama:

-�� Es tikai gribēju ar jums parunāties. Nejau�i atklāju, ka jūsu vārds bijis Vanda Geila Bārtona.

-� Tāds tas vairs nav. Kop� es atradu Jēzu.

-� Pastāstiet man par to. Kad tas notika?

-� Tajā vasarā pēc skolas beig�anas. Mūsu bariņ��

-� Jūsu māsas?

Viņa palocīja galvu.

-�� Un vēl da�i draugi. Mēs visi sasēdāmies automobilī un aizbraucām uz Midlendu. Meklējām izpriecas, Vanda stāstīja, acis nodūrusi. Ārpus pilsētas ieraudzījām govju ganībās uzslietu milzu telti. Tajā uzstājas kāds sludinātājs. Nolēmām ieiet un paskatīties, kas tur īsti notiek. Gribējām uzjautrināties nu, saprotiet, par tiem ļautiņiem, kas sa�pulcēju�ies un dzied korāļus.

Sirdsapziņas pārmetumu mocīta, viņa savieba seju.

-�� Mums tas viss patie�ām �ķita jocīgi, jo mēs iedzē�rām un smēķējām marihuānu, ko kāds bija atvedis no Iglpasas.

Vanda salika kopa plaukstas un raidīja pret debesīm īsu grēku no�ēlo�anas lūg�anu.

-�� Kas notika? Vai jūs tovakat pārdzīvojāt reliģiskas atklāsmes brīdi?

Uz Aleksas jautājumu tika atbildēts ar sparīgu un ap�stiprino�u galvas mājienu.

-�� Tur bija tas jaunais sludinātājs. Pēc dziedā�anas un lūg�anām viņ� paņēma mikrofonu.

To atceroties, viņas acis ieguva sapņainu izteiksmi.

-���� Es pat neatceros, par ko viņ� sprediķoja. Pietika ar viņa balsi vien, lai es iegrimtu transa. Atminos, kā sajutu, ka viņa enerģija mani caurstrāvo. Nespēju novērst no viņa acis.

Vandas skatiens atkal noskaidrojās.

-�� Pārējiem bija gana, un viņi gribēja iet prom. Sacīju, lai tie iet vien un atbrauc vēlāk man pakaļ. Es vēlējos pa�likt. Kad viņ� beidza sprediķi, kopā ar daudziem citiem piegāju pie altāra. Viņ� uzlika savas plaukstas man uz gal�vas un aizlūdza par manu atbrīvo�anos no grēka.

Miklām acīm viņa skaļākā balsī pavēstīja:

-� Tajā pa�ā vakarā atdevu savu sirdi Jēzum un Fergusam Plametam.

-� Pēc cik ilga laika jūs apprecējāties?

-�� Pēc divām dienām.

Aleksa nezināja, kā lai smalkjūtīgāk izsaka nākamo jautājumu. Aiz cieņas pret kristīgo pārvērtību, ko bija pie�dzīvojusi �ī sieviete, viņa to uzrunāja laulībā iegūtajā uz�vārdā.

-� Plameta kundze, jūs un jūsu māsas�

Aleksa apklusa un aplaizīja lūpas.

-� Esmu dzirdējusi�

-� Zinu, ko jūs esat dzirdējusi. Mēs bijām mauķeles.

Aleksai Vandas rupjā pa�noniecinā�anās nebija pieņe�mama, un viņa mēģināja �o vērtējumu mīkstināt.

-� Es zinu, ka jūs satikāties ar daudziem vīrie�iem.

Vanda atkal sāka �ņaudzīt dvieli.

-�� Izsūdzēju visus savus grēkus Fergusam. Viņ� man piedeva, kā būtu piedevis pats Dievs. Viņ� mīlestībā mani apskāva, kaut biju tik samaitāta.

Aleksa gan nebija pārāk augstās domās par jaunā mā�cītāja cēlumu. Iespējams, ka viņ� gribēja sievu, kas justos bezgala pateicīga, ka viņai ticis tik nesavtīgi piedots, un

stādītu vira labvēlību līdzās Dieva iecietībai pret grēcinie, ci.

Dievs piedeva grēkus, bet Ferguss Plamets nez vai. Viņ� dro�i vien mēdza tos skrupulozi uzskaitīt un izman�toja Vandas Geilas pagātni, lai turētu sievu zem papē�a. Plamets padarīja viņas dzīvi no�ēlojamu, nemitīgi atgādi�not, cik viņai jābūt laimīgai, ka viņ� tai ir piedevis.

Tomēr bija skaidri redzams, ka pārvērtības, ko Vanda Geila bija piedzīvojusi tajā lūg�anu teltī, ir biju�as dziļas un neatgriezeniskas. Divdesmit piecus gadus viņa bija saglabājusi uzticību savam toreizējam lēmumam dzīvot pavisam citu dzīvi. Un par to Aleksa bija gatava �o sievie�ti apbrīnot.

-�� Divi no zēniem, ar kuriem jūs satikāties, kad mācī�jāties vidusskolā, bija Rids Lemberts un Juniors Mintons.

-�� Ja, Vanda atsaucās ar domīgu smaidu, viņi abi bija visizskatīgākie un vispopulārākie zēni mūsu skolā. Visas meitenes gribēja ar viņiem satikties.

-�� Ari Steisija Vollesa?

-�� Viņai eksistēja vienīgi Juniors Mintons. Tas, zināt, bija diezgan no�ēlojami, jo Steisija bija viņā ārprātīgi sa�mīlējusies, bet viņ� bija ieķēries Selīnā.

-�� Un, savukārt, Seima piederēja Rīdām.

-�� Jā, protams. Savā būtībā Rids bija un joprojām ir labs. Viņ� neizturējās pret mani un manām māsām kā pret pēdējiem kāju pamesliem, kaut tādas mēs bijām. Viņ� vienmēr bija jauks, kad� nu, jūs zināt, kad satikās ar mums. Viņ� pēc tam nekad neaizmirsa pateikties.

Aleksa tikko jau�ami pasmaidīja.

-�� Kad Selīna apprecējās, viņ� vai prātu zaudēja. Pēc tam, kad viņa nomira�

Vanda līdzjūtīgi nopūtās.

-� Viņ� reizēm izturas skarbi, bet sirds dziļumos Rīds vel aizvien ir labs.

Viņa novērsās.

-� Zinu, ka viņam nepatīk Ferguss, bet viņ�, vienalga, vakar izturējās pret mani jauki.

�ī sieviete un Rīds kādreiz bija biju�i mīļākie. Aleksa paskatījās uz blakussēdētāju cie�āk. Nebija iespējams ie�domāties Vandu Geilu lokāmies ekstāzē kopā ar kādu vī�rieti. bet jo īpa�i ar Rīdu Lembertu.

Viņas sejas pievilcīgie vaibsti bija pietiekami saglabā�ju�ies, lai Aleksa atpazītu Vandā skolas gadu fotogrāfijā redzēto meiteni, bet viņas āda bija novītusi un uz kakla tā ļengani nokarājās. Kuplo, izaicino�o matu sasuku bija nomainījis askētiskais mezgls uz pakau�a, kas Vandai nepa�galam nepiestāvēja. Fotogrāfijā viņas acis bija izcēlis diezgan uzkrīto�s grims, bet nu Vanda nelietoja pat skrop�stu tu�u. Viņas viduklis bija piebriedis un tagad līdz ar gurniem un krūtīm veidoja vienlaidu masu, bet jaunībā starp tiem noteikti bija pastāvējusi kārdino�a at�ķirība.

Vanda Geila izskatījās vismaz desmit gadus vecāka par saviem klasesbiedriem Ridu un Junioru pat par Steisiju. Aleksa prātoja, kas veicinājis Vandas pāragro noveco�anu, iepriek�ējā trakulīgā dzīve vai laulība ar Plametu. Viņa tomēr sliecas domāt, ka vainīga ir pēdējā. Ar Plametu nevarēja būt diez cik jautra dzīve. Neraugo�ties uz savu svētulību, viņ� nespēja sniegt tuviniekiem nedz mīlestību, nedz prieku. Turpretim Aleksa tie�i to uz�skatīja par ticības jēgu. Viņas apbrīnai pret Vandu piejau�cās �ēlums.

�ī sajūta kļuva vēl asāka, kad Vanda Geila viņu uzlū�koja un bikli teica:

-���� Jūs arī bijāt pret mani jauka. Negaidīju no jums tik

laipnu izturē�anos, jo jūs ta�u esat tik skaista un jums pie�der tik greznas mantas.

Viņa uzmeta ilgu pilnu skatienu Aleksas ka�okam un zu�ādas rokassomiņai.

-�� Paldies, Aleksa atbildēja.

Tad, lai palīdzētu Vandai Geilai tikt galā ar apjukumu, viņa atsāka iztaujā�anu.

-�� Kā māsas reaģēja uz jūsu laulībām?

-�� Ak, esmu pārliecināta, ka viņām tās nepatika.

-�� Bet skaidri jās to nezināt?

-�� Ferguss domāja, ka būs labāk, ja es ar viņām vairs nesatik�os.

-�� Viņ� �ķīra jūs no ģimenes?

-�� Tikai tāpēc, lai man būtu labāk, Vanda acumirkli ņēmās viru aizstāvēt. Es biju atteikusies no savas vecās dzīves. Viņas bija daļa no tas. Man bija jāuzgrie� viņām mugura, lai pierādītu Jēzum, ka esmu atteikusies no grēka.

Aleksa domās piezīmēja, ka nu viņai ir vēl viens ie�mesls nicināt sludinātāju. Viņ� bija nostādījis sievu pret tās ģimeni un kā ieroci �ī mērķa sasnieg�anai izmantojis viņas dvēseles nemirstību.

-�� Kur tagad ir jūsu māsas?

-�� Pegija Geila pirms da�iem gadiem nomira. Izlasīju par to avīzē. Viņai esot bijis vēzis, ar skumīgu sejas iz�teiksmi atbildēja Vanda.

-�� Un otra māsa? Nora Geila?

Vanda bargi un nosodo�i saknieba lūpas.

-�� Viņa turpina mīt grēcīgas takas.

-�� �ajā pa�ā pilsētā?

-�� Ak, Dievs� jā.

Viņa atkal atbalstīja zodu pret kopā saliktām plauk�stām un noskaitīja a�u lūgsnu.

-� Lūdzu Dievu, kaut viņa attaptos, pirms nav par vēlu.

-� Viņa nav bijusi precējusies?

-� Nē, viņai pārāk patīk vīrie�i. Visi vīrie�i. Viņa nekad nav gribējusi vienu noteiktu vīrieti. Ja nu vienīgi Rīdu Lembcrtu, bet viņ� alla� bijis pret noturīgām attiecībām.

-� Viņai patika Rīds?

-�� Ļoti. Viņi fiziski bija ārkārtīgi saderīgi, bet mīlestī�ba starp viņiem neuzplauka. Varbūt viņi bija pārāk līdzī�gi. Stūrgalvīgi. Viņiem abiem piemīt arī zināma ļaunprā�tība.

Aleksa centās izteikt nākamo jautājumu iespējami ne�vērīgākā toni.

-� Varbūt viņi joprojām tiekas?

-�� Nebrīnītos, ja uzzinātu, ka Rīds mēdz apmeklēt No�ru, viņa sacīja, sakrustojusi rokas uz vidukļa un svētulī�gi no�ņaukājusies. Mēs visas viņam patikām, bet Norai vienmēr tika dota priek�roka. Nezinu, vai viņi vēl aizvien guļ kopā, bet draudzīgas attiecības ir spiesti saglabāt. Kop� tās nakts, kad lika nogalināta Seima, ir bijis�

-� Kāds tam sakars? Aleksa viņu pārtrauca.

-� Ar ko tad?

-�� Kāds sakars jūsu masai ar to nakti, kad tika nogali�nāta Seima?

-� Rīds tonakt bija kopā ar Noru Geilu.

Aleksai notrīsēja sirds.

-�� Viņ� tonakt bi ja kopā ar jūsu māsu? Vai esat par to pārliecināta?

Vanda uzmeta viņai apmulsu�u skatienu.

-� Es domāju, ka visi to zina.

Visi, tikai ne es, Aleksa sarūgtināti nodomāja.

Viņa pavaicāja Vandai, kur dzīvo Nora Geila. Vanda ' negribīgi izstāstīja, kur meklējama viņas māsas māja.

-�� Nekad neesmu tur bijusi, bet zinu, kur tas ir. Jums nebūs grūti viņu atrast.

Aleksa pateicās par informāciju un cēlās uz promie�anu. Pie ārdurvīm Vanda atkal kļuva nervoza.

-�� Nedomāju, ka Ferguss priecāsies, uzzinājis, ka esmu ar jums runājusi.

-�� Es viņam to neteik�u.

Vandas Geilas seja liecināja, ka viņa pati nespes vīram �o apciemojumu noslēpt, tāpēc Aleksa piemetināja:

-�� Esmu viņu brīdinājusi nenodarboties ar vandālismu, un priecātos, ja vairs nesaņemtu nevienu draudu vēstuli.

-�� Vēstuli?

Vanda izlikās, ka viņai nekas nav zināms par vēstuli, kas sagaidīja Aleksu, atgrie�oties no Ostinas, bet Aleksa bija pilnīgi pārliecināta, ka Vanda to zina.

-�� Es negribu jūs musināt, lai melojat vīram, Pļameta kundze, bet man jūs jābrīdina, ka tā vēstule ir pie Rīda un viņ� uzskata to par pietiekamu iemeslu krimināllietas iero�sinā�anai. Ja saņem�u vēl vienu vēstuli, esmu pārliecināta, ka Rīds jūsu vīru apcietinās.

Viņa cerēja, ka �is nelielais drauds paveiks savu. Bet tajā brīdi, kad Aleksa sēdās automobilī, viņas prātu jau nodarbināja Rīda alibi slepkavības naktī.

Divstāvu koka ēka atgādināja Aleksai Aizlieguma ēras* ceļmalas tavernas, ko viņa bi ja redzējusi gangsterfilmās. Virs parādes durvīm nemanīja nekādas izkārtnes, un no �osejas māju nevarēja saskatīt, bet automobiļu stāvvie�ta nepārprotami bija paredzēta komerciāliem nolūkiem.

*Laika posms no 1919. līdz 1933. gadam, kad alkoholisko dzē�rienu izgatavo�ana, pārdo�ana iiri transportē�ana ASV bija ai/liegta ar likumu.

Tobrīd tur bija novietoti vairāki pikapi un pat viens jaunā�ka modeļa kadiljaks.

Abpus akmens ietvei auga apvītu�as, noputēju�as at�raitnītes. Uzkāpjot pa vairākiem pakāpieniem, varēja no�kļūt pla�a verandā. Pie ārdurvīm karājās vecmodīga zvana aukla. Cauri sienām spiedās apslāpētas deju mūzikas ska�ņas, bet logi laikam gan bija aptum�oti, vismaz Aleksa caur tiem nekā nevarēja saskatīt.

Durvis atvēra lācīgs virs ar pelēksirmu pilnbārdu, kas aizsedza divas tre�daļas no viņa liellopu gaļas filejai līdzī�gās sejas. Viņam mugurā bija balta smokinga �akete, ap kaklu melna atlasa taurenītis, bet bikses noslēpa plats, balts priek�auts. Vīra sejā bija sastindzis draudīgs, ļaunu vēsto�s Vaibsts.

-� Es� iesāka Aleksa.

-� Vai esat apmaldījusies?

-� Es meklēju Noru Geilu Bārloni.

-�� Ko�t jums no viņas^ajag?

-� Gribu ar viņu aprunāties.

-� Par ko?

-� Ta ir personiska lieta.

Viņ� aizdomīgi samiedza acis.

-� Jūs kaut ko pārdodat?

-� Nē.

-Jums norunāta tik�anās?

-Nē.

-� Viņa ir aizņemta.

Viņ� jau vēra durvis ciet. bet tad parādījās kāds vīrs, kas vēlējās iziet ārā. Viņ� paspraucās garām Aleksai un �veica�ram. paceļot savu naģeni pret pirmo un nomurminot patei�cību otrajam. Aleksa izmantoja �o starpgadījumu un spēra soli pāri slieksnim. Viņa iegāja lieti�ķi iekārtotā vestibilā.

-�� Es, lūdzu, gribētu tikties ar Bārtona kundzi. Apsolu, ka neatņem�u viņai pārāk daudz laika.

-�� Ja jūs meklējat darbu, jaunkundz, jums jāuzraksta iesniegums un jāpievieno tam fotogrāfijas. Viņa nemēdz tikties ar meitenēm, iekams nav redzējusi fotogrāfijas.

-�� Es nemeklēju darbu.

Viņ� diezgan ilgi pēto�i raudzījās Aleksā, līdz pieņē�ma viņai labvēlīgu lēmumu.

-� Vārds?

-� Aleksandra Geitere.

-������������������������������������������������������������������������������������������ Gaidiet �eit, vai sapratāt? v ' -Jā, kungs.

-�� Nekur neejiet.

-Apsolu.

Viņ� iegāja dziļāk mājā un devās aug�up pa kāpnēm ar savam ra�enajam augumam neparastu vieglumu un gracio/ilāti. Viņa pavēle nekustēties ne no vietas bija tik ne�pārprotama, ka Aleksa stāvēja kā pienaglota. Viņai �ķita, ka nekas viņu nepamudinās paspert kaut pāris soļu.

Pēc da�ām sekundēm Alcksas uzmanību tomēr pie�saistīja mūzika, un viņa pievirzījās tuvāk tās avotam. Vio�letas brokāta drapērijas atdalīja vestibilu no iek�telpām, un no turienes skanēja apslāpētas balsis un klusi smiekli. Aizkaru malas klājās viena par otru, tā ka redzēt viņa nekā nevarēja. Aleksa vilcinādamās pacēla roku, pavēra aizka�rus un pa spraugu ieskatījās blakustelpā.

-� Geiteres jaunkundz!

Aleksa sarāvās un apcirtās riņķī, vainīgi nolaizdama roku. Bārdainā mil�a stāvs slējās viņai pāri, bet viņa mīk�stās, sārtās lūpas uzjautrināti raustījās.

-� Nāciet �eit, mamuts noducināja.

Viņ� aizveda Aleksu otrpus kāpņu �ahtai un apstājās pie kādām aizvērtām durvīm. Trīsreiz atri pieklauvējis, viņ� tās atvēra un pagāja sāņus, lai Aleksa varētu ieiet. Tad milzis durvis aiz viņas atkal aizvēra.

Aleksa bija gaidījusi, ka priekamājas saimniece viņu sagaidīs, atlaidusies zīda atlasa palagos, bet viņa ieraudzī�ja sievieti, kas sēdēja aiz liela, vienkār�a rakstāmgalda, kam abās pusēs atradās metāla dokumentu skapī�i. Galds bija nokrauts ar ierakstu grāmatām, mapēm un vēstulēm, un Aleksa saprata, ka te tiek veikts ne mazāk nozīmīgs darbs kā buduāros.

Arī sievietes apģērbs bija pavisam citādāks, nekā viņa bija iztēlojusies. Bārtona kundzes augumu sedza nevis pieticīgs krū�turis un biksītes, bet gan pēc pasūtījuma �ūta lieti�ķa piegriezuma vilnas kostīmkleita. Tērpu tomēr pa�pildināja daudzas rotaslietas, un tas visas bija īstas un izci�li skaistas.

Viņas mati bija izbalināti sniegbalti un atgādināja uz�bu�inātu cukurvates gubu. Dīvaini, bet vecmodīgais matu sakārtojums sievietei labi piestāvēja. Tāpat kā viņas māsai Vandai, arī Noras augumam piemita nosliece uz pilnīgu�mu, bet to kompensēja viņas iznesība. Visskaistākā bija Noras āda nevainojami gluda un pienbalta. Aleksa �au�bījās, vai tā kādreiz tikusi pakļauta Rietumteksasas saules posto�ajai iedarbībai.

Zilajās acīs, kas pēto�i vērās Aleksā, vīdēja tikpat iz�teikts aprēķins, kāds piemita kaķim, kas bija saritinājies uz rakstāmgalda stūra Norai pie labas rokas.

-� Jūs esat apveltīta ar labāku gaumi nekā jūsu māte, viņa bez jebkāda ievada sacīja, pārlaidusi Aleksas augu�mam gausu skatienu. Selīnai bija skaista āriene, bet ne vests no stila. Jums tas ir. Sēdieties, Geitere� jaunkundz.

-� Pateicos.

Aleksa apsēdās atzveltnes krēslā iepretim rakstāmgal�dam. Pēc mirkļa viņa iesmējās un kā atvainodamās papu�rināja galvu.

-�� Piedodiet, ka es uz jums tā blen�u.

-�� Mani tas nesatrauc. Ne�aubos, ka esmu pirmā priekamājas saimniece, ko jums gadījies sastapt.

-�� Patiesību sakot, tā vis nav. Es uzturēju apsūdzību pret kādu sievieti Os�tinā, kuras modeļu aģentūra Istenhbā bija prostitūcijas perēklis.

-�� Viņa acīmredzot bija pārāk nevērīga.

-�� Man nācās krietni pastrādāt, bet galu galā izdevās savākt neapgā�amus pierādījumus.

-�� Vai man tas jāuztver kā brīdinājums?

-� Jūsu darbība nav pakļauta manai jurisdikcijai.

-�� Lieta par jūsu mātes noslepkavo�anu arī.

Viņa aizkūpināja melnu, garu cigareti un darīja to tā, kā būtu darījis vīrietis, maksimāli ietaupot kustibas. No�ra Geila piedāvāja cigareti ari Aleksai, bet viņa atteicās.

-�� Vēlaties kādu stiprāku malku? Piedodiet, ka jums to saku, bet jūs izskatāties tā, it kā jums viens derētu.

Nora Geila ar �estu norādīja uz lakoto bāra skapīti, kas bija rotāts ar perlamutra inkrustācijām.

-�� Paldies, nē. Es neko neveļos.

-�� Pīters teica, ka jūs esot atteikusies rakstīt iesniegu�mu, tāpēc noprotu, ka neesat nākusi �urp darbu meklēt.

-�� Nē, neesmu vis.

-�� �ēl. Jūs tam butu ļoti piemērota. Skaists augums, labi veidotas kājas, neparasti mati. Vai tā ir jūsu matu dabiskā krāsa?

-�� Jā.

Priekamājas saimniece pasmīnēja.

-�� Zinu vairākus pastāvīgos apmeklētājus, kam jūs ļoti patiktu.

-�� Pateicos, stīvi atteica Aleksa, pēc �ī komplimenta juzdamas tā, it ka viņai steig�us vajadzētu nomazgāties.

-�� Jādomā, ka esal nākusi �urp darba darī�anās. Jūsu darba, nevis manējā, Nora Geila piebilda ar slinku smai�du.

-� Gribētu jums uzdol da�us jautājumus.

-�� Vispirms es pati vēlētos uzdot jums vienu jautāju�mu.

-� Ludzu.

-Vai jūs �urp atsūtīja Rīds?

-Nē.

-�� Labi. Pretējā gadījumā tas būtu sagādājis man vil�a�nos.

-�� Ls jlis atradu ar jūsu māsas palīdzību.

Viena Noras Geilas uzacs savilkās uz aug�u.

-�� Vanda Geila? Man gan likās, viņa tic, ka. nosaucot manu vārdu vien, pārvērtīsies par sālsstabu. Viņai galva ir bāztin piebāzta ar tamlīdzīgām muļķībām. Kā viņai klā�jas? Varat neatbildēt, Nora Geila sacīja, manījusi, ka Aleksa vilcinās.

-�� Pati esmu redzējusi Vandu Geilu tikai no attāluma. Viņa izskatās briesmīgi. Tas sīkais knābātājputns, kas uz�dodas par Dieva vēstnesi, ir gandrīz pilnīgi sagrāvis kā vi�ņas veselību, tā skaistumu. Viņas bērni staigā apkārt kā pēdējie skrandaiņi. Ja viņai patīk tā dzīvot labi. bet kā�pēc butu jācie� bērniem?

Viņa bija patiesi sa�utusi.

-Tikumībai nav noteikti jābūt saistītai ar nabadzību. Es gribētu viņai materiāli palīdzēt, bet esmu pārliecināta, ka viņa drīzāk nomirtu badā, nekā pieņemtu no manis kā�du centu, pat ja vīrs viņai atļautu to darīt. Vai Vanda jums tā arī skaidri un gai�i pateica, ka viņas māsa ir mauka?

-�� Nē. Viņa man tikai iedeva �ī nama adresi. Cik no�protu, viņa domāja, ka man jau ir zināma jūsu� nodarbo��anās.

-�� Bet jūs nezinājāt?

-Nē.

-�� Mani darījumi ir biju�i ienesīgi, bet es patlaban iegul�du līdzekļus arī citās nozarēs. Kādreiz pinos ar vīrie�iem tā�pēc, ka man tas patika, Geiteres jaunkundz. Es turpinu ar viņiem pīties, tikai tagad daru to par naudu. Un zināt ko? Kad to dara par naudu, tas sagādā vel lielāku patik�anu.

Viņa pasmējās pa�apmierinātus krū�u smieklus.

Viņai nepiemita nekas no Vandas Geilas bikluma. Aleksai radās iespaids, ka Nora Geila nebaidās pat no sā�tana. Viņa vienkār�i pieietu nelabajam klāt un bez mazā�kajām baiļu trīsām iespļautu viņam acīs. Iespējams, ka pēc tam viņa to pavestu.

-�� Patiesību sakot, Nora Geila turpināja, jums lai�mējās, ka biju �eit uz vietas. Nupat atgriezos no tik�anās ar savu baņķieri. Lai cik aizņemts viņ� arī būtu, man alla� tiek izbrīvēts kāds brīdis viņa dienas kārtībā.

Viņa ar �estu norādīja uz ādas mapi, kas atvērta bija nolikta uz rakstāmgalda tie�i viņai priek�ā. Pat lasot bur�tus apgrieztā veidā, Aleksa atpazina firmas nosaukumu, ko tie simbolizēja.

-� Akciju sabiedrība NGB, viņa klusi izrunāja.

Kad abu sievie�u skatieni atkal sastapās, Noras Geilas acīs pazibēja ļauns prieks.

-�� Jūs esat akciju sabiedrība NGB? Nora Geila Bārtonc, Aleksa tikko dzirdami noteica.

-� Tie�i tā.

-�� Jūs parakstījāt to darījumu cilvēku vēstuli, kas man tika piesūtīta.

-� Es palīdzēju to uzrakstīt.

Viņas garie, skaisti manikirētie nagi iegrima kaķa kuplajā spalvā. Nora Geila pakasīja dzīvniekam aiz ausīm.

-�� Man nepatīk tas, ko jūs �eit, pie mums, mēģināt da�rīt, Geiteres jaunkundz. Man tas nepavisam nepatīk. Jūs grasāties mest sprunguļus ceļā maniem rūpīgi izstrādāta�jiem uzņēmuma papla�inā�anās plāniem.

-�� Cik atceros, akciju sabiedrība NGB ir iecerējusi uz�celt atpūtas kompleksu un viesnīcu netālu no Perscldaunsas.

-Taisnība. Golfs, mākslīgie zālāji, tenisa korti, peld�baseini. Viss, ko sirds veļas.

-�� Un prostitūtas pakalpojumi būs ierēķināti numura

cenā?

Nora Geila atkal pasmējās savus dobjos smieklus. Vi�ņa nebūt nebija aizvainota.

-�� Ne. Bet kur� gan, ja ne veca mauka, zina labāk, kas nepiecie�ams cilvēku atpūtai? Pie atpūtas kompleksa pro�jekta strādā valsts labākie arhitekti. Tas būs spilgts un uz�krīto�s līdz nejēdzībai manuprāt, tā vislabāk var pievili�nāt tūristus. Visi, kas ierodas Teksasā no citām pavalstīm, īpa�i no austrumiem, sagaida, ka mēs būsim skaļi, rupji un bezgaumīgi. Negribu sagādāt saviem klientiem vil�anos.

-� Vai jums ir tik daudz naudas, lai varētu kaut ko tam�līdzīgu uzbūvēt? Aleksa vaicāja, ļaujot ziņkārībai atvai�rīt sapīkumu.

-�� Man pieder pietiekami daudz, lai es varētu dabūt aizdevumu pret ķīlu. Dārgumiņ, �ī nama slieksni ir mi�nu�i vairāk kovboju, kravas automobiļu �oferu, fermeru, ierēdņu, eso�o un topo�o valstsvīru, nekā esmu spējusi saskaitīt, viņa sacīja, norādīdama uz kāpņu pusi. īste�nībā jau es varētu jums precīzi pateikt, cik viņu ir bijis, cik ilgi kairs Ic uzturējies, ko darījis, ko dzēris vai smē�ķējis visu. ko vien jūs gribētu uzzināt. Manā arhīvā tas ir iegrāmatots līdz pēdējam sīkumam. Esmu mauka, bet sasodīti gudra mauka. Ja grib darboties �ajā nozarē, ne�pietiek tikai ar to, ka tu zini, kā panākt, lai vīrietim stā�vētu. Tev jāzina, ka apmierināt viņu pēc iespējas ātrāk, lai varētu pieņemt nāko�o. Tev jāzina arī tas, kā pamudi�na! viņu izdot vairāk naudas, nekā viņ� sākotnēji iecerējis

Viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un glaudīja kaķi.

-Jā, man ir nauda. Vēl vairāk man ir arī smadzenes, un es zinu, kā ņaudu likt lietā, lai tā atnestu īstu bagātību. Līdz ar to atpūtas kompleksu mani darījumi kļūtu, liku�mīgi. Tad man vairs nevajadzētu atdoties jebkuram stīvam daiktam, ja vien pali nebūtu to izvēlējusies, vai uzklausīt kārtējo vīrie�a gaudu stāstu par to, kā sieva viņu nesaprot. Es dzīvoju, gaidīdama dienu, kad varē�u no �ejienes pār�celties uz pilsētu. Un katram, kam nepatiks, ka esmu ap�metusies viņam kaimiņos, tad varē�u teikt: �Bu�o man pa�kaļu!�

Viņa norādīja ar cigareti uz Aleksu.

-��� Man nevajag, lai iejauktos tāda sporta komandas līdzjutēju uzmundrinātāja kā jūs un salaistu visu grīstē.

Nora Geila bi ja noturējusi veselu runu. Aleksa pret sa�vu gribu jutās savaldzināta, ta�u ne apmuļķota.

-�� Es tikai mēģinu atklāt kādu slepkavības lietu.

-�� Ne jau nu taisnības un likumības dēļ jūs te nopūla�ties. Pavalstij Selīnas Geiteres noslepkavo�anas lieta ir pilnīgi vienaldzīga, pretējā gadījumā tā būtu daudz rūpī�gāk izmeklēta jau pirms daudziem gadiem.

-Jūs nupat atzināt, ka �o lietu patie�ām vajadzētu iz�meklēt no jauna.

Nora Gcila eleganti paraustīja plecus.

-�� No juridiska viedokļa varbūt, bet no mana perso�niskā viedokļa gan ne. Klau, saldumiņ, uzklausiet manu padomu. Es tagad runāju ar jums tā, kā mēdzu runāt ar kā�du no savām meitenēm, kam dzīvē nogājis greizi.

Viņa noliecās uz priek�u.

-�� Brauciet mājās. Lai te viss paliek pa vecam. Visi ju�tīsies laimīgāki, jo^ipa�i jūs pati.

-�� Vai jūs zināt, kas noslepkavoja manu māti, Bārtona kundze?

-Nē.

-�� Vai ticat, ka to izdarīja dullais Bads?

-Tas nekaitīgais idiots? Nē.

-Tātad jūs turat aizdomās kādu citu. Kur� tas ir?

-� To es jums nemū�am neteik�u.

-�� Pat ja būsiet zvērējusi tiesas priek�ā?

Viņa papurināja krā�ņos, baltos matus.

-�� Es neapsūdzē�u savus draugus.

� -Tādus kā Rīds Lemberts?

-�� Tādus kā Rīds Lemberts, Nora Geila stingri atkār�toja. Mēs esam pazīstami loti sen.

-� Tā esmu dzirdējusi.

Noras Geilas piesmaku�ie smiekli lika Aleksai pacelt

acis.

i

'■ļVfii jūs tas satrauc, ka mēs ar Rīdu mēdzam jāt ies līdz nemaņai?

-Kāpēc lai mani tas satrauktu?

^Nenolai�ot no Alcksas skatienu. Nora Geila izpūta pret .griestiem dūmu grīsti un apdzēsa cigareti kristāla pelnutraukā.. J �Tojūs man varētu pateikt, saldumiņ.

V Aleksa izslējās, lai vairāk izskatītos pēc bargas proku�rores.

-�� Vai tonakt, kad lika nogalināta mana māte, viņ� bija kopā ar jums?

-� Ja, ne mirkli nevilcinājusies, viņa atbildēja.

-�� Kur?

-� �ķiet, ka manā automobilī.

-�� Un ņēma jūs priek�ā līdz nemaņai?

. Kas jums par daļu?

-�� Mana interese ir stingri profesionālas dabas, Aleksa atcirta. Mēģinu gut apstiprinājumu Rīda Lemberta alibi. Man jāzina, kur jūs bijāt, ko darījāt un cik ilgi.

-� Joprojām nesaprotu, kā tas varētu attiekties uz lietu.

-To ļaujiet izlemt man. Turklāt, kāda gan tam nozī�me, ja jūs man to tagad pateiksiet? Esmu pārliecināta, ka jums savulaik vajadzēja atbildēt uz izmeklētāju jautāju�miem.

-� Neviens man nekādus jautājumus neuzdeva.

-�� Ko? iesaucās Aleksa.

-�� Neviens man nekādus jautājumus neuzdeva. Jādo�mā, ka Rīds viņiem pateica, ka bijis pie manis, un viņam noticēja.

-� Vai jūs pavadījāt kopā visu nakti?

-� To es tiesā apzvērē�u.

Aleksa uzmeta viņai ilgu, cie�u skatienu.

-� Bet vai tā patie�ām bija?

-�� Es zvērē�u, ka viņ� bija kopā ar mani, Nora Geila atteica, un viņas acīs vidēja klaj� izaicinājums.

Tas bija strupceļ�. Aleksa nosprieda, ka nav vairs jē�gas sisties ar galvu pret mūri. Viņai no tā jau bija sāku�ās galvassāpes.

-Cik labi jūs pazināt manu māti?

-�� Pietiekami labi, lai nelietu gau�as asaras viņas bē�rēs. ,

Viņa bija tikpat ne�ēlīgi vaļsirdīga kā Steisija Vollesa. Alcksai jau vajadzēja būt pieradu�ai pie tādas cilvēku at�tieksmes pret viņas miru�o māti, bet tas diem�ēl vēl nebija noticis.

-�� Klau, mīļumiņ, man nepatīk jums to tik tie�i sacīt, bet es jūsu māti nevarēju ciest. Steisija zināja, ka gan Rīds, gan Juniors ir ieķēru�ies viņā. Kārdinājums vienkār��i izrādījās par stipru.

-� Kāds kārdinājums?

-�� Izspēlēt viņus vienu pret otru, paskatīties, cik tālu viņa var atļauties iet. Pēc tam, kad jūsu tētuks tika noga�lināts, viņa atkal sāka rotaļāties ar abiem pielūdzejiem. Rids vilcinājās, viņ� nevarēja piedot Selīnai, ka viņa kļu�vusi grūta. Turpretim Juniors aptvēra, ka viņam pavēru�sies iespēja, un viņ� nekavējās to izmantot. Lai būtu kā būdams. Juniors saka Selīnu nopietni aplidot. Viņa vecā�kiem tas nepatika. Steisija Vollefa no dusmām vai pu�u plīsa. Bet izskatījās, ka Juniors galu galā tomēr dabūs Selīnu. Katram, kas vien bija gatavs viņu uzklausīt, Ju�niors pavēstīja, ka apprecēsies ar Selīnu, tiklīdz būs bei�dzis skolu. Jūsu vecmāmiņa nāvīgi sapriecājās. Juniors Mintons ka znots viņai bija daudz pieņemamāks nekā Rīds.

Viņa apklusa, lai aizdedzinātu jaunu cigareti. Aleksa nepacietīgi gaidīja, un sasprindzinājuma kamols viņas krūtis savilkās aizvien cie�āk. Kad Noras Geilas cigarete bi ja aizdedzināta, viņa pavaicāja:

-�� Ko par Juniora un-Selīnas iespējamām laulībām domaja Rids?

-�� Viņ� joprojām bija pārskaities uz Selīnu, bet Rīds viņu tomēr mīlēja sasodīti mīlēja. Tāpēc jau viņ� tonakt atnāca pie manis. Seima bija ieradusies ran�o uz v.akariņām. Rīds domāja, ka Juniors gribēs runāt par laulībām. Viņ� bija pārliecināts, ka no rīta liks paziņots par viņu sa�derinā�anos.

-� Bcl no rīta Selīna jau bija mirusi.

-� Tie�i tā, mīļumiņ, Nora Geila vēsi atbildēja. Un, manuprāt, tas bija labākais atrisinājums viņu problēmai.

It kā lai uzsvērtu �i paziņojuma baismīgumu, tobrīd, atskanēja �āviens.

-� Augstais Dievs, kas tas bija? Aleksa pielēca kājās.

-�� Man liekas, tas bija �āviens, Norai Geilai apbrīno�jama kārtā izdevās saglabāt mieru, bet viņa tomēr jau bija pie durvīm, kad tās atvēra vīrietis, kas bija sagaidījis Aleksu. Vai kāds ir cietis, Pīter?

-� Jā, kundze. Sa�auts viens no klientiem.

-� Piezvani Rīdām.

-� Jā, kundze.

Piters piesteidzās pie telefona, kas stāvēja uz rakstāmgal�da. Nora Geila izgāja no kabineta. Aleksa viņai sekoja. Priekamājas saimniece ar teatrālu �estu atsita vaļā drapērijas un pārlaida skatienu notikuma vietai. Ziņkārības un ļaunu priek�nojautu mākta, Aleksa lūkojās pāri Noras Geilas plecam.

Divi vīrie�i (Aleksa nosprieda, ka viņi pieder pie prickamājas apsardzes) turēja piespiestu pie kokgriezumiem rotātā bāra tre�o vīrieti. Vairākas �trūcīgi� apģērbtas jau�nas sievietes sarāvu�ās sēdēja uz sarkana samta dīvāna. Kāds cits vīrietis gulēja uz grīdas. Zem viņa bija sakrāju�sies asinspeļķe, notraipot pasteļkrāsās darināto austrum�nieku paklāju.

-�� Kas te notika?

Tā ka Norai Geilai neviens neatbildēja, viņa atkārtoja jautājumu uzsvērtāk.

-�� Viņi sāka plūkties, beidzot ierunājās viena no prostitūtām. Un jau pēc mirkļa atskanēja �āviens.

Viņa norādīja uz grīdu. Līdzās pakritu�ā vīrie�a kājai gulēja revolveris.

-�� Kuras dēļ viņi kāvās?

Pēc pailga klusuma brī�a viena no mei�ām bailīgi pa�cēla roku.

-�� Ej uz manu kabinetu un paliec tur.

Noras Geilas balss atgādināja lūsto�u ledu. Tajā jautās pārmetums meitenei vajadzēja zināt, kā novērst tamlī�dzīgu sadursmi.

-� Jus. pārējās, ejiet aug�ā un palieciet tur, kamēr jums tiks doti tālāki norādījumi.

Neatskanēja neviens iebildums. Norai Geilai bija pa�klausīga komanda. Jaunās sievietes aizplivinājās Aleksai garām kā bariņ� taureņu. Uz kāpnēm viņas sastapās ar vairākiem vīrie�iem, kas traucās lejup, pa ceļam uzvilkdami virsdrēbes. Visi kā viens tie neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet steig�us izgāja pa parādes durvīm.

Tā bija farsa cienīga aina, bet Aleksai ne prātā nenāca ķiķināt. Viņa bija kā pamirusi. Viņai arī iepriek� bija gadī�jies saskarties ar vardarbību, tomēr viena lieta bija lasīt par izdarīto noziegumu policijas ziņojumā, bet skatīt notiku�o pa�as acīm pavisam kas cits. Redzēt un saost svaigas cil�vēka asinis tas bija kaut kas biedējo�s un ļoti reāls.

Nora Geila pamāja Pīteram, kas bija viņiem pievieno�jies. Viņa norādīja uz asiņojo�o vīrieti. Piters nometās ce�ļos un piespieda pirkstus pie vīrie�a miega artērijas.

-�� Viņ� ir dzīvs.

Aleksa redzēja, ka Nora Geila klust nemierīga. Viņa liecās uzņemt notiku�o stoiskā mierā, tomēr nebija izkalta no akmens.

Izdzirdusi gaudojam sirēnu, Nora Geila devās uz ār�durvīm, lai sagaidītu uz sliek�ņa Rīdu.

-� Kas noticis, Nora Geila?

-�� Izcēlās nesaskaņas vienas meitenes dēļ, viņa stās�tīja �erifam. Vīrietis tika sa�auts, bet viņ� ir dzīvs.

-�� Kur viņ� ir? Ātrā palīdzība tūlīt�

Rīds aprāvās, jo bija ieraudzījis Aleksu. Vispirms �e�rifs dziļā neticībā raudzījās uz viņu, muti pavēris, bet tad Rīda seja no dusmām satumsa.

-�� Pie velna, ar ko jūs te nodarbojaties?

-�� Ar lietas izmeklē�anu.

-� Pie pakaļas man jūsu izmeklē�ana, viņ� ierēcās. Vā�cieties prom no �ejienes!

Ievainotais vīrietis ievaidējās, tādējādi pievērsdams Rīda uzmanību sev.

-�� Es jums ieteiktu aprobe�oties ar saviem pienāku�miem, �erif Lembert, Aleksa dzēlīgi sacīja.

Nolamājies viņ� nometās ceļos līdzās ievainotajam. Ieraugot prāvo asinspeļķi, viņ� acumirkli visu uzmanību veltīja upurim un par Aleksu vairs nelikās ne zinis.

-�� Kā tev klājas, kovboj?

Vīrietis vaidēja.

-�� Kā tevi sauc?

Ievainotais atvēra acis. Viņ� bija sapratis jautājumu, bet nespēja uz to atbildēt. Rīds uzmanīgi vilka viņam nost drēbes, lidz izdevās atrast ievainojuma vietu. Lode bija caur�āvusi vīrie�a sānu vidukļa apvidū.

-�� Tu dzīvosi, Rīds viņam sacīja. Pacieties da�as minūtes. Ātrā palīdzība jau brauc �urp.

Rīds piecēlās un piegāja pie vīrie�a, ko joprojām stin�gri turēja ciet apsardzes viri. Sagūstītais stāvēja ar nodurtu galvu.

-� Nu, kā ir ar tevi? Vai tev ir vārds? Rids vaicāja, asi paceldams uz aug�u vīrie�a zodu.

-�� Ak, tā gan. Nu, sveiks, Lūis, viņ� sacīja, vārdus gari stiepdams. Es jau biju apradis ar domu, ka mēs tevi nekad vairs neredzēsim, no�ēlojamais lops. Neņēmi manu brīdinājumu nopietni, vai ne? Nevaru ne izteikt, kads man būs prieks tevi atkal ietupināt.

-�� Ej dirsl, Lembcrt, vīrietis nekaunīgi atcirta.

Rīds atvēzēja dūri, un trieciens bija tik sparīgs, ka dro�i vien skāra pat Lūisa mugurkaulu. Viņ� salocījās vi�dukli, bet palika �ādā stāvoklī tikai līdz brīdim, kad Rīda dūre trāpīja viņam pa zodu. Tad Rīds sagrāba viņu aiz �a�ketes atlokiem un piespieda pie sienas.

-� Tu pārāk palaid muti, Lūis, Rīds mierīgi noteica.

Pec fiziskās piepūles viņa elpa bija kļuvusi tikai ne�daudz straujāka.

-� Paskatīsimies, vai tu vel spēsi tā izrunāties, kad būsi pavadījis mēnesi vai divus tāda vietā, kur sliktie zēni tevi katru rītu piespiedīs apēst brokastīs savus sūdus.

Vīrietis bezpalīdzīgi ie�ņukstējās. Kad Rīds palaida viņu vaļā, Lūiss gar sienu noslīdēja uz grīdas kā traģiska nelaimes �upiņa. Ienāca divi �erifa palīgi, acīmredzami juzdamies ka pēdējie lempji �ajā plī�a buduārā.

-�� Viņ� pretojās arestam, Rīds vienā mierā paskaid�roja, noradīdams uz Lūisu.

Tad viņ� strikti pavēlēja vainīgajam uzlikt roku dzel��us. saskaņā ar likuma prasībām darīt tam zināmas viņa tiesības un sastādīt protokolu par slepkavības mēģināju�mu. Pēc tam Rids pievērsās ātrās palīdzības mediķiem, kas bija ienāku�i reizē ar �erifa palīgiem un rosījās ap ie�vainoto.

-�� Viņ� ir zaudējis daudz asiņu, � viens no viņiem zi�ņoja Rīdām, iedurdams adatu cietu�ā vīrie�a vēnā. Viņa stāvoklis ir nopietns, bet ne bezcerīgs.

Apmierināts, ka viss norit pienācīgi, Rīds atkal varēja veltīt uzmanību Alek'sai. Stingri satvēris viņas roku, Rīds vilka Aleksu uz durvju pusi.

-� Laidiet mani vaļā.

-� Ja vien Nora Geila nav jūs nolīgusi darbam, jums te nekas nav darāms. Nora Geila, tev �ovakar jāslēdz �i bodī�te ciet.

-�� Bet ir ta�u piektdiena, Rīd.

-� Smags gadījums, nekā nevar darīt. Neļauj nevienam aiziet. Drīz ieradīsies ļaudis, kas veiks nopratinā�anu.

Viņ� skarbi noveda Aleksu lejā pa sliek�ņa pakāpie�niem un gandrīz ar varu iesēdināja bleizerā, tad spēcīgi aizcirta automobiļa durtiņas. Rīds pats apsēdās pie stūres.

-�� Mans automobilis ir novietots tepat netālu, Aleksa viņam ietiepīgi sacīja. Varu pati aizbraukt atpakaļ uz pil�sētu.

-�� Lik�u, lai viens no maniem palīgiem to vēlāk savāc.

Rīds pagrieza aizdedzes atslēgu.

-� Dieva dēļ, kas jūs piespieda triekties �urp?

' To, kas te notiek, es uzzināju tikai pēc tam, kad ie�nācu �ajā namā.

-��� Nu, un kad bijāt to uzzinājusi, kāpēc nebraucāt prom?

-��� Gribēju parunāt ar Noru Geilu. Cik saprotu, viņa jums ir sena un mīļa draudzene, Aleksa tēlotā mīlībā no��ivināja.

Izbraucot uz �osejas, viņi sastapa vienu no patruļma�inām. Rīds deva savam palīgam zīmi apstāties un savā pusē nolaida uz leju bleizera logu.

-�� Dodiet man automobiļa atslēgas, viņ� Alcksai pa�vēlēja.

Viņa paklausīja, jo nebija citas izejas, turklāt, lai cik bra�i Aleksa turējās, iek�ēji viņu kratīja drebuļi.

Rīds pasvieda atslēgas palīgam un lika. lai viņa part�neris aizved Geitcres jaunkundzes automobili uz moteli Rietumnieks, kad viņi bus liku�i galā ar iepriek�ējo nopra�tinā�anu �au�anas liela. To nokārtojis, Rīds atkal uzņēma ātrumu, un bleizers ai/traucas pa �oseju.

-�� Vai jūs nemaz nejūtaties vainīgs? Aleksa jautāja.

-�� Par ko?

-Par to, ka piemiedzat acis uz sava apgabalā darbojo��os priekamāju.

-�� Nē, nejutos vis.

Viņa galīgi apmulsusi uzlūkoja Rīdu.

-��� Kāpēc ne? Vai tāpēc, ka priekamajas saimniece ir jūsu veca kaislība?

-Ne glu�i. Noras Geilas iestādījums nodro�ina to, ka visi nemiera cēlāji sapulcējas vienuviet. Viņas apsardzes vīri neļauj tiem izvērsties.

-�odien viņiem tas neizdevās.

-�odien bija izņēmuma gadījums. Tas smerdelis alla� sagādā nepatik�anas, lai kur viņ� parādītos.

-�� Man būtu jāziņo, ka jūs brutāli izturaties pret aiztu�rēto.

-��� Viņ� ir pelnījis ne to vien. Iepriek�ējo reizi mūsu tiesu sistēma izrādījās bezspēcīga, un viņam formāli izde�vās izlocīties no pelnītā soda. �oreiz viņu gaida gar� un patīkams atvaļinājums cietumā. Ja, starp citu, Lails Tērners ir notverts Ņūmeksikā. Viņ� atzinies, ka pārgriezis

Pastijam rīkli, jo tas drātējies ar Rubiju Feju. Tā ka �ai lietai ar jums nav nekāda sakara, un jums vairs nav jāat�skatās pār plecu, lai pārliecinātos, vai neseko kāds algots slepkava.

-� Paldies, ka pateicāt.

Izdzirdusi �os jaunumus, Aleksa izjuta zināmu atvieg�lojumu, tomēr viņas prātu vēl aizvien nodarbināja priekamājā noliku�ais.

-�� Nemēģiniet mani novirzīt no mūsu sarunas temata. Es netaisos klusēt. Petam Cestinam būs patīkami uzzināt, ka viņam degungalā darbojas atklātais nams.

Rids smējās. Viņ� noņēma fcepuri, izlaida pirkstus caur matiem un papurināja galvu, brīnīdamies par Aleksas naivumu.

-�� Vai esat tikusies ar Cestina kundzi?

-�� Kāda tam�

-� Vai esat?

-� Nē. Runāju ar viņu pa telefonu.

-�� Viņa ir no tām vecenēm, kas nemitīgi uzturas ārpil�sētās klubā. Kauli un pārsauļota āda. Viņa nēsā vairāk zel�ta rotaslietu nekā suteners un nenoņem tās, pat spēlējot teni.su.Viņa domā, ka viņas sūds nesmird. Vai nu jums ir ra�dies priek�stats par �o personu? Viņai patīk būt par apga�bala prokurora sievu, bet nepatīk pats apgabala prokurors, īpa�i gultā.

-�� Mani neinteresē�

-�� Viņas devīze mīļojoties ir �āda: "Pasteidzies, tikai nesabojā manu frizūru!�

-� Jūs esat riebīgs.

-�� Petam pie Noras Geilas ir favorīte, kas gatava viņa metamo norīt un vēl izlikties, ka viņai tas patīk, ta ka viņ� nekustinās ne pirksta, lai �o iestādi slēgtu. Ja jūs būtu ap�ķērīga, par ko esmu sācis �aubīties, jūs nenostādītu Petu neveiklā stāvoklī un neliktu viņam noprast, ka zināt par priekamājas pastāvē�anu. Un nemaz nedomājiet sūdzēties tiesnesim Vollesam� Viņ� pats nekad nav bijis uzdzīvotājs, bet tādi ir visi viņa draugi. Sasodīts, viņ� ta�u neies laupīt draugiem izpriecas.

-�� Mans Dievs, vai tad �ajā apgabalā visi ir samaitāti?

-�� Kungs Jēzu! Aleksa, topiet ta�u beidzot pieaugusi! Visi �ajā nolādētajā pasaulē ir samaitāti. Jūs varbūt esat vienīgais cilvēks, kas beidzis Juridisko skolu un joprojām tic. ka likums balstās uz morāli. Katrs pie kaut kā ir vai�nīgs. Katram ir kāds noslēpums. Ja tev laimējas, tava sān�cen�a noslēpums ir briesmīgāks par tavējo, un tu vari to izmantot, lai piespiestu viņu klusēt par taviem noslēpu�miem.

-�� Priecājos, ka jūs sākāt par to runāt. Tajā naktī, kad tika nogalināta Seima, jūs bijāt kopā ar Noru Geilu.

-�� Apsveicu. Jūs beidzot esat izdarījusi vienu pareizu secinājumu.

-� Tas nav secinājums. Man to pateica Vanda Plameta.

Viņ� pasmīnēja.

-�� Kad jūs viņu atmaskojāt?

-�� Tas nenotika prāta darbibas dēļ, Aleksa negribīgi atzinās. Atpazinu viņu vienā no skolas gadagrāmatas fotogrāfijām. Jūs būtu varējis pats man to pateikt, Rīd.

-�� Būtu gan, bet tad jūs nekavējoties sāktu viņai uz�mākties ar iztaujā�anu.

-�� Es viņai neuzmācos. Viņa pati bija gatava man pa�līdzēt.

-�� Viņa bija nobijusies. Skatoties uz Vandu Geilu ta�gad, grūti iedomāties, ka reiz viņa bijusi īsts velna sku�ķis.

-�� Es labāk gribētu runāt ar jums par viņas māsu Noru Gcilu. Vai tonakt, kad tika nogalināta mana māte, jūs ar viņu bijāt kopā visu nakti?

-� Ak, to jūs gribētu gan zināt?

-� Ko jūs darījāt?

-� Varat minēt trīs reizes, un pirmās divas neskaitīsies.

-� Mīlējāties?

-� Drātējāmies.

-� Kur?

-� Viņas mājā.

-�� Nora Geila gan sacīja, ka jus esot biju�i viņas auto�mobili.

Bleizers ar izrāvienu apdzina pikapu, kurā brauca kāds fermeris.

-�� Var but, ka bijām arī. Automobilī, mājā, kāda tur starpība? Es īsti neatceros.

-� Bet pirms tam jūs bijāt ran�o.

-� Jā, un tad?

-� Jūs tur pusdienojāt.

-�� Mēs to jau esam pārrunāju�i.

-�� Tovakar bija īpa�as pusdienas uz tām bija ielūgta Selīna.

-� Vai tad jus neatceraties, ka mēs par to runājām?

-�� Es atceros. Jūs man sacījat, ka aizgājāt, pirms tika pasniegts deserts, jo ābolu pīrāgs neesot jūsu mīļākais ēdiens.

-Aplam. Ķir�u pīrāgs. Man tas joprojām negar�o.

-� Ne jau tāpēc jūs aizgājāt, Rīd.

-� Nē?

Viņ� atļāvās novērst skatienu no ceļa, lai paraudzītos uz Aleksu.

-���� Nē. Jūs aizgājāt tāpēc, ka baidījāties dzirdēt, ka Ju�niors bildinās Selinu. Vel vairāk jūs biedēja tas, ka viņa bildinājumu varētu pieņemt.

Piebraucis pie moteļa, Rids strauji nobremzēja tie�i pie viņas istabas durvīm. Viņ� apgāja bleizeram apkārt un atvēra automobiļa durtiņas Aleksas pusē ar tādu spēku, ka tas gandrīz izlidoja no eņģēm. Atkal sagrābis Aleksu aiz rokas, Rids izrāva Aleksu ārā un stūma uz istabas durvju pusi. Viņa pretojās un pagrie�as pret Rīdu, lai ieskatītos viņam acīs.

-�� Man ta�u ir taisnība, vai ne?

-Jā, aizgāju pie Noras Geilas, lai atbrīvotos no liekā tvaika.

-� Vai tas jums palīdzēja?

-�� Nē, tāpēc aizlavījos atpakaļ uz ran�o un atradu Selīnu ķeves steliņģī. Ka es zināju, ka viņa tur būs? Pie velna, juristes jaunkundz, to nu jums vajadzēs izsmadzeņot pa��ai, ironiski sacīja Rids. Izņēmu no kabatas skalpeli. Kāpēc man vajadzēja to paņemt no veterinārārsta somas, kad es ta�u būtu varējis no�ņaugt Selinu ar kailām rokām lūk, vēl viens mājas uzdevums. Pie viena padomājiet arī par to, kur es biju paslēpis slepkavības ieroci, kad man va�jadzēja novilkt visas drēbes, lai pienācīgi nodrātētu Noru Geilu. Viņa noteikti būtu pamanījusi skalpeli. Lai būtu kā būdams, izmantoju to. lai vairākas reizes iedurtu Selīnai. Tad es vienkār�i atstāju liki turpat guļam, paļaujoties uz to, ka dullais Bads varbūt naks tur garām, mēģinās Selīnai pa�līdzei un, gar viņu darbodamies, notraipīsies ar asinīm.

-�� Manuprāt, tie�i tā arī toreiz viss notika.

-�� Jums galvā ir tīrie mēsli, un tā domās arī zvērināto tiesa.

Viņ� vēlreiz dusmīgi pagrūda Aleksu uz durvju pusi. Viņa trīco�ā balsī sacīja:

-Jums uz rokām ir asinis.

Rīds palūkojās lejup uz savām plaukstām.

-Tās tur biju�as arī agrāk.

-� Vai tonakt, kad nogalinājāt Selīnu?

Rīds ieskatījās Aleksai acīs. Viņ� pieliecās tuvāk vi�ņas sejai un griezīgi draudīgā balsī teica:

-�� Nē, tonakt, kad viņa mēģināja izdarīt abortu, lai at�brīvotos no jums.

Aleksa vairākas sekundes raudzījās Rīdā ar pilnīgu neizpratni. Tad viņa metās viņam virsū. Aleksas nagi trā�pīja Rīdām sejā, bet kurpes purngals viņam pa potīti. Kad spēcīgs spēriens skāra Rīda ceļgalu, viņ� no pārstei�gumā un sāpēm ierēcās.

-� Melis tāds! Jūs melojat! Melojat!

Nākamais sitiens bija mērķēts Rīda galvai, bet viņam izdevās no tā izvairīties.

-�� Izbeidziet.

Viņ� satvēra Aleksas plaukstu locītavas, lai pasargātu savu seju. Viņa centās izrauties, joprojām ar purngaliem un ceļgaliem sperdama Rīdām.

-� Aleksa, es jums nemeloju.

-�� Melojat gan. Jūs, neģēlis. Es zinu, ka jūs melojat. Mana māte tā nevarēja rīkoties. Viņa mani mīlēja. Mīlēja!

Aleksa cīnījās kā me�a kaķe. Dusmas paaugstināja adrenalīna līmeni viņas asinīs un deva papildu spēkus. To�mēr Rīds bija stiprāks. Ar kreiso roku saturēdams Aleksas plaukstu locītavas, viņ� ar labo roku sameklēja viņas so�miņa istabas atslēgas un atslēdza durvis. Viņi reizē pār-

�V � �

klumburoja pāri slieksnim. Rīds ar kājas spērienu aizcirta durvis ciet.

Viņa sitās pret Rīdu, izkliedza apvainojumus un pūlē�jās izraut rokas no viņa tvēriena, �ūpodama galvu no vie�nas puses uz otru ka vājprātīga.

-� Aleksa, izbeidziet, viņ� nikni pavēlēja.

-�� Es jūs ienīstu.

-Zinu, bet es jums nemeloju.

-�� Melojat gan!

Viņa locījās, raustījās un mēģināja uzkāpt Rīdām uz kājām.

Viņ� ar varu nogrūda Aleksu uz gultas un piespieda viņu pie tās ar savu ķermeni. Joprojām dzel�aini turēdams viņas plaukstu locītavas, Rīds aizlika Aleksas mutei priek��ā roku. Viņa mēģināja Rīdām iekost, tāpēc viņ� pastipri�nāja uzspiedienu, padarot jebkuru viņas �okļa sakustē�a�nos neiespējamu, ja vien Aleksa negribēja salauzt �okļa kaulu.

Viņa lūkojās Rīdā pāri viņa plaukstai ar slepkavīgu skatienu. Ar katru elpas vilcienu Aleksas krūtis dramatiski cēlās un plaka. Viņ� nolieca galvu. Mati krita Rīdām uz pieres, un viņ� alkaini kampa gaisu, kamēr atguva elpu.

Beidzot Rīds pacēla galvu un dziļi ieskatījās Aleksas

acīs.

-�� Negribēju, lai jūs to uzzinātu, viņ� sacīja klusā, trīso�ā balsi. bet jūs mani izprovocējāt. Nespēju novaldīt dusmas. Nu tas ir pateikts, nevaru paņemt savus vārdus at�pakaļ, un lai esmu nolādēts, ja tā nav taisnība.

Aleksas acīs atspoguļojās izmisīgs noliegums, un viņa centās noraido�i papurināt galvu. Aleksa izlieca muguru, gribēdama nogrūst Rīdu nost, bet tas viņai neizdevās, un viņa palika guļam zem Rīda auguma ka sasaistīta.

-�� Uzklausiet mani, Aleksa, viņ� sacīja, nikni izgrūz�dams vārdus caur zobiem. Līdz tai naktij neviens pat ne�zināja, ka Selīna ir stāvoklī. Bija pagāju�as jau vairākas nedēļas kop� viņas atgrie�anās no Elpaso, bet vēl aizvien nebiju nedz Selīnu apciemojis, nedz viņai piezvanījis. Mans ievainotais lepnums joprojām smeldza. Gribēju vi�ņai puiciski atdarīt.

Viņ� aizvēra acis un ar no�ēlu papurināja galvu.

-��� Mēs muļķīgi un bērni�ķīgi rotaļājāmies viens ar otru. Galu galā es nolēmu viņai piedot.

Viņ� pasmaidīja ar rūgtu pa�izsmieklu.

-��� Devos pie Selīnas tre�dienas vakara, jo zināju, ka jūsu vecmāmiņa tad būs aizgājusi uz lūg�anu sapulci bap�tistu baznīcā. Pēc dievkalpojuma viņa vienmēr palika uz kora mēģinājumu, tā ka manā un Selīnas rīcībā būtu biju��as vairākas stundas, lai pārrunātu visus pārpratumus. Pie�nācis pie viņas mājas, es vairākas reizes pieklauvēju, bet Selīna nenāca atvērt. Zināju, ka viņa ir mājās. Mājas otra pusē viņas guļamistabas logā spīdēja gaisma. Nospriedu, ka viņa varbūt mazgājas du�ā vai.arī ieslēgusi radio tik skaļi, ka nevar sadzirdēt manu klaudzinā�anu, tāpēc apgā�ju mājai apkārt.

Aleksa gulēja zem Rīda pavisam nekustīgi. Viņas acis vairs nebija naidīgi savilktas �aurās spraudziņās. Tajās mirdzēja pār vaigiem vēl nenoritēju�as asaras.

�Ieskatījos pa viņas guļamistabas logu. Telpa bija ap�gaismota, bet Selīnu nekur nemanīja. Piebungoju pie loga rūts. Viņa neatsaucās, bet pamanīju uz vannasistabas sie�nas sakustamies viņas ēnu. Redzēju to caur vannasistabas durvīm, kas bija pavērtas. Saucu viņu vārdā. Zināju, ka Selīna var mani sadzirdēt, bet vina nenāca no turienes ārā. Tad�

Rīds aizmiedza acis un sāpīgā grimase alieza zobus.

-�� Es saniknojos, viņ� turpināja, jo domāju, ka Se�ima vienkār�i tēlo kautrīgo. Viņa pavēra vannasistabas durvis platāk, un es ieraudzīju viņu tur stāvam.

Da�as sekundes es likai stāvēju un skatījos uz viņas seju, jo labu laiku nebiju Seimu redzējis. Viņa lūkojās man pretim pla�i ieplestām acīm. Seima izskatījās ap�mulsusi, un viņas skatiens it kā vaicāja: �Kas tagad būs?� Un tad pamanīju asinis. Viņai mugurā bija nakts�krekls. un tā priek�ējā apak�mala bija notraipīta ar asi�nīm.

Aleksa nolaida drebo�os plakstus, un pār viņas vai�giem noritēja lielas, nespodras asaras. Tas pilēja Rīdām uz pirkstiem.

-�� Pārbijos līdz nāvei, Rīds aizsmaku�ā balsī sacī�ja. Iegāju mājā. Pat neatceros, ka man izdevās tur ie�kļūt. �ķiet, ka ielīdu pa logu. Lai būtu ka būdams, pēc da�ām sekundēm es jau biju viņas guļamistabā un apskā�vu Seimu. Mēs abi galu gala nokritām uz grīdas, jo viņa manās rokās burtiski saļima.

Selīna man negribēja teikt, kas viņai kai�. Es kliedzu uz viņu, purināju. Beidzot viņa pagrieza seju pret manām krūtīm un no�ukstēja: �Bērns��

Tad es sapratu, ko nozīmē �ie asinsplūdi un no kurie�nes tie nāk. Pacēlu viņu uz rokām, izskrēju ārā un ieliku Seimu savā automobilī.

Viņ� apklusa, lai mirkli kaut ko pārdomātu. Kad Rīds turpināja stāstīt, pārdzīvojums no viņa balss bija nozudis. Viņ� runāja pavisam lieti�ķā tonī.

-�� Pilsētā bija kāds dakteris, kas taisīja kaktu abortus. Visi zināja, bet neviens par to nerunāja, jo tolaik aborti Tcksasā .bija aizliegti. Aizvedu Selīnu pie viņa. Piezvanīju

Junioram un teicu, lai viņ� atved naudu. Viņ� ieradās, un mēs.abi sēdējām uzgaidāmajā telpā, kamēr ārsts Selīnu iz�meklēja.

Viņ� ilgi skatījās lejup uz Aleksu, tad noņēma savu plaukstu no viņas sejas. Plauksta bija atstājusi uz viņas jau tā bālās sejas vēl baltāku nospiedumu. Viņas augums vairs nebija sasprindzis. Aleksa gulēja tik nekustīgi, it ka būtu mirusi. Rīds ar īk�ķu spilventiņiem noslaucīja viņai no vaigiem asaras.

-�� Esiet nolādēts, ja jūs man tagad melojat, Aleksa �ukstēja.

-�� Es nemeloju. Varat pavaicāt Junioram.

-�� Juniors jūs atbalstīs, pat ja apgalvosiet, ka debesis ir zaļas. Es pajautā�u ārstam.

-�� Viņ� ir miris.

-To man vajadzēja iedomāties, �viņa piezīmēja, sau�si iesmiedamās. Ko viņa lietoja, lai mani nogalinātu?

-�� Aleksa, nevajag.

-�� Pasakiet man.

-Nē.

-�� Kas tas bija?

-� Tam nav nozīmes.

-�� Nolādēts, pasakiet man!

-Jūsu vecmāmiņas adāmadatu!

Dialogs, aizsācies kā klusa vārdu pārmaiņa, nobeidzas ar klieg�anu. Tam sekoja apstulbino�s klusums.

-��� Ak, Dievs, Aleksa ie�ņukstējās, iekodusi zobos apak�lūpu un pagriezusi seju pret spilvenu. Ak, Dievs!

-�� Ku�, neraudiet. Selīna jums nekā nenodarīja, viņa bija tikai savainojusi sevi.

-�� Viņa tomēr gribēja mani iznīcināt. Viņa nevēlējās, lai es nāktu pasaulē.

Aleksas augumu satricināja cisas, un Rīda ķermenis uzsūca viņas drebuļus sevi.

-�� Kāpēc ārsts nenodarīja to lietu līdz galam?

Rīds neatbildēja.

Aleksa pagrieza galvu un pavērās aug�up uz Rīdu. Vi�ņa sa�ņaudza dūrēs Rīda kreklu.

-�� Kāpēc, Rīd?

-�� Viņ� i/.tcica tādu priek�likumu.

-� Tad kāpēc viņ� to neizdarīja?

-Tāpēc, ka es piedraudēju viņu nogalināt, ja viņ� to darīs.

Viņus abus caur�āva jūtu strāva. Tā bija tik spēcīga, ka Aleksai aizrāvās elpa un iesāpējās krūtīs. Nespēdama novaldīties, viņa izdvesa kādu nesakarīgu skaņu. Aleksas pirksti uz mirkli palaida vaļā Rīda krekla audumu, bet ti�kai tāpēc, lai satvertu to vēl cie�āk. Viņa pievilka Rīdu sev tuvāk klāt. Viņas mugura atkal izliecās, ta�u nevis tāpēc, lai mēģinātu nogrūst Rīdu nost, bet gan tāpēc, lai viņam piekļautos.

Viņ� iegremdēja pirkstus Aleksas matos, nolieca savu tum�blondo galvu un uzspieda viņas lūpām savējās. Alek�sas mute bija pavērta, mikla un atsaucīga. Viņa mēle tajā ietiecās dziļi jo dziļi.

Aleksa ar drud�ainām kustībām atbrīvoja rokas no ka��oka piedurknēm, lai varētu apskaut Rīda kaklu. Viņ� pēk��ņi pacēla galvu un ieskatījās viņai sejā. Zem Aleksas acīm no raudā�anās bija/adu�ies tum�i loki, bet acu zilās zīlītes bija kristāldzidras un mierīgi atbildēja viņa skatie�nam. Aleksa skaidri zināja, ko dara. Un tas bija viss, ko vajadzēja zināt Rīdām.

Viņ� pārlaida īk�ķi viņas lūpām. No viņa cie�ā skūpsta tās bija mitras un uztūku�as. Vienīgais, ko Rīds tobrīd spēja iedomāties, bija noskūpstīt viņu vēlreiz un vel cie��āk. To viņ� arī darīja.

Viņas kakls izliekts un neaizsargāts sagaidīja Rīda lu�pas. Rīds paberzēja seju gar Alcksas ausi un kakla pamat�ni. Viņas apģērbs traucēja, un viņ� uzcēla Aleksu sēdus un pāri galvai novilka viņai svīteri.

Kad abi atkal apgūlās, viņu elpa bija skaļa un nevien�mērīga, tā bija vienīgā skaņa, kas pārtrauca istabas klusu�mu. Viņ� atvēra Aleksas krū�turi un pabīdīja tā kausiņus sāņus.

Rīda pirksti pārslīdēja viņas miesai tā bija silta un uzbudinājumā pietvīkusi. Viņ� satvēra plaukstā vienu Aleksas krūti, pacēla aug�up, un viņa lūpas saki āvas ap krūtsgalu. Viņ� sūca to. lai izraisītu kņudoņu viņas klēpī, bet ne pārāk spēcīgi, jo gribēja, lai kairinājums saglabātos ilgāk. Kad krūtsgals kļuva ciets, Rīds to parupji papliķēja ar mēli.

Izbailēs un priekā Aleksa izkliedza viņa vārdu. Rīds iespieda galvu starp Aleksas krūtīm un turēja viņu cie�i apskautu. Viņa sāka raut vaļā Rīda krekla�pogas. Viņ� at�pogāja Aleksas svārkus, atvilka vaļā rāvējslēdzēju un pāri gurniem vilka viņai svārkus nost, noraujot pa�u Aleksu pusguļus. Viņas pirksti ņirbēja biezajā apmatojumā uz. Rī�da krūtīm, Aleksa apbēra ar skūpstiem viņa varenos mus�kuļus un paberzēja vaigu pret Rīda plato krūtsgalu.

Viņi atkal mainīja pozu, un Aleksa paguva atbrīvoties no kurpēm un zeķēm, pirms Rīda plauksta pilnībā apsedza viņas Venēras pauguru -r kā savu īpa�umu. Viņa pirkstu gali iegrima viņas samtainajā sievietibā un iezieda to ar viņas pa�as iekāres izsvīdināto rasu.

Kad Aleksa labsajūtā ievaidējās, viņ� apsedza viņas krūtis ar plaukstām un viegli uzspieda uz saspringtajiem krūtsgaliem. Rīda gurni sakustējās, lai vienmērīgiem grū�dieniem dro�i savienotos ar Aleksu.

Tas nenotika.

Viņ� mazliet mainīja gurnu stāvokli un mēģināja vēl�reiz, bet sastapās ar tādu pa�u pretestību. Paslējies uz aug�u, Rīds neticīgi uzlūkoja Aleksu.

-� Tu ta�u neteiksi, ka�

Viņa saraustīti elpoja, un viņai bija grūti noturēt savu aizmigloto acu skatienu pievērstu vienam punktam. No Aleksas mutes izlauzās tikko sadzirdamas, ilgpilnas ska�ņas. Viņas rokas, kā kaut ko meklējot, slīdēja par Rīda krūtīm, kaklu un vaigiem.

Aleksa ar pirkstu galiem noglāstīja viņa lūpas. Viņas zī�ainās ādas karstums, kas neganti svilināja, lika viņam gāzties bezdibenī. Viņ� uzspieda stingrāk un iegrima viņā līdz galam. Viņas saraustītā pārsteiguma un atklāsmes no�pūta bija visjutekliskākā skaņa, kādu Rīds jebkad bija dzirdējis. Tā uzkurināja viņu vēl vairāk.

-� Jēzu, viņ� ievaidējās. Ak, Jēzu!

Kopo�anās instinkts ņēma virsroku, un viņa gurni sā�ka kustēties straujāka ritmā, ko noteica sensenais dzinu�lis iegūt un piepildīt. Saņēmis abās plaukstās Aleksas galvu, viņ� skūpstīja viņas muti kā nevaldāms plēsoņa. Kulminācija nogāzās pār Rīdu ka vesela izjūtu lavīna. Tā satricināja viņu līdz dvēseles dziļumiem un �ķita ilgstam veselu mū�ību� tomēr viņam nebija gana.

Pagāja vairākas minūtes, iekams viņ� spēja pieslieties un atbrīvot sevi no piesaistes Aleksas augumam. Rīds ne�maz negribēja to darīt, bet, paskatījies uz Aleksu, saprata, ka par turpinājumu nevar būt ne runas.

Viņa gulēja novērsusies, vienu vaigu atbalstījusi pret spilvenu. Aleksa izskatījās trausla ka parādība. Raudzīda�

mies uz tikko jau�amo pulsāciju viņas kaklā, uz sārto plankumu, ko tur bija atstājis viņa me�onīgais skūpsts, Rīds jutās ka izvarotājs. No�ēlas un pret sevi vērsta riebu�ma pilns viņ� palaida vaļā Aleksas matus no savu pirkstu krampjainā tvēriena.

Izdzirdu�i kādu klauvējam pie durvīm, abi satrūkās. Aleksa a�i pasniedzās pēc saburzītā gultas pārklāja un ap�sedzās ar to. Rīds smagi nolaida kājas uz grīdas un ātri uz�stīvēja pār gurniem d�īnas.

-�� Rīd, vai tu tur esi?

-� Jā, viņ� caur durvīm atsaucās.

-�� Es, ē, atnesu Geiteres jaunkundzes atslēgas. Atce�ries, tu man liki�

Rīds atvēra durvis, un viņa palīgs aprāvās pusvārda..

-�� Atceros.

Viņ� pastiepa roku caur durvju spraugu, un palīgs ieli�ka viņam plaukstā atslēgas.

-�� Paldies, Rīds strupi noteica un aizvēra durvis.

Viņ� nometa atslēgas uz apaļa galdiņa, kas stāvēja pie lo�ga. Tās no�ķindēja uz koka virsmas kā kopā sasisti metāla �ķīvji. Rīds noliecās, lai paceltu savu kreklu un jaku, ko bija pārmetis par gultas malu kādā brīdī, kas nu jau bija pagaisis no viņa atmiņas. Ģērbdamies viņ� pār plecu uzrunāja Aleksu.

-� Zinu, ka tu patlaban sevi ienīsti, bet varbūt jutīsies labāk, ja pateik�u, ka es arī vēlos, kaut tas nebūtu noticis.

Viņa pagrieza galvu un uzmeta Rīdām ilgu, pēto�u skatienu. Viņa meklēja Rīda sejā līdzjūtību, maigumu, mī�lestību. Viņa vaibsti palika bezkaislīgi, un viņ� raudzījās Aleksā ar sve�inieka acīm. Likās, ka Rīds ir nesatricināms un neaizskarams.

Aleksa norija kaklā sakāpu�o kamolu un apraka savu sāpi. Lai atspēlētos par Rīda vienaldzību, viņa sacīja:

-�� Nu, ko tagad mēs esam izlīdzināju�ies, �erif. Tu izglābi man dzīvību, kad es vel nebiju piedzimusi.

Aleksa mirkli klusēja, tad aizsmaku�ā balsī piemetināja:

-�� Un es tev tikai sniedzu to, pec kā tu alla� ilgojies, bet nedabūji no manas mātes.

Rīds savilka pirkstus dūrēs, it ka gribēdams viņai sist. Tad ar saraustītām, nesakarīgām kustībām pabeidza ģēr�bties. Atvēris durvis, viņ� pagriezās pret Aleksu.

-� Lai kāda iemesla deļ tu būtu to darījusi, es tev patei�cos. Būdama jaunava, tu kniebies sasodīti labi.

Juniors ieslīdēja moteļa Rietumnieks kafejnīcas oran��ajā plastmasas kabīnē. Viņa valdzino�ais smaids apdzisa tajā pa�a brīdī, kad viņ� ieraudzīja Aleksas seju.

-�� Mīļā, vai jiīs esat slima?

Viņa vārgi pasmaidīja.

-� Nē. Kafiju? Aleksa vaicāja, dodama zīmi viesmī�lei.

-Jā, Iiidzu, � viņ� izklaidīgi atsaucās.

Kad viesmīle mēģināja viņam iespiest rokās prāvu ēdienkarti plastmasas vākos. Juniors ar mājienu to atvairīja.

-� Tikai kafiju.

Kad viesmīle bija ielējusi Junioram tasē kafiju, viņ� noliecas pār galdiņu un runāja �ukstus.

-�� Kad jūs man �orīt piezvanījāt, biju stāvā sajūsmā, bet nu redzu, ka atgadījies kaut kas ļoti nepatīkams. Jūs esat bāla kā krīts.

-� Jums vajadzētu redzēt, kāda izskatos bez saulesbril�lēm.

Viņa pacēla un atkal nolaida brilles, mēģinādama pa�jokot, bet joks iznāca diezgan sāj�.

-�� Kas noticis?

Viņa atspiedās pret krēsla spilgto plastmasas atzveltni un, pagriezusi galvu, sāka skatīties ārā pa tum�i ietonēto logu. Tā ka spīdēja spo�a saule, viņas saulesbrilles neiz�raisīja nekādu izbrīnu. Bet tas arī bija vienīgais labums no skaistā laika.

-�� Rīds man pastāstīja, ka Selīna mēģinājusi izdarīt abortu.

Pirmajā brīdī Juniors nekā neteica. Tad viņ� atviegloja sirdi ar sulīgu lamuvārdu, ko Aleksa lāgā nesadzirdēja. Ju�niors iedzēra malku kafijas, izteica pāris nesakarīgas frā�zes un beidzot, ar neslēptu riebumu purinādams galvu, sa�cīja:

-� Pie velna, kas viņam lēcies? Kāpēc tas bija jāizstas-

ta? �

-� Tātad tā ir taisnība?

Viņ� nodūra galvu un skatījās kafijas tasē.

-� Viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, Aleksa, un viņa bija kļuvusi grūta no pui�a, ko nemīlēja un kam bija jādo�das uz Saigonu. Viņa bija nobijusies. Viņa�

-�� Man �ie fakti ir zināmi, Junior, Aleksa viņu nepa�cietīgi pārtrauca. Kāpēc jūs viņu vienmēr aizstāvat?

-� Jādomā, tas man tāds paradums.

Aleksa, nokaunējusies par savu nesavaldību, kādu bri�di klusēja, lai saņemtu sevi rokās.

-� Zinu, kāpēc viņa to darīja. Nespēju tikai saprast, kā viņa to varēju.

-� Mēs arī nevarējām to saprast, negribīgi atzinās Ju�niors.

-�� Mēs?

-�� RIcls un es. Viņ� deva Selīnai priek� atveseļo�anās tikai divas dienas, un tad mēs abi ar lidma�īnu nogādājām viņu Elpaso, lai �ī liela tiktu nokārtota.

Viņ� iemalkoja kafiju.

-�� Mēs salikāmies lidlaukā tūlīt pēc saules rieta.

Aleksa bija vaicājusi Rīdām, vai viņ� kādreiz ir lidojis

kopā ar Selīnu naktī. Rīds atbildēja vienreiz. Vel viņ� sacīja, ka Sclīna bi jusi nobijusies.

-�� Viņ� nozaga lidma�īnu?

-�� Rīds lo sauca par aizņem�anos. Domāju, ka Mo zi�nāja, kas Rīdām padomā, bet izlikās nekā neredzam. Mēs piezemējāmies Elpaso, noīrējām automobili un aizbrau�cam uz armijas bāzi. Rīds uzpirka sargkareivjus, un Alam Geiteram lika paziņots, ka viņu grib satikt radinieki. Vi�ņam tovakar laikam bija brīvsolis. Lai būtu kā būdams, Geiters pienāca pie vārtiem, un mēs, ē. pierunājām viņu kāpt mūsu automobili.

-� Kas nolika tālāk?

Juniors nokaunējies paskatījās uz Aleksu.

-�� Mes aizvedām viņu uz kādu vientuļu vietu un pama�tīgi piekāvām. Baidījos, ka Rīds viņu nositīs. Varbūt viņ� to arī izdarītu, ja klāt nebūtu Selīnas. Viņai uznāca histērija.

-� Jūs viņu piespiedāt apprecēt Selīnu?

-�� Tajā pa�a vakarā. �ķērsojām robe�u un aizbraucam uz Mehiko.

To atcerēdamies. Juniors īgni papurināja galvu.

-Geiters bija gandrīz nesamaņa un lik tikko jaudāja izrunāt svinīgo solījumu. Ceremonijas laikā mēs ar Rīdu balstījām viņu zem padusēm, tad aizvedām atpakaļ uz Fortblisu un pametām pie vārtiem.

-�� Viena lieta mani mulsina. Kāpēc Rīds ta uzstāja, lai Selīna apprecētos?

-��� Viņ� nemitējās apgalvot, ka nepieļaus, lai viņa dzemdētu ārlaulības bērnu.

Aleksa caur briļļu tum�ajiem stikliem cie�i uzlūkoja Junioru.

-Tad kāpēc viņ� neapprecēja Seimu pats?

-�� Rīds viņai to piedāvāja.

-� Un kāpēc tas tomēr nenotika?

-�� Manis dēļ. Es arī bildināju Seimu.

Redzēdams Aleksas apmulsumu, Juniors sparīgi izpū�ta elpu.

-Tas notika nākamajā rītā pēc tam, kad�e�

-� Es sapratu. Turpiniet.

-�� Selīna joprojām bija dziļi satriekta un teica, ka ne�spējot sakopot domas. Viņa lūdza, lai mēs beidzam viņu tirdīt. Bet Rīds sacīja, ka viņai pēc iespējas ātrāk jāappre�cas, citādi visi uzzinās, kas noticis.

-� Visi to tāpat uzzināja, piezīmēja Aleksa.

-�� Viņ� gribēja iespējami ilgāk pasargāt Seimu no ten�kām.

-� Var būt, ka esmu nejēga, bet es tomēr nesaprotu. Selīnai bija divi vīrie�i, kas viņu mīlēja un lūdza viņas roku. Kāpēc viņa to neizmantoja?

-� Viņa atteicās izvēlēties starp mums abiem.

No sasprindzinājuma viņam starp uzacīm bija iegūlusi dziļa rieva.

-� Vai zināt, Aleksa, tas bija pirmais saprātīgais, pieau�gu�as sievietes cienīgais lēmums Selīnas dzīve. Mēs abi mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē. Dievs zina, Rīdām nebija ne penija pie dvēseles. Man naudas netrūka, bet mani sen�i būtu sagāju�i sviestā, ja es apprecētos, pat sko�lu nepabeidzis, turklāt ar meiteni, kas nēsāja cita vīrie�a bērnu. Viņai bija vēl kāds iemesls, daudz svarīgāks par naudas vai vecāku svētības trūkumu. Selīna zināja-ja iz�vēlēsies vienu no mums, mūsu draudzība uz visiem lai�kiem būs pagalam. Tre�ais liekais liks atstumts. Viņa ne�gribēja iznicināt mūsu trīsvienību. Jocīgi, vai ne? Tomēr draudzība bija pagalam �ā vai tā.

-�� Ka to saprast?

-�� Kad atgriezāmies no Elpaso, starp mums nekas vairs nebija tā. kā agrāk. Visu laiku uzmanījāmies, lai nepateik�tu viens otram ko lieku. Turpretim agrāk vienmēr bijām atklāti un vaļsirdīgi.

Viņa balss kļuva skumīga.

-�� Pa Selinas grūtniecības laiku Rīds tikās ar viņu gau��ām reti, un arī es apciemoju Selīnu tikai da�as reizes. Mēs bijām aizņemti skolā, viņa galvenokārt dzīvoja pa māju. Ak, mēs joprojām ārēji izturējāmies ta, it ka būtu vislabākie draugi, bet, kad bijām kopā, pārāk uzkrīto�i centāmies izlikties, ka viss ir kārtība. Ta nakts, kad Selīna mēģināja izdarīt abortu, nostājas starp mums kā necaursitama siena. To nebija iespējams nedz apiet, nedz pārkāpt. Tā bija �eit. Sarunas risinājās ar piepūli. Smiekli skanēja piespiesti.

-�� Bet jūs ta�u viņu nepametāt?

-�� Nē. Todien, kad piedzimāt jūs, mēs ar Rīdu aizskrē�jām uz slimnīcu. Ja neskaita jūsu vecmāmiņu, mēs bijām pirmie, kam jūs tikāt stādīta priek�ā.

-� Priecājos par to, Aleksa nespodrā balsī sacīja.

-� Es ari.

-�� Ja es būtu bijusi Selmas vietā, dro�i vien nelaistu garām izdevību un nogrābtu vienu no jums.

Juniora smaids pamazām izgaisa.

-� Rīds vairs nelūdza Selīnu kļūt par viņa sievu.

-�� Kāpēc?

Juniors deva zīmi viesmīlei, lai tā atkal piepilda viņa kafijas tasi. Tad, saņēmis tasi abās plaukstās, viņ� ieskatī�jās kafijas tum�ajā dzelmē.

-�� Viņ� Selīnai nekad nepiedeva.

-� Ala Geitera dēļ?

-� Jūsu dēļ.

Kā sitienu dabūjusi, Aleksa aiz�āva plaukstu priek�ā mutei. Visu mū�u viņai bija jājutas vainīgai par to, ka ir nākusi pasaulē. Saprazdams viņas satraukuma cēloni, Ju�niors pasteidzās piebilst:

-�� Ne jau tāpēc, ka viņa jūs bija ieņēmusi. Viņ� nevarē�ja Selīnai piedot to gājienu ar adāmadatu.

-�� Nesaprotu.

-�� Redziet, Aleksa, Rids ir no tiem, kas cīnās līdz ga�lam. Pie velna, ja kādam bija lemts kļūt par pēdējo mēs�lu. tad tas bija Rīds. Viņam nebija pat tik daudz izred�u kļūt par krietnu cilvēku, cik melns aiz naga. Sociālās ap�rūpes darbinieki, ja Perselā tādi kādreiz būtu bi ju�i, varē�tu dro�i rādīt uz viņu ar pirkstu un teikt: �Tas puisis no�dzīvos nekam nederīgu mū�u. Viņu gaida bēdīgs gals. Gan redzēsiet.� Bet nē, ar Rīdu nekas tamlīdzīgs nenoti�ka. Viņ� smeļas spēku savā postā. Viņ� izķepurojas. Viņ� ir stiprs. Reiz notriekts no kājām, Rids ceļas, lai cīnītos atkal. Turpretim es, Juniors turpināja, zobgalīgi ie�smiedamies, es spēju piedot cilvēkiem viņu vājības, jo man pa�am to ir tik daudz. Varu saprast, kādas panis�kas bailes toreiz bija pārņēmu�as Sclīnu. Viņa rīkojās, izmisuma dzīta, jo baidījās no tā brī�a, kad viss atklā�sies.

Rīds nepazīst pado�anos. Viņ� nespēja piedot Selīnai viņas vājumu. Viņ� tik sasodīti daudz prasa pats no sevis un mērī citus ar to pa�u mērauklu. Bet dzīvot saskaņā ar

Rīda standartiem ir praktiski neiespējami. Tāpēc, nonākot saskarsmē ar citiem cilvēkiem, viņ� nemitīgi piedzīvo vil��anos. Viņ� pats sevi tam ir nolēmis.

-�� Viņ� ir ciniķis.

-�� Saprotu, kas liek jums tā domāt, bet neļaujieties, lai Rīda ārējais raupjums jūs apmuļķo. Kad cilvēki viņu pie�viļ, un tas tā notiek bez mitas, jo viņi ir cilvēciskas būt�nes �, Rīdām sāp. Un, kad viņam sāp, viņ� kļūst rupj�.

-�� Vai viņ� izturējās rupji pret manu māti?

-�� Nē, nekad. Seima varēja Rīdu sapināt un sagādāt vi�ņam skaudrāku vil�anos nekā jebkur� cits, bet Rīds nespē�ja izturēties pret viņu rupji, jo pārāk stipri mīlēja Selīnu.

Juniors izlīdzino�i paskatījās uz Aleksu.

-�� Rīds vienkār�i nevarēja viņai piedot.

-�� Un tāpēc viņ� atkāpās, lai dotu iespeju jums.

-�� Ko es nekavējos izmantot, īsi iesmējies, teica Ju�niors. Man nav (ik grūti iztapt kā Rīdām. Es neprasu pilnību nedz no sevis, nedz citiem. Jā, Aleksa, lai kādi trū�kumi piemita jūsu mātei, es viņu mīlēju un par katru cenu gribēju apprecēt.

-�� Kāpēc viņa neapprecējās ar jums, Junior? patiesā neizpratnē vaicāja Aleksa. Viņa jūs mīlēja. Es zinu, ka tā bija.

-�� Es ari zinu, ka tā bija. Un es ta�u esmu nolādēti iz�skatīgs.

Viņ� piemiedza aci, un Aleksa pasmaidīja.

-�� Reti kur� tam spētu noticēt, zinādams manu tagadējo dzīvesveidu, bet es būtu bi jis Selīnai uzticīgs virs un lielisks tētuks jums, Aleksa. Vismaz es gribēju pamēģināt tāds būt.

Viņ� saspieda kopā uz galda noliktās plaukstas.

-�� Bet, lai cik rei�u es lūdzu Selīnu kļūt par manu sie�vu, viņa aizvien sacīja: "Nē.�

-�� Un jūs turpinājāt viņu lugt līdz pat tai naktij, kad vi�ņa tika nogalināta.

Juniors asi ieskatījās Alcksai acīs.

-� Jā. Es tovakar uzlūdzu viņu uz pusdienām ran�o, lai kārtējo reizi bildinātu.

-� Jūs to izdarījāt?

-Jā.

-� Un?

-�� Saņēmu tādu pa�u atbildi ka parasti. Viņa mani no�raidīja.

-�� Vai jūs zināt, kāpēc?

-� Jā.

Viņ� neomulīgi sakņosi jās plastmasas sēdeklī.

-�� Viņa aizvien vēl mīlēja Rīdu. Vienmēr un mū�īgi mū�os tas bija Rīds, ko viņa gribēja.

Aleksa novērsās. Viņa zināja, ka Junioram tā ir sāpīga atzī�anās.

-� Junior, kur jūs tonakt bijāt?

-� Ran�o.

-� Es domāju pēc tam, kad aizvedāt Selīnu mājās.

-�� Es viņu neaizvedu mājās. Nospriedu, ka to izdarīs tētis.

-�� Engess?

-�� Biju apbēdināts par kārtējo atteikumu. Saprotiet, bi�ju jau pieradinājis vecākus pie domas, ka mūsu mājā drīz ienāks viņu vedekla un mazbērns.

Viņ� bezpalīdzīgi izpleta rokas.

-�� Es biju tā pārskaities, ka aizdrāzos no mājām, no Selīnas pat neatvadījies.

-� Kurp jūs devāties?

-�� Apstaigāju visus ūķus, kur pārdeva alkoholu nepiln�gadīgajiem. Galu galā pamatīgi piesūcos.

-�� Viens pats?

-�� Viens pats.

-� Tātad alibi jums nav?

-Junioram alibi nav vajadzīgs. Viņ� nenogalināja jū�su māti.

Viņi bija tā iegrimu�i sarunā, ka neviens no viņiem nebija pamanījis pienākam Steisiju Vollesu. Kad Aleksa un Juniors pacēla galvas, viņa jau stāvēja pie galdiņa. Skatiens, ko Steisiju veltīja Aleksai, bija vēl naidīgāks ne�kā viņu pirmajā tik�anās reizē.

-�� Labrīt, Steisij, neveikli juzdamies, sacīja Juniors.

Bija skaidri redzams, ka biju�ās sievas negaidītā parā�dī�anās nesagādā viņam nekādu prieku.

-�� Apsēdies un iedzer kopā ar mums kādu tasi kafijas.

Viņ� pavirzījās, lai atbrīvotu Steisijai vietu kabīnē.

-� Paldies, nē.

Nikni skatīdamās uz Aleksu, viņa teica:

-�� Beidziet traucēt Junioru ar saviem muļķīgajiem jau�tājumiem.

-�� Klau, Steisij, viņa mani nemaz netraucē, Juniors iebilda, cenzdamies nogludināt asumus.

-�� Kāpēc jūs vienkār�i nemetat mieru?

-�� Es nevaru.

-� Jums tomēr vajadzētu to darīt. Tā visiem būtu labāk.

-� īpa�i slepkavam, klusi noteica Aleksa.

Steisijas kārnais, stīvais augums notrīsēja kā loka auk�la tūlīt pēc bultas iz�au�anas.

-�� Vācieties prom no mūsu dzīves. Jūs esat savtīga, at�riebīga kuce, kas �

-�� Ne �eit, Steisi j, Juniors viņu a�i pārtrauca.

Izstūmis Steisiju no kabīnes, viņ� saņēma tās roku.

-���� Pavadī�u tevi 11/ tavu automobili. Ko tu te �orīt da�ri? Ak, jā jūsu brid�a pulciņ� ietur kopīgas brokastis, Juniors sacīja, pamanījis, ka pie kāda galdiņa sēdo�ās sie�vietes viņus ziņkārīgi novēro. Cik jauki.

Viņ� bezrūpīgi pamāja dāmām ar roku.

Aleksai, tāpat kā Junioram, nebija pa prātam pēto�ie acu skatieni.Viņa pastūma zem apak�tasītes piecu dolāru naudas zīmi un izgāja no kafejnīcas tikai da�us mirkļus pēc Juniora un Steisijas.

Aleksa apgāja Steisijas automobilim apkārt ar līkumu, bet ar vienu acs kaktiņu noskatījās, kā Juniors apskauj Stcisiju un mierinādams glāsta viņai muguru. Viņ� maigi noskūpstīja Steisiju uz lūpām. Viņa pieķērās Junioram un kaut ko viņam satraukti vaicāja. �ķiet, ka viņa atbildes Steisiju nomierināja. Viņa nevarīgi pieplaka Junioram pie krūtīm. ,

Viņ� atbrīvojās no Steisijas skavām tas viņam izde�vās tik valdzino�i, ka viņa starojo�i smaidīja, kad Juniors iesēdināja viņu automobilī un uz atvadām pamāja ar roku.

Aleksa jau bija iegājusi savā istabā, kad Juniors pie�klauvēja pie durvīm un teica:

-� Tas esmu es.

Viņa atvēra durvis.

-�� Kāpēc viņa sacēla traci?

-�� Steisija bija nodomājusi, ka mēs esam pavadīju�i nakti kopā, ja reiz brokastojam moteļa kafejnīcā.

-� Ak, Kungs, Aleksa no�ukstēja. �īs pilsētiņas ie�dzīvotāji ir apveltīti ar vētrainu fantāziju. Būs labāk, ja jūs tagad dosieties prom, citādi vel kādam ienāks prātā tāda pati doma.

-�� Vai jūs tas uztrauc? Mani ne.

-�� Mani gan.

Aleksa, juzdamās neveikli, pa�ķielēja uz nesaklāto gultu. Katru rītu moteļa istabene klaudzināja pie viņas durvīm, kad Aleksa vēl mazgājās du�ā, bet tie�i torīt viņa bija aizkavējusies. Aleksa baidījās, ka savandītā gulta no�dos viņas noslēpumu. Telpā smar�oja pēc Rīda. Viņa au�guma izgarojumi bija pārklāju�i visas virsmas kā plāna putekļu kārtiņa. Viņa baiļojās, ka to sajutīs arī Juniors.

Viņ� saudzīgi noņēma Aleksai saulesbrilles un vieglī�tēm pārvilka ar pirkstu lavandas zilajiem pusmēne�iem zem viņas acīm.

-�� Esat aizvadījusi nelāgu nakti?

Tas ir par maigu tcikls, viņa nodomāja.

-�� Nu, labi varu jums pastāstīt. Tas jau tāpat būs vi�siem uz mēles. Vakar vēlu pēcpusdienā es apciemoju No�ru Geilu viņas iestādē.

Juniora lūpas pārsteigumā pavērās.

-�� Velns un elle!

-�� Man vajadzēja ar viņu aprunāties. Tā rādās, ka viņa var apstiprināt Rīda alibi par to nakti, kad tika nogalināta Selina. Lai būtu kā būdams, tobrīd, kad es tur atrados, sa��āva cilvēku. Asinis plūda kā jūra, vainīgo uzreiz aizturē�ja-

Juniors neticīgi iesmējās.

-�� Jūs dzenat jokus.

-�� Velētos, kaut tā būtu, Aleksa drūmi atteica. Pa�domājiet pats es, apgabala prokurora biroja pārstāve, es�mu klāt, kad priekamājā viens kovbojs sa�auj otru.

Pēk�ņi Aleksa kaut kas pārtrūka. Viņa sāka smieties. Smieklu lēkme negribēja rimties. Aleksa smejas tik ilgi, līdz viņai sānos iemetas dūrējs un pa vaigiem sāka ritēt asaras.

-�� Ak. Dievs, vai varat tam noticēt? Ja Gregs Hārpers to dabūtu zināt, viņ��

-�� Pets �estins viņam neko nestāstīs. Viņam tur ir mei�tene�

-� Zinu, viņa sacīja, Rkls man pateica. Viņ� ieradās pēc izsaukuma un aizdzina mani no turienes prom. Izska�tījās, ka Rīds ir pārliecināts �im notikumam nekādas at�skaņas nesekos.

Aleksa nevērīgi paraustīja plecus, cerēdama, ka Junio�ram viņas bezrūpība neliksies tik samākslota kā viņai pa��ai.

-��� Bija labi pārmaiņas pēc dzirdēt jūs smejamies, smaidīdams piezīmēja Juniors. Es gribētu palikt pie jums un uzmundrināt jus vel vairāk.

Viņ� uzlika rokas uz Aleksas gurniem un sāka tos glaudīt. Viņa Junioru atgrūda.

-�� Ja jums ir vēlē�anās kādu uzmundrināt, vajadzēja braukt līdzi Steisijai. Izskatījās, ka viņa labprāt bulu atsau�kusies.

Juniors vainīgi novērsa skatienu.

-� Lai viņu darītu laimīgu, daudz nevajag.

-� Tāpēc, ka viņa jūs joprojām mīl.

-�� Neesmu to pelnījis.

-�� Viņu tas neuztrauc. Viņa ir gatava jums visu piedot. Un ir jau piedevusi.

-� Jūs domājat slepkavību?

-� Nē. To, ka mīlējāt citu, Seimu.

-�� �oreiz ne, Aleksa, Juniors no�ukstēja un nolieca galvu, lai viņu noskūpstītu.

Aleksa atvairīja viņa mērķtiecīgās lūpas.

-� Nē, Junior.

-� Kāpēc ne?

-� Jūs zināt, kāpēc.

-�� Es aizvien vēl esmu tikai �otns?

-�� Draugs.

-�� Kāpēc tikai draugs?

-�� Man pagātne sajaukusies ar tagadni. Dzirdot runas, ka jūs varētu būt bi jis mans tēvs, mana romantiskā jutoņa noplaka.

-�� Kad es tagad skatos uz jums, neredzu nekā kopīga ar to sīkuliti �ūpuli. Jūs esat satrauco�a sieviete. Gribu tu�rēt jus savas rokās un mīlēt turklāt nepavisam ka tētis.

-��� Nē, viņa dedzīgi papurināja galvu. Tas neies cauri. Junior. �ie prieki mums nav lemti.

�os vārdus viņai vajadzēja sacīt Rīdām. Kāpēc Aleksa to nedarīja? Tāpēc, ka viņa bija liekule, luk, tā. Un ari tāpēc, ka vieni un tie pa�i nosacījumi nav piemērojami visām situā�cijām, pat ja cilvēks to vēlas. Un vēl tāpēc, ka Aleksa nespē�ja pavēlēt savai sirdi j. �i īpa�ība viņai un Selīnai bija kopīga.

-�� Mēs nekad nevarēsim but mīļākie.

Viņ� pasmaidīja un bez aizvainojuma sacīja:

-�� Esmu stūrgalvīgs. Kad tas viss būs galā, es gādā�u, lai jūs mani ieraudzītu pavisam citā gaismā. Mēs izliksi�mies, ka tiekamies pirmoreiz, un jūs samīlēsieties manī līdz ausīm.

Ja tas sniedz mierinājumu viņu ievainotajam pa�lep�numam. lai viņ� tā domā, nosprieda Aleksa.

Viņa zināja, ka Juniora cerības nekad nepiepildīsies, tāpat ka savulaik viņam nebija lemts dabūt Selīnu.

Un abos gadījumos tam par �ķērsli bija Rīds Lemberts.

Engesa sekretāre ieveda Aleksu viņa kabinetā MU bi�rojā. Telpas bija iekārtotas ļoti vienkār�i un atradās kādā iestādēm paredzētā namā starp zobārsta kabinetu un juri�disku firmu. Viņ� piecēlās no rakstāmgalda un panācās Aleksai pretim.

-�� Paldies, ka iegriezāties pie manis, Aleksa.

-�� Priecājos, ka jūs man piezvanījāt. Man �ā vai tā va�jadzēja ar jums aprunāties.

-�� Vai nevēlaties ko iedzert?

-� Paldies, ne.

-�� Vai pēdējā laikā esat tikusies ar Junioru?

-� Jā. Mēs �orīt kopā dzērām kafiju.

Engess bija iepriecināts. Dēls acīmredzot uzklausījis viņa pamācības. Kā parasti,ar Junioru vajadzēja aprunāties mazliet skarbāk, lai viņ� sāktu darboties.

-�� Pirms minu iemeslu, kālab aicināju jūs �urp, vai ne�pateiksiet, kas jums pa�ai prātā? ierosināja Engess.

-� īsi sakot tā nakts, kad tikanogalināta mana māte.

Viņa sirsnīgais smaids apdzisa.

-�� Apsēdieties.

Viņ� pavadīja Aleksu līdz nelielam polsterētam dīvā�nam.

-�� Ko jūs gribat zināt?

-�� Kad �orīt runāju ar Junioru, viņ� apstiprināja to, kas man jau bija zināms, ka vakarā viņ� bildināja Selīnu. Zi�nu, ka jūs un Mintona kundze bijāt pret �īm laulībām.

-Taisnība, Aleksa, tā bija. Man ir nepatīkami jums to sacīt. Negribu runāt par jūsu māti sliktu, jo es viņu mīlēju kā Juniora draudzeni.

-�� Bet jūs nevēlējāties, lai viņa kļūst par jūsu dēla sie�vu.

-�� Nē.

Viņ� noliecās uz priek�u un pastiepa pret Aleksu pirk�stu.

-�� Nedomājiet, ka tas bija aiz snobisma. Sāras D�o uz�skatus varbūt ari noteica �ķiriskie un ekonomiskie aiz�spriedumi, bet ne manējos. Tajā laikā es būtu pretojies Ju�niora laulībām ar jebkuru meiteni.

-Tad kāpēc jūs tikai da�as nedēļas vēlāk piekritāt vi�ņa laulībām ar Steisiju Vollesu?

Tn meitene nuv muļķe, Engess nodomāja. Viņ� satai�sīja nevainīgu sejas izteiksmi.

-Tobrīd situācija jau bija mainījusies. Juniors pēc Selīnas nāves bija satriekts. Steisija dievināja zemi, pa kuru viņ� staigāja. Nospriedu, ka �i laulība varētu viņam nākt par labu. Kādu laiku tas ta arī bija. Neno�ēloju, ka tiku de�vis svētību viņu kopdzīvei.

-Cienījama tiesne�a meita bija ari daudz piemērotāka sieva Engesa Mintona dēlam.

Viņa zilās acis satumsa.

-�� Jūs mani sarūgtināt, Aleksa. Jūsu spriedums ir pilnī�gi aplams. Vai domājat, ka es varētu piespiest dēlu stāties laulībā bez mīlestības?

-�� Nezinu. Ja nu tomēr? I

-�� Nē!

-�� Pat ja tā būtu spēle uz ļoti augstām likmēm?

-�� Klausieties, Engess klusā balsī uzsvērti sacīja, viss, ko jebkad esmu darījis priek� sava dēla, ir bi jis darīts viņa pa��a labuma dēļ.

-�� Vai pie tā pieder arī Selīnas noslepkavo�ana?

Engess salēcās.

-� Jums nu gan netrūkst nekaunības, jaunā dāma.

-�� Piedodiet. Nevaru atļauties būt izsmalcināta. Enges, Juniors sacīja, ka viņ� tovakar aizgājis no ran�o saniknots un aizvainots, jo Seima viņa bildinājumu noraidījusi.

-� Taisnība.

-Selinas aizve�ana uz mājām tika atstāta jūsu ziņā.

-� Ja. Es neaizvedu viņu mājās, bet piedāvāju vienu no saviem automobiļiem. Iedevu Selinai atslēgas, viņa atva�dījās un aizgāja. Pieņēmu, ka viņa aizbraukusi mājās.

-�� Vai kāds dzirdēja jūsu sarunu?

-�� Vismaz man par to nekas nav zināms.

-�� Pat ne jūsu sieva?

-�� Viņa tūlīt pēc vakariņām devās uz gultu.

-�� Vai tad jūs nesaprotat, Enges? Jums nav alibi. Tam, kas notika pēc Juniora aizie�ana, nav neviena liecinieka.

Tas, ka Aleksa �ķita viņa dēļ noraizējusies, sagādāja Engesam milzīgu prieku. Aleksa izskatījās satraukta un nomākta. Pēdējā laikā viņam bija aizvien grūtāk uzskatīt �o meiteni par savu ienaidnieci. Viņa acīmredzot loloja pret Engesu tikpat draudzīgas jūtas.

-�� Tonakt gulēju kopā ar Sāru D�o, viņ� teica. Viņa to apzvērēs. Un Rīds tāpat. Kad viņ� nākamajā rītā ieskrē�ja pie mums, lai paziņotu, ka stallī atradis Selīnas līķi, mēs vēl bijām gultā.

-�� Vai mana vecmāmiņa nebija noraizējusies? Vai, ne�varēdama Seimu sagaidīt mājās, viņa nezvanīja uz. ran�o?

-�� Patiesību sakot, zvanīja gan. Selina jau bija aizgāju�si. Viņa bija mums padi�ojusies, ka jūs naktī guļat mierī�gi, tā ka dro�i vien arī Greiemas kundze devās gulēt, pie�ņēmusi, ka Selīna ir ceļā uz mājām. To, ka Selīna mājās nav bijusi, viņa aptvēra tikai nākamajā rītā.

-�� Kad vecmāmiņa Greiema jums piezvanīja?

-� Neatceros. Pārāk vēlu tas nevarēja but, jo es vēl aiz�vien biju nomoda. Parasti diezgan agri liekos gulēt. Tovakar biju sevi�ķi noguris visu dienu nomocījāmies ar to ķēvi.

Aleksa sarauca pieri. Viņa saspringti domāja. Viņ� pasmaidīja.

-� Skan ticami?

Viņa negribīgi atbildēja uz Enģesa smaidu.

-� Ja, bet tomēr vēl ir daudz neskaidrību.

-� Un ar to ir sasodīti par maz, lai celtu zvērināto tiesai priek�ā apsūdzību slepkavībā. Tas ne tuvu nav tik pārlieci�no�i ka asinīm notraipītais dullais Bads ar skalpeli rokā.

Aleksa neko neteica.

Engess uzlika roku viņas plaukstai.

-� Ceru, ka neesmu aizskāris jūsu jūtas, vaļsirdīgi ru�nājot par jūsu māti.

-� Nē, neesat, Aleksa atbildēja ar vārgu smaidu. � Da��u pēdējo dienu laikā esmu uzzinājusi, ka viņa nebūt nav bijusi eņģelis.

-�� Nekad nebūtu atbalstījis viņas laulības ar Junioru. Un tam nebūtu bijis nekāda sakara ar to, vai Selīna bija grēciniece vai svētā.

Viņ� noraudzījās, ka Aleksa pirms nākamā jautājuma uzdo�anas nervozi aplaiza lūpas.

-�� Kas bija jūsu galvenais iebildums, Engcs? Vai tas, ka viņai biju es?

7Vic/ tā Uts ir, viņ� nodomāja. Aleksu mālēs liktenī vuino sevi. Vainas sajūta ir tā, kas liek viņai dzīties pēc patie�sības. Viņa alkst atbrīvoties no grēka, ko viņai uzkrāvusi Merla Greiema. Kāda nelietība, ka tā vecā kuce ir varējusi nodarīt bērnam kaut ko tādu. Tomēr Engesa nolūkiem tas noderēja itin labi.

-� Maniem iebildumiem nebija nekāda sakara ar jums, Aleksa, l�as bijā Rīda un Juniora deļ.

Viņ� pazemīgi salika kopā plaukstas un runādams pē�tīja tas.

-� Junioram nepiecie�ams kāds, kas viņu laiku pa lai�kam pabiksta. Stingrs tēvs, stingrs draugs, stingra sieviete.

Engcss no uzacu apak�as uzlūkoja Aleksu.

-� Jūs viņam būtu ļoti piemērota dzīvesbiedrene.

-� Dzīvesbiedre?

Viņ� smējās un plati iepleta rokas.

-�� Pie velna, galu galā.varu jums to pateikt skaidri un gai�i. Es gribētu redzēt jūs un Junioru kā laulātu pāri.

-Ko?

Engess nebija pārliecināts, vai Aleksa patie�am ir ap�mulsusi vai tikai prasmīgi tēlo. Lai būtu kā būdams, viņ� bija apmierināts, ka nolēmis pats pavirzīt �o lietu uz priek��u. Juniors viens pats ar to acīm redzami netika galā.

-��� Apķērīga juriste mums ģimenē noderētu. Padomā�jiet, kāds jūs būtu ieguvums mūsu darījumiem, par ran�o tuk�ajām guļamistabām nemaz nerunājot. Nepaietu ilgs laiks, kad jūs tās piepildītu ar mazbērniem.

Viņ� pievērsa skatienu Aleksas iegurņa apvidum.

-�� Jums ir �im nolūkam nepiecie�amais gurnu apmērs, un caur jums mūsu ģimenē ieplūstu svaigas asinis.

-� Jūs ta�u nerunājat nopietni, Enges.

-� Nekad mū�ā neesmu bijis nopietnāks.

'Viņ� papliķēja Aleksai pa muguru.

-�� Acumirklī es būtu ļoti apmierināts, ja starp jums un Junioru uzdzirkstītu kaut kas romantisks.

Viņa izvairījas no Engesa pieskāriena.

-�� Enges, es negribu apvainot nedz jūs, nedz Junioru, bet tas, ko jūs ierosināt, ir�

Aleksa apklusa, meklēdama īsto vārdu, tad iesmējās un nobeidza:

-�absurds.

-�� Kāpēc?

-��� Jūs mani lūdzat spēlēt lomu, uz kuru savulaik pretendēja mana māte. Viņu jūs noraidījāt.

-Jūs �ai lomai esat piemērota. Viņa tāda nebija.

-�� Neesmu iemīlējusies Juniorā un nevēlos piedalīties izrādē.

Viņa piecēlās un gāja uz durvīm.

-�� Man ļoti �ēl, ja noticis kāds pārpratums vai esmu kādu pamudinājusi uz aplamām domām, ka�

Viņ� apveltīja Aleksu ar savu visdraudīgāko skatienu,kas parasti iedzina bailes tiem, kas bija uzdro�ināju�ies Engesam pretoties. Viņa to mierīgi izturēja.

-�� Uz redzē�anos, Enges. Es jums piezvanī�u.

Kad Aleksa bija aizgājusi, Engess ielēja sev dzeramo, lai nomierinātos. Viņa pirksti tik cie�i sa�ņaudza glāzi, ka la tikai brīnumainā kārtā izturēja �o spiedienu un nesa�ķī�da sīkās druskās.

Engesa Mintona ideju pareizību reti kad ap�aubīja, un vēl retāk pret viņu tika vērsts izsmiekls. Un neviens nemū�am ne�bija atļāvies nosaukt viņa priek�likumus par absurdiem.

Aleksa aizgāja, juzdama dziļu nemieru. Kaut ari pretēji savai gribai, viņa tomēr bija apvainojusi Engesu. Viņa to no�ēloja. Bet vēl vairāk Aleksu satrauca tas, ko viņa bija saskatījusi aiz Engesa lāga zēna maskas.

Engess Mintons bija apmierināts, ja viss notika pēc viņa prāta. Ja notikumu gaita viņam �ķita pārāk gausa, viņ� to pasteidzināja. Pretimrunā�anu Engess neuzņēma ar laipnu smaidu uz lūpām.

Vairāk kā jebkad Aleksai tobrīd bija �ēl Juniora, kas tik ļoti at�ķīrās no sava tēva. Tas, bez. �aubām, alla� bija viņu nesaskaņu cēlonis. Viņa varēja arī saprast, kāpēc tāds neatkarību mīlo�s cilvēks kā Rīds bija aizgājis no darba Mintonu uzņēmumos. Viņam dro�i vien nepatika strādāt zem Engesa smagā papē�a.

Aleksa iekāpa automobili un sāka braukt bez noteikta mērķa. Viņa izbrauca ārpus pilsētas robe�ām un izvēlējās nomaļākus ceļus. Ainava viņa nekādu sajūsmu neizraisīja. Ar dzeloņstiepļu �ogiem ierobe�otās ganības �ķita stiepja�mies jūdzēm tālu. Melni naftas urbumu torņi slējās pār bezkrāsaino zemi, sūknēdami no tās ārā melno zeltu.

Brauciens nāca Aleksai par labu. Viņa varēja netrau�cēti visu pārdomāt.

Tāpat kā savulaik viņas māte, Aleksa bija saistījusies ar trim vīrie�iem, kas visi viņai patika. Viņai negribējās ti�cēt, ka viens no viņiem ir slepkava.

Ak, Kungs, kāds juceklis. Vienu pēc otras viņa rāva nost maldu kārtas. Ja viņa to turpinās pietiekami ilgi, galu gala tiks pie patiesības.

Bet viņai atvēlētais laiks drīz būs beidzies. Atliku�as tikai da�as dienas, pēc tam Gregs pieprasīs no viņas kon�krētus rezultātus. Ja Aleksai neizdosies viņam tos sagādāt, viņ� liks izbeigt izmeklē�anu.

Kad Aleksa atgrie�oties jau tuvojās pilsētas robe�ai, viņa pamanīja, ka automobilis, kas brauc aiz viņas, pievir�zījies pārāk tuvu.

-�� Nejēga, viņa nomurmināja, ieskatījusies spogulītī virs priek�ējā stikla.

Vēl vienu jūdzi pikaps neatkāpās no viņas automobiļa kā ēna. Saule neļāva Aleksai saskatīt braucēju.

-� Nu, tad apdzen mani, ja reiz tu tā steidzies.

Viņa bremzes pedālim uzspieda pietiekami stingri, lai iemirk�ķinātos aizmugures gaismas. Sekotājs neuztvēra �o signālu. Lauku �osejas apmales bija tik �auras, ka tās kna�pi varēja par tādām uzskatīt. Aleksa tomēr stūrēja automo�bili uz apmales pusi, cerēdama, ka pikaps pabrauks viņai garām.

-�� Sirsnīgi pateicos, viņa noteica, kad pikaps pār�brauca pāri dzeltenajai viduslīnijai un uzņēma ātrumu.

Nu abi automobiļi brauca līdzās. Aleksa to pamanīja ar vienu acs kaktiņu. Līdz pat tam brīdim, kad viņa sapra�ta, ka pikapa vadītājs nebūt negrasās viņu apdzīt, jo abi automobiļi joprojām traucās uz priek�u tik tuvu blakus un tādā ātrumā, ka tas jau kļuva bīstami, viņai ne prātā nenā�ca, ka sve�ajam braucējam ir padomā nevis skrie�anās sa�cīkstes ar automobiļiem, bet gan kaut kas pavisam cits.

-�� Tu, muļķi!

Aleksa ar strauju kustību pagrieza galvu, lai paskatī�tos pa sānu logu. Pikaps pēk�ņi uzņēma ātrumu un apziņā-; ti brauca virsū Alcksas automobilim. Trieciens ķēra kreiso buferi. Viņa vairs nevaldīja pār automobili.

Aleksa sa�ņaudza stūri un nospieda bremzes pedāli, bet no ta vairs nebija nekāda labuma. Viņas automobilis noslīdēja no apmales un iegāzās dziļā, sausā grāvi. Dro�ības josta noturēja Aleksu sēdekli, bet viņa tomēr tika pa�sviesta uz priek�u pieliekami tālu, lai atsistos ar galvu pret stūri. Vējstikls no grūdiena sa�ķīda, un viņas galva un ro�kas tika apbērtas ar stikla lauskām. �ķita, ka tas nekad ne�beigs birt.

Aleksa nedomāja, ka ir zaudējusi samaņu, bet viņa atjēdzās, izdzirdusi balsis. Tās viņu uzrunāja maigi un me�lodiski. bet Aleksa nesaprata ne vārda.

Viņa ar pūlēm pacēla galvu. No sakustē�anas tā sāka ne�ēlīgi sāpēt. Aleksa centās apspiest nelabumu un pa�nākt, lai viņas skatiens noskaidrojas.

Vīrie�i, kas bija apstāju�i automobili un ba�īgi viņā nolūkojās, runāja spāniski. Viens no viņiem atvēra auto�mobiļa durvis un vaicājo�ā intonācijā kaut ko laipni sacī�ja

-�� Jā, ar mani viss ir kārtībā, viņa automātiski atbil�dēja.

Aleksa nevarēja saprast, kāpēc viņi tik dīvaini skatās, līdz sajuta kaut ko uzpilam uz vaiga. Viņa pacēla roku. lai pataustītu mitro vietu. Viņas trīco�ie pirksti nokrāsojas sarkani.

-�� Es gan labāk gribētu, lai jūs �onakt paliktu slimnīcā. Varu jūs iekārtot atsevi�ķā palātā, teica ārsts.

-�� Nē, es arī motelī jutī�os labi. Iedzērusi pāris no �īm te, noteikti aizmig�u un gulē�u līdz pat ritam.

Viņa pakratīja brūno plastmasas pudelīti ar tabletēm.

-�� Smadzeņu satricinājuma jums nav, tomēr pāris die�nas padzīvojiet mierīgāk. Nekādu sporta nodarbību un tamlīdzīgi.

Jau pati doma par fizisku piepūli lika Aleksai saviebties.

-� Apsolu.

-� Pēc nedēļas no �uvēm varēs izņemt diegus. Labi, ka brūce ir uz galvas un seja palikusi neskarta.

-� Jā, Aleksa nenoteikti atbildēja.

Ārstam bija vajadzējis noskūt uz viņās galvas nelielu laukumiņu, bet, prasmīgi sasukājot matus, kailo vietu ne�maz nevarēs pamanīt. '

-�� Vai jūtaties pietiekami labi , lai tiktos ar apmeklētā�ju? Kāds vēlas jūs redzēt. Tā kā nav nedēļas nogale, slim�nīca ar pacientiem nav pārslogota. Varat izmantot �o telpu, cik ilgi vien vēlaties.

-�� Paldies, dakter.

Viņ� izgāja no procedūru telpas. Aleksa mēģināja pie�slieties sēdus, bet atklāja, ka viņai jorojām mazliet reibst galva. Ieraugot uz sliek�ņa parādāmies Pētu Cestinu, viņas līdzsvara sajūta neuzlabojās.

-�� Sveicināti. �estina kungs, kur tas laiks, kop� ne�esam tiku�ies, Aleksa sarkastiski sacīja.

Viņ� pienāca pre procedūru galda, uz kura gulēja Aleksa, un muļ ķīgi pavaicāja:

-�� Ka jūs jūtaties?

-�� Esmu jutusies labāk, bet gan jau viss bus kārtībā.

-�� Vai varu kaut ko darīt jūsu labā?

-�� Nē. Jums nebija nekādas vajadzības nākt �urp. Starp citu, ka jus uzzinājāt?

Viņ� pievilka pie galda vienīgo krēslu, kas atradās procedūru telpā, un apsēdās.

Tie meksikāņi apturēja garāmbrauco�u automobili. Ticis līdz tuvākajam telefonam, la vadītājs izsauca ātro palī�dzību. �erifa palīgs, kas ierādās notikuma vietā, prot spāņu valodu, ta nu meksikāni varēja viņam izstāstīt, kas noticis.

-�� Viņi redzēja, kā pikaps nogrūda mani no ceļa?

-�� Ja. Vai jūs varētu to atpazīt?

-�� Tas bija balts.

Viņa uztvēra apgabala prokurora skatienu.

-�� Un tam uz sāniem bija Mintonu uzņēmumu iniciāļi.

Viņ� izskatījās noraizējies un nervozs.

-�� Meksikāņi apgalvoja tie�i to pa�u. �erifa palīgs ne�varēja atrast Rīdu, tāpēcpiezvanīja man.

Cestins ar galvas mājienu norādīja uz viņas apsēju.

-�� Vai ar to viss būs kārtībā?

-��� Pēc divām vai trīs dienām. Apsēju varē�u noņemt jau rit. Bija jāuzliek vairākas �uves. Un arī uz manam ro�kām palicis atgādinājums par notiku�o.

Aleksa pacēla uz aug�u rokas, kas bija klātas sīkām brūcītēm, no kurām ārsts bija izvilcis stikla lauskas.

-�� Aleksa, vai jūs pazināt cilvēku, kas sēdēja pie pika�pa stūres?

-Nē.

Apgabala prokurors uzmeta viņai stingru skatienu, gribēdams pārliecināties par Aleksas atbildes patiesumu.

-�� Ne, viņa atkārtoja. Varat man ticēt ja es būtu viņu pazinusi, pali censtos sameklēt. Man neizdevās vi�ņam uzmest pat acumirklīgu skatienu. Viss, ko es redzēju, bija tum�s siluets pret spo�u sauli. Manuprāt, braucējam galvā bija kaut kāda cepure.

-�� Vai jūs domājat, ka tas bija nejau�s satiksmes nega�dījums?

Viņa paslējās, atbalstījusies uz elkoņiem.

-�� Un kā domājat jūs?

Viņ� atmāja ar roku, mudinādams Aleksu atkal apgul�ties.

-�� Manuprāt, tā nebija nejau�ība.

-Tad nepārbaudiet manus spēkus ar muļķīgiem jautā�jumiem.

�eslins izlaida pirkstus caur matiem un nolamājās.

-�� Kad teicu savam vecajam draugam Clregam Hārperam, ka jums liks dota rīcības brīvība, nedomāju, ka jus radīsiet manā apgabala tādu sajukumu.

Aleksas pacietībai pienāca gals.

-�� Tā esmu es, Jcas ar galyu triecas pret mūri, Cestina kungs. Kāpēc jūs gaudojat?

-�� Sasodīts, Aleksa. Tiesnesis Volless, kas jau tā nevar mani ciest, ir nikns ka satrakojies vērsis. Man neviena tie�sas prāvā vairs nebūs nekādu izred�u. Jūs esat nosaukusi trīs viscienījamākos pilsētas iedzīvotājus par slepkavam. Perselas pastāvīgais iedzīvotājs Pastijs Haikems, saistījies ar jums, tiek nogalināts. Jūs bijāt Noras Geilas Bārtones priekamājā, kad tur notika �au�ana. Nolādēts, kāpēc jums vajadzēja bikstīt lapseņu pūzni?

Viņa piespieda plaukstu pie sāpo�as pieres.

-�� Nedarīju to. garlaicības mākta. Meklēju pierādīju�mus.

Aleksa nolaida roku un uzmeta viņam zīmīgu skatienu.

-� Neuztraucieties, es nevienam neizpaudī�u, ka arī jūs esat ieinteresēts Noras Geilas iestādes pastāvē�anā.

Cestins vainīgi sarāvās.

Saku jums, Aleksa jūs esat saķērusi vērsi aiz ra�giem, un viņ� jūs �ovakar gandrīz nogalināja.

-�� Kas pierāda, ka es tuvojos patiesībai. Kāds mēģina no manis atbrīvoties, lai pasargātu sevi.

-� Laikam gan, viņ� drūmi piekrita. Vai esat �eit ie�guvusi kaut ko tādu, kas iepriek� nebūtu bijis jūsu rīcībā?

-�� Visupirms jau esmu precizējusi slepkavības motīvu.

-�� Un vēl ko?

-�� Esmu konstatējusi, ka aizdomās turētajiem trūkst konkrētu alibi. Rīds Lemberts apgalvo, ka tonakt bijis ko�pā ar Noru Geilu. Viņa atzinās, ka gatava dot nepatiesu liecību, lai apstiprinātu viņa teikto. No tā es secinu, ka Rīds nebija pie viņas visii nakti. Junioram vispār nav alibi.

-�� Un ka ir ar Engesu?

-�� Viņ� apzvēr, ka tonakt bijis ran�o, bet tie�i tur tika atrasta Seima. Ja Engess patie�ām visu nakti bijis ran�o, viņam pavēru�ās lielas iespējas manu māti noslepkavot.

-�� Bet tikpat lielas iespējas bija dullajam Badam, ja viņ� sekojis Sclīnai uz ran�o, iebilda Pets, im tie�i uz to labs aizstāvis norādīs zvērinātajiem. Tās visas joprojām ir tikai varbūtības. Jusu rīcībā vēl aizvien nav konkrētu pierādījumu, ka viens no viņiem slepkavīgos nolūkos ie�gājis stallī ar skalpeli rokā.

-� Sopēcpusdien biju ceļa uz jūsu biroju, lai tie�i par to ar jums runātu. Mans brauciens lika pārtraukts.

-�� Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

-� Par veterinārārsta skalpeli. Kas ar to notika?

Viņa sejā parādījās pārsteigums.

-� Jūs esat jau otrs cilvēks, kas �onedēļ man to vaicā.

Aleksa ar grūtībām pieslējās pusguļus, balstīdamās uz

elkoņa. �

-�� Kas vēl jums par to jautāja?

-�� Tas biju es, stāvēdams uz sliek�ņa, sacīja Rīds Lemberts.

Aleksu pārņēma tāda kā bezsvara sajūta. Viņa baidījās no atkalredzē�anās ar Rīdu. No tās, protams, nevarēja iz�vairīties, bet Aleksai gribējās cerēt, ka tas, kas starp vi�ņiem noticis, nav atstājis uz viņu nekādu iespaidu.

Guļot uz slimnīcas procedūru galda ar asinīs salipu��iem matiem un ķirbju krāsas antiseptiskā līdzekļa plan�kumiem uz rokām, Aleksai neizdevās radīt diez cik pārlie�cino�u priek�statu par lepnu un neuzvarētu sievieti.

-� Sveicināti, �erif Lembert. Jums dro�i vien būs patī�kami dzirdēt, ka es sekoju jūsu padomam un vairs neat�skatījos pār plecu, vai man neseko kāds ļaundaris.

Ignorēdams Aleksu, Rīds sacīja:

-� Sveiks, Pet. Nupat sazinājos ar Vienu no saviem pa�līgiem.

-� Tad jau būsiet dzirdējis, kas noticis?

-�� Vispirms iedomājos, ka tas varētu būt Plameta roku darbs, bet palīgs teica, ka viņas automobilim uzgrūdies kāds MU pikaps.

-� Tā arī bija.

-��� MU ietver sevi daudzas kompānijas. Gandrīz vai katram apgabala iedzīvotājam varētu būt pieejams kāds no viņu pikapiem.

-� Jūs ieskaitot, Aleksa samākslotā balsi sacīja.

Rīds beidzot pagodināja viņu ar skarbu skatienu. Ap�gabala prokurors nolūkojās viņos, acīm redzami juzda�mies neveikli.

-�� Ē�, kur jūs bijāt, Rīd? Neviens jūs nevarēja atrast.

-�� Biju devies izjādē. Jebkur� no ran�o iemītniekiem būtu varējis jums to pateikt.

-�� Es neiedomājos pavaicāt, Ccstins vainīgi atbildēja.

-�� Saprotu. Bet jums gan vajadzēja zināt, ka grūst au�tomobiļus grāvī nav glu�i manā stila. Ja neskaita mani kas, jūsuprāt, to varēja izdarīt? Rīds uzsvērti jautāja Aleksai.

Viņai bija nepatīkami par to pat domāt, kur nu vēl iz�teikt savus apsvērumus skali.

-� Juniors, Aleksa klusi noteica.

-� Juniors? Rīds smējās. Pie velna, kāpēc tad viņ�?

-�� Mēs ar viņu �orīt tikāmies. Viņam nav alibi tai nak�tij, kad tika nogalināta Selīna. Viņ� atzinās, ka toreiz bijis �ausmīgi nikns.

Viņa nodūra acis.

-�� Man ir arī iemesls domāt, ka viņ� dusmojas uz ma�ni.

-�� Kāpēc?

Aleksa centās skatīties uz Rīdu pec iespējas izaicino��āk.

-�� Viņ� �orīt bija manā istabā moteli.

Neko vairāk viņa negrasījās Rīdām teikt. Lai viņ� se�cinājumus izdara pats.

Rīda acis uz mirkli savilkas �aurās spraudziņas, bet viņ� tomēr nevaicāja Aleksai, ko Juniors darījis viņas istabā. Vai nu viņ� to negribēja zināt, vai arī viņam bi ja vienalga.

-�� Vēl kāds tiek turēts aizdomās? jautāja Rīds. Vai ari jūs aprobe�ojaties ar mums diviem?

-�� Iespējams, ka tas bija Engess. Ar viņu es tikos pēc�pusdiena. un mēs ne�ķīrāmies pārāk draudzīgā noskaņoju�mā.

Atkal mēs trīs. ko? Vai jūs tie�ām uzskatāt, ka mēs esam vainīgi pie visa, kas �ajā apvidū notiek?

-�� Es neko neuzskatu. Manas aizdomas ir balstītas uz faktiem.

Aleksai uznāca nelabums un noreiba galva, tā ka viņai uz. brīdi bija jāaizver acis.

-� Es turu aizdomās vel vienu personu.

-�� Ko tad?

-�� Steisiju Vollesu.

Pets Cestins reaģēja tā, il kā būtu dabūjis triecienu pa galvu.

-�� Vai jus par mani ņirgājaties?

Viņ� pa�ķielēja uz durvju pusi, lai pārliecinātos, ka tās patie�ām ir aizvērtas.

-� Ak, Dievs! Lūdzu pasakiet, ka man tā tikai izklausī�jās. Jus ta�u negrasāties viņu publiski apsūdzēt? Ja jums tāda doma tomēr ienākusi prātā, teik�u tūlīt un uz vielas tādā gadījumā jums, Aleksa, būs jātiek gala vienai pa�ai. Es negrasos atkal liki savu galvu uz bendes bluķa.

-�� Jūs vēl nemaz neesat to darījis! Aleksa iesaucās, un caur viņas galvaskausu acumirklī iz�āvās asa sāpe.

-�� Kā Steisija būtu varējusi tikt pie Mlf pikapa? vai�cāja Rīds.

-��� Man nav pret viņu nekādu dro�u pierādījumu, Aleksa gurdi atbildēja. Tas ir tikai tāds pieņēmums.

-�� Neesmu pamanījis, ka jūsu rīcībā vispār būtu kas vairāk.

Viņa uzmeta Rīdām ļaunu skatienu, cerēdama, ka tas skar �erifu sāpīgāk, nekā ārēji �ķiet.

Iejaucās Pets.

-� Uz ko balstās jūsu aizdomas pret Stcisiju?

-�� Viņa man meloja, kad vaicāju, kur.viņa bijusi slep�kavības naktī.

Aleksa atstāstīja savu sarunu ar Steisiju Jā�anas un �au�anas kluba dāmu tualetē.

-�� Zinu, ka viņa joprojām mil Junioru. Domāju, ka to neviens no jums nemēģinās ap�aubīt.

Abi vīrie�i pārmija skatienus, kas apliecināja, ka �ajā jautājumā viņi piekrīt Aleksai.

-�� Viņa rūpējas par savu tēvu ka perētājvista un nevē�las, lai ciestu tiesne�a reputācija. Un. Aleksa nopūtusies piemetināja, mani viņa nīst tā pa�a iemesla dēļ, kāpēc ienīda Seimu. Juniora dēļ. Steisija domā, ka es, tāpat ka savulaik mana māte, nolaupu viņai Juniora mīlestību.

Pets tik sparīgi sa�ūpojās krēslā, ka viņa kabatā no�ķindēja sīknauda.

-�� Kad jūs to tā izklāstāt, izklausās loģiski, bet es vien�kār�i nevaru iedomāties Steisiju pielietojam fizisku spēku.

-Jūsu pieņēmumi atkal neiztur kritiku, juristes jaunkundz.

Aleksa ar pūlēm piecēlās sēdus.

-� Atgriezīsimies pie sarunas par skalpeli.

Viņai tā reiba galva, ka bija jāpieķeras pie galda ma�las, lai varētu nosēdēt taisni.

-�� Kad Rīds jums par to vaicāja?

-� Ja jums ir kāds jautājums, uzdodiet to man.

Rīds nostājās viņai tie�i priek�ā.

-�� Es ar Pētu runāju par skalpeli pirms da�ām dienm.

-�� Kāpēc?

-�� Man, tāpat kā jums, gribējās zināt, kas ar to noticis.

-� Ja jums to būtu izdevies atrast pirms manis, vai jūs skalpeli iznicinātu vai ari iesniegtu ka lieti�ķo pierādīju�mu?

Muskulis Rīda vaigā noraustījās.

-�� Par to nav jēgas diskutēt. Telpā, kura tiek glabāti lieti�ķie pierādījumi, skalpeļa vairs nav.

-� Jūs pārbaudījāt?

-��� Sasodīts, jā. No skalpeļa nebija ne miņas. Iespē�jams, ka tas tur vairs neatrodas jau gadiem ilgi. Vistica�māk, ka skalpelis ticis aizmests prom lietas noilguma dēļ.

-��� Neaizmirsīsim par Kolinsu ģimeni varbūt kāds "piedāvājis, lai viņi paņem skalpeli atpakaļ?

-�� Uz to es nevaru jums atbildēt.

-�� Vai uz skalpeļa atstātie pirkstu nospiedumi tika pār�baudīti, uzklājot īpa�u pulveri?

-Atļāvos to pavaicāt tiesnesim Vollesam.

-�� Par to es biju pārliecināta, �erif. Ko viņ� jums teica?

-�� Viņ� sacīja, ka netika.

-�� Kāpēc?

-� Skalpeļa rokturis bijis noziests ar asinīm, un uz tā no vienas vietas biju�i saskatāmi dullā Bada pirkstu nospiedu�mi, tāpēc nav bijis nepiecie�ams noklāt skalpeli ar pulveri.

Aleksa un Rīds nomērīja viens otru ar tik naidīgu ska�tienu, ka Pets Ccstins nosvīda.

-�� Klau, būs labāk, ja mēs tagad atbrīvosim procedūru telpu. Jūsu automobilis, Aleksa, ir sadauzīts, tāpēc es aiz�vedī�u jūs līdz motelim. Vai spēsiet pati aiziet līdz manam automobilim, vai ari man jāpalūdz, lai viņi iedod brau�camkrēslu?

-�� Es aizvedī�u viņu uz moteli, sacīja Rīds, pirms Aleksa bija paguvusi atbildēt uz Pēta piedāvājumu.

-�� Vai esat par to pārliecināts?

Pets uzskatīja par savu pienākumu uzdot �o jautāju�mu, lai gan īstenībā jutās atvieglots, ka rūpes par Aleksu uzņemas Rīds.

-�� Ja nu �erifs pats piedāvājas, viņa atbildēja Pē�tām, ļau�u, lai viņ� mani aizved.

Apgabala prokurors a�i aizmuka, lai kāds no abiem palicējiem nepagūtu pārdomāt. Aleksa pavadīja viņu ar ni�cinājuma pilnu skatienu.

-�� Nav jābrīnās, ka noziedzība �ajā apgabalā plaukst un zeļ, ja prokurors ir tāds �aļa dvēsele.

-�� Un �erifs ir uzpirkts.

-Tu izņēmi man vārdus tie�i no mutes.

Aleksa noslīdēja no procedūru galda un pieķērās pie tā, lai atgūtu līdzsvaru. Viņa mēģināja paspert soli, bet sagrīļojās.

-�� Ārsts man ie�ļircināja pretsāpju līdzekli. Esmu tā apreibusi, ka varbūt būs labāk, ja pārvieto�os braucam�krēslā.

-�� Varbūt būtu labāk, ja tu paliktu slimnīcā pa nakti?

-�� Es negribu.

-�� Kā nu zini.

Viņ� pacēla Aleksu uz rokām, pirms viņa paguva ie�bilst, un iznesa no procedūru telpas.

-�� Mana rokassomiņa!

Aleksa ar vārgu �estu norādīja uz slimnieku uzņem�a�nas telpas galdu. Rīds paņēma somiņu, tad, pārsteigtajiem ātrās palīdzības nodaļas darbiniekiem noskatoties, iznesa Aleksu no slimnīcas un apsēdināja uz bleizera priek�ējā sēdekļa.

Viņa atbalstīja galvu pret sēdekļa atzveltni un aizvēra

acis.

-�� Kur tu �opēcpusdien biji? Aleksa vaicāja, kad viņi sāka braukt.

-� Es tev jau teicu.

-� Tu jāji ari vēl pēc saules rieta?

-�� Man bija �is tas jāpaveic.

-Tava rācija neatbildēja. Kurtu biji, Rīd?

-�� Daudzās vietās.

-�� Konkrēti?

■ Biju pie Noras Geilas.

Aleksa bija pārsteigta, cik ļoti viņu tas aizskāra.

-� Ak tā.

-�� Man bija jāiztaujā liecinieki par to �au�anu.

-� Tātad tu tur strādāji?

-� Cila starpā.

-� Tu joprojām guli ar viņu, vai ne?

-�� Da�reiz.

Tobrīd viņa novēlēja Rīdām lēnu un moko�u nāvi.

-�� Varbūt Nora Geila vienam no saviem gorillām devu�si rīkojumu mani novākt, Aleksa sacīja, ta teikt, lai pa�kalpotu tev.

-�� Varbūt. Mani tas nepārsteigtu. Ja Norai Geilai kaut kas nepatīk, viņa nevilcinās visu nokārtot pēc sava prāta.

-�� Viņai nepatika Selīna, Aleksa klusi noteica.

-�� Nē, nepatika vis. Bet, ja neesi aizmirsusi, es biju ko�pā ar Noru Geilu tajā nakti, kad nomira Selīna.

-� Tā man tika stāstīts.

Vai Nora Geila arī būtu turama aizdomās par Selīnas noslepkavo�anu? No �īs.domas Aleksai iesāpējās galva. Viņa atkal aizvēra acis. Kad bleizers apstājās pie moteļa, viņa tvēra pēc automobiļa durtiņu roktura. Rīds lika Aleksai pagaidīt un, apgājis automobilim apkārt, palīdzēja vi�ņai izkāpt. Viņ� aplika kreiso roku Aleksai ap vidu, un vi�ņi gausiem soļiem virzījās uz moteļa istabas durvju pusi.

Rīds tās atslēdza un palīdzēja Aleksai apgulties. Viņa pateicīgi atlaidās guļus.

-�� Te ir auksti, viņ� sacīja un, rokas berzēdams, sāka meklēt termostatu.

-Tā tas ir vienmēr, kad vakarā atgrie�os �eit.

-�� Vakar vakarā es to neievēroju.

Viņi uzmeta viens otram a�u skatienu, tad novērsās. Aleksai atkal uznāca vājums, un viņa aizdarīja plakstus. Kad Aleksa tos atvēra, Rīds rakņājās pa drēbju skapja aug�ējo plauktu,

-�� Ko tu �oreiz tur meklē?

-�� Kādu apģērba gabalu, kurā tu varētu gulēt.

-�� Iedod man jebkuru teniskrekliņu. Nav svarīgi, kādu.

Viņ� pienāca pie.gultas, uzmanīgi apsēdās uz maliņas

un novilka Aleksai zābakus.

-�� īszeķes lai paliek. viņa teica. Man ir nosalu�as kājas.

-�� Vai vari piecelties?

To Aleksa varēja, tikai smagnēji atbalstoties pret Rīda plecu. Viņ� tikmēr cīnījās ar pogām viņas kleitas priek��pusē. Mazās, apaļas podziņas nebija lielākas par tabletēm, un tās bija apvilktas ar to pa�u audumu, no kura bija �ūdi�nātā kleita. Vesela virkne �o niecīgo knibuļu stiepās no kakla līdz pat ceļgaliem. Neganti lamādamies, Rīds bija ticis līdz vidum.

Viņ� atbalstīja Aleksas muguru pret spilvenu, izvilka viņas rokas no garajām, �aurajām piedurknēm, tad, velkot pāri gurniem un kājām, atbrīvoja viņu no kleitas. Gari ne�domādams, Rīds novilka Aleksai apak�svārkus, bet, ticis līdz krū�turim, saminstinājās. Beidzot pieņēmis lēmumu, viņ� lieti�ķi un prasmīgi atvēra krū�tura aizdari un palī�dzēja Aleksai noslidināt pār pleciem lencītes.

-�� Es domāju, ka tev ir tikai brūce uz galvas un sīki ie�vainojumi uz rokām.

Acīmredzot Rids bija runājis ar ārstu.

-�� Tā jau arī ir.

-�� Tad ko nozīmē visi tie�

Viņ� pēk�ņi aprāvās, sapratis, ka nobrāzumus uz viņas ķermeņa aug�daļas atstāju�i pa�a bārdas rugāji. Rīda lūpu kaktiņ� aiz no�ēlas noraustījās. Aleksa sajuta tieksmi pie�skarties Rīda vaigam un pārliecināt viņu, ka viss ir kārtī�bā, ka viņai nav nekas bijis pretim sajust Rīda karstās, de�dzīgās lupas uz savām krūtīm, ļaut viņa lokanajai mēlei skart viņas kru�galus.

Protams, Aleksa to nedarīja. Rīda drūmi sarauktā pie�re lika vārdiem palikt neizteiktiem.

-�� Tev vajadzētu atkal pieslieties sēdus, viņ� strupi sacīja.

Aizlicis rokas viņai aiz pleciem, Rīds palīdzēja Alek�sai apsēsties un atbalstīja viņu pret gultas galvgali. Sakro�kojis teniskrekliņu, viņ� mēģināja to pārvilkt Aleksai pār galvu. Topa�brīd, kad krekliņ� pieskārās viņas matiem, Aleksa sāpīgi saviebās.

-�� Tā neies cauri, viņ� nomurmināja.

Tad Rids ar vienu spēcīgu kustību ieplēsa krekliņa kakla izgriezumu, lai pārvilktu �o apģērba gabalu viņai pār galvu, nenodarot sāpes.

'Atkal apgūlusies, Aleksa pieskārās garajam plīsu�mam.

-�� Paldies. �is bija viens no maniem mīļākajiem krek�liņiem.

-�� Man ļoti �ēl. -

Viņ� apsedza Aleksu līdz pat zodam un piecēlās.

-�� Vai ar tevi viss būs kārtībā?

-� Jā.

Rīdu tas nepārliecināja.

-� Vai esi dro�a?

Viņa vārgi pamāja ar galvu.

-��� Vai tev vēl ko nevajag, kamēr esmu �eit? Varbūt ūdeni?

*Labi. Noliec, lūdzu, glāzi ar ūdeni uz naktsgaldiņa.

Kad Rīds pienāca pie gultas ar ūdensglāzi rokā, Aleksa jau bija aizmigusi. Rīds stāvēja un noraudzījās viņā. Pār spilvenu izrisu�ie mati bija notraipīti asinīm. Aleksas seja �ķita nedabiski bāla. Viņam sametās nelabi, iedomā�joties, cik tuvu viņa bijusi nopietnam ievainojumam vai pat nāvei.

Viņ� nolika glāzi ar ūdeni uz naktsgaldiņa un piesar�dzīgi apsēdās uz gultas malas. Aleksa sakustējās, nomur�mināja kaut ko nesaprotamu un izstiepa roku, it ka pēc kaut kā sniegtos. Atbildot uz �o mēmo, neapzināto lūgu�mu, Rīds saudzīgi uzlika viņas trauslajai plaukstai savē�jo stipro un raupjo.

Viņ� nebūtu pārsteigts, ja Aleksa �ajā brīdī atvērtu acis un saktu viņam pārmest nevainības laupī�anu. Velns un elle, kā lai viņ� to būtu zinājis?

Un, ja es arī būtu to zinājis, Rīds pie sevis nodomāja, vienalga, rīkotos tie�i tapai.

Viņa nepamodās. Aleksa tikai klusi no�ņaukājās un uzticīgi satvēra Rīda roku. Viņā cīnījās veselais saprāts ar impulsu, bet �ī cīņa nebija pārāk gara tā beidzās, pirms prāta un jūtu sadursmē paguva iesaistīties Rīda sirdsapzi�ņa.

%

Viņ� izstiepās gultā Aleksai blakus, pagriezies ar seju pret viņu, sajuzdams viņas maigo, pēc zālēm smar�ojo�o elpu pieskaramies savam vaigam.

Rīds apbrīnoja Aleksas sejas daiļo veidojumu, smal�kas mutes līnijas, skropstu izliekumu.

-�� Aleksa.

Rīds izrunaja.viņas vārdu ne jau tāpēc, lai Aleksu pa�modinātu. Viņam sagādāja prieku pati �i vārda skaņa.

Viņa dziļi nopūtās, piesaistot Rīda uzmanību saplēsta�jam krekliņam. Cauri plēstajai spraugai viņ� varēja saska�tīt Aleksas krū�u apaļumu gludo ādu. Nespodrajā naktslampiņas gaismā, krū�u bedrīte izskatījās noslēpumaini tum�a un samtaina, un Rīdām ļoti gribējās tai pieskarties ar pavērtām lūpam.

Viņ� to nedarīja. Viņ� arī nenoskūpstīja Aleksas ne�aizsargāto muti, kaut Rīda prātu moko�i nodarbināja atmi�ņas par to, cik dziļi, maigi un mikli Aleksa bija atsauku�sies viņa skūpstam.

Viņ� domāja par Aleksas kārdino�ajām krūtīm, un Rī�dām gribējās tās apmīļot. Zem teniskrekliņa plāna auduma varēja saskatīt krū�galu reljefu. Viņ� zināja, ka pietiktu tiem pieskarties ar mēli vai pirkstu galiem, lai tie sasprin�gtu. Un �is nolādētais teniskrekliņ� bija daudz pievilcīgāks par visiem caurspīdīgajiem rītatērpiem un atlasa zeķturiem, ko jebkad valkājusi Nora Geila.

Tās bija gatavās elles mocības gulēt viņai tik cie�i blakus un nepieskarties, bet tā bija ari debe�ķīga svētlai�me pārdzīvot tādus jūtu uzplūdus un piesātināties no ska�tī�anās vien. Kad labsajūta un sāpes kļuva vienlīdz nepane�samas, viņ� negribīgi atrāva roku un piecēlās no gultas.

Pārliecinājies, ka Aleksa ir pietiekami silti sasegta un zāles viņu pilnīgi nomierināju�as, Rīds klusiņām aizgāja.

-�� Nāc iek�ā.

Juniors sēdēja gultā, skatījās televizoru un smēķēja marihuānu.

-�� Sveiks. Kāds vēj� tevi atpūtis?

Viņ� piedāvāja Rīdām zālīti.

-� Paldies, nē.

Rīds apsēdās atzveltnes krēslā un uzlika kājas uz tam pieskaņotā kāju spilventiņa.

Kop� pirmās reizes, kad Rīds tika uzaicināts ienākt �ajā istabā, tā bija piedzīvojusi diezgan maz pārmaiņu, vienīgi Ju�niors bija iegādājies modernākas mēbeles, kad pēc pēdējās laulības �ķir�anas nolēma atgriezties mājās. Juniora istaba bi�ja pla�a telpa, kurā viss tika pakļauts tās īpa�nieka ērtībām.

-�� Kungs Jēzu, kā es esmu noguris, sacīja Rīds, iz�laizdams pirkstus caur matiem.

Juniors noknieba kvēlojo�ajai cigaretei galu, tad noli�ka to sāņūs.

-� Tu tāds arī izskaties.

-�� Paldies.

Rīds sērīgi pasmaidīja.

-� Kā tas nāk, ka es alla� izskatos ka noskrējis �etrdes�mit jūdzes visdraņķīgākā ceļa, bet tu vienmēr esi svaigs kā gurķītis?

-� Tie ir geni. Paskaties uz manu mali. Nekad neesmu viņu redzējis saburzītu.

-� Domāju gan. Dievs mans liecinieks, ka vecais Lemberts gan sevi�ķi kopts neizskatījās.

-� Neceri, ka es tevi �ēlo�u. Tu ļoti labi zini, ka dāmas nespēj pretoties tavai skarbajai ārienei. Mēs esam da�ādi tipi, tas arī viss.

-� Ja mēs abi būtu viens, iznāktu kaut kas satrieco�s.

-�� Mēs reiz bijām viens.

-�� Kā tā?

-�� Atceries to nakti, kad mēs abi vienlaikus mīlinājā�mies ar vienu no māsām Geilām aiz nacionālās gvardes sporta zāles? Kura no viņām tā bija?

Rlds īsi iesmējās.

-�� Lai esmu nolādēts, ja atceros. Esmu pārāk noguris, lai domātu, kur nu vēl, lai atcerētos.

-Tev iznācis krietni vien pastrādāt virsstundas, vai ne?

-�� Tā ir gan, atbildēja Rīds un ieturēja stratēģisku pauzi. Nedrīkstēju izlaist no acīm Aleksu, lai ar viņu ne�atgadītos kas ļauns.

Viņ� redzēja Juniora acīs pazibam interesi.

-� Viņa ir īsts nemiera gars, vai ne?

-�� Es nejokoju. �opēcpusdien Aleksa gandrīz zaudēja dzīvību.

* Ko?

Juniors pārmeta kājas pār gultas matu.

-�� Kas notika? Vai viņa ir ievainota?

Rīds pastāstīja Junioram par negadījumu uz �osejas.

-�� Es labāk pats viņai piezvanī�u, Juniors teica, kad Rīds bija beidzis stāstīt.

-�� Nedari to. Kad es no viņas aizgāju, Aleksa bija aiz�migusi. Slimnīcā viņai ie�ļircināja pretsāpju līdzekli, un tas jau bija iedarbojies.

Viņ� gandrīz fiziski sajuta Juniora vaicājo�o skatienu, bet izlikās to neredzam. Rīds netaisījās viņam stāstīt, kā�pēc uzskatījis par vajadzīgu parūpēties par Aleksu. Viņam bija nācies sasprindzināt visu savu gribasspēku, lai izietu no viņas istabas un liegtu sev baudu pavadīt viņai līdzās visu nakti.

����� Da�i meksikāņi redzēju�i, kā tas notika. Viņi saka tas esot bijis MU pikaps, kas tī�ām nogrūdis Aleksas auto�mobili no ceļa.

Juniors izskatījās apmulsis.

-�� Mana pirmā doma gan laikam būtu bijis tas sludinā�tājs.

-�� Kā viņ� varētu tikt pie jūsu kompānijas pikapa?

-�� Kāds no mūsu darbiniekiem varbūt ir uzticams viņa draudzes loceklis.

-�� Liku kādam no saviem vīriem pārbaudīt �o iespēju, lai gan �aubos, vai �ajā virzienā izdosies ko atklāt.

Abi draugi bridi klusēja. Beidzot Rids nevērīgi ietei�cās:

-Cik saprotu, tu �orīt brokastoji kopā ar Aleksu.

-� Viņa man piezvanīja un uzaicināja satikties/

-�� Kāpēc?

-��� Viņa sacīja, ka tu esot viņai izstāstījis par Selīnas neveiksmīgo abortu.

Rīds novērsās.

-� Jā.

-�� Draugs, man negribētos tevi nosodīt, bet�

-�� Nu, tad nenosodi.

Rīds piecēlās.

-��� Labi, labi. Es tikai nesaprotu, kāpēc to vajadzēja stāstīt.

Rīdām galīgi nebija noskaņojuma runāt par iepriek�ē�jās nakts notikumiem.

-�� Ko vēl jūs pārspriedāt pie brokastu galda ?

-�� To nakti, kad nomira Selīna. Aleksa vēlējās zināt, vai tajā vakarā es viņas māti bildināju.

Un Juniors atstāstīja Rīdām savu rīta sarunu ar Aleksu.

-�� Vai viņa noticēja tam, ka tu viens pats aizgāji no ran�o un piedzēries?

-� Domāju, ka noticēja. Tā vismaz izskatījās. Visi man parasti notic.

Skatiens, ko viņi pārmija, bija mazliet par ilgu, lai abiem nerastos neērtības sajūta.

-� Lai tā būtu, noteica Rīds un sāka skatīties āra pa logu.Aleksa teica, ka esot ieradusies Steisija, un viņas izturē�anās nav bijusi diez cik draudzīga.

Juniors nervozi saknosījās.

-�� Es, ē, pēdējā laikā liekos ar Steisiju.

Rīds pārsteigts apgriezās uz papē�iem.

-� Tu ar viņu tiecies vai drātējies? Vai arī, lietojot pir�mo darbības vārdu, tu automātiski domā par to otro?

-�� Esmu vainīgs pēc abām apsūdzībām.

Rīds nolamājās.

-�� Kāpēc tev atkal jāuzpū� sen apdzisis ugunskurs?

-�� Ērtību labad.

-� Tikties ar Noru Geilu ir daudz ērtāk.

-�� Bet ne par velti ja nu vienīgi tev.

Rīda apak�lūpa savilkās �okurā.

-�� Ak, tu, no�ēlojamais kuņas dēls.

-�� Klausies, no tā nevienam nekāds ļaunums nerodas. Steisijai nepiecie�ama vīrie�a uzmanība. Viņa to grib.

-Tāpēc, ka viņa tevi mīl, tu, ākst.

-�� Ei, ei, Juniors ar rokas mājienu atvairīja �o apgal�vojumu. Bet vienu es zinu gan. Steisija ir pārskaitusies uz Aleksu. Viņa baidās, ka Aleksa mūs visus sagraus, bet jo īpa�i viņas veco.

-�� Aleksa to var izdarīt. Viņa ir stingri apņēmusies at�rast vainīgo un ietupināt viņu cietumā.

Juniors atkal atzvēlās pret gultas galvgali.

-�� Vai tevi tas patiesi satrauc?

-�� Jā, atbildēja Rīds. Es daudz pazaudē�u, ja MIJ nedabūs to zirgu skrie�anās sacīk�u licenci. Un tu tāpat.

-�� Vai tu ar to gribi teikt, ka es nogrūdu Aleksas auto�mobili no ceļa? Vai tā ir nopratinā�ana, �erif? Juniors vaicāja, un tonis, kādā �is jautājums tika uzdots, nebija glaimojo�s kārtības sargā�anas institūcijai, ko pārstāvēja Rīds.

-�� Nu, un kā tad ir?

Juniora glītā seja dusmās pietvīka.

-� Augstais Dievs! Vai tu esi sajucis?

Viņ� izkāpa no gultas un nostājās aci pret aci ar Rīdu.

-�� Es nespētu nodarīt pāri pat matiņam uz viņas galvas.

-�� Vai tu �orīt.biji viņas istabā?

-� Ja. Un tad?

-�� Ko tu tur meklēji? Rīds viņam uzkliedza.

-�� Un ka tu domā? Juniors atkliedza pretim.

Rīda galva pacirtās atpakaļ. Tā bija'refleksīva kustība, ko Rīds pats nevarēja noslēpt.

Pagāja diezgan ilgs klusuma brīdis, iekams Juniors at�kal ierunājās.

-�� Viņa teica �nē�.

-� Es tev to nevaicāju.

-��� Bet tu to gribēji zināt, gai�redzīgi sacīja Ju�niors. Vai tēta piedāvājumu atgriezties MU tu noraidīji Aleksas dēļ? Tā iemesla dēļ, kāpēc viņa �eit ieradusies?

Viņ� piegāja pie gultas un, apsēdies uz tās malas, uz�meta Rīdām aizvainotu un vaicājo�u skatienu.

-� Vai tad tu grasījies neteikt man par to ne vārda, Rīd?

-Jā.

-�� Kāpēc?

-���� Nav nekādas jēgas par to runāt. Kad aizgāju no kompānijas, tas bija uz labu. Nevēlos atkal kļūt par tās sastāvdaļu.

-� Tu gribēji sacīt, ka nevēlies,kļūt par vienu no mums.

Rīds paraustīja plecus. Juniors domīgi uzlūkoja drau-

gu.

-�� Selīnas dēļ?

-�� Selīnas? klusi un skumīgi pasmējies, Rīds no�uk�stēja. Selīna ir mirusi un aprakta.

-�� Vai tā patie�ām ir?

Draugi bija atmetu�i jebkādu izlik�anos un raudzījās viens otrā tie�i un atklāti. Pēc mirkļa Rīds atbildēja:

-Jā.

-�� Pēc viņas nāves rņusu attiecības vairs nebija tādas pa�as kā agrāk, vai ne?

-� Tādas tās vairs nevarēja būt.

-�� Es arī tā domāju, drūmi noteica Juniors. Man ļo�ti �ēl.

-�� Man arī.

-�� Un kā ir ar Aleksu?

-�� Kas tad ar viņu ir?

-�� Vai viņas dēļ tu negribi atgriezties pie mums?

-�� Pie velna, rimsties ta�u. Tu zini patieso iemeslu, Ju�nior vai vismaz tev vajadzētu to zināt. Tu pietiekami bie�i esi dzirdējis mani par to runājam.

-��� Tās muļķības par neatkarību? Tas nav nekāds ie�mesls. Tu ar Engesu proti tikt galā daudz labāk nekā es.

Juniors strauji ievilka elpu, pēk�ņi sapratis, ka trāpījis desmitniekā.

-�� Tad tur tas suns aprakts, vai ne? Tu atkāpies no līdz�dalības MUmanis dēļ.

-Tu kļūdies.

Bet �is noliegums tika izteikts mazliet par ātru.

-�� No vella es nekļūdos, Juniors norūca. Tu negribi apdraudēt īstenā mantinieka tiesības. Nu, ko sirsnīgi pa�teicos, bet nemēģini man pasniegt �ēlastības dāvanas!

Juniora dusmas izgaisa tikpat ātri, kā uzliesmoju�as.

-�� Ek, sūds ko es te gribu apmuļķot?

Viņ� pa�nonieeino�i iesmējās.

-�� Dro�i kā elle ne jau pats sevi.

Juniors pacēla galvu un lūdzo�i paskatījās uz Rīdu.

-�� Man būtu prieks, ja tu atgrieztos. Tu esi mums ne�piecie�ams. jo īpa�i pēc tam, kad būs uzbūvēta sacīk�u trase.

-�� Kur� no mums tagad runā muļķības?

-�� Tu zini, ka man ir taisnība. Tētis ir enerģijas pār�pilns, bet viņ� darbojas ka laupītāju virsaitis. Mūsdienās darījumus tā vairs nekārto. Man piemīt zināms �arms, bet tas tirasiņu zirgu audzētavā ir tikpat vajadzīgs ka sniega slēpes Jamaika. No �arma nevar gūt nekādu labumu, ja vien tu neesi izvēlējies �igolo profesiju kurai es bie�i vien esmu gribējis pievērsties.

-Toties tev to neviens nevar atņemt.

-�� Tētis ir gana gudrs, lai saprastu, ka tu spēj saturēt mūs kopa. Tu vari but ka buferis starp mums abiem.

Viņ� pavērās lejup uz savām rokām.

-�� Viņam labāk tīk strādāt kopā ar tevi nekā ar mani.

-� Junior�

-�� Nē, būsim reiz godīgi līdz galam. Rīd. Mēs vairs ne�esam tik jauni, lai melotu pa�i sev vai viens otram. Tētis bulu gatavs apzvērēt pie veselas Bībeļu kaudzes, ka lepo�jas ar mani, bet es zinu, kā tas ir īstenība. Ak. viņ� jau ma�ni mīl, bet es sagādāju viņam vienu vil�anos pec otras. Viņ� labprāt gribētu, lai es esmu tāds kā tu.

-� Tā nav taisnība.

-�� Baidos, ka ir gan.

-�� Ej ratā, Rīds iebilda, sparīgi papurinādams gal�vu. Engess zina, ka kritiskos brī�os uz tevi var paļauties. Ir biju�i gadījumi�

-�� Kādi gadījumi?

-�� Ir biju�i daudzi gadījumi, Rīds uzsvērti atkārto�ja, kad tu esi rīkojies tie�i tā, kā no tevis tiek sagaidīts. Protams, reizēm visam ir jānonāk līdz galējam punktam, lai tu sāktu rīkoties, bet, kad tu zini, ka tavā vietā'to ne�viens cits nevar izdarīt, tu ļoti labi tiec galā.

Viņ� uzlika roku Junioram uz pleca.

-� Reizēm vienkār�i ir tā. ka tev jādabū spēriens pa pa�kaļu. lai sāktu darboties.

Bija pienācis īstais brīdis izbeigt �o sarunu, lai tā nekļutu gaudeni asaraina. Rīds uzsila Junioram pa plecu un gāja uz durvīm.

-�� Nemēģini to narkotiku pārdot skolasbērniem, jo tad man nāksies tevi ietupināt, skaidrs?

Viņ� jau bija atvēris durvis un spēra soli pāri sliek�snim, kad Juniors viņu aizturēja.

-�� Todien, kad tu ieradies ārpilsētas klubā un savāci Aleksu, es biju briesmīgi'pārskaities.

-� Zinu. Bet tur nekā nevarēja darīt. Tās bija darba da�rī�anas.

-Tie�ām? Un toreiz lidlaukā? Tās arī bija darba darī��anas? Domāju, ka tētis nebija pārpratis notieko�o.

Rīds palika mēms ka akmens, viņ� nedz noliedza, nedz apstiprināja Juniora sacīto.

-�� Jēziņ, � izdvesa Juniors un pārvilka ar plaukstu pār seju. Vai tam patiesi lemts atkārtoties? Vai tie�ām mēs atkal esam iemīlēju�i vienu un to pa�u sievieti?

Rīds izgāja no istabas un klusi aizvēra durvis.

Steisija Vollesa pabīdīja malā tēva pusapēstos skum�brijas salātus un nolika to vietā trauku ar augļu kokteili.

-�� Domāju, ka tagad viņa vairs ilgi mūs netraucēs, Steisija pārliecināti sacīja.

Viņi bija runāju�i par Aleksandru Geiteri.

-Vai esi dzirdējis, ka viņa cietusi satiksmes negadīju�ma?

-� Cik saprotu, tas nav bijis nekāds negadījums.

-Tad viņai ir vēl svarīgāks iemesls aizbraukt no mūsu

pilsētas.

-�� Engēss nedomā, ka viņa taisās braukt prom, teica tiesnesis, ar karotīti dzenādams pa lipīgo sīrupu kādu ķir�si. Viņ� sacīja glu/i pretēji, notiku�ais esot Aleksu pārliecinājis, ka viņa ir tuvu atrisinājumam.

-�� Vai tu visu, ko saka Engess, uzskati par neapgā�amu patiesību? aizkaitināti vaicāja Steisija. Kā viņ� var zi�nāt, ko viņa taisās vai netaisās darīt?

.Viņ� zina, ko Aleksa ir teikusi Junioram.

Steisija nolika dak�iņu.

-Junioram?

-�� Mhm.

Tiesnesis Volless iedzēra malku ledus tējas.

-� Viņ� vakar esot bijis Aleksu apraudzīt.

-�� Es domāju, ka viņa no slimnīcas ir atgriezusies mo�telī.

-�� Lai viņa būtu, kur būdama, Juniors pagaidām ir vi�ņas vienīgā saikne ar ārpasauli.

Tiesnesis bi ja tā nogrimis pa�a rūpestos, ka nepamanī�ja, cik ba�īgs piepe�i kļūst viņa meitas skatiens.

Viņ� atgrūda krēslu no galda un piecēlās.

-��� Man tagad jāiet, citādi nokavē�os. Mums �orīt ir zvērināto apspriede un paredzēta ari tā cilvēka iepriek�ējā noklau�inā�ana, kas sa�āva to puisi Noras Geilas Bārtones mājā. Aizstāvis dro�i vien gribēs, lai vainīgais vienojas ar cietu�o par sāpju naudu, bet Lemberts uzkudījis Pētu Cestinu, lai tas uztur apsūdzību par slepkavības mēģinājumu.

Steisija klausījās tikai ar pusausi. Viņas prātu nodarbi�nāja moko�a iztēles aina � skaistā Aleksa Geitere izlaidu�sies savā gultā moteļa istabā, bet Juniors gatavs katru vē�lē�anos nolasīt viņai no acīm.

-� Starp citu, ieteicās tiesnesis, vilkdams mugurā mē�teli, vai izlasīji zīmīti, ko biju tev vakar atstājis?

-� Lai piezvanu Fergusam Plametam?

-� Jā. Vai viņ� nav tas evaņģēlists, kas sacēla traci, kad pagāju�ā gada Ķirbju svētkos* tika atļauta arī bingo spē�le? Ko viņam no tevis vajag?

-�� Viņ� vāc atbalstītājus savai cīņai pret azartspēļu ievazā�anu Perselas apgabalā.

Tiesnesis pavīpsnāja.

-�� Vai tad viņ� nesaprot, ka ār tikpat lieliem panāku�miem varētu mēģināt novērst viesuļvētras tuvo�anos?

-�� Tie�i to es viņam ari pateicu, kad biju atzvanījusi, sacīja Steisija. Viņ� zina, ka esmu vairāku sievie�u orga�nizāciju locekle, tāpēc gribēja, lai es runāju par �o lietu mūsu sanāksmēs. Es, protams, atteicos.

D�o Volless paņēma portfeli un atvēra parādes durvis.

-�� Rīds ir pārliecināts, ka par Mintonu-ran�o demolē�a�nu ir atbildīgs Plamets, bet viņam trūkst pierādījumu, lai varētu to sprediķotāju apcietināt.

-�: - �- ;�-�. '■ �vtogv-.

*31. oktobra nakts, kad pēc sena ticējuma paradās miru�o gari. Bērni pārģērbjas par raganām, spokiem u.tml., reizēm tiek iedegtas lampas, kas pagatavotas no izdobtiem ķirbjiem.

Tiesnesis nekad ne�aubījās, vai drīkst ar meitu runāt par savu darbu. Steisija jau sen bija izpelnījusies tēva uzti�cību.

-�� Nedomāju, ka Plamets pats u� kaut ko tādu būtu spējīgs, ja nu vienīgi aiz viņa muguras slēpjas kāds cits. Rīds pastāvīgi atgrie�as pie �i jautājuma, bet jāteic, ka mani Plamets patlaban satrauc vismazāk.

Steisija norūpējusies satvēra tēva roku.

-�� Par ko tu raizējies, tēt? Par Aleksu Geiteri? Tev par viņu nav jāuztraucas. Kādu ļaunumu gan viņa var tev no�darīt?

Viņ� izmocīja smaidu.

-� Absolūti nekādu. Tu ta�u zini, ka man patīk, ja viss ir vislabākajā kartībā. Bet nu man jāskrien. Uz redzē�a�nos.

Vanda Geila Bārtonc Plameta slaucīja savas mājas lieveni tie�i tobrīd, kad ieradās pastnieks. Viņ� pasniedza viņai vēstuļu kaudzīti, un Vanda Geila pastniekam patei�cās. Iedama atpakaļ mājā, viņa pārcilāja aploksnes. Visas vēstules kā parasti bija adresētas viņas vīram. Tic galve�nokārt bija rēķini un ar baznīcas lietām saistīta korespon�dence.

Viena aploksne tomēr at�ķīrās no pārējām. Tā bija da�rināta no ļoti kvalitatīva bē�krasas papīra. Uz tās bija ie�spiesta atpakaļadrese, ta�u pēc tam ar rakstāmma�īnu iz�svītrota. Ari Plametu adrese bija uzrakstīta ar rakstāmma��īnu.

Ziņkārība ņēma virsroku pār vīra stingro aizliegumu atvērt viņam pienāku�ās vēstules. Vanda atplēsa aploksni. Tajā bija tikai tuk�a papīra lapa. aplocīta ap piecām simtdolāru naudas zīmēm.

Vanda skatījās uz naudu tā, it kā tas būtu vēstījums no citplanētie�iem. Pieci simti dolāru tas bija krietni vien vairāk, nekā varēja atrast uz ziedojumu �ķīvja pēc labi ap�meklēta atdzim�anas dievkalpojuma. Fcrguss ģimenes va�jadzībām, no ziedojumiem paturēja tikai pavisam niecīgu summu, visa pārējā nauda aizgāja baznīcai un tās "taisna�jai lietai�.

�o naudu, bez �aubām, bija sūtījis kāds labvēlis, kas gribēja palikt anonīms. Da�as pēdējās dienas Ferguss ap�zvanīja ļaudis, vākdams kopā brīvprātīgos, kas būtu ar mieru piketēt pie Mintonu ran�o vārtiem. Viņ� lūdza arī naudu. Ferguss gribēja ievietot avīzēs pret azartspēlēm vērstus sludinājumus, kas aizņemtu visu lappusi. Ja krusta karā vēlējās izmantot ari presi, tas dārgi maksāja.

Vairums.cilvēku ar viņu vispār nerunāja. Da�i no tiem, pirms nometa klausuli, apsaukāja Fergusu visādiem neglītiem vārdiem. Reti kur� bija viņu uzklausījis un ne�pārliecino�i apsolījis atsūtīt kādu ziedojumu.

Bet te bija picci simti dolāru.

Viņ� bija risinājis pa telefonu arī slepenas, apslāpētas sarunas. Vanda nezināja, par ko īsti virs �ukstus sarunājas ar saviem domubiedriem, bet nojauta, ka tam ir kāds sa�kars ar Mintonu ran�o. Viņai bija ļoti grūti melot savam vecajam draugam Rīdām. Viņ� bija sapratis, ka Vanda me�

lo, bet, būdams d�entlmenis, neapsūdzēja viņu par to.

Vēlāk, kad viņa bija izteikusi Fergusam ba�as par to, ka melodama ir grēkojusi, viņ� atbildēja, ka tādi meli ir at�taisnojami. Dievs nevēlas, lai viņa kalpi tiktu ietupināti cietumā, kur no tiem nebūtu nekāda labuma.

Vanda bikli aizrādīja, ka ari Pāvils ilgu laiku pavadījis cietumā, un daudzi no visiedvesmojo�ākajiem Jaunās De�rības rakstiem tapu�i tie�i aiz restēm. Fergusam �is salīdzi�nājums nepatika, un viņ� piekodināja Vandai turēt muti un nerunāt par lietām, kas viņas prātiņam ir par sare�ģītu.

-Vanda?

Izdzirdusi vīra balsi, viņa salēcās un automātiski pie�spieda naudu pie savām ļenganajām krūtīm.

-�� Ko tu vēlies, Fergus?

-�� Vai bija atnācis pastnieks?

-�� Ē, jā.

Viņa paskatījās uz aploksni. Naudas sūtījums noteikti , bija saistīts ar tiem slepenajiem telefona zvaniem. Ferguss negribēs ar viņu par to runāt.

-� Es jau nesu tev vēstules.

Vanda iegāja virtuvē. Viņ� sēdēja pie virtuves galda, kura plastikāta virsma maltī�u starplaikos kalpoja viņam par rakstāmgaldu. Vanda nolika aplok�ņu kaudzīti uz gal�da. Kad viņa atgriezās pie izlietnes, lai pabeigtu mazgāt traukus, dīvainā aploksne un tās saturs joprojām atradās viņas priek�auta kabatā.

Vanda nosolījās pati sev, ka atdos to Fergusam vēlāk. Sagādās viņam pārsteigumu. Bet pagaidām viņa atļausies pafantazēt, ko varētu par �o naudu nopirkt saviem trim bērniem.

Aleksas rīcība bija trīsdesmit se�as stundas, lai visu pārdomātu. Mocīdamās ar nejaukajām galvassāpēm, viņa gulēja gultā un pārcilāja prātā to, kas viņai bija zināms, bet to, ko nezināja, Aleksa aizstāja ar loģiskiem secināju�miem.

Viņa vairs nevarēja atļauties bezgalīgi riņķot pa apli. Iespējams, ka viņa nekad netiks tuvāk patiesībai, kā bija patlaban. Tuvojās Grega atvēlētā termiņa beigas. Bija pēdē�jais laiks izaicināt kādu, kļūt agresīvai, pat ja nāktos blefot.

Pirms da�ām dienām Aleksa nonāca pie sirdi ploso�ā secinājuma, ka savulaik bijusi katalizators Selīnas noslep�kavo�anai, bet viņa nevēlējās �o vainas nastu visu atliku�o dzīvi nest viena. Arī tam, kas pastrādāja asiņaino varasdarbu, ir par to jācie�.

Kad Aleksa tajā rītā piecēlās, viņai joprojām sāpēja galva, bet sāpes vismaz bija kļuvu�as cie�amas. Viņa pa�vadīja rītu, pārlasīdama savas piezīmes un �o to noskaid�rodama. Kad tiesnesis Volless pēc len�a atgriezās tiesas namā, Aleksa viņu gaidīja priek�telpā. Kā parasti tiesnesis neizskatījās iepriecināts, viņu redzot.

-� Sacīju Geiteres jaunkundzei, ka jūs �odien esat aiz�ņemts, taisnojās Lipskomba kundze,'kad viņ� tai uzmeta pārmeto�u skatienu. Viņa uzstāja, ka tomēr gaidī�ot jūs atnākam.

-�� Viņai taisnība, tiesnesi Volles, es patie�ām biju uz�stājīgā, teica Aleksa. Vai varat man veltīt pāris minū�tes?

Viņ� paskatījās rokaspulkstenl.

-�� Bet nudien tikai pāris.

Aleksa sekoja tiesnesim viņa kabinetā. Viņ� novilka mēteli un pakarināja to uz misiņa drēbju pakaramā. Vol�less ierunājās tikai tad, kad bija apsēdies pie rakstāmgalda un pacenties pie�ķirt sejai draudīgu izteiksmi.

-�� Ko jūs �oreiz no manis gribat?

-� Ko Engess Mintons izmanto kā ēsmu jūsu pievilinā��anai?

Viņa seja acumirkli pārklājās sārtiem plankumiem.

-� Nezinu, par ko jūs runājat.

-�� Zināt"gan. Jūs aizsūtījāt nevainīgu cilvēku uz pa�valsts psihiatrisko slimnīcu, tiesnesi Volles. Jūs zinājāt, ka viņ� nav vainīgs, vai arī jums par to bija stipras �aubas. Jūs

' t

to darījāt pec Engesa Mintona lūguma, vai ne? Un kā atlidzību jūs pieprasījāt Juniora laulības ar jūsu meitu Steisijii.

-� Tas ir kaut kas neticams!

Viņ� uzsita ar dūri pa rakstāmgaldu.

-���� Nē, tas ir ārkārtīgi ticami. Tajā rītā, kad Selīna Geitere tika atrasta Mintonu ran�o stalli mirusi, Engess jums -piezvanīja vai ieradās pats personiski. Bads Maikss bija aizturēts netālu no notikuma vietas, notraipījies ar asinīm un ar skalpeli rokā. Tika pieņemts, ka skalpelis ir slepka�vības ierocis, lai gan �is pieņēmums nekad neguva apstip�rinājumu, jo skalpeli neviens tā arī kārtīgi nepārbaudīja. Ziņojumā par līķa sekciju ir minēts, ka viņa mirusi no vairakam durtām brūcēm, bet liesu medicīnas'speciālists liki apskatīt nepaguva tas lika sleidzīgi kremēts, tā ka viņa varēja būt sadurta ar jebkuru asu priek�metu.

-���������� Dullais Bads sadūra viņu ar daktera Kolinsa skalpe�

li, stūrgalvīgi apgalvoja tiesnesis. Viņ� atrada to stallī un izmantoja, lai nogalinātu Seimu.

-�� Un kur skalpelis ir tagad?

-�� Tagad? Pagāju�i jau divdesmit pieci gadi. Jūs ta�u necerat, ka tas aizvien vēl varētu atrasties lieti�ķo pierādī�jumu glabātuvē, vai ne?

-�� Nē, bet es ceru, ka atradīsies protokols, kurā būs mi�nēts, kas ar skalpeli noticis. Neviens negriezās pie nelaiķa daktera Kolinsa vai viņa dēla ar jautājumu, vai viņi nevē�lētos skalpeli saņemt atpakaļ, lai gan bija labi zināms, ka tā ir dārga dāvana, ko dakteris saņēmis no savas sievas. Vai jums tas neliekas aizdomīgi?

-�� Dievs vien zina,, kas nolika ar to skalpeli vai ar pro�tokoliem, kuros tas bija minēts. ,

-�� Es domāju, ka jūs no tā atbrīvojāties, tiesnesi Volles. Jūs, nevis �erifs, bijāt pēdēja ziņojumos minētā persona, kuras rīcībā tika nodots skalpelis. Es to �orīt pārbaudīju pirms nāk�anas �urp.

-�� Kap�c man būtu vajadzējis no tā atbrīvoties?

-�� Tāpēc, ka vēlāk varēja uzrasties kāds ziņkārīgs iz�meklētājs, piemēram, es, un tad būtu daudz vieglāk un ticamāk uzdot skalpeļa pazu�anu par kancelejisku kļūdu. Labāk lai jūs apvaino par nevī�ību uzskaitē, nevis par ap�lamu tiesas spriedumu.

-�� Jūs esat nekaunīga, Geiteres jaunkundz, viņ� stīvi teica. Tāpat kā vairums atriebēju, jūs uz visu reaģējat emocionāli, bet jums nav ar ko pamatot savas briesmīgās apsūdzības.

-��� Lai būtu kā būdams, tie�i �o versiju es taisos celt priek�ā zvērināto tiesai. Patiesību sakot, izdaru jums pa�kalpojumu, pastāstot, kas man padomā. Jums būs pietieka�mi daudz laika, lai apspriestos ar savu advokātu par atbil�dēm, ko sniegsiet tiesai. Bet varbūt jūs izmantosiet konsti�tūcijas piekto labojumu?

-�� Man nebūs jādara ne viens, ne otrs.

-�� Vai nevēlaties piezvanīt savam advokātam tūlīt pat? Es labprāt pagaidī�u.

-�� Man nav nepiecie�ams advokāts.

-�� Tādā gadījumā es turpinā�u. Engcss lūdza jums pa�kalpojumu. Jus lūdzāt pretpakalpojumu.

-Juniors Mintons apprecēja manu meitu tāpēc, ka mī�lēja viņu.

-�� Grūti tam noticēt, tiesnesi Volles, jo viņ� pats man teica, ka lūdzis manas mātes roku tajā vakarā, kad viņa ti�ka nogalināta.

-Nevaru izskaidrot viņa jūtu nepastāvību.

-��� Es gan varu. Juniors bija samaksa par dullā Bada apsūdzē�anu un nosūtī�anu uz psihiatrisko slimnīcu.

-� Apgabala prokurora birojs�

-�� Apgabala prokurors tobrīd atradās atvaļinājumā, ko pavadīja Kanādā. Viņa atraitne �orīt to apstiprināja. Viņa palīgam pietika ar eso�ajiem pierādījumiem, lai apsūdzētu Badu Haiksu slepkavībā.

-Zvērināto tiesa ari būtu viņu notiesājusi.

-�� Nepiekrītu, bet to mēs nekad neuzzināsim. Jūs gādā�jāt, lai lieta līdz tiesai nemaz nenonāktu.

Viņa dziļi ievilka elpu.

-�� Ko Engess gribēja pasargāt pats sevi, Junioru vai Rīdu?

-Nevienu.

-� Gan jau viņ� jums to pateica, kad torīt piezvanīja.

-� Viņ� nepiezvanīja.

-�� Viņam vajadzēja piezvanīt, tiklīdz aizturēja Haiksu. Ko Engess jums sacīja?

-�� Neko viņ� man neteica. Viņ� nekad nav ar mani par kaut ko tamlīdzīgu runājis.

Viņa piecēlās no krēsla un noliecās pār rakstāmgaldu.

-� Viņam vajadzēja sacīt apmēram tā: �Klausies, D�o, es�mu iekūlies nepatik�anās� vai �Juniors savā puiciskumā �o�reiz aizgājis par tālu�, vai arī �Vai nevari palīdzēt Rīdām iz�kulties no ķezas? Viņ� man ir kā pa�a dēls�. Tā bija, vai ne?

-�� Nē, tā nekad nav bijis.

-�� Iespējams, jūs iebildāt, ka nevarat to izdarīt. Varbūt lūdzat, lai dod jums laiku. Būdams lāga zēns, Engess jums pie�ķīra paris stundas pārdomām. Un tad jūs paziņojāt, ka izdarīsiet viņam �o nelielo pakalpojumu, ja Juniors appre�cēs Steisiju.

-� Es nepieļau�u, ka jūs�

-�� Iespējams, ka jūs pat apspriedāt savu dilemmu ar Vollesa kundzi un Steisiju.

-� Tā ir neslavas cel�ana�

-�� Vai varbūt tā bija Steisija, kas ierosināja, uz kādiem noteikumiem slēdzams darījums?

-� Steisija par to nekad nekā nav zinājusi!

Viņ� pielēca kājās un iekliedza �os vārdus Aleksai tie�i sejā. Sapratis, ko nupat atzinis, tiesnesis nobālēja, aplaizīja lūpas, atkāpās no Aleksas un uzgrieza viņai muguru. Ties�ne�a pirksti nervozi slīdēja pār misiņa apdares naglu galvi�ņu rindu, kas rēgojās viņa ādas krēsla aizmugurē. Krēslu tiesnesim bija uzdāvinājusi meita, viņa vienīgais bērns.

-Jūs zinājāt, cik ļoti Steisija mīl Junioru Mintonu.

-� Jā, viņ� klusi teica, zināju, ka viņa to mīl vairāk, nekā viņ� ir pelnījis.

-�� Un zinājāt arī to, ka uz viņas jūtam netiek atbildēts.

-� Jā. *

-�� Un jums nebija noslēpums, ka Juniors guļ ar Steisiju, kad vien viņam tas ienāk prātā! Jūs nolēmāt parūpēties par meitas godu un pasargāt viņu no nevēlamas grūtniecī�bas, pēc iespējas ātrāk apprecinot.

Tiesne�a pleci salīka uz priek�u, un viņ� atbildēja klu�sā, dziļu bēdu caurstrāvotā balsī:

-� Jā.

Aleksa aizvēra acis un izdvesa garu. nedzirdamu no�pūtu. Sasprindzinājums no viņas atplūda ka vilnis, kas pieskāries jūras krastam.

-�� Tiesnesi Volles, kas nogalināja manu mali? Ko Engess gribēja pasargāt, kad viņ� lūdza jūs izmantot savu ju�ridisko varu un pasludināt par vainīgu Badiju Haiksu?

Viņ� paskatījās uz Aleksu.

-Es nezinu. Dievs mans liecinieks, nezinu. Zvēru pie tiesne�a amatā pavadītajiem gadiem.

Aleksa viņam ticēja un tā. arī pateica. Viņa pacentās pēc iespējas neuzkrīto�āk, paņemt savas mantas. Kad viņa jau bija piegājusi pie kabineta durvīm, Volless tikko dzir�dami pasauca viņu vārdā.

-� Jā?

-Ja �i liela kādreiz tiks nodota liesai, vai tam, ko jūs nupat dzirdējāt, noteikti jātiek izpaustam?

-�� Baidos, ka ja. Man ļoti �ēl.

-� Steisija�

-� Viņ� apklusa un nokrem�ļojās.

-�� Es nemeloju, kad sacīju jums, ka viņa neko nezināja par manu vieno�anos ar Engesu.

-�� Man ļoti �ēl, Aleksa atkārtoja.

Viņ� drūmi palocīja galvu. Aleksa izgāja priek�telpā un aizvēra durvis. Sekretāre uzmeta viņai nepatikas pilnu skatienu, ko Aleksa nejutās pelnījusi. Viņa bija pamudinā�jusi tiesnesi izstāstīt patiesību. Bez tā nevarēja iztikt, bet nekādu prieku tas Aleksai nebija sagādājis.

Viņa gaidīja liftu, kad izdzirda atskanam �āvienu. -

-� Ak, Dievs, ne� Aleksa �ukstēja, pati neapjauzda�ma. ka ir �os vārdus izrunājusi.

Viņa nometa portfeli un skrēja atpakaļ uz gaiteņa otru galu. Lipskomba kundze jau bi ja pie tiesne�a kabineta dur�vīm. Aleksa pastūma viņu malā un iesteidzās kabinetā pirmā.

Tas, ko Aleksa ieraudzīja, lika viņai sastingt. Klie�dziens iestrēga viiīai kaklā, bet sekretāres vaimanas atbal�sojās pat gaiteni.

Se�desmit sekundes pēc tam, kad bija atskanējis �ā�viens, pie tiesne�a Vollesa darba telpu durvīm bija sapulcejies prāvs sekretāru, tiesas izpildītāju un cilu tiesas na�ma darbinieku pulciņ�.

Rkls bija pirmais, kas uzskrēja aug�ā no apak�stāva un izlauzās cauri pūlim, pa ceļam izkliegdams skarbas pa�vēles saviem palīgiem, kas viņam sekoja.

-�� Atbrīvojiet telpas no nepiedero�ām personām!

Vienam palīgam viņ� deva rīkojumu izsaukt ātro palī�dzību, otram norobe�ot gaiteni. Rids mierino�i aplika Lipskomba kundzei roku ap pleciem un lika, lai Peta Ceslina sekretāre Imod�ina ved histēriski raudo�o sievieti prom. Tad viņ� ieurbās ar acīm Aleksā.

-��� Ej uz manu kabinetu, ieslēdzies un paliec tur, vai saprati?

Aleksa raudzījās viņā ar tuk�u skatienu.

-�� Saprati? Rīds skaļi atkārtoja un sapurināja viņu aiz pleciem.

Joprojām nespēdama izteikt ne vārda, Aleksa pamāja ar galvu.

Savam palīgam Rīds teica:

-�� Paseko, lai viņa nokļūst manā kabinetā. Nelaid ne�vienu iek�ā.

Palīgs mudināja Aleksu doties prom. Pirms izie�anas no tiesne�a kabineta viņa redzēja Ruki noraugāmies �aus�mīgajā skalā pie rakstāmgalda. Viņ� izlaida pirkstus caur matiem un nomurmināja:

-�� Sūdi.

Apak�stāvā, Rīda kabineta, Aleksa pavadīja laiku, ne�mierīgi soļodama �urpu turpu, raudādama, griezdama zo�bus un skatīdamās tuk�umā. Viņa mocījās pati savā ellē, ko viņā bija uzjundījusi tiesne�a D�ozefa Vollesa pa�nāvī�ba.

Sāpe galvā tik neganti pulsēja, ka likās �uves tūlīt pārplīsīs. Aleksa bija aizmirsusi paņēmi līdzi zāles. Dru�d�aini pārmeklējusi �erifa rakstāmgaldu, viņa neatrada pat aspirīna tableti. Vai �is vīrietis bija pilnīgi imūns pret sā�pēm?

Galva viņai reiba un mocīja nelabums. Aleksai nekādi neizdevās sasildīt plaukstas, kas stipri svīda. Caur vecās ēkas griestu ģip�a apmetumu varēja sadzirdēt visus aug�stava trok�ņus, bet viņa nevarēja izprast, ko katrs no tiem nozīmē. Bezgalīgi skanēja soļi. Rīda kabinetā Aleksa bija atjēgusies no �oka, un nu viņa alka zināt, kas notiek aug��stāvā un gaiteņos.

Aleksu bija pārņēmis dziļ� izmisums. Fakti norādīja uz ne�ēlīgo patiesību, ko viņai negribējās atzīt. Tiesne�a Vollesa atzī�anās bija jauna apsūdzība pret galvenajiem aizdomās turamajiem.

Iekūlies ķezā, Engess bez sirdsapziņas pārmetumiem būtu darījis visu iespējamo, lai pasargātu sevi no soda. Tā�pat viņ�, ne mirkli nevilcinādamies, būtu bijis gatavs uz�pirkt tiesnesi, lai glābtu Junioru un varbūt ari Rīdu. Bet kur� no viņiem trim bija lajā vakarā iegājis stallī un noga�linājis Seimu?

Kad Kuls strauji atrāva durvis, Aleksa iztrūkās un ap�cirtās riņķi. Viņa bija skatījusies ārā pa logu. Aleksa nezi�nāja. cik ilgi bija gaidījusi kabinetā, bet, kad Rīds ieslēdza gaismu, viņa pēk�ņi attapa, ka ir jau'satumsis. Aleksa vēl aizvien bija pilnīgā neziņā par to, kas notiek aug�stāvā un uz ielas, pie ieejas tiesas nama.

Rids uz viņu stingri paskatījās, bet nekā neteica. Viņ� ielēja sev tasē kafiju un iedzēra vairākus malkus.

-�� Ka tas nāk, ka pēdējā laika tu vienmēr atrodies tur, kur atgadījusies kāda nelaime?

Aleksai acīs acumirklī sariesās asaras. Nupat vēl viņas acis bija pavisam sausas, bet jau nākamajā brīdī plakstiņi sūrstēja no smagajām, sāļajām lāsēm. Viņa pavērsa trīso�o rādītājpirkstu pret Rīda krūtīm.

-�� Nevajag, Rid. Es nezināju, ka�

-�� Ka, iedzīts strupceļā, D�o Volless iz�ķaidīs sev sma�dzenes. Nu, ko tas ir noticis, mazulīt. Smadzeņu putra līst pāri viņa rakstāmgalda malai.

-�� Aizveries.

-�� Matus un ādas lēverus mēs atradām pat uz pretējās sienas.

Viņa aizspieda muti ar plaukstu, lai aizturētu kliedzie�nu. Uzgriezusi Rīdām muguru, Aleksa sāka nevaldāmi trī�cēt. Kad Rīds viņai pieskārās, Aleksa sarāvās, bet viņ� ne�atlaida stiprās rokas no Aleksas pleciem, pagrieza viņu pret sevi un pievilka klāt.

-� Nomierinies, viss jau ir garām.

Dziļi ievelkot elpu, Rīda krūtis izpletās un pacēla uz aug�u arī Aleksas vaigu.

-� Aizmirsti to.

Viņa atrāvās nost.

-� Aizmirst? Cilvēks ir miris. Tā ir mana vaina.

-�� Vai tu nospiedi pistoles mēlīti?

-� Nē.

-� Tad tā nav tava vaina.

Pie durvīm klauvēja.

-�� Kas tur ir? Rīds bargi noprasīja.

Atsaucās kāds no viņa palīgiem, un Rīds teica, lai nāk iek�ā. Viņ� deva Aleksai zīmi apsēsties. Palīgs tikmēr no�stiprināja rakstāmma�īnā papīra lapu. Viņa apjukusi uzlū�koja Rīdu.

-�� Mums jāpieraksta tava liecība, viņ� paskaidroja.

-� Tagad?

-�� Būs labāk, ja tiksim ar to galā tūlīt. Esi gatavs? Rīds vaicāja palīgam, kas atbildēja ar apstiprino�u galvas mājienu. Labi. Tātad, Aleksa, kas notika?

v Pirms sākt runāt, Aleksa nosusināja seju ar salveti. Vi�ņa, cik īsi vien varēdama, pastāstīja, kas bija noticis ties�ne�a kabineta, rūpīgi izvairīdamās minēt personu vārdus un konkrēto sarunas tematu.

-�� Izgāju no viņa kabineta un tiku līdz liftam.

Viņa raudzījās lejup uz samirku�o salveti, ko burzīja pirkstos.

-Tad izdzirdēju �āvienu.

-Tu skrēji atpakaļ uz kabinetu?

-� Jā. Viņ� bija saļimis pār rakstāmgaldu. Redzēju asi�nis un� un es sapratu, ko viņ� ir izdarījis.

-� Vai tu redzēji pistoli?

Viņa papurināja galvu. Tad Rīds sacīja palīgam:

-� Pieraksti, ka viņa teica �nē�, kā arī to, ka viņa pisto�li nevarēja redzēt, jo tā bija izkritusi no miru�ā labās rokas un atradās uz grīdas. Tās pagaidām viss.

�erifa palīgs smalkjūtīgi aizgāja. Rīds kādu brīdi no�gaidīja. Viņ� sēdēja uz rakstāmgalda un �ūpoja pār tā malu pārmesto kāju.

-� Par ko jūs ar tiesnesi runājāt?

-�� Par Selīnas noslepkavo�anu. Es viņu apsūdzēju pie�rādījumu vilto�anā un kukuļņem�anā.

-Tās ir smagas apsūdzības. Ko viņ� uz. to atbildēja?

-� Viņ� atzina savu vainu.

Rīds kaut ko izņēma no krekla kabatas un uzmeta uz galda. Vērtīgais sudraba skalpelis pieskārās galda virsmai ar dobju, metālisku troksni. Tas bija oksidējies, bet citādi tīrs.

Ieraugot skalpeli, Aleksa sarāvās.

-�� Kur tu to dabūji?

-�� Izņēmu no tiesne�a kreisās rokās.

Viņi pārmija ilgu skatienu. Beidzot Rlds teica:

-�� Tas viņam bija kalpojis pa�apsūdzībai. Viņ� glabāja to rakstāmgalda atvilktnē kā pastāvīgu atgādinājumu savai uzpērkamībai. Zinot, cik ļoti viņ� lepojās ar tiesne�a ama�tā nostrādātajiem nevainojama darba gadiem, nav jābrī�nās, ka Volless drīzāk bija gatavs noraut sev pusi galvas, nekā piedzīvot savas karjeras sabrukumu.

-�� Vai tas ir viss, ko tu par to vari teikt?

-�� Ko tu gribi, lai es vēl sacītu?

-�� Domāju, ka tu man pavaicāsi, kas uzpirka tiesnesi Vollcsu? Ar ko uzpirka? Kāpēc?

Aleksas asaru pilnās acis vienā mirklī atkal kļuva sau�sas.

-�� Bet tu jau pats zini atbildes, vai ne?

Viņ� noslīdēja no galda un palika stāvam kājās.

-�� Neesmu vakar piedzimis, Aleksa.

-�� Tātad tu zini, ka Engcss pierunāja tiesnesi Volļesu ieslodzīt psihiatriskajā slimnīcā dullo Badu, bet par to Ju�nioram bija jāapprec Steisija?

-�� Ko tev tas dod?

Iespraudis rokas gurnos, viņ� raudzījās Aleksā no aug�as.

-Tas joprojām ir tikai pieņēmums. Tu nevari to pierā�dīt. Neviens no viņiem nebūs bijis tik stulbs, lai ierakstītu sarunu magnetofona lentē. Neatradīsi arī nekādu rakstisku vieno�anos. Lieta aizvien vēl ir pārāk ap�aubāma, lai to celtu zvērināto tiesas priek�ā. Cilvēks ir miris, viņa god�prātīga tiesne�a reputācija pagalam, bet tavā rīcībā nav nekā tāda, uz kā varētu balstīt apsūdzību slepkavībā.

Rīds ar pirkstu galiem dusmīgi pabungoja sev pa krūtīm.

-�� Man bija jādodas uz tiesne�a māju un jāpaziņo Steisijai, ka viņas tēvs izgāzis savas smadzenes uz rakstām�galda tavu slikti pamatoto apsūdzību dēļ, ko tiesa varbūt nemaz nebūtu ņēmusi vērā.

Viņ� apklusa, lai apvaldītu niknumu.

-�� Pirms sadusmojos uz tevi pa īstam, būs labak, ja mēs pārvietosimies uz kādu dro�āku vietu.

-� Dro�āku? Kam?

-Tev, velns parāvis. Vai tie�ām tu vēl neesi apjēgusi, kādas sekas izraisīs �is notikums? Pets Cestins ir tuvu in�farktam. Gregs Hārpers zvanīja jau trīs reizes, gribēdams noskaidrot, vai tev nav kāds sakars ar visnotaļ cienījamā tiesne�a pa�nāvību. Steisija no bēdām ir kā prātu zaudēju�si, bet apskaidrības brī�os viņa nolād tevi un novēl tev vi�sas elles mokas. Plamets un viņa plānprātiņu armija drūz�mējas pie tiesas nama ar transparentiem, uz kuriem rak�stīts, ka �is ir tikai beigu sākums. Un �o haosu esi izraisī�jusi tu, juristes jaunkundz, ar savam slikti pamatotajām apsūdzībām slepkavībā.

Aleksa juta, ka sirds krūtīs pārakmeņojas; bet pretestī�bas gars nebija viņu pametis.

-��� Vai tad man vajadzēja izlikties, ka neko nezinu par tiesne�a Vollesa izdarībām, tāpēc, ka viņ� bija lāga vīrs?

-Tik delikātās situācijās var rīkoties arī smalkjūtīgāk, Aleksa.

-�� Tur jau tā lieta, ka nevienam pat prātā nenāca rīko�ties! viņa iekliedzās. Vai tā ir tava izpratne par likumī�bu, �erif Lembert? Ne jau visus likumus var piemērot vi�siem cilvēkiem, vai ne? Kad tavs draugs pārkāpj likumu, tu apzināti izliecies to neredzam? Acīmredzot tā tas ir. Spilgts piemērs tam ir Nora Geila Bārtone ar savu priekamāju. Vai arī sevi tu uzskati par tādu, kas stāv pāri liku�miem?

Rīds neatbildēja. Viņ� piegāja pie durvīm, atvēra tās un strupi noteica:

-� Ejam.

Aleksa kopā ar viņu izgāja gaitenī. Rīds vadīja viņu uz liftu.

-�� Pets man aizdeva savas sievas automobili, Aleksa sacīja. Tas atrodas uz ielas liesas nama priek�ā.

-�� Zinu. Un tam apkārt salipu�i reportieri, kas deg ne�pacietībā dzirdēt no tevis asiņainus sīkumus par tiesne�a pa�nāvību. Es tevi izvedī�u no �ejienes ārā pa sētas dur�vīm.

Viņiem izdevās pamest tiesas namu, neviena nepama�nītiem. Ārā jau bija pilnīgi satumsis. Aleksa prātoja, cik varētu būt pulkstenis.

Viņi bija gandrīz sasniegu�i automobiļu stāvvietu, kad no tum�as iznira kāds stāvs un aiz�ķērsoja viņiem ceļu.

-� Steisija, Rids klusi iesaucās.

Viņa roka neapzināti aizslīdēja pie pistoles spala, lai gan viņ� nevilka to ārā no maksts.

-�� Es jau domāju, ka noķer�u jūs, kad mēģināsiet aiz�mukt.

Steisijas acis bija pievērstas Aleksai. Tajās vīdēja tāds naids, ka AJeksai gribējās paslēpties aiz Rīda muguras, bet viņa saglabāja savu lepno stāju.

-�� Pirms jūs man ko sakāt, Steisij, vēlos, lai jūs zinātu, ka man jūsu tēva ir ļoti �ēl.

-�� Vai patiesi?

-�� Ārkārtīgi �ēl.

Steisija nodrebēja no aukstuma vai riebuma to Aleksa nevarēja pateikt.

-�� Jums vajadzētu justies lepnai, nevis no�ēlot notiku��o!

-�� Man nav nekāda sakara ar jūsu tēva pagātnes kl iidām.

-Jūs esat par iemeslu visām nelaimēm! Kāpēc jūs ne�vārējāt likt viņu mierā? Steisija aizlūzu�ā balsi klie�dza. Nevienu, izņemot jūs, neinteresē, kas noticis pirms divdesmit pieciem gadiem. Viņ� bija vecs. Pēc da�iem mēne�iem viņ� bija nodomājis iet pensijā. Kādu ļaunumu viņ� jums varēja nodarīt?

Aleksa atcerējās pēdējos vārdus, ko viņai bija sacījis tiesnesis. Steisija neko nav zinājusi par tum�o darījumu, ko viņas labā savulaik noslēdzis tēvs. Vismaz �īs sāpes Aleksa viņai varēja aiztaupīt, kaut līdz tam brīdim, kad Steisija būs tikusi pāri �okam, ko izraisījusi tēva nāve.

-�� Man ļoti �ēl, bet es nevaru ar jums �o lielu pārrunāt.

-�� Lietu? Lielu? Runa nekad nav bijusi par lietu. Viss noticis jūsu draņķa mātes deļ, kas izmantoja vīrie�us un grozīja viņu dzīvi pēc sava prāta. Līdz kādam no viņiem bija diezgan, un tas viņu nosita.

Viņas acis draudīgi savilkās, un Steisija paspēra soli tuvāk.

-� Jus esal tāda pati kā viņa nemiera cēlāja, cilvēku izmantotāja un slampa!

Viņa metās Aleksai virsū, bet Rlds nostājās starp vi�ņām un piespieda Steisiju pie savām krūtīm, kur turēja vi�ņu tik ilgi, līdz sievietes dusmas bija norimu�as un viņa �ņukstēdama ļengani atslīga pret Rīda augumu.

Viņ� glāstīja Steisijai muguru un �ukstēja mierināju�ma vārdus. Viņai neredzot, Rids iedeva Aleksai bleizera atslēgas. Viņa tās paņēma, iekāpa automobili un aizslēdza durtiņas. Raudzīdamās caur vējstiklu, Aleksa redzēja, kā

Rīds aizved Stcisiju ap tiesas nama stūri un viņi nozūd skatienam. Pēc vairākām minūtēm viņ� savā nesteidzīgajā gaita nāca atpakaļ. Aleksa atslēdza durtiņas, un Rīds iekā�pa automobilī.

-� Vai ar viņu viss būs kārtībā? Aleksa vaicāja.

-Jā. Nodevu viņu draugu rokās. Viņi nogādās Steisiju

mājās, un kāds no viņiem paliks tur pa nakti.

Viņ� dzēlīgi saknieba lūpas.

-� Protams, tas vīrietis, ko Steisija vislabprātāk gribētu pie sevis, tur nebūs.

-� Viņas tēvs?

Viņ� papurināja galvu.

-� Juniors.

Tas bija tik no�ēlojami un bēdīgi, ka Aleksa atkal sā�ka raudāt.

Viņa pacēla galvu tikai tad, kad bleizers palēcās, ie�braucis kādā ceļa grambā. Aleksa, lūkodamās ārā caur vējstiklu, mēģināja noteikt viņu atra�anās vietu, bet bija tum�a nakts un nekādas ceļazīmes nemanīja.

-� Kurp mēs braucam?

-�� Pie manis.

Tiklīdz Rīds to bija pateicis, automobiļa starme�i ap�gaismoja viņa māju.

Kāpēc?

Viņ� izslēdza motoru.

-� Tāpēc, ka baidos izlaist tevi no acīm. Tiklīdz manis nav klāt, kāds tiek nogalināts vai ievainots.

Rīds atstāja Aleksu sē�am automobilī, bet pats aizgāja atslēgt ārdurvis. Viņai ienāca prātā, ka varētu iedarbināt bleizeru un aizbraukt, bet izrādījās, ka Rīds paņēmis līdzi automobiļa atslēgas. Savā ziņā Aleksa jutās atvieglota, ka iniciatīvu viņas vieta uzņēmies kāds cits. Viņa būtu gribē�jusi pretoties Rīdām, bet tam Aleksai trūka kā fiziskās, tā garīgās enerģijas. Viņa gurdi atvēra bleizera durtiņas un izkāpa.

Naktī māja izskatījās pavisam savādāka. Glu�i kā sie�vietes sejai tai nāca par labu pustumsa, kas palīdzēja ap�slēpt trūkumus.

Rīds tupēja kamīna priek�ā un ar garu sērkociņu pie�laida uguni iekuram, kas bija salikts zem pagaļu krāvuma.

Kad sausa malka sāka sprēgādama degt, viņ� piecēlās un vaicāja:

-� Vai esi izsalkusi?

-��� Izsalkusi? viņa atkārtoja �o vārdu tā, it kā ne�saprastu, ko tas nozīmē.

-� Kas bija tava pēdējā maltīte? Len�s?

-� Juniors vakar vakarā man atnesa hamburgeru.

Viņ� kaut ko īdzīgi un neapmierināti noburk�ķēja un devās uz virtuvi.

-�� Nevaru tev apsolīt, ka pie manis dabūsi tikpat iz�smalcinātu ēdamo.

Pateicoties Lupes radiniecei, Rīda pieliekamais pēdējā laikā bija apgādāts bagātīgāk, un bez zemesriekstu sviesta un krauk�ķīgajiem cepumiem tur varēja atrast ari �o to ci�tu. Ātri pārbaudījis savus krājumus, viņ� uzskaitīja piedā�vājumu:

-��� Konservēta zupa, konservēti spageti, saldēts tamals*, �ķiņķis un olas.

-� �ķiņķi un olas.

*Mcksikaņu ēdiens no �āvētās gaļas un kukuru/.as miltiem.

Klusēdami viņi draudzīgi pagatavoja vakariņas. Patie�sību sakot, ar ēdiena gatavo�anu galvenokārt nodarbojās Rīds. Viņam diez ko nerūpēja nedz tīrība, nedz kulinārijas smalkumi. Aleksai patika viņu vērot. Kad viņ� tai nolika priek�ā �ķīvi un pats iezvēlās krēslā otrpus nelielajam vir�tuves galdam, viņa Rīdām skumji uzsmaidīja. Viņ� ievēro�ja Aleksas sejas izteiksmi un, celdams pie mutes dak�iņu, ar �estu pauda savu neizpratni.

-�� Kas noticis?

Viņa papurināja galvu un kautrīgi nodūra acis.

-�� Nekas.

Neizskatījās, ka Rīdu �ī atbilde apmierinātu. Tomēr, pirms viņ� paguva izdibināt no Aleksas kaut ko tuvāku patiesībai, iezvanījās telefons. Rīds pasniedzās pēc aparā�ta, kas karājās pie sienas.

-�� Lemberts. Sveiks, Junior.

Viņ� skatījās uz Aleksu.

-� Jā, tas nudien bija briesmīgs skats.

Viņ� klausījās.

-�� Viņa� ē, viņai ar tiesnesi neilgi pirms tam bija tik��anās. .. Baidos, ka viņa visu redzēja.

Viņ� atstāstīja Junioram Aleksas oficiālo liecību.

-��� Tas ir viss, ko es zinu� Ak, Kungs, saki, lai viņi nomierinās. Rīt viņi par to varēs izlasīt avīzēs, tāpat kā vi�si citi� Klau, tu mani atvaino, bet man bija smaga diena, tāpēc esmu noguris kā suns. Iedod Sārai D�o kādu no vi�ņas tabletēm un pasaki Engesam, ka viņam ne par ko nav jāraizējas.

Rīds redzēja, ka Aleksa sarauc pieri, bet saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi.

-�� Aleksa? Viņai klājas labi� Nu, ja viņa neceļ klau�suli, varbūt mazgājas du�ā. Ja gribi tēlot �ēlsirdīgo sama�rieti, ir cita sieViete, kurai tu �onakt esi daudz nepiecie�a�māks nekā Aleksai� Steisija. tu, idiot. Aizbrauc pie viņas un pakavējies tur kādu bridi� Labi, līdz ritam.

Beidzis sarunu, Rīds atstāja klausuli noceltu. Viņ� at�griezās pie galda un turpināja ēst.

-��� Kāpēc tu viņam neteici, ka esmu �eit? jautāja Aleksa.

-� Vai tu gribēji, lai es viņam to pasaku?

-�� Nc īpa�i. Es vienkār�i nesaprotu, kāpēc tu to nedarī�ji-

-� Viņam tas nav jāzina.

-� Vai viņ� brauks pie Steisijas?

-�� Es ceru, bet no Juniora nekad neko nevar zināt. Pa�tiesību sakot, Rīds teica un norija kumosu, viņ� domā tikai par tevi.

-�� Personiski par mani vai par to, ko man pastāstīja tiesnesis Volless?

-� Domāju, ka viņa prātu nodarbina kā viens, tā otrs.

-� Engess ir satraukts?

-� Dabiski. D�o Volless bija sens viņa draugs.

-�� Draugs un nozieguma līdzdalībnieks.

Rīds nereaģēja uz �o dzēlienu, viņ� pat nepacēla galvu no �ķīvja.

-�� Man jārunā ar Engesu, Rīd. Gribu, lai tu mani aiz�ved pie viņa, tiklīdz būsim beigu�i ēst.

Rīds mierīgi pasniedzās pēc kafijas tases, iedzēra mal�ku un nolika tasi atpakaļ uz apak�tases.

Rīd, vai tu mani dzirdi?

-Jā..'

-Tu mani aizvedīsi?

-Nē.

-� Man ar viņu jārunā.

-�� Ne �ovakar.

-�� Jā, tie�i �ovakar. Volless viņu apsūdzēja nozieguma slēp�anā, Man Engcss ir jaiztaujā par to.

-�� Viņ� nekur netaisās braukt. Tu varēsi ar viņu apru�nāties rit.

-�� Tava uzticība ir slavējama, bet bezgalīgi tu nevarēsi Engesu pasargāt.

Viņ� nolika nazi un dak�iņu uz tuk�ā �ķīvja un aiznesa traukus uz izlietni.

-�� �ovakar es vairāk raizējos par tevi, nekā par Enge�su.

-�� Par mani?

Viņ� paskatījās uz Aleksas �ķīvi un, būdams apmieri�nāts, ka arī viņa beigusi ēst, novāca to no galda.

-�� Vai esi pēdējā laikā paskatījusies spogulī? Tu izska�ties �ausmīgi. Vairākkārt man gribējās tevi satvert, jo bai�dījos, ka tu saļimsi.

-��� Es jūtos labi. Ja tu kaut aizvestu mani atpakaļ uz moteli, es�

-�� Nekā nebija, galvu purinādams, atteica Rīds. �o�nakt tu paliksi tepat. Te tu vismaz varēsi netraucēti izgulē�ties. Reportieri neiedomāsies tevi �eit meklēt.

-��� Vai tu patie�ām domā, ka viņi man uzmāktos pat naktī? '

-� Tiesne�a nāve ir svarīgs jaunums. Tiesne�a pa�nāvī�ba uzskatāma pat par sensāciju. Tu biji pēdējais cilvēks, kas ar viņu runāja. Tu veic izmeklē�anu, kas dara nemie�rīgu azartspēļu lietu komisiju. Jā, domāju, ka preses pārtāvji jau mīņājas krūmos ap Rietumnieku, cerībā tikt tev klāt.

-�� Viņi netiks man klāt, ja ieslēg�os savā istabā.

-����� Es par to nebūtu tik pārliecināts. Kā jau esmu tev teicis nevēlos, lai viena no Hārpera mazulītēm tiktu no�galināta manā apgabalā. Da�ās pēdējās nedējās tu jau tā esi sagādājusi mums sliktu slavu. Vai tev sāp galva?

Viņa bija atbalstījusi galvu plaukstā un neapzināti ma�sēja deniņus.

-� Jā, mazliet.

-� Iedzer zāles.

-� Man nav līdzi.

-� Paskatī�os, vai man nav kaut kas pret galvassāpēm.

Viņ� no muguras piegāja klāt Aleksas krēslam un at�vilka to no galda. Piecelusies viņa sacīja:

-�� Tev ir lieli zāļu krājumi? Tu ta�u zini, ka tas ari ir pret likumu.

-�� Vai tu vienmēr domā tikai par likumu? Par to, vai kaut kas ir likumīgi vai nelikumīgi? Vai robe�a starp abiem �iem jēdzieniem tev ir tik krasi novilkta?

-�� Un tev ne?

-�� Ja tas tā būtu bijis, es daudzreiz būtu cietis badu. Zagu pārtiku, lai pabarotu sevi un savu veco. Vai tas bija nelikumīgi?

-� Nezinu, Rīd, � viņa gurdi atbildēja.

Cen�oties nepalikt atbildi parādā, Aleksa bija iedzīvo�jusies vēl stiprākās galvas sāpēs. Viņa sekoja Rīdām gaite�nī, īsti nesaprazdama, kurp viņ� dodas, līdz tam brīdim, kad Rkls ieslēdza gaismu un atklājās, ka viņi ienāku�i gu�ļamistabā.

Aleksas sejā laikam gan atspoguļojās satraukums, jo viņ� sardoniski pasmīnēja un teica:

-�� Neraizējies. Es nemēģinā�u tevi pavest. Gulē�u uz dīvāna dzīvojamā istabā.

-� Man nudien nevajadzētu palikt �eit, Rīd.

-���� Mēs abi varētu uzvesties, kā pieaugu�iem cilvēkiem pieklājas� ja reiz tu juties pietiekami pieaugusi, lai sāktu ar to nodarboties.

Aleksu Rīda atbilde nebūt neuzjautrināja. Viņa nikni metās pretuzbrukumā.

-�� Pastāv miljons iemeslu, kāpēc man nevajadzētu �eit nak�ņot. Un no tiem svarīgākā ir nepiecie�amība iztaujāt Engesu tie�i tagad.

-� Esi ta�u �ēlsirdīga un ļauj viņam vienu nakti vēl gu�lēt mierīgi. Ko tu ar to vari zaudēt?

-�� Pets �estins varbūt gaida, ka es viņam piezvanī�u.

-� Sacīju Petam, ka tu esi tuvu sabrukumam un sazinā�sies ar viņu no rīta.

-� Redzu, ka tu visu esi paredzējis.

-�� Nevēlos riskēt. Kad tev ļauj brīvi skraidīt apkārt, tu kļūsti bīstama.

Viņa atspiedās pret sienu un uz mirkli aizvēra acis. Būdama pārāk lepna, lai padotos, bet ari pārāk nogurusi, lai turpinātu pretoties, Aleksa iz�ķiras par kompromisu.

-� Atbildi man tikai uz vienu jautājumu.

-� Sper vaļā.

-� Vai varu izmantot tavu du�u?

Piecpadsmit minūtes vēlāk viņa aizgrieza krānu un pasniedzās pēc dvieļa, kas bija pārmests pār stieni. Viņ� bija aizdevis Aleksai arī pid�amu. Izskatījās., ka tā nekad nav tikusi valkāta.

Kad viņa par to bija ieminējusies, Rīds paskaidroja:

-�� Juniors to atnesa uz slimnīcu, kad pirms vairākiem gadiem man izoperēja aklo zarnu. Uzvilku pid�amu tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no tā pretīgā slimnīcas naktskrekla. Nevaru ciest tādas parpalas.

Rīda sejā atspoguļojās tik dziļ� riebums, ka, to atcero�ties, Alcksai bija jāpasmaida. Viņa uzvilka un aizpogāja zilo zīda pid�amjaku. Tie�i tobrīd viņ� pieklauvēja pie vannasistabas durvīm.

-Atradu kaut kādas pretsāpju tabletes.

Tā kā Aleksas augums bija apsegts vēl labu gabalu zem gurniem, viņa atvēra durvis. Rīds pasniedza viņai pu�delīti ar tabletēm.

-�� Tās ir ļoti stipras zāles, Aleksa sacīja, izlasījusi uzrakstu uz etiķetes. Tev laikam biju�as negantas sāpes. Vai lietoji tās pēc aklās zarnas izoperē�anas?

Viņ� papurināja galvu.

-�� Bija sastrutojis zobs. Jūties labāk?

-� Du�a man palīdzēja. Galva vairs tik ļoti nesāp.

-Tu esi izmazgājusi matus.

-�� Jā, pretēji ārsta aizliegumam. Nedrīkstēju to darīt vēl veselu nedēļu, bet nevarēju vairs izturēt.

-� Labāk ļauj man paskatīties uz tavām �uvēm.

Viņa palieca galvu uz priek�u, un Rīds saudzīgi pa�ķī�ra viņas matus. Viņa pirkstu pieskārieni bija viegli un veikli. Vienīgais, ko Aleksa juta, bija Rīda elpa.

-� Izskatās, ka viss ir kārtība.

-�� Es mazgājot centos brūces vietai nepieskarties.

Rīds atkāpās, bet turpināja lūkoties uz Aleksu. Viņa

atbildēja uz Rīda skatienu. Tā viņi labu laiku nostāvēja klusēdami. Beidzot Rīds zemā, aizsmaku�ā balsī teica:

-� Iedzer labāk zāles.

Viņa pagriezās pret izlietni un piepildīja ar ūdeni zobu tīrī�anai paredzēto glāzi. Tad Aleksa izkratīja no plastma�sas pudelītes tableti, iemeta to mutē un uzdzēra prāvu malku ūdens. Spogulī viņa ieraudzīja, kā Rīds uz viņu joprojām skatās. Uzlikusi zāļu pudelītei vāciņu, Aleksa pagriezās. Viņa nosusināja muti ar plaukstas virspusi.

Glu�i negaidot un neatturami viņai acis sariesās asa�ras.

-�� Zinu, ka tu nevērtē mani pārāk augstu, Rīd, bet tev jāzina, ka es briesmīgi pārdzīvoju to, ko izdarīja tiesnesis Volless.

Apak�lūpa viņai sāka trīcēt, un balss no jūtu pār�pilnības kļuva nespodra.

-� Tas bija �ausmīgi.

Viņa piegāja Rīdām klāt, apvija rokas viņam ap vidu un piespieda vaigu pie viņa krūtīm.

-�� Esi kaut vienu reizi pret mani �ēlīgs un vienkār�i apskauj. Lūdzu.

Kad viņ� izrunāja Aleksas vārdu, tas izskanēja kā vaids. Viena Rīda roka apskāva Aleksas vidukli, otru roku viņ� aizlika Aleksai aiz pakau�a, lai viņas seja paliktu pie�spiesta viņa krūtīm. Rīds mierino�i glāstīja Aleksas galvu un maigi skūpstīja viņas pieri. Tiklīdz Aleksa juta Rīda lū�pu pieskārienu, viņa atlieca galvu. Viņas acis palika aiz�vērtas, bet caur plakstiem viņa sajuta, cik kvēls ir Rīda skatiens.

Viņ� piekļāva lūpas Aleksas mutei, un, kad viņas lū�pas pavērās, izdvesa klusu vaidu un dziļi viņu noskūpstīja. Viņa pirksti cauri mitrajiem matiem atrada ceļu uz Alek�sas kaklu un sāka to glāstīt.

Ņem mani vēlreiz, Rīd, viņa lūdza.

Viņ� atpogāja pid�amjaku, apskāva viņas kailo augu�mu un pievilka to sev tuvāk klāt. Viņa krekls viegli rīvējās gar Aleksas krū�galiem. Viņa sajuta Rīda siksnas metāla sprādzes vēso pieskārienu.

Katra izjūta bija elektrizējo�āka par iepriek�ējo. Aleksa vēlējās katru no tām izbaudīt atsevi�ķi, bet tās visas bi�ja tik spēcīgas, ka saplūda kopā, aizraujot sev līdzi visu viņas būtni. Kaislība dzina karstas asins �altis pa viņas dzīslām. Aleksa bi ja Rīda pārņemta.

Pēk�ņi viņ� atrāvās nost. Aleksa pārsteigta uzlūkoja Rīdu ar plati ieplestām acīm, jau sajuzdama zaudējuma tu�vumu.

-� Rīd?

-�� Man ir jāzina.

-Kas?

-�� Vai tu esi gulējusi ar Junioru?

-�� Uz �ādu jautājumu man nav jāatbild.

-�� Nē, ir gan, viņ� apņēmīgi iebilda. Ja vēlies, lai ejam soli tālāk, tev būs man jāatbild. Vai esi gulējusi ar Junioru?

Iekāre ņēma virsroku pār lepnumu. Viņa papurināja galvu un klusi no�ukstēja atbildi:

-�� Nē.

Da�as sekundes pārdomājis, viņ� teica:

-� Labi, tad �oreiz mēs to darīsim pa īstam.

Saņēmis Aleksu aiz rokas, Rīds ieveda viņu dzīvoja�mā istabā. Tas Aleksu pārsteidza, jo pa to laiku, kamēr vi�ņa mazgājās, Rīds bija saklājis viņai gultu. Dzīvojamo is�tabu apgaismoja tikai uguns, kas dega kamīnā. Viņ� jau bi ja sagatavojis sev guļasvietu, bet nu Rīds norāva gultas�veļu no dīvāna un izklāja to kamīna priek�ā. Viņa nometās ceļos uz paklāja, bet viņ� sāka mierīgi izģērbties.

Zābaki, zeķes, krekls un siksna tika nevērīgi aizmesti sāņus. Rīds airi izkāpa no d�īnām un ar kāju paspēra tās malā. Kails, gar� un stiegrains viņ� stāvēja Aleksas priek��ā, un viņa redzēja, ka rēta, kas palikusi pēc aklās zarnas operācijas, ir tikai viena no daudzām, kas izvagoju�as Rī�da ķermeni.

Spalviņas, kas klāja viņa augumu, kamīna liesmu at�blāzmā vizēja.Uz Rīda iedegu�ās ādas las izskatījās kā zeltainas pūkas, izņemot apvidu zem nabas, kur apmato�jums bija biezs un tum�s. Viņa slaidie muskuļi saviļņojās pie katras kustības.

-�� Velc nost to sasodīto pid�amjaku, citādi es to saplē�sī�u.

Sēdēdama uz papē�iem, Aleksa noslidināja pid�amja�ku no pleciem un ļāva tai nokrist. Jutekliski pieglaudīgais zīds izplūda viņai pie kājām. Rīds nostājās Aleksas priek��ā uz ceļiem. Viņa skatiens uzsūca sevī katru viņas augu�ma �ūniņu.

Aleksai likās, ka Rīds vilcinās viņai pieskarties, līdz beidzot viņ� pacēla roku un saberzēja pirkstos viņas sar�kanbrūnās, mitrās matu �ķipsnas. Viņ� ar acīm sekoja sa�vas rokas kustībai. Pāri Aleksas kaklam tā noslīdēja līdz viņas krūtīm. Ar viegliem un veikliem īk�ķa pieskārie�niem Rīds lika viņas krūtsgalam piebriest.

Aleksai aizrāvās elpa, un viņa caur nopūtu teica:

-� Es domāju, ka tu nemēģināsi mani pavest.

-� Es meloju.

Viņi kopā apgūlās. Viņ� pārvilka pār viņu kailajiem augumiem palagu, apkampa Aleksu un noskūpstīja drī�zāk maigi nekā kaislīgi.

-�� Tu esi ļoti maza, Rīds �ukstēja, lūpām skarot vi�ņas muti. Vai tonakt es tev nodarīju sāpes?

-Nē.

Viņ� atlieca galvu un aizdomīgi paskatījās uz. Aleksu. Viņa kautrīgi nodūra acis.

-� Tikai mazliet.

Rīds aplieca plaukstu ap Aleksas kaklu un ar īk�ķi glāstīja to.

-� Kā gan es būtu varējis zināt, ka tu esi jaunava?

-To tu nevarēji zināt.

-� Kā tas nāk, ka tu tāda biji?

Viņa pie�ķieba galvu un pavērās Rīdā.

-�� Vai tas ir tik svarīgi, Rīd?

-Tikai tāpēc, ka man tu ļāvies.

-�� Par ļau�anos es nemaz nebiju domājusi. Tas vien�kār�i tā notika.

-� Tu no�ēlo?

Viņa noglāstīja Rīda vaigu un pievilka viņa galvu sev klāt. Viņi skūpstījās ilgi un alkatīgi. Kad skūpsts tuvojās nobeigumam, Rīda roka atkal bija atradusi ceļu uz Aleksas krūti. Ar spēju vēzienu viņ� pasvieda malā palagu.

-�� Rīd, Aleksa vilcinādamās sacīja, es mulstu.

-�� Gribu tikai paskatīties. Tu man pasaki, ja tev sāk

salt.

-�� Man nesalst.

Rids vēl nebija paguvis pieliekties un paņemt viņas krūtsgalu mutē, kad no Aleksas lūpām jau plūda klusas, lūdzo�as skaņas. Viņa mēle darbojās ap krūtsgalu ar apbrī�nojamu prasmi. Rīda roka slīdēja lejup un izbaudīja viņas vidukļa izliekumu, tad turpināja slidējumu pa gurnu un aug�stilbu gludo ādu. Viņ� rotaļīgi pieskārās Aleksas na�bai un apvidu zem tās vieglītēm paberzēja ar pirkstu kau�liņiem. Kad Rīds skāra cirtainiem matiņiem apaugu�o trīsstūrīti, viņa acis satumsa.

-� Gribu, lai �oreiz tu nāc pie manis, viņ� �ukstēja.

-� Es arī to gribu.

Viņ� ieslidināja roku starp viņas aug�stilbiem. Viņa mazliet paslēja aug�up gurnus, lai piemērotos Rīda augu�mam. Aleksa jau bi ja mikla. Rīds sajuta uz pirkstiem vi�ņas rasu.

-� Rīd, viņa tīksmīgi izdvesa.

-� Ku�. Baudi �o mirkli.

Viņa īk�ķis izdarīja gausas vēdekļveida kustības pār jutīgo miesas izaugumu, Aleksas kāro muti viens pēc otra skāra dedzīgi skūpsti.

-�� Man �ķiet tas tūlīt notiks, viņa izelsa starp skūp�stiem.

-�� Vēl ne. Runā ar mani. Ar mani gultā neviens nekad nav runājis.

-� Runāt?

Vina tobrīd nespēja pat domāt. .

-� Par ko ?

-� Par jebko. Es vienkār�i gribu dzirdēt tavu balsi.

-� Es� es nezinu�

-�� Runā, Aleksa.

-�� Man patīk skatīties, kā tu gatavo ēdienu, viņa iz�grūda.

-Ko?

Viņa smiekli satricināja Aleksas lupas.

-� Tu to darīji ļoti vīri�ķigi, tik sparīgi rībinādams kat�liņus un pannas. Virtuvē tu esi gatavais nevī�a. Tu nevis pār�ķēli olām �aumalu, bet saspiedi tās saujā. Tava neat�bilstība virējas amatam bija aizkustino�a.

-� Tu esi aizraujo�a.

-Tu mani padari traku.

-� Vai patiesi?

Viņ� nolieca galvu un noglāstīja viņas vēderu ar mēli. Jutekļi viņas ķermeņa lejasdaļā bija pārvērtu�ies par kar�stu, kūsājo�u straumi. Epicentrs atradās zem viņa īk�ķa, un, kad Rīds to aizstāja ar mēles galiņu, Aleksa iekliedzās.

Viņa sa�ņaudza saujās Rīda matus un lieca gurnus tu�vāk karstumam, kas plūda no viņa alkainās mutes, tuvāk brīni�ķīgajam virpulim, ko radīja viņa mēle.

Aleksa atvēra acis tikai pēc tam, kad bija norimis sa�tricino�ais pēcefekts. Rīda seja bija noliekta pār viņējo. Miklās matu �ķipsnas bija pielipu�as viņai pie vaigiem un kakla. Viņ� tas pārcēla uz spilvena.

-�� Ko sievietes tādās reizēs saka, Rīd?

Neko, viņ� aizsmaku�ā balsī atbildēja. Tava seja jau ir man visu pateikusi. Es nekad agrāk netiku novērojis sievietes seju.

Aleksu �ī atzī�anās ļoti aizkustināja, bet viņa centās to neizrādīt.

-�� Labi. Tad jau tu nezini, vai man bija pareizā sejas izteiksme, vai ne.

Rīds pavērās lejup uz viņas pietvīku�ajām krūtīm un mitrajiem, mirdzo�ajiem kaunuma matiņiem.

-� Tev bija pareizā izteiksme.

Aleksa mīļi izlaida viņam pirkstus caur matiem.

-� Tas varēja notikt jau agrāk piemēram, tovakar lid�laukā. Vai toreiz Ostinā, kad tu aizvedi mani mājās. Es to�reiz lūdzu, lai tu paliec pie manis. Kāpēc tu nepaliki?

-� Tas nebija īstais iemesls, kura dēļ tu mani lūdzi pa�likt. Es gribēju but kopā ar sievieti, nevis ar mazu, apjuku��u meitenīti, kas meklē tēti.

Rīds pēto�i pavērās viņai sejā un redzēja tur �aubas.

-�� Neliekas, ka mana atbilde bulu levi pārliecinājusi.

Nespēdama izturēt viņa acu caururbjo�o skatienu,

Aleksa sāka skatīties kaut kur pāri Rīda plecam.

-� Vai esi pārliecināts, ka tas bija tavas atturības īstais iemesls? Varbūt tu gribēji but kopā ar kādu citu?

-Tu nedomāji "kādu citu�, tu domāji ar Seimu.

Aleksa novērsās. Rīds satvēra viņas zodu un piespieda skatīties atkal uz viņu.

-���� Uzklausi mani, Aleksa. Tu tonakt aizdevi man briesmigas dusmas, kad sarunāji tās muļķības ka esmu dabū�jis no tevis to, ko alla� tiku kārojis dabūt no Selīnas. Vē�los, lai tu kaut ko saprastu. Mēs te patlaban esam divi vien. Neviens nav nostājies starp mums. Pat ne kāda miru��a cilvēka gars. Tu saproti?

-Es domāju�

-Nē.

Viņ� tik uzsvērti papurināja galvu, ka tum�blondo ma�tu �ķipsnas aizsedza viņa acis.

-�� Tev nevajag domāt tev jāzinu. Tu esi vienīgā sie�viete, kas patlaban nodarbina manu prātu. Un tā tas ir kop� brī�a, kad ieraudzīju tevi pirmoreiz. Tu esi vienīgā sieviete, ko es iekāroju katru mīļu brīdi, būdams nomodā, un ar kuru turpinu mīlēties sapņos, būdams aizmidzis. Es�mu tev daudz par vecu. Tas ir muļķīgi un varbūt arī apla�mi, ka es tevi gribu. Tas ir sasodīti sare�ģīti. Bet, aplami vai pareizi, un neatkarīgi no tā, kā meita tu esi, es tevi gri�bu.

Un viņ� apstiprināja �os vārdus ar darbiem.

-� Saproti?

Grūdieni kļuva spēcīgāki un dedzīgāki, un Rīds ievai�dējās:

-� Saprati?

Un viņ� lika saprast arī pats sev.

Juniors pamodās pirms saules lēkta, kas ar viņu atga�dījās ļoti reti. Viņ� bija aizvadījis nelāgu nakti. Sekodams Rīda padomam, Juniors pavadīja vairākas stundas kopā ar Steisiju. Ārsts bija viņai ie�ļircinājis kādu nomierino�u lī�dzekli, bet tas diez ko neiedarbojās. Katru reizi, kad Ju�nioram likās viņa ir aizmigusi, un viņ� piecēlās no krēs�la, ko bija nolicis pie Steisijas gultas, viņa pamodās, satvēra Juniora roku un lūdza, lai tas neiet prom. Viņam izdevās atgriezties mājās tikai krietni pēc pusnakts. Tad viņ� ieslīga saraustītā miegā, ko laiku pa laikam pārtrauca nemierīgas domas par Aleksu.

Tiklīdz Juniors bija atvēris'acis, viņ� pasniedzās pēc telefona, kas stāvēja uz naktsgaldiņa, un piezvanīja uz moteli Rietumnieks. Viņ� lika, lai nakts de�urants, kas aizvadīja savas maiņas pēdējās minūtes un bija noguris un īgns, savieno viņu ar Aleksas istabu. Klausulē noskanēja desmit signāli.

Tad Juniors piezvanīja uz �erifa iecirlcni. Viņam patei�ca, ka Rīds vēl nav ieradies. Juniors lūdza, lai izsauc Rīdu pa rāciju, bet komutatora operators paziņoja, ka Rīda rāci�ja ir izslēgta. Viņ� zvanīja Rīdām uz mājām, un bie�ie sig�nāli klausulē vēstīja, ka telefons ir aizņemts.

Juniors bezcerīgā noskaņojumā izkāpa no gultas un sā�ka ģerbties. Viņ� nespēja izturēt neziņu. Viņam jānoskaid�ro, kur ir Aleksa. Un meklējumus viņ� sāks ar Rīda māju.

Juniors klusiņām aizlavījās gar vecāku guļamistabas durvīm, ta�u manīja, ka vismaz viens no viņiem ir jau pa�modies. Viņ� bija pārliecināts, ka tēvs gribēs ar viņu runāt par tiesnesi Vollesu un par apstākļiem, kuru dēļ Juniors savulaik apprecējās ar Steisiju. Viņ� tobrīd nejutās tā, lai spētu to apspriest.

Juniors izgāja no mājas un iekāpa jaguārā. Bija dzidrs, bet dzestrs rīts. Brauciens uz Rīda māju neprasīja vairāk par da�ām minūtēm. Juniors jutās iepriecināts, redzot, ka bleizers vēl stāv mājas priek�ā un no skursteņa veļas dū�mu mutuļi. Rids parasti cēlās agri. Jācer. ka kafijkanna ar augsti paceltu snīpi jau stāvēs uz galda.

Juniors gausi �ķērsoja lieveni un pieklauvēja pie ār�durvīm. Viņ� tur stāvēja, mīņādamies no vienas kājas uz otru un pūzdams dva�u uz plaukstām, lai tās kaut nedaudz sasildītu. Pagāja labs laiks, iekams Rīds atvēra durvis. Viņ� bija ģērbies tikai d�īnās, bet Rīda apmiegoju�os un tādu kā saņurcīto seju rotāja neapmierināta izteiksme.

-�� Pie velna, cik ir pulkstenis?

-�� Tikai nesaki, ka esmu tevi izcēlis no gultas, Ju�niors neticīgi teica un, atvēris drā�u durvis, iegāja dzīvoja�mā istabā.

-�� Priek� tevis �ī ir jau diezgan pavēla stunda, vai ne?

-~Ko tu te dari? Kas vispār notiek?

-�� Cereju, ka tu man to pateiksi. Aleksu visu nakti ne�bija iespējams sazvanīt. Vai tev ir kāda nojausma, kur viņa varētu būt?

Ar vienu acs kaktiņu viņ� pamanīja gultasveļu uz grī�das kamīna priek�ā, tad sadzirdēja kādu kustību. Mazliet pagriezies, Juniors ieraudzīja Aleksu stāvam gaitenī, kas veda uz Rīda guļamistabu. Viņas mati bija sajaukti, lūpas sārtas un pietūku�as, kājas kailas. Mugurā viņai bija jaka, tās pa�as pid�amas jaka, ko Juniors bija iedevis Rīdām to�reiz, kad viņam izoperēja aklo zarnu. Aleksa izskatījās kā pamatīgi izmurcīta netikle.

Zaudējis elpu, Juniors soli atkāpās. Atspiedies pret sienu, viņ� paskatījās griestos un aprauti iesmējās.

Rīds pieskārās viņa rokai.

-Junior, es�

Juniors nikni nokratīja drauga roku.

-�� Tev nepietika ar to, ka tu dabūji viņas māti, vai ne? Tev vajadzēja dabūt arī viņu.

-�� Nav tā, kā tu domā, dzel�ainā balsī sacīja Rīds.

-�� Ak, nav? Tad pasaki man, kā ir? Tovakar tu man de�vi rīcības brīvību. Sacīji, ka tu viņu negribi.

-�� Neko tamlīdzīgu es neesmu teicis.

-�� Nu, lai būtu kā būdams, tu tomēr man nepiekodināji pievaldīt rokas. Bet tiklīdz manīji, ka esmu ieinteresēts, izdarīji strauju sitienu no sāniem, vai ne? Kāpēc tu tā stei�dzies? Vai baidījies, ka, pārgulējusi vispirms ar mani, viņa vairs negribēs mainīt kvalitāti pret zemu klasi?

-� Junior, izbeidziet! iesaucās Aleksa.

Juniors viņu pat nedzirdēja. Visa viņa uzmanība bija veltīta vienīgi Rīdām.

-�� Ka tas nāk, Rīd, ka tu vienmēr pievāc to, ko esmu gribējis es? Futbola balvas, mana tēva cieņu� Tu pat vairs negribēji Selīnu, tomēr gādāji, lai arī man viņa netik�tu, vai ne?

-�� Aizveries, norūca Rīds un draudīgi paspēra soli uz priek�u.

Juniora rādītājpirksts bi ja notēmēts tie�i pret Rīda krūtīm.

-�� Nenāc man klāt, vai dzirdi? Velns lai parauj, nenāc man klāt.

Viņ� no visa spēka aizcirta aiz sevis ārdurvis. Grā�viens atbalsojās nelielajā mājā. Kad bija noklusis jaguāra motora troksnis, Rīds devās uz virtuvi.

-�� Vai negribi kafiju?

Aleksu bija apmulsinājis Juniora sacītais, bet vēl vairak viņu �okēja Rīda bezrūpīgā izturē�anās. Viņa ieskrēja virtuvē. Kad Aleksa saķēra Rīdu aiz rokas un apgrieza riņ�ķī, maltā kafija izbira no metāla kausiņa.

-�� Pirms es tevī iemīlos pilnīgi un galīgi, Rīd, man tev vel pēdējoreiz kaut kas jāpavaicā.

Viņa strauji ievilka elpu.

-�� Vai tu nogalināji manu māti?

Pēc klusuma brī�a vairāku sirdspukstu garumā viņ� atbildēja:

-� Jā.

Ferguss Plamets stāvēja pie gultas un nolūkojās savā aizmigu�ajā sievā. Viņa augums sa�utumā drebēja.

-� Vanda, mosties!

Palmeta pavēlnieciskais balss tonis būtu uzmodinājis pat mironi.

Vanda atvēra acis un, samiegojusies un apjukusi, pie�slējās sēdus.

-� Fergus, cik ir pulkstenis�

Kad viņa ieraudzīja, ko vīrs tur rokā, miegainība acu�mirklī pazuda kā nebijusi. Tie bija nelaimīgie piecsimt do�lāri.

-� Celies aug�ā, viņ� pavēlēja un izgāja no istabas.

Bailēs trīcēdama, Vanda izkāpa no gultas. Viņa apģēr�bās, cik ātri vien varēja, un ne�ēlīgi savilka matus uz pa�kau�a mezglā. Vanda negribēja, lai vīrs atrod pie viņas vēl kādu vainu.

Viņ� gaidīja sievu virtuvē, sēdēdams pie galda taisns un izslējies. Viņa glu�i kā grēku no�ēlniece bikli tuvojās galdam.

-� Fergus, es� es tos glabāju kā pārsteigumu.

-�� Klusu, viņ� norēca. Kamēr nebū�u ļāvis tev ru�nāt, tu cietīsi klusu un sarunāsies tikai ar savu sirdsapziņu.

Vīra bargās acis caururba Vandu. Viņa sakaunējusies nodūra acis.

-�� Kur tu to dabūji?

-� Tā tika atsūtīta ar vakardienas pastu.

-� Aploksnē ?

Viņa dedzīgi māja ar galvu.

-� Jā. �ajā aploksnē.

Aploksne gulēja uz galda līdzās Fergusa kafijas tasei-,

-�� Kāp�c tu to slēpi no sava vīra, kuram tev jāpakļau�jas saskaņā ar Svētajiem Rakstiem?

-�� Es, viņa iesāka, tad apklusa, lai aplaizītu lu�pas, es to noglabāju, lai pasniegtu tev kā pārsteigumu.

Viņa acīs lāktīja aizdomas.

-�� Kas to atsūtījis?

Vanda pacēla galvu un stulbi lūkojās vīrā.

-�� Es nezinu.

Viņ� aizvēra acis un sāka �ūpoties kā transā.

-�� Sātan, es tev pavēlu atbrīvot viņu no tavas ļaunās varas. Tu valdi par viņas melīgo mēli. Atdod to viņai, Vis�augstākā vārdā�

-�� Nē! iekliedzās Vanda. Es nemeloju. Nodomāju, ka naudu varbūt atsūtījis kāds no tiem ļaydīm, ar kuriem tu sarunājies pa telefonu, apspriezdams to, ko jūs nodarījāt Mintonu ran�o.

Plamets uz�āvās kājās, apskrēja apkārt galdam un ie�urbās viņā ar acīm.

- Kā tu uzdro�inies par to runāt? Vai es tev nepiekodināju nekad, nemū�am nepieminēt to ne ar pu�plēstu vār�du?

-�� Es aizmirsu, Vanda sarāvusies sacīja. Domāju, ka nauda nāk no kāda, kam ir pa prātam tas, ko tu esi darī�jis.

-�� Es zinu, kas to atsūtījis, viņ� no�ņāca.

-�� Kas tad?

-�� Nāc man līdzi.

Plamets sagrāba sievu aiz rokas un vilka viņu uz dur�vīm, .kas^savienoja virtuvi ar garā�u.

-�� Kurp mēs dosimies, Fergus?

-�� Pagaidi, gan tu redzēsi. Gribu, lai grēcinieces tiekas aci pret aci.

-Bērni ir�

-� Dievs viņus pieskatīs mūsu prombūtnes laikā.

Plamets brauca pa aizmigu�ajām pilsētas ielām. Vanda

trīcēdama sēdēja viņam blakus uz priek�ējā sēdekļa. Sa�sniedzis �oseju, viņ� pagrieza automobili uz rietumiem. �ķita, ka Plamets nejūt aukstumu, viņu sildīja pa�a svētu�lības mētelis. Kad vīrs izdarīja pagriezienu, Vanda viņā palūkojās ar neticību un izbrīnu, bet viņ� uzmeta sievai tik negantu skatienu, ka viņa atturējās izdvest kaut skaņu.

Plamets apturēja automobili pie lielas mājas un lika Vandai izkāpt. Viņ� smagiem soļiem uzkāpa pa zemajiem pakāpieniem. Klauvējiens pie durvīm skaļi atbalsojās rīta klusumā. Uz pirmo klauvējienu neviens neatsaucās, tāpēc otrreiz Plamets piedauzīja stiprāk. Tā kā neviens joprojām nenāca pie durvīm, viņ� ņēmās sparīgi bungot pa tuvāko logu.

Durvis atvēra pati Nora Geila. Nelielās pistoles stobrs bija notēmēts tie�i pret Plameta pieri.

-�� Kungs, es ceru, ka jums ir nolādēti svarīgs iemesls, kura dēļ esat izrāvis mani no gultas tik bezdievīgi agrā stundā.

Ferguss pacēla rokas pār noliekto galvu un lūdza, lai Dievs un eņģeļi �ķīsta grēcinieci no viņas netiklajiem dar�biem.

Nora Geila pastūma viņu malā un piegāja pie māsas. Viņas raudzījās viena otrā. Nora Geila ar saviem mirdzo��ajiem, platīnblondajiem matiem izskatījās lieliski, īpa�i, ja ņem vērā, ka viņa bija negaidīti izcelta no gultas. Regu�lāra dārgu naktskrēmu lieto�ana bija padarījusi viņas sejas ādu vizo�i gludu. Sārtajā, ar pērlītēm iz�ūtajā atlasa rīta tērpā viņa bija kā spo�a parādība. Turpretim Vanda izska�tījās kā izblīdusi brūna vista.

-�� Āra ir auksts, ikdieni�ķi piezīmēja Nora Geila, it kā viņas būtu tiku�ās vēl vakar. Iesim iek�ā.

Un viņa vedināja savu lempīgo māsu pāri priekamājas slieksnim. Ejot garām Fergusam, Nora Geila piegrūda pis�toles stobru pie viņa kaulainā krū�ukurvja un sacīja;

-�� Klau, sludinātāj, ja tu nebeigsi bļaustīties, ie�au�u tev pautos, saprati?

-� Āmen! viņ� iebrēcās, apraudams lūg�anu pusvārdā.

-�� Paldies, uzjautrināti noteica Nora Geila. Esmu pārliecināta, ka �ī lūg�ana man noderēs. Nāc iek�ā. Man ar tevi jāaprunājas.

Pēc vairākām minūtēm viņi bija sasēdu�ies ap galdu Noras Geilas virtuvē, kas izskatījās glu�i parasta uņ nebūt ne grēcīga. Kafija bi ja uzvārīta un salieta smalkās porcelā�na tases. Ferguss aizliedza Vandai tai pieskarties, it kā tas būtu kāds indīgs novārījums.

-Tu nevari mūs uzveikt, viņ� dedzīgi sacīja. Dievs ir mūsu pusē, un viņ� ir stipri noskaities uz tevi, slampa, kas mūsu vājākos brāļus vedina uz maldu ceļiem.

-�� Pieturi savus runas plūdus, Nora Geila teica, ap�klusinādama Plametu ar nevērīgu rokas mājienu. Es bīs�tos Dieva, bet man ar viņu ir personiskas attiecības, un tev gar tām nav nekādas daļas. Vienīgais, ar ko tu vari mani nobiedēt, sludinātāj, ir tavs stulbums.

Plamets to ņēma ļaunā. Viņ� piepūtās ka indīga �ūska.

-�� Vai tu esi sūtījusi manai sievai kaut ko no savas ne�tikli pelnītās naudas?

-� Ja. Sprie�ot pēc viņas un jūsu bērnu izskata, man li�kās, ka viņai tā varētu noderēt.

-�� Mums nav vajadzīga tava nauda.

Nora Geila noliecās uz priek�u un, apveltījusi Fergusu ar slinku kaķenes smaidu, klusi viņam sacīja:

-� Bet tu arī neesi iesviedis man to naudu sejā, vai ne?

Viņa mute sa�okurojās kā savilkts iepirkumu tīkliņ�.

-� Es nekad nenoraidu dāvanas, ko Dievs savā labvēlī�bā man atsūtījis.

-� Jā, esmu pārliecināta, ka to tu nedari vis.

Nora Geila apmierināti iemeta kafijas tasē divus cuku�ra graudiņus.

-�� Un tāpēc es gribu noslēgt ar tevi kādu darījumu, slu�dinātāj Plamet.

-�� Es neslēdzu darījumus ar bezdievjiem. Esmu �e ie�radies kā Dieva sūtnis, lai brīdinātu tevi no viņa dusmām un uzklausītu tavu grēksūdzi�

-�� Vai tu negribētu tikt pie jaunas baznīcas?

Evaņģēlisko frā�u straume acumirklī apsīka.

-� Ko? ,

Nora Geila gausi maisīja kafiju.

-� Vai tev nepatiktos dabūt jaunu baznīcu? Lielu, vare�nu baznīcu, kas būtu pārāka par visiem citiem mūsu pilsē�tas dievnamiem, pat par jauno baptistu lūg�anas namu.

Viņa apklusa, lai iedzertu malku kafijas.

-�� Redzu, ka esmu tevi padarījusi mēmu, un tā jau ir svētlaime pati par sevi.

Un Nora Geila atkal pasmaidīja kā kaķe, kas nule iz�laizījusi bļodiņu ar krējumu.

-Tikko būs izbūvēta Perseldaunsa, es kļū�u ļoti bagā�ta un ļoti cienījama. Tev nāks par labu, sludinātāj, ja pie�ņemsi manus devīgos ziedojumus. Tie patie�ām būs dāsni, un tu tos saņemsi regulāri. Un, kad pie manis ieradīsies preses vai televīzijas ļaudis, lai intervētu pavalsts bagātā�ko darījumu sievieti, viņi varēs pieminēt, ka esmu arī di�a labdare. Bet kā atlīdzību par skaisto baznīcu, kas tev tiks uzbūvēta, viņa turpināja, atkal noliekdamās uz priek-

�u, � es gribu, lai lu aizvērtu savu bļaustīgo muti un beig�tu klaigāt par azartspēļu kaitīgumu. Ir gana citu grēku, pret kuriem tu vari vērst savu modrību. Ja tev pietrūks materiāla sprediķiem, es ar lielāko prieku piegādā�u tev sarakstu ar grēkiem, ko sava mū�ā esmu pastrādājusi, saldumiņ.

Viņ� plātīja muti ka sausumā izmesta zivs. Priekamājas saimniecei nepārprotami bija izdevies piesaistīt sludi�nātājā uzmanību.

-�� Un tu vairs nedrīksti darīt tādas nejēdzības kā pirms nedēļas Mintonu ran�o. Jā, viņa teica, pacēlusi uz. aug�u dārglietām bagātīgi izrotāto roku, lai neļautu Plametam liegties, es zinu, ka tas bija tavs darbs. Tevis deļ nācās no�aut vērtīgu sacīk�u zirgu, un tādas lietas man, nudien, ir ka suņanagla pakaļa.

Acis piemiegusi, Nora Geila cie�i pavērās Plameta.

-�� Ja tu vēlreiz izspēlēsi kaut ko tikpat stulbu, es tevi miltos samal�u, sludinātāj. Man ir savi plāni, un cs no�triek�u zemē katru, kas stāsies tiem ceļā. Ja tev ir problē�ma, ko tu gribi atrisināt, nāc pie manis. Atstāj atrieb�anu tiem, kas prot to izdarīt un neliek pieķerti.

Viņa atslīga pret krēsla atzveltni.

-�� Nu, kā tad būs?

-�� Man ir� man ir daudz kas jāpārdomā.

-��� Tas neder. Gribu saņemt atbildi �odien. Tūlīt. Vai gribi kļūt par reliģisku di�garu, kas sludina jaunā, mirdzo��a baznīcā, vai arī tev labāk patiktu tupēt cietuma? Raugi,, ja tu neatbildēsi uz manu piedāvājumu ar �jā�, es piezva�nī�u savam vecajam draugam Rīdām Lembertam un pa�teik�u, ka esmu atradusi aculiecinieku tam negantajam grautiņam ran�o. Nu, mīļumiņ, ko tu izvelēsies kanceli vai tuptūzi?

Varēja redzēt, ka Ferguss rij siekalas. Viņ� cīnījās pats ar sevi, ar savu sirdsapziņu, bet cīņa nebija pārāk ilga. Sludinātājs a�i un piekrīto�i palocīja galvu.

-�� Labi. Un vēl kas, Nora Geila turpināja tādā pa�ā dziedo�ā balsi. Izbeidz izturēties pret manu māsu kā pret kājslauķi. Tu esot atļāvies viņu publiski sunīt �erifa ie�cirkni. Ja vēlreiz dabū�u dzirdēt kaut ko tadu, pati savām rokām nogriezī�u tavu no�ēlojamo vīrietības piedēkli un izbaro�u pirmajam sunim, kas pagadīsies ceļā. Saprati?

Ferguss vēlreiz norija siekalas �oreiz tās viņam gan�drīz iestrēga kaklā. �

-� Aizsūtī�u Vandu Geilu uz kūrvietu Dalasā, tur viņu lolos divas nedēļas, kas, protams, ir pārāk īss laiks, lai pienācīgi atpūstos no tevis. Kā tu domā piesaistīt ļaudis savai jaunajai baznīcai, ja tevis pa�a sieva izskatās kā sa�mīts krupis? �ovasar tavi bērni brauks uz nometni. Viņi dabūs jaunus divriteņus un beisbola cimdus, jo es atceļu tavu aizliegumu nodoties jebkura veida spēlēm. Un nāka�majā pavasarī es viņus pierakstī�u Mazajā līga*.

Viņa piemiedza aci.

-�� Sasodīts, tante Nora Geila būs labākais, ko �iem bērniem gadījies piedzīvot. Vai tev tas pielec, sludinātāj?

Plamets atkal steidzīgi palocīja galvu.

-� Labi.

Viņa sēdēja, atgāzusies krēslā, un nesatricināmā mierā �ūpoja daiļi veidoto kāju, kas bija redzama caur rītatērpa atvērumu.

-Tagad, kad esam nonāku�i pie kopīgas izpratnes, pa�runāsim par tavu honorāru. Pirmo ziedojumu tu dabūsi ta�jā dienā, kad būs saņemta galīgā atļauja zirgu skrie�anās

* Bērnu beisbola līga, kas vasarās rīko sacensības da�ādās ASV pilsētās un'ko sponsorē vietējie darījumu ļaudis.

sacīk�u rīko�anai. Katra mēne�a pirmajā datumā sekos tā�da pati summa. �eki tiks ierakstīti kompānijas NGB rēķi�nā, jo tad man būs jāmaksā mazāki nodokļi, Nora Geila teica, smiedamās zemus krū�u smieklus.

Tad, vairs nepievērsdama uzmanību Fergusam, viņa paskatījās uz savu māsu.

-�� Vanda Geila, negaidi, kamēr aizsūtī�u tevi uz Dalasu. Izlieto naudu, ko es jums nosūtīju, lai nopirktu sev un bērniem jaunas drēbes. Un, Dieva dēļ, dari kaut ko ar sa�viem matiem. Tev, nudien, ir īsta sūdu �upa uz galvas.

Vandai aizmiglojās acis.

-� Paldies, paldies.

Nora Geila jau grasījās pieskarties māsas rokai, bet pār�domāja un aizkūpināja vienu no savām melnajām cigare�tēm. Cauri biezajam kodīgo dūmu makulim viņa atbildēja:

-�� Nav par ko, mīļumiņ.

' Junior?

Viņ� novērsās no bāra, kur bija.stāvējis, gatavodams sev dzeramo. Desmit minū�u laikā tā jau bija otrā glāze.

-� Labrīt, māt. Vai negribi Asiņaino Meriju!

Sāra D�o �ķērsoja istabu un izrāva viņam no rokām degvīna pudeli.

-�� Kas tev kai�? viņa vaicāja, runādama daudz skar�bākā tonī nekā parasti. Kāpēc tu dzer tik agri no rīta?

-�� Ņemot vērā, cikos es piecēlos, nav nemaz tik agrs.

-Tu biji ārā. Es dzirdēju, ka tu aizbrauc. Kur tu biji?

-�� Es arī labprāt to uzzinātu, ienākdams istabā, sacīja Engess. Man ar tevi jārunā.

-�� Ļauj man minēt, par ko mēs runāsim, tēlotā mun�drumā atsaucās Juniors. Par tiesnesi Vollesu, vai ne?

-� Tie�i tā.

-� Un par manām laulībām ar Steisiju.

-� Jā, negribīgi apstiprināja Engess.

-�� Varu derēt, ka tu grasies man paskaidrot, kāpēc bija tik ļoti svarīgi apprecēties ar viņu tie�i tad, kad es to izda�rīju.

-� Tas bija vajadzīgs tevis pa�a labā.

-�� Tā tu man teici pirms divdesmit pieciem gadiem, īstenībā tas bija savstarpēji izdevīgs darījums, vai ne? Tu panāci, ka viņ� izbeidza Selīnas noslepkavo�anas lietu, bet man par to bija jāapprec Steisija? Nu, kā ir, vai esmu tu�vu atminējumam? Acīmredzot tuvu tam ir arī Aleksa. Kad viņa iepazīstināja tiesnesi ar savu hipotēzi, viņ� izdarīja pa�nāvību.

Izskatījās, ka Sāra D�o tūlīt paģībs. Viņa aizlika mutei priek�a plaukstu. Engess uz dēla vārdiem reaģēja ar dus�mām. Viņa pirksti sa�ņaudzās dūrēs.

-� Tas bija labākais, ko tobrīd varēja darīt. Es nevarēju pieļaut, ka notiek pamatīga izmeklē�ana. Lai pasargātu sa�vu ģimeni un savus darījumus, man nebija citas izejas, kā lūgt no tiesne�a �o pakalpojumu.

-� Vai Steisija par to zināja?

-�� Vismaz es viņai to netiku sacījis. �aubos, vai to būtu darījis arī D�o.

-� Paldies Dievam.

Juniors iezvēlās krēslā. Viņa galva bija bezcerīgi no�kārta.

-� Tēt, tu tikpat labi kā es zini, ka dullais Bads bija ne�vainīgs.

-� Man par to nekas nav zināms.

-�� Liecies mierā. Viņ� bija nekaitigs radījums. Tu zinā�ji, ka viņ� nav nogalinājis Selīnu, bet pieļāvi, ka viņ� tiek sodīts. Kāpēc tu neļāvi notikumiem ritēt dabiskajā gaitā? Galu galā, tā mums visiem būtu bijis labāk.

-� Tu zini, ka tā tas nav, Junior.

-�� Vai patiesi?

Viņ� pacēla galvu un uzlūkoja vecākus ar cie�u, kvē�lojo�u skatienu.

-�� Vai zināt, kas �orīt izkāpa no Rīda gultas, atmaigusi, seksīga un ar baudām piesātināta? Aleksa!

Juniors atslīga pret krēsla atzveltnes polsterējumu un atbalstīja pret to arī galvu. Pasmējies dzēlīgus bezprieka smieklus, viņ� teica:

-� Selīnas meita. Kungs Jēzu, vai varat to aptvert?

-�� Aleksa �onakt pārgulējusi ar Rīdu? nodārdināja Engess.

Sāra D�o nievājo�i nospraustajās.

-�� Mani tas nepārsteidz.

-�� Kāpēc tu pieļāvi, ka tā notiek, Junior? bargi no�prasīja Engess.

Juniors, juzdams tēva pieaugo�o niknumu, iesaucās:

-Es mēģināju!

-��� Acīmredzot ne pietiekami cītīgi. Tā ir tava gulta, kurā viņai vajadzēja atrasties.

-�� Viņa ir pieaugusi sieviete. Viņai nebija jāprasa man atļauja, lai gulētu ar Rīdu. Vai ar kādu citu.

Juniors pietrūkās kājās un devās pie bāra.

Sāra D�o aizstājās viņam ceļā.

-�� Man tā mei�a nepatīk. Viņa ir tikpat necila kā viņas māte, bet, ja tu gribēji viņu sev, kāpēc pieļāvi, ka viņu da�bu Rīds Lemberts?

-�� Te nav runa tikai par Juniora vīrie�a godu, Sāra

D�o, aiz�ņaugtā balsī sacīja Engess. Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko par mums domā Aleksa. Cerēju, ka viņa kļūs par mūsu ģimenes locekli. Kā parasti, nopietns darbs Junioram nebija pa spēkam.

-�� Nenosodi viņu, Enges.

-�� Velns parāvis, kāpēc lai es to nedarītu? Viņ� ir mans dēls. Es nosodī�u viņu ik reizes, kad viņ� to būs pelnījis.

Tad, apvaldījis dusmas, Engess izdvesa smagu nopū�tu.

-�� Ko lai dara izlietu ūdeni nesasmelsi. Mums ir no�pietnāka problēma nekā Juniora mīlas dzīve. Baidos, ka esam ļoti neaizsargāti pret iespējamo apsūdzību.

Viņ� izgāja no istabas, un pēc brī�a noklaudzēja mājas ārdurvis.

Juniors pie bāra ielēja sev neat�ķaidītu degvīnu. Kad viņ� cēla glāzīti pie mutes, Sāra D�o satvēra dēla roku.

-�� Kad tu reiz sapratīsi, ka neesi sliktāks par Rīdu? Ka esi labāks. Tu atkal esi licis savam tēvam vilties. Kad tu beidzot izdarīsi kaut ko tādu, kas ļautu viņam ar tevi lepo�ties"? Junior, mans mīļais, ir pienācis laiks kļūt pieaugu��am un pārmaiņas pēc ņemt iniciatīvu savās rokās.

Aleksa raudzījās uz Rīdu mēmā neticībā. Viņ� vēsā mierā ar plaukstas virspusi saslaucīja uz galda izbiru�os maltās kafijas graudiņus un iebēra tos kafijas automāta fil�tra turziņā. Kad verdo�ā kafija sāka pilēt stikla traukā, Rīds pagriezās pret Aleksu.

-Tu izskaties tā, it kā būtu norijusi marmora bumbi�ņu. Vai tad tas nav tas, ko tu biji sagatavojusies dzirdēt?

-� Vai tā ir taisnība? viņa aizsmaku�ā balsī vaicāja. �Tu viņu nogalināji?

Viņ� novērsās un labu brīdi raudzījās kaut kur tālumā.

Tad Rīda skatiens atgriezās pie Aleksas acīm un ieurbās tajās.

-�� N�, Aleksa. Es nenogalināju Selīnu. Ja es būtu gri�bējis viņu nogalināt, būtu to paveicis daudz agrāk un ar kailām rokām. Es to uzskatītu par taisnīgu slepkavību un neapgrūtinātu sevi ar skalpeļa zag�anu. Un nekādā gadīju�mā es nebūtu pieļāvis, ka manā vietā sodu izcie� tas nelai�mīgais plānprātiņ�.

Viņa ieslīga Rīda rokās un cie�i viņu apskāva.

-�� Es tev ticu, Rīd.

-�� Nu, tas jau ir sasniegums, tā man �ķiet.

Turēdams Aleksu sev cie�i klāt, Rīds glāstīja viņas

muguru. Viņa paberzēja seju pret Rīda krūtīm.

Viņ� izdvesa klusu uzbudinājuma skaņu, bet atstūma Aleksu no sevis nost.

-�� Kafija ir gatava.

Lūdzu, neatgrūd mani. Es vēl neesmu gatava tam, lai beigtu apkampties.

-�� Es arī ne, Rīds sacīja, noglāstīdams viņai vai�gu, bet man ar apkamp�anos vien nepietiks. Turklāt pastāv stipras aizdomas, ka mūsu saruna ar mīlē�anos kopā nesaderēs.

Viņ� ieleja kafiju divās tasēs un nolika tās uz galda.

-�� Kāpēc tu tā saki?

Aleksa apsēdās viņam iepretim.

-Tāpēc, ka jautāsi, vai es zinu, kas tonakt iegāja stal�lī.

-�� Un tu to zini?

-�� Nē, nezinu, viņ� atbildēja, uzsvērti papurinādams galvu. Zvēru pie Dieva, ka es to nezinu.'

-�� Bet tu zini, ka tas bija vai nu Juniors, vai Engess.

Rīds izvairīgi paraustīja plecus.

-Tu nekad neesi gribējis zināt, kur� tie�i, vai ne?

-�� Kāda tam būtu nozīme?

Viņa bija pārsteigta.

-�� Priek� manis tam būtu gan nozīme. Un, iespējams, ari priek� tevis.

-�� Kāpēc? Zinā�ana neko nespētu grozīt. Tā neatsauktu Seimu atpakaļ dzīvē. Tā nekādi vairs nevarētu darīt laimī�gāku mūsu skumjo bērnību. Vai tā liktu tavai vecmāmiņai tevi iemīlēt? Ta�u nē.

Redzēdams Aleksas izbiedēto sejas izteiksmi, viņ� piebilda:

-�� Jā, Aleksa, es zinu, ka tie�i tāpēc tu esi sevi iecēlusi par Selīnas atriebēju. Merlai Greiemai alla� bija vajadzīgs kāds grēkāzis. Ik reizes, kad Selīna kaut ko neizdarīja vi�ņai pa prātam, viņa uzskatīja, ka vainīgs esmu es. �Tas Lembertu puika� tā viņa mēdza mani saukt, un viņas se�ja, �os vārdus izrunājot, vienmēr bija skābi saviebta. Tā�pēc mani nemaz nepārsteidz, ka viņa pacentusies iedzīt vainas sajūtu arī tev. Viņa nemū�am pati nebūtu uzņēmu�sies vainu par Selīnas kļūdām. Un viņa nekad nebūtu atzi�nusi, ka Selīna, kā jebkur� cits cilvēks, kas dzīvo uz �īs ze�mes, darīja to, kas viņai sagādāja prieku, un darīja to tad, kad viņai gribējās, īpa�i nedomājot par savas rīcības motī�viem. Tā nu atliki tikai tu vienīgā patiesi nevainīgā būtne visā �ajā nolādētajā juceklī -, kam varēja uzkraut vainu.

Rīds dziļi ievilka elpu.

-� Ja paturam to visu prātā� kāds gan labums varētu būt no tā, ja mēs zinātu, kas viņu nogalināja?

-�� Man tas ir jāzina, Rīd, sacīja Aleksa, kas bija tuvu asarām. Slepkava vienlaikus bija arī zaglis. Viņ� mani aplaupīja. Mana māte būtu palikusi dzīva, viņa mani mīlē�tu. Es zinu, ka tā būtu bijis.

-�� Dieva dēļ, Aleksa, viņa pat negribēja, ka tu nāc pa�saulē, viņ� iesaucās. Viņa tevi gribēja tikpat maz, kā mana māte gribēja mani. Es pat neesmu mēģinājis no�skaidrot, kur viņa palikusi.

-�� Tāpēc, ka tu baidies to darīt, Aleksa atkliedza pretim.

-�� Baidos?

-�� Baidies, ka tas, ko tu noskaidrosi, var tevi sāpināt.

-�� Es nebaidos, viņ� teica. Man ir vienalga.

-�� Nu, ko man, paldies Dievam, nav vienalga. Es ne�esmu tik auksta un nejūtīga kā tu.

-���� Man gan likās, ka pagāju�onakt es biju gana karsts, viņ� atcirta. Bet tu varbūt tikai tehniskas kļū�mes dēļ biji tik ilgi saglabājusi jaunavību un īstenībā esi kopojusies ar visiem saviem pielūdzējiem?

Aleksa sarāvās tā, it kā viņ� būtu viņai iesitis. Aizvai�nota līdz sirds dziļumiem, viņa pāri galdam cie�i raudzījās Rīdā. Viņa seja izskatījās noslēgta un naidīga, bet Aleksas sāpes viņu uzveica. Rīds nomurmināja veselu lamuvārdu virkni un ar īk�ķi un rādītājpirkstu paspieda savu acu ābo�lus.

-�� Piedod. Es tevi nepelnīti apvainoju. Tas man izspru�ka tikai tāpēc, ka tu klusti tik sasodīti uzskrūvēta, kolīdz runa ir par tavas mātes nogalinā�anu.

Viņ� nolaida roku. Rīda zaļās acis lūdzo�i vērās Aleksā.

-�� Izbeidz to, Aleksa. Atsakies no izmeklē�anas.

-�� Es nevaru.

-�� Negribi.

Viņa pieskārās Rīda rokai.

-�� Mēs nekad nespēsim par to vienoties, Rīd, un es ne�vēlos ar tevi strīdēties.

Viņas seja atmaiga.

-�� Pēc pagāju�ās nakts vairs ne.

-�� Da�iem cilvēkiem liktos, ka tas, kas te notika, viņ� ar �estu norādīja uz dzīvojamo istabu, būtu varējis iz�dzēst pagātni.

-�� Vai tāpēc tu to darīji cerībā, ka es piedo�u un aiz�mirsī�u?

Viņ� atrāva roku.

-Tu par visu varu gribi mani sakaitināt, vai ne?

-�� Nē, es nemēģinu tevi izprovocēt. Lūdzu, pacenties saprast, ka es nevaru visu pamest, kad esmu-tik tuvu patie�sībai.

-�� Es nesaprotu.

-�� Tad vienkār�i samierinies ar to. Palīdzi man.

-�� Kā lai es tev palīdzu? Norādot ar pirkstu vai nu uz savu labdari, vai uz labāko draugu?

-�� Man pirms brī�a nemaz neizklausījās, ka Juniors bū�tu tavs labākais draugs.

-�� Ar viņa muti runāja ievainots pa�lepnums un greiz�sirdība.

-�� Arī tonakt, kad tika nogalināta Selīna, viņu mocīja greizsirdība. Viņa bija ievainojusi Juniora pa�lepnumu. Viņa noraidīja precību piedāvājumu, tāpēc ka joprojām mīlēja tevi. Vai tas nevarēja Junioru novest līdz slepkavī�bai?

-�� Padomā par to, Aleksa, Rīds aizkaitināti sacīja. Ja Junioram būtu uznāku�as pēk�ņas dusmas, vai tad viņ� jau iepriek� būtu apgādājies ar skalpeli? Un vai tu patie�ām uz�skati, ka Juniors spēj kādu nogalināt, lai cik sadusmots viņ� arī būtu?

-�� Tādā gadījumā tas bija Engess, Aleksa klusi notei�ca.

S. Brauiiii Visl;tb;ik ļifobutic� � IK 545

-�� Nezinu, Rīds noskaities piecēlās un sāka soļot pa virtuvi. Tā bija pazīstama hipotēze, kas nelika mieru ari viņam. Engess bija pret Juniora laulībām ar Selīnu.

-�� Engess ir neaprēķināmāks nekā Juniors, Aleksa sacīja, kā sarunādamās pati ar sevi. Esmu redzējusi viņu dusmās. Varu iedomāties, ka, būdams saniknots, viņ� ir spējīgs nogalināt, un viņ� jau noteikti būtu darījis visu ie�spējamo, lai lieta tiktu slēgta, pirms pierādījumi vēr�as pret viņu.

-�� Uz kurieni tu ej? Rids, iztrūcies no pārdomām, vaicāja, kad Aleksa piecēlās no krēsla un devās uz gu�ļamistabu.

-�� Man ar viņu ir jārunā.

-�� Aleksa!

Rids viņai sekoja. Viņ� pagrabināja vannasistabas dur�vju tverekli, bet Aleksa bija ieslēgusies.

-�� Es negribu, ka tu brauc turp.

-�� Man tas ir jādara.

Viņa atvēra durvis, jau būdama apģērbusies, un pastiepa pret Rīdu roku.

-�� Vai neaizdosi man savu bleizeru?

Viņ� bargi paskatījās uz Aleksu.

-�� Tu izpostīsi viņa dzīvi. Vai par to tu esi padomāju�si?

-�� Jā. Un katru reizi, kad sajūtu kaut ko no�ēlai līdzī�gu, es atgādinu sev, cik vientuļa un nemīlēta biju bērnībā, kamēr viņa dzīve noritēja ar panākumiem.

Viņa aizvēra acis un saņēma sevi rokās.

-�� Neveļos Engesu iznīcināt. Es tikai daru savu darbu, rīkojos saskaņā ar likuma prasībām. Patiesībā viņ� man patīk. Citos apstākļos es būtu varējusi Engesu pat iemīļot. Bet apstākļi ir tādi, kādi tic ir, un nav manos spēkos tos mainīt. Ja cilvēks ir izdarījis kaut ko peļamu, viņam jāsa�ņem sods.

-�� Labi.

Rīds satvēra Aleksu aiz rokas un pievilka sev cie�i

klāt.

-�� Kādu sodu ir pelnījusi prokurore, kas guļ ar aizdo�mās turēto?

-� Tu vairs neesi aizdomās turētais.

-� Pagāju�onakt tu to vēl nezināji.

Aleksa saniknota izrāva roku no Rīda tvēriena un skrēja ārā no mājas, pa ceļam paķerdama no galda viņa automobiļa atslēgas, jo bija redzējusi Rīdu vakar tās tur nometam.

Rīds ļāva viņai iet un piezvanīja uz savu iecirkni pil�sētas centrā. Bez kādiem ievadvārdiem viņ� klausulē ierē�ca:

-�� Ātri nogādājiet uz manām mājām automobili.

-�� Tie visi patlaban ir aizņemti, �erif. Visi, izņemot d�ipu.

-� Tas derēs. Gādājiet to �urp.

Steisija Vollesa Mintone �okēja savus draugus, ienāk�dama dzīvojamā istabā kārtīgi apģērbusies, sausām acīm un �ķietami mierīga. Viņi bija sarunāju�ies pus�ukstus aiz cieņas pret viņas cie�anām. Draugi domāja, ka viņai ne�piecie�ama atpūta, lai pārciestu visas procedūras, kas vēl priek�ā.

Noba�īju�ies paziņas, kas plūda uz tiesne�a māju ne�beidzamā straumē, bija sanesu�i vienreiz lietojamos

plastmasas traukos un ugunsdro�os stikla kastroļos salātus un desertus. Visiem uz lūpām bija viens un tas pats jautā�jums:

-� Kā viņa to pārcie�?

Sprie�ot pēc Steisijas ārienes, viņa tēva nāvi pārcieta samērā mierīgi. Steisija kā parasti bija nevainojami ģērbu�sies un sakopusies. Ja nebutu pelēcīgo loku zem acīm, va�rētu domāt, ka viņa grasās doties uz dāmu kluba sanāk�smi.

-�� Steisij, vai mēs tevi uzmodinājām? Piespraudām pie durvīm zīmīti ar lūgumu, lai atnācēji nezvana, bet pieklau�vē.

-�� Es jau kādu bridi biju nomodā, viņa draugiem sa�cīja. Cikos aizgāja Juniors?

-�� Kaut kad pa nakti. Vai tu negribētu kaut ko ieēst? Kungs un tētīt, te ir tik daudz pārtikas, ka ar to varētu pa�barot veselu armiju.

-� Paldies, nē. Patlaban man negribas.

-�� Zvanīja Dēvisa kungs. Viņam jāpārrunā ar tevi bēru ceremonija, bet viņ� sacīja, ka to var izdarīt, kad tev būs ērtāk.

-�� Es viņam vēlāk piezvanī�u.

Draugi apjuku�i noskatījās, kā viņa pieiet pie priek�telpas skapja un izņem no tā savu mēteli. Viņi pār�mija ba�īgus un apmulsu�us skatienus.

-� Steisij, mīļā, kurp tu gribi iet?

-�� Ārā.

-�� Mēs ar prieku visu izdarīsim tavā vietā. Tāpēc jau esam �eit.

-�� Paldies par piedāvājumu, bet tas ir kaut kas tāds, ko varu izdarīt tikai es pati.

-���� Ko lai sakām ļaudīm, kas nāks tevi apraudzīt? viens no viņiem jautāja, satraukti sekodams Steisijai līdz ārdurvīm.

Steisija pagriezās un mierīgi atbildēja:

-� Sakiet viņiem, ko gribat.

Kad Aleksa nepieteikta iegājaEngesa darbistabā, neiz�skatījās, ka viņ� būtu pārsteigts, to ieraugot. Engess sēdēja uz ādas dīvāna, masēdams kājas īk�ķi, kas aizvien vēl sā�pēja.

-�� Nedzirdēju jūs ienākam, viņ� teica. Pats nupat kā atgriezos no staļļiem. Izrūnījām divgadīgu ērzeli. Tas viņam noteikti nesāpēja tik ļoti kā man mana podagra.

-�� Lupe man pateica, ka jūs esat atgriezies.

-� Vai nevēlaties brokastis? Kafiju?

-� Paldies, Enges, nē.

Viesmīlīgs līdz gidam, Aleksa nodomāja.

-Vai �is jums būtu piemērots laiks sarunai?

Viņ� iesmējās.

-�� Manuprāt, �is laiks ir tikpat piemērots kā jebkur� cits ņemot vērā, par ko mēs runāsim.

Viņa apsēdās Engesam blakus uz dīvāna. Viņ� nopētī�ja Aleksu ar savām gudrajām, zilajām acīm.

-� Vai D�o pirms pa�nāvības gāza ārā visu, ko zināja?

-�� Viņ� nebija uzaicinājis mani ierasties savā darba ka�binetā, lai varētu izsūdzēt man grēkus -ja tas ir tas, ko jūs domājat, viņa atbildēja, bet es zinu par jūsu darījumu. Kā jums izdevās pierunāt Junioru ielaisties uz kaut ko tā�du, Enges?

-�� Tajā laika, viņ� teica, nemēģinādams neko iebilst pret Aleksas apsūdzo�o apgalvojumu, zēnam bija vien�alga, kas ar viņu notiek. Selīnas nāve skāra Junioru tik smagi, ka viņ� apprecēja D�o meitu, gandrīz nesapraz�dams, kas īsti ar viņu notiek. Vai zināt ko? Neesmu pārlie�cināts, ka viņ� pārciestu pirmos mēne�us pēc Selīnas nā�ves, ja Steisija nebūtu par viņu tik ļoti rūpējusies. Nekad neesmu no�ēlojis, ka noslēdzu ar D�o tādu darījumu.

-�� Ko jūs gribējāt pasargāt?

Pēk�ņi mainījis sarunas tematu, Engess teica:

-Jūs �orīt izskatāties drusku noslaukta. Vai Rids pagāju�onakl jūs tik briesmīgi samurcījis?

Aleksa apmulsusi nodūra galvu.

-� Juniors jums pateica?

-Jā.

Viņ� uzvilka zābaku, no sāpēm saviebdamies, kad tas pieskārās slimajam pirkstam.

-�� Nevarētu teikt, ka esmu pārsteigts, vilies, bet ne pārsteigts.

Viņa pacēla galvu.

-�� Kāpēc?

-�� Kāda māte, tāda meita. Rids Selīnas acīs vienmēr bija pārāks par ciliem vīrie�iem. Kas lai zina, kāpēc? Ķī�miska reakcija, tā to laikam sauc mūsdienās.

Viņ� nolika zābakā ieauto kāju uz grīdas un atspiedās pret dīvāna polsterēto atzveltni.

-�� Kādas ir jūsu abu attiecības?

-�� Kaut kas vairāk par ķīmisku reakciju.

-Tātad jūs vinu mīlat?

-Jā.

Engesa sejā parādījās rai/pilna izteiksme.

-�� Brīdinā�u jus, Aleksa, kā to būtu darījis jūsu tētis. Ridu nav viegli mīlēt. Viņam nepatīk izrādīt savas jūtas un vēl mazāk tās no kāda pieņemt. Būdams vīrietis briedu�ma gados, viņ� joprojām pārdzīvo, ka māte viņu pameta, kad viņ� vēl bija zīdainītis.

-�� Vai tāpēc viņ� nevarēja Selinai piedot, ka viņa bija iclaidusies ar Alu Gciterti un ieņēmusi mani?

-�� Domāju gan. Viņ� centās izlikties, ka viņam tas ne�sāp. Staigāja klusēdams ar veselu sāpju kalnu plecos. Uz viņa sejas bija rakstīts �man par to nospļauties�, bet īste�nībā Rīds bija d/.iļi satriekts. No manis to nevarēja no�slēpt, Saprotiet, viņ� neļaunojās tie�i uz jums, bet nevarēja piedot jūsu mātei nodevību.

-� Un kā bija ar Junioru?

-�� Juniors nevarēja Selīnai piedot, ka viņa Rīdu mīlēja stiprāk.

-� Bet neviens no viņiem abiem Selīnu nenogalināja.

Viņa ieskatījās Engesam acīs.

-� Tas bijāt jūs, vai ne?

Viņ� piecēlās un piegāja pie loga. Engess stāvēja un noraudzījās uz visu to, ko bija radījis ne no kā un ko tagad varēja zaudēt. Vairākas minūtes telpā valdīja smags klu�sums. Beidzot viņ� sacīja:

-� Nē, es tas nebiju.

Tad, gausi pagriezdamies pret Aleksu, Engess pieme�tināja:

-� Bet es to gribēju.

-� Kāpēc?

-� Jūsu mātei patika rotaļāties, Aleksa. Kad redzēju vi�ņu pirmoreiz, Selīna vēl aizvien uzvedās ka maza nebēd�ne. Viss būtu bijis kārtība, ja viņa tāda arī paliktu. Bet, kļūdama vecāka, Selīna saprata, ka viņai ir vara pār abiem zēniem mīlestības vara. Un viņa sāka to izmantot savās rotaļās.

Aleksai iesāpējās sirds. Viņa tik tikko uzdro�inājās el�pot. Tas bija glu�i tāpat, kā skatoties �ausmu filmu, kad te�ju teju gaidāma briesmoņa galvas parādī�anās. Viņai gan gribējās, gan negribējās noskatīties filmu līdz galam. Tā varēja izrādīties atbaido�a.

-�� Es redzēju, kā tas notiek, stāstīja Engess, bet ne�varēju tur nekā darīt. Viņa tos abu� izspēlēja vienu pret otru.

Viņa vārdi saskanēja ar Noras Geilas sacīto. Kārdinā�jums bija pārāk liels.

-� Jo vecāki viņi kļuva, jo situācija tapa ļaunāka, En�gess turpināja. Zēnu cie�ā draudzība bija kā skaists ābols. Selīna to sagrauza no iek�puses kā tārps. Man viņa diez ko nepatika.

Viņ� piegāja pie dīvāna un apsēdās.

-�� Bet es viņu iekāroju.

Kad Aleksa pārliecinājās, ka dzirde viņu nav maldinā�jusi, viņa nespēja novaldīt pārsteiguma saucienu.

-Ko? '

Engess blēdīgi pasmaidīja.

-�� Neaizmirstiet, es toreiz biju par divdesmit pieciem gadiem jaunāks un trīsdesmit mārciņas vieglāks. �ī te man vēl nebija, viņ� teica, papliķēdams savu apvēlu�os vēde�ru, un matu uz galvas bija vairāk. Godīgi sakot, mani to�laik joprojām uzskatīja par sir�u lauzēju.

-�� Es neap�aubu jūsu valdzinājumu, Enges, bet man nebija ne jausmas�

-�� Nevienam citam arī ne. Tas bija mans mazais no�slēpums. Pat viņa to nezināja� līdz tai naktij, kad mi�ra.

-�� Enges, Aleksa novaidējās.

Patiesības briesmonis bija ne vien neglīts, bet arī pre�tīgs.

-� Juniors aizdrāzās prom, lai slīcinātu bēdas alkoholā. Selīna ienāca �ajā istabā. Viņa apsēdās tie�i tur, kur patla�

ban sē�ai jūs, un raudāja. Viņa man sacīja, ka nezinot, ko lai dara. Viņa mīlēja Rīdu tā, kā nemū�am nemīlētu nevie�nu citu vīrieti. Viņa mīlēja arī Junioru, bet ne tik stipri, lai ar viņu apprecētos. Viņa nezināja, kā viena pali spēs izau�dzināt jūs. Katru reizi, kad Selīna uz jums paskatījās, viņai bija jāatceras pieļautā kļūda, kas uz visiem laikiem sabo�jāja viņas nākotni. Un tā viņa �ņukstēja un zūdījās, gaidī�dama no manis līdzjūtību, bet es savā priek�ā redzēju tikai savtīgu mazu padauzu. Visus pārdzīvojumus viņa vērsa ti�kai uz sevi. Viņai bija nospļauties par sāpēm, ko sagādāja citiem, rotaļādamās ar viņu dzīvi. Viņai rūpēja vienīgi tas, kas skāra viņu pa�u.

Viņ� pa�nosodo�i papurināja galvu.

-�� Tas mani neatturēja. Es gribēju viņu vairāk kā jeb�kad. �ķiet, attaisnoju sevi ar to, ka viņa nav pelnījusi neko labāku par veca, apbru�āta vīra iekāri.

Engess dziļi ievilka elpu.

-�� Lai būtu kā būdams, es veicu iemetienu.

-Jūs viņai pateicāt, ka �iekārojat viņu?

-�� Tik tie�i es to neteicu, nē. Piedāvāju iekārtot viņai māju kaut kur netālu no pilsētas. Sacīju, ka maksā�u par visu. Viņai nevajadzēs ne pirkstu pakustināt, tikai izturē�ties laipni un piemīlīgi, kad ieradī�os viņu apciemot. Pro�tams, biju domājis, ka viņa tur varētu apmesties kopā ar jums un Greiema kundzi, lai gan �aubos, vai jūsu vecmā�miņa tam piekristu. Vārdu sakot, viņ� nobeidza, es vi�ņu lūdzu kļūt par manu mīļāko.

-� Ko viņa jums uz to atbildēja?

-�� Pilnīgi neko. Viņa tikai vairākas sekundes nolūkojās manī un tad sāka skaļi smieties.

Aleksai auksti �ermuļi pārskrēja pār kauliem, kad viņ� griezīgā balsī piebilda:

-�� Un jlīs jau zināt, cik nikns cs kļūstu, ja par manām idejām smejas.

-Tu, vecais, smirdīgais kuņas dēls.

Viņi abi reize pagrieza galvas uz to pusi, no kurienes bija atskanējusi balss. Uz atvērto durvju sliek�ņa ar naidā izķēmotu seju stāvēja Juniors. Viņ� bija pavērsis pret tēvu pirkstu.

-� Tu negribēji, lai cs precos ar Sellnu, jo gribēji viņu sev! Tu viņu nogalināji tāpēc, ka viņa noraidīja tavu ap�kaunojo�o piedāvājumu! Nolādētais neģēli, tu viņu par to nogalināji!

Ceļ� �ķita grubuļaināks nekā parasti. Bet varbūt viņa glu�i vienkār�i brauca iek�ā visās grambās, jo acis bija aizmigloju�as asaras. Braucot atpakaļ uz Rīda māju, Aleksai tikai ar pūlēm izdevās noturēt bleizeru uz ceļa.

Kad Juniors bija meties Hngesam virsū ar dūrēm un sācis viņu sist, Aleksa izskrēja no istabas. Viņa nespēja to noskatīties. Viņas veiktā izmeklē�ana bija nostādījusi dēlu pret tēvu, draugu pret draugu, un viņa vienkār�i to vairs nevarēja paciest. Viņa aizmuka.

Viņiem visiem izrādījās taisnība. Viņi bija brīdināju�i Aleksu, bet viņa nevēlējās nevienu uzklausīt. Nepelnītas vainas apziņas mākta, stūrgalvīga un bezbailīga, līdz zo�biem apbruņojusies ar nesatricināmu izpratni par labo un ļauno, jaunības neapdomības uzmundrināta, viņa bija ra�kusi aizliegtajā teritorijā un iztraucējusi tās svēto mieru. Viņa no jauna bija uzjundījusi sen noplaku�ās ļauno garu dusmas. Pretēji citu saprātīgajiem padomiem Aleksa tur�pināja rakt. Nu ļaunie gari bija sacēlu�ies un lika manīt savu klātbūtni.

Viņai lika iestāstīts, ka Seima bijusi trausla un cēla būtne, kuras dzīves pavediens pārrauts pa�ā jaunības plau�kumā tāda jauna atraitne ar salauztu sirdi un zīdainai uz rokām, kas raugās ne�ēlīgajā pasaulē ar apmulsu�ām acīm. Īstenībā viņa bijusi savtīga intrigante, kas izturējās ne�ēlīgi pret cilvēkiem, kuri viņu mīlēja.

Merla bija radījusi Aleksai pārliecību, ka viņa ir atbil�dīga par savas mātes nāvi. Katrs vecmāmiņas �ests, izru�nātais vārds, rīcība tie�i vai netie�i lika Aleksai saprast, ka viņa ir vainīga, bet viņas nāk�ana pasaulē traģiska kļū�me.

Nu, ko izrādījās, ka Merlai nav taisnība. Selīna pati bija vainīga pie tā, ka tika noslepkavota. Aleksa nometa no sevis vainas un no�ēlas smago nastu. Viņa bija brīva! Viņai vairs nebija svarīgi, kur� no viņiem pacēla pret Selīnu skalpeli. Tas nebija noticis viņas, Aleksas, dēļ.

Viņas pirmā vēlē�anās bija dalīties �ajā jauniegūtās brīvības sajūtā ar Rīdu. Aleksa apturēja bleizeru pie viņa mājas, izkāpa un pārskrēja pāri lievenim. Pie durvīm viņa saminstinājās un klusi pieklauvēja. Pēc vairākām sekun�dēm Aleksa atvēra durvis un iegāja iek�ā.

-�� Rīd?

Māja bi ja drūma un tuk�a.

Iedama uz guļamistabu, Aleksa vēlreiz sauca viņa vārdu, bet bija skaidrs, ka Rīda nav mājās. Pagriezusies Aleksa ieraudzīja rokassomu, ko bija aizmirsusi uz nakts�galdiņa. Viņa ielūkojās vannasistabā, lai ari tur savāktu sa�vas aizmirstās lietas. Aleksa sameta tās somā.

Kad Aleksa bija aizdarījusi rokassomas slēdzi, viņai likās, ka no�īkst priek�ējās drā�u durvis. Aleksa mitējās darboties un ieklausījās.

-�� Rīd?

Skaņa neatkārtojās.

Iegrimusi mīļās atmiņās par aizvadīto nakti, viņa pie�skārās uz naktsgaldiņa saliktajām Rīda mantām saules�brillēm, reti lietotai ķemmei, siksnai ar misiņa sprādzi, uz kuras bija iekalts Teksasas pavalsts zīmogs. Mīlestības pilnu sirdi viņa pagriezās, lai ietu prom, bet sastinga uz vietas.

Sievietei, kas stāvēja uz guļamistabas sliek�ņa, rokās bija nazis.

-�� Velns un elle, kas te notiek?

Rīds sagrāba Junioru aiz apkakles un atvilka viņu nost no Engesa, kas bija notriekts uz grīdas. No pārsistās lūpas viņam pār zodu tecēja asins tēreite. Lai cik dīvaini tas bū�tu, vecais vīrs smējās.

-�� Kur tu tā iemācījies kauties, puis, un kāpēc tu to ne�esi darījis bie�āk?

Viņ� uzrausās sēdus un pastiepa pret Rīdu roku.

-�� Palīdzi man piecelties.

Rīds, uzmetis brīdino�u skatienu Junioram, palaida vaļā viņa apkakli un palīdzēja Engesam uzslieties kājās.

-�� Velns lai parauj, vai viens no jums man negribētu pateikt, kas te notiek? bargi noprasīja Rīds.

Kad viņam atsūtīja d�ipu, viņ� taisnā ceļā bija braucis uz ran�o, kur uztrauktā Lupc viņu sagaidīja pie durvīm ar ziņu, ka Mintona kungs un Juniors kaujas.

Rīds ieskrēja darbistabā un ieraudzīja abus vīrie�us, kopā saķēru�os, vārtāmies pa grīdu. Juniors bija raidījis enerģiskus sitienus pa tēva galvu, kas gan lielākoties ne�trāpīja mērķī.

-�� Viņ� gribēja Selīnu sev, Juniors paziņoja, krīi�ukurvim no piepūles un dusmām stipri cilājoties. Es no�klausījos, kā viņ� to stāstīja Aleksai. Viņ� gribēja, lai Selina kļūst par viņa mīļāko. Kad viņa atteicās, viņ� Selīnu nogalināja.

Engess rāmi susināja asiņaino zodu ar mutautiņu.

-�� Vai tu patie�ām tam tici, dēls? Vai tu domā, ka es būtu visu upurējis tavu māti, tevi, �o ran�o tās mazās padauzas dēļ?

-�� Dzirdēju, kā tu sacīji Aleksai, ka esi viņu gribējis.

-�� Es viņu gribēju ar to ķermeņa daļu, kas atrodas zemāk par jostas vietu, bet es viņu nemīlēju. Man nepati�ka tas, kā viņa iedzina ķīli starp tevi un Rīdu. Es nemū��am nebūtu licis uz spēles visu, kas man pieder, tikai tā�pēc, lai viņu nogalinātu. Es varbūt gribēju to darīt tajā brī�dī, kad viņa smējās par manu piedāvājumu, bet es to neiz�darīju.

Viņ� pārlaida acis abiem jaunākajiem vīrie�iem.

-� Mans ievainotais pa�lepnums tika atriebts, kad viens no jums to izdarīja manā vietā.

Trīs vīrie�i pārmija neveiklus skatienus. Aizvadītie divdesmit pieci gadi �ķita izgaistam kā nebiju�i. Pastāvēja tikai �is iz�ķiro�ais brīdis. Līdz pat �im laikam nevienam no viņiem nebija pieticis drosmes sakt par to runāt. Patie�sība varēja izrādīties pārāk sāpīga, lai to spētu paciest. Vi�ņi labāk bija samierināju�ies ar to, ka slepkavas identitāte paliek nenoskaidrota.

Viņi bija bez vārdiem vienoju�ies klusēt. Tas viņus pasargāja no zinā�anas, kur� īsti izbeidzis Selīnas dzīvi. Neviens no viņiem negribēja to zināt.

-�� Es to meiteni nenogalināju, ierunājās Engess. Kā jau sacīju Aleksai, iedevu Sclīnai automobiļa atslēgas un teicu, lai viņa pati brauc uz mājām. Pēdējo reizi redzēju Selīnu, kad viņa pa parādes durvīm izgāja no mājas.

-�� Biju sarūgtināts, jo viņa mani atraidīja, teica Ju�niors. Apbraukāju visus alus bārus un piesūcos kā lops. Neatminu, kur es dauzījos un vai kāds bija kopā ar mani. Bet es domāju, ka atcerētos, ja būtu sagriezis Selīnu slok�snēs.

-��� Kad lika pasniegts deserts, gāju prom, stāstīja Rīds. To nakti es pavadīju, drātēdamies ar Noru Geilu. Nākamajā rītā ap se�iem iegāju stallī. Tad es viņu atradu.

Engess apjucis purināja galvu.

-�� Tad jau viss, ko mēs esam sacīju�i Aleksai, ir taisnī�ba.

-�� Aleksa? iesaucās Rīds. Vai jūs neteicāt, ka viņa nupat bija �eit?

-�� Kad es ienācu, tētis ar viņu sarunājās.

-�� Kur viņa ir tagad?

-�� Viņa sēdēja te, teica Engess, norādīdams uz tuk�o dīvānu. Pēc tam, kad Juniors metās man virsū un notrie�ca mani gar zemi, es vairs neko neredzēju. Jutos tā, it kā man būtu uzgāzies virsū satracināts bullis.

Viņ� draiski pakutināja dēlu zem zoda. Juniors pasmī�nēja zēniskā labpatikā.

-��� Vai jūs abi �o epizodi nevarētu izlaist un pateikt man, kurp Aleksa devās?

-� Nomierinies, Rīd. Viņai jābūt kaut kur tepat.

-�� Kad nācu iek�ā, es viņu neredzēju, stūrgalvīgi ie�bilda Rīds un izskrēja priek�telpā.

-�� Kop� viņas aizie�anas nav pagājis vairāk par da�ām minūtēm, sacīja Juniors. Kāpēc tu tā raizējies par.

-�� Vai tev nepielec? Rīds pari plecam jautāja. Ja neviens no mums nav nogalinājis Selīnu, tas, kur� to izdarija, atrodas kaut kur tepat netālu, un ir tikpat neganti no�skaities uz Aleksu, kā nesen mēs.

-�� Kungs Jēzu, es neiedomājos�

-� Tev ir taisnība, Rīd.

-�� Pasteigsimies!

Visi trīs vīrie�i izskrēja no mājas. Kad viņi steidzās le�jā pa kāpnēm, uz piebraucamā ceļa apstājās automobilis. No tā izkāpa Steisija Vollesa.

-�� Junior, Enges, Rīd, priecājos, ka man izdevās jūs notvert. Man jārunā par Aleksu.

Rīds trieca d�ipu kā pats nelabais. Krustcelēs, kur Mintonu privātais ceļ� savienojās ar �oseju, viņ� panāca savus palīgus, kas bija atgādāju�i viņam braucamo. Rīds apturēja patruļas automobili.

-�� Vai neesat redzēju�i manu bleizeru? viņ� uzsau�ca. Ar to aizbrauca Aleksa Geitere.

-� Jā, Rīd, redzējām gan. Viņa brauca uz tavas mājas pusi.

-� Paldies.

Saviem pasa�ieriem Rīds uzkliedza:

-� Turieties stingrāk.

D�ips strauji apgriezās riņķi.

-�� Ko tu dari? vaicāja Steisija.

D�ipam bija noņemts jumts, un viņa izbailēs cie�i pie�ķērās dro�ības stienim. Tik asas izjūtas viņa savā rāmajā dzīvē vēl nebija baudījusi.

Aizturēt abus Mintonus un Rīdu bija izrādījies neie�spējami. Steigā viņi bija gandrīz nogrūdu�i Steisiju no kā�jām. Viņai tika īsi pateikts ja grib ar viņiem runāt tūlīt, lai kāpj d�ipā un brauc līdzi. Viņa bija apsēdusies uz pa�kaļējā sēdekļa blakus Junioram, bet Engess sēdēja priek�ā līdzās Rīdām.

-�� Iespējams, ka Aleksa ir briesmās, Juniors ieklie�dza Steisijai ausī, lai viņa cauri motora troksnim varētu sadzirdēt.

Aukstais ziemeļvēj� izrāva viņam vārdus no mutes.

-�� Briesmās?

-� Tas ir gar� stāsts.

-��� Biju aizbraukusi uz moteli, skaļi sacīja Steisija. De�urants man teica, ka viņa varētu būt ran�o.

-�� Kāpēc tev vajadzēja viņu satikt? pāri plecam vai�cāja Rīds.

-� Es vakar neizteicu visu līdz galam. Viņa neturēja pisto�li un nenospieda mēlīti, bet viņa noveda tēti līdz pa�nāvībai.

Juniors aplika Steisijai roku ap pleciem, pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz deniņiem.

-�� Steisij, lai tas paliek. D�o neno�āvās Aleksas dēļ.

-�� Runa nav tikai par to, Steisija kā apmāta turpinā�ja. Viņas izmeklē�anas dēļ radu�ies jautājumi� redzi, mēs apprecējāmies tik ātri pēc tam, kad tika nogalināta Selīna.'Cilvēki domāja� tu zini, cik tie reizēm var būt aizdomīgi un aprobe�oti. Viņi atkal sāku�i par to tenkot.

Viņa lūdzo�i paskatījās uz Junioru.

-Junior, kāpēc tu mani apprecēji?

Viņ� ar pirkstu pieskārās Steisijas zodam.

-Tāpēc, ka tu esi skaista, temperamentīga sieviete, la�bākā no visām, ko man jebkad gadījies sastapt, Steisij, Juniors atbildēja.

Viņ� neliekuļoja. Juniors nespēja Steisiju mīlēt, bet viņ� augstu vērtēja viņas maigumu, labsirdību un nedzies�to�o mīlestību, kas bija veltīta viņam vienīgajam.

-�� Tad tu tomēr mani mazliet mīli?

Juniors viņai uzsmaidīja un, lai sagādātu Steisijai prieku, sacīja:

-� Es tevi sasodīti mīlu, meitēn.

Viņas acis iemirdzējās asaras. Starojums, kas tobrīd plūda no Steisijas sejas, darīja viņu gandrīz vai skaistu.

-� Paldies, Junior.

Engess pēk�ņi noliecās uz priek�u un pavērsa pirkstu pret apvārsni.

-� Mans Dievs, izskatās, ka�

-�� Dūmi, Rlds drūmi piebalsoja un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai.

-� Sāra D�o! Aleksa iekliedzās. Ko jūs �eit darāt?

Sāra D�o lēnprātīgi smaidīja.

-� Sekoju jums no savas mājas.

-� Kāpēc?

Aleksas acis bija pievērstas nazim. Tas bija parasts virtuves nazis, bet Sāras D�o rokā tas nemaz tik parasts neizskatījās. Agrāk viņas roka alla� bija �ķitusi sievi�ķīga un trausla. Nu, aptvērusi na�a spalu, tā izskatījās kaulaina un draudīga.

-� Esmu �eit, lai atbrīvotu savu dzīvi no vēl viena trau�cēkļa.

Viņas acis pla�i iepletās, tad atkal savilkās �aurākas.

-�� Tāpat kā es to savulaik izdarīju Kentuki. Manam brālim atdeva kumeļu, ko es gribēju sev. Tas nebija godī�gi. Man bija jātiek vaļā kā no viņa, tā no kumeļa, citādi es nekad vairs nespētu justies laimīga.

-� Ko� ko jūs izdarījāt?

-�� Ievilināju viņu stallī, sacīdama, ka kumeļam ir vē�dergraizes. Tad aizslēdzu staļļa durvis un pielaidu uguni.

Aleksa no �ausmām sagrīļojās.

-� Cik briesmīgi.

-Jā, tas patie�ām bija briesmīgi. Jūdzēm tālu smirdēja pēc dego�as zirga gaļas. Smaka bija jūtama vel vairākas dienas.

Aleksa pielika plaukstu pie trīco�ajām lūpām. �ī sie�viete acīmredzot bija jukusi, bet tāpēc vēl jo bīstamāka.

-�� Tonakt, kad nogalināju Selīnu, man ar dedzinā�anu nebija jānodarbojas.

-�� Kāpēc ne?

-��� Tas plānprātiņ� dullais Bads bija sekojis viņai uz ran�o. Satiku viņu, kad nācu ārā no staļļa. Viņ� mani pār�biedēja līdz nāvei, pēk�ņi iznirdams no tumsas. Viņ� iegā�ja iek�ā un ieraudzīja Selīnu. Viņ� uzmetās tai virsū un sā�ka �ausmīgas izdarības. Redzēju, kā viņ� paceļ daktera Kolinsa skalpeli.

Viņa līksmi pasmaidīja.

-Tad es sapratu, ka man nebūs jāpielai� stallim uguns un jāiznīcina visi skaistie zirgi.

-�� Jus nogalinājāt manu māti, Aleksa caur asarām teica. �Jūs nogalinājāt manu māti.

-�� Viņa bija nekam nederīga mei�a.

Sāras D�o sejas izteiksme strauji mainījās, kļūdama naidpilna.

-�� Katru nakti lūdzu Dievu, lai viņa apprecētos ar Rīdu Lembertu. Tādējādi mana dzīve būtu atbrīvota kā no vie�na, tā otra. Engesam vajadzēja tikai vienu dēlu to, kuru es viņam biju dzemdējusi, viņa iekliedzās, uzsizdama sev pa krūtīm ar brīvās rokas dūri. Kāpēc viņam vaja�dzēja piejaucēt mūsu ģimenei to kraupaino suni?

-�� Kāds tam visam bija sakars ar Selīnu?

-�� Tā muļķe ļāva sevi padarīt grūtu. Rīdām viņa tāda vairs nebija vajadzīga.

Sāra D�o sakoda zobus, izķēmodama savus maigos vaibstus.

-�� Un man bija jānoskatās, kā Juniors pamazām ieņem Rīda vietu. Viņ� no tiesas gribēja Selīnu apprecēt. Vīrietis, kurā rit Presliju dzimtas asinis, būtu apprecējis no zema�jiem slāņiem nāku�u skuķi, turklāt ar ārlaulības bērnu. Es netaisījos pieļaut, ka mans dēls izposta savu dzīvi.

-� Un tā nu jūs gaidījāt izdevīgu brīdi, lai Selīnu noga�linātu.

-�� Viņa pati to iemeta man klēpī. Juniors tonakt aiz�skrēja no mājām, neremdināmu bēdu mākts. Tad Engess viņas priek�ā nostādīja.sevi pēdējā muļķa lomā.

-� Jūs dzirdējāt viņu sarunu?

-�� Es to noklausījos.

-�� Un jūs bijāt greizsirdīga.

-�� Greizsirdīga? viņa pārvaicāja, īsi un melodiski ie�smiedamās. Augstais Dievs, nē. Visu laiku, kop� esam precēju�ies, Engesam alla� ir bijusi kāda cita sieviete. Man pat nebūtu nekādu iebildumu pret viņa sakaru ar Se�līnu, ja vien viņ� to nometinātu patālāk no pilsētas un prom no Juniora acīm. Bet tā stulbā kuce par viņu smē�jās viņa izsmēja manu vīru pēc tam, kad viņ� bija tai at�klājis sirdi!

Viņa ātri mirk�ķināja plakstus, un viņas niecīgās krū�tis cēlās un plaka pie katra elpas vilciena. Sāras D�o balss bija kļuvusi spiedzīga. Aleksa zināja-ja viņa grib ar sa�runu Sāru D�o nomierināt, viņai tā jārisina ļoti uzmanīgi. Aleksa joprojām domās meklēja īstos vārdus, kad sajuta telpā ieplūstam pirmo dūmu dvesmu.

Pāri Sāras D�o plecam viņa ielūkojās priek�telpā. Tā pildījās ar dūmiem. Liesmas virzījās uz aug�u pa dzīvojamās'istabas sienām.

-�� Sāta D�o, Aleksa ierunājās drebo�ā balsi, gribu ar jums par to visu aprunāties, bet�

-�� Palieciet, kur esat! Sara D�o asi pavēlēja un pa�vicināja nazi, kad Aleksa paspēra nedro�u soli uz priek��u. Jus �eit ieradāties un sacēlāt nemieru, tāpat kā to savulaik darīja viņa. Jūs dodat priek�roku Rīdām un ap�nicināt manu Junioru. Jūs salau�at viņa sirdi. Engess ir nobēdājies un uztraucies par D�o Vollesa nāvi, un ari tā ir jūsu vaina. Redziet, Engess domā, ka Seimu noga�lināja viens no zēniem.

Viņa �ķelmīgi pasmaidīja.

-�� Es zināju, ka viņ� ta domās. Zināju arī to, ka zēni neuzdos viens otram nekādus jautājumus. Es biju atkarīga no viņu uzticē�anas viens otram. Tas bija nevainojami no�strādāts noziegums. Engess, domadams, ka rūpējas par zē�niem, noslēdza darījumu ar tiesnesi. Man nepatika, ka Ju�nioram tik jaunam jāprecas, bet es priecājos, ka tā ir Steisija, nevis Selina.

Dūmi kļuva biezāki. Tie mutuļoja ap Sāru D�o, bet li�kās, ka viņa to nemana.

Jūs sākāt uzdot pārāk daudz jautājumu, pie�ķīrusi sejai skumju izteiksmi, viņa sacīja Aleksai. Mēģināju nobiedēt jūs ar to vēstuli. Rakstīju tā, lai jūs domātu, ka vēstuli sacerējis tas trakais mācītājs Plamets. īstenībā tā biju es, kas jums to nosūtīja.

Sāra D�o izskatījās ļoti apmierināta ar sevi. Aleksa iz�mantoja viņas pa�apmierināto apcerīgumu, lai pamazām lavītos uz priek�u. Viņa to darīja ļoti lēnām, pa vienam so�lītim.

-�� Jūs joprojām neņēmāt neko galvā, tāpēc izmantoju vienu no mūsu kompānijas pikapiem, lai nogrūstu jūsu au�tomobili no ceļa. Varbūt tiesnesis Volless vēl aizvien būtu

dzīvs un viņa darījums ar Engesu joprojām paliktu noslē�pumā, ja jūs būtu gājusi bojā autokatastrofā.

Viņa izskatījās patiesi sarūgtināta.

-�� Bet �odien es to nokārto�u, lai man nekad vairs�

Aleksa metās uz priek�u un iesita Sārai D�o pa rokas

locītavu. Izrādījās, ka viņa ir stiprāka, nekā izskatījās. Vi�ņas pirksti ap na�a spalu neatslāba. Tad Aleksa saķēra Sāras D�o locītavu un nelaida to vaļā, cenzdamās atvairīt na��a triecienus, kas bija vērsti pret viņas augumu.

-�� Es tev neļau�u sagraut manu ģimeni, Sāra D�o caur zobiem izgrūda, mērķēdama ieroci Aleksas viduklī.

Abas sievietes cīnījās par nazi. Viņas nokrita ceļos.. Aleksa pūlējās izvairīties no asmeņa mestajiem lokiem, bet dūmi bija kļuvu�i pārāk biezi, lai viņa to varētu labi saskatīt. Acis pildījās asarām. Aleksa sāka klepot. Sāra D�o pagrūda viņu pret sienu. Aleksa juta, ka no trieciena galvā atveras �uves.

Viņai kaut kā izdevās uzslieties kājās, un viņa vilka Sāru D�o sev līdzi pa gaiteni, kur abas apņēma biezs dū�mu mākulis. Visas kādreiz iemācītās gudrības, kā glābties no dego�as ēkas, pēk�ņi bija pagaisu�as Aleksai no prāta. Viņa mēģināja aizturēt elpu, bet fiziskā piepūle, velkot Sā�ru D�o, prasīja, lai plau�as tiktu piepildītas ar skābekli.

Viņas jau gandrīz bija sasniegu�as dzīvojamo istabu, kad Sāra D�o saprata Aleksa guvusi virsroku. Viņa sa�sprindzināja visus spēkus, lai uzbruktu Aleksai ar jaunu sparu. Na�a asmenis skāra Aleksas potīti, un viņa ieklie�dzās. Na�a izrobotais gals trāpīja viņai kājas lielā, un Aleksa grīļodamās paspēra da�us soļus atpakaļ uz dzīvo�jamās istabas pusi.

Pēk�ņi Sāra D�o izslīdēja no viņas tvēriena. Ja pirms da�ām sekundēm Aleksa bija cīnījusies par savu brīvību,

tagad viņu pārņēma bailes, iedomājoties, ka viņa varētu slāpējo�ajos, melnajos dūmos pazaudēt uzbrucēju. Dūmi bija tik biezi, ka viņa vairs nejaudāja saskatīt otras sievie�tes siluetu.

-�� Sāra D�o! Kur jūs esat? Aleksa, sarijusies dūmus, gārdza.

Izstiepusi rokas tālu sev priek�ā, viņa centās sataustīt Sāru D�o, bet rokas tvēra tikai pēc deguma smakojo�o gaisu.

Tad virsroku ņēma izdzīvo�anas instinkts. Aleksa pa�griezās, zemu noliecās un skrie�us metās cauri gaitenim. Dzīvojamā istabā uzgrūzdamās dego�ajām mēbelēm, viņa akli skrēja uz to pusi, kur vajadzēja būt izejai. Liesmas durvis vel nebija skāru�as, ta�u tās gruzdēja. Aleksa satvē�ra durvju rokturi, tas apdedzināja viņai plaukstu.

Iekliegusies no bailēm un no sāpēm, viņa izskrēja ārā uz lieveņa,

-Aleksa!

Viņa meimuroja tajā virzienā, kur bija saklausījusi Rī�da balsi, un ar dūmu aizmiglotajām acīm redzēja tuvoja�mies izplūdu�as d�ipa aprises. Automobilis, bremzēm kau�cot, strauji apstājās tikai da�u jardu atstatumā no Aleksas.

-� Rīd, viņa nogārdza, stiepdama pret Rīdu rokas.

Viņa nokrita. Rīds izlēca no automobiļa un noliecās

pār Aleksu.

-� Sāra D�o, viņa izdvesa.

Aleksai ar pūlēm izdevās pacelt roku, lai norādītu uz dego�o māju.

-�� Mans Dievs, māte!

Juniors pārlēca pār d�ipa bortu un skrēja uz māju.

-�� Junior, nāc atpakaļ! kliedza Steisija. Ak, Dievs, nē, nē!

-�� Dēls, nedari to! Engess gribēja saķert garāmskrejo�o Junioru aiz rokas. Ir par vēlu!

Rids jau bija uz lieveņa, kad Juniors viņu pagrūda ma�lā. Rīds atmuguriski nokrita pa kāpnēm. Viņ� neveiksmīgi mēģināja saķert Junioru aiz potītes.

-� Junior, tu nedrīksti! Rīds auroja.

Juniors pagriezās un paskatījās lejup uz Rīdu.

-�� �oreiz, Rīd, es bū�u varonis! *

Un, apveltījis Rīdu ar savu visvaldzino�āko smaidu. Juniors ieskrēja dego�ajā mājā.

EPILOGS

-Es jau domāju, ka tu būsi �eit.

Līdz brīdim, kad Aleksa ierunājās, Rīds neizrādīja, ka būtu dzirdējis viņu tuvojamies. Viņ� paskatījās uz Aleksu pāri plecam, tad atkal pievērsa skatienu divām svaigām kapu kopiņām. Mirkli valdīja neveikls klusums, tad Rīds teica:

-�� Apsolīju Engesam, ka nāk�u katru dienu apraudzīt, vai te viss ir kārtībā. Viņ� vēl nav atguvies tiktāl, lai spētu to pats'

Aleksa piegāja tuvāk.

-�� Pēcpusdienā biju pie viņa iegājusi. Viņ� vārgi pūlē�jās man notēlot kādreizējo bra�o vīru, viņa skumji sacī�ja. Viņ� ir padevies skumjām. Es tā arī pateicu. Ceru, ka viņ� neņems to pie sirds.

-�� Esmu pārliecināts, ka viņ� priecājās par tavu apcie�mojumu.

-�� Es gan par to neesmu tik pārliecināta.

Rīds pagriezās, lai uzlūkotu Aleksu. Viņa nervozi at�glauda matu �ķipsnas, ko spēcīgas vēja brāzmās svieda se�jā-

-�� Ja es nebūtu �eit ieradusies, ja lietas izmeklē�ana nekad netiklu atjaunota�

-�� Ne�austi sevi alkal, Aleksa, viņ� nikni teica. Tā nav tava vaina. Neviens nenojauta par Sāras D�o ārprātu, pat Engess ne, un viņ� ta�u bija ar viņu precējies. Ju�niors� Nu, viņ��

Rīds apklusa, un viņa gāmurs konvulsīvi noraustījās.

-� Tev viņa pietrūks.

-� Pietrūks? viņ� liekuļotā nevērī bā atkā rtoja. Stul�benis. Ieskrēja dego�ā mājā, kaskuru katru brīdi,varēj a sabrukt. Tikai nolādēts muļķis varēja izdarīt kaut ko tik idio tisku,

-��������� -Tu zini, kapec viņ� to izdarīja, Rīd. Viņ� juta, ka vi�ņam tas jadara.

Acīs viņai bija saskrēju�as asaras, kaklā^sakāpis sāpģs aizturētu raudu kamols. Aleksa paspēra soli uz priek�u un piekārās Rīda rokai.

Tu viņu mīlērji, Rīd. Vai tad ir tik grūti to atzīt?

viņ� raudzījās lejup uz ziediem klāto kapu.

-�������� Ļaudis mū�dien runāja, cik viņ� uz mani ir greizsirdīgs Ne v ienam ne prātā nenāca, cik greizsirdīgs es biju uz Junioru.

-Tu biji greizsirdīgs uz Junioru'?

Rīds pamāja ar galvu.

-� To priek�rocību dēļ, ko viņ� baudīja.

Rīds pasmējās sausus, ironiskus smieklus.

-���� Lielākoties es neganti dusmojos, ka viņ� �is priek�rocības nevērīgi iz�ķie�.

-�� Mēs mīlam cilvēkus par spīti tam, kādi viņi ir, nevis par to, ka viņi tādi ir. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Aleksa noņēma plaukstu no viņa rokas un, pūlēdamās pie�ķirt balsij ikdieni�ķu toni, teica:

-�� Engess man sacīja, ka nav atmetis domu par zirgu skrie�anās sacīk�u trases izbūvi.

-Ja. Vecais zēns ir sasodīti stūrgalvīgs.

-Tavs lidlauks piedzīvos uzplaukumu.

-�� Nebūtu slikti. Nākamgad es vairs nestrādā�u par �e�rifu, atsaucās Rīds.

Pamanījis Aleksas apjuku�o skatienu, viņ� paskaidro�ja:

-� Es iesniedzu atlūgumu. Nevaru but �erifs un vienlai�kus gādāt par lidlauku. Pienācis laiks vai nu nopietni rūpē�ties par lidlauku, vai atteikties no tā. Es izlēmu visus spe�ķus veltīt lidlaukam.

-� Jauki. Man prieks par tevi. Engess teica, ka tu do�mājot par apvieno�anos ar viņa kompāniju.

-�� Tad jau redzēsim. Par Dubultlaika apdro�inā�anas naudu es nopirk�u jaunu sacīk�u zirgu. Domāju, ka trenē��u zirgu pats. Engess grib man palīdzēt.

Rīda nevērīgais runas stils Aleksu mulsināja, bet viņa nesāka Rīdu iztaujāt. Ja Aleksa gribētu slēgt derības, viņa dro�i liktu savu naudu ķīlā, ka savienība starp Rīdu un Engesu izveidosies. Un �oreiz no ļ n vairāk itM'n v ir- mr nss n ekā Rīds.

-�� Un kā būs ar tevi? viņ� vaicāja. Kad tu atgriezī�sies darbā?

Viņa sabāza rokas ka�oka kabatās un uzrāva plecus.

-īsti nezinu. Ņemot vērā manus ievainojumus�

-�� Starp citu, kā ar tiem ir?

-�� Viss labi dzīst.

-�� Nesāp?

-���� Vairs ne. Praktiski esmu jau vesela, bet Gregs sacīja, lai ar atgrie�anos darbā nesteidzos. Viņ� zina, kādu nervu sasprindzinājumu esmu pārcietusi.

Viņa paru�ināja mīksto zemi ar zābaka purngalu.

-�� Neesmu pārliecināta,'ka vispār gribu atgriezties ie�priek�ējā darba.

Nojauzdama Rīda pārsteigumu, viņa tam uzsmaidīja.

-�� Tev tas liksies uzjautrino�i, �erif. Pēdējā laikā esmu atklājusi, ka ļoti labi spēju iejusties par kaut ko apsūdzēta cilvēka ādā. Pārmaiņas pēc varbūt pamēģinā�u aizstāvēt, nevis apsūdzēt.

-�� Kļūs'i par publisko aizstāvi?

-�� Iespējams.

-�� Kur?

Aleksa dziļi ieskatījās viņam acīs.

-�� Neesmu vel izlēmusi.

Ari Rīds sāka bru�āt svaigi uzrakto zemi sev zem kā�jām.

-��� Es, ē, lasīju tavu paziņojumu avīzē. Tas bija ļoti smalkjūtīgi, ka tu izlēmi lielu izbeigt pierādījumu trūkuma dēļ, viņ� klusā balsī sacīja.

-��� Nebūtu nekādas jēgas apstrīdēt sākotnējo, pirms divdesmit pieciem gadiem pieņemto lēmumu, vai ne?

-�� Nē, īpa�i jau tagad.

-�� Varbūt tā tas bija jau no pa�a sākuma, Rīd.

Viņ� pacēla galvu un uzmeta Aleksai pēto�u skatienu.

-�� Jums bija taisnība, jums visiem. �ī izmeklē�ana bija pa�mērķīga. Es gan to, gan tajā iesaistītos cilvēkus izman�toju, lai pierādītu, ka manai vecmāmiņai nav bijusi taisnī�ba.

Viņa ievilka trīso�u elpu.

-�� Selīna vairs nevar izlabot savas kļūdas, bet es no�teikti varu kaut ko darīt, lai vērstu par labu savējās.

Aleksa ar galvas mājienu norādīja uz netālo, krietni senāk ierīkoto kapu. Pie kapakmeņa pamatnes bija nolikta vientuļa, sarkana roze.

-�� Vai to tu tur noliki?

Rīds pāri abām svaigajām kopiņām paskatījās uz Selīnas kapu.

-�� Domāju, ka Juniors labprāt kādu ziedu atdotu viņai. Tu jau zini, cik viņ� bija uzmanīgs pret dāmām.

Tas, ka, sacīdams �os vārdus, Rīds spēja pasmaidīt, liecināja, ka viņa brūce pamazām sadzīst.

-�� Es nemaz nezināju, ka �ī ir Mintonu ģimenei piede�ro�a kapa vieta. Atklāju to tikai pirms da�ām dienām, kad notika bēres. Mātei tas patiktu atdusēties �eit kopa ar Junioru.

-��� Un arī viņ� atrodas tur, kur vienmēr bija vēlējies būt, līdzās Selīnai un tā, lai starp viņiem neviena nebūtu.

Jūtu uzplūda Aleksai aizmiglojās acis un kaklā sakāpa kamols.

-�� Nabaga Steisija. Viņai tā arī neizdevās dabūt Junio�ru sev, vai ne?

-�� Tas neizdevās nevienai sievietei. Neraugoties uz vi�sām viņa mīlas dēkām, Juniors bija vīrietis, kas visu mū�u mīlēja tikai vienu sievieti.

Sapratu�ies bez vārdiem, viņi pagriezās un devās lejā no uzkalna, kura pakājē bija novietoti viņu automobiļi.

-�� Vai tā bija tava ideja lūgt Steisiju, lai viņa kādu lai�ku padzīvo ran�o? vaicāja Aleksa, uzmanīgi iedama pāri zālājam.

Izskatījās, ka Rīdām negribas to atzīt. Apstiprino�a plecu nogrozī�ana bija visa viņa atbilde.

-�� Tas bija ļoti saprātīgs ierosinājums, Rīd. Viņa un Engess palīdzēs viens otram pārciest �o grūto brīdi.

Miru�ā tiesne�a meita nekad nebūs viņai labvēlīgi no�skaņota, bet Aleksa saprata un spēja piedot Steisijas naidī�gumu.

-�� Steisijai vajadzīgs kāds, par ko varētu rūpēties, sa�cīja Rīds, un Engesam, savukārt, vajadzīga tie�i tāda veida uzmanība.

Piegājusi pie sava automobiļa, Aleksa pagriezās pret Rīdu un aizsmaku�ā balsī jautāja:

-�� Un tu? Kas parūpēsies par tevi?

-�� Man tas nekad nav bijis vajadzīgs.

-�� Ak, nē ir gan bijis, viņa iebilda, tu tikai nevie�nam neesi ļāvis to darīt.

Aleksa paspēra soli tuvāk Rīdām.

-�� Vai tu ļausi man aizbraukt no �īs pilsētas, aiziet no tavas dzīves, pat nemēģinot mani aizturēt?

-� Jā.

Viņa veltīja Rīdām bezcerības un mīlestības pilnu ska�tienu.

-�� Labi, es tev kaut ko pateik�u, Rīd. Es turpinā�u tevi mīlēt, cik ilgi vien dzīvo�u, un tu vari turpināt tam pretoties.

Tas skanēja kā izaicinājums.

-�� Redzēsim, cik ilgi tu izturēsi.

Viņ� atmeta galvu, lai novērtētu apņēmību, kas jautās Aleksas pozā, skanēja viņas balsī un mirdzēja acīs.

-�� Vai zini ko? Tu esi pārāk pieaugusi, lai runātu tādas bērni�ķības.

Aleksa pasmaidīja ar trīso�ām lūpām.

-� Tu mīli mani, Rīd Lembert. Es zinu, ka tu mani mīli.

Vēj� pacēla uz aug�u vienu Rīda dzeltcnbrūno matu

�ķipsnu, kad viņ� gausi palocīja galvu.

-���������� Jā, es mīlu. Tu esi gatavā suņanagla, bet es tevi mīlu.

-�� Viņ� nedzirdami nolamājās. Tomēr tas neko nemaina.

-�� Kāpēc?

-� Iedomājies mūsu vecumu. Es kļū�u vārgs un nomir��u krietnu laiku pirms tevis.

-�� Vai tam kāda nozīme �odien �ajā brīdi?

-�� Vajadzētu būt, velns un elle.

-�� Bet tā tas nav.

Viņas mierīgās loģikas nokaitināts, Rīds iecirta dūri plaukstā.

-� Ak, Dievs! Tu nu gan esi uzstājīga.

-� Jā, esmu gan. Kad kaut ko ļoti vēlos un jutu, ka rī�kojos pareizi, es nekad neatkāpjos.

Labu laiku Rīds lūkojās Aleksā, cīnīdamies pats ar se�vi. Viņam piedāvāja mīlestību, bet viņ� baidījās to pie�ņemt. Tad, skaļi nolādējies, viņ� sagrāba saujā Aleksas sarkanbrūnās matu �ķipsnas un pievilka viņu sev klāt.

Rīds iebāza roku viņas ka�okā un sajuta, cik viņa bija silta, maiga un atdevīga.

-�� Jums ir sasodīti spēcīgi argumenti, juristes jaunkundz, viņ� norūca.

Piespiedis Aleksu pie viņas automobiļa sāniem, Rīds pieskārās viņas sirdij, vēderam, tad uzlika roku viņai uz gurna un izlieca Aleksas augumu tā, lai tas skartu viņējo. Viņa skūpstā jautās kaislība, mīlestība un kaut kas tāds, kā Rīda dzīvē alla� bijis ļoti maz, cerība.

Glu�i bez elpas atrāvis lūpas no Aleksas mutes, viņ� paslēpa seju pie viņas siltā kakla.

-�� Visu mū�u man nav piederējis nekas tāds, ko pirms manis jau nebūtu lietojis kāds cits izņēmums esi vienīgi tu. Aleksa, Aleksa�

-Saki to, Rīd.

-�� Esi mana sieviete.

Sandra Brauna

VISLABĀK GLABĀTIE NOSLĒPUMI Romāns

Apgāds �Artava�, LV�1007, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472.

Licence Nr. 2-0356.

Iespiesta a/s �Rota�, LV-1050, Rīgā, Dzirnavu ielā 57.

Pieprasiet Latvijas gramatnicas

Sandras Braunas

aizraujo�os romānus, kuros līdztekus kvēlām jūtām rodama ne mazāk kaismīga intriga, kas pārspēj pat da�u detektīvu!

Pārdo�anā:

�* SKANDĀLA ĒNĀ

�o FRAN�U ZĪDS

VISLABĀK GLABĀTIE NOSLĒPUMI

Sagatavo�anā:

SPOGUĻATTĒLS SAULRIETA SKAUJĀS VĒL VIENA AUSMA �o DEBESU SPIEDĪGĀ VERSME �* ZĪDA TĪMEKLIS

[1] asv konstitūcijas piektais labojums noteic, ka krimināllietas iztiesā�anas gaitā cilvēks var atteikties minēt faktus, kas liecina viņam par sliktu.

[2] tā dēvēja nelielo telpu, kas 1756. gadā Kalkutā, Indijā, lika iz�mantota par cietumu. Tur ieslodzīja 146 britus, un vairums no viņiem nomira viena nakti.