Mamma nomira otrdien, septiņpadsmitajā novembrī. Es par to uzzināju no kaimiņienes - sevi�ķi ironiski bija tas, ka nedz es, nedz mamma ar viņu nekad netikām sagāju�ās, viņa bija ka�ķīga, ar dzivi neapmierināta sieviete ar nelaipnu, it kā akmenī izcirstu seju; to piecpadsmit gadu laikā, kurus mēs ar mammu nodzīvojām ar kaimiņieni vienā stāvā, bija vairāki tādi, kuros es viņu pat nesveicināju un tīksmīgi spiedu lifta pogu, pirms viņa bija paspējusi līdz tam atnākt no savām durvīm, elsdama un ar pūlēm vilkdama kājas, - automātiskās durvis aizvērās tie�i tajā brīdī, kad viņa pienāca klāt, viņai bija tik smieklīga sejas izteiksme: monumentāls sa�utums. Ar tādu pa�u sejas izteiksmi viņa tajos nedaudzajos gados (man toreiz bija �etrpadsmit, varbūt piecpadsmit) zvanīja pie mūsu durvīm - mamma nekad neaicināja viņu ienākt - un izteica savas pretenzijas: priek�telpā no zābakiem satecējis izkusis sniegūdens, ciemiņ�, kas kļūdas pēc piezvanījis pie viņas durvīm pēc desmitiem vakarā, �mamm, ko viņai atkal vajag� - es skaļi teicu, kad mammas intonācija kļuva pavisam bezpalīdzīga, - viņa visā savā mū�ā tā arī nebija iemācījusies aizstāvēties, un jebkāds, rindā stāvot, izraisījies nieka konflikts, no kura pārējiem dalībniekiem tikai iespīdējās acis un veselīgi pietvīka vaigi, viņai beidzās ar galvassāpēm, sirdsklauvēm un asarām. Kad man palika astoņpadsmit, kaimiņienes iknedēļas intervences pēk�ņi aprāvās, turklāt pavisam - varbūt viņa bija sajutusi, ka esmu gatava nomainīt mammu postenī pie durvīm, un tāpēc izbeidza savus sa�utuma pilnos iebrukumus; vēl pēc kāda laika es atkal sāku viņu sveicināt, katru reizi izjūtot kaut kādu neizprotamu uzvaras prieku, bet ļoti drīz pēc tam es no mājām aizgāju (iespējams, pēc manas izvāk�anās kar� turpinājās, ta�u mamma man par to nekad nebija teikusi), un dusmīgā, Ighā sieviete, kurai galīgi nepiestāvēja viņas vārds - Ļubova, tātad �mīlestība� manā atmiņā saruka un pārvērtās par vienu no daudzajiem nenozīmīgajiem bērnības elementiem.

Man liekas, pēdējo desmit gadu laikā es ne reizi nebiju dzirdējusi viņas balsi, tomēr nezin kāpēc pazinu acumirklī, kolīdz viņa pateica �Aņuta�; viņa izrunāja manu vārdu un apklusa, un es tūlīt pat sapratu, ka mammas vairs nav, - viņa tikai elpoja klausulē, skaļi un aizvilkdamās, un pacietīgi gaidīja, kamēr es nosēdos uz grīdas, kamēr pūlējos ievilkt elpu, kamēr raudāju, vēl neizdzirdējusi ne vārda, tikai �o �Aņuta�, es raudāju un spiedu klausuli pie auss, un klausījos viņas elpā, un biju gatava raudāt tik ilgi, cik vien iespējams, lai vairs neizskanētu neviens vienīgs vārds, bet dusmīgā sieviete, kuru sauca Ļubova, kura manā atmiņā bija pārvērtusies izplūdu�ā bērnības bildītē - monumentāls sa�utums, lifta durvīm aizveroties, - ļāva man raudāt desmit vai varbūt divdesmit minūtes un tikai pēc tam sāka runāt. Pēc tam - es sēdēju uz grīdas - viņa teica, ka mamma pilnīgi nemaz neesot mocījusies, �mēs te televīzijā esam redzēju�i visādas �ausmas, protams, bet tu neko tādu nedomā, viss nemaz nebija tik briesmīgi, nekādu krampju, nekādas smak�a-nas, pēdējās dienas mēs neveram durvis ciet, Aņe�ka, maz kas var notikt, pati saproti: kļūs sliktāk - nepaspēsi aiziet līdz durvīm; es biju pie viņas iegājusi, atnesu mazliet buljona, bet viņa gulēja gultā, un seja viņai bija ļoti mierīga, it kā viņa vienkār�i miegā būtu beigusi elpot�.

Mamma man nebija teikusi, ka ir slima, ta�u es nezin kāpēc jutu, ka tā notiks. Bija neizturami katru dienu dzīvot, zinot, ka viņa atrodas astoņdesmit kilometrus no mūsu rāmajām, laimīgajām mājām, ar ma�īnu labi ja �etrdesmit minū�u, un es nevaru aizbraukt viņai pakaļ. Pirms pusotra mēne�a biju pie viņas pēdējo reizi, Mi�kas skola tad jau bija slēgta karantīnas dēļ, institūtos arī vairs lekcijas nenotika, un, liekas, bija sāku�ās runas par kinoteātru un cirka slēg�anu, tomēr tas viss vēl neizskatījās pēc katastrofas, drīzāk pēc neparedzētām brīvdienām, cilvēki maskās uz ielām joprojām bija retums, un viņi jutās neveikli, jo visi pārējie uz viņiem blenza, Serjo�a vēl katru dienu braukāja uz darbu, un pilsēta, pilsētā pagaidām nebija izziņota karantīna - par to pat runas nebija, nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka milzīgo megapoli, gigantisko skudru pūzni tūksto� kilometru platībā iespējams no ārpuses aiztaisīt ciet ar dzeloņstieplēm, ka iespējams to no�ķirt no ārpasaules, ka vienā gai�ā dienā pēk�ņi vairs nestrādās ne lidostas, ne dzelzceļa stacijas, pasa�ieriem liks kāpt ārā no piepilsētas vilcieniem un viņi nosalu�os, izbrīnītos baros stāvēs uz peroniem kā bērni, kuriem skolā atceltas stundas, reizē jūtot gan nemieru, gan atvieglojumu, ar skatieniem pavadot vilcienus, kuri tuk�i aizbrauca tālāk uz pilsētu, - tai dienā nekas no tā visa vēl nebija noticis. Es biju ieskrējusi uz brītiņu - savākt Mi�ku, kur� pie mammas ēda pusdienas, mamma teica: "Aņuta, vismaz paēd, zupa vēl karsta,� - bet man gribējās paspēt atgriezties mājās līdz Serjo�as atbrauk�anai, liekas, es tik tikko paspēju padzert kafiju un jau metos prom, tā arī necik daudz ar viņu neparunājusies, priek�namā pie durvīm steig�us nobu�ojusi uz vaiga, �Mi�ka, ģērbies ātrāk, tūlīt sāksies trakākie korķi�, pat neapkampu, ak, māmiņ, māmiņ.

Viss notika tik ātri - da�as dienas iepriek� internetā pēk�ņi parādījās baumas, es joka pēc tās lasīju un vakaros stāstīju Serjo�am, viņ� smējās: �Aņka, nu kā tu to iztēlojies, karantīna lielpilsētā - trīspadsmit miljoni cilvēku, valdība, un vispār tur strādā puse apgabala, nevajag ta�u jukt prātā kaut kādas respiratoras glupības dēj, tūlīt jau jūs, paranoiķus, iedzīs panikā, jūs sapirksieties zāles, un viss pamazām noklusīs.� Karantīna pilsētā tika ieviesta pēk�ņi, naktī - Serjo�a no rītiem nekad mani nemodināja, bet zināju, ka viņam patīk, ja es ceļos reizē ar viņu, vāru viņam kafiju, staigāju pa māju viņam pakaļ basām kājām, miegainām acīm sē�u blakus, kamēr viņ� gludina sev kreklu, pavadu līdz ārdurvīm un tenterēju atpakaļ uz guļamistabu, lai pārvilktu segu pāri galvai un vēl pāris stundiņu pagulētu. Tai rītā viņ� mani pamodināja ar telefona zvanu. �Mazais, paskaties internetā, uz pilsētu zvērīgs korķis, jau pusstundu stāvu un nekustu uz priek�u.� Viņa balss bija viegli aizkaitināta kā jau cilvēkam, kuram nepatīk nokavēt, ta�u nemiera balsī nebija - es skaidri atceros, nemiera vēl nebija. Es nolaidu kājas no gultas un kādu laiku sēdēju un nekustējos, līdz pamodos, tad aiz�āpoju uz kabinetu, ieslēdzu laptopu, �ķiet, pa ceļam iegriezos virtuvē un ielēju sev kafiju - tā vēl nebija paspējusi atdzist, dzēru no krūzes silto kafiju un gaidīju, kamēr palaidīsies Jandekss, lai paskatītos korķus, un tie�i virs meklē�anas loga starp citiem jaunumiem -starp visādiem, piemēram, �Lidma�īnas katastrofā Malaizijā nav bojāgāju�o� un �Mihaels �ūmahers atgrie�as Formula-l trasē� - pirmajā rindā bija �ī frāze: "Nolemts īslaicīgi ierobe�ot iebrauk�anu Maskavas teritorijā�. Frāze galīgi nebija briesmīga, garlaicīgi, plakani vārdi, "īslaicīgi ierobe�ot" izklausījās kaut kā parasti un dro�i, es izlasīju īso ziņu līdz galam - �etras rindas un, kamēr zvanīju Serjo�am, ziņas pēk�ņi sāka uzrasties cita pēc citas turpat virs pirmā, nebriesmīgā uzraksta; es biju tikusi līdz vārdiem "MASKAVĀ IZSLUDINĀTA KARANTĪNA�, un tai brīdī Serjo�a paņēma klausuli un teica:

- Es jau dzirdēju, tikko teica pa radio, pagaidām nekas vairāk nav zināms, tūlīt piezvanī�u uz kantori, pēc tam atzvanī�u tev, tu tikmēr palasi vēl, labi? Kaut kāda muldē�ana, - un beidza sarunu.

Tālāk nelasīju, bet zvanīju mammai, klausulē atskanēja garie signāli, es nospiedu sarkano podziņu un zvanīju mammai uz mobilo - kad viņa beidzot paņēma klausuli, balss �ķita nedaudz aizelsusies.

- Aņuta? Kas tad nu, kas noticis, kas tev ar balsi?

- Mamm, kur tu esi?

- Izgāju uz veikalu - maize beigusies; kas tad pēk�ņi, Aņa, es �ajā laikā nekad neesmu mājās, kas par paniku?

- Jūs esat karantīnā, mammu, pilsētā nav iespējams iebraukt, es pagaidām neko nezinu, tas bija ziņās, tu no rīta biji ieslēgusi ziņas?

Viņa mazliet paklusēja, bet tad sacīja:

- Labi, ka jūs esat ārpusē. Serjo�a mājās?

Serjo�a vēl vairākas reizes zvanīja no ma�īnas, es viņam lasīju priek�ā jaunās ziņas, kas visu laiku parādījās internetā, - tās visas bija īsas, detaļas nāca gaismā pa mazai kripatiņai, bie�i pirmie vārdi bija �pēc nepārbaudītām ziņām�, �avots pilsētas administrācijā informē�, bija solīts, ka ziņās pulksten divpadsmitos pa federālajiem kanāliem runās galvenais sanitārais ārsts, es refre-�oju un refre�oju internetā lapu, līdz man gar acīm metās raibs no virsrakstiem un burtiem, kafija bija atdzisusi, un visvairāk man gribējās, kaut Serjo�a ātrāk atgrieztos mājās; kad zvanīju tre�o reizi, viņ� pēk�ņi teica, ka korķis ir izkustējies, �oferi, kas bija izslēgu�i dzinējus un klimta pa �oseju, piestājot pie blakus-ma�īnām un klausoties ziņas pa radio - �kaut kādi murgi, mazais, ziņas ir tikai reizi pusstundā, viņi te lai� mūziku ar reklāmu, velns viņus rāvis� -, bija atgriezu�ies savās ma�īnās, un tās kolonnā bija sāku�as rāpot uz pilsētas pusi; pēc �etrdesmit minūtēm un pieciem kilometriem, kad izrādījās, ka tuvākajā estakādē straume tiek novirzīta uz apgabalu, Serjo�a piezvanīja vēlreiz un teica:

- Izskatās, ka nemelo, pilsēta tie�ām ir aizklapēta ciet. - It kā vēl būtu kādas �aubas, it kā, virzoties uz pilsētas pusi �os piecus pēdējos kilometrus, viņ� bija cerējis, kā tas ir tikai neizdevies joks.

Pamodās Mi�ka. Viņ� nokāpa no otrā stāva un noblīk�ķināja ledusskapja durvis, es izgāju no kabineta un teicu:

- Pilsēta ir ciet.

- Tas ir kā? - Viņ� pagriezās pret mani, un nezin kāpēc viņa miegainā seja, izspūru�ie mati un spilvena rievas uz vaiga mani uzreiz nomierināja.

- Maskavā izsludināta karantīna. Serjo�a brauc atpakaļ uz mājām, es zvanīju vecmāmiņai, viņai viss ir kārtībā. Kādu laiku pilsētā nokļūt nebūs iespējams.

- For�i, - noteica mans bezrūpīgais, kārnais pui�elis, kura dzīvē nebija sūrāku problēmu par salūzu�u spēļu konsoli; viņu �ī ziņa it nemaz nenobiedēja - varbūt viņ� nodomāja, ka vēl kādu laiku turpināsies brīvlaiks, varbūt vispār neko nenodo-māja, tikai miegaini man uzsmaidīja un, paķēris apelsīnu sulas paku un cepumus, �ļūkādams kājas pa grīdu, devās atpakaļ uz savu istabu.

Tas viss tie�ām vēl ne�ķita nekas briesmīgs. Nebija iespējams iztēloties, ka �ī karantīna pēc da�ām nedēļām netiks atcelta -televīzijā �ajās dienās skanēja vārdi �pagaidu pasākumi� �situācija tiek kontrolēta�, �pilsētā pietiek zāļu, ir organizēta pārtikas piegāde�, ziņas vēl nenāca bezgalīgā straumē, ar skrejo�o rindu ekrāna apak�ā un tie�raidēm no ielām, kuras izskatījās savādi tuk�as, ar retiem gājējiem, kuru sejas slēpa marles apsēji, visos kanālos vēl bija lērums izklaidējo�u raidījumu un reklāmu, un neviens vēl nebija patie�ām nobijies - nedz tie, kas bija paliku�i iek�ā, nedz mēs, ārpusē atstātie. Rīti sākās ar ziņām, ar zvaniem mammai un draugiem. Serjo�a strādāja attālināti, tas bija pat patīkami - neparedzēts atvaļinājums, mūsu saikne ar pilsētu nebija pārrauta, tikai ierobe�ota. Doma, ka vajadzētu kaut kā iekļūt pilsētā un atvest �urp mammu, ne�ķita steidzama -pirmo reizi mēs par to ieminējāmies bez lielas nopietnības, ēdot vakariņas, �ķiet, pirmajā karantīnas dienā, un pirmajās dienās Serjo�a (ne viņ� viens - da�i no mūsu kaimiņiem, kā vēlāk atklājās, bija darīju�i to pa�u) vairākas reizes brauca mēģināt; klīda runas, ka slēgtas esot tikai galvenās maģistrāles un daudzi otr�ķirīgi iebrauk�anas ceļi joprojām esot brīvi, tomēr tikt līdz pilsētai viņam tā arī neizdevās un viņ� vienmēr atgriezās tuk�ām rokām.

Tā īsti nobijāmies todien, kad tika paziņots, ka vairs nedarbosies metro. Viss kaut kā notika vienā un tajā pa�ā laikā, it kā pēk�ņi būtu pavēl u�ies necaurspīdīgi aizkari, un informācija gāzās pār mums kā mutuļojo�a straume, pēk�ņi mūs pārņēma �ausmas par to, ka bijām pamanīju�ies izturēties tik bezrūpīgi, �etrsimt tūksto�i saslimu�o, piezvanīja mamma - �veikalos plaukti tuk�i, bet jūs neuztraucieties, es paspēju ieviest �ādus tādus krājumus, man jau daudz nevajag, un Ļubova Mihailovna stāsta, ka tiekot drukātas pārtikas kartītes, kuru katru dienu sāk�ot dalīt pārtiku� -, bet pēc tam viņa teica: �Zini, bērniņ, man kļūst kaut kā neomulīgi, uz ielām visi ir maskās.� Pēc tam Serjo�a nespēja sazvanīt biroju, mobilie sakari uzkārās kā Jaungada naktī - tīkls aizņemts un īsie signāli, bet dienas beigās jaunās ziņas sāka birt cita pēc citas: komandantstunda, aizliegts pārvietoties pa pilsētu, patruļas, medikamentu un produktu dalī�ana uz kartītēm, komercorganizācijas slēgtas, skolās un bērnudārzos izveidoti ārkārtas palīdzības punkti. Naktī mūs sazvanīja Ļenka un raudāja klausulē: �Aņe�ka, nu kādi punkti, tur vienkār�i ir lazaretes, uz grīdas salikti matra�i, uz tiem guļ cilvēki - kā karā.�

Kop� tās dienas nebija neviena vakara, kad mēs ar Serjo�u nekaltu plānus, kā izlavīties cauri karantīnai, cauri drūmu, bruņotu un ar respiratoriem nodro�inātu vīrie�u kordoniem; sākumā �ie kordoni bija vienkār�i sarkanbalti plastmasas klucī�i, kādu netrūkst pie katra autoinspekcijas posteņa, un, braucot pilnā ātrumā, tos viegli varētu izgrūstīt; betona bluķi, no kuriem rēgojās novembra vējā rūsējo�a armatūra, uzradās vēlāk; �nu, viņi ta�u ne�aus mums virsū, mums ir liela, smaga ma�īna, varētu apbraukt apkārt pa lauku, nu, iedosim viņiem naudu� es tiepos, strīdējos, raudāju, �jāved �urp mamma un Ļenka, vajag ta�u vismaz pamēģināt�, un vienā tādā vakarā �ī strīda vilnis iznesa mūs no mājas - Serjo�a sabāza kabatās naudu, klusēdams, uz mani neskatīdamies, aizsaitēja zābakus, izgāja, atnāca atpakaļ pēc ma�īnas atslēgām; es tā baidījos, ka viņ� pārdomās, ka paķēru no pakaramā pirmo jaku, kas gadījās pa rokai, uzsaucu Mi�kam:

- Mēs braucam pakaļ vecmāmiņai, ja kāds ierodas, never vaļā, saprati? - un, atbildi nesagaidījusi, izskrēju līdzi Serjo�am.

Pa ceļam mēs klusējām. �oseja bija tuk�a un tum�a, līdz apgaismotajam posmam vēl bija kilometri divdesmit, pretī paretam brauca kāda ma�īna - sākumā aiz ceļa līkuma parādījās izkliedētas baltas gaismas mākonis, kur� pēc tam uzmirk-�ķinot pārvērtās blāvi dzeltenos tuvajos uguņos, un no �īs mirk�ķinā�anas, kas atgādināja sveicienu, kļuva mierīgāk ap sirdi; es skatījos uz Serjo�as profilu, stūrgalvīgi sakniebtajām lūpām un neuzdro�inājos pastiept roku un viņam pieskarties, lai neizpostītu to impulsu, kur� pēc vairākām strīdu, asaru un �aubu dienām bija licis viņam mani sadzirdēt, braukt ar mani kopā, vienkār�i skatījos uz viņu un domāju - es tev vairs nekad neko nelūg�u, tikai palīdzi man atvest mammu �urp, lūdzu, palīdzi man.

Mēs braucām garām paugurainajiem privātmāju ciematiem, kuru logi rāmi spulgoja tumsā, izbraucām uz �osejas apgaismotās daļas - spuldzes līdzīgi kokiem nolieku�as savas dzeltenās galvas abās maģistrāles pusēs, gan pa labi, gan pa kreisi lieli tirdzniecības centri ar apdzisu�ām gaismām, tuk�as stāvvietas, nolaistas barjeras, reklāmas dēļi �Elitārs ciemats Kņaza Ezers�, �īpa�nieks pārdod zemi, sākot ar 1 ha�; kad priek�ā parādījās kordons, kas bloķēja iebrauk�anu pilsētā, es pat sākumā uzreiz nesapratu, ka tas ir tie�i tas - divas �ķērsām novietotas patruļas ma�īnas, viena ar izslēgtiem lukturiem, ceļmalā neliels, zaļ� kravas auto, uz asfalta vairāki gari betona bluķi, kuri iztālēm atgādināja baltu, iegarenu pastilu, vientuļ� cilvēka stāvs. Tas viss izskatījās tik nenopietni, tik ļoti atgādināja rotaļlietas, ka es pirmo reizi tie�ām noticēju, ka mums varbūt tomēr izdosies, un, kamēr Serjo�a samazināja ātrumu, paņēmusi telefonu, sameklēju mammas numuru un, kad viņa pacēla klausuli, teicu:

- Neko nesaki, mēs tūlīt atbrauksim tev pakaļ, - un uzreiz beidzu sarunu.

Serjo�a pirms izkāp�anas no ma�īnas nezin kāpēc atvēra un uzreiz aizvēra barda�oku, tomēr neko no turienes nepaņēma; dzinēju viņ� atstāja ieslēgtu, un es ilgu brīdi sēdēju pasa�iera vietā un skatījos, kā viņ� iet uz kordona pusi. Viņ� gāja lēni, it kā vispirms prātā izdomādams visu, kas viņam jāsaka, es skatījos viņam pakaļ, bet tad izlēcu no ma�īnas - pēc būk�ķa aizmugurē nopratu, ka durvis nav aizcirtu�ās, ta�u atpakaļ negriezos un gandrīz skrie�us metos viņam pakaļ, un, kad panācu, viņ� jau bija apstājies pretī kamuflā�ā ģērbtam, lācīgi neveiklam cilvēkam; bija auksti, cilvēkam zem zoda karājās maska, un, kad mēs izkāpām no ma�īnas, viņ� uzreiz sāka stīvēt to priek�ā sejai, vairākas reizes nesekmīgi pūlēdamies saņemt aiz malas ar biezā, melnā cimdā tērptu roku. Otrā rokā viņam bija līdz pusei izsmēķēta cigarete. Vienā no patruļma�īnām Viņam aiz muguras vidēja vairāki silueti un blāvi spīdēja ekrāniņ� - viņi skatās televīziju, es nodomāju, viņi ir parasti cilvēki, tādi pa�i kā mēs, mēs varēsim sarunāt.

Serjo�a bija apstājies piecu soļu attālumā, un es viņu klusībā uzslavēju: tas, cik steidzīgi cilvēks stīvēja sejai priek�ā masku, lika domāt, ka viņ� nevēlas, lai mēs pienāktu tuvāk; es arī apstājos, un Serjo�a ierunājās uzkrīto�i mo�ā balsī - tai balsī, kuru mēs lietojam sarunām ar autoinspektoriem un mili�iem:

- Komandier, kā mēs te varētu iekļūt pilsētā, ko?

Pēc viņa intonācijas un pēc tā, kā viņ� saknieba lūpas, bija redzams, cik grūti viņam padodas �is nepiespiestais tonis, cik nepatīkams viņam ir �is tēlotais draudzīgums, kuru viņ� īstenībā neizjūt, cik maz pārliecības viņam ir par to, ka tam būs panākumi; cilvēks piekārtoja masku un uzlika roku uz automāta, kas viņam karājās plecā, - �is �ests nebija draudīgs, izskatījās, ka viņam vienkār�i nav, kur likt roku; viņ� klusēja, un Serjo�a tai pa�ā nedabiski laipnajā balsī turpināja: - Mīļais draugs, ļoti vajag, cik jūsu te ir - pieci? Varbūt varam sarunāt? - un viņ� iebāza roku kabatā. Patruļma�īnas durvis aizmugurē mazliet pavērās, un tai brīdi cilvēks, kur� bija uzlicis roku uz automāta, jauneklīgā, gandrīz vēl lūsto�ā balsī teica:

- Nav atļauts, griezieties atpakaļ, - un ar roku, kurā kūpēja neizsmēķētā cigarete, pamāja uz sadalo�ās joslas pusi, un mēs abi automātiski paskatījāmies turp - no sadalo�ās metāla lentes bija kārtīgi izgriezts gabals, un sniegā lentes abās pusēs vīdēja skaidri saskatāmas riteņu sliedes.

- Pagaidi, komandier, - Serjo�a iesāka, ta�u pēc tā, kādas acis bija cilvēkam ar automātu, es jau sapratu, ka nekas neiznāks: nav jēgas dēvēt viņu par komandieri, piedāvāt naudu, viņ� tūlīt pasauks savējos, un mums nāksies sēsties ma�īnā, griezties riņķī pa sliedēm, kuras bija iebrauku�i tādi pa�i kā mēs, tie, kuri bija mēģināju�i iekļūt nospundētajā pilsētā un aizvest no turienes prom mīļu cilvēku, kādu, par kuru viņi baidās, un es, pastūmusi Serjo�u malā un paspērusi vēl �etrus soļus uz priek�u, nostājos tie�i pretī cilvēkam ar automātu un tad beidzot ieraudzīju, ka viņ� ir pavisam jauns, varbūt kādi gadi divdesmit; es centos ieskatīties viņam tie�i acīs - viņ� pūlējās novērst skatienu - un teicu:

- Paklausies. - Es teicu �paklausies�, lai arī nekad un nevienam nesaku �tu�, man tas ir svarīgi: ar �jūs� var nodro�ināt distanci, lūk, te es, pieaugusi, izglītota, dzīvē veiksmīga, un, lūk, viņ�, pui�elis ar melnām baku rētiņām uz vaigiem tur, kur tos neslēpj baltā maska, ta�u �ai brīdī es skaidri zinu, ka jārunā tie�i tā. - Paklausies, - es saku, - saproti, tur ir mana mamma, mana mamma ir tur, viņa ir pilnīgi viena pati, viņa ir vesela, tev ir mamma, tu viņu mīli, nu, lūdzu, palaid mūs, neviens nepamanīs, gribi, es brauk�u viena, viņ� mani te pagaidīs, man mājās ir bērns, es pilnīgi noteikti atgriezī�os, es tev apsolu, es brauk�u viena un pēc stundas bū�u atpakaļ, palaid mani. - Viņa acīs pavīdēja nedro�ība, es to pamanīju un grasījos teikt vēl kaut ko, ta�u tai brīdī viņam aizmugurē uzradās vēl viens tādā pa�ā maskā un ar tādu pa�u automātu pār plecu.

- Semjonov, kas tev tur notiek? - Un es, cenzdamās pēc kārtas raudzīties acīs viņiem abiem, kamēr viņi nav saskatīju�ies, sāku runāt ļoti ātri, lai neļautu viņiem attapties:

- Zēni, palaidiet mani, lūdzu, man jāaizbrauc pakaļ mammai, tur palika mana mamma, mans vīrs pagaidīs te ar jums, stundas laikā es bū�u atpakaļ, varat pat nelikt viņam kāpt savā ma�īnā, Serjo�a, tu esi silti saģērbies, pareizi, tu te stundu pastaigāsi, es pavisam ātri, - bet tas, kur� bija vecāks, pēk�ņi iznāca priek�ā, pastumdams malā jauniņo Semjonovu ar gandMz izdegu�o cigareti rokā, un teica - skaļi, gandrīz klieg�us:

- Nav atļauts, jums saka, it kā es to būtu izdomājis, ātri griezieties riņķī, man ir pavēle, ejiet uz ma�īnu! - un savēzēja automātu, un viņa �ests atkal nepavisam nebija draudīgs, ta�u neko vairāk es nepaspēju pateikt, jo jauniņais Semjonovs, ar no�ēlu nometis izsmēķi sniegā turpat pie kājām, ierunājās gandrīz ar �ēlumu:

- Apkārt apvedceļam ir savilktas dzeloņstieples, tur ir vēl viens kordons, pat ja mēs jūs palaistu, tur jūs cauri netiktu.

- Ejam, mazais, ejam, mūs neizlaidīs, nekas mums neizdosies, - teica Serjo�a, saņēma mani aiz rokas un gandrīz ar varu veda uz ma�īnu. - Paldies, vīri, es sapratu, - viņ� sacīja, un es zināju, ka iebilst jau vairs nav vērts, ta�u vienalga vēl domāju, ko viņiem pateikt, lai viņi mani palaistu, un nekas, nekas man nenāca prātā, un, kad mēs iekāpām ma�īnā, Serjo�a atkal nezin kāpēc atvēra un aizvēra barda�oku un, pirms bija iedarbinājis motoru, man teica:

- Tā jau vairs nav ne milicija, ne ceļinieki. Tu paskaties uz formastērpiem, Aņka, tā ir regulārā armija. - Un, kamēr viņ� apgrieza ma�īnu, kamēr zem riteņiem �irkstēja sniegā iebrauktās sliedes, es paņēmu rokās telefonu un atradu mammas numuru - pirmo pie burta "M� �mamma� viņa uzreiz pēc pirmā signāla paņēma klausuli un sauca: - Hallo, Aņa, hallo, kas jums tur notiek?

Un es teicu - gandrīz mierīgi:

- Māmiņ, neizdevās, jāpagaida, mammu, mēs kaut ko izdomāsim.

Viņa kādu laiku neteica neko, un bija dzirdama tikai viņas elpa - tik skaidri dzirdama, it kā viņa sēdētu ma�īnā man blakus.

Tad viņa teica:

- Nu protams, mazais.

- Es tev vēlāk vakarā piezvanī�u, labi? - Es noliku klausuli un sāku rakņāties pa kabatām, man nācās paslieties pusstāvus, mēs jau braucām atpakaļ, drīz bija jābeidzas apgaismotajai �osejas daļai - jau redzēju priek�ā dzeltenās gaismas robe�u un privātmāju ciematu spulgojo�ās uguntiņas, mājās mūs gaidīja Mi�ka. - Iedomājies, es aizmirsu mājās cigaretes, - es teicu Serjo�am un apraudājos.

Tie�i pēc nedēļas, otrdien, septiņpadsmitajā novembrī, mamma nomira.

�is sapnis man ir rādījies visu mū�u - da�kārt reizi gadā, da�kārt retāk, ta�u vienmēr, kad es jau sāku par to piemirst, tas noteikti atgriezās: man kaut kur jānokļūst, pavisam netālu, tur mani gaida mamma, un es dodos uz priek�u, ta�u ļoti lēni -ceļā sastopu kaut kādus nevajadzīgus, liekus cilvēkus un ieķeros sarunās ar viņiem kā zirnekļa tīklā, un, kad beidzot jau esmu gandrīz pie mērķa, pēk�ņi saprotu, ka esmu nokavējusi, mammas tur vairs nav, viņas nekur nav - un es viņu vairs nekad neredzē�u. Es vienmēr pamodos pati no sava kliedziena, ar asarām noplūdu�u seju, nobiedējot blakus guļo�o vīrieti, un arī tad, ja tas, kur� gulēja blakus, mani apskāva un centās mierināt, es rāvos ārā un grūdu prom viņa rokas, apstulbusi no savas nesagraujamās vientulības.

Deviņpadsmitajā novembrī mūsu telefons apklusa pavisam; reizē tika atslēgts arī internets. To atklāja Mi�ka - vienīgais, kur� centās vismaz izlikties, ka dzīvē viss rit savu gaitu; iznirdama no miegainās komas,kurā mani noveda tabletes - Serjo�a lika man tās dzert ik reizi, kad sāku raudāt un nespēju rimties, - es gāju skatīties, kur viņi ir - divi vienīgie cilvēki, kuri man bija paliku�i. Da�kārt es viņus sastapu, kopā nolieku�us galvu pie datora, �ķirstot ziņu lenti, da�kārt Serjo�a bija kaut kur ārā - man liekas, viņ� tur skaldīja malku, lai gan vēl bezjēdzīgāku nodarbo�anos bija grūti pat iedomāties, turpretī Mi�ka - Mi�ka joprojām sēdēja pie datora, skatījās kaut ko YouTube vai spēlēja inter-netā spēles, un, to redzot, es atkal kliedzu un raudāju; uzreiz noklaudzēja ārdurvis, ielai�ot mājā auksta gaisa strāvu, uzradās Serjo�a, kur� aizveda mani uz guļamistabu un lika iedzert vēl vienu tableti. Tai dienā, kad pazuda sakari, es pamodos no tā, ka Serjo�a purināja mani aiz pleca.

- Pietiks gulēt, mazais, tu mums esi vajadzīga. Telefons nomira, internets arī, paliku�i tikai jaunumi no �ķīvja, bet mums ar Mi�ku angļu valoda par �vaku.

Nokāpusi lejā uz viesistabu, atradu uz dīvāna pie televizora Mi�ku - viņam klēpī bija Oksfordas vārdnīca, bet seja �ķita koncentrēta un nelaimīga kā eksāmenā. Viņam apkārt sēdēja pieaugu�ie: daiļava Marina no trīsstāvu akmens pils ar baisiem tornī�iem ielas pretējā pusē un viņas resnais vīrs Ļoņa, ar kuru Serjo�a svētdienās spēlēja biljardu. Uz grīdas turpat pie dīvāna sēdēja abu meitiņa - viņas priek�ā bija nolikts trauks ar glieme�vākiem, kurus mēs bijām atvedu�i no kāzu ceļojuma; sprie�ot pēc apaļā vaiga, kāds no glieme�vākiem jau atradās viņai mutē, un tieva, mirdzo�a siekalu stīdziņa stiepās no zoda līdz pārējiem trauslajiem dārgumiem. Kamēr kāpām lejā pa kāpnēm, Serjo�a turēja mani aiz elkoņa - laikam divas dienas ar tabletēm un asarām nebija pagāju�as veltīgi, jo Marina, pacēlusi acis (kaut arī bija agrs rīts, viņa bija nevainojami uzkrāsojusies - ir sievietes, kuras jebkurā diennakts laikā izskatās pēc īstiem eņģeļiem), ātri pie�āva roku pie mutes un pat mēģināja pielēkt kājās.

- Aņa, tu �ausmīgi izskaties, vai neesi slima?

- Mēs esam veseli, - Serjo�a steig�us sacīja, un es uzreiz sadusmojos uz viņu par �o steidzīgumu, varētu padomāt, ka mēs esam tie, kas sē� Marinas viesistabā,-ļaudami savam bērnam apsūkāt citu cilvēku sentimentālās atmiņas. - Draugi, mums te ir notikusi...

Pirms viņ� paspēja turpināt teikumu - man nezin kāpēc �ķita svarīgi neļaut viņam pabeigt -, es piegāju pie meitenītes un, atāķējusi siekalaini slapjos, cie�os pirkstiņus, izrāvu trauku un noliku to labi augstu uz kamīna dzegas.

- Marina, izņem viņai no mutes glieme�vāku, viņa aizrīsies, tā tomēr nav konfekte.

- Atpazīstu savu meiteni, - Serjo�a pusbalsī ar atvieglojumu noteica, mūsu skatieni sastapās, un es nevarēju viņam neuzsmaidīt.

Man viņi abi �ķita necie�ami - gan Marina, gan viņas primitīvais, skaļais Ļoņa, kā bāztin piebāzts ar naudu un glupām anekdotēm; Ļoņam pagrabā bija biljarda galds, un Serjo�a brīvdienās reizēm devās uz turieni uzspēlēt; pirmajā pusgadā pēc tam, kad bijām sāku�i dzīvot ciematā, mēģināju iet viņam līdzi, ta�u drīz kļuva skaidrs - es nespēju pat izlikties, ka man kopā ar viņiem ir jautri, "labāk jau lai nav nekādas sabiedriskās dzīves nekā �ī pabaisā parodija� es Serjo�am teicu, bet viņ� atbildēja: �Zini, mazais, nevajag būt tik izvēlīgai; dzīvojot laukos, jāuztur attiecības ar kaimiņiem!� - un, lūk, tagad �ie divi sēdēja manā viesistabā uz mana dīvāna, un mans dēls ar izmisu�u seju pūlējās viņiem tulkot CNN ziņas.

Kamēr Marina ķeksēja meitai no mutes pēdējo glieme�vāku, Ļoņa saimnieciski uzplik�ķināja uz dīvāna sev blakus un teica:

- Sēdies, Aņka, un tulko. Telefoni nosprāga, pie mums, kā rādās, melo, ka ausis kust, es gribu zināt, kas pasaulē notiek.

Es piesēdu uz �urnālgalda maliņas - man līdz nāvei negribējās sēsties viņiem blakus pagriezos pret televizoru un uzreiz vairs nedzirdēju Marinas bezpalīdzīgo dūdo�anu: �Da�a, spļauj ārā, tūlīt pat spļauj ārā," - un Ļoņas spalgo zvaigā�anu: �Aukle karantīnas dēļ palikusi otrā pusē, Marinkai nācās atcerēties par mātes instinktiem, pagaidām diez ko nesanāk, Serjoga, pats redzi,� - pacēlu roku, un viņi vienlaikus apklusa, es klausījos un lasīju skrejo�o rindu ekrāna apak�ā, pagāja desmit minūtes, piecpadsmit, valdīja absolūts klusums, un tad es pagriezos pret viņiem - Marina tagad sēdēja uz grīdas stīvā pozā, ie�miegusi rokā no Da�as mutes iegūto slapjo glieme�vāku, bet Ļoņa turēja meitenīti klēpī, ar roku aizspiedis tai muti, un viņa acis bija ļoti nopietnas, tik pieaugu�u skatienu es viņam ne reizi nebiju redzējusi; Ļoņam blakus bija pamiris Mi�ka, kalsna seja ar garu degunu, lūpu kaktiņi nolaisti, uzacis piepaceltas līdzīgi karnevāla Pjero, vārdnīca izslīdējusi no klēpja un nokritusi uz grīdas - acīmredzot viņam tomēr pieticis angļu valodas zinā�anu, lai uzķertu galveno.

Uz Serjo�u, kur� stāvēja aiz dīvāna, es nepaskatījos un teicu:

- Viņi saka - visur tas pats. Japānā septiņsimt tūksto�i saslimu�o, ķīnie�i statistiku nav devu�i, austrāļi un angļi slēgu�i robe�as, tikai tas necik nav palīdzējis - izskatās, ka viņi arī ir nokavēju�i; lidma�īnas nelido nekur. Ņujorka, Losand�elosa, �ikāga, Hjūstona - visās lielajās �tatu pilsētās ir karantīna, un visa Eiropa ir tādā pa�ā pakaļā - nu, tas īsumā. Teica, ka esot izveidots starptautisks fonds un notiekot vakcīnas izstrādā�ana. Vēl teica, ka vakcīna bū�ot ne ātrāk kā pēc diviem mēne�iem.

- Bet ko par mums teica? - Ļoņa noņēma roku no meitiņas mutes, un tā uzreiz sāka sūkāt pirkstu; abi skatījās uz mani, un es pirmo reizi pamanīju, cik viņi ir līdzīgi - nabaga mazule, viņā nebija nekā no smalkkaulainās tīr�ķirnes Marinas, mazajai bija Ļoņas tuvu novietotās a�eles un resnie, ļumīgie vaigi, starp kuriem kā trijstūrains zirnis rēgojās zods.

- Kāda viņiem gar mums daļa. Par mums pagaidām runāja maz. Viss ir slikti un visur - īpa�i Tālajos Austrumos, jo Ķīnas robe�u slēgt nav iespējams, viņi apgalvo, ka tur tre�daļa iedzīvotāju esot inficēti; Pīterā karantīna, Ņi�nijā karantīna.

- Bet Rostovā, ko par Rostovu teica?

- Ļoņ, nu nestāsta viņi par Rostovu, viņi stāsta par Parīzi, par Londonu. - Tas bija pat patīkami, manai sejai pievērsti �etri izbiedētu acu pāri; viņi gaidīja katru manu vārdu, it kā no tā būtu atkarīgs kaut kas ļoti svarīgs.

- Man Rostovā ir mamma, - klusi teica Ļoņa. - Nedēļu nevaru tur nevienu sazvanīt, un tagad telefons pavisam nobeidzies. Serjoga, kas viņai uznāca? Aņa, kas ar tevi?

Kamēr Serjo�a stūma uz ārdurvīm Ļoņu, kuram uz rokām bija meitenīte, un Marinu, kura visu laiku skatījās atpakaļ (�Serjoga, ko tad es tādu pateicu? Kas jums te lēcies? Varbūt vajag kaut kā palīdzēt?�), es pūlējos izelpot - kakls bija sa�ņaudzies, nesaki viņiem, nesaki - un uztvēru Mi�kas skatienu; viņ� raudzījās manī, iekodis lūpā, un seja viņam bija izmisīga, bezpalīdzīga, es izstiepu roku, un viņ� no dīvāna vienā lēcienā bija pie manis, galdiņ� nodevīgi nobrāk�ķēja zem viņa svara, viņ� ieķērās man plecā un kaut kur atslēgas kaula virzienā �ukstēja:

- Mamm, kas tagad notiks?

Un es atbildēju:

- Nu iesākumam mēs, protams, salauzīsim to galdiņu, pie velna vecāsmātes. - Un viņ� uzreiz sāka smieties, kā vienmēr darīja, kad bija pavisam mazs; viņu vienmēr bija ļoti viegli sasmīdināt, lai cik lielas bēdas bija uznāku�as, tā bija visvieglāk viņu nomierināt, kad viņ� raudāja. Viesistabā ienāca Serjo�a.

- Par ko tā jāsmejas?

Es paskatījos uz viņu pāri Mi�kas galvai ūn teicu:

- Man liekas, kļūs tikai ļaunāk. Ko darīsim?

Atliku�o dienu mēs visi - es, Serjo�a un pat Mi�ka, aizmirsis par savām spēlēm, - nosēdējām viesistabā pie ieslēgta televizora, it kā tikai tagad beidzot būtu sapratu�i, cik vērtīgs ir �is pēdējais mums vēl paliku�ais kanāls sakariem ar ārpasauli, un steigtos uzsūkt pēc iespējas vairāk informācijas, pirms arī �is pavediens tiek pārrauts. Mi�ka gan teica:

- Pavadonim jau nu noteikti nekas nenotiks, mammu, lai ko viņi tur sadomātu atslēgt, pavadonis vienā mierā turpina lidot, - tomēr viņ� sēdēja kopā ar mums tik ilgi, līdz beigu beigās aizmiga, atspiedis izspūru�o galvu pret divāna paroceni.

Kad tuvojās vakars, Serjo�a izslēdza gaismu, iekūra kamīnā uguni un atnesa no virtuves viskija pudeli un divas glāzes. Mēs sēdējām uz grīdas pie dīvāna, uz kura gulēja ar pledu apsegtais Mi�ka, un pamazām dzērām viskiju; uguns silti oran�ā liesma kamīnā saplūda ar ekrāna zilgano blāzmu, televizors klusītēm bubināja un rādīja lielākoties tos pa�us kadrus, kurus bijām redzēju�i no rīta, - diktorus, aiz kuriem bija ģeogrāfiskās kartes ar sarkaniem punktiem, tuk�as ielas da�ādās pilsētās, ātrās palīdzības ma�īnas, karavīrus, zāļu un pārtikas produktu izdalī�anu (rindās stāvo�o cilvēku sejas at�ķīrās tikai pēc masku krāsas), slēgto Ņujorkas fondu bir�u. Es vairs neko netulkoju, mēs sēdējām klusēdami un tāpat skatījāmies ekrānā, un vienu brīdi man pēk�ņi �ķita, ka �is ir parasts vakars, tāds pats kā tie, kuru mūsu dzīvē jau bijis daudz, un mēs vienkār�i skatāmies diezgan garlaicīgu filmu par pasaules galu - �ajā filmā ir mazliet ievilcies si�eta atrisinājums. Es uzliku galvu Serjo�am uz pleca, viņ� pagriezās pret mani, noglaudīja man vaigu un pie pa�as auss, lai nepamodinātu Mi�ku, teica:

- Tev taisnība, mazais, tik lēti tas viss nebeigsies.

Vieglais troksnis, no kura es pamodos, noklusa tajā pa�ā brīdī, kad atvēru acis; istabā bija tum�s - uguns kamīnā nodzisusi, un pēdējās sarkanīgās oglītes vairs gaismu nedeva -, aizmugurē �ņāca Mi�ka, man blakus sēdus, atmetis galvu, gulēja Serjo�a. No ilgās sēdē�anas uz grīdas man bija notirpusi mugura, ta�u es nekustējos, cenzdamās atcerēties, no kā īsti biju pamodusies; vairākas bezgalīgi garas sekundes sēdēju pilnīgā klusumā, saspringti klausīdamās, un, kad jau gandrīz biju noticējusi, ka �o savādo troksni esmu vienkār�i nosapņojusi, tas atskanēja no jauna, turpat man aiz muguras: prasīgs, skaļ� klauvējiens pie loga stikla. Es pagriezos pret Serjo�u un saķēru viņu aiz pleca -pustumsā redzēju, ka acis viņam ir vaļā; viņ� piespieda pie lūpām pirkstu, tad, nepieceldamies kājās, nedaudz noliecās pa labi un ar brīvo roku sataustīja pie kamīna pakārto �uguna krāsns kruķi, kas brīdī, kad viņ� to noņēma no vad�a, klusi no�vadzēja. Pirmo reizi �ajos divos gados, kop� mēs dzīvojām �ajā gai�ajā, vieglajā un skaistajā mājā, man uzmācās skaudra no�ēla par to, ka bijām izvēlēju�ies nevis drūmu ķieģeļu cietoksni ar restotiem �aujamlūku lodziņiem kā lielākā dala mūsu kaimiņu, bet gaisīgu koka konstrukciju ar caurspīdīgu fasādi, kuru veidoja lieli, uz kori aug�uptiecīgi logi; pēk�ņi sajutu, cik trausliņa ir �ī stiklotā aizsardzība, it kā mūsu viesistaba un visa māja tālāk dziļumā ar visiem tās omulīgajiem sīkumiem, mīļākajām grāmatām, ar visu uz dīvāna rāmi aizmigu�o Mi�ku būtu tikai leļļu namiņ� bez priek�ējās sienas, un kuru katru brīdi no ārpuses varētu ielauzties gigantiska sve�a roka, izjaucot ierasto kārtību, izrakņājot, izmētājot, izraujot jebkuru no mums laukā.

Mēs paskatījāmies uz loga pusi - pie balkona durvīm, kuras veda uz verandu, uz naksnīgo debesu fona vīdēja labi redzams cilvēka stāvs.

Serjo�a mēģināja celties kājās; es ieķēros�rokā, kurā viņ� bija sa�ņaudzis kruķi, un ātri �ukstēju:

- Pagaidi, necelies, nevajag. - Bet tai brīdī aiz stikla atskanēja balss:

- Nu ko jūs tur pamirāt, Brestas cietok�ņa aizstāvji, es jūs cauri stiklam lieliski redzu. Serjo�ka, ver vaļā!

Krāsns kruķis ar blīk�ķi izkrita Serjo�am no rokas, un viņ� metās pie balkona durvīm; Mi�ka pamodās, apsēdās uz dīvāna un, apstulbu�u skatienu lūkodamies apkārt, berzēja acis; durvis atvērās, viesistabā uzvēdīja ledaina gaisa un tabakas smar�a, un cilvēks, kur� bija stāvējis aiz stikla, ienāca iek�ā un noteica:

- Gaismu ieslēdziet, partizāni, jupis jūs rāvis.

- Sveiks, tēt, - Serjo�a teica, pēc taustes meklēdams pa sienu slēdzi, un tikai tai brīdī es izelpoju, piecēlos kājās un piegāju tuvāk.

Kad mēs pirms trim gadiem iepazināmies - Serjo�a mani ar savu tēvu neiepazīstināja uzreiz, bet gandrīz pusgadu pēc tam, kad viņa bijusī sieva beidzot atlaida �okļus, pēc�ķir�anās kaislības bija mazliet pierimu�as un mūsu dzīve pamazām sāka ieiet normālās sliedēs, - Serjo�as tēvs manu sirdi iekaroja, tikko ienācis mazajā �ertanovas dzīvoklītī, kuru mēs ar Serjo�u bijām noīrēju�i, lai dzīvotu kopā; viņ� ar labpatiku nopētīja mani no galvas līdz kājām, cie�i un kaut kā galīgi netēvi�ķīgi apkampa un uzreiz lika saukt viņu par �tēti Borju�, lai gan es tā arī ne reizi nesaņēmos �os vārdus izteikt, sākumā vispār izvairījos no uzrunām, bet vēlāk, apmēram pēc kāda gada, paliku pie neitrālā �tēti� - uz �tu� es ar viņu joprojām nebiju pārgājusi. Jau no pa�a sākuma man ar viņu bija ļoti viegli - vieglāk nekā ar Serjo�as draugiem, kuri bija viņu pieradu�i redzēt pavisam citas sievietes sabiedrībā un ieturēja uzsvērti pieklājīgas pauzes ik reizi, kad es kaut ko sacīju, it kā viņiem būtu vajadzīgs laiks, lai atcerētos, kas es tāda esmu; es nemitīgi pieķēru sevi, mēģinot viņiem iepatikties, bezmaz lai tas maksā ko maksādams, tā bija kaut kāda bērni�ķīga, muļķīga konkurē�ana ar sievieti, kuras priek�ā jutos vainīga, un sevi par to neieredzēju. "Tētis Borja� pie mums nemēdza ciemoties bie�i - viņiem abiem ar Serjo�u bija kaut kāds sare�ģīts pagātnes stāsts, laikam vēl no Serjo�as bērnības, viņi par to nekad nerunāja; man vienmēr �ķita, ka Serjo�a ar tēvu reizē lepojas un no viņa kaunas, abi reti sazvanījās un tikās vēl retāk - pat mūsu kāzās viņa nebija. Man bija aizdomas, vai tik nelaime nebija tāda, ka viņam nav pieklājīga uzvalka, jo viņ� diezgan sen bija, visiem negaidot, pametis universitātes pasniedzēja karjeru, izīrējis savu nelielo Maskavas dzīvoklīti un pārcēlies uz laukiem, kaut kur uz Rjazaņas apkaimi, un, nekur citur gandrīz nerādīdamies, dzīvoja vecā vienstāva mājā ar krāsni un āra tualeti, paklusām piekopa malumedniecību un, kā teica Serjo�a, pamatīgi dzēra ar vietējiem ve�iem, kuru vidū bija sev iekarojis neapstrīdamu autoritāti.

Viņ� stāvēja nu jau apgaismotās viesistabas vidū, miegdams acis no pēk�ņā gai�uma; viņam mugurā bija daudz pieredzējusi Serjo�as medību jaka, bet kājās nezin kāpēc aizkustino�i pelēki velteņi bez galo�ām, ap tiem uz siltās grīdas jau bija sākusi veidoties neliela peļķīte. Serjo�a tā kā devās viņam pretī, ta�u abi savādi neveikli sastinga soļa attālumā viens no otra un tā arī neapkampās, bet pagriezās pret mani, un tad es nostājos viņiem pa vidu un apkampu abus; caur biezajām, mājīgajām dūmu un tabakas smar�ām pēk�ņi uzvēdīja nepārprotams spirta smārds, un es klusībā nobrīnījos, kā viņam tomēr izdevies pie mums atbraukt, bet tad uzreiz man ienāca prātā, ka diez vai tas �obrīd uz ceļiem kādu interesē. Piespiedu vaigu pie viņa mednieka jakas izdilu�ās apkakles un teicu:

- Cik labi, ka jūs esat �eit. Gribat ēst?

Pēc stundas ceturk�ņa uz plīts �urkstēja olu kultenis, un mēs visi - ieskaitot Mi�ku, kur� izmisīgi bolīja acis, pūlēdamies neaizmigt, - sēdējām ap virtuves galdu; pulkstenis rādīja pus�etri no rīta, un visa virtuve jau smirdēja pēc tēta drausmīgajām cigaretēm - viņ� atzina tikai �Javu� un no Serjo�as �Kenta� nicīgi atteicās. Kamēr tapa ēdiens, viņi ar Serjo�u bija paspēju�i iemest "pa vienai�, un, kad es noliku viņiem priek�ā kūpo�os �ķīvjus un Serjo�a grasījās saliet vēl, tētis Borja negaidīti uzlika glāzītei pāri savu lielo plaukstu ar nodzeltēju�ajiem, nopīpētajiem pirkstiem un teica:

- Nu nē, nupat jau saviesīgās dzīves laikam pietiks. Es atbraucu jums, bērni, pateikt, ka jūs esat idioti. Kāda velna pēc jūs te sē�at savā stikla mājā ar savu olu kulteni un tēlojat, ka viss ir kārtībā? Jums pat vārtiņi nav aizslēgti - un, lai gan, protams, jūsu smieklīgie vārtiņi, tas dekoratīvais �odziņ� un vispār visa �ī parodija par dro�ību ne bērnu nespētu apturēt, es tomēr biju no jums gaidījis vairāk apķērības.

Viņ� runāja kā jokodams, ta�u acis nesmaidīja - es pēk�ņi ieraudzīju, ka tēta lielā roka, kurā viņ� turēja kārtējo aizkūpināto cigareti, dreb no pārguruma un pelni krīt taisni olu kulteņa �ķīvī, viņa seja ir pelēka un ap acīm tum�i loki. Savā nu jau nenosakāmas krāsas d�emperī ar izstaipītu apkakli (gan jau arī tas agrāk piederējis Serjo�am), biezajās biksēs un velteņos, kurus viņam pat nebija ienācis prātā noaut, viņ� mūsu gai�ajā, elegantajā virtuvē izskatījās pēc milzīga, sve�āda putna, bet mēs trijatā patie�ām sēdējām viņam apkārt kā pārbiju�ies bērni, tverdami katru vārdu.

- Es biju ļoti cerējis, ka jūs �eit vairs neatradī�u, biju domājis, ka jums būs pieticis prāta apjēgt, kas notiek, un jau sen būsiet aiznagloju�i savu leļļu namiņu ciet un aizbēgu�i no �ejienes, - viņ� turpināja, ar dak�iņu saņēmis gandrīz pusi kulteņa un turēdams to gaisā. - Ta�u, ņemot vērā jūsu visiem zināmo bezrūpīgo idiotismu, nolēmu tomēr par to pārliecināties, un diem�ēl man izrādījās taisnība.

Mēs klusējām - mums nebija, ko teikt. Tētis ar no�ēlu paskatījās uz kulteni, kas drebēja uz dak�iņas, nolika to atpakaļ �ķīvī un �ķīvi pastūma malā; bija redzams, ka viņ� domā, kā lai iesāk, un es jau kaut kādā mērā zināju, ko viņ� mums tūlīt pateiks, un, lai �o brīdi kaut nedaudz attālinātu, sarosījos, lai celtos un nokoptu galdu, ta�u tētis Borja, paceldams roku, mani apturēja un sāka runāt.

- Pagaidi, Aņa, tas nebūs ilgi. Iebrauk�anu pilsētā aizliedza pirms divām nedēļām, - viņ� tagad sēdēja, salicis rokas vienu uz otras un nokāris galvu, - bet kop� tā brī�a, kad parādījās pirmie saslim�anas gadījumi, pagājis nedaudz vairāk par diviem mēne�iem, ja, protams, mums nestāsta melus. Nezinu, cik cilvēkiem bija jānomirst, pirms viņi nolēma izsludināt karantīnu, ta�u, sprie�ot pēc tā, ka mums jau atslēgti telefoni, viss notiek ātrāk, nekā viņi ir domāju�i. - Viņ� pacēla galvu un paraudzījās uz mums. - Bērni, nu paklau, sataisiet drusku gudrākas sejas, kas tad nu - nekad neesat dzirdēju�i, kas ir epidēmijas matemātiskais modelis?

- Es atceros, tēt, - pēk�ņi sacīja Serjo�a.

- Kas tas par epidēmijas modeli? - uzreiz iejautājās Mi�ka. Viņa acis bija apaļas.

- Tā, Mi�ka, ir ļoti veca padarī�ana, - tētis Borja sacīja, ta�u skatījās viņ� uz mani, - mēs tādus rēķinājām vēl septiņdesmitajos gados Gamalejas institūtā, l'agad, protams, jau sen esmu vecs perdelis, ta�u vispārējie principi, es tā pieļauju, nav mainīju�ies; eksaktās zinā�anas nevar nodzert, bērni, tāpat kā brauk�anu ar velosipēdu. īsumā runājot, viss ir atkarīgs no slimības -kā īsti tā izplatās, cik tā ir lipīga, cik gar� ir inkubācijas periods un kāds ir mirstības procents. Bet vēl ļoti sv&rīgi ir tas, kā varas iestādes �o slimību apkaro. Mēs toreiz sarēķinājām septiņpadsmit infekcijas - sākot ar mēri un beidzot ar banālu gripu; es neesmu ārsts, esmu matemātiķis un par �o jauno vīrusu zinu ļoti maz. Ar diferenciālvienādojumiem jūs nemocī�u, ta�u, sprie�ot pēc ātruma, kādā viss attīstās, karantīna īpa�i nav palīdzējusi -cilvēki nevis izveseļojas, bet mirst, turklāt mirst ļoti ātri. Varbūt viņi �o vīrusu nepareizi ārstē, varbūt viņiem nav, ar ko to ārstēt, un varbūt viņi vienkār�i vēl nav atklāju�i, kā to darīt, - lai vai kā, nedomāju, ka pilsēta jau ir aizgājusi bojā, tomēr bojā tā aizies un ļoti drīz, un, kad tas viss sāksies, es jūsu vietā pacenstos būt labi tālu projām.

- Kas sāksies? - es jautāju, un tad ierunājās Serjo�a:

- Viņi lauzīsies ārā, Aņa. Tie, kas ir pilsētā. Tie, kas nav paspēju�i saslimt, kopā ar tiem, kas jau ir inficēti, bet vēl par to nezina, un vēl viņi ņems līdzi tos, kuri patie�ām jau ir slimi, jo nedrīkst ta�u viņus tur pamest. Viņi mums garām brauks uz visām debespusēm, viņi klauvēs pie mūsu durvīm un lūgs ūdeni vai kaut ko ēdamu, vai naktsmājas, un, kolīdz tu kaut ko no tā visa viņiem atvēlēsi, tu saslimsi.

- Un, ja tu viņiem atteiksi, Aņa, - teica tētis Borja, - viņi var to ļoti ņemt ļaunā, tādēļ visa �ī padarī�ana mums nesola neko citu kā vien nepatik�anas.

- Cik daudz laika mums ir, tēt, kā tu domā? - Serjo�a jautāja.

- Ne visai daudz. Manuprāt, labākajā gadījumā nedēļa, un es ļoti ceru, ka mēs nenokavēsim. Es, protams, jūs te, bērni, lamāju, bet pats arī neesmu labāks, jūs tomēr esat tikai mazi, dumji bur�uji, toties man, vecajam muļķim, vajadzēja nevis savos laukos �ņabi dzert, bet braukt pie jums uzreiz, kad viņi izsludināja �ito savu karantīnu. �ādas tādas vajadzīgas mantas es atvedu, bet ne visu, protams, - naudas man līdzi necik daudz nebija, un es steidzos, tādēļ da�as dienas mums vajadzēs paskraidīt apkārt ne pa jokam; Serjo�ka, aizej atvērt vārtus, vajag iedzīt pagalmā manu ma�īnu. Baidos, mana ve�iņa jau vairs nekur nebrauks -pēdējos kilometrus nopietni ba�ījos, vai nevajadzēs pie jums iet kājām. - Un, kamēr viņ� piecēlies rakņājās pa kabatām, meklēdams atslēgas, es uz viņu skatījos un domāju, ka �is lācīgais, skaļais cilvēks, par kuru bijām pilnīgi aizmirsu�i un kuram ne reizi nepiezvanījām pa �o laiku, kop� viss bija sācies, lai uzzinātu, kā viņam klājas, ir pametis savus Rjazaņas laukus, sakrāvis ma�īnā visu savu vienkār�o mantību un bijis gatavs atstāt to ceļa vidū, ja divdesmit gadus vecā ņiva nosprāgs, un kājām iet pa aukstumu vienkār�i tāpēc, lai pārliecinātos, ka mēs joprojām tepat vien esam, un liktu mums rīkoties tā, kā viņam �ķiet saprātīgi. Varēja redzēt, ka Serjo�a domā to pa�u - man pat likās, ka viņ� kaut ko teiks, tomēr viņ� tikai paņēma ma�īnas atslēgas un gāja ārā.

Kad durvis viņam aiz muguras aizvērās, mēs virtuvē palikām trijatā; tētis Borja atkal apsēdās, bez smaida sejā palūkojās uz mani un sacīja:

- Tu slikti izskaties, Aņa. Mamma?...

Es steig�us papurināju galvu un jutu, kā mana seja sagrumbojas, un viņ� uzreiz saņēma mani aiz rokas un uzdeva vēl vienu jautājumu:

- Par Iru un Anto�ku ir kaut kas zināms? - Un tad es sajutu, ka asaras, nepaspēju�as noritēt, iz�ūst man acīs, tāpēc ka biju aizmirsusi, pilnīgi aizmirsusi gan par Serjo�as pirmo sievu, gan par piecus gadus veco Anto�ku; piespiedu roku pie mutes un �ausmās vēlreiz papurināju galvu, bet viņ� sarauca uzacis un jautāja:

- Kā tu domā, vai viņ� būs ar mieru braukt prom bez viņiem? - Un pats tūlīt arī atbildēja: - Iesākumam gan vēl vajag izdomāt, uz kurieni tad mēs brauksim.

Tai nakti mēs vairs neko nespriedām - lcad Serjo�a, salīcis zem milzīgās brezenta mugursomas smaguma, ienāca iek�ā, tētis, uzmezdams man īsu, brīdino�u skatienu, metās viņam pretī, un saruna bija beigusies; nākamo pusstundu viņi, katru reizi centīgi dauzīdami kājas uz sliek�ņa, lai nopurinātu no apaviem sniegu, nesa no ņivas, kura tagad stāvēja mājas priek�ā, kaut kādus maisus, somas un kannas. Serjo�a bija ierosinājis lielāko daļu mantu atstāt ma�īnā, �mums ta�u tie�i �obrīd tās nevajag, tēt� ta�u tētis Borja palika nepielūdzams, un drīz visa viņa raibā bagā�a bija salikta glabā�anai kabinetā, uz kuru pēc tam devās arī viņ� pats, atteicies no piedāvātā viesu gultasveļas komplekta.

- Nevajag man neko uzklāt, Aņa, es lieliski iekārto�os uz dīvāna, gulē�ana jau vairs nebūs ilga, aizslēdziet durvis un ejiet gulēt, no rīta parunāsim, - viņ� noteica un, tā arī nenoāvis velteņus, atstādams uz grīdas slapjas pēdas, aizlā�oja uz kabinetu un cie�i aizvēra aiz sevis durvis.

Viņa sacītais noskanēja kā komanda - pirmais, nepateikdams mums ne vārda, gulēt aizgāja Mi�ka, es dzirdēju, kā aug�ā noklaudz viņa istabas durvis. Serjo�a aizslēdza durvis un arī devās aug�ā, bet es izstaigāju pirmo stāvu, slēgdama ārā gaismas, - kop� mūsu pārcel�anās uz �ejieni �ī klusā nakts apgaita bija kļuvusi par vienu no maniem mīļākajiem rituāliem: pēc viesu aizbrauk�anas vai pēc parasta, mierīga vakara trijatā sagaidīt, līdz Serjo�a un Mi�ka aiziet uz guļamistabām, tad izkratīt tuk�us pelnutraukus, novākt no galda traukus, sakārtot dīvāna spilvenus, klusumā izsmēķēt pēdējo cigareti un, atstājot lejā mājīgu, miegainu tumsu, pa apgaismotajām kāpnēm atkāpties uz otro stāvu, mazliet pastāvēt pie Mi�kas durvīm un, visbeidzot, ieiet mūsu vēsajā, tum�ajā guļamistabā, nomest drēbes, ieslīdēt zem segas pie jau gandrīz aizmigu�ā Serjo�as un pieglausties pie viņa siltās muguras.

Es pamodos, atvēru acis un paskatījos pa logu, pūlēdamās saprast, cik ir pulkstenis, ta�u pēc pelēkās novembra krēslas tur, ārā, nebija iespējams uzminēt, vai �obrīd ir rīts vai dienas otrā puse. Gulta man blakus bija tuk�a, un kādu brīdi nekustīgi gulēju un klausījos - mājā valdīja klusums. Neviens nebija mani modinājis, un mirkli es cīnījos ar kārdinājumu aizvērt acis un atkal aizmigt, kā bie�i biju to darījusi pēdējās dienās, bet pēc tam tomēr piespiedos un piecēlos, uzmetu plecos rītasvārkus un kāpu lejā. Man nebija izlicies - māja bija tuk�a. Virtuvē jau atkal oda pēc tēta cigaretēm, uz galda starp brokastu atliekām stāvēja vēl silta kafijas kanna; es ielēju sev kafiju un sāku vākt kopā traukus, ta�u tai brīdī noklaudzēja ārdurvis un ienāca tētis Borja.

- Nosprāga ma�īna, - viņ� teica bezmaz uzvaro�ā tonī, it kā priecādamies, ka viņam izrādījusies taisnība. - Nāksies atstāt ve�iņu �eit. Labi, ka jums abiem ir d�ipi, ja tev būtu kaut kāda skuķu ākstība uz riteņiem, tad nezinu, ko mēs iesāktu.

- Labrīt, tēt, - es sacīju. - Kur tad Serjo�a un Mi�a?

- Mēs tevi nemodinājām, Aņuta, - viņ� pienāca tuvāk un uzlika roku man uz pleca, - vakarnakt tu izskatījies traki nomocījusies. Aiziet, dzer kafiju, mūs abus gaida daudz darba. Serjo�ku ar Mi�ku aizsūtīju iepirkties - neuztraucies, tālāk par Zveņigorodu viņi nebrauks, nav jau arī nekādas vajadzības: saraksts mums ir gar�, bet ne visai daudzveidīgs, visu var nopirkt tepat netālu. Ja paveiksies un jūsu kaimiņi vēl nav atjē-gu�ies, ka lielos daudzumos nav jāievie� glu�i vermuts un olīvas bez kauliņiem, tad pāris dienās būsim savāku�i visu, kas vajadzīgs, un varēsim doties ceļā.

- Kur tad mēs galu galā brauksim?

- Iesākumam galvenais ir doties prom. Jūs esat pārāk tuvu pilsētai, Aņa, bet �obrīd - jo tālāk mēs būsim, jo labāk. Mēs ar

Serjo�ku no rīta parunājām, nolēmām, ka iesākumam atgriezīsimies pie manis Ļovinā - tas tomēr ir divsimt kilometrus no Maskavas, ļau�u nav daudz, līdz �osejai tālu, turpat blakus ir upe, me�s, medību saimniecība; brauksim uz turieni un tad jau redzēsim.

Dienasgaismā, mūsu virtuves pierastajā, mājīgajā gaisotnē -kafijas smar�a, nenokoptais galds, maizes drupa�as, uz krēsla atzveltnes uzmestā Mi�kas oran�ā mājas jaka ar kapuci - viss vakar pie �ī galda runātais �odien �ķita nereāla fantāzija. Gar logu aizbrauca ma�īna. Es iztēlojos tum�o, mazo divistabu mājeli, uz kuru mums nezin kāpēc vajag pārvākties no mūsu ērtās, pārdomātās pasaules, ta�u man nebija spēka tētim iebilst.

- Kas man jādara? - es jautāju. Viņ� laikam no manas sejas izteiksmes bija nopratis, par ko domāju, un tas, ka nestrīdos pretī, viņu iepriecināja.

- Nekas, Aņa, pavizināsimies, varētu padomāt, ka jums ir, ar ko nodarboties, - viņ� samiernieciski sacīja. - Un, ja pēk�ņi izrādīsies, ka man nav taisnība, jūs vienmēr paspēsiet atgriezties. Ejam, parādi man, kur jums stāv siltās drēbes, es te ātri uzmetu sarakstu - padomā, varbūt sagribēsi ņemt līdzi vēl kaut ko.

Kad bija pagājusi mazliet vairāk nekā stunda, mūsu guļamistabā uz grīdas bija uzradu�ās drēbju kaudzītes: siltās jakas, vilnas zeķes, d�emperi, apak�veļa; īpa�u tēta atzinību izpelnījās izturīgie zābaki ar vilnas oderi, tos Serjo�a mums ar Mi�ku bija nopircis pērngad pirms brauk�anas uz Baikālu; "Bērni, jūs neesat bezcerīgi!� tētis svinīgi paziņoja. Es nesu no garderobes istabas drēbes, viņ� tās �ķiroja; laiku pa laikam piegāju pie loga un paskatījos uz ceļu - jau metās tum�s, un man ļoti gribējās, lai Serjo�a ar Mi�ku atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Pretējā mājā iedegās gaisma - kārtējo reizi piegājusi pie loga, pamanīju uz otrā stāva balkona vīrie�a stāvu: Ļoņa bija izgājis uzsmēķēt, Marina viņam iek�ā neļāva dūmot. Mani ieraudzījis, viņ� pamāja ar roku, un es kārtējo reizi ierasti nodomāju, ka vajag beidzot pielikt necaurspīdīgus aizkarus - pārcēlu�ies uz dzīvi ārpus pilsētas, mēs galīgi neiedomājāmies, ka viss, kas notiek mūsu pagalmā un mājā, ir lieliski redzams kaimiņiem, līdz Ļoņa savā alla� rupjajā manierē reiz Serjo�am izmeta: �Pēc jūsu uzra-�anās uz balkona pīpēt ir kļuvis daudz interesantāk; uzreiz var redzēt - jaunlaulātie.� Es pamāju pretī, un tai pa�ā brīdī tētis Borja man aiz muguras sacīja:

- Drēbju laikam jau ir diezgan, Aņa, tagad paskatīsimies, kā jums ar medikamentiem. - Un es jau gandrīz griezos prom no loga, kad pēk�ņi pamanīju, ka pie Ļoņas mājas automātiskajiem vārtiem apstājas neliela, zaļa armijas kravas ma�īna.

Pie stūres sēdēja cilvēks kamuflā�as tērpā ar melnu, adītu cepuri galvā. Pat cauri stiklam bija redzams, ka viņa sejai priek�ā ir balta maska; aizcirtās durvis, un no kravas ma�īnas izlēca otrs cilvēks, ģērbies tie�i tāpat; viņam plecā karājās automāts. Nometis zemē cigareti, viņ� to ar zābaka purngalu cītīgi izberzēja pa viegli apsnigu�o asfaltu, pēc tam piegāja pie Ļoņas vārtiņiem un tos paraustīja - vārtiņi neatvērās, acīmredzot bija aizslēgti. Es pacēlu acis uz Ļoņu un ar �estu rādīju lejup, ta�u viņ� jau arī pats bija pamanījis armijas ma�īnu un vēra ciet balkona durvis, lai kāptu lejā; pēc pusminūtes vārtiņi atvērās, un tajos parādījās Ļoņa, uzmetis uz pleciem jaku; redzēju, ka viņ� sniedz roku kamuflā�ā tērptajam, ta�u tas pakāpās atpakaļ un savicināja automātu, it kā pavēlēdams Ļoņam paiet nost. Ma�īnas brezenta pārsegs pavērās, pazemā apmale nolaidās, un no auto izlēca vēl viens cilvēks, arī maskā un ar automātu, ta�u at�ķirībā no pirmā viņ� pie vārtiem nepiegāja, palika stāvam pie ma�īnas.

Kādu laiku nekas nenotika - Ļoņa joprojām stāvēja vārtiņos, roku viņ� vairs nebija izstiepis, tomēr vēl aizvien smaidīja: acīmredzot viņi par kaut ko runāja; cilvēku kamuflā�ā es redzēju tikai no aizmugures.

- Kas tur ir, Aņa? - mani uzrunāja tētis Borja. - Zēni atbrauca? - Un tajā bridi pirmais kamuflā�ā tērptais pēk�ņi paspēra vairākus straujus soļus uz Ļoņas pusi un ar automāta stobru iebakstīja viņam krūtis, tad viņi nozuda vārtiņos, bet pēc mirkļa tas, kur� bija izlēcis no ma�īnas otrais, ātri iegāja viņiem nopakaļ; aiz Ļoņas trīsmetrīgā �oga nekas vairāk nebija redzams, bet es dzirdēju skaļas suņa rejas un piepe�i - dīvainu, sausu skaņu, kuru uzreiz pazinu: tas bija �āviens, lai gan nepavisam nelīdzinājās sulīgajām, duno�ajām kārtām Holivudas filmās un Mi�kas datorspēlēs. Es metos vērt vaļā logu - nedomādama, kāpēc, tai brīdi man nezin kāpēc �ķita ļoti svarīgi atvērt logu un dzirdēt, kas tur notiek; no ma�īnas kravas kastes izlēca vēl viens maskots cilvēks, kur� ieskrēja Ļoņas pagalmā, tad es sajutu uz pleca smagu roku, un tā vārda tie�ā nozīmē nogāza mani uz grīdas.

- Aņa, ej nost no loga un nedomā rēgoties! - Tētis jau lamādamies skrēja lejā uz pirmo stāvu, es dzirdēju, kā viņa soļi būk�ķ uz kāpnēm, kā aizcērtas kabineta durvis; man sametās bail palikt aug�ā vienai, un es pieliekusies metos viņam līdzi, ta�u nepaspēju pat aizskriet līdz kāpnēm, kad ieraudzīju, ka viņ� jau nāk atpakaļ; viņam rokās bija melns, iegarens plastmasas futrālis, kuru viņ�, pusbalsī lādēdamies, pa ceļam mēģināja atvērt; es piespiedos pie sienas, lai ielaistu viņu atpakaļ guļamistabā, un kā saitē piesieta gāju viņam līdzi, atgriezdamās pie loga.

Uz mani neatskatīdamies, tētis vairākas reizes nikni meta man ar roku, un es pakāpos da�us soļus atpakaļ, sastingu viņam aiz muguras un skatījos ārā viņam gar plecu - redzams joprojām nebija nekas, ta�u pa atvērto logu varēja dzirdēt, kā aiz �oga smalkā balsi spiedz Marina, un tad vārtiņos parādījās divi cilvēki; viņi gāja lēni, nesteigdamies un nesa Ļoņas milzīgo, plakano televizoru - vadi kā aste vilkās viņiem pakaļ pa sniegu, vienam pār plecu bija pārmests gar�, pērļaini pelēks ka�oks, vēl kaut kas - nepaspēju saskatīt - un, liekas, sievie�u somiņa. Kamēr �ie abi mīņājās pie ma�īnas, kraujot mantas kravas kastē, parādījās tre�ais - vēl kādu sekundes daļu pastāvējis, turēdams �ķērsām Ļoņas pagalma dziļumā notēmēto automātu, viņ� pēk�ņi pagriezās uz mūsu mājas pusi. Man radās sajūta, ka viņ� skatās man tie�i acīs, mirkli pat �ķita, ka tas ir jaunais Semjo-novs ar tum�ām baku rētiņām tur, kur vaigus neslēpa maska, -tas pats, kuru mēs ar Serjo�u pirms nedēļas bijām redzēju�i pie karantīnas kordona liedzam mums iebraukt pilsētā; es automātiski piegāju tuvāk, lai viņu labāk redzētu, paklupu pār vaļējo plastmasas futrāli, kas bija nomests uz grīdas, bet tētis Borja, stāvot pie loga, atskatījās uz mani un dusmīgi uzsauca:

- Aņa, velns parāvis, tu paiesi nost vai ne? - Un tad es vienā rāvienā nosēdos uz grīdas tie�i tētim pie kājām un beidzot paskatījos uz viņu - viņam rokās bija gara medību karabīne, kura asi oda pēc iero�u eļļas un no�vadzēja, kad viņ� kaut ko pagrieza, bet tad viņ� pietupās un, ar elkoni atbalstījies pret palodzi, izbāza stobru pa vaļējo logu.

Atskanēja dobj�, metālisks blīk�ķis: acīmredzot cilvēks, kur� man atgādināja jauno Semjonovu, ar kājas spērieniem klauvēja pie mūsu vārtiem - tajos divos gados, kurus mēs ar Serjo�u bijām nodzīvoju�i �ajā mājā, tā arī nebijām iztaisīju�ies pierīkot vārtiņiem zvanu, un tagad es nezin kāpēc par to nopriecājos, jo cilvēkiem, kuri grib ielauzties tavā mājā, nepienākas iespēja piezvanīt pie durvīm; durvju zvaniņa melodiskā �ķindoņa - man īpa�i patika viena skaņa, it kā tur kāds ar vieglu āmuriņu uzsistu pa vara �ķīvi, �bo-bommm�, - būtu īpa�i neiederīga �ai brīdī, pēc �āviena, kas bija norībējis sākumā, pēc Marinas kliedziena, pēc tā, ko biju redzējusi pa logu, at�ķirībā no zābaka spērieniem pa vārtu plāno metālu. Tētis Borja mazdrusciņ sakustējās, ta�u nevis izliecās pa logu, bet, tie�i pretēji, piespiedās pie sānu sienas un skaļi uzsauca:

- Ei, dzimtenes aizstāvi, paskaties uz aug�u! - un, ātri pacēlis roku, pieklauvēja pie loga stikla.

Acīmredzot viņam izdevās, un tas, kur� stāvēja pie mūsu vārtiem, palūkojās aug�up - es sēdēju uz grīdas un neko nevarēju redzēt, ta�u vārtu rībinā�ana beidzās; pārliecinājies, ka uzmanība ir pievērsta viņam, tētis Borja turpināja:

- Paklau, puisēn, tev ar to savu automātu, kuru tu turi kā lāpstu, vajadzēs �aut cauri bieziem baļķiem, un es ļoti baidos, ka ar pirmo reizi tu vari netrāpīt, kas zina, varbūt arī ar otro ne. Toties es ar �ito te, - viņ� mazliet savēzēja pa logu izbāzto karabīnes stobru, - tavā paurī caurumu iztaisī�u ļoti ātri, un, ja man paveiksies - bet parasti man veicas -, paspē�u iztaisīt caurumu arī jūsu miskastes benzīnbākā, un neviens vairs nekur neaizvedīs visus tos krāmus, kurus salaupījāt kaimiņu mājā! Bet vispirms, kas zina, varu paspēt novākt to �ali, kas sē� pie stūres. Mums ta�u tas viss nav vajadzīgs, pareizi?

Ārā bija klusums - pilnīgs klusums; pa vaļējo logu ielidoja sniegpārsla, tai līdzi nākamā, abas mazliet pariņķoja manu acu priek�ā un, nosēdu�ās uz grīdas man pie kājām, sāka kust, un tad es izdzirdēju, ka noblīk�ķ durvis un ierūcas dzinējs. Pēc pusminūtes, kad aizbrauco�ā auto rūkoņa bija izgaisusi, mēs ar tēti, viens otram nepateiku�i ne vārdiņa, pielēcām kājās un metāmies lejā pa kāpnēm, no turienes - uz ārdurvīm un pa apsnigu�o pagalmu - es nepaspēju uzmaukt kājās ziemas apavus un, netrāpījusi uz celiņa, līdz potītēm iegrimu sniegā -, atrāvu�i vaļā vārtiņus, skrējām uz pretējo māju.

Da�us metrus no vārtiem, pa kreisi no tīri noslaucītā celiņa, neērti savilkusi apak�ā kājas, it kā apstājusies lēciena vidū, gulēja Ļoņas mīlule, baltā alabaju skaistule. Sprie�ot pēc pozas, sune jau bija mirusi, sniegs tai apkārt bija sarkans un porains kā pu�u pārgriezts augusta arbūzs; tai blakus tupēja Ļoņa, uz vaiga viņam bija asinis - varbūt pa�a, bet varbūt suņa. Mūs izdzirdējis, viņ� pagriezās pretī - viņa sejā bija tāda kā bērni�ķīga, aizvainota izteiksme; es piegāju tuvāk, pavisam lēnām, un gandrīz �ukstus ierunājos:

- Ļoņa...

Viņ� nez kāpēc piespieda pirkstu pie lūpām un �ēlabaini teica:

- Paskatieties, ko viņi izdarīja, - un tad lempīgi nosēdās sniegā, ar pūlēm piepacēla suņa lielo, bezausaino galvu, ielika to sev klēpī un sāka glaudīt ar abām rokām; baltā galva atslīga atpakaļ, milzīgie �okļi pavērās, un starp sniegbaltajiem zobiem nokārās sārta perlamutra mēle.

Es pietupos viņam blakus, ar roku saspiedu Ļoņas plecu, bet viņ� nolieca galvu, paslēpa seju biezajā, gai�ajā spalvā un sāka sāniski �ūpoties, kā aijādams nekustīgo suņa ķermeni. Tai brīdī viņam aiz muguras atvērās masīvās, kaltās durvis, un uz sliek�ņa parādījās Marina - bāla, noraudājusies, viņa paskatījās uz mums ar tēti, ta�u ārā neiznāca, tikai bilda:

- Aņa, nu kā tas var būt, viņi pievāca ka�oku un televizoru -tu redzēji?

- Pasaki paldies, meitenīt, ka viņi nepaņēma līdzi tevi un pēc tam kādus �etrdesmit kilometrus tālāk neizmeta me�ā, -man aiz muguras teica tētis Borja. - Idioti nelaimīgie, varētu padomāt, ka viņiem tas sūda ka�oks būs vajadzīgs.

Ļoņa pacēla galvu, paskatījās uz tēti - velteņos, nenosakāmas krāsas d�emperī ar izstaipītu apkakli, ar rokās sa�ņaugtu smagu medību karabīni - un ar cieņu teica:

- Oho, nopietns stroķis. - Tad tētis Borja paraudzījās lejup uz garo, baigo priek�metu, kuru turēja rokā, un atteica:

- Nopietns, jā. Tikai nav pielādēts. Kad mēs beidzot iemācīsimies domāt tā, kā tagad jādomā, lūk, to es gribētu zināt.

* * *

Mums visiem reizē nezin kāpēc �ķita, ka mana un Serjo�as vieglprātīgā koka māja ir dro�āka par Ļoņas ķieģeļu cietoksni; iespējams, tāpēc, ka tas jau bija apgānīts ar ielau�anos - vaļā atrautās durvis, apgāztais priek�nama galdiņ�, pa grīdu izbārstītie sīkumi, izmētātie apavi, netīru zābaku pēdas uz mozaīkas flīzēm un miru�ais suns pagalma sniegā -, turpretī mums savu rēgaino neaizskaramību pagaidām bija izdevies nosargāt; tādēļ Ļoņa, atguvies no sastinguma, saķēra Marinu, kura, uz mirkli nozudusi mājā, iznesa no bērnistabas segā ietītu, samiegoju�os meitiņu, - mēs ar tēti, nekustēdamies ne no vietas, viņus gaidījām ārā - un abi, tāpat neapģērbu�ies, jau skrēja pa apsnigu�o asfalta ceļu starp mūsu mājām, pat neatskatīdamies uz saviem atvērtajiem vārtiņiem un līdz kājai vaļā atstātajām ārdurvīm, bet tad tētis uzsauca:

- Ei, kā tevi, Ļoņa, tā nedrīkst visu atstāt, kaimiņus pārbiedēsi. - Un tad Ļoņa apstājās, pablisināja acis un lēni griezās atpakaļ aizvērt vārtiņus.

Pēc pusstundas mēs visi - es, tētis, Ļoņa ar mūsu acu priek�ā uzblīsto�u mēļi zilu vaigu un to pa�u bērni�ķīgi aizvainoto sejas izteiksmi un Marina, kura pirmo reizi, cik spēju atcerēties, neatgādināja saltu, nevainojamu dīvu - frizūra izjukusi, pietūku�i plakstiņi, drebo�as rokas, - sēdējām mūsu viesistabā. Tētis Borja, tupus nometies pie kamīna, kūra uguni, uz dīvāna miegaini plik�ķināja plakstiņus tuklvaidze meitenīte rozā pid�amā ar lācēniem. Es aizgāju uz virtuvi un atnesu pudeli, kuru mēs ar Serjo�u bijām iesāku�i vakar, - Ļoņa pateicīgi nozibināja acis, vienā rāvienā iegāza rīklē viskiju, ko viņam ielēju, un ar pirkstu pastūma man tuk�o glāzi, lai es to piepildītu no jauna.

- Man arī ielej, Aņa, - ierunājās Marina, kura ar Da�u sēdēja uz dīvāna, vienā rokā cie�i saspiedusi meitiņas mazo, sārto papēdi; viņas zobi skaļi noklabēja gar glāzes malu, ta�u izdzēra viņa to līdz dibenam un nesaviebās.

Tikmēr beidzot, skaļi sprak�ķēdama, iedegās malka. Tētis aizvēra stikla durtiņas, pagriezās pret galdu un pārlaida mums skatienu, viņa seja �ķita gandrīz apmierināta - es pieķēru sevi domājam, ka viņ�, iespējams, pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma jūt, ka ir savam dēlam vajadzīgs, ka viņam patīk tas, cik ātri mēs visi - pieaugu�i, dzīvē �o to sasniegu�i cilvēki, kuriem viņa padomi nebija vajadzīgi, - esam pārvērtu�ies nedro�os bērnos, kas saskrēju�i viņa aizgādībā. Un vēl man ienāca prātā, ka pa visu �o laiku, kop� viņ� nakts vidū bija parādījies uz mūsu mājas sliek�ņa, neviens no mums vēl nav viņam pateicis nevienu pateicīgu vārdu.

It kā turpinot manas domas, Ļoņa ar troksni nolika glāzi uz galda un sacīja:

- Jūs, es tā skatos, �o visu uztverat kaut kā nopietnāk, bet es, muļķis, durvis viņiem atvēru, domāju, savējie tak, varbūt viņiem ūdeni vajag vai ceļu pateikt. Ja nebūtu tevis...

- Boriss Andrejevi�s, - svarīgi noteica tētis Borja, pastiepdams roku, un Ļoņa, mudīgi pieslējies kājās, to paspieda.

- Ja nebūtu tevis, Andreji�, viņi dro�i vien arī mani būtu noguldīju�i blakus Aikai. Es pat no ķēdes viņu palaist nepaspēju - gāju un vēru vaļā durvis, aptaurētais, roku viņam gribēju paspiest. - Viņ� paķēra pudeli, ielēja sev vēl un nolika pudeli atpakaļ uz galda, ta�u tad atkal pacēla un pielēja pilnu vēl vienu glāzi, kuru pastūma tētim Borjam. Es pamanīju Marinas kāro skatienu un piestūrēju Ļoņam savu un viņas glāzi - tas bija koķets ballī�u �ests, par kuru man uzreiz sametās kauns, man ienāca prātā, ka viss, kas tagad notiek, vairs negrozās ap mums, sievietēm; mirkli man �ķita, ka abas �īs glāzes tā arī tuk�as stāvēs pie pudeles, ta�u Ļoņa automātiski piepildīja arī tās, lai gan uz mums tā arī nepaskatījās - viņ� lūkojās uz karabīni, kas bija tepat pie sienas, ar stobru uz aug�u; atgriezies tētis Borja pirmām kārtām ķērās pie tās, pielādēja un nolika tā, lai varētu pagrābt ātri, tikai pastiepjot roku.

- Tev ir licence? Tu tak esi visīstākais Nātaniels Bampo, Andreji�, kā tu izbāzi to laukā pa logu, viņi tak neparko tik lēti nebrauktu prom... - Viņ� runāja vēl kaut ko, bet es nodomāju: tu re, izrādās, ka Ļoņa ar masīvo zodu un plakanajiem jokiem bērnībā ir lasījis Fenimoru Kūperu, spēlējis indiāņos un dro�i vien iztēlojies sevi par Pēddzini vai �inga�guku Lielo �ūsku; es palūkojos viņam sejā un izdzirdēju viņu sakām: - Tāda meitene bija, es viņu no audzētavas paņēmu māju sargāt, aukli vajadzēja pavadīt, lai tiktu viņai garām, ciemiņi ierāvu�i baidījās lieku reizi iziet pagalmā uzpīpēt, Marinka mū�dien burk�ķēja - krokodilu ieviesis -, bet suns bija gudrs, zināja, kuru nedrīkst aiztikt, Da�ka viņai pat pirkstus mutē bāza, un nekas. Bet �ie - garāmejot, nepaskatīdamies, kā tādu atkritumu. - Un viņa lūpas pēk�ņi ietrīcējās, es skatījos uz viņu un jutu, kā asaras, kuru nebija veselu dienu, kop� vakarrīta, kad es viņus visus ieraudzīju uz �ī pa�a dīvāna viesistabā (mūsu kāzu glieme�vāki tuklajai Da�ai mutē, Marina, vēl gludi sasukāta, ar rīta meikapu, Ļoņa, kas plik�ķina ar roku pa dīvānu), pēk�ņi sāka ritēt man no acīm -karsti, spēcīgi, straumēm, ta�u es pat ie�ņukstēties nepaspēju un neviens nepaskatījās uz manu pusi, jo mēs visi izdzirdējām, ka ārpusē pie mūsu vārtiem apstājas ma�īna.

Nākamā sekunde bija tik blīvi piepildīta ar notikumiem, ka tai dro�i vien būtu vajadzējis stiepties desmitreiz ilgāk, - es ieraudzīju Marinu, kura bija ar abām rokām saķērusi mazo Da�u un pieliekusies kopā ar viņu no�ļūca uz grīdas; karabīne, kas tik tikko bija stāvējusi pie sienas kā dekorācija inscenētai fotogrāfijai par medību tēmu, atradās tētim rokās, bet viņ� pats teju vienā mirklī uzlidoja pa kāpnēm uz otro stāvu, pie loga; Ļoņa, nozudis virtuvē, parādījās uz sliek�ņa, �ņaudzīdams rokā lielo nazi - gaismā kļuva redzams, ka na�a platais, baisais asmens ir neiederīgi noķēpāts ar kaut ko taukainu, it kā ar to kāds būtu griezis desu brokastīm; vienīgi es nekustējos no vietas un pat paspēju sajusties neērti par to, ka pilnīgi nemaz nezinu, kas tie�i man �ai brīdī būtu jādara, un tad no otrā stāva atskanēja tēta balss, kura atviegloti ziņoja:

- Pui�i pārradu�ies.

Kādu laiku visi rosījās - iedzina pagalmā ma�īnu, izkrāva pirkumus: lielus polietilēna maisus, baltus un �auksto�us, it kā gatavojoties trok�ņainiem mājas svētkiem. Serjo�a ienesa pēdējo lielo kartona kasti un nolika to priek�namā uz grīdas (�Tālāk nenes,� teica tētis Borja, �atstāj tepat, tik un tā būs jākrauj atpakaļ.�), kastē kaut kas metāliski no�vadzēja, un viņ� teica:

- Nopirkām gandrīz visu, izņemot benzīnu, rinda benzīntankā bija kilometra garumā, mēs gribējām paspēt atgriezties, kamēr vēl gai�s, rīt aizbrauksim.

- Slikti, - noteica tētis, - bet tagad braukt jau nu noteikti nav vērts, nāksies gaidīt līdz rītam.

- Ej nu ej, tēt, mēs tak domājām, ka nedēļu taisīsimies, bet �odien sapirkāmies gandrīz visu - gan ēdamo, gan zāles, nieks vien atlicis, benzīns, rīt paņemsim kannas un pajoņosim pa benzīntankiem, vajadzēs apbraukāt vairākus - ve�i rindā teica, ka vienam cilvēkam necik daudz nepārdodot. Ā, un tuvākais mednieku veikals ir Krasnogorskā, vēl viens it kā bija Volo-kolamskā, bet tas jau vairs galīgi nav pa ceļam, varbūt patronas tev Rjazaņā nopirksim? - Viņi ienāca viesistabā, Serjo�am rokās bija burtnīcas lapa, no abām pusēm aprakstīta tēta sīkajā rokrakstā, viņam līdzi ienāca Mi�ka ar Serjo�as ma�īnas atslēgām - uz �osejas mēs viņu vēl nelaidām, bet pa ciemata celiņiem viņ� jau braukāja pilnā sparā un vienmēr ar patiku iedzina ma�īnu pagalmā.

- Tur mēs pilnīgi noteikti neko klāt nepiepirksim, - paklusējis atbildēja tētis Borja. - Baidos, ka Rjazaņā mums vairs nav ko darīt.

Tikai tagad Serjo�a pacēla acis no saraksta, pēc kārtas pārlaida mums visiem skatienu un beidzot pamanīja Ļoņas zilo, uzpampu�o vaigu un nazi, kuru tas sazin kāpēc joprojām �ņaudzīja rokā.

- Kas te pie jums notiek? - viņ� pēc pauzes noprasīja, un Ļoņa, viņa skatiena samulsināts, ātri nolika nazi blakus savai tuk�ajai glāzei - asmens nod�inkstēdams atsitās pret pulēto galda virsmu; viņ� jau vēra vaļā muti, ta�u tētis paspēja pirmais, pateikdams to, par ko es domāju kop� tā brī�a, kad mēs atkal ienācām mājā, lai gan baidījos to izsacīt skaļi.

- Draņķīgi, Serjo�ka. Mums te bija ciemiņi. Sprie�ot pēc ma�īnas, ar kuru viņi atbrauca, un pēc formastērpiem, kas viņiem bija mugurā, patruļas, kas apsargāja iebrauk�anu pilsētā, ir pamuku�as. Neviens viņus vairs nekomandē, un viņi ir nolēmu�i paniekoties ar laupī�anu. Mieru, mums viss kārtībā, vairāk vai mazāk tikām cauri sveikā, - viņ� turpināja, uzmetis īsu skatienu Ļoņam, - dod dievs, lai es kļūdītos, bet, manuprāt, tas viss var nozīmēt tikai vienu - pilsēta ir pagalam.

Serjo�a lēni apsēdās uz dīvāna, un viņa seja �ķita drīzāk domīga, nevis satraukta.

- Nu velns ar ārā, - viņ� noteica, - Labi, ka mēs neaizlikā-mies uz Krasnogorsku, tā ta�u ir uzreiz aiz apvedceļa, tur nu gan tagad laikam iet jautri.

- Paga, es nesapratu, - pēk�ņi ierunājās Ļoņa. - Kāds ir plāns? Mēs taisāmies te atkauties, vai? Redzu, jūs gādājat provīziju, patronas un tamlīdzīgi, tas viss, protams, ir ļoti labi, tikai ko mēs iesāksim, ja nākamreiz viņi atbrauks ar tanku?

Serjo�a saskatījās ar tēti, un, kamēr viņi klusēja, es palūkojos uz resno, skaļo Ļoņu, kur� mani vienmēr bija neizturami kaitinājis ar savām netaktiskajām piezīmēm, paradumu visskaļāk smieties par pa�a jokiem, spēju uzreiz un bez atlikuma aizpildīt jebkuru telpu un nomākt jebkuru kompāniju, nepievēr�ot uzmanību sarauktām uzacīm un neapmierinātām sejām, un, pa�ai negaidot, ierunājos:

- Ļoņa, te nedrīkst palikt, te drīz sāksies īsts murgs, tādēļ mēs braucam prom, gandrīz visas mantas jau esam savāku�i, un, manuprāt, jums jābrauc kopā ar mums.

- Labi, - ātri atbildēja Ļoņa. - Uz kurieni?

- Ļovina atkrīt, - īdzīgi bilda tētis Borja. - Jūs te arī esat divdesmit kilometrus no �osejas, un paskatieties, cik ātri viņi �urp atspērās. Biju cerējis, ka visi tie treknie koted�u ciemati Novorīgā viņus aizkavēs ilgāk. No maniem laukiem līdz Rjazaņai ir tālu, bet līdz �osejai tur ir tikai se�i kilometri, tā mēs iegūsim labi ja pāris nedēļu, ne vairāk, pēc tam viss nāks mums pāri. Tagad vajadzīga kaut kāda taiga vai lai apkārt nekā nebūtu; �ēl, ka neesam Sibīrijā, jo mūsu mērenajā joslā, velns viņu rāvis, tādu vietu, baidos, nav.

- Taiga! - Serjo�a pēk�ņi iesaucās un pietrūkās kājās. - Taiga, nu protams, es nu gan esmu idiots, Aņka, es zinu, uz kurieni mēs brauksim. - Viņ� izskrēja no viesistabas un, paklupdams pār vienu no priek�namā noliktajiem �auksto�ajiem maisiem, nozuda aiz kabineta durvīm; varēja dzirdēt, kā viņ�, pusbalsī lamādamies, rakņājas pa skapi, kaut kas, dobji nobūk�ķot, nokrita uz grīdas, un pēc mirkļa viņ� jau atkal parādījās durvīs - viņam rokās bija kaut kāda grāmata, kuru viņ�, nepacietīgi izgrūstīdams bariņā sabīdītās glāzes, ar troksni nosvieda uz galda. Viņa seja bija svinīga, un mēs visi - pat Marina ar meitiņu, kuras kop� ienāk�anas mūsu mājā nebija izdvesu�as ne skaņas, - pieliecāmies tuvāk un skatījāmies uz to, kas atradās mūsu priek�ā: zaļi vāki, lieli, balti burti: �Autoceļu atlants. Krievijas Ziemeļrietumi�.

- Nesaprotu, - �ēli noteica Marina.

- Vongezers, Aņka, atceries ta�u, es tevi trīs gadus pūlos pierunāt ar mani uz turieni aizbraukt, - Serjo�a ātri ierunājās, - tēt, mēs ar tevi tur bijām, kad vēl Anto�ka nebija piedzimis. - Viņ� paķēra atlantu un sāka steig�us �ķirstīt lapas, ta�u tētis Borja izstiepa roku un viņu apturēja.

- Ļoti labi, dēls, - viņ� pusbalsī teica. - Vēl labāku vietu laikam nevarētu izdomāt. Tātad mēs braucam uz Karēliju.

- Tur ir māja, Aņka, es tev stāstīju, atceries, ezerā, uz salas, nokļūt var tikai ar laivu.

Serjo�a atkal sāka �vīkstināt grāmatas lapas, ta�u es jau biju atcerējusies - pelēka un spīdīga, izliju�am dzīvsudrabam līdzīga ezera virsma, izbalējusi, caurspīdīga zāle, kas aug taisni no ūdens, ar melnu me�u apaugu�i vientuļi salu pauguriņi -svina pelēks, drūms Karēlijas septembris, no kā es, paskatījusies uz bildēm, ar kurām Serjo�a bija atgriezies no medībām, nobijos reizi par visām reizēm - tik auksts man tas �ķita, pat naidīgs salīdzinājumā ar mūsu silto un saulaino oran�i zilgo rudeni; bet ziemā, kā tad tur izskatās ziemā, es arī �eit lieku reizi nepalūko-jos ārā pa logu, lai skatiens neuzdurtos melnajiem, slidenajiem zariem, pelēkajām debesīm, es mū�īgi salstu jebkurās drēbēs, �tu, āpsi� Serjo�a saka, "nu, izej tak ārā, tu jau trīs dienas degunu neesi izbāzusi�, ta�u man nepatīk aukstums, nepatīk ziema, es no tās norobe�ojos ar kamīnā iekurtu uguni un konjaku, bet cik tad daudz konjaka var paņemt līdzi? Cik ilgi es spē�u saglabāt sevī to siltumu, bez kura galīgi nemāku dzīvot, mazā mājiņā, kuras baļķu sienas laika gaitā kļuvu�as glu�i pelēkas, pievilku�ās ar auksta ezera drēgnumu?

- Tur ta�u, Serjo�a, nav elektrības. - Es jau zināju, ka iebilst ir muļķīgi, ka mums tie�ām nav, kur citur bēgt, ta�u gribēju vismaz izrunāt �os vārdus, man vajadzēja, lai tie izskanētu. - Un tikai divas istabas. Tā jūsu medību mājiņa ta�u ir pavisam maza.

- Tur ir krāsns, Aņa. Un visapkārt me�s. Un vesels ezers tīra ūdens. Un vēl tur ir zivis, putni, sēnes un pilns me�s ar brūklenēm. Un zini vēl, kas ir pats svarīgākais?

- Zinu, jā, - es gurdi atsaucos. - Tur neviens - pilnīgi neviens - nedzīvo.

Un lēmums bija pieņemts.

Lai nu ko es nekādi nebiju gaidījusi, bet noteikti ne Ļoņas sajūsmu par mūsu iecerēto bēg�anu. Viņ� atgādināja bērnu, kuram pēdējā brīdī atļauts ierasties citu svētkos. Ne piecas minūtes nebija pagāju�as, kad viņ� jau runāja skaļāk par visiem, ar pirkstu bakstīja kartē - �caur Pīteru nebrauksim, gan jau tur tāds pats vājprāts darās� -, izrāva no Serjo�as glāzes apak�as visu piemirsto iepirkumu sarakstu - "kartupeļi, nu, paklau, mums noliktavā ir trīs maisi kartupeļu, Marinka, paskaties, visādu putraimu arī mums ir pārpārēm, bet gaļas bund�as es piepirk�u klāt, rīt no pa�a rīta aizbrauk�u un piepirk�u� -, bet tad pēk�ņi pieklusa, sērīgi savilka uzacis kā resns bērns, kuram zem eglītes nav pieticis dāvanas - �man nav �aujamā, tikai pistole, traumatiskā� -, un Serjo�a, mierinādams: �es tev iedo�u bisi, man ir trīs�; viņi sēdēja, sabāzu�i galvas kopā, - tētis Borja, Serjo�a un

Ļoņa dzīvi sarunādamies, blakus Mi�ka ar spo�ām acīm, arī viņam bija pielipis vispārējais satraukums, bet es salēju atliku�o viskiju divās glāzēs un vienu pastūmu Marinai, kura to uzreiz satvēra rokā, ar kuru neturēja meitiņu, it kā visu �o laiku būtu uzmanīgi mani vērojusi; mūsu acis sastapās, un tajā, kā uz mani skatījās �ī atsve�inātā, tik tikko pazīstamā sieviete, ar kuru divos �eit nodzīvotajos gados biju pārmijusi labākajā gadījumā pāris teikumu, es pazinu tās pa�as izjūtas, kuras bija pārņēmu�as arī mani, - bezpalīdzīgas, bezspēcīgas bailes no tā, kas ar mums jau bija noticis, un no tā, kas neizbēgami vēl notiks.

Uz gulētie�anu sākām taisīties pēc stundas - ēst nevienam negribējās, tādēļ pat �ai ziņā nedz es, nedz Marina nespējām būt noderīgas; paceļot balsi, man vismaz izdevās aizdzīt aug�ā Mi�ku - tas, neilgi patiepies, sērīgi aizgāja, un viņam līdzi no galda, joprojām runādami, piecēlās arī visi pārējie; Ļoņa noliecās, lai paņemtu no Marinas meitiņu, ta�u tā pēk�ņi piespieda bērnu sev klāt un teica - viņas balss bija negaidīti spalga, to izdzirdot, visi apklusa:

- Aņa, drīkst, mēs paliksim pa nakti pie jums? Es negribu tur atgriezties.

Mēs visi, iepriek� nesarunāju�i, paskatījāmies pa viesistabas logu: melnas debesis, spuld�u gaismā vizo�ais sniegs, tuk�ais ceļ�, kas veda tālāk me�ā; man prātā ienāca kaimiņu mājas savandītais priek�nams, mirusī skaistule Aika sarkanā sniegā -tumsā asiņu plankumi dro�i vien bija kļuvu�i melni, un suņa baltā spalva salā bija apsarmojusi; visiem klusējot, Serjo�a teica, nevienu īpa�i neuzrunājot:

- Marina, laba doma. Palieciet. Tēvu noliksim gulēt viesistabā, jūs iekārtojieties kabinetā. Vēl es domāju, ka visiem gulēt nav prātīgi, kādam jāpatur acis ceļ�. Ja reiz viņiem pietika dū�as dienā, būtu muļķīgi cerēt, ka naktī mūs liks mierā.

Pirmais stāvēt sardzē pieteicās Serjo�a. Kamēr tētis pārvāca savu guļammaisu no kabineta uz viesistabas dīvānu, Serjo�a uzkāpa aug�ā no garderobes istabas dzelzs skapja paņemt savas bises, bet Marina devās nomazgāt meitiņu - es viņai līdzi negāju, jo arī tur nebiju vajadzīga, pateicu tikai �dvieļi ir vannasistabas skapīti, paskaties pati� un tad vairs tikai stāvēju viesistabas vidū, noskatīdamās viņām pakaļ. Bērns, pagriezis galvu pret mani, skatījās gar viņas �maugo muguru kā kūrorta mērkaķītis: nefo-kusēts mazo a�teļu skatiens, bezveidīgs, mīksts vaigs Marinai uz pleca; es kārtējo reizi klusībā nobrīnījos par to, cik pasīva ir �ī sīciņā, neglītā meitenīte, mazais Mi�ka jau būtu izpētījis visu viesistabu un paspējis pasēdēt visiem klāteso�ajiem pieaugu�ajiem klēpī. Es centos atcerēties, vai esmu kādreiz dzirdējusi, ka �ī meitenīte runā, bet tai bridi Ļoņa man aiz muguras bilda:

- Vēl nerunā ne vārdiņa, pat �mamma� nesaka, mēs staipām viņu pie ārstiem - gaidiet, mums saka, un mēs gaidām, bet viņa klusē, sivēnaste, un tik skatās. - Es pagriezos pret viņu, viņ� stāvēja pie loga un skatījās kaut kur iesānis, it kā pūlēdamies ieraudzīt savu tum�o māju, kuru pa mūsu viesistabas logiem nemaz nevarēja redzēt; pēc tam viņ� pagrieza galvu pret mani un teica: - Es jau gribētu aiziet apglabāt suni, bet Marinka sāks psihot. Aņuta, iedod nu mums gultasveļu, - un devās uz kabineta pusi, bet es gāju līdzi, gandrīz priecīga par to, ka beidzot kādam ir savajadzējies manu palīdzību.

Miegs nenāca nemaz, es gulēju uz muguras'savā klusajā, tum�ajā guļamistabā, juzdama, kā dusmu asaras pa aukstiem celiņiem līst gar vaigiem uz leju, satekot ausis. Kā man bija apnicis mosties tuk�ā gultā, neko nezināt, gaidīt, kamēr viss tiks izlemts manā vietā, justies kā liekam, nederīgam balastam; es pietrūkos no gultas, izberzēju acis un kāpu lejā uz pirmo stāvu. Sūtī�u Serjo�u gulēt, paņem�u bisi un skatī�os pa logu - es labi �auju, Serjo�a vienmēr slavē mani par precīzu aci, es pareizi turu bisi un mierīgi tēmēju; neiededzot kāpnēs gaismu, nokāpu līdz pa�ai apak�ai: pirmais stāvs bija tikpat tum�s kā otrais, balkona durvis pusvirus - kājas sajuta aukstumu, un es no�ēloju, ka nebiju apģērbusies, - uz pirkstgaliem izskrēju cauri tuk�ajai viesistabai, apstājos balkona durvīs un pusbalsī pasaucu:

- Serjo�a!... - Man gribējās, lai viņ�, mani izdzirdējis, atskatītos, ienāktu viesistabā, nostrostētu mani par to, ka neesmu saģērbusies: �nu, kur tu atskrēji, nosalsi, dumiķīt�, un novilktu savu jaku, bet es atteiktos to vilkt; es sapratu, ka esmu briesmīgi pēc viņa noilgojusies, ka mēs jau dievs zina cik ilgi neesam pabiju�i divatā, mēs noklātu jaku uz grīdas pie loga, izsmēķētu vienu cigareti uz diviem un tad varbūt mīlētos tepat uz grīdas, mēs veselu mū�ību neesam mīlēju�ies; es vēl vairāk atvēru balkona durvis un paspēru vēl vienu soli uz priek�u.

Cilvēks, kur� stāvēja uz balkona, ar knipi aizsvieda cigareti kaut kur uz �oga pusi, tā iz�ķīla mazas, sarkanas dzirksteles, viņ� pagriezās pret mani un teica:

- Aņa, velns parāvis, kāpēc tu neguli, ej iek�ā, nosalsi, - un tā nebija Serjo�as balss.

- Kur ir Serjo�a? - Es paskatījos uz viesistabas dīvānu, tas bija tuk�s.

- Ejam iek�ā, - tētis Borja atkārtoja un izstiepa man pretī rokas, bet es viņu atgrūdu, pieskrēju pie balkona margām un paskatījos gar stūri, uz stāvvietu mājas priek�ā.

Serjo�as ma�īnas nebija.

- Sēdies, Aņa, un netaisi troksni, visu māju uzbungāsi, -tētis teica jau viesistabā, kad bija ieslēdzis gaismu un iestūmis mani iek�ā. - Vēlākais rīt mēs braucam prom. Viņam vismaz jāpamēģina atvest viņus �urp, ja viņi... ja ar viņiem viss kārtībā. Tu ta�u pati saproti.

Es sapratu. Gausi apsēdos uz dīvāna un automātiski pievilku klāt uz paroceņa uzklāto pledu - vakarnakt, ar to apsedzies, gulēja Mi�ka, bet mēs ar Serjo�u sēdējām tepat uz grīdas un skatījāmies uguns dzirkstelēs, kas nosēdās uz kamīna diben-sienas; vilnas audums cauri plānajam naktskreklam nepatīkami apsvilināja ādu, tomēr es apliku pledu ap pleciem un klusībā sevi nosuniju par to, ka biju nokāpusi lejā neapģērbusies, - pat tajā brīdī man bija neērti no tēta, kur� stāvēja tepat blakus un skatījās uz mani, uz sve�u vīrie�u pilnā mājā vairs neiederīgajām me�ģīnēm un kailajiem ceļgaliem; es domāju par to, kā mēs ar Serjo�u toreiz braucām uz kordonu, lai atvestu �urp mammu, -viņ� dro�i vien jau zināja, ka mēs netiksim cauri, jo vairākas reizes, uzreiz pēc karantīnas izsludinā�anas, bija mēģinājis iekļūt pilsētā viens, bez manis, es atceros, kā viņ� brauca prom un atgriezās, dusmīgi nometa atslēgas uz galdiņa un teica: �Velns parāvis, mazais, visur satiksme slēgta,� - ta�u ne reizi, nevienu pa�u reizi nepateica man, kāpēc bija braucis. Bet tai dienā, kad es strīdējos, lūdzos un raudāju, viņ� brauca kopā ar mani - vienalga brauca, lai es pārliecinātos, ka nokļūt pilsētā nav iespējams, jo zināja, ka to jāpamēģina izdarīt pa�am, un pat toreiz ma�īnā, kamēr zem mums atritinājās tuk�ā, tum�ā �oseja, viņ� man nepateica. Un ari atceļā nepateica, lai gan noteikti tajās reizēs, agrāk, arī bija piedāvājis viņiem naudu un teicis - ve�i, man tur, iek�ā, ir dēls, pavisam maziņ�, un rādījis ar roku no zemes, man no Loka jānobrauc tikai piecsimt metru, tas jau tepat blakus, mēs pat nekādas mantas neņemsim līdzi; es vienkār�i viņu savāk�u, vienkār�i iesēdinā�u ma�īnā un bū�u atpakaļ, dodiet man piecpadsmit minūtes - un pēc tam grieza ma�īnu riņķī un brauca prom, un devās uz citu kordonu, un mēģināja no jauna, un atgriezās mājās tuk�ā.

Es viņam ne reizi nepajautāju, man pat prātā nebija ienācis -kaut arī kabinetā uz galda stāv fotogrāfija, gai�i mati, tālu viena no otras izvietotas acis, reizi nedēļā - da�kārt bie�āk - Serjo�a vienmēr brauc viņu apciemot, tev �odien brīvdiena, Aņka, mēs kaut kā bijām pieradu�i par to nerunāt. Kad viņ� atgriezās, es uzdevu de�ūrjautājumu - kā mazais? - un viņ� pāris teikumos atbildēja, ka viss ir normāli vai - aug, un neko vairāk nestāstīja, es nezināju, kāds bija mazā pirmais vārds un kad tas bija izrunāts, kādas pasakas viņam patīk, vai viņam ir bail no tumsas; reiz Serjo�a pajautāja - tu esi slimojusi ar vējbakām? - un es sapratu, ka puisēns ir slims, ta�u nepajautāju, vai viņam ir augsta temperatūra, vai niez, vai viņ� labi guļ, bet tikai atbildēju - jā, mēs abi izslimojām, gan es, gan Mi�ka, neuztraucies, mums nepielips. Iespējams, viss tā bija no tās milzīgās, smacējo�ās vainas izjūtas, kas mani bija aprakusi toreiz, kad Serjo�a no �ī tolaik divgadīgā puisēna mātes atnāca pie manis - atnāca pakāpeniski, ne uzreiz, ta�u vienalga ļoti ātri, pārāk ātri gan viņai, gan man, neatvēlot iespēju pierast pie mums abām jaunās situācijas, kā vīrie�i to bie�i dara, pieņemdami lēmumus, kuru sekas kā asas asakas rēgojas tik ilgi, līdz sievietes izdomā, kā tās ietīt un paslēpt ar nenozīmīgiem, ta�u diendienā nepiecie�amiem pūliņiem, kuru rezultātā dzīve atkal kļūst saprotama un visu notiku�o var ne tikai izskaidrot, bet arī attaisnot. Bet varbūt galvenais nepavisam nebija tas - vienkār�i ne sieviete, kuru viņ� manis dēļ bija pametis, ne arī es pati kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ nebijām paspēru�as ne mazāko solīti, lai mūsu pasaules, kuru centrā - es kaut kā zināju, ka tā ir, - atradās Serjo�a, vismaz kaut kādā mērā pārklātos, kaut vai ar mūsu kopīgo attieksmi pret mazo puisīti, kuru būtu tik viegli iemīlēt vienkār�i tāpēc, ka viņ� vēl nebija izdarījis neko tādu, lai to nepieļautu.

Es biju gatava viņu iemīlēt - toreiz, pa�ā sākumā, un ne tikai tādēļ, ka biju ar mieru mīlēt visu, kas bija mīļ� Serjo�am, bet vienkār�i tāpēc, ka Mi�ka jau bija izaudzis un sācis nokratīt manas rokas, kad mēģināju viņu apkampt, - ne jau aizskaro�i, bet uzstājīgi, kā to dara zirgi, aizgainot mu�u, viņ� vairs nesēdēja man klēpi un nelūdza, lai pirms gulē�anas uz brītiņu atlai�os viņam blakus; vai tāpēc, ka da�us gadus pēc Mi�kas piedzim�anas kārtējais ārsta apmeklējums beidzās ar vārdiem -labi, ka jums jau ir bērns; bet varbūt vēl ari tāpēc, ka gludā, ērtā, nevainojamā pasaule, kuru es vienā mirklī - tā, ka arī pati to nepaspēju pamanīt, - uzcēlu ap Serjo�u, ap viņa paradumiem un gaumi, itin kā atgrūda jebkādu ielau�anos no ārpuses, pat no viņam tuviem un nenaidīgiem cilvēkiem, un mazais puisēns ar savu vajadzību pēc rūpēm, uzmanības un izklaidē�anas, puisēns, kas uzradās retu reizi nedēļas nogalēs vai brīvdienās, �o pasauli nesatricinātu tik spēcīgi, kā to noteikti izdarītu cits bērns - tas, kura mums ar Serjo�u nebija. Diez vai es to sev paskaidroju tie�i tā, ta�u es biju gatava viņu iemīlēt, skaidri atceros, kā teicu - tev nav jābrauc prom, atvedīsim viņu pa brīvdienām �urp, aiziesim uz cirku, pastaigāsim pa parku, es protu vārīt putras un stāstīt pasakas, guļu caurā miegā un nakti viegli pamostos; kad mēs apmetāmies �ajā jaunajā, skaistajā mājā, es pat izdomāju istabu - to sauca par �viesu guļamistabu�, ta�u es tajā noliku nelielu gultu, kura pieaugu�am cilvēkam būtu par mazu, un noslēpu Mi�kas bērnu dienu dārgumus, kuri viņam vairs nebija svarīgi, - plastmasas dinozaurus, kuru sare�ģītos nosaukumus joprojām zināju no galvas, vācu ra�ojuma indiāņus uz zirgiem - no zirgiem tos varēja noņemt,'lai gan kājas joprojām palika saliektas. Tas viss man nenoderēja - ne reizi, jo sieviete, no kuras Serjo�a bija atnācis pie manis, vienlidz apņēmīgi noraidīja gan manu vainas apziņu, gan manu uzvarētājas augstsirdību; neredzamais kordons, kuru �ī sieviete bija ieviesusi starp mūsu dzīvēm, bija pastāvējis jau ilgi pirms karantīnas: sākumā viņa teica - es neesmu gatava palaist viņu pie jums, kamēr viņ� vēl neprot runāt un nespēs pats man pastāstīt, vai viss ir kārtībā; vēlāk, kad puisēns jau runāja, uzradās jauni iemesli - viņ� ir saaukstējies, viņam ir sare�ģīts periods, un viņ� baidās no nepazīstamiem cilvēkiem, viņ� sācis iet bērnudārzā, un papildu stress viņam nav vajadzīgs; reiz es dāvanu, kuru biju puisēnam nopirkusi, pēc vairākām nedēļām neizsaiņotu atradu Serjo�as ma�īnas bagā�niekā - it kā arī viņ� būtu �īs sazvērestības dalībnieks - un tad es sāku manīt, ka mana vēlē�anās �o bērnu padarīt par mūsu kopīgās pasaules sastāvdaļu apdziest un tās vietā iestājas atvieglojums, un jau pavisam drīz es laikam biju viņa mātei pat pateicīga, ka viņa man neatgādina par to, ka ir pastāvējusi ilga, daudzveidīga un gan jau vietumis laimīga Serjo�as dzīve bez manis.

Tas bija viņas lēmums, un, kaut arī iemesli, kuru dēļ viņa bija to pieņēmusi, man nebija zināmi, es biju viņai - pārāk viegli -piekritusi. Es vairs neko nejautāju, un vīrietis, kur� trīs gadus dzīvoja ar mani zem viena jumta un gulēja ar mani vienā gultā, ar mani vairs par to nerunāja - nemaz, un es varēju par to aizmirst tik ļoti, ka tad, kad sākās viss �is murgs, pat neatcerējos par sievieti un viņas bērnu, un tādēļ viņ� �odien bija aizbraucis naktī, neatvadījies, nepateicis man ne pu�plēsta vārda.

- Aņa? - pēk�ņi kaut kur man aiz muguras ierunājās tētis Borja, un tajā pa�ā mirklī cigarete apsvilināja man pirkstus - pat nebiju pamanījusi, kā biju aizsmēķējusi; nospiedu to pelnu-traukā, piecēlos, cie�āk ietinos pledā un viņam teicu:

- Klausieties, darīsim tā - es tūlīt apģērb�os un viņu... viņus sagaidī�u, bet jūs liecieties gulēt, labi?

- Nākamais de�urē Mihails, - tētis atteica un paskatījās pāri manam plecam, un tad es pagriezos, ieraudzīdama Mi�ku - dēls kāpa lejā pa kāpnēm. Viņa seja bija miegaina un saņurcīta, ta�u apņēmīga; pēc visa sprie�ot, viņ�, kuru uz skolu ik dienas bija jābuknī, bija pamodies ar modinātāju - pats. Mi�ka palūkojās uz mani un sarauca pieri.

- Mamm, - viņ� jautāja, - ko tu te dari? Ej liecies gulēt, mana kārta, pēc divām stundām mani nomainīs Ļoņa, mēs jau vakar sarunājām, meitenes guļ, vīrie�i de�urē.

- Kas par blēņām - meitenes, pui�i, kādas muļķības, es tik un tā jau esmu pamodusies, bet tev jāizguļas, rīt grūta diena, -es iesāku. Mi�kas sejā uzreiz parādījās īdzīgums, bet tētis pastiepa roku uz manu pusi, it kā grasīdamies pastumt mani uz kāpņu pusi, un gandrīz dusmīgi sacīja:

- Ej, Aņa, mums te viss ir sarunāts, tev nav nekādas vajadzības te sēdēt. - Bet es paskatījos viņam acīs un noprasīju:

- Pagaidiet, jūs domājat, ka tad, kad viņa atbrauks, es viņu no�au�u, vai? Jūs tik tie�ām esat par mani tādās domās?

- Kādu viņu? - jautāja Mi�ka, ta�u es raudzījos uz tēti Borju, kur� saņēma mani aiz pleciem, tagad jau patie�ām saņēma, un veda aug�ā.

- Kādas blēņas tu te gvelz, Aņa, paklausies pati. Kad viņi atbrauks, Mi�ka tevi uzreiz pamodinās, bet tagad ej, nu ko tu uzvedies kā mazs bērns. - Un es nezin kāpēc paklausīju, vairs nerunāju pretī un kāpu aug�ā, un tikai uz pēdējā pakāpiena, pa�ā galā, pagriezos un vēlreiz uz viņiem paskatījos: abi, liekas, par mani jau bija aizmirsu�i, tētis kaut ko skaidroja Mi�kam -dro�i vien to, no kādas viesistabas vietas vislabāk var pārredzēt ceļu; varēja manīt, ka Mi�ka gandrīz lēkā no nepacietības - tik ļoti viņam gribējās palikt vienam pie loga ar bisi.

Es iegāju guļamistabā, uzmetu plecos Serjo�as d�emperi, kas atradās uz grīdas pie visām pārējām pa dienu sagatavotajām siltajām drēbēm, un piestūmu pie loga pīto krēslu - tas izrādījās pārāk zems, un man nācās uzlikt uz palodzes elkoņus un uzstutēt uz tiem zodu, citādi ārā neko neredzēju. Pēc da�ām minūtēm gaismas kvadrāts, kas sniegā bija vīdējis no apgaismotā viesistabas loga, apdzisa - tas nozīmēja, ka tētis lejā uz dīvāna ir nolicies gulēt, bet Mi�ka uzsācis savu divas stundas ilgo sardzes maiņu; viss noklusa, suņi vairs nerēja, un varēja pat dzirdēt, kā uz skapī�a pie gultas tik�ķ Serjo�as pulkstenis - mana dāvana gadadienā. Raudzīdamās ārā, tumsā, es sēdēju neērtā pozā -cietais krēsls, aukstums no loga stikla - un domāju: viņ� pat pulksteni nepaņēma līdzi.

Kad lejā beidzot aizcirtās kabineta durvis - nomainīt Mi�ku bija pamodies Ļoņa -, es uzvilku d�insus un devos uz viesistabu. Līdz rītausmai vēl bija vairākas stundas, un pirmajā stāvā joprojām valdīja tumsa, balkona durvis bija pavērtas, un viņi visi - Mi�ka, Ļoņa un tētis - stāvēja ārā, pusbalsī sarunādamies. Es apstājos balkona durvīs un teicu:

- Mi�ka, tūlīt pat ej gulēt, tava de�ūra ir beigusies, es tevi pēc stundām trim pamodinā�u. - Saruna uzreiz apklusa, un viņi visi reizē ar apmulsu�ām sejām pagriezās pret mani. Notvēris manu skatienu, Mi�ka neprotestēdams paspraucās man garām un iegāja iek�ā. Uz balkona paliku�ie vīrie�i klusēdami lūkojās manī.

- Nenāk miegs? - es jautāju tētim Borjam.

- Es skatos, tu arī neesi gājusi gulēt, - viņ� atsaucās. Acis viņam bija sarkanas - man ienāca prātā, ka �ajās divās diennaktis viņ� ir gulējis labi ja da�as stundas, un mana sirds sa�ņaudzās.

- Es uzvārī�u kafiju, - sacīju, pievēru aiz muguras balkona durvis, cauri tum�ajai viesistabai iegāju virtuvē un ieslēdzu lampu virs galda. Man pakaļ no balkona ienāca tētis, apstādamies durvis, it kā neuzdro�inoties iet tālāk.

- Labāk uzvāri tējiņu, Aņuta. Ar manu motoru daudz kafijas vairs nedrīkst.

Uz viņu neskatīdamās, ielēju tējkannā ūdeni un nospiedu pogu - iedegās lampiņa, tējkanna uzreiz sāka sīkt, un es ņēmu no plaukta krūzes, tējas kārbu, man galvenais bija nepagriezties pret viņu, galvenais bija kaut kā nodarbināt rokas, un tad viņ� teica:

- Aņa, nu es ta�u nevarēju viņu nelaist, - ta�u es neatbildēju, man bija jāsameklē cukurs, bet es nekādi nevarēju atcerēties, kur ir tas sasodītais cukurtrauks, mēs visi dzērām nesaldu tēju un cukurtrauku sadabūjām tikai viesiem, - viņ� atgriezīsies, Aņa, se�desmit kilometri vienā virzienā, plus viņiem ta�u kaut kādas mantas jāsavāc, kaut kādi tur bērnu krāmi, kur lai tos tagad dabū, pagāju�as nieka �etras stundas, pagaidīsim, viss būs labi, tu redzēsi. - Un tad es beidzot atradu cukurtrauku, sagrābu to ar abām rokām un brīdi tā paliku stāvam, bet tad pagriezos pret tēti un sacīju:

- Protams, viss būs labi. Mēs visi kopā tagad padzersim tēju un pēc tam palaidīsim Ļoņu savākt mantas; lai viņ�, kamēr meitenes guļ, paņem jūsu sarakstu un paskatās, kas viņam ir. Bet mēs pade�urēsim, ja?

- Pade�urēsim, - viņ� uzreiz piekrita un atvieglots �āpoja atpakaļ, lai paziņotu Ļoņam jaunumus, bet es noskatījos un domāju: interesanti, vai viņ� pat guļ ar velteņiem kājās?

Atteicies no tējas, Ļoņa, priecīgs par mūsu lēmumu, metās uz savu māju. Lai nevajadzētu viņu pavadīt, es viņam iedevu mūsu vārtiņu rezerves atslēgas un tikai noskatījos pa logu, kā viņ� cīnās ar neierasto slēdzeni. Kolīdz viņ� bija aizgājis, mēs ar tēti ieņēmām savas vietas pie viesistabas loga - pielādētā karabīne stāvēja turpat blakus pie sienas - un turpmāko stundu sēdējām klusējot, vērodami tum�o, tuk�o ceļu. Debesīs pamazām sāka svīst gaisma, sarunāties negribējās. Laiku pa laikam kāds no mums mainīja pozu, iztaisnojot notirpu�o skaustu, un otrs tūlīt pat salēcās, pētīgi lūkojoties uz to vietu, kur ceļ� parādījās starp kokiem, kuri to ie�miedza no abām pusēm kā melni zedeņi, - ak dievs, es domāju, un kādreiz man �ķita, ka no mūsu viesistabas paveras brīni�ķīgs skats, vairs nekad nespē�u paraudzīties pa �o logu, neatceroties to visu, kas man �obrīd nāk prātā, man ir nosalu�as kājas un notirpis skausts, man vajag uz tualeti, bet es baidos novērst acis no loga, it kā tad, ja neskatī�os, pazīstamā melnā ma�īna pavisam noteikti nekad neparādīsies.

Kad mūsu de�ūras pirmā stunda bija aizritējusi (pagāju�as jau piecas stundas, kaut kas atgadījies), es piecēlos kājās - tētis satrūkās un paskatījās aug�up uz mani - un teicu:

- Man laikam beidzot vajadzētu darīt kaut ko derīgu. Vakarā izbraucam, bet mantas joprojām nav līdz galam savāktas, Ļoņu mēs palaidām, bet pa�i te sē�am, velti �ķie�am laiku; jūs pieskatiet ceļu, bet es paskatī�os, ko mēs esam aizmirsu�i, - un, pirms viņ� bija paspējis kaut ko atbildēt, pagriezos un izgāju no viesistabas.

Uzreiz pēc tam, kad vairs neredzēju to sasodīto ceļu aiz loga, man kļuva daudz vieglāk. Aizgāju uz vannasistabu, atvēru veļas skapi un sāku ņemt no tā ārā tīrus pelddvieļus - vispirms trīs lielus, �okolādes brūnus (kaut kas ir atgadījies, viņ� neatgriezīsies), pēc tam vēl trīs tikpat lielus, tikai zilus; no atvilktnes zem izlietnes izņēmu jaunas �viesu� zobu sukas, vairākas zobu pastas tūbiņas, ziepes, tamponu kārbiņu - jāpajautā Serjo�am (viņ� neatgriezīsies), vai viņiem vakar ienāca prātā nopirkt man vēl, jo mājās man vairāk par vienu kārbiņu nemēdz būt, vai jāpalūdz Marinai, tiem, kas nedzīvo pilsētā, mājās reizēm mēdz būt apbrīnojami krājumi -, vai ziepes, saimniecības ziepes, liekas, sarakstā bija, tikai kur lai es viņiem ņemu saimniecības ziepes, lai gan tie�i tās viņi dro�i vien ir nopirku�i. Atvēru zāļu atvilktni: jods, nurofēns, deguna pilieni - Mi�ka nespēj aizmigt, kad viņam ir ciet deguns, - ir nu gan mums smieklīga aptieciņa, kā vasarniekiem, ar tādu brauc nedēļu padzīvot pie jūras, nevis pusgadu me�ā, mums nav pat marles sai�u, tikai plāksteri, kuru var uzlīmēt uz jauna kurpju pāra noberzta mazā pirkstiņa, dro�i vien vajag antibiotikas, ja nu pēk�ņi plau�u karsonis vai kaut kas ļaunāks - jāpaskatās, ko viņi vakar sapirku�ies aptiekā.

Es vāk�u mantas, ne reizīti nepieiedama pie loga, - un tad viņ� atgriezīsies. Vilnas zeķes, siltās cepures, slēpo�anas cimdi, apak�veļa, jā, apak�veļa, otrā stāva garderobes istabā vispār nav logu, vai labāk nokāpt lejā uz noliktavu, mums vajag putraimus un konservus, viņi noteikti ir to visu sapirku�ies, neatstāsim ta�u �eit. Cukurs: kas par muļķībām - divas paciņas pa kilogramam, vajag maisu cukura, maisu rīsu, visu pa maisam, mēs esam septiņi, cik kartupeļu vajag septiņu cilvēku pārziemo�anai, cik gaļas konservu bund�u, tur apkārt ir tikai me�s, auksta, tuk�a lauku māja, nav nekādu sēņu un ogu - viss ir zem sniega, ko mēs ēdīsim, kā gulēsim - septiņi cilvēki divās istabiņās, jāpaņem guļammaisi, mums ir tikai divi, bet vajag septiņus, nē, deviņus, viņ� ta�u tūlīt atvedīs vēl divus. Es viņai uzsmaidī�u, es, velns parāvis, kļū�u viņai par labāko draugu, kaut tikai viņ� atbrauktu, kaut paliktu sveiks un vesels, liekas, aug�ā noblīk�ķēja durvis -es neklausos, tur vienkār�i pamodies Mi�ka vai atgriezies Ļoņa, es nemēģinu saklausīt Serjo�as balsi, ja neausī�os, ja izlik�os, ka viņu negaidu, tad viņ� atgriezīsies, �ēl gan, ka noliktavā nav radio, es ieslēgtu mūziku, lai te neiekļūst* neviena skaņa, es neklausos, neklausos.

Pēk�ņi noliktavā kļuva gai�āks, es atskatījos - durvis bija vaļā, uz sliek�ņa stāvēja Mi�ka; viņ� man kaut ko teica, seja viņam bija izbrīnīta, es noņēmu rokas no ausīm un izdzirdēju:

- Mamm, mēs tevi saucam, saucam, kas ir, tu nedzirdi? Kāpēc tu biji aizbāzusi ausis? Viņi atbrauca, mamm, viss ir kārtībā. - Un tad es beidzot izelpoju - it kā visu �o laiku būtu elpojusi tikai ar pusi plau�u, nu protams, viņ� ir atbraucis, es pastūmu Mi�ku malā un metos uz priek�namu; Serjo�a vilka nost jaku, bet viņam blakus ar sānu pret mani stāvēja gara auguma sieviete tum�ā popētā mētelī ar kapuci, kas viņai bija galvā. Viņai pie rokas bija puisēns tum�i zilā, līdz pa�am zodam aizpogātā kombinezonā - abi stāvēja pavisam nekustīgi, pat nemēģinādami ģērbties nost. Serjo�a pacēla acis pret mani un pasmaidīja, varēja redzēt, ka viņ� ir briesmīgi noguris.

- Mēs aizķērāmies, pa to pa�u ceļu neizdevās atgriezties, nācās mest līkumu pa mazo riņķi, tu uztraucies, mazais?

Man gribējās pieskriet viņam klāt, pieskarties, ta�u tad vajadzētu pagrūst malā slaido sievieti mētelī un puisēnu, kur� stāvēja blakus, tādēļ es paliku da�u soļu attālumā no viņiem un teicu tikai:

- Tu nepaņēmi līdzi pulksteni. - Izdzirdējusi manu balsi, sieviete pagriezās, noņēma kapuci un vairākas reizes papurināja galvu, lai atbrīvotu garos, gai�os matus, kas bija saplacināti aiz apkakles.

- Mazais, �ī ir Ira, - teica Serjo�a. - Un tas ir Anto�ka.

- Ļoti patīkami, �mazais� - sieviete gausi sacīja un mierīgi ielūkojās man acis; mūsu skatieni sastapās, un, kaut ari neko vairāk viņa neteica, ar �o skatienu vien pietika, lai kļūtu skaidrs -diez vai es spē�u izpildīt solījumu kļūt par viņas labāko draugu.

- Ira, - man aiz muguras atskanēja tēta Borjas balss, - nu, paldies dievam, ar jums viss ir kārtībā. - Viņ� smaidīdams pienāca tuvāk, ta�u neapkampa nedz sievieti, nedz puisēnu - es, palaizdama viņu uz priek�u, pavirzījos malā un nodomāju, ka �ajā ģimenē pirms manas uzra�anās, liekas, vispār nav bijis pieņemts apkampties, bet viņa mazliet piepacēla lūpu kaktiņus, iezīmēdama atbildes smaidu, un teica:

- Mēs ar Antonu divas nedēļas neizgājām no dzīvokļa. Pilnīgi dro�i nezinu, bet, liekas, mūsu kāpņu telpā bez mums vairs neviens nav palicis.

Mēs joprojām stāvējām turpat, priek�namā, klāt pienāca Mi�ka, no kabineta, izdzirdējusi balsis, palūkojās Marina, un Ira beidzot novilka mēteli, atdodama to Serjo�am, bet pēc tam, noliekusies pie bērna un pogādama vaļā tā kombinezonu, sāka stāstīt. Galvu nepaceldama, gludā, ikdieni�ķā balsī viņa stāstīja par to, kā pamazām mira pilsēta, kura atradās da�us desmitus kilometru no �ejienes; kā uzreiz pēc karantīnas izsludinā�anas sākās panika un ļaudis kāvās veikalos un aptiekās; kā tika ievesta armija un katrā ielā - gan sākumā, gan galā - stāvēja armijas ma�īnas, no kurām maskoti karavīri ar automātiem uz kartītēm dalīja pārtikas produktus un zāles; kā viņas kaimiņienei, kura reizēm piekrita pieskatīt Anto�ku, nākot atpakaļ no pārtikas dalī�anas punkta, salauza abu roku pirkstus, raujot viņai no rokām somu, un pēc tam viņi staigāju�i tikai bariņos pa astoņiem desmit cilvēkiem; kā beidza kursēt autobusi un tramvaji un uz ielām palika tikai ātrās palīdzības ma�īnas, kuras pēc tam nomainīja tie pa�i armijas automobiļi, tikai ar �ķībi uzlīmētiem, bet pēc tam jau vienkār�i ar krāsu uztrieptiem krustiem uz brezenta pārsegiem, pēc saslimu�ajiem uz mājām vairs neviens nebrauca, tuvinieki pieturēdami pa�i stīvēja viņus ārā no mājas un veda uz sanitārajām ma�īnām, kuras sākumā ieradās divreiz dienā - no rīta un vakarā -, bet pēc tam jau tikai reizi diennaktī; kā galu galā sanitārās ma�īnas vairs neieradās vispār un pie māju durvīm parādījās paziņojumi "Tuvākais ārkārtas palīdzības punkts atrodas_�, un ļaudis pa�i

ar ragaviņām veda turp savus slimniekus un reizēm arī miru�os. Viņa stāstīja, kā tad, kad saslima Vaņa, viņas māsasdēls, -�atceries Lizu, Serjo�a?� - Liza pati aizvedusi viņu uz sanitāro ma�īnu un pēc tam meklējusi pa visām apkaimes slimnīcām, un visur viņai atbildēju�i - sarakstos viņa nav, toreiz telefoni vēl darbojās; bet tad Liza kājām atnākusi, vēlu vakarā, un zvanījusi pie durvīm, un �actiņā� bijis redzams, ka viņa ir slima, viņas seja bija slapja, un viņa arī klepoja - briesmīgi, aizvilkdamās; �es neatvēru, mums uzreiz pieliptu, un tad Liza apsēdās pie durvīm un ilgi sēdēja nekustēdamās, un pēc tam, liekas, izvēmās turpat uz kāpnēm, bet, kad es nākamreiz piegāju pie durvīm, viņas jau vairs nebija�; kā pēc tam viņa sapratusi, ka no mājas ārā vairs nedrīkst iet, - televīzijā joprojām tika apgalvots, ka situācija tiek kontrolēta, ka epidēmijas kulminācija pakāpeniski paliek pagātnē, - mājās bijusi �āda tāda pārtika, un viņa cerējusi, ka izdosies sagaidīt, līdz viss būs beidzies, noturēties; kā pirmajā nedēļā ēdamā pieticis, bet otrajā kļuvis skaidrs, ka jātaupa, un viņa sākusi ēst pavisam maz, tomēr ēdamais tik un tā beidzies, un divas pēdējās dienas viņi ar Antonu ēdu�i ievārījumu no burciņas, kura bija paglābusies uz balkona, - pa �etrām karotēm no rīta, pusdienā un vakarā - un dzēru�i vārītu ūdeni. Viņa stāstīja, ka visu laiku skatījusies pa logu - un beigās ārā jau gandrīz vairs nav bijis cilvēku, ne dienā, ne naktī - un ļoti baidījusies, ka palaidīs garām kādu svarīgu paziņojumu par evakuāciju vai par vakcīnu, un gandrīz ne uz mirkli nav slēgusi ārā televizoru, pat gulējusi tam blakus, bet pēc tam sākusi baidīties, ka tiks atslēgta elektrība un ūdens, tomēr viss bijis un darbojies, tikai kaimiņu māju logi uzvedu�ies dīvaini - da�os gaisma vispār netika ieslēgta, citos dega visu laiku, pat dienā, un viņa izvēlējusies kādu logu un novērojusi to, cenzdamās noskārst, vai aiz tā vēl paliku�i dzīvi cilvēki. Viņa teica, ka tad, kad Serjo�a nakts vidū ieradies un piezvanījis pie durvīm, viņa ilgi skatījusies �actiņā� un pat pavēlējusi viņam novilkt jaku un pienākt pavisam tuvu, lai pārliecinātos, ka viņ� nav slims, bet pēc tam, kad viņi skrēju�i uz ma�īnu, zaļajā joslā pa labi no ārdurvīm viņa ieraudzījusi apsnigu�u sievietes ķermeni, sieviete gulējusi kņūpus, it kā vienkār�i būtu pavilkta nost no celiņa, un viņai pat uz brīdi licies, ka tā ir Liza, lai gan tā, protams, nevarēja būt Liza, jo Liza bija atnākusi pirms nedēļas.

Viņas balss bija mierīga, acis - sausas, rokās vēl aizvien zilais bērna kombinezons un cepure, kuru viņa, pabeigusi runāt, iebāza piedurknē un, paceldama acis pret mums, vaicāja:

- Kur to var pakārt?

Serjo�a paņēma no viņas drēbes, bet es teicu:

- Nāciet, Ira, es jūs pabaro�u.

- Mums nav jēgas uzrunāt vienai otru ar �jūs", - viņa atbildēja. - Pabaro pagaidām Anto�ku. Tas dro�i vien ir dīvaini, bet es galīgi negribu ēst.

- Nāc man līdzi, - es teicu puisēnam, pastiepjot roku; viņ� uz mani paskatījās, ta�u pat nepakustējās, un tad Ira vieglītēm pastūma viņu uz manu pusi, sacīdama:

- Nu ej, viņa tev iedos paēst, - un mazais sakustējās un paspēra soli man tuvāk, ta�u roku nesatvēra, tikai nāca man līdzi uz virtuvi; es atvēru ledusskapi un ieskatījos tajā.

- Gribi, es tev uzcep�u omleti? Vai labāk uzvārīt putru? Man ir piens un cepumi. - Puisēns neatbildēja. - Zini, es tev uztaisī�u lielu desmaizi un, kamēr tu to ēdīsi, uzvārī�u putru.

Nogriezusi biezu maizes riku, es uzliku uz tās vārītās desas �ķēli un atskatījos - viņ� joprojām stāvēja uz sliek�ņa; es piegāju viņam klāt, pietupos un pasniedzu desmaizi*Puisēns nepasmaidīdams palūkojās uz mani ar savas mātes tālu izvietotajām acīm un jautāja:

- �ī ir mana tēta māja, ja? - Es palocīju galvu, un viņ� arī pamāja - ne man, bet drīzāk pats sev, un pusbalsī bilda: - Tātad �ī ir arī mana māja. Kas tu tāda esi?

- Mani sauc Aņa, - es atbildēju, viņam uzsmaidot. - Un tevi, kā es sapratu, sauc Antons?

- Man māmiņa neļauj runāt ar sve�iem cilvēkiem, - puisēns atbildēja, paņēma no manas izstieptās rokas desmaizi, uzmanīgi apsoļoja man apkārt un izgāja no virtuves. Es vēl mazliet patu-pēju, juzdamās ļoti dumji, kā tas bie�i gadās pieaugu�ajiem, kuri iedomāju�ies, ka ar bērniem viss būs vienkār�i, bet tad piecēlos, nopurināju rokas un gāju viņam pakaļ.

Pieaugu�ie bariņā stāvēja viesistabā pie loga, puisēns piegāja pie mātes, saņēma viņu aiz rokas un tikai tad beidzot nokoda kumosu no desmaizes. Uz manu pusi viņ� neskatījās; īstenībā pret mani nepagriezās neviens - visi kaut ko saspringti pētīja ārpusē. Es iejautājos:

- Kas tur ir? - ta�u neviens man neatbildēja, un tad, piegājusi tuvāk, ieraudzīju, uz ko viņi skatās, - pavisam netālu, aiz �aurās, tum�ās me�a josliņas uz debesu fona kūpēja biezs, melns dūmu stabs.

- Tur ir privātmāju ciemats, - es teicu, nevienu neuzrunādama, jo galu galā man neviens neko nebija jautājis. - Pavisam jauns, neliels, desmit divpadsmit māju, nesen uzcelts, es pat neesmu pārliecināta, ka tur kāds dzīvo.

- Tik lieli dūmi, - Serjo�a, uz mani neatskatīdamies, bilda,

- laikam māja deg.

- Varbūt jāaizbrauc paskatīties? - ierosināja Mi�ka. - Nieka pusotra kilometra, ne vairāk. - Un Serjo�a, pirms es biju paspējusi iebilst, atsaucās:

- Tur nav, ko redzēt, Mi�ka. Mēs �onakt vairākus tādus ugunsgrēkus redzējām pa ceļam un vēl ieraudzīsim pietiekami, vari ne�aubīties. - Viņ� palūkojās uz tēvu. - Viss notiek pārāk ātri, tēt, turpretī mēs, kā rādās, atpaliekam.

- Gandrīz visas mantas jau savāktas, - es sacīju. - Vairs neko nevajag gaidīt, kraujam visu iek�ā ma�īnās un braucam.

- Man, Aņa, ir tuk�a bāka, - Serjo�a atbildēja, - vakar benzīnu ieliet nepaspējām, naktī arī pietika citu rūpju. Jūs kraujiet mantas, bet es tikmēr pavizinā�os gar benzīntankiem - varbūt vēl kāds kaut kur strādā.

- Es brauk�u līdzi, - teica tētis Borja, - �obrīd vienam labāk apkārt nebraukāt. Meitenes lai pieskata Ļoņa, tūlīt aizie�u viņu pasaukt.

Un visi pēk�ņi izklīda - tētis priek�namā noņēmās, ķeksēdams no visām sakārtajām drēbēm savu medību jaku, puisēns pēk�ņi skaļi ierunājās: �Māmiņ, es gribu �urāt,� - un Mi�ka aizveda viņus sev līdzi; mēs ar Serjo�u viesistabā palikām divatā, un es beidzot varēju pieiet viņam klāt, apķerties ap kaklu un piespiest vaigu pie viņa vilnas d�empera.

- Es negribu, ka tu brauc, - nepaceldama acis, d�emperim teicu.

- Mazais, - Serjo�a iesāka, ta�u es viņu pārtraucu:

- Zinu. Es vienkār�i negribu, ka tu brauc.

Mēs mazliet tā pastāvējām, vairs nerunādami ne vārda, -kaut kur mājā tecēja ūdens, klaudzēja durvis, bija dzirdamas balsis, bet es biju abām rokām viņu apkampusi un domāju, ka tūlīt atgriezīsies tētis, kur� atvedīs Ļoņu mūs apsargāt, bet vēl pirms tam - dro�i vien pēc kādām pāris sekundēm - atkal ienāks Ira ar puisēnu un man nāksies palaist vaļā rokas un ļaut viņam iet. Noblīk�ķēja ārdurvis - dro�i vien bija pārradies tētis ar Ļoņu; Serjo�a mazliet sakustējās, it kā gribēdams atbrīvoties, un es uz brīdi saspiedu viņu vēl stingrāk, tomēr tajā pa�ā mirklī man sametās neērti, palaidu rokas vaļā, un mēs izgājām priek�namā. Uz sliek�ņa stāvēja tētis Borja - viens pats, bez Ļoņas -, viņ� paskatījās uz mani un pasmaidīja.

- Aņka, nenokar degunu, mēs ta�u netaisāmies viņu tev atņemt. Jūsu Ļoņa ir saimniecisks vecis, viņam pagrabā ir ģenerators, mēs tikko pārbaudījām - soļarkas tur ir litri simt, ne mazāk. Aiziet, Serjoga, jātaisa vaļā vārti. Aņa, tak laid viņu vaļā, tālāk par vārtiem viņ� neaizies - jāsāk kraut mantas ma�īnās, derētu vēl līdz tumsai izbraukt.

Serjo�a paķēra priek�namā atstātās vārtu atslēgas, viņi ar tēvu izgāja ārā, bet es, ātri uzrāvusi mugurā jaku, aizgāju uz verandu un skatījos uz viņiem, it kā vēlēdamās pārliecināties, ka viņi nav mani piekrāpu�i un Serjo�a patie�ām nekur prom neaizbrauks. Vārti tika atvērti, un pa tiem iebrauca Ļoņas masīvais lendkrūzers; lai tam pietiktu vietas, tēta ve�iņu ņivu ar nota�ķītajiem stikliem - uz �ī melnā, zalgojo�ā monstra fona tā izskatījās īpa�i skumīgi - nācās pārvietot tālāk, ārpus bruģētā stāvlaukuma. Es skatījos, kā zem ņivas priek�ējiem riteņiem krak�ķēdamas lūst mazās tūjas, kuras pērngad biju sastādījusi; izkāpis no ma�īnas, tētis palūkojās uz mani - Ļoņa no vārtiem kaut ko viņam klaigāja, ta�u tētis atvēcinājies nāca uz manu pusi. Uzlicis roku uz verandas margām, viņ� pavērsa seju pret mani un pusbalsī ierunājās:

- Aņa, savācies, - viņa balss skanēja bargi, - es saprotu, ļoti daudz visa kā noticis, bet �is nav īstais brīdis, tu mani saprati? Mēs tagad sakrausim mantas, sakāpsim ma�īnās un aizbrauksim prom, un viss būs labi, ta�u kaimiņu ciematā - tu redzi dūmus? - darās velnszinkas, un mēs tagad nedrīkstam tērēt laiku, mierinot tevi tāda sīkuma dēļ kā �is nelaimīgais nolauztais koks, mums vēl jānolej no ņivas benzīns, un es negribu to darīt uz ceļa, lai tam uzmanību nepievērstu kaimiņi un dievs zina kas vēl. Tu dzirdi, Aņa? Paskaties uz mani, - es pacēlu uz viņu acis, - neiedomājies pink�ķēt, mūs gaida da�as visai grūtas dienas, ceļ� ir tāls, un atgadīties var jebkas, �obrīd tu man esi vajadzīga mierīga un savākta, ej un labāk pieskati, lai mēs paņemtu līdzi visu vajadzīgo, un, kad būsim tiku�i līdz galam, mēs ar tevi apsēdīsimies un kārtīgi paraudāsim par visu, sarunāts?

- Sarunāts, - es atsaucos un pati nobrīnījos par to, cik smalka un bērni�ķīga �ķita mana balss. Viņ� iebāza roku kabatā, izķeksēja savas �au�alīgās �Javas� paciņu un pastiepa man.

- Paņem, izpīpē vienu cigareti, nomierinies un ej iek�ā. Tur ir divi sievi�ķi ar bērniem, viņas vajag izkomandēt - lai pabaro bērnus, silti saģērbj, un vispār paskaties: ve�i mantas vāc draņķīgi, mēs noteikti būsim kaut ko aizmirsu�i. - Tad viņ� pagriezās, sāka iet uz vārtu pusi un uzsauca Ļoņam: - Aiziet, Leonīd, ver vaļā bagā�nieku, paskatīsimies, ko tu tur esi sakrāmējis, -bet es viebdamās smēķēju viņa aso, smirdīgo cigareti un skatījos, kā līgani atveras lendkrūzera bagā�nieks un trīs vīrie�i, no kuriem ir atkarīgs visu �ajā mājā �obrīd eso�o cilvēku liktenis, sāk pētīt tā saturu. Izpīpējusi līdz galam, nometu izsmēķi sniegā, pagriezos un iegāju mājā.

Viesistabā neviena nebija. Es gāju tālāk uz virtuvi un ieraudzīju Iru, kura stāvēja pie plīts, Marinu, kura pie virtuves galda turēja klēpī klusējo�o meitiņu, un viņām blakus uz krēsla nekustīgi sēdo�o puisēnu; uz virtuves galda viņiem priek�ā bija �ķīvji un ievārījuma burka. Tuvodamās virtuvei, dzirdēju balsis, ta�u pietika man ieiet, un visi reizē apklusa. Marina paskatījās uz mani, bet Ira nepagriezdamās teica:

- Ja tev nav iebildumu, es vāru bērniemļjutru, viņiem pirms ceļa kārtīgi jāpaēd.

- Protams, - es atbildēju, - vēl ir siers un desa, varbūt uztaisīsi maizītes? Vēl var uzcept olu kulteni, mums visiem vajag paēst, panna ir uz plīts. - Viņa neatbildēja un neizkustējās no vietas, tikai turpināja maisīt putru, un tad es piegāju pie ledusskapja, atvēru to un sāku ņemt ārā olas, desu un sieru. - Es viņiem pateik�u, lai pēc pusstundas nāk ēst, man vēl �ādas tādas mantas jāsavāc. - Viņa, neskatīdamās uz manu pusi, mazliet pavirzījās sānis, bet es pagriezos pret Marinu un sacīju:

- Ļoņa jau ir klāt - vai tu esi dro�a, ka viņ� ir paņēmis līdzi visu vajadzīgo, varbūt ir vērts pārbaudīt?

Marina piecēlās, nosēdināja meitiņu uz sava krēsla, pajautāja Irai:

- Pieskatīsi? - un izgāja no virtuves.

Meitenīte palika sē�am uz krēsla - nekustīgi, virs galda bija redzama tikai daļa no mazās sejiņas; viņa nepaskatījās mātei nopakaļ un vispār nekā neizrādīja, ka ir pamanījusi viņas prombūtni, - izstiepusi roku, viņa ar strupo, resno pirkstiņu uzmanīgi pataustīja tuk�o �ķīvi, kas stāvēja viņai priek�ā uz galda, un atkal sastinga. Es savukārt palūkojos uz Iru, kura pie plīts joprojām maisīja putru, un, vēlreiz noteikusi viņas mugurai:

- Pēc pusstundas, - izgāju no virtuves.

Es uzkāpu otrajā stāvā, iegāju guļamistabā, iznesu no garderobes mugursomu, ar kuru Serjo�a braukāja medībās, un divas mīkstas sporta somas; somās saliku siltās drēbes, ko mēs ar tēti bijām sagatavoju�i vakar. Dro�i vien vajadzētu pajautāt Irai, vai viņai nav nepiecie�amas kādas drēbes, ta�u man negribējās atkal kāpt lejā un vēlreiz ar viņu runāt, tāpēc, parakņājusies skapi, iesviedu somā vēl da�us d�emperus un, mirkli padomājusi, pievienoju tiem pāris krekliņu un �o to no apak�veļas; es nezinu viņas izmēru, man vispār par to nav jādomā, ja viņai ievajadzēsies, atdo�u Serjo�am, kāda velna pēc viņa stāv tur, manā virtuvē, uz kuru es tagad nevēlos iet, un pat nepagrie�as pret mani, mēs esam savāku�i līdzi daudz drēbju, gan kaut kā tiksim galā.

Tas atgādināja po�anos atvaļinājumam - es vienmēr kravāju koferus naktī, izlido�anas priek�vakarā; pirms izbrauk�anas tāpat nav iespējams aizmigt, un es, uzlikusi kaut kādu filmu, nēsāju mantas - pa vienai, ieturot pauzes, lai izietu uz balkona izsmēķēt cigareti vai nokāptu lejā iedzert kafiju vai noskatīties līdz galam iemīļotu ainu, un tad pieceļos un turpinu, atceroties, ko esmu aizmirsusi ielikt. Taisnība, es visu vienmēr izliku uz gultas, koferī mantas sakārtoja Serjo�a, bet tagad viņ� bija aizņemts ar citiem darbiem, pa puspavērto guļamistabas logu varēju dzirdēt viņa balsi; tā bija tāda spēle - es neprotu sakravāt koferi, un man vajadzīga viņa palīdzība, tiesa, pirms mūsu iepazī�anās es visu mū�u to biju darījusi pati, tādēļ arī tagad viņu negaidīju, un, kad biju beigusi, somās vēl bija gana brīvas vietas. Sakārtojusi pārsegu, apsēdos uz gultas malas un pārlaidu skatienu guļamistabai - tā bija tuk�a un mierīga, pie sienas stāvēja sakravātās somas, es iztēlojos, ka pēc da�ām stundām mēs no �ejienes aizbrauksim uz visiem laikiem un mantas, ko neesmu paņēmusi līdzi, paliks �eit - pārklāsies ar putekļiem, saruks un pazudīs pavisam. Ko man vajag paņemt - bez kārtīgiem zābakiem, pārtikas, zālēm, siltajām drēbēm un rezerves apak�veļas sievietei, kura, visticamāk, atteiksies to vilkt? Bērnībā man patika par to prātot pirms aizmig�anas, domās pārskatot savus bērnu dienu dārgumus un no rīta ar �o jautājumu uzmācoties visiem pārējiem - izvēlies, ko tu nesīsi ārā no mājas, ja sāksies ugunsgrēks? Drīkstēja izvēlēties tikai vienu mantu, vienu vienīgu, tādi bija noteikumi - un visi atbildēja ar jokiem un runāja kaut kādas blēņas, bet mamma reiz teica: nu protams, es iznesī�u tevi, muļķīt, un es sadusmojos un pikti vicināju rokas - mamm, es tak saku: manta, jāizvēlas manta; kad piedzima Mi�ka, es sapratu, kāpēc viņa tā teica, bet �odien sēdēju mājā, kuru mēs pirms diviem gadiem bijām uzcēlu�i un kurā biju jutusies ļoti laimīga, un �ī māja bija pilna ar mantām, no kurām ikkatra mums kaut ko nozīmēja, un somās, kas stāvēja uz grīdas, vēl bija atlicis nedaudz vietas - nedaudz, tādēļ man vajadzēja izvēlēties. Lejā atskanēja balsis - vīrie�i bija ienāku�i iek�ā; es piecēlos, iegāju garderobē un no aug�ējā plaukta noņēmu papes kārbu - man tā arī nebija sanācis iz�ķirot, juku jukām saliktas visvisādas bildes: melnbaltas, krāsainas, vecāku kāzas, vecmāmiņa ar vecotēvu, mazais Mi�ka, es skolas formā, nevienas Serjo�as fotogrāfijas te nebija - pēdējos gados mēs tās vairs nedrukājām un tāpat vien glabājām datorā, es izkratīju bildes no kārbas, ietinu maisiņā un ieliku vienā no somām, bet pēc tam, aizvērusi aiz muguras guļamistabas durvis, devos lejā.

Kāpņu lejasgalā uzdūros Ļoņam un Marinai, viņi par kaut ko paklusi strīdējās. Kad piegāju klāt, viņa palūkojās manī un apjukusi sacīja:

- Iedomājies, es tā arī nespēju tur ieiet. Ļoņka, protams, aizmirsis veselu kaudzi vajadzīgu lietu, ne Da�kai paņēmis visas drēbītes, ne veļu atradis, ne vēl milzums sīkumu, es gribēju pati aiziet, bet nespēju, bail, vēl arī tie �ausmīgie dūmi. - Viņa atkal pagriezās pret Ļoņu. - Es uz turieni neie�u, zini, netērēsim velti laiku, skaties, es tev te visu uzrakstīju, Da�kas sarkanais kombinezons ar vilnas oderi karājas skapī pa labi, un jāpaņem mans slēpo�anas tērps, baltais, tas ir ļoti silts, �itajā drausmīgajā jakā es nebrauk�u, un termoveļa, Ļoņa, tu ta�u atceries, kur stāv, tu pats visu tur noliki. - Ļoņa, acis bolīdams, izņēma viņai no rokām sarakstu un devās ārā, bet Marina viņam nopakaļ uzsauca: - Un neaizmirsti guļamistabā manu lādīti, stāv uz galdiņa pie spoguļa.

- Marina, - Ļoņa jau uz sliek�ņa atskatījās, - mēs nebraucam uz Kur�eveli, nu kāda suņa pēc tev tur tavi krāmi vajadzīgi, - un, atbildi negaidīdams, izgāja ārā.

- Mana vecmāmiņa, - Marina paklusi bilda, jau atguvusi savaldību, viņa atkal bija mierīga un pat mazliet pasmaidīja,

- man vienmēr teica: briljanti ir labi jau tāpēc vien, ka tos vienmēr, ja rodas vajadzība, var apmainīt pret maizes riecienu. Daudz vietas tie neaizņem, un tu redzēsi, Aņa, tie mums vēl noderēs; es tavā vietā arī paņemtu līdzi visu, kas tev ir.

Vēl divas stundas mēs nēsājām mantas, uz neilgu brīdi mitējoties, lai paēstu, - pabarojusi bērnus (pat Mi�ka nekurnēdams izēda putras �ķīvi), Ira tomēr bija uzcepusi olas, kuras visi ēda, pat neapsēdu�ies pie galda, un man īstenībā nemaz nebija �ēl, ka neizdevās pēdējo reizi pasēdēt pie mūsu lielā galda, kas man bija tik mīļ�, - pārāk ērmota bija �ī sabiedrība; no vēl atliku�ās maizes un siera viņa uztaisīja siermaizes, iesaiņoja tās un ielika pa sainītim katrā ma�īnā. Ik reizi, kad �ķita, ka nupat jau viss ir savākts, kāds atcerējās vēl kaut ko svarīgu - darbarīki, ieteicās Serjo�a, un viņi abi ar tēti metās uz pagrabu, pa ceļam man uzsaucot: �Aņuta, varbūt paķer kādu medicīnas rokasgrāmatu, mums gadījumā nav tādas?� - �Mums ir,� - atteica Marina, un Ļoņa atkal metās pāri ielai uz savu tuk�o māju ar tum�ajiem logiem, un katrai jaunai mantai bija jāatrod brīva vieta, atkal pārkravājot somas, maisus un kastes; trīs ma�īnas stāvēja mājas priek�ā ar aug�up uzslietām bagā�nieku durvīm - krēslā tās atgādināja savādu skulpturālu grupu. Turpat blakus bija izpostītā ņiva, tētis Borja no tās jumta bija noņēmis milzum garu antenu, no salona izvācis īsviļņu rāciju - pirkdams jaunu, Serjo�a bija viņam atdevis savu. �Tev ir tāda antena kā taksistam,� es mēdzu viņam teikt; patiesībā mani ērcināja Serjo�as paradums klausīties tālbraucēju sarunas (�pērku degvielu, �etrdesmit piektajā kilometrā ņemas strīpainie, zēni, uzmanieties�) - pēdējā laikā tā bija Serjo�as mīļākā rotaļlieta, un mūsu retajos kopīgajos braucienos viņ� to vienmēr slēdza iek�ā, cauri traucējumu �erkstoņai at�ifrējot sve�as sarunas, bet es piktojos un smēķēju pie loga. Sāka piesnigt. Kad ma�īnās vietas vairs nebija, pēdējās kastes tika ietītas polietilēna plēvē un uzmontētas uz Serjo�as ma�īnas jumta bagā�nieka. Pa�as pēdējās Serjo�a iznesa no mājas pielādētās bises un vienu iedeva Ļoņam - �tu vispār �aut māki?� - viņ� noprasīja, ta�u Ļoņa tikai apvainojies kaut ko noņurdēja un aizstiepa bisi uz ma�īnu. Pēdīgi po�anās ceļam bija pabeigta - tētis nostājās uz mājas sliek�ņa un sauca pa durvīm:

- Visi ārā, taisīties var mū�īgi, jau puspieci, ilgāk gaidīt vairs nedrīkst, - un tad Marina ar Iru izveda bērnus; kad visi jau bija ārā, Serjo�a uzrunāja mani:

- Ejam, Aņka, aizvērsim visu.

Izslēgu�i visur gaismu, mēs mazliet pastāvējām priek�namā, pie pa�ām ārdurvīm. Pa lielajiem logiem mājā maigi kā mēnesnīca lūkojās nespodrā ielas spuldze, mezdama uz gai�ās, slapju pēdu tīmekļa izraibinātās grīdas garas, bālas ēnas. Gaiteņa tālākajā galā blāvoja kaut kāda saburzīta, aizmirsta papīra lapele. Mums pie kājām nelielā izkusu�a sniega peļķītē mirka nu jau nevajadzīgās �ības, tās nezin kāpēc bija piecas, tie�i piecas, un es pieliecos tās savākt, jāatrod sestā, noteikti vajag to atrast, gan jau tā tepat kaut kur ir, jāsaliek tās kārtīgi, pa pāriem.

- Aņa, - Serjo�a man aiz muguras teica.

- Tūlīt, - es atbildēju, pietupusies skatīdamās zem galo�u plaukta, - es tikai sameklē�u...

- Nevajag, - Serjo�a sacīja. - Liecies mierā. Braucam.

- Nu pagaidi pussekundi, - nepagriezdamās iesāku, - es tikai... - Un tad viņ� uzlika roku man uz pleca.

- Celies, Aņka, viss. - Kad es piecēlos un palūkojos viņam sejā, viņ� pasmaidīja. - Tu esi kā kapteinis, kas pēdējais nokāpj no kuģa.

- Nav smieklīgi, - es attraucu, un tad viņ� mani apkampa un ie�ukstēja ausī:

- Es zinu, mazais. Nestiepsim �o brīdi garumā, labāk jau sāksim braukt, - un izgāja ārā un tur stāvēja ar atslēgām rokā, līdz es izgāju viņam pakaļ.

Ļoņa ar Marinu jau rosījās gar savu ma�īnu, nostiprinādami aizmugures sēdeklī bērnu krēsliņa siksnas, bet tētis, Mi�ka un Ira ar puisīti stāvēja pa gabalu, skatīdamies, kā mēs aizslēdzam durvis.

- Ira, tu un Anto�ka brauksi kopā ar tēvu Aņkas vitarā, -teica Serjo�a, - tēt, paņem no Aņas atslēgas, Mi�ka, tu kāp iek�ā ma�īnā.

- Anton, ejam! - Ira paņēma puisīti aiz rokas, un tas klusēdams gāja viņai līdzi, ta�u pie pa�as ma�īnas negaidot izrāva roku un skaļi teica:

- Es gribu ar tēti.

- Mēs brauksim ar vectētiņu, Anton, bet tētis brauks blakus, un mēs ar viņu runāsim pa rāciju. - Ira pieliecās pie mazā un saņēma viņu aiz pleciem, ta�u puisēns viņu grūda prom.

- Nē! - viņ� iesaucās. - Es brauk�u ar tēti!

Mi�ka, jau paspējis iesēsties ma�īnā, izbāza galvu ārā paskatīties, kas te notiek, bet puisēns atmeta galvu, lai redzētu mūsu sejas; mēs visi - �etri pieaugu�ie - stāvējām viņam apkārt, viņam traucēja zem zoda cie�i sapogātā kapuce, un viņ� izlieca muguru, lai varētu labāk mūs redzēt, - poza �ķita gandrīz draudīga, viņ� stāvēja, sa�ņaudzis dūres, ta�u neraudāja, viņa acis bija plati ieplestas, lūpas sakniebtas, viņ� lēni, citu pēc cita, nopētīja mūs un iesaucās vēlreiz - ļoti skaļi:

- Es brauk�u ar tēti! Un ar māmiņu!

- Viņam pēdējās pāris nedēļas biju�as grūtas, - Ira paklusām sacīja. Serjo�a pietupās dēlam blakus un sāka viņam kaut ko stāstīt, bija redzams, ka viņ� ir apjucis un dusmīgs, puisēns neklausījās un, cie�i iesaiņots kapucē, nikni purināja galvu, un tad es teicu:

- Boris Andrejevi�, atdodiet man atslēgas. Mi�ka, tu kāp ārā, mēs brauksim ar vitaru, bet Ira un Antons lai kāpj pie Serjo�as.

Puisēns uzreiz pagriezās un, saķēris Iru aiz rokas, sāka vilkt viņu uz ma�īnu; Serjo�a bezpalīdzīgi palūkojās uz mani un bilda:

- Tikai līdz Tverai, Aņka, pēc tam pārsēdīsimies.

Es, neskatīdamās uz viņu, palocīju galvu un pastiepu roku pēc ma�īnas atslēgām. Tētis Borja pienāca man klāt.

- Aņuta, varbūt labāk es sēdē�u pie stūres, jau tum�s, - viņ� jautāja, un es atbildēju - uzreiz, neļaudama viņam pabeigt teikumu:

- Tā ir mana ma�īna, es ar to braucu piecus gadus un arī tagad pie stūres sēdē�u pati, un vismaz par to mēs nestrīdēsimies, labi?

- Viņa lieliski vada ma�īnu, tēt, - Serjo�a iesāka, ta�u es viņu pārtraucu:

- Pietiks bez jēgas tērēt laiku, atver, lūdzu, vārtus, un sāksim vienreiz braukt, - un apsēdos pie stūres. Lai kā es centos aizvērt durvis bez trok�ņa, tās tik un tā apdullino�i noblīk�ķēja.

- Skarbi, - aizmugures sēdeklī noteica Mi�ka. Es notvēru viņa skatienu atpakaļskata spogulī un centos pasmaidīt.

- Izskatās, ka mums būs jautrs brauciens, Mi�ka.

Kamēr Serjo�a vēra vaļā vārtus, tētis Borja piegāja pie lend-krūzera un skaļi uzsauca Ļoņam pa atvērto logu:

- Tātad tā, Ļoņka, braucam karavānā, rācijas tev nav, tad nu uzmanies, nenoklīsti. Izbraucam pie Novorīgas, tad pa lielo riņķi uz Tveru, ja viss būs labi, pusotrā divās stundās būsim tur. Ciemiem cauri braucam neapstādamies. Lai nebūtu nekādu �bērnam vajag pa�urāt� - ja vajag, lai �urā biksēs. Ja tomēr noklīdīsiet, tiekamies pie iebrauk�anas Tverā. Un, jā, visi skatāmies benzīntankus - ja kaut kur strādā, mums noderēs visa degviela, kuru pa ceļam varēsim nopirkt, jo Aņkas ma�īnā jūsu soļarku, nevarēs liet. - Ja arī Ļoņa kaut ko atbildēja, es to vairs nedzirdēju dzinēju rūkoņas dēļ; tētis vairākas reizes uzsita ar roku pa Ļoņas ma�īnas jumtu, pagriezās un ierāpās sēdeklī man blakus.

- Nu braucam, - viņ� teica.

Un mēs braucām.

* * *

Lai nebūtu jāatskatās uz aizmugurē paliku�o tum�o māju, es, uzplājot blakus sēdo�ajam tētim pa ceļgaliem, atvēru barda-�oku, sataustīju cigare�u paciņu un aizsmēķēju, bet, kad arī viņ� no�irkstināja �ķiltavas un salons tūlīt pat piepildījās ar sīviem dūmiem, no visa spēka uzbliezu pa stikla pacel�anas pogu, un pasa�iera logs nolaidās līdz pa�ai apak�ai. Tas bija gandrīz nepieklājīgi, un es jutu, ka viņ� uz mani skatās, - ta�u noņēmu pirkstu no pogas un atstāju visu, kā ir, bet viņ�, ne vārda nesacīdams, sāka noņemties ar rāciju. Iepriek� nesarunāju�i, līdz ciemata galam braucām lēni - pa priek�u Ļoņas lendkrūzers, aiz viņa Serjo�a; nezinu, vai kāds skatījās apkārt, - es redzēju tikai Serjo�as ma�īnas sarkanos uguņus, līdz brīdim, kamēr aiz muguras palika pārsvītrotā metāla ceļa zīme; piecsimt metru līdz pagriezienam, autobusa pietura - ja es tagad pagrieztu galvu pa labi, vēl varētu redzēt visu mūsu ciematiņu, gai�u, no divām pusēm me�a strēmelē ie�miegtu plankumu tum�a lauka vidū, raibu raibos namiņus, kuru vidū acs ierasti izceļ pazīstamo jumtu, vēl simt metru, divsimt, vēl nedrīkst skatīties atpakaļ, un tad no abām pusēm pietuvojās me�s, un uzreiz kļuva tum�s, nekustīgie koki, viegli apsnidzis asfalts un divas lielas, melnas ma�īnas priek�ā, tagad varēja pagriezt galvu, ta�u vairs nebija, uz ko skatīties, - visi neapgaismotie me�a ceļi ir vienādi, un nav nozīmes, vai tie atrodas kilometra attālumā no tavas mājas vai tūksto� kilometru no tās, tavu pasauli acumirkli sāk ierobe�ot �is plānais apvalks, ma�īna, kas glabā siltumu un ar lukturu gaismu izvelk ārā tikai mazu ceļa gabaliņu riteņu priek�ā.

Rācija, kuru tētis Borja bija nostutējis uz ādas paroceņa pa vidu starp mūsu sēdekļiem, iemirgojās un ie�irkstējās, un tajā uzreiz atskanēja Serjo�as balss, it kā viņ� jau kādu laiku būtu runājis:

- ... ar �ito draņķi gandrīz neiet. Nezinu, kas tur Ļoņkam bija par soļarku, cerams, ne vasaras, būtu labi, ja pa ceļam gadītos benzīntanks, kur� strādā, kā tu domā, tēt, ir reāli?

Viņam runājot, es cauri �ņākoņai un traucējumiem sadzirdēju mūziku - Serjo�a, lietodams rāciju, skaņu vienmēr nogrie�, ta�u, izrādās, tā vienalga ir dzirdama - un smalko puisēna balsi: ko viņ� teica, nebija iespējams saprast; es ieraudzīju viņa seju pie automobiļa aizmugures stikla - laikam bija nostājies uz ceļiem uz pakaļējā sēdekļa un stiepa roku, lai notīrītu aprasoju�o virsmu, ta�u nespēja aizsniegt un tagad tikai skatījās uz manu pusi; blakus - viņa mātes gai�matainā galva. Es redzēju tikai viņas pakausi, viņa nepagriezās, ta�u acīmredzot kaut ko sacīja puisēnam, jo Serjo�a bilda:

- Nebaksti viņu, Ira, lai sē�, kā grib, brauciens tāls, viņam būs garlaicīgi.

Es apspiedu vēlē�anos pamāt puisēnam ar roku - viņ� mani tik un tā neieraudzītu - un ar labo roku uztaustīju mikrofonu, pirms to bija paspējis paņemt tētis Borja, lai parunātu par benzīntankiem.

- Mīļais, - es teicu, - mums laikam derētu paņemt Ļoņu vidū. Viņam nav rācijas, labāk lai brauc starp mums. Tu viņu apdzīsi vai es?

Serjo�a klusēja tikai da�as sekundes, pēc tam īsi atsaucās: �Es apdzī�u,� - un uzsāka manevru, neiebilzdams un vairs nesacīdams ne vārda, jo es nekad viņu nesaucu par �mīļo� tāpat vien, �is vārds bija parole, kuru es izmantoju reti, glabājot ārkārtas brī�iem, tā bija izdomāta cilvēkiem, kuri vienmēr apklusa, kad mēs iegājām ļau�u pilnā istabā, un skatījās te uz viņu, te uz mani un tad atkal uz viņu, bet pēc tam uz balkona, kad es aizsmēķēju, nāca man klāt un jautāja - "nu, jums viss ir labi?�, tiem, kuri gaidīja no mums atklāsmes un sūdzē�anos, jo kā tad bez tā, bez atklāsmēm un sūdzē�anās; un vēl �is vārds bija vajadzīgs mums pa�iem, jo sieviete, kura tagad sēdēja viņa ma�īnas aizmugures sēdeklī, vienmēr, kad nebija apmierināta, runāja daudz vairāk - es zinu, viņ� bija man stāstījis -, un biju gatava atdot labo roku, lai tikai nekļūtu viņai līdzīga, un tādēļ ik reizi, kad man vairs nebija, ko elpot starp cilvēkiem, kuriem nepatiku, es teicu: "Mīļais, varbūt brauksim mājās?� - tikai vienu reizi un smaidot, un mana balss skanēja mīlīgi, un tad viņ� ieskatījās man sejā - uzmanīgi - un uzreiz cēlās, un mēs braucām prom; bravo, mīļais, tu mani tik labi pazīsti.

Ļoņas ma�īna no aizmugures izskatījās galīgi neinteresanti -bērnu krēsliņā nofiksētā meitenīte bija nekustīga un nespēja atskatīties; patiesībā cauri tonētajiem stikliem nebija redzams vispār nekas, un es beidzot varēju paraudzīties apkārt - mēs bijām izbrauku�i cauri pirmajai me�a joslai, kura no�ķīra mūsu ciemu no citiem, kas kā gai�i elektriski plankumi bija tik blīvi izkaisīti ziemas tumsā, ka melno, blīvo gaisu, kas vēl tik tikko bija mūs apņēmis, at�ķaidīja izkliedēta dzeltena gaisma, kas strāvoja no spuldzēm un plūda no logiem. Man �ķita - ja es ieskatītos ceļmalas namu logos, tad ieraudzītu tur ģimenes vakariņas oran�as lampas gaismā vai mirgojo�u zilganu televizora ekrānu viesistabā, pagalmā noliktu ma�īnu, cigaretes uguntiņu uz lieveņa; visi �ie cilvēki, simtiem cilvēku, bija paliku�i te - neko ļaunu negaidīdami, neizbraukādami visu apkaimi, meklējot benzīnu, nekravājot mantas, viņi nolēmu�i nogaidīt, kamēr tas, kas visapkārt notika, beigsies, paļāvu�ies uz savu namu, savu durvju un �ogu dro�ību; tik daudz apgaismotu logu, dūmojo�u skursteņu uz jumtiem, tik daudz cilvēku - nevar ta�u būt tā, ka viņi visi kļūdās; kur mēs braucam, kāpēc mēs braucam? Vai pareizs ir �is lēmums, kas tika pieņemts bez manis, bez manas līdzdalības, vai es pareizi darīju pakļaudamās, ne ar pu�plēstu vārdu neiebilzdama, bez ierunām pamezdama vienīgo vietu, kur �obrīd spētu justies dro�i, un, kamēr visi �ie cilvēki te apkārt gatavo vakariņas, skatās ziņas, skalda malku un gaida, kad tas viss beigsies, ne�aubīdamies, ka tas notiks ļoti drīz, mana realitāte - sasteigta po�anās ceļā, �āvieni, miris suns, stāsts par bojāgāju�u pilsētu - no viņu realitātes jau ir nodalīta ar necaursi-tamu ekrānu, es viņus vēl redzu, bet vairs nevaru piebiedroties, vienkār�i braucu garām, aizmugurē sē� mans dēls, un es nejūtu neko, izņemot neizturamu vientulību.

Mēs visi to ieraudzījām vienlaikus - vēl pirms tam, kad iegailējās Ļoņas stopsignāli, es jau spiedu uz bremzēm, Ļoņas ma�īnas �ofera durvis noblīk�ķēja, viņ� smagi nolēca uz ceļa, apgāja apkārt ma�īnai un paspēra vairākus soļus uz ceļmalas pusi. Tētis Borja gandrīz līdz viduklim izliecās pa atvērto logu un uzkliedza:

- Ļoņa, stāvi, neej tur, - un Ļoņa uzreiz apstājās, ta�u atpakaļ uz ma�īnu nesteidzās.

Uguns vairs nebija - pat liela māja nespēj degt visu dienu, un �ī nebija nekāda prāvā, ja var spriest pēc tās neskartajām kaimiņienēm, kas bija līdzīgas cita citai kā divas ūdens lāses; mazs, spodrs privātmāju ciemats, to sāka būvēt tad, kad mēs jau bijām pārcēlu�ies uz dzīvi ārpus pilsētas, un, braucot garām, es katru reizi brīnījos par ātrumu, kādā no�ogotajā laukumā parādījās vispirms kārtīgas kastītes ar tuk�iem, neiestiklotiem logiem, pēc tam vienādi brūni jumti, gai�i, pazemi �odziņi, un pēc gada augstā sēta ap jaunceltnēm tika novākta un no �osejas kļuva redzams pasaku ciematiņ� - tas joprojām izskatījās kā no pasakas, notīrīti celiņi, �okolādes brūnu koka brusu apjoztas gai�as sienas, ķieģeļu dūmeņi, tikai ceļam tuvākā nama vietā tagad bija eļļaini melns, robains plankums, no kura rēgojās pārogļoju�ies konstrukciju fragmenti. Biezajā balta tvaika mākonī -tāds ziemā mēdz būt virs brīvdabas baseiniem - ar grūtībām varēja saskatīt, ka mājas priek�ējā siena ir sabrukusi, atkailinot tās nokvēpu�ās iek�as, bet no pārsedzēm kā trekni ķekari karājās aizkaru un paklāju atliekas vai varbūt kaut kādi vadi; tur, kur agrāk bija jumts, skraji rēgojās koka spāres. Tīkami smar�oja pēc ugunskura.

- Skaties, Mi�ka, tu no rīta gribēji redzēt, - pagriezies pret mums, ierunājās tētis.

- Kas te notika? - Mi�ka paklusi vaicāja.

- Es tev teik�u tā - diez vai viss ir sadedzis tāpēc, ka te kāds ir rotaļājies ar bengāliskajām ugunim, lai gan, protams, visādi var gadīties, - tētis atbildēja, atkal izliecās pa logu un uzsauca Ļoņam: - Paskatījāmies, un pietiks, Ļoņa, braucam, braucam!

Pēc neplānotās apstā�anās pie sadegu�ā pasaku namiņa mēs vairs nepievērsām uzmanību ceļa zīmēm - braukt lēnām, skatoties apkārt, nu jau negribējās; pirmais' gāzi piedeva Serjo�a, viņam līdzi, rēkdams kā traktors, metās lendkrūzers -izpūtējs uzreiz sāka dūmot, un es steig�us aizvēru logu. Nīstā rācija traucēja man vadīt ma�īnu - nemitīgi, zaudējusi modrību, aizķēru to ar labo elkoni, dzelzs taisnstūris ar asajām skaldnēm nodevīgi �vāgojās, skrāpēdams paroceņa ādas virsmu, ta�u ceļ� bija pazīstams - divus gadus �eit dzīvojusi, es zināju no galvas katru pagriezienu, un mēs bez grūtībām panācām Ļoņu. Jau pēc desmit minūtēm bijām izbrauku�i uz �osejas un zosu gājienā ripojām uz Lielā betona riņķa pusi. Sazin kāpēc tagad, kad aiz muguras bija palicis izdemolētais pasaku ciems, es biju gandrīz gatava ieraudzīt kolonnas - bēgļus, kuri ar ma�īnām vai varbūt pat kājām mūk no miru�ās pilsētas bīstamās apkaimes, ta�u uz �osejas, izņemot mūs, ma�īnu nebija - ne pretējā joslā, ne aiz mums. Tuk�ais ceļ�, �ķiet, pārsteidza arī tēti, viņ� pat pieliecās un pārbaudīja rācijas frekvenci, ta�u ēterā nebija ne skaņas, vien klusums un traucējumu sprak�ķi. Pa kreisi kā blīvs mūris vīdēja koki, pa labi kuru katru brīdi bija jāparādās estakādēm, kas ved uz visgarām �osejai saceltiem ciematiņiem, līdz riņķim vēl bija kilometri �etrdesmit; ari �o apvidu es pazinu - kad mēs ar Serjo�u, vairs nespēdami izturēt neērto dzīvi īrētajā miteklī ar sve�ām mēbelēm un nepazīstamu skatu pa logu, pie kā es deviņu mēne�u laikā tā arī nevarēju pierast, meklējām māju, apbraukājām visu apgabalu - "tas ir skudru pūznis, mazais, tu ta�u negribēsi dzīvot skudru pūznī, pameklēsim vēl; lai būtu tālāk no pilsētas, tas nekas, toties tur būs klusi, mierīgi, tikai tu un es, un neviena cilvēka apkārt�. Draugi, kas palika pilsētā, uzzināju�i par mūsu plāniem, grozīja pirkstu pie deniņiem, ta�u mēs nevienu neklausījām un, protams, ne iedomāties nevarējām, ka attālums, kas mums toreiz likās pilnīgi pietiekams, lai norobe�otos no visas pasaules, tagad �ķitīs tik smieklīgi mazs.

Sazarojums, pie kura �oseja �ķērsoja betona apvedceļu, priek�ā uzradās negaidīti - sākumā tas vienkār�i iztālēm iespīdējās, tad jau sāka parādīties lielas, baltas ceļa zīmes ar uzrakstiem un attālumiem. Rācijā ie�irkstējās Serjo�as balss:

- Aņuta, te pa labi.

- Zinu, - es saērcināta atbildēju un uzreiz atjēdzos, ka viņ� mani nedzird, jo mikrofons joprojām dusēja glā�turī, kurā es parasti lieku cigaretes, ta�u neviens no ma�īnā sēdo�ajiem man uz �o kļūdu nenorādīja. Tajā pa�ā mirkli rācija ierunājās no jauna - �oreiz sve�ā balsī.

- Brāļuk, - balss satraukti bilda, - tev uz riņķa gadījās kāds benzīntanks, kas strādā? Man vajadzētu aizvilkt līdz Odincovai, viss ciet, ka viņu māti...

Pirms Serjo�a bija paspējis viņam atbildēt, es paņēmu mikrofonu, nospiedu pogu un sacīju:

- Uz Odincovu labāk nebrauc. Griezies pretējā virzienā.

Balss bailēs jautāja:

- Kas tur lēcies, Odincovā? Jūs kaut ko zināt? - Un tūlīt pat, bez pauzes, uzdeva vēl vienu jautājumu: - Kur jūs pa�i braucat?

- Aņa, nesaki, - tētis Borja ātri sacīja un, izstiepis roku, paņēma no manis mikrofonu, sa�ņaugdams to savā lielajā dūrē, it kā slāpējot skaņu gadījumam, ja es tomēr mēģinā�u atbildēt nezināmajai balsij, kura vēl aizvien klaigāja ēterā.

- Aļo, aļo, uz kurieni braucat? Kas ir Odincovā? Aļo?

- Varbūt tur, Odincovā, vēl viss ir mierīgi, - es, nepagriezusi galvu, teicu tētim - tie�i tajā brīdī mēs braucām nost no �osejas, - un viņ� atbildēja:

- Odincovā ir desmit kilometrus no Maskavas, Aņa, kā tur var būt mierīgi, pati padomā. Un vēl viena lieta - mēs esam uz kopējā viļņa, tādēļ nekādu detaļu: kas mēs tādi esam, kur atrodamies, ar ko braucam, saprati? Ja tas vecis teica taisnību, tagad pat par tām nelielajām degvielas rezervēm, kuras mums ir, mums noraus galvu jebkur� krietns un kārtīgs pilsonis, nemaz nerunājot par visiem pārējiem, kuru uz �īs �osejas pat labākos laikos bija papilnam.

- Zinu, - es tikpat saērcināti atkārtoju, un pēc tam mēs vairs nerunājām. Ari Serjo�a neko neteica; pilnīgā klusumā trīs mūsu ma�īnas sazarojumā nogriezās pa labi un uzreiz pabrauca garām zīmei ar uzrakstu �Novopetrovska�, aiz kuras abās �osejas pusēs sākās dzīvojamie kvartāli. Ceļa pretējā pusē es pamanīju benzīntanku - pie iebrauktuves tie�i uz �osejas stāvēja divas kravas ma�īnas ar brezenta pārsegiem un izslēgtiem uguņiem, pats benzīntanks bija apgaismots, ta�u acīmredzami slēgts -ne pie sūkņiem, ne pie kases neviena nebija. Nesamazinādami ātrumu, pabraucām garām, man �ķita, ka stikls ap kases lodziņu ir izdauzīts un uz sausā, tīrā asfalta spīd lauskas, ta�u nebiju paspējusi paskatīties uzmanīgāk, kad ceļā gadījās neliels līkums un benzīntanks vairs nebija redzams.

- Tēt, redzēji? - jautāja Serjo�a; mani viņ� vairs neuzrunāja, un es uzreiz no�ēloju savu aso atbildi viņam, bet pēc mirkļa -apķērusies, ka viņ� arī �o manu atbildi nav dzirdējis, - no�ēloju, ka nevis parunāju ar viņu, bet aizķēros pie nepazīstamās balss, kura, it kā tī�ām, tie�i tajā brīdi beidza piesārņot ēteru ar saviem nemainīgajiem jautājumiem un beidzot apklusa.

Tētis Borja pielika pie lūpām mikrofonu un pusbalsī atsaucās:

- Klusu, Serjo�ka, pabrauksim garām un tad parunāsim.

Pēc pasaku ciema miers, kas valdīja kvartālos mums apkārt,

man vairs ne�ķita pau�am dro�ību; pirmajā acu uzmetienā viss izskatījās glu�i normāli - mirdzo�i logi, pagalmos novietotas ma�īnas ta�u tagad es kaut kā uzreiz pievērsu uzmanību tam, ka ārā nav cilvēku: vēl nebija vēls, bet nekur, lai skatījos, kur skatīdamās, nemanīja nevienu dzīvu dvēseli - nespēlējās bērni, neskraidīja suņi, ceļmalā nebija mū�īgo ve�iņu ar bezgaumīgiem frotē dvieļiem, kartupeļiem un �aubīgām sēnēm da�āda kalibra stikla burkās. Visapkārt valdīja kaut kāds modrs, aizdomīgs klusums, it kā aiz katra stūra, aiz katra pagrieziena mūs gaidītu kaut kas nelāgs, un es priecājos, ka mums gar �iem pamiru�ajiem namiem nav jāiet kājām, ka mēs aizjoņojam ar ātrumu simt kilometru stundā: pārāk ātri, lai mūs kaut kas spētu apturēt.

Kreisajā pusē no �osejas pazibēja mazītiņa ēciņa, ne lielāka par autobusa pieturu, ar zaļu jumtu un re�ģotiem logiem; tie�i zem jumta slīpnes blāvi vizēja sarkani burti �Minimārkets�. Par spīti lepnajam nosaukumam, izmēra ziņā tas drīzāk atgādināja alus kiosku. Acīmredzot nelaimīgais �Minimārkets� ceļam atradās tuvāk nekā aiz muguras paliku�ais benzīntanks, tāpēc es paspēju pamanīt, ka dzelzs durvis ir izgāztas un logi izsisti; tomēr arī �eit vairs neviena nebija - dro�i vien nelaime mazajā lauku bodītē bija notikusi no rīta, bet varbūt jau vakar.

Kā rādās, apkārtnes nomāco�ais klusums, kas apdullino�i d�inkstēja man ausīs, ietekmēja arī visus pārējos, jo Mi�ka pēk�ņi palūdza:

- Mamm, ieslēdz varbūt kādu mūziku, tāds klusums...

Es pastiepu roku, ierasti nospiedu radio pogu, un tuk�ā, nedzīvā �ņākoņa vilnī, kuru biju pieradusi klausīties, man atgādināja par to, ka pilsētas, kas bija palikusi aizmugurē, vairs nav; es uzreiz iztēlojos izmiru�o radiostudiju, izmētātos papīrus, blakus telefonam nosviesto klausuli - velns rāvis manu dzīvo iztēli - un �igli ieslēdzu atskaņotāju. Tūlīt pat zemā, aizsmaku�ā balsī iedziedājās Nina - �Ne me quitte pas, il faut oublier, tout peut s�oublier, qui s�enfuit d�jà� -, un klusums, kas bija nospiedis manas ausis, uzreiz atkāpās un piepildījās ar viņas balsi, tas kļuva tik pilns, ka uz brīdi es pat aizmirsu, ko mēs te darām -trīs automa�īnas uz gara, tuk�a ceļa, it kā mēs vienkār�i būtu devu�ies paceļot palielākā kompānijā, nevis'bēgtu - tik ātri, cik vien iespējams, neuzdrīkstēdamies atskatīties.

- Tfu, Aņa, - īgni ierunājās tētis Borja, - nu kas tā tev par mūziku, sēru mar�s kaut kāds, nekā jautrāka nav?

- Mūzika katru ietekmē citādi, tēt, - es atbildēju un izslēdzu dziesmu, - neesmu pārliecināta, vai man ir kas jautrāks, bet, lai vai kā, visi pārējie diski ir aprakti zem jūsu lieliskās rācijas, tādēļ vai nu klausīsimies Ņinu, vai nāksies dziedāt pa�iem.

- Mēs braucam, braucam, braucam uz tālām zemēm, - no pakaļējā sēdekļa pēk�ņi iedziedājās Mi�ka, jāteic, briesmīgi �ķībi; es saskatījos ar viņu atpakaļskata spogulī, viņ� man uzreiz uzsmaidīja, un tūlīt pat kļuva vieglāk.

Pēc sarkano uguntiņu iegailē�anās priek�ā varēja noprast, ka Ļoņa atkal samazina ātrumu. Mēs zibenīgi apklusām un pūlējāmies saskatīt apstā�anās iemeslu; tētis lādēdamies mēģināja sataustīt pogu, ar kuru varētu nolaist stiklu, un, kā man �ķita, sāka liekties ārā pa logu, pirms vēl stikls bija nolaidies. No savas puses neredzēju neko, tomēr, lai neieskrietu Ļoņas ma�īnā, arī es samazināju ātrumu; kaut arī ceļmalā nekas nebija redzams, braukt lēnām bija baigi un neomulīgi.

- Tā ir tikai pārbrauktuve, - tētis atvieglots noteica, un es uzreiz ieraudzīju aizslēgto de�uranta namiņu ar tum�ajiem logiem, sarkanbalto barjeru, paceltu aug�up kā akas vindu, un blakus - brīdinājuma zīmi un luksoforu. Luksofora melnās galviņas, kas atgādināja rotaļu robota acis, pēc kārtas mirk�ķināja sarkanas ugunis, un pa atvērto logu bija dzirdama ne visai skaļa, melodiska �ķindoņa. Lendkrūzers apstājās pavisam; ari es nolaidu stiklu un ieraudzīju Serjo�as ma�īnu, kas bija sastingusi tie�i pirms izbrauk�anas uz sliedēm.

- Barjera ta�u ir pacelta, - es teicu, un tētis uzreiz pakampa mikrofonu un viņam uzsauca:

- Serjoga, ko stāvi?

- Paga, tēt, - Serjo�a tūlīt atbildēja, - sarkanais ta�u, redzēt ne velna nevar, vēl zem vilciena paskriesim... - Teikumu pabeigt viņ� nepaspēja, jo pēk�ņi atvērās �ķietami neapdzīvotā dzelzceļnieku namiņa durvis un divi cilvēki, no tā iznāku�i, ātrā solī devās uz mūsu pusi.

- Uz priek�u, Serjoga! Aņa, braucam ātri, - iekliedzās tētis, ta�u mēs visi - pat Ļoņa, kur� pārrunās nebija piedalījies, - jau bijām ieraudzīju�i tos, kuri pie mums skrēja, mēs jau bijām uzdevu�i pa gāzi un gandrīz vienlaikus rāvāmies uz priek�u: tik ātri, ka es gandrīz tie�ām uztriecos virsū lendkrūzera spo�ajai pakaļai.

Nesamazinot ātrumu, iz�āvāmies cauri vēl kaut kādiem ciemiem, un panika manī sāka noplakt tikai tad, kad nepatīkamā pārbrauktuve bija palikusi tālu aiz muguras un �osejai abās pusēs atkal bija izaudzis necaurredzams koku mūris, kas tagad �ķita daudz draudzīgāks par ciematiem, kuri slapstījās aizmugurē, - modri zalgojo�i lodziņi, tuk�as ielas, izdemolēti pārtikas veikali. Sataustīju cigareti un aizsmēķēju, nopriecādamās, ka rokas netrīc.

- Laba vieta slēpnim, - tētis Borja mikrofonā sacīja, - jāpatur prātā nākotnei.

- Jā, teicami izdomāju�i, - atsaucās Serjo�a, - labi vēl, ka nebija mācēju�i nolaist barjeru un pacelt blokus - barjeru es, zināms, varētu notriekt, bet tiem dzel�iem pāri neviens no mums nepārlēktu, pat Ļoņa savā monstru vāģī.

- Varbūt tas nemaz nebija slēpnis, - es nedro�i minēju, atcerējusies, ka tiem abiem, kuri izmetās no namiņa, rokās nekā nebija - ne �aujamo, ne nūju, - mēs ta�u nezinām.

- Protams, - bez ierunām piekrita tētis, - varbūt viņi vienkār�i gribēja cigaretes paprasīt. Tikai es, Aņuta, negribētu to noskaidrot, dieva goda vārds, negribētu.

Dro�ības izjūtas, kura bija pārņēmusi, virzoties pa naksnīgo, neapdzīvoto me�u, diem�ēl nepietika ilgam laikam - vēl nebijām nobrauku�i ne desmit kilometru, kad tālumā atkal ieblāvo-jās elektriskā gaisma. Cilvēki, cilvēki, es domāju, skumīgi raudzīdamās uz ceļu, cik jūsu visur ir daudz, cik blīvi, cik cie�i kopā jūs dzīvojat, un nekur no jums nevar aizbēgt, brauc, cik tālu gribi. Interesanti, vai mūsu mērenajā joslā ir kaut viena vieta, kurā jūsu nebūtu - pavisam nebūtu, tā, ka var vienkār�i atstāt ma�īnu ceļmalā, aiziet me�ā un tur palikt, nebaidoties, ka tavas pēdas vai tava ugunskura dūmus kāds ieraudzīs un tev sekos. Kur� izdomājis, ka jādzīvo tā: logs pie loga, durvis pie durvīm, kur� izdomājis, ka tā ir dro�āk, it kā cilvēki, tādi pa�i kā tu, tie, kas dzīvo tev līdzās, nepārvērstos tavos ļaunākajos ienaidniekos, ja tev ir kaut kas tāds, ko viņiem patie�ām ļoti vajag. Mēs ceļā esam tikai da�as stundas, bet man jau ir tik nelabi no domas, ka vajadzēs braukt cauri vēl kādam ciemam, �ķērsot vēl kādu pārbrauktuvi, ka negribas pat skatīties apkārt, ta�u neskatīties nav iespējams.

Laikam biju nopūtusies vai cie�āk uzminusi uz gāzes, jo tētis, kur� arī lūkojās uz nenovēr�ami tuvāk nāko�o gaismu pusi, ierunājās:

- Nu, nu, Aņa, nekā briesmīga tur nav, parasts ciems, neliels, liekas, tā ir Nudole - mums pat nav jābrauc cauri, viņi paliek malā, tagad līdz pa�ai Kļinai brauksim mierīgi.

- Mēs brauksim cauri Kļinai? - Man pārskrēja saltas tirpas -doma, ka būs jābrauc pa pilsētu, jebkādu pilsētu, man iedvesa �au�alas. - Mēs ta�u gribējām pilsētām apbraukt apkārt?...

- Nu kas tad tā par pilsētu, - tētis atbildēja, - ne lielāka par Maskavas mikrorajonu. Es domāju, tur viss vēl ir normāli, mums vajadzētu paspēt. Saproti, Aņa, tas ir kā vilnis - tas nāk mums aiz muguras, un, jo ātrāk mēs tiksim ārā, jo vairāk izred�u, ka tas nenovelsies mums pāri. Maldīties pa lauku ceļiem nav ne laika, ne degvielas, turklāt nekur nav zvanīts, ka tā būs dro�āk. �imbrī�am pats svarīgākais ir ātrums, un, jo ātrāk mēs nozudīsim no Maskavas apgabala, jo mums labāk. Un priek�ā ir Tvēra, -viņ� paklusējis piebilda, - tai vispār nekā nevar tikt apkārt, tur galu galā ir Volga.

Kamēr viņ� runāja, es atcerējos kadru no filmas - starp namiem iespiesti, pārbiedētiem ļaudīm piebāzti taurējo�i automobiļi, kuriem lielā ātrumā nāk virsū tēraudpelēks ūdens mūris ar sirmu putu cepuri, smags un augsts kā betona plāksne - augstāks par apkārtējiem debesskrāpjiem. Vilnis. Ja mēs nepasteigsimies, tas nogāzīsies mums pāri, un kas par to, ka mums ir ātras ma�īnas, bises, krājumi, kas par to, ka mēs skaidri zinām, uz kurieni braucam, at�ķirībā no tiem, kuri ir paliku�i uz vietas, gaidot brīnumainu atpestī�anu, un to nesaņems, un aizies bojā zem �ī viļņa, - un at�ķirībā no daudziem citiem, kurus �is vilnis, parādīdamies pie apvār�ņa, piespiedīs pamest mājas un bēgt pa galvu pa kaklu, bez sagatavo�anās, tādēļ arī viņiem ir lemta neveiksme. Prātam neaptverami, agrāk man tādas filmas patika.

Rācija man pie labā elkoņa ie�ņācās un sacīja:

- Benzīntanks, Aņa, paskaties - kreisajā pusē ir vaļā benzīntanks!

- Klau, Serjo�a, piebremzē, - uzreiz atsaucās tētis, bet Serjo�a jau tāpat stājās, aiz viņa, nozibinot sarkanas ugunis, nobremzēja Ļoņa, bet es pabraucu mazliet uz priek�u, lai nonāktu blakus lendkrūzeram, un nolaidu pasa�iera puses stiklu.

- Redzu, redzu, - Ļoņa mums uzsauca, - ko apstājāmies?

- Ziniet, vispirms uzmanīgi paskatīsimies, - teica tētis, - un tu, Ļoņka, pat nedomā atkal lēkt ārā no ma�īnas kā tādā dzim�anas dienā, saprati? Vispirms jāpaskatās apkārt.

Rindas nebija - un kā gan tā būtu varējus^:i �eit rasties, ņemot vērā tuk�o �oseju, klusējo�o radioēteru un baiso pārbrauktuvi, kuru bijām atstāju�i aiz muguras: neviena sve�inieka, izņemot mūs, uz �osejas nebija, bet vietējie iedzīvotāji dro�i vien neriskēja doties pēc benzīna tagad, tumsā. Parasts ceļmalas benzīntanks vēlu vakarā - rāmi mirdzo�a zili balta izkārtne, pāris uz nak�ņo�anu iekārtoju�ās kravas ma�īnas, pie sūkņiem trīs vieglie automobiļi ar izslēgtiem lukturiem, apgaismots kases lodziņ�, nedaudzi cilvēku stāvi. Viss bija kā parasti - ja neskaita zem metāla pārkares piestiprināto ko�o reklāmas transparentu ar uzrakstu "MĒS STRĀDĀJAM PAT KRĪZES LAIKĀ�, nedaudz nomaļus novietoto tum�zilo mikroautobusu ar dzeltenu uzrakstu "APSARDZE� uz sāna un �etrus automātistus vienādā, melnā uniformā - uz muguras un uz krūtīm viņiem bija kaut kādi pa gabalu nesalasāmi uzraksti, bet galvā - keponi ar īsu nagu, un nezin kāpēc tie�i ar savām cepurēm �ie bruņotie cilvēki uzsvērti at�ķīrās no tiem, kuri vakarrīt ar zābaku bija dauzīju�i pa mūsu vārtiem; viens no viņiem, stāvēdams pie pa�a ceļa, smēķēja, cigareti turēdams kā karavīrs - saujā.

- Man liekas, tēt, viss kārtībā, - teica Serjo�a, - �itie ve�i ar automātiem izskatās pēc resora apsardzes. Mums ļoti derētu papildināt krājumus, man liekas, jābrauc iek�ā. Pie viena izpētīsim situāciju.

- Pat krīzes laikā viņi strādājot, - nikni noteica tētis un pa vaļējo logu nospļāvās uz asfalta, - krīze viņiem; pidari, jūs tikai paklausieties - krīze. - Viņ� puķaini, sulīgi nolamājās un tad uzreiz atskatīdamies atvainojās: - Piedodiet, draugi, uz bridi par jums piemirsu.

- Tas nekas, - Mi�ka sajūsmināts atsaucās.

Rācija no jauna ie�ņācās, un atskanēja Iras balss - nezin kāpēc viņa uzrunāja tie�i mani:

- Aņa, sviestmai�u maisiņā, kas ir pie jums uz aizmugures sēdekļa, ir maskas, vajag tās uzlikt, bez maskām no ma�īnas kāpt ārā nedrīkst. Ļoņam arī pasakiet.

- Ai, rimsties, Ira, - tētis viņai atbildēja, - ļau�u tur gandrīz nav, izskatās normāli, ar savām maskām mēs viņus tikai pārbiedēsim. - Bija dzirdams, kā Serjo�a īgni saka: �Ira, nu kam �obrīd tās maskas vajadzīgas,� - un viņa uzreiz, bez vismazākās pārejas, sāk kliegt:

- Tāpēc, ka maskas vajag uzvilkt, tu dzirdi, vajag, jūs nesaprotat, jūs neko neesat redzēju�i! - Un tad es izķēru tētim no rokas mikrofonu un sacīju:

- Ira, es sapratu, mēs tūlīt uzvilksim, Ļoņam pateik�u, - un pagriezos pret Mi�ku.

- Iedod man sviestmai�u maisiņu.

Kad masku lieta bija nokārtota - tētis, paklusām lamādamies, pēdējais nostiepa pār seju blīvo, bāli zaļo taisnstūri -, mēs gausi izkustējāmies no vietas un ripojām uz benzīntanku -apsargs, kur� bija ceļmalā pīpējis un jau krietnu brīdi mūs vēroja, ar knipi aizsvieda prom cigareti un paspēra da�us soļus uz mūsu pusi, rokas turēdams uz automāta, kas viņam karājās pār krūtīm. Piebraucis viņam blakus, Serjo�a nobremzējis nolaida lodziņu, klusajā, ledainajā gaisā skaidri varēja dzirdēt, kā viņ� saka:

- Labs vakars, mums derētu uzpildīties.

- Lūdzu, brauciet iek�ā, - apsargs atbildēja; Serjo�as maska viņu, pēc visa sprie�ot, nepārsteidza, tomēr ma�īnai viņ� netuvojās, drīzāk pat pakāpās soli atpakaļ. - No ma�īnas kāpj ārā tikai vadītājs, pie kases pieejam pa vienam, degviela pagaidām ir, viss kārtībā.

- Vai ir kaut kāds limits? - Serjo�a, vēl neizkustēdamies no vietas, jautāja.

- Rindas nav - limita nav, - apsargs oficiāli atbildēja, bet tad pasmaidīja un jau normālā balsī piebilda: - Maskavie�i? Zēni, tuk�as kannas nevajag? Iesaku uzpildīties rezervei, cisternas jau divas dienas nav rādīju�ās - mēs te esam līdz rītdienai, izpārdodam atlikumus un tad acīmredzot pakojam pekeles.

- Kannas vajag, - ierunājās Ļoņa, kur� arī bija nolaidis lodziņu un, tāpat kā mēs visi, klausījās sarunā.

- Kad būsiet samaksāju�i par degvielu, pienāciet pie bu-siņa, - apsargs atbildēja, - pusotrs tūkstotis par kannu.

- Par tuk�u? - nodvesās tētis, kur� bija pieliecies pie mana loga un piespiedis mani ar plecu. - Tā tak ir laupī�ana!

Apsargs pagriezās pret mums un piemiedza acis.

- Laupī�ana, onkulīt, - to sakot, viņ� vairs nesmaidīja, - būtu tad, ja mēs tevi tagad izvestu klajā laukā un drusku pa�audītos, un tavu spīdīgo ma�īnīti pievāktu sev. Pameklē, zinies, apgabalā kādu strādājo�u benzīntanku - kaut vienu atradīsi? Tad vajag jums tās kannas vai ne?

- Normāli, Andreji�, neka�ķējies, - steig�us teica Ļoņa,

- vajag kannas, vajag, es tūlīt pieie�u.

Ak kungs, es nodomāju, galvenais, lai viņ� tagad neizvilktu piķa paku un nesāktu visu acu priek�ā noskaitīt banknotes, tad mēs tie�ām dzīvi no �ejienes prom netiksim - pēdējais, ko bija teicis cilvēks ar keponu, tas pats, kur� sākumā bija �ķitis tik draudzīgs, man bija atgādinājis, ka apkārt neviena nav, ir nakts, pie benzīntanka ir vismaz �etri cilvēki ar automātiem un vēl nevar zināt, cik tādu sē� mikroautobusā. Tomēr Ļoņa nesāka vicināties ar naudu visu priek�ā, bet izbeidza sarunu, kas bija kļuvusi nepatīkama, vēl tālāk izliekdamies pa logu un mundrā, dzīvespriecīgā balsī - it kā mēs visi brauktu cept �a�likus un viņ� nepacietīgi vēlētos ātrāk doties tālāk - uzsauca:

- Brauc pie sūkņa, Serjoga, nekavēsim cilvēku, - it kā aiz mums būtu izveidojusies rinda.

Papildus tuk�ajām kannām, kas mums bija līdzi, piepildījām vēl se�as: �etras ar dīzeli un divas ar benzīnu, vairāk mikroautobusā nebija. Pēc pabeigtās biznesa operācijas apsargi bija noskaņoti labsirdīgi un atļāva mums vēl pakavēties apgaismotajā, tuk�ajā laukumiņā benzīntanka priek�ā, lai mēs varētu atrast kannām vietu mūsu jau tāpat pārkrautajās ma�īnās. Tādēļ mums visiem nācās izkāpt. Marina atbrīvoja meitiņu no bērnu sēdeklī�a gūsta, aiznesa līdz laukumiņa malai un, pietupusies blakus, sāka pogāt vaļā kombinezonu. Viens no automātistiem piegāja pie Ļoņas, kur� kopā ar Serjo�u krāva no lendkrūzera ārā kaut kādus saiņus un kastes, un sniedza viņam kaut ko uz atvērtas plaukstas, kas bija ietērpta melnā, adītā pirkstaini.

- Vecais, reku atslēga, ņem - mums tur pa labi ir tualetes būdiņa, vispār jau, protams, nav atļauts, bet lai nu būtu, lai tak meitenes ar jūsu bērneļiem aiziet, labāk nekā klajā laukā, auksti.

Marina tūlīt pat paķēra meitiņu uz rokām un a�i nozuda zilā plastmasas kabīnē, kas patie�ām izrādījās turpat blakus; Ira atteicās iet - viņa bija sastingusi pa�ā laukumiņa malā, ar vienu roku cie�i piespiedusi sejai klāt masku, ar otru stingri iekrampējusies puisēnam plecā. Cilvēks, kur� bija atnesis atslēgu, gribēja pie viņas pieiet un iesāka viņai kaut ko teikt, ta�u viņa atsprāga nost un, ne vārda nesacīdama, ātri purināja galvu; viņ� paraustīja plecus un aizgāja.

Man atkal neizturami sagribējās cigareti - �ī vēlē�anās nez kāpēc vienmēr kļūst īpa�i spēcīga tie�i benzīntankos; ar neaizdedzinātu cigareti rokā aizgāju līdz ceļmalai, kur joprojām stāvēja pirmais automātists. Kad biju viņam blakus, viņ� uzrāva sērkociņu un, sargādams plaukstās no vēja, padeva to man; masku nācās nobīdīt līdz zodam, un es ļoti cerēju, ka Ira nepamanīs; kādu laiku mēs klusējot smēķējām un skatījāmies uz tuk�o �oseju, bet tad viņ� iejautājās:

- Nu, kā tur, Maskavā? Karantīna tak* laikam vēl nav atcelta? - Un es uzreiz sapratu, ka tūlīt samelo�u �im cilvēkam, kur� vēl neko nezina par pilsētas bojāeju, aizbēgu�ajiem kordoniem un pat iedomāties nespēj, par ko tuvākajās dienās neglābjami pārvērtīsies �is klusais ceļ�, - samelo�u, jo man aiz muguras ir mūsu trīs pla�i atvērtās, neaizsargātās ma�īnas, jo Marina savā baltajā �veicie�u slēpo�anas tērpā ir aiznesusi meitiņu uz tualeti aiz stūra, bet �ie bruņotie vīrie�i tikko, iespējams, ir apmainīju�i savu pēdējo iespēju izglābties pret kaudzi nekam nederīgu papīriņu, kuri viņiem, ļoti ticams, vairs nenoderēs. Vilnis, es nodomāju un paraustīju plecus, cik vienaldzīgi vien varēdama.

- It kā nē, laikam vēl nav atcelta. Mēs no Zveņigorodas braucam.

Galvu viņ� nepagrieza un, joprojām skatīdamies uz ceļu, uzdeva vēl vienu jautājumu:

- Un uz kurieni tad braucat, ja nav noslēpums? Ar tādu karavānu...

- Aņa! - skaļi uzsauca Serjo�a. - Nu kur tu paliec, braucam, pietiks jau! - Un es atviegloti nometu neizsmēķēto cigareti turpat zemē un, vairs nebilzdama ne vārda un neatskatīdamās uz ceļmalā paliku�o cilvēku, ātriem soļiem devos uz ma�īnu, jo atbildes uz �o viņa jautājumu man nebija.

Vitaras salonā bija kļuvis krietni �aurāk - daļa mantu no bagā�nieka bija pārceļoju�as uz pakaļējo sēdekli, Mi�ku iespie�ot stūrī, ta�u noskaņojums bija mo�s - ar atvieglojumu atbrīvojies no zaļās maskas, tētis Borja man priecīgi paziņoja:

- Tagad degvielas pietiks vismaz pusceļam, ja ne vairāk, uh, cik veiksmīgi iebraucām - lai gan Ļoņu aptīrījām ne pa jokam, ja tu zinātu, par cik viņi mums benzīnu pārdeva, krīzes cenas, ka viņu māti! Aiziet, Aņuta, zēni jau izkustēju�ies, iesēdies astē, aizbrauksim līdz Tverai, tur es tevi nomainī�u - kādam no mums ir jāpagul.

Patie�ām, pārējās ma�īnas jau griezās ārā uz �oseju, atpakaļ-skata spogulī ieraudzīju, ka viens no apsargiem, kas bija palicis pie mikroautobusa, paceļ roku un pamāj mums atvadas. Tas, kur� stāvēja ceļmalā, laizdams mūs garām, pagāja sānis, notvēra manu skatienu un viegli uzsmaidīja. Piebraukusi viņam blakus, es uz sekundi nobremzēju, nolaidu stiklu, ieskatījos tie�i viņa smaidā un ātri teicu:

- Maskavas vairs nav. Negaidiet rītdienu - paņemiet visu, kas palicis, un dodieties labi tālu prom no �ejienes, dzirdi? -Smaids viņa sejā vēl nepaspēja izzust, ta�u acīs parādījās kaut kāda jauna izteiksme, tādēļ es spiedu uz gāzes un, jau izstūrējusi uz �osejas, atskatījos un vēlreiz atkārtoju, cerēdama, ka manus vārdus neaizpūtīs vēj�:

- Labi tālu prom! Dzirdi?

Trīsdesmit kilometrus līdz Kļinai mēs nobraucām klusēdami - mana atvadī�anās no benzīntanka apsarga laikam bija visiem samaitājusi garastāvokli. Klusumu iztraucēja tikai rācijas klusā sprak�ķē�ana - ēterā joprojām nebija ne skaņas, un, ja nebūtu �osejai abās pusēs izkaisīto apgaismoto ciemu, varētu �ķist, ka mēs esam pēdējie, kas brauc pa �o ceļu, ka vairāk neviena nav palicis. �ī sajūta izgaisa, kad priek�ā parādījās Kļina - pirmā pilsēta, kurai mums vajadzēja izbraukt cauri no viena gala līdz otram, pilsēta ar krustojumiem un luksoforiem, kuri var aizkavēt mūsu virzī�anos uz priek�u, iz�ķirt mūs vai piespiest apstāties. Es neviļus izslējos taisni un cie�āk satvēru rokās stūri.

Kā tas nelielās pilsētās bie�i mēdz būt, nomalē mājas vēl izskatījās glu�i kā laukos - vienstāva, ar divslīpju jumtiem un koka �ogiem. Pilsētnieciski kvartāli sākās mazliet vēlāk, ta�u arī te nami bija omulīgi pazemi, no visām 'pusēm apstādīti ar kokiem, oran�as autobusu pieturas, aizkustino�as provinciālas izkārtnes, reklāmas plakāti ceļmalā - mēs nebijām paspēju�i nobraukt pat kilometru, kad Mi�ka uztrūkās un iesaucās:

- Mammu, re, kur cilvēki, skaties!

Patie�ām, ielas nebija tuk�as - cilvēku nebija daudz, tomēr viņi bija, un es neviļus sāku viņus skaitīt: divi, nē, trīs cilvēki vienā ielas pusē, vēl divi otrā, viņi rāmi gāja kaut kādās bezrūpīgās mierlaika gaitās, un viņu sejas neslēpa maskas; kamēr es skaitīju kājāmgājējus, no sānielas uz �osejas izbrauca kravas ma�īna ar uzrakstu �MAIZE� uz netīri zilā metāla sāna; kādu laiku tā brauca aiz mums, tad atkal nogriezās kaut kur pagalmā. Mēs pabraucām garām mazai, sarkanai baznīcai, netālu aicino�i spīdēja makdonalda dzeltenā emblēma, kuru ieraugot Mi�ka sapņaini bilda:

- Eh, maizīti tagad... Varbūt iegrie�amies?

Kaut arī makdonalds, protams, bija ciet - stāvlaukums tā priek�ā bija tuk�s, bet iek�ā, aiz stikla sienām, bija neierasta tumsa - un slēgti bija arī visur dāsni sadēstītie benzīntanki, �ī pilsēta nepārprotami bija dzīva, vilnis, no kura mēs bēgām, līdz tai vēl nebija nokļuvis, vēl nebija piespiedis paslēpties gājējus, nebija nobloķējis ielas - un tas nozīmēja, ka mēs esam paspēju�i, ka mēs, liekas, vēl neesam nokavēju�i.

Piebrauku�i pie krustojuma ar mirgojo�iem dzelteniem luksoforiem, mēs nogriezāmies, un uz sausā asfalta uzreiz parādījās svētdienīgi ko�as sadalo�ās joslas, bet virs mūsu galvām aizslīdēja zils ceļa rādītājs ar uzrakstiem TVĒRA, NOVGORODA, SANKTPĒTERBURGA.

- Nu re, - gandarīts noteica tētis, - Ļeņingradas �oseja.

Pilsēta nebeidzās uzreiz - kādu laiku gar abām �osejas

malām vēl mēdza būt pa kādai mājai, estakādes bija nodēvētas ielu nosaukumos -, tomēr saradās arvien vairāk un vairāk koku, līdz beidzot visa pilsēta bija palikusi aizmugurē, un, kolīdz �oseja ierasti satumsa, man pāri nogāzās gan �ī notikumu pilnā diena, gan bezmiega nakts, un es pēk�ņi sapratu, ka Ļoņas sarkanie gabarītuguņi man acu priek�ā izplūst, jo esmu pārgurusi līdz nāvei un vairs nespē�u nobraukt ne kilometru.

- Tēt, - es pusbalsī ierunājos, - nomainiet mani uz kādu laiciņu. Baidos, ka līdz Tverai es vairs neaizvilk�u, - un, nesagaidījusi viņa atbildi, spiedu uz bremzēm, sāku atsprādzēt dro�ības jostu, nepievēr�ot uzmanību rācijai, kura tūlīt pat ierunājās satrauktā Serjo�as balsī, un aizmigu tajā pa�ā brīdī, kad mēs bijām apmainīju�ies vietām, kad vitara vēl nebija paspējusi izkustēties no vietas, - man liekas, es nedzirdēju pat to, kā tētis aizcērt vadītāja puses durvis.

Braucot uz mājām, bie�i mēdz gadīties tā - lai cik cie�ā miegā tu esi iegrimis uz taksometra pakaļējā sēdekļa, acis tev atveras precīzi minūti pirms tam, kad �oferis pasaka: "Esam klāt!� - un apstājas ielas malā. Es pamodos - bez pārejas, uzreiz, vienkār�i pacēlu galvu un atvēru acis, un tūlīt pat ieraudzīju, ka mūsu vientulība ir beigusies - pa apgaismoto �oseju uz abām pusēm ripoja ma�īnas, un arī rācija vairs neklusēja: cauri pazīstamajiem blurk�ķiem un svelpoņai bija dzirdams, kā savā starpā sarunājas smago auto �oferi.

- Esam garām Emmausai, - nepagriezdams galvu uz manu pusi, paziņoja tētis Borja, - tuvojamies Tverai.

- Bet ļau�u ir bariem, bariem, - es teicu un skatījos apkārt.

- No kurienes viņi visi te uzradu�ies?

Palūkojusies uzmanīgāk, sapratu, ka lielākā daļa ma�īnu stāv ceļmalās - ar ieslēgtiem lukturiem, nolaistiem logu stikliem un pat atvērtām durvīm; daļa no tām ir tuk�as, un to vadītāji staigā turpat tuvumā.

- Kāpēc viņi stāv? - es jautāju, ta�u pati uzreiz ieraudzīju, ka �ī bezgalīgā, raibu raibā automobiļu virtene nav nekas cits kā vairākus simtus metru garas rindas pie benzīntankiem abās �osejas malās.

- Man negribētos tagad nīkt �ajā rindā, - teica tētis. - Tu paskaties, cik tur Maskavas numuru! Te nu arī nekādas maskas dro�i vien nespētu līdzēt.

Kolīdz pēdējais benzīntanks palika mums aiz muguras, ceļ� kļuva daudz tuk�āks - vien retais no tiem, kas virzījās tajā pa�ā virzienā, kur mēs, varēja atļauties greznību pabraukt garām; tomēr Serjo�a, braukdams pa priek�u, pēk�ņi asi nometa ātrumu, un aiz viņa nobremzējām arī mēs. Tie�i mums priek�ā platā maģistrāle sadalījās divās daļās, un retā automobiļu straume nogriezās pa kreisi, bet labo atzarojumu, kas veda uz pilsētas centru, aizsprostoja pazīstamās betona sijas, aiz kurām atradās drukna, ceļmalas spuld�u spilgti apgaismota bruņuma�īna ar platiem riteņiem - tā atgādināja biezu, zaļu ziepju gabalu ar asām malām -, bet virs ceļa zīmes slējās milzīgs, dzeltens plakāts: UZMANĪBU AUTOVADĪTĀJIEM! IEBRAUK�ANA TVERAS PILSĒTĀ AIZLIEGTA. TURPINIET BRAUK�ANU PA APVEDCEĻU - 27 KM.

- Ak tad re, kā, - domīgi noteica tētis, kad tie, kuri brauca mums pa priek�u, beidzot bija gana ilgi skatīju�ies uz kordonu un mēs atkal uzņēmām ātrumu. - Labi izdomāju�i, mala�i. Interesanti, vai mūs izlaidīs tālāk, - lai nu apvedceļ�, kur apvedceļ�, bet tilts pār Volgu tik un tā vēl ir pilsētas teritorijā.

- Viņi ta�u nebūs slēgu�i federācijas nozīmes maģistrāli, - es bildu, - jūs tikai iedomājieties, kas sāktos, ja �ajā vietā nosprostotu �oseju.

- To mēs tūlīt arī redzēsim, - viņ� padrūmi atsaucās.

Dzeltenus plakātus - tādus pa�us kā tas pirmais - mēs redzējām vēl vairākas reizes: tie rēgojās ceļa labajā pusē pie visām estakādēm, kas veda uz pilsētu, un zem katra no tiem blāvi vidēja �ķērsām sakrauti betona bluķi, aiz kuriem gaidīja klusējo�as, nekustīgas armijas ma�īnas. Mēs pabraucām garām divām vai trim tādām nobrauktuvēm, un tad beidzot priek�ā parādījās pilsētas kvartāli - ceļ� bija brīvs, nekāda kordona nebija, tikai tie�i virs plāksnītes �Tvēra� bija vēl viens plakāts, �oreiz jau balts, ar uzrakstu: �UZMANĪBU! APSTĀTIES AIZLIEGTS! ĀTRUMS NE MAZĀKS PAR 60 KM STUNDĀ�. Palūkojusies uz priek�u, es ik pēc simt metriem ieraudzīju veselu virkni tādu plakātu gar abām ceļa malām. Jau bija skaidrs, ka mēs varēsim tikt uz priek�u, jo pilsēta, kuru nelaimīgā kārtā uz pusēm pār�ķēla milzīga automaģistrāle, kas savienoja divas mirsto�as galvaspilsētas, nebija spējusi �o artēriju aizsprostot un tad cīnīties ar bariem apjuku�u, izbiedētu un, iespējams, jau inficētu cilvēku, kuri būtu spiesti pamest savas ma�īnas, izklīst pa �o apkaimi un tik un tā nokļūtu pilsētā - kājām, pāri laukiem, apejot apkārt apgaismotajām, aizsprostotajām iebrauktuvēm ar kordoniem: meklējot kaut ko ēdamu, degvielu un jumtu virs galvas; pilsētu, kurā bija �etrsimt tūksto�i iedzīvotāju, nevarēja pa perimetru no�ogot ar mūri, to varēja glābt vienā vienīgā veidā -atverot benzīntankus un pārdodot degvielu visiem, kas brauc garām, aiz�ķērsojot ceļu, kas ved cauri centram, un gādājot par to, lai tie, kam jānokļūst Volgas otrā krastā, pēc iespējas ātrāk, bez vilcinā�anās un apstā�anās, izbrauktu ārā.

Tagad mēs virzījāmies pa pilsētu - atradāmies tās vis�aurākajā vietā; es uzmetu acis spidometram - se�desmit kilometru barjeru mēs, protams, nesasniedzām, jo visi, kas brauca pa priek�u, nespēja atturēties no skatī�anās apkārt: luksofori krustojumos mirgoja dzelteni, un visās sānielās, kas veda tālāk pilsētā, un vietumis pat ceļmalā atradās tās pa�as druknās astoņriteņu bruņuma�īnas - tagad, spuld�u gaismā, bija redzams, ka vējstikla vietā tām ir nelieli, iluminatoriem līdzīgi lodziņi ar piepa-celtiem metāla slēģiem, bet uz jumtiem starp apaļiem pro�ektoriem rēgojas resni, melni lo�metēju stobri.

- Te tak ir vesela armija, - nodvesa Mi�ka.

Viņam bija taisnība - uz ielas nebija neviena cilvēka civil-apģērbā, nebija milicijas un autoinspekcijas automobiļu, tikai armijas formastērpos ģērbu�ies cilvēki ar vienādiem, apaļiem plastmasas respiratoriem, kuri aizsedza seju, - tie sēdēja bruņuma�īnās vai stāvēja ceļa malā, ar skatieniem pavadīdami gausi garām brauco�o ma�īnu straumi.

Pēc diviem kilometriem priek�ā parādījās tilts, aiz kura pilsēta uzreiz beidzās; reizē ar to beidzās gan karavīri ar respiratoriem, gan bruņuma�īnas, gan baltie plakāti ar melniem burtiem un izsaukuma zīmēm, un tikai tie�i aiz tilta vīdēja pēdējais plakāts, vislakoniskākais, ar vienu vienīgu vārdu.

�VEIKSMI!� - bija rakstīts uz tā.

* * #

Jau aiz muguras bija palikusi gan Tvēra, gan divi mazi ciemi, kas aizzibēja garām, viens kreisajā un otrs labajā �osejas pusē, bija beigu�ies apsnigu�ie lauki un no jauna sācies me�s, bet mēs vēl aizvien klusējām. Piespiedusi pieri pie vēsā stikla, es skatījos, kā garām aizņirb tum�ie koki, un centos uzminēt, vai tiem, kas ir paliku�i, uz ilgu laiku ir izdevies atlikt katastrofu un kas izraisīs tās sāk�anos; kas notiks vispirms - beigsies degviela, kas nepiecie�ama tiem, kuri brauc garām, vai pārtika tiem, kas ir patvēru�ies pilsētā; cik ilgi noturēsies blīvie, �obrīd nepieejamie kordoni, cik drīz karavīri, kuri �os kordonus aizstāv, sāks sev jautāt, vai ir vērts apsargāt to, kas vienalga ir lemts bojāejai, pametis savus posteņus un vērsīs iero�us pret tiem, kurus tikko bija aizstāvēju�i? Lai gan varbūt nekas tamlīdzīgs nenotiks, pa �o ceļu bēgo�o cilvēku un ma�īnu straume aizrīsies un izsusēs, un vilnis, kuru mēs �obrīd tik skaidri sajūtam sev aiz muguras, apsīks tiktāl, ka tā arī nespēs sagāzt tam priek�ā uzcelto mūri, un tad �ī nelielā pilsēta paliks - paliks kā sala, kā centrs, un cilvēkiem, kuri ir tajā patvēru�ies, izdosies sagaidīt, līdz visbaigākais būs beidzies, un pēc tam pakāpeniski atgriezties normālā dzīvē.

- Tu neguli, Aņa? Jāpaguļ, - pēk�ņi, iztraucēdams manas domas, ierunājās tētis, - mēs divas diennaktis neesam gulēju�i - ne tu, ne es, ja abi blenzīsim tumsā, agri vai vēlu būsim spiesti apstāties uz nak�ņo�anu, bet braucot ar ma�īnu, kurā ir divi �oferi, tā darīt ir ļoti muļķīgi.

Viņam bija taisnība, ta�u miegs nenāca nemaz - varbūt tāpēc, ka es jau tāpat biju pārāk daudz gulējusi �ajās nejēdzīgajās nedēļās, kuras bijām pavadīju�i, gaidīdami nezin ko, un man bija līdz nāvei apnicis gulēt, nepiedalīties, būt nevajadzīgai statistei, bet varbūt pateicoties īsajai atpūtai, kuru biju atļāvusies pirms Tveras. Es paskatījos uz viņu - viņ� neizskatījās labi. Viņam ir se�desmit pieci gadi, es nodomāju, viņ� �etrdesmit astoņas stundas nav gulējis un pirms tam pusi nakts pavadījis ma�īnā, braucot pie mums no Rjazaņas pievārtes; cik ilgi viņ� spēs izturēt �o tempu, līdz sāks streikot sirds vai viņ� vienkār�i aizmigs pie stūres?

- Ziniet, darīsim citādi, - teicu, cenzdamās, lai manā balsī neieskanētos raizes, - jūs tagad pagulēsiet, es pasēdē�u pie stūres. Cik palicis līdz Novgorodai - kādi �etrsimt kilometri? Tagad ir nakts, ceļ� gandrīz tuk�s, viss ir mierīgi; tuvojoties Pēterburgai, dro�i vien kļūs grūtāk - tad stūri pārņemsiet jūs.

Man par atvieglojumu, viņ� nesāka iebilst - laikam jau arī pats vairs nebija pārliecināts, ka neatpūzdamies izvilks lidz ritam; īsi paskatījies uz manu pusi, viņ� ar'labo roku paņēma mikrofonu un paziņoja Serjo�am:

- Pīppauze. Piestāj, Serjo�a, tikai noskati kādu mierīgāku vietiņu.

Ilgi gaidīt nevajadzēja - ma�īnu uz �osejas gandrīz nebija, it kā vairums tā arī būtu iesprūdis bezgalīgajā rindā pēc benzīna; nepagāja ne piecas minūtes, kad Serjo�a bija izvēlējies pieturai piemērotu vietu - me�s ceļam abās pusēs sākās uzreiz da�us soļus no ceļa, un sniegs neizskatījās dziļ�. Iespēja izkāpt un mazliet izlocīt no nekustē�anās notirpu�ās rokas un kājas visus ļoti iepriecināja - kolīdz ma�īnas apstājās, sāka blīk�ķēt durvis, mēs cits pēc cita izlēcām ceļmalā un tūlīt pat iestigām pakusu�ā sniega putrā.

- Meitenes pa kreisi, zēni - pa labi, - mundri nokomandēja Ļoņa un pirmais devās me�ā; viņam pakaļ, augstu cilādams kājas, lai neiestigtu kupenās, aizlēkāja Mi�ka.

Kad tumsā nozuda arī Marinas baltais kombinezons (�pieskati Da�ku - viņa guļ, negribu tramdīt�), ceļmalā bijām paliku�i tikai mēs trīs - es, tētis un Serjo�a. Tētis smalkjūtīgi pagāja malā, pagriezās pret ceļu un aizsmēķēja, bet es, pavērusi Serjo�as jaku, cie�i apķēros viņam apkārt, ar vaigu sajutu viņa siltumu un sastingu - ne vārda nebilzdama, ar vienu vienīgu domu: stāvēt tā, tikai stāvēt, ieelpojot viņa smar�u, cik vien iespējams ilgi.

- Nu kā tev tur klājas, mazais? - viņ� jautāja, piespiedis lūpas man pie deniņiem.

- Normāli, - es ātri atbildēju un, kaut arī man ļoti gribējās viņam pastāstīt, cik baismīgi izskatījās nodedzinātā pasaku mājiņa, cik grūti man bija melot cilvēkam, kur� benzīntankā mūs bija nosaucis par �meitenēm�, kā mani biedē katra pretī brauco�ā ma�īna, katrs ciems, kuram mēs esam spiesti braukt cauri, cik ļoti man vajag būt viņam blakus, redzēt viņa profilu, ko apgaismo retas sastapto automobiļu ugunis, bet tā vietā es jau vairāk nekā �etras stundas tikai retu reizi izdzirdu viņa balsi un redzu viņa ma�īnas gabarītuguņus, kad tos neaizsedz lend-krūzers, pateicu kaut ko pavisam citu: - Pierunāju tēti mazliet atpūsties - man nepatīk, kā viņ� izskatās. Tev arī jāpaguļ -pasaki, lai Ira tevi nomaina pie stūres, kaut vai uz pāris stundām.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

- Nav laba doma - pirmajā ma�īnā pie stūres jābūt kādam no vīrie�iem: vai nu es, vai tēvs. Līdz Novgorodai es izturē�u -tur pamodināsim tēvu, apsēdināsim pie stūres Iru, un mēs ar tevi varēsim pagulēt. - Viņ� uzlika roku man uz pakau�a, ielaida matos siltos pirkstus, un es nodomāju - viņam ir taisnība, un vēl nodomāju: tas nozīmē, ka mēs nepārsēdīsimies, ne tagad, ne pēc Novgorodas, jo mēs nevaram atļauties ilgu apstā�anos, jāvirzās uz priek�u, nezaudējot laiku, izmantojot katru stundu, katru minūti, lai palielinātu attālumu starp mums un vilni, no kura bēgam.

Serjo�as ma�īnas durvis pavērās, Ira uzmanīgi izkāpa ceļmalā un klusā balsī teica:

- Anto�ka gul. - Viņa nevienu no mums neuzrunāja, ta�u es zināju, ka sacītais domāts man, un, kaut varētu izdarīt visu ko - pārnest aizmigu�o puisēnu uz vitaru vai pat ne tā, puisēnu varētu arī nebakstīt, Serjo�a varētu vienkār�i pats iekāpt vitarā, samainīties vietām ar tēvu, tētim ir jāatpū�as, bet es varu vēl pasēdēt pie stūres, nav nekādas vajadzības pēc �īs ņem�anās tikai tāpēc, ka es, nobraukusi mazāk par divsimt kilometriem, esmu sailgojusies.

Es viņai neatbildēju - un viņa arī nemaz negaidīja manu atbildi, tāpat vien mierīgi stāvēja pie ma�īnas, uzlikusi roku uz jumta, pavērsusi seju pret �oseju. No me�a puses atskanēja lūsto�u zaru brāk�ķoņa - �urp lā�oja Ļoņa; vēl pēc brī�a garām aiz�mauca Mi�ka un, aizcirzdams durvis, nozuda savā alā uz pakaļējā sēdekļa, tētis, nometis izsmēķi, arī devās uz ma�īnas pusi, bet es joprojām nevarēju palaist vaļā rokas glu�i kā lādēties pieslēgta elektroierīce, kurai svarīga katra sekunde, un no�ukstēju - klusi, lai to dzirdētu tikai Serjo�a:

- Pie velna visu, vēl mazliet pastāvēsim, labi?

- Pie velna, - viņ� man deniņos atkārtoja, - pastāvēsim.

Uz ceļu es neskatījos un laikam tādēļ ma�īnu, kas mums tuvojās pa pretējo joslu, pamanīju tikai tad, kad tā pielēja visu apkārtni ar baltu, �ilbino�u gaismu; Ļoņa un tētis jau sēdēja savās vietās, Marina vēl nebija atgriezusies no me�a, bet Serjo�a stāvēja mierīgi un pat nesatrūkās - viņ� vienkār�i palaida mani vaļā un mazliet pagriezās pret ma�īnu, kas nobremzēja pavisam blakus, ceļa otrā pusē. Vadītāja durvis pavērās, pa tām kāds izliecās un mums uzsauca:

- Draugi, varbūt zināt, kā tur, Tverā, - benzīntanki vēl strādā?

Mēs ap�ilbu�i klusējām, pūlēdamies saskatīt runātāju - ka velns parautu �itos pa�taisītos ksenona lukturus; durvis atvērās pla�āk, un uz ceļa iznāca cilvēks - spo�ajā gaismā bija redzams tikai viņa siluets, viņ� paspēra soli uz mūsu pusi un atkārtoja savu jautājumu:

- Benzīntanki, es prasu, vai benzīntanki Tverā strādā? Te nesen jūsējie brauca garām, teica - benzīns esot, tikai rindas baisas.

Kā attīstī�anas �ķīdumā iemērktā fotogrāfijā, acīm pamazām pierodot pie gaismas, pa vienai sāka parādīties detaļas: piemiegtām acīm skatīdamās gar Serjo�as plecu, es vispirms ieraudzīju ļoti netīru importa ma�īnu ar samīcītu priek�ējo spārnu - numurs nebija Maskavas - un tad ari pa�u runātāju, pusmū�a vīrieti ar brillēm un biezu, adītu d�emperi, bez āra jakas - tā dro�i vien bija palikusi ma�īnā. Viņ� nedro�i smaidīja un grasījās spert vēl vienu soli, ta�u pēk�ņi strauji pacēla rokas, it kā piesegdams galvu, un tādā pozā sastinga, bet kaut kur aizmugurē atskanēja balss, kuru es pat uzreiz nepazinu, tik spalgi un aprauti tā skanēja:

- Nenāc tuvāk! Stāvēt, es teicu!

- Kas ar jums, - cilvēks steig�us ierunājās, - pagaidiet, es tikai pajautāt...

- Stāvēt! - vēlreiz uzkliedza Ira; es atskatījos - viņa stāvēja pie ma�īnas, pie labā pleca piespiedusi Serjo�as bisi. Turēja viņa to neveikli, un garais, smagais stobrs, kas bīstami �ūpojās no vienas puses uz otru, viņas rokās visu laiku gribēja �ļukt lejup. Varēja redzēt, ka gailis nav uzvilkts, - ta�u no tās vietas, kur ceļa vidū bija pamiris �is nepazīstamais cilvēks, to saskatīt nebija iespējams.

- Ak kungs, Ira, - iesāka Serjo�a, ta�u viņa tikai neiecietīgi pakratīja galvu un atkal uzrunāja sve�inieku:

- Lēnām ej uz savu ma�īnu! - Un, kad viņ�, izbiedēti miegdams acis, pienāca vēl soli tuvāk, Ira uzkliedza: - Uz savu ma�īnu! Sēdies pie stūres un brauc prom!

Cilvēks vairs neko nemēģināja paskaidrot - viņ� paspēra da�us piesardzīgus soļus atpakaļ, aizcirta durvis, un viņa ma�īna tūlīt pat, īsi iespiegusies, metās uz priek�u un nozuda, paņemot līdzi �ilbino�o lukturu gaismu. Tajā pa�ā sekundē Serjo�a piegāja pie Iras un izņēma viņai no rokām bisi - viņa to atdeva nepretodamās un palika stāvam, nolaidusi rokas gar sāniem, ta�u izaicino�i izriezusi zodu.

- Kāda suņa pēc tu to pagrābi, - Serjo�a dusmīgi teica, - tu tak nemāki �aut, kas tev vispār pēk�ņi uznāca?

No lcndkrūzera galvu uzmanīgi pabāza Ļoņa.

- Ir nu gan jums ģimenīte, - viņ� teica, greizi smaidīdams,

- tikko kaut kas, tā grābjat �aujamos.

Ira pārlaida mums skatienu - visiem pēc kārtas - un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Inkubācijas periods, - viņa ļoti lēni un skaidri iesāka,

- ilgst no da�ām stundām līdz vairākām dienām. Da�ādiem cilvēkiem tas ir at�ķirīgs, ta�u jebkurā gadījumā notiek ļoti ātri. Viss sākas ar drebuļiem kā parasta saaukstē�anās, lau� locītavas, sāp deniņos, ta�u cilvēks vēl jūtas glu�i cie�ami - spēj staigāt, runāt, vadīt ma�īnu, bet viņ� jau aplipina cilvēkus, kuriem pienāk tuvu klāt, - ne visus, bet ļoti daudzus. Kad sāksies drudzis, pastaigāt viņ� jau vairs nevarēs...

- Viss, pietiek, - es teicu. Serjo�a atskatījās.

- ... viņ� guļ vienos sviedros, da�s sāk murgot, citam sākas krampji, ir tādi, kuriem neveicas, un viņi visu laiku - vairākas dienas - paliek pie samaņas, - viņa, nepievērsdama man uzmanību, turpināja, - bet pa�ās beigās parādās tādas asiņainas putas, un tas nozīmē...

- Viss! - es vēlreiz uzkliedzu, pagriezos, aizskrēju uz vitaru un apraudājos jau tur iek�ā, kur viņa nevarēja redzēt manu seju, māmiņ, māmiņ, vairākas dienas, kamēr mēs sēdējām savā paēdu�ajā, omulīgajā pasaulītē, vairākas dienas. Vairākas dienas.

- Aņa, - Serjo�a pavēra ma�īnas durvis un uzlika roku man uz pleca, - mazais...

Es pacēlu galvu, viņ� ieraudzīja manu asarām noplūdu�o seju, mokās saviebās un vairs neko neteica, tikai vienkār�i turēja roku man uz pleca un stāvēja blakus, līdz beidzu raudāt.

- Kā ar tevi ir - normāli, pabraukt varēsi? - viņ� beidzot jautāja, kad biju noslaucījusi asaras, un tad es pagriezos pret viņu un teicu:

- Turi no manis pa gabalu �o savu... �o savu D�onu Rembo. Lai ne tuvumā nelien, - un uzreiz sajutu, cik neglīti atiezu zobus, izrunājot �os vārdus, bet viņ� klusējot pamāja ar galvu, vēlreiz saspieda manu plecu un gausi devās atpakaļ uz savu ma�īnu.

Kad sākām braukt, pēk�ņi sāka snigt - balts, biezs, svētdie-nīgs sniegs kā Jaungadā.

Ļoti ātri kļuva skaidrs, ka Ļoņa apstā�anos bija izmantojis, lai samainītos vietām ar Marinu, tādēļ turpmāk mēs virzījāmies uz priek�u lēnāk - kolīdz Serjo�as pad�ēro attīstīja ātrumu, kas bija lielāks par simt kilometriem stundā, lendkrūzers uzreiz sāka atpalikt, un attālums starp abām priek�ējām ma�īnām palielinājās tik ļoti, ka es bez grūtībām varētu to apdzīt un ar vitaru iespraukties tām pa vidu. It kā par spīti, arī snig�ana pastiprinājās - tagad tas jau bija īsts putenis; kādu laiku es īgņojos, mirk�ķināju Marinai ar tālajām gaismām, pūlēdamās viņu paskubināt, un vairākas reizes pat paspēlējos ar domu patie�ām apdzīt lendkrūzeru, ta�u bija pilnīgi skaidrs, ka smagā ma�īna Marinas nedro�ajās rokās tik un tā atpaliks un tūlīt pat pagaisīs necaurredzamajā baltajā plīvurā, kas ietina mūs no visām pusēm. Uz ceļa gan ļoti drīz uzradās visai baigas iebrauktas sliedes, pa kurām arī vitara sāka �ļūkāt nedro�i un bīstami - tik bīstami, ka braukt ātrāk kļuva bail arī man.

Pagāja kāda stunda - mēs tagad rāpojām pavisam lēni, un es jau sen vairs neskatījos apkārt, necentos ieraudzīt ciemus, kuriem braucām garām, - sniegputeņa dēļ par to atra�anos apkaimē varēja nojaust tikai pēc izkliedētas, cauri sniega aizkaram tik tikko noskār�amas spuld�u gaismas. Ciemu bija apbrīnojami maz, vismaz sprie�ot pēc �osejas apgaismoto posmu daudzuma; es slikti atcerējos karti, ta�u man �ķita, ka �im apvidum bija jābūt daudz blīvāk apdzīvotam, - varēja gadīties arī tā, ka es noguruma dēļ ne vienmēr pamanīju pafireju no tumsas uz gaismu un otrādi, bet varbūt kaut kur bija pārrauta elektroapgādes līnija un spuldzes vienkār�i nedega.

Mi�ka aizmiga gandrīz uzreiz pēc tam, kad sākām braukt, -atpakaļskata spogulī bija redzama viņa izspūrusī galva, kuru viņ� bija atspiedis pret sa�ķiebu�os maisu un kārbu piramīdu, kas slējās uz pakaļējā sēdekļa. Tu esi pie manis, es domāju, lūkodamās uz viņa rāmo, aizmigu�o seju, tevi man izdevās izglābt, aizvest prom no visām �īm �ausmām - varbūt pēdējā brīdī, tomēr izdevās, un es aizvedī�u tevi uz tādu vietu, kur neviens nespēs tev kaitēt, kur apkārt neviena nebūs - tikai mēs, un viss būs labi. Man blakus pasa�iera sēdeklī gulēja tētis - nebiju iedomājusies viņam ieteikt nolaist atzveltni zemāk, un viņ� bija neērti iekāries dro�ības siksnā, kas bija iecirtusies vecajā medību jakā, nodūris galvu un ar pieri gandrīz skārās pie vitaras priek�ējā paneļa. Nezin kāpēc tie�i tagad, kad ma�īnā visi gulēja, bet logus no ārpuses aizlipināja slapj�, lipīgs sniegs, kuru mazliet �īksto�ās slotiņas ar pūlēm paguva notīrīt no vējstikla - tam cauri varēja saskatīt tikai pa priek�u brauco�ā lendkrūzera gabarītuguņus -, es sajutu mieru un pārliecību par to, ka mēs tik tie�ām nokļūsim līdz ezeram, kur� mums solīja ilgi gaidīto glābiņu. Mūsu gaisīgā koka māja ar caurspīdīgajām stikla sienām no �ejienes jau �ķita kaut kas nereāls, netverams, un kaut kāda iemesla pēc tās nepavisam nebija �ēl - svarīgi bija tas, ka esam dzīvi, veseli, ka aizmugurē guļ Mi�ka un priek�ā, tikai da�u metru attālumā, uzmanīgi raudzīdamies uz tuk�o, aizputināto ceļu, brauc Serjo�a.

Tik tikko paspēju to nodomāt, kā rācija ie�irkstējās un kaut kur man zem labā elkoņa atskanēja Serjo�as balss:

- Neguli?

- Neguļu, - es atbildēju, sākumā tāpat, tuk�umā, bet pēc tam paņēmu labajā rokā mikrofonu un pieliku to pie pa�ām lūpām, lai nepamodinātu aizmigu�os, un, atkārtojusi: - Neguļu, - īsi, līksmi iesmējos par to, ka dzirdu viņa balsi.

- Un ko tu tur dari? - viņ� tie�i tāpat �ukstus jautāja, un es uzreiz sapratu, ka arī viņ� savā ma�īnā ir pilnīgi viens, jo visi pārējie guļ kaut kur tālu, uz pakaļējā sēdekļa, norobe�oti ar galvas balstiem, tarbām un biezu miega segu, it kā viņu vispār nebūtu, it kā uz visa �ī apsnigu�ā, tuk�ā ceļa būtu tikai divi cilvēki - es un Serjo�a.

- Stūrēju, - es atbildēju, - domāju par tevi.

- Skaisti, vai ne? Drīz būs Jaunais gads, - viņ� klusi teica.

Mēs mazliet paklusējām, bet tagad �is klusums bija pavisam citāds, un sniegs ārā bija citāds, mājīgs, mīksts, mīlīgs, un es tajā nebiju viena: viņ� bija man blakus, lai arī es neredzēju viņa seju un nevarēju izstiept roku un viņu aizsniegt.

- Jaungads būs brīni�ķīgs, tu redzēsi, - viņ� sacīja.

- Zinu, - es atsaucos un pasmaidīju - un, kaut arī viņ� manu smaidu neredzēja, man bija skaidrs, ka viņ� par to zina.

- Uzdziedam kaut ko, - viņ� ierosināja, bet es atbildēju:

- Pamodināsim vēl visus.

- Mēs klusiņām, - viņ� atsaucās un tūlīt pat, manu atbildi negaidīdams, iesāka: - Gar u-pi stai-gā zi-irgi... - Tā bija viņa mīļākā dziesma, viņ� to uzsāka vienmēr, kad viņam gribējās padziedāt, un, lai gan viņ� dziedāja �ķībi, lai gan man bija absolūtā dzirde - klavierstundas, mūzikas skola, solfed�o tikai viņa versija man patika, jo viņ� itin kā izjuta katru vārdu, un viņa izpildījums bija stiprāks par tajā noglabātajām notīm, stiprāks par visiem muļķīgajiem noteikumiem, kā �o dziesmu pienākas dziedāt, un vienīgais, ko es varēju, bija uzķert melodiju un to uzmanīgi pieturēt:

- Zi-irgi meklē vie-tu dzer-�a-nai...

Mēs nodziedājām līdz galam, un atkal iestājās klusums -vienmērīgi darbojās stikla tīrītāji, cauri sniegam blāvi vīdēja lendkrūzera gabarīti, neviens nebija pamodies, un tad rācija no jauna ie�irkstējās, un ēterā atskanēja kāda nepazīstama balss, kas �ajā sniegotajā klusumā izklausījās tik iederīga, ka es pat neiztrūkos.

- Paskat, cik labi nodziedājāt, - nepazīstamais cilvēks teica.

- Bet �o zināt? �Manas do-mas tu-u-um�ās, domas slē-ē-ēp-tā-ās� - un dziedāja pantu pēc panta aizsmaku�ā, pie dziedā�anas acīmredzami nepieradu�ā balsi, līdz ceļ� izveda viņu ārpus mūsu radiosignāla uztveres zonas; kādu laiku cauri traucējumiem vēl bija iespējams saklausīt atsevi�ķus vārdus, bet tad atkal viss noklusa.

* * *

Cik labi būtu, ja visu ceļu, kas mums vēl priek�ā, varētu nobraukt tie�i tā - man �ķita, ka es izturētu gan piecsimt, gan tūksto� kilometru �ajā tumsā, glieme�a ātrumā, ar abām rokām turot ma�īnu slidenajās risēs, lai tikai vairs nevajadzētu apstāties, nevajadzētu meklēt degvielu, nevajadzētu baidīties no katra nepazīstama, ceļā sastapta cilvēka. Cik ļoti man gribētos tie�i tā arī nobraukt līdz pa�am galam - nesarunājoties ne ar vienu, izņemot Serjo�u, bez tēta drūmajiem jociņiem, no kuriem man pār kauliem skrēja �ermuļi, bez Iras paniskā pārbīļa no slimības, kuru neviens no mums vēl nebija redzējis un kura tādēļ vēl nebija paspējusi mūs patie�ām izbiedēt.

Tagad uz �ī tuk�ā un tum�ā, apsnigu�ā ceļa bija viegli iztēloties, ka mums nekur nav jāsteidzas, ne no kā nav jābēg, ka mums vienkār�i jānokļūst no viena punkta uz otru, no punkta A uz punktu B kā skolas matemātikas uzdevumā. Apbrīnojami, cik nelabprāt mēs atsakāmies no sajūtas, ka viss nav nemaz tik slikti, - pietiek uz kādu laiciņu novākt no ceļa pretī brauco�us auto, kordonus, bruņotus cilvēkus, un nepaies ne trīs �etras stundas, kad trauksme un bailes būs atkāpu�ās, kā nebiju�as, it kā viss �is brauciens būtu tikai neliels piedzīvojums vai varbūt vienkār�i tāds kā eksperiments, izturības pārbaudījums, un, lūk, mēs tūlīt būsim sasniegu�i mums nezināmu, neredzamu robe�u, pēc kuras pēk�ņi parādīsies kameras, iedegsies spo�a gaisma un gar dekorācijām iznāks cilvēki, kuri mums teiks: vairs nav jābaidās, tas viss nav pa īstam, neviens nav cietis, bet jūs esat mala�i, visu izdarījāt pareizi un tagad varat atgriezties mājās.

k

Tam visam dro�i vien patie�ām varētu noticēt, ja tikai skatiens pats laiku pa laikam nenoslīdētu uz degvielas līmeņa rādītāju instrumentu panelī: smalkā sarkanā bultiņa ar katru reizi bija noslīdējusi arvien zemāk - vēl trīssimt, divsimt piecdesmit, divsimt kilometru, un vajadzēs apstāties, vērt vaļā bagā�nieku, ņemt ārā kannas un liet bākā benzīnu - atskatoties, ausoties un �ķielējot uz ceļu. Man visu mū�u ir ļoti slikti padevusies rēķinā�ana galvā - gan skolā, gan vēlāk, pieaugu�o dzīvē, man vienmēr bija nepiecie�ama papīra lapiņa vai kalkulators, tomēr tagad laika man bija pietiekami daudz, lai kļūtu pilnīgi skaidrs: benzīna, kas �obrīd smagi �ūpojās kaut kur bagā�niekā, vitarai nekādā gadījumā nepietiks, un kaut kur priek�ā - iespējams, starp nemīlīgiem, ledū kaltiem aukstiem ziemeļu ezeriem, bet varbūt arī agrāk, tāpat uz �osejas, da�us kilometrus no kaut kāda dieva aizmirsta ciema - motors pēk�ņi norīstīsies un nomirs, un reizē ar to nomirs arī dro�ības ilūzija, kuru cilvēkam dāvā viņa ma�īna - ar aizslēgtām durvīm, gumijas paklājiņiem zem kājām, apsildāmiem sēdekļiem un iemīļotās mūzikas diskiem barda�okā.

Tomēr �is brīdis pagaidām nebija pienācis - lidz tam vēl bija tālu; bultiņa slīdēja lejup lēni, ceļ� bija tuk�s, un es varēju sev teikt: �Aņa, nevajag skriet vilcienam pa'priek�u, tu neesi viena, tavs uzdevums ir vienīgi tagad neaizmigt, abām rokām turēt stūri, paturēt acīs priek�ā brauco�ā lendkrūzera sarkanos gabarītus, bet uz rīta pusi, Novgorodas tuvumā, tu pārsēdīsies pasa�iera vietā, aizvērsi acis, un atbildība par visu atliku�o ceļa posmu jau gulsies uz citu pleciem; kamēr tu gulēsi, pārējie noteikti izdomās kādu iespēju papildināt degvielas krājumus un nokļūt tur, kur tev jau vairs nekas nedraudēs.�

Vēl pēc stundas vai pusotras sniegputenis norima - pēk�ņi, strauji -, un apkārtējā tumsa atkal kļuva caurspīdīga, bet iztālēm atkal varēja redzēt ceļmalas ciemu gai�os plankumus; to nosaukumi jau bija pilnīgi nepazīstami, un arī ārēji tie it nemaz neatgādināja gludos Piemaskavas ciematus - mazi, zemē ieaugu�i namiņi ar diviem lodziņiem, iegumu�i �ogi. Vai nu tādēļ, ka jau bija vēla nakts, vai varbūt kāda cita iemesla dēļ iepretī �osejai celto māju logi bija tum�i kā aizvērtas acis, bet daudzviet vispār paslēpti aiz slēģiem; ceļ� �ajā posmā bija tik �aurs un nepievilcīgs, ka es gandrīz biju gatava noticēt - mēs esam nomaldīju�ies, ta�u Serjo�a pārliecināti devās uz priek�u. Vai nu tāpēc, ka vadīt ma�īnu tagad bija vieglāk, bet varbūt arī tāpēc, ka sniega aizkara sniegtais rāmums bija izgaisis reizē ar sniegputeni, mēs uz priek�u virzījāmies ātrāk - pat Marinai izdevās uzdzit lend-krūzeru līdz gandrīz simt kilometriem stundā.

Tas notika uzreiz aiz Vi�ņijvolo�okas - miegainas, tuk�as, neaizsargātas, ar vienu vienīgu mirgojo�u luksoforu, kuram mēs pa�āvāmies garām nepiestāju�i, un tālāk bija viens vai divi nelieli un tādi pa�i �ķietami pamesti ciemati ar akliem logiem un gar �oseju skopi izvietotām apgaismojuma spuldzēm; kad priek�ā parādījās nākamais vāji apgaismotais maģistrāles posms, tie�i pirms plāksnītes, uz kuras rakstīto nepaspēju izlasīt, ieraudzīju taisnā leņķī pret ceļu novietotu autoinspekcijas ma�īnu ar izslēgtiem uguņiem, bet tai blakus, mazliet tālāk uz priek�u, cilvēka stāvu indīgi dzeltenā vestē ar zaigojo�ām līmeniskām joslām. Līdz ceļmalā novietotajai ma�īnai vēl bija metri trīssimt, kad vestē tērptais cilvēks, mūs ieraudzījis, pacēla roku ar zizli un spēra pirmo soli uz �osejas pusi, un lendkrūzers tajā pa�ā sekundē nometa ātrumu, ieslēdza labo pagriezienu un sāka lēni nobraukt ceļmalā. Ko viņa dara, idiote, es izmisīgi nodomāju, nu kādi te var būt autoinspektori - tagad, �ajā laikā, �ajā vietā es skaļi ierunājos: �Marina!� it kā viņa varētu mani izdzirdēt, un pasa�iera sēdeklī aizmigu�ais tētis uzreiz pacēla galvu, un jau pēc kādas sekundes desmitdaļas viņ�, uzgāzies man uz pleca, vairākas reizes asi spieda signāltauri; no vitaras nepatīkamā, spalgā bļāviena es tūlīt pat attapos un ieslēdzu tālos uguņus, kuru spilgtais, auksti zilganais kūlis izķēra no tumsas nekustīgo autoinspekcijas ma�īnu, un bija redzams, ka tās sānu stikls ir izdauzīts un pret mums pavērstais baltais sāns ar zilo garenisko svītru ir iemīcīts uz iek�u tāpat kā priek�ējais panelis. Arī cilvēks, kur� stāvēja tai blakus, gaismā izskatījās kaut kā nepareizi - izrādījās, ka tumsā mirdzo�ā formas veste uzvilkta pa virsu nota�ķītai sporta jakai, un �ai jakai ar autoinspektoru formastērpu nebija itin nekā kopīga, bet pa kreisi no ma�īnas, krūmos, vīd vēl citi cilvēku stāvi, jau bez visādām vestēm. Es viņu tūlīt apdzī�u un atstā�u te, es bezcerīgi domāju, un mēs vairs neko nespēsim izdarīt viņas labā, nevar būt, ka Serjo�a arī ir nobremzējis, es nepaspē�u pat paņemt rāciju un viņu brīdināt, viņ� ta�u redz, never neredzēt, ka tas nav nekāds autoinspektors. Es triecu kāju pret gāzes pedāli, un vitara, joprojām taurēdama, jau drāzās pretējā joslā - man ļoti vajadzēja redzēt, ko dara Serjo�a, - bet tajā brīdī, tā arī nepaspējis apstāties, arī lendkrūzers strauji sametās pa kreisi, atpakaļ uz �osejas, un mēs visi, aizvien palielinādami ātrumu, aiz�āvāmies garām sadauzītajai patruļma�īnai un cilvēkiem, kuri aiz tās slapstījās; atpakaļskata spogulī bija redzams, ka vestē tērptais ir nolaidis zizli un nu jau stāv ceļa vidū, raudzīdamies mums nopakaļ, un arī tie, kas bija slapstīju�ies viņam aiz muguras, ir iznāku�i no tumsas - slēpties vairs nebija nekādas vajadzības.

- Paņemt bisi un uzbliezt viņiem virsū, - tētis Borja caur sakostiem zobiem noteica, beidzot noņemdams roku no signāltaures, - maitēdāji, - un, ar visu augumu pagriezies, ciktāl to atļāva dro�ības josta, vēl reizi paskatījās atpakaļ, bet es lūkojos uz priek�ā brauco�o lendkrūzeru, kuru tagad mazliet mētāja sāniski, un domāju: es biju gatava viņu pamest, apbraukt pa pretējo joslu un aizlaisties neatskatoties, man nebija laika padomāt, nebija nekāda plāna, es vienkār�i ieraudzīju briesmas un piedevu gāzi, un tagad mēs abas - gan viņa, gan es - to zinām un nekad neaizmirsīsim: ja atgadīsies vēl kaut kas tikpat briesmīgs, es neriskē�u, neapstā�os un nemēģinā�u palīdzēt; un vēl es domāju - par to nebija iespējams nedomāt: ja nekāda lend-krūzera nebūtu, ja uz �ī tum�ā, tuk�ā ceļa man priek�ā būtu tikai Serjo�as ma�īna, - ko es darītu tad?

Tētis pēdīgi beidza skatīties atpakaļ un paņēma rokā mikrofonu.

- Serjo�a, vajadzētu apstāties, - viņ� teica, - tu paskaties, kā viņu mētā, Ļoņkam būtu laiks nomainīt viņu pie stūres.

- Sapratu, - atskanēja Serjo�as balss, - vajag tikai pameklēt vietu patālāk no �ejienes.

Mums visiem bija skaidrs, ka būtu labi nobraukt vismaz divdesmit trīsdesmit kilometrus un tikai tad stāties, ta�u pietika ar vienu skatienu uz lendkrūzera nervozo mētā�anos pa �oseju, lai būtu skaidrs - �ī laika mums nav, Marina tūlīt vai nu aizķers kādu no mums, vai vienkār�i ielidos grāvī. Gandrīz tūlīt pēc tam, kad vairs nebija saskatāma ielas spuld�u blāvā gaisma, Serjo�a samazināja ātrumu un vēl pēc da�ām minūtēm ierunājās:

- Viss, piestājam �eit, neatceros īsti, cik te ir līdz nākamajam ciemam, bet to ciemu te ir papilnam, tālāk līdz pa�am Valdajam piemērotu vietu varam arī vairs neatrast. Kāpjam laukā, tikai uguņus nodzēsiet, - un viņ� nobrauca ceļmalā.

Mēs apstājāmies; tētis sagrozījās, gar sēdekļa atzveltni ķeksējot ārā karabīni. Pamanījis manu skatienu, viņ� teica:

- Labāk paņem�u līdzi, ja nu gadījumā te ir paliku�i vēl kādi labi ļaudis, kuriem ienāks prātā ar mums saieties. Kāp ārā, Aņuta, samainīsimies, man liekas, esmu izgulējies.

Kāpt ārā no ma�īnas negribējās - es ar lielāko prieku būtu palikusi sē�am pie stūres un pagaidījusi, līdz Marinu pārsēdina pasa�iera vietā, lai tikai �ai brīdī viņu neredzētu, nesastaptu viņas skatienu, tomēr izejas nebija - es atsprādzēju dro�ības jostu un izgāju uz ceļa. Tūlīt atvērās lendkrūzera vadītāja durvis, Marina izlēca no ma�īnas - kaut arī lukturi bija izslēgti, viņas baltais kombinezons glu�i vai spīdēja tumsā - un �ņukstēdama metās pie manis; es ierāvu galvu plecos, man nebija laika padomāt, gribējās kliegt: es nobijos, man ta�u te, ma�īnā, ir Mi�ka, es nevarēju apstāties, - bet tad jau viņa bija pieskrējusi pavisam klāt un saķērusi mani aiz rokām.

- Piedodiet man, - viņa teica, un es ieraudzīju, ka viņa raud, - es esmu tāda idiote, vienkār�i biju piekususi, tik drausmīgs ceļ�, es nepadomāju, ieraudzīju to stulbo formastērpu un jau gandrīz apstājos, bet tad tu sāki taurēt un ieslēdzi tālos, un Ļoņa pamodās, ja ne tu, Aņa, ja nebūtu tevis... - Viņa apkampa mani un joprojām runāja un runāja kaut ko man ausī, bet es stāvēju un nespēju sevi piespiest viņai pieskarties, domādama vienīgi - es biju gatava tevi pamest, tu pat nepamanīji, bet es patie�ām būtu tevi tur pametusi.

Pienāca Ļoņa, saņēma viņu aiz rokas un aizveda uz ma�īnu; pēc tam atgriezās un sacīja:

- Man palikusi tre�daļa bākas. Drīz būs Valdajs, līdz �udo-vai kilometru divsimt, es jau nu labāk pielietu klāt �eit - kamēr neizbrauksim uz Murmanskas �osejas, citas iespējas var ari nebūt.

Kamēr viri uzpildīja degvielu - tētis stāvēja ar karabīni rokā, Ļoņa un Serjo�a rosījās ar kannām es pagāju malā un aizsmēķēju cigareti. Sasprindzinājums un milzīgā koncentrē�anās, kas bija sagrābusi mani savā varā ar to pa�u bridi, kad izbraucām no mājām, kas neļāva man aizmigt un lika stingri turēties pie stūres, vienā mirklī pagaisa, it kā tās nemaz nebūtu bijis; atvieglota sajutu, ka man vairs pat nav vajadzības skatīties uz �oseju, vai tur neparādīsies kāds sve�s, jo no �ī mirkļa viss - gan mar�ruts, pa kuru dosimies tālāk, gan benzīna daudzums vitaras bākā, gan mūsu dro�ība - vairs nav mana atbildība; tūlīt iekāp�u ma�īnā, nolaidī�u sēdekļa atzveltni, aizvēr�u acis, un tas viss vairs nepastāvēs, bet, kad es tās atkal atvēr�u, apkārt jau būs taiga, ezeri un reti ciemi ar sve�ādiem ziemeļnieku nosaukumiem, un viss �is murdo�ais, draudīgais skudru pūznis būs palicis tik tālu, it kā tā vispār nemaz nebūtu.

Benzīns bija saliets, pienāca laiks doties tālāk; es piegāju pie Serjo�as un uzliku roku viņam uz piedurknes.

- Es liekos gulēt, - sacīju, - pie stūres sē�as tētis; lai vitara iet priek�ā, Iru - pie stūres, tev jāatpū�as.

- Tikai ne tagad, - viņ� uzreiz atbildēja, liekas, pat mazliet īgni, it kā jau būtu gaidījis �os manus vārdus un iepriek� zinātu, ka strīdē�os pretī.- Aņa, tev jāsaprot, tagad ir visgrūtākais ceļa posms, Valdajs, Novgoroda - apbrauksim apkārt Pīterai, tad arī samainīsimies, pēc Kiri�iem būs mierīgāk, es nevaru tagad laist viņu pie stūres.

- Kā tad, - es atsaucos, - lai vēl atpū�as, nabaga meitene, viņa dro�i vien ir tik ļoti nogurusi, kop� vakardienas gulēdama pakaļējā sēdeklī, - un no�ēloju pateikto uzreiz, vēl nepaspējusi pabeigt teikumu, jo viņam bija taisnība un mums abiem �ai brīdī bija skaidrs, ka arī es to zinu un vienkār�i gribu, lai viņam ir nepatīkami - tāpēc ka toreiz, naktī, viņ� aizbrauca neatvadījies, tāpēc ka, ja nebūtu viņas, tad viņ� un nevis tētis būtu �etras stundas gulējis pasa�iera sēdeklī man blakus un man nevajadzētu par viņu baidīties, tāpēc ka viņa, stāvēdama manā priek�namā, lēni noņēma no galvas kapuci, izlaida matus un nosauca mani par �mazo�. Tāpēc ka viņa man nepatīk. Tāpēc ka es nu vairs nekad netik�u no viņas vaļā. Un, lai gan man jau �obrīd, par to visu domājot, ir kauns, es pilnīgi noteikti vairs nespē�u pret viņu izturēties citādi.

Man negribējās, lai Serjo�a tagad redzētu manu seju, tomēr �ādi sarunu pabeigt nedrīkstēja; es pagriezos pret ceļu - vajadzēja vismaz pamēģināt sataisīt smaidu, pateikt kaut ko pa jokam, tikai man nekas neizdevās - ne smaids, ne joks, un tad viņ� uzlika roku man uz pleca, noliecās pie manis un sazvērnieciski �ukstēja:

- Aņka, es visu saprotu, bet, ja tu zinātu, cik �ausmīgi viņa vada ma�īnu, tad manā vietā pati neļautu viņai tumsā sēsties pie stūres, - un uzsmaidīja man tik plati, kā jau veselu mū�ību nebija smaidījis.

- Labi, es ie�u gulēt, - atvieglota noteicu, - man jau nu rezervē ir labāks �oferis.

Nebijām vēl paspēju�i izkustēties no vietas - tētis pielāgoja spoguļus, es aizsprādzēju dro�ības jostu un noņēmos ar sēdekļa atzveltni, cen�oties nesaspiest aizmigu�o Mi�ku, - kad rācija Serjo�as balsī ierunājās:

- Uzmanību kanālā, uz Pīteras �osejas pirms Vipolozovas uz ceļa ir bandīti - draugi, uzmanieties, atkārtoju...

Es sastingu ar jostas sprādzi rokā.

- Kāpēc viņ� to saka? Kur� te mūs dzirdēs, ja nu vienīgi pa�i bandīti? Neviena ta�u nav! - Un tētis, saraucis pieri, ba�īgi nogrozīja galvu un pat sāka man kaut ko teikt, ta�u pēk�ņi rācija no jauna atdzīvojās un tajā atskanēja satraukta vīrie�a balss, kuru traucējumu dēļ tik tikko varēja saklausīt:

- Serjoga? Serjoga, tu?! - Un, atbildi nesagaidījusi, balss steig�us turpināja, it kā baidoties, ka signāls piepe�i pazudīs:

- Serjoga! Pagaidi, stāvi, uz kuru pusi tu brauc, uz Pīteru, uz Maskavu? Kur tu esi?

Serjo�a klusēja - viņ� laikam nepazina runātāju, kura balss sprak�ķoņas dēļ tagad bija tik tikko sadzirdama un gandrīz neatpazīstama, vai mazums uz �osejas vīrie�u, kurus tā sauc, es domāju, varbūt kāds pirmīt ir mūs noklausījies un tagad gaida, kad mēs viņam atbildēsim, jo mūsu atra�anās ēterā var nozīmēt tikai vienu - mums ir benzīns, ēdamais un ma�īnas, un tas viss kādam var būt ļoti vajadzīgs.

- Kāds darbības rādiuss ir �ai rācijai? - es tētim jautāju, un viņ� bez vilcinā�anās atbildēja:

- Dro�a uztver�ana - kilometri piecpadsmit divdesmit, ne vairāk. Tas ir kaut kur tepat blakus.

- Dodiet man mikrofonu, - es sacīju un pastiepu roku,

- mierīgi, es viņiem neko nepateik�u, dodiet tūlīt pat, kamēr viņ� nav atbildējis. - Kad tētis paklausīja, es nospiedu pogu un ļoti lēni un skaidri sacīju: - Klusē. Dzirdi? Mēs nezinām, kas tur runā, - un tad vēl joprojām nepazīstamā balss ieaurojās jau gandrīz triumfējo�i - tagad viņu varēja dzirdēt daudz labāk:

- Aņa! Aņa, es pazinu tavu balsi! Velni jūs aizdomu pilnie, super, ka tie esat jūs, jūs ta�u braucat uz Pīteru, ja? Uz Pīteru? Mēs pretī, pagaidiet, es tūlīt ieslēg�u pro�ektorus, jūs mani pazīsiet, brauciet lēnāk. - Es vēl aizvien nespēju saprast, kas ir �is cilvēks, bet viņ� runāja un runāja, tādēļ neviens no mums nespēja iebilst ne vārda, un tikai tad, kad viņ� beidzot mitējās un uz brīdi apklusa, iesaistījās Serjo�a:

- Es jau domāju, ka tu tā arī nenoņemsi pirkstu no tās pogas, Andrjuha, - un viņ� iesmējās. Tajā pa�ā brīdī priek�ā, uz redzamības robe�as, parādījās dzeltens, blāvajā pirmsausmas dūmakā mazliet izplūdis traips, bet vēl pēc da�ām minūtēm jau skaidri varēja redzēt vientuļu automobili, kas strauji tuvojās mums pa pretējo joslu ar trim oran�iem taisnstūrveida lukturiem uz jumta.

- Kas tas vēl par Andrjuhu? - tētis Borja vaicāja, saspringti lūkodamies uz priek�u.

- Ģimenes draugs, - es atbildēju, noskatīdamās, kā Serjo�a, neaizvērdams durvis, izlec no savas ma�īnas un skrie�us metas pie blakus piebremzēju�ā sudrabotā pikapa, kuram aizmugurē bija ar brezentu dro�i apsegta, viegli apsnigusi piekabe; tūlīt uz �osejas parādījās arī Ira, kas pa ceļam steig�us vilka mugurā mēteli, bet no pikapa viņiem pretī iznāca divi cilvēki, vīrietis un sieviete, un visi �etri, aizmirsu�i jebkādu piesardzību, tagad stāvēja braucamās daļas vidū un dzīvi sarunājās.

- Kāds ģimenes draugs? - tētis pārjautāja. - Tu vari jēdzīgi paskaidrot?

- Nu kā lai jums pasaka, - es nopūzdamās atbildēju, atsprādzēju dro�ības jostu un atvēru durvis, - baidos, ka tā nav mana ģimene.

Nez kā tas ir tā sagadījies, es domāju, gausi dodamās pie ļau�u bariņa ceļa vidū, ka �ajā dīvainajā ekspedīcijā, izņemot Mi�ku, nav neviena, kuru es patie�ām būtu gribējusi ņemt līdzi, kuru es varētu izglābt tāpēc, ka tas vajadzigs man un nevienam citam? Mammas vairs nav, un Ļenka, mana Ļenka, ari dro�i vien pazudusi kaut kur tur, miru�ajā pilsētā, uz matra�a sazin kādā skolas lazaretē, arī visi pārējie cilvēki, kuri bija man dārgi un tuvi, ar kuriem es tagad varētu atklāti parunāt, ak, nu kaut vai saskatīties, ir pazudu�i, izgaisu�i, varbūt jau miru�i; es sev aizliedzu par viņiem domāt - kaut vai pagaidām, kaut vai līdz tam laikam, kad mēs būsim beigu�i bēgt, nokļuvu�i pie ezera, kur varēs aiziet me�ā, pietupties, ar rokām apķerties ap koku un aizmiegt acis, bet pasakiet man, lūdzu, kādas ir izredzes sastapt paziņas uz tuk�as, naksnīgas septiņsimt ar asti kilometrus garas �osejas un kāpēc, velns parāvis, tie par visām varītēm izrādīsies tie�i �ie paziņas, nevis kādi citi - nevis tie, kuri man �obrīd būtu tik ļoti vajadzīgi?

Es piegāju klāt un piesardzīgi saņēmu Serjo�u aiz rokas, bet viņ� uzreiz mundri pagriezās pret mani.

- Nē, Aņka, tu spēj to iztēloties? Tu tikai padomā! Mēs ta�u varējām klusēdami vienkār�i pabraukt garām...

- Ej nost, tu ar savām rācijām man toreiz visas ausis piedziedāji, pabrauksi te klusējot, - Andrejs viņu pārtrauca, aplika roku Serjo�am ap plecu un plati, līksmi pasmaidīja - man liekas, es vēl nekad nebiju viņa sejā redzējusi ne tādu prieku, ne tādu satraukumu. Atcerējos viņu kā augstprātīgu, padrūmu tipu, ar kuru Serjo�a draudzējās vai nu no skolas, vai no institūta laikiem, un, tāpat kā daudzos ilgi pastāvo�os pāros, arī viņu lomu sadalījums bija izveidojies sen jo sen - tik pamatīgi, ka nebija nozīmes tam, kas katrs no viņiem ir �obrīd, jo viens otra priek�ā viņi vēl aizvien nēsāja ierastās, kop� bērnības it kā klāt pieaugu�ās maskas, un es tā arī nebiju spējusi pierast pie lomas, kas �ajā draudzībā iedalīta Serjo�am.

- Aņa, - ļoti skaļi un ļoti līksmi ierunājās viņam blakus stāvo�ā sieviete, kas pagriezās pret vīru. - Es ta�u tev teicu, ka tā bija Aņas balss, nevis Iras!

- Es ari priecājos tevi sastapt, Nata�a, - es atbildēju. Sarkasmu varēju arī neslēpt, viņa vienalga to nekad nemanīja - vai izlikās nemanām bet Nata�a smaidīdama uzmanīgi nopētīja mūs visus pēc kārtas, un viņas smaids kļuva arvien platāks, kaut arī �ķita, ka tas jau vairs nav iespējams.

- Tā nu arī ceļojat kā zviedru ģimene? - viņa dzīvespriecīgi noprasīja, un es tajā pa�ā mirklī atcerējos, kāpēc man viņa nepatīk.

Pauze neiestājās - tie�i tajā brīdi klāt pienāca Ļoņa, pēc viņa no ma�īnas izkāpa tētis, kur� tomēr neuzticīgi turēja gatavībā karabīni; vīrie�i kādu laiku pārmija rokasspiedienus un izrunāja iepazīstoties pienācīgos vārdus, un, kad tas bija paveikts, Serjo�a beidzot uzdeva jautājumu, kur� mums visiem bija prātā kop� tā pa�a mirkļa, kad priek�ā, pretējā joslā, parādījās pikaps.

- Draugi, - viņ� smaidīdams vaicāja, - kāda velna pēc jūs braucat pretējā virzienā?

Neviens no viņiem uzreiz neatbildēja - viņu sejas tūlīt pat apdzisa, it kā būtu nospiests slēdzis, un vairākas sekundes abi klusēja. Visbeidzot Nata�a pacēla acis uz viru un viegli iedunkāja viņu ar elkoni, un tikai tad viņ� sacīja - �oreiz pavisam nopietni:

- Pretējā virzienā mēs, Serjoga, braucam tāpēc, ka automaģistrāle Maskava-Pītera tagad beidzas pirms Novgorodas.

- Paga, kā tas ir - beidzas? - es pārjautāju, neticēdama savām ausim.

- Ļoti vienkār�i, - viņ� atsaucās, ieskatīdamies man acīs.

- �ķērsām �osejai, tur, kur ir tilts pār Mstu - man liekas, to vietu sauc Belaja Gora stāv kravas ma�īnas. Kad mēs tur ieradāmies, uzbraukt uz tilta vēl varēja, bet nobraukt - vairs ne. Labi, ka mēs laikā pamanījām, - viņ� saminstinājās, - nu, tur notika tādas lietas, ka nepamanīt nebija iespējams. Cilvēku divdesmit trīsdesmit ar �aujamajiem, mēs nepaguvām saprast, kas viņi ir -armijnieki vai civilisti.

- Mēs nebijām pirmie, kas tur pagadījās, - klusi piebilda Nata�a - arī viņa vairs nesmaidīja. - Ja jūs būtu redzēju�i, ko viņi tur bija sarīkoju�i.

Mēs visi klusējām - �o jauno ziņu vajadzēja kaut kā sagremot -, un tad Andrejs turpināja:

- īsi sakot, lai kur arī jūs braucāt, nāksies griezties riņķī. Federālās automaģistrāles vairs nav.

- Kas par blēņām, - Iras balss skanēja prasīgi un, liekas, pat dusmīgi, un man ienāca prātā, ka es jau sāku pie �īm viņas intonācijām pierast, - var ta�u kaut kā apbraukt apkārt. Mēs ta�u tagad negriezīsimies atpakaļ, mums vienkār�i vairs nav, kur atgriezties, paklau, braucam pa citu ceļu, galu galā nevar ta�u būt tā, ka no Maskavas uz Pīteru ved tikai viena �oseja?

- Zini, pie velna Pīteru, - drūmi iejaucās Ļoņa, - kam tā tagad ir vajadzīga, vai tie�ām tu domā, ka tur vēl kāds ir palicis dzīvs?

- Nu vispār mēs tie�i uz turieni braucam, - iejaucās Nata�a, un, kad mēs visi neticīgi pagriezāmies uz viņas pusi, viņa turpināja - saērcināti, it kā aizstāvēdamās: - Un nevajag uz mani tā skatīties, labi jau labi, ne glu�i uz Pīteru, manējiem tur ir māja -netālu no Vsevol�skas, vēl pirms nedēļas tur viss bija kārtībā, kamēr vēl bija sakari, es katru dienu ar tēti runāju, viņiem tur vispār bija mierīgāk nekā pie mums, un vēl tur ir ezers, mēs paņēmām laivu. - Viņa teica vēl kaut ko - ātri, gandrīz aizri-damās, par to, ka māja ir liela, ka Maskavā viņi jau būtu pagalam, ka sakaru nav, bet viņa skaidri zina, ka ar vecākiem viss ir kārtībā, un kaut kā uzreiz kļuva pilnīgi acīmredzami, ka to visu viņa nesaka pirmo reizi un ka dro�i vien ir bijis daudz strīdu, kuru rezultātā �ie abi ir pieņēmu�i lēmumu, par kuru viens no viņiem nebija pavisam pārliecināts, bet otrs bija spiests izlikties, ka ne�aubās - tikai tāpēc, lai piespiestu pirmo doties ceļā. Man atmiņā uzreiz atausa, kā mēs ar Serjo�u bijām brauku�i uz kordonu, kad mani visvairāk biedēja nevis slimība, kas uzglūnēja kaut kur priek�ā, bet tas, ka viņ� tagad var pārdomāt, ka mēs griezīsimies atpakaļ un es vairs nekad neredzē�u mammu un pat nezinā�u, kas ar viņu noticis; tas nebija izturams - klausīties, kā viņa spļauj ārā vārdu pēc vārda, steidzīgi, nesakarīgi, viņas acis bija spo�as, un es sapratu, ka īstenībā �ī sieviete, kura bija pamanījusies mani tik pamatīgi aizskart tie�i divās minūtēs, kas bija pagāju�as kop� mūsu sastap�anās, atrodas uz histērijas robe�as; man vienlaikus gribējās gan viņu atbalstīt, gan piespiest apklust, ta�u es nespēju atrast vārdus, tādēļ vienkār�i palēnām piegāju tuvāk un vieglītēm saspiedu viņas roku mazliet virs elkoņa. Nata�a spēji izrāva savu roku no manējās un nikni nozibināja acis - viņas seja saverk�ķījās.

- Nevajag mani aiztikt! Mums vienkār�i jāatrod cits ceļ�, mēs taisījāmies nogriezties pa labi un mēģināt braukt pa Ples-kavas �oseju, bet tad pagadījāties jūs, ko jūs tā blen�at, Andrej, pasaki viņiem, tur ta�u var izbraukt!

Viņ� saviebās - gandriz īgni, dro�i vien viņam bija grūti to visu klausīties atkal no jauna: diez vai viņi visā �ajā ma�īnā divatā pavadītajā laikā bija runāju�i par kaut ko citu; Andrejs nemēģināja viņai pieskarties, bet vienkār�i it kā vieglītēm pastūma nost, atbīdīja malā un teica:

- Atvainojiet, mēs vienkār�i esam mazliet uzskrūvēju�ies, tas draņķa tilts - mēs simt kilometrus joņojām neapstādamies un tad pa rāciju izdzirdējām jūs.

Un tad viņi beidzot mums pastāstīja - cits citu pārtraukdami, gandrīz pārkliegdami - par to, kā, viens otru nomainīdami pie stūres, pusi dienas un visu nakti bija brauku�i, piestājot tikai pirms Tveras, lai nopirktu benzīnu; par to, kā tad, kad viņi tuvojās tam nelaimīgajam tiltam, pie stūres sēdēja Nata�a - bijusi viņas kārta. Andrejs gulējis un neko nav redzējis, bet viņa uzreiz nebija sapratusi, kas notiek: vispirms viņi pa īsu tiltu pārbrauca pāri kaut kādai nelielai upītei, tur bija kluss un tuk�s, un viņa tam vispār nepievērsa uzmanību - nu, tilts kā tilts, jo vairāk tāpēc, ka uzreiz pēc tam ceļ� bija lielisks, vairāki kilometri pa brīni�ķīgu me�u bez apdzīvotām vietām, arī viņi bija briesmīgi noguru�i no neizbēgamās spriedzes, kas pārņēma, braucot tur, kur apkārt bija cilvēki, un, tāpat kā mēs, priecājās par jebkuru atelpu; bet, kolīdz me�s beidzās, sākās klaji lauki - ciemu tur nebija (�bija�, iejaucās Andrejs, �vienkār�i ne pie pa�as �osejas� -�nav svarīgi�, viņa uzreiz sāka kliegt, �tu vispār gulēji, ceļ� bija tuk�s, tumsa, vienkār�i klaj� lauks, un viss� - �labi, klaj� lauks� viņ� piekrita, �tur līdz tiltam bija labi ja kilometrs, tas posms ir apgaismots, tu varēji redzēt� - "nevarēju, līdz tiltam vēl bija tālu, ceļ� bija tum�s, un vispār es nodomāju, ka viņa varbūt ir slima, viņa gāja pa ceļa vidu, es viņai gandrīz uzbraucu virsū!�), un �ī klajā lauka vidū lukturu gaismā no tumsas pēk�ņi iznira cilvēka stāvs; Nata�a asi nobremzēja, smagās piekabes dēļ pikapu sanesa uz sāniem, tomēr viņa to novaldīja un nenolidoja no ceļa. Neko prātīgu saskatīt viņa nepaspēja, ta�u laikam tā bija sieviete; viņas seja bija asiņaina, un gāja viņa kaut kā savādi, zigzagiem, bet vēl da�us metrus tālāk grāvī bija ma�īna - smieklīga, maza sievie�u ma�īna, apgāzusies uz sāniem kā bruņurupucītis -, un tai apkārt sniegā izplūda tum�s plankums, dro�i vien eļļa, un ceļ� bija piemētāts pilns ar mantām, kaut kādas tarbas un krāsainas lupatas, kurām bija grūti apbraukt apkārt, īpa�i pēc tam, kad pikaps bija gandrīz kļuvis nevadāms, un tai brīdī beidzot esot pamodies Andrejs. Viņ� bija ierosinājis apstāties - Nata�u kratīja drebuļi -, ta�u viņa nepiekrita, nebija saprotams, kas te bija noticis, un apstāties bija bail, viņi tik tikko bija paspēju�i par to parunāt, kad priek�ā parādījās tilts - spo�i apgaismots, gar�, uz masīviem betona pāļiem; tādās vietās viņi vienmēr bija piedevu�i gāzi, tādēļ arī tagad viņa palielināja ātrumu un dro�i vien būtu uzskrējusi tie�i virsū slēpnim, ta�u pretī pēk�ņi iznira atpakaļgaitā brauco�s auto - viņa pirmajā mirklī nesaprata, ka tas brauc atpakaļgaitā, tikai pēc brī�a sazīmēdama baltos, pat cauri netīrā sniega piku�iem spo�i kvēlojo�os pakaļējos lukturus, - no to gaismas viņa bija spiesta vairīties un tādēļ no jauna piebremzēja, un tad viņi abi reizē ieraudzīja tilta tālāko galu aiz�ķērsoju�o kravas ma�īnu ar vējā kusli plando�o netīri pelēko audekla pārsegu un zilu, nesalasāmu uzrakstu, piecus vai se�us vieglos auto ar pla�i atvērtām durvīm un vairākus uz tilta asfalta seguma gulo�us cilvēku līķus - viņi nezin kāpēc uzreiz noprata, ka tie ir tie�i līķi, lai gan uz asfalta bija pilns visa kā, tilts bija plats, vismaz �etras joslas, varbūt arī vairāk, un kravas ma�īnas apkaimē viss bija piemētāts ar mantām. Andrejs jau kliedza: �Dod atpakaļ, Nata�a, dod atpakaļ!�, kad viņi ieraudzīja cilvēkus - daudz cilvēku, tie skrēja viņiem pretī, dro�i vien dzīdamies pakaļ ne jau viņiem, bet tiem, kuri brauca atpakaļgaitā un jau bija nozudu�i tālu aizmugurē; skrejo�ie cilvēki �āva -dzirdami �āvieni nez kāpēc nebija, ta�u varēja redzēt uzliesmojumus un tas bija baigi, ļoti baigi, un Nata�a saprata, ka ar smago, pikapam astē pierīkoto piekabi viņa nemū�am nespēs pabraukt atpakaļgaitā, tādēļ asi sameta stūri pa labi, tēmēdama pēc iespējas tuvāk gai�ajam, re�ģotajam no�ogojumam, bet pēc tam trieca pikapu pa kreisi, no visas sirds cerēdama, ka tilta platuma pietiks, lai apgrieztos riņķī, - mirkli viņai �ķita, ka vietas nepietiks un piekabe, izlauzdama no�ogojumu, aizvilks pikapu sev līdzi - lejā, ledū kaltajā, aukstajā un melnajā ūdenī -, ta�u piekabe tikai viegli noskrāpēja pamatīgās vertikālās sijas, un pikaps, palielinādams ātrumu, spiegdams lī�u lo�u metās pretējā virzienā. Viņi brauca tik ātri, ka laikam vispār nepamanīja, kā bija pa�āvu�ies garām tai vietai, kur grāvī*gulēja mazā ma�ī-nlte; ari sievieti ar asiņaino seju - to, kura bija nākusi viņiem pretī pa ceļam uz tiltu, - viņi vairs neredzēja.

Te viņu stāsts beidzās - abi apklusa, un �ai brīdī, klusumā, kas bija iestājies, mēs visi stāvējām uz �ī �aurā, bedrainā ceļa -vietā, kas diez vai bija piemērota tam, lai te apstātos pat uz īsu brīdi, uz da�ām minūtēm; trīs līdz pa�am jumtam piekrautas automa�īnas ar tajās aizmigu�iem bērniem ceļmalā un ceturtā, apstājusies pretējā joslā; mēs stāvējām un pūlējāmies aprast ar domu, ka esam nokavēju�i. Bēgdami no briesmām, kas dzinās mums pakaļ no pilsētas, kura līdz �im bija mūsu mājas, pilsētas, kuras vairs nebija, mēs nebijām padomāju�i par to, ka dodamies pretī tādam pa�am haosam, - mums bija licies, ka būs gana, ja mēs vienkār�i aizmuksim no viļņa, kas mina mums uz papē�iem, bet pēk�ņi kļuva skaidrs, ka priek�ā ir vēl daudz tie�i tādu pa�u viļņu, kuri izplatās ar ātrumu, kas krietni pārsniedz mūsu iespējas, līdzīgi apļiem ūdenī izple�oties ap katru lielu pilsētu, katru prāvāku cilvēku sablīvējumu, un, lai izglābtos, mums tagad bija jāizdomā, kā nokļūt līdz tai vietai, kuru bijām izvēlēju�ies par savu patvērumu, izvairoties un lavierējot starp tiem, iepriek� nezinot, kur tie aiz�ķērsos mums ceļu.

Neviens neteica ne vārda, ta�u es biju pārliecināta, ka mēs visi domājām tie�i par to; es tumsā uztaustīju Serjo�as roku, saspiedu to, un viņ� uzreiz satrūkās, pacēla galvu un teica Andrejam:

- Zini, novāc ma�īnu no ceļa un ilumināciju arī izslēdz, netālu ir viens nelāgs ciemelis, ka tikai viņiem neienāk prātā painteresēties, kas te deguna galā notiek. F,s tikmēr aizie�u pēc kartes - vajag padomāt par mar�rutu. Ejam, tēt, tu tikai to karabīni nekur tālu nenoliec.

Iespējams, nemaz nebija nekādas pauzes starp Serjo�as sacīto un bridi, kad Andrejs bez steigas pagriezās un sāka iet uz savas ma�īnas pusi, - varbūt man tikai �ķita, ka viņ� kādu bridi gudroja, vai ir vērts uzreiz paklausīt, tev vienkār�i viņ� nepatīk, es sev aizrādīju, pareizāk sakot, tev nepatīk redzēt to, kāds viņa klātbūtnē kļūst Serjo�a, un tagad - neizbēgami - vajadzēs ņemt viņu līdzi ar visu viņa pārāk smaidīgo sievu, kura iepazī�anās dienā satvēra tevi aiz elkoņa, paveda maliņā un sarunāja pārāk daudz vārdu, no kuriem neviens neizklausījās patiess - ne toreiz, ne vēlāk, kad �ī savādā saruna atausa tev atmiņā.

Lai neviens neredzētu manu seju, devos uz vitaru pēc cigaretēm - Mi�ka vēl aizvien gulēja cie�ā miegā, un es viņu nemodināju -, bet, kad atgriezos, pikaps jau stāvēja ceļmalā, apgriezts brauk�anai pretējā virzienā, ar izslēgtu dzinēju, uz tā motora pārsega bija izklāta karte, un visi stāvēja apkārt, nolieku�ies pār to. Pienākdama klāt, izdzirdēju kādu daļu no Serjo�as sacītā:

- ... un te ir tas ezers, Andrjuha, tu redzi? Mēs gribējām apbraukt apkārt Piterai un caur Kiri�iem iziet uz Murmanskas �osejas, pēc tam tālāk uz aug�u, - vienā rokā viņam bija lukturītis, ar otru viņ� rādīja uz kartes, - tas ir visvienkār�ākais un taisnākais ceļ�. Novgorodai cauri mēs netiekam - tagad nāksies mest līkumu, pie Valdaja nogriezīsimies pa labi un laidīsim pa apvedceļu cauri Borovi�iem un Ustju�nai, bet pēc tam izmauksim uz AI 14 un atgriezīsimies uz Murmanskas �osejas.

- Līkums tur ir uz kādiem piecsimt kilometriem, - ar plecu pastūmis malā Ļoņu, kur� stāvēja starp viņu un Serjo�u, iejaucās tētis, - kur mēs ņemsim tik daudz degvielas? Iesprūdīsim pusceļā.

- Kiri�os kaut kas noteikti būs, - pārliecināti atteica Serjo�a, - tur ir pārstrādes rūpnīca, atradīsim. Tēt, mums nav variantu - tu ta�u zini, degvielas mums nepietiktu, ari braucot taisnā ceļā.

Iestājās klusums. Pēc pauzes - kad kļuva skaidrs, ka vairs neviens neko neteiks, - ierunājās Andrejs:

- Murmanskas �oseja jums neder. Tur ir vieni vienīgi tilti, te un te, līdz pa�ai Petrozavodskai, un, ja arī tie nav tādi kā �itais pie Novgorodas, jums būs diezgan ar vienu: tas, cerams, ir saprotams.

Serjo�a uzreiz palocīja galvu - pārāk ātri, es nodomāju - un piebīdīja Andrejam tuvāk karti.

- Labi. Ko tu ierosini?

Andrejs noliecās pār blāvi apgaismoto papīra lapu, no kuras tagad bija atkarīga mūsu izglāb�anās, sarauca uzacis un apklusa - uz ilgu laiku, vairākām minūtēm, bet mēs stāvējām apkārt un tikai gaidījām viņa atbildi, it kā nevienam no mums nekas noderīgs vairs nevarētu ienākt prātā, man pat �ķita, ka neviens neskatījās kartē - tikai viņam sejā, un nav zināms, cik ilgi mēs būtu tā stāvēju�i, ja ne tētis, kur� jau atkal bija pagājis nostāk ar karabīni rokā, lai redzētu ceļu, nebūtu pārtraucis �o gandrīz godbijīgo gaidī�anu.

- Iedod man, - viņ� teica, bez liekām ceremonijām pagrūzdams nost pār karti salīku�o Andreju, pagriezdams papīra lapu pret sevi un gandrīz tūlīt pat ar savu dzeltenīgo pirkstu, kuram vēl arī nags bija aplauzts, iebikstīdams kaut kur stipri tālāk pa labi. - Brauksim �eit. Pēc Ustju�nas nevis dosimies aug�up uz Murmanskas �oseju, bet laidīsim tālāk pa Vologdas apgabalu gar �erepovecu - pilsētā iek�ā nevajadzēs braukt, �oseja tur cauri neiet -, pēc tam gar Balto ezeru un uz aug�u, uz Karēliju.

- Tur arī ir tilti, - Andrejs nekavējoties iebilda.

- Nu, ja tu meklēji ceļu, pa kuru no �ejienes var aizbraukt līdz Karēlijai, vispār ne�ķērsojot upes, tad, zini ko, padomāsim

vēl pāris stundu. Te nav Kazahstāna, upes būs - citādi nekā toties pēc Ustju�nas līdz pa�ai aug�ai vairs nav nevienas lielas pilsētas, un tātad ļau�u tur nav daudz. Nāksies riskēt. Labs ir, novāc pirkstus. - It kā strīds būtu pabeigts, tētis parāva karti uz savu pusi un sāka to lieti�ķi locīt kopā.

- Kā gribat, - Andrejs noteica un pagāja nost no motora pārsega; tētis mudīgi pagriezās pret viņu un no jauna sniedza karti, kuru bija paspējis salocīt uz pusēm.

- Tev bija kāda cita ideja? Parādi, - viņ� pasmaidīja, - tikai domā ātrāk, mēs jau veselu stundu rēgojamies �itiem te tie�i deguna galā, - un tētis nenoteikti pamāja ar galvu uz ciemu, kas bija palicis mums aiz muguras.

- Labi jau labi, normāls mar�ruts. - Karti Andrejs nepaņēma, un viņa seja bija īdzīga.

Serjo�a uz viņiem noskatījās, nejaukdamies pa vidu, un arī Ļoņa klusēja, raudzīdamies te uz vienu, te uz otru; es ātri palūkojos uz Iru un negaidot notvēru viņas skatienu - ar izbrīnu pamanīju, ka viņa nobola acis un tik tikko jau�ami pasmaida; tev arī viņ� nepatīk, es sevī noteicu, kas to būtu domājis.

- Nu, - mo�i ieteicās tētis, - pa ma�īnām?

- Labi, Nata�ka, brauku�i, - uzreiz atsaucās Andrejs, - lai veicas, draugi, - un uzplik�ķināja pa plecu Serjo�am, kur� jau bija pagriezies un devās uz savu ma�īnu; Serjo�a arī automātiski pastiepa roku, lai viņu apkamptu, ta�u roka palika gaisā.

- Paga, jūs nopietni esat sataisīju�ies braukt uz Vsevol�sku? -viņ� apjucis noprasīja.

Migdama ciet pasa�iera sēdeklī - vitara tagad brauca pa priek�u, jo Serjo�a beidzot bija palaidis Iru pie stūres, - es domāju: lai kas tagad notiks, lai kādas domas mani nomoka, es vienalga tūlīt aizmig�u, arī tad, ja mums ceļā gadīsies tāds pats drausmīgs tilts, ari tad, ja kāds mūs apfurēs un piespiedīs izkāpt no ma�īnas - mani viņiem vajadzēs nest uz rokām, jo es gulē�u, un man nospļauties par visu. Pacilātības, kuru biju izjutusi pēc neilgās atpūtas pirms Tveras, jau sen vairs nebija, man vēl nekad nebija vajadzējis visu nakti nosēdēt pie stūres, biju izdarījusi visu, ko varēju. Tagad aizvēr�u acis, un viss izgaisis - ceļ�, briesmas, kas mums uzglūnēja aiz katra līkuma, un �ie sve�ie, man gandrīz nepazīstamie ļaudis. Cik uztraukumu pēc kārtas cilvēks var izturēt, cik rei�u viņam salēksies sirds, aiztrūks elpa līdz tam brīdim, kad jau kļūs vienalga un viss, kas notiek viņam apkārt, pārvērtīsies par bezjēdzīgām, tikai pa pusei reālām dekorācijām?

Labi vien ir, ka biju tā pārgurusi, - domas ritēja slinki, gausi, un viss, kas �ajās da�ās dienās ar mums bija noticis, mani pēk�ņi vairs gandrīz nemaz neuztrauca, es vienaldzīgi domāju: vienpadsmit cilvēku divistabu medību namiņā bez ērtībām, cilvēki, kuri, ja viņiem būtu izvēles iespēja, nemū�am nebūtu nekur devu�ies kopā, kuri �ādā kompānijā pat atvaļinājumā nebrauktu, - kamēr Serjo�a viņus pierunāja, kamēr viņi, pagāju�i malā, dusmīgi sa�ukstējās, kaut ko viens otram pierādīdami, jau bija skaidrs, ka viņi piekritīs, ka dosies mums līdzi, jo visus �os simt kilometrus, kurus viņiem bija nācies braukt atpakaļ no tā tilta, bet varbūt arī agrāk, iespējams, jau no pa�a sākuma, viņi ir zināju�i: vairs nav ne Vsevol�skas, ne dro�ā, omulīgā vecāku nama, un ari pa�u vecāku vairs nav; viņi to zināja un tikai baidījās sev atzīt, jo nekāda rezerves plāna viņiem nebija. Interesanti, cik ilgi viņi bija domāju�i izlikties, ka mēs visi tūlit dosimies katrs savu ceļu, es pusmiegā domāju, vai tie�ām - ja Serjo�a uzreiz nebūtu sācis uzstāt - Andrejs būtu pasaucis sievu, iesēdies savā pikapā un braucis meklēt to mitisko ceļu uz miru�o pilsētu? Tik savādi, es to nekad neesmu mācējusi - izturēt pauzi, neko nelūgt, mierīgi nogaidīt, līdz pārējie pa�i piedāvās palīdzību, un vienmēr ta�u atrodas �ie pārējie, kuri pierunā, strīdas pretī un pierāda, un ir pateicīgi, ka viņu palīdzība ir pieņemta, un iemācīties ta�u to nevar, man tas nemū�am neizdotos, es nodomāju un tikai tad beidzot aizmigu.

* * *

�ai reizē pamodos ne uzreiz - mēdz būt tādas pamo�anās, it īpa�i, ja gaidāmā diena nesola neko labu, kad ausis vairs nav iespējams pasargāt no skaņām un acis - no gaismas, tomēr tu visiem spēkiem centies ienirt atpakaļ: manis te nav, es guļu, neko nedzirdu, mani plaksti ir slēgti. Es turētos pretī vēl ilgāk, ta�u skaņas pēk�ņi spīvi ielauzās manā miegā, saplosot to gabalos, - �o skaņu bija daudz, pārāk daudz, it kā man kāds kaut ko būtu skaļi iekliedzis ausī, un tad es atvēru acis un izslējos sēdus.

Mēs atradāmies pilsētā - nezin kāpēc uzreiz bija saprotams, ka tā ir tie�i pilsēta, nevis ciems, kaut arī nami bija koka un divstāvu, drukni, ar �etriem pieciem logiem, kurus ierāmēja glīti kokgriezumi, ar skursteņiem; dro�i vien baznīcu kupolu dēļ - tie vīdēja vairākās pusēs uzreiz, ciemos tik daudz baznīcu nemēdz būt. Kolīdz biju paspējusi to nodomāt, parādījās pirmais mūra nams - arī divstāvu, ta�u acīmredzami pilsēt-niecisks, kaut arī pirmā stāva logi, visi kā viens, sazin kāpēc bija aiznagloti ar dēļiem; saule jau bija gandrīz norietējusi, un visa apkārtne vērtās zilgana un sārta; es raudzījos un neparko nespēju noskārst, kāpēc man ir �ī trauksmes izjūta, kas to būtu varējis izraisīt starp �īm rāmajām mājiņām zem caurspīdīgajā gaisā peldo�ajiem kupoliem, ta�u kaut kas ar �o pilsētu pilnīgi noteikti nebija kārtībā. Pirmais, aiz kā man aizķērās skatiens, bija kupenas, tās �īm ielām ar zemajiem namiem bija pārāk augstas, vietumis sniedzoties gandrīz līdz'palodzēm; ma�īna uz priek�u virzījās kaut kā dīvaini, un, pacēlusi galvu, es ieraudzīju, ka ari ceļ� ir piesnidzis; tas bija nedaudz noblietēts, it kā nesen te būtu brauku�i vairāki lieli auto, pēc kuriem paliku�as nelīdzenas risēs, un pa �īm risēm tad mēs arī braucām, lēni, zvārodamies; un tad es ieraudzīju sievieti. Ap galvu viņai bija lakats - pelēks, zem zoda cie�i sasiets vilnas lakats -, viņa gāja gar ceļu, pa kuru mēs braucām, gāja ne visai ātri, ar pūlēm brizdama pa sniega sanesām ceļmalā, un vilka ragaviņas - parastas bērnu ragaviņas ar saskrāpētām metāla sliecēm, bez atzveltnes, vilka aiz vairākkārt pārsietas rupjas auklas, un ragaviņās, abos galos neērti nokarājoties, atradās gar�, melns plastmasas maiss.

Es skatījos uz viņu ieplestām acīm, viss viņas tēls - saspringtā, saliektā mugura, lēnā gaita, ragaviņas - man kaut ko atgādināja, kaut ko nemierīgu, nepatīkamu, es jutu, ka tūlīt, tūlīt atcerē�os; mēs jau bijām pabrauku�i garām, un es, pagriezusies atpakaļ, pūlējos viņu labāk saskatīt, ta�u vitara, pēk�ņi izrāvusies no risēm, atbrīvojusies no traucējo�ā sniega, sāka traukties ātrāk, un mēs izbraucām pla�ā, tuk�ā krustojumā.

- Te pa kreisi, - no�irkstināja rācija, un es salēcos, it kā nebūtu gaidījusi cilvēka balsi, it kā ma�īnā būtu viena. Pagriezusi galvu, palūkojos uz tēti - abām rokām sa�ņaudzis stūri, viņ� raudzījās taisni uz priek�u un, �ķiet, pat nebija pamanījis, ka es vairs neguļu; viņa seja bija spriega un skarba.

Iela, kurā mēs nogriezāmies, laikam bija galvenā - tā bija platāka un daudz vairāk pieblietēta, ta�u gar abām malām slējās tādas pa�as masīvas sniega kaudzes, it kā ietvju vispār nebūtu, un cilvēki, kuru �eit bija krietni vairāk, gāja tāpat vien pa braucamo daļu - lēni un klusi; viņi visi gāja uz vienu pusi, ta�u pa gabalu, it kā cenzdamies turēdamies tālāk cits no cita, un lielākajai daļai no viņiem aiz muguras bija ragaviņas, kurās atradās vienādi gari plastmasas maisi. Kāda sieviete apstājusies pūlējās iedabūt sniegā nokritu�o maisu atpakaļ ragaviņās - bija redzams, ka viņai ir grūti, un viņa riņķoja tam apkārt, cenzdamās piepacelt te vienu galu, te otru; apmetis apkārt pla�u loku, viņai garām gandrīz skrie�us aizmetās cilvēks ar �allē cie�i ievīstītu seju.

Tie�i tajā pa�ā brīdī mums aizmugurē atskanēja saraustīts, spalgs autotaures signāls, man no pasa�iera vietas bija grūti saskatīt, kas tur notiek, bet tētis, paķēris mikrofonu, gandrīz iekliedza tajā:

- Ira, nepsiho, viņi nav bīstami, kur tu trencies, vēl kaut kur ieskriesi, un tad gan mēs te iesprūdīsim. - Ta�u atbilde nesekoja, un vēl pēc brī�a, braukdama lī�u lo�u un joprojām taurēdama, mūs apdzina Serjo�as ma�īna, gandrīz iestiegot sniega putrā, kas pletās ceļmalā. - Velna vista, - viņ� nolamājās un piedeva gāzi, cenzdamies panākt pad�ēro, attālums lidz kuram strauji palielinājās; man izklausījās, ka mēs �ajā klusajā ielā bijām sacēlu�i pamatīgu troksni, tomēr likās, ka cilvēki, kas gāja gar ceļa malu, mūs neievēroja - tikai sieviete, kas cīkstējās ar smago maisu, atliecās taisni un palūkojās uz mūsu pusi: sejas apak�ējo daļu viscaur slēpa lakats, ta�u es vienalga pamanīju, ka viņa ir pavisam jauna, gandrīz vēl meitene; kad bijām piebrauku�i viņai blakus, viņa jau bija zaudējusi interesi par mums un noliekusies turpināja cīnīties ar savu maisu.

Serjo�as ma�īna tagad bija tālu priek�ā - ar pakaļējiem riteņiem mezdama gaisā sniega vērpetes un bīstami sasvērusies, tā rāvās un rāvās prom, ta�u tētis jau vairs gandrīz necentās viņu panākt, jo vitara pārāk draudīgi zvārojās seklajās, tikko noskār�amajās risēs, un mēs atkal sākām braukt lēnāk. Ārā bija dzirdama kaut kāda pagaidām nenosakāma skaņa, kuru slāpēja gar ielas malu saspiedu�ies nami un augstās kupenas, - tikko saklausāma, ta�u arī kaut kā neizturami pazīstama skaņa, kas man kaut ko atgādināja, tādēļ es nospiedu pogu un līdz vidum nolaidu automobiļa loga stiklu.

- Labi, ka viņa tevi neredz, - uzreiz ierunājās tētis, - zini, Ļoņa Borovi�os mēģināja izkāpt no ma�īnas, tur viņa tādu jandāliņu sarīkoja, tik tikko nomierinājām.

- Bet kas te notiek? - es pēdīgi vaicāju; kad viņ� bija pirmais sācis runāt, man uzreiz bija vieglāk kaut ko teikt, it kā agrāk to nedrīkstētu.

- �ī ir jau otrā tāda pilsēta. Mēs pirmajā brīdī nesapratām -karantīnas nav, bet tu paskaties apkārt, - viņ� atsaucās, un es uzreiz, it kā man būtu bijis vajadzīgs tikai �is nelielais mājiens, nolasīju visas zīmes, kuras pirms tam bija modināju�as tikai neskaidras ba�as: netīrītās ielas, aiznaglotie logi, cilvēki ar ragaviņām, garie, smagie maisi, satīstītās sejas un klusums -nedabisks, d�inksto�s klusums, kuru iztraucēja viena vienīga skaņa: monotona, vienādu intervālu pārtraukta zvanī�ana, kas nāca kaut kur no priek�as, aizsākdamās aiz pazemajiem, druknajiem namiem.

Ļoti drīz mēs bijām nonāku�i blakus �īs skaņas avotam - pa labi no ceļa starp namiem uz neilgu laiku pavērās sprauga, kurā bija redzams neliels laukums: pla�a, tuk�a vieta, ko ieskāva ne pārāk augsti mūra nami; nozibēja obligātais Ļeņina piemineklis, pelēki balts, ar sniega uzple�iem, bet kaut kur turpat, laukumā, bija ari baznīca, viscaur to nevarēja redzēt, ta�u aiz namiem vīdēja pieci zilzaļi apaļi, arī apsnigu�i, kupoli un atsevi�ķi -zvanu tornis ar smailu jumtu. Tie�i turp, uz �o laukumu, tad arī nogriezās ļaudis, kuri skrajā straumē gāja ar ragaviņām; paspēju tikai pamanīt pazemu, blīvu, tāpat sniegā pavir�i sakrautu maisu grēdu un maliņā - blakus uz ātru roku sanaglotai koka platformai, pie kuras bija piekārts iegarens dzelzs gabals, - melnā tērptu cilvēku; pla�i, lieti�ķi atvēzēdamies, melnais cilvēks metodiski zvetēja pa dzelzs plāksni ar kaut ko smagu. Laukums pavīdēja un izgaisa, ta�u zvanoņa vēl kādu laiku bija dzirdama; mēs pabraucām garām vairākiem pagriezieniem uz sānielām, un tagad es redzēju, ka da�as no tām sedz neskarta, līdzena sniega kārta - no ceļa, pa kuru mēs braucām, līdz pa�am apvārsnim, ciktāl sniedza skatiens, nebija nevienas vienīgas cilvēka pēdas.

- Kā tad tā, - es ierunājos, - iznāk, ka viņi ir vienkār�i pamesti savā vaļā? Ne karantīnas, ne sanitāro ma�īnu - nekā?

- Neskaties, Aņa, - atsaucās tētis, - tūlīt viss beigsies, mēs jau esam gandrīz laukā. - Vitara vēlreiz nogriezās, un visa apsni-gusī pilsēta - drukna, zilgi sārta, ar visām savām baznīcām, caurspīdīgo gaisu un tuk�ajām ielām - palika labajā pusē, bet pēc tam izgaisa pavisam: vienkār�i palika aiz muguras, un negribējās lūkoties atpakaļ, lai uz to vēlreiz paskatītos. Uzreiz pēc pārsvītrotās plāksnītes ar uzrakstu �Ustju�na�, mierīgi apstājies ceļmalā, gaidīja Serjo�as pad�ēro - viegli apsarmoju�i pakaļējie stikli, dūmu strūkliņa no izpūtēja. Kad piebraucām tam blakus, pad�ēro ietark�ķējās, izripoja atpakaļ uz ceļa un ieņēma vietu pa�ā aizmugurē, aiz lendkrūzera un sudrabotā pikapa.

Tiem, kuri te dzīvoja, apsnigu�ais ceļ� laikam jau bija kļuvis vienaldzīgs - sniega nebija daudz, piecpadsmit divdesmit centimetru bieza kārta, ta�u tas bija nelīdzens un kukur�ņains, it kā būtu sācis kust un tad uzreiz no jauna sasalis; vitara, kas atkal bija nonākusi kolonnas priek�galā, rāpoja lēni, ar grūtībām zvalstīdamās pa sniega ciņiem. Bijām nobrauku�i labi ja simt metru, ne vairāk, kad tētis nolamājies atkal pastiepa roku pēc rācijas.

- Ei, jūs, ar pikapu, ejiet priek�ā, lauziet ceļu, jūs esat smagāki.

- Klausos, Andreji�, - Andrejs tūlīt un, �ķiet, pat jautri atsaucās; dārdinādams piekabi, pikaps viegli apdzina mūs un sāka braukt pa priek�u, atstājot aiz sevis noblietēta, blīva sniega joslu, pa kuru uzreiz kļuva manāmi vieglāk kustēt uz priek�u. Es izbrīnīta paraudzījos uz tēti, ta�u saruna turpinājās:

- Ko tev tur navigācija rāda, Andrjuha, drīz pagrieziens?

- Pēc kilometriem piecpadsmit, - �Andrjuha� atbildēja,

- pēc tam vēl simt kilometri mierīga ceļa, gandrīz visi ciemi pa gabalu no �osejas, �erepovecai braucam apkārt ar lielu līkumu, toties tālāk gan būs drusku grūtāk. Man pirms tam gribētos kaut kur piestāt, pieliet pilnas bākas, lai tad jau laistu bez pieturām, ko tu saki?

- Doma nav slikta, - tētis atzinīgi atteica, - zini, stājamies nost pirms �erepovecas, ej nu sazini, kas tur apkārt darās, tomēr liela pilsēta.

Kaut kas starp viņiem nepārprotami bija noticis, kamēr es gulēju, kamēr gulēja Serjo�a; uzturēdami savā starpā sakarus, �ie abi vīrie�i kaut kā bija spēju�i vienoties, un sarunā vairs nebija jau�ama ne mazākā spriedze. Pārķēris manu skatienu, tētis īsi pasmaidīja.

- Normāls vecis, labi, ka mēs viņu satikām. Un saimniecisks, viņam ir līdzi gumijas laiva, tīkls, virves - arī es pats diez vai būtu labāk saposies. - Tad, palūkojies uz mani, viņ� piebilda:

- Kā tu jūties? Atpūties? Skaties - ja vajag izkāpt, tepat kaut kur piestāsim.

Es paskatījos pa logu - sniegotā, rieto�ās saules apspīdētā eglaine, kas slīdēja garām aiz loga, pamazām bija kļuvusi skra-jāka un �ai brīdī jau bija palikusi aizmugurē, bet tās vietā gar abām ceļa malām stiepās plata, tuk�a un kupla - kā dūnu sega -balti zilga telpa ar retiem kailu krūmu puduriem. Piestā�anai vieta nebija piemērota. Priek�ā, mazliet pa labi, jau zalgoja ciema māju zemie un mazliet augstākie jumti, un no �iem jumtiem debesis kāpa dūmi - nebaigi, miermīlīgi dūmi no māju skursteņiem. Ceļ� �ajā vietā sazarojās, un tā �aurākā, kokiem apstādītā daļa veda pa labi, uz to pusi, kur vīdēja ciems ar jumtiem un kūpo�ajiem skursteņiem; �ķērsām, aizņemot visu ceļu starp kokiem un pilnībā aizsprostojot iebrauk�anu, pla�a, apkvēpu�a un bez sniega paliku�a plankuma vidū rēgojās divas sadegu�as ma�īnas, kuras visā �ajā baltajā rāmumā galīgi neiederējās.

Ma�īnas bija sadedzinātas sen - minimums, pirms vairākām dienām; viss jau bija atdzisis, dūmu nebija. Vairs nebija iespējams noprast, kādā krāsā tās agrāk biju�as, - divi vienādi, pelēki melni, vai nu ar pelniem, vai ar sarmu klāti izkropļoti karkasi bez stikliem; tie viens no otra at�ķīrās tikai ar to, ka vienam bija vaļā motora pārsegs, atsedzot pārogļoju�ās iek�as, bet otram kaut kā bija paliku�i neskarti abi priek�ējie lukturi. Ja tāda ma�īna būtu tikai viena, viss dro�i vien vairāk izskatītos pēc nelaimes gadījuma, pēc avārijas; ta�u tas, cik kārtīgi, mierīgi tās abas stāvēja ar purniem viena pret otru, neatstāja ne mazākās �aubas - cilvēki, kuri dzīvoja �ajā ciemā, tās bija atvedu�i �urp ar nolūku, atvedu�i, aplēju�i ar benzīnu un pielaidu�i uguni; es iztēlojos, kā viņi stāv apkārt ar liesmu atblāzmām sejās, kāpdamies nost no aizvien spēcīgākās uguns un salēkdamies, kad no karstuma sāk sprāgt pu�u stikli; iespējams, vēl tikai pirms da�ām dienām abas �īs ma�īnas atradās kāda mājas nojumē - ar cītīgi notīrītu sniegu, obligātajām svētbildītēm un pie atpakaļskata spoguļiem piekārtajām mīkstajām rotaļlietām, ta�u lēmums bija pieņemts - un tās sadega; rituāls upuris, to saimnieku pēdējās izredzes izglābties no briesmām, kuras nāca arvien tuvāk.

- īstas barikādes, - kad mēs braucām garām, bilda tētis,

- nepalīdzēs, protams, ja nu vienīgi uz neilgu laiku aizkavēs. Tas, kuram vajadzēs, arī pāri laukiem aizkulsies.

- Ziniet, - atsaucos, - es laikam vēl paciētī�os - man kaut kā negribas �eit kāpt ārā.

Andrejam izrādijās taisnība - turpmākie simt kilometri tie�ām bija mierīgi: klusējo�i, sniegoti lauki pamī�us ar rāma un mierpilna egļu me�a joslām; ciemu gandrīz nebija - iespējams, vienu vai divus no ceļa izdevās pamanīt, ta�u tie visi atradās nostāk. Negadījās neviena sastap�anās - neredzējām nevienu pa�u ma�īnu, nevienu pa�u kājāmgājēju, sniega kārta uz �osejas bija neskarta un līdzena, ta�u, par spīti tam visam, mums bija skaidrs, ka miers un bezrūpība �o apkaimi ir pametu�i, it kā visa �ī zeme būtu paslēpusies un saspringti kaut ko gaidītu. Apstāties negribējās nekur - mēs atlikām un atlikām �o brīdi tik ilgi, līdz to izdarīt jau bija vienkār�i nepiecie�ams: tuvojāmies �erepo-vecai, sāka satumst, vajadzēja pieliet bākās degvielu, kaut vai mazumiņu apēst un izlocīt kājas - sēdē�ana nekustoties kļuva vienkār�i neizturama.

- Ja var ticēt navigācijai, tālāk uz ceļa būs vairāk dzīvības, -ziņoja Andrejs, - apstājamies �eit, veiksmīgāku vietu atrast vairs neizdosies.

Ceļ� veda pa me�u, gar tā malām abās pusēs bija koki, ta�u tie�i �ajā vietā me�a dziļumā veda tikko manāma stiga - tādās garām brauco�ie vaditāji mēdz iedzīt savas ma�īnas, lai nevajadzētu tās atstāt uz �osejas, aizejot me�ā pasēņot vai kādās citās darī�anās; Piemaskavā �eit noteikti rēgotos aplupis plakāts ar kaut kādu uzrakstu - "Sargājiet me�u�, piemēram -, ta�u �eit nekā tāda nebija.

- Būtu labi nobraukt nost no ceļa, - teica tētis. Viņ� jau bija izkāpis no ma�īnas un, sāpīgi saviebies, pūlējās iztaisnot notirpu�o muguru. - Tik ātri mēs visu neapdarīsim, bet pēc pusstundas jau būs tum�s; kaut metru dziļāk ielīst, tas vien jau būtu labāk. Man galīgi nepatīk �ī izstāde ceļmalā.

- Liecies mierā, Andreji�, - aizcirtis lendkrūzera durvis, mundri atsaucās Ļoņa, - paskaties, cik biezs sniegs, iesēdīsimies - kur� mūs vilks ārā? Neskriesim ta�u uz kaimiņciemu pēc traktora. - Viņ� īsi nosmējās un grasījās doties uz me�a pusi, ta�u tētis uzreiz viņu apturēja.

- Uz kurieni sataisījies? Kādam jāpaliek pie ma�īnām, tu esi jauns, kādu brītiņu pacietīsies, pastāvi nu, es tevi drīz nomainī�u. Un paņem plinti, dzirdi?

Nokāpusi no ceļa baltajā, aug�pusē sērsnas klātajā un tādēļ �ķietami cietajā sniegā, es iegrimu gandrīz līdz ceļiem un nopriecājos, ka mēs tomēr nebraucām te iek�ā ar ma�īnām. Man briesmīgi gribējās redzēt Serjo�u, ar viņu parunāt, ta�u, daudzas stundas bez apstā�anās brauku�i, mēs visi bez izņēmuma tūlīt pat izklīdām me�ā, - tas nekas, mēs vēl liesim bākās benzīnu, bet pēc tam izsaiņosim kaut ko ēdamu, un man būs vismaz pusstunda, kad varē�u pabūt viņam blakus, kamēr viņ� ēdīs, bet pēc tam mēs piesēdīsimies pie stūres - viņ� un es, ir mūsu kārta - un, kad visi aizmigs, atkal varēsim parunāties.

- Zēni, kaut kur tālāk nevarētu aiziet? - Nata�as sa�utusi balss atskanēja kaut kur pavisam līdzās, tomēr pat �ajā caurspīdīgajā me�ā es viņu vairs nevarēju ieraudzīt. Kaut kur netālu brak�ķēja zari, bija dzirdams, kā Ira pierunā Anto�ku - �pacieties, es tūlīt atpogā�u, pagriezies pret mani�; es atskatījos un ieraudzīju ceļu, �etras lielas ma�īnas ar izslēgtiem uguņiem, vientuļo Ļoņas stāvu - viņ� bija atvēris lendkrūzera bagā�nieku un tajā kaut ko meklēja; man sagribējās paiet tālāk, es paspēru burtiski vēl desmit soļus dziļāk starp kokiem, un visas skaņas pēk�ņi izgaisa, viss izzuda - Nata�as burk�ķē-�ana, Iras mīlīgā pierunā�ana, vīrie�u balsis; palikām tikai es un me�s - nekustīgie koki, kuru zaru vainagi'sakļāvās kaut kur man virs galvas, sniegs un klusums. Pēk�ņi sajutu, ka nevēlos uzreiz iet atpakaļ, ka man skaudri nepiecie�ams kaut brītiņu pabūt pilnīgi vienai; bija ļoti auksti, es piespiedu vaigu pie raupja, ledaina koka stumbra un da�as minūtes vienkār�i stāvēju: pilnīgi neko nedomādama, skatīdamās, kā uz cietās mizas no manas elpas veidojas sarma.

Bija laiks atgriezties - uz mirkli mani pārņēma bailes, ka nezinu, uz kuru pusi man jāiet, ta�u, palūkojusies lejup, uzreiz ieraudzīju savas pēdas un pa tām devos atpakaļ uz ma�īnu pusi. Pirmo pamanīju Nata�as sarkano jaku - tās sarkanais plankums uzspulgoja man pretī starp kokiem: ari viņa bija iznākusi no me�a un jau atradās blakus Ļoņam, metrus desmit no lendkrūzera -bagā�nieks vēl aizvien bija vaļā, un turpat blakus es ieraudzīju divas pilnas plastmasas kannas, kuras Ļoņa bija paspējis nolikt uz noblietētā sniega. Viņi nebija vieni - aiz�ķērsojot viņiem ceļu uz ma�īnu, tie�i pie atvērtā bagā�nieka stāvēja trīs nepazīstami cilvēki: visi - vīrie�i, viens ģērbies netīri pelēkā vatenī, abi pārējie - bezveidīgos aitādas ka�okos; kājās visiem trim bija velteņi. Paraudzījusies apkārt, neieraudzīju neko tādu, ar ko �ie vīrie�i varētu būt atbrauku�i, - visticamāk, viņi bija kājām atnāku�i pa ceļu vai varbūt izbridu�i no me�a pa to pa�u stigu, kuras dēļ mēs �eit bijām apstāju�ies. Man zem kājām nobrīk�ķēja zars, un viņi visi pagriezās pret mani - es vēl paspēju nodomāt, ka varu tagad vienkār�i paspert soli atpakaļ un krēslā, kas ar katru bridi kļuva arvien biezāka, mani no ceļa neviens neredzēs, ta�u tai bridi kaut kur labajā pusē, pavisam tuvu, pēk�ņi atskanēja balss, kas laipni sacīja:

- Labu jums vakaru. - Es pagriezos un ieraudzīju runātāju -ceturtajam vīrietim kā tādam kanādie�u me�a cirtējam galvā bija milzīga, ruda lapsas cepure ar lielām, pūkainām, pie paura piesietām ausim, bet mugurā - gai�brūns, neaizpogāts plikā-das ka�oks ar padzeltēju�u apkakli. Visticamāk, tad, kad iznācu no me�a, viņ� stāvēja pie pa�as piekabes, tādēļ es uzreiz viņu nepamanīju. Sve�inieks pienāca man vēl mazliet tuvāk un ar saviesīgi jautru �estu noņēma no galvas savu lapsādas cepuri -viņ� smaidīja.

- Labu jums vakaru, - viņ� vēlreiz atkārtoja, - mēs te tā gājām garām un pēk�ņi ieraudzījām, reku, jūsu biedru, - viņ� nāca taisni virsū, liegdams man iespēju nozust me�ā, es a�i paskatījos uz lendkrūzera pusi - Ļoņam noteikti ir bise, galvenais jāturas viņa tuvumā, lai nepaliktu �eit pie lapsādas cepures, kad viss sāksies, kur, sasodīts, ir visi pārējie, kāpēc viņi nenāk ārā; iedama garām vitarai, pēk�ņi uz pakaļējā sēdekļa ieraudzīju Mi�ku: viņ� acīmredzot bija atgriezies agrāk un tagad, sakņu-pis aiz mantu kaudzes, saspringti lūkojās uz visu notieko�o pa logu. Mūsu skatieni uz mirkli sastapās, un es tik tikko jau�ami papurināju galvu - nelien ārā. Bija svarīgi, lai cilvēks ar lapsādas cepuri viņu nepamanītu, tādēļ es pagriezos viņam pretī un arī papūlējos uzsmaidīt.

- Te dzīvojat? - es jautāju; izrādījās, ka lielā aukstumā lūpas gandrīz nav iespējams pakustināt, un tas bija labi, citādi viņ� katrā ziņā ieraudzītu, ka tās trīc.

- Ko ta? Jā, mēs, �ito te... no turienes, - viņ� atbildēja, nenoteikti pavēzēdams roku kaut kur atpakaļ, viņa runā jautās kaut kas dīvains, bet, kas tie�i, es nepaspēju saprast. Mēs jau atradāmies blakus lendkrūzeram; da�us pēdējos soļus es noskrēju gandrīz skrie�us, stigdama sniegā, viņ� dro�i vien tikai gaida, līdz nostā�os blakus, tad gan viņ� �os visus patrieks. Ieskatījos Ļoņam sejā, viņ� man vāji pasmaidīja pretī, un es kaut kā uzreiz sapratu, ka viss ir slikti - bises viņam rokās nebija.

Tā atradās bagā�niekā virs maisiem un tarbām - nezinot, ka tā tur ir, varētu ari nepamanīt: es pazinu nobru�āto ādas siksnu un tum�ās koka laides tikko jau�amās aprises. Līdz bagā�niekam bija metri divi, ne vairāk, ta�u nemanāmi pieiet tam klāt nebija iespējams - vispirms vajadzētu pagrūst malā pārējos ciemiņus, kuri stampājās starp mums un ma�īnu. At�ķirībā no lapsādas cepures, neviens no viņiem nesmaidīja - viņi klusēja un drūmi mīņājās no vienas kājas uz otru. Kaut kur tur, me�ā, ir Serjo�a, tētis un Andrejs, es domāju, viņi drīz iznāks ārā, un vīrie�u skaits abās pusēs būs vienāds, vajag kaut ko runāt, vajag stiept laiku; Ļoņas seja bija apjukusi un sadrūvējusies, es uzsmaidīju viņam, cik tik pla�i vien spēdama, - klau, idiot, sāc ta�u ar viņiem runāt, spied roku, kamēr viņi nav sadū�oju�ies un izdarīju�i kaut ko tādu, ka pēc tam vairs neizdosies izlikties, ka �ī sastap�anās ir nejau�a, viņi nezina, cik mūsu te ir, un arī nogaida, nu dari ta�u kaut ko!... It kā izdzirdējis manas domas, Ļoņa pagriezās pret lapsaini - varbūt tāpēc, ka viņ� bija vienīgais runātājs, kaut kā bija skaidrs, ka tie�i viņ� te ir galvenais, -un mundri apjautājās:

- Tas ir kā, ve�i, jūs kājām ejat? Vai tālu tas jūsu ciems?

- Ne-e, netālu, - smaidīgais atsaucās, uzceldams savu rudo cepuri atpakaļ uz galvas. Viņam bija skaista seja ar noteiktiem vaibstiem, iedegusi ķieģeļbrūna āda, kāda mēdz būt cilvēkiem, kuri daudz dzer un lērumu laika uzturas svaigā gaisā, un līksmas, zilas acis. - Kas te ko braukāt? Normāli, pa�i savām kājām atnācām. - Viņ� tā arī pateica: �pa�i savām kājām�, un tikai tad es atskārtu, kas tie�i man �ķita savādi, kad viņ� mani uzrunāja: �is cilvēks uzsvērti, gandrīz pārspīlēti izrunāja �ā� skaņas.

Aizmugurē atkal nobrāk�ķēja zari un atskanēja soļi - es atskatījos un ieraudzīju Serjo�u, kur� steig�us nāca ārā no me�a; viņa seja bija ba�īga, ta�u, pienācis tuvāk, viņ� jau smaidīja.

- O, - viņ� līksmi ierunājās, it kā ieraugot vecus draugus,

- sveiciens, ve�i. Ko tad jūs te?

- Nu tā, - lapsainis atsaucās - runāja, tāpat kā līdz �im, tikai viņ�. - Uz jūsu ma�īnām skatāmies. Labas ma�īnltes, derīgas. �itā te, piemēram, - viņ� piegāja pie neaizsargāti atvāztā lendkrūzera un apstājās blakus, tīksminādamies, iebāzis rokas kabatās; tris pārējie pa�ķirās, padodami viņam ceļu, - lā-āba ma�īnīte, cik tur visāda labuma salien. Rij gan dro�i vien daudz?

Izmantodams �o iespēju, Ļoņa paspēra vairākus ātrus soļus uz savas ma�īnas pusi.

- Rij padaudz, - viņ� atbildēja, viņa balss skanēja saspringti,

- viņa gan brauc ar dīzeli. - Viņ� jau stāvēja pavisam blakus atvērtajam bagā�niekam, atlika tikai izstiept roku, viņ� pagrieza galvu, tik tikko, gandrīz nemanāmi pasniedzās uz priek�u, ta�u smaidīgais pamanīja, uz ko viņ� skatās, un uzreiz ieraudzīja bisi - gan laidi, gan nokāru�os siksniņu. Viņ� ātri izņēma rokas no kabatām, ar vienu roku satvēra Ļoņu aiz pleca un pavisam viegli pagrieza pret sevi, bet ar otru ātri, stipri iegrūda viņam sānā dunku - Ļoņa noelsās, viņa ceļi pēk�ņi saļodzījās, un, pieķēries pie bagā�nieka statņa, viņ� smagi noslīga sniegā. Sāka kliegt Nata�a. Smaidīgais jau bija pagājis divus soļus nostāk, viņa labajā rokā nozibēja kaut kas metālisks - atskatīdamās es ieraudzīju, ka divi viņa klusējo�ie ceļabiedri cie�i satvēru�i Serjo�u, aizlau�ot viņam rokas aiz muguras, tre�ais sastindzis blakus Nata�ai un aizspiedis viņai muti, bet tālāk aizmugurē, kādu divdesmit soļu attālumā, pa stigu, kuru biezajā krēslā tik tikko varēja saskatīt, skrien vēl kāds - tētis vai Andrejs, to vairs nebija iespējams noteikt.

- Pagaidiet, - es skaļi ierunājos, vienkār�i tāpēc, ka �ai bridi noteikti vajadzēja kaut ko teikt, viņus kaut kā aizkavēt, novērst uzmanību, lai viņi neskatītos uz me�a pusi, tikai nekas vairāk man neparko nenāca prātā - neviens pats ^ārds un tad es tāpat vien atkārtoju: - Pagaidiet! - un pārlaidu viņiem skatienu, cenzdamās ieskatīties katram no �iem slikti ģērbtajiem vīrie�iem sejā, pūlēdamās atrast kaut �aubu atēnu, vienalga kādu vājuma pazīmi, ar kuras palīdzību es varē�u sameklēt īstos vārdus un kaut kā apturēt to, kas tūlīt notiks. Smaidīgais gāja uz Serjo�as pusi; viņi nepaspēs atskriet, es drud�aini domāju, un, pat ja paspēs, viņ� tik un tā tūlīt iedurs Serjo�am ar nazi, ak kungs, palīdzi mums. - Nu, pagaidiet ta�u, - es bezcerīgi atkārtoju, bet tajā brīdī aiz lendkrūzera neredzamās vitaras durvis bez trok�ņa atvērās, gar uzbrucēju mugurām nozibēja ēna, un es uzreiz sapratu, ka tas ir Mi�ka: glu�i bāls viņ� palika stāvam kādu desmit soļu attālumā - tā, lai viņu varētu redzēt, - un skaļi teica:

- Mamm!

- Mi�ka, bēdz! - Es gribēju viņam uzkliegt, ta�u balss mani pievīla, viņ� nesadzirdēja, viņ� tūlīt pienāks klāt - es laikam sakustējos, jo smaidīgais izstiepa roku un ar atvāztu plaukstu noturēja mani uz vietas.

- Tu, ar to cepuri, laid viņu vaļā. - Mi�kas balss izklausījās izbiedēta un gandrīz bērni�ķīga; viņ� pienāca vēl soli tuvāk, mēs paskatījāmies uz viņu un visi reizē ieraudzījām viņam rokās garo medību karabīni, kuru tētis bija pieslējis aiz vitaras sēdekļa. Mi�ka ar piepūli pārbīdīja aizslēgu un tad, cenzdamies cie�i piespiest laidi pie kreisā pleca, notēmēja smago, sāniski �ūpīgo stumbru uz smaidīgo, un atkārtoja: - Ej nost no viņas, ātri, nu!

Cilvēks, kas mums tuvojās no me�a puses, vairs neskrēja; es ar acs kaktiņu redzēju, kā viņ� piebremzē un sāk iet, cenzdamies soļus spert bez skaņas, - viņam vēl bija jānoiet kādi desmit soļi, ta�u es joprojām nespēju saprast, kur� tas ir. Pārējie stāvēja puspagriezienā pret me�u un neko neredzēja - visa viņu uzmanība bija pievērsta Mi�kam. Smaidīgais novāca roku, ar kuru bija sa�ņaudzis man plecu, un pagrieza galvu.

- Tu ta�u ne�ausi, zēniņ, - viņ� klusi un gandrīz mīlīgi bilda, - jau ir tum�s, ja nu trāpīsi mammiņai, ko tad? - Es tūlīt pat apsēdos, pat padomāt nepaspējusi, vienkār�i ņēmu un vienā rāvienā nosēdos sniegā, sāpīgi sasizdama astes kaulu, un uzsaucu:

- Mi�ka, �auj! - Bet smaidīgais tikai gāja Mi�kam virsū, rokas izstiepis, un tad Mi�ka aizmiedza acis, parāva stobru augstāk un blieza kaut kur uz aug�u - smagā stobra galā nozibēja īss, spo�s uzliesmojums, pār mūsu galvām nobira sniegs un kaut kādi koku prauli. �āviens bija apdullino�i skaļ�, un man uzreiz aizkrita ausis; visvairāk man tajā brīdī gribējās aizvērt acis un neskatīties, iespiest seju sniegā, bet nē, es tomēr pacēlu galvu -smaidīgais vairs negāja uz priek�u, bija pacēlis rokas un apstājies tā, ka es neredzēju, kas viņam priek�ā notiek.

- Paej soli atpakaļ, Mi�ka, - kaut kur no labās puses atskanēja tēta balss, - stobru uz leju nelaid, viss normāli, aizslēgu nerausti, karabīne pielādējas pati!

- Labi jau labi, ve�i, - smaidīgais ieteicās, - pajokojāties, un pietiks, - un sāka virzīties atpakaļ, neaizgriezdamies no Mi�-kas; lai viņ� neuzkāptu man virsū, biju spiesta parāpot sānis, bet viņ� apstājās tikai tad, kad bija ar muguru atdūries aizmugurē stāvo�ā pad�ēro motora pārsegā, un tad es beidzot atkal ieraudzīju Mi�ku - viņ� kodīja lūpu, acis viņam bija apaļas un rokas, kurās viņ� turēja karabīni, manāmi drebēja, ta�u stāvēja viņ� pat nesalīgodamies, pavērsis stobru tie�i pret man blakus sastingu�ā cilvēka krūtīm.

- Pietiks? Laikam jau patie�ām pietiks, - piekrita vēl aizvien neredzamais tētis, - tikai tu pasaki saviem jokupēteriem, lai viņi novāc rokas un aiziet tā patālāk, turklāt ātri. Puisis mums ir jauns, nervozs, nejau�i paraus pirkstu un tadu caurumu tevi uztaisīs, ka maz neliksies. - To sacīdams, viņ� iznāca no krēslas un nostājās blakus Mi�kam, tā vien �ķita, ka viņ� tūlīt uzliks roku manam dēlam uz pleca, es nobijos, ka viņ� tie�ām to izdarīs un Mi�ka iz�aus - tāpat vien, satrūcies -, un laikam arī smaidīgais nodomāja to pa�u, es dzirdēju, cik skaļi viņ� ierauj krūtis gaisu un aiz�ņaugtā balsi ierunājas:

- Viss, viss, mēs ejam. - Virzīdamies atmuguriski, viņ� sāka uzmanīgi atkāpties, ar savu plikādas ka�oku �ļūkdams gar pad�ēro nota�ķīto buferi, un viņam sekoja arī trīs pārējie -palaidu�i vaļā Serjo�u un joprojām nebilzdami ne vārda, viņi paspēra da�us soļus atpakaļ, bet pēc tam pagriezās un metās skrie�us, pēc brī�a nogriezdamies uz me�a pusi un brizdami pa dziļo sniegu.

Mi�ka joprojām stāvēja tajā pa�ā vietā ar notēmētu karabīni, un seja viņam bija tāda, ka es pat nemēģināju celties kājās -pierāpoju viņam klāt tāpat uz visām �etrām, galvu pieliekusi, un izslējos tikai tad, kad biju pārliecinājusies, ka briesmīgais stobrs, kuru viņ� no visa spēka tur sa�ņaugtās rokās, ir pavērsts uz pavisam citu pusi.

- Tu esi malacis, - viņam ausi sacīja tētis, joprojām neriskēdams uzlikt roku zēnam uz pleca, - viss ir normāli, laid vaļā, ļauj, es paņem�u. - Ta�u Mi�kas pirksti bija glu�i balti un neparko neatliecās, un tad es teicu:

- Ku�, mazais, viss ir labi, - bet viņ� asi pagrieza galvu, paskatījās uz mani, uz karabīni un spēji, ar vienu vienīgu kustību, iesprauda to ar laides galu sniegā, atsliedams pret ma�īnu. Man likās, viņam �ai brīdī noteikti jāapraudas, ta�u viņ� nesāka raudāt, tikai trīcēja - stipri, pie visām miesām, visu laiku, kamēr es viņu apkampu un klāt pienāku�ais Serjo�a plik�ķināja viņam pa muguru un bu�ināja matus.

Izrādījās, ka visi jau ir saradu�ies pie ma�īnām - Andrejs palīdzēja piecelties raudo�ajai Nata�ai, gar kokiem iznāca Ira ar Anto�ku un Marina baltā kombinezonā ar meitiņu uz rokām.

- Kur ir tas idiots? - caur sakostiem zobiem izgrūda tētis -karabīne jau atkal atradās viņa rokās. - Teicu ta�u viņam, paņem plinti, Ļoņa, ka tavu māti; kur tu, vellos, esi? - Viņ� apgāja apkārt lendkrūzeram un uzreiz apklusa, bet mēs ar Serjo�u sastingām, saskatījāmies un, atstāju�i Mi�ku vienu, metāmies viņam pakaļ. Ļoņa vēl aizvien sēdēja tajā pa�ā pozā, ar muguru atspiedies pret bagā�nieku, - kad pieskrējām klāt, viņ� mēģināja celties kājās.

- Viss normāli, - viņ� teica, - man bieza jaka, mana jaka... kā kino, nu kas ar jums? - Viņ� centās piecelties, ta�u nespēja -kājas neklausīja -, viņa seja pauda izbrīnu; pienāca Andrejs un Marina ar meitiņu. Tikko uzmetusi viņam skatienu, Marina sāka kliegt, bet Ļoņa tikai ietiepīgi knosījās, atspiedies pret sniegu, kas zem viņa rokas bija sakusis un galīgi melns, un arī viņa roka bija viscaur nosmērēta.

- Ļoņa, tev tek asinis, - es teicu.

- Muļķības, man nemaz nesāp, - viņ� atbildēja un tikai tad beidzot paskatījās lejup.

bilst kaut vārdiņu, īstenībā neviens no mums pat nesakustējās, it kā pastāvētu kāds mums visiem iepriek� zināms scenārijs, kuru nedrīkstētu sabojāt ar nelaikā izteiktu vārdu vai nevietā izdarītu �estu. Marina nemetās zemē blakus vīram, nesāka spiest pie krūtīm viņa galvu - viņa kārtīgi nolika zemē meitiņu, kuru bija turējusi rokās, viegli atstūma to - ne pie kāda konkrēta cilvēka, vienkār�i prom no sevis tad lēni pagāja vairākus soļus uz priek�u un, uzmanīgi apsēdusies sniegā - ļoti taisni, balti ceļgali baltā sniegā tai vietā, kur tas vēl nebija paspējis piesūkties ar Ļoņas asinīm, - sastinga, tikpat nevainojama un atsve�ināta, kādu biju pieradusi viņu redzēt, un tā sēdēja vairākus bezgalīgi ilgus mirkļus, neskardamās viņam klāt un neko neteikdama, sēdēja un skatījās uz viņu, bet mēs, mēs visi, stāvējām apkārt un nezinājām, ko īsti tagad vajag darīt, tādēļ tad, kad viņa pēdīgi pacēla smalko, labi kopto roku, satvēra garo, zīdaino matu �ķipsnu un parāva - spēcīgi izraudama �o �ķipsnu pavisam ārā, un atkal pacēla roku pie matiem, mēs sajutām milzīgu atvieglojumu un visi reizē sākām runāt, un metāmies rīkoties.

Viss notika ļoti ātri - it kā tikmēr, kamēr vilkās pauze, kamēr mēs noskatījāmies �o ainu, katrs būtu paguvis izdomāt, ko tie�i tagad vajag darīt: nepagāja ne sekunde, kad Ira jau sēdēja sniegā blakus Marinai un stingri turēja viņu aiz rokām, Andrejs un Serjo�a pogāja vaļā Ļoņas jaku un vilka aug�up d�emperi, bet Nata�a skrēja �urp no pikapa, pa ceļam mēģinādama atvērt plastmasas kastīti ar sarkanu krustu uz vāka. Jau bija pārāk tum�s, un tētis atnesa no vitaras auto lukturi, kura saltajā, zilganajā gaismā Ļoņas vēderam bija kaut kāda pilnīgi nedabīga krāsa; no turienes, kur es stāvēju, brūci gandrīz nevarēja redzēt - tā neizskatījās baiga: ne visai gara, gan tāda kā uzpūtusies un nelīdzena, bet asiņu nebija daudz, precīzāk, ne tik daudz, kā biju gaidījusi, tās joprojām lēni tecēja, nostiepjot pār Ļoņas balto vēderu un sāniem tum�as, spīdīgas strēlītes. Nata�a beidzot pievārēja aptieciņu un, pietupusies turpat blakus, jau rakņājās tajā; viņas seja pauda izmisumu.

- Velns parāvis, velns, nezinu, ko te vajag, kaut kādas salvetes, apsēji, marles saites - re, kur rakstīts: asiņu apturē�anai, bet nekā daudz te nav, nu uzspīdiniet tak man kāds gaismu! -Aptieciņa izlēca viņai no rokām, tās saturs pabira, un Nata�a metās vākt kopā sniegā sakritu�os sainī�us - papīrs un celofāns, viss mazs un nenopietns, viņa tos uzlasīja un centās nopurināt, un lika atpakaļ kastē, no kuras viss atkal krita ārā. Tētis pavērsa lukturi uz mūsu pusi un skaļi teica:

- Aņa, palīdzi ta�u viņai, vajag Ļoņu pārsiet. Un tad uzreiz ma�īnā, mums beidzot jābrauc prom, tie tur var atgriezties!

Ar vienu salveti izrādījās par maz, nācās likt klāt divas uzreiz - Nata�a ar zobiem plēsa vaļā iepakojumus un spieda salvetes pie brūces, bet es tikmēr tinu ap Ļoņas vēderu marles saites; man veicās slikti, viņ� jau gandrīz vairs nespēja nosēdēt un visu laiku mēģināja nosligt uz sāna, Andrejs un Serjo�a viņu turēja, bet viņ� bija smags, un vietas pie lendkrūzera atvāztā bagā�nieka bija pavisam maz, mēs visi ļoti traucējām cits citam. Kad man beidzot izdevās kaut cik nostiprināt pēdējās saites galus, vīrie�i Ļoņu pacēla - trijatā tik tikko pietika tam spēka -un iekārtoja lendkrūzera pakaļējā sēdeklī, bet tētis piegāja pie Marinas, kura joprojām sēdēja sniegā, un pieliecies lēni un skaidri sacīja:

- Es sēdī�os pie stūres, bet tu kāp aizmugurē pie viņa un turi pārsēju - stingri turi, tu mani saprati? - Viņa pacēla pretī skatienu un palocīja galvu, tad piecēlās un gāja uz ma�īnu, joprojām klusējot, kā robots, pat neatskatoties uz meitiņu, kas nekustēdamās stāvēja da�u soļu attālumā: mazs, sarkans stabiņ� pār acīm savilktā kapucē. Ira saņēma meitenīti aiz rokas un veda sev līdzi uz pad�ēro, kurā jau sēdēja puisītis, bet mazā paklausīgi gāja līdzi, kārtīgi sperdama soļus ar īsajām, resnajām kājelēm. Tētis pagriezās pret mani.

- Aņa, tiksi galā?

- Tik�u, - es atbildēju, - tikai ar ko? Ko mēs tagad iesāksim?

- Nezinu, - viņ� atbildēja un nolamājās. - Galvenais ir aizbraukt labi tālu no �ejienes.

- Tēt, tu ta�u saproti, ka tālu mēs viņu neaizvedīsim, - bilda Serjo�a, no aizmugures uzlikdams roku man uz skausta; es pat uz mirkli pievēru acis, tik ļoti man �obrīd bija vajadzējis sajust viņa pieskārienu, - viņ� tur pat kājas nevar izstiept. Jāmeklē, kur pārnak�ņot.

- Nu tad arī meklējiet, - uzreiz atsaucās tētis, - lendkrūzerā nav rācijas, mēs brauksim aizmugurē, bet jūs skatieties apkārt un skatieties kārtīgi. Mēs �obrīd nevaram atļauties uzskriet virsū vēl kādam, pat ja tas nozīmē, ka viņam nāksies... vārdu sakot, jūs sapratāt.

Ceļā mums gadījās divas pārbrauktuves - par laimi, abas bija pamestas un tuk�as, ar paceltām barjerām un miru�iem luksoforiem; Andrejs katru reizi paspēja pa rāciju mūs laikus brīdināt, ka tās tuvojas, - �tagad būs pārbrauktuve� viņ� teica, vai �pa labi ir ciems, derētu tā fiksāk�, un es nodomāju, ka man ta�u barda�okā arī ir navigācija ar Maskavas un Maskavas apgabala karti - Serjo�as dāvana, �eit bezjēdzīga rotaļlieta; nevienam no mums ne prātā nevarēja ienākt, ka pienāks diena, kad no mazās plastmasas kārbiņas būs atkarīgs kaut kas patie�ām svarīgs, un tagad mums atlika vienīgi paklausīgi doties līdzi pikapam, paļaujoties uz Andreja brīdinājumiem. Viņ� meklēja piemērotu vietu, kur apstāties, - dro�u un tuk�u, lai mēs tur varētu paslēpt ma�īnas un tās nebūtu redzamas no ceļa, pieliet bākās degvielu, pabarot bērnus un paēst pa�i un, pats galvenais, beidzot saprast, kas noticis ar vienu no mums - lai ar ko tas galu galā beigtos. Mi�ka tagad sēdēja man blakus, turēja rokā mikrofonu un saspringti skatījās ārā pa logu; kop� tā brī�a, kad viņ� palaida vaļā karabīni, nebijām paspēju�i viens otram pateikt ne vārda, nekas, mazais, tas nav nekas briesmīgs, tas var pagaidīt, mums �obrīd svarīgākais ir atrast to sasodīto nak�ņo�anas vietu, es domāju, un tad es ar tevi parunā�u par visu, kas tikko notika uz ceļa, pilnīgi noteikti parunā�u.

Visa �erepoveca palika pa labi - tum�ajā ziemas gaisā bija grūti noteikt, cik liels attālums mūs �ķīra no rūpnieciskajiem skursteņiem ar mirgojo�ām, sarkanām uguntiņām galos un dzīvojamiem kvartāliem, kas slēpās kaut kur aiz tiem; kop� Tveras �ī bija pirmā lielā pilsēta, kurai mēs braucām garām, un es biju gatava jebkam - brīdino�iem plakātiem, kordoniem, ma�īnu rindām, varbūt pat cilvēkiem, kuri, apkrāvu�ies ar mantām, ies kājām, - bet nekā tāda nebija, pilsēta bija vienaldzīgi izstiepusies gar ceļu, blāvi vīdot tumsā, un, lai kas tur - divus vai divdesmit divus kilometrus no mums - �obrīd notika, es biju pateicīga par to, ka mēs to nekad neuzzināsim; bet pēc tam ceļ� pēk�ņi apmeta pla�u likumu un aizveda mūs pa kreisi un aug�up, un es pat nepalūkojos atpakaļskata spogulī, dievs ar jums, cilvēki, tieciet pa�i galā ar savām slimībām, bailēm, sadedzinātajām ma�īnām, ar savu vēlē�anos izdzīvot, es gribu tikai vienu - atrasties pēc iespējas tālāk no jums.

- Tūlīt būs sazarojums, - ne visai skaļi ziņoja Andrejs, - un, kamēr mēs līdz tam vēl neesam nokļuvu�i, derētu izlemt vienu lietu. Mums ar Nata�ku radās ideja - ja var ticēt kartei, te apkārt vajadzētu būt lērumam vasarnīcu ciematu, nu, tādu ar mazdārziņiem, pēc idejas ziemā tur nevienam nevajadzētu būt, un vēl mierīgāku vietu, draugi, mēs �eit noteikti neatradīsim. Tikai tad vajadzēs novirzīties no mar�ruta un mazliet pabraukt uz Volog-das pusi. Ko jūs sakāt?

- Ko, ko, - tūlīt pat atsaucās Serjo�a, - rādi ceju. Aņa, ko teiksi?

Es paskatījos uz Mi�ku, viņ� - uz mani, un viņ� pielika pie lūpām mikrofonu, lai atbildētu:

- Mēs piekrītam, - un tie bija pirmie vārdi, ko es no viņa dzirdēju kop� tā brī�a, kad bijām iekāpu�i ma�īnā.

Laikam jau vasarnīcu ciemati visur ir vienādi, lai kur ari tie atrastos, - �aurs ceļ�, reti koki, raibu raibi un bezgaumīgi gatavo konstrukciju nameļi ar pusapaļiem, kuprainiem jumtiem, ar celofānu pārsegtas dobes un dzelzs vārti ar piekaramo atslēgu. Pirmais ciemats, kas mums gadījās pa ceļam, atradās pārāk tuvu �osejai, to norobe�oja tikai �aura me�a strēmelīte, toties otro mēs gandrīz nepamanījām, kaut ari braucām, to meklēdami, -tik sekmīgi tas bija paslēpts; ceļu uz turieni, saprotams, neviens nebija tīrījis, tā nu man nācās palaist pa priek�u smago lendkrū-zeru un pēc tam arī pad�ēro, lai tie abi kaut nedaudz iebrauktu mums risēs. Tas vienalga gandrīz nelīdzēja; es centos braukt soli soli, ta�u visus divsimt metrus no �osejas jutu, kā zem vita-ras riteņiem iegumst sniegs, un ļoti baidījos, ka iestrēg�u. Kad vitara beidzot bija tikusi līdz vārtiem, tētis un Serjo�a jau noņēmās ar slēdzeni, bet Andrejs stāvēja viņiem blakus ar lukturi; pamanīju vairākus betona spuld�u stabus, ta�u apkārt valdīja pilnīga tumsa - pēc visa sprie�ot, elektrības �eit jau vairs nebija.

Man galīgi negribējās tagad kāpt ārā, tomēr saņēmos un, to izdarījusi, piegāju pie lendkrūzera - dzinējs darbojās, cauri tonētajiem stikliem varēju saskatīt tikai mēraparātu paneļa blāvās, zilganās uguntiņas; atvērusi vadītāja durvis, ielūkojos salonā - tas bija kluss, pilns ar smagu, sīvu smārdu. Priek�ējais pasa�iera sēdeklis bija aizbīdīts līdz pa�am panelim, un uz grīdas starp sēdekļiem, neērti sakņupusi, sēdēja Marina - abas rokas piespiestas pie Ļoņas vēdera, galva nodurta; neviens no viņiem nepakustējās un nekā nereaģēja uz durvju atvēr�anu, it kā abi būtu aizmigu�i vai pārvērtu�ies savādā, stingā skulptūrā.

- Kā ar viņu ir? - es �ukstus jautāju, it kā viņi tik tie�ām gulētu un es baidītos viņus pamodināt, ta�u Marina neatbildēja un nepacēla galvu, vien tikko manāmi, pozu nemainīdama, paraustīja plecus. - Asinis vēl tek? - Ta�u arī uz �o jautājumu viņa neatbildēja, tikai vēlreiz pacēla un nolaida plecus.

Man dro�i vien vajadzēja pateikt kaut ko tādu kā �jau gandrīz esam klāt� vai �viss būs labi", bet es nespēju sevi piespiest - ja viņa būtu kaut vai pacēlusi galvu, paskatījusies uz mani, sākusi raudāt, man būtu vieglāk, ta�u viņai, �ķiet, mani vārdi galīgi nebija vajadzīgi, tādēļ pēc iespējas klusāk aizvēru durvis un atgriezos pie vārtiem.

Slēdzene jau bija pārzāģēta, un tētis ar Serjo�u tagad stūma katrs uz savu pusi smagās, no resniem dzelzs stieņiem sameti-nātās vērtnes, platie re�ģi no�īkstēja un nelabprāt padevās, un lukturu gaismā mēs ieraudzījām tumsā aizvedam garu, ne visai platu ielu, kuru no abām pusēm iespīlēja da�neda�ādi �ogi.

- Lērums sniega, - ieteicās tētis, - ka tik nu mēs neiestigtu.

- Toties pilnīgi noteikti neviena nav. - Andrejs paspīdināja lukturi sev pie kājām; sniegs bija neskarts un gluds. - Atliek vien izvēlēties māju, - un viņ� sāka brist uz priek�u, bet tētis, uzmetis plecā karabīni, devās viņam pakaļ.

- Andrjuha, meklē māju ar skursteni, ārā mīnus divdesmit, elektrības nav, aukstā mājā līdz rītam neizvilksim.

Māja atradās gandrīz uzreiz, vienā no sānielām netālu no iebrauktuves: otrais stāvs bija pavisam mazs - tikai viens logs, dro�i vien bēniņi vai mansards, toties skursteņi uz jumta bija veseli divi, un mēs tā nopriecājāmies, ka neko citu nemaz nemeklējām. Pats dārzs bija mazmazītiņ�, ar kaut kādiem atsietiem krūmiem un zemiem augļu kokiem. Vietas tajā nepietika pat vienai ma�inai, nemaz nerunājot par visām �etrām, tādēļ nācās tās atstāt ārpusē aiz �oga, turpat ielas vidū; toties aiz mājas mēs atradām aku - tā atgādināja uz aug�u izstieptu suņa būdu ar sniega cepuri uz trijstūrveida jumta -, bet vistālākajā dārza stūri - mazu, no baļķiem celtu pirtiņu, kurai blakus bija glīts, kārtīgs malkas strēķis, līdz pa�ai aug�ai bāztin piebāzts ar malku.

Aukstums ārā bija svilino�s - kamēr Serjo�a ar cirvja pietu notrieca �ābīgo slēdzeni no ieejas durvīm, kuras veda aizstik-lotā verandiņā, man tā nosala ausis, ka es tās vispār gandrīz vairs nejutu. Iek�ā dro�i vien bija tikpat auksti - vienkār�i nebija vēja; iegājusi es automātiski sataustīju pie sienas slēdzi un to nospiedu: gaisma, saprotams, neiedegās. Izsalusi, maza un tum�a, ar finieri aiznaglotiem logiem, tā tomēr bija māja -īsta māja, patvērums nelāgos laika apstākļos: putekļainu, ar auklu pārsietu grāmatu ķipa verandas stūrī, trīs istabas, stiklota bufete ar mēmām krū�u un �ķīvju piramīdām, pulkstenis pie sienas un, galu galā, pats galvenais - krāsns, liela, no ķieģeļiem mūrēta krāsns, kas pamatīgi slējās pa�ā nama vidū. Visi vēl nebija paspēju�i sanākt iek�ā, kad Serjo�a, pietupies tai blakus ar lukturīti zobos, jau lika krāsns mutē malkas �ķilas, kas bija nokrautas turpat netālu uz grīdas; es pietupos blakus un kādu laiku klusēdama skatījos, kā iekuras uguns, un domāju - cik viņ� ir mierīgs, �is vīrietis, kuru sev biju izvēlējusies par vīru, cik pārliecināts par to, ka viss noteikti būs labi. Strostēju sevi, ka visā �ajā viņam līdzās nodzīvotajā laikā tā arī nebiju iemācījusies �o mieru un pārliecību, jo �ai bridi nespēju nedomāt par to, ka �ī mazītiņā, piesmakusi mājiņa salīdzinājumā ar to, kas mūs gaida ezera vidū, ir īsta pils.

- Nekas, Aņka, pēc divām stundām te varēs staigāt krekliņos ar īsām piedurknēm, pati redzēsi, - viņ� teica, pavērsis pret mani seju, un es uguns oran�ajās atblāzmās redzēju, ka viņ� smaida.

- Ļoņkam divu stundu nav, - kaut kur man aiz muguras pēk�ņi ierunājās tētis, - mēs jau tāpat esam zaudēju�i daudz laika. Es aizsūtīju Andrjuhu iekurt pirti - aiznesīsim viņu uz turieni. Aņa, mums ar tevi bija medicīnas rokasgrāmata - sameklē, vai zinies, ja?

- Nu kāds mums labums no tās rokasgrāmatas, mēs pat pārsiet, kā nākas, nepratām, - es atsaucos, ta�u paklausīgi cēlos kājās un gāju atpakaļ pie ma�īnām.

Rokasgrāmata atradās ātri - posdamies ceļam, par to bijām atcerēju�ies pēdējā brīdī, jau tad, kad viss pārējais bija sakravāts, un Serjo�a bija to vienkār�i iebāzis starp divām lielām somām. Es ieslēdzu mazo griestu lampiņu un apsēdos turpat ma�īnā to pa�ķirstīt - iet atpakaļ uz auksto, tum�o māju nebija nekādas vajadzības, toties �eit bija klusi un mierīgi. Biju gandrīz pārliecināta, ka neko neatradī�u: kas �ajā plānajā grāmatiņā varētu būt vērtīgs - ārstniecības augi, bērnu infekciju simptomi? Liels bija mans pārsteigums, kad nepiecie�amais �ķirklis atradās gandrīz uzreiz - pavisam īss, bez sīkām detaļām, un gandrīz katra rindkopa tajā beidzās ar vārdiem "nekavējoties evakuēt uz ķirurģisku iestādi�, tomēr tas, �is �ķirklis, te bija, un es to izlasīju divas reizes pēc kārtas, lēni, cenzdamās saprast katru teikumu, un pēc tam, aizlocījusi stūrīti, pasitu grāmatu padusē un devos atpakaļ uz māju. Kad atvēru durvis, visi pagriezās pret mani - visi, izņemot Andreju, kur� rosījās pirtī, un Ļoņu ar Marinu, kurus bija nolemts pagaidām, līdz māja kaut mazlietiņ iesils, atstāt lendkrūzerā; viņi visi bija �eit, vidusistabā ar krāsni. Joprojām bija tikpat auksti; uz galda, ko sedza smieklīgs galdauts ar saulespuķēm, nevienmērīgi dega maza, resna svece, un tās drebo�ās, mazītiņās liesmiņas gaismā sejas gandrīz nebija redzamas, tikai pa pusei caurspīdīga elpa.

- Ir divas jaunas ziņas - slikta un ļoti slikta, - es sacīju, jo viņi gaidīja no manis kādus vārdus, it kā tādēļ, ka man rokā ir grāmata, es vienīgā zinātu, kas tagad jādara. - Ja nazis nav iegājis dziļi, vajag vienkār�i aiz�ūt brūci un kaut kā apturēt asinis; tad, ja nesāksies asins saindē�anās, viņ� izķepurosies, bet viņam ir jāpaliek guļus trīs vai �etras dienas, un visu �o laiku mums vajadzēs pavadīt �eit.

Viņi turpināja klusējot skatīties uz mani un gaidīja, ko teik�u tālāk, un tad es pabeidzu sakāmo, klusībā priecādamās, ka �eit, �ajā istabā, nav Marinas un meitenīte vēl ir pārāk maza, lai saprastu, ko es saku.

- Ja nazis ir iegājis dziļi, pārdūris vēdera sienu un kaut ko viņam iek�ā apskādējis, - es teicu, - mēs viņam nekādi nespēsim palīdzēt, arī tad, ja sa�ūsim brūci un apturēsim asinis, viņ� tik un tā nomirs. Es tikai nezinu, kad, - vēl piebildu, tāpēc ka viņi joprojām klusēja, - tur nav rakstīts. Un, man liekas, tā būs ļoti moko�a nāve.

- Kas tev nepiecie�ams, lai aiz�ūtu brūci? - pēdīgi iejautājās Serjo�a.

- Tas ir kā - kas man nepiecie�ams? - es izbijusies pārjautāju. - Tu patie�ām domā, ka viņu �ū�u es?

Neviens man neiebilda, ta�u mans jautājums tā arī palika bez atbildes; atgriezās Andrejs, kur� ziņoja, ka pirts sāk iesilt; apstājusies uz lieveņa, es noskatījos, kā vīrie�i uzmanīgi izceļ

Ļoņu no ma�īnas un tad lēni, brizdami pa dziļajām kupenām, nes viņu uz pirti. Lendkrūzera durvis palika atvērtas, un salona lampiņas vājajā gaismā varēja redzēt, ka Marina joprojām sē� turpat iek�ā, nolikusi rokas uz ceļgaliem, - nav zināms, cik ilgi viņa tā nosēdētu, nekustēdamās un nepagriezdama galvu, ja Nata�a nebūtu aizskrējusi viņai pakaļ un atvedusi uz māju; ienākusi Marina uzreiz apsēdās kaktā pie galda un atkal sastinga; viņas daiļais, sniegbaltais kombinezons priek�pusē bija viscaur nosmērēts - piedurknes, krū�u daļu un pat ceļgalus klāja neglīti, brūni traipi, ta�u viņa tiem nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību. Mi�ka atnesa no akas spaini ar ūdeni - uz pirti, uz pirti nes, viņam teica Nata�a, lai viņi tur uzliek uz krāsns uzsilt -, viņa atkal rakņājās pa aptieciņu. Es baidījos pakustēties, lieku reizi kaut ko pateikt, vai tie�ām viņi visā nopietnībā tic, ka es spē�u paņemt rokā adatu un iedurt to tie�i baigajā, bālajā, asinīm nosmērētajā Ļoņas vēderā; ja nu viņ� sāks kliegt, noraustīsies, ja nu es nespē�u viņam palīdzēt, ja nu tas viss tikai sagādās viņam jaunas cie�anas un tad viņ� nomirs - visviens nomirs, par spīti visiem mūsu pūliņiem? Ja nu viņ� nomirst tur, kamēr es viņu �uju?

Ienāca tētis.

- Meitenes, viss gatavs, - viņ� no sliek�ņa sacīja, - jāiet. Ira, tu paliec pie bērņukiem, bet tu, Nata�a, palidzi Aņutai, - un, redzēdams, ka mēs nekustamies ne no vietas, pacēla balsi: - Nu kas ir, uz priek�u, �ū�ana ir sievie�u darbs.

- Nē, nē, nē, - Nata�a steig�us ierunājās, - es noteikti nevaru, nemaz nelūdziet, es uzreiz ģībstu, kad ieraugu asinis, lūdzu, ņemiet - adata, diegs, visresnākais, kādu varēju atrast, marles saites - vesela kaudze, ņemiet visu, ko gribat, tikai es uz turieni neie�u. - Viņa pienāca man klāt un gandrīz ar varu iegrūda man rokās atvērto plastmasas kasti, un es nodomāju: lieliski, man jāiet vienai, tur dro�i vien jau smird - tikpat drausmīgi kā pirmīt ma�īnas salonā, pēc svaigam asinīm un bailēm; es paspēru pirmo soli uz durvju pusi, otro, un tad pēk�ņi ierunājās Ira:

- Pagaidi, es ie�u kopā ar tevi.

Karsti pirtī vēl nebija, ta�u siltās jakas jau varēja vilkt nost; un tur nesmirdēja, drīzāk smar�oja - pēc sasilu�a koka un sveķiem. Virsdrēbes mēs atstājām priek�telpā un iegājām karsē�anās kambarī - mazā un �aurā; Ļoņa bija noguldīts uz aug�ējās lāvas, tāpat uz gai�ajiem, nekrāsotajiem dēļiem; �ve�i", Ira īdzīgi noteica, �būtu vismaz kaut ko paklāju�i�; viņi bija Ļoņam novilku�i zābakus, jaku un d�emperi, ta�u bikses atstāju�i -viņ� gulēja un nekustējās, aizvērtām acīm, ļoti bāls un viscaur tāds kā dzeltenīgs: ja skaidri nevarētu dzirdēt saraustīto elpu, es dro�i vien nodomātu, ka viņ� jau ir miris. Pie zemajiem dēļu griestiem viņi bija piestiprināju�i vairākus kopā sasietus lukturī�us - tas bija vienīgais �eit pieejamais apgaismojums; nevienmērīgais, mazliet drebo�ais gaismas aplis, ko tie veidoja, bija tik mazs, ka pat pilnībā neapņēma uz lāvas noguldīto cilvēku, tā basās kājas ar strupajiem, pieplacinātajiem pirkstiem jau bija ārpus �ī apļa, tumsā.

Es noliku aptieciņas kārbu uz apak�ējās lāvas, atliecos taisni un paskatījos uz Iru - viņa bija novilkusi adīto d�emperi un stāvēja, ģērbusies gai�ā krekliņā ar īsām piedurknēm; bez biezā d�empera viņa �ķita pavisam tieviņa - gar� kakls, izspiedu�ies jaunas meitenes atslēgas kauli, smuidras, gai�u pūciņu klātas un iedeguma neskartas rokas. Man bija neērti tā uz viņu blenzt, ta�u neko nespēju padarīt; likās, viņa pat nemanīja - sasējusi garos matus mezglā, viņa pacēla galvu un teica:

- Nomazgāsim rokas, ūdens dro�i vien jau uzsilis.

Durvis pavērās, un uz sliek�ņa atkal parādījās tētis.

- Ņem, - viņ� teica, iedodams man divas pudeles - lielu un mazu, - jums noderēs, te ir novokaīns, kaut jel kādai atsāpinā-�anai, un spirts - dezinfekcijai. Vēl mēs atradām �itādu te, - viņ� pavēra durvis mazliet pla�āk un uzmanīgi ienesa ne visai augstu stikla kolbu, no kuras nāca silta, oran�a gaisma, - nolieciet kaut kur, lai būtu gai�āks, tikai neapgāziet - tur iek�ā ir petroleja.

Apbrīnojami, ta�u pārsējs atradās savā vietā - sagriezies �ķībi, sapinies un pamatīgi samircis, tas joprojām tikpat cie�i turēja pie brūces salvetes; es mēģināju atraisīt marles saites, ta�u man nekas neizdevās. Paej malā, teica Ira. Viņai rokās bija �ķēres, asmeni viņa pabāza zem saņurcītās pārsēja lentes, un es �ausmās ieraudzīju, ka Ļoņas vēders tai vietā, kur ādai pieskārās aukstais tērauds, nodreb, es negribu to darīt, es vienkār�i nespē�u, vēl pat neesmu redzējusi, kas tur, zem salvetēm, ir, un man jau ir nelabi - acis nepaceldama, mēģināju ievērt adatā diegu, un pat tas bija grūti, jo drebēja rokas. Kad adata otro reizi izkrita man no rokām, Ira, kura bija mierīgi stāvējusi blakus, bilda:

- Zini, labāk jau es.

- Vai tad tu proti? - es jautāju, palūkodamās viņā.

- Varētu padomāt, ka tu proti, - viņa, ironiski saviebdamās, atbildēja, - dod �urp adatu. Mans firmas ēdiens ir pildīta pīle, tādēļ gaļu protu sa�ūt lieliski. - Es noskurinājos; viņa, to ieraudzījusi, turpināja, mazliet paaugstinot balsi: - Un es neredzu, ar ko Ļoņa at�ķirtos no pīles, ja nu vienīgi smadzeņu viņam ir mazāk. - Viņa runāja skaļi un ļoti pa�apzinīgi, ta�u seja un pat poza, kādā viņa stāvēja, - plati iepletusi kājas, ar rokām apņēmusi �auros plecus - viņu nodeva: viņai bija bail, tikpat briesmīgi bail kā man, interesanti, kam tev tas vajadzīgs, nodomāju, ko tu �ādi gribi man pierādīt - ka mēs esam draudzenes vai ka tu esi par mani stiprāka?

Viņa paņēma spirta pudeli, ar klusu pauk�ķi to atkorķēja un, mazliet padomājusi, iedzēra malku - nelielu, tāpat no kakliņa, viņas pleci drud�aini noraustījās, seja pār�ķiebās, viņa padeva pudeli man un sacīja:

- Ierauj.

Es paņēmu no viņas rokām pudeli un piesardzīgi paostīju -acis izsprāga asaras.

- Gar�o vēl baisāk, - Ira bilda, viņas bālie vaigi jau sāka sārtoties, - bet es tavā vietā vienalga ierautu.

Pieliku pudeli pie lūpām - svilino�s, pretīgs �ķidrums piepildīja muti, kakls sa�ņaudzās spazmās, es nespē�u to norīt, neparko nespē�u, nodomāju, bet noriju, un man uzreiz kļuva mazliet vieglāk.

Ļoņa neat�irba uzreiz - varbūt viņ� bija izvārdzis no asiņu zuduma, varbūt arī kaut nedaudz iedarbojās novokalns -, visu laiku, kamēr mēs ar spirtu apmazgājām brūci, cen�oties 110 viņa dzeltenīgā, bālā vēdera nomazgāt asiņu plankumus, gan sakaltu�us, gan svaigus, viņ� gulēja mierīgi un pat nesalēcās, kad Ira pirmo reizi iedūra adatu, - es neizturēju un aizgriezos, bet viņa uzreiz teica:

- Nu nē, skaties gan, es netaisos to visu darīt viena. Galvenais, tikai nesadomā te ģībt. Tikai tai brīdi Ļoņa nāca pie apziņas - vēders no�ūpojās, un viņ� mēģināja apsēsties, bet es ātri satvēru viņu aiz pleca, noliecos un tie�i viņam ausī sacīju:

- Mierīgi, mierīgi, viss ir labi, pacieties, tev vēderā ir caurums, vajag aiz�ūt ciet. - Viņ� �ēli palūkojās manī un neko neteica, tikai vairākas reizes samirk�ķināja acis.

- Aņa, nosusini asinis un paņem �ķēres, vajadzēs griezt diegu, - Ira caur sakostiem zobiem teica, un es tūlīt pat paķēru salveti - viņai bija tāda balss, ka nebija saprotams, kuru no viņiem man vajag mierināt pirmo, ta�u rokas ne drusciņas nedrebēja: dūriens, otrs dūriens, mezgliņ�. Nogriezt diegu, nosusināt asinis. No jauna dūriens, otrs dūriens, mezgliņ�. Es uzmetu ātru skatienu Ļoņas sejai - pa viņa vaigiem ritēja lielas asaras, kā bērnam, ta�u viņ� klusēja, tikai kodija lūpu, miedza ciet acis un īsi, asi ierāva elpu katru reizi, kad Ira iedūra adatu.

Es no aug�as skatījos uz viņas gai�o galvvidu, kur matu saknes jau sāka mesties tum�as - divas nedēļas mirsto�ā pilsētā aiz slēgtām durvīm, baidoties iziet no mājas kaut tāpēc, lai nopirktu ēdamo, par matu krāso�anu tu vienkār�i nedomāji, es sevī sacīju, interesanti, vai tu esi paņēmusi līdzi krāsu, - ja ne, pēc pāris mēne�iem izskatīsies varen spocīgi, dūriens, otrs dūriens, mezgliņ�, ak kungs, kādas preteklības nāk prātā, labi, ka neviens nedzird, ko es domāju, viņam bija bieza jaka, un vēders - viņam ir tāds vēders, bet nazis bijis pavisam mazs, ar isu, platu asmeni, tikai kāpēc asiņu tik maz, mēs tūlīt viņu aiz�ūsim, pārsaitēsim, bet pa nakti viņ� viss uzpūtīsies, nomelnēs un sāks moko�i, lēni mirt, cik daudz laika vajag, lai nomirtu no iek�ējas asiņo�anas, - dienu, divas? - un visu �o laiku mēs te sēdēsim un gaidīsim, kad viņ� vienreiz nomirs, nevaram ta�u viņu te atstāt, vienu pa�u atdziesto�ā mājā, un mēs vienkār�i gaidīsim un klusībā viņu steidzināsim, jo katra zaudēta diena samazina mūsu izredzes nokļūt pie mērķa, un mēs jutīsimies atviegloti, kad tas beigsies, - kā nu ne, un tad mēs apraksim viņu zemē tepat aiz mājas, seklā bedrē, jo zeme dro�i vien ir sasalusi metra, pusotra metra dziļumā, dūriens, atkal dūriens, mezgliņ�, pārgriezt diegu, nosusināt asinis.

- Viss, - Ira beidzot izdvesa un izslējās taisni, ar plaukstas virspusi slaucīdama pieri, - tagad ar plāksteri pielīmēsim salvetes, lai pārsien ve�i, mēs tik un tā nespēsim viņu izcilāt.

Pabeigu�as mēs uzmetām jakas uz pleciem, izgājām uz lieveņa un apsēdāmies turpat uz ļodzīgajiem koka pakāpieniem - aukstumu pagaidām nejutām. Viņai rokās atkal bija spirta pudele, kolīdz apsēdāmies, viņa to atkorķēja un iedzēra vēl vienu malku, daudz lielāku nekā pirmīt, un �oreiz gandrīz nesaviebās, bet pēc tam atkal padeva pudeli man. Es uztaustīju kabatā cigare�u paciņu un aizsmēķēju.

- Iedod man ari, - viņa palūdza. - Vispār es nepīpēju, baidos, man mamma pirms diviem gadiem nomira ar vēzi.

- Man ari mamma nomira, - es, pa�ai negaidot, atsaucos un uzreiz nodomāju, ka ne reizi, nevienu pa�u reizi visā �ajā laikā nebiju spējusi saņemties un �os vārdus izrunāt, pat ne ar Serjo�u, pat ne sev vienai.

Cigareti viņa turēja neveikli - kā skolniece, kuru skolas pagalmā māca pīpēt, viņas pirksti bija viscaur nosmērēti - asinis, jods, tumsā nebija iespējams saskatīt. Kādu laiku mēs klusēdamas smēķējām un vēl pa reizei ierāvām no pudeles - nakts bija rāma un pilnīgi klusa, caur mājas aiznaglotajiem logiem neizspraucās neviens vienīgs gaismas stariņ�, bija ļoti tum�s: gan lukturi, gan petrolejas lampa bija paliku�i pirtī, kur uz lāvas klusi gulēja Ļoņa, kam vēders bija krusteniski pārlīmēts ar plāksteri, viņ� gulēja, vienā rāvienā aizmidzis tajā pa�ā brīdī, kad mēs beidzām viņu mocīt, tādēļ sākumā mēs tikai izdzirdējām, ka no mājas kāds nāk uz mūsu pusi, pēc tam priek�ā izgaismojās balts plankums, un vien tad, kad cilvēks baltā jau atradās divu soļu attālumā no mums, mēs ieraudzījām, ka tā ir Marina.

Viņa apstājās tie�i mums priek�ā, ta�u neko nejautāja, vienkār�i stāvēja, klusēja un skatījās - pat ne uz mums, bet kaut kur starp mums; mēs mazliet pagaidījām, ta�u izskatījās, ka viņa tā var stāvēt mū�īgi, un tāpēc Ira viņai teica:

- Vēderu mēs viņam sa�uvām, drēbes tu pati kaut kā savāc,

ja?

Atbildes nebija, un Marinas sejā nekas nemainījās - viņa pat nepacēla acis.

- Zini, viņam vajadzētu pielikt klāt kaut ko aukstu, lai apturētu asiņo�anu, tu kaut sniegu maisiņā savāc, - ierunājos es; viņa joprojām stāvēja un nekustējās, un man sagribējās saņemt viņu aiz pleciem un kārtīgi sapurināt. Jau gandrīz cēlos aug�ā, bet tad viņa beidzot pacēla galvu un uz mums paskatījās.

- Jūs ta�u mani nepametīsiet? - viņa teica.

- Tas ir kā?

- Nepametiet mani, - viņas acis kļuva spo�as, - man ir bērns, jūs nevarat mani te pamest, es visu darī�u, visu, ko liksiet, es labi taisu ēst, mazgā�u jums veļu, tikai nepametiet mani �eit. - Viņa piespieda rokas pie krūtīm, un es ieraudzīju, ka �īs rokas klāj sakaltusi asiņu garoza, kas sāka saplaisāt, kad viņa sa�ņaudza dūres, - izskatījās, ka tas viņu nemaz neuztrauc, tad re, par ko tu domāji, kad sagumusi sēdēji, spiezdama rokas pie sava vira vēdera, visu laiku, kamēr mēs braucām �urp, steidzāmies, uztraucāmies, ka nepaspēsim viņu aizvest, kamēr mēs �uvām viņam ciet vēderu, kamēr dzērām �o drausmīgo spirtu, tad re, no kā tu baidījies, padomā tikai, cik savādi.

- Tu stulba esi, vai? - sacīja Ira, un mēs abas, es un Marina, salēcāmies no tā, cik asi noskanēja viņas balss. - Ej uz māju, sameklē plastmasas maisiņu, savāc tajā sniegu un dodies atpakaļ pie vīra, viņ� tur guļ pilnīgi viens, un tev beidzot derētu kaut ko viņa labā izdarīt, tu mani saprati?

Marina vēl brīdi palika stāvam - viņas acis bija pavisam me�onīgas bet tad, bez trok�ņa pagriezusies, izgaisa tumsā.

- Stulbene, - Ira paklusi atkārtoja un nometa sniegā izsmēķi.

- Iedod man vēl vienu cigareti.

- Zini, - es sacīju, sniegdama viņai paciņu, - viņ� man nepateica, ka aizbrauc jums pakaļ.

Viņa pagrieza pret mani galvu, ta�u neko neteica, it kā gaidīdama, ko es sacī�u tālāk.

- Es vienkār�i gribu, lai tu zinātu, - turpināju, jau saprazdama, ka tagad runāju ne to, ko vajadzētu sacīt, jo vairāk tagad, jo īpa�i tagad, - pat tad, ja viņ� man būtu pateicis, es neiebilstu.

Viņa kādu laiku sēdēja klusēdama, nekustēdamās un skatījās uz mani - es tumsā neredzēju viņas seju; pēc tam viņa piecēlās.

- Kā tu domā, - viņa mierīgi, kaut kur sānis skatīdamās, jautāja, - kāpēc viņ� pie tevis aizgāja?

Es neatbildēju, un tad viņa asi noliecās pie manis, ieskatīdamās man tie�i acīs - auksti un nelaipni.

- Ļoti vienkār�i, - viņa teica, - piedzima Anto�ka, man bija smagas dzemdības, es visu uzmanību pievērsu bērnam un uz kādu laiku zaudēju interesi, tu saproti, es tai laikā ar viņu vairs negulēju. Tas arī viss. Saprati? Es vienkār�i ar viņu negulēju. Ja būtu bijis citādi, viņ� joprojām būtu kopā ar mani un mēs ar viņu dzīvotu tajā burvīgajā koka mājā, bet tu nosprāgtu pilsētā kopā ar visiem saviem radiniekiem.

Viņa nometa neaizdedzināto cigareti zemē, pagriezās un gāja uz māju, mani atstādama stāvam uz lieveņa. Man gribējās teikt: vispār pārcel�anās uz dzīvi ārpus pilsētas bija mana ideja, man gribējās pateikt vēl daudz visa kā, ta�u es nepaspēju, tā arī neko nepateicu, jo paliku viena tumsā.

* * *

Palikusi viena, es nosalu - acumirklī, it kā aukstums būtu tikai gaidījis �o brīdi, lai man uzbruktu: ārā bija minus divdesmit, ne mazāk, mēs uz lieveņa bijām sēdēju�as apmēram stundas ceturksni, ta�u to sajutu tikai tagad - pirksti vairs nelocījās, ausis un vaigi bija sastingu�i, tomēr es tik un tā nespēju piespiest sevi iet uzreiz aiz viņas - tā nevar būt, kaut kādas blēņas, es domāju, atgriezdamās siltajā pirts priek�telpā, kaut kāds stulbs, nejēdzīgs bērnudārzs, tur ir mans vīrs un mans bērns, man tagad kopā ar viņiem jāsē� pie uguns, pie galda, pēdējās diennakts laikā bijis tik daudz notikumu, par kuriem mums jāparunā, bet es tā vietā nezin kāpēc nīkstu �eit, �ajā pirtī, ar sve�u vīri�ķi, kur� man pat nekad nav īpa�i paticis, bet tikmēr viņa sieva un tā otra sieviete, kurai apbrīnojamā kārtā katru reizi izdodas likt man sajusties tā, it kā es patie�ām kaut kādā ziņā viņas priek�ā būtu vainīga, - viņas abas �obrīd ir tur, siltajā, mazajā mājiņā, līdz kurai ir nieka desmit soļi pa tumsu, desmit soļi, kurus es neparko nespēju saņemties un noiet.

Pastūmu vaļā pirts durvis un ieskatījos - tur bija klusi un silti, gaisa straume, ko biju ielaidusi, sa�ūpoja pie griestiem piesietos lukturī�us, no tās nodrebēja arī oran�ā uz apak�ējās lāvas noliktās lampas gaismiņa. Ļoņa gulēja nekustīgi, tādā pa�ā pozā, kādā bijām viņu atstāju�as, un elpoja smagi un sēco�i kā krastā izmests valis, ar pūlēm grūzdams gaisu ārā no plau�ām, - viņam laikam bija neērti gulēt uz muguras ar atmestu galvu uz cietajiem koka dēļiem. Pametusi apkārt meklējo�u skatienu, ieraudzīju Iras novilkto d�emperi, kuru viņa bija aizmirsusi paņemt, salocīju to uz pusēm un vēlreiz uz pusēm un pabāzu viņam zem galvas; viņa pakausis bija mitrs, uz deniņiem spīdēja sviedru lāsītes. Kad es pār viņu noliecos, Ļoņa pēk�ņi atvēra acis - ievēroju, ka tās viņam ir pavisam gai�as, gandrīz caurspīdīgas, ar pūkainām, uz aug�u aizkustino�i uzliektām skropstām.

- Guli, Ļoņka, viss ļaunākais jau aiz muguras, - es teicu, uz viņu lūkodamās; man �ķita, ka viņ� tūlīt pilnīgi noteikti pajautās: "Es nomir�u?� vai sāks lūgties, lai mēs viņu nepametam - kā pirms pāris minūtēm bija darījusi viņa sieva -,'un jau sagatavojos atbildēt ar "nevajag jau jukt prātā� vai �ej dillēs�, vai kaut ko tamlīdzīgu, ta�u viņ� tā vietā ievilka nāsīs gaisu un noprasīja:

- Kas tas, vai spirts? Atstājiet man kaut cik, - un pasmaidīja - lai arī �ķībi, vārgi, tomēr pasmaidīja.

- Es izslēg�u gaismu, - sacīju un pastiepos, lai aizsniegtu virs viņa pakārtos lukturī�us, bet viņ� uzreiz, vēl arvien smaidīdams, tikko saklausāmā balsī izstāstīja vienu no savām riebīgajām, nepiedienīgajām anekdotēm par liftu, kurā piepe�i nodzisusi gaisma, un, kā vienmēr, sāka smieties pirmais, negaidīdams reakciju, - tikai �oreiz viņ� tūlīt pat apklusa, aizrijies ar pa�a smiekliem un saviebies. Es stāvēju viņam blakus, gaidīdama, kad pāries sāpju lēkme, - viņ� tagad gulēja klusi, uzmanīgi elpoja caur degunu un vairs neko nerunāja - bet tad pēk�ņi, pa�ai negaidot, noglaudīju viņam galvu, mitro vaigu un atkārtoju:

- Guli, Ļoņka. Tūlīt atsūtī�u pie tevis Marinu.

Marinu sastapu uz mājas sliek�ņa: atvēru durvis, ta�u ieiet iek�ā nepaspēju - viņa gandrīz pagrūda mani un aizskrēja garām, ne vārda neteikdama, pat nepaskatījusies uz manu pusi. Veranda joprojām bija tikpat tum�a un auksta, un man tik tikko izdevās uztaustīt rokturi durvīm, kas veda iek�up siltumā un gaismā; kad tās atvērās, biju spiesta piemiegt acis, kaut arī istabā valdīja puskrēsla. Visi sēdēja ap galdu, uz kura atradās �ķīvji; gar�īgi smar�oja pēc ēdiena un tabakas dūmiem. Ienākdama izdzirdēju fragmentu no Iras sacītā:

- ... un ko tad es tādu pateicu? Liecieties tak mierā, dīvaini, ka viņai vispār par to vajadzēja atgādināt.

Kaut kas ap �o galdu nebija lāgā - un pat ne tas, ka te kāda trūka, - visi, izņemot Marinu, te bija, ta�u viņu pozas bija saspringtas; pirmajā brīdī nodomāju, ka vienkār�i esmu nokavējusi kaut kādu izskaidro�anos - nebūtu arī brīnums, gan jau viņa atkal ir pateikusi kaut ko asu, kaut ko lieku, �ai sievietei piemīt retais talants nevienam nepatikt; ieraudzīju tuk�u krēslu - laikam tur bija Marinas vieta - un apsēdos, pastūmu prom �ķīvi ar ēdiena atliekām un tikai pēc tam pacēlu acis. Māja jau bija iesilusi, bērni bija novilku�i siltās jakas, paēdu�i un abi - gan Antons, gan meitenīte - miegaini klanija galvu, tomēr joprojām sēdēja tepat, nemanīdami, kas apkārt notiek; galda vidū stāvēja liels, mazliet aplupis emaljēts katls - dro�i vien saimnieku -, un tajā vēl bija atlicis mazliet makaronu ar gaļas konserviem, tiem pāri jau bija pārvilkusies dziesto�u tauku plēvīte. Tikai paskatījusies �ajā katlā, uzreiz sapratu, ka itin nemaz negribu ēst, iespējams, tā visa dēļ, ko mēs tikko bijām darīju�as ar Ļoņu, bet varbūt arī tādēļ, ka man kuņģi plosījās spirts.

- A-ņe�-ka, - pēk�ņi pa zilbēm izrunāja tētis, viņa balss skanēja savādi, un es pagriezos uz viņa pusi: tētis sēdēja galda tālākajā galā, pa labai rokai atradās pilns �ķīvis, un vai nu viņa poza, vai neaizskartais ēdiens uz galda viņam blakus lika man ieskatīties uzmanīgāk. Viņ� vairs neko neteica un pat nepakustējās, tāpat vien sēdēja, nokāris galvu, tomēr es uzreiz, vienā acumirklī sapratu, ka viņ� ir piedzēries - pamatīgi, līdz pusnemaņai, tik ļoti piedzēries, ka tik tikko spēj nosēdēt uz krēsla.

- Kas ar viņu?... Viņ� ir?... - Man nebija vajadzības skatīties ne uz Andreju un Nata�u, uz kuriem tas ne mazākajā mērā neattiecās, ne uz Iru, kura nesatricināmi ēda un apkārt neskatījās; Mi�kas seja bija nelaimīga un tāda kā riebuma pilna, un, palūkojusies uz Serjo�u, ieraudzīju, ka viņ� ir nikns - ļoti nikns, tik ļoti, ka nespēj pat skatīties uz mani, it kā viņ� uz mani dusmotos par to, ka es redzu, it kā es būtu vainīga.

- Nezinu, pa kuru laiku paspējis, - viņ� aprauti noteica,

- atradu vēl vienu krāsni, blakusistabā, - viņ� nenoteikti pameta ar roku kaut kur tumsā, mājas dziļumā, - un, kamēr es noņēmos ar malku... viņ� taisījās aiznest jums spirtu, vismaz kaut cik aiznesa?

- Aiznesa, - es atbildēju, - tur bija vesela pudele...

- Acīmredzot bija vairāk par vienu, - Serjo�a ar niknumu noteica, - velns parāvis!

Mēs vairs neko neteicām; klusumu iztraucēja tikai Iras dak�iņas d�inkstoņa gar �ķīvi, bet tad pēk�ņi tētis, sazvārodamies uz sava krēsla, sarosījās, mēģināja iebāzt roku kabatā, bet tā tikai bezpalīdzīgi noslīdēja gar viņa apdilu�ās medību jakas blīvo audumu - pēc vairākiem neauglīgiem mēģinājumiem viņ� atkal pamira, roku gļēvi nolaidis gar sāniem; galvu viņ� tā arī nebija pacēlis.

- Laikam derētu nolikt viņu gulēt? - es nedro�i ieminējos. Ira pēk�ņi skaļi un skaidri ieķiķinājās.

- Jā, jā, - viņa attrauca un atbalstīja elkoņus pret galdu, - un ļoti vēlams viņu tā kārtīgi ieslēgt. Ja pareizi atceros, līdz nākamajam cēlienam vairs nepavisam nav tālu.

- Tas ir kā - līdz nākamajam cēlienam?... - es pārjautāju, juzdamās ļoti muļķīgi.

- Ā, tu nemaz nezini, - viņa omulīgi atsaucās, - Serjo�a, tu viņai neesi stāstījis? Viņam patīk pajokoties, kad viņ� ir iedzēris, �is mūsu tētis.

- Ira, viss, - celdamies kājās, paziņoja Serjo�a, - noliksim viņu tālākajā istabā. Andrjuha, palīdzēsi? Mi�ka, pieturi durvis.

Pēc visa sprie�ot, tētis pat nepamanīja, ka ir piecelts no krēsla un tiek kaut kur nests, - ja nebūtu vaļējo, vienā punktā bezjēdzīgi notēmēto acu, viņ� atgādinātu cilvēku, kur� ir ļoti cie�i aizmidzis. Viņi nozuda aiz durvīm - Mi�ka tās pieturēja -un pēc brī�a atkal parādījās uz sliek�ņa, ar pūlēm cenzdamies izstumt pa �auro aiļu smagu gultu ar metāla atzveltni; iestīvēju�i to istabā, viņi cie�i piespieda atzveltni pie durvju aplodas -tagad tās atvērt nebija iespējams.

- Piedod, Mi�ka, - ieteicās Serjo�a, viņa balss izklausījās vainīga, - nāksies tev �onakt gulēt te, kur visi staigā.

Mi�ka paraustīja plecus un apsēdās uz gultas maliņas, ta�u uzreiz pielēca kājās, jo gan vārgās koka durvis, gan gulta, ar kuru tās bija piespiestas pie aplodas, piepe�i nodrebēja no spēcīga grūdiena, un tūlīt pat aiz sienas atskanēja balss, kuru tik tikko bija iespējams pazīt.

- Veriet vaļā, velni tādi, - viņ� kliedza, - Serjoga, kur� vēl tur ir... Ātri taisiet vaļā!

- Nu re, sākas, - pusbalsī noteica Ira, - vecais labais cirks ar visiem uguņiem. - Serjo�a sāpīgi saviebās.

Es piegāju pie Mi�kas, apliku rokas viņam apkārt, un kādu brīdi mēs vienkār�i stāvējām pie durvīm un klausījāmies, bet otrā pusē tētis triecās pret tām ar plecu, raustīja rokturi un lamājās - izmisīgi un nikni, un es domāju: te nu tas ir, iemesls, kāpēc viņa nebija mūsu kāzās, lūk, kāpēc es viņu tikai pāris rei�u esmu satikusi, lūk, kāpēc Serjo�a nekad neaicināja viņu palikt pie mums nedēļas nogalē un tikās ar viņu viens pats pilsētā. Meitenīte, sēdēdama pie galda, pēk�ņi sāka skaļi raudāt, Nata�a, ātri paņēmusi viņu uz rokām, �ukstēja mazajai ausī kaut ko mierino�u, un tad Serjo�a, spēcīgi iespēris pa plānajām durvīm - tās �ēli no�īkstēja -, iekliedzās:

- Tak aizveries vienreiz, velns parāvis!...

- Rāmi, rāmi, - Ira teica, pieiedama viņam klāt, - tu ta�u zini, tas ir bezjēdzīgi. Nepievēr�ot viņam uzmanību, viņ� nomierināsies ātrāk.

Viņa izstiepa roku un vieglītēm saspieda Serjo�as plecu, bet viņ� uzreiz palocīja galvu un apsēdās uz gultas malas, drūmi raudzīdamies grīdā; viņ� man par to nekad nebija stāstījis, ne vārda, es tikai zināju, ka starp viņiem kaut kas nav labi, gribētos zināt, kas vēl ir palicis aiz kadra, cik vēl ir svarīgu lietu un nenozīmīgu sīkumu, kuri ar viņu notiku�i bez manis, pirms manis, un kuri, kā rādās, man ar viņu nekad nebūs kopīgi - at�ķirībā no viņas. Lai nebūtu par to jādomā, mēģināju pajokot:

- Tagad laikam būtu muļķīgi ierosināt visiem ieraut mazliet spirta pēc vakariņām, ja? - Un uzreiz to no�ēloju; pasmīnēja tikai Andrejs - Nata�a noņēmās ar meitenīti, Serjo�a pat neatskatījās, bet Ira sarauca pieri un nobolīja acis.

Pēc minūtēm desmit tētis beidzot apklusa; noskaņojuma uz sarunām nevienam vairs nebija, visi saprata, ka labākais, ko mēs tagad, pēc �īs bezgalīgi ilgās dienas, varam darīt, ir likties gulēt. Viena no trim istabām tagad bija aizņemta - pat ņemot vērā to, ka Marina ar Ļoņu �onakt paliks pirtī, uz kurieni vīrie�i bija viņiem aiznesu�i matraci un vairākas segas, divām atliku�ajām istabām mūsu joprojām bija pārāk daudz - pieci pieaugu�ie un trīs bērni.

- Andrjuha, jūs ar Nata�ku iekārtojieties mazajā istabā -paņemiet līdzi malku, tur ir vēl viena istaba, - Serjo�a ierosināja. Pagaidi, man gribējās teikt, tā nedrīkst, mēs ar viņu nevaram gulēt vienā istabā, es nespē�u, tā nav pareizi; viņ� pamanīja manu skatienu un, negaidot piemiedzis man ar aci, turpināja:

- Tev, Ira, atvēlēsim vietu pie krāsns - gulta ir liela, tu ar diviem bērniem ta�u spēsi tur sagulēt? - Viņa piekrīto�i pamāja. - Es tev tūlīt atnesī�u guļammaisu. Aiziet, Mi�ka, aizskriesim līdz ma�īnai.

Pietupusies blakus meitenītei, kura bija nomierinājusies un atkal pārvērtusies par nekustīgu, atsve�inātu ķīnie�u elkdie-viņu - mazas a�teles, resni vaidziņi -, Ira āva viņai nost zābaciņus un man nepievērsa ne mazāko uzmanību, tomēr es tik un tā galīgi negribēju palikt ar viņu divatā - uz ātru roku uzrāvusi mugurā jaku, izgāju aukstajā verandā un izņēmu cigareti. Caur aizsalu�o stiklu varēju redzēt, kā viņi pa piesnigu�o dārzu iet uz vārtiem, iegrimdami kupenās un gaismodami sev ceļu ar lukturīti, - vienīgais, kas man bija palicis, nenovērtējami dārgs un neaizstājams, divi cilvēki, kuru dzīvība man ir svarīgāka par visu pārējo pasauli.

Tik tikko biju paspējusi izsmēķēt cigareti līdz galam un nodzēst to turpat uz koka palodzes (piedodiet, nezināmie saimnieki), kad viņi jau nāca atpakaļ; apkrāvies ar diviem guļammaisiem, Mi�ka dzīrās iet iek�ā, ta�u es viņu apturēju un atkal apkampu, kā vienmēr tādās reizēs, klusībā brīnīdamās par to, ka mans kārnais, smieklīgais puisēns, izrādās, ir gandrīz galvas tiesu garāks par mani, es pie tā laikam nekad īsti nespē�u pierast, viņa vaigs bija auksts un durstīgs - pavisam mazlietiņ, to klāja pa pusei caurspīdīgas jaunekļa pūciņas; viņ� ierasti sastinga, pacietīgi ļaudams man viņu apkampt, abas rokas viņam bija aizņemtas; tu �odien izglābi mums dzīvību, es domāju, un neviens pat nepaspēja pateikt tev paldies, neviens neplik�ķināja tev pa plecu, neteica tev, ka tu esi malacis, pavisam pieaudzis cilvēks, bet tu ta�u zini, cik ļoti es tevi mīlu, lai ari es to nesaku skaļi, tu ta�u zini, ja, tev noteikti jāzina. Beigu beigās viņ�, kā jau parasti, uzmanīgi atraisījās no manām rokām un, apmulsumā kaut ko noburk�ķējis, ar plecu atgrūda vaļā durvis, un mēs tum�ajā verandā palikām divatā - uz nosarmoju�ā loga fona redzēju tikai tum�o Serjo�as siluetu, un viņ�, kolidz aiz Mi�kas aizvērās durvis, pienāca man klāt un klusi teica:

- Man tev ir pārsteigums, mazais. Nāc līdzi.

Kāpnes, kas veda uz otro stāvu, bija visai ļodzīgas, �auras un skaļi �īkstēja mums zem kājām; tie nebija ne bēniņi, ne mansards, bet kaut kas vidējs starp abiem - ar griestiem, kuri savā visaugstākajā punktā mazliet pārsniedza cilv'ēka augumu un tad strauji laidās lejup, tik strauji, ka pie sienām bija iespējams nokļūt, tikai nometoties �etrrāpus, ar lukturī�a gaismā tik tikko saskatāmiem parastajiem bēniņu krāmiem, ar mazu lodziņu tie�i zem jumta. Tas bija vienīgais visā mājā, kas nebija aiznaglots; piegājusi tuvāk, es ieraudzīju debesis - melnas un caurspīdīgas, piekaisītas ar zvaigznēm, kuras atgādināja kniepadatas dūrienus tum�i zilā samtpapīrā, - bet apak�ā, tie�i zem loga, bija zema, pa�aura guļamlāva. Serjo�a nometa uz tās pēdējo guļammaisu, novilka āra jaku un nodzēsa lukturīti.

- Nāc �urp, maziņā, - viņ� klusi pasauca, - es pēc tevis esmu briesmīgi noilgojies.

Matracis bija ciets, ar vecām, �īksto�ām atsperēm, no kurām daļa, tā vien liekas, bija gatava pārraut pu�u no vecuma izdilu�o ap�uvumu un izrauties brīvībā - to varēja just pat caur biezo guļammaisu; matracis oda pēc putekļiem un nedaudz pēc mitruma, bet tas viss nebija svarīgi - es ar lūpām un degunu piespiedos pie Serjo�as siltā kakla tai vietā, kur beidzās viņa adītā d�empera apkakle, no visa spēka ieelpoju un aizturēju elpu, aizvērusi acis. Lūk, te tā ir, mana vieta, tie�i te man jābūt, tikai te mani tik tie�ām pārņem miers, un es esmu gatava tā gulēt nedēļu, mēnesi, gadu, un viss pārējais lai iet pie velna, viņ� pievilka mani sev klāt un noskūpstīja - ilgi, maigi, es sajutu viņa pirkstus, kuri pēk�ņi vienlaikus bija visur - man uz gurniem, uz kakla, uz atslēgas kaula, nod�inkstēja viņa siksnas sprādze, no�irkstēja manu d�insu rāvējslēdzējs, pagaidi, es �ukstēju, pagaidi, sienas ir plānas plānītiņas, varēja dzirdēt, kā Ira klusā balsī ieaijā bērnus, viņi dzirdēs, es teicu, viņi noteikti mūs izdzirdēs, nospļauties, mazais, viņa karstā elpa apsvilināja man ausi, lai viss iet pie velna, es gribu tevi, atsperes �ēlabaini no�īkstēja, viņ� ar delnu aizspieda man muti, un viss izgaisa - kā bija izgaisis vienmēr, kop� pirmās dienas, un, tāpat kā vienmēr, apkārtējā pasaule vienā mirkli savāzās, pārvērtās mazītiņā punktā uz apziņas robe�as un izzuda pavisam, un palikām tikai es un viņ�, un bez mums vairs neviena.

Pēc tam mēs skatījāmies zvaigznēs un smēķējām vienu cigareti uz abiem, pelnus nopurinādami turpat uz grīdas, kādam dro�i vien derētu pasargāt, es miegaini teicu - neuztraucies, mazais, guli, Andrjuha pēc trim stundām mani pamodinās -gribi, es pasēdē�u kopā ar tevi, pamodini mani - muļķības, guli, maziņā, viss būs labi - un tad es aizmigu cie�ā miegā bez sapņiem, piespiedusi vaigu pie viņa siltā pleca, vienkār�i iekritu siltā, klusā, dro�ā tumsā, vairs ne par ko nedomādama un ne no kā nebaidīdamās.

* * *

...ja uz mirklīti atver acis, var redzēt, ka ārā joprojām ir nakts, melns kvadrātveida lodziņ� mums virs galvas, mazs, ar zvaigznēm iz�ūts debesu ielāps, ir kluss un auksti, ļoti auksti, vajag savilkt segu līdz zodam, ta�u rokas neklausa, debesis pēk�ņi sakustas, zvaigznes pārvietojas, ievelkot astainas sliedes, melnais loga kvadrāts nāk virsū, kļūst arvien lielāks, putekļainie, izsalu�ie bēniņi beidzot izgaist, un visapkārt vairs nav neviena. Tā nemaz nav bail - gulēt uz muguras un skatīties aug�up, ziemas melnumā, bez domām, uztraukumiem un bailēm, mēs tik labi to protam bērnībā - paspert soli sānis un likt visai pasaulei izgaist, vienkār�i uzgrie�ot tai muguru, izslēgt skaņas, ieplestām rokām iekrist kupenā, atmest galvu un sastingt, jūtot tikai mieru, klusumu un aukstumu. Tas nav bīstams, tas iemidzina, just, cik nesteidzīgi, kā milzīgs valis, tev apak�ā kustas planēta, kura tev nepievēr� uzmanību, neko par tevi nezina; tu esi tikai mazītiņ� punkts, punktēta līnija, no tevis nekas nav atkarīgs, tu vienkār�i guli uz muguras, un kāds tevi ved, velk uz priek�u kā ragaviņās. Mamma atskatās un saka - Aņa, tu neesi nosalusi? Vēl mazliet pacieties, jau gandrīz esam mājās - tu neredzi viņas seju, tikai debesis, kuras kustas - kopā ar tevi, tomēr lēnāk nekā tu; arī tad, ja tu aizvērsi acis, arī tad, ja aizmigsi, kustība turpinās, un tumsa, un aukstums; aukstums, kur� no tevis neatstājas.

Es uz mirkli iznirstu - Serjo�as nav, putekļainā, pievilgusī lāva, klusējo�ie sve�u cilvēku krāmi, kas to ielenc no visām pusēm, cietās atsperes, kas spīvi duras mugurā, un nav spēka pagriezties; auksti, slāpst. Guļammaisa rāvējslēdzējs skrāpē vaigu, un grūti noturēt acis vaļā - ik reizi, ar pūlēm pavērdama plakstus, redzu, ka sienas pienāku�as solīti tuvāk, bet griesti mazliet atkāpu�ies, un, lai gan debesis ar visām savām zvaigznēm atkal ir iespīlētas mazā loga rāmī, ieskatoties uzmanīgāk, var redzēt, ka tās dreb, uzpū�ot stiklu, gatavas ielauzties un atkal nogāzties pār mani. Tā dro�i vien mājas pretojas iebrukumam - uzsūtot tajās aizmigu�ajam sve�ainim bezcerīgus, nebeidzamus nakts murgus, uzbāzīgus sapņus, kuros ieau�as katra sa�utusi vēja nopū�anās skurstenī, katra nepazīstamā smar�a vai skaņa, ko izdve� iztraucētais mājoklis, kur� pieder citam cilvēkam, - vecas lietas, sienas un �īksto�as kāpnes cen�as palikt uzticīgas saviem saimniekiem arī tad, ja tie jau sen ir miru�i un vairs nekad neatgriezīsies; tu vari izlikties, ka nemani �o naidīgumu, �o sa�utumu un nejūti, kā tevi mēģina izgrūst ārā, ta�u aizmidzis tu uzreiz kļūsti neaizsargāts un vāj� un nespēj pretoties.

Kad nākamreiz atvēru acis, viss bija izgaisis - loga rāmī iespīlētās melnās debesis, �īkstoņa un nopūtas; lietas vairs nekustējās, sienas bija atkāpu�ās - pa mazo lodziņu zem griestiem iek�ā tagad lūkojās blāvā, saules neskartā ziemas rītausma, kas apgaismoja putekļainos, krāmiem pieblīvētos bēniņus, kuri bija mani tik ļoti biedēju�i nakti un tagad izskatījās tik ikdieni�ķi. Viss atkal bija kārtībā, palicis tikai aukstums un slāpes; piecēlusies sēdus, es kādu brīdi nekustējos, sakopodama spēkus, lai pieceltos, - man tikai jāaiziet prom no �ejienes, jānokāpj lejā, siltumā apēst kaut ko karstu, un es uzreiz jutī�os labāk. Ar pūlēm sasēju zābaku saites - pirksti neparko negribēja klausīt, un saites visu laiku izslīdēja no rokām -, uzrāvu mugurā jaku un gāju uz kāpnēm.

Lejā, verandā, ietinies savā siltajā jakā un paslēpis sejas lejasdaļu zem saslietās apkakles, snauda Andrejs; Serjo�as bise stāvēja turpat blakus, pieslieta pie sienas. Stikli bija tā aizsalu�i, ka vairs nebija caurspīdīgi - ārā vispār nekas nebija redzams, it kā pa nakti, kamēr mēs gulējām, kāda gigantiska roka būtu namu kopā ar verandu izrāvusi no zemes un noslīcinājusi pienā. Izdzirdējis manus soļus, Andrejs satrūkās, pacēla galvu un man pamāja.

- Naktī bija elles aukstums, - viņ� teica un no�āvājās, uz palodzes viņam blakus stāvēja vēl kūpo�a tējas krūze, un garaiņi, kas no tās cēlās, mazpamazām kausēja stiklu noklāju�o ledus garozu, - ej iek�ā, pasildies. Mums ir paveicies - �odien laiks ir apmācies, skursteņa dūmi no ceļa nebūs redzami, var mierīgi kurināt krāsni.

Pienainais baltums, kas bija ielencis verandu, mani ap�ilbināja, ta�u iek�pusē māja slīga puskrēslā - un, lai gan da�i dēļi, kas naktī sedza logus, tagad bija norauti, pa �īm �aurajām spraugām tik un tā iekļuva pārāk maz gaismas, tādēļ biju spiesta apstāties uz sliek�ņa, lai ļautu acīm pierast pie tumsas. Gaiss omulīgi smar�oja pēc svaigi uzvārītas kafijas.

- Durvis ver ātri ciet, - kaut kur no galda puses atskanēja Iras balss, - bērni saaukstēsies.

- Pamodies? - man pretī piecēlās Serjo�a. - Es tevi necēlu aug�ā, tu naktī ļoti nemierīgi gulēji. Sēdies pie galda, Aņka, brokastis jau gatavas.

Iedomājoties par ē�anu, mani pārņēma nelabums.

- Es negribu ēst, - sacīju, - tā gulta bija briesmīga, man sāp visas maliņas, un tur, aug�ā, es baisi nosalu. Mazliet pasēdē�u pie krāsns un tad paēdī�u, labi?

Negribējās pat vilkt nost āra jaku - it kā aukstums, kas mani bija mocījis visu nakti, būtu paslēpies kaut kur iek�ā, zem ādas, skriemeļos, mugurkaulā, un, paverot vaļā jaku, es varētu to tikai izlaist laukā un tas uzreiz �eit aizpildītu katru kaktiņu, pa spraugām izkaltu�ajos logos izspiestu no �īs mazās istabas visu tajā saglabāto siltumu, un tad es vairs nekad nespē�u sasildīties. Ar plecu piespiedos pie krāsns mūra sāna, nebaidīdamās nedz nosmērēties, nedz apdedzināties; ja varētu, es apgultos turpat uz grīdas pie vaļējās krāsns mutes kā suns, lai nepalaistu garām ne kripatu no tās nāko�ā siltuma, sasodītā krāsns, nezin kāpēc tā nemaz nesilda.

- Kas vēl nebūs - negribu ēst? - noprasīja Serjo�a. - Tu jau vakar visu dienu neko neēdi. Mar�, pie galda; Mi�ka, ielej viņai tēju. Aņa, tu dzirdi? Kaut jaku novelc, te ir karsti.

Nekustē�os ne no vietas, es domāju, pietupdamās pie krāsns, raupjie ķieģeļi viegli noskrambāja man vaigu, vajag kaut mazliet sasildīties, lieciet mani mierā, man nevajag to jūsu tēju, vienkār�i ļaujiet man te pasēdēt.

- Aņka! - Serjo�a atkārtoja, un viņa balss bija dusmīga.

- Nu kas tev lēcies?

- Nekas, - es atbildēju, aizverot acis, - man tikai ir auksti, briesmīgi auksti. Es neēdī�u, man neko nevajag, vienkār�i gribu sasildīties.

- Tu teici, ka tev sāp visas maliņas? - asi noprasīja Ira, un kaut kāds nepatīkams sasprindzinājums viņas balsī uz mirkli izrāva mani no vienaldzīgās, miegainās aizmirstības, kas jau sāka mani pārklāt kā cie�s, blīvs vāks, it kā es par kaut ko būtu aizmirsusi, bet tagad - tūlīt, tūlīt - atcerē�os; ar grūtībām atvēru acis - istaba man priek�ā izplūda un drebēja. Ieraudzīju Serjo�u, kur� bija piecēlies kājās, Mi�ku, kur� nāca pie manis ar karstas tējas krūzi rokā, un aiz viņiem - baiļu izķēmoto Iras seju, bālu jautājuma zīmi, kas vienā rāvienā uztrieca mani kājās: acumirklī, tā, ka apreiba galva, it kā man kāds būtu kaut ko apdullino�i iebļāvis ausī; rībēdams apgāzās pie krāsns noliktais krēsls, kuru biju aizķērusi ar elkoni.

- Nenāc man klāt! - es uzkliedzu Mi�kam, un viņ� uzreiz apstājās kā zemē iemiets - tik spēji, ka mazliet tējas iz�ļakstījās no pilnās krūzes un prāva lāse noplak�ķēja uz grīdas; viņ� vēl neko nebija sapratis, tāpat kā Serjo�a, kur� līdz �im nebija paspējis paspert ne soli, kur� stāvēja ar sastingu�u, neizpratnes pilnu seju. - Nenāciet man klāt, - es atkārtoju, piegrūdu abas rokas pie mutes un sāku kāpties atpakaļ - tik ilgi, līdz ar muguru atdūros pret sienu, un visā �ajā laikā es redzēju tikai Iru, kura ar vienu roku spieda pie sejas dvieli, bet ar otru aizsedza viņai blakus sēdo�ā puisēna seju.

mutes, aizturējusi elpu, it kā pat manis izelpbtais gaiss būtu indīgs un visiem pārējiem bīstams. Vienīgā �īs mazās, krāmu pilnās istabeles priek�rocība bija pamatīga metāla aiz�aujamā bulta pie durvīm; tā bija pieskrūvēta pie aplodas ar �etrām resnām skrūvēm - koka durvis bija izkaltu�as, sariezu�ās, un tās pat nebija iespējams kārtīgi aizvērt, nemaz nerunājot par �īs sasodītās bultas aiz�au�anu, es nolauzu nagu un nobrāzu ādu uz pirkstiem, tomēr beigu beigās izdarīju gan vienu, gan otru, tikai pēc tam sajūtot, kā mani pamet pēdējie spēki - kā gaiss no pārdurtas riepas; es vairs nespēju paspert nevienu vienīgu soli un noslīgu uz grīdas turpat uz sliek�ņa. Tajā pa�ā brīdī sakustējās durvju rokturis.

- Aņka, atver, - otrā pusē klusi teica Serjo�a, - nevajag jukt prātā.

Es neatbildēju - ne jau tādēļ, ka negribēju, vienkār�i tagad, lai izrunātu kaut vārdiņu, vajadzētu pacelt galvu, izspiest no plau�ām gaisu, paldies dievam, te ir silti, bur�ujkrāsniņa jau ir izkurējusies, bet vēl nav atdzisusi, vajag saņemties un tikt līdz gultai, līdz turienei ir kādi pieci soļi, ne vairāk, tas ta�u nevar būt tik grūti, es tikai mazlietiņ te pasēdē�u un tad mēģinā�u to izdarīt - nav ta�u par visām varēm jāceļas kājās, varu aizrāpot ari uz visām �etrām, tad ar rokām pievilkties un beidzot nolikties guļus; galvenais neapgulties te, uz gridas pie durvīm, jo, tagad apgūlusies, es pilnīgi noteikti vairs nespē�u piecelties. Aiz durvīm kaut kas notika, ta�u balsis pie manis nokļuva it kā cauri biezai vatētai segai, un kādu laiku tās bija vienkār�i bezjēdzīgu skaņu birums, un tikai pēc tam, pakāpeniski, ar aizkavē�anos apjautu atsevi�ķu vārdu nozīmi.

- Veriet vaļā durvis. Jāizvēdina viss - ātri! Anton, nāc �urp, velc silto jaku. - Tā bija Ira.

- Tas nav iespējams, mēs visu laiku bijām kopā. - �is ir Serjo�a.

- Kas jums te par bļaustī�anos? Kas lēcies? - Andrejs.

- Vāciet kopā mantas, te nedrīkst palikt. - Atkal Ira.

- Mūsu mantas ir tur, istabā! - Tā ir Nata�a.

Viņi runāja un runāja, visi reizē, un viņu izrunātie vārdi pamazām sajaucās kopā, savijās, saaudās, pārvērtās vienmērīgā, nepārtrauktā dunoņā. Kad biju maza, man ļoti patika, aizmiedzot acis un aizturot elpu, iebāzt galvu ūdenī: kāju pirkstgali atduras pret vannas malu, mamma nāk pa gaiteni no virtuves -desmit soļu, viens, divi, trīs, �etri, zem ūdens soļus kaut kā var labāk dzirdēt, deviņi, desmit - un viņa ir klāt, Aņuta, tu atkal nirsti, celies, laiks mazgāt galvu, caur ūdeni mammas balss izklausās dobji, neskaidri, zem ūdens ir mierīgi un silti, ta�u beidzas gaiss un jāiznirst. Jāiznirst.

Laikam biju piemigu�i - ne uz ilgu laiku, uz da�ām minūtēm, lai gan varbūt uz pusstundu, jo, kad nākamreiz atvēru acis, aiz durvīm jau valdīja pilnīgs klusums. Kaut kas tagad bija citādi - es uzreiz pat nesapratu, kas īsti, - tagad istaba bija pilna ar gaismu: spo�u, baltu un �ilbino�u; kāds bija novācis dēļus, ar kuriem bija aiznaglots logs, un es nobrīnījos par to, cik tas, izrādās, ir liels - tagad bija skaidri redzama katra plaisa grīdas dēļos, gru�u kaudzītes pa kaktiem, nobru�ātie logu rāmji un palodzes ar mu�ām, kas paliku�as no vasaras un aizmigu�as, skaidas un pelni uz grīdas pie krāsniņas, izbalēju�ais svītrainais matracis uz gultas. Joprojām sēdēdama turpat, uz grīdas pie durvīm, es nesteidzīgi un rūpīgi aplūkoju istabu, kurā biju nonākusi; tagad, kad durvis bija dro�i noslēgtas, man vairs nebija bail - gandrīz vienaldzīgi domāju par to, ka dro�i vien tie�i �ajā mazajā, sve�ajā istabelē ar muļķīgo noplē�amo kalendāru pie sienas - laiks tajā bija apstājies deviņpadsmitajā septembrī - es nomir�u.

Ne reizi �ajās beidzamajās baigajās nedēļās, kas bija aizritēju�as kop� brī�a, kad pilsētā izsludināja karantīnu, kad es uzzināju, ka mammas vairs nav, kad mēs skatījāmies televīzijas reportā�as par tuk�ajām, mirsto�ajām pilsētām, un, kad no tiesas braucām tām garām un redzējām cilvēkus, kuri ragaviņās ved savus miru�os pa piesnigu�ām ielām, fonā skanot vienmērīgai, metāliskai zvanī�anai, kas tālu aizdunēja ledainajā gaisā; un pat pēc tam, sastopoties ar drūmajiem ļaudīm rūsainos plik-ādas ka�okos uz tuk�a me�a ceļa, - ne reizi visā �ajā laikā man nebija ienācis prātā, ka es - tie�i es, es personīgi - varu nomirt, it kā tas viss - epidēmija, mūsu steidzīgā bēg�ana, vārdzino�ais, negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu pilnais ceļ� un pat tas, kas bija noticis ar Ļoņu, - būtu tikai datorspēle, reālistiska un baisa, ta�u, vienalga, tikai spēle, kurā vienmēr paliek iespēja atgriezties soli iepriek� un atcelt vienu vai vairākus no pēdējiem aplamajiem lēmumiem. Ko es biju izdarījusi nepareizi? Kad biju kļūdījusies - tai reizē, kad noņēmu masku, lai parunātu ar laipno apsargu benzīntankā, vai vakar me�ā, kad neuzmanīgi ieskrēju taisni rokās smaidīgajam sve�iniekam ar lapsādas cepuri?

Ar pūlēm piecēlos kājās - galva vēl aizvien reiba, ausīs d�inkstēja -, piegāju pie loga un, piespiedusi pieri pie aukstā stikla, paelpoju tam virsū, lai varētu paskatīties ārā. Logs bija uz sētas pusi - bija redzama pirts ar pusvirus atstātām durvīm un pēdu taciņa, kas pa dziļo sniegu savienoja pirts lieveni ar māju. Ārā nebija nevienas dzīvas dvēseles, un arī mājā valdīja pilnīgs klusums - uz mirkli gandrīz biju gatava noticēt, ka tikmēr, kamēr es snauduļoju, pārējie ir uz ātru roku sametu�i mantas ma�īnās un aizbrauku�i, atstājot mani te vienu. Protams, tā nevarēja būt, ta�u man par katru cenu vajadzēja nodarbināt prātu - vienalga ar ko, lai tikai no jauna neieslīgtu aptrulino�ajā, vienaldzīgajā miegainībā, kas atkal sāka mākties virsti, man neizturami gribējās ierāpties gultā, apsegties ar guļammaisu, aizvērt acis un iegrimt dziļā, �ēlsirdīgā miegā - ta�u durvis bija aizslēgtas, aiz tām vairs nebija dzirdamas balsis, un es kaut kā pilnīgi skaidri zināju, ka tad, ja es tagad aizmig�u, noteikti palaidī�u garām to brīdi, kad Serjo�a �īs durvis uzlauzīs, un es nepaspē�u viņu apturēt.

Neguli, es sev teicu, baidies, ei, tu ta�u mirsti, nodzīvosi vēl trīs, varbūt �etras dienas, bet tad nomirsi, kā jau viņa teica -murgi, krampji, putas -, nu kas ar tevi, baidies, tikai �ie vārdi nezin kāpēc neko nenozīmēja, neizraisīja nekādas emocijas, es pieķēru sevi sē�am uz palodzes ar aizvērtām acīm un tad sāku domāt par to, ka viņi tomēr ir aizbrauku�i un, ja tagad atvēr�u logu un izliek�os ārā, tad vēl paspē�u ieraudzīt, kā gausi, stiegot sniegā, prom rāpo viņu ma�īnas - tās varēs redzēt tikai lidz ielas galam, pēc tam viņi nozudīs aiz līkuma, un es līdz pa�ām beigām neieraudzī�u vairs nevienu pa�u cilvēka seju; kādu laiku dro�i vien vēl spē�u piemest krāsnī malku, bet pēc tam noteikti pienāks bridis, kad es vienkār�i vairs nejaudā�u piecelties un gulē�u �eit, �ajā gultā, atdziesto�ajā mājā, un varbūt nosal�u, vēl pirms mani būs pievārējis vīruss, - tas viss �ķita tik nereāli, tik neīsti, interesanti, kā būtu labāk, es vienaldzīgi domāju, vienkār�i nosalt pa miegam vai nomirt, raustoties krampjos, no kakla kāpjot asiņainām putām? Vēlreiz uzpūtu stiklam un uzreiz ieraudzīju Mi�ku, kur� nekustīgi stāvēja ārā pie loga, -kolīdz atvēru acis, viņ� uzreiz palēcās, ar pirkstiem ieķērās platajās koka me�ģīnēs, kas ietvēra logu, un, vieglītēm atsizdamies ar kājām pret mājas sienu, no otras puses piespieda pieri pie stikla - tā, lai es mazajā atkusu�ajā laukumiņā redzētu viņa seju: tikai tad es beidzot patie�ām nobijos.

Dro�i vien mēs ar viņu tagad varētu parunāties - cauri plānajam stiklam nebūtu grūti vienam otru sadzirdēt -, ta�u kaut kā nedz viņ�, nedz es neizrunājām ne vārda; viņ� skatījās uz mani saspringti un laikam pat dusmīgi - ilgu brīdi es lūkojos viņa kalsnajā, nopietnajā sejā un tad, pacēlusi roku, mazliet paglaudīju stiklu - vienu reizi, otru -, viņ� uzreiz sarauca pieri un sāka ātri mirk�ķināt acis, un es steig�us tēloju, ka tikai tīru nost sarmu, lai viņu labāk redzētu, un teicu - Mi�ka, nu kas ar tevi, atkal ārā bez cepures, cik rei�u tev jāsaka, mar�, kārtīgi apģērbties, ausis nosals un nolūzīs -, un viņ� uzreiz nolēca zemē un aizgāja uz labo pusi pa taciņu, kas iemīdīta gar māju, un atskatījās tikai vienu reizi, bet es vicināju abas rokas - ej pēc cepures, ātri lai gan nebiju pārliecināta, ka viņ� mani vēl redz, un apraudājos tikai tad, kad viņ� jau bija nozudis aiz stūra.

Atkal noraustījās durvju rokturis.

- Ei, - paklusām pasauca Serjo�a, - ko tu tur dari - pink�ķi?

- Pink�ķu, - es atzinos un piegāju tuvāk.

- Un durvis man nevērsi vaļā?

- Nevēr�u, - es teicu.

- Nu never arī, - viņ� tad sacīja, - ja tev tā ir mierīgāk ap sirdi. Tikai es nekur prom neie�u, tu ta�u to saproti, ja?

- Neej, - es atsaucos un atkal apraudājos, un vēlreiz atkārtoju: - Neej, - un no jauna apsēdos uz grīdas pie durvīm, lai nepalaistu garām ne vārda no tā, ko viņ� man tūlīt pateiks.

Viņ� teica, ka mēs abas - gan es, gan Ira - esam aptaurētas panikotājas. Viņ� teica, ka man nevar būt vīruss, jo mēs visu laiku esam biju�i kopā un neviens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kurus mēs paspējām sastapt, nav bijis slims. Viņ� teica: tu pa �īm dienām ļoti noguri un naktī nosali, tā ir visparastākā saaukstē�anās. Mums ir medus un zāles, viņ� teica, un es te atradu burku aveņu ievārījuma, un vēl es tev izkurinā�u pirti, viņ� teica, un pēc pāris dienām tu būsi pilnīgi vesela. Es vienalga tevi nelaidī�u iek�ā, teicu es. Zoss tāda, viņ� bez mazākās minstinā�anās atsaucās. Divas mājas aiz mūsējās viņi esot atradu�i vēl vienu namu ar krāsni un tie�i �obrīd pārvedot uz turieni mantas, viņ� teica, un, kad tur bū�ot uzsilis, viņi uz turieni pārnesī�ot Ļoņu. Viņi visi būs tur, Mi�ka arī būs pie viņiem, viņ� teica, te vairāk neviena nav - tikai tu un es, un, pat ja jums abām ir taisnība - lai gan tā nevar būt, es par to ne�aubos -, bet, ja nu pēk�ņi jums ir taisnība un tu patie�ām esi dabūjusi vīrusu, tad arī es jau esmu slims, padomā pati, nav nekādas jēgas slēgt ciet �īs stulbās durvis. Mēs skaidri nezinām, es teicu, mēs nevaram skaidri zināt. Tu drīz sāksi salt, viņ� teica, tā mazā krāsniņa tev tur noteikti jau ir izdzisusi, un tu nemāki iekurināt uguni. Tev būs vajadzīgs ūdens, un pēc tam tev vajadzēs uz tualeti, viņ� teica, tik un tā nāksies tās durvis atvērt. Apsoli man, teicu es, apsoli, ka nelauzīsi tās vaļā un uzliksi masku, un paliksi tur, aiz durvīm, un, ja man vajadzēs iziet no �ejienes, tu paiesi nost un nenāksi man klāt. Kādas blēņas, viņ� teica, ja tu neapsolīsi, teicu es, es vairs neteik�u tev ne vārda. Apsolu, viņ� teica, apsolu, tu, glupā zoss, es neuzlauzī�u durvis un neie�u iek�ā, un uzlik�u masku, tikai ļauj man tev iekurt uguni un atnest ūdeni. Vēlāk, teicu es, man vairs nav auksti un nemaz negribas dzert. īstenībā, teicu es, vairāk par visu pasaulē es gribu gulēt - briesmīgi gribu, līdz nāvei gribu gulēt, tu ta�u pabūsi te ar mani, kamēr es gulē�u, ja? Guli, viņ� teica, es �eit esmu.

Un es gulēju - visu dienu līdz pa�am vakaram, līdz aiz loga kļuva pavisam tum�s, gulēju trauslā, nemierīgā miegā; sākumā man bija karsti, tad auksti, bet pēc tam atkal karsti, pa vidu es modos un metu nost guļammaisu vai atkal savilku to līdz pat ausīm, bet visu �o laiku zināju, ka viņ� ir tepat blakus, aiz durvīm, un reizēm pamozdamās ierunājos - �fū esi te?� - vienkār�i tāpēc, lai izdzirdētu, kā viņ� uzreiz atbildēs - �esmu� - un pajautās - "nu, vai beidzot būsi nosalusi?� -, lai viņam atbildētu - "vēl ne, te ir silti, es vēl pagulē�u, labi?� Reizi vai divas kāds no ārpuses klauvēja pie durvīm, varbūt tētis vai Mi�ka, un viņ� izgāja verandā - es dzirdēju, kā noklaudz ārdurvis, un ar gribasspēka piepūli piespiedos palikt nomodā līdz tam brīdim, kad viņ� atkal ienāca mājā. Vēlu vakarā viņ� pienāca pie durvīm un teica, ka vairs netaisās ar mani strīdēties, ka viņ� ir uzvārījis man tēju ar avenēm un medu un ka man jāatver durvis, lai viņ� varētu man iekurināt krāsni. �Es uzliku masku,� viņ� teica, �atver durvis, ja gribi - izej no istabas, pastāvi verandā, es tevi pasauk�u.� - �Paej labi tālu nost no durvīm,� teicu es un mēģināju piecelties no gultas - uzreiz neizdevās, galva griezās un ceļi ļodzījās, tumsā nekādi nespēju uztaustīt to nolāpīto durvju aiz�aujamo un pat sabijos, ka vispār nevarē�u atrast durvis, līdz atkal būs pienācis rīts, tomēr beigās atradu un atvēru; viņ� stāvēja lielās istabas tālākajā stūrī, un, kā jau viņ� bija solījis, sejai priek�ā bija zaļ� marles taisnstūris, ta�u pēc viņa acīm redzēju, ka mans izskats ir viņu nobiedējis, un es aizgriezos, lai pēc iespējas ātrāk izietu pa durvīm verandā. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� mani pasauca atpakaļ - kad atgriezos savā kambarītī, mazajā �uguna krāsniņā spo�i dega uguns, gultā bija nolikts vēl viens guļammaiss, bet blakus uz grīdas kūpēja liela krūze ar tēju. �Tas ta�u ir tavs guļammaiss, vai ne?� es jautāju, aizslēgdama durvis. - �Neņem galvā� viņ� uzreiz atbildēja, �es te atradu segas, ar mani viss būs kārtībā, iedzer tēju un liecies gulēt, tur uz grīdas pie krāsniņas ir vēl malka - katru reizi, kad pamodīsies, mazliet piemet klāt, es esmu �eit, ja bū�u vajadzīgs, - pasauc mani�. �Kā iet Ļoņam?� es jautāju, jau migdama ciet. "Tu neticēsi,� viņ� teica, �Ļoņka mēģina celties aug�ā, prasa ēst, tik tikko pierunāju�i viņu gulēt mierīgi, kā rādās, viss būs labi, viņ� lika tevi sveicināt, dzirdi, viņ� teica - mēs ar Aņku te pāris dienu paslimosim un tad brauksim tālāk." jums nāksies vairākas dienas pagaidīt, līdz es nomir�u, es nodomāju, ta�u skaļi to nepateicu, labi, ka arī Ļoņu vēl nedrīkst nekur vest un jūs sē�at �eit, �ajā izmiru�ajā vasarnīcu ciematā, un dārgo laiku netērējat manis dēļ.

Nākamreiz pamodos, gaismai austot - patiesībā tā pat vēl nebija rītausma, vienkār�i debesis vairs nebija melnas kā tinte, bet gan kļuvu�as tum�i zilas, un jau varēja redzēt priek�metu aprises: gulta, krāsniņa, krūze uz gridas, durvis. Neizturami sāpēja kakls, un es iedzēru da�us atdzisu�ās tējas malkus; pēc tam iemetu krāsniņā pagali - malka bija gandrīz sadegusi - un uzliku aug�ā krūzi, lai tā kaut nedaudz sasiltu. Tualete bija ārā -es uzmanīgi, cenzdamās rīkoties tā, lai nebūtu trok�ņa, atslēdzu durvis un palūkojos laukā. Arī lielā krāsns bija gandrīz apdzi-susi - sarkanīgi gailēja ogles, kuru blāvajā gaismā es ieraudzīju Serjo�u: viņ� gulēja tajā gultā, kuru vakar bijām atdevu�i Irai ar bērniem - viņa poza bija neērta, sega noslīdējusi. Piespiedusi sejai priek�ā piedurkni, uz pirkstu galiņiem lavījos ārā.

Sals mani sagrāba uzreiz, kad es vēl biju verandā, nepaspējusi pat iziet no mājas; cik neērti ir mirt vasarnīcu ciematos, pa�ai negaidot, nodomāju un nespēju nepasmaidīt par tādu iedomu, nekādu siltu labierīcību nav, esi vai neesi slims, vienalga - esi tik laipns, velcies ārā, agri vai vēlu man dro�i vien vajadzēs lūgt, lai viņ� man atnes spaini, drīz es vienkār�i vairs nespē�u iziet ārā, bet pēc tam acīmredzot arī piecelties vairs nejaudā�u, ko es tad iesāk�u; bet, ja tā padomā, tad varbūt man vairs nemaz negribēsies uz tualeti, būtu labi, ja negribētos, raustīties krampjos dro�i vien ir moko�i, viņa teica - da�iem nepaveicas un viņi visu laiku ir pie samaņas, ja nu tie�i man paveiksies, ja nu man būs drudzis vai murgi un sāksies tie sasodītie krampji, t*ad jau nu gan es noteikti nespē�u viņu noturēt, viņ� uzlauzīs durvis, un nekāda maska viņam nepalīdzēs, velns parāvis, pat ja man nepaveiksies, kur ir garantija, ka es nepārbī�os, kad kļūs patie�ām slikti, ka pati viņu nepasauk�u? Varbūt aiz bailēm, bet var arī būt, ka no bezspēka es kādu brīdi nespēju paspert ne soli un nekustīgi stāvēju verandā, pieķērusies pie durvju aplodas, - sirds pukstēja kaut kur kaklā, neļaujot ieelpot, pēk�ņi viscaur nosvīdu, un sviedri -deniņos, gar mugurkaulu - acumirklī sasala; vajadzētu vismaz iziet no mājas, būtu smieklīgi līdz nāvei nosalt tepat uz sliek�ņa, es ar roku sataustīju uz palodzes atstāto lukturīti, atvēru durvis un izgāju ārā. Tur bija daudz tum�āks, nekā bija izskatījies no mājas iek�puses, - es jau ar pirmo soli netrāpīju uz taciņas un iegrimu sniegā līdz ceļiem, kāds �ausmīgs aukstums, ak dievs, jāatver acis, neguli, vēl stulbāk būtu nosalt tualetē, ver vaļā acis, jāatgrie�as mājā, neguli, tikai neiedomājies tagad aizmigt. Kakls sāpēja tā, it kā tur būtu sabērtas stikla lauskas, reiba galva; cik te ir tum�s, un nolādētais lukturītis apgaismo tikai mazu sniega pleķīti zem kājām, galvenais ir atkal nenoiet no taciņas, ja es vēlreiz iegrim�u līdz ceļiem, man vairs nebūs spēka izkārpīties, galvenais ir nenokrist un iet uz priek�u, viens solis, nākamais -jāturas uz taciņas, un tā mani aizvedīs līdz pat ārdurvīm, neguli, gulēt nedrīkst, ver vaļā acis.

Taciņa tomēr neaizveda mani pie ieejas verandā, biju nonākusi pie vārtiņiem un to sapratu tikai pēc tam, kad uztriecos tiem virsū tā, ka lukturītis izkrita man no rokas - tas turpināja blāvi spīdēt cauri sniegam, un izskatījās, ka tur kāds lasa zem segas; es noliecos un iebāzu roku sniegā - pirksti uzreiz sastinga gandrīz līdz nejutībai, un biju spiesta paņemt lukturīti otrā rokā, citādi tas atkal izkristu. �is ir mazdārziņ�, es sev teicu, apmaldīties te nav iespējams, desmit soļu uz pretējo pusi, un tu pavisam noteikti nonāksi pie mājas, nomierinies, vienkār�i pagriezies un ej atpakaļ. Vārtiņiem pat nebija aiz�aujamā, tikai pilnīgi sasalusi, pie staba klāt pietīta stieples cilpa; pēk�ņi attapos, ka lukturīti esmu pasitusi padusē un ar abām rokām centīgi tinu vaļā stiepli - un pat nebiju pārsteigta; pirkstus jau nejutu nemaz, ta�u pēk�ņi cilpa padevās, un vārtiņi tomēr atvērās. Ņemt lukturīti rokās nebija jēgas, tas tūlīt pat atkal izslīdētu, es mazliet pieliecos, lai gaismas aplis sasniegtu zemi, ieraudzīju mūsu ma�īnu iebrauktās sliedes un sāku lēni iet pa tām; ja es turē�os sliedēs, viņ� pēc pēdām nevarēs mani atrast, viņ� pamodīsies tikai pēc vairākām stundām, un viņam uzreiz neienāks prātā pārbaudīt, kur es esmu, viņ� domās, ka guļu, man pietiek laika, cik vienkār�i, kāpēc es agrāk par to neiedomājos, nekādu krampju, nekādu putu, kā stāsta, nosal�ana nepavisam nav sāpīga - tu vienkār�i aizmiedz un vairs neko nejūti, vienkār�i jāpaiet tālāk prom, vislabāk būtu nogriezties gar stūri, te ir tik lielas kupenas, apsēsties, aizvērt acis un mazliet pagaidīt, tikai kāpēc joprojām ir tik auksti - neizturami, drausmīgi, kā lai aizmieg, ja ir tik auksti?

Es atvēru acis - padusē joprojām ie�miegtais lukturītis rādīja vārgu gaismas strēlīti kaut kur slīpi uz aug�u, neapgaismojot vispār neko, tikai pārdesmit centimetrus tuk�uma. Dro�i vien vajag izslēgt, es nodomāju, vai vismaz ierakt labi dziļi sniegā, un pēc tam es sabāzī�u rokas piedurknēs un mēģinā�u beidzot aizmigt. Pēk�ņi man radās sajūta, ka blakus kāds ir - tā pat nebija skaņa, drīzāk skaņas noskārta, skaņas sākums es pacēlu galvu, ta�u neko nespēju ieraudzīt, un nācās izvilkt no paduses lukturīti, saņemt to abās rokās, lai noturētu, un pavērst gaismas staru taisni uz priek�u. Viņ� stāvēja da�us soļus tālāk, uz celiņa - liels, dzeltens suns, izkāmējis, ar garām ķepām un kum�ķainu spalvu, stāvēja un cie�i lūkojās manī. Lukturī�a vārā gaisma atspīdēja viņam acīs un, zaļgani nogailot, atgriezās; kad suni skāra gaismas stars, tas mazliet salēcās, ta�u no vietas neizkustējās.

- Tu ta�u tagad uzreiz mani neēdīsi? - fes viņam jautāju; mana balss bija aizsmakusi un nepazīstama. Suns nepakustējās.

- Tev jāpagaida, līdz es nosal�u, - es pēc tam sacīju, - dzirdi? Bet pagaidām pat nenāc man klāt. - Viņ� stāvēja, kā stāvējis, un vienkār�i raudzījās manī, bez ziņkārības, bez niknuma, it kā es būtu kaut kāds nedzīvs priek�mets, koka gabals vai sniega pika.

- Nenāc man klāt, - es vēlreiz teicu. Tas bija visai stulbi tagad vispār ar kādu sarunāties un jo īpa�i ar viņu, ta�u vairāk neviena te nebija - tikai viņ� un es, un man bija auksti un ļoti, ļoti bail.

- Zini, - es ierunājos, - es padomāju - labāk vispār mani neēd. Arī tad, ja nosal�u. Labi? - Viņ� nepacietīgi pamīņājās -viņam bija prāvas, masīvas ķepas ar gariem, tum�iem nagiem kā vilkam, ta�u spalva uz tām bija gai�a un vijās gredzenos.

- Viņi mani meklēs, - es teicu, cenzdamās skatīties viņam acīs, - un ja tu... mēs ta�u nezinām, kur� no viņiem mani atradīs, saproti? - Suns paspēra vienu soli uz manu pusi un pamira.

- Ej prom, - es palūdzu, - netraucē man.

Ja viņ� te stāvēs, es nespē�u aizmigt, man ienāca prātā, un visu laiku būs tikpat auksti, es jau gandrīz vairs nevaru to izturēt, jādzen viņ� prom, jāuzkliedz vai jāmet ar kaut ko smagu.

- Ej prom. - Es mēģināju kliegt, ta�u izdevās drīzāk �uksts, vārgs un nepārliecino�s, pacēlu roku ar lukturīti un savicināju uz viņa pusi - viņ� piemiedza acis, ta�u nekur negāja. - Ej prom, nu, lūdzu, man jau tāpat ir grūti, ja tu zinātu, cik man ir auksti, es tūlīt neizturē�u un metī�os atpakaļ, bet man noteikti vajag te palikt, ej prom. - Sajutu, kā asaras - niknas, bezpalīdzīgas, apbrīnojami karstas - rit man pār vaigiem, un tad viņ� pienāca pavisam tuvu klāt un noliecās pār mani - nenolaizīja, neiekoda, bet vienkār�i pielika savu lielo, pinkaino galvu man klāt un karsti ieelpoja man sejā.

- Velns, - es sacīju, - velns, velns, velns, - un bezspēcīgi iesitu ar dūri pa sniegu. - Es zinu, ka nespē�u to izdarīt. Es pat to nespēju izdarīt, - un aizmiedzu acis, lai vairs netecētu asaras, un piecēlos, un sāku pa iebrauktajām sliedēm iet atpakaļ uz māju, gaismojot ceļu ar lukturīti.

Suns nāca man līdzi.

* * *

To, ka es nemir�u, mēs sapratām ne uzreiz - vairākas turpmākās dienas un naktis man atmiņā ir saplūdu�as un sajuku�as, pārvēr�oties nebeidzamā, nelāgā sapni, kurā mani mocīja karstums un kratīja drebuļi, un slāpes mijās ar nelabumu; bija brī�i, kad griesti un sienas atkal nāca man virsū tāpat kā tai naktī bēniņos, un man bija sajūta - kolīdz es aizvēr�u acis, tā istaba, kurā guļu, uzreiz sa�miegsies, saruks līdz mikroskopiskam izmēram un nospiedīs mani; ta�u bija ari brī�i, kad lietas pēk�ņi atkal atradās savās vietās, baiļu vietā iestājās miegaina vienaldzība un es tāpat vien gulēju ar atvērtām acīm, lūkodamās uz guļammaisa sprādzi līdzās manam vaigam vai uz malkas gru�iem pie krāsniņas.

Vienu es zināju skaidri - Serjo�a vienā istabā ar mani atradās ilgi pirms tam, kad mēs sapratām, ka nemir�u; reiz atvēru acis un ieraudzīju, ka viņ� sē� man blakus uz gultas malas, ar vienu roku pieturēdams manu galvu un ar otru spiezdams man pie lūpām ūdens krūzi. Maskas viņam nebija - tomēr nedz es, nedz viņ� vairs nepieminējām piesardzību, daļēji ari tāpēc, ka no tās vairs nebija nekādas jēgas; visu �o laiku, kamēr es biju pārliecināta, ka mirstu, - un pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tas nenotiks, - biju domājusi par vienu un to pa�u: mēs abi - gan es, gan

Serjo�a - kādā brīdi bijām pieņēmu�i lēmurnil, tikai �ie lēmumi bija pavisam da�ādi: viņ� noņēma masku un iegāja manā istabā, bet es atgriezos mājā un ļāvu viņam to izdarīt.

Tie�i tāpēc pēc trim dienām, kad drudzis, kas mani mocīja visvairāk, pēk�ņi sāka pierimt un pirmo reizi spēju gultā pieslieties sēdus un pati paņemt rokā krūzi, es viņam neuzdevu nevienu vienīgu jautājumu, vienkār�i nespēju to izdarīt, jo tad, ja es viņam kaut ko pajautātu, ja tāpat vien sāktu ar viņu runāt -vienalga par ko -, �ajās pirmajās stundās, kad bijām sapratu�i, ka nemir�u, es noteikti būtu to izteikusi skaļi; tie�i tāpēc visu �o laiku, kamēr viņ� sēdēja man blakus, atkal un atkal sakārtodams spilvenu, un skatījās uz mani, kamēr viņ� runāja - temperatūras nav, Aņka, tu atlabsti, Aņka, tu nemirsi, Aņka, es tev teicu, ka tu nemirsi, - kamēr viņ� smaidīja un trūkās kājās, un staigāja pa istabu, un atkal sēdās blakus un taustīja man pieri - visu �o laiku es tikai sēdēju, atspiedusies pret gultasgalu, strēbu karstu tēju un neteicu ne vārda, un izvairījos no viņa skatiena, bet tad kāds sāka skrāpēties pie durvīm, un Serjo�a teica - Aņka, tev ciemiņi, tu dro�i vien neatceries, tu pati viņu tai naktī ielaidi, un tagad viņ� visu laiku nāk un guļ tavā istabā, reizēm uz da�ām stundām kaut kur nozūd, ta�u noteikti atgrie�as, es pat vārtus tagad neveru ciet, - un tad es pagriezu galvu un viņu ieraudzīju - spalva viņam patie�ām bija pilnīgi dzeltena kā lauvam, un arī acis bija dzeltenas - gai�as kā dzintars; man bija licies, ka suņiem tādas acis nemēdz būt. Viņ� vienkār�i ienāca istabā un apsēdās uz sliek�ņa, ļoti taisni, kārtīgi pievilcis ķepas, un sāka uz mani skatīties ar �īm dzeltenajām acīm, un es ari uz viņu skatījos, ilgi, ilgi, līdz sapratu, ka tagad spēju runāt.

Mēs tā arī neuzzinājām, kas tas bija - vīruss, kas nesa nāvi tik daudziem cilvēkiem, bet mani nezin kāpēc pasaudzēja, vai vienkār�i rezultāts stresam, vairākām bezmiega naktīm un pār-sal�anai tādēļ divās nākamajās dienās pie manis joprojām neviens nenāca, pat Mi�ka, es pati viņam neļautu, tagad jau atkal spēju pieņemt �ādus lēmumus - zinādama, ka nemir�u.

�ajās dienās mēs ar Serjo�u stundām ilgi sēdējām pie uguns - viņ� bija pārnesis manu gultu uz vidusistabu, tur, kur bija lielā krāsns, - un klusējām kā divi simtgadīgi vecī�i, kas viens otram līdzās nodzīvoju�i tik ilgi, ka viņiem vairs nav atlicis nekas otram sakāms. Tas tik ļoti neatgādināja agrākos mūs - tik daudz klusuma starp mums laikam nebija radies ne reizi visā tajā laikā, ko bijām kopā, ka brī�iem es vai viņ� uzsākām sarunu par kaut ko maznozīmīgu, par kaut kādām blēņām, vienkār�i tāpēc, lai vairs neklusētu; tās bija savādas sarunas, pilnas neērtu pau�u un neveiklu mēģinājumu strauji mainīt tēmu, jo vienalga, par ko arī mēs sākām runāt tagad, kad mums pēk�ņi bija daudz laika otram un nekur nebija jāsteidzas, agri vai vēlu uzdūrāmies vienai un tai pa�ai sienai - biezai un necaurejamai, sienai, kuras dēļ mums nācās saminstināties pusvārdā un novērst acis. Izrādījās, ka mēs vēl itin nemaz neesam gatavi tam, lai atcerētos gan dzīvi, kuru bijām atstāju�i aiz muguras un kurā vairs nevarējām atgriezties, gan cilvēkus, kurus �ajā agrākajā dzīvē bijām pazinu�i; dro�i vien tāpēc mums abiem gribējās, lai �ī piespiedu savrupība, kurā negaidot bijām nonāku�i, �ī ceļa vidū iestājusies pauze, ko neviens no mums nebija paredzējis, pēc iespējas ātrāk beigtos.

Reizēm pie ārdurvīm atskanēja klauvējiens, un Serjo�a, ātri uzvilcis jaku, izgāja pretī. Mēdza atnākt tētis, palaikam - Mi�ka, ta�u verandā neviens no abiem nenāca iek�ā, viņi sarunājās ar Serjo�u cauri stiklam. Viņi stāstīja jaunumus, un mēs abi par to viņiem bijām ļoti pateicīgi - un pat ne tāpēc, ka �ie jaunumi mums būtu milzīgi svarīgi, bet tāpēc vien, ka �īs viņu negaidītās vizītes sniedza mums vismaz kaut kādu vielu*sarunām; atgriezies mājā, Serjo�a smaidīdams stāstīja: �Nu gan mums ar tevi ir radinieciņi, Aņka, - kas to būtu domājis, skolnieks un matemātikas profesors, tu nemū�am neticēsi, viņi ir sametu�ies kopā, izveidoju�i bandu un uzlauzu�i visus apkārtējos namus, ielīdu�i kādā pagrabā un sagrābu�ies ievārījuma burkas veselam gadam, kaut kādus tur konservus, petroleju, pat motorzāģi kaut kur uzgāju�i,� - es biju pārliecināta, ka viņam pa�am necie�ami gribas piedalīties �ajos sirojumos, darīt vismaz kaut ko derīgu, nevis dienām ilgi sēdēt pie manas gultas tum�ā un smacīgā sve�u cilvēku mājā, ta�u nepaspēju viņam to ierosināt, kad viņ� jau bija ķēries pie �aujamo tīrī�anas, krāsns kurinā�anas vai ēdiena gatavo�anas. Lai ko viņ� darīja, es pūlējos neizlaist viņu no acīm; �Tu guli, Aņka, tev daudz jāguļ,� viņ� teica, palūkodamies manī, ta�u �ajās dienās es gulēju nemierīgi, visu laiku uztrūkdamās, it kā baidītos pamosties un ieraudzīt, ka esmu palikusi viena, ka viņa man līdzās vairs nav.

Dienā, kad beidzot spēju pieslieties kājās un noiet vairākus soļus, neturoties pie sienas, Serjo�a izkurināja pirti; svētlaimīgi aizvērusi acis, es gulēju tum�ajā, pēc sveķaina koka smar�ojo�ajā pirtiņā uz apak�ējās lāvas, klausīdamās, kā, izgarojot uz karstajiem akmeņiem, �ņāc ūdens, un ar katru piesardzīgo elpas vilcienu, kas piepildīja manas plau�as ar svilino�iem tvaikiem, ar katru valgo lāsi, kas izspiedās man uz ādas, jutu, kā izgaist, izzūd bailes, kas visu �o laiku bija cie�i turēju�as mani aiz rīkles, un pēc tam es piecēlos un Serjo�a uzlēja man spaini uzsildīta, svaiga akas ūdens, kas noskaloja nost gan divas trauksmainās, negulētās diennaktis, kuras bija aizritēju�as ceļā, gan lipīgu �au�alu piepildītās �etras vai piecas diennaktis pēc tam, - noskaloja un aiznesa kaut kur lejup, spraugās starp negludi salāgotajiem grīdas dēļiem. Kad mēs izgājām no pirts - sakarsu�i, ar slapjiem matiem suns sēdēja ārā pie pa�a lieveņa, nekustīgs un joprojām tikpat vienaldzīgs, kā sfinksa; man �ķita, ka �oreiz viņ� pat nepaskatījās uz mūsu pusi.

- Kā tu domā, varbūt �ī ir viņa māja, tādēļ arī viņ� atnāca? Varbūt viņ� te agrāk ir dzīvojis? - es jautāju Serjo�am, kad skrējām no pirts uz māju.

- Kur�?... - viņ� izklaidīgi pārjautāja, iestumdams mani verandā. - Ātrāk, Aņka, galva ta�u slapja.

- Nu, suns ta�u, - es skaidroju, pūlēdamās pagriezties atpakaļ un paskatīties, vai viņ� gadījumā nenāk līdzi, ta�u Serjo�a ar skubu aizcirta durvis, kas no�ķīra mūs no aukstuma.

- Diez vai, - viņ� atbildēja, kad mēs jau atradāmies iek�ā, siltumā, - pie mājas nav suņa būdas. Kāda starpība? Ej �āvē matus, laiks izbeigt tavu karantīnu, vedī�u tevi ciemos.

- Vienkār�i savādi, - es murmināju, paklausīgi apsegdama seju ar dvieli, - no kurienes viņ� te uzradies? Neviena ta�u nav, tu saproti? Kur viņ� guļ, ko ēd?

- Nezinu, kā bija agrāk, - Serjo�a smiedamies attrauca,

- ta�u par da�ām pēdējām dienām es skaidri zinu, ko viņ� ēd un kur guļ. Tā, tagad mazliet atpūties, es tikmēr sameklē�u tev tīru d�emperi.

Māja, uz kuru bija nācies pārvākties visiem pārējiem, kas bija nobiju�ies no manas slimības, izrādījās vēl mazāka par mūsējo: tajā bija tikai divas mazmazītiņas istabiņas un maza, �aura virtuve, kurā vietas bija pieticis tikai kleinam, ļodzīgam galdam un da�iem ķeblī�iem. Mājas vidū, tāpat kā pie mums, bija prāva mūra krāsns, kas uz visām pusēm izstaroja siltumu, tikai �ī krāsns bija nobalsināta, un tās netīri balto, kunkuļaino virsmu viscaur klāja plaisas un kvēpi. Gandrīz visu brīvo vietu aizņēma gultas: �ā tā salasītas, ar dzelzs galiem un izgulētiem matra�iem, to bija pārāk daudz - daļa nepārprotami bija �urp pārvākta no kaimiņu vasarnīcām; pēc saltā spirgtuma ārā �ķita, ka te vispār nav, ko elpot: sasmacis, putekļaini, pārkaitēts gaiss uzreiz sāka kniest kaklā, ak dievs, es nodomāju, te ta�u ir īsta naktspatversme, deviņi cilvēki divās istabās, tā dro�i vien varētu izskatīties kāds Dikensa laikmeta darba nams vai koncentrācijas nometne, tā ta�u nevar dzīvot, to - visu �ito te, �aurību, smacīgo gaisu, putekļus, sve�ās mantas - ilgi nevar izturēt. Ļoņas un Marinas istabā nebija; Andrejs, palicis zem galvas saritinātu guļammaisu, bija izstiepies ar muguru pret mums un pat nepagriezās, kad ienācām. Viņam blakus paspēju pamanīt saspringto, neapmierināto Nata�as muguru, bet, pavēr�oties mazliet vairāk pa kreisi uz sienas pusi, mans skatiens uzdūrās Irai, kura puspa-griezienā sēdēja gultas galvgalī un nolūkojās uz bērniem, kuri rosījās uz grīdas pie krāsns. Es sastingu uz sliek�ņa, cīnīdamās ar klepu - visi bija aizņemti sarunā un pat nebija pamanīju�i mūsu ienāk�anu -, ta�u nespēju saņemties un spert kaut soli tālāk, varbūt tāpēc, ka solim faktiski nemaz nebija vietas, bet varbūt arī tāpēc, ka biju pa pusei pārliecināta - tūlīt mani 110 �ejienes padzīs: galu galā visi �ie cilvēki, no kuriem lielāko daļu tik tikko pazinu, varēja arī neticēt tam, ko mēs ar Serjo�u jau zinājām pavisam dro�i, - ka es nemir�u.

Tā bija neizskaidrojama, iracionāla panikas lēkme - pēk�ņi man gribējās pagriezties un izmukt atpakaļ ārā, pie greizā snie-gavīra, kur� stāvēja pagalma vidū kā vientuļ� liecinieks tam, cik bēdīgi, cik neizturami, nāvīgi garlaicīgi �ajās �etrās sienās dro�i vien jutās visi tie, kuri nebija cīnīju�ies ar nāvi kā es vai Ļoņa vai kurus nenodarbināja kaimiņu māju un pagrabu satura inspicē�ana - kā tēti un Mi�ku. Stāvēdama uz sliek�ņa, pirmo reizi mēģināju iztēloties, kā mēs dzīvosim tur, ezera vidū, - kā gaidīsim ziemas beigas tikpat mazā mājelē kā �ī te, bez ūdensvada, elektrības un tualetes, bez grāmatām un iemīļotajiem televīzijas raidijumiem, bet galvenais - bez kaut mazākās iespējas pabūt divatā.

- ... bet es saku, ka jāpameklē vēl. - Pēc visa sprie�ot, bijām ieradu�ies kaut kāda strīda kulminācijas brīdī, jo Nata�as intonācijas bija uzstājīgas un reizē aizkaitinātas. - Te ir kādas piecdesmit mājas, ja ne vairāk, gan jau var atrast kādu piemērotāku!

- Nata�ka, visas mājas te ir vienādas, - atteica Andrejs,

- tikai da�ām ir krāsnis, bet pārējām nav, �is nav privātmāju ciemats, velns parāvis, bet parasts dārziņu kooperatīvs �erepo-vecas pievārtē, nu bitīt matos, tu visā nopietnībā domā te atrast kārtīgu māju ar klozetu un satelīt�ķīvi?

- Tu nevari to zināt, - viņa nesavaldīgi atcirta un pa pusei pagriezās uz mūsu pusi; viņas vaigi kvēloja. - �etru dienu laikā tu esi ārā izgājis divas reizes, es skaidri zinu, ka var atrast ko labāku, tu dzirdi?

- Kāpēc jūs visi esat iek�ā? - kaut kur man aiz muguras noprasīja Serjo�a; es salēcos, jo biju pilnīgi aizmirsusi, ka viņ� tur ir. - Mēs tak it kā norunājām - viens visu laiku ir ārā, skatās uz ceļu.

- Serjoga, liecies mierā, - Andrejs atmeta ar roku, - te nav nekādas dzīvības. �etras dienas pagāju�as - kaut suns būtu garām paskrējis.

Es ar acs kaktiņu pamanīju kustību istabas tālākajā stūrī -nometis guļammaisu, ar kuru viņ� bija apsedzies līdz pat matu galiņiem, no stūra gultas pielēca samiegojies, neķemmējies Mi�ka; viņ� metās saitēt zābakus.

- Es pastāvē�u sardzē, - viņ� teica, priecīgi uzsmaidīdams mums ar Serjo�u, - mammu, sēdies manā gultā!

Kad durvis aiz viņa bija aizvēru�ās, es paskatījos apkārt -nekur citur apsēsties tie�ām nebija iespējams; sāniski izspraukusies starp citām gultām, devos uz kakta pusi.

- Cik slikti tu izskaties, Aņa, - jau citādā balsī ierunājās Nata�a. - Boriss Andreji�s saka, tev esot labāk. Tu tie�ām esi izveseļojusies? Traki jau nu bāla...

- Ar viņu viss ir kārtībā, - Serjo�a neļāva viņai runāt tālāk,

- tā bija parasta saaukstē�anās, un es neesmu saslimis, varat vairs neuztraukties.

Varētu jau nu domāt, ka te kāds būtu uztraucies, es sevī sacīju, apsēzdamās uz dēla savandītās, neomulīgās gultas malas, un pārsteigta pamanīju, ka gandrīz pateicu to skaļi; kas man lēcies, nekad neesmu pratusi ko tādu izsacīt, parasti es to tikai nodomāju klusībā. Ne velna jūs neuztraucāties. Ar kādu steigu jūs aizbēgāt no mājas, raizēdamies ja nu vienīgi par to, ka aizmirsāt savu traki vērtīgo somu ar lupatām; ja es tagad pacel�u acis, varu derēt, uz ko vien gribēsiet, - jūs visi joprojām skatāties uz mani kā uz mēra slimnieci, it kā atra�anās vienā telpā ar mani jums būtu bīstama, �etras dienas, un neviens no jums neatnāca noskaidrot, kā mums klājas, tikai tētis un Mi�ka, tikai savējie; �obrīd ļoti iederētos viena no tām negaidītajām klepus lēkmēm, kuras mani tā nomoka �ajās dienās, saliecot ragā, neļaujot ievilkt elpu, būtu varen jautri redzēt jūsu sejas, ja es tie�i tagad sāktu klepot - piespiedusi rokas pie sejas, ilgi, briesmīgi ej nu sazini, varbūt kāds no jums pat muktu ārā no istabas. Matracis zem manis �ēlabaini ie�īkstējās un ieliecās gandriz līdz pa�ai grīdai, jūs tikai paskatieties uz �o gultu - vis�aurākā, visļodzīgākā, es gribētu zināt, vai kādam no jums �odien ir ienācis prātā painteresēties, vai viņ� ir ēdis, vai viņ� nav salis, guļot te, kaktā pie loga, �odien pat aizvedī�u viņu atpakaļ uz lielo māju, bet jūs palieciet �eit, savā naktspatversmē, labi gan, ka es nenomiru, pati par viņu parūpē�os. Apbrīnojami, cik ātri neērtības izjūtu, ar kādu biju �ajā istabā ienākusi, nomainīja tik tikko apvaldāms niknums, no kura metās melns gar acīm; kas to būtu domājis, ka pirmās spēcīgās emocijas kop� mirkļa, kad biju sapratusi, ka nemir�u, būs tie�i tādas; pēk�ņi aptvēru, ka vēl ne reizi neesmu apskāvusi Serjo�u, ka neesmu pat paspējusi pieskarties dēlam, un, lūk, es sē�u �ajā vecajā, bedrainajā gultā, baidīdamās pacelt galvu, lai viņi neieraudzītu manu sejas izteiksmi.

Biju tik ļoti aizņemta ar savām domām, ka laikam palaidu garām krietnu tiesu no sarunas, kas bija aizsākusies pēc mūsu iera�anās, - kad beidzot biju tikusi galā ar savu seju un spēju pacelt galvu, izdzirdēju tikai, ka Serjo�a kaut ko saka. Viņa balss bija reizē pārsteigta un apjukusi, tomēr vārdus saprast man neizdevās; viņam atbildēja Nata�a:

- Tā būs labāk, Serjo�ka, - Nata�a viņu vienmēr sauca par �Serjo�ku� tik nevērīgi, tik familiāri, it kā tas būtu visparastākais vārds; kad mēs ar viņu iepazināmies, es gadu mācījos to izrunāt - un joprojām reizēm nespēju to izdarīt, esmu izdomājusi viņam tūksto� mīļu iesauku, ta�u saukt viņu vārdā man vēl aizvien bija neērti, turpretī viņa teica "Serjo�ka� it kā abi būtu kopā skolā gāju�i. Es palūkojos uz viņu uzmanīgāk - viņa sēdēja, pavilkusi apak�ā vienu kāju, mazliet izriezusi zodu, un skatījās uz Serjo�u, un viņas tonis bija tāds kā aizskaro�i pacietīgs, it kā viņa runātu ar bērnu. - Mēs te esam jau piekto dienu un līdz �im nevienu neesam redzēju�i. Te neviena nav, tu saproti? Te ir dro�i.

- Dro�i? - Serjo�a pārjautāja. - Desmit kilometru attālumā no pilsētas? Smiekli nāk. Andrjuha, pasaki ta�u viņai...

- Nezinu, Serjoga, - neatskatīdamies atsaucās Andrejs, kur� paraustīja plecus, - manuprāt, �ī ir pilnīgi piemērota vieta, lai nogaidītu.

- Nogaidītu? - Serjo�a atkal pārjautāja; no viņa balss varēja noprast, ka viņ� sāk dusmoties. - Ko nogaidīt? Cik ilgi nogaidīt? Mēs tak pat nezinām, kas tur �obrīd notiek, tai �erepovecā! Varbūt rīt vai pēc nedēļas te uzradīsies desmitiem, kas zina, pat simtiem ļau�u!

- Mēs esam redzēju�i, kas �obrīd notiek pilsētās, - teica Nata�a, - �ie ļaudis jau pirms nedēļas neizskatījās pēc tādiem, kas spētu līdz �ejienei atkļūt, vēl pēc nedēļas tur dro�i vien vispār vairs neviens nebūs palicis.

- Nu, kā tu to vari zināt! - viņ� jau gandrīz kliedza, ta�u uzreiz savaldījās un tālāk runāja citādā balsī. - Labi, pieņemsim, deviņas desmitdaļas no tiem, kas te blakus, pilsētā, dzīvo, nomirs, bet, Nata�a, padomā vēlreiz, tur ir trīssimt tūksto�i cilvēku. Arī ar simtu pietiktu, lai pamatīgi sare�ģītu mums dzīvi, bet viņu būs tūksto�iem, saproti? Tas ir brīnums, ka līdz �im te neviens nav ieradies. Ja ir tāda vēlē�anās, no �erepovecas �urp var kaut kājām atnākt. Jābrauc uz ezeru.

Durvis, kas veda uz blakusistabu, pavērās, un uz sliek�ņa parādījās Marina - viņas krā�ņais Kur�eveles kombinezons atkal bija kļuvis nevainojami balts, ta�u mati bija savēlu�ies; tu izmazgāji asinis no drēbēm, bet �etras dienas neesi mazgājusi galvu, es nodomāju, gribētos zināt, kā tu �īs �etras dienas pavadīji: vai sēdēji pie sava vīra gultas, kamēr viņ� gulēja, skatījies viņa sejā, ieklausījies viņa elpā, vai tu klusībā lūdzies - nemirsti, nepamet mani, vai varbūt �o laiku veltīji tam, lai pārliecinātos, ka tevi, par spīti tavām nejēdzīgajām ba�ām, neviens nepametīs nosal�anai, ja viņ� tomēr nomirs?

Marina cie�i aizvēra aiz muguras durvis, atspieda pret tām muguru un ierunājās:

- Ļoņa pagaidām nevar braukt. - Nata�a mudīgi pagriezās uz viņas pusi ar jautājo�u izteiksmi sejā, un Marina tikko manāmi pamāja viņai ar galvu. - Guļ, jā, beidzot aizmiga.

- Aņka arī nevar, - Serjo�a stingri noteica, - es arī neteicu, ka jābrauc �odien. Pagaidīsim vēl divas, varbūt trīs dienas, bet tad mēs dosimies ceļā, dzirdat, arī tad, ja man divas diennaktis no vietas nāksies stūrēt pa�am, mēs tik un tā dosimies ceļā, jo es esmu absolūti pārliecināts, ka �eit palikt nedrīkst.

- Bet mēs tak pat nezinām, vai līdz turienei nokļūsim, -Marina pēk�ņi skaļi sacīja, it kā tam, ka viņas vīrs blakusistabā beidzot ir aizmidzis, vairs nebūtu nekādas nozīmes, - mēs jau kuro reizi mainām mar�rutu, mums var pietrūkt benzīna, īstenībā, Ļoņa saka, mums jau tagad ir par maz, lai līdz turienei aizkļūtu, un dievs zina kas mums vēl var atgadīties pa ceļam! -Viņa runāja tā, it kā ar Ļoņu notiku�ais būtu mūsu vaina - it kā mēs būtu viņus pierunāju�i braukt līdzi, it kā tad, ja viņi būtu paliku�i savā biezajā akmens mājā, kuru nosargāt viņi nespēja jau pa�ā pirmajā dienā, kad visapkārt pilsētai sabruka kordoni, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

- Tas var atgadīties jebkur, - Serjo�a samiernieciski atbildēja, un es pārsteigta sapratu, ka viņu ir ietekmējis Marinas apsūdzo�ais tonis un nu viņ� tik tie�ām jūtas vainīgs, - un �eit tāda varbūtība ir daudz lielāka nekā ezera vidū. Tur neviena nav...

- Tie�i to es saku, - viņa neļāva Serjo�am pabeigt, - tur nekā nav, tā tava ezera vidū! Cik tur ir istabu, tu teici, - divas?

Viņ� palocīja galvu, un tad Marina piegāja viņam klāt - spēji, negaidīti, gandrīz lēkdama pielēca, un ar pla�u �estu norādīja uz �auro, gultām pieblīvēto istabu.

- �ito te tu redzi? Tu redzi �ito murgu? Nē, tu paskaties uz mani - tu redzi, pēc kā tas izskatās? Un mēs �eit esam tikai deviņi. Toties tur, tā tava ezera vidū, mēs būsim vienpadsmit, tu saproti, vienpadsmit cilvēku divās istabās, kā tu, interesanti, taisies mūs tur izmitināt? Te mēs vismaz gultas sameklējām -bet tur kā būs? Mēs uz grīdas gulēsim? Sildīsimies, spiezdamies cits citam klāt?

- Toties būsim dzīvi, - pusbalsī atteica Serjo�a, un pēc �iem viņa vārdiem iestājās klusums. Neviens vairs neko neteica, un varēja dzirdēt, kā krāsnī rūc uguns un aiz logk gaudo vēj�. Laiks izbeigt �o balagānu, es pēk�ņi nodomāju, mans dēls ir tur, ārā, pavisam viens, �ai mājelei nav pat verandas, viņ� tādā vējā dro�i vien ir galīgi nosalis, pēdējais laiks aizvest viņu prom no �ejienes, un viņi te lai dara, ko grib.

Es piecēlos no nelīdzenās gultas, kura, iztaisnojot savas sarūsēju�ās atsperes, atkal �ēlabaini ie�īkstējās, un teicu:

- Velns parāvis. Ziniet, pietiks vienreiz. - Un viņi visi paskatījās uz mani - pat bērni, kuri uz grīdas spēlējās, - un es runāju tālāk: - Nekādi nespēju saprast, par ko mēs �eit strīdamies. Rīt, vēlākais - parīt mēs no �ejienes braucam prom. Ja kāds grib palikt tepat - palieciet ta�u! - Sāku iet uz ārdurvju pusi, pie Serjo�as, un apstājos viņam blakus, jo viņ�, kā rādās, vēl negrasījās iet ārā un joprojām tāpat stāvēja pie durvīm, turēdams rokā silto jaku un lūkodamies te uz vienu, te uz otru, te tre�o; bija skaidrs, ka no viņa viedokļa �ī saruna vēl nav beigusies.

- Tu ta�u brauksi mums līdzi, Ira? - viņ� beidzot iejautājās, un es steig�us pacēlu acis, man bija svarīgi ieraudzīt, kurp viņ� skatās - uz Iru vai uz puisēnu, kur� sēdēja uz grīdas pie krāsns, es pat pagriezos atpakaļ, uz istabas pusi, cen�oties uzminēt viņa skatiena virzienu, un nebiju uzminējusi; puisēns sēdēja ar muguru, joprojām spēlēdamies, bet viņa ieskatījās Serjo�am tie�i acīs un gausi, ne vārda nesacīdama, palocīja galvu - vienkār�i palocīja galvu, un zvēru, mani tikai uz sekundi pārņēma no�ēla, pēc tam es nopriecājos, jo ļoti labi zināju, ka bez viņas Serjo�a nedotos prom, viņ� nemū�am neaizbrauktu, lai tur vai kas.

- Tēt? - Serjo�a tad jautāja.

- Es jau tre�o dienu ar �iem idiotiem strīdos, - uzreiz atsaucās tētis, kuru līdz �im brīdim kaut kā vispār nebiju pamanījusi - varbūt tāpēc, ka viņ� sēdēja tik klusi un nekustīgi, bet varbūt arī vienkār�i tāpēc, ka paturēju acīs pārējos. - Kolīdz jūs būsiet gatavi, mēs izbraucam. Pat tad, ja Aņka pagaidām stūrēt nevarēs, trīs �oferi uz divām ma�īnām - gan kaut kā tiksim galā. Pirmīt nepaspēju tev, Serjo�a, pateikt, mēs ar Mi�ku �odien blakus ielā atradām lepnu zvejas tīklu. Vajadzēs pārkravāt mantas, atrast bagā�niekos vietu. Mēs �eit, �ajā ciematā, milzums visa kā derīga atradām un rīt vēl turpināsim.

- Starp citu, par mantām runājot, - ieteicās Nata�a un apklusa - pēk�ņi, jo Andrejs bija paslējies uz elkoņa un paskatījās uz viņu; viņa izturēja vīra skatienu un pēc kādām desmit sekundēm runāja tālāk, nepārprotami izaicino�ā balsī: - Kas ir, vakar ta�u par to runājām, tad nu uzreiz arī visu izlemsim, ja reiz tāda saruna sanākusi.

- Ko mēs izlemsim? - es noprasīju, kaut arī jau zināju, kas viņai padomā; dīvaini, �ie cilvēki ne ar ko nespēj mani pārsteigt, viss ir skaidrs, viss iepriek� paredzams, glu�i vai smiekli nāk.

Viņa nodūra galvu un sāka skatīties grīdā, pagultes tumsā, un steidzīgi turpināja runāt, it kā baidīdamās, ka apstājoties viņai vairs nepietiks dū�as pabeigt sakāmo:

- Jāizlemj par krājumiem. Ar ēdamo, kas mums ar Andreju ir līdzi, pieciem cilvēkiem nepietiks. - Es savilku uzacis, sajuzdama, ka smaidu, ta�u pat nedomāju viņu pārtraukt, tas sagādāja kaut kādu savdabīgu prieku - lai jau viņa pasaka visu līdz galam bet Nata�a ne uz vienu no mums neskatījās, it kā tur, pagultēs, atrastos viņas neredzamais sarunbiedrs, kuru viņai tagad vajadzēja pārliecināt. - Un es tā sapratu, ka Ļoņam ar Marinu ari nebija izdevības sagādāt visu, kas var izrādīties vajadzīgs. - Tad viņa beidzot apklusa, un es pieķēru sevi klusībā viņu pierunājam: nu, ko tu tā klusē, tak pastāsti man, ka mums jāatstāj tev ēdamais un varbūt vēl arī zāles, un ko nu vēl

Serjo�a ar Mi�ku sapirkās pēdējā karantīnas dienā, kamēr Ļoņa vēra vaļā vārtus armijas formastērpos ģērbtiem cilvēkiem, kuri nogalināja viņa suni un līdz nemaņai pārbiedēja viņa sievu, ta�u Nata�a vairs neteica ne vārda, un tad Andrejs beidzot pieslējās gultā sēdus - itin kā negribīgi - un, paskatījies uz Serjo�u, cītīgi izvairīdamies - vai man tikai tā likās? - no visiem pārējiem, sacīja:

- Serjoga, kā minimums, mums būs vajadzīgs �aujamais un cik necik patronu. Marina teica, jums esot trīs.

Jau vēru vaļā muti - man vienkār�i bija vajadzīgs laiks, lai ieelpotu, un uznāca klepus - tik nelaikā, galīgi nelāgā brīdī -, un, kamēr cīnījos ar klepu, Serjo�a, uz mani neskatīdamies, kā vienmēr, kad pieņēma lēmumu, kuram es nemū�am nepiekristu, paspēja noteikt:

- Nu, nezinu, vienu varbūt es jums varētu atstāt... - Tad pēk�ņi - es vēl aizvien klepoju, pār vaigiem man ritēja asaras, izbeidz, tūlīt pat izbeidz, es sevi strostēju, klepot vajadzēja agrāk, tagad nedrīkst - ierunājās Ira, kura kop� tā brī�a, kad mēs ar Serjo�u ienācām pa durvīm, nebija bildusi ne vārdiņa; viņa runāja ļoti klusi, bet laikam tie�i tāpēc neviens viņu nepārtrauca.

- Neredzu jēgu atstāt viņiem �aujamos, - Ira teica, sakrustoja rokas uz krūtīm un mierīgi, salti palūkojās Serjo�am sejā,

- ja reiz, pēc viņu domām, �eit ir tik dro�a vieta, tad iztiks arī bez iero�iem. Bet mums tur, uz kurieni mēs braucam, noderēs visi trīs. - Neviens joprojām neiebilda, tādēļ viņa runāja tālāk, vēl aizvien tikpat klusi un nesatricināmi: - Arī tad, ja nevienu tur nesastapsim, lai pārziemotu, mums vajadzēs medīt. Ar mūsu pārtikas krājumiem, - vārdu �mūsu� viņa īpa�i uzsvēra, - se�atā ziemu nebūs iespējams pārlaist. Mi�ka ta�u prot �aut, Aņa? - Te viņa paraudzījās uz mani, liekas, ari pirmo reizi �ajā dienā.

- Protams, - es atsaucos, beidzot apvaldījusi klepu un cerēdama, ka mana balss nenodrebēs, jo tas bija svarīgi - ļoti svarīgi bija tagad pateikt visu, ko gribēju sacīt, - un, starp citu, es arī �auju tīri labi, tādēļ vispār mums iero�u ir pat mazāk, nekā vajadzīgs.

- Un ēdamā tāpat, - Ira paziņoja un pasmaidīja.

Istabā atkal iestājās klusums. Tagad varēja dzirdēt, kā aiz durvīm paklusi, vienmērīgi elpo aizmigu�ais Ļoņa. Es zināju, ka nekas vēl nav beidzies, un gatavojos turpinājumam - kaut kāda iemesla pēc nebiju pārliecināta, ka Serjo�a man �ajā sarunā palīdzēs, ta�u tagad jau skaidri zināju, ar ko tā beigsies, un vairs neuztraucos; ar skatienu meklēju, kur piesēst, jo kājās nostāvēt man vairs nebija viegli, ta�u iek�ēji biju absolūti mierīga; īstenībā �aujamie - ieskaitot tēta karabīni - mums ir �etri, es nodomāju, ta�u skaļi neteicu, jo gan Serjo�a, gan tētis arī bez manas palīdzības lieliski zināja, cik iero�u mums ir. Tētis, pustumsā joprojām tik tikko pamanāms, negaidot īsi nosmēja:

- Nu, Serjo�ka, vecenes tu sev proti izvēlēties, - un ar vaļēju plaukstu uzplāja sev pa ceļgalu.

Kāds no viņiem noteikti būtu pateicis vēl kaut ko, un es jau sāku minēt, kur� īsti tas būs - Marina, kas bija sastingusi istabas vidū, Nata�a, kas jau vēra vaļā muti, vai gultā uzslējies Andrejs -, ta�u pēk�ņi atskanēja skaļ� klauvējiens pie durvīm -it kā tur kāds klauvētu atvēzienā, ar dūri - un satrauktā Mi�kas balss:

- Ātri nāciet ārā! Mums ir ciemiņi!

Pati nezinu, kāpēc izmetos ārā kopā ar vīrie�iem. Citas palika iek�ā - gan Ira ar bērniem, gan Marina, gan Nata�a. Es automātiski likos ar plecu pret durvīm un izskrēju, pa ceļam vilkdama mugurā jaku, pat vēl pirms Serjo�as, kur� pie pa�ām durvīm nezin kāpēc saminstinājās un kuru man vajadzēja pagrūst malā, lai tiktu ārā, un pavisam noteikti pirms tēta un Andreja, kuri sēdēja tālu istabas otrā galā. Varbūt pirmā izmetos laukā tāpēc, ka stāvēju turpat pie izejas un vienkār�i nepaspēju ne par ko padomāt. Varbūt steidzos, jo tur, ārā, bija mans dēls, viens pats un bez iero�a. Lai nu būtu kā būdams, krietnu pusminūti mēs ar Mi�ku pie mājas palikām divatā - aiz durvīm, kuras nebiju aizvērusi, varēja dzirdēt skaļas, satrauktas balsis, kaut kas ar troksni nokrita uz grīdas; es zināju, ka viņi kuru katru mirkli būs klāt, tikai Mi�ka pa �o laiku jau bija paspējis par vairākiem soļiem attālināties no lieveņa un turpināja iet uz priek�u, uz vārtu pusi, saspringti lūkodamies uz tum�o ielu, kas atradās da�us metrus tālāk, turp, kur biezajā novembra krēslā melnēja viegli apsnigu�ais lendkrūzers un sudrabotais pikaps, un es neparko nevarēju ļaut, lai viņ� tur iet viens; nezin kāpēc biju pārliecināta, ka saukt viņu �obrīd nav vērts, tādēļ man atlika tikai viens - panākt viņu un uzlikt roku viņam uz pleca. Tai brīdī viņ� satrūkās un apstājās, ta�u neko neteica, bet tāpat vien pamāja ar galvu uz ielas pusi. Es paskatījos uz to pa�u pusi un ieraudzīju, uz ko viņ� man norādīja: turpat blakus pikapam pie pārsegtās piekabes stāvēja cilvēks.

Neraugoties uz troksni mājas iek�ienē - to varēja dzirdēt pat �eit, pie vārtiem man �ķita, ka viņ� mūs nav pamanījis, vai vismaz viņ� izturējās tā, it kā uz �aurā, divu lielu ma�īnu nosprostotā celiņa starp namu siluetiem, kas tum�i iezīmējās uz zilgo debesu fona, būtu pilnīgi viens. Viņ� piesardzīgi apgāja apkārt piekabei, to cītīgi pētīdams, bet pēc tam pastiepa roku un pieliecies mēģināja atliekt nost pārsegu, lai paskatītos, kas zem tā atrodas. Tajā pa�ā brīdī, kad viņ� to izdarīja, mums aiz muguras sniegā iegurkstējās steidzīgi soļi, un man virs kreisā pleca pēk�ņi iedegās spo�s, �ilbino�s staru kūlis, kas lika uz ceļa stāvo�ajam cilvēkam iztaisnoties, pagriezties pret mums un samiegt acis, sargājot tās ar plaukstu.

- Ei! - Asais, aprautais Serjo�as uzsauciens uz�ķērda vasarnīcu mēmo klusumu, itin kā pārplēsa to uz pusēm. - Ej nost no ma�inas! - Un uzreiz sākās ļembasts: tētis un Andrejs, pieskrēju�i klāt, abi reizē sāka kaut ko klaigāt, ta�u sve�ais cilvēks, uzradies nezin no kurienes, it kā būtu materializējies �epat, tum�ās ielas vidū, aizsargkrāsas anorakā ar milzīgu ādas kapuci uz muguras, ar glītu adītu cepurīti galvā un siltiem slēpotāja cimdiem rokās nevis izbijās un pamira, bet negaidīti pasmaidīja - mazliet nedro�i, ta�u glu�i draudzīgi -, pamāja mums ar roku un sāka nākt uz mūsu pusi, sacīdams:

- Viss kārtībā, pui�i, viss kārtībā...

- Stāvi turpat! - tikpat asi uzkliedza Serjo�a; es atskatījos un sapratu, kāpēc viņ� bija aizkavējies - ar labo roku viņ� gurna līmenī turēja karabīni, bet kreisajā viņam bija automobiļa lukturis, gar� un melns.

Sve�ais cilvēks anorakā paraustīja plecus un viegli pa�ūpoja galvu, it kā savā nodabā brīnīdamies, tomēr apstājās un, pacēlis abas rokas - pa pusei jokojot, kā man �ķita, katrā ziņā pavisam bez bailēm -, ierunājās mierīgā, rāmā balsī, un visi uzreiz apklusa, lai varētu saklausīt, ko viņ� saka.

- Stāvu jau stāvu, viss ir normāli, pui�i, mēs vienkār�i meklējam māju, siltu māju pārnak�ņo�anai. Sākām ar �o ielu, negribējās līst pārāk dziļi iek�ā - tur viss piesnidzis, bet mums riteņi galīgi nav lieli, ar jūsējiem nevar ne salīdzināt, mēs ieraudzījām iebrauktu sliedi un iegriezāmies. Rekur mūsu ma�īna. - Viņ� ar roku pameta kaut kur atpakaļ, uz ielas galu, kur līkumā patie�ām rēgojās tum�zila, plata automobiļa priek�daļa; paskatījusies uzmanīgāk, es sapratu, ka tas ir mikroautobuss. Serjo�a, acumirkli noreaģējis uz viņa kustību, parāva karabīni mazliet augstāk.

- Rokas, vai zinies, labāk tomēr nevajag vicināt, - viņ� teica, ta�u vairs ne tik asi kā sākumā.

- Nevicinā�u, - samiernieciski atsaucās sve�ais cilvēks un atkal pacēla rokas, - kāds tu bargs. Labi jau labi, nekliedz. Igors, tā mani sauc. - Te viņ� sakustējās, kā vēlēdamies sniegt Serjo�am roku, ta�u pēc tam pārdomāja un abas rokas atstāja paceltas. - Tur, ma�īnā, ir mana sieva, divas meitas un sievas vecāki. Mēs braucam no �erepovecas, mums tikai vajag, kur pārnak�ņot, - no ceļa pamanījām sliedi un māju ar skursteni, logi jums tum�i, es no ārpuses nesaskatīju, ka māja aizņemta, bet tad pienācu tuvāk un ieraudzīju jūsu ma�īnas. Pameklēsim citu siltu māju, paskat, cik te tādu daudz, - un viņ� atkal pasmaidīja.

Da�as sekundes valdīja klusums, bet pēc tam tētis, kur� stāvēja aizmugurē, paspēra soli uz priek�u - tā, lai nonāktu Serjo-�as luktura gaismas starā, - un ierunājās:

- Tad nu tā, Igor. �ajā ielā ir tikai divas siltas mājas, un abas jau aizņemtas. Zini ko, pabrauc mazliet tālāk, sniegs tur nav pārāk dziļ�, gan jau izbrauksiet. Mēs tepat nākamajā līnijā redzējām vairākas mājas ar skursteņiem, ņem, kuru gribi. - Viņ� parādīja virzienu, un sve�ais cilvēks, sapratis, kurp rāda viņa roka, pateicīgi palocīja galvu. Redzēdams, ka sve�ais nekustas ne no vietas, tētis turpināja: - Rokas vari laist lejā, būs jau labi. Un ej, tavējie dro�i vien gaida un nevar sagaidīt. Iepazī�anos atliksim līdz rītam.

Anorakā ģērbtais cilvēks, kur� bija nodēvējies par Igoru, atkal palocīja galvu un sakustējās, lai dotos prom - mēs klusēdami lūkojāmies viņam pakaļ -, ta�u pēc tam apstājās un vēlreiz atskatījās.

- Daudz te jūsu, ko?

- Mūsu ir daudz, - tētis uzreiz modri atsaucās, - viss, ej, ne�ammājies.

- Labi jau labi, - tas miermīlīgi noteica, - ciemats liels, vietas visiem pietiks.

Viņ� bija nogājis kādus desmit soļus, kad tētis vēlreiz uzsauca viņam nopakaļ:

- Ei, kā tevi tur - Igor! Kā tur tai �erepovecā ir?

�oreiz anorakā ģērbtais cilvēks negriezās atpakaļ, viņ� tikai apstājās un skatījās sev tie�i zem kājām, it kā gaismas stars būtu pārcirtis viņu uz pusēm - bija redzama tikai viņa mugura un platā, pinkainā kapuce; vairākas sekundes viņ� tāpat vien stāvēja un nekustējās, un tad, paklusi noteicis pār plecu:

- Slikti tai �erepovecā, - nozuda tumsā.

Kad atgriezāmies sakurinātajā mājā, tur valdīja klusa panika - bērni bija saģērbti, Ira un Nata�a skraidīja apkārt, steigā bāzdamas mantas uz gultas nomestajās somās; durvīs, kas veda uz otru istabu, smagi atspiedies pret aplodu, stāvēja Ļoņa - bāls, sviedriem noplūdis, ta�u arī apģērbies, un viņam blakus tupēja Marina, kura saitēja ciet viņa zābakus. Kad ienācām, viņi visi sastinga un pagriezās uz mūsu pusi.

- Viss kārtībā, - no sliek�ņa paziņoja tētis, - viltus trauksme. Bēgli no �erepovecas, jauns puisis ar sievu, bērni arī viņiem līdzi.

Marina beidza cīnīties ar Ļoņas zābaku saitēm un pēk�ņi, ar abām rokām apķērusies vīram ap kāju, tāpat tupus apraudājās -mēmi, bez skaņas. Viņ� bezpalīdzīgi palūkojās uz mums visiem un uzlika roku viņai uz galvas; varēja redzēt, ka viņ� kājās turas pēdējiem spēkiem, un Serjo�a, nenovilkdams jaku, ātri piegāja viņam klāt un apjucis mēģināja piecelt Marinu, ta�u viņa tikai vēl cie�āk saāķēja rokas un nupat jau �ņukstēja skaļi.

- Ku�, Marinka, nu, ku�, Da�ku nobiedēsi, - vārgi ierunājās Ļoņa, ta�u sieva viņu it kā nemaz nedzirdēja.

- Marina, - asi ierunājās Ira, - laid viņu vafā, viņam jāatgul-stas, tu dzirdi? - Un tikai tad sieviete beidzot piecēlās kājās. Ne uz vienu neskatīdamās, viņa pagriezās pret meitiņu, kura klusējot stāvēja turpat blakus pie krāsns, iebāzusi pirkstu mutē, -maza, nesatricināma sejiņa, uzmanīgas acis - un sāka pogāt vaļā tās kombinezonu.

- Nezinu, - es ieminējos, - man viņ� nez kāpēc neiepatikās, tas Igors.

- Kur� tad tev vispār patīk, man gribētos zināt, - novīpsnāja Nata�a, un es pārsteigta palūkojos uz viņu - pa �o laiku biju pavisam piemirsusi, uz cik nepatīkamas nots sve�ais cilvēks ano-rakā ar savu pēk�ņo parādī�anos bija pārtraucis mūsu sarunu. Par vienu tu vari būt pilnīgi pārliecināta, es nodomāju, tu man nepatīc nekādā veidā - ne tāda kā agrāk, ar platu smaidu, kas nomaskē rūpīgi pārdomātas dzēlības, ne tagadējā, kas smaidī�anu uzskata par lieku un nevajadzīgu; tev taisnība, man nepatīk neviens no jums: ne tu, ne tavs kundziskais, uzpūtīgais vīrs, kur� �etru dienu laikā no mājas izgājis divas reizes - tētis ar Mi�ku tikmēr apskraidīju�i visu apkārtni -, toties ne�aubās, ka mums jādalās ar viņu savos pārtikas krājumos. Ejiet jūs abi pie velna, cik gadu braukāts ciemos, apsvilinoties gar taviem �ūskas Smaidiem, sē�ot pie vakariņu galda un dedzīgi, neizturami sapņojot par to, cik labi būtu, ja varētu pagrābt no galda kaut ko dārgu, no stikla taisītu, un triekt pret sienu tā, ka lauskas pa�ķīst uz visām pusēm, lai tu vienreiz vairs nesmaidītu. Ak kungs, kā man ir apnicis izlikties - jā, tā tie�ām ir, jūs man nepatīkat. Jūs man nepatīkat.

Man ausīs d�inkstēja - es pat iedomāties nebūtu varējusi, ka tagad, tik tikko turoties uz kājām, esmu spējīga tik baigi saniknoties. Tas bija bezgala patīkami - niknoties, uztraukties, just kaut ko citu, nevis trulo, vienaldzīgo nolemtību; es sajutu, ka mutes kaktiņi neviļus kāpj aug�up, ja tagad sāk�u smieties, viņi nodomās, ka esmu sajukusi prātā.

- Kas īsti tev nepatika, Aņuta? - apvaicājās tētis. - Man likās - normāls puisis. Nu, cilvēki meklē māju, kāpēc ne, mums no ārpuses tik tie�ām visi logi ir tum�i.

- Var jau būt, ka jums ir taisnība, - es viņam atbildēju,

- tikai man �ķita, ka viņu interesē nevis māja, bet gan mūsu ma�īnas. Starp citu, par ma�īnām runājot, tēt, vai nebūtu īstais laiks aiziet atpakaļ un paskatīties, vai ar mūsējām viss ir kārtībā?

Mēs glu�i kā pēc komandas sākām posties. Visiem kaut kā uzreiz bija skaidrs, ka uz lielo māju mēs neaizejam visi - to pat nevajadzēja pateikt skaļi. Serjo�a pateica Irai �labi, ka esat saģērbu�ies, ņem Anto�ku, un ejam� tētis uzmeta plecos savu mugursomu, Mi�ka paņēma Iras somu, un mēs devāmies uz ārdurvīm. Ļoņa jau bija atgriezies savā istabā, un Marina rosījās ap viņu, palīdzēdama noģērbties, Nata�a atkal, kājas apak�ā pavilkusi, sēdēja savā gultā, bet Andrejs stāvēja turpat pie durvīm - viņ� bija ienācis pēdējais un pat nebija paspējis novilkt silto jaku. Viņ� pavirzījās malā, laizdams mūs garām, un ierunājās tikai vispēdējā sekundē:

- Serjoga, - viņ� ar jau�amu piepūli ieteicās, - kā būtu, ja es tomēr aizjoztu pēc �aujamā? - ta�u Serjo�a jau bija izgājis ārā un to nedzirdēja.

Es apstājos pie durvīm, pa pusei pagriezos pret viņu un ar labpatiku atsaucos - ar vissaldāko Nata�as smaidu, kādu vien �ajā brīdī biju spējīga savilkt:

- Kam jums �aujamais? Te ta�u ir pilnīgi dro�i, �etru dienu laikā ne suns nav garām noskrējis.

Viņ� neatbildēja, vien, acis piemiedzis, paraudzījās man tie�i sejā - un viņa skatienā bija kaut kas tāds, ka man uzreiz vairs negribējās smaidīt, sarunāties, kaut ko pierādīt; sajutu, ka esmu briesmīgi nogurusi un vēlos tikai vienu'- tikt līdz gultai un apgulties; tad es noliecu galvu un teicu:

- Ļoņkam kaut kur bija traumatiskā pistole, palūdz, kamēr viņ� vēl nav aizmidzis, - un ātri izgāju ārā.

No �ejienes līdz mūsu mājai bija labi ja piecdesmit soļu -Serjo�as luktura gaismā jau varēju redzēt �ogmalē novietotos pad�ēro un vitaru, ta�u uzreiz pēc tam, kad izgāju pa vārtiem, man sāka reibt galva; tajā pa�ā brīdī aizkāpu garām risei un iegrimu līdz ceļiem sniegā. Grasīdamās kārpīties ārā no kupenas, dziļi ievilku plau�ās svilino�i auksto gaisu un tūlīt pat sāku klepot, un Serjo�a apstājās, atskatījās un nāca atpakaļ pie manis; stingri aplicis man apkārt brīvo roku, viņ� veda mani uz māju -gandrīz vilk�us vilka, ātri, apdzīdams pārējos, murminādams man ausī:

- Kādi muļķi, Aņka, mēs abi ar tevi esam, tik ilgu laiku pa āru, naktī atkal noliksies ar temperatūru, ejam ātrāk siltumā, aiziet, aiziet!

Kad gājām apkārt Irai un puisēnam, kuri bija saminstināju-�ies dziļās risēs vidū, viņa ierunājās:

- Serjo�a, paņem Anto�ku, lūdzu, viņam te grūti izbrist.

Serjo�a apstājās un vairākas sekundes skatījās uz Antonu, kur� neveikli �āpoja, stigdams sniegā, - sajutis skatienu, puisēns pagriezās un klusēdams pacēla rokas ar zilajiem adītajiem dūraiņiem. Pārmetis karabīni pār plecu, Serjo�a pietupās un paņēma dēlu rokās. �Nāc nu, Anton, ķeries man ap kaklu,� viņ� teica, ar otru roku atkal cie�i piespiezdams mani sev klāt. Mēs pagājām vēl da�us soļus - jēgu zaudēju�ais lukturītis, kas bija neveikli ie�miegts rokā, ar kuru viņ� bija mani apkampis, meta lēkājo�u gaismas aplīti kaut kur sānis, ceļmalas grāvī, kur no sniega rēgojās salā apsvilu�ās, nomelnēju�ās nezāļu vicas.

Nabaga tu, nabaga, nabaga tu, es domāju, cenzdamās iet vienā solī ar viņu, tev vairs nebūs miera - tiklīdz tu saņemsi mani aiz rokas, tiklīdz paskatīsies uz manu pusi, viņa uzreiz aicinās tevi paturēt mazuli, bet es karā�os tev otrā rokā. Mēs vēl arvien gājām gandrīz skrie�us - steigdamies, aizelsdamies; es nepiedalī�os �ajās spēlēs, es nodomāju, negribu un nepiedalī�os, tikai ne ar tevi, un, uzmanīgi atraisījusies no viņa rokas, pateicu: �Normāli, es pati aizie�u,� - un sāku iet lēnāk.

Pie mājas mūs gaidīja suns. Viņ� sēdēja sniegā pie koka pakāpieniem, it kā tam nemaz nebūtu auksti, - kad atvērām vārtiņus, tas pagrieza galvu un bezkaislīgi palūkojās uz mums.

- Suns, - klusi teica puisēns; viņ� jau stāvēja zemē, Serjo�a, vērdams vaļā vārtiņus, bija viņu nolicis; mazais pastiepa roku.

- Neej klāt, Anton, - ātri ierunājās Ira, - tas ir sve�s, netīrs suns, ja nu tas ko�?

- Tas nav "tas" bet viņ�. Un viņ� neko�, - es dro�ā balsī paziņoju un nodomāju - kā es varu zināt, ko� vai neko�, vai viņ� mīl bērnus, vai viņ� vispār kādu ir mīlējis; īstenībā es par viņu pilnīgi neko nezinu, vien to, ka viņ� pirms �etrām dienām atrada mani kupenā un kop� tā laika reizēm iegrie�as uz mani paskatīties.

Es piegāju viņam klāt - suns joprojām sēdēja tajā pa�ā pozā, sekodams man ar skatienu, - un pietupos blakus. Suns pat nesakustējās.

- Anton! - Ira atkārtoja, kad man aiz muguras sniegā no-gurkstēja piesardzīgi soļi.

- Kā viņu sauc? - puisēns jautāja, un tad es pastiepu roku un noliku to uz lielās galvas, tie�i starp garajām, pinkainajām ausīm. Dzeltenās acis uz mirkli iegailējās un nodzisa; suns piemiedza acis.

- Viņu sauc Suns, - es atbildēju, - un, kad mēs naktī gulēsim, viņ� sargās mūsu miegu.

Mēs iegājām mājā, un, kamēr pārējie trok�ņaini rosījās, likdami vietās mantas, bīdīdami gultas, gatavodami vakariņas, es dibenistabā nogāzos uz gultas un aizmigu, it nemaz nedzirdēdama viņu balsis, aizmigu cie�i, neredzēju nevienu sapni un pamodos tikai no rīta - vēlu un izsalkusi kā vilks.

# * *

Kad iegāju vidusistabā, pieķērusi sevi to domās jau dēvējam par �viesistabu� brokastis acīmredzot bija tik tikko paēstas un Ira stāvēja pie lielas emaljētas bļodas, mazgādama traukus; gaiss bija pilns ar neiedomājamu, biezu kafijas smar�u. Mi�-kas istabā nebija - viņ� laikam jau bija nostājies savā postenī verandā. Tētis ar Serjo�u posās kārtējai ekskursijai pa ciematu, bija nolemts, ka Mi�ka paliks pie mums, un tas viņu nepavisam nebija iepriecinājis - "mūsu jaunais marodieris tagad ārā sēro,� jautri teica tētis.

- Tur uz galda ir sviestmaizes, - sacīja Serjo�a, - ēd, Aņka, �ī ir mūsu pēdējā maize. Taisnība, nupat jau diezgan pacieta.

Es paķēru sviestmaizi ar plānās, pa pusei caurspīdīgās �ķēlītēs sagrieztu �āvētu desu un ar labpatiku nokodu kumosu.

- Desa, cerams, nav pēdējā, - ieminējos, uzsmaidīdama Serjo�am, un viņ� pasmaidīja pretī.

- Nu, kā lai tev pasaka. Desas arī gandrīz vairs nav, un kafija - pēdējās atliekas no tā, kas mums mājās bija. Drīz pāriesim uz kartupeļiem un makaroniem flotes gaumē.

Rīts bija pārāk labs, lai sabēdātos par tādiem sīkumiem kā desa; es sev lielā krūzē ielēju kafiju un vilku mugurā jaku.

- Uz kurieni tu tā ar krūzi esi sataisījusies? - Serjo�a apjautājās.

- Ja �ī ir pēdējā kafijas krūze manā dzīvē, - es atbildēju un, pamanījusi, ka viņ� sāk raukt pieri, pārveidoju sakāmo: - Nu labi jau labi, pat ja �ī ir pēdējā kafijas krūze �ai ziemā, es netaisos to dzert tāpat vien, tik prasti, ar desmaizi. - Uzvilkusi jaku, iebāzu roku kabatā un izķeksēju no tās pustuk�u cigare�u paciņu.

- Aņa! - viņ� uzreiz norāja. - Nu, kāda velna pēc! Vēl vakar tu tik tikko spēji paelpot!

- Pēdējā kafijas krūze! - es diedelēdama atsaucos. - Nu, lūdzu! Izsmēķē�u vienu, un viss, goda vārds!

Verandā, kad stāvēju pie apsarmojo�ā loga ar karsto krūzi vienā un cigareti otrā rokā, viņ� no aizmugures pienāca man klāt, noskūpstīja uz auss un teica:

- Es tev sadabū�u kafiju, noteikti sadabū�u. Desu neapsolu, bet kafija noteikti atradīsies.

Mēs neilgi tā pastāvējām apkampu�ies - īstenībā kafija bija paplāna un cigarete, ievelkot pirmo dūmu, uzreiz nepatīkami apskrāpēja rīkli, tomēr arī tas �odien it nemaz nebija svarīgi.

- Gribi, brauksim �odien pat! - es ierosināju. - Es jau esmu pilnīgi at�irgusi un varu stūrēt.

- Vēl par agru, - viņ� atbildēja, - pāris dienu pagaidīsim. Un pagaidām mēs ar tēvu pastaigāsim pa apkaimi - viņi ir samedīju�i tik daudz derīgu lietu, ka vienkār�i grēks nepamēģināt vēl. Tāda izdevība mums tik drīz var negadīties.

Uz lieveņa atskanēja smagi soļi - atvērās durvis, un uz verandas sliek�ņa parādījās Mi�ka; iek�ā nenākdams, viņ� Serjo�am sacīja:

- Tur �itais, vakarējais atnācis. Un viņ� nav viens.

Kad mēs - es, Serjo�a un tētis ar Mi�ku - piegājām pie vārtiem, uz ceļa patie�ām stāvēja divi cilvēki: mūsu vakarējais ciemiņ� anorakā ar ka�okādas kapuci un vēl viens vīrietis, daudz vecāks, faktiski jau gandrīz vecītis. Viņi, �ie abi, galīgi neizskatījās pēc radiniekiem - drīzāk �ķita, ka viņi satiku�ies nejau�i, tikko, tepat aiz stūra: vecākajam bija bāla, kalsna seja, brilles smalkā zelta ietvarā, glīta sirma bārdiņa, un viņ� bija ģērbies �eit pilnīgi neiederīgā melnā vilnas mētelī ar karakul-ādas apkakli, savukārt kājās viņam bija spo�i un laikam ta�u pat eleganti puszābaki, tādi, kādus pieņemts aut, valkājot uzvalkus. Kad visi sasveicinā�anās vārdi bija pateikti, iestājās neveikls klusums - mūsu viesi mīņājās, ta�u neko neteica; likās, viņi pa�i īsti nezina, kāpēc ir ieradu�ies. Visbeidzot klusumu iztraucēja tētis:

- Kā iekārtojāties?

- Kā jau jūs sacījāt, tepat nākamajā līnijā, - mudīgi atsaucās Igors, - tai mājā ar zaļo jumtu, redzat? Māja nav liela, bet tur ir divas krāsnis un turpat arī aka. Elektrības gan nav, mēs gribējām apvaicāties, kā jūs to risināt, vakarā ta�u laikam iek�ā ir pavisam tum�s?

Es nodomāju, ka �obrīd viņ� galīgi vairs neizskatās tik dzīvespriecīgs, kā �ķita vakar: viņ� nesmaidīja, starp uzacīm bija ievilkusies raizīga grumba; man tie�ām gribētos zināt, kas tev īstenībā vajadzīgs, - ne jau tādēļ esi �urp atnācis, lai uzzinātu, kā mēs pa naktīm apgaismojam māju.

- Pamēģiniet pameklēt petrolejas lampu, - teica Serjo�a,

- mēs tādu jau pa�ā pirmajā dienā atradām. Galu galā kādā no mājām jūs noteikti uziesiet sveces.

- Un, kad ķemmēsiet kaimiņmājas, - uzrunādams vecāko no abiem vīrie�iem, iestarpināja tētis, - pameklējiet kaut kādas ērtākas drēbes. �is jūsu mētelis... vēl nepiemērotāku izvēli nemaz iedomāties nevar.

Mētelī ģērbtais cilvēks nopētīja sevi un vainīgi noplātīja rokas.

- Atzī�os, mēs posāmies lielā steigā - līdz pa�am pēdējam brīdim es vispār nebiju pārliecināts, ka mums izdosies aizbraukt. Lai gan baidos, ka arī tad, ja mums būtu bijis vairāk laika, piemērotākas drēbes man tik un tā neizdotos atrast - es esmu viscaur pilsētnieks.

- Nu, labus ziemas zābakus jūs �eit diez vai atradīsiet, -noteica tētis, - ta�u velteņi un kaut kāds plikādas ka�oks gan jau gadīsies.

Mētelī ģērbtais paklusēja un tad, ne uz vienu neskatīdamies, pa�ūpoja galvu.

- Ko lai saka, - viņ� bilda, runādams drīzāk ar sevi pa�u, nevis ar kādu no mums, - rādās, ka pirmo reizi mū�ā vajadzēs ielauzties sve�ā mājā.

- Nekautrējieties, - tētis atmeta ar roku, - ticiet man: ja saimnieki līdz �im brīdim nav ieradu�ies, tad viņu, visticamāk, vairs nav starp dzīvajiem. Tādos laikos kā �ie ierastās morāles normas vairs nav spēkā.

- Pateicos jums, jaunekli, - mētelī ģērbtais atbildēja un skumīgi pasmaidīja, - lai gan, ticiet man, tie�i �ādos laikos morāles normas ir sevi�ķi vajadzīgas.

- Hm... - tētis pārsteigts novilka, un tad mētelī ģērbtais pirmo reizi palūkojās viņam sejā un klusi iesmējās:

- Piedodiet! Man ne prātā nevarēja ienākt, ka starp jums varētu būt kāds mana vecuma cilvēks. Tomēr redzu, ka visam tam, kas notiek apkārt, jūs esat pielāgojies nesalīdzināmi labāk par mani.

Kad viņi aizgāja, mēs kādu laiku palikām stāvam pie vārtiem un noraudzījāmies viņiem pakaļ - pirmais soļoja slaidi un ātri, kā steigdamies ātrāk nozust skatienam vai varbūt vienkār�i vēlēdamies pēc iespējas ātrāk ķerties pie viņa ģimenei nepiecie�amo derīgo lietu meklē�anas, otrais gāja lēni un piesardzīgi, skatīdamies zem kājām, un uzreiz pamatīgi atpalika. Nokļuvis līdz stūrim, pirmais apstājās un pagaidīja, līdz vecākais ceļabiedrs viņu panāks, un pirms nozu�anas aiz likuma vēl palūkojās uz mūsu pusi un sveicinot pacēla roku.

- Savāds pāris, - domīgi noteica Serjo�a, - interesanti gan, kāpēc īsti viņi bija atnāku�i.

- Viņi bija atnāku�i paskatīties, kas mēs esam par cilvēkiem, - atbildēja tētis, - lai saprastu, vai nav bīstami apmesties uz dzīvi mums kaimiņos.

Brīdi klusējis, viņ� piebilda:

- Un vēl, man liekas, viņi bija atnāku�i pārliecināties, ka mēs neiebildīsim, ja arī viņi parakņāsies apkārtējās mājās. Īstenībā, ja tā padomā, tas ir viens un tas pats.

Kad Serjo�a un tētis bija aizgāju�i, bet Mi�ka, ietinies plik-ādas ka�okā tā, ka tikai acis palika ārā, ierīkojās verandā, mēs mājā palikām vieni - es, Ira un puisēns -, un laiks uzreiz sāka vilkties neizturami lēni. �ī māja bija pārāk maza, lai mēs varētu ilgi tēlot, ka viena otru neredzam, - vai vismaz tā �ķita man, savukārt viņa, pēc visa sprie�ot, bija stingri apņēmusies nebilst ne vārda, katrā ziņā ne man. Viņai to izdarīt bija vieglāk - ar viņu bija puisēns, viņas mazais sabiedrotais un sarunbiedrs, turpretī man nebija neviena: pat suns uzreiz pēc brokastīm bija aizgājis kaut kādās savās gaitās; tie�i tā tas izskatīsies, es domāju, bezmērķīgi klīzdama pa mazītiņajām, ar mēbelēm piebāztajām istabām, klausīdamās, kā tie abi darbojas un pļāpā, kā viņi ir aizņemti viens ar otru, - tev nāksies klusēt: visu dienu, katru dienu, gaidot, līdz atgriezīsies tavs vīrs, visu laiku, kamēr jūs ar viņu būsiet vienas tajā mednieku namiņā, tu jutīsies kā lempīgs, kautrīgs jauniņais, skolnieks, kur� nav pieņemts kompānijā, un tu nekad neiemācīsies nelikties par to ne zinis, tu tomēr sevi pazīsti, vari tēlot, cik gribi, ka tev tas ir vienalga, bet tu neproti pārvarēt sajūtu, ka tu nepatīc, nekad neesi to pratusi.

Beigu beigās es uzgāju grāmatu - bez vākiem un pirmajām divdesmit divām lappusēm, Alekseja Tolstoja �Moku ceļ�� pirmais sējums; apbrīnojami, bet katrā vasarnīcā, lai kas arī būtu tās saimnieki, noteikti atradīsies �Moku ceļa� pirmais sējums vai �Jaunā gvarde� vai kāda cita veca grāmata apdilu�ā audekla iesējumā ar iespiestu uzrakstu �Valsts Bērnu grāmatu izdevniecība, 1957. g.� arī tad, ja māja ir pavisam jauna, uzcelta tikai pirms da�iem gadiem, it kā �īs grāmatas ieviestos pa�as no sevis, kolīdz pirmo reizi uz ziemu aiznagloti logi un saimnieki pārcēlu�ies atpakaļ uz pilsētu, tās vienkār�i ņem un uzrodas visputekļainākajā, nemanāmākajā kaktā, lai iekristu mums rokās tie�i tajā brīdī, kad nīkstam ārā no vasarnīcas garlaicības un meklējam, ko palasīt. Es nopriecājos par pirmo sējumu - varbūt kaut kur atradīsies arī otrais, lai gan varbūt arī neatradīsies; mēs nebijām paņēmu�i lidzi nevienu grāmatu, nebija vietas; būs jocīgi, ja civilizācija aizies bojā - visa, pilnībā - un paliksim tikai mēs se�i nopluku�ā divistabu namiņā taigas vidū, un vienīgā grāmata, kas mums tur būs, grāmata, ar kuras palīdzību mēs mācīsim saviem bērniem lasīt, būs Alekseja Tolstoja �Moku ceļa� pirmais sējums bez vākiem un pirmajām divdesmit divām lappusēm.

Arī pa to laiku, kamēr es lasīju, iekārtojusies dibenistabā ar noplē�amo kalendāru, kurā bija apstājies laiks, - tajā pa�ā dibenistabā, kurā divas dienas biju domājusi, ka mirstu, - arī caur sienu, caur aizvērtajām durvīm jutu viņas klātbūtni, izaicino�u un naidīgu, it kā tā mana ķermeņa puse, kas atradās tuvāk no vidusistabas skano�ajām balsīm un paklusajiem smiekliem, būtu sākusi tirpt un salt. Diena nebeidzās un nebeidzās. Jāpacie�as, es sev teicu, drīz satumsīs, un viņi pārnāks, novembrī tumst agri, vēl trīs stundas, divas, vēl stunda, mē^ sēdēsim pie galda, viņi stāstīs par to, ko viņiem izdevies sameklēt, Serjo�a nemanāmi uzliks roku man uz ceļgala, visi �ie vīrie�i, visi trīs, ir mana ģimene, pirmām kārtām mana, lai kādas arī būtu viņas domas. Kad sāka krēslot, es noliku grāmatu malā, uzvārīju mums abiem ar Mi�ku tēju ar medu, uzvilku silto jaku un izgāju verandā -ilgāk vairs nespēju gaidīt.

Mēs malkojām karsto tēju un pa apsarmoju�ajiem logiem skatījāmies uz vārtiem; ārā pamazām kļuva arvien tum�āks, un mums �ķita, ka arī mūsu gaidī�ana sabiezē, ar katru brīdi kļūst arvien taustāmāka - un �ī gaidī�ana bija mūs tā pārņēmusi, ka mēs pat nespējām sarunāties. Pēk�ņi Mi�ka salēcās un, ar troksni nolicis tējas krūzi uz palodzes, pietrūkās kājās - viņam ir lieliska redze, vienmēr tāda bijusi; es, lai labāk redzētu, piespiedu abas rokas pie ledainā stikla un lūkojos starp tām kā binoklī - un patie�ām, pie vārtiem bija uzradies cilvēks, ta�u �is cilvēks nesteidzās vērt tos vaļā, viņ� tikai stāvēja ārpusē; tādā attālumā es nespēju noteikt, kur� tas ir - tētis vai Serjo�a, un pilnīgi skaidrs bija tikai tas, ka viņ� atnācis viens pats.

Mēs brīdi pagaidījām. Cilvēks aiz vārtiem nekustējās ne no vietas; viņ� stāvēja tie�i tāpat, mierīgi un pacietīgi, un tas jau sāka mani uztraukt.

- Nu, ko viņ� nenāk iek�ā, - es teicu, - Mi�ka, paskaties, kur� tas ir - Serjo�a vai tētis?

Mi�ka piemiedza acis un da�as sekundes raudzījās ārā pa logu. Pēdīgi viņ� ba�īgi pagriezās pret mani un sacīja:

- Zini, mammu, man liekas, tas ir kāds cits. Un es viņu �eit ne reizi neesmu redzējis.

Protams, mēs ar Mi�ku varējām vienkār�i paslēpties. Gaisma verandā nedega, un no ārpuses cilvēks, kur� stāvēja pie vārtiem, nemū�am nenojaustu, ka mēs esam viņu ieraudzīju�i; kuru katru brīdi bija jāatgrie�as tētim un Serjo�am, un viņiem abiem - to es zināju pilnīgi dro�i - bija līdzi �aujamie, un bija skaidrāks par skaidru, ka viņi ar kārtējo nelūgto viesi tiks galā daudz vieglāk - viņi, nevis es un, pats par sevi saprotams, ne Mi�ka. Labākais, ko tu vari izdarīt, es domāju, tumsā stāvēdama aukstajā verandā, ir vienkār�i pagaidīt, sastingt, viņi tūlīt atgriezīsies, tūlīt, tūlīt, jau ir pavisam tum�s, viņi pienāks pie vārtiem, un viss noskaidrosies, neko nevajag uzsākt, vajag vienkār�i mazliet gaidīt. Vientuļais stāvs pie vārtiem nekustējās. Velns parāvis, es pēk�ņi nodomāju, tu nekad neesi mācējusi pienācīgi gaidīt. Ie�ukstēju Mi�kam ausī "sagatavo bisi�, pavēru durvis - tās apdullino�i ie�īkstējās -, pabāzu galvu ārā un uzsaucu:

- Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag?

- Labvakar! - atskanēja balss, kas man �ķita pazīstama. - Te ir ļoti tum�s, un es diem�ēl neredzu jūsu seju, tomēr, manuprāt, mēs ar jums no rīta tikāmies!

- Iedod man lukturīti, - es teicu dēlam, - un sēdi �eit, turi �aujamo gatavībā.

- Es ie�u tev līdzi, - stingri atteica Mi�ka.

Tādā paskatā tad nu mēs izgājām pie vārtiem - es ar lukturīti pa priek�u un divus soļus aiz manis mans dēls, kur� visu dienu nekustēdamies bija nosēdējis aukstumā ar bisi rokās. Kolīdz mēs apstājāmies, kreisajā pusē nozibēja dzeltena ēna - viegli sperdams soļus dziļajā sniegā, gar mājas stūri nez no kurienes uzradās Suns; vēl pirms acumirkļa viņa nebija - un te piepe�i viņ� jau sē� man blakus, tik tuvu, ka es varētu pastiept roku un uzlikt viņam uz galvas. Protams, es pār viņu ne vismazākajā mērā nevaldīju - man nebija ne jausmas, kā viņ� uzvedīsies, ja cilvēks, kur� stāvēja aiz vārtiem, mēģinās mums kaut kā nodarīt pāri, - tomēr kaut kā tie�i tas, ka Suns bija seit, kopā ar mums, mani nomierināja daudz vairāk nekā Mi�kas bise.

- Jums ir brīni�ķīgs suns, - cilvēks sacīja, un tikai tagad es viņu beidzot pazinu: pat ne pēc balss, nekad mū�ā neesmu spējusi ielāgot ne balsis, ne sejas, ta�u �o īpatnējo sarunā�anās manieri, it kā mēs būtu sastapu�ies ļau�u pilnā pilsētas ielā, varēja pazīt nekļūdīgi; vienkār�i vilnas mēteļa un nejēdzīgo, spo�o puszābaku vietā viņ� tagad bija ietērpies milzīgā, bezveidīgā plikādas ka�okā un līdz pa�ām acīm uzmauktā saburzītā ausainē, kuras ausis delverīgi slējās uz visām pusēm. Seja zem ausaines vēl aizvien bija sērīga un tāda kā ļoti nogurusi.

- Es skatos, jūs esat pārģērbies, - ierunājos, juzdama, kā pulss, kas bija dunējis man ausīs, mazpamazām norimstas.

- Kā, lūdzu? - Viņ� pārsteigts savilka uzacis. - Ā... jā... jā, neap�aubāmi. Tas bija ļoti labs padoms. Tiesa, ar �o maskarādi es jūs laikam nobiedēju, sprie�ot pēc pozas, kādā vēl aizvien stāv jūsu gados jaunais miesassargs. Ticiet man, jaunekli, es itin nemaz neesmu bīstams. Kā redzat, nesadū�ojos pat pieklauvēt pie jūsu durvīm - man �ķita, ka agri vai vēlu kāds no jums noteikti iznāks ārā un tad es varē�u pasaukt...

- Kāpēc jūs pie mums atnācāt? - pārtraukdams viņu pusvārdā, asi noprasīja Mi�ka; man pat radās vēlē�anās paraustīt viņu aiz piedurknes, jo �is cilvēks, stāvēdams mūsu priek�ā, izskatījās tik nevarīgs, tik izvārdzis, ka kliegt uz viņu pilnīgi noteikti nebija vajadzības.

- Redziet, - viņ� iesāka un apklusa, it kā meklēdams vārdus, - atzī�os, nākdams pie jums, es biju sacerējis veselu runu un, stāvot �eit, pie vārtiem, pat mazliet to iestudēju, ta�u baidos, ka uztraukumā nespē�u atcerēties nevienu pa�u vārdu. Mans znots... saprotiet, viņ� kaut kādā ziņā ir nelabojams optimists, tas mans znots. Vēl pavisam nesen �ī viņa īpa�ība manā ieskatā bija drīzāk pozitīva iezīme, ta�u patlaban, �ālaika apstākļos, es baidos, viņ� pārāk... nepietiekami novērtē situācijas nopietnību. Es redzu, jūs piederat pie tā pa�a cilvēku paveida - un, iespējams, jūsu gadījumā tas nesīs krietnus augļus: jūs esat enerģiski un, kas ļoti svarīgi, veseli, turklāt jūsu ir daudz. Mēs �odien izstaigājām gandrīz visu līniju, kuru jūs mums laipni atvēlējāt, un neatradām tikpat kā neko tādu, kam varētu būt praktiska nozīme. Izņemot malku, bez �aubām, tās �eit ir vairāk nekā pietiekami. - Viņ� skumīgi pavīpsnāja. - Tas dod pamatu cerēt vismaz uz to, ka nomirsim mēs ne no aukstuma. Toties bads -bads gan mums visnotaļ draud. Saprotiet, tur, no kurienes mēs atbraucām, pārtikas piegāde beidzās jau pirms vairākām nedēļām, un ar visu, kas mums ir... man diem�ēl jāsaka, baidos, ka mēs ari līdz nedēļas beigām neizvilksim. Mans znots vēl aizvien ir pārliecināts, ka mēs uziesim kādus krājumus, tādēļ viņ� atteicās doties pie jums lūgt palīdzību, ta�u es jau jums sacīju - viņ� ir optimists, turpretī es... es esmu reālists un lieliski saprotu...

Viņ� runāja un runāja, ātri, juceklīgi, un neskatījās uz mani, bet es �ausmās domāju par to, ka tūlīt viņam aptrūksies vārdu un viņ� apklusīs un pacels acis, un man vajadzēs, raugoties tie�i �ajās acīs, kas asaroja aiz plānajiem briļļu stikliem, kuri galīgi nepiestāvēja �ai bramanīgajai ausainei, pateikt viņam �nē� tādēļ es nolēmu negaidīt, līdz viņ� beigs runāt un paskatīsies uz mani, un spēru ārā - pat sev pa�ai negaidīti, tik skaļi, ka viņ� pat salēcās:

- Man ļoti �ēl. - Viņ� apklusa, tomēr acis nepacēla, joprojām lūkodamies zemē. - Man patie�ām ļoti �ēl, ta�u mēs nekā nespējam jums palīdzēt. Mums priek�ā ir gara ziema, mums ir bērni, mēs vienkār�i nevaram atļauties...

Es milzīgi baidījos, ka viņ� sāks mani pierunāt, ka pateiks -bet kā tad ar mums, mums ta�u arī ir bērni, palīdziet kaut vai viņiem, ta�u viņ� padevās uzreiz pēc pirmajiem maniem vārdiem un kaut kā saguma, kļuva pavisam mazs pat savā milzīgajā plikādas ka�okā.

- Tā jau ir, - viņ� gausi sacīja, - es jūs itin nemaz nevainoju. Piedodiet, ka atņēmu jums laiku. Arlabunakti! - Viņ� pagriezās un devās prom, gurkstinot sniegā velteņus, bet es spīdināju viņam nopakaļ lukturīti - vai nu tāpēc, lai viņ� varētu redzēt ceļu, vai varbūt tāpēc, ka man pa�ai bija nepiecie�ams viņu vēl kaut neilgu brīdi redzēt; ka�oka vīle uz muguras bija atirusi, un no garā, nelīdzenā cauruma rēgojās resni diegi.

Kad viņ� jau bija gandrīz nozudis skatienam, es iesaucos viņam nopakaļ:

- Nepadodieties! Mēs drīz braucam prom no �ejienes, �odien vai rīt, �is ciemats ir ļoti liels, un apkaimē ir vēl citi tādi pa�i, daudzās mājās noteikti ir pieliekamie, var uziet cukuru, konservus, ievārījumu...

- Jā, jā, ievārījumu, - viņ� neatskatīdamies dobji atteica un vairākas reizes palocīja galvu; nejēdzīgās cepures bravūrīgās ausis sāka lēkāt aug�ā un lejā. Pēc tam viņ� nozuda skatienam.

Mēs ar Mi�ku stāvējām dziļajā sniegā pie vārtiem un skatījāmies uz lukturī�a uzzīmēto gaismas aplīti, kas tagad spīdēja tuk�ajā ielā ar mūsu ma�īnu atstātajām platajām risēm.

- Te patie�ām var atrast visu ko, mēs ta�u atradām, - Mi�ka nedro�i ierunājās, un es atbildēju:

- Ak, Mi�ka. Paldies dievam, ka viņ� nepacēla acis.

beidzot vairs nekniestu kakls; ar Serjo�as vienmērīgo elpo�anu fonā es risināju nebeidzamus, ilgus strīdus ar mūsu vakarējo viesi, un man prātā ienāca vismaz kāds simts lielisku, neapgā�amu argumentu. Visbriesmīgākais bija tas, ka mēs abi - gan es, gan cilvēks, kur� bija man lūdzis palīdzību, - zinājām, ka man ir taisnība, ka man ir tiesības viņam atteikt, tādēļ man nevajadzēja izrunāt vairāk par vienu frāzi, lai viņu apklusinātu, tādēļ viņ� nemēģināja mani pārliecināt un uzreiz devās prom; ta�u fakts, ka mēs abi to zinājām, nekā nemainīja to, cik riebīgi, cik neizturami nelāgi es jutos, un nekāda loģika te mani nespēja glābt.

No rīta - jau pēc brokastīm, ta�u pirms tam, kad Serjo�a un tētis izgāja kārtējā ekspedīcijā, - pie mums atkal ieradās ciemiņi. Vispirms mēs izdzirdējām Andreju, kur� lieti�ķi rībināja kājas verandā, nopurinot no zābakiem sniegu, īdzīgo Nata�as bal�teli, bet pēc tam durvis pla�i atvērās un viņi visi ienāca iek�ā - bija atvedu�i līdzi pat Ļoņu, kur� vairs neizskatījās tik bāls, kaut arī uzreiz palūdza atļauju apsēsties Iras gultā un tūlīt pēc tam, atviegloti nopūzdamies, smagi noslīga uz tās malas.

- Mēs atnācām pasautēties pirtī, - teica Nata�a, - tas ir drausmīgi, mēs visi nedēļu neesam mazgāju�ies. Jums ta�u nebūs iebildumu? - un viņa pārlaida mums visiem skatienu.

- Nu, liecies tak mierā, - atsaucās Serjo�a, - sautējieties, protams. Viens spainis tur ir, tepat pie krāsns paņemiet otru, uzsildiet ūdeni. Es biju domājis �odien pie tevis iegriezties, -viņ� turpināja, uzrunādams Andreju, - kopā pablandīties te apkārt. Gribi - nāc ar mums, bet pasutināsies vakarā?

- Paldies, - Andrejs atvairījās, - vēl paspē�u pablandīties. Kad jūs braucat prom? Rīt?

Serjo�a apstiprinot palocīja galvu, viņa seja bija mazliet nelaimīga.

- Nu, pēc tam ari pablandī�os, - sausi no'teica Andrejs.

- Klau, es jums vismaz malku saskaldī�u, - Serjo�a ieminējās un, paķēris spaini, ātri izgāja ārā. Pēc viņa aizie�anas istabā iestājās klusums - sare�ģīts un neomulīgs; apbrīnojami, ka tik liels bars cilvēku, atrodoties tik mazā istabelē, var tik saspringti klusēt.

Beigu beigās Nata�a sāka �vīkstināt maisiņu, kas viņai bija rokās, un ieteicās:

- Es nu gan esmu idiote, Andrju�ka, �ampūnu es aizmirsu. Un ziepes arī aizmirsu, un ķemmi, dvieļus vien esmu ielikusi. Varbūt aiziesi pakaļ? Man uz gultas stāv, tāda pelēka somiņa ar rāvējslēdzēju.

- Man ir līdzi gan �ampūns, gan ziepes, - nedro�i bilda Marina, - nav jēgas nekur iet, paņem manējo.

- Paldies, - Nata�a atbildēja un pasmaidīja - pārāk plati, kā jau vienmēr, - man vajadzīgs mans �ampūns. - Un es nodomāju: brīni�ķīga kompānija jums sagadījusies, fantastiskas attiecības, bet pēc tam sev teicu - glu�i kā mums. Nu, pilnīgi kā mums. Es ta�u pat neesmu viņai pajautājusi, vai viņa ir paņēmusi līdzi ziepes, varbūt viņai nav, ar ko izmazgāt matus. Viņa klusē un tēlo, ka manis pasaulē nav, bet man ir pēdējais laiks ar viņu aprunāties, vienkār�i tāpēc, ka man ir gan �ampūns, gan ziepes, gan lērums rezerves drēbju, bet viņa ir paspējusi paņemt līdzi tikai vienu somu - rekur tā ir, stāv pagultē, un es esmu pārliecināta, ka �ajā somā galvenokārt ir bērna drēbītes, bet pa�ai viņai gandrīz nav, ko vilkt, man viņa pati nepalūgs, neparko nepalūgs.

Es sagaidīju, līdz Andrejs bija izgājis pa durvīm - kaut kā zināju, ka �ai sarunai vajag pēc iespējas mazāk liecinieku, lai gan pārējie joprojām tepat vien bija un nekur nesteidzās doties;

piedāvā�u viņai tikai ziepes un �ampūnu, es domāju, par drēbēm �obrīd neuzsāk�u sarunu, to var atlikt līdz tādam brīdim, kad būsim paliku�as divas vien, galu galā varu palūgt Serjo�u, lai iedod viņai kaut ko no manām drēbēm, es pacēlu acis - viņa sēdēja ar muguru pret mani, kā vienmēr, vērodama dēlu, - un teicu:

- Ira, - un viņa pagriezās tajā pa�ā brīdi, un tad es vēlreiz teicu: - Ira, - kaut ari viņa jau skatījās uz mani, - gribi, es atnesī�u jums ar Anto�ku ziepes un �ampūnu? Jūs jau arī dro�i vien gribēsiet iet pirtī?

- Paldies, - viņa gausi atbildēja, - bet man ir gan ziepes, gan �ampūns, - un vēl aizvien skatījās uz mani, un es sajutu, ka nosarkstu, svelo�i, līdz matu saknēm, nu, ko klusē, saki vien �mums no tevis neko nevajag� kamēr viņi visi te sē� un skatās, es saņēmos un nenovērsu acis, kaut arī tas nebija viegli, un tad viņa sacīja:

- Bet, ja tev būtu kāds tīrs krekliņ� un d�emperis - tas gan būtu labi.

- Protams, - es atsaucos un pielēcu kājās, - protams, tūlīt atnesī�u, - un metos uz blakusistabu, un sāku rakņāties pa somu, kas stāvēja uz grīdas pie gultas, un reizē gan dusmojos uz sevi par �o stulbo, iztapīgo steigu, gan priecājos - nav skaidrs, par ko īsti.

Izsvaidījusi visu, kas atradās somā, pa grīdu, beidzot izvēlējos pelēkzilu norvēģu d�emperi un vairākus krekliņus; ko tu ņemies, es sev stingri teicu, nomierinies, tā ir tikai tava stulbā vēlē�anās visiem patikt, būt labai, pareizai, dāsnai, tu vienmēr pārcenties un pēc tam jūties kā pēdējā muļķe, viņa nekad nebūs tev draugs, arī tu pati to nemaz negribi, nu, tie�ām, vienkār�i atdod viņai �īs stulbās lupatas un neizpūt no tā neko di�u, viņa nekritīs tev ap kaklu, bet tikai pateiks paldies, un uzreiz pēc tam tu viņai atkal pārstāsi eksistēt, it kā tu Būtu tuk�a vieta, it kā tevis vispār nebūtu. Tad es izgāju no dibenistabas un, neko nesacīdama, iedevu viņai drēbju kaudzīti; viņa izņēma to man no rokām un, klusējot palocījusi galvu, nolika drēbes klēpī. Viņa tavā klātbūtnē pat neskatīsies, ko tu esi viņai atnesusi, es sev sacīju, nu re, tagad tu esi noskaitusies, ta�u viņai tik un tā neko neteiksi - tu nekad neko nesaki, tu iek�ā vāries, klusē un pēc tam naktī guli, nespēdama aizmigt, un izgudro asas, tie�as frāzes, kuras vairs nevienam nav vajadzīgas.

Durvis atvērās, un ienāca Serjo�a - viņ� plati smaidīja un ziņoja:

- Pēc stundas pusotras pirts būs izkurējusies, ūdens gan tur nav daudz - mums ir tikai divi spaiņi, varbūt tad lai Andrjuha atnes kaut vēl pārīti no jūsu mājas, noliksim tur, lai uzsilst, citādi, baidos, visiem var...

Tai bridī durvis vēlreiz atvērās, trāpot pa muguru Serjo�am, kur� stāvēja pie tām, un istabā ievēlās Andrejs. Āra jaka viņam bija vaļā, bet rokā, nostiepjot to lejup, bija sa�ņaugta liela, sudrabota pistole - tik ko�a un spīdīga, ka tā man uzreiz atgādināja rotaļlietu, kas Mi�kam piederēja agrā bērnībā. Acis viņam me�onīgi zalgoja.

- Andrjuha, kas tev? - Tētis pielēca kājās.

- Kas notika? - asi noprasīja Nata�a.

Viņ� rakņājās pa mūsu piekabi, - Andrejs teica, nezin kāpēc uzrunādams tikai Serjo�u, - tu saproti, Serjoga, viņ� rakņājās pa piekabi - es piegāju pie mājas un pēk�ņi ieraudzīju viņu, viņ� bija atvilcis nost pārsegu, dro�i vien pārgriezis vai atsējis vaļā, ma�īnas jau mums visas ir aizslēgtas, bet piekabi tak aizslēgt nevar...

- Kas rakņājās? - jautāja Serjo�a, bet man acu priek�ā uzreiz parādījās milzīgs plikādas ka�oks uz kalsniem pleciem, muļķīga ausaine, un es klusībā nodomāju, ak kungs, tu ta�u nebūsi viņu no�āvis, jā, tu ta�u nevarēji viņu no�aut, viņ� ir pavisam vecs, tu varēji viņu vienkār�i pagrūst nost, nē jel, pietiktu viņam tikai uzkliegt - un viņ� uzreiz dotos prom, tu nevarēji viņu no�aut, viņu nedrīkstēja no�aut.

- Kas rakņājās? - Serjo�a vēlreiz noprasīja un sapurināja Andreju aiz pleca.

- Tak tas jūsu Igors no �erepovecas! - nikni atcirta Andrejs.

- Kārtīgi cilvēki, sieva, divas meitas, ielīdis zem piekabes pārsega, maita tāds, un izvilcis kasti ar gaļas konserviem!

Un ko tu izdarīji? - sa�ļucis jautāja Serjo�a; es ne�aubījos, ka viņ� ir nodomājis to pa�u, ko pirmīt es, tikai upuris tagad bija cits - viņ� iztēlojās, kā plecīgais, draudzīgais puisis ar ka�okādas kapuci, puisis, kur� vakar no rīta māja mums ar roku no ielas otra gala, tagad guļ sniegā ar lodes caurumu acī; es nodomāju -�āviena ta�u nebija, �āvienu mēs būtu dzirdēju�i.

Andrejs parāva nost plecu, atbrīvojās no Serjo�as satvēriena un, piegājis pie galda, ar atvēzienu nolika uz tā pistoli - gandrīz nometa to, it kā pistole būtu karsta, it kā turēt to rokā būtu moko�i. Tad viņ� apsēdās uz krēsla un salika rokas sev priek�ā.

- Neko neizdarīju, - viņ� teica, - es atdevu viņam to draņķa kasti.

- Kā tas ir, atdevi? - Nata�a noprasīja, pieceldamās kājās.

- Atdevu, - Andrejs drūmi atkārtoja, uz viņu neskatīdamies. Kādu brīdi mēs visi klusējām, bet tad Nata�a piesardzīgi piebīdīja krēslu, atkal apsēdās vīram pretī un ierunājās, klusi un lēni:

- Tajā kastē ir trīsdesmit konservu bund�as. Tās ir trīsdesmit dzīves dienas, kuras tu atdāvināji pilnīgi nepazīstamam vecim. Tev ta�u bija pistole, kāpēc tu ne�āvi?

- Tak tāpēc, ka viņ� tā arī teica - nu, �auj! Tu saproti? -Andrejs iekliedzās un beidzot pacēla galvu. - Es stāvēju piecu soļu attālumā no viņa, viņ� stāv, tur rokās tb kasti, kad viņ� bija to vilcis ārā, tā bija saplīsusi, vairākas bund�as nokritu�as sniegā, bet viņ� pagrie�as pret mani un saka - nu, �auj, ja gribi. Mums tur ir bērni, kas nav ēdu�i, �ajā nolādētajā ciematā mēs atradām tikai pusmaisu sadīgu�u kartupeļu. �auj nost, viņ� teica, mēs tik un tā te nosprāgsim. Es nespēju. Es viņam atdevu to sūda kasti. Laikam neesmu gatavs nogalināt cilvēku trīsdesmit gaļas konservu bund�u dēļ. Laikam vispār neesmu gatavs nogalināt cilvēku.

- Nevajag nevienu galināt, - Serjo�a ierunājās, atkal uzlikdams roku viņam uz pleca. - Mēs vienkār�i tagad kopā aiziesim pie viņiem, un viņi būs spiesti visu atdot. Viņi ta�u vakar parādīja, kur ir apmetu�ies, - mājā ar zaļu jumtu.

- Nekur es neie�u, - atcirta Andrejs, - dievs ar viņiem. Lai ēd tos konservus.

- Zini, cik mēs ceļā vēl sastapsim cilvēku, kuriem nebūs ko ēst? - jautāja tētis. - Viņ� to kasti nozaga. Tā nedrīkst darīt. Tas jāpasaka skaidri un gai�i. Mi�ka, tu paliec par vecāko!

Kad viņi, vairs nebilzdami ne vārda, aizgāja - tētis un Serjo�a ar iero�iem, Andrejs tuk�ām rokām, atsprādzis no Serjo�as dotās bises, it kā tā būtu indīga �ūska, un Mi�ka bija kā lode iz�āvies verandā, lai kaut ar acs kaktiņu redzētu, kas notiks bla-kusielā, - mēs istabā palikām vieni: �etras sievietes, ievainots vīrietis un divi bērni, bezpalīdzīgi un nobiju�ies. Mēs baidījāmies pat skatīties cits uz citu, baidījāmies sarunāties, jo mums bija skaidrs, ka tepat pavisam netālu tagad notiks kaut kas ļoti slikts un briesmīgs; un tagad, �ajā jaunajā, neierastajā pasaulē ar tās ne�ēlīgajiem likumiem, kurus mēs esam spiesti mācīties pa ceļam, skrie�us, atmetot lietas, kurām esam pieradu�i ticēt, lietas, kas mums visu mū�u ir mācītas, - viss, kas var notikt mazajā vasaras mājiņā, kura ar savu zaļo jumtu atrodas blakus-ielā, ne mazākajā mērā nav mūsu darī�ana, un neviena no mums to nekā nevar ietekmēt.

Nezinu, cik ilgi mēs tā sēdējām, klausoties pa�i savā elpā, -pienāca bridis, kad bērniem apnika sēdēt mierīgi un viņi uz grīdas sāka dīdīties, un tas nezin kāpēc bija vēl ļaunāk, nekā būtu, ja valdītu pilnīgs klusums. Beidzot Mi�ka uzsita pa durvīm. �Nāk!� viņ� dobji noteica, un vēl pēc da�ām minūtēm durvis atvērās, un viņi visi ienāca, pie ieejas mazliet padrūzmēdamies, nenopurinādami sniegu no zābakiem, ienāca un sastinga turpat pie durvīm, un mēs skatījāmies uz viņiem un baidījāmies ko jautāt, es pūlējos notvert Serjo�as skatienu, ta�u viņ� uz mani neskatījās, bet tad pēk�ņi Andrejs teica:

Viņiem tur ir bērni, bērni ir slimi, es izgāzu durvis, mēs nolēmām - tā būs pareizi, izlauzt durvis, neklauvēt, jo mēs esam ieradu�ies parunāt, kā pienākas, bet tur ir tikai viena vienīga istaba, un viņas guļ, divas meitenītes, pavisam maziņas, un asinis uz spilveniem, un smirdoņa - tik drausmīga smirdoņa, viņas pat nenobijās, mēs tur stāvējām uz sliek�ņa kā tādi idioti, bet viņas guļ un skatās uz mums, it kā viņām jau viss būtu vienalga, un tā draņķa kaste stāv uz grīdas, viņi pat nebija to atvēru�i, tu saproti, viņi dro�i vien tik un tā vairs nespēj neko ieēst. Mēs pat negājām iek�ā. Tev taisnība, Serjoga. Te palikt nedrīkst. Braucam no �ejienes prom, velns ar ārā.

Divas turpmākās stundas mēs kravājām mantas - drud�aini steigdamies, it kā cilvēki, kuri �obrīd atradās blakusielā, mūs kaut kādā ziņā apdraudētu; tētis un Serjo�a atkal piedzina lend-krūzeru un pikapu pie mūsu vārtiem un pēc tam vismaz stundu nesa mantas uz ma�īnu, atbrīvojot vietu ciematā uzietajiem dārgumiem, līdz beidzot Serjo�a, kur� tai bridi gāja ārā ar kārtējo bagā�as porciju, apstājās uz sliek�ņa un teica:

- Klausieties. Mēs uzvedamies kā stulbeņi. Mēs tagad uzreiz nekur nevaram doties. Vajag vismaz izgulēties. Pēc kārtas stāvēsim sardzē, kā vienmēr, un nekas nenotiks. Un paēdīsim, vai ziniet. Pirts arī dro�i vien jau ir izkurējusies.

Ne ēdiens, ne pirts tai vakarā nevienam nesagādāja nekādu prieku. Mēs paēdām nepatīkamā klusumā un uzreiz pēc vakariņām sākām posties uz gulē�anu. Pirms lik�anās gulēt izgāju ārā, un, kad nācu atpakaļ, suns, kur� visu �o laiku bija vērojis mūsu kravā�anos, man nopakaļ ieslīdēja mājā un taisnā ceļā devās uz istabu, kurā tagad nak�ņojām mēs ar Serjo�u; kad es apgūlos, tas nedaudz pamīņājās pie durvīm, bet tad dziļi nopūtās un arī apgūlās.

Nakts vidū pamodos no tā, ka suns ar ķepu skrāpēja aizvērtās durvis - skrāpēja ar īsiem, prasīgiem sitieniem; kādu brīdi centos nepievērst �im troksnim uzmanību, bet tad sapratu, ka viņ� nerimsies, un piecēlos, lai izlaistu suni ārā. Vidusistabā bija tum�s; gultā, apsegusies līdz pa�am zodam, gulēja Ira, kas abām rokām bija cie�i apskāvusi puisēnu. Klaudzinot nagus pa grīdas dēļiem, Suns ne�aubīdamies devās uz ārdurvju pusi - biju spiesta uzvilkt jaku un kopā ar viņu iziet verandā, un uzreiz pēc tam, kad bijām izgāju�i, es sapratu - kaut kas nav labi, jo Andrejs nevis sēdēja, ietinies plikādas ka�okā, bet dīvainā, saspringtā pozā stāvēja pie loga un māja ar galvu, klausīdamies kādā, kas stāvēja ārā; viņ� pat neatskatījās, kad atveroties no�īkstēja durvis. Es piegāju tuvāk un, nostājusies viņam blakus, uzpūtu elpu stiklam - un lejā aiz loga ieraudzīju pazīstamo trauslo stāvu nejēdzīgajā ausainē un bezveidīgajā ka�okā. Viņ� stāvēja, neērti atliecis galvu, un klusā, uzstājīgā balsī runāja:

- ... es tikai gribēju jums pateikt, ka jūs rīkojāties cildeni. �is ir riebīgs, drausmīgs laiks, un jau bijis daudz briesmīgu, netaisnīgu notikumu, un varat man ticēt, tādu vēl būs ne mazums. Nevajag sev pārmest cildenu rīcību. Mūsu mazās ir slimas - jūs dro�i vien to ievērojāt; mans znots, Igors, līdz pēdējam brīdim neticēja, ka viņas tie�ām ir saslimu�as, viņ� centās mums iegalvot, ka tā ir saaukstē�anās, viņ� bija tik ļoti pārliecināts... es jau teicu, viņ� ir optimists - lai gan tomēr nē, es to neteicu jums, bet vakar, kā man �ķiet, �ī derdzīgā slimība piemetās manai sievai, un, ja es no tās kaut ko saprotu, tad būs brīnums, ja mēs visi nodzīvosim kaut vai līdz Jaungadam. Jūsu kaste ar gaļas konserviem, jaunekli, mums palīdzēs kaut vai nomirt vairāk vai mazāk cienīgi, cik te vispār iespējams runāt par cieņu, protams. Lūdzams, nedomājiet par mums slikti - nolaidībā mūs nevar vainot; ierazdamies pie jums, mēs visu laiku centāmies turēties pa gabalu, pat Igors, un tas laikam liecina par to, ka viņ� tomēr nav glu�i tāds optimists, kā man bija licies. Jocīgi, cik daudz jauna var uzzināt par saviem tuviniekiem, kopā ar viņiem nonākot �ādā situācijā...

Andrejs māja un māja ar galvu, pats ne vārda neteikdams, bet es ar muguru piespiedos pie durvīm un tikai klausījos �o kluso balsi, kas runāja kā atvainojoties, un sapratu, ka man pat nav tiesību viņam rādīties, jo �is vecais, nāvei nolemtais cilvēks sve�ā plikādas ka�okā nav nācis �urp tādēļ, lai runātu ar mani. Stāvēju tik ilgi, līdz manai rokai pēk�ņi piedūrās auksts suņa deguns, un tad es, cik klusi vien spēdama, atvēru durvis un atgriezos siltajā, aizmigu�ajā mājā, atstādama Andreju vienatnē ar viņa sarunbiedru.

No rīta mēs devāmies prom.

Ceļ� bija nelādzīgs. Mums par laimi, stipri snidzis vēl nebija -vismaz kop� tās dienas, kad transporta straumīte, kas �erepo-vecu savienoja ar Belozerskas pilsētiņu, kura kā mazs punktiņ� bija iezīmēta pie milzīga, auksta ziemeļu ezera, pirmā tāda ezera mūsu ceļā, bija apsīkusi un pavisam izsusējusi, jo vairs nebija, ko un kam vest pa �o ceļu, kur� savienoja vienu miru�u pilsētu ar otru. Pēc visa sprie�ot, tas bija noticis nesen, vēlākais - pirms da�ām nedēļām, jo sniegs uz ceļa vēl nebija sasnidzis biezā kārtā un vēl aizvien varēja redzēt pēdējo �eit brauku�o ma�īnu risēs -tādas pa�as kā tās, pa kurām mēs bijām virzīju�ies no tālu aizmugurē paliku�ās Ustju�inas uz �erepovecu.

Kamēr pad�ēro, viegli zvārojoties, tomēr visnotaļ dro�i devās uz priek�u, ar troksni samaldams trauslās, no sala glu�i stiklainās citu cilvēku ma�īnu riteņu pēdas sniegā, es, skatīdamās uz Serjo�as spriego profilu, domāju par cilvēku, kur� te bija braucis pēdējais, - man gribētos zināt, kas viņ� bija un kurp devās, vai viņam, līdzīgi mums, bija glāb�anās plāns, vai viņ� vienkār�i bēga, iekrāvis ma�īnā savu ģimeni vai tās atliekas, braucot bez noteikta mērķa tikai tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu labi tālu no nāves, kas sekoja viņam pa pēdām; vai viņ� bija slims vai vēl vesels, vai zināja, ka viss, no kā viņ� bēg, viņam uzglūn priek�ā, aiz katra līkuma, katrā mazā ciemā, kuram cauri viņam vajadzēs izbraukt? Vai viņam izdosies tas, ko viņ� bija nodomājis? Bet vienīgais �obrīd iespējamais mērķis, lai kā arī tas būtu formulēts, varēja būt tikai �is: nenomirt. Vai tas izdosies mums?

Pad�ēro ietilpīgajā pakaļējā sēdeklī - tas bija daudz platāks nekā vitarai - sēdēja suns, kur� bija saspringti pavilcis sev apak�ā lielās ķepas un cītigi skatījās ārā pa logu, it kā nevēlēdamies aplūkot to, kas atradās viņam apkārt �eit, ma�īnas salonā. �is laikam bija viņa mū�a pirmais autobrauciens - kad visas mantas jau bija iekrautas, es pēdējo reizi atskatījos uz ielu, kuru bija sagraizīju�i mūsu riteņi, izraibināju�as mūsu pēdas, no abām pusēm sa�ņaugu�as augstās, apledoju�ās kupenas, vienā no kurām es pirms da�ām dienām biju nolēmusi nomirt, un sastapu nekustīgu un uzmanīgu dzeltenu acu skatienu. Viņ� sēdēja da�u soļu attālumā no manis, un viņa purns nepauda pilnīgi neko - ne bailes, ne ba�as, ne li�ķīgu lūgumu, viņ� vienkār�i skatījās uz mani mierīgi un glu�i kā vērtējo�i, un, kad atvēru aizmugures durvis un teicu viņam: �Ko tad tu gaidi, lec ta�u iek�ā,� - viņ� vēl kādu brīdi gudroja, it kā nebūtu pārliecināts, vai mēs esam viņa sabiedrības cienīgi, un pēc tam nelabprāt piecēlās, gausi piegāja pie ma�īnas un ar vienu vieglu, līganu lēcienu nokļuva iek�ā blakus Mi�kam, kur� uzreiz izstiepa viņam pretī roku, ta�u suns no Mi�kas rokas pavirzījās nost - neaiztieciet mani, jūs man neesat vajadzīgi, es palieku pie jums vien tik ilgi, cik pats to vēlos, ne ilgāk. Ja kāds man būtu pajautājis, kāpēc paņēmu viņu līdzi, es dro�i vien nespētu atbildēt, mums ma�īnā bija tik maz vietas, līdzi tik maz ēdamā, un es biju puslīdz gatava no kāda izdzirdēt �o jautājumu - kam tev viņu vajag -, bet atbildējusi būtu vienkār�i: viņ� brauks mums līdzi, viņ� brauks, es esmu viņam parādā kaut ko svarīgu, esmu viņa parādniece, man, kad viņ� ir blakus, ir mierīgi ap sirdi.

Tikpat viegli, bez liekām pārrunām, tika izlemts, kur� kurā ma�īnā brauks: tētis vienkār�i iznesa no mājas Iras somu un iemeta to vitaras pakaļējā sēdeklī, bet pēc tam, saņēmis aiz padusēm, turpat iesēdināja puisēnu, �Aņa, Serjo�a, jūs brauksiet pa priek�u, nākamie - mēs, Andrjuha, tu paliec par pēdējo�; es gaidīju iebildumus un strīdē�anos, biju puslīdz pārliecināta, ka puisēns atkal, tāpat kā todien, kad sākās'mūsu bēg�ana, pieprasīs sev un mātei vietas Serjo�as ma�īnā, un tas nozīmēs, ka mani atkal gaida vairākas moko�as dienas bez iespējas redzēt viņa seju, bez iespējas pastiept roku un viņam pieskarties, pārliecināties, ka viņ� ir tepat blakus, ka viss būs labi. At�ķirībā no tās dienas, kad pirmo reizi viņus ieraudzīju - �o sve�o, slaido sievieti un puisēnu, kur� man ne reizi nebija uzsmaidījis, -tagad biju gatava cīnīties: man vairs ne�ķita, ka es būtu kaut kā vainīga viņu priek�ā, it kā visi mani parādi būtu atmaksāti �ajā vasarnīcu ciematā, kamēr viņi, blakusmājā sēdēdami, gai-dīja, kad nomir�u. Tomēr nedz Ira, nedz puisēns �oreiz neko neteica - apsēdies pakaļējā sēdeklī, viņ� uzreiz sāka pūst elpu uz aizsalu�ā sānstikla un berzēja to ar plaukstiņu, lai iztīrītu sev mazu skatāmlaukumiņu, bet viņa, pārliecinājusies, ka dēlēns ir ērti iekārtots, apsēdās priek�ā un nolika rokas uz ceļgaliem, vienaldzīga pret mūsu po�anos ceļam.

- Viss, atvadieties no federācijas nozīmes maģistrālēm, -iztraucējot manas domas, rācijā ierunājās Andrejs, - tūlīt būs zīme uz Kirilovu, tur mēs grie�amies pa labi.

Izvēles nebija - ja mēs riskētu doties gar gigantiskā Oņe-gas ezera kreiso krastu, tad nenāktos uz ilgu laiku atsacīties no platajām un asfaltētajām, kaut arī jau apsnigu�ajām federācijas nozīmes ceļu virsmām, bet tad mums vajadzētu braukt cauri pēdējai �ai mazapdzīvotajā zemē atrodamajai lielajai pilsētai ar trīssimt tūksto�iem iedzīvotāju - Petrozavodskai, kas ezera aug�daļā stiepās abpus �osejai un atradās tie�i mūsu mar�rutā. Pēc nedēļas, ko bijām pavadīju�i vasarnīcu ciematā pie �erepo-vecas, par �iem plāniem varējām aizmirst - ceļu uzsākot, mums varbūt vēl bija palikusi cerība, ka paspēsim izrauties aug�up uz ziemeļiem līdz neapdzīvotajā, necaurejamajā taigā slēptajiem ezeriem, pirms mums ceļu aiz�ķērsos ne�ēlīgais visēdājs mēris, bet �odien tādas cerības vairs nebija. Tagad, ja vēlējāmies nokļūt līdz galamērķim, mums atlika vien paļauties uz to, ka izdosies Oņegas ezeru apbraukt pa labo pusi - līkumojot starp mazītiņām apdzīvotām vietām ar sve�ādiem, neierastiem ziemeļnieciskiem nosaukumiem; �ie ciemi bija celti pirms trim gadu simteņiem ziemeļu tirdzniecības ceļu apkalpo�anai un tā arī pamiru�i kop� tiem laikiem, ar saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem un senajiem koka klosteriem no�ķirti no lielās pasaules viņpus ledainiem ezeriem, lī�lo�u upēm, bieziem me�iem un sliktiem ceļiem, nevienam nevajadzīgi un aizmirsti.

Bija skaidrs, ka varam iestrēgt un aiziet bojā jebkurā �ī sare�ģītā mar�ruta posmā - to izbraukt kur� katrs nesadū�otos pat vasarā, bet tagad mēs varējām iestigt sniegā, kuru neviens vairs netīrīja, varējām nosalt - jebkāds nenozīmīgs tehnisks misēklis trīsdesmit grādu salā, bez sakariem un izredzēm, ka mums kāds var palīdzēt, mūs paralizētu un, visticamāk, pazudinātu; galu galā mēs riskējām sadurties ar cilvēkiem, kuri apdzīvoja �o apkaimi, - pat tādā gadījumā, ja slimība viņus vēl nav skārusi, diezin vai viņi par mūsu uzra�anos būs priecīgi; tomēr bailes no vīrusa, ar kuru mēs visi tagad bijām sastapu�ies aci pret aci, tik un tā izrādījās stiprākas, un tādēļ mēs pie mazās, zilās ceļa zīmes nogriezāmies pa labi. Pārsteigti ieraudzījām, ka risēs, kuras mūs pavadīja jau tik ilgi, nogriezās kopā ar mums, atstājot aiz muguras neskarto, sniega segas klāto tuk�o maģistrāli, kas veda tālāk uz ziemeļiem, uz Belozersku, ar katru kilometru attālinoties no lielajām pilsētām, it kā arī �īs risēs censtos turēties no ļau�u centriem pēc iespējas tālāk.

- Kas mums tur kartē redzams? Vai līdz nākamajam ciemam tālu? - skaļrunī ie�erkstējās tēta balss.

- Nebūs ne kilometrs, - atsaucās Andrejs, - te līdz Kirilovai ceļmalā ir vairāki nelieli ciemati, bet mums, visviens, nav no kā baidīties.

- Kāpēc tad lai nebūtu?

- Viņ� naktī bija atnācis, nu, tas vecais. Mēs ar viņu mazliet parunājām - viņ� apgalvo, ka tuvējos ciemos mums pilnīgi nekas nedraud - tur neviena neesot.

- Daudz jau nu viņ� zina, tas tavs vecais, - īdzīgi attrauca tētis. - Ko nozīmē �nekas nedraud�? Pats tad arī būtu uz turieni braucis, ja reiz nedraud...

- Tur esot biju�as tīrī�anas, tajos ciemos, - Andrejs atbildēja, un iestājās klusums. Kādu brīdi ēterā vairs nebija dzirdama ne skaņa, vien traucējumu sprak�ķi, it kā tur kāds būtu aizmirsis nospiest mikrofona izslēg�anas pogu, un tad tētis pārjautāja:

- Tīrī�anas?...

- Pirms nedēļām divām, - teica Andrejs, - kad viņi vēl domāja, ka no tā var būt kāds labums. Nezin kādēļ viņi esot sāku�i ar apkaimes ciemiem - laikam spriedu�i, ka infekcija nāks tie�i no turienes, jo Vologda bija aizgājusi bojā, bet �erepoveca vēl turējās. Viņ� teica, ka lēmumu esot pieņēmu�i armijnieki. Viņiem neesot bijis spēku karantīnas ievie�anai un kordonu ierīko�anai, un viņi vienkār�i iztīrīju�i visu trīsdesmit kilometru rādiusā uz ziemeļiem.

- Ko tas nozīmē - iztīrīju�i? - es jautāju Serjo�am, kur� joprojām visu uzmanību veltīja ma�īnas vadī�anai un sarunā neiesaistījās, it kā vispār to neklausītos, un viņ� atbildēja, nenovērsdams acis no ceļa:

- Liekas, mazais, mēs pa�i tūlīt ieraudzīsim. Paskaties uz priek�u.

Dūmi, kas kūpēja virs ugunskura, nebija paspēju�i nozust no �īs baigās vietas - sala sagrābti, tie bija paliku�i pusceļā uz debesīm kā saplēstas me�ģīnes, dīvaini balti ornamenti uz melna fona, velti pūloties zem sava �ēlsirdīgā, baltā aizsega paslēpt briesmīgos, apdegu�os namu ģindeņus. Neviens no tiem nebija palicis vesels - vienādi, melni, iebruku�ām spārēm un akliem logiem, kuru stikli bija izsprāgu�i svelmē, tie stāvēja abpus ceļam kā mēmi liecinieki �ai katastrofai, par kuru neviens cits vairs nevarēja pastāstīt. �ī vieta bija tik bezcerīgi tuk�a, tik pilnīgi mirusi, ka mēs neviļus samazinājām ātrumu un sākām braukt lēnāk; mums tie�ām nebija pamata baidīties: neviens cilvēks, ne slims, ne vesels, te nebūtu spējis izdzīvot, mēs varētu kaut vai apstāties un izkāpt no ma�īnas, pieiet tuvāk un iegriezties kādā mājā, ja tikai tie�ām to gribētu.

- Ar ugunsmetējiem svilināju�i, - tētis noteica un nolamājās - nikni, krā�ņi un gari, - redzat, zemē pēdas paliku�as. - Es ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju sniegā nokvēpu�as joslas, kas sākās tepat no ceļa un līda uz namu pusi, kausējot sniegu un līdz melnai posta�ai sadedzinot bezkrāsaino ziemas zāli zem tā.

Es skatījos un skatījos, meklēdama - un baidīdamās atrast -kādu bedri vai grāvi; nezin kāpēc varēju viegli iztēloties, kā viņi - cilvēki, kuri bija dzīvoju�i �ajās mājās, - guļ �īs bedres dibenā, kā pagadās, cits uz cita; salā viņi dro�i vien bija sastingu�i un sasalu�i, un maz ticams, ka tie, kuri bija nodedzināju�i viņu mājas, bija pakavēju�ies kaut tik ilgi, lai aizbērtu bedri ar sniegu, ta�u cilvēku ķermeņi nebija redzami - nekur ārā to nebija, un tādējādi vienīgā vieta, kur tie varēja būt, bija viņu pa�u mājas, pareizāk - tas, kas no tām bija palicis pāri.

- Bet kas ar viņiem ir izdarīts? - es Serjo�am jautāju. - Vai tie�ām viņus sadedzināja dzīvus?

Uz mani neskatīdamies, viņ� pastiepa roku un uzlika to man uz ceļgala.

Varbūt jau vairs nebija, ko dedzināt, - viņ� bez pārliecības bilda, - varbūt viņi bija miru�i vēl pirms tam, kad...

Ja viņi vēl būtu dzīvi, viņi noteikti būtu pretoju�ies, - es neļāvu viņam pabeigt nevis tāpēc, ka būtu par to pārliecināta, bet tāpēc, ka man ļoti gribējās tam noticēt, - kāds noteikti būtu izskrējis ārā, vismaz kādu mēs kaut kur redzētu...

- Aņa, pa labi neskaties, - viņ� pēk�ņi ātri teica, un no pakaļējā sēdekļa atskanēja kaut kas savāds: tur Mi�ka bija strauji ierāvis plau�ās gaisu, un es tūlīt pat paskatījos, vienkār�i nespēju nepaskatīties, un pirms tam, kad aizmiedzu acis un aiz�āvu sejai priek�ā rokas, paspēju saprast - viņi bija dzīvi, iespējams, ne visi, būtu labi, ja ne visi, ta�u vairāki no viņiem, kad tas notika, pilnīgi noteikti bija dzīvi.

- Braucam ātrāk prom, - es teicu, nevērdama vaļā acis.

- Serjo�a, braucam, lūdzu.

Tikko ciems bija palicis aiz muguras, pikaps, kur� mūsu kolonnā brauca pēdējais, pēk�ņi apstājās, pasa�iera durvis atvērās, ārā izmetās Nata�a - kā sēdējusi, bez siltās jakas - un izvēmās turpat pie ma�īnas riteņiem. Nepārmīdami ne vārda, arī mēs apstājāmies un gaidījām, kamēr viņa, atkal izslējusies taisni un aizgriezusies, elpoja ledaino gaisu, un tālāk devāmies tikai pēc tam, kad viņa bija iekāpusi ma�īnā.

- Pirms nākamā ciema pabrīdini mani, - es Serjo�am lūdzu,

- negribu vairs uz to skatīties.

Viņ� palocīja galvu.

�Iztīrīti� ciemi - tādi pa�i kā tas pirmais - �ī ceļa malās izrādījās vēl divi, un, kamēr mēs braucām uz nākamo, es centos skatīties tikai uz spidometru, cen�oties aprēķināt, kad vienreiz būs beigu�ies �ie baigie trīsdesmit kilometri no pilsētas, kura, neveiksmīgi pūloties izglābties, vispirms bija iznīcinājusi visu dzīvo savā apkārtnē, bet pēc tam arī pati aizgājusi bojā; kad �ie trīsdesmit kilometri bija cauri, līdz ar tiem izbeidzās arī risēs, ar kuru palīdzību mēs uz priek�u bijām virzīju�ies diezgan ātri.

- Lēni braucam, - teica tētis, un tie bija pirmie vārdi kop� izbrauk�anas no pirmā nodedzinātā ciema, - nosvilināsim degvielu, vajadzētu palaist pa priek�u lendkrūzeru, Serjo�a, zini ko, piestāj.

Mēs nobremzējām, un tētis, izkāpis no ma�īnas, piegāja pie lendkrūzera. Izmantojot atelpas brīdi, mēs visi, izņemot Ļoņu, arī izgājām salā - apkārtne bija tuk�a, piesnigusi un dro�a.

- Man ta�u nav rācijas, - ba�īgā, smalkā balsī iebilda Marina,

- labāk palaidīsim pa priek�u pikapu, tas ta�u arī ir smags.

- Saproti tak, - tētis viņai pacietīgi klāstīja, - tavs lendkrū-zers sver bezmaz trīs tonnas, mazda ir vieglāka, turklāt viņiem ir piekabe, pa tādu ceju viņi ar piekabi pirmie nespēs pabraukt.

- Nu tad pārliksim to viņu piekabi jums, - viņa nedro�i ierosināja, - vai noņemiet kādam rāciju un atdodiet mums.

- Piekabi nekur pārlikt neļau�u, - stingri paziņoja Andrejs,

- ej nu jūs pēc tam meklē ar visu mūsu piekabi.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Marina uzreiz saslēja spuras, un tētis, nostājies viņiem abiem pa vidu, samierinādams pacēla rokas.

- Tā, viss, miers, darām tā - es noņemu vitaras rāciju un uzstādu lendkrūzeram. Kamēr vēl gai�s, brauksi tu, kad satumsīs, piesēdinā�u pie stūres Iru un pārsēdī�os pie tevis, tu pa tumsu viena netiksi galā. Mūsu galvenais uzdevums �obrīd ir braukt pēc iespējas ātrāk, �itā velkoties, mēs bez degvielas paliksim pat vēl agrāk, nekā bijām domāju�i.

- Mūsu galvenais uzdevums, - negaidīti klusā balsī, lūkodamies zemē sev pie kājām, ierunājās Andrejs, - ir sadabūt degvielu. Mēs ar Nata�ku ta�u braucām uz Vsevol�sku, man vēl tikai tre�daļa bākas palikusi, un piekabe ir Baisi smaga, ar tādu noslodzi es ne lidz Kirilovai neaizkul�os. Varbūt atliesiet man kaut cik no saviem krājumiem?

- Nekādu krājumu vairs nav, - drūmi atbildēja tētis. - Vai tad Serjoga tev neteica? Degvielas vairs nav. Mēs izrakņājām visu to ciematu un neko neatradām, tikai pustuk�u kannu ar benzīnu vitarai. Diez vai tas benzīns ir labs, kāds nu būs, tāds būs, turpretī dīzelis viss, cik ir, jau ir bākās. Mēs varam katrs noliet tev pa kādiem desmit litriem, bet tas nozīmē, ka tagad mēs visi kopā spēsim nobraukt labi ja kilometrus divsimt un, ja tikmēr nekur degvielu neatradīsim, tad turpat arī paliksim.

Nav noliedzams, es zināju, ka tā notiks, domāju, kamēr mēs slīdējām pa smagā lendkrūzera izlauztajām risēm - valodu zaudējusī vitara tagad brauca mums pa priek�u uzreiz aiz lendkrūzera, bet pikaps, atvieglinājis mūsu bākas par divdesmit degvielas litriem, joprojām ripoja pēdējais -, mēs visi zinājām, ka līdz ezeram degvielas nepietiks, bet kāpēc neviens nebija man pateicis, ka tās atlicis tik maz? Vai tad mums visiem - arī sievietēm un bērniem -, dodoties prom no tā vasarnīcu ciemata, nebija tiesību zināt, ka tad, ja nākamās dienas laikā neuziesim degvielu, ma�īnu dzinēji cits pēc cita aizrīsies un apklusīs un mēs apstāju�ies nosalsim līdz nāvei �īs sve�ās, apledoju�ās, tuk�ās zemes viducī? Vai tad mēs būtu piekritu�as, ja viņi mums par to pastāstītu? Vajadzēja palikt - ja mēs būtu zināju�as, mēs noteikti paliktu, visviens, pilsēta jau ir aizgājusi bojā un apkārtnē vairs nav neviena dzīva ciema, nu, cik bēgļu mēs tur vēl varētu sastapt - piecus? Desmit cilvēkus? Ko tik briesmīgu viņi mums varētu nodarīt - ja nu vienīgi nomirt badā mūsu acu priek�ā? Vai tie�ām tas ir sliktāk par to, kas mūs gaida tagad? Es nemū�am nebūtu bijusi ar mieru, nebūtu ļāvusi viņiem doties prom, aizvest prom Mi�ku, es viņiem to neparko neatļautu.

- Mazais, - Serjo�a paklusi ierunājās, un viņa roka atkal nogūla man uz ceļgala.

- Neaiztiec mani, - es caur zobiem atcirtu. Nespēju pat uz viņu paskatīties, kā tu drīkstēji, kā tu drīkstēji izlemt manā vietā, sava dēla un mana dēla vietā, kā tu uzdro�inājies viens pats pieņemt tādu lēmumu, viņa ta�u vēl nemaz nezina, viņa nedzirdēja, un tagad viņa brauc mēmajā vitarā un es pat nevaru viņai pateikt, ko viņi mums ir nodarīju�i. - Iedod man mikrofonu. - Aiz uztraukuma nospiedu nepareizo pogu un vispirms visu pateicu tuk�umam, bet pēc tam apjēdzu kļūdu un atkārtoju, un rācijā atskanēja klik�ķis - viņi visi bija mani dzirdēju�i, visi, izņemot tēti. - Marina, stājies malā. Jāgrie�as atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu, citādi mēs visi nomirsim tepat uz �ī ceļa.

Lendkrūzers uzreiz apstājās kā zemē iemiets, tam sekojot, apstājās ari vitara, un Serjo�a, īsi nolamājies, ari spieda uz bremzēm - un, pirms vēl bijām līdz galam apstāju�ies, es jau biju atrāvusi vaļā durvis un izlēkusi no ma�īnas, un skrēju uz priek�u, stulbene, stulbene, par ko es vispār domāju: ka aizmig�u pasa�iera sēdekli, aizvēr�u acis un atvēr�u tās jau pie ezera, kad visas problēmas būs beigu�ās; tā nemēdz būt, tā vēl ne reizi nav izdevies un arī tagad neizdevās, es vienā rāvienā atvēru vitaras pasa�iera durvis - tētis pie stūres drūmi pavērās man pretī, it kā uzminējis, ko grasos teikt, - ieskatījos tie�i Iras gai�ajās acīs un spēru vaļā:

- Viņi mums nav pateiku�i. Mums vairs nav degvielas. Jāgrie�as atpakaļ uz to ciematu, kamēr vēl atceļam pietiek.

Un pēc tam mēs ar Serjo�u svilino�i aukstajā vējā stāvējām ceļa vidū un kliedzām viens uz otru - ak dievs, viņ� ta�u laikam nekad nebija mani tādu redzējis, tā pat nebija doma, bet domas atlūza, domas ēna; kad mēs iepazināmies, man, �ķiet, kāds nogrieza skaļumu līdz pa�ai apak�ai, ar neredzamu dzē�gumiju nodzēsa, noapaļoja visus asos stūrus, o, man bija milzums asu stūru, par kuriem viņ� pat nenojau�, es cerēju, ka man būs izdevies tos noslēpt tik tālu, ka viņ� tā arī nekad nenoskārtīs par to pastāvē�anu, un viņ� tie�ām nebija noskārtis, to varēja redzēt pēc viņa acīm.

- Kas tā par histēriju, Aņa, velns parāvis, tur nedrīkstēja palikt!

- Nemuldi! Cik mums vēl ir atlicis - simt kilometriem? Divsimt? Un tālāk tu ierosini iet kājām?

- Un tu ko ierosini?! Nosprāgt tur, tajā ciematā, no tās sērgas?

- Pirmām kārtām es ierosinu nemelot! Mums līdzi ir bērni, kā jūs drīkstējāt to visu izlemt bez mums?! Varējām sēdēt ciematā un gaidīt, varējām visu degvielu saliet vienā ma�īnā un apbraukāt visus apkārtējos ciematus, atrast kādu traktoru, nu, vai nav vienalga, galu galā varējām sagaidīt pavasari un atgriezties �erepovecā - tur noteikti vairs neviens nebūtu palicis -, sadabūtu degvielu, tur ir benzīntanki, tur ir naftas krātuves, tur beigu beigās ir kaudzēm pamestas tehnikas - bet ko tu taisies meklēt �eit, �ajā tuksnesī?

Aukstais gaiss apsvilināja man rīkli, uznāca klepus, un pēk�ņi saļodzījās ceļi, kājas kļuva glu�i vatainas, un es pieķēros pie vitaras motora siltā pārsega, lai nenokristu, balsis skanēja it kā iztālēm, �Aņka, tev slikti?" - �turiet viņu, viņa tūlīt nokritīs�, man gribējās kliegt pretī �neskarieties man klāt, pagaidiet, ļaujiet pateikt līdz galam�, ta�u biju spējīga tikai �ukstēt, pat lūpas man neklausīja, aizvēru acis un ieelpoju pazīstamo Serjo�as smar�u, viņ� mani turēja - cie�i, ar abām rokām - un runāja ar mani �nomierinies, mazais, viss būs labi, tu redzēsi�; nekas nebūs labi, es jau vienaldzībā domāju, mēs visi te nomirsim, �nes viņu uz ma�īnu, ātri� komandēja tētis, un Serjo�a paņēma mani uz rokām un nesa, vai tie�ām neviens, izņemot mani, tā arī nebija iebildis, kāpēc viņa klusē, viņa ta�u tagad arī visu zina! Durvis bija vaļā; es sajutu, ka sēdeklis, no kura biju nolēkusi, vēl nav atdzisis, un kaut kur aizmugurē aiz tā atzveltnes skanēja vienmērīga, dobja rūkoņa, tūlīt viņi mani iepakos un vedīs tālāk, un es vairs nespēju viņiem iebilst, cik stulbi; sāka blīk�ķēt durvis - viņi bija vienkār�i sasēdu�ies ma�īnās, it kā nekas nebūtu noticis, līdzīgi ciemiņiem, kuri pret savu gribu redzēju�i negaidītu, pretīgu saimnieku strīdu un tagad steidzas pēc iespējas ātrāk atvadīties un tikt ārā pa durvīm, reizē jūtot neizbēgamu līdzjūtīgu ļaunu prieciņu un neveiklību tās scēnas dēļ, kurā biju�i spiesti noskatīties. Aizvēru acis un nodomāju - bezspēcīgi un nikni: es vairs nespēju pakliegt, vispār vairs nespēju parunāt, �obrīd nespēju, man vajadzīgas da�as minūtes, pusstunda, jebkāda pauze, kuras laikā vēlreiz mēģinā�u viņiem iestāstīt, viņi vienkār�i nav sapratu�i, es nepaspēju viņiem paskaidrot, mēģinā�u vēlreiz, tikai vajag nomierināties, savest kārtībā domas - centos elpot dziļi un lēnām un neskatīties uz Serjo�u, ma�īnā valdīja klusums, aizmugurē sabēdā-jies �ņākuļoja Mi�ka, un pēk�ņi lendkrūzers, kur� brauca pa priek�u, atkal piebremzēja un apstājās, ie�erkstējās rācija - vairāki klik�ķi pa tuk�o, �vīkstoņa, un tad beidzot skaļrunī bija dzirdama Marinas balss:

- Paskatieties! Tur priek�ā, ceļmalā! Vai tā nav smagā ma�īna?

�ajā sniegotajā līdzenumā, kurā ceļ� baltumā saplūda ar laukiem tam abās pusēs un at�ķīrās tikai ar to, ka apsnigusī ceļa virsma bija pusmetru augstāka, noteikt attālumu nebija iespējams - līdz smagajam (vai tam, ko mēs uzskatījām par smago) varēja būt gan da�i simti metru, gan kilometrs, gan tikpat labi arī divi. Kamēr braucām uz priek�u, lēni, neizturami ilgi tuvodamies priek�ā sastingu�ajam neskaidrajam siluetam, tikko manāmam ceļmalā pamiru�am punktam, kas, mums tuvojoties, tik tie�ām ieguva kravas ma�īnas aprises, turpināt strīdēties nebija jēgas, un visi klusēja. Arī tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā tie�ām ir smagā ma�īna, mēs klusējām, it kā baidīdamies noskaust, aizbiedēt negaidīto veiksmi, jo �is kravenieks varēja būt sadedzināts, izlaupīts, izpumpēts sauss, ne jau tāpat vien tas bija pamests tie�i �eit, trīsdesmit kilometru no tuvākajiem cilvēku mitekļiem. Visbeidzot bijām piebrauku�i pavisam klāt un apstājāmies. Apbrīnojami, ta�u sākumā mēs kādu brīdi vienkār�i stāvējām tam blakus, neizslēgdami dzinējus, gandrīz māņticīgu baiļu pārņemti - �etras līdz pa�ai aug�ai piekrautas ma�īnas ar pustuk�ām degvielas bākām, un neviens nespēja saņemties izkāpt un pieiet smagajam klāt.

Tā bija liela fūre ar garu metāla piekabi, kuras sānu rotāja milzīgs laika gaitā izbalējis uzraksts latīņu burtiem; fūre �ķita kā pārlauzta uz pusēm, līdzīga izjauktai bērnu rotaļlietai: kabīne at�auta lejup, ar purnu pret asfaltu, bet smagā, masīvā piekabe uzrauta �aurā leņķī, it kā mēģinot izbērt visu, kas tajā bija iek�ā, uz ceļa. Pamesta tik neaizsargātā pozā, tā atgādināja paklanīju�os cirka zirgu - es lūkojos uz to un pūlējos saprast, kas te varēja būt noticis, kur palicis cilvēks, kur� �o ma�īnu vadīja, kāpēc viņ� bija to pametis. Varbūt viņ� bija mēģinājis atāķēt piekabi, lai izrautu nāvei no rīkles vēl da�us kilometrus un, nevelkot sev līdzi lieku smagumu, nokļūtu pie cilvēkiem? Varbūt ma�īnai kaut kas bija salūzis un viņ� pūlējies to salabot - viens pats, salā stingsto�ām rokām -, ta�u fūres tuvumā vairs nebija redzamas nedz ugunskura pēdas, nedz arī kādas citas cilvēka klātbūtnes liecības; ja ma�īna bija salūzusi, vai tie�ām viņ�, �is cilvēks, bija devies prom kājām? Un kas ar viņu notika pēc tam - vai viņ� bija ticis līdz ciemam, kuram bijām izbrauku�i cauri, un vai tas, �is ciems, kad viņ� tajā ieradās, vēl bija dzīvs?

Beidzot Serjo�a, pirmais atguvies no �ī savādā sastinguma, atrāva vaļā durvis, viegli izlēca sniegā un, izņēmis no bagā�nieka degvielas �ļūteni, skrie�us devās uz fūres pusi. No vitaras jau kāpa ārā tētis ar neiztrūksto�o karabīni rokās; paraudzījies uz visām pusēm, viņ� devās līdzi Serjo�am. Man nebija spēka izkāpt no ma�īnas, un es tikai nolaidu lejā logu un skatījos, kā viņi pieiet tuvāk, kā tētis uzmanīgi ielūkojas kabīnē (it kā tajā, apgāztā uz mutes, kāds vēl varētu būt palicis), kā Serjo�a iesper pa milzīgo, sudrabotai metāla mucai līdzīgo degvielas bāku, kas atradās pie mūsu virzienā pagrieztā sāna, starp pirmo un otro gigantisko riteņu rindu, un atskan būk�ķis - nenoteikts, dobj�, cerību neso�s; kā Serjo�a pūlas atskrūvēt bākas vāku un tas nepadodas, kā viņ� norauj cimdus un ķeras pie tā kailām rokām, viebdamies no ledainā metāla saskar�anās ar ādu, un atskrūvē, un stumj iek�ā �ļūteni, vairākas reizes netrāpīdams atverē, un tad sāk sūknēt un uzmanīgi, saspringti raugās uz garo, caurspīdīgo cauruli, un, kad tajā parādās sārtens, pa pusei caurredzams degvielas stabiņ�, ar platu smaidu sejā pagrie�as pret mums un sauc - lai gan mēs visi, acu nenovērsdami, skatāmies uz viņu un redzam to pa�u, ko viņ�:

-Ir!

Kannas - visas, cik mums bija līdzi, Nudolā nopirktās, no mājām paņemtās, pikapa piekabē zem pārsega noglabātās - pēc Serjo�as triumfējo�ā sauciena tūlīt pat nostājās sniegā nelielā plastmasas rindā; to nepavisam nebija tik daudz, �o kannu, tomēr tapt piepildītām - un tas noskaidrojās burtiski pēc stundas ceturk�ņa - nebūt nebija lemts visām; vēl nebija pielieta sestā pēc kārtas, kad straumīte, kura līdz �im bija līksmi liju�i ārā no �ļūtenes, piepe�i izsusēja, un Serjd�a, izslējies stāvus, palūkojās uz mums un sacīja:

Viss. Vairāk nav, - un viņa seja no vil�anās izstiepās gara.

- Nekas, - uzsizdams Serjo�am pa plecu, atsaucās tētis, vismaz man �ķita, ka pārspīlēti mundrā balsī, - tagad mums pietiks kādiem �etrsimt kilometriem, tas ir pusceļ�, Serjo�ka, atradīsim vēl. Klau, iesim labāk paskatīties, kādus labumus vēl te var atrast.

Fūres piekabē nostiprināto konteineru mums atvērt neizdevās, tādēļ mēs tā arī nezinājām, kāda krava tiem, kuri �o ma�īnu bija palaidu�i ceļā - uz Vologdu vai �erepovecu -, bija likusies tik svarīga, lai �ajā baisajā laikā riskētu ar tā cilvēka dzīvību, kas nosēdināts pie stūres. Lai kas arī tajā atradās, �ajā konteinerā, kas draudīgi karājās virs zemes, - pat ja mums izdotos nolauzt slēdzenes un tērauda aiz�aujamos, kas nostiprināja tā vērtnes, �ie dārgumi pavisam noteikti gāztos laukā un apraktu katru, kas tajā brīdī uzdro�inātos stāvēt turpat lejā, tādēļ mēs apmierinājāmies ar to, ko izdevās atrast kabīnē, - aptieciņu, darbarīku komplektu un tīri labu termosu, kurā vēl bija sen atdzisu�as kafijas atliekas. Mūsu galvenais loms, neskaitot degvielu, izrādījās lieliska rācija - riskējot nolauzt kaklu, tētis uzrāpās aug�ā un noskrūvēja uz fūres kabīnes jumta nostiprināto antenu; pēc tam, spiezdams vērtīgo atradumu pie krūtīm, viņ� skrie�us metās to uzstādīt vitarai. Nekas vairāk te nebija darāms.

Vēlāk, jau sē�ot ma�īnā, vērojot, kā Serjo�a rūpīgi brauc, cenzdamies nepaskatīties uz mani pat ar acs kaktiņu, kā viņ� izmisīgi pūlas izlikties, ka nekas nav noticis, ka nav bijis �ī strīda, ka mēs neesam visu acu priek�ā līdz aizsmakumam kliegu�i viens uz otru, es prātoju - padomā tikai, es veselus trīs gadus tik briesmīgi no tā baidījos: ka tu ieraudzīsi, kāda es patiesībā esmu, parasta, mirstīga sieviete, kura spēj niķoties, kliegt, dusmoties, es biju gatava pilnīgi visā tev piekāpties, lai tikai tu nepamanītu, ka būtībā es ne ar ko neat�ķiros no sievietes, ar kuru tu pirms manis tik ilgi biji precējies, man bija tik svarīgi, lai tu nepamanītu, lai �ī doma ne reizi neie�autos tev prātā, man �ķita, ka esmu gatava upurēt ļoti daudz, lai tikai tu nekad to nenoskārstu, bet, kolīdz runa bija par dzīvību un nāvi, kolīdz es patie�ām nobijos, tas viss pēk�ņi aizlidoja pie velna vecāsmātes, vienā mirklī, es pat nepaspēju padomāt par to, kā man vajadzētu izturēties, - vienkār�i izdarīju to, ko darīju vienmēr, kad dzīve ie�miedza mani stūrī: parādīju zobus, un, kaut arī tas nedeva to rezultātu, uz kuru biju cerējusi, kaut arī �ī fūre ar no�ēlojamiem simt litriem degvielas mums ir dāvājusi sprieduma atlik�anu un tagad visiem �ķiet, ka risks, kuru esam uzņēmu�ies, ir attaisnojams, tu to vairs nekad neaizmirsīsi, tev paliks atmiņā tas, ka es - kas nekad nebiju tev runājusi pretī, kas vienmēr biju tev piekritusi - vairs neesmu tava beznosacījumu sabiedrotā.

Tie�i �ajā brīdī viņ� pagriezās un paskatījās uz mani, un ierunājās:

- Nu redzi, mazais, nebija nekādas vajadzības krist tādā panikā - degvielu mēs atradām un atradīsim vēl, nedrīkst padoties.

Es būtu varējusi viņam atbildēt, ka tā bija reta, neticama veiksme - uzdurties smagajai ma�īnai �ajā apvidū, kuram cauri neved parastie tālbraucēju mar�ruti. Es dro�i vien varētu pat turpināt iebilst, ka mums jāgrie�as atpakaļ, jo nav nekādas starpības, kad mēs nosalsim, pēc simt vai pēc �etrsimt kilometriem, ja no galamērķa mūs �ķir gandrīz astoņsimt. Tomēr es pateicu vienīgi:

- Nekad vairs tā nedari, dzirdi? Neizlem manā vietā.

Viņ� klusēja, viņ� man neko neatbildēja, tikai turpināja vadīt ma�īnu, skatīdamies taisni uz priek�u, lai gan būtu varējis atbildēt, ka lemt manā vietā bija sācis jau pa�ā pirmajā dienā un kop� tā laika darījis to katru dienu visus trīs gadus, kurus bijām kopā, un tie�i tādēļ, visticamāk, viņam līdzās biju tik laimīga, jo agrāk man bija nācies pārāk daudz lemt pa�ai un es no tā biju ļoti, ļoti nogurusi; katrā ziņā tie�i to es uzreiz nodomāju, kolīdz biju pateikusi �o "nekad vairs tā nedari�, jo it nemaz nebiju pārliecināta par to, ka tik tie�ām vēlos, lai viņ� tā vairs nedarītu; ta�u viņ�, joprojām klusēdams, stūrēja, neatraudams acis no ceļa, un tādēļ pateicu vēl kaut ko.

- Un vēl, zini? - es teicu, cītīgi pētīdama gumijas paklājiņu ar kūsto�a sniega peļķīti sev zem kājām. - Pietiks vienreiz saukt mani par mazo. Man ir trīsdesmit se�i gadi, man ir se�padsmit gadus vecs dēls, es, velns parāvis, neesmu nekāds mazais.

* * *

Iebraucot Kirilovā, kurā nonācām jau gandrīz krēslā, mēs nezinājām, ko tā būs mums sagatavojusi - barikādes un kordonus, kurus iedzīvotāji būs ierīkoju�i, bezcerīgi pūloties aizsargāties no saviem saslimu�ajiem kaimiņiem, marodierus vai tos, kuri bija izgudroju�i �au�alīgo tīrī�anu, kas bija notikusi nieka se�desmit kilometru no �ejienes, vai bezpalīdzīgu un pret mums, garāmbraucējiem, vienaldzīgu mir�anu, ar kādu mūs bija sagaidījusi Ustju�ina. Mēs gatavojāmies ieraudzīt jebko, ta�u nebijām spēju�i paredzēt tikai vienu: ka pilsēta - neliela, tomēr pilsēta - ar saviem koka namiem un mūra baznīcām, skolām un autobusu pieturām izrādīsies tuk�a, pamesta, it kā visi tās iedzīvotāji, visi līdz pēdējam, kaimiņciemus piemeklēju�ā likteņa nobiedēti, būtu saposu�ies un devu�ies kaut kur tālāk prom, uz ziemeļiem.

Tas, ka pilsētā neviena nav, kļuva skaidrs no pirmā acu uzmetiena - vai nu tāpēc, ka ceļ�, pa kuru braucām, bija neskarts un to klāja blīva sniega kārta ar sala sagrauzdētu cietu, krauk�ķīgu garoziņu, vai varbūt tāpēc, ka ainava, kas pavērās mūsu acīm, bija pilnīgi tum�a: aizvien biezākajā krēslā stāvus slējās vienkār�i divslīpju jumti, kā blāvas sniega joslas vīdēja �auras, no abām pusēm kokiem apstādītas ielas, ta�u neviens vienīgs logs nebija gai�s. To, ka nedeg spuldzes uz ielas, vēl varētu izskaidrot ar elektrības atslēg�anu, ta�u, ja aiz �iem logiem būtu palicis kaut viens cilvēks, tad vismaz kādā no tiem, kas bija vērsti uz ceļa pusi, mēs noteikti pamanītu sveces vai petrolejas lampas nevienmērīgo gaismu, kustību, kaut vai kustības noskārtu -ta�u nekā tamlīdzīga nebija, nebija vispār nekā, tikai zemi, mēmi, iemītnieku pamesti nami un tum�as ielas, pa kurām jau sen neviens nebija gājis.

Bērni, paskatieties pa kreisi, - skaļrunī atskanēja tēta balss, tik negaidīti, ka mēs salēcāmies, tik neiederīga tā mums �ķita �ajā d�inksto�ajā klusumā, - re, tur, redzat? Aiz tā garā akmens mūra ir milzīgs senlaiku klosteris, tajā nak�ņojis jau Ivans Bargais. No �ejienes neko daudz nevarēsiet ieraudzīt, bet, ticiet man, neko tādu jūs savā mū�ā neesat redzēju�i; tur aiz �iem mūriem ir vesela pilsēta, torņi, baznīcas, akmens nami, tas ir īsts cietoksnis.

Kā tad tu, Andreji�, to zini? - atsaucās Andrejs.

- Studiju gados iznāca te pabūt.

Tad varbūt apstāsimies un aiziesim apskatīt? Kad vēl gadīsies tāda izdevība...

- Nedrīkst, - stingri atbildēja tētis, - un tagad tur dro�i vien nemaz nevar tikt iek�ā. Cietoksnis tomēr - gan jau viņi, dodamies prom, būs noslēgu�i vārtus.

No ceļa, pa kuru mēs braucām, varēja redzēt tikai masīvu, garu akmens mūri, kas bija pārkāries pāri ledū kaltā ezera virsmai un atkārtoja tā krasta apri�u līgano^ lūzumus, un smailos, druknos torņus, kas ar saviem �aurajiem �aujamlūku lodziņiem slējās �ī mūra stūros kā gigantiski laidņi. Tālumā aiz mūra uz tum�o debesu fona drīzāk nojau�ami, nevis īstenībā redzami slējās baznīcu kupoli. Tas patie�ām bija īsts viduslaiku cietoksnis, majestātisks un milzīgs, un man pēk�ņi kļuva briesmīgi �ēl, ka �ajā brīdī nedrīkstam apstāties un kājām, līdz puslielam brienot pa sniegu, noiet �os �etrsimt metrus, lai pieskartos vecajiem akmens mūriem, pieietu pie kādā no torņiem paslēptajiem vārtiem un kaut vai ielūkotos iek�ā - no ārpuses, neiztraucējot �i aizmigu�ā milzeņa mieru, tikai tāpēc vien, ka varbūt mēs, saujiņa izbiedētu cilvēku, kuri cen�as izglābt savu dzīvību, esam pēdējie, kuri to redz. Agri vai vēlu mēs izzudīsim - īstenībā jau gandrīz esam izzudu�i -, bet �is nekustīgais koloss joprojām paliks stāvam ezera krastā, mierīgs un nesatricināms, un tā nostāvēs vēl ne vienu vien gadsimtu arī tad, ja apkārt vairs nebūs palicis neviena, kas par to priecātos.

Mēs braucām lēni - ļoti lēni - un klusējām; un tikai tad, kad mūri jau vairs gandrīz nevarēja redzēt un tā vietā bija parādīju�ies koka nameļi, kas uz �ī akmens di�enuma fona �ķita tik niecīgi un īslaicīgi, es vēl pēdējo reizi atskatījos un bildu:

Bet varbūt viņi nemaz nav devu�ies prom? Varbūt viņi visi tagad ir tur, iek�ā, tas tomēr ir cietoksnis, tajā ir daudz dro�āk nekā �ajās vecajās koka mājelēs, paskaties, cik tas ir milzīgs, tur vietas pietiktu visai �ai pilsētiņai, un tur noteikti ir viss, kas viņiem varētu būt nepiecie�ams, - ūdens, jumts virs galvas; un �is mūris, tas viņus pasargātu, pareizi?

- Nezinu, Aņka, - Serjo�a klusi atbildēja un ari paraudzījās atpakaļ, - tik tie�ām nezinu. Bet būtu labi.

Divus kvartālus tālāk mēs vienā no sānielām ieraudzījām vieglo ma�īnu, kas līdz pa�ām riteņu arkām bija iegrimusi sniegā. Serjo�a mikrofonā sacīja:

Paga, vajag paskatīties, varbūt tur vēl ir palicis benzīns vitarai, - un apstājās.

�ai reizē ārā vairs neviens neizkāpa, pat tētis ar savu karabīni palika iek�ā, siltajā ma�īnā - tik pamesta un neapdzīvota �ķita �ī vieta. Vienā rokā turēdams lukturīti, Serjo�a pieliecies ar otru roku notrauca piesalu�o sniegu, kas bija aizlipinājis benzīna bākas lodziņu, un kādu brīdi noņēmās, vērdams vaļā un stumdams iek�ā �ļūteni, tomēr drīz viņ� iztaisnojās un, galvu �ūpodams, nāca atpakaļ.

- Tuk�s, - viņ� īsi noteica, iekāpis ma�īnā, un mēs braucām tālāk.

Mums gadījās ceļā vēl vairāki automobiļi, tikpat aizmirsti un apsnigu�i, tomēr no tiem visiem nebija nekāda labuma -dro�i vien tādēļ arī tie bija atstāti �eit, uz ielas, tā vietā, lai piekrautu tos ar mantām un aizbrauktu prom. Man ienāca prātā, ka tad, ja visu transportu, ko var sameklēt pilsētā, veido �īs nedaudzās ma�īnas, no kurām viena turklāt izrādījās nesaudzīgi sadauzīta, ar izsistiem stikliem, nomontētiem riteņiem un tikpat tuk�u bāku kā visām iepriek�ējām, mūsu izredzes kaut kur vēl tālāk uz ziemeļiem atrast degvielas krājumus, kas �ai apkaimē dzīvojo�ajiem cilvēkiem būtu paliku�i nepamanīti, ir pavisam mazas. Pēc visa sprie�ot, tie, kas �eit bija dzīvoju�i, dodamies prom, visu degvielu bija paņēmu�i līdzi, mums neatstājot ne lāses.

- Te kaut kur jābūt autoostai, - Serjo�a pārliecināti apgalvoja, - un laivu stacija arī noteikti ir, soļarka vēl derētu, kaut litri divsimt...

- Tikai kur lai to atrod, to autoostu, - tūlīt pat atsaucās tētis,

- tum�s ir ne pa jokam, kaut vai acī dur, un pilsētas kartes mums nav. Kas tev tur navigācijā redzams, Andrjuha?

- Man navigācijā nav nekā, - drūmi sacīja Andrejs, - karte nav pilnīga, man te vienkār�i ir punkts uz �osejas, nav nekādu ielu, vispār nekā. Neatradīsim.

- Labi, - uzstājīgi teica Serjo�a, - tad paliekam pa nakti, bet no rīta, kad būs gai�s, atradīsim gan to autoostu, gan staciju -nu kaut kam ta�u noteikti vajadzēja palikt!

- Cik daudz laika zaudēsim... - �aubīdamies novilka tētis,

- vēl nav ne �etri, mēs �odien labākajā gadījumā esam nobrauku�i kādus deviņdesmit kilometrus, ar nak�ņo�anu un rītdienas meklējumiem zaudēsim vēl veselu diennakti. Jau tāpat tik tikko velkamies uz priek�u, pietiktu ar vienu kārtīgu snig�anu, lai mēs bezcerīgi iestrēgtu. - To pateicis, viņ� apklusa, gaidīdams iebildumus, tomēr Serjo�a kaut kāda iemesla dēļ nesteidzās strīdēties pretī; dro�i vien tāpēc, ka doma par nakts pārlai�anu �ajā tuk�ajā spoku pilsētā arī viņam �ķita nepatīkama - pēc ilgās piespiedu aizkavē�anās pie �erepovecas vēl kaut kur palikt pa nakti bija bail, it kā apstādamies mēs uzreiz piesauktu pār savām galvām kādas jaunas, vēl nezināmas briesmas un vienīgais veids, kā no tām izvairīties, būtu nemitīga, nepārtraukta virzī�anās uz priek�u.

- Pagaidiet! - pēk�ņi ierunājās Andrejs. - Man te pie izbrauk�anas no pilsētas ir iezīmēts benzīntanks. Ja vispār kaut kur vēl degviela ir palikusi, tad tikai tur.

Tagad mēs braucām cauri Kirilovai tās vis�aurākajā daļā, kur pilsētu no divām pusēm iespīlēja ezeri, un burtiski pēc pāris minūtēm tā beidzās - jau bija pavisam tum�s, un, ja mēs nebūtu meklēju�i, tad pilnīgi noteikti pa�autos garām sarkanbaltajam taisnstūrveida jumtam, kuru slēpa tumsa un visureso�ais sniegs, kas biezā kārtā bija noklājis gandrīz visas vertikālās virsmas. Apturēju�i ma�īnas, izkāpām salā; kad Mi�ka atvēra pakaļējās durvis, pirmais izspruka suns, kas kā dzeltens zibens aiztraucās kaut kur uz koku pusi, turp, kur vairs nesniedzās mūsu ma�īnu lukturu raidītais spo�ais gaismas laukums.

- Nu, kāpēc, kāpēc tu viņu izlaidi ārā, - es bezpalīdzīgi sacīju, - tagad viņ� vairs neatgriezīsies!

- Kur tad �is liksies, - Serjo�a pasmaidīja, - labāk ejam paskatīties, kas te viņiem ir palicis.

- Elektrības ta�u nav, - nedro�i ieminējās Mi�ka, izlēcis sniegā uzreiz pēc suņa, - benzina pistoles dro�i vien nedarbojas?

Kaut kur te ir jābūt rezervuāram, - pienākdams klāt, sacija tētis, - meklējiet zemē lūkas, parasti tās ir ārā, ceļa tuvumā. Pa virsu var būt sniega kārta, tā ka skatieties uzmanīgi!

Sākumā man �ķita, ka zem �ī sniega lēruma, turklāt tumsā mēs nekādus rezervuārus neatradīsim, ta�u vārda tie�ā nozīmē pēc mirkļa Mi�ka triumfējo�i iesaucās:

- Atradu! - un tad pēc neilgas pauzes jau klusāk piebilda:

- Tikai tās lūkas ir kaut kādas dīvainas.

Tur, kur viņ� stāvēja, sniegā tum�i vīdēja trīs vienādi pelēki vāki; divi bija atvērti, atsedzot platas taisnstūrveida ailas, un, ielūkojusies vienā no tiem, es ieraudzīju divas apaļas metāla akas: vienu mazu un pilnu ar īdzīgi izrieztām caurulēm un otru platāku - to bija gandrīz aizklapējis ciet apaļ� tērauda vāks.

- Paej malā, - ātri pienākdams klāt, Mi�kam sacīja tētis, kur�, ar pūlēm notupies uz ceļiem, pacēla vāku un sāka spīdināt akā lukturīti. - Neko nevar redzēt, tum�s kā ziloņa pakaļā. Nāksies kāpt lejā.

- Tas ir kā - lejā? - es pārjautāju. - Līst tur iek�ā?

- Tur ir kāpnes. - Tēta vārdi dobji atbalsojās no metāla sienām. - Aņa, tā ir parasta cisterna, tikai ierakta zemē, un tajā var nokāpt.

- Drīkst, es kāp�u? - Mi�ka lūdzo�ā balsī ieminējās. - Man ies ātri, es varē�u izspraukties, tikai iedodiet man lukturīti.

- Nē, - es pārbīlī iebildu, - pat nedomā, es tev aizliedzu, tu mani dzirdi?

Nepievērsdams man ne mazāko uzmanību, tētis atliecās taisni - viņam mugurā tajā pa�ā brīdī kaut kas skaļi nobrīk�ķēja - un, no sāpēm saviebies, iedeva Mi�kam lukturīti.

- Uz priek�u, Mihail, - un, kamēr Mi�ka, norāvis jaku un ie�miedzis zobos lukturīti, spraucās iek�ā lūkā, bet es, stāvēdama blakus, domāju - neviens mani neklausa, pat viņ�, mans mazais dēls, mani vairs neklausa -, tētis viņu mācīja:

- Kāp lēnām, uzmanīgi skaties uz leju, ja tur apak�ā ir palikusi degviela, tu to noteikti ieraudzīsi, saprati? - un, kad Mi�kas galva pavisam pazuda kaut kur apak�ā �au�alīgās cisternas dziļumos, iekliedza tie�i iek�ā lūkā:

Un neiedomājies pat pavisam viegli ar lukturīti pieskarties sienai - viena dzirkstele, un viss uzies gaisā! - Bet pēc tam, pagriezies uz to pusi, kur, no bailēm pārakmeņojusies, stāvēju es, viņ� mierinot sacīja:

- Tak neuztraucies tik ļoti, Aņka, puika ir tievs, lokans, viss būs labi; viņ� ta�u tev nepīpē, ko? - un iesmējās, ta�u manā skatienā laikam bija kaut kas tāds, ka viņa smiekli iestrēga rīklē jau pa�ā sākumā, un tad viņ� sāka klepot - skaļi un ķērkstīgi. Apklusti, es nevarīgi domāju, apklusti, es gribu dzirdēt, kas tur notiek, kas tajā cisternā notiek, gribu dzirdēt katru viņa soli uz �īm stāvajām, neuzticamajām kāpnēm.

- Nu, kā tur ir? - No aizmugures pienāca klāt Serjo�a, katrā rokā turēdams tuk�u kannu.

Diez vai tur kaut kas ir palicis, - tētis, vairs neklepodams, atteica; tagad viņa seja bija pilnīgi nopietna, - te viss bija vajā. Laikam jau kāds ir pabijis pirms mums.

- Tad kāpēc jūs viņu tur ied/.ināt? - es teicu un jau gāju klāt lūkai, lai uzsauktu Mi�kam �kāp ārā, tūlīt pat griezies atpakaļ� bet tajā pa�ā brīdī no lūkas atskanēja viņa atbalss izķēmotais sauciens:

- Nekā nav! Tikai dibens slapj�! - un pēc acumirkļa virs zemes parādījās viņa izspūrusī galva.

Arī zem otrā vāka bija tuk�s - tas atklājās pāris turpmāko minū�u laikā; palika vēl tre�ā, tā, kurai priek�ā bija atslēga, ko nolauzt ar parasto paņēmienu būtu pārāk bīstami. Nedaudz paķimerēju�ies, vīrie�i tomēr izdomāja, kā dabūt vaļā arī to: cie�i aptina lupatu ap garu ugunsdzēsības ķeksi, ko Andrejs atrada kaut kur tepat benzīntankā, un pēc ilgas noņem�anās slēdzeni izdevās nolauzt, ta�u visas �is pūles izrādījās veltas: acīmredzot pēdējo cisternu neviens nebija atvēris tāpēc, ka tā bija tuk�a jau pirms tam, kad tika atslēgta elektrība, līdz ar kuru nomira arī sūkņi, kas dzina degvielu aug�up.

Mēs vīlu�ies stāvējām ap izgrūstītajām lūkām, Mi�ka, tagad spīvi un riebigi smirdēdams pēc benzīna, saskumis novilka:

- Tad iznāk, ka viss bija veltīgi?

Neviens viņam neatbildēja, pat Serjo�a, kur� līdz �im bija tik ļoti pārliecināts, ka degvielas visapkārt vēl ir pietiekami, neatrada vārdus; vēl mazliet pastāvēju�i, mēs kā pēc komandas pagriezāmies un vilkāmies uz ma�īnu pusi. Man ārprātīgi gribējās cigareti.

Gai�ajā laukumiņā starp ceļmalā noliktajām ma�īnām mīņājās pārējie: nebija izkāpis tikai Ļoņa, kur� pat uz platajiem lendkrūzera sēdekļiem, visu dienu pavadījis ceļā, nejutās labi. Palūkodamās mums pretī, Ira ievaicājās:

- Nu kā? - un Serjo�a klusēdams pa�ūpoja galvu.

Ar vienu roku apķēries viņai ap ceļgalu, Irai blakus sniegā stāvēja puisēns, kur�, no sajūsmas glu�i pamiris, no ko�as paciņas, ko viņ� neveikli �ņaudzīja dūrainī ievīstītā rociņā, baroja blakus piesēdu�o suni ar kartupeļu �ipsiem un nedro�i, gatavs kurā katrā brīdī to atraut nost, stiepa uz priek�u otru roku, jau bez dūraiņa, un suns to ik reizi domīgi un nesteidzīgi apostīja, tad pavēra savu milzīgo muti un uzmanīgi ar priek�zobiem izķeksēja no tās ķīmiski dzelteno trijstūrīti.

- N^emi^et� tas jums, - Ira teica, pasniegdama Serjo�am vairākas �auksto�as paciņas, - mēs tur iek�ā atradām, veikalā. Tur bija arī da�as �okolādītes, bet tās es atdevu bērniem. Man liekas, būs prātīgāk neapstāties, lai ko pagatavotu, uz nakti mums pietiks arī ar �o, - bet pēc tam, pagriezusies pret puisēnu, uzsauca:

- Anton, viss, es vairs neatkārto�u, tas jāapēd tev pa�am, nevis jābaro suns!

Puisēns pacēla galvu un paskatījās uz mani.

- Viņ� ēd, - mazais �ukstus bilda un pasmaidīja.

Andrejs, grasīdamies iet un atkal sēsties pie stūres, sacīja:

- Serjoga, te nak�ņot nav jēgas. Ja benzīntanks ir �itā izpumpēts tuk�s, arī autoostā un tajā laivu stacijā mēs neko neatradīsim.

Serjo�a klusējot palocīja galvu un iekāpa ma�īnā.

Vēl viens benzīntanks mums ceļā gadījās kādus piecpadsmit kilometrus tālāk, pēc ceļa sazarojuma, vietā, kur �oseja sadalījās divās daļās, vedot pretējos virzienos: viens tās atzars veda atpakaļ uz miru�o Vologdu, otrs - pa kreisi un uz aug�u, uz ziemeļiem; uz ceļa zīmēm bija rakstīts: Vitegra - 232, Medve�-jegorska - 540, es tādus nosaukumus nekad mū�ā pat dzirdējusi nebiju un Serjo�am jautāju: uz kurieni mēs braucam? Tālāk? Un viņ� pamāja ar galvu un pasmaidīja tā, ka man pirmo reizi kop� tā brī�a, kad bijām devu�ies prom no mājām, sagribējās tomēr pa�ai palūkoties kartē, lai pārliecinātos, vai tā vieta, uz kuru mēs braucam, tie�ām pastāv. Arī �eit, ceļu sazarojumā, degvielas rezervuāru lūkas bija uzlauztas - �oreiz visas bez izņēmuma; mēs pat nemēģinājām nokāpt lejā, jo arī tāpat bija skaidrs - tie ir bezcerīgi tuk�i.

Tie�i �ajā vietā tētis pārsēdās lendkrūzerā, atstādams Iru stūrēt vitaru; Mi�ka, man par pārsteigumu, pēk�ņi pieteicās tālāk braukt kopā ar viņu un puisēnu - uz mani neskatīdamies, viņ� nopurpināja kaut ko aptuveni �ādā garā �nav labi, ka viņi tur paliek divi vien, mamm, es paņem�u vienu no bisēm un brauk�u kopā ar viņiem� un izspruka no ma�īnas. Es pat nemēģināju iebilst - man vairs nebija spēka. Toties ierosināju, ka Serjo�a varētu mazliet atpūsties - "klau, es vismaz kādas pāris stundas pastūrē�u�, es teicu, "bet tu paguli, mēs ta�u nebraucam priek�galā, es tik�u galā, viss ir normāli�, ta�u viņ� nepiekrita -"nemuldies, Aņka, es neesmu noguris, labāk jau tu mazliet pasnaud, nomainīsi mani, kad tas tie�ām būs vajadzīgs� Kaut ari �ī garā diena, kas - vismaz tā man tagad �ķita - bija sākusies pirms nedēļas, mani patie�ām bija neizturami nogurdinājusi, uzreiz aizmigt es tomēr nespēju: pulkstenis bija tikai ap se�iem vakarā, lai gan, skatoties ārā pa logu, to nekādi nebūtu iespējams uzminēt, jo viss ārpus sīciņā gaismas apļa, kas trīsēja ap mūsu ma�īnām, kuras vilkās uz priek�u pa tuk�o ceļu, bija melnum melns: gan blīvās ziemeļu debesis, gan milzīgie koki gar abām ceļa malām un pat sniegs tajās vietās, līdz kurām nespēja aizsniegties mūsu lukturu gaisma. Tagad, kad pie mums ma�īnā vairs nebija Mi�kas ar viņa benzīna auru, es beidzot aizsmēķēju cigareti (suns, kas bija saritinājies uz pakaļējā sēdekļa, pacēla galvu un pikti nosprauslojās, bet tūlīt pat samierinājās, dziļi nopūtās un atkal apgūlās) un, birdinādama pelnus pa pus-pavērto logu, skatījos uz oran�o dzirksteļu spietu, ko vēj� ātri panesa zem aizmugurē brauco�ā pikapa riteņiem. Vismaz līdz tai mistiskajai Vitegrai mēs aizbrauksim, tik daudz degvielas mums ir, es miegaini domāju, bet līdz Medve�jegorskai gan vairs netiksim, �obrid uzsākt strīdu nav jēgas, galvenais ir nepalaist garām, nenogulēt �o Vitegru, lai paspētu viņus apturēt, ja viņi sadomās doties tālāk ar pustuk�ām bākām, es nenogulē�u, veseli divsimt kilometri, �ādi velkoties, mēs tur būsim ne ātrāk par rītu, pat ja es aizmig�u, tik un tā paspē�u viņus apturēt, nodomāju un aizmigu.

* * *

No dziļa miega mani izrāva nepatīkama sajūta, ka mēs stāvam, - es to sapratu, vēl līdz galam nepamodusies un neatvērusi acis: sajūta bija tie�i tāda pati kā guļot vilcienā, kur� nakts vidū pēk�ņi iestrēdzis mazā �ķiro�anas stacijā, kad tavs uz lāvas guļo�ais ķermenis, pieradis pie kustības, �ūpo�anās un dzelzs �ņerkstoņas, pēk�ņi reaģē uz negaidītu klusumu un nekustību. Sākumā man �ķita, ka tikmēr, kamēr gulēju, visi vienkār�i atradu�i kādu klusu vietu un nolēmu�i apstāties ceļmalā atpūsties, un es jau gandrīz aizmigu no jauna, bet tad piepe�i strauji izslē-jos taisni un plati atvēru acis - kaut kas nebija lāgā. Izņemot mani, ma�īnā neviena nebija - �ofera vieta bija tuk�a, un pat suns uz pakaļējā sēdekļa bija izgaisis.

Dzinējs bija izslēgts, ta�u gabarītugunis dega; to nespodrajā gaismā redzēju vitaras pazīstamās aizmugures durvis ar smieklīgu uzlīmi uz rezerves riteņa sudrabotā apvāka - to vēl �er-tanovā bija pielipinājis kāds nepazīstams bērns, kad es turēju ma�īnu uz ielas pie mājas durvīm; pat nemiera pārņemta, nesaprotot, kas �obrīd notiek, tik un tā paguvu sajust negaidītu dzēlienu sirdī - vai gan es, �o ma�īnu pērkot, būtu varējusi iedomāties, ka pie tās stūres sēdēs sve�a sieviete, pat ne vienkār�i sve�a, bet tie�i �ī un ka mans dēls nezin kāpēc vēlēsies braukt nevis kopā ar mani, bet ar viņu, pakaļējā sēdeklī, ar bisi, viņu apsargājot? Ta�u domāt par to �obrīd galīgi nebija laika, jo priek�ā uz ceļa kaut kas notika; es izstiepu roku un nospiedu sviru, apdzē�ot lukturus, bet pēc tam uzmanīgi pavēru durvis un izslīdēju ārā izdibināt, kas atgadījies.

Apgājusi vitarai apkārt no ceļa puses, piesardzīgi paskatījos gar tās sānu un uzreiz biju spiesta piemiegt acis - man pretī cirtās spo�i oran�ā uz pikapa jumta uzstādīto meklē�anas lukturu gaisma; tā mani ap�ilbināja, un es automātiski paspēru soli atpakaļ savas ma�īnas aizsegā, domādama - kas, velns, te lēcies, kāpēc pikaps ir pagriezies pretējā virzienā, kas tur vispār notiek? Pēk�ņi pikapa dzinējs apdullino�i ierēcās, un tajā pa�ā brīdī tam blakus atskanēja klieg�ana - man neizdevās saprast neviena pa�a vārda, ta�u, likās, saklausīju tēta balsi; vairs nespēdama izturēt minējumus, es dziļi ievilku elpu, izgāju uz ceļa un pagājos tie�i pretī �ilbino�ajai taisnstūrveida meklē�anas lukturu gaismai.

-... es ta�u jums teicu, ka vajag atpūsties, - apdullino�ajā dzinēja rēkoņā augsti un spalgi, gandrīz dziedo�i dīca sievietes balss, - visu dienu pie stūres, es ta�u teicu, vajadzēja pagulēt, es arī pati būtu varējusi pastūrēt, kā mēs tagad to izvilksim ārā? -Gaismā, kas spīdēja man tie�i acīs, es nekādi nespēju saskatīt runātāju un uzzināt, kam pieder �īs nepazīstamās, apraudātāju vaimanām līdzīgās intonācijas, toties vīrieti, kur� atbildēdams sāka bļaut - izmisīgi un nikni, it kā viņam jau ne vienu reizi vien būtu nācies atkārtot vienus un tos pa�us vārdus, - pazinu uzreiz.

- Negulēju es, tu dzirdi, ko tev saka! - kliedza tētis. - Te vienkār�i ir bedre, tur ir bedre, nu, paskaties pati, visi riteņi uz ceļa, nekur mēs neesam noskrēju�i, dieva dēļ, paej vienreiz malā, netraucē, Andrjuha, aiziet, vēl reizīti!... - Un dzinējs ierēcās ar divkār�u spēku, pikaps noraustījās - to es sapratu pēc tā, kā nodrebēja un palēcās trīs spo�ie taisnstūri tam uz jumta.

- Uzmanīgāk, tak norausiet nost, ak kungs, nu kas te darās, -iegaudojās Marina, tagad jau pavisam kā lauku sieva. Beidzot man izdevās viņu saskatīt: rokas lauzīdama, viņa skraidīja tie�i gar pikapa priek�u, gandrīz jau zem riteņiem, savā baltajā kombinezonā atgādinādama pārbiedētu zaķi, kas ietrāpījis mednieka zemstobra luktura gaismas starā, un tētis - tagad varēju redzēt arī viņu - vaļā atrautā jakā, ar apsarmoju�u bārdu un me�onīgām acīm iznira no tumsas, metās pie viņas un ieaurojās -ne�petni, kā traks:

- Nu kur tu lien zem riteņiem, velna sievi�ķi! Paej malā, Marinka, lai dievs �ēlīgs, tūlīt tev vienreiz iekrau�u, Ļoņa, tak savaldi viņu beidzot!...

Pienākusi tuvāk, beidzot ieraudzīju, kas par nelaimi, lai gan to jau varēja noprast: neganti smagais lendkrūzers bija iesēdies dziļi sniegā kā purvā iestrēdzis nīlzirgs: tik dziļi, ka �ķita - tam vispār nav riteņu; sprie�ot pēc tā, ka bagā�nieks bija pasliets aug�up, priek�ējie riteņi bija iestigu�i dziļāk nekā pakaļējie -kā rādās, tas tie�ām bija iegāzies kaut kādā bedrē, no kuras pats saviem spēkiem vairs nespēja izkļūt. Ar pakaļgalu pret nelaimīgo, nikni raustīdamies, rēca no piekabes atsvabinātais pikaps, pie kura stūres, pagriezies atpakaļ un gandrīz līdz viduklim izliecies pa atvērto logu, rēgojās Andrejs; starp automobiļiem drebēja cie�i nostiepta oran�i dzeltena trose, ar kuru abi bija savienoti. Ieraudzīju ceļmalā Mi�ku ar strupo automobiļa lāpstiņu rokā, viņam galvā nebija cepures un ausis jau sarkani kvēloja salā; otra tāda pati lāpstiņa bija tētim - acīmredzot �obrīd, kamēr pikaps, no visa spēka rēkdams, pūlējās izraut lendkrūzeru no sniega gūsta, rakt nebija jēgas. Serjo�a nekur nebija redzams - pēc visa sprie�ot, viņ� sēdēja pie lendkrūzerā stūres.

Man garām uz pieklusu�o, aizmugurē paliku�o ma�īnu pusi pagāja Marina un Ļoņa - viņ� bija smagi atzvēlies uz sievas pleca, un es redzēju, ka viņa iet pārāk ātri. Kad abi bija tie�i man blakus, dzirdēju, ka viņ� tai saka:

... bez tevis tiks galā. Ko tu piesienies - aizmidzis, aizmidzis, vai nav vienalga, galvenais ir izvilkt, tu man tagad labāk pasaki: kur tu liki Da�ku? - Un viņa, vispār neklausīdamās, tikmēr kliedza, nikni, asarainā balsī:

... un tu ko klusē, kā mēs tagad tālāk brauksim, nevajadzēja iet priek�galā, es ta�u teicu, ka nevajadzēja, mums tur �upām mantu, drēbes, pārtika, nu, kur mēs tagad liksimies, tu par to padomāji? Padomāji?... Ma�īna pagalam... - Un viņi aizgāja tālāk - atpakaļ pie pad�ēro, un es pagriezos, lai noskatītos viņiem pakaļ, bet tajā brīdī pikaps ierēcās kaut kā īpa�i izmisīgi: ar riteņiem saceldams biezus sniega putekļus, lendkrū-zers pēk�ņi nodrebēja un sāka rāpot uz aug�u, ar pakaļgalu pa priek�u, un pikaps, izkustējies no vietas, gausi līda uz priek�u, tie�i man virsū, es atsprāgu sānis, bet tētis, pārkliegdams abu dzinēju gaudo�anu, sauca:

- Aiziet-aiziet-aiziet, spied, Andrjuha, nu, piespied vēl!... -Tajā brīdī pēk�ņi atskanēja kaut kāds ass, negaidīts troksnis, un tūlīt pēc tam kaut kas apdullino�i norībēja; es paskatījos uzmanīgāk un sapratu, ka ir pārtrūkusi trose, kas savienoja abas ma�īnas; lendkrūzers tūlīt pat no�ļūca atpakaļ un, iedzinis savu plato purnu sniegā, sastinga pirmītējā vietā, bet pikapa dzinējs apklusa, acis �ilbino�ie lukturi apdzisa, vadītāja durvis atvērās, un Andrejs, steig�us izlēcis uz ceļa un apskrējis apkārt ma�īnai, piepe�ajā klusumā īgni noteica:

- Bamperis pu�u. Labi vēl, ka pa stiklu netrāpīja.

- Nu tak tāpēc, ka trose sūdīga! - Tētis laikam bija izkliedzis balsi, jo nupat jau viņ� vairs tikai sēca un izskatījās tik nelaimīgs, ka man gribējās pieiet klāt, uzlikt roku viņam uz pleca un teikt �neklausieties ta�u, ko tā kaza saka, skaidri redzams, ka te ir bedre, jūsu vainas te nav�, ta�u viņ� atvēzējies iedūra - gandrīz ielidināja - sniegā savu lāpstiņu; tā iegrima gandrīz līdz rokturī�a vidum, un man kļuva skaidrs, ka jaukties pa vidu un mierināt labāk nevajag. - Tās jūsu smalkās japāņu troses, kaut vienu metāla sakabi būtu paņēmu�i līdzi, atradu�ies ceļotāji, ka jūsu māti, ar jums tikai pēc smalkmaizītēm braukt!

- Nelīdzētu tava sakabe, - viņam teica Serjo�a, kur� bija izkāpis no lendkrūzera un mēģināja izrāpties uz ceļa; viņa seja bija saniknota un nogurusi, - pārāk pamatīgi iesēdies, tikai cilpas būtu izrāvu�i. Vajag vēl parakt, viņ� atkal ir piedzinis pilnu apak�u, Mi�ka, dod �urp lāpstu. - Un viņi ar tēti sāka rakt - pēc visa sprie�ot, ne pirmo un pat ne otro reizi; es teicu Mi�kam:

- Uzliec cepuri, - bet viņ� pat nepagrieza galvu uz manu pusi, saspringti noskatīdamies, kā tētis ar Serjo�u cīnās starp lendkrūzera riteņiem.

Tētis palūkojās aug�up un uzrunāja Andreju:

- Nu, ko stāvi, ej un velc laukā savu japāņu bantlti, vienu pārrāvām, tagad rausim tavējo.

- Ja nebūs atrakts, kā pienākas, pārtrūks ari tā, - Andrejs, kur� joprojām ar no�ēlu lūkojās uz pār�ķelto buferi, nosmīnēja, - es varbūt labāk aizie�u pēc lāpstas, palīdzē�u jums.

Kādu laiku viņi raka trijatā - koncentrēju�ies, pārskaitu�ies, no pamatīgi iestigu�ā lendkrūzera dibenapak�as sviezdami sniegu uz ceļmalas pusi bet mēs ar Mi�ku dancojām viņiem apkārt, neuzdro�inādamies jaukties pa vidu ar jautājumiem; es jutu, kā, par spīti siltajiem zābakiem, no zemes pie maniem ceļgaliem lien nepielūdzams aukstums, un baidījos paskatīties uz Mi�ku, kur� te, ārā, bija pavadījis daudz ilgāku laiku. Pēk�ņi Serjo�a atliecās taisns, noslaucīja seju un drūmi noteica:

- Tuk�s numurs. Tur lejā jau ir ledus, �itā mēs viņu pilnīgi noteikti neizvilksim.

Varbūt ir jēga pamēģināt no otras puses? - izlīdis gar otru ma�īnas sānu, jautāja Andrejs; viņam no mutes vēlās biezi elpas mutuļi, uzacis un skropstas bija apsarmoju�as, acis asaroja. - Ja ar ieskrējienu, tad varbūt es pārlēk�u tai bedrei pāri un nepaspē�u iegāzties?...

- Nekādā gadījumā, - sēco�i atbildēja tētis, - kā tu vari zināt, cik tā bedre ir dziļa; ja iesēdināsim vēl vienu ma�īnu, tad ir vāks, vari uzskatīt, ka pagalam esam.

Ja �ai bedrei nevar apbraukt apkārt, - gausi sacīja Andrejs, un man pēk�ņi viss kļuva skaidrs; lai arī viņ� vēl nebija paspējis pateikt neko vairāk, es jau zināju, par ko viņ� domā, - ar mums ir cauri jebkurā gadījumā, jo tālāk mēs vairs netiekam un atgriezties arī nevaram, nepietiek degvielas.

Tas nav iespējams, es nodomāju. Tas vienkār�i nav iespējams. Nebiju paskatījusies pulkstenī, cik �obrīd ir - desmit vakarā? Pusnakts? Es noteikti neesmu nogulējusi ilgāk par stundu, varbūt divas, tikai iesnaudos, mēs nekādi nevarējām nokļūt tik tālu.

- Līdz Vitegrai vēl tālu? - es bezcerīgi apjautājos, jau nojauzdama, ko tūlīt izdzirdē�u, un iepriek� saraudamās, gaidot �o atbildi, bet viņi, glu�i kā pēc komandas, pagriezās un paskatījās uz mani, it kā tikai tagad būtu pamanīju�i, - paskatījās uz mani kā uz trako, un Andrejs izbrīnīts pārjautāja:

- Kādai vēl Vitegrai? Tai mēs jau sen esam garām. - Un tikai tad es pacēlu roku un sāku drud�aini atrotīt piedurkni, lai nokļūtu līdz pulkstenim, piedurkne aiz tā Aizķērās un iestrēga, un es no visa spēka to parāvu uz savu pusi, riskējot saplēst siksniņu, un paskatījos uz ciparnīcu.

Pulkstenis rādija pus�etri no rīta.

Man aiz muguras iegurkstējās soļi.

- Nu, kā ir? - pienākdama klāt, jautāja Nata�a. - Kā jums te klājas? Ira un bērni guļ, bet vitarā ir me�onīgi auksti, Serjo�a, atslēgas nav pie tevis? Es negribēju viņu modināt, vajadzētu iedarbināt ma�īnu, mazliet pasildīties, citādi bērni nosals.

Es paskatījos uz Serjo�u - viņ� neatbildēja. Nu, ko tu klusē, es nodomāju, pasaki ta�u viņai, derētu visiem kopā parēķināt, cik ilgam laikam mums pietiks benzīna, ja mēs tikai stāvēsim �eit, pie �is bedres, kura kā nepārvarama barjera aiz�ķērsojusi mums ceļu, nostājusies starp mums un mūsu galamērķi �ajā ledainajā, vienaldzīgajā tuk�ājā, kurā līdz pat apvārsnim nav nevienas vienīgas uguntiņas. Varbūt pietiek, lai izvilktu visu atliku�o nakti un pat visu nākamo dienu, un tad mēs sāksim dedzināt mantas, citu pēc citas krausim tās no�ēlojamā ugunskurā, no kura nebūs gandrīz nekāda siltuma, un pēc tam noņemsim riepas, vispirms no vienas ma�īnas, pēc tam arī no visām pārējām, un tās degs, apņemot mūs ar melniem, kodīgiem un smirdīgiem dūmiem; bet vēl pēc tam, pa�ās beigās, rausim nost sēdekļu ap�uvumu, jo arī tas deg un dod siltumu, tikai lendkrūzera ap�uvumam neķersimies klāt, jo tas ir no ādas, un tādējādi Ļoņam ar Marinu nāksies nosalt ātrāk par citiem, atradu�ies smalkmaņi, ādas salons - ar �ausmām izdzirdēju, ka smejos, biju absolūti, biedējo�i mierīga, nejutu nekādas bailes, tikai kaut kādu iracionālu, stulbu triumfu, tūlīt pacel�u acis un sacī�u: es ta�u jums teicu, nu, ko jūs tagad varat atbildēt?

- Mamm, - klusi ierunājās Mi�ka, - kas ar tevi?

Es pagriezos pret viņu - Mi�ka skatījās uz mani, bie�i un izbrīnīti mirk�ķinādams acis, un viņa skropstas bija glu�i baltas, lūpas no aukstuma tik tikko kustējās, un stulbais, nepiedienīgais smaids vienā mirklī nozuda no manas sejas, vienā lēcienā atrados viņam blakus, novilku cimdus un ar abām rokām saspiedu viņa vaigus, viņa ausis - trauslas, no sala glu�i kā stiklainas, manas rokas bija aukstas un nespēja viņu sasildīt, es saspiedu stiprāk, un viņ� iekunkstējās sāpēs un papurināja galvu, raudamies prom.

- Tu esi nosalis? Tu ausis jūti? Kur ir tava cepure? - Sāku vilkt nost savu cepuri, es viņu nesasildī�u, man nemū�am neizdosies viņu sasildīt, ak kungs, ko lai iesāk, lai nu kur�, bet ne Mi�ka, labāk būtu paliku�i tur, mājās, bet viņ� grūda prom manas rokas un pūlējās izrauties brīvībā.

- Tā, - pēk�ņi ierunājās Serjo�a, ar vienu lēcienu pārlēkdams pāri iespaidīgajai sniega kaudzei, kas no�ķīra ceļmalu no lendkrūzeru apriju�ās bedres, un ar ātru kustību izrāva no Mi�-kas jakas kabatas cepuri, un es tūlīt pat sapratu, ka visu laiku biju redzējusi gar kabatas malu rēgojamies tās maliņu; ar tikpat ātru kustību viņ� uzmauca �o cepuri Mi�kam galvā līdz pa�ām uzacīm, - tā, - viņ� atkārtoja, - jūs ejiet uz ma�īnu un sildieties, bet mēs te vēl paraksim. - Un viņ� uzreiz, it kā saruna būtu pabeigta, uzgrieza mums muguru un turpināja; - Jārok uz priek�u, tēt, trīs spēcīgi ve�i, mēs pieveiksim to sūda bedri, galu galā nocirtīsim koku, cirvji mums ir, paliksim zem riteņiem dēļus; mums �ā vai tā jātiek uz priek�u, atpakaļ ta�u negriezīsimies.

- Labi, uzpīpēsim un apspriedīsim �ito lietu, - atsaucās tētis, aizsmacis, ta�u itin mundrs.

- Pēc tam uzpīpēsiet, pa ceļam, - tādā pa�ā tonī iebilda Andrejs, - es esmu nosalis kā suns, ejam, paskatīsimies uz to bedri, - un, atbildi negaidīdams, devās uz priek�u - gausi, gandrīz līdz ceļiem brizdams pa sniegu, vifi� apgāja apkārt nekustīgajam lendkrūzeram un virzījās tālāk, ik pēc pāris soļiem iedurdams sniegā lāpstu, un pār plecu uzsauca Serjo�am:

- Dzinēju pagaidām nelaid, tikai gaismu ieslēdz, ne velna nevar redzēt. - Tētis sekoja Andrejam, iedams ma�īnai apkārt gar otru pusi, bet Serjo�a atkal ierāpās kabīnē.

Mēs - es, Mi�ka un Nata�a - palikām stāvam ceļmalā un skatījāmies uz viņiem, uz brīdi piemirsu�i par aukstumu, cerēdami kuru katru bridi izdzirdēt, ka bedre pievārēta, ka tā, izrādās, nemaz nav liela un galīgi nevajadzēs daudz laika, lai izpestītu tajā pamiru�o ma�īnu un izveidotu ceļu pārējām, kuras bezpalīdzīgi drūzmējās bedres malā; es ar abām rokām apkampu Mi�ku, piespie�ot vaigu viņa jakas ledainajai piedurknei, un sajutu, ka viņ� tikko jau�ami trīc no aukstuma.

- Nu, Serjoga, ko tu tur �ammājies? - nepacietīgi atkārtoja Andrejs; viņ� jau atradās kādus septiņus vai astoņus soļus tālāk un tumsā gandrīz vairs nebija redzams. - Slēdz iek�ā gaismu! -Ta�u Serjo�a nezin kāpēc nereaģēja; mēs no ceļmalas redzējām, ka viņ� tikai sē� kabīnē un nekustas, bet pēc tam pēk�ņi atrauj vaļā durvis un nostājas uz pakāpiena, uzmanīgi raudzīdamies uz priek�u, un tad arī mēs palūkojāmies uz to pusi - turp, kur gan melnās debesis, gan koki, gan sniegs, viss bija vienāds, neat�ķirams, blīvs un tum�s, it kā tur, priek�ā, vispār nekā nebūtu -Visuma gals, absolūts tuk�ums -, un �im tuk�umam pa�ā vidū pamanījām to, uz ko skatījās Serjo�a: drebo�u punktu, kas - un pēc neilga brī�a par to vairs nebija ne mazāko �aubu - mazpa-mazām kļuva spilgtāks un lielāks, un tas varēja nozīmēt tikai vienu: tas dodas uz mūsu pusi.

- Kas tas tāds? - Mi�ka jautāja, izraudamies no mana apkampiena. Es pagājos da�us soļus uz priek�u, it kā �ie pāris soļi ļautu man labāk saskatīt nezināmo punktu, kas mūsu acu priek�ā pakāpeniski pieauga un tagad vairāk atgādināja plankumu, spilgtu plankumu ar izplūdu�ām malām.

Kāds brauc �urp, pie mums, no tās puses, ja? - vaicāja Nata�a.

Pagrūzdams mūs malā, garām paskrēja tētis, pa ceļam vilkdams nost adītos pirkstaiņus; pirmajā brīdī viņ� metās pie vita-ras, bet tad nolamādamies griezās atpakaļ uz lendkrūzeru un, atrāvis vaļā pakaļējās durvis, ņēmās kaut ko meklēt aiz �ofera sēdekļa; kad viņ� atkal iznāca ārā, viņam rokās bija karabīne.

- Andrjuha! - viņ� aizsmaku�ā balsī kliedza tumsā. - Nāc �urp, ātri! - Ta�u Andrejs jau pats steig�us nāca atpakaļ; viņ� nostājās mums blakus un iedūra lāpstu sniegā sev pie kājām -tās kāts bija pārāk īss, lai pret to varētu atbalstīties.

Plankums tuvodamies sadalījās vairākos atsevi�ķos punktos - pēc visa sprie�ot, tas, kas virzījās mums pretī, patiesībā jau atradās daudz tuvāk, nekā sākumā varēja likties; nepagāja ne piecas minūtes, kad jau varēja redzēt mirgojo�u oran�u gaismiņu pa�ā aug�ā un �etrus plati izvietotus ko�i dzeltenus uguņus zem tās; klusumā, kas pie mums bija iestājies, atskanēja skaidri sadzirdama rēkoņa, kas ne mazākajā mērā neatgādināja automobiļa dzinēja rūk�anu, - zema, dobja un it kā ritmiska; �ķita, ka var saklausīt pauzes starp katru apgriezienu, it kā �ī skaņa nāktu no kaut kā nesalīdzināmi lielāka par parastu vieglo automa�īnu.

- Kas tas tāds - tanks? - Nata�a izbīlī vaicāja.

- Izskatās, ka tas ir greideris, - pēc klusuma brī�a atbildēja Andrejs.

- Kas?

- Greideris. Tāda ma�īna, kas tīra ceļus.

- Ak kungs, - viņa atsaucās, - kam gan ir savajadzējies nakts vidū tīrīt ceļu? Un galvenais - kāpēc?

- Rādās, ka tie�i to mēs tulit ari uzzināsirfi, - noteica Andrejs.

Es sajutu, ka man uz kājas sāpīgi nosē�as kaut kas ciets, un palūkojos lejup - ar muguru cie�i piespiedies man pie ceļgaliem, Suns ar savu kārno, kaulaino dibenu, liekas, bija uztupies tie�i uz mana zābaka un tā ari sastindzis sēdēja.

- Meitenes, ejiet atpakaļ uz ma�īnām, - pusbalsī teica tētis,

- mēs pa�i te tiksim galā, - tomēr nedz es, nedz Nata�a neizkustējāmies no vietas, kā noburtas skatīdamās uz izplūdu�o gaismas plankumu, kuram mazpamazām uzradās aprises. Greideris izrādījās līdzīgs traktoram - būtībā jau tas arī bija traktors: liels, dzeltens, ar trim pāriem milzīgu melnu riteņu. Tas dārdēdams piebrauca pavisam tuvu un sastinga kādus desmit metrus no sniegā iedzītā lendkrūzerā purna, ap�ilbinot mūs ar plati izvietotajiem lukturiem, ar savu milzīgo, draudīgi paslieto kausu atgādinot drīzāk gigantisku aizvēsturisku dzīvnieku, nevis ma�īnu, pār kuru valda cilvēks, bet mēs tikai stāvējām un uz to skatījāmies, nemēģinādami nedz paslēpties, nedz aizbēgt, it kā viss, kas ar mums �obrīd varētu notikt, diez vai varētu būt ļaunāks par lēnu un moko�u nāvi nosalstot, kas draudēja, ja mēs paliktu �aipus bedres. Tam, kur� sēdēja greidera kabīnē, salīdzinājumā ar mūsu bariņu uz ceļa bija viena nenoliedzama priek�rocība - viņ� mūs varēja redzēt līdz pēdējam sīkumam, turpretī mēs vienīgi dzirdējām viņa balsi, kas atskanēja uzreiz pēc tam, kad smagais dampis apstājās un tā apdullino�i rēco�ais dzinējs apklusa.

- Ei, jūs tur! - balss teica. - Kaut kas atgadījies? - Un, pirms mēs, pārējie, bijām paspēju�i izdomāt, ko lai atbild uz �o dīvaino jautājumu, jo bezpalīdzīgi sagumu�ais lendkrūzers, kur� tagad bija spo�i apgaismots, bija gana izteiksmīgs, Nata�a negaidot pagāja uz priek�u un ierunājās, steidzīgi un skaļi:

- Sveicināti! Mēs esam iestrēgu�i, jūs saprotat, te uz ceļa ir kaut kāda bedre, dziļa, mēs netiekam uz priek�u, ja jūs varētu mūs mazlietiņ paraut, mēs esam �ausmīgi nosalu�i, mums tur, ma�īnā, ir bērni, varbūt jūs mums palīdzēsiet, mums tikai vajag te tikt uz priek�u, ļoti grūts ceļ�!... - Pēc �iem vārdiem viņa apklusa tikpat negaidīti kā pirmīt ierunājusies, un diezgan ilgu brīdi viņas neredzamais sarunbiedrs neko neatbildēja, it kā viņam būtu nepiecie�ams laiks, lai mūs uzmanīgi apskatītu un pārliecinātos, ka neesam bīstami. Galu galā viņ� uzdeva vēl vienu jautājumu:

- Jūsu ir daudz?

Tie�i tajā mirklī es pamanīju, ka tētis ir nozudis - viņ� nebija redzams greidera spo�o lukturu raidītajā gaismas aplī, kurā mēs tagad bijām paliku�i piecatā; galvenais, lai Nata�a neizspertu neko lieku, es domāju, viņ� ta�u redz, ka te ir �etras lielas ma�īnas, un nemū�am nenoticēs, ka mēs esam tikai pieci, ta�u viņa sacīja:

- Mums līdzi ir bērni, un vēl mums tur, ma�īnā, ir ievainotais, jūs nedomājiet, mēs esam veseli, mūs tikai vajadzētu paraut, redzat, esam iesprūdu�i. - Viņa runāja vienlaikus gan uzstājīgi, gan lūdzo�i, un vēl viņa smaidīja - tā, it kā no sve�ā cilvēka greideri negaidītu neko sliktu.

- Palīdzēt jau varētu, - balss noteica jau�amā ziemeļnieka izrunā, un es tūlīt pat atcerējos, ka tie�i tā, lēnīgi un gandrīz draudzīgi, runāja cilvēks ar lapsādas cepuri - tas, kuru mēs pirms nedēļas bijām sastapu�i uz me�a ceļa �erepovecas pievārtē, - kāpēc gan lai nepalīdzētu labiem cilvēkiem, - viņ� turpināja, - ja viņi ir labi, �itie cilvēciņi. Laiki tagad nemierīgi, jāpalīdz labiem cilvēkiem, tamdēļ lai tas jūsu vecis ar bisi liek viņu nost, to savu plinti, un nāk atkal atpakaļ uz ceļa, ka es varu viņu redzēt, un tad es, kazi, ari nemēģinā�u �aut, - viņ� izrunāja vārdus gausi un it kā ar grūtībām, kā cilvēks, kuram tik garus teikumus sacīt negadās bie�i, - dzirdi, vecais? - Tagad viņa balsī no draudzīguma vairs nebija ne miņas. - Paklau, nāc mudīgi atpakaļ, citādi es nemaz negaidī�u, arī bliezī�u virsū, nāc ar labu, un tad parunāsim, ja reiz mēs visi te esam labi ļaudis.

- Tēt, - ne pārāk skaļi pasauca Serjo�a, ta�u kaut kur no labās puses jau skanēja soļu gurkstoņa, un tētis nesteigdamies, acīmredzami nelabprāt iznāca no tumsas un nostājās blakus, karabīni ar laidi pa priek�u iebāza sniegā un tālu pavirzīja nost stobru sa�ņaugu�o roku. Viņa seja bija sapīkusi, lūpas sakniebtas.

Tas, kuram piederēja balss no greidera, laikam nosprieda, ka tagad, kad mēs visi esam viņa acu priek�ā, savukārt pats joprojām paliek mums neredzams, viņam nekas nedraud, jo nu jau viņ� runāja daudz mierīgāk:

- Re, tā. Tikai noliec gan viņu sniegā, nav nekādas vajadzības turēt rokās to tavu plinti, - un apklusa, gaidīdams atbildi; bet tētis aizsmacis iekliedza kaut kur starp dzeltenajiem lukturiem, tur, kur, tikko nojau�ama, vīdēja kabīne:

- Tu, labo cilvēk, arī pats sēdi ar plinti, es tā saprotu! Tu mani redzi, bet es tevi ne, tādēļ nesteig�os vis likt viņu sniegā, sākumā tāpat parunāsimies!

�ie tēta vārdi, �ķiet, lika sve�ajam krietni padomāt, jo atkal iestājās klusums, un mēs gaidījām viņa atbildi, gaismas aplī juzdamies tikpat bezpalīdzīgi kā taureņi, kas trāpīju�ies netveramajā, bet tādēļ vien ne mazāk cie�ajā dārza lampas gūstā.

- Lai būtu, - viņ� beidzot noteica. - Stāviet, kur esat, es tūlīt pie jums pieie�u. - Un kaut kur pa�ā aug�ā, zem �etriem spo�ajiem lukturiem, atvērās durvis, kāds smagi nolēca sniegā un bez steigas sāka nākt uz mūsu pusi.

Pat �obrīd, gaismā, mums lāgā neizdevās sve�o apskatīt: viņa plikādas ka�oka apkakle bija saslieta, bet cepure nobīdīta līdz pa�ām acīm; pēc balss sprie�ot, viņ� nepavisam nebija jauns, tādēļ mani pārsteidza tas, cik stalts un spēcīgs viņ� izrādījās - ne pa jokam smagais aitādas ka�oks viņam mugurā bija kā apspīlēts. Iepletis kājas, viņ� nostājās pie iespaidīgā metāla kausa un uzlika roku uz tā; otrā rokā viņam tie�ām bija no pleca noņemts �aujamais.

- Raustīt nav jēgas, - viņ� sacīja, - tā nav bedre, bet sniega kāpa. Ceļ� te ir nelīdzens, ar slīpumu, bet vieta klaja - tā nu ij saputināts. Priek�ā vēl kādi �etri pieci kilometri tāda pa�a ceļa, bez manis neizbrauksiet.

- Ko jūs vēlaties par palīdzē�anu? - uzreiz pajautāja Nata�a, un viņ� skumīgi pavīpsnāja:

- Kas tad jums tāds ir, ko man vajag?

- Mums ir patronas, zāles un nedaudz ēdamā, - ātri atbildēju es, jo vīrie�i vēl aizvien modri klusēja, bet �obrīd pilnīgi noteikti bija nepiecie�ams kaut ko sacīt, es kaut kā jutu, ka �is cilvēks mūs itin nemaz neapdraud un vienīgais, ko �obrīd katrā ziņā vajag izdarīt, ir viņam pierādīt, ka mēs arī, mēs viņam nekādā ziņā neesam bīstami, ka mēs patie�ām esam �labi ļaudis�; gribēju pateikt vēl kaut ko, varbūt pamodināt un atvest �urp bērnus, lai viņ� tos redzētu, ta�u Serjo�a uzlika roku man uz pleca un sve�ajam vaicāja:

- Bet ko jūs vispār �eit darāt? - Un staltais cilvēks ar bisi pagriezās pret viņu un, nesteigdamies atbildēt, vispirms kādu laiku klusējot viņu pētīja.

- Ko es daru? - viņ� pēc pauzes pārjautāja. - Es te dzīvoju. Mums te asfalta nav, greideris vajadzīgs gan ziemā, gan vasarā arļ kad sniegs noiet, citādi nekas nav izbraucams. Es tīru.

Ko, un tagad arī? - piemiedzis acis, gribēja noskaidrot Serjo�a. - Tagad arī tīrāt?

- Tagad tīrīt nav vajadzības, - sve�ais nopietni pavēstīja, - te arī agrāk nebija daudz braucēju, bet tagad jau pavisam, un �itādos laikos varbūt labi vien ir. Mūsu ciems ir kalnā, ceļ� labi pārredzams. Es pa naktīm neguļu, veca cilvēka miegs īsiņ�, ieraudzīju jūs uz ceļa, domāju, aizbrauk�u paskatīties, kas par ļaudīm. Tad jums to palīdzē�anu vajag vai vēl pastāvēsim, patērgāsim?

- Protams, vajag, - steig�us iejaucās Nata�a, sparīgi mādama ar galvu, - ļoti vajag. Liels paldies.

- Nu tad tā, - sve�ais noteica, - es no�ķūrē�u, cik varē�u, sniegu ma�īnai priek�ā, zem riteņiem pa�i paraksiet, pēc tam brauksiet man pakaļ un izkulsieties. - Viņ� jau pagriezās, lai dotos atpakaļ uz greideri un rāptos iek�ā kabīnē, tomēr pēdējā brīdī apstājās un, pār plecu skatīdamies uz tēti, izmeta: - Bet tu, tēvoc, zinies, liec nu to savu plinti nost un ķeries pie lāpstas, no tās �imbrī�am būs vairāk labuma.

Lai novāktu irdeno sniegu, kurā lendkrūzers bija iesēdies līdz pat priek�ējam buferim, greiderim bija vajadzīgas tikai divas kustības: tas sagriezās ar tik masīvai ma�īnai apbrīnojamu veiklību, nostājās sāniski, un aiz priek�ējiem riteņiem atklājās vēl viens kauss, daudz �aurāks un garāks par pirmo; tas izlīda uz priek�u kā spalvu nazī�a asmens un nogrieza kuplo sniega spilvenu, kas bija aizsprostojis mums ceļu, viegli un bez piepūles, kā bārdas nazis ziepju putas no zoda; pēc tam tas ar plato priek�ējo kausu uzņēma �ādi iegūto sniega grēdu un vienkār�i nostūma to nost no ceļa. No �ī traktora rēkoņas - �ai brīdī tas ar saviem izrieztajiem na�iem atgādināja milzīgu katamarānu -pamodās visi, kas bija paliku�i ma�īnās; pirmā atskrēja Marina ar izbiedētām, apaļām acīm - paskatījusies uz greideri un sapratusi, ka �ajā troksnī neviens no mums nespēs viņai paskaidrot, ko tas �eit dara, viņa aizmetās atpakaļ un atgriezās jau kopā ar Ļoņu; Ira ieradās mazliet vēlāk, kad greideris, pabeidzis darbu, bija nobraucis mazliet tālāk; viņai pie rokas bija puisēns, un varbūt tie�i tāpēc, kad sve�ais no jauna parādījās uz ceļa, bises viņam rokā vairs nebija - jādomā, bija nospriedis, ka �oreiz to var atstāt kabīnē.

- Viss! - viņ� uzsauca. - Tagad rociet! - Un, kamēr Serjo�a, tētis un Andrejs ar lāpstām ņēma ārā atliku�o sniegu, kas bija salīdis zem lendkrūzera dibena un starp riteņiem, sve�ais beidzot pienāca mums klāt un apstājās zēna priek�ā.

- Un kā tevi sauc? - viņ� jautāja, un tonis, pie kura es jau biju paspējusi nedaudz pierast, ne mazdrusciņ nemainījās, runājot ar bērnu, - viņ� nesāka runāt skaļāk, kā bie�i dara tie, kam dzīvē iznāk maz saskarties ar bērniem, viņ� pat nepasmaidīja: vienkār�i uzdeva puisēnam jautājumu tie�i tādā pa�ā balsī, kādā pirmīt bija runājis ar mums.

Puisēns �igli pakāpās atpakaļ, iespieda seju Iras vatētā mēteļa krokās un tikko dzirdami turpat no�ukstēja:

- Antons.

- Un uz kurieni tu, Anton, brauc? - sve�ais jautāja tālāk, un puisēns viņam atbildēja, vēl klusāk:

-... uz ezeru.

Cilvēks izslējās taisni, vēlreiz pārlaida skatienu mums - trim vīrie�iem, kuri rosījās pie lendkrūzera, Ļoņam, kur� bija smagi atspiedies uz Marinas pleca, ragā sasalu�ajam Mi�kam - un teica:

- Tad klausies, Anton. Tas tavs ezers, kā rādās, ir tālu no �ejienes, un jau ir vēls, tev derētu pārlaist nakti siltumā, - un turpināja, tagad jau uzrunādams Iru: - Kad pabeigsiet, brauciet man līdzi - nav tālu, kādi �etri kilometri -, pa �itādu ceļu naktī labāk nevajag braukāt; atpūtīsieties, bērni sasildīsies, bet no rīta dosieties tālāk, - un, negaidīdams atbildi, it kā viss jau būtu izlemts, pagriezās un sāka soļot uz savu milzīgo ma�īnu.

Pēc pusstundas darbs bija pabeigts - atbrīvotais lendkrūzers, ar dzelk�ņotajiem riteņiem ieķerdamies no sniega izniru�ajā ledū, beidzot izrāpās no sava sasalu�ā slazda un pieripoja pie priek�ā gaido�ā greidera; sekojot viņam, piesardzīgi un lēnām �o ceļa posmu, kas tagad vairs nebija bīstams, pievārēja arī visi pārējie. Tūlīt pēc tam greideris nesteidzīgi devās uz priek�u, iz�ķūrēdams mūsu priek�ā sniegu - tas vairs nebija tik dziļ� kā vietā, kurā bijām iestrēgu�i, tomēr joprojām spētu sare�ģīt un, iespējams, arī aiz�ķērsot mums ceļu; laiku pa laikam sve�ais atvēra kabīnes durvis un brīdinot izstiepa sānis biezā adītā cimdā slēptu roku - tad mēs apstājāmies un gaidījām, līdz greideris būs nogludinājis irdeni balto ceļa virsmu.

Kad beidzot nokļuvām līdz ciemam, jau bija pusse�i no rīta - mēs visi bijām tik ļoti pārguru�i un nosalu�i, ka uzaicinājums atpūsties un mazliet pagulēt mājā, kurā dzīvoja �is staltais, nepazīstamais cilvēks, kur� sākumā mūsos bija izraisījis tik lielu piesardzību, nevienam nelika iebilst. Viss pārējais ciems atradās iesānis, vairāku simtu metru attālumā; ciems bija pavisam mazs, astoņi vai desmit cie�ā pudurī uzbūvēti baļķu nami, kas bija neuzticīgi pavērsu�i pret mums savas tum�ās fasādes ar trim logiem; katram uz jumta bija bieza, balta sniega cepure -kā Ziemsvētku apsveikuma kartītē, un tikai mūsu saimnieka masīvā, laika gaitā nomelnējusī guļbūve slējās atstatus, gandrīz pie pa�a ceļa. Novietodami ma�īnas (�im nolūkam mums vajadzēja nobraukt nost no ceļa un aizstūrēt aiz �ī augstā nama ar savādo, asimetrisko jumtu, kuram viena slīpne bija gandrīz divreiz garāka par otru un sniedzās gandrīz līdz zemei, atgādinot sniega gūzmā neredzamu slēpo�anas trasi), mēs sapratām �īs savruplbas iemeslu - aiz mājas skatienam pēk�ņi pavērās no�ķūrēts laukumiņ�, un līdzās nojumei, kas acīmredzot kalpoja par patvērumu greiderim, uz pamatīgiem metāla balstiem atradās prāva, ar sniegu biezā kārtā apķepusi cisterna.

- Soļarka? - ar mākslotu vienaldzību apjautājās Serjo�a, pamādams ar galvu uz cisternas pusi, un saimnieks apstiprināja:

- Akurāt. - Pēc tam viņ� sāka dauzīt kājas pret lieveni, lai nopurinātu sniegu.

Bija grūti noticēt, ka �is cilvēks te dzīvo viens, - no ārpuses nams �ķita pārāk liels, ta�u, kad mēs, sekojot saimniekam, bijām iegāju�i iek�ā, izrādījās, ka aiz ārdurvīm ir nevis dzīvojamās telpas, bet pla�a, neapgaismota divstāvu galerija, kas labajā pusē stiepās krietni tālu un manāmi nebeidzās aiz stūra; kaut kur �īs galerijas dziļumos, acīmredzot, izdzirdot mūsu soļus, skaļi sarosījās un sāka rībināties kāda neredzama būtne - liels dzīvnieks, iespējams, govs vai cūka. Vietas �ajā ērmīgajā priek�namā bija tik daudz, ka mēs visi - ieskaitot saimnieku, divpadsmit cilvēku - tajā satilpām bez grūtībām, cits citam netraucējot; tikai pēc tam, kad ārdurvis beidzot bija ciet, viņ� atvēra otras durvis, kas laikam ta�u veda uz nama iek�telpām.

Tur mūsu saimnieks novilka ka�oku, noņēma cepuri un ar �estu aicināja mūs darīt tāpat - un tad beidzot es varēju viņu apskatīt, kā nākas. Atklājās, ka viņam uz paura nav neviena pa�a matiņa, toties ir biezas, baltas un kum�ķainas uzacis un tikpat balta bārda, tomēr noteikt viņa vecumu nebija iespējams - es biju vienādā mērā gatava gan noticēt tam, ka viņam nav vairāk par se�desmit, gan dot viņam visus septiņdesmit piecus. Mulsino�i bija tas, ka viņ� bija neiedomājami prāva auguma -prāvāks par jebkuru no mūsu vīrie�iem - un ļoti staltu stāju; es nebūtu pārsteigta, ja �ai brīdī kaut kur no milzīgās, ērmīgās mājas dziļumiem iznirtu piemīlīga jauna sieviete, kas teiktos esam viņa sieva, - tomēr vienīgais, kas mūs sagaidīja, izrādījās vecs, pinkains suns, kas gulēja uz grīdas pie krāsns; mums ienākot, tas pagrieza uz mūsu pusi galvu ar asarojo�ām, nespodrām acīm, ta�u kājās necēlās, tikai vārgi paluncināja asti. Viņ� pieliecās, papliķēja sunim pa muguru un pēc tam teica, it kā taisnodamies;

- Vecs jau, kauli salst, citus jau es turu ārā, bet �o ielaidu mājā, �ēl. Jūs, zinies, to savu suni labāk vediet iek�ā, te viņam būs dro�āk; manējie ir aiz durvīm, bet rīt es viņus laidī�u ārā -saplosīs gabalos.

Man ienāca prātā, ka visā �ajā laikā - kamēr mēs piebraucām, kamēr nolikām ma�īnas, kamēr izkrāvām nak�ņo�anai nepiecie�amās mantas - es ārā neredzēju nevienu suni; īstenībā, izņemot cisternu un greidera nojumi, pie �īs savādās mājas nebija vispār nekā - ne malkas strēķa, ne akas, pat ne �ķūneļa. Viss kļuva skaidrs gandrīz tūlīt pat, kad Marina kaunīgi palūdza, lai viņ� mums parāda tualeti; piesardzīgi ejot līdzi saimniekam pa neapgaismoto galeriju, mēs pārsteigti sapratām, ka gan tā pati tualete, gan malka, gan kūts un pat aka - īsi sakot, viss, kas parasti atrodas ārā, sētā, - �ajā neparastajā mājā ir noglabāts zem jumta; būtībā liela �īs milzu mājas daļa tad arī bija sēta, tikai izvietota �aipus biezajām, pelēkajām baļķu sienām. Stingri pieteicis mums �sērkociņus nededzināt, man tur aug�ā ir siens, durvis atstā�u vaļā, ceļu atpakaļ atradīsiet�, viņ� devās prom, atstādams mūs vienas, un, kamēr Marina pustumsā izmisīgi cīkstējās ar savu sniegbalto kombinezonu, bet mēs, pārējās, gaidījām savu kārtu, es pagriezos pret Iru un tikko dzirdamā �ukstā izrunāju to, par ko �obrīd - un par to man nebija ne vismazāko �aubu - domāja katrs no mums:

- Tu redzēji to cisternu? Ja tā ir kaut līdz pusei pilna... - Un viņa klusējot palocīja galvu un piespieda pirkstu pie lūpām.

Neraugoties uz iespaidīgo lielumu, dzīvojamo telpu mājā izrādījās pavisam maz - tikai divas ap krāsni ierīkotas istabiņas, un mēs te nemū�am nebūtu varēju�i iekārtoties, ja nebūtu mūsu pamatīgo guļammaisu. Nekādus jautājumus neuzdodams, vecais vienā rāvienā atrisināja visas iespējamās problēmas un strīdus, nokomandējot �vīri�ķi aug�ā, uz bēniņiem, sievi�ķi ar bērniem - uz krāsns�; un, kamēr vīrie�i, �īkstinādami gandrīz vertikālās kāpnes, kas vairāk atgādināja visparastākās stala�u trepes, pa vienam pārcēlās uz aug�u, mēs tik tie�ām atklājām dibenistabā uz krāsns pla�u guļvietu, kas dro�i vien piederēja pa�am nama saimniekam. Kamēr mēs ar grūtībām - jo �etrām sievietēm un diviem bērniem tur vietas tomēr bija par maz -apgūlāmies uz �īs krāsns, bēniņu kāpnes atkal ie�īkstējās: kāds kāpa lejup, un suns, kas bija apgūlies turpat blakus uz grīdas, ātri pielēca kājās un sāka rūkt, un man vajadzēja nolaist roku un uzlikt tam uz kumbra.

- Kur viņ� palika? - no blakusistabas atskanēja tēta balss; viņ� runāja tik tikko dzirdami, gandrīz �ukstus.

Dro�i vien pēc malkas aizgāja, - atbildēja Serjo�a, - nupat vēl tepat bija.

- Galvenais, neieminies par agru, - iesāka tētis, ta�u tajā brīdī norībēja ārdurvis, un jau pazīstamā dārdo�ā, �ukstē�anu, �ķiet, pavisam aizmirsusī balss noprasīja:

- Ko tad jūs neliekaties gulēt?

- Nu, kaut kā neveikli mums te sanācis, - tētis atsaucās, un kaut kas stiklaini nod�inkstēja, atsitoties pret galda virsu, - no sniega mūs izvilki, uz savām mājām atvedi, tad varbūt iepazīsimies, saimniek.

- Var arī iepazīties, - tas piekrita, - tikai �ņabis priek� kam? Jau ir rīts, es no rītiem nedzeru.

- Tas nav �ņabis, bet spirts, - aizskarts atteica tētis, - nu, tad vismaz pa maziņajam, uz iepazī�anos, un mēs dosimies aug�ā -ilgi mēs te pie tevis nepaliksim, mums tie�ām vajag pagulēt.

- Nu labi, ja pa maziņajam, - sacīja saimnieks.

Lai cik ārprātīgi nogurusi es biju, uzreiz aizmigt neizdevās, tādēļ vienkār�i gulēju vaļā acīm un klausījos sarunu, kas norisinājās blakusistabā, kuras durvis nebija līdz galam aizvērtas; varbūt tāpēc, ka man bija gadījusies visneērtākā vieta - pa�ā krāsns malā, tur, kur jau beidzās uz tās izklātais matracis, - bet drīzāk gan tāpēc, ka es mēģināju uzminēt, ko īsti sadomāju�i tētis ar Serjo�u, kāpēc viņi ar spirta pudeli nokāpu�i no bēniņiem, nevis atpū�as pēc ļoti grūtas nobrauktas diennakts: vienkār�i apdzirdīt �o stalto, stipro cilvēku un nozagt degvielu, kura mums �obrīd bija tik vajadzīga, vai lūkot viņu kaut kā pielabināt, lai viņ� pats to mums atdotu? Kop� brī�a, kad bijām ieraudzīju�i cisternu, mums vēl ne reizi nebija izdevies par to parunāt, jo visu laiku blakus bija saimnieks; acīmredzot tikai bēniņos, beidzot paliku�i vieni, viņi bija kaut ko izdomāju�i, un man likās ļoti svarīgi saprast - ko īsti viņi ir izlēmu�i.

Ja arī mūsu saimniekam bija kāds noteikts iemesls, kāpēc viņ� nakts vidū, ieraudzījis uz izmiru�a, tum�a ceļa mūsu uguņus, izbrauca pretī ar greideri un pēc tam, neuzdodams nevienu jautājumu, ielaida vienpadsmit cilvēkus savā mājā pārnak�ņot, �āds iemesls varēja būt tikai viens - ziņkārība. Kā viņ� pats teica, informatīvā saikne ar pārējo pasauli, kas �ajā apvidū arī agrāk bijusi ļoti vārīga, tagad bija pavisam pārtrūkusi - vispirms bija izbeigu�ies mobilie sakari, pēc tam, novembra vidū, televīzija un tad ļoti drīz arī radio, un ziņas par to, kas notiek apkārt, tagad pienāca vienā vienīgā veidā, senā kā pasaule - ar tiem, kuri brauca garām; tikai pēdējās pusotras nedēļas laikā garām vairs neviens nebija braucis un ziņu nebija vispār. Miha-li�s (tā viņ� pats sevi nodēvēja, apgalvodams, ka viņa pilnais vārds un tēvavārds esot pārāk gari) ļoti uzmanīgi noklausījās stāstu par mūsu ceļojumu - tam, ka Maskava ir aizgājusi bojā, viņ� tā ari nenoticēja, noteica �ai, gan jau viņi tur ir paslēpu�ies kur kurais un gaida zāles - kolīdz uzradīsies zāles, tā viņi izlīdis�; vispār izrādījās, ka gan viņ�, gan visi, ar kuriem viņ� �ajās dienās bija runājis, ir stingri pārliecināti - �āda vai tāda kārtība pilnīgi noteikti ir saglabājusies un kaut kur tur, centrā, neap�aubāmi pastāv dro�a normālas dzīves saliņa. Pie �īs pārliecības viņ� turējās tik apņēmīgi, it kā doma par to, ka viņi, visi pārējie, ir vienkār�i pamesti nomir�anai no nezināmas slimības, bez ārstiem, bez pārtikas piegādēm, bez palīdzības, �os ļaudis biedētu mazāk nekā atskārta, ka vienkār�i vairs nav neviena, kam viņus pamest, un tādēļ viņ� neņēma galvā nedz mūsu ma�īnu Maskavas numurus, nedz visu pārējo, ko viņam stāstīja tētis un Serjo�a, acīmredzot klusībā nospriedis, ka esam kaut kādi nepareizi maskavie�i, kuri nezināma iemesla dēļ atzīti par necienīgiem izmantot iespēju pārlaist �o mēri dro�ā vietā.

Liktenim, kāds bija piemeklējis pēdējās pilsētas, kurām bijām izbrauku�i cauri, viņ� noticēja vieglāk; Vologdas un �erepove-cas bojāeja viņu nepārsteidza, it kā viņ� tādam gala iznākumam būtu bijis gatavs un to gaidījis, savukārt tas, ka Kirilovu un Vite-gru bija pametu�i visi iedzīvotāji, viņu, liekas, pat iepriecināja. �Ak tad devu�ies prom,� viņ� gandarīti noteica, "apjēgu�i gan, ka pilsētās nav ko darīt,� - izklausījās, ka viņ� turpina kādu sen jo sen uzsāktu strīdu. Serjo�as stāsts par iztīrītajiem ciemiem viņu apklusināja, turklāt uz ilgu laiku, tomēr, kā �ķita, nepārsteidza; pēc garas pauzes, kuru pārtrauca tikai glāzēs salejamā �ķidruma guldzē�ana, viņ� noteica vienīgi "nu ko, lai pamēģina ierasties te, pie mums, mēs jau nu viņus sagaidīsim� un pēc tam pats pastāstīja par to, kā pirms divām nedēļām uz ciemu pa ledu kājām atnāku�i divi cilvēki - ne nu glu�i priesteri, ne nu mūki, �mums te uz zemesraga starp ezeriem ir klosteris, tur, var teikt, ceļa vispār nav, taiga un purvi, vasarā ja nu ar laivu, bet tālu, pa upi un pāri ezeram būs visi piecpadsmit kilometri, bet ziemā tikai tā - kad ledus kārtīgi pārvelkas� - un piedāvāju�i cieminiekiem patvērumu savā nepieejamajā klosterī, kuru no inficētajām, mirsto�ajām pilsētām �ķīra daudzi purvaina me�a un ūdeņu kilometri un kur� tāpēc atradās dro�ībā. Tiem, kuri vēlēsies pieņemt �o uzaicinājumu, tika dota nedēļa, lai sapostos, un pēc �īs nedēļas aizritē�anas - �ai ziņā atnācēji izteicās pilnīgi nepārprotami - klostera vārti tiks noslēgti pavisam un vairs neviens netiks pieņemts, lai neapdraudētu tā iemītnieku dzīvību. �Tikai kam mums viņ� vajadzīgs, tas viņu klosteris,� mūsu saimnieks pēc tam sacīja, �kakts te nomaļ�, sve�i arī agrāk nemēdza gadīties, bet tagad vispār negadās, cik gadu te dzīvojam, mums ir sava saimniecība, lopiņi, neko mums nevajag, ja nu vienīgi bez elektrības pagrūti - bet arī tai ziņā esam pielāgoju�ies, agrāk tak ļaudis kaut kā dzīvoja. Medījam, pa druskai ķeram zivis, sagaidīsim, kad beigsies, normāli. No mūsējiem tik divas ģimenes uz turieni aizbrauca - tāpēc, ka bērņuki viņiem, nu, un no Oktobra vēl trīs �etras ģimenes, visi pārējie palika, nekas. Kad jūs par to ezeru pateicāt, es sākumā domāju - jūs uz turieni, uz klosteri, tikai viņi, kā rādās, vārtus jau ir aizvēru�i, kā taisījās, vairāk neviens no turienes �eit nav rādījies.�

Pārsteigta izdzirdēju, ka Serjo�a ne no �ā, ne no tā stāsta viņam, uz kurieni mēs īstenībā braucam, - varbūt tāpēc, ka �is cilvēks mūsu ceļojumā bija izrādījies pirmais, kuram no mums pilnīgi nekas nebija vajadzīgs, kur�, glu�i otrādi, pats bija izrādījies mums noderīgs; bet varbūt viņ� cerēja, ka saimnieks savukārt pastāstīs kaut ko par tiem �etrsimt kilometriem, kuri mūs vēl gaidīja, - tie bija visneapdzlvotākie, bet arī visgrūtāk izbraucamie. Viņam izrādījās taisnība, jo, izdzirdējis par mūsu mar�rutu, vecais bilda: �Pirms kādas nedēļas pie mums bija atbrauku�i no NJigi�mas - Ņigi�ma ir dzīva, tāpēc jūs tur tā uzmanīgi, viņi jau vairs nevienu sve�u negaida; ja jūs aptur, sakiet, ka braucat no Mihali�a, tā arī pasakiet - stāstiet kaut vai, ka esat ar mani rados, lai jau nu noteikti palai� vaļā.� Par to, kas mūs var gaidīt tālāk, aiz vēl dzīvās Ņigi�mas, viņ� bija visai skumīgās domās. �Pie mums ir klusums, jo grūti atkulties,� viņ� drūmi teica, �ja es ceļu netīru, tad ceļa arī nav, bet tur, tālāk, jo vairāk ļau�u, jo ļaunāk. Nupat jau arī Pudo�ā slimo - bet jūs tak vēl arī cauri Medve�jegorskai brauksiet, tur slimo pavisam noteikti, un vēl es tā dzirdēju, esot sāku�i �audīties, no �ķirbām izlīdu�i visādi dulni ļautiņi, ij slimo, ij �auj, vārdu sakot, nelāgs tur ceļ�, gau�ām nelāgs - bet atpakaļ griezties jums jau par vēlu, tad nu brauciet labi ātri, nekur nestājieties.�

Ja tētis ar Serjo�u bija domāju�i veco apdzirdīt, tad �is pasākums bija izgāzies - spirts tikai padarīja viņu runīgu, turpretī viņi abi, neko neēdu�i un veselu diennakti negulēju�i, vairs tik tikko spēja kaut ko izdvest. Par soļarkas cisternu, kas atradās ārā pie mājas, vēl nebija izteikts ne vārds, kad saimnieks jau, omulīgi smiedamies, aizdzina viņus aug�ā gulēt, uz atvadām piebilzdams:

Es izlaidī�u suņus, tādēļ uz ateju ejiet tā uzmanīgi, bet vislabāk bez manis nemaz neejiet laukā. Es jau vairs gulēt nelik�os, gana; ja ko vajag - pasauksiet. - Un, kamēr tētis un Serjo�a, paklusām lamādamies, pa ļodzīgajām kāpnēm ķepurojās aug�up uz bēniņiem, es beidzot spēju uzelpot - pirmo reizi kop� �īs klusās sarunas sākuma, jo visu laiku, kamēr �ie trīs vīrie�i aiz neaizvērtajām durvīm dzēra spirtu un runāja - miermīlīgi un draudzīgi -, es gaidīju; gatavojos tam, ka atgadīsies kaut kas tāds, kādēļ mēs būsim spiesti steigā doti�s prom no �i nama, kas bija devis mums pajumti. Logs vēl arvien bija pilnīgi tum�s, un tikai pa durvju apak�u spraucās nespodra gaisma no blakusistabā dego�ās petrolejas lampas, un, kad grīļīgie soļi bēniņos beidzot mitējās, bet saimnieks, no�īkstinājis durvis, kaut kur izgāja un iestājās pilnīgs klusums, es vēl kādu laiku tāpat vien gulēju uz muguras, uz matra�a asās malas, nespēdama aizmigt - izbijusies no tā, cik stipri, cik spīvi esmu vīlusies, ka nekas no tā, kam biju gatava, tomēr nav noticis. Viņ� tev neko nav nodarījis, es sev teicu, neko, ja nu vienīgi izglābis tevi no nāves, kas tev lēcies, velns parāvis, ka tagad nevari aizmigt, jo pilna galva ar �īm nelūgtajām, riebīgajām domām. Puisēns, kas bija cie�i iespiests starp mani un Iru, pēk�ņi sakustējās un miegā dziļi nopūtās; es mazliet pagriezos, lai iekārtotos kaut nedaudz ērtāk, un ieraudzīju, ka arī viņa neguļ - arī viņa, tāpat kā es, saspringti guļ tumsā ar vaļā acīm.

* * *

Mēs pamodāmies tumsiņā, kad �o mazo, nemanāmo ciemu no jauna bija ieskāvusi agrā ziemeļu krēsla, - pirmie, kā tas mēdz būt vienmēr, sāka knosīties bērni, un līdz ar viņu pamo�anos celties nācās arī mums; atvērusi acis tumsā, sākumā nodomāju, ka tā ari neesmu paspējusi aizmigt, un tikai pēc paskatī�anās pulkstenī sapratu, ka esam nogulēju�i visu dienu, ka atkal ir pienācis vakars un tādējādi esam zaudēju�i vēl vienu diennakti, veselu diennakti, un tikmēr ceļ�, kas mūs priek�ā gaida, ar katru stundu kļūst arvien bīstamāks un grūtāks. Miegainas un izmocītas pēc vairākām �aurībā uz cietā, neērtā matra�a pavadītām stundām, mēs iegājām blakusistabā - izņemot veco suni, kas joprojām gulēja pie krāsns, tur neviena nebija. Vīrie�i acīmredzot vēl aizvien gulēja, un par naksnīgo sarunu, kas bija norisinājusies �eit, �ajā istabā, liecināja tikai krietni patuk�otā pudele, kas bija palikusi uz galda, - glāzes jau bija aizvāktas prom. Iet ārā no istabas pa vienai mums negribējās, un, līdz galam atvēru�as durvis, lai kaut nedaudz apgaismotu tum�o galeriju ārpusē, mēs nedro�ā bariņā nokļuvām līdz atejai un atpakaļ, bet pēc tam iekārtojāmies uz garā sola, kas stāvēja pie vienkār�ā koka galda, uz kura nebija pat galdauta, un nezinājām, ko lai tagad iesāk. Uz krāsns stāvēja pilna tējkanna ar aplupu�u emalju - ta�u meklēt tēju �eit, �ajā istabā, mums �ķita nepieklājīgi, bet iet ārā pie ma�īnām mēs baidījāmies, laikus atcerēju�ās par suņiem, kurus saimnieks dzīrās izlaist.

- Es �obrīd varētu pārdot dvēseli par karstu du�u, - bilda Nata�a, - pēc tā smirdīgā matra�a esmu viscaur putekļaina, it kā mēs būtu gulēju�as uz grīdas, viņ� laikam tur vispār nemēdz uzkopt.

Mēs ta�u vēl aizvien esam tādas pa�as pilsētas meitenes, es rūgti nodomāju, interesanti, cik daudz laika mums vajadzēs, lai beigtu sapņot par karstu du�u vai tīru tualeti. Vai vispār par tualeti.

- Vajag viņus modināt, - bez pārliecības ierosināja Marina.

- Cik tagad pulkstenis? Ir ta�u laiks doties. Tikai vispirms vajag paēst, kur viņ� vispār ir, tas vecis?

Mēs ar Iru vienlaikus piecēlāmies kājās - es tāpēc, lai uzkāptu bēniņos un pamodinātu vīrie�us, bet viņa laikam tāpēc, lai izietu priek�namā un mēģinātu uzmeklēt saimnieku, kur� bija nozudis kaut kur neaptveramā nama dzīlēs; ta�u nebiju pat lāgā paspējusi pieiet pie bēniņu kāpnēm, bet viņa - satvert durvju rokturi, kad ārā pēk�ņi atskanēja apdullino�as, daudzbalsīgas suņu rejas, kuras izdzirdējis suns uzreiz sabozās, saslēja spalvu uz kumbra, nolieca galvu un dobji ieņurdējās. Mēs izdzirdējām atveramies ārdurvis, kāds smagiem soļierrf ienāca priek�namā, un tad - Ira steig�us atrāva roku no tverekļa un pakāpās vairākus soļus atpakaļ - atvērās arī otras durvis, un istabā ievēlās divi nepazīstami cilvēki, abi bārdaini un salā sasarku�ām sejām, atnesot līdzi svaigu sala smar�u, kurai klāt bija piejauktas stipras spirta dvesmas. Kādu brīdi viņi klusēdami stāvēja uz sliek�ņa, nelaipni mūs pētīdami; suns ņurdēja jau skaļāk, nelāgi atiezis lielos, dzeltenīgos zobus, un varbūt tāpēc neviens no ienāku�ajiem nenāca tālāk uz priek�u, lai gan uz suni viņi vispār pat nepaskatījās.

- Te tak ir tikai sievi�ķi, - ierunājās viens no abiem, augumā mazākais, ar �aurām, dzēlīgām a�telēm; otrs, garāks un vecāks, pa�ūpoja galvu.

- Nevar būt. �etras ma�īnas, tu tak redzēji. Tūliņ paprasīsim Mihali�am. Kur Mihali�s? - viņ� jautāja, paceldams pret mums acis - duļķainas un pilnīgi neizteiksmīgas; es mēģināju atcerēties, vai agrāk kāds uz mani ir tā skatījies, vienaldzīgi un tuk�i, ta�u nespēju un tikai klusējot paraustīju plecus - nevis tāpēc, ka nevēlējos atbildēt, bet vienkār�i nespēdama saņemties un atvērt muti; bēniņos jau bija dzirdama kaut kāda rosība, viņi ir pamodu�ies, es nodomāju, tūlīt nokāps lejā, būtu labi, ja viņiem būtu ienācis prātā paņemt līdzi bises, nebūs ta�u atstāju�i ma�īnās, tikai ne pēc tā, kas atgadījās ar Ļoņu, bet te pēk�ņi durvju ailā parādījās saimnieka varenais stāvs, uz kura fona abi nelūgtie viesi, kas bija mūs tik ļoti izbiedēju�i, uzreiz saruka un sāka izskatīties nenozīmīgi un no�ēlojami. Ar vienu ātru, nemanāmu pleca kustību saimnieks, kur� stāvēja abiem �iem nepazīstamajiem vīrie�iem aiz muguras, acumirklī iestūma viņus atpakaļ priek�namā un cie�i aizvēra durvis, aiz kurām uzreiz atskanēja viņa skaļā balss:

- Ko jūs te lienat?!

Tai brīdī atvērās bēniņu lūka, un lejā steidzīgi nokāpa tētis -viņa seja bija saņurcīta, toties plecā, kā jau biju cerējusi, karājās karabīne; nākamais parādījās Serjo�a - arī bruņots. Viņi ātri paskatījās uz mums un, pārliecināju�ies, ka mums nekas nekai�, piesardzīgi piegāja pie durvīm un klausījās, bet pa kāpnēm tikmēr jau bija nolidoju�i Andrejs un Mi�ka. Pēdējais nokāpa Ļoņa, kuram pārvieto�anās pa vertikāliem pakāpieniem padevās visgrūtāk. Aiz durvīm skanēja balsis - man izdevās saklausīt tikai atsevi�ķus vārdus, tomēr �ķita, ka sarunbiedru mūsu saimniekam ir kļuvis vairāk; pēk�ņi kāds skaidri un saprotami noprasīja:

- Tad tu, izrādās, atkal esi ceļu tīrījis? Mēs tak norunājām... - Un pēc tam balsis sāka ducināt visas reizē, jau pavisam nesaprotami, varēja dzirdēt tikai saimnieka dobjo basu, jo katrs viņa vārds izsprāga no vispārējā ļembasta kā akmens no ūdens -"sievi�ķi ar bērniem�, viņ� sākumā teica, un pēc tam vēl - �visi veseli, es tak jums saku - veseli!�, tomēr �īs balsis, kuru tagad jau glu�i nepārprotami bija vairāk par divām, skanēja arvien pieaugo�ā skaļumā, līdz beidzot vecais ierēcās necenzēti un gandrīz neartikulēti; tad troksnis aiz durvīm uzreiz noklusa, tā vietā kļuva dzirdama klusa, īgna murdoņa, pēc tam norībēja ārdurvis - suņi atkal sāka spalgi riet un apklusa, it kā pazīdami pagalmā iznāku�os cilvēkus, - un iestājās klusums.

- Nu ko, lieta tāda, - saimnieks, atgriezies pie mums, teica; viņa seja bija sadrūmusi, - gribēju aicināt jūs pārlaist vēl vienu nakti, ceļ� traki jau nu nelāgs, bet rādās vien, ka jums derētu �odien pat doties prom.

Mēs klusēdami raudzījāmies viņā, un tad viņ�, pārlaidis mums skatienu, turpināja, pikti saviebies:

- Tūlīt pat viņi nemāksies virsū, bet ilgi es viņus nenoturē�u. Jūs nedomājiet neko ļaunu - viņi nav slikti cilvēki; nu, kā nav slikti - normāli cilvēki, parasti, juiVis tikai pārāk daudz visa kā līdzi. Badā viņi pagaidām nemirst un nemirs arī, mūs baro ezers, un krājumu mums pārpārēm, toties jūsu mantība, ma�īnas, reku, plintes... - Viņ� tagad runāja kā dusmodamies uz mums par to, ka ar savu iera�anos �ajā mierīgajā un miermīlīgajā vietā esam izjauku�i kādu trauslu, ar pūlēm panāktu līdzsvaru, kuru tagad vairs nekādi nevarēs atjaunot pat tad, ja mēs tūlīt pat, �ajā pa�ā brīdī, dosimies prom. - īsi sakot, posieties un brauciet ar dievpalīgu.

Kaut arī mēs jau vairāk nekā diennakti nebijām ēdu�i un apzinājāmies, ka pat pusstundu ilga uzkavē�anās dotu iespēju ja ne paēst pa�iem, tad vismaz pabarot bērnus, kaut kas viņa balsī lika mums bez pretīrunā�anas steig�us vākt kopā mantas; uz brīdi izgājis - iedzīt un ieslēgt suņus, kuri vēl aizvien laiku pa laikam ņēmās drud�aini riet kaut kur tumsā, - viņ� atgriezās, lai palīdzētu mums iznest mantas ārā uz īsajā ziemas dienā izsalu�ajām ma�īnām. Visi �etri dzinēji jau darbojās, ta�u, savā starpā nesarunāju�i, nevienai no ma�īnām neieslēdzām uguņus - dega tikai da�i blāvi pikapa gabarītlukturi, kuru nespodrajā gaismā mēs steigā, cenzdamies nesacelt troksni un neblīk�ķināt durvis, sametām iek�ā guļammaisus un somas. Ciems, kas atradās da�us simtus metru no mums, vairs ne�ķita miegains un neapdzīvots - ārā joprojām nebija neviena cilvēka, ta�u logi tagad raudzījās sasprindzināti un vērīgi, un, uzdurdamies �iem neredzamajiem skatieniem, kuru īstenībā, iespējams, nemaz nebija, mēs jutāmies sevi�ķi neomulīgi. Bērni jau sēdēja ma�īnās, Ļoņa bija iekārtojies lendkrūzera pakaļējā sēdeklī, un pat suns, kur� beidzot bija aizskrējis kaut kur turpat netālu atviegloties un zibenīgi atgriezies, jau bija ieņēmis savu vietu, ta�u mēs nebraucām un nebraucām prom, jo bija vēl viena lieta - svarīga, vitāli svarīga lieta -, kurai mēs kaut kā nekādi nespējām ķerties klāt;

lai iegūtu vēl kaut mazliet laika, vīrie�i, stāvēdami laukumiņā starp pusbalsī tark�ķo�ajām ma�īnām, aizsmēķēja, bet saimnieks visu laiku uzstājīgi stāstīja kaut ko par Ņigi�mu, �tre�ā māja labajā pusē, tur dzīvo tāds Ivans Alekseji�s, jūs uzreiz pie viņa, tu saprati? Saprati?� - viņ� uzrunāja Serjo�u, ta�u Serjo�a uz viņu neskatījās, nespēja skatīties, atkal un atkal lūkodamies uz tēti, cenzdamies notvert viņa skatienu, un, kad abi beidzot saskatījās - es aizturēju elpu, jo sapratu, ka tagad, tūlīt, �ajā brīdī, tas notiks, - pēk�ņi priek�ā iznāca Ira, aizstādamās priek�ā saimnieka masīvajam augumam, un, pārtraukusi viņu pusvārdā, uzlika savu mazo roku - tajā nebija cimda - uz viņa plikādas ka�oka milzīgās, sacietēju�ās piedurknes, un jautāja: uzsvērti, skaidri izrunājot katru vārdu:

- Sakiet, jums ta�u tur iek�ā ir govs, ja? Govs? - Un, kolīdz viņ� bija neizpratnē palocījis galvu, Ira turpināja: - Ja mēs varētu paņemt līdzi mazliet piena, bērniem, viņi jau veselu diennakti nav ēdu�i... Iedosiet mums pienu, lūdzu?

Ja arī vecais bija pārsteigts par �o dīvaino lūgumu, kas bija atskanējis nepiemērotā vietā un brīdī, viņa seja to nepauda -mirkli palūkojies uz Iru no aug�as, viņ� palocīja galvu, pagriezās un iegāja atpakaļ mājā. Kad viņ� nozuda aiz durvīm, viņa vēl mazliet tāpat pastāvēja, it kā ausīdamās, - mēs, pārējie, joprojām nebijām pakustēju�ies, tas viss notika pārāk negaidīti - bet tad divos lēcienos jau atradās blakus vitarai un, pat neaizvērdama �ofera durvis, asi, motoram rēcot, padeva atpakaļ, ar vitaras buferi nosprostodama platās, pusapaļās ārdurvis - aukstumā sasalusī plastmasa dobji atsitās pa koka dēļiem.

- Nu?! - viņa uzsauca, pagriezdamās pret Serjo�u un gar stūri uzmezdama viņam īsu un niknu skatienu. � Ko stāvat? Kur kannas? Vai jūs varbūt taisījāties greideri zagt? - Un no �ī viņas uzkliedziena Serjo�a salēcās, nometa sniegā līdz galam neizsmēķēto cigareti un, steig�us pieskrējis pie ma�īnas, atvēra bagā�nieku; tad uz priek�u metās arī Andrejs, bet tētis, pa ceļam noraudams no pleca karabini, piegāja pie cisternas un sāka centīgi atrakt kaut kādu masīvu konstrukciju, kas bija pielipināta pie tā gala, kas atradās tuvāk uz mūsu pusi.

- Pienu... bērniem? - es pārjautāju, vēl joprojām neticēdama savām ausīm, un viņa atbildēja, klusi un gurdi, it kā visu spēku būtu iztērējusi �im lēcienam ma�īnā un asajam pusotra metra manevram, kur�, kā liekas, bija vitarai maksājis buferi:

- Tomēr labāk nekā tas, uz ko viņi bija sataisīju�ies.

Viņ� ta�u tūlīt atgriezīsies, pēc pāris minūtēm, - es bezcerīgi atsaucos, - uzreiz, kad sapratis, kāpēc tu viņu aizsūtīji prom, viņ� ta�u noteikti dzirdēja to blīk�ķi, gan jau viss ciems to dzirdēja...

- Aņka, - viņa lēni un rūgti ieteicās, galvu nodūrusi, un es nodomāju - viņa pirmo reizi mani tā nosauca, nevis par �mazo" vai par "Aņu�, bet �ādi - kā mani sauc Serjo�a, it kā mēs ar viņu vienkār�i būtu labas paziņas, it kā nekas nemaz nebūtu bijis.

- Viņ� tūlīt pēc tam, kad mēs ieraudzījām to cisternu, vienkār�i gaidīja, ko mēs iesāksim, bet tie abi tikai dzēra ar viņu savu stulbo spirtu un muldēja, un neko nedarīja, bet tagad viņiem vairs nav laika to izdarīt pareizi.

Kā to var izdarīt pareizi, es sev jautāju, jau saprazdama, ka Irai ir taisnība, mēs ta�u vēl nesen bijām... labi cilvēki, viņ� tā arī teica, labi cilvēki - un es atstāju Iru turpat pie vitaras stūres un ari atvēru bagā�nieku: tas ta�u dro�i vien ies ļoti ilgi, noliet no cisternas tik daudz soļarkas, piepildot ar to kannu pēc kannas, steigā, tumsā, mēs nekādi nepaspēsim, ja nu vienīgi viņ� patie�ām ir visu sapratis un neatgriezīsies, jo ir nolēmis ļaut mums mierīgi aizbraukt, nesaceļot troksni un nebiedējot bērnus. Cie�i piestūķētajā vitaras bagā�niekā bija tikai divas kannas - mazas, pa desmit litriem, tētis tās bija atvedis no Rjazaņas; es paķēru abas un skrēju uz cisternu, gar kuru jau rosījās vīrie�i, bet, kad biju pieskrējusi gandrīz pavisam klāt, tētis pēk�ņi atliecās taisns, paslēja uz priek�u karabīni un ne visai skaļi teica:

- Stāvi.

Viņ� skatījās kaut kur pāri manai galvai un nedaudz pa labi; bija skaidrs, ka viņ� nerunā ar mani, tomēr arī es apstājos un lēni pagriezu galvu, un pie pa�as nama sienas ieraudzīju veco; cepures viņam galvā jau vairs nebija, bet ka�oks bija vaļā, it kā steigā uzvilkts, tomēr stāvēja viņ� mierīgi, un rokās viņam nekā nebija, ne bises, ne cirvja - nekā. Nezin kāpēc pirmā doma, kas man ie�āvās prātā, bija - viņam ta�u tūlīt nosals galva, cepure dro�i vien nokritusi, kamēr viņ� skrēja apkārt mājai, nu protams, nevar būt, ka tik lielai mājai būtu tikai viena izeja, cik dumji, bet pēc tam es nodomāju - viņ� atgriezās. Tomēr atgriezās gan, lai arī viņa teica - nemū�am neiznāks.

- Mums vajag tikai kādus trīssimt litrus, - tētis joprojām tāpat, pusbalsī, sacīja, - lieku mēs neņemsim, mums vienkār�i jānokļūst līdz galam, tu ta�u pats teici - ceļ� ir slikts, mēs līdz �im nekur neatradām gandrīz nekādu degvielu, bet tālāk, ja tev ir taisnība, apstāties vispār vairs nedrīkstēs. Tu galvenais stāvi mierīgi, mēs tūlīt noliesim - nedaudz, vari pats paskatīties - un dosimies prom, un tu mūs vairs nekad neredzēsi, tu esi krietns vīrs, Mihali�, un citos apstākļos - pats saproti...

Vecais klusēja.

Nu, kam tev vajag tik daudz solarkas vienam pa�am, - tētis jau skaļāk turpināja, - te ta�u veselai ziemai pietiktu ceļa tīrī�anai, tikai kam viņi tagad vajadzīgi, tie tavi ceļi, bet mēs bez tavas soļarkas līdz galam neaizbrauksim, tiksim labi ja līdz Pudo�ai, un viss, mums viņa ir vajadzīga, tu saproti, Vajadzīga kā gaiss! -Te viņ� apklusa, vēl arvien caur pieri izaicino�i lūkodamies uz veco, un klusumā, kas bija iestājies, varēja dzirdēt tikai to, kā viņam aiz muguras klak�ķ uzpildes pistole un kā smagi, nevienmērīgi �ļakstot, plastmasas kannā līst degviela.

Vecais nedaudz nogaidīja - it kā domādams, ka tētis vēl kaut ko sacīs, - bet tad lēni nogrozīja galvu un bilda:

Dīvaini ļaudis jūs esat, - viņ� to noteica bez īgnuma un pat, liekas, ar tādu kā izbrīnu, - viss jums ne kā pie cilvēkiem, dieva vārds. Man tur kādi divarpus tūksto�i litru vēl paliku�i. Kāpēc nepalūdzāt? - Un pēc tam jau viņ� tikai stāvēja, vienaldzīgi klusēdams, it kā zaudējis jebkādu interesi par mums, visu laiku, kamēr Serjo�a un Andrejs ņēmās ar kannām, un pēc tam, kad pēdējā bija pielieta pilna un tētis, jau nolaidis karabīni, vēlreiz atkārtoja �nu, redzi, tie�i trīssimt, es ta�u teicu, ka mēs lieku neņemsim�, un kamēr viņi steigā bāza smagās kannas ma�īnās, un pēc tam, kad Serjo�a - atgriezies, ta�u, acis nepaceldams, -jautāja �varbūt tev vajag patronas? bisei? vai zāles? mums ir -tev ar sirdi nav problēmu? ņem, noderēs - varbūt ne tev, bet vēl kādam? nē?� - un pat tad, kad jau bijām visu izdarīju�i un pēdējo reizi palūkojāmies uz viņu - viņ� stāvēja tajā pa�ā pozā, bez cepures, pie savas milzīgās, tuk�ās mājas sienas -, arī tad viņ� vairs nepateica nevienu vārdu. Nevienu.

Kad izbraucām uz ceļa, kas veda tālāk uz Ņigi�mu, sīkām, retām pārslām sāka snigt sniegs.

* * *

Mēs braucām tik ātri, cik vien pa sniegotu ceļu bija iespējams, un es pieķēru sevi visu laiku atskatāmies, lai pārliecinātos, ka ceļ� mums aizmugurē ir tuk�s; kaut kā biju pilnīgi pārliecināta, ka cilvēks, kur� bija devis mums naktsmājas un ļāvis pievākt degvielu, uzreiz pēc mūsu sasteigtās do�anās prom nesāks dzīties mums pakaļ, ta�u tie citi - tie, kuri �odien bija ieradu�ies viņa mājās, - tie gan to mierīgi varētu izdarīt, jo īpa�i tagad, kad bijām sagādāju�i viņiem ieganstu, pirmie pārkāpdami noteikumus. �ī doma laikam bija ienākusi prātā pilnīgi visiem, tādēļ līdz pa�ai Ņigi�mai mēs braucām neapstādamies un pat nesarunādamies pa rāciju, kaut arī steidzami vajadzēja pabarot bērnus, paēst pa�iem un beidzot saliet degvielu gandrīz tuk�ajās bākās. Mūs steidzināja arī sniegs, kas bija sācis snigt, - pagaidām nekaitīgs, ta�u spējīgs kuru katru brīdi pieņemties spēkā un aiz�ķērsot mums ceļu, �ai reizē - pavisam.

Ja vecais nebūtu brīdinājis, ka Ņigi�ma vēl ir dzīva, mēs pa�i to nemū�am nebūtu nojautu�i - braucot cauri �im tum�ajam, modri pieklusu�ajam ciemam, varēja nodomāt, ka tas jau ir miris vai ka iedzīvotāji ir to pametu�i; man gan �ķita, ka aiz viena no ceļam pievērstajiem logiem pazibēja un nozuda kaut kāda blāva uguntiņa, ta�u tikpat labi tā varēja būt tikai mūsu lukturu atblāzma.

- Kā tu domā, vai te kāds ir palicis? - es jautāju Serjo�am, un viņ� atbildēja:

- Nezinu, Aņa. Nedēļa tagad ir ilgs laiks, te varēja notikt pilnīgi jebkas, un vecais par to vispār nebūtu dabūjis dzirdēt. - Un es nodomāju: patie�ām, kas tad ir nedēļa?

Pirms divām nedēļām mēs vēl bijām mājās - pilsētā tolaik jau bija karantīna, bet mamma vēl bija dzīva, un tētis vēl nebija naktī pieklauvējis pie mūsu viesistabas balkona durvīm, lai pavēstītu, cik bezrūpīgi muļķi mēs esam; pirms divām nedēļām mums rezervē bija veselas divas nedēļas līdz brīdim, kad mūsu ierastā pasaule negaidīti sabruka - sabruka pilnībā, viscaur, neatstājot nekādu cerību uz to, ka visas *�is �ausmas kaut kā apsīks, pa�as no sevis izbeigsies, ka mēs varam vienkār�i kaut kur paslēpties un nogaidīt, līdz tās būs pāri. Nebija iespējams noticēt, ka pirms divām nedēļām �ajā laikā mēs - es, Serjo�a un Mi�ka - trijatā sēdējām pie vakariņu galda mūsu mājīgajā, gai�ajā virtuvē zem krāsaina stikla aba�ūra un manas lielākās rūpes bija par to, ko nākamajā dienā pagatavot pusdienās. Lai gan nē, protams, ne, pirms divām nedēļām mēs jau bijām mēģināju�i iekļūt pilsētā - gan es, gan Serjo�a - un jau bijām sāku�i uztraukties par tiem, kas paliku�i iek�pusē aiz kordoniem, ta�u cerība - cerība mums vēl bija; toreiz mēs vēl nevienu nebijām zaudēju�i, sve�i cilvēki vēl nebija no�āvu�i Ļoņas suni, vēl nebija līdz pamatiem nodedzis ceļam vistuvākais piparkūku namiņ� netālajā privātmāju ciematā, un mēs vēl ne reizi nebijām pat iedomāju�ies, ka vajadzētu bēgt, savas skaistās, jaunās mājas sienās mēs jutāmies pilnīgi dro�i. Nebija iespējams noticēt, ka tas viss mums bija tikai pirms nieka divām nedēļām.

Tie�i tādēļ arī bija ļoti viegli noticēt, ka ar �o vienu nedēļu, kop� ar Ņigi�mu nav bijis sakaru, atliku likām pietiktu, lai sērga atkļūtu līdz �ejienei un nobendētu visus nedaudzos ciema iedzīvotājus vai lai tie pa�i apkaimē uzradu�ies �dulnie ļaudis�, kā vecais bija viņus nosaucis, beidzot būtu atradu�i ceļu uz �ejieni; un ciems tik tuk�s un nedzīvs izskatās tāpēc, ka tas tie�ām ir tuk�s un nedzīvs, un tre�ajā namā no labās nav vairs nekāda Ivana Aleksejevi�a, kuram mēs varētu lūgt palīdzību, ja vien mums tagad to atļautu sirdsapziņa. Protams, viss varēja būt citādi - iespējams, �etri lieli, smagi piekrauti automobiļi, kurus uz tuk�ā ceļa varēja pamanīt iztālēm, bija pamudināju�i ciemi-niekus ieslēgties namos, paslēpties, un tagad viņi no savu logu tumsas mūs vēro, pavada skatieniem: da�s ar neuzticību un bailēm, bet cits, ļoti iespējams, caur medību bises tēmēkli.

- Man te nepatīk, - es nodrebinādamās ierunājos, - braucam ātrāk.

- Tēt, klau, maucam ātrāk cauri, - Serjo�a uzreiz sacīja mikrofonā, it kā tikai �os manus vārdus būtu gaidījis, un tētis pūcīgi atbildēja:

- Es nevaru ātrāk, pats redzi, kāds ir ceļ�, tā tikai vēl trūka, lai mēs tepat ciema vidū arī iestrēgtu. Nav jākrīt panikā - ja viņi uzreiz nav klupu�i mums virsū, tad ļaus izbraukt.

Uzelpot man izdevās tikai kādus trīs �etrus kilometrus pēc tam, kad nelaipnā Ņigi�ma bija nozudusi aiz līkuma un izgaisusi, it kā tās vispār nebūtu bijis, savukārt sniegotos, �ķietami bezgalīgos laukus ceļa abās malās atkal bija nomainījis biezs me�s. Tajā pa�ā brīdī ierunājās Andrejs:

- Viss, draugi, nezinu, kā ar jums, bet es visu degvielu esmu nosvilinājis, bāka tuk�a, tālāk mēs vairs nepavelkam - klau, stājamies malā.

- Labāk nobraucam vēl vismaz kilometrus piecus, - ierosināja tētis, - nav lāgā �itā, viņiem pa�ā deguna galā...

- Es pēdējos piecpadsmit kilometrus velku uz godavārda. -Andrejs runāja klusi, gandrīz �ukstus, ta�u varēja dzirdēt, ar kādām pūlēm viņ� piespie� sevi savaldīties, lai nesāktu kliegt.

- Visu degvielu, starp citu, nosvilināju, vilkdams laukā to jūsu lendkrūzeru, tādēļ, ja es saku, ka tālāk mēs nepavelkam, tad nepavelkam! - Pat lāgā nepabeidzis teikumu, viņ� nobrauca ceļmalā, un mums neatlika nekas cits kā sekot viņa priek�zīmei.

Kolīdz atvēru pasa�iera durvis, suns uzreiz pielēca kājās un pat mēģināja izspraukties starp mana sēdekļa atzveltni un sānu paneli; kad izlaidu viņu ārā, viņ� tūlīt pat metās iek�ā me�ā, mezdams līkumus ap kokiem, un nozuda, bet es ba�īgi skatījos viņam nopakaļ un domāju, ka, pa�ai negaidot, no visas mūsu ērmotās kompānijas esmu izvēlējusies nevfs cilvēku, bet �o lielo, nepazīstamo un īstenībā pat ne īpa�i draudzīgo zvēru, tie�i viņu iekļaujot negarajā sarakstā, kurā bija tie, par kuriem biju gatava uztraukties. �is saraksts - vai drīzāk loks - visu manu dzīvi ir bijis paīss, bet pēdējo da�u gadu laikā glu�i katastrofāli sarucis, un tajā ietilpa vairs tikai vistuvākie - mamma, Serjo�a, Mi�ka; pat Ļenka beidzamajā laikā bija drīzāk ārpusē, nevis iek�ā, un galvenais pat nebija tas, cik lielā mērā viņai bija izdevies atrast kopēju valodu ar Serjo�u; vienkār�i kop� viņa uzra�anās visa pārējā pasaule bija kaut kā zaudējusi krāsu un atkāpusies, kļuvusi nesvarīga, it kā mani kāds būtu no�ķīris no visiem, ko biju pazinusi agrāk, - draugiem, paziņām, darbabiedriem - ar caurspīdīgu, skaņas un krāsas slāpējo�u vāku un viņi visi, ārpusē paliku�ie, būtu pārvērtu�ies ēnās uz sienas: pazīt viņus varēja, ta�u nozīmes vairs nebija. Un tagad, lūk, �is dzeltenais, īdzīgais suns, kur� nāca un gāja, kad viņam labpatika, liek man ar skatienu viņu meklēt, ba�īties, ka viņ� nepaspēs atgriezties un ka nemācē�u pārējos pierunāt viņu pagaidīt.

Es izgāju ceļmalā un, izzvejojusi no kabatas saņurcīto paciņu, uztaustīju tajā pēdējo cigareti. Man aiz muguras vīrie�i, ļoti koncentrēju�ies, cēla ārā, sniegā, smagās divdesmit litru kannas, sasaukdamies savā starpā: �Andreji�, uzspīdini, es neredzu lūciņu,� - "Mi�ka, labs ir, �ī ir pēdējā, vairs neielīdīs,� - bet es gāju un gāju pa sasalu�o ceļa malu ar neaizdedzinātu cigareti rokā un nespēju saņemties, lai apstātos, man pēk�ņi spīvi, nepārvarami sagribējās aiziet pēc iespējas tālāk, lai gan lukturu gaisma, gan cilvēku balsis uz kādu laiku izgaistu - neilgi, kaut uz minūti, uz piecām minūtēm palikt vienai �ajā ledainajā, spirgtajā tumsā; man vienkār�i bija nepiecie�ama pauze pēc �aurā un smacīgā istabā kopā ar sve�ām sievietēm pavadītas nakts, es pagāju piecus soļus, desmit, bet tad Serjo�a sauca man pakaļ:

- Aņka! Uz kurieni tu?

Es neapstājos; pat nespēju viņam atbildēt, vienkār�i pamāju ar roku un paspēru vēl vienu soli, tad vēl vienu, es neie�u tālu, vien tik, lai nevienu no jums neredzētu, �obrīd nevienu negribu redzēt, esmu tik ļoti nogurusi no tā, ka blakus visu laiku kāds ir, lieciet mani mierā, dodiet man kaut nedaudz laika. Ļoti labi sapratu, ka tālu neie�u - man nebija vajadzīga vientulība, tikai tās ilūzija, dro�s surogāts; nonākusi tur, kur automobiļu lukturu gaisma vairs bija tik tikko redzama un skaņas saplūda vienlaidu murdoņā, apstājos un sastingu. Uzreiz viņi nepamanīs, ka manis nav, es nodomāju, manā rīcībā ir kādas piecas, kas zina, varbūt pat desmit minūtes, pagaidī�u, vienkār�i pastāvē�u �eit, klusumā, un, kad viņi būs gatavi, viņi mani pasauks, es izdzirdē�u un atgriezī�os.

Sniegs ceļa malā bija neskarts un tīrs, un es, nedomādama par to, cik nejēdzīgi tas, visticamāk, izskatās no malas, nometos uz ceļiem, bet pēc tam apgūlos uz muguras un atmetu galvu; tikai tagad pamanīju, ka vairs nesnieg - vārais putenis bija beidzies tikpat negaidīti, kā pirmīt sākās. Gulēt bija auksti un mīksti kā uz pēļa nekurinātā guļamistabā - man virs galvas melnās bezmēness debesīs pēk�ņi bija skaidri redzamas prāvas, spo�as zvaigznes, bet es gulēju uz muguras un smēķēju cigareti; ar baudu, nesteidzīgi, te ir tum�s un viņi nemū�am mani neieraudzīs un nesāks pra�ņāt - kāda velna pēc tu guli sniegā; to nav iespējams paskaidrot, es viņiem to nemū�am nespētu paskaidrot, nevienam, pat Serjo�am nevarētu pateikt, kāpēc man to vajag. Ar auss maliņu vēl aizvien dzirdēju balsu murdoņu, durvju blīk�ķē�anu, ta�u �īs skaņas likās ļoti tālas, gandrīz neīstas; �ķita, pietiktu ar pavisam nelielu piepūli, lai tās vairs nebūtu dzirdamas nemaz, un tas man jau gandrīz izdevās, bet tad pēk�ņi sapratu, ka �o nomierino�o balsu monotonajā audumā ievijas vēl viena, sve�a un �ai brīdi pilnīgi neiederīga. Kādu laiku turpināju gulēt tikpat mierīgi, vienkār�i pūlēdamās saprast, kas tā ir par skaņu, un pat reizi vai divas ievilku dūmu, tikai tad saprazdama, un, paslējusies uz elkoņa, ar acīm ieurbos necaurredzamajā tumsā, kas no mums slēpa līkumaino Ņigi�-mas ceļu, - un tad es pietrūkos kājās, nometu neizsmēķēto cigareti un skrie�us metos atpakaļ pie ma�īnām, cenzdamās, cik ātri vien iespējams, saīsināt attālumu, kas mani �ķīra no pārējiem.

Kad pieskrēju, degvielas uzpildī�ana bija gandrīz pabeigta, kaut arī jau iztuk�otās kannas vīrie�i vēl nebija paspēju�i novākt un tās krustu �ķērsu mētājās sniegā. Izdzirdējis manus soļus, Serjo�a pagriezās pretī, un es aizelsusies uzsaucu viņam:

- Ma�īna! Tur ir ma�īna!... - Un pēc tā, cik izmisīgi viņ� pagriezās kaut kur uz necaurejamā koku mūra pusi, es sapratu, ka esmu nokavējusi, ka mēs vairs nekādi nevaram paspēt. Sāku skatīties apkārt, meklējot Mi�ku, un ieraudzīju viņu; uz lendkrūzera pakaļējā sēdekļa samanīju Ļoņas masīvo stāvu un tam blakus gai�u plankumu - Marinas balto kombinezonu; tētis, Andrejs, Nata�a - visi bija tepat blakus, tikai vitara stāvēja tuk�a, ar atvērtām durvīm: ne Iras, ne puisēna tajā nebija.

- Ira! - es iekliedzos, cik skaļi vien spēdama. - Un, kolīdz noklusa mana sauciena atbalss, jau pavisam skaidri varēja dzirdēt aizvien tuvāko automobiļa motora rūkoņu, un tā lukturu gaisma piepe�i izdūrās cauri �ķietami blīvajam kailo, apledoju�o stumbru �ogam da�simt metru attālumā no mums, uzzaigojot uz apsnigu�ajiem zariem.

- Aņa, uz me�u, - izdvesa Serjo�a, ar roku jau taustīdamies aiz pad�ēro sēdekļiem, lai izvilktu bisi, - meitenes, visas uz me�u!... - Un, tāpēc ka mēs apstulbu�as un nobiju�ās nekustējāmies ne no vietas, viņ� pagriezās, ar brīvo roku sāpīgi saķēra mani aiz pleca un uzbrēca tie�i sejā:

- Aņa, tu mani dzirdi?! Uz me�u! - Un viņ� pagrūda mani, spēcīgi - tā, ka es gandrīz zaudēju līdzsvaru, - un, joprojām skatīdamies uz mani - uzstājīgi, vērīgi vēl piebilda:

- Sameklē tur Irku un Antonu, un nenāciet ārā, līdz es jūs pasauk�u. Tu mani saprati? - Un tad es lēnām sāku kāpties atpakaļ, vēl aizvien nenovērsdama no viņa acis, bet viņ� atkārtoja: - Tu saprati? - un, kad palocīju galvu, viņ� uzreiz pagriezās atpakaļ uz ceļa pusi, tikai es vairs nepaspēju paspert ne soli, jo ma�īna, kuru biju tik novēloti sadzirdējusi, jau bija pavisam blakus. Kādus trīsdesmit metrus no mums tā spēji samazināja ātrumu un, aizvien vairāk piebremzējot, it kā negribīgi pieripoja vēl mazliet tuvāk - tā, ka es spēju to saskatīt: duclgu, netīri zaļu vaziku - bulku - ar maziem, apaļiem, tālu izvietotiem lukturiem.

Gandrīz jau piebraukusi mums blakus, bulka asi pasviedās pa kreisi pretējā joslā un sastinga, klusi ņurdot un pū�ot garaiņus no izpūtēja; tās durvis palika aizvērtas, un uz ceļa neviens neizkāpa.

- Ejiet aiz ma�īnas, - Serjo�a pusbalsī neatskatīdamies izmeta, ta�u mēs arī bez viņa komandas jau bijām instinktīvi atkāpu�ies mūsu augsto, ar bagā�u piekrauto automobiļu aizsegā; viņ� pieliecies piesardzīgi apgāja apkārt pikapam, stingri atbalstīja elkoņus uz platā motora pārsega un paslēja bisi.

Aizmugurē kaut kas nokrak�ķēja - es atskatījos un ieraudzīju Iru, kura kopā ar puisēnu lēni nāca ārā no me�a; nevar būt, ka viņa nav dzirdējusi, viņa vienmēr ir tik uzmanīga, es sev teicu, ta�u viņa pat neskatījās uz mūsu pusi - tikai zem kājām, kāpjot pāri sakritu�ajiem, smuidrajiem stumbriem, kas rēgojās ārā no kupenām, un runāja ar puisēnu:

-... ko nu tu runā - negribi ēst, vajag p'aēst, noteikti vajag, tūlīt palūgsim, lai tētis tev attaisa bund�u ar gar�īgu gaļu...

- ... sunim gaļu dosim? - smalkā balstiņā jautāja puisēns, bet viņa tam jau vairs neatbildēja, jo beidzot bija pamanījusi mūsu saspringti sastingu�os stāvus, Serjo�u ar bisi rokās un sve�o ma�īnu ceļa pretējā pusē, un tad viņa ar vienu roku ātri aizspieda puisēnam muti - tas sa�utis iepīkstējās un noraustījās -, bet otra roka ar vienu vienīgu kustību pierāva mazo klāt, un viņa kopā ar to nokrita sniegā tai pa�ā vietā, kur bija stāvējusi, un tad vairs nekustējās.

Tajā brīdī uz ceļa bija dzirdamas kaut kādas skaņas - es pagriezos uz to pusi un ieraudzīju, ka bulkas pasa�iera durvis atveras un kāds cilvēks - neliela auguma, plecīgs, ģērbies vienīgi kaut kādā dumji rūsganbrūnā d�emperī - sāk neveikli rāpties 110 tās ārā. Pēc tam viņ� izdarījās pavisam dīvaini: nevis mēģināja mūs saskatīt vai kaut kā uzrunāt, bet, jau atrazdamies ārpus ma�īnas, nezin kāpēc uzgrieza mums muguru, iebāza galvu pa joprojām atvērtajām durvīm un kaut kur salonā sauca - pat ne ērcīgi, drīzāk līksmi:

- Nu, neveras tev tas logs vaļā, ka tev saka! Tavā ma�īnā vispār nekas nedarbojas!

Kāds neredzamais no bulkas iek�ienes - visticamāk, tas, kur� sēdēja pie stūres, - viņam atbildēja, uzstājīgi un ba�īgi, lai gan man neizdevās saklausīt, ko īsti viņ� teica, ta�u cilvēks, kur� stāvēja uz ceļa, tikai atmeta ar roku - tas bija komisks, pārspīlēts �ests, kas pauda kaut ko aptuveni �ādu: �ai, kāda jēga ar tevi runāt� -, pagriezās un sāka bra�i soļot uz mūsu pusi, saukdams:

- Nebaidieties! Es esmu ārsts! Ārsts es esmu! - un pastiepa uz priek�u roku ar taisnstūrveida �emodāniņu no plastmasas -tādu, kādi mēdz būt ātrās palīdzības ārstiem; �emodāniņā kaut kas skaļi nobūk�ķēja.

- Stāt! Tūlīt pat stāvi! - uzkliedza tētis, mazliet sasvērdamies uz gaismas pusi, lai cilvēks, kur� mums tuvojās, ieraudzītu viņam rokās karabīni. Cilvēks apstājās, ta�u savu �emodāniņu nenolaida - tie�i otrādi, viņ� to pacēla vēl augstāk un tikpat skaļi atkārtoja:

- Ārsts, jums saka! Jums viss ir kārtībā? Palīdzība nav vajadzīga? - Un tad es vēlreiz paskatījos uz bulku un patie�ām ieraudzīju uz tās priek�ējām durvīm baltu taisnstūri ar sarkaniem burtiem �MED. DIENESTS�, bet zem tā - skaidri redzamu sarkanu krustu baltā aplī.

- Nevajag mums ārstu! - tētis cilvēkam ar �emodānu atkliedza. - Brauciet tik tālāk!

- Jūs skaidri zināt? - cilvēks pārjautāja, saspringti lūkodamies uz priek�u, it kā cen�oties ieraudzīt sava bruņotā sarun-biedra seju. - Bet ko tad jūs te kvernat? Nekas nav atgadījies?

- Tak kārtībā viss, ka tavu... - nikni atbrēca tētis, - neviens mums nav vajadzīgs!

Cilvēks ar �emodāniņu rokā vēl brīdi pastāvēja, it kā gaidīdams turpinājumu, bet tad roku nolaida un bilda - vīlies, vai vismaz man tā izklausījās:

- Nu, ja reiz nevajag, tad nevajag. - Viņ� pagriezās, lai dotos atpakaļ uz bulku, ta�u pēk�ņi kaut kur labajā pusē atskanēja smalka balss, kas viņam pakaļ kliedza:

- Pagaidiet! - Un viņ� tūlīt pat apstājās un ātri pacēla galvu.

- Nebrauciet prom! Mums vajag ārstu!

- Marinka, - pagriezdamies uz viņas pusi, ie�ņācās tētis,

- mar�, atpakaļ, tūlīt pat! - Bet viņa jau bija izlēkusi uz ceļa un skrēja pie cilvēka ar �emodāniņu - gara auguma sieviete ar ietiepīgu, smuidru muguru skrēja un ne reizi neatskatījās uz mums, bet, klāt pieskrējusi, pēk�ņi paslīdēja un gandrīz nokrita - tā, ka atbraucējam nācās ar brīvo roku viņu saķert, un, kamēr tas cēla viņu kājās, viņa jau runāja, steidzīgi un �ēlabaini:

- Nebrauciet prom, viņi jums neko ļaunu nedarīs, tur ir mans vīrs, viņam iedūra ar nazi, ļoti slikti dzīst, nāciet, es parādī�u, - un vilka viņu uz ma�īnu, kurā uz pakaļējā sēdekļa, bezpalīdzīgi salīcis, sēdēja Ļoņa, bet mēs skatījāmies, kā viņi abi pieiet pie lendkrūzera, kā Marina, izstiepusi roku uz aug�u, cen�as sataustīt slēdzi un iededz salonā gaismu, bet tad steigā izvelk no ma�īnas meitiņu, pēc tam - bērnu sēdeklīti, kuru pa roku galam nomet ceļmalā, pēc tam pūlas pastumt uz priek�u platos priek�ējos sēdekļus, kuri neparko nav izkustināmi, un cīnās ar tiem tik ilgi, līdz cilvēks ar �emodāniņu saka:

- Paga, ļaujiet, es pamēģinā�u.

Meitenīte, kas tagad stāvēja ārā, sniegā, līdz vidum atpogātā kombinezoniņā un bez cepures, ie�inkstējās, ta�u Marina, �ķiet, to vispār nedzirdēja. Cilvēkam ar �emodāniņu izdevās pieveikt priek�ējos sēdekļus, un tagad viņ� bija līdz viduklim nozudis lielajā, melnajā ma�īnā. No ārpuses varēja redzēt tikai viņa kājas uz augstā pakāpiena, un Marina, apskrējusi lend-krūzeram apkārt un atrāvusi vaļā �ofera durvis, arī iebāza galvu salonā, visu laiku kaut ko satraukti runādama. Meitenīte ie�inkstējās skaļāk, un tad Nata�a, kura tupēja blakus pikapam, pēk�ņi iesaucās:

- Nu kas tas vispār ir, velns parāvis, pat cepuri viņai neuzlika, - un piecēlās kājās. - Marina! - viņa uzsauca. - Kur Da�-kas cepure? - Ta�u atbildi nesaņēma un, piegājusi pie raudo�ās meitenītes, mēģināja uzvilkt tai galvā kapuci, vēl aizvien pikti runādama: - It kā viņ� to dūrienu būtu tikko dabūjis, dieviņ tētīt, drāmas karaliene, neraudi, neraudi, saulīt, viss ir kārtībā, pie tēta atnāca dakteris, tūlīt mēs tev sapogāsim...

Mēs, pārējie, vēl arvien sakņupu�i aiz ma�īnām, �ai brīdī jutāmies ļoti stulbi - neviens vairs nemēģināja apsaukt Marinu un Nata�u, un tad jau arī Andrejs, izslējies visā savā prāvajā augumā, izgāja no aizsega un devās pie sievas, bet viņam aiz muguras, nedro�i atskatīdamies uz mani, parādījās Mi�ka - viņ� bija slēpies aiz vitaras, un es pārsteigta ieraudzīju viņam rokā vienu no Serjo�as bisēm. Pēdējais, pūcīgi nospļāvies, padevās tētis; viņ� devās uz lendkrūzera pusi, ta�u, pirms vēl viņ� bija pie tā nokļuvis, cilvēks ar �emodāniņu atliecās atpakaļ un, vēl arvien tāpat stāvēdams uz pakāpiena, kliedza bulkas virzienā: Koļa! Atnes man melno somu, kaut kur aizmugurē jābūt! Koļa, tu dzirdi? Ai, nu labi, pats aizie�u. - Un viņ�, viegli nolēcis no pakāpiena, naskā solī devās pāri ceļam, bet viņa aizdomu pilnais pārinieks jau nāca pretī, tomēr dzinēju nenoslāpējis un durvis neaizvēris; apgājis apkārt ma�īnai, viņ� tai pa�ā īdzīgajā, satrauktajā balsī uzrunāja cilvēku ar �emodāniņu:

- Nezinu, kur tā tava soma ir, tu mū�īgi nobāz, kur pagadās, tad pats arī meklē! - Un, kamēr otrs izrakņāja bulkas salonu, atkal ielīdis tajā gandrīz līdz viduklim un atklājis mūsu skatieniem savus zābakus nomīdītām pazolēm - tie bija neproporcionāli lieli tik sīka auguma cilvēkam -, drūvīgais Koļa ar garo, kalsno, sirmiem rugājiem noaugu�o seju stāvēja blakus un bez vismazākās laipnības pētīja mūs; rokā viņ� izaicino�i turēja pasmagu lauznīti.

Pēc neizturami gara brī�a melnā soma beidzot bija uzieta un aizstiepta uz lendkrūzeru. Neilgi paminstinājies pie savas bulkas, drūmais Koļa tomēr izslēdza dzinēju un, vēl mazliet parakņājies pa salonu, izvilka no tā kaut ko bezveidīgu un mīkstu, lai pēc tam, pasitis lauznīti padusē - no tā �ķirties viņ� �imbrī�am acīmredzami nebija ar mieru -, neatkarīgi nosoļotu garām mums, ap lendkrūzeru sanāku�ajieVn, tikai vienu reizi uzmetot mums splvu, nicīgu skatienu, un īdzīgi uzrunātu plato rūsganbrūno muguru:

- Tu vismaz apģērbies, Pal Sergeji�, nosalsi - durvis tak vaļā, un ārā auksti. - Tad viņ� mēģināja iebāzt salonā savu bezveidīgo vīstokli, kas izrādījās bieza ziemas jaka, ta�u �Pals Sergeji�s� tikai pikti atvēcinājās pat neatskatīdamies, un tad Koļa piespieda jaku pie krūtīm un tāpat palika stāvam tuvumā, �ūpodams galvu kā tēvs, kas noguris no sava nemierīgā bērneļa stiķiem, un zem deguna purpinādams:

- Nebaidieties, galvenais. Viņam tēmē virsū �aujamos, bet ko viņ�? Kliedz: nebaidieties! Bet mums no iero�iem tik vien ir kā �is lauznītis. Cik rei�u es viņam esmu teicis - nelien, Sergeji�, ka tevi velis parāvis, - nē, viņam par varas mākti jālien. - Tai brīdī viņ� pacēla galvu un nikni nozibināja acis uz mūsu pusi.

- Jūs arī mala�i, jums piedāvā palīdzību, bet ko �ie? Nāk virsū ar �aujamajiem! - Sa�utumā no�ņācies, viņ� mazliet paklusēja un tad jau itin citādā balsī iejautājās: - Uzpīpēt jums nava? Mēs jau piecas dienas neesam pīpēju�i.

Pēc desmit minūtēm, pēc kārtas izsmēķējis divas cigaretes no paciņas, kuru tētis viņam nelabprāt padeva ar tikpat nelaipnu seju kā mūsu jaunajam paziņam, un vēl vienu no �īm cigaretēm lieti�ķi aizspraudis aiz auss, pūcīgais Koļa mums pavēstīja, ka �ja kāds ir nosalis, lai pasē� ma�īnā - kad Pals Sergeji�s ir beidzot izlauzies līdz pacientam, tad viņ� vairs nav apturams, ārstēs un ārstēs līdz kri�anai...�, lietpratīgi pagājās gar mūsu ceļmalā nobrauktajām ma�īnām, paspārdīja riteņus un pie lendkrūzera noteica �ūja, cik tad �itāds jums rij, ar tādu tik ap benzīntanku var vizināties� un uzmeta mīļu, glāsto�u skatienu ceļa pretējā pusē stāvo�ajai bulkai. Man �ķita, ka viņ� nespēj vien sagaidīt, kad mēs sāksim viņu izpra�ņāt, ta�u, kad uzdevu pirmo jautājumu, viņ� uzreiz atkal saīga, savilka uzacis un noburk�ķēja kaut ko aptuveni tādā garā, ka �Pals Sergeji�s pabeigs, viņam tad arī jautājiet, es te ko - stūri grozīt�

Vispēdīgi gan ārsts, gan Marina parādījās ārpusē, Ļoņu atstāju�i guļam uz pakaļējā sēdekļa.

- Tā, - viņ� sacīja, - ņemiet, - un iedeva viņai kaut kādu baltu tūbiņu, - lietojiet taupīgi, tas arī diem�ēl ir viss, kas man ir palicis. Brūce jāapstrādā vismaz divas reizes diennaktī - kādām piecām se�ām dienām jums vajadzētu pietikt. Un - jūs iegaumējāt? - nevajag steigties ar diegu izņem�anu, pati ieraudzīsiet, kad to var darīt. - Bet viņa stāvēja, sa�ņaugusi rokās �o vērtīgo tūbiņu, gara - gandrīz galvastiesu garāka par �o plecīgo, pastrupo cilvēku, līdzīga tīr�ķirnes arābu rik�otājam blakus visparastākajam nastu stiepējam ēzelim, un tikai māja ar galvu, māja ar galvu pēc katra viņa vārda, kaut kādā neaptveramā veidā pamanīdamās skatīties uz viņu no apak�as, un viņas sejā vienlaikus varēja lasīt svētas �ausmas un dievinā�anu.

Beidzot ārsts panācās pāris soļu uz mūsu pusi, ar acīmredzamu atvieglojumu izmukdams no Marinas pateicības, kas ar katru sekundi arvien vairāk draudīgi sabiezēja - likās, vēl mirklis, un viņa kritīs daktera priek�ā ceļos vai, dievs nedod, sāks bu�ot viņam rokas.

- Neuztraucieties, ar viņu viss būs kārtībā. Neliels iekaisums ir, bet ar lokālo antibiotiku palīdzību viss drīz sadzīs, normālos apstākļos es parakstītu arī iek�ķīgai lieto�anai, ta�u mani krājumi ir ļoti ierobe�oti un var izrādīties vajadzīgi daudz nopietnākiem gadījumiem. Apsveicu to, kur� viņu �uva, - �uve ir laba, kārtīga, jūtama stingra vīra roka. - Un tad viņ�, laipni smaidīdams, nezin kāpēc palūkojās uz tēti, kur� vēl aizvien tikpat drūmu sejas izteiksmi pameta ar galvu uz Iras pusi - viņa stāvēja turpat blakus ar puisēnu, kur� bailīgi �ķielēja viņai gar kāju.

- Vispār jau �uva viņa.

- O! - ārsts atsaucās un paraudzījās uz viņu. - O! - tas atkārtoja, kad viņa pacēla acis, un veselas divas vai trīs minūtes vairs neko neteica.

- Klausieties, - pēk�ņi pa vidu iemetās Serjo�a, - Pāvel Ser-gejevi�, pareizi? - Tad ārsts atrāva skatienu no Iras un daudzas reizes laipni pamāja ar galvu. - Ko jūs vispār te darāt - divatā, tādā vietā un tādā laikā? Uz kurieni jūs braucat? No kurienes?

Nu, tikai tāpēc, ka da�s labs ir dabūjis dzelk�ņus zem astes, - uzradusies virs ārsta ducīgā pleca, pavēstīja no tumsas piepe�i iznirusī, garenā Koļas fizionomija, un ārsts sāka smieties.

- Nikolajam nenoliedzami piemīt zināma nosliece uz krā�ņiem eifēmismiem, tomēr �ajā ziņā, baidos, viņam ir pilnīga taisnība. Tie tik tie�ām ir dzelk�ņi.

Un viņi, viens otru pārtraukdami, sāka stāstīt - pareizāk sakot, galvenokārt runāja ārsts, bet īdzīgais Kola brī�os, kad viņam �ķita, ka stāsts ir nepilnīgs, iestarpināja da�us vārdus no savas puses: par to, kā pirms nepilnām trim nedēļām, jau pēc tam, kad bija pienākusi ziņa, ka Maskavā un Pīterā izsludināta karantīna, galvenais ārsts tai slimnīcā, kurā viņi abi strādāju�i, ilgi runājis par kaut ko pa telefonu ar Petrozavodsku, un cauri kabineta aizvērtajām durvīm laiku pa laikam atskanējusi viņa aizkaitinātā balss: �Nē, tie�i jūs man pasakiet, ko iesākt!� - un �Man jau ir pieci gadījumi tikai pilsētā vien, un vēl no rajona kuru katru brīdi ievedīs ar līdzīgiem simptomiem!�, bet pēc tam ar apdullino�u blīk�ķi nometis klausuli, izgājis pie ārpusē sanāku�ā personāla un drūmi paziņojis: �Vārdu sakot, tā. Jābrauc uz Petrozavodsku.�

Nezin kāpēc viņi visi tolaik bija ne�aubīgi ticēju�i, ka vakcīna pastāv - iespējams, ierobe�otā daudzumā, eksperimentāla, pienācīgi nepārbaudīta, tomēr pastāv, tikai kaut kāda iemesla pēc uz viņu mazītiņo rajona centru to nesūta, jo galvaspilsētās tā nepiecie�ama vairāk nekā nomalē, gar kuru, kā jau tas vienmēr ir bijis, �īm galvaspilsētām nav nekādas daļas. Tika nolemts sūtīt ekspedīciju uz veselības aizsardzības pārvaldi, �nu, un te mēs ar Nikolaju, jāsaka, izrādījāmies ideāli kandidāti, jo mums abiem nav ne sievas, ne bērnu,� ārsts teica un, nezin kāpēc palūkojies uz Iru, viegli piesārta. Galvenais ārsts uz atvadām pateicis: �Pa�a, tev vienkār�i jāiesē�as tai viņu pieņem�anas telpā, nekusties ne no vietas un neklausies nekādos solījumos, saprati? Bez vakcīnas �eit nerādies,� - un pēc tam viņi visu nakti brauku�i - gandrīz �etrsimt kilometru pa nelāgu, apledoju�u ceļu - un nākamās dienas rītā jau biju�i Petroza-vodskā. Pārvaldē gar viņiem tie�ām nevienam nav bijis nekādas daļas - tā nu, nosēdējis pieņem�anas telpā līdz pusdienlaikam, mūsu ārsts bijis spiests pārkāpt visus iedomājamos un neiedomājamos noteikumus un vienkār�i ielauzties pārvaldes priek�nieka vietnieka kabinetā, izjaucot plāno�anas sapulci, kas bija ilgusi visu dienas pirmo pusi, un jau no sliek�ņa viņ� spēris vaļā kvēlu runu, kuras tekstu bija visvisādi grozījis prātā, kamēr, nespēdams aizmigt, bija kvernējis drebelīgās bulkas priek�ējā sēdeklī, ta�u savos argumentos ārsts nebija ticis ne līdz pusei, kad galda galā sēdo�ais pavecais, izmocītais cilvēks ar skumju seju - kā spanielam - sācis kliegt uz viņu negaidītā niknumā: �Ak tad pieci gadījumi, ko? Man te ir pieci tūksto�i gadījumu divu nedēļu laikā! Un katru dienu vēl pieci simti! Un ar Pīteru kop� vakardienas nav nekādu sakaru! Nav man vakcīnas, nav, un nevienam nav, viņi tur gaida, kamēr mēs visi izmirsim, pie tāduntādas vecāsmātes!� Tai brīdī viņ� ieturēja pauzi, lai atvilktu elpu, un pēc tam jau mierīgāk turpināja: �Jūsu galvenā veiksme, mans mīļais, ir tā, ka jūs esat tālu ufi jūsu ir maz; ticiet man, jūs tur esat daudz izdevīgākā situācijā nekā mēs �eit, tādēļ ņemiet nu to, ar ko esat atbrauku�i, un pi...iet labi ātri prom no �ejienes uz savu rajonu, un lūdziet dievu, velni tādi, lūdziet dievu par saviem pieciem gadījumiem.� Mūsu ārsts, pats par sevi saprotams, tik lēti nav padevies un visu dienu trinies pārvaldes �aurajos gaiteņos, ķerstot aiz piedurknēm garām skrieno�us cilvēkus, pārtverot sarunas, mēģinot vēl kaut kur zvanīt, kaut ko pierādīt, un tikai pa�ā vakarā beidzot sapratis, ka �im līdz nāvei noguru�ajam cilvēkam, kur� bija uz viņu kliedzis savā kabinetā, bija pilnīga taisnība - epidēmija vairs nepakļāvās nekādai kontrolei, ja tāda kontrole vispār pastāvēja, un tas, kas tobrīd notika, jau bija stihiska, nevadāma katastrofa.

Vienīgais, ko viņam izdevās izcīnīt, bija apzīmogots papīra taisnstūrītis ar norādījumu Petrozavodskas aptieku noliktavā izsniegt viņam, Krasiļņikovam Pāvelam Sergejevi�am, divtūksto� dozu pretvīrusa medikamentu; �tikai tās zāles jau nelīdzēs,� viņam bezcerīgi skaidroja, �tās ir pret gripu, bet ne �o gripu,� un, kad viņ�, �ņaudzīdams saujā vērtīgo papīrīti, izskrēja ārā, izrādījās, ka Koļu ar viņa medicīniskā dienesta bulku ir aiz�ķūrēju�i prom inficēto piespiedu evakuācijā, un tad mūsu ārsts kājām, pra�ņādams ceļu, skrēja uz aptieku noliktavu, �ausmās skatīdamies uz tuk�ajām ielām ar retām ātrās palīdzības ma�īnām, uz garāmgājējiem bez sejas vienādās baltās un zaļās maskās, uz pārtikas un medikamentu sadales punktiem ar klusējo�ām, ba�īgām rindām, - īsi sakot, uz visu, kas mums arī bez viņa stāsta jau bija pārāk labi zināms.

Līdz tam brīdim, kad beidzot atradās Kola - nomocīts un līdz nāvei pārbiedēts, ar greizi sagriezu�os respiratoru pār seju ilgotās divtūksto� dozas, iesaiņotas trijās nelielās taisnstūrveida somās, jau bija iegūtas, un, par spīti nogurumam un �okam, izrādījās, ka viņi abi ir gatavi nekavējoties doties atceļā, lai pēc iespējas ātrāk aizbēgtu no �is pilsētas ar trīssimt tūksto�iem iedzīvotāju, pilsētas, kas viņu acu priek�ā jau raustījās bezcerīgā agonijā; par laimi, pirms piespiedu reida bulkas tuk�ā bāka bija līdz pa�ai aug�ai pielieta ar benzīnu, tādēļ viņi ielēca ma�īnā un drāzās ārā no pilsētas. Tikai izbraukt neizdevās -da�us kilometrus pirms izgrie�anās uz �oseju viņi atdūrās pret nepārvaramu, nekustīgu korķi, kuru veidoja ma�īnas, pilnas ar viņiem līdzīgiem, no bailēm prātu zaudēju�iem cilvēkiem, �emodāniem un saiņiem, kas bija uz ātru roku nostiprināti uz jumtiem un rēgojās ārā no bagā�niekiem, un, kamēr Pāvels Sergejevi�s sēdēja bulkā, nemitīgi atskatīdamies uz aizmugurē uzmanīgi saliktajām somām ar zālēm, Koļa aizmetās uz priek�u, lai drīz atgrieztos ar ziņu, ka no pilsētas izbraukt nav iespējams: pagriezienu uz �oseju nosprostoju�i kravas automobiļi, pie kuriem stāv bruņoti cilvēki, kas nevienu nelai� ārā. Ar dievu uz pusēm tiku�i prom pa sānielām, viņi, visvisādi līkumojot, vēl vairākas reizes mēģināja izbraukt no pilsētas, ta�u visur stāvoklis bija tie�i tāds pats: ar nedēļas nokavē�anos Petrozavodskā bija izsludināta karantīna, un �is izmisuma solis tika sperts ne jau tāpēc, lai glābtu nāvei nolemto pilsētu - tai palīdzēt vairs nebija iespējams -, bet tādēļ, lai no ne�ēlīgās slimības pasargātu tos, kas bija paliku�i ārpusē.

Par to, ko viņi trīs karantīnas nedēļās bija darīju�i aplenktajā pilsētā, mēs necik daudz neuzzinājām, �es tak saku, viņam par varas mākti visur jālien� - ar tādu kā pūcīgu lepnumu paziņoja Koļa, kur� bija iedzīvojies vēl vienā cigaretē no tēta krājumiem; mums izdevās saprast tikai to, ka vienu no pustuk�ajā aptieku noliktavā izcīnītajām somām tomēr bija rtācies atvērt - un, iespējams, tie�i tas, lai gan tikpat labi arī kāda cita, neizskaidrojama veiksme bija viņiem abiem palīdzējusi nesaslimt, lai gan viņi veselas divdesmit dienas pavadīja cie�ā saskarē ar apkārt mirsto�iem cilvēkiem. �Saprotiet, tā ir nenovērtējama klīniskā pieredze,� satraukti stāstīja mūsu ārsts, pēc kārtas ielūkodamies mums visiem acīs, it kā viņam būtu neizturami svarīgi to iegalvot tie�i mums, ��is vīruss nenoliedzami ir ļoti bīstams, tomēr tas nav nāvējo�s - es esmu pārliecināts, pārliecināts, ka saslimu�o var glābt, ja kaut kā izdotos novērst hemorāģisko pneimoniju, kas attīstās tikai ceturtajā līdz sestajā dienā. Inkubācijas periods ir īss, neparasti īss - reizēm tikai da�as stundas, maksimums diennakts un tas, protams, slimniekam ir ļoti nelāgi, ta�u vispār, kopumā, tas ir labi, jūs saprotat? Ja pa�ā sākumā būtu prasmīgi noorganizēta diagnostika, saslimu�os varēja glu�i efektīvi izolēt - tikai viņi, protams, kā jau vienmēr, līdz pēdējam brīdim tēloja, ka nekas briesmīgs nenotiek, lai tikai nesāktos panika, un pēc tam jau bija par vēlu!...� viņ� izmisīgā balsī pabeidza teikumu un apklusa.

Pēc pauzes viņi mums pastāstīja, ka trīs nedēļas vēlāk, kad jau nevajadzīgie kordoni bija kritu�i, jo daļa zaldātu, kuri tos apsargāja, bija saslimu�i, bet pārējie - aizbēgu�i kur kurais, viņi abi bija iesēdu�ies savā bulkā un vēlreiz mēģināju�i atgriezties mājās; no pilsētas izbrauku�i bez apgrūtinājumiem, bet pa ceļam uz Medve�jegorsku vēl pirms �ujas viņiem ceļā gadījusies sadauzīta, salauzta ma�īna, kurai pie stūres sēdējusi izspūrusi, no �ausmām glu�i bāla sieviete. Pamanījusi bulkai uz sāna sarkano krustu, �ī sieviete apturējusi auto un bezmaz metusies viņiem zem riteņiem, un, kad viņi apstāju�ies (�Viņam par varas mākti visur jālien!� ar drūmu labpatiku atkal paziņoja Kola), izrādījās, ka uz sadauzītās ma�īnas pakaļējā sēdekļa guļ �is sievietes virs ar lodi vēderā, un, kamēr ārsts veltigi, izmisīgi pūlējās viņu glābt, sieviete beidza raudāt un bezspēkā noslīga zemē, ar muguru piespiedusies pie netīra riteņa; no viņas stāsta, kuru nemitīgi pārtrauca asas, krampjainas elsas, Koļa saprata, ka �uja, kas atradās turpat pa kreisi no �osejas, tikusi izlaupīta un nosvilināta un gandrīz uzreiz aiz tās viņa ar viru bija uzdūrusies slēpnim, no kura abiem bija nācies lauzties ārā, taranējot ceļu aiz�ķērsoju�ās ma�īnas, un kaut kādi ļaudis vairākas reizes iz�āvu�i viņiem nopakaļ, un viens no �iem �āvieniem bija izsitis ma�īnai aizmugures stiklu, bet otrs - un to apstiprināja bālais, asinim viscaur notraipītais Pāvels Sergejevi�s - maksājis viņas vīram dzīvību.

Sievieti viņi paņēma lidzi - pārliecinājusies, ka vīrs ir miris, viņa padevīgi ļāva, lai abi iesēdina viņu bulkā, no savas sakropļotās ma�īnas nepaņēmusi līdzi nevienu pa�u mantu, un visu to laiku, kamēr viņi brauca atpakaļ uz Petrozavodsku, viņa neizrunāja ne pu�plēsta vārda: visas �īs �etrdesmit minūtes no pakaļējā sēdekļa bija dzirdami tikai vienmērīgi būk�ķi, kas vienlīdz biedēja gan Koļu, gan Pāvelu Sergejevi�u, - viņas galvas atsi�anās pret ma�īnas sānstiklu ik reizi, kad tā salēcās grambā. Pilsētas centrā sieviete pēk�ņi lūgusi, lai viņi apstājas, un tad, apātiski atmetot ar roku abu pierunā�anai tomēr doties tālāk kopā, tomēr mēģināt izlauzties, gausi devusies prom; pavadīju�i viņu ar skatieniem tik ilgi, līdz sieviete nozuda kādā no �aurajām sānieliņām, abi nolēma griezties atpakaļ pa citu ceļu, apbraucot Oņegas ezeru pa kreiso krastu caur Vitegru un Ņigi�mu -neviens cilvēks, būdams pie pilna prāta, tādos laikos �ādu mar�rutu neizvēlētos, ta�u platā Murmanskas �oseja viņiem tagad bija liegta un, ja viņi tomēr gribēja nokļūt mājās - ar triju nedēļu nokavē�anos un zālēm, kuras nespēja (un to viņi jau zināja pilnīgi skaidri) nevienam palīdzēt, - citas iespējas nebija.

Pa ceļam viņi vairākas reizes gandrīz da*būja galu - vienreiz, kad iestrēga sniega kāpā, līdzīgā tai, kas gandrīz bija maksājusi dzīvību arī mums, tomēr tā acīmredzot bija mazāka, tādēļ viņi divatā, vairākas stundas bez apstā�anās strādādami, spēja to iz�ķūrēt un iztīrīt bulkai ceļu; otrreiz - kad viņi kaut kādā prātam neaptveramā veidā, ar pūlēm rāpodami uz priek�u pa irdeno sniegu, pārsita riteni, un tūlīt pat atklājās, ka rezerves riteņa bulkā nav - tas bija izkūpējis vēl Petrozavodskā, vienā no evakuācijas reidiem, un tad Koļa, �au�alīgi lamādamies un līdz kaulam pārsalis, divas bezgalīgas stundas pūlējās saglābt stāvokli ar to, kas nu bija pie rokas, un rezultātā tomēr nomontēja riteni un kaut kā izmanījās aizlāpīt salā sasalu�o riepu - to ik pēc katriem trīsdesmit �etrdesmit kilometriem vajadzēja piepumpēt, ta�u braukt tālāk varēja. Ceļā viņi bija pavadīju�i astoņpadsmit stundu bez pārtraukuma, un visu �o laiku pie stūres bija sēdējis Koļa, �man nemaz nav tiesību, tā arī neesmu saņēmies, saprotiet,� kaunīgi ziņoja ārsts. Baidīdamies no slēpņiem, nevienā no ciemiem, kas viņiem gadījās pa ceļam, viņi naktsmājas neriskēju�i lūgt, bet, ieraudzīju�i ceļmalā mūsu ma�īnas, tomēr apstāju�ies, �saprotiet, es ieraudzīju puisīti, rekur, �ito," ārsts rādīja uz Antonu, kur� spiedās Irinai pie gū�as, �Nikolajs ļoti iebilda pret apstā�anos - īpa�i tagad, kad mēs jau gandrīz esam klāt, bet es nodomāju: jums ir bērni, ej nu sazini, varbūt jums kaut kas atgadījies,� un viņ� apklusa un atkal pasmaidīja, it kā atvainodamies par to, ka runājis tik gari.

Kādu laiku neviens neteica ne vārda; mēs klusējām, sagremodami �o juceklīgo stāstu.

- Kur tad atrodas tā jūsu slimnīca? - pēdīgi iejautājās Ser-jo�a.

- Pudo�ā ta�u. Vai tad es nepateicu? - ārsts brīnījās. - Nu jau vairs nav tālu, kādi piecpadsmit kilometri.

- Klausieties, - pēk�ņi uzstājīgi ierunājās Marina, uzlikdama savu �auro delnu uz ārsta saņurcītās piedurknes; kaut kad sarunas vidū Koļa tomēr bija valdonīgi uzstīvējis ārstam uz pleciem silto jaku un vairākkārt pikti stūmis atpakaļ, kad tā, ārstam sevi�ķi sparīgi vicinot rokas, no�ļūca nost. - Mēs dzirdējām, ka Pudo�ā jau vairs neesot mierīgi. Nevajag jums vieniem pa�iem uz turieni braukt - pagaidiet mūs, mēs tikai saliesim degvielu, un brauksim visi kopā, labi?

- Tur ir nemierīgi? - skumji smaididams, pārjautāja ārsts.

- Vai tad tagad kaut kur ir mierīgi?

- Vienalga, - Marina atteica stingrā balsī - vēl nekad no viņas tādu nebiju dzirdējusi, - tā būs dro�āk, vai tie�ām jūs nesaprotat? Ej nu sazini, kas tajā jūsu Pudo�ā var būt noticis triju nedēļu laikā. Pagaidiet mazlietiņ, mēs jau esam gandrīz gatavi brauk�anai - esam ta�u gatavi, pareizi?

- Nē, - pēk�ņi sacīja Ira, - neesam gatavi. - un mēs visi pārsteigti pagriezāmies pret viņu.

- Nūjā, neesam paēdu�i, - izmisusi atsaucās Marina, - bet to mēs ta�u varam izdarīt pa ceļam, Ira, vai tagad, bet pavisam ātri, desmit minūtēs, viņi nevar tālāk vieni pa�i...

- Tas nav galvenais, - Ira lēni atbildēja. - Mēs nevaram braukt tālāk, jo vitarai ir beidzies benzīns.

Saprotams, es biju to gaidījusi. Par to nebija iespējams aizmirst - visu laiku, kamēr virzījāmies uz priek�u, saīsinot attālumu, kas mūs �ķīra līdz mājelei, kura ezera vidū solīja mums ilgi gaidīto mieru un dro�ību, bija neiespējami domāt par kaut ko citu, izņemot �o vienu jautājumu: vai mums pietiks degvielas, lai tiktu līdz galam? Es par to neaizmirsu, kamēr pati sēdēju pie stūres un vēroju smalkās, sarkanās bultiņas kustības: �īs kustības nebija līgani vienmērīgas, bultiņa mēdza stundu pusotru stāvēt uz vietas un tad pēk�ņi asi pārlēca sānis - un katru reizi tāpat palēcās mana sirds, jo ma�īna - ne tikai vitara, jebkura no mūsu �etrām ma�īnām - �ajā tālajā, bīstamajā ceļā nozīmēja dzīvību, tā bija dzīvības sinonīms. Es par to neaizmirsu, kad atradām pamesto kravas ma�īnu un pēc tam - tuk�os benzīntankus ap Kirilovu, un tad, kad aplaupījām cisternu: �ajās vairāk nekā desmit dienās mums da�kārt bija paveicies, un trijām dīzeļma�ī-nām tagad pietika degvielas nokļū�anai līdz galamērķim, ta�u benzīnu, ja neskaita tos da�us no�ēlojamos litrus, kurus tētis bija uzgājis vasarnīcu ciematā, benzīnu mēs nebijām atradu�i nekur. Es vienkār�i, kā izrādās, nebiju gatava tam, ka �is brīdis pienāks tik ātri, tādēļ tomēr pārjautāju, kaut arī jutos pilnīgi stulbi: �Kā - beidzies? Jau?�

- Pietiks vēl kādiem desmit piecpadsmit kilometriem, - Ira atbildēja, - bet lampiņa deg, un mēs domājām: labāk izlemt �o lietu tagad, nevis tad, kad būsim iebrauku�i pilsētā, kurā ej nu sazini, kas darās...

- Es vienkār�i nepaspēju tev pateikt, - viņu steig�us pārtrauca Serjo�a, - Aņa, vitaru nāksies atstāt te. Mēs tūlīt pārkrausim mantas, un vajadzēs sasēsties cie�āk. Tas nekas, nebūs tik briesmīgi, paliku�i kādi trīssimt piecdesmit kilometri, kaut kā aizvilksim līdz galam, - un turpināja, jau uzrunādams ārstu:

- Klausieties, varbūt tie�ām labāk pagaidiet un brauksim kopā? Mums tikai jāpārsvie� mantas, diez vai tas prasīs vairāk par pusstundu.

- Piedodiet, - tūlīt pat vainīgi atbildēja ārsts, piespiedis pie krūtīm savu plato delnu ar īsajiem pirkstiem, - mēs nu nekādi nevaram vēl ilgāk pakavēties pie jums. Mūs gaida - jau trīs nedēļas gaida, un mums vienkār�i nav tiesību, saprotat? Nekādu vakcīnu mēs, saprotams, viņiem nevedam, tomēr viņiem ir jāzina... ar vārdu sakot, paldies, bet mēs brauksim tagad.

- Nu ko, - Serjo�a paraustīja plecus, - tad laimīgi. Un vēlam veiksmi. - Viņ� sniedza ārstam roku, kuru tas uzreiz un ar lielu aizrautību paspieda, bet tad pagriezās un sāka iet uz pikapa pusi, saukdams: - Andrjuha, ņem nost pārsegu no piekabes -lielāko daļu laikam vajadzēs salikt pie tevis...

- Daudz nesalīdīs, - ba�īgi atsaucās Andrejs, - tur jau viss tāpat ir pilns bezmaz līdz ūkai. Ja nu vienīgi izmest tuk�ās kannas?

- Tikai ne visas, - tūlīt pieslēdzās tētis, un viņi visi, Mi�ku ieskaitot, sastājās ap piekabi un iegrima diskusijā, it kā aiz�ķī-ru�i lappusi, kurā bija norisinājusies �ī sastap�anās uz naksnīgā ceļa, it kā ne kautrīgā ārsta, ne drūmā, aizdomu pilnā Kolas, kur� bija izlaupījis tēta cigare�u paciņu, pasaulē vairs nebūtu.

- Jums nav prātīgi braukt vienam, - Marina ārstam atkārtoja, - pusstunda ta�u neko neiz�ķirs. - Bet viņ� tikai purināja galvu un sāka ātri, pat it kā piesardzīgi kāpties atpakaļ, kā bīdamies, ka �ī sieviete tūlīt iekrampēsies viņa piedurknē un nekur nelaidīs. - Nu, pagaidiet ta�u! Jau ir vēls, vakars, viņ� dro�i vien sen guļ, tas jūsu galvenais ārsts...

- Nu nē! - dedzīgi iebilda Koļa, kur� stāvēja turpat blakus.

- Tas jau nu noteikti neguļ! - Un viņi ar ārstu zinīgi saskatījās.

- Viņ� vēl mūs kārtīgi nosvētīs par to, ka tā aizķērāmies. Braucam, Pal Sergeji�, nu, tu atvadies, bet es tikmēr drusku iesildī�u ma�īnu.

Kāpēc viņi izturas tā, it kā vispār nedomātu, ka tur, uz kurieni viņi brauc, varbūt nekas vairs nav palicis, es sev jautāju, noskatīdamās, kā garais lamzaks Koļa lieti�ķi pietupstas pie bulkas apskādētā riteņa, lai pārbaudītu, vai tas izturēs pēdējos piecpadsmit kilometrus, kas �ai mazajai ekspedīcijai atliku�i līdz ilgi gaidītajai Pudo�ai. Mēs divu diennak�u laikā nebijām redzēju�i nevienu dzīvu pilsētu, nevienu pa�u - tikai divus mazītiņus ciemus, kas bija paslēpu�fes sniegos naivā pārliecībā, ka divdesmit netīrīta ceļa kilometri spēs viņus nosargāt gan no slimības, gan no tiem, kuri pagaidām nav tai padevu�ies un mēģina izdzīvot, lai tas maksātu ko maksādams. Jūs ta�u redzējāt to pa�u, ko mēs, es domāju, kāpēc tad vienīgais, par ko mēs �obrīd esam spējīgi domāt, ir mūsu pa�u izglāb�anās, bet jūs, divi jancīgi, neapbruņoti cilvēki ma�īnītē, kas tik tikko kust uz priek�u, izliekaties, ka jums �ī doma ne prātā nav ienākusi?

- Sakiet, - es ierunājos, acīmredzot pārtraucot kārtējo �ēlabaino Marinas monologu, un viņa sabijusies apklusa un pavērās manī, - vai jums tie�ām nav bail? Vai jūs patie�ām nesaprotat, ka tur, uz kurieni jūs braucat, visticamāk, vairs nav nekādas pilsētas, nekāda galvenā ārsta? Trīs nedēļas pagāju�as... jūs ta�u pa�i redzējāt, cik ātri... Tur, visticamāk, jau vairs neviena nav -ja nu bariņ� mirsto�u cilvēku, kuriem jūs tik un tā nespēsiet palīdzēt.

Ārsts gausi pagriezās pret mani un uzmanīgi, bez smaida ielūkojās man sejā.

- Es esmu pārliecināts, ka jums nav taisnība, - viņ� pēc ne visai garas pauzes atbildēja, - bet, ja tie�ām... nezinu, kā lai jums to paskaidro. Saprotiet, tādā gadījumā mums jo vairāk jābūt tur.

- Sergeji�! - lūdzo�i iesaucās Koļa, kur� jau sēdēja pie bul-kas stūres. - Tā mēs līdz rītam nostāvēsim, braucam tak beidzot! - Un ārsts, vēlreiz pamājis mums ar galvu, pagriezās un �igli aizmetās uz ma�īnu. Mazliet pacīnījies ar pasa�ieru puses durvīm, viņ� galu galā tās atvēra - pēc visa sprie�ot, ne bez palīdzības no iek�puses -, ta�u nevis iekāpa un apsēdās, bet vispirms ņēmās bāzt kaut kur iek�ā savu rībo�o taisnstūrveida �emodāniņu, pēc tam silto jaku un tad, negaidot uzplājis sev pa pieri, ātrā solī devās atpakaļ pie mums, Koļas sa�utuma kliedzienu pavadīts.

- Pavisam piemirsu, - viņ� bilda, kad aizelsies atkal apstājās mūsu priek�ā, - mūsu slimnīca jums ir pa ceļam: Pionieru iela 69, dzeltena divstāvu ēka, garām pabraukt nav iespējams; ziniet, kad būsiet te pabeigu�i, iegriezieties. īpa�us apstākļus es jums neapsolu, bet izguldināt varē�u. - Notvēris manu skatienu, viņ� glu�i citādā balsī piebilda: - Nu, tas ir, ja tur, priek�ā, viss ir kārtībā.

- Nak�ņo�anai vispiemērotākā vieta, - ierunājās Nata�a, kamēr mēs ar skatieniem pavadījām bulku, kura palēkdamās ripoja prom pa nelīdzeno ceļu, - protams, ir infekciju pilna slimnīca. Viņ� nav normāls, tas ārsts.

- Tādēļ nevajadzēja laist viņu prom! - viņu dedzīgi pārtrauca Marina. - Nu, ko jūs klusējāt, tāds cilvēks, bet jūs - "vēlam veiksmi�, - viņa sa�utusi atskatījās uz vīrie�iem, kuri bija aizņemti ar mantu pārkrau�anu no vitaras, - viņ� ta�u būs pagalam, viņi abi tur būs pagalam.

- Ko nozīmē "tāds cilvēks�, - sāka klaigāt Nata�a. - Nu, kāds? Viņ� vienkār�i ir ārsts, ja, tas ir galvenais? Tādēļ tu par viņu tik ļoti uztraucies? Nebūs tev, Marina, personiskā ārsta. Un masieri arī mēs tev neesam paņēmu�i līdzi, tu spēj to iedomāties?...

- Nata�a, - apsauca Ira.

- Labi jau. Atvainojiet, - tā negribīgi atteica. - Vienkār�i mums tie�ām nav, kur viņu likt. Nu, nav kur. Ejam labāk, palīdzēsim pui�iem.

Pēc pusstundas vitara bija izkrauta. Mantība, ar kuru tā, kā visu laiku �ķita, bija piekrauta līdz pa�am jumtam, tagad bija sadalīta pa citām ma�īnām: lielākā daļa pārceļojusi uz pārsegto piekabi, pārējais - zem celofāna plēves uz pad�ēro jumta. Lai visam pietiktu vietas, nācās upurēt lielāko daļu tuk�o kannu - par milzīgu neapmierinātību tētim, kur� visu laiku mēģināja tās kaut kur sabāzt, iestūķēt kādam pie kājām, tomēr beigās padevās: vietas tik tie�ām vairs nebija. Doma, ka jāpamet derīgas lietas �ai brīdī, kad mūsu krājumus atjaunot faktiski vairs nebija iespējams, viņam �ķita nepanesama; viņ� dusmīgs skraidīja starp ma�īnām, ielūrēdams visos stūros un tiepdamies: �Nu, varbūt vismaz riepas, ko? Riepas?" - �Nav kur,� stingri atbildēja Serjo�a, �tēt, laiks braukt.� - �Ei, pagaidi ta�u, es vismaz akumulatoru noņem�u,� tētis saērcināts attrauca. �Aņa, kur tev kapots veras vaļā?�

Biju cerējusi, ka no tā izdosies izvairīties - ka es vienkār�i pagaidī�u, kamēr no manas nabaga ma�īnas būs novākts viss, ko iespējams novākt, un pēc tam mēs sasēdīsimies trijos atliku�ajos automobiļos un dosimies ceļā, ka man vairs nebūs jāiekāpj vitarā - pat ne tāpēc, lai vienkār�i atvērtu motora pārsegu. Tas, protams, bija ļoti muļķīgi - pēc visa tā, ko bijām spiesti pamest, pēc visa, ko jau bijām zaudēju�i, es tagad bēdājos ma�īnas dēļ, ta�u �ī bija mana ma�īna. Patie�ām un viscaur mana. Es vēlu piesēdos pie stūres - ap to laiku visi man apkārt jau bija nomainīju�i vairākus automobiļus; jaunībā viņi bija bra�i vizināju�ies lietotos piektajos un astotajos �iguļos, kurus bija dabūju�i no vecākiem vai pamanīju�ies nopirkt, pēc tam pārsēdu�ies cienīgās, solīdās ārzemju ma�īnās, bet es vēl joprojām braukāju ar metro, no sve�iem skatieniem glābdamās aiz grāmatu vākiem, vai uz apdauzītu kapeiku pakaļējiem sēdekļiem ar austiņām norobe�ojos no runīgiem �oferī�iem. Kad beidzot saņēmos, tas notika acumirklī: tajā pa�ā brīdī, kad durvis mīksti aizcirtās, visas liekās skaņas un smar�as atstājot ārpusē, es uzliku rokas uz vēsā stūres rata, ieelpoju jaunas plastmasas aromātu un tūlīt pat sāpīgi no�ēloju, ka biju tik ilgi stiepusi garumā un nebiju to izdarījusi agrāk, jo �ī bija mana teritorija, tikai mana, un nevienam nebija tiesību man traucēt, kamēr atrados tajā iek�ā. Serjo�a bie�i mudināja - klau, nopirksim jaunu, viņai jau iet piektais gads, drīz sāks sabirzt, nopirksim tev kaut ko svaigu -, ta�u man nezin kāpēc �ķita ļoti svarīgi to saglabāt - ma�īnu, kuru reiz biju pati sev nopirkusi, tie�i �o ma�īnu.

Tētis jau lieti�ķi rakņājās zem motora pārsega, bet es vēl arvien sēdēju �ofera krēslā, cenzdamās nedzirdēt mundrās balsis ārpusē. Satvērusi durvju rokturi, es nevis izkāpu ārā, bet nezin kāpēc tās aizvēru; balsis tagad skanēja klusāk, toties labi varēja dzirdēt mehāniskos trok�ņus kaut kur ma�īnas dziļumos. Pēdigi motora pārsegs tika aizcirsts, tētis triumfējo�i aizskrēja noglabāt izrauto akumulatoru, un tajā pa�ā brīdī - pat nebiju pamanījusi viņu pienākam - man pie lodziņa pieklauvēja Serjo�a:

- Braucam, Aņka. Kāp ārā.

Es salēcos. Tagad, kad viņ� stāvēja tepat blakus ārā un skatījās uz mani, man bija neērti glaudīt stūri, runāt kaut kādus sentimentālus niekus, tāpēc es tikai pacēlu elkoņbalstu starp priek�ējiem sēdekļiem un sāku ņemt ārā plakanus plastmasas futrāļus - lēnām, citu pēc cita, nepievēr�ot uzmanību viņa nepacietīgajai, uzstājīgajai klauvē�anai, - un izkāpu tikai tad, kad biju savākusi visus, pat to tuk�o, Ņinas, kuru bijām klausīju�ies pirms veselas mū�ības, dienā, kad devāmies prom no mājām.

- Mani diski, - es Serjo�am teicu, pastiepdama uz viņa pusi pilnās rokas, - jūs pat nepaņēmāt diskus.

- Aņa, tā ir tikai ma�īna. Nekas vairāk. Nu jau vienreiz pietiks, - viņ� pēk�ņi aizkaitināts pusbalsī noteica un, pirms biju paspējusi atbildēt - �vairāk, ir gan vairāk, tā nav tikai ma�īna� -, viņ� jau bija pagriezies pret pārējiem, pacēlis rokas - vienā no tām bija konservu bund�a, otrā nazis - un vairākas reizes uzsita ar nazi pa bund�u.

- Cienījamie pasa�ieri, - viņ� jautri uh skaļi ierunājās, un visi pagriezās pret viņu, - lūdzu, ieņemiet vietas un piesprādzējiet jostas. Pēc neilga brī�a jums tiks piedāvātas vieglas vakariņas! - Un tad viņi sāka smieties, visi, pat Marina, pat puisēns, kur� joku, visticamāk, nebija sapratis, ta�u nopriecājās par to, ka pieaugu�ie beidzot smejas.

Pēc tam mēs sasēdāmies ma�īnās - Ira ar puisēnu tagad iekārtojās pikapā, Mi�ka atgriezās pie mums pakaļējā sēdeklī un Serjo�a citu pēc citas tās apstaigāja, ielūkodamies pa lodziņiem:

- Gaļu vai zivi? Un jums? Gaļu vai zivi? Lūdzu, cienājieties...

- Bund�a tak nav atvērta! - bilda kāda sievietes balss, liekas, Nata�as.

- Konservu nazi lūdzam izdīkt no jūsu stjuarta! - Serjo�a atbildēja.

Tas bija jautri, patie�ām jautri un mums �obrīd ļoti vajadzīgi - mēs jau veselu mū�ību nebijām jokoju�i -, ta�u es kaut kā nespēju piedalīties. Ne tagad, sev teicu, kādu citu reizi. Serjo�a jau atradās blakus ar atliku�ajām bund�ām rokās.

- Mi�ka, - viņ� sacīja, - gaļu vai... gaļu? Zivs beigusies, nākamo kasti tagad jau vairs nelīdī�u taisīt vaļā.

- Tad laikam... gaļu, - Mi�ka smaidīdams atbildēja un pastiepa roku pēc bund�as.

Nem, - Serjo�a viņam sacīja un apgāja pad�ēro apkārt,

- tūlīt iekāp�u ma�īnā un tev attaisī�u. - Viņ� pasniedza man divas pēdējās bund�as.

- Madame, - viņ� sacīja, un viņa balss skanēja - vai vismaz man tā izklausījās - mazliet, tikko jau�ami saltāk, - gaļu vai gaļu?

Es varēju iesaistīties spēlē - protams, varēju, tas būtu ļoti vienkār�i: pacelt galvu, pasmaidīt, pateikt "pat nezinu... varbūt gaļu? lai gan nē - dodiet labāk gaļu" tikai es nespēju pacelt galvu un pasmaidīt arī nespēju.

- Man vienalga, - bezkrāsaini atteicu, uz viņu neskatoties. Rokas man joprojām bija aizņemtas ar diskiem, kurus vēl nebiju paspējusi nekur iestūķēt, un tad viņ� klusēdams nolika bund�u uz platā instrumentu paneļa tie�i man priek�ā un aizcirta pasa�iera durvis.

Ēst auksto, �ķiedraino gaļu ar plastmasas dak�iņām bija neērti, ta�u mēs bijām izsalku�i - briesmīgi izsalku�i - un ar ēdienu tikām galā gandrīz acumirklī.

- Eh, ja varētu uzsildit, - ar pilnu muti no�ēlā noteica Mi�ka, bez panākumiem ar lokano dak�iņu bakstīdams bund�as dibenā sastingu�os taukus, - tik daudz visa kā paliek pāri!

- Izbaudi mirkli, Mi�ka, - viņam atbildēja Serjo�a, - katram pa bund�ai - tā ir nepieļaujama grezniba, bet, kā rādās, �ī ir mūsu pēdējā ēdienreize līdz ezeram, un kurt ceļmalā ugunskuru, lai vārītu makaronus, mums pilnīgi noteikti nav laika. Nākamreiz katrs dabūs labi ja da�us kumosus no �itādas te bund�as.

Varbūt mazliet iedot viņam? Mamm? - Mi�ka jautāja, pamādams uz suņa pusi; tas centīgi tēloja, ka mēs ar savu sautēto gaļu viņu it nemaz neinteresējam.

- Laba doma, - es atsaucos.

Izlaidām suni ārā un izbarojām viņam bālganā galerta atliekas no mūsu bund�ām, izkasot tās taisni sniegā ar Serjo�as nazi; kamēr suns ēda - alkatīgi, neko�ļādams, veseliem gabaliem -, pikapa durvis mums aiz muguras pavērās un ceļmalā parādījās Ira ar puisēnu. Uzmanigi brizdams pa sniegu, puisēns maziem solī�iem nāca uz mūsu pusi - viņam rokās bija plakana bund�a ar la�a konserviem.

Nes uzmanīgāk! - norādīja Ira. - Ja iilīs, nosmērēsi kombinezonu. - Puisēns apstājās, paskatījās uz bund�u, un da�as piles tik tie�ām izlija, bet tad viņ�, a�i atskatījies, gāja tālāk; divus soļus no suņa viņ� uzmanīgi nolika bund�u sniegā un tā arī palika tupam blakus.

Neparko nebija ar mieru ēst, iekams nebūs pabarojis suni, - Ira smiedamās sacīja Serjo�am, pienākdama mums klāt,

- re, es vēl atnesu.

Sastāju�ies apkārt, mēs klusējot skatījāmies, kā suns ļoti ātri, divas reizes pakustinādams mēli, izstrebj no bund�ām zivju buljonu. Serjo�a noliecās un noglaudīja puisēnam galvu.

* * *

Līdz Pudo�ai atliku�os piecpadsmit kilometrus mēs pieveicām ātri - pa priek�u tikko izbraukusī bulka bija izarusi risēs, kuras gan bija paseklas, tomēr atviegloja mums ceļu. Pirmais joprojām ripoja smagais lendkrūzers, ta�u pikapu ar pārāk smagi piekrauto piekabi, kas bīstami zvārojās, bija nolemts "piesegt� no divām pusēm, tādēļ kolonnu tagad noslēdzām mēs - neskaties, es sev teicu, kad mēs, palaidu�i pa priek�u abas pārējās ma�īnas, izbraucām uz ceļa un iekārtojāmies tām astē, neskaties, negriezies atpakaļ, tu arī tāpat lieliski zini, kā tā izskatās, izķidāta, pamesta, tomēr vienalga pagriezos un skatījos tik ilgi, kamēr pietika mūsu gabarītuguņu gaismas: sākumā vitara pārvērtās par tikko ieraugāmu tum�u plankumu un ļoti ātri nozuda pavisam. Pēc divdesmit minūtēm jau braucām iek�ā Pudo�ā.

Visas �īs mazās ziemeļu pilsētiņas, kuru iedzīvotāju kopumu nebūtu grūti izvietot da�ās Maskavas daudzstāvu ēkās, bija ļoti līdzīgas cita citai - kāds desmits ielu, skraji mūra nami, augsti koki, starp kuriem slēpjas privātmāju jumti, zemi, raibum raibi �ogi, jancīgas izkārtnes. Nekas, pilnīgi nekas ļauns nevar notikt ar cilvēku, kur� nokļuvis �ādā vietā, es domāju, pa logu raudzīdamās uz garām slīdo�ajām duso�ajām, nevajadzīgajām laternām, kas mijās ar baltiem, kā ar cukuru apbārstītiem kokiem, - �ajās ielās dro�i vien neviens nepārsniedz atļauto ātrumu un var bez ba�ām laist bērnus spēlēties ārā pie vārtiem. Visi, kas �eit dzīvo, cits citu pazīst - ja ne pēc vārda, tad vismaz pēc sejas, bet nomalēs, kuras pa vasaru aizaug ar garām nezālēm cilvēka augumā, var sastapt vientuļu govi vai ceļam pāri �āpojo�as resnas zosis. Tādās vietās kā �ī armijas ma�īnas ar sanitārā dienesta krustiem, karantīnas kordoni, aizsargmas-kas pāri sejai �ķistu pārāk neiederīgas, gandrīz nereālas. Vairākām tādām pilsētām jau bijām izbrauku�i cauri, un tās visas bija tuk�as, ta�u neskartas: nenodedzinātas, neizlaupītas, it kā pagaidām aizmigu�as, tik ilgi, līdz atgriezīsies cilvēki, kuri tajās dzīvoja; �ī, pēdējā, tie�i tāda pati kā iepriek�ējās, tik tie�ām vēl bija apdzīvota - to mēs sapratām drīz pēc iebrauk�anas pilsētā, aiz pirmā ielas līkuma.

- Skatieties, tur priek�ā ir gaisma! - Mi�ka iesaucās, satraukti paslējies uz sēdekļa, un Serjo�a mikrofonā jautāja:

- Tēt, kas tur ir? Tu redzi?

- Nezinu, - tētis atsaucās, - pagaidām nespēju saprast. Galvenais, neiedomājieties apstāties. Lai kas arī tur notiek, mēs braucam garām, visi saprata?

- Bet tā tak laikam ir slimnīca, tā pati, par kuru viņi runāja, -nedro�i ieminējās Andrejs, - tur ārā ir kaut kāds pūlis...

Garā, uz ielas pusi pavērstā divstāvu ēkas fasāde ar tum�ajiem logiem un zem trijstūrveida metāla naģenes paslēpto ieeju tik tie�ām atgādināja slimnīcu; nebija ne mūra, ne �oga, kas to no�ķirtu no ceļa, - tikai neliels laukumiņ�, kurā bija notīrīts sniegs un stāvēja vairāki automobiļi ar ieslēgtiem lukturiem; tie�i tie, kā liekas, deva blāvo, izkliedēto gaismu, kuru varēja redzēt jau iztālēm. Cilvēku nebija daudz - kādi piecpadsmit, varbūt divdesmit, viņi stāvēja nelielā, cie�ā bariņā, ļoti tuvu cits pie cita; vienu no ceļam tuvāk novietotajiem automobiļiem es pazinu - tā bija bulka. Tad jau laikam viņam tomēr bija taisnība, es nodomāju, viņu �eit tik tie�ām gaidīja, ne velti viņ� steidzās, trīs nedēļas, veselas trīs nedēļas viņi sēdēja �eit, slimnīcā, skaitīdami saslimu�os, izguldīdami tos vispirms palātās, pēc tam gaiteņos, bet pēc tam - ļoti drīz - saslimu�ie sāka mirt, atdodami savu vietu jauniem, bet viņi tik un tā gaidīja, un, kaut arī zāles, pēc kurām ārsts bija sūtīts, izrādījās bezspēcīgas, viņ� tik un tā atgriezās, jo bija apsolījis. Viņiem jau vairs nav elektrības, tāpat kā visā apgabalā, un sakaru arī nav. Lai tagad, naktī, pie slimnīcas sapulcinātu tādu ļau�u baru, kādam dro�i vien vajadzēja de�urēt pie loga: dienu no dienas, nakti pēc nakts, lai nepalaistu garām brīdi, kad bulka parādīsies uz ceļa, un, kad tā beidzot parādījās, tam, kur� to pamanīja pirmais, vajadzēja kaut kā pabrīdināt citus, noraidīt tiem signālu, un viņi visi metās �urp, lai iegūtu savu cerības porciju.

Mēs jau bijām gandrīz blakus lukturu apgaismotajam laukumiņam, un es visu laiku ar skatienu meklēju pastrupo, plecīgo ārsta stāvu, ta�u neatradu - ap slimnīcu sanāku�ie ļaudis stāvēja pārāk blīvi; es pat paslējos stāvus - nelielais pūlītis pēk�ņi nodrebēja un saspiedās vēl cie�āk, it kā viņi visi kaut kāda iemesla pēc būtu nolēmu�i apkampties, bet tad, it kā sakaunēju�ies par tādu dziņu, atvirzīju�ies pēc iespējas tālāk cits no cita; vairāki cilvēki, pakāpu�ies tikai da�us soļus nostāk, apstājās un nekustējās, lūkodamies uz kādu iegarenu priek�metu, kas gulēja sniegā viņiem pie kājām, bet pārējie, cits citu atgrūzdami, skrēja pie bulkas, pie tās pla�i vaļā atrautajām durvīm. Serjo�a nospieda stikla pacel�anas pogu - nespodrais, viegli apsarmoju�ais stikls nolaidās, un mēs skaidri un nepārprotami ieraudzījām, ka sniegā uz vēdera, pavērsis uz ceļa pusi savu kalsno, iesirmiem rugājiem noaugu�o vaigu, guļ Koļa, bulkas īdzīgais �oferis - viņa acis bija atvērtas, sejā sastingusi tā pati neapmierinātā izteiksme, ar kuru viņ� pirms pusstundas bija strostējis mūs uz me�a ceļa, bet aiz auss vēl aizvien balta vīdēja viena no tēta cigaretēm. Skaņu nebija - kaut arī loga stikls bija nolaists, no ārpuses mūs nesasniedza nekādi trok�ņi: neviens vienīgs izsauciens, pilnīgs, absolūts, sakopots klusums, kurā elsa un stumdījās tie, kas bija pieskrēju�i pie bulkas.

Mēs tikpat lēni braucām uz priek�u, nespēdami atraut skatienu no tā, kas norisinājās mazajā, apgaismotajā laukumiņā pie slimnīcas, bet tad pēk�ņi no bulkas puses atskanēja izmisīga balss: "Tā nav vakcīna, es ta�u jums saku, tā nav vakcīna, tā jums nepalīdzēs, jūs nezināt, kā to izmantot, nu, pagaidiet, lai es beidzot...� - un uzreiz pēc �ī kliedziena ledainais gaiss it kā uzsprāga, visi reizē sāka kliegt: gan tie nedaudzie, kas vēl stāvēja pie līķa, gan pārējie, kuru bija daudz vairāk. Bulka pēk�ņi sāka zvāroties, draudot sasvērties un nogāzties uz sāniem, un no tās, izgrūstīdami pārējos, izlēca divi - varētu nodomāt, ka viņi darbojas saskaņoti, ta�u, pavisam netālu aizskrēju�i, viņi sāka nikni raut viens otram no rokām nelielu taisnstūrveida somu, līdz tā pārplīsa, izspļaudama aug�up un visapkārt vairākus simtus vieglītiņu papes kārbiņu, kuras pajuka sniegā kā plats vēdeklis; it kā to nemanīdami, vīrie�i, kuri cīnījās par somu, turpināja to - jau gandrīz tuk�u - ne�petni raustīt aiz rokturiem, un pie viņiem jau skrēja citi, skrējienā krizdami uz ceļiem un steig�us ar abām rokām vākdami kopā mazās papes kārbiņas, kuras viņi līdz ar sniegu drud�aini bāza kabatās. Tai brīdī no bulkas parādījās vēl viena soma - cilvēks, kur� bija to sadabūjis, turēja somu izstieptās rokās virs galvas; viņ� izmisīgi metās uz priek�u, lai izlauztos cauri pūlim, kas spiedās viņam viVsū, ta�u acīmredzot kāds viņu spēcīgi pagrūda vai iesita, jo pēk�ņi soma nodrebēja -uz tās pusi uzreiz pastiepās vēl kādas desmit rokas - un gāzās lejup, nozūdot roku un kāju jūklī. �Pagaidiet! Pagaidiet ta�u!� kā neprātīga sauca tā pati izmisīgā balss, kuru tagad vairs tik tikko varēja dzirdēt, un tad mēs viņu ieraudzījām - ieraudzījām �etrrāpus izlienam no visblīvākā ļau�u biezuma: viņa sejai tagad priek�ā bija marles taisnstūris, ta�u es vienalga uzreiz pazinu viņa apaļo, īsi apcirpto galvu un bezveidīgo jaku. Viņ� rāpoja uz ceļa pusi - neriskēdams piecelties kājās, lai ļaudis, kuri kāvās pie bulkas, viņu nepamanītu, - rāpoja ar pūlēm, lēni, jo viņam traucēja masīvais plastmasas �emodāniņ�; pie pa�as �osejas viņ� beidzot uzdro�inājās piecelties - un tajā pa�ā acumirklī kāds no kau�ļiem viņu pamanīja un iesaucās: �Ei, stāvi! Stāvi!�

Lendkrūzers mūsu kolonnas priek�galā apdullino�i ierēcās un rāvās uz priek�u.

- Gāzi, ātri! - rācija tēta balsī iekliedzās. - Tūlīt viņi mūs pamanīs! - Un piekabe, steig�us palielinādama ātrumu, palēk-damās aizripoja līdzi lendkrūzeram pa nelīdzeno ceļu tumsā; arī Serjo�a piedeva gāzi un atkal pagriezās atpakaļ, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz to, kas notika kādus divdesmit metrus aiz mums, - ta�u pēk�ņi asi uzsita pa bremzēm, pārslēdza ātrumus un sāka atpakaļgaitā braukt turp, kur bija apgaismotais ceļa posms; pavisam nedaudz noripojis, pad�ēro apstājās, Serjo�a pagriezās atpakaļ un teica:

- Mi�ka, iedod bisi. Stāv tev pie kājām. Ātri! - Ne lendkrū-zeru, ne pikapu vairs nevarēja redzēt, bija dzirdama tikai tēta me�onīgā klieg�ana. "Serjo�a! Tu nevari viņam palīdzēt, Serjo�a! Ko tu dari, ka tavu māti!� - un, kamēr Mi�a drud�aini grābājās zem sēdekļiem, Serjo�a jau stāvēja uz ceļa; atrāvis vaļā pasa�iera durvis, viņ� izstiepa roku.

- Nu? Dod �urp!

Pagrābis no Mi�kas bisi, viņ� ar vienu roku atvēra to, ar otru izvilka no kabatas divus ko�i sarkanus plastmasas stobriņus ar metāla uzgaļiem, iedzina tos stobrā, ar troksni aizcirta to ciet un tad plati ieplestām kājām nostājās tie�i ceļa vidū un uzsauca -apdullino�i skaļi:

- Ei! Dakter! �urp!

�o saucienu izdzirdējis, ārsts pagrieza pret mums savu maskas slēpto seju, ta�u nevis metās uz mūsu pusi, bet sazin kāpēc apstājās un sāka saspringti lūkoties tumsā, pūlēdamies mūs kārtīgi saskatīt, it kā pat nemanīdams to, ka cilvēks, kur� bija viņam kliedzis "Stāt!� jau ir atrāvies no kautiņa pārņemtā pūļa un skrien pie viņa, kamēr viņ�, nespēdams izlemt, stāv ceļmalā. Pagaidām �is cilvēks, skrējējs, vēl bija viens, pārējie pagaidām bija pārāk aizņemti ar bulkā sagrābtajām somām, un, pēc visa sprie�ot, viņ� nebūt nedomāja sev pievērst lieku uzmanību - tikai vienreiz uzsaucis, viņ� pēc tam skrēja jau klusējot, turēdams rokā garu un smagu priek�metu no metāla, kas brī�am nozaigoja pie slimnīcas sabrauku�o automobiļu lukturu gaismā.

- Dakter, skrien! - Serjo�a uzsauca, paceldams pie pleca bisi, un tad ārsts salēcās, atskatījās, ieraudzīja cilvēku, kas viņam tuvojās, un beidzot sāka skriet uz mūsu pusi, klupdams un blīk�ķinādams savu plastmasas �emodāniņu, bet cilvēks ar lauzni - iespējams, tas pats, kur� pirms neilga brī�a bija iesitis Kolam, kas tagad nekustīgi gulēja sniegā, - pēk�ņi no visa spēka trieca �o lauzni tie�i viņa platajā, neaizsargātajā mugurā. Ārsts pakrita.

- Celies! - Serjo�a sauca, uz pakaļējā sēdekļa spalgi rēja suns, es skatījos, kā ārsts neveikli mēģina piecelties, ar vienu roku joprojām spiezdams sev klāt nejēdzīgo plastmasas �emodāniņu, bet cilvēks, kur� bija sviedis lauzni, divos lēcienos pie-drā�as tam, aizripoju�am sānis, klāt un no jauna paceļ; viņ� domā, ka �emodāniņā ir vakcina, es atskārtu, un arī sāku kliegt:

- �emodānu! Met zemē �emodānu! - Un tad ārsts, kur� jau bija pieslējies uz ceļiem, it kā izdzirdējis mani, ar pūlēm pagrūda �emodāniņu prom, pēc iespējas tālāk no sevis, un tas rībēdams, ar atvāzu�os vāku aizslīdēja pa noblietēto sniegu, ta�u cilvēks ar lauzni pat nedomāja noliekties un to paņemt, it kā būtu dzinies pakaļ kaut kam pavisam citam, - viņ�, ar kāju paspēris �emodāniņu malā, pacēla lauzni virs galvas, pla�i un draudīgi atvēzēdamies, �tūlīt viņ� iesitīs,� es nodomāju, un tai brīdī Serjo�a iz�āva.

Tas bija tik negaidīti, ka es aizmiedzu acis - burtiski uz sekundes desmitdaļu un, kad atkal tās atvēru, izrādījās, ka man ir aizkritu�as ausis, jo skaņas pēk�ņi bija pazudu�as - gan suņa rie�ana, gan kliedzieni; viss, kas notika pēc tam, atgādināja mēmo filmu: es ieraudzīju, ka cilvēks ar lauzni guļ, nogāzies uz muguras, bet ārsts, tagad jau ar tuk�ām rokām, �etrrāpus lien pie mums, tad pieceļas kājās un skrien, bet no ceļa pretējās, tum�ās puses, pakaļu grozīdams, parādās atpakaļgaitā brauco�s lendkrūzers; kā pūlis, kas līdz �im nebija pievērsis mums uzmanību, uz brīdi sastingst, bet tad nodrebot sairst atsevi�ķos cilvēku stāvos un sāk virzīties uz mūsu pusi, it kā vientuļais, apdullino�ais �āviens to būtu nevis izbiedējis, bet, tie�i otrādi, pievilinājis; kā Serjo�a pagrie�as pret Mi�ku un atkal kaut ko nedzirdami kliedz, bet Mi�ka atrauj vaļā aizmugures durvis un vienā rāvienā pa�ļūc sānis, piespiezdams aptraku�o, rejo�o suni pie pretējā paneļa, un kā ārsts ar greizi noslīdēju�u masku pār seju ienirst ma�īnā burtiski ar galvu pa priek�u, bet Serjo�a iemet viņam līdzi bisi un ielec savā vietā pie stūres.

Dzirde pie manis atgriezās jau pēc tam, kad mēs rēkdami metāmies uz priek�u, iesvie�ot riteņu sacelto sniega putekļu mākoņus tie�i sejā tiem, kas skrēja pa tum�o ceļu mums pakaļ, un gandrīz saduroties ar lendkrūzeru, kur� pēdējā mirklī paspēja paraut sānis - sekundi paminstinājies, tas iesēdās mums aiz muguras, un mēs traucāmies uz priek�u ar maksimālo iespējamo ātrumu, un tikai tad es izdzirdēju visu uzreiz: gan rie�anu, gan mūsu vajātāju neskaidros aurus, gan Andreja balsi, kas no skaļruņiem bezpalīdzīgi atkārtoja: "Pui�i! Kas jums tur notiek, pui�i? Kas notiek?� Pikapu mēs panācām, jau izbrauku�i no pilsētas, - tas ar izslēgtu dzinēju stāvēja turpat ceļa vidū; kolīdz mēs iznirām līkumā, tas nekavējoties devās uz priek�u, ta�u mums vienalga vajadzēja pamatīgi piebremzēt - smagā, līdz ūkai piekrautā piekabe, kuras dēļ pikaps nevarēja ne pagriezties atpakaļ, ne padot atpakaļgaitā, neļāva tam braukt ātri. Pārliecinājies, ka mēs viņam sekojam, Andrejs beidzot apklusa un atbrīvoja ēteru, bet tajā pa�ā brīdī sāka runāt tētis.

- Kāda velna pēc, - viņ� iesāka. - Kāda, ka tavu māti, velna pēc! Tu vispār spēj iedomāties, tu, nelaimīgais skaut, ar ko tas mums varēja beigties?...

Serjo�a neatbildēja.

-... ja viņiem līdzi būtu �aujamais, vienalga kāds! Jebkāds �aujamrīks! Viens �āviens! Viens! - tētis nelabā balsī kliedza.

- Kam bija vajadzīga �ī sūda varonība! Tev ma�īnā ir sieva! Bērns! Simt litru soļarkas bagā�niekā!

Serjo�a klusēja. īstenībā viņ� pat nepagrieza galvu, it kā vispār ne vārda nedzirdētu, it kā viņ� salonā būtu viens; ar abām rokām ieķēries stūrē, viņ� skatījās taisni uz priek�u, un viņa seja, kuru mazdrusciņ apgaismoja pikapa blāvās gabarītugunis, bija atsve�ināta un spriega kā cilvēkam, kur� aizmirsis kaut ko ļoti svarīgu un tagad visiem spēkiem pūlas atcerēties. Pēc tam viņ� pastiepa roku un neskatīdamies nogrieza rācijai skaņu gandrīz līdz pa�am minimumam, pārvēr�ot tēta'saniknoto runu par tikko dzirdamu kvāk�ķē�anu, kas gan burtiski pēc da�ām minūtēm aprāvās un mitējās, un tad ma�īnā iestājās klusums, kurā bija dzirdams, kā �īkst pārāk smagi piekrautās piekabes amortizatori, kā pa jumtu blāk�ķinās sniegā sasalu�as celofāna plēves gabals un kā uz pakaļējā sēdekļa saraustīti elso suns.

Nē, neko nejūtu, - viņ� pēdīgi ierunājās un pa�ūpoja galvu. - Visu laiku domāju, kad beidzot tas notiks. No pa�a sākuma visu laiku domāju: agri vai vēlu man to nāksies izdarīt. Tu saproti, Aņka? Agri vai vēlu man nāksies kādu nogalināt. Es ta�u viņu no�āvu, ja? - Intonācija bija jautājo�a, ta�u viņ� tā arī nepagrieza galvu, it kā runādams pats ar sevi, tādēļ es neko neatbildēju - neviens neatbildēja.

Es baidījos, ka nespē�u, - viņ� teica. - Lai gan nē, es zināju, ka spē�u, ja vajadzēs, bet visu laiku domāju, ka pēc tam, kad tas būs... zini, kā viņi filmās vienmēr apgalvo, tu vienmēr atcerēsies to cilvēku, kuru pirmo nogalināji, tu vairs nekad nebūsi tāds pats kā agrāk... zini, ja? - Un, kaut arī viņ� vēl joprojām uz mani neskatījās, �oreiz es tomēr pamāju, vienkār�i piesardzīgi nolaidu zodu lejā un pēc tam atkal pacēlu aug�up.

-Tikai es nezin kāpēc neko nejūtu, - viņ� ar kaut kādu moko�u izbrīnu sacīja, - vispār neko. It kā būtu iz�āvis �autuvē. Es iz�āvu - viņ� nokrita. Tik vien. Pēc tam viņi sāka skriet, mēs sākām braukt, un es visu laiku domāju - tūlīt, tūlīt tā sajūta mani panāks un, nezinu, vajadzēs apstāties, man varbūt sametīsies nelabi, ko vēl cilvēki dara tādās situācijās? Man pat sirds nepukst ātrāk, velns ar ārā. Kas ar mani, Aņka? Kas es esmu par cilvēku? - Un te viņ� beidzot paskatījās uz mani un es - uz viņu. Un vēlreiz paskatījos. Un tad teicu - stingri, tik stingri, cik vien spēju:

- Tu esi labs cilvēks. Dzirdi? Tu esi labs. Vienkār�i mēs tagad laikam tie�ām esam kā �autuvē. Viss �is ceļ�, visa �ī planēta �obrīd ir kā viena liela draņķa �autuve.

* * *

Runāt ārsts nesāka uzreiz - jau tālu aizmugurē bija palikusi neaizsargātā slimnīca un baismīgais pūlis pie tās, jau bija nozudusi visa �ī mazā pilsētiņa, slima, iebiedēta un bīstama, jau atkal ceļ� bija tuk�s un mierīgs, bet viņ� vēl arvien sēdēja klusēdams, neērti sakumpis uz pakaļējā sēdekļa. Vietas aizmugurē bija pavisam nedaudz - ar pūlēm nomierinājis suni, Mi�ka centīgi atvirzījās iespējami tālāk no ārsta, lai dotu viņam iespēju iekārtoties ērtāk, bet tas, liekas, nepamanīja nedz Mi�kas pūliņus, nedz tuk�umu, kas bija uzradies starp viņiem, un turpināja sēdēt tajā pa�ā saspringtajā pozā, ne reizi nepakustējies kop� tā brī�a, kad aizelsies ievēlās ma�īnā. Visbeidzot viņ� nopūtās un pacēla galvu.

Man jums jāpateicas, - viņ� diezgan klusi ierunājās, - pēc visa sprie�ot, jūs man izglābāt dzīvību.

Ne vārda nesacīdams, Serjo�a pamāja.

- Nē, paklausieties, - tad bilda ārsts, - es tik tie�ām esmu jums ļoti pateicīgs. Ja nebūtu jūs... - Viņa teikums palika gaisā karājamies tāpat kā iepriek�ējais, un kādu laiku viņ� turpināja skatīties Serjo�am pakausī, uzstājīgi un ba�īgi; bija redzams, ka viņam izmisīgi nepiecie�ams izdzirdēt kaut kādu atbildi -vienalga kādu, bet es lūkojos uz viņu un mocījos, pūlēdamās izdomāt kaut ko uzmundrino�u, man gribējās pateikt �neuztraucieties, viss jau ir beidzies�, piemēram, vai �galvenais, ka jūs esat dzīvs�, ta�u pēc tam man atmiņā atausa Koļa, kur� nekustīgi gulēja sniegā, viņa ieplestās acis un nejēdzīgā cigarete aiz auss, un es neteicu neko.

- Nesaprotu, - viņ� atkal ierunājās uh saviebies berzēja pieri, - neparko nespēju saprast, kā tā varēja gadīties... mēs bijām viņu pēdējā cerība, jūs saprotat?... viņi bija spiesti gaidīt trīs nedēļas, un viņi... vārdu sakot, viņi domāja, ka mēs vairs neatgriezīsimies. Ka neviens neatbrauks. Un, kad mēs tomēr atbraucām, viņi... Iedomājieties, - viņ� pārtrauca pats sevi un, Serjo�am vēl aizvien nereaģējot, pagriezās pret Mi�ku un saķēra viņu aiz pleca, - iedomājieties, ka jūs gaidāt palīdzību. Ilgi, vairākas nedēļas. Un jums apkārt visi mirst. Bet jūs gaidāt. Un jūs, iespējams, arī jau esat slims vai slims ir kāds no jūsu tuviniekiem, jūsu bērns, piemēram. Vai māte. Jūs saprotat?

Mi�ka sabijies palocīja galvu, un ārsts uzreiz beidza viņu purināt, nolaida rokas un atkal it kā saguma, drūmi lūkodamies gridā.

Es pie visa esmu vainīgs, - viņ� pēc klusuma brī�a sacīja,

- es mēģināju viņiem paskaidrot, bet man negribējās uzreiz atņemt viņiem cerību, un es pateicu - zāles. Biju cerējis, ka viņi mani uzklausīs, es viņiem pastāstītu, ka tā nav vakcīna, ka, visticamāk, tā vispār nepalīdzēs, lai vai kā, saslimu�ajiem tā vairs nepalīdzēs pilnīgi noteikti... man vajadzēja pateikt citādi, - viņ� izmisīgā balsī teica un ar sa�ņaugtu dūri uzsita sev pa ceļgalu, bet pēc tam atkal pacēla acis - tagad viņ� raudzījās uz mani.

- Man vajadzēja palikt, - viņ� teica, - tagad viņi visi nomirs. Ari tāpat nomirtu, protams, bet es zinu, kā atvieglot... un tagad nav neviena, kur� to spētu. Es esmu vainīgs.

- Viņi jūs nosistu, - pēk�ņi teica Serjo�a, un viņa balss skanēja dobji un naidīgi, - nosita Koļu un būtu nositu�i jūs, pēc tam vēl mazliet pasistu nost cits citu, tikai tad izlasītu instrukciju un saprastu, ka �īs jūsu zāles viņiem nepalīdzēs.

- Jā, Koļa, - klusi noteica ārsts, atkal paceldams roku. - Aizmiedzis acis, viņ� vēlreiz no visa spēka paberzēja pieri un kādu laiku sēdēja, neko nesacīdams, neatraudams roku no sejas, bet tad pēk�ņi iztaisnojās, pieliecās uz priek�u un sāka runāt - ātri, neatlaidīgi: - Tikai, lūdzu, nedomājiet par viņiem neko sliktu. Daudzus no viņiem es pazīstu... pazinu personiski, viņi bija parasti cilvēki un nemū�am nebūtu tā darīju�i, ja ne... vienkār�i gandrīz visi no viņiem jau bija slimi, jūs saprotat?...

Vajag viņu kaut kā apturēt, es domāju, vajag ātri viņu apturēt, lai viņ� vairs neko neteiktu, jo nevienam no mums - un it īpa�i Serjo�am - �ī taisno�anās nav vajadzīga, mums neko no tā visa nevajag zināt: kas viņi bija, �ie cilvēki, kā viņus sauca - ja viņ� tagad mums to visu pastāstīs, mēs vairs nevarēsim domāt, ka Serjo�a �āva uz nesaprātīgu, bīstamu dzīvnieku, nevis uz cilvēku. Nevis uz cilvēku. Laikam arī pats ārsts bija par to iedomājies - ar novēlo�anos, tomēr iedomājies, jo pēk�ņi viņ� samin-stinājās vārda vidū un apklusa, stingi skatīdamies ārā pa logu uz baltajiem, sasalu�ajiem kokiem, kuri slīdēja garām lēni kā verstu stabi.

- Bet ko teica galvenais ārsts? - es jautāju, lai vismaz kaut ko sacītu. - Nu, tas, kur� aizsūtīja jūs pēc vakcīnas. Viņ� tur bija?

- Viņ� ir miris, - galvu nepagriezdams, vienkār�i atbildēja ārsts, - nomira pa�ā sākumā, jau pirmās nedēļas beigās. Inficējās un nomira.

Pagāja neilgs brīdis, un, gan jau pēc mums nedzirdamām pārrunām pa rāciju, pikaps piebremzēja, lai palaistu pa priek�u lendkrūzeru, kur� tikām bija braucis kolonnas beigās; piebraucis mums blakus, lielais, melnais automobilis uz mirkli piestāja, pasa�iera puses loga stikls nolaidās, un mēs ieraudzījām Marinas bālo profilu, bet uzreiz aiz tā - tēta drūmo fizionomiju. Pārliecies pāri pilnīgi nekustīgajai Marinai, tētis izbāza galvu ārā un ar rokas mājienu lika Serjo�am atvērt logu.

- Rāciju ieslēdz, - viņ� īsi noteica, - Andrjuha saka - pēc desmit kilometriem ir vēl viens ciems.

- Tēt... - Serjo�a gribēja ko sacīt, bet tēvs viņu pārtrauca: Ieslēdz rāciju, un viss. Nav īstais brīdis, vēlāk parunāsim.

Serjo�a piekrizdams palocīja galvu un pastiepa roku uz rācijas pusi, bet tajā brīdī no lendkrūzera pēk�ņi atskanēja savāds troksnis - neiederīgs un negaidīts, it kā salonā negaidot būtu iegaudojies suns; pacēlu�i acis, mēs ieraudzījām, ka Marina, ar plecu pagrūdusi tēti sānis, drud�aini darbojas gar durvīm.

- Marina... kas ar tevi, Marina, - pārsteigts taujāja tētis, ta�u viņa jau bija atrāvusi durvis vaļā, viegli izlēkusi sniegā un, jancīgi mētādama tievās kājas uz sāniem, skrēja pāri ceļam uz koku pusi, apstājoties pa�ā me�a malā, it kā neuzdrīkstēdamās to �ķērsot; pēc tam viņa pagāja da�us soļus atpakaļ uz ma�īnas pusi, bet beigās apstājās un nozvārodamās noslīga tupus, ar pirkstiem ieķērusies matos.

Pad�ēro acīmredzot atradās vistuvāk tai vietai, kur viņa bija palikusi, tādēļ es pie viņas paspēju pieiet, pirms to bija izdarīju�i pārējie; man aizmugurē tikai sāka vērties automobiļu durvis, kad es jau biju pavisam blakus, un tai brīdī savādā skaņa - gar�, dobj� kauciens - pēk�ņi atskanēja vēlreiz, un es izbīlī sapratu, ka tā nāk no viņas; viņas mute bija ciet, un viss viņas ķermenis spēcīgi drebēja. Es stāvēju viņai līdzās, nezinādama, ko man tagad darīt, neuzdrīkstēdamās viņu uzrunāt vai uzlikt roku uz pleca, it kā, sajutusi manu pieskārienu, viņa varētu izdarīt jebko -atgrūst mani, iesist vai pat iekost. Negaidot viņa nolaida rokas un ieskatījās man tie�i acīs.

- Es vairs nevaru, - viņa caur sakostiem zobiem izdvesa - tā varētu runāt līdz nāvei nosalis cilvēks, tik ļoti nosalis, ka �okļi viņam vairs neklausa, - vairs nevaru.

- Kas atgadījies? - Blakus iegurkstējās soļi, un pa vienam pienāca pārējie.

- Tā, celies aug�ā, - īgni pavēlēja tētis, - mums nav laika visādām �itādām sievi�ķu stulbībām, jābrauc.

- Nē! - viņa nikni purināja galvu. - Es nebrauk�u. Nebrauk�u!

- Ko nozīmē - nebrauksi? - Tētis pietupās viņai blakus un satvēra viņu aiz pleca. - Te paliksi, vai? Nu viss, pietiek, celies aug�ā, ejam uz ma�īnu, mums vēl trīssimt kilometri jānomauc, un, jo vairāk paspēsim nobraukt pa tumsu... - Tai brīdī viņa nokratīja tēta roku.

- Mēs nenokļūsim galā, - viņa lēni un skaidri teica un tad, piecēlusies kājās, apņēma sevi abām rokām ap pleciem un soli atkāpās, it kā gatavodamās mesties prom un aizskriet tālu jo tālu sastingu�ā, melnā me�a biezoknī, ja tikai kāds vēlreiz mēģinās viņai pieskarties. - Mēs nemū�am netiksim līdz galam, jūs tie�ām vēl neesat sapratu�i? �is drausmīgais ceļ� nekad nebeigsies, mēs braucam un braucam, un nekā, un �ie cilvēki, slimi, nikni, viņu kļūst arvien vairāk, es nebrauk�u!... - Un viņa spēra kāju pie zemes, muļķīgi, stūrgalvīgi, bezjēdzīgi, un es nodomāju - tas atgādina nesmuku bērna skandalē�anos rotaļlietu veikalā, un kaut kādā mērā jau biju gatava tam, ka viņa savā �vītīgajā baltajā kombinezonā tūlīt noliksies uz muguras un sāks dauzīt kājas pa irdeno sniegu, bet mēs, pieaugu�ie, stāvēsim apkārt un skatīsimies, neērtības sajūtas un bezpalīdzīgu dusmu pārņemti, ta�u kāda cita manis daļiņa viņu traki, neprātīgi apskauda, jo pēc vārdiem �pēc desmit kilometriem ir vēl viens ciems� arī mana sirds bija no�ļūkusi kaut kur pakrūtē un arī man, tie�i tāpat kā viņai, �ai brīdī vairāk par visu uz pasaules gribējās izskriet no ma�īnas un kliegt �negribu, nebrauk�u� jau apzinoties, ka būs vien jābrauc, ka citas izejas nav, vajag vienkār�i atdot �is bailes, izspļaut tās tie�i melnajās bezzvaig�ņu debesīs, ceļu apstāju�ajos vienaldzīgajos, ledū kaltajos koku stumbrds, izpūst to, izkliedzot sadalīt starp visiem pārējiem, lai tās mani vairs nekrimstu, jo, kamēr mēs par tām nerunājam, kamēr tēlojam, ka mums nav bail, tās kremt katru no mums pa vienam, un to patie�ām gandrīz vairs nav iespējams izturēt.

- Histēriķe, - ne visai skaļi nicīgi noteica Ira, un es nodomāju: lūk, iemesls, kāpēc es nevaru atļauties izdarit to pa�u, bet Marina, apsviedusies viņai pretī, pēk�ņi nejauki atieza zobus un kliedza - nikni un sparīgi:

- Un tu laikam esi tā drosmīgā, ja? Tev nav bail! Nav bail? Mēs netiksim līdz galam, netiksim, nu kā jūs to nesaprotat!...

- Vajag o�amo spirtu, - ierunājās ārsts, - varbūt kādam aptieciņā ir...

- Nevajag o�amo spirtu, - viņu pārtrauca Ļoņa, kuram beidzot bija izdevies izrāpties no ma�īnas un el�ot atnākt līdz ceļa vidum, - paejiet nost.

Biju puslīdz pārliecināta, ka viņ� tūlīt Marinai iesitis - atvēzēsies un ar īsu, skopu kustību iekraus pa vaigu tā, ka viņas galva atgāzīsies, zobi no�varkstēs, un tad viņa nomierināsies un beidzot vienreiz vairs nekliegs -, ta�u nē, viņ� noliecās, pagrāba pilnu riek�avu pūkainā, baltā sniega, kā grasīdamies nezin kāpēc uztaisīt sniega piku, pēc tam ar brīvo roku pievilka - gandrīz pierāva - sievu sev klāt un atvēzēdamies spēcīgi piespieda sniega pilno delnu pie viņas sejas. Iestājās klusums. Krietnu brīdi viņi tāpat arī stāvēja - nekustoties; pēc tam viņ� noņēma roku. Marina izspļāva sniegu. Gan skropstas, gan uzacis viņai bija baltas.

- Atvainojiet, - viņa teica.

Mēs devāmies atpakaļ pie ma�inām, atstājot viņus uz ceļa divatā; sēzdamās savā vietā priek�ējā sēdeklī, es atskatījos un redzēju, ka viņa stāv nolaistām rokām un pret viņu paceltu galvu, bet viņ� uzmanīgi ar pirkstu galiņiem tīra sniegu no viņas sejas.

Un pēc tam mēs atkal braucām - ne pārāk ātri, piesardzīgi, ar pūlēm pārvarēdami sapūsto sniegu; jau pēc tam, kad garām bija aizzibējis izbiedēts, pieklusis - bet varbūt vienkār�i jau miris - ciems, ārsts beidzot saņēmās iztraucēt ma�īnā valdo�o klusumu un nedro�i apjautājās:

- Sakiet, bet uz kurieni īsti jūs braucat?

- Uz aug�u, uz Medve�jegorsku, - nelabprāt, neatskatīdamies atbildēja Serjo�a, - bet pēc tam pa kreisi, tuvāk robe�ai. Uz ezeru.

Uz ezeru? - ārsts pārjautāja. - Piedodiet, ka es tāds ziņkārīgs, bet vai jums vajadzīgs kāds noteikts ezers? Ne�aubos, ka esat paspēju�i ievērot - ezeri te ir kuplā skaitā. - Viņ� pasmaidīja.

Ticiet man, mēs pilnīgi skaidri zinām, uz kādu ezeru braucam, - saērcināts attrauca Serjo�a, - un es �aubos, vai jūs varat mums piedāvāt labāku plānu. - Un es nodomāju: tu neesi dusmīgs uz ārstu, vienkār�i mēs jau esam pārāk tuvu, jau gandrīz esam galā, un tev arī bail - tāpat kā Marinai, tāpat kā man, kā mums visiem -, ka tad, kad būsim tur nokļuvu�i - ja mēs tur nokļūsim pēk�ņi izrādīsies, ka �is plāns nepavisam nav tik lielisks, jo varbūt nekādas mājas tur jau vairs nav vai tā vienkār�i izrādīsies aizņemta, un tāpēc tev ir bail, vai visu nevajadzēs sākt no sākuma, un tam mums vairs nav ne spēku, ne resursu.

- Nu, ko jūs, - ārsts steidzās atbildēt Serjo�as pakausim un piespieda roku pie krūtīm, - es nepavisam negribēju... es ne�aubos, ka jūs zināt, ko darāt, - un sāka māt ar galvu, it kā Serjo�a viņu varētu redzēt, bet tad, uzdūries manam skatienam, uzreiz beidza māt un sacīja, �ķiet, pat mazliet izbijies: - Pagaidiet, vai tie�ām jūs nodomājāt... nu protams, ka nodomājāt... es uzgāzos jums virsū kā sniegs uz galvas, un jūs tagad dro�i vien domājat, kur mani likt. Lūdzu, neuztraucieties, es nepavisam negrasos jūs apgrūtināt! Tepat pie �ī ceļa... tie�i uz rajona robe�as mums ir vēl viena slimnīca... tas ir, ne jau glu�i slimnīca, protams -feld�eru punkts. Tas ir Pjalmā, taisni pa ceļam uz Medve�je-gorsku, jums nevajadzēs mest līkumu, es tur vienkār�i izkāp�u, un viss!

- Nu, kāpēc jūs, velns ar ārā, domājat, ka tur kāds vēl ir palicis, tajā jūsu Pjalmā? - noprasīja Serjo�a. - Vai ka viņi priecāsies, jūs redzot?

Ārsts pavēra muti, lai viņam atbildētu, bet tad sāka mirk�ķināt acis un vairs neko neteica.

Laikam tie�i no �ī klusuma, kas pēc tam nospieda gaisu, - tā bija smaga, gandrīz naidīga klusē�ana - es uz kādu laiku iesnaudos: seklā, virspusējā miegā, tādā, ka sajūti katru ma�īnas palēk-�anos grambā un ar labajiem deniņiem mani aukstumu, kas nāk no loga stikla; ja kāds būtu ierunājies, es uzreiz pamostos, ta�u Serjo�a visu uzmanību veltīja ma�īnas vadī�anai, ārsts mēmi sēdēja aizmugurē, un pat rācija klusēja - tagad, nakts vidū, uz �ī tuk�ā ceļa vienkār�i nebija, par ko runāt. Tomēr, kolīdz mēs apstājāmies, es tūlīt pat atvēru acis un palūkojos apkārt.

- Kas noticis? Kāpēc stāvam?

- Tūlīt uzzināsim, - Serjo�a atbildēja un paņēma rokā rāciju.

- Tēt, kas lēcies?

- Te ir pārbrauktuve, - tai pa�ā brīdī atbildēja tētis.

- Pārbrauktuve? Un kas tad ir? - Serjo�a brīnījās. - Tu ta�u nedomā, ka var nākt vilciens?

- Par vilcienu nezinu, - tētis īgni atbildēja, - ta�u pārbrauktuve ir ciet.

- Ai, nu, liecies mierā, - Serjo�a atkal piedeva gāzi, pad�ēro apgāja apkārt pikapam, paripoja vēl mazliet uz priek�u un apstājās blakus lendkrūzeram, pretējā joslā; mūsu lukturu gaisma atdūrās pret nolaisto, vējā mazliet drebo�o sarkanbalto barjeru.

Pēc visa sprie�ot, tas bija kāds mazāk nozīmīgs dzelzceļa atzars - uz �īm �aurajām, aizputinātajām sliedēm skatoties, bija grūti iztēloties, ka tās kaut vai pēc tūksto� kilometriem spēj aizvest līdz lielai, spo�i apgaismotai, trok�ņainai stacijai; es drīzāk biju gatava noticēt, ka �is �maugās metāla strēmeles, kas lī�u lo�u nozuda nekurienē, beigās vienkār�i aprausies kaut kur me�a vidū, ņems un beigsies, un no sniega apak�as rēgosies sarūsēju�i stumbeņi. Nodzisu�ais semafors, mazā, aiznaglotā būdiņa - viss liecināja par to, ka �ī pārbrauktuve ir pamesta; tomēr uzreiz aiz svītrainās barjeras vīdēja divas masīvas, neviesmīlīgi saslietas plātnes, kas mums ceļu aiz�ķērsoja tikpat dro�i un pamatīgi kā betona �ogs.

- Nedomā kāpt ārā no ma�īnas, - saspringti teica tētis,

- man tas viss nepatīk.

No malas tas noteikti izskatījās bezgala smieklīgi, es domāju, kamēr mēs stāvējām ar ieslēgtiem dzinējiem, piepūlēdami acis, raugoties tumsā, kas mūs ielenca no visām pusēm, un neuzdrīkstēdamies iziet uz ceļa, - trīs ma�īnas pie nolaistas barjeras tuk�a, izsalu�a me�a vidū, kaut kur pa�ā pasaules malā, vietā, par kuras pastāvē�anu es pirms da�ām nedēļām pat nenojautu, kura izskatās tā, it kā cilvēki te pēdējo reizi būtu manīti pirms vairākiem desmitiem gadu.

- Ne velna neredzu, - Serjo�a mikrofonā teica, - vajadzēs vien kāpt ārā. Mi�ka, padod bisi.

- Pagaidi, - atsaucās tētis, - es eju līdzi.

Miegainais Mi�ka sāka taustīties sev zeiVi kājām pēc bises, un, kolīdz viņ� to izvilka no sēdekļa apak�as un pacēla augstāk, gatavs nodot Serjo�am tajā pa�ā brīdī, kad atvērsies pasa�iera durvis, man nāsīs pēk�ņi iecirtās asais, rūgtenais �aujampulvera smārds - un, ieelpojusi �o smārdu, es uzreiz sajutu, ka tas viss ne mazākajā mērā nav smieklīgi.

Grasīdamies izkāpt no ma�īnas, Serjo�a vispirms pagriezās pret mani un nopietni sacīja:

- Aņa, es gribu, lai tu apsēdies pie stūres.

- Kāpēc? - es izbijusies jautāju.

- Gadījumam, ja pēk�ņi kaut kas noies greizi, - viņ� teica.

- Tu saproti? - Un pēc tam palūkojās uz mani uzmanīgāk un piebilda: - Iztēlojies, ka mēs aplaupām banku. Kādam jāpaliek pie stūres, tas arī viss. - Un viņ� pasmaidīja un, atvēris durvis, izkāpa ceļmalā; viņam sekojot, bez mazākās iespējas iebilst, izkāpt nācās arī man.

Apsēdusies pie stūres, gatava kuru katru brīdi spiest gāzes pedāli, vēroju, kā tētis un Serjo�a lēni, visu laiku skatīdamies apkārt, pieiet pie barjeras un panirst tai apak�ā, kā Serjo�a pūlas nolaist vienu no smagajām platformām, kas izaicino�i rēgojās no sniega apak�as, bet platforma nepadodas, pat nepakustas no viņa kājas spērieniem; kā tētis pēc tam mēģina ar plecu izlauzt de�uranta būdas aiznaglotās durvis - bez panākumiem; tad viņi lūko to izdarīt kopā - un durvis beidzot neiztur, ar skaļu brāk�ķi ielūstot, un, kamēr tētis stāv uz sliek�ņa, raudzīdamies apkārt un turēdams gatavībā karabīni, Serjo�a nozūd būdā, ta�u jau burtiski pēc da�ām minūtēm atkal parādās ārā; un kā viņi steig�us nāk atpakaļ uz ma�īnu pusi. Kad abi jau bija tikai pāris soļu attālumā, es nolaidu stiklu.

- Nu, kā?

- Bezcerīgi, - Serjo�a satriekts atbildēja, - pat ja es spētu tikt skaidrībā ar visiem tiem automātiskajiem murgiem, elektrības vienalga nav. Mums neizdosies tās dabūt lejā.

No aizmugures negaidot atskanēja pieklājīga iekāsē�anās.

- Es, protams, varu aloties, bet, manuprāt, tā ir Pjalma, -teica ārsts. - Vai kāds no jums gadījuma pēc nav pievērsis uzmanību ceļa rādītājiem? Jāatzīstas, es biju nedaudz iesnaudies...

- Un ko tagad darīt? - es Serjo�am jautāju.

- Pagaidām nezinu, - Serjo�a atbildēja, - tūlīt, ļauj man padomāt.

- Varbūt, ja kārtīgi ieskrietos?... - es iesāku, ta�u viņ� purināja galvu.

- Traka neesi. Tikai ma�īnu sadauzīsim, un tad gan mums pavisam noteikti būs vāks. �is platformas ir projektētas tā, ka pat fūre neizbrauktu, kur nu vēl mēs.

- Es esmu pārliecināts, ka tā ir Pjalma! - triumfējo�i paziņoja ārsts no pakaļējā sēdekļa.

- Nu pagaidi tak ar to savu Pjalmu! - uzbrēca tētis. - Pjalma, �mjalma, kāda starpība!... Te aiz katra krūma var būt nolīdis jebkur�, kam vien labpatīk! Ap�aus mūs kā zaķus!

- Pui�i, es izkāp�u, labi? - skaļrunī atskanēja Andreja balss, un, atbildi negaidot, viņa ra�enais stāvs parādījās uz ceļa un platiem soļiem nāca uz mūsu pusi. - Ir viena ideja, - viņ� teica, pienācis tuvāk, - vajadzēs rezerves riteņus un pāris dēļu.

Barjeras, kuras pacelt izrādījās tikpat neiespējami kā nolaist smagās betona platformas, Serjo�a vienkār�i pārcirta pu�u ar cirvi un nometa ceļmalā: sākumā pirmo, kas bija mums aiz�ķērsojusi ceļu, bet pēc tam otru, kas drebēja vējā slie�u otrā pusē. Rezerves riteņi, kā izrādījās, mums bija tikai divi - uz brītiņu piegājis pie lendkrūzera, tētis skrie�us atgriezās pie mums un sa�utis pavēstīja:

- Tam ākstam nav rezerves riteņa! Tuk�a kuļķene pakaļā! Andrjuha, kā tev �ķiet, ar diviem mums pietiks?

- Paliksim tie�i zem riteņiem, - Andrejs ierosināja, - pa virsu dēļus, vajadzētu pietikt.

- Es ta�u teicu, ka vajadzēja ņemt līdzi vitaras riepas, -nelaimīgs sacīja tētis.

- Mi�ka, kāp ārā, - Serjo�a viņu pārtrauca, - ņem manu bisi. Ja kāds uzrodas - vienalga kas -, �auj bez brīdinājuma, saprati?

Mi�ka sajūsmināts māja ar galvu un kāpa ārā, viņam līdzi izlēca suns, un mēs ar ārstu, paliku�i ma�īnā vieni, skatījāmies, kā vīrie�i skrūvē nost rezerves riteņus un novieto tos zem izslietajiem plāk�ņu galiem, kā tētis steidzīgi, �ķaidīdams skaidas uz visām pusēm, sacērt būdiņas koka durvis, kuras sadalās garās, nelīdzenās daļās ar robainām malām, bet Mi�ka visu �o laiku ar paslietu bisi stāv ceļmalā sasprindzis un svarīgs; neviens no mums nebija riskējis izslēgt dzinēju, un, jūtot, kā zem manas rokas dreb ātrumu pārslēga svira, es domāju: ak kungs, �ī ir kaut kāda stulba, lēta �ausmu filma, "zē� kategorijas, kā mēs tā esam iepēru�ies, un vēl domāju: ja tas tie�ām ir slēpnis un cilvēki, kuri ir paslēju�i �īs plāksnes, līdz �im nav mums uzbruku�i vienkār�i tāpēc, ka gaida, līdz mēs zaudēsim modrību un vairs neskatīsimies apkārt, vai Mi�kas sīkais stāvs ar bisi būs pietiekami biedīgs, lai viņi nelīstu klāt? Ja nu kāds - neredzams, tumsā paslēpies - jau tur pirkstu uz gaiļa, tikai nolūkodams īsto brīdi? Un, pat ja viņiem nav ar ko �aut, kas notiks, ja viņi visi piepe�i uzradīsies uz ceļa, iznirs no koku aizsega, vai viņ� spēs iz�aut? Un, ja spēs, - cik �āvienu ir viņa rīcībā: viens? divi?

- ... mūsu feld�eru punkts, mēs vienkār�i esam mazliet pa�āvu�ies garām sazarojumam, - ārsts laikam runāja jau labu bridi, viņa balss bija mierīga, ba�u neiekrāsota - tie�i otrādi, tajā jautās kaut kāda neiederīga, priecīga nepacietība -, bet es raudzījos ārā pa logu, neuzdrīkstēdamās ne acu pamirk�ķināt, baidīdamās novērst skatienu no Mi�kas, no tēta un Serjo�as. No kurienes viņi uzradīsies? Varbūt tepat Mi�kam aiz muguras, tā, ka viņ� nepaspēs laikus tos pamanīt? Vai no aizmugures, gar pikapu - ir tik tum�s, ka spogulī ceļu gandrīz nevar redzēt, patie�ām, varbūt �ajā pa�ā brīdī kāds uzmanīgi lavās mums klāt. Sasodītā svira zem manas delnas drebēja vienā drebē�anā, bet ārsts runāja un neparko nerimās:

-... te nav tālu, tikai pāris kilometru, man vajadzēja agrāk pateikt, es vienkār�i biju iesnaudies, jūs saprotat, mēs divas diennaktis gandrīz nemaz nebijām gulēju�i...

- Tak paklusējiet vienreiz, dieva dēļ! - es uzbrēcu. - Vienkār�i paklusējiet, labi? - Un viņ� tūlīt pat mitējās, norīdams nepabeigtā teikuma atlūzu.

Visa operācija ilga minūtes desmit, ne vairāk - vispēdīgi, nodevis karabini Serjo�am, tētis piesēdās pie stūres, un lend-krūzers piesardzīgi uzrāpoja uz pa�taisītā tilta, kas bija uzbūvēts no diviem rezerves riteņiem un pu�u pārskaldītām durvīm: koks �ēlabaini ie�īkstējās, tomēr acīmredzami nedro�ā konstrukcija izturēja; otra plāksne, kas rēgojās pārbrauktuves pretējā pusē, samanījusi smago automobili, dārdēdama nolaidās pati no sevis, uzsvie�ot gaisā sniega putekļu mākoni. Nākamo pāri sliedēm sūtījām pikapu ar piekabi, kas draudīgi �ķiebās te uz vienu, te uz otru pusi, un, pirms vēl tas bija apstājies, es jau spiedu uz gāzi un trencos uz priek�u - nelikdamās dzirdam Serjo�as nesaprotamos saucienus, riskējot netrāpīt uz ļodzīgajām laipām un iestrēgt -, lai tikai nepaliktu �ajā slie�u pusē viena pati; otrā pusē nobremzējusi, sajutu, ka manas delnas ir slapjas un gar mugurkaulu uz leju rit auksta sviedru straumīte.

- Aizie�u savākt tos riteņus, un varam doties tālāk, - Serjo�a sacīja, piemiegdams man ar aci.

Tajā pa�ā brīdi ārsts, kur� visu �o laiku bija aizskarti klusējis uz pakaļējā sēdekļa, piepe�i sarosījās un kāpa ārā.

- Pagaidiet, - viņ� pasauca Serjo�u, bet tas jau noņēmās ar rezerves riteņiem un laikam nebija dzirdējis, tādēļ ārsts devās atpakaļ uz slie�u pusi. Viņ� kustējās ne visai veikli un manāmi piekliboja - acīmredzot lauznis, ar kuru bija metis tas cilvēks pie slimnīcas, bija trāpījis viņam ne pa jokam. Nonācis pie Serjo-�as, viņ� tam kaut ko sacīja - vārdus saklausīt nebija iespējams, ta�u es redzēju, ka Serjo�a izslējās taisni un kādu laiku klusēdams klausās, bet ārsts, lūkodamies uz viņu no apak�as, sparīgi vicina rokas. Vispēdīgi Serjo�a pakratīja galvu un, paņēmis katrā rokā pa smagajam ritenim, nāca atpakaļ, bet ārsts kliboja viņam pakaļ.

-... es varu kājām aiziet, te nepavisam nav tālu, - viņ� runāja, nedro�i smaidīdams, - nekādas bagā�as, kā jau redzat, man nav, tā nu...

- Nemuldiet, - Serjo�a neļāva viņam izteikties līdz galam, jau stāvēdams blakus ma�īnai, rezerves riteņus nokrāvis sniegā.

- Nu kāds feld�eru punkts, dīvainais cilvēk? Kāds tur var būt punkts? Kāpiet ma�īnā un netraucējiet! - Un viņ� aizgriezās, ķerdamies pie riteņa pieskrūvē�anas, bet ārsts no�ļuku�iem pleciem kādu laiciņu pastāvēja blakus, tad nopūtās un kāpa atpakaļ ma�īnā.

* * *

Līdz Medve�jegorskai atliku�ie simt kilometri mums prasīja daudz vairāk laika, nekā bijām gaidīju�i, - ceļ� pārbrauktuves viņā pusē izskatījās tā, it kā pa to jau vairākas nedēļas neviens nebūtu braucis, un, ja nebūtu koku, blīvi saaugu�u gar abām malām, nebūtu iespējams uzminēt, kur tas vispār atrodas. Zem biezās sniega kārtas, kas da�viet sniedzās līdz pusritenim, bet citur bija sasalusi sērsnā, kura, nepārtraukti, neizturami krak�ķot, lūza no mūsu ma�īnu smaguma, varēja slēpties jebkādi pārsteigumi, kas spētu apturēt mūs �epat, kad līdz galamērķim atlicis vairs tīrais nieks. Ta�u arī tad, ja mēs nebaidītos no bedrēm un nekādi nesaskatāmajām sniega kāpām, virzīties uz priek�u ātrāk nebija iespējams: piedodot gāzi, dzinēji uzreiz sāka bezspēcīgi gaudot un riteņi draudīgi buksēja. Jau pēc pirmās stundas, lau�oties uz priek�u pa �o neizbraucamo ceļu, kas acīmredzami pretojās mūsu iebrukumam, �ķita, ka ma�īnas uz priek�u dzen nevis degviela, kas, sadegot bākās un darbinot noslēpumainu dzelzs pildījumu, liek riteņiem griezties, bet gan nemitīga un izmisiga gribas piepūle katrā no mums, kas sēdēja �o automobiļu iek�ienē.

Neviens negulēja - fonā skanēja aizvainota, aizel�oties izgrūsta motoru rēkoņa, nevienmērīgi izrāvieni mijās ar piesardzīgu slīdē�anu, pa skaļruņiem bija dzirdama tēta lamā�anās, un aizmigt �ā vai tā nebija iespējams; un es, sēdēdama blakus Serjo�am, kur�, sakodis zobus, ar abām rokām turēja stūri, kas visu laiku rāvās prom', baidījos novērst skatienu no ceļa, baidījos aizvērt acis kaut uz sekundi, it kā tie�i no mana skatiena būtu atkarīgs katrs nākamais metru desmits, un nemitīgi pieķēru sevi no visa spēka sa�ņaudzam dūres - tā, ka delnās paliek sāpīgas nagu rievas. Reizēm bijām spiesti apstāties - vai nu tāpēc, ka pārkrautā piekabe iz�ļūca no iebrauktajām risēm, vai ari tāpēc, ka irdenā sniega grēda lendkrūzera platā purna priek�ā kļuva pārāk masīva un tas vairs nespēja izkustēties no vietas; un tad visi, pat Mi�ka, pat klibojo�ais ārsts, izlēca uz ceļa un, smagi brienot pa kupenām, �ķūrēja tās nost: ar lāpstām, kājām un tāpat ar rokām. Mēs visi tagad steidzāmies/steidzāmies neprātīgi, neatvēlēdami sev ne mirkli vilcinā�anās - nekādu atpūtas pieturu, nekādu pīppau�u; gaisā bija sabiezējusi tāda kā nemierīga, neatliekama steidzamība, kuru, esmu pārliecināta, neviens no mums nespētu sev izskaidrot, ta�u sajuta katrs.

Mēs bijām tik pārņemti, ka pat nepamanījām rītausmu, kas ta�u dro�i vien bija ilgusi labu brīdi, - garā ziemas nakts, kas �ķita bezgalīga, mūsu uztverē beidzās pārlieku pēk�ņi; vienā no �īm mūsu piespiedu pieturām es vienkār�i pacēlu acis pret debesīm un ieraudzīju, ka tām ir zudusi bezdibenīgā, melnā caurspī-dība, - tagad tās slīga pār mūsu galvām kā zemi, netīri pelēki griesti.

- Jau ir rīts, - es teicu Serjo�am, kad mēs gājām atpakaļ uz ma�īnu.

- Velns ar ārā, - viņ� atbildēja, ba�īgi palūkodamies aug�up,

- esam nokavēju�i. Biju cerējis Medve�jegorskai tikt garām pa tumsu.

Pudo�ā mums �ī tumsa necik daudz nepalīdzēja, es domāju, apsēzdamās pasa�iera vietā, un diez vai, ak, diez vai tie�i tā palīdzēs pilsētā, kurai mums tagad vajadzēs izbraukt cauri no viena gala līdz otram, pilsētā, kurai mēs nekādi nevaram apmest līkumu. Nav jēgas cerēt uz tumsu - tumsa vairs nav mūsu sabiedrotā. Lai izspruktu sveikā, mums būs nepiecie�ams kaut kas pamatīgāks par tumsu; trīs nedēļas, es atcerējos, nepilnas trīs nedēļas ir pagāju�as, kop� bojā aizgāja Petrozavodska, �ī apvidus vislielākā pilsēta, kas, visticamāk, pirms nāves bija izvēmusi vairākus simtus, labi ja ne tūksto�us pārbiedētu, ļaunu infekcijas avotu - tālu viņi nebūtu paspēju�i nokļūt, protams, nebūtu, tomēr līdz �ejienei gan jau ir atkūlu�ies un pirms nāves, pa�i to nezinādami, izdarīju�i mums briesmīgu pakalpojumu, aizvācot no ceļa lielāko daļu �ķēr�ļu, no kuriem ikviens - pat visnenozīmīgākais - viegli varētu mūs pazudināt. Trīs nedēļas, es sev teicu, trīs nedēļas pilsētā, kas atrodas divu galveno ziemeļu ceļu krustpunktā. lūr vairs neviens nav palicis dzīvs, tur ir tuk�ums, pamesti automobiļi, izdemolēti veikali, ielas, kurās nav neviena cilvēka, tikai vēj� dzenā durstīgas sniega pārslas. Mums ne no kā nav jābaidās. Mēs noteikti izbrauksim cauri.

Tas, ka man nav taisnība, atklājās ļoti drīz - pārāk drīz; nepagāja ne stundas ceturksnis, es pat nepaguvu neko pateikt, jo neparko nespēju izdomāt, kādiem vārdiem lai to izpau�, -tagad, kad tepat blakus ir pakaļējā sēdekli sabozies Mi�ka un jo sevi�ķi ārsts, kā lai atzīstas, ka vēli nāvi divdesmit tūksto�iem cilvēku, nepazīstamu cilvēku, kuri tavā priek�ā nekā nav noziegu�ies? Kā lai atzīstas, ka pēc �īm vienpadsmit ceļā aizvadītajām baigajām dienām tev laikam jau ir vienalga, vai viņi ir miru�i mokās, - galvenais, lai viņu vairs nebūtu tavā ceļā? Labi, ka es tik ilgi meklēju īstos vārdus, jo tie man nenoderēja - vispirms Andrejs pateica �tūlīt braucam iek�ā, tagad prātīgi�, un uzreiz pēc tam ceļ�, kas simt pēdējos kilometrus bija �ķitis tik neviesmīlīgs, it kā nemitīgi censtos aizgrūst mūs atpakaļ, pārvērtās pilnīgā pretstatā, izklājot mūsu priek�ā noblietētu, līdzenu virsmu, kas liecināja, ka �eit nesen ir brauku�as ma�īnas, un nevis viena vai divas, bet daudz ma�īnu. Tas atgādināja robe�u, kas uz asfalta paliek pēc lietus, kad blīva, �ķietami bezgalīga no debesīm līsto�a ūdens siena piespie� tevi pie zemes, bet tad pēk�ņi izgaist - spēji, bez pārejām - un izrādās, ka izmisīgi strādāju�ās stikla slotiņas jau �īkst sausumā.

�is jaunais ceļ� nepauda ne mazāko draudzīgumu, un tas neiedvesa mums atvieglojumu - tikai nemieru, un, pirms bijām paspēju�i no jauna pie �ī nemiera pierast, atgadījās vēl kaut kas: uzreiz pēc tam, kad beidzās me�s, kura vietā gar ceļa malām tagad bija nepievilcīgas, drūmas ēkas, skaļruņos atskanēja ilga, neskaidra krak�ķoņa. Tā turpinājās kādu minūti vai varbūt divas, tad apklusa, bet pēc brī�a atsākās, un, kamēr tā - miro-nīga, ļaunu vēsto�a - ilga, mani pārņēma nepārvarama vēlē�anās izslēgt rāciju, it kā �ī starp abiem sēdekļiem uz paroceņa piestiprinātā mazā, melnā kārbiņa, kas pa ceļam tik daudz rei�u bija mūs izglābusi, tagad varētu nodarīt mums ļaunu.

-... pie sētaspuses vārtiem, - rācija piepe�i skaidri paziņoja sve�ā, nepazīstamā balsī un tūlīt pēc tam atkal neartikulēti iegārdzās.

Es salēcos.

- Signāls ir vārgs, - Serjo�a, neatraudams acis no ceļa, sacīja,

- līdz viņiem ir kādi divdesmit pieci trīsdesmit kilometri. Aņa, tas var būt jebkur.

Tu ta�u zini, tu lieliski zini, ka viņi var būt tikai vienā vietā -mums ceļā, es gribēju sacīt, ta�u paklusēju - strīdēties �obrīd nebija jēgas, jo krak�ķoņa pieņēmās spēkā, kļuva arvien stiprāka, nāca arvien tuvāk, arvien vairāk atgādināja cilvēka runu, un to vajadzēja saklausīt, at�ifrēt, lai sagatavotos tam, kas mūs sagaida.

- ... neņemsim, neņemsim! - skaļrunī pēk�ņi atskanēja briesmīgs kliedziens, un �is baigais kliedziens aizrīdamies pārvērtās par nepanesami moko�u un ilgu gārdzo�a klepus lēkmi, bet pēc tam atkal atskanēja tā neizturamā krak�ķoņa, it kā no visiem mums neredzamajiem runātājiem cilvēku valodu prastu tikai viens - tas, kur� runāja par sētaspuses vārtiem, - bet pārējie, lai cik arī viņu tur bija, būtu spējīgi izskaidroties tikai ar nedzīvas, mehāniskas �erkstoņas palīdzību.

Pēk�ņi lendkrūzers sāka taurēt kā neprātīgs, tas ņēmās mirk�ķināt avārijas uguņus, metās pa labi un pamira gandrīz �ķērsām ceļam, kur� bija plats un pagaidām pilnīgi tuk�s; mēs bijām spiesti piebremzēt, citādi būtu ietrieku�ies ātrumu asi nometu�ajā pikapā. Lendkrūzera vadītāja lodziņ� līgani nolaidās, un tētis, gandrīz līdz viduklim izliecies ārā, augstu pacēla virs galvas krusteniski saliktas rokas, sāka tās uzstājīgi kratīt un nerimās tik ilgi, līdz Andrejs, arī atvēris logu, pacēla aug�up atvērtu plaukstu; pēc tam to pa�u nācās izdarīt arī Serjo�am -īdzīgi nobolījis acis, arī viņ� izbāza roku ārā un nepacietīgi pavicināja.

- Pa�i jau mēs nemū�am nebūtu sapratu�i, ka �is nav īstais brīdis tark�ķēt, - viņ� neapmierināts noteica, kad atkal izkustējāmies no vietas.

Bija skaidrs, ka vairs nav tālu, - skaņu ēterā kļuva arvien vairāk; pēdīgi tai, kuru bijām izdzirdēju�i pirmo, pievienojās vēl viena jauna balss un pēc da�iem kilometriem vēl vairākas - biezi lamādamies un cits citu pārkliegdami, �ie mums nezināmie ļaudis nepārprotami nodarbojās ar kaut ko svarīgu, un, sprie�ot pēc tā, cik uzbudināti - gandrīz uz robe�as ar histēriskumu -viņi izklausījās, �ī nodarbo�anās noteikti nebija bez riska. Tagad varējām virzīties uz priek�u ātri, un, kamēr gar logu aizzibēja Mcdve�jegorskai apkārt sacelto ciematu - neapdzīvotu, par laimi, vēl joprojām neapdzīvotu - skumīgās ainavas, mums nebija nekā cita, kam pievērsties, mūsu uzmanību piesaistīja vienīgi �īs ļaunuma un nemiera pilnās, primitīvās klaigas, klepus un lamuvārdi; un mēs neatraudamies to visu klausījāmies kā baismīgu un bezgaumīgu radiopārraidi, kas ielauzusies �aurajā, mājīgajā pasaulītē, kuru līdz �im brīdim bija veidoju�as mūsu ma�īnas.

- Es varu aloties, - visbeidzot ba�īgi iesāka ārsts, - ta�u vismaz viens no viņiem ir slims...

- ... no otras puses, no otras puses paņem!... - ļauni un izmisīgi iebļāvās rācija, un tie�i tajā pa�ā brīdī piepe�i norībēja �āviens - viens vienīgs, ar apdullino�i skaļu atbalsi, bet tam tūlīt sekoja vēl viens, un tālāk jau �au�ana notika paisām, blīvām kārtām - ta-ta-tam, ta-tam, ta-ta-ta-tam, it kā būtu sākusi darboties milzīga �ujma�īna; Serjo�a ar ātru kustību nospieda stikla pacēlāja pogu - mēs tie�i tobrīd braucām garām stēlai ar jancīgu lāci un bezgaumīgu uzrakstu �Laipni lūdzam Medve�je-gorskā� un �is riebīgās, dzel�ainās gāginā�anas dubultnieks, līdz ar aukstā gaisa strāvu ielauzies pa vaļējo logu, acumirklī samis-trojās ar to, kas skanēja no pārslogotajiem skaļruņiem. Mums vairs nav vajadzīga rācija, lai to visu klausītos, es nodomāju, tas notiek tepat blakus, tas var būt jebkur - lūk, aiz tās divstāvu mājas ar aplupu�o, satelīt�ķīvjiem apkrauto jumtu vai priek�ā aiz likuma; mēs braucam pārāk ātri, �ī ir maza pilsēta, vēl brīdis - un mēs pilnā ātrumā iedrāzīsimies pa�ā �o noskār�amo notikumu bie�ņā. Pagriezos un saķēru Serjo�u aiz pleca, un mēģināju kliegt: �Stāvi!� - ta�u kakls bija aiz�ņaudzies, un tam neizdevās izdvest ne skaņas, bet Serjo�a, nepacietīgi noraustījis plecu, nopurināja manu roku un uzsita pa bremzēm - tik asi, ka es sagāzos uz priek�u, - un tajā pa�ā mirklī ar delnu vairākas reizes uzblieza pa stūresrata plato plastmasas tiltiņu: pad�ēro trīsreiz aizsmacis nokliedzās un apklusa, es, atspiedusi elkoni pret priek�ējo paneli, pacēlu galvu un ieraudzīju, ka bremzējo�ā pikapa smago piekabi sanes pa labi, uz ceļmalas pusi, ka tā gandrīz apgā�as un ka vēl pēc da�ām sekundēm, aiz�āvies liekus divdesmit metrus uz priek�u, apstājas lendkrūzers.

Mēs stāvējām nepazīstamās ielas vidū un saspringti klausījāmies, ta�u jauni �āvieni neatskanēja; reizē ar tiem bija apklusu�as arī balsis skaļruņos, un rācija tagad tikai rāmi �ņākāja un sprak�ķēja, it kā gan apdullino�ā rīboņa, gan niknie kliedzieni būtu biju�i tikai mūsu iedomas. Palūkojusies vērīgāk, pēk�ņi sapratu, ka nespēju saskatīt �is platās, domājams, centrālās ielas otru galu, - jau pēc kādiem metriem simts vairs nevarēja redzēt ne namus, ne kokus, it kā tai vietā kāds būtu ierīkojis netīri bālganu stikla sienu.

- Kas tur ir - migla? - es iejautājos.

- Dūmi, - atteica Serjo�a. - Vai tad tu nesaod? - Un es uzreiz sapratu, ka tā tie�ām ir - lai cik arī ārā bija auksti, gaisā vairs gandrīz nemaz nebija svaiguma, tas bija kļuvis rūgts, un pēc katra elpas vilciena rīklē tagad palika nepatīkama sadegu�a papīra piegar�a, gandrīz kā kļūdas pēc aizkūpinot cigareti no filtra gala.

- Nu, kādas idejas? - lēni pieripinājis klāt un nobremzējis mums blakus, apvaicājās tētis.

- Nezinu, - Serjo�a nogrozīja galvu, domīgi raudzīdamies uz dūmos slīgsto�o ielu, - vēl arī ne velna nevar redzēt...

- Klau, nogaidīsim, - neskanīgi ierunājās Marina, pagriezdamās pret mums ar baltu, bailēs pār�ķiebtu seju, kurā lēkāja neprātīgas lūpas, - kaut vai līdz tumsai, kaut kur paslēpsimies un tad brauksim tālāk, nu, lūdzu, lūdzu...

- Ja tu atkal esi sadomājusi lēkt ārā no ma�īnas, - nikni atcirta tētis, - es tevi tepat arī atstā�u, saprati? - Un viņa sāka ātri un izbiedēti māt ar galvu, atslīgdama atpakaļ sēdeklī un piespiezdama pie mutes sa�ņaugtās dūres.

- Es ierosinu braukt, - sacīja Serjo�a, - lēnām, bet braukt. Ja kaut ko pamanīsi - sānielās iek�ā negriezies, mēs pilsētu nepazīstam, vēl iesprūdīsim. Ja kas atgadās - metamies riņķī un maucam atpakaļ pa to pa�u mar�rutu, norunāts?

Lai kā mēs tagad spiedāmies pie ceļa malas, cenzdamies kreisajā pusē atstāt labi daudz vietas apgriezienam, lai cik lēni vilkāmies uz priek�u, baidīdamies iztraucēt pār mums noslīgu�o ļaunu vēsto�o, nogaido�o klusumu ar motoru troksni, es nejutos necik dro�āk kā būtu tad, ja mēs mēģinātu izlauzties uz dullo, dragājot ar maksimālo ātrumu, izdrāzties cauri �ai ne pārāk garajai pilsētai. Kaut kāda iemesla dēļ �i �izstieptā gaidī�ana izrādījās daudz grūtāka nekā neapdomīgs lēciens uz priek�u; es ar vislielāko prieku aizmiegtu acis, paslēptu galvu starp ceļgaliem un nepaceltu to tik ilgi, līdz viss būtu beidzies, ta�u bija jāskatās apkārt, neko nepalai�ot garām, nopētot katru izsisto logu, katru izķidāto skatlogu, pa sniegu juku jukām izmētātās drazas, �ķērsielas, kuras nozuda nekurienē. �ķita, ka niecīgā redzamā ielas daļa reizē ar mums dodas iek�ā necaurspīdīgā, pienbaltā dūmakā, it kā mūs kāds turētu milzīga pro�ektora gaismas starā; no bālganā tuk�uma pēk�ņi uzradās un mums virsū nāca nesamērīgi liela, nomelnējusi ēka ar augstu kvadrātveida torni un piebraucamo celiņu, kuru aiz�ķērsoja divas betona sijas. Atspiedies pret vienu no �īm sijām ar muguru, mierīgā, vienaldzīgā pozā, zemu nokāris galvu pār krūtīm, sēdēja miris cilvēks - viņa pavērtās, pret debesīm pagrieztās delnas bija pilnas ar nekūsto�u sniegu; un, kolīdz melnā ēka nozuda, migla, pa�ķirdamās mūsu priek�ā, parādīja vēl vienu līķi, kur� gulēja uz ceļa, ar seju pret zemi, un es klusībā konstatēju, ka, gadījumā ja mums vajadzēs griezt riņķī un pilnā gaitā mesties atpakaļ, tad būs jāpārbrauc viņam tie�i pāri. Vēl pēc simt metriem, kad līķi jau vairs nevarēja redzēt, pie pagrieziena uz sānielu, kuru aizsprostoja ātrās palīdzības ma�īna ar pu�u pār�ķeltu vējstiklu, mēs apstājāmies, jo uz mūsu pusi pavērstais sniegbaltais ma�īnas sāns bija vaļā, un �ajā spraugā, bezrūpīgi nokāris kājas atsaitētos zābakos, sēdēja vēl viens cilvēks, un �is cilvēks nepārprotami bija dzīvs.

Kaut kā uzreiz bija skaidrs, ka cilvēks, kur� sēdēja ātrās palīdzības ma�īnā, noteikti nav ārsts, un galvenais pat nebija tas, ka viņam nebija baltā virssvār�a; kaut kas visā viņa vienaldzīgajā pozā, tajā, kā viņ� bez mazākās intereses ātri pārlaida acis mūsu sejām, lika noprast, ka vietu, kurā bijām viņu ieraudzīju�i, viņ� izvēlējies pilnīgi nejau�i - tikpat labi viņ�, izklājis avīzi, varētu sēdēt parkā uz koka soliņa. Kaut arī ārā bija auksti, viņam nebija cepures, toties mugurā bieza, rūpīgi aizpogāta un pat cie�i sajozta siltā jaka, kuru priek�pusē - sākot ar krūtīm un uz leju, uz vēdera pusi - klāja kaut kādi tum�i plankumi. Viņam blakus, tāpat uz rievainās gumijas grīdas, atradās atvērta konservu bund�a, no kuras viņ� ar ļoti netīriem pirkstiem kaut ko ķeksēja ārā un ar manāmu labpatiku bāza mutē; vēl viena, pagaidām neskarta bund�a miermīlīgi stāvēja turpat uz grīdas blakus divām vēderainām �ampanie�a pudelēm. Viena no tām bija gandrīz tuk�a, otra - pagaidām neatkorķēta, ta�u folija tai jau bija norauta; tās zeltītā kaudzīte tagad zaigoja sniegā starp riteņiem.

Ei, tur, ātrajā palīdzībā, - skaļi ierunājās tētis, un �is precizējums man �ķita lieks, jo bez mums un cilvēka neaizsaitētajos zābakos uz �īs platās, it kā ar pienu pielietās ielas vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles. - Auksti tev nav?

Cilvēks saimnieciski, lai ne pile neaizietu postā, aplaizīja savus netīros pirkstus un tikai pēc tam nesteidzīgi palūkojās mums pretī. Viņa seja nebija veca, ta�u jau tāda kā pieblīdusi un ķieģeļsarkana, vai nu vēja, vai alkohola apsvilināta; elpoja viņ� nelāgi - nevienmērīgi un skaļi.

Ne-e, auksti nava, - viņ� pēdīgi atbildēja un pa�ūpoja galvu.

- Tu tur viens? - jautāja tētis; sve�ais palaida īsus, aizsmaku�us smieklus un atbildēja mīklaini:

I'agad katrs ir viens. - Smieklus piepe�i nomainīja klepus lēkme, no kuras cilvēks ar sarkano seju moko�i salīka, un, kamēr viņ� izklepojies spļaudījās un elsoja - man neizturami sagribējās aizvērt logu, paslēpt seju aiz piedurknes -, ārsts pastūma Mi�ku nost no loga un paliecās uz priek�u.

- Nebaidieties, - viņ� man pusbalsī bilda, - tādā attālumā inficēties nav iespējams. - Pēc tam viņ� runāja jau skaļāk, un sacītais bija domāts sve�ajam cilvēkam: - Jūs esat slims! - viņ� uzstājīgi teica. - Jums nepiecie�ama palīdzība.

Neiztaisnodamies cilvēks paslēja gaisā ar eļļu nosmērētu plaukstu izplestiem pirkstiem un vairākas reizes to pavicināja.

- �ņabis man nepiecie�ams, - viņ� izklepojies teica. - �ņabja jums nava?

- �ņabja? - apjucis pārjautāja ārsts. - �ņabja nav...

Nu labi, - līksmi un skurbi attrauca cilvēks, piemiedzot ārstam ar aci, - �odien kaut kā iztik�u. Ko rīt mums te nava, -viņ� pēc tam pavēstīja, - sen nava, nedēļas divas. Es divas dienas nebiju ēdis, bet �odien iegāju pie kaimiņienes, kaimiņiene man nomira, paklau, es ieeju - man, zinies, vairs ne no kā nav bailes -, bet nekas ēdams viņai nav atlicis, tad nu es skatos pieliekamajā, un, pavei, �ampis un �protes. - Viņ� atkal iebāza pirkstus bund�ā un patiesi - tagad arī es redzēju - izķeksēja slidenu, eļļainu zivteli, papildinot traipu kolekciju uz jakas krūte�as ar vēl da�iem taukainiem pleķiem. - Laikam tak Jaunajam gadam gatavojusies. Kārtīga sieviete bija, - viņ� ar pilnu muti sacīja.

Tajā brīdī kaut kur - pavisam netālu - atkal noblīk�ķēja savrups �āviens, ta�u sve�ais, aizrāvies ar savām �protēm, pat galvu nepagrieza.

- Kur te pie jums �audās? - man pie auss iejautājās Serjo�a.

Kur? Ostā �audās, - viņ� saņēma vienaldzīgu atbildi, - tur

ir produktu noliktava. �odien atkal kaut ko �turmē - tie nav mūsējie, nav vietēji, uzrodas te ik pa pāris dienām un tad tik blie� vaļā. Mūsējo jau vairs neviena nav palicis, cits nomira, citu uzreiz pirmajās dienās no kājas nolaida. - Pēc �iem vārdiem viņ� pacēla bund�u, rūpīgi apskatīja un, pārliecinājies, ka tā ir tuk�a, apetītlīgi �makstinādams, da�os nelielos malkos izdzēra atliku�o eļļu.

Klausies, - Serjo�a bilda, - ja mēs rekur, tur, nogriezīsimies pa labi, uz �oseju, - neuzskriesim virsū?

- Ne-e, - sve�ais atsaucās un atkal pasmaidīja - eļļaina straumīte no mutes kaktiņa notecēja pār neskūto zodu, - te it kā ir mierīgi. Galvenais, nelieniet uz ostas pusi. - Viņ� pastiepa roku un sakampa tuvāko no vēderainajām pudelēm, to ar norauto foliju.

- Man patīk ar blīk�ķi, - viņ� pavēstīja, mīļi aijādams pudeli,

- vispār jau negar�īgs, protams, bet blīk�ķis man patīk. Gribat, tagad pat atrau�u vaļā?

- Klausieties, - teica ārsts, - nu, paklausieties. Jums drīz kļūs sliktāk. Atrodiet siltu vietu, sagatavojiet ūdens krājumus, jūs drīz vairs nespēsiet paiet, saprotat?

Sapņainā izteiksme neskūtajā un netīrajā sve�ā cilvēka sejā uzreiz izzuda - viņ� vairs nesmaidīja un, savilcis uzacis, naidīgi palūkojās uz ārstu.

- �Sagatavojiet ūdens krājumus� - viņ� mēdījās un saviebās.

- Ie�u es te gaidīt. Kad sametīsies spiedīgi, paie�os, reku, kaut vai līdz ostai - blauk�! - un cauri. - Viņu salieca ragā jauna, vēl spēcīgāka klepus lēkme; atliekdamies atkal taisni, viņ� nospļāvās, un no spļāviena noblietētajā sniegā palika sarkana peļķīte.

- Jums ir drudzis, - teica ārsts, - �ī ir ļoti ātra slimība. Jums tūlīt pat jādodas uz kādu siltu vietu.

- Zini ko, brauc labāk prom, gudreli, - sve�ais ar negaidītu niknumu atcirta, - citādi es tūliņās pieie�u tuvāk un uzpūtī�u elpu tev virsū, saprati?

Kad mēs sākām braukt, atkal izkārtodamies zosu gājienā uz pamestās, izpostītās galvenās ielas, es pagriezos atpakaļ, lai vēlreiz ieraudzītu sniegbaltos �ātros� ar atvāzto sānu, no kura rēgojas kājas neaizsaitētos zābakos, - cilvēks, kur� tajā sēdēja, liekas, par mums jau bija pilnīgi aizmirsis: Saspringti noliecies, viņ� centīgi tina vaļā stiepli, kas saturēja plastmasas korķi, -tie�i pirms tam, kad viņa salīku�ais augums nozuda skatienam, atskanēja pauk�ķis un īsi, aizsmaku�i smiekli.

- Vajadzēja viņam atstāt kaut ko ēdamu, - dobji ieminējās ārsts. - Kaut vai mazliet. Nedrīkstēja viņu tā pamest... Jums ta�u noteikti ir?...

- Nav viņam mūsu ēdamais vajadzīgs, - Serjo�a atsaucās, kad bijām tiku�i garām dzelzceļa tiltam - viegli, bez problēmām; kaut kur tālu mums aiz muguras vēl aizvien rībēja savrupi �āvieni, ta�u mūra namu mums apkārt vairs nebija, to vietā bija nāku�as parastas koka mājeles, gandrīz kā laukos, un mēs atviegloti lidojām tām garām, palielinādami ātrumu. �ī baigā -baigākā no visām, kuras mums bija nācies redzēt, - pilsēta kuru katru brīdi beigsies. - Viņam jau vairs nekas nav vajadzīgs.

- Jūs nesaprotat! - ārsts pēk�ņi sāka kliegt. - Nesaprotat! Tā nedrīkst! Tas ir... necilvēcīgi! Es esmu ārsts, saprotiet ta�u vienreiz, man ir pienākums palīdzēt, atvieglot cie�anas, bet tagad katra diena, katra stunda liek man rīkoties pretēji visam, kam es visu savu mū�u esmu ticējis... Es nevaru... �ādi.

Viņ� apklusa, ar skatienu svilinot Serjo�as pakausi; gar logu aizzibēja pārsvītrota plāksnīte "Medve�jegorska�, pēc tam - zila ceļa zīme �Ļeņingrada-Justezers-Murmanska�.

- Ai, jūs tik un tā nesapratīsiet, - viņ� rūgti noteica, kad mēs izbraucām uz �osejas.

- Nu, kāpēc tad tā, sapratī�u gan, - mierīgā balsī atteica Serjo�a. - Es vakar nonāvēju cilvēku.

kuru no abām pusēm cie�i ie�miedza augstas kupenas, baigā pilsēta ir mūs palaidusi vaļā, vēl pēdējo reizi nospļaujoties mums pakaļ ar tālu automāta kārtu, kas mums vairs nebija bīstama, arī radio ēters uzreiz kļuva tīrs un tuk�s - tie�i tajā brīdī, kad garām aizslīdēja platā, daudzu riteņu nolīdzinātā federācijas nozīmes �oseja, kas savienoja miru�o Petrozavodsku un tālo Murmansku. Cauri ir. Nekā tāda vairs nebūs - ne mūra namu, ne tiltu, ne pamestiem automobiļiem pilnu ielu, ne izķidātu skatlogu, ne aklu māju. Nebūs moko�u nāves gaidu. Nebūs baiļu.

- Divsimt kilometru, - kā sadzirdējis manas domas, ierunājās Serjo�a. - Pacieties, mazais. Ja paveiksies, vakarā būsim klāt.

Mēs ceļā esam vienpadsmit dienas, es prātoju, un katra no tām, katra - bez izņēmumiem - sākusies ar domu: ja paveiksies; ak dievs, cik ļoti es esmu nogurusi no paļau�anās uz veiksmi. Mums patie�ām visu �o laiku ir veicies - neiedomājami, neticami veicies: sākot ar to dienu, kad Serjo�a aizbrauca pakaļ Irai un puisēnam un pārradās dzīvs, un pēc tam, kad daudzgalvainais, briesmīgais vilnis jau slējās mums pāri, gatavs aprīt, bet mēs izrāvāmies, pēdējā brīdī izsprukām, atstājot tam saplosī�a-nai visu, kas mums bija mīļ� un dārgs, - nākotnes plānus, sapņus, mājas, kurās mums tik ļoti patika dzīvot, un pat tuviniekus, kurus nepaspējām izglābt. Mums paveicās pat todien, kad Ļoņu sadūra ar nazi, jo viņ� varēja nomirt, bet nenomira. Neviena no �īm ilgajām, nemierīgajām vienpadsmit dienām mums nebija nākusi lēti - katrai bija sava cena, un tagad, kad priek�ā ir pēdējie divsimt kilometri, mazmazītiņ� ceļa posmiņ�, mums vairs nav, ar ko maksāt par savu veiksmi, jo mums vairs nekas nav atlicis - tikai mēs pa�i.

- Velns, kas tad nu, - pēk�ņi izgrūda Serjo�a.

Ahā, es nodomāju, protams, vai tad bija cerība, vai tad nebija naivi iedomāties, ka viss ir cauri; pacēlu acis, gatava ieraudzīt jebko - nogāztu koku, �ķērsām ceļam nostāju�os smagi piekrautu baļķu vedēju, betona �ogu, kuram gar aug�malu sapīti dzeloņstiepļu gredzeni, vai pat vienkār�i krauju, nez no kurienes uzradu�os dziļu, nepārvaramu gravu -, ta�u nekā tāda nebija, pavisam nekā: līdzens, tuk�s un balts ceļ�, nerunīgs me�s, klusums, un es jau vēru vaļā muti, lai jautātu - kas tad ir, kas noticis, un tikai tai brīdi pamanīju, ka lendkrūzers brauc kaut kā savādi, raustīdamies, neveikli līkumojot, it kā tam būtu pu�u riepa, bet Serjo�a stiepj roku pēc mikrofona, tomēr pat nepaspēj to likt lietā, jo melnais, masīvais automobilis, vēl pēdējo reizi nogrozījis pakaļu, gausi no�ļūc no ceļa un beidzot pamirst, iegrūdis smago purnu ceļmalas krūmu kailajās vicās.

Tas viss vēl arvien varētu nozīmēt tikai pārsistu riepu -protams, ka varētu, - tādēļ Serjo�a mierīgi apstādināja ma�īnu, nesteidzīgi izkāpa uz ceļa un rūpīgi aizvēra durvis, lai neielaistu iek�ā auksto gaisu, un tikai pēc tam metās skrie�us; iespējams, izdzirdējis apledoju�o zaru �ēlabaino brīk�ķē�anu, viņ� bija pacēlis acis un ieraudzījis, ka lendkrūzera prāvie riteņi joprojām grie�as un tas turpina tikko manāmi līst uz priek�u, veltīgi mēģinot izlauzties cauri blīvajiem, sasaldētajiem jaunu, kuslu bērziņu zedeņiem: drukns, ar tum�iem, necaurredzamiem stikliem, tas atgādināja ne tik daudz ma�īnu, kurā sē� cilvēki, bet kaut kādu prātu zaudēju�u, lielu dzīvnieku, un tai brīdī es arī izlēcu ārā, vairs nelikdamās zinis par durvju aizvēr�anu, - nevis tādēļ, ka riteņi griezās un zari brīk�ķēja, bet tāpēc, ka viņ� bija meties skrie�us.

Lai nokļūtu pie buksējo�ā lendkrūzera, man vajadzēja tikai da�as sekundes, un, tam tuvodamās, redzēju, kā Serjo�a vienā rāvienā atver �ofera durvis, līdz viduklim nozūd iek�ā, salonā, un pēc mirkļa atkal parādās ārpusē, ar abām rokām cie�i satvēris saļimu�o tēva augumu pavērtā, bezveidīgā jakā, un velk viņu, glu�i ļenganu, ārā, kā tēta kājas iesprūst pedāļu pinumā zem stūres un kā Marina, smalkā balsī spiegdama, izveļas no salona otrā pusē un gandrīz �etrrāpus dodas pie vadītāja durvīm, lai palīdzētu izvilkt kājas. Kā tēta nejutīgā galva �ausmīgi kūļājas uz sāniem.

Viņ� gulēja uz muguras turpat sniegā ar pagalvī paliktu Ser-jo�as jaku, kuru tas bija norāvis tik ātri, ka, �ķiet, līdzi izplēsa vismaz pāris pogu, acīm vaļā, raudzīdamies gar mūsu sejām kaut kur uz aug�u zemu noslīgu�ajās, saltajās debesīs; es pamanīju, ka lūpas viņam ir pilnīgi zilas, bet izbalēju�ajos, iesirmi rudajos rugājos perlamutra balta spīd siekalu stīdziņa. Viņam blakus savā sniegbaltajā kombinezonā uz ceļiem tupēja Marina, ar drebo�u, salā acumirklī apsarku�u roku visu laiku nezin kāpēc pūlēdamās pieglaust viņam matus, bet Serjo�a vienkār�i bezpalīdzīgi stāvēja blakus, nepiemezdamies uz ceļiem, nemēģinādams pat sapurināt tēvu aiz pleca, un tikai apjucis atkārtoja: �Tēt?... Tēt...� Viņ� tūlīt nomirs, es domāju, ar kaut kādu trulu ziņkāri lūkodamās tēta tuk�ajās, neko neredzo�ajās acīs, bet varbūt jau ir nomiris, lai viņa novāc roku, es nespēju saskatīt, vēl nekad nebiju redzējusi, kā cilvēks nomirst, tikai kino, kaut kā nejutu ne bailes, ne �ēlumu, tikai ziņkāri, kuras dēļ man vēlāk noteikti būs kauns, un fonā - Serjo�as balss, kas atkārtoja un atkārtoja: �Tēt... tēt!...� - un tad pēk�ņi kāds spēcīgi saķēra mani aiz pleca, asi pagrie�ot - tā, ka sazvārojos un gandrīz pakritu, - un acu priek�ā man uzradās sarkanā, dusmīgā ārsta seja. Tas uzkliedza:

- Aptieciņu! Ātri! - Un, dro�i vien tāpēc, ka es tāpat vien turpināju uz viņu skatīties - truli, tuk�i -, viņ� saķēra mani arī ar otru roku tā, ka tas bija sāpīgi, un glu�i vai pasvieda uz pad�ēro pusi, un tikai pēc tam, pagrūdis malā Marinu, nogāzās, kā lempīgs, resns putns nopikēja uz nekustīgo, apgāzto ķermeni, un noliecās - zemu, pie pa�as baltās tēta sejas, iebāzdams strupos pirkstus aiz viņa d�empera izstaipītās piedurknes, un -tāpēc, ka es vēl aizvien nebiju izkustējusies no vietas, - neatskatīdamies uzbrēca: - Jūs vēl te? Aptieciņu, es teicu! - Un, augstu pacēlis roku, plati atvēzējies, ar dūri iezvēla tēta neaizsargātajām krūtīm pa vidu.

Bezjēdzīgi, es domāju, kusli vilkdamās uz ma�īnas pusi -desmit soļu, piecpadsmit ņemdama no Mi�kas stipri trīco�ajiem pirkstiem kantaino auto aptieciņu, iedama atpakaļ pie ārsta, kur� bija notupies tētim blakus uz ceļiem, pagriezis pret ceļu savu zābaku platās pazoles ar nevienādi nomītajiem papē�iem, - tas viss ir bezjēdzīgi. Nekas neko nedos - ne �ī steiga, ne �ī klieg�ana, viņ� var darīt, ko grib: atgāzt nekustīgo galvu, ar varu dzīt paralizētajās plau�ās gaisu - viens, divi -, atspiest pret krū�kurvi krustiem saliktas plaukstas, spiest - ātri un bie�i atkal elpināt: tas nelīdzēs, viņ� vienalga nomirs, jau ir nomiris, jo acīmredzot kādam no mums bija jāmirst, lai samaksātu par �iem pēdējiem divsimt kilometriem, citādi mums nemū�am nebūs ļauts tos nobraukt, - kāpēc neviens, izņemot mani, to nesaprot?

Es piegāju pie Serjo�as un iegrūdu viņam rokās aptieciņu, kuru viņ� paņēma un me�onīgām acīm, kā apdullis, palūkojās manī - nevērdams to vaļā, tāpat vien turēdams izstieptās rokās, bet ārsts uzsauca: �Paejiet visi nost, netraucējiet man!� Mēs atsprāgām, bet Marina vienkār�i parāpoja malā un palika sē�am uz ceļa, un tad viņ� atkal noliecās - elpināt, taustīt pulsu aiz tēta dzeltenīgās auss, atspiesties ar delnām, bezgalīgi, bezjēdzīgi, cik ilgam laikam jāpaiet, lai arī viņam beidzot kļūtu skaidrs, ka viņa pūliņi ir velti, ka arī viņ�, tāpat kā mēs, ir bezpalīdzīgs pret �o baismo, nesaudzīgo simetriju, pret noteikumiem, saskaņā ar kuriem mūsu tagadējā pasaulē vienkār�i nevar būt nekādu kredītu, nekādu avansu, un arī tad, ja mūsu rīcībā �obrīd pēk�ņi būtu kaut kas nopietnāks par �o no�ēlojamo aptieciņu, uz kuras vēl arvien ir paliku�as Ļoņas asiņu pēdas, tas vienalga neko nemainītu?

Kad pēc vairākām minūtēm tēta vaigi iesārtajās, bet no plau�ām izlauzās pirmā, tik tikko saklausāmā guldzo�ā skaņa, kad ārsts atliecies pārbrauca ar piedurkni pār nosvīdu�o, slapjo seju un noteica: �Nu, dodiet to aptieciņu,� - un pēc �iem viņa vārdiem Serjo�a beidzot sāka taisīt to vaļā, izbārstīdams uzplēstās paciņas ar marles saitēm un higiēniskajām salvetēm, pra�ņādams �ko, ko vajag? validolu?� - bet ārsts nepacietīgi atmeta ar roku un sniedzās pretī, �kāds, ellē, validols, vismaz nitroglicerīns ir? dodiet �urp�, kad visi, pat Ļoņa, iztrausu�ies no ma�īnām, sastājās apkārt un sāka reizē runāt un rosīties, lasot kopā izkaisītās paciņas, pietupstoties blakus, cen�oties būt noderīgi, es sapratu, ka atkāpjos arvien tālāk, uz ceļmalu, glābjoties krūmos iesprūdu�ā lendkrūzera �ēlsirdīgajā ēnā, kur neviens nevarēs redzēt manu sejas izteiksmi. Jau tur, aiz ma�īnas, piespiedusi vaigu pie slapjā stikla, es ar �ausmām atklāju starp pirkstiem aizdedzinātu cigareti, it nemaz neatcerēdamās, kā biju to izņēmusi, kā aizsmēķējusi; dro�i vien to izdarīju turpat, visu acu priek�ā, Serjo�am redzot, izņēmu no kabatas paciņu, uz�ķīlu uguni, tā nevar būt, un tad es steigā nometu nodevīgo kūpo�o stabiņu, kas neaizlidoja līdz zemei, iesprūstot kailajos zaros, un metos to saķert; kaut kas ass noskrāpēja man vaigu, tomēr es aizsniedzu, pagrābu cigareti un nogremdēju to - pēc iespējas dziļāk, lai nepaliktu nekādas pēdas, un pēc tam pasmēlu veselu riek�avu aukstā, svilino�ā sniega un piespiedu to pie sejas: no visa spēka, ar abām rokām.

- Mamm, - man aiz muguras ierunājās Mi�ka, - viss ir kārtībā, mamm. Dakteris saka, viss būs kārtībā. - Un es pamāju ar galvu, neatraujot rokas no sejas un reizē domājot: �oreiz ne, �oreiz ne, tātad būs vēl kaut kas.

Nepagāja ne da�as stundas, kad kļuva skaidrs, ka �ie garumā ievilku�ies, bezgalīgie divsimt pēdējie kilometri man būs grūtāki par visu līdz�inējo ceļu. Varbūt tāpēc, ka man blakus ma�īnā nebija Serjo�as - viņ� bija palicis pie lendkrūzera stūres un paņēmis līdzi ārstu, katram gadījumam - ja nu tētim atkal kļūst sliktāk; pirms do�anās uz to, atstājot mūs vienus - jau atkal, jau kuro reizi -, viņ� lika man nosolīties bez galējas nepiecie�amības neizmantot rāciju, �neko nesaki, bet ārā neslēdz - tu saprati? Saprati? Paskaties uz mani! Ceļ� ir vienkār�s - simt divdesmit kilometrus vispār nekur nav jānogrie�as, pēc tam -pa labi, un tur gan palīkumosim, bet brauksim lēnām, tu neatpaliksi, nebaidies, dzirdi, ne no kā nebaidies.� Varbūt tāpēc, ka Marina, kura bija samainījusies vietām ar ārstu un tagad ar meitiņu klēpī sēdēja tie�i man aiz muguras, cen�oties turēties iespējami tālāk no suņa, runāja bez apstājas, smalkā balstiņā, vienmuļi, "es tā nobijos, tā nobijos, viņ� vienā brīdī ņēma un nogāzās uz priek�u, uz stūres, labi, ka mēs braucām lēnām, viņ� būtu nomiris, Aņa, noteikti būtu nomiris, cik labi, ka mums ir ārsts, Aņa, es ta�u teicu, es teicu�; es sakodu zobus un centos viņā neklausīties, ta�u viņa nekādi nespēja apklust, centās spogulī notvert manu skatienu un pat, liekas, smaidīja - nedro�i, iztapīgi, �tagad viss būs labi, tu redzēsi, Aņa, tu redzēsi"; aizveries, es domāju, dieva dēļ, pa tiem diviem gadiem, kurus mēs bezjēgā nodzīvojām kaimiņos, neesmu no tevis dzirdējusi tik daudz vārdu, nekas nebūs labi, nevar būt labi, tu man traucē domāt, traucē gaidīt, mēs vēl neesam samaksāju�i, neesam samaksāju�i, tā nemēdz būt.

Vēl neko �ajā dzīvē nebiju saņēmusi par brīvu - nevienu pa�u veiksmi, nevienu uzvaru, Mi�ka trīs mēne�u vecumā ātrās palīdzības ma�īnā, drūms ārsts ar vakardienas �ņabja smaciņu -�lūdziet dievu, mammīt, lai izdotos aizvest līdz galam� - un es lūdzos: ņem no manis visu, ko gribi, visu, ko tev labpatīk, tikai lai viņ� paliek ar mani, - un, kad pēc pusgada man atņem Mi�-kas tēvu - pavisam atņem, tā, ka nepaliek pēdu, it kā viņa vispār nekad nebūtu bijis, - es gandrīz nebrīnos, jo pati esmu noteikusi cenu, nekaulējoties; pēc tam mammas ne�ēlīgā diagnoze, un es atkal diedelēju - nu, lūdzu, nevajag, ņem, paņem kaut ko citu - un attopos, jo tagad jau zinu �īs asinskārās maiņas kursu, tikai ne Mi�ku, ņem, ko gribi, tikai ne Mi�ku, un iegūstu divpadsmit garus gadus, tuk�us, vientuļus, toties mamma ir dzīva; es par visu maksāju dārgu cenu - noteikti maksāju, citādi nemēdz būt -, un, kad beidzot uzrodas Serjo�a - pēk�ņi, no zila gaisa -, es jau esmu gatava samaksāt un maksāju, un �ī cena atkal ir augsta. Un tādēļ tagad, Marinai nejēdzīgi bubinot, spēju domāt tikai par to, ka mēs bijām sev iegādāju�ies caurlaidi tam, lai paspētu aizbēgt, - mamma, no kuras es neatvadījos, Iras mirusi māsa, Nata�as vecāki - ta�u ar to izrādījās par maz, lai mūs izpirktu, ar to nepietiks, lai mūs pasargātu, jau nepietika - un, ja Ļoņa ne, ja es ne, ja tētis ne: kur� tad? Kur� no mums?

Piecas garas stundas līdz pagriezienam es ar abām rokām turēju stūri un skatījos - uz priek�u, uz piekabi, kas ripoja palēk-damās un zvārodamās, - uz ceļmalām, uz bezjūtīgo koku mūri un atpakaļ, uz gra�īgi līkumojo�o tuk�o ceļu, kuru bija uzaru�i mūsu automobiļu riteņi; sarunāties es nevarēju un vairs neko nedzirdēju, jo katra no �īm �etrsimt astoņdesmit minūtēm bija līdz malām aizpildīta ar gaidī�anu - kaut kas notiks, nenovēr�ami notiks, bet kas un kad, un vai es paspē�u uzminēt -, un ļoti drīz Marina, beidzot pārtvērusi manu skatienu tajā nolādētajā spogulī, lai kā es centos viņu ar �o skatienu'neaizskart, aizrijās un aizmirsa visu, ko bija grasījusies sacīt, apklusa pusvārdā, ar troksni ievilka nāsīs gaisu un turpmāk jau sēdēja klusēdama, paslēpusi seju meitiņas pūkainajā kapucē.

Mēs vairākas reizes uz neilgu bridi apstājāmies - tas bija nepiecie�ams visiem, gan vienmuļā ceļa nomocītajiem bērniem, gan sunim, kur� �aurajā ma�īnā mocījās, gan mums, pieaugu�ajiem, lai nesajuktu prātā, - Serjo�a pienāca man klāt un teica kaut ko aptuveni �ādā garā: �Nu kā tev tur iet?� - un es atbildes vietā viņam katru reizi uzdevu vienu un to pa�u jautājumu: �Vēl ilgi?� - lai arī pat aizvērtām acīm, aizmiegto plakstiņu iek�pusē visu laiku redzēju spidometra bālgano aplīti ar blāvajiem elektroniskajiem cipariņiem, kuri manā apziņā transformējās atpa-kaļskaitī�anā - vēl par trīsdesmit kilometriem tuvāk, vēl par piecdesmit; pēdējo reizi mēs apstājāmies jau pēc nogrie�anās, tumsā, un, izkāpusi no ma�īnas, prātā rēķinot un rēķinot - lai nesaputrotos, ja pēc �īm klusē�anas un nemierīgo baiļu stundām vispār vēl bija iespējams kaut ko saputrot un aizmirst par to, ka esam gandrīz galā, ka līdz ezeram paliku�i nieka divdesmit kilometri, - risinot mū�īgo dilemmu: paiet tālāk, neaiziet pārāk tālu, es pagājos da�us soļus par daudz uz priek�u, tur, kur vairs nesniedzās mūsu lukturu gaisma, un, pacēlusi acis, �ausmās pamiru, bet tad pagriezos un skrie�us metos atpakaļ.

- Serjo�a, - es aizelsusies �ukstēju, un viņ� pārsteigts atskatījās uz mani. - Serjo�a, tur ir mājas, daudz māju... te nedrīkst palikt, ātri braucam tālāk!

- Nevar būt, - viņ� atbildēja, neuzticīgi savilkdams uzacis,

- te nekā nav, desmitiem kilometru uz visām pusēm vispār nekā nav. - Un sāka iet, pa ceļam ņemdams no pleca nost bisi, un es kā noburta gāju viņam pakaļ, līdz mēs abi atkal to ieraudzījām, un tad viņ� atvieglojumā iesmējās:

- Nu kas tad tā par māju, dumiķīt, paskaties uzmanīgi. �itā te jau vismaz �etrdesmit gadu nav nekāda māja. - Un tad es ieskatījos un ieraudzīju to, ko pa�ā sākumā nebiju pamanījusi: milzīgus, melnus, laika gaitā sa�uvu�us un no iecirtumiem izlēku�us baļķus, tuk�as logu ailas bez stikliem, iebruku�as spāres - daudz to nebija, �o māju, krietni mazāk, nekā man pirmīt bija licies, ja nu �etras vai piecas, un visas bija neatgriezeniski, nenovēr�ami sabruku�as, izjuku�as kā monstrozs, savam radītājam apnicis koka konstruktors; es izstiepu roku un pieskāros laikazoba sagrauztajam koka krāvumam - un pat pataustot tas izrādījās auksts un nedzīvs, sen aizmirsis siltumu.

- �o vietu sauc par zonu, - Serjo�a man aizmugurē ierunājās, un es salēcos, - pierobe�as atsavināmā zona. Nebaidies, Aņka. �ajā apkaimē tādu ciemu ir vesels lērums - kad bīdīja robe�u, visus no �ejienes pārvietoja, arī tajos laikos daudz ļau�u te nebija, tagad - jau sen - vispār neviena nav. Bet mājas - ko mājas, tās vēl simt gadu stāvēs, tikai apdzīvojamas, protams, vairs nav, paskaties pati, ne jumtu, ne logu, viss sabrucis.

Tagad tā ir īsta kapsēta - pamestu māju kapsēta, es nodomāju, kamēr mēs apskāvu�ies stāvējām starp izsalu�ajiem koka skeletiem, bet paies simt gadi, un te būs biezs me�s, neizbrie-nama taiga, kas sen vairs neatcerēsies mūsu no�ēlojamos mēģinājumus izcirst tai cauri ceļu, nostiprināties, atstāt pēdas; pēc simt gadiem, bet varbūt pat agrāk pār iebruku�ajiem jumtiem līdz galam sakļausies augsto koku zarotnes un �is mazais rēgu ciems izgaisīs pavisam, it kā tā nekad nebūtu bijis. Un vēl es nodomāju, ka tie�i tas pats pēc da�iem desmitiem gadu notiks arī ar mūsu vieglo un skaisto māju - spīdīgie, dzintardzeltenie baļķi kļūs pelēki un saplaisās, kamīnu skursteņu ķieģeļi sa�ķiebsies un sadrups, bet lielie logi vispirms aizaugs ar putekļiem, bet pēc tam sasprāgs, atsedzot neaizsargāto, vārīgo iek�ieni. Ja mēs neatgriezīsimies.

- Kā tētim klājas? - es klusi iejautājos, un viņ� turpat man pie auss atbildēja:

- Ne pārāk spo�i, Aņka. Tik tikko spēj nosēdēt, glu�i zaļgans, bet mums, izņemot nitroglicerīnu, nekā nav. Nedrīkstēja viņam ļaut veselu diennakti sēdēt pie stūres, nekādi nespēju sev piedot. Viņu vajadzētu likt slimnīcā, dakteris saka - gultas re�īms, slodzes nav pieļaujamas; kāds re�īms, kāda gulta, aizbrauksim līdz ezeram, noliksim viņu tur uz lāvas - tik vien arī būs tās slimnīcas.

- Bet nav jau vairs tālu, pareizi? - es jautājo�i sacīju, pagriezdamās pret viņu, un pieskāros pie viņa aukstā vaiga, pie sāpīgās rievas starp uzacīm. - Tu redzēsi, viss būs labi. Mums ir ārsts, viņ� neļaus tētim nomirt. Galvenais, kaut �is nolādētais ceļ� ātrāk beigtos.

- Jā, - Serjo�a, saudzīgi atraisīdamies no mana apskāviena, atsaucās, - protams. Ejam, mazais, mums tie�ām ir laiks braukt -paliku�i divdesmit kilometri, jau gandrīz esam galā, tu spēj to iedomāties? - Un viņ� sāka iet atpakaļ, bet es paliku vilcināmies un pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz �o vietu - pamesta, tuk�a, tā kaut kā neparko nelaida mani vaļā; tagad, kad līdz viņam bija vairāku soļu attālums, mani atkal pārņēma pirmītējais baiļpil-nais nemiers: te ta�u neviena nav, neviena nevar būt, se�desmit kilometri no pēdējās apdzīvotās vietas, no pēdējā pieklājīgā ceļa, no kura mēs sen esam nogriezu�ies, - no kurienes tad nāca �ī skaidrā un nesatricināmā pārliecība, ka esam kaut ko palaidu�i garām nepamanītu, un tad es noliecu galvu, palūkojos zemē turpat pie kājām un pat pietupos, lai būtu pavisam dro�a, bet pēc tam ātri piecēlos kājās, metos pakaļ Serjo�am un atkal saķēru viņu aiz piedurknes.

- Tu saki - te daudzus gadus pilnīgi neviens nav dzīvojis?

- Nūjā, es ta�u tev stāstīju... te rokas stiepiena attālumā ir robe�a. Viss, ejam...

- Tad no kurienes radies �is te? - es jautāju, un viņ�, paskatījies, uz ko rāda mana roka, samulsa un apklusa, bet pēc tam pieliecās un nolika roku tie�i pa vidu platai, skaidri saredzamai sliedei, kas bija dziļi iespiedusies sniegā tur, kur mēs stāvējām, un veda tumsā, tai pa�ā virzienā, kurā mums tagad bija jādodas.

- Paskaties, cik liela. Tā ta�u nav vieglā ma�īna, pēc vieglajām tādas nepaliek. Tās ir kāpurķēdes, ja? - es taujāju. - Kāpurķēdes?

Serjo�a pacēla galvu.

- Nav gan, - viņ� pēdīgi sacīja, - nav vis kāpurķēdes. Tā ir kravas ma�īna - liela, smaga. Un sliede ir pavisam svaiga.

* * *

- Nu, ko darīsim?

Mēs stāvējām pie skaidri saskatāmā smagu riteņu nospieduma, kas bija palicis sniegā pēc tam, kad pa �o ceļu nesen bija aizbraukusi sve�a kravas ma�īna, - vairāki miljoni trauslu, sala izkaltētu �ūniņu ar asām skaldnēm; tās atgādināja lielas, nezin kāpēc balti nokrāsotas bi�u kāres. Kā mēs vispār varējām �īs sliedes nepamanīt, es nodomāju, mēs ta�u dro�i vien jau sen pa tām arī braucam.

- Varbūt dodamies pa citu ceļu? - ierosināja Andrejs, ta�u Serjo�a par to ne dzirdēt negribēja.

- Cita ceļa nav. �eit arī viens ceļ� ir vesels brīnums.

- Un uz kurieni tad viņ� ved, tas tavs ceļ�?

- Viņ� ved uz mūsu ezeru, - drūmi atteica Serjo�a, - te vienkār�i vairs nav, kur aizbraukt. - Un, pirms kāds no mums bija paspējis bilst kaut vārdiņu, viņ� ierunājās no jauna, pēc kārtas ieskatīdamies mums katram acīs: - Paklausieties. Mēs tagad nevaram griezties atpakaļ. Nav, uz kurieni griezties. Rezerves plāna mums nav, un mēs to arī nemaz nepavilktu, nekādu rezerves plānu. Jau diennakti neesam ēdu�i un gulēju�i, degviela gandrīz beigusies.

Mēs klusējām, nezinādami, ko lai iebilst, nebūdami pārliecināti, ka iebilst vispār ir vērts, ta�u viņ� dro�i vien �o klusē�anu iztulkoja citādi, jo tālāk runāja jau gandrīz izaicino�i:

Nu labi. Ja ir kādas citas idejas, tagad ir īstais brīdis. Uz kurieni lai mēs braucam? Atpakaļ uz Medve�jegorsku? Jā, tie�ām, tur iet jautri. Vai, paklau, paliekam tepat, salabosim kādu mājeli, rekur, �ito te, piemēram, vai ne, ko? Vai to tur. Proti celt mājas, Andrjuha?

- Liecies mierā, Serjoga, - Andrejs viņu drūmi pārtrauca,

- nu ko tu uzkurbulējies.

- Brauksim lēnām, - Serjo�a sacīja, - kārtība tāda pati kā līdz �im: es pa priek�u, aiz manis Andrejs, tad Aņka. �aujamos turiet gatavībā, skatieties apkārt. Rāciju nelietot. Tu, Andrjuha, izslēdz savu ilumināciju.

Un mēs sākām braukt - jeb, pareizāk sakot, vilkties, lēnī-tiņām, zosu gājienā: sniegs uz �ī me�a ceļa jau gulēja tik biezā kārtā, ka tad, ja nebūtu kravas ma�īnas atstāto plato ri�u, mums dro�i vien nemaz neizdotos te izbraukt; es iztēlojos, kā mēs pametam ma�īnas �eit un atliku�os divdesmit kilometrus līdz ezeram ejam kājām, uztaisīju�i kaut kādas primitīvas velkamās ragavas, stiepjam līdzi somas, kastes, bērnus; mēs nemū�am netiktu līdz galam - tādā salā, pa dziļu sniegu, arī tad, ja lielāko daļu mantu atstātu tepat, arī tad, ja atstātu visas mantas, jo ne Ļoņa, ne tētis to nespētu izturēt - viņus vajadzētu nest -, kāda runa, arī neviena no mums, sievietēm, dro�i vien to nespētu. Ja nebūtu �o sve�o ri�u, mēs, visticamāk, nosaltu kaut kur pusceļā, tepat me�a vidū, es domāju, lūkodamās uz priek�ā mirgojo�ajām piekabes uguntiņām, un tas nozīmē, ka mums atkal ir paveicies - protams, ja neņem vērā to, ka vieta, kurā bijām cerēju�i paslēpties no visas pasaules, neapdzīvota, nevienam nezināma, dro�a, ir izrādījusies ne glu�i tik neapdzīvota. Pirmo reizi vienpadsmit dienu laikā pamanīju, ka domās vairs nedzenu laiku uz priek�u, vairs neskaitu kilometrus, jo vairs neesmu dro�a par to, kas īsti mūs gaida ceļa galā; un, kā tādos gadījumos mēdz būt, laiks nekavējoties metās uz priek�u un brāzās - neprātīgi un ņirdzīgi. Pēc �etrdesmit minūtēm mēs bijām klāt - es to sapratu uzreiz, pat nepaskatoties spidometrā, vēl pirms tam, kad apstājās priek�ējās ma�īnas; mana sirds noripoja pakrūtē, es spiedu uz bremzēm, bet Mi�ka izvilka no sēdekļa aizmugures bisi. Svārstīdamās pastiepu roku, lai atvērtu durvis. Kāpt ārā negribējās; būtu labāk tāpat vien palikt �eit, siltajā salonā, kur pie vējstikla pielīmēta aromātiskā kārbiņa, no kuras vēl aizvien nāca tikko jūtama apelsīnu smar�a, un pagaidīt, un likt pagaidīt Mi�kam; tikai Marina, sēdēdama aizmugurē, �ēlabaini ieteicās;

- Pagaidi, Aņa, nekāp ārā, nekāp ārā, lūdzu, lai viņi pa�i... -Un tad es atvēru durvis un izkāpu, un sāku iet uz priek�ā stāvo�ā lendkrūzera pusi, un Mi�ka nāca man līdzi.

Kravas ma�īna stāvēja tie�i ceļa vidū, �ķērsām aizsprostojot to, - plats, gandrīz kvadrātveidīgs auto, kas pa�apzinīgi balstījās sniegā ar saviem masīvajiem, melnajiem riteņiem; gar augstās, netīri zaļganās metāla kabīnes sānu nelaipni pretī raudzījās trīs nelieli zem pa�a jumta novietoti taisnstūrveida lodziņi. Piegājusi tuvāk - Mi�ka gandrīz uzreiz bija mani apsteidzis un tagad stāvēja blakus Serjo�am -, es ieraudzīju to, ko pārējie jau bija paspēju�i uzzināt: �ajā ma�īnā neviena nebija.

- Klāt esam? Pie ezera? - es �ukstus jautāju.

- Tā vajadzētu būt, - tikpat klusi atbildēja Serjo�a, - pēc idejas, tur tam jābūt, aiz tiem kokiem, bet isti dro�s neesmu, tum�s, ne velna nevar redzēt, un pēdējo reizi es te biju pirms �etriem gadiem.

- Tā ir armijas ma�īna, ja? - apvaicājās Mi�ka. Serjo�a pamāja ar galvu.

- Tātad tur, priek�ā, ir karavīri?

- Var būt, bet var arī nebūt, - Serjo�a atbildēja, un es uzreiz atcerējos to pēdējo dienu pirms mūsu do�anās ceļā, kad cita, �ai ļoti līdzīga armijas ma�īna apstājās pie Ļoņas vārtiem, un nodomāju: pat ja tie ir karavīri, tas ta�u pilnīgi neko nenozīmē, absolūti neko.

- Kāpēc viņi ir to te atstāju�i neapsargātu? - Mi�ka taujāja, ar līksmu ziņkāri aplūkodams automobili.

- Kam viņiem te vajadzīga apsardze? - Serjo�a paraustīja plecus. - Pa me�u te apkārt nevar apbraukt. No kājāmgājējiem viņi, pēc visa sprie�ot, nebaidās.

- īsi sakot, tā: jūs te pagaidiet, es paie�os uz priek�u, paskatī�os, kas tur ir, - viņ� pēc brī�a atkal ierunājās. - Uguņus nodzēsiet un sēdiet mierīgi. Diez vai tas būs ilgi.

- Es eju līdzi, - ātri pieteicās Mi�ka.

Serjo�a papurināja galvu, un mēs abi - gan es, gan Mi�ka -uzreiz sapratām, ka strīdēties pretī �obrīd nav jēgas, un es domāju: tikai nemēģini tagad teikt �ja es gadījumā neatgrie�os�, pat nemēģini man to teikt, un viņ� nepateica - īstenībā bija redzams, ka viņ� vispār negrasās vairs neko sacīt, viņ� tikai noņēma no pleca bisi un pagriezās, lai apietu apkārt sve�ajai ma�īnai, un tad ierunājos es:

- Pagaidi! - Un viņ� apstājās un pavērsa seju pret mani; es būtu varējusi jautāt "kāpēc tu?� būtu varējusi ierosināt �es ie�u tev līdzi� būtu varējusi mesties viņam ap kaklu, strīdēties, stiept laiku un viņu aizkavēt, būtu varējusi vienkār�i pateikt �es tevi mīlu�, tikai tas viss �obrīd bija bezjēdzīgi un nevajadzīgi, ja es ticētu dievam, tagad tevi pārkrustītu, domāju, lūkodamās viņam acīs - viņa seja bija nogurusi, un ap lūpām jau sāka uzrasties sarma -, bet no malas tas izskatīsies stulbi, turklāt es neatceros, kā tas pareizi jādara - no labās uz kreiso, no kreisās uz labo; viņ� nepacietīgi pamīņājās.

- Kas ir, Aņa?

- Nekas, - es gribēju atbildēt, - ej, - es gribēju atbildēt un nespēju, un tajā pa�ā brīdī aizmugurē atskanēja aizelsusies Iras balss:

- Serjo�a! - Viņa pieskrēja klāt, un viņ� atrāva skatienu no manas sejas, lai palūkotos uz Iru; viņai rokās bija zils marles apsējs. - N^em! - Viņ� pielieca galvu, lai viņai būtu ērtāk aizsniegt, un viņa piespieda gai�o taisnstūri viņam pie sejas, nostiprināja un ar īsu, netveramu kustību noglaudīja viņam vaigu.

Uzreiz pēc tam viņ� aizgāja, bet mēs palikām pie sve�ās ma�īnas.

Stāvēt vējā bija auksti, ļoti auksti, ta�u es zināju, ka �obrīd nevaru iet atpakaļ uz ma�īnu, apsēsties siltajā salonā, klausīties Marinas vaimanas; es tagad neskatī�os pulkstenī, neparko neskatī�os, un tā nezinā�u, cik ilgs laiks pagājis kop� tā brī�a, kad viņ� aizgāja, - pusstunda, stunda - es vienkār�i te stāvē�u un gaidī�u, līdz viņ� atgriezīsies. Izņēmu no paciņas cigareti un mēģināju aizsmēķēt, bet vēj� visu laiku nopūta to sasodīto liesmiņu; varēju aiziet aiz sve�ā auto platās kabīnes, tur vēj� nebūtu tik stiprs, bet tad es vairs neredzētu kokus, aiz kuriem nozuda viņa pēdu virtene, - tagad, kad mūsu ma�īnu lukturi bija izslēgti, man bija bail novērst no �īm pēdām acis, jo nebiju pārliecināta, vai tumsā spē�u tās sameklēt.

- Viņ� atgriezīsies, - ne visai skaļi teica Ira kaut kur turpat man blakus.

Es satrūkos un tomēr atskatījos - viņa stāvēja, ar muguru atspiedusies pret kabīni, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un skatījās uz mani. Es negribu gaidīt viņu kopā ar tevi, sevi noteicu, nemaz neiedomājies, ka mēs tagad sadosimies rokās un kopā gaidīsim viņu.

- Labāk ej siltumā, - viņa sacīja. Es neatbildēju.

- Atkal saslimsi, - viņa sacīja, - viņa nebūs kādu stundu, varbūt arī ilgāk. Tu tie�ām visu �o laiku taisies stāvēt �eit, vējā, kā tāda Asola? I'as ir stulbi, tu �obrīd viņam nekā nevari palīdzēt. - Un tajā brīdī es nodomāju �varu gan� un metos atpakaļ uz ma�īnu, un atrāvu vaļā pakaļējās durvis - Marina ar �ausmām palūkojās man pretī -, un suns uzreiz izlēca ārā, gandrīz kri�us novēlās man pie kājām, nu, ej, es teicu, viņ� kādu brīdi nekustējās ne no vietas, es atkārtoju - aiziet, ej, - un tad viņ� klusiem soļiem apskrēja apkārt sve�ajam auto un nozuda tumsā.

Kamēr mēs gaidījām - ilgi, pārsalstot, uztraucoties -, Mi�ka aplo�ņāja visu sve�o ma�īnu: uzrāpies uz riteņa, aizstiepās līdz durvju rokturiem un paraustīja - durvis nevērās vaļā -, iespī-dināja lukturīti kabīnē, lai pārliecinātos, ka tajā nav nekā interesanta, nekā tāda, kas mums varētu noderēt. Es gribēju viņam neļaut, bet neko neteicu, jo �ai brīdī, kad mēs visi, pieaugu�ie, bijām gaidī�anas apstulbināti - tik ļoti, ka pat sarunāties nespējām, - viņ� vienīgais, �ķiet, nejuta mūsu bailes un nemieru, it kā Serjo�as atgrie�anās būtu tikai laika, nevis veiksmes jautājums, un viņa līksmā rosī�anās ap �o pamesto automobili kaut kā iedvesa cerību arī mums pārējiem. Vispēdīgi no lendkrūzera izkāpa pat tētis - viņ� kustējās nedro�i, manāmi zvārodamies, ta�u arī piegāja pie sve�ā auto un, nostājies aizvējā, ar interesi vēroja Mi�kas pētījumus. Pēc tēta uzradās arī ārsts - varēja redzēt, ka bez cepures viņam ir ļoti auksti, ta�u, bridi paminsti-nājies pie ma�īnas, viņ� ar no�ēlu aizvēra durvis, kas viņu �ķīra no glābiņa siltumā, un, degunu nokāris, vilkās uz mūsu pusi.

- Varbūt nolejam degvielu? - līksmi ierosināja Mi�ka, pa �o laiku jau vismaz desmit reizes apskrējis apkārt aizmigu�ajam automobilim. Tētis pa�ūpoja galvu.

- Nav jēgas. �ī ir ��i�iga�, GAZ-66, viņ� iet ar benzīnu, un kam mums benzīns. Un piedevām labāk jau nu nesākt te pāragri saimniekot. - Viņ� smagi atzvēlās pret noslēpumainās ��i�igas� zaļo dzelzs sānu.

Ir nu gan nosaukums, es sev sacīju, padomā tikai, kravas ma�īna, kas brauc ar benzīnu, pat nebiju zinājusi, ka tādas mēdz būt, bet tētis pa to laiku bija iebāzis roku kabatā un izķeksējis saņurcītu �Javas� paciņu. To redzēdams, ārsts uzreiz piejoza viņam klāt.

- Jūs ta�u esat traks! - viņ� ne�petni �ukstēja. - Pēc sirds apstā�anās! Jūs saprotat, ka par mata tiesu palikāt dzīvs? Par mata tiesu! Man ne adrenalīna nebija, nekā - es jūs tik tikko izvilku, jums būtu jāguļ, jāguļ, un ko jūs darāt? Tūlīt pat aizvāciet, un lai es vairs to neredzētu!

Pārsteigta redzēju, ka tētis paklausīgi iebā� cigaretes kabatā; viņ� noburk�ķēja - glu�i vai samiernieciski:

- Labi jau labi. Es automātiski paķēru. Tik un tā pavisam maz atlicis, drīz ari tāpat nāktos... - Viņ� nepabeidza teikumu, jo kaut kur - pavisam tuvu - pēk�ņi nokrak�ķēja zari: skaņa, kuru mēs reizē gan gaidījām, gan no tās baidījāmies; ar piepūli atgrūdies no automobiļa sāna, tētis pastiepa roku pēc Mi�kas noliktās bises, tomēr Mi�ka izrādījās veiklāks un jau bija to paķēris un pat pārbīdījis aizslēgu, kas drūmi no�varkstīja piepe�ajā klusumā, un tad es iesaucos: �Serjo�a!� - lai pēc iespējas ātrāk būtu dro�a, ka viņ� ir atgriezies.

- Es! - Serjo�a atsaucās. - Viss normāli! - Viņa balss �ķita dobja, dro�i vien maskas dēļ, un, kamēr Andrejs vēl tikai slēdza iek�ā lukturīti, es jau metos uz balss pusi un ieraudzīju Serjo�u iznākam no me�a, bet viņam aiz muguras nāca vēl kāds cilvēks -biezā kamuflā�as jakā ar ka�okādas apkakli un paceltu kapuci. Viņam kaut kas bija rokās - automāts vai bise, to man saskatīt neizdevās, ta�u bija pilnīgi skaidrs, ka Serjo�am aiz muguras �is cilvēks iet ne jau nu nejau�ības pēc. Cilvēka seju slēpa biezs, plats uzpurnis, no kura uz sāniem rēgojās resni filtru platgali; salīdzinājumā ar to Serjo�as marles plāksterītis izskatījās nevainīgi bērni�ķīgs.

- Liec nost bisi, Mi�ka, viss kārtībā, - Serjo�a bilda, un Mi�ka nelabprāt nolaida rokas, tomēr bisi zemē nenolika.

Tur, kur beidzās koki, kamuflā�as jakā ģērbtais cilvēks apstājās un klusi, neskaidri kaut ko pateica, tad �igli atkāpās un nozuda tumsā, bet Serjo�a panāca vēl kādus soļus tuvāk, un, kad viņ� atradās mums blakus, es ieraudzīju, ka bises viņam vairs nav, jakas rāvējslēdzējs ir izplēsts un maska notraipīta ar asinīm, kas pamazām sūcas cauri zilganajai marlei, - un sāku raudāt - uzreiz, skaļi -, un apķēros viņam apkārt. Viņ� atbildēja manam apskāvienam - sajutu, ka viņa rokas dreb, - un sacīja:

- Nu, viss, viss... nu jau viss ir labi.

- Viņi... to viņi, ja? Kāpēc viņi?... - Es raudāju un vilku masku nost no viņa sejas, bet viņ� ar pārsistām lūpām man smaidīja un bilda:

- Velns ar ārā, Aņka, es jau domāju, ka tu sapsihosies, nu, nav ta�u nekas briesmīgs, tā gadās, viņi uzreiz nesaprata, es izlienu no me�a ar �aujamo, nu, rimsties, neērti...

- Kur tava bise? - asi noprasīja tētis, un es beidzu raudāt.

- Tur palika, - Serjo�a vienkār�i atbildēja un nenoteikti pameta ar roku kaut kur aiz sve�ā automobiļa, - es sarunāju, mūs izlaidis cauri, bet pagaidām vajadzēs paieties kājām, ma�īnas atstāsim tepat, mantas arī. Un plintes līdzi neņemt. Nav tālu, tepat blakus.

- Kas nav tālu? - jautāja Ira.

- Jūs neticēsiet. Es pats ari neticēju, kad ieraudzīju. - Un viņ� atkal pasmaidīja.

Un tu esi pārliecināts, ka tas ir dro�i? - jautāja Andrejs.

- Nedomāju, ka mums �obrīd ir izvēle, - Serjo�a atbildēja,

- bet, jā, esmu pārliecināts. Mi�ka, iemet bisi ma�īnā, savāciet bērnus, Ļoņu, un ejam.

Tagad, kad mēs visi bijām izkāpu�i no ma�īnām un stāvējām ārā, pēk�ņi sapratu, ka mūsu ir ļoti daudz - pieci vīrie�i, �etras sievietes -, ta�u dro�āka tāpēc nejutos, jo, ejot �ādi, rindiņā, tuk�ām rokām, mēs bijām daudz neaizsargātāki nekā sve�ais, kur� bija noslēpies me�ā. Nebijām paspēju�i noiet pat pusi no tuk�ā laukumiņa kravas automobiļa priek�ā, kad kamuflā�as jakā ģērbtais cilvēks atkal uzradās pie kāda koka un neskaidri uzkliedza:

- Maskas!

- Velns ar ārā, - Serjo�a pikti noteica, - pavisam aizmirsu: viņi grib, lai mēs uzliekam maskas. Ira, kur tev viņas ir? - Un viņ� pamāja sve�ajam ar roku, bet pēc tam mēs gaidījām, kamēr Ira skrien uz ma�īnu pēc maskām, ta�u, kad bijām tās uzliku�i un grasījāmies iet tālāk, sve�ais atkal uzsauca:

- Bērniem ari!

- Viņi ir slimi, vai? - izbailēs jautāja Marina, notupdamās pie meitiņas un pūlēdamās nostiprināt pāri mazajai sejiņai taisnstūrveida marles gabalu. - Serjo�a, viņi ir slimi, ja?

- Diez vai, - Serjo�a atbildēja, - man liekas, viņiem ir bail inficēties no mums.

Kad bijām iegāju�i me�ā, uzreiz atklājās, kā pavadonis Serjo-�am nav bijis tikai viens - bez kamuflā�as jakā ģērbtā sve�ā vīrie�a, kur� mums bija parādījies sākumā, pamanīju vēl vienu, tērptu baltā; �is otrais nepārprotami negrasījās durties mums acīs - pielūkodams, lai ietu neuzkrīto�i, viņ� visu laiku turējās metrus desmit mums aiz muguras, un es dro�i vien nemaz nebūtu viņu, tādu sniegbaltu, ieraudzījusi, ja laiku pa laikam viņam zem kājām nenokrak�ķētu zari. Man gribējās panākt Serjo�u un parunāt ar viņu par �o cilvēku baltā un par cilvēku kamuflā�as jakā, man gribējās pajautāt - kāpēc tev �ķiet, ka �ie ļaudis mums neko ļaunu nenodarīs, jo sevi�ķi pēc tam, kad viņi ir tev atņēmu�i bisi un situ�i pa seju, mēs ejam tev līdzi, visu, kas mums bija līdzi, - ma�īnas, iero�us, ēdamo - atstāju�i bez apsardzes taigas vidū, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka uz viņiem var paļauties? Ta�u Serjo�a gāja pa priek�u, nākamais aiz kamuflā�as jakā ģērbtā cilvēka - gāja ātri, lieliem soļiem, it kā kaut kur steigtos, un ne reizi neatskatījās, pat ne tādēļ, lai palūkotos, vai mēs, visi pārējie, tiekam viņam līdzi.

Acīmredzot �is bija kaut kāds taisnāks ceļ� cauri me�am, jo ar katru soli mēs arvien vairāk attālinājāmies no kravas automobiļa aiz�ķērsotā ceļa. Brist pa dziļo sniegu bija grūti - mēs gājām klusēdami, nesarunādamies pat savā starpā; mēs ejam kā cietumnieki, es nodomāju, brīvprātīgi padevu�ies cietumnieki, vēl brīdis, un �ī savādā, neloģiskā dziņa, kuras varā mēs visi pēk�ņi nonācām, sāks izgaist, un tad kāds - tētis vai varbūt Ira - apstāsies un pieprasīs, lai viņam paskaidro, uz kurieni mēs dodamies un kāpēc, un bruņotajiem cilvēkiem ar respi-ratoriem tas, visticamāk, nepatiks; ko viņi tad darīs - pametīs mūs tepat? Sāks �aut? Par laimi, to es tā arī neuzzināju -me�s pēk�ņi beidzās, un mēs iznācām klajā laukā; no vienas puses to pla�ā puslokā ieskāva koki, no otras - milzīgs, viscaur apsnidzis ezers. Kādus divdesmit soļus no krasta vidēja divas jaunas, skaistas mājas - lielas, vienstāva, ar platiem, plakaniem jumtiem.

- Kas tas vēl par... - iesāka tētis. Viņ� elpoja smagi, svelpjo�i, un apstājies ar rokām pieķērās pie smuidra koka stumbra.

- Ne�ammāties, - drūmi pavēlēja kamuflā�as jakā ģērbtais, kur� sāka iet uz tuvākās mājas pusi.

Otrais - ģērbies baltā audekla jakā un tādās pa�ās biksēs -parādījās jau tad, kad mēs visi bijām izgāju�i no me�a; vairs neslēpdamies, viņ� mierīgi sāka iet aiz mums, abas rokas uzlicis uz kaklā pakārtā automāta.

- Kaut kādas pionieru kara spēles, ka viņu māti, - tētis elsa, cenzdamies tikt līdzi Serjo�am; aiz viņa ar ba�īgu seju tipināja ārsts, - maskē�anās halāti, tie militāristu respiratori. Un vēl �itās mājas - no kurienes te uzradu�ās mājas? Tādu te nebija!

- Pirms gada uzslēju�i! - Serjo�a triumfējo�i paziņoja un beidzot atskatījās. - Tu spēj iedomāties? Paskaties, kas par vareniem namiem - katrā pietiek vietas kādiem divdesmit cilvēkiem! Civilizācija!

- Un, lūk, arī viņi, �ie divdesmit cilvēki, - paklusi sacīja Ira.

Pie ieejas mājā, uz kuru devāmies, patie�ām bija sastājies paliels ļau�u bars - visi klusēja un uzmanīgi aplūkoja mūs; respi-ratoru viņiem at�ķirībā no mūsu pavadoņiem nebija, un, kolīdz piegājām tuvāk, viņi steig�us kāpās atpakaļ, atsprāga, glu�i kā nobiju�ies no mūsu maskām; viņi raudzījās mums pretī modri, nelaipni, ta�u es viņu vidū pamanīju vairākas sievietes - daudz to nebija, tomēr no to klātbūtnes man kaut kā uzreiz kļuva mierīgāk. Pēc karavīriem viņi neizskatās, es nodomāju, parasti cilvēki, kaut kādi vietējie, kas aizbēgu�i no �osejmalas ciemiem, -�odien vien mēs bijām redzēju�i trīs vai �etrus tādus ciemus, un visi bija tuk�i. Serjo�am taisnība, mēs spēsim'ar viņiem vienoties, mums tas jāspēj.

Kamuflā�as jakā ģērbtais cilvēks jau rībināja kājas uz sliek�ņa, nopurinādams no zābakiem sniegu; pēc tam viņ� iegāja mājā un cie�i aizvēra durvis, atstādams mūs stāvam ārpusē. Viņa baltais kompanjons nepiespiesti nostājās turpat netālu un aizsmēķēja cigareti - nedz viņ�, nedz ļaudis, kas klusēdami stāvēja gabaliņu tālāk, joprojām nebija bildu�i ne vārda, ta�u es jutu, ka viņi skatās - pētīgi, nenovērzdami acis. Beidzot durvis atkal atvērās, un cilvēks kamuflā�as jakā izliecās, ar rokas mājienu mudinādams mūs ienākt; paklausīgi sarosīju�ies, cits pēc cita sagājām iek�ā aukstajā un tum�ajā stiklotajā verandā, bet pēc tam, neveikli pamidīju�ies turpat pie durvīm kā skolnieki pie direktora kabineta, nonācām nelielā, siltā istabā, kuru apgaismoja blāvi oran�a petrolejas lampas blāzma; istaba vienā mirkli izrādījās pilna, vairāk vietas tajā nebija. Tālākajā galā pie prāvas stūra krāsns salīgi spiedās ar jancīgu, puķainu vaskadrānu apklāts galdelis; pie tā sēdēja cilvēks - neskuvies, ar miegainu, saņurcītu seju. Viņ� pacēla galvu un bez smaida atēnas sejā palūkojās uz mums; viņam pie kājām, turpat pie krāsns, ieraudzīju suni - kolīdz mēs iegājām, tas pietrūkās un tagad sēdēja, pavilcis sev apak�ā ķepas un kārtīgi sarotījis uz grīdas asti, ak tu, nodevējs, es nodomāju, un man �ķita, ka suns ir �o manu domu sadzirdējis - tas vainīgi nozibināja dzeltenās acis.

- Ivan Semjoni�, - bērni�ķīgi aizvainotā tonī kaut kur aizmugurē no�inkstēja kamuflā�as jakā ģērbtais, - masku, to masku uzlieciet!...

- Liecies tu mierā ar savu masku, - atvairījās tas, kur� sēdēja pie galda, - viņiem maskas, mums maskas, ne vārda nevar saprast.

- Ļaujiet piesēst, - elsdams ierunājās tētis, - nevaru nostāvēt, - un viņ� sazvārojās uz priek�u, uz to pusi, kur gar sienu stāvēja krēsli.

- Jūs esat slims? - asi noprasīja saņurcītais un cēlās aug�ā, ar troksni stumdīdams ļodzīgo galdu.

- Nē, nē, - ārsts, sparīgi kustinādams elkoņus, lauzās uz priek�u, lai nokļūtu tuvāk saņurcītajam, - tas nav tā, kā jūs domājat, viņ� ar sirdi, �odien bija lēkme, viņam jāguļ... es esmu ārsts, varu jums garantēt, ka mēs visi esam veseli...

- Ārsts? - saņurcītais kļuva nedaudz mundrāks. - Ārsts -tas ir labi, - viņ� pēc tam noteica un vēl noslēpumaini piebilda:

- Ārsta mums tagad nav.

- Bet jūs? - pēk�ņi skaļi noprasīja Ira. - Jums te visi ir veseli?

Cilvēks ar saņurcīto seju neņēma ļaunā un nesadusmojās, bet glu�i nopietni atbildēja:

- Mēs te esam jau divas nedēļas. Ja es no �īs sērgas kaut ko saprotu, pa �o laiku tā jau kaut kā būtu likusi sevi manīt. Mēs tagad darīsim tā, - viņ� pēc brī�a turpināja, - jūs iekārtojieties uz nak�ņo�anu, nolieciet gulēt bērneļus un tādā garā, Iļja jūs aizvedīs... Iļja! - viņ� pasauca, un durvis uzreiz atvērās, it kā nezināmais Iļja visu �o laiku būtu stāvējis ārā, saspringti gaidīdams, kad viņu pasauks. - Aizved viņus, kur mums tur vēl ir vieta? Iekārto viņus pie Kaļinām, tie vēl neguļ?

- Pagaidiet, - viņu pārtrauca Serjo�a, - mums tur, uz ceļa, palika ma�īnas. Vajadzētu atdzīt �urp, lai ir tuvāk. Un vispār -derētu aprunāties.

Vajag - lūdzu, aprunāsimies, - a�i piekrita tas, kur� bija nosaukts par Ivanu Semjoni�u; viņ� atkal apsēdās uz sava krēsla.

- Sēdies. Bet jūs - ejiet, ejiet, iekārtojieties. Maskas varat noņemt. - Viņ� pameta mums ar roku, un, kamuflā�as Iļjas cie�ā skatiena pavadībā iziedama ārā, es vēl paspēju sadzirdēt, ka viņ�

Serjo�am saka: - Ei, paklau, tu nedusmo, ka ļjui�i tevi drusku ieklapēja, pats saproti...

Ārā Iļja norāva no sejas respiratoru, tīksmīgi noberzēja vaigus ar plaukstu un, pārlaidis skatienu ļau�u pūlītim, kas nemaz nebija kļuvis retāks, uzsauca:

- Kaļina! Tu esi �eit vai neesi? Petrovi�?

- Nu, esmu, - no bara izaicino�i atsaucās balss, kas sazin kāpēc piederēja sievietei.

- Savāc, - Iļja noteica, ar dāsnu, pla�u �estu norādīdams uz mums, - jums tur it kā vieta ir, �itos vajag iekārtot pārnak�ņot.

Sprie�ot pēc visa, �is priek�likums noslēpumainajā Kaļinā neizraisīja ne vismazāko sajūsmu. Kādu pusminūti bija klusums, tad tā pati sievietes balss aizdomīgi noprasīja:

- Un ja nu viņi ir slimi?

- Nav slimi, - Iļja svarīgi atteica, - �itais te vispār ir dakteris. Kur tu tur esi, dakter? Parādies. - Un ārsts nedro�i pagājās uz priek�u, pacēla roku un apdomīgi pavicināja to.

Kaļina izrādījās sīciņ� nenosakāma vecuma vīriņ� ar mazu, grumbainu seju; pārrunās viņa vārdā - arī tas tūlīt pat noskaidrojās - bija iesaistījusies sieva: stalta un ra�ena, divreiz lielāka nekā pats Kaļina. Māja, uz kuru viņi mūs aizveda, �ķita tie�i tāda pati kā pirmā - tāda pati liela veranda ar vasaras mēbelēm, auksta un tum�a; tāda pati vidusistaba ar krāsni, tikai �ajā mājā vidusistabā bija ierīkota tāda kā ēdamistaba - pa�ā vidū slējās vairāki kopā sabīdīti da�āda augstuma galdi, ap kuriem stāvēja uz ātru roku sanagloti koka soli; tas pats Piemaskavas vasarnīcu pansionātu standarta interjers - spalgi plark�ķo�as pildiņu durvis ar bezgaumīgu ornamentu uz stikla, ar vagondē-lī�iem apsistas sienas, maksimāli vienkār�as lustras ar sīpolveida kupoliem un pat �ajos laikos bezjēdzīgais televizors. Kamēr mēs sagājām iek�ā un ģērbām nost bērnus, Kaļina neizteica ne vārda - iespiedies stūrī, tas �ķībi lūkojās uz mums ar nesaprotamu sejas izteiksmi un bie�i mirk�ķināja acis.

Toties viņa sieva, bez mazākās patikas mūs nopētījusi, ar to pa�u izaicinājumu balsī paziņoja:

- Barot es jūs netaisos. - Smagi cilādama kājas, viņa pēc kārtas atvēra divas sānu durvis; no �aurajām istabām uzvēdīja smacīga putekļu smaka. - Tuk�as istabas ir tikai divas, - viņa sausi turpināja, - iekārtojieties, kā gribat.

Paldies, barot mūs nevajag, - ieskatīdamās vienā no istabām, salti atteica Ira.

Uz kurieni ar visiem zābakiem! - uzbrēca saimniece.

- Nupat no rīta grīdas izspodrināju!...

Ira apstājās un lēni pagriezās atpakaļ.

- Ak kungs, - viņa lēni un ļoti skaidri sacīja. - Kā jūs visi. Esat. Man. Apniku�i. Mēs divpadsmit dienas skrienam kā tādi suņi nez uz kurieni. Vairāk nekā diennakti neesam gulēju�i. Nav mums vajadzīgs ne jūsu ēdamais, ne jūsu sasodītā viesmīlība. Mums vajadzēja tikai pabraukt jums garām. Jūs pa�i viņu sagrābāt un pa�i mūs �urp atvilkāt. Un par �īm jūsu grīdām man nospļauties.

- Nu labi jau labi, bļaure, - saimniece pēk�ņi gandrīz miermīlīgi atteica, - segu atnest? Man ir vilnas sega. Reku, puikiņam.

Kad viņa izgāja pa durvīm, Kaļinu vīrs uzreiz sarosījās: pie-�ļūcis nezin kāpēc tie�i pie Ļoņas, kur� bija smagi nosēdies uz sola, viņ� karsti, apdullino�i �ukstēja:

- �ņabja jums, protams, nava?

Ļoņa izklaidīgi pakratīja galvu, un Kaļina, acumirklī zaudējis par viņu interesi, atkal pamira, kļūdams līdzīgs mazam, grumbainam bruņurupucim.

- Tā, - ierunājās ārsts, - tā. Varat teikt, ko* gribat, bet jums tūlīt pat jāliekas gulēt, - viņ� paskatījās uz tēti. - Un jums, Leonīd, tāpat.

Ar vairākām vecām segām atgriezās saimniece, un sākās rosī�anās - kamēr viņas lika gulēt bērnus, bīdīja kopā mēbeles, dalīja gultas, es uzrāvu mugurā jaku un atkal izgāju verandā. Ļau�u bars mājas priek�ā, sala izsvēpēts, bija izgaisis, un pēc tā bija palicis tikai milzums pēdu sniegā; ieskatījusies uzmanīgāk, aiz kaimiņmājas verandas stikla ieraudzīju divus vīrie�u siluetus - kamuflā�as jaku un balto - un blāvu cigaretes uguntiņu. Cik ilgi viņ� nenāk atpakaļ. Kāpēc mēs pametām viņu tur vienu pa�u? Mums pateica "jūs ejiet� un mēs aizgājām, padevīgi un bez ierunām, man vajadzēja palikt turpat, vismaz man vajadzēja palikt tur, nevis tagad tirgoties, kur� gulēs gultā, kur� dabūs spilvenus; iebāzu kabatā roku un izzvejoju cigare�u paciņu - tā bija tuk�a.

- Nu, kā ir? - Man aizmugurē noklaudzēja durvis, un verandā parādījās Ļoņa, tāpat vien uzmetis jaku uz pleciem.

- Kaut kas redzams?

Es pa�ūpoju galvu.

- Esi nu mierīga, Aņuta, tak it kā normāli ve�i, - viņ� mierinādams sacīja.

Mēs kādu laiku stāvējām un klusēdami pētījām tumsu.

- Nu, gribi, es uz turieni aizie�u? - viņ� pēdīgi ieminējās.

- Gribu, - es, pa�ai negaidot, atteicu un pagriezos pret viņu,

- un es ie�u tev līdzi.

Bijām nokļuvu�i tikai līdz vidum laukumiņā, kas �ķīra abas mājas, - lai kā viņ� centās to neizrādīt, viņam bija grūti iet - kad kaimiņmājas verandas tumsā pēk�ņi atvāzās blāvi oran�s durvju taisnstūris, un es ieraudzīju Serjo�u nākam mums pretī; viņam nopakaļ, ar sekundes aizkavē�anos, ārā izlīda arī kamuflā�as Iļja.

- Ļoņka, labi, ka tu te esi, tūlīt iesim pēc ma�īnām. Aņa, tev atslēgas ir līdzi? - Serjo�a ierunājās, pienākdams mums klāt, un, kamēr es rakņājos pa kabatām, tik tikko dzirdami turpināja: - Pasaki meitenēm, lai neiet gulēt, kamēr neesam atnāku�i, vajag parunāt, - un tad jau skaļāk, lai dzirdētu ari kamuflā�as Iļja, piebilda: - Pasaki Andrjuham, lai nāk ārā, mēs viņu te pagaidīsim.

Atkal iegājusi iek�ā, ievēroju, ka abi Kaļinas - gan viņ�, gan viņa - no kopējās viesistabas ir nozudu�i, acīmredzot izgaisu�i kaut kur milzīgās mājas dziļumos. Bija palicis tikai ārsts, kur�, tāpat kā pirmīt, sēdēja pie galda un steig�us pacēla galvu kā cilvēks, kur� it nemaz nav noguris un ik bridi ir gatavs �ādi vai tādi būt noderīgs; viņa acis bija sasarku�as. Ceļā pārguru�ie bērni jau bija nolikti gulēt. Puisēns, līdz pa�ām acīm apsegts ar ies-mirdu�o vilnas segu, bija mazā kamoliņā saritinājies tie�i blakus tētim, kur� bija aizmidzis vienā no abām mums atvēlētajām divguļamajām gultām; tās kājgali sēdēja Ira - nekustēdamās, ar taisnu muguru -, un skatījās, kā guļ viņas dēls, saspringti un alkatīgi, un pat nepagrieza galvu, kad es nostājos istabas durvīs. Turpat uz dēļu grīdas ieraudzīju Mi�ku - arī viņ� bija aizmidzis, ar muguru atspiedies pret sienu, neērti atmetis galvu, muti vaļā. Pārējos uzgāju blakusistabā pie otras gultas; viņu sejas bija ļoti īgnas - acīmredzot strīdiņ� par to, kuram gan tajā jāguļ, vēl aizvien nebija beidzies.

- Nepievērsiet uzmanību, - es uzrunāju ārstu, apsē�oties viņam līdzās, kad Andrejs ar acīmredzamu atvieglojumu izmetās ārā, jau pa ceļam vilkdams mugurā jaku. - Tūlīt zēni atdzīs ma�īnas, un mēs jums sadabūsim kādu guļammaisu.

- Tas nepavisam nav nepiecie�ams, - bra�i pavēstīja ārsts,

- es varu uz grīdas, man ir jaka... re, skatieties, bieza.

- Cik dienu jūs neesat gulējis? - es apjautājos, un viņ� pasmaidīja.

- Baidos, ka sākas tre�ā diennakts. - Un, kamēr es domās centos aplēst, cik daudz laika pagājis, kop� kādam no mums ir izdevies kārtīgi izgulēties vai kaut pārģērbties, ak kungs, kaut vienkār�i iztīrīt zobus, viņ� atkal bija nolaidis galvu uz kopā saliktajām rokām un pēc da�ām sekundēm tikko dzirdami iekrācās.

Vīrie�i atgriezās pēc stundas ceturk�ņa, apkrāvu�ies ar somām un saritinātiem guļammaisiem; viņiem līdzi mājā kaunīgi iespruka suns, kur�, acīmredzami cenzdamies nedurties acīs, ie�mauca tuvākajā istabā un palīda zem gultas. Norāvis jaku, Serjo�a ātrā solī iegāja tajā pa�ā istabā un, kolīdz mēs, pārējie, bijām ienāku�i viņam pakaļ, cie�i aizvēra durvis; tad, ar muguru atspiedies pret tām, pēc kārtas palūkojās uz mums visiem un sacīja:

- Tad nu parunājos ar to puisi. īsi sakot, draugi, pēc manām domām, mums �eit nevajag palikt.

Serjo�a atstāstīja priek�likumu, kuru viņam sarunā, kas blakusmājā bija ilgusi gandrīz stundu, bija izteicis cilvēks ar saņurcīto seju; runāja viņ� pusbalsī, lai nepamodinātu gultā aizmigu�o puisēnu, un izkusu�ais sniegs no viņa zābakiem ar duļķainu straumīti tecēja gar nelīdzenajiem grīdas dēļiem uz pretējās sienas pusi. Galvenā nebija viņa pārsistā lūpa un pat ne tas, ka bisi viņam tā arī nebija atdevu�i. - Brīnums, ka viņi mani neno�āva, - Serjo�a teica un gurdi, skumīgi pasmaidīja, -pagaidiet, sākumā paklausieties, kas man sakāms, un pēc tam mēs to visu apspriedīsim, labi?

Atklājās, ka visi, kurus bijām redzēju�i, - abi Kaļinas, ar automātu bruņotais kamuflā�as Iļja, viņa biedrs maskē�anās tērpā, cilvēks ar saņurcīto seju, un tie citi - vīrie�i un sievietes, kuri nakts vidū bija iznāku�i ārā, lai paskatītos uz mums, kad mēs ar masku slēptām sejām iznācām no me�a, - bija viena ciemata iedzīvotāji: no pa�a pēdējā ciemata, kuram bijām pabrauku�i garām pirms nogrie�anās no �osejas. �Bet uzreiz ta�u var redzēt, ka viņi ir no armijas,� iebilda Andrejs, �vismaz tie, ar automātiem�; �Tie - jā,� Serjo�a piekrita, �un ari �itais te Ivans Semjo-ni�s un vēl vairāki, kurus mēs pagaidām neesam redzēju�i, -viņiem ciematā bijusi robe�sardzes komandantūra, ciemats esot bijis paliels, kādi trīs tūksto�i iedzīvotāju, pa�iem sava slimnīca, skola, slimot tur sāku�i gandrīz uzreiz, kāds atvedis infekciju no Medve�jegorskas, un pēc nedēļas karantinu jau vairs nebija vajadzības izsludināt, viņiem arī nebija tādas pavēles, izsludināt karantinu; pēdējā pavēle, ko viņi bija saņēmu�i, bija ierobe�ot pārvieto�anos, saproti, ne jau robe�u viņi te apsargāja, priek� kam tādu robe�u apsargāt, pamēģini noiet astoņdesmit kilometrus pa taigu - atsavināmā zona, pirms �etrdesmit gadiem pamesti ciemi, īsi sakot, kas viņi par robe�sardzi, ne viņiem te obligātā dienesta karavīru, nekā - vienkār�i komandantūra; īsi sakot, kad tika atslēgti telefoni, viņu specsakari vēl darbojās, un pēdējā pavēle no Petrozavodskas bija nevienu nelaist tālāk pie somiem - un viss, saproti, un viss. Viņi dro�i vien ari tāpat neko nebūtu spēju�i padarīt, jo viņu bija pārāk maz, un, kad sākās panika un visi metās, kur kurais, viņiem bija izvēle - pildīt �o pavēli un palikt, un mēģināt piedabūt visus trīs tūksto�us tajā ciemā palikt turpat, nu, vai iekraut ��i�igā� visu, ko izdevās sadabūt, - degvielu, iero�us, proviantu - savākt savas ģimenes un, nezinu, kaimiņus un doties �urp, pie ezera, uz �o tūristu bāzi, negaidot, līdz sāksies īstie sūdi, kuri, protams, sākās �ā vai tā, mēs ta�u redzējām.� �Kur tad palika pārējie?� iejautājās Marina. "Kas to lai zina,� atbildēja Serjo�a. "Sakari �eit vairs nedarbojas, raidītāji viņiem ir jaudīgāki nekā mūsējie, bet līdz �ejienei jau ir pārāk tālu. Da�i varbūt tā arī palika tur, ciematā, da�i devās tālāk, uz ezeriem, turklāt viņi tur jau slimoja,*ļoti daudzi bija paspēju�i saslimt pa�ā sākumā, tā nu... viņ� kaut ko runāja par otru grupu, kurai bijis jāizbrauc vēlāk, neesot paspēju�i kaut ko savākt, es īsti nesapratu, bet fakts paliek fakts, vairāk neviens �eit tā arī neieradās. �ī tūristu bāze te atrodoties jau pusotru gadu - un maz esot tādu, kuriem par to ir zināms, bet mēs esot pirmie, ko viņi divu nedēļu laikā ieraudzīju�i. Ļoti var gadīties, ka vairāk neviena vienkār�i vairs nav.�

Un �ai brīdī es pajautāju:

- Tad kāpēc tu domā, ka mums labāk nevajag palikt te, pie viņiem?

Viņi �eit ir trīsdesmit �etri cilvēki, - Serjo�a vienkār�i atbildēja. - Un mēs esam tikai deviņi. Es rēķinu pieaugu�os. Viņ� teica - kopējs katls, visiem viss vienādi, bet es nezinu, kā viņi ir gatavoju�ies, ko paspēju�i paņemt līdzi, nezinu, kas viņi par cilvēkiem, un galvenais pat nav �is, - te viņ� piesardzīgi pataustīja savu pārsisto lūpu, - vienkār�i te nebūs nekādas demokrātijas, tu ta�u saproti, ja? Viņi ir no armijas. Viņiem smadzenes ir iekārtotas citādi. Ne labāk un ne sliktāk, vienkār�i citādi. Un viņu ir vairāk. Es nedomāju, ka tas ir slikti, ka viņi te ir, tie�i otrādi, tas pat ir labi, jo... nu, iemeslu ir daudz. Bet man būs mierīgāks prāts, ja viņi paliks �eit, piekrastē, bet mēs būsim tur, uz salas, pa�i sev saimnieki.

Viņ� apklusa - un mēs kādu laiku tāpat vien stāvējām klusēdami līdzās aizmigu�ajam bērnam, tum�ajā, smacīgajā istabā, piedurknēm saskaroties, un es gaidīju, būdama gatava tam, ka noteikti kāds metīsies iebilst; interesanti, kur� pirmais pateiks -tu paskaties apkārt, cik te daudz vietas, mēs te varētu dzīvot pavisam citādi, gandrīz cilvēciski, tomēr neviens neko neteica, vispār neviens, bet tad pēk�ņi Ļoņa iejautājās:

- Vai tu esi pārliecināts, ka viņi mūs palaidīs?

- Labs jautājums, - atsaucās Serjo�a. - Es viņam teicu, ka padomā�u līdz rītam. Un, goda vārds, man liekas, ilgāk nevajadzētu, jo rīt no rīta - par to esmu gandrīz dro�s - viņi vēl būs ar mieru ļaut mums aiziet, bet, jo ilgāk mēs rēgosimies viņiem acu priek�ā ar mūsu ma�īnām un krājumiem, jo mazāk uz to varēsim cerēt.

Mēs vēl mazliet paklusējām.

- īsi sakot, darīsim tā, - ierunājās Serjo�a. - Mums ir vēl nedaudz laika. Nav vajadzības izlemt tagad uzreiz. Es jūs pamodinā�u se�os, tad arī parunāsim, - un viņ� atvēra durvis.

Kaļinu sieva atlēca malā tik mudīgi, ka tas arī krietni jaunākai sievietei darītu godu, un īdzīgi noteica:

- Ko neliekaties gulēt? Tur pie krāsns ir spainis ar ūdeni, ja kādam vajag.

Nakts vidū es atvēru acis un kādu laiku tāpat vien paliku guļam siltajā, mājīgajā tumsā, ieklausīdamās gulētāju elpā, pūlēdamās saprast, kas īsti man bija licis pamosties - ar visu biezo guļammaisu uz dēļu grīdas nebija ērti, tomēr tas nebija galvenais; uzmanīgi nocēlu Serjo�as roku un, paslējusies uz elkoņiem, istabas otrā galā saskatīju Mi�ku, kur� bija iebāzis seju �etrkārt salocītā siltajā jakā; arī tētis tepat vien bija - varēju saklausīt viņa nevienmērīgo, aizsmaku�o elpu -, un blakusgultā joprojām tikpat bezrūpīgi gulēja puisēns. Viņa vilnas sega bija noslīdējusi un gandrīz nokritusi - es, uzmanīgi izlīdusi no guļammaisa, pacēlu segu un noliecos, lai puisēnu apsegtu; paspēju vēl nodomāt, cik tā ir durstīga, un ieelpot tīro, spēcīgo karstumu, ko izstaro cie�i aizmigu�i mazi bērni, un tikai pēc tam sapratu, ka Iras istabā nav.

Arī viesistabā bija tum�s - petrolejas lampa uz galda sen bija apdzisusi, un retajās, rūsganajās gailo�ās krāsns atblāzmās man istaba sākumā �ķita tuk�a; pēc tam izdzirdēju skaņu - paklusu, tikko saklausāmu skaņu. Ieskatījos uzmanīgāk un tad pamanīju, ka stūri uz garā, �ķībi sanaglotā sola sē� mūsu īdzīgā, nelaipnā saimniece, bet blakus, bērni�ķīgi piespiedusi seju viņai klāt un apķērusies ap kaklu, raud Ira - rūgti, klusi un bezcerīgi.

- Neviena pa�a, - Ira saka izstaipītā adītā jakā ietītajam masīvajam saimnieces plecam, turpina raudāt, tad vēlreiz atkārto: - Neviena nav.

- Nu, nu, - saimniece atbild un glauda gai�mataino galvu ar savu plato plaukstu, un mazliet vēl �ūpojas iesānis, mierino�i, aijājo�i �ūpojas, - nu, nu.

Es mazliet pastāvēju pie pavērtajām durvīm - neilgi, kādu minūti vai divas - un pēc tam uz pirkstgaliem atmuguriski atgriezos istabā, uzmanīdamās, lai neviens grīdas dēlis man zem kājām neie�īkstētos, cik vien iespējams klusi atkal apgūlos uz grīdas, palīzdama zem smagās Serjo�as rokas, apsedzos ar sasilu�ā guļammaisa malu un no jauna aizvēru acis.

pa�ā garā, jo viņ� nesāka celties - gulēja uz muguras un skatījās griestos: drūmi un spriegi. �Celies,� es pusbalsī atkārtoju, �kas tad nu,� - un tad viņ� nelabprāt atgrūda nost guļammaisu un piecēlās sēdus.

- Pamodināt Anto�ku? - iejautājās Ira, es pagriezos un ieraudzīju, ka viņa, paslējusies uz elkoņa, skatās uz Serjo�u -viņas seja bija miegaina, gai�ie mati izspūru�i.

- Modini, - Serjo�a palocīja galvu. - Jāpaēd brokastis, un dosimies tālāk.

- Domā, viņi brauks kopā ar mums? - viņa tad jautāja, pamādama uz blakusistabas pusi.

- Tūlīt uzzināsim, - Serjo�a paraustīja plecus un beidzot piecēlās kājās.

Viņ� atvēra durvis un izgāja viesistabā; es dzirdēju viņu sakām �labrīt� un mēģināju saskaitīt, cik balsu atsaucās, tomēr tas man neizdevās. Nezin kāpēc man ienāca prātā, ka viņi visi -visi trīsdesmit �etri cilvēki, par kuriem viņ� vakar stāstīja, -tagad ir sanāku�i tur, aiz durvīm, gaidot mūsu pamo�anos, un �ī doma pamudināja mani veikli pielēkt kājās un mesties viņam līdzi - vienkār�i tāpēc, lai viņ� tur nebūtu viens.

Pretēji tam, ko biju gaidījusi, viesistabā gandrīz neviena nebija - sprie�ot pēc nekārtības uz galda, brokastis jau bija beigu�ās, tomēr gaisā vēl skaidri jautās kaut kāda ne pārāk gar�īga ēdamā smar�a. Stūrī uz sola nekustīgi sēdēja sīkaļa Kaļina, kur� ar netīksmi aplūkoja to, kas atradās viņa priek�ā noliktajā krūzē ar bramanīgiem, sarkaniem gaiļiem uz sāna; viņa monumentālā sieva ar troksni mazgāja �ķīvjus lielā emaljētā bļodā, kas bija uzstutēta uz ļodzīga ķebļa pie pa�as krāsns, citu pēc cita dodama tos otrai sievietei, kura ar pelēcīgu dvieli rokās stāvēja turpat blakus. Vēl viena sieviete, pavisam jauna, ar īsiem, gai�iem matiem un milzīgu vēderu, ap kuru krusteniski bija apsiets gai�s vilnas lakats, izklaidīgi novāca galdu - tajā pa�ā brīdī, kad iegāju viesistabā, viņa kārtīgi ar sauju notrauca no galda maizes drupa�as un ar tikpat izklaidīgu sejas izteiksmi veikli iebēra tās sev mutē.

Es ar savu parādī�anos izraisīju pa�ai negaidītu efektu: ra�enā saimniece aizmirsa par saviem traukiem un, izslējusies taisna, ar drūmu skatienu ieurbās man aptuveni virsdegunē, turpretī abas viņas palīdzes pēk�ņi un neizskaidrojami sarosījās - gai�matainā grūtniece, piemirsusi par nesteidzīgo galda nokop�anu, pat pieskrēja pie krāsns, it kā pūlēdamās turēties abu pārējo sievie�u tuvumā, un jau no turienes sāka skatīties uz mani ar skaidri saredzamu naidīgu ziņkārību. Sveiciena vārdi iesprūda man rīklē - nu, izbeidz, atver muti un saki �labrīt� ko tu nobijies, arī tad, ja viņas jau zina, ka jūs negrasāties palikt �eit, pie viņiem, jūs neesat viņiem nekādi parādnieki, un vispār - ne jau viņas te ir lēmējas, galvenais, lai blakusmājā sēdo�ais cilvēks ar saņurcīto seju piekristu jūs palaist prom, �īs te var skatīties un viebties, no viņām tik un tā pilnīgi nekas nav atkarīgs.

- Labrīt, - es ar piespie�anos sacīju.

Neviena no viņām neatbildēja; jaunākā no trijām, nenovērsdama no manis apaļās, bālganu skropstu ietvertās acis, noņēma vienu roku no vēdera un, ar to piesegusi roku, sāka dedzīgi kaut ko �ukstēt savai kaimiņienei ar dvieli.

- Labrīt, - es ietiepīgi atkārtoju.

- Izgulējusies, - saimniece izaicino�i sacīja; tas pat nebija jautājums, drīzāk apgalvojums, kaut kāda viņai, saimniecei, gau�ām nepatīkama fakta atzī�ana, un, pirms es biju paspējusi vismaz kaut kā atbildēt, piemēram, �klausieties, nu, vai jums nav vienalga, mēs braucam prom vai paliekam, jums ta�u vajadzētu priecāties, ka mēs dodamies prom, kam mēs jums esam vajadzīgi" - viņas seja pēk�ņi atmaiga un viņa, raudzīdamās kaut kur man pār plecu, pilnīgi citā balsī sacīja: - Pamodāties? Es akurāt pieniņu uzsildīju, kazas pieniņu...

Atskatījos un ieraudzīju uz sliek�ņa Iru ar puisēnu - sievietes uzreiz sāka viņus aptekāt, man vairs nepievēr�ot it nekādu uzmanību, un tādēļ es ar plecu pavēru blakusdurvis.

Viņi visi bija tur - izņemot ārstu, par kuru atgādināja tikai uz grīdas nosviestā novalkātā jaka, - un, nākot iek�ā, es saklausīju tikai da�us vārdus no Ļoņas sacītā.

- ... pats viņam pateiksi? Aiziet tev līdzi, gribi?

- Liecies mierā, - Serjo�a atteica, - gan tik�u galā. - Un es tūlīt pat sapratu, ka �oreiz viss ir citādi, nav bijis nekādu strīdu, un, ja arī �ie strīdi ir biju�i, tad beigu�ies tie ir jau vakar, naktī; acīmredzot kaut kas tomēr bija mainījies �ajā mūsu dīvainajā kompānijā, kaut kas svarīgs, un es vienkār�i nebiju pamanījusi, kad tas noticis; �orīt no rīta lēmums jau ir pieņemts, turklāt vienbalsīgi - mēs dodamies prom. Vairs nebija, ko apspriest; Serjo�a devās uz blakusmāju risināt sarunas, bet mēs atgriezāmies viesistabā. Ira ar puisēnu jau sēdēja pie galda - viņam priek�ā bija nolikta tāda pati krūze ar gaiļiem, un viņ�, cie�i turēdams to ar savām mazajām roķelēm, laiku pa laikam bez īpa�as vēlmes no tās padzērās. Pārlaidusi skatienu istabai, sapratu, ka no Kaļinas vairs nav ne miņas, toties viņa vietā bija uzradu�ās vēl divas sievietes, kuras, sprie�ot pēc tā, cik silti viņas bija saģērbu�ās, bija atnāku�as pa āru; interesanti, kur gan ir visi jūsu vīrie�i, es ba�īgi nodomāju, ar ko gan viņi �obrīd ir aizņemti, vajadzēja tomēr Ļoņam iet kopā ar Serjo�u.

Ja mēs varētu tūlīt pat, nekādas atļaujas negaidot, netērējot laiku ē�anai, doties prom, tad dro�i vien ar lielāko prieku būtu to izdarīju�i, ta�u bērni bija izsalku�i un, gaidot Serjo�u, mums tik un tā nebija, ko darīt, tādēļ tikmēr, kamēr mēs ar Nata�u �ausmās aplūkojām malkas plīti, uz kuras nāksies gatavot ēdienu, Andrejs izskrēja ārā pie ma�īnām un sakautrējies izlika uz galda divas paciņas griķu, sautētas gaļas bund�u un lielu alumīnija katlu. Piecas sve�ās sievietes klusēdamas kritiski nolūkojās uz mums; �ī bija viņu māja, viņu teritorija, un izlikties, ka viņu istabā nav, būtu bezjēdzīgi. Tas nebūs ilgāk par stundu, es sev teicu, maksimums - divām, mēs tikai uzvārīsim to sasodīto putru, un tad jau atgriezīsies Serjo�a, un mēs tūlīt pat, bez vilcinā�anās, dosimies prom; bet tad viena no tām abām, kuras bija ieradu�ās pēdējās, pieliekusies tuvāk mūsu saimniecei, piepe�i apdullino�i skaļi no�ukstēja:

- �itā te, vai? Ar īsajiem matiem?...

Es atskatījos.

- Ku�, - grūtniece ar lakatu pār vēderu apsauca un ieķiķinā-jās, atkal piesegdama muti ar roku, bet saimniece, dro�i izturēdama manu skatienu, lēni palocīja galvu.

Uzplēst paciņu, iebērt griķus katlā, �īs sve�ās, nejaukās sievietes skatās tie�i uz mani un runā par mani, nemaz necenzdamās pieklusināt balsis, un kaut kāda nesaprotama, neizskaidrojama iemesla dēļ tie�i es viņām nepatīku, ieliet ūdeni - kur te pie viņiem ir ūdens?

- Piedo�anu, - es ierunājos, - kur varētu dabūt ūdeni?

- Ak ūdeni tev vajag, - mūsu vakarējā saimniece pēc iespaidīgas, gandrīz teatrālas pauzes noteica.

- Ūdeni, jā, - es atkārtoju; mani tas viss jau bija sācis kaitināt, - putru uzvārīt.

Viņa vēl mazliet paklusēja, bet tad nesteidzīgi, cienīgi piecēlās kājās, nezin kāpēc nopurināja ceļgalus un tikai pēc tam atbildēja:

- Ekur, spainis. Aiz krāsns. - Un visu laiku, kamēr es darbojos ap spaini, stāvēja man tie�i blakus, sakrustojusi rokas pār krūtīm, un pakausi jutu viņas cieto, naidīgo skatienu. Atkal pieiet pie plīts, uzlikt katlu. Sāls, aizmirsu sāli.

- Ej nu ej, - atkal �ukstēja tā pati skaļā balss, - un es domāju, ka tā jaunā, tā rudā.

- Rudajai ir savs vīri�ķis, - atskanēja saimnieces balss, - bet �itai te, ekur, sve�u sagribējies.

Kādu sve�u, kas ir sve�s, par ko viņas te vispār runā; velns lai parauj to sāli, katlam jāuzliek vāks, kur es liku vāku, nepagriezties atpakaļ, galvenais - nepagriezties pret viņām, vairs neskatīties �ajās sve�ajās, naidīgajās sejās. �Aņa, tu sāli nepiebēri,� teica Nata�a, un tajā pa�ā brīdī balss man aiz muguras jau pavisam skaļi sacīja: �Un tak kauna nebija, kaut sieva viņam dzīva,� -un tikai tad es beidzot sapratu un piespiedos uzlikt katlam vāku - mierīgi, bez trok�ņa un tikai pēc tam pagriezos un gāju ārā.

Verandā es ierasti iebāzu roku kabatā un, izņēmusi to pa�u vakarējo, tuk�o paciņu, saburzīju to un nometu zemē. Noblietē-tajā laukumiņā starp abām mājām tagad stāvēja visas trīs mūsu ma�īnas, dienas gaismā pavisam neaizsargātas, apkārt pastaigājās vairāki vietējie iedzīvotāji, atkal un atkal it kā netī�ām mēģinādami caur tonētajiem stikliem izpētīt, kas atrodas bagā�niekos. Tas būtu bijis smieklīgi - ja �ī nejēdzīgā, stulbā saruna būtu notikusi citā vietā, vienalga kur, es tikai pasmietos, es teiktu: kas jums par daļu, kas jūs vispār tādas esat, sve�as, slapjas vistas, es trīs gadus dzīvoju viņam līdzās - katru dienu, katru nakti, es zinu, kāda viņam ir seja, kad viņ� guļ, kad dusmojas, un zinu, kas darāms, lai viņ� pasmaidītu, es dzirdu viņa domas un redzu, ka viņ� katru mīļu dienu ir laimīgs, un tādēļ tie�i es esmu viņa īstā sieva, un nevienai apaugļotai ol�ūnai, kaut to būtu trīs, kaut desmit, ar to vispār nav ne mazākā sakara. Visrhaz tagad jau nu man noteikti nebūs kārdinājuma te palikt - ak kungs, izdari tā, lai viņi mūs palaistu prom, lūdzu, viņi ir trīsdesmit �etri, mēs -tikai deviņi, bet, ja viņas man vēl kaut ko pateiks, vienalga ko, es pavisam noteikti krau�u kādai no �im riebīgajām vecenēm, vienkār�i nespē�u noturēties.

Ārdurvis pavērās, un spraugā parādījās Ļoņas smaidīgā seja.

- Aņka, rimsties, - viņ� jautri bilda. - Sabēdājies, vai? Viņiem te televizoru nav, pati padomā, seriāli netiek piegādāti, darīt nav ko, ejam atpakaļ, ejam, nosalsi.

- Neie�u, Ļoņa, - es apātiski atbildēju, - paēdiet bez manis, es pagaidī�u Serjo�u. - Ta�u viņ� neklausījās un jau vilka mani atpakaļ uz istabu, kur smar�oja pēc griķu putras; turpat uz sliek�ņa viņ� pērkondārdo�ā balsī paziņoja:

- Tā, spindzeles, tūlīt pat beidziet pļāpāt blēņas! Nu gan izdomāju�as - ir sieva, nav sieva, pie mums, Maskavā, starp citu, vispār ir pieņemts, ka sievu vajag pēc iespējas vairāk, tikai es kā tāds muļķis ar vienu mokos. Nav jums te kāda brīva? Es paņemtu vēl kādu, līdzi aizvestu!

Uzreiz pēc �ī paziņojuma viņ� ar troksni nosēdās pie galda, nokomandējis �kas tad nu, �ķīvju �ajā mājā nava? nebaidies, saimniec, gan atdosim� un "karstu ūdeni varētu, ko? kas mums par tēju - jūs tādu nemaz dzēru�as nebūsiet, saucas "Vasaras smaragda spirāles�, puspaciņa vēl palikusi, Marinka, nes �urp�, un spriedze uzreiz izgaisa - �spindzeles� ķiķinādamas sakustējās, sarosījās, lika uz galda �ķīvjus, kāda aizmetās pēc tējkannas - un jau pēc brī�a galds bija uzklāts, katls ar griķiem un sautētu gaļu gādīgi apklāts ar to pa�u aizdomīgo dvieli, un pat drūmā saimniece, resnajā sejā sataisījusi kaut ko līdzīgu koķetam smaidam, nez no kurienes izbūra aizsāktu pelēkas un porainas, acīmredzami pa�ceptas maizes klaipu. Es to nemū�am neiemācī�os, sevī sacīju, sēdēdama pie savas putras porcijas ar diviem spīdīgiem gaļas gabaliņiem, nemū�am neapgū�u �o vienkār�ību, �o biezo, necaursitamo ādu, es vienkār�i neprotu dzīvot tik cie�i, elkonis pie elkoņa, jo labākais aizsardzības paņēmiens man līdz �im vienmēr ir bijis distance starp mani un citiem. Un tagad, �ajā a�gārnajā pasaulē, man nebūs miera.

Uz pa�ām brokastu beigām pārradās Serjo�a - viņa seja bija norūpējusies, tomēr rieva starp uzacīm bija izzudusi; "Paēdīsim, un varam posties ceļam,� viņ� tik vien noteica, un, kamēr viņ� ēda, steig�us, nepaceldams acis no �ķīvja, es, piespiedusies pie viņa pleca, sēdēju blakus un malkoju Ļoņas plaucējo�i karstās, bezgar�īgās smaragda spirāles, domādama - nu re, nu protams, tā arī vajag būt. Viss būs labi. Tagad viss būs labi.

Mūs pavadīt iznāca visa �ī mazā kolonija līdz pēdējam cilvēkam - tagad, kad es jau vairs ne�aubījos, ka viņi ir mūs palaidu�i prom, visas �īs smacējo�ās, neizturamās bū�anas, kas tik tikko bija �ņaugu�as man elpu, - nemiers, dusmas, bailes - atkāpās, gandrīz izzuda, un, pēc kārtas lūkodamās uz sve�ajiem vīrie�iem un sievietēm, kuri dienas gaismā beidzot bija kļuvu�i par tiem, kas viņi īstenībā arī bija un tagad kautrīgi staigāja ap mūsu ma�īnām, mūs pētīdami, es pēdīgi spēju sev atzīt: laikam esmu pat priecīga par to, ka �eit, krastā, ir �īs divas lielās, pla�ās mājas; un mani iepriecina pat ne tas, ka līdz pat ziemas beigām, kad ezerā izkusīs ledus, neviens, vispār neviens, nevarēs mūsu salā nokļūt nemanīts, jo netiks garām �iem cilvēkiem - lai gan tas ir svarīgi, ļoti svarīgi -, vēl vairāk mani iepriecina kas cits: varbūt mēs naktīs tomēr redzēsim gaismu, kas spīdēs viņu logos. Un arī tad, ja mūsu sala tomēr būs pārāk tālu un gaismu neredzēsim, mēs zināsim, ka viņi te ir, ka mēs neesam vieni.

Pati sapo�anās ceļam mums prasīja pavisam nedaudz laika -vajadzēja tikai samest ma�īnās guļammaisus, un viss; tomēr uzreiz doties ceļā neizdevās - zināmu laiku vajadzēja veltīt obligātajām sarunām un atvadām. Kaut kur man aiz muguras lielā Kaļina bija saņēmusi Iru aiz pleca un uzstājīgi viņai atkārtoja: �Ja nu kas, tu nāc �urp, saprati? Saprati?�; atskatījusies pamanīju, ka viņa uztiepj Irai lielu plastmasas pudeli ar pienu un celofānā ietītas maizes atliekas, bet Ira neveikli māj ar galvu par atbildi un tikai atkārto �paldies, paldies, es sapratu, paldies� Grūstīdams sanāku�os, cauri baram pie mums izlauzās Ivans Semjonovi�s, viņa seja joprojām bija tikpat saņurcīta un neskūta kā vakar, arī izteiksme tajā nebija mainījusies - barga, kā jau priek�niekam pieklājas, ta�u viņ� izrādījās negaidīti maza auguma, gandrīz galvas tiesu īsāks par Serjo�u.

- Ņem ciet, - viņ� teica, sniegdams Serjo�am bisi, - atdodu atpakaļ. Mednieks vai tāpat vien paņēmi līdzi, lai aizstāvētos?

- Mednieks, - Serjo�a palocīja galvu.

- Nu, varbūt arī paveiksies, - saņurcītais pasmaidīja, - lai gan pui�i te divu nedēļu laikā tikai vienu zaķi dabūja. Tālu gan pagaidām nav gāju�i - bija citas lietas darāmas. Zivis - tās gan, zivis ir, vēdzeles, līdakas, protat zem ledus mak�ķerēt?

- Iemācīsimies, - Serjo�a atsaucās un paņēma bisi.

- Mācieties ātrāk, - Ivans Semjonovi�s vairs nesmaidīja,

- citādi ziemu neizvilksiet. To māju es redzēju, pa�auri jums tur būs, bet nekas - dzīvot var. Krāsns mazliet dūmo, vajag pagarināt skursteni - mācēsi?

Serjo�a atkal pamāja ar galvu, �oreiz, kā man �ķita, jau ar zināmu nepacietību.

- Es atvainojos, - pēk�ņi ierunājās viens no turpat stāvo�ajiem vīrie�iem, kuram mugurā bija biezs plikādas ka�oks; at�ķirībā no pārējiem, viņ� nepārprotami nebija armijnieks, - par kuru māju ir runa - par to, viņā pusē?

Nuj- Serjo�a atbildēja, pagriezdamies pret viņu, - mēs dodamies uz salu.

Kājām ejiet, - pārliecināti paziņoja plikādas ka�oks, - pa ledu ar ma�īnām nevar, vēl par agru, ielūzīsiet.

- Tak jau ir decembris, - sarunā sa�utis iejaucās tētis, kur� līdz �im bija tikai klausījies, - salst ne pa jokam!

- Nevar, - ietiepīgi atkārtoja plikāda, - prasiet, kam gribat, - viņ� pacēla balsi, un visas sarunas uzreiz apklusa, - ma�īnas nogremdēsiet un pa�i apslīksiet. Kājām jāiet.

- Nemuldies, - tētis piktojās, - mēs te decembrī esam braukāju�i pa ledu, un nekas, reku viņ�, tas ledus, paskat, cik biezs, skatieties. - Un, pirms bijām paspēju�i viņu aizturēt, viņ� jau bija izlauzies cauri ezermalas krūmiem un, paskrējis vairākus metrus nost no krasta, sāka nikni klapēt ar veltenī auto kāju, saceldams gaisā zemus sniega putekļu mākonī�us. Kad mēs pienācām klāt, viņ� ņēmās nikni �ukstēt Serjo�am:

- Gribi mūsējās ma�īnas te viņiem atstāt? Tu vispār sajēdz?

Vai mums ir varianti? - Serjo�a atbildēja, tikpat dusmīgi,

aizkaitināti �ukstēdams, un es pirmo reizi pārsteigta ieraudzīju, cik viņi abi īstenībā ir līdzīgi, �ie divi pieaugu�ie, atsevi�ķie cilvēki. īsais pārskrējiens acīmredzot bija tētim laupījis daudz spēka, jo viņ� atkal vienā mirklī kļuva bāls un sāka elpot smagi, ar piepūli.

Viņiem, tēt, mūsu ma�īnas nav vajadzīgas, - Serjo�a jau mierīgāk bilda, - ja būtu gribēju�i, viņi tās mums arī tāpat atņemtu. Un ne tikai ma�īnas vien. - Un, tā kā tētis galīgi neizskatījās pārliecināts, Serjo�a, gurdi smaidīdams, turpināja:

- Akumulatorus noņemsim, es tev apsolu.

Līdz salai tie�ām nebija tālu - ne vairāk kā divi kilometri pa ledu ta�u mantu mums bija pārāk daudz, un arī pēc tam, kad no piekabes tika noņemts brezenta pārsegs, no kura pēc stundas ceturk�ņa apkārt sanāku�o ve�u līksmo, pretrunīgo padomu pavadībā bija izdevies izveidot kaut ko līdzīgu velkamajam tīklam, kļuva skaidrs, ka vienā piegājienā mums izdosies galā nogādāt labi ja ceturtdaļu krājumu, un ļoti var gadīties, ka vēl mazāk. No vietējo palīdzības - kas mums tika piedāvāta pēc zināmas pauzes - Serjo�a, man par pārsteigumu, atteicās, �Paldies, ve�i,� viņ� teica, �jūs mums jau tāpat esat palīdzēju�i, pa�i tiksim galā, mums nekur nav jāsteidzas,� - un, sastapis manu skatienu - kā nav jāsteidzas, pēc da�ām stundām jau atkal būs tum�s, pa�i mēs nekādi nevaram paspēt -, paveda mani maliņā un paklusām sacīja: �Tētis pareizi saka, paņems piecas kastes -līdz galam aiznesīs �etras, un ne gailis pakaļ nedziedās, mieru, Aņka, es zinu, ko daru.�

Iet pa ledu bija savādi - pieputinātā ezera virsma drīzāk līdzinājās milzīgam klajumam, kurā skraji rēgojas apsarmoju�u nezāļu ciņi, ta�u zem ne pārāk biezās sniega kārtas skaidri varēja just cieto un kunkuļaino bālganā ledus kārtu; aiz smagā, mantām piekrautā brezenta, kuru iejūgu�ies vilka Serjo�a un Andrejs, palika plata, nelīdzena sliede - un man, lēni ejot pa �o sliedi ar mugursomu plecos un trim saritinātiem guļammaisiem rokās, nekādi neizdevās aizmirst par to, ka no trīsdesmit metrus biezas melna, ledaina ūdens blīvas mūs �ķir tikai da�i no�ēlojami trausla, nedro�a ledus centimetri, un es ik solī biju gandrīz gatava tam, ka �is ledus tūlīt nokrak�ķēs un pazudīs mums zem kājām, un skatījos tikai lejup, baidīdamās no katras plaisas, no katra grubuļa.

Sala priek�ā rēgojās kā melns pakalns - tā līdz pa�iem krastiem bija apaugusi ar blīvu skuju koku me�u, un es pirmo reizi visā �ajā laikā, ko bijām pavadīju�i ceļā, mēģināju atcerēties, kāda tad īstenībā izskatās �ī māja, kurā reizi par visām reizēm jābeidzas mūsu bezgalīgajam ceļojumam, un nespēju, lai gan biju redzējusi fotogrāfijas, pilnīgi noteikti biju tās redzējusi, ta�u �is atmiņas tagad kaut kā pretojās, noglabātas zem citiem attēliem, neparko nevēlējās iznirt virspusē, un, pat piepūlēdamās, es redzēju vai nu necilo mājeli vasarnīcu ciematā pie �erepovecas un istabu ar aizmigu�o kalendāru pie sienas, vai bārdainā Mihali�a milzīgo baļķu cietoksni, kurā bijām nak�ņoju�i da�as dienas pēc tam, un caur visiem �iem juku jukām samistrotajiem, nesakarīgajiem skatiem tā arī nespēju atrast īsto. Tas nekas, es sev teicu, uzmanīgi sperdama soļus: viens, otrs, tre�ais, ledus nobrak�ķ, pusceļu jau esam nogāju�i, priek�ā ir Serjo�as saspringtā mugura, blakus - ar bisēm apkāries Mi�ka, kalsnajos plecos iegriezusies milzīga brezenta soma, un kaut kur tālu priek�ā - kārna, dzeltena �etrkājaina ēna, aiz kuras sniegā paliek gavilējo�i pēdu astoņnieki, mēs esam nokļuvu�i līdz galam, tomēr nokļuvu�i līdz galam, un sīkums, ka tu neatceries, kā �ī mazā mājiņa izskatās, galvenais, ka tā ir, ka tā ir tuk�a, tā mūs gaida un mēs varēsim tajā apmesties un vairs nekur nebēgt.

Māja parādījās negaidīti - vēl tik tikko tās nebija, un jau nākamajā brīdī tā pēk�ņi iznira starp kokiem: pelēks, sa�ķiebies dēļu nams, kas ar ledū iesalu�u koka laipu bija piemeties pa�ā ezermalā, un mēs visi neviļus sākām iet ātrāk, kā baidīdamies, ka tad, ja kaut nedaudz vilcināsimies, tas atkal izgaisīs, paslēpsies un mēs vairs nespēsim to atrast, tādēļ burtiski pēc da�ām minūtēm jau stāvējām krastā. Atraisījies no savas velkamās nastas neērtajām siksnām, Serjo�a atvieglots atlieca plecus un vieglā solī uzskrēja uz laipas, kura pārtapa �aurā dēļu klājā, kas bija paslēpies zem priek�ā izbīdīta �īfera jumta un nozuda aiz stūra, - pa plānajiem dēļiem aizklaudzēja viņa izturīgie zābaki; kaut kur tur, tuvāk nama pretējai sienai, dro�i vien tad arī atradās ieejas durvis.

- Nu, ko jūs tur �ammājaties, - viņ� uzsauca, - nāciet, es atslēdzu! - Ta�u neviens kaut kā uzreiz neizkustējās no vietas, it kā tam, lai aptvertu, ka mūsu ceļ� �eit tik tie�ām ir beidzies, būtu vajadzīgs vēl kāds laiks, un arī es pieķēru sevi domājam, ka nezin kāpēc �ai brīdī neesmu gatava iet iek�ā, es labāk vēl mazliet pastāvētu ārpusē, lūkojoties uz izkaltu�ajām, �ūnainajām sienām un aplupu�ajiem logu rāmjiem, ta�u Serjo�a pasauca vēlreiz - �ei, nu, kur jūs paliekat?� - un tad es noliku guļammaisus sniegā un noņēmu mugursomu.

Lai ieietu mājā, man nācās pieliekties - durvis izrādijās zemas un kaut kā neierasti �auras, un, kolīdz es paspēru soli uz priek�u, tās uzreiz, skanīgi, ledaini noklaudzēdamas, no jauna aizcirtās. Serjo�a jau rosījās kaut kur mājas iek�ienē - no�va-dzēja krāsns durtiņas; vairāki mazi logi deva pavisam nedaudz gaismas, tādēļ es stāvēju uz sliek�ņa un gaidīju, līdz manas ezera ap�ilbinātās acis pieradīs pie pustumsas, un tikai pēc tam ieraudzīju visu uzreiz - dzelzs gultas bez matra�iem ar ielīku�iem smalkacu tīkliem, greizu galdu, kas bija apklāts ar dzeltenām, �erveļainām avīzēm un nobārstīts ar melnām peļu mēslu bumbiņām. Pelēku, plaisainu krāsni, kas balstīja nokvēpu�us krāsota saplāk�ņa griestus ar ielīku�iem pū�ļiem. �ķērsām pāri istabai nostieptu veļas auklu ar duci putekļainu, krāsainu knaģu. Melnu dēļu grīdu, pie kuras uz mū�iem bija pielipu�as sudrabotas zivju zvīņas.

- Nu re, - celdamies kājās, noteica Serjo�a, - paskatīsimies -ja dūmos, pasliesim augstāku skursteni, es tur, ārā, redzēju ķieģeļus, - un viņ� atskatījās uz mani.

Viņa sejā bija pilnīgi negaidīts - triumfējo�s, lepns - smaids; es skatījos, kā viņ� smaida, un pēk�ņi atcerējos to dienu, kad viņ� pirmo reizi atvēra manā priek�ā mūsu nākamās mājas durvis: tā bija tā pati māja Zveņigorodas pievārtē - pirmā, kuru man patie�ām bija tiesības saukt par savu. Kamēr iekārtojāmies, Mi�ku atstājām pie mammas un da�us mēne�us mājā nodzīvojām pilnīgi vieni, bez mēbelēm, vakariņas ēzdami uz grīdas pie kamīna; pāris �ķīvju, pelnutrauks un viskija pudele uz siltas flī�u grīdas - es kaut kā toreiz biju nobijusies un kategoriski atteikusies braukāt uz turieni remonta laikā, it kā baidīdamās pāragri pieķerties un noticēt, ka �ī māja tie�ām būs mana, gandrīz gaidīdama, ka viņ� pārdomās un tomēr nedzīvos kopā ar mani �ajā mājā; nebrauk�u, teicu, es tev tikai traucē�u, pagaidīsim, līdz tur varēs dzīvot, - un tad �ī diena pienāca, un tie�i tāpat kā �odien stāvēju pie ieejas durvīm, nobijusies un trīco�a, joprojām nespēdama noticēt, ka �ī māja ir mana, mana uz visiem laikiem, �īs ir manas sienas un mans jumts virs galvas, un nevienam vairs nav tiesību ierasties un mani padzīt, bet viņ� atvēra �īs durvis manā priek�ā ar �estu, kuru es nekad neaizmirsī�u, un atskatījās - un seja viņam bija tāda pati, triumfējo�a un lepna. Tāda pati kā tagad. Un tādēļ es spēru soli viņam pretī un saņēmos pasmaidīt.

Bet pēc tam mēs nesām mājā mantas, likām maisus un kastes gultu tīklos, jo grīda mums �ķita pārāk netīra, toties gultu bija daudz; nemitīgi apdullino�i blīk�ķēja plānās durvis, lai�ot mūs, apkrāvu�os ar bagā�u, iek�ā un ārā, un, kolīdz visi bijām sanāku�i iek�ā, māja uzreiz saruka vēl vairāk un it kā saguma pār mums, �aura un auksta. Uguns krāsnī bija iekurējusies, ta�u aukstums neatkāpās - pat �ķita, ka iek�ā ir vēl aukstāks nekā ārā; turklāt sasodītā krāsns tik tie�ām dūmoja, �pieskati to, tēt,� bilda

Serjo�a, �mēs tikmēr aizjozīsim atpakaļ uz krastu - līdz tumsi-ņai paspēsim vēlreiz izstaigāt �urpu turpu, Ļoņa, nāc, parādī�u, kur stāv malka, ja nu savajagas.� - Vīrie�i izgāja ārā, un mēs palikām vieni - �etras sievietes un divi bērni. Uzreiz kļuva klusi un tuk�i, un es izdzirdēju smalku svilpoņu - pa nelielu plaisu vienā no nespodrajām loga rūtīm pūta vēj�, un uz aplupu�ās palodzes neparko nevēlējās kust cukurbalts sniega pakalniņ�. Marina smagi apsēdās uz gultas malas, piespieda pie sejas salā sasarku�ās rokas un apraudājās.

Cigaretes, man vajadzīgas cigaretes, kaut vai viena, kādam ta�u noteikti ir palikusi kaut viena vienīga no�ēlojama cigarete; es izmetos ārā un atvieglota ieraudzīju, ka vīrie�i vēl nav paspēju�i nekur aiziet - izklāju�i uz ledus brezenta pārsega atliekas, viņi to centīgi locīja kopā, pārvēr�ot par milzīgu, nekārtīgu kuļ-ķeni. Pienākdama klāt, saklausīju ārsta balsi.

-... palīdzē�u jums nest mantas, - viņ� teica un, atmetis galvu, lūkojās Serjo�am sejā, - vismaz to man jūsu labā vajag izdarīt, un, ticiet man, jūs vienmēr, jebkurā brīdī varat mani pasaukt - un es tūlīt pat ieradī�os...

- Protams, - Serjo�a sacīja.

- Lieta tāda... - ārsts, acīmredzami satraukts, turpināja,

- mēs ar Ivanu Semjoni�u no rīta aprunājāmies... ārsta viņiem tur nav, ļau�u daudz... tur ir sieviete, viņai drīz būs jādzemdē, jūs saprotat? Bet �eit es jums visiem bū�u tikai par nastu.

- Protams, - Serjo�a atkārtoja.

- Es patie�ām esmu pārliecināts, ka tur esmu vajadzīgs, -izmisis sacīja ārsts.

- Un sievi�ķu arī tur vairāk, - Ļoņa iesmējās un skaļi uzplāja ārstam pa muguru ar plaukstu; tas salēcās un atskatījās.

- Saudzējiet �uvi, - viņ� Ļoņam teica, - un, dieva dēļ, necilājiet smagumus. Mēģinā�u tuvākajās dienās pie jums atnākt -paskatī�os, kā dzīst.

- Labi, - Ļoņa nu jau nopietni sacīja un pastiepa viņam roku.

- Paldies. Patie�ām - paldies.

Un viņi aizgāja un atgriezās, un atkal aizgāja - es laiku pa laikam skatījos ārā pa logu, lai ieraudzītu viņus ejam un sarūkam tālumā vai, pavisam otrādi, nākam tuvāk, lai ieraudzītu viņu stāvus melnējam uz ezera sniegbaltās, līdzenās virsmas, un uz to brīdi, kad beidzot bija iestājusies svina zilganā ziemeļu krēsla, izrādījās, ka viņi ir paspēju�i atnest �urp visas mūsu mantas, visas �īs �ķietami nebeidzamās kastes, somas un kārbas, krastā atstājot vien izķidātas, tuk�as ma�īnas.

- Rīt vēl tikai ma�īnas pārdzīsim citur, un viss, - Serjo�a smagi nopūtās, noslīgdams turpat uz vienas no kastēm un pastiepdams rokas pie kūpo�as krūzes ar Ļoņas smalkās tējas atliekām. - Ek, tagad ieraut �ņabīti vienu kārtīgu glāzi un -gulēt, - viņ� sapņaini noteica, iedzēra malku tējas un saviebās, bet es skatījos, kā viņ� applaucēdamies dzer, kā krūze viņam rokā dreb, un domāju: tu gulēsi diennakti no vietas, ja gribēsi -arī divas diennaktis, tu esi izdarījis visu, ko solīji, pat vairāk, nekā biji solījis, un es nevienam neļau�u tevi modināt, kamēr tu nebūsi atpūties.

Naktī man nenāca miegs - ilgi gulēju Serjo�am blakus, grozīdamās �īksto�ajā dzelzs gultā, bet pēc tam uzmanīgi piecēlos, uzrāvu mugurā jaku un izzagos ārā. Aizgājusi līdz pa�am laipas galam, es ilgi centos saskatīt ezera otru krastu - smalko, tum�o josliņu pie apvār�ņa, ta�u redzēju vienīgi blīvu, ledainu, bezgalīgu melnumu. Durvis man aiz muguras no�īkstēja, un pēc mirkļa, piesardzīgi nākdams pa nelīdzeni salāgofcajiem dēļiem, ieradās suns; nostājies man blakus, viņ� pabāza savu galvu ar plato pieri man zem kreisās delnas un apsēdās, apņēmis ķepas ar pinkaino asti. Mēs nekustējāmies tik ilgi, līdz kaut kur aug�ā, debesīs, kāds pagrieza gigantisku, neredzamu sviras slēdzi un mums pāri sāka krist biezs, smags sniegs, aiz kura necaurredzamās, vienmērīgās sienas palika gan aizsalu�ais ezers, gan no �ejienes neredzamais krasts, gan visa pārējā pasaule. Mēs vēl nedaudz pastāvējām - es un suns -, bet tad pagriezāmies un devāmies atpakaļ siltumā.

Jana Vāgnere VONGEZERS