Grāmata veltīta Ri�ardam Lethemam

Misteram D�. L. B. Matekoni, Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� īpa�niekam, bija grūti noticēt, ka mma' Ramotsve - talantīgā �Dāmu detektīvaģentūras Nr.l� dibinātāja - ir piekritusi ar viņu precēties. Jāvārdu viņ� guva tikai otrajā bildinā�anas reizē; mēģinājums �o jautājumu atrisināt, kas prasīja milzu drosmi, sākotnēji saņēma atteikumu - lēnprātīgu un no�ēlas pilnu, tomēr atteikumu. Pēc tam viņ� bija sapratis, ka mma Ramotsve vairs neprecēsies nekad; ka viņas īslaicīgā un nelaimīgā kopdzīve ar Noutu Mokoti - trompetistu un d�eza entuziastu - pārliecinājusi: laulība nav nekas cits kā vien bēdu un cie�anu avots. Galu galā viņa bija uz neatkarību noskaņota darījumu sieviete, kurai piederēja ērts nams Zebru ielā. Kāpēc gan, viņ� brīnījās, �ādai sievietei vajadzētu pieņemt vīrieti, ja izrādījās, ka visi solījumi tiek lauzti, kolīdz tas iemitinās viņas mājā. Nē, ja viņ� būtu mma Ramotsves vietā, tad ar vieglu roku noraidītu piedāvājumu precēties pat ar tik saprātīgu un cienījamu cilvēku, kāds visaugstākajā mērā bija viņ� pats.

Ta�u tad - liktenīgajā vakarā, sēdēdama ar D�. L. B. Matekoni savā verandā, jau pēc tam, kad tas visu pēcpusdienu bija pavadījis, labodams viņas mazo, balto autobusiņu, - viņa pateica �jā�. Un �o atbildi mma Ramotsve deva tik vienkār�ā, nepārprotamā un laipnā veidā, ka precinieks guva pārliecību -viņa ir viena no vislabākajām sievietēm Botsvānā. Tajā vakarā, kad D�. L. B. Matekoni devās uz savām mājām netālu no

' Mma - madama, kundze. Pagodino�a, pieklājīga uzruna sievietei Āfrikas dienvidos. (�eit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

Aizsardzības spēku kluba, viņ� domāja, ka visnotaļ labvēlīgais liktenis viņu mēdz paķircināt. Te nu viņ� bija - vīrietis krietni pāri �etrdesmit, kas līdz pat �im laikam nebija spējis atrast piemērotu sievu, bet tagad tika apbalvots ar tās sievietes roku, kuru viņ� apbrīnoja visvairāk. Tik zīmīgi labvēlīgs liktenis bija gandrīz kaut kas neticams, un misters D�. L. B. Matekoni nevarēja nobrīnīties vien - vai tikai pēk�ņi viņ� nepamodlsies no salda sapņa, kurā, �ķiet, bija apmaldījies.

Tomēr tā bija taisnība. Nākamajā rītā, kad D�. L. B. Matekoni ieslēdza blakus gultai eso�o radioaparātu, lai izdzirdētu pazīstamās govju zvaniņu skaņas, ar kurām Botsvānas radio ievadīja savas rīta pārraides, viņ� saprata, ka tas patie�ām noticis un, ja vien mma Ramotsve pa nakti nebūs pārdomājusi, viņ� nu reiz bija tas cilvēks, kur� patiesi uzņēmies saistības precēties.

Misters D�. L. B. Matekoni paskatījās pulksteni. Se�i no rīta, un pirmā austo�ās dienas gaisma apspīdēja ērk�ķainos kokus aiz guļamistabas loga. Drīz gaisu piepildīs agrīno ugunskuru dūmi - jauki, apetīti rosino�i malkas dūmi - un viņ� izdzirdēs skaņas, kuras izraisa cilvēki uz celiņiem, kas �ķērso krūmāju blakus mājai, bērnu sasauk�anos, ejot uz skolu, vīrus, kas ar miegpilnām acīm dodas uz darbu pilsētā, sievas, kuras cita citai kaut ko uzsauc: viņ� dzirdēs Āfriku mostamies un uzsākam jaunu dienu. Cilvēki cēlās agri, ta�u, lai zvanītu mma Ramotsvei, vislabāk bija kādu stundu pagaidīt - tas dotu viņai laiku piecelties un pagatavot tasi sarkankrūmu tējas¹. D�. L. B. Matekoni zināja - kad tas būs padarīts, viņa kādu pusstundu tīksmi pasēdēs ārā un pavēros putnus zāļainajā laukumiņā. Tur bija pupuķi ar melnām un baltām svītrām, kuri glu�i kā mehāniskās rotaļlietas knābāja kukaiņus, un cienīgas ūbeles, aizņemtas ar nepārtrauktu laksto�anos. Mma Ramotsvei putni patika, un, ja nu tas viņai būtu pa prātam, misters D�. L. B. Matekoni varētu uzbūvēt putnu māju. Viņi varētu audzēt balo�us vai varbūt, kā to darīja citi cilvēki, ari kaut ko lielāku, piemēram, klijānus; tikai, ko viņi iesāks ar klijāniem, kad tie būs izaugu�i, nebija glu�i skaidrs. Klijāni, protams, ēda �ūskas, un tas būtu noderīgi, ta�u tikpat labi turēt �ūskas no pagalma pa gabalu varētu ari suns.

Kad D�. L. B. Matekoni bija vēl zēns un dzīvoja Molepololē, viņam piederēja suns, kur� sev bija nodro�inājis leģendāra �ūsku mednieka slavu. Tas bija kārns, brūns dzīvnieks ar vienu vai diviem baltiem plankumiem un lauztu asti. Viņ� �o radījumu bija atradis ciema nomalē - pamestu un badā pamiru�u -, tāpēc paņēma to uz savas vecāsmātes mājām. Ve�iņa negribēja izniekot ēdienu dzīvniekam, no kura nav nekāda labuma, ta�u zēns viņu pierunāja, un suns palika. Da�u nedēļu laikā tas pierādīja savu lietderību, nogalinādams trīs �ūskas pagalmā un vienu - kaimiņa meloņu lauciņā. Kop� tā brī�a slava viņam bija nodro�ināta, un, ja kādam bija nepatik�anas ar �ūskām, tas lūdza D�. L. B. Matekoni, lai aizdod suni �os sare�ģījumus atrisināt.

Suns bija pārdabiski ātrs. �ūskas, redzēdamas to tuvojamies, �ķita apzināmies, ka tām draud nāves briesmas. Suns ar saboztu spalvu uz skausta un no uzbudinājuma spīdo�ām acīm, dīvainā gaitā - it kā skrietu uz naglām - tuvojās �ūskai. Tad, atrazdamies da�u pēdu atstatumā no upura, tas dobji ierūcās, un �ūska to sajuta kā zemes vibrāciju. Uz mirkli apjucis, mūdzis parasti līda prom, un �ajā mirklī suns tai uzklupa un cie�ā sakodienā satvēra �ūsku aiz galvas. Viņ� salauza tai sprandu, un cīņa bija galā.

D�. L. B. Matekoni zināja, ka �ādi suņi nekad nesasniedz cienījamu vecumu. Ja tie izdzīvo līdz septiņiem vai astoņiem gadiem, reakcija sāk palēnināties un cīņas iznākums pamazām kļūst labvēlīgs �ūskām. D�. L. B. Matekoni suns visbeidzot kļuva par upuri svītrainajai kobrai un nobeidzās da�as minūtes pēc kodiena. Nebija tāda suņa, kas spētu to aizstāt, ta�u tagad... Jā, tagad pavērās vēl viena iespēja. Viņi varētu nopirkt suni un kopā izvēlēties tam vārdu. Patie�ām, D�. L. B. Matekoni ierosinās, lai suni un arī suņa vārdu izvēlas viņa, jo bija norūpējies, kaut mma Ramotsve nedomātu, ka visu izlemj viņ�.

Faktiski jau līgavainis būtu priecīgs pieņemt tik maz lēmumu, cik vien iespējams, jo mma Ramotsve �ķita visai izdarīga sieviete, un misters D�. L. B. Matekoni bija pilnīgi pārliecināts par viņas prasmi vadīt ģimenes dzīvi, ja vien sieva necentīsies to iesaistīt savā detektīvu biznesā. Tas vienkār�i nebija D�. L. B. Matekoni pa prātam. Viņa bija detektive, viņ� - mehāniķis. Un tā tam jāpaliek.

Viņ� piezvanīja neilgi pirms pulksten septiņiem. Izklausījās, ka mma Ramotsve ir priecīga, viņu izdzirdusi, un saskaņā ar setsvanas tautas tradīcijām apjautājās, vai viņ� ir labi gulējis.

- Es izgulējos krietni, - teica D�. L. B. Matekoni. - Visu nakti sapņoju par gudro daiļavu, kurai labpatiks ar mani precēties.

Viņ� apklusa. Ja tā gribēja darīt zināmu, ka ir pārdomājusi, tad �is bija īstais brīdis, lai to paziņotu.

Mma Ramotsve iesmējās.

- Es gan nekad neatceros, ko esmu sapņojusi, - viņa sacīja, - tomēr esmu pārliecināta, ka atcerētos sapņus par augstākās klases mehāniķi, kur� kādudien grasās kļūt par manu vīru.

D�. L. B. Matekoni atviegloti pasmaidīja. Viņa nebija pārdomājusi, un abi joprojām bija saderināju�ies.

- �odien mums jāiet uz �Prezidenta� viesnīcu ieturēt len�u, -viņ� uzaicināja. - �is svinīgais gadījums jānosvin.

Mma Ramotsve piekrita. Viņa spētu saposties pirms pulksten divpadsmitiem, un pēc tam, ja tas būtu piedienīgi, varbūt misters D�. L. B. Matekoni ļautu viņai apmeklēt savu māju un paskatīties, kāda tā īsti ir. Mājas tagad būs divas, un viena viņiem jāizvēlas. Viņas namam Zebru ielā bija daudz labu īpa�ību, ta�u tas atradās pārāk tuvu pilsētas centram, viņ� pats dzīvoja tālāk. Viņa mājai pie vecā lidlauka bija liels pagalms, un tā, bez �aubām, bija klusāka, ta�u atradās netālu no cietuma, un vai blakus nebija ari aizaugusi kapsēta? Tas ari bija galvenais iemesls: ja nu viņa kādreiz paliktu mājās nakti viena, nebūtu labi dirnēt pārāk tuvu kapsētai. Ne jau tāpēc, ka mma

Ramotsve būtu māņticīga; viņai bija tradicionāla reliģiskā ievirze, un apkārt klīsto�iem gariem un tamlīdzīgām būtnēm �ajā pasaules uzskatā vietas palika maz, tomēr, tomēr...

Mma Ramotsves viedoklis bija tāds, ka pastāv dievs Mo-dimo, kur� dzīvo debesis - kaut kur virs Āfrikas. Dievs bija ārkārtīgi saproto�s, īpa�i attiecībā pret tādiem cilvēkiem kā viņa, ta�u pārkāpt tā likumus, ko tik daudzi cilvēki vieglprātīgi darīja, nozīmēja saņemt sodu. Kad nomira labie cilvēki - tādi kā mma Ramotsves tēvs Obids Ramotsve, tie, bez �aubām, nonāca pie Dieva. Pārējo liktenis nebija skaidrs, ta�u viņi noteikti tika sūtīti uz kādu briesmīgu vietu - varbūt līdzīgu Nigērijai, uzskatīja mma Ramotsve; un, kad viņi apzinājās savus pārkāpumus, viņiem tika piedots.

Dievs pret viņu ir bijis labestīgs - tā domāja pati mma Ramotsve. Tēvs meitai bija atvēlējis laimīgu bērnību, neraugoties uz to, ka māte viņai tika atņemta, kad mma Ramotsve vēl bija pavisam maza. Viņu pieskatīja tēvs un mīļais brālēns, un tie bija iemācīju�i, ko nozīmē sniegt mīlestību - mīlestību, kuru mma Ramotsve savukārt bija devusi savam mazulim tajās da�ās neaizmirstamajās dienās. Kad bērna ciņa par dzīvību bija galā, viņa sākumā brīnījās, kāpēc Dievs tā izdarījis, ta�u pēc kāda laika visu saprata. �obrīd Dieva laipnība bija izpaudusies no jauna - laba, mīļa cilvēka veidolā. Dievs bija atsūtījis viņai viru.

Pēc svētku len�a �Prezidenta� viesnīcā, kura laikā misters D�. L. B. Matekoni apēda divus lielus steikus un mma Ramotsve, kārumniece būdama, vairāk saldējuma, nekā bija paredzējusi, abi devās projām D�. L. B. Matekoni pikapā, lai apskatītu viņa namu.

- Māja nav īpa�i spodra, - noba�ījies teica D�. L. B. Matekoni, - kaut gan cen�os to turēt kārtībā, tomēr vīrietim tas nākas grūti. Te gan ierodas istabene, ta�u, manuprāt, no tā kļūst tikai sliktāk. Nevī�a!

- Mēs varam pieņemt sievieti, kura strādā pie manis, -sacīja mma Ramotsve. - Viņa ļoti labi prot visu. Gludina. Tīra.

Spodrina. Tā ir visiem darbiem piemērotākais cilvēks visā Botsvānā. Tavai kalponei mēs varam atrast kādu citu nodarbo�anos.

- Un mājā ir da�as istabas, kurās glabājas motoru rezerves daļas, - steig�us piebilda D�. L. B. Matekoni. - Da�reiz nav pietiekami daudz vietas garā�ā, un man jātur tās mājā - interesantas ma�īnas, kuras kādu dienu var ievajadzēties.

Mma Ramotsve neteica neko. Tagad viņa zināja, kāpēc misters D�. L. B. Matekoni nekad līdz �im nav viņu aicinājis pie sevis ciemoties. Ari viņa darbnīca �Ātrais auto� uz Tolokvengas ceļa ar visām eļļām un kalendāriem, kurus sūtīja rezerves daļu piegādātāji, bija diezgan atbaido�a. Pēc viņas domām, kalendārus padarīja smieklīgus pārmērīgi tievās mei�as, kuras sēdēja uz riepām un bija atslēju�ās pret automa�īnām. �īs meitenes būtībā nederēja nekam. Viņas nebija pietiekami labas, lai viņām būtu bērni, un neviena neizskatījās pēc tādas, kurai būtu vidusskolas diploms vai pat parastā se�u kla�u izglītība. Nekam nederīgas mei�as, kas domātas tikai jautrai laika pavadī�anai, padarīja visus vīrie�us uzbudinātus un norūpēju�os, un tas nevienam nenāca par labu. Ja vien vīrie�i zinātu, par kādiem muļķiem viņus pataisa �īs sliktās meitenes, - ta�u nezināja, un bija bezjēdzīgi censties viņiem to ieskaidrot.

Piebraucamajā ceļā mma Ramotsve palika sē�am automa�īnā, kamēr D�. L. B. Matekoni atgrūda vaļā sudrabkrāsas vārtus. Viņa ievēroja, ka atkritumu urnu ir izpluinīju�i suņi un visapkārt mētājas papīra stērbeles, kā arī citas drazas. Ja viņa dzīvotu �eit - ja vien -, tas viss drīz beigtos. Botsvānas sabiedrībā atbildība par kārtību sētā ierasti gulstas uz sievietes pleciem, un mma Ramotsve, protams, negribēja, ka viņas tēlu saista ar �ādu pagalmu.

Viņi apstājās iepretim stāvvietai zem vienkār�as automobiļu nojumes, kuru misters D�. L. B. Matekoni bija uzmeistarojis no apēno�anas tīkliem. �is bija liels, pēc mūsdienu standartiem celts nams, būvēts laikos, kad celtniekiem vēl nebija iemesla uztraukties par aizņemto platību. Tolaik visa Āfrika lielākoties bija neizmantota un par dzīves telpas taupī�anu neviens nelikās zinis. Tagad bija citādi, un cilvēki sāka raizēties par lielpilsētām, kurās izskauda tur augo�os krūmājus. �i māja bija zems, drīzāk drūms bungalo zem viļņota skārda jumta, celts varbūt kādam vietējam ierēdnim protektorāta laikos. Ārsienas bija apmestas un nobalsinātas, un grīdas lielā platībā klāja slīpēts sarkans cements. Karstajos mēne�os tās patīkami atvēsināja kājas, ta�u bija tālu no pilnības - sastampātiem dubļiem un govju mēsliem.

Mma Ramotsve lūkojās visapkārt. Dzīvojamā istabā, kurā varēja iekļūt tie�i pa ārdurvīm, atradās smagu mēbeļu komplekts, kas savulaik bijis dārgs, ta�u �obrīd izskatījās visnotaļ nolietots. Krēsli ar platām koka parocēm bija tapsēti, sarkanā krāsā, un �eit bija arī melns cietkoksnes galds, uz kura stāvēja tuk�a glāze un pelnu trauks. Pie sienas uz tum�a samta uzgleznots kalns, no koka izgrebta kūdū antilopes galva un mazs Nelsona Mandelas portrets. Kopējais iespaids ir glu�i patīkams, nosprieda mma Ramotsve, ta�u istabai, protams, piemita tas bezcerīgais izskats, kas tik ļoti raksturīgs neprecētu vīrie�u telpām.

- Ļoti jauka istaba, - novērtēja mma Ramotsve.

Misters D�. L. B. Matekoni priecīgs staroja.

- Es cen�os �o istabu turēt kārtībā, - viņ� teica. - Ir svarīgi, lai īpa�iem apmeklētājiem būtu īpa�a telpa.

- Vai tev nāk kādi īpa�i apmeklētāji? - apvaicājās mma Ramotsve.

D�. L. B. Matekoni sarauca pieri.

- Pagaidām vēl neviens nav bijis, - viņ� atbildēja, - ta�u to iera�anās vienmēr ir iespējama.

- Jā, - piekrita mma Ramotsve, - to nezina neviens.

Viņa paskatījās pār plecu - uz durvīm, kuras veda tālāk

mājā.

- Vai pārējās istabas ir uz to pusi? - viņa gādīgi apvaicājās.

D�. L. B. Matekoni pamāja ar galvu.

- Tā ir ne pārāk tīrā mājas daļa, - viņ� teica. - Varbūt varam to apskatīt citreiz?

Mma Ramotsve papurināja galvu, un misters D�. L. B. Ma-tekoni saprata, ka ir sprukās. Viņ� pieņēma to kā laulibas dzīves sastāvdaļu: nedrīkst būt nekādu noslēpumu - visam jābūt kā uz delnas.

- �eit, - viņ� sacīja, ar nolemtības pieskaņu balsī atvērdams durvis. - Patie�ām, man jādabū labāka mājkalpotāja. �ī savu darbu nepavisam nedara labi.

Mma Ramotsve sekoja viņam tālāk pa gaiteni. Pirmās durvis, kuras viņi sasniedza, bija pusatvērtas; viņa tajās apstājās un ielūkojās istabā. Telpā, kura acīmredzot kādreiz bija kalpojusi par guļamistabu, grīdas bija noklātas ar avīzēm kā ar paklāju. Tās vidū atradās motors ar atsegtiem cilindriem, un visapkārt uz grīdas mētājās no dzinēja noņemtās detaļas.

- Tas ir īpa�s motors, - misters D�. L. B. Matekoni bilda, ba�īgi uzlūkodams līgavu. - Botsvānā nav otras �ādas ma�īnas. Reiz es pabeig�u to labot.

Viņi devās tālāk. Nākamā telpa bija vannasistaba, un mma Ramotsvei �ķita, ka tā ir diezgan tīra, kaut arī samērā nemājīga un nolaista. Uz vannas malas bija uzlikts sūklis un tam vidū - liels karbola ziepju gabals. Nekā cita tur arī nebija.

- Karbola ziepes ir ļoti veselīgas, - atzīmēja D�. L. B. Matekoni. - Es tās esmu lietojis alla�.

Mma Ramotsve piekrīto�i pamāja. Viņa bija iecienījusi palmu eļļas ziepes, kuras uzlaboja sejas krāsu, ta�u bija ari saprotams, ka vīrie�iem patika kaut kas spirdzino�āks. �ī vannasistaba ir nemīlīga, toties tīra, nodomāja mma Ramotsve.

No atliku�ajām istabām tikai viena bija apdzīvota - ēdamistaba, kuras vidū atradās galds un viens vienīgs krēsls. Uz netīrās grīdas zem mēbelēm un visos stūros krājās putekļu kaudzes. Lai gan tika uzsvērts, ka �ī istaba tiek tīrīta, kļuva skaidrs - tā nav slaucīta mēne�iem ilgi. Ar ko gan viņa nodarbojās, �ī istabene? Vai viņa pie vārtiem tērzēja ar draudzenēm, kā kalpones mēdz darīt, ja netiek pietiekami labi pieskatītas? Vie�ņai bija skaidrs, ka saimnieks mājkalpotājai ir trekns kumoss, jo savas labsirdības dēļ viņ� to patur darbā.

Pārējās istabas, lai gan tajās atradās gultas, bija pieblīvētas ar kastēm, kuras savukārt bija piebāztas ar aizdedzes svecēm, automa�īnu stiklu tīrītājiem un citiem jocīgiem mehānismiem. Kas attiecas uz virtuvi, ari tā, lai gan tīra, faktiski bija tuk�a, ja neskaita divus katlus, da�us baltus emaljētus �ķīvjus un mazu na�u turētāju.

- �ai mājkalpotājai jāgatavo man ari ēst, - D�. L. B. Ma-tekoni skaidroja. - Viņa gatavo maltītes katru dienu, ta�u vienmēr vienu un to pa�u. Viss, kas man tiek, ir kukurūzas putra un sautēta gaļa. Da�reiz viņa man pagatavo ķirbi, ta�u ne visai bie�i. Tomēr viņai vienmēr vajag lērumu naudas produktiem.

- Viņa ir ļoti slinka, - teica mma Ramotsve. - Tādai vajadzētu par sevi kaunēties. Ja �ādas būtu visas Botsvānas sievietes, mūsu vīrie�i jau sen būtu izmiru�i.

D�. L. B. Matekoni smaidīja. Istabene bija viņu turējusi verdzībā gadiem ilgi, ta�u viņam vienmēr bija pietrūcis drosmes sacelties. Ta�u tagad, iespējams, virs bija atradis savu otro pusīti mma Ramotsves personā, un kalponei drīz vien nāksies meklēt kādu citu apceļamo.

- Kur tas sievi�ķis ir? - jautāja mma Ramotsve. - Man gribētos ar viņu parunāt.

D�. L. B. Matekoni paskatījās pulksteni.

- Drīz viņai vajadzētu būt klāt, - vīrietis atbildēja. - Viņa ierodas katru pēcpusdienu apmēram �ajā laikā.

Abi sēdēja dzīvojamā istabā, kad istabene paziņoja par savu klātbūtni, aizcirzdama virtuves durvis.

- Tā ir viņa, � sacīja D�. L. B. Matekoni. - Viņa vienmēr cērt durvis. Pa visiem �iem gadiem, kop� te strādā, viņa nekad nav durvis aizvērusi klusām. Tikai cērt un cērt...

- Iesim paskatīsimies uz viņu, - ierosināja mma Ramotsve. - Man būtu interesanti satikties ar dāmu, kura tevi ir tik labi aprūpējusi.

D�. L. В. Matekoni devās uz virtuvi. Iepretim izlietnei, piepildīdama tējkannu ar ūdeni, stāvēja ra�ena sieva jau krietni pāri trīsdesmit. Viņa bija manāmi garāka gan par misteru D�. L. B. Matekoni, gan mma Ramotsvi un, kaut arī izskatījās tievāka par mma Ramotsvi, domājams, bija krietni stiprāka -viņai bija izspīlēti bicepsi un spēcīgas kājas. Kalpone nēsāja lielu, saņurcītu sarkanu cepuri un zilu uzsvārci virs drēbēm. Viņas kurpes bija izgatavotas no dīvainas spīdīgas ādas, no kādas parasti taisa balles kurpes.

D�. L. B. Matekoni noklepojās, lai pavēstītu par savu klātbūtni, un kalpone lēnām pagriezās.

- Esmu aizņemta... - viņa uzsāka, ta�u palika pusvārdā, jo ieraudzīja mma Ramotsvi.

D�. L. B. Matekoni, kā jau pieņemts, viņu pieklājīgi pasveicināja. Tad viņ� stādīja priek�ā savu vie�ņu.

- �I ir mma Ramotsve, - viņ� teica.

Kalpone paskatījās uz mma Ramotsvi un negribīgi pamāja ar galvu.

- Priecājos par iespēju jūs satikt, kundze, - sacīja mma Ramotsve, - misters D�. L. B. Matekoni man par jums stāstīja.

Kalpone uzmeta skatienu savam darba devējam.

- Ak jūs par mani esat dzirdējusi? - viņa jautāja. - Esmu iepriecināta, ka viņ� par mani ko bildis. Man ir nepatīkami domāt, ka par mani neviens nerunā.

-Jā, - atbildēja mma Ramotsve. - Ir labāk, ja par tevi runā, nevis nepiemin. Tas ir - izņemot da�us gadījumus.

Kalpone sadrūma. Tējkanna bija jau pilna, un viņa aizgrieza krānu.

- Es esmu ļoti aizņemta, - viņa noraido�i teica. - �ajā mājā ir daudz darāmā.

- Jā, - sacīja mma Ramotsve. - �eit patie�ām ir milzums darāmā. Tik netīrā mājā jāiegulda liels darbs.

Mājkalpotāja sastinga.

- Kāpēc jūs sakāt, ka �ī māja ir netīra? - viņa vaicāja. - Kas jūs tāda esat, ja varat teikt, ka māja ir netīra?

- Viņa... - iesāka D�. L. B. Matekoni, ta�u saimnieku apmulsināja kalpones skatiens, un viņ� apklusa.

- Es tā runāju tāpēc, ka esmu to redzējusi, - mma Ramotsve uzstāja. - Visus tos putekļus ēdamistabā un visus mēslus dārzā. Misters D�. L. B. Matekoni ir tikai vīrietis. No viņa nevar gaidīt tīrību mājā.

Kalpone izvalbītām acīm blenza mma Ramotsvē ar vāji slēptu ļaunumu. Viņas nāsis no niknuma bija izpletu�ās un lūpas saviebtas agresīvā murskulī.

- Es �im vīram esmu kalpojusi daudzus gadus, - viņa �ņāca. - Katru mīļu dienu esmu tikai strādājusi, strādājusi un strādājusi. Esmu gatavojusi viņam labu ēdienu un spodrinājusi grīdas. Es esmu par viņu gādājusi ļoti labi.

- Es tā nedomāju, cienītā, - klusi sacīja mma Ramotsve.

- Ja jūs esat viņu tik labi barojusi, kāpēc viņ� ir tik vāj�? Vīrietis, kas tiek labi aprūpēts, kļūst resnāks. Vīrie�i ir glu�i kā gaļas lopi. Tas labi zināms.

Istabene novērsa skatienu no mma Ramotsves un pievērsās savam darba devējam.

- Kas ir �ī sieviete? - viņa noprasīja. - Kāpēc viņa nāk manā virtuvē un saka �ādas lietas? Esiet tik laipns un palūdziet, lai viņa iet atpakaļ uz bāru, kur jūs viņu atradāt.

D�. L. B. Matekoni ar grūtībām norija siekalas.

- Esmu viņu lūdzis ar mani precēties, - viņ� izpļāpājās.

- Viņa gatavojas kļūt par manu sievu.

Izskatījās, ka istabene saraujas �okurā.

- Ai-ī! - viņa kliedza. - Ai-I! Jūs nedrīkstat viņu precēt! Viņa jūs nogalinās! Tas ir vissliktākais, ko jūs varat izdarīt.

D�. L. B. Matekoni pagāja uz priek�u un mierino�i uzlika roku istabenei uz pleca.

- Neuztraucies, Florense, - viņ� sacīja, - mma Ramotsve

ir laba sieviete, un es apsolu, ka tu dabūsi citu darbu. Man ir brālēns, kuram pieder viesnīca netālu no autobusu stacijas. Istabenes viņam ir vajadzīgas, un, ja es palūg�u tev darbu, viņ� to sagādās. zv

Tas kalponi nenomierināja.

ka

- Es negribu strādāt viesnīcā, kur visus izkalpina kā vergus, - viņa iebilda. - Es neesmu istabene �ādiem tādiem darbiem. Es esmu augstākās klases istabene, kas piemērota privātmājām. Ak! Ak! Es esmu pagalam. Jūs ari būsiet pagalam, ja apprecēsiet �o resno sievieti. Viņa salauzīs jūsu gultu. Jūs, protams, ļoti ātri nomirsiet. Tas jums ir beigas.

Misters D�. L. B. Matekoni ar acīm lika mma Ramotsvei saprast, ka vajadzētu virtuvi atstāt. Viņ� lēsa, ka būs labāk, ja istabene atgūsies vienatnē. Necerēdams, ka jauno ziņu mājkalpotāja sagaidīs ar sajūsmu, D�. L. B. Matekoni tomēr nebija paredzējis, ka viņa paudīs �ādus aizvainojo�us un satrauco�us pravietojumus. Jo ātrāk viņ� aprunāsies ar brālēnu par viņas pārcel�anos uz citu darbu, jo labāk.

Viņi devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, cie�i aizvērdami aiz sevis durvis.

- Tava istabene ir grūti audzināma sieviete, - teica mma Ramotsve.

- Jā, viegli nav, - piekrita D�. L. B. Matekoni. - Ta�u es domāju, ka mums nav izvēles. Viņai jāiet strādāt citā darbā.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. Viņam bija taisnība. Istabenei bija jāaiziet, un tāpat jārīkojas arī viņiem. Viņi nevarēja dzīvot �ajā mājā, kaut gan tai bija lielāks pagalms, sprieda mma Ramotsve. �o viņiem vajadzētu izīrēt, bet pa�iem doties uz Zebru ielu. Viņas istabene bija daudzkārt labāka - tā vislabākajā veidā rūpētos par viņiem abiem. Misters D�. L. B. Matekoni visdrīzākajā laikā pieņemtos svarā un sāktu līdzināties pārtiku�am mehāniskās darbnīcas īpa�niekam, kāds viņ� īstenībā arī bija.

�Rīkoties vajadzēja taktiski. Mma Ramotsve zināja, ka misters D�. L. B. Matekoni priecātos dzīvot Zebru ielā - viņa par to bija pārliecināta ta�u vīrie�iem ir savs pa�lepnums, un viņai, paziņojot par �ādu lēmumu, jābūt apdomīgai. Diez vai viņa varētu teikt: �Tava māja ir briesmīga ala; tur visās malās ir motori un automa�īnu detaļas.� Vai arī: �Man nepatīk dzīvot tik tuvu kapsētai.� Drīzāk viņa panāktu savu, sacīdama: �Tas ir brīni�ķīgs, pla�s nams. Es nepavisam neesmu pret veciem dzinējiem, ta�u esmu pārliecināta, ka tu piekritīsi - no Zebru ielas daudz vieglāk ir sasniedzams pilsētas centrs.� To vajadzēja darit �ādi.

Mma Ramotsve jau bija izstrādājusi plānu, kā varētu nokārtot mistera D�. L. B. Matekoni pārvāk�anos uz viņas māju Zebru ielā. Tā gan nebija glu�i tik liela kā D�. L. B. Matekoni nams, ta�u platības viņiem būtu vairāk nekā pietiekami. Mājā bija trīs guļamistabas. Viņi varētu apmesties lielākajā, kura bija ari visklusākā, jo atradās pagalma pusē. Patlaban vienu telpu viņa izmantoja �ū�anai, bet otrā bija ierīkota noliktava, ta�u noliktavas istabu varētu iztīrīt un mantas nogādāt garā�ā. Tādējādi atbrīvotos telpa D�. L. B. Matekoni vajadzībām. Vai viņ� gribēs to izmantot, lai glabātu tur automa�īnu detaļas un vecus motorus, tas atkarīgs no viņa pa�a, ta�u tiks dots nepārprotams mājiens, ka motoriem jāpaliek ārpusē.

Dzīvojamai istabai dro�i vien bija jāpaliek vairāk vai mazāk nemainīgai. Ramotsves krēsli bija daudz labāki par tām mēbelēm, kuras bija redzētas mistera D�. L. B. Matekoni viesistabā, ta�u viņ� varbūt vēlēsies atgādāt �urp samtā darināto attēlu ar kalnu un pāris citu mājas rotājumu. Tie labi papildinātu viņas bagātību, to skaitā bija mma Ramotsves tēva Obida Ramotsves - tētiņa, kā viņa mēdza sacīt, - fotogrāfija, kur tas redzams savā iemīļotajā mirdzo�ajā uzvalkā; attēls, pie kura viņa tik bie�i apstājās, domādama par tēva dzīvi un visu, kas ar to saistīts. Mma Ramotsve bija pārliecināta, ka tēvs misteru D�. L. B. Matekoni novērtētu atzinīgi. Viņ� meitu bija brīdinājis no Nouta Mokoti, ta�u nebija centies laulībām likt �ķēr�ļus, kā, iespējams, būtu rīkoju�ies citi vecāki. Viņa saprata tēva jūtas, ta�u bija pārāk jauna un pārāk aizrāvusies ar liekulīgo trompetistu, lai rēķinātos ar tēva viedokli. Un, kad laulība bija tik nelaimīgi beigusies, viņ� nestāstīja par savām priek�nojautām, bet gan bija norūpējies vienīgi par meitas dro�ību un labklājību - tā, kā vienmēr bija darījis. Mma Ramotsve bija laimīga, ka viņai ir �āds tēvs, viņa domāja: mūsdienās ir tik daudz cilvēku, kuriem nav tēva un kurus izaudzināju�as mātes vai vecāsmātes, nereti viņi vispār nezina, kas viņu tēvi ir biju�i. �ie cilvēki izskatījās samērā laimīgi, jā, izskatījās, ta�u viņu dzīvē vienmēr palika nepiepildīts tuk�ums. Iespējams, ka, neapzinoties �o plaisu, jūs par to neuztraucaties. Ja jūs esat simtkājis - tshongololo, kas rāpo pa zemi, vai jūs skatāties uz putniem un raizējaties par to, ka jums nav spārnu? Dro�i vien ne.

Mma Ramotsvei bija nosliece uz filozofiskiem prātojumiem, ta�u tikai līdz zināmai robe�ai. �ādi jautājumi neap�aubāmi bija izaicino�i, un tie parasti noveda pie turpmākiem jautājumiem, uz kuriem atbil�u glu�i vienkār�i nebija. Parādības jāpieņem tādas, kādas tās ir, - vienkār�i tāpēc, ka tas ir dabiski. Tā, piemēram, ikviens zina, ka nav pareizi, ja vīrietis atrodas pārāk tuvu tai vietai, kur sieviete lai� pasaulē bērnu. Tas ir kaut kas tik nepārprotams, ka nav īpa�as vajadzības par to pat runāt. Ta�u nule citās valstīs ir nāku�as klajā pavisam jaunas idejas, kas ieteic vīrietim būt klāt savu bērnu dzemdībās. Kad mma Ramotsve par to izlasīja �urnālā, viņai aizrāvās elpa. Ta�u tad viņa sev jautāja, kāpēc gan tēvs nedrīkstētu redzēt, kā dzimst viņa bērns, apsveikt to �ajā pasaulē un dalīties priekā par notiku�o, un nosprieda, ka ir grūti atrast �ādu iemeslu. Tomēr nevar teikt, ka tas ir pareizi, skaidrs, ka vīrie�a klātbūtne radībās ir galīgi aplama, ta�u kā gan var attaisnot aizliegumu? Galu galā atbildei laikam jābūt �ādai - nepareizi tas ir tāpēc, ka pareizi, kā visiem zināms, bija vecie Botsvānas tikumi. Tie tika uzskatīti par pareiziem.

Mūsdienās, protams, bija ne mazums cilvēku, kuri no �iem tikumiem novērsu�ies. Viņa to redzēja skolēnu uzvedībā, kad tie uzpūtīgi staigāja apkārt, neizrādīdami pietiekamu cieņu vecākiem cilvēkiem. Kad mma Ramotsve gāja skolā, bērni pieaugu�os respektēja un nodūra acis, ja tos kāds uzrunāja, ta�u tagad bērni skatījās tie�i sejā un nepalika atbildi parādā. Nesen viņa bija pateikusi jaunam, kā viņai �ķita, knapi trīspadsmit gadu vecam zeņķim, lai paceļ tuk�o konservu kārbu, kuru tas bija nosviedis alejas zālē. Puika bija uz viņu skatījies ar izbrīnu, bet pēc tam sācis smieties un teicis, ka viņa pati varot pacelt �o konservu kārbu, jo �im tas nenākot ne prātā. Viņa bija tik pārsteigta par bezkaunību, ka nespēja atrast piemērotu atbildi, un zēns nesteidzīgi bija devies projām, atstādams mma Ramotsvi bez valodas. Viņas jaunības laikos sieviete puiku būtu noķērusi un uz vietas iepļaukājusi. Ta�u �odien jūs nevarat uz ielas pļaukāt citu cilvēku bērnus: ja mēģinātu kaut ko tamlīdzīgu darīt, izceltos neiedomājams skandāls. Viņa, bez �aubām, bija mūsdienīga dāma un neatzina iepļaukā�anu, ta�u da�reiz bija par ko pabrīnīties. Vai �is zēns būtu tā rīkojies, ja zinātu, ka kāds var viņu iekaustīt? Dro�i vien ne.

Domas par precībām, tīkamu māju un zēnu iepļaukā�anu bija itin jaukas, ta�u ikdienas dzīve joprojām prasīja, lai pievēr� uzmanību arī tai, un mma Ramotsvei tas nozīmēja pirmdienas rītā, tāpat kā visu darbdienu rītos, vērt vaļā �Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1� pat tad, ja pastāvēja visai maza varbūtība - kāds varētu ierasties ar savām likstām vai piezvanīt. Mma Ramotsve domāja, ka ir svarīgi turēt vārdu, un izkārtne aģentūras ārpusē pauda - uzņēmuma darba laiks ir katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Faktiski līdz �im neviens klients pie viņas nekad nebija konsultējies no rīta; parasti viņi ieradās vēlā pēcpusdienā. Kāpēc tā bija, nevarēja īsti saprast, un da�reiz viņa prātoja, ka cilvēkiem vajadzīgs zināms laiks, lai saņemtu drosmi pārkāpt pāri slieksnim un apzināties to, kas viņus satrauc.

Tā nu mma Ramotsve sēdēja kopā ar savu sekretāri mma Makutsi un no lielas krūzes dzēra sarkankrūmu tēju, kuru mma Makutsi katru ritu uzlēja. Patiesībā mma Ramotsvei sekretāre nebija vajadzīga, ta�u biznesā - ja gribēja to ņemt nopietni - bija vajadzīgs kāds, kur� atbildētu uz tālruņa zvaniem, kad viņas nebija birojā. Mma Makutsi bija izcili skolota ma�īnrakstītāja - kā nekā sekretāru eksāmenā savākusi deviņdesmit septiņas balles - un dro�i vien �ādā mazā biznesā izniekoja savu talantu, ta�u viņa bija laba sarunu biedrene, uzticama un - kas ir vissvarīgākais - ļoti apdomīga.

- Nav jāizpau� tas, ko mēs �eit redzam, - mma Ramotsve bija uzsvērusi, kad pieņēma viņu darbā, un mma Makutsi nopietni pamāja ar galvu. Mma Ramotsve necerēja no viņas sagaidīt konfidencialitāti - cilvēkiem Botsvānā patika apspriest notikumus -, tāpēc bija pārsteigta, kad atklāja, ka mma Makutsi ir ļoti labi sapratusi, kādas saistības viņa uzņemas. Patie�ām, mma Ramotsve bija atklājusi, ka viņas sekretāre pat izvairās ļaudīm izpaust, kur viņa strādā, minēdama vienīgi biroju �kaut kur netālu aiz Kgali kalna�. Tas nemaz nebija nepiecie�ams, ta�u tā bija norāde, ka klientu noslēpumi būs dro�ībā.

Agrīnā rīta tēja kopā ar mma Makutsi bija nomierino�s rituāls, ta�u tas bija vērtīgs arī no profesionālā viedokļa. Mma Makutsi bija ārkārtīgi vērīga un uzmanīgi ieklausījās visās tenkās, kuras varēja būt noderīgas. Piemēram, no viņas mma Ramotsve padzirdēja - kāds vidusmēra ierēdnis gatavojas precēties ar tās sievietes māsu, kurai piederēja ātrā ķīmiskā tīrītava. �ī informācija varētu likties ikdieni�ķa, ta�u, kad mma Ramotsvi nolīga lielveikala īpa�nieks, lai izdibinātu, kāpēc viņam liedz atļauju celt ķīmiskās tīrī�anas aģentūru blakus pa�a supermārketam, bija lietderīgi norādīt uz personu, kura bija pieņēmusi lēmumu cita - konkurējo�a ķīmiskās tīrī�anas uzņēmuma interesēs. Minēto jezgu atrisināja tie�i �ī informācija -viss, ko mma Ramotsvei nācās darīt, bija norādīt ierēdnim, ka Gaborounā ir cilvēki, kuri runā, ka viņa uzņēmējdarbība nonākusi pretrunā ar pa�a pieņemtajiem lēmumiem. Protams, ja kāds mma Ramotsvei par to ieminējās, viņa baumas dedzīgi noliedza un pierādīja, ka nav nekāda sakara starp varasvīra darbo�anos ķīmiskās tīrī�anas jomā un grūtībām, kuras nāktos izbaudīt jebkuram, kas gribētu saņemt atļauju nodarboties ar �āda veida biznesu. Jau �āda doma vien esot briesmīga, viņa teica.

Tajā pirmdienā mma Makutsi nebija nekā ievērības cienīga, ko paziņot priek�niecei, - pēc mierīgi baudītām brīvdienām kopā ar māsu, kura strādāja par medmāsu Princeses Marinas slimnīcā, viņas bija nopirku�as audumu un sāka darināt kleitu māsasmeitai. Svētdien viņas devās uz baznīcu, kur kāda psalma laikā paģība nepazīstama sieviete. Mma Makutsi māsa bija viņai palīdzējusi atgūt samaņu, un ēdnīcā blakus baznīcai viņas tai pagatavoja tēju. Sieviete esot bijusi ļoti resna, viņa stāstīja, turklāt karstums pārāk liels, ta�u tā ātri atguvusies un izdzērusi �etras tases tējas. Esot ieradusies no ziemeļiem, un Fransistaunā viņai augot divpadsmit bērnu.

- Tas ir par daudz, - teica mma Ramotsve. - Mūsdienās nav labi, ka ir divpadsmit bērni. Valdībai vajadzētu cilvēkiem ieteikt apmierināties ar se�iem. Se�i bērni ir pilnīgi pietiekami vai varbūt septiņi vai astoņi, ja var atļauties tādu lērumu pabarot.

Mma Makutsi piekrita. Viņai bija �etri brāļi un divas māsas, un viņa domāja, ka �is apstāklis ir liedzis vecākiem veltīt pienācīgu uzmanību visu bērnu izglīto�anai.

- Tas ir brīnums, ka es dabūju deviņdesmit septiņas balles, -viņa teica.

- Ja bērnu būtu bijis tikai trīs, jūs būtu dabūjusi vairāk par simt ballēm, - piezīmēja mma Ramotsve.

- Neiespējami, - sacīja mma Makutsi. - Botsvānas Sekretāru koled�ā neviens nekad nav saņēmis vairāk par simt ballēm. Tas vienkār�i nav iespējams.

Torit viņas nebija noslogotas. Mma Makutsi tīrīja savu rakstāmma�īnu un spodrināja rakstāmgaldu, bet mma Ramotsve lasīja �urnālu un rakstīja vēstuli brālēnam, kur� dzīvoja Lo-batsē. Stundas vilkās lēnām, un pulksten divpadsmitos mma Ramotsve gatavojās aģentūru slēgt, lai ieturētu len�u. Bet, tikko viņa gribēja par to paziņot mma Makutsi, sekretāre aizcirta atvilktni, ievietoja rakstāmma�īnā papīra lapu un sāka enerģiski drukāt. Tas liecināja par to, ka ir ieradies klients.

Bija piebraukusi liela automa�īna, klāta ar neiztrūksto�o plāno putekļu kārtu, kas sausajā gadalaikā sedza visu; no tās pasa�ieru sēdekļa izkāpa haki krāsas blūzē un biksēs tērpusies slaida baltā sieviete. Tā uzmeta īsu skatienu izkārtnei nama priek�ā, noņēma saulesbrilles un pieklauvēja pie pusatvērtajām durvīm.

Mma Makutsi ielaida viņu birojā, un mma Ramotsve piecēlās, lai sasveicinātos.

- Atvainojiet, ka ierados bez pieteik�anās, - sieviete sacīja. - Cerēju, ka jūs �eit sastap�u.

- Jums nevajadzēja pieteikties, - silti atbildēja mma Ramotsve, sniegdamās pēc viņas rokas. - Jūs vienmēr esat laipni gaidīta.

Sieviete saņēma viņas roku - pareizi, kā ievēroja mma Ramotsve, - raksturīgajā botsvānie�u manierē, uzliekot kreiso roku uz labās rokas apak�delma un tādējādi izrādot cieņu. Vairākums balto cilvēku sarokojas ļoti primitīvi - ar vienu roku, otru atstājot brīvu da�ādām palaidnībām. �ī sieviete vismaz bija kaut nedaudz iemācījusies uzvesties.

Mma Ramotsve aicināja apmeklētāju apsēsties klientiem domātajā krēslā, bet mma Makutsi darbojās ar tējkannu.

- Mani sauc misis Andrea Kērtina, - stādījās priek�ā apmeklētāja. - Savā vēstniecībā es no kāda dzirdēju, ka jūs esat detektīve un varētu man palīdzēt.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

- Vēstniecībā?

- Amerikas vēstniecībā, - misis Kērtina atbildēja. - Es lūdzu viņiem man pateikt detektlvaģentūras nosaukumu.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

- Priecājos, ka viņi ieteica mani, - tā sacīja. - Ta�u ko jūs vēlaties?

Sieviete bija salikusi rokas klēpī un tagad vērās uz tām. Viņas roku āda bija lāsumaina - tāda baltajiem cilvēkiem mēdz būt no pārāk ilgas uzturē�anās saulē, nosprieda mma Ramotsve. Dro�i vien viņa ir amerikāniete, kura daudzus gadus nodzīvojusi Āfrikā; �ādu cilvēku �eit bija ne mazums. Viņi iemīlējās Āfrikā un palika - da�reiz pat līdz mū�a beigām. Mma Ramotsve saprata, kāpēc tā notiek. Viņa tikai nevarēja apjēgt, kāpēc da�s labs grib dzīvot kaut kur citur. Kā gan cilvēki var izdzīvot aukstajā ziemeļu klimatā - sniegā, lietū un tumsībā?

- Varētu teikt, ka es kādu meklēju, - misis Kērtina sacīja, paceldama skatienu pret mma Ramotsves pēto�ajām acīm. - Ta�u tas vedinātu uz domām, ka ir kāds, kuru meklēt. Es nedomāju, ka ir. Tātad drīzāk man jāsaka - es mēģinu saprast, kas ar kādu ir noticis pirms ilgāka laika. Nedomāju, ka �is cilvēks ir dzīvs. Faktiski esmu pārliecināta, ka nav. Ta�u es gribu zināt, kas tie�i noticis.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

- Da�reiz ir svarīgi to zināt, - viņa teica. - Un man �ēl, kundze, ka esat kādu zaudējusi.

Misis Kērtina smaidīja.

- Jūs esat ļoti laipna. Jā, esmu kādu zaudējusi.

- Kad tas notika? - mma Ramotsve vaicāja.

- Pirms desmit gadiem, - atbildēja misis Kērtina. - Pirms desmit gadiem es zaudēju dēlu.

Brīdi valdīja klusums. Mma Ramotsve uzmeta skatienu mma Makutsi, kura stāvēja pie izlietnes, un ievēroja, ka sekretāre uzmanīgi vēro misis Kērtinu. Uztvērusi priek�nieces cie�o skatienu, Makutsi, juzdamās nogrēkojusies, atgriezās pie uzdevuma piepildit tējkannu.

Mma Ramotsve pārtrauca klusumu.

- Man ļoti �ēl. Es zinu, ko nozimē zaudēt bērnu.

- Vai tie�ām, kundze?

Mma Ramotsve nebija pārliecināta, vai jautājumam nav provokatoriskas un izaicino�as pieskaņas, ta�u atbildēja laipni:

- Ari es zaudēju savu mazuliti. Viņ� neizdzivoja.

Misis Kērtina novērsa skatienu.

- Tad jau jūs saprotat, - viņa teica.

Mma Makutsi nule bija pagatavojusi sarkankrūmu tēju un pasniedza ieplīsu�u emaljētu paplāti, uz kuras atradās divas krūzes. Misis Kērtina vienu no tām tūdaļ paņēma un sāka maziem malciņiem iebaudīt karsto, sarkano �ķidrumu.

- Man vajadzētu jums kaut ko par sevi pastāstīt, - misis Kērtina bilda. - Tad jūs saprastu, kāpēc esmu �eit un kāpēc es gribētu, lai jūs man palīdzat. Ja jūs man palīdzēsiet, es ļoti priecā�os, bet, ja ne, es sapratī�u.

- Es jums pateik�u, - sacīja mma Ramotsve. - Es nevaru palīdzēt jebkuram. Es neiznieko�u mūsu laiku un jūsu naudu. Es pateik�u, vai varu palīdzēt.

Misis Kērtina nolika krūzi un noslaucīja roku savās haki krāsas biksēs.

- Tad ļaujiet man pastāstīt, - viņa teica, - kāpēc amerikāņu sieviete sē� jūsu birojā Botsvānā. Pēc tam kad bū�u visu izstāstījusi, jūs varēsiet pateikt �jā� vai �nē�. Tas būs tik vienkār�i - vai nu �jā�, vai �nē�.

Es ierados Āfrikā pirms divpadsmit gadiem. Man bija �etrdesmit trīs gadi, un Āfrika man neko nenozīmēja. �ķiet, man par to bija vienpusīgs priek�stats - iedomu savārstījums par medībām, savannu un Kilimand�āro, kas paceļas virs mākoņiem. Es domāju arī par badu, pilsoņu kariem un puskailiem bērneļiem ar uzpūstiem vēderiem, kuri, grimdami bezcerībā, veras fotoaparāta objektīvā. Zinu, ka tā ir tikai viena - necilākā Āfrikas puse, ta�u tie�i tā es toreiz domāju.

Mans vīrs bija ekonomists. Mēs iepazināmies koled�ā un apprecējāmies drīz pēc tās beig�anas; neraugoties uz to, ka bijām ļoti jauni, mūsu laulība izdevās. Viņ� dabūja darbu Va�ingtonā un kļuva par diezgan lielu priek�nieku Pasaules Bankā. Vīrs būtu varējis kāpt pa karjeras kāpnēm Va�ingtonā. Ta�u viņ� bija kļuvis azartisks un kādu dienu paziņoja, ka radusies iespēja divus gadus pavadīt Botsvānā un vadīt Pasaules Bankas darbību �ajā Āfrikas apgabalā. Galu galā tas bija paaugstinājums, un, ja viņ� tādējādi centās apslāpēt nemieru, es uzskatīju, ka tas ir labāk nekā attiecības ar citu sievieti, kas ir vēl viens veids, kā vīrie�i ārstē savu trauksmi. Jūs jau zināt, kundze, kā tas ir, kad vīri saprot, ka vairs nav jauni. Tie trako un meklē jaunākas sievietes, kuras spētu apliecināt, ka viņi joprojām ir vīrie�i.

Neko tādu es negribēju pieļaut, tāpēc piekritu, un tā nu mēs kopā ar dēlu Maiklu, kuram tolaik bija tikai astoņpadsmit, nonācām �eit. Togad viņam vajadzēja sākt iet koled�ā, ta�u mēs nolēmām, ka pirms iestā�anās Dortmutā zēns gadu varētu pavadīt kopā ar mums. Tā ir ļoti laba koled�a Amerikā, kundze. Da�as mūsu koled�as nekam neder, ta�u �ī ir viena no labākajām. Mēs bijām lepni, ka viņ� tajā dabūjis vietu.

Maiklu pārņēma domas par gaidāmo braucienu, un viņ� sāka lasīt visu, ko vien par Āfriku varēja atrast. Vēl pirms mēs �eit ieradāmies, viņ� zināja daudz vairāk nekā mēs ar vīru kopā. Dēls bija izlasījis visu, ko sarakstījis Van der Posts -visas tās sapņainās muļķibas -, un tad viņ� sameklēja daudz nopietnākus darbus - antropologu publikācijas tādos �urnālos kā San un pat Mojfat. Es domāju, ka tie�i �o rakstu dēļ viņ� iemīlēja Āfriku, pirms vēl bija spēris kāju uz �is zemes.

Banka mums bija sagatavojusi māju Gaborounā tie�i aiz Valdības nama, kur atrodas visas �is vēstniecības un komisijas. Es to ļoti iemīlēju. Togad bija pamatīgi lijis, un varēja redzēt, ka dārzs ir labi apkopts. Dobi pie dobes tur auga kannas un Ārona lilijas, blakus bugenvileju pārpilnībai pletās kikvijzāles lauciņi. Aiz augstās, baltās sienas bija rodams mazs paradizes dārziņ�.

Maikls izskatījās pēc bērna, kur� atradis atslēgu no bufetes ar saldumiem. Viņ� cēlās agri no rīta un ar D�eka kravas automa�īnu izbrauca uz Molepololes ceļa. Pēc tam apmēram stundu viņ� klaiņoja pa krūmāju un tad atgriezās uz brokastīm. Kaut gan man nepatīk agri celties, pāris rei�u es aizbraucu dēlam līdzi un klausījos viņa tērgā�anā par redzētajiem putniem un ķirzakām, kuras pamanījām bēgam pa putekļaino zemi; da�u dienu laikā Maikls jau zināja, kā tās visas sauc. Un mēs redzējām sauli uzlecam un sajutām tās siltumu. Jūs jau zināt, kā tas �eit - Kalahari tuksne�a malā - notiek, kundze. Vienubrīd debesis �ķiet izbalēju�as un tuk�as un gaisā ir �ī asā smar�a, un jūs vēlaties ar to piepildīt savas krūtis, līdz tās glu�i vai pārplīst.

D�eks bija aizņemts darbā, viņam vajadzēja tikties ar valdības vīriem, ASV palīdzības piegādātājiem, finansistiem un tā tālāk. Mani nekas no tā neinteresēja, tāpēc es nodarbojos vienīgi ar mājas uzkop�anu, lasīju un satikos ar da�iem cilvēkiem, ar kuriem man patika iedzert rīta kafiju. Es palīdzēju ari Metodistu klīnikā. Vadāju cilvēkus no viņu ciematiem uz slimnīcu un atpakaļ, un tā bija laba iespēja apskatīt attālākus valsts nostūrus. �ādā veidā es daudz ko uzzināju par jūsu tautu, mma Ramotsve.

Varu teikt, ka tās bija laimīgākās dienas manā mū�ā. Mēs bijām atradu�i valsti, kur cilvēki cits pret citu izturējās labi -ar cieņu un kur bija vēl citas vērtības nekā tikai ņemt, ņemt un vēlreiz ņemt, kā tas pieņemts pie mums mājās. Savā ziņā es jutos pazemota. Daudz kas manā valstī likās tik mazvērtīgs un virspusējs salīdzinājumā ar to, ko redzēju Āfrikā. �eit cilvēki cieta trūkumu, daudziem nekas nepiederēja, ta�u viņiem piemita �ī brīni�ķā attieksme citam pret citu. Kad es pirmoreiz izdzirdēju afrikāņus saucam citus - pilnīgi sve�us cilvēkus -par brāļiem un māsām, man tas �ķita dīvaini. Ta�u pēc kāda laika es sapratu, ko tas nozīmē, un sāku domāt tāpat. Tad reiz kāda sieviete mani nosauca par māsu; es sāku raudāt, bet viņa nevarēja saprast, kāpēc pēk�ņi esmu tik nomākta. Un es viņai sacīju: �Tas nekas. Es tikai raudu. Es tikai raudu.� Vēlējos, kaut varētu arī savas draudzenes saukt par māsām, ta�u tas izklausītos samāksloti, un es nevarēju tā darīt. Ta�u es to gribēju. Es mācījos uzdoto stundu. Es biju ieradusies Āfrikā un mācījos.

Maikls sāka apgūt setsvanie�u valodu, un viņam bija labas sekmes. Kāds vīrs, vārdā misters Nogana, �etrreiz nedēļā nāca uz mūsu mājām zēnam pasniegt stundas. Tas bija atvaļināts skolotājs un ļoti cienījams cilvēks krietni pāri se�desmit. Misters Nogana nēsāja mazas, apaļas brillītes, kurām viens stikliņ� bija sasists. Es gribēju �im cilvēkam nopirkt jaunas acenes, jo zināju, ka viņ� ir diezgan trūcīgs, ta�u skolotājs tikai papurināja galvu un teica, ka redzot glu�i labi, un pateicās - tas neesot nepiecie�ams. Abi sēdēja verandā, misters Nogana mācīja Maiklam setsvanie�u gramatiku un sauca vārdos visu, ko viņi redzēja: augus dārzā, mākoņus un putnus.

- Jūsu dēlam ir gai�a galva, - viņ� man teica. - Zēna krūtīs pukst afrikāņa sirds. Es vienīgi mācu �o sirdi runāt.

Maikls iemantoja draugus. Gaborounā bija da�i viņa vecuma amerikāņi, ta�u Maikls par viņiem nelikās ne zinis tāpat kā par pārējiem izceļotājiem, kuru vecāki bija diplomāti. Viņ� labprāt uzturējās vietējo iedzīvotāju sabiedrībā vai biedrojās ar cilvēkiem, kuri varēja kaut ko pastāstīt par Āfriku. Viņ� draudzējās ar jaunu izsūtītu dienvidafrikāni un ar vīru, kur� bijis brīvprātīgais medicīniskajā dienestā Mozambikā. Tie bija nopietni cilvēki, un arī man viņi patika.

Pēc da�iem mēne�iem arvien vairāk laika viņ� sāka pavadīt kopā ar ļaudīm, kas mitinājās vecā fermā netālu no Mo-lepololes. Tur dzīvoja pirms da�iem gadiem no Johannes-burgas ieradusies meitene, kas Dienvidāfrikā bija iekūlusies kaut kādās politiskās nepatik�anās. Tur bija ari vācietis no Namībijas - izstīdzējis, bārdains vīrs, pārņemts ar idejām par lauksaimniecības uzlabo�anu, un da�i vietējie no Mo�udi, kas tur piedalīju�ies brigā�u kustībā. Varbūt jūs to sauktu par daudznacionālu komūnu, ta�u tas nebūtu pareizi. Es par komūnām devēju vietas, kur salasās hipiji, lai smēķētu da-gga'. �is pasākums bija pavisam kas cits. Cilvēki visu uztvēra ļoti nopietni, un viņu mērķis bija audzēt dārzeņus izkaltu�ā augsnē.

�ī doma piederēja vācietim Burkhardam. Viņ� lēsa, ka tik sausā augsnē, kāda ir Botsvānā un Namībijā, lauksaimniecību var pārveidot, audzējot kultūraugus zem noēno�anas tīkliem ar pilienveida laistī�anas paņēmienu. Gan jau jūs zināt, kā tas notiek, mma Ramotsve: no tievas caurulītes pa stīgām uz leju plūst ūdens, un valgme augsnē nonāk tie�i pie augu saknēm. Tā patie�ām notiek. Esmu to redzējusi.

Burkhards uz vecās fermas bāzes nodibināja kooperatīvu. Viņ� bija sadabūjis mazliet naudas, lai attīrītu no krūmiem nelielu zemes platību un izurbtu aku. Viņiem bija izdevies pierunāt iestāties kooperatīvā daudzus vietējos, un, kad es pirmoreiz kopā ar Maiklu tur ierados, tie jau ievāca labu ķirbju un gurķu ra�u. Dārzeņus kooperatīvs pārdeva Gaborounas viesnīcām un slimnīcām.

Maikls kopā ar �iem cilvēkiem sāka pavadīt aizvien vairāk laika un galu galā pateica mums, ka vēlas doties turp

¹ Dagga - afrikāņu apzīmējums savvaļas kaņepēm (Leonotis leonurus).

un dzīvot pie viņiem. Sākumā es biju mazliet norūpējusies -kura māte tad nebūtu? ta�u tad mēs sapratām, cik daudz viņam nozīmē kaut ko izdarīt Āfrikas labā. Tā nu kādas svētdienas pēcpusdienā es viņu turp aizvedu un atstāju. Maikls sacīja, ka ieradīsies pilsētā nākamajā nedēļā, piezvanīs un mūs apciemos, un savu solījumu viņ� turēja. Dēls staroja svētlaimē un bija priecīgi satraukts par izredzēm dzīvot kopā ar saviem jaunajiem draugiem.

Mēs bie�i tikāmies. Ferma atradās tikai stundas brauciena attālumā no pilsētas, un gandrīz katru dienu viņi veda pārdot dārzeņus vai ieradās pēc pārtikas krājumiem. Viens no botsvā-nie�iem bija mācīts sanitārs - viņ� uzmeistaroja ambulanci, kur ārstēt vieglākas saslim�anas. Tur tika attārpoti bērni, apkarotas sēnī�u slimības un tamlīdzīgas kaites. Mazliet zāļu viņiem izsniedza valdība, un citas atkal Burkhards dabūja no da�ādām firmām, kas priecājās atbrīvoties no medikamentiem, kuriem beidzies derīguma termiņ�, bet kuri joprojām bija iedarbīgi. Livingstona slimnīcā tolaik strādāja doktors Meriveders, un laiku pa laikam viņ� mēdza piezvanīt, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Reiz viņ� man teica, ka sanitārs esot nevainojams un tādam vajadzētu būt ikvienam ārstam.

Pienāca laiks Maiklam atgriezties Amerikā. Tre�ajā augusta nedēļā viņam vajadzēja būt Dortmutā, ta�u jūlija beigās viņ� mums paziņoja, ka nekur netaisās braukt. Puisis teica, ka grib palikt Botsvānā vēl vismaz gadu. Bez mūsu ziņas Maikls sazinājās ar Dortmutu, un koled�as vadība apsolīja viņa vietu vēl uz gadu saglabāt. Kā varat iedomāties, es biju uztraukusies. Koled�a ta�u, bez �aubām, jāizvēlas �tatos. Ja to nedarīsiet, nekad nedabūsiet kaut cik jēdzīgu darbu. Un es sāku baidīties, ka Maikls būs atteicies no izglītības un atliku�o dzīvi pavadīs komūnā. Domāju, daudziem vecākiem uzmācas līdzīgas domas, kad viņu bērni aizraujas ar kādu fantastisku ideju.

Mēs ar D�eku par to runājām stundām ilgi, un viņ� mani pārliecināja, ka vislabāk ļaut Maiklam rīkoties, kā tas iecerējis. Ja mēs liktu �ķēr�ļus, viņ� tikai nocietinātos un atteiktos braukt mājās vispār. Turpretim, ja mēs dēla plānam piekristu, viņ� priecīgs atgrieztos nākamā gada beigās.

- Viņ� dara labu darbu, - D�eks sacīja. - Vairākums jaunie�u viņa vecumā domā vienīgi par sevi. Maikls tāds nav.

Man bija jāpiekrit, ka viņam ir taisnība. Izskatījās, ka tas, ar ko nodarbojās Maikls, bija kaut kas labs. Botsvāna bija vieta, kur tika uzskatīts, ka �āda veida darbs ir kas īpa�s. Un atcerieties - bija jādara kaut kas, lai pierādītu, ka Dienvidāfrikā notieko�ajam ir alternatīva. Tolaik Botsvāna bija ceļa zvaigzne.

Tā nu Maikls palika, kur bijis, un, kad pienāca laiks doties projām, protams, atteicās mums pievienoties. Viņam joprojām esot darāms darbs, zēns teica, un viņ� vēloties �eit strādāt vēl pāris gadu. Ferma zēla un plauka: viņi bija izurbu�i vēl da�as akas un nodro�ināja ar iztiku divdesmit ģimenes. Tobrīd viņ� nedrīkstēja padoties.

Es to nojautu; domāju, ka mēs to nojautām abi ar viru. Mēs mēģinājām viņu pārliecināt, ta�u tas bija bezjēdzīgi. Starp citu, Maikls toreiz jau sagājās ar dienvidafrikāņu sievieti, lai gan tā bija krietnus se�us vai septiņus gadus vecāka. Es iedomājos, ka tie�i viņa varētu būt īstais dzinulis, un mēs izteicām priek�likumu, ka palīdzēsim meitenei kopā ar mums tikt uz �tatiem, ta�u Maikls �o viedokli uzklausīt atteicās. Tā ir Āfrika, viņ� teica, kas patur pie sevis; ja mēs domājot, ka tas ir kaut kas tik vienkār�s kā attiecības ar sievieti, mēs neizprotot patieso stāvokli.

Mēs izsniedzām dēlam pieklājīgu naudas summu. Laime, ka biju no tēva mantojusi vērtspapīrus, tāpēc atstāt Maiklam līdzekļus nebija grūti. Es zināju - pastāv iespēja, ka Burkhards centīsies viņu pierunāt ieguldīt naudu fermā, izlietot to dambja celtniecībai vai kam citam. Ta�u man bija vienalga. Es jutos dro�āk, zinādama, ka gadījumā, ja ievajadzēsies, Gaborounā viņam ir pieejami līdzekļi.

Mēs atgriezāmies Va�ingtonā. Dīvaini, bet tad es pēk�ņi sapratu, kas Maiklam liedza braukt atpakaļ. Viss �eit �ķita tik neīsts, pat agresīvs. Es ilgojos pēc Botsvānas, un nepagāja ne diena, kad es par to nedomātu. �is ilgas bija kā sāpes. Es

biju gatava atdot visu, lai varētu iziet no mājas un, stāvot zem ērk�ķainā koka, skatīties pla�ajās, baltajās debesīs. Vai lai dzirdētu afrikāņus skaņās balsīs sasaucamies naktī. Es ilgojos pat pēc oktobra svelmes.

Maikls mums rakstīja katru nedēļu. Viņa vēstules bija pilnas ar jaunumiem par fermu. Es zināju visu par to, kā jūtas tomāti un kādi kaitēkļi apsēdu�i spinātus. Es visu ļoti dzīvi iztēlojos, un man bija sāpīgi, ka nevaru būt tur un darīt to pa�u, ko viņ�, apzinādamās, ka tas ir kaut kas īpa�s. Savā dzīvē es neko sevi�ķu paveikt nevarēju. Es iesaistījos �ēlsirdības kustībā. Es piedalījos analfabētisma apkaro�anas programmā. Es nesu no bibliotēkas grāmatas nevarīgiem sirmgalvjiem. Ta�u tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko darīja mans dēls daudzus tūksto�us jūd�u attālajā Āfrikā.

Tad kādu nedēļu vēstule nepienāca, un pēc dienas vai divām atskanēja zvans no Amerikas vēstniecības Botsvānā. Mans dēls bija izsludināts par pazudu�u. Gadījums tika izmeklēts, un, ja bū�ot kāda informācija, man tik�ot paziņots.

Es nekavējoties izlidoju uz Āfriku, un lidostā mani sagaidīja kāds pazīstams vēstniecības darbinieks. Viņ� man izstāstīja, ka Burkhards policijai ziņojis - kādu vakaru Maikls glu�i vienkār�i pazudis. Viņi visi mēdza ieturēties kopā, un vakariņās viņ� bija piedalījies. Pēc tam Maiklu neviens vairs nebija redzējis. Arī dienvidafrikāniete nezināja, kurp viņ� devies, un kravas automa�īna, kuru mans dēls bija nopircis pēc mūsu aizbrauk�anas, joprojām atradās nojumē. Neviena pavediena, kas izskaidrotu notiku�o.

Policija fermā bija visus izpra�ņājusi, ta�u no tā nebija nekāda labuma. Neviens nebija Maiklu redzējis, un nevienam nebija jausmas, kas noticis. Likās, ka viņu aprijusi nakts.

Es ierados fermā pēcpusdienā. Burkhards bija ļoti noba�ījies un centās mani pārliecināt, ka Maikls drīz atgriezīsies. Ta�u arī viņ� nespēja izskaidrot, kāpēc puisis devies projām, nevienam neko nepasakot. Dienvidafrikāniete bija nerunīga. Kaut kāda iemesla dēļ viņa pret mani izturējās ar aizdomām un pastāstīja pavisam nedaudz. Ari viņa nezināja Maikla pazu�anas iemeslu.

Es tur paliku �etras nedēļas. Mēs ievietojām sludinājumus avizēs un piedāvājām atlīdzību par ziņām, kuras ļautu spriest par Maikla atra�anās vietu. Es braukāju �urpu turpu no pilsētas uz fermu un prātā pārcilāju visas iespējas. Es nolīgu pēddzini, lai tas pārmeklētu apkārtnes krūmāju, un viņ� strādāja divas nedēļas, lidz padevās. Nekas netika atrasts.

Galu galā cilvēki nosprieda, ka notiku�ajam var būt divi izskaidrojumi. Kaut kāda iemesla, iespējams, laupī�anas nolūkā, kāds Maiklam uzbrucis, un viņa līķis aizvests projām. Vai ari viņu saplosīju�i zvēri - varbūt no Kalahari ieklīdu�ie lauvas. Būtu gan diezgan neparasti sastapt lauvu tik tuvu Molepololei, ta�u tas bija iespējams. Tomēr ari tādā gadījumā pēddzinim vajadzēja atrast kaut kādas zīmes. Ta�u viņam nebija sekmējies. Nekādu pēdu. Nekādu neparastu dzīvnieku izkārnījumu. Nekā.

Pēc mēne�a es ierados fermā no jauna un vēl pēc da�iem mēne�iem atkal. Ikviens man izrādīja līdzjūtību, ta�u visbeidzot kļuva skaidrs, ka viņiem vairs nav ko teikt. Tā nu es atstāju vēstniecības ziņā sazināties ar policiju un uzzināt jaunumus. Tomēr tādu vairs nebija.

Pirms se�iem mēne�iem nomira D�eks. Viņ� jau ilgāku laiku slimoja ar aizkuņģa dziedzera vēzi, un es biju brīdināta, ka nav nekādu cerību. Un, kad viņ� bija aizgājis, es nolēmu, ka man vēl pēdējo reizi jāmēģina noskaidrot, vai nav palikusi kāda iespēja uzzināt, kas noticis ar Maiklu. Mma Ramotsve, jums var likties dīvaini, ka cen�os uzjundīt desmit gadu vecus notikumus. Bet es tikai vēlos zināt. Gribu uzzināt, kas noticis ar manu dēlu. Es neceru viņu atrast. Uzskatu, ka Maikls ir miris. Ta�u man gribētos �ai lappusei pielikt punktu un pateikt ardievas. Tas ir viss, ko vēlos. Vai jūs man palīdzēsiet? Vai mēģināsiet manis dēļ to uzzināt? Jūs sakāt, ka esat zaudējusi savu bērnu. Tad jau jūs zināt, kā jūtos. Jūs ta�u zināt, vai ne? Tās ir skumjas, kas nekad nepāriet. Nekad.

Kad vie�ņa savu stāstu bija beigusi, mma Ramotsve da�us mirkļus sēdēja klusēdama. Ko gan viņa varēja darīt �is sievietes labā? Vai viņa varēja kaut ko uzzināt, ja pat Botsvānas policijai un Amerikas vēstniecībai nebija paveicies? Dro�i vien nekas �eit nebija līdzams, tomēr �ai sievietei bija vajadzīga palīdzība, un no kā gan vēl viņa varēja to gaidīt, ja ne no �Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1�?

- Es jums palīdzē�u, - viņa teica un piebilda, - mana māsa.

�Misters D�. L. B. Matekoni apcerīgi vēroja ainavu, kas pavērās no Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� kantori�a. Tam bija divi logi - un viens no tiem vērsts tie�i pret darbnīcu, kurā divi viņa jaunie mācekļi ar domkratu cēla automa�inu. D�. L. B. Matekoni ievēroja, ka tas tiek darīts nepareizi, neraugoties uz viņa pastāvīgajiem atgādinājumiem par draudo�ajām briesmām. Viens no pui�iem jau bija piedzīvojis nelaimes gadījumu ar dzinēja ventilatora lāpstiņu un varēja priecāties, ka nav zaudējis pirkstu; ta�u viņi ietiepīgi palika pie sava. Vaina, protams, bija apstāklī, ka abiem bija knapi deviņpadsmit gadu. �ajā vecumā visi jaunekļi ir nemirstigi un iedomājas, ka dzīvos mū�īgi. �Gan viņi redzēs,� drūmi nodomāja misters D�. L. B. Matekoni. �Viņi sapratīs, ka ir tādi pa�i kā mēs visi.�

Viņ� pagriezās krēslā un paskatījās pa otru logu. �ajā virzienā pavērās iepriecino�āks skats: garā�as pagalma dziļumā varēja samanīt akāciju puduri, kas tiecās aug�up no dzelk�ņainu �agaru kaudzes, un aiz tā, glu�i kā salas pelēkzaļā jūrā -atsevi�ķus kalnus Odi virzienā. Bija jau liela diena, un laiciņ� pieturējās rāms. Ap pusdienlaiku iestāsies tik nogurdino�a svelme, ka izskatīsies - kalni lēkā un mirgo. Tad misters D�. L. B. Matekoni dosies mājup ieturēt len�u, jo būs pārāk karsti, lai strādātu. Viņ� apsēdīsies virtuvē, kas bija vēsākā telpa mājā, ēdīs istabenes gatavoto kukurūzas putru ar sautētu gaļu un lasis �Botsvānas Ziņas�. Pirms atgrie�anās garā�ā pie pēcpusdienas darbiem viņ� neizbēgami mazliet iesnaudīsies.

Mācekļi mēdza ieturēt len�u darbnīcas pagalmā, sēdēdami uz pāris apgāztām eļļas tvertnēm, kuras viņi bija novietoju�i zem vienas akācijas. Tik labi iekārtoju�ies, tie vēroja un ar aizrautību piedauzīgi ķircināja garāmejo�ās meitenes. �is jē-lības nācās noklausīties ari misteram D�. L. B. Matekoni, un viņ� par tām nebija labās domās.

- Tu esi smuks skuķis! Vai tev ir auto? Es salabo�u tavu auto. Es varu izdarīt tā, lai tu kustētos daudz ātrāk!

Divas jaunas ma�īnrakstītājas no Ūdens resursu ministrijas iespurdzās un pielika soli.

- Tu esi tik tieva! Laikam ēd par maz gaļas. Tādai meitenei kā tu jāēd daudz gaļas, lai būtu pulka bērnu!

- Kur tu dabūji tādas kurpes? Vai tās �abatas ir no mersedesa? Ātras kurpes �iglām meitenēm!

Nudien, nodomāja misters D�. L. B. Matekoni, viņ� �ādā vecumā nekad tā nebija uzvedies. Savus mācekļa gadus viņ� pavadīja Botsvānas Autobusu kompānijas dīzeļmotoru remonta darbnīcās, un tamlīdzīgi izlēcieni tur nebija iedomājami. Ta�u mūsdienu jaunie�i uzvedās tie�i �ādi, un misters D�. L. B. Matekoni tur neko nevarēja darīt. Viņ� par to ar mācekļiem bija runājis, norādīdams, ka uzņēmuma gods no darbiniekiem ir atkarīgs tādā pa�ā mērā kā no īpa�nieka. Jaunie cilvēki �efu bija truli uzlūkoju�i, un D�. L. B. Matekoni apzinājās, ka tie vienkār�i nesaprot, par ko ir runa. Viņiem nebija mācīts, ko nozīmē �gods�; �is jēdziens bija ārpus pui�u sapra�anas. �ī atklāsme nomāca misteru D�. L. B. Matekoni tādā mērā, ka viņam radās doma uzrakstīt izglītības ministram un ierosināt Botsvānas jaunatni iepazīstināt ar galvenajām tikumiskajām vērtībām, ta�u sacerētā vēstule �ķita tik āri�ķīga, ka D�. L. B. Matekoni to nenosūtīja. Viņ� saprata, kur meklējama vaina. Ja jums ir savs viedoklis par mūslaiku tikumiem, jūs izskatāties vecmodīgs un pompozs. �ķiet, vienīgais veids, kā izlikties mūsdienīgam, bija sacīt: katrs var darīt, ko grib un kad grib, un nevienam gar to nav nekādas daļas. �āda bija tā modernā domā�ana.

Misters D�. L. B. Matekoni pievērsa skatienu rakstāmgaldam, uz kura atradās atvērta piezīmju grāmatiņa. Tajā bija atzīmēts, ka �odien ir viņa kārta doties uz bāreņu patversmi; ja nekavējoties dotos ceļā, varētu paspēt līdz len�am būt atpakaļ, lai pārbaudītu mācekļu darbu, pirms pulksten �etros pēc savām automa�īnām ierodas klienti. Viņu braucamajiem nebija nekādas vainas - tiem bija nepiecie�ama vienīgi kārtējā tehniskā apkope, un mācekļi ar to varēja tikt galā it labi. Tomēr tie bija jāuzmana: viņiem patika motorus noregulēt uz pilnu jaudu, un misters D�. L. B. Matekoni bie�i vien nopūlējās, lai pirms izbrauk�anas no darbnīcas automa�inu motori atgūtu sākotnējo stāvokli.

- Mēs netaisām sacīk�u ma�īnas, - viņ� atgādināja. - Cilvēki, kuri ar tām brauc, nav tādi karstgalvji kā jūs. Tie ir cienījami pilsoņi.

- Kāpēc tad mūsu firmu sauc �Ātrais auto�? - jautāja viens no mācekļiem.

D�. L. B. Matekoni paskatījās uz jaunekli. �ad tad viņam gribējās tam uzkliegt, un �ī bija viena no tādām reizēm, ta�u dusmas jāprot turēt gro�os.

- Mūs sauc par Tolokvengas ceļa �Ātro auto� tāpēc, - viņ� pacietīgi atbildēja, - ka ātrs ir mūsu darbs. Vai saproti at�ķirību? Mēs neliekam klientiem gaidit dienām ilgi kā da�as citas darbnīcas. Mēs darbu padarām ātri un rūpīgi, kā jau alla� esmu jums licis pie sirds.

- Da�iem cilvēkiem patīk ātras automa�īnas, - sarunā iejaucās otrs māceklis. - Da�am labam patīk braukt ātri.

- Tā varētu būt, - atteica misters D�. L. B. Matekoni. - Ta�u ne visiem. Sastopami arī cilvēki, kuri apzinās, ka, lēnāk braucot, var tālāk tikt - labāk vēlāk nekā nekad.

Mācekļi nesapra�anā skatījās uz bosu, un D�. L. B. Matekoni redzēja: �ī atkal bija Izglītības ministrijas un tās jaunmodīgo ideju vaina. �ie zēni nekad nebūs spējīgi saprast pat pusi no viņa teiktā. Un kādu dienu tie piedzīvos smagu negadījumu.

Misters D�. L. B. Matekoni tuvojās bāreņu patversmei, sparīgi signalizēdams; tā viņ�, piebraukdams pie vārtiem, darīja vienmēr. Bija ne viens vien iemesls, kāpēc viņam patika braukt �urpu. Protams, D�. L. B. Matekoni patika bērni, un viņ� vienmēr atveda kādu konfek�u sauju, kuru izdalīja, kad bērni viņu apstāja. Ta�u viņam patika arī patversmes pārvaldniece mma Silvija Potokvane. Misters D�. L. B. Matekoni pārvaldnieci pazina visu mū�u, jo tā bija viņa mātes draudzene. �ā iemesla dēļ bija glu�i dabiski, ka viņ� �eit apkopa un laboja visus mehānismus, kā arī divas kravas automa�īnas un vecu, sasistu mikroautobusiņu, kas kalpoja par patversmes transportlīdzekli. D�. L. B. Matekoni darīja to par velti, jo ikviens, kam bija iespēja, centās palīdzēt patversmei kā mācēdams.

Kad ieradās misters D�. L. B. Matekoni, mma Potokvane bija savā kantorī. Viņa izliecās pa logu un māja ar roku.

- Tēja ir gatava, mister, - viņa sauca. - Ja pasteigsies, dabūsi arī kūku.

D�. L. B. Matekoni novietoja automobili baobaba zaru ēnā. Klāt jau bija arī da�i bērni, kas, viņam soļojot uz kantori, lēkāja apkārt.

- Bērni, vai jūs uzvedāties labi? - viņ� jautāja, rakņādamies savās kabatās.

- Mēs uzvedāmies ļoti labi, - atbildēja vecākais. - Visu nedēļu mēs darījām tikai labus darbus. Tagad mēs no visiem labajiem darbiem esam piekusu�i.

Misters D�. L. B. Matekoni iespurdzās.

- Tādā gadījumā jūs varat dabūt mazliet konfek�u.

Viņ� pasniedza riek�avu gados vecākajam, kur� to pieklājīgi saņēma abās izstieptajās rokās - raksturīgajā botsvānie�u manierē.

- Nemaitā tos bērnus, - pa logu sauca mma Potokvane. - �ie ir ļoti palaidnīgi bērni.

Kamēr D�. L. B. Matekoni gāja iek�ā pa kantora durvīm, bērnu bariņ� smiedamies aizjoza projām. Telpā viņ� sastapa mma Potokvani, viņas vīru - atvaļinātu policistu - un da�as audzinātājas. Katram priek�ā bija pa krūzei tējas un pa gabalam ābolkūkas.

Kamēr mma Potokvane stāstīja par sare�ģījumiem ar vienu no ūdenssūkņiem, misters D�. L. B. Matekoni malkoja tēju. Sūknis bija darbojies mazāk par stundu, tad uzkarsis, un bija zināmas ba�as, ka tas varētu ieķīlēties.

- Eļļa, - konstatēja D�. L. B. Matekoni. - Sūknis uzkarst, ja tajā nav eļļas. Tur būs kāda sūce. Salūzis blīvslēgs vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Un tad vēl bremzes autobusiņam, - turpināja mma Potokvane. - Tās tagad nejauki �īkst.

- Brem�u uzlikās, - zināja teikt misters D�. L. B. Matekoni.

- Jau labs laiks pagājis, kop� mēs tās mainījām. �ādā laikā uz tām sakrājas milzums putekļu un tās ātri nolietojas. Es paskatī�os, bet, lai tās nomainītu, autobusiņu laikam vajadzēs vest uz darbnīcu.

Visi pamāja, un saruna novirzījās uz citiem notikumiem patversmē. Viens no bāreņiem nupat bija dabūjis darbu un gatavojās doties uz Fransistaunu. Kāds cits no zviedru labdara, kur� �ad tad sūtīja dāvanas, bija saņēmis kroseņu pāri. Viņ� bija labākais skrējējs patversmē un tagad varēja piedalīties sacensībās. Tad iestājās klusums, un mma Potokvane nogaido�i palūkojās misterā D�. L. B. Matekoni.

- Dzirdēju, ka tev ir jaunas ziņas, - viņa pēc brī�a sacīja.

- Tu taisoties precēties?

Misters D�. L. B. Matekoni aplūkoja savas kurpes. Cik zināms, viņi nevienam neko nebija stāstīju�i, ta�u, lai apturētu ziņu izplatī�anos, Botsvānā ar to vien ir par maz. Vainīga būs istabene, D�. L. B. Matekoni nodomāja. Viņa izstāstījusi citām istabenēm, un tās savukārt dalīju�ās jaunumos ar darba devējiem. Tagad to zināja visi.

- Es precu mma Ramotsvi, - D�. L. B. Matekoni sāka stāstīt. - Viņa ir...

- Viņa ir detektlve, vai ne? - jautāja mma Potokvane. - Es par viņu visu zinu. Tava dzīve kļūs varen aizraujo�a. Tu visu laiku kaut kur lo�ņāsi, izspiegodams cilvēkus.

Misters D�. L. B. Matekoni ievilka elpu.

- Es to nedarī�u, - viņ� teica. - Negatavojos kļūt par detektīvu. Tas ir mma Ramotsves darbs.

Mma Potokvane izskatījās vīlusies. Ta�u tad viņa atplauka.

- Es ceru, ka tu nopirksi viņai gredzenu ar briljantiem, -viņa sacīja. - Saderinātai dāmai mūsdienās klājas nēsāt gredzenu ar briljantiem, lai būtu redzams, ka viņa ir saderinājusies.

Misters D�. L. B. Matekoni cie�i raudzījās pārvaldniecē.

- Vai tas ir nepiecie�ams? - viņ� gribēja zināt.

- Vairāk kā nepiecie�ams, - paskaidroja mma Potokvane. - Ja tu paņemtu kādu �urnālu, tad redzētu, ka tur ir �ādu gredzenu reklāmas. Tur rakstīts, ka tie domāti saderinātajiem.

Misters D�. L. B. Matekoni klusēja. Tad viņ� apjautājās:

- Briljanti ir diezgan dārgi, vai ne?

- Ļoti dārgi, - atbildēja viena no audzinātājām. - Mazs, mazs briljantiņ� maksā tūksto� pulu.

- Pat vairāk, - piebilda mma Potokvane. - Da�i briljanti maksā divsimttūksto� pulu gabalā.

Misters D�. L. B. Matekoni izskatījās nomākts. Viņ� nebija sīkumains un attiecībā uz dāvanām mēdza būt tikpat nesavtīgs kā attiecībā uz savu laiku, ta�u viņ� neatzina naudas iznieko�anu, un pat �ajā īpa�ajā gadījumā izskatījās, ka tērēt �ādu summu par briljantu ir pilnīga iz�ķērdība.

- Es par to parunā�u ar mma Ramotsvi, - stingri sacīja D�. L. B. Matekoni, lai pārtrauktu kutelīgo sarunu. - Varbūt briljanti viņu nemaz neinteresē.

- Nē, - iebilda mma Potokvane. - Viņu noteikti interesē briljanti. Briljanti patīk visām dāmām. �ajā jautājumā visas dāmas ir vienisprātis.

Misters D�. L. B. Matekoni notupās, lai apskatītu ūdenssūkni. Pabeidzis tējas dzer�anu pie mma Potokvanes, viņ� bija aizsoļojis pa taku, kas veda uz sūkņu māju. �is bija viens no tiem dīvainajiem celiņiem, kas �ķiet maldinām, bet visbeidzot tomēr noved pie mērķa. Kā garlaikodamās taka meta slinku cilpu ap ķirbju lauciņiem, tad ienira donga - vecā, izskalotā grāvī - un beidzās iepretim nelielai nojumei, kas aizsargāja sūkni. Pa�u sūkņu māju apēnoja lietussargiem līdzīgi ērk�ķaini koki, kuri, ierodoties misteram D�. L. B. Matekoni, laipni piedāvāja savu pavēni. Būda ar tik plānu jumtu, kāds bija sūkņu mājai, tie�os saules staros varēja pārkarst, un tas nenāktu par labu tajā eso�ajiem mehānismiem.

Misters D�. L. B. Matekoni nolika darbarīku kasti pie sūkņu mājas ieejas un piesardzīgi pavēra durvis. �ādās vietās viņ� mēdza būt uzmanīgs, jo tās bija ļoti piemērotas �ūskām. Izskatījās, ka mūd�i kaut kāda iemesla dēļ mīl tehniku, un D�. L. B. Matekoni vairākkārt bija uzgājis miegainas �ūskas vijamies ap mehānismiem, pie kuriem viņ� strādāja. Kāpēc tās tā darīja, viņam nebija ne jausmas; varbūt tām patika siltums un kustība? Vai �ūskas sapņoja par kādu labu - �ūskām domātu vietu? Vai tās iedomājās - kaut kur ir �ūsku paradīze, kur viss atrodas zemes līmenī un neviens nevar viņām uzkāpt virsū?

Pagāja da�i mirkļi, līdz acis aprada ar tumsu telpas iek�ienē, un pēc brī�a meistars redzēja, ka viņam nekas nedraud. Sūkni darbināja liels spararats, kuru grieza aizvēsturisks dīzeļmotors. Misters D�. L. B. Matekoni nopūtās. Tā bija ķibele. Vecie dīzeļdzinēji pārsvarā ir izturīgi, ta�u reiz pienāk brīdis, kad tie vienkār�i jālai� pensijā. Viņ� bija par to brīdinājis mma Potokvani, ta�u tā vienmēr atrada iemeslus, lai naudu iztērētu citiem � steidzamākiem pasākumiem.

- Bet ūdens ta�u ir vissvarīgākais, - iebilda D�. L. B. Matekoni. - Ko bērni ēdīs, ja jūs nelaistīsiet dārzeņus?

- Dievs gādās, - nesatricināmā mierā atbildēja mma Poto-kvane. - Kādu dienu Viņ� mums atsūtīs jaunu motoru.

- Varbūt, - atteica mehāniķis. - Bet varbūt ari ne. Da�reiz motori Dievu nemaz neinteresē. Esmu labojis automa�īnas diezgan daudziem mācītājiem - tās visas bija salūzu�as. Dieva kalpi nav tie labākie autovadītāji.

Tagad, būdams liecinieks dīzeļdzinēju mirstības faktam, viņ� atnesa savu darbarīku kasti, sadabūja regulējamo uzgrie�ņu atslēgu un sāka ņemt nost motora apvalku. Misters D�. L. B. Matekoni centās piekļūt dzinēja cietajai metāla sirdij un drīz vien bija aizrāvies ar darbu glu�i kā ķirurgs, kas operē iemidzinātu pacientu. Savulaik �is ir bijis lielisks motors, ra�ots kādā neiedomājami tālā rūpnīcā, - uzticams motors, motors ar raksturu. Mūsdienās diem�ēl �ķita, ka visus motorus taisa roboti Japānā. Protams, arī tie lepojās ar izturību, jo visas detaļas bija rūpīgi apstrādātas un savienotas, ta�u D�. L. B. Matekoni kaluma vīram �ādi dzinēji �ķita maigi kā sagriezta baltmaize. Tajos nebija nekā - ne raupjuma, ne savdabības. Un tāpēc labot Japānā ra�otus motorus bija garlaicīga nodarbo�anās.

Misters D�. L. B. Matekoni bie�i domāja par to, cik skumji, ka nākamajām mehāniķu paaudzēm nekad nebūs izdevība labot kādu no �īm vecajām ma�īnām. Viņi visi bija mācīti remontēt modernos dzinējus, kuru defektus atrada dators. Ja darbnīcā kāds iebrauca ar jaunu mersedesu, D�. L. B. Matekoni sirds pamira. Ar �ādām automa�īnām viņ� vairs nevarēja tikt galā, jo darbnīcā nebija vajadzīgo diagnostikas iekārtu. Ko iesākt bez �ādām ierīcēm, ja no kādas nepieejamas motora daļas sīciņ� mikroprocesors sūta nepareizus signālus? Misters D�. L. B. Matekoni juta kārdinājumu pateikt, ka, lai salabotu �ādus automobiļus, to īpa�niekiem jāmeklē dators, nevis dzīvs mehāniķis, ta�u, protams, viņ� to nedarīja, bet gan pēc labākās sirdsapziņas apkalpoja mirdzo�ā tērauda veidojumu, kas slēpās zem �o automa�īnu pārsegiem. Ta�u viņ� to darīja bezkaislīgi.

Misters D�. L. B. Matekoni patlaban bija noņēmis sūkņa motora galvu un pētīja cilindrus. Bija noticis tie�i tas, ko viņ� domāja: abi cilindri piedegu�i, jo tos vajadzēja slīpēt jau pirms laba laika. Bet, aplūkojot virzuļus, varēja redzēt, ka gredzeni ir nolietoju�ies un robaini, it kā tos mocītu artrīts. �ie bojājumi lielā mērā ietekmēja motora lietderību, un tas nozīmēja izniekotu degvielu un mazāk ūdens bāreņu dārzeņiem. Iespēju robe�ās kaut kas bija jādara. Viņ� nomainīs da�us blīvslēgus, lai novērstu eļļas zudumu, un parūpēsies, lai tiktu izslīpēti cilindri. Ta�u D�. L. B. Matekoni zināja, ka pienāks bridis, kad �ādi pasākumi vairs nelīdzēs, un tad glu�i vienkār�i būs jāpērk jauns motors.

Viņ� iztrūkās no kādas skaņas. Sūkņu māja atrodas klusā vietā, un viss, ko D�. L. B. Matekoni līdz �im dzirdēja, bija putnu dziesmas akāciju zaros. �o troksni turpretim izraisīja cilvēks. Viņ� atskatījās, ta�u nekas nebija redzams. Drīz vien �ī skaņa - līdzīga neieeļļota riteņa �īkstē�anai - no jauna izlauzās caur krūmāju. Dro�i vien kāds bārenis stūma ķerru vai vilka rotaļu auto, kādus bērni mēdz sameistarot no vecām stieplēm un skārda gabaliem.

Mehāniķis noslaucīja rokas lupatā, kuru pēc tam iebāza atpakaļ kabatā. Likās, ka skaņa tuvojas, un tad ar zemiem krūmiem apaugu�ajā takas līkumā viņ� ieraudzīja parādāmies ratiņkrēslu, kuros, griezdama riteņus, sēdēja meitene. Pacēlusi skatienu un ieraudzījusi misteru D�. L. B. Matekoni, tā, satvērusi riteņu stīpas, apstājās. Mirkli viņi skatījās viens otrā, ta�u tad meitene pasmaidīja un pārvarēja pēdējos jardus līdz sūkņu mājai.

Viņa sasveicinājās pieklājīgi kā labi audzināts bērns.

- Ceru, ka esat vesels, rra, - viņa teica, sniegdama labo roku, bet kreiso uzlikdama uz tās apak�delma, tādējādi izrādot cieņu.

Viņi sarokojās.

- Ceru, ka manas rokas nav pārāk eļļainas, - sacīja misters D�. L. B. Matekoni. - Es laboju sūkni.

Meitene pamāja ar galvu.

- Es atvedu jums ūdeni, rra. Mma Potokvane teica, ka esat atnācis �urp bez dzeramā un dro�i vien būsiet izslāpis.

Viņa pasniedzās pēc somas, kas karājās uz ratiņu atzveltnes, un izvilka no tās pudeli.

D�. L. B. Matekoni to pateicīgi paņēma, jo tikko bija sācis just slāpes un no�ēloja, ka nav paņēmis līdzi ūdeni. Viņ� dzēra, skatīdamies uz meiteni. Tā bija ļoti jauna - ar patīkamu, atklātu seju, �ķiet, vienpadsmit vai divpadsmit gadu veca. Viņas bizēs bija iepītas krellītes. Meitene valkāja izbalēju�u, zilu kleitu, kura no bie�as mazgā�anas bija kļuvusi gandrīz balta, un nobru�ātu, lētu kurpju pāri.

- Vai tu �eit patversmē dzīvo? - D�. L. B. Matekoni vaicāja.

Viņa pamāja ar galvu.

- Esmu �eit kopā ar jaunāko brāli jau gandrīz gadu, - meitene atbildēja. - Viņam ir tikai pieci gadi.

- No kurienes jūs esat?

Meitene nolaida skatienu.

- Mēs esam no Fransistaunas puses. Manas mātes vairs nav. Viņa nomira pirms pieciem gadiem, kad man bija septiņi. Mēs dzīvojām pie kādas sievietes, bet tad viņa teica, ka mums jāiet projām.

Misters D�. L. B. Matekoni neko neatbildēja. Mma Poto-kvane da�u bāreņu dzīvesstāstus bija izstāstījusi, un ik reizi viņa sirds sāpēs iesmeldzās. Agrāk Botsvānas sabiedrībā atraidītu bērnu nebija - ikvienu kāds pieskatīja. Ta�u tagad, �ķiet, kaut kas ir mainījies, un mūsdienās varēja sastapt arī bāreņus. Iespējams, daļēji tas izskaidrojams ar slimību, kas plosījās Āfrikā. Bērnu bez vecākiem kļuvis daudz vairāk, un da�iem bāreņu patversme bija vienīgā vieta, kurp doties. Vai tā bija noticis ari ar �o meiteni? Un kāpēc viņa atradās invalīdu ratiņos?

Misters D�. L. B. Matekoni izmeta no galvas �īs domas. Kāda jēga prātot par �ādām lietām, ja neko daudz nevarēja palīdzēt? Bija jārisina steidzamāki jautājumi, piemēram, kāpēc ratiņi rada tik nejauku troksni.

- Tavi ratiņi �īkst, - viņ� teica. - Vai tā bijis vienmēr?

Meitene papurināja galvu.

- Tas sākās pirms da�ām nedēļām. Domāju, ka tur kaut kas nav kārtībā.

Misters D�. L. B. Matekoni notupās, lai pārbaudītu riteņus. Viņ� nekad nebija labojis invalīdu ratiņus, ta�u �eit viss �ķita skaidrs. Gultņi sausi un putekļaini - mazliet eļļas �obrīd darītu brīnumus -, un ari bremze iesprūdusi. Lūk, no kurienes nācis troksnis!

- Es tevi izcel�u, - viņ� sacīja. - Tu vari pasēdēt zem koka, kamēr es salaboju tavu krēslu.

Vīrietis pacēla meiteni un uzmanigi nolika zemē. Tad, pagriezis ratiņus otrādi, atbrīvoja bremzes un noregulēja brem�u sviru. Viņ� ieeļļoja gultņus un izmēģinādams pagrieza riteņus. Tie griezās bez aizķer�anās un trok�ņa. D�. L. B. Matekoni nolika ratiņus uz riteņiem un piestūma sēdo�ajai meitenei.

-Jūs esat ļoti laipns, rra, - viņa teica. - Tagad man jābrauc atpakaļ, citādi audzinātāja domās, ka esmu apmaldījusies.

Meitene devās projām pa celiņu, atstādama misteru D�. L. B. Matekoni strādājam. Viņ� turpināja iesākto, un pēc stundas sūknis bija salabots. Meistars nopriecājās, kad tas atsāka darboties, - izskatījās, ka dzinējs kādu brīdi kalpos vēl diezgan labi. Ta�u, lai kā arī būtu, misters D�. L. B. Matekoni zināja, ka tas nav uz ilgu laiku un drīz viņam būs �eit jāatgrie�as, lai sūkni izjauktu pilnīgi. Un kur gan tad dārzeņi ņems ūdeni? Posts dzīvot tik sausā valstī. Vienalga - ķirbju vai cilvēku dzīvības - tās karājās mata galā.

Mma Potokvanei bija taisnība - kā jau viņa apgalvoja, mma Ramotsvi briljanti interesēja.

Tas noskaidrojās da�as dienas pēc tam, kad misters D�. L. B. Matekoni bija salabojis sūkni bāreņu patversmē.

- Domāju, ka cilvēki zina par mūsu saderinā�anos, - mma Ramotsve sacīja, kad abi sēdēja Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� kantorītī un dzēra tēju. - Mana istabene teica, ka dzirdējusi ļaudis pilsētā par to mel�am. Viņa sacīja, ka to zina visi.

- Tāda jau ir �ī vieta, - nopūtās līgavainis. - Es ari vienmēr uzzinu citu noslēpumus.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. Viņam bija taisnība: Ga-borounā noslēpumu nebija. Ikviens zināja, ko dara citi.

- Piemēram, - turpinādams iesākto tematu, stāstīja D�. L. B. Matekoni, - kad mma Sonkvena sabeidza sava dēla jaunās automa�īnas ātrumkārbu, braukdama ar ātrumu trīsdesmit jūd�u stundā un ieslēgdama atpakaļgaitu, izskatījās, ka visi to zina. Es nevienam nestāstīju, ta�u cilvēki to bija uzzināju�i.

Mma Ramotsve smējās, jo pazina mma Sonkvenu, kas, iespējams, bija visvecākā autovadītāja pilsētā. Viņas dēls, kuram piederēja ienesīgs lielveikals Broudhēsta gatvē, bija centies pārliecināt māti, lai tā noalgo �oferi vai atsakās no brauk�anas vispār, ta�u viņam nācās atkāpties mma Sonkvenas nelokāmās neatkarības priek�ā.

- Viņa brauca laukā no Molepololes, - turpināja misters D�. L. B. Matekoni, - un atcerējās, ka Gaborounā nav pabarojusi vistas. Tā nu kundze izlēma nekavējoties atgriezties, ieslēdzot atpakaļgaitu. Vari iedomāties, kas notika ar ātrumkārbu. Un pēk�ņi visi par to sāka runāt. Māte un dēls nosprieda, ka es to esmu cilvēkiem izstāstījis, ta�u tā nav. Mehāniķim jābūt kā mācītājam. Viņ� nedrīkst runāt par to, ko redz.

Mma Ramotsve piekrita. Viņa zināja konfidencialitātes vērtību un cienīja misteru D�. L. B. Matekoni tāpēc, ka arī viņ� prata to novērtēt. Patie�ām, visapkārt bija pārāk daudz pļāpīgu cilvēku. Ta�u �ie bija vispārīgi novērojumi, bet patlaban vajadzēja pārrunāt daudz steidzamākus jautājumus, un tāpēc viņa novirzīja sarunu uz tematu, kas bija izraisījis �is debates.

- Tātad visi runā par mūsu saderinā�anos, - turpināja mma Ramotsve. - Da�i pat grib redzēt gredzenu, kuru tu man esi uzdāvinājis.

Brīdi apklususi, viņa uzmeta acis misteram D�. L. B. Matekoni.

- Stāstu viņiem, ka vēl neko neesi dāvinājis, ta�u esmu pārliecināta, ka tuvākajā laikā uzdāvināsi.

Viņa aizturēja elpu. D�. L. B. Matekoni bija nodūris acis: tā viņ� bie�i vien darīja, kad jutās nedro�s.

- Gredzenu? - viņ� beidzot izmocīja. - Kādu īsti gredzenu?

Mma Ramotsve nopētīja līgavaini. Ja tiek runāts par �ādām lietām, ar vīrie�iem jāuzmanās. Viņiem, protams, par tām nav nekādas sapra�anas, ta�u vienalga jāpiesargājas, lai lieki nesatrauktu. Pēc tā nav nekādas vajadzības. Mma Ramotsve nolēma būt vaļsirdīga. Misters D�. L. B. Matekoni varētu pamanīt slazdus, un tas nebūtu labi.

- Gredzenu ar briljantiem, - viņa sacīja. - Tādus saderinātas dāmas mūsdienās nēsā. Tas ir moderni.

Līgavainis joprojām drūmi lūkojās grīdā.

- Briljanti? - viņ� gurdi vaicāja. - Vai esi pārliecināta, ka tie�i tie ir vismodernākie?

-Jā, - stingri atbildēja mma Ramotsve. - Visas saderinātās dāmas no modernām aprindām mūsdienās dabū gredzenus ar briljantiem. Tā ir zīme, ka viņas tiek novērtētas.

Misters D�. L. B. Matekoni strauji pacēla skatienu. Ja tas tiesa - un tas lielā mērā saskanēja ar mma Potokvanes teikto viņam nebija citas iespējas kā vien nopirkt gredzenu ar briljantiem. Misters D�. L. B. Matekoni negribēja, lai mma Ramotsve domātu, ka netiek novērtēta. Viņ� to vērtēja ļoti augstu un bija bezgalīgi un padevīgi pateicīgs par piekri�anu ar viņu precēties, un, ja briljanti bija vajadzīgi, lai to pierādītu pasaulei, misters D�. L. B. Matekoni maksās. Uz mirkli viņ� sa-minstinājās, kad prātā uzzibsnīja vārds �cena�, atgādinādams par satrauco�ajiem skaitļiem, kas tika minēti pie tējas tases bāreņu patversmē.

- Briljanti ir ļoti dārgi, - uzdro�inājās bilst misters D�. L. B. Matekoni. - Ceru, ka man pietiks naudas.

- Nu, protams, pietiks, - atbildēja mma Ramotsve. - Briljantus var nopirkt ari par glu�i pieņemamu cenu. Vai arī tu tos vari dabūt uz nomaksu...

Līgavainis sarosījās.

- Biju domājis, ka tie maksā tūksto�iem pulu, - viņ� teica. - Varbūt kādus piecdesmit tūksto�us?

- Protams, ne, - mma Ramotsve mierināja. - Var nopirkt lētus briljantus, ta�u iespējams atrast arī ļoti labus, kas nav pārāk dārgi. Varam aizbraukt paskatīties. Piemēram, uz �Pastardienas juvelieriem�. Tur ir liela izvēle.

Jautājums bija izlemts. Nākamajā rītā, kad mma Ramotsve tiks galā ar detektīvaģentūras korespondenci, abi dosies uz �Pastardienas juvelieriem� izraudzīties gredzenu. Tā bija aizraujo�a perspektīva, un pat misters D�. L. B. Matekoni, juzdamies milzīgi atvieglots par to, ka var atļauties briljantus, saprata, ka ar nepacietību gaida �o izbraukumu. Tagad viņ� pat lēsa, ka dārgakmeņos ir kaut kas ļoti pievilcīgs - kaut kas, ko var apjēgt pat vīrietis, ja vien par tiem kārtīgi padomā. Visnozīmīgākā D�. L. B. Matekoni �ķita doma, ka briljanti - iespējams, visdārgākā dāvana, kādu viņ� savā mū�ā pasniegs, - bija velte no pa�as Botsvānas sirds. Misters D�. L. B. Matekoni bija patriots. Viņ� mīlēja savu zemi un zināja, ka to mīl ari mma Ramotsve. Apstāklis, ka briljanti.

kurus viņi galu galā izvēlēsies, dienas gaismu ieraudzīju�i vienā no trim Botsvānas dimantu raktuvēm, pie�ķīra dāvanai īpa�u nozīmi. D�. L. B. Matekoni dāvāja sievietei, ko viņ� mīlēja un apbrīnoja kā nevienu citu pasaulē, mazu kriksīti zemes, pa kuru viņi staigāja. �ī drupatiņa, protams, bija īpa�a: mazs klints gabaliņ�, kas pārvērties mirdzo�ā dimantā pirms neskaitāmiem gadiem. Un, raugi, pie Orapas cilvēki to bija izraku�i, pēc tam aizvedu�i uz Gaborounu, noslīpēju�i un iestrādāju�i zeltā. Un tas viss tika darīts tāpēc, lai mma Ramotsve briljantu varētu nēsāt uz kreisās rokas zeltne�a un parādīt pasaulei, ka viņ�, misters D�. L. B. Matekoni, Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� īpa�nieks, gatavojas kļūt par tās vīru.

* * *

�Pastardienas juvelieru� telpas bija noslēpu�ās putekļainas ielas galā - blakus �Pestī�anas grāmatnīcai�, kur pārdeva Bībeles un citus reliģiskus tekstus, un Motobani grāmatvedības pakalpojumu firmai �Sakiet, lai nodokļu inspektors iet prom�. Veikals bija diezgan nepievilcīgs - ar �ķību verandas jumtu, kas balstījās uz balsinātiem ķieģeļu stabiem. Uz izkārtnes, kuru zīmējis kāds netalantīgs amatieris, bija attēlota skaistules galva ar lieliem, nokareniem auskariem un kakls ar komplicētu kaklarotu. Par spīti tam, ka acīmredzami traucēja kaklarota un auskaru smagums, sieviete �ķībi smaidīja.

Misters D�. L. B. Matekoni un mma Ramotsve novietoja automobili ielas pretējā pusē akāciju ēnā. Viņi bija atbrauku�i vēlāk, nekā paredzēts, un karstums jau pieņēmās spēkā. Pusdienlaikā ikvienam transportlīdzeklim, kas atstāts saulē, būs gandrīz neiespējami pieskarties: sēdekļi tad sakarst vienā mirklī, bet stūre kļūst par ugunīgu stīpu. Pavēnis no tā kaut drusku pasargā, tāpēc automa�īnas, lai saņemtu pēc iespējas vairāk ēnas no skrajās, pelēkzaļās lapotnes, tika novietotas ar priek�galu pret stumbru un apstāja katru koku glu�i kā sivēni sivēnmāti.

Durvis bija slēgtas, ta�u, kad D�. L. B. Matekoni piezvanīja, tās pakalpīgi atvērās. Veikalā aiz letes stāvēja kārns cilvēks haki krāsas apģērbā. Viņam bija �aura seja, un gan ie�ķībās acis, gan zeltainā ādas krāsa liecināja par Kalahari bu�meņu asinīm. Bet, ja tā ir, kāpēc gan viņ� strādā juvelierveikalā? Protams, nebija nopietna iemesla, lai viņ� to nedarītu, ta�u tas likās nepiedienīgi. Juvelierveikali piesaistīja indie�us un kenijie�us, kuriem �āds darbs patika; bu�meņi labprātāk nodarbojās ar lopiem - viņiem bija lieliski sasniegumi lopkopībā un strauskoplbā.

Juvelieris abiem uzsmaidīja.

- Es redzēju jūs piebraucam, - viņ� teica. - Jūs novietojāt savu automobili, lūk, zem tā koka.

D�. L. B. Matekoni saprata, ka nav kļūdījies. Pārdevējs runāja pareizā setsvanie�u valodā, ta�u akcents apstiprināja redzamās pazīmes. Kopā ar patskaņiem izlauzās klak�ķi un svilpieni. Tā bija dīvaina - �ī Kalahari tuksne�a iemītnieku mēle, kas vairāk līdzinājās putnu dziesmām koku zaros, nevis cilvēku valodai.

Līgavainis pieklājīgi stādījās priek�ā un pagriezās pret mma Ramotsvi.

- �ī dāma nule ir ar mani saderinājusies, - sacīja misters D�. L. B. Matekoni. - Viņu sauc mma Ramotsve, un es gribu nopirkt saderinā�anās gredzenu.

Viņ� ieturēja pauzi.

- Gredzenu ar briljantiem.

Juvelieris vēroja pircēju no plakstiņu apak�as un tad iesāņus uzmeta skatienu mma Ramotsvei. Viņa to uztvēra un nodomāja: ��eit notiek izlūko�ana; viņ� ir manīgs vīrs, un viņam nedrīkst uzticēties.�

- Jūs esat veiksmīgs cilvēks, - teica juvelieris. - Ne katrs var atrast tik jauku un tuklu līgavu. Mūsdienās visapkārt klīst tik daudz kārnu un negantu sievie�u. �ī dāma jūs padarīs ļoti laimīgu.

- Jā, - misters D�. L. B. Matekoni atzinīgi apstiprināja. - Es esmu laimīgs cilvēks.

- Tāpēc jums tagad jānopērk ļoti liels gredzens, - turpināja juvelieris. - Tik lekna sieviete nedrīkst nēsāt �auru gredzentiņu.

D�. L. В. Matekoni lūkojās uz savām kurpēm.

- Biju domājis par vidēja izmēra gredzenu, - viņ� teica. - Neesmu nekāds bagātnieks.

- Es zinu, kas jūs esat, - sacīja juvelieris. - Jūs esat virs, kuram pieder �Ātrais auto� uz Tolokvengas ceļa. Jūs varat atļauties labu gredzenu.

Mma Ramotsve nolēma iejaukties.

- Es negribu lielu gredzenu, - viņa strikti sacīja. - Neesmu nekāda dāma, kam jānēsā lieli gredzeni. Cerēju uz mazu gredzentiņu.

Juvelieris uzmeta viņai ātru skatienu. Likās, ka mma Ra-motsves klātbūtne tam gandrīz vai traucē, it kā �is būtu vīrie�u darījums - kaut kas līdzīgs tirdzniecībai ar gaļas lopiem -un viņa maisītos pa kājām.

- Es jums parādī�u da�us gredzenus, - viņ� piedāvāja, noliekdamies, lai izvilktu no letes atvilktni. - �eit būs da�i lieliski gredzeni ar briljantiem.

Juvelieris uzlika atvilktni uz letes un norādīja uz vairākiem gredzeniem, kas atdusējās samta ligzdiņās. Misteram D�. L. B. Matekoni aizrāvās elpa. Briljanti bija iestrādāti gredzenos veselām skupsnām: vienu lielu dārgakmeni ielenca pulks mazāku. Da�iem gredzeniem bija arī citādi akmeņi - smaragdi un rubīni, un zem katra - maza zīmīte ar cenu.

- Nepievērsiet uzmanību tam, kas rakstīts uz etiķetēm, -juvelieris sacīja, pazeminādams balsi. - Varu jums piedāvāt lielas atlaides.

Mma Ramotsve pētīja paliktni. Tad viņa pacēla skatienu un papurināja galvu.

- �ie ir pārāk lieli, - viņa teica. - Es jau jums sacīju, ka vēlos mazāku gredzenu. Laikam mums vajadzēs iet uz citu veikalu.

Juvelieris nopūtās.

- Man ir vēl da�i citi, - viņ� sacīja. - Man ir arī mazāki gredzeni.

Viņ� ieslidināja paliktni vietā un izvilka citu. Gredzeni uz tā bija krietni mazāki. Mma Ramotsve norādīja uz gredzenu paliktņa vidū.

- Man patīk �is, - viņa teica. - Apskatisim �o gredzenu.

- �is nu gan ir mazs, - atzīmēja juvelieris. - �ādu briljantu var viegli pazaudēt. Ļaudis to var nepamanīt.

- Man vienalga, - atbildēja mma Ramotsve. - �is briljants domāts man. Par citiem man maza daļa.

Klausīdamies līgavā, misters D�. L. B. Matekoni sajuta lepnuma uzplūdus. �ī bija sieviete, kuru viņ� apbrīnoja, sieviete, kura ticēja Botsvānas pārbaudītajām vērtībām un kurai nebija laika āri�ķībām.

- Man arī patīk �is gredzens, - viņ� teica. - Lūdzu, ļaujiet mma Ramotsvei to uzlaikot.

Gredzens tika pasniegts mma Ramotsvei, kura uzvilka to pirkstā un pastiepa roku misteram D�. L. B. Matekoni novērtē�anai.

- Tas tev lieliski piestāv, - viņ� sacīja.

Mma Ramotsve smaidīja

- Ja tev labpatiktu �o gredzenu man nopirkt, es būtu loti laimīga.

Juvelieris paņēma etiķeti ar cenu un pasniedza to D�. L. B. Matekoni.

- �im gredzenam atlaide nav iespējama, - viņ� teica. - Tas jau tāpat ir ļoti lēts.

Cena misteru D�. L. B. Matekoni patīkami pārsteidza. Nupat par tie�i �ādu maksu viņ� bija nomainījis dzesē�anas sistēmu kāda klienta autobusiņam. Tas nebija dārgi. Iebāzis roku kabatā, viņ� no tās izvilka bankno�u paciņu, kuru agrāk no rīta bija izņēmis bankā, un samaksāja juvelierim.

- Viens jautājums man jums jāuzdod, - D�. L. B. Matekoni sacīja. - Vai �is briljants ir no Botsvānas dimantu raktuvēm?

Juvelieris izbrīnīts viņā paskatījās.

- Kāpēc jūs tas interesē? - viņ� vaicāja. - Briljants ir briljants, vienalga, no kurienes tas nācis.

- To es zinu, - teica D�. L. B. Matekoni. - Ta�u es būtu priecīgs, zinādams, ka mana sieva nēsās mūsu pa�u dārgakmeni.

Juvelieris pasmaidīja.

- �ajā gadījumā tas tā ir. Visi �ie dārgakmeņi nāk no mu�u raktuvēm.

- Pateicos, - sacīja misters D�. L. B. Matekoni. - Priecājos to dzirdēt.

Mājupceļ� veda gar Anglikāņu katedrāli un Princeses Marinas slimnīcu. Kad viņi brauca garām katedrālei, mma Ra-motsve ieminējās:

- Es domāju: varbūt mēs varētu salaulāties �eit? Iespējams, mūs apprecinātu pats bīskaps Makhulu.

- Man tas būtu pa prātam, - D�. L. B. Matekoni atbildēja. - Viņ� ir labs cilvēks, �is bīskaps.

- Tad jau viens labs cilvēks laulās kādu citu labu cilvēku, - sacīja mma Ramotsve. - Tu esi mīļ�, mister D�. L. B. Matekoni.

Līgavainis neatbildēja. Ir grūti atbildēt uz komplimentu, ja turklāt apzinies, ka tas ir nepelnīts. D�. L. B. Matekoni nedomāja, ka ir sevi�ķi labs cilvēks. Viņa raksturam dro�i vien piemita daudz trūkumu, un, ja kāds bija krietns, tad tā bija mma Ramotsve. Viņa bija daudz pārāka par savu līgavaini. D�. L. B. Matekoni bija tikai cītīgs mehāniķis; viņa turpretim bija daudz nozīmīgāka dāma.

Automa�īna nogriezās Zebru ielā, iebrauca �aurā ieliņā iepretim mma Ramotsves mājai un apstājās stāvvietā zem ap-ēno�anas tīkla blakus verandai. Pa virtuves logu viņiem māja Rouza - mma Ramotsves kalpone. Viņa bija izmazgājusi veļu, un nu tā baloja uz virves, krasi at�ķirdamās no sarkanbrūnās zemes un zilajām debesīm.

Misters D�. L. B. Matekoni saņēma mma Ramotsves roku, uz mirkli pieskardamies mirdzo�ajam gredzenam. Paskatījies līgavā, viņ� ieraudzīja tās acīs asaras.

- Piedod, - viņa teica. - Man nevajadzētu raudāt, ta�u es neko nevaru ar sevi padarīt.

- Kāpēc tu skumsti? - jautāja D�. L. B. Matekoni. - Tev nav jābēdājas.

Viņa noslaucīja asaras un papurināja galvu.

- Es nebēdājos, - sieviete atbildēja. - Tas tāpēc, ka neviens man agrāk neko tamlīdzīgu nav dāvinājis. Kad precējos ar Noutu, viņ� man neuzdāvināja neko. Es cerēju uz gredzentiņu, ta�u to nesagaidīju. Tagad man ir gredzens...

- Centī�os tev Nouta nolaidību atdarīt, - sacīja D�. L. B. Matekoni. - Es gribu būt tev labs vīrs.

- Tu būsi, - mma Ramotsve teica, pamādama ar galvu. - Un es centī�os būt tev laba sieva.

Mirkli abi sēdēja, domādami katrs savas �im brīdim atbilsto�as domas. Tad misters D�. L. B. Matekoni izkāpa, gar priek�galu pagāja garām automobilim un atvēra līgavai durvis. Tagad viņi ies iek�ā dzert sarkankrūmu tēju un mma Ramotsve parādīs Rouzai gredzenu, kas viņu darīja tik laimīgu un vienlaikus tik skumju.

Sēdēdama savā birojā �Dāmu detektlvaģentūrā Nr. 1�, mma Ramotsve pārdomāja, cik viegli cilvēkus piespiest rīkoties tikai tāpēc, ka tiem trūkst drosmes pateikt �nē�. Viņa patie�ām negribēja uzņemties meklēt risinājumu tam, kas noticis ar misis Kērtinas dēlu; Kloviss Andersons, viņas profesionālās bībeles �Privātdetektīva rokasgrāmata� autors, salīdzina izmeklē�anu ar urīna analīzēm. ��ādi urīna izmeklējumi,� viņ� raksta, �neatmaksājas nevienai no iesaistītajām pusēm. Klientam tiek dotas maldino�as cerības, jo detektīvs ar viņa lietu strādā, bet detektīvs jūtas spiests klienta cerības kaut kā attaisnot. Tas nozīmē, ka aģents, iespējams, velta izmeklē�anai vairāk laika, nekā prasa apstākļi. Dienas beigās liekas, ka nekas nav sasniegts, un jābrīnās, kāpēc �ādā situācijā pagātne nevarētu tikt bez no�ēlas apglabāta. Aizmirstiet pagātni da�reiz ir labākais padoms, ko var dot.�

Mma Ramotsve �o rindkopu pārlasīja vairākas reizes un saprata, ka ir vienisprātis ar tajā pausto viedokli. Ari viņa domāja, ka pagātnei tiek pie�ķirta pārāk liela nozīme. Cilvēki mū�īgi rakņājas notikumos, kuri atgadīju�ies pirms daudziem gadiem. Kāda jēga �ādi rīkoties, ja rezultātā vienīgi tiek saindēta tagadne? Pagātne slēpa daudz aplamību, bet vai tā veicināja izaugsmi un deva svaiga gaisa malku? Detektlve domāja par �onu tautu - kā tie nemitējās sūroties par to, ko Ndebele viņiem nodarījis pie Mzilikazi un Lobengulas. Tiesa gan, viņ� strādāja briesmu lietas - galu galā tie bija zulusi, kas vienmēr apspiedu�i savus kaimiņus -, ta�u tas nebija attaisnojums, lai turpinātu nemitigi gausties. Labāk būtu to aizmirst reizi par visām reizēm.

Mma Ramotsve domāja arī par Seretsi Hamu² - augstāko virsaiti, pirmo Botsvānas prezidentu un valstsvīru cik slikti ar viņu bija apgāju�ies briti, liegdami izraudzīties sievu un izsūtīdami trimdā tikai tāpēc, ka tas gribēja precēt anglieti. Kā viņi varēja būt tik bezjūtīgi un ne�ēlīgi pret �ādu cilvēku? Padzīt �o vīru no dzimtās zemes un viņa tautas, protams, bija cietsirdīgākais sods, ko Hama varēja saņemt. Ļaudis palika bez vadoņa; tas bija cirtiens tie�i tautas dvēselē. �Kur ir mūsu Hama? Kur ir Kgosi Sekgomas Otrā un mohumagadi Tebago dēls?� Ta�u pats Seretse vēlāk par notiku�o daudz neraizējās. Viņ� par to nerunāja un bija labās attiecībās ar britu valdību un pa�u karalieni. Maziskāks cilvēks būtu klaigājis: �Skatieties, ko esat man nodarīju�i, un tagad gribat, lai esmu jūsu draugs!?�

Tad vēl misters Mandela. Ikviens zināja, kā misters Mandela piedeva tiem, kuri viņu ieslodzīja. Mandelam tika atņemts daudz dzīves gadu tikai tāpēc, ka viņ� vēlējās taisnību. �o cilvēku aizsūtija uz akmeņlauztuvēm, kur putekļi augu dienu bojāja viņa redzi. Ta�u tajā svētīgajā dienā, kad Mandeļu atbrīvoja, viņ� nebilda neko par atriebību vai pat par atmaksu. �is vīrs nesūrojās par pagātni un teica, ka darāmi nozīmīgāki darbi, un laika gaitā pierādija, ka ar to domājis simt veidos pakalpot cilvēkiem, kuri ar viņu bija apgāju�ies tik slikti. �āds bija īstenais Āfrikas ceļ�, tradīcija, kas ir visraksturīgākā Āfrikas sirdij. Mēs visi esam Āfrikas bērni, un neviens nav labāks vai nozīmīgāks par citiem. Lūk, ko Āfrika var sacīt pasaulei: tā var atgādināt, ko nozīmē būt cilvēcīgiem.

Mma Ramotsve to saprata un novērtēja di�enumu, kuru Hama un Mandela bija parādīju�i, piedodami pagātnei. Ta�u misis Kērtinas gadījums bija citāds. Nelikās, ka amerikāniete būtu gana �erpa, lai atrastu kādu, ko vainot dēla pazu�anā, ta�u detektīve zināja - ne vienu vien �ādos apstākļos pārņemtu apsēstība sodīt. Jautājums par sodiem, protams, bija īpa�s. Mma Ramotsve nopūtās. Viņa pieļāva, ka sods da�reiz ir noderīgs, lai vainīgajam parādītu, ka tas rīkojies nepareizi, ta�u nekādi nevarēja saprast, kāpēc jāsoda tie, kuri savus nodarījumus no�ēlo. Kad mma Ramotsve bija vēl maza meitene, viņa Mo�udi redzēja, kā tiek piekauts kāds zēns par to, ka pazaudējis kazu. Viņ� atzinās, ka nav uzmanījis ganāmpulku, bet zem koka gulējis, un patiesi no�ēloja, ka ļāvis kazai noklīst. Kāda jēga, meitene brīnījās, zēna tēvocim viņu slānīt ar mopani koka nūju, līdz tas lūdz �ēlastību. �āds sods bija bezmērķīgs un vienīgi nostādīja sliktā gaismā cilvēku, kas to izpildīja.

Ta�u �ie bija apjomīgi un strīdīgi jautājumi, turpretim patlaban jādomā, kur sākt meklēt �o nabaga miru�o amerikāņu jaunekli. Viņa iedomājās, kā Kloviss Andersons, kratīdams galvu, saka: �Nu, mma Ramotsve, esat piezemējusies ar savu urīna analī�u kasti par spīti tam, ko teicu par �ādām lietām? Bet, ja jau tā, mans parastais padoms ir �āds: dodieties uz avotiem. Sāciet tur.� Avots, pēc viņas domām, bija ferma, kur Burkhards un viņa draugi mēģināja ieviest dzīvē savu projektu. �o vietu atrast nevarētu būt grūti, ta�u mma Ramotsve �aubījās, vai tur ko uzies. Tomēr tas ļautu viņai iejusties lietas apstākļos, un detektīve zināja, ka sākumam tas nav slikti. Vietām ir atbalsis, un, ja cilvēks ir jūtīgs, viņ� var uztvert pagātnes rezonansi - kaut kādu jausmu par to, kas noticis.

Visbeidzot mma Ramotsve uzzināja, kā atrast ciematu. Viņas sekretārei mma Makutsi bija māsīca, kas izskaidroja, pa kuru ceļu jābrauc, jo viņa bija dzīvojusi fermai vistuvāk eso�ajā ciemā. Ferma atradās uz rietumiem, netālu no Molepololes. �is bija sauss apgabals, kas robe�ojās ar Kalahari tuksnesi, klāts ar zemiem krūmiņiem un ērk�ķainiem kokiem. Cilvēku �eit maz, ta�u vietās, kur vairāk ūdens, ap sorgo un meloņu laukiem slējās mazi ciemati un necilu māju puduri. Darba iespējas �eit bija niecīgas, un, ja vien iespējams, vietējie devās peļņā uz Lobatsi vai Gaborounu. Gaborouna bija pārpildīta ar cilvēkiem, kas ieceļoja no �ādiem apgabaliem. Laucinieki ieradās pilsētā, ta�u saglabāja saites ar savām zemēm un govju aplokiem. �ādas vietas vienmēr būs mājas - vienalga, cik ilgi viņi būs sve�umā. Savu dienu noslēgumā viņi gribēs mirt �eit - zem �īm milzīgajām, pla�ajām debesīm, kas ir līdzīgas bezgalīgam okeānam.

Mma Ramotsve savā mazajā, baltajā busiņā aizceļoja ļoti agri sestdienas ritā - tā viņai, dodoties ceļā, patika darit vienmēr. Izbraukdama no pilsētas, viņa sastapa ļau�u straumi, kas jau plūda uz veikaliem, lai veiktu sestdienas iepirk�anos. Bija mēne�a beigas, un tas nozīmēja algas dienu: veikali būs trok�ņaini un pārpilditi, jo cilvēki pirks lielas sīrupa un pupu burkas un iekāros jaunas drēbes un kurpes. Ari mma Ramotsvei patika iepirkties, ta�u viņa nekad to nedarīja uzreiz pēc algas dienām. Viņa bija pārliecināta, ka tad cenas ceļas, bet nokritās tikai mēne�a beigās, kad nevienam vairs nav naudas.

Vairākums transporta uz ceļa sastāvēja no autobusiem un mikroautobusiem, kas veda cilvēkus uz pilsētu. Tikai da�i brauca pretējā virzienā - strādnieki, kuri nedēļas nogalē devās atpakaļ uz saviem ciemiem: vīri, kuri atgriezās pie sievām un bērniem, sievietes, kuras strādāja Gaborounā par istabenēm un nu brauca pavadīt savas lolotās brīvdienas kopā ar vecākiem un vecvecākiem. Mma Ramotsve samazināja ātrumu: ceļa malā stāvēja sieviete, kas, mādama ar roku, lūdza, lai to paņem ma�īnā. Sieviete bija apmēram mma Ramotsves gados un diezgan eleganti ģērbusies - melnos svārkos un spilgti sarkanā aditā jakā. Mma Ramotsve mirkli svārstījās, ta�u tad apstājās. Viņa nevarēja sievieti tā vienkār�i atstāt �eit stāvam -varbūt kaut kur to gaidīja pulciņ� bērnu, kas cerēja, ka kāds autovadītājs viņu māti atgādās mājās.

Mma Ramotsve apturēja busiņu un noprasīja pa logu:

- Kurp dodaties, mma?

- Uz priek�u, - norādīdama uz ceļu, atsaucās sieviete. - Dodos uz Silokvolelu. Tas ir kādu gabaliņu aiz Molepololes.

Mma Ramotsve pasmaidīja.

- Ari es turp braucu. Varu jūs aizvest līdz pa�am galam.

-Jūs esat ārkārtīgi laipna, bet es - veiksminiece, - sieviete

priecīgi iesaucās.

Viņa noliecās pēc polietilēna maisiņa, kurā glabāja savu mantību, un atvēra mma Ramotsves autobusiņa pasa�ieru durvis. Sieviete novietoja savus īpa�umus pie kājām, mma Ramotsve izbrauca busiņu uz ceļa, un viņas devās tālāk. De-tektīve pa vecam ieradumam uzmeta skatienu jauniegūtajai ceļabiedrei un to novērtēja. Pasa�iere bija glu�i labi ģērbusies -jaka jauna un no īstas vilnas, nevis no mazvērtīgas mākslīgās �ķiedras, kādu mūsdienās valkāja daudzi; ta�u svārki bija lēti un kurpes - mazliet nobru�ātas. �ī dāma strādā veikalā, nosprieda mma Ramotsve. Viņai ir obligātā se�u kla�u izglītība, un, iespējams, tā gājusi divgadīgajā vai trīsgadīgajā vidusskolā. Sievietei nav vīra, un bērni dzīvo pie vecāsmātes Silokvolelā. Detektīve bija redzējusi polietilēna maisiņā iebāzto Bībeli, un tā viņai sniedza papildu informāciju. �ī dāma strādāja draudzes padomē un varbūt apmeklēja Bībeles stundas. �ovakar viņa Bībeli lasīs priek�ā bērniem.

- Vai jūsu bērni arī tur dzīvo, kundze? - pieklājīgi apjautājās mma Ramotsve.

- Jā, - skanēja atbilde. - Viņi paliek pie vecāsmātes. Es strādāju veikalā Gaborounā - �Centrālā mēbeļu mazumpie-gādē�, varbūt zināt?

Mma Ramotsve pamāja ar galvu, drīzāk apstiprinādama savu spriedumu nemaldību nekā atbildēdama uz jautājumu.

- Vīra man nav, - turpināja pasa�iere. - Viņ� aizbrauca uz Fransistaunu un tur nomira no atraugām.

Detektīve uzlūkoja līdzbraucēju.

- No atraugām? Kā var nomirt no atraugām?

- Jā. Fransistaunā viņ� ļoti nelāgi atraugājās un tāpēc nokļuva slimnīcā. Vīru operēja, un viņam iek�ā atrada kaut ko sliktu, kas lika atraugāties. Pēc tam viņ� nomira.

Iestājās klusums. Tad mma Ramotsve teica:

- Man ļoti �ēl.

- Paldies. Kad tas atgadījās, ari es bezgala skumu, jo viņ� bija ļoti labs cilvēks un krietns tēvs maniem bērniem. Ta�u mana māte bija vēl gana stipra un teica, ka tos pieskatīs. Es dabūju darbu Gaborounā, jo man ir divgadīgās vidusskolas atestāts. Pieteicos mēbeļu veikalā, un priek�niecība ar mani ir ļoti apmierināta. Tagad esmu viena no galvenajām pārdevējām, un mani pat grib sūtīt uz tirdzniecības kursiem Mafikengā.

Mma Ramotsve smaidīja.

- Jūs esat rīkojusies ļoti saprātīgi. Sievietei nekas nenākas viegli. Vīrie�i grib, lai mēs visu apdarām, un pēc tam dabū labākos darbus sev. Nav viegli būt veiksmīgai dāmai.

- Varu teikt, ka ari jūs esat veiksmīga, - sacīja ceļabiedre. - Teik�u, ka esat darījumu sieviete un strādājat labi.

Mma Ramotsve mirkli apdomājās. Viņa bija lepna par savu prasmi tik precīzi novērtēt cilvēkus, ta�u tagad prātoja, vai tikai �īs intuitīvās spējas nepiemīt visām sievietēm.

- Pasakiet, ko es daru, - viņa uzaicināja. - Vai varat uzminēt, kāds tie�i ir mans darbs?

- Domāju, ka esat detektīve, - sacīja sieviete. - Jūs esat persona, kas interesējas par citu cilvēku darī�anām.

Mazais, baltais busiņ� uz mirkli sazvārojās. Mma Ramotsve bija satriekta par �īs sievietes intuīciju. �Viņas spējas dro�i vien ir pat lielākas par manējām,� nodomāja detektīve.

- Kā jūs to zināt? Kas jūs uzvedināja uz �ādām domām?

Sieviete novērsa skatienu.

- Tas ir vienkār�i, - viņa atbildēja. - Esmu jūs redzējusi sē�am pie detektīvaģentūras un kopā ar sekretāri dzeram tēju. Tā ir dāma ar ļoti lielām brillēm. Kad es pa ielas pretējo pusi eju garām, da�reiz jūs abas tur ēnā sē�at. Lūk, kā es to zinu.

Pļāpādamas par ikdieni�ķām lietām un baudīdamas viena otras sabiedrību, viņas turpināja ceļu. Sievieti sauca mma Tsbago, un viņa stāstīja par darbu mēbeļu veikalā. Vadītājs esot jauks un savus padotos pārāk neizkalpinot, turklāt godīgs pret pircējiem. Viņai piedāvāts darbs ar lielāku algu citā firmā, ta�u viņa atteikusies. To uzzinājis, veikala vadītājs atmaksājis mma Tsbago uzticību ar paaugstinājumu.

Tad bija kārta viņas bērniem. Viņai bija desmit gadu veca meitene un astoņgadīgs zēns. Viņi labi mācījās, un mma Tsbago cerēja abus laist vidusskolā Gaborounā. Viņa bija dzirdējusi, ka ļoti laba esot Gaborounas Valsts vidusskola, un cerēja bērnus tajā iekārtot. Esot arī dzirdēts, ka labākie skolēni tur saņemot stipendiju, un varbūt starp tiem varētu būt arī viņas bērni.

Mma Ramotsve norādīja uz briljantu savā pirkstā un pastāstīja, ka ir saderinājusies un gatavojas precēties. Mma Tsbago apbrīnoja gredzenu un vaicāja, kas ir līgavainis. Precēties ar mehāniķi esot prātīgi, jo viņa dzirdējusi, ka tie kļūstot par labākajiem vīriem. Jācen�as apprecēties ar mehāniķi, policistu vai mācītāju, ta�u nekādā gadījumā nedrīkst iet par sievu pie politiķa, bārmeņa vai taksometru �ofera. �ie cilvēki sievām mū�dien sagādā lērumu nepatik�anu.

- Un nevajag precēties ar trompetistu, - piebilda mma Ramotsve. - Reiz es kļūdījos. Apprecēju sliktu cilvēku, vārdā Nouts Mokoti. Viņ� spēlēja trompeti.

- Esmu pārliecināta, ka �ādus cilvēkus nevajag precēt, -mma Tsbago piekrita. - Pievieno�u tos savam sarakstam.

Uz ceļojuma beigām autobusiņa ātrums krietni samazinājās. Neasfaltētais ceļ� bija kā nosēts ar lielām, draudo�ām grambām, un da�reiz, lai izvairītos no kādas sevi�ķi lielas bedres, viņas bija spiestas bīstami tuvoties smil�ainajai ceļa nomalei. Tas bija riskanti, jo mazais, baltais busiņ� varēja viegli iestigt un, ja viņas neuzmanītos, būtu stundām jāgaida, kamēr kāds to izvilktu. Tomēr galu galā abas nonāca mma Tsbago ciematā, kas bija tuvākā apdzīvotā vieta pie mma Ramotsves meklētās fermas.

Viņa savu pasa�ieri par �o apmetni bija jau iztaujājusi un ieguvusi �ādu tādu informāciju. Mma Tsbago �o projektu atcerējās, ta�u nepazina tajā iesaistitos cilvēkus. Viņa atminējās balto vīrieti un sievieti no Dienvidāfrikas, un vienu vai divus citus ārzemniekus. Tur bija strādāju�i arī daudzi ciema iedzīvotāji, kuri domāja, ka �im pasākumam būs lieli panākumi, ta�u galu galā tas izgāzās. Mma Ramotsve par to nebija pārsteigta. Daudz kas mēdza izgāzties; pārveidot Āfriku nav nekādu cerību. Ar laiku cilvēki zaudēja interesi un atgriezās pie ierastajiem darbiem vai ari vienkār�i padevās grūtību priek�ā. Tādējādi Āfrika atgriezās vecajās sliedēs, un viss atkal bija kā parasti.

- Vai ciematā ir kāds, kas mani varētu turp pavadīt? - jautāja mma Ramotsve.

Mma Tsbago mirkli padomāja.

- Da�us, kuri tur savulaik darbojās, vēl atradīsim, - viņa atbildēja. - Piemēram, mana tēvo�a draugu. Kādu laiku viņ� tur strādāja. Varam to apciemot un aprunāties.

Vispirms viņas iegriezās mma Tsbago mājās. Tā bija parasta Botsvānas māja, celta no ohras dubļu ķieģeļiem un apjozta ar zemu mūra �ogu, lomotana, kas mājas priek�ā un tai blakus veidoja mazu pagalmiņu. �aipus �oga uz pāļiem atradās divi ar salmiem apjumti graudu apcirkņi un vistu kūts. Pagalma dziļumā slēpās no skārda sameistarota mazmājiņa ar vecām dēļu durvīm, kas bija aizsietas ar auklu. Acumirklī no mājas izskrēja bērni un, negaidīdami, kad tiks iepazīstināti ar sve�inieci, bez kautrē�anās apskāva māti. Pēc tam no mājas tum�ajām dzīlēm ar platu smaidu bezzobainajā mutē iznira novalkātās, baltās drēbēs tērpusies vecāmāte.

Mma Tsbago atstāja somu mājās un paskaidroja, ka atgriezīsies ne vēlāk kā pēc stundas. Mma Ramotsve izdalīja bērniem konfektes, kuras tie saņēma ar abām aug�up vērstām plaukstām, tādējādi īstā setsvanie�u manierē izrādīdami neviltotu pateicību. �ie bērni ciena vecos tikumus, novērtēja mma Ramotsve - nevis tā kā da�s labs Gaborounā.

Atstāju�as mājas, viņas baltajā autobusiņā �ķērsoja ciematu. �ī bija Botsvānai raksturīga apdzīvota vieta - pla�i izkaisītu ēku grupa, kas sastāvēja no vienistabas un divistabu mitekļiem, kuriem katram bija savs pagalms, ko ieskāva daudzkrāsainu ērk�ķainu koku birzis. Mājas lī�u lo�u savienoja celiņi, kas vijās starp lauciņiem un dobēm. Govis, kuras, zem koka sēdēdams, uzmanīja noputējis, ādas skotelē tērpies ganuzēns ar uzpūstu vēderu, gurdi plūca brūnās, nokaltu�ās zāles kum�ķus. Lopi nebija iezīmēti, ta�u ikviens zināja gan to radurakstus, gan pazina īpa�niekus. Govis liecināja par pārticību - tās iemiesoja kāda cilvēka darbu D�vanengas dimantu raktuvēs vai Lobatses konservu fabrikā.

Mma Tsbago norādīja uz ēku ciemata malā. Tā bija labi kopta, mazliet lielāka par kaimiņu mājām un nokrāsota - kā jau tas Botsvānā klājas - sarkanos un brūnos toņos; uz balta fona bija iegrebti trekni, rombiski raksti. Pagalms tīri izslaucīts, un tas liecināja par to, ka mājas saimniece, kas bija ari daiļkrāsotāja, ir draugos ar salmu slotu. Māja un tās izrotā�ana tradicionāli gūlās uz saimnieces pleciem, un �ī sieviete acīmredzot bija mantojusi veco laiku iemaņas.

Kamēr mma Tsbago ūjināja, lai saņemtu atļauju iet iek�ā, abas stāvēja pie vārtiem. Ieiet pagalmā bez uzaicinājuma bija nepieklājīgi, bet vēl nepieklājīgāk - neaicinātam ieiet mājā.

- Kou, kou! - sauca mma Tsbago. - JVfma Potsane, esmu atnākusi ciemos.

Atbildes nebija, un viņa uzsauca vēlreiz. Atkal nekā, ta�u tad mājas durvis pēk�ņi atvērās un tajās parādījās garos svārkos un baltā blūzē ar augstu apkaklīti tērpusies maza, tukla sieviete, kura cie�i skatījās atbraucēju virzienā.

- Kas tur ir? - viņa prasīja. - Kas jūs esat? Es neredzu.

- Mma Tsbago. Jūs mani pazīstat. Esmu kopā ar sve�inieci.

Saimniece iesmējās.

- Domāju, ka tas būs kāds cits, un ātri pārģērbos. Ta�u laikam man nevajadzēja uztraukties.

Saimniece ar mājienu aicināja sievietes ienākt, un tās devās viņai pretim.

- Es vairs lāgā neredzu, - paskaidroja mma Potsane. - Mana redze kļūst aizvien sliktāka. Tāpēc jau arī jūs nepazinu.

Viņas sarokojās un apmainījās ar parastajām pieklājības frāzēm. Mma Potsane norādīja uz solu, kas slēpās liela koka ēnā blakus mājai pagalma pretējā pusē. Viņas varētu apsēsties tur, sacīja saimniece, jo iek�telpas esot pārāk tum�as.

Mma Tsbago izklāstīja iera�anās iemeslu, un mma Potsane uzmanīgi klausījās. Bija redzams, ka acis dara tai raizes, jo laiku pa laikam viņa tās izslaucīja ar blūzes piedurkni. Mma Tsbago runājot, namamāte pamudino�i māja ar galvu.

- Jā, - viņa teica. - Mēs tur dzīvojām. Mans vīrs tur strādāja. Mēs abi tur strādājām. Mēs cerējām par saviem dārzeņiem dabūt kaut cik naudas un pēc kāda laika dabūjām arī. Ta�u...

Mma Potsane apklusa un grūtsirdīgi paraustīja plecus.

- Notika kaut kas slikts? - vaicāja mma Ramotsve. - Sausums?

Saimniece pamāja ar galvu.

- Jā, uznāca sausums. Ta�u tur vienmēr ir sausums. Nē, tas notika tāpēc, ka cilvēki zaudēja ticību. Tur dzīvoja labi cilvēki, ta�u viņi aizbrauca.

- Baltais no Namībijas? Vācietis? - jautāja mma Ramotsve.

- Jā, tas arī. Viņ� bija labs cilvēks, ta�u aizbrauca. Tur bija vēl citi - botsvānie�i, kuri nolēma, ka viņiem nu reiz ir diezgan. Arī viņi aizbrauca.

- Bet amerikānis? - nemitējās klau�ināt mma Ramotsve. - Vai tur bija arī kāds amerikāņu jauneklis?

Mma Potsane izberzēja acis.

- Jaunais cilvēks pazuda. Kādu vakaru viņ� izgaisa. Tur ieradās policisti, kas meklēja vienā meklē�anā. Arī pui�a māte daudz rei�u bija atbraukusi. Viņa atveda līdzi bu�meņu pēddzini - mazu, sīku vīreli, kur� lodāja ar degunu pa zemi glu�i kā suns. Tam bija varen resna pakaļa - kā jau visiem tiem bu�meņiem.

- Viņ� neko neatrada?

Mma Ramotsvei atbilde uz �o jautājumu bija zināma, ta�u viņa gribēja likt sievietei runāt. Tiktāl viņa �o stāstu bija dzirdējusi tikai no misis Kērtinas viedokļa; glu�i iespējams, ka bija kaut kas, ko citi ievēroju�i, bet kas zēna mātei paslīdējis garām nepamanīts.

- Viņ� skraidīja apkārt kā suns, - smiedamās turpināja mma Potsane, - skatījās zem akmeņiem, ostīja gaisu un kaut ko murmināja savā jocīgajā valodā - jūs jau zināt, kāda tā ir, -krak�ķ kā vējā lūsto�i koku zari. Ta�u no plēsīgajiem zvēriem, kuri būtu varēju�i jaunekli apēst, nebija miņas.

Mma Ramotsve pasniedza mutautiņu, lai saimniece nosusinātu acis.

- Kā jūs domājat, kas ar viņu notika, kundze? Kā gan var tā pēk�ņi izgaist?

Mma Potsane ievilka gaisu un iz�ņauca degunu mma Ra-motsves nēzdogā.

- Domāju, ka jauneklis ir iesūkts, - viņa teica. - Ļoti sausā laikā �eit da�reiz uzrodas viesuli. Tie nāk no Kalahari un iesūc mantas. Es domāju, varbūt arī �o iesūcis viesulis un aiznesis kaut kur tālu, tālu. Iespējams, aiz Hanzi ceļa vai uz Kalahari vidieni, vai vēl kaut kur citur. Nav brīnums, ka viņi to nevarēja atrast.

Mma Tsbago sāniski pavērās mma Ramotsvē, cenzdamās uztvert tās skatienu, ta�u detektīve aplūkoja pretim sēdo�o mma Potsani.

- Tas gan var būt, cienītā, - sacīja mma Ramotsve. - �ī ir interesanta doma.

Viņa uz mirkli apklusa.

- Vai varat mani uz turieni aizvest un parādīt apkārtni? Man ir autobusiņ�.

Mma Potsane brīdi domāja.

- Man negribētos turp doties, - viņa atbildēja. - Tā vieta man uzdzen skumjas.

- Man �im nolūkam ir divdesmit pulu, - mma Ramotsve sacīja, iebāzdama roku kabatā. - Cerēju, ka jūs tās no manis pieņemsiet.

- Protams, - mma Potsane steidzīgi piekrita. - Varam uz turieni aizbraukt. Man nepatīk turp doties naktī, bet dienā ir citādi.

- Tūlīt? - vaicāja mma Ramotsve. - Vai jūs varētu braukt tūlīt?

- Neesmu aizņemta, - atteica mma Potsane. - �eit tāpat nekas nav darāms.

Detektīve pasniedza naudu mma Potsanei, kura pateikdamās sasita plaukstas. Pēc tam viņas �ķērsoja kārtīgi izslaucīto pagalmu un, atvadīju�ās no mma Tsbago, iesēdās busiņā un devās ceļā.

Dienā, kad mma Ramotsve ceļoja uz Silokvolelu, misters D�. L. B. Matekoni nebija labā omā. Viņ� bija pieradis satikties ar mma Ramotsvi sestdienu rītos, lai palīdzētu iepirkties un apkopt mājas soli. Nesastapis līgavu, viņ� nīka bezdarbībā: Gaborouna �ķita dīvaini tuk�a; darbnīca bija slēgta, un pievērsties dokumentu kaudzēm, kas krājās uz rakstāmgalda, nebija noskaņojuma. Protams, misters D�. L. B. Matekoni varēja piezvanīt draugam un aiziet noskatīties kādu futbola ma�u, ta�u negribējās darīt ari to. Tad viņ� atcerējās bāreņu patversmes pārzini mma Silviju Potokvani. Viņai patika pasēdēt pie tējas tases un papļāpāt, jo patversmē vienmēr kaut kas atgadījās. Misters D�. L. B. Matekoni dosies turp un paskatīsies, kas tur notiek. Tādējādi vakars, kad atgriezīsies mma Ramotsve, pienāks ātri.

Kad D�. L. B. Matekoni novietoja automobili zem krūma, mma Potokvane viņu kā parasti pamanīja.

- Es tevi redzu! - viņa sauca pa logu. - Es redzu tevi, mister D�. L. B. Matekoni!

Aizslēdzis ma�īnas durvis, viņ� pamāja mma Potokvanei un platiem soļiem mēroja ceļu uz kantori, pa kura logu plūda jauka mūzika. Pārvaldniece sēdēja pie sava rakstāmgalda ar tālruņa klausuli pie auss. Turpinādama sarunu, viņa ar �estu aicināja apsēsties ari viesim.

- Ja jūs man dotu kaut cik tās cepameļļas, - viņa teica, - bāreņi būtu ļoti pateicīgi. Bērniem gar�o eļļā cepti kartupeļi, un tie nāk viņiem par labu.

Otrā galā kāds kaut ko atbildēja, un mma Potokvane, saraukusi uzacis, paskatījās uz D�. L. B. Matekoni, it kā dalītos ar viņu savā neapmierinātībā.

- Bet jūs ta�u �o eļļu nevarat pārdot, jo tai beidzies derīguma termiņ�. Tad kāpēc man par to kaut kas būtu jāmaksā? Labāk būtu to atdot bāreņiem, nevis izliet kanalizācijā. Es nevaru jums par to maksāt un neredzu arī iemeslu, kāpēc to nevar mums vienkār�i atdot.

Līnijas otrā galā kaut kas atkal tika pateikts, un viņa piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Esmu pārliecināta, ka �Dienas Ziņas� būs klāt, lai nofotografētu, kā jūs atdodat eļļu. Visi uzzinās, ka esat nesavtīgs cilvēks. Tas būs rakstīts avīzē.

Sekoja īss sarunas kopsavilkums, pēc kura mma Potokvane nolika klausuli.

- Da�s labs nav pārāk devīgs, - viņa sacīja. - Ko lai dara, ja mātes viņus �ādi audzināju�as? Esmu lasījusi grāmatu par �o jautājumu. Kāds ļoti slavens ārsts, vārdā doktors Freids, par �ādiem cilvēkiem ir sarakstījis daudz grāmatu.

- Vai viņ� ir no Johannesburgas? - apjautājās misters D�. L. B. Matekoni.

- Nedomāju gan, - atbildēja pārvaldniece. - Grāmata izdota Londonā. Bet tā ir ļoti interesanta. Viņ� teic, ka visi zēni mīl savas mātes.

- Tas ir dabiski, - sacīja viesis. - Protams, zēni mīl savas mātes. Kāpēc lai viņi to nedarītu?

Mma Potokvane paraustīja plecus.

- Esmu ar tevi vienisprātis. Nesaskatu nekā slikta apstāklī, ka zēns mīl māti.

- Kāpēc tad doktors Freids par to ir noba�ījies? -D�. L. B. Matekoni nerimās. - Īstenībā viņam vajadzētu uztraukties, ja zēni mātes nemīlētu.

Mma Potokvane izskatījās domīga.

- Jā. Ta�u viņ� tomēr par �iem zēniem raizējas un, man �ķiet, cen�as viņus no tā atturēt.

- Tas ir smieklīgi, - teica misters D�. L. B. Matekoni.

- Skaidrs, ka doktoram Freidam savu laiku vajadzētu izmantot lietderigāk.

- Tā varētu būt, - pārvaldniece piekrita. - Jo, par spīti �im doktoram, zēni joprojām savas mātes mīl, un tā tam ari jābūt.

Viņa apklusa un, nolēmusi pārtraukt �o grūto tematu, plati uzsmaidīja misteram D�. L. B. Matekoni.

- Priecājos, ka esi �odien ieradies. Gribēju jau tev zvanīt.

Mehāniķis nopūtās.

- Bremzes? Vai sūknis?

- Sūknis, - teica patversmes pārvaldniece. - Tas rada visai savādu troksni. Ūdens gan tek, kā nākas, ta�u sūknis izraisa tādas skaņas, it kā tam sāpētu.

- Ma�īnām patie�ām sāp, - sacīja D�. L. B. Matekoni.

- Trok�ņodamas tās mums pastāsta par savām sāpēm.

- lātad �im sūknim vajadzīga palīdzība, - nosprieda mma Potokvane. - Vai tu vari tam uzmest aci?

- Protams, - atbildēja D�. L. B. Matekoni.

Tas prasīja vairāk laika, nekā viņ� bija paredzējis, ta�u visbeidzot meistars bojājumu atrada un spēja to novērst. Sūknis nu bija salikts, pārbaudīts un atkal melodiski darbojās. Bez �aubām, tam vajadzīgs kapitālais remonts - ilgi to atlikt vairs nebija iespējams, ta�u vismaz dīvainā, gaudojo�ā skaņa bija pazudusi.

Atgriezies pārvaldnieces kantorī, misters D�. L. B. Matekoni iebaudīja tasi tējas un notiesāja lielu korin�u kūkas gabalu, kuru pavāri bija izcepu�i no rīta. Bāreņi tika baroti labi. Valdība par tiem gādāja un katru gadu pie�ķīra dāsnus līdzekļus. Tāpat arī privātie ziedotāji - cilvēku loks, kas bāreņu patversmei dāvināja naudu un sniedza bezmaksas pakalpojumus. Tas nozīmēja, ka neviens sērdienis patiesībā neko labāku nevarēja vēlēties; neviens nestaigāja izsalcis, kā mēdza gadī-ties citās Āfrikas valstīs. Botsvāna bija Dieva svētīta valsts. Neviens �eit nebadojās un nesmaka cietumā par politiskajiem uzskatiem. Kā jau mma Ramotsve bija norādījusi, Botsvāna savu ģerboni varēja nest lepni - vienmēr un visur.

- Laba kūka, - novērtēja D�. L. B. Matekoni. - Bērniem tā dro�i vien gar�o.

Mma Potokvane smaidīja.

- Mūsu bērniem kūkas patie�ām gar�o. Ja mēs tos barotu tikai ar kūkām, viņi nudien būtu laimīgi. Ta�u, protams, mēs tā nedarām. Bāreņiem vajadzīgi arī sīpoli un pupas.

Misters D�. L. B. Matekoni pamāja ar galvu.

- Līdzsvarota diēta, - viņ� sacīja skaņā balsī. - Tiek uzskatīts, ka līdzsvarota diēta ir veselības ķīla.

Kamēr abi pārdomāja mistera D�. L. B. Matekoni novērojumus, brīdi valdīja klusums. Tad mma Potokvane uzsāka sarunu.

- Tātad drīz tu būsi precēts vīrs, - viņa teica. - Tas pilnīgi izmainīs tavu dzīvi. Tev būs jāprot uzvesties, mister D�. L. B. Matekoni.

Viesis, uzlasīdams kūkas pēdējās drumslas, iesmējās.

- Mma Ramotsve mani pieskatīs. Viņa ir pārliecināta, ka uzvedī�os labi.

- Mm, - novilka mma Potokvane. - Vai jūs dzīvosiet pie tevis vai pie viņas?

- Domāju, ka pie viņas, - atbildēja D�. L. B. Matekoni. - Mma Ramotsves māja ir mazliet glītāka par manējo. Viņai pieder nams Zebru ielā, jūs jau zināt.

- Jā, - atteica pārvaldniece. - �o vietu esmu redzējusi. Viņdien braucu tur garām. Izskatās ļoti skaisti.

Misters D�. L. B. Matekoni izskatījās pārsteigts.

- Jūs braucāt ar mērķi paskatīties?

- Nu, - plati smaidīdama, atbildēja mma Potokvane, - nolēmu paskatīties, kāda tā māja īsti ir. Diezgan liela, vai ne?

- Tā ir ērta māja, - atsaucās D�. L. B. Matekoni. - Domāju, ka mums tur vietas pietiks.

- Tur ir par daudz vietas, - sacīja saimniece. - Tur pietiks vietas ari bērniem.

Misters D�. L. B. Matekoni sarauca uzacis.

- Neesam par to domāju�i. Var būt, ka bērniem mēs esam mazliet par vecu. Man ir �etrdesmit pieci. Un tad vēl... Nu, man nepatīk par to runāt, bet mma Ramotsve man ir teikusi, ka viņai nevarot būt bērnu. Viņai reiz bija mazulis, kur� nomira, un ārsti teiku�i, ka...

Mma Potokvane papurināja galvu.

- Tas ir ārkārtīgi skumji. Man viņas gau�ām �ēl.

- Ta�u mēs esam ļoti laimīgi, - teica D�. L. B. Matekoni. - Pat bez bērniem.

Mma Potokvane pasniedzās pēc tējkannas un ielēja viesim vēl vienu tasi tējas. Pēc tam viņa nogrieza kūku - pamatīgu gabalu - un uzslidināja to uz D�. L. B. Matekoni �ķīvja.

- Protams, iespējama ari adopcija, - pārvaldniece, viņā lūkodamās, atgādināja. - Vai ari, ja negribi adoptēt, tu vienkār�i vari par kādu bērnu parūpēties. Tu vari... - viņa, paceldama tasi pie lūpām, ieturēja pauzi. - Tu katrā laikā vari pieņemt bāreni, - un steig�us piebilda, - vai pat pāris bāreņu.

Misters D�. L. B. Matekoni aplūkoja savas kurpes.

- Nezinu gan. Nedomāju, ka es gribētu adoptēt bērnu. Ta�u...

- Ta�u bērns var pie tevis dzīvot. Nemaz nav nepiecie�ams noņemties ar visiem �iem adopcijas dokumentiem un ierēdņiem, - sacīja mma Potokvane. - Iedomājies, cik tas būtu jauki!

- Varbūt... Es nezinu. Bērni nozīmē lielu atbildību.

Mma Potokvane iesmējās.

- Bet tu ta�u esi vīrs ar attīstītu atbildības sajūtu. Tev pieder darbnīca, un tā uzliek pienākumus. Un �ie mācekļi? Arī tā ir atbildība, vai ne? Tu esi ļoti piemērots atbildībai.

D�. L. B. Matekoni iedomājās par saviem mācekļiem. Tie ieradās remontdarbnīcā, kolīdz viņ� bija piezvanījis uz tehnisko koled�u un piedāvājis divas mācekļu vietas. Meistars lika uz-mācekļiem lielas cerības, ta�u, patiesību sakot, pievīlās jau pa�ā sākumā. Kad D�. L. B. Matekoni pats bija �ādā vecumā, viņ� bija pilns godkāres, ta�u �ie jaunekļi, �ķiet, visu pieņēma kā dāvanu. Sākumā mehāniķis nevarēja saprast, kāpēc tie ir tik kūtri, ta�u vēlāk draugs viņam visu izskaidroja. �Mūsdienās neizskatās prātīgi būt aizrautīgam,� viņ� teica. Tad, lūk, kur bija vaina! Mācekļi gribēja būt prātīgi.

Vienreiz misters D�. L. B. Matekoni, redzot, kā jaunie cilvēki, skatīdamies gaisā, sē� uz tuk�ām eļļas mucām, kļuva sevi�ķi nikns un pacēla uz tiem balsi.

- Tātad jus domājāt, ka esat tie gudrākie? - viņ� uzkliedza. - Vai tā jums �ķiet?

Mācekļi paskatījās viens otrā.

- Nē, - viens no viņiem pēc brī�a atbildēja. - Nē, mēs tā nedomājam.

Meistars jutās iztuk�ots un aizcirta kantorī�a durvis. �ķita, ka pui�iem trūkst uzņēmības pat atbildēt uz izaicinājumu...

Patlaban, domādams par bērniem, misters D�. L. B. Matekoni pārlika, vai viņam pietiks spēka tikt ar tiem galā. Vīrs bija sasniedzis vecumu, kad gribas mierīgu un sakārtotu dzīvi. Pa dienu viņ� vēlējās pats savā darbnīcā labot ma�īnas, bet vakarus pavadīt kopā ar mma Ramotsvi. Tā būtu svētlaime! Bet vai bērni viņu idillē neienesīs spriedzi? Tos vajadzēja skolot un likt vannā, un vest pie medmāsas uz potēm. Vecāki vienmēr izskatījās tik norūpēju�ies, un D�. L. B. Matekoni �aubījās, vai viņam un mma Ramotsvei tas būtu pa prātam.

- Redzu, ka tu to apsver, - sarija mma Potokvane. - Domāju -esi jau izlēmis.

- Es nezinu...

- Vajag tikai sākt, - viņa turpināja. - Tu varētu tos veltīt mma Ramotsvei kā kāzu dāvanu. Sievietes mīl bērnus. Viņa būs ļoti iepriecināta, jo vienlaikus dabūs vīru un pārīti bērnu! Tici man, ikviena sieviete par to tikai priecātos.

- Ta�u...

Mma Potokvane viņu pārtrauca.

- �eit atrodas divi bērni, kuri būtu laimīgi par iespēju padzīvot pie tevis, - viņa teica. - Ļauj tiem sevi parādīt. Pēc kāda mēne�a varēsi izlemt, vai viņi var palikt.

- Divi? Divi bērni? - misters D�. L. B. Matekoni sāka stostīties.

- Brālis un māsa, - mma Potokvane ar steigu turpināja. Mums nepatīk iz�ķirt brāļus un māsas. Meitenei ir divpadsmit, bet zēnam tikai pieci gadi. Tie ir ļoti jauki bērni.

- Es nezinu... Man vajadzētu...

- Patiesību sakot, - pieceldamās sacīja mma Potokvane,

- man �ķiet, ka vienu no viņiem tu esi jau redzējis. Tā ir meitene, kura tev aizveda ūdeni. �is bērns nevar staigāt.

D�. L. B. Matekoni neko neatbildēja. Viņ� atcerējās pieklājīgo un pateicīgo meiteni. Bet vai pieskatīt bērnu, kas turklāt ir invalids, nav grūts pienākums? Sarunas sākumā mma Potokvane par �o nelaimi neko nebija teikusi. Viņa runāja tikai par nevainojamo meitenes brāli un tikai tagad it kā starp citu pieminēja ratiņkrēslu, glu�i kā tam nebūtu nekādas nozīmes. D�. L. B. Matekoni mitējās domāt. Viņ� pats varēja būt �ajos ratiņos.

Pārvaldniece skatījās pa logu. Tad tā pagriezās un vērsās pie ciemiņa.

- Vai vēlies, lai pasaucu �o bērnu? - viņa prasīja. - Nemēģinu uztiept, mister D�. L. B. Matekoni, bet vai tu gribētu meiteni satikt vēlreiz? Meiteni un tās mazo brālīti.

Telpā valdīja klusums - bija dzirdami tikai krak�ķi, ko radīja skārda jumta izple�anās saulē. Misters D�. L. B. Matekoni pētīja kurpes un uz mirkli atcerējās savu bērnību ciematā uz laukiem - pirms daudziem, daudziem gadiem. Viņ� atcerējās, kā baudīja vietējā mehāniķa labvēlību - tas atļāva pui�elim spodrināt ma�īnas un palīdzēt aizlāpīt tajās eso�os caurumus, un zēns, pateicoties viņa laipnībai, bija atklājis un izauklējis savu aicinājumu.

- Pasauciet bērnus, - viņ� teica. - Gribu tos redzēt.

Mma Potokvane smaidīja.

- Tu esi labs cilvēks, mister D�. L. B. Matekoni, - viņa sacīja.

- Do�u ziņu, lai tos pasauc. Bērniem būs jānāk no lauka. Ta�u, kamēr mēs gaidām, es izstāstī�u, kas ar viņiem atgadījies.

- Tev jāsaprot, - sacīja mma Potokvane, - ka, lai gan ir viegli nopelt bu�meņu dzīvesveidu, mums būtu labi jāpadomā, pirms to darām. Kad redzi, kā viņi tur Kalahari tuksnesī dzīvo -bez lopiem un mitekļiem, kad iedomājies par to un prāto, cik ilgi tu, es vai kāds cits botsvānietis varētu �ādi izdzīvot, tad saproti - �ie ļaudis ir visai apbrīnojami.

Da�i no �iem cilvēkiem klaiņoja Makadikadi sāls ielejas malā gar ceļu uz Okavango. Es pārāk labi �o valsts daļu nepazīstu, ta�u reizi vai divas esmu tur bijusi. Atceros pirmos iespaidus par �o vietu: pla�s, balts līdzenums zem baltām debesīm, kur aug da�as garas palmas un zāle �ķiet iesakņojusies tuk�umā. �i ainava bija tik dīvaina, ka likās - esmu no Bot-svānas ieklīdusi kādā citā valstī. Ta�u jau nedaudz tālāk apkārtne kļūst raksturīga Botsvānai, un jūs atkal jūtaties omulīgi.

Grupa bu�meņu no Kalahari turp bija devusies medīt strausus.

Viņiem vajadzēja sāļajos klajumos atrast ūdeni, tāpēc tie gar Maunas ceļu virzījās uz kādu ciematu. Da�reiz turienie�i uz bu�meņiem raugās ar aizdomām, jo domā, ka tie zog viņu kazas un naktīs slepus slauc nepieskatītas govis.

�ī grupa ierīkoja nometni divas vai trīs jūdzes no ciemata. Protams, bu�meņi neko necēla, bet gulēja zem krūmiem, kā paradu�i. Gaļas tiem bija atlikām, jo nule bija nomedīti da�i strausi, un viņi priecājās, ka var tur palikt, kamēr tos nedzen projām.

Tur skraidīja arī bariņ� bērnu, un kāda sieviete tikko bija laidusi pasaulē puisēnu. Viņa gulēja tam blakus gabaliņu tālāk no pārējiem. Sievietei bija arī meita, kura gulēja mātei pie otriem sāniem. Jādomā, sieviete gribēja iekārtoties ērtāk un izstiepa kājas. Par nelaimi, tur gadījās �ūska, un viņa uzlika papēdi tai tie�i uz galvas. Mūdzis iekoda. Tie�i tā vairākums cilvēku tiek sakosti. Tie savās guļvietās aizmieg, un �ūska lien uz siltumu. Tad gulo�ais pagrie�as uz otriem sāniem - tie�i virsū rāpulim, un �ūskai nākas sevi aizstāvēt.

Bu�meņi sievietei deva da�ādus ārstniecības augus. �ādos gadījumos tie vienmēr sarok visādas saknes un noplē� kokiem mizas, ta�u nekas nelīdz pret lebolobolo kodienu, jo tas ir nāvējo�s. Meitene stāsta, ka māte esot nomirusi, pirms vēl mazulis pamodies. Ciltsbrāļi, protams, nekavēja laiku un tajā pa�ā rītā gatavojās māti apglabāt. Tu varbūt to nezini, mister D�. L. B. Matekoni, bet, ja nomirst bu�meņu sieviete, kurai ir zīdāms bērns, viņi to apglabā kopā ar māti. Glu�i vienkār�i bez mātes bērnam nav ko ēst. Tur tā lieta.

Meitene noslēpās krūmos un vēroja, kā aiznes viņas māti un mazo brālīti. Apkārtne tur smil�aina, un viss, ko viņi spēja, bija izka�ņāt seklu kapu, kurā, sievām vaimanājot un vīriem kaut ko dziedot, guldīja miru�o sievieti. Meitene redzēja, kā, ievīstītu ādā, kapā ieliek ari mazuli. Pēc tam bu�meņi kapu aizbēra ar smiltīm un atgriezās nometnē.

Mirkli pēc viņu aizie�anas meitene izlīda no krūmiem un ar rokām ātri atraka zemi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad brālis jau bija viņas rokās. Zīdaiņa nāsis bija piebiru�as ar smiltīm, ta�u viņ� vēl elpoja. Meitene zināja, ka ne visai tālu jābūt ceļam; viņa pagriezās uz papē�iem un metās skriet caur krūmāju tā virzienā. Pēc īsa brī�a garām brauca smagā automa�īna no valdības Ceļu departamenta. Vadītājs samazināja ātrumu un apstājās. Viņ� dro�i vien bija pārsteigts, redzēdams ceļmalā stāvam mazu bu�meņu meiteni ar zīdaini rokās. Kaut gan no viņas teiktā �oferis nesaprata ne vārda, pamest meiteni uz ceļa nedrīkstēja. Atgriezies Fransistaunā, vīrs meiteni ar zīdaini atstāja de�urantam pie Niangabves slimnīcas vārtiem.

Mazulis bija izkāmējis un stipri cieta no sēnī�u slimībām. Meitenei turpretim atklāja tuberkulozi, kas, protams, nav nekas neparasts; uz da�iem mēne�iem viņu ievietoja tuberkulozes nodaļā, kur tā saņēma zāles. Zīdaini pa �o laiku mediķi turēja dzemdību nodaļā. Pēc tam abiem ļāva iet. Arī citiem diloņslimniekiem bija vajadzīgas vietas, un slimnīcas pienākumos neietilpst rūpes par bu�meņu meiteni un tās brāli. Laikam jau ārsti domāja, ka viņa, kā jau tas parasts, atgriezīsies pie tuviniekiem.

Par bērniem ieinteresējās kāda �ēlsirdīgā māsa. Sieviete redzēja meiteni sē�am pie slimnīcas vārtiem un saprata, ka viņai nav kur iet. Sieviete aizveda bērnus uz savām mājām un atļāva tiem palikt pagalmā �ķūnī, kas tika izmantots par noliktavu, bet iztīrīts kļuva glu�i piemērots dzīvo�anai. Medmāsa un viņas vīrs bērnus gan pabaroja, ta�u rocība liedza tos pieņemt ģimenē pa īstam, jo pa�iem divas atvases jau bija.

Meitene diezgan ātri ielauzījās setsvanie�u valodā. Viņa atrada veidu, kā nopelnīt pāris pulu, lasot ceļmalās tuk�ās pudeles, kuras viņa nodeva pudeļu noliktavā. Zīdaini meitene nēsāja sev līdzi, uzsietu uz muguras, un nekad to neizlaida no redzesloka. Es runāju ar medmāsu, tāpēc zinu, ka meitene, pati vēl būdama bērns, bija laba māte savam brālim. Viņa mazgāja to pie krāna pagalma dziļumā un no �ur tur salasītiem auduma atgriezumiem pa�uva mazulim drēbes. Laiku pa laikam māsa devās uz dzelzceļa staciju ubagot, un cilvēki reizēm par viņu ie�ēlojās un deva naudu, ta�u vislabprātāk, ja vien tas bija iespējams, meitene to nopelnīja pati.

Tā tas turpinājās �etrus gadus. Tad pēk�ņi meitene saslima. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, atklājās, ka tuberkuloze nelaimīgā kārtā skārusi kaulus. Da�i no tiem bija cietu�i tik stipri, ka slimniece tikai ar grūtībām varēja staigāt. Ārsti darīja, ko spēja, ta�u visbeidzot viņa vairs nevarēja paiet. �ēlsirdīgā māsa apklau�inājās pēc ratiņkrēsla, un galu galā to sagādāja kāds Romas katoļu mācītājs. Līdz ar to meitenei nācās aprūpēt brāli, sē�ot ratiņos, bet viņ� savukārt visādi pakalpoja māsai.

Medmāsai ar viru nācās aizbraukt. �is cilvēks strādāja gaļas konservē�anas fabrikā, un priek�niecība viņu gribēja pārcelt uz Lobatsi. Sieviete bija dzirdējusi par mūsu patversmi un atrakstīja man vēstuli. Es atbildēju, ka bērniem vieta atradīsies, un tikai pirms da�iem mēne�iem aizbraucu tiem pakaļ uz Fransistaunu. Tagad, kā redzi, viņi ir �eit.

Tāds ir �is stāsts, mister D�. L. B. Matekoni. Tā viņi �eit nokļuva.

D�. L. B. Matekoni neko neteica. Ciemiņ� palūkojās mma Potokvanē, un viņu skatieni sastapās. Pārvaldniece �ajā patversmē strādāja divdesmit gadus - kop� tās dibinā�anas dienas - un pie traģēdijām bija pieradusi; vismaz tā viņa domāja. Ta�u, kad medmāsa mma Potokvanei �o stāstu Fransistaunā pirmo reizi pastāstīja, pārvaldniece bija pamatīgi satriekta. Patlaban viņa redzēja, ka līdzīgu ietekmi tas atstājis arī uz misteru D�. L. B. Matekoni.

- Pēc brī�a bērni būs klāt, - sacīja pārvaldniece. - Vai gribi, lai saku viņiem, ka gatavojies tos ņemt pie sevis?

D�. L. B. Matekoni aizvēra acis. Mma Ramotsvei nekas nebija teikts, un bez iepriek�ējas aprunā�anās līgavu ar kaut ko tādu pārsteigt �ķita gau�ām aplam. Vai �ādā veidā vajadzēja uzsākt laulības dzīvi? Impulsīvi izlemt, neaprunājoties ar laulāto draudzeni? Protams, ne.

Ta�u bērni bija klāt. Meitene ratiņos viņam uzsmaidīja, bet zēns stāvēja ļoti nopietns, ar bijīgi nodurtām acīm.

Misters D�. L. B. Matekoni ievilka elpu. Dzīvē mēdz būt brī�i, kad jārlkojas, un viņam bija aizdomas, ka �is ir viens no tiem.

- Bērni, vai jūs gribētu palikt pie manis? - viņ� jautāja. - Tikai uz kādu laiku. Tad jau redzēsim, kā mums veiksies.

Māsa skatījās uz mma Potokvani, it kā gaidītu apstiprinājumu.

- Misters D�. L. B. Matekoni par jums gādās labi. Jūs pie viņa būsiet laimīgi.

Meitene pagriezās pret brāli un pateica viņam kaut ko, kas pieaugu�ajiem palika nedzirdēts. Zēns mirkli padomāja, tad pamāja ar galvu.

-Jūs esat ļoti laipns, rra, - viņa teica. - Mēs ļoti priecāsimies braukt jums līdzi.

Mma Potokvane sasita plaukstas.

- Ejiet sakravāt mantas, bērni, - viņa sacīja. - Pasakiet savai audzinātājai, lai iedod jums tīras drēbes.

Meitene apgrieza savus invalīdu ratiņus un kopā ar brāli atstāja telpu.

- Ko es esmu izdarījis? - pusbalsī nomurmināja D�. L. B. Matekoni.

- Ļoti labu darbu, - mma Potokvane viņam atbildēja.

Viņas izbrauca no ciemata mma Ramotsves mazajā, baltajā autobusiņā. Zemesceļ�, cik vien tālu varēja redzēt, bija klāts dziļām bedrēm vai ņirbēja kā grambu jūra, kas busiņam lika protestējot �īkstēt un grabēt. Ferma atradās tikai astoņas jūdzes no ciemata, ta�u viņas virzījās uz priek�u ļoti lēnām, un mma Ramotsve jutās priecīga, ka kopā ar viņu brauc mma Potsane. Vienveidīgajā krūmājā, kur nebija neviena paugura, pēc kā varētu orientēties, bija ļoti viegli apmaldīties, un koki izskatījās tik ļoti līdzīgi cits citam. Ta�u mma Potsanei tas viss acīmredzami izraisīja dzīvas atmiņas. Ar piemiegtām acīm sieviete pētīja garām slīdo�o ainavu un norādīja uz vietu, kur pirms gadiem viņi bija atradu�i noklīdu�u ēzeli, un tur -pie tās klints - bez redzama iemesla bija nobeigusies govs. Apkārtni atdzīvināja tuvas atmiņas: tās lika cilvēkiem tiekties pie izkaltu�ās zemes - tik vērtīgas un skaistas -, it kā tā būtu klāta ar maigu zālīti.

Mma Potsane sēdēja priek�ējā sēdeklī.

- Tur, - viņa teica. - Vai jūs to redzat? Es tālumā redzu labāk. Es to jau redzu.

Mma Ramotsve sekoja ceļabiedres skatienam. Krūmājs bija kļuvis biezāks, pilns ar ērk�ķainiem kokiem, kas slēpa celtņu aprises. Da�as sabruku�ās mājas bija tipiskas Āfrikas dienvidos sastopamās drupas, kas izskatījās kā saplacinātas - ar balsinātām, sadrupu�ām sienām, no kurām atlicis vien pāris pēdu virs zemes; citām turpretim vēl bija jumti vai vismaz spāres, bet salmu klājums iebrucis, skudru saēsts vai izmantots par materiālu putnu ligzdām.

- Vai �ī ir ferma?

- Jā. Un tur tālāk - vai redzat? - tur mēs dzīvojām.

Mma Potsanei, kā jau viņa detektīvi brīdināja, �ī bija skumja

atgrie�anās: �eit viņa kopā ar vīru pavadīja mierpilno laiku pēc garajiem gadiem, kurus tas bija nostrādājis Dienvidāfrikas raktuvēs. Bērni bija izaugu�i, abi atkal bija kopā un baudīja rāmo dzīves ritējumu.

- Mums nekas daudz nebija jādara, - stāstīja mma Potsane. - Mans vīrs ik dienas gāja strādāt uz lauka. Es sēdēju kopā ar citām sievietēm un darināju drānas. Vācietim patika, ka mēs taisām drēbes: viņ� tās Gaborounā pārdeva.

Ceļ� galā, un mma Ramotsve novietoja autobusiņu zem koka. Izstaipīdama kājas, viņa caur kokiem centās saskatīt māju, kurai vajadzēja būt galvenajai ēkai. Sprie�ot pēc apkārt izkaisītajām drupām, tur vajadzēja būt kādām vienpadsmit vai divpadsmit celtnēm. �Cik skumji,� viņa nodomāja. �Visas �īs krūmāja vidū uzceltās mājas, visas �īs cerības, un tagad -pāri paliku�i tikai kleķa pamati un sairu�as sienas.�

Abas devās uz galveno ēku. Lielākā daļa jumta bija saglabājusies, jo at�ķirībā no citiem tas bija taisīts no viļņota skārda. Māja lepojās ari ar vecām, no metāliska sieta izgatavotām durvīm, kas neturējās aplodā, un stikliem da�os logos.

- �eit dzīvoja vācietis, - mma Potsane stāstīja, - un amerikānis, un dienvidafrikāniete, un vēl da�i ārzemnieki. Mēs, botsvānie�i, dzīvojām tur tālāk.

- Es gribētu tai mājā ieiet, - teica mma Ramotsve.

Mma Potsane papurināja galvu.

- Jūs tur neko neatradīsiet. Māja ir tuk�a. Visi aizbrauku�i.

- Es zinu, ta�u, ja reiz esam �eit, man gribētos zināt, kā tur iek�pusē izskatās. Ja negribat, varat nenākt.

Mma Potsane saviebās.

- Es nevaru ļaut jums iet iek�ā vienai, - viņa nomurmināja. - Ie�u kopā ar jums.

Viņas pagrūda slieteni, kas aiz�ķērsoja ieeju. Tas bija termītu izvagots un padevās no viena vienīga pieskāriena.

- Skudras �ajā valstī apēdīs visu, - teica mma Potsane. - Pienāks diena, kad būs paliku�as tikai skudras. Visu pārējo tās būs apēdu�as.

Sievietes iegāja mājā un tūdaļ sajuta vēsumu, kas nāca no ēnainajām telpām. Gaisā jaucās putekļu, sabirzu�u siju un skudru atbaidī�anas nolūkā ar kreozotu piesūcinātu būvkoku asā smar�a.

Mma Potsane ar pla�u rokas mājienu norādīja uz istabu, kurā viņas stāvēja.

- Redzat nu. Te nekā nav. �ī māja ir tuk�a. Varam iet projām.

Mma Ramotsve �o ierosinājumu neņēma vērā. Viņa pētīja pie sienas piespraustu nodzeltēju�u papīra gabaliņu. Tā bija no avīzes izgriezta fotogrāfija, kurā bija redzams vīrs, kas stāvēja mājas priek�ā. Zem attēla varēja manīt rakstu zīmes, ta�u papīrs bija satrunējis un uzraksts - nesalasāms. Detektīve ar mājienu pieaicināja savu pavadoni.

- Kas ir �is cilvēks?

Mma Potsane pētīja fotogrāfiju, turēdama to tuvu acīm.

- Es �o vīru atceros, - teica sieviete. - Arī viņ� �eit strādāja. Botsvānietis. Amerikānis ar viņu bija labos draugos. Abi visu laiku runājās - pļāpāja kā divi veci vīri pie degvīna -kgotla glāzes.

- Vai viņ� arī bija no jūsu ciemata? - mma Ramotsve apjautājās.

Mma Potsane iesmējās.

- Nē, viņ� nebija mūsējais. Puisis bija atbraucis no Fran-sistaunas. Viņa tēvs tur strādāja par direktoru un bija loti gudrs cilvēks. �is te - dēls - arī bija ļoti gudrs. Viņ� daudz ko zināja. Tāpēc jau amerikānis vienmēr ar viņu sarunājās. Ta�u vācietim �is jauneklis nepatika. Viņi labi nesatika.

Mma Ramotsve aplūkoja fotogrāfiju, tad uzmanīgi noņēma to no sienas un iebāza kabatā. Mma Potsane bija aizgājusi, un detektīve viņai sekoja, lai apskatītu nākamo istabu. Redzams, kādreiz mājā iemaldījies liels putns, kas dro�i vien vairs nav varējis tikt laukā. Vietā, kur putns bija nokritis, skudru tīri apskrubināti, mētājās tā kauli.

- �o telpu viņi izmantoja par kantori, - paskaidroja mma Potsane. - Tajā stūri atradās neliels seifs, kurā glabājās visi ieņēmumi. Ziniet, cilvēki sūtīja viņiem naudu. Citās valstis dzīvoja ļaudis, kuri uzskatīja �o komūnu par kaut ko nozīmīgu. Viņi ticēja, ka tādējādi iespējams pierādīt - �is izkaltu�ās zemes var pārveidot. �ie ziedotāji gribēja, lai mēs pierādām pasaulei, ka cilvēki var dzīvot komūnā un dalīties it visā.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu. Viņa pazina lāga vīrus, kuriem patika izmēģināt visda�ādākās teorijas par to, kā citiem vajadzētu dzīvot. �eit viņus kaut kas pievilka, jo �ajā pla�ajā valsti kopā ar sauso gaisu varēja ieelpot arī jaunas idejas. �ie cilvēki bija sajūsmā, kad radās brigā�u kustība. Viņi uzskatīja par ļoti labu domu lūgt jaunie�us strādāt citu cilvēku labā un palīdzēt celt savu valsti; ta�u kas gan tur būtu tik sevi�ķs? Vai bagātajās valstis jauni cilvēki nestrādāja? Varbūt ari ne, un dro�i vien tāpēc ļaudīm, kuri ieradās no �im valstīm, �is pasākums �ķita tik pievilcīgs. Viņiem nebija nekādas vainas - pārsvarā tie bija jauki cilvēki un pret botsvānie-�iem izturējās ar cieņu. Tomēr nepārtraukti saņemt padomus ir visai nogurdino�i. Vienmēr atradās kāda dedzīga ārzemju organizācija, kas bija gatava pamācīt afrikāņus: jūs darāt nepareizi, tas jādara pavisam citādi. Padomi varbūt bija labu labie, ta�u �eit tie nederēja, jo Āfrikai vajadzēja pa�ai savus risinājumus.

�I ferma bija piemērs vēl vienai iecerei, kas netika īstenota. Jūs nevarat audzēt dārzeņus Kalahari tuksnesī. Tur vairs nav ko piebilst. �eit varētu augt daudzi citi - �ai vietai piemērotāki kultūraugi. Ta�u tie nekādā ziņā nebūtu tomāti un salāti. Tie neiederējās Botsvānā vai vismaz �ajā valsts daļā.

Viņas pameta kantora telpas un izgāja cauri atliku�ajai mājas daļai. No da�ām istabām varēja aplūkot debesis, un grīdas tajās bija pārklāju�ās ar lapām un zariem. Patvērumu meklēdamas, pa �abo�ajām lapām aiz�āvās ķirzakas un pie sienām, sa�utu�i par gau�ām nepiedienīgo traucējumu, sastinga mazi sārti un balti gekoni - mazās ķirzaciņas. Ķirzakas, gekoni un putekļainais gaiss bija viss, kas palicis pāri: tuk�a māja.

Izņemot fotogrāfiju.

Mma Potsane priecājās, ka atkal tikusi ārā, un aicināja mma Ramotsvi apskatīt vietu, kur kādreiz augu�i dārzeņi. Zeme no jauna bija apliecinājusi savas tiesības, un viss, kas atgādināja par projektu, bija da�as līkumainas grāvju gultnes. Varēja manīt, ka �ur tur kādreiz slēju�ies koka stabi, kas balstīju�i apēno�anas tiklus, ta�u no pa�iem stabiem vairs nebija ne miņas: tāpat kā visu pārējo, tos bija sagrauzu�as skudras.

Mma Ramotsve piesedza acis ar plaukstu.

- Viss lielais darbs, - viņa �ēlojās. - Un tagad vairs nekā.

Mma Potsane paraustīja plecus.

- Bet tā jau vienmēr ir, - viņa teica. - Pat Gaborounā. Paskatieties uz visām tām celtnēm. Kā mēs varam zināt, vai pēc piecdesmit gadiem tur vēl bias pilsēta? Varbūt skudrām ari attiecībā uz Gaborounu ir savi nodomi?

Mma Ramotsve pasmaidīja. Tas bija labs veids, kā pievilties. Visi mūsu cilvēciskie pūliņi ir bezjēdzīgi, viņa gudroja, tāpēc, ka esam pārāk aprobe�oti, lai saprastu, vai pārāk aizmār�īgi, lai atcerētos, ka mums ir dota iespēja radīt kaut ko ilgtspējlgu. Vai �Dāmu detektlvaģentūru Nr. 1� pēc divdesmit gadiem kāds atcerēsies? Un Tolokvengas ceļa �Ātro auto�? Dro�i vien nē. Tad kāda gan tam visam nozīme? Grūtsirdība lika detektivei atgriezties īstenībā. Viņa �eit nebija ieradusies sapņot par arheoloģiju, bet gan censties kaut ko uzzināt par to, kas atgadījies pirms daudziem gadiem. Viņa bija atbraukusi izprast �o vietu, ta�u izrādījās, ka izprotams �eit nav nekas vai gandrīz nekas. �ķita, ka visu aizslaucījis vēj�, aizpūtis grāmatas lapas, nolīdzinājis pēdas ar smiltīm.

Detektīve vērsās pie mma Potsanes, kura klusēdama stāvēja blakus.

- No kurienes pū� vēj�, mma Potsane?

Ceļabiedre pieskārās savam vaigam, ta�u mma Ramotsve �o �estu nesaprata. Sievietes acis izskatījās tuk�as - viena bija kļuvusi blāva un nedaudz apmiglojusies. �Viņai jābrauc uz slimnīcu,� mma Ramotsve nodomāja.

- No turienes, - mma Potsane atbildēja, norādīdama uz ērk�ķainajiem kokiem un pla�o debess klaju Kalahari pusē. - No turienes.

Mma Ramotsve klusēja. Viņa zināja, ka ir ļoti tuvu sapratnei par notiku�o, ta�u nemācēja �o sajūtu izskaidrot; viņa nevarēja ari pateikt, kāpēc to zina.

m Mistera D�. L. B. Matekoni untumainā istabene savā sarkanajā, saņurcītajā cepurē, kas bija uzbīdīta galvā nevī�īgā, agresīvā manierē, klamzāja gar virtuves durvīm. Kop� darba devējs bija nācis klajā ar apbēdino�ajiem jaunumiem, viņa savas nomoda stundas pavadīja nepārtrauktās pārdomās, kā novērst katastrofu. Darbs pie mistera D�. L. B. Matekoni kalponi visnotaļ apmierināja. Darāmā nebija daudz. Jo vīrie�i reti uztraucas par tīrību un spodrību, un, ja vien tiek labi ēdināti, tie ir ļoti miermīlīgi darba devēji. Un viņa baroja misteru D�. L. B. Matekoni brangi - pretēji tam, ko teica �ī resnā sieviete. Tā sacīja, ka misters D�. L. B. Matekoni esot vāj�! Pēc viņas mērauklas - protams, ta�u - pēc visu normālo cilvēku domām - glu�i labi veidots. Kalpone varēja iedomāties, ko mma Ramotsve pietaupījusi līgavainim pieliekamajā: dro�i vien brokastīs to gaidīja ar biezu cūkas tauku kārtu apziestas maizes ņukas, no kurām viņ� varēja uzpūsties glu�i kā tas treknais virsaitis no ziemeļiem, kas salauza krēslu, kad ciemojās mājā, kur par istabeni strādāja viņas māsīca. Ta�u kalponi tik ļoti nesatrauca mistera D�. L. B. Matekoni labklājība, cik pa�as apdraudētais stāvoklis. Ja viņai nāktos �o vietu atstāt un iet strādāt viesnīcā, vairs nebūtu iespējams zināmā veidā izklaidēt draugus. Patlaban vīrie�i varēja istabeni apciemot, kamēr saimnieks bija darbā, - protams, bez tā ziņas -, un viņi varēja iet D�. L. B. Matekoni istabā, kur bija liela divguļamā gulta, pirkta �Centrālā mēbeļu mazumpiegādē�. Gulta bija ļoti ērta -D�. L. B. Matekoni, vecpuisis būdams, to izmantoja tikai uz

pusslodzi, un vīrie�iem tā patika. Florense no draugiem saņēma naudas veltes, un dāvanas vienmēr bija dāsnākas, ja laksto�anās notika saimnieka istabā. Ja kaut kas mainītos, tam visam pienāktu beigas.

Kalpone sarauca uzacis. Stāvoklis bija pietiekami nopietns un prasīja izlēmīgu rīcību, ta�u viņa nevarēja saprast, kas darāms. Censties saimnieku vest pie prāta �ķita bezjēdzīgi: ja reiz �āda sieviete ir ielaidusi vīrieti savus nagus, tā mierā neliksies. �ādās reizēs virie�i kļūst gau�ām nesaprātīgi, un, ja Florense censtos saimniekam pavēstīt par draudiem, ar kuriem tam būs jāsastopas nākotnē, viņ� vienkār�i neņemtu tos par pilnu. Pat tad, ja viņa uzzinātu par �o sievieti vai viņas pagātni kaut ko sliktu, misters D�. L. B. Matekoni dro�i vien �iem atklājumiem nepievērstu uzmanību. Istabene iedomājās iestāstīt saimniekam, ka viņa topo�ā sieva ir slepkava! �I sieviete jau ir nobendējusi divus iepriek�ējos vīrus, viņa sacītu. Tā esot kaut ko piebērusi nelaimīgo vīrie�u ēdienam. Viņas dēļ tie tagad ir pagalam.

Ta�u misters D�. L. B. Matekoni neatbildēs un tikai pasmīnēs bārdā. �Es tev neticu,� viņ� atteiks un paliks pie savām domām pat tad, ja viņa vicinās tam acu priek�ā �Botsvānas Ziņas� ar virsrakstiem: �Mma Ramotsve noindē viru. Policija ņem putras paraugus analīzēm. Atklājas, ka putra ir pilna ar indi.� Nē, viņ� tam neticēs.

Kalpone nospļāvās putekļos. Ja nekas nebija darāms, lai vestu pie prāta saimnieku, varbūt labāk vajadzētu padomāt, kā tikt galā ar mma Ramotsvi? Ja vien viņas �eit nebūtu, viss atrisinātos pats no sevis, tikai... Nē, �ī bija �ausmino�a doma, turklāt �obrīd nolīgt burvi dro�i vien nemaz nebija iespējams. Kad jautājums nonāca līdz cilvēku novāk�anai, tie plēsa bargu naudu, un tas visādā ziņā bija ari pārāk bīstami. Ļaudis baumos, policisti skraidīs apkārt, un Florense nevarēja iedomāties neko ļaunāku kā nonākt cietumā.

Cietums! Kā būtu, ja mma Ramotsvi pa�u uz da�iem gadiem ieliktu cietumā? Jūs nevarat apprecēt sievieti, kas ir cietumā, un viņa nevar apprecēt jūs. Tātad, ja atklātos, ka mma

Ramotsve vainojama kādā noziegumā un uz da�iem gadiem pazustu, viss paliktu akurāt, kā bijis. Kāda starpība, vai viņa ir vainīga vai ne - ka tikai policija atrastu pierādījumus. Istabene reiz bija dzirdējusi par kādu vīru, kur� ticis ieslodzīts tāpēc, ka nelabvēļi tā mājās paslēpu�i patronas un paziņoju�i policijai, ka viņ� tās glabā partizāniem. Tas notika Zimbabves kara laikā, kad misters Nkomo ar saviem vīriem stāvēja pie Fransistaunas un, par spīti policijas pūliņiem, patronas un �aujamie plūda valstī pla�ā straumē. �is cilvēks mēģināja pierādīt savu nevainību, ta�u policisti tikai smējās, un arī miertiesnesis smējās.

�ajos laikos iero�u un munīcijas bija kļuvis mazāk, ta�u atrast kādu stroķi, ko paslēpt viņas mājā, joprojām bija iespējams. Ko mūsdienās meklē policija? Visticamāk, tā ir ļoti norūpējusies par narkotikām, jo avīzes laiku pa laikam apraksta gadījumus, kad viens vai otrs pilsonis apcietināts par dagga tirdzniecību. Tomēr, lai par to ieinteresētos policija, bija vajadzīgs liels daudzums �īs narkotiskās vielas, un kur to lai ņem? Dagga bija dārga, un Florense dro�i vien varēja atļauties nopirkt tikai pāris lapu. Tātad vajadzēja izdomāt kaut ko citu.

Un istabene domāja. Uz viņas pieres piezemējās mu�a, kas rāpoja lejup tie�i pa virsdeguni. Citos apstākļos sieviete to būtu aizdzinusi, ta�u viņas prātā bija ataususi doma, kura lēnām izkristalizējās. Mu�a netika ņemta vērā - tāpat kā suns, kas rēja kaimiņu dārzā, un automobilis ar bojāto ātrumkārbu, kas brauca uz veco lidlauku. Florense pasmaidīja un atbīdīja cepuri. Viens no viņas vīrie�iem varēja palīdzēt. Kalpone zināja, ar ko viņ� nodarbojas, un zināja arī, ka tas ir bīstami. Viņi varētu salīgt, un kā atmaksu Florense draugam izrādītu uzmanību, kura tam tik acīmredzami patika, ta�u mājās tika liegta. Visi būtu apmierināti. Viņai paliktu darbs. Misters D�. L. B. Matekoni tiku pasargāts no plēsonīgās sievietes, un mma Ramotsve saņemtu, ko pelnījusi. Viss nostātos savā vietā.

Istabene atgriezās virtuvē un sāka mizot kartupeļus. Tagad, kad no mma Ramotsves sagaidāmie draudi �ķita uz kādu laiku atkāpu�ies, kalpones attieksme pret ietiepīgo darba devēju izvērtās itin labvēlīga, jo viņ� glu�i vienkār�i bija vāj�: kā jau vīrietis. �odien viņa tam pagatavos gar�īgu len�u. Ledusskapī atradās gaļa. �o gaļu, kuru istabene sākumā bija iecerējusi nest mājās, viņa nolēma ar pāris sīpoliem uzcept saimniekam un pasniegt kopā ar labu tiesu kartupeļu biezeņa.

Kad misters D�. L. B. Matekoni atgriezās mājās, gaļa vēl nebija glu�i gatava. Kalpone izdzirdēja piebraucam viņa automobili un noklaudzam vārtus, bet pēc tam - atveramies durvis. Parasti saimnieks atgriezdamies uzsauca �esmu mājās!�, lai viņa zinātu, ka var likt maltīti galdā. Ta�u �oreiz nekas tamlīdzīgs nenotika: sauciena vietā varēja dzirdēt skanam vēl citas balsis. Florense aizturēja elpu. Viņai ie�āvās prātā doma, ka misters D�. L. B. Matekoni uzaicinājis uz len�u arī to sievieti. �ādā gadījumā Florense nekavējoties noslēptu sautējumu un pateiktu, ka mājās nekā ēdama nav. Doma, ka mma Ramotsve mielotos ar viņas ēdieniem, bija nepanesama; drīzāk Florense tos izbarotu sunim nekā celtu priek�ā sievi�ķim, kas apdraud viņas iztikas līdzekļus.

Istabene pievirzījās tuvāk virtuves durvīm un pavērās gaitenī. Pie ārdurvīm, turēdams tās atvērtas, lai palīdzētu kādam iekļūt mājā, stāvēja misters D�. L. B. Matekoni.

- Uzmanīgi, - viņ� brīdināja. - Durvis ir diezgan �auras.

Kada balss atsaucās, ta�u atbilde nebija saklausāma. Balss piederēja sievietei, ta�u kalpone pacilātā atvieglojumā saprata, ka tā nebija �īs briesmīgās sievietes balss. Ko gan viņ� atvedis mājās? Citu sievieti? Tas gan būtu labi, tad varētu Ramotsvei pastāstīt, ka misters D�. L. B. Matekoni nav uzticīgs, un tādējādi precībām pienāktu gals, pirms vēl tās notiku�as.

Ta�u tad namā ieripoja ratiņkrēsls un viņa ieraudzīja tajā sē�am meiteni, kuru stūma kāds zēns. Istabene bija neziņā. Kādēļ gan viņas darba devējs veda uz mājām �os bērnus? Tie dro�i vien bija radinieki - kāda attāla radagabala bērni. Vecie Botsvānas tikumi noteica, ka par tādiem jārūpējas - vienalga, cik attāla ir radniecība.

- Es esmu �eit, rra, - viņa uzsauca. - Len�s ir gatavs.

Misters D�. L. B. Matekoni uzlūkoja mājkalpotāju.

- Nu, - viņ� sacīja, - kopā ar mani ir pāris bērnu. Ari viņi gribēs ēst.

- Pietiks visiem, - atsaucās kalpone. - Esmu pagatavojusi lielisku sautējumu.

Pirms do�anās uz dzīvojamo istabu viņa da�as minūtes aizkavējās, mīcīdama vārītos kartupeļus. Kad tas bija paveikts, Florense, �akli slaucīdama rokas trauklupatā, atrada misteru D�. L. B. Matekoni sē�am savā vietā. Pretējā istabas pusē, skatīdamās pa logu, sēdēja meitene, kurai blakus stāvēja mazs zēns, domājams - viņas brālis. Istabene paskatījās uz bērniem, lai mēģinātu noskaidrot, kas tie tādi ir. Bu�meņi, viņa nosprieda - neap�aubāmi. Meitenei bija govs mēsliem raksturīgā gai�i brūnā ādas krāsa; zēnam turpretim bija mazliet ieslīpas acis kā ķīnietim un nedaudz atkārusies pēcpuse.

- �ie bērni ir �eit ieradu�ies uz dzīvi, - novērsis skatienu, pavēstīja D�. L. B. Matekoni. - Viņi ir no bāreņu patversmes, un es esmu apņēmies par viņiem parūpēties.

Kalpones acis iepletās. To viņa nebija gaidījusi. Vest bu�-meņu bērnus uz kārtīga pilsoņa māju un atļaut viņiem tur dzi-vot - tas bija kaut kas tāds, ko cilvēks ar pa�cieņu neatļautos. �ie ļautiņi bija zagļi, par to nebija �aubu, un tie nedrīkstētu iedro�ināties apmesties uz dzīvi cienījamu botsvānie�u namos. Misters D�. L. B. Matekoni varēja mēģināt izrādīt labsirdību, ta�u arī �ēlsirdībai bija robe�as.

Florense pavērās saimniekā.

- Viņi paliks �eit? Uz cik dienām?

D�. L. B. Matekoni joprojām raudzījās grīdā. �Laikam pārāk nokaunējies,� nodomāja kalpone.

- Bērni �eit paliks ilgi. Es nedomāju viņus vest atpakaļ.

Kalpone klusēja. Viņa apsvēra, vai �is nav kāds no mma

Ramotsves stiķiem. Iespējams, tā nospriedusi, ka �āda bērnu iera�anās uz palik�anu varētu būt daļa no plāna, kā pārņemt mistera D�. L. B. Matekoni dzīvi. Vispirms jūs iesūtāt da�us bu�meņu bērnus, bet pēc tam ierodaties pati. Protams, bērnu iera�anās varēja būt pat daļa no sazvērestības pret viņu -Florensi. Mma Ramotsve varbūt cerēja, ka istabene necietīs �ādu bērnu parādī�anos mājās un tādā veidā mēģinās kalponi izdzīvot, pirms vēl ieradusies pati. Nu, ja �āds bija plāns, jādara viss, kas ir viņas spēkos, lai to izjauktu. Florense parādīs, cik ļoti viņai �ie bērni patīk un kā viņa priecājas par to klātbūtni namā. Tas būs grūti, ta�u viņa to spēs.

- Būsiet izsalku�i, - mājkalpotāja smaidīdama sacīja meitenei. - Man ir labs gaļas sautējums. Tie�i tas, kas bērniem gar�o.

- Paldies, mma, - meitene godbijīgi atbildēja un pasmaidīja, - jūs esat ļoti laipna.

Brālis klusēja. Zēns skatījās kalponē ar mulsino�u skatienu, kas viņai uzdzina iek�ējus drebuļus. Florense atgriezās virtuvē un salika ēdienu uz �ķīvjiem. Meitenei tika pamatīga porcija, tāpat arī misteram D�. L. B. Matekoni. Ta�u zēnam istabene uzlika tikai nedaudz gaļas, kuru papildināja ar sakasni no kartupeļu katla. Viņa negribēja �o puiku iedro�ināt, un, jo mazāk tam bija ko ēst, jo labāk.

Maltīte noritēja, klāteso�ajiem klusējot. Misters D�. L. B. Matekoni sēdēja galda galā, meitene no viņa pa labi un zēns -pretējā pusē. Meitenei ēdot nācās savā krēslā saliekties uz priek�u, jo galds bija par zemu, lai zem tā varētu pabraukt ratiņi. Ta�u viņa tika galā itin labi un driz vien savu porciju bija pieveikusi. Zēns turpretim savējo glu�i vai rīsus aprija un pēc tam sēdēja ar pieklājīgi saliktām rokām un skatījās saimniekā.

Pēc len�a D�. L. B. Matekoni aizgāja uz automobili un atnesa ceļasomu, kuru viņi bija atvedu�i no patversmes. Audzinātāja bērniem bija pagādājusi papildu drēbju kārtas, un tās atradās vienā no lētajām, brūnajām kartona somām, kādas bāreņi saņēma, dodoties pasaulē. Ceļasomas vākam bija piestiprināta maza zīmīte, kurā divas drukātas slejas vēstīja par līdzi doto drēbju klāstu.

Zēns:

Meitene:

3 meiteņu apak�bikses;

2 krekli;

1 veste;

2 svārki;

1 pāris kurpju;

2 zēnu apak�bikses; 2 haki krāsas �orti; 1 jaka;

4 pāri zeķu;

1 pāris kurpju;

1 Bībele setsvanie�u valodā. 1 Bībele setsvanie�u valodā.

Misters D�. L. B. Matekoni ienesa somu iek�ā un parādīja bērniem viņiem atvēlēto telpu - mazo istabiņu, ko viņ� bija taupījis viesiem, kuri, kā likās, nekad netaisījās ierasties, -istabu ar diviem matra�iem, krēslu un nelielu kaudzīti putekļainu segu. Viņ� nolika ceļasomu uz krēsla un to atvēra. Meitene piebrauca pie krēsla un ielūkojās somā ar jaunajām drēbēm. Viņa pasniedzās uz priek�u un maigi un uzmanīgi tās aptaustīja - kā cilvēks, kuram nekad nav piederēju�as jaunas drānas.

Saimnieks atstāja bērnus izkravājamies. Iedams uz dārzu, viņ� uz brīdi apstājās zem apēno�anas tīkla pie ārdurvīm. D�. L. B. Matekoni saprata, ka, atvezdams bērnus, ir rīkojies mirkļa iespaidā un ka kopā ar viņiem mājās ieradu�ās visas �īs rīcības nopietnās sekas. Misters D�. L. B. Matekoni bija izmainījis divu citu cilvēku dzīves gājumu, un tagad viss, kas ar tiem varēja atgadīties, gūlās uz viņa pleciem. Uz mirkli �ī doma viņu nobiedēja. Tās nebija tikai divas liekas mutes; bija jādomā arī par skolu; bija jāpieņem sieviete, kura bērnus ikdienā pieskatītu. Viņam nāksies atrast aukli - vīrietis nekad neizdarīs visu, kas bērniem vajadzīgs. Jāmeklē kāda audzinātāja - līdzīga tām, kuras par bāreņiem rūpējās patversmē. Misters D�. L. B. Matekoni apstājās. Viņ� bija kaut ko aizmirsis. Viņ� ta�u bija teju vai precēts cilvēks. �o divu bērnu māte būs mma Ramotsve.

Vīrs smagi apsēdās uz apgāztas benzīna mucas. Tagad par �iem bērniem atbildēs arī mma Ramotsve, un viņ� pat nebija noskaidrojis līgavas viedokli. Viņ� ļāva sevi piemuļķot viltniecei mma Potokvanei, un tagad visas iespējamās sekas bija grūti pat paredzēt. Vai drīkstēja bērnus sūtīt atpakaļ? Pārvaldniecei būtu grūti atteikties tos pieņemt, jo, domājams, viņi joprojām atradās patversmes aizbildnībā. Nekas nebija parakstīts; nebija neviena rakstu gala, kuru varētu iebāzt misteram D�. L. B. Matekoni sejā. Ta�u vest viņus atpakaļ likās neiedomājami. Viņ� bērniem bija jau pateicis, ka uzņemas par tiem gādību, un tam, viņaprāt, bija lielāka nozīme nekā visiem parakstiem uz likumīgiem dokumentiem.

Misters D�. L. B. Matekoni vienmēr turēja vārdu. Par savas darījumu dzīves likumu viņ� bija padarījis principu - attiecībās ar klientiem vārdi jāsaskaņo ar darbiem. Da�kārt tas maksāja dārgi. Ja viņ� klientam teica, ka automa�īnas remonts maksās trīssimts pulu, nekad netika prasīts vairāk, pat ja atklājās, ka jāpatērē daudz vairāk laika, nekā sākumā domāts. Un �o slinko mācekļu dēļ, kuri stundām varēja muļļāties ar visvienkār�ākajiem darbiem, bie�i vien tā arī notika. D�. L. B. Matekoni nevarēja saprast, kā tas iespējams, ka visparastākajai automobiļa tehniskajai apkopei jāpatērē trīs stundas. Jums tikai jāiztecina no motora kartera vecā eļļa un jāizlej tā netīrās eļļas tvertnē. Pēc tam jūs ielejat svaigu eļļu, nomaināt eļļas filtru, pārbaudāt brem�u �ķīduma līmeni, noregulējat aizdedzi un ieeļļojat ātrumkārbu. �ī ir visvienkār�ākā apkope, kas maksā divsimt astoņdesmit pulu. Tā prasa, visilgākais, pusotru stundu, ta�u mācekļi iemanījās izniekot daudz vairāk laika.

Nē, misters D�. L. B. Matekoni nedrīkstēja lauzt bāreņiem doto solījumu. Tie bija viņa bērni - lai notiek kas notikdams. Viņ� runās ar mma Ramotsvi un pārliecinās to, ka bērni Botsvānai ir vajadzīgi, ka jādara viss, kas viņu spēkos, lai palīdzētu �iem nabaga pamestajiem cilvēkbērniem. Mma Ramotsve ir laba sieviete, misters D�. L. B. Matekoni to zina: viņ� bija pārliecināts, ka līgava sapratīs un piekritīs. Jā, viņ� rīkosies �ādi, tikai varbūt nedaudz vēlāk.

Mma Makutsi, �Dāmu detektlvaģentūras Nr. 1� sekretāre un Botsvānas Sekretāru koled�as cum laude', sēdēja pie sava galda un raudzījās pa atvērtajām durvīm. Kad aģentūrā nekas nenotika (un tā bija gandrīz visu laiku), viņai patika atstāt durvis vaļā, ta�u tam bija viens trūkums, jo da�reiz iek�ā nāca vistas un uzvedās tā, it kā atrastos vistu kūtī. Vairāku nozīmīgu iemeslu dēļ mma Makutsi �ie putni nepatika. Sāksim ar to, ka vistu atra�anās detektīvaģentūrā izskatījās pavisam neprofesionāli, turklāt arī pa�as vistas viņai krita uz nerviem. Vienmēr ieradās viens un tas pats mājputnu bariņ�: �etras vistas un nomākts, ne�ēlastībā kritis gailis, kur�, kā domāja mma Makutsi, cieta no impotences. Gailis bija klibs, un vienam spārnam trūka daudz spalvu. Putns izskatījās sakauts un ļoti pārdzīvoja savu zaudēto stāvokli - vienmēr vilkās da�us soļus aiz vistām glu�i kā ar protokolu uz visiem laikiem degradēts karaliskais laulātais draugs.

Tādā pa�ā mērā mma Makutsi klātbūtne nepatika arī vistām. Izskatījās, ka viņa, nevis vistas, �eit ir iebrucēja. Patie�ām, �ī niecīgā celtne ar diviem maziem lodziņiem un �īksto�ām durvīm drīzāk atgādināja vistu kūti, nevis detektīvaģentūru. Varbūt drīzāk sekretārei bija jāaiziet un jāpaliek vistām, lai tās varētu lēkāt pa krēsliem un ierīkot perēkļus dokumentu skapjos. Tie�i to tās dro�i vien gribēja. ³

- Ārā! - vēcinādama salocītu avīzi, iesaucās mma Makutsi. - Nekādu vistu! Ārā!

Lielākā vista pagriezās un nikni uzlūkoja sievieti; apjucis izskatījās vienīgi gailis.

- Es ar jums runāju! - sekretāre kliedza. - �I nav nekāda vistu ferma. Ārā!

Putni neapmierināti ieklukstējās un izskatījās pārdomājam. Ta�u, kad mma Makutsi atbīdīja krēslu un gatavojās piecelties, tie pagriezās un sāka virzities uz durvīm; gailis, lempīgi klibodams, �oreiz izrādījās priek�galā.

�Vistas pieveiktas,� skatīdamās pa durvīm, nosprieda sekretāre. Viņa bija apvainojusies par �ādu uzdevumu - dzīt prom no biroja vistas. Vai daudzām pirmklasīgām Botsvānas Sekretāru koled�as absolventēm bija �ādi uzdevumi, viņa sprieda. Pilsētā bija biroji - lielas ēkas ar platiem logiem un gaisa kondicionieriem, kur sekretāres sēdēja pie pulētiem rakstāmgaldiem, kuru atvilktnēm bija hromēti rokturi. Viņa �os birojus bija redzējusi, kad koled�a sūtīja meitenes praksē. Mma Makutsi bija redzējusi ari darbinieces, kuras tur, apkāru�ās ar dārgiem auskariem, smaido�as sēdēja un gaidīja, kad ienāks kāds naudīgs līgavainis un tās bildinās. Tolaik mma Makutsi domāja, ka ari viņai patiktu �āds darbs, ta�u viņa nu gan vairāk uzmanības veltītu pienākumiem, nevis vīrie�iem. Sieviete lēsa, ka tamlīdzīgs darbs viņai katrā ziņā ir nodro�ināts, ta�u, kad beidzās mācības un visas absolventes atgriezās no darba intervijām, viņa nevienam nebija vajadzīga. Mma Makutsi nesaprata, kāpēc tas tā. Da�as meitenes, kurām bija daudz sliktākas atzīmes, reizēm pat tikai piecdesmit viena balle (viszemākais sniegums), saņēma labus darba piedāvājumus, turpretim viņa (kas bija ieguvusi gandrīz neticamu novērtējumu - deviņdesmit septiņas balles) nesagaidīja neko. Kā gan tas varēja būt?

Kāda cita neveiksminiece to izskaidroja. Ari viņai darba intervijās nebija veicies.

- Tie ir vīrie�i, kuri piedāvā �is darbavietas, vai ne? - viņa jautāja.

- Domājams gan, - piekrita mma Makutsi. - Uzņēmumi ta�u pieder vīrie�iem. Viņi ari izvēlas sekretāres.

- Un kā, pēc tavām domām, vīrie�i izlemj, kuru pieņemt un kuru atraidīt? Vai tu domā, ka viņi skatās uz mūsu atzīmēm? Varbūt tie�ām tu tā iedomājies?

Mma Makutsi klusēja. Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka �āda veida lēmumi varētu tikt pieņemti pēc citām mērauklām. Viss, kas viņai tika mācīts skolā, pauda atziņu, ka sūri pūliņi pie grāmatām palīdz dabūt labu darbu.

- Labi, - sāji smaidīdama, sacīja draudzene. - Redzu, ka tu patie�ām tā domā. Tu maldies. Vīrie�i pieņem darbā sievietes pēc viņu izskata. Tie izvēlas skaistās un dod viņām darbu. Pārējām vīrie�i saka: �Mums ļoti �ēl. Visas vietas jau aizņemtas. Patie�ām, ļoti �ēl. Patlaban visā pasaulē valda ekonomikas lejupslīde, un �ādos apstākļos mēs varam piedāvāt darbavietas tikai skaistām sievietēm. Tas saistīts ar lejupslīdi. To paģēr ekonomika.�

Mma Makutsi bija pārsteigta klausījusies. Ta�u viņa zināja, ka draudzenes rūgtajās atziņās slēpās patiesība. Dro�i vien zemapziņas līmeni viņa to nojauta jau sen, ta�u bija ar �o faktu samierinājusies. Izskatīgās dabūja visu kāroto un tādām kā viņa, kura varbūt nebija tik eleganta, neatstāja neko.

Tovakar mma Makutsi aplūkoja sevi spogulī. Viņa mēģināja kaut ko izdarīt ar saviem matiem, ta�u tas neizdevās. Viņa iezieda tos ar matu taisno�anas līdzekli, raustīja un plūca, bet viss velti. Arī no krēmiem, kurus viņa klāja uz ādas, nebija nekādas jēgas - vienalga tā palika tum�āka nekā visām pārējām koled�as meitenēm. Kādu bridi viņa pat ienīda savu likteni. Tas bija bezcerīgi. Pat lielās, apaļās brilles - pirktas par bezdievīgi dārgu naudu - nespēja noslēpt īstenību, ka viņa ir tumsnēja meitene pasaulē, kurā viss atvēlēts ar sarkanu lūpu krāsu bagātīgi izkrā�ļotām gai�ādainām mei�ām. Tā bija neizbēgama un nemainīga patiesība, kuru nevarēja grozīt ne kvēla ilgo�anās, ne dārgu krēmu un losjonu pārbagātība. Priecīga dzīve, labs darbs, bagāts virs nebija tikuma un smaga darba, bet gan cietsirdīgas un nepielūdzamas bioloģijas nopelns.

Mma Makutsi stāvēja pie spoguļa un raudāja. Viņa bija smagi strādājusi, lai Botsvānas Sekretāru koled�ā dabūtu �īs deviņdesmit septiņas balles, ta�u tikpat labi būtu varējusi pavadīt laiku vienos priekos un izklaidēs ar pui�iem - iznākums būtu tāds pats. Vai uz �īs pasaules vispār bija kāds darbs, vai arī jāpaliek mājās un jāpalīdz mātei mazgāt un gludināt jaunāko brāļu haki krāsas apak�bikses?

Jautājums atrisinājās dienu pēc tam, kad mma Makutsi bija pieteikusies par mma Ramotsves sekretāri. Lūk, risinājums! Ja vīrie�i negrib saskatīt patiesas vērtības, ej strādāt pie sievietes. Varbūt tur nav diezin kāds lepnais birojs, toties ir aizraujo�a nodarbo�anās. Būt privātdetektīva sekretārei ir nesalīdzināmi pagodino�āk nekā strādāt par sekretāri bankā vai advokātu birojā. Varbūt tomēr uz pasaules kaut kāda taisnība bija? Varbūt viss �is darbs galu galā nebija veltīgs?

Ta�u joprojām neatrisināts palika vistu jautājums.

- Tātad, mma Makutsi, - apsēdusies savā krēslā un gaidīdama, kamēr sekretāre viņai pagatavo tasi sarkankrūmu tējas, sacīja mma Ramotsve. - Tātad es devos uz Molepololi un atradu vietu, kur �ie cilvēki bija dzīvoju�i. Es redzēju fermas kantori un apkārtni, kur viņi mēģināja audzēt dārzeņus. Aprunājos ar sievieti, kura tolaik tur dzīvojusi. Es redzēju visu, ko bija vērts redzēt.

- Un kaut ko atradāt? - ieliedama karsto ūdeni vecā, emaljētā kanniņā un apmaisīdama tējas lapas, jautāja mma Makutsi.

- Es atradu sajūtu, - mma Ramotsve atbildēja. - Es sajutu, ka kaut ko zinu.

Mma Makutsi klausījās priek�niecē. Ko gan viņa domāja, sacidama, ka sajutusi kaut ko zinām? Vai nu jūs kaut ko zināt, vai ne. Nevarat ta�u cerēt, ka kaut kas ir zināms, ja patiesībā nenojau�at, kas ir tas, ko jūs domājat zinām.

- Neesmu pārliecināta... - viņa iesāka.

Mma Ramotsve smējās.

- To sauc par intuīciju. Jūs par to varat izlasīt mistera Andersona grāmatā. Tajā viņ� runā ari par intuīciju. Tā stāsta mums par lietām, kuras sajūtam dziļi sevī, ta�u neprotam tām atrast vārdus.

- Un �ādu intuīciju jūs tur izjutāt? - neticīgi jautāja mma Makutsi. - Ko tā jums pastāstīja? Kur ir tas nabaga amerikāņu zēns?

- Tur, - klusi atbildēja mma Ramotsve. - Tas jauneklis ir tur.

Bridi abas klusēja. Mma Makutsi nolika tējkannu uz galda plastikāta virsmas un noņēma vāciņu.

- Viņ� tur dzīvo? Joprojām?

- Nē, - atbildēja mma Ramotsve. - Puisis ir miris. Ta�u viņ� joprojām ir tur. Vai saprotat, par ko es runāju?

Mma Makutsi piekrīto�i pamāja. Viņa saprata. Āfrikā ikviens jūtīgs cilvēks saprastu, ko ar to domāja mma Ramotsve. Kad nomirstam, mēs nepametam vietu, kur dzīvojām. Mūsu apziņa, gars joprojām atrodas tur. Tas nekad nedodas projām. Tas bija kaut kas, ko baltie cilvēki nespēja saprast. Viņi sauca to par māņticību un teica, ka ticēt �ādām blēņām esot tumsonības pazīme. Ta�u nejēgas bija viņi pa�i. Ja jau tie nespēja saprast, ka esam daļa no apkārtējās pasaules, tad viņi, nevis afrikāņi dzīvoja ar aizvērtām acīm.

Mma Makutsi ielēja tēju un pasniedza mma Ramotsvei viņas krūzi.

- Vai gatavojaties to pastāstīt amerikānietei? - sekretāre vaicāja. - Misis Kērtina neap�aubāmi prasīs: �Kur ir viņa mirstīgās atliekas? Parādiet precīzi, kur guļ mans dēls.� Jūs ta�u zināt, kā �ie cilvēki domā. Viņa nesapratīs, ja teiksiet, ka jauneklis kaut kur atdusas, bet precīzi norādīt vietu jūs nevarat.

Mma Ramotsve, skatīdamās uz sekretāri, pacēla pie lūpām tējas krūzi. �Apķērīga sieviete,� detektive nosprieda. Mma Makutsi skaidri zināja, ko domās amerikāniete, un saprata, cik grūti būs izskaidrot �īs smalkās patiesības cilvēkam, kas iedomājās, ka pasaule ir pilnīgi izzināma ar zinātnes palīdzību. Amerikāņi bija ļoti gudri: viņi sūtīja izplatījumā raķetes un izgudroja ma�īnas, kuras domāja ātrāk par ikvienu cilvēcisku būtni, ta�u visa �ī gudrība padarīja viņus aklus. Tie nesaprata citus cilvēkus. Amerikāņi iedomājās, ka visi skatās uz pasauli tāpat kā viņi, ta�u maldījās. Zinātne ir tikai patiesības viena sastāvdaļa. Ari milzums citu parādību padara pasauli tādu, kāda tā ir, tomēr amerikāņi bie�i vien neievēroja �īs norises, kuras visu laiku bija tepat - viņu degungalā.

Mma Ramotsve nolika savu tējas krūzi un iebāza roku kabatā.

- Es atradu ari �o, - viņa teica, izvilkdama salocīto fotogrāfiju, kas bija izgriezta no avīzes, un sniedza to sekretārei. Mma Makutsi atlocīja papīra gabaliņu un izgludināja to uz sava rakstāmgalda virsmas. Da�us mirkļus viņa to pētīja, tad paskatījās uz mma Ramotsvi.

- Tā ir ļoti veca, - viņa sacīja. - Vai tā tur mētājās?

- Nē. Tā bija pie sienas. Tur vēl aizvien pie sienas piespraustas da�as avīzes. Skudras tās nebija atradu�as.

Mma Makutsi no jauna pievērsās fotogrāfijai.

- �eit ir vārdi, - viņa teica. - Sifess Kalumani. Osvalds Ranta. Mma Soloi. Kas ir �ie ļaudis?

- Viņi tur dzīvoju�i, - atbildēja mma Ramotsve. - Tajā laikā viņi dro�i vien atradu�ies tur.

Mma Makutsi paraustīja plecus.

- Pat tad, ja mēs varētu atrast �os cilvēkus un ar tiem aprunāties, - viņa sacīja, - vai tam būtu kāda nozīme? Ar viņiem toreiz noteikti jau runāju�i policisti. Varbūt pat mma Kērtina ar viņiem ir runājusi, kad pirmoreiz atgriezās Āfrikā.

Mma Ramotsve piekrīto�i pamāja.

- jums taisnība, - viņa teica. - Ta�u �ī fotogrāfija man par kaut ko stāsta. Ieskatieties �o cilvēku sejās!

Mma Makutsi pētīja nodzeltēju�o attēlu. Priek�plānā blakus diviem vīrie�iem stāvēja sieviete. Aiz viņiem bija vēl viens vīrs ar neskaidri saskatāmu seju un sieviete - pa pusei pagriezusi muguru. Vārdi zem fotogrāfijas attiecās uz trim cilvēkiem pirmajā rindā. Sifess Kalumani bija izstīdzējis vīrietis ar neveikliem locekļiem - cilvēks, kur� izskatītos lempīgs un mazliet apslimis jebkurā fotogrāfijā. Mma Soloi, kas stāvēja viņam blakus, no prieka staroja. Tā bija apmierināta sieviete -patriarhāla, �akla botsvāniete, no tām, kuras uzturēja lielu ģimeni un kuru dzīves jēga, �ķiet, bija nebeidzama, pacietīga rosī�anās: pagalma uzkop�ana, mājas tīrī�ana, bērnu sakop�ana. �is bija varones - nezināmas varones portrets.

Tre�ā figūra, Osvalds Ranta, turpretim izskatījās pavisam citādi. Viņ� bija labi ģērbies, pat uzcirties. Ranta valkāja baltu kreklu ar kaklasaiti un, tāpat kā mma Soloi, smaidīja fotoaparāta objektīvā. Ta�u viņa smaids bija savāds.

- Paskatieties uz �o cilvēku, - uzaicināja mma Ramotsve.

- Paskatieties uz Rantu!

- Man viņ� nepatīk, - teica mma Makutsi. - Man nepavisam nepatīk viņa izskats.

- Tie�i tā, - detektīve sacīja. - �is vīrs ir ļauns.

Mma Makutsi neatbildēja, un da�as minūtes abas sēdēja pilnīgā klusumā, sekretārei vērojot fotogrāfiju un detektīvei raugoties tējas krūzē. Tad ierunājās mma Ramotsve.

- Domāju - ja fermā ticis izdarīts kas ļauns, to paveicis �is vīrs. Vai tiesa?

- Jā, - atbildēja mma Makutsi. - Jums taisnība.

Viņa ieturēja pauzi.

- Vai tagad mēģināsiet viņu atrast?

- Tas ir mans nākamais uzdevums, - teica mma Ramotsve.

- Es apklau�inā�os, vai kāds �o vīru nepazist. Ta�u �obrīd mums jāuzraksta da�as vēstules, mma. Mums jādomā arī par citiem klientiem. Tas vīrs no alus darītavas, kur� bija noba�ījies par savu brāli. Esmu uzzinājusi kaut ko jaunu, un par to viņam jāuzraksta. Bet vispirms mums jāuzraksta vēstule par to grāmatvedi.

Mma Makutsi ievietoja papīra loksni rakstāmma�īnā un gaidīja, kad mma Ramotsve sāks diktēt. Vēstule �ķita neinteresanta - runa bija par kādas kompānijas grāmatve�a izseko�anu: viņ� bija pārdevis lielāko daļu aktīvu un aizbēdzis. Policija �ai lietai bija atmetusi ar roku, ta�u kompānijas vadība gribēja zināt, kur palicis tās īpa�ums.

Mma Makutsi drukāja automātiski. Sekretāre �ajā darbā neiedziļinājās, jo viņas izglītība ļāva rakstīt pareizi pat tad, ja prāts maldījās citur. Patlaban viņa apsvēra, kā varētu nokļūt uz pēdām Osvaldam Rantam. �is uzvārds bija mazliet neparasts, un visvienkār�āk būtu ielūkoties tālruņa abonentu sarakstā. Osvalds Ranta izskatījās pēc veikla zeļļa, kuram, visticamāk, bija ari tālrunis. Viņas vienīgais uzdevums - atrast �o uzvārdu un norakstīt adresi. �o izpēti viņa, ja vien vēlētos, varētu veikt uz savu roku un iepriecināt mma Ramotsvi ar informāciju.

Vēstule bija pabeigta, sekretāre atdeva to mma Ramotsvei parakstīt un uzdrukāja uz aploksnes adresi. Kamēr detektlve izdarīja atzīmes lietā, mma Makutsi atvēra atvilktni un sadabūja Botsvānas tālruņa abonentu sarakstu. Kā jau domāts, tajā bija tikai viens Osvalds Ranta.

- Es tūlīt piezvanī�u, - viņa teica. - Tas aizņems tikai vienu mirkli.

Mma Ramotsve noņurdēja apstiprino�i. Viņa zināja, ka mma Makutsi tālruni var uzticēt - nevis tā kā vairumam sekretāru, kuras, kā viņa zināja, izmantoja darba devēju tālruņus, lai sazinātos ar saviem mīļākajiem, kas dzīvoja tik attālās vietās kā Mauna un Orapa.

Mma Makutsi runāja pusbalsī, un mma Ramotsve viņu nedzirdēja.

- Vai tur, lūdzu, ir rra Ranta?

- Viņ� ir darbā, mma. Es esmu kalpone.

- Piedodiet, ka jūs traucēju, mma. Man jāpiezvana viņam uz darbu. Vai varat pateikt, kur tas atrodas?

- Viņ� ir universitātē. Rra Ranta dodas turp katru dienu.

- Saprotu. Kāds tur ir numurs?

Viņa uzrakstīja to uz lapiņas, pateicās kalponei un nolika klausuli. Pēc tam mma Makutsi piezvanīja vēlreiz, un viņas zīmulis no jauna sāka skriet pa papīru.

- Mma Ramotsve, - sekretāre klusi ierunājās. - Man ir visa jums vajadzīgā informācija.

Detektlve strauji pacēla skatienu.

- Kāda informācija?

- Osvalds Ranta. Viņ� dzīvo �eit, Gaborounā. Ranta ir lektors universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Sekretāre man pavēstīja, ka viņ� tur ierodas katru ritu pulksten astoņos un visi, kas vēlas ar viņu tikties, var iepriek� pieteikties. Jums, mma Ramotsve, vairs nekas nav jāmeklē.

Mma Ramotsve smaidīja.

- Jūs esat ļoti prātīga, - viņa teica. - Kā jūs to visu uzzinājāt?

- Es paskatījos tālruņa abonentu sarakstā, - mma Makutsi atbildēja. - Pēc tam es piezvanīju un noskaidroju visu pārējo.

- Saprotu, - joprojām smaidīdama, teica mma Ramotsve. - Ir paveikts ļoti labs detektīva darbs.

Mma Makutsi no saņemtās uzslavas staroja. Detektīva darbs. Viņa bija padarījusi detektīva darbu, lai gan bija tikai sekretāre.

- Priecājos, ka esat ar manu veikumu apmierināta, - pēc mirkļa viņa sacīja. - Es gribētu būt detektīve. Priecājos, ka varu strādāt par sekretāri, tomēr tas nav tas pats, kas būt par detektīvi.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

- Jūs tie�ām to vēlaties?

- Visu laiku, - mma Makutsi atzinās. - Es to esmu gribējusi katru mīļu dienu.

Mma Ramotsve domāja par savu sekretāri. Tā bija laba darbiniece - inteliģenta, un, ja jau sievietei tas nozīmēja tik daudz, kāpēc gan viņu nepaaugstināt? Mma Makutsi varēja palīdzēt izmeklē�anā, nevis sēdēt pie sava rakstāmgalda un gaidīt, kad iezvanīsies tālrunis; tas ari būtu veids, kā lietderīgāk izmantot viņas darba laiku. Lai tiktu galā ar tālruņa zvaniem mma Makutsi prombūtnes laikā, varēja ta�u nopirkt automātisko atbildētāju. Kādēļ gan nedot viņai iespēju sevi parādīt un nepadarīt viņu laimīgu?

-Jūs dabūsiet, ko vēlaties, - teica mma Ramotsve. - Jūs tiekat paaugstināta par detektīves asistenti. Sākot ar rītdienu.

Mma Makutsi piecēlās. Sieviete atvēra muti, lai runātu, ta�u jūtas apslāpēja vārdus. Viņa atkal apsēdās.

-Jauki, ka esat iepriecināta, - sacīja mma Ramotsve. - Jūs esat sadauzījusi stikla griestus, kuri neļauj sekretārēm izpaust visu viņu rado�o potenciālu.

Mma Makutsi pavērās aug�up, it kā meklētu sadauzītos griestus. Ta�u tur bija tikai no karstuma izlieku�ies parasti, mu�u noķēzīti griestu dēļi. Ta�u pat Siksta kapelas griesti �obrīd viņas acīs nebūtu tik lieliski - pilni cerību un prieka.

�Būdama viena savās mājās Zebru ielā, mma Ramotsve, kā jau da�dien, pamodās agrā rīta stundā, kad pilsēta vēl grima klusumā, - laikā, kas bija visbīstamākais �urkām un citiem sīkiem radījumiem, jo medībās izslīdēja kobras un mambas. Viņa bija iemācījusies neuztraukties par cauro miegu. Mma Ramotsve nekad nevāļājās nomodā ilgāk par stundu, un, tā kā pie miera viņa gāja agri, gulēt sanāca vismaz septiņas stundas. Viņa bija lasījusi, ka cilvēka organismam nepiecie�amas astoņas stundas miega. Ja tas tiesa, tad mma Ramotsve to panāca tādējādi, ka bie�i vien gulēja ilgāk sestdienās un svētdienās nekad agri necēlās aug�ā. Tātad kāda pulksten divos vai trijos no rīta pazaudēta miega stunda nebija nekas bīstams.

Vēl nesen, gaidīdama, kamēr viņai sapin bizītes skaistumkop�anas salonā �Dari mani skaistu�, viņa �urnālā bija atradusi rakstu par miegu. Autors bija kāds slavens ārsts, kas par gulē�anu zināja visu: viņ� sniedza �ādus tādus padomus cilvēkiem, kuri mocījās ar miega traucējumiem. �is doktors �apiro ļaudīm, kas cieta no bezmiega, bija izveidojis īpa�u klīniku, kur viņiem pie galvas pievienoja vadus, lai uzzinātu, kas par vainu. Mma Ramotsve ieinteresējās: attēlā bija redzams doktors �apiro, izstaipītā pid�amā tērpusies miegaina sieviete un vīrietis, kam no galvas nāca vadu mud�ekļi. Detektīvei tūlīt pat kļuva abu �ēl: sevi�ķi nelaimīga izskatījās sieviete - kā cilvēks, kas spiests piedalīties apnicīgā pasākumā, no kura nav iespējams izvairīties. Bet varbūt sieviete skuma fotogrāfijā redzamās slimnīcas pid�amas dēļ? Viņa dro�i vien vienmēr bija sapņojusi tikt nofotografēta �urnālam, un nu �ī vēlē�anās bija piepildījusies - fotogrāfijā sieviete būs redzama pid�amā.

Mma Ramotsve sāka lasīt un briesmīgi apvainojās. �Slikti bie�i vien guļ resni cilvēki,� tika vēstīts. �Tie cie� no traucējumiem, kurus sauc par �miega apnoju�; tas nozīmē, ka miegā apstājas viņu elpo�ana. �ādiem cilvēkiem tiek ieteikts atbrīvoties no liekā svara.�

Tiek ieteikts atbrīvoties no liekā svara! Kāda tad svaram ir nozīme? Ir ta�u zināms, ka pietiekami daudz resnu cilvēku guļ ārkārtīgi labi. Patie�ām, mma Ramotsve pazina kādu ļoti tuklu vīru, kur� bie�i sēdēja zem koka pie viņas mājas un gandrīz nepārtraukti izskatījās aizmidzis. Vai kāds varētu �im cilvēkam ieteikt atbrīvoties no liekā svara? Mma Ramotsvei �ķita, ka �āds padoms būtu glu�i nevietā un drīzāk �o kungu padarītu nelaimīgu. No pietiekami apaļīga cilvēka, kas ērti iekārtojies koka pavēni, �is nelaimīgais pārtaptu par kārnu personu bez dibena, uz kā apsēsties, un beigu beigās dro�i vien nevarētu gulēt.

Un kā tad ar mma Ramotsvi pa�u? Viņa bija tukla dāma -ar tradicionālu miesas būvi -, ta�u tas nesagādāja grūtības labi izgulēties. Tas viss nāk no briesmīgās kampaņas, kuru izvēr� cilvēki, kam nav nekā labāka, ko darīt, kā vienmēr visiem dot padomus. �ie ļaudis, kas raksta avīzēs un runā pa radio, ir pārpilni spīdo�u ideju, kā padarīt cilvēci labāku. Viņi bā� savu degunu citu cilvēku darī�anās, pamācīdami, kas īstenībā būtu darāms. Viņi novēro, ko jūs ēdat, un atzīst, ka tas ir kaitīgi; pēc tam viņi paskatās, kā jūs audzināt bērnus, un uzsver, ka arī tas nav pareizi. Un, lai būtu vēl sliktāk, viņi bez mitas daudzina, ka, neņemdami vērā �os brīdinājumus, jūs nomirsiet.

�o uzbrukumu objekti galvenokārt bija divi, domāja mma Ramotsve. Pirmkārt, tie bija resnie cilvēki, kuri nu jau sāka pierast pie nerimsto�ās pret viņiem vērstās kampaņas. Un, otrkārt, tie bija vīrie�i. Mma Ramotsve zināja, ka vīrie�i ir tālu no pilnības - daudzi no viņiem bija ļauni, savtīgi un slinki un, kopumā ņemot, Āfrikas labā bija paveiku�i visai maz. Ta�u tas nebija pietiekams iemesls, lai viņus visus bāztu vienā maisā, kā to da�i cilvēki darīja. Sastopami ta�u arī ļoti daudzi krietni vīrie�i - tādi kā misters D�. L. B. Matekoni, sers Seretse Hama (pirmais Botsvānas prezidents, valstsvīrs un augstākais virsaitis) un nelaiķis Obids Ramotsve - atvaļinātais kalnracis, liellopu vērtē�anas eksperts un viņas karsti mīļotais tētiņ�.

Mma Ramotsve pēc tētiņa skuma, un nepagāja ne diena -neviena vienīga diena, kad viņa par to nedomātu. Bie�i vien, pamozdamās nakts stundā un gulēdama viena tumsā, viņa centās atdzīvināt atmiņas, kuras jau sāka bālēt: kādu sarunas fragmentu, kādu �estu vai tēva doto padomu. �īs atmiņas viņai bija kā lolots dārgums - mīļi glabāts un savā nozīmībā svēts. Obids Ramotsve, kur� mīlēja savu meitu un taupīja katru ne�ēlīgajās raktuvēs nopelnīto randu, katru centu, lai viņai nopirktu ganāmpulku, sev nepaturēja neko. Viņ� nedzēra, nesmēķēja, viņ� domāja tikai par meitu un tās nākotni. Ja vien mma Ramotsve spētu izdzēst no dzīves tos divus briesmīgos kopā ar Noutu Mokoti pavadītos gadus, kad viņa redzēja tētiņu tik ļoti cie�am: tas zināja, ka Nouts padarīs meitu nelaimīgu! Kad mma Ramotsve pēc Nouta aizbrauk�anas atgriezās pie tēva un tas, viņu apkampdams, ieraudzīja brūci no pēdējā kāviena, viņ� neko neteica un apklusināja meitas paskaidrojumus jau pirmajā mirklī.

- Tev nekas man par to nav jāstāsta, - viņ� teica. - Mums par to nav jārunā. Tas ir beidzies.

Viņa gribēja tēvam lūgt piedo�anu - pateikt, ka pirms precē�anās būtu vajadzējis noskaidrot viņa viedokli par Noutu, ta�u jutās pārāk nedro�a, un tēvs to arī nebūtu gribējis.

Mma Ramotsve atcerējās tēvu sirgstam, kad viņa krūtis arvien vairāk pārņēma slimība, kura bija aiznesusi tik daudzu kalnra�u dzīvības; viņa atcerējās, kā sēdēja pie gultas un turēja tētiņa roku un kā visbeidzot apmulsusi izgāja ārā, lai skaļi izraudātos, kas �ajā reizē bija īsti vietā, ta�u palika klusa savās skumjās; kā bija ieraudzījusi torako - putnu, kas lūkojās viņā, sēdēdams zarā, un kā tas uzspurdza galotnē, bet pirms aizlido�anas atskatījās; viņa atcerējās sarkano automa�īnu, kas tobrīd brauca garām ar diviem bērniem pakaļējā sēdeklī -tie bija tērpti baltās drēbēs un ar lentēm matos; tie viņai pamāja. Un kādas izskatījās debesis - piesmagu�as, ar purpur-krāsas mākoņiem, kas krājās cits uz cita lielās gubās, bet tālumā virs Kalahari zibens �autras savienoja debesis ar zemi. Un viņa atcerējās sievieti, kura, nezinādama, ka pasaulei tikko pienācis gals, sauca no slimnīcas verandas: �Nāciet iek�ā, mma! Nestāviet tur! Tūlīt būs vētra. Nāciet ātri iek�ā!�

Virs netālā dambja nelielā augstumā Gaborounai tuvojās maza lidma�īna; vēl vairāk samazinādama augstumu, tā tuvojās apdzīvotajai vietai, kuru sauca par Ciematu, pārlidoja veikalu pudurim uz Tolokvengas ceļa un visbeidzot - pēdējā lidojuma minūtē - krūmāja ieskautajām mājām uz lidlauka robe�as. Vienā no �īm mājām pie loga sēdēja meitene. Viņa bija nomodā jau krietnu stundu - miegs bija iztraucēts, un viņa nolēma celties aug�ā, lai paskatītos pa logu. Invalīdu ratiņi atradās blakus gultai, un viņa varēja tajos iesēsties pati -bez citu palīdzības. Aizkļuvusi līdz atvērtajam logam, meitene sēdēja un raudzījās ārā naktī.

Lidma�īna bija sadzirdama jau pirms signālgaismām. Meitene brīnījās, kāpēc tā ierodas trijos no rita. Kā lidotāji naktī var atrast ceļu? Kā viņi �ajā bezgalīgajā tumsā nosaka atra�anās vietu? Ja nu tie nepareizi pagrie�as un aizlido uz Kalahari, kur lejā nav neviena gaismas stara un jālido kā tum�ā alā?

Viņa redzēja lidma�īnu aizlidojam gandrīz tie�i virs mājas -tās spārnu aprises un starme�u spilgtās nolai�anās gaismas. Motoru rēkoņa nu jau bija skaļa, nevis tikai tāla, smaga, mutuļojo�a dūkoņa. Protams, tas pamodinās mājiniekus, nodomāja meitene, ta�u, kad lidma�īna bija nolaidusies un motori apklusa, mājā atkal iestājās klusums.

Meitene paskatījās laukā. Kaut kur tālumā, iespējams, lidlaukā, vīdēja gaisma, ta�u visur citur apkārtnē valdīja tumsa. Māja atradās pilsētas nomalē, un aiz dārza bija tikai brik�ņi, zāles puduri, ērk�ķaini krūmi, pa kādam kokam un jocīgi termītu pū�ņi, kurus kukaiņi bija uzcēlu�i no sarkanajiem dubļiem.

Viņa jutās vientuļa. Mājās bija vēl divi gulētāji - jaunākais brālis, kur� naktis nekad nemodās, un laipnais virs, kas bija salabojis viņas ratiņus un pēc tam abus paņēmis pie sevis. Viņai nebija bail �eit atrasties: meitene uzticējās cilvēkam, kur� par viņiem rūpējās, jo �is vīrs bija tāds pats kā misters D�eimsons - tās misijas direktors, kura vadīja bāreņu patversmi. Tas bija labs cilvēks, kas domāja tikai par bāreņiem un viņu vajadzībām. Sākumā meitene nesaprata, kā tas nākas, ka uz pasaules ir �ādi cilvēki. Kāpēc tie gādāja par citiem, kuri nebija viņu ģimenes locekļi? Viņa ari rūpējās par brāli, ta�u tas bija viņas pienākums.

Kādu dienu audzinātāja bija centusies to izskaidrot.

- Mums jārūpējas par citiem, - viņa teica. - Cilvēki ir mūsu brāļi un māsas. Ja viņi ir nelaimīgi, ari mēs nevaram būt laimīgi. Ja viņi būs izsalku�i, arī mēs būsim izsalku�i. Vai saproti?

Meitene to bija ielāgojusi. Ari viņas pienākums būs gādāt par citiem. Pat tad, ja viņai pa�ai nekad nebūs bērnu, viņa rūpēsies par sve�iem bērniem. Un viņa mēģinās rūpēties par �o laipno cilvēku, misteru D�. L. B. Matekoni, un raudzīsies, lai mājās viss ir tīrs un kārtīgs. Tas būs viņas darbs.

Daudziem bērniem bija mātes, kuras par tiem gādāja. Viņa nebija to vidū. Bet kāpēc māte bija nomirusi? Tagad viņa māti atcerējās pavisam neskaidri. Atmiņā palikusi tās nāve un pārējo sievie�u vaimanas. Meitene atcerējās, kā no mātes rokām tika paņemts zīdainis un ielikts kapā. Viņa laikam mazuli bija izraku�i, ta�u nebija pārliecināta. Varbūt kāds cits to izdarīja un atdeva brāli viņai? Un tad viņa atcerējās, kā devās projām un nonāca kādā dīvainā vietā.

Varbūt kādreiz viņa atradis vietu, kur apmesties uz visiem laikiem. Tas būtu labi. Apzināties, ka tā ir tava vieta � vieta, kur tev jāpaliek.

�Da�i klienti iekaroja mma Ramotsves simpātijas, tikko bija izstāstīju�i savas likstas. Citi turpretim izraisīja nepatiku, jo viņu mērķi bija savtīgi, mantkārīgi, bet da�reiz pat acīmredzami paranoiski. Gadījās arī situācijas, kuras privātdetektīva amatu padarīja par īstu aicinājumu, - tās spēja patiesi aizkustināt. Mma Ramotsve saprata, ka viena no �ādām lietām būs tā, kas saistīta ar misteru Letseniānu Bedjūlu.

Viņ� ieradās nepieteicies dienu pēc mma Ramotsves atgrie�anās no ceļojuma uz Molepololi. Mma Makutsi nule bija iecelta par privātdetektīves palīdzi, un mma Ramotsve asistentei tikko bija izskaidrojusi, ka, neraugoties uz paaugstinājumu, viņai joprojām jāpilda ari sekretāres pienākumi.

Priek�niece saprata, ka tas jāpasaka laikus, lai izvairītos no turpmākajiem pārpratumiem.

- Es nevaru algot gan sekretāri, gan asistenti, - viņa sacīja. - �ī ir maza aģentūra. Man nav lielu ienākumu. Jūs to zināt. Jūs izsūtāt rēķinus.

Mma Makutsi seja sadrūma. Viņa bija ģērbusies savās labākajās drēbēs un kaut ko mēģinājusi darīt ar matiem, kuri nu slējās gaisā mazos, smailos ku�ķī�os. Acīmredzot pūliņi biju�i veltīgi.

- Tad jau es joprojām esmu sekretāre? - viņa jautāja. - Vai man vēl aizvien jādrukā uz rakstāmma�īnas?

Mma Ramotsve papurināja galvu.

- Es neesmu pārdomājusi, - viņa teica. - Jūs esat privātdetektīves palīdze. Ta�u kādam ir jādrukā, vai ne? Tas ietilpst privātdetektīves palīdzes pienākumos. Tas un ari citi darbi.

Mma Makutsi seja atplauka.

- Tad jau viss kārtībā. Es darī�u visu, ko mēdzu darīt agrāk, bet strādā�u vēl vairāk. Man būs klienti.

Mma Ramotsve ievilka elpu. Viņa nebija gatavojusies atdot mma Makutsi savus klientus. Detektīve bija iecerējusi dot palīdzei uzdevumus, kurus tā pildītu viņas pārraudzībā. Visu lietu virzība paliktu viņas pa�as ziņā. Ta�u tad mma Ramotsve kaut ko atcerējās. Viņa atcerējās, kā, jauna meitene būdama, strādāja �Godigā sīktirgotāja� veikalā Mo�udi un cik saviļņota bija, kad viņai pirmoreiz pa�ai atļāva uzskaitīt preci. Paturēt visus klientus sev ir savtīgi. Kā lai cilvēks uzsāk karjeru, ja tie, kuri atrodas virsotnē, visu interesanto darbu paņem sev?

- Jā, - viņa klusi noteica. - Jums būs pa�ai savi klienti. Ta�u, kuri tie būs, izlem�u es. Pārāk apjomīgas lietas jūs nedabūsiet... sākumā. Sāksiet ar mazākām lietām, kamēr iestrādāsieties.

- Tas ir glu�i jauki, - sacīja mma Makutsi. - Paldies, mma. Negribu skriet, pirms neesmu iemācījusies staigāt. To mums mācīja Botsvānas Sekretāru koled�ā. Vispirms jāapgūst vieglākais un tikai pēc tam - grūtākais. Nevis otrādi.

- Laba filozofija, - mma Ramotsve piekrita. - Mūsdienās daudziem jaunajiem cilvēkiem tas nav iemācīts. Viņi grib uzreiz gāzt kalnus. Viņi grib sākt no aug�as ar lērumu naudas un lielu mersedesu.

- Tas nav prātīgi, - pievienojās mma Makutsi. - Dari mazus darbus, kamēr esi jauns, un vēlāk pārej pie lielākiem darbiem.

- Mjā, - prātoja detektīve. - Mersedesi Āfrikai neder. Jādomā, ka tās ir ļoti labas automa�īnas, ta�u visi godkārīgie afrikāņi grib braukt ar mersedesiem, pirms vēl tos ir nopelnīju�i. Tas rada lielus sare�ģījumus.

-Jo vairāk valstī mersedesu, - atzīmēja mma Makutsi, - jo sliktāka valsts. Ja ir kāda valsts, kurā nav neviena mersedesa, tad tā ir ļoti laba. Varat ar to rēķināties.

Mma Ramotsve lūkojās uz asistenti. Tā bija interesanta doma, kura pēcāk varētu tikt apspriesta. Ta�u patlaban dienas kārtībā bija jautājums, kas gaidīja atbildi.

- Jums joprojām jāgatavo tēja, - viņa stingri sacīja. - Jūs to vienmēr esat tik labi pratusi.

- Darī�u to ar prieku, - smaidīdama atbildēja mma Makutsi. - Neredzu iemesla, kāpēc privātdetektīves palīdze nevarētu pagatavot tēju, ja jau �eit nav neviena jaunāka.

�ī bija neveikla saruna, un mma Ramotsve priecājās, kad tā beidzās. Viņa domāja - lai izvairītos no spriedzes, būs labāk, ja viņas jaunā asistente pēc iespējas ātrāk dabūs kādu lietu, un, kad brīdi vēlāk ieradās misters Letseniāns Bedjūls, detektīve nolēma, ka �o gadījumu izmeklēs mma Makutsi.

Viņ� atbrauca ar mersedesu, ta�u tas bija vecs un tāpēc morāli nolietojies - ar rūsas plankumiem uz aizmugurējiem spārniem un dziļu iedobumu vadītāja durvīs.

- Neesmu no tiem, kas staigā pie privātdetektīviem, - viņ� teica, nervozi sēdēdams uz ērtā, klientiem domātā krēsla maliņas.

Viņam iepretim iedro�ino�i smaidīja abas sievietes. Res-nīte bija priek�niece - viņ� tās fotogrāfiju bija redzējis avīzē -, un tā otra jaunā, ar jocīgo frizūru un smalkajām drēbēm dro�i vien bija asistente.

- Jums nav jāraizējas, - teica mma Ramotsve. - Pa �īm durvīm ir nāku�i visda�ādākie cilvēki. Lūgt palīdzību nav jākaunas.

- Patie�ām, - mma Makutsi piebilda. - Pēc palīdzības vēr�as stiprie. Tie ir vāji cilvēki, kuri pārāk nokaunēju�ies, lai atnāktu �urpu.

Mma Ramotsve pamāja. Izskatījās, ka mma Makutsi teiktais apmeklētāju ir iedro�inājis. Tā bija laba zīme. Ne jau katrs prot likt klientam justies brīvi, un tas, ka mma Makutsi spēj izvēlēties pareizos vārdus, viesa cerības. Misters Bedjūls atlaida cepures malu, kuru bija turējis cie�i sa�ņaugtu, un atgāzās krēslā.

- Esmu ļoti uztraucies, - viņ� teica - Katru nakti es pamostos klusumā un vairs nespēju aizmigt. Guļu gultā un grozos no vieniem sāniem uz otriem, un nevaru izmest no prāta kādu domu. Tā tur ir ieperinājusies un neatstāj mani ne uz mirkli. Es nepārtraukti uzdodu sev vienu un to pa�u jautājumu.

- Un nevarat atrast atbildi? - jautāja mma Makutsi. - Nakts nav tas labākais laiks jautājumiem, uz kuriem nav atbil�u.

Misters Bedjūls paskatījās uz mma Makutsi.

-Jums visaugstākajā mērā taisnība, mana māsa. Nav nekā sliktāka par jautājumu risinā�anu nakts laikā.

Viņ� apklusa, un īsu bridi neviens nerunāja. Tad klusumu pārtrauca mma Ramotsve.

- Kāpēc jūs mums par sevi nepastāstāt, rra? Tad pēc brī�a mēs varētu ķerties pie jautājuma, kas jūs tik ļoti nomoka. Mana palīdze vispirms uzvārīs pa tasei tējas, un tad mēs visi kopā to iedzersim.

Misters Bedjūls dedzīgi pamāja. �ķita, ka viņ� ir tuvu asarām, ta�u mma Ramotsve zināja - karsta krūze rokā nomierina; tējas rituāls kaut kāda nezināma iemesla dēļ liks stāstam plūst raiti un atbrīvos �ā ba�īgā vīra prātu.

- Es neesmu di�s un ievērojams vīrs, - uzsāka misters Bedjūls. - Esmu dzimis Lobatsē. Mans tēvs tur daudzus gadus strādāja Augstākajā tiesā par kalpotāju. Viņ� strādāja pie britiem, un tie viņam pie�ķīra divas medaļas ar karalienes portretu. Tēvs tās nēsāja ikdienā - pat tad, kad aizgāja pensijā. Kad tēvs pameta dienestu, viens no tiesne�iem viņam uzdāvināja kapli, lai būtu ar ko apstrādāt lauciņus. Tiesnesis �o rīku bija pasūtījis cietuma darbnīcā, un pēc viņa norādījuma cietumnieki uz kapļa kāta ar nokvēlinātu naglu bija iededzināju�i uzrakstu: Pirmklasīgajam kalpotājam Bedjūlam, kur� uzticīgi kalpoja Viņas Majestātei un pēc tam Botsvānas Republikai piecdesmit gadus. Uzticamajam un krietnajam kalpam no mistera D�astisa Maklīna, Botsvānas Augstākās tiesas jaunākā tiesne�a.

Tiesnesis bija lāga vīrs un izturējās labi ari pret mani. Viņ� vienojās ar vienu no Katoļu skolas tēviem, un mani pieņēma �etrgadīgajā skolā. Es cītīgi mācījos un, kad atklāju, ka viens no zēniem skolas virtuvē zog gaļu, mani paaugstināja par skolotāja palīgu.

Es saņēmu Kembrid�as skolas atestātu un dabūju labu darbu Gaļas komitejā. Ari tur es centīgi strādāju un atkal darīju zināmu, ka citi darbinieki zog gaļu. Es nedarīju to tāpēc, ka tīkotu pēc paaugstinājuma, bet gan tādēļ, ka necie�u negodīgumu nekādās tā izpausmēs. To es iemācījos no tēva. Būdams kalpotājs Augstākajā tiesā, viņ� redzēja visda�ādākos ļaundarus, ieskaitot slepkavas. Viņ� redzēja tos, pieķertus nekrietnībās, stāvam tiesas priek�ā un melojam. Tēvs skatījās, kā lieli, stipri viri, kuri bija situ�i un dūru�i citus cilvēkus, elsoja un �ņukstēja kā tādi pui�eļi, kad izdzirdēja nāves spriedumu; viņi teica, ka no�ēlo visus grēka darbus, kuros iepriek� bija liegu�ies.

Nav brīnums, ka, smēlies �ādu pieredzi, tēvs mācīja man, savam dēlam, būt godīgam un vienmēr sacīt patiesību. Tāpēc es ne mirkli nekavējos saukt �os negodīgos darbiniekus pie atbildības, un mani priek�nieki par to ļoti priecājās.

�Jūs esat novērsis to, ka nekrietni cilvēki izlaupa Botsvānas gaļu,� viņi teica. �Mēs nevaram uzmanīt visus darbiniekus. Jūsu modrība mums ir palīdzējusi.�

Es necerēju uz atlidzlbu, ta�u tiku paaugstināts. Un es pamanīju, ka manā jaunajā darbavietā, komitejas galvenajā mītnē, cilvēki zog gaļu vēl vairāk - �oreiz pa aplinkus ceļiem un gudrākā veidā, ta�u tā vienalga bija zag�ana. Tāpēc es uzrakstīju vēstuli ģenerālmened�erim, un tajā bija teikts: ��ādi gaļa iet zudumā �tāba mītnē - tie�i jūsu degungalā.� Beigās es alfabētā kārtībā pievienoju vainīgo vārdus, parakstījos un vēstuli nosūtīju.

Priek�niecība atkal bija ļoti iepriecināta, un kā atlidzlbu es saņēmu vēl vienu paaugstinājumu. Ta�u �oreiz visi negodīgie darbinieki baidījās, ka tiks padzīti no kompānijas, un tāpēc darbs man gāja secen. Ta�u es vienalga strādāju �akli un galu galā biju sakrājis pietiekami daudz naudas, lai atvērtu pats savu gaļas tirgotavu. Kompānija, kurai bija �ēl no manis �ķirties, izmaksāja man krietnu naudas summu, un es atvēru savu tirgotavu pilsētas pievārtē. Dro�i vien esat to uz

Lobatses ceļa redzēju�as. Tās nosaukums ir �Godīgās apkalpo�anas skārnis�.

Uzņēmums darbojas veiksmīgi, ta�u es nekādi nevaru ietaupīt naudu. Iemesls tam ir mana sieva. Viņa ir moderna dāma, kurai patīk elegantas drēbes, bet ne visai tik strādāt. Man nekas nav iebilstams, ka sieva nestrādā, ta�u mani nomāc tas, ka viņa tērē tik daudz naudas par savām bizītēm un kleitām, kuras pasūta pie indie�u drēbniekiem. Pats neesmu nekāds smalkais virs, toties viņa gan ir ļoti izsmalcināta dāma.

Ilgus gadus mūsu laulībā nebija bērnu. Ta�u tad viņa kļuva grūta, un mums piedzima dēls. Es biju ļoti lepns, un mana vienīgā sāpe bija, ka starp dzīvajiem vairs nav mana tēva, jo viņ� neredz savu jauko mazdēlu.

Mans dēls ar gudrību neizcēlās. Mēs viņu sūtījām pamatskolā, kas atrodas blakus mūsu mājām, un saņēmām ziņojumus, ka viņam jāmācās cītīgāk, ka viņ� raksta nevī�īgi un ar daudzām kļūdām. Sieva teica, ka puika jāsūta privātskolā, kur labāki skolotāji, kas viņu piespiedis rakstīt kārtīgāk, bet es raizējos, ka nevaram to atļauties.

Kad es to pateicu, sieva kļuva ļoti īgna.

�Ja tu nevari atļauties,� viņa teica, �es aizie�u uz vienu misiju, kas samaksās skolas naudu.�

��ādu misiju nav,� es iebildu. �Ja kāda atrastos, tā būtu cilvēku pārpildīta. Visi ta�u grib sūtīt savus bērnus privātskolās. Visi Botsvānas vecāki dotos turp pēc palīdzības. Tas nav iespējams.�

�Ir gan, ir gan,� viņa teica. �Es rit uz turieni aizie�u, un tu redzēsi. Tikai pagaidi, gan redzēsi.�

Nākamajā dienā viņa devās uz pilsētu un, kad atgriezās, paziņoja, ka viss nokārtots.

�Misija samaksās visu skolas naudu par mācībām Tornhilā. Viņ� var sākt mācīties no nākamā semestra.�

Es biju pārsteigts. Tomhila, kā zināt, ir ļoti laba skola, un doma, ka tajā mācīsies mans dēls, bija ļoti satrauco�a. Ta�u es nevarēju iedomāties, kā mana sieva piedabūjusi misiju par to samaksāt, un, kad gribēju uzzināt ko sīkāk, lai varētu uzrakstīt pateicibas vēstuli, viņa atbildēja, ka tā ir slepena misija.

�Da�as misijas negrib kārt savus labos darbus pie lielā zvana,� viņa sacīja. �Es apsolīju nevienam par to nestāstīt. Ta�u, ja gribi pateikties, vari rakstīt vēstuli, kuru es tavā vārdā nogādā�u misijā.�

Vēstuli es uzrakstīju, ta�u atbildi nesaņēmu.

�Viņi ir pārāk aizņemti, lai atbildētu visiem vecākiem, kuriem palīdzēju�i,� teica mana sieva. �Nesaprotu, kas tev nepatīk. Viņi ta�u maksā skolas naudu, vai ne? Beidz uzmākties viņiem ar tām vēstulēm.�

Es biju uzrakstījis vienu vienīgu vēstuli, ta�u mana sieva visu pārspīlē - vismaz to, kas attiecas uz mani. Viņa mani vaino �simtiem ķirbju aprī�anā�, kaut gan es apēdu mazāk ķirbju nekā viņa. Tāpat viņa pārmet, ka es krākdams taisu lielāku troksni nekā lidma�īna, un ari tas nav tiesa. Viņa �ēlojas, ka es katru gadu iz�ķie�u tūksto�iem pulu, sūtīdams naudu savam slinkajam brāļadēlam. Patiesībā es viņam dāvinu tikai simt pulu dzim�anas dienā un vēl simt uz Ziemassvētkiem. Kur viņa rauj tos tūksto�us, es nezinu. Es ari nezinu, kā viņa tiek pie līdzekļiem tik lepnai dzivei. Man tiek stāstīts, ka to var panākt, taupīgi saimniekojot mājās, ta�u es nesaprotu, kā var sakrāt �ādu naudu. Bet par to es jums pastāstī�u mazliet vēlāk.

Ta�u nepārprotiet mani, dāmas. Es neesmu no tiem vīriem, kuriem nepatīk pa�u sievas. Esmu ļoti laimīgs ar savu sievu. Ik dienas es paturu prātā, kāda laime būt precētam ar tik elegantu kundzi - dāmu, kura liek cilvēkiem uz ielas atskatīties. Mani miesnieki ir apprecēju�i ne visai valdzino�as sievietes, ta�u man �ajā ziņā ir veicies. Esmu miesnieks, kuram ir ļoti pievilcīga sieva, un ar to es lepojos.

Es lepojos ari ar savu dēlu. Uzsākdams mācības Tornhilā, viņ� bija atpalicis visos priek�metos, un es uztraucos, ka viņu atstās uz otru gadu. Ta�u, kad aprunājos ar skolotāju, viņa teica, lai neuztraucos, - puikam esot gai�a galva, un drīz viņ� nokavēto atgū�ot. Skolotāja sacīja, ka apķērīgi bērni vienmēr tiek pāri grūtībām, ja vien saņemas.

Dēlam skola iepatikās. Driz vien viņ� bija sapelnījis vislabākās atzīmes matemātikā, un rakstī�ana uzlabojās tiktāl, ka varētu domāt - rakstījis pavisam cits zēns. Dēls uzrakstīja eseju �Augsnes erozijas cēloņi Botsvānā�, kuru esmu paglabājis un, ja vēlaties, kādreiz jums to parādī�u. Tas ir ļoti labs darbs, un es domāju - ja viņ� turpinās tādā garā, tad kādu dienu kļūs par kalnrūpniecības vai pat par ūdens resursu ministru. Augstākās tiesas kalpotāja mazdēls un parasta miesnieka dēls tad būtu ministrs.

Jus varbūt domājat: par ko gan �is vīrs gau�as? Viņam ir eleganta sieva un gudrs dēls. Viņam pieder pa�am savs skārnis. Par ko gan �ēloties? Es saprotu, ka da�s labs tā varētu spriest, ta�u tas nepadara mani mazāk nelaimīgu. Katru nakti es pamostos un domāju vienu un to pa�u domu. Katru dienu, kad atgrie�os no darba un redzu, ka mana sieva vēl nav mājās un gaidu viņu atgrie�amies līdz desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā, nemiers plosa manas krūtis kā izbadējies zvērs. Jo patiesībā es domāju - mana sieva satiekas ar citu vīrieti. Zinu, ka daudzi vīri teiktu to pa�u, jo viņus moka iedomas, un ceru, ka ar mani ir tāpat - tikai iedomas -, ta�u es nevaru atrast mieru, kamēr nezinu, vai tas, no kā baidos, nav patiesība.

Kad misters Letseniāns Bedjūls savā apdauzītajā mersedesā visbeidzot aizbrauca, mma Ramotsve ar smaidu sejā paskatījās uz mma Makutsi.

- Viss ir ļoti vienkār�i, - viņa teica. - Domāju, �is ir ļoti vienkār�s gadījums, mma Makutsi. Jūs varat �o lietu ņemt bez ba�ām.

Asistente, nogludinādama elegantās zilās kleitas audumu, devās atpakaļ pie sava rakstāmgalda.

- Paldies, mma Ramotsve. Darī�u, kas ir manos spēkos.

Detektīve pamāja.

- Jā, - viņa turpināja. - Vienkār�s gadījums ar viru, kuram ir nogarlaikojusies sieva. �is stāsts ir vecs kā pasaule. Es reiz lasīju �urnālā, ka tamlīdzīgi stāsti patīk fran�iem. Ir kāds romāns par fran�u kundzīti, vārdā mma Bovarī; tas, tāpat kā �is, ir ļoti pazīstams stāsts. �ī dāma dzīvoja uz laukiem, un viņai nepatika dumjais vīrs.

- Kas vainas būt precētai ar dumju vīrieti? - prātoja mma Makutsi. - �ī mma Bovarī bija īsta muļķe. Dumji vīrie�i ir vislabākie vīri. Viņi vienmēr ir uzticīgi, un nav jābaidās, ka tie varētu aizbēgt ar citu sievieti. Jums ir ļoti paveicies, ka esat saderinājusies ar...

Viņa apklusa. Tā tas nebija domāts, ta�u bija jau par vēlu. Mma Makutsi neuzskatīja misteru D�. L. B. Matekoni par muļķi -viņ� bija uzticams cilvēks, un viņ� bija mehāniķis, tātad - pilnīgi apmierino�s vīrs. Та tas bija jāsaprot: viņa ta�u nedomāja, ka misters D�. L. B. Matekoni patie�ām ir stulbs.

Mma Ramotsve cie�i raudzījās asistentē.

- Ar ko? - viņa prasīja. - Man ir ļoti paveicies, ka esmu saderinājusies - ar ko?

Mma Makutsi aplūkoja savas kurpes. Viņa jutās satraukta un apjukusi. Viņas labāko kurpju pāris - ar tām trim spīdīgajām sprādzēm - skatījās pretim, kā jau kurpes mēdz darīt.

Mma Ramotsve smējās.

- Neuztraucieties, - viņa mierināja. - Es saprotu, ko jūs gribējāt sacīt. Misters D�. L. B. Matekoni varbūt nav pats �vītīgākais vīrietis pilsētā, ta�u viens no labākajiem gan. Uz viņu var paļauties visās lietās. Viņ� nekad nevienu nepievils. Un es zinu, ka viņam no manis nekad nebūs noslēpumu. Tas ir ļoti svarīgi.

Priecādamās par darba devējas sapratni, mma Makutsi steig�us piekrita.

- Misters D�. L. B. Matekoni ir labāks par vislabāko vīrieti, -viņa teica. - Ja man kādreiz laimēsies tādu sastapt, ceru, ka viņ� mani bildinās.

Viņa atkal uzmeta acis kurpēm, un �ķita, ka tās skatās pretim. Kurpes ir reālistes, nodomāja mma Makutsi, jo likās, ka tās grib sacīt: �Nekādu cerību. Piedod, bet ne vismazāko.�

- Nu labi, - teica mma Ramotsve. - Pagaidām liksim vīrie�u jautājumu pie malas un atgriezīsimies pie mistera Bedjūla. Ko jūs domājat par �o gadījumu? Mistera Andersona grāmatā teikts, ka vispirms jābūt kādam pieņēmumam. Pēc tam var domāt - vai to pārbaudīt vai atmest. Mēs pieņemam, ka mma Bedjūla izskatās nogarlaikojusies, bet kā jums �ķiet - vai tur slēpjas kas vairāk?

Mma Makutsi sarauca pieri.

- Es domāju, ka tur notiek kaut kas aizdomīgs. Viņa kaut kur dabū naudu, tas nozīmē - mma Bedjūla to saņem no vīrie�a. Viņa arī pati maksā skolas naudu no līdzekļiem, kurus it kā iekrājusi.

Mma Ramotsve piekrita.

- Tātad viss, kas jums jādara, - kādu dienu jāseko tai un jāuzzina, kurp tā dodas. Viņa jūs aizvedīs tie�i pie �ā otra vīrie�a. Tad jūs redzēsiet, cik ilgi �ī sieviete tur uzturas, un varēsiet parunāt ar kalponi. Iedodiet viņai simt pulu, un tā jums visu mīlas stāstu izliks kā uz delnas. Kalponēm tik tērzēt par notikumiem, kuri atgadās saimnieku mājās. Darba devēji bie�i vien domā, ka istabenes ir kurlas un aklas. Viņi tās neievēro. Un tad kādu dienu viņi pēk�ņi saprot, ka istabene ir dzirdējusi un redzējusi visus noslēpumus un deg vēlmē dalīties tajos ar pirmo pretimnācēju. Kalpone jums pateiks visu. Jūs redzēsiet. Pēc tam atliks to izstāstīt misteram Bedjūlam.

- Tas nu gan man nepatiks, - teica mma Makutsi. - Par pārējo es neraizējos, ta�u klāstīt �im nabaga vīram par viņa nelāgo sievu nebūs viegli.

- Neuztraucieties, - mma Ramotsve dro�ināja. - Detektīvam gandrīz vienmēr jāstāsta klientiem tas, ko tie jau zina. Mēs vienīgi apstiprinām patiesību. Viņi tāpat visu zina. Mēs nepasakām neko jaunu.

- Ari tādā gadījumā, - sacīja mma Makutsi. - Nabaga nelaimīgais cilvēks.

- Iespējams, - detektlve piekrita. - Ta�u atcerieties, ka uz katru neuzticīgu sievu Botsvānā ir piecsimt piecdesmit neuzticīgu viru.

Mma Makutsi iesvilpās.

- Tas ir iespaidīgs skaitlis, - viņa teica. - Kur jūs to izlasījāt?

- Nekur, - mma Ramotsve ķiķināja. - Es to izzīdu no pirksta. Ta�u tikpat labi tā varētu būt taisnība.

Brīni�ķīgs mirklis - ķerties pie savas pirmās lietas izmeklē�anas. Mma Makutsi nebija autovadītājas apliecības, tāpēc nācās lūgt tēvocim, kas agrāk strādāja par valdības automa�īnas �oferi, bet nu jau bija pensijā, lai tas viņu izvizina vecajā os-tinā, kuru kopā ar saviem autovadītāja pakalpojumiem tēvocis mēdza izīrēt uz kāzām un bērēm. Vecūksnis pasākumā iesaistījās ar priecīgu satraukumu un par godu �im notikumam uzlika tum�as saulesbrilles.

Agri no rīta abi ieradās pie mājas blakus skārnim, kur dzīvoja misters Bedjūls ar sievu. Tas bija maķenīt apbru�āts bungalo, kuru ieskāva papaijas. Celtne lepojās ar sudrabkrāsas skārda jumtu, kas prasījās pēc remonta. Pagalms bija gandrīz tuk�s, ja neskaita papaijas un apvītu�u kannu dobi ēkas priek�ā. Aiz mājas pie stiepļu �oga, kas iezīmēja īpa�uma robe�u, atradās kalpotāju miteklis un garā�as nojume.

Bija grūti atrast piemērotu vietu novēro�anai, ta�u visbeidzot mma Makutsi izlēma, ka, apstājoties uzreiz aiz ielas stūra, viņus pa pusei aizsegs lete, kur pārdeva grauzdētu kukurūzu, mu�u aptaisītas kaltētas gaļas strēmeles, bet īstiem gardē�iem arī maigos mopani kāpurus. Nebija iemesla, kāpēc tur nevarētu stāvēt automa�īna: �ī bija laba vieta, kur satikties mīlētājiem, bet varbūt automobilī kāds gaidīja ierodamies no laukiem radinieku, kur� varēja atbraukt ar satiksmes autobusu, kas �eit iegriezās no Fransistaunas ceļa.

Tēvocis bija satraukts un aizsmēķēja cigareti.

- Esmu �ādas lietas redzējis daudzās filmās, - viņ� teica. - Pat sapņos man nebija rādījies, ka darī�u kaut ko tādu tepat Gaborounā.

- Strādāt par privātdetektīvu nav tā aizraujo�ākā nodarbe, - sacīja viņa māsasmeita. - Mums jābūt pacietīgiem. Mūsu darbs lielākoties sastāv no sēdē�anas un gaidī�anas.

- Zinu, - tēvocis piekrita. - Arī to es esmu redzējis filmās. Detektīvi parasti sē� automa�īnās un, laiku īsinādami, ēd sviestmaizes. Un tad pēk�ņi kāds sāk �aut.

Mma Makutsi sarauca uzacis.

- Botsvānā neviens ne�auj, - viņa teica. - Mēs dzīvojam civilizētā valstī.

Viņi vadīja laiku, biedriski klusēdami un vērodami, kā ļaudis apdara savus rīta darbus. Pulksten septiņos atvērās Bedjūlu namdurvis un pa tām iznāca raksturīgajā Tornhilas skolas formā ģērbies zēns. Uz mirkli viņ� mājas priek�ā apstājās, lai sakārtotu skolas somas lenci, un tad pa celiņu devās uz vārtiem. Pēc tam zēns ātri pagriezās pa kreisi un aizsoļoja pa ielu.

- �is ir viņu dēls, - klusā balsī sacīja mma Makutsi, kaut gan neviens viņus nevarēja dzirdēt. - Viņ� saņem stipendiju mācībām Tornhilas skolā un ir ļoti saprātīgs zēns, kuram labi padodas rakstī�ana.

Tēvocis izskatījās ieinteresēts.

- Vai man tas jāpieraksta? - viņ� gribēja zināt. - Es visu notieko�o varu pierakstīt.

Mma Makutsi gribēja paskaidrot, ka tas nav nepiecie�ams, ta�u pārdomāja. Tēvocim tad vismaz būtu kāda itin nevainīga nodarbo�anās. Tāpēc viņ� uz kabatā atrastas papīra strēmeles pierakstīja: �Bedjūlu puika atstāj māju pulksten septiņos no rīta un kājām dodas uz skolu.�

Viņ� parādīja �o piezīmi māsasmeitai, un tā pamāja ar galvu.

- No tevis iznāktu varen labs detektīvs, tēvoc, - mma Makutsi uzlielīja un piebilda: - �ēl, ka tu esi par vecu.

Pēc divdesmit minūtēm no mājas iznira misters Bedjūls un devās uz savu gaļas tirgotavu. Viņ� atslēdza durvis un ielaida tajā abus palīgus, kuri viņu zem koka bija gaidīju�i. Pēc da�ām minūtēm viens no viņiem, tērpies ar asinīm nota�ķītā priek�autā, iznāca laukā, nesdams lielu nerūsējo�ā tērauda trauku, kuru pie ēkas malā ierīkotās spiediencaurules izmazgāja. Pēc tam ieradās divi pircēji - viens atnāca kājām, bet otrs izkāpa no maza autobusiņa, kas apstājās tie�i pie ārā novietotās letes.

�Veikalā ieiet klienti,� rakstīja tēvocis. �Pircēji dodas projām, nesdami saiņus. Dro�i vien gaļu.�

Pierakstus viņ� atkal parādīja māsasmeitai, kura atzinīgi pamāja ar galvu.

- Ļoti labi. Un noderīgi. Ta�u mūs interesē kundze, - teica mma Makutsi. - Drīz tā kā būtu laiks sarosīties arī viņai.

Viņi gaidīja vēl veselas �etras stundas. Tad neilgi pirms divpadsmitiem, kad automa�īnā, kas stāvēja saulē, jau valdīja smacīgs karstums un mma Makutsi sāka krist uz nerviem tēvocis ar saviem pastāvīgajiem pierakstiem, aiz mājas parādījās mma Bedjūla un devās uz garā�u. Viņa iekāpa apdauzītajā mersedesā un atpakaļgaitā izbrauca uz piebraucamā ceļa. Tas lika tēvocim iedarbināt automa�īnu un pieklājīgā attālumā sekot mersedesam, kas devās uz pilsētu.

Mma Bedjūla brauca ātri, un vadītājam vecajā ostinā bija grūti tikt viņai līdzi, ta�u sekotāji paspēja pamanīt, ka mersedess iegrie�as piebraucamajā ceļā pie liela nama Nijereres ielā. Viņi lēnām pabrauca garām un ar acs kaktiņu pamanīja, kā mma Bedjūla izkāpj no automobiļa un aizsoļo uz ēnainu verandu. Pēc tam krā�ņa dārza audze, daudz bagātīgāka par no�ēlojamajiem papaiju kokiem blakus skārnim, aizsedza sekotājiem skatu.

Ta�u ar to bija gana. Viņi nogriezās ap stūri un apstājās zem palisandra koka ielas malā.

- Ko nu? - vaicāja tēvocis. - Vai gaidīsim �eit, līdz viņa brauks projām?

Mma Makutsi �aubījās.

- Sēdēt �eit nav lielas jēgas, - viņa teica. - Patiesībā mūs interesē, kas notiek mājā.

Viņa atcerējās mma Ramotsves padomu. Labākais informācijas avots neap�aubāmi bija kalpones, ja vien tās piedabūjamas runāt. Bija klāt brokastu laiks, un kalpones aizņemtas virtuvē. Ta�u apmēram pēc stundas viņas pa�as ieturēs len�u un dosies atpakaļ uz kalpotāju telpām. Tās bija viegli sasniedzamas pa �auro celiņu, kas stiepās dārza dziļumā. Tad būs īstais laiks ar viņām parunāt un piedāvāt jaunās, �auksto�ās piecdesmit pulu naudaszīmes, kuras mma Makutse bija sagatavojusi iepriek�ējā vakarā.

Tēvocis vēlējās piebiedroties, un māsasmeitai nācās grūti to pārliecināt ļaut viņai iet vienai.

- Tas var būt bīstami, - uztraucās tēvocis. - Tev var ieva-jadzēties palīdzību.

Mma Makutsi tēvo�a ba�as izgaisināja.

- Bīstami? Kop� kura laika ir bīstami aprunāties ar pāris kalponēm Gaborounas centrā pa�ā dienas vidū?

Viņam nebija ko iebilst, ta�u, kad mma Makutsi atstāja tēvoci sē�am automobilī un devās pa celiņu uz kalpotāju vārtiņiem, viņ� izskatījās noraizējies. Tēvocis redzēja, kā māsasmeita pie mazā, balsinātā namiņa, kas bija kalpotāju miteklis, brīdi svārstās, pirms dodas uz durvīm, un tad pazūd no redzesloka. Vīrs paņēma zīmuli, paskatījās pulkstenī un pierakstīja: �Pulksten divos un desmit minūtēs pēcpusdienā mma Makutsi ieiet kalpotāju telpās.�

Kalpones bija divas - tie�i tā, kā viņa bija paredzējusi. Viena no tām bija gados vecāka - ar �vārnu kājiņām� ap acīm. Tā bija omulīga sieviete ar lielām krūtīm, ģērbusies zaļā uzsvārcī; kājās viņai bija baltas, nobru�ātas kurpes, kādas parasti valkā medmāsas. Jaunākajai kalponei bija krietni pāri divdesmit - apmēram pa�as mma Makutsi vecums -, tā valkāja sarkanu halātu, un viņai bija kaislīga, samaitāta seja. Citās drēbēs un ar kosmētiku viņa varbūt arī neizskatītos pēc palaistuves, kāda patiesībā dro�i vien bija, nodomāja mma Makutsi.

Abas sievietes aplūkoja pienācēju, jaunākā turklāt diezgan nekautrīgi.

- Kou, kou, - pieklājīgi sveicināja mma Makutsi. Ja nav durvju, pie kurām pieklauvēt, var izlīdzēties arī ar �ādu sveicienu. Tas bija nepiecie�ams tāpēc, ka, lai gan sievietes nebija mājas iek�ienē, tās tomēr neatradās ari ārpusē - viņas sēdēja uz ķebļiem norobe�otā lievenī mājas priek�ā. Vecākā kalpone nopētīja vie�ņu, ar plaukstu sargādama acis no spilgtās agrīnās pēcpusdienas saules.

Sievietes apmainījās ar parastajām pieklājības frāzēm, un iestājās klusums. Jaunākā istabene ar nūju pabikstīja kalpoņu mazo, nomelnēju�o tējkannu.

- Es gribētu ar jums aprunāties, māsas, - sacīja mma Makutsi. - Gribu kaut ko uzzināt par sievieti, kura apmeklē �o māju, to, kura brauc ar mersedesu. Jūs viņu pazīstat?

Jaunā kalpone nometa nūju. Vecākā pamāja ar galvu.

- Jā, mēs �o sievieti pazīstam.

- Kas viņa ir?

Jaunākā sieviete pacēla nūju un paskatījās uz mma Makutsi.

- Tā ir ļoti ievērojama dāma. Viņa brauc �urpu, sē� krēslā un dzer tēju. Lūk, kas viņa ir.

Otra kalpone ieķiķinājās.

- Bet tā ir arī ļoti nogurusi dāma, - viņa teica. - Nabaga kundze tik smagi strādā, ka bie�i vien viņai nākas iet uz guļamistabu atgulties, lai atgūtu spēkus.

Jaunākajai uznāca smieklu lēkme.

- Ak jā! - viņa iesaucās. - Guļamistabā notiek pamatīga atpū�anās. Viņ� palīdz dāmai atpūtināt piekusu�ās kājas. Nabaga kundze!

Mma Makutsi pievienojās viņu smiekliem. Nu jau viņa zināja, ka viss būs daudz vieglāk, nekā domāts. Mma Ramotsvei, kā parasti, bija taisnība: cilvēkiem patika pļāpāt, un īpa�i viņi gribēja tenkot par tiem, kuri viņus kaut kādā veidā bija nokaitināju�i. Vajadzēja tikai uztaustīt nenovīdības iemeslus, un pārējo paveica nenovīdība pati. Viņa juta, ka abas kabatā �auksto�ās piecdesmit pulu banknotes �oreiz paliks, kur biju�as. Bet, ja tā, viņa lūgs mma Ramotsvei, lai atļauj kalponēm domāto samaksu pāradresēt tēvocim.

- Kas ir �is mājas saimnieks? - viņa tincināja. - Vai viņam pa�am sievas nav?

Abas kalpones atkal ieķiķinājās.

- Viņam ir labu labā sieva, - vecākā atbildēja. - Tā dzīvo ciematā netālu no Mahalapjes. Viņ� uz turieni brauc brīvdienās. �ī te kundze ir viņa pilsētas sieva.

- Un vai lauku sieva zina par �o pilsētas sievu?

- Nē, - atbildēja vecākā kalpone. - Tas viņai nudien nepatiktu. Viņa ir katoliete un ļoti bagāta. Viņas tēvam tur pieder �etri veikali un liela ferma. Fermā tika ierīkotas raktuves, un �ī sieviete tāpēc dabūja brangu naudu. Tādā vīzē kundze varēja vīram nopirkt �o skaisto namu. Ta�u viņai pa�ai Gaborouna nepatīk.

- Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuriem netīk braukt prom no laukiem, - piebilda jaunākā istabene. - Sastopami arī �ādi ļaudis. Kundze vīram ļauj dzīvot �eit un nodarboties ar kaut kādiem viņas darījumiem. Ta�u viņam katru piektdienu jābrauc atpakaļ glu�i kā skolēnam, kas dodas mājās pavadīt brīvdienas.

Mma Makutsi skatījās uz tējkannu. Diena bija ļoti karsta, un viņa prātoja, vai kalpones piedāvās tēju arī viņai. Par laimi, vecākā pamanīja viņas skatienu un ielēja mma Makutsi tēju.

- Teik�u jums vēl ko, - aizdedzinādama mazu petrolejas plītiņu zem tējkannas, sacīja jaunākā kalpone. - Es uzrakstītu vēstuli sievai un pastāstītu viņai par �o sievieti, ja vien nebaidītos zaudēt darbu.

- Saimnieks mūs brīdināja, - teica otra. - Viņ� sacīja - ja mēs kaut ko stāstīsim viņa sievai, mūs nekavējoties izmetīs uz ielas. �is vīrs mums maksā labi. Neviens cits �ajā rajonā kalponēm tik daudz nemaksā. Tāpēc mēs no �ī darba negribam �ķirties. Mums jātur mute ciet.

Viņa apklusa, un kādu mirkli abas istabenes bailīgi saskatījās.

- Aī-ī! - ievaimanājās jaunākā. - Ko mēs esam izdarīju�as! Kāpēc mēs jums to stāstījām? Vai jūs esat no Mahalapjes? Vai jūs sūtīja viņa sieva? Mēs esam pagalam! Mēs nu gan esam dumjas. Aī-ī!

- Nē, nē, - ātri atteica mma Makutsi. - Es nepazīstu viņa sievu. Nekad nebiju par viņu pat dzirdējusi. �īs otras sievietes virs grib uzzināt, ar ko viņa nodarbojas. Tas ir viss.

Abas kalpones nedaudz nomierinājās, ta�u vecākā joprojām izskatījās satraukta.

- Bet, ja jūs viņam izstāstīsiet, viņ� nāks un kārtīgi sados mūsu saimniekam, un pateiks tā sievai, ka vīram ir cita sieviete. Tādējādi mums vienalga beigas. Nekādas starpības.

- Nē, - mierināja mma Makutsi. - Man viņam nav jāstāsta, kas notiek. Es varu vienkār�i pateikt, ka viņa sieva satiekas ar citu vīrieti, bet nezinu, kas tas tāds ir. Kāda tur starpība? Viss, ko viņ� vēlas zināt, ir, vai viņa sieva tiekas ar vīrieti. Vienalga, kas ir �is cilvēks.

Jaunākā istabene kaut ko pa�ukstēja otrai, un tā sarauca pieri.

- Kas noticis, mma? - gribēja zināt mma Makutsi.

Vecākā sieviete uz viņu paskatījās.

- Mana māsa uztraucas par zēnu. Jūs dro�i vien zināt, ka �im viltīgajam sievi�ķim ir dēls. Mums nepatik �ī sieviete, ta�u patīk zēns. Un �is puisis, ziniet, ir mūsu saimnieka, nevis tā otra vīrie�a dēls. Abiem ir ļoti lieli deguni. Tātad nav nekādu �aubu. Jūs tikai paskatieties uz viņiem - redzēsiet pati. �is vīrs ir viņa tēvs, kaut gan puika dzīvo pie tā otra. Zēns nāk �urpu katru pēcpusdienu pēc skolas. Māte ir nabagam iestāstījusi, ka par to viņ� otram tēvam neko nedrīkst teikt, un tā nu puika �o noslēpumu glabā. Tas ir slikti. Zēnus nevajadzētu mācīt melot. Kas notiks ar Botsvānu, mma, ja mēs mācīsim jaunatni �ādi uzvesties? Kur nonāks Botsvāna, ja pie mums būs tik daudz blēdīgu zēnu? Dievs mūs sodīs, esmu pārliecināta. Vai ne?

Kad mma Makutsi atgriezās pie ostina, viņa izskatījās domīga. Tēvocis bija iesnaudies, un no mutes kaktiņa tam sūcās siekalas. Viņa to uzmanigi paraustīja aiz piedurknes, un tas iztrūcies pamodās.

- Ak tu esi sveika un vesela! Priecājos, ka esi atpakaļ.

- Nu mēs varam braukt, - teica mma Makutsi. - Uzzināju visu, ko gribēju.

Viņi brauca atpakaļ tie�i uz �Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1�. Mma Ramotsve bija izgājusi, un mma Makutsi, iedevusi tēvocim vienu piecdesmit pulu naudaszīmi, apsēdās pie sava rakstāmgalda rakstīt ziņojumu.

�Klienta ba�as ir apstiprināju�ās,� rakstīja mma Makutsi. �Viņa sieva jau daudzus gadus satiekas ar kādu vīrieti. �is vīrietis ir precējies ar bagātu sievieti, kura ir katoliete. Bagātā sieviete par to neko nenojau�. Zēns ir �ā vīrie�a, nevis klienta dēls. īsti nezinu, ko iesākt, ta�u domāju, ka mums ir divas iespējas.

Pirmkārt, mēs izstāstām klientam visu, ko esam uzzināju�as. Tie�i to viņ� mums lūdza. Ja to viņam nepastāstīsim, mēs būsim viņu maldināju�as. Vai tad, uzņemoties �o lietu, mēs neapsolījām viņam visu pastāstīt? Domāju, mums tā jā-rikojas, jo solījums jātur. Ja mēs neturēsim solījumu, tad nav starpības starp Botsvānu un kādu citu Āfrikas valsti, kuru es �eit negribu pieminēt, ta�u zinu, ka nojau�at, ko domāju.

Otrkārt, mēs pasakām klientam, ka viņa sievai ir kāds vīrietis, ta�u mēs nezinām, kas viņ� ir. Tā ir skaidra patiesība, jo es patie�ām nezinu �ā cilvēka vārdu, kaut gan zinu, kur viņ� dzīvo. Man nepatīk melot, jo esmu dāma, kura tic Dievam. Ta�u Dievs citkārt grib, lai mēs padomājam, kas notiks, ja mēs kādam kaut ko pastāstīsim. Ja mēs pastāstīsim klientam, ka zēns nav viņa dēls, viņ� būs ļoti apbēdināts. Tas viņam būtu tas pats, kas zaudēt dēlu. Vai tāpēc viņ� kļūs laimīgāks? Vai Dievs vēlas, lai viņ� būtu nelaimīgs? Un, ja mēs klientam to izstāstām, būs liels tracis, bet tēvs, iespējams, nevarēs vairs maksāt skolas naudu kā līdz �im. Bagātā sieviete viņam to neļaus darīt, un cietis zēns. Viņam būs jāpamet skola.

�o iemeslu dēļ es nezinu, ko darīt.�

Mma Makutsi parakstīja ziņojumu un nolika to uz mma Ramotsves rakstāmgalda. Pēc tam viņa piecēlās un paskatījās pa logu - pāri akācijām pla�ajās, pārkarsu�ajās debesis. Ļoti labi būt Botsvānas Sekretāru koled�as absolventei un vēl labāk nobeiguma pārbaudījumā saņemt deviņdesmit septiņas balles. Ta�u tur nemācīja ētiku, un viņa nevarēja izdomāt, kā atrisināt dilemmu, ar kuru noslēdzās viņas sekmīgi veiktā izmeklē�ana. Viņa ļaus to izlemt mma Ramotsvei. Tā ir gudra sieviete ar daudz lielāku dzīves pieredzi, un gan viņa zinās, kā rīkoties.

Mma Makutsi pagatavoja sev tasi sarkankrūmu tējas un izstiepās krēslā. Viņa skatījās uz savām kurpēm ar trim mirdzo�ajām sprādzēm. Vai tās zināja atbildi? Iespējams.

Torlt, kad mma Makutsi veica savu veiksmīgo, ta�u pārdomas rosino�o izmeklē�anu mistera Letseniāna Bedjūla lietā, D�. L. B. Matekoni, Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� īpa�nieks un neap�aubāmi viens no Botsvānas redzamākajiem mehāniķiem, izlēma kopā ar saviem jauniegūtajiem aud�ubērniem doties uz pilsētu iepirk�anās braucienā.

Bērnu iera�anās viņa mājās bija pagalam apmulsinājusi neaudzināto istabeni mma Florensi Peko un pa�u nama saimnieku novedusi neziņas un trauksmes stāvoklī, kas da�brīd robe�ojās ar izmisumu. Ne jau katru dienu cilvēks aizbrauc salabot ūdenssūkņa dīzeļmotoru un atgrie�as ar diviem bērniem, iedomāta morāla pienākuma pārņemts, lai bāreņiem, no kuriem viens turklāt sē� invalīdu ratiņos, būtu laimiga bērnība. Kas attiecas uz ratiņkrēslam piesaistīto meiteni - tas varētu būt viss viņas atliku�ais mū�s. Kā mma Potokvane, līksmā bāreņu patversmes pārvaldniece, spēja viņu pierunāt paņemt bērnus - tas sniedzās pāri mistera D�. L. B. Matekoni sapra�anai. Tiesa, kaut kāda runa par to bija gan, un viņ� teica, ka varbūt padomās, ta�u kas viņu mudināja izlemt tik pēk�ņi? Mma Potokvane uzvedās kā viltīgs advokāts, kas nopratina liecinieku: ar kāda nevainīga jautājuma palīdzību tiek panākta piekri�ana, un pēc tam, pirms vēl liecinieks atjēdzies, viņam jāpiekrit ari glu�i pretējiem apgalvojumiem.

Ta�u bērni bija ieradu�ies, un nekas vairs nebija līdzams. Sēdēdams Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� kantorlti un dziļdomīgi aplūkodams dokumentu blāķi, misters D�. L. B. Matekoni

pieņēma divus lēmumus. Pirmkārt, vajadzēja algot sekretāri -lēmums, kas, kā viņ� zināja jau iepriek�, dzivē nekad netiks īstenots; otrkārt, neprātot, kā viņa mājā gadīju�ies bērni, un darīt to, kas patie�ām jādara. Galu galā - ja situācija tika apsvērta vēsi un bezkaislīgi, izrādījās, ka tai ir arī daudz gai�o pu�u. Bērni bija jauki - lai to saprastu, vajadzēja tikai uzklausīt stāstu par meitenes drosmi -, un viņu dzīve nupat kā bija uzlabojusies pēk�ņā un dīvainā veidā. Vēl vakar tie bija tikai divi no simt piecdesmit patversmes bāreņiem. Jau �odien viņiem bija savas mājas ar jaukām istabām un tēvs - jā, misters D�. L. B. Matekoni tagad bija tēvs -, kuram piederēja pa�am sava mehāniskā darbnīca. Par naudas trūkumu nevarēja sūdzēties; lai gan misters D�. L. B. Matekoni nebija uzkrīto�i bagāts, viņ� bija pietiekami turīgs. Darbnīcas vajadzībām viņ� nebija aizņēmies ne centa, māja brīva no saistībām, un trīs kontos Botsvānas Bērklija bankā sakrājies pietiekami daudz pulu. Misters D�. L. B. Matekoni varēja skatīties acīs jebkuram no Gaborounas Komercijas kameras biedriem un teikt: �Es nekad no jums neesmu ņēmis ne penija. Neviena pa�a.� Vai mūsdienās varēja atrast daudz darījumu cilvēku, kuri varētu tā sacīt? Lielākā daļa vilka dzīvību ar aizņēmumu palīdzību, pielabinādamies pa�apmierinātajam misteram Timonam Motokoli, kur� pārvaldīja bankas kredītdaļu. Viņ� bija dzirdējis, ka, dodoties no sava nama Kaunda ielā uz darbu, misteram Motokoli nācās pabraukt garām vismaz piecām mājām, kurās dzīvoja vīri, kas, redzēdami viņu tuvojamies, aiz savām ārdurvīm trīcēja. Misters D�. L. B. Matekoni, ja vien gribētu, satikdams baņķieri tirdzniecības centrā, varētu to pat nesveicināt, ta�u viņ�, bez �aubām, nekad tā nerīkotos.

Tātad, ja ir �āda likviditāte, domāja D�. L. B. Matekoni, kāpēc gan daļu naudas neiztērēt bērnu vajadzībām? Viņ�, protams, gatavojās tos sūtīt skolā un neredzēja iemesla, kāpēc tā nevarētu būt privātskola. Tur viņiem būtu labi skolotāji -skolotāji, kuriem nav sve�s �ekspīrs un ģeometrija. Bērniem jāiemācās viss, kas vajadzīgs, lai dabūtu labu darbu. Varbūt zēns... Nē, tas bija gandrīz par daudz cerēts, ta�u tā bija tik brīni�ķīga doma. Varbūt zēnam būs nosliece uz tehniku un viņ� pārņems �Ātrā auto� vadību? Uz bridi misters D�. L. B. Ma-tekoni ļāvās sapnim, kā viņa dēls - jā, viņa dēls -, krietni pastrādājis pie sare�ģītas ātrumkārbas remonta, stāv darbnīcas priek�ā un slauka rokas eļļainā lupatā. Un dziļāk, kantoriti, sē� viņ� pats un mma Ramotsve, tagad jau daudz vecāki - ar sirmiem matiem un dzer sarkankrūmu tēju.

Tas viss vēl ir tālu nākotnē, un, lai sasniegtu �o laimīgo iznākumu, daudz kas jāpadara. Vispirms jau misters D�. L. B. Ma-tekoni aizvedīs bērnus uz pilsētu un nopirks viņiem drēbes. Patversme savā augstsirdībā, kā parasti, bija bāreņiem līdzi iedevusi gandrīz jaunu izejamo kārtu, ta�u tas nebija tas pats, kas pa�iem savas, veikalā iegādātas drānas. Misters D�. L. B. Matekoni iedomājās, ka �ādu greznību abi nekad nav baudīju�i. Viņi nekad nebija izsaiņoju�i no iepakojuma tikko pirktas drēbes un vilku�i tās mugurā, ieelpodami īpa�o, neatkārtojamo jauna auduma smar�u. Tūlīt pat, �o pa�u rītu, viņ� sēdinās bērnus ma�īnā un nopirks tiem visu nepiecie�amo. Pēc tam viņi dosies uz parfimērijas veikalu, kur meitene varēs sev iegādāties krēmus un �ampūnus, un citas lietas, kas meitenēm vajadzīgas. Mājās bija tikai karbola ziepes, ta�u viņa bija pelnījusi kaut ko labāku.

Misters D�. L. B. Matekoni izdzina no garā�as veco, zaļo kravas automobili, kura aizmugurē bija pietiekami daudz vietas invalidu ratiņiem. Kad viņ� ieradās mājās, bērni sēdēja verandā; zēns bija atradis nūju, kuru kaut kāda iemesla dēļ aptinis ar virvi, bet meitene tamborēja pārsegu piena kanniņai. Tamborēt bērniem mācīja bāreņu patversmē, un da�as meitenes par saviem darinājumiem bija saņēmu�as arī balvas. �I ir apdāvināta meitene, nodomāja D�. L. B. Matekoni, viņa spēs izdarit visu, jādod tikai iespēja.

Bērni pieklājīgi sveicināja D�. L. B. Matekoni un apstiprino�i pamāja, kad viņ� apjautājās, vai istabene tiem ir devusi brokastis. Misters D�. L. B. Matekoni bija lūdzis Florensi nākt uz darbu agrāk, lai varētu pieskatīt bērnus, kamēr viņ� pats ir darbnīcā, un jutās mazliet pārsteigts, kad tā bija piekritusi. No virtuves nāca skaņas, kas liecināja par kalpones klātbūtni, -rībē�ana un dārdē�ana: tādas viņa radīja vienmēr, kad bija sliktā garastāvoklī.

Kamēr D�. L. B. Matekoni ar abiem bērniem vecajā kravas automa�īnā nozuda aiz vecā Aizsardzības spēku kluba, kalpone viņus pavadīja ar īgnu skatienu. Spēkrata amortizatori bija izgāju�i no ierindas, un dabūt jaunus nenācās viegli, jo �ā automobiļa ra�otāji bija aizslaucīti tehnikas vēsturē, ta�u motors joprojām darbojās labi, un drebelīgais brauciens sajūsmināja abus bērnus. Par pārsteigumu D�. L. B. Matekoni, meitene interesējās par ma�īnas vēsturi - cik tā veca un vai tā patērē daudz eļļas.

- Esmu dzirdējusi, ka vecas automa�īnas patērē vairāk eļļas, - viņa teica. - Vai tas tiesa, rra?

Misters D�. L. B. Matekoni viņai skaidroja par nolietotām automobiļu daļām un to grūto apkopi, un meitene uzmanīgi klausījās. Zēns turpretim neizskatījās ieinteresēts. Ta�u vēl bija laiks. Viņ� aizvedīs puiku uz darbnīcu, un mācekļi tam parādīs, kā jāatskrūvē riteņa uzgrie�ņi. Tas bija uzdevums, kas ir pa spēkam pat tik jaunam zēnam. Mācīties par mehāniķi vajadzēja sākt pēc iespējas agrāk. Tā bija māksla, kuru ideālā gadījumā dēlam vajadzētu mācīties no tēva. Vai tad pats Kungs nevingrinājās namdara amatā tēva darbnīcā, domāja D�. L. B. Matekoni. ja Tas Kungs atgrieztos �odien, viņ� dro�i vien kļūtu par mehāniķi, prātoja misters D�. L. B. Matekoni. Būt par mehāniķi ir liels gods visur. Un, bez �aubām, Viņ� izvēlētos Āfriku: Izraēla mūsdienas ir pārāk bīstama vieta. īstenībā, jo vairāk par to domāja, jo vairāk likās, ka tā varētu būt Botsvāna - un tie�i Gaborouna. Botsvānas iedzīvotājiem tas būtu liels pagodinājums; ta�u tas nenotiks, un tāpēc nebija jēgas vairs par to domāt. Tas Kungs negatavojās nākt atpakaļ: viena iespēja mums tika dota, bet diem�ēl mēs to neizmantojām.

Ievērojis, ka Viņa Ekselences baltais reind�rovers stāv pie durvīm, D�. L. B. Matekoni apturēja auto pie Lielbritānijas

Augstākās komitejās. Lielākā daļa diplomātisko automa�īnu brauca uz lielām darbnīcām ar sare�ģītām diagnosticē�anas iekārtām un komplicētām datorprogrammām, ta�u Viņa Ekselence deva priek�roku misteram D�. L. B. Matekoni.

- Vai redzi to tur automobili? - mehāniķis vērsās pie zēna.

- Tas ir ļoti nozīmīgs braucamais. Es to esmu pamatīgi izpētījis.

Zēns skatījās grīdā un klusēja.

- �ī baltā automa�īna ir brīni�ķīga, - viņam aiz muguras ierunājās meitene. - Tā ir kā mākonis uz riteņiem.

Misters D�. L. B. Matekoni pagriezās un paskatījās uz aud�umeitu.

- Tas �im automobilim ir ļoti piemērots salīdzinājums, -viņ� teica. - Es to atcerē�os.

- Cik cilindru �ādiem auto mēdz būt? - meitene turpināja iztaujāt. - Vai se�i?

D�. L. B. Matekoni smaidīja un pievērsās zēnam.

- Nu? - viņ� prasīja. - Kā tu domā, cik cilindru ir �īs ma�īnas motoram?

- Viens, - joprojām cie�i raudzīdamies zemē, atbildēja zēns.

- Viens! - smējās māsa. - Tas ta�u nav divtaktu motors!

Misteram D�. L. B. Matekoni iepletās acis.

- Divtaktu? Ko tu zini par divtaktu dzinējiem?

Meitene paraustīja plecus.

- Es vienmēr esmu zinājusi par divtaktu dzinējiem, - viņa atbildēja. - Tie rada lielu troksni, un benzīnam jāpielej eļļa. �ādi dzinēji pārsvarā ir tikai maziem motocikliem. Nevienam nepatīk divtaktu motori.

Misters D�. L. B. Matekoni pamāja.

- Jā, divtaktu motori bie�i vien niķojas, - viņ� paskaidroja.

- Ta�u mēs neesam �eit, lai runātu par motoriem. Mums jāiet uz veikaliem nopirkt jums drēbes un citas vajadzīgas lietas.

Pārdevējām meitene - Motoleli patika, un tās gāja viņai līdzi kabīnēs, lai palīdzētu pielaikot kleitas, kuras viņa bija noskatījusi uz pakaramajiem. Motoleli gaume bija atturīga, un viņa izvēlējās vislētākās drēbes, ta�u tie�i tās, viņa teica, esot ari visskaistākās. Zēns �ķita ieinteresēts vairāk. Viņ� izvēlējās visko�ākos kreklus un gribēja ari baltu kurpju pāri, ta�u �o vēlmi māsa apspieda pa�ā iedīgli, uzskatīdama kurpes par nepraktiskām.

- Mēs nedrīkstam viņam ļaut tās pirkt, rra, - viņa teica misteram D�. L. B. Matekoni. - Tās drīz vien kļūs netīras, un viņ� tās vienkār�i aizmetis. Viņ� ir ļoti uzpūtīgs puika.

- Redzu, - D�. L. B. Matekoni domīgi noteica.

Zēns bija paklausīgs un pieklājīgs, ta�u patēva iecerētie ro�ainie sapņi, kurus viņ� loloja par dēlu, kas stāv pie Tolok-vengas ceļa �Ātrā auto�, sāka pagaist. Radās cita vīzija par jaunekli baltā kreklā un uzvalkā... Ta�u tā nevarēja būt taisnība.

Kad viņi, beigu�i iepirkties, mēroja atpakaļceļu cauri pla�am publiskam parkam, kas atradās pie pasta, trijotni uzrunāja fotogrāfs.

- Varu jūs nofotografēt, - viņ� uzaicināja. - �eit pat - uz līdzenas vietas. Nostājieties zem �ā koka, un es jūs nofotografē�u. Uzņēmumi būs uzreiz gatavi. Skatieties. Skaists ģimenes foto.

- Vai jūs to gribat? - misters D�. L. B. Matekoni noprasīja. - Fotogrāfiju, kas atgādinās par mūsu iepirk�anos?

Bērni priekā staroja.

- Jā, lūdzu, - iesaucās meitene un piebilda: - Man nekad nav bijusi neviena fotogrāfija.

Misters D�. L. B. Matekoni stāvēja glu�i apmulsis. �ai meitenei, kura nupat jau sasniegusi padsmitnieces vecumu, nav nevienas fotogrāfijas. Nevienas liecības par bērnību, nekā, kas atgādinātu, kāda viņa kādreiz bijusi. Neviena attēla, par kuru viņa varētu teikt: �Tā esmu es.� Tas nozīmēja tikai to, ka neviens viņas foto nebija vēlējies - viņa glu�i vienkār�i nebija nevienam vajadzīga.

Misteram D�. L. B. Matekoni aizrāvās elpa, un uz mirkli viņ� juta bezgalīga �ēluma uzplūdus pret abiem bērniem, un līdzjūtība sajaucās ar mīlestību. Viņ� dos tiem visu. Viņ� visu tiem atlīdzinās. Viņi dabūs to pa�u, kas pienākas citiem bērniem, visu, ko citi bērni pieņem kā pa�u par sevi saprotamu, ari mīlestību; katrs nesaņemtās mīlestības gads tiks atlīdzināts pa kripatiņai vien, līdz svaru kausi izlīdzināsies.

Viņ� aizstūma ratiņus zem koka, kur fotogrāfs bija izveidojis brīvdabas studiju. Fotogrāfs iesprauda savu ļodzigo trijkāji putekļainajā zemē un, pavēcinājis roku, lai pievērstu klientes uzmanību, pieplaka fotoaparātam. Atskanēja klik�ķis, kuram sekoja dūkoņa, un fotogrāfs, noplēsis fotogrāfijai aiz-sargplēvīti, ar burvju mākslinieka izskatu tai uzpūta, lai no�āvētu.

Meitene smaidīdama paņēma fotogrāfiju. Pēc tam fotogrāfs pievērsās zēnam, kur� stāvēja ar priek�ā saliktām rokām, smaidā atvēris muti līdz ausim; sekoja teatrālais priek�nesums ar fotogrāfijas izdruku un prieks bērnu sejās.

- Nu, - misters D�. L. B. Matekoni sacīja, - tagad jūs �os uzņēmumus varēsiet nolikt savās istabās. Drīz mums būs daudz vairāk fotogrāfiju.

Viņ� pagriezās, lai ķertos pie ratiņkrēsla stum�anas, ta�u apstājās ar bezspēcīgām, ļenganām, gar sāniem nolaistām rokām.

Ar vēstuļu groziņu labajā rokā viņa priek�ā stāvēja mma Ramotsve. Viņa bija gājusi uz pastu, ieraudzījusi misteru D�. L. B. Matekoni un apstājusies. Kas �eit notika? Ko te darīja viņas līgavainis, un kas bija �ie bērni?

Mistera D�. L. B. Matekoni saīgusi, drūmā istabene cieta no galvassāpēm, kop� mma Ramotsve viņai tika stādīta priek�ā kā saimnieka nākamā sieva. Galvassāpes viņu piemeklēja bie�i -tās varēja izraisit visnenozīmīgākie kreņķi. Tā, piemēram, viņas brāļa tiesas prāva radīja galvassāpes uz visu sezonu, un katru mēnesi, kad Florense gāja apmeklēt brāli cietumā, kas atradās blakus indie�u lielveikalam, galva sāka sāpēt, pirms vēl Florense bija ieņēmusi vietu ieslodzīto radinieku rindā, kuri mīņājās, gaidīdami satik�anos. Viņas brālis bija iesaistīts automa�īnu zādzībās, un, kaut gan māsa liecināja viņam par labu, apzvērēdama, ka redzējusi tik�anos, kuras laikā brālis piekritis pasargāt drauga automobili - tie bija tīrie pekstiņi -, viņa zināja, ka brālis ir vainīgs, un apsūdzība tā arī uzskatīja. Patie�ām, noziegumi, par kuriem Florenses brālis tika notiesāts uz pieciem gadiem cietumā, laikam gan bija tikai daļa no tiem, kurus viņ� bija pastrādājis īstenībā. Bet ne jau tas bija galvenais: Florensi smagi aizskāra brāļa notiesā�ana, un aizvainojums izpaudās tādējādi, ka viņa tiesā �estikulēja un nemitējās kliegt uz policistiem. Miertiesnese, kura jau gatavojās aiziet, atgriezās savā vietā un lika Florensei iznākt priek�ā.

- �ī ir likumīga tiesa, - viņa teica. - Jums jāsaprot, ka �eit nedrīkst lamāt policistus vai kādu citu. Vēl vairāk - jums jāpriecājas, ka prokurors jūs nav apsūdzējis par nepatiesas liecības do�anu un visiem tiem meliem, ko jūs �odien �eit stāstījāt.

Florense pretī nerunāja, un viņai ļāva iet. Ta�u tas tikai stiprināja viņas pārliecību, ka uz pasaules nav taisnības. Ielikdama viņas brāli cietumā, Botsvānas Republika bija pieļāvusi lielu kļūdu. �eit bija sastopami par viņu daudz sliktāki cilvēki -kāpēc tie palika nesodīti? Kur bija taisnība, ja tādi ļautiņi kā... Saraksts bija garu garais, ta�u dīvainas sakritības dēļ trīs no tajā eso�ajiem vīrie�iem Florense pazina, divus turklāt ļoti tuvu.

Pie viena no viņiem, mistera Filemona Līnija, viņa tagad nolēma vērsties. Viņ� bija Florensei parādā pakalpojumu. Reiz viņa policijā pateica, ka Filemons bijis pie viņas, un tie atkal bija meli, un tas notika pēc tam, kad Florense no tiesneses saņēma brīdinājumu par nepatiesas liecības snieg�anu un bija nobijusies no varas pārstāvjiem. Viņi iepazinās bārā �Āfrikas Tirdzniecības centrā�. Skuķi bija Filu nomocīju�i, viņ� teica, un viņam griboties iepazīties ar kādu godīgu meiteni, kas netērētu viņa naudu un neliktu pirkt dzērienus.

- Ar tādu kā tu, - Filemons mīļi sacīja.

Florense jutās glaimota, un viņu pazī�anās uzplauka kā krā�ņa puķe. Florense draugu neredzēja mēne�iem ilgi, ta�u laiku pa laikam viņ� parādījās un pasniedza mei�ai dāvanas -vienreiz sudraba pulksteni, citreiz somu (ar visu maku iek�ā) vai pudeli Cape brendija. Filemons dzīvoja Oldnaledi kopā ar kādu sievieti, un viņiem bija trīs bērni.

- Tas sievi�ķis vienmēr uz mani kliedz, - viņ� �ēlojās. - Es neko nevaru izdarīt viņai pa prātam. Katru mēnesi dodu naudu, bet viņa bļauj, ka par to neko nevarot nopirkt un bērni staigājot neēdu�i. Viņa vienmēr ir neapmierināta.

Florense izrādīja līdzjūtību.

- Tev vajadzētu viņu pamest un precēt mani, - sieviete teica. - Es nu gan nekliegtu. Es būtu laba sieva tādam vīrietim kā tu.

Viņas piedāvājums bija domāts nopietni, ta�u Filemons to pārvērta par joku un Florensi rotaļīgi iedunkāja.

- Tu būsi tikpat slikta, - viņ� sacīja. - Tikko sievietes apprecas, tās sāk �inkstēt. Tas ir skaidrs kā diena. Pajautā jebkuram precētam vīram.

Tā nu viņu attiecībās viss palika pa vecam, ta�u pēc nepatīkamās un bīstamās nopratinā�anas policijā - nopratinā�anas, kurā Fila alibi tika pārbaudīts trīs stundas, - Florense juta, ka viņ� ir tās parādnieks.

- Filemon, - viņa teica kādā karstā pēcpusdienā, gulēdama tam blakus mistera D�. L. B. Matekoni gultā, - es gribu, lai tu man sagādā �aujamo.

Viņ� sāka smieties, ta�u, pagriezies pret Florensi un ieraudzījis tās sejas izteiksmi, kļuva nopietns.

- Ko tu taisies darīt? No�aut misteru D�. L. B. Matekoni? Nākamreiz, kad viņ� ieies virtuvē un sūdzēsies par ēdienu, tu viņu �ausi nost? На!

- Nē, es negrasos nevienu nogalināt. Es gribu ieroci nolikt kādās mājās. Pēc tam es pateik�u policistiem, ka tur ir �aujamais, un viņi to atradīs.

- Tad jau es nedabū�u savu pistoli atpakaļ?

- Nē. To paņems policisti. Bet viņi paņems ciet arī mājas saimnieci. Kas notiek, ja kādu noķer ar nelegālu ieroci?

Filemons aizdedzināja cigareti un izpūta dūmus pret mistera D�. L. B. Matekoni griestiem.

- Viņiem �eit trakoti nepatīk nelegāli iero�i. Ja pie kāda atrod �aujamo, to ieliek cietumā. Lūk, tā. Nemaz ilgi nav jāgaida. Viņi negrib, ka pie mums būtu tā kā Johannesburgā.

Florense smaidīja.

- Man prieks, ka policija ir tik barga pret iero�u glabātājiem. Tas ir tie�i tas, kas man vajadzigs.

Filemons izķeksēja tabakas kriksi, kas bija ieķēries starp viņa priek�zobiem.

- Nu, - viņ� teica. - Ko tas man maksās? Piecsimt pulu. Pats mazākais. Kādam pistole jādabū �urp no Johannesburgas. �eit tās nemaz tik viegli nevar atrast.

- Man nav piecsimt pulu, - sacīja Florense. - Kāpēc nevar pistoli nozagt? Tev ta�u ir paziņas. Liec kādam no saviem pui�iem to izdarīt.

Viņa bridi pieklusa un tad turpināja:

- Atceries, cik ļoti es tev palīdzēju. Tas man nemaz nebija viegli.

Fils viņu uzmanīgi nopētīja.

- Vai tie�ām tu to vēlies?

- Jā, - Florense atbildēja. - Tas man patie�ām ir ļoti svarīgi.

Viņ� nospieda izsmēķi un pārkāra kājas pāri gultas malai.

- Labi, - viņ� teica, - es sagādā�u tev pistoli. Ta�u, ja kaut kas noiet greizi, - tu no manis nekādus �aujamos neesi dabūjusi.

- Teik�u, ka to atradu, - sacīja Florense. - Es teik�u, ka tā mētājās krūmos netālu no cietuma. Varbūt cietumniekiem ar to ir kāds sakars.

- Izklausās ticami, - Filemons piekrita. - Kad tev to vajag?

- Cik vien ātri tu vari sagādāt, - Florense piekodināja.

- Dabūsi vienu stroķi �ovakar pat, - viņ� teica. - Kā parasti, man kaut kas ir krājumā. Vari to dabūt.

Florense apsēdās un maigi aizskāra drauga sprandu.

- Tu esi ļoti mīļ�. Tu jau zini, ka vari nākt pie manis jebkurā laikā. Vienmēr. Es vienmēr priecājos tevi redzēt un darīt laimīgu.

- Tu esi ļoti laba meitene, - viņ� smiedamies sacīja. - Ļoti slikta. Ļoti samaitāta. Un ļoti gudra.

Viņ� atgādāja pistoli, kā bija solījis, vaskpapīra tīstoklī, kuru bija noglabājis �OK� lielveikala ietilpīgā polietilēna maisiņa dibenā zem vecu Ebony �urnālu kaudzes. Florense to viņa klātbūtnē izsaiņoja, un Fils sāka skaidrot, kā darbojas dro�inātājs, ta�u sieviete viņu strupi pārtrauca.

- Mani tas neinteresē, - viņa teica. - Vienīgais, kas mani interesē, ir tas, ka �ī ir pistole un tās - patronas.

Atsevi�ķi viņ� Florensei iedeva deviņas strupas, smagas kaujas patronas. Lodes spīdēja, it kā būtu speciāli spodrinātas, un tām pieskarties �ķita satrauco�i. Ja tām pie pamatnes izurbtu caurumiņus un izvērtu cauri kaprona aukliņu vai varbūt pat sudraba ķēdīti, iznāktu skaista kaklarota, viņa nosprieda.

Filemons parādīja, kā ielādēt patronas aptverē un kā pēc tam pistoli noslaucīt, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi. Tad viņ� atvadoties draudzeni apmīļoja, nobu�oja uz vaiga un aizgāja. Gaisā, kā vienmēr pēc Fila apciemojumiem, bija jūtams viņa matu eļļas eksotiskais ruma aromāts, un Florensei kļuva mazliet �ēl bez mīlas priekiem izniekotās pēcpusdienas. Ja viņa tagad aizietu uz Fila mājām un no�autu viņa sievu, vai viņ� to apprecētu? Vai viņ� to uzskatītu par atbrīvotāju vai par savu bērnu mātes slepkavu? Tas bija grūts jautājums.

Turklāt Florense nekad nevienu nespētu no�aut. Viņa bija kristiete un neatbalstīja cilvēku slepkavo�anu. Viņa sevi uzskatīja par krietnu sievieti, kura glu�i vienkār�i, apstākļu spiesta, rīkojas tā, kā labi cilvēki nedara - vai vismaz izliekas nedarām. Florense jau nu zināja labāk. Ikviens �ad tad nogludināja sev ceļu ar ne pārāk izmeklētiem līdzekļiem, un, ja viņa taisījās tikt galā ar mma Ramotsvi �ādā neikdieni�ķā veidā, tas bija tikai tādēļ, ka vajadzēja cīnīties pret sievieti, kas tik neatlaidīgi apdraudēja misteru D�. L. B. Matekoni. Kā gan saimnieks varēja sevi aizsargāt pret tik apņēmīgu sievieti? Skaidrs, ka jāsper atbilsto�i soļi, un da�i gadi cietumā �ai kundzei iemācītu, ka jāciena arī citu cilvēku tiesības. �ī uzmācīgā detektīve bija pati sava nelabvēlīgā likteņa kalēja; viņa varēja vainot tikai sevi.

�Tagad,� domāja Florense, �man ir pistole. Tagad tā jānoliek vajadzīgajā vietā - kādā zināmā namā Zebru ielā.�

Lai to paveiktu, bija jāprasa palīdzība vēl kādam cilvēkam. Tas bija vīrs, par kuru Florense zināja tikai to, ka viņu sauc Pols, - cilvēks, kur� nāca pie viņas papļāpāt un padraiskoties, pirms diviem gadiem bija arī aizņēmies naudu. Summa nebija liela, ta�u viņ� to nebija atdevis. Varbūt Pols par to bija aizmirsis, ta�u Florense to paturēja atmiņā un tagad viņam atgādinās. Un ja būs kādas grūtības ar parāda atdo�anu...

Viņam, starp citu, bija ari sieva, kura par vira saviesīgajiem D�. L. B. Matekoni nama apmeklējumiem, protams, neko nezināja. Bailes tikt pieķertam varētu viņu pamudināt uz piekri�anu.

Palīdzību nodro�ināja tā pati nauda. Florense atgādināja parādu, un Pols stostīdamies atzinās, ka naudas viņam nav.

- Man jāatskaitās par katru pulu, - viņ� teica. - Viens no mūsu bērniem ir slimnīcā, un mums par to jāmaksā. Viņ� slimo nepārtraukti. Es neko nevaru ietaupīt. Kādreiz es tev parādu atdo�u.

Florense saproto�i pamāja.

- Man nebūtu grūti par to aizmirst, - viņa sacīja. - Es aizmirsī�u parādu, ja tu manā labā kaut ko izdarīsi.

Pols uz viņu skatījās ar aizdomām.

- Tev jāaiziet uz kādu māju - tur neviena nebūs. Tad tu atmūķēsi virtuves logu un tiksi iek�ā.

- Es neesmu zaglis, - Pols iebilda. - Es nezag�u.

- Bet es neprasu, lai tu zodz, - Florense uzstāja. - Kur� zaglis iekļūst mājā un kaut ko tur noliek? Tas nav nekāds zaglis!

Viņa izskaidroja, ka vēlas, lai trauku skapī, tālāk no acīm, kur to nevarētu uzreiz atrast, tiktu atstāts kāds sainītis.

- Es gribu kaut ko noglabāt, - viņa paskaidroja. - Tur �ī manta būs dro�ībā.

Pols �o priek�likumu mēģināja noraidīt, ta�u Florense no jauna atgādināja par parādu, un viņ� padevās. Viņ� dosies turp rit pēcpusdienā, kad visi būs darbā. Florense bija veikusi priek�darbus un visu noskaidrojusi: kalpones mājās nebūs, un tur nav ari suņa.

- Nekas nevar būt vieglāk, - viņa dro�ināja. - Tu tiksi galā piecpadsmit minū�u laikā. Iek�ā un ārā.

Florense pasniedza draugam ne�ļavu. Pistole atkal bija ietīta vaskpapīrā un vēl ievīstīta parastā, brūnā papīrā. Tīstoklis izskatījās gau�ām parasts, ta�u bija pietiekami smags, lai Polam rastos aizdomas.

- Neko neprasi, - Florense piekodināja. - Neko neprasi, un tad tu neko nezināsi.

�Tā ir pistole,� vīrietis nosprieda. �Viņa grib, lai es tajā mājā Zebru ielā nolieku �aujamo.�

- Es negribu staipīt �o mantu līdzi, - viņ� teica. - Tas ir ļoti bīstami. Es zinu, ka tā ir pistole, un zinu ari, kas notiks, ja mani ar to noķers policija. Es negribu nokļūt cietumā. Atnāk�u tai pakaļ rit uz Matekoni māju.

Florense bridi domāja. Viņa varēja ielikt pistoli polietilēna maisiņā un paņemt to uz darbu. Ja Pols vēlējās aiziet tai pakaļ uz turieni, viņai nebija iebildumu. Svarīgākais bija nogādāt ieroci mma Ramotsves mājā un tad - pēc divām dienām - piezvanīt uz policiju.

- Lai notiek, - viņa teica. - Ielik�u to atpakaļ maisā un paņem�u līdzi. Atnāc pustrijos. Tad viņ� jau būs aizbraucis atpakaļ uz darbnīcu.

Pols noskatījās, kā viņa ieliek vīstokli atpakaļ �OK� veikala maisiņā, kurā tas tika atnests.

- Nu, - Florense vedināja. - Tu biji labs zēns, un es gribu tevi aplaimot.

Viņ� papurināja galvu.

- Esmu pārāk satraucies, lai būtu laimīgs. Varbūt citreiz.

Nākamajā pēcpusdienā neilgi pēc pulksten diviem Pols Monsopati, Gaborounas �Saules� viesnīcas vecākais administrators, vīrs, kuru vadība bija nolēmusi paaugstināt amatā, ieslīdēja vienā no viesnīcas sekretāru darba telpām un palūdza meiteni uz brīdi iziet.

- Man jāpiezvana ļoti svarīgā jautājumā, - viņ� paskaidroja. - Tā ir privāta saruna. Sakarā ar bērēm.

Sekretāre pamāja un atstāja kabinetu. Cilvēki mira vienā laidā, un bēres, kuras dedzīgi apmeklēja visattālākie radinieki, kas vien spēja kustēt, un pat pavir�i paziņas, prasīja nopietnu sagatavo�anos.

Pols nocēla tālruņa klausuli un uzgrieza numuru, kuru bija pierakstījis uz papīra stērbeles.

- Es gribu runāt ar inspektoru, - viņ� sacīja klausulē.

- Nevis ar ser�antu, bet gan ar inspektoru.

- Kas jūs esat, rra?

- Tas nav svarīgi. Sadabūjiet man inspektoru, vai arī jums būs nepatik�anas.

Atbildes nebija, ta�u pēc da�ām minūtēm klausulē ierunājās cita balss.

- Tagad, lūdzu, klausieties uzmanīgi, rra, - Pols sacīja.

- Es ilgi nevaru runāt. Esmu godīgs Botsvānas pilsonis. Es necie�u noziegumus.

- Jauki, - atbildēja inspektors. - To nu gan ir patīkami dzirdēt.

- Tātad, - teica Pols, - ja jūs dosieties uz kādu namu, tad atradīsiet tur dāmu, kurai ir nelegāls �aujamierocis. Viņa tirgojas ar iero�iem. Pistole būs baltā �OK� veikala maisiņā. Ja brauksiet nekavējoties, jūs viņu katrā ziņā noķersiet. Vainīga ir viņa, nevis vīrs, kas tajā mājā dzīvo. Tas ir viņas maiss, kas būs pie viņas virtuvē. Tas ir viss, kas man sakāms.

Pols pateica adresi un nolika klausuli. Līnijas otrā galā inspektors apmierināts smaidīja. �is būs viegls arests, un viņ� izpelnīsies uzslavu par cīņu pret nelegālajiem iero�iem. Daudzi �ēlojās par varas pārstāvjiem, kuri nebija uzdevumu augstumos, ta�u laiku pa laikam atgadījās, ka kāds apzinīgs pilsonis palīdzēja atjaunot uzticību ierindas likumsargiem. �ādus cilvēkus vajadzētu apbalvot. Apbalvot un prēmēt. Vismaz piecsimt pulu apmērā.

�Misters D�. L. B. Matekoni skaidri apzinājās faktu, ka stāv tie�i zem akācijas zariem. Viņ� paskatījās aug�up un acumirklī tik skaidri ieraudzīja pret tuk�ajām debesīm krā�ņojamies akācijas lapas. No pusdienas karstuma sarāvu�ās, tās izskatījās kā mazas lūg�anā sakļautas plaukstas; ar nagiem cie�i aptvērusi zaru, kokā sēdēja necila, noplukusi �akste, kas ar melnajām acīm zibsnīja dzeļo�us skatienus. D�. L. B. Matekoni jutās pavisam no�ēlojami, un tas saasināja viņa uztveri - vīrietis jutās kā notiesātais, kas pa aizrestotu logu skatās uz savu pēdējo rītu un redz labi pazīstamo, ta�u gaisto�o pasauli.

Viņ� novērsa skatienu no koka lapotnes un ieraudzīja, ka mma Ramotsve, gau�ām apmulsusi, joprojām stāv kādu desmit pēdu attālumā. Viņai nebija noslēpums, ka D�. L. B. Matekoni palīdz bāreņu patversmei, un viņa zināja, kādas pārliecinā�anas spējas piemīt mma Potokvanei. Mma Ramotsve dro�i vien iedomājās, sprieda D�. L. B. Matekoni, ka viņ� uz vienu dienu paņēmis pāris bāreņu, lai sagādātu tiem fotogrāfijas. Viņa nebūt nenojauta, ka �eit atradās misters D�. L. B. Matekoni ar saviem jauniegūtajiem aud�ubērniem, kuri drīz vien būs arī viņas aud�ubērni.

Mma Ramotsve pārtrauca klusumu.

- Ko tu dari? - viņa vienkār�i pajautāja.

Tas bija glu�i saprātīgs jautājums, kādu varētu uzdot jebkur� draugs, vēl jo vairāk - līgava. D�. L. B. Matekoni paskatījās uz bērniem. Meitene savu fotogrāfiju bija ielikusi ratiņiem pierīkotajā somā, bet zēns savējo spieda pie krūtīm, it kā mma Ramotsve gatavotos viņam to atņemt.

- �ie abi bērni ir no bāreņu patversmes, - misters D�. L. B. Matekoni stostījās. - �ī ir meitene, un tas ir zēns.

- Nūja, - smējās mma Ramotsve. - Tā tas varētu būt. Ļoti jauki.

Meitene smaidīja un pieklājīgi sveicināja nepazīstamo sievieti.

- Mani sauc par Motoleli, - viņa stādījās priek�ā, - un manu brāli par Puso. �ādus vārdus mēs dabūjām patversmē.

Mma Ramotsve pamāja ar galvu.

- Ceru, ka par jums tur rūpējas labi. Mma Potokvane ir sirsnīga kundze.

- Viņa ir laba, - teica meitene. - Ļoti laba.

Izskatījās, ka viņa grib vēl kaut ko piebilst, tāpēc

D�. L. B. Matekoni steig�us iesaistījās sarunā.

- Es liku bērnus nofotografēt, - viņ� paskaidroja un, pagriezies pret meiteni, sacīja: - Parādi bildi mma Ramotsvei, Motoleli!

Meitene ratiņos pabrauca uz priek�u un pasniedza foto mma Ramotsvei, kura to apbrīnoja.

- �is ir ļoti jauks uzņēmums, - viņa teica. - Man pa�ai gan ir tikai viena vai divas fotogrāfijas no tiem laikiem, kad biju tavā vecumā. Ja kādreiz jūtos veca, paskatos uz tām un nodomāju - varbūt galu galā tāda nemaz neesmu.

- Tu joprojām esi jauna, - piezīmēja misters D�. L. B. Matekoni. - Mūsdienās cilvēki neskaitās veci līdz septiņdesmit gadiem, varbūt pat ilgāk. Viss ir mainījies.

- Tā jau mums patiktu domāt, - pasniegdama fotogrāfiju meitenei, grudzināja mma Ramotsve. - Vai misters D�. L. B. Matekoni jūs tagad vedīs atpakaļ, vai arī jūs ēdīsiet pilsētā?

- Mēs bijām iepirkties, - D�. L. B. Matekoni izpļāpājās.

- Mums vēl �is tas jāpadara.

- Drīz mēs brauksim pie viņa atpakaļ, - teica meitene.

- Mēs tagad dzīvojam pie mistera D�. L. B. Matekoni. Mēs tur paliksim.

Pieminētais kungs juta, kā sirds dauzās viņam krūtis. �Mani piemeklēs sirdslēkme,� viņ� nodomāja. �Man gals klāt.� Un uz mirkli misteru D�. L. B. Matekoni pārņēma bezgalīga no�ēla, ka viņ� nekad neapprecēs mma Ramotsvi, ka viņ� gulsies kapā kā vecpuisis, ka bērni būs divkār�i bāreņi un Tolokvengas ceļa �Ātrais auto� tiks slēgts. Ta�u viņa sirds nenorima, bet joprojām dauzījās, un mma Ramotsve un visa materiālā pasaule ietiepīgi palika, kur bijusi.

Mma Ramotsve uz viņu dīvaini paskatījās.

- �ie bērni paliks tavā mājā? - viņa jautāja. - Tas ir kaut kas jauns. Viņi ieradās nesen?

Misters D�. L. B. Matekoni drūmi pamāja ar galvu.

- Vakar, - viņ� teica.

Detektive paskatījās vispirms uz bērniem un tad uz līgavaini.

- Man �ķiet, ka mums jāparunājas, - viņa sacīja. - Jūs, bērni, brītiņu pagaidiet. Mēs ar misteru D�. L. B. Matekoni aiziesim uz pastu.

Nebija kur sprukt. Ar nokārtu galvu, kā nedarbos pieķerts skolnieks viņ� sekoja mma Ramotsvei līdz pasta nama stūrim, kur cita virs citas rindojās abonentu kastītes, lai sagaidītu taisno tiesu un spriedumu, kas, kā viņ� zināja, būs liktenīgs. Mma Ramotsve no viņa �ķirsies - ja vien tas ir pareizais vārds saderinā�anās atsauk�anai. Viņ� zaudēja līgavu, jo bija negodīgs un stulbs, - un viss tikai mma Silvijas Potokvanes dēļ. �ādas sievietes vienmēr jaucās citu cilvēku dzīvē un uzspieda savu gribu; un tad viss aizgāja galīgi �ķērsām un beidzās ar izpostītiem likteņiem.

Mma Ramotsve nolika savu vēstuļu groziņu.

- Kāpēc tu man nepastāstīji par �iem bērniem? - viņa jautāja. - Ko tu esi izdarījis?

Misteram D�. L. B. Matekoni bija grūti paskatīties viņai acis.

- Gribēju tev izstāstīt, - viņ� teica. - Tas bija vakar - tur -bāreņu patversmē. Pumpis sāka niķoties. Tas ir tik vecs. Ari viņu autobusiņam vajag jaunas bremzes. Esmu jau mēģinājis tās salabot, bet no tā nav nekādas jēgas. Teicu viņiem, ka jāmēģina sameklēt jaunas detaļas, ta�u...

- Jā, jā, - mma Ramotsve steidzināja. - Par tām bremzēm tu jau esi man stāstījis. Bet kā ar bērniem?

Misters D�. L. B. Matekoni nopūtās.

- Mma Potokvane ir ļoti barga sieviete. Viņa teica, ka man vajadzētu pieņemt da�us aud�ubērnus. Gribēju vispirms aprunāties ar tevi, ta�u pārvaldniece man! neklausījās. Viņa atveda bērnus, un man patie�ām nebija izvēles. Man tas nācās ļoti grūti.

Viņ� apklusa. Kāds vīrs, taustīdamies kabatā pēc atslēgas un kaut ko pie sevis murminādams, gāja garām uz pastkastītēm. Mma Ramotsve paskatījās uz viņu un pēc tam uz D�. L. B. Matekoni.

- Tātad, - viņa sacīja, - tu piekriti pieņemt �os bērnus. Un tagad viņi domā, ka varēs pie tevis palikt.

- Jā, �ķiet, ka tā, - nomurmināja misters D�. L. B. Matekoni.

- Un cik ilgi? - vaicāja mma Ramotsve.

D�. L. B. Matekoni dziļi ievilka elpu.

- Tik ilgi, cik ilgi viņiem būs vajadzīgas mājas, - skanēja atbilde. - Jā, es to apsolīju.

Pēk�ņi viņ� juta atgrie�amies pa�apziņu. Viņ� nebija izdarījis neko sliktu. Viņ� neko nebija nozadzis, nevienu nebija noslepkavojis vai pārkāpis laulību. Viņ� tikai gribēja palīdzēt diviem nabaga cilvēkbērniem, kuriem nebija glu�i nekā un kuri tagad tiks mīlēti un aprūpēti. Ja mma Ramotsvei tas nepatika, viņ� tur neko nevarēja darīt. Viņ� bija rīkojies impulsīvi, ta�u to diktēja labi nodomi.

Pēk�ņi mma Ramotsve sāka smieties

- Jā, mister D�. L. B. Matekoni, - viņa teica. - Lai nu kāds teic, ka tu neesi krietns cilvēks. Es domāju, tu esi krietnākais cilvēks visā Botsvānā. Kur� cits tā rīkotos? Nevienu tādu nepazīstu, nevienu pa�u. Neviens cits tā nedarītu. Neviens.

Misters D�. L. B. Matekoni vēroja mma Ramotsvi.

- Tu neesi pretim?

- Es biju. Ta�u tikai īsu brīdi. Varbūt kādu minūti. Ta�u tad es nodomāju: �Vai es gribu precēties ar labāko cilvēku valstī? Jā, gribu. Vai varu būt viņiem māte? Varu gan.� Tā es domāju, mister D�. L. B. Matekoni.

Viņ� neticīgi skatījās uz savu līgavu.

- Tu pati esi ļoti krietna sieviete, mma. Tu pret mani esi ļoti laipna.

- Mums nav �eit jāstāv un jārunā par laipnību, - viņa teica. - Tur palika divi bērni. Aizvedīsim tos uz Zebru ielu un parādīsim, kur viņi mitināsies. Pēc tam, �opēcpusdien, es aizbrauk�u viņiem pakaļ un aizvedī�u pie sevis. Mana māja ir...

Viņa aprāvās, ta�u D�. L. B. Matekoni neapvainojās.

- Es zinu, ka nams Zebru ielā ir ērtāks, - viņ� sacīja, - un būs labāk, ja viņus audzināsi tu.

Abi kopā draudzīgi gāja atpakaļ pie bērniem.

- Es gatavojos precēt �o kundzi, - paziņoja misters D�. L. B. Matekoni. - Drīz viņa būs jūsu māte.

Zēns izskatījās pārsteigts, ta�u meitene godbijīgi nodūra acis.

- Paldies, mma, - viņa teica. - Mēs centīsimies būt jums labi bērni.

- Tas labi, - mma Ramotsve sacīja. - Mēs būsim ļoti laimīga ģimene. Es to zinu jau tagad.

Detektīve paņēma līdzi zēnu un aizgāja pēc mazā, baltā autobusiņa. D�. L. B. Matekoni aizstūma meitenes invalīdu ratiņus atpakaļ uz veco kravas automobili, un viņi devās uz Zebru ielu, kur mma Ramotsve un Puso viņus jau gaidīja. Zēns satraukts metās pie māsas.

- �ī ir ļoti laba māja, - viņ� sauca. - Skaties, rau, kur koki un melones. Man būs istaba pagalma pusē.

Kamēr saimniece izrādīja bērniem mājas apkārtni, misters D�. L. B. Matekoni palika stāvam. Viss, ko viņ� savā prātā par mma Ramotsvi bija domājis, tagad pilnībā apstiprinājās. Viņas tēvs Obids Ramotsve, kur� pēc sievas nāves audzināja meitu, bija paveicis izcilu darbu. Viņ� bija apveltījis Botsvānu ar vienu no tās krietnākajām lēdijām. Viņ� bija varonis, pats dro�i vien to nemaz nezinādams.

Kamēr mma Ramotsve gatavoja bērniem len�u, D�. L. B. Ma-tekoni piezvanīja uz darbnīcu, lai apjautātos, kā mācekļi tiek galā ar saimniecības darbiem, kurus viņ� bija tiem uzticējis. Atbildēja jaunākais māceklis, un misters D�. L. B. Matekoni pēc viņa balss intonācijas saprata, ka noticis kaut kas nopietns. Jaunekļa balss bija spalga un uzbudināta.

- Labi, ka jūs piezvanījāt, rra, - viņ� teica. - �eit bija policisti. Viņi gribēja ar jums runāt par jūsu kalponi. Tā ir apcietināta un atrodas cietumā. Viņas somā atrasta pistole. Policisti bija varen dusmigi.

Neko vairāk māceklis nezināja, un D�. L. B. Matekoni nolika klausuli. Viņa istabene bijusi apbruņota! Misters D�. L. B. Matekoni viņu turēja aizdomās par negodīgumu un vēl ļaunākiem grēkiem, ta�u ne jau par iero�u glabā�anu. Ar ko gan tā nodarbojās brīvajā laikā? Ar bruņotām laupī�anām? Slepkavībām?

Viņ� iegāja virtuvē, kur mma Ramotsve lielā, emaljētā katlā vārīja ķirbja gabaliņus.

- Mana istabene ir apcietināta un aizvesta uz cietumu, -viņ� sāji sacīja. - Viņai bijusi pistole. Somā.

Mma Ramotsve nolika uz galda karoti. Ķirbis lēnītēm vārījās, un izskatījās, ka drīz tas būs mīksts.

- Neesmu pārsteigta, - viņa teica. - Tā bija visnotaļ nekrietna sieviete. Glu�i dabiski, ka policija viņu galu galā noķēra. Tava kalpone nebija pietiekami izmanīga.

Tajā pēcpusdienā D�. L. B. Matekoni un mma Ramotsve izlēma, ka dzīve abiem kļūst pārāk sare�ģīta un ka atliku�o dienas daļu viņi veltīs vienkār�ākām nodarbēm un pievērsīsies bērniem. �ajā nolūkā misters D�. L. B. Matekoni piezvanīja saviem mācekļiem un lika slēgt darbnīcu līdz nākamajam rītam.

- Man ir doma dot jums laiku pamācīties, - viņ� sacīja. - Jā, �o pēcpusdienu jūs varat veltīt mācībām. Izlieciet pazi-nojumu, ka darbnīca būs atkal vaļā rit no rīta pulksten astoņos.

Mma Ramotsvei D�. L. B. Matekoni teica:

- Viņi nemācīsies. Viņi ies tvarstīt skuķus. �o jaunekļu pakau�i ir tuk�i. Pilnīgi tuk�i.

- Tādi ir daudzi jaunie�i, - viņa piekrita. - Tiem prātā vienīgi dejas, drēbes un skaļa mūzika. No tā sastāv viņu dzīve. Mēs arī tādi bijām, atceries?

Kad viņa pati piezvanīja uz �Dāmu detektīvaģentūru Nr. 1�, klausuli pacēla pa�apzinīgā mma Makutsi, kura paskaidroja, ka Bedjūla lietas izmeklē�ana ir pabeigta un atlicis vienīgi noskaidrot, ko darīt ar viņas savākto izziņas materiālu. Mma Ramotsve atzina, ka viņām �is jautājums jāpārrunā. Viņa baidījās, ka izmeklē�ana atklās patiesību, kas morālā ziņā būs ļoti daudz�ķautņaina. Da�reiz nezināt bija izdevīgāk nekā zināt.

Arī ķirbis bija gatavs, un viņi pirmo reizi varēja sēsties pie galda kā ģimene.

Mma Ramotsve norunāja galda lūgsnu.

- Mēs pateicamies par �o ķirbi un �o gaļu, - viņa teica. - Mums ir brāļi un māsas, kuriem nepietiek pārtikas, un mēs vēlamies, lai turpmāk ari viņi dabū ķirbjus un gaļu. Un mēs tencinām To Kungu par to, ka Viņ� ievedis mūsu dzīvē �os bērnus, lai mēs varētu būt laimīgi un lai viņiem pie mums būtu mājas. Un mēs domājam, cik laimīga �ī diena ir �o bērnu nelaiķa mātei un nelaiķa tētiņam, kas skatās uz mums no debesīm.

Misters D�. L. B. Matekoni �ai lūgsnai neko nevarēja piebilst, jo domāja, ka tā katrā ziņā ir nevainojama. Tā pilnīgi izteica arī viņa jūtas, turklāt sirds bija emociju pārpilna un neļāva runāt. Tāpēc viņ� klusēja.

Pēc mma Ramotsves domām, vislabākais laiks, kad ķerties pie jautājumu risinā�anas, bija rīts. Pirmajās darbdienas stundās, kad saule vēl zemu un gaiss spirgts, ikviens jūtas mo�s: vislabākais laiks, kad sev uzdot nozīmīgākos jautājumus, - ar dienas smagumu neapgrūtināts apskaidrības un saprāta laiks.

- Es izlasīju jūsu ziņojumu, - mma Ramotsve teica, kad darbā ieradās mma Makutsi. - Tas ir izsmeļo�s un ļoti labi uzrakstīts. Labi pastrādāts.

Mma Makutsi pieklājīgi pieņēma komplimentu.

- Es priecājos, ka mana pirmā lieta nebija sare�ģīta, - viņa sacīja. - Vismaz nebija grūti uzzināt visu vajadzīgo. Ta�u grūtākie ir jautājumi, kurus esmu pierakstījusi beigās.

- Jā, - mma Ramotsve piekrita, skatīdamās uz aprakstīto papira lapu. - Ētiskas dabas jautājumi.

- Es nezinu, kā tos atrisināt, - mma Makutsi atzinās. - Ja domāju, ka viena atbilde ir pareizā, tad tūlīt ieraugu visas grūtības, kuras tā slēpj. Pēc tam es apsveru kādu citu atbildi un atkal redzu virkni grūtību.

Viņa nogaido�i lūkojās priek�niecē, kas bija saviebusi lūpas.

- Ari man tas nav viegli, - mma Ramotsve sacīja. - Tas, ka esmu pārjums nedaudz vecāka, nenozīmē, ka varu atbildēt uz visām dilemmām, kuras nāk priek�ā. Kad cilvēks kļūst vecāks, viņ�, protams, situāciju redz pla�ākā leņķī. Ta�u jūsu gados, mma Makutsi, ir asāka uztvere.

Viņa uz mirkli apklusa, bet tad piebilda:

- Neaizmirstiet, ka man vēl nav �etrdesmit. Neesmu jau nemaz tik veca.

- Nē, - mma Makutsi atteica. - Jūs esat gandriz vislabākajā vecumā. Bet tas mūsu jautājums - tas ir tik satrauco�s. Ja mēs pastāstām par to vīrieti Bedjūlam un viņ� visam pieliek punktu, zēns vairs nesaņems skolas naudu. Tad pienāks beigas visām viņa labajām izredzēm. Zēnam tas nebūtu pats labākais.

Mma Ramotsve piekrīto�i pamāja.

- To es saprotu, - viņa teica. - No otras puses, mēs nedrīkstam misteram Bedjūlam melot. Melot klientam liedz de-tektiva ētika. To jūs nevarat darīt.

- Tik daudz es varu saprast, - mma Makutsi sacīja. - Ta�u reizēm meli nāk par labu. Ko tad, ja atnāk slepkava un prasa, kur ir kāds jūsu paziņa? Un, ja jūs zināt, kur �is cilvēks ir, - vai tad būs slikti pateikt: �Es par viņu neko nezinu. Es nemāku teikt, kur viņ� ir.� Vai tad tie nebūs meli?

-Jā. Bet tādā gadījumā jums nav pienākuma teikt �im slepkavam taisnību. Tātad jūs drīkstat viņam melot. Ta�u jums ir pienākums teikt patiesību jūsu klientam, laulātajam draugam vai policistam. Tas ir pavisam kas cits.

- Kāpēc? Ja jau melot ir slikti, tad melot ir slikti vienmēr. Ja ļaudis melos, kad vien uzskatīs par vajadzīgu, mēs nekad nevarēsim zināt, kurā brīdī viņiem kas ie�ausies prātā.

Mma Makutsi apklusa un brīdi apdomājās.

- Cilvēku uzskati par to, kas ir pareizi, var būt krietni at�ķirīgi. Ja katrs izdomātu pats savus likumus...

Viņa paraustīja plecus, noklusēdama savus secinājumus.

- Jā, - sacīja mma Ramotsve. - Tur jums taisnība. �ī ir mūsdienu pasaules nelaime. Ikviens domā, ka pats drīkst izlemt, kas ir labi un kas - slikti. Visi domā, ka drīkst aizmirst vecos Botsvānas tikumus. Ta�u viņi to nedrīkst.

- Patiesībā mums tagad jāatrisina jautājums, - sacīja mma Makutsi, - vai mēs viņam teiksim visu. Kā būtu, ja pateiktu: �Jums taisnība, jūsu sieva ir neuzticīga,� - un vairāk neko? Vai mēs būtu izpildīju�as savu pienākumu? Mēs ta�u nemelotu, tikai nepateiktu visu līdz galam.

Mma Ramotsve vēroja mma Makutsi. Viņa vienmēr bija augstu vērtējusi savas sekretāres piezīmes, ta�u nevarēja iedomāties, ka tā no nelielām grūtībām, ar kādām detektīvi saduras vai ik dienu, uzcels veselu morālo problēmu kalnu. Ja jūs palīdzat cilvēkiem tikt galā ar viņu sare�ģījumiem, tas nenozīmē, ka jums jānāk klajā ar gataviem ieteikumiem, kā tos atrisināt. Tikai viņi var izlemt, ko darīt ar iegūtajām ziņām. Tā ir citu cilvēku dzīve, un viņiem pa�iem tā jādzivo.

Ta�u, kad mma Ramotsve par to domāja, viņa saprata, ka pati kādreiz ir rīkojusies glu�i pretēji. Daudzās savās veiksmīgajās lietās viņa bija gājusi tālāk par informācijas ievāk�anu. Detektive pati lēma, ko darīt ar iegūtajām ziņām, un �ie lēmumi bie�i vien izrādījās nozīmīgi. Piemēram, ķibeli ar sievieti, kuras vīram piederēja zagts mersedess, viņa nokārtoja tā, ka automobilis tika atdots īpa�niekam. Un gadījumā, kad kāds virs trīs reizes pieprasīja kompensāciju no apdro�inā�anas kompānijas par pirkstu, viņa izlēma neziņot policijai. �ādi lēmumi varēja mainīt cilvēka dzīvi. Ja tam tika dota iespēja, viņ� varēja izvēlēties - kļūt godīgam vai ne. To nevarēja zināt. Ta�u galvenais, ka viņa varēja dot iespēju, kas ļāva izvēlēties. Tātad viņa ne tikai sagādāja informāciju, bet arī iejaucās citu cilvēku dzīvē.

JVfma Ramotsve apzinājās, ka �ajā gadījumā uzmanības centrā ir zēna liktenis. Pieaugu�ie par sevi var parūpēties: misters Bedjūls pārdzīvos laulātās draudzenes neuzticību (sirds dziļumos viņ� jau zināja, ka tā viņu krāpj), otrs vīrietis varēs doties atpakaļ pie savas sievas un, mezdamies ceļos, saņemt sodu (kas dro�i vien izpaudīsies tādējādi, ka viņ� būs spiests dzīvot tālajā ciematā kopā ar stingro katolieti), un, kas attiecas uz eleganto dāmu, viņa varēs drusku vairāk laika pavadīt gaļas tirgotavā, nevis vāļāties platajā gultā Nijereres ielā. Ta�u likteņa varā nedrīkstēja palikt zēns. Lai kas arī notiktu, mma Ramotsvei vajadzēja būt pārliecinātai, ka viņ� necietis savas mātes nelāgās uzvedības dēļ.

Dro�i vien bija kāds risinājums, kas ļautu puikam palikt skolā. Ja aplūkoja stāvokli tādu, kāds tas bija �obrīd, izrādījās, ka neviens nav pa īstam nelaimīgs. Elegantā sieva bija ļoti laimīga - viņai bija bagāts mīļākais un plata gulta, kur gulēt. Bagātais mīļākais viņai pirka modernas drēbes un citas lietas, uz kurām kāras elegantas dāmas. Bagātais mīļākais bija laimīgs, jo viņam bija elegantā dāma un nevajadzēja pavadīt daudz laika kopā ar dievbijīgo sievu. Dievbijīgā sieva bija laimīga, jo dzīvoja tur, kur viņai patika dzīvot, un dro�i vien nodarbojās ar sirdij tīkamām lietām, turklāt mājās pastāvīgi pārradās vīrs, ta�u ne tik bie�i, lai sagādātu viņai neērtības. Puika bija laimīgs, jo tam bija divi tēvi un viņ� varēja tikt pie labas izglītības dārgā skolā.

Palika vēl misters Letseniāns Bedjūls. Vai viņ� bija laimīgs, vai arī, ja nebija, viņu bija iespējams padarīt atkal laimīgu, nemainot pa�reizējo situāciju? Ja varētu izdomāt, kādā veidā to izdarīt, tad nebūtu vajadzības kaitēt zēnam. Bet kā lai to panāk? Mma Ramotsve nedrīkstēja teikt misteram Bedjūlam, ka zēns nav viņa dēls, - tas būtu pārāk nomāco�i. Un ne�ē-līgi. Un arī zēns, to uzzinādams, būtu sarūgtināts. Dro�i vien puisis nemaz nezināja, kas ir viņa īstais tēvs; pat tad, ja viņiem abiem bija vienādi, lieli deguni, zēni parasti �ādām lietām nepievēr� uzmanību, un, visticamāk, viņ� par to nebija domājis. Mma Ramotsve nolēma neiejaukties: neziņa zēnam būtu vislabākais stāvoklis. Vēlāk, kad būs samaksāta visa skolas nauda, viņ� pats varēs pētīt sen�u degunus un izdarīt secinājumus.

- Tas ir misters Bedjūls, - mma Ramotsve ierunājās, - kur� mums jāpadara laimīgs. Mums jāizstāsta, kas notiek, un jāliek viņam to atzīt par pareizu. Ja viņ� to atzīs, nebūs nekādu nepatik�anu.

- Bet viņ� mums teica, ka tie�i to pārdzīvo, - mma Makutsi iebilda.

- Viņ� pārdzīvo, jo domā, ka ir slikti, ja viņa sieva ar kādu satiekas, - noteica mma Ramotsve. - Mums viņ� jāpārliecina par pretējo.

Mma Makutsi izskatījās domīga, ta�u jutās atvieglota, ka lietu atkal pārņēmusi mma Ramotsve. Nekas netiks melots, un, ja nu tomēr tiks, tad tā, kas melos, nebūs viņa. Lai kā ari būtu, mma Ramotsve ir bezgala attapīga. Ja viņa ticēja, ka spēs pārliecināt misteru Bedjūlu būt laimīgam, tad dro�i vien to arī izdarīs.

Ta�u uzmanība bija jāpievēr� arī citiem jautājumiem. Viņas bija saņēmu�as vēstuli no misis Kērtinas, kurā viņa jautāja, vai mma Ramotsve kaut ko ir atklājusi. �Es zinu, ka ir par agru jautāt,� viņa rakstīja, �ta�u, kop� es ar jums runāju, mani neatstāj sajūta, ka jūs kaut ko uzzināsiet. Negribu jums glaimot, mma, bet man �ķiet, ka jūs esat no tiem cilvēkiem, kuri vienkār�i zina. Jums nav jāatbild uz �o vēstuli. Saprotu, ka �ajā izmeklē�anas stadijā nevajadzētu jums rakstīt, ta�u man sevi kaut kā jānodarbina. Jūs sapratīsiet, mma Ramotsve, es zinu.�

�ī vēstule saviļņoja mma Ramotsvi tāpat kā visi citi nelaimē nokļuvu�o cilvēku lūgumi pēc palīdzības, kurus viņa saņēma. Detektīve prātā pārlika, cik daudz jau padarits. Viņa bija redzējusi apkārtni un sajutusi, ka tā ir vieta, kur aprāvies jaunā cilvēka mū�s. Varētu teikt, ka viņa bija nonākusi pie beigu sākuma. Tagad atlika noskaidrot, kāpēc viņ� tur gulēja, - mma Ramotsve zināja, ka Maikls ir tur, �ajā izkaltu�ajā zemē, lielā Kalahari tuksne�a malā. Tas bija vientulīgs kaps -tālu prom no viņa tautas, un viņ� ta�u bija tik jauns. Kā tas varēja notikt? Tur bija pastrādāta kaut kāda ļaundarība, un, ja viņa gribēja uzzināt, kas atgadījies, vajadzēja meklēt cilvēkus, kuri spēj būt neģēlīgi. Misters Osvalds Ranta.

Mazais, baltais autobusiņ� sparīgi rāpās pāri �guļo�ajiem policistiem�, kuri bija izvietoti, lai atturētu no ātras un nevaldāmas brauk�anas universitātes darbiniekus. Mma Ramotsve bija uzmanīga autovadītāja un kaunējās par neprasmīgajiem �oferiem, kuri padarīja ceļus tik bīstamus. Protams, Botsvāna bija dro�āka nekā pārējās �īs Āfrikas daļas valstis.

Dienvidāfrikā gāja pavisam slikti - tur bija agresīvi vadītāji, kuri varēja jūs no�aut, ja gadījāties tiem ceļā; viņi bie�i vien bija ari piedzēru�ies - īpa�i pēc algas dienām. Ja alga tika izmaksāta piektdienas vakarā, tad rādīties uz ceļa brīvdienās bija īsta pārdro�ība. Svazi tautas pārstāvjiem patika ātrums, un līkumotais ceļ� no Manzini uz Mbabani, uz kura mma Ra-motsvei gadījās pavadīt briesmīgu pusstundu, bija pla�i pazīstams ar savu motorizētās dzīves bēdīgo slavu. Viņa atcerējās, kā �Svazilendas Laika� eksemplārā nejau�i bija atradusi aizkustino�u paziņojumu: zem fotogrāfijas, kurā bija attēlots sīks, neievērojams vīrelis ar peles purniņam līdzīgu seju, lakonisks komentārs vēstīja: �Nelaiķis misters Ri�ards Māvu�o (46).� Misters Māvu�o, kuram bija neliela galva un mazas, gaumīgi apcirptas Ūsiņas, atradās ārpus visu skaistuma karalieņu uzmanības loka, ta�u nelaimīgā kārtā, vēstīja laikraksts, kņda tomēr bija iemanījusies viņu sabraukt.

Izklāsts mma Ramotsvi dīvaini saviļņoja. �Vietējo iedzīvotāju misteru Ri�ardu Māvu�o (augstāk) piektdienas vakarā sabrauca konkursa �Mis Svazilenda� dalībniece. Pazīstamā skaistuma karaliene mis Gledisa Lapelala no Manzini sabrauca misteru Māvu�o, kad viņ� centās �ķērsot ielu Mbabanē, kur strādāja par ierēdni Sabiedrisko darbu departamentā.�

Tas bija viss, ko avīze par �o gadījumu ziņoja, un mma Ramotsve brīnījās, kāpēc viņa par to tik ļoti satraucas. Cilvēki tika sabraukti nepārtraukti, un neviens īpa�i nesatraucās. Vai bija nozīme tam, ka kādu sabrauca skaistuma karaliene? Varbūt tas bija skumji tāpēc, ka misters Māvu�o bija sīks un necils, bet skaistuma karaliene - ievērojama un nozīmīga? Bet varbūt �is atgadījums bija pārsteidzo�a dzīves netaisnības metafora: cik bie�i varenie, apburo�ie un godinātie nesodīti pabīdīja malā neievērojamos un kautros.

Mma Ramotsve piesardzīgi iebrauca mazo, balto autobu-siņu stāvvietā aiz administrācijas ēkām un paskatījās visapkārt. Viņa gāja garām universitātes parkam katru mīļu dienu un labi pazina balto, saules izbalināto ēku puduri vairāku simtu akru platībā netālu no vecā lidlauka. Ta�u detektlvei nekad nebija gadījies �eit iegriezties, un tagad, sastapdamās ar mulsino�ajām celtnēm, kurām katrai bija savs iespaidīgs un sve�āds nosaukums, viņa jutās mazliet nobijusies. Mma Ramotsvi varēja uzskatīt par izglītotu sievieti, ta�u viņa nebija BA⁴. Un �i bija vieta, kur katrs pretimnācējs bija vai nu BA, vai BSc⁵, vai vēl kas vairāk. �eit apgrozījās ārkārtīgi gudri cilvēki - tādi zinātnieki kā profesors Tlou, kur� bija sarakstījis Botsvānas vēsturi un Seretses Hamas biogrāfiju, un doktors Bod�osi Otloghile, kas laidis klajā grāmatu par Botsvānas Augstāko tiesu - grāmatu, kuru mma Ramotsve bija nopirkusi, ta�u vēl nebija izlasījusi. Jebkurā no �im ēkām ar �ādiem cilvēkiem varēja saskrieties uz katra stūra, un viņi izskatījās glu�i tādi pa�i kā visi pārējie. Ta�u viņu galvās bija daudz vairāk sapra�anas nekā vidusmēra pilsoņu pakau�os, kuri jau ilgsto�i bija patuk�i.

Mma Ramotsve pētīja plātni, uz kuras shematiski bija attēlota universitātes pilsētiņas karte: Fizikas fakultāte uz �o pusi, Teoloģijas fakultāte uz to pusi, Augstāko kursu institūts - uz priek�u un tad pa labi. Un tur, tie�i īstajā laikā, - izziņu birojs. Viņa sekoja bultiņām, virs kurām bija rakstīts �Izziņu birojs�, un nonāca pie necilas tipveida celtnes, kas bija iespiesta starp teologiem un Afrikāņu valodu fakultāti. Viņa pieklauvēja un gāja iek�ā.

Pie rakstāmgalda sēdēja novārdzināta sieviete un centās atskrūvēt skrotspalvas uzgali.

- Es meklēju misteru Rantu, - mma Ramotsve teica. - Domāju, ka viņ� �eit strādā.

Sieviete izskatījās nogarlaikojusies.

- Doktoru Rantu, - viņa izlaboja. - Viņ� nav vienkār�i misters Ranta. Viņ� ir zinātņu doktors.

- Piedo�anu, - mma Ramotsve atvainojās. - Negribēju viņu apvainot. Kur viņ�, lūdzu, ir?

- Viņu meklē �ur, un viņu meklē tur, - darbiniece atbildēja. - Vienubrīd viņ� ir �eit, bet citreiz viņa nav nekur. Tāds ir doktors Ranta.

- Bet vai patlaban viņ� ir �eit? - jautāja mma Ramotsve. - Kur doktors būs pēc bri�a, man nav daļas.

Sieviete sarauca uzacis.

- Varat ielūkoties viņa birojā. Viņam �eit ir birojs. Ta�u lielākoties doktors Ranta laiku pavada savā guļamistabā.

- Ak tā? - detektīve brīnījās. - Tad jau �is doktors Ranta laikam ir meitu ģēģeris?

- Tā varētu teikt, - sacīja sieviete. - Un kādu jauku dienu universitātes padome viņu noķers un sasies ar striķiem. Bet pagaidām neviens neuzdro�inās viņu aiztikt.

Mma Ramotsve saausījās. Bie�i vien cilvēki strādāja citu vietā - kā �ī sieviete patlaban.

- Kāpēc tad ļaudis nevar viņu aiztikt? - detektīve vaicāja.

- Meitenes ir pārāk nobiju�ās, lai runātu, - darbiniece atbildēja. - Un visiem viņa kolēģiem pa�iem ir kas slēpjams. Jūs jau zināt, kas �ādās iestādēs notiek.

Mma Ramotsve papurināja galvu.

- Es neesmu BA, - viņa teica. - Es nesaprotu.

- Labi, - sieviete sacīja. - Es jums paskaidro�u. Starp viņiem ir daudz tādu cilvēku kā doktors Ranta. Saprotat? Varu jums to teikt tāpēc, ka rīt es no �ejienes aizeju. Es dabūju labāku darbu.

Mma Ramotsve saņēma norādījumus, kā atrast doktora Rantas biroju, un gatavojās izpalīdzīgo sekretāri atstāt vienu. No universitātes vadības puses nebija prātīgi �ādu sievieti nosēdināt izziņu birojā, domāja mma Ramotsve. Ja viņa katru atnācēju apsveica ar tenkām glu�i kā savējo, viesim varēja rasties aplams iespaids. Ta�u varbūt tas bija tāpēc, ka sieviete nākamajā dienā gatavojās no �ā darba atvadīties; tādā gadījumā �eit pavērās iespēja, nosprieda detektīve.

- Viens jautājums, kundze, - viņa teica, kad bija nokļuvusi līdz durvīm. - Varbūt kādam grūti tikt galā ar doktoru Rantu, tāpēc ka viņ� nav izdarījis neko sliktu? Varbūt nav labi ielaisties ar studentēm, ta�u tas nevar būt iemesls viņa atlai�anai - vismaz mūsdienās jau nu noteikti ne. Tad jau laikam viņam neko nevar padarīt.

Mma Ramotsve tūlīt pat redzēja, ka viņas teiktais iedarbojās, un pieņēmums, ka sekretāre pati ir cietusi no doktora Rantas, bijis nekļūdīgs.

- Ak nē, var gan! - sieviete atcirta, pēk�ņi atdzīvodamās. - Viņ� parāda studentēm eksāmena jautājumus, ja tās ir ar mieru viņam izpatikt. Jā! Es vienīgā to zinu. �eit mācās manas māsīcas meita. Viņa to pastāstīja savai mātei, ta�u tā neziņoja. Viņa to pateica tikai man.

- Un jums nav pierādījumu? - mma Ramotsve klusi jautāja. - Vai tur tas āķis?

- Jā, - sekretāre atbildēja. - Nav pierādījumu. Viņ� izmelotos.

- Un �ī meitene Māgerita - ko darīja viņa?

- Māgerita? Kāda Māgerita?

- Jūsu māsīcas meita, - mma Ramotsve teica.

- Viņu nesauc par Māgeritu, - sekretāre izlaboja. - Viņu sauc Eind�ela. Viņa nedarīja neko, un tas maita tika cauri sveikā. Vīrie�i vienmēr tiek cauri sveikā, vai ne?

Mma Ramotsve gribēja teikt: �Nē. Ne vienmēr,� - ta�u viņai bija maz laika, tāpēc viņa, atvadījusies otrreiz, devās ceļā uz Ekonomikas fakultāti.

Durvis bija atvērtas. Vēl nepieklauvējusi, detektīve izlasīja nelielu zīmīti: �Osvalds Ranta, BSc. (econ.), Dr. phil. Ja manis nav, varat atstāt ziņu fakultātes sekretāram. Studentiem, kuri vēlas saņemt savas esejas, jāvēr�as pie kuratoriem vai jāiet uz dekanātu.�

Mma Ramotsve ieklausījās, vai telpā neskan balsis, ta�u valdīja klusums. Viņa sadzirdēja tikai datora tastatūras taustiņu klik�ķus. Tur darbojās doktors Ranta.

Kad detektīve pieklauvēja un atvēra durvis, viņ� strauji pacēla skatienu.

- Jā, mma, - viņ� teica. - Ko jūs vēlaties?

- Gribu ar jums aprunāties, rra. Vai varat man veltīt mazliet laika? - mma Ramotsve jautāja setsvanie�u valodā.

Ranta a�i paskatījās pulkstenī.

- Jā, - viņ� diezgan pieklājīgi atbildēja. - Ta�u mans laiks ir ierobe�ots. Vai esat mana studente?

Mma Ramotsve ar grēku no�ēlnieces izskatu apsēdās norādītajā krēslā.

- Nē, - viņa sacija. - Es neesmu no tām izglītotajām. Man ir Kembrid�as skolas atestāts un nekā vairāk. Redziet, man nācās smagi strādāt māsīcas vira autobusu parkā, tāpēc es nevarēju turpināt mācīties.

- Nekad nav par vēlu, mma, - teica doktors Ranta. - Jūs vēl varat mācīties. Mums �eit ir da�i studenti visai cienījamā vecumā. Protams, es negribu teikt, ka esat ļoti veca, bet gan to, ka mācīties var visi.

- Varbūt, - viņa teica. - Varbūt kādreiz.

- �eit jūs varat apgūt gandrīz visas iespējamās zinātnes, -turpināja Ranta. - Izņemot medicīnu. Ārstus mēs vēl negatavojam.

- Un detektīvus.

Sarunas biedrs izskatījās pārsteigts.

- Detektīvus? Par detektīvu universitātē tie�ām nevar izmācīties.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

- Bet es lasīju, ka Amerikā universitātēs ir privātdetektīvu kursi. Man ir grāmata par...

Doktors Ranta viņu pārtrauca:

- Nūja! Amerikāņu koled�ās jūs patie�ām varat iemācīties visu. Pat peldēt, ja vēlaties. Ta�u tas neattiecas uz visām koled�ām. Labākajās, kuras mēs saucam par �Efeju ligu�¹, jūsu galvu ar da�ādām muļķībām nepiebāzls. Tur jums būtu jāapgūst nopietnas zinātnes.

- Ari loģika?

- Loģika? Jā. Tā jums būtu jāmācās, lai iegūtu grādu filozofijā. Loģiku māca, piemēram, Djūkā. Vai vismaz mācīja, kamēr tur skolojos es.

' �Efeju līga� - koled�as, kuras saistītas ar vecām un respektablām universitātēm ASV austrumos.

Misters Ranta gaidīja, ka teiktais ietekmēs mma Ramotsvi, un viņa centās attaisnot doktora cerības ar apbrīnas pilnu skatienu. �im vīram, domāja detektīve, nepiecie�ama nemitīga pa�apliecinā�anās - tāpēc ari parādās visas �īs meitenes.

- Bet tie�i loģika viscie�ākajā veidā ir saistīta ar detektīva darbu. Loģika un mazliet psiholoģijas. Ja jūs orientējaties loģikā, jūs saprotat lietu būtību; ja jūs pārzināt psiholoģiju, tad varat izprast cilvēku rīcību.

Misters Ranta smaidīja, sakrustojis rokas uz vēdera, it kā gatavotos mma Ramotsvi konsultēt. Zinātņu doktoram smīkņājot, viņa skatiens slīdēja lejup pa detektlves augumu tā, ka sieviete to fiziski sajuta. Viņa skatījās pretim uz mācītā vira sakrustotajām rokām un �vītīgo kaklasaiti.

- Tātad, kundze, - viņ� sacīja, - es labprāt ar jums ilgsto�i pārrunātu filozofijas jautājumus. Ta�u drīz man paredzēta tik�anās, un tādēļ gribu jautāt, par ko jūs vēlējāties ar mani runāt. Vai tā būtu tikai filozofija?

Mma Ramotsve smējās.

- Neiznieko�u jūsu laiku, rra. Jūs esat gudrs cilvēks, kur� dzīvē daudz paveicis. Es turpretim esmu tikai detektīve. Es...

Viņa redzēja, kā sarunas biedrs saspringst. Viņ� palaida vaļā vēderu un uzlika rokas uz krēsla atbalstņiem.

- Jūs esat detektīve? - doktors Ranta jautāja. Viņa balss bija kļuvusi saltāka.

Mma Ramotsve bēdīgi pameta ar roku.

- Tā ir pavisam maza aģentūra. �Dāmu dektlvaģentūra Nr. 1�. Tā atrodas aiz Kgali kalna. Varbūt esat to ievērojis.

- Es uz turieni neeju, - teica Ranta. - Neesmu par jums ari dzirdējis.

- Nu, es ari negaidīju, ka būsiet par mani dzirdējis, rra. Es neesmu tik pla�i pazīstama kā jūs.

Misters Ranta nervozi sakārtoja kaklasaites mezglu.

- Kādēļ jūs vēlaties ar mani runāt? - viņ� vaicāja. - Vai kāds jūs �ajā nolūkā pie manis sūtīja?

- Nē, - sacīja mma Ramotsve. - Tā tas nav.

Viņa ievēroja, ka atbilde doktoru nomierina un atgrie�as viņa augstprātība.

- Nu, tātad? - viņ� tincināja.

- Esmu ieradusies, lai pajautātu jums kaut ko, kas notika pirms ilgāka laika. Pirms desmit gadiem.

Misters Ranta vēroja mma Ramotsvi. Viņa skatiens bija piesardzīgs, un detektīve nekļūdīgi sajuta aso aromātu, kas raksturīgs cilvēkam, kur� pārdzīvo bailes.

- Desmit gadi ir ilgs laiks. Cilvēks daudz ko aizmirst.

- Jā, aizmirst, - viņa piekrita. - Ta�u ir lietas, kuras nav tik viegli izmest no galvas. Piemēram, māte savu dēlu neaizmirsīs nekad.

Kamēr mma Ramotsve runāja, mistera Rantas uzvedība atkal mainījās. Viņ� smiedamies piecēlās no krēsla.

- Jā, tagad es saprotu, - viņ� teica. - Tā amerikāniete, kura tik daudz pra�ņāja, ir samaksājusi, lai jūs skraidītu apkārt un urķētos pagātnē. Vai viņa nekad neliksies mierā? Kad viņa reiz sapratīs?

- Ko sapratīs? - mma Ramotsve gribēja zināt.

Doktors Ranta stāvēja pie loga un skatījās uz studentu

bariņu, kas lejā pastaigājās pa celiņu.

- Sapratīs, ka tur nav ko saprast, - viņ� atteica. - Tas zēns ir miris. Dro�i vien viņ� ieklīda Kalahari tuksnesī un apmaldījās. Aizgāja pastaigāties un neatgriezās. Apmaldīties ir viegli, jūs jau zināt. Visi dzeloņkoki ir līdzīgi cits citam, un tur nav neviena kalna, pēc kura orientēties. Apmaldīties var ātri. Sevi�ķi, ja esat baltais, kas nonācis neierastā vidē. Un ko domājat jūs?

- Es neticu, ka viņ� nomira tāpēc, ka apmaldījās, - sacīja mma Ramotsve. - Uzskatu, ka ar viņu atgadījās kaut kas cits.

Misters Ranta pagriezās pret detektīvi.

- Piemēram? - viņ� nikni jautāja.

Mma Ramotsve paraustīja plecus.

- Precīzi nezinu. Kā gan lai es zinātu? Manis ta�u tur nebija.

Viņa ieturēja pauzi un tad gandrīz nedzirdami piemetināja:

- Jūs tur bijāt.

Misteram Rantam apsē�oties krēslā, detektlve dzirdēja pat viņa elpu. Lejā viens no studentiem kaut ko uzsauca - kaut ko par vesti un pārējie smējās.

- Jūs sakāt, ka es tur esmu bijis. Ko jūs ar to domājat?

Мгла Ramotsve izturēja Rantas skatienu.

- Es domāju, ka tajā laikā jūs tur dzīvojāt. Jūs bijāt viens no tiem cilvēkiem, kas ar viņu katru dienu satikās. Jūs redzējāt Maiklu viņa nāves dienā. Dro�i vien jums par notiku�o ir kāds viedoklis.

- Es jau toreiz visu izstāstīju policistiem un amerikāņiem, kuri staigāja apkārt, mūs visus izpra�ņādami. Toreiz es viņu redzēju no rīta un pēc tam atkal len�a laikā. Es izstāstīju policistiem, ko mēs ēdām len�ā. Es aprakstīju drēbes, kādas viņam bija mugurā. Es izstāstīju viņiem visu.

Kamēr misters Ranta runāja, mma Ramotsve saprata: viņ� melo. Ja Ranta teiktu taisnību, viņa savai vizītei pieliktu punktu, ta�u tagad detektīve redzēja, ka viņas sākotnējā nojausma bijusi nemaldīga. Viņ� melsa niekus. To varēja viegli pateikt; patie�ām, mma Ramotsve nevarēja saprast, kā cilvēks var neredzēt, ka otrs melo. Viņai tas bija tik acīmredzams - tikpat labi doktoram Rantam kaklā varētu karāties spīdīga meļu at�ķirības zīme.

- Es jums neticu, rra, - viņa vienkār�i pateica. - Jūs man melojat.

Uzrunātais mazliet pavēra muti un tad atkal to aizvēra. Tad, no jauna sakrampējis rokas uz vēdera, viņ� atgāzās krēslā.

- Mūsu sarunai pienāku�as beigas, mma, - viņ� paziņoja. - Man �ēl, ka nevaru jums palīdzēt. Varbūt ejiet mājās un pamācieties loģiku. Loģika jums pateiks priek�ā - ja kāds uzskata, ka nevar jums palīdzēt, jūs palīdzību nevarat gaidīt. Tas galu galā ir loģiski.

Iepriecināts par savu izdevu�os domugraudu, viņ� runādams vīpsnāja.

- Ļoti labi, rra, - mma Ramotsve sacīja. - Jūs varējāt palīdzēt man vai drīzāk tai nabaga amerikānietei. Viņa ir māte. Ari jums ir māte. Es varētu jūs lūgt, lai jūs padomājat par mātes jūtām, ta�u zinu, ka tādam cilvēkam kā jūs tas neko neizsaka. Jums nav daļas gar to sievieti. Ne jau tikai tāpēc, ka viņa ir baltā, kura dzīvo tālu, tālu; jūs neraizētos ari par sievieti no jūsu ciemata, vai ne?

Doktors Ranta viņai plati uzsmaidīja.

- Es jau teicu. Mūsu saruna ir beigusies.

- Bet cilvēkus, kuriem citi nerūp, da�kārt var ietekmēt, -detektlve sacīja.

Viņ� nosprauslājās.

- �o pa�u bridi es zvanī�u priek�niecībai un teik�u, ka manā kabinetā kāds ir ielauzies. Es varētu teikt, ka pieķēru jūs zādzības mēģinājumā. Es to varētu, jūs ta�u zināt. Patiesību sakot, domāju, ka tie�i tā man vajadzētu rīkoties. Pēdējā laikā mums ar �ādiem tādiem zagļiem ir bijusi darī�ana, un apsardze tiks atsūtīta visai drīz. Jums nāksies grūti taisnoties, misis Loģika.

- Es gan tā nedarītu, rra, - mma Ramotsve teica. - Redziet, es zinu visu par Eind�elu.

�ie vārdi acumirklī iedarbojās. Mistera Rantas ķermenis pārakmeņojās, un viņa atkal saoda spīvo aromātu - tagad vēl jo jūtamāku.

- Jā, - sacīja detektīve. - Es zinu par Eind�elu un eksāmena jautājumiem. Manā aģentūrā stāv iesniegums. Es varu izsist jums pamatu no kājām tie�i �obrīd. Ko gan jūs iesāksiet Gaborounā, būdams ne�ēlastībā kritis mācību spēks, rra? Brauksiet atpakaļ uz savu ciemu? Atkal sēdēsiet pie govs astes?

�ie vārdi, �ķiet, iedarbojās līdzīgi buļļa ragu bliezieniem. Izspie�ana, viņa nodomāja. �antā�a. Tā jūtas �antā�ists, kad upuris ir pie viņa kājām. Visaptvero�a varas sajūta.

- Es to nevaru... Es visu nolieg�u... Nekā tāda nav...

- Man būs visi vajadzīgie pierādījumi, - viņa teica. - Ein-d�ela un vēl kāda cita meitene, kura ir ar mieru samelot un pateikt, ka jūs iedevāt eksāmena jautājumus arī viņai. Jūs viņai nepatīkat, un viņa melos. Tā nebūs tiesa, ta�u tad vienu un to pa�u stāstu apliecinās divas meitenes. Mēs, detektīvi, to saucam par fakta apstiprinā�anu. Tiesai patīk faktu apstiprinā�ana. Tiesas to sauc vienkār�i - par �fakta acīmredzamību�. Jūsu kolēģi Juridiskajā fakultātē jums par �ādiem pierādījumiem visu pastāstīs. Aizejiet un paprasiet viņiem. Viņi jums izskaidros likumus.

Ranta pabāza mēli starp zobiem, it kā gribēdams samitrināt lūpas. Viņa to redzēja un pamanīja arī tum�os sviedru plankumus zem skolmeistara padusēm; kreklam viena poga vaļā, un uz kaklasaites kafijas vai tējas traips.

- Es to nemaz nevēlētos, rra, - mma Ramotsve sacīja. - Ta�u tāds ir mans darbs. Da�kārt man stūrgalvīgi jārīkojas tā, kā nemaz negribētos darīt. Ta�u kāda ļoti noskumusi amerikāniete vienīgi vēlas pateikt ardievas savam dēlam, un man viņai tagad ir jāpalīdz. Zinu, ka jums tas nemaz nerūp, ta�u man gan, un domāju, ka viņas jūtas ir nozīmīgākas. Tāpēc es jums piedāvāju darījumu. Jūs man pastāstiet, kas noticis, un es apsolu - un mans solījums ir ko vērts -, ka par Eind�elu un viņas draudzeni mēs visu aizmirstam.

Doktora Rantas elpa bija saraustīta - viņ� kampa gaisu īsām ieelpām kā cilvēks, kas nobijies no lidojuma ar lidma�īnu un cīnās pēc elpas.

- Es viņu nenogalināju, - viņ� izdvesa. - Es viņu nenogalināju.

- Tagad jūs sakāt taisnību, - mma Ramotsve sacīja. - Es to redzu. Ta�u jums man jāpastāsta, kas notika un kur ir viņa mirstīgās atliekas. Es gribu zināt tikai to.

- Vai jūs taisāties iet uz policiju un stāstīt, ka slēpju patiesību? �ādā gadījumā es izturē�u arī pārmetumus par �o meiteni.

- Nē, es negatavojos doties uz policiju. Tas jāzina vienīgi viņa mātei. Tas ir viss.

Misters Ranta aizvēra acis.

- �eit es nevaru runāt. Jūs varat atnākt pie manis uz mājām.

- Es aizie�u �ovakar.

- Nē, - viņ� iebilda. - Rīt.

- Es aizbrauk�u �ovakar, - mma Ramotsve uzstāja. - �I sieviete ir gaidījusi desmit gadus. Ilgāk gaidīt viņa vairs nedrīkst.

- Labi. Es uzrakstī�u adresi. Varat ierasties �ovakar pulksten deviņos.

- Es bū�u astoņos, - teica detektīve. - Ne jau katra sieviete darīs, kā jums labpatīk.

Viņa aizgāja un, soļodama atpakaļ uz mazo, balto auto-busiņu, dzirdēja savu elpu un smago sirds dunoņu. Nebija jausmas, kur radusies drosme, ta�u tās bija pieticis - kā smeļot no izmantotām raktuvēm - neizmērojami dziļām.

Kamēr mma Ramotsve tīksminājās par priekiem, kurus sniedza �antā�a - un tāda tā bija, pat ja labu nodomu vadita neraugoties uz to, ka būs jāizsmeļ pamatīga putra, kuru viņa un mma Makutsi bija ievārīju�as, misters D�. L. B. Matekoni, Viņa Ekselences britu augstākā komisāra Botsvānā remontstrādnieks, bija uz pēcpusdienu paņēmis pie sevis darbnīcā abus aud�ubērnus. Meitene, Motoleli, bija viņu lūgusi turp aizvest, lai varētu paskatīties, kā noris darbs, un apmulsu�ajam misteram D�. L. B. Matekoni nācās piekrist. Darbnīca ar visiem smagajiem instrumentiem un pneimatiskajām �ļūtenēm nebija piemērotākā vieta bērniem, ta�u viņ� varēja izrīkot vienu no mācekļiem, lai bērnus pieskata, kamēr pats strādā. Starp citu, �i bija laba iespēja parādīt aud�udēlam, kā viss noris, lai tam iepatiktos mehāniķa darbs no mazām dienām. Sajēgai par automobiļiem un motoriem jārodas agri - vēlāk to apgūt būs daudz grūtāk. Protams, da�s labs jau var kļūt par mehāniķi jebkurā vecumā, ta�u ne visiem pret ma�īnām ir jūtas. Tās varēja rast vienīgi daudzu gadu garumā - lēnām un pacietīgi.

D�. L. B. Matekoni novietoja automa�īnu sava kantori�a priek�ā tā, lai Motoleli ratiņkrēsls atrastos ēnā. Zēns tūlīt metās pētīt krānu ēkas sānos, un nācās viņu norāt.

- �I vieta ir bīstama, - brīdināja misters D�. L. B. Matekoni. - Tev jāpaliek ar vienu no �iem pui�iem.

Viņ� pasauca jaunāko mācekli - to, kur� meistaram alla� bakstīja ar eļļainu pirkstu plecā, nosmērēdams viņa tīros virsvalkus.

- Pārtrauc savu darbu, - viņ� norīkoja. - Tagad, kamēr es strādāju, tev jāpieskata �ie abi. Skaties, lai viņi nesavai-nojas.

Māceklis, ticis vaļā no darba, izskatījās visai atvieglots un ar prieku ķērās pie saviem jaunajiem pienākumiem, bērniem plati uzsmaidīdams. �Viņ� ir sliņķis,� nodomāja misters D�. L. B. Matekoni, �labāk būtu gājis strādāt par aukli, nevis par mehāniķi.�

Darbnīcā valdīja rosība. Bija pamatīgi jāsalabo futbola komandas mikroautobuss, un �is darbs bija vērā ņemams. Motors ticis pastāvīgi pārslogots: no �īs vainas cieta visi valsts mikroautobusi. Tie vienmēr tika pārlādēti, jo īpa�nieki par pārvadājumiem nemitīgi centās iegūt vislielāko peļņu. �is, kuram vajadzēja jaunus virzuļu gredzenus, izvirda kodīgus, melnus dūmus - tādā mērā, ka futbolistiem trūka elpas.

Motors bija atskrūvēts, un ātrumkārba atvienota. Ar otra mācekļa palīdzību misters D�. L. B. Matekoni pieāķēja moto-blokam sviru un sāka to celt ārā no transportlīdzekļa. Motoleli, uzmanīgi skatīdamās no ratiņkrēsla, brālim uz kaut ko norādīja. Tas ātri paskatījās busiņa dzinēja virzienā, ta�u uzreiz novērsās. Viņ� bija pamanījis eļļas traipus pie kājām.

Misters D�. L. B. Matekoni noņēma motora galvu, lai tiktu pie cilindriem un virzuļiem. Tad, atvilkdams elpu, viņ� paskatījās uz bērniem.

- Kas atgadījies, rra? - vaicāja meitene. - Vai jūs tagad gribat mainīt virzuļiem gredzenus? Kāpēc tie vajadzīgi? Vai tie ir motoram svarīgi?

Vīrietis paskatījās zēnā.

- Redzi, Puso? Vai saproti, ko daru?

Puika sāji pasmaidīja.

- Viņ� zīmē eļļā, - sacīja māceklis. - Viņ� zīmē māju.

- Vai drīkstu piebraukt tuvāk? - jautāja meitene. - Es pa kājām nemaisī�os.

Misters D�. L. B. Matekoni pamāja un, kad viņa bija piebraukusi, parādīja, kur motorā ir ķeza.

- Paturi �o, - viņ� lūdza. - �eit.

Viņa cie�i satvēra uzgrie�ņu atslēgu.

- Labi, - sacīja meistars. - Tagad pagriez! Saprati? Ne pārāk stipri. Būs labi.

Patēvs izņēma atslēgu no meitenes rokām un nolika to atpakaļ vietā. Tad viņ� pagriezās un uzlūkoja Motoleli. Tā bija savā krēslā saliekusies uz priek�u, un viņas acis sajūsmā mirdzēja. Misters D�. L. B. Matekoni �o skatienu pazina - tā skatījās cilvēks, kur� mīlēja ma�īnas. To nevarēja notēlot. Jaunākajam māceklim, piemēram, nekas tāds nepiemita, un tie�i tāpēc viņ� nekad nevarēs būt kaut kas vairāk par vidusmēra mehāniķi. Ta�u �ai meitenei - �im dīvainajam, nopietnajam bērnam, kas bija ieradies viņa dzīvē, bija mehāniķa dotības. Viņai bija talants. D�. L. B. Matekoni meitenēs agrāk neko tamlīdzīgu nebija pamanījis - ta�u �eit nu tas bija. Un kāpēc gan ne? Mma Ramotsve viņam bija iemācījusi, ka nav nekāda iemesla, kāpēc sievietes nevarētu darīt visu, ko vēlas. Viņai neap�aubāmi bija taisnība. Cilvēki iedomāju�ies, ka privātdetektīviem katrā ziņā jābūt vīrie�iem, bet - rau, cik labi viss izdevās mma Ramotsvei! Viņa prata likt lietā sievietes novēro�anas spējas un intuīciju, lai noskaidrotu to, kas vīrietim būtu paslīdējis garām. Tātad - ja meitene tiecās kļūt par detektīvi, kāpēc gan tā nevarētu ienākt vīrie�u pārvaldītajā automobiļu un motoru pasaulē?

Motoleli pacēla skatienu un joprojām godbijīgi palūkojās viņam acis.

- Vai esat ar mani apmierināts, rra? - viņa jautāja. - Vai nedomājat, ka esmu uzmācīga?

Patēvs pasniedzās viņai pretim un maigi uzlika roku uz viņas delnas.

- Protams, esmu apmierināts, - viņ� teica. - Es esmu lepns. Esmu lepns, ka tagad man ir meita, kura dienās būs di�a mehāniķe. Vai tu to vēlies? Vai es nekļūdos?

Viņa kautrīgi pamāja.

- Man vienmēr patiku�as ma�īnas, - viņa atbildēja. - Man alla� paticis uz tām skatīties. Es gribētu darboties ar skrūvgrie�iem un uzgrie�ņu atslēgām. Ta�u man nekad nav bijusi iespēja kaut ko tamlīdzīgu darīt.

- Nu labi, - sacīja D�. L. B. Matekoni. - Tagad būs citādi. Turpmāk tu sestdienās varēsi braukt man līdzi un �eit palīdzēt. Esi ar mieru? Mēs varam tev uztaisīt īpa�u darbgaldu - tādu zemāku, kas būtu vienā augstumā ar taviem ratiņiem.

- Jūs esat ļoti laipns, rra.

Atliku�o dienas daļu viņa palika blakus patēvam un vēroja visu notieko�o, laiku pa laikam kaut ko pajautāja, ta�u nekur neiejaucās. Viņ� lodēja un lūdzās, līdz beidzot mikroautobusa motors - pārbaudīts, enerģijas pilns un nolikts atpakaļ vietā -vairs neizplatīja kodīgo dūmu mutuļus.

- Redzi nu, - misters D�. L. B. Matekoni lepni sacīja, norādīdams uz tīro izplūdes cauruli. - Eļļa vairs nesadegs, jo tagad tā atradīsies savā vietā. Cie�i blīvslēgi. Labi virzuļu gredzeni. Viss vietā.

Motoleli sasita plaukstas.

- �is busiņ� tagad ir laimīgāks!

D�. L. B. Matekoni smaidīja.

- Jā, - viņ� piekrita. - Tagad tas ir laimīgāks.

Nu jau viņ� ne�aubīgi zināja, ka meitenei ir dotības. Vienīgi tie, kuri patiesi izprata ma�īnas, varēja aptvert, kas ir motoru laime: tā bija atklāsme, kuras trūka cilvēkiem bez tehniskās domā�anas. �ai meitenei tā piemita, turpretim jaunākajam māceklim - nemaz. �is puisis varētu motoram iespert, nevis ar to aprunāties, un meistars bie�i bija redzējis, ka tas dara pāri metālam. �Nedrīkst grēkot pret metālu,� laiku pa laikam atgādināja misters D�. L. B. Matekoni, �ja tu tā darīsi, tas atspēlēsies. Atceries tikai to, ka es tev kaut ko esmu centies iemācīt.� Ta�u māceklis joprojām nogludināja skrūvju galvas, nepareizi izvēlēdamies atslēgas, un dauzīja atloces, ja tās negribēja iegulties paredzētajā vietā. Nevienu ma�īnu �ādi nedrīkst mocīt.

�ī meitene ir citāda. Viņa saprot motoru jūtas un kādu dienu kļūs par varenu mehāniķi - tas nu ir skaidrs.

Slaucīdams rokas kokvilnas lupatā, viņ� uz meitu raudzījās ar lepnumu. Tolokvengas ceļa �Ātrā auto� nākotne �ķita nodro�ināta.

Mma Ramotsve jutās nobijusies. Pirms tam, strādājot par Botsvānas vienīgo sievie�u kārtas detektīvi (tituls, kuru viņa godam pelnīja, jo mma Makutsi, jāatgādina, bija vienīgi de-tektives palīdze), bailes viņa bija izbaudījusi tikai vienu vai divas reizes. Tā viņa bija jutusies tikai tad, kad devās apmeklēt �ārliju Gotso - bagātu biznesmeni, kur� joprojām nodarbojās ar burvestībām, un �ajā tik�anās reizē mma Ramotsve nodomāja - vai tikai aicinājums kādudien viņai nesagādās patiesu ļaunumu? Patlaban, kad bija jādodas uz doktora Rantas namu, vēderā bija iemitis līdzīgs aukstums. Protams, tam nebija nekāda pamata. Tā bija ikdieni�ķa māja parastā ielā netālu no Maru-a-Pula skolas. Turpat netālu būs kaimiņi, un varēs dzirdēt viņu balsis, vakarā ries suņi, un būs ari automa�īnu starme�u gaisma. Mma Ramotsve nevarēja iedomāties, ka doktors Ranta kaut kādā veidā varētu nodarīt viņai pāri. Dro�i vien viņ� bija rūdīts pavedējs, viltnieks un li�ķis, ta�u nekādā ziņā - slepkava. No otras puses, slepkava var izrādīties pats parastākais cilvēks. Un, ja kādu akurāt grib nogalēt, tad pretinieku var saskatīt visikdieni�ķākajos apstākļos. Nupat viņa bija pasūtinā-jusi �Kriminoloģijas �urnālu� (dārga kļūda, jo tur bija maz kā tāda, kas detektīvi varētu ieinteresēt), un starp bezjēdzīgajām tabulām un nesaprotamo prozu viņa atrada pievilcīgu faktu: lielākā daļa noziegumu upuru savus slepkavas pazīst. Cilvēkus nenogalina sve�inieki, bet gan draugi, ģimenes locekļi, darbabiedri. Mātes slepkavoja savus bērnus. Vīri nogalināja sievas. Sievas sita nost vīrus. Darbinieki uzbruka priek�niekiem. �ķiet, ļaunums piepildīja katru ikdienas mirkli. Vai tā varētu būt tiesa? �eit nebija Johannesburga, kur ļaudis kļuva par upuriem pa naktīm apkārt lo�ņājo�iem tsostis - automa�īnu zagļiem, kas bija gatavi lietot �aujamos, un dzīves vērtību nezino�u jaunu cilvēku spontānas bravūras izpausmēm. Bet varbūt �ī pilsēta bija tikai izņēmums - varbūt cilvēciskākos apstākļos slepkavības notika pavisam citādā vidē, varbūt kādam slepkavot bija tikpat vienkār�i kā aizmest akmeni - klusas sarunas laikā, pieklājīgā namā, kamēr apkārtējie piekopj mājas soli.

Misters D�. L. B. Matekoni juta - kaut kas nav labi. Viņ� atnāca vakariņās, lai pastāstītu, kā gājis todien cietumā, apmeklējot istabeni, un tūdaļ pamanīja, ka mma Ramotsve izskatās apjukusi. Sākumā viņ� neko neteica: vajadzēja izstāstīt par kalponi, un tas, kā �ķita D�. L. B. Matekoni, varētu izkliedēt netīkamās domas, kuras bija pārņēmu�as līgavas prātu.

- Esmu nolīdzis Florensei advokātu, - viņ� teica. - Pilsētā ir kāds vīrs, kuram �ādās lietās pieredze. Es viņam samaksāju, lai aiziet pie arestētās uz kameru un pārstāv viņu tiesā.

Mma Ramotsve līgavaiņa �ķīvim uzkrāva pamatīgu porciju pupu.

- Vai Florense kaut ko paskaidroja? - viņa apjautājās. - Visai labi neizskatās. Dumjais sievi�ķis.

D�. L. B. Matekoni sarauca pieri.

- Kad aizbraucu pirmo reizi, viņa uzvedās nevaldāmi. Sāka bļaut uz sargiem. Man tas bija ļoti nepatīkami. Viņi teica: �Lūdzu, pievaldiet savu sievu un lieciet, lai tā aizver savu lielo muti.� Divreiz nācās skaidrot, ka tā nav mana sieva.

- Bet kāpēc viņa kliedza? - mma Ramotsve gribēja zināt. - Gan jau saprot, ka ar bļau�anu no turienes ārā nevarēs tikt.

- Domāju, ka saprot, - D�. L. B. Matekoni piekrita. - Viņa kliedza, jo domāja, ka ir piekrāpta. Teica - kādam citam vajadzētu tur būt viņas vietā. Nezinu, kāpēc viņa pieminēja tavu vārdu.

Mma Ramotsve uzlika pupas uz sava �ķīvja.

' - Manu vārdu? Kā man tas būtu jāsaprot?

- Es jau Florensei to prasīju, - vīrietis turpināja, - ta�u viņa tikai purināja galvu un neko vairāk nepateica.

- Un pistole? Vai viņa pastāstīja par pistoli?

- Teica, ka pistole nepiederot viņai. Stāstīja, ka tā piederot viņas draudziņam, kur� esot taisījies to paņemt. Tad vēl teica, ka neko neesot zinājusi. Domājusi, ka paciņā ir gaļa. Vismaz tā viņa apgalvo.

Mma Ramotsve papurināja galvu.

- Viņi tam nenoticēs. Bet, ja tomēr, - kā tad turpmāk kādu varēs notiesāt par nelikumigu iero�u glabā�anu?

- Tie�i to jau man advokāts pa tālruni teica, - sacīja misters D�. L. B. Matekoni. - Esot ļoti grūti kādu izpestīt no �ādām nepatik�anām. Tiesa vienkār�i netic, ja kāds stāsta, ka neko nav zinājis. Tiesne�i saprot, ka tie ir meli, un ieliek vainīgo cietumā vismaz uz gadu. Ja cilvēks iepriek� jau bijis apsūdzēts -un pārsvarā tā arī ir -, ieslodzījums var būt daudz ilgāks.

Mma Ramotsve pacēla pie lūpām tējas krūzi. Viņai patika maltītēs dzert arī tēju, un �im nolūkam bija domāta īpa�a krūze. �Jāmēģina tādu pa�u nopirkt arī misteram D�. L. B. Matekoni,� viņa sprieda, �ta�u tas varētu būt sare�ģīti, jo �ī krūze izgatavota Anglijā, turklāt ir pavisam sevi�ķa.�

Vīrietis iesāņus vēroja līgavu. Kaut kas viņu darīja nemierīgu. Ģimenē, viņ� domāja, ir svarīgi, lai laulātajiem draugiem vienam no otra nekas nebūtu slēpjams, un abi varētu sākt piekopt �ādu politiku jau �obrīd.

- Mma Ramotsve, - viņ� riskēja. - Tu �ovakar esi tāda nemierīga. Vai es pateicu kaut ko sliktu?

Viņa nolika tējas krūzi, vienlaikus ieskatīdamās savā pulkstenī.

- Tev nav nekādas vainas, - sieviete teica. - Man �ovakar jābrauc ar kādu aprunāties. Par misis Kērtinas dēlu. Esmu neziņā par cilvēku, ar kuru man jāsatiekas.

Viņa pastāstīja par savām bailēm. Mma Ramotsve paskaidroja - lai gan būtu glu�i neticami, ja Botsvānas Universitātes ekonomists ķertos pie vardarbības, tomēr viņa zina, ka tas ir ļauns cilvēks, un tāpēc ir bezgala satraukta.

- �ādiem cilvēkiem ir īpa�s vārds, - sieviete piebilda. - Es par tādiem lasiju. Viņ� ir psihopāts. Viņ� ir cilvēks bez morāles.

Misters D�. L. B. Matekoni klusēdams klausījās, un rūpesti viņa pieri izvagoja dziļās rievās. Kad līgava bija beigusi runāt, viņ� teica:

- Tu nedrīksti braukt. Es nevaru ļaut savai topo�ajai sievai doties �ādās briesmās.

Mma Ramotsve paskatījās viņā.

- Man sagādā lielu prieku apziņa, ka tu par mani uztraucies, - viņa teica, - ta�u mans aicinājums ir strādāt par privātdetektīvi. Ja es sāk�u baidīties, man būs jādara kaut kas cits.

D�. L. B. Matekoni izskatījās nelaimīgs.

- Tu to cilvēku nepazīsti. Tu nevari vienkār�i tāpat iet uz viņa mājām. Ja paliec pie sava, es do�os tev līdzi. Un gaidī�u ārā. Viņam nemaz nav jāzina, ka es tur esmu.

Mma Ramotsve apdomājās. Viņa negribēja līgavaini sarūgtināt, un, ja uzturē�anās Rantas nama ārpusē varētu apslāpēt tā ba�as, nebija iemesla, kāpēc tas nedrīkstētu braukt.

- Ļoti labi, - viņa teica. - Gaidīsi ārpusē. Ņemsim manu busiņu. Tu varēsi tur sēdēt, kamēr es ar viņu runā�u.

- Un, ja būs kādas nepatik�anas, - viņ� sacīja, - tu vari kliegt. Es klausī�os.

Abi pabeidza maltīti daudz brīvākā noskaņojumā. Bērni bija ieturēju�ies jau agrāk, un Motoleli lasīja brālim priek�ā viņa guļamistabā. Vakariņas beigu�ās. Kamēr misters D�. L. B. Matekoni aiznesa traukus uz virtuvi, mma Ramotsve aizgāja pa gaiteni un atrada pusaizmigu�o meiteni ar grāmatu uz ceļiem. Puso joprojām bija nomodā, ta�u jau samiegojies - viena roka viņam bija uz krūtīm, otra nokarājās pāri gultas malai. Mma Ramotsve iebīdīja roku gultā, un zēns viņai sapņaini uzsmaidīja.

- Laiks arī tev iet gultā, - viņa sacīja meitenei. - Misters D�. L. B. Matekoni man teica, ka tev bijusi grūta diena, labojot dzinējus.

Sieviete aizripināja Motoleli uz tās istabu, kur pie gultas palīdzēja viņai tikt ārā no ratiņkrēsla. Meitenei patika būt neatkarīgai, un tāpēc viņai tika ļauts patstāvīgi izģērbties un uzvilkt jauno naktskreklu, kuru D�. L. B. Matekoni bija iegādājies pirmajā iepirk�anās reizē. Slikta krāsa, nodomāja mma Ramotsve, ta�u pircējs bija vīrietis, kur� no �ādām lietām neko nesaprot.

- Vai tu �eit esi laimīga, Motoleli? - viņa jautāja.

- Es esmu ļoti laimīga, - skanēja atbilde. - Un ar katru dienu kļūstu laimīgāka.

Mma Ramotsve sa�ubināja viņas palagu un nobu�oja meiteni uz vaiga. Tad viņa izslēdza gaismu un izgāja no istabas. Ar katru dienu kļūstu laimīgāka. Detektīve prātoja, vai pasaule, kurā piedzimusi �ī meitene un tās brālis, varētu būt labāka par to, kurā uzauga viņa un misters D�. L. B. Matekoni. �Mūsu bērnība bija laimīgāka,� domāja sieviete. Viņi bija redzēju�i, kā Āfrika kļūst neatkarīga un sper pirmos soļus pasaulē. Ta�u kādu pubertāti kontinents pārdzīvoja uzpūtīgo diktatoru un viņu iecelto pērkamo ierēdņu dēļ!? Un afrikāņi ta�u pēc labākās gribas centās vienīgi apmierino�i dzīvot visā �ajā kņadu un apbēdinājumu pilnajā pasaulē. Vai cilvēki - varenie, kuri lēma pasaules likteņus tādās vietās kā Va�ingtona un Londona, kaut ko zināja par Motoleli un Puso? Vai rūpējās par viņiem? Mma Ramotsve bija pārliecināta, ka parūpētos, ja vien zinātu. Da�reiz viņai �ķita, ka to ļau�u sirdīs, kuri dzīvo pāri deviņām jūrām, Āfrikai nav atlicis vietas, jo neviens tiem nebija stāstījis, ka afrikāņi ir tādi pa�i kā viņi. Ārzemnieki diem�ēl nepazina tādus cilvēkus kā mma Ramotsves tētiņ� Obids Ramotsve, kur�, lepni ietērpies savā mirdzo�ajā uzvalkā, greznojās fotogrāfijā, kas karājās pie sienas viņas dzīvojamā istabā. �Tev nebija mazbērnu,� viņa uzrunāja attēlu, �ta�u tagad ir. Divi. �ajā mājā.�

Fotogrāfija bija mēma. Viņam �ie bērni patiktu, nodomāja sieviete. Viņ� būtu labs vectētiņ�, kur� tiem iemācītu vecos Botsvānas tikumus un izskaidrotu, ko nozīmē dzīvot godīgu dzīvi. Tagad tas jādara viņai. Viņai un misteram D�. L. B. Matekoni.

Drīz vien jābrauc uz bāreņu patversmi un jāpateicas mma Silvijai Potokvanei par bērniem. Mma Ramotsve pateiks paldies ari par visu, ko pārvaldniece paveikusi pārējo bāreņu labā, jo, kā viņai �ķita, neviens līdz �im to nebija darījis. Mma Potokvane bija valdonīga - jo bija pārvaldniece, un tāds nu reiz ir priek�nieces darbs, tāpat kā detektīvam jābūt ziņkārīgam un mehāniķim... Jā, kādam tad īsti jābūt mehāniķim? Eļļainam? Nē, eļļains nebūtu glu�i labs. Par to viņai vēl jāpadomā.

- Bū�u gatavs uz visu, - D�. L. B. Matekoni sacīja klusinātā balsi, lai gan nebija nekādas vajadzības. - Tu zināsi, ka es tur esmu. Tie�i tur - pie mājas. Ja tu iekliegsies, es dzirdē�u.

Viņi izpētīja namu, kas nespodrajā laternas gaismā izskatījās necils - ar parastu sarkanu kārniņu jumtu un nolaistu dārzu.

- Viņ� acīmredzot nealgo dārznieku, - mma Ramotsve novērtēja. - Paskaties, kāda nekārtība.

Ja doktoram Rantam, kuram ir tik labi apmaksāts �balto apkaklī�u� darbs, nebija dārznieka, to varēja saukt par nolaidību. Nodarbināt kalpotājus, kuri bija viegli atrodami un alka pēc darba, ir sabiedrisks pienākums. Algas ir zemas - bezkaunīgi zemas, domāja mma Ramotsve, ta�u �ādā veidā tiktu radītas darbavietas. Ja katrs, kuram ir darbs, pieņemtu istabeni, tad vismaz viņas bērniem un viņai pa�ai būtu maizīte. Ja katrs pats apdarīs mājas darbus un kops savu dārzu, ko tad darīs �is kalpones un dārznieki?

Ar savu nolaisto dārzu Ranta sevi apliecināja kā sīkstuli, un tas detektīvi nemaz nepārsteidza.

- Skopums, - misters D�. L. B. Matekoni atzīmēja.

- Tie�i par to es patlaban domāju, - mma Ramotsve atteica.

Viņa atvēra busiņa durvis un iztrausās ārā. Tādai dāmai ar tradicionālu miesas būvi kā mma Ramotsve �is transportlīdzeklis bija nedaudz par �auru, ta�u viņai tas patika, un detektlve ar bailēm domāja par dienu, kad misters D�. L. B. Matekoni vairs nespēs automobili saremontēt. Neviens modernais mikroautobuss ar visām savām ekstrām un izsmalcinātību nespētu aizstāt mazo, balto autobusiņu. Kop� viņa to pirms vienpadsmit gadiem iegādājās, tas uzticigi kalpoja katrā detektī-ves izbraukumā un neatteica pat oktobra svelmes pilnbriedā, kad no Kalahari vēj� atpūta smalkus putekļus, kuri �ajā gadalaikā visu pārklāja ar sarkanbrūnu segu. Misters D�. L. B. Ma-tekoni bija paskaidrojis, ka putekļi ir motoru ienaidnieki: no vienas puses, automa�īnu dzinēju naidnieki, bet, no otras puses, - izsalku�a mehāniķa draugi.

D�. L. B. Matekoni vēroja, kā mma Ramotsve tuvojas parādes durvīm un pieklauvē. Acīmredzot doktors jau gaidīja, jo sieviete tūlīt tika ielaista, un durvis aiz viņas aizvērās.

- Jūs viena pati? - doktors Ranta noprasīja. - Vai tad jūsu draugs nenāks iek�ā?

- Nē, - atteica deteklve. - Viņ� mani pagaidīs ārpusē.

Vīrietis smējās.

- Apsardze? Tādējādi jūs jūtaties dro�ībā?

Uz �o jautājumu mma Ramotsve neatbildēja.

- Jums ir jauka māja, - viņa teica. - Esat veiksminieks.

Saimnieks pamāja, aicinādams sekot uz dzīvojamo istabu.

Tad viņ� norādīja uz krēslu un apsēdās arī pats.

- Negribu, ar jums pļāpādams, tērēt savu laiku, - sacīja Ranta. - Runā�u tikai tāpēc, ka jūs man tik neganti uzbrūkat un man ir grūtības ar kādu sievieti, kura melo. �is ir vienīgais mūsu sarunas iemesls.

Viņa lepnums ir ievainots, detektīve saprata. Viņu bija iedzinusi strupceļā sieviete: dzeļo�s pazemojums meitu ģē-ģerim. Mma Ramotsve nodomāja, ka garas ievadrunas nav vajadzīgas, un ķērās vērsim pie ragiem.

- Kā nomira Maikls Kērtins? - viņa prasīja.

Misters Ranta sēdēja detektīvei tie�i pretim ar sakniebtām lūpām.

- Es tur strādāju, - viņ� teica, izlikdamies, ka nav dzirdējis jautājumu. - Es esmu lauksaimniecības ekonomists, un viņi bija saņēmu�i grāntu no Forda fonda, lai varētu noalgot kādu, kas pētītu �ādu nelielu lauksaimniecības uzņēmumu ekonomiku. Tāds bija mans darbs. Ta�u es redzēju, ka pasākums ir bezcerīgs. Jau no pa�a sākuma. �ie cilvēki bija ideālisti. Viņi bija iedomāju�ies, ka spēs izmainīt dabas kārtību. Es redzēju, ka no tā nekas nesanāks.

- Ta�u naudu jūs ņēmāt, - mma Ramotsve iestarpināja.

Saimnieks uzmeta viņai nicino�u skatienu.

- Tas bija darbs. Es esmu profesionāls ekonomists. Es pētu veiksmīgus uzņēmumus un ari neveiksmīgus pasākumus. Vai tas jums ir saprotams?

- Es saprotu, - viņa teica.

- Tas labi, - vīrietis turpināja. - Mēs, tā saucamā vadība, dzīvojām visi vienā lielā mājā. Tur mita vācietis no Namībijas, kur� visus izrīkoja, - Burkhards Fi�ers. �im cilvēkam bija sieva Mārsija, un tad vēl tur dzīvoja sieviete no Dienvidāfrikas -Karla Smita, amerikāņu jauneklis un es.

Mums gāja tīri labi, ja neskaita to, ka es Burkhardam nepatiku. Viņ� centās no manis atbrīvoties jau pa�ā sākumā, ta�u bija līgums ar fondu, un viņam atteica. Burkhards mani apmeloja, ta�u viņam nenoticēja.

Amerikāņu zēns bija ļoti pieklājigs. Viņ� runāja labā set-svanie�u valodā un cilvēkiem patika. Jaunekli piesavinājās dienvidafrikāniete, un abi sāka dzīvot vienā istabā. Viņa tam it visur pakalpoja - gatavoja ēst, mazgāja drēbes un aptekāja visos iespējamos veidos. Ta�u pēc tam viņa sāka izrādīt interesi par mani. Es tam nedevu nekādu iemeslu, ta�u mums sākās dēka, kaut gan vienlaikus viņai bija ari �is zēns. Karla teica, ka grib Maiklam par to pastāstīt, tomēr nevēlas ievainot viņa jūtas. Tāpēc mēs satikāmies slep�us, kas tur bija samērā grūti izdarāms.

Burkhardam radās aizdomas: viņ� mani iesauca kantori un pateica, ka visu izstāstīs amerikānim, ja nepārstā�u satikties ar Kārlu. Es teicu, ka tā nav viņa darī�ana, un priek�nieks sadusmojās. Uzsvēra, ka vēlreiz rakstī�ot uz fondu un ziņo�ot, ka es grauju kolektīvu. Tāpēc sacīju, ka ar Kārlu vairs nesatik�os.

Ta�u attiecības turpinājās. Kāpēc es tā darīju? Nezinu. Mēs satikāmies vakaros. Meitene teica, ka viņai patīkot pastaigas krūmāja tumsā; Maiklam tas nepatika, un viņ� palika mājās. Viņ� brīdināja Kārlu, lai tā neiet pārāk tālu un piesargās no plēsīgiem zvēriem un �ūskām.

Mums bija kāda vietiņa, kurp gājām, lai paliktu divvien-tulībā. Būda aiz laukiem. Parasti tur tika turēti kapļi, �ļūtenes un tamlīdzīgas lietas. Ta�u tā bija ari laba vieta, kur satikties mīlētājiem.

Tovakar mēs atkal bijām kopā būdā. Spīdēja pilnmēness, un ārā bija glu�i gai�s. Pēk�ņi es sapratu, ka ārpusē kāds ir, un piecēlos. Es aizlavījos līdz durvīm un ļoti lēnām tās atvēru. Tur stāvēja amerikānis. Viņ� bija tērpies tikai īsajās biksēs un sandalēs. Tā bija ļoti karsta nakts.

Maikls jautāja: �Ko tu �eit dari?� Es neatbildēju, bet viņ� pēk�ņi pagrūda mani malā un ielūkojās būdā. Ieraudzījis Kārlu, viņ�, protams, visu tūlīt saprata.

Sākumā puisis neko neteica. Viņ� tikai skatījās Karlā un pēc tam palūkojās manī. Tad viņ� sāka skriet prom no būdas. Ta�u Maikls neskrēja uz māju pusi, bet gan pretējā virzienā -tie�i iek�ā krūmājā.

Karla man uzsauca, lai es viņu noķeru, un tā ari gribēju izdarīt. Jauneklis skrēja diezgan ātri, ta�u es viņu panācu un satvēru aiz pleca. Viņ� mani atgrūda un atkal metās skriet. Es sekoju jaunajam cilvēkam pa pēdām caur ērk�ķainajiem krūmiem, kuri skrāpēja man kājas un rokas. Es viegli varēju izdurt aci ar kādu no �iem ērk�ķiem, tomēr tas nenotika. Tas viss bija ļoti bīstami.

Noķēru puisi vēlreiz, un �oreiz viņ� tik stipri nepretojās. Lai nomierinātu, satvēru viņu labi cie�i un grasījos vest atpakaļ uz mājām, ta�u viņ� izrāvās un paklupa.

Mēs atradāmies dziļa grāvja - donga - malā, kas �ķērsoja krūmāju. Tas bija apmēram se�as pēdas dziļ�, un, kad Maikls paklupa, viņ� iekrita grāvī. Es paskatījos lejup un ieraudzīju viņu guļam pa�ā dibenā. Viņ� nekustējās un neizdvesa ne skaņas.

Es norāpos lejā un viņu apskatīju. Puisis gulēja glu�i mierīgs, un, kad mēģināju apskatīt viņa galvu, vai tā nav sasista, tā nokārās pār manu roku. Es sapratu, ka viņ� kritienā salauzis sprandu un vairs neelpo.

Aizskrēju atpakaļ pie Karlas un pastāstīju, kas noticis. Mēs kopā atgriezāmies pie grāvja un vēlreiz viņu apskatījām. Maikls neap�aubāmi bija miris, un sieviete sāka raudāt.

Kad asaru plūdi bija beigu�ies, mēs apsēdāmies grāvī un domājām, ko darīt. Es spriedu - ja iesim atpakaļ un visu izstāstīsim, neviens nenoticēs, ka Maikls ir nelaimīgā kārtā paslīdējis. Iedomājos - cilvēki nospriedīs, ka esam savā starpā kāvu�ies, jo viņ� atklājis manas attiecības ar Kārlu. Man bija skaidrs - kad policisti iztaujās Burkhardu, viņ� par mani sastāstīs trakas lietas un teiks, ka es amerikāni dro�i vien esmu nogalinājis. Nākotne man rādījās pavisam nelabā gaismā.

Tā nu mēs nolēmām nelaiķi apglabāt un teikt, ka neko nezinām. Es zināju, ka tuvumā ir skudru pū�ņi - krūmājā tie ir no vienas vietas -, un nospriedu, ka tā būtu laba vieta, kur paslēpt līķi. Diezgan ātri atradu pūzni un nopriecājos. Skudrulācis tajā bija izracis diezgan pamatīgu alu, un man nenācās grūti to papla�ināt, lai ievietotu Maikla mirstīgās atliekas. Pēc tam es alu aizbāzu ar akmeņiem un zemi un skudru pū�ņa apkārtni noslaucīju ar ērk�ķu krūma zaru. Laikam man bija izdevies paslēpt visus pierādījumus, jo pēddzinis, kuru viņi pēc tam nolīga, neko neuzgāja. Turklāt nākamajā dienā nolija lietus un aizskaloja visas pēdas.

Turpmākajās dienās mūs un vēl citus cilvēkus iztaujāja policisti. Es teicu, ka Maiklu tajā vakarā neesmu redzējis, un to pa�u stāstīja arī Karla. Viņa bija satriekta un kļuva ļoti klusa. Ar mani satikties viņa vairs negribēja un lielākoties raudāja.

Tad Karla aizbrauca. Pirms do�anās projām viņa man īsos vārdos pateica, ka ļoti no�ēlo mūsu laksto�anos. Viņa izstāstīja arī to, ka ir grūta, ta�u bērns esot no Maikla, nevis manējais, jo ticis ieņemts, pirms mēs sākām satikties.

Viņa aizbrauca, un pēc mēne�a aizbraucu arī es. Man pie�ķīra stipendiju Djūkā, bet viņa pameta valsti. Karla negribēja atgriezties Dienvidāfrikā, jo viņai tā nepatika. Dzirdēju, ka viņa nonākusi Zimbabvē, Bulavajo, un viņai tur esot maza viesnīciņa. Vēl es dzirdēju, ka viņa tur dzīvojot ari tagad. Kāds mans paziņa, kur� bija aizbraucis uz Bulavajo, Kārlu iztālēm bija redzējis.

Misters Ranta apklusa un paskatījās uz mma Ramotsvi.

- Tā ir taisnība, mma, - viņ� teica. - Es to zēnu nenogalināju. Es jums izstāstīju patiesību.

Detektīve pamāja ar galvu.

- Es redzu, - viņa sacīja. - Redzu, ka nemelojāt.

Bridi viņa neteica neko.

- Negatavojos neko stāstīt policistiem. Es jums to jau teicu, un savu vārdu es turu. Ta�u man par notiku�o jāpastāsta Maikla mātei ar norunu, ka viņa rīkosies tāpat kā es - neies uz policiju, un es domāju, ka misis Kērtina man to apsolīs. Neredzu nekādu iemeslu, lai policija atsāktu izmeklē�anu.

Ranta atviegloti uzelpoja. Viņa kareivīgā izturē�anās bija izgaisusi, un izskatījās, ka vīrs no mma Ramotsves gaida zināmas garantijas.

- Un tās meitenes? - viņ� jautāja. - Vai viņas mani neapgrūtinās?

Mma Ramotsve papurināja galvu.

- Ar viņām nepatik�anu nebūs. Par to varat neraizēties.

- Un kā ar to ziņojumu? - doktors Ranta vaicāja. - No tās otras skuķes. Vai jūs to iznīcināsiet?

Mma Ramotsve piecēlās un devās uz durvīm

- Ar ziņojumu?

- Jā, - viņ� teica. - Ar denunciāciju pret mani no mei�as, kura melo.

Detektīve atvēra ieejas durvis un palūkojās ārā. Tur misters D�. L. B. Matekoni sēdēja automobilī un, kad durvis atvērās, pacēla skatienu.

Viņa spēra soli uz takas.

- Redziet, doktor Ranta, - mma Ramotsve klusi sacīja. - Domāju, ka jūs esat cilvēks, kur� melojis daudziem - pārsvarā, �ķiet, sievietēm. Ta�u nupat ir noticis kaut kas nebijis.

Jums sameloja sieviete, un jūs tūlīt uzķērāties. Jums tas nepatiks, bet varbūt tā būs mācība, ko nozīmē tikt izmantotam. Nekādas meitenes nav.

Viņa aizgāja pa celiņu, pēc tam ārā pa vārtiem. Ranta palika durvis un noskatījās sievietei pakaļ, ta�u viņa zināja, ka tas neuzdro�ināsies viņai piedurt ne pirksta. Kad Ranta bija pārvarējis dusmas, kuras, kā domāja mma Ramotsve, to bija pārņēmu�as, viņ� aptvēra, ka viegli ticis cauri, un, ja viņam ir kaut mazākās sirdsapziņas paliekas, jāpateicas mma Ramotsvei par to, ka desmit gadu vecie notikumi netiks vairs cilāti. Ta�u detektive �aubījās par doktora sirdsapziņu un domāja, ka, sprie�ot pēc visa, tās viņam nav.

Kā tad ar viņas pa�as sirdsapziņu? Viņa �im cilvēkam bija melojusi un ķērusies pie �antā�as. Viņa �ādi bija rīkojusies, lai iegūtu ziņas, kuras pretējā gadījumā paliktu nepieejamas. Nelika mieru satrauco�ais jautājums, vai mērķis vienmēr attaisno līdzekļus. Vai bija labi rikoties bezkaunīgi, lai sasniegtu labvēlīgu rezultātu? Jā, dro�i vien. Pasaulē notika kari, kas bija bezjēdzīgi. Āfrikas pienākums bija cīnīties, lai atbrīvotos, un neviens nevarēja teikt, ka tas ir nepareizi - lietot spēku, lai sasniegtu mērķi. Dzīve ir nesakārtota, un da�reiz nav citas izejas. Mma Ramotsve apspēlēja doktoru Rantu ar viņa pa�a kārtīm, tāpat kā bija blēdījusies, lai satriektu ļauno �amani vienā no savām iepriek�ējām lietām. Tā ir neizbēgama nepiecie�amība �ajā pasaulē, kas ir tāla no pilnības.

Devusies ceļā agri no rīta, kad pilsētā mazāk kņadas un debesis vēl tum�as, viņa mazajā, baltajā autobusiņā izbrauca uz Fransistaunas ceļa. īsi pirms Mo�udi pagrieziena, kur ceļ� tuvojas Limpopo upes iztekai, saule pacēlās virs līdzenumiem, un pēc da�ām minūtēm visa pasaule sāka trīsēt zeltdzeltenā krāsā - kopjes', koku virsotnes visā savā krā�ņumā, ceļmalas pērnā zāle un pat putekļi. Saule - lielā, sarkanā bumba - �ķita aizkavējusies pie apvār�ņa; tad tā saņēmās un aizpeldēja pāri Āfrikai: dabā atgriezās dienas ierastās krāsas, un mma Ra-motsve tālumā pamanīja kop� bērnības pazīstamos māju jumtus, ēzeļus ceļmalās un �ur tur starp kokiem izsvaidītos namiņus.

�ī bija sausa vieta, ta�u patlaban, lietus sezonas sākumā, tā sāka mainīties. Agrīnais lietus bija nācis par labu. Lieli, purpursārti mākoņi blīvējās ziemeļos un austrumos; lietus, pārplūdinādams zemi, bija gāzis baltām straumēm - glu�i kā ūdenskritums. Mēne�iem ilgā sausuma nomocītā zeme uzsūca lietusgā�u radītās mirgojo�ās peļķes, un pēc da�ām stundām caur brūnumu izlauzās zaļā krāsa. Zāles dzinumi, mazi, dzelteni ziediņi, dīgsto�i me�a vīnogulāji spraucās caur atmaigu�o zemes virskārtu un padarīja to zaļu un sulīgu. Akas un sakaltu�o dubļu iegulas pēk�ņi piepildījās ar rāvainu, brūnu ūdeni, un pa gultnēm - sausu smil�u vagām - atkal sāka plūst upes. Lietus sezona bija gadskārtējs brīnums, kas �ajā

¹ Kopje - zems pakalns Dienvidāfrikas veida.

sausajā zemē ļāva pastāvēt dzīvībai, brīnums, uz kuru jācer, jo lietus varēja aizkavēties, un tad nobeidzās lopi, kā jau tas �ad un tad gadījās.

Viņai patika ceļ� uz Fransistaunu, ta�u �odien bija jābrauc vēl kādas tris stundas ilgāk uz ziemeļiem - pāri Zimbabves robe�ai. Misters D�. L. B. Matekoni negribēja viņu laist un centās atrunāt, ta�u mma Ramotsve palika pie sava. Viņa �o izmeklē�anu bija uzņēmusies, un tā jānoved līdz galam.

- Tur ir bīstamāk nekā Botsvānā, - D�. L. B. Matekoni brīdināja. - Mū�dien tur atgadās kaut kas nelāgs. Vispirms bija kar�, tad dumpji un vēl citādas nekārtības. Posteņi uz ceļiem. Laupī�anas... Un vēl visādas nepatik�anas. Ko tad, ja tavs autobusiņ� salūst?

Viņai nācās riskēt, ta�u mma Ramotsve negribēja līgavaini satraukt. Viņa patie�ām bija pārliecināta, ka �is brauciens ir nepiecie�ams, turklāt detektīvei �ķita svarīgi ieviest tradīciju, ka �ādos gadījumos pēdējais vārds pieder viņai. �Dāmu detek-tivaģentūras Nr. 1� darbībā nedrīkst ļaut iejaukties vīrie�iem, citādi tie drīz vien mainīs aģentūras nosaukumu uz �Dāmu un vīrie�u detektivaģentūru Nr. 1�. Misters D�. L. B. Matekoni bija labs mehāniķis, ta�u nebija detektīvs. Tāpēc, ka... jā, kāpēc gan? Kas tas bija? Vērīgums? Intuīcija?

Tāpēc ceļojums uz Bulavajo tomēr notika. Viņa uzskatīja, ka spēj par sevi parūpēties; lielākā daļa cilvēku, kuri iekļuva nepatik�anās, par to varēja vainot vienīgi sevi. Tie iemanījās atrasties vietās, kurās viņiem nevajadzētu būt; tie draudēja nepareizajiem cilvēkiem; tie neprata orientēties sabiedrībā. Mma Ramotsve prata saplūst ar apkārtējo vidi. Detektive zināja, kā tikt galā ar jaunekli, kuram piemīt pārspīlēta pa�vērtības izjūta, kas, pēc viņas domām, bija visbīstamākā parādība, ar kādu varēja sastapties Āfrikā. Jauns cilvēks ar �auteni ir kā fugass: ja jūs aizskarat viņa patmīlību - un tas nav grūti izdarāms -, var gaidīt neparedzamas sekas. Ta�u, ja izturaties pret viņu pieklājīgi - ar cieņu, pēc kuras �ādi cilvēki tik ļoti kāro, �ai bumbai var noņemt detonatoru. Bet vienlaikus nedrīkst būt pārāk pasīvs: pretinieks var pieņemt, ka esi ieņēmis aizsardzības pozīcijas. Visi �ie psiholoģiskie smalkumi katrā situācijā jāizsver.

Mma Ramotsve brauca cauri rītam. Pulksten deviņos de-tektīve nonāca Mahalapjē - viņas tēva Obida Ramotsves dzimtenē. Vēlāk tēvs devās dienvidu virzienā, kur bija viņa mātes sen�u zemes, ta�u viņa dzimta atradās �eit, un tie joprojām bija arī mma Ramotsves radi. Ja viņa uz labu laimi sāktu klaiņot pa pilsētas ielām un sarunātos ar vecākiem cilvēkiem, kāds viņu noteikti pazītu, kāds, kur� mma Ramotsvi ierindotu sare�ģītos radurakstos. �eit vajadzēja būt otrās, tre�ās un ceturtās pakāpes brālēniem un māsīcām, attāliem ģimenes atzariem, kas viņu saistītu ar nekad neredzētiem cilvēkiem, kuru vidū viņa tūlīt pat justos kā savējā. Ja mazais, baltais autobusiņ� salūztu, viņa varētu klauvēt pie jebkurām �īm durvīm un cerēt uz palīdzību, ko attālam radiniekam bija tiesības lūgt pat Botsvānas viņā galā.

Mma Ramotsve nevarēja iedomāties, kā tas ir, ja cilvēkam nav radinieku. Viņa zināja, ka ir ļaudis, kuriem nav ne tēvo�u, ne krustmā�u, ne da�ādu pakāpju attālu brālēnu: �ie cilvēki bija vientuļi. Kaut kāda neizdibināma iemesla dēļ tādi bija daudzi baltie; izskatījās, ka tuviniekus tiem nevajag un, būdami vientuļi, viņi ir apmierināti. Cik pamestiem īstenībā viņiem vajadzēja justies! Kā kosmonautiem, kuri klīst tumsā nezināmā izplatījumā; tiem nav pat sudrabotās nabassaites, kas tos savienotu ar mazo, metālisko skābekļa un siltuma avotu. Uz mirkli viņa iztēlojās mazo, balto autobusiņu kosmosā lēnām riņķojam uz zvaig�ņu fona un sevi, mma Ramotsvi no �Dāmu detektīvaģentūras Nr. 1�, bezsvara stāvoklī kājām gaisā grie�amies ap mazo, balto busiņu, piesietu tam ar tievu, smalku valgu.

Viņa apstājās Fransistaunā un viesnīcas verandā, no kurienes varēja pārredzēt dzelzceļu, tad izdzēra tasi tējas. Dī-zelvilciens tusnīdams piegādāja no ziemeļiem pārpildītus vagonus un tika novirzīts uz rezerves sliedēm; pre�u vilciens, piekrauts ar vara rūdu no Zimbabves raktuvēm, vienā mierā atpūtās, kamēr ma�īnists zem koka sarunājās ar pārmijnieku. Pāri sliedēm aizkliboja karstuma novārdzināts suns. Pie mma Ramotsves galda pietecēja smieklīgs, puņķains bērns un, kad viņa tam uzsmaidīja, ķiķinādams aizskrēja.

Tad sekoja robe�as �ķērso�ana ar nekārtīgo rindu, kas nemaz negribēja virzīties uz priek�u pie baltās blokmājas, kurā, apzīmogodami pases, vīzas un lētas veidlapas, garlaikoti un cienīgi rosījās uniformēti ierēdņi. Formalitātes bija galā, un, braucot garām granīta klintīm, kas vēl nesen baloja pie gai�i zilā apvār�ņa, kur gaiss bija vēsāks un svaigāks nekā Fransistaunas nomāco�ais karstums, ceļojums tuvojās beigām. Un te jau ari Bulavajo - pilsēta ar platām ielām, palisandriem un ēnainām verandām. �eit viņai bija kur palikt: pie kāda drauga, kur� detektīvi laiku pa laikam apciemoja Gaborounā; �eit viņu gaidīja ērta istaba ar vēsu, nospodrinātu sarkanu grīdu un salmu jumtu, kas telpu darīja klusu un dzestru kā alu.

- Vienmēr priecājos tevi redzēt, - sacīja draugs. - Bet kāpēc esi ieradusies?

- Lai kādu atrastu, - mma Ramotsve atbildēja. - Vai - drīzāk - lai kādam citam palidzētu kādu atrast.

- Tu runā mīklaini, - draugs smējās.

- Paskaidro�u, - mma Ramotsve sacīja. - Es esmu �eit, lai pieliktu kādam stāstam punktu.

Kārlu viņa atrada bez grūtībām. Mma Ramotsves paziņa pāris rei�u piezvanīja un iedeva viņai viesnīcas nosaukumu un adresi. Tā bija veca koloniālā stilā celta ēka uz Matoposas ceļa. Nebija skaidrs, kas bija tie, kuri �eit apmetās, ta�u viesnīca izskatījās labi uzturēta, un kaut kur dziļāk varēja dzirdēt bāra trok�ņus. Virs ieejas durvīm ar maziem, baltiem burtiem rakstīts: Karla Smita - persona, kurai atļauts pārdot alkoholiskos dzērienus. Izmeklē�anai pienāku�as beigas, un, kā jau pa lielākai daļai, tās bija visai ikdieni�ķas un veiksmīgas. Kā par brīnumu, meklējamais cilvēks patie�ām eksistēja un bija �eit.

- Es esmu Karla.

Mma Ramotsve skatījās uz sievieti, kura sēdēja pie galda ar nekārtīgu dokumentu kaudzi priek�ā. Aiz viņas muguras pie sienas karājās kalendārs ar spilgtās krāsās iezimētiem datumiem - dāvana no izgatavotājiem - uz tā trekniem burtiem bija rakstīts: Iespiests Matabelelandas tipogrāfijā, SIA: Jūs domājat - mēs drukājam! Mma Ramotsvei radās doma, ka vajadzētu pasūtināt kalendāru pa�as vajadzībām. Aizdomīgi? Zvaniet �Dāmu detektīvaģentūrai Nr. 1�. Jūs jautājat -mēs atbildam! Nē, tas bija pārāk tizli. Jūs saucat - mēs palīdzam! Nē, visi klienti jau nebija bezpalīdzīgi. Mēs atklājam patiesību. Tā bija labāk: tas skanēja cienīgi.

- Un jūs? - pieklājīgi, ta�u ar nelielām aizdomām balsī vaicāja sieviete.

�Viņa domā, ka esmu atnākusi pieteikties darbā,� nosprieda mma Ramotsve, �un grib mani atraidīt.�

- Mans vārds ir Pre�esa Ramotsve, - detektive stādījās priek�ā. - Esmu no Gaborounas. Un nemeklēju darbu.

Sieviete pasmaidīja.

- Bet daudzi meklē, - viņa teica. - �eit ir tik briesmīgs bezdarbs. Pat cilvēki, kuri izgāju�i visus iespējamos kursus, nevar atrast darbu. Nekādu. Viņi ir ar mieru darīt jebko. Katru nedēļu pie manis nāk pieteikties kādi desmit - varbūt pat divpadsmit; mācību gada beigās - daudz vairāk.

- Slikti apstākļi?

Karla nopūtās.

- Jā, jau ilgāku laiku. Daudzi cilvēki cie�.

- Saprotu, - teica mma Ramotsve. - Mēs Botsvānā varam uzelpot. Pie mums tik traki nav.

Karla pamāja ar galvu un izskatījās domīga.

- Es zinu. Es tur da�us gadus dzīvoju. Tas bija pirms kāda laika, ta�u esmu dzirdējusi, ka nekas īpa�i nav mainījies. Par to jūs varat tikai priecāties.

- Jums patika vecā Āfrika?

Karla aizdomīgi paskatījās mma Ramotsvē. �is bija politisks jautājums, un viņai vajadzēja būt piesardzīgai.

Viņa runāja lēnām, izvēlēdamās vārdus.

- Nē. Ne tādā ziņā, ka man patiktu koloniju laiki. Protams, ne. Jūs jau zināt, ka ne visiem baltajiem tie patika. Es varēju būt dienvidafrikāniete, ta�u es pametu Dienvidāfriku, lai aizbēgtu no aparteida. Tā ari nokļuvu Botsvānā.

Mma Ramotsve ar savu jautājumu nebija iecerējusi viņu mulsināt. Tā nebija domāta kā apsūdzība, tāpēc viņa centās visu vērst par labu.

- Nebiju to domājusi �ādi, - viņa teica. - Es domāju par veco Āfriku, kurā bija mazāk bezdarbnieku. Tad cilvēkiem pietika vietas. Viņi piederēja saviem ciematiem, savām ģimenēm. Viņiem bija sava zeme. Tagad daudz kas no tā ir zudis, un cilvēkam ir vienīgi būda pilsētas pievārtē. �āda Āfrika man nepatīk.

Karla izskatījās atvieglota.

- Jā, ta�u pasauli apturēt mēs nevaram, vai ne? Āfrikā ir sare�ģījumi. Mēs varam tikai mēģināt ar tiem tikt galā.

Iestājās klusums. �ī sieviete nebija nākusi runāt par politiku, nosprieda Karla. Vai arī par Āfrikas vēsturi. Kāpēc gan viņa �eit atradās?

Mma Ramotsve paskatījās uz savām rokām un saderinā�anās gredzenu, kas izstaroja mazu gaismas kūlīti.

- Pirms desmit gadiem, - viņa iesāka, - jūs dzīvojāt netālu no Molepololes - saimniecībā, kuru vadīja Burkhards Fi�ers. Jūs tur bijāt, kad mīklainos apstākļos pazuda amerikānis, vārdā Maikls Kērtins.

Viņa apklusa. Karla skatījās detektīvā ar stiklainām acīm.

- Man nav nekā kopēja ar policiju, - mma Ramotsve steidzīgi piebilda. - Neesmu �eit ieradusies, lai jūs iztaujātu.

Karlas izturē�anās bija bezkaislīga.

- Kāpēc tad jūs gribat par to runāt? Tas notika pirms daudziem gadiem. Viņ� pazuda. Tas ir viss.

- Nē, - teica detektīve. - Tas nav viss. Man jums nav jāprasa, kas tur notika, jo es to ļoti labi zinu. Jūs un Osvalds

Ranta bijāt būdā, kad parādījās Maikls. Viņ� iekrita grāvi un salauza sprandu. Jūs noslēpāt liķi, jo Osvalds baidījās, ka policija viņu apsūdzēs Maikla slepkavībā. Tā tas notika.

Karla neatbildēja, ta�u mma Ramotsve redzēja, ka teiktais sievieti ir satriecis. Kā jau detektlve domāja, doktors Ranta bija teicis taisnību, un Karlas uzvedība patlaban to apstiprināja.

-Jūs nenogalinājāt Maiklu, - viņa sacīja. - Neviens jūs neapsūdz. Ta�u jūs noslēpāt līķi, un viņa māte tāpēc neuzzināja, kas noticis. Jūs rīkojāties slikti. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, ka jūs varat kaut ko iesākt, lai visu vērstu par labu. Jūs to varat darīt glu�i dro�i. Jums nav jābaidās.

Karlas balss skanēja kā no tāluma - gandrīz nedzirdami.

- Ko es varu darīt? Mēs nevaram viņu atdzīvināt.

- Jūs varat pabeigt viņa mātes meklējumus, - mma Ramotsve teica. - Vienīgais, ko viņa vēlas, ir pateikt ardievas dēlam. Cilvēkiem, kuriem nācies kādu zaudēt, bie�i piemetas �āda mānija. Viņu sirdi nav atriebības jūtu: viņi vienīgi grib kaut ko uzzināt. Tas ir viss.

Karla ar nodurtām acīm atgāzās krēslā.

- Es nezinu... Ja es kaut ko pateik�u, Osvalds būs pārskaities...

Mma Ramotsve viņu pārtrauca.

- Osvalds zina un ir ar mieru.

- Tad kāpēc viņ� pats nepastāsta misis Kērtinai? - pēk�ņi sadusmojusies, jautāja Karla. - To izdarīja Ranta. Es toreiz meloju tikai tāpēc, lai viņu pasargātu.

Detektlve piekrīto�i pamāja.

- Jā, - viņa teica. - Tā ir viņa kļūda, un viņ� nav labs cilvēks. Doktors �ai sievietei vai kādam citam nespēj dot neko. �ādi cilvēki atvainoties nav spējīgi. Ta�u jūs gan. Jūs varat satikties ar misis Kērtinu un pastāstīt, kas notika. Jūs varat izpelnīties viņas piedo�anu.

Karla papurināja galvu.

- Nesaprotu, kāpēc... Pēc visiem �iem gadiem...

Mma Ramotsve viņu pārtrauca.

'

- Tāpēc, - viņa sacīja, - ka esat viņas mazbērna māte. Vai tad tā nav? Vai tad jūs viņai liegsiet mazliet laipnības? Dēla viņai vairs nav. Ta�u ir...

- Puisēns, - teica Karla. - Arī viņu sauc par Maiklu. Viņam ir deviņi gadi - gandrīz desmit.

Detektīve smaidīja.

- Jums viņai bērniņ� jāparāda, - detektīve sacīja. - Jūs esat māte. Un zināt, ko tas nozīmē. Tagad jums vairs nav iemesla slēpties. Osvalds jūs neaiztiks. Viņam ar to nav nekāda sakara.

Mma Ramotsve piecēlās un piegāja pie rakstāmgalda, aiz kura sarāvusies un bailīga sēdēja Karla.

- Jūs ta�u saprotat, ka tas jāizdara, - viņa teica.

Detektīve maigi satvēra otras sievietes roku. Tā bija tum-

snēja no karstuma un smaga darba.

- Jūs ta�u to izdarīsiet, mma? Viņa ir gatava atlidot uz Botsvānu. Ja es pateik�u, viņa ieradīsies pēc pāris dienām. Vai varat no �ejienes tikt projām? Tikai uz da�ām dienām.

- Man ir palīdze, - Karla atbildēja. - Viņa visu padarīs.

- Un zēns? Maikls? Vai tad viņ� nepriecāsies, ieraudzīdams savu vecmāmiņu?

Karla pacēla acis uz detektīvi.

- Jā, mma Ramotsve, - viņa teica. - Jums taisnība.

Viņa atgriezās Gaborounā nakamajā dienā - vēlu vakarā. Kalpone Rouza bija palikusi detektīves mājā pieskatīt bērnus, kuri, mma Ramotsvei atbraucot, bija jau aizmigu�i. Viņa ielavījās to istabās un ieklausījās klusajā elpā, un ieelpoja guļo�o bērnu saldo smar�u. Tad, ceļojuma nogurdināta, viņa iekrita savā gultā, bet smago, aizvērto plakstu priek�ā joprojām vīdēja ceļ�.

Atstājusi bērnus Rouzas ziņā, mma Ramotsve nākamajā rītā agri ieradās savā birojā. Mma Makutsi bija atnākusi agrāk, nekā vajadzīgs, un sēdēja pie sava rakstāmgalda, rakstīdama ziņojumu.

- Misters Letseniāns Bedjūls, - viņa atskaitījās. - Es rakstu ziņojumu par lietas iznākumu.

Mma Ramotsve sarauca uzacis.

- Es ta�u domāju, ka vēlējāties, lai es ar to tieku galā...

Mma Makutsi saknieba lūpas.

- Sākumā man nebija drosmes, - viņa teica, - ta�u vakar Bedjūls atbrauca, un man ar viņu bija jārunā. Ja būtu redzējusi viņu nākam, aizslēgtu biroja durvis un izliktu zīmi, ka aģentūra slēgta. Ta�u viņ� ienāca, pirms paspēju kaut ko izdarīt.

- Nu un? - mma Ramotsve gribēja zināt.

- Es izstāstīju, ka viņa sieva ir neuzticīga.

- Ko viņ� teica?

- Viņ� bija nomākts. Viņ� izskatījās ļoti bēdīgs.

Mma Ramotsve �ķībi pasmaidīja.

- Nav nekāds brīnums, - viņa sacīja.

- Jā, bet tad es teicu, lai viņ� neko neuzsāk, jo sieva to dara tikai dēla labā. Ka viņa ielaidu�ies ar bagātnieku, lai nodro�inātu dēlam labu izglītību. Es teicu, ka viņa ir ļoti nesavtīga. Teicu, ka labāk visu atstāt, kā ir.

Mma Ramotsve izskatījās pārsteigta.

- Vai viņ� tam noticēja? - detektīve neticīgi jautāja.

- Jā, - mma Makutsi atbildēja. - Viņ� nav īpa�i pieredzējis cilvēks. Ta�u galu galā misters Bedjūls izskatījās diezgan priecīgs.

- Esmu pārsteigta, - mma Ramotsve sacīja.

-Jā, tā nu ir, - mma Makutse teica. - Viņ� aizgāja laimīgs. Arī sieva joprojām ir laimīga. Zēns mācās. Un sievas mīļākais un viņa sieva ari ir laimīgi. Labs iznākums.

Mma Ramotsve par to nebija īsti pārliecināta. �ajā risinājumā redzamas pamatīgas ētiska rakstura plaisas, un, lai tās aizpildītu, vajadzēja krietni padomāt un parunāt. Kad būs vairāk laika, viņa to visu ar mma Makutsi apspriedīs. Bēdīgi, nodomāja mma Ramotsve, ka par �ādiem jautājumiem nav slejas �Kriminoloģijas �urnālā�. Viņa būtu uzrakstījusi un vērsusies pēc padoma �ajā delikātajā lietā. Varbūt tomēr vajadzēs sazināties ar redaktoru un ieteikt, ka jāpieņem cilvēks, kas par �ādiem jautājumiem atbild, - tas noteikti padarītu �urnālu daudz, daudz vērtīgāku.

Sekoja da�as mierpilnas dienas, kuru laikā viņām atkal nebija apmeklētāju un kuras varēja veltīt aģentūras pārvaldes uzlabo�anai. Mma Makutsi ieeļļoja savu rakstāmma�īnu un devās nopirkt jaunu tējkannu sarkankrūmu tējai. Mma Ramotsve rakstīja vēstules seniem draugiem un gatavoja atskaites gaidāmajam finan�u gada noslēgumam. Naudas nopelnīts nebija daudz, ta�u nebija arī zaudējumu, un viņa jutās laimīga un nepārpūlējusies. Tas nozīmēja daudz vairāk nekā pārliecino�a bilances veidlapa. Gada pārskatos, viņa domāja, blakus izdevumiem un ieņēmumiem katrā ziņā vajadzētu iekļaut sadaļu, kas sauktos Laime. �ī sleja, nodomāja mma Ramotsve, viņas atskaitēs būtu pamatīga.

Bet kā tad ar laimi misis Kērtinai, kura pēc trim dienām vēlā pēcpusdienā ieradās �Dāmu detektīvaģentūrā Nr. 1�, lai satiktu savu mazdēlu? Kamēr Karla bija atstāta, lai vienatnē sagatavotu ziņas par to, kas noticis pirms desmit gadiem, mma Ramotsve ar zēnu izgāja pastaigāties un vērsa viņa uzmanību uz Kgali kalna granīta nogāzēm un zilo dūmaku tālumā virs dambja. Tas bija labi audzināts un nopietns zēns, kur� interesējās par akmeņiem un apstājās, lai paskrāpētu katru klintsbluķi un uzlasītu katru oli.

- �is ir kvarcs, - viņ� teica, norādīdams uz baltu klinti.

- Da�reiz kvarcā var atrast zeltu.

Mma Ramotsve nopētīja klinti.

- Tev ļoti patīk akmeņi?

- Es gribu kļūt par ģeologu, - zēns nopietni atbildēja.

- Da�reiz mūsu viesnīcā apmetas kāds ģeologs. Viņ� man stāsta par akmeņiem.

Detektīve iedro�ino�i pasmaidīja.

- Tas varētu būt aizraujo�s darbs, - viņa teica. - Glu�i kā detektīvam. Kaut ko meklēt.

Viņa sniedza kvarca gabalu zēnam. Tobrīd tas pamanīja viņas saderinā�anās gredzenu un uz mirkli satvēra mma Ramot-sves roku, skatīdamies uz zelta stīpu ar mirgojo�o akmeni.

- Kubiskais cirkonijs, - viņ� teica. - To var uztaisīt glu�i līdzīgu briljantam. Glu�i kā īstu.

Kad viņi atgriezās, Karla un amerikāniete sēdēja blakus, un telpā valdīja miers; vecākās sievietes sejā bija manāma pat priekpilna izteiksme, kas mma Ramotsvei lika domāt - meklētais patie�ām ir atrasts.

Viņas dzēra tēju, cita citā vienīgi skatīdamās. Zēns vecmāmiņai savām rokām bija izgatavojis dāvanu - mazu ziepj-akmens grebumu. Viņa to paņēma un noskūpstīja mazdēlu -kā jau tas pieklātos katrai vecmāmiņai.

Ari mma Ramotsvei bija dāvana amerikānietei - grozs, kuru, atgrie�oties no Bulavajo, viņa, pēk�ņas iegribas vadīta, nopirka no kādas sievietes, kas sēdēja Fransistaunas ceļa malā. Sieviete bija izmisusi, un mma Ramotsve, kurai grozu nemaz nevajadzēja, to nopirka, lai viņai palīdzētu. Tas bija parasts Botsvānas grozs ar pinumā iestrādātām zīmēm.

- �is mazās lāsītes ir asaras, - sieviete bija teikusi. - �irafe dod sievietēm savas asaras, un viņas iepin tās grozos.

Amerikāniete uzmanīgi paņēma grozu - kā jau tas Bot-svānā pieņemts: ar abām rokām. Cik neaptēsti bija cilvēki, kuri pagrāba dāvanu ar vienu roku! �I sieviete bija labāka.

- Jūs esat ļoti laipna, mma, - viņa sacīja. - Bet kāpēc �irafe dod savas asaras?

Mma Ramotsve paraustīja plecus: viņa nekad par to nebija domājusi.

- �ķiet, tāpēc, ka ikvienam no mums kaut kas jāatdod, -viņa teica. - �irafei nekā cita nav - vienīgi asaras.

Vai tie�ām tā, viņa brīnījās. Uz mirkli mma Ramotsve iedomājās �irafi, kura, noslēpusies lapotnē ar visu savu izstiepto kaklu, skatās cauri zariem. Viņa iztēlojās tās miklos, samtainos vaigus un valgās acis. Viņa iztēlojās visu Āfrikas skaistumu un smieklus, un mīlu.

Zēns aplūkoja grozu.

- Tas tiesa, mma?

Mma Ramotsve smaidīja.

- Es ceru, - viņa sacīja.