Dārgie draugi Latvijā!

Man ir liels prieks, ka �ī grāmata nu ir iznākusi latviski. Es bie�i ar pateicību atceros savus draugus Kristū, ko sastapu saistībā ar pirmo Ziemeļu un Baltijas valstu studentu konferenci un apmeklējot Rīgas draudzes. Mani aizkustina doma, ka mums - ar tik at�ķirīgo personisko un nacionālo vēsturi - tomēr ir kopīgs pamats, uz kura varam sarunāties konferencēs un pat izdot grāmatas.

Es vienmēr ar lielu bijību pievēr�os �im tematam: ticībai un protesta emocijām, kas rodas cie�anās. Jo es zinu, ka �eit mēs pieskaramies pa�ām sare�ģītākajām un jūtīgākajām cilvēka dzīves jomām. Un vai es kādam palīdzības vietā nepadaru dzīvi vēl grūtāku?

Es lūdzu Dievu, lai �ī grāmata nekļūtu cilvēkiem par nastu, bet par mierinājumu un palīdzību tādos sāpīgos dzīves brī�os, kad Dievs, �ķiet, ir apklusis.

Paldies Aijai Eimanei, Uģim Sildegam un Luterisma mantojuma fondam, kas uzņēmās īstenot �o projektu.

Sveiciens Kristū,

Leifs Andersens

ī

Virsraksts nav provokācija. Tas ir citāts.

�Celies, Kungs, - kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem!� (Ps. 44:24).

Bībele labi pazīst lielākās no visām bailēm. Bailes, kas mums �ķiet radu�ās mūsu dzīves laikā. Bailes, ka Dievs ir vāj�! Bībele nejautā, vai Dievs vispār ir. Ta�u tā nemitīgi taujā, kur Viņ� ir, vai Viņ� nav no mums novērsies, vai Viņ� ir aizmidzis? Ko īsti Dievs dara?

Tie nav jautājumi, ko paturēt pie sevis. Visā dievbērnības pārsteidzo�ajā atklātībā cilvēks sauc uz Dievu, jo nesaprot To, un jautā, kāpēc Dievs nemostas. Kāda tam jēga? Kāda jēga pamest mūs, kad saucam pēc Viņa? Kāda jēga atstāt mūs vienus, kad raudādami kliedzam uz tuk�ām, mēmām debesīm?

Ja gadās runāt par Dievu ar neticīgiem cilvēkiem, agrāk vai vēlāk tiks uzdots jautājums - bie�i vien dzel�ainā pārliecībā, ka tas būs iz�ķiro�ais trieciens, kas sagraus ticību Dievam: �Kā tas iespējams, ka Dievs ir mīlo�s, ja..� Nereti tas teikts tik triumfējo�i, it kā būtu pa�a sacītāja izdomāts iebildums pret Dieva esamību. Ta�u, izdzirdot teikuma sākumu, katrs no mums varētu to pabeigt: �..ja pasaulē ir tik daudz sāpju?�

Mēs esam paradu�i - un bie�i tam ir pilnīgs pamats - uztvert �os iebildumus kā teorētisku zinā�anu izraisītu vēlmi padiskutēt par Dievu no pieklājīga attāluma. Tomēr atbildēt ir grūti, un mēs kļūstam neiecietīgi: �Ak, nē, tikai ne atkal par to pa�u! Vai jūs nevarat izdomāt kādu labāku jautājumu?�

Nē. Viņi nevar. Un ari mēs nevaram. Diezin vai ir kāds vēl grūtāks jautājums vai iznīcino�āka iebilde pret ticību mīlo�am Dievam. Uz to ir grūti atbildēt karstā diskusijā vai teorētiski, neesot ar cie�anām tie�ā saskarē. Ta�u, sastopoties ar cie�anām dzīvē, rast atbildi nav vieglāk: ko sacīt tēvam, kura mazais dēls tiek nogalēts viņa acu priek�ā? Ko kristietība var teikt tiem, kas kā dzīvi līķi klīst koncentrācijas nometnēs? Ko es varu sacīt sev dienā, kad mana pasaule sabrūk?

Ko Dievs pats var teikt? Kā Viņ� var aizbildināt to, ka ir visspēcīgs pasaulē, kurā cie� bērni? Pārņem izmisums, dzirdot par pieaugu�u cilvēku cie�anām, sabrūkot zem pārcilvēciska grūtuma nastas, ta�u tas, ka mazi bērni, ārprātīgās bailēs kliegdami, vieni skrien pa bombardētas pilsētas ielām, ir kā kliedziens pret debesīm. Kāpēc debesis neatbild? Cilvēki naktīs redz murgus, dzirdēju�i liecības par perversiem nacistiem, kas izklaidēju�ies, �audami uz gaisā pamestiem zīdaiņiem. Vai Dievam nerādās slikti sapņi? Vai Viņ� guļ dziļā, veselīgā miegā, kamēr mēs nevaram rast mieru, vairāk bīdamies no murgiem nekā no bezmiega?

Cilvēki cits citu īpa�i nemīl. Un tomēr mēs apelējam pie sirdsapziņas, sako�am zobus un raudam, kad redzam citu cie�anas. Dievs saka, ka Viņ� pats ir Mīlestība. Kāpēc tad Viņ� ir tik bezdarbīgs? Kāpēc Viņ� klusē? Kāpēc Viņ� nedara vismaz to, ko pieprasa no mums: lai atvieglojam sava tuvākā cie�anas un nesam viens otra nastas? Vai ījaba uzdro�inā�anās pārmest Dievam nav pamatota?

�Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz? Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki?� (īj. 10:4).

Cie�anu mīklas priek�ā mēs, protams, varam aizmiegt acis un aizspiest ausis. Mēs varam mierināt vecmāmiņu vē�a slimnieku nodaļā, ka viņa noteikti atveseļosies - viņa jau tagad izskatās daudz labāk! Mēs varam izvairīties no sastap�anās ar izmisu�iem cilvēkiem vai runāt ar viņiem par citām lietām. Turklāt mums pa rokai vienmēr būs svētīgie saukļi: ka �laiks dziedē visas brūces�; �tikai pazīstot tumsu, mēs spējam priecāties par gaismu�; �tas ceļ� mums visiem ejams�...

Nelaime tikai, ka lielās cie�anās un izmisumā - brīdī, kad palīdzība vajadzīga visvairāk - tuk�ās, bezjēdzīgās mierinājuma frāzes lēnām noklust. Brī�os, kad cilvēkiem visvairāk nepiecie�ama Dieva mīlestība, nevar sacīt, ka �Dievs ir labs, Dievs ir mīļ��. Jo viss apkārt notieko�ais apliecina, ka nē, Viņ� tāds nav. Varbūt neviens neuzdro�ināsies to atzīt, pat sev pa�am ne, bet noteikti sajutīs - kā neskaidru, apspiestu protestu.

Bet mēs ta�u varētu atvērt acis un muti un sacīt: tā ir problēma! Vai Dievs nav aizmidzis? Ko īsti Dievs dara? Vienreiz par visām reizēm mēs varētu skaļi izteikt savu protestu un izmisumu - ja nu kristietībai uz to ir kāda atbilde?

P. Storms reiz teica: �Cilvēki ir labi. Tad kāpēc viņi tādi nav?� Ļaujiet man to pārfrāzēt: �Dievs ir labs. Tad kāpēc Viņ� tāds nav?� Tā ir mikla. Mīkla par gulo�o Dievu.

Vai Dievs ir ļauns? Ja tie�ām ir viens Dievs, kur� �ķietas esam �viss�, vai tad nav pa�saprotami, ka arī ļaunums nāk no Viņa? Tas būtu gan pa�saprotami, gan loģiski, ta�u tas nav tiesa! Ļaunums nav no Dieva: Viņ� ir mīlestības Dievs, jā, mīlestība ir Dieva pa�a daba! I as ir visdro�ākais un svarīgākais, ko mēs vispār varam pateikt par Dievu - arī tad, kad Raksti sauc Viņu par nelaimes radītāju.

Mēs vēl pieredzēsim, ka �ī Rakstu atziņa tomēr nevājina Evaņģēliju par Dieva mīlestību. Ta�u, ja mēs grasītos sludināt �o Rakstu atziņu, pa ceļam pazaudējot vēsti par Dieva mīlestību, tad mums labāk vajadzētu turēt muti ciet. Tas, ka Dievs ir nelaimes radītājs, nenozīmē, ka Viņ� sākotnēji radījis ļaunumu - to noskaidrosim reizi par visām reizēm! Arī jebkura saruna par Dievu ta�u kļūtu bezjēdzīgajā naids pret Viņu nāktu no Viņa pa�a.

Tātad - no kurienes nāk ļaunums? Uz to mums ir pilnīgi skaidra atbilde: mēs par to nekā nezinām! Tā ir viena no miklām, viena no �apslēptajām lietām�. Dievs radīja �ūsku, radīja �varas un valdības pasaules telpā�. Bet to, kā �ūska kļuva ļauna, mēs nezinām.

Kāds dāņu teologs izteicies �ādi: �Ja jautājam Bībelei, no kurienes radies ļaunums, tā atbild: no �ūskas!� Tad pie tā nu mums jāpaliek, lai arī kādu atbildi pieprasītu Epikūrs un mūsu pa�u ziņkārība, un tuvāki paskaidrojumi netiek sniegti. Tas arī nav būtiski. Tas var �ķist kaitino�i, ta�u dzīvē izrādās nesvarīgi. Iz�ķiro�i ir tas, ka, nezinot, no kurienes radies ļaunums, mēs toties ļoti labi zinām, kā tas ienāca pasaulē: mēs pa�i to izvēlējāmies. Tā vietā, lai paliktu pie Dieva un dzīvotu Viņa mīlestībā, mēs novērsāmies no Viņa un Dieva vietā izvēlējāmies Viņa pretinieku. Atraudami roku dzīvības un labuma devējam, mēs metāmies ļaunuma kunga apkampienos.

Ko tad mēs gaidījām? Ka Sātans turēs savus solījumus? Ka viņ�, mūsu lojalitātes aizkustināts, mūs lutinās un atalgos? Ka viņ� ļaus mums ganīties zaļās ganībās un stiprināt savu dvēseli? Nē ta�u! Ja ieceļam ļaunuma kungu par valdnieku, tad esam izvēlēju�ies ļaunumu par daļu no savas dzīves. Ja uzticīgi sekojam Dieva pretiniekam, tad viņ� tikpat uzticīgi mocīs mūs visu mū�u līdz pat ellei. Patiesībā mums nevajadzētu brīnīties par pasauli vai mūsu dzīvi, kad esam uzgriezu�i muguru tam vienīgajam, kur� vēl mums labu!

Mēs pa�i izvēlējāmies cie�anas! Un izdarījām to tik pamatīgi, ka pat tiem, kas tagad ticībā atgrie�as pie Dieva, joprojām tā vai citādi jāsadzīvo ar cie�anām. Dievs radīja pasauli, kur bija skaistuma pārpilnība, dzīvība un saskaņa. Pasaule vairs nav tāda, kādu Dievs to radīja. Tagad Sātans ir ��is pasaules valdnieks�, ��is pasaules dievs� (Jņ. 14:30; 2. Kor. 4:4).

Jā, bet es neko neizvēlējos! Es esmu nevainīgs! Pasaule tāda bija ilgi pirms manas dzim�anas. Tā varbūt ir Ādama un Ievas vaina, ta�u ne mana!

Pirmkārt, var ta�u būt vienalga, kuri cilvēki ir vainīgi. Runa ir par to, ka tā ir cilvēku, nevis Dieva vaina, ka pasaule �odien ir tāda, kāda tā ir. Otrkārt, pie vainas tomēr būsim mēs visi - katrs personīgi esam apstiprināju�i atkri�anu no Dieva, katrs par sevi mēs esam gāju�i Ādama un Ievas pēdās un esam biju�i līdzdalībnieki Sātana tirānijas nostiprinā�anai bezdievīgā pasaulē.

Kaut kā �ajā skaidrojumā trūkst - varbūt cilvēki vairs nav tādi, kādus Dievs tos radīja? Tomēr tas izskaidrotu cilvēku ļaunumu, cilvēku radītās cie�anas, ta�u ne dabas katastrofas, slimības, sausumu un nelaimes - par tām ta�u mūs nevar vainot? Un tomēr - kaut netie�i, bet var. Atkrizdami no Dieva, mēs aizrāvām līdzi visu radību. Ne tikai mēs pa�i nonācām nāves varā, ari radījumus un dabu Dievs pakļāva nāvei, jo mēs no Viņa novērsāmies.

�Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā

gribas, kas viņu tai pakļāvis� (Rom. 8:20).

Atkri�anas dienā Dievs grēka dēļ nolādēja pasauli, kurā mums jādzīvo (1. Moz. 3:17). Mēs brīvprātīgi izvēlējāmies nāvi, bet daba lika tai pakļauta bez izvēles! Tāpēc arī radījumi vairs nav tādi, kādus Dievs los sākotnēji radīja - vilks vairs nevar ganīties kopā ar jēru,

lauva nevar ēst zāli kā vērsis un mazs bērns nevar pastiept roku indīgas �ūskas ligzdā, lai netiktu sakosts.

Tāpēc mēs laiku beigās nevaram cerēt ieraudzīt uz �īs zemes atjaunotu mesiānisko miera valstību - tam vajadzīga jauna zeme, kur nāve mirusi uz mū�iem. Daba sekojusi līdzi cilvēkam cie�anās, kā suns seko savam saimniekam. Nāve, nevis dzīvība, valda dabā. Mēs sacēlāmies pret Radītāju, tāpēc radījumi var sacelties pret mums un mūs nogalināt. Jā, visas cie�anas pasaulē ir sekas mūsu atkri�anai no labā - tā �is neizskaidrojamais ļaunums ienāca pasaulē, un tagad ietekmē mūsu dzīvi. Pārkāpums veidoja likteni.

Tagad mums jāsteidz iestarpināt būtisku piezīmi: sakarība starp grēku un cie�anām, kā jau sacīts, ir netie�a! Nav nekādas tie�as, individuālas saistības starp katra cilvēka grēkiem un viņa cie�anām, jo mēs esam grēcinieki, kas cie� visvairāk! No cilvēka likteņa nevar izdarīt secinājumus, cik daudz viņ� Dieva priek�ā grēkojis. Jēzus nebija grēkojis, bet cieta daudz vairāk nekā vairums cilvēku.

To visu mēs aplūkosim vēlāk. Tagad es vēlos pieminēt Jēzus vārdus:

�Tanī pa�ā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par gali-lie�iem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Viņ� tiem atbildēja un sacīja: �Vai jūs domājat, ka �ie galilie�i ir biju�i lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilie�i, tāpēc ka tie to cietu�i? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums �ķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pa�u galu�� (Lk. 13:1-5).

�Viņa mācekļi Viņam jautāja: �Rabi, kas ir grēkojis, viņ� pats vai viņa vecāki, ka viņ� neredzīgs piedzimis?� Jēzus atbildēja: �Ne viņ� ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā�� (Jņ. 9:2-3).

Tas tomēr mazliet izskaidro situāciju. Varbūt ne glu�i to, no kurienes jaunums rodas, bet gan, kā tas ienācis pasaulē un mūs tiranizē. Kad mēs, vainotāji, jautāsim kristietībai: �Kāpēc pasaulē ir sāpes un bēdas, ja Dievs ir mīlo�s?� - tā kautri atbildēs: �Jūs pa�i to izvēlējāties, bērniņi.�

Varbūt vajadzētu �ajā mirklī apstāties un apsvērt, vai ir iemesls izbrīnam, ja pārdomājam, kā mēs izlietojam savu dzīvi. Senos laikos varēja pajautāt: �Vai cilvēks var ciest tik daudz, cik pelnījis?�- un atbilde bija skaidra, jo katrs zināja, kas ir mūsu grēks: kalpo�ana Sātanam, ļaunuma iecel�ana ķēniņa kārtā. Mūsdienās atbilde būtu mazāk skaidra, jo grēkā kri�ana ir kļuvusi par mītu un ļaunums ir tikai no�ēlojama nepilnība. Pat grēks mums ir kļuvis �tikai tāds grēciņ��.

Tomēr jāsecina, ka arī �is paskaidrojums neder, stāvot pie vaļēja kapa vai sesto gadu sē�ot ratiņkrēslā. Ir jāsaprot, ka cie�anas nav mums nepelnīti uzkritu�as, kā mēs parasti domājam, 'lā�u tas nesniedz īstu palīdzību un mierinājumu. Konkrēto un mīlestības pilno palīdzību, ko Dievs sniedz cietējam, mēs vēl ieraudzīsim!

a) Dieva asaras

Kad cilvēki izvēlējās ļaunumu un cie�anas, Dievs atbildēja acumirkli. Tajā pa�ā dienā Dievs atbildēja uz mūsu sacel�anos, un Viņa atbilde bija divkār�a.

1. Viņ� atstūma mūs no Sevis. Viņ� kļuva mūsu ienaidnieks, kā mēs bijām kļuvu�i Viņa naidnieki.

�Viņ� uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks.. Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņ� iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietok�ņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas� (Raudu dz. 2:4-5).

�Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņ� kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem� (Jes. 63:10).

�ķiet neticami, ka pēc apsolījumiem, ko Dievs bija devis Israēla ļaudīm, Viņ� vienkār�i kļuva par Savas tautas ienaidnieku. Bet tāds bija grēkā kri�anas bezcerības pilnais noslēgums - mēs tikām izraidīti Dieva nolādētajā zemē, cie�anās, ko pa�i bijām izvēlēju�ies, un visa pamatā eso�ajā naidā ar Dievu, kā Pāvils to apraksta Rom. 5 un 2. Kor. 5. Tāds ir rezultāts: cilvēki var būt naidā ar savu Radītāju.

�Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!� (Ebr. 10:31).

�Es jums teik�u, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tie�ām Es saku: to bīstieties!� (Lk. 12:5).

(Ievēro, ka Jēzus te nerunā par Sātanu, jo Sātanam nav varas mest ellē - viņ� pats top iemests ellē!)

2. Vienlaikus Dievs pats izvēlējās ciest. Nedomājiet, ka Dievs Savus bērnus atstūma ļaunā priekā un atriebes kārē. Neticiet tiem neveiksmīgajiem attēlojumiem, kuros Ādams un Ieva raudādami pamet Ēdenes dārzu, bet Dievs un ķerubi uz viņiem lepni un salti nolūkojas! Mēs netikām radīti par rotaļlietām Dievam, kur� garlaikojas, un Dievs neatmet mūs, plecus paraustīdams: nu, salūza manas rotaļlietas... Nē, tie bija Viņa pa�a bērni (vienīgie radījumi, kas līdzinājās Viņam!), ko Viņam nācās sūtīt tumsā, aukstumā un nāvē, jo tumsa, aukstums un nāve jau bija mūsos.

Kad Ādams un Ieva tika izraidīti, sākās cilvēku cie�anas. Tajā pa�ā acumirklī sākās arī Dieva cie�anas. Mīlestība nevar reaģēt citādi. Vai tas ir pārsteigums, kas liek Dievam saukt uz Ievu: �Ko tu esi izdarījusi!� Vai tās drīzāk nav sāpes? Tad sākās Dieva mū�īgās sāpes un ilgas - visu �o laiku Dievs vientulībā ilgojas pēc Saviem bērniem.

Pola Hofmana brīni�ķīgajā Dieva un Mozus tik�anās attēlojumā grāmatā �Mū�īgā liesma� nav dogmatisku nepilnību:

�Bet Jehova lūkojās uz savu raudo�o kalpu un atminējās, kā, dienai dziestot, bija staigājis pa dārzu kopā ar Ievu un Ādamu, un viņ� sajuta nevaldāmas ilgas atkal būt kopā ar cilvēku. Ja viņam jāgaida līdz laiku beigām, tad katra diena �ķitīs kā tūksto� gadu. Viņ� nemierīgi sakustējās tronī un pavēlēja serafiem: �Ejiet un atveriet vārtus, lai Mozus var �eit ielūkoties un būt kopā ar mums, un būt klāt visā, kas notiks. Tad viņ� vairs neraudās un nebūs izmisis, bet zinās, kas viņam jādara.��

Ap Viņu bija kalpotāji un slavu teico�i gari, brīni�ķīgi eņģeļi, serafi un ķerubi, bet tie nekad nekļūs Viņa bērni. �Jo Viņ� jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu� (Ebr. 2:16).

Savu bērnu pamests Viņ� lūkojas no debesīm uz viņu darbiem -dzird Ābela asinis saucam uz Sevi, redz cilvēku pieaugo�o niknumu un to, ka cauru dienu viņu sirdis ilgojas un alkst pēc ļauna.

�..tad Dievam kļuva �ēl, ka Viņ� cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņ� Savā sirdī ļoti noskuma� (1. Moz. 6:6).

Dievs ir cietis par Savu bērnu grēkiem tik ļoti, ka mēs, cilvēki, nemaz nespējam to apjaust, jo mēs nespējam aptvert pilnīgu mīlestību. Mēs varam būt nejūtīgi pret citu postu un novērsties, nevis stāties blakus zem viņu nastām. Dieva mīlestība liek Viņam pa�am nemitīgi būt nomodā, ievainotam, asiņojo�am. Viņ� ne uz sekundi nespēj aizmirst vai nedzirdēt Savu bērnu raudas. Viņ� nespēj gulēt...

Bie�i mums liekas, ka mēs vienatnē sē�am ar saviem jautājumiem �kāpēc? .. kāpēc?� un Dievs zina visas atbildes, tikai nevēlas darīt mums tās zināmas. Bet arī Viņ� sāpēs da�kārt taujā �kāpēc?�.

�Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit� (Ec. 18:31-32).

�Kādēļ tur nebija neviena, kad Es nācu? Kāpēc neviens neatbildēja, kad Es saucu? Vai tad Mana roka tie�ām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu?� (Jes. 50:2).

Visuzino�ais pazīst sāpīgu izbrīnu un vil�anos! Jā, kā pazemotā vil�anās izskan Dieva vaids caur pravie�a vārdiem: �Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!� (Mih. 6:3).

Mājdzīvnieki pazīst savu sili, pagāni - savus dievekļus, izslāpu�ie - savus avotus, bet Israēls - Dieva līgava, Dieva dēls, Dieva acuraugs - pievēr�as iznīcībai un novēr�as no lūdzo�a, mīlo�a Tēva (Jer. 2:10-13, 32; Jes. 1:3; Hoz. 2; Ec. 16)!

Ar līdzību par pazudu�o dēlu Jēzus �o tēlu neizdzē�ami ierakstījis mūsu sirdīs. Tikai da�i cilvēki ir ļāvu�ies pestī�anai - un Dievs raudājis par katru, kur� to nav gribējis (I.k. 13:34; 19:41).

b) Kristus - raudo�ais Dievs

Ko dara dievi�ķs Tēvs, kad Viņa bērni To pametu�i un cie� postu? Gadsimtiem ilgi Viņ� tiem seko no attāluma, cen�as viņus ietekmēt, runā ar tiem, mierina un palīdz. Cilvēku ciltī Viņ� neredzams apmeties nepaklausīgas, spītīgas tautas vidū, jo tā Viņ� bija solījis viņu sen�iem. Gadiem ilgi Viņ� klausījies viņu zaimus, skatījies, kā tie pievēr�as citiem dieviem, noraidījis viņu pa�taisno liekulību un tuk�os dievkalpojumus, paguris no viņu bezdomu lūg�anām un ienīdis ļaunumu - bet ne uz mirkli Viņ� nav tos pametis!

Viņ� paaudzēm ilgi vadījis, sodījis, sargājis un gatavojis spītīgu un nesaprātīgu tautu, lai tā visbeidzot kļūtu par Visuma vislielākā brīnuma �ūpuli: Dievs ir dzimis! Viņ� kļuva miesa un mājoja mūsu vidū. Viņ�, kur� gadsimtiem ilgi bija sekojis cilvēkiem un cietis līdz ar viņiem, tagad spēra pēdējo soli un gāja līdzi tum�ā aukstumā un nāvē.

Dievs vairs nejuta mums līdzi, Viņ� sāka ciest kopā ar mums, kļūdams par līdzcietēju. Turklāt Tas nebija vienkār�i dievi�ķs cilvēks, Dievadēls. Tas bija pats Dievs, piedzimis no sievas asinīs un sāpēs un guldīts salmos. Jēzus ir gan Dievs, gan cilvēks - Dēls ir Dievs tādā pa�ā veidā kā Tēvs. Kaut ari Tas, kur� raud silītē, nav Dievs Tēvs, Tas tomēr ir pats Dievs. Tas ir Dievs, kur� raud un kuru mierina māte. Tas ir Visuspēcīgais, kur� mācīsies stāvēt un staigāt. Tas ir Mū�īgais, kā Vārds radīja pasauli, un Viņ� mācīsies teikt �mamma�. Tas ir Visureso�ais, kur� piecpadsmit minūtes rāpos pāri pagalmam uz tēva darbnīcu. Un tas ir Israēla Svētais, kas deva mums bau�ļus, kur� �mācīsies paklausību� no pa�iem pamatiem.

Viņ� nepalika debesīs dro�ībā, lai justu mums līdzi. Viņ� izvēlējās nonākt pie mums, ciest kopā ar mums, mirt kopā ar mums. Nekas, ko cilvēkam var nākties pārciest, nav Jēzum sve�s! Viņ� kļuva cilvēks, tāpat kā mēs esam cilvēki. Viņ� nebija pusdievs, Viņ� pilnīgi un nepārprotami bija pats Dievs, Viņ� nebija pārcilvēks, bet dzīvoja pasaulē mūsu realitātē.

Viņ� zina, kā mums iet. Viņ� nelidinājās pāris pēdas virs zemes. Un tāpēc Viņ� nekad nebūs sve�inieks, kur� nesaprot tavas apkaunojo�ās problēmas un nepanesamās grūtības. Viņ� tās pazīst un saprot, jo Viņ� tās sajuta uz savas ādas.

Viņ� kļuva nabags, būdams bagāts.

Viņ� bija cietis arī izsalkumu, tātad - badu.

Viņ� bija izslāpis, kad rīkle tik sausa kā tuksne�a smilts.

Viņ� tika zākāts un nicināts, savējo pārprasts.

Viņ� raudāja, raudāja pie drauga kapa.

Viņ� bija Sātana kārdināts.

Viņ� bija noguris līdz nāvei, nevarēdams atrast vietu, kur atpūtināt paguru�o galvu.

Viņ� mira pie krusta noguruma dēļ - krustā si�anas moku pārguris.

Viņ� bija pārguris pat no tiem cilvēkiem, kas Viņam sekoja: �Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl bū�u pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesī�u?�

Viņ�, kas norāja Savus mācekļus, kuri vētras laikā baidījās, pats bailēs no nāves svīda asins sviedrus. Viņ� bija slims. Jā, es zinu, ka tas nav aprakstīts Jaunajā Derībā, bet tas skaidri rakstīts Vecajā Derībā: Viņ� bija �sāpju vīrs un labi pazina slimības�; �Tā Kungs grib salauzt viņu ar slimībām� (2. Kor. 8:9; Lk. 4:2; Sal. pam. 22:16; Jņ. 19:28; Jes. 49:7; Jņ. 7:3-5; Lk. 19:41; Jņ. 11:35; Mt. 4:1, 8:20; Mk. 9:19; Lk. 22:19, 44; Jes. 53:3, 10)! Turklāt nav pārāk lielas starpības, vai tev muguru pātago ar siksnu vai esi nāvīgi paguris, gulēdams slimības gultā, - tās ir grēkā kri�anas sekas.

�Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu

vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka�

(Ebr. 4:15).

Viņ�, kuram tu lūg�anās stāsti par savām grūtībām, tās saprot, -Viņ� pats ticis kārdināts un pārbaudīts (grieķiski to apzīmē viens vārds).

Tāpēc, ja tie�ām ir tiesa, ka Dievs ievaino un dziedē, un ir nelaimes radītājs, tad ir arī skaidrs, ka Viņ� neliks doties grūtībās un pārbaudījumos, kuros Viņ� pats brīvprātīgi nebūs bijis. Kaut arī Viņ� nepadevās kārdinājumiem, Viņ� pakļāva Sevi grēko�anas sekām. Kaut arī Viņ� pats negrēkoja, Viņ� dzīvoja dzīvi, kādu dzīvo tie, kas dzimu�i grēkā. Visbeidzot Viņ� nomira grēcinieka nāvē - vecā �ūska iekoda Viņam papēdī, Sātans koda un nogalināja Dievu.

Līdz ar to Dievs ir miris. Viņu nogalināja cilvēku slepkava. Debesis nav tuk�as, jo Tēvs nav miris, bet Dēls, nemirstīgais, kas ir Dievs tāpat kā Tēvs, ir miris, un Dieva mirstīgās atliekas apglabātas kapā.

Pēc brīvprātīgas piedzim�anas par cilvēku un nonāk�anas mūsu pasaulē Viņ� nolaidās vēl zemāk un kļuva mazāks nekā mēs:

�..jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam..�

(Jes. 52:14).

�Bet es esmu tārps un ne cilvēks.� (Ps. 22:7).

Atteicies no dievi�ķās godības un kļuvis par cilvēku, Jēzus atteicās arī no Savas cilvēciskās vērtības! Lai arī cik zemu es esmu, man ir tiesības zināt: Jēzus bija zemāk par mani. Ja esmu depresijā un Dieva pamestības tumsā, es zinu: Viņ� ir bijis tajā vēl dziļāk par mani. Viņ� bija tur dziļumā, kur nav Dieva Tēva, jo Tēvs Viņu pameta. Lai arī cik dziļi sāpēs un izmisumā es esmu nonācis, es zinu: Viņ� ir tur un gaida mani, lai būtu kopā ar mani, lai tumsā es nebūtu viens. Tā ir cie�a tuvība. Tā ir mīlestība.

c) Dieva uzvara pār cie�anām

Bet tas vēl nebija viss! Viņ�, kas bija bez grēka, piedzīvoja pa�u ļaunāko: kļuva par grēcinieku Dieva priek�ā, par Dieva sodītu un nolādētu grēcinieku! Jā, tas ir pats ļaunākais. Un ari to Viņ� piedzīvoja.

�To, kas grēka nepazina, Viņ� mūsu labā ir darījis par grēku,

lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība� (2. Kor. 5:21).

Pie krusta Jēzus necieta kā grēcinieks - Viņ� cieta kā pats grēks. Golgātā Dievs Savu Dēlu padarīja par to, ko viņi abi ienīda. Jēzum lielākās cie�anas pie krusta sagādāja nevis naglas, slāpes vai krampji, ari ne apziņa, ka Viņam jācie� nevainīgam. Nē, grūtākais bija mirt vainīgam! Viņ� pats bija darījis tikai Dieva prātu, bet visu mūsu vainu Tas Kungs uzkrāva Viņam - ne tikai cie�anas, sāpes un nāvi, bet ari vainu.

Tāpēc Viņ� cie� ari Dieva sodu: �Sods guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk.� Ne tikai cie�anas, sāpes un nāve, bet sods par vainu! Neticiet, ka Jēzus nomira nepelnīti - neviens cilvēks nav cietis un pelnījis nāvi vairāk nekā Jēzus. Tikai nāvi nebija nopelnījis Viņ�, bet mēs. Tā nebija izrāde, un tā nebija spēle. Dievs dusmās pameta Jēzu, jo Viņ� nevarēja palikt pie Tā, kas bija padarīts līdzvērtīgs visam pasaules ļaunumam. Dievs Jēzu pameta. Dievs Jēzu nolādēja (Gal. 3:13). Tas ir vietniecisks upuris. Tas ir izlīgums.

Tas, ka Jēzus cieta un mira kopā ar mums, cieta un mira tāpat kā mēs, ir tikai daļa Dieva atbildes. Dieva cie�anu dziļākais noslēpums un Viņa iz�ķiro�ā atbilde uz cie�anu miklu ir cita: Viņ� cieta un mira ari mūsu vietā. �ķiet neticami, ka Dievs cieta kopā ar mums, ka mēs varam turēties Viņam pie rokas un nebūt vieni, ka ari Viņ� �raud ar raudo�ajiem�. Ta�u, godīgi runājot, tas, protams, zināmā mērā visu atvieglo, bet ne vairāk! Tas neko neatrisina!

Kad Jēzus zem Dieva dusmām nomira kā upuris par grēku atlai�anu, Viņ�, pirmkārt, izglāba mūs no mū�īgās pazu�anas, Viņ� atbrīvoja mūs no grēka, vainas, tiesas un velna. Vienlaikus Viņ� atsvabināja mūs no cie�anu tirānijas. Viņ� ne tikai atrisināja cie�anu miklu, Viņ� atraisīja mūs no cie�anu varas! Viņ� to patie�ām izda-rija! Viņa vietnieciskais upuris attiecas ne tikai uz mū�īgo nāvi, bet dāvā mums daudz vairāk! Viņ� pakļāvās visam, kam ir sakars ar nāvi: bailēm, asarām, slimībām, sāpēm, un Viņ� darīja to vietnie-ciski - tātad pārņēma uz Sevi to, kas pienāktos mums. Viņ� ne tikai lika nogalināts mūsu vietā, Viņ� arī cieta un raudāja mūsu vietā:

�Ta�u viņ� nesa mūsu sērgas un cie�anas, un mūsu sāpes viņ�

bija uzkrāvis sev..� (Jes. 53:4).

Ko Viņ� izdarīja? Vai Jesaja nerēķinās ar �nenozīmīgo sīkumu�, ka mēs joprojām cie�am sāpju un slimību dēļ? Kādā ziņā Jēzus slimības un sāpes biju�as vietnieciskas, kādā ziņā Viņ� tās pārņēmis uz Sevi, ja mēs no tām cie�am tie�i tikpat smagi kā iepriek�? Jesaja ta�u nerakstītu mums miglainu teoriju vai nepārdomātu apgalvojumu? Tas, ka Jēzus patiesi vietnieciski nesis mūsu sāpes un slimības, ir atslēga uz lielo noslēpumu, kā Dievs var būt nelaimes radītājs! Kaut ari mūs nemitīgi nomoka sāpes un slimības, tas ir līdzīgi, kā Jēzus vietnieciski izpirka mūsu grēkus: mēs joprojām ar tiem saskaramies katrs savā dzīvē! Viņ� ta�u neaiznesa grēkus prom no mūsu ikdienas, it kā mēs vairs negrēkotu, - Viņ� uzņēmās uz Sevi lāstu, ko pelnījis grēcinieks.

Jēzus uzņēmās arī mūsu slimības, bet neizskauda tās no mūsu dzīves - mēs no tām joprojām cie�am. Viņ�, mirdams pie krusta, novērsa no mums cie�anu lāstu - ne mazākā mērā kā grēku! Grēks joprojām ir dzelonis mūsu miesā, ta�u tas nespēj samaitāt nedz mūsu mieru ar Dievu, nedz cerību uz mū�īgo dzīvību, nedz mūsu prieku par Jēzu. Nāve joprojām ir pēdējais ienaidnieks, ta�u tā vairs nespēj mūs terorizēt un tiranizēt! Glu�i otrādi - tie�i grēks mūs māca mīlēt Dieva �ēlastību un nāve ieved mūs mū�īgajā dzīvībā!

Tas, ka mēs joprojām pazīstam grēku un nāvi savā miesā, nepadara par mīklainu pieņēmumu to, ka Jēzus pārņēma mūsu grēkus uz Sevi un mira par tiem! Un es ceru, ka, lasot �o grāmatu, jūs ieraudzīsiet, ka ari tas, ka Viņ� uzņēmās mūsu cie�anas, nav mīklains pieņēmums, kaut ari mēs joprojām cie�am! Tas ir ļoti nepārprotami un skaidri - daudz skaidrāk un ikdienas dzīvei tuvāk nekā �ēlabainā sapņu pasaule, par kuru Ziemassvētku vakarā dzirdam dziedam daudzās baznīcās. Labākajā gadījumā patīkamā noskaņā tiek dziedāta dziesma ��odien mums bērniņ� piedzimis� (Dz. gr. 52:3): �Apslāpēts ļaunums, saistīts naids, atvieglots grūtums, klusināts vaids.�

Vai tad tā nedzied? Bet tā ta�u nav! Dzīve joprojām ir tāda pati kā agrāk - mulsino�s prieka un izmisuma jūklis. Patiesībā tas nav jautājums par to, vai pasaulē dzīvot būtu grūtāk, ja Jēzus nekad nebūtu dzimis. Pat vislabākie sakari ar debesīm negarantē mums nekādus atvieglojumus attiecībā uz cie�anām! Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki kristietību uztver kā nereālu un iedomātu, ja jau pieaugu�i cilvēki var sēdēt un �spēlēt� paradīzi: �ajā jaukajā Ziemassvētku laikā pasēdēsim, padziedāsim un izliksimies, ka visas sāpes ir izgaisu�as!

Nē, Bībele ir pat lieti�ķāka nekā mūsu labākās palīdzības organizācijas! Bībele par postu zina vairāk nekā izmisu�ākie Rāmas iedzīvotāji.

�Tā saka Tas Kungs: klau! Brēk�ana dzirdama Rāmā, vaimanas un gau�a raudā�ana! Rahēle apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!� (Jer. 31:15).

Mūsu posts nav vienkār�i izzudis. Tas ir izzudis, pieveikts, uzvarēts! Pat ļaunākajā cie�anu uzbrukumā tas zaudējis savu varu -uzveikts pat tam, kur� turas pēdējiem spēkiem. Tas gan izklausās vēl fantastiskāk nekā iepriek�ējie pieņēmumi. Kāda konkrēta nozīme piemīt apgalvojumam, ka posts ir uzvarēt,s? Ko vē�a slimniekam palīdz teikums, ka viņa cie�anas ir uzvarētas, ja viņ� nevar izveseļoties? Ja neskaidrās cie�anu teorijas ir bezjēdzīgas un nederīgas, tad �ķiet, ka �ī pēdējā ir �maksas pakalpojums�.

Nē, cie�anas tie�ām ir uzvarētas - Jēzus uzvarētas pie krusta.

C. Mūsu Tēvs.

Kas tad notika pie Jēzus krusta? Mēs kļuvām Dieva bērni. Tikpat īsti, kā mēs kristībā un ticībā uz Jēzu esam saņēmu�i Dieva �ēlastību, Golgātā mēs kļuvām Viņa mīļotie bērni.

Kā mīlo�s tēvs izturas pret saviem bērniem? Protams, viņ� tos aizsargā. Viņ� uzmana un gādā, lai tiem nenotiktu nekas ļauns. Un la, pamatojoties Rakstos, ir viena no cēlākajām Dieva kā mīlo�a I eva īpa�ībām.

�Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj� (Ps. 34:8).

�Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani� (Ps. 139:5).

Vai brīni�ķīgais 18. psalma pants:

�Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestī�anas rags, un mans augstais palīgs� (Ps. 18:3).

Tēvs, no kura ir kāda jēga, nestāvēs un gurdeni nenoskatīsies, kā nelietis sit viņa mazajam dēlam. Ko jūs domātu par tēvu, kur� mierīgi ļauj lielam sunim sakost viņa mazo meitiņu? Dievs ir mūsu Tēvs. Mēs esam Viņa pilnīgā aizsardzībā. Nekas ļauns mums nevar notikt. Fantastiski! Mūsu aizstāvis ir Tas, kuram pieder visa vara debesīs un virs zemes! Neviens mums nevar kaitēt.

�Visudro�āk dzīves lokā Staigā bērni Dieva rokā;

Nav tik dro�a zvaigzne tālē,

Nav tik sargāts putniņ� zālē.

Dievs Tēvs mīļo pulku sargā,

Novēr� briesmas laikā bargā,

Pasniedz mokās miera veldzi,

Palīdz remdēt sāpju smeldzi�

(Dz. gr. 433:1-2).

Atcerieties: nekas ļauns mums nevar notikt! Dievs apjozis ap mūsu dzīvi sargājo�u jostu. Viņ� uzbūvējis mums mazu namiņu -mazu kaktiņu, kur valda dro�ība un dievi�ķas rūpes. Viņ� iekārtojis mums vietu Savā plaukstā.

�Tie�ām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts at�ķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā at�ķirts bērns� (Ps. 131:2).

Tā ir ļoti nozīmīga Evaņģēlija daļa, ko mums ir grūti uztvert pilnīgi nopietni. Ta�u mums ir pamats būt pārliecinātiem, ka katrs Viņa vārds ir nopietni domāts. Turklāt - kā gan Tēvs varētu rīkoties citādi?

Turiet Viņu pie vārda, respektējiet kā patiesu Viņa apsolījumu pasargāt jūs no visa ļauna! Visa dievbērnības dro�ība, līdz kurai mēs tagad esam nonāku�i, ir atkarīga no �ī priek�stata:

Mani nevar sāpināt nekas cits, izņemot Dievu.

Nekas ļauns nevar mani aizsniegt, neviens nevar nodarīt man pāri. Patiesībā ir tikai viens, kur� var mani sāpināt un ievainot. Tikai Dievs. Neviens nevar tikt man klāt. Tikai vienam ir tiesības likt man raudāt - manam Tēvam.

�Tas Kungs nokauj, un Viņ� dara dzīvu, Viņ� nogrū� lejā ellē un atkal uzved aug�ā� (1. Sam. 2:6).

Dieva tēvi�ķā aizsardzība nenozīmē, ka mums nekad nebūs jācie�. Tā nozīmē, ka Viņ� ir ieguvis cie�anas Savā ziņā un tagad suverēni lieto tās Saviem labajiem mērķiem! Viņ� pasargās mūs no visām varām, kas lietotu cie�anas postam un pazudinā�anai. Tagad Viņ� pārņēmis slimības un sāpes Savā ziņā! Tagad nelaime ir Viņa radīta!

�Tagad tu esi Kristus rokās. Un �ajās rokās neplīst nekas, kam nav jāplīst.�⁴

Viņ� neatņem dzīvei cie�anas. Viņ� tās pārvēr�. Cie�anas vairs nav ierocis Sātana postīgajās un ļaunajās rokās, tagad tās ir darbarīks Dieva mīlo�ajās rokās. Jēzus krustā sistais ķermenis kļuva par mūsu vairogu pret visām iznīcino�ajām varām - visas kaites, sāpes un pārējās cie�anas caururba Viņu, tika, ja tā var teikt, attīrītas Viņa asinīs, pirms tās sasniedza mūs. Tāpēc viss, kas notiek ar mums - vienalga, vai tas ir cilvēku nodarījums vai �ķietami nejau�s notikums - jebkurā gadījumā tā ir Dieva griba!

Es esmu pakļauts Dieva varai - mana Tēva varai. Es esmu Viņa rokās, kam pieder visa vara. Tas Kungs ir mūsu nelaimes radītājs. Viss, kas ar mums notiek, notiek pēc Viņa prāta. Viss, kas ar mums notiek, nāk no mūsu Tēva, kas ir debesīs.

D. Viņ� visu dara mīlestībā.

To, kur� nepazīst Jēzu, �eit izlasītais būs satracinājis un aizkaitinājis: tas nu gan bija nejauki! Kāds Dieva attēlojums! Iedomājieties vien - būt tāda Dieva rokās, kur� ievaino un sāpina. Vai jums nav bail?

Nē. Tie�i pretēji. Ta�u, ja būtu iespējams tikt kāda cita, nevis Dieva ievainotiem, tad gan būtu jābaidās! Mēs zinām, ka Sātans negrib mums neko labu. Nekādu dro�ību negarantē arī neitrāls liktenis vai nejau�ības ārpus Dieva kontroles - tad jau varētu notikt jebkas.

Bet Dievu mēs pazīstam! Mēs pazīstam Viņu caur Jēzu, un mēs zinām, ka Viņ� ir mīlestība. Mēs zinām, ka tas ir nozīmīgākais un dro�ākais no visa un nekas Dieva dabā, nekas Viņa domās nav ļauns vai mainīgs. Viņ� nekad nav rīkojies bez mīlestības, ļauni, tirāniski vai pa�a labuma dēļ. Viņ� visu dara mīlestībā! Tas, ka Dievs ir nelaimes radītājs, nenozīmē, ka Dievs ir ļauns. Nelaime, bez �aubām, briesmīgi sāpina, bet tā vairs nav ļauna. Vismaz ne tam, kur� dzīvo Kristū.

Cie�anas ir kļuvu�as par �ēlastību. Jo, kad Dievs ievaino, Viņ� to dara mīlestība - Viņam nav ļaunu nolūku! ,

Ir viegli iedomāties labprātīgu lasītāju, kur� �ajā vietā nopū�as: jā, jā, ja Bībele tie�ām dēvē Dievu par �nelaimes radītāju�, tad man nāksies vien pieņemt, ka Viņ� nav tik labs un mīlo�s, kā gribētos ticēt - mēs pārāk daudz runājam par Dieva mīlestību.

Nē, Dieva vara pār nelaimi nozīmē, ka Dievs ir daudz labāks un mīlo�āks, nekā cilvēks vispār spēj iedomāties! Tam, kur� nepazīst Jēzu, tas dro�i vien nozīmē vienu: ko tas dod, ka nelaime nāk no Dieva, ja tā joprojām sāpina? Nav ta�u nekādas at�ķirības, vai es esmu slims, trūkumā vai bezdarbnieks pēc Sātana, likteņa vai Dieva gribas?

Tie�ām nav starpības? Ja jau cie�anas neizbēgami ir piederīgas dzīvei (un tie�i tā tas ir!), vai patiesi ir vienalga, vai tās ir Jaunas un posto�as un nāk no tumsas kunga, vai arī tās ir derīgas un svētīgas un nāk no mīlestības Tēva?¹*

Kā jau iepriek� minēju, vēlme aizbildināt Dievu, atņemot Viņam atbildību, ir visai izplatīta. Tā Dievs padarīts ne tikai nevarīgs un bezatbildīgs, bet arī nemīlo�s. Vai esat dzirdēju�i ko līdzīgu: �Dievs nav vainīgs pie cie�anām - tās nāk no ļaunā. No Dieva nāk tikai prieks, dziedinā�ana, harmonija un laime; visas bēdas, problēmas, visas grūtības nāk no Sātana.�

Tas mani biedē! Tas nozīmē, ka ikreiz, kad es, izmisuma un nelaimes dzīts, situ galvu pret sienu, mans pretinieks ir Sātans! Tātad es atkal esmu viens, viens tum�ā istabā kopā ar nelabo? Tātad Sātans savā visvarenībā var dīrāt un postīt manu dzīvi, kā vien vēlas? Tātad ikreiz, kad saslimstu vai noskumstu vai tieku �ķirts no saviem mīļajiem, tas ir velna lauznis, ar ko viņ� vēlas salauzt mani un izpostīt manu mū�u?

Atsvabiniet mani no tik vāja Dieva, kas bezspēcīgā aklumā nodevis Sātanam varu pār cie�anām un mazgā rokas nevainībā un kūtrumā, kas labāk atdod mūs vardarbīgiem un nikniem suņiem, nekā pats smērē rokas! Daudz labāk es vēlos mīlo�u un stipru 'Ievu, kura ceļus es ne vienmēr vienlīdz labi izprotu.

Lielākā daļa ļau�u, kā zināms, nevēlas uzlūkot Dievu kā aktīvu cie�anu līdzdalībnieku, kā tādu, kur� cie�anas radījis. Bie�i tiek lietots teiciens: Dievs ļaunu vēr� par labu. Tie ir brīni�ķīgi Bībeles vārdi - var pat sacīt, ka tie ir atbilde uz cie�anu mīklu.

�Jūs gan bijāt iecerēju�i man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par

labu vērsis, gribēdams, kā �odien redzams, daudz ļau�u saglabāt dzīvus� (1. Moz. 50:20).

Dievs nav radījis ļaunumu un tomēr pastāvīgi lieto cie�anas un bēdas, kas ta�u ir ļaunuma sekas.

Tas, kā �o teicienu lieto, visbie�āk domāts galīgi a�gārni: it kā dzīvē visas cie�anas un bēdas radītu Sātans, visas likstas nāktu no viņa, viņ� ārdās un plosās brīvs un netraucēts. Tikai pēc tam Dievs mēģina izdomāt, kam izdarītais ļaunums varētu būt noderīgs - velns nosaka tempu, un Dievs steidzas nopakaļ, cik ātri spēj.

Atvainojiet, bet �āds domu gājiens man vienmēr radījis priek�statu par Dievu kā apkopēju vai glābēju, kur� aizelsies jo� pakaļ satrakotam lauvam un mēģina glābt, kas vēl glābjams. Tātad Sātans ir neatkarīgs un visvarens un dara, ko vēlas, bet Dievs ir Tas, kas mierina un lāpa brūces viņa upuriem!

Nē, Dievs ir daudz varenāks nekā izskatās. Viņ� ir spēcīgs. Viņ� ir mīlo�s visā, ko dara.

�Tas Kungs nokauj, un Viņ� dara dzīvu, Viņ� nogrū� lejā ellē un atkal uzved aug�ā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņ� pazemo, un Viņ� paaugstina� (1. Sam. 2:6-7).

�ķiet, ka Dievam ir divas rokas: viena ir maiga, laipna, uzmundrino�a, devīga un dzīvu daro�a, otra - barga, stingra, spējīga sāpināt un satriekt. Reizēm mēs piedzīvojam vienas, reizēm - otras rokas klātbūtni. Ta�u svarīgi ir tas, ka abas rokas vada Dieva mīlestība! Vai mēs piedzīvojam labus laikus vai grūtības, tas nav nekas cits kā Dieva labvēlība un �ēlastība. Tā Viņ� ļaunu vērsis uz labu!

Te nu es nevaru atturēties neizteicis savas sirds nopūtu dedzīgajiem misijas ļaudīm: da�kārt mēs nievīgi izturamies pret valsts baznīcu reliģiozajām nebeidzamajām runām par �Dieva mīlestību�. Ar laiku gandrīz katru viltus mācību var aizbildināt ar maģisko formulu �Dievs ir labs, Dievs ir mīlo�s�. Vai runa būtu par vaļīgu morāli, par visu cilvēku glāb�anas mācību, par apustuļu ticības mācības un brīdinājumu �ķiro�anu vai Vecās Derības noniecinā�anu -pilnīgi viss var tikt pamatots ar Dieva mīlestību. Nav brīnums, ka visas �mīlestības runas� mūsos rada vēlmi nepacietīgi novērsties, lai skaidri apliecinātu, ka Dievs ir arī svēts un ienīst grēku, ka Raksti mums dod atziņu par Dieva dabu utt. Bet vienu gan mēs nekad ne drīkstam darīt! Mēs nekad nedrīkstam noklusēt Dieva mīlestību! Tas ir nozīmīgākais no visa, ko mēs par Dievu zinām, jo patiesībā jau tie�i mīlestība ir gan Viņa svētuma, gan �ķietamās bardzības noslēpums. Tāpēc mums jācīnās par Dieva Vārda autoritāti, par

Dieva tēla di�enumu un veselīgu sludinā�anas daudzveidību, bet mēs nedrīkstam vājināt Labo Vēsti par Viņa mīlestību.

Jābūt iespējai par Dieva labestību runāt gan maigi, gan stingri, ja jau tāda tas daudzveidība ir aprakstīta Bībelē! Kāpēc Dieva bardzība un dusmas jāpamato ar to, ka Viņ� ir sapīcis, bet Viņa labestība ar to, ka Viņ� ir vāj�?

Kristietībā ta�u nav nekā varenāka par to, ka Jēzus mani mīl! Viņa asiņu dēļ Vissvētākais mani mīl tā, it kā es pats būtu Jēzus. Viņa mīlestībā mēs atrodam �ēlsirdīgu Dievu, bērna tiesības un prieku Jēzū. Viņa mīlestībā rodam arī pamatu dro�ībai, kad nonākam aci pret aci ar cie�anām. Dievs ir mīlo�s visā, ko Viņ� dara.

Tas nozīmē arī to, ka, liekot ciest mums, Dievs arī pats cie�! Saprotams, Viņ� nesāpina Savus mīļos dēlus un meitas ļaunā priekā vai atriebības jūtu vadīts. Viņ� nokauj, dara nabagu un pazemina, ta�u nekad nedara to rūgtumā, kā sodīdams par pārkāpumiem! Viņ� gan brīdina un pārmāca, ta�u viss sods par mūsu pārkāpumiem tika uzlikts Kristum - Dievs nesoda divreiz! Dieva radītās nelaimes nekādā gadījumā nav naida vai atriebības izpausmes. Pat Vecajā Derībā, kur pravie�i sludina tautai Dieva briesmīgo dusmu tiesu, Viņ� skaidri apliecina ar tā pa�a pravie�a muti, ka �..Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā �ēlsirdībā� (Hoz. 8:11).

Viņu pa�u dēļ Dievs sāpina gan Sevi, gan Savu tautu! Pat tur, kur Raksti sauc cie�anas par Dieva sodu, tā vienmēr ir pamāco�a un aicino�a mīlestība. �Sods� nav ļauna atdarī�ana vai �pelnītā alga�, kā to uzskata māņticībā. Tie�i otrādi - tas pats par sevi ir �ēlastība.

�Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņ� pārmāca un �au� katru bērnu,

ko Viņ� pieņem� (Ebr. 12:6).

Tiesa un pārmācība ir, kā Luters tos nosauca, �Dievam sve�ie darbi� - Viņ� tos dara, bet tie ir sve�i Viņa mīlo�ajai būtībai. Viņ� rīkojas, bet patiesībā tie ir pretēji viņa patiesajai būtībai:

�.. jo ne no sirds Viņ� moka un apbēdina cilvēka bērnus�

(Raudu dz. 3:33).

Da�kārt Viņ� tie�ām mūs moka un sāpina - vēl tie�āk to dro�i vien būs grūti nosaukt. Personīgi es to, ka Svētie Raksti �neaizstāv� Dievu, neko neizpu�ķo un nenogludina, izjūtu kā atvieglojumu. Bet Viņ� nemoka mus no sirds! Viņ� to dara vajadzības spiests, jo mēs, ja tā var sacīt, pa�i esam izvēlēju�ies valodu, kurā Viņam ar mums runāt. Grēkā kri�ana �piespieda� Dievu attiecībās ar mums pieņemt citus noteikumus, nekā Viņ� pats būtu vēlējies. Kā vispār kaut kas spēj �piespiest� Visvareno rīkoties �vajadzības spiestam�, pie tā mēs atgriezīsimies vēlāk.

Bet Dieva mīlestība nozīmē ne tikai to, ka cie�anas ir �Dieva sve�ie darbi�, tā nozīmē arī, ka sve�ie darbi kalpos �īstajam darbam�. Tas atkal ir Lutera apzīmējums pestī�anai, cildenumam un labsirdībai. �os apzīmējumus, visticamāk, Luters atradis Jes. 28:21 latīņu tulkojumā: �Viņ� iedegsies un trīcēs dusmās.., lai izpildītu Savu nodomu, Savu neparasto [sve�o] nodomu, lai padarītu Savu darbu, Savu savādo [īsto] darbu.� Dievs izmanto cie�anas kā darbarīku labu mērķu sasnieg�anai. Dieva īstais darbs būs arī galīgais: pārmācība un cie�anas nav nekāds galamērķis, it kā Dievam patiktu mūs pamocīt. Visam, ko Dievs dara - pat tam, kas izraisa sa�utumu un nepatiku - vienā vai otrā veidā mērķis ir pestī�ana!

�Viņa dusmas pastāv tikai īsu mirkli, bet Viņa labais prāts visu mū�u. Vakaram kā vie�ņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu� (Ps. 30:6).

��Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu ap�ēlo�anos par tevi Es tevi pieņem�u atkal atpakaļ; dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mū�īgu �ēlastību Es par tevi atkal ap�ēlo�os,� saka Tas Kungs, tavs Pestītājs� (Jes. 54:7-8).

Dusmas un raudā�ana ir pārejo�as. Visam, ko Dievs dara, nolūks ir �ēlastība, prieka dziesma, ap�ēlo�ana, mīlestība un atsvabinā�ana. Kaut arī reizēm Viņam nākas ķerties pie soģa zobena vai vīnkopja na�a, lai dabūtu mūs pie mērķa, tas tiek darīts vienīgi asinīm maksātas, līdzcietīgas mīlestības dēļ.

Patiesībā tas ir vienīgais, kas pie�ķir jēgu kristietības uzskatam par Dievu kā gādīgu Tēvu!

Ja to saprot tā, ka Dieva gādība un labestība pasargās mūs no cie�anām, tad izrādīsies, ka Viņ� nav turējis Savus solījumus! Vai kādreiz esi juties aizkaitināts vai pat sadusmots par dziesmām un psalmiem, kas slavē Dieva aizsardzību un gādību? Godīgi jāatzīst, ka Dievs nepasargā mūs no visām cie�anām.

�Bērniņ� lūdz, Dievs klausa, glabā maziņu, lai kur nepiedauza Savu kājiņu.

Dod ar mīļām rokām viņam maizīti, glābj no visām mokām viņu �ēlīgi�

(Dz. gr. 450:1-2).

Ja Dieva gādība nozīmē, ka bērniem vairs nebūs jācie�, tad tā nav taisnība! Pat tas, ka man kā Dieva bērnam dzīvē būs mazāk sāpju un �ķēr�ļu, nav taisnība! Kamēr mēs, tā uzskatīdami, gribam spēlēt paradīzi un dziedāt �īs labās dziesmas vientiesīgā naivumā, Dieva gādība tiek padarīta nievājama, sliktāka par klajiem meliem.

Tas pats attiecas uz visiem Bībeles apsolījumiem par Dieva gādīgo aizsardzību - arī tos reizēm ir aizkaitino�i lasīt.

�..un piesauc Mani bēdu laikā, tad Hs izglāb�u tevi, un tev būs Mani godāt!� (Ps. 50:15).

�Visu savu zūdī�anos metiet uz Viņu, jo Viņ� gādā pārjums�

(1. Pēt. 5:7).

Un tā tālāk, un tā tālāk, un tā joprojām...

Gadās, ka, dzirdot laba un sirsnīgi noskaņota sprediķotāja daiļrunīgos aprakstus, kādu dro�u un bezbēdu dzīvi mums garantē Dieva gādība, gribas pusbalsī iebilst, ka runātājs dro�i vien nezina, ka Dievs reti tur dotos solījumus.

Tāpēc jau lielākā daļa cilvēku ikdienas dzīvē rēķinās, ka kristīgie apsolījumi visbie�āk ir tuk�i saukļi. Teorētiski Dievs gādā par mūsu dzīvi, praktiski Viņ� mūs uzrauga tikpat maz kā jebkur� cits! Tā ar laiku var kļūt galīgi nervozs, mēģinot katrā jaukā un labā lietā saskatīt Dieva pirkstu, un apzināti noliegt Viņa �ķietamo nodevību visā briesmīgajā, kas ar mums notiek. Mūs appludina grāmatu un laikrakstu kaudzes, kas iesūku�as sevī draudzes dzīvi: tur ir atbildētas lūg�anas, brīnumi un dziedinā�anas, kas kā apstiprino�s zelta lietus nolīst pār tiem, kam noticis līdzīgi, turpretī vīlu�ies un izmisu�ie netiek pieminēti!

Kad lūdzam Dievam aizsardzību, piemēram, pirms ceļojuma un tas izdodas labi, mēs to saucam par uzklausītām un atbildētām lūg�anām, īpa�i gadījumos, kad esam piedzīvoju�i nepārprotamu vadību un pasargājumu. Bet kā mums to dēvēt gadījumos, kad nav gājis labi? Ja kāds no mūsu paziņām nokļūst teroristu uzbrukuma vietā Izraēlā un tiek savainots, bet cits noslīkst, un, bez �aubām, arī viņi ir lūgu�i Dievam aizsardzību? Ignorēsim to un izstumsim no apziņas vai ari uztversim Dievu un mūsu pa�u lūg�anas nopietni un secināsim, ka tāda bijusi Dieva griba? Vai arī mēs uzskatām viens otru par muļķiem...

Daudzi domā tā: cilvēkam, kur� cie�, noteikti ir neizturami dzirdēt, ka Dievs ir viņa nelaimes radītājs. Dro�i vien. Ir brī�i, kad katra Dieva pieminē�ana �ķiet slogs. Tomēr daudz ļaunāk tādā situācijā būtu dzirdēt mācītāju medussaldā balsī runājam: �Cik labs un mīļ� ir tas mūsu Dievs!�, kad situācija mums nepārprotami apliecina pretējo.

Vilhelms Beks no Dibeles (Dybbel) 1864. gadā rakstīja:

�Reiz notika smieklīgs gadījums ar vīru, kas bija no grunt-vīkie�iem atsūtīts. Viņ�, redzējis, ka Viperts un Dālstroms staigā gar aizsargvalni sludinādami, ari pats sagribējis to lietu pamēģināt. Pakāpies uz vaļņa un sācis svinīgi mācīt, ka �to, kuru Dievs grib pasargāt, briesmas neskars�. Tajā brīdī kāds kareivis uzsaucis: �Gulties!� Ta�u sve�inieks nav sapratis uzsauciena nozīmi un palicis stāvam. Tajā brīdī aizsargvaļņa uzbērumā ietriekusies granāta un nota�ķījusi viņu ar dubļiem. Viņ� iebrēcies: �Nē, te nu gan nav palik�ana!� Un nebija jau ar�, jo kareivji viņu padzina un pieteica vairs neatgriezties.�

Vai nevienam ne�ķita dīvaini, ka Mātes Baznīcas rīta svētbrīdis Kopenhāgenā 1940. gada 9. aprīlī bija ieplānots �āds:

��onakt zem eņģeļspārniem Viņ� mani sargājis, Un manu namu, ļaudis no ļauna paglābis.�⁶

�āda nepiemēroti salda pļāpā�ana, runas mākslas miglas vāli panāk tikai Dieva izstum�anu no ļau�u gaitām.

Viņam nav nekādas daļas gar manām grūtībām... Bet Rakstu stingrā valoda pieved Dievu tuvu - vismaz tik tuvu, lai mēs varētu ar Viņu cīnīties! Godīga norēķinā�anās ar Dievu ir daudz dievbijīgāka nekā reliģioza nepatīkamo pārdzīvojumu izstum�ana no apziņas.

Nē, ir tikai viens veids, kā uztvert Dieva rūpes nopietni un ļaut tām būt konkrētām un neizmērojamām, kā Raksti to apstiprina: Dievs neatceļ pa�as cie�anas, bet tikai cie�anu lāstu, Viņ� mūs aizsargā no cie�anu posto�ā ļaunuma un pat lieto tās konstruktīvā mīlestībā.

Tā Dieva rūpes aprakstīju�i arī labākie dzejnieki: Pauls Gerhards, Hanss Adolfs Brūrsons, Līna Sandela, Karls Olafs Rozeniuss. Atcerieties dziesmu, kurā varbūt vairāk nekā jebkurā citā vienkār�i un spēcīgi runāts par Dieva gādību cie�anās:

�Viņ� skaita mūsu galvas matus Un visas asaras.

Viņ� apģērbj mūs un pabaro Un bēdu brīdī ielīksmo.

Ko Viņ� dod un ko Viņ� liedz,

Tēva roka visu sniedz,

Viņa nolūks vienmēr taps:

Bērnam dot, kas īsti labs.�

Jā, mēs �o dziesmu esam dziedāju�i gadiem! Neskaitāmās dziesmās un psalmos cie�anas uzskatītas par Dieva darbu un Dievs pateicībā tiek slavēts par pārbaudījumiem. Tās nav reti dziedātas dziesmas. Mēs tās labi zinām. Tātad tā mēs ticam un tā lietojam savu ticību - tad, kad par to dziedam...

Ir jāsaprot: tikai pats būdams nelaimes radītājs, Viņ� tie�ā nozīmē var būt mūsu gādīgais un stiprais Tēvs. Jebkura cita skaidrojuma ietvaros Dievs nav turējis Savus solījumus.

Vai Sātanam nav nekādas nozīmes? Vai tie�ām �ajā pasaulē neno-i iek nekas, ko Dievs negrib?

Notiek. Mēs nevaram, nerēķinoties ar sekām (kā, piemēram, isla-mā), uzskatīt, ka viss ir Dieva gribēts un radīts. Ļaunums nenāk no Dieva. Grēks un neticība nav Dieva darbs, bet velna. Notiek lietas, ko Dievs nekad nav gribējis.

�Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj pravie�us un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik rei�u Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālī�us, bet jūs negribējāt� (Lk. 13:34).

Dievs gribēja, bet cilvēki negribēja. Un tad notika pēc cilvēku, nevis pēc Dieva prāta. Protams, tas galīgi neatbrīvo Dievu no atbildības.

Kā visspēcīgs Dievs var ļaut grēkam un ļaunumam tādu vaļu? Kāpēc Viņ� to neaizkavē? �ie jautājumi jāatliek uz grāmatas otro daļu. Pagaidām mēs stingri turēsimies pie pārliecības, ka ne viss �ajā pasaulē notiek tā, kā Dievs to gribēja. Ne visas nelaimes ir Dieva radītas. Daudzas ir Sātana darbs, un daudzas - mūsu pa�u vaina!

Sātans vēl nav galīgi uzvarēts. Starp Dievu un ļauno norisinās nepārtraukta cīņa. Diezin vai ir iespējams izveidot formulu, lai precīzi izskaitļotu, kur� par ko atbildīgs. No vienas puses - Sātans ir pasaules kungs. Visa starpā viņ� Jēzu kārdināja ar vārdiem (un Jēzus neiebilda!):

�Es Tev do�u visu �o varas pilnību un �o godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot� (Lk. 4:6).

No otras puses, Dievs ir vēstures Kungs:

�Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes� (Mt. 28:18).

Kaut arī starp �iem diviem izteikumiem stāv krusts un atvērts kaps, pretruna starp tiem nav viegli atrisināma. Pirmkārt, kop� Jēzus �eit pabija, pasaule nemaz nav kļuvusi citāda! Nekas nav mainījies: �..un visa pasaule ir grimusi ļaunumā� (1. Jņ. 5:19).

Tomēr �ādām pretrunām Rakstos praksē nav liktenīgas nozīmes, jo Bībeles mērķis nav izskaidrot mums visas mīklas, tā grib sludināt Evaņģēliju Dieva bērniem. Un Dieva bērniem ir citādi nekā pasaulei! Pasaulē Sātanam joprojām ir liela vara. Joprojām notiek daudzas lietas, ko Dievs nekad nav gribējis. Dievs neradīja koncentrācijas nometnes, nedz arī izdomāja spīdzinā�anas kameras. Tā joprojām paliek neatrisināma mīkla, kāpēc Viņ� to neaizkavēja. No otras puses, Viņ� tās nav arī radījis!

Bet Viņa bērniem ir citādi. At�ķirībā no pasaules, mēs esam Viņa pilnīgā aizsardzībā un gādībā. Dro�ība Dieva rokās nav �dabas likums�, bet bērna tiesības.

Tas nenozīmē, ka mums ir īpa�a vieno�anās ar likteni par dzīvi bez cie�anām, kamēr pārējai pasaulei jābīstas no visām iespējamām un neiespējamām nelaimēm, tie�i pretēji.

�Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļoju�ās, mani soļi gandrīz būtu izslīdēju�i no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. Tie�ām viņiem nav nekādu bēdu visu mū�u, vesela un labi barota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespie�, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. .. Tie�ām, veltīgi es esmu paturējis �ķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.

Un mani ta�u nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus� (Ps. 73:2-5; 13-14).

�Mūsu dvēsele ir pārsātināta ar vieglprātīgo nievājumiem un lepno nicinājumiem� (Ps. 123:4).

Dieva bērnu īpa�ais stāvoklis ir privilēģija, ta�u tas nenozīmē dro�ību un bezrūpību! Privilēģija ir tajā, ka tas attiecas uz jebkuru laiku un katru situāciju, ka mēs esam Dieva varā! Viņ� ir mums visapkārt, un mēs varam būt pārliecināti, ka viss, kas ar mums notiek, nāk no Dieva. Viņ� ir manas nelaimes radītājs! Viņ� ir izcīnījis visu varu pār manu dzīvi un pēc Savas atziņas to brīvi lieto.

Daudzviet Rakstos, piemēram, Annas slavas dziesmā, sastopama �āda pārliecība:

�Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņ� pasargā, bet bezdievīgie

dabū galu tumsā, jo ne ar pa�a spēku cilvēks iegūst uzvaru�

(1. Sam. 2:9).

Ir taisnība, ka Dievs mīl visu pasauli un ne tikai Savus bērnus. Viņ� no sirds mīl arī pazudu�o, bezdievīgo cilvēku, kur� negrib par Dievu neko zināt. Ne vienaldzības dēļ Viņ� ļauj �bezdievim nogrimt tumsā�. Viņ� neliedz tiem Savu aizsardzību un rūpes atriebības vadīts - viņi pa�i neļaujas Dievam sevi aizsargāt!

Tāpēc Dieva mīlestība pret pazudināto pasauli ir kareivīga un uzbrūko�a mīlestība. Nelaimīga mīlestība. Pavisam citāda nekā Viņa mīlestība pret Saviem bērniem.

Pasaulē Sātana vara vēl nav pilnīgi satriekta. Tāpēc mums bez mitas jālūdz: Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes. Jo uz zemes nenotiek Dieva, bet kāda cita griba! Tikai tur, kur cilvēki lūg�anās un ticībā nododas Dieva gribai, Viņ� kļūst par vienvaldnieku!

Pasaule neuzzina, ka �tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu� (Rom. 8:28). Ne jau pie cilvēces kā tādas apmetas Dieva eņģelis un to izglābj (Ps. 34:8), bet tikai tos �kas Viņu bīstas�. Dievs nav beznosacījumu patvērums un glābējs visiem, bet tiem, kas uz Viņu paļaujas (Ps. 18:3). Viņ� automātiski neaizstāv pret visu ļauno, Viņ� ir patvērums! Patvērums, kas tiek piedāvāts visiem bez izņēmuma. Tāpēc mums jāizvairās lietot Rakstu skaidro valodu par Dievu kā nelaimes radītāju par esības izskaidrojumu! Jo esībā ir daudz lietu, ko Bībele neizskaidro. Jēzus, piemēram, par zvirbuļiem, kas krīt zemē pēc Tēva gribas, nerunā tādēļ, lai filozofētu par visvarenības jēdzienu - Viņ� ar to mierina mācekļus! Tāpēc neiztrūkstieties un neizbīstieties!

Viņa sludinā�ana aicina visus, kas to vēlas, Viņa aizsardzībā. Tad pat Sātans nevar mums nekādu ļaunumu nodarīt (I.k. 10:19). Viņ� var kārdināt, bet ne ietekmēt! Tāpēc Rakstos gandrīz nav minēts, ka mums vajadzētu bīties Sātana - mums jāsargās un jāuzmanās, bet mums nav no viņa jābaidās. Pēc mūsdienu ieskata, kad lielākā daļa cilvēku uzskata velnu par gandrīz neietekmējamu pavēlnieku, kas brīvi uzkrauj cilvēkiem cie�anas, ievērību izpelnās fakts, ka Vecajā un Jaunajā Derībā ir tikai viena man zināma vieta, kur tie�i Sātans minēts kā konkrēto cie�anu ierosinātājs:

�Un �o sievu, Ābrahāma meitu, kuru Sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīv atraisīt sabata dienā no viņas saitēm?� (Lk. 13:16).

Toties Bībelē ir vairāki neparasti asi izteikumi par to, kā Dievs tie�i un nepārprotami izmanto Sātanu! Parasti Dieva uzvara ir tik pilnīga, ka Viņ� var rīkoties ar savu pretinieku, Lutera vārdiem sakot, kā ar �ķēdes suni�.

Piemēram: �Kad Pāvils bija redzējis iespaidīgu vīziju, viņam lika dots dzelonis miesā, Sātana eņģelis, kas viņu sita, lai viņ� nekļūtu lepns� (2. Kor. 12:7). Dievs vienkār�i sūtīja Sātana eņģeli, lai tas paveiktu �Dieva sve�o darbu�, un, kad Pāvils sirsnīgi lūdz, lai viņu no tā atbrīvo, Dievs viņam atsaka! Dienu un nakti (�ķiet, tas ildzis apmēram 14 gadu) Sātana eņģelis turpināja viņu sist, un Pāvils teica sevi laimīgu savās cie�anās un lepojās ar savu pazemību.

�Kad Sauls atkrita no Dieva, pār viņu nāca ļauns gars - ļauns gars, ko sūtīja TAS KUNGS� (1. Sam. 16:14)!

Nesaprotami, kāpēc Dievs iedro�ina Dāvidu uz tautas skaitī�anu, par ko vēlāk viņu soda (2. Sam. 24:1), - dīvaina izturē�anās, kas Laiku grāmatā (1. Lku. 21:1) pierakstīta Sātanam! Protams, tās var saukt par �pretrunām�. Ta�u lielāka jēga ir tās uzlūkot par veidu, kā Dievs lieto Sātanu, lai īstenotu pats Savus, mums grūti saskatāmus mērķus.

Atklāsmes grāmatas pamatdoma ir, ka visas atkritu�ās varas tiek izmantotas Dieva pestī�anas plānā, tās saņem uzdevumus un iedalītas laiktelpas, saņem varu un ierobe�ojumus, ko nosaka Dievs!

Tas izskaidro, kāpēc Lūka Apustuļu darbos raksta, ka Jēzus kavē Pāvilu doties uz Āziju (Ap. d. 16:6), bet pats Pāvils saka, ka Sātans neļauj viņam nonākt Tesalonikā (1. Tes. 2:18). Tas nenozīmē, ka Pāvils piedēvē Sātanam varu aizkavēt Dieva darbu, bet Lūka to dara. Viņi tikai apraksta vienu un to pa�u lielu divos da�ādos veidos.

Visbeidzot Dievs parāda Savu spēku (var pat sacīt, Savu majestā-lisko nekautrību) dramatiskajā veidā, kādā Jēzus tiek Svētā Gara ievests tuksnesī un velna kārdināts! Dievs pats nekārdina Savu Dēlu. Drīzāk Viņ� kārdina kārdinātāju rakt sev pa�am kapu. Ar impozantu uzdro�inā�anos Dievs met izaicinājumu Sātanam iznīcināt pa�am sevi.

Nav būtiski, vai mēs pastāvīgi gribam lietot izteicienu �tas nāk no Dieva!� Bet, ja atsakāmies lietot Rakstu nenoliedzami precīzos vārdus par Dievu kā nelaimes radītāju un tiem līdzīgos, tad varam vienlīdz labi sacīt: �Tas nāk no ļaunā!� Vien alla� skaidri jāatceras, kā griba notiek un kur� ir pavēlnieks - Tēvs vai Sātans? Ja ļoti gribas visā pie�ķirt kādu lomu ari Sātanam, tad tā varētu būt stūrgalvīgs ķēdes suns vai izsūtāmais zēns.

No �āda viedokļa raugoties, ari ījaba grāmatai ir jēga.

Dabiski, ka būt velnam ar �ādiem noteikumiem ir diezgan moko�i! Iedomājieties vien - zemoties un ubagot Dievam (pa�a noliegtajam Kungam) atļauju mocīt Viņa bērnus! Turklāt tie�i Dievs nosprau� skaidras robe�as, kuras Sātans nedrīkst pārkāpt (ījaba grāmatas 1. un 2. nodaļa). Un, ja velns visbeidzot dabū atļauju un pa galvu kaklu metas mūs mocīt tie�i tādā veidā un mērā, kādā viņam ir noteikts, pēcāk viņam jāatzīst, ka viņ� tikai izpildījis Dieva īsto darbu un vedis mūs Viņam tuvāk. Tā, lūk!

Ja jau Sātanam tie�ām ir tik pakārtota loma Dieva bērnu cie�anās, ka viņ� ir tikai Dieva stūrgalvīgais ķēdes suns, kā tad ar cilvēku uzbrukumiem?

Lielā mērā mūsu cie�anas rada citi cilvēki, kas mūs moka, izmanto vai ignorē. Tas ta�u nevar būt Dievs, kas liek cilvēkiem vienam pret otru grēkot? Vai Dievs joprojām ir �nelaimes radītājs�, ja nelaime ceļas no cilvēku ļaunuma? Jā. Tas neko nemaina. Nav svarīgi, kāda ir cie�anu izcelsme. Galvenais ir - kur� ļauj cie�anām ietekmēt manu dzīvi? Un tas arvien ir Dievs.

Iedomāsimies Dieva aizsardzību kā cietoksni ap savu dzīvi, jo tas ir būtiski: pasaulē un cilvēku prātos var notikt daudzas lietas, ko Dievs nav nedz gribējis, nedz radījis. Visticamāk, Viņ� nekad nav gribējis Otro pasaules karu, bombardē�anas un apcietinā�anas. Viņ� noteikti vēlējās ciņu pret Dievu zaimojo�o nacismu, bet negribēja, ka cilvēki viens otru iznicina un apspie�. Vienu mēs zinām: viss, ko Otrais pasaules kar� un nacisti nodarīja Dieva bērniem, bija Dieva noteikts! Tam vispirms bija jātiek cauri Dieva aizsardzības cietoksnim, jātiek Viņa akceptētam un lietotam pēc Viņa gribas, Viņa plānā katram atsevi�ķam cilvēkam - citādi viņi ta�u tikpat labi varēja likt �os cilvēkus mierā!

Tas ir vienīgais, kas dod pamatu apbrīnojamai bezbailībai, kas izteikta Rom. 8:31: �Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?� Ir bezgala daudz ļau�u, kas vēr�as pret mums un var mūs sāpināt. Ta�u viņi var mūs sāpināt tikai tad, ja tā būs Dieva griba - Dieva, kur� līdz pēdējam brīdim ir mūsu pusē un rīkojas mūsu labā.

Satrieco�s piemērs ir Jāzepa uzruna saviem ne�ēlīgajiem brāļiem, kad viņ� Ēģiptē ļāva tiem sevi atpazīt:

�Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Tā ne

jūs mani �urp esat sūtīju�i, bet Dievs.� (1. Moz. 45:4, 8).

Cik vienkār�i un negaidīti var pateikt, ka Dievs stāv aiz cilvēku uzbrukuma - to Viņ� pats noteikti nav viņos iedvesis! Un tomēr Viņam ir Savs plāns! Neaptverami...

Dievs nekad nav iz�āvis no iero�a - un tomēr neaptverami daudz ticīgo mierināju�i sevi ar domu, ka, ja viņiem trāpīs lode, tad Dievs nolēmis aicināt viņus mājās un tie�i Viņ� noteicis �o bridi!

Rakstnieks Aner�s Stub�jērs (Anders Stubkjcer) apraksta, kā reiz kaujā viņ� kopā ar citu ticīgu kareivi redzējis, kā lielgabala lode norauj kādam cīnītājam abas rokas:

��To redzot,� sacīja vecais ticīgais vīrs, �ja tu, Aner� Stub�jēr,

būtu stāvējis tajā vietā, skaidrs, ka cauri būtu ar tevi!�

�Tik skaidrs tas nemaz nav,� es atbildēju.

�Vai tas nav skaidrs?�

�Nē, es domāju, ka Dievs vada lodes ceļu.�

�Tu tie�ām tam tici? Tad es saprotu, kā tu vari būt tik bezbailīgs kareivis!��

Tā nebija tikai pārgalvīga iedoma, ka viņ� nevarētu mirt. Dievs bija Kungs pār viņa dzīvi, esību un nāvi. Kaut ari Stub�jērs noteikti neuzskatīja, ka Dievs izraisīja Vācijas uzbrukumu Dānijai, ka Dievs pielādēja vācie�u lielgabalus, tomēr tas, vai vācie�i nogalinās dāņu kristieti, tomēr bija Dieva lēmums.

Dieva bērni nemirst nelaikā! Lai cik netaisnīga, nevietā, nepatīkama un neizturama mums neliktos kāda nāve, tomēr mēs zinām, ka Dieva bērni mirst Dieva noliktā stundā. Kaut ari visā var vainot slimības, noziegumus, nelaimes un pat pa�nāvības, mēs varam dro�i apgalvot: tas bija levs, kas paņēma Savu bērnu no aukstuma, tumsas un nāves.

Protams, doma, ka Dievs lemj pār nāvi, ir pretrunīga. Ta�u, ja ari kāds no mums nomirst nelaikā (kā tas mums izskatās), jebkura cita alternatīva būtu daudz sliktāka. Neizturama ir doma, ka Sātans pa�rocīgi varētu atņemt dzīvību kādam, kam Dievs zvērējis Savu mīlestību. Velns, kuram ir vara pār nāvi, caur Jēzus krusta nāvi ir padarīts bezspēcīgs (Ebr. 2:14)!

Cita lieta, ka mums kā Dieva dro�ībā mīto�iem bērniem ir tiesības jautāt, kāpēc Viņ� ļauj mums saprast tik maz? Mēs drīkstam celt iebildumus pret to, ja kāda lieta mums �ķiet nepareiza un nevietā.

Tas, ka cilvēku nievas un ļaunums vienlaikus var izskatīties kā Dieva pārmācība Saviem bērniem, Jaunajā Derībā visskaidrāk parādās vienā gadījumā: vajā�anās ticības dēļ.

Skaidrs, ka Dievs neliek cilvēkiem vienam otru mocīt. Pa�saprotami, ka Viņ� nevienā cilvēkā nav radījis naidu pret kristie�iem vai licis kādam vajāt ticīgos. Nekas nav tik nekristīgi kā ienīst kristīgus brāļus. Ta�u, par spīti tam, tie�i par �īm bēdām, par �īm cie�anām Jēzus un apustuļi visbie�āk mudināja kristie�us priecāties! Vairāk par jebkurām citām cie�anām vajā�anas Jēzus dēļ tiek uzskatītas par dziedino�u, mīlo�u Dieva pārmācību. īpa�i tas uzsvērts Kalna sprediķī, Jēkaba vēstulē un Pētera 1. vēstulē.

Jaunajā Derībā visatklātākais sātaniskais ļaunums ir vistie�ākais pamats cie�anu priekam! Vai vajadzīga vēl pārliecino�āka liecība par Dieva varu pār bezdievīgo pasauli?

Tātad Sātans man klāt netiek. Arī cilvēki ne. Un liktenis. Tikai tas, ko Dievs man nolēmis, var ar mani notikt, un Viņ� ir mīlo�s visā, ko dara. Tātad viss ir kārtībā un saskaņā? Vai visas cīņas un briesmas ir garām? Un visām bailēm darīts gals?

Nē! Pat Dieva varenā un uzticīgā mīlestība nav automātiska. Mēs ik mirkli dzīvojam bīstamā cīņas stāvoklī, kas var beigties ar sakāvi, nocietinā�anos un pazudinā�anu, nevis ar uzvaru, cie�anu prieku un dzīvību. Jo mūsu dzīvē netrūkst ļaunuma. Tās nav tikai cie�anas, kas beigu beigās kalpos manam labumam, mūsu dzīvē ir iespaidīgs, Dievam naidīgs ļaunums. Tas nav tikai ārējs, tas nāk no iek�ienes. Vienīgais ienaidnieks, kas var man atņemt mieru un pestī�anu Kris-tū, ir mana pa�a sirds! �ai cīņā Kristum un Viņa mīlestībai jāuzvar mani, kā Viņ� uzvarēja nāvi, jāuzveic mana sirds, kā Viņ� uzveica Sātanu.

Mēs pa�i esam savas pestī�anas lielākie ienaidnieki. �ķiet, ka �ī senās, dziedino�ās, apustuliskās un luteriskās cilvēka uztveres daļa - ka dziļi katrā, pat vissvētākajā kristietī, mīt slepens naids pret Dievu - mūsdienās ir pilnīgi aizmirsta. Cik bie�i es neesmu velējies paklausīt Evaņģēlijam, priecāties par Evaņģēliju? Skaidri un g.ū�i runājot: mūsu grēks nav tikai no�ēlojams nespēks, tas ir īsts ļaunums. Tā ir tieksme pēc ļaunā, lai saceltos pret Dievu. Izvēloties �larp mūsu jauno, vārigo mīlestību pret Kristu un ļauno, ļaunais mums vienmēr liksies tuvāks. Mēs vienmēr būsim �grēka dēļ pārdoti par vergiem�. Mūsu griba nav brīva.

Neviens to nesaprot. Nevienam ne�ķiet, ka mums kai� kas ļaunāks par nelielu garigu nepietiekamību un ka mums vajadzīgs kas vairāk nekā mazliet spēka, uzmundrinājuma un vajadzības tikt �uzpildītiem� ar Dieva �ēlastību. Neviens nepalūkojas zem reliģiozās, cilvēcīgās konstrukcijas, lejā purvā, lejā pie pamatiem, dziļi ēnā.

Neviens to nesaprot, pirms Dieva likums piespie� mūs atzīt: es nemīlu Dievu! Es īpa�i nebēdājos, kad pārkāpju Viņa mīlestībā mums dotos likumus. Es neilgojos iespējami vairāk laika pavadīt kopā ar Viņu lūg�anās un Bībeles lasī�anā. Nesavtīgas mīlestības dēļ pret Viņu es nedaru gandrīz neko - bet, par spīti tam, Viņ� ir Tas, kas mani mīlējis līdz nāvei un devis man visu.

Kad Dieva bērnam beidzot atveras acis uz to, kas mūsos mīt, tas ir liels trieciens. Neviens tam netic, pirms nav to redzējis, ta�u, ja to neredzam, tad neredzam pārpilnību un prieku Kristus Evaņģēlijā!

Citādi mēs nesaprotam, ka grēku piedo�ana dod dzīvību un svētību. Tikai tad, kad cilvēks ir redzējis, cik maz viņ� mīl Jēzu, viņ� apzinās Evaņģēlija atsvabinājumu: Viņ� tomēr mani mīl! Tikai tad cilvēks sāk Jēzu atkal mīlēt - ar grēcinieka trauslo mīlestību pret savu Pestītāju.

Tikai tad mēs saprotam, kāpēc Dievam jābūt tik bargam. Ilgi mēs sev iegalvojām, ka pietiktu, ja Dievs mūs klusi pasauktu, jo patiesībā jau mēs vēlamies to pa�u, ko Viņ�. No tāda skatpunkta raugoties, �Dieva sve�ais darbs� vienmēr izskatīsies pārāk bargs un nevajadzīgs.

Tikai tad, kad esam ieraudzīju�i dziļi sevī eso�o slepeno naidu pret Dievu, mēs sākam aptvert, ka Tēvam ir jāvelk mūs pie Kristus -citādi mēs nekad nenonāksim mājās (Jņ. 6:24)! Viņam mūs jāvelk un jāstumj pie Sevis ar visiem līdzekļiem. Ja būtu iespējami kādi mērenāki līdzekļi par tiem, ko Viņ� izvēlējies, tad - varam būt pilnīgi pārliecināti - Viņ� būtu lietojis tos. Ta�u, saceļoties pret Dievu, mēs pa�i izvēlējāmies valodu un veidu, kā Viņam ar mums runāt.

Mūsu sacel�anās pret Dievu ir iemesls tam, kāpēc dzīvē ir cie�anas, kas nenāk no Dieva! Tiesa, viss, ar ko sastopamies, ir Viņa mīlestības noteikts, bet tas, protams, neattiecas uz to, pie kā mēs pa�i tie�ā veidā esam vainojami!

Es nevaru piedzerties un tad vainot Dievu par paģirām! Es nevaru, būdams īgnā omā, sacelt mājās traci un tad vainot Dievu par to, ka pa gaisu lido da�ādi priek�meti! Viss, kas mani nevainīgu skar no ārienes, nāk no Dieva, bet par lietām, kurām pats ar pieri esmu uzskrējis virsū, nevaru apgalvot to pa�u.

Tāpēc arī Sātans mums ir kas vairāk par papīra tīģeri. Viņ� ir bīstams pretinieks, rēco�s lauva - parasti tāpēc, ka manī viņ� atrod līdzgaitnieku. Tāpēc mums no Viņa jāsargājas, mēs nedrikstam ļaut sevi piekrāpt, mums jābūt modriem pret viņa kārdinājumiem.

Sātans ir uzvarēts. Mums jāpatur prātā, ka varu, kas viņam pastāvīgi ir pār mūsu dzīvi, mēs esam devu�i pa�i, jo esam grēcinieki. Varētu teikt, ka, lai mūs aizskartu, viņam vajadzīga atļauja no Dieva vai mums! Tikai tad, kad Tēvs viņam to atļauj un tur kā suni aiz ķēdes, lai nekas nenoiet greizi, vai es pats, pretēji Tēva brīdinājumiem, vēlos paspēlēties ar ķēdes suni, ar lauvu, tikai tad viņ� mani aprij. Es aizliedzu velnu un visu, kas ar viņu saistīts, un nekā citādi ar viņu nesaistos!

Tas, ka �ī apņem�anās ikreiz vainagojas ar neveiksmi un grēku, ir mūsu pa�u vaina. Tā nekad nav Dieva vaina. To pat nevar nosaukt par Sātana vainu, jo viņam ir tikai tā vara, ko mēs viņam dodam. Grēkot mūs nespie� nekas cits kā mūsu pa�u Dievam naidīgā daba un saistītā griba.

Mūsu bērni bija vēl pavisam mazi, kad par derīgu atzina attaisnojumu: �Velns lika man to darīt!� Un ko gan mēs, nabaga cilvēki, varam darīt pret stipro velnu? Tā ir mūsu pa�u vaina! Visbie�āk lielākajās dzīves grūtībās mēs pa�i un nevis Dievs esam savas nelaimes radītāji.

Kad tas viss ir pasacīts, ir svarīgi piemetināt, ka pat tas nemazina lundamentālo dro�ību, kas man kā Dieva bērnam ir Viņa rokās! Kaut arī mēs par daudzām problēmām varam apgalvot, ka tās noteikti nav mūsu pa�u vaina, arī Dievs no tām nenorobe�ojas!

Paģiras, gaisā lidojo�i priek�meti un daudz kas ļaunāks pilnīgi dro�i nav Dieva sūtīts kā, piemēram, Sātana eņģelis vai ērk�ķis Pāvila miesā. Ja pats braucu kā jucis, tad nevaru savu sadauzīto ma�īnu vai lauzto kāju saukt par �Dieva nepastāvību�.

Brīni�ķīgi ir tas, ka, ja zinām, ko darīt ar grēku un vainu, un kā samulsu�i un no�ēlas pārņemti Dieva bērni runājam ar Tēvu par to, ko esam izdarīju�i, tad tas, kas bijis starp Viņu un mums, tiek nokārtots un izbeigts. Tad Viņ� uzņemas sekas, ko mūsu pa�u vaina izraisījusi! Dieva piedo�ana atjauno dievbērnības dro�ās attiecības ar Viņu tā, ka Viņ� kā uzticams un mīlo�s Tēvs uzņemas atbildību par to, ko pats nav radījis vai izraisījis. Kā rīkojas tēvs pēc tam, kad lutbola spēle, kas beigusies ar izsistu kaimiņa siltumnīcas stiklu, mājās tikusi pārrunāta? Viņ� pats dodas pie niknā kaimiņa, samaksā par zaudējumiem un atrod izlīgumu, turklāt dēla pārkāpums vairs netiek pieminēts.

Tas nozīmē, ka patiesībā jau ir vienalga, vai es varu atrast savu problēmu iemeslus, jo bie�i vien manis pa�a kļūdas tik cie�i saviju�ās kopā ar neveiksmēm un citu nodarījumiem, ka �o mud�ekli iespējams at�ķetināt tikai daļēji. Noteico�ais nav tas, ko es spē�u noskaidrot, bet gan, ko es ar to darī�u: es pastāstī�u Tēvam par savu pa�a vainu (ciktāl spēju apzināties) un par to, pie kā neesmu tie�i vainīgs. Piedo�anā Viņ� ne tikai izdzē� manu vainu, bet arī pārveido problēmas. Viņ� ņem tās Savā ziņā un dara par noderīgu, mīlo�u pārmācību atbilsto�i Savam plānam.

Pirms da�iem gadiem es nokritu, braucot ar velosipēdu, un salūzām abi, cita starpā, arī plecs, kur� joprojām ir stīvs. Vaina bija velosipēda priek�ējā ritenī, kas nebija kārtībā, un es to zināju. Vai tad man tāpēc, ka biju noslinkojis, vajadzēja traumu izslēgt no savām attiecībām ar Dievu? �Dievam tas nerūp. Tā nebija Viņa ideja. Man pa�am jāuzņemas par to atbildība.� Nebūt ne! Es vērsos pie Dieva, ka es saklausu un paklausu, un ļāvu gan grēku no�ēlai, gan sāpēm, gan dusmām un vēlmei atveseļoties lauzties pār manām lūpām, cik bie�i vien vēlējos. Kad Viņ� ir man piedevis un uzņēmies �o lietu, es varu mierīgi paļauties, ka tas ir Dieva prāts un labā griba, ka tas muļķigais plecs acīmredzot nekad vairs nebūs tāds kā iepriek�.

Tas, ka nekas nespēj vājināt būtisko dro�ības sajūtu un apziņu, ka esam Dieva varā, attiecas tiklab uz citu nodarītajām pārestībām, kā uz pa�u kļūdām. Mums visu dzīvi jābūt pret Viņu atklātiem. Nesaskaņām starp Dievu un mums pastāvīgi jātiek izbeigtām. Mēs runājam ar Viņu par visu, ciktāl mēs to apzināmies. Ja tas tiek darīts, nav lielas bēdas par to, ja neizdodas noskaidrot, kur� notiku�ajā vainojams.

Te būtu vietā pieminēt teicienu, ko mēs visi lietojam: �Kristietim nav pagātnes!� Lieliska doma, ja tā tiek saprasta pareizi! Viss ir aizmirsts! Vēl vairāk: viss ir izdzēsts, iemests jūras dzelmē un nomazgāts Jēzus asinis. Mums nevajag kavēties moko�ās atmiņās par to, ko Dievs ir aizmirsis. Mums nevajag no jauna lūgt piedo�anu par to, kas bijis pagātnē un ir piedots, l iesas dienā mums netiks prasīta atbildība par mūsu pagātni.

Ta�u �is teikums var būt arī ļoti nepareizs! Kaut ari labi domāts, tas var radīt cie�anas mūsu līdzcilvēkiem. To es sapratu, kad reiz, vadot stundu Bērkopas tautskolā, runāju par smagu tēmu - ka grēks nav tikai nepareiza rīciba Dieva priek�ā, kas sabojā mūsu dzīvi. Pat piedots grēks var visu izpostīt un radīt neparedzamas sekas mūsu tagadnē. Mēs nedrīkstam tam ļaut traucēt savu sirdsapziņu vai dievbērnīlias attiecības ar Dievu, tomēr gan prāts, gan ķermenis var glabāt sāpīgas mūsu pagātnes rētas. Viens no skolniekiem (kur� nekad netika slēpis savu sūro pagātni) sacīja, ka teicienā �kristietim nav pagātnes� viņ� daļēji sadzird izsmieklu, jo iepriek�ējā dzīvesveida dēļ viņa ķermenis bija daļēji sabeigts. Viņ� bija priecīgs un dro�s par Dieva piedo�anu, ta�u zināja, ka piedo�ana ne vienmēr izdzē� grēka sekas.

Tas attiecas, piemēram, uz pornogrāfiska satura lasāmvielu, kas pēcāk ilgsto�i liek mocīties neķītrās domās; uz aprunā�anu, kas neatgriezeniski sabojā draudzību; uz bezatbildīgi pavir�u darbu, kas izraisa nelaimes un smagas cie�anas. Attiecībās ar Dievu un veselīgā pa�cieņā mēs varam rast mieru no �īm lietām, jo Dieva �ēlastība ir tik liela, tik bagātīga un brīni�ķa! Bet mūsu tagadne alla� velk līdzi pagātnes sekas.

Dieva �ēlastība nav bezpalīdzīga arī �ajā gadījumā! Da�kārt Viņ� tomēr izglābj mūs no sekām, kopj un dziedē mūsu ķermeni un dvēseli. Kad Viņ� to nedara, mums tas no Viņa jāsaņem kā mīlestības pilns spriedums un neaptverams veids, ko Viņ� izmanto, lai pestītus aizvestu mūs mājās. Tas nekādā gadījumā nav dusmīgs sods!

Jaunajā Derībā vistēlainākais piemērs tam ir Pāvils. Sāpes par pagātni, kad viņ� vajāja Kristus mācekļus, pavada Pāvilu visu dzīvi, kaut arī viņ� zina, ka viss ir piedots un aizmirsts. Pat vecumā viņ� �ēlojas par atmiņām, kas viņu dara par �pēdējo no apustuļiem�, par �pēdējo svēto starpā�, par �lielāko no grēciniekiem�. Varbūt �īm atmiņām ir kāda saistība ar Sātana eņģeļi, kas viņu sit dienu un nakti. Bet pat �ī iemesla dēļ Dieva �ēlastība nekļūst uz pusi mazāka vai nepilnīgāka! Pilnīgi skaidrs, ka Pāvils ļauj savām pastāvīgajām sāpēm kļūt par noderīgu pārmācību: viņ� gavilē par Dieva �ēlastību (1. Tim. 1:12-17), viņ� ļauj sevi pazemot citu priek�ā (1. Kor. 15:9). Viņ� mācījies nīst un nicināt farizeju pa�taisnību ar dedzīgu spēku, kas licis pamatu viņa atsvabino�ajam Evaņģēlijam (Gal. 1:13; Fil. 3:6).

Mazliet citāds ir piemērs par Dāvida netiklību ar Batsebu. Pēc izlīguma ar Dievu (2. Sam. 12) Dāvids ielūkojās sevī un atzina, ka ir grēkojis. Acumirklī atskanēja Nātana vārdi: �Tad nu TAS KUNGS arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!� Tā ir viena no Bībeles neticamākajām liecībām par Dieva piedodo�o �ēlastību. Bet kāda no grēka sekām ar Tā Kunga ziņu tomēr netiek atcelta! Dēlam, ko Batseba Dāvidam dzemdējusi, ir jāmirst. No Dāvida dīvainās izturē�anās pirms un pēc puisēna nāves noprotams, ka viņ� savā ziņā ar to rēķinās kā ar savas rīcības sekām: sākotnēji cerējis, ka Dievs ļaus viņam dēlu paturēt, bet, kad cerība zuda, viņ� neatļāvās par to sūdzēties (lai arī apkārtējos tas izraisīja ārkārtīgu izbrīnu).

Ja vēlamies uzskatīt, ka kristietim nav pagātnes, tad mums skaidri jāzina, ko ar to domājam: mūsu pagātne ir izdzēsta no mūsu sirdsapziņas un attiecībām ar Dievu! Ta�u nevajag īpa�i uzsvērt dziedino�ās sāpes vai noderīgos izaicinājumus, kas ir mūsu rīcības sekas, jo tādējādi �aubas par Dieva pilnīgo piedo�anu varam sēt tajos, kas joprojām cie� no pa�u gūtajām rētām!

A. Cie�anu jēga.

Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka centieni pateikt par cie�anām kaut ko pozitīvu no kristīgā viedokļa nozīmē pūliņus atrast tādu kā �cie�anu jēgu�. Ta�u precizēsim vienreiz par visām reizēm: pa�ām par sevi cie�anām nekādas jēgas nav!!!

Ja vēlamies no jauna atklāt senseno ticību Dievam kā nelaimes radītājam un tam, ka visas lietas nāk mums par labu, mēs, pirmkārt, nedrīkstam iedomāties, ka tas nozīmē �atdzīvināt� vecos saukļus par �cie�anu jēgu�. Piemēram: cie�anas nāk par labu cilvēka attīstībai; kas rūdās grūtībās, top stiprs; tum�ākais brīdis ir tie�i pirms rītausmas; uz tum�a fona dzīves krāsas ko�āk izceļas. No �īm frāzēm ātri paliek �ķērmi ap dū�u...

Es nezinu, kādu dabas likumu cilvēki domā tādējādi atklāju�i! Kāpēc uzskats, ka ciest ir veselīgi, būtu turams par neapgā�amu patiesību? Vai tie�ām ir tāds �dabas likums�, ka, sēdēdams ratiņkrēslā, cilvēks top labāks vai, zaudēdams mīļos, kāds atrod prieku? Es nesaku, ka tā nevar būt. Protams, tajā var būt zināma daļa patiesības, bet tās ir tikai frāzes. Teologs Helmuts Tīlihs savā darbā �Cilvēka dzīves jēga� rakstīja: �Nav tiesa, ka pati par sevi nelaime māca mūs lūgt, jo tikpat lielā mērā tā māca mūs zaimot!� Cilvēka prātā nav neviena mehānisma, kas automātiski padarītu problēmas par gara ieguvumiem. Reizēm kāds no grūtībām un cie�anām iegūst ko jēdzīgu, turpretim cits negūst neko.

Gribas pat domāt, ka pieredze bie�āk apstiprina pēdējo apgalvojumu! Kaut gan katram zināms kāds piemērs, kad no sarūgtinājumiem un grūtībām bijis iespējams kaut ko mācīties. Neatradīsies daudz cilvēku, kas par otra nelaimi teiks: �Viņam lielās cie�anas nāks par labu!� Jo kā gan ar lielajām katastrofām, slimībām mū�a garumā, spīdzinā�anām, ilgsto�u bezdarbu, depresiju, bailēm, cietumu, invaliditāti? Cik bie�i katastrofas noved mūs pie jēgpilna un

laba iznākuma? Kad dzīve brūk, tam drīz vien ir sekas: rūgtums, rupjība un dvēseles nocietinā�anās, garīgi konflikti, vil�anās un bailes no nākotnes. �ādos brī�os katrs vārds tiek pārvērtēts kā lieto�anai derīgs vai nederīgs.

Priek�stats, ka ciest ir veselīgi, visticamāk, rodas situācijās, kad par cie�anām nerunā. Reti kur� cilvēks, kas piedzīvojis ne tikai neveiksmes un problēmas, bet kam visa dzīve tās būtiskākajās izpausmēs joprojām ir cie�anas, nebūs kļuvis sarūgtināts un īgns. Pretēji visiem likumiem viņ� mīl dzīvi, viņā ir tik daudz spēka, prieka un spējas tajā dalīties ar citiem!

Ta�u būtu rupji un bezsirdīgi �iem nedaudzajiem ļaudīm teikt: �Ciest ir veselīgi!� Vārdi mutē pārvēr�as par pelniem, jo es zinu, ka drīzāk esmu liecinieks mazam brīnumam.

�ķiet, ka senās frāzes (un tajās tie�ām slēpjas zināma daļa patiesības) tiek lietotas ar noteiktu jēgu, proti, mēs baidāmies, ka, atzīstot cie�anu bezjēdzību, arī dzīve izrādīsies bezjēdzīga. Jo cie�anas ir tik cie�i saaugu�as ar dzīvi, ka ir svarīgi pie�ķirt tām kaut ko pozitīvu. Nedrīkst ta�u pieļaut, ka dzīve kļūst par traģisku, ļaunu joku, tāpēc mums jāizstumj no apziņas kopīgā pieredze, ka cie�anas daudz bie�āk ir lāsts, nevis svētība!

Mēs padarām �os retos brīnumus par dzīves pamatlikumu, par dabas likumu un izliekamies neredzam, ka da�as no �īm salkanajām frāzēm ir tuk�a gvel�ana. Es, piemēram, nekad neesmu redzējis, ka pēc diennakts tum�ākās stundas tūlīt būtu saullēkts! Ja vēlaties līdzību ar saullēktu, tad izteicienam drīzāk vajadzētu skanēt �ādi: ai, ai, ai, diem�ēl uz drīzu atveseļo�anos var necerēt, jo no diennakts tum�ākās stundas līdz saullēktam vienmēr jāgaida krietns brīdis.

Kad vairs nelīdz nostum�ana zemapziņā un neviens nodeldēts izteiciens, tad vienmēr var slēpties arī aiz svētīgā �grūtības dara pieaugu�u�! Ar �kļū�anu pieaugu�am� visbie�āk saprot ilūziju zaudē�anu un pado�anos: nu, tagad viņ� ir turpat, kur mēs visi; tagad viņ� vairs nebūs tas muļķīgais optimists, kur� gaida no dzīves laimi; tagad viņ� kļuvis par pieaugu�u cilvēku - aizdomīgs tā vietā, lai būtu paļāvīgs, noraizējies tā vietā, lai būtu bezrūpīgs.

Kas traucē sasniegt brieduma gadus priecīgiem un laimīgiem? Kas gan tas par dzīves likumu, kas padara vārdu �pieaudzis� par sinonīmu vārdam �nelaimīgs�?

Attiecībā uz Dieva lomu cie�anās es nevaru pilnībā piekrist turpmāk citētajam Polam Hofmanam, ta�u viņa rakstītais labi iederas mūsu diskusijā par cie�anu jēgu:

�Kad tie vispirms sajauku�i Jahvi ar gaismas eņģeli (2. Kor. 11:14), tad arī par ļaunumu tie neko vairs nezina. Viņi saka, ka �Dievam� ar to ir kāds plāns. Diskusija par �cie�anu jēgu� ir bezgalīga un, pats par sevi saprotams, neauglīga, jo tai ārpus sevis nav citas jēgas. Centieni atrast cie�anās kādu dievi�ķi audzino�u mērķi ir fantāzija, ka ļaunais īstenībā ir labs. Kārtīgi apdomājies, neviens vairs neuzdro�inās cie�anas nolādēt. Gadsimti nāk un iet, cilvēki lauza galvu un gudro, kā nepazust saukļu tuksnesī, jo viņiem �ķiet, ka ļaunais ir dievi�ķi mū�īgs, un viņi uzskata par savu pienākumu ar to sadzīvot. Bailīgi viņi apklusina domas, kas uzmācīgi klaigā, ka Dievs, kur� grib �pāraudzināt� māti, ļaujot bērnam noslīkt viņas acu priek�ā, ir pats ļaunumu ļaunums.�

Es tūdaļ gribētu iebilst, ka tāds Dievs tomēr būtu �ļaunumu ļaunums�, kur� ļauj Sātanam (gaismas eņģelim) lemt par dzīvību un nāvi! Bērni ta�u mirst, un mātes raud. Vai tie�ām �ādā situācijā mēs nesauksim Dievu pie atbildības? Ta�u mums jāno�ķir tas, kas dara ļaunu, no tā, kas ir ļauns! Var piekrist autoram, ka īsti sātanisku ļaunumu nekad nedrīkstētu uzlūkot par Dieva darbu, ka mums jābeidz sevi tirdīl ar jautājumiem par cie�anu atbilstību un ka fantāzijas par �cie�anu jēgu� lielākoties ir māņticība.

Nākamais citāts ir labs piemērs tam, ka �ādai māņticībai, �cie�anu vērtības� uzsvēr�anai nav lielas jēgas.

�Sofija: Redzot Snifa mājiņu degam, mēs tie�ām varam kaut ko mācīties. Grūtības uzlabo raksturu... Bez grūtībām nevar attīstīties un pieaugt, lai spētu izturēt dzīves pārbaudījumus.

Baltus: Kādus pārbaudījumus?

Sofija: Jaunas grūtības!�

Kamēr pa�i negribēsim atzīt, ka cie�anas gandrīz vienmēr piedzīvojam kā bezjēdzīgas, �āda �cie�anu vērtības� māņticība kļūst par nastu pa�ām cie�anām. Daudzi taujāju�i un meklēju�i pēc laba un skaidri redzama nodoma, kas būtu cie�anu mērķis - it kā analizējot, gudrojot un izprotot varētu aptvert labumu, kas nāks caur sāpēm. Ta�u, kad meklējumiem nav rezultāta un kļūst neizturami smagi, rodas bezcerība un izmisums, jo nekāds nodoms nav atrodams. Tad jāizstumj no apziņas atskārsme, ka nekādas cie�anu jēgas nav!

Kristietī �āda rīcība var pat radīt �aubas: �Ja Dievs tie�ām ir tas, ko Viņ� par Sevi saka, tam tā nevajadzētu notikt. Viņ� vismaz varētu ļaut man saskatīt tajā kādu nozīmi! Tā kā viss izskatās tik bezjēdzīgi, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu ticību? Vai arī atbilde ir tāda, ka es nemaz neesmu Viņa bērns? Vai Dievs vispār ir?�

Tāpēc man �ķiet ļoti svarīgi vēlreiz atkārtot, ka ne dzīve, ne Dievs nekad nav devu�i skaidru un nepārprotamu atbildi uz jautājumu, vai cie�anām ir jēga. Ne cilvēciskā, ne reliģiskā aspektā mums nekad nav solīts, ka cie�anas varētu būt kaut kas viegli saprotams vai nepārprotami labs. Tāpēc ne jau ticība būs pie vainas, ja kādam liekas netaisni, ka viņ� ir bezdarbnieks, grimst bezcerībā vai ir slims. Vecās Derības dziesminieki ar patiesu apbrīnu izturas pret to, ko mēs spējam paveikt ar savu vājo ticību...

Sērens Kirkegors (iespējams, spēcīgākiem vārdiem nekā jebkur� cits evaņģēliskais autors) varēja runāt par �cie�anu Evaņģēliju�, par �priecīgajām cie�anām�. Bet viņ� nodrāztās mierinājuma frāzes un pozitīvo domā�anu, par ko bija runa grāmatas sākumā, taisnīgi un tie�i sauca par �tenkām un blēņām par valdības taisnīgumu, ko atklājusi cilvēciska gudrība un izplata vecenes un nīkuļi�.

Vislielākais ļaunums, kas izriet no �iem saukļiem, ir māņticība, kas vēlas secināt, ka lielāks grēcinieks vairāk cie�!

No�ēlojamā nepiecie�amība katrā liktenī saskatīt taisnīguma rakstu, bez �aubām, nāk no farizejisma, kas ir dziļi mūsu dabā: cilvēkam pienākas tas, ko viņ� ir pelnījis! Dievi�ķa atriebība, taisnīga atmaksa varbūt kavējas, tomēr visbeidzot - vēl izsmalcinātāk - tā sasniegs pārkāpēju! Noziegums neatmaksājas! Ja nu tomēr pārkāpējs bauda labas dienas, kamēr taisnajam jācie�, tad sistēma sa�ķobās. Neatliek nekas cits, kā rast kādu aizbildinājumu austrumu karmas mācībā: sods noteikti viņu piemeklēs nākamajā dzīvē!

Tie nav sapratu�i ne �ēlastību, ne piedo�anu, kas sagrauj visas atriebības sistēmas! Tie nav sapratu�i, ka nav neviena iemesla tam, lai dzīve būtu �taisnīga�!

Ir grēki, kam sekas ir �dabas likums�, t. i., ka cilvēkam jācie� savu pārkāpumu sekas, - Raksti apliecina �ādu uzskatu. Un, kā katrs �dabas likums�, tas tikpat bie�i ir patiess, cik nepatiess! Da�reiz pārkāpumi labi atmaksājas un taisnīgai atmaksai pienākas brīvdienas.

Cie�anām nav nekādas taisnīgas sistēmas, un pa�ām par sevi tām nav arī jēgas. Spēcīgs raksturs (ticīgs vai ne) var pie�ķirt cie�anām jēgu, kuras tām nav, bet tā jau ir cita lieta! Stipro cie�anas var spēcināt, bet vājo - salauzt. Katrā ziņā pa�as par sevi cie�anas nav nekas labs.

�Tie�ām, Tu esi noslēpumains Dievs, Israēla Dievs un Glābējs!� (Jes. 45:15).

Kāda jēga no garām runām, ja cie�anas ir bezjēdzīgas?

Pa�ām par sevi cie�anām nebūtu jēgas, bet Dieva rokās �ī jēga rodas. Neviena intuitīva sistēma, neviens �dabas likums�, neviens universāls psihes mehānisms nevar darīt cie�anas labas. To var tikai Dieva mīlestības spēks. Viņa plānā cie�anas nekad nav �pa�as par sevi�.

Ir cilvēki, kam izdodas izauklēt no cie�anām kaut ko konstruktīvu. Dievs to var vienmēr un visiem Saviem bērniem!

Mūsu Tēvs mums ir solījis, ka �tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu� (Rom. 8:28). �is pants, ko sauc par �cie�anu karalisko apsolījumu�, neparedz nedz kādu mehānisku labuma guvumu, nedz arī ir �dabas likums�! Tas nav nekas vairāk kā patiess Tēva prāts. Vienalga, cik bezjēdzīgas izskatās tavas cie�anas, tu vari būt dro�s par vienu: kamēr vien esi Dieva rokās, tavas cie�anas var būt kādas

būdamas, tās nekad nebūs bezjēdzīgas. Jo Dievs tām pie�ķīris to, kas tām pa�ām par sevi nepiemita (un, �ķiet, joprojām nepiemīt) -�ēlastību un labumu.

Dievs, kas radījis pasauli no nekā un cilvēku no zemes, Savā mīlestībā paveicis lielāko brīnumu no visiem: no nelaimes radījis ieguvumu un labumu! Viņ� nerada nelaimes tāpēc, ka Viņam patiktu cie�anas, bet gan tāpēc, ka Viņ� var likt visam - pat nelaimei un cie�anām, kas sākotnēji bija Viņa ienaidnieki, - darboties uz labu. Tāpēc ir nepareizi runāt par cie�anu jēgu. Daudz patiesāk būtu jautāt: �Kāds ar �īm cie�anām bijis Dieva nodoms?� Tas vienkār�i nozīmē, ka, ja Dieva nebūtu (vai arī Viņ� nevaldītu pār cie�anām un nebūtu tās radījis), tad vienīgā jēgpilnā darbība, saskaroties ar cie�anām, būtu jebkuriem līdzekļiem tās izbeigt! Tad cie�anas ne vien sāpinātu, bet arī būtu ļaunas, un neatliktu nekas cits, kā sakost zobus, kamēr tās beidzas. Un būtu tikai viens mierinājums - ka laiks dziedē visas brūces.

Bet tagad viss, kas mums jāpārdzīvo, ir Dieva radīts - radīts uz labu!

�āda veida radītas lietas ir patiesi un pilnīgi neaptveramas! Ja kāds spētu �redzēt� lielo Neko pirms pasaules radī�anas vai �sajust� pasauli pirms Ādama radī�anas, tad viņ� stingri un skaidri apgalvotu: te nekas nevar sanākt!

To pa�u mēs sakām par grūtībām, kurās katru gadu un katru dienu nonākam: no �īs ķezas pat Dievam nekas labs nesanāks! Tie, mūsuprāt, dīvainie apkārtceļi, ko Viņ� iet, lai panāktu Savu mērķi -kaut varbūt mēs no tā iegūstam kādu �reliģisku� labumu un iemācāmies kaut ko �garīgu�, tomēr neliekas maksātās cenas vai pārciesto sāpju vērti.

Tā mēs to redzam. Un Dievs to zina labāk par jebkuru citu. Mums nevajadzētu domāt, ka Viņ� ir vīlies, jo mēs tik maz saprotam un tik vāji saskatām notieko�ā jēgu, - tie�i tā Viņ� pats ir iekārtojis pestī�anas iecerē, ka no mums nevar sagaidīt (un arī negaida) pilnīgāku izpratni par notieko�o.

Tāpēc nav arī nemaz tik dīvaini, ka mēs vienā brīdī atzīstam, ka cie�anas gandrīz vienmēr ir bezjēdzīgas, bet nākamajā apgalvojam, ka Dieva rokās tās nekad nav bezjēdzīgas.

Jo Dievs ir paslēpies.

Tāpat kā psalmistam, mums to ir grūti saprast.

�Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā?� (Ps. 10:1).

�Celies, Kungs, - kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem! Kāpēc Tu apslēp Savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus?� (Ps. 44:24-25).

Visi zina, ka neviens cilvēks nekad nav redzējis Dievu. No �āda aspekta raugoties, ir skaidrs, ka Dievs ir apslēpts. Ta�u ir pārsteidzo�i, ka Dievs ir apslēpts arī pa�a pestī�anas iecerē: �Tie�ām, Tu esi noslēpumains Dievs, Israēla Dievs un Glābējs!� (Jes. 45:15). Tā Jesaja iesaucas atklāsmes brīdī: Viņ� ir vienīgais Dievs. �Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!� (Jes. 45:7). l.ai mūs nepārsteidz, ka nelaimes radītājs patie�ām ir Pestītājs un Savas tautas Dievs! Var sacīt, ka apslēpts, un tomēr mūsu prātam tas ir grūti aptverams - ir pilnīgi nesaprotami un neiedomājami, ka nelaimei, cie�anām, trūkumam un slimībām, pazemojumiem, vajā�anām un krustam varētu būt kāds sakars ar pestī�anu!

Tam, ka �ī Dieva atklāsme, ko sauc �Viņa apslēptība�, atbilst kristietības pasaules uzskatam un izskaidro daudzus citādi neizprotamus kristie�u dzīves jautājumus, veltīsim veselu nodaļu grāmatas otrajā daļā. Pagaidām domāsim par mīklu, kāpēc Dievs, lai mūs pestītus pārvestu mājās, to dara caur krustu un cie�anām?

Veidu, kādā Dievs īstenoja pestī�anu Golgātā, Viņ� neatlaidīgi atkārto katrā no mums: tas sākas ar Dieva Dēla krustu un nāvi un turpinās ar krustu un nāvi katram Dieva bērnam. Tas nenotiek tādēļ, ka būtu jāturpina salīdzinā�ana starp Dievu un cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka mūsos ir daudz kā tāda, kam jāmirst. Tāpēc pestī�ana mums ir lielā mērā apslēpta. Kad Viņ� svin uzvaru pār velnu, nāvi un tiesu, Viņ� to dara, ļaudams velnam, nāvei un tiesai pienaglot Sevi pie krusta. Kur� gan spētu noticēt, ka Jēzus nāve pie krusta, Dieva pamestam, bija Dieva mīlestības iz�ķiro�ā uzvara? Ka tad, kad Viņ� grib stiprināt mūsu ticību un dāvāt mums uzvaru iz�ķiro�ajā cīņā, Viņ� vada mūs caur sakāvēm, grūtībām un cie�anām. Kur� gan spēj tam noticēt?

Tāpēc Dieva plāns, ko Viņ� īsteno caur cie�anām, visbie�āk paliek mums apslēpts. Mēs zinām, ka tāds ir. Mēs zinām, kāds ir tā mērķis: tas notiek mūsu labumam un pestī�anai. Bet kā, mīļo pasaulīt, bēdas, vil�anās un sāpes novedīs mūs pie �ī mērķa, - tas �ķiet mūsu prātam pilnīgi neaptverami.

Jo, kaut ari Raksti pasaka, kas ir Dieva galvenais mērķis, ko Viņ� sasniedz caur cie�anām un krustu, mēs par to zinām tikai mazliet, mums jātic uz vārda - mēs nevaram to redzēt.

Mēs ta�u nekavējoties iebildīsim: �Bet kā ar visām tām nejēdzībām manā dzīvē, kas nekalpo labam mērķim? Gan �is, gan tas mani ir vairāk postījis, nekā stiprinājis!� Uz to Raksti atbildētu: �Jā, bet viss tavā dzīvē kalpo labam mērķim, ne tikai atsevi�ķi notikumi vai reliģiskas dabas pārbaudījumi. No Dieva redzes punkta visam ir sava loma, viss ir noderīgs. 'Го gandrīz nekad nav iespējams ieraudzīt no cilvēka skatpunkta.�

Raksti mums saka, ka Dievs ir mīlo�s visā, ko dara. Bet tie mums nepasaka, kā izprast katra atsevi�ķa notikuma nozīmi. Visbie�āk mums nav ne jausmas, ko �īs bēdas varētu mums iemācīt; kā �ī vil�anās liks mums rīkoties; ka tie�i pie �ādas atziņas mani novedīs slimība; ka tie�i �īs raizes man atklās nesaskatāmo patiesību! Mēs zinām tikai to, ka viss kopā netie�i ved mūs uz pestī�anu! Ta�u par katra pārbaudījuma tie�o saistību ar galīgo mērķi mēs nezinām gandrīz neko - tas paliek mums apslēpts.

Tātad Dievs ieguva cie�anas Savā varā, lai lietotu tās Savu mīlo�a Tēva mērķu sasnieg�anai - vai tas tie�ām neatvieglo cie�anu mīklas izpratni? Viņ� nav mūs informējis par visiem Saviem plāniem. Mums jāsamierinās ar Viņa apsolījumiem - jātic Viņam uz vārda!

�ī iemesla dēļ var rasties neskaidrības. Kas domāts ar visiem labi zināmo teicienu �jautājums nav par to, kāpēc tas notiek, bet pie kā tas novedīs�? Doma laikam bijusi, ka mums nevajag lauzīt galvu par lo, kur� - liktenis, Dievs vai Sātans - nolicis tie�i �o akmeni manā ceļā, bet gan taujāt, ko tas mums gribējis iemācīt, kam tas nāk par labu? Mums jājautā pēc mērķa, nevis iemesla!

Personīgi man �o būtisko at�ķirību ir grūti pamanīt. Vai tad tie�i mērķis bie�i nav mums apslēpts? Kaut ko par Dieva nodomiem attiecībā uz cie�anām mēs zinām no Rakstiem, kaut ko da�os gadījumos mēs varam nojaust pa�i - protams, pēc tam, kad tās pagāju�as. Bet lielos vilcienos (īpa�i gadījumos, kad visa dzīve mūsu priek�ā sagrūst) mums būs vienlīdz grūti aptvert gan �kādam nolūkam�, gan arī �kāpēc�! Kāds pozitīvs guvums varētu būt gadiem ilgai dzīvesbiedra nīk�anai slimības gultā? Vai �īm cie�anām ir �kāds nolūks�? Varbūt - lai parādītu, ka arī ticīgam cilvēkam var būt neiroze un psihoze? Un, kaut arī mēs pēcāk apjaustu kādu pozitīvu lietu, ko mēs (vai citi) no �ī pārbaudījuma esam guvu�i, bie�i nākas pa�iem sev jautāt, vai ieguvums atsver izmisumu un negatīvās blaknes, ko tas radījis? Nav �aubu, kāds no tā visa būs guvis kādu vērtīgu atziņu! Piemēram, par dzīves īsumu un nāves neizbēgamību. Bet vai tas būs bijis sarūgtinājuma un pārpūlēto nervu vērts?

Man reizēm �ķiet, ka jautājums �kādam nolūkam�, kas mums pēc cie�anām sev jāuzdod, bie�i ir vecu izteicienu garīgo�ana. Tomēr tas atgādina, ka viss, kas ar mums notiek, kalpo labam mērķim, ka Dieva mērķis ir svētība. Tā ir brīni�ķīga patiesība. Bet tā ir patiesība, kurai mēs ticam; tā reti ir patiesība, kuru mēs redzam! Tātad vienkār�ais �kādam nolūkam� paliek mums apslēpts.

Prasība, lai, piemēram, sērojo�s cilvēks saprastu, �kāds nolūks� ir viņa zaudējumam un bēdām, izraisīs viņā vienīgi izmisumu un sarūgtinājumu.

Lai cik daudz vairāk mums nāktos ticēt Dieva rīcības jēgai, mums vienlaikus jāļauj ari sev pa�iem un citiem cilvēkiem pilnā balsī brīnīties par to, cik bezjēdzīga un pretrunīga �ī rīcība mums �ķiet! Citādi Dievs to nemaz nav paredzējis. Tāpēc mums nopietni un mīļi jāuzklausa tie, kas raud un dusmojas par savām grūtībām un nemaz, nemaz neredz iemeslu �būt par visu pateicīgiem�!

Kaut arī viņi vēl nav pieredzēju�i Dieva kā mīlo�a Tēva rīcības dro�ību un nemaldību, viņi vismaz būs sastapu�i vienu patiesības pusi - to, ka viņiem ir pilnīga taisnība: mums cie�anas izskatās pēc nejau�ības un �ķiet netaisnas. �ādi viņi nav nedz izstūmu�i tās no apziņas, nedz noliegu�i mīklu par gulo�o Dievu. Savā ziņā viņiem ir vairāk taisnības nekā tai saldi sapņainajai sentimentalitātei, kurā mēs izliekamies neredzam netaisnos apstākļus, kuros Dievs mūs ieliek.

Esmu dzirdējis stāstu par mācītāju, kur� decembra vakarā ienāk savas meitas istabā, bet viņa strauji kaut ko paslēpj. Viņ� nojau�, ka tā ir Ziemassvētku dāvana, ko viņa tam iz�uj. Viņ� izliekas neko nemanām, ta�u ir paguvis ievērot, ka iz�uvums nav sevi�ķi labi izdevies, tāpēc vēlāk pa�ukst sievai, vai tā nevarētu meitēnam palīdzēt tikt ar darbiņu galā.

Pienāk Ziemassvētku vakars, un tiek izsaiņotas dāvanas. Kad mācītājs izsaiņo meitas iz�uvumu, viņ� redz, ka tas ir vēl nekārtīgāks nekā toreiz, kad bija to redzējis pirmoreiz. Viņ� ir pārsteigts, bet, protams, neveikli pateicas, ka ir aizkustināts par meitas pūlēm. Bet meitenīte sāk pilnā kaklā raudāt: �Tēti, tu ta�u skaties kreiso pusi! Iz�uvumu redz, ja pagrie� otrādi!�

Mēs redzam Dieva plānu no kreisās puses. Mēs zinām, mēs ticam tam, kas ir priek�pusē, Dieva pusē: drosmīgs, pilnīgs plāns katram atsevi�ķam cilvēkam, brīni�ķīgs un harmonisks, tāds, ko nemaz nav iespējams uzlabot! Bet mēs to visu redzam no kreisās puses, kur diegi Dieva iz�uvumā �ķiet katastrofāls mud�eklis - nesaskanīgs, bezmērķīgs un greizs. Tas, ko dziedam dziesmā, ir taisnība (un tikai nedaudzi no mums pamana, ka patiesībā mēs rēķināmies ar Dievu kā mūsu �nelaimes radītāju�):

�Tikai, kad stelles stāj Un spole dejā rimst,

Meistars audumu klāj -Un acu priek�ā tas dzimst!

Tikai, kad darbs ir beigts,

Saprot nu skaidri prāts,

Ka zelta dzīpari un rupjie pinekļi

Bij Meistara prasmīgās rokās abi derīgi.�

Dieva �īstais darbs� ir neredzams, sacīja Luters. Mēs redzam Dieva darbu no kreisās puses! Mēs zinām un ticam, ka Viņa plāns ir mīlestībā radīts. Bet bie�i izskatās citādi. Tāpēc mieru un dro�ību cie�anās nevar atrast, izzinot to jēgu. Cie�anu prieks nav atrodams daudzajos �kāpēc�, un diezin vai tas atradīsies, meklējot �kādam nolūkam�.

Bet kur tad tas ir?

Pēc daudziem vārdiem un apkārtceļiem mēs beidzot esam nonāku�i pie apustuļu lielā noslēpuma: kā viņi varēja par cie�anām priecāties, pateikties un lēkt gaisā no prieka? Par cie�anām, kuras viņiem sāpēja tikpat ļoti, kā sāp mums, kuras viņi saprata tikpat maz, cik saprotam mēs?

Cie�anu prieku apustuļi neatrada, uzzināju�i cie�anu �kāpēc�, viņi to atrada, uzzināju�i cie�anu �kas�? Kas liek piedzīvot cie�anas? Kas ir manas nelaimes radītājs? Kas tur mani Savās rokās?

Viņi netiecās saprast cie�anu jēgu. Viņi meklēja To, kas bija radījis viņu cie�anas! Tam viņi sūdzēja savas vajadzības, Tam viņi lūdza pēc palīdzības un aizsardzības, un par To viņi priecājās. Apustuļi pateicās par Viņa mīlestību, līksmoja par Viņa Tēva prātu un lēca gaisā no prieka par Viņa visvarenību. Viņi to darīja tik apņēmīgi, ka varēja teikt sevi laimīgus pat cie�anās, ko Kungs viņiem uzlika, -kaut tikai tāpēc vien, ka tās nāca no Viņa!

Miglainas runas? Rakstāmgalda teorija? Teoloģiskas frāzes? Tad mēģināsim noskaidrot, kā gāja visslavenākajam no visiem Dieva cie�anu bērniem - Ijabam. Tas, kas deva ījabarri spēku un mieru, noteikti ir gatavs to sniegt ikvienam no mums.

ījabs pavisam noteikti nebija nelokāms akmenscietas ticības paraugs, bet tādi jau nebija arī apustuļi. ījaba grāmata mums ir diezgan pasve�a. Tas mazumiņ�, ko no tās zinām, bie�i tiek briesmīgā kārtā pārprasts. Parasti domājam, ka visa gudrība slēpjas pirmajā un otrajā nodaļā un nav vajadzīgs lauzties cauri visām �etrdesmit divām!

Ta�u mēģini lasīt tālāk par pirmajām nodaļām, un tu sastapsies ar ījabu, ko agrāk neesi pazinis!

Dieva grēkāzis.

Pirmās nodaļas sākumā Ijabs liek aprakstīts kā pazemīgs, labs un visnotaļ patīkams vīrs. Viņam acīmredzot ir ne tikai bagātība un zelts, bet arī tas, ko mūsdienās sauc par �dzīves kvalitāti�. No pa�a sākuma Ijabs ir varonis. Viņam pieder mūsu simpātijas. Ta�u, lasot tālāk, simpātiju pret ījabu paliek arvien mazāk. Grāmatas pirmajās nodaļās Ijabs tiek cildināts ne tādēļ, lai rādītu viņu kā varoni, bet tādēļ, lai parādītu, cik bezjēdzīgas ir viņa cie�anas. Tas, kas ar viņu notiek, nav taisnīgs sods par bezdievīgu dzīvi - tā nāk �ūska vārda tie�ā nozīmē:

�Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priek�ā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū� (Ij. 1:6). Sātans - Dieva dēls? Nē, Dievam ir tikai viens Dēls: viendzimu�ais Dēls, kur� ir dzimis, ne radīts, kur� ar Tēvu ir viens. �Dieva dēli� ir sens apzīmējums Dieva radītajiem eņģeļiem, kas nav mū�īgi un nav viens ar Tēvu. Tāpēc tiek piebilsts, ka Sātans nav mū�īgs, visspēcīgs antidievs. Viņ� ir radīts (kaut arī ne kā ļauns) un ir pakļauts Dievam. Tātad Sātans mums neatklās, kādas patiesībā ir abu �o nekad nesamierināmo ienaidnieku attiecības, jo tas atklāti parādītu viņa patieso stāvokli un lomu.

�Un Tas Kungs sacīja sātanam: �Vai tu esi ievērojis Manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņ�? �is vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņ� bīstas Dieva un vairās no ļauna.� Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: �Vai Ijabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsarg�ogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletu�ies pāri visai zemei.

Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tie�ām atklāti viņ� no Tevis atsacīsies.� Tad Tas Kungs sacīja sātanam: �Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pa�u�� (īj. 8-12).

Mīļo pasaulīt! Kāpēc Dievs to pieļauj? Viena lieta ir, ka Sātanam vajadzīga Dieva atļauja, lai Ijabam piedurtu kaut pirkstu. To mēs saprotam, jo Dievam ta�u pieder visa vara. Pavisam cita lieta ir tā, ka Sātans saņem atļauju no Dieva! Vai netiek sagaidīts, ka Dievs izmantos Savu varu un teiks - nē! Līdz pat �im brīdim Dievs ta�u ir �gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsarg�ogu�. Kāpēc Viņ� tagad vairs nesargā? Vai Ijaba grāmata sniedz atbildi uz �o jautājumu?

Viss notiek, kā Sātans iecerējis (un 2. nodaļā viss vēlreiz atkārtojas), - Sātans saņem atļauju spert soli tālāk un mocīt ījabu ar slimību, Ijabam tiek atņemta ģimene, bagātība un veselība, un viņ� paliek vientuļ�, nabags un slims. Kā viņ� reaģē?

�Tad Ijabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņ� noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes, un sacīja: �Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aizie�u. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!�� (īj. 1:20-21).

�ie vārdi gadu tūksto�iem atbalsoju�ies literatūrā un reliģijā kā viens no visu laiku iedvesmojo�ākajiem izteicieniem - �is apliecinājums patiesi ir viens no �mazajiem brīnumiem�!

Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko tagadne zina par ījabu: viņ� bija tas vīrs, kas reiz, bēdu sagrauzts, sacīja: �Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!� Vai tā ir Ijaba grāmatas galvenā vēsts? Nepavisam nē!

Tie, kas runā tikai par Ijaba pacietību, manuprāt, par �o grāmatu zina ļoti maz. Patiesībā jau 3. nodaļā Ijabs salūst! Viņa pacietība iztur gan pirmo satricinājumu, gan sievas rūgtumu, bet tad ījabu mierināt ierodas trīs viņa draugi un to viņ� nespēj izturēt.

Dieva apsūdzētājs.

Ijabs sāk �ēloties. Pirmajā un otrajā nodaļā apliecinātais gandrīz pārcilvēciskais spēks sāk izplēnēt, un Ijabs vēlas, kaut nekad nebūtu dzimis. Viņ� ilgojas pēc nāves, jo viņam atliku�as tikai nopūtas, bailes un raizes.

Saprotams, viņa draugs Ēlifass kļūst nemierīgs: vai ījabam nevajadzētu savu likteni pieņemt savaldīgi? Kur palicis viņa izslavētais ticības spēks? �obrīd ījabam būtu jāsaprot, ka viņ� necie�, nevainīgs būdams. Viņam klājas tā, kā viņ� ir pelnījis.

Jau savā pirmajā runā Ēlifass parāda, ka viņa devums Ijaba mierinā�anā ir tā pati vecā frā�ainība, kas visos laikos bijusi sērojo�o lāsts: bezgala gara pamācība! Labi gribēti labojumi! Gatavi secinājumi! Pa�a pieredze! �Redzi, to mēs esam izdibināju�i, klausi to un paturi labi vērā!� (Ij. 5:27).

Un notiek tā, kā tam jānotiek: Ijaba vaimanas kļūst arvien izmisīgākas un rūgtākas. Līdz �im viņ� nav minējis Dieva lomu notiku�ajā, bet, kad nu Ēlifass pats �o tēmu iesācis, tad lai draugi un Dievs paklausās, ka tā nudien nav Ijaba vaina, ka viņ� satriekts pī�ļos. Viņa tagadne nav tāda, kādu viņ� to pelnījis!

Te nu mēs jau esam ierauti tajā, kas patiesībā raksturo Ijaba grāmatu. Tas pieņemas spēkā un gā�as kā spēcīga straume: Ijabs jau sen mitējies slavēt Tā Kunga Vārdu. Tagad viņ� saceļas, tagad viņ� sūdzas, tagad viņ� iet tiesā ar Dievu!

Draugus, protams, dziļi satriec tik negodbijīga un nepakļāvīga izturē�anās. Viņi cen�as pierunāt ījabu apklust un paturēt sarūgtinājumu sevī. Aizelsu�ies viņi aizstāv Dievu Viņa labākajās izpausmēs un uzstāj, lai Ijabs atzīstas un lūdz pēc �ēlastības par to netaisnību, par ko viņ� acīmredzot tagad tiek sodīts.

Bet notiek tā, kā tam jānotiek: visas draugu centīgās Dieva aizstāvības runas un garum garie paskaidrojumi tikai vairo Ijaba sarūgtinājumu un liek viņam sūroties arvien skaļāk. Tagad Ijabs ne vien sūdzas Dievam, tagad viņ� arī apsūdz Dievu!

�Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlē�anās ir tiesāties ar Dievu. Tie�ām, jūs neesat nekas vairāk

kā melu izgudrotāji, jūs visi esat nederīgi ārsti. Ak, kaut jel jūs pavisam klusētu, tad to jums varētu atzīt par īstu gudrību! Klausiet manu attaisno�anos; uzmaniet manas mutes iebildumus! Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priek�ā un Viņam melosit? Vai jūs Viņu gribat aizbildināt un būt Dievam aizstāvji?

.. Kaut reizi esiet klusi manā priek�ā, es ta�u arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams! Kālab man savu miesu iemiegt savos zobos un savu dvēseli nest vaļēji savās rokās? Viņ� jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priek�ā aizstāvēt.

Jau tas vien nāktu par labu manai glāb�anai, jo neviens bezdievis nevar nākt Viņa vaiga priek�ā. Tad klausīt klausieties manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus! Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība� (īj. 13:3-8; 13-18).

Man ir taisnība. Dievam nav taisnība! Es sēdinu Dievu uz apsūdzēto sola un pats sē�os tiesne�a krēslā.

Tas ir pavisam cits Ijabs nekā tas aizgrābjo�ais ticības varonis, kas mums palicis prātā no pirmās un otrās nodaļas, un tie�i par �o ījabu ir sarakstīta Ijaba grāmata!

No 3. līdz 37. nodaļai - tātad lielāko grāmatas daļu - aizņem Ijaba sacel�anās un satriekto draugu iebildumi. Kļūst aizvien ļaunāk, viņi mij arvien asākas piezīmes, kas arvien vairāk sāk izklausīties pēc ka�ķa! Ne tā to bija iecerēju�i labu gribo�ie mierinātāji!

ījabu var saprast, kad viņ� izsaucas: �Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un no�ēlojami mierinātāji! Vai tuk�ām runām nu ir pienācis gals..� (Ij. 16:2-3).

Viss, kas rakstīts Bībelē, ir nemaldīgs Dieva vārds. Bet tāpēc jau nevar uz�ķirt jebkuru lappusi Bībelē un sacīt: Bībelē tā rakstīts, tātad Dievs tā domā! Piemēram, �ūskas teiktie vārdi Ievai netiek uzskatīti par Dieva sacītiem, vai ne? Tie ir tikai pilnīgi precīzi atkārtoti Bībelē.

Tāpat nevar at�ķirt Ijaba grāmatu jebkurā lappusē un sacīt: tas izteikums ir dogmatiski pareizs, jo tā rakstīts Bībelē! Draugi, protams, runā lielas muļķības, un pat uz ījabu ne vienmēr var paļauties, jo viņ� jau nav nekāds �varonis�! Gan viņ�, gan viņa draugi ir pārpratumu un pretrunu pilni cilvēki, un mums nevajadzētu ņemt viņus sev par ticības tēviem. Iedomājieties kaut vai ījaba 10:4, ko es citēju grāmatas sākumā! Tas pats attiecas uz pa�u Ijabu, kad viņ� pārmet draugiem viņu brīdinājumus:

�Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?�

(Ij. 6:26).

Ir viens pārpratums, kas vieno Ijabu ar viņa draugiem: viņi pamatu pamatos balstās viedoklī, ka taisnīgam Dievam jābūt laipnam pret pazemīgajiem un bargam pret grēciniekiem (8. un 11. nodaļa). Ta�u viņu secinājumi ir pilnigi at�ķirīgi! Draugi domā, ka Ijabam pilnīgi noteikti uz sirdsapziņas ir vairāk, nekā viņ� atzīst, ja jau viņ� tiek tik bargi sodīts. Viņu spriedelē�ana brī�iem kļūst galīgi dīvaina, ījabs turpretim izsecina pretējo: nē, es neesmu bijis netaisns - Dievs ir netaisns! Es cie�u nevainīgs (Ij. 16:7-17), un tā tam nevajadzētu būt, - laikam runa ir par Dieva tuvredzību (Ij. 10:4) un straujumu, kas liek Tam rīkoties netaisnīgi. Ijabam �o situāciju bezcerīgu padara tas, ka Dievs nemaz negrib viņā klausīties:

�Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kur� cilvēks ir taisns Dieva priek�ā? Tie�ām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūksto� jautājumiem� (Ij. 9:2-3).

Tā tas norisinās no 3. līdz 31. nodaļai, jaunā Ēlihusa runā (no 32. līdz 37. nodaļai) ījaba grāmata diezgan nepārprotami sasniedz savu kulmināciju, gan ījabs, gan viņa draugi tiek nolikti pie vietas, bet neko pēc būtības jaunu tā patiesībā neatklāj.

Dieva aizstāvē�anās iespējas.

Tikai 38. nodaļā, kad visi ir izrunāju�ies un sapratu�i, ka ar ījaba no�ēlojamo situāciju galā netiek, pirmo reizi ierunājas Dievs. Tagad Viņ� pats runā ar Ijabu un beidzot atbild uz viņa izmisumu.

Ar ko Dievs var aizbildināties? Tagad, kad visas kārtis galdā, sāk izskatīties, ka Dievam būs gandrīz neiespējami aizstāvēties, un var iztēloties tikai divus scenārijus. Viņ�, pirmkārt, varētu visā vainot Sātanu: �Tā nepavisam nav mana vaina, Ijab. Tu apsūdzi neīsto vainīgo. To izdarīja Sātans. Es nekad tā nebūtu rīkojies!� Vai ne? Lielākā daļa ļau�u mūsdienās Dievu aizstāvētu tie�i �ādiem vārdiem! Sātans rada nelaimes. Tā nevar būt Dieva vaina...

Harizmāts Arils Edvardsens par to reiz uzrakstīja veselu grāmatu. Tās nosaukums ir �ījaba Dievs�. Tajā ir tikai viena tēma - ka ījaba lielākā kļūda bija sacīt: �Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!� Jo Dievs tie�ām bija devis, bet tas ta�u bija Sātans, kas ņēma! Un tas, pēc Edvardsena domām, nemaz nav dīvaini, ka ījaba ticība salūst un viņam nav spēka, jo viņ� ta�u uzveļ visu vainu Dievam.

Ir sāpīgi lasīt tādu grāmatu. Sāpīgi ticības un veselā saprāta dēļ. Jo nav godīgi izlobīt no ījaba grāmatas ideju, kas ir pretrunā Bībeles mācībai! Vienalga, lai cik nepatīkami tas būtu Edvardsenam vai mums pārējiem, ne tikai ījabs pats, bet visa ījaba grāmata vainu par ījaba nelaimi uzveļ Dievam.

Tas ir Dieva lēmums! Ja Sātans drīkst aizskart Ijabu tikai ar Dieva atļauju un Dievs viņam ļauj, tad tā skaidri un nepārprotami ir Dieva atbildība! Mēs varam rēķināties ar to, ka ļaunais grib izpostīt mūsu dzīvi. Bet, kad Labais pats atstāj savu pazemīgo Ijabu ļaunā rokās, nebūtu godīgi pa�am izvairīties no atbildības un viegli tikt cauri.

ījaba grāmatas 1:11; 1:16; 2:5 un 42:11 notiku�ajā skaidri norāda Dieva vainu - tātad to apgalvo ne tikai ījabs, bet pati ījaba grāmata un visa Bībele! Savdabīgi, ka Edvardsens nevī�īgi noklusē 42. nodaļas 11. pantu: �..tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu.�

Turklāt arī 1. un 2. nodaļā, kur ījabs vēl nav salūzis, viņ� no pirmā cie�anu brī�a ir pārliecināts, ka viņu skārusi Dieva roka, un �pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu� (īj. 1:22). Ar to, kas, pēc Edvardsena domām, bija ījaba lielais misēklis, kā lasām ījaba grāmatā, ījabs Dievu neaizvaino.

��'lava runa ir glu�i tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmu�i, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?� Visos �ais piemeklējumos Ijabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās� (īj. 2:10).

Pēc 2. nodaļas Sātans no ījaba grāmatas burtiski pazūd! Visā notieko�ajā viņ� nevienam neliekas pieminē�anas vērts - Ijabs par viņu neko nesaka. Viņa izmisusī sieva negribēja, lai viņ� lād Sātanu, bet gan Dievu. Pat draugi savās fantāzijās neiepin tādu muļķību, ka ījaba nelaimēs varētu būt vainojams Sātans. Un vissvarīgāk ir tas, ka to nedara Dievs - Viņ� neuzveļ vainu Sātanam! Vai Dieva aizstāvības runā ir kaut mājiens uz to, ka Ijabs uzbrucis neīstajam vainīgajam? Nē, Sātans bija tikai kā ķēdes suns. Viss jāsaved kārtībā Tam Kungam, ķēdes suņa valdītājam.

Man nav ne jausmas, ko Edvardsens domā par �īm nodaļām, jo viņ� tās nemaz neaplūko! Tam vajadzēja būt rūpīgākam pētījumam, jo Edvardsens apgalvo, ka atrisinājis līdz �im pieļautos ījaba grāmatas pārpratumus. Viņam bija �ie pārpratumi jāredz! Vai viņ� cerēja, ka mēs lasīsim tikai viņa grāmatu, nevis pa�u tekstu Bībelē? Kopā ņemot, vienīgais ieguvums no Edvardsena grāmatas ir, ka viņ� mums atgādina to, ko bie�i aizmirstam - ir tuk�a muldē�ana slavēt Dievu, sakot: �Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis!�, vienlaikus noliedzot, ka Dievs ir Tas, kur� ņem un cērt, un ievaino! Daudzi pat nenojau�, cik pretrunīgi ir viņu uzskati! Vismaz to Edvardsens mums parāda!

Otrkārt, Dievs ta�u būtu varējis aizstāvēties, kā Pērs Lāgerkvists apraksta grāmatā �Mū�īgais smaids�.

Emocionāli un prātam neaptverami viņ� apraksta, kā aizgājēji miru�o valstībā sarunājas, kā viņi atminas savu dzīvi, savas bēdas un cie�anas - viņi atceras arī prieku un laimi, bet cie�anu bijis vairāk. Visbeidzot apjukums un sarūgtinājums kļūst tik nepārvarams, ka viņi nolemj doties pie Dieva un saukt Viņu pie atbildības. Viņi izlau�as no miru�o valstības un dodas gadu tūksto�iem ilgā ceļojumā. Visbeidzot viņi atrod Dievu - vecu vīru, kur� pie �ķūnī�a skalda malku: kautrīgs, vientiesīgs un pazemīgs.

Uz ceļinieku izaicino�ajiem un niknajiem jautājumiem, sīvajām apsūdzībām vecajam vīram ir tikai viena atbilde.

�Esmu darījis, cik labi varēju,� viņ� klusi nosaka.

Vismaz Lāgerkvista Dievs neizvairās no atbildības. No �īs puses raugoties, viņa stāstījums ir patiesīgāks par Ārila Edvardsena sagrozījumiem, un tomēr tas nav Bībeles Dievs!

Tas nav ījaba Dievs! Jo tas, ko atbild vecais malkascirtējs, nepavisam nav tas, ko Dievs saka ījabam. Iespējams, tas kaitina visvairāk! Dieva aizstāvības runā ījabam nav nekādas izvairī�anās (�es darīju, cik labi spēju�), nekādu aizbildinājumu acu aizmālē�anai, nekādas atvaino�anās (�jā, tas man īsti labi neizdevās, bet mani vadīja vislabākie nodomi, man prātā tie�ām bija visai labs plāns�).

Ievērojiet, ka vissvarīgākajā Dieva bērna cie�anu aprakstā visā Bībelē, vienīgajā Bībeles grāmatā, kuras vienīgā tēma ir �modernā cilvēka� apsūdzība Dievam, nav ne mājiena par cie�anu jēgu! Ijabs neuzzina, kāpēc Dievs darīja to, ko darīja, vai arī �kādam nolūkam� tas kalpoja. To neuzzina arī draugi. To neuzzinām mēs. Nav pat mēģinājuma atbildēt uz jautājumu, kas mums ir vissvarīgākais: kāpēc? �odien, pēc daudziem gadu tūksto�iem, neviens nav spējis dot skaidru atbildi uz jautājumu, kāpēc Dievs raidīja nelaimes pār ījaba galvu un kāpēc Viņ� pa�ā sākumā sarunā ar Sātanu vispār pieminēja ījaba vārdu.

ījaba grāmata neatstāj iespaidu, ka Dievs visu darījis, cik labi vien varējis.

Kļūst gandrīz neizturami, vai ne? Kas Dievam vēl sakāms Savai aizstāvībai? Ko Viņ� varēs iebilst, ja uzskatīsim Viņu par neaprēķināmu tirānu, kas izmantojis ījabu par �aha figūriņu nedabiskā spēlē ar Sātanu? Un vai Viņ� vispār mēģina aizstāvēties?

Dieva atbilde.

�Kas ir tas, kas Dieva glāb�anas nodomus aptum�o ar vārdiem, kuriem nav jēgas? Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautā�u, bet tu Man atbildi! Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus - tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? Iek� kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni, kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja? Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?� (īj. 38:2-9).

Un tā arvien un tā tālāk! Ne vārda par ījabu un viņa situāciju! Gandrīz izskatās, ka Dievs apklusina ījabu un aizvainots jautā, kā tāds sīks tārps iedomājas kritizēt Visvareno? Veselas divas nodaļas Dievs turpina tādā garā:

�Vai tu sēji kopā gai�ām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaig�ņu jostu? Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu ved Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem? Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdī�anu pār zemi? Vai tu vari likt savai balsij pacelties līdz pat padebe�iem, tā ka straumēm līsto�s lietus tevi pilnīgi pārklātu? .. Vai tu vari iet lauvas mātes vietā medīt laupījumu un apmierināt lauvēniem plēsoņu izsalkumu, kad tie pa�i sarāvu�ies un sadugu�i tup savās alās vai arī ievilku�ies biezoknī guļ glūnēdami?� (Ij. 38:31-34; 39:40).

Un tā arvien un tā tālāk! Valdzino�s zemes, jūras, zvaig�ņu, lietus, saullēkta, lauvas, kraukļa, kalnu kazas, me�a ēzeļa, strausa, zirga un vēr�a apraksts! Bet ne vārda par ījabu. Gandrīz �ķiet, ka Dievs nicina ījabu - savu pazemīgo kalpu, ko pats sitis ar cie�anām, pilnīgi iemīdams zemē. Līdz beidzot Viņ� to izaicina:

�Vai pēlējs grib būt pastāvīgā nesaskaņā ar Visuvareno? Tas, kas apsūdz Dievu, lai sataisās atbildēt!� (īj. 40:2).

Nu, ko tagad teiksi? Joprojām gribi ar Mani cīnīties? Vai tad tu neredzi, ka ir bezcerīgi ar Mani spēkoties? Nav nekāds brīnums, ka I jabs glu�i izmisis izdve�:

�Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei. Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildē�u; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarī�u� (īj. 40: 4-5).

Protams, ka es klusē�u! Nav nozīmes muti dzisināt! Ja Dievs grib �ādi pierādīt Savu taisnību, tad tur nekas nav iebilstams.

Pavīd tā pati, jau no 9. nodaļas pazīstamā, doma: man ir taisnība, Dievam nav taisnība. Es esmu taisnīgs. Dievs nav taisnīgs. Bet Viņ� ir stiprāks, un tāpēc neko nelīdz, ja taisnība ir tavā pusē.

Izskatās, ka nu Dievs ir ījabu pilnīgi piebeidzis - pat viņa �ēlabas tiek viņam atņemtas. Lai cik briesmīgi nikns nebūtu bijis ījabs, viņa nedzīvā samierinā�anās ar notieko�o �ķiet vēl ļaunāka. Tagad viņam atlikusi tikai kailā dzīvība - un viņ� nevēlas neko citu kā vien nāvi.

Iedomājieties, ja �ajā vietā Ijaba grāmata beigtos? Tad Dieva vienīgā atbilde uz cie�anām būtu sacīta no varas pozīcijām! Un mums nāktos noliekt galvu un norīt bēdu kamolu. Mēs esam tikai figūriņas Dieva un Sātana mū�īgajā �aha spēlē! Viņ� ar nicinājumu nolūkojas uz mūsu sarūgtinājumu!

Nē!!! Beidzot pie vārda tiek Dieva Mīlestība! Dieva vara pār mums nav galīgā atbilde. Visbeidzot Dievs dod ījabam atslēgu uz viņa neatrisināmo situāciju. Tagad visi rēķini tiks noslēgti, kā izrādās, ar ījaba un Dieva uzvaru! Dievs negrib pievilt Savu draugu un pamest viņu nedzīvas samierinā�anās stāvoklī!

Dievs saka pēdējo vārdu - un divas nodaļas stāsta par nīlzirgu. Aizraujo�i un interesanti, nīlzirgs aprakstīts no astes līdz rīklei, ne vārda par ījabu.

Ta�u neticamā kārtā tas darbojas! Ijabs tie�ām iemanto mieru. Vienā vai otrā veidā viņ� tiek pacilāts un atsvabināts, kamēr vēl arvien ir slims, nabags un vientuļ� un vēl arvien nav ticis ne soli tuvāk notieko�ā jēgai:

�Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms. Kas tad ir bijis tas, kas bez zinā�anām aptum�ojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīni�ķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams. Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt - Tu atbildi man un pamāci mani! Līdz �im es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un no�ēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pī�ļos un pelnos�

(īj. 42:2-6).

Es kļūdījos, tu neesi karstgalvīgs �aha spēlmanis, nedz arī netaisnīgs liktenis. Es rim�os sūdzēties un apsūdzēt - ne tādēļ, ka samierinos, bet tādēļ, ka kļūdījos.

Kā to saprast - �kļūdījos�? Dievs ta�u nesniedza paskaidrojumu, nedz iztulkoja cie�anu jēgu? ījabam joprojām nav atbil�u uz daudzajiem �kāpēc�!

Nē, bet tagad Ijabs pazina to, �kas� stāvēja aiz viņa cie�anām. Viņ� pazīst savas nelaimes radītāju. Tagad Ijabs zina, kā rokās viņ� ir. Atslēga Ijaba mieram ar Dievu atrodama 42. nodaļas 5. pantā: �Līdz �im es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!� - joprojām es neesmu atradis cie�anu jēgu un izskaidrojumu, ko derīgu tās man deva, bet es esmu redzējis TEVI!

Es neapgalvoju, ka saprotu, ko tad īsti Ijabs redzēja - neviens neatrod mieru ar Dievu caur to, ka no sirds apbrīno nīlzirgu! Ir grūti saskatīt pavedienu, kas vieno ieskatu Dieva radībā ar mieru un dro�ību, kas izskan no Ijaba pēdējiem vārdiem. Mēs nezinām, kas notiek Ijaba prātā.

Man personīgi radās doma, ka viss notieko�ais bijis saistīts ar nākamo: Ijabs iepazina Mesiju! Viņa neprātīgo sacel�anos pret Dievu vairākas reizes pārtrauc brīnumainas un negaidītas paļāvības brī�i. Vismaz da�us no �iem mirkļiem var skaidrot ar ilgo�anos pēc C laivinieka un aug�āmcelta Pestītāja nāk�anas, kam jānotiek pēc vairākiem gadsimtiem:

�Ta�u es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņ� celsies pār pī�ļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es bū�u bez miesas palicis, es tomēr skatī�u Dievu. Tie�ām, es Viņu skatī�u sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā sve�inieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!� (īj. 19:25-27).

�..tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks. Kaut vai tie�i mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis, lai Viņ� mirstīgajam pie�ķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņ� iz�ķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu� (īj. 16:19-21).

Tas, ka �is Atsvabinātājs, aug�āmceltais Galvinieks Ijaba pirmā pazemības un pirmā izmisuma uzplaiksnījuma laikā viņam vēl ir tikai �ļau�u valodas�, gaidas bez īstenojuma, nemaz nav pārsteidzo�i. Tas, ka Mesijas gaidī�ana Vecajā Derībā ir pamats ticībai, Dieva mieram un paļāvībai uz �ēlastību, to mēs kā kristie�i tagad zinām. Tātad varbūt �īs teorētiskās �ļau�u valodas� par Dievu Ijaba dzīvē piepildīju�ās tā, ka viņ� ir redzējis Dievu. Varbūt...

Vismaz tik daudz ir skaidrs: klausoties Radītāja vārdos (no 38. lidz 41. nodaļai) Ijabs beidzot ir pacēlis skatienu no savas nelaimes uz savas nelaimes radītāju. Un tur - pie sava stingrā pārmācītāja! - viņ� visbeidzot iegūst dro�ību! Iegūst dro�ību cie�anās!

Tā Kunga mērķis ir sasniegts - lai arī kāds tas būtu bijis. Tagad cie�anas var beigties. Un Ijabs atgūst visu, ko Dievs viņam bija atņēmis. Bet vispirms viņ� iegūst mieru.

Tas, kur� ir tuvu Dievam.

Tas dro�i vien būs pārspīlēti sacīts, ka no Ijaba pēdējiem vārdiem izskan prieks. īstais cie�anu prieks savā di�enumā un pilnībā pieder

Jaunajai Derībai. Bet ir vismaz miers, dro�ība un paļāvība. Citādi es to nevaru izlasīt.

Un arī tas nav vienīgais gadījums Vecajā Derībā! Viens no visaizkustino�ākajiem piemēriem ir maza piezīme 3. Mozus grāmatas 10. nodaļā, kad Ārons zaudē divus savus dēlus, kas tabernākula iesvētī�anas laikā ienesa Tam Kungam �sve�u uguni�:

�Tad uguns izgāja no Tā Kunga un tā aprija viņus, un tie nomira Tā Kunga priek�ā� (3. Moz. 10:2).

Tie�i sava tēva acu priek�ā! Ko Mozus �ajā sakarā saka savam brālim? �Nu, Āron, ko tu tādu es padarījis, ka Tas Kungs tevi tik bargi soda? Diezin vai tava sirdsapziņa ir pilnīgi tīra?�- vai ko tamlīdzīgu, kas atbilstu vispārpieņemtajai māņticībai.

�Un Mozus sacīja Āronam: �Tas ir tā, kā to Tas Kungs bija runājis, sacīdams: Es parādī�os svēts tavā vidū, un, visai tautai to redzot, Es parādī�u Savu godu�� (3. Moz. 10:3).

�Āron, tu esi tuvu Dievam! Tik tuvu, ka Viņ� uzdro�inājies tevi pārmācīt ar smagāko sodu, kas var nākt pār tēvu. Viņ� uzskata, ka tu esi cienīgs tikt pārbaudīts un pazemots!�

Kā reaģē Ārons? Viņa izturē�anās ir israēlietim pilnīgi nedabiska: �Bet Ārons cieta klusu� (3. Moz. 10:3).

Apspiests sarūgtinājums? ījaba nedzīvā samierinā�anās? Man tā ne�ķiet - tie ir vieni no savdabīgākajiem vārdiem visā Vecajā Derībā. Jo israēlietis, kura dēli pēk�ņi iet bojā viņa acu priek�ā, nekad necietīs klusu! Viņ� kliegs! Viņ� raudās un vaimanās, kunkstēs un stenēs!

Ārona reakcija drīzāk līdzinās tam, ko Kirkegors sauca par �pārcilvēcisko tvērumu, mīlestības skaidrojumu, paļāvības un ticības drosmi�. Viņam nav jāvaimanā, jo viņ� pārcie� sitienu vienā mirklī! Runā�u tie�i: tikai pavisam nedaudziem piemīt �āds �pārcilvēcisks tvērums�! Lielākā daļa no mums salūztu pie pirmā mēģinājuma to atdarināt! Tad labāk kliegt un raudāt, kā to darīja ījabs.

Ta�u gan no ījaba, gan Ārona situācijas varam secināt vienu: ir iespējams rast mieru un rimtumu pat �bezjēdzīgajās� cie�anās. Ārī mēs zinām, ka esam tur - Dieva rokās - un Viņ� ir mīlo�s visā, ko dara! �o dro�ību labi raksturoja Basileja �linka :

�Kad tu pasaki �jā� Dieva gribai, cie�anas zaudē savu spēku.� Tikai nenododieties jūsmīgām iedomām, ka pado�anās Dieva gribai izbeigs cie�anas, it kā Dievs mūsu lēnprātības priek�ā samulsīs un vairs nevēlēsies mūs pārmācīt.

Nē, �is �jā� ir ticības �jā� Dieva gribai! Tā ir paļāvība uz Dieva tēvi�ķo mīlestību, ko nevar ieraudzīt, ticība apslēptā Dieva doto cie�anu jēgai, kas nepārtrauc cie�anas, bet satriec cie�anu varmācību pār mums! Dieva apslēptās tēvi�ķās mīlestības apzinā�anās ir pārsteidzo�s spēks - visas mīlo�a Tēva rūpes vērstas personīgi uz tevi! Kaut arī cie�anas joprojām plosa, ir iespējams būt dro�am un brīvam - kā Brūrsona dziesmā:

�Ticībai ir sava daba,

Di�a, varena un laba;

Sirdsmierā mēs jau�am to,

Tā mums drosmi iemanto.

Ko nezina neviens,

Tā priecīgi sveic,

Un Dieva cie�i solīto Par mū�īgi patiesu teic.

Slēptas un augstas lietas Ticība dzird un redz,

Un sāpju nopūtas cietas Tā dro�i ar ap�ēlu sedz.

Dievs ir mans Dievs,

Un Viņa Gars man saujā debesis liek!

Ja Jēzus manī dzīvo, tad pietiek!�

Brūrsons zināja, ko saka! Savas paļāvīgās un dro�as pārliecības cauraustās dziesmas viņ� nerakstīja, sēdēdams augstā tornī, tālu no pasaules cie�anām. No viņa trīspadsmit bērniem septiņi nomira, vēl mazi būdami. Vecākais dēls divpadsmit gadu vecumā zaudēja prātu un bija jātur ieslēgts kā zvērs. Brūrsons pazina smagas nopūtas.

Tādas zināja ari Līna Sandela, Pauls Gerhards un Ambrozijs Stubs. 1752. gadā Ambrozijs Stubs ieradās Ribē pilnīgi satriekts -nabags, slims, vientuļ� un vīlies. Viņa nāve pēc se�iem gadiem nebija mazāk no�ēlojama, un tomēr viņ� rakstīja:

�Viena alga, kur tā laime Ir no manis bēgusi.

Tikai tāda skunstes prove Katra diena bijusi.

Esmu �ēlastībā gūts,

Viena alga, ka mū�s grūts.

Viena alga, ka daudz vaidu Tiem, kas krusta nospiesti.

Kunga �ēlastību gaidu,

Kam man citi sirdēsti?

Esmu �ēlastībā gūts,

Viena alga, ka mū�s grūts.�

NB! Vienreiz par visām reizēm atmetīsim augstprātīgo para�u uzskatīt, ka mūsdienu liecībai piemīt lielāks pārliecinā�anas spēks nekā simts gadu vecai! Daudziem �ķiet, ka, liecību, kas atspoguļo mūsu laikmeta izpratni, ir vieglāk uztvert un ņemt nopietni - �ādu attieksmi pamato dziļi iesakņojusies doma, ka viss attīstās un progresē un tāpēc mūsu laikmets ir reālistiskāks un gai�redzīgāks nekā 18. un 19. gadsimts. Tomēr ir skaidri saprotams, ka bēdas, bads, trū kūms un dvēseles mokas Brūrsonu un Stubu sāpināja tāpat kā mūs, un viņu liecības par ticības drosmi ir tikpat nozīmīgas kā tās, kuras sniedzis, piemēram, bīskaps deviņdesmitajos gados.

Un tomēr - vai no ticības netiek prasīts pārāk daudz? Vai tie�ām Dievam ir iemesls gaidīt, ka mēs ticēsim Viņa mīlestībai, labajai gribai un pārmācības jēgai, ja Viņ� �o jēgu mums tik ārkārtīgi reti atklāj? �Akli ticēt� noteikti ir labi, bet vai Dievam ir pamats domāt, ka ticēsim un dzīvosim, balstoties tikai uz Viņa apgalvojumiem par Viņa mīlestību, pat vēl vairāk - �būsim svētīgi� un �teiksim sevi laimīgus�?

)ā. Viņ� to ir darījis iespējamu mums visiem - par spīti visam, ir kāda vieta, kur Viņa mīlestība un tēvi�ķība nav tikai ļodzīgs arguments, bet liek skaidri mums parādīta. Viena vieta, kur Dievs Sevi atklāj tik mīlo�u, ka mums ne tikai nav Viņam jātic kā zilam brīnumam, bet mēs pat varam turēties Viņam pie rokas. Tas notiek Jēzus Kristus personā. Vecā Derība mums nestāsta tikai par Dieva teorētisko pestī�anas plānu vai par Jēzus nāk�anas pasaulē teoloģisko nozīmi. Tā rāda Jēzu kā mīlo�āko, gādīgāko un pa�aizliedzīgāko Dievu, ko vien varētu iedomāties debesīm pieprasīt.

�Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimu�ais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu� (Jņ. 1:18). Visa Dieva neredzamā mīlestība Jēzus dzīvē atklājās tā, lai atstātu uz mums visspēcīgāko iespaidu, proti, mirstīgs cilvēks ar cie�anu nastu uz pleciem nebeidzamās, pacietīgās un līdzjūtīgās rūpēs par ciliem cilvēkiem ikdienā, kas tik pārsteidzo�i līdzinās mūsējai! Neviens - ticīgs vai neticīgs -, vērodams Jēzu, nepaliek vienaldzīgs: viens tiek Jēzus mīlestības apņemts, otrs kļūst apbrīnas pilns. Kā Jēzus maigi pamāca Nikodēmu, ņem klēpī bērnus, tērzē un ēd kopā ar atstumtajiem un nicinātajiem, lūdz par Saviem nelabvēļiem, aicina par Saviem draugiem un apustuļiem apmulsu�us cilvēkus, raud ar sērojo�ajiem un priecājas par bērnu un mācekļu neveiklajām un stūrainajām mīlestības izpausmēm!

Ja mums ir grūti paļauties uz Dieva Tēva prātu, varbūt mums vienkār�i �jānomaina bilde�? Pret tālu un �ķietami klusējo�u Dievu ir grūti atrast paļāvīgas jūtas, un tas nemaz nav dīvaini. 'Pie�i tāpēc nāca Jēzus un mums Viņu �iztulkoja�, lai miglaino tālā Debestē-va tēlu, kura līdzdalību �īs pasaules norisēs tik izmisīgi meklējam, nomainām ar Jēzu no Nācaretes, kur� iet pa putekļainiem ceļiem, gatavs sniegt palīdzīgu roku un mierināt ar Savu vārdu tos, kuri cie�. �Ak, Dieva Jērs!

Iek� krusta kauna Tu nesi ļau�u grēku svaru un tikai tur arvien no jauna mēs piedzīvojam miera varu.�

Jebkur� mierinājums sākas pie Kristus, pie krustā sistā Kristus. Ulufs Poska teica �ādus vārdus:

�To, ko Dievs grib tev teikt, Viņ� saka caur Jēzu.�

Tā mēs ieraugām, kāds prāts Tēvam ir uz Saviem bērniem - jo Dievam Tēvam, ko mēs nekad neesam redzēju�i, ir tāds pats prāts kā Dēlam.

Te vēl tikai jāpiemetina: kamēr tu nepazīsti Jēzu kā savu Pestītāju, tev nevajadzētu brīnīties, ka Dievs tev ir un paliek neaptverams! Tad tu veltīgi meklē Viņa sniegto mieru, patvērumu un dro�ību cie�anās, jo tev trūkst tulka, kas tev atklātu tavas, Dieva bērna, attiecības ar Tēvu. Jā, tev nav bērna attiecību ar Dievu! Un tev neatliek cits mierinājums kā nodeldētās, tuk�ās mierinājuma frāzes.

�Baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs!� (Ps. 34:9). Bie�i vien cilvēki grib redzēt, ka Tas Kungs ir labs, �nebaudīju�i � Viņa labumu! Viņi iebilst (un zināma taisnība viņiem ir), ka Dievs nav pieejams, tāpēc nav iespējams Viņu baudīt. Mēs varam būt diezgan dro�i pārliecināti, ka cie�anās Dievs pienāk mums tik tuvu, ka mēs varam ar Viņu cīkstēties, bet cilvēki nereti iebilst (un viņiem joprojām ir zināma taisnība), ka tas nozīmētu pūkai cīnīties ar vēju, jo Viņ� ta�u neatbild!

Nav liesa. Dievs atbild. Un atbild ļoti skaidri, personīgi un konkrēti - atbild veidā, ko cilvēki vienmēr ir nicināju�i: Viņ� atbild Bībelē. Ja mēs �nevaram atrast Dievu�, tad tāpēc, ka aizmirstam Viņu meklēt tur, kur Viņ� ir atrodams.

Ingmārs Bergmanis ir teicis, ka dzīve bez Dieva ir pretīgas bailes. Rosino�a doma, jo gribētos jau ticēt, ka bailes ir pa�ā dzīvē un neredzama Dieva eksistence neko lielu tajā nemainītu! Ta�u maina gan! Jo Kristū ir neredzamais Dievs, mūsu Tēvs! Ja esi redzējis Kristu, tad esi redzējis arī Tēvu - tiesa gan, Viņam raksturīgā apslēptā un paradoksālā veidā. Jēzus zemes dzīves laikā Viņa dievi�ķība bija tikpat apslēpta, kā Viņa miesa mums ir apslēpta tagad. Bet Viņa mīlestība bija acīmredzama! Tik skaidra, ka mēs joprojām varam tajā rast mieru, ja vien esam par Jēzu no kāda dzirdēju�i vai pazīstam Viņu �tikai� no Rakstiem. Tā Viņ� pats sacīja, un mēs to labi zinām (ir gan visai dīvaini, ka mēs nekad nerunājam par pretrunu �ajos labi zināmajos vārdos!):

�Nāciet �urp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla� (Ml. 11:28-30).

Tā gan ir visai neparasta palīdzības forma! Atpūta noguru�iem un nospiestiem cilvēkiem, to es saprotu, tam ir jēga! Bet, ak, vai! Solīt pārguru�iem cilvēkiem jaunas nastas?! Tā ir acīmredzama pretruna - pretruna, kas sevī slēpj �cie�anu Evaņģēliju�: tam, kur� nāk pie Kristus, netiks solīta dzīve bez nastām (jo tad jau Viņ� nebūtu turējis katram no mums doto solījumu!), bet Viņ� sola, ka no �ī brī�a nastas mēs saņemsim no Viņa!

�Ņemiet uz sevi Manu jūgu.. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla� - pretstatā visām citām pasaules nastām.

Daudzi sāk dienu ar labu lūg�anu: �Kungs, mēs liekam �o dienu Tavās rokās!� Labi, bet ko tad Jēzus ar to lai iesāk? Protams, Viņ� ar to rīkojas pēc Sava prāta! Tie�i tāpēc mēs varam saņemt katru dienu no Viņa rokām!

Ļaujiet savām nastām tikt pārvērstām! Mācieties no Viņa! Arī Viņ� Savu sāpju pilno dzīvi uzlūkoja kā Dieva gribas piepildījumu. Tas ir mierinājums. �ādā veidā nasta kļūst izturama - tā kļūst derīga, tā kļūst viegla. Kaut arī tā joprojām nospie�, tā vairs nespēj mūs apspiest un nomākt, jo mēs zinām, ka esam Tēva rokās!

Ir jābūt no akmens, lai D�onijas Ēriksones liecība atstātu vienaldzīgu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņu piemeklēja gandrīz pilnīga paralīze, un nu jau daudzus gadu desmitus viņa nespēj pakustēties. Autobiogrāfijā �D�onija� viņa atklāti stāsta par daudzajām cīņām ar gadiem ilgu depresiju, par preto�anos saņemt Dieva mierinājumu un domām par pa�nāvību un viņa dalās savā pieredzē jautājumos par dievi�ķo dziedinā�anu.

Tādēļ viņas vēsts netop mazāk nozīmīgāka. D�onija liecina, ka visas lietas darbojas par labu tiem, kas mīl Dievu! Ka Dievs ir labs pret Saviem bērniem! Grāmatu viņa pabeidz ar �ādiem vārdiem:

�Tagad es domāju pavisam citādi. Man �ķiet saviļņojo�i, ka es tiku izvēlēta ciest, lai tādējādi pagodinātu Kristu. Es esmu no sirds godīga, apgalvojot, ka mana paralīze vairs neko nenozīmē.

Man tika dotas iespējas attīstīt savu raksturu, lai spētu pārdomāt Kristus dievi�ķo pilnību. Turklāt caur pārdzīvoto esmu varējusi palīdzēt citiem.�

Līdzīgas izjūtas pārdzīvoju salīdzino�i nesen, kad satiku cilvēku, kur� visu mū�u bija pavadījis ratiņkrēslā un tagad, uzzinājis par veselības stāvokļa pasliktinā�anos, rāmi priecājās par 2. Kor. 4:16 vārdiem: �Tāpēc mēs nepiekustam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iek�ējais dienu no dienas atjaunojas.�

Sērena Kirkegora rakstos �Cie�anu evaņģēlijs� autoram ir būtiski, ka katras laikā ierobe�otas cie�anas var kļūt svētīgas, jo tās ir daļa no seko�anas Viņam, lai arī tās ir Kristus krusts:

�Tici, ka jūgs ir tev svētīgs. Svētīgs jūgs ir Kristus jūgs. Kas tad ir �is jūgs? Jā, jūgi var būt da�ādi. Kristus jūgs tas ir tikai tad, kad cietējs tic, ka jūgs ir viņam svētīgs. Nav tā, ka kristietis ir atsvabināts no cilvēciskām cie�anām, ko cie� cilvēki visā pasaulē. Nē, bet tam, kur� cie� ticot, jūgs ir svētīgs. Tas nes Kristus jūgu. Cilvēciski runājot: jaunas cie�anas klāt nav nāku�as, bet arī vecās nav zudu�as... Viens nes tērauda jūgu, otrs koka, tre�ais apzeltītu, ceturtais bēdu jūgu, bet tikai kristietis nes svētīgu jūgu.�

Sacīt �jā� Dieva gribai ir tas pats, kas pacelt savu krustu! �Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts� (Mt. 10:38; 16:24; Lk. 14:27).

Pirmkārt, Jēzus to saka par cie�anām un vajā�anām ticības dēļ. Ta�u tas attiecas uz attieksmi, kādai Dieva bērniem vajadzētu būt pret visa veida cie�anām, ja jau tās reiz ir Dieva radītas; attieksmi, ko Jēzus uzskatāmi rādīja visu Savu dzīvi; attieksmi, ko Viņ� mūs iedro�ina no Viņa mācīties.

Tātad Dievs Saviem bērniem uzliek krustu un nastas. Kad krusts it vissmagākais? Krusts ir vissmagākais, kad tas guļ zemē pie tavām kājām. Jo tam, kur� liedzas ņemt uz sevi Kristus jūgu, kur� spārdās un bļaustās kā mazs bērns un negrib nest krustu, tam krusts ir neiz-lurami smags. Cie�anas jau ir sāku�ās, mēs neizbēgsim grūtumam, vairoties nākt pie Kristus, vairoties pārvērst cie�anas par krustu.

Jēzus mums dod iespēju gūt mieru, ko iemanto, sakot �jā�, ņemot savu krustu un steberējot pakaļ Viņam, kur� nesis krustu mūsu visu dēļ. Tad krusts kļūst izturams, tad jūgs kļūst patīkams un nasta viegla. Kaut arī krusts grie�as plecos, tie asiņo un mugura sāp, mēs zinām - mēs ejam tie�i aiz Jēzus! Es esmu uz pareizā ceļa, �uz sāpju ceļa,., uz mū�ības ceļa� (Ps. 139:24). Un ar mani notiks tāpat kā ar manu Mācītāju!

Tā mums jātic visās grūtībās un pārbaudījumos! Nievas, slimības, bezdarbs, neirozes, aprunā�ana, sirdēsti naudas vai mīlestības dēļ -tas viss ir daļa no manas kopības ar Kristu! Tās ir Kristus cie�anas (Kol. 1:24)!

�Jo, kā Kristus cie�anas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi

darbojas mūsu ieprieca caur Kristu� (2. Kor. 1:5).

Tas, ka izteicieni �Kristus krusts� un �Kristus cie�anas�, pirmkārt, attiecas uz cie�anām Dieva valstības dēļ, ir pats par sevi saprotams. Ta�u tikpat skaidrs ir tas, ka Kristus nemierina tikai tos, kas nes �dievbijības� nastu! Visas lietas nāk mums par labu! Tad arī visas lietas var būt Jēzus patīkamais jūgs! Kad Jēzus līdzcietīgā mīlestībā pārcieta daudzējādās cilvēku cie�anas, lai būtu tajās kopā ar mums (un ne tikai dievbijības izraisītajās cie�anās!), arī mums daudzējādajās cilvēku cie�anās jāzina, ka esam kopā ar Viņu!

Lai slavēts Dievs, ka Jēzus un apustuļi nekad nav sacīju�i: ��is mierinājums attiecas tikai uz vajā�anām ticības dēļ. Tikai nievas un mocības Jēzus dēļ ir cienījamas cie�anas, ko var saukt par �krus tu� vai �vajā�anām�!� Nekad un nekur parastiem cilvēku pārbaudījumiem nav ticis liegts cie�anu prieks! Būtu arī pārāk nedabiski �analizēt� katras dzīves grūtības, lai novērtētu, vai tās ir pietiekami saistītas ar mūsu ticības dzīvi! Tad nāktos sēdēt un dalīt: �Toreiz mani tie�ām nievāja Jēzus dēļ! Tās bija cie�anas Kristus dēļ - vērtīgas un īpa�as cie�anas. Bet pagāju�o reizi mani vienkār�i izsmēja un pazemoja. Tam nebija nekāda sakara ar manu ticību, tātad par tām cie�anām es nevaru priecāties kā par Kristus jūgu!� Tad tas, kur� guļ slimnīcā pēc sitiena, ko saņēmis, iznākot no baznīcas, var priecāties un līksmoties par Kristus jūgu, bet viņa biedram - godīgam un ticīgam vīram, kas ir �tikai� slims ar vēzi, jāguļ vienam un bez prieka, nelaimīga likteņa skartam.

Nē, tāds �garīgums� Rakstos nav atrodams! Katras grūtības ir Kristus jūgs, seko�ana Jēzum, ko Viņ� kā draugs pasniedz no Savas rokas, tāpat kā tās uzņēmās Viņa mīlestība. Jo man vajag atzīt �..Viņu un Viņa aug�āmcel�anās spēku un Viņa cie�anu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei� (Fil. 3:10). Viņ� bija kopā ar mums visās cie�anās, arī bēdās, slimībās, bailēs, nogurumā un kārdinā�anās. Tāpēc mūsu cie�anas ir daļa no sadraudzības ar Viņu. Tas, ka Jēzus tie�ām kļuva par cilvēku mūsu apstākļos un pārbaudījumos, padara visas mūsu bēdas par �Kristus cie�anām�. Arī �ajā gadījumā Jēzus rūpes aptver �visu cilvēku�.

Īstenībā vismazākās un apkaunojo�ākās grūtības ir �lielas un cienījamas cie�anas�! Jo tās ir sadraudzībā ar Kristu!

�Tad nu es esmu līksms savās cie�anās, kuras nesu jūsu labā,

piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus cie�anām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa� (Kol. 1:24).

Cie�anās mēs esam tuvu Kristum. Dievs atklāj tev Savu godību. Viņ� uzskata, ka tu esi pārmācības vērts. Viņ� ļauj tev mazliet līdzināties Viņa Dēlam.

Jo Viņ� ir mīlo�s visā, ko dara.

Viss, kas līdz �im rakstīts, arvien ir bijis klusā cerībā, ka mans lasītājs veiksmīgi nonāks līdz 6. nodaļai! Jo daudz ļaunāk būtu tad, ja viss mierinājums un bēdu remdinājums tevī izraisītu tikai nelabu du�u! Dusmīgs un uzbudināts prāts nereti vienkār�i nespēj priecīgi uzklausīt vēsti par Tēva labo sirdi, lai ari cik pozitīvi, evaņģēliski un bībeliski tā būtu izteikta. Tas nav tāpēc, ka cilvēks bībeliskā sludinā�anā nesaskatītu neko labu un pozitīvu, jo teorētiski tas ta�u izklausās ļoti pozitīvi: ka mēs pilnībā atrodamies Dieva ziņā, ka Viņ� vienīgais var mūs ievainot utt. Tomēr grūtu cie�anu brīdī tas viss var mums iesprūst kaklā, un tad mums vairs nav nekādas vēlmes saņemt mierinājumu! Vienīgā vēlme ir skaļi kliegt.

Ak vai, cik ļoti mūsu t. s. kristīgā kultūra ir sāpinājusi cietējus! Senākos laikos un citās kultūrās cilvēki diezgan skaidri apzinājās, ka arī bēdām, skumjām, �oka stāvoklim un sarūgtinājumam ir savs laiks un sava vieta. �Raudi līdz ar raudo�iem� - tāpēc pie cietējiem kādreiz sūtīja apraudātājas, kas palīdzēja tiem kārtīgi izpaust savas bēdas! Pēc mūsu priek�statiem apraudātājas ir kaut kas mākslots un nedabīgs, un mēs pat neapjau�am gudrību, kas tur apslēpta. Tomēr �iem ļaudīm bija daudz labāka izpratne par to, ka bēdu pa�ā sākumā cietējam ir vairāk vajadzīga tie�i empātija, līdzjūtība un līdzcietība, nevis cerība, mierinājums un stiprinājums.

Varbūt arī mūsdienās mums vajadzētu palīdzēt cilvēkam �oka un satricinājuma stāvoklī pārdzīvot viņa skumjas un asaras...

Bet ko darām mēs? Mēs ejam līdzjūtības vizītē ar akmens cietām sejām, turklāt jūtam zināmu apmulsumu un neērtību (kaut tik viņ� nesāktu raudāt mūsu apmeklējuma laikā). Un tad mēs sākam mierināt: �esi stiprs�, �Dievs tev vēl labu�, �mums visiem tas kādreiz jāpiedzīvo�, �tagad viņa dus mierā�, �nē, nē, tikai nesāc atkal raudāt...�.

Tā rezultātā cietējs paliek vientulībā. (�Visi pārējie stāv man apkārt, tiem viss ir skaidrs, un viņi piedāvā savus izskaidrojumus. Protams, ka arī viņi ir nobiju�ies. Vai viņi patie�ām nespēj saprast, cik ļoti man viņas pietrūkst..?�) �Cietējs ir daudz bīstamākā stāvoklī, nekā vairums spēj iedomāties� (Jans P. Hagbergs).

Savai aizstāvībai mēs varam sacīt, ka nav viegli saprast, ko �ādā situācijā teikt vai neteikt. Kāds mans draugs, uzzinājis par savu drīzo nāvi, uztvēra vēsti nevis ar izmisumu, bet ar īgnumu un sapīkumu! Viņ� nebija nedz nobijies, nedz nelaimīgs, bet vēlējās vienīgi to, lai varētu ar prieku izbaudīt vēl da�us dzīves gadus. Un viņ� dusmojās, ka daudzi viņam neļāva dusmoties - tie nāca pie viņa ar smagiem soļiem un nopietnām sejām, tie saņēma drosmi viņam stāstīt par nāvi! Viņ� priecājās kā bērns par savu drīzo do�anos mājās pie jēzus, bet, kamēr viņ� dzīvoja un uzturējās �ajā pasaulē, viņ� nevēlējās, lai viņu priek�laikus �apglabā un izvada�. Drīzāk viņ� vēlējās atpūsties un baudīt draugu sarunas un sabiedrību.

Tas attiecas ne tikai uz mirsto�ajiem un palicējiem, ka skumjām un sarūgtinājumam ir nepiecie�ams veltīt savu laiku un atvēlēt vietu. Ļoti daudzi dzīvo, juzdami slēptu, pusapzinātu rūgtumu par smagām nastām, un �o sarūgtinājumu tie, iespējams, nekad nav izpaudu�i un nav ļāvu�i emocijām vaļu, jo mūsu kultūra �ādām izpausmēm nav labvēlīga! Savu emociju izrādī�ana var likties pat sāpīga - it īpa�i mums, vīrie�iem!

Vēl sare�ģītāk kļūst tad, kad, pretēji loģikai, mēs sākam �ķirot �cienīgās� un �necienīgās� cie�anas. Skumjas par nāvi ir cienīgas, bet skumjas par pārtrauktu saderinā�anos ir necienīgas. Pret depresiju ir jāizturas ar lielāku respektu nekā pret neirozēm. Hemoroīdi �ķiet smieklīgi, savukārt apendicīts nemaz ne�ķiet smieklīgs. Vai nav tā, ka aklumam ir daudz vieglāk just līdzi nekā kurlumam?!

Tādā veidā norisinās �konkurss�, kura nelaime ir briesmīgāka! Īstenībā tas ir pilnīgs neprāts, jo viena nelaime var būt tikpat sāpīga un grūti pacie�ama kā otra. Tomēr �ādi priek�stati ir jo dziļi iegulu�i cilvēku prātos, un tas rada situāciju, ka mēs savu līdzjūtību izrādām nevis pēc tā, kādas sāpes cilvēks pārdzīvo, bet gan pēc tā, cik tās ir i ienīgas un nozīmīgas.

Kopumā mēs esam radu�i cilvēka savaldību cie�anās uztvert kā likumu, īpa�i, ja �īs cie�anas mūsu acīs �ķiet smieklīgas. Mums ir ļoti grūti saprast un pieņemt to, ka daudzi cilvēki nespēj izturēt un viņi salūst, kaut arī viņiem bija pienākums būt �stipriem� un glabāt izmisumu dziļāk sevī, .savu neapzināto jūtu sfērā. Reiz dzirdēju D�ord�u S. Geilu runājam �ādi: �Tādā veidā cilvēks to visu ieslēdz dziļi savos prāta kambaros, ļaujot tam nogulsnēties un dziļumos pūt, līdz pienāk brīdis, kad cilvēks ar sevi vairs nespēj sadzīvot!� Tas ir vispārzināms fakts, ka visi psihiskie procesi prasa, lai cilvēks atzītu savas sāpes un dusmas un ļautu tām ieņemt atbilsto�o vietu. Daudzi kristie�i to ignorē, bet citiem nākas atzīt - arī ticības process nosaka, lai cilvēks godīgi atzītu savas sāpes un dusmas un tās ieņemtu sev atbilstīgo vietu.

Un mums ir augstā privilēģija, ka pazīstam savas nelaimes radītāju.

Ja pārbaudījums nāktu no Sātana vai kāda bezpersoniska likteņa, tad mēs patie�ām nezinātu, ko darīt. �Bezpersoniskam liktenim� nevar pieprasīt atbildi. Velnu mēs esam noliegu�i un nevēlamies ar to nekādas darī�anas. Bet Dievu mēs pazīstam! Mēs zinām, pie kā vērsties, tāpēc ka visas lietas cēlu�ās no Viņa: mēs vēr�amies pie Dieva un iesniedzam savas sūdzības Viņam. Mēs dodamies debesu troņa priek�ā, sitam dūri galdā un sakām: �Dievs, vai gadījumā Tu neesi kaut ko palaidis garām?�

Un Dievs ļauj tev izrunāties, jo tādas ir tavas bērna tiesības! Viņ� ļauj tev paust savas dusmas un sāpes tādā mērā, kādu, iespējams, nepieļauj pat tavi tuvākie cilvēki. Ja tava sirds ir dusmu, apjukuma vai sarūgtinājuma pilna, tad Tas Kungs katrā ziņā nevēlēsies no tevis dzirdēt liekulīgus slavas un godinā�anas vārdus.

�Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņ� lūdz Dievu; ja kādam ir

priecīgs prāts, lai viņ� dzied slavas dziesmas� (Jēk. 5:13).

Tu esi nelietis, ja savas dzīves labajās dienās nesaki Dievam pateicību. Ta�u tad, kad esi cietējs, tev nav Dieva priek�ā jātēlo prieks un apmierinājums! Svētie Raksti to sauc par liekulību. Ja bērns pret savu tēvu kādreiz jūt nepatiku, tas vaļsirdīgā sarunā tēvam neglaimos un nepielabināsies. Nē, bērns protestēs un strīdēsies. Kauns un negods tādam tēvam, kas nekad neļauj bērnam tā rīkoties! Iedomājieties zēnu, ko tēvs ir tādā mērā pakļāvis un padarījis viņu �tik jauku�, ka zēns tēvam vienmēr rāda tikai �pareizu� un smaidīgu seju - tas ir patie�ām briesmīgi! Tas ir tas gadījums, kad viss apslēptais guļ un pūst tur dziļumos.

Kādēļ lai mūsu mīļais Debesu Tēvs prasītu no mums to, ko nevar prasīt neviens �īs zemes tēvs? Viņa lielākais prieks ir tas, ka bērns vaļsirdīgi un brīvi sarunājas ar Viņu pat tad, kad vēlas protestēt un dusmoties. Protams, neaizmirsīsim arī par bailēm un bijību Dieva priek�ā, tomēr Viņ� nekad mūs neaicināja pieglaimoties! Jā, bet vai Svētie Raksti neaicina �pateikties Dievam par visām labām lietām�, �pateikties visos apstākļos� utt.? Jā, savā dzīvē mēs patiesi esam iepazinu�i Debestēva labo prātu un mums ir daudz iemeslu pateicībai, un tomēr, ja tevī nav īstas pateicības, tev nav jāizliekas, it kā tāda būtu!

Īstenībā tas ir liels brīnums, ja cilvēks savās cie�anās un sāpēs spēj no visas sirds sacīt: �Dievs devis, Dievs ņēmis, Viņa Vārds lai ir slavēts!� Tas būtu ļoti dīvaini, ja �ie vārdi nenāktu no sirds, bet būtu izteikti tikai ar lūpām! Toreiz, kad apklusa cietēja ījaba slavas dziesma, viņ� neturpināja to mākslīgi, bet izteica visu, kas bija viņam uz sirds - viņ� ļāva balsij paust savu dusmīgo apjukumu un vēlmi, lai tas viss beigtos.

Tas ir patie�ām neticami, kā mēs savā �dievbijībā� esam aizliegu�i bībeliski elementārās tiesības sūdzēties un protestēt! Vai visi Svētie Raksti skaidri un gai�i nerāda, kā izmisu�ais sauc, brēc, kliedz, plosās, jautā - jā, pat vēlas tiesāties ar Dievu?

�Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlē�anās ir tiesāties ar Dievu. .. Klausiet manu attaisno�anos; uzmaniet manas mutes iebildumus! Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priek�ā un Viņam melosit? Vai jūs Viņu gribat aizbildināt un būt Dievam aizstāvji? .. Kaut reizi esiet klusi manā priek�ā, es ta�u arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams! .. Tad klausīt klausieties manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus! Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība� (īj. 13).

Es eju tiesā ar Dievu! Es sūdzos Viņam! Un man ir taisnība.

Ja kāds uzdro�inātos ko tamlīdzīgu pateikt krietnā dāņu lūg�anu sapulcē, tad viss aizietu pilnīgi �ķērsām. �Piesargies, cilvēk, jo Dievs tevi dzird!� - �ausmās �ukstētu mūsdienu ījaba draugi.

Jā, tā ir taisnība, ka �āda lūg�ana nav �dievbijīga�, tomēr patiesa gan. Dievam patīk patiesība, kas mīt sirds dziļumos (Ps. 51:8). Svētajos Rakstos ir ļoti daudz �ādu gadījumu, kur tu vari dzirdēt pārdro�us Dieva bērnu lūgumus (un tajos ir daudz izteikumu, kurus mēs varētu uztvert kā necienīgus):

�Es nekad neesmu sēdējis zobgaļu un pēlēju sabiedrībā, lai sevi uzjautrinātu; Tavas rokas vadīts, es sēdēju vientulībā, jo Tu mani pildīji ar nepatiku. Kādēļ manas sāpes ir bez gala un mana brūce tik dziļa, ka tā nav dziedināma? Vai tad Tu gribi man būt kā maldinātājs strauts, kā ūdens plūdums, uz ko nevar paļauties?� (Jer. 15:17, 18).

Cilvēki, kas dzirdēju�i, kāds būs �īs grāmatas nosaukums, jau vairākkārt ir sacīju�i: �Ko tu uzdrīksties? Vai tā nav nekaunība?� �Dievs, kādēļ guli? Mosties!� - jā, tā ta�u nedrīkst runāt!

Drīkst gan. Jo cilvēks var nonākt situācijā, kad, paliekot godīgam savā lūg�anā, tam nekas cits neatliks, kā runāt tamlīdzīgus vārdus! Cik gan daudz ir �ādu ījaba draugu, kas diem�ēl nav sapratu�i, ka Jēzus mums ir nopelnījis īstas bērnu tiesības! �ie draugi prot tikai mācīt, ka par visu jāpateicas Dievam vai vismaz jāsavalda savas emocijas.

�ī iemesla dēļ mēdz notikt tā, kā reiz dzirdētā �celsmīgā� stāstā: kāds vīrs piedzīvoja smagu dzīves triecienu (pēk�ņu sievas nāvi), kas viņu pilnībā izsita no līdzsvara. Viņ� klaiņoja apkārt kluss un glu�i vai pārakmeņojies un ik pa brīdim pie sevis murmināja: �Dievs deva, Dievs ņēma.� - ta�u turpmākos ījaba vārdus nespēja izteikt.

Viņam apkārt pulcējās samulsu�i draugi (gandrīz uzrakstīju: ijaba draugi), kas nāca ar mierinājumu un labiem vārdiem. Pēc kāda laika viņi panāca, ka �is vīrs izteica Ijaba vārdus līdz galam: �..un Dieva Vārds lai ir slavēts.� Ta�u �is stāsts, kam bija jābūt celsmīgam, īstenībā ir biedējo�s!

Padomā, kāds postījums (iespējams, uz ilgu laiku) tika izdarīts �ā vīra attiecībām ar Dievu, kad viņam nācās apslāpēt savu izmisumu, jo viņ� nedrīkstēja atzīt savas dusmas pret Dievu. - �Nerunā pretī un neplosies, Dievam tādas lielas nepatīk!� Bet vai nav tā, ka Bībeles mācību par cie�anām ticamu dara tie�i tās alla� godīgā attieksme pret Dieva bērnu izmisumu, dusmām un sūdzībām? Ja visi Svēto Rakstu varoņi būtu dzīvoju�i priek�zīmīgi, ar Ārona savaldību un apustulisku ticības prieku, tad nāktos ap�aubīt Bībeles reālismu. Tie�i tas, cik Svētie Raksti atklāti un godīgi atspoguļo ījabu, Dāvidu, Jeremiju, Jonu un viņu cilvēciskās reakcijas, noliedz jebkādu utopisku ideālismu, kas nespēj izturēt dzīves īstenības pārbaudi. Svētie Raksti nebrīnās par to, ka izmisis cilvēks uz kādu laiku atsakās saņemt Bībeles mierinājumu! Ari �āds stāvoklis Rakstiem nav sve�s, un tie�i tādēļ �āds pasludinājums arvien paliek uzticams.

Tātad gan skumjām, gan sarūgtinājumam ir savs laiks un sava vieta. Un tas nozīmē, ka da�kārt pat labi domāts mierinājums var būt nebībelisks un tuk�vārdīgs vai arī pateikts pilnīgi nelaikā. Pat labi bībeliski pamatots mierinājums un skaidrojums, kas nāk no pārprastas dedzības, var izrādīties ne�ēlīgs un sterils. Godīgi sakot, mani ne reizi vien ir biedējusi doma par to, kā jauns, degsmes pilns kristietis, kas nedaudz pa�ķirstījis Svētos Rakstus, steidzas izmisu�am cilvēkam palīdzēt un viņam iegalvot: �Tavu bērnu ir atņēmis Dievs. Tas rakstīts Jesajas grāmatas 45:7 un Amosa grāmatas 3:6 un.� Ar tamlīdzīgu rīcību var panākt vienīgi to, ka cietējs vispār nekad vairs nevēlēsies to apspriest.

Kirkegors savu darbu �Cie�anu evaņģēlijs� nerakstīja savās vieglākajās dienās. Toreiz, pēc cīņas ar �urnālu �Korsārs�, Kirkegors jutās gau�ām nopelts un nozākāts.⁸ Un, piedzīvojis vispārīgu satricinājumu, rūgtu vil�anos un smagu krustu, viņ� nerakstīja gai�as un pārliecino�as runas par �prieku, kas izriet no domas par seko�anu Kristum�. Vienā no saviem visdziļāk aizkustino�ajiem darbiem �Atkārto�anās�⁴, kas rakstīts tikai da�us gadus iepriek� (iespējams, kad viņ� bija �ķīries no savas saderinātās Regīnas¹"), Kirkegors praktiski pasludināja sevi par Ijaba mācekli. Kur gan vēl citur Dānijā mēs varam atrast tādus emociju izvirdumus? (Varbūt būtu liederīgi izlasīt visu �o darbu kopumā?¹¹)

�19. septembris

Mans klusais līdzpārkāpēj!

ījab, ījab, ak, Ijab! Vai tu tie�ām neteici neko citu kā tikai �os jaukos vārdus: Dievs deva, Dievs ņēma, Dieva Vārds lai ir slavēts? Vai tu neteici neko citu? Vai tu turpināji atkārtot �os vārdos visas savas nelaimes laikā? Kāpēc tu paliki kluss septiņas dienas un septiņas naktis? Kas norisinājās tavā dvēselē?

Kad viss pār tevi juka un bruka un kā lauskas gulēja tev apkārt, vai tevī uzreiz bija �is pārcilvēciskais tvēriens vai uzreiz bija mīlestības pilnais skaidrojums, ticības un paļāvības pilnā drosme? Vai arī tavas durvis bija slēgtas cietējam, ka tas no tevis nevarēja gaidīt nekādu citu atvieglojumu kā vien pasaulīgo gudrību, kas no�ēlojamā kārtā piedāvā da�ādus pilnīgas dzīves priek�rakstus? Vai arī tev nebūtu sakāms nekas vairāk, vai arī tu neuzdrīkstētos sacīt neko citu kā vien to pa�u, ko atsūtītie mierinātāji kā stīvi ceremonijmeistari pamāca ikvienam - ka nelaimes brīdī ir pareizi un pienācīgi sacīt: Dievs deva, Dievs ņēma, Dieva Vārds lai ir slavēts, neko vairāk un neko mazāk - taisni tāpat, kā mēdz sacīt �uz veselību� tam, kas no�ķaudās!

Nē, tu, kas savās labklājības dienās biji zobens apspiestiem, zizlis sirmajiem un atbalsta spieķis pazemotiem, tu cilvēkus nepievīli arī tad, kad viss bruka - tu kļuvi mute cietējiem, palīgā sauciens salauztiem un rai�pilnicm, atvieglojums visiem, kas cie�anās apstulbu�i, jā, tu kļuvi uzticams liecinieks par visu postu un salauztību, kas var mājot cilvēka sirdī, un tu biji nemaldīgs runasvīrs, kas uzdro�inājās izsūdzēt savas �dvēseles rūgtumu� un cīnīties ar pa�u Dievu.

Kāpēc tas ir ticis apslēpts? Bēdas tam, kas aprij bāreņus un atraitnes un atviļ viņu mantojumu, bet bēdas ari tam, kas slepeni maldina cietēju, laupot sākotnējo mierinājumu, ko tas gūst, kad izpau� savu sāpi un �stridas ar Dievu�. Jeb�u ari mūsu laika dievbijība ir kļuvusi tik ievērojama, ka cietējiem vairs nevajag to, kas sendienās bijis tik ierasts? Vai Dieva priek�ā neviens vairs nedrīkstēs sūdzēties? Vai tie�ām tik ļoti ir pieaugusi dievbijība jeb�u arī pieaugu�as bailes un gļēvulība? �odien tiek uzskatīts, ka sāpju kliedzieni un cie�anu izmisuma valoda ir jāatstāj dzejniekiem, kam glu�i kā advokātiem ir tiesības paust cietēja lietu cilvēciskās līdzcietības soģa krēsla priek�ā. Vairāk par to neviens neuzdrīkstas.

Tāpēc runā tu, neaizmirstamais ījab! Atkārto visu, ko esi sacījis, tu, stiprais runasvīrs, kas sastopams Visaugstākā soģa krēsla priek�ā bezbailīgs kā rēco�s lauva! Tavā runā ir spēks, tavā sirdī ir dievbijība pat tad, kad tu sūdzies, kad brīdini par savu izmisumu attieksmē pret saviem draugiem, kas nostājas kā laupītāji, lai ar savām runām tevi gāztu, pat tad, kad, savu draugu satraukts, tu grauj viņu gudrību un vārdus, kas aizstāv Dievu, it kā tā būtu kāda nenotiku�a galma sulaiņa vai valsts pārvaldes pārstāvja no�ēlojama pārgudrība. Tu man esi vajadzīgs: vīrs, kas sūdzas tik skaļi, ka tas atbalsojas debesīs, kur Dievs sarunājas ar Sātanu un kaļ plānus pret cilvēku! Sūdzies, Tas Kungs no tā nebaidās, Viņ� prot Sevi aizstāvēt. Bet kā gan Viņ� Sevi aizstāvēs, ja neviens neuzdro�inās sūdzēties tā, kā cilvēkam pienāktos? Runā, liec savai balsij skanēt, runā skaļi. Dieva balss ta�u ir vēl skaļāka, Viņam ir pērkons - arī tā ir atbilde, paskaidrojums, kas ir dro�s, uzticams un pirmatnējs, tā ir atbilde no pa�a Dieva, kas, pat salau�ot cilvēku, ir brīni�ķīgāka nekā runā�ana riņķī un apkārt, tā ir daudz labāka par tenkām un blēņām par valdības taisnīgumu, ko atklājusi cilvēciska gudrība un izplata vecenes un nīkuļi.

Tu, nomocītais ījab, mans neaizmirstamais labdari! Vai drīkstu pievienoties tavai sabiedrībai, lai varu tevī klausīties? Neatstum mani, es nestāvu nodevīgs pie tava pavarda, manās asarās nav viltus, pat ja es citu neko nespēju kā tikai kopā ar tevi raudāt. Kā priecīgais meklē prieku, tajā piedalās un viņu visvairāk iepriecina viņā pa�ā mīto�ais prieks, tāpat skumsto�ais meklē skumjas. Man nav piederējusi pasaule, man nav biju�as trīs meitas un septiņi dēli. Bet arī tas ir pazaudējis visu, kam ir piederējis pavisam nedaudz, jo ari tāds ir �pazaudējis dēlus un meitas�, kas zaudējis savu mīļoto, un arī tāds ir �saņēmis sāpīgus ievainojumus�, kas zaudējis godu un lepnumu, un tam līdzi zaudējis arī dzīves spēkus un dzīves jēgu.

Jūsu bezvārda draugs.�

Pavisam negaidīti ir tas, ka ījaba draugiem, dievbijīgajiem Dieva aizstāvjiem, pēc pēdējiem viņu argumentiem ir jāuzklausa �ādi vārdi: �Dusmas Man deg pret tevi un taviem diviem draugiem, ka nerunājāt par Mani patiesību kā Mans vergs ījabs� (īj. 42:7).

Dievs dusmojas uz tiem, kas Viņu aizstāvēju�i, ta�u Dievs attaisno Savu apsūdzētāju ar viņa rūgtajiem pārmetumiem! Protams, ka ījaba sacītajos vārdos nebija taisnības, tomēr viņam bija tiesības �os vārdus runāt!

Bet varbūt, ka tas nemaz nav tik negaidīti. Jo cilvēka vēlme aizstāvēt Dievu nav nekas cits kā pārgalvība - it kā Dievam būtu iemesls baidīties, it kā Viņ� pats nespētu Sevi aizstāvēt! Un pat arī, ja ījaba sacītais par Dievu ne vienmēr izrādījās pareizs, tomēr viņ� bija rīkojies pareizi, kad runāja bezbailīgi.

Viens no brīnumainākajiem izteikumiem par lūg�anu ir lasāms Raudu dziesmu grāmatā 2:18: �Ciānas meitas mūri, kliedziet no sirds uz Kungu, lieciet asarām triekties kā strautam dienu un nakti, nesnaudiet, neļaujiet acij rimt.� Tā vietā mums ir tendence, tā sakot, ar nazi un pinceti preparēt savas sirds saturu, izcelt laukā pa�us tīkamākos fragmentus un nolikt tos Dieva vaiga priek�ā. Mēs sprie�am tā: Tam Kungam vislabāk patīk pateicība un godbijība, bet pārējais Viņam tik labi nepatīk.

Un tomēr, nē: izklāj pilnīgi visu uz paklāja Dieva troņa priek�ā: pateicību un protestu, labvēlību un rūgtumu, mīlestību un naidu, prieku un dusmas, laimi un izmisumu! Izlej to visu kā ūdeni, jo �ādas tiesības tev ir pa�a Jēzus pelnītas.

Piemēram, populārais rakstnieks K. S. Luiss �īs tiesības izmanto, rakstīdams savu grāmatu par cie�anu problēmu.¹² �ajā darbā ticības cīnītājs cīkstas pret Dievu, ko iepriek� aizstāvējis, un tagad izmisumā nosauc Viņu par �kosmisko sadistu�.

Tā ir �okējo�a lasāmviela, tikpat �okējo�a kā ījaba grāmata, Psalmu grāmata un Raudu dziesmas. Pats pārsteidzo�ākais ir tas, ka tie�i �ādā veidā mēs vislabāk pagodinām Jēzus pilnīgo un pabeigto glāb�anas darbu! �ad un tad mēs savā prātā varam iztēloties, kā Dievs sē� troni un klausās Savu bērnu neskaidrās, juceklīgās un, iespējams, pat rūgtās lūg�anās un Savā dziļajā līdzjūtībā Viņ� priecājas un saka: �Redz, �eit ir kāds, kas tur godā Mana Dēla dārgi maksāto glāb�anas nopelnu. �eit ir pagodinātas Mana Dēla asinis!�

Var gadīties, ka vēlāk mums būs jāatzīst, ka savās sūdzībās esam biju�i netaisni pret Dievu un mums būs jāsaņem grēku piedo�ana, tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Viņ� vēlas, lai mēs labāk turam savu muti ciet!

Arī dvēseļu kop�anā ir ļoti svarīgi, ka spējam uzrunāt cilvēku, kas sava naida un rūgtuma dēļ nespēj lūgt Dievu: �Ja tu nevari pie Dieva nākt ne ar ko citu, tad nāc vismaz ar savu rūgtumu! Kas pie Viņa nāk, to Viņ� neatstums, un iz�ķiro�ais nav tas, kā un kāpēc tu nāc.� Daudzi iebilst, ka �mums nav tiesības dusmoties uz Dievu�, ta�u jautājums nav par to. Bie�i tas nav pat mūsu varā, vai esam dusmīgi vai neesam - gan attieksmē pret cilvēkiem, gan arī pret Dievu. Drīzāk jau jautājums ir tāds: ko darīsim ar savām dusmām, kas jau mājo mūsu sirdī? Nav nekādu �aubu, ka mums ir aizliegts zaimot Dievu, ta�u padomāsim rūpīgāk, kas ir Dieva lielākā zaimo�ana: vai tas, ka mēs ar slēptu nepatiku liekulīgi godinām Dievu tikai ar savām lūpām, vai arī tas, ka godīgi ejam strīdēties ar Dievu, kā to darīja ījabs?

Jāņa atklāsmes grāmatā 8:1-4 ir lasāms stāsts par lieliem notikumiem, kas norisinājās pēc pirmo se�u grāmatas zīmogu atvēr�anas, bet pēc tam ir �ādi vārdi: �Kad atvēra septīto zīmogu, tad iestājās klusums kādu pusstundu.� Kādēļ iestājās klusums? Debesis ta�u nemitīgi skandina slavas un godinā�anas dziesmas, tāpēc pusstundas klusums īstenībā ir ļoti daudz!

�Tad nāca cits eņģelis un nostājās pie altāra, turēdams zelta kvēpināmo trauku; viņam tika dots daudz kvēpināmā, lai pietiktu visu svēto lūg�anām uz zelta altāra goda krēsla priek�ā.

Un kvēpināmā dūmi ar visu svēto lūg�anām uzkāpa no eņģeļa rokām Dieva priek�ā.�

Klusums debesīs ir tāpēc, ka svētie lūdz! Eņģeļu un serafu pulki, vecajo un dzīvo būtņu dziesma apklust, un visas debesis klausās, jo mazais, samulsu�ais cilvēkbērns pūlas noskaņot savu sirdi, lai pielūgtu savu Debestēvu.

Ievērosim, cik ļoti Dievs pagodina �visas svēto lūg�anas�! Eņģeļi nes Tā Kunga vaiga priek�ā ne tikai dievbijīgās un priecīgās, bet arī bailīgās un nedro�ās lūg�anas, un Tas Kungs priecājas, ka viens grēcinieks virszemes ir guvis uzvaru, jo tas lūdz, un par spīti visam, nāk pie sava Glābēja.

Tāpēc tu vari runāt pilnīgi visu, kas tev ir uz sirds! Pat ja neproti runāt kā pārliecino�s un �nobriedis� kristietis, tad ļauj vismaz Dievam dzirdēt savus bērna �ļupstus.

Bērns sarunā ar Tēvu mēdz sacīt: �Tēvs, es tik ļoti vēlos, lai Tu..� Jā, bet varbūt tas, ko cilvēks lūdz, viņam nemaz nav vajadzīgs! Lūg�ana ta�u nav vēlmju saraksts, un Dievs nav Ziemassvētku vecītis. Vai labāk nav norimt un sacīt �Tavs prāts lai notiek.� vai ko citu dievbijīgu? Vai nav tā, ka cilvēks, kas izlūdzas pilnīgi nevajadzīgas lietas, ar to sev rada tikai lielākas problēmas?

Kādreiz no �ausmām gribas kliegt par visiem aizspriedumiem, kas saindē cilvēku lūg�anu dzīvi! Celsmīgi stāsti un dievbijīgi atgadījumi, kas ticības nolūkos stāstīti un pārstāstīti, diem�ēl ļoti bie�i ir atstāju�i pilnīgi pretēju iespaidu, tikai skumdinot un satraucot cilvēka prātu tā, ka tas vairs neuzdro�inās lūgt neko konkrētu! Tik daudz stāstu par cilvēkiem, kas labticīgi lūgu�i dziedinā�anu, naudu, dzīvesdraugu un vēl sazin ko, un, kad lūgums ticis piepildīts, tad viss ir sagājis grīstē, jo tas nav saskanējis ar Dieva prātu.

Viens no pa�iem kaitīgākajiem stāstiem ir atrodams izdevniecības �Lohse� romānā �Kā caur uguni�¹³, kas laimīgā kārtā ir pietiekami sens izdevums: mācītājs Halvorsens guļ slims uz nāvi, bet viņa sieva ar savām lūg�anām to atgrie� dzīvē. Ta�u tad, kad viņ� kļūst vesels, sabrūk mācītāja ticības dzīve, un tikai neilgi pirms savas nāves viņ� atkal sāk ticēt pestī�anai. Vai vainīga nav sieva, kas uzdro�inājās lūgt Dieva gribu!?

Kādreiz sarunās ar cilvēkiem gadās dzirdēt, ka par savu draugu un radu slimību viņi saka: �Mēs nedrīkstam tik noteikti un kategoriski lūgt par dziedinā�anu, jo mēs ta�u nevaram būt dro�i, ka tie�i tāda ir Dieva griba.� Un tad neviļus gribas domāt, ka �ie cilvēki ir lasīju�i un ietekmēju�ies no romāna �Kā caur uguni�.

Vai tas nav absurds - iedvest cilvēkiem domu, ka Dievs kā tāds neaprēķināms monstrs sē� un vēro, vai mēs nelūdzam ko aplamu? It kā Dievs vispirms ļautu mums domāt, ka drīkstam Viņam tuvoties ar visām savām domām un vēlmēm, bet pēc tam, kad esam naivi atvēru�i Dievam savu sirdi, Viņ� triumfējo�i metas mums virsū: �Tu lūdzi pret Manu gribu!� Tā ir totāli absurda ideja, ka Dievs vēlas mūs sodīt par to, ka lietojam savas bērnu tiesības, kuras ar Savām asinīm mums izcīnījis Viņa Dēls!

Da�kārt cilvēki iedomājas, ka Dieva vārdi �lūdz, ko vēlies� nozīmē to, ka vispirms precīzi noskaidrojam Viņa gribu un tad rimti un padevīgi par to lūdzam! Tomēr Viņ� ir arī teicis: �Lūdz visu, ko vēlies.� Tāpēc ne�aubīsimies un brīvi Viņa priek�ā celsim visas savas domas un vēlmes.

�Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva

priek�ā ar pateicību ikvienā pielūg�anā un lūg�anā� (Fil. 4:6).

Dievs patiesi grib dzirdēt visas mūsu ilgas un vēlmes, lai cik tālu tās atrodas no Viņa gribas (turpretī mēs lūg�anu esam pārvērtu�i par vienu no rai�pilnākajām un problemātiskākajām kristīgās dzīves jomām)!

Liec to nopietni pie sirds: reizēm lūg�ana spēj mainīt pat Dieva plānus. Viņam, protams, ir Sava visaptvero�a, suverēna griba ikviena cilvēka dzīvē. Lielos vilcienos tā ir �ēlastības un glāb�anas griba, kurā nekas nav maināms. Par laimi, Viņ� nekad mums nedos to, kas ir pretējs Viņa glāb�anas prātam. Maināmas ir Viņa plāna sīkās detaļas. Tas Kungs var no�ēlot un mainīt Savas domas (Jer. 18:7-10; 2. Moz. 32:14), bet, protams, tas nenozīmē, ka Viņ� būtu pieļāvis kļūdas un tās no�ēlotu, bet gan to, ka citas situācijas dēļ Viņ� izmaina Savus plānus.

Dievam nav vienaldzīgi, kad lūdzam �o vai to, lai notiktu viena vai otra lieta! Tas aizkustina Viņa sirdi un pat groza Viņa plānus (Lk. 11:5-8; 18:1-8). Dievs nav no granīta, un mūsu lūg�anas nepaliek bez sekām. Izskatītos nelāgi un dīvaini, ja vispirms Viņ� mūs kaismīgi aicinātu un mudinātu lūgt visu, ko vēlamies, un solītu labvēlīgi uzklausīt visas mūsu lūg�anas, ta�u vienlaikus slepenībā jau visu būtu izlēmis un iecirtis kā akmenī.

Te atkal rodas aizspriedumaini stāsti. Vai esat dzirdēju�i par zēnu, kas ar tēvu dodas laivu braucienā? Atgrie�oties piestātnē, zēns pieķeras pie virves, kas piesieta pie piestātnes, velk to un laimīgs tēvam sauc: �Tēvs, vai redzi, kā es pievilku piestātni!� Jauks stāstiņ� ar �ādu morāli: mēs domājam, ka lūg�anā ietekmējam Dievu, ta�u mēs zinām, ka Dievs ir neizkustināms, bet kustamies mēs.

Protams, �ai stāstā ir arī sava patiesība - lūg�anā ar mums pa�iem var notikt daudzas un da�ādas lietas. Tomēr saskaņā ar Svēto Rakstu vārdiem mēs varam būt dro�i un pārliecināti, ka arī ar Dievu kaut kas notiek, arī Viņu var aizkustināt! Piemēram: vispirms Jēzus kānaānie�u sievietei deva noraido�u atbildi, bet pēc tam, kad viņa bija lūgusi citādi, Jēzus viņai sacīja: ��ī vārda dēļ ej!� (Mk. 7:29).

Kad Jona bija izkliedzis Dieva soda pasludinājumu: �Pēc �etrdesmit dienām Ninive tiks nopostīta,� tās iedzīvotāji no�ēloja grēkus un atgriezās no sava ļaunā ceļa. Tad Dievam �kļuva �ēl tā ļaunuma, ko Viņ� bija teicies viņiem nodarīt, un Viņ� viņiem to nenodarīja�.

Reiz ķēniņ� Hiskija kļuva slims uz nāvi (2. Ķēn. 20), un Jesaja pēc Tā Kunga pavēles viņam sacīja: �Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels.� Bet Hiskija ļoti nevēlējās mirt un, ar seju pie zemes krizdams, raudāja un lūdza par savu dzīvību. Jesaja, kas jau bija devies prom, saņēma ziņu, ka viņam jāatgrie�as un jādod jaunā atbilde: �Es esmu tavu lūg�anu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedinā�u.�

Man personīgi nav tik bagāta fantāzija, lai iedomātos, ka Dieva pirmā atbilde �iem cilvēkiem nav vaļsirdīga un bijusi tikai izlik�anās. Protams, var prātot un spekulēt par Dieva apslēpto prātu un iepriek�zinā�anu, tomēr visbie�āk to darīt ir bezjēdzīgi un nelietderīgi. Galvenais mums ir saprast, ka tāda ir lielu kārtība un lā mēdz notikt!

Tamdēļ mēs ar dro�u prātu kā lauvas varam cīnīties pret cie�anām, kuras stājas mūsu ceļā. Mēs esam aicināti pieņemt Dieva negrozāmo prātu, bet neesam aicināti uz pasivitāti un rezignāciju, kad sastopamies ar dzīves �ķēr�ļiem. Mazdū�īgi un gļēvulīgi murmināt, ka �viss ir tā, kā tam jābūt�, nav tas pats, kas Svēto Rakstu sludinātā stiprā un priecīgā paļāvība likstās.

Ticība, kas no sirds un patiesi pieņem Dieva prātu, nav apātiska, bet alla� gatava cīnīties! Ja mums jācie�, tas notiek pēc Dieva lēmuma, nevis mūsējā. Paldies Dievam, mēs pa�i neizvēlamies sev krustu, ta�u mēs to darām, ja gļēvi padodamies sava �likteņa� nolemtībai! Tādēļ drosmīgi lūgsim par dziedinā�anu, darbu, ekonomiku, īstu garīgu vadību, labu psihisku veselību utt. Kādreiz vilino�i un �dievbijīgi� var �ķist tas, ka nolai�am rokas un padodamies, ta�u īstenībā �āda rīcība ir pretdabiska cilvēka raksturam, jo tādā veidā mēs pa�i mēģinām izlemt, cik ilgi nesīsim ��o krustu�. To reizē var uzskatīt gan par patvarību, gan gļēvumu, ka neizmantojam Dieva piedāvāto izeju no cie�anām.

Tādēļ mēs drosmīgi varam lūgt par citu un vieglāku nastu nekā to, ko nesam pa�reiz. Mēs dro�i varam iestāties par labāku nākotni un tiekties pēc tās.

Mūsu lūg�ana balstās uz divām privilēģijām.

1. Lūg�anas brīvība: lūdz, ko vēlies. Atklāj savas apslēptās domas Viņa priek�ā. Runā ar Viņu kā bērns par visu, kas tev ir uz sirds. �Tēvs, vai drīz pienāks brīdis, kad tap�u vesels?� �Vai tā man ir laba un piemērota meitene?� �Vai tā jābūt, ka darba biedri mani visu laiku apceļ?� �Kāpēc man nav darba?� �Ak, Kungs, kaut es paspētu uz vilcienu!� Tās ir sīkas sarunas visas dienas garumā, jā, tādas ir bērna sarunas.

Tu vari piekrist Dieva gribai, bet vienlaikus arī lūgt, lai Viņ� to maina. Tu vari pieņemt savu krustu un pārbaudījumus, kamēr neko nevari mainīt, bet vienlaikus arī drosmīgi lūgt, kaut drīzāk tas viss beigtos.

Mācīsimies lūgt no pa�a Dieva Dēla un nebaidīsimies, ja esam kaut ko lūgu�i pret Dieva gribu, jo arī pats Jēzus tā lūdza Ģetzema-nē! Vai mēs pārstāsim lūgt �Tavs prāts lai notiek�? Nē, jo mums ir otra privilēģija.

2. �ī otrā privilēģija ir bērna dro�ība: �..nevis mans prāts, bet Tavējais..� �ādi lūgt ir liela dro�ība. Tomēr tas neierobe�o mūsu neaizskaramo bērna brīvību, jo �ī brīvība nozīmē to, ka varam lūgt par visām savām vēlmēm, tomēr bez kategoriskas prasības, ka visam jānotiek tie�i tā.

�Oskars Vailds rakstīja: ��ajā pasaulē ir tikai divas traģēdijas. Viena ir tā, ka cilvēks nesaņem to, ko vēlas, bet otra ir tā, ka cilvēks saņem.� Es drīzāk teiktu tā, ka ir tikai divu veidu prieks: pirmais ir prieks, ka Dievs atbild visas cilvēka lūg�anas, bet otrais - ka Viņ� visas nepiepilda� D�onija Ēriksone.¹⁴

Par vārdiem �Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes� mēdz teikt, ka tas ir pats grūtākais lūgums Tēvreizē. Bet, ja saprotam to pareizi, tā nemaz nav. Vai �is lūgums savā dziļākajā būtībā nepau� dziļu dro�ību un paļāvību? Vai Dieva prāts vienmēr un visur nav mīlestība?

Kad Dievs dod atbildi un tu saņem, ko esi lūdzis, tas notiek tādā brīdī un veidā, kas vislabāk atbilst Dieva prātam tavā dzīvē. Tas nozīmē, ka tu nevari sev izlūgt nelaimi. Dieva �ēlastībā mēs esam dro�i, ka pār mums var nākt tikai tāda nelaime, kas kalpo mums par labu. Ja tu kādreiz lūdz pēc kaut kā neiespējama, tu vienkār�i to nesaņemsi un nekas slikts tev nenotiks.

Par spīti visiem dzirdētajiem ��ausmu stāstiem� nebaidīsimies, ka riskējam vai sevi apdraudam, lūgdami savā dzīvē konkrētas lietas. Mūsu vienīgais risks ir tāds, ka dienu no dienas mēs arvien vairāk nonāksim bezpalīdzīgā atkarībā no Viņa. Ta�u nelaimi mēs sev nekad neizlūgsim! Mums ir dota Dieva bērna brīvība Viņam tuvoties ar visām savām vēlmēm un ilgām, jo vienlaikus mēs atrodamies Viņa patvērumā un varam mierīgi samierināties un iztikt bez tā, ko lūdzam! Mūsu lūg�anām nav varas pār mums. Mūsu dzīve un nākotne nav atkarīga no tā, vai spēsim paredzēt, kas mums būs labs un noderīgs. Mums pa�iem nav jānoskaidro, kuras no dzīves skaistajām un grūtajām lietām mums būs jāsaņem un jānes.

Ja cilvēks ilgāku laiku konsekventi un apzināti nevēlas sacīt: �Tavs prāts lai notiek,� un Dievam izvirza tikai kategoriskas prasības, tad viņ� patie�ām pār sevi izaicina nelaimi. Ta�u, praktiski runājot, cik gan bie�i cilvēki �ādi lūdz? Cilvēkam jābūt dziļi pārņemtam ar slimīgu reliģisku jūsmo�anu, lai Dievam izvirzītu �ādas uzstājīgas �ticības� prasības, kas parasti ir sastopamas tikai mūsdienu haris-mātiskās dziedinā�anas kustībās.

Ja kāds no �iem ļaudīm tev mēģina iegalvot, ka īstenā �ticībā� tu pārtrauksi sacīt �Dieva prāts lai notiek!� un tikai neticība lūdz �..ne mans prāts, bet Tavējais..�, tad tādiem cilvēkiem atliek jautāt: vai tie�ām Jēzus Ģetzemanē bija kļuvis par neticīgu cilvēku?¹⁵

Nebīsties, ja arī tu kādreiz izmisuma brīdī neesi sacījis: �Tavs prāts lai notiek.� Dievs ir Tēvs un tevi par to nesodīs. Viņ� labi zina, cik grūti tev klājies, un dusmās neķersies pie rīkstes. Svarīgākais ir tas, lai vēlāk, kad būsi nācis pie sajēgas, tu no jauna mācītos teikt: �Tavs prāts lai notiek!� Tas ir daudz labāk, nekā sacīt �os vārdus steidzīgi un vieglprātīgi, jā, liekulīgi!

Tā ir vispārzināma patiesība, ka vienkār�ais noslēpums - I9ievs ir mūsu Tēvs - atrisina lielāko daļu mūsu rai�pilno jautājumu par lūg�anu dzīvi! Dievs nav mehānisks skaitļotājs, kur� izsniedz pareizās atbildes, kad nospie� pareizos taustiņus. Viņ� pazīst un saprot tevi daudz labāk nekā tu pats sevi, un Viņa augstākā vēlme ir darīt tev labu.

Ja konkrētās lūg�anās tev �ķiet, ka atbilde jāgaida pārāk ilgi, tad tas nebūt nav tāpēc, ka neesi pareizi formulējis savu lūgumu vai lev nav biju�i pareizi motīvi, vai tavai ticībai ir piemitis pārāk maz degsmes, vai arī tu esi lūdzis ko aplamu un pie Dieva nospiedis nepareizos taustiņus. Espens no grāmatas �Zemesrieksti�¹⁶ ir spilgts piemērs �ādai māņticībai, kad vakarā pēc lūg�anas viņ� rāda Sofijai savas sakļautās rokas: �Man �ķiet, ka esmu izdarījis teoloģisku atklā-jumu. Kad rokas lūg�anā tiek turētas apgrieztas otrādi, tad cilvēks saņem pretēji tam, ko lūdzis.�

Līdzīga māņticība ir redzama arī uz izdevuma �Sargtornis� (Nr. 17, 1980) vāka: �Kā ir jālūdz, lai lūg�ana tiktu uzklausīta?� Tie�i �ādas aplamas māņticības rada situāciju, ka da�ādas jūsmīgas seklas piedāvā arvien jaunas un labākas metodes, kā lūgt un piesaukt Dievu.

Nē. Dievs ir Tēvs! Viņa karstākā vēlme ir darīt mums labu.

Da�kārt To Kungu attur tikai tas, ka Viņam ir nepiecie�ams veikt Savu t. s. �sve�o� darbu. Ne�aubīsimies, ka Dievs vienmēr Saviem bērniem atvēl pa�u labāko ceļu - ne tikai labāko un lietderīgāko, bet arī tīkamāko. Ja arī mēs klūpam un krītam pār visu nepatīkamo, tas acīmredzot ir tāpēc, ka cita ceļa nav, lai īstenotu Dieva pestī�anas plānu ikviena cilvēka dzīvē. Mūs pārmācīdams, Tas Kungs nekad nerīkojas nelietderīgi ilgi vai pārmēru smagi.

(Varbūt tev, kas esi sarūgtināts par Dieva klusē�anu, ir jāmēģina ļauties brīvākam domu gājienam: vai nevarētu būt tā, ka �ādi Dievs tevi sargā no kādas lielākas nelaimes? Iespējams, ka tas, ar ko tu neapprecējies, būtu kļuvis par tirānu vai tādu, kas dzīvo �zem tupeles�? Darbs, ko neieguvi, iespējams, būtu kļuvis par īstu katastrofu? Dziedinā�ana, par kuru tu velti lūdzies, varēja izraisīt atkri�anu no ticības? Iespējas ir daudzas, un tās nav tikai teorijas.)

Dievs mums vienmēr atvēl to labāko, tādēļ arī tik daudzas lūg�anas patie�ām piepildās te un tūlīt! Nedomāsim, ka Dievs uzklausa lūg�anas nelabprāt un dāvanas dod tikai tad, kad citas izejas nav -tie�i otrādi, Dievs ar prieku dod pozitīvu atbildi! Daudzi zina stāstīt par brīnumainu lūg�anu piepildījumu, apbrīnojamu dziedinā�anu, cie�anās dāvāto spēku un prieku. Varbūt mums jāmācās brīvāk runāt par piedzīvoto ticības prieku, kā to mēdza darīt senākos laikos, kad ļaudis bie�āk atcerējās un deva personiskas liecības (tikpat brīvi, kā mēs runājam par saviem sarūgtinājumiem!). Ja �īs grāmatas tēma būtu mazliet citāda, stāsti par Dieva rūpēm un gādību ieņemtu daudz lielāku vietu.

Tādēļ, kad tu Dievam lūdz pārtraukt cie�anas, tad ikviena �āda lūg�ana tev jāaplūko kā jauna iespēja un jauns ceļ�, kā Viņ� var izmainīt tavu dzīvi. Un, pat ja izmaiņas nenotiek, tad zini, ka tavs lūgums nav saskanējis ar Dieva visaptvero�o nodomu, ko Viņ� īsteno tavā dzīvē.

Neilgi pirms savas nāves Luters rakstīja:

�Tas, ka atbilde uz mūsu lūg�anām ir pilnīgi pretēja tam, ko esam lūgu�i, nav slikta zīme, bet laba. Līdzīgi - tā nav laba zīme, ja viss notiek pilnīgā saskaņā ar mūsu vēlmēm un lūg�anām.

Tam iemesls ir tas, ka Dieva griba un padoms ir daudz augstāks par mūsu gribu, glu�i kā debesis ir augstākas pār zemi, saka Jesaja: �Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs� (55:8).

Kad mēs lūdzam - lai ko mēs arī lūgtu - un Viņ� grib pildīt mūsu lūg�anu, tad, ļoti iespējams, Viņ� to dara pilnīgi pretēji mūsu priek�statiem un mums liekas, ka mūsu lūg�anas dēļ Viņ� kļūst dusmīgāks nekā iepriek� un grib to pildīt vēl mazāk nekā iepriek�.

To visu Dievs dara vienīgi tāpēc, ka Savus darbus veic, vispirms graudams un iznīcinādams to, kas ir mūsos, lai pēc tam dotu mums Savas dāvanas. Kā rakstīts: �Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņ� pazemo un paaugstina.� Ar �o bezgalīgi labvēlīgo kārtību Viņ� dara mūs uzņēmīgus pret Savām dāvanām un darbiem.

Kad nu viss �ķiet bezcerīgi un notiek pretēji mūsu vēlmēm un lūg�anām, tad mūsos dzimst �īs pieminētās bezvārdu nopūtas, kad Gars nāk palīgā mūsu vājībām (Rom. 8:26). Jo bez Svētā

Gara palīdzības mēs nespētu izturēt to, kā Dievs dara Savu darbu, kā Viņ� uzklausa mūsu lūg�anas un tās pilda.

Tie, kas labi nepazīst Dievu un Viņa gribu, rīkojas tā, kā rakstīts 106. psalmā: �Viņi aizmirsa Tavus brīnumus, un viņi nepriecājās par skaisto zemi.� Tie cer uz saviem garīgajiem plāniem un savos bezdievīgajos maldos ir pārliecināti, ka tie visās lietās grib, meklē un lūdz tie�i tā, kā vajadzīgs.

Bet, kad lietas nenotiek tā, kā viņi lūgu�i un iedomāju�ies, tad viņi tūlīt salūst, atkrīt no ticības un ir izmisu�i, ka Dievs tos vai nu neuzklausa, vai arī nevēlas tiem palīdzēt un pie�ķirt to, ko viņi lūgu�i.

�ādi Dievs rīkojās Savā lielākajā darbā, t. i., Kristū. Tie�i tad, kad Dievs taisījās Jēzu pagodināt Viņa Ķēniņa valstībā - kā visi mācekļi to savās dievbijīgajās domās dedzīgi vēlējās un gaidīja notika pretējais un Dievs Viņam ļāva nomirt, kļūt par apkaunojumu un braukt tie�i ellē.

Tā Viņ� izturas pret visiem svētajiem.�

Visbeidzot vēl kāda būtiska lieta: savā veidā konkrēta lūg�ana var kļūt tik dro�a un paļāvības pilna, ka tā mitējas un visu uztic Dievam! Gilvēks kļūst pārliecināts: Dievs mani ir dzirdējis, es esmu to pateicis, savu sirdi iztuk�ojis un viss pārējais ir Viņa ziņā.

To varam novērot pie Marijas kāzās Kānā, tāpat arī pie Martas un Marijas, kad Lācars bija slims. Viņas tikai izstāstīja savu problēmu, nepiedāvājot risinājumus, jo zināja, ka pats Jēzus var rast labāko situācijas risinājumu. Jēzus māte, kaut arī dzirdēja skaidru Viņa noraidījumu, tik un tā jutās gana dro�a un sagatavoja kalpus pildīt Viņa prātu.

Mācies lūgt no Dievmātes un skaties dziļāk par Jēzus noraidījumu. Savu nemierīgo sirdi nomierini ar domu par Viņa uzticamo mīlestību. Viņ� tevi ir dzirdējis.

Mēs atkārtosim vēlreiz: mēs drīkstam Viņam tuvoties ar visām savām �vēlmju listēm�! Pateicoties savām dievbērnības tiesībām,

mums ir ļauts pie Viņa nākt pat ar priek�likumiem un, ja vien tas būs izdarāms, Dievs tos arī pildīs. Reiz kaut kur lasīju aptuveni �ādus vārdus: �Sātans ir apslāpējis daudz smar�īgu vīraka upuru, kam bija jāpaceļas aug�up pie Dieva, kad viņ� mūsu lūg�anas zākājo�i saucis par �vēlmju listēm�.�

Lai būtu kā būdams. Tas, vai Dievs uzklausīs mūsu lūg�anas, nav atkarīgs no mūsu ģeniālajiem priek�likumiem un risinājumiem. Lūdz, kā zini un proti! Saki savas lūg�anas, kā pats jūties labāk un dro�āk.

Tas, ka Pāvils trīs reizes bija lūdzis To Kungu, lai Sātana eņģelis no viņa atkāpjas, nenozīmē to, ka �etrpadsmit gadu laikā viņ� lūdza tikai trīs lūg�anas par savu dzeloni, kas viņam bija sagādājis tik daudz sāpju. Drīzāk te ir runa par to, ka lietas bija aizgāju�as tik tālu, ka viņ� bija cīnījies savu lūg�anu cīņu līdz galam, kas bija glu�i kā Jēkaba cīņa, kad viņ� tomēr nesaņēma to, ko lūdza. Bet cilas reizes Pāvils �o dzeloni lielākoties bija atstājis mierā un tikai nedaudz to pieminējis Debestēva priek�ā, uzticot visas lietas Viņa rokās.

Mēs bie�i sakām: Dieva ceļi ir pārāki par mūsējiem, Dieva domas nav mūsu domas - tā Svētie Raksti tie�ām runā. Tajā pa�ā laikā tev arī jāapzinās, ka Dieva domas tev ir atklātas un Viņa ceļi tev ir zināmi: tie arvien ir mīlestība.

Sūdzības un bērna lūg�anas ir patiesi liela privilēģija. Ta�u mērķis alla� ir �āds: �Topiet Gara pilni.. Pateicieties vienmēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā� (Ef. 5:18, 20). Sūdzē�anās nekādā ziņā nav pa�mērķis. Neviens ta�u nevarēs izturēt nemitīgu rūgtumu, kas nekad nerimstas. Sūdzību nolūks ir paust cilvēka dusmas un protestus, lai tas no �ī stāvokļa varētu izkļūt, atgūt mieru un rimlu prātu.

Tādēļ būsim uzmanīgi, lai tad, kad mēs esam �izklāstīju�i Dievam savas domas� un gāju�i ar Viņu tiesā, mēs arī labprātīgi vēlētos doties tālāk. Savas ticības dēļ. Savas bērna dro�ības dēļ. Dieva goda dēļ.

Atsevi�ķi sūdzību veidi atsakās doties tālāk. Protams, tā rīkojas bezdievība un dumpība pret Dievu, kurai nav sakara ar izmisīgu drosmi, bet tikai un vienīgi ar rupju nekaunību. Piemēram, Ivana Malinovska dzejolī:

�Mūsu Tēvs,

Kas esi debesīs,

Tu jau esi uzdro�inājies

Daudz par daudz..�

Visā pilnībā es �o dzejoli necitē�u. Kaut ari tas ir mākslinieciski meistarīgs dzejolis, tomēr vienlaikus arī skumj� pārpratums un klaj� apvainojums.' Tas skaidri un gai�i rāda, ka Malinovskis pa�gudri no liela attāluma noraida Dievu. Tam nav ne mazākā sakara ar ticības pārbaudījumu, bet drīzāk ar pa�apmierinātu skepsi.

Vēl viens piemērs ir skumjas, kas noved pie sevis �ēlo�anas. No tādām ir jāsargās. Varbūt cilvēks pusi dzīves ir juties neievērots, varbūt dzivojis laulātā drauga ēnā, bet tagad, kad piedzīvo patiesas skumjas un bēdas, tas pirmoreiz izjutis apkārtējo uzmanību un līdzjūtību.

Varbūt cilvēks glu�i vienkār�i pirmoreiz ir kļuvis patstāvīgs. Un nu, pēc pirmā brī�a dziļajām sāpēm, tas vairs negrib atteikties no vērtīgajām un remdino�ajām skumjām. Iespējams, �is cilvēks vēl nav piedzīvojis to, ka ar laiku apkārtējo līdzjūtība un �ēlo�ana var sākt viņu mulsināt un pat kaitināt.

Tikpat labi sevis �ēlo�anu var izmantot arī kā bēg�anu no sabiedrības izvirzītajām prasībām. �Jūs nevarat man to prasīt, jo pa�i labi zināt, kādā stāvoklī es esmu..� - pat ja cilvēks to nepasaka, to var likt nojaust. Citam skumjas un grūtības dod iemeslu kļūt rūgtam un apsūdzēt visus apkārtējos.

To var attiecināt uz mums visiem: ja tālāk par �o sūdzību posmu netiekam, tad mēs kļūstam necie�ami - necie�ami pret citiem un necie�ami arī pa�i pret sevi! Un savā dziļākajā būtībā mēs labi apzināmies, ka esam sāku�i pārspīlēt sūdzības un sevis �ēlo�anu.

Par mums visiem var sacīt: pēc kāda laika, kad esam pa īstam skumu�i, biju�i dusmīgi un aizkaitināti, mums nopietni sev jājau-ta: vai man ir kaut mazākā vēlē�anās un tieksme nonākt līdz gala mērķim?

Protestiem un sūdzībām pienākas savs laiks - dienas, nedēļas, varbūt mēne�i, un to var darīt ar tīru sirdsapziņu! Bet pēc kāda laika, kad cilvēks ir gana daudz runājis un raudājis, viņ� var piedzīvot reālas briesmas, ka tas iestrēgst un vairs nekust ne no vietas. Pat arī ja �is process noris lēni, tomēr galvenais ir nonākt līdz punktam, kad cilvēks no jauna mācās par visām lietām pateikties Dievam. Citādi sūdzības nevis atraisa, bet gan nocietina cilvēka sirdi.

�Lai apkārtējo cilvēku mīlestība būtu īsts mierinājums cietējam, tam ir vajadzīga vēlme pieņemt mierinājumu. Nevajadzētu ierauties sevī un barot savas skumjas. Ja cilvēks nevēlas pieņemt palīdzību, lai uzveiktu savas skumjas, �īs skumjas var viņu pilnīgi paralizēt. Tad pagurs tie, kas gribēs viņam palīdzēt, un tuk�ums paliks aizvien lielāks� Prederiks Vislofs.¹⁸

Svēto Rakstu mudinājums būt pateicīgiem par visām lietām nav bauslības prasība. Nē. Tas ir Evaņģēlijs: kad esi apjautis Dieva lielo mīlestību, tad �ī dro�ība rada tevī pateicību un prieku pat īstās dzīves grūtībās. Evaņģēlijs pateicību dara iespējamu pilnīgi visos dzīves notikumos, lai cik pārcilvēciski tas �ķistu. Un viss, kas notiek, mums notiek uz labu, un ticībā mēs visās �ajās lietās varam rast prieku!

Bet, ja Sātans būtu mūsu nelaimes radītājs, tā būtu katastrofa! Posto�a ir tāda sludinā�ana, kas nemitīgi �aizstāv� Dievu un no Viņa pleciem noveļ jebkādu atbildību par cie�anām. �āda sludinā�ana mums laupa daudz vērtīgu patiesību. Tā nolaupa mūsu tiesības sūdzēties - jo pie kā mēs vērsīsimies un ar ko tiesāsimies par savu nelaimi, ja Dievam gar to nav nekādas daļas? Tā nolaupa mums dro�ību - jo kā gan visas lietas var nākt mums par labu, ja tās nav nāku�as no mūsu labā Kunga rokām? Tāpat laupīta ir mūsu iespēja pateikties - jo kā lai mēs par visu pateicamies, ja puse no mūsu nelaimēm ir biju�as velna idejas?

Tā ir īsta traģēdija baznīcai, kad tā vairs neuzdro�inās iz�ķirt, kas ir sāpīgs un kas ir ļauns! Bet, tā kā Svētie Raksti mūs aicina vienmēr sacīt Dievam pateicību un vienmēr priecāties, tad arī �ī pateicība mums jāizlūdzas Dievam, jo īsta pateicība alla� sākas ar to, ka labprāt par to lūdzam.

�Tas krusts, kas nospie� tavus plecus, var kļūt par spēcīgu slavas dziesmu, un var gadīties, ka reiz tu Dievam pateiksies arī par to, kas lika tev raudāt.�

Pateicība arvien mums ir sagatavota un nolikta kā dāvana, pēc kuras lūgt.

Mēs dro�i apliecinām to, ko iepriek� sacījām par godīgu lūg�anu: pateicību ir iespējams mācīties! Daudziem ir bijusi pieredze, ka tie bez lielas sajūsmas sāka pateikties Dievam par labām un vērtīgām dzīves lietām, bet vēlāk pateik�anās viņiem ir kļuvusi par piedzīvojumu. Pateik�anās (glu�i tāpat kā sūdzē�anās) var kļūt stiprino�a. Tāpēc tur nav nekā neveselīga vai negodīga, ja �pateicamies jau iepriek��. Pateik�anās kļūst neīsta tikai tad, ja tā ir piespiesta, mākslota, nedabiska un domāta sūdzību nomāk�anai.

30. psalms aizkustino�ā veidā pau� cilvēka pateicību par neaptveramu pārbaudījumu un pārmācību. Tas sākas kā parasts pateicības psalms, bet 6. pants atklāj, ka �ā psalma fons ir bijis diezgan dramatisks: �Vakaram kā vie�ņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal gaviļu pilns.� Mēs saprotam, ka Dāvids ar līksmības pilnu dziesmu pateicas Dievam un slavē Viņa �ēlastību, bet pateicas arī par dusmām un asarām:

�Es gan sacīju, kad man labi klājās: �Es ne�aubī�os nemū�am!� Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man pie�ķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos.�

Dāvids bija dzīvojis dro�ībā - nevis veselīgā Dieva bērna dro�ībā, bet gan lepnā pa�apmierinātībā. Viņ� nebija sapratis, ka Tas Kungs viņu uztur, un domāja, ka pats ar visu tiek galā. Un, lai glābtu Dāvidu no nāvīgi bīstamās pa�apmierinātības, Tas Kungs viņam apslēpa Savu vaigu, izgrūda viņu bēdās un pārbaudījumos, tā ka izbailēs viņam bija jāsauc pēc palīdzības.

Tikai tad Dievs atkal viņam pie�ķīra prieku un dro�ību, �oreiz pazemīgo un atbrīvojo�o Dieva bērna dro�ību.

Psalmā kļūst nepārprotami skaidrs, ka Dāvids dzied slavas dziesmu Tam Kungam gan par palīdzību bēdās, gan arī par pamestību, kas izglāba viņu no ļaunākā likteņa! Pat sāpes un bailes izrādījās �ēlastība, tāpēc viņ� pateicās Dievam arī par asarām.

Pateicībai ir fantastisks spēks! Tikai Dieva valstībā pateicība iegūst savu patieso jēgu un nozīmi, jo �ajā valstībā visas lietas nāk no Viņa un Viņ� ir avots, no kura pār katru brīdi plūst Viņa spēks.

Neskaitāmi cilvēki ir piedzīvoju�i, kā var mainīties tum�a un neparedzama situācija, kad ticīgais ir veltījis laiku pateicībai un slavas dziesmai par visu, kas Dievs ir un ko Viņ� dara, lai arī ārējie apstākļi, iespējams, neko daudz nav mainīju�ies.

Es vēlos �eit pieminēt Merlina R. Karotera grāmatu sēriju¹⁴ par lūg�anām. �īs grāmatas esmu lasījis ar lielu prieku, jo tās pievilcīgā veidā apliecina prieku un spēku, kas rodams slavas dziesmās. �is aspekts smagnējai lūg�anu dzīvei var pie�ķirt jaunu spēku.

Tomēr beigās tas aizved neceļos un verdzībā, jo būtiskākais palicis neievērots. Lai arī Karoters raksta, ka pateicība Dievam nav domāta, lai ar Viņu manipulētu, tomēr daudzi no �iem stāstiem ir devu�ies tie�i �ajā virzienā: es gadiem ilgi veltīgi lūdzu par vienu vai otru lietu, ta�u tikai tad, kad es sāku pateikties Dievam par savas dzīves situāciju, Viņ� beidzot paklausīja manu lūg�anu un pie�ķīra manis lūgto.

Pateicība �eit glu�i vienkār�i ir aplūkota kā īpa�i efektīvs lūg�anas veids, proti, tāda lūg�ana, kurai Dievs negrib atteikt. Galu galā tā kļūst par �metodi�! �ajās grāmatās es ļoti gribētu redzēt kādu stāstu par tiem daudzajiem, kas, izmantojot �o metodi, ir mēģināju�i pateikties un tomēr tiku�i apbēdināti! Karotera grāmatu pamatdoma ir tāda, ka Dievs vienmēr pildīs mūsu lūg�anas, ja mēs, lūdzot Dievu, būsim pareizajā veidā nospiedu�i uz pareizajiem taustiņiem. Nav brīnums, ka saskaņā ar �ādiem priek�statiem sūdzībām un vaimanām tur nav vietas.

Bet lai nu tas paliek, jo pats svarīgākais ir tas, ka mēs joprojām protam pateikties Dievam un slavēt Viņu. Iegaumēsim - ja tie�ām ir tā, ka mēs Viņu godinām pat ar savām sūdzībām un iepriecinām pat ar vaļsirdīgām bērna sarunām, tad vēl jo lielāku godu mēs Viņam parādām, slavējot Viņa augsto vārdu un mīlestību. Tas ir visu mūsu lūg�anu mērķis, lai ar patiesīgu sirdi sakām Viņam slavu un pateicību. Pēc dievi�ķās �ēlastības tā ir nākamā lielākā bagātība debesu valstībā.

Gods un pateicība pienākas daudziem, bet tikai Viņ� ir pelnījis mūsu slavas dziesmas: �Mans Dievs,., es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! Un ta�u Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām� (Ps. 22:2-4).

>

Līdz �im mēs tikai pavisam vispārīgi un galvenās līnijās esam runāju�i par Dieva nolūku attiecībā uz cie�anām. Un tā tam jābūt. Svēto Rakstu mācība par �īm lietām ir nemainīga un nav atkarīga no atsevi�ķiem gadījumiem. Tādēļ Kirkegors vairākos savos rakstos diezgan pamatīgi apcerēja gan pa�as cie�anas, gan arī cilvēka attieksmi pret tām - gandrīz nepieminot nevienu konkrētu cie�anu piemēru! Un nevis tāpēc, ka viņ� teoretizētu, nē, viņ� glu�i vienkār�i saskatīja cilvēka lielo interesi par to, ko Kirkegors �eit nosauc par �kaut ko laicīgu�²⁰. �is laicīgais kļūst par draudu tāpēc, ka cilvēks tam nemitīgi pieķeras un ilgojas pēc zaudētā.

�Bet kāpēc tu taujā pēc kaut kā laicīga, ko tu atkal gribi iegūt, vai ne tāpēc, ka lava dvēsele tam laicīgā ziņā ir cie�i pieķēru sies? Cilvēka runa atļaujas izpaust daudz vairāk un zaudējumu dara daudz lielāku, tā runā par visu laicīgo un visa laicīgumu -arī tālab, lai atraisītos no laicīgā, kas ticis zaudēts. Bet kādēļ tu vispār runā par kaut ko laicīgu un runā tik kaislīgi? Ievēro to kārtīgi. Jo tas ir tā, it kā tu gatavotos zaudēt kaut ko laicīgu mū�īgā veidā, it kā tu taisītos laicīgu zaudējumu savā dvēselē paglabāt mū�īgi un to atcerēties mū�īgi - bet tā ir pazu�ana.�²¹ Saskaņā ar Kirkegoru tas nozīmē, ka cilvēkam laicīgais zaudējums ir ne tikai jāpieņem, bet no zaudētā arī jāatraisās! Lai iegūtu mū�ības iepriecinājumu, ir nepiecie�ama ne vairāk, ne mazāk kā atgrie�anās: cietējam ir jāatgrie�as, t. i., jānovēr�as no savām konkrētajām cie�anām un jāpievēr�as cie�anu mērķim - mū�ībai.²²

Kad mēs �im mērķim pievēr�amies, tad atklājas, ka mēs par pa�u cie�anu mērķi varam sacīt kaut ko konkrētāk, nekā teikts līdz �im. Mēs parasti nespējam ieraudzīt atsevi�ķu cie�anu nolūku un nesaprotam, kā tas cilvēkam kalpo, ta�u cie�anu galamērķi mēs zinām. Dievs mums pa daļai ir atklājis veidu, kā Viņ� Savā visaptvero�ajā plānā lieto cie�anas. Mēs pat uzdro�ināsimies runāt konkrētāk, nekā to darījis Kirkegors.

Dievs mūsu ticībai pie�ķir kaut ko konkrētu, pie kā turēties, iemeslu, kura dēļ Dievs liek ciest! Mēs zinām, kādam �labumam� tas viss kalpo, un savas acis pievēr�am skaidram mērķim. Cie�anu mērķis ir glāb�ana, jā, atsevi�ķa cilvēka pestī�ana un glāb�ana uz mū�īgo dzīvību. Cie�anu nolūks nav �audzinā�ana� kādā vispārīgā nozīmē. Pareizi raksta Pols Hofmans, ka �..tāds dievs, kas �audzina� māti, ļaudams tās bērnam noslīkt viņas acu priek�ā, ir ļaunākais ļaunums�, un tāda �audzinā�ana� patie�ām nav cie�anu vērta! Iespējams, ka cilvēka dvēseles ��ķīstī�ana� ar grūtībām bie�i vien ir jēdzīgāka, ta�u audzinā�anai nav jēgas, ja cilvēks ar sāpēm top salauzts! Kristie�a cie�anas ne vienmēr nonāk līdz lūzuma punktam, tomēr pietiekami bie�i tās tur nonāk, tāpēc �ādas cie�anas spēj atsvērt tikai mū�īgā pestī�ana. Ja cie�anu vienīgais mērķis būtu tikai �cilvēka �ķīstī�ana�, tādā gadījumā visas runas par �Dieva cie�anu nodomu� un �Dieva labo pārmācību� izskatītos pēc vistīrākās ņirgā�anās.

Glāb�ana no mū�īgās pazu�anas ir vērtīgāka par jebkurām cie�anām - kaut vai tikai tāpēc, ka pat ļaunākās cie�anas nevar būt ilgākas par viena cilvēka mū�u! Pat pa�ā ļaunākajā gadījumā tas ir kaut kas laicīgs un pārejo�s, ko ir vērts paciest mū�īgās svētlaimes dēļ.

Pāvils to formulē pavisam vienkār�i, salīdzinādams un likdams cie�anas un glāb�anu katru savā svaru kausā: �Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mū�īgu godību� (2. Kor. 4:17).

Arī Pāvils labi zināja, ko nozīmē grūtības un pārbaudījumi (2. Kor. 11:22�33), ta�u, salīdzinot ar mū�īgo godību, tās visas viņam likās tīrākais nieks! Tāpat Kirkegors kādā savā darbā rakstīja par �prieku, ka cilvēks cie� tikai vienu reizi, bet uzvaru svin mū�īgi�²�. Daudzi ir runāju�i līdzīgi Bartoldijam:

�Es varētu sarakstīt grāmatu par pazemojumiem, ko esmu

cietis sava ārējā izskata dēļ. Ta�u �ī grāmata nekad netiks

.rakstīta, jo pēc daudzu gadu sāpēm es beidzot esmu sapratis,

ka tādā veidā Dievs ir pazemojis un lauzis manu lepno prātu un bez tā es nezinu, vai �odien būtu Viņa bērns. Tas mani dziļi satvēra.., kad pirmoreiz uzticējos psalmu vārdiem (Ps. 119:71): �Tas man bija labi, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.��

�ādam domu gājienam cilvēki saskata vismaz trīs problēmas.

1. �Pestī�ana� mūsdienu cilvēkiem ir kļuvusi vai nu neinteresanta, jo tikai da�i tic, ka stāv mū�īgā �būt vai nebūt� priek�ā, vai arī �pestī�ana� ir kļuvusi kaut kas pavisam pa�saprotams un praktiski neizbēgams. �Mū�īgo godību� daudzi uzlūko ne tikai kā nedro�u, bet arī kā mazliet smieklīgu. Katrā gadījumā jaunās pasaules mājokļi neliekas tā vērti, lai panestu cie�anas, kas ilgst mū�a garumā, un pat salauzts pirkstiņ� ne�ķiet tā visa vērts...

Nav brīnums, ka mūsu laikmets nevēlas paciest Dieva stingro mīlestību, jo �odien pestī�anu vairs neuztver kā dzīvības un nāves jautājumu. Teologi jau sen ir atteiku�ies no elles! Tas ir labi jāielāgo mūsdienu baznīcas debatēs un sludinā�anā: jo vairāk �glāb�anu� padara par �īspasaules notikumu, jo bezjēdzīgākas kļūst cie�anas un mazāk būs pacietības pret visu piedauzīgo, kas sastopams Svētajos Rakstos.

Turpretī, ja gribi mācīties panest savas cie�anas vai pat atrast tajās prieku, tad tev savas acis jāpievēr� mū�ības mērķim. Kad pestī�anas jautājumu būsi pieņēmis kā galveno un lielāko jautājumu, tad arī tavas cie�anas �ķitīs īsas un vieglas. Salīdzini un novērtē pestī�anu iepretim saviem dzīves pārdzīvojumiem! Runājot Jēzus vārdiem: aprēķini izdevumus! (Lk. 14:25-33.) Vai tie nav pārāk lieli un �ķiet saprātīgi? - Nē, tie ir saprātīgi tikai tad, ja mēs iemantojam Kristu un mū�īgo dzīvību.

2. Ja jautājums par to, kā iemantot �ēlastības pilnu Dievu, mums ir kļuvis patiesi nozīmīgs, tad mēs, kā iepriek� runājām, spēsim panest pat vissmagākās nastas. Bet vai mums tie�ām ir nepiecie�ami tik smagi pārbaudījumi? Vai nepietiek ar sīkām grūtībām? Kāpēc taisnajam ir jāpanes tik �daudz cie�anu� (Ps. 34:10)? Mēs to nesaprotam tikai tāpēc, ka neapjau�am, cik tālu esam no Dieva! Cilvēki bez dziļākas domā�anas sauc to par traku pārspīlējumu, kad Svētie Raksti runā par �samaitātību�, �ienaidu pret Dievu� un �mūsos mīto�o ļaunumu�. Tā tomēr ir ļoti skarba un nepatīkama patiesība, ka pat vissvētākajā kristietī dziļi mīt slēptas dusmas pret Dievu! Tādēļ mums, kas esam dumpīgi un pretestīgi, ir nepiecie�ama pārmācība, kas mūs ved, aicina un mudina pie Viņa, kur� nes mūs uz debesu mājām.

Tikai tad, kad mēs pirmoreiz esam ielūkoju�ies savās dzīlēs un kaut nedaudz sapratu�i, cik grūti ir pa�am Dievam panākt mūsu glāb�anu, tad daudz saprotamāka kļūst arī cie�anu jēga. Mēs saprotam, ka citādi vienkār�i nevar. Tāpēc Kirkegors atļāvās rakstīt, ka �cilvēks Dieva priek�ā, par laimi, vienmēr cie� vainīgs�.

Senākos laikos pārāk liels uzvars tika likts uz to, ka cie�anas ir sods par grēkiem. Mūsdienās par to runā pavisam citādi, ta�u tikpat muļķīgi. Proti, ka visi cietēji būtībā ir labi cilvēki. Cie�anas gandrīz automātiski cilvēku ieceļ svēto kārtā un praktiski garantē mū�īgo glāb�anu (jo tā būs kompensācija, vai ne tā?). Во Gīrca grāmatā �Vienīgi ticībā�²⁴ paustais uzskats, ka neviens cilvēks necie� vairāk nekā pelnīts, izklausās zaimojo�i! Cilvēki tik akli tic cie�anu netaisnīgumam, ka tik tikko spēj iedomāties, ka cietēji var būt arī slepkavas.

Slepkavas mūsu Kunga priek�ā esam mēs visi. Vainīgi Viņa priek�ā esam mēs visi. Par laimi, cilvēks vienmēr cie� vainīgs...

3. Tre�ā problēma ir �āda: ja cie�anas patie�ām ir nepiecie�amas glāb�anas dēļ, tad kā tās sekmē glāb�anu? Jā, mērķis ir mū�īgā dzīvība, bet kāds maniem pārbaudījumiem ir sakars ar to, ka esmu bez darba vai ka man ir problēmas mīlestībā? To, ko tie�i Dievs vēlas panākt mūsu dzīvē, aplūkosim �īs nodaļas turpinājumā.

В. Nabadzība.

�Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!

Svētīgi jūs, kas tagad esat izsalku�i, jo jūs būsit paēdu�i!

Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!

Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus,

lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ�

(Lk. 6:20-22).

Cie�anu pirmais nolūks ir nabadzība! Ne ekonomiska nabadzība, bet gara nabadzība, ko Jēzus piemin Mateja evaņģēlijā 5:3.

Būt �garā nabagam� nenozīmē prāta un gudrības trūkumu vai ko tamlīdzīgu. Te ir runa par skarbu un nepatīkamu patiesību, kas alla� raksturīga veselīgai kristīgajai ticībai, proti, ka Dievam, lai piepildītu mūs ar Savu dzīvību un bagātību, vispirms ir jāsalau� mūsos tas, kas ved nāvē! Jau iepriek� pieminējām, ka mūsos mīt daudz lielāka dumpība pret Dievu, nekā pa�i to saprotam, un tāpēc bez cie�anām to nevarēs salauzt. Uztversim savus pārbaudījumus kā nazi dārznieka rokās, kas nepiecie�ams, lai vīna koku iztīrītu, izgrieztu lieko un mēs varētu nest augļus. Mūsos patie�ām ir kaut kas lieks, kam jāmirst. Jā, mūsos ir jāmirst grēkākri�anas velni�ķīgajai lepnībai, pa�taisnībai un dumpībai pret Dievu. Ja vien mēs ar Dieva acīm spētu ieraudzīt savu augstprātību un varētu to ienīst tā, kā to ienīst Dievs, mēs būtu ļoti izbiju�ies un kliegtu: �Kungs, Tu nekad to nepieļausi un nesamierināsies ar manu pa�taisnību un naidu pret Tevi! Nāc un griez ar Savu dārznieka nazi, lai cik sāpīgi tas būtu! Dod man patiesu nabadzību manas lepnās un no�ēlojamās �bagātības� vietā.�

Bez cie�anām neko nevar panākt. Tomēr pats skaudrākais un nepatīkamākais ir tas, ka īsta gara nabadzība tev neļauj justies īpa�i dievbijīgam. Savā svēttap�anas ceļā tu nemaz nejūties pazemīgs, bet drīzāk pazemots. Tas ir apstulbino�i un liek galvai griezties! - Krusta nolūks ir ne tikai smagi gulties uz mūsu pleciem, bet galu galā mūs arī nogalināt! �Vecajam Ādamam� ir nevis jāatlabst, bet jāmirst!

�Katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli� (Ebr. 12:11).

Ticības taisnība un attaisno�ana ir pati Evaņģēlija būtība, tā ir grēcinieka dzīvība un glāb�ana. Lai to iemantotu, sākumā no mūsu gara nabadzības pilnās sirds ir jāizdzen laukā mūsu farizejiskā pa�taisnība. Dzīve bez cie�anām ir dzīve bez ticības! Protams, cie�anas pa�as par sevi neattaisno un neglābj! Tās nekad nav pamats mūsu attiecībām ar Dievu un neaizvieto ticību un �ēlastību. Ta�u cie�anas ir ticības dzīves sastāvdaļa, tāpat kā, piemēram, grēku no�ēla un labie darbi.

Kopumā �ī doma kristīgiem cilvēkiem nav sve�a. Mēs visi pazīstam un apbrīnojam skaistās Bībeles domas, ko pau� noslēpumainie vārdi: �Nav kroņa bez krusta.� Var tikai pabrīnīties, ka izskan tik daudz nepamatotu un kaitīgu iebildumu pret sludinā�anu, kas uztver �īs domas pietiekami nopietni. Protams, ka cilvēkiem krusts daudz vairāk patīk tad, kad tas ir iz�ūts krustdūrienā uz zīda.

Kas tad ir �ī Dieva Gara dotā nabadzība? Lūk, atbilde!

1. Atkarība.

Dievs �eit galvenokārt izmanto ārējos apstākļus un norises. Ja Viņ� nevar nekā citādi mums atklāt Savu vārdu, Viņ� ņem un vada mūs kādās konkrētās likstās un pārbaudījumos. Daudzi ir sāku�i meklēt Dievu vienīgi tāpēc, ka nonāku�i ļoti smagās problēmās un nav zināju�i, kur citur vērsties. Skaidrs, ka tā nav nekāda īpa�ā dievbijība, kad cilvēks vēr�as pie Dieva, lai glābtos no nelaimēm. Ta�u, raugoties no otras puses, neviens no mums nav atgriezies pie Dieva tīras un nesavtīgas mīlestības dēļ.

�Kamēr vien cilvēks nav ticis pilnīgi satriekts, tas nepārceļas uz jauno Gara mājokli, bet pieķeras savām vecajām drupām, turas pie vecā grausta, arvien no jauna iekārtojas ar palienētajām mantām un domā: �Man nemaz neklājas tik slikti.� Tie�i tādēļ vecajam cilvēkam ir jātiek pilnībā satriektam, lai viņam nepaliktu ne mazākās pajumtes - citādi mēs no vecās ēkas nekad neizvāksimies. Lielāko soli var

spert tikai tas, kam vairs nav atlikusi nekāda cita iespēja!�

Otto Ecolds.²⁵

Kaut arī ticīgs cilvēks vēlāk mācās just īstu mīlestību pret Dievu, tomēr mūsu vecās dabas pretestība visu dzīvi ir tik spēcīga, ka mēs nekad netiksim atsvabināti no cie�anām. Es ļoti bie�i esmu sev jautājis, vai Kristum neesmu nācis vistuvāk to pa�u iemeslu dēļ, kādēļ arī Israels atgriezās pie Kunga: �Man nav vairs nekāda labuma no elku dieviem, tāpēc nāk�u pie sava Kunga, jo pie Viņa man katrā ziņā klāsies labāk� (Hoz. 2:8,9). �Lielāko soli var spert tikai tas, kam vairs nav atlikusi nekāda cita iespēja!� Jā, pat Jēzum bija jāmācās no tā, ko cietis (Ebr. 5:8)!

Mums ta�u nav kur citur iet! No�ēlojama ticība to arvien nevēlas saprast. Tomēr Dievs priecājas - vienalga, kā un kādēļ mēs pie Viņa nākam, lai tikai nākam! Viņ� ļoti bie�i cilvēkos redz jauktus un neskaidrus motīvus, ta�u Viņ� tik un tā ļauj tiem nākt.

2. Grēka posts.

Katru svētdienu mēs lūdzam Dievu: �..lai Tavs vārds man māca noskumt par saviem grēkiem.� Bet, kad Viņ� piepilda �o lūg�anu, mēs esam pārsteigti un uztveram to par kļūdu, kad �grēks atklājas savā bezgalīgajā grēcīgumā� un mēs pa�i atklājamies kā �miesīgi, kas pārdoti grēka verdzībā�, ar sevī mīto�o grēku (Rom. 7).²⁶ Tāda ir dziļākā nabadzība Dieva valstībā! Lai ari ārējo, laicīgo likstu mērs Dieva bērniem ir ļoti at�ķirīgs, tomēr mēs visi piedzīvojam, kā savas bezdievības apzinā�anās mūsos izraisa �oku. Emocionāli mēs to pārdzīvojam ļoti da�ādi, cits vairāk un cits mazāk grib ieskatīties �ai problēmai acīs. Tas var notikt vieglākā un smagākā formā, bet tas notiek, kad vien cilvēks klausās kaut cik skaidru Dieva vārda sludinā�anu.

Mums nav iespējas vairāk iedziļināties �ai jautājumā, tāpēc tikai uzsvērsim: grēka posts rada manī �oku! Apskaidrības brīdis liek man izbīties par to, ko esmu darījis un ko neesmu darījis (piemēram, cik neticami vēss varu būt pret citu cilvēku vajadzībām, cik pēk�ņi varu dzirkstīt ļaunā un kārīgā priekā). �ī apskaidrība attiecas ne tikai uz manu rīcību, bet sniedzas daudz dziļāk sirdī: jo es nemīlu

I )icvu tā, kā to vajadzētu, un esmu diezgan vēss pret Viņa mīlestību. Ls nevairos pārkāpt Viņa bau�ļus kā, piemēram, vairos no slimībām un bīstamām situācijām. Būdams zem Dieva mīlestības pilnā skatiena, es arvien atļaujos darīt lietas, ko cilvēku acu priek�ā es nekad neatļautos! Respektīvi, pats lielākais grēka posts un nelaime ir tā, ka mums pa�iem īstenībā ir tik maza rūpē par saviem grēkiem.

īsta noskum�ana par grēku nenozīmē kādu slimīgu, pārjūtīgu sirdsapziņu, kas, dro�s paliek nedro�s, visus dzīves priekus sauc par grēcīgiem. Nedz arī tas ir slēpts lepnums par pa�a godīgo �pazemību�. 'lads cilvēks vēl uzdro�inās domāt, ka arī citiem vajadzētu rīkoties līdzīgi! Bet bauslības darbs ir �āds: �bauslība ir ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos� (Rom. 5:20), �grēka spēks ir bauslība� (1. Kor. 15:56), �bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos� (Rom. 7:5), �kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs� (Rom. 7:9). Dieva svētā bauslība nogalina, jo tai ir �nāves kalpo�ana� (2. Kor. 3:6-8).

Mūsu baznīcas lūg�ana, lai �topam pilnīgāki svētā dzīvē�, nebūt nav veltīga. Dievs patie�ām pildīs Savus solījumus. Viņ� ļaus mums nest daudz labu augļu, t. i., mīlestību, prieku, mieru, pacietību utt. (kamēr vien turamies pie Dieva �ēlastības Kristū un nepadodamies kārdinājumam censties iespaidot Dievu ar savu �svēto dzīvi�). Vienlaikus mums pieaugs arī atziņa par grēka postu mūsos.

Paldies Dievam par nesaudzību, ar kādu Viņ� atdara mums acis un rāda, kā esam grēkoju�i pret Viņu. Citādi mēs nekad nespētu saprast, cik liels un di�ens ir Jēzus nopelns mūsu labā.

3. Pārbaudījums.

Glu�i kā Dievs �ai dzīvē mums neļauj nonākt līdz bezgrēcīgu-ma stāvoklim, tāpat Viņ� neļauj iemantot arī pilnīgu tēraudstipru ticību. Mēs visi to pieredzam, ka miers un pārliecība nevar palikt nesatricināmi visas mūsu dzīves garumā. Da�kārt mēs klupsim un kritīsim, piedzīvosim �aubas un pārbaudījumus da�ādās dzīves jomās. Daudziem tas var kļūt arī par dzeloni miesā un Sātana eņģeli, kas ilgsto�i viņus spīdzina.

Mūsdienās mēs esam aizmirsu�i to, ko baznīca ir zinājusi gadsimtiem ilgi: ka pārbaudījumi ir daļa no Dieva skolas. Senatnē pārbaudījumus mēdza saukt par Dieva skūpstu, ko Kristians Skrlvers ir formulējis �ādi:

�Tas ir Sātans, kas dara savu darbu pārbaudījumu brīdī. Bet

tam aizmugurē stāv Dievs...�

Ja kādu cilvēku moka �aubas, tad mūsdienās to uzskata par nelaimi un nenobriedu�as ticības pazīmi. Diem�ēl cilvēki neapjēdz, cik bīstami tuvu �āda bez�aubu ticība var būt pa�pārliecinātībai, ko diezin vai vispār iespējams saukt par ticību! Par ideālu ir kļuvusi uzvaro�a, vienmēr priecīga pārliecība. Bet, ja mana ticība �ādu ideālu nesasniedz, tad man ir jāslēpj no citiem savas slepenās bailes, lai tikai es nezaudētu apkārtējo ļau�u uzticību.

No�ēlojamā kārtā mūsdienu kristie�i drīzāk paļaujas uz veiksmes sludinātājiem, kas stāsta par saviem piedzīvojumiem un uzklausītām lūg�anām, nevis uzticas cie�anu pārbaudītam ticības cīnītājam, kas spēj mierīgi atzīt, ka arī viņ� kādreiz piedzīvo ticības �aubas.

Daudzi cilvēki pret Dieva pārmācību iebilst �ādi: ja cie�anas patie�ām ir domātas tāpēc, lai vairotu ticību, tad kāpēc man rodas iespaids, ka mana ticība kļūst arvien mazāka, nevis lielāka? - Var jau gadīties, ka agrāk tev ir bijis vairāk ticības, tomēr var gadīties tā, ka iepriek� tev ir piemitis arī vairāk augstprātības un pa�pārliecinātības, kas veselīgu ticību apdraud vairāk nekā pārbaudījumi! Atceries, ka mūs glābj vienīgi ticība un ticība nav tikai viena lieta starp daudzām. Tāpēc, ja kaut kas mūsu pa�u būtībā aiz�ķērso ceļu ticībai un �ēlastībai, tad Dievam Savā mīlestībā ir jāap�ēlojas par mums un tas jāizravē laukā.

Pārbaudījuma nolūks ir glābt mūs no visa liekā, kas cen�as �papildināt ticību�, īstenībā kļūstot par ticības �ķērsli.

Pats Dievs, protams, nerada mūsos �aubas un neticību, tomēr Dievs pēc Sava labā prāta māca mums vienlaikus dzīvot dro�ībā un �aubās, kas pastāv viena otrai blakus nemitīgā spriedzē. Tas attiecas gan uz �dievbijīgām� �aubām, kas mēģina noskaidrot, vai Dieva �ēlastība ir domāta man, gan arī uz �nedievbijīgām� �aubām, kas izmisīgi taujā par Dieva esamību!

Tas tiesa, ka ticības pārbaudījums at�ķiras no visiem citiem pārbaudījumiem, bet arī tad, kad man ir jānes visi citi dzīves krusti, man ir dots patvērums uz Svēto Rakstu klints pamata un pārliecība, ka Dievs nav mani pametis. Cilvēkam ticības pārbaudījumā pati lielākā problēma ir tie�i tā, vai viņ� var uzticēties Svētajiem Rakstiem un vai Dievs nav tikai meli un izdoma! Un, pat ja Bībele izrādās patiesa un uzticama, tad cilvēka ticība bie�i tāda nav.

Neviens ta�u nevar garantēt, ka tava ticība nav sevis krāp�ana! Dzīvē ir sastopama gan sevis krāp�ana, gan mirusi ticība. Briesmas ir pietiekami nopietnas un īstas. Ja tu savā apjukumā steigsies pie Kristus, par kuru �aubies, un lūgsi pēc Svētā Gara, kuru neesi pelnījis, tu vari būt pilnīgi dro�s, ka Viņ� nevienu nācēju neatstums! Tāds arī ir ticības pārbaudījuma paradoksālais mērķis - vest tevi pie ap�aubītā Dieva. Tikai viena iemesla dēļ Dievs pieļauj tik atbaido�u ticības pārbaudījumu, proti, lai tu mācītos mīlēt savu Glābēju Jēzu un turētos tikai pie Viņa un Viņa vārda.

Nāc pie Viņa, par kuru tu �aubies. Vaicā Viņam, vai ticība ir tā vērta. Jā, nāc pie Viņa, no kura dusmām tu baidies, nāc dro�i Viņa apskāvienos. Liecies kā bērns sava Tiesne�a rokās. Nāc pie Viņa, kas tevi aizmirsis un pametis. Ej pie Viņa līdzīgi Marijai Lieldienu rītā, kas domāja, ka Viņ� ir miris un pagalam, un tu atklāsi, ka stāvi kopā ar Viņu un sarunājies un Viņ� tevi nosauc vārdā.

Tajā pa�ā laikā īstas ticības �aubas nav pa�paļāvīgas zinātniskas �aubas, kas ir augstprātīgas savā pa�gudrībā un visu vēlas ap�aubīt, padarīt nedro�u un neuzticamu. Nē. Kristīgas �aubas vienmēr nāk no satriektas un izmisu�as sirds.

Cie�anas dara mūs atkarīgus no Kristus. Dieva bauslība mums māca noskumt par saviem grēkiem. Dieva apslēptais prāts kādreiz pat pa�u lielāko ticības cīnītāju padara nedro�u un nepārliecinātu.²⁷ Vai tāda ir ticības pārbaudījumu jēga?

Bet kā tas notiek, ka gara nabadzība nes glāb�anu? Un kā ticības pārbaudījumos rodas prieks?

Nav tiesa, ka cilvēks, kas dzīvo gara nabadzībā un Dieva pārmācībā, negūst nekādu prieku.

Nebūt ne. Jau atziņa, ka zaudējums un sarūgtinājums nav jāuzskata par kristīgas dzīves neveiksmi, pati par sevi ir milzīgs atvieglojums.

Jēzus ta�u neteica: jums ir jākļūst garā nabadzīgiem, lai iegūtu grēku piedo�anu. Nē, Viņ� sacīja: svētīgi ir garā nabagi. Svētīgi bēdīgie, izsalku�ie un raudo�ie, jo tie savā sirdī jau ir prieka un svētlaimes pilni!

Viņ� teica: jūs jau tagad tādi esat! Jums nav jāgaida uz nākamo pasauli. Pāvils rakstīja: mēs teicam savi laimīgus arī bēdās un pārbaudījumos. Jēkabs rakstīja: uzskatiet to par prieku, ka piedzīvojat daudz un da�ādus pārbaudījumus. Jo patiesība ir tāda, ka ne jau cie�anas un pārbaudījumi mums atņem dzīvesprieku! Tā ir pa�taisnība, lepnums un pa�pietiekamība, visa t. s. reliģiozitāte, kas attur mūs no Kristus, Viņa dāvanām un Viņa prieka. Pie�i tādēļ Jēzus saka, ka nabadzība ir svētīga. Dievs izmanto labas pārmācības, lai �ķīstītu un tīrītu mūsu iek�ējo pasauli un atbrīvotu vietu visam tam, ko pats vēlas mums dot.

Visskaidrāk tas atklājās, kad domājam par pestī�anas prieku. Nekur citur asaras un prieks nav tik cie�i blakus viens otram, kā piedzīvojot grēku no�ēlu un pestī�anas prieku.

32. un 51. psalmā Dāvids ir blakus nolicis gan grēka kaunu un pazemojumu, gan arī bezgalīgo prieku un gaviles par Dieva �ēlastību. Tas labāk nekā daudzas dogmas atklāj bauslības un Evaņģēlija darbu. Un tas ir īsts izaicinājums mūsu sludinā�anai, lai tajā skaidri atbalsotos abas �īs Dieva vārda mācības.

Neviens neap�auba, ka Dievam ir tīkams arī vispārcilvēcisks prieks, labs un veselīgs humors, mīlestība, daba un mūzika. Viņam ir tīkami ne tikai �garīgie� prieki, un Viņ� ļauj mums izbaudīt labu dzīvi. Dievs labprāt mums dod prieku par tīri cilvēcisku dzīvi, kurai mūs radījis, tomēr Viņ� nosaka arī prioritātes.

�Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?� �Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē� (Mt. 16:26; Mk. 9:45).

Te nav runa tikai par pasaulīgu vērtību zaudē�anu, bet arī par debesu dārgumu iegū�anu un to, ka kļūstam bagāti Dievā, - un tas nav iespējams bez prieka! Izvērtēsim savas prioritātes, lai mācītos novērtēt debesu bagātības un turēt tās augstāk par visām pasaulīgām mantām, ko rūsa un kodes maitā. Tajās reizēs, kad vīlu�ies nopū�amies �Vai tie�ām tas ir viss, kas ir?�, mēs ļoti skaidri ieraugām, cik vāja un niecīga ir mūsu sapra�ana.

Tas apliecina, cik tālu mēs esam no ticības, ko Pāvils piemin 2. vēstules korintie�iem 12. nodaļā, stāstīdams par dzeloni miesā un savu lūg�anas cīņu pret Sātana eņģeli. Dievs mācīja Pāvilam: tev pietiek �ar Manu �ēlastību�, jo �ēlastība nav tikai samierinā�anās, bet tā pie�ķir cilvēkam drosmi, ka viņam pietiek ar �ēlastību un cits nekas vairs nav vajadzīgs.

�Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem.

Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? .. 'lād nu mums mūsu miesīgie tēvi ir biju�i par pārmācītājiem, un mēs tos esam biju�ies.

Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācīju�i, kā tas viņiem �ķita pareizi esam, bet Viņ� - lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki� (Ebr. 12:7, 9, 10).

Tādi vārdi kā �pārmācība� izklausās dīvaini: jo pārmācība parasti notiek virzienā uz leju, turpretī Dievs mūs pārmāca uz aug�u, virzienā uz mājām.

Citiem vārdiem sakot, Viņ� mūsu dzīvē atbrīvo vietu tai bagātībai, kas ir patiesi vērtīga un nozīmīga. Dievs mūs pārmāca. Jautājums ir tikai par to, vai mēs ļaujam pārmācībai izdoties! Tas ir Dieva ziņā, ko mēs dzīvē saņemsim no visa skaistā un grūtā, savukārt mūsu ziņā ir tas, vai ļausim, ka Viņ� ar visām lietām mūs ved un vada tuvāk Sev, un vai pārvērtēsim savas dzīves prioritātes. Kas mums būs galvenais: vai glābt savu dzīvību un vairīties no krusta, vai arī atrast

�ēlastības pilnu Dievu un Viņa bagātību? Vai dosimies pa vieglo un plato ceļu, kas ved pazu�anā, vai ari pa �auro un akmeņaino ceļu, kas ved dzīvībā? Kad visu laiku ir ticis sacīts, ka �visas lietas nāks par labu�, tad mums nevajadzētu iedomāties, ka tas notiek automātiski! Tas ir apsolījums, bet �is apsolījums ir dots �tiem, kas mīl Dievu�.

Pat Dieva mīlestība ir bezspēcīga pie tiem, kas nesamierinās ar Viņa apslēptību un neliek glāb�anu pirmajā vietā, bet noveļ no sevis jēzus jūgu un mīl savu dzīvi vairāk nekā patieso dzīvību. Tādos gadījumos pat Dieva pārmācība vairs neko nelīdz.

Grieķu vārds, kuru tulko kā �pārbaudījums�, vienlaikus nozīmē ari �kārdinājums�. Katrs pārbaudījums ir ari kārdinājums kļūt rūgtam, rezignētam vai liekulīgam. �is vārds var nozīmēt arī cīņu, kurā cilvēks var krist!

�Svētigi ir garā nabagi.� Tomēr ievērojiet, ka svētīgi viņi ir nevis tāpēc, ka ir nabagi, bet gan tāpēc, ka viņiem dota debesu valstība! Svētigi ir arī izsalku�ie un raudo�ie - nevis tāpēc, ka viņi ir izsalku�i un raud, bet tāpēc, ka viņus pabaros un iepriecinās!

Cie�anas nevar būt ilgākas par cilvēka mū�u. Jebkurā gadījumā kādreiz pienāk diena, kad tavas cie�anas beidzas. Varbūt tev laimējas un tu pieredzi cie�anu pārtrauk�anu jau �īs dzīves laikā - tu kļūsti vesels, iegūsti darbu, uzlabo laulības dzīvi, uzveic depresiju vai tiec brīvs no savām bēdām. Ta�u reiz pienāks tāda diena, kad pozitīvi tiks atbildētas visas tavas lūg�anas! Dievs nekad un ne uz vienu tavu lūg�anu nav atbildējis noraido�i, tikai da�kārt teicis: �Pagaidi! Mans laiks vēl nav pienācis, bet gan tas pienāks.� Varbūt atbildi uz kādu no savām lūg�anām mums ir jāgaida pusi dzīves vai pat visu savu dzīvi, tomēr atbilde nāk!

�Tāpēc pieiesim bez bailēm pie �ēlastības troņa, lai saņemtu ap�ēlo�anu un atrastu �ēlastību, palīdzību īstā laikā�

(Ebr. 4:16).

Dieva palīdzība ir ne tikai labākā no visām iespējamām, bet tā arī nāk vislabākajā un piemērotākajā laikā - īstajā laikā. Dievs ar Savu atbildi nesteidzas tikai tādēļ, ka vienā vai otrā veidā �ī atbilde, ja to saņemtu tūlīt, tev izrādītos īsta katastrofa! �ai gadījumā ne vienmēr ir noderīgs reklāmas sauklis, ka �ātra palīdzība ir divtik vērtīga�, jo īstā palīdzība Dieva valstībā vienmēr nāk tikai īstajā laikā.

Var gadīties arī tā, ka da�as mūsu lūg�anas piepildīsies tikai jaunajā pasaulē un tikai tur tām būs pienācis �īstais laiks�. Tas var izrādīties diezgan ilgs gaidī�anas laiks, un daudziem tas liksies vāj� mierinājums. Tomēr tas ir tikai tāpēc, ka mūsu laikmets diem�ēl ir aizmirsis, ko nozīmē �jaunā pasaule�!

Es nepretendēju būt liels eksperts mū�ības lietās. Bez Jēzus, kas pats tur ir bijis un no turienes nācis, neviens cits par mū�ību nekā daudz nezina. Tomēr Svētie Raksti ļauj arī mums par �īm lietām runāt saskaņā ar savu atklāsmi! Galvenā doma ir tā, ka arī mū�ībā mēs dzīvosim reālā pasaulē, kur būs īsta, cilvēkam piemērota zeme ar smiltīm un akmeņiem, zāli un puķēm, ozoliem un putniem, zirgiem un brie�iem, tāpat arī lauvām, vilkiem, lā�iem, kas mitīs kopā ar aitām un teļiem (Jes. 11) utt.

Es varu iedomāties, kā intelektuāļi un smalki, rafinēti ļaudis par to sāks dusmīgi kurnēt un jautās: kāds tam sakars ar garīgumu? Kāpēc �ī ticība ir tik barbariska un primitīva? Vai kristīgā cerība nemāca garīgu un debe�ķīgu pasauli utt.?

Nē. Mēs ticam uz miesas aug�āmcel�anos. Jēzus nenāca ārā no kapa kā gars vai spoks, bet aug�āmcēlās miesīgi (Lk. 24:36-43). Tiesas dienā ar mums visiem notiks tāda pati aug�āmcel�anās, kāda notikusi ar Viņu, - kapi atvērsies un miru�ie kļūs dzīvi!

Tas ir traģiski, ka mūsu kultūra grieķu filozofijas �supergarīgu-ma� iespaidā mēdz noniecināt materiālo un miesīgo realitāti. Mums ir tik grūti pieņemt, ka Dievs ir radījis ne tikai garu, bet arī ķermeni, un ka dvēsele ir tikpat dziļi kritusi kā miesa. Tāpēc mēs vēlamies �garīgot� pat Bībeles raupjo ķermeniskumu - tā, it kā Dievs būtu mūs radījis tīri garigai esamībai vai kādai bezmiesas nirvānai!

Nē, Dievs mūs ir radījis �īs zemes dzīvei, un reiz visa radība taps atsvabināta no nāves un iznīcības varas. Ar lielām cerībām mēs raugāmies uz patiesi cilvēcisko dzīvi patiesā Ēdenes dārzā, kur pats

Dievs Tas Kungs pastaigājās dienas dzestrumā, par ko lasām Bībeles iesākumā.

Tas viss, protams, ir pateikts pārlieku skopos vārdos. Tāpēc, lai noskaidrotu ko vairāk, ar Bībeles tekstiem būs jādarbojas pa�iem.²⁸ Dabiski, ka �ajos tekstos ir daudz tēlainas valodas un daudz kas no tā, kas ir mū�ība, mums paliks tum�a bilde. Tomēr saglabāsim Svēto Rakstu pamatdomu, ka līdz ar mūsu dvēseles glāb�anu un atjauno�anu tas pats notiks arī ar mūsu ķermeni.²⁹

Tie nav tikai tuk�i vārdi, ka reiz Dievs atbildēs uz visām mūsu lūg�anām! Bie�i vien, kad ar cietēju bailigi sāk sarunu par nākamās pasaules godību, tas �ādas runas uztver ar piekusu�u ironiju un saka apmēram tā: �Jā, tas izklausās labi un noteikti arī būs labi, ta�u man nav vēlmes būt kā eņģelim. Es gribu skriet un lēkt. Spēlēties ar saviem bērniem. Samīļot savu sievu/vīru. Priecāties un raudāt, iet peldēties un spēlēties ar suni.�

Jā, par to nav nekādu �aubu, jo tu esi cilvēks un tāds varēsi būt mū�īgi mū�am! Jēzus vārdi, ka mēs būsim �kā eņģeļi debesīs�, protams, nav jāsaprot tā, ka mēs tie�ām kļūsim par eņģeļiem vai dzīvosim bezmiesas dzīvi!

Labāk ļauj vaļu bērni�ķīgai fantāzijai - tai noteikti izrādīsies vairāk taisnības nekā visiem �supergarīgajiem� teologiem - un priecājies par nākotni, kad beidzot tu atgūsi savu kustīgumu, kad atbrīvosies no depresijas svina apsegiem, kad varēsi doties brīvdabas pārgājienā pie vasaras putniem un puķēm un piemīlīgām lauvām. Tad tu priecāsies redzēt Jēzu un sarunāties ar Viņu un tu priecāsies atkal sastapt savus mīļos.

Daudzi kristie�i ir vairāk vai mazāk pārstāju�i ticēt uz atkalredzē�anos. Viņi vairs necer �ai jaunajā pasaulē tikties ar saviem draugiem un radiem, redzēt un samīļot viņus (kaut arī viņi daudzkārt par to ir dziedāju�i no savas dziesmu grāmatas). Viņi ir pārstāju�i tam ticēt tāpēc, ka mū�īgo dzīvību ir sāku�i uztvert vienīgi kā garīgu esamību, un, iespējams, tie arī baidās, ka viens otrs tur nenonāks. Un tas ir saprotams.

Pāri paliek tikai �ī viena lūg�ana, kas ne vienmēr piepildās pat mū�ībā, proti, ne visi top izglābti. Par �īm bailēm baznīca vienmēr ir varējusi teikt, ka Dievs nekad nepieļaus, lai jūs skumtu un bēdātos par zaudējumu tajā pasaulē, kur visas sāpes un asaras uz mū�u būs izbeigtas! Es nezinu, kā Dievs atrisinās �o pretrunu, tomēr es ticu, ka Viņ� noteikti kā arvien būs spēcīgāks par visām mūsu bailīgajām fantāzijām, kad pārpārēm piepildīsies visas mūsu ilgas un cerības, nevis mūsu bailes.

Jaunā Derība ne vienu reizi vien kristie�a cie�anas samēro ar godības pilno cerību, kas sagaida ticīgos, un pēc tam secina, ka �īs godības gaismā visas cie�anas sāk likties uzveicamas! Vīrs, kas bija iepazinis visda�ādākās cie�anas un nelaimes, spēja runāt �ādus vārdus:

�Es domāju, ka �ī laika cie�anas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar

nākamo godību, kas atspīdēs pār mums� (Rom. 8:18).

Cilvēkam, kas cie�anas aplūko no mū�ības perspektīvas, tās izskatās pilnīgi citādi nekā tam, kas �o dzīvi uzskata par vienīgo būtisko. Vairums cilvēku, piedzīvojot, piemēram, �ausmīgas bēdas, ir domāju�i: �Es tam nekad netik�u pāri. Es vairs nekad nespē�u priecāties.� Ta�u pēc da�iem mēne�iem, varbūt pat nedēļām, atrazdamies jautrā pasākumā, �is cilvēks pēk�ņi atskār� sevi tik sirsnīgi smejamies, ka izbijies nespēj saprast, kā iespējams tik ātri aizmirst savas bēdas, kas norimu�as tikai pirms acumirkļa. Raugoties no cilvēka dzīves perspektīvas, vairumam no mums pat pa�as lielākās bēdas liekas izturamas. Cik gan vēl vairāk, raugoties no mū�ības perspektīvas?

Laiks nedziedē visas rētas. Tas gan notu�ē vienu vai otru nelaimi, ta�u laiks nekad nespēj kļūt par lielo ārstu. Vienīgais, kas uz visiem laikiem spēj dziedēt visas rētas, ir mū�ība.

Cie�anām galvenokārt vajadzētu mums mācīt vienu lielu - cerīgi raudzīties nākotnē uz pasauli, kur �nāve ir aprīta uzvarā�!

�Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās cie�anās, zinādami, ka cie�anas rada izturību, izturība - pastā-

vību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots� (Rom. 5:3-5).

Cie�anas māca mums tverties pie cerības, un cerība dara mūs spējīgus cie�anas panest! Cerība atraisīs mūsu sirdis no �īs zemes, virzīs mūsu piezemēto prātu uz aug�u un atvērs mūsu acis neredzamai pasaulei:

�Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mū�īgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mū�īgs� (2. Kor. 4:17, 18).

Nav nemaz tik viegli pievērst savas acis neredzamajam! Tādas redzamas lietas - kā mans galds, paklājs, akmeņi, jūra, saule - mums vienmēr �ķitīs tās īstās un palieko�ās. Bet neredzamās lietas - kā Dieva vārds, ticība, cerība, mīlestība, �ēlastība - aizvien liksies gaisto�as un nepastāvīgas. Ta�u Svētajiem Rakstiem ir dziļāka un labāka izpratne, proti, ka mums jāmācās saskatīt Viņa neredzamo valstību kā īsto un mū�īgi palieko�o.

Pretēji mūsu pa�u dabai mums jāsāk �o valstītu] vērtēt augstāk par �ā laikmeta dzīvi, ko vērojam savu acu priek�ā un aptaustām savām rokām. To visu māca mūsu cie�anas. Tikai uz laiku Dievs ir iekļāvis cie�anas Savā pestī�anas plānā, līdz beidzot pienāks diena, kad Viņ� pilnīgi un galīgi darīs cie�anām galu! Tās beigu beigās liek mums apjaust, ka mūsu manta ir debesīs, kur kodes un rūsa vairs nemaitā, kur zaglis vairs neielau�as un nezog, un �ī dievi�ķā manta ir vairāk vērta nekā lielu �ķūņu būvē�ana �ai laikā.

Cie�anu mērķis ir tāds, lai mēs mācītos mīlēt to, ko mīl Dievs.

Da�iem cilvēkiem dzīve izvēr�as gandrīz par elli. Viņiem pa�iem �ķiet (un varbūt arī citiem), ka labāk būtu cerēt uz drīzu galu, jo savā dzīvē tie glu�i vienkār�i nesaskata nekādus mīkstino�us apstākļus. Domāju, ka viņiem �ī nodaļa spēs palīdzēt tikai ļoti nedaudz.

Bet pārējiem gribu izklāstīt tematu, kas pēdējā laikā ir kļuvis arvien aktuālāks. Proti - mūsdienās cilvēku attieksme pret dzīvi kļūst aizvien netaisnāka un tie izvirza pret dzīvi apsūdzības, kas galīgi nav pelnītas!

Man nav tik lielas dū�as, lai kļūtu par Dieva advokātu. Viņ� pats spēj aizstāvēties daudz labāk. I'urklāt Svētajiem Rakstiem nav nekas labs sakāms par tiem, kas taisās nākt talkā Visuvarenajam (īj. 13:7-12; 26:2-4). Tādēļ ir gau�ām groteski, ka filozofi un teologi kop� Leibnica laikiem cie�anu problēmu ir sauku�i par teodiceju (kas nozīmē �Dieva attaisno�ana� jeb �Dieva taisnības aizstāvē�ana�), it kā Svētie Raksti vēlētos attaisnot vai aizstāvēt Dievu! Ta�u vienīgie Bībelē, kas ļoti aizrautīgi nodarbojas ar teodiceju, ir Ijaba draugi! Tādēļ �ajā nodaļā, kas domāta dzīves aizstāvībai, netiks runāts tik daudz par Dievu vai ticību.

Mēs ar pilnām tiesībām varam apgalvot, ka atslēga uz īstu dzīvesprieku patie�ām ir ticība. Tomēr mums ir pazīstams arī tāds cilvēcisks dzīvesprieks, kas tie�ā veidā neizriet no kristīgās ticības, -dzīvesprieks, kur� arī kristie�iem ir jāuztur un jāaizstāv! Jā, dzīve ir skaista pati par sevi! Dzīve ir jauka un brīnumaina, lai arī cik daudz nepatīkamu pārsteigumu tā mums gatavo. Kad uztveram nopietni grēku, cie�anas un nāvi, tad mēs nedrīkstam sākt nicināt dzīvi un netaisni uzvelt tai visas vainas.

Mums ir visas tiesības jautāt, kur cēlies ļaunums un cie�anas, ja reiz Dievs ir labs. Tomēr tikpat pamatoti mums ir jābrīnās ari par to, kā dzīve joprojām var būt tik skaista un brīni�ķīga, ja mūsos mīt tik daudz ļaunuma! Bet, lai būtu kā būdams, Dieva Radītāja spēks nav pieļāvis, ka mēs viens otru izpostām pavisam.

�ai mirkli vajadzētu sīkāk izklāstīt visus jaukos un aizraujo�os piedzīvojumus, ko dzīve spēj dot un piedāvāt. Mūzika. Daba. Spēles. Draudzība. Mīlestība. Dzīvnieki. Grāmatas. Māksla. Elektriskais vilciens. Spieķis un kabatas nazis. Viesības ar labu ēdienu. Lai visu to izklāstītu, būtu jāraksta atsevi�ķa grāmata (kādas jau simtiem ir sarakstīju�i gan kristie�i, gan nekristie�i).

Diem�ēl pārāk bie�i mēs esam gatavi pasīvi gaidīt, kad apelsīni ne no �ā, ne no tā pa�i mums kritīs cepurē! Vai dzīvē saņemam priekus vai bēdas, to iz�ķir �liktenis�, �veiksme� vai, ja gribam izklausīties garīgi, �providence�, tāpēc ka dzīvesprieks iespējams tikai un vienīgi tad, kad liktenis ir labvēlīgs un dzīve mums rāda savu mīlīgo vaigu, vai ne tā?

Nē. Dzīvesprieku arvien ir iespējams meklēt un atrast. Ļoti lielā mērā tas, vai no dzīves gūstam prieku, ir mūsu pa�u ziņā!

Tā, piemēram, mēs zinām, ka daudzi ir ārējā ziņā sevi nodro�ināju�i un apgādāju�i, bet tik un tā paliku�i sarūgtināti un neapmierināti. Savukārt citi, dzīvodami pieticīgos un ierobe�otos apstākļos, ir saglabāju�i lielisku pa�sajūtu un veselīgu humoru. Mēs varam ne�aubīties, ka daudzi no viņiem ir pieliku�i pūles un gādāju�i, lai savā dzīvē joprojām spētu priecāties. Tie nav sēdēju�i un gaidīju�i, kad prieks tiem pats no sevis iekritis klēpi.

�ai ziņā katram pa�am ir jānoskaidro, kas viņam dzīvē sniedz prieku un piepildījumu, un tad �is lietas apzināti jāizkopj! Rūpējies par sevi, iepriecini sevi - glu�i tāpat, kā mēdz iepriecināt savu mīļoto.

Da�i kristie�i uz �ādiem �ķietami egoistiskiem padomiem raudzīsies skeptiski. �ie padomi izklausās gau�ām vienkār�i, un tomēr - tā tikai izklausās, jo �ādus padomus īstenot un piepildīt cilvēkiem izdodas pārsteidzo�i reti. Daudzi cilvēki vienkār�i neapzinās, kas tiem sagādā īstu prieku! Līdz ar to viņi īstu dzīvesprieku aizvieto ar virspusējām izklaidēm, kuras kalpo vien īslaicīgai uzmanības novēr�anai.

�Var gadīties, ka cilvēks ir pārāk maz meklējis, atklājis un

sevī izkopis tās dzīves jomas, kurās tam ir īpa�as dotības

un intereses, vai ari nav attīstījis spēju gūt gandarījumu, piemēram, no mākslas, dabas un skaistuma vai no visām apbrīnas vērtajām, pievilcīgajām un interesantajām līdzcilvēku īpa�ībām. �āda personības nabadzība mēdz izpausties kā garlaicība, vienaldzība un dzīves apnikums un viegli noved nesakarīgās un stipri egoistiskās kaislībās un, iespējams, pat agresijā: ja cilvēkam ir pārāk maz �ādu �tvērējantenu�, lai saņemtu apkārtējos iespaidus, kas rada īstu, dziļu laimes sajūtu, tad neizbēgami cilvēka izpau�anās tieksme kļūst neveselīgi forsēta, drud�aini nesavaldīga un pat alkatīga. Tāds cilvēks tiecas drīz pēc vienas, drīz atkal citas baudas (piemēram, pēc ceļo�anas, ietekmīgiem paziņām, erotikas), ar jauniem iespaidiem mēģinādams gūt kādus īpa�us impulsus un ik reizi cerēdams atrast ko jaunu un labāku. Un, kad �āds cilvēks nonāk zināmā situācijā,., tas kļūst par alkatīgu baudītāju!� Andress Simonsens.³⁰

Tas nav tā, ka izklaide un baudī�ana pēc savas būtības būtu nekristīga vai neveselīga, vismaz tikmēr, kamēr �is lietas nekļūst par dzīves pamatu! Un ne jau tikai kristīgā izpratnē �ādas lietas nedrīkst kļūt par dzīves pamatu, bet arī vispārcilvēciskā izpratnē: jo, kur vien sāk dominēt baudas un izklaide, tās cilvēka dvēseli nevis pilda un priecē, bet gan iztuk�o.

Mums daudz ērtāk �ķiet izvēlēties vieglāko ceļu, jo īpa�i tādā sabiedrībā, kāda ir mūsējā. Piemēram, ērtāk ir skatīties televizoru, nekā ar ģimeni spēlēt galda spēles. Patīkamāk ir lasīt lubeni, nevis kādas dziļākas grāmatas. Daudz ērtāk ir laiski zvilnēt un neko nedarīt, nevis nodarboties ar vingro�anu vai peldē�anu. Un kur� gan aicinās un rīkos draugu vakaru mājās, ja iespējams bezrūpīgi doties uz kino? Kaut arī mēs ļoti labi apzināmies, ka kopīgs draugu vakars mums sagādātu daudz vairāk īsta prieka.

Sacī�u vēlreiz: vaina jau nav izklaidēs. Risks ir tāds, ka izklaides cilvēka spēkus nevis mobilizē un stiprina, bet gan izkliedē. Cilvēks savas spējas un prasmes, kas vairo dzīvesprieku, spēj apjaust vienīgi tad, ja tajās ir ieguldīts darbs un piepūle. Savukārt laisko garlaiko-tību, kas nevī�o rūpēties par savas personības attīstī�anu un dzīves apetītes rosinā�anu, lielā mērā cilvēkā rada nevis cie�anas, bet gan grūtsirdīgs rūgtums. Ļaudis vienkār�i neapzinās, cik bagātus resursus glabā viņu personība, un tiem ne prātā nenāk �os speķus sevī izmēģināt!

Līdzīgi viņi nepievēr� uzmanību arī tām iespējām, kādas tiem pie�ķirtas, lai sakārtotu, piemēram, savu laulības dzīvi. Daudzi pat vienas krīzes dēļ slīgst rezignācijā, it kā visam būtu pienācis gals un vienīgā iespēja ir padoties vai �ķirties. Cilvēki tik ļoti reti ir gatavi pa īstam pūlēties sevis un citu labā - no visas sirds censties, raudāt un cīnīties. Tikai nedaudzi tver nopietni tās iespējas, kas dotas savas personības un attiecību attīstī�anai.

Taisnība, ka mums visiem ir ļoti at�ķirīgas personības un temperamenti. Melanholisku raksturu nekad nebūs iespējams padarīt vieglu un rotaļīgu, un tas nemaz nav vajadzīgs! Bet arī �ādam cilvēkam būtu jāatklāj tās bagātības, kādas viņā apslēptas un kādas, iespējams, citiem nav dotas. Tāpat arī cilvēkam ar vieglu un rotaļīgu raksturu ir nepiecie�ams sevī atklāt to, kā vislabāk mīlēt �o dzīvi.

Viens no lielajiem dzīvesprieka noslēpumiem ir veselīga savas vērtības apziņa, un ir arī labi jāpazīst savas personības stiprās un pozitīvās puses. Jo, kamēr vien cilvēks nav patīkams pats sev, tas diezin vai spēj priecāties par savu tuvāko un par dzīvi vispār. �Cilvēks, kas nemīl sevi, ir egoists�³¹, jo savās emocijās tas nemitīgi riņķo tikai ap sevi un viņam nav nekāda atlikuma, ko veltīt citiem, vismaz tas nedara to ar prieku.

Taisnība, ka kristietība ļoti daudz uzmanības pievēr� grēkatziņai un pazemībai. Ta�u vienlaikus tā vēr�as ari pret aplamu sevis nicinā�anu, kas īstenībā nav nekas cits kā kārtējā lepnības izpausme. Luters savā komentārā par Marijas slavas dziesmu (Magnificat) raksta:

��odienas pasaules runām un uzvedībai ir pielipusi kāda

sevi�ķi dziļa lepnība, kura tērpusies pazemības drānās. �ie

cilvēki nicina un ienīst pa�i sevi...�

Patiesai kristīgai pazemībai nav nekā kopīga ar mazvērtības kompleksiem. Sevis nicinā�ana ta�u ir Dieva radības darba nicinā�ana, it kā Viņ� nebūtu mūs radījis tādus, kā vajag, it kā Dāvida slavas dziesma runātu tikai par mūsu miesu un ne par mūsu prātu:

�Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīni�ķi radīts, brīni�ķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina� (Ps. 139:14).

�Iepazīsti pats sevi� - gan vājumā, gan spēkā, jo citādi tu nepazīsi dzīvi, kāda tā ir un kādai tai jābūt.

īsts dzīvesprieks un dzīvotprasme �odien nav modē. Daudz dziļdomīgāk un nopietnāk izklausās, ja dzīve tiek uztverta ar zināmu smagnējību, ar drūmu un rai�pilnu seju. Un nav grūti citu acīs kļūt par naivi jūsmīgu vieglprāti, ja atļaujies mierīgi apgalvot, ka, par spīti visam, dzīve nemaz nav tik briesmīga.

Nav �aubu, ka cie�anas mums jāuztver ļoti nopietni. Mums nav tiesību noniecināt cie�anas vai izlikties, it kā to nebūtu, nedz attieksmē pret sevi, nedz arī pret citiem. Ta�u nebūtu arī pareizi pasauli saukt par bēdu ieleju! Da�viet un da�iem cilvēkiem tā patie�ām tāda ir. Mēs netaisāmies �ādiem cilvēkiem uzkraut jaunas nastas un mudināt tos uz dzīves optimismu vai kādu nereālu dzīves skatījumu. Bet mēs ik reizes paudīsim klusinātu protestu un uzstāsim, lai neviens ar savu drūmo un traģisko attieksmi neatļautos nomelnot visu esamību. Mēs nedrīkstam par elli saukt to, kas tāds nav, jo dzīve joprojām sniedz daudz ko jauku!

Arī pret trūkumu pasaulē neizturēsimies rezignēti. Cīnīsimies pret to ar visiem pieejamiem līdzekļiem - politiskiem, sociāliem, diakonāliem. Mēs nedrīkstam samierināties ar �ausmīgajiem apstākļiem, kādus daudzviet sastopam. Iepriek� sacītais māca, lai Dieva ziņā eso�ās pasaules norises neizmantojam kā attaisnojumu savai pasivitātei un laiskumam, it kā Dieva prāts būtu nolemts un negrozāms liktenis un Dievs būtu paredzējis trūkumu pasaulē. Glu�i kā pasaulē arvien norisinās cīņa starp Dievu un ļaunumu, tāpat nevienam kristietim nav tiesību būt pasīvam pret apkārtējo cie�anām.

Vienlaikus pārdomāsim arī N. H. Sē reiz rakstītos vārdus:

�Es noteikti neuzdro�inātos par to runāt �ajā cie�anām un asinīm piesātinātajā pasaulē, ja es nevarētu atsaukties uz tik pieredzēju�u liecinieku kā pazīstamo japāņu kristīgo sociālistu Kagavu. Viņ�, kas daudzus gadus bija dzīvojis grūti aptveramos, tie�ām briesmīgos apstākļos Kobes nabagu rajonā, patiesi zina stāstīt, kas ir cie�anas. Ta�u, ja Kagava (sk., piemēram, viņa grāmatu �New Life Through God") mums apgalvo, ka cie�anas parasti ne tuvu nav tik intensīvas, kā mēs par to runājam, tad rūpīgi ņemsim to vērā.�

Kad televizoru ekrāni rāda baismīgas ainas, tad cilvēcisks pienākums ir ne tikai izbīties un nodrebēt, bet arī rīkoties! Ta�u, palīdzot nelaimīgajiem, nekad nepieļausim to, lai masu mediji nosaka mūsu skatījumu uz dzīvi. Mums nav tiesību apgalvot: �Tāda ir dzīve,� jo dzīve ir arī daudz kas cits, ne tikai cie�anas.

Tas patie�ām var izraisīt dusmas, kad dzirdam nekaunīgus ļaudis rietumu masu medijos triumfējo�i klaigājam: �Redziet, cik briesmīga ir dzīve! Kur ir Dievs? Kā Dievs var būt mīlestība, ja.� utt., it kā Dievs būtu ekonomiski novārdzinājis Āfriku, finansiāli apkrāpis Indoķīnu, pārdevis opiju ķinie�iem, licis Dienvidamerikai pārtikas vietā ra�ot kafiju un kakao, postījis tautas, sācis pasaules karus un piesārņojis gaisu un ūdeni, it kā pie vainas nebūtu mēs pa�i, kas tiecamies kļūt par dieviem un pārvaldīt pasauli.

Bagātie un lepnie ļaudis nicīgi jautā: kā Dievs var būt mīlestība �ajā cie�anām pilnajā pasaulē? Ta�u viņi nekad nejautā, ko ir pelnīju�i viņi pa�i, to ļaunprātīgi izmantodami un vienaldzīgi noraudzīdamies, kas pasaulē notiek. �ie cilvēki ņemas tiesāt Tiesnesi, nevis pa�i sevi. Un tas ir patiesi �ķebino�i, kad dzirdam treknos eiropie�us vainojam Dievu par miljoniem izsalku�o visā pasaulē...

Pret lielo vairumu no mums dzīve ir izturējusies samērā d�entlmeniski, salīdzinot ar to, kā pret dzīvi esam izturēju�ies mēs - jā, mēs, kas nesaudzīgi un bez �ēlastības esam postīju�i Dieva labo kārtību, ko Viņ� radījis sabiedrības un ģimenes dzīvei, un tagad mēs pa�i sē�am drupās un rūgti pārmetam Dievam par radu�os situāciju.

Domāju, ka mēs nevaram ar savām apsūdzībām likt Dievam kaunēties, tāpēc ka pa�i viens otram �o pasauli esam postīju�i! Tas ir patie�ām dīvaini, ka mums nepiemīt nekāda vainas izjūta un mēs pa�i kaunā nenoliecam galvu, jo lielākā daļa pasaules cie�anu ir pa�u cilvēku radītas un mūsu roku darbs.

Bie�i nākas dzirdēt �ādu satrauco�u un sāpīgu jautājumu: �Ja cie�anu nolūks ir vest mūs pie Dieva, tad kā lai saprotam to, ka cie�anu dēļ kāds atkrīt no ticības?� Protams, tas neizklausās labi, ta�u nereti man ir bijusi vēlē�anās uzdot pretjautājumu: cik bie�i tā notiek? Vai gadījumā visas runas par daudziem atkritu�ajiem, kas zaudēju�i savu ticību cie�anu dēļ, nav radu�ās no tuk�as filozofē�anas? Es pazīstu samērā daudzus ļaudis, kam ir cie�anas, un tāpat arī tādus, kas sauc sevi par atkritu�iem, tomēr tie parasti nav vieni un tie pa�i cilvēki.

Mēs gan neapgalvosim, ka tā nekad nenotiek. Tā var notikt (lai arī tas vēl ir jāpierāda). Ta�u es jau nevienu reizi vien esmu atskārtis, ka tajā pa�ā laikā, kad labi nodro�inātie rietumu cilvēki �vairs nespēj ticēt Dievam lielā pasaules trūkuma dēļ�, pa�i trūkumcietēji nebūt nezaudē ticību visuvarenajam un mīlestības pilnajam Dievam!

Padomāsim: vai Rietumeiropa savu kristīgo ticību zaudēja gadsimtos, kad tur pieauga nabadzība un trūkums? Un, no otras puses, - vai nabadzīgajās tre�ās pasaules valstīs kristīgā baznīca un ticība ir iznīkusi?

Nē, es nepiekrītu, ka cilvēki atkrīt no ticības trūkuma, nabadzības un pārbaudījumu dēļ (un tas arī nesaskan ar Jauno Derību). Patiesībā cietēji daudz labāk zina mums stāstīt, kā skumjas un posts ir vedis viņus un viņu mīļotos atpakaļ pie ticības. Bet ko darīsim ar tiem gadījumiem, kad atkri�ana �ķietami notikusi pēc pārlieku smagām cie�anām?

Pirmkārt, ņemsim vērā to, ka mēs būtībā nemaz neredzam un nezinām, kas ticību pazaudē un kas saglabā. Otrkārt, mēs varam tikai minēt, vai Dieva pārmācību, kas domāta ticības stiprinā�anai, cilvēks nav lietojis tikai kā attaisnojumu savai vēlmei atkāpties no Dieva. Iespējams, ka �ie cilvēki jau iepriek� bija sāku�i atkrist, ta�u, kad Dievs lika visu uz vienas kārts un kā pēdējo iespēju deva tiem bargo pārmācību, lad viņi to nevēlējās pieņemt, apcietināja savu sirdi un kļuva rūgti, neļaudami pārmācībai izdoties.

Tā var būt. Ko gan mēs zinām? Lai visuvarenais Tiesnesis pats aizstāvas.

Daudzreiz diem�ēl pats lietu konteksts un kopsakars mums apgrūtina bībeliski un uzticami sludināt par cie�anām: kā lai mēs, piemēram, tre�ās pasaules valstu iedzīvotājiem sludinām un liekam noticēt, ka kristietības būtība ir debess mantu krā�ana? Jau paaud�u paaudzēm Āfrika un Āzija ir skatījusies un vērojusi, kā kristīgie rietumnieki laupa vergus, zeltu, ziloņkaulu un gar�vielu tonnas. Un, kad vairs nebija ko laupīt un kļuva pārāk sare�ģīti un nepopulāri būt koloniālai varai, tad mēs atkāpāmies un pametām vairumu koloniju pilnīgā haosā. Tagad mēs lielākoties mierīgi un bezdarbīgi sē�am savā labklājībā un ļaujam pārējiem mirt badā!

Kā mēs uzdro�ināmies sagaidīt, ka viņi ticēs mūsu stāstiem par to, cik svarīgi ir vispirms meklēt Dieva valstību, nevis �īs pasaules bagātības? Vai mēs pa�i kristīgo vēsti neesam padarīju�i ap�aubāmu tre�ās pasaules valstīs? �odien mēs klausāmies, kā pa�māju politiķi taisās izsviest bēgļus un viesstrādniekus, lai aizstāvētu mūsu kristīgās kultūras mantojumu. Tas ir neaptverami, kā vārdi neiestrēgst viņu mutēs!

Ļoti iespējams, ka mūsu gadsimta lielākais Dieva valstības brīnums ir tas, ka, piemēram, Āfrika, izraidot mūsu pārvaldniekus un ģenerāļus, nav izraidījusi arī mūsu misijas baznīcas un mūsu �baltādaino� Kristu! Fakts, ka daudzviet Āfrikā joprojām labprāt klausās Dieva vārdu un arī baltos misionārus, manuprāt, ir lielāks pierādījums kristīgās ticības patiesībai nekā daudzie sprediķi! Tas ir brīnums, ka mūsu kādreizējie vergi vispār vēlas turēties pie savu apspiedēju sludinātā Kristus. Viņiem tas nepārprotami ir tik daudz maksājis, ka tikai īsta Kristus ticība ir spējusi atvērt viņiem sirdi un padarīt viņus labprātīgus. Varbūt, ka tie�i viņu pacietības dēļ arī mums lielajā tiesas dienā Dieva priek�ā būs ļauts stāvēt ar viņiem roku rokā.

Mūsu kultūra ir slima, lolodama domu, ka mums ir tiesības prasīt, lai mūsu dzīvē piepildās visas mūsu vēlmes. Ja kaut reizi kāda mūsu vēlme nepiepildās, mums tas �ķiet netaisnīgi un mēs tūdaļ jūtamies dzīves apkrāpti.

Es nezinu, vai arī citu kultūru cilvēki tikpat neatlaidīgi uzstāj uz visu savu vajadzību piepildījumu, ka vairs pat nespēj savā dzīvē saskatīt neko aizraujo�u, bet mūsu kultūrā tā ir īsta sērga un nelaime! Pēc manām subjektīvām domām tā ir valdo�ās patērētāju ideoloģijas radīta. Ār katru reklāmu televīzijā vai presē cilvēki kļūst aizvien neapmierinātāki un muļķīgā, neapzinātā un neskaidrā veida viņi arvien vairāk jūtas dzīves piekrāpti. Tas attiecas ne tikai uz baudāmiem patēriņa labumiem, bet arī uz visu gludo, netraucēto un nopulēto dzīves modeli, ko reklāmas pasniedz kā augstāko laimi. Tas viss tiek uzturēts ar mākslīgi radītām un nepiepildāmām vajadzībām (kas bie�i ir savstarpēji pretrunigas) un brīni�ķīgi iet roku rokā ar virtuālo sapņu pasauli, romāniem, filmām un �urnāliem, kas mūs iecukuro.

Tomēr dzīve nelīdzinās kino, jo dzīve nav tik gluda un tajā viss nenotiek tik taisnīgi. Un, jo agrāk cilvēks izvirza savas nereālās, mākslīgi radītās pretenzijas pret dzīvi, jo agrāk tas atklāj �īs nesaskanīgās un disharmoniskās vērtības.

�Dzīvodami �ādā kultūrā, mēs pa�i esam apliecinājums tam biedējo�i īsajam attālumam, kas ir starp mūsu vēlmēm un vēlmju piepildījumu, starp mūsu vajadzībām un �o vajadzību apmierinājumu. Tajā pa�ā laikā arī mūsu sarūgtinājuma un spriedzes slieksnis ir kļuvis bīstami zems.�³² Mūsu kultūra glu�i vienkār�i ir nenobriedusi! Es skaidri nezinu: vai nu mūsu kultūra ir nepieaugusi, vai arī tā patlaban �atgrie�as bērnībā�. Ta�u �ajā kultūrā ir nepārprotami jūtams kaut kas bērni�ķīgs, kas paniski vairās no jebkādām sāpēm un par katru cenu vēlas bēgt no visām grūtībām un �ķēr�ļiem. Tikai nedaudzi ir gatavi atteikties no savām baudām kādu ētisku vai principiālu apsvērumu dēļ, - pretēji jebkādiem ētiskiem un loģiskiem apsvērumiem tiek izdarīti aborti, nogalinot nedzimu�us bērnus, lai tikai atbrīvotos no jebkādām problēmām (un viņu mazie ķermenl�i tiek izmantoti pretgrumbu krēmos!).

Vēlme ziedoties un panest cie�anas mūsdienu pasaulē ir gau�ām niecīga. Varbūt mēs pārāk dziļi esam iestrēgu�i Zigmunda Freida dziņu teorijā (�oreiz neminēsim viņa nopelnus). Iespējams, ka Freida pamatdoma, ka cilvēkam jābauda, mums ir jālīdzsvaro ar Viktora Frankla domu, ka cilvēkam jācie�, ja tas vēlas būt harmonijā ar sevi. Negribu atkārtoties, tāpēc vēlreiz minē�u tikai �o: mūsu dzīve nav viegla pastaiga, bet gan cīņas un spriedzes pilna. Zināmā mērā tā ir arī mūsu atbildība, vai dzīves konflikti darīs mūs rezignētus un padevīgus, vai arī mēs uztversim �os pārbaudījumus konstruktīvi, lai iegūtu jaunu dzīves spēku un piepildījumu.

'Го sacīju jau iepriek�: ne vienmēr tas izdodas. Daudzkārt cie�anas, vismaz konkrētajā acumirklī, ir pārāk spēcīgas un nomāco�as. Ta�u, kad viss jūk un brūk, kristietis zina, ka cie�anām jēgu pie�ķir tikai Dieva mīlestības pilnais prāts. Pievērsiet uzmanību tam, ka arī neticīgi cilvēki pat visbriesmīgākajās cie�anās ir spēju�i atrast spēku un izaicinājumu, jaunu skatījumu un gudrību, laimi un jēgu.

Viktoru Franklu mēs jau pieminējām. Viņa fundamentālā �logo-terapija� (kur �logos" ir jāsaprot kā �jēga�) savulaik tapusi saistībā ar viņa koncentrācijas nometnes pieredzi.

�eit varētu citēt arī citus ebreju tautības cilvēkus:

�Iz�ķiro�ais nav tas, kas ar mums notiek, kad tiekam nospiesti pie zemes, bet gan tas, kā mēs pret to attiecamies - ko no tā gūstam un ko tas mūsos atraisa�

Martins Būbers.³³

Ben Gurions (kas nebija reliģiozs cilvēks) rakstīja savai sievai, kas bija stāvoklī un kas viņam bija jāpamet, lai varētu doties uz Palestīnu:

�Nevienu mirkli man nav bijusi vēlme tev dot mazu, lētu un pasaulīgu laimi. Esmu gatavojis tevi ar domu par lielu, svētu, cilvēcisku laimi, kas gūstama tikai cie�anās un sāpēs. Tas ir bijis manas dzīves lielākais prieks, ka patlaban varu justies pārliecināts, ka tu esi dzimusi �ai laimei., ciest kopā ar mani lielas lietas labā, un esi pelnījusi, ka godbijīgi noliecu galvu tavā priek�ā. Tādēļ es tik ļoti sirsnīgi tevi mīlu.�

Tā nav nejau�ība, ka �eit ir citēti ebreji. Ebreju tauta ir spilgtākais piemērs tam, ka lielākās dzīves vērtības veidojas un attīstās cilvēcisko cie�anu vidū. Jau iepriek� norādīju, ka tas nenotiek automātiski. Ikvienam cie�anu apņemtam cilvēkam, gan ebrejam, gan pagānam, ir pa�am jāpieliek pūles, lai �vērstu ļaunu par labu�.

�āds izaicinājums ir apslēpts ikviena cilvēka cīņās: mēs neesam bezpalīdzīgi upuri nepielūdzama likteņa varā! Mums ir iespēja sīksti cīnīties pret cie�anām un censties, lai atvieglotu mūsu pa�u un arī citu cilvēku dzīvi. Mums ir iespēja tiekties pēc prieka, rast spēkus un spējas mūsu iek�ienē, kas uzveic nelaimes.

Un pat tad, ja mūsu nelaimi nav iespējams novērst, mēs tomēr neesam bezpalīdzīgi, jo arvien varam kopt savu iek�ējo attieksmi. Jā, patiesi, vai mēs vienmēr esam gatavi meklēt tos resursus, kas atrodami mūsos un mūsu apkārtnē, lai satvertu savu nelaimi aiz ragiem un piespiestu to nest mūs uz priek�u un darīt mūs labākus?

Vai tu, piemēram, pieņem to kā izaicinājumu, ka esi bezdarbnieks un darīts brīvs tām aktivitātēm, kurām citiem cilvēkiem nav laika? Vai tu esi gatavs pielikt pūles, lai savu ikdienu piepildītu ar jēgpilnu darbo�anos, kas kalpo tev un citiem?

Vai tu saskati iespējas, kas dotas jūtīgam, iespējams, depresīvi noskaņotam prātam? Proti, ka tu spēj paskaidrot citiem, ko nozīmē būt līdzjūtīgam pret saviem līdzcilvēkiem un viņu problēmām, jo tev kā cietējam �ī dzīves dimensija ir tuva un saprotama, bet virspusējs prāts to vienkār�i nesaprot. Vai tu esi gatavs ieraudzīt, ka tavas mentālās cīņas var kļūt par tavu iek�ējo resursu?

Kāda man pazīstama sieviete, kas gadiem ilgi bija cīnījusies ar depresiju, reiz man vēstulē rakstīja, ka depresija esot bijusi �pa�as konstruktīvākās no visām cie�anām�.

Kāds cits cilvēks to ar at�ķirīgiem vārdiem ir pateicis divos pantos: �Sāpes

veido mūsu dzīvi, vai ne tā?

Labās sāpes un ļaunās sāpes.

Labās sāpes un ļaunās sāpes -abas tomēr sāpīgas.

At�ķirība tikai tā, ka labās sāpes asina maņas, bet ļaunās sāpes tās notrulina�

Tilde Bloha.

Un vēl - vai tu saskati sev izaicinājumu tad, kad dzīvo vientulībā un neesi ģimenes dzīves nodarbināts? Vai tu saproti, ka, būdams bez laulātā raizēm un atbildības, tu daudz vairāk vari izpausties rado�i, kas ģimenes cilvēkam tik daudz nav dots?

Vai tu proti gūt labumu no slimības, kas tev māca dzīvot mierā un klusumā? Arī slimība var būt iespēja un izaicinājums.

Lai cik tas izklausītos rupji un neaptēsti, tomēr arī par nāvi var sacīt daudz ko pozitīvu:

�Da�i vīri un sievas tikai pēc laulātā drauga aizie�anas pirmoreiz ir sāku�i nodarboties ar savas personības pilnveido�anu. Tie beidzot sāk patstāvīgi domāt, pieņem lēmumus un nostājas pa�i uz savām kājām. Par vientuļnieka dzīvi kādreiz mēdz sacīt, ka tā ir tikai pusdzīve. Bet ļoti bie�i �is raksturojums vēl precīzāk atbilst da�am labam laulātam cilvēkam, kas savā kopdzīvē nav rīkojies sevi�ķi patstāvīgi� Karls Vislofs.³⁴

Cili labāk un ticamāk par mani pratīs stāstīt par da�ādiem mūsu dzīves izaicinājumiem. Bet mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka �i nenobriedusī kultūra mūs iebiedē un neļauj savā starpā apspriest tamlīdzīgu pieredzi.

�o nodaļu labāk pabeigsim tā: pasaule ir skaista un dzīve ir aizraujo�a, bet nereti mums vienalga nākas piedzīvot kaut ko tik samaitātu, atbaido�u un riebīgu, ka nākas secināt, ka tas viss nekam neder. Pasaule ir kā slima ar vēzi un turpina savu trūdē�anu. Kad pieredzam cilvēku spīdzinā�anu, bērnu ļaunprātīgu izmanto�anu, laulāto izmisīgās savstarpējās cīņas, kā arī to, ka izplatās ļaunums, plosās kari un miljoniem cilvēku iet bojā no iero�iem un līdzcilvēku pasivitātes, mums ar laiku kļūst pilnīgi skaidrs, ka optimistiskais pasaules uzskats neatbilst realitātei.

Jā, tas viss nekam neder. Labākais, ko Dievs var darīt �īs pasaules labā, ir ļaut tai tiesas dienā sadegt, jo tā vairs nav labojama, lai �īs pasaules vietā varētu nākt jaunas debesis un jauna zeme.

Kaut tas drīzāk notiktu! Nāc, Kungs Jēzu!