Andris Grots

Vārda zobens

�o grāmatu veltu tiem, kuri par spīti visam, vēl tic.

.

Pateicības ��������������������������..

Ievads ����������������������������.

Neparasti dzimu�ā pamācība sekotājiem ����������..

Dieva radīts vai Ķīnā ra�ots trauks �������������.

Pirms piedalies akcijā, iepazīsties ar noteikumiem������

Pakāpes debesīs�����������������������..

Krustu nepērk pie suvenīru tirgotāja�������������

Svētā kara invalīds ���������������������..

Koka mētelis no Diora ��������������������

Sv. Pāvila izsniegta būvatļauja ����������������

Lūgums Dievam vai Ziemassvētku vecītim?���������.

Krusta cels vai strupceļ��������������������.

The pause that refreshes�������������������.

Es Esmu! Gramatisks vingrinājums Dieva gaumē������..

īstermiņa vārdi un ilgtermiņa Vārds�������������

Dieva stratēģija Pāvila aizsardzībai�������������..

Pazemīgie pāvi������������������������.

Re�isors Dievs, aktieris cilvēks?���������������.

Likuma nezinā�ana neattaisno (Ignorance is no excuse)

Nekustamā īpa�uma darījums ����������������

1000 gadi un viena diena�������������������

Mans Dievs ir vētru pavēlnieks���������������..

Ja labi grib��������������������������.

Debesu mielasta ģenerālmēģinājums�������������

Me�a kapi pret Kristus kapu�����������������

Kompass pareizajam ceļam������������������

Vēlos izteikt savu pateicību visiem, kuri pielika roku un sirdi �īs grāmatas tap�anā.

Pateicos saviem vecākiem, Andrejam un Intai Grotiem, par valodniecības un satura konsultācijām. To nebija maz.

Pateicos Bilam Mauldinam, labam draugam un garīgam skolotajam, kura iedvesma ir palīdzējusi gandrīz vai ikkatrā �īs grāmatas svētrunā.

Pateicos evaņģēlistei (un manai dzīves biedrei) Ilzei Grotei par māksliniecisko noformējumu, kā arī par cita veida atbalstu.

Pateicos Annijai Jen�ai un Pēterim Brūninām, kuri palīdzēja

ar datora darbiem.

Pateicos redaktorei Elmīrai Cacurei, viņas darba augļi ir acīm redzami.

Pateicos Jānim Bormanim, kurs ziedoja nopietnu atbalstu grāmatas izdo�anai.

Ļoti pateicos Siguldas un Alla�u ev. lut. draudzēm gan par finansiālu un morālu atbalstu, kā arī par to ka, pa�ām to nezinot, kalpoja kā izmēģinājuma trusī�i.

Visbeidzot pateicos Kungam Svētajam Garam, Kur� tika lūg�anās piesaukts pie ikkatra �ī sprediķa tap�anas. Gods Dievam augstībā!

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spie�as dziļi iek�ā, līdz kamēr pār�ķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.

-��� Ebr. 4:12

Ass. Spēcīgs. Nepārvarams. Dzīvs. Pār�ķir locekļus un smadzenes. Dvēseli un garu. Ieduras. Izgaismo. Atklāj taisnību un netaisnību. Grēku un �ķīstību. Neatvairāms. Bez kompromisa. Bez liekulības. Bez �ēlastības. Ar �ēlastību.

Vārda zobens.

/

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņ� devis Savu vienpiedzimu�o Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mū�īgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimu�ā Dēla Vārdam."

Jņ. 3:16-18

�Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie jēzus naktī un sacīja Viņam: "Rabi, mēs zinām, ka Tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to."Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no aug�ienes, neredzēt tam Dieva valstības."

Nikodēms saka Viņam: �Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņ� var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?"Jēzus atbildēja: �Patiesi, patiesi, Es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no aug�ienes. Vēj� pū� kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pū�am, bet nezini, no kurienes viņ� nāk un kurp viņ� iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: �Kā tas var notikt?" Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Tu esi Israēla mācītājs, un to nezini? Patiesi, patiesi, Es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzēju�i, bet jūs mūsu liecību�nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstī�u par debess lietām?'��

Jņ. 3:1-12

Ja kādreiz mēs kaut ko pārāk labi pazīstam tad rodas risks, ka tas kļūst mums pārāk parasts. Un tas ir risks, jo, kā angļu sakāmvārds saka, pieradums vairo nicinā�anu. Tā var rasties pavir�ība, ignorē�ana, pat nievas vai vismaz vīzdegunīga pa�pārliecinātība lūk, to jau es zinu.

Kālab es to saku? Tālab, ka abi teksti, ko vēlos aplūkot, nāk no Jāņa evaņģēlija 3. nodaļas, ko daudzi Bībeles pazinēji zina un varbūt pat pārāk labi zina. Ja mēs aptaujātu cilvēku grupu, kuri daudzmaz pazīst Jāņa evaņģēliju, un, ja mēs viņiem prasītu, kas rakstīts 3. nodaļā, tad lielum lielais vairums atbildētu ar 16. panta vārdiem: "Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņ� devis Savu vienpiedzimu�o Dēlu."

Ta�u Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā mēs arī atrodam Jēzus spraigo dialogu ar Nikodēmu. Nu, to jau arī visi zina. Varbūt; un tomēr �ajā tekstā ir daudz apslēptu bagātību. Bet, lai pie tām piekļūtu, ir mazliet jāpavingrinās gan ar prātu, gan ar ticību.

Nikodēma pirmā uzruna jau �o to pasaka par Nikodēma attieksmi pret Kristu: "Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis, jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.� No vienas puses, labi. Nikodēms atzīst, ka Jēzus ir Dieva pusē, ka Viņ� nav savienībā ar sātanu. Turklāt viņ� saprot, ka Jēzum ir zinā�anas par Dieva lietām un ka ir vērts pie Viņa nākt un mācīties.

Tajāpa�ālaikā,NikodēmsnavsapratisKristusdievi�ķīgumu. Viņ� uzskata Jēzu par pravieti, par Dieva inspirētu sludinātāju,

caur kuru Dievs dara brīnumus. Nikodēms nesaprot, ka �eit ir darī�ana ar Dieva Dēlu, ar gaidāmo Mesiju, ar jūdu tautas un visu tautu cerību. Pravietis runā Dieva uzdevumā, Svētā Gara vadībā. Kristus runā kā Dēls, kā tāds, kam ir vara.

Un ko Viņ� �eit saka? "Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no aug�ienes, neredzēt tam Dieva valstības." Daudzi no mums ir �o teikumu dzirdēju�i. Un kur� gan nepazīst jēdzienu "jaunpiedzimu�ais kristietis�? Bet ko tas īsti nozīmē? Kā tas ir izpildāms? Es nebūtu pārsteigts, ja Nikodēmam prātā nāktu vesela jautājumu lavīna.

Ta�u aplūkosim tagad piedzim�anas jautājumu. Nikodēma izmisuma pilnais jautājums par atgrie�anos mātes miesās norāda, ka viņ� pilnīgi nesaprot, par kāda veida dzim�anu Jēzus runā. Un ja kāds to prasītu mums? Ko mēs atbildētu? Ir jāatdzimst garīgi! Labi. Kā to darīt? Kā to dabūt gatavu?

Kristus Savā atbildē domu mazliet attīsta, kaut arī ne tik skaidri, kā mēs to vēlētos. "Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.� Jēzus lieto vārdu "atdzimt�. Tātad varam pieņemt, ka cilvēks jau ir piedzimis, jo piedzim�anai jau jānāk vispirms un tikai tad var atdzimt. Nē, nudien, mātes miesās nebūs jāatgrie�as.

Ta�u Kristus saka atdzimst ūdenī un Garā. Atdzimst ūdenī

-� �eit nu būs runa par Kristību. Par Kristības sakramentu, ko Kristus pats bija piedzīvojis un pavēlēja to darīt arī turpmāk. Un Kristība var ļoti labi simbolizēt piedzim�anu. It īpa�i, ja tā ir Kristība ar pilnīgu iegremdē�anu, kad, tiekot izceltam no ūdens gaisā, no relatīvas tumsas gaismā, nudien rodas tie�as paralēles ar piedzim�anu. Tikai pēc Kristībām parasti jaunkristītajam neuz�auj pa sē�amvietu, kā to mēdzot darīt pēc parastām dzemdībām.

Bet atdzim�ana ūdenī ir tikai puse no Jēzus teiktā ir arī jāatdzimst Garā. Un, ja par atdzim�anu ūdenī, tāpat kā par piedzim�anu, var teikt, ka tā notiek vienā brīdī, un gatavs, tad to pa�u nevar apgalvot par atdzim�anu

jo atdzim�ana Garā prasa arī aug�anu Garāt attīstī�anos Garā. Garā. Jo atdzim�ana Garā prasa arī aug�anu Garā, attīstī�anos Garā. Tā jebkuram kristietim ir nepiecie�ama. Jo padomāsim pa�i kāds ir cilvēkbērns tad, kad nupat ir piedzimis? Pilnīgi bezpalīdzīgs.

Pilnīgi atkarīgs no vecāku gādības un mīlestības. Ir jāpaiet daudz gadiem, kamēr cilvēks var kaut cik elementāri parūpēties pats par sevi.

Un tāpat ir ar mūsu ticību. Tai ir jāattīstās, tai ir jāpadziļinās, atziņai un paļāvībai ir jāaug diendienā. Nekad nebūs tā nekad nedrīkst būt tā, ka mēs sakām: nu es esmu sasniedzis ticību un es drīkstu atpūsties, nu es varu vairs garīgi neaugt. Jo tad mēs neesam garīgi atdzimu�i; tad mēs esam garīgi miru�i.

Vēl daudz ko varētu teikt par �iem Jēzus vārdiem. Visticamāk, tie nekad netiks pilnīgi izsmelti. Glu�i tāpat kā Marka evaņģēlijā, arī Svētais Jānis bie�i sniedz Kristus vārdus bez pamācības, bez redakcionāriem komentāriem, lai ticīgajam pa�am būtu jāpiestrādā, pa�am jāiedziļinās tajās bagātībās, kas tur atrodamas. Ta�u tas darbs, pareizi darīts, nekad nebūs veltīgs. Vienmēr mēs tur atradīsim ko derīgu.

Luters pareizi teica, ka mēs nekad neiepazīsim Svētos Rakstus līdz galam. Tātad neļausim, lai Bībeles vārdu bie�a dzirdē�ana mums liek tajos vairāk neieklausīties, tos pavir�i klausīties vai pat noniecināt, bet iedziļināsimies tajos aizvien vairāk. Tad arī būsim uz pareizā atdzim�anas ceļa. Āmen.

"Un, pienācis tuvu, Viņ�, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: "Kaut arī tu �odien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu ap�ēlo�anas laiku." Pēc tam Viņ� iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūg�anas nams, bet jūs to esat pārvērtu�i par laupītāju bedri.""

Lk. 19:41-46

"Ta�u stiprais Dieva pamats pastāv ar �ādu zīmogu:

Tas Kungs pazīst savējos; un: lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu. Lielā namā ir ne tikvien zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam un citi negodam; ja nu kāds no�ķīstās no tādām lietām, tad viņ� būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam. Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi. Bet aplamās un nemākulīgās prāto�anas noraidi, zinot, ka tās rada karus; bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācī�anā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu."

2. Tim. 2:19-26

�oreiz mazliet parunāsim par mājturību. Bet ne par mūsu parasto mājturību par tīrī�anu, remontiem, ciemiņu uzņem�anu un tā joprojām. Ak, nē tomēr runāsim par �īm lietām, ta�u ne no cilvēciskās, bet gan no Dieva perspektīvas.

Pavir�i skatoties, varētu �ķist, ka �iem tekstiem -Lk. 19:41-46un 2. Tim. 2:19-26 ir maz kas kopīgs, ta�u tā nav. Vispirms aplūkosim, kā Svētais Lūka apraksta ļēzus iera�anos Jeruzalemē. Lūka skaidri norāda, ka Jēzus vēl nebija iegājis pilsētā, kad Viņ� apstājās un apraudāja pilsētu. Pievērsīsim uzmanību Tā Kunga vārdiem: "Kaut arī tu �odien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm� Tie tevi nopostīs līdz pamatiem., tāpēc, ka tu neesi atzinusi savu ap�ēlo�anas laiku.�

Tātad Jeruzalemes ļaudis vēl būtu varēju�i izvairīties no sava smagā likteņa, ja vien viņi būtu atpazinu�i Dieva Dēlu viņu vidū. Un tas, ka Kristus paredzēja, pat pravietoja pilsētas bojāeju, nekādā ziņā neatņēma Jeruzalemes tautai nedz tās brīvo gribu, nedz arī tās atbildību par savas brīvās gribas īsteno�anu. Un �ī patiesība vēl ir pilnīgi spēkā arī mūsu tagadējā dzīvē Kristus ir tas, kas mums ir vajadzīgs mūsu ilgtermiņa, palieko�ajam mieram; un, ja mēs Viņu atraidām, mēs atbildam par sekām, un tās būs smagas.

Un tad kas ir nākamais, ko Dieva Dēls darīja? Viņ� gāja sakopt Sava Tēva namu. Viņ� gāja piekopt "mājturību�. Tēva nams bija piesārņots ar atkritumiem, ar tādām lietām un tādiem cilvēkiem kuriem īsti tur nebija vietas. Un tā �is pats Jēzus, kur� nupat runāja par to, kas ir vajadzīgs cilvēka mieram, tagad ar pātagu rokā veic skarbu, ta�u efektīvu mājas tīrī�anu.

Ta�u diem�ēl ne ilgsto�u. Tā laika garīgā vadība un acīmredzot liela daļa tautas tā arī neatpazina Kristu ilgi gaidīto Mesiju un Lielās piektdienas rītā attiecīgi reaģēja. Un, kaut arī Dievs ļoti labi zināja visus gaidāmos notikumus sakarā ar Sava Dēla nāvi, tas nekādi neatbrīvo vaininiekus no viņu atbildības.

Bet kāds tam visam sakars ar 2. vēstules Timotejam tekstu? Jēzus tempļa tīrī�ana bija mēģinājums, izmisīgs mēģinājums likt ļaudīm saprast mazliet ko vairāk par svētumu, par Dieva lietām, par pa�u Dievu. Un, manuprāt, konceptuāli līdzīgu mācību kaut gan maigākā veidā sniedz Pāvils savam māceklim Timotejam un līdz ar to mums visiem.

Viņ� sāk ar diviem vērtīgiem atzinumiem. Pirmais atzinums: "Tas Kungs pazīst savējos." Jā, Tas Kungs pazīst savējos. Neviens blēdis, neviena gluma mēle, nedz kāda meistarīga tēlo�ana nevar apvest Dievu ap stūri. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sakās esam kristie�i un spēj piemānīt daudzus; ta�u ar pa�u Visvareno tas "neies krastā". Dievs lasa mūsu dvēseles kā atvērtas grāmatas �o faktu ir labi atcerēties. Otrais atzinums: "Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu." Es nebūtu īpa�i pārsteigts, ja līdzīga doma Jēzum būtu bijusi prātā tad, kad Viņ� tīrīja templi. Bez �aubām, da�s labs pārdevējs vai naudas mijējs, kur� sēdēja templī, sevi uzskatīja glu�i vai par draudzes darbinieku. Diem�ēl Dieva Dēls viņus par tādiem neuzskatīja. Ja daudzinām Tā Kunga vārdu ar lūpām, tad Tas

Kungs sagaida, ka to darīsim ar saviem darbiem, ar savu dzīvi.

Un tie�i�o domu Pāvils attīsta ar savu līdzību par mājturību: "Lielā namā ir ne tikvien zelta un sidraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam un citi negodam.� Parunāsim mazliet vairāk par �iem traukiem: angļu "King James" Bībelē vārds "trauki� tiek tulkots kā "vessel" un vācu Lutera Bībelē kā "Gefaess�, un tas vārdam pie�ķir mazliet citādāku niansi. Tie ir trauki ar tilpumu. Varbūt latviski to �ajā gadījumā varētu saukt par tvertni. Tad līdzības ilustrācija būtu skaidrāka. Jā, lielā un bagātā namā dzeramie kausi varēja būt no zelta un �ķīvji un bļodas no sudraba. Ta�u kas tad ir �īs māla un koka tvertnes? Nu, ko grīdas spaiņi, atkritumu tvertnes, naktspodi visnotaļ nepiecie�amas lietas ik namā.

Un tad mums ikvienam jāuzdod sev �āds jautājums: vai mēs gribam būt zelta dzeramais biķeris vai māla naktspods? Te apustulis iesaka savu risinājumu: "Ja nu kāds no�ķīstās no tādām lietām, tad viņ� būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam.� �eit nav domāti garīdznieki, jo ir daudzi un da�ādi labi darbi, kas ir Tam Kungam tīkami. Katrs mēs esam aicināti pielikt roku, katrs no mums var būt derīgs Dieva namā. Un ikviens var arī censties turēt savu personīgo, iek�ējo templi dvēseli pēc iespējas �ķīstu un taisnīgu, lai Visuvarenā nemaldīgajās acīs tas izskatītos līdzīgāks zelta kausam un ne� Āmen

.

"Bet �ūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tie�ām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?�Sieva teica �ūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." Tad �ūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņ� ēda.�

1. Moz. 3:1-6

"Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņ� �etrdesmit dienas un �etrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai �ie akmeņi top par maizi." Bet Viņ� atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes." Tad velns Vinu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pa�ā Dieva nama jumta galā un saka: �Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņ� Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs; un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzi." Un Jēzus tam saka: �Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu,

tev nebūs kārdināt." Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību. Un uz To saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi. Tad Jēzus uz to saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.'��

Mt. 4:1-10

Senās dienās, kad vēl nebiju ordinēts, es savu mācītāja prakses laiku pavadīju Latvijā, prāvesta Beimaņa uzraudzībā. Atceros, ka izmantoju izdevību būt par brīvklausītāju teoloģijas kursos. Prātā vēl tagad ir pa�a prāvesta Beimaņa lekcijas par homilētiku, tas ir, par sprediķo�anu, jo tajās ieguvu daudz vērtīgu un paliekamu atziņu.

Par vienas atziņas patiesumu esmu vairākkārt pārlieci�nājies, proti, nekad nevar par kādu Bībeles tekstu teikt: "Nu, lūk, tagad �is teksts ir izsmelts." Jo vienmēr atradīsies kāds, kuram būs pavisam cita atklāsme, pavisam svaiga interpretācija par aug�minēto Bībeles vietu. Un tam tā ir jābūt, jo Bībeles bagātības cilvēkiem ir neizsmeļamas.

Abi teksti grēkā kri�anas stāsts no Vecās Derības un Jēzus kārdinā�ana no Jaunās Derības ir kristie�iem diezgan pazīstami. Pat tik pazīstami, ka varbūt viens otrs pieļauj, ka tie jau ir izsmelti. Ta�u mēs zinām, ka tā tas nevar būt. Tātad ko jaunu mēs varam atrast �ajos divos notikumos?

Sāksim ar Mozus 1. grāmatas tekstu, Ādama un Ievas grēkā kri�anu. Cik daudz jau nav runāts par da�ādām �ī stāsta detaļām: vai �ūska īstenībā bija sātans? Ko viņa gribēja panākt? Kāpēc mūsu sen�i tik ātri padevās kārdinājumam? Vai nebūtu bijis labāk klausīt Dievam? Vai tas auglis bija ābols vai kas cits? �ādus jautājumus mēs varētu uzdot du�iem.

Ta�u �oreiz pievērsīsimies teksta būtībai. Kas bija Ādams un Ieva? Cilvēki, kuri radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Kādi viņiem Ēdenes dārzā bija dzīves apstākļi? Itin labi. Skaista vieta, ko ēst diezgan, nav jāstrādā, tuvība ar Dievu nudien paradīze.

Un tomēr �ūska bija gudra. Gudra un jau nostājusies pret Dievu un Viņa plāniem cilvēces labā. Kā tagad �o idilli izjaukt? Kā panākt, lai Ādams un Ieva pa�i atsakās no �īs paradīzes? Ko viņiem varētu piedāvāt, kas būtu tik kārdino�s, ka viņi riskētu saņemt Dieva noteikto sodu par nepaklausību, tas ir nāvi?

Nudien, �ūska trāpīja desmitniekā, jo piedāvāja to vienu lietu, kuras cilvēkam it kā trūkst un kuru viņ� tomēr grib: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies, un jūs būsit kā Dievs.." �eit ir tā "atslēgas frāze" jūs būsit kā Dievs. Jūs varēsit pacelties augstāk. Pāri noliktajam. Un tā iedarbojās: Ādams un Ieva to gribēja, viņi riskēja, un mēs visi zaudējām.

Nedomāju, ka kristie�i īpa�i bie�i saista �o notikumu ar Kristus kārdinā�anu tuksnesī. Un tomēr �eit ir viena otra intriģējo�a līdzība. Par �iem Kristus kārdinājumiem ir rakstīts tik daudz, ir sprediķots tik bie�i, ka �ķiet, ka nav nekā jauna, ko teikt vai piemetināt. Un tomēr ir, it īpa�i, ja mēs salīdzinām pirmā Ādama neveiksmi ar otrā Ādama, tas ir, Kristus, veiksmi.

Kas bija Kristus tad, kad Viņ� stāvēja sātana priek�ā tuksnesī? Dieva Dēls? Jā, "Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, caur ko viss ir radīts..". Tajā pa�ā laikā, Viņ� bija miesā; pa�a radītā saule Viņu karsēja,

Viņa miesīgais vēders brēca pēc ēdamā. Jā, Viņ� stāvēja sātana priek�ā kā Dievs, bet arīdzan kā patiess cilvēks. Kā patiess cilvēks, jo to prasīja Viņa pa�a pestī�anas plāns.

Kā mēs zinām, sātans māk ļoti veiksmīgi atrast cilvēka vājāko punktu un tēmēt tie�i tur. Kas �oreiz ir sātana kārdinājuma būtība? Tie�i pretēja tam, ko viņ� prasīja Ādamam un Ievai. Viņi tika kārdināti: vai jūs gribat būt kā Dievs? Jēzum sātans jautā: vai Tu vari, vai Tu gribi būt patiess cilvēks?

Vai Tu tie�ām gribi būt patiess cilvēks?

Protams, mēs zinām, ka Kristus uzvarēja. Mēs zinām, ka Otrais Ādams (kā Pāvils Jēzu nosauca) izturēja to pārbaudi, ko pirmais neizturēja. Ta�u tas nedrīkst atņemt �im brīdim to drāmu, to iz�ķirīgumu. Mēs varētu ilgi spriedelēt, kas būtu noticis, ja Jēzus būtu kārdinā�anai padevies. Tik daudz gan mēs zinām cilvēcei tas ir, man un mums visiem tas katrā ziņā nebūtu nācis par labu.

Un vēl kas: es jau uzsvēru, ka alla� var atrast jaunas bagātības visnotaļ pazīstamā tekstā. Tāpēc es gribu pieminēt vēl kādu atziņu. Mēs parasti runājam par trim Jēzus kārdinājumiem, bet būtībā to bija �etri. Kamēr Jēzus tur stāvēja izsalcis, izslāpis, noguris, kad sātans atkal un

Uzvedies kā īsts Mesija, kā īsts Dievs to darītu. Vai Tu tie�ām gribi būt patiess cilvēks?

maizes darba realitātei. Meties no tempļa jumta lejā. Saskaries ar risku bez jebkādām īstām briesmām. Baudi varu un slavu pasaulē, nepiedzīvojot atraidī�anu, kaunu, sāpes un nāvi. Uzvedies kā īsts Mesija, kā īsts Dievs to darītu.

Un tā arī te atrodam kārdinājumu "sāli�. Padari akmeņus par maizi. Baudi maizi, nepakļaujot sevi izsalkumam un

atkal centās Viņu atrunāt no Tēva paredzētā ceļa, iespējams, ka vislielākais kārdinājums Jēzum bija vienkār�i sātanu uz vietas likvidēt. Viņ� atturējās. Tāpat kā Dievs un Kristus vēl �odien atturas tā lietot varu. Dievs un Kristus spēj ļaunumu likvidēt, un varu iedomāties, ka atturē�anās �o varu lietot rada pastāvīgu spriedzi.

Nu laikam gan būsim �os tekstus izsmēlu�i. Diez� vai. Āmen.

.

"Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne. Pēc Dieva dotās �ēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņ� to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz �ā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācie�, bet viņ� pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni."

1. Kor. 3:9-15

"Bet Jēzus tos pasauca un tiem saka: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspie�, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tikt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirk�anas maksu par daudziem."

Mk. 10:42-45

Ir da�ādi uzskati par ticību un krietni daudz domstarpību. Viens no jautājumiem, par kuru var veidoties jo dzīvas diskusijas, ir tas, vai ticība ir līdzeklis vai galamērķis? Vai ticība ir process vai virsotne, kas jāsasniedz?

Bībelē var atrast pamatojumu abiem viedokļiem, ta�u es sliecos domāt, ka ticība beigu beigās ir process, ka tā ir līdzeklis, ar kuru kaut ko var sasniegt. Es tā uzskatu vairāku iemeslu dēj. Pirmām kārtām, mēs nekad nevarēsim, vismaz ne �ajā saulē, sasniegt perfektu ticību. Mēs, kamēr esam �ajā miesā, alla� būsim nepilnīgi, pakļauti grēkam, kārdinājumam un nāvei. Mums nekad nebūs un nekad nevar būt tāda ticība, kāda bija Jēzum Kristum. Ja kāds uzskata, ka viņam vai viņai ir �āda ticība, man ir pieņem�anas laiks. Nāciet, mazliet parunāsimies.

Otrām kārtām, mūsu ticībai ta�u ir galamērķis nonāk�ana debesu valstībā. Mēs nevaram nopelnīt ieeju ar labiem darbiem. Debesis ir Dieva dāvana, un ticībā mēs pasakām Tam Kungam: "Paldies." Es arī gribu. Lūdzu, laid mani iek�ā! Lūk, apjomīgs mērķis pavadīt mū�ību svētlaimē ar Trīsvienīgo Dievu. Patiesi, tas ir ko vērts.

Bet tagad palūkosimies kāda būs �ī debesu valstība, īpa�i daudz par to mēs nezinām �ķiet, ka Dievs to tā ir gribējis -, un tomēr vienu otru norādi mēs Bībelē varam atrast. Es vēlos parunāt par tēmu, kura, �ķiet, reti tiek aplūkota, par pakāpēm debesīs. Varbūt da�i tūlīt teiks: stop! Tā ir glu�i vai ķecerība! Mēs ta�u debesīs visi būsim vienādi! Nu labi, Dievs un Kristus stāvēs visiem pāri, bet visi citi pilsoņi būs vienā līmenī.

Jā, savā laikā arī man bija līdzīgas domas. Ta�u Raksti saka pavisam ko citu. Aplūkosim Marka evaņģēlija tekstu. Kristus saka: "Jūs zināt, ka tie, kurus par tautu valdniekiem tur, tie tās apspie�, un viņu lielie kungi tām dara pāri." Patiesi kur� no mums to nezina? Un ne jau tikai komunistu un nacistu re�īmos vien. Arī demokrātijās ir korupcija, valdības un ierēdņu nelikumības un patvaļas. Tāda ir �ī pasaule.

�ajā kontekstā Jēzus dod Saviem mācekļiem un Saviem ticīgajiem citu mērauklu: "Bet tā lai nav jūsu starpā.." Dieva

Dēls norāda, ka debe�ķīgā vara nav un nevar būt tādēļ, lai kādam darītu pāri, liktu citam ciest, tikai lai kaut kā paceltu vai izceltu sevi. Kristus sekotājiem tiek mācīts: "Ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.�

Kādas bagātības ir �ajos vārdos! Vispirms aplūkosim Bībeles tulkojumu. �ķiet, ka 1965. g. tulkojumā ir pieļauta maza, ta�u būtiska neprecizitāte. Pirmais teikums ir pilnīgi pieņemams, ta�u otrajā ir jānomaina viens vārds. Proti, kad Kristus runā par to, ko nozīmē būt pirmajam, Marks grieķu valodā lieto vārdu "doulos". Un "doulos" nav kalps, "doulos" ir vergs. Tādējādi Jēzus īstenībā saka ja gribi būt liels, esi citam kalps. Ja gribi būt pirmais, esi visiem vergs.

Tātad �ie Kristus norādījumi skaidri dara zināmu, ka būs tādi, kas debesīs būs lieli, būs tādi, kuri būs pirmie vai starp pirmajiem. Lūdzu, visi ambiciozie kristie�i var dro�i pieteikties. Klusums. Kā? Nav neviena, kas gribētu sākt vergot? Nu labi, pārmērīgas ambīcijas var nākt tikai par ļaunu. Ta�u kaut kā ir jāmēģina aptvert debesu valstības pakāpes.

Vismaz daļēju atbildi atrodam Vēstules korintie�iem tekstā: "Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus." Tātad reiz pa visām reizēm ne jau mūsu darbi mums sagādās paradīzes pasi, bet gan Kristus nopelns un mūsu ticība, ka mēs �o nopelnu attiecinām uz sevi. �eit darbiem nav vietas.

Ta�u tūlīt pēc tam teikts: "..ja kas ceļ uz �ī pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs." Tātad mēs visi esam jeb visi esam aicināti būt ne tikvien garīgie ceļinieki, bet ari garīgie celtnieki. Proti, mēs varbūt pat būsim miru�i, ta�u mūsu darbi, mūsu darbu augļi, iespējams, iespaidos citus vēl daudzus gadus.

Un, visticamāk, tas būs mūsu vērtējuma pamatā. Ja tas labais, ko esam darīju�i, būs izturējis �o uguni, tas nesīs svētību arī mums. Glu�i kā Pāvils raksta: "Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu." Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka �eit ne tuvu nav runas tikai par Evaņģēlija sludinātajiem, kuri atgrie� tūksto�iem dvēseļu, bet gan par �ķietami sīkiem un nenozīmīgiem �ēlastības darbiem, kurus cilvēki nemaz nepamana, ta�u Dievs tos pamana, un Dievs tos kompensēs.

Bet tad apustulis piemetina: "Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācie�, bet viņ� pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni." Tātad debesīs būs arī tādi, kuri ir maz strādāju�i vai kuri ir strādāju�i greizi. Kuri ir cēlu�i no salmiem un siena. Iegaumēsim viņi būs glābti, viņi būs debesu valstībā ta�u ar kaut kādām, kaut īslaicīgām, sāpēm un ar mazu algu. Te man nāk prātā daudzie pazīstamie kristīgie farizeji, kuriem, iespējams, būs jākonstatē, ka viņu nelokāmais pareizums, viņu bargā tiesā�ana, nav bijis tāds darbs, kas Tam Kungam ir tīkams. Protams, mēs dro�i zināsim, kā tur būs, tikai tad, ja un kad mēs tur nonāksim. Ta�u man �ķiet, ka �ī ir diezgan reāla iespēja.

Un, visbeidzot, kāpēc tā? Kāpēc debesīs nevar būt pilnīga līdztiesība? Es atbildē�u ar pretjautājumu vai tas būtu taisnīgi? Vai tāds cilvēks, kur� ir pieņēmis Kristu, tikai uz savas nāves gultas guļot, būtu pilnīgi līdzvērtīgs ar apustuli Pāvilu, māti Terēzi vai Asīzes Francisku? Diez vai. Dievs ir taisnīgs Dievs, un Dievs ir �ēlīgs Dievs, un Viņam noteikti ir prieks apbalvot labus un uzticīgus kalpus. Apbalvot tādus, kuri kalpo no sirds, kalpo ilgsto�i, kalpo, nesagaidīdami �ajā saulē di�u atmaksu. Kā ir rakstīts Vēstules ebrejiem6. nodaļā, 10. pantā: "ļo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādīju�i Viņa Vārdā ar to, ka esat kalpoju�i svētajiem un vēl kalpojat." Āmen.

.

"Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! Un ta�u Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi. Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļau�u nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: �Lai nu viņ� pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts." Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts. Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! Nikni vēr�i mani apstāju�i, Basanas milzu tauri mani ielenku�i. Tie atple� savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēco�s lauva. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltu�as kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pī�ļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastāju�ies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak, Kungs,

Tu mans spēks, steidzies palīgā!"

Ps. 22:2-20

"Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņ� Saviem mācekļiem saka: "Palieciet �eitan, kamēr es Dievu lūg�u." Un Viņ� paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt. Un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet �eitan un esiet nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņ� krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņ� sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem �o biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi." Un Viņ� nāk un atrod tos guļam, un saka Pēterim: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdinā�anā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja." Un Viņ�, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pa�us vārdus. Un Viņ� griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. Un Viņ� nāk tre�o reizi un tiem saka: "Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir klāt."�

Mk. 14:32-42

Ko mums nozīmē Kristus cie�anu laiks? Mēs dro�i vien apzināmies, ka krusta nāve nav visjaukākais veids, kā �ķirties no �īs saules. No otras puses, Jēzus ta�u bija Dieva Dēls, un tas varētu nozīmēt, ka Viņa cie�anas dro�i vien bija kaut kādā mērā neīstas vai vismaz Tēva atvieglinātas. Beigu beigās, vai Dievs spēj ciest? Un, ja nu Dievs nespēj īsti ciest, vai tad �ī patiesība nav spēkā arī attiecībā uz Viņa Dēlu?

Nē, mēs nevaram, mēs nedrīkstam tik viegli, tik pavir�i norakstīt Kristus cie�anas kā otr�ķirīgas, kā nenozīmīgas. Tāpat arī attiecībā uz pa�u Dievu: jā, jā, Dievs spēj ciest.

Kā? Elementāri Dievs ta�u mīl. Un, ja kāds mīl otru, bet tas atsaucas ar naidu vai vienaldzību, tad tam, kas mīl, neap�aubāmi rodas cie�anas, īstas cie�anas. Ja Visuvarenais būtu pret pasauli un tās iemītniekiem vienaldzīgs, tad gan cie�anas Viņam paietu secen. Ta�u �ādas vienaldzības bruņas Dievam ir sve�as.

Ta�u tagad ķersimies pie pārdomām par Kristus cie�anām, jo Gavēņa laiks ir sācies. Marka evaņģēlija teksts desmit īsos pantos atklāj mums Kristus cie�anu būtību, jo tajos atrodam to, ko gaidāmās stundas prasīja no Jēzus. �Viņ� paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei..��� �ie nav vārdi, kurus mēs sagaidītu no Jēzus; �īs nav emocijas, kuras saistām ar Visuvarenā vienpiedzimu�o Dēlu. Mēs esam pieradu�i, ka Jēzus runā ar spēku un pārliecību, ka Viņ� pavēl, un slimības un ļaunie gari, un pat sātans ar steigu atkāpjas. Mēs ta�u to sagaidām, jo, tik tie�ām, Viņa vārdi ir vareni.

Jā, bet, ziniet, �ie vārdi nav izņēmums. Kristus atklāj Savas dvēseles dziļākās domas Saviem mācekļiem, un �īs domas � � ' tiek izteiktas ar varenu, gandrīz vai satrieco�u atklātību. �ie vārdi apstiprina, ka Dieva Dēls bija vārda vispilnīgākajā nozīmē arī Cilvēka Dēls. Da�kārt ticīgajiem ir vieglāk pieņemt un aptver Jēzus dievi�ķību nekā vienlaikus pieņemt, ka Viņ� bija patiess Cilvēks.

"Nedaudz pagājis, Viņ� krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām." �is teikums mums pasaka trīs ārkārtīgi būtiskas lietas par Jēzu Kristu �ajā pasaules vēstures kritiskajā brīdī. Pirmkārt, tas nozīmē, ka Viņ� skaidri paredzēja, kas Viņam strauji tuvojas. Vecās Derības vārds "stunda" �ādā kontekstā norādīja uz kaut ko nopietnu un kaut ko nepatīkamu. Nav �aubu, ka Jēzus tajā brīdī nepārprotami saprata �īs tuvojo�ās "stundas" briesmīgo būtību. Jo daudz kas tajā brīdī atradās uz spēles, un Kristus to aptvēra.

Otrkārt, Kristus negribēja un baidījās �o "stundu" piedzīvot. Lai tā arī bija Dieva plānā paredzēta, lai arī Kristus pats bija pravietojis, ka �ī stunda Viņam nāks, tad tas tomēr nepadarīja to patīkamāku vai vieglāk pieņemamu. Tāpēc Viņ� lūdza Debesu Tēvam, lai �ī baismā stunda paiet secen.

Tre�kārt, �is lūgums parāda to, ka Dievs, būdams visuvarens, būtu varējis paklausīt Jēzus karsti izteiktajām vēlmēm. Tie�i to Dēls Tēvam atgādināja: "Tētīt, Tu spēj visu. Ņem �o biķeri no Manis!" Tātad �eit mēs redzam, ka Jēzus lūg�ana, vismaz teorētiski, nekādā ziņā nebija nedz liekulīga, nedz tikai formas pēc. Jo Dievs, būdams visspēcīgs, būtu varējis ap�ēloties un �īs cie�anas un nāvi Jēzum Savam Dēlam atņemt.

Ja mēs runājam par Jēzus kārdinājumiem, mums, visticamāk, prātā nāk epizode tuksnesī, kur sātans ar saldiem kārdinājumiem centās novērst Kristu no Dieva paredzētā

Jēzus gars bija pilnīgi saskaņots ar Debesu Tēvu, ta�u Vina miesa, Vina cilvēciskā miesa, gribēja īstenot pa�u elementārāko instinktu dzīvot.

cilvēces pestī�anas ceļa. Ta�u atļau�os teikt, ka tie kārdinājumi bija krietni vieglāk pārvarami nekā tas, kur� tagad mocīja Dieva Dēla dvēseli. Un cik velni�ķīgi vienkār�s bija �is kārdinājums: atkāpies! Atsakies, aizbēdz, dzīvo, izvairies no krusta. Jēzus gars bija pilnīgi saskaņots ar Debesu Tēvu, ta�u Viņa miesa, Viņa cilvēciskā miesa, gribēja īstenot pa�u elementārāko instinktu dzīvot.

Mums nav dots zināt, cik gar� mirklis pagāja, pirms Jēzus teica nākamos vārdus: "Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi." �ie vārdi mums pavēsta, ka Jēzus pārvarēja Savas cilvēciskās miesas pa�saprotamo vājumu un ka Tēva gribai tika dota pirmā vieta. Ta�u kur� gan var apstrīdēt to, ka �ī pārbaude Jēzum bija īsta, ka kārdinājums bija patiess un parastam cilvēkam reāli nepārvarams. Bet Kristus, lai arī pilnībā bija cilvēks, tomēr nebija parasts cilvēks.

Kā tad nu ir: vai viss labi, kas labi beidzas? No vienas puses, jā. Notika tas, ko mēs ik reizes skaitām Apustuļu ticības apliecībā: �..cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris.." Un skaitām. Un skaitām. Ta�u vai arī padomājam, ko �ie vārdi nozīmē; vai padomājam, cik īstas bija Kristus cie�anas, gan miesīgās, gan garīgās; vai padomājam, kāds spēks Jēzum bija vajadzīgs, lai pieveiktu kārdinātāju, lai pieveiktu daļu Sevis pa�a?

Varbūt mums nav omulīgi �ādas lietas apsvērt. Varbūt mums gribētos, lai Dieva Dēls būtu bijis imūns pret �ādām izteikti cilvēciskām likstām. Evaņģēlijs mums sludina tie�i pretējo. Vai varbūt mums ir neērti, ka Kristum tā bija jācie� mūsu grēku dēļ? Ā, tas jau ir labāk. Un vēl kas: ko �is teksts mums māca mūsu dzīvē? Nu, to, ka tad, ja mums ir kāda pārbaude, kāds kārdinājums, nekautrēsimies lūg�anās to uzticēt Kristum. Varbūt tā ir Viņa griba, ka arī mēs tiekam pārbaudīti ar kādām kārdinā�anām vai arī cie�anām. Tad atliek censties sekot Kristus priek�zīmei jo Viņ� pats to ir izjutis un izcīnījis. Glu�i kā rakstīts Vēstulē ebrejiem: "Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie �ēlastības troņa, lai saņemtu ap�ēlo�anu un atrastu palīdzību īstā laikā." Āmen.

"Un, kad viņi runāja par �īm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: "Miers ar jums!"Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem �ķita, ka garu redzot. Un Viņ� tiem sacīja: �Kāpēc esat tā izbiju�ies? Un kāpēc tādas �aubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam." Un, to sacījis, Viņ� tiem rādīja Savas rokas un kājas. Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņ� tiem sacīja: "Vai jums �e ir kas ēdams?� Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņ� ņēma un ēda to, viņiem redzot."

Ik. 24:36-43

��ī bija tre�ā reize, kad Jēzus parādījās Saviem mācekļiem pēc Savas aug�āmcel�anās no miroņiem. Kad viņi azaidu bija turēju�i, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: �Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā �ie?" Tas viņam saka: �Tie�ām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņ� saka tam: "Gani Manus jērus!" Vēl otru reiz Viņ� tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls. Vai tu Mani mīli?" Tas Viņam saka: "Tie�ām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņ� saka tam: "Gani Manas avis!" Tre�o reizi Viņ� tam saka: ",Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Pēteris noskuma, ka Viņ� tre�o reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīl?

-���� un sacīja Viņam: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu!�Jēzus saka: "Gani Manas avis! Patiesi, patiesi, Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi." Bet to Viņ� sacīja, norādīdams,

kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis,

Viņ� tam saka: "Seko Man!�"�

Jņ. 21:14-19

Kristīgais sludinātājs un autors Brenans Menings [Brennan Manning) bie�i vien izteicis ļoti dziļas domas par Dieva darbu, par Dieva raksturu, ja tā varētu teikt, ļo patiesi, Dieva un Viņa Dēla Jēzus Kristus attieksme vienā vai otrā jautājumā var būt ļoti pārsteidzo�a. Pārsteidzo�a un atsvaidzino�a, jo tā bie�i vien ir dramatiski pretēja pasaulīgajai un cilvēciskajai attieksmei.

Meningam ir kāda spēcīga atziņa: "Mīlestības dienestā var dienēt tikai ievainoti karavīri." Ļoti savdabīga doma, vai ne? No militārās vēstures mēs mācāmies, ka ievainotie ir smags slogs jebkurai armijai, ka viņu aprūpe prasa lielas pūles un līdzekļus. Un, katrā ziņā, kamēr ievainojumi ir akūti, kamēr brūces ir jēlas, tikmēr karo�anai tie ir nederīgi.

Un tomēr Tā Kunga dienestā lietas ir citādākas. Katrā ziņā, Visuvarenais ne vienmēr veltī pārdabiskas pūles, lai sargātu Savus ļaudis, pat Savus visdi�ākos kalpus no da�āda ļaunuma. Lūk, kas bija jāpiedzīvo pravietim Jeremijam (Jer. 37:12 u. trpm.): "Tad Jeremija atstāja Jeruzalemi, dodamies uz Benjamīna zemi.. Kad viņ� nonāca Benjamīna vārtos.. virsnieks Jirija.. aizturēja Jeremiju, tam pārmezdams: "Tu gribi pāriet pie kaldejiem!" Jeremija tam atbildēja: "Nav taisnība!"�, un nepiegrieza viņam vairs vērības. "Bet Jirija.. apcietināja Jeremiju un veda to pie zemes varenajiem. Tie bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un ieslodzīt�.Jeremija bija ievietots ūdens piegādes nama dziļajā pagrabtelpā un bija tur pavadījis jau ilgāku laiku."

Lūk, kā notika ar vienu no vislielākajiem Vecās Derības pravie�iem. Un es domāju, ka te vietā būtu jautājumi: kāpēc? Kālab Dievs to pieļāva? Kāpēc pravie�a vajātājus uz vietas neaprija zeme? Vai vismaz kādēļ Dievs nebrīdināja pravieti -� neej ārā no Jeruzalemes, tevi gaida nepatik�anas?

Atbildes varētu būt daudzas un da�ādas, ta�u, ļoti iespējams, ka viens no galvenajiem iemesliem Dieva klusē�anā bija tas, ka mīlestības dienestā var dienēt tikai ievainotie karavīri. Varbūt tā bija svarīga daļa no Dieva plāna, ka Jeremija dabūja uz savas ādas izjust tādu netaisnību un pārestību, turklāt no tautības un ticības brāļiem. Jo, beigu beigās, Jeremijas kalpo�ana nebeidzās ar Jeruzalemes kri�anu 587. gadā pirms Kristus. Viņam bija jābūt par mierinātāju un stiprinātāju tautai, kas bija cietusi vardarbību un sakāvi. Un, bez �aubām, viņ� �ādu kalpo�anu varēja labāk un iejūtīgāk veikt tad, kad pats bija �ādu pārbaudījumu upuris.

Ta�u abi teksti, ko vēlos aplūkot, ir no Jaunās Derības. Abi vēstī par to, kas notika pēc Jēzus aug�āmcel�anās, kā

Mēs nekur, nedz Jēzus vārdos,

nedz Viņa rīcībā, nedz ari tonī neatrodam ne mazāko rūgtumu. Kristus nesāk Savu uzrunu: "Nu, mani pilnās bļodas draugi�"

Jēzus parādījās Saviem mācekļiem pēc Lieldienu rīta nozīmīgajiem notikumiem. Vispirms pievērsīsim uzmanību Lūkas tekstam. Jēzus runā ar Saviem mācekļiem. Jā, Viņ� redz, ka viņiem tajā brīdī ir bailes un �aubas, un Viņ� cen�as tās izkliedēt tās izkliedēt maksimāli iejūtīgi un maigi.

Bet �eit varam arī pieminēt to, kā nav. Mēs nekur, nedz Jēzus vārdos, nedz Viņa rīcībā, nedz arī tonī neatrodam ne mazāko rūgtumu. Kristus nesāk Savu uzrunu: "Nu, mani pilnās bļodas draugi�� Viņ� nepiemin, ka Zaļās ceturtdienas vakarā tie bija laidu�ies lapās. Turpretī Viņ� sākumā uzrunā mācekļus ar vārdiem: "Miers ar jums,� un tad sniedz tiem pierādījumus, ka Viņ� ir aug�āmcēlies no miru�ajiem.

Līdzīgi Jēzus izturas arī pret Pēteri Tibērijas jūras krastā. Atcerēsimies, ka Pēteris bija Kristu trīs reizes noliedzis kaut gan citi mācekļi aizlavījās jau Ģetzemanes dārzā un tikai Pēteris un Jānis bija tik drosmīgi, ka turējās Jēzum līdzi arī pēc aresta. Īstenībā, ja Pēteris būtu aizbēdzis kopā ar citiem, viņam nebūtu tās iespējas noliegt savu Kungu.

Bet arī �oreiz Jēzus neaizrāda par Pētera īslaicīgajām bailēm. Jēzus liek Pēterim apliecināt viņa patieso mīlestību un uzdod misiju. �ī misija gan saistīta ar tādu kā dzeloni: ""Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs, un vedīs tevi, kur tu negribi.� Bet to Viņ� sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās."

Atkal mēs varam taujāt: kāpēc pēc trīskārtīga nolieguma Jēzus Pēteri nesūtīja ratā? Vai vismaz kāpēc Viņ� neizvēlējās citu mācekli par klinti, uz kuras celt baznīcu? Sak', tev bija iespēja, tu izgāzies, �o statusu do�u citam. Kālab atstāt Pēteri �ajā atbildīgajā postenī? Varbūt tie�i tādēļ, ka Viņ� zināja, ko nozīmē �aubas, ko nozīmē bailes, ko nozīmē izgā�anās. Visticamāk, tas apustulim deva papildu pazemību, iecietību un �ēlastību tad, kad bija jāgana citas dvēseles. Ja pie viņa nāca kāds grēcinieks, kāds draudzes loceklis vai darbinieks, vai mācītājs, vai pat augstāks varenais, kur� bija kaut kā paklupis, tad mēs varētu pieņemt, ka Pētera pieredze viņam mācīja drīzāk piedot un nevis notiesāt, drīzāk ap�ēlot un nevis pazudināt. Un tāpat, zinādams, kāda nāve viņu gaida, Pēteris varēja būt daudz iedarbīgāks mierinātājs cilvēkiem, kuri cie� vajā�anas.

Un �ī patiesība ir spēkā �obaltdien, ja mēs ejam pie kāda ticības brāļa vai māsas ar savām bēdām un tie atrod īstos vārdus, lai mūs mierinātu un stiprinātu, tad ir ļoti ticams, ka tie ir piedzīvoju�i tādas pa�as likstas kā mēs, ja ne vēl smagākas un sāpīgākas. Jo ievainotais var ievainoto neizsakāmi labāk saprast nekā tāds, kas neieskrambāts ir izgājis cauri dzīvei arī ticības dzīvei.

Gribētu nobeigt ar �ādu domu. Mēs ticības apliecībā sakām, ka Jēzus pēc nāves ir nokāpis ellē, miru�o valstībā. Tur, kā baznīcas tradīcija to māca, Viņ� sludināja Evaņģēliju, Dieva �ēlastību un grēku piedo�anu tām dvēselēm, kas tur mita. Varbūt tā bija atsvaidzino�a pārmaiņa salīdzinājumā ar tiem superpareizajiem, ar kuriem Viņam bija bie�a saskarsme� Āmen.

.

"Bet mēs neesam dabūju�i pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis.

1. Kor. 2:12-16

"Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds� Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities� Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriek� pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas �īs lietas taps piemestas."

Mt. 6:19-21,25, 32-33

Mēs visi vairāk vai mazāk esam norūpēju�ies par savas dzīves kvalitāti. Un tas ir tīri dabīgi: kur� gan negrib dzīvot labi vai vismaz labāk? Protams, ir daudz kategoriju, ar kurā

mēs mērām dzīves kvalitāti, veselība, turība, sabiedriskās attiecības un tā joprojām. Un, visticamāk, mēs visi gribētu būt veselāki, bagātāki, slavenāki, iecienītāki utt.

Bet vai jūs nebrīnāties, ka es �ajā sarakstā nepieminēju mūsu garīgo labklājību, mūsu garīgās dzīves kvalitāti? Ta�u ne jau tāpēc, ka būtu to aizmirsis. Tie�i otrādi, es gribēju to pieminēt kā pēdējo, jo tā mēs varam pa�i pārbaudīt savu attieksmi. Vai man garīgā labklājība vispār ir būtiska? Vai materiālais nav svarīgāks? Kas ir manas prioritātes? Kas ir manas dzīves kvalitātes galvenais rādītājs?

Tas man atgādina kādu nesenu situāciju. Biju iegājis kādā birojā, lai pārbaudītu, vai visi priek�darbi zināmam pasākumam ir veikti. Kamēr tur gaidīju, acīs nejau�i iekrita �urnāla "Pastaiga" eksemplārs. Tur viens no virsrakstiem uz vāka vēstīja, ka kāda Latvijā visai redzama un augsti stāvo�a politiķe mēra dzīves kvalitāti smar�u pudelītēs. Un �ī garīgā tuk�ība man trāpīja tie�i starp acīm, jo es biju iegājis izvadī�anas birojā un gaidāmais pasākums bija bēres.

Un tie�i �is kontrasts lika mazliet padomāt telpā, kurā tuvinieki nāk kārtot kāda aizgājēja izvadī�anu mū�a ceļā. Interesanti, cik smar�u pudelī�u aizgājējam vai aizgājējai bija mājās? Un vai mū�ības priek�ā �āds dzīves kvalitātes rādītājs daudz ko nozīmēs?

Viens no pieņemtākajiem dzīves kvalitātes rādītājiem mūsdienās ir bagātība. Cik turīgi mēs esam, cik daudz mums pieder. �o cilvēcisko faktu apzinājās arī Jēzus Kristus, jo Viņ� nebūt nebija pret to, ka cilvēki sarūpē uzkrājumus. Viņ� tikai ieteica cilvēkiem būt gudriem savu pa�u intere�u labad un tiekties pēc bagātības, kura pastāvēs ilgtermiņā.

Patiesi, zemes bagātība, laicīgā bagātība ir patīkama. Ta�u ar to ir saistītas uzglabā�anas problēmas. Mūsu Kungs izteikti lakoniski norāda uz �iem trūkumiem: "Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog."

Tātad laicīgajai mantai ir, tā sacīt, iek�ējieunārējieienaidnieki. Kodes un rūsa cik labi tas raksturo laika zoba iedarbību uz materiālajām vērtībām. Piemēram, mums ir automobilis, kur� stāv jauns un nebraukts garā�ā, pēc vairākiem gadiem ar to vairs nevarēs braukt. Apģērbi arī ātri novalkājas, lieli pārtikas krājumi sarūk. Viss, viss, kas ir no pasaules, ir pakļauts �ai patiesībai.

Un zagļi jā gan, kā tad bez tiem? Protams, jo vairāk mums bagātības, jo vairāk būs arī tādu, kuri vēlēsies mūs no tās atbrīvot un ne jau mūsu dvēseļu glāb�anas dēļ. Un tā nu bagātnieki ir spiesti ieguldīt lielus līdzekļus, lai viņu bagātība būtu dro�ībā. Ieliec naudu bankā tā var pazust. Glabā zeķē to var atrast. Ieguldi akcijās firma var bankrotēt.

Patiesi, laicīgā bagātība ir nedro�a lieta. U n, arī j a turīgs cilvēks spēj savu mantību paturēt, tad viņ� tomēr nespēj to paturēt ilgi. Man ir biju�i gadījumi, kad es izvadu nabadzīgu cilvēku, un tas dabū se�as pēdas zemes. Un man ir biju�i gadījumi, kad es izvadu bagātu cilvēku, un arī tas dabū se�as pēdas zemes. Laicīgā mantība pāriet citiem, un mū�ības priek�ā visi esam vienlīdz nabagi, tas ir, no laicīgā viedokļa.

Kristus ir par to, ka cilvēks savā mū�ā krāj mantas; tikai mums pa�iem ir jāizvēlas mūsu prioritātes: ar kādu mūsu dzīves kvalitātes mērauklu mēs tās mērīsim Viņ� gribētu redzēt mūs visus debe�ķīgi bagātus, jo tādiem tiek dots solījums tur tā manta ir dro�a. Tā nenovecos. Tā nepazudīs. Tā ir patiesa ilgtermiņa vērtība. Un cilvēks, kam ir �āda bagātība, var patiesi būt apmierināts, jā, laimīgs, ar savu dzīves kvalitāti. Tai ir jēga. Tai ir jēga �eit, �ajā pasaulē, un vēl jo vairāk nākamajā.

Mēs jau varētu Kristum uzreiz teikt: "Kungs, dod(i) mums tādu mantību." Ta�u Kristus mums saka: "Krājiet sev mantas debesīs." Tas ir mūsu darbs. Tāpat kā mums ir jāstrādā laicīgā darbā, lai saņemtu laicīgu mantu, tāpat arī mū�ības sfērā nekas no gaisa nekrīt, ikvienam pa�am pie tā ir jāpiestrādā. Bet kā to darīt? Kā lai mēs kļūstam bagāti debesīs? Un vai tas automātiski izslēdz jebkādu laicīgu mantu?

Kristus dod kristietim lielisku "biznesa plānu", kur visas vajadzības ir apmierinātas: "Bet dzenieties papriek� pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas �īs lietas taps piemestas." Tie�i tā. Krāt mantas debesīs nozīmē uztvert debesu valstības sasnieg�anu kā mūsu dzīves pirmo un svarīgāko lietu. Tas nozīmē pēc tās tiekties, to gribēt, to meklēt un nebūt mierā, kamēr tā nav sasniegta. Ja mēs tā darām, tad patiesi laicīgā pasaule un visa tās bagātība tiks nolikta īstajā vietā.

Rūpēties par savas dzīves kvalitāti ir dabīga un pat vēlama lieta. Tikai vispirms ir jānoskaidro, vai tā kvalitāte, pēc kuras tiecamies, ir to pūļu vērta, vai tā ir ilgsto�a, palieko�a kvalitāte. Un, ja tā ir, tad visgudrāk ir sekot Tam, kur� pats Savu dzīvību upurēja mūsu labad. Jo Dievs un Kristus dāvā mums to, ko pasaule nespēj, to ilgtermiņa svētlaimi, kas, galu galā, ir vispatiesākais dzīves kvalitātes rādītājs. 0, jā un cik jums ir smar�u pudelī�u? Āmen.

.

"Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un cipre�u kokus, kā tas pats bija vēlējies. Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūksto�u koru kvie�u pārtikai un divdesmit tūksto�u koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus. "

1. Ķēn. 5:24-25

"Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus."

1. Kor. 3:11

Man nesen nācās lasīt Dziesmu grāmatas[2] 316. dziesmas veco versiju. Tās sākumā teikts: "Es esmu nu to grunt� atraddis,/ Kur enkurs stahv pastahvvigi./ Eeksch Jēzus vvahtim to noskattij's,/ Kur winsch jau bija muhzchigi." Apustuļa Pāvila 1. vēstules korintie�iem teksts runā par pamatu, un 328. dziesmā arī lietots �is vārds. Ta�u �īs dziesmas vecā versija lieto vārdu "grunts�.

Ar to tad arī sāksim. Ikviens no mums, kam ir bijusi kāda saskare ar celtniecību, kaut mazliet zinās par pamatiem, zinās, ka bez tiem jebkura celtne ir nedro�a. Zinām, ka, jo lielāki, jo dziļāki ir pamati, jo stabilāks būs nams uz tiem. Zinām, ka, jo labākas kvalitātes betons, jo vairāk tērauda stieņu, jo labāk. Tiesa, mēs Svēto Pāvilu labāk pazīstam teoloģijas un ne celtniecības jomā. Ta�u, runādams par

Jēzu Kristu kā kristietības pamatlicēju, apustulis trāpa desmitniekā.

Un, tā kā uz pamatiem var celt da�āda veida celtnes, tā arī mēs 1. Kor.3:ll tekstā varam atrast vairākas dziļas un būtiskas atziņas. Prātā nāk vismaz trīs.

Pirmkārt, paraudzīsimies uz Evaņģēliju, �o Kristus sludināto vēsti. Evaņģēlijam ir jābūt mūsu ticības pamatam, citādi mums nav tiesību saukties par kristie�iem. Parasti Ticības atjauno�anas svētkos mēdz atgādināt Mārtiņa Lutera lomu. Viņ� papla�ināja Evaņģēlija pieejamību visiem ticīgajiem un ne tikai garīdzniekiem. Jā, tas bija ārkārtīgi nozīmīgi 16. gadsimta sākumā, ta�u mūsdienās līdz ar grāmatu drukā�anu, grāmatveikaliem un internetu Svētie Raksti ir pieejami da�neda�ādās valodās, ikvienam, kuram nav slinkuma tos lasīt.

Ta�u kāda tam nozīme mūsu dzīvē? Ļoti liela, varbūt pat lielāka nekā Lutera laikos. Jo mūsdienās kristīgā ticība cie� divkār�u triecienu no ārienes un no iek�ienes. No ārienes nāk visādas citas ticības, sektas, filozofijas, kulti, baisas un bīstamas maldu mācības. Piemēram, musulmaņi gan lielās, ka viņu ticība visā pasaulē aug visstraujāk, gan daudzviet nogalina tos, kuri �ai ticībai neklanās. Kur viņi ir stipri, viņi ir varmācīgi, Kur viņi ir vāji, viņi melo un maldina. Un, jā, rezultāti diem�ēl neizpaliek.

Un vēl ļaunāks ir trieciens, ko Evaņģēlijs saņem no iek�ienes. Eiropā, Amerikā, būtībā visā Rietumu civilizācijā, kristīgā ticība tiek nicināta, ignorēta un norakstīta vēstures mēslainē. Cik nav dzirdēts par lepnajām Vācijas katedrālēm, kur uz svētdienas dievkalpojumiem atnāk pieci vai desmit cilvēki. Par mācītājiem, kuri atklāti atzīst, ka viņi nav ticīgi. Nemaldināsim sevi, domādami, ka tās ir izolētas, izņēmuma parādības. Pasaules daļa, kura savā laikā ar pamatotu lepnumu sevi uzskatīja par kristīgu, tagad ir drīzāk gatava par to kaunēties. Vēl sliktāka ir vienaldzība, kura ir pārņēmusi daudzus tā sauktos kristie�us. Vai tiem Evaņģēlijs ir vispār būtisks? Vai tas atgūs nozīmi tikai tad, kad sitīs nāves stunda? Tad varbūt būs par vēlu.

Ja ir kaut kāda nākotne aiz kapa, ja mūs gaida kaut kas vairāk nekā vien zārks un satrūdē�ana, tad padomāsim tagad, kas tas varētu būt. Jo tas ir Kristus, kas ir licis pamatu, uz kura ir celtas visas mūsu ilgtermiņa cerības. Tas ir Evaņģēlijs nevis jebkāda cita mācība vai jebkāda materiāla vērtība -, kas mūs var attālināt no elles un dāvāt mū�īgu sadraudzību ar debesu un zemes Radītāju. Un, jā, tas vien ir ko vērts.

Tālāk parunāsim par nopelnu. Jo Jēzus Kristus nopelns ir mūsu mū�īgās svētības pamats. Mēs dzirdam vārdu "nopelns� ik reizes, kad ir dievkalpojums ar dievgaldu, kad mācītājs pasludina absolūciju. Mēs tad bie�i dzirdam vārdus: "Kad nu jūs., ticībā kļūstat stiprināti ar mūsu Kunga Jēzus Kristus nopelnu.." Jā, mēs �os vārdus dzirdam bie�i, ta�u, visticamāk, tos reti pārdomājam. Nopelnu teoloģija ir bijusi, teiksim, ļoti savdabīga. Indulgences, par kurām mūsdienās gan luterāņi, gan katoļi var pasmieties, Lutera laikā nebija nekāds joks. Cilvēki klausījās ļoti uzmanīgi, kad mūks Tecelis sludināja par tā laika katoļu baznīcas nopelnu mācību; ļaudis ar atplestām acīm uzlūkoja Teceļa naudas lādi ar uzrakstu: "Kad nauda krīt �ai lādītē, iek� debess ieskrien dvēsele.�

Ha-ha-hā cik apmāti bija ļaudis, kas ticēja, ka var ar monētām nopirktu nopelnu iekļūt debesīs! Labi gan, ka mūsdienās mēs neesam tik tik muļķīgi, tik lētticīgi, tik primitīvi savā garīgumā. Ak, tā gan? Jūs būtu pārsteigti, ar

kādām atbildēm esmu ticis apbērts tad, kad prasu kāda aizgājēja biogrāfiskos datus. Kad tiek jautāts, vai aizgājējs vai aizgājēja bija ticīgi, tad gan dzirdu da�neda�ādus brīnumus. Nelaiķis ir bijis labs cilvēks, palīdzējis citiem, nav bijis pret Dievu. Ļoti labi, īpa�i pēdējais Dievs nudien jutās atvieglots, to dzirdot.

Ta�u ko �ādas atbildes liecina? Tās liecina, ka ir cilvēki vai viņu piederīgie -, kuri (ja viņi vispār domā par mū�ību, par debesu valstību) īsti nesaprot Kristus nopelna būtību. Mums debesu vārti neatvērsies tikai tālab, ka esam biju�i labi, izpalīdzīgi, �akli, viesmīlīgi vai neesam biju�i pret Dievu. Mums debesu vārti stāv vaļā, jo Kristus bija gatavs mirt mūsu dēļ, un Jēzus nāves dēļ Dievs ir gatavs uzskatīt mūs par taisnotiem Viņa priek�ā. Lūk, nevis cilvēka, bet gan Dieva Dēla nopelns.

Visbeidzot, parunāsim par cerību un tās pamatu. Pasaulē ir tik daudz ļaunuma, tik daudz kārdinājumu. Gan individuāliem kristie�iem, gan baznīcai ir sīvi pretinieki. Un, ja mēs iepriek� aplūkojām tos glu�i kā tre�ajā personā, tad tagad to darīsim pirmajā personā. Noteikti daudzi no mums ir piedzīvoju�i kādu ļaunumu, kādu netaisnību. Bez �aubām, mēs visi esam tiku�i kārdināti. Un varbūt, kad redzam ap mums tik daudz nebū�anu, tik daudz ļauna, tik

Pat jebkuras jomas visizcilākie cilvēki ir piedzīvoju�i neveiksmes, sakāves, pagurumu.

gūst virsroku, tad mēs savā ticībā pagurstam, mūsos rodas cinisms vai bezcerība, vai vienaldzība.

Nedomāsim, ka mēs vien esam �ai laivā. Pat jebkuras jomas visizcilākie cilvēki ir piedzīvoju�i neveiksmes, sakāves, pagurumu.

daudz pierādījumu, ka nelabais

Un arī Bībelē mēs lasām, ka gan pravie�iem, gan apustuļiem, gan da�am labam Bībeles grāmatas autoram nav bijusi sve�a �ī realitāte. Tā ir daļa no dzīves, un kristīgā ticība nepadara cilvēku imūnu pret �o realitāti.

Un tomēr mēs runājam par cerību. Jo, lai arī cik tum�s ir ap mums, lai arī kā mēs esam nomocīti, mums ir cerība, jo Dievs vēl ir debesīs un valda. Kristus ir nāvi uzvarējis, aug�āmcēlies no miru�ajiem, un tam ir jābūt mūsu cerības, mūsu dzīves pamatam. Vēlreiz jāuzsver "citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus�. Viņa aug�āmcel�anās apzīmogo Dieva neizbēgamo uzvaru un līdz ar to Dieva ļau�u neizbēgamo uzvaru. Beigu beigās, ceļ� uz Lieldienām ved caur Golgātu. Tā tas bija Kristum; tā, zināmā mērā, būs arī mums.

No sākuma es pieminēju 316. dziesmas veco versiju, kur "pamata" vietā lietots vārds "grunts�. Vārds "pamats" ir, tā sacīt, pamatīgs, ta�u "grunts" man atgādina veselu būvlaukumu, varbūt pat veselu apbūves gabalu un varbūt vēl vairāk. Pasauli, Dieva radību, visumu un tur mums ir jāredz Kristus. Tas viss ir radīts caur Viņu, Viņam un Tēvam ir tāda vara un tāds spēks. Nudien, tas ir pamatīgi, un tas ir gruntīgi, ne tā? Āmen.

.

"Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts, jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu �ūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?"

Mt. 7:7-11

"Tāpēc arī mēs kop� tās dienas, kad esam par to dzirdēju�i, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūg�anās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņ� Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svēto mantojuma gaismā. Viņ� mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestī�ana, grēku piedo�ana."

Kol. 1:9-14

"Tāpēc arī mēs..pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūg�anās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu.� Neteiksim, ka Pāvilam vienmēr bija nogludināti teikumi. Katrā ziņā, �is teikums ir vērtīgs, ta�u to būs vieglāk saprast, ja mēs to aplūkosim pa daļām.

Pa�ā sākumā apustulis rāda priek�zīmi. Pirms viņ� māca kolosie�iem, kā lūgt, viņ� tiem atgādina, ka viņ� par tiem aizlūdz. Kaujas laukā viena no visefektīvākajām pavēlēm, kuras virsnieks var dot, ir: "Sekojiet man!� Jo tas nozīmē, ka Pāvils nemāca neko tādu, ko viņ� pats nav gatavs darīt. Es atceros kādu vecāku amatbrāli, kur� man mācīja nekad nesludini no kanceles kaut ko tādu, kam tu pats netici. Acīmredzot arī Pāvils turējās pie �āda uzskata.

Tālāk aplūkosim to, ko Pāvils īsti lūdz. Viņ� vēlas, lai kolosie�i un, visticamāk, visi kristie�i būtu bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu. Ja apdomājas, tā būtu viena no svarīgākajām lūg�anām ikvienai draudzei jebkurā laikmetā. Ne jau vienmēr ir viegli zināt Dieva gribu, un vēl grūtāk ir pielāgot savu gribu Tam Kungam un nevis otrādi. Proti tas ir ļoti labi, ka lūdzam "Tēvreizi", tas ir lieliski, ka Dievam sakām: "Tavs prāts lai notiek," arī ja tas ir pretrunā mūsu prātam. Un tas ir ļoti grūti. Daudz vieglāk ir teikt: "Mjā, Tavs prāts lai notiek�, bet tagad es Tev pateik�u, ko gribu."

Bet, ja mēs patiesi meklējam Dieva gribu, esam gatavi lūgt par to un esam gatavi nogremdēt savu lielo "es", tad, kā "stāv� rakstīts, rezultāts ir neizbēgams. Lūk, Jēkaba vēstulē ir �ādi vārdi: "Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots� (Jēk. 1:5). Es domāju, ka ne tikai indivīdi var �ādi lūgt, bet veselas draudzes un veselas baznīcas arīdzan. Un, ja tā apdomājas, gan indivīdam, gan draudzei pats labākais rezultāts ir tas, ka Dieva prāts notiek un ka dievi�ķa gudrība mūs vada.

Ta�u nepietiek, ka mēs tikai zinām Tā Kunga gribu. Zināt to, ko Dievs vēlas, bet nemēģināt to īstenot nozīmētu, ka kaut

kas te nav kārtībā ar ticību. Tāpēc Pāvils izlūdzas Visuvarenā palīdzību, lai kolosie�u draudze var arī izprast Viņa gribu. Un kas ir Tēva un Kristus griba? Lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu mantot debesu valstību. Un kā tas ir panākams? Kad draudzes, kad katra atsevi�ķa draudze piekopj garīgu dzīvi ar lūg�anām, ar Dieva vārdu, ar sakramentu, ar sadraudzību, ar tādu vidi, kurā ir patīkami, interesanti un pat saisto�i piedalīties. Kad draudzes locekļi ar vārdiem un ar savu dzīvi parāda tiem, kam nav ticības, ka dzīve Kristus ticībā ir vēlama.

Tālāk Pāvils turpina: "Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem, un pieaugsit Dieva atziņā." Pirmajā acumirklī �ie vārdi pat varētu �ķist liela pārgalvība no apustuļa puses. Kā jeb kura cilvēka grēcīga, ne�ķīsta radījuma dzīve varētu kaut vai tikai pretendēt būt Tā Kunga cienīga? Un tomēr Svētais Pāvils tā raksta. Un

Jā uzsver: kad Jēzus mūs aicina, sacīdams: sekojiet Man, Viņ� to dara ar visām tiesībām. Jo Viņ� mums nepavēl iet tur, kur pats nav bijis gatavs iet.

ļoti ticams, ka viņam bija prātā pa�a Kristus piemērs. Vēstulē filipie�iem apustulis pau� �ādu atziņu: "Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztuk�oja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, un, cilvēka kārtā būdams, Viņ�

pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei" (Fil. 2:5-8).

Jāuzsver: kad Jēzus mūs aicina, sacīdams: sekojiet Man, Viņ� to dara ar visām tiesībām. Jo Viņ� mums nepavēl iet tur, kur pats nav bijis gatavs iet. Un, Viņ�, būdams Dieva Dēls, būdams ar Tēvu vienāds būtībā, būtu drīkstējis sīksti

turēties pie tām dievi�ķajām pilnvarām un privilēģijām, kas Viņam pienācās. Turpretim Viņ� bija gatavs gandrīz no visa tā atteikties. Un tā mēs varam vismaz censties būt Viņa cienīgi, ja mēs mazliet mazāk rūpējamies par sevi, savām pilnvarām, savām vēlmēm, savām ērtībām un vairāk domājam par citiem, par kalpo�anu viņiem, gan garīgi, gan miesīgi.

Ja tā rīkojamies, tad tas nesīs tos augļus, par kuriem raksta apustulis. Ta�u, kā jau tas ir dabā, ir vairāku veidu augļi. Varbūt da�i no mums domā, ka Dieva acīs augļi skaitās tikai tad, ja ir kāds rezultāts. Apmēram tā aizvedu ma�īnu pie meistara, viņ� to salabo. Slimais aiziet pie ārsta, atnāk vesels. Aizeju uz kino, atnāku iepriecināts, izsmīdināts vai izraudināts. Rezultāti. Ta�u Tam Kungam būtiski ir ne tikai rezultāti, bet arī nodomi, kas ir to pamatā. Arī tie ir augļi, kas Dievam labpatīk. Bie�i vien mūsu kalpo�ana var būt tāda, kur mums pa�iem nav dots augļus redzēt. Varbūt mūsu vārdi, mūsu darbība atstās iespaidu pēc kādām dienām, mēne�iem, gadiem. Un varbūt nebūs nekāda iespaida, būs tuk�umā iz�auts pulveris. Gadās arī tā.

Ta�u Visuzino�ais, kur� lasa mūsu dvēseles kā atvērtu grāmatu, māk novērtēt to, ka esam centu�ies. Ka esam mēģināju�i. Arī nesekmīgi mēģinājumi ir augļi Dieva acīs. Un vēl kas Pāvils teikuma beigās atgrie�as pie atziņas pie aug�anas atziņā, par kuru viņ� arī ir aizlūdzis lūg�anā par kolosie�u draudzi. Tā mēs redzam, ka tas ir cikls, kurā veiksme baro veiksmi, aug�ana veicina aug�anu. Proti jo vairāk izprotam Dieva gribu, jo vairāk augam atziņā, jo vairāk mūsu dzīve un kalpo�ana kļūst Tā Kunga cienīgas, tad mēs vairāk nesam augļus, kas ir Dievam patīkami, un tā mēs labāk saprotam Dieva gribu un tā augam atziņā.

Lūk, ceļa karte kā kolosie�u draudzei, tā arī Siguldas (vai Alla�u) un jebkurai draudzei. Un atcerēsimies, ka tas viss sākās ar lūg�anu. Nekas palieko�i labs nevar būt bez Tā Kunga spēka, bez Viņa vadības, bez Viņa līdzdalības. Tātad pirmais solis ir par to lūgt un pa�iem gribēt iet tai virzienā, ko Dievs rāda. Un tad būs tik bagātīgi augļi, ka pa�i īsti to nevarēsim aptvert. Āmen.

.

"Pateicieties Tam Kungam ar cītaru, spēlējiet Viņam uz desmitstīgu arfas! Dziediet Viņam jaunu dziesmu! Skandiniet jauki ar bazūnēm! Tie�ām, taisni ir Tā Kunga vārdi, un visi Viņa darbi ir pilni uzticības. Viņ� mīl taisnību un tiesu, zeme ir pilna Viņa �ēlastības. Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu. Viņ� sakrāj jūras ūdeņus kā kādā traukā, Viņ� glabā straumes Savās krātuvēs. Lai To Kungu bīstas visa pasaule,

Viņa priek� lai dreb visi zemes iedzīvotāji!"

Ps. 33:2-8

"jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitā�u gudro gudrību un lik�u kaunā prātnieku prātu. Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur �īs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludinā�anu. Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība; bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka.��

1. Kor. 1:18-25

Kas tas ir, ko pasaule mums piedāvā? Kas ir tie viskārdino�ākie labumi, kurus varam saņemt �ajā saulē?

Parasti tiek pieminēti trīs vara, slava un bagātība. Ak, ko gan viens otrs cilvēks nedarīs, lai �os labumiņus satvertu. Aplūkosim tās nebū�anas, kas ir ap mums. Vai lielum lielā daļa no tām nav radu�ās tādēļ, ka cilvēks vai cilvēki grib sev sagrābt aizvien vairāk no �iem �kārdinātājiem"? Liela mēroga zādzības, korupcija, varmācība, pārlieku lielas ambīcijas, citu cilvēku vajadzību neievēro�ana vai pat cilvēku tī�a apspie�ana vai izmanto�ana to visu mēs redzam, jo �ie ļaudis ir padevu�ies �iem kārdinājumiem un grib sev vairāk varas, slavas vai bagātības.

Ta�u �eit, lūk, slēpjas liela ironija. �ie kārdinājumi, par kuriem viens otrs ir gatavs likt savu dvēseli ķīlā, visi ir pārejo�i. Tie nepastāv un nevar pastāvēt mū�īgi, jo tas cilvēks, kas tos ir sagrābis, pats �ajā saulē nepastāv un nevar pastāvēt mū�īgi. Tātad iznāk tā, ka �ajā pasaulē eksistē it prāva cilvēku suga, kuri ir gatavi upurēt savu mū�ību, lai sev gūtu izteikti īstermiņa labumus. Ziniet, tas nav īpa�i gudri.

Ir vēl viena lieta, kuru piedāvā pasaule un kuru arīdzan da�s labs, pielūdz kā elku. Tā ir gudrība. Tas gan nenozīmē, ka gudrība ir kas slikts. Cilvēkam ir dots prāts, lai viņ� to lietotu, lai viņ� izpētītu un aizvien vairāk saprastu savu dzīvi, savu vidi un to, kā tas viss darbojas. Ta�u arī gudrībai ir savi bīstami zemūdens akmeņi. Cilvēks var aizrauties ar savu gudrību, var sākt to mīlēt kā kādu dievekli, var to uzskatīt par augstāko lietu visā kosmosā. Un tas būtu pavisam aplami, jo augstākais, kas kosmosā ir, ir Tas, kur� to ir radījis, Tas, kur� cilvēkam gudrību ir devis.

Tātad mēs redzam, ka būtībā ir divas gudrības. Ir cilvēka gudrība, kura gan ir Dieva dota, bet kuru cilvēks tomēr bie�i noved tādās galējībās, ka rezultātā tā nevis pietuvina, bet gan attālina no visu lietu Radītāja. Un tad ir Dieva gudrība, kura ir tik nesalīdzināmi augstāka un cēlāka par cilvēku prātojumiem, ka tā bie�i vien ļaudīm �ķiet neizprotama, greiza, samud�ināta un, lietojot vienu ļoti senatnīgu vārdu, ģeķīga.

1. Kor. 1:18-25 tekstā mēs redzam vienu no lielākajām �ķietamajām ģeķībām, kuras mēs vispār varam atrast cilvēces vēsturē, un tas ir Kristus krusts. Tas, nudien, ir tāds ģeķības piemērs, ka cilvēki vēl �o baltu dienu to īsti nespēj sagremot. Tas ir tik pretējs visam tam, ko pasaule mums cen�as uztiept, ka mēs ar savu cilvēcisko prātu paliekam neziņā.

Protams, mēs varam vispirms jautāt, kādā ziņā Kristus krusts ir ģeķība? Kādā sakarībā apustulis citē Dievu: "Es samaitā�u gudro gudrību un lik�u kaunā prātnieku prātu"? Ta�u ko gan pasaulīgā gudrība domātu par Visuvarenā Dieva Dēlu? Protams, to, ka Viņ� nāks ar varu, ar slavu, ar bagātību un ar uzvaru. Viņ� satrieks Dieva pretiniekus druskās un valdīs ar stingru roku. To sagaidītu gudro gudrība, jo tā uzvestos jebkur� pasaules augstmanis. Un tie�i tāpēc Kristus krusts pasaulīgajiem prātiem �ķiet ģeķība. Jo, loģiski, krusts nenozīmē uzvaru, bet gan galīgu sakāvi. Dieva Dēls nepieveica Dieva ienaidniekus tie�i pretēji -tie �ķietami pieveica Viņu. Dieva Dēls tika nodots ļoti briesmīgā nāvē; un, ja tā nav sakāve, tad kas ir?

Tie�i tāpēc apustulis var skaidri rakstīt: "Kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludinā�anu." Un vēl joprojām gadās cilvēki, kas apgalvo, ka Dievam nav humora izjūtas. Ta�u svarīgākais te ir tas, ka da�iem cilvēkiem Kristus krusts ir ģeķība, klup�anas akmens, kur� drīzāk novēr� no Dieva; un savukārt citiem krusts patiesi ir Dieva spēks. Un

tas tā var būt, jo, pirmkārt, Dieva spēks izpau�as mīlestībā. Mīlestība pret cilvēci, pret katru cilvēku bija tā, kas lika Dievam sūtīt un upurēt Savu Dēlu. Otrkārt, Dieva mīlestībā ir apslēpts patiesais spēks, patiesā uzvara, jo Kristus nāve bija pārejo�a. Kristus tagad dzīvo mū�am, un Viņ� ir izrādījies stiprāks par saviem ienaidniekiem -gan par visu ļaunumu, gan par pa�u nāvi.

Protams, pasaulē ir tādi cilvēki un diezgan daudz tādu kuri meklē kādu augstāku garīgu realitāti, kuri neapmierinās ar to, ko ikdienas pasaule piedāvā. Ta�u arī tiem bie�i vien Kristus krusts ir ģeķība. Apustulis īsi un lakoniski apraksta �ādus meklējumus: "Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība." Būtu jau labi, ja katram no mums būtu sava zīme no Dieva, katram savs dego�ais krūms vai Damaskas ceļ�. Ta�u tad pastāvētu risks, ka mūsu ticība nogrimtu sensāciju meklējumos. Vai mēs apmierinātos ar vienu �ādu brīnumu, vai arī mēs meklētu arvien jaunu, lielāku, iespaidīgāku? Ta�u Dievs mums visiem ir devis zīmi -� Kristus krustu.

Grieķi meklē gudrību. Un ne tikai grieķi vien. Da�s labs garīgais cilvēks cen�as izdibināt dievi�ķos noslēpumus, iegūt slepenas zinā�anas, kuras tam parādītu ceļu uz debesīm, uz laimi. Un tas nenotika tikai senbaznīcas laikos vien. Pat mūsdienās agnostiķu baznīcas tādas baznīcas, kuras nodarbojas ar apslēptas gudrības meklē�anu -da�viet pasaulē ir uzplauku�as. Bet vai Dievs ir paredzējis pestī�anu caur slepenām zinā�anām, kuras būtu pieejamas tikai da�iem, tikai pāris izredzētajiem? Nebūt nē! Dieva gudrības, Dieva plāna pilnība pasaulē ir pieejama ikvienam ticībā, un tas ir Kristus krusts.

Tie�i to Svētais Gars atklāja Svētajam Pāvilam, kad viņ� sniedza �ādu kopsavilkumu: "Bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.� Vārds īstajā vietā. Ja mēs ticībā apkampjam �o Kristus krustu, tad tas mums dod pilnīgu sātu; pilnīgu sātu pasaules kārdinājumu priek�ā, jo tas ir vērtīgāks nekā viss, ko pasaule spēj dot; un pilnīgu sātu garīgajās lietās, jo caur to Dieva mīlestība un Dieva spēks pasaulē parādījās un parādās vispilnīgākajā formā.

Jebkāda elkdievība ir nepareizi centieni remdināt tās garīgās slāpes, kuras katram cilvēkam ir dotas. Garīgās slāpes nevar apmierināt ar materiālām lietām. Garīgās slāpes nevar dzesēt ar jebkādām pasaulīgām zinā�anām. Garīgu tuk�umu var sekmīgi aizpildīt tikai un vienīgi ar garīgām vērtībām. Un, ja nu mēs alkstam pēc Dieva spēka, Dieva gudrības, Dieva mīlestības un labvēlības apliecinājuma, tad nav ko tālāk meklēt tas mums ir papilnam dots Kristus krustā. Āmen.

.

"Nāciet �urp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla Mt. 11:28-30

"Bet notika tanīs dienās, ka Viņ� aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņ� pavadīja visu nakti Dieva lūg�anā. Un, kad gaisma ausa, tad Viņ� sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņ� nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuru Viņ� nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūsu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju."

Lk. 6:12-16

�oreiz sāksim, ar kādu lietu, kas man ir ļoti tīkama. Un te nebūs runas par Dieva �ēlastību, par Svētā Gara spēku, par Jēzus varenajiem vārdiem. Te pat nebūs runas par kādu militārās vēstures grāmatu vai notikumu. Nē sākumā parunāsim par kokakolu.

Jā, jā, zinu, ka jūsu vidū ir tādi, kuri gribētu redzēt mani to mazāk lietojam. Un jums dro�i vien ir taisnība, ka tas nav visveselīgākais dzēriens pasaulē. Ta�u patlaban es gribu aplūkot kādu lietu saistībā ar kokakolu, proti kā tā savā laikā ir tikusi reklamēta. Jo, protams, tik lielai un pazīstamai "markai" nāk līdzi arī ļoti daudz reklāmas dolāru. Un �ie reklāmas dolāri var nopirkt vado�o reklāmas aģentu pūles un zinā�anas. Un tā gadu desmitu gaitā kokakolai ir biju�i daudzi pla�i izplatīti un pla�i pazīstami saukļi un reklāmas dziesmas.

Viens no saukļiem bija pazīstams Amerikā piecdesmitajos gados. Un par �o saukli gribu vairāk parunāt. Jo kokakolu izgudroja neilgi pēc Amerikas pilsoņu kara, ta�u saukļa būtība bija pazīstama jau Bībeles laikos. Nu kā tad piedāvāja kokakolu piecdesmitajos gados? Tas reklāmas sauklis skanēja: "The pause that refreshes," jeb: "Pauze, kas atspirdzina."

Cilvēkam dzīves gājumā kā pauze, tā atpūta un atspirdzinājums ir nepiecie�ams veselīgai dzīvei. Tas nav un nedrīkst būt luksuss, bet gan dzīves ritma neatņemama daļa. Ja cilvēkam netiek dotas pietiekamas iespējas �ādus mirkļus baudīt, tam var sekot izdeg�ana, sajuk�ana prātā un pat nāve. Par atspirdzinājuma pauzes būtību stāstīts jau 1. Mozus grāmatā pa�ā Bībeles sākumā: "Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņ� bija darījis, un atdusējās septītajā dienā.. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņ� tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis" (1. Moz. 2:2).

Tā ir rakstīts, un tomēr neviļus rodas jautājums vai Dievam �ī atpūta pa�am bija nepiecie�ama? Jā, darba apjomam bija grandiozs vēriens, gan pla�umā, gan sīkās detaļās. Un tomēr, ja Dievs ir visuvarens un Viņ� ir tad vai atdusē�anās Viņam bija vajadzīga? Zīmīgu mājienu varam atrast Marka evaņģēlijā, kur pats Kristus saka: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ" (Mk. 2:27). Tātad Dievs nav iestādījis sabatu pa�a vajadzībām, bet gan cilvēkiem par svētību. Jo Radītājs saprata, ka radījumam, būdamam vājam, �āda pauze, kas atspirdzina, ir lieti derīga.

Lk. 6:12-16tekstā aprakstīts, kā Jēzus aicina mācekļus. Mēs varētu pavadīt daudz laika, pārrunājot par ikvienu no �iem divpadsmit, ko par viņiem saka Bībele un ko māca baznīcas tradīcija. Ta�u �oreiz gribu pievērst uzmanību tam, ko Jēzus darīja tie�i, pirms Viņ� �os divpadsmit izraudzīja: "Bet notika tanīs dienās, ka Viņ� aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņ� pavadīja visu nakti Dieva lūg�anā� (Lk. 6:12).

Tikai viens teikums un tomēr kāda bagātīga viela pārdomām. Pirmām kārtām par ko Viņ� īsti lūdza? Nu, atbilde �eit būtu �ķietami skaidra: Tēvs, lūdzu, palīdzi Man izvēlēties pareizos mācekļus, kuri varētu turpmāk kalpot kā apustuļi. Jā, bet kāpēc tad lūgt visu nakti? Vai tad Debesu Tēvs nevarētu minūtes laikā nosaukt divpadsmit vārdus? Un, ja atbilde uz Jēzus lūg�anu bija Dieva rīkojums: "Izvēlies pats�, tad Jēzus būtu varējis tūdaļ nonākt lejā un doties uz labi pelnītu nakts dusu. Abos gadījumos paliek atklāts jautājums

-� kāpēc Kristum pavadīt visu nakti, lūdzot Dievu?

�ķiet, ka ļoti loģiska būtu atbilde, ka Jēzus gribēja kārtīgi izbaudītto pauzi, kas atspirdzina. Prom no klausītāju pūļiem, prom no slimajiem un apsēstajiem, prom pat no Saviem mācekļiem, kalnā, saldā vienatnē, lai divatā parunātos ar Savu Tēvu. Būdams miesā, Dieva Dēls lielā mērā atteicās no Savas iepriek�ējās varas un statusa; ļoti iespējams, ka daļēji tā bija arī automātiska vienotība ar Tēvu, ar ko Viņ� bija vienāds būtībā. Ta�u tagad, kad Jēzus atradās miesā, būdams arī Cilvēka Dēls, Viņam bija jānoiet savrup, lai smeltos no Tēva spēka. Lai baudītu to pauzi, kas atspirdzina.

Un ko tas viss pasaka mums? Pirmkārt, tas pasaka, ka ikvienam no mums ir nepiecie�ama pauze, kas atspirdzina;

lai arī cik mēs būtu enerģiski, sparīgi vai sprauni, mums tomēr vajag �ad tad atpūsties, atraisīties, palēnināt dzīves ritmu ap mums. Otrkārt, tas tikpat lielā mērā attiecas kā uz garīgo, tā fizisko slodzi. Ja nu Visuvarenais ir mūsu ķermeņus tā ieprogrammējis, ka mums vajag 8 stundas miega ik pa 24 stundām, tad Viņ� arī ir paredzējis, ka vismaz vismaz reizi pa septiņām dienām mums ir nepiecie�ama tā pauze, kas atspirdzina. Un �eit es nerunāju par kādu galda lūg�anu vai steigā nobirdinātu "Tēvreizi�. Nē, �eit ir runa par to, ka atrodam kādu stundu, kurā apzināti noliekam pie malas ikdieni�ķās raizes un vai nu aizejam uz dievkalpojumu, vai vismaz mājā palasām Svētos Rakstus, pārdomājam tos un nopietni pielūdzam Dievu; vai vienkār�i ar Viņu patērzējam.

Tre�kārt, tas būtu jādara, nevis kā pildot pienākumu un, tā kā tas ir ar baznīcu saistīts, kā drūmu pienākumu, bet gan kā tiek�anos pēc atspirdzinājuma. Paturēsim prātā Kristus vārdus Mt. 11:28-29: "Nāciet �urp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm." Un, ja jau Dieva Dēls mūs tik sirsnīgi aicina, ja Viņ� patiesi kāro mūs pie Sevis redzēt, tad atliek tikai atsaukties uz tik mīļu ielūgumu un tuvoties Viņam, lai saņemtu to pauzi, kas atspirdzina, lai saņemtu to atspirdzinājumu, kur� var vest uz mū�īgu dzīvo�anu.

Izrādās, ka kokakola nav vienīgā "pauze, kas atspirdzina". Āmen.

Es Esmu! Gramatisks vingrinājums Dieva gaumē

"Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada. Jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu, sacīdami: "Mēs esam dzirdēju�i, ka Viņ� sacījis: Es gribu �o rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts." Bet arī �ī viņu liecība nebija vienāda. Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko �ie pret Tevi liecina?" Bet Viņ� cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti Teicamā Dēls?" Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sē�am pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebe�iem.�� Mk. 14:53, 55-62

�Un notika, kad Viņ� kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja Evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un jautāja Viņam: �Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?� Bet Viņ� tiem atteica: "Arī Es jums vienu vārdu vaicā�u: sakait man Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?" Bet tie savā starpā sāka spriest: �Ja mēs teiksim no debesīm, -Viņ� sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, -visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis." Un tie atbildēja: "Mēs nezinām, no kurienes."

Tad jēzus viņiem sacīja: "Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es �īs lietas daru.""

Lk. 20:1-8

Viena no sūdzībām, kādas bie�i dzird par Bībeli, ir tās skaidrības trūkums. Jā, �ādām sūdzībām ir zināms pamats. Jo Bībele, tās grāmatas nav tik skaidras, kā mēs da�kārt to vēlētos. It īpa�i pravietojumu grāmatas �eit tūlīt nāk prātā Daniēla un Jāņa atklāsmes grāmatas Dieva dotā vēsts tie�ām ir miglaina un grūti interpretējama.

Ta�u skaidrības trūkums ir pārmests arī pa�am Kristum. Jau Viņa dzīves laikā bija klausītāji, kas gribēja no Viņa dzirdēt skaidru atbildi vai Viņ� ir Dieva Dēls vai nav. Vai Viņ� ir gaidāmais Mesija vai ne. Vai Viņ� ir Dieva Jērs, vai būs gaidīt citu.

Lk. 20:1-8 ir pieminēts viens no �ādiem gadījumiem, kur Jēzus klausītāji meklē �ķietami meklē skaidru informāciju par Jēzus būtību un sūtību. Notikums ir �āds: Jēzus māca ļaudis Jeruzalemes templī. Ir Sākusies klusā nedēļa. Jēzus zina, ka Viņa dienas, tā teikt, ir skaitītas. Un tātad var teikt, ka Viņ� sludina Savus pēdējos vārdus, Savas atvadu runas. Un ne bez iedarbības. Ļaudis nāk un klausās, nāk tādiem pulkiem, ka Jēzus pretinieki augstie priesteri, rakstu mācītāji un vecajie nevar �ādas sekmes atstāt bez ievērības.

Un tā viņi nāk pie Kristus un taujā par Viņa tiesībām un pilnvarām. No pasaulīgā viedokļa skatoties, tas būtu it kā saprotams: Jēzus nav nedz priesteris, nedz Ievīts, Viņ� nav pabeidzis teoloģijas fakultāti, Viņ� ir labākā gadījumā teologs pa�darbnieks. Un turklāt �e nav runas par kādu lauku sinagogu, �eit ir pats Jeruzalemes templis, neapstrīdami augsto priesteru teritorija.

Tātad, no laicīgā viedokļa, loģiski. Ta�u augstie priesteri negaida laicīgu atbildi. Ko viņi vēlas panākt? Visticamāk to, ka Jēzus teiks apmēram �ādi: "Man ir tiesības �eit sludināt, jo Es esmu Dieva Dēls un Man ir pilnvaras sludināt Mana Tēva vārdu." Ar to būtu viss nokārtots. Viņ� publikas priek�ā būtu zaimojis Dievu, un Viņu varētu arestēt un nogalināt kā bīstamu ķeceri. Un vēl kas liecinieku būtu papilnam.

Jēzus �o nodomu izjauca ar meistarīgu retorikas paņēmienu. Viņ� ar Savu pamatjautājumu pārņēma iniciatīvu, liekot uzbrucējiem aizstāvēties un beidzot padarot tos nespēcīgus. Visticamāk, tie ar drūmām un saīgu�ām sejām aizgāja projām, lai turpinātu kaldināt savus Jēzus apklusinā�anas plānus.

Bet vai mēs ievērojām vienu ļoti nozīmīgu faktu? Jēzus tie�i un skaidri nav atbildējis uz priesteru uzdoto, kaut neap�aubāmi provokatorisko jautājumu. Viņ� nav publiski apliecinājis, ar kādām tiesībām Viņ� sludina vai kas Viņu uz to ir pilnvarojis. Protams, daļa Viņa klausītāju ļoti labi saprata, ka Viņ� ir no Dieva un ka Jēzum pilnvaras ir izsniegu�as "visaugstākās instances".

Un tomēr netrūka un mūsdienās arī netrūkst tādu, kuri būtu apmierinātāki, ja Jēzus būtu skaidrāk izteicies. Bērnībā mani mazliet kaitināja, ka Jēzus Sevi dēvē par Cilvēka Dēlu. Man �ķita: ja reiz Viņ� ir Dieva Dēls, lai tad arīdzan lieto �o titulu, kur� turklāt izklausās krietni iespaidīgāks.

Mēdz teikt, ka gudrība nāk ar gadiem. Ja tagad man kāds izteiktu līdzīgu domu, es vismaz zinātu, ko atbildēt. Jo atbilde, protams, ir atrodama Bībelē, ta�u nepavisam ne tajā vietā, kur mēs to loģiski meklētu. Kur mēs ar savu pasaulīgo prātu un cilvēcisko domā�anu meklētu Jēzus visaugstāko pa�apliecinājumu? Evaņģēlijos, protams, bet kurā Jēzus

dzīves posmā? Nu, vislielākā triumfa brīdī, vai ne? Viņa aug�āmcel�anās rītā? Viņa triumfālajā iejā�anā Jeruzalemē? Tad, kad Viņ� paēdināja tos piecus tūksto�us? Tad, kad Viņ� dziedināja vai izdzina ļaunos garus? Vai varbūt tempļa pagalmos, kad bija klāt labvēlīgi noskaņots klausītāju pulks, kas bija gatavs uzņemt Mesiju un sekot Viņam?

Nekā tamlīdzīga. Mk. 14:61-62 apraksta �o visiz�ķirīgāko brīdi: "Augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti Teicamā Dēls?� Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu.� Tā. Beidzot. Jēzus ir ar nepārprotamiem vārdiem apliecinājis Sevi kā Dieva Dēlu. �eit nu nav vairs �aubu, Jēzus to tagad saka bez līdzībām, bez Vecās Derības citātiem. �eit, kā rakstīts Marka evaņģēlijā, sinedrija priek�ā Viņ� pasaka, kā tas ir.

Ar vienu vārdu sakot,

visā Jeruzalemes

pilsētā Jēzus ir Tas,

kur� vismazāk �ķiet /

esam Dieva Dēls, Viņ� vismazāk atgādina Mesiju.

No vienas puses, tas pat �ķiet loģiski, ka tas notiek augsto priesteru sapulcē. Te ir Dieva svarīgākie kalpi, tie nu būtu tie, kuriem Dieva Dēlam vajadzētu Sevi atklāt. Liekas pa�saprotami: ja jau Jēzus patiesi ir Dieva Dēls, tad augstie priesteri būs Viņa tuvākie palīgi un asistenti, tie būs tie, caur kuriem Evaņģēlijs plūdīs tautā un tautās.

Jā, bet kādi ir tie apstākļi, kuros Jēzus atrodas sinedrijā? Viņ� ir arestēts, sinedrijs grasās Viņu notiesāt un nevis cildināt. Visi Jēzus atbalstītāji ir pazudu�i, un Viņ� viens stāv apsūdzēto vietā. Daudz viltus liecinieku Viņu apmelo, un neviens i nedomā par Viņu kādu labu vārdu teikt. Viņam draud nāvessods. Ar vienu vārdu sakot, visā Jeruzalemes pilsētā Jēzus ir Tas, kur� vismazāk �ķiet esam Dieva Dēls, Viņ� vismazāk atgādina Mesiju.

Un tie�i tajā brīdī Jēzus apliecina Savu patieso esamību. Kā Dievam patīk atkal un atkal apgriezt pasaulīgo domā�anu vēk�pēdus! Un Viņa Dēls turpina �o tradīciju. Tātad, ja kāds ko zina par Dieva darbības metodēm, tad nav nemaz neloģiski meklēt Jēzus ārkārtīgi būtiskos vārdus visneiedomājamākajā vietā. Un tur tie arī ir. Jēzus apliecina, ka Viņ� ir Kristus, Dieva Dēls. Skaidrības meklētāji var būt apmierināti, vismaz �ajā būtiskajā jautājumā.

Tad nu paliek vēl viens kritisks moments mūsu reakcija. Ja �is Jēzus melo, ja Viņ� nepatiesi uzņēmies �ādas pilnvaras, nu Viņ� krustu ir pelnījis; Bet, ja Viņ� runā patiesību, ja Viņ� patiesi ir Dieva Dēls� Par to mums ikvienam ir jāiz�ķiras. Āmen.

.

"Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā! Esi man �ēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini mani, jo izbailes pārņēmu�as visus manus locekļus! Arī mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, kavējies cik ilgi vēl? Pievērs man Savu vaigu, izglāb manu dvēseli, palīdzi man pēc Savas lielās �ēlastības! Jo nāvē Tevi vairs nepiemin! Kas gan pazemē Tevi slavēs? Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij. Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļasvieta pludo asarās. Mana acs ir noģindusi aiz skumības, un tās skata jaukums zūd manu baiļu asaru dēļ daudzo ienaidnieku priek�ā. Atkāpieties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs uzklausa manu raudā�anu!

Tas Kungs klausa manu lūg�anu, manu sauk�anu Viņ� ir dzirdējis."

Ps. 6:2-10

"Un pēc tam Viņ� gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļau�u gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņ� bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to ie�ēlojās un tai sacīja: ''Neraudi!'� Un piegājis Viņ� aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņ� sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies aug�ā!� Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņ� to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā

ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Un �ī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni."

Lk. 7:11-17

Tā ir veca patiesība, ka katram sava sāpe ir tā tuvākā. Un tas nav īpa�s pārsteigums. Lai arī cik mēs esam simpatizējo�i, līdzjūtīgi un patiesi norūpēj u�ies par citiem, tikai retam izdosies par citu likstām bēdāties un rūpēties vairāk nekā par savām.

Ta�u arī �eit mēs atrodam vienu zemūdens akmeni. Ja mums ir kāda bēda un kāds cilvēks no malas nāk un, kaut vai labi domādams, cen�as mierināt ar nepareiziem vārdiem, tad rezultāts var būt glu�i pretējais. Mēs varam pat sadusmoties par �ī cilvēka pūlēm, uztver viņa vārdos smalkjūtības trūkumu un, teiksim, stāvokļa galīgu neizpratni. Un tā, gribēdams labu, cerību pilnais mierinātājs mums ir izdarījis ļaunu.

Ja Vecajā Derībā ir vēstīts par kādu cilvēku, kur� ar cie�anām ir bijis uz "tu�, tad tas, visticamāk, ir bijis Ijabs. Kad viņ� bija sātana vajāts, zaudējis bērnus un lielu bagātību, viņ� tika trīs draugu apmeklēts vai varbūt būtu pareizāk teikt piemeklēts. Jo visām likstām pa virsu �ie "mierinātāji� vēl centās ījabam uzvelt vainas sajūtu, it kā viņa grēcīgums būtu bijis viņa neveiksmju cēlonis. Protams, mēs zinām, kas tas tā nebija, jo Ijaba grāmatas autors jau pa�ā sākumā mums dara zināmu, ka Ijabs "..bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņ� bijās Dieva un vairījās no ļauna�. To zinām mēs, un to zināja Ijabs.

Un nu viņam ir jādzird, ka viņ� nemaz nav bijis tik taisnīgs, ka Dievam ir pilnīgs pamatojums viņu sodīt, ka cie�anas ir dabīgas viņa rīcības sekas. Bie�i vien tiek runāts par �ī cietēja pacietību. Ta�u 16. nodaļas sākumā Ijabs "blie� no abiem stobriem": "Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un no�ēlojami mierinātāji. Vai tuk�ām runām nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jārunā?" (Ij. 16:2-3).

�ajos vārdos mēs dzirdam patiesu dvēseles sāpju kliedzienu. Ijabs saka �iem trim draugiem un būtībā visai pasaulei, ka viņam nu ir gana un tuk�i vārdi nekādu labumu nenesīs, tie drīzāk kaitēs. �o domu viņ� attīsta tālāk: "Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un �ūpotu savu galvu pārjums" (īj. 16:4).

Ar vienu vārdu sakot ja jūs būtu manā vietā un es jūsējā, tad gan jūs saprastu. Tad es varētu spēlēt lielo garīgo gudrīti, tad es varētu jūs daiļrunīgi apvārdot un papildināt to ar pienācīgiem �estiem. Un tad jūs redzētu, cik maz labuma ir no �ādām tuk�ām runām.

Nav grūti sasaistīt �o tekstu ar Lk. 7:11-17 tekstu. Centīsimies iejusties Naines atraitnes ādā. �eit, protams, ir personīga traģēdija, turklāt �ī atraitne atrodas arī ekonomiskā bezizejā. Atcerēsimies, ka tais laikos nebija nedz pensiju, nedz sociālo dienestu. Sieviete �ādos apstākļos patiesi bija strupceļā viņai reāli draudēja bada nāve.

Un nu pienāk kāds sve�inieks un saka atraitnei: "Neraudi!" Savā ziņā tas ir viens no viscietsirdīgākajiem vārdiem, ko �ai atraitnei tajā brīdī varēja pateikt. Viņa nebija bērns, kas pakritis un nobrāzis ceļgalu. �ī nebija kāda maza likstiņa, kuras sekas pazudīs pēc pāris dienām. �ai sievietei dzīve, kādu viņa bija pazinusi, bija beigusies, turklāt ar strauju kritumu. Kā lai neraud? �oreiz nudien asaras ir īstajā vietā. �oreiz jau nekas vairs nevar līdzēt.

Jā. No cilvēciskā viedokļa nekas vairs nevar līdzēt. Dēls ir miris, un nāve ir neatgriezeniska, vai ne tā? Bet varbūt tomēr nē. Jo �eit padomu "neraudi" dod Jēzus. Iegaumēsim,

ka Svētais Lūka sniedz tādu kā redakcionāru komentāru, redakcionāru mājienu. Jo Viņ� neraksta: Jēzus ie�ēlojās un tad sacīja: "Neraudi." Nē. Ie�ēlo�anās un ieteikums neraudāt nāca no Tā Kunga tas bija vārds, kas tā laika jūdiem nozīmēja tikai un vienīgi Dievu. Ta�u �inī gadījumā pirmo reizi savā evaņģēlijā Lūka nosauc Jēzu par To Kungu.

Protams, tam irtālejo�as sekas. Jo Jēzus varpilntiesīgi teikt: "Neraudi," un tam ir pamatots segums. Būtu attaisnojami, ja atraitne atcirstu: "Tamlīdzīgu runu esmu jau dzirdējusi, kas tu esi par cietsirdīgu un no�ēlojamu mierinātāju!" Ta�u viņai tūlīt būs iemesls mainīt savas raudas pret gavilēm. Jo Jēzum ir Tā Kunga spēks. Jēzus var padarīt nāvi, jā, pat nāvi, par atgriezenisku. Nāvei nepieder pēdējais vārds. Ir Kāds, kas ir varenāks par nāvi.

Un to Kristus pierāda ar atraitnes dēla piecel�anu no miru�ajiem. Protams, apkārtējiem tas bija liels �oks bez �aubām, patīkams �oks bet tomēr �oks: "Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu." Ta�u vai viņi saprata �ī notikuma un citu līdzīgu gadījumu tālejo�o nozīmi? Jēzus uzmodināja �o mironi; ta�u viņa patlaban nav pasaulē starp dzīvajiem. Un tomēr atraitnes dēla piecel�ana no miru�ajiem parādīja Jēzus klausītājiem, ka Viņam ir pamatīga "aizmugure", ka Viņa rīcības pamatā ir varens spēks.

Un tas savukārt pie�ķir jo lielu ticamību vārdiem, kurus Jēzus saka. Ja Viņ� mūs aicina uz palieko�u dzīvību Tēva valstībā, ja Viņ� mums dāvā palieko�u uzvaru pār nāvi un Viņ� to arīdzan dara -, tad Viņam ir pilnas tiesības teikt katram no mums: "Neraudi!" Jā, mūsu �īs dzīves likstas ir būtiskas, mūsu sāpes ir īstas. Ta�u tās, paldies Dievam, ir pārejo�as. Mūs gaida valstība, kurā nevienam nebūs jāsaka: "Neraudi!�, jo nebūs vairs nekāda iemesla bēdām. Āmen.

Dieva stratēģija Pāvila aizsardzībai

"Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaonie�u valodā sacīdami: "Dievi kļuvu�i cilvēkiem līdzīgi un nokāpu�i zemē pie mums.'Vn tie sauca Barnabu parZevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņ� bija runātājs. Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēr�us un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļau�u vidū, saukdami un sacīdami: "Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi pa�i mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām Evaņģēliju, lai jūs no �iem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tur iek�ā; kas pagāju�ajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus; jeb�u Viņ� Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku." To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunāju�i ļaudis un apmētāju�i Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņ� ir miris. Kad mācekļi ap viņu bija sapulcēju�ies, viņ� uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņ� ar Barnabu devās ceļā uz Derbi."

Ap.d. 14:11-20

"Bet jūs, mīļie, pieminiet vārdus, kurus jums mūsu Kunga Jēzus Kristus apustuļi ir sacīju�i savā laikā; to viņi teica jums: pēdējā laikā būs smējēji, kas dzīvos savās pa�u bezdievīgajās kārībās, tie, kas no�ķiras, laicīgi cilvēki, kam nav gara. Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet

Dievu Svētajā Garā. Un pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga jēzus Kristus �ēlastību, lai iemantotu mū�īgo dzīvību. Un citus, kas �aubās, ap�ēlojiet, glābiet, no uguns izraudami, citus ap�ēlojiet ar bailēm, nīzdami pat miesas apgānītās drēbes. Bet Tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus Savas godības priek�ā, Vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam, lai ir caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, godība, varenība, spēks un vara no mū�ības, tagad un mū�u mū�os! Āmen."

Jūd. 17-25

Da�i, varbūt pat daudzi no jums zina, ka militārā vēsture ir mans vaļasprieks. Tādēļ atļau�os parunāt par stratēģiju un aizsardzību. Nē, nē, neuztraucieties: �eit nebūs runas nedz par tankiem, nedz par artilēriju, kara aviāciju, bataljoniem, divīzijām un korpusiem. Kaut arī tas varētu būt visai interesanti�

Nē, runā�u par Dieva stratēģiju apustuļa Pāvila aizsardzībai. Mēs esam dzirdēju�i, ka Dievs ir visuvarens, mū�īgs, visu zino�s un tā joprojām. Bet Viņ� ir arī izcils stratēģis, kur� turklāt māk "sakombinēt" vairākus cilvēkus da�ādās vietās, da�ādos laikos un radīt vienotu rezultātu pavisam negaidītā veidā. Un tādiem cilvēkiem kā man, kam ir ļoti vāja iztēle, atliek tikai brīnīties par Tā Kunga spējām �ajā jomā.

Sāksim ar vienkār�āko. Vai tad Visuvarenais nevarēja apvilkt loku ap apustuli teiksim, divu metru diametrā un vienkār�i neļaut nekādam ļaunumam tur parādīties? Tam nevarētu tikt cauri nedz slepkava, nedz zobena vai dun�a asmens, nedz indes malks, pat mests akmens ne. Puķes? jā, protams. Gar�īgs kumoss? Bez �aubām. Visu to labāko, ta�u nekādu ļaunumu.

Protams, Dievam tas būtu vienkār�āk par vienkār�u. Ta�u bija vairāki iemesli, kāpēc tā glu�i nevajadzēja rīkoties. Pirmām kārtām, Pāvilam kā biju�ajam Kristus vajātājam bija par to jāuzņemas atbildība. Kā Kristus pats teica par Pāvilu: "..viņ� Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priek�ā. Jo Es viņam rādī�u, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācie�" (Ap. d. 9:15).

Otrām kārtām, ja Visuvarenais būtu �ādu ļaunuma atvairī�anas loku radījis ap �o apustuli, tad visi varētu viņam pārmest: "Jā, tev ir viegli sludināt Kristu, jo Viņ� tevi brīnumaini sargā. Viņ� tevi būtībā nes uz rokām. Bet kā būs ar mani? Ja es sāk�u ticēt Evaņģēlijam, vai arī es saņem�u �ādu aizsardzību? Vai tāds loks būs arī ap mani? Nē? Nu tad kāpēc lai es sekotu tādam Dieva Dēlam, kur� starp Saviem sekotājiem piekopj radu bū�anu?�

Tie ir diezgan pamatoti iebildumi pret �ādu aizsardzības loku. Bet ko nu? Pāvils bija lieliski piemērots apustuļa darbam. Bez�aubām, sātans ļoti labprāt būtu ticis no viņa vaļā uz visiem laikiem. Ta�u Visuvarenais negribēja ļaut Pāvilu tāpat novākt kalpo�anas sākumā. Un tas arī nenotika.

Tagad aplūkosim mazliet tuvāk mazu fragmentu no Apustuļa darbu grāmatas teksta (Ap. d. 14:19-20): "Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunāju�i ļaudis un apmētāju�i Pāvilu ar akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņ� ir miris. Kad mācekļi ap viņu bija sapulcēju�ies, viņ� uzcēlās un iegāja pilsētā.� Nu, ko? Interesants jautājums. Vai Dieva aizsardzības stratēģija nostrādāja? Vai �oreiz no�āva greizi?

�oreiz gan jāteic, ka aizsardzība nostrādāja labi. Apustulis bija pūļa varā. Tie un nevis mācekļi viņu izvilka no pilsētas. Iedomājieties, kā viņ� izskatījās asiņains, ar neskaitāmām

brūcēm, bezsamaņā guļo�s zemē. Nav brīnums, ka naidīgais pūlis domāja, ka viņ� ir uz visiem laikiem apklusināts. Bet kā ar sātanu? Vai viņ� zināja, ka apustulis vēl ir dzīvs? Pieļauju, ka jā. Ta�u Visuvarenais liedz viņam to darīt zināmu lin�a tiesai. Un, ja tā ir, tad patiesi Tā Kunga frontes līnija bija sekmīgi noturējusies.

Beigu beigās, mēs ta�u baznīcas

Beigu beigās, mēs

ta�u baznīcas himnā

iziedami "Dievs neļaus

Savai laivai grimt."

Jā gan. Ta�u vairāku

iemeslu dēl Viņ� ļaus j f f

tai piedzīvot vētras, ikmeņus, sūces, varbūt torpēdas.

himnā dziedam: "Dievs neļaus

*

Savai laivai grimt." Jā gan. Ta�u vairāku iemeslu dēļ Viņ� ļaus tai piedzīvot vētras, akmeņus, sūces, varbūt torpēdas. Un tāpat ir ar katru atsevi�ķo ticīgo. Un tāpēc mēs nedrīkstam sākt rāties uz Dievu, ja mums dzīvē kaut kas aiziet greizi. Kā nekā, arī mācītājiem, prāvestiem, jā, pat bīskapiem un arīdzan arhibīskapiem nākas piedzīvot da�neda�ādas likstas, sāpes, rūpes, netaisnību un tā tālāk.

Tāpēc smelsimies gudrību un iedvesmu par stratēģiju kas pausta Jūd. 1:21 u. trpm. tekstā. Pirmkārt: "Pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus �ēlastību.." Tas, ka Dievs mūs mīl, tas, ka Kristus mūs ap�ēlo, tas vien jau ir tādas bruņas, kādas pat vislabākie iero�u meistari nespēj izgatavot. Jo Visuvaldītājs stāv pāri pasaulei, kā arī visai garīgajai realitātei. Ja Viņ� mūs aizsargā, tad patiesi būsim dro�i. �ķiet, ka tas ir tie�i tas, ko Svētais Jūda mums grib pateikt.

Otrkārt: "..citus, kas �aubās, ap�ēlojiet, glābiet, no uguns izraudami, citus ap�ēlojiet ar bailēm.. Bet Tam, kas spēj jūs

pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus Savas godības priek�ā., lai ir caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, godība, varenība, spēks un vara.." Tātad mēs esam aicināti ne tikvien patverties Tā Kunga aizsardzībā, bet arī palīdzēt aizstāvēt citus. Jo sātans neguļ. Viņ� ir ļoti �akls. Un varbūt mūsu palīdzība ir tie�i tāda, kas var brāli vai māsu pasargāt no ļaunā triecieniem. Pasargāt ar lūg�anu, ar uzmundrino�u vārdu. Dāvinot laiku un izpratni uzklausot. Ar līdzjūtību.

Dievam ir Sava aizsardzība un stratēģija katram no mums. Tas nenozīmē, ka kādreiz nedabūsim pa mizu. Ta�u paļāvība uz Tā Kunga gādību, par spīti visiem uztraukumiem, parāda, ka esam pareizi sapratu�i, ko nozīmē pasargāt sevi Dieva mīlestībā, rūpējoties par saviem līdzcilvēkiem. Āmen.

.

"Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, mans Dievs, uz Tevi es ceru, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas. Tie�ām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr. Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu �ēlsirdību un �ēlastību, kas ir mū�īga. Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc Savas �ēlastības Savā lielajā laipnībā, ak, Kungs! Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņ� atgrie� grēciniekus uz pareiza ceļa. Pazemīgos Viņ� vada Savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņ� māca Savu ceļu. Visi Tā Kunga ceļi ir �ēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības."

Ps. 25:1-10

�..visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņ� dod �ēlastību. Tad nu pazemojieties apak� Dieva varenās rokas, lai Viņ� jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdī�anos metiet uz Viņu, jo Viņ� gādā pārjums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams, un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pa�as cie�anas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas �ēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mū�īgajā godībā, tas jūs pēc īsām cie�anām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mū�u mū�os."

1. Pēt. 5:5-10

�oreiz es gribētu mazliet aplūkot kaut ko, kas da�iem, pat daudziem cilvēkiem ir ļoti raksturīgs; ta�u, aplūkojot to loģiski, pilnīgi neracionāls. Un �ī liksta, �ī slimība, jā, �is lāsts jo to var raksturot arī �ādi bie�i skar tie�i tos, kurus uzskata par gudriem, par spējīgiem, ar vienu vārdu sakot tos, kuriem vajadzētu zināt labāk.

"Kaut tu lepns paliktu!" skan labi pazīstamais �igānu lāsts. Un lāsts tas ir. Jā, liksta par, kuru es runāju, ir lepnība. �ī ir īpa�ība, kas tikai cilvēkam raksturīga nav nācies sastapt lepnu suni vai zirgu, putnu vai pat ziloni. Lepnus cilvēkus, jā, tādus esmu saticis gana. Un tomēr vai viņu lepnumam ir patiess pamats? Jo vairāk par �o jautājumu domā, jo vairāk jākonstatē: bie�i vien �im pa�lepnumam nav pamata. Latvie�u valodā lepnumu sauc arī par iedomību. Varam pieņemt, ka vārds cēlies no vārda iedomas ne jau patiesības. Mūsu lepnais cilvēks tikai iedomājas, ka viņa panākumi ir vienīgi viņa pa�a nopelns.

Aplūkosim to loģiski. Kas mēdz darīt cilvēku lepnu? Vai nu kaut kas no materiālās pasaules laicīgā bagātība, slava, vara; vai arī kaut kas no nemateriālās sfēras gudrība, atjautība, spējas vienā vai otrā nozarē un tamlīdzīgi.

Ir saprotams kārdinājums kļūt lepnam, ja cilvēkam pieder daudz materiālo labumu. Saprotams un tomēr neloģisks. Cilvēkam var piederēt daudz māju un citu nekustamo īpa�umu, kā arī automobiļi, bankas konti, dārglietas vai pat veselas pilsētas vai valstis. Nu, un kas par to? Esmu savā ne pārāk garajā mū�ā apglabājis vairākus simtus cilvēku un zinu, ka viņi no �īs pasaules �ķīrās vienādi turīgi, proti -�� ar tuk�ām kabatām. Vecais sakāmvārds, ka "mantu nevar paņemt līdzi", ir pilnīgi pareizs. Mūsu materiālie labumi nepieder mums ilgtermiņā. Tie mums ir "aizdoti", turklāt uz izteikti ierobe�otu laiku. Ticīgais zina, ka visa pasaule pieder tās Radītājam, ta�u arī ateists vai agnostiķis ir pakļauts -neap�aubāmi pakļauts �ai patiesībai. Patiesi, materiālās vērtības nevar paņemt līdzi.

Mazliet citādāk ir ar garīgajām vērtībām. Ja cilvēks ir gudrs, sekmīgs, spējīgs, arī tad rodas tīri dabīga vēlme par

"Ja Izaks Ņūtons

būtu uzaudzis

laupītāju bedrē, viņ�

diez vai būtu

ko atklājis vai izgudrojis,

izņemot kādu jaunu

mūķīzeri."

to lepoties, visu to piedēvēt pa�a nopelnam. Es esmu sekmīgs, tāpēc ka es esmu spējīgs. Esmu spējīgs, jo esmu gudrs. Esmu gudrs, jo� jā, jo esmu gudrs, un, protams, tas ir mans nopelns. Ta�u vai tas tā patie�ām ir? Kur tad paliek vecāku nopelns, ģenētiskais mantojums, sabiedrības un izglītības ieguldījums? Par ģeniālo angļu zinātnieku seru Izaku Ņūtonu ir izteikta �āda atziņa: "Ja Izaks Ņūtons būtu uzaudzis laupītāju bedrē, viņ� diez vai būtu ko atklājis vai izgudrojis, izņemot kādu jaunu mūķīzeri."

Patiesi, mūsu pa�u valoda dod �ādu liecību: ja kāds cilvēks ir īpa�i talantīgs kādā nozarē, tāds bie�i tiek dēvēts par apdāvinātu. Angļu valodā ir tas pats vārds "gifted". Ir loģiski secināt: ja kāds ir apdāvināts, tad ta�u ir bijis kāds, kas viņu apdāvina.

Varbūt tas mums palīdzēs labāk saprast vienu otru vietu Svētajos Rakstos, piemēram, �os vārdus no pravie�a Mihas grāmatas: "Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priek�ā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūksto�iem aunu, ar desmit tūksto�ām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem? Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti: darīt taisnību, mīlēt �ēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priek�ā� (Mih. 6:6-8).

Tā nu ir viselementārākā loģika. Visi gadu vecie telēni, visi auni, visas eļļas straumes pieder Tam Kungam tik un tā. Un ne jau tāpēc, ka Dievam tas viss būtu vajadzīgs. Glu�i otrādi, tas ir radīts cilvēku dēļ. Tātad, upurēdami �ādas lietas, mēs Dievam nedodam neko tādu, kas jau Viņam tik un tā nepiederētu. Bet mūsu ticību un mīlestību, mūsu vēlmi dzīvot pēc iespējas taisni un mūsu sirds pazemību, jā �ādas lietas Dievs no mums vēlētos saņemt.

Un laikam visļaunākā ir garīgā lepnība, iedomība un augstprātība garīgajās lietās. Cik mūsu sabiedrībā nav garīdznieku un draudzes locekļu, no kuru dvēselēm farizejisks pa�lepnums glu�i vai pil. Ta�u no kurienes nāk mūsu ticība? No mums pa�iem? Nu nē. Glu�i kā apustulis Pāvils ir rakstījis, mūsu ticība nav no mums, tā ir Dieva dāvana.

Un, ja mūsu ticība, kas ir mūsu garīguma pamats, ir no Dieva, tad kur nu vēl vairāk visas citas garīgās dāvanas vai kalpo�anas spējas, vai Dieva vārda atziņas. Ta�u tā jau da�kārt notiek, ka pat lietas, kuras �ķistu pa�as par sevi saprotamas, tomēr ir jāatkārto un jāatgādina atkal un atkal. Varbūt tie�i tālab apustulis Pēteris raksta glu�i vai tādā psalmu vai pravie�u grāmatu stilā: "Visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņ� dod �ēlastību. Tad nu pazemojieties apak� Dieva rokas, lai Viņ� jūs paaugstinātu Savā laikā."

Varbūt arī �āda pazemība ir Gara dāvana, jo, pēc manas pieredzes, jo ticīgāku cilvēku esmu saticis, jo no sirds pazemīgāks viņ� vai viņa ir biju�i. Patiesi, tā saujiņa cilvēku, kurus es varētu ne�aubīgi raksturot kā patiesi un dziļi ticīgus, par tādiem nekad neuzdodas, neuzsver savu kalpo�anu, savu labestību, savas gara dāvanas, savu taisnību un tā joprojām. Viņu darbs un tā augļi, viņu paļāvība Dievam runā viņu vietā.

Un kā ir ar mums, atliku�ajiem? Izmantosim loģiku, arī atbildot uz �o jautājumu. Apzināsimies, ka Dievs ir Tas, kur� Savā varenībā un �ēlastībā mums ir dāvājis kā ticības dāvanu, tā arī spējas, kas mūs ir darīju�as gudrus vai turīgus. Ja esam ar �ādām veltēm apveltīti, tam mūsos vajadzētu izraisīt dziļu pazemību un ne lepnību. Mēs pa�i esam gau�i niecīgi �īs varenības un labestības priek�ā. Apzināsimies, ka mēs tādi esam, un nevis lepnībā, bet pazemībā gaidīsim, lai Dievs mūs paceļ, paaugstina Savā laikā, kad varēsim būt patiesi svētīti, bagāti, apdāvināti un aplaimoti ta�u ne lepni. Āmen.

.

"..un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas, un miesu nomazgāju�i ar tīru ūdeni. Turēsimies ne�aubīgi pie cerības apliecinā�anas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā da�i paradu�i, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu."

Ebr. 10:21-25

"Bet Dievs, bagāts būdams �ēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņ� mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miru�i, darījis dzīvus līdz ar Kristu: �ēlastībā jūs esat izglābti! Viņ� iek� Kristus Jēzu, un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristu Jēzū mums parādītu Savas �ēlastības un laipnības pāri plūsto�o bagātību. Jo no �ēlastības jūs esiet pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriek� sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.�

Ef. 2:4-10

Mani ļoti priecē tas, ka pēdējā laikā ir manāmas jaunas vēsmas draudzes iesvētāmo starpā. Agrāk nereti uz iesvētībām nāca cilvēki, kas vēlējās baznīcā laulāties. Tas gan nav mainījies; bet viņu attieksme ir krietni uzlabojusies. Jo agrāk �ķita, ka viens no topo�ajiem laulātajiem visbie�āk tas bija līgavainis nāca uz iesvētes mācībām tikai tādēļ, ka līgava kategoriski pieprasīja laulā�anos baznīcā. Ja nelaulāsimies baznīcā, nelaulāsimies vispār. Un tā tas nabaga cālītis tur sēdēja, ar savu sejas izteiksmi bezmaz vai brēkdams: "Ātrāk, melnsvārci, lai tiekam no �ejienes prom!�

Ta�u pēdējā laikā iesvētāmie patiesi vairāk interesējas par garīgām lietām. Nereti izraisās dzīvas diskusijas, tiek uzdoti interesanti un pārdomāti jautājumi. Nesen nācās runāt par grēku un kāpēc Dievs pieļauj visādas nebū�anas un nelietības. Par cilvēkam doto brīvo gribu varētu daudz sprediķot; ta�u �oreiz es uz iesvētāmās jautājumu atbildēju ar vēl vienu jautājumu: kāpēc Dievs ir radījis cilvēku?

Tajā brīdī iestājās klusuma brīdis. Jūs lielākoties esat iesvētīti. Vai jūs varat atbildēt �o jautājumu? Varbūt tas nemaz nav tik viegli. Kas bija Dieva mērķis, radot cilvēku? Es uzskatu, ka Visuvarenais gribēja sev draugu, līdzgaitnieku, tādu, ar ko dalīties Viņa neizmērojamajā mīlestībā.

Bet tad varētu prasīt vai Tam Kungam nepietiktu ar suni? Vai zirgu? Vai ar baltajiem, pūkainajiem jēriņiem? Acīmredzot, nē. Jo �iem radījumiem nav brīvas gribas, tie nav radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Un draudzība vai mīlestība ir kaut kas tāds, uz ko ar varu nevar piespiest. Ar varu var panākt paklausību, padevību, pazemo�anos. Bet ar varmācību gan nevienu mīlēt nevar piespiest. Draudzībai un mīlestībai jānāk brīvprātīgi.

Tiktāl labi. Dievs ir radījis cilvēku �im mērķim. Bet tagad tālāk vai Tas Kungs ir radījis cilvēku ar pa�am savu mērķi, savu uzdevumu? �eit atbilde arī ir jā. Un, ja kāds no mums sevi uzskata par Kristus cilvēku, ja kāds pats sevi uztver kā debesu valstības kandidātu, tad arī mums būtu jācen�as noskaidrot, ko Visaugstākais no mums sagaida, ko Viņ� gribētu redzēt.

Vēstulē ebrejiem ir �āda vērtīga pamācība: "Turēsimies ne�aubīgi pie cerības apliecības, jo uzticams ir tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā da�i ir paradu�i.." Vai mēs �ajos vārdos atrodam kādu kopsaucēju? Jā gan uzsvars �eit ir uz darī�anu, uz aktivitātēm. Draudzes ļaudīm būs turēties pie apliecinā�anas, paskubināt citam citu un piedalīties draudzes sapulcēs. Savā ziņā �ie pāris panti der kā visas Vēstules ebrejiem kopsavilkums, jo visas �īs vēstules jēga ir izsakāma �ādi: Kristus ļaudīm atpūta nāk, tuvojas nedēļas nogale, ta�u, kamēr ir darbadienas, ir jāstrādā. Un �ī darbība nav domāta, lai nopelnītu pestī�anu, lai mēs saņemtu debesu valstību kā algu. Nē, pestī�ana ir Dieva darbs, un Viņ� caur Kristu ir to jau paveicis. Mūsu darbība izriet no tā, ka mēs esam Kristus ļaudis, ka mūsu pienākums ir rīkoties pēc iespējas Dievam tīkamā veidā.

Līdzīgu domu izsaka Svētais Pāvils Ef. 2:4-10 tekstā, īpa�u uzmanību pievērsīsim teksta noslēgumam: "Jo no �ēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriek� sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.� Tātad �eit ir lakonisks pārskats par to, kā Tas Kungs uzlūko darbus, Viņa pa�a un arī mūsu. Dievs mums ir devis ticību, iespēju ticēt patiesi, tas nav no mums, tā ir Svētā Gara iedarbība mūsos. Lūk, kā Dievs vēl cen�as pasargāt no lepnības tos, kuriem ir stiprāka ticība vai dziļāka atziņa, tas viss nāk no "Augstākajām Instancēm�, lai nebūtu pamata lielībai.

Ta�u tad seko otrā daļa tie darbi, kurus Dievs no mums sagaida. Mēs esam "Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriek� sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu". Tas ir pateikts skaidri un nepārprotami. Mums visiem, mums ikvienam Dievs jau ir sagatavojis darbu, jau sen to paredzot. Kas tad ir �is uzdevums, kāda ir mūsu misija? Ne jau neiespējamā misija, jo Tas Kungs ļoti labi zina, ko mēs spējam un ko mēs nespējam. Vai mums ir dots zināt, ko tie�i Dievs gribētu redzēt mūs darām? Bie�i vien jā. Dieva aicinājums var izpausties arī tādējādi, ka mūsu priek�ā tiek nolikta acīmredzama vajadzība un mums ir iespēja �o vajadzību apmierināt.

Un, ja tā nav, tad apdomāsimies, kādas ir kalpo�anas iespējas draudzē. Ir tik daudzas nozares, kur gandrīz jebkur� var pielikt roku. Piepalīdzēt garīgā kalpo�anā, baznīcas uzpo�anā, vecu vai slimu draudzes locekļu apciemo�anā vai aprūpē, piedalīties talkās, dāmu komitejas darbā. Lūk, �is saraksts ir itin gar�.

Tātad, cerams, ir kļuvis mazliet skaidrāks jautājums par to, kāpēc Dievs ir radījis cilvēku. Tāpat ceru, ka ir radusies labāka izpratne par to, ko Tas Kungs no mums sagaida �ajā dzīvē. Būtu �ēl konstatēt, ka mūsu gadījumā Dievs un Kristus ir velti pūlēju�ies. Āmen.

.

"Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņ� noliecās ķēniņa priek�ā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepu�i pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!� Tad ķēniņ� sacīja: �Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?� Tad Ahimaācs atbildēja: �Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļau�u drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja." Tad ķēniņ� sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņ� gāja un nostājās. Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev pie�ķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlu�ies!" Tad ķēniņ� jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?" Un etiopietis atbildēja: �Lai tā, kā �im jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!"

2. Sam. 18:28-32

�Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami, -tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: �is biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no �īs maizes ēdat un no �ī biķera

dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekams Viņ� nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd �o maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņ� ēd no �īs maizes un dzer no �ī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pa�am par sodu, ja viņ� neiz�ķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir miru�u. Ja mēs pa�i sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.��

1. Kor. 11:23-31

2.��� Sam. 18:28-32 teksts ir, ja tā var teikt, krietni savdabīgs. Vēl vairāk, varbūt pat būtu jāpabrīnās, kāpēc tas Bībelē vispār atrodas. Ta�u, ja tas tur rakstīts, tad jāsecina, ka Svētajam Garam bijis kaut kāds iemesls, kālab tas tur atrodas.

Samuēla 2. grāmatas 18. nodaļā aprakstītā situācija ir �āda: ķēniņa Dāvida dēls Absaloms ir sacēlies pret savu tēvu

-�� un vienlaikus sacēlies arī pret savu ķēniņu. Katrai pusei ir savs karaspēks, un notiek asiņaina kauja. Absaloma spēkiem kauju zaudējot, pats Absaloms, visticamāk, metās bēgt. Ta�u, kad viņ� jāja zem zaraina ozola, viņa mati aizķērās zaros, bet viņa rumaks devās tālāk. Tā Absaloms palika karājoties un viņu varēja viegli nogalināt, kas arī tika darīts.

Un tad nu gadījās, ka �ī vēsts vienlaikus priecīga un tomēr sēru pilna bija jādara ķēniņam zināma. Ieradās divi vēstne�i kāds etiopietis un Ahimaācs, Cadoka dēls. 2. Samuēla grāmatas tekstā tad arī aprakstītas abu vēstne�u gaitas. Ahimaācs pienāca pirmais un Dāvidam pavēstīja labās ziņas dumpinieki bija pieveikti; ta�u sliktās ziņas viņ� paturēja pie sevis, lai gan pats labi zināja, ka Absaloms bija miris. Toties etiopietis pavēstīja ķēniņam pilnu vēstījumu, gan prieka, gan sēru vēstis.

2. Samuēla grāmatas 18. nodaļa it labi varētu iederēties kādā vēstures grāmatā vai pat politisko zinātņu lekcijā. Bet kāds visam tam sakars ar Svētajiem Rakstiem? Kāda tur ir saistība ar mū�ību, ar debesu valstību, ar garīgajām realitātēm? Ko Svētais Gars vēlas mums �eit pateikt?

ļa būsim pavir�i, tad varbūt secināsim: jā, laikam ceturto bausli vajadzētu arī ievērot. Kā to vēsta no mana tēva un sievastēva atmiņu vācelēm ņemtais pantiņ�:

Nāciet bērni �urp ar bariem,

Skatieties uz ozolu:

Redziet tur zem kupliem zariem Absalomu pakārtu.

Mācieties tad vēl turklāt Tēv� un māti godināt.

Nevajag sacelties pret vecākiem. Ja kāds to darīs, tad varbūt nāksies karāties aiz matiem zem kupla ozola zariem. Vai, ja nu tomēr ir jādumpojas pret tēvu, tad pirms tam vajag matus nogriezt īsus.

Esmu pārliecināts, ka �eit varam atrast daudz dziļāku nozīmi. To mums labāk palīdzēs aptvert fragments no pravie�a Ecēhiēla grāmatas 37. nodaļas (Ecēh. 37:1-3): "Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem. Un Viņ� mani vadāja starp tiem pa klajumu �urpu turpu, un to bija ļoti daudz.. Un Viņ� man jautāja: "Cilvēka bērns, vai �ie kauli var kļūt atkal dzīvi?"Es atbildēju: "Kungs, mans Dievs, Tu to zini.""

No vienas puses, labi, ka pravietim bija pietiekami goda prāta, ka viņ� bija gatavs atzīties savā nezinā�anā un nevis Tā Kunga priek�ā spēlēt viszinīti. Ir tāda mācītāju kategorija

-�� un ne tikai mācītāju vien kuriem patīk izlikties, ka viņi

visu zina, it īpa�i par Dieva lietām. No �ādiem cilvēkiem būtu ieteicams pēc iespējas izvairīties, bet tās ir tikai manas domas. Katrā ziņā Ecēhiēls neuzskatīja sevi par tādu gudrīti. Un viņ� tad arī dabūja spēcīgu mācību stundu no pa�a Visuvarenā, un pēc tam pravietis dalījās arī ar mums �ajā vīzijā.

Un ko mēs no tā varam mācīties? To, ka mums visiem būtu jābūt gataviem mācīties. Mēs drīkstam nezināt visu par Dieva lietām patiesi, neviens cilvēks vienkār�i to nespēj aptvert. Pat Kristus Savā miesas laikā pasaulē bija atteicies no Savas dievi�ķās zinā�anas. Tātad nav nekas slikts, ja mēs kaut ko nezinām.

Slikti ir tas, ja mēs negribam zināt, ja mums �īs lietas neinteresē. Jo mēs ikviens kādreiz stāvēsim Ķēniņa priek�ā un mums būs jāatskatās ne tikvien par mūsu darbiem, ne tikvien par mūsu vārdiem, bet arī par mūsu domām. Ko esam domāju�i, kam esam pievērsu�i uzmanību, un kam mēs neesam pievērsu�i uzmanību, kas ir bijis būtisks mūsu dzīvēs, un ko mēs esam pametu�i novārtā. Dievs mums nepārmetīs, ja mēs nezinām to, ko vispār nespējam zināt. Ta�u būs daudz sliktāk, ka mēs troņa priek�ā nespēsim atbildēt par to, kas mums būtu bijis jāzina.

Ņemsim to vērā, aplūkojot �o 1. Kor. 11:23-31 tekstu, kura daļa ir mums labi pazīstama, jo to mēs dzirdam katru reizi, kad tiek iestādīts Svētais Vakarēdiens. Ta�u daudz mazāk pazīstami ir nākamie vārdi. Pārlasīsim vēlreiz, ko apustulis Pāvils grib darīt mums zināmu: �Tad nu, kas necienīgi ēd �o maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņ� ēd no �īs maizes un dzer no �ī biķera."

Pirmām kārtām, es ceru, ka �ie vārdi neatturēs kādu no

Vakarēdiena baudī�anas. Protams, neviens ar pilnu prātu negrib noziegties pret Tā Kunga miesu un asinīm. Nav sagadī�anās, ka Pāvils nākamajā teikumā uzsver baudī�anu, gan tikai pēc tam, kad baudītājs ir pats sevi pārbaudījis. Vakarēdiens, tāpat kā jebkura Dieva dāvana, mums nekam neder, ja mēs to nelietojam.

Otrām kārtām, tomēr vairāk parunāsim par �o sevis pārbaudī�anu. Da�s labs varbūt liks uzsvaru uz to, ka mums ir sevi jāatzīst par no�ēlojamiem grēciniekiem un ka mums nebūtu tiesību nākt pie Tā Kunga galda. Ta�u pats Visuvarenais mums saka: tie�i tādiem kā jums �is galds ir klāts. Un tā arī ir; ja tikai taisnīgajiem un bezgrēcīgajiem tur ir vietas, tad Kristus tur sēdēs viens pats, un Dievs to nav tā paredzējis, ļa Dievs dod kādu dāvanu, tad Viņ� grib, lai tā darbojas un nevis stāv dīkā; lai to lietotu un nevis pamestu nelietotu. Un, tā kā �ī dāvana nāk no pa�a Visuvarenā un tā ir tik būtiska mūsu mū�īgajai dzīvei, tad sevis pārbaudī�anai, sevis skolo�anai būtu jānododas ar visu sirdi un dvēseli, bez jebkādas pavir�ības.

Patiesi, �is nav vienīgais sevis pārbaudī�anas veids, kas būtu attiecināms uz Vakarēdiena sakramentu un, patiesi, uz visām mūsu attiecībām ar To Kungu. Mēs esam aicināti padziļināt savu garīgo atziņu, savas zinā�anas Dieva lietās. Ja mums kaut kas patiesi interesē cilvēks, mājlops, automobilis, mūzikas instruments -, mēs ta�u, glu�i dabiski, gribam par to vairāk zināt, glu�i dabiski, sāksim ievākt informāciju. Un tas mums nebūs slogs mēs to darīsim ar pacilātu sirdi.

Un kā ir ar mūsu pestī�anu? Ar mūsu pēcnāves nākotni? Vai �is temats mūs interesē? Jā? Tad tas ir mūsu aicinājums, un vienlaikus mūsu pa�u interesēs ir būt aizvien vairāk tajā iesaistītiem, aizvien labāk informētiem par to. Ķēniņa Dāvida priek�ā nāca divi ziņne�i, ta�u tikai viens jaudāja pateikt visu, kas bija nepiecie�ams. Tātad �eit ir gan labs, gan ne tik labs piemērs, no kā varam mācīties. Negribētos ta�u nonākt visu ķēniņu Ķēniņa priek�ā, lai tad, kad Viņ� prasītu: "Nu kā tad ir ar tavu dzīvi? Kāpēc tu �eit nāci? Ko tu no Manis gribētu?" es atbildētu: "Ak, es īsti nezinu." Āmen.

.

"Jūs esat dzirdēju�i, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nāk�u pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunā�u ar jums, jo nāk �īs pasaules valdnieks; pār Mani viņ� gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no �ejienes!"

Jņ. 14:28-31

"Bet �ūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai Dievs Tas Kungs tie�ām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?" Sieva teica �ūskai: "Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit.� Tad �ūska teica sievai:'Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns."

Un sieva vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm ir tīkams un iekārojams, to uzskatot. Un viņa ņēma no koka un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija pie viņas, un tas arī ēda."

1. Moz. 3:1-6

"Ko viņ� te meklē? Kāda bezkaunīga iedro�inā�anās! Nē, �āda provokācija Man gan nav jāpanes. Ir pienācis laiks �im bezkauņam darīt galu!� �os vārdus mēs neatrodam Bībelē, ta�u nemaz nebūtu tik liels pārsteigums, ja Dievs kaut ko tādu būtu teicis, konkrēti, Ijaba grāmatas 2. nodaļā. Tur ir rakstīts: "Un notika kādu dienu, kad Dieva dēli [t. i., eņģeļi] nāca, lai nostātos Tā Kunga priek�ā, tad arī sātans nāca viņu starpā, lai nostātos Tā Kunga priek�ā. Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tu nākdams?" Un sātans atbildēja Tam Kungam: "Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju"" (īj. 2:1-2).

Tātad eņģeļu sapulce Dieva priek�ā. Varbūt pilnsapulce. Varbūt nozaru vadītāju sapulce. Varbūt� planētu pārvaldnieku sapulce. Un te, lūk, sātans arī ir klāt. Viņ� ir nācis no ceļojuma, no klejojuma pa visu zemes virsu, jā, mēs varam ne�aubīties, ka sātans eksistē un ka viņ� pasaules gaitās ir ļoti aktīvs.

Patiesi, aktīvs. Ta�u -ar kādu nolūku? Kas viņam dod ' * tiesības pastaigāties pa pasauli tā, it kā tā būtu viņa mājas pagalma mauriņ�? Un kā tas nākas, ka viņ� var nesodīts parādīties Dieva priek�ā, it kā viņam būtu kādas tiesības to darīt? Un kāpēc Dievs neuztver sātana klātbūtni kā nepanesamu bezkaunību un attiecīgi nereaģē?

Atbildes uz �iem jautājumiem varam meklēt 1. Mozus grāmatā. Vispirms paskatīsimies uz 1. nodaļas 26. pantu: "Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla un pēc Mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi.."" Lūk, kā Dievs, radot cilvēku, darīja to pēc Sava tēla un līdzības un vienlaikus deva viņam valdī�anu pār zemi un visu, kas tanī. Lieliski� Un tomēr starplaikā ir noticis kaut kas, kas �o varu ir cilvēkam atņēmis un atdevis citam proti sātanam. Kā tas notika?

1.��moz. 3:1-6 tekstā aprakstīta Ādama un Ievas grēkā kri�ana. Tajā laikā nebija 10 bau�ļu, nebija piecu Mozus grāmatu ar daudzajiem Dieva likumiem. Bija tikai viens vienīgs Visuvarenā aizliegums neēst no laba un ļauna atzī�anas koka augļiem. Viens pats "nedrīkst" un ko cilvēks dara? Varat trīs reizes minēt.

Sekas nepārprotami bija daudz smagākas, nekā cilvēks spēja iedomāties. Vispirms nāve ienāca pasaulē. Varbūt Ādams un Ieva nesaprata, kas īsti ir nāve, jo viņi to nekad nebija pieredzēju�i. Varbūt kaut kas tik miglains, tik abstrakts tiem ne�ķita īpa�i bīstams. Ta�u tas varbūt nav viss. Jums varbūt �ajā jautājumā ir savas domas, un es manis teikto nepasniedzu kā dievi�ķo patiesību, ta�u man �ķiet, ka �eit ir noticis negaidīts "nekustamā īpa�uma" darījums. Sātans ir pārņēmis pasaules valdī�anu no "sākotnējiem pilnvarniekiem� Ādama un Ievas.

Kā tas varētu būt noticis? Iespējams, ka �ādi: sātans, nomaskējies par �ūsku, kārdina mūsu sen�us. Tie pakļaujas un grēko. Ta�u kas bija tas grēks? Ēst vienu augli vairāk? Nē pamatā grēks bija nepaklausība, Dieva vienīgā bau�ļa pārkāp�ana. Sātans nespēja piespiest cilvēkus grēkot, bet �oreiz ar kārdinā�anu vien pietika.

Bet kas tālāk? Kā �ī lietas izskatījās, skatoties no Dieva, no Dieva taisnības puses? Varbūt, ka Tas Kungs sprieda �ādi: ak, tā, jūs drīzāk klausīsit sātanu nekā Mani? Labi, lai tā notiek. Viņ� tagad ir noteicējs pasaulē. Redzēsim, kā jums patiks dzīvot tādā pasaulē, kuras kungs ir viņ�.

Jā, tas diez kas nav. Vai Visuvarenajam īstenībā bija �āds domu gājiens, to nevaram dro�i apgalvot. Ta�u to, ka sātanam ir valdī�ana �inī pasaulē kaut vai ierobe�ota, -to apstiprina Svētie Raksti. Kārdinot Jēzu (laimīgā kārtā �eit velns cieta neveiksmi), sātans apgalvoja: "Es tev do�u visu �o varas pilnību un �o godību, jo tā man nodota, un, kam

es gribu, tam es to varu dot� (Lk. 4:6). Ievērosim, ka Jēzus nesāka sirsnīgi smieties un neteica: "Ko tu te mā�ojies, Manam Tēvam pieder visa varas pilnība un godība.�

Jāņa evaņģēlijā �o domu izsaka pats Kristus. Kā rakstīts Jāņa evaņģēlija tekstā, Jēzus saka: "Es vairs daudz nerunā�u ar

Kas tad ir �is pasaules valdnieks?

Augstais priesteris Kajafa? Poncijs Pilāts? Romas imperators? Baraks Obama?

jums, jo nāk �īs pasaules valdnieks; pār Mani viņ� gan nenieka nespēj.� Kas tad ir �is pasaules valdnieks? Augstais priesteris Kajafa? Poncijs Pilāts? Romas imperators? Baraks Obama? Nu nē. Tas, �ajā kontekstā, var būt tikai un vienīgi pats nelabais. Jā, Dievam un Jēzum viņ� kaitēt nevar, vismaz ne tie�i. Ta�u tas neatņem nelabajam to "zemesgrāmatas ierakstu", kuru viņam iedeva divu cilvēku nepaklausība.

Pēc Visaugstākā plāna, sātanam ir dota reāla vara. Ta�u tā izvēle, kura bija Ādamam un Ievai, ir arī mums. Mēs varam klausīt vai nu Tam Kungam, vai tam otram kungam. Neviens mūs nevar piespiest rīkoties tā vai citādi Dievs mūs skubina uz labo, bet sātans kārdina. Ta�u par sekām, tāpat kā Ādams un Ieva, arī mēs atbildēsim pa�i. Āmen.

.

"Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazu�anas dienai. Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūksto� gadi un tūksto� gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā da�iem tas �ķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgrie�anās. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts."

2.�����pēt. 3:7-10

"Redziet, Dievs Tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod Tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priek�ā. Kā gans Viņ� ganīs Savu ganāmo pulku. Viņ� ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī, un sargās avju mātes. Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pī�ļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā? Kas ir Tā Kunga Garam noteicis Tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs? Pie kā Viņ� meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā? Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! Salas ir kā smil�u arauds, ko Viņ� pacel." jes. 40:10-15

Bībeles teksts no 2. Pētera vēstules atgādina man kādu gadījumu. Stāsta, ka reiz kāds ļoti sīksts un mantkārīgs

cilvēks lūdzis Dievu, teikdams apmēram �ādi: "Dievs, Tava varenība un bagātība ir neizmērojama. Tev tūksto� gadi ir kā viena diena. Mazs mirklītis! Cilvēkam tūksto� gadi, Tev viens mirklītis. Tātad, pēc loģikas, desmit tūksto� eiro būtu kā viena maza kripatiņa, kā desmit centu. Nu tad iedod man �o kripatiņu, iedod man to, kas Tev būtu kā desmit centu.� Stāsta, ka Dievs lūg�anu esot uzklausījis labvēlīgi, teikdams: "Labi. Do�u tev �o kripatiņu. Pagaidi tikai vienu mirklīti.�

Varbūt �ī anekdote var mums likt mazliet pasmaidīt. Bet varbūt, ka tā mums var likt mazliet dziļāk apsvērt apustuļa Pētera vārdus. Ko tad viņ� īsti ir gribējis pateikt ar vārdiem: "Viena diena Tam Kungam ir kā tūksto� gadi, un tūksto� gadi kā viena diena."

Mazliet detalizētāku izklāstu varam atrast Vecajā Derībā, proti, pravie�a Jesajas grāmatas 40. nodaļā. Te pravietis runā par gaidāmo tiesas dienu, par to brīdi, kad Tas Kungs parādīsies Savā spēkā un godībā. Ta�u, ja bijām uzmanīgi, mēs varējām kaut ko uzzināt par Dieva mērogiem, par to, kā Viņ� rīkojas ar vērienu un, tajā pa�ā laikā, neskopojas ar detaļām, ar �ķietamiem sīkumiem.

"Redziet, Dievs Tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod Tam uzvaru..Kā gans Viņ� ganīs Savu ganāmo pulku. Viņ� ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī, un sargās avju mātes." Varbūt mēs �ādus vārdus sagaidītu kādā Jaunās Derības tekstā. Varbūt tie mums atgādina To, kur� Sevi dēvēja par Labo Ganu. Bet �eit ir runa par Dievu Tēvu. Un, lūk, jau pravie�a Jesajas laikā Svētais Gars ļāva �im Dieva runasvīram saprast, kā tad īsti izpau�as Tā Kunga varenība. Jā, Viņ� nāk kā uzvarētājs; jā, Viņa pretinieki nespēs Viņa triecienus izturēt; un tomēr Viņ� atradīs ir laiku, ir vēlmi nodarboties ar �ķietamiem sīkumiem.

Un patiesi, turpmāk tekstā pravietis neskopojas ar Dieva varenības apliecinājumiem: "Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas ir saņēmis zemes pī�ļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem..?.. Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! Salas Viņam ir kā smil�u grauds, ko Viņ� paceļ!"

Jesaja runā tēlaini, un tomēr viņa vārdi neatstāj ne mazāko �aubu par Tā Kunga varenības apjomiem, kuri patie�ām ir neizmērojami. Debesis tas ir, kosmosu, tas ir, visumu Dievs glu�i kā ar rokām aptver, kā kaut ko tādu, ko var ar pieciem pirkstiem satvert vai paņemt. Tā ir vara "ar lielo burtu".

Un tāpēc ir vēl jo vairāk apbrīnojami, ka �ādai varai ir laiks nodarboties ar sīkumiem. Sīkumiem? Vai tad tā nav? Uz �ī fona, salīdzinot ar �o varenību, vai tad viena cilvēka liktenis ne�ķiet sīkums? Nenozīmīgs? Aizmirstams? Ja vesela tauta, jā, vairākas tautas ir puteklītis Visuvarenā svaru kausā, kur nu vēl viens cilvēks, viena ģimene vai viena draudze�

"Viņ� ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī." Te, lūk, ir atbilde. Visuvarenajam Kungam katrs indivīds ir ievērojams, saudzējams, aprūpējams, neaizmirstams. Nav tāda cilvēka �ajā pasaulē, par kura likteni Dievs neinteresētos. �ajā ziņā Tas Kungs bie�i vien ir izteikts pretstats cilvēkam. Vēl tagad atceros kādas bēres, kurās nācās izvadīt sievieti, kas bija zaudējusi cīņu ar savu atkarību. Liela daļa sērotāju bija tādi, kuriem pa�iem, nepārprotami, it labi gar�oja grādīgi dzērieni un kuri tomēr pie kapa izrādīja tādu kā pārākuma sajūtu. Nācās tiem atgādināt, ka aizgājējai piederēja neizsakāmi liela bagātība viņa bija cilvēks, par kuru Kristus, kā par ikvienu cilvēku, bija miris.

�īs patiesības palīdz mums saprast to, ko apustulis Pēteris gribēja pateikt savā otrajā vēstulē. Ja tūksto� cilvēku gadi ir pielīdzināmi vienai dienai Dieva priek�ā, tas nozīmē, ka Visuvarenajam ir savs ilgtermiņa plāns. Tas ir bijis jau kop� pasaules radī�anas, un tas tiks īstenots. Paaud�u paaudzes nāk un iet, un laiks, kas cilvēkam �ķiet neaptverami gar�, Dievam patiesībā ir mirklītis. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka Dievs plāno laika mērogos, kuri ir mērojami gadu simtos un tūksto�os, un ka vienmēr Viņa plāna sekmīgais noslēgums tuvojas.

Tajā pa�ā laikā, cilvēkam sekundes vai pat minūtes kādreiz var �ķist ļoti īsas, ļoti pārejo�as un varbūt nebūtiskas. Es atnāk�u tā ap trijiem vai �etriem viena stunda �urpu vai turpu, kāda tur starpība? Bet ar Dievu tā nav. Viņam ir gan laiks, gan enerģija, gan vēlme iedziļināties līdz pat tādām detaļām, ko cilvēks norakstītu kā sīkumus.

Kālab visi �ie vārdi ir nozīmīgi? Ja cilvēks jūtas pamests, ja liekas, ka ļaunums trako un gūst virsroku, ja �ķiet, ka Dievs ir zaudējis kontroli vai ir kļuvis vienaldzīgs, tad �iem vārdiem būtu jābūt par lielu mierinājumu un stiprinājumu. Visuma pavadas nav izslīdēju�as Dievam no rokas, un Viņam nebūt nav vienalga, kas notiek ar Viņa radību. Viņam nav vienaldzīgs tā cilvēka liktenis, par kuru Viņa Dēls ir miris.

Viņa �ēlastība nāk, Viņa saudzē�ana kopā ar Viņa tiesu. Viņ� pats grib saudzēt it īpa�i tos, kas ir Viņa ļaudis. Vai mēs gribam Tā Kunga svētību? Labi, mēs to arī dabūsim� Kaut arī varbūt būs jāpagaida viens mirklītis. Āmen.

.

"Tas Kungs ir ķēniņ�! Lai līksmojas zeme, lai priecājas līdzi jūras salas lielā pulkā! Padebe�i un tumsa ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti. Uguns iet Viņa priek�ā un sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus. Viņa zibeņi apgaismo pasauli, zeme to redz un trīc bailēs. Kalni izkūst kā vasks Tā Kunga, visu zemju augstā valdnieka, priek�ā. Debesis sludina Viņa taisnību un taisnīgumu, un visas tautas redz Viņa godību. Apkaunoti lai kļūst visi elku tēlu kalpi, kas lepojas ar saviem elkiem; Viņa priek�ā zemojas visi elki, Ciāna klausās un priecājas, Jūdas meitas līksmo par Tavām tiesām, ak, Kungs! Jo Tu, Kungs, esi Visuaugstākais pār visu pasauli, esi ļoti augstu pacelts pār visiem dieviem. Jūs, kas To Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņ� pasargā Savu svēto dvēseles, Viņ� tās izglābj no bezdievju rokas. Gaisma atspīd taisnajam, un prieks atmirdz tiem, kas sirdī skaidri. Priecājieties, jūs taisnie, par To Kungu un teiciet Viņa svēto Vārdu!"

Ps. 97

"Un Viņ� iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja.

Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņ� gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņ� uz tiem saka:"Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņ� cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.

Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"�

Mt. 8:23-27

Kāda ķinie�u prātula mums māca, ka ūdens gan nes kuģi, ta�u ūdens to arīdzan spēj apgāzt. �ajos vārdos atrodama liela patiesība. Vislielākie braucamrīki, kādus cilvēks darina, ir tie�i kuģi. Neviena lidma�īna, neviens sauszemes transportlīdzeklis lieluma un smaguma ziņā nevar sasniegt to patiesi iespaidīgo masu, kāda ir mūsdienu superlielajiem tankkuģiem vai arī Amerikas Savienoto Valstu lidma�īnu bāzes kuģiem. Patie�ām, lielākie kuģi ir milzīgi, un tie var nest iespaidīgu kravu vai tūksto�iem cilvēku.

No otras puses, ūdens spēj nogremdēt pat visvarenākos kuģus. Kad saceļas īsta vētra, pat vislielākais, visdro�ākais kuģis ir pakļauts nopietnām briesmām, -jo īsti spēcīga jūras vētra, orkāns vai taifūns jebkuru kuģi mētās pa viļņiem kā nieka skaliņu. Vienīgā starpība ir tā, ka, īstajam skaliņam nogrimstot, liels cilvēku skaits netiek pakļauts nāves briesmām.

Senie jūdi nebija jūrnieku tauta. Tie�i otrādi, viņiem ne visai patika kuģot, un sirds dziļumos da�s labs pat baidījās no jūras. Un ne jau nu bez iemesla to laiku kuģi ne tuvu nebija tik dro�i kā mūsdienu. Jūra jūdiem bija kaut kas sve�s, kaut kas atbaido�s, kaut kas loti mulsino�s. Ta�u to var loti

' j �

labi saprast, jo pat pieredzēju�i jūrnieki saskata viļņos kaut ko neizdibināmi lielu un varenu. Savā laikā pazinu kādu biju�o Amerikas kara flotes matrozi. Viņa liecība par to, kā uz cilvēka psihi un ticību iedarbojas kārtīga okeāna vētra, bija ļoti iespaidīga. Viņ� bija secinājis, ka, redzot un, piedzīvojot �ādu dabas varenību, nevar nejust bijību tās Radītāja priek�ā.

Pievērsīsimies Bībeles fragmentam par grēku plūdiem: "Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu �ķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, �urpu turpu noskriedami, bet desmitā mēne�a pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. Un pēc �etrdesmit dienām Noa atvēra �ķirsta logu, ko bija taisījis, un izlaida kraukli. Tas laidās, �urp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. Tad viņ� izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu �ķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrēju�i zemes virsū. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās �ķirstā..Un viņ� gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no �ķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un, redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī,un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrēju�i" (1. Moz. 8:1-11).

Kad domājam par grēku plūdiem, da�kārt mēs pievēr�amies tam, kā Noa, kaimiņu apsmiets, būvē �ķirstu tālu prom no jūras un kā Dievs padara dzīvniekus paklausīgus, tā darot iespējamu viņu izglāb�anu. Ta�u padomāsim arī par to, kāda pasaule izskatījās tad, kad Dieva pacietības mērs bija piepildīts, kad cilvēku grēcīgums Tam Kungam vienkār�i bija apnicis. Ir viena lieta piedzīvot kādu jūras vētru, kas ilgst pāris stundu vai pat pāris dienu. Bet pavisam cita lieta ir izjust tādu Dieva varenību un bardzību, ka lietus gā� �etrdesmit dienas, ka applūdusi visa pasaule, ka pat kalni ir nogremdēti un ka tikai pēc desmit mēne�iem

-�� trīssimt dienām kalnu virsotnes kļūst redzamas.

Dievs nemēdz lietot teatrālas metodes, nemēdz ap�ilbināt cilvēkus ar Savu varenību, tā padarot tos ticīgus vai dievbijīgus. Tas Viņam būtu smieklīgi viegli, ta�u tas nav Viņa stils. Tomēr �ad un tad Visuvarenais nolemj viena vai otra iemesla dēļ parādīt pasaulei un tās cilvēciņiem mazu, mazu kripatiņu no Sava spēka. Un to var raksturot ar vārdu "iespaidīgs�.

Mt. 8:23-27 tekstā aprakstītais notikums �ķietami at�ķiras no grēku plūdiem, kaut vai mēroga ziņā. Pirmām kārtām, �eit nav runas par visu pasauli vai vismaz lielu tās dalu, bet tikai par vienu, kaut palielu, ezeru. Otrām kārtām, briesmām pakļauti nebija cilvēku simti vai tūksto�i, bet gan tikai Jēzus Kristus un Viņa 12 mācekļi. Un, kaut gan Galilejas jūrā vētras mēdz būt pēk�ņas, bez brīdinājuma un visnotaļ bargas, tās bija tādas, ar kurām vietējie zvejnieki, no kuru vidus nāca arī daudzi mācekļi, bija iemācīju�ies rēķināties. Protams, ja tās uznāk, daudz dro�āk būtu justies uz sauszemes�

Ta�u tai brīdī Jēzus un Viņa mācekļi bija uz jūras. Un ko �ai briesmu brīdī dara Jēzus? Viņ� mierīgi snau�. Tas var nozīmēt tikai vienu: ka Viņ� bija tik noguris, ka Viņ� varēja aizmigt mazā zvejas laivā. Kā varam iedomāties, tā nav visērtākā guļasvieta. Tomēr, ja cilvēks ir strādājis, viņa nogurums ir saprotams un viņa vēlme atpūsties ir godam nopelnīta. Jā, un �ī patiesība attiecas arī uz pa�u Kristu, jo, pieņemdams miesu, Viņ� pieņēma arī tās vājumu izsalkumu, slāpes, sakar�anu un nogurumu.

Un tad nu uznāk vētra un pārbiju�ies mācekļi modina Jēzu, jo �ķiet, ka būs slikti. �ēl mācekļu un Jēzus kopīgās gaitas ir tik tikko sāku�ās, un nu tam visam būs gals kādā Galilejas jūras vētrā. Protams, Jēzus ir runājis ar vēl neredzētu spēku un autoritāti, Viņ� ir dziedinājis slimos, bet, skaidra lieta, tam tagad ir maz nozīmes. Vētra ir spēcīga, laiva maza, viļņi augsti, un kur� tad var līdzēt �ādā situācijā? Bet nu vismaz Jēzus ir jāuzmodina, jo Viņ� ir tas, kur� vienmēr ir zinājis, ko darīt. Tā arī mācekļi modināja Jēzu, un viņu vārdos ir

jau�ama sensenā un tomēr mūsdienās bie�i lietotā frāze: dari ta�u kaut ko!

Neskatoties uz mācekļu lielo izbīli, Jēzus, �ķiet, nemaz neuztraucās. Turpretim Viņ� tiem uzdod "teoloģijas eksāmenu�: �Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?� Kam esat tik bailīgi? Kā Tu pats ļoti labi redzi, mēs ta�u grimstam! Ā, bet Jēzus kaut ko zina, ko mācekļi nezina. �is pats Kristus, gan pazīdams nogurumu, slāpes un tā joprojām, tomēr ir Sava Tēva Dēls. Viņa Tēvs var applūdināt visu pasauli un pēc tam likt lietum apstāties. Dēlam ir tik vien pūles kā apsaukt kādu diezgan nelielu vētriņu. Jēzus �neļaus Savai laivai grimt", un Viņam ir tāda vara, ka Viņ� var to panākt, to glābt, tikai "Savu vārdu sakot".

Interesanta lieta, �is brīnums. No vienas puses, tas bija vienkār�as nepiecie�amības motivēts. Jēzum nākotnē gan bija paredzēta nāve, bet ne noslīk�ana. Tāpat apustuļiem arī nākotnē bija paredzēti savi uzdevumi. Tas viss nedrīkstēja beigties Galilejas jūras dzelmē. Un

tālab arī Jēzus rīkojās iz�ķirīgi. No otras puses, Kristus nepārprotami atklāj Sevī tādu varu, kas daudziem likās un vēl tagad liekas neiespējama. Jo mācekļi izbrīnās un varbūt mazliet baiļu pilni uzdod jautājumu mums �odien, �eit: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?" Āmen.

Jo mācekļi izbrīnās un

varbūt mazliet baiļu

pilni uzdod jautājumu mums �odien, �eit:"Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"

.

"Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet, kad tie jūs vajā �inī pilsētā, tad bēdziet uz citu. Patiesi Es jums saku: jūs nebūsit vēl izstaigāju�i Israēla pilsētas, tiekams Cilvēka Dēls nāks. Māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu sauku�i par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi."

Mt. 10:22-25

",Bet kam Es �o cilti līdzinā�u? Tā ir līdzīga bērniem, kas sēd tirgus laukumā un uzsauc saviem biedriem, sacīdami: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt; mēs jums sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt. Jo Jānis atnāca, viņ� ne ēda, ne dzēra; un tie saka: viņam ir ļauns gars. Cilvēka Dēls atnāca, Viņ� ēd un dzer; un tie saka: redzi, kāds negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs, un gudrība attaisnojas ar saviem darbiem."

Mt. 11:16-19

Stāsta, ka reiz Padomju Savienībā notiku�i �ekas skolas gala eksāmeni. Instruktors esot aizvedis kursantus pļavas vidū, kur stāvējis vientuļ� ozols. Gala eksāmena uzdevums bijis ļoti vienkār�s kursantiem �im kokam "jāpiesien lieta". Tie apmulsu�i esot staigāju�i kokam apkārt un skatīju�ies: jā, tur aug koks, lapas jau zaļo, un viss. Kursanti instruktoram esot atbildēju�i, ka ozolam lietu piesiet nevar.

Vecais �ekists sācis ārdīties: "Truliķi, pa�us uz Sibīriju vajadzētu aizsūtīt! Es jums rādī�u, kā tā lieta darāma.�

Iespiedis dūres sānos, ar lepni paceltu galvu vienreiz apgājis ozolam apkārt, tad pēk�ņi apstājies un niknā balsī uzbrēcis: "Ahā! Metīsi ēnu uz Padomju zemi?"

Nav būtiski, vai �āds gala eksāmens ir jebkad noticis. �oreiz svarīga ir tā gudrība, ko no �ī stāsta varam mācīties. Proti, ja labi gribēs, tad vienmēr būs kādi, kuri piekasīsies par mazāko sīkumu. Un, pat ja nav �ī sīkuma, tad arī to var sarūpēt, ja tikai pieliek pietiekamas pūles. Ja labi grib�

Abi minētie Bībeles teksti ir atrodami Mateja evaņģēlijā un turklāt diezgan tuvu viens otram. Kāda ir stratēģiskā situācija? 10. nodaļā Jēzus ir devis mācekļiem varu pār ne�ķīstiem gariem, tos izdzīt, kā arī dziedināt visādas sērgas un slimības. Un kopā ar �īm pilnvarām Tas Kungs iedeva, tā sacīt, "kaujas uzdevumu": sludināt debesu valstības tuvumu, dziedināt slimos, uzcelt miru�os un izdzīt ļaunos garus.

Tiktāl labi. Mācekļi jau ir pietiekami nobriedu�i, ka Kristus tos var izsūtīt vienus pa�us, bez Viņa personīgās uzraudzības. Turklāt tiem ir dota grandioza vara viņi var veikt brīnumus! Viņi var dziedināt, izdzīt ļaunos garus un pat uzmodināt miru�os! Varbūt vienam otram �ī vara sāka sakāpt galvā; varbūt da�i no viņiem sāka justies lieli.

Un varbūt tie�i tāpēc Jēzus deva līdzi arī �o brīdinājumu: "Jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kad tie jūs vajā �inī pilsētā, tad bēdziet uz citu." Jā, ar visām �īm jaukajām pilnvarām jūs tiksit ienīsti. Jūs tiksit vajāti. Ar visu to, ka ļaudis redzēs jūs darām tādus brīnumus, dzirdēs jūs runājam ar tādu Svētā Gara spēku, jums būs pretestības papilnam.

Varbūt tie�i �ādā kontekstā ir saprotami Jēzus vārdi: "Māceklis nav augstāks par savu Mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa Mācītājs, un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu sauku�i par

Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi.� Jā, cienījamie apustuļu "kursanti". Jums visa �ī opozīcija, visas �īs vajā�anas notiks, ta�u tas nav nekas nebijis. Jūsu Kungam un Mācītājam ir bijusi jāpiedzīvo opozīcija un zaimi, par spīti tam, ka Viņ� ir pats Dieva Dēls. Savā veidā tas varbūt bija vissāpīgākais zaims, kas Kristum bija jādzird ka Visuvarenā Dēlu dēvē par sātanu. Ko gan grēcīgu cilvēku prāti nevar izdomāt� Ja labi grib�

Bet nu dzīve rit tālāk, mācekļi tiek izsūtīti, un arī pats Jēzus turpina ceļot, turpina sludināt. Tad atnāk Jāņa Kristītāja mācekļi ar svarīgu jautājumu. Tos atlaidis, Jēzus dod Savu visnotaļ pazīstamo vērtējumu par Jāni: "..tas ir augstāks nekā pravietis. ..no sievām dzimu�ie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais debesu valstībā ir lielāks par viņu."

Un tad Jēzus atgādina vēl vienu rūgtu patiesību par Savu un apustuļu kalpo�anu. Kā jau dzirdējām �īs dienas sprediķa tekstā: "Jānis [Kristītājs] atnāca, viņ� ne ēda, ne dzēra; un tie saka: viņam ir ļauns gars.� Jā, Jānis turējās pie visaskētiskākajām pravie�u tradīcijām. Kaut pats būdams no priesteru ģimenes, viņ� netiecās pēc grezni rotātiem talāriem un dārga vīraka. Viņ� dzīvoja tuksnesī, ēda siseņus un valkāja kamieļu spalvas drēbes.

Nu, par to jau vajadzētu viņu uzslavēt. Pasaulīgā godība, pasaulīgās ērtības, pasaulīgā manta viņam neko nenozīmēja. Viņam dzīves prioritāte bija Dieva vārda sludinā�ana, aicinā�ana uz grēku no�ēlu un ceļa gatavo�ana Kristum. īsts pravietis, īsts Dieva vīrs. Ta�u tā laika �ekistu sugas radinieki apgalvoja: viņam ir ļauns gars. Tāds acīmredzams dīvainis, tāds pusķerts kas tad cits tas varētu būt?

"Cilvēka Dēls atnāca, Viņ� ēd un dzer; un tie saka, redzi, kāds negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs." Ja nu Jāņa askētisma un bargās valodas dēļ varētu saprast viņam piedēvēto apsēstību, tad savukārt Jēzus ir pavisam citādāks sludinātājs: sabiedrisks, �ēlīgs, gatavs saudzēt un nevis nosodīt grēcinieku. Viņ� parāda Dieva mīlestību un piedo�anu, īsts Dieva vīrs. Bet �oreiz Viņ� tiek dēvēts par negausi un plītnieku, kas turklāt apgrozās pavisam nepareizās aprindās. Atkal slikti.

Un tad nāk Kristus gala vērtējums par �ādu attieksmi: "Gudrība attaisnojas ar saviem darbiem." Ko tas īsti nozīmē? Nu, �ķiet, to, ka, ja labi grib, var piekasīties jebkur. Ka var atrast argumentu, lai jebkuru sludinātāju, jebkuru pravieti, pat Dieva Dēlu pierakstītu sātana komandā. Un vai mums ir ilgi jāgudro, kura interesēs darbojas tas, kas patiesus Dieva ļaudis saista ar nelabo? Vai, visticamāk, tas nav pats velns, kur� tādus mājienus dod, �ādas domas uzkurina? Jā gan, tāda "gudrība" iet labi roku rokā ar citiem Belcebula ļau�u darbiem.

Bet Kristus pats to piedzīvoja, un Viņ� neslēpa to, ka Viņa ļaudīm būs jāpiedzīvo tie�i tas pats. No pārbaudījumiem mēs neesam un nebūsim atsvabināti. Ta�u mēs varam lūg�anās griezties pie Tā, kur� zina, kā �āds cilvēks varētu justies, un kur� var un grib ie�ēloties par mums. Turklāt, ja mēs piedzīvojam �ādus uzbrukumus, �ādas zākā�anas, tad tā tomēr ir zīme, ka kaut ko darām pareizi. Āmen.

.

"Gavilējiet Dievam, jūs, visas zemes! Dziediet Viņa Vārda godībai, veltījiet Viņam jo di�enu cildinājumu! Sakait Dievam: "Cik bijājami lieli ir Tavi darbi! Tavas varenības dēļ Tavā priek�ā noliecas pat Tavi ienaidnieki! Visa pasaule lai zemojas Tavā priek�ā un dzied Tev, slavē Tavu Vārdu!��"

Ps. 66:2-4

"Tre�ajā dienā bija kāzas Kānā, Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna."Jēzus saka tai: �Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi." Viņa māte saka sulaiņiem: "Ko Viņ� jums teiks, to darait!�� Bet tur stāvēja se�i akmens ūdenstrauki pēc jūdu �ķīstī�anās para�as, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: �Piepildait traukus ar ūdeni!� Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņ� saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēlu�i, to zināja, tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: �Ikviens cilvēks papriek� ceļ priek�ā labo vīnu un, kad viesi ieskurbu�i, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz �im." �ī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā, Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekli sāka Viņa ticēt."

Jņ. 2:1-11

Tā vien �ķiet, ka netrūkst tādu, kas gribētu mums pateikt, ko mums būs darīt. Ko mums būs darīt, ko mums būs nedarīt,

kad mums būs darīt, kā mums būs darīt un tā joprojām. Mūs ir aplenku�i likumi, reglamenti, rīkojumi, normējumi un pavēles; un mēs no tā nevaram aizbēgt. Protams, tas viss mūs var nospiest, garīgi nogurdināt un padarīt vai nu vienaldzīgus, vai ciniskus.

Diem�ēl cilvēkam nereti ir �āda attieksme arī pret Bībeli, pret Svētajiem Rakstiem. Arī tur, �ķiet, Dievs to vien grib, kā cilvēkus aprakt ar likumiem un rīkojumiem. Tev nebūs grēkot. Tev būs klausīt To Kungu. Tev būs pildīt bauslību un arī Kristus pavēles. Tev būs mīlēt savu tuvāko. Tev būs domāt par citiem vairāk nekā par sevi. Un tā tālāk.

Ta�u �ī attieksme ir greiza, jo ne tā Dievs to ir paredzējis. Labs piemērs ir Ps. 66:2-4 teksts: "Gavilējiet Dievam, jūs, visas zemes! Dziediet Viņa Vārda godībai, veltījiet Viņam jo di�enu cildinājumu! Sakait Dievam: "Cik bijājami lieli ir Tavi darbi! Tavas varenības dēļ Tavā priek�ā noliecas pat Tavi ienaidnieki! Visa pasaule lai zemojas Tavā priek�ā un dzied Tev, slavē Tavu Vārdu!""

Kā lai mēs �o tekstu izprotam? To, protams, var interpretēt da�ādi. Visi teikumi beidzas ar izsaukuma zīmēm, tātad skaidrs tā ir pavēle. Mums būs Dievam gavilēt, teikt Viņu par Viņa lielajiem darbiem un zemoties Viņa priek�ā kopā ar visu pasauli. Atkal kārtējais rīkojums no Bībeles, un mums būs sakostiem zobiem drūmi apjozties un �o pavēli izpildīt.

Nu, �ī varētu būt viena interpretācija attiecībā uz 66. psalma sākuma pantiem, ta�u ne vienīgā. Varbūt �is �ķietami smagnējais teksts nav domāts kā bauslis, bet gan kā uzaicinājums. Varbūt tas nav noteikums, bet ierosinājums vai pat iedvesmojums. Varbūt �ī teksta pamatā ir nevis drūma pienākuma sajūta, bet gan pacilātība un prieks. Un, ja ir tā, tad �iem vārdiem uzreiz rodas daudz celsmīgāka nozīme un

pieskaņa. Jā, gavilējiet Dievam! Nevis spiesti, bet spontāni un no patiesa prieka.

tas ir prieks. Ir pareiza atziņa: ja mūsu ticība mums nedod prieku, tad kaut kas ar to nav kārtībā. Kāpēc Dievs ir radījis cilvēku? Lai viņ� būtu drūms kalps vai vergs? Nebūt nē. Dievs ir paredzējis cilvēkiem būt Visuvarenā draugiem un līdzgaitniekiem. Un, kā mēs zinām, draudzība un mīlestība nerodas pēc pavēles. Tātad, ja Dievs ir aicinājis mūs pie Viņa �ajā saulē un vēl vairāk nākamajā, tad Viņ� ir paredzējis, ka cilvēkam, kas uz �o aicinājumu atsaucas, būs prieks par to.

Un �eit mēs tad arī redzam vienu mūsu ticības, mūsu baznīcas dzīves elementu, kuru, �ķiet, sastopam it reti, un

Un �eit mēs tad ari redzam vienu mūsu ticības, mūsu baznīcas dzīves elementu, kuru, �ķiet, sastopam it reti, un tas ir prieks. Ir pareiza atziņa: ja mūsu ticība mums nedod prieku, tad kaut kas ar to nav kārtībā.

Jņ. 2:1-11 teksts mums arī var dot vērtīgas atziņas par �iem psalma vārdiem. Manuprāt, Kristus brīnums Kānas kāzās ir viens no vissirsnīgākajiem visā Bībelē. �eit nav runas par kādu mirsto�u vai kroplu cilvēku. �eit nav darī�anas ar veselu klausītāju pulku. �eit ir vienkār�as kāzas, uz kurām bija aicināts Jēzus, Viņa ģimene un Viņa mācekļi. Un pēk�ņi tiek padota ziņa ir pietrūcis vīna. Jādomā, ka, vai nu diena bija karsta un viesi vairāk izslāpu�i, vai to bija vairāk, nekā plānots, vai jaunā pāra ģimenes nebija no turīgākajām, bet fakts bija pietrūka vīna. Ja nekas netiks darīts lietas labā, tad neviens nedz mirs, nedz arī zaudēs savu dvēseli. Vēlāk varbūt jaunais pāris varētu pasmieties, atceroties jaunības

dienas. Ta�u tanī brīdī kāziniekiem prieks būtu mazinājies. Un tie�i to Kristus novērsa ar �o vienkār�o, tomēr brīnumaino paņēmienu Viņ� ūdeni padarīja par vīnu un turklāt par ļoti labu vīnu.

Ta�u tā jau ir ar Dievu un Viņa Dēlu. Viņi mīl cilvēci un katru atsevi�ķo cilvēku un vēlas tos iepriecināt. Teksts par ūdens pārvēr�anu vīnā minēts Jāņa evaņģēlijā, un mums it labi der atcerēties, ka vārds "Evaņģēlijs� nozīmē "labā vēsts", "labās ziņas". Un vai mums �ajā dzīvē labu ziņu ir par daudz? Es esmu pārliecināts, ka daudzi man piekritīs: labu ziņu drīzāk ir par maz. Un tāpēc, ja pats Visuvarenais ar Savu Vārdu mums pavēstī labas ziņas, tad gan prieks ir īstajā vietā.

Un tomēr nereti ir nojau�ams, ka daudziem ļaudīm ticība un ticīga dzīve nav prieka avots. Mēs bie�i vien vairāk domājam par to, ko mēs kā ticīgi cilvēki nedrīkstam darīt, par to, kas mums ir liegts, par tiem daudzajiem noteikumiem, kuri mūs nospie� kā dzirnakmeņi. Un �ī attieksme ir nepareiza. Jo Dievs dāvā saviem ļaudīm tik daudz, par ko ir vērts priecāties. Viņ� dāvā mums to, ko pasaule pat gribēdama nespēj mums pasniegt. Mū�īgu dzīvību. Svētību �ajā saulē. Gatavību aizvien uzklausīt. Stipru pili un patvērumu priekos un bēdās. Līdzdalību Kristus miesā zemes virsū, kur mums alla� vajadzētu atrast prieku un atspirdzinājumu kopīgā ticībā.

�īs ir tās lietas, ko ikdienas trauksmē var aizmirst. Un arī baznīcā var gadīties, ka vairāk domājam par mūsu pienākumiem un nevis par to, ko Dievs mums grib dot. Un, ja nu mēs esam pieradu�i pie tā, ka Bībele un mācītājs mums aizvien saka, ko darīt un kā dzīvot, tad, lūk, ko saka apustulis Pāvils Vēstulē filipie�iem (Fil. 4:4, 6-7): "Priecājieties iek�

Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teik�u priecājieties! .. Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priek�ā ar pateicību ikvienā pielūg�anā un lūg�anā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu sapra�anu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū." Āmen.

.

"Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem! Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz di�ciltīgajiem! Visas tautas bija aplenku�as mani, bet Tā Kunga Vārdā es viņus izdeldēju. Viņi bija apgāju�i man visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es viņus iznīcināju. Viņi lidoja ap mani kā bi�u spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērk�ķos. Tā Kunga Vārdā es viņus uzveicu. Manigrūstin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palīdzēja. Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņ� ir mans glābējs. Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: "Tā Kunga labā roka dara varenus darbus, Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus!" Es nemir�u, bet dzīvo�u un sludinā�u Tā Kunga darbus."

Ps. 118:8-17

"Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?"

Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegāju�as, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sē�am, apģērbtu garās baltās drēbēs.

Un tās izbijās. Viņ� tām sacīja:"Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņ� ir aug�āmcēlies, Vina nav �eit: redziet �e to vietu, kur Vinu nolika; bet noeita un sakait to Vina mācekļiem un Pēterim, ka Viņ� jums pa priek�u noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņ� jums ir sacījis.""

Mk. 16:1-7

"Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazudu�i, kas Kristū aizmigu�i. Ja mēs tikai �inī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visno�ēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņ� kā pirmais no miru�ajiem. ..Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā; vispirms Kristus, pēc tam tie, kas pieder Kristum pieder Viņa atnāk�anas dienā. Un tad nāk gals, kad Viņ� nodod valstību Dievam un Tēvam, kad Viņ� būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekams Viņ� noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve. Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis. Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iek� visa."

1. Kor. 15:17-28

�odien sāksim ar kapakmeņiem. Ar kapu pieminekļiem, ar mauzolejiem, ar zārkiem. Kāpēc tā? Tāpēc, ka gribu jums pajautāt vai nav tā, ka cilvēka izvadī�anas apstākļus bie�i vien nosaka viņa dzīve? Vai nav tā: jo slavenāks, svarīgāks vai bagātāks kāds cilvēks ir bijis, jo viņ� vai viņa dabū smalkākas bēres, lepnāku zārku un iespaidīgāku kapa vietu?

Domāju, ka mūsu dzīves pieredze apstiprino�i atbild uz �o jautājumu. Lai paraugāmies uz mūsu valsti. Diez vai kāds latvietis noliegs mūsu pirmā valsts prezidenta Jāņa �akstes ieguldījumu �īs zemes vēsturē. Viņa darbs sākās daudzus gadus pirms Latvijas proklamē�anas un auglīgi turpinājās pēc neatkarības nostiprinā�anās. Bez viņa ieguldījuma, iespējams, Latvija nebūtu ieguvusi neatkarību.

Tāpēc ir ļoti pienācīgi, ka �akstēm Me�a kapos ir piemineklis, kas vērotājam paliek ilgi prātā. Mūsu vidū vairs nav daudz tādu, kuri dzīvoja tai laikā, kad �akste bija Latvijas prezidents, tālab iespaidīgais kaps atgādina nākamajām paaudzēm to darbu, ko �is valstsvīrs ir veicis tautas labā. Tā arī mūsdienu cilvēki, kaut varbūt vāji zinādami Latvijas vēsturi, sapratīs jā, �is cilvēks ir bijis īpa�s.

Protams, ārpus Latvijas būs pavisam maz tādu, kuri zinās kaut mazliet par Jāni �aksti. Tad nu pieminēsim citu cilvēku, par kuru kaut cik izglītoti ļaudis zina visās valstīs un kontinentos. Parunāsim par Napoleonu. Tas bija cilvēks, kura ēna, ja tā var teikt, pārklāja visu Eiropu un pat visu civilizēto pasauli. Viņa naudas un likumu reformas vēl �obaltdien pastāv. Militārajā vēsturē viņ� ir viens no vissekmīgākajiem karakungiem.

Tātad būtu sagaidāms, ka Francija �im cilvēkam būtu sarūpējusi piemērotu atdusas vietu. Un ir ar'. Un kā vēl. Pats esmu redzējis Napoleona kapu Parīzes Place des Invalides piemiņas vietā. Ziniet, nebūtu viegli to uzstādīt, piemēram, Siguldas baznīcas altāra telpā. Tas ir pārāk liels, darināts no skaista pulēta granīta. Patiesi, Napoleons bija liels cilvēks, viņ� ir pelnījis piemērotu mū�a atdusas vietu.

Pieminot Napoleona valstsvīra, ekonomista, reformatora un karavadoņa dotības, jāatgādina vēl viena joma, kurā imperators gan nav īpa�i pazīstams; un tomēr kāda viņa atziņa ir bijusi, varētu teikt inspirēta. Sv. Helēnas salā

Napoleons ir teicis savam līdzgaitniekam ģenerālim Bertrānam �ādus vārdus:

"Ir viena lieta, kas man absolūti pierāda Kristus dievi�ķību. Es biju spējīgs iedvesmot ļau�u masas nolikt savas dzīvības. Ta�u man pa�am bija jābūt klāt, lai ar savu acu un balss spēku viņos iedegtu iedvesmas liesmu. Neap�aubāmi, man bija �is noslēpumainais spēks, ka varēju skubināt ļaudis triecienā; ta�u es nespēju �o spēku nodot saviem ģenerāļiem, nedz viņu sirdīs uzturēt mīlestību uz mani un ar �o mīlestību darīt brīnumus. To pa�u var teikt par Jūliju Cēzaru un Maķedonijas Aleksandru. Pēc laika mēs būsim aizmirsti un mūsu vārdi būs tikai tēmas skolēnu vēstures grāmatās. Kāda aiza ir starp manu vientulību un Jēzus Kristus mū�ības valstību; Viņu mīl, Viņu pielūdz un par Viņu sludina."

Doma, ka Napoleons būtu bijis vērā ņemams teologs, mums daudziem būs sve�a. Tomēr �eit viņ� dod loģisku, dzīvē pamatotu Kristus dievi�ķības pierādījumu. Ir daudzi tā sauktie kristie�i, pat teologu vidū, kuri Jēzu uzskata par labu cilvēku, par pozitīvu varoni; ta�u nekādi nevar samierināties ar to domu, ka Viņ� ir arī Dieva Dēls un tāpēc dievi�ķs. Interesanti, ka viņus tik lakoniski atspēko politiķis un karavadonis.

Ta�umēstesākāmrunātparkapiemunkapu pieminekļiem. Un, ja nu Napoleonam ir tik patiesi grandioza atdusas vieta, tad, pēc visas cilvēciskās loģikas, Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, būtu jābūt vēl lielākam un iespaidīgākam kapam. Ar mauzoleju vien nepietiktu. Vajadzētu piemiņas parku. Varbūt pat veselu pilsētu.

Parunāsim mazliet par Kristus kapu. Tas nebija īpa�i smalks. Klintī cirsta ala, kurai priek�ā pievēla lielu akmeni.

Ne tur piemineklis, ne statuja, ne lepns zārks, ne mū�īga uguns. Vai tad pasaule nav kaut kur greizi aizmaldījusies savā uztverē, ka neuzceļ piemērotu kapu visvarenākajam, visslavenākajam Cilvēkam, kas �ajā pasaulē ir spēris kāju?

Nu jā, varbūt tādēļ, ka Kristus mira mocekļa nāvē, izciezdams nāvessodu kā jebkur� noziedznieks, Viņu toreiz neapbedīja ar pienācīgu pompu, ta�u cilvēce �o kļūdu varēja labot. Arī Napoleonam bija vairāk nekā 10 gadus jānoguļ vienkār�ā kapā mazajā Sv. Helēnas salā, pirms viņu ar godu atveda uz Franciju. Tagad, kad kristietība ir pasaules vado�ā ticība, kristie�i varētu savākt līdzekļus un uzcelt Kristum tādu kapu, tādu pēdējās dusas vietas pieminekli kā nevienam.

Ta�u tas nav darīts un arī netiek darīts. Un tas netiek darīts viena vienkār�a iemesla dēļ. Kristum nedz kaps, nedz arī kapa piemineklis nav vajadzīgs. Jo kaps ir vajadzīgs tikai mironim, kā Jānim �akstēm un Napoleonam Bonapartam. Jēzum kaps nav vajadzīgs, jo Viņ� ir dzīvs.

Ko tas nozīmē? Vispirms ko tas nozīmē pa�am Kristum? Nu to, ka Viņam ir darbs vēl darāms. Glu�i, kā ir rakstīts: "Un tad nāk gals, kad Viņ� [Kristus] nodod valstību Dievam un Tēvam, kad Viņ� būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekams Viņ� noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām.� Tātad �eit ir skaidri redzams: Kristus ir aug�āmcēlies, lai pabeigtu Dieva plānu pasaulei. Ar Kristus aug�āmcel�anos Viņa dievi�ķība ir atkal pierādīta un Viņa ienaidnieku �ķietamā uzvara ir pārvērsta sakāvē. Un, kā apustulis raksta, Kristus nāks kā valdnieks, Viņ� galīgi pieveiks visus tos, kas ir pret Viņu, un pēc tam atdos valstību atpakaļ Savam Debesu Tēvam. Un tas viss ir un būs iespējams, tikai pateicoties tam, ka Jēzum Kristum nekāds kaps nedz smalks, nedz vienkār�s nav vajadzīgs.

Tiktāl par Kristu. Labi, pasaules lielākais bieds nāve ir Viņam pagājis secen. Bet kā būs ar mums, nabaga cilvēkiem, kuri esam �ajā pasaulē un kuri nemitīgi gatavojam zārkus un kapakmeņus, un kapsētas, jo zinām, ka tie mums būs vajadzīgi? Vai tad mēs spēsim darīt zināmu savu attieksmi par un pret aug�āmcelto Kristu? Un, ja esam par Viņu, vai mēs, miru�i būdami, dabūsim līdzdalību Viņa uzvarā un Viņa valstībā?

Jā jo tanīs dienās arī mēs vairs nebūsim miru�i. Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, turpina: �Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.� Protams, patlaban nāve nav iznīcināta. Tā darbojas pilnā sparā. Ta�u Dieva plānā parādās tāds laikmets, kad nāves vairs nebūs. Un, kas ir vēl labāk, �is Visuvarenā spriedums tiks pieņemts juridiskā valodā runājot ar atpakaļejo�u datumu. Ne tikvien Kristus, bet arī mēs visi tiksim aug�āmcelti vienalga, cik smalkā vai pieticīgā kapā mēs arī nebūtu guldīti.

�ī cerīgā nākotnes vīzija ir iespējama, tikai un vienīgi pateicoties �im vienam faktam, ka Kristus ir aug�āmcelies. Kā stāv rakstīts: "Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība.. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem.." Loģisks, precīzs pierādījums ar visām no tā izrieto�ajām sekām.

Da�i domās, ka Lieldienu rīts nav īstā reize runāt par kapakmeņiem, par kapu pieminekļiem, par mauzolejiem. Kapusvētki vai Miru�o piemiņas diena lūk, tā ir īstā reize. Varbūt. Bet būsim godīgi mums arī tad ir neomulīgi par �īm lietām dzirdēt un domāt. Bet es jau �inī Lieldienu rītā runāju par tuk�iem kapiem, par nevajadzīgiem zārkiem. Un tas ta�u ir pavisam kas cits, vai ne? Āmen.

"Aleluja! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa bau�ļiem! Viņa dzimums būs varens virszemes, tas būs svētīts kā taisno cilts. Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mū�īgi. Taisnajiem Viņ� tumsībā uzaust kā gaisma; Viņ� ir �ēlīgs, �ēlsirdīgs un taisns. Labi tam cilvēkam, kas ir �ēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņ� tiesā panāks savu taisnību; viņ� savā garā neļodzīsies nemū�am, taisnais paliek mū�īgā piemiņā. Viņ� nebīstas no ļaunas slavas, viņa sirds ir stipra savā paļāvībā uz To Kungu. Viņa sirds ir dro�a, viņ� nebīstas, tiekams ar gandarījuma prieku viņ� var noskatīties uz saviem ienaidniekiem. Viņ� ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr, viņa rags paceļas godā. Bezdievis to redz ar nepatiku un dusmām, bet viņ� tomēr, kaut zobus griezdams, iznīks.

Tas nenotiks, ko bezdievji vēlas."

Ps. 112

"Vai tāda gavē�ana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai cie�anas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos vai tu to vari saukt par gavē�anu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavē�ana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga va�as, kad tos, kam pāri nodarīts, atlai� svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalku�am un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvākā, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzim�ana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priek�ā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs:

"Redzi, �e Es esmu!�"�

Jes. 58:5-9

Mūsdienu valodā vārdu "taisnība� bie�i vien lieto kā sinonīmu vārdam "patiesība�. Piemēram, ja kāds melo, tam var vienlīdz aizrādīt: "Saki taisnību," vai :"Runā patiesību.� Tāpat arī, ja gribam kaut ko apstiprināt, mēs varam tiklab teikt: "Patiesi,� kā arī: "Taisni tā.�

Ta�u, �ādi izsakoties, mēs mazliet aizēnojam vārda "taisnība" dziļāko nozīmi, jo �im vārdam, to pareizi lietojot, ir arī dziļāka, garīgāka nozīme. Bībelē �is vārds tiek saistīts ar taisno�anu, kas ir daudz kas vairāk nekā tikai patiesības apliecinā�ana. Taisno�ana tā ir pastāvē�ana Dieva priek�ā, salīdzinā�anās ar Viņu.

Svētajos Rakstos daudz tiek runāts par taisnību un taisno�anu. Piemēram, Kristus Kalna runā, kas ir atrodama Matejaevaņģēlijā, Jēzus saka: "Jo Es jums saku: ja jūsutaisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit debesu valstībā." �eit ir izteiktas vairākas atziņas. Dieva vērtējumā visas taisnības nav vienādas. Tas Kungs vērtē vienu vai otru taisnības paveidu augstāk par citiem. Turklāt var secināt, ka da�as taisnības būs nepieņemamas godības troņa priek�ā. Un �eit Kristus nerunā par bezdievju taisnību, bet gan par rakstu mācītāju un farizeju taisnību.

Nu, tad atliek pajautāt: kāda ir tā farizeju taisnība, lai mēs no tās varētu izvairīties? Kā izpau�as rakstu mācītāju taisnība, lai mēs to varētu atpazīt un nepieņemt? Jesajas

grāmatas teksts dod ļoti skaidru piemēru. Pravietis, runādams Tā Kunga vārdā un Garā, saka: "Vai tāda gavē�ana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai cie�anas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos vai tu to vari saukt par gavē�anu.., kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavē�ana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga va�as, kad tos, kam pāri nodarīts, atlai� svabadībā.. Kad tu savu maizi lauz izsalku�am.. ..kad tu redzi kailus un tos apģērb.."

Kas �eit sacīts par Vecās Derības laikmeta gavē�anu? Mēs redzam, ka bija cilvēki dievbijīgi cilvēki -, kuri gribēja ar miesas mērdē�anu, ar sevis aizlieg�anu, ar "maisiem un pelniem� izpatikt Dievam. Ta�u Tas Kungs caur pravieti Jesaju saka: tas nav tas, ko Viņ� gribētu redzēt. No konteksta mēs varam skaidri saprast, ka �āds gavētājs tomēr nav uzskatījis par nepiecie�amu padomāt par citiem un, ja tas ir iespējams, izpalīdzēt. Tā nu var secināt, ka Dievs nevēlas redzēt to, ka dievbijīgie rada sev cie�anas, tā pavairojot cie�anas zemes virsū; glu�i pretēji -Dievs vēlas, ka viņi palīdz remdināt citiem sāpes un trūkumu, tā mazinot cie�anas �ajā pasaulē.

Un tie�i to Dievs caur pravieti pavēsta. Ja dievbijīgais ar sevis aizlieg�anu ir nesis sev tikai ļaunu un citiem ne kripatiņas labuma, tad Visuvarenais neuzlūko �ādu gavē�anu ar labpatiku. Un, ja mēs jautājam, no kādas taisnības mūs brīdina Kristus, tad man �ķiet, ka vismaz viena no atbildēm varētu būt �āda.

Kristus Savās mācībās alla� ir uzsvēris ticīgā cilvēka pienākumu pret saviem līdzcilvēkiem. Protams, Dieva Dēls grib katru no mums redzēt pēc iespējas taisnu, ticīgu un dievbijīgu mūsu individuālajā dzīvē. Ta�u arto vien nepietiek. Nepietiek vispirms tāpēc, ka mēs bez Dieva palīdzības, bez

Viņa �ēlastības nevaram stāvēt taisni Viņa pagalmā. Mēs varam tikt taisnoti tikai caur Dieva �ēlastību un pateicoties Kristus nopelnam. Mēs visi esam grēka aptraipīti, un bez Tā Kunga palīdzības mēs vienmēr tiksim atzīti par netaisniem Dieva priek�ā.

Turklāt atcerēsimies, ka Kristus ir sacījis: "Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem" (Lk. 6:31). Un, ja nu mēs grie�amies pie Dieva un Kristus pēc palīdzības,

Un �eit tad ir farizeju un rakstu mācītāju taisnības vājā vieta.

Tā ir taisnība, kas rūpējas tikai par sevi. Tai ir svarīgi, lai �ī viena dvēsele stāvētu taisna Dieva priek�ā.

cerēdami, ka tie mūsu lūgumus uzklausīs un mums palīdzēs, tad var loģiski secināt, ka Dievs un Kristus sagaida, ka mēs esam biju�i un būsim gatavi palīdzēt citiem. Dots pret dotu, ja tā var teikt.

Un �eit tad ir farizeju un rakstu mācītāju taisnības vājā vieta. Tā ir taisnība, kas rūpējas tikai par sevi. Tai ir svarīgi, lai �ī viena dvēsele stāvētu taisna Dieva priek�ā. Citas? Tas �ai taisnībai nav būtiski. Ne(i) mana cūka, ne(i) mana druva, kā teica mūsu sen�i. Ta�u ir sacīts, ka tā dvēsele, kurai rūp tikai un vienīgi viņas pa�as pestī�ana, par citām nedomājot, būtībā ir pakļauta lielam riskam �o savu pestī�anu pazaudēt.

Vai, to visu sacīdams, es kaut kādā ziņā sludinu pestī�anu caur labiem darbiem? Lai mēs lūkojam debesu valstību nopelnīt kā algu? Nebūt nē! Ticība nerodas no labiem darbiem, bet tie�i otrādi ja mums ir ticība Jēzum Kristum, ja tā ir dzīva un patiesa, tad mūsos, glu�i dabiski, rodas vēlme pasniegt roku citiem, ap�ēloties par tiem un palīdzēt tiem, glu�i kā Tas Kungs ir ap�ēlojies par mums. Protams, mēs nekad nespēsim un pat nevaram cerēt saviem līdzcilvēkiem izrādīt tādu labestību, kādu Dievs ir parādījis mums. Ta�u mēs ikviens varam svelmainā dienā pasniegt izslāpu�ajam krūzi ūdens�

Un, lūk, cik uzmundrino�i pravietis pavēsta, kas notiks, kad mūsu attieksme pret savu līdzcilvēku būs pareiza: "Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzim�ana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priek�ā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs :"Redzi, �e Es esmu!"�

Savā ziņā pravietis pasaka to pa�u, ko Kristus mācīja daudzus gadus vēlāk to, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Dievam mūsu attieksme ir ļoti būtiska. Protams, Viņ� sagaida, ka mēs būsim norūpēju�ies par mūsu pa�u dvēselēm; ta�u, ja tās ir savtīgas, citus izslēdzo�as rūpes, Tas Kungs varētu izrādīties tikpat neiejūtīgs pret mūsu vajadzībām, kā mēs esam pret mūsu līdzcilvēku vajadzībām. Bet, ja atradīsim sevī vēlmi domāt arī par citiem, par viņu miesu un dvēseli, tad Dievs ir solījis būt klāt, kad mēs pie Viņa grie�amies. Un, ja mēs varam atrast dzirdīgu Dieva ausi, tas ir labs ceļ� uz taisnību, uz taisno�anu Viņa priek�ā. Āmen.

/

Vārda zobens

Andris Grots

Redaktore: Elmīra Cacure Vāka mākslinieciskais noformējums: Ilze Grote Vāka dizains un makets: Aigars Truhins Iespiests tipogrāfijā Latgales druka

ISBN 978-9984-613-83-6 www.atradums.lv

Atradums personības attīstības resursi Rīga, Latvija

[1] �eit un turpmāk izmantots bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts.

[2] dzeesmu=grahmata, eeksch ka tik labbi tahs aprastas, kā arri jaunas garrigas dzeesmas baznicā un mahjās dzeedamas Deevam par gohdu, kristigahm latvveeschu Luttera draudzehm par labbu ir salassitas. R. Millera grāmatudriķķes, 1861.