Kad pārslāju lūkoties zvaigznēs, pievērsos akmeņiem.

Taisnību sakot, akmeņi mani fascinēju�i arī agrāk. Jau bērnībā.

Piesaulē, pie māju pamata, gulēja liela, sudrabpelēka

zvaig�ņu atlūza - tā man tikās uzskatīt. Nē, es pat biju

par to svēti pārliecināta! Galvenās rotaļas - uz tās. Pirmās

bērna domas un dominas ari izsēdētas uz siltā laukak-�

mens. Pec daudz, daudz gadiem tās izlauzās dzejolī �Tik ļoti pieaudzis pie sirds sirms akmens tāla lauka malā...�

Akmens tur guļ vēl joprojām. Laiku pa laikam noskrāpēju sūnu, apravēju nezāles. Bērnības domudraugs lēnām grimst zemē. Dīvaina rotācija akmeņu pasaulē -da�i veļas no smiltīm ārā, citi plok iek�ā un pazūd. Te nu ir tā alķīmija - pūķis, kas ko� savā astē! Un simbolizē visa vieliska nebeidzamo apriti.

Pie savas istabas loga tēva mājās, pieliekot visus spēkus, atvēlu sārtenu granītu. Nu tas tur gaismojas līdzas citiem, mazākiem.

Tuvējās grantsbedrēs varēja uziet pārakmeņoju�os glieme�vākus, asakas un kaut kādus pavisam neatminamus veidojumus. Dzīvojam ta�u jūras dibenā!

Bet Papes jūrmala vēl joprojām kā nobērta gludiem olī�iem, tik līdzeniem un apaļiem, it kā tos kāds būtu jau noslīpētus sametis jūrā. Tādu nav nevienā citā ūdens malā.

Vēlāk no jebkuras vietas pasaulē centos pārvest kādu akmentiņu. �Zvejoju� tos kalnu upēs, lasīju ceļmalās, pacēlu senu, zudu�u pilsētu drupās. Ja visus būtu paturējusi, tagad veidotos vesels muzejs. Ta�u es atdāvināju cilvēkiem, kam tie patika, kaut kādā veidā sagādāju prieku. Sev paturēju tikai vismīļākos un oriģinālākos. Ari Turkmēnija, Sahsenemas pils drupās, atrasto akmens monētu ar uzslāņojumiem.

Timura kapenēs Samarkandā mani pārsteidza ar zaļgana oniksa plāksnēm klātā mauzoleja iek�iene un pamatīgais nefrīta kapakmens. Tik iz�ķērdīgi daudz cēla akmens! (Tolaik vēl nezināju, ka ķēniņa Zālamana pils visa esot bijusi celta no baltā oniksa un pat bez logiem -gai�a, jo saules stari tam spīdēju�i cauri. Tūlīt paņēmu man no Lieldienu salām vesto turienes skulptūru atveidu, noliku saulē - gaismojas cauri!)

No Vidusāzijas ceļi mani veda uz pavisam citu pusi -aiz Polārā loka, kur Kolas pussalas tundra un noapaļie Hibīnu kalni zied visu varavīksnes krāsu akmeņos. (Es tos lasiju pat ceļmalās!) Tur no Zemes dzīlēm, kāda nezināma spēka aug�up celti, atsedzas bezgala seni ie�i, kuriem mineraloģijā pat vārda vel nav, un atklājējiem pa�iem nācās tos �kristīt�. Zinātnieki lē�, ka �ie savdabji ir vismaz miljonu gadu veci.

Akmeņu muzeju Apatītu pilsētā vel �obrīd atceros kā vienu no skaistākajām atklāsmēm mū�ā.

Kad ģeoķīmiķi un muzejnieki redzēja, ka esmu gatava bezmaz vai palikt uz dzīvo�anu �ai brīnumainajā krātuvē, viņi tādu aizrautību saprata itin labi. Vēlāk, viesnīcā, jau gaidīja pārsteigums - neapstrādāti ie�i krietnas dūres lielumā: ametists, turmalīns, lazurīts, amazonīts... Ziemeļos pirmoreiz sapratu, ka akmeņi ir garīga vērtība. Ne tikai skaistums vien. Tie glabā informāciju. Vārda vistie�ākajā nozīme. Vēl pirms tā�u rakstiem un mezglu rakstiem, pirms māla plāksnītēm un papirusa tīstokļiem bija akmenī iekaltas zīmes, kādas sastopamas arī pie mums, Ietvijā. �os rakstus pēta un meklē Guntis Eniņ�.

'I'as varētu būt ziņas, ko cilvēki vēlēju�ies paust saviem pēcte�iem. Bet pastāv ari cita, daudz smalkāka viedība. Mu�u planēta ir bezgalīga Visuma daļa. 'Го izgaismo un caurgaismo ari tālu zvaigznāju, zvaig�ņu un planētu stari un atstari. Akmeņi, mūsu Zemes atmiņa, glabā tās aizseno un arī eso�o saikni ar citiem kosmiskajiem objektiem. Ikviens dabas dāvāts tīrradnis ir kā diskete, kurā kaut kas ierakstīts. Neapstrādāts akmens - vel neapstrādāta informācija. Nesistematizēts, tie�s un nesaudzīgs vēstījums. Reizēm - arī skaudra atklāsme par cilvēka, �i akmens ieguvēja, vērtīgajām un nelāgajām īpa�ībām. Viņ� atkalredzē jau� savu un cilvēces bērnību, pirmatnējo haosu sevi un pasaulē.

Pulēts akmens ir kā diskete ar daļēji apstrādātu informāciju. Un spēj �o to arī iemācīt. Kaut vai - at�ķirt labo no ļaunā, melus no patiesības. Palīdz ieviest kārtību domu un rīcības haosā, ja tāds ir raksturā. Cilvēks top garā un dvēselē skaidrāks, līdzsvarotāks. Ja tava iedaba ir kā asas �ķembas, kas ievaino ka pa�u, tā līdzcilvēkus, tad apaļ�, pulēts akmens gredzenā, kaklarotā vai �ādu �zirnī�u� krelles nogludinās asumus, darīs labsirdīgāku kā pa�u, tā apkārtni.

No visam pusēm apslīpēts akmens jau ir sistematizēta informācija - par mūsu planētas saikni ar kosmiskajiem spēkiem un divpadsmit zodiaka zīmēm. Tāds akmens ļauj smelties zemapziņas dzīlēs un redzēt gara acīm.

Ziemeļos es beidzot sajutu, ka akmeņi ir dzīvi. Kad par �nedzīvās� dabas, arī minerālu dvēseli runāja zoro-astrie�u teksti, lasīdama ne visai ticēju. Bet sirdi tīri sievi�ķīgi piesaistīja krāsainie (ari caurspīdīgie glabā sevī varavīksni!). Ne tikai dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, bet visi, kuri ir skaisti.

Un pasaulē tādu akmeņu - ai, cik daudz!

L

Dziedinā�anai visbie�āk izmanto krāsainos kristālus -citrīnu, kalnu kristālu, rozā kvarcu utt. Attīrītu akmentiņu ieliek stikla traukā, aplej ar skaidru avota vai destilēto ūdeni un noteiktās rita stundās (no 8.00 lidz 11.00) patur saulē. Pēc tam ūdeni ielej tum�ā traukā. Eliksīru dzer no rītiem.

Senatnē dārgakmeņi lietoti arī pulverī sasmalcināti, bet tagad to vairs nepraktizē.

Masā�as eļļā iemests akmentiņ� (piemēram, turma-līns) dod pavisam citu mo�umu un, ja tā ir ārstnieciska procedūra - drīzāku izveseļo�anos.

Tie ir vienkār�ākie paņēmieni.

(Par katra akmens konkrētajām dziednieciskajām īpa�ībām runāsim nākamajās grāmatas nodaļās.)

Bet kā ikvienā dziedinā�anas procesa, arī te pa�ārstē-

�anās nebūtu ieteicama. Akmeņu aura un smalkas vibrācijas ir īpa�a zinā�ana, kā visa netradicionālā medicīna. Ar to jānodarbojas speciālistam.

Kad būsit tiku�ies ar savu dziednieku un viņ� strikti noteicis, kā un ar kādu akmeni jūsu kaite ārstējama, saņemsiet arī recepti, kā pagatavojams ārstnieciskais eliksīrs vai - kā mēs teiktu - zāles. Ja tās bus domātas sāpo�ām un slimām aknām -jums jāmeklē rokā topāzs, bet iekaisuma procesiem - rubīns, radioaktivitātes neitralizē�anai - tirkīzs... Vai nu pasaulē akmeņu trūkst? I n da�neda�ādu vārgumu un saslim�anu - tāpat!

Akmentiņi lieti noder ari sejas masā�ai, nogludinot ādu un darot to atkal dzīvīgu, sārtu. Caurspīdīgs bezkrāsas kristāliņ� sejas krēma trauciņā aktivizē kosmētiskā līdzekļa iedarbību.

Dziednieki nereti iesaka nēsāt attiecīgo akmeni tuvu slimajam orgānam, bet tas reizēm var būt diezgan neērti. Nav sare�ģīti piekarināt pie jostas sarkanās ja�mas gabaliņu, lai novērstu gremo�anas traucējumus, bet kā pieliksi sakarsētu lazurītu sāpo�ai mugurai un vienlaikus visu dienu strādāsi, jo sildī�anai ka nekā jābūt ilgsto�ai.

Raksta, ka akmeņi palīdz noskaidrot slimības iemeslu, kas vairumā gadījumu slēpjas cilvēka dvēselē, tie sūtot atmiņas par kādu aizmirstu pagātnes notikumu, garīgu vai fizisku triecienu, kam it kā nebūtu nekāda sakara, teiksim, ar �obrīd sāpo�u nieri vai locītavām. Ta�u slimnieks pēk�ņi zina, ko darīt, kā kļūt veselam. It kā pati sāpo�ā vieta sūtītu kaut kādus signālus, impulsus, pamudinājumu. Atjaunojas netverama saikne ar pa�a organismu. Atgrie�as sajuta, kā bija tad, kad viss funkcionēja normāli un nekas nesāpēja, netraucēja. IJn, ja ari nespējam �o līdzsvaru noturēt, psihe pie tā atgrie�as. Informācijā ir ievadīta, kaut kas mūsos to apstrādā.

Vel - kā dziednieki, tā zinātnieki uzskata, ka viss akmeņos iekodētais nebūt nav at�ifrēts. Un zemes dzīlēs neatrasti snau� daudzi minerāli, kuru laiks vel nav pienācis. Bet kad pienāks, zeme tos atdos.

Citi viedie ir absolūti pārliecināti, ka jāārste cilvēka fiziskais, garīgais un astrālais ķermenis vienlaikus. Jāattīra aura. Un apgalvo, ka akmeņi var izsaukt vīzijas par iepriek�ējās dzīvēs pārciesto.

Bet tā jau ir visaugstākā meistarība �ajā netradicionālās medicīnas jomā - likt akmeņiem uzstādīt diagnozi, pirms dziedina cilvēku - visu. Ne tikai slimo vietu. Jo vaina var slēpties tik bezgala dziļi, tāltālā, prātam gandrīz neaptveramā esamībā.

Kā tas notiek?

Jasaka, ari savā dzīvē esmu �ādi dziedināta.

Tas atgadījās kādā Uzbekijas vasarā un korejie�u saimniecībā. Biju krietni nomīcījusies pa rīsa laukiem, stiprās saules un tikpat stipro ēdienu pieveikta. Un sirmgalvis �ens, mana drauga tēvs, ņēmās mani dziedināt tiem laikiem visai neparastā veidā. Jaatzīstas - ne visai ticēju arī es, bet citas izejas nebija - uz vietējās ambulances speciālistiem paļāvos vēl mazāk.

Joprojām atceros, pat sajūtu prāvu oran�u akmeni, dro�i vien to pa�u serdoliku, tie�i virs nabas. Tam apkārt, lokiem vien, aizvien tum�ākus, līdz pat kaut kādām melnām �ķēpelēm. Draugs teica - tas kopumā radot vēlamo enerģijas plūsmu. Aiz pakau�a un uz saules pinuma tika likti divi kvarca kristāli, bet uz pieres - kaut kas skaists un violets. �Ametists. Tas tevī ieslaros mieru,� man paskaidroja. Tad lika dziļi ieelpot it kā caur sāpo�o vietu, bet izelpojot iztēloties, ka viss negatīvais aizplūst projām. Atslābināties neļāva, bija jāpiedalās procesā, jādara, ko liek. (Te nu bija miers!) Bet vieglāk palika gan.

Akmeņus Cens ņēma nost citādā secībā, nekā bija tos uzlicis. Katru pārslaucīja ar miklu vati, da�us atlika mala. Tie esot jāattīra. Vēlāk noskatījos, ka mans dziedinātājs tos ielika parastā burciņa un apbēra ar sāli.

Nākamajā �seansā� bija pavisam citi akmentiņi. Uz galvas gan tas pats kvarca kristāls un arī uz pieres ametists, bet kakla bedrītē - kaut kas zilgs (akvamarīns), starp krūtīm - sārtais kvarcs, uz saules pinuma -malahīts, uz nabas - citrīns, bet zemāk - dūmu topāzs, kur� tas pats kvarcs vien esot. Visi akmentiņi gulēja taisnā līnijā - izskatījos ka gareniski uz pusēm pārgriezta. Tad ar caurspīdīgu kristālu, ko Cens turēja rokā, viņ� lēnītēm vilka man pāri līniju no aug�as lejup - vienreiz, otrreiz... Daudzreiz. Nezinu, cik rei�u, bet tas nomierināja. Jutos vieg'la, ka lidojumā.

Vēlāk, kad pati sāku pievērsties minerāliem un izlasīju visu, kas vien bija pieejams, sapratu, ka Cens to darīja, lai līdzsvarotu manas �akras. Un mirdzo�ais viņa rokā bijis galvenais enerģētiskais jeb ģeneratorkristals.

Esmu arī eksperimentējusi ar sevi, ņemot fluoritus. Tie gan nebija astoņskaldņi, kur lai es tādus ņemtu?! Toties shēmu ievēroju. Liku lielus un mazus akmentiņus virs uzacīm, kakla bedrītē, uz nabas un zemāk... Centos dziļi elpot un atslābināties - ka lika Cens.

�iem fluoritiņiem bija jāpieslēdz mani Visuma enerģijai, jāaktivizē gan fiziskais ķermenis, gan runas centri un smadzenes.

Precīzi un pareizajos punktos izvietoti, fluorīta astoņskaldņi neitralizē arī negatīvu domā�anu. IJn �ī dziedniecības metode laikam ir vienīgā, kuru var apgūt pats. Tā jāpraktizē divreiz nedēļā un veselus divus mēne�us no vietas.

Kā dziedniecībā, tā maģijā visefektīvākie skaitas tur-malīna irbulī�i vai pat pagaras nūjiņas. Tādus tos veidojusi pati daba - iegarenus un smailus. Prasmīga dziednieka rokās tie darot brīnumus, ārstēdami daudzas jo daudzas vainas, kā fiziskās, tā mentālās.

mākslīgie dārgakmeņi

Mākslīgie dārgakmeņi ir pazīstami jau sen.

Fransuā Rablē darbā �Gargantija un Pantagriels� (izdots pa daļām 1532.-1564. gadam) Laternu zemes karaliene bija tērpusies �... skaistā kalnu kristāla tērpā, kas bagātigi rotāts lieliem dimantiem. Karaliskās ģimenes laternas bija ģērbu�ās imitētos dimantos vai vizlā...�

Imitētos!

Tātad mākslīgie akmeņi vispirms tomēr zaigoju�i rotās un tikai vēlāk piespiesti strādāt pulksteņos, datoros utt.

Dro�i vien mums katram mājās ir kāds sintētisks akmentiņ� - gredzena, auskaros, aparatūrās...

Dziednieki un astrologi �ādas izcelsmes akmeņus dēvē par vampīriem. Tie nekad nav saņēmu�i Zemes dzīļu svētītas un smalkās enerģijas, tāpēc mēģina dabūt tās citur, tas ir - no sava īpa�nieka vai nēsātāja. (Rotaslietas mēdzam ari aizņemties, ta�u to pavisam neiesaka, bet, ja nu tā ir noticis, greznumlietiņa jāattīra kā pirms, ta pēc valkātaja maiņas.) Ja sintētiskās rotas ir ilgāka saskarsmē ar mums, tās izsūc spēkus, padara apātisku. Bet - arī palīdz. Piemēram, atbrīvoties no visa liekā: pārmēru svara, ķermeņa piesārņojumiem, augstas temperatūras un pat no ļaundabīgajiem audzējiem. Un diem�ēl - ari no emocijām.

Es ilgi nēsāju uz vidējā pirksta gredzentiņu ar fianītu, sintētisko dimantu. Tādi bija modē un turklāt pati rota filigrāni nostrādātā. Pēc kāda laika noglabāju tālāk no acīm un pat piemirsu. Vēlāk uzzināju, ka fianīts ņem enerģiju no galvas, jo esot Auna zīmes akmens. �is zvaigznājs un zīme gādā par smadzenēm, acīm, ausim, matiem... Par visu, kas uz galvas un galvā.

Ja ar fianītu ir saskarē ilgāku laiku, tas rada galvassāpes, reiboņus, bojā zobus, notrulina o�u... (Es gan tie�i galvassāpju gadījumos uzmeklēju savu fianītiņu!) Ta�u -arī normalizē spiedienu smadzenēs, likvidē ļaundabīgos veidojumus.

Uzskata, ka mākslīgā dimanta kristāls kalpo melnajai maģijai un dod neierobe�otu varu. Cilvēka radītie akmeņi esot zombiji, kas izpilda īpa�nieka vēlmes, ari ne visai slavējamās, ta�u reizēm ļaunā burvestība var vērsties pret pa�u - bumerangs triecas atpakaļ! Toties tie dziedina no hroniskām kaitēm.

Esmu ievērojusi, ka sintētiskie akmentiņi rotās ir sīkāki nekā mēdz būt Zemesmātes izauklētie.

lai nu kā - tie pasaulē ir jau sen un būs ari turpmāk, cilvēki rada jaunus un lieto visnegaidītākajos veidos. Un kāpēc gan nepamēģināt ar sintētisko safīru izārstēt kuņģa �ūlu, audzēju?

Sintētiskos akmentiņus, tāpat kā dabīgos, ta�u nenēsā diendienā. Kolas maina, pieskaņo tērpiem, gadalaikiem un pat diennakts stundai. Tik īsā brīdī tas neko neietekmē, ne uz labu, ne sliktu.

Arī juvelieru sastādītajās tabulās jau parādījusies jauna aile - kādu krāsu sintētiskie dārgakmeņi ieteicami da�ādās zodiaka zīmēs dzimu�ajiem.

Norakstīju vienu:

Auns - zilie,

Vērsis - bezkrāsainie,

Dvīņi - smaragdzaļie.

Vēzis - melnie,

Lauva - sarkanie,

Jaunava - zeltaini zaļie, Svari - gai�zilie, Skorpions - rozā, iesārtie, Strēlnieks - zilganzaļie, Me�āzis - oran�ie, Ūdensvīrs - violetie,

Zivis - zeltainie.

>

Jau minēju īsto akmeņu lūg�anu krelles. Skaitot ro�ukroni vai Korāna sūru (pēc izvēlēs un ticības), kad cilvēks iegrimst svēto vārdu dziedino�ajā mierā, viņ� būtībā arī ir meditācijā. Bet �im nolūkam nepavisam nav nepiecie�ama vesela virtene. Meditācijai pietiek arī ar vienu akmeni vai pat akmentiņu, īpa�i ja tam ir kristāliska struktūra. Akmeni var paņemt ka labajā, tā kreisajā rokā. Var likt uz sirds spēka centra, uz pieres starp uzacīm, uzlikt akmeni uz galvas, ja esat sēdus, vai nolikt aiz pakau�a, ja esat pieradu�i meditēt guļus, ja tā jums ir ērtāk un ierastāk. Cilvēks pats atrod, izvēlas savu iemīļoto akmeni, kas meditāciju vēl padziļina.

Daudzi speciālisti iesaka tīra kvarca kristālu, kas attīra dvēseli. Tad jāapsē�as ērti, ar taisnu muguru. Jāpaņem kristāls kreisajā rokā. Jāaizver acis un jākoncentrējas tie�i uz akmeni, paturot to iztēlē un sajūtot signālus, ko tas sūta. Tad kristālu jāatliek sāņus un da�as minūtes atkal jalūkojas tajā cie�i jo cie�i. Tā, lai, aizverot acis, atcerētos ikvienu tā �ķautni. Cilvēka apziņa ieiet kristālā un pulsē vienotā ritmā un veselumā ar Universu. Jāelpo mierīgi un dziļi, lai apziņa paliktu piesaistīta fiziskajam ķermenim. Meditāciju beidzot, jāpaņem rokā hematīts vai melnais turmalins - akmeņi, kas cilvēku iezemē, piesaista atpakaļ zemei. Ieteicams �os akmentiņus ielikt kabatā un kādu brīdi vai dienas daļu nēsāt līdzi.

Pati meditācijām esmu izraudzījusies no visiem citiem - neapstrādātu turmalīna gabalu, �ķautņainu, ar daudziem asiem izvirzījumiem, kādu nu daba to izveidojusi un roka vai cits spēks at�ķēlis no lielākā glomera. Bet uz zemes mani atpakaļ nostāda sena akmens trauka �ķēpele, ko atradu Mervas drupās Turkmēnijā. Par tās dziļo senatnīgumu liecina punktu ornaments. Tas ir parasts, pelēks iezis, kāda tuksne�u zemē nemaz nav. Tatad nācis no tālienes. Tik ciets, ka jābrīnās, kas bija tik varens, ka sasita to sīkās lauskas? 1.aika zobs tas nevarēja būt. Laiks akmeņus drupina, nevis dragā. Malas vēl joprojām asas.

Vai tā bijusi amfora, buma, vīna krūka? No vienas lauskas to neuzzināt. Atradu, noskaloju putekļus, bet neko vairāk nedarīju. Nekad pat prātā nav nācis tīrīt ar sali. Lauskas cilvēka mītnē nav nekas slavējams, bet �ajā ir vēstures mīkla. Un es to respektēju.

Ja ir jāatbrīvojas no bailēm, skumjām, pieķer�anās kaut kam nevēlamam vai traucējo�am, draudzējos ar kalnu upe atrastu oli vai jūras glieme�vāku. Der arī mēnessakmens un opāls. Kad jūtos atbrīvota un dziedinātā, ļauju akmeņiem atpūsties, jo viņi ir draugi nevis kalpi. Draugi reizēm attālinās vai pat nozūd, ta�u alla� uzrodas. Un parasti tie�i tad, kad visvairāk nepiecie�ami.

Tādi it ka tāpat vien pacelti strautakmeņi vai nejau�i �atradeņi� ir gandrīz vai ikvienā ģimenē. Īstenībā tie nemaz tik nejau�i nav. Ja jau cilvēks ir ievērojis, noliecies un paņēmis, tad minerāls ir viņu sava īpa�ā veida uzrunājis, savibrējis, uzjundījis. �īs vibrācijas vistie�āk uztver bērni, jo tās ir labdabīgas. Tāpēc nebaidieties turēt mājās �os vienkār�os atradumus, savus nejau�os labvēļus.

Tāpat kā nevajadzētu kautrēties... mest akmeņus! (Protams, ne jau logu rūtīs.) �ī bērni�ķīgā nodarbe lieliski noņem spriedzi. Ieteicams iepriek� novilkt gredzenus, lai nekas nekavē liekajai enerģijai pa pirkstgaliem aizplūst projām un kopā ar sviesto akmeni izgaist ūdenī vai �tālēs zilajās�. Varat iztēloties savu dusmu objektu vai pāridarītāju. Viņam tas neko gan nekaitēs, toties jūs atbrīvos no liekām emocijām. Laiks akmeņus mest, laiks - tos salasīt? Aizmetīsiet tos, kas jūs nospie�, salasīsiet - labos, atskaidrotos. Tāds ir �īs gudrības meditatīvais zemteksts.

Kā jau minēju, akmeņus attīra ūdens, zeme un saules stari. Mūsu tautas dainas māca likt bēdu zem akmeņa. Un, ja vēl pāri ej dziedādams, tad tā pati meditācija vien iznāk.

Viens no maniem mīļākajiem akmeņiem ir sudrabpelēkais Āfrikas ahātiņ� - urdītājs, mudinātājs. Reizēm -pat gaisa jaucējs un satraucējs.

Dāvinātājs un sūtītājs raksta, ka tas esot prot depresijas līdzeklis.

Par to nu nav nekādu �aubu!

Kad kakla pakārts �is kulons, par garlaicību nav jāsūdzas nevienu pa�u brīsniņu. Un rāmais zilganpelēkums te neko nelīdz - akmeni pamana ikviens, tas tūlīt piesaista uzmanību kā sev, tā rotas nēsātājai. �is akmens ir kā platoniska mīlestība, kuras pamata ir bailes kādu pielaist sev par tuvu. Noglāstu ar skatienu un pirkstu galiem, bet reti uzdro�inos arto rotāties. Attīru, uzliesmoju, bet nolieku atpakaļ. Lidz brīdim, kad pats uzprasīsies kakla liekams. Un tādi brītiņi uz�virkst.

Ahāts - ļoti sen atklāts, pazīstams un tomēr noslēpumains akmens, kuram daudz krāsu un nokrāsu. Tam piemīt kaut kas no oniksa, serdolika, karneola, sard-oniksa, avanturīna īpa�ībām, jo �is minerāls ir viens no halcedona, necaurspīdīgā kvarcakmens paveidiem.

Kop� sicīlie�i Ahātes upes krastā reiz atrada pirmo slāņaino dārgakmeni ar dzeltenām, baltām, zilam vai pavisam tum�ām svēdrām, ar to notiek visvisādas pārvērtības. Laika vesera triecieni gan neko lielu nav varēju�i �im skaistulim padarīt.

Senie romie�i pat pamanījās �o akmeni krāsot - neslīpētu ilgi mērcēja vīnogu sīrupā, pēc tam sērskābē, kas augļu cukuru parogļoja un ar saldumu piesūcināto, neredzami poraino minerālu padarīja samtaini melnu. Vēlāk, Romas impērijai sabrūkot, krāso�anas recepte aizmirsās. Vācu juveliermeistariem to nācās atklat no jauna, bet tas notika tikai 1819. gada.

Ahāta kausā pilēju�as Jēzus Kristus asinis. Trauku rūpīgi glabāju�i un slēpu�i Svētā Grāla ordeņa mūki.

Sengrieķi ahātu uzskatīja par lauksaimnieku talismanu, kam sargāt sējumus no nakts salnām, dabas stihijām, bet lopus - no sērgām.

Senie ēģiptie�i to ņēma līdzi tuksnesī, ticēdami, ka dīvainais akmens mazina slāpes, sarga no �ūskām. Slavenā rakstve�a statuja Ēģiptes galvaspilsētas Kairas muzeja mūsos raugās ar ahāta acīm. Un tie�i no Ēģiptes līdz mūsdienām atnākusi dieva Нога, Izīdas un Ozīrisa dēla, talismanacs, kas līdz pret nobrīnu un �ļaunu aci� un vel joprojām ir populāra visā musulmaņu pasaulē, kaut daudzi tur vairs nemaz nezina talismana izcelsmi. Bet iegaumējiet - pa�u pirktā vai draugu no tālienes vestā suvenīracliņa parasti ir no ahāta (ja vien nav no stikla). Ja ta - �is dārgakmens uzlabo jums redzi. Kā fizisko, tā mentālo. Māca skatīties, iedziļināties, saredzēt sen aizmūrētas durvis aklā sienā, dro�i iet pa tām iek�ā un atrast pavisam citu pasauli. Bet, lai nāktu �is jaunais redzējums, iesaka pāris dienas nēsāt ahāta kaklarotu un auskarus, pēc tam - uzlikt ahāta rokassprādzi un sīciņas tā �ķēpeles nēsāt visās kabatās.

Ahāts ir izsmalcināts, savā garā disciplinēts un uzmanīgs. Spēj atvērt jūsu acis gai�redzībai, bet ausis - labā sargeņģeļa balsij.

Abatu drīkst likt tikai zelta, sudraba vai vara ielogā, citu viņ� neatzīst, �is klusais, vērīgais un gudrais gars. Ka cilvēks, kas mīl tērpties vienā zīdā.

Akmens jūs uzbudina? Mieru, tikai mierulTas nozīmē, ka �ī dabas velte ar jums strādā, ka gaidāmas pārmaiņas.

Un tās bus uz labu. Tikai paciesties, tikai aprakt �aubas un trauksmaino nemieru sevī. Jums parādīs. Jums vēstīs. Vēl jo dro�āk, ja esat dzimu�i Svaru, Vē�a vai Ūdensvīra zīmē. Ta�u, ja pasaulē esat nāku�i Strēlnieka, Auna vai Zivju zīmē, tad labāk ar to nerotāties. �is ilga mū�a simbols lai ir jūsu mājā, ta�u - plauktā, tā augstāk un attālāk. Tikai uz īsu brīdi var uzlikt ahāta krelles, kamēr pāriet kakla sāpes, vai rokassprādzi, ja moka podagra. Tas palīdz atmaskot melus un dziedēt �ķir�anās sāpes, bet, kā jau zināms, līdz galam uzminēts nav.

Viens gan ir skaidrs - pasaulē �is akmens ir nepiecie�ams un daba vai augstāki speķi tam neļauj zust. Kad Vācijā tā krājumi zemes dzīlēs izsika, kalnra�i darba un iztikas meklējumos devās uz Brazīliju. 1 Jn tie�i viņi atklāja tur jaunas ahāta iegulas, kas strādā vēl joprojām. Jau divus gadu simteņus.

Tas kaut ko nozīmē.

Aprakstīt avanturīnu ir gandrīz tikpat grūti ka mīlestību - var pateikt daudz, ikvienam būs savs sakāmais, bet galā liksies, ka nav pateikts nekas. Pietrūkst vārdu.

Skaists?

Protams. Ļoti!

Neparasts?

Arī.

Ruds vai brūns pamats, kura dziļi laistās zeltainas zvīņas. Akmens dzirkstī pats no savas gaismas. Un, kop� cilvēki iemācīju�ies izgatavot mākslīgos avanturīnus, sastopami ari tum�i violeti un sulīgi zaļi. Te jāpiebilst, ka zaļganīgie nu atrasti ari dabā - kārtējā Zemes dzīļu dāvana, ko iesaka nēsāt, ja krīt ārā mati.

Magu, astrologu un dziednieku domas par �o brīnumu ir gana pretrunīgas.

Vieni saka - tas atnesot mīlestību un ieliekot dārgā cilvēka sirdi plaukstā, padarot savu īpa�nieku opt imistisku un pa�pārliecinātu.

Citi to uzskata par bērnu un pensionāru rotu, jo avan-turīns dod ne tikai prieku un apmierinātību, bet arī pavir�ību un bezatbildību, tāpēc ka pats esot kaprīzs un nepastāvīgs. Kā jau akmens, kuru saista ar Mēness maģisko spēku. Astrologi brīdina, ka rotu drīkst nēsāt tikai dilsto�a mēness fāzē. Zemes un Ūdens stihijā dzimu�ajiem tas uzlabojot kā fizisko, tā garīgo tonusu. Ar piebildi, ka Me�ā�us, Aunus un Skorpionus galu galā padarot vieglprātīgus. Reizēm -ari iz�ķērdīgus un histēriskus.

Dziednieki rekomendē ar avanturinu ārstēt kaites, kas rodas no nepareizas vielmaiņas, tikai tad akmenim jāzaigo rokassprādzēs vai garās krellēs, kas sniedzas līdz saules pinumam un var labvēlīgi ietekmēt ari gremo�anu.

Bet, kopumā ņemot, tas ir īsts �urnālistu akmens -ka magnēts vilktin pievelk informāciju, spēj tik apkopot un sa�ķirot! Tāds jau ir avanturīna gars - rosīties, rosīties, rosīties! Tas nekas, ka reizēm ari - pa tuk�o.

Visu mū�u ilgojos pec �ī akmens. Mūsu juvelieru veikalos tā nebija. Zināju, ka pa�us skaistākos iegūst Ēģiptē. Tur to dēvē par Saules akmeni. Kādas lielas jubilejas priek�vakarā, laimīga tikusi uz Ēģipti, Asuānā to sev uzdāvināju, lln pati uz savas ādas un savā dzīve izjutu visu tā iedarbības spektru. Bet tas nemazina manu īpa�o mīlestību pret avanturinu, kura nosaukums ne vienam vien asociējas ar avantūrismu, ko �im akmenim nu nekādi nevar piedēvēt.

Ja palaimējas nokļūt Francijā, izbraukt cauri Luāras ielejai ar viņa dārziem abpus �osejai, atstāt tūrisma vietas tālu aizmugurē, tad tur, kur sāk kūpēt lauku ceļi un ainava vairs nav tik krā�ņa, zeme dāvā nelielus, bet ļoti skaistus reti sastopamā sarkanbrūnā cirkona kristālus. Tos uzskata par skaistākajiem pasaulē.

Parasti gan cirkons, �is cirkonija silikāts, ir zaļ�, zeltains, zilganzaļ�. Te jāpiebilst, ka debeszilo un dzelteno iegūst karsējot brūnīgos Kampu�ijas cirkona kristālus. Tā kā ar to nodarbojas galvenokārt Bangkokā (Taizemē), �os termiski apstrādātos akmentiņus dēvē par �Sia-rnas cirkoniem�. �ādu procedūru pārcietu�ie kristāli gan ir ļoti skaisti un spilgti, ta�u ar laiku izbalo. Vai pat galīgi zaudē krāsu, kļūst caurspīdigi.

Ari Dienvidāfrikā iegūst ļoti pievilcīgus cirkona akmentiņus zeltaini brūnā krāsā.

Astrologi un dziednieki �o minerālu ir pietiekami apguvu�i. Pēdējie apgalvo, ka cirkons aptur asiņo�anu, ja vien tā nav no brutāla ievainojuma, un izārstē jebkuru slimību, ja vien tā nav ielaista. Tam pa spēkam pat nervu kaites.

Da�i astrologi saka - �is greznais akmens ar savu vieglprātīgo klauna garu esot gau�ām neizvēlīgs. Viņ� mīl absolūti visus cilvēkus, lai kāda ari būtu to rase, tautība, nodarbo�anās un uzskati. Un savu īpa�nieku uztver kā bērnu, kam jāpalīdz par katru cenu. Tā, protams, nav peļama īpa�ība, bet cirkons ir tikpat mīļ� un

gadīgs ari pret nelie�iem. To mēdz dēvēt ari par �mafijas akmeni�, �algotu slepkavu akmeni�. Cirkonu par savu uzskata kā magi, tā ari slepenu biedribu, organizāciju un ordeņu locekļi. Tas, piemēram, ir arī masonu lo�as akmens - masoni to jau turpat kop� dibinā�anas pirmajām dienām izvēlēju�ies par savu. Un viņi jau nu gan zināja, ko dara!

�is minerāls nav jāpieradina - tūlit un mīļuprāt būs tavs.

Bet ka ietekmēs?

Mācīs priecāties par mirkli, gumdīs būt laimīgiem un līksmiem tagad un te, uz �īs pa�as grēcīgās un mīļās zemītes, un tepatās arī smelties iedvesmu dzīvot. Cirkons savedīs kopā ar cilvēka sargeņģeli, jo mudinās izberzēt acis un pamanīt zīmes, ko labie un ne tik labie spēki izliek mūsu ceļos, īpa�i jau krustceļos. Tikai mēs bie�i vien tās nepamanām. Un neizprotam, ko tās mums grib teikt.

Cirkons dara savu īpa�nieku pilnīgi patstāvīgu, bet diem�ēl arī godkārīgu un augstprātīgu. Bet, ja jūs mū�dien mokāties �aubās, vai simtreiz pārliekat visus �par� un �pret�, ne visai sev ticat, tad cirkons ir īstais akmens, ko nēsāt krū�u kabatā vai gredzenā uz zeltne�a. Un noteikti - sudraba gredzenā.

Lai cik �demokrātisks� cirkons ari būtu, pamatu pamatā tas ir Me�ā�u, Svaru un Vēr�u akmens, dodot viņiem ne vien pa�apziņu, bet arī spēku.

Vē�us cirkons padara par galīgiem egoistiem, bet Zivju zīmē dzimu�os - par sevi noslēgtiem īgņām.

Nevainosim dārgakmeni! Tas tikai pastiprina jau iedzimtās pamatnoslieces. Gan labās, gan ļaunās.

Marks Polonijs bija nomākts: Romas publika, alla� tik atvērta viņa oratora mākslai, �odien izsmēja savu mīluli.

Izsmēja - viņu?! Romas labāko runas un vārda meistaru?

Tas bija pazemojums. Un tā notika pirmo reizi. Nemaz negribējās atgriezties mājās. Ko lai viņ� tur meklētu? Ko lai teiktu savējiem?

Runasvīrs bija gatavs dzert par neat�ķaidītu vīnu -kā pēdējais plebejs. Viņ� nekādi nespēja saprast, kāpēc �odien pēk�ņi sāka me�ģīties mēle un īsti neklausīja balss. Tikai tad, kad Romas di�ciltīgo pirtī, savu kaunu nomazgāt gribēdams, atklāja - ne gredzena pirkstā, ne akmens gurnautā, nelaimīgajam bija skaidrs: viņ� ta�u pārkāpis vienu no nerakstītajiem oratoru likumiem! Nav paņēmis līdzi savu talismanu - dzeltenu, no paaudzēm mantotu dārgakmeni.

Tā savu neveiksmi skaidroja Senās Romas orators, kura balsī pamazām sāka iezagties vecuma nots...

Viņ� nenojauta, ka pēc gadu simtiem un tūksto�iem saulaino dārgakmeni pārdos vai visās juvelieru bodītēs, un tā spilgti dzeltenās krāsas deļ sauks par citrīnu. Sievietes greznosies ar cēlā akmens krellēm. Da�i negodīgi pārdevēji mēģinās iegalvot lētticīgākiem pircējiem, ka tas ir topāzs, jo citrīnam mēdz būt arī tum�ākas nokrāsās. Kaut gan savā patībā tas vienmēr bijis gai�s, tikpat silts un dāsns kā Saule.

Kad oratoru māksla izvirta runu teik�ana un pļāpā�anā, citrīnu par savu talismanu �piesavinājās� zeltkaļi, pārliecinot visus, ka citrins nes veiksmi tiem, kuru darbs prasa nevis mēles, bet pirkstu veiklību - iluzionistiem, juvelieriem, gravieriem, kaligrāfiem, kār�u licējām un pat kabatzagļiem. Izņēmuma kārtā citrins palīdz patiesi gudriem magiem, kas rok dziļi un savu lietu prot.

Bet austrumu dziednieki atzīst, ka �ī dārgakmens vibrācijas cilvēku sargā, ieskaujot ka parastai acij neredzamas bruņas. (Varbūt tas patie�ām sargāja arī Senās Romas oratoru Marku Poloniju?)

Citrīna dzeltenais stars stiprina cilvēka fizisko ķermeni, tikai - ne rotaslietā! �im nolūkam jāuzliek noslīpēts akmentiņ� tie�i uz nabas, jo citrins aktivizē tie�i �o centru, kas pats gaismojas oran�ā tonī. Un vieno ar spēka centru, kas atrodas saules pinumā un gaismojas dzeltena krāsā.

Bet citrīna krelles uzlabo sirdsdarbību un nieru funkcijas. Visizteiktāk - Ūdensvīriem un Dvīņiem. Bet ar Me�ā�iem �im akmenim nesaskan.

Varbūt tie�i kāds Me�ā�a zīmē dzimu�ais to reiz nosaucis par Bohemijas topāzu un citrins apvainojās? Kam patiktu, ja tik ilgi sauc sve�ā vārdā?

Bet pret mineralogu apzīmējumu �dzeltenais kvarcs� gan neko nevar iebilst - tā nu reiz ir taisnība!

Si dārgakmens skaistums gan laikam nav no tiem, kas spētu glābt pasauli.

Atceros savu apmeklējumu Amsterdamas briljantu muzejā. Tā blīvo apsardzi ar �aujamajiem, daudzu dāmu alkatīgi spo�ās acis, trīco�os pirkstus un savas izjūtas, kad visas pūciņas uz ķermeņa ir saslēju�ās stāvus - mani �is dārgakmens biedē. Kaut arī dimants ir dārgākais, cietākais, blīvākais un nereti arī cilvēku iekarotākais akmens. Vai tie�i tāpēc, ka dārgākais? Cik daudz patiesu nostāstu un fantāziju, filmu un piedzīvojumu romānu saistās ar �o akmeni! Pat nosaukumi tam ir divi: Zemes dziļu dāvāto kristālu sauc par dimantu, bet juvelieru apstrādāto, zaigojo�o - par briljantu. Un lielākajiem, slavenākajiem pat dots savs nosaukums: Premjers, Āfrikas zvaigzne, Koinurs, Sansī, �ahs, Reģents... Un tie nebūt nav visi!

Pasaulē pirmie dimanti atrasti Indijā jau 3000 gadus pirms Kristus dzim�anas. Un arī slavenais Reģents atklājies Indijā. 1701. gadā akmeni ieguvis kalnraktuvju vergs un nolēmis paturēt. Viņ� tī�ām ievainojis sevi, bet ieguvumu noslēpis brūces pārsējā. Tad lūdzis kādu matrozi dimantu pārdot un peļņu dalīt uz pusēm. Jurasvīrs gribējis paturēt visu un vergu nogalinājis. Piesavinājies akmeni, pārdevis to angļu gubernatoram, naudu notriecis, bet pats pakāries. Gubernators to tālāk pārdevis Orleā-nas hercogam, kas �im dārgumam devis nosaukumu �Reģents�.

Dimanta masa pirms visiem �iem piedzīvojumiem un īpa�nieku maiņām bijusi 410 karati (1 karats - 200 mg), bet pēc apstrādes pāri paliku�i tikai 137.

1792. gadā �Reģentu� nozaga, tomēr zagli noķēra un briljantu atguva. Vēlāk Francijas Republika to ieķīlāja bagātam Berlīnes juvelierim, bet Napoleons I izpirka un lika iestrādāt sava zobena rokturī.

Mūsu dienās �Reģents� atrodas Luvrā.

Tas ir tikai viena dimanta stāsts un liktenis.

Ir ari citi. Briesmīgāki. Kaut vai par briljantu ar nosaukumu �Houps�, kur� visiem saviem īpa�niekiem nesis smagas nelaimes vai pat nāvi, līdz kopā ar saviem beidzamajiem īpa�niekiem bēdīgi slavenajā �Titānikā� nozudis dzelmē.

Tajā pa�ā Amsterdamas muzeja redzeju un atklāju, ka pēc slīpē�anas dārgakmens laistās ne tikai rasas piliena spo�umā un dzidrumā, bet iemanto arī citas nokrāsas - zilgu, baltu, zeltainu, brūnganu, pavisam dzeltenu... Pats retākais ir asinssarkanais briljants, tas ir saistīts ar Uguns stihiju un ir labo magu akmens.

Gai�zilais briljants pieder Ūdens stihijai un palīdz atklāt noslēpumus, pat senus un karmiskus. Par gai�zilo briljantu ieguves vietām raksta amerikāņu fantasts un romānu autors Maikls Kraitons savā darbā �Kongo�, kura, atriebdamies cilvēku alkatībai un postītkārei, akmens uz mū�iem pazūd zem milzīga lavas slāņa.

Dzeltenais ir priesteru, priesterieņu un mācītāju akmentiņ�, jo ir saistīts ar Gaisa stihiju, seniem rituāliem. To nedrīkst valkāt cilvēks, kur� nepieder �īm svētajam vietām un lietām.

Kopumā - dārgakmens, vienalga, dimanta vai briljanta stadijā, skaidri zina sava īpa�nieka sūtību un palīdz viņam sasniegt mērķi, bet laiskos gan nemīl.

Briljants gredzena acī mudina cilvēku darīt labu, attīra viņa organismu no sārņiem, mazina muguras un galvassāpes.

Briljanta auskariņi palīdz tikt galā ar pagātnes rēgiem un kļūdām, kuras palīdz izlabot .

Rokassprādzē �is cēlais akmens dod padomus, ir it ka maigāks un iecietīgāks. Kaklarotā un dārgā koljē -veicina garīgo atmodu, mudina izmēģināt ja ne visu, tad daudzko, jo cen�as atvērt acis uz dzīves vispusību, lai cilvēks saskatītu tās patiesās vērtības.

Astrologi gan uzskata dimantu par ļoti bīstamu dārgakmeni. Tas var būt labvēlīgs vien tad, ja ir mantots vai dāvināts. Pirkta briljanta rota pie sava īpa�nieka pierod tikai deviņu gadu laikā. Zagts - nes nelaimi. Bet vispār -briljantus kop� aizseniem laikiem uzskata par valdnieku rotu, kas palīdz uzvarēt karā un vārdu kaujā.

Dimants ir Aunu akmens. Gūdams enerģiju no Saules, stiprina un ārstē sirdi tie�i �is zīmes cilvēkiem. Viņiem jāvalkā briljanta kaklarota tā, lai akmentiņ� saskartos ar ādu. Vai ari briljanta gredzentiņ� uz zeltne�a.

IJn dimants ir pirmais, augstvērtīgākais akmens dārgakmeņu skalā, skaitās ari zodiaka pirmais akmens. Ar to skaidrojama dimantā slēptā milzīgā enerģija.

�i dārgakmens noslēpumainais gars nekad neļauj sevi ta īsti saskatīt. Vai tāpēc ap �o akmeni tik daudz nostāstu un minējumu? Ta�u, ja reiz dāvāts ar mīlestību, tad mīlestību ari izstaro. Nevelti saderinā�anās gredzentiņā zaigo lielāks vai sīkāks briljants. Kā zīme, ka tev atdod - sirdi. Un tādas mīlestības priek�ā noliec galvu patfianīts, mākslīgais dimants, dāvādams jaunajām dvēselēm tādu pa�u jūtu spēku un laimi ka pats īstākais. Izrādās, arī akmeni var apgarot.

Grozu pirkstos no Āfrikas vesto varavik�ņaino fluorī-tu, kas savā pamatā ir violets. Pēc tam, kad tas nonāca manās rokās, centos izpētīt visu, kas vien atrodams par minerālu, ko kalnra�i dēvē vienkār�i par fluor�patu, bet ķīmiķi - par kalcija ftoritu.

Izrādījās, ka �o akmeni vairāk mīl dziednieki, bet juvelieri un astrologi ir atturīgāki. No tā izgatavo vāzes, mazītiņas lādītes. Da�i izstrādājumi ultravioleto staru iedarbībā izgaismojas maigi violeti un �o parādību sauc par fluorescenci.

Fluorīti var būt gai�i zili, zaļi, dzelteni, violeti un purpura, bet ne visi fluoriscē.

Dziednieki, kas strādā ar minerālu pasaules enerģijām, atzīst, ka fluorits nav mūsu planētas akmens. Cilvēcei tas sūtīts no citām dimensijām, augstākām pasaulēm un ta uzdevums - veicināt mūsu civilizācijas evolūciju. Fluorits attīsta prātu, iedve� milzīgu garīgo enerģiju. To uzskata par vienu no jaunās ēras visiedarbīgākajiem akmeņiem, kas mācīs mums izprast augstāko patiesību. Ar fluorīdi ārstē da�as mentālās slimības. Tas ir tre�ās acs, tātad - meditācijas un gudrības akmens.

Fluorīta drūzas iesaka izvietot kabinetos, klasēs, auditorijās, laboratorijās... Vietās, kur notiek saspringts darbs, īpa�i - ar jaunajām tehnoloģijām.

Ar fluorīta piramidālajam un astoņskaldņu formām ir jāstrādā, tās nevar kaut kur tikai novietot vien. Un jāstrādā dziednieka vadībā.

Astrologi fluorītā saskata bargu un skaudru akmeni, kur� negodīgu vai pat - tikai neakurātu cilvēku var sodit. Viņi iesaka to iestrādāt auskaros vai gredzenā. Kaklarotā fluorits spējot cilvēkam uzkundzēties, bet rokassprādzē -piespiest rakņāties pagātnes kļūdās.

�is dārgakmens ir smalko meistaru talismans. To, kas strādā ar lāzera staru, lodē sīksikas detaļas, izgatavo precīzus mērinstrumentus... Jebkuras krāsas fluorītu iesaka ņemt līdzi intervijās ar darba devējiem, eksāmenos, uz atbildīgu tik�anos, vārdu sakot - nopietnās situācijās.

Fluorits mīl Dvīņu zvaigznājā dzimu�os. Pārējiem tas tikai palīdz: ārstē, mudina tiekties pēc visa jaunā.

Lai priecē skatu vai fluoriscē vāzes un citi mākslas priek�meti no fluorītā! Telpu tie atskaidros. Arī garīgo telpu, jo viss ir labs ar nieru un zinā�anu, kuru �is akmens labprāt atklāj.

Mēs ta�u nerīkosimies tā, kā tie senie alķīmiķi, kas, par katru cenu gribēdami izpētīt noslēpumaino, slāņaino minerālu, berza to pulverī, veica visda�ādākos eksperimentus, saindējās un pat zaudēja dzīvību. To, ka skaistais akmens satur indigo ftoru, tikai pēc gadsimtiem atklāja fran�u ķīmiķis Anrī Muasāns. Ta�u, lai �o vielu dabūtu ārā no gleznā minerāla, ir krietni jānopūlas. �is akmens vēl joprojām neļauj pārāk dziļi tajā ieskatīties.

Jau tikko atklāju�i �o dārgakmeni, cilvēki tūlīt pamanīja laja gailo�o kvēli. Ne velti līdz pat 1546. gadam to sauca par karbunkulu (no latiņu carbo - oglīte). Sarkanā granāta piropa nosaukums esot cēlies no grieķu �piros�, kas nozīmējot �uguns�. Par �uguns akmeni� to godāju�i arī mongoļi un pielūgu�i ka svēto.

Bet savu tagadējo nosaukumu dārgakmens ieguvis tāpēc, ka krāsā un spo�umā līdzinās granātābola sēkliņām. Dārzu augli gan atgādina vienīgi sarkanie - piropi un almandīni. Bet zaļie grosulāri, dzeltenie andradīti un melnie �orlomili ari ir granātakmeņi! Tāpat ka caurspīdīgie demantoīdi.

Interesanti, ka ari grosulāri savu nosaukumu mantoju�i no latīņu mēles, kurā �is vārds nozīmējot �ērk�ķoga�. Zaļais, ieapaļais daudz�ķautņu kristāliņ� patie�ām atgādina �o ogu ar gareniskajām svītriņām ka meridiāniem.

Granāts, silikātu grupas minerāls, dēvēts arī par mīlestības, naida un asins akmeni, jau sen daiļojis cilvēku dzimumu. Piropa rotas atrastas pat skitu apbedījumos.

VIII gadsimtā sarkano granātu sāka iegūt tagadējās �ehijas teritorijā. Bohēmijas akmentiņi ir nelieli, ta�u izcili skaisti. Jāatzīst - �ehu rotkaļi prot tos cienīt. Gredzentiņi, rokassprādzes, auskari un kaklarotas (nereti -visas �īs greznumlietas vienota komplektā) ir perfekti nostrādātas. Ari dārgas. �ehi augstu vērtē savu dārgakmeni, kas dzirkstī kā Bohēmijas kristāls vai Morāvijas vīns. Un nemaz nelīdzinās Indijas tum�i ķir�sarkanajam, ta�u blāvajam piropam, kas ļoti iepriecina ģeologus un kalnra�us. Tāpēc ka �ī minerāla klātesamība augsnē liecina- te tuvumā jābūt dimantiem, jo abi veidojas neizmērojama spiediena un bezgala augstas temperatūras apstākļos.

Paradokss, ka starp daudzajiem sīkkristāliem tie�i Bohēmijā atrasti arī pasaulē lielākie piropi, no kuriem viens (633 karātu) palicis dzimtenē, bet otrs atrodas kādā Drēzdenes muzejā.

Dziednieki ar granātakmeņiem nestrādā. Austrumu tautās gan ir iesakņojusies ticība, ka zeltā kalta piropa kaklarota izārstē plau�u karsoni, bronhītu, kakla iekaisumus, galvassāpes un smagu saaukstē�anos.

Ja austrumnieks dāvina gredzenu ar granāta aci - tā ir atzī�anās mīlestībā. Dāvinātājs zina, ka akmentiņ� rada pretmīlu, bet valkātāju sargā no briesmām, nodevības, ka ari stiprina organismu. Pirops ciena rosīgos, kaismīgos - viņu rotās uzzibsnī visā savā spo�umā.

Granātakmens strādā ar cilvēka zemapziņu, mudina un arī palīdz izpaust emocijas, ir mūziķu, mākslinieku, dzejnieku talismans. �o mūzu kalpiem jānēsā pamī�us sarkanais un zaļais akmens, jo pirmais tikai mudina, otrais - dara.

Granātu amulets ir visu ceļotāju sargs un pozitīvo emociju uzturētājs.

�is dārgakmens ciena Jaunavas un Strēlnieka zīmēs dzimu�os, bet arī Me�āzim palīdz, jo atzīst un novērtē viņa �aklumu. Slinkus, inertus ļaudis granāts pilnīgi ignorē. Bet zagts - nes nelaimi, smagu jo smagu.

Sarkano piropu astrologi iesaka Lauvām, Strēlniekiem un Vēr�iem. Zaļo grosulāru - kungiem, kuriem dzisusi mīlas kaisle un draud impotence.

Ta�u - nekad nevajag nēsāt sarkano un zaļo akmeni vienlaikus. To iedarbība ir pārāk at�ķirīga.

�Tas, kas līdzi saulei grie�as� - tā no grieķu valodas tulkojams vārds �heliotrops�. Ta�u �ī minerālu pasaules saulgrieze ir tum�i zaļa ar sarkaniem plankumiem - tās esot Kristus asinis. Tāpēc anglosak�i to dēvē par blood stone - asins akmens. Pie mums to reizēm sauc par asiņaino jeb asinskrāsasja�mu, kaut gan pēc ķīmiskā sastāva heliotropam nav nekā kopīga ar �o akmeni.

Dante savā �Dievi�ķajā komēdijā� raksta:

Un tad man parādījās divi stari ar divām spozmēm, kvēli sarkanīgām; es teicu: �Hēlij, tie ir tavi gari!�

Autors uzskata, ka �is dārgakmens neitralizē indes.

Heliotropa rokassprādzes un gredzenus valkā magi, jo tas dod spēku labajam vārdam un rīcībai, bet ļaunos pasākumos - vienkār�i neiesaistās.

Tas ir arī poliglotu un filozofu talismans, visu intelektuāļu un gara aristokrātu nesavtīgais palīgs. Mīl fanātiķus. Arī alķīmiķus, Labprāt atbalsta, vada un virza tik pretēju zodiaka zīmju pārstāvjus kā Vē�us un Strēlnie kus. Absolūti neder Vēr�iem, Skorpioniem un Lauvām.

�is drosmes un gudrības akmens ir visai izvēlīgs. Un pārējās zodiaka zīmes nemaz neievēro.

Ēģiptē kāds cilvēks man uzkāra kaklā hematita krelles un vairs neņēma nost.

Kop� tā brī�a hematīts ir mans mīļākais akmens.

Kad atgriezos mājās, mans draugs juvelieris skaidroja:

-Tas ir gudrs un taisnīgs akmens. Viņ� palēnām liks tev apgūt visas pamatpatiesības, kuras tu laidi gar ausīm, kad tās uzspieda citi. Tagad tev liksies, ka visu atklāj pati. Tu redzēsi pasauli savādākā gaismā. Un vispār -redzēsi pasauli, satiksi veselu lērumu cilvēku. Tie visi būs tavi skolotāji, kaut ari daudzi no viņiem nemaz tik patīkami neliksies.

Vai atceries ogļmelnādaino dejotāju Nīlas zvejnieku krodziņā? Un to, kā viņ� ar trim pirkstiem graciozi pieskārās tavam zodam, viegli pacēla uz aug�u un ielūkojās acīs?

- Pirksti bija auksti kā ledus, - es nodrebinājos.

-Auksti kā akmens, - man paskaidroja. - Tāds, lūk,

ir hematīta gars: aukstiem pirkstgaliem, bet līksms un dejojo�s. Kaut arī pats dārgakmens nav nekāds hēdo-nists, drīzāk jau skolmeistars, kas liek vērot un iegaumēt.

- Bet Ēģiptē man teica - noņem�ot muskuļu spriedzi, galvassāpes...

-Jā, jā, dro�i vien ari to, ka uzlabo�ot redzi un dzirdi, dakterē�ot visu izvadorgānu kaites un apturē�ot asiņo�anu... Neesmu gan dzirdējis, ka dziednieki kaut ko darītu ar hematitu! Pārāk nopietns akmens, lai to izmantotu

lik utilitāriem mērķiem. �is minerāls strādā augstākos līmeņos, tur, kur saimnieko sestais prāts un intuīcija.

- Minerāls?

- Augstvērtīgas, blīvas dzelzsrūdas paveids. Tālab pēc pulē�anas �is metāliskais spīdums! Nebaidies, leme�os tavas krelles nepārkals. Hematīts ir mūsu, juvelieru, darī�ana. �is cēlakmens ir mode. Cilvēki jūt tā labo dabu.

- Kāpēc to sauc arī par asins akmeni? Pat minerālu skaidrojumu vārdnīcās...

- Da�i nepulēti gabali ir sarkani. Ja ar nepulētu hema-tītu vilksi kabalistiskās zīmes, tās būs kā ar asinīm rakstītas.

- Kam man tadas zīmes?

- Nekam! Es tikai gribēju darīt zināmu, ka ar tevi akmens strādātu arī �ādos līmeņos.

- Man diezgan, ka ar �īm krellēm kaklā jutos lieliski, ka tas man sevi�ķi mīļas. Ir vieglāk darīt, domāt.

-Tas liecina, ka tev ir kontakts ar �o akmeni. Hematīts gan nemū�am neatklāj visu, ko zina, bet kamēr vien tu mācīsies, centīsies kaut ko apgūt, kaut vai putras receptes - viņ� piedalīsies un atbalstīs. Ari problēmas palīdzēs risināt. Ja ne�īkstēsi. Hematīts necie� vājos. Tas ir Vē�u un Skorpionu akmens, bet vienīgi Skorpioni to drīkst izmantot maģijā. Tad akmenim jābūt vara ieloga.

- Man nevajag maģijai. Man vajag skaistumam. Dro�ībai.

-Tas viens otru neizslēdz.

- Bet hematita zīmoggredzeni, ko tagad viens otrs pasūta?

-Tie ir tikai zīmoggredzeni. Akmens tajos nestrādā. Tad jau labāk - parastā gredzentiņā liec.

- Sudrabā?

- Sudrabā. 'Pikai ņem vērā - kad akmenim liksies, ka viņ� tev visu atdevis, tas pazudīs. Meklēs citu skolnieku

Indijā iegūto abolzaļo �ķēpeliti palūdzu iekalt sudraba gredzena. Kad rota bija gatava, jutos vīlusies - akmentiņ� �ķita krietni vien izbālējis. Pārmetu draugam, ka viņ� man dro�i vien iesmērējis citu. Vai arī netī�ām sajaucis. Mans meistars atziņas, ka bijis mazliet neuzmanīgs, iestrādājot to metālā.

-Tas ir rets dārgakmens. Neatceros, vai ar tādu man gadījies strādāt. Nu esmu jau, esmu vainīgs! Man vajadzēja zināt, ka �is akmens karstuma, pat spilgtā saulē zaudē krāsu!

Tas arī man bija pārsteigums.

- Bet paskaties! - viņ� turpināja. Un iemeta gredzentiņu ūdens glāzē, ka nod�inkstēja vien.

Mans nabaga �apsvilinātais� brīnumiņ� drīz vien atkal iekrāsojās ābola zaļumā.

- Tā būs tavu miglaino un lietaino dienu rota. Uz tuksnesi gan nevarēsi līdzi ņemt. Reiz apdedzinājies, akmens to atceras. Un var savu krāsu neatgūt.

Senie grieķi �o halcedonu grupas minerālu nosauku�i par zeltaini zaļo. Viņu doto vārdu �hrizoprazs� akmens nes arī �odien.

Otrreiz ar to gadījās saskarties Prāgā, svētā Vāclava kapelā, kuras neikdieni�ķais interjers mierināja acis ar saviem zaigajiem toņiem. Izrādās, hrizoprazs ilgus gadsimtus bijis sakrāls akmens. Ar to greznoti ne vien baznīcu trauki. Pa�as baznīcas arī.

Bet rotaslietās tas reiz likts kopā ar briljantiem.

Ārstnieki no tautas vidus saka - hrizoprazs nomierinot, ja to nēsājot kaklarotā.

Astrologi izpētīju�i, ka zeltaini zaļajam un zaļi zeltainajam dārgakmenim piemīt Jupitera, Urāna un Merkurija dots spēks, tāpēc gredzens jānēsā uz mazā (Merkurija) pirkstiņa. Un brīdina, ka hrizoprazs ir dvēseles akmens, kaut arī sargā no briesmām, ja to iestrādā piespraudē, bet nejaucas, kā mēdz teikt - darba lietās. Austrumos gan uzskata, ka tas ir bagātības un panākumu simbols, ta�u akmens nesūta �īs veltes no savām tālajām planētām, kur mīt arī tā domīgais, izbrīnītais gars. Ja cilvēks meklē, met kūleņus un rok, hrizoprazs palīdz tikt pie karotā - gudrības, mantas, kaut gan materiālisti viņam nebūt nav pa prātam.

Vairāk par visu pasaulē �is savādais rotakmens mīl bērnus - sarga un palīdz no visas silti gaismojo�ās sirds.

No pieaugu�o vidus atzīst un izceļ Me�ā�us un Ūdensvīrus. Pret Lauvām un Vē�iem ir ļoti atturīgs, bet pret pārējiem - stipri vienaldzīgs.

Lazurīts ir laika ceļinieks. Arheologi to atradu�i pat izrakumos, ko datē ar ceturto gadu tūkstoti pirms Kristus dzim�anas.

Kur� dārgakmens (izņemot serdoliku) vēl atceras faraonus? Un viņu ar smar�eļļām iesvaidītos, koptos ķermeņus? Ari to, kā valdnieki, pārpeldot dzīvības straumi un nonākot otrā krasta, ņēma uz turieni līdzi savas rotas? Tās pietina klāt mūmijai, jo pēc tolaiku para�ām miru�o vairākām kārtām aptina ar sloksnēs saplēstu linaudeklu, ko vēlāk piesūcināja ar sveķiem.

Vispamatīgāk �o faktu varēja izpētīt Hovarda Kartera 1922. gadā atklātajās faraona Tutanhamona kapenēs, kuras nebija izlaupītas un viss bija saglabājies ta, ka faraona beru diena. Arī te starp valdnieka mūmijas līķautu kārtam atrada amuletus, da�ādus maģiskos simbolus un, protams, bezgaldaudz rotaslietu. Ari no lazunta.

Tagad tās var apbrīnot Ēģiptes Valsts muzejā Kairā.

Senajā Ēģiptē lazurītu uzskatīja par dievu akmeni. Un priesteri pēc saules staru spēlēs tajā pareģoja cilvēku un valsts likteni. Ari viņu tērpi bija lazurita toni. Da�i ēģiptologi raksta - �o krāsvielu senatnē esot ieguvu�i, saber�ot akmeni. Pulveris līdzējis arī pret indēm.

Savu mīlestību pret lazurītu ēģiptie�i nesu�i cauri laiku laikiem un arī �odien tas zilgmojas visos juvelieru veikalos un darbnīcās. Kalts tikai un vienīgi zeltā. Ka faraonu rotās. Arī tad, ja kalpo par amuletu. �ajā zeme tic, ka, nēsājot lazurita talismanu, piepildoties vispārdro�ākie sapņi.

Dīvainākais ir tas, ka izsenis godāto dārgakmeni pa�ā Ēģiptē nemaz neiegūst. Tomēr lazurita te nekad nav trūcis. To veseliem bluķiem veda no tālienes. Viena no senākajām lazurita ieguves vietām atrodas Pamira kalnos pie Afganistānas robe�as. Caur Persiju, pāri tuksne�iem un kalniem tas ceļojis uz ēģiptie�u svelmaino zemi, kur tik ļoti apbrīnoja akmens zilo vēsumu.

No turienes, no tad�iku kalniem, nācis arī mans lazu-rīla gabals, ko pa �ķēpelītei vien esmu atdāvinājusi, sev paturot tikai lausku, kas aizgaina satrauktas vakara domas un bezmiegu.

Lazurits pavīd arī Buhāras tirgos un juvelieru darbnīcas, bet krietni vien retāk, pieticīgāk nekā Ēģiptē.

Esmu redzējusi, ka ārstējot līdzās kvarciem liek ari lazurita akmentiņus. Viedie teicās ar tiem attīram auru. Un piebilda, ka likts uz tre�ās acs, tas vieno cilvēku ar viņa pa�a zemapziņu, kas tad vulkāniski izverdot dziļi slēptas sāpes un dvēseles mokas, pāridarījumus, kurus akmentiņ� tad aiznes prom uz neatgrie�anos. Tāpat kā ēģiptie�i, ari viņi tic, ka lazurits ved cilvēku pie visa sākuma - pie Dieva.

Tautas dziednieki saka - lazurits līdzot nervu kaitēm, radikulītam, astmai, menstruāciju pārmēru asiņo�anai. Un atzīst, ka lazurita vibrācijas spēj just un uztvert tikai izsmalcināta dvēsele. �ādam cilvēkam akmens spēs palīdzēt mainīt dzīvi, darīs viņu vēl apgarotāku, vēl dziļāku. Ne velti lazurītu uzskata ari par gudrības akmeni.

Astrologi to iesaka cilvēkiem, kuri alkst pārmaiņu un ir tām gatavi. �is minerāls skubina neminstināties, spert soli pretī nezināmajam, vienlaikus norūdīdams gribasspēku, stiprinādams ticību sev, saviem spēkiem.

Vienīgi Me�ā�a zīmē dzimu�os astrologi brīdina nesaistīties ar �o akmenī ieslēgto, līdz galam tā arī vēl neizpētīto laika ma�īnu.

�o akmeni nemaz nav tik viegli aprakstīt, jo viņ� pats ir rakstnieks. Malahīts sevi ieraksta kalnu dzīlēs un klin�u spraugās ar izkusu�a vai pulveri saberzta vara tum�zaļo tinti. Un pats sevi izraksta ārā, pats sevi apraksta. Tais zīmes arī lasāma malahita būtība un sūtība. Ja uz tā virsmas ir apļi - kā virpuļi atvarā, tad viņ� harmonizē cilvēka dabas duālos aspektus, bet ja raksts lūkojas ļaudis un pasaulē ar izbrīnītu vai vērīgu aci, akmens īpa�niekam ieteicams to laiku pa laikam likt uz tre�ās acs, starp uzacīm. Domas un gara enerģijas cilvēkam nekad nav par daudz.

Reizēm malahita tekstus grūti izlasīt. Kā neizburtoja-mu rokrakstu sve�ā valodā. Da�kārt tie stiepjas gandrīz taisnām līnijām, reizēm saviļņojas kā smagi, zaļam aļģēm iekrāsoti ūdeņi, reizēm zīmē zvaig�ņainus starus. Kur viņ� tādus zemes dziļumā varēja redzēt un attēlot?

Bet malahita rakstu pratējam un burtotajam akmens pau�: �Mani mēdz saukt ari par vara karbonātu un uzskata par rudu metāla ieguvei. Lai jau! Ļaudis ta darīja jau 1500. gadā pirms mūsu, tas ir-jūsu ēras. Kiprā. Un arī Grieķijā. Vēlāk mani tur novērtēja! Tikpat augstu kā zeltu. Man pat bija savs laikmets - Vara laikmets. Starp akmens un bronzas laikmetu. Uz vara plāksnītēm cilvēki vēlāk rakstīja savus vēstījumus pasaulei un cits citam. Viduslaikos ar mani biedēja burvjus un raganas. Vistum�ākā māņticība! Var� nevienam sliktu nedara! Tikai nomierina. Un viss. Varam neinteresē jusu, ļau�u lietas.

Tās savas vara rokassprādzes varat nēsāt vai nenēsāt, nekādas jēgas nebūs. Ļaunu ļautiņu padarīs tikai vēl nejaukāku, bet labs jau ir labs, kam viņu vēl labināt! Un ko jūs vispār gribat no �i metāla? Liet naudiņas, pēc tam - berzt ripiņas pulveri un ārstēt savas kaites? Lai jums veicas! Jo tas ir labākais, kas ar varu var notikt. Jūsu vecvecmāmiņas un tikpat vecie tētiņi to saprata. Un savām līgavām pirkstā mauca vara gredzenu.

Es esmu rūda, ja!

Bet es esmu ari - akmens! Pēc jūsu klasifikācijas -pusdārgakmens. Senatnē reizēm varā kalts. Smiekli nāk -var� vara! Tagad es zaļoju zelta un sudrabā. Paldies, jau labāk!

Malahita zāles, malahita kolonnas. Lepni! Bet skaisti. Tās mani pagodina vairāk, nekā akmeņu dalī�ana klasēs. Ko cilvēks var zināt par minerāla dveseli? Es esmu zaļais stars, tas retais. Un pārvaldu materiālo plānu. Varu ierakstīt apziņā jūsu zemapziņas domas - esmu ta�u rakstītājs! Un atbalstu rado�as personības. Ne velti mani uzskata par dzejnieku, rakstnieku dārgakmeni un talismanu. Tāds es arī esmu! Mani mīl aktieri, jo es viņiem esmu nepiecie�ams. Tāpat ka cirka māksliniekiem. Es daru viņus garīgi pievilcīgus. Veltīgi Ēģiptes faraoni mani uzskatīja par savu! Neesmu un nebū�u valdnieku un valdo�o aizstāvis. Tik daudz garīgu sārņu nespēju attīrīt!

Gudri dziednieki mani liek uz slimnieka diafragmas un es viņu no jauna mācu elpot kā pirmajos dzīvības mirkļos - ar pilnu krūti! Jo elpas nozīmi saprot pat akmens.

Gai�zilo vara karbonātu jūs saucat par azuntu un nez kāpēc vērtējat zemāk. Tāpat ka zilganzaļo hrizokollu, kas ari stāv tuvu varam un ir ļoti savdabīgs minerāls.

Ja jums ir malahita vai cita vara rūdas pirmelementa rotas, uzlieciet tās tad, kad saplaukst koki un kupli sazaļo zāle. Mēs darīsim jūs līksmus. Un neticiet, ka aplaimojam tikai Svaru, Lauvas un Vēr�a zīmē dzimu�os, ka neatzīstam Skorpionus un Vē�us, pat Jaunavas nē! Ikvienai dvēselei, kas ar mīlestību un patiku valkā �o dārgakmeņu rotas vai tikai nēsā kabatā neapstrādātu �ķēpelīti, mēs palīdzēsim būt rado�ai un līksmai. Mēs jūs neizprotam, ta�u - mīlam.�

Ari nefrīts ir austrumnieku akmens. Izplatītākie bija un ir zaļie un melnie, bet vērtīgākie - gai�zilie un bālganie akmentiņi - kā ūdens, kurā mazliet iepilējis piens.

Senatnē �o minerālu neat�ķīra no pārējiem dabas mātes zaļi iekrāsotajiem, un sauca par �adu - tāpat kā �adeī-tu un īsto �adu. �is nosaukums vel figurē anglosak�u valodās. Arī manam Zambijas nefrītiņam sūtījumā bija klātpielikts tas pats jade.

Kad un ka radies tagadējais nosaukums?

1 )a�i domā - tāpēc, ka tauta ar to dziedina nieru kaites.

Citi - tāpēc, ka tas ir arī nekropoļu akmens. Maiju kapenes arheologi atklāju�i ne tikai nefrīta rotaslietas, vāzes un kausus, bet arī pēcnāves maskas.

Turpretī Britu salās atrasts ne viens vien nefrīta cirvis.

Acteku valstī pievilcīgo akmeni vērtēja augstāk par zeltu, bet mums viņ� ir tikai pusdārgakmens. Un Ņujorkā, Metropolitēna muzejā, var apskatīt 2140 kilogramus smagu bluķi. Pamatīga rotaslieta, vai ne?

Bet kas pirmais un pirmoreiz nodēvējis akmeni par nefrītu, paliek miglā tīts.

Ne jau tas vien!

Ap �o silto un acij piemīlīgo minerālu - vieni vienīgi noslēpumi un pretrunas.

Cens un pārējie man zināmie Austrumu mediķi ar nefrītu neārstē. Viņi saka - tam piemītot spēcīga, bet ļoti smaga enerģija, kas galīgi nomācot Zemes stihijas zīmēs dzimu�os un bērnus. Ka nefrīta savadais pazemes gars piepalīdzot melnajiem magiem. Bet ari viņi atzīst, ka cilvēku tas spēj mainīt, pat viņa ārieni. Pret personībām, kas tiecas augt un pilnveidoties, akmens ir vēlīgs. (Tāpēc jau austrumnieki �o zemes zaļoksni tā mīl!) Bet ja kāds neparko negrib atmest savus maldus, dzīves lielos un mazos niķus, akmens viņa rota satumst, ta brīdinādams par grūtiem laikiem, kas var nākt, ja indivīds nemācīsies no savām kļūdām.

Nefrīta dvēselei tuvi domātāji un pētnieki, bet arī �iem izredzētajiem iesaka kontaktēties ar akmeni ne ilgāk par septiņām stundām dienā un vislabāk - rokassprādzē. Tikai Me�ā�iem der nēsāt zaļā nefrīta gredzentiņu uz kreisas rokas mazā pirkstiņa.

Gai�zilais pazemes debesu gabaliņ� ir Ūdensvīru ceļabiedrs, bet baltais - Svaru. Strēlniekiem un Vēr�iem no �ī minerāla vajadzētu turēties tālāk, toties Ūdens stihijas zīmē dzimu�ie var rotāties ar dzelteno.

Pareizi izgatavots, platīnā vai sudrabā ielogots nefrīta amulets sargā no tum�ajiem spēkiem, draudiem dzīvībai, indes un ģimenes drāmām.

Nefrīts ir pamatīgums un tradīcijas. Reiz tevi atzinis, paliks kopā, cik ilgi vien būs nepiecie�ams: rotā, traukā, arī pēcnāves maskā gadu tūksto�iem. Gudrie ķīnie�i to zinaja. (Ķīnas imperators dāvināja Anglijas karalienei Elizabetei tie�i nefrīta scepteri!) Un pretī saņēma tikai visu cēlo un godājamo. Kas gan var apstrīdēt �is senas tautas prātu un sasniegumus tik daudzās jomās? Nefrīta mūzikas instrumenti litoponi tur skan joprojām, gari stieptām balsīm slavējot vīri�ķību un zinā�anas. Izdziedot akmens dveseli.

Senās Ķīnas ierēdņi piestiprināja pie cepurēm nefrīta lodītes - jo augstāks amats, jo lielāks nefrīts. Bet galms ēda un dzēra tikai no �ī akmens traukiem.

Budisti tic, ka di�ena Būdas debesu tronis ir izgatavots no nefrīta.

Onikss ir ļoti atsaucīgs un sirsnīgs. Tā klusinātajos toņos slēpts dzīvības pilns siltums, kāda nav nevienā akmeni. Ir patīkami pieskarties kā marmora oniksam ar gai�brūnajām un iesārtajām svēdrām, tā arī melnbaltajam Austrumu jeb arābu oniksam. Pēdējais savu nosaukumu guvis tāpēc, ka Sudānā, kur puse iedzīvotāju ir arābi, tie�i �ī akmens talismani bija cieņā, kaut arī pārējā arābu pasaule un Ķīna to uzskatīja par skumju akmeni.

Turpretī Amerikas indiāņi to turēja svētu, pielūdza, izgatavoja kulta priek�metus. Oniksu godāja ari Vidusāzija un Indijā.

Tāpat senajiem grieķiem un romie�iem tas bija pats iecienītākais akmens, no kura darinātas visda�ādākās rotas. Cietais iezis labprāt pakļaujas akmensgriezēja un juveliera rokai.

Ar oniksa cirvjiem no kalnu masīva izcirstas Lieldienu salu skulptūras. �ī pasakainā un mīklainā vieta arī �odien nozīmē - daudz, daudz oniksa. Tik pulka, ka to pat pārstāj novērtēt - pa sīkam (un ari - ne tik sīkam...) nieciņam aizved prom tūristi un viesi. (Tāpat kā mūsu dzintaru.)

Dziednieki saka - onikss izraujot visas kaites no cilvēka organisma kā burkānu no dobes, pat audzējus, noņemot sāpes, hronisku nogurumu. Grāfs Sergejs Vronskis izpētījis, ka �is minerāls ārstē infekcijas slimības, atpestī no murgiem un vispār - ir veiksmes simbols.

Citi astrologi atzinu�i - onikss ir pa�pārliecināto un spītīgo akmens.

�im alla� līksmajam iedvesmas valdniekam vislabāk tīk rado�as personības jebkurā nozarē. Ie�ukstēt kādu traku ideju, spārnot - tas viņam �ķiet tik interesanti. Pasvie� domu, liek iecerēt ieceri, bet pats-jau gabalā. Tad esi tik gudrs un apstādini, sauc atpakaļ! �im gandrīz vai cilvēka adas krāsas iezītim gau�i patīk parunāties, ari uzklausīt. Jūtas glaimots, ja ko palūdz. Ne materiālajā, bet tie�i ideju pasaulē.

Ar oniksu vislabāk kontaktēties nēsājot krū�u kabatiņā vai kaklarotā. Auskariņos viņ� cilvēku pilnīgi pārvēr�, dāvājot prieku un stiprinot uzņēmību.

Onikss ir rado�o cilvēku balsts un talismans, neatzīst aprobe�otos un nepalīdz tiem. Ūdens stihijas zīmē dzimu�ajos iedarbina spēkus, kas aizskalo no organisma visus sārņus un nogulsnes, sola ilgu mū�u. Ir Jaunavu, Vēr�u un Me�ā�u īstenais ceļabiedrs. Un nepavisam neder Dvīņiem.

Ja kāds neatlaidīgi un ilgi to nēsā, akmentiņ� galu galā atmaigst un palīdz, jo viņam ta�u pret spītniekiem ir īpa�as jūtas.

- No kurienes tu cēlusies, Zemes asins lāsīte, dievi�ķas mīlestības simbols? Kāpēc Austrumu zemju ļaudis, kas prot novērtēt skaistumu, maksāja par tevi dārgāk nekā par daudz spo�āko briljantu? Varbūt viņi jau sen zināja, ka esi gandrīz tikpat ciets ka dimanti? Un ka pēdējiem nav tik sulīgu krāsu. Pat bruņo un violeto! Viņi nekad nejauca tevi ar granātu vai sarkano spineli un nesauca par karbunkulu. Toties dzejā rakstīja: �Rubmsarkanas rozes...� Vai: �Tavas lūpas ka rubīni kvēli...�

Tā reizēm sarunājos ar savu gandrīz vai vienīgo rotaslietu, kas noteikti ir izgatavota tepat Eiropā. Ar manas planētas akmentiņu, kur�, man saslimstot, kļūst blāvs ka sapelējusi aveņoga. Ta�u tā pa īstam �ķiet nesast radojamies, jo savā dziļākajā būtībā rubīns ir valdnieku akmens. Tam patīk lepoties karaļu un karalieņu kroņos, ari senu dzimtu dārglietu lādītēs. Cēlakmens, ko nespēj pazemot pat citu elementu klātesamība tajā. 'Tie tikai liecina, ka minerāls ir dabas dots nevis sintētisks, kaut arī mūsdienu mākslīgajiem rubīniem ir dabiskā akmens ķīmiskās īpa�ības un iedarbība. Viņ� tāpat ir dvēseles uguns kūrējs. Tāpēc to neiesaka cilvēkiem ar holēriķa temperamentu. Rubīns ir melanholiķu un hipohondriķu uzmundrinatājs, bikstītājs, enerģijas nesējs, pa�apziņas cēlējs. Dāvā drosmi un vīri�ķību. Pat paaugstina asinsspiedienu līdz normālajam.

Negantu, ne�ēlīgu cilvēku rubīns padarot vēl ne�ēlīgāku, bet labajam nesot laimi mīlestībā.

Austrumos ļaudis tic, ka �is akmens uzlabo atmiņu, aptur asiņo�anu, mazina nogurumu. Rubīna amuleti pasargā no slimībām, iedve� drosmi. �is akmens ir Uguns stihijas zīmju draugs. To dro�i var nēsāt Auni, lauvas, Strēlnieki. No Zemes stihijas zīmēm - vienīgi Me�ā�i, kaut gan ar �ajā zīmē dzimu�ajiem indivīdiem akmentiņam paredzama ilga un smaga �pieslīpē�anās�.

Rubīnu drīkst likt kopa tikai un vienīgi ar zeltu, citādi �is cēlais akmens savu enerģiju neatdos. Ar citiem metāliem viņ� nesader.

>

Tāpat kā rubīns, ari safīrs ir korunda paveids, tikai zilā krāsā, kaut gadās ari zaļi, oran�i, violeti un pat melni. �im alumīnija oksīdam tā ari palicis senais, indie�u dotais nosaukums �kuruvanda�. Mēs sakām �korunds�, tik vien tā starpība. Dārgakmeņu klases korundu, brīni�ķo safīru, iegūst Indijā, Birmā, bet visbagātīgāk - �ri-lankā. Ari Austrālijā, Kvinslenda.

Liela izmēra safīri ir retums, tāpēc tiem tāpat kā dimantiem, dod vārdu. Divi pamatīgi safīri, �Stjuarts� un �Svētais Eduards�, rotā Anglijas karaļu kroni.

Ķēniņa Zālamana zīmogs arī bijis no tīra safīra.

Ja tu esi gudrs, ja esi taisnīgs un godprātīgs, akmens tev palīdzēs. Tāpat kā viedajam valdniekam. Reiz Sula-mīte slepus iemeta viņa vīna kausā safīru un �is dzēriens iesvēla Zālamana sirdī neremdināmu kaislību pret manīgo skaistuli.

Vai tas bija zvaig�ņainais safīrs, kura dzīlēs skaidri var saredzēt se�staru spīdeklīti? Tas esot sevi�ķi spēcīgs akmens. Bet varbūt gabaliņ� bija ieplaisājis vai blāvs? Tādi nesot nelaimi...

Lai nu kā, ķēniņa Zālamana, taisnības lēmēja, zīmogs pazuda.

Protams, ka tas nebija vienīgais dārgakmens viņa pilī. Un safīru arī tajā netrūka. Tum�i zilajā, ko valdnieks nerādīja nevienam, bija noglabāta aizgāju�u laiku ziņa un pavērts nākotnes noredzējums. Ilgi tajā lūkoties nebija spēka - sareiba galva, tik neticama un neizprotama

likās tālo laiku vīzija. Un nezināja pat Zālamans, vai spēks, ko juta kaulos, domas, kas nāca galvā, drosme, neizskaidrojamā vara pār ļau�u prātiem ir no viņa pa�a vai no tā savādā safīra.

Astrologiem taisnība - tas ir skolotāju akmens! Tāda cilvēka palīgs, kas var mācīt, spēj vest ļaudis nākotnes laikos un tikumos. Cilvēks, kas piesavinājās ķēniņa zīmogu, nezinās, ko iesākt ar tā spēku. Dumjos, bezatbildīgos un laiskos �is dārgakmens soda. Safīram tīkami valdnieki un valdonīgie. Ja neesi Lauvas zīme un viņa hierarhijā, netuvojies safīram. Neaiztiec! Ja tev laimējies piedzimt Strēlnieka, Ūdensvīra, Vē�a vai Zivju zīmē, vari draudzēties ar �o korundiņu. Me�ā�iem gan tas nes tikai postu un vil�anos. Kāpēc? Tas paliek �ī cēlā, bet cietā minerāla noslēpums.

Safīra spēks ir gudrībā, intuīcijā. Tāpēc jau tas dziedina smadzeņu slimības, aizgaina drūmas un nelāgas domas. Safīrs ir pārliecināts, ka tikai vesela gara top vesela miesa.

Sardonikss - tas ir onikss, kurā mijas baltas un brūnas krāsas slāņi. Nez kāpēc tie�i �ādu krāsu salikumā Zeme vai Kosmoss pavēlējis minerālam sargat cilvēka jutu un laulības dzīvi no sve�u spēku ielau�anās, modri uzmanot viņu pat tālu no mājām, sve�os ļaudīs un vietās. Arī astrālajos ceļojumos, kuros pats uzaicina un ir gudrs pavadonis, tāds kā visu zino�s gids. Uz mirkli pat paver neredzamu priek�karu un ļauj ielūkoties nākotnē. Ja paspēj ko saskatīt - tas ir tavs guvums, ja ne - pats vainīgs. Arī iek�ējā redze ir jāasina.

Kā jebkuru oniksu, arī sardoniksu labprāt izmantoja un izmanto rotkaļi un akmensgriezeji. Raksts jau ielikts minerāla struktūrā, atliek tikai to izcelt un noslīpēt. Krāsu savietojums liekas kā zemes dzīļu, akmeņu pasaules abstraktā māksla, kas reizēm pārsteidz ar savu konkrētību, gandrīz vai naivismu. Pircējs domā, ka tā ir cilvēka, mākslinieka krāsu spēle un brīnās par gleznojumu akmenī.

Sardoniksa rotas (arī pats svēdrainais iezis) ilgu laiku bija tikpat dārgas kā no safīra darinātās.

Astrologi saka - �o akmeni daba ir atvēlējusi vīrietim, jo tie�i sardonikss vairo viņa drosmi un vīri�ķo spēku. Arī ārējo pievilcību. Vai tīras sagadī�anās pēc ar to strādā galvenokārt vīrie�i? Bet mineraloģija jau pamatā ir stiprā dzimuma prioritāte. Juveliermāksla arī. Akmens skaistums atklājas spēkam?

Senatnē vīrie�i arī rotāju�ies ar dārgakmeņiem un pat kaujā devu�ies mirdzo�i un vizo�i. Kā Burgundijas karalis Kārlis Drosmīgais. Jānim Briesmīgajam pat bijusi vesela kolekcija cēlo akmeņu, ar kuriem viņ� gan vairāk rotaļājies nevis rotājies. Mēdzis tos bie�i pārcilāt un izrādīt augstiem viesiem.

Maķedonijas Aleksandram esot tā iepatiku�ies iekaroto Austrumu zemju dimanti, ka citām trofejām viņ� vairs nepievērsis uzmanību.

Te jāatgādina, ka sardonikss ne tikai rotā vai piesaista uzmanību, bet rada dro�ības sajūtu. Ja māc bailes no nākotnes, ja tās traucē kaut ko uzsākt, ir jānēsā sardonikss. Jo vairāk - ja esi dzimis Strēlnieka, Ūdensvīra vai Dvīņu zīmē.

Jaunavām un Vē�iem sardonikss gan neder. �is trauslais pusdārgakmens padara trauslas un drupina viņu cerības.

Teika stāsta, ka smaragds esot akmens, kas kritis pār Lucifera galvu, kad �o dzina ārā no paradīzes. Vēlāk no tā pa�a smaragda izslīpēts Svētā Orāla kauss, no kura dzēra Jēzus, baudot Svēto Vakarēdienu. Un tajā kausā pa pilītei savāktas Dieva dēla asinis, kad viņu piesita krustā.

Ēģiptie�iem smaragds bija noslēpumainās Izīdas, t.i., auglības un māti�ķības simbols.

Ari senie romie�i godāja savu esmeraude - zaļo akmeni. Imperators Nerons smaragda kubā centās saskatīt savu nākotni.

Arābi par �o minerālu vien sarakstīju�i vairākas grāmatas.

Krievijā to uzskatīja par skaidro varavīksnes akmeni, kas nepanes zemiskumu. Ja īpa�nieks dara ļaunus darbus, akmentiņ� sadrūp.

Mākslas un krasu pasaulei �is visaugstvērtīgākais berila paveids dāvājis terminu �smaragdzaļa krāsa�. Viena vienīgā. Bez niansēm!

Bet biznesa pasaulē pastāvēju�as un vēl �odien plaukst �smaragda impērijas�, kur ģimenei no paaudzes paaudzē pieder gan smaragda raktuves, gan juvelierizstrādājumu fabrikas un tirdzniecības tīkls. Smaragds ir tie�i tas dārgakmens, kura sūtiba ir kalpot vairākām paaudzēm un katrai nākamajai pieķerties aizvien dziļāk.

�ī minerāla visaptvero�ais gars jau kop� saviem pirmsākumiem ir globalizējies. Viņ� mīl cilvēkus, īpa�i - senas dzimtas un to pēcte�us, neatkarīgi no izcelsmes un mantas stāvokļa, bet vēl dziļāk mīl pasauli un alkst to mums parādīt, kaut vai - sapnī.

Arī smaragdiem, tāpat ka prāviem dimantiem un rubīniem, dod vārdus. Ar �kristītajiem� lepojas muzeji un privātkolekcijas. Pa�us prāvākos iegūst Kolumbija. Jau kop� seno inku laikiem.

Smaragda zaļo ne tikai pa�vērtība un lielums, bet ari maigums un sievi�ķība. Tas ir viens no retajiem minerāliem, kas vienots ar Smalkajām pasaulēm, Augstākajiem Visuma spēkiem. Gai�reģu, mediju, spiritistu palīgs. �ādiem ļaudīm smaragds dod iespēju sazināties ar miru�u cilvēku dvēselēm. Ārste redzi. Arī epilepsiju. Kad atpestījis cilvēku no smagās slimības, pats ieplaisā - ari viņam nav bijis viegli!

Smaragds īpa�i sargā Vē�a zīmē dzimu�os, lai viņus, lētticīgos, neapkrāptu ne mīlestībā, ne uzņēmējdarbībā. Dārgakmens, kas godīgi panāk pretī visām zodiaka zīmēm, tikai Me�ā�iem un Skorpioniem nē.

Venēras akmentiņ� jānēsā zelta gredzenā uz mazā pirkstiņa.

Tirkīzs ir sens kā pasaule, nekad nenoveco un nenovecos. To auklējusi pirmatnējā cilvēka plauksta, kad viņ� mulsā apbrīnā pacēla kaut ko tik spilgtu un mirdzo�u no zemes, glāstīju�i melni, zeltaini, sarkanbrūni un ro�aini pirkstiņi.

Acteki to ņēma līdzi karā un kapā.

Persie�i - rotāja ūdenspīpes, iero�us un savas mīļotās, jo pazina tirkīzu jau tre�aja gadu tūkstotī pirms Kristus.

Kaut arī par pirmo �o dārgakmeņu atradni uzskata Sinaja pussalu, visskaistākos vienmēr ieguvu�i Irānā, pie Ni�apuras. Bija laiki, kad tas aizēnoja zeltu un maksāja daudz dārgāk par jebkuru cēlmetālu.

Musulmaņu pasaulē tirkīzu godā kā vīrie�i, tā sievietes. Viņām jau ļoti agri ģimenēs it kā starp citu pa�ukst -ja vēlies iegūt kāda jaunekļa sirdi, slepus ie�uj viņa drēbju vīlē tie�i to akmentiņu, nu, to zilzilo... Pui�i un vīri sievie�u burvestībām neticēja. Viņiem tirkīzs bija drosminieku un cīnītāju akmens, kas sola bagātību un ilgu mū�u. 'Га stiprais, nesatricināmais gars jundīja atrast sevi, savu vietu un mērķi. Tirkīzs ir ka enkurs, kas stabilizē un notur. �Ja tev ir intuīcija - seko tai! Un nebīsties vientulības - tā var būt auglīga un dāsna,� tāda, lūk, ir akmentiņa mācība, kurā viņ� dalās.

Ja īpa�nieks ir neglābjami slims - minerāls klust blāvs, zaudē krāsu. Arī pirms negaisa it kā apdziest.

Austrumniekiem ir ticējums - ja no rīta ielūkosies tirkīzā, visa diena būs priecīga un bezrūpīga. �is dārgakmens kaklarotā un auskaros ārstē sirdi, mazina bailes, sargā no plūdiem, �ūskām un zibens, bet zelta rokassprādzē uz labās rokas - stiprina visu organismu.

Cilvēkam, kas pastāvīgi nēsā tirkīzu, nekad netrūks naudas.

Ka amulets �is minerāls ir piemērots Strēlniekiem -sargā viņus no briesmām, bet - tikai gai�zilais. Tie�i tam ir visspēcīgākā enerģija ar izteiktu garīgumu, neiecietību pret ļaunumu.

Baltais tirkīzs nes laimi cilvēkiem, kas dzimu�i Auna un Skorpiona zīmē. Bet tiem, kuriem jau pāri se�desmit, jārotājas ar zaļo, kas diendienā neapnicis atgādinās, ka nekas vēl nav galā, ar skaidru galvu un labam domām vēl varēs kalnus gāzt.

Tirkīzu neiesaka Jaunavas un Ūdensvīra zīmēs dzimu�ajiem.

�is akmens sargā no zobena un lodēm, bet nelīdz pret Amora bultām. �Tavas zaļās acis - ka tirkīzs slims...� rakstīja N. Gumiļovs.

Ja liksi to jaunā mēnesī - būsi bagāts, pilnā mēnesī -būsi mīlēts, augo�ā mēnesī - būsi iedvesmas vīts, dilsto�ā - būsi pārdomās grimis.

Ja jaunam cilvēkam akmentiņ� gredzenā maina krasu, - tad mīļotais (vai mīļotā) viņu nodod.

Ēģiptie�u papirusos tik bie�i minētais malkats, izrādās, tirkīzs vien ir!

Varbūt tas kļūst zaļ� no dusmām par mu�u juceklīgo, nesakārtoto, cilvēcisku vājību pilno zemes dzīvi?!

Turmalīns ir ļoti sare�ģīts minerāls. Angļu zinātnieks D�ons Raskins teicis, ka pēc sava ķīmiskā sastāva lur-malins esot ārsta izrakstīta recepte, nevis �kārtīgs� minerāls.

Eiropā �turemali� ieveda 1703. gadā no Ceilonas ar visu tur doto kristīto vārdu. Та kā �imigrants� elektrizējās ne tikai berzes ceļā vien, bet ari sasilstot, tehnikā to ņēma un iesauca par �Ceilonas magnētu�.

Turmalīns ir polihroms - vienā kristāliņā zaigo vairāki toņi, bet tā smaile var būt pilnīgi bezkrāsaina. Tos kristālus, kurn smailes ir melnas, juvelieri sauc par �moru galvam�, �nēģeru galvām�, bet ja tās iegaismojas sarkanas, tad - par �turku galvām�.

Da�ādas krāsas turmalīnam arī nosaukumi ir at�ķirīgi: melnajam turmalīnam - �erls, sārtajam - rubelīts vai elbaits, zaļajam-verdelīts, zilajam - indigolīts, dzeltenajam un brūnajam - dravits, bezkrāsainajam - ahroīts. Ir arī �arbūzu turmalīns�: iek�pusē sārts, apkārt - zaļ�. Minerāla prizmatiskie kristāli reizēm izvietoju�ies ka stari. Tādus atradumus dēvē par �turmalīna saulēm�.

Ar turmalīna kristāliem, turmalīna nūjām strādā tie Austrumu mediķi, kas ārstē ne vien cilvēka fizisko, bet ari astrālo ķermeni. Akmentiņus viņi izvieto uz saules pinuma un krū�u bedrītē, tā spēcinot sirdi, palīdzot atmosties gara daiļumam.

Gudrais Cens, kas atsūta man pa akmentiņam vai uzlievi uz �eņ�eņa saknes, atzīst, ka visdziednieciskākais ir verdelits - zaļais turmalīns. Un neaizmirst apvaicāties, kājūlas mans verdelits, vai nedaru savam minerāldrau-gam pāri. Kad vēl varēju atļauties braukt pie viņa ciemos - piekodināja ņemt minēto akmentiņu līdz. Un lasīja tajā kā slimības vēstures lappusēs. Galvu �ūpodams, paretam pa�ēlodams, bet bie�āk gan bārdamies. Par katru sīciņo ieplaisājumu prāvajā akmenī, labi zinādams, kā tie radu�ies. Skaidrs - ne jau no dauzī�anas ar veseri! Dēļ spēkiem un nespēkiem manī pa�ā.

Tad viņ� vispirms attīra manu verdelītu, ņem da�ādu krāsu turmalīna nūjiņas un sāk savest kārtībā visu, ko esmu paguvusi sajaukt un izmētāt. Galvenokārt - nervu sistēmu. Neaizmirsdams paslavēt, ka neesmu akmeni izniekojusi rotaslietās. �Slīpēts, metālā sagūstīts turmalīns ir tikpat kā nedzīvs,� viņ� saka. �Tam vairs nav spēka. Putnin� zelta būrītī.�

*

Verdelits jānēsā klāt, tie�i pie ādas, ja cilvēks jutās pārguris un iztuk�ots. Sevi�ķi - rado�o profesiju pārstāvjiem un ļaudīm, kas veļas ilgi saglabāt jaunību. Pēc stresa, smagiem zaudējumiem verdelits �aizlāpa� pairu�o auru.

Turpretī caurspīdīgais turmalīns ir darījumu cilvēku talismans, ko vajadzētu ņemt līdzi, ja slēdzami nopietni līgumi, sākami jauni projekti.

Melno turmalinu uzskata par burvju un raganu piepa-līgu.

Pārējie necaurspīdīgie kristāli ir ne vien rado�o personību, bet ari lidotāju un reklāmas aģentu akmeņi, kas sievietēm liekami zem spilvena, bet vīrie�iem - bik�u kabatās. Tie stiprina vīri�ķību. Un neder bērniem.

Turmalīns, it īpa�i zaļais, ir mērķtiecīgo Skorpionu un �aklo Vē�u akmens. No tā jāpiesargās Jaunavām un Me�ā�iem.

Ar �o dārgakmeni ir viegli sadraudzēties. Un turmalīns ne vien ārstē, bet arī paceļ cilvēku pāri sadzīves sīkumiem, mierina, iedve� drosmi reiz nomest visu veco un spert soli nezināmajā. Akmentiņ� dziedina un pārdzīvodams plaisā, bet turpina strādāt, līdz aizvelk ari savas retas.

Mūsu acis, mu�u āda un ķermeņi ir tik ļoti pieradu�i pie dzintara, ka to vairs pienācīgi nenovērtējam, neparadām cieņu. Visi esam vai nu lasīju�i dzintariņus, kad rudeni iegrie�as dzintara vēji, pētīju�i karte dzintara ceļu no Baltijas jūras pa Vislu, Oderu, cauri Silezijai, pa Mora-vu, Donavu uz Ļubļanu un Лкvileju Senajā Romā. Zinām lei�u teiku par dzintara pils lauskām, ko mūsu jūra skalo no dzelmes. Da�s labs - ari seno grieķu mītu, ka dzintars radies Saules dēlam Faetonam iekrītot Eridānas upē.

Daudz rakstīts un baumots par Dzintara istabas mīklaino nozu�anu.

Arī pa�u �ī brīnuma vārdu esam nelietīgi velti valkāju�i, dāvādami to bez apdoma - gan firmām, gan dan�u dancotājiem. Mums ir gan �zirgs dzintara�, gan �sieviete dzintarā� un vēl visādas citas �ī cēlā elementa zaimo�anas.

Bet mani izvēlīgie Austrumu mediķi, kas ārstē tikai ar izmeklētiem, ļoti enerģētiskiem un ļoti dziednieciskiem akmeņiem, izmanto dzintaru. Viņi saka - dzintara enerģētika nav spēcīga, ta�u ļoti iedarbīga. Tas izvelk kaites no ķermeņa kā skabargas. Pietiek tikai uzlikt zeltainos un pienbaltos gabaliņus uz slimās vietas. Dzintars tīra organismu, atbrīvo no negatīvās enerģijas un palīdz tam pa�am sevi izārstēt.

Cens piekodināja pēc ārstnieciskās procedūras katru rūpīgi attīrīt. Un atgādināja, ka dzintars saved kārtība nerC'u sistēmu, un to pastāvīgi janēsā depresīviem ļau dim. Ari tiem, kuri mēģināju�i izdarīt pa�nāvību vai doma par to.

Palasot Avicennas apjomīgo dziedniecības kanonu, var atrast ļoti daudz zaļu recep�u, kuru pamatā ir dzintars: pulverī, tabletēs. Da�ādu eliksīru sastavā.

Dzintars ir caurcaurēm tīrs. Pat �ķists. Tāpēc no tā izgatavo lūg�anu krelles un pa vienai zīlītei lai� caur pirkstiem - kā musulmaņi, tā kristie�i.

(la aizmigu�ai sievietei uz krūtīm uzliekot dzintaru, viņa miegā atzīstoties visos grēciņos.)

Arī �is elements radījis palieko�u terminu - �dzintara krāsa�, kaut juvelieri zina, ka tam raksturīga ļoti daudzveidīga palete. Viegls kā dūms ir tas, ko mēdz saukt par ūdens putām. Vai tāpēc no tā izgatavo pīpes? Varbūt ari Ērika Adamsona slavenā sapņu pīpe bijusi no �i materiāla.

Dzintars devis pasaulei vēl kādu terminu - elektrību, jo grieķu valodā to sauca �elektron�.

Bet astrologi nav senie grieķi. Viņiem dzintars ir jaunrades akmens, kas rado�ai personībai iedve� pārliecību par savām spējām, optimismu.

Toties magi iecienīju�i un izmanto tikai tos, kuros ir iekusu�i kukaini.

Saules un Venēras spēka apgarotais tre�ās klases rotakmens (te tas nu beidzot ir akmens, kaut arī organiskas izcelsmes!) nes laimi Lauvas zīme dzimu�ajiem un absolūti neder Strēlniekiem.

Astrologi saka-dzintars jāiestrādā tikai zelta vai varā - baltmetāli nav dzintara mājas!

Cilvēkam raksturīgi visu dalīt klanos, �ķiras, klasēs utt Ari minerālus. Akmeņu enerģētiku un dziednieciskās spējas tas neietekmē. Cenu gan. Augstākās klases rotakmeņi ir dārgāki.

Robe�as starp dārgakmeņu klasēm nemaz tik stingri noteiktas nav. Daudzi krāsainie dabas brinumiņi kādreiz lepoju�ies augstākajā klasē, aizēnoju�i cēlmetālus un bagāti ļaudis par tiem maksāju�i milzu summas. Tad -vai nu akmentiņ� vairs nav bijis modē vai ari kada jaunatklāta atradne �pārpludinājusi� pasauli, nekāds retums tas vairs nav bijis, vērtība kritusies, cena ari... Un minerāls tiek ierindots zemākā klasē.

Rozā turmalins, piemēram, skaitās II klases dārgakmens, pārējo krāsu un nokrāsu brāļi - tikai III klases.

Starptautiskā Juvelieru asociācija �obrīd klasificējusi:

I klasē - dimants, aleksandrīts, hrizoberils, rubīns, pērles, smaragds, spinels...

II klasē - akvamarīns, ametists, berils, cirkons, hiacints, opāls, topāzs...

III klasē - ahāts, gai�ais ametists, dzintars, gāgāts, hrizoprazs, dūmakainais kvarcs, mēnessakmens, kalnu kristāls, serdoliks, tirkīzs, turmalins...

Pusdārgakmeņi skaitās: amazonīts, avanturīns, �a-deits, ja�ma, obsidiāns, rozā kvarcs, lazurīts, malahits, rodonīts, hematīts...

�aja grāmatā izcelts galvenokārt minerālu dziednieciskais un astroloģiskais aspekts, tāpēc nav analizēti visi dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Enerģētisks var būt ari parasts akmens. Pacel no zemes, sa�ņaudz plaukstā, un viss, kas iegaumējams, labi ies galvā un paliks atmiņa.

Un dārgakmens kārtā var nonākt pat �obrīd it kā necils minerāls.

Nemū�am nebūtu domājusi, ka mans sodalīts, parasts nātrijā un alumīnija silikāts, ir pusdārgakmens, bet no Āfrikas vestais katalogs to skaidri un gai�i pierādīja.

Skaists akmens! Mazliet atgādina lazurītu. Bet var būt ari melns ar kādu baltu svītru pa vidu. Turklāt -dziedniecisks.

Korejietis �ens apliecināja: �Jā, mēs strādājam ar so-dalītu. Tas ir viens no tre�ās acs, iek�ējās redzes instrumentiem. Bie�āk pieskaries baltajai līnijai - tas ir gars. Konkrētāk - gara ceļ� pie tevis, ja vien spēj ceļu attīrīt. Re, cik piedrazots! Kas ar tevi atkal noticis? Vai es nemācīju, kā to visu no zemapziņas aizvākt?!�

Man �ķiet, ka nākamais rotakmens varētu būt - magnetus.

Tā kā - durvis uz �klasēm� ir vaļā vēl daudziem minerāliem. Ari tiem, kas vēl nāks, kad Zeme mums tos atvēlēs.

Amulets ir sargs.

Tā uzdevums - sargāt savu īpa�nieku no slimībām, nelaimes, ļaunvēļiem, lāsta... vārdu sakot, no briesmām. Uzcelt neredzamu enerģētisko barjeru ap cilvēku, lai viņam nekas nenoliktu - ne fiziskajā, ne mentālajā plānā.

Nereti amulets ne vien paglābj, bet jau laikus brīdina, sūtot nojausmas vai pat visai tie�as iespējamo briesmu vīzijas, tā glābjot no kļūmīga soļa, kas varēja beigties traģiski.

Talismana uzdevums - darīt cilvēku laimīgu; dāvā! veiksmi, mīlestību, palīdzēt atrast sevi un savu īsto aicinājumu, radīt labvēlīgu gaisotni darbam un mū�a sapņa piepildījumam.

Slavenais fiziķis Nils Bors ir teicis: �Pie durvīm pienaglots pakavs palīdz pat tiem, kas �im talismanam netic.�

Bet pakavs ir jaunāku laiku atklājums.

Senie cilvēki, dzīvodami saskaņā ar dabu, uzticējās akmeņiem. To apliecina ari senie rokraksti.

Par akmeņu skaistumu un spēku raksta Talmuds, Bībelē ari minēti dārgakmeņi, un ne jau vienā vietā vien.

Sengrieķu un Austrumu zinātnieki pievērsu�ies minerālu maģijai. Da�ādos laikmetos un civilizācijās cilvēki mēģināju�i atklāt akmeņu noslēpumus un to, kāpēc augstāki spēki tos radīju�i un sūtīju�i uz Zemi un zemzeme.

Daudziem tas izdevies, un viņi atstāju�i mums savus traktātus. Tajos paustās atziņas reizēm liku�as fantastiskas. pat pārdabiskas, līdz vēlāk mūsu zinātne nonākusi pie tiem pa�iem secinājumiem.

Dārgakmeņus nēsāju�i valdnieki un bargi karavadoņi. Ne jau skaistumam vien! Aizsardzībai. Veselībai. Veiksmei kara un miera apstākļos.

Juvelieri sirsnīgi iesaka pavasarī izvilkt gaisma, iegādāties un rotāties ar smaragda akmentiņiem, kas ļaus it kā iekust spirgtajā zaļumā, saplūst ar dabu tās atmodas laikā. Smelties spēkus no visa, kas virmo, traucas, smar�o, izsējas, mīl...

Tad smaragds, kas cauru gadu pūlējies vienīgi maija dzimu�o labā, uz laiku klust atvērtāks, labvēlīgs visiem, kas saredz vai jūt zaļo dzīvības staru. Un pats palīdz to ieraudzīt, jo zaļais stars nes laimi.

Vasarā, kad valda saule un pārpārēm plūsto�a gaisma, ne tikai jūlija bērniem vien atmostas rubīns - Saules auklēts dārgakmens. Nenobīstieties no �ī kaislīgā un nedaudz agresīvā spo�uma! �ajos mēne�os viss atmaigsi. Un rubīna sarkanais tonis iekūst pludmaļu baltumā, kā smalka �alle tinas ap cilvēku augumiem. Bet viņi domā, ka tas ir vēj�. Pat saulrieta kvēlumā, par ko pa�i tā jūsmo, neatpazīst rubīnu, kur� tā nopūlas, lai iepriecinātu ikvienu.

Kad miglā palēnām sabiezēs gaiss un rubina rotas sāks dedzināt ādu, uzmeklējiet pārdomu akmeni safīru. Jo �is minerāls prot starot arī zeltainajos un oran�ajos rudens toņos, satumst violets ka vētraini vakari, būt melns kā uzarta zeme vai negaisa padebess. Safīrs, nemainīgais un cietais, auklēs savus septembra bērnus, bet neaizmirsis sargāt un mierināt ari pārējos. Rudenī tas viņam nav par grūtu. Rudenī, kad dvēselē jūtas tik bagāts, ka gribas visus apveltīt.

Pirmais ledus un pirmais sniegs uz bridi iepriecina, bet drīz vien garās tumsas naktis jau liek ilgoties pēc saules. Tad juvelieri iesaka briljantu pat ikdienā, kaut vai - pavisam sīciņu. Un tikai gaismas stundās, jo �is cēlais ogleklītis ir atturīgs, palikdams īsti uzticīgs vienīgi aprīlī un Auna zīmē dzimu�ajiem. Viņam ir tik daudz �ķautņu, tik daudz sevi krātas gaismas, ka pietiek ari pārējiem. Ledus kristāliņ�, kas paņēmis kaut ko no Saules.

�etri gadalaiki.

�etri dārgakmeņi.

Sens, lapidārs atklājums.

Mākslinieki viņus iesaka. Astrologi - neiebilst.

Ja cilvēks zina savu dzim�anas stundu, viņam iespējams pasūtīt vai iegādāties ļoti dro�u amuletu vai sevi�ķi spēcīgu, iedarbīgu talismanu, kura pamatā likts stundas laimīgais akmens.

Un atkal - tā var būt arī neapstrādāta attiecīgā minerālā �ķemba kabatā, jo neslīpētam akmenim nereti piemīt daudz atvērtāka enerģija.

Sāksim ar pusnakti. Un �is stundas laimes akmens ir onikss.

Tālāk - stundeņa secībā:

11(3

Pētot un pārlasot kādus divus du�us sarakstu un tabulu ar laimes akmeņiem, atklāju, ka to lielais vairums sastādīti nevis vadoties pēc zodiaka zinies, bet gan mēne�a, kurā cilvēks dzimis. (Birth stone.)

Pamatā �is zinās esot ņemtas no Bībeles.

� �

Jā, Bībelē dārgakmeņi minēti bie�i. Piemēram, Vecās Derības Mozus grāmatas 25. nodaļā stāv rakstīts, ka Dievs Mozum pavēl, lai būtu:

�7. Oniksa akmeņi un inlarziju akmeņi efodam un krū�u rotai, priestera tērpa sastāvdaļai.�

Bet 28. nodaļā rakstīts:

9. �Un paņem divus oniksa akmeņus un tajos iegreb Israēla dēla vārdus.

15. Un tev arī jāizgatavo tiesne�a krū�u nozīme...

16. Tam jābūt �etrstūrim sprīdi garumā un sprīdi platumā.

17. Un tas tev jāpilda ar �etrām rindām dārgakmeņu. Pirmajā rindā lai ir karneols, topāzs un smaragds.

18. Bet otrajā rindā: karbunkuls, safīrs un dimants.

19. Un tre�ajā rindā: ligurils, ahāts un ametists.

20. Un ceturtajā rindā: hrizolīts, onikss un jaspiss.� Ap �o dārgakmeņu sarakstu visvairāk �ķēpu lauzts,

jo to ir... Divpadsmit!Tikpat, cik mēne�u gadā, cik zodiaka zīmju. Ta�u kop� Vecās Derības laikiem mainīju�ies kalendāri (gads vairs nesākas 1. martā), planētas ass (to pierāda astronomi, kas pēta Zemes polu svārstības) un ari minerālu nosaukumi. Ligurils ir cirkons, jaspiss -ja�ma un it visus sarkanos akmeņus vairs nesauc par karbunkuliem.

Dārgakmeņu tirgotāji vadās pēc Starptautiskās Juvelieru asociācijas sastādītā saraksta, kas ir pamatā ari miljonāru Vanderbiltu dzimtas sarakstītajā labā toņa grāmatā publicētajam.

Domāju, ka �ādam pētījumam un kanoni/,(Jumam var uzticēties.

Tātad - laimes akmeņi:

Janvārī - granāts, hiacints

Februāri - ametists

Marts - hematīts, akvamarīns

Aprīlī - dimants

Maijā - smaragds

Jūnijā - pērles (Vanderbilti vel iesaka

aleksandrītu)

Jūlijā - rubīns

Augustā - hrizolīts

Septembri - safīrs

Oktobrī - opāls

Novembrī - topāzs (Vanderbilti vēl pie�ķir

�ajā mēnesī dzimu�ajiem - citrīnu) Decembrī - tirkīzs, lazurīts (Vanderbilti

piedāvā ari cirkonu)

Bet, ja savu laimes akmeni meklēsiet �rilankas sikbo-dītēs, kurtie ir lēti, tad turienes Valsts dārgakmeņu kor porācija jums liks priek�a �ādu sarakstu:

Janvārī - granāts

Februārī - ametists

Martā - aleksandrits

Aprīli - dimants, kaķa acs

Maijā - smaragds, turmalīns

Jūnijā - mēnessakmens

Jūlijā - rubīns

Augusta - zvaig�ņainais safirs

Septembri - safīrs

Oktobri - opāls, zvaig�ņainais rubīns

Novembri - topāzs, akvamarīns

Decembrī - cirkons

Tā lūk! Kaut arī nelielas, bet tomēr - at�ķirības.

Der ņemt vērā tās zemes ieteikumus, kurā savu laimes dārgakmeni pērc. Tad tas būs vēl iedarbīgāks.

Ir ie�i un minerāli, kurus vēl neuzskata ne par dārgakmeņiem, ne pusdārgakmeņiem. Tikai retais akmens-griezejs tiem pievēr� uzmanību. Juvelieris - pasvārsta plaukstā, papriecājas par krāsu spēli un pagaidām atliek malā. (Ka vēl nesen - sodalitu). Tie ir tikai pusceļā uz savu atzī�anu, ierindo�anu klasēs.

Viens no tādiem ir lauk�pata paveids, saukts par �ebreju granītu�: sulīgas la�krāsas fonā - melni �ķeksī�i�, kas atgādina senebreju rakstu zīmes. Ne velti senie cilvēki nojauta tajā dievi�ķu spēku, ne tikai skaistumu vien!

Otrs tāds skaists akmens ir evdialīts, ar kuru pagaidām rotā tikai metro staciju sienas. Melnā granīta fonā -tum�sarkani akvareliski iepludinājumi. Teika stāsta -tas esot Dipzemes tautas asinis, kas iekrāsoju�as akmeni, kad spītīgie brie�kopji aizstāvēju�i savu zemi pret zviedru iebrucējiem. Paretam atrodami ari brūni un dzeltenīgi evdialīti, bet tie nav tik izteiksmīgi.

Savdabīgs ir stavrolīts, kur� savu nosaukumu mantojis no grieķu vārda �stavros� - krusts, jo tā kristāliņi veido gan krustiņus, gan �reizinājuma zīmes�. Kolekcionāri �o retumu apbrīno, ģeologi - vēl tikai pēta, juvelieri - nezina, ko ar �o Dieva zīmi iesākt.

Pasakains ir debeszilais, zilais un ļoti gai�i violetais kianīts, viens no alumīnija rūdas paveidiem. Muzeji lepojas ar �ī minerāla paraugiem, ta�u - pagaidām tikai viņi. Ir arī pelēkie kianiti, kur akmens veido teiksmainus ziedus ar smalkām, starainām ziedlapām.

Neaprakstāms ir ar\glendonīts, kas pirmoreiz atklats Glendenbrukā, Austrālijā, pēc tam - Baltās jūras krastos.

�is akmens ir vai nu balts un apaļ� kā biljarda bumba, vai arī veido fantastiskas ragainas figūras. īsta abstrakta sīkplastika!

Visus atklātos un vēl neatklātos minerālus te neuzskaitīt!

Reizēm neviļus pacel no zemes parastu akmentiņu, ko apsllpējis laiks. Tam pāri ka dzīvības līnija plaukstā līkumo zeltaina dzīsliņa, un tu vairs nezini, ko domāt.