Priek�vārds

Vismoko�ākās no visām Eiropas pasaules cie�anām ir nāves bailes. Tās izriet no pilnīgas nezinā�anas � kas sa�gaida cilvēku kapa viņpusē.

Tas nenozīmē, ka nāves bailes ir neizbēgamas, tās ir tikai noteikta pasaules uzskata sekas. To apstiprina arī dziļi reliģiozu cilvēku pirmsnāves pārdzīvojumi, tādu cil�vēku, kuri tic Dievam un tāpēc nebaidās. Bet tādu cilvēku nav daudz. Vairākums jūt nepiecie�amību ne tikai ticēt, bet arī zināt.

Bet vai ir iespējams uzzināt, ko cilvēks jūt pēc nāves? Norādījumi, ka tas ir iespējams, nemazinās, bet pieaug, un tas vie� cerību, ka nāves bailes tiks uzvarētas.

Līdz �im mēs zinājām divus avotus, no kuriem cilvēki smēla savas zinā�anas par pēcnāves pārdzīvojumiem, � reliģijas priek�stati un spiritistu ziņojumi. Bet ir arī tre�ais avots � tā ir teozofijas mācība, kas dod detalizēti izstu�dētas ziņas par cilvēka dzīvi neredzamajā pasaulē. Un �īs ziņas var pilnīgi pamatoti uzskatīt par pretindi, kas iznīcina nāves bailes.

Spiritistu ziņojumi nepārliecina, tāpēc ka tie visi ir subjektīvi. Tie parāda kāda viena cilvēka stāvokli un maz ietekmē citādi noskaņotus cilvēkus. Teozofijas mācība satur objektīvas zinā�anas, kas skar visus cil�vēkus, bet tās diem�ēl vēl ir maz zināmas pla�ai publikai un prasa nopietnas studijas.

Barkeras grāmata, kuru piedāvājam lasītājiem, no vi�siem pārējiem aizsaules ziņojumiem at�ķiras ar to, ka mēs redzam mēģinājumu pastāstīt nevis par miru�ā cilvēka sub�jektīvajām sajūtām, bet informēt par viņa objektīvajiem vērojumiem. �ī grāmata izsauca lielu interesi Anglijā un Amerikā. Vienalga, vai to uzņem kā patiesu ziņojumu no

aizsaules vai kā literāru darbu, � tajā ir daudz intere�santu domu un dziļu psiholoģisku norādījumu.

Galvenā iebilde, kas tiek izteikta grāmatai �Dzīvā aiz�gājēja vēstules�, ir tās reālisms, tas, ka viņpasaules dzīvē, kuru mēs uzskatām par neizprotamu, pārāk labi tiek at�spoguļotas mums zināmas lietas un parādības. Tas ir pa�radums domāt stereotipos, tāpēc aizsaules loma tiek pa�lielināta, bet zemes pasaules nozīme pamazināta.

Tostarp gan zinātne, gan visi vērojumi apliecina, ka dabā neeksistē pēk�ņi lēcieni. Evolūcijas likums (pakāpe�niska pāreja no vienkār�ā pie sare�ģītā, no nepilnīgā pie augstvērtīgā) ir vērojams visās dabas sfērās. Bet kāpēc cilvēka pārejā no fiziskā stāvokļa uz pārdabisko jānotiek kaut kādam sevi�ķam lēcienam? Kāpēc neattīstītam un ne�izglītotam cilvēkam, kas ir bijis savu kaislību vergs, ir uzreiz jāaizmirst viss, kā viņ� dzīvojis līdz �im, un jākļūst ideālam un apgarotam? Cilvēks, kuram vislielāko baudu sagādāja iespēja gar�īgi paēst un grezni dzīvot, atkal centīsies atkārtot tos pa�us pārdzīvojumus arī aizsaulē.

Sīs grāmatas pirmajā izdevumā, kas parādījās Londonā,

E. Barkera nenosauca vēstuļu autora vārdu. Vēlāk ameri�kāņu �urnālā �The Chale� viņa min tā vārdu. Tas bija jurists, tiesnesis Deivids P. Ho�s no Losand�elosas, da�u filozofisku grāmatu autors. Bez tam vēl Barkera min, ka viņu lr saņēmusi daudzas vēstulles, kurās tiek pausta dziļa Interese par Izdoto grāmatu. Par to nav jābrīnās, jo E. Barkeras grāmata Iedve� uzmundrino�u pārliecību par cilvēku neizsmeļamo spēku, tā parāda pla�as garīgās apziņas attīs�tības iespējas. Tāpēc tā ir ārkārtīgi interesanta parādība un jānovērtē pozitīvi. Tā dod iespēju rast jaunus kontaktē�a�nās ceļus ar neredzamajām pasaulēm.

Sīs grāmatas autore ir Rietumos pla�i pazīstama rakst�niece. Grāmatas autore paskaidro, ka nedz viņa, nedz X kungs, kas diktēja �īs vēstules, nekad nav biju�i spiritisti. i Pati Barkera ar spiritisko literatūru nebija pazīstama un aizsaulles problēmas jautājumu uztvēra pilnīgi vienaldzīgi, nekad par to nedomāja.

Reiz jaunībā viņa kādas ar medija spējām apveltītas ļ personas klātbūtnē da�as reizes bija mēģinājusi automā�tisku pierakstī�anu, bet tas viņu neieinteresēja, un savām piezīmēm viņa nepie�ķīra nekādu nozīmi. Pēc daudziem gadiem, draugu aicināta, viņa piedalījās spiritiskajos se�ansos, bet palika vienaldzīga pret �o psihisko pētījumu sfēru.

Pirmoreiz tie�o pavēli paņemt zīmuli un mehāniski rakstīt Barkera piedzīvoja gadu pirms �īs grāmatas izdo��anas Parīzē. Pakļaujoties impulsam, viņa sāka rakstīt mehāniski, un iznāca pilnīgi personiska rakstura ziņojums, viņai ļoti interesants, kas bija parakstīts ar X burtu. Pa�rādot nākamajā dienā �o interesanto ziņojumu savai drau�dzenei, viņa bija ļoti izbrīnīta, uzzinādama no tās, ka �is �X� ir tā pa�a kunga pseidonīms (sauksim to par Y), kuru Barkera labi pazina. Y kungs �ajā laikā dzīvoja Amerikā, bet ziņojums bija nācis no aizsaules.

Drīz pēc tam pienāca ziņa, ka Y kungs ir miris da�as dienas pirms ziņojuma parādī�anās, kas bija parakstīts ar �X�. Lūk, ko par to stāsta pati grāmatas autore:

�Drīz pēc ziņas saņem�anas, ka Y ir miris, es vakarā sēdēju ar draudzeni, kas man pateica, ka X ir Y kunga pseidonīms. Viņa lūdza mani pagaidīt no viņa jaunu ziņo�jumu. Un es piekritu, lai sagādātu viņai prieku, bet pati personīgi nebiju ieinteresēta. Tad arī parādījās pirmais ziņojums, kas sākās ar vārdiem: �Es esmu �eit! Nebaidie�ties no kļūdas!�� Tas tika rakstīts ar pauzēm un pār�traukumiem, lieliem un nepareiziem burtiem, bet pilnīgi automātiski � tāpat kā pirmo reizi. Es rakstīju ar tādu piepūli, ka mana labā roka nākamajā dienā bija gandrīz paralizēta.

Da�as vēstules ar parakstu �X� es automātiski uzrak�stīju nākamo nedēļu laikā. Es neaizrāvos ar �iem ziņoju�miem, pat jutu aizspriedumu pret tādu nodarbo�anos. Tikai manas draudzenes uzstājība, kas redzēja tajās X vēlmi nodibināt kontaktu ar zemes pasauli, lika man pārvarēt sevi.

X bija neparasts cilvēks. Viņ� bija pazīstams jurists, vairāku grāmatu autors, pamatīgi studējis filozofiju, cil�vēks, kura augstie ideāli un tīrais entuziasms izraisīja dziļu cieņu visu cilvēku vidū, kas viņu pazina. Viņ� bija toreiz jau 70 gadu vecs. X dzīvoja ļoti tālu no manis, un es redzējos ar viņu ļoti reti. Cik es atceros, mēs ar viņu nekad nebijām runāju�i par pēcnāves apziņu.

Pakāpeniski, pārvarot savu aizspriedumu pret automā�tisko rakstī�anu, es sāku just interesi par to, ko X ziņoja par savu aizsaules dzīvi. Es neko nezināju par �o tēmu, pat nebiju lasījusi visiem pazīstamās �D�ūlijas vēstules�.

Ar laiku sāpju sajūta rokā pārgāja � un rokraksts uzlabojās. Sākumā vēstules tika rakstītas manas draudze�nes klātbūtnē, bet vēlāk X parādījās tikai tad, kad es biju

-viena. Tas bija gan Parīzē, gan Londonā, jo es pastāvīgi braukāju no vienas pilsētas uz otru. Da�reiz viņ� parādījās vairākas reizes nedēļā, bet kādreiz pagāja vesels mēnesis un es nejutu viņa klātbūtni. Es nekad viņu nesaucu un ļoti maz domāju par viņu parādī�anās starpbrī�os, jo manu laiku un domas aizņēma pavisam citi uzdevumi.

Pierakstot �os ziņojumus, es pa lielākai daļai biju bez�samaņas stāvoklī, tāpēc pirms uzrakstītā izlasī�anas man bija ļoti neskaidrs priek�stats par tā saturu. Bet da�as reizes es biju tik tuvu samaņas zaudē�anai, ka, noliekot pildspalvu, man nebija ne mazākā priek�stata par to, ko esmu uzrakstījusi.

Kad pirmo reizi bija runa par �o vēstuļu publicē�anu, �ī doma man nepatika. Es biju uzrakstījusi da�as pazīsta�mas grāmatas un biju norūpējusies savas literārās repu�tācijas dēļ. Es negribēju, lai mani uzskatītu par fantazē�tāju. Beidzot es iz�ķīros atklāti pateikt, ka ziņojumi tika pierakstīti ar manu roku, kā faktiski viss notika. Tagad paliek divas hipotēzes: vai �īs vēstules ir patiesi tā cilvēka ziņojumi, kas ir atstājis �īs zemes dzīvi, vai tās ir manas pa�as zemapziņas izdomājumi. Bet pēdējā hipotēze neiz�skaidro X pirmo vēstuli, kas parādījās agrāk, nekā es uz�zināju par viņa nāvi. Ta�u ne es, ne kāds cits cilvēks, ar kuriem es kontaktējos, tajā laikā nezināja par X nāvi.

Es negribēju pieļaut, lai kāds mani varētu apvainot tī�os melos un fantazē�anā, jo man ta�u ir pilnīga iespēja realizēt visu, ko rada mana iztēle, savos dzejas un prozas darbos.

Trīs ceturtdaļas vēstuļu jau bija uzrakstītas, kad es galīgi izlēmu �o jautājumu. Es nolēmu tās publicēt ar priek�vārdu, kurā būs atklāti izklāstīti visi �o vēstuļu pa�rādī�anās apstākļi.

Kad �ajā jautājumā bija panākta skaidrība, radās jau�tājums � vai publicēt visu pilnīgi vai ar saīsinājumiem? Es nolēmu neko neizlaist, izņemot pa�a X norādījumus pr.r manām un manu draugu personiskām lietām. Es neko nepierakstīju klāt, tikai mazliet pielaboju valodas negludumus.

Da�i apgalvojumi, kas skar nākamo dzīvi, ir pretrunā ar maniem priek�statiem par vienu un to pa�u jautājumu. Es tos saglabāju tādā veidā, kādā tie bija pierakstīti. Da��as viņa filozofiskās atziņas bija pavisam jaunas, da�reiz es varēju aptvert visu to dziļumu tikai pēc da�iem mē�ne�iem.

Ja kādam radīsies jautājums, ko es pati domāju par �im vēstulēm, vai es uzskatu, ka tie ir patiesi ziņojumi no aizsaules, es atbildē�u apstiprino�i. Izlaistās vietas, kas skāra manu personīgo dzīvi, saturēja daudz mājienu un norādījumu uz apstākļiem, kas personīgi man nebija zi�nāmi. Un tie visi, kurus man izdevās pārbaudīt, izrādījās nekļūdīgi. Ja pieļaujam, ka tā bija mūsdienu iemīļotā telepātijas teorija, tad nav skaidrs, kā telepātija parādījās �ajās vēstulēs. Draudzene to nevarēja izdarīt, jo arī viņai vēstuļu saturs bija pārsteigums tāpat kā man.

Tomēr es uzskatu par vajadzīgu minēt, ka man nav nekādu pretenziju uz �is grāmatas zinātnisko nozīmi, jo citādi būtu nepiecie�ami zinātniski pierādījumi. Izņemot pirmo vēstuli, ko bija parakstījis X un kas bija paziņota man, pirms es dabūju zināt, ka X kungs ir miris, visas pārējās vēstules bija uzrakstītas ārpus �zinātniskiem pār�baudes apstākļiem�, kā to traktētu mūsdienu zinātnieks psihologs. So vēstuļu saturu kā pierādījumu par dvēseles dzīvi pēc zemes nāves ikviens lasītājs var vai nu pie�ņemt, vai noraidīt, tas atkarīgs no viņa personības īpa�ī�bām, iek�ējās pieredzes un pa�a intuīcijas.

Man jāpiebilst, ka bez manas un manu draugu pilnī�gas uzticē�anās �o vēstuļu avotam �ī grāmata nemaz ne�varētu parādīties.

Kas attiecas uz mani pa�u, tad man jāpasaka, ka �īs vēstules galīgi iznīcināja manī jebkādas nāves bailes. Tās stiprināja manu ticību tam, ka pastāv nemirstība, un pa�darīja aizsaules dzīvi manā apziņā tikpat reālu kā mūsu dzīvi uz zemes. Ja tās kaut vienam lasītājam sniegs tādu pa�u priecīgu nemirstības sajūtu, kādu tās deva man, es jutī�os pilnīgi gandarīta par savu darbu.

Bet tiem, kas ir gatavi nosodīt mani par �īs grāmatas publicē�anu, es varu pateikt tikai vienu: es vienmēr esmu centusies atdot pasaulei visu labāko no sevis, bet �īs vēs�tules (es tā domāju), iespējams, arī ir pats labākais no visa tā, ko es varu dot.�

Piebildīsim, ka latvie�u valodā �is darbs iznāk pirmc reizi.

8.� vēstule MATĒRIJAS DZELZS SPĪLES

Cilvēkam, kas ir pārgājis �neredzamajā� pasaulē, rodas pēk�ņas atmiņas par zemi.

�Ak,� saka viņ�, �pasaule turpina dzīvot bez manis! Kā man tās trūkst!�

To, ka pasaule turpina eksistēt bez viņa, viņ� uztver kā pārdro�ību no pasaules puses. Viņ� sāk uztraukties. Viņ� ir pārliecināts, ka ir izmests no loka, ka viņ� ir aizmirsts, izmests laukā.

Viņ� skatās apkārt un neredz nekā cita, izņemot cetur�tās dimensijas mierīgo telpu. Ak, ko viņ� tikai neatdotu,

lai atkal sajustu matērijas dzelzs spīles, paturētu kaut ko būtisku stiprajā rokā!

Ar laiku tāds garastāvoklis pāriet, bet atnāks diena, kad �is garastāvoklis atgriezīsies ar divkār�u spēku. Vi�ņam jātiek laukā no �īs izretinātās vides un jānokjūst enerģiski pretstatītā blīvās matērijas vidē! Bet kā to iz�darīt?

Jā, viņ� atcerējās! Katra darbība izriet no atmiņas. Būtu neprātīgi sākt mēģinājumu, ja viņ� nebūtu to darī�jis agrāk.

Viņ� aizver acis un iegremdējas neredzamajā. Un viņ� tiek piesaistīts cilvēku dzīvei, cilvēku būtnēm, tiek iegrem�dēts intensīvajās vibrācijās, kas vieno viņu ar cilvēkiem. Tā viņ� pārdzīvo līdzjūtību, iespējams, ka tikai iepriek��ējo pārdzīvojumu līdzjūtību, kas vērsta uz dvēselēm, ar kurām viņ� atkal stājas kontaktā. Bet iespējams, ka tā ir tikai garastāvokļa vai iztēles līdzjūtība. Lai kā tas ne�būtu, viņ� izlai� no rokām savas tiesības uz brīvību un triumfējot pazūd cilvēcisko būtņu dzīvē.

Pēc kāda laika viņ� pamostas un ar izbrīnu skatās uz cieto augsni un apaļām dzīvu cilvēku sejām. Da�reiz viņ� raud un cen�as tikt atpakaļ. Ja viņam zūd iepriek�ējā tieksme, viņ� var atgriezties, bet visbie�āk tāpēc, lai no jauna sāktu nogurdino�u pakaļdzī�anos pēc tām pa�ām matērijas spīlēm.

Bet, ja viņ� ir spītīgs un ar stipru gribu, viņ� var palikt un pārvērsties par cilvēku. Viņ� pat var sev iestās�tīt, ka viņa iepriek�ējā dzīve smalkajā substancē bija tikai sapnis. Un tie�ām � sapnī viņ� atgrie�as pie tās, un �is sapnis vajā viņu un traucē tā atra�anos matērijā.

Bet aiziet gadi, un viņu sāk nogurdināt materiālā cīņa: viņa enerģija ir izsmelta. Viņ� atgrie�as neredzamā sfērā, un cilvēki atkal apgalvo, ka viņ� ir miris.

Tomēr viņ� nav miris. Viņ� tikai ir atgriezies tur, no kurienes ir atnācis.

10. vēstule SATIK�ANĀS CETURTAJĀ DIMENSIJĀ

Jūs varat izdarīt labu darbu, laiku pa laikam sniedzot man savu roku. Manī rada izbrīnu jūsu bailes.

Filozofijai, kuru es gribu jums nodot, jānokļūst pa�saulē. Iespējams, ka tikai nedaudzi sapratīs tās dziļumu �ajā dzīvē, bet sēkla, kas ir iesēta �odien, var dot augļus nākotnē. Tie rudzu graudi, kas bija apglabāti kopā ar mūmijām pirms diviem vai trim tūksto�iem gadu, tomēr uzdīga, kad tos iesēja mūsdienās piemērotā augsnē. Tas pats ir ar] ar filozofijas sēklām.

Kāds teica, ka ir muļķīgi strādāt filozofijas labā, ka būtu gudrāk piespiest filozofiju strādāt priek� sevis. Ta�u cilvēks, dodams filozofijai kaut kripatiņu, jau iegūst ļoti daudz. Lai saņemtu, vajag dot. Tāds ir Likums.

Es varu jums daudz pastāstīt par aizsaules dzīvi. Tas palīdzēs citiem, kad pienāks viņu lielās pārmaiņas laiks. Gandrīz katrs atnes uz �ejieni pagātnes atmiņas, tādas vai citādas, bet atmiņas par savu zemes dzīvi � gandrīz vairums.

Es satiku �eit vienu cilvēku, kur� negribēja runāt par zemi, bet tikai spriedelēja par �kustību uz priek�u�. Es viņam atgādinaju, ka, lai cik tālu viņ� būtu aizgājis, viņ� tomēr atgriezīsies pie tās vietas, no kurienes devās ceļā.

Jūs laikam interesē, vai mums ir vajadzīgs ēdiens un dzēriens. Neap�aubāmi, ka mēs lietojam barību un tērējam daudz ūdens. Jums ari vajadzētu dzert vairāk ūdeni. Tas baro astrālo ķermeni. Es nedomāju, ka ķermenim, kur� būtu zaudējis daudz valguma, varētu būt pietiekams astrā�lās enerģijas daudzums, lai spētu atdot savu roku dvēse�lei, kas atrodas aizsaules dzīvē, kā jūs to darāt pa�laik. Mūsu �ejienes ķermenī ir daudz mitruma. Varbūt saskar�sme ar tā saucamo garu tāpēc arī izraisa da�os karstos cilvēkos aukstuma sajūtu un viņi satrūkstas.

Man ļoti jānopūlas, lai rakstītu ar jūsu starpniecību, bet �īs pūles ir to vērts.

Es ierodos tur, kur jūtu jūsu klātbūtni. Jūs es varu redzēt labāk nekā citus. Un tad es tā vietā, lai ietu iek�ā (kā to darīju agrāk), izeju ārā un straujā tempā tuvo�jos jums.

Da�reiz mūsu rakstī�ana bija apstājusies iesāktas frā�zes vidū. Tas notika tad, kad es biju nepietiekami sa�koncentrējies. Varbūt jūs esat pamanījusi, ka tad, kad jūs pārejat no vienas pasaules otrā, kāds pēk�ņs troksnis vai < ita doma var atgriezt jūs atpakaļ. Tas pats notiek arī �eit.

Tagad par elementu, kurā mēs dzīvojam. Tas noteikti '-ksistē telpā, jo tas apklāj zemi. Un visam, katrai redza�mai lietai �eit ir attiecīgais dubultnieks. Kad jūs pirms lizmig�anas ieejat �ajā manu redzējumu hipnotiskajā pas.iulē, jūs redzat lietas, kuras eksistē vai eksistēja materi�ālajā pasaulē. Jūs neredzēsiet �ajā pasaulē nekā tāda, kam nebūtu fiziskas atbilstības uz zemes. Neap�aubāmi, ka �eit � ksistē ainas, kuras ir domu iztēlotas, bet redzēt ar iztēli vēl nenozīmē, ka tā ir astrālā redze. Tas, ko jūs redzat

aizmiegot, eksistē reāli. Mainot savas vibrācijas ātrumu, jūs pārejat uz aizsauli vai, pareizāk sakot, esat atgriezu�sies tajā, jo ir nepiecie�ams kaut kur ieiet, lai no tā va�rētu iziet.

Iztēle ir liels spēks. Ja jūs uzbursiet ainu savā prātā, jūsu ķermeņa vibrācijas var piemēroties tai vai arī no�skaņoties uz to. Glu�i tas pats notiek ar gribas darbību, domājot par veselību vai slimību.

Varētu veikt interesantu eksperimentu, kad jūs gribē�siet pāriet uz aizsauli. Izraugieties noteiktu simbolu un turiet to acu priek�ā. Es neesmu pārliecināts, bet iespē�jams, ka tas palīdzēs jums mainīt savas vibrācijas.

Gribētos zināt, vai jūs varētu mani redzēt, ja pirms aizmig�anas pārietu uz �ejieni ar domu par mani.

�odien es jūtos ļoti stiprs tāpēc, ka ilgi atrados tā klātbūtnē, kas ir daudz stiprāks par mani. Tāpēc �odien <'N varātu ļums palīdzēt tādā eksperimentā daudz labāk ni'kfl cltA rolzfi.

H* turpinu uzzln&t arvien vairāk, ko gribētos nodot 111itiN. Piemēram, es rādī�u jums, kā var atnākt uz �ejieni pflC HAVflM gribas, kā to dara Skolotāji.

Sākumā es centos pārvaldīt tikai jūsu roku, lai rakslitu ar tās starpniecību, bet tagad es māku pārvaldīt visu jūsu psihisko satvaru, Sajā lietā man palīdzēja Skolotājs. Pateicoties �im jaunajam paņēmienam, jūs nejutīsiet īpa�u nogurumu, un es arī.

Tagad es aizie�u un pacentī�os tikties ar jums pēc kāda laika. Ja eksperiments neizdosies, nezaudējiet cerību, bet mēģiniet vēlreiz.

11. vēstule ZĒNS LAIONELS

Jums būs interesanti uzzināt, ka �eit, tāpat kā uz ze�mes, arī eksistē cilvēki, kuri ir ziedoju�i sevi citu labā. Seit ir pat liela dvēseļu organizācija, kas saucas Līga. Tās uzdevums ir palīdzēt tiem, kuri tikko ir pārgāju�i uz �ejieni, tā palīdz atnācējiem pielāgoties jaunajiem ap�stākļiem. Sī Līga dod lielu labumu. Tā strādā līdzīgi Pestī��anas Armijai, tikai vairāk intelektuālā plānā. Tā palīdz kā pieaugu�ajiem, tā arī bērniem.

Bērniem �eit ir savas īpatnības. Man pa�am nebija laika vērot to visu. Bet viens no tiem, kas darbojas Līgā,

sacīja man, ka bērniem ir vieglāk piemēroties aizsaules dzīvei nekā pieaugu�ajiem. Ļoti veciem cilvēkiem ir tiek�sme daudz snaust, bet bērni nokļūst �eit ar lielāku ener�ģijas krājumu un atnes līdzi to pa�u ziņkārību, kāda vi�ņiem piemīt uz zemes. Krasu pārmaiņu nemēdz būt. Man ieica, ka bērni izaug �eit tikpat nemanāmi kā uz zemes. Vispārējs noteikums ir tāds, lai būtu ievērots normāls uuns. Bet ir gadījumi, kad dvēsele atgrie�as ļoti ātri. Iespējams, ka tā ir dvēsele ar lielu ziņkārību un spēcīgām vēlmēm.

�eit atgadās briesmas, pat �ausmīgākas nekā uz zemes. Nesavaldība, netikumi un pagrimums �eit ir lielāks nekā tur. Es redzēju �eit sejas un formas, kuras bija patie�ām drausmīgas, tās likās sapuvu�as un satrūdēju�as. Bet tie bija bezcerīgi gadījumi, un tādus Līgas darbinieki atstāja viņu bēdīgajam liktenim. Vai viņi spēs iemiesoties pār�veides ciklā, to es nezinu, par to es neesmu dro�s.

Bet bērni �eit ir tik burvīgi! Viens jauns zēns bie�i pavada laiku ar mani. Viņ� sauc mani par tēvu, un vi�ņam ļoti patīk kontaktēties ar mani. Viņam, �ķiet, ir trīspadsmit gadu, un viņ� jau kādu laiku ir pabijis �eit. Viņ� man nemācēja teikt, cik ilgi, bet es pajautā�u viņam, varbūt viņ� atcerēsies zemes gadu, kurā pārgāja uz �e�jieni.

Tā nav taisnība, ka �eit nevar slēpt savas domas. �eit var glabāt noslēpumus, ja zina, kā to darīt. Tas tiek darīts ar ietekmē�anu vai solījuma pieprasī�anu. Tomēr �eit ir nesalīdzināmi vieglāk lasīt sve�as domas nekā uz zemes. Mēs kontaktējamies viens ar otru līdzīgi jums. Tomēr ar laiku es pamanīju, ka sāku arvien bie�āk saru�nāties nevis ar lūpām, bet ar spēcīgu domas projekcijas starpniecību. Sākumā es vēru muti vaļā, kad gribēju ko pateikt, tagad es to daru reti, tikai paraduma pēc. Kad cilvēks ir tikko pārgājis uz �ejieni, viņ� nesaprot pārējos, kamēr pats neiemācās runāt savādāk.

Bet es iesāku par zēnu. Viņ� ārkārtīgi interesējas par zemes lietām, par kurām es viņam stāstu, sevi�ķi par lidma�īnām, kuras vēl nebija pilnveidotas, kad viņ� pār�gāja uz aizsauli. Viņam gribas atgriezties uz zemes un palidot ar lidma�īnu. Es viņam saku, ka viņ� var �eit lidot bez jebkāda lidaparāta, bet viņam tas nav viens un las pats. Viņam gribas sajust pa�u ma�īnu.

Es viņam iesaku nesteigties ar atgrie�anos. Visintere�santākais ir tas, ka viņ� spēj atcerēties savas iepriek�ē�

jās dzīves uz zemes. Daudziem �eit nav nekādu atminu par viņu iepriek�ējām dzīvēm, viņi atceras tikai to, ko bija pārdzīvoju�i pirms aizie�anas uz �ejieni. Jāsaka, ka �eit nebūt nav tā vieta, kur visi zinātu visu par katru. Nebūt ne.

Vairums dvēseļu ir gandrīz tikpat aklas, kā tas bija uz zemes.

Zēns bija izgudrotājs iepriek�ējā iemiesojumā, un pē�dējo reizi viņ� pārgāja uz �ejieni nelaimes gadījuma dēj, kā stāsta viņ� pats. Viņam derētu �eit palikt ilgāk, iegūt spēcīgāku ritmu, lai pēcāk varētu atgriezties. Bet tā ir manis pa�a ideja. Mani tik Joti interesē �is zēns, ka es gribētu noturēt viņu. Un tas laikam iespaido manu vie�dokli.

Jūs redzat � cilvēciskais mums nebūt nav sve�s.

Jūs, liekas, gribat man kaut ko pajautāt? Mēģiniet pateikt skali. Es domāju, ka saklausī�u.

Jā, es jūtos daudz jaunāks nekā uz zemes un daudz stiprāks, daudz veselīgāks. Pa�ā sākumā es jutos kā savas slimo�anas laikā, da�reiz nomākts, da�reiz brīvs no no�māktības, ta�u tagad pavisam citādi. Mans ķermenis gan�drīz nemaz netraucē mani.

Es domāju, ka veci cilvēki �eit kļūst jaunāki līdz tam brīdim, kamēr neatgrie�as pie saviem labākajiem gadiem, un tad viņi pārtrauc atjauno�anos uz ilgāku laiku. Jūs redzat, ka es vēl neieguvu visas zinā�anas. Es jau paguvu savākt daudz no aizmirstā, bet, kas attiecas uz �ejienes dzīves detaļām, man vajadzēs vēl daudz ko iemācīties. Jūsu ziņkārība palīdzēs man izpētīt �ejienes apstākļus, citādi es to neizdarītu vēl ilgi, varbūt arī nekad. Liekas, arī �eit cilvēku vairākums neko daudz neiemācās. Arī �eit priek�plānā ir vēlē�anās gūt panākumus, kā tas ir zemes dzīves laikā.

Jā, �eit ir skolas, kur gribētāji var mācīties, bet arī te nav daudz labu skolotāju. �ejienes profesoriem nav augstākās gudrības, viņi ir parasti, tādi pa�i kā uz zemes.

12. vēstule\ PIRMTĒLU PASAULE

Man vajag papildināt iepriek� teikto, kad centos iz�skaidrot jums, ka viss, kas ir �eit, eksistē arī uz zemes. Kop� kāda laika es uzzināju, ka tas nav īsti pareizi. Seit

ir da�ādas kārtas. Es to uzzināju tikai nesen. Es līdz �im brīdim domāju, ka tajā kārtā, kas ir vistuvāk zemei, gan�drīz viss eksistē arī uz zemes blīvajā matērijā. Bet, ja attālinātos no zemes (cik tālu, es nevaru noteikt ar zemes mēru), varētu sasniegt sfēras paraugus jeb lietu pirmtēlus, kas radu�ies uz zemes. Es redzēju priek�metu kon�tūras, kas, cik man zināms, neeksistēja uz jūsu planētas, piemēram, nākamie izgudrojumi. Es redzēju spārnus, kurus cilvēks var piemērot sev. Es redzēju arī jaunu lidaparātu formas. Es redzēju pilsētu un torņu modeļus un dīvainas konstrukcijas, kuru izmanto�ana man ir absolūti neskaidra. Mehānisko izgudrojumu progress dro�i vien ir tikko sā�cies. Citreiz es pavirzī�os tālāk �ajā paraugu formu pa�saulē un paskatī�os, vai nevar tikt vēl tālāk.

Ta�u iegaumējiet: es jums stāstu tie�i tā, kā ceļotājs stāstītu par lietām, kuras viņ� redz pirmo reizi. Da�reiz mani skaidrojumi var būt nepareizi.

Kad es biju kosmosā, kuru mēs sauksim par pirmtēlu pasauli, es tur satiku tikai gadījuma ceļinieku, līdzīgu man. No tā es izdaru dabisku secinājumu, ka tikai ne�daudzi, kas atstāj zemi, apmeklē �o sfēru. No visa, ko esmu redzējis, un no kontakta ar dvēselēm, kuras ir pār�gāju�as uz �ejieni, es secinu, ka vairākums no viņām neattālinās ļoti tālu.

Starp citu, kas ir ļoti dīvaini, es redzēju cilvēkus, kuri iedomājas sevi esam īstos ortodoksālas pasaules apstākļos. Viņi dzied, ģērbu�ies baltos tērpos, uz galvām viņiem ir vainagi un rokās arfas. Pie viņiem nepiedero�ie �o sfēru seuc par �debess valsti�.

Man stāstīja, ka eksistē arī uguns elle, gandrīz ar sēra smaku, bet līdz �im es to neredzēju. Kad es bū�u stiprāks, es pacentī�os nokļūt arī tur. Un, ja tas nebūs pārāk mo�ko�i, mēģinā�u tikt tālāk, ja mani tur laidīs.

Pa�laik es tikai pārvietojos no vienas vietas uz otru, un līdz �im pa īstam es vēl neesmu izpētījis nevienu sfēru.

Es vakardien paņēmu līdzi zēnu, kuru sauc Laionels. Varbūt vajadzēja teikt � vakarnakt, jo, kad mēs atro�damies jūsu pusē, jūsu diena ir mūsu nakts. Jūs un cietā zeme esat mūsu lielās sfēras centrā.

Es paņēmu zēnu līdzi, jūs �ādu rīcību nosauktu par �pastaigu�.

Vispirms mēs devāmies uz Parīzes seno kvartālu, kur es biju dzīvojis iepriek�ējā dzīvē, bet Laionels absolūti

neko neredzēja. Kad es viņam rādiju da�as celtnes, viņ� vaļsirdīgi pajautāja � vai es tās neredzu sapnī. Laikam man ir spējas, kas nav attīstītas visiem astrālās pasaules iemītniekiem. Piemēram, kad Laionels domāja, ka Parīze ir tikai mana iztēle (viņ� pats ir dzimis Bostonā), tad es devos ar viņu uz �debess valsti�. To viņ� tūlīt ieraudzīja un teica: ��ī dro�i vien ir tā vieta, par kuru man stāstīja vecmāmiņa. Bet kur ir Dievs?�

To es nevarēju pateikt. Pēk�ņi mēs ieraudzījām, ka visi skatās vienā virzienā. Mēs arī sākām skatīties kopā ar citiem un ieraudzījām spilgtu gaismu, līdzīgu saulei. Tikai �ī gaisma bija mīkstāka, ne tik ap�ilbino�a, kāda tī ir materiālajai saulei.

�Lūk,� es teicu zēnam, �to redz tie, kas redz Dievu.�

Bet tagad man ir jāsaka jums kaut kas ļoti dīvains: kamēr mēs skatījāmies uz �o gaismu, lēnām sāka veido�ties stāvs, kādu mēs uz zemes bijām paradu�i saukt par Kristu. Viņ� ar maigumu skatījās uz cilvēkiem un pastiepa viņiem savas rokas. Pēc tam Viņa tēls izmainījās, un uz Viņa labās rokas atradās jērs. Bet drīz Viņ� atkal pār�veidojies stāvēja kalnā. Pēcāk Viņ� sāka runāt un mācīt klāteso�os, un mēs varējām dzirdēt Viņa balsi. Tad Viņ� pazuda, un mēs pārstājām Viņu redzēt.

13. vēstule REĀLAS UN NEREĀLAS FORMAS

Kad es pirmo reizi pārgāju uz aizsauli, viss redzētais mani ļoti ieinteresēja, es pat nejautāju, kā vajag uztvert ieraudzīto. Vēlāk es sāku ievērot at�ķirību starp priek��metiem, kas, pavir�i skatoties, liekas izveidoti no vienas un tās pa�as substances. Tad es pamanīju at�ķirību, kas neap�aubāmi eksistēja uz zemes. Piemēram, starpību starp vīrie�iem un sievietēm, arī bērniem un citām lietām, kas, kaut arī ir redzamas un liekas, ka tās ir taustāmas, tomēr ir tikai domu tēli.

�ī doma ienāca man prātā, kad es skatījos drāmās, kas tika nospēlētas �debesu valstī�. Vēl spēcīgāka sajūta bija nesen, kad es veicu pētījumu tajā sfērā, kuru es saucu par �pirmtēlu pasauli�.

Vēlāk es dro�i vien varē�u at�ķirt no pirmā skatiena vienu vai otru veidu. Piemēram, ja es �eit satik�u būtni

vai ko tai līdzīgu un man teiks, ka tas ir Viktora Igo romāna varonis �ans Val�ans, � man būs pamats domāt, ka tas ir tikai domu tēls, kaut arī tik dzīves pilns kā īsta būtne �ajā izretinātās matērijas pasaulē. Bet līdz �im es vēl neesmu saticis �ādus varoņus.

Tādējādi, kamēr es nebū�u pārliecināts, ka būtne, kuru esmu saticis, mani dzird un var man vai citiem, kas grie��as pie viņas, atbildēt, es nevaru galīgi izlemt, vai tā patie�ām eksistē. No �ī brī�a es pētī�u visus, kas gadīsies manā ceļā. Romāna varonis vai cits domās radies tēls, lai cik dzīvs tas izskatītos, tomēr nevar atbildēt uz jau�tājumiem, jo tam nav dvēseles, nav reāla apziņas centra.

Kad es redzu koka vai dzīvnieka dīvaino formu un varu to aptaustīt (jo sajūtas �eit darbojas tāpat kā uz zemes), es zinu, ka tas eksistē astrālā plāna smalkajā matērijā.

Es domāju, ka visas būtnes, kuras es �eit redzēju, ir reālas. Bet, ja es satik�u tādu, kuru nevarē�u aptaustīt un kas nevarēs atbildēt uz jautājumiem, � tad man būs dati manai hipotēzei, ka matērijas daļiņām, kas sastāda domu tēlus, ir pietiekama saistības pakāpe, lai izskatītos reālas.

Neap�aubāmi, ka nav gara bez substances un nav sub�stances bez gara. Cilvēks, kas ir uzzīmēts, tomēr no liela attāluma var izskatīties kā cilvēks.

Vai aizsaulē var eksistēt apzināti, iepriek� paredzēti domu tēli? Es domāju, ka var. Tādai domas formai jābūt ļoti intensīvai, lai varētu saglabāties uz ilgu laiku.

14. vēstule PARACELSA FOLIANTS

Nesen es palūdzu savam Skolotājam, lai viņ� parāda man arhīvus (ja tādi eksistē), kur varētu būt ierakstītas �eit dzīvojo�o atmiņas. Viņ� teica: �Jūs bijāt liels grā�matu mīlētājs uz zemes. Iesim!�

Mēs iegājām lielā, bibliotēkai līdzīgā ēkā, un man dizrāvās elpa no pārsteiguma. Mani pārsteidza nevis ēkas arhitektūra, bet grāmatu un manuskriptu daudzums. Dro�i vien to bija vairāki miljoni.

Es pajautāju Skolotājam, vai �eit ir visas grāmatas. Viņ� pasmaidīja un teica: �Vai jums vēl par maz? Jūs varat izvēlēties visu, ko vien vēlaties.�

Es gribēju zināt, kā grāmatas ir izvietotas � pa priek��metiem vai savādāk?

��eit ir noteikta kārtība,� viņ� atbildēja. �Ko jūs vē�laties?�

Es teicu, ka gribētu redzēt grāmatas, kurās ir ierakstīti vērojumi par �o man vēl maz pazīstamo pasauli.

Tad viņ� paņēma no plaukta biezu sējumu, kas bija no�drukāts lieliem, melniem burtiem.

�Kas uzrakstīja �o grāmatu?� es pajautāju viņam.

�Tur ir paraksts.�

Es paskatījos grāmatas beigās un ieraudzīju parakstu, ko lietoja Paracelss.

�Kad viņ� to uzrakstīja?�

�Neilgi pēc pārvieto�anās uz �ejieni. Tas bija uzrak�stīts starplaikā starp Paracelsa dzīvi uz zemes un viņa nā�ko�o iemieso�anos.�

Grāmata, ko es atvēru, bija traktāts par cilvēku un eņģeļu gariem un eiementārvielu gariem. Tā sākās ar cilvēka gara apzīmējumu, kā gara, kam cilvēka formā bija dzīves pieredze. Bet eiementārvielu gars bija apzīmēts kā attīstīta pa�apziņa, kurai vēl nebija tādas pieredzes.

Tālāk autors apzīmēja eņģeli kā augstas pakāpes garu, kuram nebija un laikam arī nākotnē nebūs tādu pārdzī�vojumu matērijā. Vēl viņ� apgalvoja, ka eņģeļu dvēseles dalās divās grupās � debess dvēselēs un pazemes dvēse�lēs. Pirmās pieder tiem eņģeļiem, kas darbojas saskaņā ar Dieva likumiem, pēdējās � tiem, kas darbojas pret �o harmoniju. Viņ� apgalvo, ka katra no �īm grupām ir ne�piecie�ama, lai eksistētu otra, jo tad, ja visi būtu labi, Visums pārstātu eksistēt. Tāpat arī pats labums pārstātu eksistēt, ja nebūtu tā pretstata � ļaunuma.

Viņ� apgalvo, ka eņģeļu valstības arhīvos ir norādī�jumi par to, ka labs eņģelis ir kļuvis ļauns, bet savukārt ļauns eņģelis kļuvis labs. Tomēr tie bija reti gadījumi.

Tālāk viņ� brīdina tās dvēseles, kuras uzturēsies �ajā sfērā, kurā es atrodos pa�laik, lai tās nestātos kontaktā ar ļauniem gariem. Viņ� apgalvo, ka �ejienes dzīves smal�kajās formās ir vairāk kārdinājumu nekā zemes dzīvē. Viņ� pats ne vienreiz vien bijis ļauno eņģeļu ielenkts, kas mēģināja pārliecināt viņu apvienoties ar tiem. Un viņu argumenti da�reiz bija pieklājīgi.

Autors turpina, ka savas aizsaules dzīves laikā viņam bija bie�i kontakti ar gariem, gan ar labiem, gan ļauniem,

bet, kamēr viņ� atradās uz zemes, viņ� nekad (cik viņam v.ināms) nav sarunājies ar ļaunu eņģeli.

Viņ� parāda savam lasītājam, ka ir tikai viens izziņas veids, kā var konstatēt, vai �ejienes smalkās pasaules būtne pieder pie eņģeļiem, cilvēku gariem vai elementārvielu gariem. Eņģeļi at�ķiras ar spēcīgu atstaro�anu. Viņ� saka, ka gan labie, gan ļaunie eņģeļi spēcīgi izstaro gaismu. Tomēr starp viņiem ir at�ķirība, kuru tūlīt var pamanīt, aplūkojat viņu sejas. Debess eņģeļu acīs spīd mīlestība un prāts, bet skatīties pazemes eņģeļu acīs ir ļoti grūti.

Vēl viņ� saka, ka tumsas eņģelis var maldināt cilvēku, parādoties viņa priek�ā kā gaismas eņģelis. Bet dvēselei tādi maldi nav iespējami, ja tā ir atbrīvojusies no savas mirstīgās miesas.

Cerams, ka es varē�u vēl vairāk pastāstīt par �o iz�ziņu, bet tagad man jāatpū�as.

15. vēstule ROMAS TOGA

�ī valsts man ir sevi�ķi interesanta ar to, ka �eit trūkst nosacītības. �eit nav divu cilvēku, kas būtu vienādi ģēr�bu�ies. Ļoti daudzi ģērbjas tik neparasti, ka viņu ārējais izskats ienes lielu da�ādību �ajā pasaulē.

Manas drēbes ir līdzīgas tām, kādas es valkāju uz zemes. Vienreiz tomēr eksperimenta veidā domās es biju atgriezies vienā no savām iepriek�ējām dzīvēm un apģēr�bies tā laika drēbēs.

�eit neko nemaksā iegādāties vajadzīgo apģērbu. Es nevaru pateikt, kādā veidā es iegādājos tās drānas, kādās es biju tērpies, pārejot uz �ejieni. Kad es sāku tādām lietām pievērst uzmanību, es ieraudzīju, ka esmu ģērbies tāpat kā agrāk.

�eit ir daudz tādu, kas valkā seno laiku kostīmus. Bet 1as vēl nenozīmē, ka viņi visus aizgāju�os gadsimtus ir pavadīju�i �eit.

Varbūt viņi valkā tādas drānas tāpēc, ka tās viņiem patīk.

Likumīgi, ka vairākums paliek netālu no vietas, kur viņi dzīvoja uz zemes. Bet es no pa�a sākuma izvēlējos klejo�anu. Es ātri pārvietojos no vienas valsts uz otru.

Vienu nakti (pie jums tā ir diena) es varu atpūsties Amerikā, otru nakti � Parīzē. Es reizēm atpūtos uz dī�vāna jūsu viesistabā, bet jūs nezinājāt, ka es biju tur.

Tomēr es domāju, ka jūs laikam sajustu manu klāt�būtni, ja es paliktu jūsu tuvumā, būdams ilgi nomodā.

Tomēr nedomājiet, ka tur atpūtas laikā vajag atbal�stīties uz jūsu pasaules cietās matērijas. Nebūt ne. Mēs varam atpūsties uz smalkās mūsu pasaules substances.

Vienreiz pēc manas pārcel�anās uz �ejieni es ierau�dzīju sievieti grieķu kostīmā un pajautāju, kur viņa to dabūjusi. Viņa teica, ka izgatavojusi to pati. Uz manu jautājumu: �Kā?� � viņa atbildēja: �Es vienkār�i iztē�lojos to domās, un tās pārvērtās manā apģērbā.�

�Kā jūs to sastiprinājāt? Ar sprādzēm?�

�Nē, uz zemes to dara savādāk,�

Tad es paskatījos uz viņu uzmanīgāk un ieraudzīju, ka viņas apģērbs sastāvēja no viena gabala, kas uz pleciem bija srstiprināts ar dārgakmeņu adatām.

Pēc tam es pats pamēģināju modelēt sev tērpu. Man radās ideja tērpties Romas togā, bet es nekādi nevarēju atcerēties, kāda tā izskatās.

Tad es satiku savu Skolotāju un pateicu viņam par savu vēlmi. Viņ� iemācīja mani, ķā jāveido apģērbs pēc savas gaumes: vajag skaidri iztēloties redzamu apģērba paraugu un ar vēlmes spēku �o iztēloto paraugu ietērpt mentālās pasaules smalkajā substancē. Un tā radīsies vē�lamais apģērbs.

�Tādā gadījumā,� es teicu, �mentālā plāna substance (kā jūs to saucat) nav tā pati, no kuras sastāv mans ķermenis?�

�Gala rezultātā matērija ir viena un tā pati abās pa�saulēs, bet vibrāciju ātrumā un izretinātībā ir liela at�ķi�rība,� viņ� atbildēja.

Substance, no kuras ir taisīts mūsu apģērbs, ir ļoti smalka, bet mūsu ķermeņi ir ļoti blīvi. Mēs nemaz ne�esam caurspīdīgi eņģeļi, kuri sē� uz mitriem mākoņiem. Ja nebūtu ātruma, ar kuru es pārvietojos telpā, es da�reiz varētu iedomāties, ka mans ķermenis ir tikpat blīvs kā agrāk.

Es bie�i varu jūs redzēt, un man �ķiet, ka jūs esat caurspīdīga. Es domāju, ka tas ir jautājums par pielā�go�anos videi.

Sākumā man bija grūti piemērot enerģijas daudzumu, kas bija nepiecie�ams katrai konkrētai darbībai. Tā, pie�

mēram, kad es sākumā gribēju mazliet pavirzīties uz priek�u, teiksim, par da�iem jardiem, izrādījās, ka es biju nokļuvis jūdzes attālumā. Tik mazu piepūli �eit prasa pārvieto�anās, bet tagad es jau esmu pielāgojies.

Es nolēmu apgādāties ar lielu enerģijas daudzumu iz�cili darbīgai dzīvei uz zemes, kad es atkal uz turieni at�griezī�os. Bet �eit visgrūtākais uzdevums priek� manis � rakstīt ar jūsu rokas starpniecību. Sākumā tas atņēma vi�sus manus spēkus, bet tagad es jūtu jau mazāku preto�a�nos no jūsu puses un man ir vajadzīga mazāka piepūle. Tomēr es nevarētu rakstīt bez pārtraukuma, neizmanto�jot jūsu dzīves spēku, un to es negribu.

Jūs dro�i vien esat pamanījusi, ka rakstī�ana jūs vairs nenogurdina tik ļoti, kā tas bija sākumā.

Bet es sāku runāt par to, ka mūsu pasaulē nav nosa�cījumu. Mēs sveicinām viens otru, bet tikai tad, kad gribam. Tomēr es redzēju da�as vecas sievietes, kuras baidījās runāt ar nepazīstamiem, bet viņas laikam atra�dās �eit pavisam mazu laiku un vēl nebija atmetu�as ze�mes paradumus.

16. vēstule LIETA, KURU VAJAG AIZMIRST

Es gribētu vērsties pie tiem, kas tuvojas nāvei. Es gribētu lūgt viņus pēc iespējas ātrāk aizmirst savu fizisko ķermeni pēc tās pārmaiņas, ko viņi sauc par nāvi.

Ak, �ī �ausmīgā ziņkārība, kas spie� mūs skatīties uz to veidolu, kuru mēs kādreiz uzskatījām par sevi! �ī ziņkārība reizēm atgrie�as ar tādu spēku, ka spie� mūs rīkoties it kā pret savu gribu un pievelk mūs pie tā veidola. Tāda tieksme da�us pārņem kā briesmīga ap�sēstība, un viņi nevar no tās atbrīvoties tik ilgi, kamēr uz kauliem, kuri kādreiz kalpoja viņiem kā atbalsts, ne�paliek ne mazākā miesas kripatiņa.

Pasakiet tiem, lai viņi atmet katru domu par savu miesu un atbrīvoti pāriet uz jauno dzīvi. Skatīties atpakaļ pagātnē da�reiz ir ļoti lietderīgi, bet tikai ne uz �īm iznīcīgajām atliekām.

Redzēt zārkā ir iespējams tāpēc, ka pa�reizējais ķer�menis tumsā staro un ir spējīgs izlauzties blīvajai matē�rijai cauri. Es pats kādreiz esmu to darījis, bet esmu no�lēmis nekad neatgriezties un neskatīties uz to veidolu.

Es negribu jūs satriekt vai sarūgtināt, es gribu jūs brīdināt. Tas skats ir ļoti bēdīgs, un iespējams, ka dau�dzas tikko uz �ejieni pārgāju�as dvēseles ir noskumu�as, tāpēc viņas vairākkārt atgrie�as tajās vietās, kuras viņām nevajadzētu apmeklēt.

Jums jāzina, ka tad, kad mēs pastiprināti domājam par kādu vietu, mēs tūdaļ tiekam pārcelti uz turieni. Mūsu �ejienes ķermenis ir tik viegls, ka tas ir spējīgs sekot do�mai bez jebkādas piepūles. Pasakiet tiem, lai viņi ne�dara to.

Vienreiz, ejot pa aleju (pie mums ir arī koki), es satiku liela auguma sievieti garā, melnā tērpā. Viņa raudāja, jo te eksistē arī asaras. Es pajautāju viņai, kāpēc tā raud. Viņa paskatījās uz mani neizsakāmi skumji.

�Es patlaban skatījos uz veidolu,� viņa atteica.

Mana sirds sāpēja par viņu � es zināju, ko viņa jūt. Satricinājuma izjūta, kas ir pirmās apmeklē�anas laikā, nepārtraukti atkārtojas, jo tas veidols kļūst arvien ma�zāk līdzīgs tai būtnei, kādu mēs iedomājamies sevi, bū�dami dzīvi.

Zinātniskas intereses pēc man bie�i gribējās pajautāt Laionelam, vai viņ� nebija atgriezies pie savas miesas. Bet es nepajautāju, baidoties iedvest viņam �o ideju. Viņu ir pārņēmusi tāda trauksmaina ziņkārība. Ļoti iespējams, ka tiem, kas pāriet uz �ejieni bērnu vecumā, ir mazāk �īs kaitīgās tieksmes nekā pārējiem.

Mums vajadzētu zemes dzīves laikā atcerēties, ka �ī mūsu ārējā forma nebūt neesam mēs pa�i, un tad tā mums nebūtu tik pārspīlēti nozīmīga.

Vispārējs likums ir tāds, ka tie, kas atrodas �eit ļoti ilgi, neizskatās veci. Es uzzināju no sava Skolotāja, ka pēc zināma laika vecais cilvēks aizmirst, ka viņ� ir vecs. Mūsos ir ielikta �ī tieksme � domās palikt jauniem, un tas atspoguļojas ārējā izskatā, jo �eit ķermeni var uz�tvert tie�i tādā formā, kādā tā atbilst mūsu domām. Ritma likums �eit darbojas tāpat kā visur. Bērni izaug un pat var sasniegt vecumu, ja viņu apziņa gaida tādas pārmai�ņas. Lielākoties �eit sastopami cilvēki labākajos gados, jo pastāv tieksme sasniegt spēka gadus vai atgriezties pie tiem. Un pēc tam var palikt �ajā stāvoklī tik ilgi, kamēr nepārvaramā tieksme pēc zemes neradīsies no jauna.

�ejienes iemītnieku vairākums nezina, ka viņi daudz�kārt ir dzīvoju�i miesīgu dzīvi. Savu pēdējo dzīvi viņi uztver diezgan skaidri, bet viss, kas bija agrāk, viņiem

liekas līdzīgs sapnim. Pagātnes atmiņa ir jasaglaba pec iespējas skaidrāka, tas palīdz veidot nākotni.

Cilvēki, kas iedomājas savus aizgāju�os draugus kā ļoti gudrus un visu zino�us, būs ļoti vīlu�ies, kad uzzinās, ka īstenībā aizsaules dzīve ir tikai zemes dzīves turpināļums. Ja zemes domas un vēlmes bija virzītas tikai uz materiālajiem priekiem, tādas tās paliek arī �eit. Kamēr esmu �eit, es biju saticis patiesi svētos, bet viņiem arī zemes dzīves laikā bija cēli ideāli, un �eit viņi var neie�robe�oti kalpot tiem. �eit nav tās mehāniskās dzīves, kas uz zemes padara cilvēkus par īstiem vergiem. Mūsu pa�saulē cilvēku saista tikai viņa domas. Ja tās ir brīvas � viņ� arī ir brīvs. Tomēr �eit nav daudz cilvēku, kuriem ir man līdzīga filozofiska atziņa. �eit ir vairāk svēto nekā domātāju, jo lielākajai cilvēku daļai augstākais ideāls ir virzīts vairāk uz reliģisko, nevis filozofisko dzīvi.

Es domāju, ka no visiem cilvēkiem, kurus esmu �eit saticis, vislaimīgākie ir gleznotāji. �ejienes pasaules sub�stance ir tik viegla un plastiska, tā neparasti viegli pie�ņem formas, kādas rodas ar iztēles starpniecību. �eit ir apbrīnojami skaistas gleznas. Da�i �ejienes mākslinieki cen�as savas gleznas nodot zemes mākslinieku iek�ējai redzei, un da�reiz viņiem tas izdodas. Un tad īstais radītājs priecājas par to, ka viņa biedrs uz zemes uztver ideju un realizē to gleznā.

Ne katrs var skaidri redzēt, cik labi viņa iedvesmo�tais mākslinieks iemiesoja viņa ideju, jo vajadzīgs speci�āls talants un sagatavotība, lai varētu redzēt parādības cita veida matērijās. Iedvesmotāja gars uztver domu viņa iedvesmotā mākslinieka apziņā un tādā veidā uzzina, cik tālu viņa ideja ir realizēta uz zemes.

Ar dzejniekiem ir tas pats. �eit tiek radītas ļoti skais�tas poēmas, un tās iespie�as zemes dzejnieku domās. Viens no �ejienes dzejniekiem man teica, ka to vieglāk var panākt īsās poēmās nekā eposos un drāmās, kam ir vajadzīga ilgsto�a piepūle. Apmēram to pa�u var teikt arī par mūziķiem. Kad jūs apmeklējat koncertus, kur tiek izpildīta skaista mūzika, tur ap jums dro�i vien drūzmējas ļ^ari, kuri mīl mūziku un kurus valdzina muzikāla harmo�nija. Zemes mūzika �eit dod daudz prieka. Mēs varam to dzirdēt. Bet neviens no �ejienes mūzikas mīlētājiem neparādīsies tādā vietā, kur dauza bungas un ir dzir�dei netīkama mūzika. Mēs dodam priek�roku stīgu instru�

mentiem. No visiem zemes iespaidiem skaņas visvieglāk sasniedz �o dzīves sfēru. Pasakiet to muzikantiem.

Ja zemes cilvēki varētu dzirdēt mūsu mūziku! Es pats nesapratu mūziku uz zemes, bet tagad mana dzirde ir pilnveidojusies. Un man liekas, ka jums ir jādzird mūsu mūzika, tāpat kā mums jūsējā.

Varbūt jūs interesē, kādas vietas es apmeklēju. Man ļoti patīk viena burvīga vieta laukos, kalna nogāzē, ne�tālu no manas pilsētas. Tur ap kalnu vijas taciņa un aug�ā stāv mājiņa. Da�reiz es uzturos tur ilgi un klausos no kalna krīto�ā strauta �alo�anā. Augsti, slaidi koki ir kļu�vu�i man kā brāļi. Sākumā es neskaidri saredzu fiziskos kokus, tad ieeju mazajā mājiņā un apguļos uz koka sola, kas ir piesliets pie sienas. Es aizveru acis un ar īpa�u piepūli, respektīvi, ar tiek�anos panāku, ka varu redzēt savu iemīļoto vietu. Te jāpiebilst, ka tas notiek nakts laikā, kad mans ķermenis izstaro gaismu. Spilgtajā saules ap�gaismojumā mēs pavisam nevaram redzēt, mūsu gaisma tiek dzēsta ar saules �ilbino�o gaismu.

Vienreiz es paņēmu līdzi Laionelu un atstāju viņu mājiņā, bet pats attālinājos. Paskatījies uz mājiņu, es ieraudzīju, ka tā, pateicoties Laionela starojumam, vien�reizēji skaisti mirdz. Mazā celtne ar gotisko jumtu izska�tījās kā pērle, kas bija apgaismota no iek�puses. Tas bija ļoti skaisti.

Pēc tam es aizgāju pie Laionela un pateicu viņam, lai tas savukārt paiet malā, un ieņēmu viņa vietu mājiņā. Mani interesēja, vai viņ� redzēs to pa�u. Kad viņ� at�griezās pie manis, es pajautāju, ko viņ� redzēja. Viņ� iesaucās:

�Kāds apbrīnojams cilvēks jūs esat, tēv! Kā jūs pa�nācāt, ka visa mājiņa spīdēja?�

Tad es pārliecinājos, ka mēs abi redzējām vienādi.

Bet tagad es esmu noguris un novēlē�u jums labu nakti un patīkamus sapņus.

17. vēstulē OTRA SIEVA

Mani bie�i aicina, lai atrisinu da�ādus sare�ģījumus. Daudzi mani sauc vienkār�i �tiesnesis�, bet parasti ik�viens saglabā to vārdu, kāds viņam bija uz zemes.

Vīrie�i un sievietes nāk pie manis, lai atrisinātu da�as domstarpības, kas skar ētiku un citus jautājumus. Nāk arī strīdu gadījumos. Dro�i vien jūs domājat, ka �eit nestrī�das. Ne tikai strīdas, bet pastāv arī ilgsto�s naids.

Starp at�ķirīgo reliģisko uzskatu piekritējiem nereti notiek karstas sadursmes. Nokļūstot �eit ar tiem pa�iem ticējumiem, kādi viņiem bija uz zemes, gūstot iespēju re�dzēt savus ideālus un reāli pārdzīvot savas cerības, da��ādu ticējumu cilvēki kļūst vēl neiecietīgāki nekā uz ze�mes. Ikviens ir pārliecināts, ka tie�i viņam ir taisnība, bet otrs kļūdās. Sevi�ķi bie�i tas ir sastopams pie tiem, kas ir tikko pārgāju�i uz �ejieni.

Pēc kāda laika viņi kļūst daudz iecietīgāki. Koncen�trējoties savas dzīves iek�pusē, viņi izbauda tos priekus, kurus ikviena dvēsele veido priek� sevis.

Es gribu minēt jums piemēru, kādos jautājumos man �eit nākas būt par �tiesnesi�.

�eit ir divas sievietes, kuras dzīves laikā uz zemes bija apprecēju�as vienu un to pa�u cilvēku. Pirmā sie�viete nomira, pēc tam viņas vīrs apprecēja otru. Un pēc pāns gadiem abi � vīrs un otrā sieva � pārgāja uz �e�jieni. Pirmā sieva uzskata sevi par vienīgo sava vīra sievu un visur seko viņam. Viņa apgalvo, ka vīrs ir apsolījis satikties ar viņu debesīs. Toties vīru vairāk pievelk otrā sieva, kaut arī pret pirmo viņam ir labas jūtas. Bet viņam apniku�as (kā viņ� izteicās) �īs neapdomīgās neprātības. Viņ� man vienreiz pateica, ka gribētu tikt vaļā no abām, lai varētu mierīgi nodoties pētījumiem, kas viņu interesē. Viņ� bie�i gribēja kontaktēties ar mani, un abas sievietes neiztrūksto�i arī reizē nāca pie manis. Vienreiz, kad viņi trijatā pienāca pie manis, pirmā sieva uzdeva man tādu jautājumu;

��is cilvēks ir mans vīrs. Vai �ai otrajai sievietei nav jāaiziet prom un jāatstāj viņ� tikai man?�

Es pajautāju otrai sievai, ko viņa vēlas teikt. Viņa atbildēja, ka bez vīra jutīsies �eit ļoti vientuļa. Tā kā vīrs piederēja viņai vēlāk, viņai ir vairāk tiesību uz vīru nekā pirmajai sievai.

Acumirklī manā atmiņā uzpeldēja aina, kas notika starp varizejiem un Kristu, kad tie uzdeva Viņam līdzīgu jautājumu. Un es atkārtoju Viņa atbildi, cik precīzi va�rēju to atcerēties:

�Tie, kuri ir cēlu�ies no miru�ajiem, neprecas, bet kā eņģeļi uzturas debesīs.�

Acīmredzot mana atbilde pārsteidza viņus, jo viņi pa�gāja sāņus, lai apdomātu to.

Manis pa�a vērojumi par �o gadījumu liek secināt, ka dzimumu at�ķirība �eit ir tikpat reāla kā uz zemes, kaut arī izpau�as savādāk.

Pēc kāda laiciņa visi trīs atkal pienāca pie manis un pateica, ka viņi no jauna ir pārskatīju�i savu nesapra�a�nos. Iespējams, ka �is jaunais viedoklis bija eņģelisks, jo pirmā sieva nolēma �pie�ķirt� savam vīram iespēju kādu laiku pavadīt ar otro sievu, ja tas viņam ir nepiecie�ams.

Bet lieta tāda, ka vīram bija cita maiga mīlestība pret jaunu meiteni vēl pirms satik�anās ar abām sievām. �ī meitene bija mirusi, un vīram radās liela vēlme sameklēt viņu �eit. Bet viņa situācija nav no vieglajām, kaut arī ir paņēmiens, kā viņ� varētu tikt vaļā no savu sievu apni�cīgās sabiedrības un nodro�ināt sev vientulību, bet viņ� to vēl nezina. Tas, kas zina, var no�ķirties no citiem �eit tāpat kā uz zemes. Viņ� var uzcelt ap sevi sienu, caur kuru viņu varēs ieraudzīt tikai izredzētie. Es neatklāju �o noslēpumu manam draugam, bet varbūt vēlāk es to darī�u, ja viņa attīstībai būs nepiecie�ama vientulība. Pa�laik man liekas, ka viņam ir lietderīgāk piemēroties �īm dubulttiesībām uz viņu un pa�am atrast, kāda patiesība slēpjas viņa sare�ģījumu pamatā. Varbūt viņ� uzzinās, ka pēc būtības viņ� �nepieder� nevienai no �īm abām sievietēm. Dvēseles, kuras �eit uzturas, pēc kāda laika sāk tik ļoti mīlēt brīvību, ka ir gatavas pa�as atkāpties no savām tiesībām un pretenzijām uz citu cilvēku brīvību.

�eit var pilnveidoties, ja cilvēks izjūt �ādu vajadzību. Tomēr maz ir tādu, kas izmanto �ādu iespēju. Vairākums apmierinās ar to, ka apgūst zemes pieredzi un zemes pār�dzīvojumus. Te cilvēki zaudē labvēlīgas iespējas glu�i tāpat, kā tas notielk zemes dzīves laikā. �eit ir skolotāji, kas vienmēr ir gatavi palīdzēt tam, kas vēlas �o palīdzību, lai atklātu dzīves noslēpumus � �ejienes, aizsaules un tādas dzīves, kas sniedzas tālajā pagātnē.

Ja cilvēks ir sapratis, ka viņa pēdējā uzturē�anās uz zemes ir bijusi tikai pēdējā viņa eksisten�u garajā rindā, tad viņ� sakoncentrēs savas domas uz to, lai atjaunotu atmiņā tālo pagātni. Tādējādi viņ� var atcerēties �īs vai�rākās dzīves. Daudzi var domāt, ka pietiek ar vienu at�brīvo�anos no materiālā aizsega, lai atbrīvotu dvēseli no jebkādas aptum�o�anās. Bet arī te glu�i kā uz zemes viss

notiek ne jau tāpēc, ka tam bija tā jābūt, bet gan tāpēc, ka tas ir tā.

Mēs saistām pie sevis pārdzīvojumus, kam esam no�briedu�i 'un pēc kuriem mums ir pieprasījums. Bet dvē�seļu vairākumam �eit ir pārāk mazi pieprasījumi, glu�i tāpat kā tas bija uz zemes. Pasakiet viņiem, lai prasa vai�rāk, un viņu alkas būs apmierinātas.

19. vēstule MīLAS PATVĒRUMS DEBESIS

Es satikos ar ļoti interesantu cilvēku, kad rakstīju kopā ar jums. Tā ir mīlo�a sirds, kas �eit gaidīja savu mīļoto desmit gadus ilgi.

Uz zemes tai mēģināja iestāstīt, ka viņ� ir miris, un pārliecināja iemīlēt citu. Tomēr viņa nevarēja aizmirst savu iemīļoto, jo katru nakti viņ� sagaidīja viņas dvēseli miega laikā. Katru nakti viņa ieradās �eit un da�reiz, mos�toties no miega, varēja atcerēties visu, ko viņ� teica sa�tik�anās reizē.

Viņa teica tam, ka ilgi nepaliks saules apgaismotajā pasaulē un atnāks uz �o, viņa apmirdzēto pasauli.

Pirms kāda laika viņa beidzot parādījās. Viņ� sen to gaidīja un no �īs pasaules vielas uzcēla nelielu māju, kādu sapņoja iekārtot viņai uz zemes.

Viņ� pastāstīja man, kā vienreiz naktī, atnākot pie viņa, tā paziņoja, ka nāko�ajā dienā apvienosies ar viņu.

Viņ� bija pārsteigts un gandrīz gatavs viņu atturēt, jo viņa pa�a nāve bija pēk�ņa un ļoti moko�a, un viņ� negribēja, lai tā ciestu. Viņ� vienmēr sargāja savu mīļoto, cen�oties brīdināt no jebkurām briesmām. Bet �oreiz, kad pirmais satricinājums pārgāja, viņ� atskārta, ka iemīļotā tie�ām atnāks pie viņa. Viņ� bija ļoti laimīgs.

Aizsaulē viņ� nemeklēja jaunu mīlestību, jo, ja uz ze�mes tiek atstāta viena liela mīlestība un ja zemes mīļotā neaizmirst aizgāju�o, saikne var saglabāties uz ilgu laiku, nezaudējot spēku. Jūs, kas paliku�i uz zemes, esat aiz�mirsu�i visu �eit pārdzīvoto un tāpēc nezināt, kādu laimi dod mums jūsu atmiņas, nesaprotat, cik mums ir grūti panest, ja esat mūs aizmirsu�i.

Tomēr bie�i gadās, ka garīguma ziņā visvairāk attīs�tās tie�i tie, kurus uz zemes aizmirst viņu mīļie cilvēki. Un tomēr ir ļoti skumji apzināties, ka esi aizmirsts.

Jūs radāt mūsos spēku, atstājot mūs pa�u rīcībā, bet �is spēks rodas ļoti grūti, un visas dvēseles nebūt nav gatavas tam, lai izmantotu piespiestu vientulību ātrākai gaiīgo zinā�anu attīstībai.

Bet atgriezīsimies pie pāra, kas mūs interesē. Visu to dienu viņ� palika kopā ar iemīļoto. Viņ� nevarēja redzēt viņas miesu, jo saules stari bija pārāk spilgti priek� viņa. Pēc ilgsto�as gaidī�anas viņ� sajuta viņas roku savā rokā. Kaut arī viņ� nevarēja mīļoto redzēt, tomēr zināja, ka tā bija �eit. Viņ� sāka runāt ar viņu, lietojot zemes vārdus, bet viņa, liekas, viņu nesaprata. Viņ� atkal uzsāka sarunu, bet viņa neatbildēja, kaut gan pēc rokas spiediena viņ� zināja, ka viņa jūt tā klātbūtni. Un tā viņi stāvēja roku rokā saules apgaismotā tumsā: viņ� � spējīgs runāt, pa�teicoties savai ilgsto�ajai pieredzei smalko skaņu pasaulē, viņa � klusa un samulsusi, kaut arī turpināja turēties pie viņa rokas.

Kad saules stari nodzisa, viņ� varēja skatīt viņas seju un viņas acis, kas bija pla�i atvērtas un izbiedētas. Viņi joprojām atradās istabā, kur gulēja viņas nedzīvā miesa. Bija vasara, un logi bija vaļā. Viņ� centās pierunāt viņu iziet smar�īgās nakts pla�umā (viņiem tā bija diena). Viņa paturēja tā roku un negribēja kustēties. Beidzot viņam izdevās aizdabūt to projām. Tagad viņa sadzirdēja mīļotā bd'si un atbildēja.

�Mīļotais,� teica viņa, �kura no divām tomēr esmu es? Es redzu sevi �eit, es jūtu sevi, un tur arī esmu es. Es esmu it kā divās vietās. Kura no divām patiesi esmu es?�

Viņ� mierināja to ar mīlas vārdiem. Viņ� baidījās viņu apmīļot, jo dvēseļu pieskar�anās ir ļoti spēcīga. Viņ� bai�dījās, lai viņa neatgrieztos pie nule pamestās formas un nesekotu jauna �ķir�anās.

Kaut arī mīļotā bie�i nāca pie viņa sapnī, tagad tas bija savādāk, daudz reālāk, un viņ� sajuta, ka viņa tie��ām ir pārkāpusi pāri lielai pārmaiņai.

Viņa turpināja turēt tā roku un tajā pa�ā laikā negri�bēja attālināties no �tā veidola�. Viņi bija kopā visu nakti un visu nākamo dienu, kamēr sāka spīdēt saule un viņ� atikai pārstāja viņu redzēt.

Sās dienas laikā mīļotās draugi traucēja viņas miesas mieru, darīja to, kas ir jādara dzīvajiem, tādējādi traucē�jot miru�os. Viņ� turpināja būt ar viņu kopā arī nāko�ajā naktī un dienā. Viņ� dzirdēja viņas apbēdināto vecāku raudas. Otrajā nakti istabā, kur gulēja viņas miesas, ieskrēja mīļotās mazais sunītis, ieraudzīja viņus abus un sāka �ēlabaini smilkstēt. Viņi abi dzirdēja �o smilkstē�anu. Tagad viņa jau dzirdēja skaidrāk, kad viņ� sāka runāt.

�Kur viņi aizvedīs �to�?� viņa pajautāja.

Tad viņ� atcerējās minūtes, kad pats kā apburts stā�vēja pie savas nedzīvās formas, pie kuras viņa mīļotā lēja rūgtas asaras. Un viņ� sāka mīļoto pierunāt aiziet pavisam, bet viņai likās, ka tā nevar darīt. Tre�ajā dienā viņa sāka uztraukties, kad cilvēki lika zārkā viņas miesas. Tajā pa�ā laikā viņ� sajuta (jo redzēt viņ� nevarēja) pūli, kas bija sapulcējies istabā, un sadzirdēja bēru mūziku. Dzirdēt mūziku ir daudz vieglāk nekā cilvēku balsis. Lai sadzirdētu balsis, ir vajadzīga laba sagatavotība.

�ajā laikā viņa mīļotā bija ļoti satraukta. Satraukums pārgāja arī uz viņu. Visi sāka lēnām kustēties � nepa�nesami lēnām. Viņ� teica: �Nebēdā, viņi grib apbedīt �to�, bet ar mani tu esi dro�ībā.�

Ne bez pamata nāves mājā ir jūtams kaut kāds dīvaini neizsakāms klusums, kuru nevar izskaidrot tikai ar pali�ku�o skumjām. Bērinieki jūt dvēseles klātbūtni, kura ir �ķīrusies no �īs pasaules, kaut arī nevar viņu redzēt. Viņu pa�u dvēseles instinktīvi aizsargā �īs viņas samul�suma pirmās minūtes. Pārmaiņa nebūtu tik moko�a, ja tas, kur� pāriet citā pasaulē, atcerētos, ka tas jau bija noticis

ar viņu arī agrāk, ko mēs tik viegli aizmirstam. Da�reiz mēs saucam zemi par �aizmirstības ieleju�.

Nākamo dienu un nedēļu laikā �is cilvēks palika ar savu mīļoto, visu laiku cen�oties novērst viņas uzmanību no zemes un no �tā�, kas moko�i pievilka viņu tāpat kā daudzus citus.

Seit es uzzināju, ka dvēseles, kuras ir ilgi dzīvoju�as uz zemes, atraujas daudz vieglāk no tās. Bet �ai sievietei bija ap trīsdesmit gadu, un viņai bija grūti atbrīvoties pat ar sava mīļotā palīdzību.

Tomēr vienā jaukā dienā (pie jums naktī) viņ� ieveda savu mīļoto tajā mājā, kuru iekārtoja viņai debesīs, un viņi sāka dzīvot tur. Reizēm viņ� atstāj viņu uz īsu laiku, bet reizēm to dara viņa, jo �eit kopīgās uzturē�anās prieku (tāpat kā uz zemes) pastiprina īslaicīga �ķir�anās. Pirmajās dienās viņa da�reiz izjuta izsalkumu, un viņ� centās to remdināt, piedāvājot da�ādas aizsaules uzturvie�las. Pakāpeniskā viņa atradinājās no zemes un no zemes paradumiem un tikai reizēm sapņos atgriezās pie saviem vecākiem.

Nekad neatstājiet bez uzmanības sapņusL kas saistās ar miru�iem cilvekiem. Tādiem sapņiem vienmēr ir kaut kāda jēga. Ne vienmēr tie atspoguļo visu pareizi, jo durvis starp abām pasaulēm ir ļoti �auras, un domas bie�i tiek sagrozītas, pārejot no vienas uz otru. Bet neaizmirstiet, ka mēs tomēr varam ar jums kontaktēties tādā ceļā.

Es rādījos jums sapņos, stāvot aiz dārza re�ģa, kurā jūs bijāt ieslodzīta. Es smaidīju un devu zīmi, lai jūs pienāktu pie manis, bet es nemaz negribēju, lai jūs pa�liktu �eit ar mani. Es gribēju, lai jūs kā gars atnāktu uz �ejieni. Man tomēr ir vieglāk nekā jums pāriet uz mūsu pasauli.

Ar labu nakti!

20.� vēstule CILVĒKS, KAS IR ATRADIS DIEVU

Man liekas, ka nav labāka paņēmiena, lai iesaistītu jūs �ejienes neparastajā dzīvē, kā pastāstot jums manus iespaidus par vīrie�iem un sievietēm, kurus es satieku �eit.

Kādreiz es esmu teicis jums, ka satieku �eit vairāk svētos nekā filozofus. Man gribas pastāstīt jums par cil�

vēku, kas atstāj uz mani neviltota svētā iespaidu. Jā, �eit lr gan mazāki, gan lielāki svētie, tāpat kā ir mazi un lieli grēcinieki.

Vienreiz es gāju pa kalna virsotni. Es saku �gāju�, kaut gan pārvieto�anās �eit notiek bez jebkādas piepūles.

Kalna virsotnē es ieraudzīju vientuļi stāvo�u cilvēku. Viņ� skatījās tālumā, bet es nevarēju saredzēt, uz ko viņ� skatījās. Viņ� bija sakoncentrējies un bija kontaktā pats ar sevi vai ar kādu, ko es nevarēju saskatīt.

Kādu laiku es gaidīju. Beidzot, dziļi ieelpojot (jā, mēs .�eit elpojam), viņ� pagriezās pret mani un, labvēlīgi smai�dot, teica:

�Vai es nevaru jums pakalpot, brāli?�

Es apmulsu, jūtot, ka laikam esmu iztraucējis kādu man neredzamu kontaktu.

�Ja tas nav pārdro�i no manas puses,� es teicu, �es jūs palūgtu pateikt man, par ko jūs domājāt, stāvot �eit un skatoties izplatījumā?�

Es jutu, ka nevajadzēja to darīt, bet mana nopietnā vēlē�anās iemācīties visu, kas man ir pieejams, attaisnoja mani, un man tika piedots.

�im cilvēkam bija skaista seja bez bārdas un jaunek�līga uguns acīs. Viņa apģērbs liecināja par to, ka viņ� ļoti maz domā par savu ārieni.

Viņ� klusējot paskatījās manī un teica:

�Es centos pietuvināties Dievam.�

�Bet kas ir Dievs?� es pajautāju, �Un kur ir Dievs?�

�Dievs ir visur,� viņ� atbildēja. �Dievs i r.�

�Bet kas viņ� tāds?� es neatlaidīgi jautāju.

Viņ� atkārtoja atkal, bet jau ar citu akcentu:

�Dievs ir.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?� es atkal jautāju.

�Dievs ir. Dievs ir,� atkārtoja viņ�.

Nezinu, kādā veidā, bet es sapratu viņa vārdu nozīmi. Varbūt simpātijas ceļā, jo manā apziņā pēk�ņi atausa, ka tad, kad viņ� teica �Dievs ir�, viņ� gribēja izteikt vis�pilnīgāko Dieva atklāsmi, kāda ir iespējama tikai garam. I?et, kad viņ� teica �Dievs ir�, ar to viņ� gribēja pasvīt�rot, ka nekas cits neeksistē, izņemot Dievu.

Dro�i vien manā sejā atspoguļojās tas, ko es jutu, sprie��ot pēc turpmākiem svētā vārdiem:

�Vai jūs pats nezināt, ka Viņ� ir un ka viss, kas no�tiek, ir Viņ�?�

�Es sāku saprast, ko jūs domājat,� es atbildēju, �kaut gan es pats varu just ļoti vāji.�

Viņ� pasmaidīja un neko neatbildēja, bet manī krājās jautājumi.

�Vai jūs daudz domājāt par Dievu, kad jūs bijāt uz zemes?� es jautāju.

�Vienmēr. Es ļoti maz domāju par ko citu. Es viņu meklēju visur, bet tikai reizēm manī uzliesmoja atziņa par Viņa īsto būtību. Da�reiz, kad es lūdzu Dievu (bet es lūdzos ļoti daudz), manī radās pēk�ņs jautājums: ko tu lūdz? Un tad izlauzās skaļa atbilde: Dievu! Es lūdzu Dievu! Kaut arī es lūdzu Viņu katru dienu daudzu gadu garumā, tomēr tikai brī�iem manī atausa īsta Dieva ap�ziņa. Un tad bija situsi stunda (tobrīd es biju me�ā viens), kad nāca liela atklāsme. Tā neradās konkrētu vārdu veidā, bet drīzāk kā kluss un bezveidīgs brīnums, pārāk spēcīgs ierobe�otajai domai. Es nokritu zemē un laikam zaudēju samaņu, jo pēc kāda laika (cik ilgi, to nezinu) es pamo�dos un piecēlies sāku skatīties apkārt. Un tad es pama�zām atcerējos pārdzīvoto. Pārdzīvojums bija pārāk stiprs, tas nebija man pa spēkam, kad tas mani piemeklēja.

Izteikt vārdos �o lielumu, kas ir pārāk izcils manai mirstīgajai dabai, es varēju tikai vārdos: �Viss, kas ir, ir tikai Dievs.� Tas likās tik vienkār�i, bet �ajā vienkār��ībā, starp citu, bija jāietilpst gan man pa�am, gan visām radībām � cilvēkiem un dzīvniekiem, pat kokiem, put�niem un upēm ir jābūt Dieva daļai, jo Dievs nozīmē visu.

Ar �o mirkli mana dzīve guva jaunu nozīmi. Es neva�rēju skatīties cilvēku sejās, lai neatcerētos atklāsmi, ne�atcerētos to, ka �is radījums ir Dieva daļa. Kad mans suns skatījās uz mani, es teicu tam: �Tu arī esi Dieva daļa.� Kad es stāvēju upes krastā un klausījos upes �alo��anā, es teicu sev: �Es klausos Dieva balsī.� Kad kāds no maniem tuviniekiem dusmojās uz mani, es jautāju sev: �Ar ko es varēju apvainot Dievu?� Ja kāds griezās pie manis ar mīlestību, es teicu: �Tagad Dievs mīl mani.� No �īs apziņas man aizrāvās elpa.

Dzīve kļuva neiedomājami skaista.

Es tā biju iegrimis Dievā un tā centos Viņu atrast, ka maz domāju par saviem tuviniekiem, nevērīgi izturējos pat pret tiem, kas man bija vistuvākie. Tomēr ar to dienu es sāku tuvināties saviem brāļiem un pārliecinājos � jo vairāk es meklēju viņos Dievu, jo bie�āk ar viņu palīdzību

man atbildēja Dievs. Un dzīve kļuva arvien brīni�ķīgāka un skaistāka.

Da�reiz es centos nodot citiem savas izjūtas, bet viņi bie�i nesaprata mani. Un tad es sāku apjaust, ka Dievs apzināti (tikai Viņam vienam zināma iemesla dēļ) slēpās aizsegā. Varbūt tādēļ, lai priecātos, to noārdot. Es nolēmu Viņam palīdzēt, cik tas bija manos spēkos. Es centos pa�līdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu tā, kā es pats biju Viņu iepazinis. Daudzu gadu garumā es mācīju cilvēkus. Sākumā man gribējās mācīt visus. Drīz tomēr es pārlie�cinājos, ka tas nav iespējams. Un tad es izvēlējos nedau�dzus, kuri dēvēja sevi par maniem skolniekiem. Es lūdzu viņus neteikt, ka viņi ir mani skolnieki, tikai lūdzu vi�ņiem nodot citiem tās zinā�anas, kādas viņi saņēma no manis. Tādā veidā bez manis vēl daudzi tika iesaistīti lie�lajā brīnumā, kas atklājās man tajā dienā, kad es vien�tuļ� stāvēju me�ā un manī pamodās apziņa, ka Dievs ir. Dievs ir.�

Pasacījis to, svētais pagriezās un atstāja mani, nedo�dams atbildi uz visiem maniem jautājumiem. Es gribēju jautāt viņam, kad un kā viņ� atstāja zemi un kādu darbu viņ� izpilda �eit, bet viņ� aizgāja.

Iespējams, ka es kādreiz atkal viņu redzē�u, bet, ja ne, vienalga, viņ� man deva kaut ko tādu, ko es savu�kārt nododu jums, tāpat kā viņ� pats gribēja savas zinā��anas atdot pasaulei.

21.� vēstule DVĒSELES VAĻAS BRī�i

Viens no �ejienes esamības priekiem ir vaļas brī�i, iespēja sapņot un iepazīt savu būtību.

Protams, arī �eit ir daudz darī�anu. Kaut arī man ir iecere pēc kāda laika atgriezties zemes pasaulē, es jūtu, ka �eit man būs laiks iepazīt sevi. Es mazliet tiecos pēc tā arī uz zemes, bet �eit citiem ir mazāka vajadzība pēc manis. Tur arī bija jādomā par apģērbu un bija nepie�cie�ams pelnīt iztiku sev un citiem,

Pateicoties �ejienes vaļas brī�iem, es ceru da�u gadu laikā ne tikai iegūt vispārējas zinā�anas, tas ir, iepazīties ar �īs pasaules �etru dimensiju apstākļiem, tikai atpakaļ�ejo�ā kārtībā izņemt cauri arī visas manas iepriek�ējās

■dzīves un apgūt visu, ko esmu tajās iemācījies. Es gribu paveikt pilnu sava �ego� piered�u sintēzi, tagadējo laiku ieskaitot, lai ar �īs sintēzes palīdzību izsecinātu, ko es varu panākt nākotnē, ejot pa mazākās pretestības ceļiem. Es domāju (bet vēl neesmu pilnīgi pārliecināts), ka varē�u paņemt līdzi daudz ko no �īm zinā�anām, kad atkal at�griezī�os uz zemes.

Es centī�os savlaicīgi jums paziņot, kad un aptuveni kur varēs mani atrast. No kā jūs baidāties? Tas vēl nebūs drīz. Iespējams, ka es varētu paātrināt savu atgrie�anos, bet tas nebūtu gudri, jo es nevarētu atgriezties ar tādu spēka rezervi, kādu es gribu. Ja darbība un pretdarbība ir pretstatītas un arī līdzīgas un cilvēka �ego� ir spējīgs tikai noteiktu enerģijas daudzumu attīstīt dotajā laikā, tad man ir labāk uzturēties vieglās matērijas apstākļos, kamēr es sakrā�u pietiekami daudz enerģijas tam, lai va�rētu atgriezties stiprs. Bet es nerīko�os tā, kā rīkojas dvē�seļu vairākums: viņas paliek �eit, kamēr nogurst no �īs pasaules, tāpat kā agrāk bija noguru�as no zemes dzīves. Pēc tās viņas tiecas gandrīz neapzināti, ar ritmiska pai�suma un bēguma spēku. Es tomēr gribu vadīt �o ritmu.

No tā laika, kamēr es esmu �eit, viens no tiem, ko es pazīstu, atgriezās uz zemes. Viņ� jau bija pilnīgi gatavs, kad es viņu satiku. Pats dīvainākais bija tas, ka viņ� pats neapzinājās savu stāvokli. Viņ� sūdzējās, ka ir noguris un viņam vajag bie�i atpūsties. Ļoti iespējams, ka tas bija dabisks instinkts, lai sagatavotos lielākai piepūlei un vēl�reiz atvērtu matērijas durvis. Vieglāk pāriet uz �ejieni nekā no aizsaules tikt jūsu pasaulē.

Es zinu, kur tagad atrodas �ī dvēsele, man to pateica Skolotājs. Mani tas izbrīnīja, jo par minēto cilvēku (pēc manām domām) Skolotājam nevajadzētu interesēties. Bet kas to lai zina? Iespējams, ka savā tuvākajā dzīvē tas cilvēks saskarsies ar Skolotāja mācību.

Bet es gribēju runāt par �ejienes vaļas brī�iem. Man gribētos, lai arī jums būtu vairāk vaļas brī�u. Es neru�nāju par slinkumu, bet par pasīvo prāta stāvokli, kam ir tāda pati nozīme kā aktīvajam stāvoklim. Tikai tad, kad jūs esat pasīvi, mēs varam jūs sasniegt. Ja jūsu ķerme�nis un prāts ir visu laiku nodarbināts, mums ir grūti jūs ietekmēt no �ejienes. Atrodiet nedaudz laika, lai katru dienu varētu pavisam neko nedarīt. Tādā gadījumā jūsu prāta zemapziņas sadaļas sāks darboties. Tās atgādinās jums, ka eksistē iek�ējā dzīve. �ī iek�ējā dzīve, kas jums

ir pieejama uz zemes, ir īsts saskarsmes punkts ar pasauli, kurā dzīvojam mēs.

Es jau teicu jums, ka abas pasaules saskaras, un tas notiek caur iek�ējo pasauli. Jūs ieejat iek�ā, lai izietu ārā. Tas ir paradokss, bet paradoksos slēpjas lielas patie�sības. Pretrunas nav patiesības, bet paradokss nav pret�runa.

Laika ziņā, ko cilvēki pavada �eit, pastāv liela at�ķi�rība. Jūs runājāt par skumjām, kas saistās ar dzimteni. �eit ir dvēseles, kas skumst pēc zemes. Viņas da�reiz atgrie�as nekavējoties, bet tā ir liela kļūda. Izņemot ļoti jaunus, kuri nav iztērēju�i enerģiju, kas ir saglabājusies no iepriek�ējās pēdējās dzīves, pārāk ātra atgrie�anās at�ņem dvēselei preto�anās spējas.

Lai cik tas būtu dīvaini, bet �eit var sastapt tādus,, kas skumst pēc zemes, līdzīgi tam, kā da�i zemes dzej�nieki un sapņotāji ilgojas pēc iek�ējās dzīves.

Sīs terminoloģijas �ārējs� un �iek�ējs� lieto�ana var likties neskaidra, bet jāatceras, ka jums vajag ieiet sevī, lai sasniegtu mūs. Turpretī mums vajag iziet no sevis, lai sasniegtu jūs. Normālā stāvoklī mēs �eit pārdzīvojam to, ko var nosaukt par subjektīvo dzīvi. Tuvojoties jūsu pa�saulei, mēs kļūstam arvien vairāk objektīvi, bet jūs kļūs�tat arvien subjektīvāki, tuvojoties mūsu pasaulei. Ja jūs. to skaidri apzinātos, jūs varētu jebkurā laikā apciemot mūs uz da�iem mirkļiem, ar nosacījumu � pietiekami dziļi ieiet sevī.

Steigties nevajag, tas ir skaidri jāiegaumē. Ko jūs ne�varēsiet panākt �ajā gadā, varēsiet nākamajā. Bet, ja jūs sāksiet steigties un pastāvīgi mētāties uz visām pusēm,, jūs �ajā jomā nesasniegsiet daudz. Mū�ība ir pietiekami ilgsto�a, iai cilvēka �ego� varētu pilnīgi attīstīties. Tā arī domāta �im mērķim. Izteiciens �dzīves mērķis ir dzīve� man liekas ļoti pareizs kop� tā laika, kad man bija iespēja izpētīt mū�ību no jauna viedokļa. �is viedoklis dod jaunu skatienu uz laiku un mū�ību. Tagad es redzu to, ko ag�rāk neredzēju, proti, es būtībā nekad nebiju tērējis laiku par velti. Pat visas manas kļūdas bija manas pieredzes vērtīga daļa. Mēs zaudējam, lai iegūtu no jauna. Mēs ieejam un izejam no spēka loka apmēram tāpat kā ieejam dzīvē un izejam no tās, lai iemācītos to, kas ir tajā un kas ir-ārpus tās. �ajā jēdzienā un visā pārējā dzīves mēr�ķis ir pati dzīve.

Nesteidzieties. Cilvēks var izaugt pakāpeniski un tā iegūt spēku un zinā�anas, bet var arī apgūt tās ar piepūli. Griba ir brīva. Bet pakāpeniskai aug�anai nav tādas vare�nas ietekmes kā brīvai piepūlei.

22.� vēstule Mū�ĪBAS PŪĶIS

�odien es gribu runāt ar jums par mū�ību. Kamēr es nebiju pārgājis uz �ejieni, es nekad nevarēju uztvert �o ideju. Es prātoju mēne�u, gadu un gadsimtu robe�ās. Ta�gad es redzu pilnu loka apmēru. Ieie�ana matērijā un iz�nāk�ana no tās ir nekas vairāk kā �ego� sirdspuksti. No mū�ības viedokļa tie ir relatīvi īsi. Jums zemes dzīve liekas ilgs laika posms. Tāda tā likās arī man, bet tagad tā neliekas.

Bie�i saka: �Ja es no jauna varētu nodzīvot savu dzīvi, es rīkotos citādi.� Īstenībā nevar no jauna nodzī�vot to pa�u dzīvi, tāpat kā sirds nevar no jauna atkārtot iepriek�ējo sitienu. Toties var sagatavoties nākamajai dzīvei. Pieņemsim, ka jūs sabojājāt savu eksistē�anu. Vai�rākums cilvēku ir vainīgi pie tā, ja mēs skatīsimies no viņu augstāko ideālu viedokļa. Ikvienam cilvēkam, kas prot domāt, ir jāapgūst kāda pieredze, ko viņ� var pa�ņemt līdzi. Atgriezies citā zemes dzīves saules gaismā, viņ� var neatcerēties savas iepriek�ējās pieredzes deta�ļas. Tomēr da�i cilvēki ir spējīgi atcerēties daudz, patei�coties pietiekamai sagatavotībai un koncentrētai gribai. Katras konkrētas dzīves tieksmes, nodomi un vēlmes tiek pārnesti gandrīz visos gadījumos uz nākamo dzīvi.

Jums ir jāatmet paradums skatīties uz tagadējo dzīvi kā uz vienīgo. Ir jāatbrīvojas no domas, ka dzīve aizsaulē būs bezgalīga eksistē�ana vienā stāvoklī. Jūs nevarētu izturēt bezgalīgo eksistē�anu iek�ējās pasaules smalkajā matērijā, tāpat kā nevarētu mū�īgi dzīvot tajā blīvajā matērijā, kurā esat ieslodzīti tagad. Jūs sajustu nogu�rumu. Jūs nevarētu to izturēt.

Pilnīgi apgūstiet ritma ideju. Visi radījumi ir pakļauti ritma likumam, pat dievi, kaut arī grandiozākā formā nekā mēs, ar lielākiem paisuma un bēguma laika posmiem.

Man negribējās atstāt zemi. Es cīnījos līdz galam, bet tagad es redzu, ka mana aizie�ana bija neizbēgama. Ja es

s.iktu savu cīņu agrāk, es sagatavotu savu kuģi ilgākamceļojumam. Tomēr, kad visas ogles un viss ūdens ir galār japiestāj ostā.

Ir iespējams pat nelielu laivu apgādāt ilgākam dzīves ceļojumam nekā atvēlētie 60�70 gadi. Tādā gadījumā vajag būt taupīgam ar oglēm un neiz�ķiest ūdeni. Atra�dīsies cilvēki, kas sapratīs, ka ūdens ir dzīvības veldze.

Daudziem nepatīk doma, ka dzīve pēc nāves nav mū��īga virzī�anās uz priek�u garīgā sfērā, kaut gan ļoti maz: no tiem, kas protestē, saprot, par ko viņi runā, kad sprie� par garīgām pasaulēm.

Mū�īgi ilgsto�a dzīve ir iespējama visām dvēselēm � tā tas ir, bet nevar kustēties tikai vienā virzienā. Evolū�cija iet pa līkni. Mū�ība ir loks, pūķis, kas aprij savu asti. Kamēr jūs neesat ar mieru ieiet un iziet no blīvās, matērijas, jūs nekad nepratīsiet pārvarēt matēriju. Ir cil�vēki, kas var palikt tajā un iziet no tās pēc savas gribas; un pie tam uz tik ilgu laiku, uz kādu viņi pa�i vēlas.

Agrāk es baidījos no tā, ko saucu par nāvi. �eit ir tādi, kas baidās no nāves jeb jaunas piedzim�anas zemes dzīvei. �eit ir daudz tādu, kas maz zina par ritmu, kā vai�rākums arī mūsu krastā. Es biju saticis vīrie�us un sie�vietes, kas pat nezināja, ka viņi atkal atgriezīsies uz ze�mes. Viņi sprie� par �lielo pārmaiņu� tā, kā zemes cilvēki sprie� par nāvi un par visu, kas atrodas �ajā pusē, � �līdz galam nepateikto un pat nepierādāmo�. Kā redzat, kaut arī aplam, tas ir ļoti traģiski.

Kad es savā laikā uzzināju, ka drīz mir�u, es nolēmu paņemt līdzi gan atmiņu, gan filozofiju, gan prātu.

Tagad es jums gribu pateikt kaut ko tādu, kas laikam jūs pārsteigs. Ir kāds, kas ir uzrakstījis grāmatu, kura saucas �Psihisko Fenomenu Likums�. �ajā grāmatā tiek runāts par prāta divām daļām, kuras viņ� nosaucis par subjektīvo un objektīvo. Viņ� saka, ka subjektīvais prāts nav spējīgs uz induktīvo spriedumu, ka tas pieņems jeb�kuru atziņu, ko viņam ir sniedzis objektīvais prāts. Va�doties no �īs atziņas, var spriest pilnīgi loģiski. Tikai ne�var tikt tālāk par �o atziņu, tāpat kā nevar spriest atpa�kaļejo�ā virzienā.

Tagad man jums ir jāatgādina, ka tajā stāvoklī, kādā es atrodos, cilvēki pamatā piekopj subjektīvo dzīvi, ka�mēr cilvēki uz zemes pamatā dzīvo objektīvo dzīvi. Tā�pēc ka cilvēki �eit atrodas subjektīvajā stāvoklī, viņi ari sprie�, vadoties no tām atziņām, kuras jau ir dotas viņu objektīvās zemes dzīves laikā. Lūk, kāpēc daudzi no tiem, kas dzīvo Rietumu valstīs, kur ritma vai atdzim�anas ideja nav populāra, pāriet uz �ejieni ar iesakņoju�os ideju, ka viņi vairāk neatgriezīsies zemes dzīvē. Viņi tur�pina spriest, vadoties no agrāk pieņemtām atzinām.

Protams, jūsu priek�stats par neredzamām pasaulēm nemainīs lietas būtību. Tie, kuri netic, ka var no jauna piedzimt, nevar izvairīties no atjauno�anās ritma, bet viņi turas pie sava ticējuma tik ilgi, kamēr ritma bēgums ne�satvers un nepiespiedīs viņus no jauna iegremdēties fi�ziskajā matērijā. Viņi būs nesagatavoti un nepaņems līdzi nekādas atmiņas, atmiņas par dzīvi �ajā pasaulē. Uz �ejieni viņi paņēma līdzi atmiņas par zemes dzīvi tikai tāpēc, ka gaidīja tādu atmiņu pārne�anas iespēju.

Daudzi Austrumu iedzīvotāji, kas vienmēr ir ticēju�i, ka pastāv iemieso�anās, atceras savas iepriek�ējās dzīves tāpēc, ka tic iespējai paturēt tās atmiņā.

Jā, kad es sapratu, ka drīz bū�u spiests atstāt zemi, es devu sev solījumu. Es nolēmu saglabāt atmiņas vienādi gan par savu iekļau�anos aizsaulē, gan par savu aiz�ie�anu no �ejienes. Protams, es nevaru apzvērēt, ka visu varē�u atcerēties, kad atkal atgriezī�os fiziskajā matē�rijā, bet es pieņēmu �o lēmumu un esmu pārliecināts, ka gū�u panākumus, protams, ja man izdosies atrast piemē�roto māti. Viņa būs piemērota, ja arī viņai būs tuva doma par atdzim�anu, īpa�i, ja viņa pazītu mani pēdējā manas zemes dzīvē kā �Y�. Tad es varētu bērnībā pateikt viņai, ka esmu tas pats �Y�, lai viņa nebar un nedzen prom ma�nas atmiņas ar savām �aubām.

Es esmu pārliecināts, ka daudziem bērniem ir atmiņas par savu �ejienes dzīvi, bet �īs atmiņas vēlāk pazūd, pa�teicoties pastāvīgai iedvesmai, ka viņi pirmo reizi redz zemes pasauli, ka viņi ir no jauna radīti un tā tālāk.

Mū�ība īstenībā ir neizmērojama, un pasaules, kurās mēs dzīvojam, satur sevī nesalīdzināmi vairāk, nekā var nosapņot mūsu bērnu parastie skolotāji.

Ja jūs varētu uztvert nemirstīgās dzīves ideju un cie�i turētos pie tās! Ja jūs domātu par sevi kā par radījumu bez sākuma un bez gala � jūs varētu iesākt daudz jauna, kas būtu piepūles vērts. Pārliecība par mū�ību ir brīni��ķīga atziņa. Mazas grūtības liekas patiesi mazas tam, kas domā par sevi miljonu gadu apmērā. Var pieskaitīt bil�jonus, triljonus, cik vēlaties, � ideja paliks tā pati. Skaitļi ir tikai liela daudzuma simbols, vai tie ir gadi vai naudas�

zīmes. Neviens miljonārs precīzi nezina, cik naudas vi�ņam ir dotajā brīdī, jo vajag pieskaitīt arī procentus, un tāpēc tās vērtība vienmēr svārstās. Tas pats ir arī ar nemirstību. Nedomājiet par sevi, ka jūs esat nodzīvojusi miljonu vai triljonu gadu, bet domājiet, ka jūs patie�ām esat nemirstīga, bez sākuma un bez gala. Cilvēks, kas ap�zinās sevi par bagātu, ir bagātāks par to, kur� aprēķina, vai viņa naudas summa ir liela vai maza. Labāk saglabā�jiet mū�ības apziņu un dzīvojiet �ajā apziņā.

�odien pietiks.

23.� vēstule GRIE�ANAS PIE AIZSTĀVJA

Pasakiet savam draugam, kas uztraucas, ka es varu nodarīt kaitējumu, izmantojot jūsu roku saviem ziņoju�miem, ka �o jautājumu mēs pamatīgi apskatījām ar manu Skolotāju, pirms es iz�ķīros par �o soli.

Es, kas biju jūsu draugs uz zemes un kas pārgāja uz �ejieni agrāk par jums, atgriezos, lai nodotu jums savas zinā�anas, iegūtas aizsaules sfērā.

Es neizraisu nekādas vainas jūsu nervu sistēmā, ne�kādas plaisas, pa kurām nevēlamie un sliktie spēki varētu ielavīties un valdīt pār jums. Pie tam, ja arī tāds mēģinā�jums būtu, es to nepieļautu, jo tagad man ir zināmi līdzekļi, pateicoties kuriem es varētu jūs pasargāt no tā, ko sauc par mediumitāti. Vēl vairāk � es iesaku jums nekad neiz�ķiest savus spēkus spiritiskajos seansos, nerau�goties uz jebkādiem lūgumiem. Tā saucamās neredzamās pasaules ceļojo�iem gariem nav nekādu tiesību iekļūt jūsu organismā tikai tādēļ, ka tā iek�ējā uzbūve pieļauj tādu iekļau�anos. Tie�i tāpat ielas pūlim nav tiesību ielauzties jūsu mājā tikai tādēļ, ka �ī pūļa vidū ir ziņkārīgie, izsalku�ie un nosalu�ie. Nepieļaujiet to! Kontakti ar mani � cita lieta. Tie ir ekskluzīvi un nav balstīti uz personīgām vēlmēm vai ziņkārību.

Daudz kas ir izmainījies kop� tā laika, kad es sāku rakstīt ar jūsu starpniecību. Sākumā es izmantoju jūsu roku ārēji � da�reiz (kā jūs atceraties) ar tādu spēku, ka nākamajā dienā tā jums sāpēja. Pēc tam, kad es biju ap�guvis man pieejamus līdzekļus, es izmēģināju citu me�

todi, un jūs pamanījāt pārmaiņas pa�u piezīmju raksturā. Sākās viss ar neveikliem lieliem burtiem, kas pakāpeniski kļuva skaidrāki un salasāmāki. Vienlaikus arī pilnveido�jās mana kontrole pār jūsu roku.

Pa�ā pēdējā laikā es izmēģināju jaunu metodi. Es iekļūstu jūsu prātā, nodibinu pilnīgus telepātiskus sa�karus ar jūsu domām, uzspie�ot to, ko gribu jums pa�teikt. Lai tādā veidā rakstītu veiksmīgi, jums vajag būt pilnīgi pasīvai, aizmirst jūsu pa�as domas un ļauties ma�nējām. Un jūs to darāt katru dienu, kad lasāt interesantu grāmatu. Jūs ļaujaties autora prātam, kas, aizraujot un padarot jūs pasīvu, ved pa viņa domā�anas ceļiem.

�ie pilnveido�anās meto�u mēģinājumi, �ie kontakti man bija ļoti interesanti.

Pasakiet savam draugam, ka es nepiederu pie viegl�prātīgiem pētniekiem. Savas dzīves laikā uz zemes es pie�derēju pie tādiem pētniekiem, kuriem vissvarīgākā bija patiesība. Es nekad ļaunprātīgi neizmantoju nevienu cil�vēcisku būtni un, protams, to nedaru ar jums, manu uz�ticīgo draugu un skolnieci.

Es nekad neatļau�os iejaukties arī jūsu dzīvē, jūsu no�darbībās un ikdienas darbā. Kad es ceļoju pa zemi, mani nekad neuzskatīja par bīstamu cilvēku, manas īpa�ības nemainījās arī tad, ja es pārmainīju apģērbu.

Man ir nepiecie�ams kaut ko nodot pasaulei. Pa�reiz jūs esat vienīgā, kas var kalpot man par sekretāri. Runa nav par to, vai man ir nepiecie�ama jūsu rakstī�ana un pat par to, vai jūs gribat rakstīt, bet runa ir par vērtī�bām, kādas mēs varam dot pasaulei. Es domāju, ka tas ir to vērts. Jūs arī domājat, ka tas ir iespējams. Ir da�i tādi, kas pau� savas �aubas un ba�as. �ādā reizē es ne�varu palīdzēt, un jūs arī nevarat.

Dievs ar viņiem! Nesaprotu, kāpēc viņiem tā gribas cie�i aizvērt durvis aiz manis? Es, protams, nesabojā�u viņu aizsaules lietas. Neap�aubāmi, ka arī jūs par savu darbu nesaņemsiet cita apbalvojuma kā tikai pārgudru galvu grozī�anu un pārākuma smaidus vai arī zinātņu vīru apgalvojumus, ka es esot jūsu pa�as �zemapziņas domas�.

Vajag tikai, lai jūs nebūtu sarūgtināta, citādi es ne�spē�u rakstīt ar jūsu palīdzību. Jūsu prātam jābūt tikpat mierīgam un nesatricināmam, kāds ir ezers klusajā laikā, citādi nekas neiznāks.

Nododiet viņiem manu mīlo�o sveicienu.

24.� vēstulē AIZLIEGTĀS ZINĀ�ANAS

Pēdējās dienās man bija ļoti daudz pārdzīvojumu. Jūs nekad neiedomāsieties, kur es biju vakar. Es biju japāņu imperatora bērēs. Jūs nevarētu tik ātri nokļūt no Parīzes Japānā un tik ātri atgriezties atpakaļ, vai ne?

Pirms do�anās ceļā es nezināju, ka mikado ir miris. Mani paņēma līdzi mans Skolotājs, brīdinot, ka notiks kaut kas tāds, ko man būtu vērts redzēt. Viņa pareģo�jums piepildījās. Es ieraudzīju lielo dvēseli, kas bija at�brīvojusi sevi ar pa�nāvību. Tas bija skumj� un baigs skats.

Laikā, kad es rakstīju par to, Skolotājs pietuvojās man un ieteica nerunāt vairs par �o gadījumu.

Aizsaulē var redzēt baismīgas lietas, arī skaistas. At�tiecībā uz pa�nāvībām es varu pateikt tikai vienu: ja cil�vēki zinātu, kas sagaida pa�nāvniekus, viņi izturētu līdz galam, neraugoties uz visgrūtākajiem apstākļiem.

Skolotāja iera�anās un viņa padoms palīdzēja man pār�traukt rakstī�anu. Es atnāk�u vēlāk.

PĒC KĀDA LAIKA

Man izdevās izdarīt to, ko jūs vēlējāties, � es atradu zēnu, kur� nesen bija noslīcis.

Tajā laikā, kad jūs skatījāties uz viņa ģīmetni, es ieraudzīju viņa attēlu jūsu acīs un paņēmu līdzi atmiņas par viņa izskatu. Es atradu viņu liela apmulsuma stā�voklī. Kad es sāku ar zēnu runāt par jums un par jūsu vēlē�anos, lai es viņam palīdzu, zēns izskatījās pārsteigts. Man izdevās viņam palīdzēt, kaut arī viņam �eit ir draugs, viens vecs cilvēks, kas viņam ir daudz tuvāks par mani. Es jūsu vietā nemēģinātu nodibināt ar viņu kontaktu ar manu palīdzību. Viņ� iet citu ceļu, un viņam �eit ir uzti�cami draugi. Zēna stāvoklis bija tāds, ka vajadzēja viņa uzmanību novirzīt uz ko citu, un es ieteicu viņam pavadīt laiku tā, lai būtu gan patīkami, gan pamāco�i.

Jūs brīnāties par izteicienu �laika pavadī�ana�. Bet <11 ī �eit laiks eksistē. Kamēr pastāv secība, ir arī laiks. Iespējams, ka pienāks �laiks�, kad visas lietas eksistēs vienlaicīgi � pagātne, tagadne un nākotne. Bet, kamēr

starp visām trim pastāv at�ķirība, tikmēr pastāv ari laiks. Tas nav nekas cits kā secības parādība.

Dziji iek�ēji var atrast klusuma vielu, kur liekas, ka visas lietas eksistē vienlaicīgi harmonijā, bet, tiklīdz dvē�sele sāk apskatīt lietas atsevi�ķi, momentā parādās arī secība.

Saistība^ ar visu ir kaut kas cits. Tai laiks neeksistē, bet, kad sāc sevi apvienot ar atsevi�ķām lietām vai ap�zināt tās, tad momentā parādās arī laiks.

25.� vēstule PASAULE, KURAI NAV ĒNAS

Es uzreiz nepamanīju vienu no visspilgtākajām �īs pasaules īpa�ībām. Vienreiz vakarā, lēnām virzoties uz priek�u, es pamanīju cilvēku grupu, kas tuvojās man. Tur, kur viņi atradās, bija ļoti gai�i, pateicoties tam, ka viņu bija tik daudz. Pēk�ņi, skatoties uz �o gaismu, es atcerējos vienas hermētiskās grāmatas izteicienu: �Kur gaisma ir visspilgtākā, tur ēnas ir visdziļākās.� Kad es labāk ieskatījos �o cilvēku pūlī, es ieraudzīju, ka viņi ne�met ēnu. Es uzrunāju tuvāko no viņiem (tas bija drīz pēc manas pārnāk�anas uz �ejieni) un pievērsu viņa uzmanību �ai dīvainajai parādībai. Viņ� pasmaidīja un teica:

�Jūs laikam esat �eit nesen?�

�Jā, nesen.�

�Un jūs nezināt, ka mēs apgaismojam to telpu, kurā atrodamies? Substance, no kuras sastāv mūsu ķermeņi, ir spīdīga. Ēnas nav tāpēc, ka gaismu izstarojam mēs pa�i visos virzienos.�

�Bet kā ir saules gaismā?�

�Saules gaismā mēs nemaz nevaram būt redzami. Sau�les gaisma ir pārāk �ilbino�a, un tā noslāpē to gaismu, ko izstaro gari.�

Jūs laikam būsiet pārsteigta, ka es varu just siltumu no malkas, kas deg jūsu kamīnā. Dego�ajā kokā ir ma�ģija. Akmeņogļu sadeg�anai ir pavisam citāda ietekme uz psihisko atmosfēru. Ja cilvēks, kuram nebija nekādu vīziju un kontaktu ar smalko pasauli, pamēģinātu me�ditēt pāris stundu dego�as malkas priek�ā, viņa iek�ējā redze saskatītu lietas, par kurām viņam nebija ne mazākā priek�stata.

Austrumnieki, kuri, pielūdzot savu Dievu, aizdedzina ugunis, dara gudri, un viņu priek�ā atveras daudz kas tāds, kas citiem nav redzams. Dego�a vaska ugunij arī ir maģiska ietekme, tikai nav tāda kā dego�am kokam. Pa�mēģiniet pasēdēt vakarā bez apgaismojuma, un jūs redzē�siet, kādas vīzijas parādīsies no �tuk�uma�.

Sen es nestāstīju jums par Laionelu. Viņu pa�laik vis�vairāk interesē doma par in�eniera ģimenes sameklē�anu, kurā viņ� varētu piedzimt no jauna.

�Kāpēc tu tā steidzies pamest mani?� pajautāju vi�ņam, kad zēns pirmo reizi ierunājās par to.

�Bet es nedomāju jūs pamest pavisam,� atbildēja viņ�, �es nāk�u pie jums sapnī.�

�Sākumā gan ilgu laiku tu būsi it kā cietumā, akls un kurls. Tu varēsi nākt pie manis tikai pēc tam, kad es atkal bū�u atgriezies pie zemes ļaudīm.�

�Kāpēc jūs tādā gadījumā nevarētu atgriezties kopā ar mani?� jautāja viņ�. �Sakiet, tēv, � kāpēc mēs neva�ram piedzimt kā dvīņi?�

�ī doma man likās tik aplama, ka es no sirds iesmē�jos, bet Laionels iebilda ļoti nopietni:

�Bet eksistē ta�u dvīņi! Es pats pazinu divus dvīņu�brāļus, kad dzīvoju Bostonā.�

Tomēr manā plānā nav paredzēts pēc atgrie�anās uz zemes būt kādam par dvīni, un tāpēc es teicu Laionelam, ka viņam jāpaliek tur, kur viņ� atrodas pa�laik, ja viņ� grib būt manā sabiedrībā.

�Bet kāpēc mēs nevaram atgriezties kopā un būt brā�lēni vai kaimiņi?� viņ� uzstāja.

�Varbūt tas arī būtu iespējams, ja tu visu nesabojāsi ar lieku steigu.�

�is zēns rada manī izbrīnu. Mūsu pasaule dod neiero�be�otas iespējas strādāt smalkajā matērijā, izgudrot un veikt mēģinājumus, bet viņam par katru cenu gribas pie�likt rokas pie dzelzs un tērauda. Dīvaini!

Kādreiz es pamēģinā�u atvest zēnu pie jums pirms jusu aizmig�anas. Tas ir vislabākais laiks īstām vīzijām. Tās, kas parādās sapnī, var viegli izjukt pamostoties fiziskas matērijas vibrāciju dēļ. Neaizmirstiet par zēnu. Es teicu viņam, ka es rakstu ar jūsu rokas starpniecību, un viņ� ļoti ieinteresējās.

Reizēm es ņemu viņu līdzi uz pirmtelu pasauli. Viņam tur ir viņa pa�a mazs modelis, ko viņ� iekustina ar savu pirkstu elektrību. Ar to viņ� uzjautrinās, kamēr es petu

citas lietas. Tas ir riteņa modelis. Protams, ritenis nav no tērauda jūsu izpratnē.

Jums jāsaprot, ka abu pasauļu matērijām ir da�āds vibrāciju ātrums, citāds magnētisks uzlādējums. Jūs zināt, ka divi cieti priek�meti nevar vienlaicīgi aizņemt vienu un to pa�u telpu, bet �is likums neattiecas uz di�viem priek�metiem, no kuriem viens pieder mūsu, bet otrs � jūsu pasaulei. Tāpat kā ūdens vienlaicīgi var būt karsts un mitrs, tā arī telpas daļa vienlaicīgi var saturēt gan zemes, gan mūsu matērijas daudzumu.

Lai jūs nemulsina izteicieni! Jums nav nosaukuma tai matērijai, kas eksistē �eit, jo jūs par to nekā nezināt. Laionels un viņa elektriskais ritenis paliktu jums nere�dzams, ja �obrīd to uzstādītu jūsu kamīna priek�ā. Pat dego�ā koka maģija nepadarītu to redzamu, vismaz kamēr spīd dienas gaisma.

Bet tagad man ir jāaiziet.

26.� vēstule APĻI SMILTIS

Tikai tagad es sāku izbaudīt �ejienes dzīves roman�tiku. Laikam man vienmēr ir bijis romantisks tempera�ments. Tikai uz zemes bija pārāk daudz darī�anu, pārāk daudz pienākumu un prasību, kas attiecās uz mani. Bet �eit es esmu pavisam brīvs.

Ja jūs neatceraties savu pēdējo uzturē�anos �ajā pa�saulē, tad jums nevar būt nekāda priek�stata par īsto brī�vības nozīmi.

Kad es runāju par romantismu, es domāju par esa�mības brīvības maģisko nokrāsu, kas pelēko dzīvi pārvēr� rozā krāsā.

�ī iespēja sapņot un realizēt savu sapni ir apburo�a, jo �eit realizē�ana notiek vienlaicīgi ar sapņa ra�anos. Viss �eit ir tik reāls, iztēle ir tik spēcīga, ka spēja savienot parādības ir gandrīz neierobe�ota.

Sapņotāji �eit nekad neatrodas bezdarbībā, jo mūsu sapņi ir sava veida radī�ana. Ja tā arī nebūtu, mums ir tiesības darīt visu, kas mums ienāk prātā. Mēs esam iz�pelnīju�ies sev vakances. Darba mums netrūks. Jums jā�saprot, ka uz zemes jāiztērē vairāk enerģijas, sperot vienu kāju otrai priek�ā, lai pavirzītu ķermeni par vienu jūdzi, nekā �eit, apstaigājot visu pasauli.

Tas jums palīdzēs saprast, cik liels enerģijas pārpali�kums mums ir �eit, lai priecātos un sapņotu.

Ļoti iespējams, ka jūs uz zemes strādājat pārāk daudz, vairāk, nekā tas īstenībā ir vajadzīgs. Viss �o nevajadzīgo mantu daudzums, ko jūs sarūpējat, visas liekās vaja�dzības, kādas jūs izdomājat, jūsu dzīves reibino�ais temps, lai iegūtu visas �īs mantas, �eit izskatās kaut kas nejē�dzīgs un pat no�ēlojams. Jūsu politiskā ekonomija nav nekas vairāk par bērnu spēli, jūsu valsts iestādes ir ļoti viltīgas ma�īnas, lai vairotu nevajadzīgas mantas. Lie�lākā jūsu darba dala ir veltīga, un visa jūsu dzīve būtu gandrīz veltīga, ja jūsu dvēselēm trūktu izziņas spēju un prasmes ciest.

Kā es pats savā laikā svīdu un stenēju, lai uzzīmētu savu mazo apli smiltīs! Bet tagad es saprotu � ja es vai�rāk veltītu laika pārdomām, es spētu atjaunot iepriek�ējo zinā�anu dalu, kas bija iegūta citās dzīvēs. Ja arī es būtu spiests uzzīmēt �o savu apli smiltīs, es izdarītu to nesa�līdzināmi vieglāk un divreiz ātrāk.

Ja man gribas, es varu �eit pavadīt veselas stundas, sekojot, kā mainās krāsas uz mākoņa, vai arī gulēt uz muguras un nodoties atmiņām. Tas ir tik interesanti � sūtīt savas domas atpakaļ gadu pēc gada, dzīvi pēc dzīves, gadsimtu pēc gadsimta, kamēr ieraudzīsi sevi pārvērtu��os � bruņurupucī. Bet var arī skatīties uz priek�u � augstāk un augstāk, dzīvi pēc dzīves, gadsimtu pēc gad�simta, kamēr neiepazīsi sevi erceņģelī. Skatī�anās atpa�kaļ ir atmiņa, skatī�anās uz priek�u ir jaunrade. Nav �aubu � mēs radām savu nākotni. Kas, izņemot mūs, va�rētu to izdarīt? Mūs ietekmē, virza un stumj, mums pa�līdz un mūs aizkavē citi, bet tikai mēs pa�i kaļam savas eksistē�anas ķēdes. Mēs sasienam mezglus, kurus pēc tam vajadzēs atraisīt ar piepūli un izpratni.

Pārskatot savas iepriek�ējās dzīves, es varēju saprast visus savas pēdējās dzīves iemeslus un cēloņus. Da�ā ziņā, izņemot vienu, tā bija sliktāka citu starpā. Bet es sapratu tās mērķi, manis zīmētos plānus, kad pēdējo reizi biju �eit. Es pat plānoju to, lai varētu tur dzīvot ar draugiem, kurus biju saticis �eit.

Tagad es esmu pietuvojies jaunam ceļa pagriezienam un atkal uzsācis kāp�anu uz aug�u. Un es atkal skicēju savas tuvākās eksistences līnijas, tomēr nemaz nestei�dzos. Dievs ar jums! Es nemaz negribu aiziet, kamēr neiz�tuk�o�u �ejienes dzīves brīvības un prieka kausu.

�eit var daudz ko iemācīties. Es gribu atjaunot to, ko esmu iemācījies tajās aizmirstajās, bet tagad atjauno�tajās dzīvēs.

Vai jums neienāk prātā, ka skolas nodarbību laikā jums da�reiz nācās atkārtot iepriek�ējo nedēju vai mē�ne�u stundas? �is paradums balstās uz pareizu principu. Es tagad nodarbojos tie�i ar tādu pa�u stundu atkārto�jumu. Pirms atgriezī�os jūsu pasaulē, es pamazām saga�tavo�u visu �o atkārtojumu apskatu, ar gribasspēka pa�līdzību saglabājot sirdī tās atmiņas, kuras man sevi�ķi gribētos paņemt līdzi. Būtu pavisam neiespējami pilnībā atveidot pārdzīvojumu panorāmu, kas tagad paveras ma�nas atmiņas acu priek�ā, bet tajā ir da�as zīmīgas lietas, da�i filozofiski principi un ilustrācijas, ko es nedrīkstu aizmirst. Tie�i tāpat man gribētos paņemt līdzi da�as formulu zinā�anas un da�u vingrinājumu para�as, ko jūs varbūt nosauktu par okultiem, ar kuru starpniecību (kad es sasnieg�u brieduma vecumu savā jaunajā ķermenī) es varētu atsaukt atmiņā tās pa�as pagātnes ainas, kas tagad man paveras katru reizi, kad es to gribu.

Nē, es jums neko neteik�u par jūsu pagātni. Jūs va�rat un jums vajag pa�ai to atsaukt atmiņā. Ikviens, kas apzinās, ka pastāv at�ķirība starp atmiņu un iztēli, var to izdarīt. Protams, at�ķirība ir ļoti smalka, bet tā ir tikpat reāla kā at�ķirība starp �vakar� un �rīt�.

Es nemaz nevēlos, lai jūs steigtos pāriet uz �ejieni. Nē, palieciet, kur jūs esat, pēc iespējas ilgāk. Daudz no tā, ko mēs darām �ai pusē, jūs varētu darīt tikpat labi, paliekot savā ķermenī. Protams, jums vajadzēs izmantot vairāk enerģijas, bet tā tāpēc arī eksistē, lai to izmantotu. Pat tad, kad mēs to uzkrājam, mēs to darām tikai nākamai rīcībai. Neaizmirstiet to!

Viens no iemesliem, kāpēc es tik daudz atpūtos, sap�ņoju un baudu �ejienes uzturē�anos, ir tas, ka es gribu uzkrāt pēc iespējas vairāk enerģijas, lai atgrieztos ar lie�lākiem spēkiem.

Tas ir labi, ka jūs ievērojāt manu padomu �ad un tad palikt bez darba un iepazīt savu dvēseli. Daudz pārstei�gumu priek�ā ir tiem, kas brīvprātīgi apņemas izpētīt savu dvēseli. Dvēsele nav klejojo�a uguntiņa, tā ir bāka, kas palīdz izvairīties no materiālisma zemūdens akme�ņiem un aizmirstības.

Daudz prieka man deva savas grieķiskās iemieso�anās atpakajējā aplūko�ana. Kādas koncentrē�anās spējas bija

�iem grieķiem! Viņi zināja ļoti daudz. Piemēram, Lētas ūdeņi � cik dziļa ir tā koncepcija, kas ir atnesta no �ī krasta ar spēcīgas atmiņas palīdzību!

Ja cilvēks nepārstātu censties atcerēties, ja viņ� atvē�lētu laiku tā analīzei, kas ir bijis, tad varētu cerēt uz vina nozīmīgāko nākotni! Vai jūs nezināt, ka cilvēks var kļūt par dievu vai arī tādu, kam salīdzinājumā ar parastiem cilvēkiem ir visas dieva pazīmes un di�ums? �Jūs esat dievi� � tas savulaik nebija teikts tikai alegoriskā no�zīmē.

Es redzēju �eit Skolotāju no Galilejas, un man bija saskare ar viņu. Lūk, tas bija cilvēks un dievs vienlaicīgi! Pasaulei Viņ� atkal ir vajadzīgs!

27.� vēstule MAĢISKAIS APLIS

Klausoties tikai manos vārdos, jums būs grūti iedo�māties, kāda ir at�ķirība starp jūsu un mūsu dzīvi, starp mūsu ķermeņu substances at�ķirību un arī dabisko priek��metu substances at�ķirību, kuri mums ir apkārt.

Jūs pārsteidz izteiciena �dabiskie priek�meti� pie�lietojums �ai pasaulē. Varbūt jūs domājat, ka mēs esam pārspēju�i Dabu? Bet būtnes un parādības nepastāv ār�pus tās. Pat Dievs nav izņēmums. Daba ir.

Iedomājieties, ka jūs esat pavadījusi se�desmit vai septiņdesmit gadu ķermenī, kam bija izteikta tieksme uz aptauko�anos, kas kļuva nekustīgs un reimatisks, līdz radās nepiecie�amība reizēm apgulties gultā, lai mazliet paārstētos. Bet pēc tam iedomājieties, ka jūs samainījāt �o smago ķermeni ar vieglu un elastīgu. Vai jūs varat to iedomāties? Man jāatzīstas, ka vēl nesen man tas būtu ļoti grūti paveicams.

Iemiesojusies �ajā vieglajā formā, kas spīd pietiekami stipri, lai apgaismotu telpu ap sevi (kad to nenomāc spilgta saules gaisma), iedomājieties sevi pārvietojamies no vienas vietas uz otru, no viena cilvēka pie otra, no vienas idejas pie otras. Ar laiku pat ē�anas para�a pakā�peniski atmirst. Mūs vairs nemoka izsalkums un slāpes. Tomēr es, piemēram, pat līdz �im brīdim reizēm stip�rinos ar vieglu ēdienu, kuru var nosaukt par mikro�skopisku, salīdzinot ar gaļas ēdieniem, kurus es tiesāju uz zemes.

Un vēl � mūs neapgrūtina tūksto�iem zemes pienā�kumu. Pie tam �eit ir vairāk uzticības otra cilvēka no�skaņojumam. Pienākumi �eit nenozīmē paradumu, es runāju par atbildību. Parasti (kaut mēdz būt arī izņēmumi) vēlmes ir abpusējas. Kad man gribas redzēt draugu, �ajā laikā arī viņam ir vēlē�anās pabūt ar mani kopā, un ir dabiski, ka mūs velk vienu pie otra. Saskarsme �eit ir vienreizēji skaista, bet arī vientulība ir apburo�a.

Pēc diviem vai trim mēne�iem es nejutos vairs vien�tuļ�. Sākumā es atgādināju sev zivi, izvilktu no ūdens. Gandrīz visi jūtas tāpat, izņemot garīgus cilvēkus, kas nav saistīti ar zemes ķēdēm vai zemes godkārību. Es tik stipri cīnījos ar nomir�anas ideju, ka mans jaunais stā�voklis sākumā man �ķita kā nelaime, un es skraidelēju apkārt ar domu, ka zaudē�u dārgo laiku, ko varētu liet�derīgi izmantot zemes dzīves saspringtajā cīņā.

Man palīgā nāca Skolotājs, tomēr viņ� bija pārāk gudrs, lai pa�ā sākumā auklētos ar mani. Viņ� iepazīs�tināja mani ar da�iem pamatprincipiem un deva iespēju piemērot tos pa�am. Pakāpeniski apgūstot �o principu pie�lietojumu, es sāku valdīt pār sevi. Un tikai pēc tam man pavērās viss mana jaunā stāvok|a skaistums un brīnums. Es sapratu, ka laika zuduma vietā es iegū�u lielu pieredzi, kas turpmāk kalpos man.

Es kontaktējos �eit ar daudziem cilvēkiem (visu pa�kāpju garīgās un tikumiskās attīstības cilvēkiem), un man jāatzīstas, ka tādi cilvēki, kas skaidri apzinās dzīves no�zīmes un evolūcijas iespēju ideju, �eit ir sastopami tikpat reti kā uz zemes. Nē, mēs pēk�ņi nekļūstam visgudri tikai tādēļ, ka mainām sava ķermeņa audus.

Cilvēks, ja tas bija ziņkārīgs uz zemes, izrādīsies ziņ�kārīgs arī �eit, kaut arī viņa turpmākajā dzīvē pats reak�cijas likums (ja viņ� būs pārkāpis ziņkārības mēru) varēs sūtīt viņu atpakaļ kā pieticīgu un pat kautrīgu cilvēku � vismaz uz laiku, kamēr reakcija nebūs beigusies.

Man bie�i �ēl cilvēku, kas dzīvē bija lieti�ķas rutīnas vergi. Daudzi no viņiem nevar atmest �o īpa�ību arī �eit. Lai baudītu �ejienes dzīvi, viņi no jauna atgrie�as pie savām vecajām �izdarībām� un tērē laiku da�ādos finan�siālos darījumos, kamēr nenokļūst tādā pa�ā pagurumā, kādā bija pirms savas �nāves�.

Jums jau ir zināms, ka �eit ir skolotāji. Da�i sasniedz mana Skolotāja lielumu un palīdz dvēselēm, kas no jauna parādās �eit. Palīdzība tiek piedāvāta visiem, bet ne vien�

mēr tā tiek pieņemta. Tomēr palīdzība tiek piedāvāta vienmēr no jauna, jo tie, kas upurē sevi citu labā, dara to, necerot uz atzinību vai apbalvojumu.

Ja es gribētu rakstīt zinātnisku traktātu par aizsaules dzīvi, es sāktu pavisam savādāk. Vispirms es atliktu savu darbu uz gadiem desmit, kamēr sagrupētu visus faktus, katram pievienojot savu etiķeti. Ja es sāktu pēc �ādas sa�gatavo�anās, tad nodiktētu jums tik garlaicīgu grāmatu, ka jūs aizmigtu, to rakstot, un man vajadzētu it bie�i jums piebikstīt, lai jūs paceltu izkritu�o zīmuli no savas rokas. Tā es nolēmu rakstīt drīz pēc pārnāk�anas uz �e�jieni, un tāpēc manas vēstules patie�ām ir kā ceļotāja piezīmes no sve�as zemes. Tās attēlo viņa iespaidus, da��reiz kļūdainus, da�reiz arī viņa provinciālismu un vie�tējos aizspriedumus. Toties tās nav sve�u vārdu atstās�tījums.

Man ir patīkami, ka jūs turat manu bildi uz sava ka�mīna. Tas man palīdz nākt pie jums, fotouzņēmumam ir liels spēks.

Nesen es skicēju attēlus jūsu sapņu ainās, lai parā�dītu jums da�u lietu niecīgumu un veltīgumu. Vai jums ir zināms, ka mēs varam to darīt? Tā saucamiem miru��iem iespēja ietekmēt dzīvos ir ļoti liela, ja eksistē simpatētiski sakari. Es jau jums rādīju, kā pasargāt sevi no sliktām ietekmēm, un tāpēc jums nav ko baidīties. Es vienmēr brīdinā�u jūs savlaicīgi, ja būs kaut mazākās briesmas no �is puses. Es jau novilku ap jums maģisko apli, kuru varētu pārkāpt tikai visdi�ākie gari. To es varēju izdarīt tikai ar Skolotāja palīdzību. Jūs darāt mūsu darbu, un tāpēc jums ir tiesības uz mūsu aizstāvību. Ak�sioma, ka katrs darbinieks ir �savas maksas cienīgs�, �darbojas abās pasaulēs.

Tikai jūs pati varat nojaukt radīto �ķērsli. Ja jūs ne�uzmanības dēļ pavērtu ceļu nevēlamām ietekmēm, mēs pasteigtos to novērst. No teiktā jūs varat secināt, ka man jau ir neliela autoritāte, jā, man ir tiesības to teikt jau tagad. Vai jūs esat pārsteigta?

28.� vēstule JA JUS NEBŪSIET KA MAZI BĒRNI

Vienreiz es dzirdēju, ka viens man pazīstams cilvēks nosauca �o mūsu pasauli par �spēļu pasauli�. Viņ� teica:

�Mēs visi �eit esam kā bērni, un mēs radām tādu vidi, kada mums ir vēlama.� Tāpat kā bērns spēles laikā pār�vēr� krēslu par torni vai auļojo�u zirgu, tie�i tāpat ari mes �ajā pasaulē varam realizēt visu, ko var radīt mūsu iztēle.

Vai jūs da�reiz nepārsteidz �is absolūtais bērnu iztēles spilgtums? Bērns vienkār�i, ar pārliecību saka: ��is te tepiķis ir dārzs, un tas grīdas dēlis ir upe, tas krēsls ir pils, un es tajā esmu karalis.�

Kāpēc viņ� tā saka? Kā viņ� tā var teikt? Tāpēc (un tur ir tā lieta), ka viņ� zemapziņā vēl atceras aizsaules dzīvi, kuru viņ� pavisam nesen atstāja. Viņ� paņēma sev līdzi zemes dzīvē kaut ko no savas pazaudētās brīvības un savas iztēles spēku.

Bet tas nebūt nenozīmē, ka visas lietas aizsaulē ir tikai iztēle, nebūt ne. �ejienes objekti no smalkās matē�rijas ir tikpat reāli un tikpat vieliski kā pie jums. Pie tam vēl �eit ir iespēja radīt no smalkās matērijas, no tās, kas sastāda domu substanci.

Ja jūs radāt uz zemes kaut ko no blīvas matērijas, jūs vispirms radāt no domas substances, bet at�ķirība starp jūsu un mūsu jaunradi ir tāda � ja jūs vēl neesat piepildīju�i savu radīto domu ar blīvu matēriju, jūs ne�ticat, ka �is neredzamais radījums patie�ām eksistē ārpus jūsu pa�u iztēles. Turpretī mēs �eit varam redzēt citu cilvēku domu radīto, ja mēs un viņi to vēlas.

Mēs varam arī � un es to saku jūsu mierinā�anai � redzēt jūsu domu radītos tēlus, un, liekot klāt mūsu gri�basspēku jūsējam, mēs varam palīdzēt jums realizēt tos materiālajā formā.

Da�reiz mēs �eit, mūsu �etru dimensiju pasaulē, ceļam pakāpeniski un ilgsto�i, it sevi�ķi, ja gribam saglabāt savu veikumu citiem, lai tas eksistētu ilgu laiku. Bet visiem augsti attīstītiem gariem domu tēli ir redzami vienmēr.

Protams, jūs saprotat, ka ne visi gari ir augsti attīs�tīti. īstenībā tikai nedaudzi ir aizgāju�i ļoti tālu no jums. Tomēr vistrulākajam cilvēkam �eit ir tas, ko jūs esat zaudēju�i, � ticība pa�a domas radītam.

Tas spēks, kas padara jaunradi iespējamu, neatstāj dvēseli, kad tā atkal tiek ieslēgta matērijā. Tikai �is spēks ātri izsīkst, un iztēle zaudē savu pārliecību pieaugu�o dēļ, kuri nepārtraukti atkārto bērnam: �Tā ir tikai spēle, īste�nībā tas neeksistē, tā ir tikai iztēle vien.�

Iztēles iespējām gandrīz nav nekādu robe�u. Lai va�rētu izmantot visu tās spēku, vajag uzticēties savai iz�tēlei. Ja jūs pastāvīgi iespaidosiet sevi (tāpat kā māte ietekmē savu bērnu), ka tā ir tikai �iztēles spēle, tas ir nereāli�, jūs nekad nerealizēsiet to, ko iztēlojas jūsu domas.

Pati iztēle ir līdzīga bērnam, to vajag veicināt un ticēt lai, citādi tā nevar attīstīties un nevar pilnībā veikt savu sūtību.

Cilvēks, kur� sauca �o pasauli par spēles arēnu, izmē�ģināja visu iespējamo ar �o spēku sevī. Viņam izdevās lietas, kuras jūs ļoti pārsteigtu. Tā, piemēram, viņ� pa�līdzēja savai sievai (pēc tā saucamās savas nāves) realizēt viņu kopīgo plānu, kas viņiem �ķita nereāls īstas ticības trūkuma dēļ. Bet cilvēki, kuri izdara �eit mēģinājumus, ir izņēmums. Manu tagadējo līdzpilsoņu vairākums ap�mierinās ar to vietu, kur tie atrodas, un nemaz nerūpē�jas par zemi. Neap�aubāmi, ka �ie nedaudzie ir sapņo�tāji, līdzīgi man, kas neapmierinās ar vienu pasauli un grib saskarties ar abām. Bet viņi ir reti sastopami � tāpat kā dzejnieki uz zemes. Lielākajam vairumam pie�tiek ar to pasauli, kurā tie atrodas dotajā brīdī.

Kas attiecas uz mani, es �nekad pasaulē� (kā jūs mē�dzat izteikties) nebūtu ar mieru traucēt kādu ar domu, ka es varētu iejaukties sve�ās lietās, kuras mani absolūti neskar. Bet, ja es nemanāmi varētu jums palīdzēt ar savu iztēli, kas ir pārliecināta par saviem spēkiem, tas nebūtu nekas slikts, un man tas kalpotu par neapstrīdamu pierā�dījumu,

29.�vēstule NEGAIDĪTS BRĪDINĀJUMS

Es būtu ļoti sarūgtināts, ja �o manu vēstuļu lasī�ana neprātīgos cilvēkos izsauktu vēlē�anos sākt dzīties pakaļ gariem, ieaicināt savā cilvēciskajā sfērā bezatbildīgus un bie�i vien melīgus, sīkus garus. Pasakiet �iem cilvēkiem, lai viņi to nedara.

Mani ziņojumi ar jūsu rokas palīdzību ir pavisam cita lieta. Es nevarētu neko darīt zināmu, ja nepārvaldītu metodi, kas man bija paziņota �eit. Es nevarētu iepazīsti�nāt ar ziņojumiem, ja jūs pārtrauktu mani ar savām do�

mām un jautājumiem, vienalga, vai tie attiektos uz aplū�kojamo parādību vai ne. Tikai tāpēc, ka jūs esat pasīva un neesat ziņkārīga, jūs dodat man iespēju izmantot savu roku tā, kā es uz zemes izmantotu sava stenogrāfa roku. Tikai tāpēc es arī varu rakstīt garās un sakarīgās frāzēs.

Lielākajai daļai ziņojumu no �ejienes (pat ja tie ir īsti) nav lielas vērtības tādēļ, ka tie gandrīz vienmēr ir piestrāvoti ar tās personības domu, pateicoties kurai tie rodas.

Jūs pareizi darījāt, ka nolēmāt neko nelasīt par �o tēmu, kamēr turpinās mani ziņojumi, un pat nedomājāt par to dzīves sfēru, kur es atrodos. Tādā veidā jūs varē�siet izvairīties no domām, kas dibinās uz aizspriedumiem un varētu traucēt manu domu tecējumu.

Varbūt jums ir zināms, ka zemes dzīves laikā es pētīju spiritismu. Es pētīju arī daudz ko no okultisma sfēras un centos uztvert to patiesības daļu, kas saistījās ar tādām parādībām. Es toreiz biju un arī tagad esmu pārliecināts (izņemot tikai gadījumu, kad ir nepiecie�ams dot zināt�nisku un vizuālu pierādījumu), ka tādas lietas mēdz būt. Visos pārējos gadījumos dzī�anās pakaļ gariem ir ne tikai laika tērē�ana, bet tas arī ir nepārprotams kaitējums tiem, kas piedalās �ajā nodarbībā.

Tas varbūt skan dīvaini no tā saucamā �gara� puses, kur� pie tam vēl ir nodibinājis kontaktus ar jūsu pasauli. Kaut arī es izskatī�os nekonsekvents, es tomēr esmu pār�liecināts, ka visāda veida bezatbildīgs medijisms ir kaitīgs.

Ja īstenībā būtu tā, ka katrā medijiskā seansā parā�dās tikai tāda aizsaules būtne, kas var pateikt kaut ko svarīgu un patiesu, tad � cita lieta. Bet �ī pasaule tāpat kā zemes pasaule ir pilna ar visādiem apkārtstaiguļiem. Tā kā mūsu pasauli apdzīvo radījumi no jūsu pasaules, tad ir dabiski, ka mūsu iemītnieki ir tādi pa�i kā jūsējie. Viņi nav sevi�ķi mainīju�ies, izejot cauri nāves vārtiem. Sakiet � vai jūs varētu ieteikt labi audzinātai un smalk�jūtīgai sievietei apsēsties Haidparka vidū un piedāvāt visiem garāmgājējiem nākt pie viņas un runāties, pie�skarties viņai, sajaucot savu magnētismu ar viņas magnē�tismu? Jūs nodrebat, bet jūsu drebuļi būtu vēl stiprāki, ja jūs redzētu to, ko spēju es.

Aizsaulē ir arī otra radījumu grupa, ko teozofi sauc par �pirmatnējām sīkdaļām�. Par �īm sīkdaļām bija sa�rakstīts daudz blēņu, bet tas ir fakts, ka �ajā pasaulē ir enerģijas un apziņas vienības, kas visai precīzi atbilst

tam, ko teozofi dēvē par pirmatnējām sīkbūtnēm. �īs sīkbūtnes ir ne visai labi attīstītas, bet tās tiecas pēc zemes dzīves zināmas pakāpes, �ī pakāpe ir to evolūcijas tuvāka, neizbēgama stadija, tāpēc ir dabiski, ka tām tā liekas tik ]oti pievilcīga.

Tādēļ neesiet pārāk pārliecināta, ka tas, kas klauvē pie jūsu rakstāmgalda vai pie citas jūsu mēbeles, noteikti ir j ūsu vectētiņa gars. Tā var būt tikai kāda akla un alksto�a slkbūtne, kas mēģina izmantot jūs savas evolūcijas pa�ātrinā�anai, būtne, kas grib ielauzties jūsos, lai ar jūsu palīdzību izbaudītu zemes vibrācijas.

Iespējams, ka �ī aklā būtne nebūs jums kaitīga, bet var gadīties arī otrādi. Tāpēc ir labāk, ja neveicināsim to mēģinājumus izkļūt caur aizsegu, kas nodala jūs no tām. �is aizsegs ir plānāks, nekā jūs domājat. Kaut arī jūs nevarat redzēt caur to, jūs varat caur to just.

Pasacīdams to, es uzskatu, ka savu pienākumu esmu izpildījis, un citreiz varbūt varē�u pastāstīt jums kaut ko interesantāku, jo es bie�ā jūtos kā astrālā �eherezāde, kad tā pārdzīvoja savas pasaku naktis. Es baidos, ka tad, kad būs pagājusi tūksto� pirmā nakts, manis jau nebūs �eit. Nē, es nedomāju atkal �nomirt� citā pasaulē, bet tad, kad es bū�u pastāstījis visu par aizsaules dzīvi, es esmu iecerējis izpētīt citas planētas, ja tas man būs atļauts.

Da�reiz es jūtos kā jaunais cilvēks, kas ir dabūjis lielu mantojumu un līdz ar to arī neierobe�otu iespēju ceļot. Kaut arī viņ� kādu laiku var palikt mājās, lai no�kārtotu savas lietas un pielāgoties, tā teikt, jaunajai kus�tību brīvībai, kas viņam tagad ir iespējama, � tomēr pie�nāks laiks, kad viņ� gribēs izmēģināt savus spārnus tāla�jam lidojumam. Ceru, ka mana metafora nav slikta. Ja tā jums patīk, jūs varat to iekļaut manu vēstuļu izdevumā.

<emphasis>30.�</emphasis>vēstule debess matemĀtikas uzdevums

Pateicoties manas uzvedības aktivitātei, jūs varat spriest par manas tagadējās dzīves intensitāti. Nē, es ne�izskatos kā bāls spoks, kas o� pēc kapa mitruma. Es esmu pavisam reāls un tikpat dzīvs un vesels (vismaz man tā liekas) kā manas zemes dzīves laikā, kad man piederēja miesa un pulsēja asinis.

Tas ir Joti labi, ka jums nebija �kontaktu ar to pa�sauli�. Būtu ļoti nejēdzīgi, ja jums būtu bail no manis. Toties citi varētu nobīties, ja viņi justu manu klātbūtni tā, kā to jūtat jūs.

Vienreiz es pieklauvēju pie sava zemes drauga ista�bas durvīm ar vāju cerību, ka viņ� laipni sagaidīs mani. Viņ� izlēca no savas gultas, pēc tam atkal ielēca tajā un satraukts paslēpa galvu palagos. Viņ� patie�ām izbijās, domādams, ka tas varētu būt es! Negribēdams būt par sirdstriekas iemeslu vai arī sagādāt savam draugam tādu satricinājumu, ka viņa mati vienā naktī kļūtu sirmi, es klusām aizgāju. Nākamajā dienā viņ� dro�i vien sevi pār�liecināja, ka aiz paneļiem bija peles.

Tā kā jūs pazīstat mani labāk, nāk�ana pie jums un sirsnīga izrunā�anās man sagādā īstu prieku, jo, kā mēdz teikt, �veca mīla nerūs�. Tikai garu sabiedrība mani ne�maz neapmierinātu, ja visi, ko es agrāk pazinu un mīlēju,, būtu pagriezu�i man muguru.

Pēdējā laikā es uzdevu sev jautājumu: pēc kā man �eit vajag tiekties un ko es vēlos? Pirms gada es atbil�dētu, ka vajadzīgs spēks, bet tagad mana atbilde ir � zinā�anas, jo tās ir spēka priek�tecis. Ja es iegū�u pie�tiekami daudz zinā�anu, man būs pietiekami daudz arī spēka.

Pie jums es nāku tikai tādēļ, lai sniegtu jums un ci�tiem tās zinību sastāvdaļas, kas citādi jums nebūtu pie�ejamas. Visvērtīgākā atziņa, kādu es varu jums dot, ir �āda: ar gribas vingrinājumiem cilvēks var saglabāt savu objektīvo apziņu arī pēc nāves. Daudzi, kas ir pārgāju�i uz �ejieni, iegrimst it kā subjektīvā svētlaimībā, kas pa�dara viņus vienaldzīgus pret to, kas notiek uz zemes un debesīs. Es pats varētu sasniegt tādu stāvokli, ja gribētu, pie tam visai viegli.

Man �ķiet, ka es jums teicu jau agrāk, ka at�ķirība starp cilvēku uz zemes un aizsaulē ir tāda, ka uz zemes viņam ir vienāda gan subjektīva, gan objektīva apziņa (kaut funkcionē pārsvarā pēdējā), bet �eit virsroku gūst subjektīvās apziņas tendence, kaut arī abas apziņas sa�glabājas pēc pārie�anas uz aizsauli.

Koncentrējoties un ieskatoties savā iek�ienē, jūs arī varat gandrīz jebkurā brīdī sasniegt subjektīvās svētlaimības stāvokli, līdzīgu tam, kādu bauda dvēseles, kas ir pārkāpu�as tā saucamo nāves slieksni. Tikai tādā zem�apziņas pieredzes ceļā cilvēks patie�ām var izzināt to,

ko viņ� zina par neredzamo pasauli. Kad miesīgās dzīves vētras un kaislības klusē, cilvēks var ieskatīties savā iek�ējā dzīvē, kas savukārt ir �etru dimensiju izmēra dzīve. Neapvainojiet mani pretrunās un neskaidrībā. Es ta�u teicu, ka gan objektīva, gan subjektīva apziņa ir mums pieejama, tikai tieksme pēc pēdējās mūsos gūst virsroku.

Varbūt jūs atceraties to iemīlēju�os pāri, par kuru es jums rakstīju pirms da�ām nedējām? Viņ� pārgāja uz �ejieni agrāk un gaidīja mījoto, palīdzēja viņai iziet cauri tai māņu valstij, kas saista mūsu abu pasauļu eksistenci.

Es redzēju viņus vēlreiz, bet mana parādī�anās neiz�raisīja viņos nekādu interesi. Tie�i otrādi. Es domāju, ka viņi bija pat neapmierināti, ka es pamodināju viņus no subjektīvās svētlaimības stāvokļa, kādā viņi bija iegrimu�i tajā laikā, kad viņiem beidzot izdevās apvienoties.

Kamēr viņ� gaidīja mīļoto visus �os gadus, viņ� bija nomodā, pateicoties gaidī�anas spēkam. Viņai toties bija jāpaliek bez mīļotā uz zemes, tāpēc viņa visu laiku do�māja par viņu, un tādā veidā tika saglabāta polaritāte. Tagad viņi ir kopā, viņi uzturas tajā mājiņā, kuru viņ� uzcēla no smalkas �ejienes pasaules substances. Viņi redz viens otru vaigā, vienalga, vai viņi skatās savā iek�ienē vai uz āru. Viņi ir apmierināti, viņiem nav vairs kur tiekties (tā viņi saka viens otram), tāpēc viņi joprojām grimst subjektīvās svētlaimības stāvoklī.

Viņiem ir tiesības uz �o svētlaimības stāvokli. Neviens nevar viņiem to atņemt. Viņi ir nopelnīju�i to ar savu apņēmību, tas pieder viņiem pēc ritmiskās taisnības likuma. To viņi baudīs ilgu laiku. Viņi, es domāju, daudz�kārt atgriezīsies pie saviem iepriek�ējiem pārdzīvoju�miem, kas viņiem ir biju�i kopā un katram atsevi�ķi. To�mēr pēc kāda laika pienāks diena, kad viens no viņiem jutīs pārsātinātību no visa �ī salduma. Viņu dvēseles muskuļi prasīs pēc sasprindzinājuma. Viņiem būs astrā�las garīgas �āvas, un reakcijas likuma iedarbībā viņ� vai viņa �ķērsos �īs pasaules robe�u.

Ja jūs jautāsiet, uz kurieni aizies viņ� vai viņa, pro�tams, uz zemi, es atbildē�u.

Iedomāsimies vienu no viņiem, kur� ir pamodies no �ī subjektīvā svētlaimības stāvokļa, ko viņi uztver kā sa�sniegumu. Un iedomāsimies, ka viņ� vai viņa ir aizgā�ju�i uz neilgu pastaigu svētā un dziedino�ā vientulībā. Un tad ar vieglu sajūtu, kāda mēdz būt cilvēku acīs un

sirdīs agrajā rītā, viens no viņiem būs pievērsies diviem zemes cilvēkiem, kuri mīl viens otru. Pēk�ņi miesas balss un karstu asiņu aicinājums, sasniedzis visaugstāko pa�kāpi, pārņems daļēji pamodināto dvēseli, un tad viņa atkal pāries materiālās jaunrades pasaulē. Tā iestigs zemes miesā un paslēpsies tajā. Tā gaidīs jaunu piedzim�anu un parādīsies ar lielāku spēku, pateicoties nesenai atpūtai. Sākumā es teicu �viņ�� vai �viņa�. Var gandrīz simtpro�centīgi apgalvot, ka vīrietis pamodīsies pirmais savas po�zitīvās polaritātes dēļ.

Tikai vajag atcerēties, ka, domās rādot mīlētāju pāra ainu, es neapgalvoju, ka tas ir vienīgais paņēmiens, ar kura starpniecību visas dvēseles atgrie�as uz zemes. Es tikai pieņēmu, ka �is pāris atgriezīsies, jo arī viņa dro�i vien nekavējoties sekos savam mīļotajam, tiklīdz pamo�dīsies un ieraudzīs sevi vientuļu.

Es domāju, ka iemesls, lai viņi atgrieztos tie�i tādā veidā, ir tas, ka viņi pārāk ilgi baudīja subjektīvo svētlaimību.

Kad tas notiks? To es nevaru pateikt. Varbūt jau nākamajā gadā vai pēc gadu simteņiem. Nezinot viņus vienojo�o spēku apmērus, es nevaru noteikt, kādu sub�jektīvas evēlaimības daudzumu viņi var panest bez strau�jas reakcijas.

Es esmu pārliecināts, ka jūs domājat, vai es pats varētu kādreiz iegrimt tādā svētlaimības stāvoklī, par kādu bija runa? Iespējams, ka tas atgadīsies ar mani, gan tikai uz neilgu laiku un vēl ne tagad. Pie tam man �eit nav mīļo�tās, kas varētu ar mani baudīt tādu svētlaimību.

31.�vēstule UZMANĪBAS FOKUSA MAINA

Pēdējās dienās Skolotāja vadībā es apmeklēju daudzas vietas uz zemes. Es biju tajās zemēs un pilsētās, kur iepriek�ējās reizēs dzīvoju un strādāju cilvēku vidū. Viena no priek�rocībām, ko dod ceļojumi pa sve�ām ze�mēm, ir tā, ka tādi ceļojumi palīdz cilvēkam atcerēties savas iepriek�ējās eksistē�anas. Dzīvesvietām neap�au�bāmi ir sava maģija.

Es apmeklēju Ēģipti, Indiju, Persiju, Spāniju, Itāliju, biju Vācijā, �veicē, Austrijā, Grieķijā, Turcijā un dau-

dzēs citās zemēs. Arī Dardeneļi bija man pieejami labāk nekā citiem cilvēkiem. Katram stāvoklim ir savas priek��rocības, un manam tās arī ir, izlīdzinā�anās likums dar�bojas visur.

Izrādās, ka da�ās savās dzīvēs es biju liels ceļotājs.

Varbūt jums nav skaidrs, kādā veidā es varu tik viegli pāriet no �īs pasaules uz jūsējo un būt redzīgs abās. Bet jums jāatceras, ka mana pasaule un jūsējā aizņem aptu�veni vienu un to pa�u telpu, ka zemes virsma sakrīt ar mūsu pasaules blīvāko slāņu apak�ējo kārtu. Kā es jau minēju, ir arī tādas mums pieejamas vietas, kas atrodas augstu virs zemes virsmas.

�Debess mājokļi� ir vairāk nekā simboli.

Man tikai vajag mainīt uzmanības fokusu, un es varu jebkurā laikā nokļūt jūsu pasaulē. To, ka es fiziskām acīm esmu neredzams, vēl nav pierādījums, ka manis tur nav. Bez �īs uzmanības centra maiņas (bet tas ir sasnie�dzams ar gribas aktu pēc noteiktas metodes, kas ir jāpār�valda) es varētu aizņemt vienu un to pa�u telpu ar kādu no jūsu pasaules iedzīvotājiem un pat nezināt par to. Iegaumējiet to labi. Bet tā ir tikai viena puse no tā, ko es gribu teikt. Otra puse ir tā, ka arī jūs attiecībā uz telpu varat jebkurā laikā nokļūt tie�ā tuvumā mūsu pa�saules interesantajām lietām un pat nezināt par to.

Bet, ja jūs koncentrētos uz mūsu pasauli, jūs varētu pietiekami labi to apzināties. Tāpat arī es, zinādams, ka vajag koncentrēties uz jūsu pasauli, nekavējoties varētu ar apziņas palīdzību nokļūt �eit un baudīt da�ādu pilsētu skatus un da�ādu valstu ainas, kas visu laiku mainās.

Pa�ā sākumā, atrodoties �eit, es ļoti slikti redzēju zemi, tagad es to redzu daudz labāk.

Nē, es negrasos nodot jums formulu, lai jūs to no�dotu citiem. Pateicoties �ai formulai, jūs un citi būtu spē�jīgi patvaļīgi mainīt uzmanības fokusu, lai kontaktētos ar aizsauli. Es nedomāju to darīt tāpēc, ka tādas zinā�anas jūsu attīstības pakāpē nodarītu vairāk ļaunuma nekā la�buma. Es tikai paziņoju faktu un dodu iespēju to izman�tot tam, kam ir zināmas spējas un pietiekami liela ziņ�kārība.

Mans mērķis (tas pamudināja mani rakstīt �īs vēstules) ir pārliecināt tos, kuri �aubās, ka dvēsele turpina dzīvot un būt zinā�anu alksto�a arī pēc tās miesīgās pārmaiņas, ko jūs saucat par nāvi. Daudzi domā, ka viņi tic, bet ne vienmēr �ī ticība ir īsta. Ja man izdotos likt sajust savu

klātbūtni kā dzīvai būtnei, rakstot �īs vēstules, tas stip�rinātu nemirstības apziņu tajos, kuri tās lasis.

Mūsu laikmets turpina būt materiālisma laikmets. Vai�rākums nejūt nekādas reālas intereses par aizkapa dzīvi. Bet visi cilvēki agrāk vai vēlāk pāries uz �ejieni. Var�būt da�iem pārmaiņa nebūs tik grūta un tik baismīga, pateicoties tam, ko es esmu viņiem mācījis. Vai tas nav jūsu un manu pūliņu vērts?

Ikviens cilvēks, kas tuvojas lielai pārmaiņai, kas gri�bēs nopietni un uzmanīgi izlasīt �īs vēstules un apgūt to saturu, kas neaizmirsīs to, pārejot uz �ejieni, � būs pa�sargāts no jebkurām bailēm.

Bet atgriezīsimies pie maniem ceļojumiem. Es biju Konstantinopolē un stāvēju tajā pa�ā istabā, kur vien�reiz, pirms gadu simteņiem, man bija brīni�ķīgs pārdzī�vojums. Es redzēju tās pa�as sienas un pieskāros tām, es izlasīju ēterisko hroniku par to, kas notika �ajās sienās, un manis pa�a vēsturi sakarā ar to.

Es staigāju pa Persijas ro�u dārziem, es baudīju ziedu aromātu, to pa�u ro�u pēcte�u, kuru smar�a noveda mani ekstāzē tad, kad es staigāju pa tiem pa�iem dārziem pa�visam citā ķermeni, kur� nemaz nebija līdzīgs manai pēdējai formai. �ī smar�a izraisīja manī atmiņas.

Un Grieķijā es arī dzīvoju, tikai tās senajās dienās. Kas tā bija par rasi! Es domāju, ka tās di�enuma noslē�pums bija koncentrācijā. Viss ēteris apkārt pussalai ir pilns ar �īs valsts varoņdarbu un dro�as domas atspogu�ļojumiem. Senā ēteriskā hronika ir tik spilgta, ka tā spīd vēlākiem apveidiem cauri, jo tā, kam ir astrālās hronikas nosaukums, visur noslāņojas viena virs otras. Pēc dabis�kās radniecības ar to vai ar apzinātas gribas aktu var izlasīt jebkuru slāni. Un tas nav nemaz dīvaināk par to, kas notiek Lielbritānijas muzejā, kad jebkur� no jums staigā starp miljonu sējumiem, izvēloties no tiem vaja�dzīgo. Visdīvainākās lietas vienmēr izrādās ļoti vienkār��as, ja tikai ir to noslēpumu atslēga. Vajag atzīt, ka daudz muļķību bija rakstīts par vibrācijām, un tomēr pa�tiesība slēpjas tie�i �eit. Nav dūmu bez uguns.

Indijā es redzēju jogus meditācijas laikā. Vai jūs zi�nāt, kāpēc viņu īpa�ais elpo�anas veids dod psihiskus rezultātus? Nē, jūs to nevarat zināt. Ta�u klausieties: aizturētas elpo�anas rezultātā veidojas kaut kas, ko es nosauk�u par indi. Tā, iedarbojoties uz cilvēka psihisko dabu, maina vibrācijas. Tas arī ir viss. Daudz grāmatu

bija uzrakstītas par jogiem, bet neviena neminēja �o faktu. Parastas veselas plau�as pie parastas elpo�anas iz�vairās no �is indes ar procesiem, kas ir labi zināmi fizio�logiem. Bet cilvēkam, kur� vēl dzīvo fiziskajos apstākļos, lai pielāgotos psihiskajai pasaulei, ir nepiecie�ams mainīt vibrācijas. Un �o vibrāciju maiņu var viegli panākt ar augstāk minētās indes palielinājumu. Vai tā ir kaitīga? Jā, tā ir ļoti kaitīga, un tikai da�iem, kuri zina, kā ar to apieties, tā nav kaitīgāka par jebkurām mūsu farmaceitu zālēm,

Citieiz es jums pateik�u arī par citiem noslēpumiem, kādus es atklāju, pārvietojoties no aizsaules uz zemi un atpakaļ.

32.�vēstule MANI LĒMUMI

Naktī es stāvēju uz austrumnieciska tipa pils jumta un skatījos uz zvaigznēm. Tas, kas ir spējīgs skatīties ne�redzamajā pasaulē, mainot savu uzmanības fokusu, viegli sapratīs, kā es, izmantojot pretējo procesu, varu redzēt blīvās matērijas pasauli. Jā, tas ir tas pats, tikai vērsts otrā virzienā.

Es stāvēju uz austrumu pils jumta un skatījos uz zvaig�znēm. Tuvumā nebija neviena mirstīgā. Skatoties uz aiz�migu�u pilsētu, es redzēju dvēseļu mākoni, kas to sar�gāja. Redzēju citas pasaules vēstniekus, kas parādījās un atkal pazuda. Pāris rei�u bāla, izbiedēta seja parādījās �ajā garu mākonī, un tad es zināju, ka tur, lejā, kāds ir miris.

Bet es tā noskatījos uz gariem tai laikā, kad pārgāju uz �ejieni, un man daudz interesantāk bija skatīties uz zvaigznēm. Es vienmēr mīlēju tās, mīlu arī tagad. Ar laiku �s varē�u vairāk uzzināt par tām. Es ceru. Bet, ka�mēr es nebū�u pabeidzis rakstīt �īs vēstules, es neattālinā�os no zemes apkaimes. No Jupitera attāluma es varbūt nemaz nevarē�u rakstīt. Tā ir taisnība, ka �eit var pārvietoties ar domas ātrumu, bet kaut kas saka man, ka labāk uz laiku atlikt manus tālākos ceļojumus. Iespē�jams, ka man negribēsies atgriezties atpakaļ, kad es tur bū�u nokļuvis.

Man �ī sarakstī�anās ar zemi nozīmē daudz. Manas pirmsnāves slimības laikā es bie�i domāju par to, vai

nevarē�u reizēm atgriezties uz zemes, bet es nevarēju iedomāties neko tamlīdzīgu. Es nevarēju cerēt, ka kāds, pietiekami nosvērts un uzticības cienīgs cilvēks, būtu tik dro�s, lai palīdzētu man tādā mēģinājumā.

Man bija skaidrs, ka nevar kontaktēties ar tāda cil�vēka rokas starpniecību, kura prāts tam nav sagatavots, ja tikai iepriek� viņ� nebūs hipnotizēts. Nevar arī rak�stīt ar tāda cilvēka rokas palīdzību, kam ir parasta attistība, jo �is cilvēks nevar būt pietiekami pasīvs.

Stāstiem par to, ko es esmu redzējis jūsu pasaulē, kop� esmu pārgājis uz �ejieni, nav īpa�as nozīmes, un es sāku runāt par to tikai tādēļ, lai jūs zinātu, ka tas ir iespējams. Līdzīgi gai�reģiem, kas uztver mūsu pasauli ar tās jaunajām parādībām, arī es skatos atpakaļ uz jūsu eksistē�anas pakāpi. Interesanti ir dzīvot abās pasaulēs, ieiet un iziet no tām pēc sava ieskata. Bet, kad es ieeju jūsu pasaulē, es nekad neiejaucos tās lietās. Jūs to ne�zināt, bet �eit ir tik stingra robe�as muita starp jūsu un mūsu pasauli, ka ceļotāji nevar neko ņemt līdzi, pat aizspriedumus.

Ja jūs būtu pārgājusi uz �ejieni ar lēmumu redzēt tikai noteiktas lietas, jūs nevarētu pareizi novērtēt re�dzēto. Daudzi pēc nāves pārgāja uz �ejieni ar tādu iek�ēju noskaņojumu un tāpēc maz ko iemācījās. Tikai ceļinieks ar atvērtu dvēseli ir spējīgs uz atklājumiem.

Es atnācu uz �ejieni ar nedaudz lēmumiem, bet galīgi pieņemtiem:

1.� Saglabāt savu identitāti.

2.� Saglabāt atmiņas par savu zemes dzīvi un paņemt līdzi atmiņas par aizsaules dzīvi, kad es atgriezī�os ze�mes pasaulē.

3.� Redzēt lielus Skolotājus.

4.� Atjaunot atmiņas par savām iepriek�ējām dzīvēm.

5.� Ielikt nepiecie�amus pamatus nozīmīgai zemes dzī�vei, kad es nākamreiz bū�u atgriezies.

Tas skan ļoti vienkār�i, vai ne? Un man jau izdevās paveikt daudz �ajā virzienā, bet, ja es iek�ēji nebūtu sev skaidri noteicis �os noteikumus, es panāktu ļoti maz.

Vienīgi skumja nāves daļa ir tā, ka vienkār�ais cil�vēks tik maz iemācās no tās. Tikai pārliecība, ka zemes eksisten�u ķēde ir gandrīz neierobe�ota, dod mierinā�jumu. Es zinu, ka var nesteigties, ka visi dzīves ķēdes locekļi (lai cik mazi tie būtu) atrodas savās neizbēgamajās

vietās un ka �ī ķēde būtībā ir riņķa kustība � mū�ības simbols.

Un man bie�i liekas, ka cilvēcisko dvēseļu vairākums iz�ķie� savas dzīves �ai pusē tikpat veltīgi, kā viņi to dara tai pusē. Bet tā tikai liekas manu zinā�anu nepil�nības dēļ.

No augstuma aplūkojamas zvaigznes, kur es tomēr ceru ar laiku pacelties, viss �is plakanais izplatījums no attāluma izlīdzināsies kopējā dzīves zīmējumā. Un visai ainai var būt tāda skaistuma perspektīva, par kādu es pat nevarēju sapņot, kad pats biju tikai mazs plankumiņ�, �ajā ainā.

33.�vēstule LAIONELA PARĒJA

Es pazaudēju savu mazo Laionelu. Viņ� aizgāja nevis pa katras miesas, bet visu garu ceļu, kuri regulāri realizē savu atgrie�anos uz zemes.

Es uzzināju no Skolotāja, ka mana zēna tiek�anās pēc zemes drīz būs apmierināta, ka viņ� būs nosūtīts uz ģi�meni, kur viņa vienreizējās rado�ās spējas atradīs labvē�līgu augsni. Es uzzināju, ka savstarpējas mīlestības sakari starp viņa topo�o māti jau ir nodibināti, bet viņa topo�ais tēvs, in�enieris, no agras bērnības sniegs viņam tādu pa�līdzību, kas veicinās viņa eso�o spēju pilnīgu uzplau�kumu. Man bija atļauts paziņot to Laionelam, un es sāku. viņu meklēt.

Es sastapu viņu mūsu iemīļotajā patvertnē � mājiņā me�aina uzkalna pakājē, strauta malā, par kuru es minēju vienā no savām vēstulēm. Viņ� bija ļoti domīgs.

Es pagaidīju, kamēr zēns atvēra acis un paskatījās uz mani. Kad es paziņoju viņam par drīzo pārmaiņu, kas viņu sagaida, viņ� kļuva tik ļoti sajūsmināts, un tas fakts skaidri atgādināja man, ka es vēl esmu cilvēks. Man pēk��ņi kļuva skumji un rūgti, ka mans zēns, kuru es tā mī�lēju, pats brīvprātīgi vēlas aiziet no manis. Bet griba pa�tie�ām ir brīva, un tāpēc es neko neiesāku, lai noturētu viņu. Kaut formas ziņā zēns vēl ir jauns (viņ� nepaspēja izaugt, jo ieradās kā bērns �ajā pasaulē) � savās domās viņ� bija nobriedis ne mazāk par mani.

�Cik jauki!� priecīgi iesaucās Laionels. �Kad jūs at�griezīsieties, es bū�u vecāks par jums. Un cik labi, ka

mans topo�ais tēvs varēs mācīt mani. Bet, kad es iz�aug�u, es pats atklā�u daudzas lietas, kuras viņam nav zināmas. Vai jūs atceraties to ma�īniti, kuru es izgatavoju pirmtēlu pasaulē? Kad es atgriezī�os uz zemes, es to realizē�u. Jūs ta�u atceraties, kā tā kustējās ar elektrības palīdzību, ko izstaroja mani pirksti?�

�Bet ja kāds cits izgudros to agrāk par tevi?� pajau�tāju es. �Vai gribi, lai es izdaru tā, lai neviens nevarētu aiztikt tavu paraugu?�

�Vai jūs varat to izdarīt?�

�Domāju, ka varu.�

�Tādā gadījumā tūdaļ dosimies uz turieni un izdarī�sim to nekavējoties! Es ta�u pavisam drīz varu atstāt �o pasauli.�

Man likās loti jocīga �ī Laionela steiga. Mēs devāmies �pirmtēlu pasaulē�, un es novilku aizlieguma loku apkārt viņa ma�īnai. Es ceru, ka tas aizsargās, kamēr Laionels varēs uzrādīt savas tiesības uz to.

Kas ir iedvesma? Kas ir ģēnijs un viņa izgudrojumi? Cilvēki uz zemes maz saprot �o vārdu nozīmi. Iespējams, ka slaveno poēmu mūsu iemīļotais dzejnieks bija sacerē�jis pirms savas piedzim�anas. Iespējams, ka liels izgud�rojums atradās pirmtēlu pasaulē, pasargāts ar aizlieguma loku, kamēr tā izgudrotājs auga uz zemes līdz brieduma vecumam, līdz iespējai uzrādīt tiesības uz savu garīgo jaunradi. Kad divi cilvēki kādu lietu izgudro vienlaicīgi, iespējams, ka viens no viņiem ir piesavinājies otra ideju, ko tas otrais ir atstājis priek� sevis, atgriezdamies zemes pasaulē. Bet var būt arī tā, ka abi ir aizguvu�i tre�ā cilvēka darinājumu neredzamajā pasaulē, kas joprojām gaida savu piedzim�anu uz zemes.

Kad es nākamajā reizē ieraudzīju Skolotāju, es viņam pajautāju, vai Laionela dvēsele varēs atgriezties mūsu pasaulē pirms savas piedzim�anas uz zemes.

�Ja tā būtu Adepta dvēsele, tas būtu iespējams,� se�koja atbilde. �Bet dvēselei, pat augsti attīstītai, tas nav iespējams, kamēr tā nav sasniegusi Adepta pakāpi.�

�Bet uz zemes dzīvojo�ie cilvēki ta�u var pāriet uz �ejieni sapnī?�

�Jā, bet, kad dvēsele iemiesojas matērijā, gatavojoties jaunai piedzim�anai, tā kļūst potenciāla, un visi viņas spēki ir vajadzīgi lielai piepūlei, lai izveidotu jaunu ķer�meni un piemērotos tam. Pēc piedzim�anas, kad acis jau ir atvēru�ās un plau�as ir papla�ināju�ās gaisa uzņem�a-

nai, uzdevums jau kļūst vieglāks. Un tad ir iespējams, ka enerģija, kas nav pilnībā iztērēta, varēs pārmest tiltu pār bezdibeni, kas no�ķir abas pasaules. Bet tās, kas ga�tavojas kļūt par mātēm, nereti neskaidri jūt, kādai dvē�selei viņas dos pajumti. Pat ja viņas neapzinās visa tā brīnuma nozīmi, tomēr viņas redz dīvainus sapņus un vī�zijas, ko var nosaukt par nepiedzimu�ā bērna iepriek�ē�jās iemieso�anās atskārsmi. Viņas redz sve�as zemes, kurās tā būtne, kas viņās tiek radīta, dzīvoja agrāk. Viņas iz�jūt vēlmes, ko pa�as nevar saprast, bet tās būtībā atspo�guļo nepiedzimu�ā slēptās vēlmes. Mātes izjūt nesaprota�mas bailes, kas nav nekas vairāk par bērn^t iepriek�ējo baiļu un slimību atskaņām. Māte, kura baro patie�ām lielu dvēseli, �ai radī�anas posmā pati var izaugt un sa�sniegt tādu līmeni, kas ir daudz augstāks nekā viņas pa�as morālās spējas. Bet nepiedzimu�ā noziedznieka māte ne�ieti izjūt tādas dīvainas perversijas, kas nemaz neatbilst viņas dvēseles parastajam noskaņojumam. Ja sievietes būtu pietiekami apzinīgas un informētas, viņas, pateico�ties savām izjūtām un domām, varētu spriest par to, kāda veida dvēseles gatavojas kļūt par viņu bērniem. Zinā�damas to, viņas varētu sagatavoties pienācīgai savu bērnu audzinā�anai. Arī �eit, tāpat kā visur, ir nepiecie�amas zinā�anas.�

Sakarā ar Laionela pārie�anu es ari tādā veidā kaut ko iemācījos. Tā es mācos katru dienu, pateicoties manai jaunajai pieredzei.

34.�vēstule SAVU IEROBE�OJUMU UPURI

Nav brīnums, ka bērniem, lai cik vecas un gudras būtu viņu dvēseles, ikreiz nāko�ajā dzīvē no jauna jāiemācās visu lietu relatīvās vērtības pēc jūsu pasaules mākslīgā mēra, jo �eit jūsu mēri zaudē savu nozīmi.

Cilvēkiem, kas augsti vērtēja tikai �os mākslīgos mē�rus, ir neizbēgami jācie� �ejienes dabiskajā pasaulē. Ne�sen mani pārsteidza viena lēdija, kas bija tikko pārgājusi uz �ejieni un nebija atradusi nevienas sev tuvas dvēse�les. Pat māte nesagaidīja viņu. Es zināju, ka mātes gars, ja tas vēl nav atgriezies uz zemes, izjūt īpa�a veida grū�dienu, it kā iek�ējus drebuļus, kad bērns, kuram viņa deva dzīvību uz zemes, tuvojas piedzim�anai garīgajā

pasaulē. �os drebuļus var salīdzināt ar dzemdību cie�anām kā pēdējo mātes jūtu maigo atbalsi.

Sī sieviete bija tik vientuļa, ka es sāku meklēt man pazīstamo garu vidū tādu, kas varētu veltīt viņai savu laiku. Diem�ēl viņu starpā nebija tādu lēdiju, kas ada un tamborē, kas tenko mūsu pasaulē, tāpat kā viņas to da�rīja jūsu pasaulē.

Nebrīnieties! Vai jūs domājat, ka visi dzīves paradumi var būt atmesti vienā mirklī? Mēs zinām, ka dzīvā dabā nemēdz būt pēk�ņu lēcienu. Kādēļ tiem jābūt tajā pār�maiņā, ko mēs saucam par �nāvi�? Ja sievietes uz zemes sapņo par saviem rokdarbiem, tad viņas to dara arī �eit. �ajā pasaulē var adīt, tāpat kā jūsu pasaulē var nodoties sapņiem.

Jums jāsaprot, ka aizsaule pēc savas būtības nav svē�tāka par jūsu pasauli un nav noslēpumaināka tam, kas tajā dzīvo. Nopietnai dvēselei visi stāvokļi ir svēti, izņe�mot profanāciju, kas sastopama gan �eit, gan uz zemes.

Sieviete, kuru es tagad atceros, dzīvoja tikai nosacītu, tā saucamo augstākās sabiedrības dzīvi, un tas viņu no�veda tik tālu, ka viņai, izrādās, nebija nekādu sakaru, kas paliktu pēc zemes dzīves, tādu sakaru, kas balstās uz iek�ēju, garīgu tuvību. Un, protams, viņa nevarēja jus�ties laimīga jaunajos dzīves apstākļos.

Citā reizē es satiku vienu no savām paziņām, �X� kun�dzi, kas rūgti �ēlojās par �īs pasaules iedzīvotājiem, tā�pēc ka viņi visi interesējas par kaut ko savu un nemaz negrib ar viņu kontaktēties. No viņas sūdzībām es sa�pratu, ka viņa centās visus iesaistīt savā personiskajā neap�mierinātībā, man kļuva skaidrs, kāpēc neviens negribēja klausīties, ko viņa runāja. Nabadzīte nesaprata, ka mūsu raizes tikpat maz interesē citus �ajā pasaulē kā uz zemes. Lai cik tas būtu dīvaini, viņa turpināja izjust visas iedo�mātās nepatik�anas �eit glu�i tāpat kā uz zemes. Nekas viņai nepatika, viss viņu kaitināja. �ai dvēselei es palī�dzēju tādējādi, ka pagriezu viņas uzmanības fokusu uz �ejienes pasaules reliģiskajiem pārdzīvojumiem un pa�rādīju viņai, ortodoksālas debesis, par kurām jau stāstīju vienā no vēstulēm.

Tā divu lēdiju noskaņojums mani pārliecināja, ka vi�sas cilvēka iek�ējās īpa�ības no zemes tiek pārnestas uz �ejieni, un �ajā pasaulē, kur var dzīvot tik brīvi, �īs īpa��ības it kā atdzimst no jauna iedomāto ierobe�ojumu un nepārvaramo �ķēr�ļu veidā.

Pēc manām domām, ir arī cits pēcnāves stāvoklis, daudz smagāks. Manas �ejienes uzturē�anās laikā es vai�rākkārt redzēju vīrie�us un sievietes, kas atradās dziļa miega stāvoklī, ar absolūti neizteiksmīgām sejām. Sākumā, nesaprazdams viņu miega iemeslu, es mēģināju pamodi�nāt vienu no viņiem, bet man tas neizdevās. Es vēlreiz atgriezos pie viņa un atradu viņu iepriek�ējā letarģijā.

Vienreiz, kad es biju kopā ar Skolotāju, ieraugot vienu tādu letarģiskā formā, es palūdzu paskaidrojumu. No Skolotāja es uzzināju, ka tie ir cilvēki, kas noliedza dvē�seles nemirstību. Viņi paliks dziļa miega stāvoklī līdz brīdim, kamēr ritma nepārvaramais likums neizraus viņus no �īs neapzinātības jaunai iemieso�anās iespējai. Uz manu jautājumu, vai viņus var izraut no �ī stāvokļa, Sko�lotājs atbildēja, ka var. Bet, lai pretotos tam spēkam, kas tur cilvēku dziļa miega stāvoklī, lai noņemtu to lāstu, kādu cilvēks pats savai dvēselei ir uzlicis, ir nepiecie�ams izmantot varenāku spēku. �is spēks ir griba.

Mans neizdevies mēģinājums lika man saprast, ka tādai pamo�anās spējai ir vajadzīga griba, kas būtu varenāka par parasta cilvēka gribu, un es pajautāju Skolotājam, vai es nevarētu būt klāt, kad notiks tādas pamo�anās. No at�bildes man kļuva skaidrs, ka jābūt nopietnam iemeslam, pat varoņdarbam tāda cilvēka pagātnē, lai Skolotājs va�rētu nostāties starp viņu un iemeslu un seku likumu, ko �is cilvēks patvaļīgi ir iedarbinājis.

Pēc kāda laika Skolotājs deva man iespēju vērot tādu pamo�anos. Es no�ēloju, ka nevaru pateikt jums, ar kādu paņēmienu notika �ī vienreizējā atdzīvinā�ana. Iedomājie�ties pie Skolotāja kājām būtni, kas izskatās mirusi, ar absolūti nedzīvu seju, bez jebkādas izteiksmes. Un virs tās dievi�ķi skaists Skolotāja stāvs ar varena spēka iz�teiksmi sejā, ar acīm, kurās spīd dziļa doma. Viņ� no�rādīja man uz tikko redzamu gaismu, ko izstaroja nedzī�vais ķermenis. Es to pamanīju, bet Skolotājs redzēja daudz vairāk: �ajā bālajā izstarojumā viņ� saskatīja visu tā cilvēka pagātni.

Aina, kas sekoja pēc tam, bija tik cēla un skaista, ka tā atgādināja man �Lācara atdzīvinā�anu�.

�Cilvēka dvēsele ir nemirstīga,� teica Skolotājs, cie�i skatoties pusatvērtajās pamodinātā cilvēka acīs. Pēc tam pavēles tonī tika pateikts: �Celies!�

Cilvēks ar piepūli piecēlās, un, kaut gan viņa ķerme�nim nebija gandrīz nekāda svara, varēja redzēt, cik grūti

viņam bija izrauties no savas letarģijas. Lēnām viņ� at�guva apziņu, un Skolotāja vārdi sāka iedarboties uz viņu.

Sie vārdi pamodinātajam vispirms atgādināja viņa pa�gātni. To, cik maldīgas bija viņa teorijas, to, ka nāves nav, bet ir tikai ritma likums, kas mudina dvēseli ieiet blīvajā matērijā un iziet no tās, tāpat kā mainās paisums un bēgums, bet apziņā � miega un nomoda stāvoklis.

Kad pamodinātais cilvēks bija atguvis pilnu apziņu, Skolotājs, paskaidrodams viņam tā stāvokli, nodeva to vienam no saviem skolniekiem. Pēdējam vajadzēja pamo�dinātā apziņai parādīt to, ko varētu apzīmēt par mū�ības panorāmu, un darīt to tik ilgi, kamēr tā neizdzē�ami iespiedīsies pamodinātā apziņā. Kad tas notiks, pamodi�nātais atgriezīsies zemes pasaulē, un viņam būs jāpārlie�cina citi, kas �aubās un netic. Pārkāptā taisnības principa līdzsvars būs atjaunots tad, kad viņam izdosies pārlieci�nāt par dvēseles nemirstību tik daudz cilvēku, cik daudz viņ� pirms tam bija maldinājis, izplatot savas nepatiesās materiālistiskās teorijas par nāvi.

Paliekot viens, es ilgi domāju savā sirdī par visu re�dzēto un dzirdēto.

35.�vēstulē ZEMĀKĀ sfēra

Vienā no maniem apmeklējumiem es sāku stāstīt par to, ko varētu saukt par elli, bet es biju atsaukts, un mana vēstule palika nepabeigta. �oreiz es gribu turpināt iesākto.

Vispirms jums jāzina, ka eksistē daudzi elles veidi, un tas vairākumā ir mūsu pa�u darbs. Tā ir viena no banalitātēm, kas balstās uz faktiem.

Vienreiz, gribēdams atrast to īpa�o elles veidu, kuram tiek pievilktas �ūpas, es atradu to astrālās sfēras dalu, kas atbilst vienai no valstīm, kur īpa�i zeļ un plaukst �ūpo�ana. Dvēseles, kas atbrīvojas no miesas, parasti pa�liek netālu no tām vietām, kur viņas dzīvoja, ja nav kāda cita � svarīgāka iemesla, lai viņas atstātu �o vietu.

Es drīz bez grūtībām atradu elli, kas bija pārpildīta ar dzērājiem. Kā jūs domājat, ko viņi darīja? Varbūt no��ēloja savu vājību? Nemaz. Viņi drūzmējās ap tām vie�tām, kur bija alkohola un cilvēku izgarojumi, to cilvēku,

kuri ļaunprātīgi lieto alkoholu, padarot atmosfēru tik pretīgu. Nav brīnums, ka jutīgi cilvēki necie�, ja blakus atrodas krogi.

Jūsos tas izraisītu riebumu, ja es pastāstītu par to, ko redzēju tur. Pietiek ar vienu vai diviem piemēriem.

Es sāku ar to, ka novedu sevi neitrālā stāvoklī, tā, lai varētu vienlaicīgi skatīties abās pasaulēs.

Jauns cilvēks ar nemierīgu un cietēja seju iegāja vienā no tām �vīna pilīm�, kur bieza apzeltījuma kāria un spīdīgs vītola sarkankoka pulējums liek nelaimīgam ceļotājam domāt, ka viņ� bauda ��īs pasaules karalisku� greznību. Jaunā cilvēka drānas bija novalkātas, arī viņa kurpes bija daudz ko pieredzēju�as. Seja sen nebija skūta. Viņ� noliecās pie letes, ātri iemeta glāzi ar dvē�seli iznīcino�u maisījumu. Bet viņam blakus rēgojās būtne, augumā garāka par viņu, noliekusies pie viņa tā, ka baismīgi riebīgā, uzpampusī seja bija piespiedusies pie viņa sejas, lai ieelpotu dzērāja elpu. Tā bija viena no visbaismīgākajām astrālajām būtnēm, kādu es biju re�dzējis �ajā pasaulē. �īs būtnes rokas (es lietoju �o vārdu, lai izteiktu tās līdzību dzīvei) saspieda jaunā cilvēka ķer�meni. Viena gara un kaila roka aptvēra viņa plecus, otra � apvijās ap viņa gurniem. �ī būtne burtiski izsūca no sava upura vīna piesātinātus dzīvības spēkus, aprijot tos, lai ar �ī dzērāja palīdzību apmierinātu to kaisli, ko nāve bija desmitkār�ojusi.

�Vai �ī būtne bija no elles sfēras?� jūs jautāsiet. Jā, es varēju saskatīt tās iek�ējo stāvokli un pārliecināties par viņas cie�anām. Uz mū�u, var teikt arī � bezgalīgi, tā bija nolemta alkt un alkt un nekad nepazīt apmierinā�jumu. Tajā saglabājās tikai apziņas daļa, ka tas kādreiz ir bijis cilvēks, tā vājā dzirkstīte, kas reizēm deva tai īslaicīgu iespēju saprast visas sava stāvokļa drausmas. Tā nebija vēlē�anās glābties, bet pati apziņa, ka izglāb�ties nav iespējams, tikai pastiprināja tās mokas. Un bai�les bija redzamas tās acīs, nākotnes bailes, kas solīja tai vēl lielākas cie�anas. Tā juta, ka nākotnē viņu sagaida tas, ka viņas tagadējā apvalka apvienoju�ās astrālās da�ļiņas dvēseles trūkuma dēļ vairs nevarēs noturēties kopā. Tās sairs un �ausmīgās mokās plosīs un iznīcinās to formu, kas bija tik tuvu savam galam.

Tikai dvēsele saglabājas, bet tas, ko dvēsele atstāj, iet bojā un sadalās sastāvdaļās.

Bet jaunais cilvēks, kas bija atbalstījies pret �o ap�zeltīto alkohola pils leti, juta neizsakāmas briesmas un mēģināja atstāt �o vietu, bet tās pretīgās būtnes rokas skāva viņu arvien cie�āk un alkohola izgarojumu pār�pildītie vaigi arvien cie�āk spiedās pie jaunekļa vaigiem. Vampīra vēlē�anās izsauca atbildes reakciju tā upurī, un jaunais cilvēks pieprasīja otru glāzi.

Patie�ām zeme un elle saskaras, un robe�a, kas ir no�vilkta starp tām, neeksistē.

Es redzēju miesaskārības un naida elli, melīguma elli, kur katrs priek�mets, ko elles iemītnieks cen�as paķert, pārvēr�as par kaut ko citu, pavisam pretējo. Tā bija elle, kur notika mū�īga ņirgā�anās par patiesību un kur ne�bija nekā reāla, kur viss kļuva mainīgs un neuzticīgs kā pa�i meli.

Es redzēju tās ārprātīgās sejas, kuras nebija pilnībā nodevu�ās meliem, redzēju, kādas briesmīgas pūles tās pielika, lai noķertu realitāti, kas izkusa viņu rokās. Melī�guma paradums, pārnests uz �o mainīgo formu pasauli, aplenc melīgo būtni ar mū�īgi mainīgiem tēliem, kuri ne�pārstāj to kaitināt un izslīd no tās rokām.

Vai tāds cilvēks gribēs redzēt mīļo draugu sejas? Viņa vēlē�anās var piepildīties, bet, tiklīdz vēlamās sejas pa�rādās, tās momentā pārvēr�as fūrijās ar atņirgtiem zo�biem. Ja viņ� grib atsaukt atmiņā savas godkārības aug�ļus, tie tiek viņam parādīti tikai tādēļ, lai pārvērstu ne�godā, lepnumu � bezspēcīgā kaunā. Ja viņ� grib pa�spiest drauga roku, roka tiek viņam pastiepta, bet tā tur nazi, kas ieduras meļa iek�ienē, neiznīcinot viņu. Un tādi tuk�i mēģinājumi atkārtojas arvien no jauna, kamēr cie�tu�ā apziņa netiek galīgi novārdzināta.

Vajag sargāties no pirmsnāves no�ēlām, jo tām sekos smagas atmiņas. Daudz labāk pāriet mū�ībā ar karmas nastu, ko tu vīri�ķīgi nes uz muguras, nekā ieslīdēt elles pakaļējās durvīs ar nedro�ības sajūtu, ar bailēm,

Ja jūs esat grēkoju�i, pieņemiet �o faktu bezbailīgi un nolemiet neatkārtot grēcīgu rīcību. Tas, kur� kavējas pie saviem grēkiem savā pēdējā stundā, pēc tam, kad būs pārkāpis nāves slieksni, pārdzīvos tos nemitīgi.

Katrai darbībai seko sava neizbēgamā pretdarbība. Pēc katra cēloņa seko tā sekas, kuras nekas, izņemot pa�a Gribas dinamiku, nevar mainīt. Kad Griba maina iepriek��ējā cēloņa sekas, tas vienmēr notiek tikai tādēļ, ka ro�das vēl varenāks pretcēlonis, tik spēcīgs, ka tas iepriek�

�ējais nekavējoties tiek aiznests projām. To var salīdzi�nāt ar stipru straumi, kas aiznes vāju ūdens strūkliņu no vaļējas caurules, ieraujot ir cēloni, ir tā sekas savu ūdeņu enerģiskajā tecējumā.

Ja jūs esat atzinu�i sava grēka faktu, dariet labus darbus, lielākus par jūsu grēkiem, un jūs saņemsiet par to atalgojumu.

36.�vēstule BRĪNI�ĶĪGAIS radījums

Jā, es redzēju eņģeļus, jo runa ir par garīgiem ra�dījumiem, kas nekad nav dzīvoju�i kā cilvēki uz zemes.

Vitalitātes ziņā, dzīves izjūtas, dzīvesprieka ziņā eņ�ģelis ir salīdzināms ar cilvēku tādā mērā, kādā cilvēks ir salīdzināms ar klinti. Ja mēs kādreiz izjutām �o debess prieku, tagad mēs esam to galīgi zaudēju�i, pateicoties senai saplū�anai ar matēriju. Vai mēs kādreiz varēsim to atgūt? Varbūt. Mūsu liktenis ir mūsu pa�u rokās.

Vai jums pastāstīt par to, ko es dēvēju par Brīni�ķīgo Radījumu? Ja viņam ir vārds debesīs, tad es �o vārdu neesmu dzirdējis. Vai Brīni�ķīgo Radījumu var nosaukt par sievieti vai vīrieti? Da�reiz liekas, ka tā ir sieviete, da�reiz, ka vīrietis. Tas ir noslēpums, kuru es nevaru uzzināt.

Vienreiz vakarā es atpūtos uz mēness stariem. Tas nozīmē, ka dzejnieks, kas slēpjas ikvienā cilvēkā, pa�modās arī manī. Man likās, ka es guļu uz mēness stariem, un manu sirdi pārpildīja ekstāze. Uz brīdi es izrāvos no laika nagiem un dzīvoju tajā debess klusumā, kas nav nekas vairāk par vislielākās sajūsmas aktivitāti, kura ir sasniegusi maksimālo augstumu. Es laikam pārdzīvoju tā paradoksālā stāvokļa pa�sajūtu, ko Austrumu gudrie sauc par Nirvānu.

Es labi apzinājos ir mēness starus, ir sevi. Viss pā�rējais Visums likās eksistējam manī. Nekad dzīvē es nebiju tik tuvu augstākai atziņai: �Es esmu.�

Pagātne un nākotne likās vienlaicīgi eksistējam ta�gadnē. Ja kāda balss pa�ukstētu, ka tas bija vakar, es tai piekristu, ja cita balss apgalvotu, ka tas bija pirms miljoniem gadu, es arī piekristu. Bet vai tas bija vakar vai pirms miljoniem gadu, man tas bija absolūti vien�alga. Iespējams, ka Brīni�ķīgais Radījums parādās tikai

tiem, kam mirklis un mū�ība ir viens un tas pats. Viņ� atnāca pie manis, un es dzirdēju balsi, kas teica: �Brāli, tas esmu es.�

Manā apziņā nebija jautājuma par to, kas runā ar mani. Balss, kas bija pateikusi �tas esmu es�, varēja pie�derēt tikai tādai Personībai, kas pati ir gandrīz tikpat pla�a kā Visums. Tā bija iegrimusi visesamības okeānā, bet atzīst arī mazo tādēļ, ka visu ietver sevī.

Manā priek�ā stāvēja Brīni�ķīgais Radījums, kas sta�roja savā mirdzumā. Ja tas būtu mazāk pievilcīgs, es būtu ļoti pārsteigts, bet pati viņa formas un stājas pil�nība radīja klusuma atmosfēru. Es nebiju pārsteigts tā�dēļ, ka manis pa�a apziņas stāvoklis bija brīnums. Es biju tik augsti pacēlies virs sava parastā stāvokļa, ka man nebija mēra, ar ko es varētu izmērīt to brī�u pār�dzīvojumu.

Iedomājieties jaunību, kas kļuvusi nemirstīga, teko�o, kas ir kļuvis mū�īgs. Iedomājieties skaisto bērna sejas svaigumu un acis, pilnas bezgalīgas gudrības. Iedomājie�ties tūksto�u dzīvību spo�umu, kas ir sakoncentrēts �ajās acīs, un smaidu mīlas lūpās, tik tīras mīlas, ka tā ne�prasa pretmīlu no tiem, kam dāvina savu smaidu.

Bet zemes valodā nevar aprakstīt to, kas nepieder zemei, un zemes prāts nevar aptvert tā prieka apmērus, ko Brīni�ķīgais Radījums atklāja man tajā vislielākajā manas dzīves brīdī. Pa�as eksistē�anas robe�as pa�ķīrās man, un dvēseles nozīmīgums atklājās jaunā, nezināmā dziļumā. Tie, pie kuriem atnāk Brīni�ķīgais Radījums, ne�kad nevar vairs palikt tādi, kādi bija pirms tam. Viņi var piemirst ikdienas drūzmā, var pat zaudēt redzētās Parādības lielo maģiju, bet ikreiz, kad atmiņas par to atdzīvosies viņu sirdīs, dvēsele neizbēgami pacelsies aug�ā uz vienreiz pārdzīvotās sajūsmas spārniem.

Tas var atgadīties arī ar cilvēku, kas dzīvo uz zemes, tas var notikt ar cilvēku, kas mājo starpzvaig�ņu telpā, bet pārdzīvojums, ja tas ir atgadījies, visiem būs viens un tas pats. Tikai tam, kas atrodas radniecīgā stāvoklī ar Brīni�ķīgo Radījumu, tas var atklāties, un nevienam citam.

BRĪNI�ĶĪGA radījuma dziesma

�Kad jūs, cilvēki, dzirdat kādu �alkoņu, ieklausieties uzmanīgi, jo iespējams, ka tā ir kāda jūs sasniegusi vēsts.

Kad jūs jūtat savā sirdi noslēpumainu un skaistu degsmi, iespējams, ka tā tiek sūtīta jums no nezināma, brīnumaina avota.

Kad jūs pārpilda neizprotams prieks un jūsu dvēsele it kā tiecas pēc kaut kādu ilgu noslēpuma, tad ziniet, ka pats noslēpums atklāj jums savas siltās un mīlo�ās, kaut arī neredzamās skaņas.

Mēs, kas atrodamies neredzamajā, esam redzami viens otram.

Seit mirdz maigas krāsas un burvīgas formas, un acis bauda uz zemes neredzamo skaistumu.

Ak, jūs nezināt visu vienkār�ās dzīves prieku � būt jūsu dvēselē un dziedāt nepārtraukti, līdzīgi putnam, kas clzied savai draudzeneil

Katru reizi, kad dzied jūsu dvēsele, tā ir dziesma, kas veltīta jūsu draudzenei.

Vai jūs domājat, ka tikai pavasaris var stipri aiz�kustināt un piespiest ieklausīties spārnu �alkās?

Nē, sirds pavasara laiks ilgst mū�īgi, un rudens var nekad neiestāties.

Klausieties! Kad dzied cīrulis, tas dzied jums, kad �alo ūdens strūklas, tās ari dzied jums.

Kad priecājas jūsu sirds, vienmēr ir cita sirds, kas kaut kur atbild uz jūsu prieku, un debesis saproto�a dvē�sele līksmo par mū�īgo Prieku.

Es priecājos, kad esmu �eit un kad esmu tur. Visur ir skaistums, kur esmu es.

Vai jūs, zemes bērni, varat uzminēt, kāpēc tā notiek?

Izejiet uz ziediem klātiem laukiem parotaļāties kopā ar mani. Es sagaidī�u jūs pie krustceļa, kur satiekas �etri vēji.

Jūs nenomaldīsieties, ja sekosiet staram, kas mirdz cerības dārzu dziļumā.

Ir pērkona troksnim līdzīga mūzika, kas izplatās zemes telpā.

Ir mūzikas toņi, kurus nepazīst zemes smagā dzirde, un ir harmonijas akordi, kas līdzinās tām dvēselēm, kas savstarpēji saskaņojas.

Klausieties! Vai jūs dzirdat tās?

Ak, ausis ir radītas tam, lai dzirdētu, bet acis tam, lai redzētu, un sirds tam, lai mīlētu!

Pulkstenis iet, neatstājot pēdas, un gadi ir līdzīgi elfiem, kas dejo ēterā, bet gadsimti aiziet svinīgā klusumā.

Tomēr mes smaidam, jo prieks eksiste arī svinīgajā gadsimtu gaitā.

Prieks � tas ir visur. Tas ir jūsos un manī, un jūsos tik daudz, cik manī.

Vai gribat sastapt mani tur, kur satiekas �etri vēji?�

37.��vēstulē KUR NEEKSISTĒ LAIKS

Es domāju, ka tagad no visa, ko jums pastāstīju, jums ir skaidrs, ka ne visas dvēseles, kas �ķērso gaisa robe�u, atrodas vai nu debesīs, vai ellē. Nedaudzas sasniedz galē�jas robe�as, vairākums pavada viņiem paredzēto laika posmu tāpat kā uz zemes, nesaprotot ne sava stāvokļa iespējas, ne īsto nozīmi.

Gudrība � tas ir koks, kas aug ļoti lēnām, tā stumbra riņķi nozīmē zemes dzīves, bet līnijas starp tiem � laika posmus starp divām dzīvēm. Vai kāds skumst par to, ka ozolzīle lēnām pārvēr�as ozolā? Tie�i tāpat nav prātīgi domāt, ka patiesība, par ko es centos jums pastāstīt (par lieliem dvēseles vaļas brī�iem), obligāti ir bēdīga. Ja cil�vēkam būtu jākļūst par Erceņģeli da�u gadu laikā, viņam būtu �ausmīgi jācie� no moko�as aug�anas spriedzes.

Likums ir nepielūdzams, bet reizē arī labvēlīgs.

Tomēr daudzas dvēseles atrodas debesīs, un debess nav viena, to ir daudz. Es redzēju da�as no tām. Bet ne�domājiet, ka daudzi pāriet no vienas vietas uz otru, no viena stāvokļa otrā tā, kā to daru es. Viss, ko es jums aprakstu, nav izņēmuma parādības. Tikai tas, ka viens cilvēks var redzēt un aprakstīt daudz da�ādu lietu, � tā jau ir izņēmuma parādība. Par to galvenokārt es esmu pateicību parādā savam Skolotājam. Bez viņa palīdzības es nevarētu tik daudz iemācīties. Jā, eksistē daudzas de�besis. Nesen es izjutu tieksmi pēc skaistuma, kāds da��reiz aizrāva mani arī uz zemes. Viena no visdīvainākajām �īs gaisa pasaules parādībām ir tieksmes varens pievilk��anas spēks, te es domāju notikumu pievilk�anas spēku. Vajag tikai sākt kaut ko stipri vēlēties, un jūs jau esat ceļā pie tā kaut kā. �ejienes ķermeņi ir viegli kā dūnas un pārvietojas ļoti ātri, kad tos iekustina brīva griba.

Es izjūtu tieksmi pēc skaistuma, kas nozīmē debesis. Vai es pats nomainu savu vietu, vai debesis atnāk pie

manis � to es nevaru pateikt, jo telpa �eit nozīmē ļoti maz. Katra ieleja, kas eksistē ārpusē, nekavējoties kļūst par ieleju iek�pusē. Mēs izvēlamies kādu vietu, un mēs nekavējoties esam tur. Kāpēc tas ir tā, es vēl nevaru jums paskaidrot, pie tam man gribas runāt par debesīm, kādas es nupat redzēju. Tās ir tik skaistas, ka to burvī�gums vēl stāv manu acu priek�ā.

Es ieraudzīju tum�u koku dubultas rindas, kas līdzi�nājās cipresēm. �īs garās alejas galā es pamanīju maigi izkliedētu gaismu. Kaut kur es biju lasījis, ka debesis tiek apgaismotas ar tūksto� saulēm, bet �īs debesis bija pavi�sam citādākas. Gaisma, kas tās apspīdēja, bija maigāka par mēness gaismu, arī skaidrāka par to. Ļoti iespējams, ka saules gaisma spīdētu tikpat maigi, ja uz to skatītos caur da�iem alabastra aizsegiem. Tomēr nelikās, ka �ī gaisma plūda no kāda avota, tā vienkār�i bija. Kad es saku kustēties, es ieraudzīju divus stāvus, kas gāja roku rokā. Tāda laimes izteiksme bija viņu sejās, kādu nekad nevar redzēt uz zemes. Tikai gars, kas neapzinās laika eksistē�anu, var tā skatīties.

Man likās, ka tie bija vīrietis un sieviete, kaut viņi nemaz nebija līdzīgi tiem, ko jūs saucat par vīrieti un sievieti. Viņi neskatījās viens uz otru, virzoties uz priek�u. Viegls rokas pieskāriens radīja tādu abu vienotību, ka viņiem dro�i vien nebija vajadzības pēc vizuāla pieskā�riena � tas neko jaunu nevarētu dot viņu apmierinā�tībai. Līdzīgi tai gaismai, kurai nebija avota, viņi vien�kār�i bija.

Drusku tālāk es ieraudzīju gai�i ģērbtu bērnu grupu, tie dejoja ziedu vidū. Sadevu�ies rokās, izveidojot apli, viņi dejoja, un viņu apģērbs, kas bija līdzīgs ziedu la�piņām, ritmiski plīvojās turp un atpakaļ viņu dejas taktī. Liels prieks pārņēma manu sirdi. Viņi arī neapzinājās laika eksistē�anu un varētu dejot �eit veselu mū�ību, es tā domāju. Vai viņu prieks bija īslaicīgs vai mū�īgs � tam nebija nozīmes nedz man, nedz viņiem. Līdzīgi gais�mai un līdzīgi tam laimīgajam pārim � �ie bērni bija, un ar to pilnīgi pietika.

Izejot no cipre�u alejas, es apstājos pie ietilpīgas ielejas, ko apņēma ziedo�u koku me�s. Gaisā plūda pa�vasara smar�a, un skanēja putnu dziesmas. Ielejas vidu varena strūklaka meta ūdens strūklas uz visām pusēm, spēlējās ar tām gaisā, tad krita lejā kā caurspīdīgas me��ģīnes. Neizsakāma burvīguma atmosfēra valdīja apkart.

Reizēm �o smar�ojo�o ieleju pārstaigāja skaisti radījumi, kuru vairākums, es domāju, kādreiz piederēja pie cilvē�ces. Viņi pārvietojās divatā vai grupās, uzsmaidīdami viens otram.

Jūs uz zemes bie�i lietojat vārdu �miers�, bet, salī�dzinot ar �īs vietas mieru, vislielākais miers uz zemes izskatītos pēc drūzmas. Es sapratu, ka atrodos vienā no visskaistākajām debesīm, bet es biju tur viens, un, tik�līdz �ī doma pavīdēja manā sirdī, es tūdaļ ieraudzīju sev priek�ā Brīni�ķīgo Radījumu, par kuru es rakstīju pēdējā vēstulē. Radījums smaidīja un sacīja man: �Tas, kas skum�stot apzinās savu vientulību, nevar palikt debesīs, tāpēc es arī ierados, lai noturētu tevi �eit.�

�Vai �īs ir tās debesis, kur tu vienmēr dzīvo?� pajau�tāju es.

�Ak, es dzīvoju visur un nekur. Es esmu viena no brīvprātīgajām ceļotājām, kas atrod dzimtā pavarda bur�vīgumu visās zemes un debess vietās.�

�Vai tas nozīmē, ka tu kādreiz apmeklē zemi?�

�Jā, pat līdz pa�ām attālākajām elles robe�ām, bet es nekad nepalieku tur ilgi. Es gribu zināt visu, kas ir, un būt brīva.�

�Vai tu mīli zemi?�

�Zeme ir viens no manu rotaļu laukiem. Da�reiz es dziedu zemes bērniem, bet, kad es dziedu dzejniekiem, viņi tic, ka viņu mūza ir ar viņiem. Lūk, dziesma, kuru es nodziedāju vienai dvēselei, kas atrodas starp cil�vēkiem.�

�Mana māsa, es esmu bie�i kopā ar tevi, kad tu to nezini.�

�Priek� manis dzejnieka dvēsele ir gai�s avots, kura dziļumos es varu redzēt savu atspoguļojumu.

Es dzīvoju krāsu un gaismas burvībā, kuru jūs, mir�stīgie dzejnieki, veltīgi cen�aties izteikt maģiskajos vārdos.

Es esmu gan saules rietā, gan zvaigznē, es sekoju tam, kā mēness kļuva vecs un tu kļuvi jauns.

Bērnībā tu mani meklēji ātri skrejo�ā mākonī, brieduma gados tu domāji, ka esi notvēris mani savas mīļotās acu spo�umā, bet es esmu nenotverama, es vienmēr aizslīdu no cilvēkiem projām.

Es vilinu un lidoju projām, un no manu kāju pieskā�riena pat nenoliecas izplauku�o ziedu galviņas.

Tu vari atrast mani un pazaudēt atkal, jo mirstīgais nevar noturēt mani.

Es esmu vistuvāk tiem, kas meklē skaistumu domās vai formā, es lidoju projām no tiem, kuri grib mani aiz�turēt.

Tu vari katru dienu pacelties līdz valstībai, kurā mā�joju es.

Da�reiz tu satiksi mani, da�reiz ne, jo mana griba ir līdzīga vēja gribai, es nepadodos nekādiem vilinājumiem.

Kad es vilinu, dvēsele lido pie manis no visām �et�rām debess malām.

Es esmu tev vajadzīga, un tu daudz nozīmē man, man patīk redzēt tavu dvēseli viņas sapņojumu un sajūsmas brī�os.

Tava dvēsele arī atlido, jo tu esi viens no tiem, ko es piesaucu ar savas maģijas burvīgumu.

Ja kāds no piederīgajiem sapņo par paradīzi, gaisma kļūst spilgtāka, visā es redzu gaismu.

Ak, neaizmirsti mirkļa burvīgumu, neaizmirsti sirds valdzinājumu!

Sirds ta�u ir gudrāka par visām zemes maģijām, un mirkļa bagātības ir vērtīgākas un brīni�ķīgākas par mū�u krātām bagātībām.

Mirklis ir reāls, bet mū�s ir tikai māns, tikai atmiņas un ēnas.

Tici, ka ikkatrs mirklis ir viss, un mirklis ir vairāk nekā laiks.

Laikam ir smil�u pulkstenis, un tā soļi ir lēni, tā mati ir kļuvu�i balti no gadu sarmas, un tā scepteris ir notru�linājies no nepārtrauktas kustības, un tam ne reizes ne�izdevās notvert mirkli tā ātrajā lidojumā. Laiks ir nove�cojies, dzīdamies pakaļ straujajiem mirkļiem.

Ak, �ī dzīves maģija, �ī bezgalīgā dzīvo lietu saistība!

Es biju jauna, kad radās saule, un bū�u jauna, kad mēness mirstot kritīs zemes, savas meitas, apkampienos.

Dzimsto�as mīlas brīdis ir līdzīgs mēness sudraba sirpim uz ūdens virsmas.

Mirsto�as mīlas brīdis ir līdzīgs novītu�ai puķei uz noguru�ās pasaules krūtīm.

Bet ir mīlestība un Mīlestība, un gaismas mīlestība pret savu mirdzumu ir dvēseles mīlestība pret dvēseli.

Nav nāves tur, kur zaigo iek�ējā gaisma, apspīdot viņ�pasaules iek�ējos laukus. Tas ir nesasniedzams sasnie�gums.

Tu zini, kur mani var atrast.�

Vai jūs gribat zināt, kādā valodā es runāju ar Debess radījumiem? Man �ķiet, ka es runāju savā valodā un viņi arī atbild man tajā. Bet var būt, ka man tas tikai liekas un īstenībā mēs izmantojam pa�as domas plastisko valodu.

Vai jums negadījās, satiekoties ar cilvēkiem, kura valodu jūs nezināt, izjust, ka notiek domu apmaiņa starp jums un viņu? Acu izteiksme, vaibstu spēle, nemanāms �ests � un iek�ēja apmaiņa ir notikusi. Pamēģiniet tūk�sto�kārt pastiprināt �o savstarpējo sapra�anos � un var�būt iznāks saruna, līdzīga zemes vārdu apmaiņai.

38.�vēstulē DEBESS HIERARHIJA

Es gatavojos pateikt kaut ko tādu, kas var �okēt dau�dzus cilvēkus, kuri pārāk augstu vērtē savas idejas un labprāt neļauj, lai arī citiem būtu savas idejas. Es ieteiktu pavisam nevērt vaļā durvis, kas tiek rūpīgi sargātas, dur�vis, kas nodala tā saucamo dzīvo valsti no tā saucamās miru�o valsts.

To, ko es apgalvoju, var izteikt �ādos vārdos: eksistē vairāki dievi, un viņi visi kopā sastāda vienoto Dievu. Visi dievi eksistē Dievā. Dariet ar mani, ko gribat, bet tāda ir patiesība, un patiesība ir dzīvot spējīgāka par vi�siem sapņiem, arī jūsējiem un manējiem.

Vai es redzēju Dievu? Es redzēju to, ko sauc par Dieva Dēlu, bet jums jāpatur prātā vārdi, ka tas, kas ir redzējis Dēlu, tas arī ir redzējis Tēvu.

Ja jūs vaicāsiet man par dieviem, es atbildē�u, ka pa�saules panteonā to ir daudz. Jā, viņi eksistē arī �eit tāpat kā reālajā pasaulē.

Jūs jautāsiet tālāk, vai ar iztēli var radīt dievus un pēc tam ļaut viņiem dzīvot neredzamajā pasaulē? Nē. Viņi eksistēja �eit no pa�a pirmsākuma, un cilvēks guva par viņiem priek�statu jau ļoti sen ar savas psihiskās un garīgās uztveres palīdzību. Cilvēks neizdomāja viņus, un materiālisti, kas apgalvo to, ļoti maz zina par esamības likumiem. Pirmatnējam cilvēkam bija vieglāk iepazīt vi�ņus, pateicoties savai garīgajai radniecībai un lielākai tuvībai viņiem.

Kad jūs lasījāt tautas leģendas par �iem dieviem, ļoti iespējams, ka jūsu attieksme pret naiviem mītu radītā�jiem bija aizbildnieciska. Jūs bijāt pateicīga savai lai�mes zvaigznei par to, ka jums iznāca dzīvot apgaismotā�kajā gadsimtā. Bet �ie senie teiku teicēji īstenībā arī bija �izglītoti�, jo viņi skatījās citās pasaulēs un stāstīja pat to, ko redzēja.

Daudzi mūsu pasaules mīļoto dievu teikās dzīvoja uz zemes kā cilvēki. Un tā ir taisnība. Vai �ī doma jūs ļoti pārsteidz?

Kādā veidā cilvēks var kļūt dievs, un kā dievs var kļūt cilvēks? Vai jūs kādreiz esat par to domājusi? Cil�vēks kļūst dievs, attīstot dieva apziņu, kas nozīmē pa�visam ko citu par sava pa�a domas attīstību par Dievu. Pēdējo gadu laikā jūs dro�i vien dzirdējāt vai lasījāt par tā saucamiem Skolotājiem, par cilvēkiem ar pārcilvēcis�kām īpa�ībām, kuri atteicās no maziem priekiem un pa�saules sasniegumiem, lai realizētu kaut ko daudz lielāku.

Cilvēku idejas par dieviem mainās tāpat, kā mainās pa�i dievi, jo viss pasaulē atrodas �tap�anas� stadijā, kā teica Heraklīts pirms divdesmit �etriem gadsimtiem. Vai jūs domājat, ka dievi ir nekustīgi un jūs viens virzāties uz priek�u? Tādā gadījumā jūs varat vienā jaukā dienā apsteigt jūsu dievus un sākt pielūgt sevi, jo jūsu priek�ā nebūs vairs neviena augstāka par jums.

Pateicoties Skolotāja palīdzībai, man bija izdevība redzēt da�us no vissenākajiem dieviem. Ja es būtu pār�gājis uz �ejieni, augstprātīgi nievājot visus dievus, izņe�mot manis pa�a Dievu, diez vai man būtu tāda iespēja, jo dievi spēj gan izslēgt no sevis, gan ietvert sevī. Un viņi atklāj sevi tikai tiem, kuri ir spējīgi redzēt viņus tādus, kādi viņi īstenībā ir. Jūs varbūt teiksiet, ka tas ver vaļā durvis politeismam, panteismam un citiem �ismiem�, kas iedve� bailes. Tie ta�u ir tikai vārdi! Bet es runāju par faktiem. Un, paldies Dievam, tie laiki pagāja, kad cilvēki tika sadedzināti uz sārta tikai par to, ka viņi varēja re�dzēt neatzīto dievu.

Ņemsim, piemēram, dievu, kuru romie�i sauca par Neptūnu. Varbūt jūs domājat, ka tas ir tikai seno mītu sastādītāju poētiskais radījums? Jūs maldāties � leģenda stāsta, ka viņ� pārvaldīja okeānu. Un kas var būt parei�zāks un dabiskāks, ja ne tas, ka plūdus un paisumus no�vēroja tie, kas spējīgi pārvaldīt tos. Mēs ļoti daudz

dzirdam par dabas likumiem. Bet kas liek tiem darboties? Izteiciens �dabas likums� ir visiem uz mēles, bet liku�mam ir izpildītāji kā debesīs, tā arī uz zemes.

Es uzzināju �eit, ka eksistē planetārie Radījumi, pla�nētu dievi, kaut arī es neizpelnījos tādu godu, lai notiktu apzināts kontakts ar vienu no viņiem. Ja planetārais dievs stāv tik augstu, ka viņ� atrodas ārpus manu zinā�anu iespējām, kā lai es uzdro�inos domāt par tuvo�anos dievu Dievam?

Ar kādiem tik paradoksiem nav pārpilns cilvēka prāts, kas var bailēs un bijībā stāvēt kalpa priek�ā, bet kungam paiet garām bez jebkādām bailēm

�eit es uzzināju, ka Gars, kas sargā mūsu planētu, ir kļuvis par varena spēka un atbildības dievu iepriek�ējos eksistē�anas ciklos. To, kam ir pastāvīgas darī�anas ar mikroskopu, �ī ideja nevar mulsināt. Bezgalīgi mazs un bezgalīgi liels veido �Mū�ības Pūķa� asti un galvu.

Kas, pēc jūsu domām, kļūs dievi nākamajos eksistē��anas ciklos? Vai viņi nebūs tie, kas tagadējā planētas dzīves ciklā ir augstu pacēlu�ies virs pārējiem mirstī�gajiem? Dro�i vien tie būs visstiprākie un dievi�ķīgākie mūsdienu cilvēku garu vidū. Pat dievi ir pakļauti ritma likumiem, un viņiem ir vajadzīgs savs atpūtas laiks. Tie, kas izpilda pienākumus tagadējā ciklā, dro�i vien vēlē�sies, lai viņiem būtu vietnieki,

Cilvēkam, kas vēlas virzīties uz priek�u, visaugstāko iespēju durvis vienmēr ir vaļā.

39.�vēstule LIECINIEKU MĀKONIS

Vai jūs būsiet pārsteigta, kad uzzināsiet, ka starpība starp �īs pasaules radījumiem ir lielāka par starpību, kas pastāv starp zemes iedzīvotājiem? Bet tas ir neizbēgami, jo �ejienes pasaule ir brīvāka par jūsu pasauli.

Mans pienākums nebūtu izpildīts, ja es nepaziņotu jums par �ejienes sliktajiem radījumiem. Neviens cits nepateiks jums par viņiem, bet �īs zinā�anas ir nepie�cie�amas pa�aizsardzībai.

Vispirms man jums ir jāpasaka, ka pastāv liela sim�pātija starp �īs un jūsu pasaules gariem. Jā, gan pirmie, gan otrie ir gari, un starpība ir tikai tā, ka vieniem ir miesa, bet citiem ir ļoti smalks, kaut arī reāls ķermenis.

Jums jāzina, ka labie gari laikam ir �taisnīgo cilvēku gari, kas tiecas pēc pilnības vai ir jau to sasniegu�i�, un tie ar varenu spēku tiek pievilkti tiem zemes gariem, kuru ideāli harmonizē ar viņu pa�u ideāliem. Magnētis�kais pievilk�anas spēks, kas pastāv cilvēku starpā, ir vāj�, salīdzinot ar to, kas ir iespējams starp miesas un gara radījumiem. Pat matērijas at�ķirībā jau ir īpa�s val�dzinājums. Sieviete nav mazāk pievilcīga vīrietim par to būtni, kas valdzina astrālajā pasaulē eso�o. Kā vieni, tā otri saprotas kā vīrietis un sieviete. Tomēr �ejienes pa�saules radījumi ietekmes avotu zina labāk par jums, jo viņi pa lielākai daļai labi saglabā atmiņas par jūsu pasauli, kamēr jūs esat aizmirsu�i viņu pasauli.

Cilvēku un garu savstarpēju simpātiju sakari mēdz būt jo stiprāki tad, kad cilvēki darbojas, būdami ļoti satraukti. Tas var būt gan naids, gan mīlestība, gan dus�mas vai cits liels uzbudinājums, jo tādās reizēs ugu�nīgais elements cilvēkā izpau�as visaktīvāk. Bet garus pievelk uguns.

(Sajā vietā rakstī�ana pēk�ņi tika pārtraukta, ietekme beidzās un atjaunojās tikai pēc da�ām minūtēm.)

Vai jūs brīnāties, kāpēc es aizgāju? Tikai tādēļ, lai apvilktu pla�u aizsardzības loku, kas pasargās jūs un mani. jo da�i gari nevēlas izpaust to, ko es gribu pavēstīt.

Turpinu. Kad cilvēks ir uztraukts, kad viņ� ir sa�jūsmā vai kā citādi ir aktivizējies emocionālā ziņā, tad gari tiek pievilkti viņam. Te ir iedvesmas noslēpums, ar to var izskaidrot, kāpēc dusmas pieaug, barojot pa�as sevi. Es gribu, lai pēdējo apstākli jūs labi iegaumētu. Kad cilvēks nespēj savaldīties, viņ� zaudē ļoti daudz, starp citu � arī kontroli pār sevi, un tad ir ļoti iespējams, ka cita būtne nekavējoties sāk jūs kontrolēt.

�ī subjektīvā pasaule, kā es to nosaucu, ir pilna ar naidīgiem gariem. Tiem patīk uzkurināt strīdus gan �eit, gan arī uz zemes. Viņus uzjautrina citu naidīgs uzbudi�nājums. Viņi ir sajūsmā, kad saskaras ar naida indi. Lī�dzīgi cilvēkiem arī naidīgie gari izjūt eiforiju (piemēram, kā cilvēki no morfija) un tīksminās par jebkuru neharmonisku kaislību.

Vai jūs saprotat, kur slēpjas briesmas? Mazākais dusmu dīglis jūsu sirdī tiks barots un uzkurināts no viņu naida uguns. Personīgi pret jums viņi var būt pilnīgi vienaldzīgi, bet, lai apmierinātu savu ļauno kaislību, viņi uz laiku var pieķerties jums.

Cilvēku, kur� ir pieradis dusmoties vai meklēt ne�gatīvo citos, dro�i vien ir aplenku�i slikti gari. Man nā�cās redzēt tādu garu pūli ap cilvēku, kas dusmojās, un vērot, kā gari ievadīja viņā savu ļauno magnētismu, uz�budinot to arvien no jauna, kad viņ� pēc dabiskās reak�cijas jau sāka nomierināties.

Tomēr da�reiz neitrāla interese par strīdiem var kļūt personiska. Sīs pasaules ļaunais gars, pārliecinājies, ka saskarsmē ar kādu cilvēku viņ� ikreiz izjūt Jaunu uzbu�dinājumu, var pieķerties savam upurim un nepārtraukti turēt to savā varā, uzkurinot tajā ļaunumu. Tā ir viena no visbriesmīgākajām nelaimēm, kāda var piemeklēt cilvēku. Sī nelaime var novest cilvēku līdz ārprātam.

�is pats likums attiecas arī uz citām sliktām kaislībām. Tādas ir miesaskāre un skopums. Ir jāizsargājas no jutek�liskām iekārēm, no dzimuma dziņas, kurā nav klāt sirds jūtu vai garīgu simpātiju. �ajā jomā atgadās tik �aus�mīgas lietas, ka man negribētos runāt par tām ar jūsu starpniecību.

Pievērsīsimies labāk gadījumam, kas skar skopumu. Es redzēju skopuli, kur� skaitīja savu zeltu, un redzēju garu briesmīgās acis, kuriem viņa kaislība sagādāja baudu. Zeltam piemīt īpa�as spējas, ja nerunājam par pirk�anu un visām ar to saistītām asociācijām. Da�i gari mīl zeltu tā, kā to mīl skopulis, ar to pa�u mantrausīgo, iznīcino�o kaislību.

Ar to es negribu teikt, ka jums ir jāsargājas no zelta. Pērciet to, ja tas ir derīgs, bet nekad neizturieties pret to alkatīgi. Skopulīgie gari netiek klāt tikai tāpēc, ka cilvēkam ir bagātības simboli: mājas un zeme, raktuves un kapitāli vai pat neliels monētu krājums. Tikai neva�jag krāt monētas alkatības kaislību apmierinā�anai.

Ir da�i dārgakmeņi, kas pievelk sev da�ādus garus. Bet jūs izvēlieties sev dārglietas, vadoties pēc savas rad�niecības izjūtas ar tām, tas ir pilnīgi pareizi.

Bet tagad, kad es esmu brīdinājis jūs par kaislībām un kaislību pilniem gariem, no kuriem jums ir jāsargājas, es pārie�u pie citām jūtām un citiem cilvēka garīgās dzīves līdzgaitniekiem.

Jūs dro�i vien esat satikusi cilvēkus, kuri it kā iz�staro saules gaismu, kuru klātbūtne jau padara jūs lai�mīgu. Vai jūs jautājat sev, kāpēc tas tā ir? Patiesa at�bilde ir tāda, ka viņu gai�ais noskaņojums pievelk sev

�liecinieku mākoni�, dzīvesprieka un skaistuma pār�stāvjus.

Es pats nereti sildījos vienas mīlo�as sirds siltajos staros, kuru es pazinu uz zemes. Es dzirdēju, ka gari, kas drūzmējās tam cilvēkam apkārt, sprieda: �Cik labi būt �eit!� No teiktā jūs varat secināt, cik grūti aizskart �ādu cilvēku. Garu pulks, kas mīl un jūt viņam līdzi, pa�centīsies viņu brīdināt, ja kāds Jaunums draudētu viņam.

Tie�i tāpat var teikt, ka priecīgu sirdi valdzina prie�cīgi notikumi. Vienkār�ība un lēnprātīga pazemība ir pie�vilcīga arī lēnprātīgām dvēselēm, kas ir jau atstāju�as miesas ķermeni. �Ja nebūsiet kā mazi bērni, tad netik�siet debess valstībā.�

Vai jums nav gadījies redzēt bērnu, kas spēlējas ar neredzamiem biedriem? Jūs sauksiet to par iztēli. Var�būt tas tā arī ir, bet varbūt arī ne. Iztēloties nozīmē radīt vai piesaistīt sev lietas, kuras jau ir radītas.

Es redzēju pat tādu būtni kā Brīni�ķīgs Radījums, kas sajūsmā lidinājās virs zemes iemītniekiem, kuri izjuta īstu laimi.

Dziesma, kas skan prieka pārpilnā sirdī, var saistīt neredzamu liecinieku pulku, kas dalīsies dziedātāja priekā, jo, kā jau es biju jums teicis, skaņa tiek pārnesta no jūsu pasaules uz mūsējo.

Nekad neraudiet, ja tas nav vajadzīgs zaudēta līdz�svara atjauno�anai. Raudulīgi gari ir nekaitīgi tādēļ, ka viņi ir nespēcīgi. Gadās, ka pēk�ņa asaru straume attīra dvēseles gaisotni, bet, ja asaras ir ilgsto�as, apkārt eso�ā telpa tiek aizpildīta ar raudo�iem gariem. Varētu pat sa�dzirdēt asaru straumes skaņas, kuras viņi birdina caur ētera aizsegu, ja zemes raudas neradītu tik daudz trok�ņa.

�Smejieties, un pasaule smiesies kopā ar jums,� �is izteiciens ir pietiekami pareizs, bet pareizi ir arī tas, ka jūs neraudat viens.

41.�vēstule CEĻOJUMI AR EŅĢELI

Es jau stāstīju jums par Brīni�ķīgo Radījumu. Viņa dzīves vieta ir Visums, viņa izredzētie biedri � visa cilvēce un visu rangu eņģeļi, viņa rotaļas � gadi un gadsimti.

Nezinu, kāpēc, bet Brīni�ķīgais Radījums bija loti laipns pret mani, respektēja manus pūliņus iegūt zinā��anas un parādīja man daudz ko tādu, ko es citādi neredzētu.

Kad ceļojumus pa planētu vada eņģelis, ceļotājs at�rodas sevi�ķi labvēlīgos apstākļos. Ieteik�anas vēstules �īs pasaules lielajiem nav nekas salīdzinājumā ar tādu rekomendāciju, jo ar viņa palīdzību es skatos visu ra�dījumu dvēselēs, bet mani cilvēku māju apmeklējumi ne�aprobe�ojas ar viesistabu. Brīni�ķīgajam Radījumam ir pieejams viss.

Vai jums kādreiz pēc pamo�anās no skaista sapņa ir ienācis prātā, ka varbūt eņģelis jūs noskūpstījis miegā? Es redzēju tādas lietas.

Ak, nebaidieties dot vaļu savai iztēlei! Visneparas�tākās lietas reizē ir arī visīstākās, banālas lietas gandrīz j vienmēr ir neīstas. Kad liela doma paceļ jūs savos spārJ

nos, nevajag censties noturēties uz cietas zemes. Nebrem�zējiet sevi. Kas ļaujas augstai iedvesmai un dro�i tic savai vīzijai, tas pats var redzēt Brīni�ķīgo Radījumu vaigu vaigā tāpat, kā viņu redzēju es. Kad notiek lido�jums izplatījumā, redze kļūst asa. Ja izdodas pacelties pietiekami ātri, var redzēt neaptveramo.

Nesen es apcerēju puķes sēklu, jo nav nekā tik maza, kurā ietilptu visa pasaule. Es iegremdējos domās par sēk�liņu un izklaidējos tādējādi, ka varēju tās vēsturi no�vērot paaudzi pēc paaudzes, līdz pa�am pirmsākumam. Jocīgs ir izteiciens �laika pirmsākums�, jo laiks nepār�traukti rit, neuzrādot nekādas noguruma pazīmes.

Es izsekoju sēkliņas ģeneoloģiju līdz tam laikam, kad alu cilvēks aizmirsa savas mū�īgās divkaujas, lai bau�dītu puķes sen�a smar�u. Tajā brīdī kreisajā pusē es sadzirdēju klusus, maigus smieklus, kaut kas viegls un gaisīgs kā taurenī�a spāms pieskārās manam kreisajam vaigam.

Es pagriezos, lai paskatītos, bet �ajā brīdī tie pa�i maigie smiekli atskanēja no otras puses, un maigs spārns, līdzīgs vēja pūsmai, pieskārās manam labajam vaigam. Pēc tam kaut kas aizsedza manas acis, un pasakaina balss nodziedāja: �Uzmini nu!�

Es biju sajūsmā, piedaloties �ajā dievi�ķajā spēlē, un atbildēju:

�Varbūt tu esi feja, kas liek aklajiem bērniem sapņot par neredzamās telpas puķēm?�

�Kā tu mani pazini?� smējās Brīni�ķīgais Radījums, noņemdams aizsegu no manām acīm. �Es esmu tā feja. Tu dro�i vien noskatījies, kad es pieskāros aklo zīdaiņu acīm. Vai gribi iet kopā ar mani un redzēt, kā es to daru?�

Un mēs devāmies uz visneparastāko vakara apgaitu.

Mēs sākām ar viena mana drauga māju. Visa ģimene bija sapulcējusies ēdamistabā pie vakariņu galda. Ne�viens mūs neredzēja, izņemot kaķi, kas sāka skaļi ņur�rāt un izliekt muguru. Ja es būtu viens, ļoti iespējams, ka kaķis nobītos no manis, bet no Brīni�ķīgā Radījuma pat kaķis neraujas malā.

Pēk�ņi viens no bērniem pacēla galvu un pajautaja: �Kāpēc �odien piens ir tik gar�īgs?� Mazākais nolaida galviņu uz galda un aizvēra acis. Māte gribēja viņu pa�modināt, bet Brīni�ķīgais Radījums aizsedza viņai acis, un viņa nepakustējās, lai netraucētu miegu.

Es varēju redzēt, kā aizmigu�ā bērna acu priek�ā Brīni�ķīgais Radījums uzbūra pasaku. Pēc laiciņa bērns satrūkās un pla�i atvēra acis.

�Es redzēju,� viņ� nosauca manu vārdu. �X� stāvēja tur un smaidīja, un kopā ar viņu bija eņģelis.�

�Iesim prom,� no�ukstēja Brīni�ķīgais Radījums, �no bērniem, kas saldi gul, nekas netiek noslēpts.�

Mēs traucāmies pa upes krastu, kas dalīja pilsētu divās dalās. No vienas mājas vaļējā loga skanēja ģitāra, un maiga sievietes balss dziedāja:

�Kad cita lūpas un cita sirds Stāstīs savu mīlas stāstu,

Tad tu atcerēsies mani,

Tu atcerēsies mani.�

Brīni�ķīgais Radījums pieskārās man un pa�ukstēja:

�Kad dzīve ir tik jauka �iem mirstīgajiem, tā man kļūst par burvīgu grāmatu.�

�Vai tu pati nekad neesi izbaudījusi cilvēcisku dzīvi?�

�Tie�i otrādi � es to baudu katru dienu, bet es tikai pieskaros tai un steidzos tālāk. Ja es būtu iesaistīta cil�vēku dzīvē, tad es nevarētu atrauties tik viegli un trauk�ties tālāk.�

Klausoties �ajos vārdos, es neviļus iesaucos:

�Baidos, ka tu visu pārvērt dievi�ķīgā spēlē!�

�Esi rāms!� iesmējās Brīni�ķīgais Radījums. �Tas, kas baidās no kaut kā, var pazaudēt mani savu baiļu miglā.�

Brīni�ķīgais Radījums �ai mirki! bija tik skaists, neiz�sakāmi jauks, ka es iesaucos: �Bet kas tu esi?�

�Vai tu pats nepateici, ka es esmu tā feja, kas liek zemes aklajiem bērniem sapņot par ziedu klātajām tā�lēm?�

�Es mīlu tevi ar kaut kādu neizprotamu mīlestību.�

�Katra mīla ir neizprotama. Bet dosimies uz vīzijas virsotni. Kad tu būsi ļoti noguris, pieķeries manam gai�sīgajam plīvurim, es pagaidī�u tevi, kamēr tu būsi at�pūties.�

Dīvainas lietas mēs redzējām tajā naktī. Mēs stāvē�jām virs aktīva vulkāna krātera un skatījāmies, kā dejo uguns gari. Vai jūs domājat, ka salamandras redz tikai pārgalvīgi dzejnieki? Viņas ir tikpat reālas kā omnibusu ku�ieri Londonas ielās.

Reālais un Ireālais! Brīni�ķīgais Radījums mainīja vi�sas manas idejas, kas attiecās uz Visumu. Es gribētu

zināt, vai es, atgriezies uz zemes, varē�u atcerēties visus ieraudzītos brīnumus? Iespējams, ka es nepilnīgi kaut ko atcerē�os. Tad es bū�u dzejnieks nākamajā dzīvē.

Kāds brīni�ķīgs piedzīvojums ir laivas �ūpo�anās uz savas atdzim�anas jūras viļņiem!

Bet jūs varat nodomāt, ja jau mans noskaņojums tiek atspoguļots jūsos, ka es esmu atgriezies bērna prātā. Tā jau arī ir mana otrā bērnība tā saucamajā neredzamajā sfērā.

Kad mana ceļojuma laikā kopā ar Brīni�ķīgo Radī�jumu manas acis bija noguru�as no visa skaistuma, ko es redzēju, mana burvīgā ceļvede parādīja man tādas zemes ainas, kādas (ja es būtu vienatnē) izraisītu manī lielas skumjas. Bet būt skumjam Brīni�ķīgā Radījuma tu�vumā nav iespējams. Tāda ir viņa burvība: Viņa klāt�būtne nozīmē nemirstīgas dzīves prieku baudu.

Mēs kopā skatījāmies nakts uzdzīvē tajā vietā, ko jūs saucat par netikumu perēkli. Vai es biju sa�utis? Ne�maz. Es skatījos �o mazo zemes cilvēcisko būtņu uzjautri�nājumos kā zinātnieks, kas vēro baktēriju kustību ūdens pilienā. Man �ķita, ka uz to visu es raugos no zvaig�ņu viedokļa. Es neuzdro�inājos teikt: no Dieva viedokļa, kam liels un mazs ir viens un tas pats. Salīdzinājums ar zvaig�znēm ir pareizāks, jo mēs ta�u nevaram spriest par to, ko redz Dievs, ja tikai ar to mēs nedomājam Dievu sevī iek�ā.

Jums, kas lasīsiet �īs rindas, kad būsiet pārgāju�i uz �ejieni, būs daudz par ko jābrīnās. Mazas lietas jums liksies lielas un otrādi. Bet viss nostāsies savās vietās bezgalīga plāna ainavās, kur jūsu sare�ģījumi un visas jūsu cie�anas izrādīsies tikai detaļas � neizbēgamas un skaistas. �ī doma radās manī, kad es ar starojo�o būtni ceļoju no debesīm uz zemi, no skaista pie neglīta.

Kaut es varētu atrast vārdus, lai attēlotu Brīni�ķīgā Ra�dījuma ietekmi! Viņ� nav līdzīgs nevienam citam Vi�sumā. Brīni�ķīgais Radījums ir mānīgs kā mēness gaisma un maigāks par mātes maigumu. Tas ir daiļāks par krā��ņāko ziedu, kas ar smaidu var skatīties arī uz neglītām lietām. Brīni�ķīgais Radījums ir tīrāks par Okeāna elpu, tas tomēr neizjūt nekādu netīksmi netīrības priek�ā. Viņ� ir dabisks kā mazs bērns un reizē gudrāks par senajiem dieviem. īstais pretrunu brīnums, dīvains debesu apce�ļotājs, neredzamo pasauļu mīlulis.

42.��vēstule �TICU � NETICU� SPĒLE

Vienreiz es satiku cilvēku aktieru kostīmā, kas pa�ziņoja man, ka viņ� ir �ekspīrs. Tagad es jau esmu pie�radis pie tādiem paziņojumiem, un tie mani nepārsteidz ta, kā pārsteidza pirms septiņiem vai astoņiem mēne�iem. (Jā, es vēl lietoju jūsu laika skaitī�anu, tam man ir savs nolūks.) Es pajautāju tam cilvēkam, kādi viņam ir pie�rādījumi tādas pretenzijas apstiprinā�anai. Viņ� man at�bildēja, ka viņa pretonzijas neprasa nekādus pierādī�jumus.

�Ar mani tas neies cauri, es ta�u esmu vecs likumu zinātājs,� es iebildu.

Viņ� iesmējās un pajautāja:

�Bet kāpēc jūs arī nevarētu piedalīties spēlē?�

Es stāstu jums par �o visai banālo atgadījumu tikai tāpēc, ka tas raksturo �ejienes dzīves interesanto pusi.

Nedaudz agrāk viena tikko uz �ejieni pārgājusi lē�dija, ieraugot mani romie�u togā, domāja, ka es esmu Cēzars. Es viņai pateicu, ka mēs visi �eit esam aktieri. Ar to es domāju, ka mēs, līdzīgi bērniem, pārģērbjamies, kad gribam iedarboties uz savu iztēli vai kad gribam restaurēt kādu pagātnes ainu. Sī lomu tēlo�ana parasti ir ļoti nevainīga, kaut da�reiz pats vieglums, ar kādu tas tiek darīts, pavedina uz meliem, sevi�ķi, kad tas skar zemes cilvēkus. Jūs uzminējāt, ko es gribēju pateikt. Melojo�ie gari, par kuriem tik bie�i sūdzas spiritisko se�ansu apmeklētāji, bie�i pieder �iem astrālajiem aktie�riem, kuri nereti lepojas ar savas spēles smalkumu.

Tāpēc neesiet pārāk pārliecināti, ka gars, kas uzdodas par jūsu miru�o vectētiņu, patie�ām ir �ī cienījamā per�sona. Viņ� var būt vienkār�i aktieris, kur� tēlo savu lomu savai un jūsu izklaidē�anai.

Jūs vaicāsiet � kā var at�ķirt �ādu spēli? Uz �o jau�tājumu ir grūti atbildēt. Es teiktu, ka vislabākais pierādī�jums ir jūsu pa�u dziļā un neemocionālā pārliecība, ka jūsu priek�ā ir patiess gars. Cilvēku sirdīs ir kaut kāds instinkts, kas nekad mūs nepievils, ja mēs bez bailēm un aizspriedumiem ieklausīsimies tajā. Cik bie�i mēs zemes dzīvē bijām rīkoju�ies par spīti �im iek�ējam no�rādījumam un rezultātā bijām uz nepareizā ceļa!

Ja jums būs instinktīva nojauta, ka �is neredzamais un pat redzamais gars nav tas, par ko viņ� uzdodas, labāk pārtrauciet jebkuru kontaktu ar viņu. Ja viņ� ir īsts un viņam ir kaut kas būtisks sakāms jums, viņ� noteikti at�nāks pie jums atkal, jo tā saucamie miru�ie bie�i jūt ne�piecie�amību nodibināt kontaktus ar dzīvajiem.

Bet parasti lomu tēlo�anai �eit ir nevainīgs raksturs. Tā ir cilvēku vairākuma vajadzība � reizēm nebūt par tiem, kas viņi īstenībā ir. Trūcīgs cilvēks, ģērbies savā labākajā kostīmā, vienā vakarā var notriekt visu nedē�ļas algu, tēlodams bagātnieku. Viņ� rīkojas pēc tā pa�a impulsa, kas lika mana stāsta cilvēkam apgalvot, ka viņ� ir �ekspīrs. Un sieviete, kas ģērbjas neatbilsto�i sa�viem līdzekļiem, ari spēlē gan savā, gan sabiedrības priek�ā.

Visi bērni labi pazīst �o spēli. Bērns ar lielu pārlie�cību teiks jums, ka viņ� ir Napoleons Bonaparts vai D�ord�s Va�ingtons un ļoti apvainosies, ja jūs viņu iz�smiesiet.

Ļoti iespējams, ka mans paziņa, kas tēloja �ekspīru, uz zemes bija neprofesionāls aktieris. Ja viņ� būtu profe�sionāls aktieris, viņ� dro�i vien pateiktu savu īsto vārdu, pie tam paskaidrojot, cik pazīstams viņ� kādreiz ir bijis.

�eit ļoti bie�i lepojas ar saviem zemes talantiem, se�vi�ķi tie, kas nesen ir pārcēlu�ies uz �ejieni. Ar laiku tas pāriet, un cilvēku intereses kļūst vairāk vispārīgas.

Cilvēki nepārstāj būt cilvēki tikai tādēļ, ka viņi ir �ķērsoju�i jums neredzamas pasaules robe�u. īstenībā raksturīgas īpa�ības viņos kļūst vēl pārspīlētākas tāpēc, ka �eit ir daudz mazāk aizliegumu. �eit nepastāv nekādi sodi par to, ka cilvēks piesavinās sve�u vārdu. Tādas lietas �eit neuzņem nopietni, jo �īs pasaules asās redzes dēļ uzliktas maskas ir pārāk caurspīdīgas.

43.�vēstule HERMESA MANTINIEKI

Daudz pareizu domu, bet daudz arī blēņu ir teikts par Adeptiem un Skolotājiem, kuri dzīvo un strādā neredza�majos plānos. Arī dotajā brīdī es dzīvoju tā saucamajā plānā, un tas, ko es jums par to pavēstī�u, ir nevis teori�jas, bet pieredzes rezultāts.

Jā, es satiku �eit Adeptus un Skolotājus. Viens no vi�ņiem man daudz ko iemācīja un vadīja manus pirmos so�ļus �ajā pasaulē. Nebaidieties ticēt, ka eksistē Skolotāji. Tie ir cilvēki, kas ir sasniegu�i visaugstāko varenības pakāpi. Skolotāji vienmēr, vienalga, vai viņi ir iemieso��anās formā vai arī ir zaudēju�i to, strādā �ajā dzīves plānā. Skolotājs var iekļauties tajā un var atkal aiziet prom, ja vēlas.

Nē, es netaisos paskaidrot, kā tas tiek darīts. Pārāk strauji cilvēki, kuri nav sasniegu�i Skolotāja pakāpi, va�rētu pamēģināt pazaudēt spēju atgriezties atpakaļ. Zinā��anas ir spēks, bet tāds, kas var būt bīstams, ja tas tiek izlietots bez pietiekama gudrības krājuma.

Visi cilvēciskie radījumi slēpj sevī Skolotāju dīgļus. Tas var iepriecināt cilvēkus, kuri tiecas pēc intensīvākas dzīves nekā parastā eksistē�ana. Bet Skolotāja līmeņa sa�snieg�ana ir pakāpeniska, un aug�ana parasti notiek ļoti lēni.

Mans �ejienes vadītājs pieder Skolotāja rangam. Seit ir arī vadītāji, kuri nav sasniegu�i �o pakāpi. Arī uz ze�mes ir pasniedzēji, kam nav profesora nosaukuma, tomēr tas, kam ir vēlē�anās mācīt citiem to, ko zina pats, atro�das uz pareizā ceļa.

Es neslēp�u, ka mans Skolotājs atzinīgi vērtē manu tieksmi iepazīt �īs pasaules dzīvi, kas tūdaļ seko tai, ko jūs saucat par nāvi. Ja viņ� neatbalstītu mani, es paze�mīgi noliektu galvu viņa augstākās gudrības priek�ā.

Nē, viņa vārds nav svarīgs. Es turpinā�u viņu saukt par savu Skolotāju, kad atkal atnāk�u pie jums. Pēc kāda laika es dro�i vien pavisam pārstā�u nākt. Ne jau tāpēc, ka izbeigsies mana interese par jums, bet gan tāpēc, ka es bū�u spiests aiziet tālu no jūsu pasaules, lai uzzinātu tādas lietas, kuru iepazī�ana prasa sakaru pārtrauk�anu ar zemi. Varbūt vēlāk es atkal atgriezī�os, bet to es ne�apsolu. Es atnāk�u, ja varē�u, ja tas liksies saprātīgi un ja jūs būsiet noskaņota mani pieņemt.

Nedomāju, ka es varētu uzturēt kontaktus ar kāda cita starpniecību un rakstīt vēstules, līdzīgas �īm. Man nāktos ar citu personu atkārtot procesu, kuru pārdzīvojāt jūs. Es zinu, ka daudzi no tiem, kuri bija mani draugi, nav spējīgi uzticēties man tādā mērā, kādā to spējāt jūs. Tāpēc neaizveriet manā priek�ā durvis arī pēc manas aizie�anas, ja es kādreiz gribē�u atnākt un kaut ko svarīgu paziņot jums. Pati jūs arī, lūdzu, nesauciet mani atpakaļ, jo tādā veidā jūs varētu man traucēt izpildīt svarīgu uz�devumu. Es nevaru pateikt dro�i, ka jums pietiks spēka to izpildīt, tomēr iespējams tas ir, tikai man tas nebūtu vēlams.

Tas, kas paliek uz zemes, var ar koncentrē�anās spēku atsaukt draugu, kur� ir aizgājis tālu no zemes atmosfēras, un �ī dvēsele būs spiesta atgriezties priek�laicīgi, atbil�dot uz dedzīgu aicinājumu.

Neaizmirstiet miru�os tik ilgi, kamēr viņi neiegūs pie�tiekami daudz spēka, lai justos laimīgi bez jūsu atmiņas par viņiem, bet nedariet to pārāk uzbāzīgi.

Skolotāji, par kuriem es nesen runāju, var atrasties gan tuvu, gan tālu, un viņi var gan atbildēt, gan neatbil�dēt. Parastā dvēsele toties ir ļoti jūtīga pret to cilvēku aicinājumiem, kurus tā bija mīlējusi uz zemes.

Man nācās redzēt māti, kas dedzīgi atbildēja uz sava bērna asarām un lūg�anām, bet viņai neizdevās izdarīt tā, lai bērns varētu just mātes klātbūtni. Da�ām mātēm tādas neveiksmes izraisa lielas skumjas.

Vienreiz man izdevās redzēt, kā mans Skolotājs palī�dzēja vienai mātei nodibināt kontaktu ar savu meitu bā�reni, kurai bija lielas bēdas. Mana Skolotāja sirds ar lielu maigumu atsaucas uz pasaules cie�anām, bet viņ� arī vien�reizēji spēcīgi prot izskaidrot visdziļākās domu problē�mas. Viņ� personificē trīskārtējo Hermesu � lielu miesā, prātā un sirdī.

Viņ� ļoti mīl bērnus. Vienreiz, kad es neredzams biju pie viena no saviem zemes draugiem un viņa mazais dēls krizdams sasitās un sāka skaļi raudāt, mans lielais Sko�lotājs (viņ�, kā es redzēju, burtiski komandē �eņģeļu leģionus�) savā astrālajā formā noliecās pār bērnu un sāka viņu mierināt un paijāt.

Mani tas ļoti pārsteidza, un es atklāju viņam savu no�vērojumu. Viņ� atbildēja, ka atceras savu bērnību iepriek��ējās dzīvēs un ka viņa atmiņā līdz �im brīdim ir saglabā�jusies fizisko traumu sāpju sajūta.

Viņ� piebilda, ka bērni cie� daudz vairāk, nekā pie�augu�ie domā. Piemēro�anās jaunajam, maigajam un augo��ajam ķermenim bie�i nozīmē lielas cie�anas.

Tā da�u zīdaiņu pastāvīgas klieg�anas pamatā ir viņu nespēks Herkulesa uzdevuma priek�ā � izveidot tādu ķermeni, kurā varētu izpausties viņu gars.

Viņ� pastāstīja man vienas savas iepriek�ējās iemieso��anās vēsturi, kad viņ� vēl nebija Skolotājs. Viņam bija

Joti grūti izveidot savu ķermeni. Viņ� atcerējās tās ļoti tālās dzīves vissīkākās detaļas. Vienreiz māte nepama�toti sodīja viņu par neizdarītu pārkāpumu. Kad viņ� sāka noliegt savu vainu, māte (kaut arī bija labestīga) lamāja viņu par meliem, nesaprazdama, ka taisnība bija tās dvē�seles pamatā, kurai viņa bija devusi ārējo formu. Viņ� piebilda, ka tie�i pēc �īm bērna cie�anām, kas notika pirms daudziem gadsimtiem, sākās viņa apzinātā cīņa pret netaisnību, kas izveidoja no viņa cilvēces draugu un skolotāju.

Mans Skolotājs pie�ķir lielu nozīmi pagātnes atmiņas atjauno�anai tādēļ, ka �īs atmiņas parāda visus mūsu dvēseļu attīstības ceļus.

Skolotāji parasti nerunā par savu pagātni un piemin to tikai tad, kad viņu personīgā pieredze palīdz labāk saprast vienu vai otru likumu, kuru viņi grib izskaidrot. To, kas iet taustīdamies, Joti iedro�ina doma, ka lielo virsotņu iekarotājs bija spiests iet cauri tādām pa�ām cie�anām, kādas pa�reiz nomāc viņu pa�u.

44.�vēstule NEREDZAMAS ZIEMASSVĒTKU DĀVANAS

Vēl nav par vēlu novēlēt jums priecīgus Ziemassvētkus.

Kā es uzzānāju, ka jums ir Ziemassvētki? Es ieskatījos pazīstamajās mājās un ieraudzīju tur kokus, izrotātus ar spo�iem spīguļiem un dāvanām. Vai jūs pārsteidz tas, ka es varēju to visu redzēt? Neaizmirstiet, ka mēs pa�i va�ram radīt gaismu, kas palīdz skatīties caur aizsegu, ko mēs labi protam.

Es nevaru atsūtīt jums reālu dāvanu, kuru jūs varētu piekārt savam Ziemassvētku kociņam, bet es varu aizsū�tīt jums labu svētku novēlējumu.

Mātes, kuras ir atstāju�as uz zemes mazus bērnus, labi zina, kad tuvojas Ziemassvētki. Da�reiz viņas atnes ne�redzamas dāvanas, kuras ar iztēles spēku ir veidotas no �īs pasaules smalkās substances. Es redzēju vienu vecmā�miņu, kas visās svētku dienās kaisīja ziedus ap saviem mīļotajiem mazbērniņiem. �o puķu smar�u vajadzētu sa�just arī tur, uz zemes.

Vai jums kādreiz negadījās pēk�ņi sajust nez no ku�rienes plūsto�u maigu aromātu? Ja tā bija, tad iespē�

jams, ka kāds, kur� jūs ļoti mīlēja, apbēra jūs ar nere�dzamiem ziediem. Mīla ir stiprāka par nāvi.

Para�a svinēt Ziemassvētkus ir ļoti laba, ja jūs ne�aizmirstat �o svētku īsto nozīmi. Vieniem tie nozīmē lēn�prātības un mīlestības gara piedzim�anu. Kaut arī mīles�tība un lēnprātība pasaulē eksistēja arī pirms Nācaretes Jēzus piedzim�anas, tomēr nekad agrāk tie svētki nenāca ar lādu spēku, ļoti varenu. Vai Betlēmes silīte ir fiziska realitāte vai simbols, tam nav nekādas nozīmes.

Tādam cilvēkam kā es, kas vēlas ietikt noteiktajās debesīs, vispirms vajag izjust to pa�u, ko jūt dvēseles, kuras bauda �īs debesis, un tikai tad viņ� var stāties kon�taktā ar tām. Viņ� nekad nevar būt tikai parasts skatītājs. Lūk, tāpēc es izvairos no tā, ko sauc par elli, bet debesis es apmeklēju bie�i. Es pabiju arī kristie�u debesīs un iepa�zinu to skaistumu. �Mana Tēva sētā mājokļu ir daudz.� Tas ir pareizi.

Biju es arī Romas katoļu �ķīstītavā. Nevajag augst�prātīgi izturēties pret tiem, kas pasūta aizlūguma mises miru�o dvēselēm. Gadās, ka aizgājēja dvēsele jūt tādas rūpes par viņu. Tā var pat dzirdēt mūziku un dziedā�anu, bet reizēm tā var sajust arī vīraku. Galvenais tomēr ir tas, ka miru�o dvēseles jūt domas spēku, kas tiek viņām sūtīts. �ķīstītava ir reāla pārdzīvojumu ziņā. Ja jūs gribat to saukt par sapni, sauciet, bet sapņi da�reiz mēdz būt ļoti reāli.

Pat tie, kas nonāku�i aizsaulē un netic, ka pastāv �ķīs�tītava, kādu laiku jūt lielas skumjas, kamēr vēl nav pie�lāgoju�ies �ejienes dzīves apstākļiem. Bet, ja kāds viņiem pateiktu, ka viņi ir biju�i �ķīstītavā, viņi to noliegtu, kaut arī būtu spiesti atzīties, ka viņu stāvoklis ir bijis moko�s. Lai izsargātos no �ī pārejas posma, vispareizākais ceļ� ir pāriet aizsaulē ar pilnīgu ticību nemirstībai, ar dziļu pār�liecību, ka dvēseles spēks var radīt savus eksistē�anas ap�stākļus.

Nesen manu sirdi pārpildīja mīlestība pret visiem cil�vēkiem, un mana dvēsele bija Kristus ideju pilna.

Dro�i vien, pateicoties �im apstāklim, es viegli pacēlos uz visaugstākajām kristie�u debesīm un redzēju TO, ko dēvē par Pestītāju, redzēju visā Viņa skaistumā. Viņ� reizēm nolai�as arī jūsu pasaulē.

Nezinu, vai es varē�u jums to izskaidrot. Kristus mī�lestība ir vienmēr pasaulē, jo vienmēr ir sirdis, kas uztur tās gaismu. Ja doma par Kristu kā Pestītāju apsīktu ze�

mes pasaulē, Viņ� dro�i vien būtu tur atkal atgriezies, lai no jauna iedegtu liesmu cilvēku sirdīs. Lai arī ko domātu pragmatiski noskaņoti prāti, �ī ideja tomēr nekad nebija tik reāla kā pa�laik.

Pasaule nebūt nav tik sliktā stāvoklī, kā da�i domā. Nebrīnieties, ja drīz iestāsies īsta garīguma atdzim�ana. Viss pasaulē ir pakļauts ritma likumam.

Kristīgo debesu eņģeļi zina, kad uz zemes tiek svi�nēti Ziemassvētki. Nācaretes Jēzus ir realitāte. Viņ� ek�sistē laikā un telpā kā garīgais ķermenis. Tas ir Kristus � garīgā cilvēka pirmtēls. Viņ� eksistē visu cilvēku sirdīs, kurās ir pamodusies �ī ideja. Viņ� ir tā pati Gaisma, kas lielā daudzumā ir atspoguļota ūdens lāsēs. Viņ� ir lielā Skolotāja paraugs. Viņ� apguva Likumu un realizēja to savā dzīvē. Kad Viņ� pateica: �Tēvs un Es � Mēs esam viens,� � ar to Viņ� parādīja visiem cilvēkiem, kā reali�zēt sevī augsto Skolotāja pakāpi. Ja kāds jautās, kāds ir zemes dzīves mērķis, sakiet viņam, ka �is mērķis ir cilvēka evolūcija līdz Skolotāja pakāpei. Mū�ība ir neaptverami ilgsto�a. Mērķis uzsmaida ikvienam, kas jūt sevī spēku, bet, kas nav spējīgs vest sev līdzi citus, tas var kalpot.

Es neuzdro�inā�os teikt, ka ikviens no mums ir spējīgs sasniegt Skolotāja līmeni, bet neviens no mums nav tik vāj�, lai nevarētu izpildīt kaut nelielu daļu no cēla uz�devuma � no cilvēces izveidot Skolotāju. Kalpot � tā ir liela laime. Un tie, kas kalpo, saņem savu apbalvojumu.

Visi pieļauj lielu kļūdu, kas apstrīd evolūcijas pro�blēmu mū�ības fakta izpratnē. Viņi nesaprot, ka būt ne�mirstīgam nozīmē būt bez sākuma un gala. Laika attīstībai ir pietieko�i, tā var ilgt nākamās dzīves ciklā, kas sekos pēc pirmās, jo ritms nekad netiek pārtraukts.

Kamēr es biju uz zemes, es nepazinu nemirstības ideju. Tikai �eit, vākdams kopā visu, kas attiecas uz manu pa�gātni, es to sapratu. Visvairāk man palīdzēja uztvert �o ideju būtne, ko es dēvēju par Brīni�ķīgo Radījumu. Tā iemācīja mani priecāties par nemirstības triumfu, tā, kas spēlējas ar bezgalību kā bērns ar bumbiņām.

Kad Brīni�ķīgais Radījums saka: �Es esmu,� � jūs arī jūtat, ka esat. Kad viņ� saka: �Es plūcu gadsimtus līdzīgi bērnam, kas plūc margrietiņu lapiņas. Es kaisu auglīgas sirdis, lai augtu puķes, kas rada jaunus gadsimtus,� � tad jūs jūtat tik varenu prieku, ka trūkst pat vārdu, ar kuriem varētu izteikt sajūsmu par Brīni�ķīgā Radījuma izraisīto nemirstības ideju.

Jūs pavisam aizmirstat, ka kādreiz bijāt miesīga būtne, kad �is apzinīgās nemirstības gai�ais ģēnijs jūsmo par savu esamību. Kad Brīni�ķīgais Radījums ņem jūs līdzi pastaigā pa �debess pļavām�, jūs jūtaties kā viens no Visuma līdzīpa�niekiem.

Brīni�ķīgais Radījums bija ar mani kopā toreiz, kad es biju sasniedzis visaugstākās kristie�u debesis. Ja es varētu izteikt visu, ko es tur izbaudīju, iespējams, ka jūs sāktu steigties uz �ejieni. Bet jums vēl ilgi jāpaliek uz zemes kā miesīgai būtnei un ir jāaptver nemirstības reali�tāte, lai �īs zinā�anas nodotu citiem.

Es jums stāstīju par tām debesīm, kur atrodas parasti labi cilvēki, tie, kas dedzīgi mīl Dievu. Viņi parasti sa�sniedz tādas ekstāzes virsotnes, kādas cilvēku valodā ne�maz nevar aprakstīt. Blakus Brīni�ķīgajam Radījumam es izbaudīju �o ekstāzi pagāju�ajā naktī, kad jūs bijāt iegrimusi miegā.

Kur es bū�u nākamo Ziemassvētku priek�vakarā? Kaut kur Visumā, jo mēs nevaram to atstāt, ja pat gribētu. Visums nevar iztikt bez mums, jo tad tas būtu nepilns. Paņemiet �o domu līdzi Jaunajā gadā.

<emphasis>45.</emphasis>vēstule sapŅojumu augstĀka pasaule

Es sen nebiju pie jums tāpēc, ka nodarbojos ar iz�mēģinājumiem.

Kop� esmu aizsaulē, es tik bie�i redzēju vīrie�us un sievietes svētlaimīgo sapņu subjektīva prieka stāvoklī, ka es arī nolēmu pavadīt da�as dienas, iegrimis savā iek�ējā pasaulē, lai izbaudītu to pa�u, ko jūt viņi. Es ilgi svārstījos, jo negribēju aizmigt uz ilgu laiku un zau�dēt tos vērtīgos brī�us, kas mums atvēlēti. Mums abiem.

Vienreiz es izteicu Skolotājam savu vēlē�anos apmek�lēt augstāko sapņu valstību, kas ir ietverta manā apziņā. Es izteicu ba�as, ka varu aizmigt uz ilgu laiku, bet viņ� apsolīja atrast mani un pamodināt tie�i pēc septiņām die�nām (pēc zemes laika skaitī�anas). �Jūs varat savā ap�ziņā uzstādīt modinātāju, uz kuru var pilnīgi paļauties,� viņ� paskaidroja.

�is fakts bija man jau zināms, bet es baidījos, ka psi�hiskais miegs ir dziļāks nekā parastais un ka mans modi�nātājs nesāks darboties noteiktajā laikā.

Zemes dzīves laikā es bie�i dzirdēju spriedumus par to. ka gari, kas nodibina kontaktus ar saviem draugiem, gandrīz neko nestāsta par aizsaules dzīvi. Ļoti iespējams, ka tas notiek tāpēc, ka viņi nav pārliecināti, vai tiks sa�prasti, ja sāks attēlot savu jauno eksistē�anu, kas tik krasi at�ķiras no zemes dzīves.

Jāpiezīmē, ka �eit eso�o dvēseļu vairākums atrodas sapņojuma stāvoklī, ko es arī nolēmu izmēģināt. Da�as dvēseles reizēm pamostas, un tad viņas var izrādīt inte�resi par zemes cilvēkiem un parādībām. Ja miegs ir ļoti dziļ� un dvēsele vēlas atstāt visu, kas ir saistīts ar zemi, tad �is zemapziņas stāvoklis var ilgt bez pārtraukuma daudzu gadu, pat gadsimtu garumā. Bet dvēsele, kas ir spējīga miegā pavadīt da�us gadsimtus, dro�i vien pieder pie tām dvēselēm, kuru dzīves ritms ir ļoti lēns.

Tātad pirms iegrim�anas dziļajā miegā es devu sev solījumu nepalikt �ādā stāvoklī ilgi.

Jā, �ī mana iek�ējā sapņojumu valstība patie�ām bija brīnumu pilna. Teozofu valodā tas dro�i vien nozīmē viņu atpūtu Devakāna svētlaimē. Lai kā arī sauktos �is pārdzī�vojums, tas ir tā vērts, lai būtu neaizmirstams.

Es aizvēru acis un iegrimu dziļāk par domu, tur, kur nemierīgie dzīves viļņi apklust un dvēsele paliek vie�natnē ar sevi un ar visiem pagātnes brīnumiem. �ajā stāvoklī viss ir apburo�s. Un, ja vēl dvēsele ir spējīga atcerēties savus sapņus, tādā gadījumā sapņotāja stāvok�lim trūkst salīdzinājuma.

Iegrimdams sapņojumā, es nolēmu baudīt savus pār�dzīvojumus, un es tos baudīju. Es tur sastapu visu cilvēku rēgus, ar kuriem dzīvē biju sastapies un mīlēju. Viņi uz�smaidīja man, un es sapratu ikviena noslēpumu un to, kas tie�i pievilka mūs vienu pie otra. Es sastapu tur arī visus savus vecos godkārīgos sapņus un baudīju visus savas zemes dzīves darbu augļus. Skaista ir �ī ro�ainā pasaule, kā pavasara blāzma ir �ī manas dvēseles iek�ējā pasaule, un ikviena sirds vēlme atrod vietu tajā. Nav brīnums, ka saspringta zemes dzīve bie�i ir tik smaga un nogurdino�a, ka sapņojumu dzīve, kas seko pēc tam, liekas tik skaista, un tāpēc ir jāievēro līdzsvars.

Atpūta! Miers! Uz zemes jūs neapzināties �ī vārda no�zīmi. Es atpūtos tikai septiņas dienas, bet mani spēki tik lieliski atjaunojās, tā atsvaidzinājās, ka, liekas, ja man nebūtu cilu nodomu, es varētu atkal atgriezties uz zemes.

Neignorējiet atpūtu arī jūs, kas turpināt savu darba dzīvi zemes saulē. Ikkatra pilnīga miera stunda palielina jūsu darba spējas. Nebaidieties! Jūs nemaz neiz�ķie�at laiku, mierīgi guļot un sapņojot. Kā es jau teicu, mū�ība ilgsi bezgalīgi. Atpūtas laika ciklu secībai ir daudz visādu patvērumu.

Ja jūs vēlaties ļoti ilgsto�u debess atpūtu, labi, izman�tojiet to. Baudiet to arī uz zemes, ja tas jums ir saisto�i. Neesiet vienmēr sasprindzināti arī jūsu literārajā darbā. Ejiet laukā un sāciet rotaļāties ar vāverēm. Var arī iz�staipīties pie dego�a kamīna un pasapņot kopā ar mājas kaķi. Kaķis ta�u mīl pasnaust pie silta pavarda, bet viņam patīk arī ķert peles, ja ir noskaņojums. Viņ� nevar mū��īgi dzīties kādam pakaļ, kā to bie�i darāt jūs.

Pamēģiniet kādreiz iegrimt Devakānā, un jūs redzēsiet, cik labi tas atspirdzinās jūs. Varbūt es nepareizi lietoju vārdu �devakāns�, bet es nekad nebiju liels speciālists teozofu mācībās. Es dzirdēju, ka Nirvāna ir ļoti strauj� sasprindzinātas kustības stāvoklis, ka liekas pat nekus�tīgs, līdzīgs lidojo�o kolibri spārniem. Bet Nirvānu nevar sasniegt visi cilvēki, vismaz mūsdienu cilvēki.

Es pieminēju savas svētlaimīgās atpūtas brīnumus, bet es nevaru tos pilnībā attēlot. Vai tas maz ir iespējams? Viens liels dzejnieks reiz teica, ka nav domu un jūtu, ko nevarētu izteikt vārdos. Varbūt viņ� zaudēja savu pār�liecību tagad, kad ap se�desmit zemes gadu pavadīja �ajā brīnumu valstī.

Kad es nolēmu baudīt atpūtu, es liku savai dvēselei saglabāt visus manus sapņus. Protams, es nevaru pateikt, vai nepazuda kāds no tiem, tāpat arī jūs nevarat, kad pamostaties, pateikt, vai visi nakts pārdzīvojumi ir sa�glabāju�ies jūsu atmiņā. Bet, kad es biju atgriezies �īs pasaules normālajā dzīvē, ko jūs saucat par astrālo, es jutos kā ceļinieks, kas ir atgriezies no tāla ceļojuma ar brīnumainu piedzīvojumu krājumu, par kuriem viņam ļoti gribas pastāstīt. Bet es nestāstīju nevienam tos. Un kas klausītos stāstus par �iem sapņiem un sapņojumiem? Es nevienu negribu apgrūtināt, pat aizsaules līdziemītniekus. Ja �eit būtu Laionels, es viņu uzjautrinātu ar saviem stāstiem, bet viņ� uz kādu laiku ir zudis priek� manis.

Starp citu, Laionels gandrīz nemaz neatpūtās devakāniski. Varbūt, agri pārnākdams uz �ejieni, viņ� nepaspēja izsmelt normālu ritmu? Iespējams, ja viņ� paliktu �eit līdz brieduma vecumam, viņ� arī tiektos pēc daudz dziļāka

iek�ējā miera. Bet es negribu prātot, tā ir pārdzīvojumu hronika.

Savā sapņojumu pasaulē es atradu vienreizēji skaistu seju. Es neteik�u jums, kā seja tā bija, lai tas paliek mans noslēpums. Neap�aubāmi, ka es redzēju daudzas sejas, un viena bija visskaistākā, bet tā nebija Brīni�ķīgā Radījuma seja. Radījumu es redzu tikai tad, kad man ir pilnīgi skaidra apziņa, kad es esmu nomodā. Es nekad vinu neredzēju sapnī, tikai �īs būtnes rēgs man rādījās sapņojumos. Sapņu valstī, par kuru ir runa, mēs redzam tikai to, kas eksistē mūsu pa�u apziņā. Tur nav priek�metu, tikai atmiņas par tiem, tikai to attēli.

Iztēle aizsaulē darbojas tāpat kā jūsējā pasaulē, tā visu veido no smalkas substances, tomēr �ajā sfērā (kuru es nosauktu par �sapņojumu augstāko sfēru�) mēs neveido�jam no substances. �ī ir gaismēnu ainavu pasaule, pārāk smalka, pārāk nenotverama, lai varētu attēlot �o burvīgo gaismas un ēnas spēli. Ar vārdiem to nemaz nevar izteikt. Vai jūs varat attēlot ziedu aromātu? Vai jūs varat izstās�tīt, kāds ir skūpsts? Ja jūs ari sadomātu izstās�tīt par kādām pārdzīvotām jūtām, piemēram, par bailēm, tad cilvēks, kur� nekad nav tās pārdzīvojis, nevarētu jūs saprast. Tā arī es nemāku pastāstīt, kā sapņojam �ajā garīgajā sapņojumu pasaulē. Teik�u vienu: lai kā jūs būtu sajūsmināti, lai kādus baudījumus izjustu, jūsu izjūtas, kamēr jūs esat miesīgi, būs tikai ēna no tā, ko es izbau�dīju �o septiņu dienu laikā. Tās būs tikai tā reālā sapņa atspoguļojuma atspoguļojums, ko es izbaudīju �ajā bur�vīgajā sapņu valstī. Atspoguļojuma atspoguļojums! Man patīk �is izteiciens. Tas padara ainu ticamu, kaut ari neiz�saka iespaida tie�amību. Pamēģiniet ta�u sapņot, kaut arī jūs vēl esat uz zemes. Iespējams, ka jūs uztversiet garī�gās sapņojumu pasaules atspoguļojuma atspoguļojumu, ko nevar izteikt vārdos.

45.�vēstule TIKAI DZIESMA

Vai jūs gribat dzirdēt tā skaistā eņģeļa, kuru mēs sau�cam par Brīni�ķīgo Radījumu, citu dziesmu vai himnu? Sauciet to, kā gribat.

�Kāpēc tu baidies man jautāt? Es esmu liels jautā�jumu lēmējs.

Kaut manas atbildes ir tikai simboli, bet ari pa�i vārdi ir tikai simboli.

Es sen neesmu tevi apciemojis, jo, kad es esmu ar tevi, tu nevari domāt ne par ko citu � tev ir jādomā par tiem, kas ir gāju�i to pa�u ceļu, kuru ej ari tu.

Sava ceļa paraugu tu vari aizņemties no citiem, bet tu nevari piemēroties maniem ceļiem.

Es iededzinu gaismu tumsā, mans vārds tev nemaz nav jāzina.

Vārds ir norobe�ojums, bet es negribu būt norobe�ots.

Sen pagāju�ajos Eņģeļu laikos es atteicos iekļauties savas jaunrades tēlos, es atļāvos tikai spēlēties ar tiem.

Tas lai tev ir mājiens, ja tu tā vēlies.

Tas, kas tiek pa�a radītā paturēts, pārvēr�as par vergu. Tā ir viena no at�ķirībām starp mani un cilvēkiem.

Vai ir tāds zemes tēvs, kas grib tikt vaļā no saviem bērniem? Vai kāda zemes māte to vēlas?

Bet es! Es varu likt rozei ziedēt un pēc tam atstāt to, lai citi varētu par to priecāties.

Es smeļu prieku jaunradē. Man būtu garlaicīgi gaidīt, kamēr visas ziedlapiņas nokritīs no rozes.

Mākslinieks, kas spēj aizmirst savus iepriek�ējos dari�nājumus, ir spējīgs radīt arvien lieliskākus darbus.

Prieks ir darbībā, bet ne paveiktā noturē�anā.

Paveikt un izlaist no rokām, jā, tā ir dievu maģija.

Eksistē cilvēku rases, kurām es atklāju sevi, viņas dievina mani.

Bet tev nevajag mani dievināt, jo es neprasu die�vinā�anu.

Vai tas nenozīmētu, ka es norobe�oju sevi ar saviem veidojumiem, ja es kaut ko gaidītu no dvēselēm, kurām ir pieskāries mans skaistums?

Ja tu pazītu �īs brīvības maģiju! Tā ir brīvība radīt un atstāt izveidoto.

Vai tu domā par noturē�anas maģiju?

Jā, ir maģija ari noturē�anā, kamēr lieta, kuru tu pa�turi, nav sasniegusi pilnību.

Bet, kad tā ir pabeigta (vai tā būs poēma vai mīles�tība, vai bērns), � atstāj to.

Un tad tu atkal būsi brīvs un varēsi sākt jaunu rado�o darbu. Seit slēpjas mū�īgās jaunības noslēpums.

Nekad neskaties atpakaļ ar no�ēlu! Atskaties tikai tādēļ, lai zinātu, kas Ir tev aizmugurē.

Vienmēr skaties uz priek�u! Tikai tad, kad cilvēks pārstāj skatīties uz priek�u, viņ� kļūst vecs. Viņ� apstā�jas uz vienas vietas.

Es dzīvoju katrā eso�ā mirklī, tas arī nozīmē dzīvot mū�ībā.

Tagadne un nākotne ir manu rotaļu biedri, mēs neva�ram rotaļāties, kad iedziļināmies pagātnē.

Bet es varu būt lielisks biedrs tikai skaistuma prieka noslēpumos.�

46.�vēstule SPREDIĶIS UN SOLĪJUMS

Vai tāpēc, ka es tik daudzas reizes nācu pie jums un visu ko stāstīju, lai jūs izklaidētu, man būtu ļauts �oreiz nolasīt jums sprediķi? Apsolu, ka tas nebūs pārāk gar�.

Jūs dzīvojat zemē, kur baznīcu zvanu torņu smailes sniedzas debesīs. Ja uz tām skatās no mākoņu aizsega viņpuses, tās ir līdzīgas karojo�as armijas paceltiem �ķē�piem, kas īstenībā tādi arī ir, kad jums brūk virsū ar nebeidzamiem sprediķiem.

Jums jāatzīst, ka man bija lieliskas iespējas, lai dotu padomus. Faktiski man vajadzēja no sava nopietnā, kaut arī nepilnīgā vērotāja viedokļa norādīt jums uz aizsaules cēloņu sekām, ko iedarbina zemes iedzīvotāji. Mēdz teikt, ka cēloņi un sekas ir vienoti pretstatos. Ļoti labi. Tagad ģs gribu vērst jūsu uzmanību uz da�ām �īs aksiomas ilus�trācijām, kuras man ienāca prātā pēdējā laikā. Ja man būs jāatkārto viena vai divas jau pieminētas domas, tas nekas. Jūs varējāt tās aizmirst, varējāt neizmantot tās savas dvēseles sagatavo�anas procesā, kas nepiecie�ams nākamajai aizsaules dzīvei.

Sprediķotāji gandrīz katru svētdienu atgādina jums, ka būs agri vai vēlu jāmirst. Bet kā jūs to saprotat? Vai jūsu apziņa var uztvert to faktu, ka jebkurā minūtē (rīt vai pēc piecdesmit gadiem) jūs varat pēk�ņi zaudēt �o ķermeni, pie kura esat tā pieradu�i? Vai jūs apzināties to faktu, ka nokļūsiet vientulībā vai arī sabiedrībā (būdami ļoti smalkajā un vieglajā ķermenī, kas sākumā būs grūti valdāms) jūs paliksiet bez kontaktē�anās iespējām ar tiem draugiem un piederīgajiem, kuri atradīsies tajā pa�ā istabā kopā ar jums?

Vai jūs varat iedomāties tādu stāvokli? Ja ne, tad lie�ciet savai apziņai uztvert �o ideju, uzņemiet to ar visu jūsu prāta asumu. Jūs noteikti nomirsiet.

Dieva dēļ, nebaidieties! Es nedomāju jūs vai kādu noteiktu personu, kurai jānomirst rīt vai nākamgad, bet kaut kad jūs tomēr mirsiet. Un, ja jūs atgādināsiet sev to bie�āk, jūs atvieglosiet to satricinājuma stāvokli, kas ir neizbēgams, kad �is fakts būs noticis.

Neapgrūtiniet sevi ar domu par nāvi. Lai Dievs jūs pasargā no manu vienkār�o vārdu pārspīlējuma! Bet esiet gatava. Jūs apdro�ināt dzīvību, lai nodro�inātu savu ģi�meni, bet jūs neko nedarāt, lai apdro�inātu savu nākamo mieru.

Vienmēr atcerieties sekojo�o: lai cik precīzi būtu jūsu rīkojumi par jūsu zemes lietām, neap�aubāmi kāds sagro�zīs jūsu vēlē�anos pēc sava prāta. Tas jāzina iepriek� un sev ir jāpasaka: �Vai nav vienalga?� Iemācieties apzinā�ties, ka pagātne ir tikai pagātne, ka tikai nākotne dos jums da�ādas iespējas. Jo ātrāk jūs ļausiet citiem nodar�boties ar visiem jūsu zemes darbiem, jo labāk būs jums pa�iem. Iemācieties izlaist no rokām. Tas ir pirmais, uz ko man gribētos vērst jūsu uzmanību.

Neejiet jaunajā dzīvē, ar vienu aci skatoties uz debe�sīm, bet ar otru uz zemi. Tādā veidā jūs tālu uz priek�u netiksiet. Pacentieties nekavējoties novērsties no �īs pa�saules.

Da�i cilvēki to var uzskatīt par cietsirdīgu padomu. Neap�aubāmi, ka gudrais gars, kas skatās uz zemi no aug�stākajām sfērām, var smalkas telepātiskas iedvesmas ceļā pozitīvi ietekmēt cilvēku dzīvi. Tādu gribētāju ir ļoti daudz. Debesīs virs jūsu galvām burtiski mud�ēt mud� dvēseles, kuras alkst pielikt savu roku zemes darbos. Tās ir dvēseles, kuras nav spējīgas �atmest�, kurām piedalī��anās citu darbos ir tāds pats nepārvarams paradums kā tabakas vai opija smēķē�ana. Un tomēr neuzskatiet, ka esmu cietsirdīgs. Es runāju ļoti tie�i, bet es mīlu jūs, zemes iedzīvotājus. Ja arī es aizskāru jūs, tas darīts tikai jūsu labā.

Bet tagad es pievērsī�os citam ļoti svarīgam padomam. Ja varat, aizmirstiet visus savus grēkus, kurus jūs pie�ļāvāt, būdami zemes cilvēki. Jūs nevarat izvairīties no sekām, bet jūs varat izvairīties no jūsu sakara ar grēku padziļinā�anos. Jūs varat pasargāt sevi no tā, lai neat�

grieztos uz zemes ar domu par saviem grēkiem, no tā, lai �ī doma jūs nehipnotizētu.

Neauklējiet domas par grēkiem. Tas ir pareizi, ka jūs varat izsmelt savu tieksmi pēc grēka, tik ilgi analizējot to, kamēr jūsu dvēsele sāks just riebumu. Bet tas ir pārāk lēns un nepatīkams process. Aizmirstiet tos! Tas ir daudz labāk.

Tagad es gribu izteikties ļoti sare�ģīti, jo �ī doma ir pavisam jauna vairākiem no jums. Sī doma ir sekojo�a: rado�as iztēles spēks stiprāk izpau�as miesīgos cilvēkos nekā garos, kas ir nometu�i �īs miesas. Tas nenozīmē, ka vairākums prot izmantot �o spēku, nē, vairākums to ne�prot. Bet man gribas norādīt uz to, ka viņi �o spēku var tomēr izmantot. Blīva miesa ir it kā pretoties spējīgs pa�mats, spēcīgas sviras, pateicoties kurām griba var pro�jektēt visu, kas ir radīts ar iztēli. Man �ķiet, ka tas ir iemesls, kāpēc Skolotāji saglabā savus fiziskos ķermeņus. Disciplinēts prāts, kas ir ietērpts mūsu pasaules smalkajā matērijā, ir stiprāks par nedisciplinētu, kas ir ietērpts fiziskajā matērijā. Skolotājs, kur� saglabā miesu, var bur�tiski pārvaldīt eņģeļu leģionus.

Tas bija priek�vārds sekojo�ai patiesībai: kādu, bū�dami uz zemes jūs iedomājaties savu nākamo dzīvi aiz�saulē, tāda tā arī būs. �ķērsli var radīt vienīgi gribas trūkums. Ja gribasspēks ir pietiekams, viss ar iztēli radī�tais realizējas viegli, jo �ī plāna smalkajai matērijai ir īpa�ība pieņemt jebkuru formu, kādu tikai jūs gribēsiet tai piedot.

Ja gribēsiet pēc nāves virzīties uz priek�u, jūs varē�siet to darīt, ja gribēsiet kaut ko iemācīties, jūs paveik�siet to. Ja gribēsiet atgriezties uz zemes, lai izpildītu noteiktu uzdevumu, jūs to izdarīsiet.

Karma ir dzelzs likums, tā ir taisnība, bet jūs ta�u esat savas karmas radītāji.

Tikai negaidiet (jo gaidī�ana ir tas pats lūgums) neapzinātību un iznīcību. Jūs nevarat iznīcināt to spēka vie�nību, kas jūs esat, bet ar pa�iedvesmu jūs varat iemidzi�nāt to uz ilgu laiku. Aizejiet no dzīves ar stingru apņē�mību saglabāt savu apziņu, un jūs saglabāsiet to.

Kad jums pienāks laiks nokļūt tajā atpūtas sfērā, ko Senā Gudrība dēvē par Devakānu, jūs neap�aubāmi no�kļūsiet tur, bet tas nebūs uzreiz pēc jūsu aizie�anas.

Kad jūs būsiet sasniegu�i �o stāvokli, jūs sapnī pār�dzīvosiet visu jūsu iepriek�ējo dzīvi, visus savus pārdzī�

vojumus un pieredzi, bet tikmēr jūs jau būsiet pilnīgi atbrīvoju�ies no vēlē�anās piedalīties jūsu zemes draugu dzīvē.

Kamēr jūs vēl esat uz zemes, nekad neizsauciet miru�o cilvēku garus. Viņi var būt aizņemti citā vietā, bet jūs varat būt pietiekami stipri, lai atrautu tos no viņu darba un pret viņu gribu iesaistīt tos savās darī�anās.

Man jāpateicas jums, kas rakstāt priek� manis, ka jūs nekad nesaucāt mani, bet pieņēmāt mani tad, kad man tas bija izdevīgi, un atjāvāt man izteikties, nesadrumstalojot manas domas ar saviem jautājumiem un komen�tāriem.

Jums jāatceras, ka toreiz, kad es pirmo reizi atnācu pie jums, jūs pat nezinājāt, ka es jau esmu atstājis zemi. Ēs atradu jūs pasīvā noskaņojumā un ar jūsu starpniecību uzrakstīju vēstuli, kas bija parakstīta ar jums nezināmu zīmi. Tomēr es zināju, ka to nekavējoties pazīs viens no jūsu tuvākajiem draugiem. Tas bija ļoti laimīgs sākums, jo iedvesa jums uzticību, ka mani ziņojumi ir patiesi. Pie�bildī�u vēl pāris vārdu, pirms aizeju no jums.

Ja jūs neatlaidīgi sauktu mani �īs manas atpūtas laikā, jūs varētu vardarbīgi pārtraukt ļoti vērtīgu un interesantu eksperimentu. Un tāpēc mans pēdējais galavārds, mana svētība pēc sprediķa būs �āda: neesiet egoistiski uzstājīga pat ar tā saucamajiem miru�ajiem.

Ja jūsu vajadzība ir liela, tās dvēseles, kas jūs mīl, jutīs to un pa�as nāks jums palīgā. Tas bie�i apstiprinās arī uz zemes to draugu vidū, kuru psihiskā uztvere jau ir atklājusies.

47.�vēstule PASAULES PAVASARA LAIKS

Pasacīdams jums mūsu pēdējās tik�anās reizē, ka jums ir �jānomirst�, kā saka uz zemes, �odien es jūtu nepiecie��amību apgalvot jums, ka jūs nekad un nekādā gadījumā nevarat nomirt, ka jūs esat tikpat nemirstīga kā eņģeļi, kā pats Dievs.

Nē, �eit nav pretrunas.

Es arī agrāk runāju par nemirstību, tas vienmēr bija mans mīļākais temats, bet, kop� es iepazinos ar Brīni�ķīgo Radījumu, nemirstība kļuva man par nesagraujamu pār�liecību.

Brīni�ķīgais Radījums dzīvo mū�ībā, līdzīgi tam kā mēs (pēc mūsu priek�stata) dzīvojam laikā. Vai negribat pierakstīt vēl vienu Brīni�ķīgā Radījuma dziesmu?

�Kad jūs redzat mani �zaļajos kokos� un zaļajās pļa�vās, ziniet, ka tad jūs esat pietuvoju�ies man.

Kad jūs dzirdat manu balsi klusumā, ziniet, ka tas esmu es, kas runā ar jums.

Nemirstīgie mīl runāt viens ar otru ar mirstīgo palī�dzību, un viņiem sagādā lielu baudu pamodināt to prieku, kas snau� zemes dēlu dvēselēs.

Kad mostas prieks, mostas arī dvēsele.

Jūs meklējat Dievu kādā cilvēkā, un da�reiz jūs To atrodat viņā.

Bet mani jums ir jāmeklē jūsu pa�u dvēselē. Jo dziļāk notiek meklējumi, jo skaistāka ir vīzija.

Jā, es esmu ir dabā, ir jūsos pa�os, kad jūs mani tur meklējat.

Daba ir divējāda, un vienu tās pusi jūs nēsājat sevī.

Visi priek�meti ir gan vienoti, gan �ķirti, un tikai tā�pēc jūs varat mani atrast.

Vai jūs varat saprast brīvības burvību, kad ar savas gribas palīdzību jūs spējat lidot apkārt debesīm un zemei un �ķērsot cilvēku dvēseles!

Es esmu vieglāks par pienenes pūciņu un ilgsto�āks par vislielāko zvaigzni.

Mū�īgais ir netverams, un tikai netveramais nav pār�ejo�s.

Ceļ�, kas ved pie burvīgās sapņu pils, nav gar�, pats garākais ir tuvāks par jūsu istabas blakusdurvīm, bet tikai sapņotājs var to atrast.

Kad darbs ir viegls � tūlītējs atalgojums ir nodro��ināts. Kad dienas paiet smagā sasprindzinājumā, atalgo�jums attālinās.

Esiet priecīgi, un es jūs apbalvo�u.

Es labprāt ierakstītu savu vārdu jūsu sirds ziedlapiņās, bet vienīgi eņģeļi spēj lasīt tādas rakstu zīmes.

Kas nēsā manu nezināmo vārdu savās sirds ziedlapi�ņās, tas tiek uzņemts eņģeļu vidū kā puķīte, kas viņus iepriecina, tās smar�a sasniedz debesis.

Zini, zemes bērns, sirdij ir ziedputek�ņi, un tie ap�augļo visus tavas ticības ziedus.

Ir ticība dvēselē, zemes bērns, un tā nes sevī visu priek�metu un parādību sēklas.

Gadalaiki nāk un aiziet, bet pavasara laiks pastāv vienmēr.

Es varu atrast jūsos tikai to, kas bija pazaudēts �pava�sara laikā��

48.�vēstule DVĒSELES ARHĪVI

Es jau runāju par savu lēmumu apmeklēt citas pla�nētas, kad es beig�u rakstīt �īs vēstules ar jūsu palīdzību. Bet es negribu noklusēt, ka �iem ceļojumiem pa Visumu manā skatījumā ir mazāka garīgā vērtība par tiem citiem ceļojumiem, kādi man bija un būs pa manis pa�a �es� nezināmajām slēptuvēm.

Ceļojumiem laikā un telpā cilvēks pie�ķir lielu nozīmi, viņ� iepazīstas ar citām zemēm un citām tautām, redz at�ķirību starp citiem un sevi un uzzina �īs at�ķirības cēloni. Tomēr pie iek�ējas aug�anas vēl ātrāk ved mie�rīgas pārdomas. Ja cilvēks ar atklātu garīgumu var izvē�lēties, būs labāk, ja viņ� no�ķirsies no visiem kādā klusā vietā un savā dvēselē meklēs tos noslēpumus, kuri glabā�jas tās dziļumā, nekā viņ� ceļos bez tādas pārbaudes kaut līdz pa�ām zemes robe�ām.

Iepazīstieties ar savu dvēseli. Uzziniet, kāpēc jūs rīko�jaties tā vai citādi, kāpēc jūs jūtat. Apsēdieties un esiet vienmēr mierīgi, kad jūs nomāc �aubas, un lai patiesībā nāk no jūsu dziļumiem. Vienmēr pārbaudiet savus motī�vus. Nesakiet � man jāizdara �is darbs zināma iemesla dēļ, tāpēc es arī to daru. Tāds arguments ir pa�apmāns. Ja jūs darāt kaut ko labu, pajautājiet sev, kāds ir iemesls. Iespējams, ka pat Joti labajā darbā jūs atradīsiet slēptu egoistisku motīvu. Ja jūs to atradīsiet, nenoliedziet �o motīvu, atzīstieties sev, bet citiem paust par to, pro�tams, nav nekādas vajadzības. Tāda sirdsdoma palielinās jūsu līdzjūtību un jūsu izpratni oitu cilvēku motīvu ap�sprie�anā.

Vienmēr tiecieties pēc ideāla, bet neuzskatiet, ka visas emocijas ir ideālas, jo īstenībā tās nav tādas. Esiet vien�mēr patiesi pa�i pret sevi. Kamēr jums nebūs drosmes teikt sev tikai patiesību, jums nebūs panākumu savas dvēseles pētī�anā.

Pastāvot vairākām zemes dzīvēm, ir laiks pārdomām, bet pārdomu paradumam jābūt aizsāktam tad, kamēr jūs

vēl esat uz zemes. Paradumi, kas iegūti zemes dzīvē, tur�pinās ari pēc tam, kad tiekam atbrīvoti no miesām. Tāpēc ir tik svarīgi saglabāt sevi pēc iespējas brīvu no visiem fiziskajiem paradumiem. Es pats izdarīju apbrīnojamu at�klājumu savas dvēseles arhīvos. Es atradu tur tik tālas atmiņas par savu pagātni, ka pat grūti iedomāties. Ierau�got, kādā veidā cēloņi, kas bija iedarbināti vienā dzīvē, izraisīja sekas otrajā, es ieguvu daudz vērtīgākas zinā��anas par tām, kādas man var dot nākamais ceļojums uz citām planētām.

Bez izņēmuma viss eksistē dvēselē, visas zinā�anas atrodas tur. Apgūstiet �o ideju, ja varat. Neaizskarama ir mūsu pa�u nekļūdīgā daļa, un tikai mēs pa�i varam to apgūt. Tāpēc es iesaku cilvēkiem, kuri ir kļuvu�i gari, novērsties no uzdzīves uz zemes dzīves spilgtajām mirā��ām. Tikai vienatnes klusumā dvēsele var atklāt savus noslēpumus.

Bet tas nebūt nenozīmē, ka es esmu vienaldzīgs pret zemes mīlestību. Tie�i otrādi � tagad es dziļāk mīlu tos, kurus mīlēju uz zemes, bet es sapratu � ja es varu viņus mīlēt ar prātīgu mīlestību neprātīgās mīlas vietā, tas būs labāk gan viņiem, gan man.

Tomēr zemes aicinājums da�reiz mēdz būt ļoti spēcīgs, un mana sirds atbild arī �aipus aizsega.

49.�vēstule FORMULA SKOLOTAJIEM

Mans draugs, es taisos jūs atstāt, varbūt pat uz ilgu laiku.

Man �ķiet, ka mani tuvākie uzdevumi, kas attiecas uz zemi, ir pabeigti. Man gribas vēl vairāk atvieglot savu nastu un ētera viļņos pacelties ļoti augstu, un jaunu pār�dzīvojumu sajūsmā aizmirst to, ka man kādreiz atkal va�jadzēs iet grūtu ceļu caur �auriem piedzim�anas vārtiem.

Kopā ar Brīni�ķīgo Radījumu es gatavojos doties tālajā burvīgo atklājumu ceļā. Mans gai�ais biedrs ir jau izmē�ģinājis �o ceļojumu un var parādīt man daudzus brīnu�mus. Ir kaut kā skumji �ajā atvadī�anās reizē. Vai atce�raties to pēdējo brīdi, kad jūs vēl redzējāt mani vecajā miesā? Neviens no mums tajā dienā nedomāja, ka mēs vēl tiksimies �ajā sve�ajā zemē un tik neparastos apstāk�ļos, ka viena cilvēku daļa �aubīsies, vai vis,pār var satik�ties tādā veidā, bet otra daļa neticēs, ka mēs patie�ām esam tiku�ies.

Bet vai jūs nejūtat, ka tagad, �ai vakarā, es rādos jums vairāk reāls, nekā tas jebkad ir bijis. Kad mēs bijām kopā pagāju�ajās dienās, vai jūs zinājāt vairāk par to, ko es gribēju teikt nākamajā minūtē, nekā jūs zināt ta�gad? Jūs varat līdz pēdējai iespējai sasprindzināt smadze�nes, tomēr nevarēsiet pateikt, par ko es grasos runāt ar jums. Vismaz tas būs jums pierādījums, ka es esmu tikpat reāls kā agrāk.

Pa�reiz es jau esmu pateicis to galveno, ko esmu gri�bējis pateikt cilvēkiem. Un es vēlētos, lai jūs publicētu �īs vēstules, izmetot tikai personīgas uzrunas.

Jā, iespējams, ka mēs ilgi neredzēsimies. Tomēr ne�skumstiet. Kad es aizie�u, varbūt atnāks cits.

Neaizveriet pārāk cie�i durvis, bet rūpīgi sargājiet tās un nelaidiet nevienu iek�ā pie sevis bez īstas paroles. Jūs nevarat kļūdīties, jo es jums sniedzu diezgan daudz no�rādījumu.

�odien man ir grūti rakstīt, jo es jūtu skumjas, atstā�jot zemi. Tomēr es esmu sajūsmināts par gaidāmo ceļo�jumu. Mēģiniet iedomāties! Es redzē�u ļoti tālas planētas un tik�os ar tālo zvaig�ņu iemītniekiem.

Saka, ka uz Jupitera dzīvpjot ļoti skaistas būtnes, un es redzē�u tās. Vai viņas izrādīsies skaistākas par mūsu Brīni�ķīgo Radījumu, kas tā mīl mazo zemi un cen�as palikt tās tuvumā tāpēc, ka uz tās ir tik daudz cīņas?

Ak, �is cīņas prieks! Tā ir galvenā nemirstības un varenības nots. Lai �is tad arī ir mans pēdējais vēstījums, kas domāts cilvēkiem. Pasakiet viņiem, lai priecājas par visiem cīņas veidiem, lai viņus sajūsmina kombināciju un jaunrades bezgalīgas iespējas. Lai viņi dzīvo katrā dotajā mirklī un reizē gatavojas tālajai nākotnei, un lai viņi nepārspīlē pārejo�o kritienu un vil�anos nozīmi.

Kad cilvēki būs pārgāju�i uz aizsauli un ieraudzīs savas dzīves perspektīvā, viņi pārliecināsies, ka viņu rai�u lielākā daļa ir bijusi pavisam nenozīmīga un visi gaismas stari un visas ēnas ir biju�as nepiecie�amas tikai ainavas papildinā�anai.

Arī man ir bijusi gan gaisma, gan ēnas, bet es neko neno�ēloju. Skolotājs priecājas par sare�ģītiem uzdevu�miem, bet spēcīgs peldētājs labprāt izbauda ūdens pre�testību.

Ja tikai es spētu jums parādīt, kāds spēks rodas tad, kad ciņa tiek sagaidīta ne tikai drosmīgi, bet arī ar prieku. Jūs redzējāt, kā veselīgu zēnu iedvesmo cīņa. Viņa asi�nis rit ātrāk, viņa nervi tiek sasprindzināti. Tikai tas, kas spēj savaldīties, var izrauties priek�ā.

Dzīve ir cīņa. Mēs ietērpjamies matērijā, lai to uzva�rētu, citādi tā uzvarēs mūs.

Visumā nav nekā stiprāka par cilvēka gribu, ja tā tiek virzīta ar koncentrētu spēku. Lai kādi būtu jūsu spēki, sasprindziniet tos pēc iespējas stiprāk dzīves cīņā.

Atcerieties, ka jūsu pretinieki nav citi cilvēki, bet tie ir apstākļi. Ja jūs cīnīsieties ar cilvēkiem, viņi arī savukārt cīnīsies ar jums. Ja jūs cīnīsieties ar apstākļiem, tie pakļausies jums, tie pretosies tikai tie�i tik daudz, lai turētu jūsu muskuļus veselīgā sasprindzinājumā.

Un neaizmirstiet ritma likumu! Tas ir pamats visam pasaulē. Paļaujieties uz ritmu! Tas nekad nevīla un nevils'. Sekojiet savam augstajam paisumam un peldiet kopā ar to. Bet, kad iestāsies nenovēr�ams bēgums, tad atpūtieties vaj arī pārdomājiet savu dzīvi. Jūs nevarat izvairīties no ritma. Jūs pārspēsiet ritmu, tikai darbojoties saskaņā ar to.

Jūs varat iet arī atpakaļ un atgūt jaunību, jo arī laikam ir savs paisums un bēgums, un ir ļoti daudz strūklu dzīves augstajā paisumā.

Jūtu, ka es daudz ko nepateicu līdz galam. Bet mēs atkal tiksimies ar jums.

Izdevniecība SOL VITA

Reģistrācijas apl. Nr. 2-0714, formāts 84X'108/32. Augstspiedums. Pas. Nr. 405-1. Iespiests tipogrāfijā �Rota� LV-1011, Blaumaņa ielā 38/40.