Juris Rubenis

IEVADS KRISTĪGAJĀ MEDITĀCIJĀ.

Jau iepriek�ējā paaudzē daudzi intelektuāļi pareģoja reliģijas galu. �ķita, ka zinātne, demokrātija un tirgus ekonomika atbrīvos cilvēkus no mītiem un ārējās apspiestības. Mūsdienās vairs netiek uzdots jautājums vai reliģija izdzīvos. Mūsu jautājums ir kāda veida reliģija raksturos jauno laikmetu, kas mostas ap mums? Vai tā būs politizēta vai fundamentālistiska? Varbūt garīga, kontemplatīva? Vai mēs regresēsim? Vai mēs Jēzus vārdiem Tēvs meklē tādus dievlūdzējus, kas viņu pielūdz garā un patiesībā atklāsim daudz dziļāku nozīmi?

Dr. Jura Rubeņa grāmata ir vērtīgs devums, lai kristietība attīstītos tādā formā, kas ir atvērtāka Kristus prātam. Kā autors parāda, meditācija nav nekas jauns. Bet tā ir arī kaut kas "radikāls" tajā ziņā, ja nepastarpināti nonākam līdz tradīcijas saknēm.

Gars vienmēr mūs aicina atcerēties tos evaņģēlija vārdus, kurus esam aizmirsu�i. Personiskas kristīgās meditācijas pieredzes gaismā tik skaidri atklājas, ka Jēzus pirmām kārtām ir kontemplācijas skolotājs. Aicinot sargāties no āri�ķīgā, Viņ� māca iet dvēseles dziļumos, nelietot daudz vārdu, uzticēties Dieva mīlo�ajai gādībai, nezūdīties, būt uzmanīgam, dzīvot pa�reizējā mirklī. Ja lūdzam tā, kā mūs mācījis Jēzus, mēs patiesi spējam gan izprast citu reliģiju di�enos mītus, gan arī tiekam atbrīvoti no bailēm un atkarībām, kas mūs apspie� iek�ēji. Reliģijai pa�ai nepiecie�ama nepārtraukta �ķīstī�anās, nemitīgi atgrie�oties pie savām kontemplatīvajām saknēm un pastāvīgi gremdējoties klusuma, miera un vienkār�ības pieredzē.

Katram kristietim ir jāatrod savs ceļ� pie "vie-nas lietas, kas ir vajadzīga", par kuru Jēzus runā ar Martu viņas satrauktajā un apjukuma pilnajā (un mūsu ļoti modernajā) ikdienā. Pirms trīs-desmit gadiem D�ons Meins sāka mācīt medi-tāciju atbilsto�i benediktie�u mūku tradīcijām. Dr. J. Rubenis veicis nozīmīgu ieguldījumu lūg�a-nas kontemplatīvās dimensijas atgū�anā mūsdienās. Viņ� saprot, ka meditācija bagātina kristie�u izdzīvoto ticību, padziļina visas lūg�anu formas. J. Rubenis uzskata meditāciju par svarīgāko kristīgās pieredzes padziļinā�anas ceļu un kristie�u apvieno�anas iespēju, neapdraudot baznīcas tradīcijas bagāto daudzveidību. Neap�aubāmi, var pievienoties viņa vārdiem, ka meditācija ir mūsu laika neatliekama vajadzība. Latvijas kristietība ir svētīta ar tādu skolotāju, kas sakņojas tradīcijā, ta�u ir radikāli atvērts jaunajam kā visi, kas ieguvu�i patiesu kontemplatīvo pieredzi.

I orenss Frīmens, OSB (Svētā Benedikta ordenis) Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas direktors

ievada piezīmes

Ikdienas dzīves steiga, seklums un garīgā iztuk�o�anās ne tikai vairo izmisuma un bezjē-dzības pieredzi, bet arī aizvien vairāk atsve�ina cilvēku pa�u no sevis. Lielākie konflikti mūsu sabiedriskajā dzīvē un attiecībās notiek tāpēc, ka esam konfliktā ar sevi un sevi nepazīstam. Ta�u jautājumu "Kas es esmu?" ir vieglāk uzdot nekā uz to atbildēt. Parasti cilvēks sevis iepazī�anas cejā apstājas pie apziņas virskārtas, sava ego vēlmēm un vajadzībām, domādams, ka tas esmu es. Tomēr mans patiesais, pēc Dieva līdzības radītais es slēpjas daudz, daudz dziļāk.

Meditācija var palīdzēt ne tikai dziļāk iepazīt sevi, bet arī atrast jaunu veidu, kā dzīvot mūsu pasaulē. Tā var palīdzēt atrast dvēseles mieru visvētrainākajā dzīves brīdī un spēku, kas ļauj patiesi piedot, būt iecietīgam, dzīvot, balstoties uz mīlestības motivāciju. Es saku "var palīdzēt", jo meditācija ne vienmēr piemērota cilvēkam jebkurā dzīves situācijā. �īs grāmatas mērķis nav reklamēt meditāciju kā "brīnumlīdzekli visiem".

Mēs esam at�ķirīgi. Da�iem cilvēkiem labāk par meditāciju, iespējams, varētu kalpot kāds c its garīgais ceļ�. Es piederu pie tiem, kam medilācija ir ne tikai noderīga, bet pat nepiecie�ama. Meditācija man palīdz atrast un paturēt dzīves dziļāko, kontemplatīvo daļu.

Meditācija dod unikālu iespēju mācīties klusumu. Lai labāk saprastu sevi, savu dzīvi un tās uzdevumus, mums ne tikai jāpārtrauc nemitīgi runāt un trok�ņot pa�iem, bet arī jāmeklē ceļ�, kas palīdzētu apklusināt domu troksni mūsos. Palīdzot soli pa solim tuvoties savas esības centrālajam punktam. Atskārstot, ka sevis iepazī�ana un Dieva iepazī�ana ir savstarpēji ne�ķiramas lietas, kā vienas lapas divas puses. Ne velti Meistars Ekharts ir sacījis, ka nav nekā cita, kas tik ļoti patiktu Dievam, kā klusums. Meditācija mums palīdz mācīties fundamentāli svarīgo lietu būt tagad un �eit. To mēs apgūstam, mācoties klusumu, mieru, uzmanību un vienkār�ību.

Meditācija palīdz mūsu dzīvei atgūt dziļumu, iegūstot mieru, kas ir augstāks par sapra�anuK Meditācija ir uzmanības pievēr�ana Dievam. Ta ir patiesa klausī�anās, patiesa skatī�anās, patiesa uzmanība, patiesa esība tagad un �eit. Jaunās Derības līdzība par tirgotāju, kas meklēja dārgas pērles un, atradis vienu, pa�u vērtīgāko, ar prieku par to atdeva visu, kas tam bija2, apliecina, ka Debesu valstība nav vieta, bet pieredze, kuru iespējams iegūt. �ī pieredze ir tik vērtīga, ka tās dēļ patie�ām ir vērts visu atdot.

Meditācija palīdz pārnākt mājās pie sevis, tāpēc tā ir cilvēku un pasauli dziedino�a gudrība. Aizvien vairāk mūsdienu cilvēki meklē nevis vār-dus un domas, bet tie�u garīgu pieredzi. �īs slāpes vairojas, un to rādītājs ir izmisīgi meklējumi un pla�a interese par da�ādiem garīgiem piedā-vājumiem. Protams, katram ir nozīmīgi atrast savu ceļu, ta�u, to meklējot, ir svarīgi zināt, ka nopietns tie�as garīgās pieredzes ceļ� vienmēr ir bijis pieejams arī kristīgajā mistiskajā teoloģijā, meditācijā un kontemplācijā. �o nelielo grāmatu mani pamudināja rakstīt ne tik vien vēlē�anās dalīties personiskajā meditācijas pieredzē, bet arī dziļā interese, ar kuru esmu saskāries, stāstot par meditāciju da�ādās auditorijās.

Kāds Austrumu skolotājs cilvēkiem, kas pie viņa nāca, mēdza teikt: "Mani neinteresē jūsu ģimenes vai materiālās dzīves problēmas! Nestāstiet man tās! Es gribu jums tikai iemācīt meditēt!" Viņ� nebija rupj�, bet norādīja uz pareizo lietu kārtību, uz to, ar ko būtu jāsāk.

Kā mācītājs bie�i esmu juties līdzīgi. Nepārprotiet mani, lūdzu. Sarunai ir nozīmīga vieta cilvēku attiecībās. Mēs zinām, ka katra patiesa saruna ir dziedino�a. Ta�u nevajadzētu apstāties tikai pie tās. Esmu sapratis, ka cilvēkiem grūtībās vairāk varu būt noderīgs, nevis tikai runājot, bet gan palīdzot iemācīties lūgt un meditēt. Vai tā nav pati lielākā palīdzība, nozīmīgāka par daudziem noderīgiem ieteikumiem? Vai mācītāja galvenais uzdevums nav rādīt ceļu, kā katrs cilvēks pats var sastapt Dievu nepastarpinātā pieredzē, nevis daudz par Dievu runāt, nogurdinot gan klausītājus, gan sevi?

Meditācija domāta tiem, kam nepietiek tikai ar to, ko par Dievu saka citi cilvēki, lai cik auto-ritatīvi tie būtu. Meditācija ir nepiecie�ama tiem, kas grib dzirdēt, ko viņiem Dievs saka pats.

�ai grāmatai ir divas daļas. Pirmajā ielūko-simies meditācijas prakses vēsturē, mēģinot noskaidrot, kas ir meditācija. Otrajā daļā pievēr-sīsimies ļoti praktiskam jautājumam kā meditēt. Grāmatas nosaukums skaidri norāda, ka mēs aplūkosim meditāciju no kristie�a skatpunkta, tomēr jūs pārliecināsities, ka par meditāciju nav iespējams runāt bez dialoga ar citām garīgajām tradīcijām. No �ī dialoga mēs nevairīsimies, jo esam pārliecināti, ka tas mūs nevis apdraud, bet bagātina.

Man meditācija ir kļuvusi par vienu no sva-rīgākajām katras dienas sastāvdaļām. Varbūt arī jūsu dzīvē, lasītāj, meditācija varētu kļūt tikpat nozīmīga?

Juris Rubenis

Vārds meditācija radies no latīņu vārda niedium vidus un nozīmē pievēr�anos savas esības centram. Bie�i īpa�i kristīgajā tradīcijā kā sinonīms vārdam meditācija tiek lielots vārds kontemplācija (con+templāre), kas burtiski nozīmē "būt templī", "vērot templī". Te uzsvērta klusējo�a esība ar Augstāko, Dieva "vēro�ana" ar dvēseli. Ta�u kristīgajā tradīcijā n dziens meditācija nereti tiek lietots metodes, ceļa nozīmē, savukārt ar kontemplāciju apzīmē sī ceļa galamērķi, rezultātu. Par kontemplāciju liek saukta meditācija, kas nav vērsta uz priek�-metiem. Kontemplācija ir konsekvents ceļ�, i/.slēdzot visus cilvēciskos priek�status, kaila, tīra esība ar Dievu. Ta ir meditācija, kas neveicina i/.tēli. Tāpēc kontemplatīvo meditāciju kristīgajā tradīcijā mēdz saukt par "tīro lūg�anu". Lūg�anu, kas attīrīta no visiem cilvēciskajiem saturiem. Ta ir lūg�ana, par kuru Jēzus savā Kalna runā saka: "Kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambari, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā."' Tada ir �īs garīgās norises iek�ējā būtība. Es ieeju klusumā, aizveru sirds durvis visiem apkārtējās pasaules iespaidiem un savas esības dziļākajā, apslēptajā vietā, kuru pazīst vienīgi Dievs, sastopos ar Viņu. Vienkār�i esmu ar Viņu. Tas ir tīrs un vienkār�s ceļ� pie Dieva. Ta ir norise, kurā mēs nevis runājam vai domājam par Dievu, bet vienkār�i esam ar Dievu.

Meditācija neaizvieto un neizslēdz citas garīgās dzīves un lūg�anas formas. Lorenss Frīmens ir teicis, ka garīgā dzīve līdzinās ratu ritenim, kas veidots no daudziem spieķiem. Katrs no �iem spieķiem ir kāds garīgās dzīves instruments, un tie tikai visi kopā, grie�oties ap savu asi Kristu, spēj mūs sekmīgi vest uz priek�u.

Kā jau minēju, meditācija nav lēts brīnumlīdzeklis, bet piedāvājums tiem, kas izjutu�i aicinājumu. Mana personiskā pieredze liecina, ka ceļ� līdz �ī aicinājuma saklausī�anai un praktizē�anas uzsāk�anai var būt samērā gar�.

Meditācija ir nevis teorētiska sprie�ana, bet noteikta prakse, kas ved tālāk par vārdiem, ļcil/.ieniem, apzīmējumiem. Ja nenonākam līdz praksei, tad velti teoretizēt.

Vajadzētu pārdomāt izcilā jaunāko laiku krisii|',.i mistiķa Tomasa Mērtona1 teikto: "Vienīgais i rj� uz kontemplāciju ir pieredze. Nepiedzīvojot izlau�anos, pamo�anos jaunā esībā, mēs neko ne sapratīsim. To nevar iemācīt. Par to pat nevar atkarīgi pastāstīt. Viss, ko mēs varam lietot, ir mājieni, simboli, asociācijas, tēli."

Uzsākot meditācijas ceļu, nepiecie�ama pacienba un neatlaidība, rezultātus nevar gūt zibenīgi. I s saprotu, ka mūsdienu patērētāju sabiedrībā, kurā visu vēlamies iegūt ātri, meditācija nav pats konkurētspējīgākais piedāvājums, zinot, ka blakus dzirdam balsis, kas piedāvā "garīgumu lūlīt". Tomēr meditācijā iegūtais garīgums, ja .irī tas iegūstams lēnāk, ir patiesa un paliekama vērtība.

Meditācijas procesu lieliski ataino kāda Jaunās Derības līdzība. Proti, Debesu valstība līdzinās cilvēkam, kur� ar labību apsēja savu lauku. Tad turpinājās viņa parastā ikdiena, rīti un vakari. �ķiet, nekas ārēji nemainījās. Sēkla uzdīga un uzauga tā, ka cilvēks pats to nemanīja. Vienkār�i zeme pati no sevis (te grieķu oriģinālā lietots vārds automatē) deva augļus. Vispirms stiebru, tad vārpu, tad graudus vārpā.' Meditācija ir svētceļojums, svarīgākais ir vienkār�i atrasties �ajā ceļā. Protams, meditācija nav ērts līdzeklis, lai aizbēgtu no dzīves problēmām! Tie�i otrādi, kā vēlāk redzēsim, ceļā uz viengabalainību varam sastapties arī ar nepatīkamām atklāsmēm par sevi.

Meditācija nav ieteicama cilvēkiem ar psihiskām slimībām.

Kontemplatīvajai meditācijai jeb tīrajai lūg�an.ii Svētajos Rakstos ir ļoti dziļi pamati. Vecajā Derībā atrodami divi vārdi, kas tulkojumā nozīmē meditācija, haga (burtiski nopūsties, murmināt, meditēt) un siha (burtiski apcerēt, .nkārtot prātā ). Kā nozīmīgas Rakstu vietas �ajā ziņā tiek pieminētas: "Lai tava mute nepamet �o bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm."

"Svētīgs tas cilvēks (..) kam prāts saistās pie la Kunga bau�ļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību."' Kā redzams, latvie�u tulkojumā vārda "meditēt" vietā lasām "apdo-māt, domāt", kas, protams, nav viens un tas pats!

Centrālais Jaunās Derības teksts, kurā apraks-tīts meditācijas process, ir īss fragments no Jēzus piedzim�anas notikuma apraksta: "Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī." Mēs pārāk daudz dzīvojam galvā. Te parādās nozīmīgais virziens no galvas uz sirdi. Vārdus pārdomāt sirdī!

Jēzus saka: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu." "Palieciet Manī, un Es jūsos." Jā, ko nozīmē "turēt" Jēzus vārdus (ar ko tos var noturēt?), kā mums jāsaprot "palik�ana" Viņā, un kā norisināsies Jēzus un Viņa Teva iera�anās pie mums, lai ņemtu pie mums mājas vietu?

Zīmīgs ir Jēzus teiktais: "Nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz �inī kalnā, nedz Jeruzālemē. (..) Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Ievu garā un patiesībā. Jo Tevs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz." Tatad komunikācijā ar Dievu svarīgākais būs nevis ārēji kvalificējamie parametri, piemēram, vieta un forma, bet esība vienā garā ar Viņu.

Kristīgie mistiķi alla� uzsvēru�i, ka pats nozī-mīgākais teksts, kurā aprakstīta meditācijas vai kontemplācijas prakse un tās nosacījumi, ir Jēzus

Kalna runa Mateja evaņģēlija 5.-7. nodaļā. Jēzus cilvēku no ārienes ved iek�ienē. Tam veltīta visa Kalna runa.

Par meditatīvu apziņas stāvokli raksta apustulis Pāvils: "Lūdziet bez mitē�anās Dievu." Jā, kā �os vārdus iespējams īstenot (un vai vispār iespējams?) burtiski? Savukārt vēlāk par meditācijas ceļa rezultātu, kulmināciju Pāvils raksta: "Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus." Dziļākais un patiesākais manī vairs neesmu es, bet Dievs.

Meditācija ir sastopama gandrīz visās reli-ģijās. Tas praksi iespējams identificēt jau pirms 5000 gadu. Citiem vārdiem, tā ir universāla reliģiska pieredze. Aptuveni pirms 100 gadiem kristīgie teologi uzsāka ļoti pamatīgu citu reliģiju garīgās prakses pētniecības un salīdzinā�anas darbu. Sevi�ķi uzmanīgi tika pētīts hinduisms un budisms (īpa�i zenbudisms ). Pētījumu rezultāti atklāja, ka teoloģiski at�ķirīgās reliģijās meditācijas procesi ir ārkārtīgi līdzīgi.

Zīmīgi, ka tie�i meditācijas prakses jomā pēdējās desmitgadēs ir norisinājies ļoti intensīvs dialogs starp reliģijām. Protams, netiek notu�ēts arī at�ķirīgais. Likt vienādības zīmi starp visām reliģijām un tajās iegūstamo garīgo pieredzi būtu ļoti pavir�i un sekli. Tomēr līdzīgais lielo reliģiju mistiskajā praksē rosina uz nopietnām pārdomām . �īs pārdomas gan nav mūsu grāma-tas mērķis. Savukārt, ja meditācija ir sastopama visās lielajās reliģijās, tas nozīmē, ka kontemplatīva dzīve ir visas cilvēces, katra cilvēka lielais aicinājums.

Lielajās reliģijās, to skaitā kristietībā ir sasto-pami vairāki meditācijas veidi. Galvenos īsumā raksturosim.

ir Lakoniska teksta (Austrumu praksē manto1) ritmiska atkārto�ana. Mantra ir kā ierocis, ar kuru aizstāvēties no domu klejo�anas un reducēt domā�anas procesu. Par mantru var izvēlēties zīmīgu vārdu vai īsu frāzi, ta�u tad par tās saturu vairs nav jādomā.

Visa cilvēka uzmanība maksimāli tiek pie-vērsta vienīgi mantrai. Arī monotonija, ritms ierobe�o reflektīvo apziņu un rosina intuīcijas darbību. Kristīgajā praksē mēs sastopam �o metodi gan gregoriskajos dziedājumos, gan ro�ukroņa lūg�anās, gan dievkalpojuma liturģijā. Par �o metodi turpmāk runāsim sīkāk.

Vizuāla attēla (Austrumu praksē mandalas) vēro�ana. Tas var būt gan sare�ģīts, gan arī ļoti vienkār�s attēls, piemēram, tuk�s aplis, kurā fiksēt skatienu. Kristīgajā praksē populārākie vizuālie attēli ir krucifikss un svētbildes. Pietiekami daudz aprakstīti cilvēki, kuru meditācijas saturs bijusi klusējo�a lūko�anās krucifiksā. Ta veicinājusi viņu apziņas papla�inā�anos un apgaismību, ^ļf Katras skaņas klausī�anās; izplatīta zenbudismā. �ajā garīgajā tradīcijā cilvēki bie�i meditē dabā upes krastā, kalnos vai me�ā, kas ir da�ādu skaņu pilns. Dzirdot jebkuru skaņu, meditētājs sev nemitīgi uzdod vienu jautājumu: kas ir tas, kas klausās? Kas ir subjekts, kas dzird?

Koāna risinā�ana. Koāns (burtiski atklāts dokuments) zenbudismā ir mīkla, kuru nav iespējams atrisināt ar diskursīvās domā�anas palīdzību. No parastās loģikas viedokļa koāns ir absurds vai muļķība. Ta ir mīkla, paradokss, kuru uzrakstījis cilvēks, kas sasniedzis apgaismību. To līdz galam var saprast tikai tad, ja tu pats sasniedz apgaismību. Meklējot atbildi, koāna risinātājs pakāpeniski nonāk racionālā strupceļā, kas var kalpot kā tramplīns nonāk-�anai dziļākā apziņas līmenī. Tikai skaidri apzinoties, ka nekas no līdz�inējās pieredzes vai priek�statiem nespēj palīdzēt koānu atrisināt, sāk pamosties cilvēka dziļākie apziņas slāņi. Koānu var saprast, tikai identificējoties ar to. Patiesībā arī daudzi teksti Bībelē ir �ādi koāni , respektīvi, lai tos saprastu, nepiecie�ams nonākt dziļākā apziņas līmenī. īru teologs Viljams D�onstons uzsver, ka pazīstamākais kristietības koāns ir krusts. Apustulis Pāvils raksta, ka krusts ir skandāls un dumjība, raugoties uz to no racionālās loģikas viedokļa. Ta�u tam, kas to ir sapratis, piedzī-vojis, sastapis, tas kļūst par vislielāko Dieva spēku un Dieva gudrību!'

Visas �īs metodes ierobe�o racionālo procesu. Apziņa sāk darboties intuitīvi, kā rezultātā tā papla�inās.

Meditācija galvenokārt tiek praktizēta, sē�ot noteiktā ķermeņa pozīcijā, galvenais nosacījums ir taisna mugura un pareiza (dziļā jeb vēdera) elpo�ana. Tomēr meditāciju var praktizēt arī staigājot, to sinhronizējot ar pastaigas ritmu.

Meditāciju kā nozīmīgu garīgās dzīves instru-mentu vienmēr izcēlusi tā saucamā mistiskā teo-loģija, kura nav kāda īpa�a slepena zinātne, bet gan pēta parādības, kas vienkār�i nav aprakstāmas cilvēku vārdiem, tāpēc tās ir "apslēptas", "slepenas", kā Mateja evaņģēlija līdzībā minētā tīrumā apslēptā manta. Ta vienlaikus ir tepat un tomēr var būt pilnīgi apslēpta.' To var tikai piedzīvot, "atrast", nevis saprast. Mistiskā teoloģija ir pieredzes teoloģija, tāpēc tā nodarbojas ar meditāciju. Mistiskās pieredzes ceļ� vienmēr ir bijis leģitīms kristīgajā praksē, tomēr jau viduslaiku un jauno laiku kristīgajā teoloģijā tas zināmā mērā tika nobīdīts malā. Iemesls ir saprotams, jo aiz "mistiskas pieredzes" vienmēr bijis ērti aizslēpties egocentriskiem dīvaiņiem ar savām spekulācijām. Tāpēc bailes no duļķaina misticisma vai galēji subjektīva garīguma, kas ved nevis pie Dieva, bet kādā citā virzienā, kristīgajiem teologiem lika raudzīties uz �ī ceļa gājējiem ar aizdomām. Tas tomēr neapslāpēja mistiskās pieredzes meklētāju neatlaidību arī tad, ja tie riskēja tikt pārprasti un novērtēti kā maldu ceļu gājēji.

Kristīgais misticisms savu izcelsmi un argu-mentāciju alla� redzējis mīlestībā. Mistiskais ceļ� ir atbilde Dieva mīlestībai. "Mīlēsim, jo Viņ� ir mūs pirmais mīlējis." Dieva mīlestība ir cēlonis, kas jautā pēc atbildes. Kā raksta ievērojamais kanādie�u teologs Bernards Lonergens : "Reli-ģiskā pieredze savā dziļākajā būtībā ir neierobe�otas un beznosacījumu mīlestības pieredze."

Meditācijas pamati kristietībā ir ļoti seni. īpa�i jānorāda uz 4. gs. baznīctēvu Jāni Kasiānu un 6. gs. baznīctēvu Jāni Klimaku . Meditācija ir vienmēr bijusi klāteso�a tā saucamajā apofātiskajā kristīgajā tradīcijā.

Agrīnajos viduslaikos klosteros tika praktizēta lectio divina dievi�ķā lasī�ana. Ta bija Bībeles teksta ļoti lēna un rūpīga lasī�ana, atkal un atkal atgrie�oties pie izlasītā vārda, tiecoties ar to dziļi identificēties, saplūst. �āda lasī�ana mūkus nereti noveda pie spontānas atklāsmes, apskaidrības.

Austrumu baznīcā ir īpa�i izkopta tā saucamā hesihasma prakse, kas ir kristīgas mantras (ja man atļauts �o apzīmējumu lietot) "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, ap�ēlojies par mani, grēci-nieku!" vai tās saīsinātas versijas nepārtraukta atkārto�ana, to sinhronizējot ar elpo�anu un pro-jicējot sirdī '. �īs tradīcijas pārstāvji uzsver, ka, ilgsto�i atkārtojot �o mantru, tā turpina skanēt sirdī pati no sevis, bez cilvēka pa�a līdzdalības. Līdz ar to cilvēka dzīvē burtiski var piepildīties apustuļa Pāvila mudinājums lūgt Dievu bez mitē�anās.

Galvenais norādījums uz meditācijas nepār-traukto klātbūtni kristietībā ir dievkalpojuma liturģija. Liturģijas nozīmi (respektīvi vienu un to pa�u formulu atkārtotu lieto�anu) varam līdz galam saprast tikai tad, ja mācāmies novērtēt vairākkārt atkārtojama teksta lomu kontemplatīvās uzmanības izkop�anā.

Jāpiemin nozīmīgie mistiskā pieredzes ceļa gājēji Meistars Ekharts, Johanness Taulers , Jans van Ruisbruks . īpa�a nozīme mistiskās tradīcijas attīstībā bijusi 16. gs. spāņu mistiķiem Avilas Terēzai' un Jānim no Krusta . Abu pēdējo pieredzi iezīmē īpa�s aicinājums. Mums jāapzinās, ka daudzi viņu ceļa elementi zināmā mērā, ja tā drīkst teikt, ir garīgi ekstrēmi. Tos burtiski atkārtot spētu tikai reti aicinātie. Tāpēc viņu pieredze mums jāadaptē pla�ākā mistiskās teoloģijas un pieredzes kontekstā.

Jāatgādina arī slavenie Martina Lutera vārdi, ka cilvēku par kristieti dara trīs lietas: lūg�ana, kārdinājumi un meditācija. Kā evaņģēliskie mistiķi jāpiemin Gerhards Terstēgens , Dītrihs Bonhēfers un Dāgs Hammar�elds .

Pēdējos 70 gados daudzi dziļi un nopietni teologi, kristīgās lūg�anas praktiķi, no jauna ir uzsvēru�i meditācijas nozīmi kristīgajā dzīvē. Vēl noteikti jāpiemin Tomass Mērtons, Bīds Grifits, Hugo Lasāls, Viljams D�onstons, D�ons Meins, Tomass Kītings .

Ikvienam, kur� vēlētos iegūt dziļu un skaidru kopskatu par kristīgo mistisko teoloģiju un medi-tācijas praksi, iesaku izlasīt Viljama D�onstona izcilo grāmatu "Mistiskā teoloģija" . Esmu īpa�i pateicīgs tēvam Viljamam, jo viņ� man iemācīja meditēt.

No pieminētajām personām man īpa�i gri-bētos izcelt trīs teologus un mistiskā ceļa gājējus. Tie ir Hugo Lasāls, Bīds Grifits un D�ons Meins.

Katrs no viņiem savā veidā ir devis milzu ieguldījumu meditācijas aktualizē�anai mūsdienu kristietībā. Viņu veikuma rezultātā meditācija ir atguvusi savu nozīmīgo vietu da�ādu konfesiju kristie�u dzīvē. Iepriek�ējos gadsimtos meditācija bija reliģiskās elites, parasti klosteru dzīves prakse, bet �o un vēl citu teologu dēļ tā kļuvusi pieejama katram cilvēkam.

Lai labāk saprastu mūsu grāmatas tēmu un kontekstu, pavisam īsi pakavēsimies pie �o izcilo Dieva vīru elpu aizraujo�ajiem likteņiem.

HUGO ENOMIJA LASĀLS (1898-1990)

Hugo Enomija Lasāls (Hugo Enomiya-Lassalle) dzimis Vācijā. Iestājies jezuītu ordenī un ordinēts par priesteri, 1929. gadā viņ� kā misi-onārs devās uz Japānu. No 1940. gada H. Lasāls kalpoja Hirosimā, kur 1945. gadā tika nopietni ievainots, kad uz pilsētu nometa atombumbu. Viņ� tik dziļi iepazina un iemīlēja Japānu, ka vēlāk pieņēma Japānas pavalstniecību kopā ar japāņu vārdu Enomija.

Tievais, garais un harismātiskais H. Lasāls bija dziļ� mistiķis, izcils eksperts kristīgajā mistikā. Viņ� ļoti labi pazina un saprata lielos kristīgos mistiķus, apmeklēja Atosas kalnu un uzturēja kontaktus arī ar Austrumu baznīcas mistiķiem.

Iepazīstoties ar Japānas kultūru, H. Lasāls pamazām ieinteresējās par zenbudismu. 50 gadu vecumā viņ� sāka studēt zen meditāciju meistara Haradas Sogaku vadībā. H. Lasāls pārņēma no budisma tikai zen meditācijas tehniku, to iekļaujot kristīgā kontekstā un izmantojot kā instrumentu kristīgu mērķu sasnieg�anai. H. Lasāls bija pārliecināts, ka zen viņam palīdz kļūt par labāku kristieti.

1958. gadā viņ� publicēja grāmatu "Zen: ceļ� uz apgaismību", ta�u Vatikāns viņam aizliedza turpināt publicēt darbus par �o tēmu. Par to laiku pats H. Lasāls ironiski sacījis: "Es nevaru rakstīt cilvēkiem. Man jāraksta cenzoriem." Lai arī H. Lasāls tika uzlūkots ar aizdomām, viņa kā izcila teologa un dziļa kristie�a nozīmība bija tik liela, ka Vatikāns nekad viņu netika nosodījis.

Izpratni un reabilitāciju H. Lasāls guva tikai pēc Otrā Vatikāna koncila (1962-1965). Viņ� uzsāka zen meditācijas praktizē�anu budistu templī. Zen mūki H. Lasālu tik ļoti respektēja, ka meditāciju pārtraukumā vienā tempļa malā viņam atļāva noturēt mesu, baudot Svēto Vakar-ēdienu. Svētā Vakarēdiena baudī�ana H. Lasālam bija neatņemami saistīta ar zen meditācijas praksi.

Jau sirmā vecumā viņ� ieguva zen meistara jeb rosi titulu un uzsāka mācīt zen meditāciju katoļu priesteriem un lajiem (neordinētiem kristie�iem). Viņ�, kā teicis Viljams D�onstons, "bija praktisks cilvēks un redzēja, ka zen meditācija palīdz iegūt dziļāku reliģisko pieredzi". H. Lasāls uzsvēra, ka nekad nav mācījies budismu kādā augstskolā, bet visas savas zinā�anas ieguvis caur pieredzi un komunikāciju ar zen meistariem. Viņ� vienmēr atgādināja kristīgās mistikas un zen milzīgo līdzību meditācijas praksē un tās stadijās. Neap�aubāma ir arī zen meistaru lietotās terminoloģijas līdzība ar Jāņa no Krusta un citu apofātisko teologu lietoto leksiku, kad Dievs, piemēram, tiek apzīmēts ar vārdiem Tuk�ums vai Nekas.

Kāds slavens nostāsts dziļi raksturo H. Lasāla domā�anu. Reiz viņam jautāja: "Bet kā ir ar teoloģiju? Kā kristīgā teoloģija saskan ar zenV Uz to H. Lasāls atbildējis: "Mani neinteresē teoloģija." Ja tā atbildētu kāds cits, kas nebūtu tik dziļ� teologs kā H. Lasāls, �o atbildi varētu uzskatīt par skandalozu ignoranci. Ta�u viņ�, kas visu mū�u (to redzam viņa darbos) bija dziļi domājo�s un atbildīgs teologs, ar saviem vārdiem vēlējās pateikt: "Mani interesē nevis tas, ko par Dievu var pateikt cilvēks, bet tas, ko Dievs pats par sevi atklāj garīgajā pieredzē."

V. D�onstons stāsta, ka reiz viņ� H. Lasālam pajautājis: "Kur ir Kristus zen praksē?" Uz to H. Lasāls gandrīz bargi atbildējis: "Tevs, prak-tizējiet zen, un jūs atradīsit Kristu!" Viņ� Kristu zen meditācijā bija atradis. Lai kur H. Lasāls praktizētu zen meditāciju vai nu budistu templī, vai privātā namā, viņ� ik dienu ar dziļu pazemību noturēja mesu, konsekrēdams un baudīdams Kristus mielastu. Visu mū�u viņ� palika uzticīgs Kristus māceklis, uzskatīdams, ka budismu un kristietību nevajag sajaukt, bet viena reliģija var mācīties no otras, saglabājot savstarpēju cieņu.1

H. Lasāls bija viens no pirmajiem, kas baznīcas uzdevumā uzsāka kristie�u un budistu dialogu.

' Robe�u respektē�ana starp reliģijām ir nopietns un delikāts jautājums. Katra reliģija ir integrāls, viengabalains veselums. Reliģiju satura miksē�ana savā starpā līdzinātos situācijai, kad viens cilvēks mēģinātu no otra aizņemties kāju, vietā dodot roku. Ta�u iepriek�minētais tik strikti nav attiecināms uz komunikāciju ar Dievu, garīgo dzīvi un lūg�anām. Vēsturiski un teoloģiski ir pierādīts, ka �ajā jomā reliģijas ir savstarpēji ietekmēju�ās un cita no citas pārņēmu�as noderīgu garīgo tehniku.

Ari kristietība reiz bija Austrumu semītu reliģija. Tikai apustuļa Pāvila patie�ām revolucionārās darbības dēļ tā iesakņojās, iekļāvās Rietumu kultūrā (inkulturējās), nevairoties lietot grieķu filozofijas un reliģijas domā�anas kategorijas un priek�status. Jāatgādina, ka Pāvils pieredzēja asus savu ticības brāļu uzbrukumus, kas atbalsojas Apustuļu darbu grāmatā un Pāvila vēstulēs. Daudzi ebreju kristie�i uzskatīja, ka, pieņemot grieķu domā�anas tradīciju un terminus, kristietība neglābjami sajauksies ar pagānu reliģijām un ies bojā. Tomēr Kristus izrādījās stiprāks. Kristīgā ticība uzvarēja pasauli tie�i tāpēc, ka iz�ķiro�ā brīdī nebaidījās inkulturēties jaunās formās, nebaidījās no Austrumu reliģijas kļūt par Rietumu reliģiju. Vai 21. gadsimtā kristietībai būtu jābaidās pieņemt un lietot atsevi�ķus Austrumu reliģiju garīgās prakses elementus? Vai Kristus būtu kļuvis vājāks nekā Pāvila laikā?

BIDS GRIFITS (1906-1993)

Blds Grifits (Bede Griffiths) dzimis un izglītojies Anglijā. Kad viņ� studēja Oksfordā, studentu grupas vadītājs bija Klaivs Steipls Lūiss , ar kuru B. Grifits saglabāja draudzīgas attiecības visa mū�a garumā. Padziļinoties interesei par reliģiju, B. Grifits 1931. gadā piedzīvoja radikālu atgrie�anos pie Dieva. To viņ� apraksta ar vārdiem: "Es pats vairs nebiju savas dzīves centrs." Vēlāk viņ� sacīja: "Atsacī�anās no ego ir visgrūtākā lieta, kas mums jāizdara. Atsacī�anās no ego ir vienīgais dzīves ceļ�." B. Grifits iestājās benediktie�u klosterī un 1955. gadā devās uz Indiju, kur pavadīja gandrīz 40 gadus līdz pat savai nāvei.

�is smalkais, ar �armu, inteliģenci un asprātību apveltītais Oksfordas pasniedzējs devās uz Indiju, lai savā a�ramā dzīvotu kā nabadzīgs indietis.

B. Grifits devās uz Indiju, lai atrastu "savas dvēseles otru daļu", kā viņ� teica, intuitīvo, kontemplatīvo, sievi�ķo esības dimensiju, kas tika ignorēta Rietumos, bet augsti respektēta tradicionālajā Indijā. Viņ� apmetās nelielā Indijas vidienes ciemā, Santivanamas a�ramā, kuru bija dibināju�i divi fran�u priesteri. B. Grifits saprata: lai evaņģēlija vēsts būtu ticama un iedarbīga, misionāram nepiecie�amas divas lietas. Pirmkārt, viņam ir jāmīl indie�i un viņu tradīcijas, vēl vairāk ne tikai jāmīl, bet dziļi jāizprot. Otrkārt, viņam jādzīvo kā parastam indietim. �ai pieejai bija milzu augļi. B. Grifits Indijā un pasaulē kļuva ne mazāk slavens kā Māte Terēza. Pie viņa nāca ne tikai indie�i, bet arī daudzi izmisu�i Dieva meklētāji no Eiropas un Amerikas, kas, pametu�i savas baznīcas, garīguma meklējumos klejoja pa Indijas ceļiem. B. Grifits ar viņiem sarunājās, mācīja meditēt. Un notika pārsteidzo�ais �ie cilvēki pēc tam atkal atgriezās pie dievkalpojumiem un sakramentiem savās baznīcās, atrodot atbildes uz saviem jautājumiem, dvēseles dziļumos sastopot Dievu.

Viņ� pats apraksta savu kalpo�anu �ādi: "Kad sāku kalpot, tad, ziņkārības dzīti, pie mums atnāca da�i hindu studenti. Kad viņi atklāja, ka mēs lietojam arī upani�adas un Gītas tekstu un tos saprotam labāk nekā viņi pa�i, tas atstāja uz viņiem lielu iespaidu. Da�i sacīja: "Mēs nekad agrāk neesam redzēju�i tādu kristie�u institūciju kā �ī!" Tad viņi spontāni cits pēc cita sāka jautāt par Kristus dzīvi. Ja jūs rādāt, ka esat atvērti citiem un viņus saprotat, tad viņi sāk atvērties jums. Ta�u, ja jūs iesākat ar savu uzskatu izklās-tī�anu, tas bie�i aizver durvis."

B. Grifits staigāja, tērpies parastā dzeltenā apmetnī, basām kājām. Ar sirmiem matiem un bārdu, iedegu�u, smaido�u seju viņ� pats izskatī-jās kā viens no indie�u skolotājiem. Viņ� smalki pārzināja un izmantoja visu labo no Rietumu kristietības līdz pat Aristotelim un sholastiķiem, ta�u arī dziļi pazina un saprata indie�u svētos tekstus vēdas , upani�adas un Gītas tekstu. B. Grifits bija spo�s Rietumu intelektuālis un vienlaikus indie�u sadhu (svētais vīrs). Viņa dzīvē īstenojās, viņaprāt, tik nepiecie�amā "laulība starp Rietumiem un Austrumiem".

B. Grifits katru dienu iesāka (puspiecos no rīta) un noslēdza (se�os vakarā) ar stundu garu meditāciju. Viņ� ik dienas noturēja dievkalpo-jumu ar Svēto Vakarēdienu, kurā aicināja pieda-līties visus viesus. Tie, kas viņu pazina, B. Grifitu raksturo kā dziļas, neviltotas mīlestības cilvēku, kur� mīlēja bez nosacījumiem, ne par vienu nedomāja neko sliktu, ne uz vienu neturēja jaunu prātu, bija brīvs no savtības, �ķīsts vienkār�as sirds cilvēks.

Kaut ari B. Grifits dziļi cienīja hindu tradī-cijas, viņ� visa mū�a garumā atkārtoja "Jēzus lūg�anu" . Ta bija kļuvusi par tik dziļu viņa apziņas daļu, ka lūpas to turpināja atkārtot arī agonijā, guļot uz nāves gultas.

Viņam pieder skaistā pārliecība, ka pirmajos 40 dzīves gados cilvēks tikai sagatavojas dzīvei. Tas ir laiks, lai mācītos saprast pasauli un sevi. Tomēr patiesā dzīve, pēc viņa domām, sākas rikai pēc �etrdesmit, kad pilnā mērā var uzplaukt cilvēka personība.

D�ONS MEINS (1926-1982)

D�ons Meins (John Main) dzimis īru ģimenē Londonā. Pēc augstskolas beig�anas viņ� tika nosūtīts ierēdņa darbā Britu koloniālajā dienestā Malaizijā. Reiz darba devēja uzdevumā viņ� pieklājības vizītē ieradās pie kāda svami Saksidanandas. Sarunas gaitā viņi nonāca līdz lūg�anai. Saksidananda jautāja, vai D�. Meins lūdz Dievu. Viņ� atbildēja apstiprino�i. Tad Saksidananda pajautāja: "Kā?" "Es izlasu fragmentu no Rakstiem, pārdomāju to, lūdzu, lai Dievs caur to runā uz mani, nonāku pie da�iem secinājumiem un tad tiecos tos īstenot dzīvē," atbildēja D�. Meins. "Bet kā lūdzat jūs?" "Mēs lūdzam mazliet citādi," atbildēja svami. "Mēs nedomājam, mēs nonākam iek�ējā klusumā. Tas nav vienkār�i, jo traucē izklaidība. Bet mums palīdz mantra, viens vārds, ko mēs neatlaidīgi atkārtojam prātā un sirdī un kas palīdz saglabāt pilnīgu uzmanību."

�ī saruna atstāja uz D�. Meinu lielu iespaidu, un viņ� uzsāka meditēt, lietojot kā mantru fragmentus no Bībeles. 35 gadu vecumā viņ� iemīlējās un grasījās apprecēties. Viņa bildinātā līgava sākumā piekrita, bet tad atteica. Vēlāk D�. Meins sacīja, ka, rūpīgi pārdomājot �o notikumu, viņ� sapratis, ka ar to viņam tika dota zīme par mūka dzīvi. Viņ� iestājās Benediktie�u ordenī. Kad garīgais tēvs noviciāta laikā viņam lūdza pastāstīt par savu lūg�anu dzīvi, D�. Meins atklāti un naivi sacīja, ka meditē, lietojot kā mantru īsu Bībeles tekstu. Skolotājs viņam asi iebilda, ka tā nav nekāda kristie�u lūg�ana, un aizliedza �o praksi turpināt. D�. Meins, kā pie-klājas mūkam, paklausīja un uz 12 gadiem pārtrauca meditācijas praksi. Vēlāk viņ� bija par �o aizliegumu pateicīgs, jo tas viņam bija mācījis atsacī�anos, sava ego pārvarē�anu.

D�. Meinu nosūtīja uz Romu studēt teoloģiju. Jau pēc studiju pabeig�anas viņ� izdarīja pārsteidzo�u atklājumu. Lasot 4. gs. baznīctēva Jāņa Kasiāna darbus, D�. Meins atrada skaidru un precīzu mantras meditācijas aprakstu. Kasiāns bija apceļojis slavenākos Ēģiptes tēvus, tos izjautādams par viņu lūg�anas praksi. Viens no Tuksne�a tēviem Kasiānam bija sacījis: "Paņem formulu un atkārto to savā sirdī bez mitē�anās, lai visas iztēles bagātības tevi atstāj, lai mēs varētu pilnīgā mierā nonākt pie pirmās no svētībām: svētīgi garā nabagi." Tas bija izcili nozīmīgi atklāt mantras meditācijas praksi jau agrīnajā baznīcā. B. Grifits vēlāk rakstīja, ka tas ir ģeniāls D�. Meina atklājums, jo viņ� pats, rūpīgi studēdams baznīcas tēvus, �o tekstu nebija pamanījis.

D�. Meins atsāka meditēt, tagad jau ar dro�u pārliecību, ka klusā lūg�ana bez domām un iztēles ir neatņemama kristīgās tradīcijas daļa. Viņu pie sevis uzaicināja Monreālas arhibīskaps un atļāva meditācijas praksi ieviest benediktie�u klosterī. Ideālā mantra, kuru Meins ieteica izmantot, bija aramie�u vārds no Jaunās Derības: maranata (mūsu Kungs, nāc!). Viņ� aizvien vairāk pārliecinājās, ka meditācijas prakse palīdz cilvēkam mainīties, pārvarēt savu ego, atklāt savu patieso es un visu pasauli, kuras centrs ir Dievs. D�. Meins atskārta, ka �o gara nabadzības praktizē�anu var savienot ar jebkura moderna cilvēka dzīvi. Tas nozīmē, ka iek�ējā mistiskā dzīve nav tikai klosteru dzīves iespēja, bet ceļ�, ko aicināts iet jebkur� cilvēks. Monreālā pie klostera izveidojās organizēta laju (neordinētu kristie�u) meditācijas kopiena. Meditācijas prakse sāka izplatīties da�ādās valstīs, un D�. Meins no Monreālas regulāri sūtīja gana vēstules. Galu galā no pla�ās un sazarotās kristīgās meditācijas kustības izveidojās Pasaules Kristīgās meditācijas kopiena , kas tika dibināta 1991. gadā. �īs kopienas dibinātājs un vadītājs ir D�. Meina skolnieks Lorenss Frīmens. B. Grifits dziļā cieņā nosaucis D�onu Meinu par vienu no lielajiem mūsdienu kristie-tības skolotājiem.

Ieskats �o lielo Dieva vīru biogrāfijās parāda kādu spilgtu kopīgu iezīmi. Viņi visi bija dziļi dievbijīgi un mistiskajā pieredzē ieinteresēti cilvēki, labi un pamatīgi zināja un praktizēja kristīgās mistikas ceļu, bija atvērti un toleranti arī pret citām reliģiskajām tradīcijām. Nozīmīgi ir pārdomāt Karla Gustava Junga gandrīz pravietiskos vārdus, ka gadsimtu gaitā Rietumi radīs, piemēram, pa�i savu jogu un tā būs veidota uz kristietības bāzes. K. G. Jungs saka: "Austrumu gudrība un misticisms mums palīdz atcerēties, ka arī mūsu kultūrā ir kaut kas līdzīgs, ko mēs esam aizmirsu�i." Sastap�anās ar Austrumu reliģijām viņus nepadarīja par sinkrētiskiem, viņi nejauca da�ādu reliģiju elementus, izveidojot kādu pa�darinātu "jaunu reliģiju". Nē, �ī sastap�anās viņus mudināja citādi palūkoties uz kristietību un aktualizēt tajā meditācijas tradīciju, kas nepelnīti bija palikusi novārtā. Sastap�anās ar citām tradīcijām viņus darīja par labākiem, dziļākiem, patiesākiem kristie�iem. Protams, viņiem bija jāsastopas ar pārpratumiem. Daudzi, kas nevēlējās iedziļi-nāties, mūsu pieminētos garīgos tēvus uzlūkoja ar aizdomām, pieskaitot tos pie teozofiem vai tā saucamā "New ageni pārstāvjiem. Tomēr katram, kas rūpīgi iepazinies ar �o tēvu dzīvēm un sarakstītajām grāmatām, viņi atklājas kā lielas Dieva dotas laika zīmes, kas rāda mūsdienu cilvēkiem ceļu dziļumā, patiesībā un mīlestībā. Neatlaidīgi sekojot Kristum.

Cilvēks pasauli uztver divējādi: diskursīvi un intuitīvi. Diskursīvā domā�ana ir pamatā mūsu loģiskajai spriestspējai, tā atbilst mūsu prāta struktūrai. Ta kā diskursīvā domā�ana nonāk pie slēdziena analizējot un salīdzinot, tad tā pēc savas būtības ir duālistiska. Respektīvi, tā, lai izdarītu spriedumus, izmanto loģisko analīzi un līdz ar to sadala pasauli un dzīvi pretstatos. Diskursīvajai domā�anai ir ļoti liela nozīme mūsu ikdienā, ta�u tās problēma ir nespēja uztvert realitāti kā viengabalainu parādību, tā sa�ķeļ, sasmalcina mūsu domā�anu un esību.

Apzinoties diskursīvās pasaules uztveres trūkumus, tie�i pēdējos 100 gados aizvien vairāk tiek uzsvērta intuīcijas nozīme cilvēka dzīvē. Tai veltīti, piemēram, Anrī Bergsona darbi.

Intuīcija ir spēja tie�i uztvert esību, to nesadalot. Intuīcija ir esības akts, kas spējīgs iespiesties lietu būtībā. Ta ir spēja kaut ko izjust vai saprast bez domā�anas, nekavējoties. Protams, daudzi cilvēki intuīcijas nozīmi pārprot un to izmanto nepareizi. Piemēram, da�i apgalvo, ka viņus vada intuīcija, ta�u faktiski viņi klausa neirotiskai projekcijai, kas ved pretī neveiksmei. Svarīgi ir mācēt at�ķirt intuīciju no fantāzijas.

Meditācija par diskursīvo (intelektuālo un emocionālo) uztveri ir dziļāks ceļ� vienotā, intuitīvā vai mistiskā apziņā. Meditācijas mērķis ir bremzēt vai pat apstādināt diskursīvo domā-�anu, atmodinot intuīciju. Mēs pārāk daudz dzī-vojam savās galvās, reducējot visu dzīvi tikai uz domā�anu. Kā jau minēju, meditācija ir ceļ� no galvas uz sirdi. Meditācija ved nesadalītā, bet pamodinātā apziņas stāvoklī. �o apziņas stāvokli raksturo vairākās Jaunās Derības vietās lasāmais Jēzus mudinājums: esiet nomodā! Tas ir viengabalains, pamodināts esības stāvoklis.

Mūsdienu cilvēka apziņa bie�i ir saplosīta un saskaldīta. Mēs vienlaikus dzīvojam neskaitāmās apziņas �ķembās, īsti nezinot, kurā brīdī kur atrodamies. Mūsu domā�ana ir kā televizors, kura vadības pulti nemitīgi spaida sve�a roka, lēkājot starp 100 kanāliem un nevienā pārāk ilgi nepakavējoties. Meditācija palīdz mūsu uzmanību no daudzām lietām pārslēgt uz vienu. Atcerēsimies Jēzus vārdus Marijas un Martas namā.

"Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag!" Meditācija ir kā vien-esības ceļ�, jo tā mūs dara viengabalainus. Meditācija palīdz cilvēkam neidentificētics ar savām vajadzībām, emocijām vai afektiem.

Būtu gan jāizvairās no pārpratuma, ka medi-tācija cilvēku ved otrā galējībā, noliedzot prātu par labu kailam iracionālismam. Meditācija nav antiintelektuāla, tā neaicina cilvēku noliegt galvu uz visiem laikiem. Tie�i otrādi meditācija palīdz iegūt esības līdzsvaru starp prātu un sirdi, starp diskursīvo un intuitīvo pasaules uztveri. Bet �o līdzsvaru ir iespējams iegūt, tikai atdodot pienācīgo vietu intuīcijai. Arī Akvīnas Toms' zīmīgi uzsvēris, ka dogmas ir labas, ja tās precizē ar ticības pieredzi un intuīciju.

Meditācijā cilvēks progresē, paceļoties pāri domām, koncepcijām, priek�statiem un sprie�anai nonākot dziļākā apziņas stāvoklī, kam raksturīgs dziļ� klusums. Ta palīdz nomierināties, lai uzaustu patiesā esība. Ta palīdz mācīties dzīvot tagad un �eit. Meditācija ir nevis domā�ana par Dievu, bet esība ar Dievu. Tas, kā pieredzēt Dievu nevis racionāli, bet intuitīvi, skaisti aprakstīts Jesajas grāmatas vārdos. Dievs saka: "Es esmu atklājies tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja."' Dziļākā Dieva pieredze dzimst tad, kad beidzam jautāt un intelektuāli rosīties, bet apklustam, vienkār�i esot kopā ar Dievu.

Ja meditācija ir ceļ� pāri parastajai diskursīvajai domā�anai, tad tas nozīmē, ka no visa līdz�inējā jāatsakās. Nekam nedrīkst pieķerties. Tomēr ir svarīgi pamanīt, ka tiek prasīta nevis atsacī�anās no lietām, bet no pieķer�anās tām! Nepieķeries ne jēdzieniem, ne apzīmējumiem, ne priek�statiem, ne savai gudrībai, ne līdz�inējai pieredzei!

Kāds zen meistars to izsaka vārdos: pirmajā dzīves daļā es aktīvi darbojos mācījos, meklēju, krāju atziņas, otrajā dzīves daļā nedaru neko. Lai gan uzmanīgs lasītājs apjautīs, ka, tie�i "neko nedarot", cilvēks beidzot kaut ko svarīgu dara.

Tas, kas vienā dzīves periodā cilvēkam palīdz dzīvot, citā sāk traucēt. Starp citu, arī reliģiskas atziņas vai priek�stati kādā brīdī var sākt traucēt tuvoties Dievam! Ne velti Tomass Mērtons uzsver: "Kontemplācija nav pasīva piekri�ana, kā daudzi domā, tā nav garīga anestēzija vai pretsāpju pote. Ta ir ugunsgrēks, kas nodeldētus vārdus, �tampus, lozungus, idejas pārvēr� pelnos. Reizēm tā nesaudzē arī to, kas licies svēts. Kontemplācija ir briesmīga elku sagrāve un sadedzinā�ana, svētnīcas attīrī�ana, kur nekas rokām darināts vairs neaizņems vietu, kuru Dievs pavēlējis atstāt tuk�u, centru, iek�ējo altāri, to, kas vienkār�i ir."

Tada ir Jēzus dramatisko un bie�i pārprasto vārdu nozīme: "Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis." Meditācija cilvēkam palīdz sevi radikāli iztuk�ot.1 Tikai, kad bū�u atstājis visu cilvēcisko, manī varēs ienākt kaut kas patiesi jauns. Tad varam apjaust dziļo paradoksu, ka nekas ir viss un tuk�ums ir pilnība. Lai ietu tālāk, ir jāiziet cauri �aurajiem vārtiem. Viss līdz�inējais jāatstāj �ajā pusē. Visas daudzās pērles jāpārdod (ar prieku!), lai nopirktu vienu visdārgāko!

Meditācija palīdz praktiski piedzīvot sevis aizlieg�anu, par kuru runā Kristus. Sevi aizliegt nozīmē nevis atsacīties no savas dzīves iespējām, bet beidzot iegūt patiesu brīvību, brīvību no ego va�ās saistītas pasaules.

Kristīgā vēsts, kā arī citas garīgās tradīcijas runā par diviem es, kas mājo katrā cilvēkā. To īpa�i uzsver Pāvils, savās vēstulēs daudz rakstīdams par veco cilvēku un jauno cilvēkuMūsu esības virspusē ir savtīgais, egoistiskais vecais cilvēks, ko mēdz saukt par ego. Ielūkojoties sevī, mēs alla� atduramies savā ego, tā vajadzībās un vēlmēs, kā betona mūrī, parasti domājot, ka tas esmu es. Tikai salau�ot ego mūri, nonākam līdz savam patiesajam es, pēc Dieva līdzības radītajam jaunajam cilvēkam, ļaujot tam piedzimt un vadīt mūsu dzīvi. Ego un egoisms ir ļoti spēcīgs. Ne velti kāds no mūsdienu teologiem sacījis, ka mūsdienās visatbilsto�āk iedzimto grēku būtu saukt par egoismu. Ta ir vēlme nolikt sevi pasaules vidū un likt visām lietām griezties ap sevi, raudzīties uz visu tikai no savu intere�u viedokļa. Ta ir graujo�a dzīve sev un citiem. Un �āds ego vecais cilvēks ir katrā no mums. Ko darīt? Jaunā Derība saka, ka te ir tikai viens risinājums: vecajam cilvēkam, ego ir jāmirst!"

Atcerēsimies Bīda Grifita vārdus: "Atsacī�anās no ego ir visgrūtākā lieta, kas mums jāizdara. Atsacī�anās no ego ir vienīgais dzīves ceļ�." Visas lielās reliģijas un galvenās psiholoģijas skolas runā par pagriezienu, lūzumu, kam jānotiek cilvēka dzīvē. �im lūzumam gan tiek lietoti da�ādi apzīmējumi: otrā piedzim�ana, piedzim�ana no aug�ienes, apgaismība, individuācija, tomēr tie rāda vienā virzienā. Proti, cilvēkam ir jānonāk pie sava patiesā es, savas patiesās būtības. Kristietībā uz to ļoti skaidri norāda kristību sakraments uz nepiecie�amību piedzimt vēlreiz. Piedzimt savam garīgajam aicinājumam, kā Dieva radītai un vadītai būtnei.

Karls Gustavs Jungs uzskata, ka cilvēka dzīve sastāv no diviem lieliem periodiem. Pirmais ir cilvēka dzīves ārēji aktīvais posms. Lai pielāgotos dzīvei, mēs tās pirmajā daļā, kas ilgst no piedzim-�anas līdz 35�45 gadu vecumam, aktīvi apgūstam pasauli, veidojam priek�status, cen�amies "visu saprast un novērtēt". Tas viss dzīves pirmajā fāzē ļoti palīdz, ta�u vēlāk vairs nesniedz gandarījumu vai pat sāk traucēt. Kādā brīdī cilvēks jūtas vīlies, jo lielās cerības, kuras viņ� licis uz aktīvo darbību redzamajā pasaulē, nav attaisnoju�ās. Kaut kas (ne vienmēr ir skaidrs tie�i kas) viņa esības dzijumos palicis nepiepildīts.

Pārejas zīme starp �o un nākamo dzīves pe-riodu ir dziļa neapmierinātība. Cilvēkam, to nesaprotot, rodas kārdinājums atgriezties dzīves "sākumā" un sākt savu dzīvi vēlreiz mainīt dzīves partneri, darbu, dzīves apstākļus utt. Ta�u �ī neapmierinātība ir signāls pārejas iespējai jaunā kvalitātē, otrajā dzīves posmā, kam, pēc K. G. Junga domām, jābūt kontemplatīvam, iek�ēji aktīvam. Ta�u, lai sekmīgi sāktos �ī otrā dzīves daļa, ir jāatraisās no visiem līdz�inējiem priek�statiem, dodoties tālāk "kailam".

Meditācija palīdz sasniegt savas esības cen-trālo punktu. Kā saka D�ons Meins, tas ir svēt-ceļojums uz savas esības centru. To var raksturot ar matemātiskiem jēdzieniem. Tas ir punkts, kam ir vieta, bet nav lieluma. Tur es atrodu savu unikālo vietu esībā un kosmosā. Meditācija ir sevis pārspē�ana, sevis samazinā�ana līdz punktam. Ego tiek samazināts, samazināts, samazināts līdz vienam punktam tevī. Tas ir punkts, kam ir vieta, bet nav vairs lieluma. Meditācija vēlas palīdzēt atstāt pa�-nozīmību un pa�-centrētību, atrodot savas saknes Dievā, jo Dieva valstība ir jūsosi . Savas esības centrā tu satiec Dievu aiz jebkādām diskursīvas uztveres un apraksta iespējām.

Meditācija pakāpeniski paceļ pāri visām ego vēlmēm, palīdzot nonākt līdz mūsu patiesajai vēlmei būt kopā ar Dievu, sastapt savu Radītāju.

Bīds Grifits ir teicis: "Kristīgās meditācijas objekts ir sastap�anās ar Kristu savas esības dziļumos, nevis ar vārdu vai domu starpniecību, bet piedzīvojot Viņa klātbūtni Garā. Kad Jēzus grasījās atstāt savus mācekļus, Viņ� tiem apsolīja atsūtīt Patiesības garu, kas vadīs visā patiesībā. Jēzus neatstāja Jauno Derību. Ta nāca vēlāk. Viņ� mums atstāja Svēto Garu. Tas ir Viņa pa�a gars, Ieva gars. Meditācijā mēs tiecamies iet tālāk par vārdu un domu ierobe�otību un atvērt mūsu sirdis Gara apslēptajai mistērijai Kristus un Ieva klātbūtnē, ieiet Trīsvienības noslēpumā." Mūsu dziļākās iespējas realizējas meditējot, proti esot ar Dievu tagad un �eit. Meditācijas stāvoklī parasti nav vārdu un priek�statu. Ja tādi ir, tie izriet no cilvēka esības dzīlēm, nevis no avotiem ārpus tās. Gleznaini precīzi meditācijas procesu ilustrē vārdi: "J5s guļu, bet mana sirds ir nomodā!"x

Tā ir vienpunktība. Domā�anas apstādinā�ana. Vienkār�i es esmu.

' Sk.: Augstā Dziesma 5:2.

Lai aprakstītu tik�anos ar Dievu, kristīgie mis-tiķi lieto Mozus tēlu. Vecajā Derībā lasām, ka Mozus, lai tiktos ar Dievu, kāpj Sinaja kalnā. Ta�u cilvēks, atrazdamies zemes ierobe�otajā ķermenī, nevar Dievu sastapt vaigu vaigā. Tāpēc lielo sastap�anās vietu, kalna virsotni sedz tum�s mākonis "neziņas mākonis", kurā Mozum jāieiet. Ta ir situācija, kad tu neko vairs nezini un nesaproti, bet tie�i tāpēc citā veidā pēk�ņi visu zini un saproti. Ta ir intuitīvā zinā�ana. Jānis no Krusta, rakstot par sastap�anos ar Dievu, izmanto paradoksālu izteiksmi, kas norāda uz mūsu lietotās valodas robe�ām. Tu iegūsti zinā�anas nezinot. Iegūtā pieredze kontemplācijas ceļā nav aprakstāma citādi kā gai�ā tumsa, bagātā nabadzība, gudrā nezinā�ana. Avilas Terēza runā par ieie�anu iek�ējā pilī, lai tās dziļākajā vietā tiktos ar Ķēniņu.

Meditācija parāda, ka garīgā dzīve ir process, ceļ�. Ceļa tēls tiek pla�i lietots da�ādos reliģiskajos tekstos, bet, protams, īpa�i nozīmīgs tas ir arī Bībelē. Atcerēsimies, ka nozīmīgākā Vecās Derības persona Ābrahāms ir cilvēks, kas, Dieva aicināts, dodas ceļā, nezinot, kurp viņ� iet � Tas nozīmē Dievu nav iespējams saprast, var tikai doties vai nedoties ceļā, atsaukties vai neatsaukties Viņa aicinājumam.

Zīmīgi, ka arī Jēzus sevi sauc par ceļu. "ES ESMU ceļ�, patiesība un dzīvība."2 �ie vārdi skaidri norāda, ka priek�nosacījums patiesības un dzīvības iegū�anai ir gatavība doties ceļā, uzticoties Viņa apsolījumam.

Meditācija ir evolucionārs apziņas ceļ� pretī Dievam. Meditācija palīdz nonākt līdz Dieva pieredzei, kas iek�ēji mājo cilvēkā, viņa esības centrā. Jeremijas grāmatā lasām ļoti dziļu Jaunās I )erlbas aprakstu �āda būs derība, ko Es slēg�u .ir saviem ļaudīm, Es iedēstī�u Savu bauslību viņu sirdīs (..) brālim nebūs vairs jāmāca brālis, jo visi Mani pazīs.

Meditācija kristīgajā tradīcijā ir tie�a Dieva, patiesības, realitātes pieredze. 1a ir ceļ� pie Augstākā. Mēs ta�u saprotam, ka arī vārds "Dievs" ir tikai abstrakcija, skaņu kombinācija (da�ādās valodās at�ķirīga!), kas norāda uz ko tādu, ko nav iespējams izteikt vārdos. Kā vēsta kāds Austrumu sakāmvārds: "Vārdi un burti ir kā pirksts, kas rāda uz mēnesi. Ja gribi redzēt mēnesi, pārlieku nepieķeries pirkstam." Meditācija ir nevis doktrīnas un rituāli, bet do�anās ceļā, lai iegūtu tie�u augstākās realitātes pieredzi. Man �ķiet, ka tik daudzi cilvēki pēc �ādas iespējas ir izslāpu�i.

Meditācija aizved pie cita veida redzē�anas, dzirdē�anas un pieskar�anās. To nevar iztēloties vai veicināt cilvēks pats, tas notiek spontāni, to var saņemt tikai kā dāvanu. Pla�a psihes joma, kas parasti ir apslēpta vai aizmigusi, atveras caur meditāciju. Mistiķis apgalvo, ka viņ� redz, dzird, sao�, pieskaras, bet pilnīgi citādi salīdzinājumā ar parasto cilvēku pieredzi.

Meditācijas praktizē�ana ļauj piedzīvot nemitīgu Dieva klātbūtnes izjūtu, spēju paraudzīties uz savu dzīvi un pasauli ar Dieva mīlestības piepildītām acīm. Ta ir apgaismība un patiess miers. Dieva uztveri meditācijā var izteikt aptuveni �ādi: ir tā, it kā tu būtu kopā ar draugu, kas sē� tev blakus klusumā un tumsā. Tu viņu neredzi, nedzirdi, tikai jūti tepat blakus.

Mums svarīgi apzināties, ka lielie mistiķi bija mums līdzīgi cilvēki, kas vienkār�i lietoja tās cilvēka spējas, par kuru esamību lielākā ļau�u daļa pat nenojau�. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks var un ir aicināts meditēt. Meditācija nav kādas īpa�as cilvēku kategorijas priek�rocība.

Protams, meditācija ir kaut kas vairāk par tehniku. B. Grifits uzsver, ka tehnikai nekad nevajag atļaut pārņemt kontroli pār garu un traucēt tā brīvajai kustībai. Meditācijā ļaujam darboties Svētajam Garam. Tu atver durvis Garam un mīlestībai. Apustulis Pāvils saka, ka "mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots".1 Tas nozīmē, ka sirdī mēs atrodam Dieva mīlestību, kas tajā ir ielieta no aug�ienes.

Jēzus saka: "Redzi, Es stāvu durvju priek�ā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieie�u pie viņa un turē�u ar viņu mielastu, un viņ� ar Mani." Tatad mēs vienkār�i būsim kopā, nevis obligāti sarunāsimies! Medi-tācija ir durvju atdarī�ana Jēzum. Mēs nevaram Viņam pavēlēt ienākt, turpmākais jau ir pa�a Dieva kompetence, bet mēs no savas puses varam izdarīt visu, lai novāktu �ķēr�ļus, kas ir Viņa ceļā pie mums.

Viljams D�onstons uzsver, ka kristīgajā mis-tikā alla� tiek no�ķirta "iegūtā kontemplācija", ko cilvēks var sasniegt pats saviem spēkiem, no "dāvātās kontemplācijas", kuras saņem�ana ir atkarīga vienīgi no Dieva �ēlastības.

Viljams D�onstons uzsver: ja divi cilvēki viens otru patiesi mīl, tie var sasniegt dziļu apgaismību. Mīlestība ir pats izplatītākais mistiskās pieredzes veids, kas pazīstams un pieejams gandrīz katram. Ne velti Jāņa 1. vēstulē lasām, ka katrs, kas mīl, pazīst, atzīst Dievu . Nevis katrs, kas mīl Dievu, bet katrs, kas vienkār�i mīl�

Patie�ām, Dievs mūs un mēs viņu varam mīlēt arī caur cilvēkiem! Ta�u arī mūsu attiecībās ar Dievu īstenojas līdzīga intimitāte bez vārdiem. "Mīlestības �ilbino�ais saviļņojums", kā to for-mulē "Neziņas mākoņa" autors, cilvēku ved ceļā, kas līdzīgs mīlētāju klusē�anai, kam nav nepiecie�ami vārdi, jo viņi ir vienoti intuitīvā intimitātē. �is mīlestības saviļņojums rada gud-rību, kas mūs vada, apgaismo, stāsta mums, ko darīt un ko nedarīt ikdienas dzīvē. Mīlestības vadīts cilvēks intuitīvi zina, ko darīt konkrētos apstākļos.

Apustulis Jānis lieto paradoksālu argumentu: "Mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva." Mīlēsim nevis tāpēc, ka tas ir labi, bet tāpēc, ka tā ir Dieva dota esības iespēja! Mīlestība ir Dievs mūsos! Ļaujoties mīlestībai, tu piedzīvo, satiec Dievu. Jānis no Krusta teicis, ka "nekas cits, tikai mīlestība mani vada". "Neziņas mākoņa" autors raksta: "Par visām radībām un to darbiem, arī par Dieva darbiem cilvēks caur �ēlastību var zināt un var par to domāt. Vienīgi par Dievu nav iespējams domāt. Tāpēc es atstāju visas domas, kādas vien varētu domāt, un izvēlos mīlestību lietu, ko es nevaru domāt. Par Dievu nevar domāt, Dievu var mīlēt. Mīlestība mūs ved taisni pie Dieva." Tāpēc tas, kas mīl, pazīst Dievu. Avilas Terēza teikusi: "Dvēsele progresē nevis tad, ja tā daudz domā, bet tad, ja tā daudz mīl." Mīli un viss, visa pasaule nostāsies savā vietā. Ienīsti un nekas vairs nebūs skaidrs.

Mīlestība ir pasaules radī�anas iemesls, tāpēc to var saprast tikai tas, kur� mīl. Garīgo dzīvi un ticību nevar citādi raksturot kā mīlestības ceļojumu. Ta ir atbilde uz Dieva mīlestību, tā nekad neraisās kā pa�a cilvēka sasniegums, mēs nekad nezinām, no kurienes tā nāk. Ta�u pats, pats svarīgākais: lai mīlestība ilgtu ne tikai da�us mirkļus mūsu dzīvē, bet lai mēs iemācītos tajā palikt, jā, mīlestībā dzīvot. Meditācija veicina to, lai mūsu dzīve kļūtu par esību mīlestībā, kad visi lēmumi un rīcība izriet no tās.

B. Grifits uzsver, ka, iespējams, fundamentālā at�ķirība starp kristietības un budisma/ hinduisma mistiku ir tā, ka kristīgā misticisma sirds ir mīlestības mistērija, savukārt budisma/ hinduisma centrā ir apziņas transformācija.

meditācijas dziļākās fāzes

Meditācijai ir divas fāzes. Mistiķi tās sauc par kontemplath'o meditāciju un mistisko meditāciju. Lielākajai cilvēku daļai dzīvē pietiek ar kontemplatlvo meditāciju, kuru praktizējot sa-sniedzami lieliski rezultāti. Turpmākajā ceļā Dieva Gars aicina tikai nedaudzus, kurus pats izvēlas.

Apkopojot daudzu kristīgās mistikas pētnieku atziņas, V D�onstons apraksta pazīmes, kas lie-cina, ka no pirmās meditācijas fāzes (kontemplatīvās meditācijas) var notikt pāreja uz dziļāko meditācijas fāzi (mistisko meditāciju).

Tas ir

atgrie�anās, citiem vārdiem pilnīga atsacī�anās no sevis, visas savas esības uzticē�ana Dievam;

vēlme būt vienatnē un klusumā, nevēlē�anās, piemēram, lasīt grāmatas, bet vēlē�anās klausīties savas esības dziļumos. Tas ir ilgas pēc

bezgalības, jo vēlme pēc vientulības viena pati var būt arī neirozes izpausme; ^ļf nespēja meditācijas laikā domāt diskursīvi, kad tu uztver kaut ko dziļāku par vārdu; nepārtrauktas ilgas pēc kontemplācijas, kas dzīvē sāk dominēt.

Pāreja no kontemplatīvās meditācijas uz mis-tisko meditāciju ir sāpīga un sare�ģīta. Beidzas Dieva klātbūtnes izjūta, viss kļūst neskaidrs un nedro�s. Lai nonāktu Dieva dziļumos, jāatsakās no visas mūsu cilvēciskās pieredzes par Dievu. Ta ir vientulība un sāpes, kas vispilnīgāk atklājas Jēzus vārdos pie krusta: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?"1

' Marka evaņģēlijs 15:34.

Lai ietu tālāk, ir jā�ķērso dzīves nakts, jāiet cauri �ķīstī�anai, kuras būtību vislabāk apraksta Jānis no Krusta. Viņ� saka tas ir tāpat kā ielikt ugunī slapju koku. Tas sākumā kūp, un no tā veļas kodīgi, melni dūmi. Tikai tad, kad uguns to ir iz�āvējusi, tas aizdegas, un nav vairs nevienas vietas �ajā koka gabalā, kas nebūtu tīra uguns. Nakts ir briesmu laiks, kad tu jūties atstāts un nodots visam netīrajam, kas tevī mājo. Tu izjūti kaut ko līdzīgu mistiķu formulētajam: tevi dedzina uguns, dzīvā mīlestības liesma, tu nonāc tum�ā naktī, kur vairs neko neredzi. Tevi vada vienīgi akla iemīlē�anās un kailā ticība (to vairs neapsedz nekādas mūsu domu austās drēbes).

V. D�onstons raksta, ka Dievs tad �ķiet kā nakts. Ne tāpēc, ka Dievs būtu tumsa pats sevī, nē, Viņ� ir pārpasaulīga gaisma. Viņ� mums ir kā nakts mūsu cilvēcisko spēju vājuma dēļ. Citiem vārdiem, mums jāmācās at�ķirt Dievu no mūsu cilvēciskās Dieva pieredzes. V. D�onstons to izsaka �ādos paradoksos: Dievs ir gaisma Sevī, bet tumsa mums, Dievs ir viss Sevī, bet nekas mums, Dievs ir pilnība Sevī, bet tuk�ums mums. Tas nozīmē, ka nakts, tumsa, nekas, tuk�ums ir augstākā gudrība. Ta�u ceļ� uz to ir sāpīgs.

Runājot par mistisko meditāciju, jāievēro divi svarīgi principi. Pirmais tu nedrīksti steigties. "Nemodiniet viņu, kamēr viņai pa�ai neiepatīkas mosties."' Ja nesagatavots cilvēks sāk lauzties dziļākajā mistiskajā pieredzē, tas var ļoti negatīvi atsaukties uz viņa veselību. �ajā ziņā katram ir savs ātrums. Otra lieta, kas jāpatur prātā: pirms do�anās tālāk pavisam noteikti blakus ir jābūt pieredzēju�am un zino�am garīgam padomdevējam.

Turpmākais ceļojums visspilgtāk aprakstīts kristīgo klasiķu Jāņa no Krusta un Avilas Terē/.as darbos. Tu ej tā saucamās aktīvās pasivitātes ceļu, uzticot sevi visu Dievam. Arī mistiskās meditācijas ceļā cilvēks tiek vests cauri vairākām stadijām (�is ceļ� un turpmāk minētās parādības var turpināties vairāku gadu garumā), kuras aprakstījis V. D�onstons.

Klusuma lūg�ana. Tevi pārņem un piepilda dievi�ķs vilnis. Sākumā �o izjūtu var piedzīvot reti, bet pakāpeniski tā kļūst ierasta, da�kārt pat traucējot konkrētu pienākumu vai darbu veik�anai. Meditācija pārņem visu tavu dzīvi. Aug�ējais apziņas līmenis var būt satraukts, bet dziļumos mājo miers. ^ Vienības lūg�ana. Apziņas aug�ējais satrauktais līmenis tiek apvienots ar dziļāko mierīgo. Notiek personas integrācija. To var pavadīt miegam līdzīgs stāvoklis, kas var traucēt domāt diskursīvi.

Ekstāze. Sevis atra�ana. To var pavadīt nepatīkamas izjūtas, piemēram, bailes. Da�kār �ķiet, ka tu sevi vairs nekontrolē vai arī kaļ neklausa locekļi. Dievi�ķajai aktivitātei arļ lielu spēku ienākot cilvēkā, var īslaicīgi pārtrūkt komunikācija ar ārējām maņām. Transformētā vienība jeb garīgā laulība.] Ekstāze ir beigusies, cilvēkā atkal valda ikdie-i ni�ķi pazīstamā, skaidrā apziņa. Cilvēks no jauna kontrolē situāciju. Tu pierodi pie Gara klātbūtnes, kas rada milzīgu brīvības izjūtu un vēlmi darboties. Tu atgriezies parastajā ikdienā pilnīgi pārmainījies, jo sāc dzīvot citas, dziļākas motivācijas dēļ. To vislabāk pateicis apustulis Pāvils: "Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus."' 7a ir cilvēktap�anas virsotne, kad atrodi savu īsto es un to atrodi Kristū.

Salīdzinājuma labad varētu piebilst, ka zenbudismā tiek runāts par trim dziļākajām meditācijas fāzēm, kuras gleznaini tiek aprakstītas �ādi:

sākumā tu redzi kokus kā kokus, upes kā upes, kalnus kā kalnus; tad kokus kā upes, upes kā kalnus un kalnus kā kokus;

))(� visbeidzot tu atkal redzi kokus kā kokus, upes kā upes, kalnus kā kalnus. �ajā dziļākajā meditācijas fāzē cilvēks garīgi mirst un aug�āmceļas, savā apziņā sasniedzot to, kas ar cilvēku parasti notiek tikai pēc nāves. Nokļūstot līdz pēdējai robe�ai, mirst viss, kam III esi pieķēries (cilvēks piedzīvo nāvei līdzīgu stāvokli, atraisī�anos no visām citām saitēm, lai satiktos ar Dievu). Tas ir sāpīgs process, kas reizēm izpau�as pat fizioloģiski slimībās un biedējo�ās izjūtās. Ta�u tikai tas, kas miris, var aug�āmcelties. Tas, kur� sastapies ar savas esības dziļāko pamatu, nu dzīvo pilnīgi citu dzīvi. Nekas vairs tevi nevar no�ķirt no Dieva. Tagad tu zini, ka to nespēj vairs pat nāve.

Tikai tad seko aug�āmcel�anās, par kuru runā Jēzus: "Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kvie�u grauds nekrīt zemē un nemirst, viņ� paliek viens; bet, ja viņ� mirst, viņ� nes daudz augļu." Ta ir dziļākā kristīgā apgaismība.

Da�os gadījumos meditācija var atraisīt īpa�as spējas, ta�u gan Austrumu, gan Rietumu mistiķi tās vienmēr (!) uztver kā blakusefektus un vienā balsī aicina ignorēt!

Mistiskā ceļa rezultāts ir nediferencēta apziņa, esības kā vienota veseluma uztvere. Viss ir viens, vienlaikus apzinoties, ka viss nav viens. Līdz ar to nonākam pie vienas no robe��ķirtnēm starp kristietības un Austrumu reliģiju izpratni par esību. Tā ir tā saucamā problēma par vienu un daudziem. Vai esība ir viens vai daudzi? Kristietība vienmēr savā teoloģijā bijusi izteikti duālistiska, savukārt Austrumu reliģijas uzsvēru�as visas esības vienību. Patie�ām, diskursīvā domā�ana pasaulē uzrāda nesavienojamus pretstatus, savukārt mistiskā ceļa gājēji alla� ir runāju�i par visa vienību. �ī iemesla dēļ daudzi kristīgie mistiķi (piemēram, Meistars Ekharts) ir tiku�i apsūdzēti panteismā vai monismā un līdz ar to kristīgo pamatprincipu nolieg�anā.

Tomēr tas radies no kāda pārpratuma. Ja cilvēkam ir autentiska mistiska pieredze, tad viņ� zina, ka uz pasauli ir iespējams palūkoties at�ķirīgi no da�ādām apziņas pakāpēm. Sadalītā, liiskursīvā apziņa rāda da�ādību, savukārt dzi|.ikā, nesadalītā mistiskā apziņa vienotību. Abas ir vienlīdz derīgas. Apziņu var salīdzināt ,ir plaukstu. Tas virspusē ir at�ķirīgi pirksti, un ila�as lietas roka var darīt tikai tāpēc, ka tai ir s.ldi pirksti. Tomēr visi pirksti ir savienoti vienā plaukstā, vienā veselumā. Un, ja tie tiktu atdalīti no plaukstas, tie nespētu vairs darīt neko.

Da�ādības līmenī tu iegūsti personību, kas var pastāvēt tikai no�ķirtībā no pārējā, savukārt vienotības līmenī saskaņu ar Dievu. Kad abi apziņas stāvokļi kļūst savstarpēji saprotami, dzimst jauna apziņa, kurā cilvēciskā pilnība sasniedz savu kulmināciju1. Vienotība un da�ā-dība var kļūt vienlaikus klāteso�a vienā un tajā pa�ā personā. Ta ir tā pati "pretstatu vienība" Dievā, par kuru raksta izcilais 15. gs. domātājs Kūzas Nikolajs . Apustuļa Pāvila vārdi par "Kris-tus miesu, kas visu visur piepilda" ir saprotami tikai no �īs apziņas viedokļa.

Zenbudismā ir pazīstama astoņu melnbaltu tu�as zīmējumu sērija, kas attēlo cilvēka ceļu uz apgaismību. Tie ir tā saucamie vēr�a zīmējumi', kas rāda cilvēka ceļu pretī dziļākajai apziņai. Vērsis (svētais dzīvnieks) simbolizē cilvēka patieso esību. Astoņi zīmējumi apļa ietvarā rāda kā cilvēks, kas sākumā ir apmaldījies me�ā (ilūzijās, saskaldītajā sevī), nejau�i pamana vēr�a pēdu nospiedumus, sāk tiem sekot, līdz ierauga pa�u vērsi. Tad viņ� to pieradina un ved mājās. Priek�pēdējā zīmējumā vērsis pēk�ņi pazūd (tas garīgi saplūst ar cilvēku, cilvēks ir ieguvis vien-gabalainību!), redzam cilvēku vienu pa�u� Ta�u drāma sasniedz kulmināciju astotajā zīmējumā, kad pazūd arī cilvēks un nepaliek nekas. Pēdējais zīmējums ir tuk�s aplis. Tas reprezentē slaveno neko. Ta ir apziņa aiz subjekta-objekta, kur ir neiespējami par kaut ko diskursīvi spriest, to ir neiespējami attēlot. Ta ir nesadalīta un neie-robe�ota apziņa, par ko runā zen. Ta�u zīmīgi,

Li 12. gs. Ķīnā �iem zīmējumiem tika pievienots devītais attēls, kurā var redzēt apgaismoto viru atgrie�amies tirgus laukumā, lai glābtu visas būtnes, kas spēj just. Devītais zīmējums palīdz �..iprast meditāciju. Ta ir izaug�ana no duālistiskās domā�anas līdz nesadalītai apziņai, ko simbolizē aplis, bet tad seko mīlo�a un līdzcietīga atgrie�anās pasaulē'.

V. D�onstons uzskata, ka 80 % moderno sli-mību ir psihosomatiski cēloņi. Tas ir slimības, ar kurām nesirgst dzīvnieki! Meditācija kā cilvēka apziņas harmonizē�anas instruments bie�i var būt dziedino�a arī cilvēka fizioloģijai. Ar to es nevēlos pasludināt, ka meditācija dziedina visas slimības, tas patiesībā nav tās galvenais mērķis. Dziedinā�ana īstenojas kā meditācijas blakus-iedarbība. Tāpēc pēdējos 30-40 gados mediķu vidū ārkārtīgi pieaugusi interese par meditācijas terapeitisko efektu.

Jau pirms 40-50 gadiem tika noskaidrots, ka meditācija palīdz pārvarēt stresu, normalizē asinsspiedienu un samazina sāpes vai pat pilnīgi likvidē tās. Ta�u pa�i interesantākie ir pēdējo 15 gadu atklājumi. �ajā saistībā noteikti jāpiemin medicīnas zinātnieks Herberts Bensons , kur�, lai pētītu meditācijas iedarbību uz cilvēka organismu, 1991. gadā nodibinājis Hārvarda Universitātes filiāli Mind-Body Medical Institute. Viņa pētījumi parāda, ka meditācija cilvēka ķermenī rada milzīgas bioķīmiskas un fizikālas izmaiņas. Zinātnieks raksta par konstatētām izmaiņām cilvēka vielmaiņā, sirdsdarbībā, elpo�anā, asinsspiedienā un smadzeņu ķīmijā. Pa�laik trīs vado�i pētniecības centri ASV pēta meditācijas terapeitiskās iespējas.

Austrālie�u ārsts Einzli DiksensMirs 1976. gadā publicējis pētījumus par sekmīgu meditācijas izmanto�anu vē�a ārstē�anā. Daudzās ASV slimnīcās cilvēkiem, kuriem ir smagas hroniskas slimības, arī pēc operācijām māca meditāciju kā palīglīdzekli ceļā uz ātrāku izveseļo�anos.

B. Grifits uzsver, ka meditācija palīdz dzie-dināt arī dvēseles ievainojumus. Ja aktīvs prāts tiek nomierināts, apziņā uzaust spēki, kurus tas parasti turējis apspiestus. Tie ir cilvēkā mīto�ie gan destruktīvie, gan rado�i dziedino�ie spēki. Meditācija izraisa �o pretējo spēku sastap�anos. Ne velti Tuksne�a tēvi bie�i teiku�i, ka viņi dodas tuksnesī, lai cīnītos ar dēmoniem, jo zināja, ka visi �ie spēki parādīsies virspusē no mūsu bezapziņas .

Cilvēki bie�i domā, ka, uzsākot garīgu praksi, tūdaļ pat sekos miers un klusums. Ta�u bie�i vien, tie�i apziņai nomierinoties, tās virspusē parādās mūsos mājojo�ās agresīvās tieksmes. �ajā kontekstā iespējams labāk saprast Jēzus vārdus: nedomājiet, ka Es esmu atnācis, lai nestu mieru. I s esmu atnācis cilvēku savest naidā ar viņa tuvākajiem� Un viņa pa�a māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Jā, tas, kas manī mājo, atklājas kā kaut kas man naidīgs� Noderīga atskārsme manas esības lielākie apdraudējumi meklējami nevis ārpus manis, bet manī. Ceļ� uz mieru ved cauri nemieram. Mūsos mājojo�o pretējo spēku apzinā�anās ir priek�nosacījums to integrācijai.

B. Grifits raksta: "Meditējot dvēseles brūces atveras dziļākajam apziņas līmenim un Kristum tajā. Tas atveram ar mantru un, turpinot to atkār-tot, ļaujam Kristum mūsos ienākt un dziedēt brūces. Tas ir ceļ�, kurā varam saprast Kristus līdzcietību. Kad Kristus nokāpa ellē, Viņ� sasta-pās ar naidīgajiem spēkiem, kas mājo mūsu bezapziņā, un, pacietīgi izturot cīņu ar tiem, kļuva spējīgs mūs no tiem darīt brīvus. Nokāp�ana ellē precīzi nozīmē iekļū�anu bezapziņā, katra cilvēka esības dzīlēs ar tās personisko bezapziņu, kura glabā bērnības ievainojumus un kolektīvo bezapziņu. Visa cilvēce ir Kristū, Viņ� pazīst cilvēces ievainojumus. Viņ� uznesa mūsu brūces pie krusta. Mēs nevaram pārspēt �os naidīgos spēkus, ar tiem cīnoties un mēģinot tos apspiest ar sava ego spēku, bet vienīgi ļaujot tiem iznākt virspusē un nododot tos Dievam. Tad �ie spēki var tikt dziedināti un izlīdzināti.

Dēmoni, kurus Jaunajā Derībā satika un iz-dzina Jēzus, ir bezapziņas apspiestie spēki. Kop� bērnības mēs apspie�am savas dusmas, bailes, naidu un iegribas, un vēlāk �ie spēki izpau�as briesmīgos veidos, kurus vairs nespējam kon-trolēt. Mēs visi ar to tiekam konfrontēti, ta�u arī Jēzus pazīst �o konfliktu cilvēka bezapziņā. Mīlestībā Viņ� pilnīgi atdeva Sevi �iem pretējiem spēkiem, atļaujot tiem darboties pret Viņu, un tad tos iznesa Savā ķermenī un esībā līdz Tēvam, �ēlastības un līdzcietības avotam. Ta ir mūsu pestī�ana."

B. Grifits uzsver, ka �ajā nozīmē meditācija ir sastap�anās ar Kristus pestī�anu. Mums visiem nepiecie�ama pestī�ana. Kristus, ko mēs sasto-pam meditācijā, protams, aug�āmceltais Kristus, kas nes cilvēces ievainojumus pie Ieva, ir esības pamats un dāvā galīgo izlīdzinā�anos. Mēs neva-ram pārspēt tumsu, cīnoties ar to, bet vienkār�i to ienesot gaismā. Meditācijai alla� jāved pie tik�anās ar aug�āmcelto Kristu, kas mūs izlīdzina ar Ievu Garā.

Ieiet dziļi meditācijā nozīmē ieiet līdzcietīgas mīlestības mistērijā. Tā ir sastap�anās ar mūsu cilvēciskās dabas ievainojumiem. Mēs visi savā bezapziņā nesam tādus vai citus ievainojumus. Mantras atkārto�ana atver �os dzijumus un ce| (os gaismā.

Visas cilvēces vājības es atrodu sevī. Sākumā es tiecos tās nostumt malā, no tām atbrīvoties. Ta�u es to nespēju. Man ir jāatzīst, ka tas esmu es, un jāatļauj nākt �ēlastībai un visas vainas dziedēt. Tāpēc meditācija ir "bīstama". �o vārdu lieku pēdiņās tāpēc, ka agri vai vēlu mums jau, vienalga, būs jāsatiekas ar to, kas mūsos mājo. Vai iluzors miers, neredzot vai ignorējot to, kas manī patie�ām notiek, ir jāsaglabā par katru cenu? Vai labāk nav mūsos mājojo�os spēkus iepazīt agrāk?

Kā kristie�i mēs sevi atveram Kristum, vienī-gajam, kas spēj izlīdzināt pretējos spēkus, kuri mūsos mājo. Pāvils saka: Viņ� ir noārdījis starpsienu, kas mūs �ķīra, un divus ir darījis par vienu. Savas dvēseles brūces jāapzinās. Da�kārt �ie ievainojumi var būt tie�i tas, kas mūs atmodina dziļākai dzīvei, Dieva �ēlastībai ienākot dvēselē tie�i caur tās brūcēm.

Meditācija ir viens no spēcīgākajiem personības apvieno�anas, integrācijas līdzekļiem.

Iepriek�ējā sadaļā aprakstīto varētu aplūkot arī no cilvēka atmiņu skatpunkta. Viljams D�onstons uzsver, ka atmiņām ir milzīga loma cilvēka dzīvē. Savā ziņā cilvēks ir kā sare�ģīta atmiņu sistēma. Smadzenes līdzinās ieraksta ma�īnai, kas nepārtraukti darbojas. Svarīgi �os ierakstus pareizi sagrupēt, novietojot īstajā kontekstā. Mūs visļaunāk ietekmē neatrisinātās, nesaprastās, pusapbedītās atmiņas.

Meditācijas rezultāts ir atraisī�anās no visa, lai varētu savienoties vienīgi ar Dievu un iegūt augstāko brīvību. Tu mirsti visam, kas tevi dara atkarīgu, un aug�āmcēlies kā persona, ko nekas, kas ir bijis, vairs neievaino. Nu tu saproti at�ķirību starp sevi un notikumiem.

Meditācija, kas ved dziļāk salīdzinājumā ar parasto domā�anas līmeni, var pamodināt senas atmiņas, tās pacelt apziņas virspusē, radīt turbulenci. Svarīgi �īm balsīm no pagātnes nepievērst pilnīgi nekādu uzmanību, ignorēt tās. Meditācijā atmiņa tiek stimulēta. Prieks un bēdas, mīlestība un naids parādās virspusē. Tu ļauj tiem būt. Tu nepievērs tiem uzmanību. Tu neielaidies nekādā to analīzē, neuzsāc ar tiem dialogu, jo dodies pretī dziļākajam esības centram. Un, nonākot �ajā esības punktā, klusumā, tu beidzot esi no visa atraisījies. Tas rada prieku un gandarījumu. Prieks rodas no tā, ka tavas atmiņas tevi vairs neievaino. Tu esi atbrīvots un dziedināts. Nu tu /ini visus tevi biedējo�o atmiņu vārdus, bet tās tevi vairs neietekmē.

To var saprast, raugoties aug�āmceltā Jēzus brūcēs. Tās ir klāteso�as un redzamas. Aug�ām-cel�anās �īs brūces nav izdzēsu�as, bet tās ir apgaismotas, transformētas, apskaidrotas. Tāpēc tas, kas ir bijis briesmīgs, nu ir darīts skaists. Tagad �ajās brūcēs var raudzīties ar prieku, kā to dara Jēzus mācekļi . Tas, kas radījis nepane-samas sāpes, nu ir kļuvis par prieka avotu.

' Sk.: Jāņa evaņģēlijs 20:20.

Lai arī Tomass Mērtons ļoti pamatoti sacījis, ka "kontemplācijas pieredze ir neizskaidrojama, bet visi tās zinātniskie skaidrojumi ir vienkār�i briesmīgi", tomēr aizvien tiek uzdots jautājums: kā racionāli aprakstīt to, kas meditācijas laikā notiek cilvēka apziņā? Meditācijas procesā cil-vēks sasniedz izmainītu apziņas stāvokli, apgaismību, tāpēc arī jāvaicā: ar ko meditācija, piemēram, at�ķiras no narkotikām, kuras arī izmaina cilvēka apziņu?

Interesanti uz �o jautājumu atbildējis meditācijas pētnieks, �īlie�u antropologs Klaudio Naranho' savā filtra teorijā. Viņ� uzskata, ka cilvēka apziņu aizsargā it kā aizkars, kas �ķiro un dozē informāciju, kura apziņā ielai�ama. �āds apziņas filtrs ir ļoti nepiecie�ams cilvēka izdzīvo�anai. Ja ap mums eso�ā informācija (ar informāciju es >,i protu ļoti pla�u parādību loku) nekontrolēti ielauztos mūsu apziņā, mūsu psihe tiktu sagrauta, lapēc �is filtrs ielai� cilvēka apziņā kontrolētas informācijas devas, tik daudz, cik apziņa ir spējīga sevī integrēt. Jā, meditējot iegūstamais izmainītais apziņas stāvoklis formāli ir līdzīgs narkotiku, hipnozes vai �izofrēnijas izraisītajam, un tomēr tas radikāli at�ķiras.

Pēc K. Naranho domām, narkotikas, hipnoze vai psihes slimības "izlau�" apziņas aizsargliltrā caurumus, pa kuriem sāk ieplūst milzīgs informācijas daudzums, un �o plūsmu cilvēks vairs nekontrolē. Līdz ar to psihes viengaba-lainība ir radikāli apdraudēta. Meditācija, saka K. Naranho, arī veicina jaunas informācijas pieplūdi apziņā un tās papla�inā�anos, ta�u �is process ir evolucionārs un kontrolēts.

Da�ādu pārpratumu dēļ kristie�i bie�i mēdz ķermeni vai nu ignorēt, vai uzskatīt par ļaunuma, "miesiskuma" simbolu. Mēs aizmirstam daudzās Bībeles rakstu vietas, kurās tiekam mudināti respektēt savu ķermeni. Atcerēsimies kaut vai apustuļa Pāvila sacīto: "Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat!" Mūsdienu kristie�iem ir noderīgi bie�āk atgādināt fiziskā ķermeņa svētumu.

Meditācija vēlas iesaistīt dialogā ar Dievu visu cilvēku. Daudziem kristie�iem tas �ķiet lieki, dīvaini vai pat aizdomīgi, ta�u pareiza, dziļa (tā saucamā vēdera) elpo�ana un noteiktas ķermeņa pozas (ko hatha jogā sauc par asanām) var ļoti veicināt mūsu garīgo progresu. V. D�onstons raksta, ka arī viņam agrāk bija dīvainas izjūtas, redzot kristie�us meditējam lotosa pozā. Tomēr līkai caur savu personisko pieredzi viņ� atklāja, ka lotosa poza kaut kā traucē diskursīvajai domā�anai, tā palīdzot no�ķirties no visa domā�anas procesa. V. D�onstons teicis: "Ta, iespējams, ir vissliktākā poza, lai filozofētu, bet labākā, lai dotos dziļumos pretī savas esības avotiem klusā kontemplācijā, kas brīva no tēliem." Mums nevajadzētu kautrēties to mācīties no Austrumiem, jo tie mums māca lūgt kopā ar ķermeni, kopā ar visu savu esību. Galu galā Dievs ir radījis visu cilvēku, ne tikai prātu, tāpēc mums Viņ� jāpielūdz kā vienam veselam cilvēkam, iesaistot savu garu, dvēseli un ķermeni.

Viens no izplatītākajiem pārpratumiem ir uzskats, ka meditācija ir individuāla norobe-�o�anās, nodarbo�anās tikai ar savas dvēseles problēmām. Tie�i otrādi meditācija pārtrauc cilvēka riņķo�anu pa�am ap sevi. Ta palīdz nevis visu pārtaisīt pēc savām iecerēm vai aizbēgt no dzīves problēmām, bet gan atbildīgi piedalīties Dieva pasaulē. Meditācija māca reāli un vien-kār�i redzēt sevi, cilvēkus, pasauli. Meditācijas pieredze māca attiecības, kurās mēs cits citu nevēlamies padarīt par īpa�umu, jo, cilvēku attiecībās un attiecībās ar Dievu uzvarot egois-mam, rezultāti mēdz būt ļoti bēdīgi.

Ta kā meditācija ir sastopama gandrīz visās reliģijās, tai piemīt milzīgs pasauli apvienojo�s spēks. Meditācija, garīgā prakse, kas mudina cil-vēku nokāpt esības dziļumos, palīdz tie�ā pie-redzē apjaust to, kas vieno visus cilvēkus.

Baznīctēvi ir uzsvēru�i: veids, kā tu lūdz, ir veids, kā tu dzīvo. Meditācija ir ne tikai sastap�anās ar Jēzus prātu, bet mācī�anās dzīvot saskaņā ar to. Zīmīgi, ka daudzos Amerikas un Eiropas cietumos ieslodzītajiem tiek mācīta meditācija, jo ir pierādīts, ka praktiskā meditācija pārmaina cilvēku daudz dziļāk un ātrāk nekā garas sarunas un pārliecinā�ana.

Parasti cilvēki ar lūg�anu palīdzību vēlas mai-nīt pasauli, tās nosacījumus, apstākļus, citus cil-vēkus. Ta�u meditējot es pats atveros pārmaiņām. Meditācijā mainos es, nevis citi. Tas ir iz�ķiro�i svarīgi. Vai tas nav reālākais un, iespējams, vienīgais ceļ� uz pārmaiņām pasaulē?

L. Frīmens teicis: ja atskārstu, ka dziļākais un patiesākais manī neesmu es, bet Dievs, tas palīdz pārvarēt manu ego. Turklāt tas palīdz pārvarēt arī reliģiju kopīgo ego, kas slēpjas to cilvēciskajā daļā. Kā saka Jēzus: "Neviens nav labs kā vienīgi Dievs."

Meditācija ved pie pazemības. Ja trūkst personiskas garīgas pieredzes, tad ticīgam cilvēkam ir jāturas pie burta. Ta rodas dogmatisms un fundamentālisms. Fundamentālisms faktiski ir laicīga, materiālistiska reliģija. Reliģija, kuras dro�ība nav garīgā pieredze. Fundamentālisms ir bīstams, jo tā ir reliģijas vai baznīcas dusmīga atbilde dusmīgai pasaulei. Tas parasti kļūst par iemeslu varmācībai. Ta�u atcerēsimies, ka kristietība pārmainīja pasauli tāpēc, ka spēja dusmīgai pasaulei atbildēt ar dziļu garīgumu upurēties gatavu mīlestību, nesatricināmu ticību, piedo�anu, pazemību, mieru un prieku.

Nikolajs Berdjajevs rakstījis: "Baznīcā no-teikti nepiecie�ams nostādīt "mistiku" pret "po-litiku". Visas kristietības vēstures mokas ir radu-�ās no baznīcas saaug�anas ar "politiku". Aiz visiem reliģiskajiem spaidiem un represijām ir iespējams uzrādīt lielo politikas lomu, kas to izraisīja. Kristīgā garīguma atdzim�anai jāmazina politiskā elementa loma baznīcā."

Meditācija ir tīrā lūg�ana. Garīga prakse, kas ved no vārdiem, priek�statiem, tēliem līdz pat visus cilvēkus vienojo�ajam esības pamatam Dievā. Tāpēc meditācija visus cilvēkus palīdz sastapt kā draugus, Jēzus vārdiem sakot, kā tuvākos. Kopīgajai meditācijas pieredzei piemīt cilvēci dziedino�s spēks. Tas ir vienīgās zāles pret norobe�o�anos, naidu un reliģijas "laicisko�anu", kas pārvēr� reliģiju par fundamentālismu.

Atbilsto�i zeti tradīcijai meditācijas mācī�anās ir lielākā dāvana, kādu vien cilvēks sev var �ajā dzīvē sniegt. Tikai caur meditāciju jūs uzsākat ceļojumu, lai atklātu savu patieso būtību, atrastu stabilitāti un pārliecību, kas nepiecie�ama gan dzīvojot, gan mirstot. Savukārt D�ons Meins apgalvo, ka katram cilvēkam ir nozīmīgi atklāt savu mū�īgo potenciālu Dievā, jaunajā radībā, kuras centrs ir Kristus.

Ja ieskats meditācijas teoloģiskajos un eksistenciālajos aspektos jums var likties pārāk sare�ģīts, atcerieties Tomasa Mērtona vārdus, ka "vienīgais ceļ� uz kontemplāciju ir pieredze". Tāpēc grāmatas otrajā daļā pievērsīsimies ļoti praktiskiem jautājumiem, kas palīdzēs iegūt savu personisko pieredzi.

Pirmais meditācijas nosacījums ir klusums. Esības apstā�anās. Tas nozīmē patie�ām apklust. Klusi sēdēt, būt tik klusam, cik vien tas iespējams. Tas nozīmē nekustināt kājas vai citas ķermeņa daļas, neknosīties, neklepot. Censties neradīt nekādas fiziskas skaņas. Klusums, sēdē�ana klusumā ir pirmais solis lielajā, noslēpumainajā ceļojumā.

D�ons Meins ir teicis, ka iemācī�anās vien-kār�i klusi sēdēt var dot neaptverami lielu ieguldījumu jūsu garīgajā ceļojumā. Tuksne�a tēvi saka, ka "klusums atmodina dvēseli". Jānis no Krusta uzsvēris, ka meditācijā Dievs māca dvēseli ļoti klusi un apslēpti, dvēselei nezinot, kā, bez vārdu skaņas, bez jebkādu miesisku vai garīgu spēju palīdzības, klusumā un mierā, visu maņu un dabisko lietu tumsā. Ta tu iegūsti zinā�anu neapzinoties.

Klusums ir svarīgākais, pats pirmais solis. Ap-klust. Klusums palīdz praktizēt uzmanību. Pa-rasti uzmanību pievēr�am tam, kas notiek mūsu galvās, un mūsu apziņas plūsmai. Ta�u domas, vārdi, tēli jāatstāj malā. Ar tiem nav jācīnās, bet tiem nav jāpievēr� uzmanība.' Uzmanība jāpievēr� mūsu esības dziļumiem. Meditācijā mēs nevis domājam par Dievu, nevis lūdzam Viņu, bet visu savu uzmanību pievēr�am Dievam.

Mēs pārāk daudz runājam, pārāk daudz pievēr�amies tam, kas notiek ap mums. Sevi var atrast klusumā. Turklāt klusumā varam atrast arī citus. Klusējot un kopā meditējot, starp cil-vēkiem izveidojas īpa�as attiecības. Klusējot mēs cits citu iepazīstam pavisam citādi. To piere-dzēju�i daudzi kristīgās meditācijas grupu dalīb-nieki.

Ta�u, kā jau minējām, ja arī ārēji apklustam, tad prāts tomēr nerimstas. Tajā turpina skanēt un rosīties domas. Austrumu sakāmvārds saka, ka nenomierināts prāts ir kā pērtiķis, kas nemitīgi lēkā no viena zara uz citu. Prāts ir pilns ar atmiņām, plāniem, fantāzijām. Ne velti agrīno gadsimtu Tuksne�a tēvi cilvēka izklaidību un svārstīgu prātu uztvēra kā reālu iedzimtā grēka zīmi, proti: nespēju noteiktā brīdī pievērsties vienīgi Dievam.

Lorenss Frīmens to apraksta �ādi: Dievs ir. Dievs ir �eit. Dievs ir tagad. Arī es esmu. Es esmu �eit. Es esmu tagad. Ja tas tā ir, kāpēc mēs nesatiekamies? Kāpēc tomēr Dievs �ķiet tik tāls? Kāpēc rodas iespaids, ka Viņa �eit nav? Ne tāpēc, ka Dievs nebūtu klāteso�s vai būtu tāls, bet tāpēc, ka �eit, �ajā mirklī ar Dievu neesmu es.

Meditējot mēs sevi ieraugām kā spogulī saskaldītus, izbiedētus, pilnus ar fantāzijām, dusmām, agresiju, egocentriskus cilvēkus.

Ja ieskatāmies savā prātā, tad atklājam, ka tur ir daudz pagātnes: ko esmu darījis kādu brīdi iepriek�, �odien, vakar, pagāju�ajā nedēļā. Tur atrodam senākas pagātnes notikumus, kurus nevaram aizmirst. Tie padara mūs vai nu no-stalģiskus, vai bēdīgus, vai arī pamodina vainas apziņu.

Ja neesam pagātnē, tad pārceļamies nākotnē. Mēs plānojam, ko darīsim �ovakar, rīt, nākam-nedēļ. Ta�u, tiklīdz sākam domāt par nākotni, tā mūs savā varā pārņem raizes un rūpes, jo plāno�ana ir veids, kā mēģinām kontrolēt reali-tāti. Tomēr mēs nemitīgi atskārstam, ka tas nav iespējams. Jebkurā mirklī var notikt vienalga kas. Tāpēc, domājot par nākotni, mēs agrāk vai vēlāk izjūtam bailes.

Ko darīt? Ne pagātnē, ne nākotnē nav iespējams atrast pārāk daudz miera un prieka. To apjau�ot, prāts cen�as no realitātes aizbēgt fantāzijās tīksminoties par sevi, iedomājoties neeksistējo�as lietas, iztēlojoties sevi situācijās, kas faktiski ir neiespējamas.

Tikai tad var sākties lielais garīgais ceļojums, ja sākam apjaust, ka nemitīgi atrodamies vienā no �iem trim prāta stāvokļiem dzīvojot pagātnē, nākotnē vai fantāzijās no kuriem neviens nesniedz nedz mieru, nedz prieku. Tikai to aptverot, nākam atpakaļ uz vienīgo vietu, kur varam sastapt Dievu, tas ir �eit. Tikai tad nākam pie vienīgā laika, kad varam sastapt Dievu, tas ir tagad.

Meditatīvs prāta stāvoklis nozīmē būt tagad un �eit. Ta ir dzīvo�ana, esība pa�reizējā mirklī. Tie�i to mēs arī cen�amies sasniegt meditējot.

Zans Pjērs de Kosāds runā par "pa�reizējā mirkļa dievi�ķo svētību". Sērens Kirkegors uzsver, ka ticēt nozīmē būt vienlaicīgam ar Dievu.

�ai sadaļai varētu likt ari virsrakstu "meditācijas tehnika", ta�u tas mūs varētu maldināt. Vienmēr, kad runājam par "tehnikām", parasti galveno lomu spēlē mūsu ego. Tas, protams, spēj daudz, ta�u ego nevar pārspēt pats sevi. Tāpēc labāk ir lietot apzīmējumu "disciplīna". Meditācija palīdz pārspēt ego, izmantojot noteiktu disciplīnu, lai cilvēks varētu nonākt līdz savam patiesajam es. Pie �īs disciplīnas pakavēsimies sīkāk.

Protams, kā jau pieminējām, uzsākot meditēt, prāts maldās apkārt, ta�u mūsu uzmanība jāvēr� tikai uz aktuālo momentu. Necīnieties ar traucējo�ām domām, tā jūs izniekosit laiku. Ignorējiet tās! Vērojiet tās no malas, it kā tās nebūtu jūsējās! Ļaujiet tām nākt un iet!

Savukārt, lai spētu saglabāt savu uzmanību, varam izmantot vienkār�u praksi, kas sastopama gan Austrumu, gan Rietumu reliģiskajās tradīcijās. Ta, pirmkārt, ir pareiza elpo�ana un ķermeņa pozīcija, otrkārt, īsa teksta vai viena vārda atkārto�ana. 4. gs. baznīctēvs Jānis Kasiāns īsa lūg�anas vārda apzīmē�anai lietoja vārdu formula. Pa�reiz kristīgajā praksē kā universāls apzīmējums �ādam īsam lūg�anas tekstam tiek lietots arī sanskrita vārds mantra. Ja kādu tas mulsina, var turpināt lietot Kasiāna apzīmējumu formula, jo, protams, no mūsu lietotā apzīmējuma lietas būtība nemainās.

1. Svarīgi, lai mēs vienmēr sēdētu ar taisnu muguru, tad visi procesi, arī elpo�ana kļūst atbrīvota un elpa plūst pareizi cauri ķermenim. Līdz ar to mēs iesaistām garīgā darbībā nevis tikai daļu no sevis, bet visu sevi. Mēs lūdzam, meditējam kopā ar ķermeni.

Ideālā meditācijas poza ir lotosa poza1, ta�u tā lielākajai daļai cilvēku ir pārāk grūta. Mums visiem pieejama poza ir sēdē�ana uz krēsla ar taisnu muguru. Nepiecie�ams ērti iekārtoties krēslā, atrodot relaksēta līdzsvara punktu. (Sīkāk par ķermeņa pozīciju varam izlasīt sadaļā "Kā mūsu ķermenis var palīdzēt medi-tācijai?".)

2. Acis var būt pievērtas vai puspievērtas , pievērstas zemei aptuveni metra attālumā sev priek�ā. Klusa, mājīga telpa, ar normālu gaisa temperatūru, svaigu gaisu un piemērotu apgais-mojumu. Ērtas drēbes. Ļoti svarīgs meditācijas priek�nosacījums ir atslābinā�anās.

Mēs parasti esam ļoti sasprindzināti, ta�u sasprindzinājums nedrīkst turpināties meditāci-jas laikā. Ir pilnīgi bezjēdzīga "sasprindzināta" meditē�ana. Ķermenim un prātam jābūt atslā-binātam, lai gars varētu būt pilnīgi atvērts Svē-tajam Garam.

3. Kad sē�am ar taisnu muguru, elpo�ana pati no sevis pakāpeniski kļūst dziļa, atrodot atbalsta punktu vēderā . Pareiza elpo�ana ir elpo�ana caur degunu. Svarīgi ir elpojot nesasprindzinā-ties. Elpojiet dabiski, viegli, neiejaucieties savā elpo�anā! Nekas, pilnīgi nekas nav jādara ar piespie�anos!

Elpo�ana ir nozīmīga, jo elpojot mēs visbūtiskāk apzināmies savu dzīvību, dzīvības procesu.

Vecajā Derībā lietotais vārds ruah atgādina, ka cilvēka elpa ir Dieva elpas klātbūtne, kas katram cilvēkam dāvājusi dzīvību. Cilvēks turpina elpot dva�u, ko viņā iepūtis Dievs . Tatad elpojot cilvēks nepārtraukti komunicē ar Radītāju. Savukārt kristie�iem elpa, pneuma, tāpat kā vēj�, simbolizē Svēto Garu, kas visas lietas piepilda ar mīlestību, dodams gudrību, prieku un mieru . Jēzus pū� uz saviem mācekļiem, sakot: saņemiet Svēto Garu!' Pareiza elpo�ana un ķermeņa pozīcija nomierina un sakārto domu pasauli. Tāpēc jau 6. gs. baznīctēvs Jānis Klimaks iesaka lūg�anu sinhronizēt ar ieelpu un izelpu.

4. Būtu labi atrast laiku meditācijai vismaz reizi dienā (vēlams, vienā un tajā pa�ā laikā), bet ideālais meditācijas bie�ums ir katru rītu un vakaru. Saules lēkts un saules riets ir noslē-pumainākie mirkļi dzīvē. Visos laikos tie tiku�i izmantoti kā piemērotākie lūg�anas un apceres brī�i. Protams, mūsdienās pielāgot meditāciju saules lēktam vai rietam ir gandrīz neiespējami, ta�u mēs esam aicināti atrast tai laiku, iesākot un noslēdzot savu dienu. Svarīgi atlicināt 20-30 minūtes, īsāks laiks nedod vajadzīgo efektu. Ideāli 30 minūtes. Savukārt, ja nepiecie�ams, varam sākt arī ar īsāku laika periodu.

5. Mantras jeb formulas atkārto�ana ir pats pieejamākais un vienkār�ākais koncentrē�anās veids visā meditācijas laikā domās tiek atkārtota viena īsa frāze vai vārds. Tas ved pie miera, tas palīdz no izklaidības nonākt līdz tagadnei, proti, sekot tikai vārdam. B. Grifits teicis, ka mantra ir sevis centrē�anas metode, savas esības iek�ējā centra atra�ana, tā atverot cilvēka esības dzīles Dieva iemājo�anai. Tas ir efektīvs meditācijas veids. Tatad mēs klusi sē�am ar taisnu muguru un maigi, iek�ēji, klusi atkārtojam savu mantru. To mēs darām, nekustinot lūpas vai mēli.

Mantra jeb formula ritmiski atkārtojamais vārds ir svarīgs. Labi to izvēlēties un saglabāt visam mū�am, kamēr vien mantra ir nepie-cie�ama. Meditācijai kļūstot dziļākai, mantras atkārto�ana var beigties pati no sevis, vai, kā mēdz sacīt, tā "ieiet sirdī".

Vārda nemainī�ana ļaus tam iegrimt jūsu esī-bas dzīlēs, pamodinot jūsu patieso es un apvienojot sa�ķelto esību vienā veselumā. Mantras var būt da�ādas. Sena kristīga mantra ir vārds Jēzus. Nozīmīga mantra ir vārds abba, kurā Jēzus sauc savu Tevu. Daudzi kristie�i lieto mantru Veni, Sancte Spiritus Nāc, Svētais Gars!

D�ons Meins ir ieteicis ģeniālu mantru jeb for-mulu, kuru lieto liela kristie�u daļa, maranata. Tas ir vārds no Jaunās Derības . �is aramie�u vārds tulkojumā nozīmē: mūsu Kungs, nāc vai mūsu Kungs ir atnācis! Ta ir viena no pa�ām senākajām kristie�u lūg�anām. Aramie�u valodā runāja Jēzus. Ir tikai da�i vārdi, kas Jaunās Derības oriģinālajā grieķu tekstā zīmīgā kārtā paliku�i netulkoti, lai sniegtu iespēju lasītājam, tā sakot, nepastarpināti tekstuāli sastapt Jēzu. Efata atveries! Abba tēvs, tētiņ�. Talita kurni celies aug�ā! Eloī, eloī, lama zabahtani mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis'. Un �is maranata. �o vārdu Pāvils lieto kā senu pa�ās pirmajās kristīgajās draudzēs pazīstamu lūg�anu, kā sava veida paroli, pazī�anās vārdu, kas lakoniski izsaka galveno. Tāpēc �ī vārda lie-to�ana kristīgās mantras nozīmē ir ar ļoti dziļu argumentāciju. Tas būtiski, tekstuāli, fonētiski mūs aizved līdz pa�am Jēzum.

Ma-ra-na-ta. Tas ir vienkār�s �etru zilbju vārds, divas var izrunāt ieelpojot, divas izelpojot. Izrunājot �o vārdu, uz visām zilbēm jāliek vienāds uzsvars. Skaidri izrunājiet �o vārdu domās, bet neprātojiet par tā nozīmi. Meditācija nav tas, ko jūs domājat. Tas, ka �is vārds ir sve�-vārds, palīdz nedomāt par tā burtisko nozīmi.

Visas domas, priek�stati ir jāatstāj. "Neziņas mākoņa" autors iesaka: "Kad tu nonāc pie sevis, atsaki gan sliktajām, gan labajām domām." Viņ� vēlas uzsvērt, ka jāatsakās no jebkuras diskursīvas domā�anas, lai mūsos varētu pamosties dziļākās esības iek�ējais dinamisms, ko viņ� sauc skaistā vārdā "�ilbino�ais mīlestības saviļņojums".

Nekam nevajag pieķerties, viss jāatlai�, no visa jāatraisās. To evaņģēlijā nozīmē vārds nabadzība. Par to vēsta Jēzus vārdi: svētīgi garā nabagi, tie, kam nekas nepieder, jo tādiem pieder Debesu valstība .

�ī nabadzības prakse visu atlaist, visam ļaujot iet prom, rada neaptveramu brīvības izjūtu, kurā uzticīgi un noteikti atgrie�amies pie vārda, savas mantras.

Vārds jāatkārto maigi, bez piespie�anās vai piepūles. Tas visu sagrauj. Skaistu līdzību �ajā sakarā min Avilas Terēza, stāstot par cilvēku, kur� gribēja aplaistīt savu lauku. Vispirms viņ� nesa ūdeni plaukstās, ieguldot lielu spēku, bet sasniedzot niecīgu rezultātu. Tad viņ� nesa ūdeni ar spaini, spēks bija jāiegulda mazāks un rezultāts bija labāks. Pēc tam viņ� ierīkoja ļoti sare�ģītu apūdeņo�anas sistēmu, bija jāiegulda pavisam maz spēka, bet rezultāts bija salīdzino�i labs. Galu galā viņ� vairs nedarīja neko� ļaujot Dieva lietum līt no debesīm un visu aplaistīt. Vislabāko rezultātu viņ� sasniedza, neieguldot savu spēku vispār, bet pilnīgi uzticoties Dievam.

Jāatbrīvojas no visa. Meditējot da�kārt var ienākt prātā kāda ļoti vērtīga doma, un tad mēs vēlamies to atcerēties. Ta�u tas sagrauj meditāciju. Atbrīvojieties arī no pa�ām svarīgākajām atziņām un domām. Ja tās būs vērtas, lai atcerētos, tās atgriezīsies.

Lai jūsos darbojas tikai Svētais Gars! 7a ir lielā apziņas mistērija, jo, kā saka Pāvils, Svētais Gars mūsos lūdz bez vārdiem . Katrā brīdī, kad domas mūs atkal aizved no vārda, ko mēs domās atkārtojam, no jauna pie tā atgrie�amies. Tas ir veids, kā savas dvēseles kustību sinhronizējam ar Svēto Garu.

Uzsākot meditēt, jāatsakās no jebkādas domā�anas par panākumiem vai neveiksmēm. Da�kārt �ķitīs, ka velti tērējat laiku, jo neesat labi meditētāji un tādi varbūt nekad nekļūsit. Ignorējiet �īs domas, neiesaistieties dialogā ar tām!

No sevis un procesa vērtē�anas jāizsakās. Galvenais ir pati meditācija. Pati meditācija jau ir mērķis! Nepiecie�ami patiesi godīgi nodomi. Neviens nevar kaut ko īpa�u sasniegt, ja meditē tikai noteiktu rezultātu dēļ! Zen mūki saka, ka apgaismotais nezina, ka ir apgaismots. Lai par mums sprie� citi, ne mēs pa�i.

Atkal un atkal svarīgi ar bērna vienkār�ību un pazemību atgriezties pie vārda. Lorenss Frimens uzsver, ka cilvēki bie�i tendēti tiekties pēc ezoteriskām mācībām vai komplicētām meto-dēm, kuras piedāvā tā saucamā popmeditācijas subkultūra. Ta�u lielākie noslēpumi atklājas vienkār�ībā. Jēzus saka: "Es Tev pateicos, Tevs, (..), ka tu �īs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem un tās esi zināmas darījis bērniem."

Vienkār�ības praktizē�anā atklājas esības lielā-kie noslēpumi. Mēs mākam padarīt sevi neticami komplicētus, sare�ģītus, līdz ar to, protams, bez-gala samocītus. Mēs bie�i domājam, ka komplicētība ir īpa�a gudrības un lieluma zīme. Tas tā nav. Pati lielākā gudrība ir vienkār�ība. Tikai līdz vienkār�ībai da�kārt ejams ļoti gar� līklo�u ceļ�.

Tapat arī nevajag salīdzināt savas izjūtas ar citu cilvēku izjūtām. Da�kārt mēdzam lasīt ievē-rojamu mistiķu grāmatas un uzdot sev jautājumu: vai arī es izjūtu to pa�u, ko grāmatas autors? Ta�u katram cilvēkam ir savs ceļ�. Tāpēc katra cilvēka izjūtas meditējot v^r at�ķirties. Nevajag arī kultivēt kādas gaidas vai ambīcijas par to, kas meditācijas procesā varētu notikt, kādas izjūtas, efektus vai parādības varē�u novērot! Efektiem meditācijas procesā nav jāpievēr� uzmanība. Ja tādi ir, ignorējiet tos! Ja tādu nav, esiet pateicīgi par to!

Visbeidzot, nozīmīgi atcerēties L. Frīmena teikto: vienalga, vai meditējam gadiem vai tikko to sākam darīt, mēs esam un paliekam iesācēji. Katru reizi meditējot es uzsāku pa �o ceļu iet no jauna.

Ja iepriek�minētais kādam no lasītājiem to-mēr licies pārāk sare�ģīts un mulsino�s, tad jāatceras, ka varam sākt meditēt, ievērojot tikai da�as lietas. Zīmīgi, ka D�. Meins un Pasaules Kristīgās meditācijas kopiena, lai nemulsinātu cilvēkus, izvairās pārāk daudz runāt par medi-tācijas tehniku, uzsverot tikai trīs lietas: klusumu, mieru un vienkār�ību. �ajā pieejā pavisam noteikti slēpjas dziļa gudrība.

Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas mājas lapā lasām �ādu ieteikumu: "Atrodi klusu vietu. Apsēdies ar taisnu muguru. Sēdi klusu. Viegli aizver acis un klusi, iek�ēji un ar mīlestību visu meditācijas laiku atkārto lūg�anas vārdu vai mantru: ma-ra-na-ta. Saki to kā �etras ar vie-nādu uzsvaru izrunātas zilbes. (..) Nedomā par vārda nozīmi. Tikai pievērs uzmanību tā skaņai visā meditācijas laikā, no sākuma līdz beigām. Ja uzmanība novirzās citur, vienkār�i atgriezies pie savas mantras. Meditē 30 minūtes katru rītu un katru vakaru, katru savas dzīves dienu. "Tēvs D�ons vienmēr sacīja: "Tikai pasaki vienu savu vārdu."'"

Kad lasu �o īso tekstu, tas mani vienmēr dziļi aizkustina ar savu vienkār�ību un skaidrību.

' http://wccm.org

V. D�onstons izteicies, ka lūg�anai ir tikpat daudz da�ādu izpausmju, cik mīlestībai. Tomēr pēc da�ādu lūg�anu veidu praktizē�anas cilvēks agrāk vai vēlāk nonāk pie klusuma. Kristīgā lūg-�ana sākas ar pārdomām par Rakstiem, sevi�ķi pārdomām par evaņģēlija notikumiem. Sākumā cilvēks lieto vārdus un veido priek�status (tā ir tā saucamā diskursīvā lūg�ana). Ta�u ar laiku lūg�ana vienkār�ojas, līdz cilvēks vairs lieto da�us vārdus vai tikai vienu vārdu, jo, kā teicis sens autors, īss lūg�anas vārds caururbj debesis.

"Neziņas mākoņa" autors iesaka atkārtot tikai vienu īsu vārdu, piemēram, mīlestība. To darot, ar laiku dzims Dieva klātbūtnes pieredze, ko Jānis no Krusta sauc par "mīlo�u apzinā�anos", iek�ēju mīlestības kustību, kas traucē parasto domā�anu. Tas ir sākums kontemplatīvajai jeb tīrajai lūg�anai. Mēs esam tik pilni pa�i ar sevi, da�kārt mūsos nav nevienas brīvas vietiņas Dievam. Tāpēc ir vajadzīga lūg�ana, kas ir atbrīvota no jebkura cilvēciska satura vārdiem, domām, priek�statiem, ļaujot kā dvēseles vienīgajam saturam būt Dievam. 1a ir lūg�ana bez vārdiem.

V. D�onstons uzsvēris, ka nav svarīgi, kā tiek sākts lūg�anu ceļ�, bet tas noteikti tiek noslēgts ar kontemplāciju. Klusē�ana Dieva priek�ā nav bezjēdzīga. Kad nonākat �ajā mīlo�ajā klusumā un dziļajā mierā, palieciet tur. Ļaujiet klusumam jūs pārņemt, tad tas kā vilnis jums pārvelsies pāri, un jūs atkal atgriezīsities pie vārdiem un priek�statiem. Kontemplatīvajā lūg�anā vārdi un klusē�ana laiku pa laikam mainās vietām. Laikam ejot, jūs pamanīsit, ka no klusuma raisās vārdi un no vārdiem raisās klusums.

Klusums ir vērtība, ta�u nepārspīlēsim tā lomu. Nozīmīgs nav nedz klusums, nedz vārdi, bet mīlestība. Atcerēsimies Bernarda Lonergena vārdus: "Reliģiskā pieredze savā dziļākajā būtībā ir neierobe�otas un beznosacījumu mīlestības pieredze." Lūg�anas augstākais mērķis ir aizvest līdz brīdim, kad �ajā neierobe�otās un beznosa-cījumu mīlestības pieredzē sākam dzīvot.

Katram ir svarīgi atrast savu un palīdzēt citiem atrast viņu ceļu. Ta�u nekad nevajadzētu uzskatīt, ka esat atradu�i savu garīgās dzīves, lūg�anu ceļu uz mū�īgiem laikiem. Lūg�ana ir process vai ceļojums. Var būt tā, ka jūs ar laiku pāraugat savus agrākos lūg�anu ceļus un metode, kas reiz jums palīdzēja, kļūst par traucēkli, ja jūs pārāk cie�i tai pieķeraties.

Patie�ām, jums ir iespējams pāraugt visas me-todes un nonākt pie Jāņa no Krusta atziņas, ka ceļ� ir atsacīties no ceļa. Ar to viņ� domā, ka mēs nedrīkstam pārlieku pieķerties nevienai garīgā ceļa metodei vai veidam. Kad Dievs mūs aicina, mums viņam vienkār�i jāseko.

Laika ir tik maz, jo dzīve ir tik īsa. Un mēs nedrīkstam no tās izniekot ne minūti. Jo agrāk mēs nonākam kontaktā ar esības sirdi, jēgu, dzi-ļumiem, jo jēgpilnāka ir mūsu dzīve.

Lorenss Frīmens

Dzīves jēga nav atrodama pasaulē ap mums, bet iek�ējā īstenībā, kuras atspulgs ir ārējā pasaule.

Bīds Grifits

Meditācija at�ķiras no cepumu gatavo�anas, un to patiesībā spēj iemācīt tikai Lielais Skolo-tājs, ko Augustīns saucis par Magister Internus jeb Iek�ējo Meistaru. Klausiet viņa balsij, un jūs iemācīsities meditēt!

Viljams D�onstons

Nākotnes kristie�i būs kontemplatīvi kristie�i, vai kristie�u nebūs nemaz.

Karls Rāners  

ka musu ķermenis var palīdzēt meditācijai?

Kā jau minēju, meditācija ir garīga darbība, kurā tiek iesaistīts cilvēks kopumā: gars, dvēsele un miesa. Katrs cilvēks ar zināmu garīgās dzīves praksi būs novērojis, ka ķermenis mums var palīdzēt vai traucēt lūgt. Ķermeņa pozu nevaja-dzētu padarīt par elku, bet izmantot kā līdzekli savā garīgajā ceļā.

Ir ļoti svarīgi ievērot vismaz divus pamatnosacījumus: sēdēt ar taisnu muguru un praktizēt dziļo (vēdera) elpo�anu. Acis meditācijas laikā var turēt aizvērtas vai puspievērtas, skatienu pievērst zemei aptuveni metra attālumā. Rokas meditācijas laikā var brīvi ielikt klēpī, vienu plaukstu ievietojot otrā.

Tomēr tie, kas izjūt aicinājumu, meditējot varētu izmantot arī īpa�as meditācijas pozas.

Jau kop� Senās Ēģiptes laikiem kā loti nozīmīgs garīgās prakses īsteno�anas līdzeklis ir pazīstama lotosa poza (1. att. a un 1. att. b (tā pati poza sānskatā)). Cilvēks sē� uz zemes. Kājas ir sakrustotas, kreisā pēda uzlikta uz labās kājas aug�stilba, un otrādi. 1. att. B 

Diem�ēl eiropie�iem lotosa poza bez ilgsto�iem sagatavo�anās vingrinājumiem ir gandrīz nepieejama. Atvieglota lotosa poza ir tā saucamā puslotosa poza (2. att.). Uz aug�stilba uzlikta tikai viena kāja, otra ir zem pretējā aug�stilba. Speciālisti apgalvo, ka puslotosa pozā var iemācīties sēdēt gandrīz katrs, ja vien aptuveni 2-6 mēne�us pēc noteiktas sistēmas vingrina savus locekļus. Tomēr abas iepriek�-minētās pozas nebūtu jālieto, ja tās rada diskomfortu. Kā kompromiss meditācijas pozai ar sakrustotām kājām ir tā saucamā birmie�u poza (3. att.). Kājas ir brīvi novietotas uz zemes viena otrai priek�ā.

1. att.

A

1. Enomiya-Lassalle, Hugo. Zen-Meditation fiir Christen. Fischer Verlag, 2005.

2. Brantschen, Niklaus. Der Weg ist in dir. Benzinger Verlag. 1996.

3. Frlmens, Lorenss. Iek�ējais svētceļojums. Lat-vijas Kristīgās meditācijas kopiena, 2007; Kristīgā meditācija. Latvijas Kristīgās meditācijas kopiena, 2007; Visdārgākā pērle. Latvijas Kristīgās meditāci-jas kopiena, 2007.

4. Griffiths, Bede. The Marriage of East and West. Collins, 1982; Return to the Center. Templegate, 1983; A New Vision of Reality. Templegate Publishers, 1990; The New Creation in Christ. Templegate Publishers, 1992; The Universal Wisdom. Fount, 1994.

5. Johnston, William. The Still Point. Fordham University Press, 1970; Christian Zen. Harper&Row Publishers, 1970; Silent Music. Harper&Row Pu-blishers, 1974; The Inner Eye of Love. Harper& Row Publishers, 1978; The Mirror Mind. HarperRow Publishers, 1981; Being in Love. Collins, 1988; Mystical Theology. HarperCollins, 1995; Arise, My Love. Orbis Books, 2000; Mystical Journey. Orbis Books, 2006.

6. Kadowaki, Kakichi. Zen and the Bible. Orbis Books, 2002.

7. Keating, Thomas. Foundations for Centering Prayer and the Christian Contemplative Life. Continuum, 2002.

8. Klusuma vieta. Kontemplācijas ceļi. R.: Dzīvības straumes, 2008.

9. Lonergan, Bernard. Method in Theology. The Seabury Press, 1979.

10. Mein, John. Word into Silence. Paulist Press, 1981; Letters from the Heart. Crossroad, 1982; Moment of Christ. Crossroad, 1985.

11. Merton, Thomas. New Seeds of Contemplation. New Directions, 1972.

12. St. John of the Cross. The Collected Works of St. John of the Cross. Institute of Carmelite Studies, 1973.

13. Teresa von Avila. Die innere Burg. Diogenes Verlag, 1979.

14. The Cloud of Unknowing and The Book of Privy Counseling. Image Books, 1973.

15. Бердяев, Николай. Вселенскоеть и конфессионализм. http://www.vehi.net/berdyaev/vselensk. html

16. Resursi no The World Community for Christian Meditation interneta mājas lapas http://wccm. org

Latvijas Kristīgās meditācijas kopienas mājas lapas adrese:

www.jesus.lv

Priek�vārds

Ievada piezīmes

I. Kas ir meditācija?

Jēdzieni

Norādes uz meditāciju Bībelē

Meditācijas universālais raksturs

Meditācijas veidi

Meditācija kristīgās baznīcas vēsturē..

Trīs likteņi

Intuīcijas nozīme

�aurie vārti

Cīņa ar savu ego

Neziņas mākonis

Dzīve kā ceļ�

Durvju atdarī�ana Jēzum

Mīlestības mistērija

Meditācijas dziļākās fāzes

Nakts

Mistiskā meditācija

Viss ir viens

Atgrie�anās tirgus laukumā

Meditācijas terapeitiskās sekas

Dvēseles dziedinā�ana

Atmiņu dziedinā�ana

Skats no malas

Meditācija un ķermenis

Meditācijas sabiedriskais aspekts..

II. Kā meditēt?

Klusums

Tagad un �eit

Meditācijas disciplīna

Mantra jeb formula

Visa atstā�ana

Uztici vērtējumu Dievam

Pavisam īsi: kā sākt meditēt?

Ceļ� līdz meditācijai

Kāpēc vajadzētu meditēt?

Kā mūsu ķermenis var

palīdzēt meditācijai?

Izmantotā literatūra

Juris Rubenis IEVADS KRISTĪGAJĀ MEDITĀCIJĀ

Aigara Iruhina vāka dizains un zīmējumi Redaktore Zane Seņkova

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red nr. S-947. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

1 Meister Eckhart (ap 1260-1328) vācu teologs, filozofs un mistiķis.

1 Sk.: Mateja evaņģēlijs 13:45-46.

1 Mateja evaņģēlijs 6:6.

1 Haga (ebreju valodā: nirļ), siha (ebreju valodā: ntrtP |).

3 Jāņa evaņģēlijs 15:4.

1 Jau 20. gs. sākumā ievērojamais krievu reliģiskais filozofs Nikolajs Berdjajevs rakstīja: "Kristīgās mistikas dzīles sastopas ar nekristīgo reliģiju mistikas dzīlēm. Virspusē mūs �ķir doktrīnas un domā�anas veids, psiholoģija un baznīcas organizācijas formas. Dziļumos mēs sastopamies ar pa�u Kristu un tāpēc arī cits ar citu."

3 Sk.: Pāvila 1. vēstule korintie�iem 1:18-25.

1 Jāņa 1. vēstule 4:19.

3 Agrīnā hesihasma tradīcija pazina arī lūg�anas projicē�anu vēderā vai nabā.

3 Teresa de Cepeda y Ahumada (1515-1582) ievērojama spāņu mistiķc.

3 New Age-sociāli kolektīva kustība, kas kombinē da�ādus garīguma, kosmoloģijas, ezoterisma, alternatīvās medicīnas un reliģiju elementus. Raksturīga eklektiska un individuāla pieeja garīgumam, noliedzot valdo�ās reliģijas un dogmas.

3 Thomas Aquinas (1225-1274) itālie�u dominikānis, izcilākais sholastikas tradīcijas teologs un filozofs.

1 Jesajas grāmata 65:1.

2 14. gs. anonīms angļu mistiķis ir sacerējis darbu ar nosaukumu "The Cloud of Unknowing", "Neziņas mākonis", kurā viņ� �o tēlu lieto kā precīzāko Dieva un cilvēka sastap�anās aprakstu.

' Pāvila vēstule romie�iem 5:5.

1 Augstā Dziesma 2:7.

1 Jāņa evaņģēlijs 12:24.

' Zīmīgi ir Jēzus vārdi par ceļu uz pilnību: �Mīliet savus ienaidniekus (..), ka jūs topat sava Debesu Teva bērni, jo Viņ� liek Savai saulei uzlēkt pār /auniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem (..) Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tevs ir pilnīgs." (Mateja evaņģēlijs 5:43-48). Tatad spēja pārvarēt �ļaunā un labā" duālismu cilvēku tuvina Dieva pilnībai.

1 Herbert Bensoti (dz. 1931) amerikāņu kardiologs, ievērojams medicīnas zinātnieks.

1 B. Grifits apgalvo: "Mums grūti izvairīties no izklaidības, jo parasti prāts turpina darboties. Mēs visu laiku domājam, domājam, domājam. Daudzi cilvēki nevar apstādināt domu nepārtraukto plūsmu. Ta�u viņi var nepievērst lām uzmanību, ļaut tām plūst un tās vienkār�i vērot kā mākoņus debesīs, dziļākajai apziņai atdusoties Dievā. Cīņa ir izklaidību rada vairāk problēmu nekā labuma. Meditācijas lielākais priek�nosacījums ir atslābinā�anās. Ķermenim un prātam jābūt pilnīgi atslābinātam, lai gars varētu pilnīgi atvērties Svētajam Garam."

' Sk.: Jāņa evaņģēlijs 20:22.

1 Sk.: Mateja evaņģēlijs 5:3.