Sindija deila

Ikdienas gai �redzība

Mēs esam īpa�i.

Es esmu īpa�a.

Mēs ierodamies uz �īs planētas, lai pildītu pienākumu, ko neveiks citi. Tomēr �obrīd ne par to.

Esmu gai�reģe. Tas nozīmē � redzu ainas. Parasti tās samanu ar savu astrālo redzi prātā, bet reizēm ar fizisko redzi � acīm �, un visi redzējumi man sniedz ziņas par noteiktu personu. Cilvēki man ir jautāju�i, ko es �ajās ainās saredzu attiecībā uz viņu pa�u dzīvi: sav�starpējās attiecības, darba un veselības problēmas, to, kas viņus no�māc. Lielākoties tie�i vīzijas man palīdz. Gandrīz vienmēr tās piepil�dās, un reizēm tas nav īpa�i patīkami.

Ja uz jums es skatos ar savu Redzi, varu pateikt, ko esat ēdis bro�kastīs, redzu krāsas, kas raksturo jūsu patiesās spējas un dzīves mi�siju, � kāpēc esat uz �īs planētas. Vai arī parādās simboli, kas man vēsta, vai esat laimīgs, bēdīgs vai slims. Tēlus un simbolus es spēju uztvert ar redzi, kas norāda, kāpēc jums ir radu�ās savstarpējo attie�cību problēmas, kāpēc jūtaties neviena nemīlēts vai kāpēc naktīs moka slikti sapņi. Spēju pat ieskatīties jūsu nākotnē un pateikt, kāda būs jūsu dzīve pēc, teiksim, pieciem gadiem.

Arī man � kā jebkuram � ikdienas gaitas sākas, veicot da�ādus regulārus pienākumus. Es pieceļos � un tūlīt pat vēlos, kaut jopro�jām atrastos gultā. Tiklīdz mana saime � jūrascūciņa, bruņrupucis, kaķis un divi suņi � sadzird vai pamana manu vismazāko kustību, tie pieprasa viņus pabarot. Pēc tam pievēr�os desmitgadīgajam dēlam Gabrielam, kur� arī ne labprāt pamet gultu. Gandrīz nesaprotu, kā galu galā ar visu tieku galā. Uzmundrino�i iedunkādama, soli pa so�lim izdabūju dēlu ārā pa durvīm. Cen�os būt rūpīga māte, tomēr zē�nam kājās neatbilsto�as īsās zeķītes, somā mazliet suņu apzelēta mā�jasdarbu burtnīca. Mēs piestājam pie vietējās kafejnīcas, lai ieturētu brokastis � smalkmaizīte un piens.

Pēc tam es varbūt piezvanu savam divdesmit vienu gadu veca�jam dēlam Maiklam, koled�as studentam, kur� atbild uz zvanu vie�nīgi tad, ja viņam ir vajadzīga nauda. Un kur nu vēl cīniņ� ar dabas stihijām, kas apliecina, ka esmu �īsta minesotiete� � atbilstīga iztu�rīgas, luterticīgas norvēģietes tēlam [1] , kura ignorē se�as pēdas augstas sniega kupenas un moskītu mākoņus un kura spētu apkarot grauzē�jus. Vai tas nedaudz nelīdzinās arī jūsu ikdienai?

Neparastāka ir manas darbības joma. Manu īpa�o spēju ener�ģija ir vērsta uz citu cilvēku likteņiem un dzīvēm. Mani lūdz �redzēt ainas� � ne ar datora, ne citu tehnoloģisku līdzekļu vai fotogrāfiju, vai vēl kādu tipisku vizuālās informācijas līdzekļu palīdzību. Es ieraugu indivīda likstas un to atrisinā�anas iespējas, kā arī ielūkojos viņa nā�kotnē. Mani lūdz uztvert ar redzi tēlus, vietas, laikaposmus, slimības un da�neda�ādu ķezu pārvarē�anas paņēmienus. Man prasa atbildēt uz jautājumiem, kurus mēs visi zinām, bet reti vaicājam. Visvairāk lūdz saskatīt cerības.

Kas jāuzklausa visbie�āk?

Manai meitai diagnosticēja vēzi; mana māte ir pie mir�anas; pēc autoavārijas zaudēju darbu; vīrs uzzināja, ka man ir romāns ar citu vīrieti; manam vīram ir mīļākā; jūtos tik nospiesta, ka nevaru pat pie�spiest sevi piecelties no gultas; man �ķiet, ka manās mājās ir iemitinā�jies spoks; man uzlikts lāsts.

Ko man darīt?

Gandrīz ik dienu mēs par kaut ko raizējamies: necie�u savu darbu, ko darīt? Kāpēc dzīvoju, kāda jēga ir manai dzīvei? Vai es izveseļo�os? Mani nomāc strīdi ar vīru (sievu). Kā tikt vaļā no skudrām virtuvē? Vai tieku mīlēta? Vai es jebkad laimē�u loterijā?

Nav nekā neparasta, ka galvā jaucas līdzīgas domas; neparastas ir manas spējas rast atbildes. Sirdsēsti moka da�āda tipa cilvēkus � man ir nācies meklēt tam izskaidrojumu. Jautājumus varētu iedalīt trīs ka�tegorijās: savstarpējās attiecības un mīlestība, darbs un dzīves mēr�ķis, fiziskā veselība un garīgais līdzsvars. �īs trīs jomas ir nozīmīgā�kās cilvēka dzīvē, un tām ir noteico�ā loma laimes apzinā�anā un tās pieredzē�anā ikdienā.

Ir neiespējami uzskaitīt visus man uzdotos jautājumus un manas atbildes, tāpēc rakstu �o grāmatu. Vēlos, lai jūs saprastu, ka jautā�jumi, kas jūs nodarbina, ir pamatoti. Nav nozīmes, cik tie ir mū�seni, �ķietami nenozīmīgi, mulsino�i, di�i vai dīvaini � tie ir svarīgi.

Svarīgi ir jūsu personīgie jautājumi. Svarīga ir jūsu dzīve. Svarīgs esat jūs pats. Tāpēc grāmatas otro, izvērstāko daļu, iedalīju trīs gal�venās nodaļās, katru veltīdama vienai no trim svarīgākajām dzīves jomām. Katra nodaļa ir rakstīta jautājumu un atbil�u formā, lai jūs atrastu savu jautājumu un saņemtu atbildi, it kā runātu ar mani klā�tienē vai pa tālruni.

Grāmatā es aprakstu da�as savas bērnības epizodes, kas vienam otram, iespējams, liksies neīstas, tomēr ir patiesas. Cik daudz cilvēku var sacīt, ka bērnībā ir dzēru�i tēju eņģeļu sabiedrībā? Ar mani tā ir noticis. Un ticu, ka ne tikai ar mani. Daudzi no mums, būdami bērni, dzīvoja pasaulē, kurā mita eņģeļi, velni, fejas un gari, kas ir iestrēgu�i laikā starp dzīvajiem un miru�ajiem.

Varbūt esam aizmirsu�i, varbūt esam saklausīju�ies līdzīgus stās�tus un pa�u piedzīvoto esam noturēju�i par fantāziju, noticēju�i tādas iespējamības noliedzējiem� Lai kas ari būtu, es ceru, ka palīdzē�u jums atcerēties ne tikai, kas bijāt, bet arī skaidri apzināties, kas esat.

Kā fiziska būtne jūs dzīvojat krāsas, enerģijas un gara kaleido�skopā, kas cilvēkam māca rīkoties, pielāgo videi, informē, dziedina. Mēs visi dzīvojam �ajā valstībā � vai jūs to apzināties vai ne. Ta�u visi spēj panākt saskarsmi ar neredzamo pasauli, lai kā arī to vēlētos. Es varu � un daru.

Būdama bērns, es burtiski redzēju mūs apņemo�ās garīgās un enerģiskās dimensijas. Visvairāk mani valdzināja krāsas un veidoli ap cilvēka ķermeni. Sāku saprast: katrai krāsai ir noteikta nozīme un katra tā atklāj cilvēka vēlmes, izjūtas, ķermeņa un rakstura īpa�ības. Da�i veidoli bija ģeometriskas formas un attiecīgi norādīja uz perso�nas domām un pārliecību; citi veidoli raksturoja personas garīgo pasaules uztveri un dziļāko būtību. Es vērtēju cilvēka vajadzības un iespējamo rīcību atbilsto�i izstarotajām krāsām un to ģeometriska�jām formām. Jau agrīni es kļuvu par �enerģētisko uztvērēju�: ja mamma kļuva sarkana, es steidzos uz savu istabu, jo zināju, ka drīz viņas dus�mas lauzīsies uz āru. Ja māsa izstaroja dīvaini dzeltenbrūnu nokrāsu, es paslēpos, jo zināju, ka viņa mani tūlīt nosūdzēs.

Kļūdama vecāka, es sapratu, ka ir krāsas, kas attiecīgi ir pārsvarā katra cilvēka ķermenī: gurnu apvidus ir sarkans, vēders � dzeltens. Cilvēku lielākajai daļai ap galvu mirdz spodri balts oreols, da�iem � blāvi pelēks. Cilvēka āda izstaro pulsējo�as enerģijas joslas � no sar�kanas līdz spodri baltai. Nedaudz vairāk kā divdesmit gadu vecumā es uzzināju, ka spēju uztvert noteiktu sistēmu, kas jau tūksto�iem gadu tiek dokumentēta da�ādās pasaules kultūrās.

Es spēju redzēt smalkās enerģijas un enerģiju izvietojumu cilvēka ķermenī. Vispirms � �akras un auras. �akras ir enerģiju orgāni, kas pārveido psihisko informāciju fiziskajā enerģijā un otrādi. Jau agrā bērnībā spēju ieraudzīt divpadsmit �o enerģiju centrus gan cilvēka ķermenī, gan ap to, � katram centram ir savs uzdevums. Mani ap�būra atklāsme, ka spēju to visu redzēt. Auras krāsa atbilst krāsu ener�ģijai ap augumu. Tāpat arī katrai �akrai ir sava funkcija, kas vairāk ir vērsta uz fizisko ķermeni, nevis cilvēka garīgo esību.

Manas īpa�ās spējas apstiprinājās, kad, ceļodama pa Venecuēlu, nonācu Valensijā. Klīdu pa mazās pilsētiņas ielām, nesdama rokās to�reiz divus gadus veco dēlu, kad uz ielas man pienāca klāt izkāmējis vecis ar izspūru�iem sirmiem matiem. Nesapratu, ko viņ� spāniski saka, bet garāmejo�s sve�inieks viņa runu pārtulkoja. Vecais vīrs uz�lika roku man uz aug�delma un uztraukti �estikulēja uz manas sirds pusi. Biju pārsteigta, centos viņu atgrūst, bet tulks teica, lai neuztrau�cos � brujo vai �amanim esot man jānodod ziņa.

�Tev ir dāvāta krāsu izpratne,� vecais vīrs paziņoja. �Tev ir jādzie�dina cilvēki!�

Pēc atgrie�anās mājās Minesotā pierakstījos dziednieku kursos. Tie bija pirmie mācību kursi par enerģētisko dziedinā�anu. Kādas pansijas apak�stāva vestibilā pievienojos pārējiem astoņiem �dīvai�ņiem�. Kursos uzzināju par �akroloģiju, par �akru enerģētisko centru anatomisko izvietojumu cilvēka ķermenī, par auru laukiem, � vārdu sakot, par visu, ar ko turpmāk saistīju visu savu dzīvi. Iedomājieties, ka iztēlē redzat kokus, bet neviens cits tos nespēj redzēt, pat nevar aptvert, ka tādi vispār var būt. Un tad kādu dienu kāds jums saka, ka viņ� spēj tos redzēt un pat pasaka, kā tos sauc!

Mācības pavēra ceļu manam garīgajam ceļojumam. Pirms tam biju mazliet nenopietni papētījusi �o citiem neredzamo pasauli perso�nīgām vajadzībām, tomēr bez dziļākas izpētes vai zinātnisku aspektu apjēgas. Tagad aizrautīgi nodevos enerģiju studijām, sāku apmeklēt augstākus kursus, izmantoju katru iespēju pētīt un apgūt daudzas da�ādu tautu dziedniecības metodes, pētīt �akru un auras laukus, studēt cilvēka psiholoģiju, vēsturi un iedziļināties citās zinībās.

Kā tuksnesī pēc ūdens malka izslāpis cilvēks, es aizgūtnēm apce�ļoju pasauli, iegūdama arvien pla�ākas zinā�anas. Belizā un Meksikā, Peru un citās Dienvidamerikas valstīs es iztaujāju vietējos dziednie�kus un zintniekus, es meklēju un pētīju, kā labāk izprast dabas dotu�mus. Pētīju �amaņu dziedniecības metodes Bribri rezervātā Kostarikā, lai atklātu veidu, kā ārstēt no mūslaiku nelaimēm, piemēram, no narkomānijas. Divas nedēļas apceļoju Britu salas, apmeklēdama pa trim līdz �etrām apmetnēm dienā, lai uztvertu un izprastu �is zemes dzīvīgo garu. Esmu no viena līdz otram galam �ķērsojusi Sahāru, iz�taujājusi vietējos nomadus par �ūsku izmanto�anu tautas medicīnā; esmu apmeklējusi Lakotas rezervāta indiāņus un meklējusi pareģo��anas noslēpumus Grieķijas salās.

Es nemitīgi lasīju grāmatas par kvantu fiziku, zinātniskos �urnā�lus (tādus kā Scientific American), ezoteriskos Svētos Rakstus, kā arī po�pulāras grāmatas par dziedinā�anu un �amanismu. Apmeklēju kris�tie�u semināru, lai izprastu Kristu un lai mācītos uzņemt sevī lielā Visuma Peru svēto ārstniecību. Nav svarīgi, vai ceļojums ir veikts garīgi vai fiziski, mācības un zinā�anas vienmēr sasniedz manas Re�dzes apziņu: manām spējām redzēt krāsas, formas, enerģijas un tās veidus, � visu, kas darbojas saskaņā ar smalkajām enerģijām, to ka�nāliem, ķermeņiem un laukiem, kas ir fiziskās esamības pamatā.

Manas studijas nebija laboratoriskas, pareizāk būtu teikt, ka lielā�koties zinības es apguvu praktiski. Mani instrumenti nebija mikro�skopi vai teleskopi, manas būtības �redzes skops� bija iek�ējā Redze � psihiskā spēja, ko sauc par tālredzību vai gai�redzību. Ārstnieciskām analīzēm nebija vajadzīga aknu vai kuņģa zondē�ana; es pētīju to, ko citi nespēja redzēt, bet ko gadsimteņiem ilgi miljoniem cilvēku ir zi�nāju�i, par ko ir spriedu�i un rakstīju�i. Jā, es lasīju par citu pētīju�miem un atklājumiem lielajās mistērijās, bet mēroju to ar pa�as vese�līgā saprāta, zinā�anu un gai�redzības mērauklu.

Mana dziļā sapratne noveda mani pie �akru ekspertes pasaules slavas. Mana pirmā grāmata �Jaunas atziņas par �akru dziedinā�anu�, ko vairāk nekā pirms desmit gadiem publicēja Llewellyn izdevnie�cība, tagad ir tulkota un publicēta vairāk nekā ducis valodās, ir papil�dināta un atkārtoti izdota ar nosaukumu �Viss par �akru dziedinā��anu�. Tā ir viena no nedaudzām grāmatām par �akru, uz kuras tekstu atsaucas un ko citē dziednieki un enerģiju speciālisti. �ajā grā�matā es ne tikai kataloģizēju un rakstu par divpadsmit pamat�akrām, bet tajā ir ari par divdesmit garīgajiem jautājumiem (ja jūs sagaida bankrots, tikpat labi tas varēja būt iespējams jebkurā citā laikā). Es turpinu rakstīt par manam zinā�anām dziedniecībā � tās pastāvīgi papla�inās, pateicoties galvenokārt manām gai�redzības spējām � arī da�ās citās savās grāmatās, tai skaitā pavisam nesen izdotajā ro�kasgrāmatā �Smalkais ķermenis: jūsu enerģiju anatomijas enciklopē�dija�. Tas ir pasaulē pirmais un noteikti vispla�ākais izdevums par trim galvenajām enerģijas sistēmām, kas ir pētītas un zinātniski pa�matotas ilgāk nekā pēdējos 5000 gadus.

Es lepojos ar visām savām grāmatām, bet, iespējams, vēl lielāks prieks man ir par darbu, ko veicu katru dienu, konsultēdama gan in�dividuāli, gan organizācijas visā pasaulē, � reālus cilvēkus: tie�i kā tu un es. Kā gai�reģe vai kā enerģētiskā dziedniece un padomdevēja, kas redz vīzijas, esmu strādājusi ar vairāk nekā 30 000 klientiem. �ie redzējumi līdz ar attiecīgiem vārdiem, mana iek�ējā Redze un sajūtas palīdz man palīdzēt daudziem, ari sev pa�ai. Uz vairumu man uz�doto jautājumu (daudzi no tiem, kā arī atbildes uz tiem, ir minēti �ajā grāmatā) atbildēt var cilvēki pa�i � bie�āk, nekā �ķistu pirmajā acumirkli. Mēs visi ta�u esam garīgas būtnes ar cilvēciski fizisku dzī�ves pieredzi.

Nav svarīgi, cik �ķietami lielas ir mūsu rūpes vai likstas � vai tās ir par savstarpējām attiecībām, darbu, vai veselību �, viss noved cē�loņa un patiesības meklējumos saskaņā ar mūsu Dievi�ķo vienreizīgumu iek� un caur cilvēciskumu. Un nonāk pie cerības � cerības izpausties mīlestībā un līksmē, kur nav nozīmes ne ārējam izskatam, ne tam, kā jūtamies.

Mans secinājums ir �āds: ja mēs vispirmām kārtām esam garīgas būtnes, tad viss dzīvē ap mums ir Dievi�ķības izpausme. Mēs nepa�metam Dievi�ķo esību ceļā no Paradīzes uz Zemi, � mēs to paņemam sev līdzi. Mēs nezaudējam garīgo spēju izmanto�anas iespēju vai turp�māko saskarsmi ar Dievi�ķo tikai tāpēc, ka lielākā daļa mūsu dienu ir pakļauta sīkumu tirānijai � trauku mazgā�anai, ie�anai uz darbu,

nodokļu veidlapām, �ķaudī�anai aukstuma dēļ. Nē, mēs ar katru el�pas vilcienu, ar katru mirkli pasaulīgajā kļūstam aizvien garīgāki tik ilgi, kamēr paliekam uzticīgi visaptvero�ajai mīlestībai. Nav svarīgi, cik neievērojams ir smaids, � tas ir un paliek smaids. Nav svarīgi, cik dziļi esam noglabāju�i savas sirdis, � mums tās ir. Nav svarīgi, uz cik daudziem jautājumiem dzīve līdz �im ir atbildējusi, mēs � jopro�jām vēl jautājam, tiekdamies pēc Dievi�ķās atklāsmes, joprojām attīs�tāmies.

Mana galvenā vēlē�anās ir, lai, lasīdami �o grāmatu, jūs gūtu jaunu cerību. Lai jūs rastu pārliecību, ka cerības piepildīsies un jūsu dzīve kļūs daudz labāka, daudz atbilsto�āka jūsu iek�ējai būtībai.

Labi, ja ir par ko ba�īties; labi ir atskatīties pagātnē un padomāt, kas jūsu dzīvē nav bijis kārtībā un kāpēc. Varbūt tur ir meklējams cēlonis jūsu neveiksmēm? Lasīdami par man visvairāk uzdotiem jau�tājumiem un manas atbildes, sapratīsit, ka pat sare�ģītas likstas neat�taisno apstā�anos atbil�u meklē�anā, sevis izziņā. Mēs ikkatrs esam apveltīts ar īpa�ām dotībām. Tam ir iz�ķiro�a nozīme gan jūsu pa�u dzīvē, gan visas cilvēces, visas pasaules Dievi�ķajā izpausmē. Varbūt arī jūs spējat redzēt to, ko citi nespēj? Varbūt jūsu rīcību nosaka gal�venokārt saprāts, zinā�anas, vārdi, mūzika, pieskāriens vai izjūtas. Varbūt jūsu sapņi piepildās; varbūt tie drīzumā piepildīsies. Nav sva�rīgi � kas, nav labāka laika par tagad, lai izmantotu pa�a dotības katrā līmenī, jo tik tie�ām pasaulei esat nepiecie�ams viss tāds, kāds jūs esat, un viss tas, ko jūs varat darīt.

Tik viena diena mūsu isais mū�s Starp diviem sapņiem, divu nak�u mū�ībām.

Viljams �ekspīrs, �Vētra�, 4. cēliens, 1. aina. Tulkojusi Erna Sprince

Katrā stāstījumā pa vīzijai

Vai spējat dzīvi darīt labāku, par katru jautājumu ieraudzīdami pa vienai vīzijai?

Domājiet par savu pagātni, � varbūt atmiņā pazib tālu izjūtu un atziņu juceklis, bet varbūt pagātnes notikumi atmiņā sakārtojas se�cīgi kā filmas kadri? Varbūt notikumi biju�i spilgti, aizraujo�i, bet varbūt rāmi vai ikdieni�ķi? Lai kādas būtu pagātnes ainas, jūs tās va�rat vizualizēt, vai ne?

Apsveriet savu pa�reizējo situāciju, � iespējams, tā izpau�as jūsu izjūtās vai iedomās, varbūt vārdos, noskaņās vai mūzikā. Ir dau�dzi veidi, kā mēs uztveram savu �ā brī�a dzīvi, ta�u labākais veids, kā plānot nākotni, ir virzīties uz to no �tagadnes� � viens redzējums katrā reizē.

Paredziet savu nākotni! Jūsu sapņi un cerības parādās kā kino�filmā, vai ne? Detaļas varētu būt neskaidras, notikumu struktūra � nenoteikta, ta�u mēs savu likteni un nākotni veidojam saskaņā ar savu individualitāti.

Ja es ieskatītos jūsu nākotnē, es redzētu gai�as un milzumdaudzas neierobe�otas iespējas. Lai gan nevaru nodro�ināt, ka viss pil�nībā īstenosies, atcerieties, ka mūsu dzīvi ietekmē pat tas, kā nodzī�vojam katru sekundi. �Tagad� ir pagātnes rezultāts, � lai kaut ko mainītu, mums kaut kas ir jādara savādāk. Mums jau �odien jākļūst par tiem, kas būsim.

Es esmu redzējumu enerģētikas eksperte brīdī, kad klients kon�sultējas ar mani. Ainas es ar �garīgo aci�. Es vēlētos, kaut varētu jums parādīt, ko redzu, lai mans prāts jums �ķistu kā digitālā fotoaparāta ekrāns. Manuprāt, jums noteikti patiktu redzēt sevi tā, kā es jūs redzu.

Vai zināt, ka esat brīni�ķīgu krāsu un nokrāsu varavīksne? Jūsu pro�blēmas � un to risinājumus � var atainot daudzkrāsainos atspogu�ļojumos. Jūs esat fotogrāfisks brīnums!

Manus redzējumus rada enerģija. Katram ir sava enerģiju sis�tēma, par ko rakstī�u turpmāk. Es spēju lasīt jūsu enerģētisko sistēmu, kā ari organizāciju, valstu un pat planētu izstarotās enerģijas, � es tās redzu kā ainas, krāsas un simbolus. Vispirms es ar redzi uztveru �akru un auras laukus � divas enerģētiskas sistēmas, kas ir saistītas ar jūsu fizisko ķermeni. Skatīdamās caur jūsu ādu, aiz jūsu orgāniem, jūsu prātā, es spēju uztvert jūsu sajūtas, noskaņojumu, atmiņas, dzī�ves notikumus, sapņus, vēlmes un garīgumu, kas veido jūsu vienreizīgumu. Ja varu jums palīdzēt, atrazdama smalkās enerģijas iemeslu jūsu likstām, varam vieglāk novirzīt fizisko īstenību vajadzīgajā vir�zienā un radīt apstākļus, kas ļaus skaidrāk apjaust iespējas īstenot sa�vas ieceres.

1. daļā, ko pa�laik lasāt, es runāju par manu redzējumu nozīmī�gumu. Tā pamatā ir mana spēja vizualizēt visu, ko redzu gara acīm. Pirmajā nodaļā es atstāstu arī pa�as piedzīvoto. Ko nozīmē �redzēt bil�des� pirms savas piedzim�anas? Kas ir dabiskā intuīcija? Kā tā ietekmē Dievi�ķo atklāsmi? Kā nonācu pie savas Dievi�ķās apdāvinātības atzi�ņas? Kā to uztvēru? Kā tas ir � dzīvot īsteno dzīvi, būt garīgai konsul�tantei?

Grāmatā iepazīstinu ar trīs sfēru koncepciju, par kurām detali�zētāk rakstu 2. daļā. Dzīvi var novest līdz (un svinēt ar) trim aktivitā�tes jomām: savstarpējās attiecības vai mīlestība, darbs vai liktenis un veselība vai garīgā līdzsvarotība. Dievi�ķais ietekmē (vai uzsmaida) caur katru no tām, atklādams, kādi mēs esam kā garīgas būtnes. Pētī�dami savu patieso esību, kļūstam par Dievi�ķās atklāsmes rosinātājiem pasaulē. Mēs arvien pilnveidojamies, radīdami cilvēciskumu.

Mums katram piemīt unikālas spējas, � da�s tās atzīst un pie�ņem, cits no tām atsakās. Katrs stāsts ir at�ķirīgs. Es ceru, mans dzī�vesstāsts jūs iedro�inās papla�ināt robe�as, ko pats esat novilcis, un

ļaus apzināties, ka jums ir dots viss, kas nepiecie�ams dzives veik�smei.

Daļa no mana stāsta ir par manu darbu � es pavadu dienas, uz�klausīdama klientu jautājumus, lūgdama Dievi�ķajam, lai palīdz sa�ņemt atbildes gara redzējumos. Es redzu priek�ā sēdo�ā indivīda bū�tību, tomēr daudzos gadījumos tās līdzinās viena otrai vairāk, nekā at�ķiras. 2. daļā es rakstu par daudziem man visbie�āk uzdotajiem jautājumiem, cerēdama, ka �ajā jautājumu � atbil�u nodaļā atradīsit arī sev ko noderīgu un ierosino�u.

Noslēgdama �o ievadu, domāju, ka tas pilnīgi atbilst V. �ekspīra traģēdijas citātam nodaļas sākumā. Mēs sapņojam savu dzīvi, re�dzam to līdzībās, tēlos, metaforās un atklāsmēs. Mūsu sapņojums var būt mazs vai liels, varam sapņot bailīgi vai drosmīgi, vienalga � tas ir jūsu sapnis un vienlaikus jūsu īstenā dzīve.

Svarīgas problēmas: par laimīgo lozi un citi nozīmīgi temati

Vai es reiz izvilk�u laimīgo lozi ?

Tas ir viens no vispopulārākajiem jautājumiem, kāds man ir uz�dots. Pārējie jautājumi, ko dzirdu vai ik dienu, ir:

*� Vai satik�u savu sirdsdraugu?

*� Kas ir mana garīgā misija?

*� Kā izveseļoties?

� Kas man sagaidāms nākotnē?

*� Vai varu runāt ar miru�o mīļoto?

*� Vai piedzīvo�u īstu mīlestību?

*� Kāpēc esmu �ai pasaulē?

*� Kā kļūt finansiāli neatkarīgākam?

Kādas ir manas atbildes uz �iem jautājumiem?

Atbildes katram cilvēkam, kas vēr�as pie manis, at�ķiras, lai gan ar laiku esmu saskatījusi tajās diezgan lielu līdzību. Vai katram varu palī�dzēt? Daudzi klienti mani cildina, lai gan neesmu nosaukusi laimīgās loterijas numuru. Mans darbs neaprobe�ojas ar uzdoto jautājumu, � mans darbs nozīmē salikt kā mozaīkas gabaliņus to, kas problēmu ir radījis, to, kas ir tās pamatā. Tikai pēc tam mēs kopā skatīsimies, ko darīt, lai rastu risinājumu.

Vai ir bijis kaut kas līdz galam nenokārtots? Krīze ģimenē? Nīs�tams darbs? Ja ir kāds nenokārtots rēķins, tad vairāk iespējams, ka iegansts ir finansiāls; ja tā ir ģimenes krīze, tad jānoskaidro, kas ir �ģimene� un kas tai palīdz vai traucē; nīstams darbs rosina uzdot sev svarīgākos savas dzīves jautājumus: ko īsti es vēlos?, vai tie�ām esmu tik vērta, kā pati uzskatu?, kāpēc patlaban esmu �ajā pasaulē?, ko da�rīt, lai atrastu piemērotāku darbu? Parasti es nosaku svarīgākos jautā�jumus (un atbildes) tā, lai cilvēks saredzētu iespēju kļūt tas, kas viņ�, viņaprāt, varētu būt. Turklāt � mans darbs nozīmē palīdzēt cilvē�kiem novērtēt, vai viņi varētu kļūt kas vairāk, nekā jau ir.

Citiem vārdiem sakot � es dodu viņiem cerību.

Lai dzīvotu, mums ir nepiecie�ama cerība. Dzīve nemitīgi izai�cina. Cik rei�u nav gadījies, kad, būdama pilnīgi pārliecināta, ka viss, kas darāms, ir paveikts � mājdzīvnieki pabaroti, vecākajam dēlam ir iedota dieni�ķā �koled�as nauda�, jaunākajam dēlam mugursomā ieliktas pusdienas, mājasdarbu burtnīcas un dzīvē tik �nepiecie�a�mie� iPod atribūti, kad pēk�ņi atgadās kas neparedzēts � piemēram, zēns, steidzoties uz skolu, iever pirkstu automa�īnas durvīs. Kā atcelt iepriek�norunātās tik�anās ar klientiem, kurām jānotiek jau pēc div�desmit minūtēm?

Visi esam pieredzēju�i �ādus (ne)gadījumus, kad ir nepiecie�ams tūlītējs risinājums, praktiska apstākļu izpratne un � nedaudz veik�smes. Un tad vēl dienas � ja ne gadi, kā vienmēr �pietrūkst�. Un rei�zes, kad ļoti ir nepiecie�ama cerība. Da�kārt mums nepiecie�ams sev atgādināt, ka � jā, mēs patie�ām esam garīgas būtnes ar cilvēcisku pieredzi, ka visa mūsu dzīves pieredze patie�ām norāda, ka mums ir jāpriecājas, ka esam tādi, kādi esam.

Es cilvēkiem ne tikai dodu cerību, es to pateicībā redzu � baltu, melnu, krāsainu. Manuprāt, cerība ir �iesaiņota� tēlos.

Mans darbs nav likumīgi atzīta profesija, tas nav minēts Valsts ieņēmumu dienesta pakalpojumu katalogā kā citas standartprofesijas; nav arī oficiālu gai�redzības kursu koled�ās, un tomēr visa mana dzīve ir mana darbaskola.

Vārds gai�redzība* nozīmē skaidra redzē�ana. Gai�redzība ir tik�pat sena kā cilvēce un tāpat kā citi �o dotību apzīmējumi: medijs, mistiķis pareģis, �amanis. Stereotipisks uzskats � �igāniete ar kris�tāla lodi un Taro kārtīm nodarbojas ar jūsu nākotnes izzīlē�anu. Ja tāds ir jūsu uzskats par mani � būsit vīlies. Esmu normāls cilvēks � esmu māte, draudzene, meita. Kafejnīcā jūs mani neat�ķirtu no pā�rējiem apmeklētājiem � ne mazākās līdzības ar tipisko zīlnieces tēlu.

Kad esat pie manis konsultācijā, es piedāvāju redzējumus tie�i par jums. Daudzas ainas. Da�as attēlo jūsu personību, citas var parādīt jūsu slēptākās vēlmes, dziļākās vajadzības un garīgo mērķtiecību vai sīkmanīgu skaudību. Da�as ainas norāda uz sāpīgām atmiņām, slik�tiem ieradumiem vai ekscentriskām fantāzijām. Tomēr vēl citi var vēs�tīt par mīlestību nākotnē vai dzīves ceļa turpmākām iespējām. �īs ainas var parādīties mana prāta �ekrānā� kā atbilde uz jūsu jautājumu, da��as var uzrasties neaicinātas.

Es neizvēlos tēlus un ainas, ko redzē�u, bet man ir jāvar tās pār�traukt. Jūs drīkstējāt uzdot jautājumus, un es drīkstēju uzdot jautāju�mus, tomēr galu galā no savādā mistrojuma, ko sastāda jūsu zemap�ziņa un enerģētiskā sistēma, un manas iedzimtās spējas un Dievi�ķā atklāsme, izkristalizējas tēli un ainas, ko redzu savā prātā, bet da�reiz arī skatu fiziski ar acīm. Tas, kas atklājas, reizēm uzjautrina, bie�i ir sāpīgi, arī sirdi ploso�i, � bet vienmēr interesanti.

Ikviens vēlas, lai es saredzētu un pateiktu, kas viņ� īsti ir, kas ar viņu notiek. Esmu konsultējusi vairāk nekā 30 000 klientu un vēl vai�rāk, ja pieskaita tos, kas apmeklē manus seminārus vai lasa manas grā�matas. Mans darbs ir redzēt un pateikt, mācīt un dot padomu. Būt gai�reģei ir mans darbs un aicinājums.

Da�ādos dzīves posmos mums ir nepiecie�ams �ieskats no ma�las�. Ja tieslietās ir vajadzīgs jurista padoms, mēs vēr�amies pie advo�kāta vai notāra; ar emocionālām problēmām mēs ejam pie psihote�rapeita; veselības jautājumos meklējam ārstu, specifiskām kaitēm ir nepiecie�ama speciālista palīdzība. Mēs konsultējamies ar gai�reģi, kad vajadzīgs intuitīvām spējām apveltīts cilvēks, kur� var ieskatīties zem�apziņā un redzēt, kāpēc jums ir sāku�ās nedienas un kā tās iespējams novērst.

Gai�redzība nenozīmē tikai atstāstīt redzēto, � gai�redzība dod padomu, brīdinājumu un dziedinā�anu. Senās Grieķijas Delfu orā�kuls bija starp cilvēces vēsturē zināmākajiem gai�reģiem. Parasti Delfu orākuls bija kāda vietējā apvidus veca sieviete ar īpa�ām spējām, ko da�reiz sauca par redzi. Būdama transā, viņa pareģoja, parasti runā�dama mīklaini, un tempļa priesteri iztulkoja viņas pareģojumus. Pie Delfu orākuliem vērsās gandrīz visās dzīves jomās � valsts lietās, māj�saimniecības jautājumos, sirdslietās u. c.

350. g. p. m. ē. karavadonis Aleksandrs Lielais atzina, ka militāros panākumus guvis, pateicoties Amona orākula no Sīvas oāzes Ēģiptē pareģojumiem. Nav zināms, ko orākuls ieteicis Aleksandram, bet daudzi vēstures pētnieki uzskata, ka orākuls ne tikai pareģoja viņa militārās uzvaras, bet arī deva padomus karamākslā. Iespējams, pa�teikdamies orākulam, Aleksandrs Lielais izteicis vēlē�anos, lai viņu apglabā Sīvas oāzē.

Jēkaba dēls Jāzeps (pēc Vecās Derības, Toras un Korāna nostās�tiem) bija ebreju zēns, kuru brāļi pārdeva verdzībā. Ēģiptē viņ� pie�redzēja daudzas nelaimes, un galu galā viņu pie tam vēl ieslodzīja cietumā. Drūmais notikums deva iespēju atklāties Jāzepa īpa�ajām spējām � drīz izplatījās valodas par viņa spējām iztulkot sapņu no�zīmi. Faraons Jāzepam lika iztulkot savu sapni un uzzināja, ka ir gai�dāmi septiņi trekni gadi, kam sekos septiņu gadu nera�a. Jāzeps pa�mācīja, kā pārlaist trūcīgos laikus. Faraons iecēla Jāzepu par vezīru, ļaudams gai�reģim rīkoties pēc sava prāta. Pateicoties Jāzepam, ēģip�tie�i arī grūtajos laikos necieta badu.

Iezemie�u kopienu �amaņi � priesteri dziednieki � jau sen ir izmantoju�i vīzijas, lai noteiktu slimību un attiecīgi ārstētu. Viņi ir spēju�i pārkāpt fiziskā ķermeņa robe�as, lai saņemtu citiem nere�dzamu informāciju, runātu ar nedzirdamo, novirzītu enerģiju no �tu�rienes� uz ��ejieni�. Man ir laimējies mācīties pie gai�reģiem un zint�niekiem visā pasaulē, ieskaitot Japānu, Kostariku, Belizu, Meksiku, I lavaju salas, Krieviju, Velsu, Angliju, Grieķiju un Maroku. Esmu uzzi�nājusi, ka gai�redzību neierobe�o ne etniskās, ne reliģiskās, ne valodu robe�as; pati gai�redzība ir transcendentāla. (Piezīme: filozofijā � vis�pla�ākais, vispārīgākais, piemēram, par jēdzieniem �labais�, �patiesais�, �vienotais�.)

Kas ir �redzējums�? Tas ir viss, ieskaitot līdzekļus, kas palīdz iz�pētīt pagātni, mainīt tagadni un radīt nākotni. Spēja redzēt zīmes uz apziņas �ekrāna�, simbolus, tēlus un ainas ir tikai viena no iespējama�jām psihiskajām dotībām. Vēl pastāv mutiskie izteiksmes veidi � spi�ritiskie mediji, informācijas kanāli, telepātija, garīgā kinestētika vai sensorā uztvere (saistīta ar sajūtām, maņu orgāniem), kas informē cil�vēku ar da�ādu līdzekļu palīdzību, ieskaitot lūg�anu un meditē�anu. Ir fiziskā kinestētika kā psihometrijas sastāvdaļa, � tā ir otra cilvēka izjūtu uztvere.

Jums ir vismaz viena, ja ne vairākas �īs dotības. Tās ir ieprogram�mētas jūsu enerģētiskajā sistēmā caur jūsu garu, proti � caur �akrām vai enerģijas centriem gan jūsu ķermenī, gan ārpus tā. Jūsu gars ir jūsu esības īpa�ā daļa, kas saistīta ar Dievi�ķo, un nav nozīmes, kādi ir ārējie apstākļi. �īs neparastās dotības ir garīgā apdāvinātība, kas ir nepiecie�ama, lai jūs piepildītu savas pasaulīgās dzīves uzdevumu. Apzināties savus talantus nozīmē apzināties sevi; pazīt sevi nozīmē atraisīt un pielietot savas dotības. Mēs esam �eit, lai viens ar otru da�lītos talantos un, to darīdami, izjustu prieku par Dievi�ķo atklāsmi.

Gai�redzība, tāpat kā visas cita veida garīgās atklāsmes, tiek iz�mantota, lai uzzinātu problēmas cēloni. Bie�i pie manis pēc padoma nāk cilvēki uzzināt, ko iesākt ar nesen viņu dzīvē samilzu�ajām grūtī�bām, uzdodot da�neda�ādus jautājumus, piemēram: vai man uzņem�ties �o darbu, vai ar manu māti viss ir kārtībā, vai man precēties, kā�pēc es slimoju.

Lai atbildētu uz jautājumu, parasti apziņā gūstu vispārēju priek��statu, kas ir tas, ar ko vajadzētu sākt. Prātā redzu vīzijas, bet reizēm ainas uzrodas fiziski acu priek�ā. Pretēji daudziem, kas darbojas manā �profesijā�, es strādāju ar atvērtām acīm. Manuprāt, acu kon�takts ar klientu ir svarīgs, � es saprotu, ka klientam ir neērti veselu stundu emocionāli runāt par savām problēmām, raugoties uz cilvēku, kura acis aizvērtas.

�ie redzējumi apziņā bie�i sniedz problēmas cēloņa izpratni, dziedinā�anas un uz nākotni attiecīgas turpmākās attīstības iespējas. Redzējums var nākt kā brīdinājums, kā iespējamās sekas vai vieds pa�doms. Tas var attiekties gan uz pagātni, gan aprakstīt tagadnes stāvokli, gan pareģot nākotni. Da�reiz mana redzējuma enerģētika klientu var satraukt, jo �uzkarsē� problēmu. Katrā ziņā vīzijas parāda dziedinā��anas iespēju un slimības vai nelaimes pilnīgu izzu�anu.

Visvairāk man patīk redzēt krāsas. Mana iek�ējā pasaule ir bagā�tīga krāsu palete ar daudzām niansēm un nokrāsām. Pasaulē viss ir izteikts krāsās, un man cilvēki savā veidā ir kā vienīgās krāsu kom�pozīcijas, kas pastāvīgi mainās un attīstās.

Es varu tikai izskaidrot, ko pau� krāsas. Varu, piemēram, nolasīt kāda cilvēka personību pēc krāsu izvietojuma uz viņa ķermeņa: iztē�lojieties skaidri redzamu ķir�u krāsas sarkanu joslu ap cilvēka gur�niem. Spilgti sarkanā krāsa man vēsta, ka klients ir straujas dabas, bezbailīgs, kur� nekad nevar strādāt kādam citam. Blāvi sarkans tajā pa�ā apvidū ziņo par slēptu problēmu, iespējams, kaitīgu ieradumu.

Vispār nav sarkanas krāsas? Cilvēks ir novārdzis un, pilnīgi iespē�jams, ir fiziski slims. Redzot sarkanu kaķi, izskaidrojums var būt da��āds. Varbūt klientam pieder ruds kaķis vai ari viņ� tādu uz laiku ir pieņēmis savās mājās. Tomēr visticamāk tāda vīzija ir metafora, un man ir jālūdz Dievi�ķā atklāsme tālākai izskaidro�anai. Iespējams, ka persona pēc rakstura ir kā ruds kaķis jeb viņa vai viņ� ir biju�i rudi kaķi iepriek�ējās dzīvēs. Vai, iespējams, tikko ir iegādāts sarkans Jaguārs.

Da�ādām �akrām un auras laukiem enerģētiskajā sistēmā atbilst noteiktas krāsas. Es zinu �o krāsu nozīmi un ko tā katra simbolizē. Parasti krāsas nozīme atbilst tās pa�as krāsas �akras izskaidrojumam. Pirmā �akra, kas atrodas gurnu apvidū, ir sarkana, un �ajā �akrā ir ietverts spēks, kaislības, aktivitāte, dro�sirdība un citas pamatemocijas. Ja uz cilvēka ķermeņa redzu sarkanu krāsu, esmu pārliecināta, ka viņa personība atbilst aprakstītajām īpa�ībām.

Kāda no manām nodarbībām bija saistīta ar cilvēka ķermeņa enerģētisko sistēmu un tās kataloģizē�anu, tai skaitā enerģijas kanā�liem un nadis � upēm, kas pārnes dzīvības enerģiju, un enerģijas ķer�meņus (tādus kā �akras), kas psihisko enerģiju pārvēr� fiziskajā un otrādi, un enerģiju laukus (tādus kā auras), kas ir ķermeņa robe�a un filtrs no apkārtējās vides. Katram enerģijas ķermenim ir sava svār�stību frekvence, krāsa, krāsu toņi un uzdevums jeb darbība. Manu grāmatu, ieskaitot �Viss par �akru dziedinā�anu� un �Smalkais ķerme�nis: jūsu enerģijas anatomijas enciklopēdija�, galvenā tēma ir, kā iz�mantot uz �īm svārstību frekvencēm pamatotās zinā�anas, lai cilvēks dzīvotu pilnvērtīgu un veselīgu mū�u.

Simboli, formas, tēli un ainas, kas parādās manā apziņas ekrānā, sniedz man iespēju ieskatīties klienta dzīvē. Arī krāsas un veidojumu aprises daudz ko pastāsta: piemēram, depresija parādās melnas kas�tes formā. Es varu nosaukt depresijas cēloni, analizēdama melnās kas�tes novietojumu cilvēka ķermenī. Ja tā atrodas rīkles apvidū, zinu, ka problēma ir saistīta ar piekto �akru, kas atrodas kaklā. Un es pieļauju, ka mans klients ir uzaudzis ģimenē, kurā valdījusi mutiski ļaunprā�tīga attieksme; ka viņam ir sazinā�anās grūtības � komunikācija ir viena no galvenajām piektās �akras funkcijām. Ja melnā kaste ir vē�dera apvidū, zinu, ka klientam ir daudz bēdu vai apspiestu dusmu, vai grūtības ar pa�izpausmi un neprasme atklāt savu patieso būtību. �o ķermeņa apvidu pārvalda otrā �akra, kas atbild par jūtām un ra�do�o garu. Ja melnā kaste ir sirds apvidū, visticamāk, manam klien�tam ir problēmas savstarpējo attiecību jomā. Uzminiet, ko pārstāv ceturtā �akra, kas atrodas sirds apvidū? Jā, mīlestību un attiecības.

Daudzi redzējumi nav tik nepārprotami. Da�reiz redzu tikai vienu ainu, kas nepazūd, kamēr to neizskaidro. Tā man gadījās ma�nas prakses sākumā, un es klientei gandrīz atteicu seansu. Nekādi nevarēju saprast, kā vienīgais tēls, kas parādījās � popkorna kārba � varētu norādīt atbildi uz klientes jautājumu.

Mana kliente vaicāja par intīmām savstarpējām attiecībām, un, godīgi sakot, es neredzēju neko citu kā vien grauzdētās kukurūzas kārbu. Mēģināju attēlu �padzīt� no prāta, bet tas neizkustējās. Galu galā centrā parādījās eņģelis� ar popkorna kārbu rokās un turēja to manas apziņas �ekrāna� pa�ā centrā, it kā sacīdams: �Dari, ko gribi, �ī �aina� nepazudīs!� Par attēlu pastāstīju klientei, un viņa izplūda asarās�

�Man ir popkorna atkarība,� viņa atzinās un aprakstīja savu atka�rības cīņu visas dzīves laikā. Kliente to ēda brokastīs un pusdienās; dienas vidū viņa gāja uz kinoteātri, lai tiktu pie lielas kārbas pop�korna un, kad kārbu iztuk�oja, pameta zāli; pat automa�īnā zem priek��ējā sēdekļa viņa vienmēr turēja kārbu ar popkornu.

Seansa laikā mēs pamazām atklājām dziļu garīgu traumu, kas sievieti ir novedusi pie dīvainās atkarības: klientes tēvs pameta ģi�meni, kad meitai bija trīs gadi. �Vienīgās atmiņas, kas man saistās ar tēvu, ir kopāie�ana uz kino, kur ēdām popkornu,� rūgti sacīja mana kliente.

Tagad es sapratu, kā cēlusies �ī apmātība � tās bija alkas pēc tēva mīlestības. No �ā brī�a mēs varējām runāt par jautājumu, kā dēļ viņa bija ieradusies � laulībā trūka intimitātes. Viņa bija izgājusi pie vīra, kas ārēji atgādināja tēvu. Ja tēva aizie�ana no ģimenes bija fizisks akts, tad viņas vīrs izrādījās emocionāli auksts cilvēks. Pat ja es sā�kumā to nenojautu, Dievi�ķā atklāsme norādīja ceļu, pa kuru iet, lai nonāktu pie problēmas �atslēgas�.

Parasti viena vīzija paver nākamo, tad vēl nākamo, it kā mēs se�kotu attēlu diaprojekcijai. Esmu skatījusi tik līksmus notikumus kā brīvdienu burziņus un tik traģiskus kā bērna nāve, un tik �okējo�us kā koncentrācijas nometnē pavadīti gadi; esmu redzējusi nelaimes gadījumus, kurus būtu vēlējusies novērst, ta�u nespēju, kā arī laikus esmu ieraudzījusi slimības un spējusi novērst cilvēka nāvi. Es nevaru kontrolēt saņemtos redzējumus un vēstījumus. Es varu tikai sniegt to, ko redzu, sajūtu, dzirdu, bet pārējais lai ir klienta � un Dievi�ķā ziņā.

"Ne�aujiet uz ziņnesi!"

Ne bie�i, bet tomēr gadās, ka sacītais klientu neapmierina. Da��reiz gadās, ka man nav taisnības: es varu nepareizi izskaidrot vīziju vai pārprast intuitīvās atklāsmes nozīmi. Varu iztulkot nepareizi, � esmu tikai cilvēks. Da�reiz klients pārprot manis sacīto, it īpa�i, ja pro�blēma ir jūtīga: piemēram, kāda sieviete sadzirdēja, ka es viņai neie�saku iesaistīties romantiskās attiecībās (kuras viņa jau bija uzsākusi), lai gan patiesībā sacīju, ka mums nevajadzētu apspriest, kāpēc viņa tā darījusi. Sievietes vainas apziņa sagrozīja dzirdēto, un viņa ļoti sa�skaitās uz mani.

Citā reizē atnāca kāds vīrs kopā ar meitu. Viņi vēlējās, lai es no�dibinu kontaktu ar meitenes miru�o māti, atraitņa sievu. Es viņus brī�dināju � katram gai�reģim ir sava darba specifika, un saistīties ar viņpasauli nav manā kompetencē. Tomēr darīju, ko varēju.

Es skaidri dzirdēju miru�o māti lūdzam meitai piedo�anu. No�pratu, ka māte meitu bija vairākas reizes krietni iekaustījusi. Tēvs

pielēca kājās un sāka uz mani kliegt, apvainodams mani melos. Meita izplūda asarās un atzinās, ka tā patie�ām ir bijis. Tēvs turpināja klai�gāt, un es palūdzu viņu savaldīties vai iet prom. Es aizrādīju, ka tikai tāpēc, ka kalpoju par informācijas pārraidī�anas kanālu, nenozīmē, ka es neesmu cilvēks, un, tā kā es klientus cienu, tādu pa�u attieksmi vēlos saņemt pretī.

Lielākoties cilvēki ir pretimnāko�i un izturas pret mani ar cieņu, ' pat ja netic gai�redzībai vai citām intuitīvās uztveres spējām, un pie�dod, ja kļūdos. Parasti pirms seansa informēju klientu, ka intuīcija � īpa�i attiecībā uz nākotnes pareģo�anu � var izrādīties pareiza tikai par kādiem 80%. Tas ir cilvēciskas kļūdī�anās dēļ, kā arī tāpēc, ka da��as lietas vienkār�i netiek izpaustas. Kur� vai kas to nosaka? Varbūt Dievi�ķais saprāts vai klienta astrālā perspektīva nolemj, ka zināmi no�tikumi cilvēkam ir jāizdzīvo, iepriek� nepareģoti. Reizēm man ienāk prātā, ka mana iek�ējā būtība vai gars nepieņem klienta vajadzības un slēpj informāciju. Ko tamlīdzīgu sajutu seansa laikā ar kādu kungu, kur� ieradās ar ieroci kabatā. Es zināju, ka viņ� bija mafijas �krust�tēvs�. Lai gan es nodevu vēstījumu, kas ieteica viņam no�ēlot savu rīcību un mainīt dzīvesveidu, man neparādījās vardarbīgas ainas, kas norādītu uz viņa aktivitātēm. Iespējams, astrālie spēki liedza gan man, gan viņam saņemt informāciju. Pārsvarā informācijas nolasītāja ētika prasa tikpat lielu diskrētuma ievēro�anu kā pārējās profesijās, kas saistītas ar otra cilvēka personības un dzīves izzinā�anu. Pret saviem klientiem es izturos iespējami laipni un korekti un no viņiem sagaidu līdzīgu attieksmi pret sevi.

Darbā esmu saskārusies ar daudzām cilvēciskām traģēdijām. Vis�sāpīgākais seanss atmiņā palicis ar klienti, kura kādā brīdī bija zau�dējusi visu ģimeni � vīru, māti un divus bērnus.

Pusaudzis visu nakti bija dzēris � plostojis. Septiņos no rīta viņ� pārdzēries zaudēja kontroli pār automa�īnu, nenovaldīja stūri un ietriecās automa�īnā, kurā atradās ģimene, kas tikko bija atstājusi māju, lai dotos atvaļinājumā uz Floridu. Ieraudzīdama pretimbrau�co�o automa�īnu pilnā ātrumā līkumojot pa �oseju, mana kliente centās izvairīties no sadursmes un pagrieza galvu, lai brīdinātu aiz�mugurē sēdo�o māti un bērnus. Pieliektā ķermeņa poza paglāba sie�vieti, kad piedzēru�ā pusaud�a ma�īna ietriecās viņas automa�īnas salonā un nogalināja gan blakussēdo�o vīru, gan trīs aizmugurē sē�do�os.

Mana kliente gribēja noskaidrot, kāpēc tā vajadzēja notikt ar viņas ģimeni.

Astrālā redze ļāva man ielūkoties katra bojāgāju�ā izjūtās nāves brīdī. Es neesmu medijs un parasti nesarunājos ar miru�o gariem, to�mēr Augstākie spēki neliedza nepiecie�amo informāciju, lai nelaimī�gajai sievietei dotu vismaz kādu mierinājumu, pavēstot, ka viņas pie�derīgie ir miru�i, nepagūdami sajust pat sāpes. Vēl es uztvēru klientei nododamu ziņu par viņu dzīvi pēc nāves un viņu mierinājuma vēlē�jumus viņai. Seansa laikā vienīgais mans redzējums bija spo�i balta gaisma � Dievi�ķā gaisma.

Te nebija nekāda paskaidrojuma par briesmīgās traģēdijas iemeslu. Dievs nesē� debesīs, plānodams katru kustību mūsu trīsdimensiju pasaulē. Tomēr bija izrādīta dziļa līdzjūtība nelaimīgās sievietes lik�tenim.

Kamēr kādi notikumi cilvēka dzīvē ir dramatiski, citi var izrādī�ties vienkār�i smieklīgi. Kā piemērs � Sūzana, kura nekad nebija bi�jusi precējusies. Viņa man uzdeva tradicionālo jautājumu par iespē�jamo sirdsdraugu, un vienīgā aina, ko es redzēju, bija putnubiedēklis haki krāsas biksēs un d�insu auduma kreklā. Neviena no mums ne�spēja izprast vēstījuma jēgu, un tā arī palika.

Pēc trim gadiem piezvanīja Sūzana un uzlūdza mani uz kāzām.

�Uzminiet, kas karājas manā drēbju skapī?� viņa smējās un pa�skaidroja: �Mans līgavainis atstāj bikses un d�insu kreklu pie manis,

lai būtu ko pārģērbt, kad viņ� paliek līdz rītam.� Un turpināja: �Pir�majā mūsu tik�anās laikā mēs aizgājām uz kino un, skatoties filmu �O�as pilsētas burvis�, viņ� pieliecās un pa�ukstēja, ka visvairāk viņam patīkot putnubiedēkļa tēls!�

Sūzana bija pārliecināta, ka mans redzējums pirms vairākiem gadiem ir palīdzējis viņai izraudzīties nākamo vīru.

Lai gan es nepievēr�u īpa�u vērību personīgajā dzīvē pieredzē�tām nebū�anām, tomēr esmu sapratusi, ka visvairāk cilvēks savas dzī�ves gaitās sastopas ar vienu galēju notikumu pēc otra � nāve, dzī�vība, �ķir�anās, tik�anās, veiksmes un kļūdī�anās.

Daudzi man jautā, vai mana dzīve ir pilnīga, jo man ta�u esot spējas �visu paredzēt�� Mani tuvinieki reizēm noprasa, kāpēc ne�esmu neievainojama, ja �spēju paredzēt�. Arī mana dzīve, tāpat kā jeb�kura cilvēka dzīve, sastāv no kļūdām un panākumiem. Tomēr esmu nākusi pie atziņas, ka jebkuru nepatīkamu situāciju vai traģisku ap�stākli nepamet Dievi�ķā �ēlastība. Katru vēl nenotiku�u kļūmi var pārveidot. Viss pieredzētais dod apskaidrību pat kļūmē, ko esam pie�ļāvu�i.

Nebija viegli uzaugt kā gai�reģei, tāpat kā nav viegli būt par gai��reģi un sadzīvot ar �o Dievi�ķo dzirksti. Es neesmu pasargāta no nelai�mēm, ta�u zinu, ka jebkurā nelaimē mums kaut kas arī tiek dots.

Bet viss sākās ar tējas baudī�anu�

Bērni bie�i izdomā sev draugus, ar kuriem rotaļāties. Manuprāt, patiesībā vismaz puse no tiem ir bērna sargeņģeļi.

Ailīna īlaija Frīmena, �Eņģeļu mazā instrukciju grāmata�

j

Eņģeļi uzmanījās, lai ar spārniem nenotrauktu porcelāna tējas traukus no mana rotaļu galdiņa. Viņi starojo�i smaidīja un pakla�nījās, no manām rokām miniatūrajās tasītēs saņemdami tēju. Eņģe�ļiem līdzi bija atnācis viņu draugs, � tam nebija spārnu, bet man viņa klātbūtne bija patīkama.

Viņi izturējās ļoti laipni � mani eiņģeļi un viņu draugs �, mēs jauki tērzējām par viskautko, kas varētu interesēt viņu �etrgadīgo draudzeni.

Vai Sūzijai mati ir ataugu�i? (Sūzija bija mana lelle plikgalvīte, un tai bez matiem vēl trūka vienas rokas. Mani viesi pieklājīgi atturē�jās apspriest �o nepatīkamo apstākli, jo tas varētu mani sāpināt.) Kā klājas Bārbijai? Vai viņa ir tikusi pie jaunas kleitas? Vai viņas mati ir ataugu�i? (Kādu dienu es iedomājos, ka esmu friziere, un stundas laikā apmēram piecpadsmit lellēm tika apcirpti mati.) Kā mana māte izturējās pret nesen veikto eksperimentu � ar tualetes ūdeni radīt jaunas smar�as? (Kļūdī�anās ir pilnīgi saprotama lieta, mierināja eņ�ģelis Gabriēls. Galu galā uz odekolona flakona etiķetes ta�u ir rak�stīts L� eau de toilette*. Kāpēc neradīt jaunas smar�as, sajaucot ūdeni no tualetes ar eau de toilette?

� L! eau de toillette (fr. vai.), burtiski � tualetes ūdens.

Ieklausoties viedos guru vārdos, pie jums atnāk brīnums, Die�vi�ķā atklāsme, pilnveidojas personība. Mans ceļ� uz apskaidrību sā�kās ar �īm sarunām pie tējas tases.

Neatceros, kad bija pati pirmā reize, kad mani vislabākie draugi, mani eņģeļi, sāka apmeklēt tējas dzer�anas viesības, bet zinu, ka tās pārvērta manu dzīvi. Pirms satik�anās ar tiem es jutos ļoti vientuļa. Mana ģimene bija apmetusies uz dzīvi sve�ā vietā, un apkārtnē ne�bija daudz bērnu manā vecumā, ar kuriem iepazīties un kopā spē�lēties. Man bija divas jaunākas māsas, bet viņas bija par mazām, lai mēs saprastos. Es jutos sve�a un nesaprasta, un baidījos, ka neviens mani nesapratīs vai negribēs saprast. Tad ieradās eņģeļi, kas pieņēma mani tādu, kāda biju ar savām lellēm, pārģērb�anos un tējas dzer�a�nas ceremoniju. Esmu pārliecināta, ka ari tad, ja es būtu kovbojmeitene, mani apciemotu eņģeļi. Tie dīvainajai, mazajai meitenei aplieci�nāja, ka viņa ir pievilcīga un mīļa. Viņi izplānoja arī noslēpumainas mācību stundas.

Kādu vakaru Gabriēls (tas, kuram bija spārni) pasniedza man biezu grāmatu ar nosaukumu Zinā�anu grāmata. Es atceros to ah! sa�jūtu, kas mani pārņēma, kad lasīju grāmatu. Pēk�ņi atskārtu, kāpēc radās pasaule, kāpēc dzīvo cilvēki, pat � kāpēc es esmu �ai pasaulē. Diem�ēl �odien es neatceros ne vārda no tās.

Citā reizē Gabriēls atnāca man līdzi uz parku, kur viņ� mani iepa�zīstināja ar dabas brīnumiem. Mēs ne tikai vērojām kāpurus rāpojam un sarkanrīklītes lidojam. Viņ� man atklāja pasauli pasaulē, kurā mīt fejas un citas vienīgi zino�iem skatieniem ieraugāmas būtnes.

Kad biju noskumusi, ieradās sievie�u dzimtes eņģelis Lūsija un mierināja mani, apgalvodama, ka dzīve kļūs laimīgāka. Tre�ais ma�nas pēcpusdienas tējas dzer�anas apmeklētājs nebija eņģelis. Tas bija slaids vīrietis melniem matiem un bārdu, un ģērbies tie�i tāpat kā svētdienas skolas mācību grāmatas ilustrācijā. Viņ� nebija daudzvārdīgs. Es biju pārliecināta, ka viņ� bija Jēzus.

Eņģeļi bija tikai daļa no manas pasaules. Es dzirdēju spokus mājā, redzēju krāsu auras ap cilvēkiem, klausījos, ko stāsta fejas, un apbrī�noju vēja dzejiskumu. Es neapzinājos, ka esmu neparasts bērns līdz brīdim, kad mani vecāki sāka izsmiet manis stāstīto. Vēlāk viņi mani brīdināja, lai sargos no velniem un dēmoniem.

Ne tik drīz sapratu, ka man nevajag atklāt citiem cilvēkiem savas izjūtas. Pēc tam es vispār pārstāju kādam kaut ko stāstīt par sevi. Gan jau bērnībā daudziem no mums tā ir gadījies�

Ja jūs ieskatītos dziļāk, jūs atrastu sevī to mazo meiteni vai zēnu, kas, tāpat kā es, spēja redzēt citiem neredzamo, sarunāties ar eņģe�ļiem, sajust otra cilvēka noskaņojumu. Viņi tiecās pēc draudzības ar dzīvniekiem un nojauta Dievi�ķā saprāta klātesmi. Caur savu darbu atklāju, ka lielākā daļa mūsu �patiesās būtības� dzīvo pagātnē, bet mēs nespēsim būt, kas īstenībā esam, kamēr neatgriezīsimies tur � atrast sevi.

Īstenība pirms īstenības

Kad klients ir iestidzis neatrisināmās ķibelēs, kad dzīve ir nelai�mīga un nav redzama izeja, es viņu �atgrie�u� pagātnē.

Es klientu nomierinu, palīdzu dziļi elpot un mudinu atslābinā�ties. Pēc tam ļaujamies laika pa�plūsmai uz pagātni; esam kā koka lapa vai putna spalva, vai vēja �alka. Mēs lūdzam astrālo enerģiju aizvadīt mūs atpakaļ situācijā, kas radīja pa�reizējo sare�ģījumu, jo varbūt va�ram veikt pārmaiņas, kas atbalsotos tagadnē un turpmāk.

Mani rūpesti sākās jau tad, kad atrados mātes dzemdē. Mani trau�mēja, ka esmu ieslodzīta un, nākdama pasaulē, pārdzīvoju mātes sā�pes. Tas man radīja turpmākās problēmas, lai gan palīdzēja atvērties manām gai�redzības dotībām. Trauma radīja Gaismu, kas mani pa�vada visu manu dzīvi.

Manas pirmās atmiņas saistās ar sajūtu, ka esmu mātē apmēram da�us mēne�us pēc ieņem�anas, ka jūtu viņas sirdspukstus un dzirdu, kā viņas ķermenī riņķo asinis. Es uztveru enerģētisko gaismu, ko tagad dēvē par Dievi�ķo, caur savu sajūtu sāļā ūdens maigumu ārpus tās. Tagad ikreiz, kad rokā turu pērli, es atceros �īs izjūtas. Es uztvēru dzīvi kā skaņu, ko rada jūras ūdens, skalodamies ap smil�u graudiņu, kas pamazām pārtop par pērli. Maksa par brīni�ķo, par mūsu patieso būtību ir līdzīgi sāpīgs process.

Dzīve nozīmēja iek�ējās skaņas un izjūtas. Gaismas vēl nebija, bet tad kādā brīdī es sāku uztvert skaņas ārpus dzemdes, manas de�besu valstības, un �īs skaņas nebija patīkamas: mani vecāki strīdējās. Es varēju dzirdēt viņu balsis un sajust dusmas un naidu, ko viņi vērsa viens pret otru. Es biju pasargāta no �īm spēcīgajām jūtām, līdz pēk��ņi �ķita, ka manas līdz �im neredzo�ās acis ir plati atvērtas.

Viņu niknās balsis kā bultas caurdūra dzemdi. Vārdiem bija krāsa un forma, un �īs krāsas un formas biedēja un ievainoja katra citādāk.

Tās biedēja, bet bailes sabiezēja un vēlāk dzīvē izpaudās tādās ne�gācijās kā, piemēram, gremo�anas traucējumi, panikas lēkmes, bez�vērtības sajūta savstarpējās attiecībās un atkarība no tām.

Ar gadiem, dziedinādama sevi un paaugstinādama pa�apziņas līmeni, apzinājos problēmu, bet tikai atgrie�anās pie sākotnējā cē�loņa palīdzēja iek�ēji atveseļoties, pavērst dzīvi vajadzīgajā virzienā.

Manu vecāku ne�ēlīgā izturē�anās vienam pret otru mani sāpi�nāja, bet arī rosināja sekot aicinājumam piepildīt garīgo misiju � gai�redzību. Lai arī kāds bija cēlonis, esmu pateicīga, ka manas dotī�bas atklājās un attīstījās kā spēja ne tikai sajust vai dzirdēt, bet arī �redzēt�.

Esmu pārliecināta, ka ikkatrs no mums vēlas labāk ieraudzīt �to briesmoni pagultē�, nevis klausīties viņa rosī�anos nezin kur. Ja skatī�simies krēslas ēnās, galu galā ieraudzīsim gaismu. Redzēdami, kas mūs biedē, spējam to pārvarēt, izmantot vai mainīt. Visiem ir īpa�as dotības visu paveikt � dotības, ko esam apspiedu�i, kop� bērnības liegdami tām izpausties.

Mums piemīt unikālas spējas, bet bie�i tās attiecinām uz naiviem �izdomājumiem� bērnībā. Rietumu sabiedrībā par cilvēka spējām sprie� vairāk pēc ārējā iespaida, nevis pēc cilvēka būtības un nozī�mes. Cik gan bie�i jūs sastopat pieaugu�o, kas iepazīstoties paziņo vai izsakās par sevi: �Man piemīt spējas izzināt nezināmo� vai: �Es spēju redzēt un atklāt cilvēkam, kādu viņu redz Dievs�. Parasti mēs iepazīs�tinām ar sevi, paskaidrodami, par ko strādājam, pelnot naudu: esmu priek�nieks, in�enieris, mehāniķis, kadru administrators, esmu ārsts.

Tāpat mēs ierobe�ojam savus bērnus, vadīdamies pēc definīcijas �nepārkāpt robe�as�: es eju bērnudārzā; esmu septītās klases skolnieks; esmu filozofijas students; esmu labs mākslinieks, zinātnieks, valodu pra�tējs; es gūstu panākumus sportā.

Daudzās Austrumu kultūrās, arī iezemie�u kopienās, uzsver, ka virspusējā pasaule ir tikai virspuse, bet saturs � zem tās. Gars ir īste�nībā eso�s. To noprot daudzi bērni.

Megija � mana kliente, to pateica izsmeļo�i, kad viņas māte at�veda meiteni pie manis.

Megijas galva bija nosaitēta, viņai bija smadzeņu audzējs un, kaut gan trīs reizes operēts, tas atjaunojās atkal un atkal. Bērns zināja, ka ilgi nedzīvos. Mātei, kura raudādama lūdzās pēc Brīnuma, meitene sa�cīja: �Māmiņ, viss būs kārtībā. Pat tad, kad mans ķermenis nomirs, es nenomir�u.�

Megija saprata, ka cilvēks nav tas pats, kas viņa �ārējā �aula�. Sva�rīgi ir, kas ir iek�ēji, un mums ir iespēja to atklāt.

Bērnībā labprāt vēroju krāsas, kas apņem cilvēka ķermeni. Mir�kli pirms māte sāka skaļi dusmoties, viņas enerģētika krāsojās sar�kana � ne tikai seja, � viss viņas ķermenis izstaroja sarkanu enerģiju. Es pie mātes nevērsos, ja viņas ķermeni neapņēma maigi sārtā krāsa.

Tēvam vajadzēja vien pacelt glāzi ar alkoholu, kad viņa ķerme�nis ietinās netīrā brūnumā. Viņ� dzēra katru vakaru un gandrīz pa�stāvīgi bija brūns. Tomēr bija reizes, kad viņ� no darba pārnāca mā�jās, izstarodams ko�i zaļu krāsu sirds apvidū. Tad zināju, ka tēvs ir labā garastāvoklī, un skrēju viņu apskaut. Diem�ēl viņ� un māte drīz vien uzsāka kārtējo strīdu, starp viņiem sāka strāvot pelēka enerģija. Mana māte tad nokrāsojās blāvi vai spilgti sarkana, bet tēvs � ne tikai brūns, bet pat melns.

Nezinu, ar kādu krāsu pati reaģēju uz notieko�o, bet redzēju, kā mainās krāsas ap māsu ķermeņiem. Vidējā māsa parasti izstaroja spilgti dzeltenu enerģiju ar skaistām varavīksnes nokrāsām. Pieau�gu�a cilvēka ezoteriskās studijās noskaidroju, ka dzeltens norāda uz inteliģenci, un viņa arī ir kļuvusi par lielisku sievieti, panākumiem ba�gātu filozofijas doktori. Ap vakariņu laiku, kad strīds starp vecākiem kļuva niknāks, māsas skaisti dzeltenā krāsa pārvērtās blāvā dzelte�numā, � krāsas spilgtums it kā iesūcās ķermenī, un es sapratu, ka viņa ir �ierāvusies sevī�.

Jaunākā māsa atgādināja �ilbino�i maigu pasteļkrāsu kaleido�skopu, ko klāja starojo�s zilganums. Zils norāda uz sazinā�anās talantu. Patlaban viņa ir uzņēmuma viceprezidente un ir ārkārtīgi pa�pārlieci�nāta persona. Kad vecāki ķildojās, māsas spilgtās krāsas pārklāja mel�nas svītras, kas pa ķermeni zibsnīja aug�up un lejup. Lai justos dro�ībā, viņa �aizrāva� sev priek�ā rāvējslēdzēju.

Krāsu vēro�ana man bija kā neizsmeļams burvju avots. Es vēroju ne tikai cilvēkus, � visiem dzīvniekiem, augiem un pat fiziskiem priek�metiem ir enerģētiskie lauki. Zināju, ka tikai tie, kas izstaroja krāsu, bija dzīvi � sevi apzino�i. Nedzīvais ir bezkrāsains. Manu ve�cāku automa�īna, ko tētis nodēvēja par Mēgetroidu, bija dzīva. Kad tēvs to uzslavēja par teicamu darbo�anos, automa�īnas vadības pane�lis izstaroja laipnu, baltu enerģiju.

Es pieradu sarunāties ar katru, kas izstaroja krāsu. Atceros, kā stāvēju pļavas vidū, skatīdamās uz augu, kas izstaroja spilgti saulainu enerģiju, � augu ar mazu, vēl neatvērtu pumpuru, un man prātā ie�ā�vās doma, � es lūdzu augam uzziedēt. Pumpurs spēji pavērās, un pai .idijās brīni�ķīga purpursarkani balta ziedkopa.

Man bija �etri gadi. Es noplūcu puķi un skrēju pie tēva.

�Tēt, kad es palūdzu, tā uzplauka!� smiedamās saucu.

Saraucis pieri, tēvs palūkojās manī un teica:

�Sindij, nerunā muļķības! Augi nedzird un nerunā!�

Vēlāk sarunās ar tēvu atklājās, ka patiesībā viņ� man noticēja un vienlaikus raizējās. Mēs bijām luterticīga ģimene, kas neticēja tādām muļķībām, ka pastāv garīgas enerģijas, spoki un fejas. Nu labi, klusībā varbūt jā, ta�u zinājām, ka runa ir par sātana radījumiem. Viss, kas nebija Bībeliski pārdabisks, tika uzskatīts par velni�ķuma izpausmi.

Cik gan daudzi bērni ir spiesti izlikties, ka viņi ne redz, ne dzird, ko patiesībā gan redz, gan dzird� Un kā ir ar iedomātajiem rotaļbiedriem? Esmu pārliecināta, ka viņu lielākā daļa ir īstenībā eso�as būtnes. Mums visiem ir garīgi pavadoņi � parasti divi no tiem, kuri paliek ar mums no mūsu dzim�anas brī�a līdz pat nāvei. Da�ās kultū�rās godina un piesauc dzīvnieku vai augu garus, kā arī citus elemen�tus � tādus kā klin�u garus un svētas vietas, svētus kalnus un miru��os sen�us. Vienmēr ap mums pulcējas gādīgas garīgās būtnes, tomēr parasti vienīgi bērni tās redz � vai bērns, kas �mājo� pieaugu�ajā.

Vēlāk es dzīvē iemācījos at�ķirt to savstarpējo krāsu mijiedar�bību, ko redzu ap �akrām un enerģētikas sistēmās. Da�ādās kultūrās ir da�ādi veidi, kā izskaidrot enerģētisko pasauli, bet ir zināms, ka zem visa, ko redzam ar fizisko redzi, ir enerģētika, ar kuras palīdzību varam rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kas esam un kas ar mums notiek.

/

Esmu pārliecinājusies un atklājusi, ka daudzus bērnus traucē, pat traumē vecāku zinā�anu trūkums par garīgo pasauli. Maza meitenīte Sonja atkārtoti vecākiem apgalvoja, ka naktī pie viņas ierodas skaists eņģelis, lai stāstītu stāstus. Vecāki meitas fantāziju uzskatīja par ne�kaitīgu līdz brīdim, kamēr Sonju satrauca eņģeļa teiktais, ka viņas tēvs cietīs lidma�īnas katastrofā. �ķiet, �izdomātā� būtne nosauca da�tumu � se�us mēne�us pēc brīdinājuma.

Sonjas vecāki pasmējās par �spoku stāstu� un sadusmojās ne pa jokam, kad Sonja kļuva arvien uzstājīgāka. Meitene nemitīgi raudāja un atteicās naktīs gulēt. Bērnam zuda ēstgriba. Vecākiem Sonja teica, ka gadījumā, ja tēvs viņai nenoticēs, skaistais eņģelis vairs neieradī�sies pie viņas. Nekas nespēja kliedēt Sonjas apsēstību � ne ārsta ap�meklējums, ne arī vizīte pie psihoterapeita. Nelīdzēja pat draudi, ka meitene paliks bez Ziemassvētku dāvanām. Nezinādami, ko vēl iesākt, vecāki bērnu atveda pie manis.

Kamēr viņas māte stāstīja, novājējusi un drūma, Sonja saritinājās zem kādas no manām segām. Meitene atteicās paskatīties uz mani, līdz māte, pabeigusi stāstīt, pateica, ka brīdinātajā datumā Sonjas tē�vam patie�ām ir paredzēts ceļojums uz Eiropu.

Pārdomāju dzirdēto. Pēc neilga brī�a nolēmu uzdot ļoti vien�kār�u jautājumu:

�Ko tad, ja brīdinājums īstenosies?�

Sonjas māte pārsteigta raudzījās manī. Es pārveidoju jautājumu: �Ja nu eņģelis ir īsts un brīdinājums ir ņemams vērā?�

Es Sonjai ticēju. Mana astrālā redze apliecināja aviokatastrofas iespējamību. Ne visi pareģojumi piepildās, bet daudzos ir vismaz kāds patiesības grauds, un �is gadījums tāds �ķita. Jautāju Sonjas mātei, vai, noticot meitai, radīsies lielas grūtības, vai tas izmaksās daudz � finansiāli un emocionāli � pārcelt ceļojumu uz vēlāku datumu? Son�jas māte sapīka, bet meitene manāmi atplauka.

Pēc da�ām nedēļām atskanēja tālruņa zvans. Sonjas vecāki tomēr bija ievēroju�i manu padomu, un tēvs uz mēnesi atlika ceļojumu. Lid�ma�īna, kurā viņam vajadzēja atrasties, avarēja. Visi pasa�ieri gāja bojā.

Esmu atklājusi, ka daudzi bērni spēj redzēt, dzirdēt vai sajust ne�parasto. Pavisam vienkār�i: bērni redz īstenību aiz taustāmās pasau�les. Mūsu kultūra tiecas uzskatīt, ka intuīcija ir vienīgi �tāda meiteņu padarī�ana�, un neievēro bērnu spējas. Ari zēniem ir tādas pa�as do�tības, kā redzēsim no stāsta par puisēnu Naseru.

Divpadsmit gadus vecais Nasers no Austrumindijas ieradās pie manis mātes pavadībā. Zēna ķermeni sedza vienīgi bikses, vidukli ap�joztas ar auklu. Viņ� bija tik tievs, ka redzēju viņa ribas. Māte stāstīja, ka dēls pārtiekot vienīgi no jogurta un riekstiem, jo nevēloties būt līdzatbildīgs par dzīvu radību nonāvē�anu. Ar saviem garajiem ma�tiem � tos nogriezt viņ� atsakoties � Nasers atgādināja izkāmēju�u senlaiku guru.

Jautāju mātei, kas noticis, un viņa pastāstīja, ka Nasers varot stun�dām ilgi sēdēt un raudzīties tuk�umā. Vai es spē�ot �izlauzties� pie viņa? Vai varē�ot noteikt, kāda būs jaunā cilvēka turpmākā dzīve?

Nasers sēdēja man iepretim un nebilda ne vārda. Palīgā lūdzu as�trālos spēkus, un tūlīt ieraudzīju rotaļu figūras bioniklus, kādus krāja mans jaunākais dēls. Mums to bija pilna māja.

�Tev patīk bioniklū� es iesaucos, un Nasers pacēla skatienu. Es uz�steidzos aug�stāvā un sameklēju da�as figūriņas. Zēns sāka ar tām ro�taļāties. Sapratu, ka Nasers � tāpat kā es bērnībā � spēj apzinīgi vai neapzinīgi saskatīt priek�metu enerģētiku.

�Tu vari redzēt, kuri bionikli ir dzīvi un kuri � nē?� apvaicājos.

Nasers vienā mirklī saniknojās un sāka kliegt uz māti, apvaino�dams viņu sava noslēpuma izstāstī�anā man.

Zēnam tie�ām bija noslēpums � viņa garīgās dotības. Viņ� spēja redzēt, ko neredzēja pārējie. Viņ� redzēja tēlus, krāsas, vīzijas, vārdus, notikumus, iespējamības, metaforas un ainas par biju�o, eso�o un gai�dāmo. Viņ� �ķita pārmantojis mū�senu tradīciju, neierobe�oti spēcīgu, bet ari ļoti bīstamu.

Bīstamu, jo tiek noliegta.

Bīstamu, jo netiek saprasta.

Bīstamu, jo kļūstam par savu patieso esību.

Es vēlētos, lai stāsts par Naseru beigtos labi, bet neesmu par to pārliecināta. Es palīdzēju viņa mātei kļūt iejūtīgākai pret dēlu, kā ari pret viņas pārējiem bērniem, kuriem varēja būt tādas pa�as dotības. Vēlāk uzzināju, ka neatradās tāda skola, kurā Nasers justos ērti, vai skolai būtu ērti ar viņu. Tā zēns palika neizglītots� Acīmredzot mūsu sabiedrībai ir jākļūst labvēlīgākai pret bērniem ar tādām svē�tām dotībām.

Vienīgais, no kā jābaidās, ir pa�as bai�les � vārdā nenosaukts, bez redzama iemesla neattaisnojams terors, kas para�lizē spēju sakopot spēkus pretestībai.

Franklins Delano Rūzvelts, runa 1. inaugurācijā 1933. g. 4. martā

Zeltainais retrīvers Hanijs ir mūsu suns, pilnā vārdā Hanijs Banijs. Se�u gadu vecumā tas joprojām ir īsta sodība. Nesen kāds draugs man aizrādīja, ka pastāv ta�u suņu dresūras skola, uz ko mans jaunā�kais dēls Gabs, kur� ir Hanija vislabākais draugs, atbildēja:

�To mēs zinām. Divas tādas jau esam apmeklēju�i.�

Hanijam dzīvē svarīgas ir �etras lietas: Gabs � pie kura viņ� guļ katru nakti; ēdiens � kaislība, pateicoties kam, viņ� ir ticis pie dau�dzām neuzaicinātām vakariņām; pastaiga, kas sunim dod iespēju pie�pildīt savu garīgo misiju � atbrīvot pasauli no vāverēm; un � pa�a aste.

Hanijam patīk sava aste. Viņ� uzskata, ka vienīgais, kā trūkst pā�rējiem pasaules zēniem, ir aste, � tā Hanijam iedve� apziņu par savu pārākumu. Viņ� di�ojas spoguļa priek�ā, vērodams, kā aste luncinās. Pirms ienākt mājā pēc pastaigas, viņ� asti atbrīvo no sve�iem subjek�tiem � dad�iem un nezālēm. Viņ� asti ķersta. Pastāvīgi.

Reiz man ienāca prātā, ka vajadzētu vērst savas gai�redzības dotī�bas uz Hanija asti. Tā izdarīju, kad biju nogurusi no nemitīgās visādu priek�metu uzlasī�anas, kas mētājās pa grīdu, kad suns ne no �ā, ne no tā atkal ņēmās vajāt asti. Acīmredzot te slēpās kas pārdabisks. Ar astrālo redzi vizualizēju mazu brūnu elfu jāteniski uz Hanija astes.

Redzēju, ka mazais viriņ� iztēlojas sevi par lielu cīnītāju, redzēju, kā viņ� ar na�a asmeni nikni durstīja Hanija asti un dzirdēju viņu klai�gājam: ��e tev! �e tev!� cīniņā ar �gigantisko briesmoni�.

Vēlāk piezvanīju draudzenei, kurai ari piemīt intuitīvas dotības, kura, kā zināju, pārzināja feju valstību, un pavaicāju par mazo vīriņu.

�Tas ir mājas elfs,� viņa paskaidroja.

�Hmmm,� novilku, prātodama, ko vēl mājas elfs varētu uzsākt. �Vai viņu var iesaistīt veļas mazgā�anā?� cerīgi painteresējos.

Draudzene iesmējās. �Vai atcerējies pasaku par elfiem un kurp�nieku? Nē, tavs elfs nomierināsies, ja tu viņu paēdināsi.�

Varēju tikai iztēloties problēmu, kas radīsies mājā ar pieciem dzīv�niekiem, ja kāds aizskars elfam domāto ēdienu. Tad man misējās pastātīt par elfu Gabrielam.

�Māmiņ, mums viņ� ir jābaro,� Gabriels bija pati nopietnība. �Ja nu viņ� nodara ko ļaunu Hanijam tikai tāpēc, ka viņu ignorējam?�

Nopūtos. Zināju, ja jau Gabriels par kaut ko raizējas, viņ� negu�lēs visu nakti. �Ardievu, mans naktsmier!�

Tonakt elfam noliku apak�tasīti ar ēdienu, cerēdama, ka piedzī�vojums ar �o cilti tuvojas laimīgam nobeigumam.

Nepaveicās. Vēlu vakarā Gabriels iznāca no guļamistabas un, acīmredzami norūpējies, painteresējās:

�Māmiņ, vai tu spēj dzirdēt elfus?�

�Jā, mazliet,� pieticīgi atbildēju, jo noteikti biju dzirdējusi bra�ā cīnītāja izsaucienus, kad tas uzbruka Hanija astei.

�Vai redzi arī?�

�Vienu redzēju,� godīgi atbildēju.

�Redzi, es to nespēju,� zēns nopūtās un apbēdināts sarauca pieri. Viņ� bridi klusēja, un es jau cerēju, ka mēs tomēr pavadīsim mierīgu nakti. Kad piesēdu uz viņa gultas malas, sapratu, par ko dēls domāja.

�Māmiņ, kā būtu, ja tu pieliktu savu ausi pie manējās? Tad caur tavu ausi ari es dzirdētu, ko elfi tev saka,� un viņ� pieglaudās, piespie�dis ausi pie manas auss.

�Es viņus dzirdu!� Gabriels pēk�ņi iesaucās un atstāstīja dzir�dēto, vēl pavēstīdams, ka redz tos kā krāsainus traipus. Tā, pateicoties Hanijam un viņa astei, satikām elfus, kas dzīvoja mūsu mājā.

*�� * #

Manu pasauli � gai�reģes pasauli, bērna pasauli � piepilda ne�parastas un brīni�ķīgas radības, piemēram, mājas gariņi. Ir labie un ne tik labie gariņi, un ir ari ļoti, ļoti sliktie. Esmu redzējusi daudzus un da�ādus. Tie, kurus es nevaru redzēt, iespējams, redz mani.

Daudz kas manā darbā ir atkarīgs no spējas saskarties ar nere�dzamām būtnēm. Personīgajā dzīvē reizēm esmu kaut ko izlēmusi tie�i pēc sazinā�anās ar pārdabiskajiem spēkiem � enerģijām, rūķī��iem, gariem, kas pastāvīgi ir ap mums. Visai ticami, ka ari jūsu dzīvi ietekmē �īs būtnes, vai nu jūs to apzināties, vai ne. Uzzinot par manu bērnību, varbūt arī jūs vēlēsities atgriezties savā bērnībā � sapņu zemē, kuru uzskatījāt par izdomātu, lai atklātu da�us svarīgus (gan fiziski neredzamus) apstākļus, kas ietekmēja jūsu personības veido��anos. Lai radītu nākotni, svarīgi ir ieskatīties fiziskajā līmeni caur enerģētiski garīgo līmeni, jo tie�i tajā ir spēki, kas rada mums tik ļoti svarīgo �matēriju�.

Gandrīz vai ik katrs man jautā, vai ticu spokiem. Ticu, esmu tos redzējusi un dzirdējusi kop� mazotnes.

Mana pirmā sastap�anās ar spokiem notika piecu gadu vecumā. Kādā nakti pamodos no trok�ņo�anas virtuvē. Bezgala pārsteigta, grasījos kāpt ārā no gultas, kad izdzirdu balsis.

�Mak, nomierinies! Mājā ir bērni un suns, un tamlīdzīgas būtnes, un tu labi zini, kas ir noteicis, ka nedrīkst trok�ņot mājā, kurā ir mazi bērni.�

Maks? Kas bija Maks? nobrīnījos. Mana tēta vārds bija Valijs, un es nedomāju, ka pusnaktī viņ� nevis guļ, bet ņemas pa virtuvi.

Raudulīgā balsī kāds iesaucās: �Au, Harij! Tā panna ir tik tau�kaina un slidena!�

Abas balsis turpināja skanēt, un izklausījās, ka tiek gatavots ārkār�tīgi daudz ēdiena. Es saklausīju �ķiņķa �urkstē�anu uz cepe�pannas, grauzdiņu krauk�ķē�anu un beidzot dziļu apmierinājuma nopūtu.

Biju sastingusi aiz bailēm un steidzīgi paslēpos zem segas. Kas bija tie sve�inieki? Ko viņi darīja mūsu virtuvē? Kāpēc mamma un tētis nepamodās un viņus nepadzina?

Galu galā trok�ņainie ciemiņi beidza ēst, sadzirdēju pāris at�raugu, un tad uz bridi iestājās klusums. Nolēmu, ka viņi ir aizgāju�i, ta�u, slepus paskatījusies pāri segas malai, pamanīju ēnas gaitenī tie�i pie manas guļamistabas. Tikai ne to! Vai viņi nāk pēc manis?!

Izdzirdēju veramies ārdurvis. �Ei, laiks steigties uz vilcienu!� no�murmināja tas, ko sauca par Maku. Un mājā iestājās dziļ� klusums.

Atlaidos uz spilvena. Es viņus �izskaitļoju� � tie bija klaidoņi! Mēs dzīvojām netālu no dzelzceļa. Maks un Harijs acīmredzot bija no�lēmu�i �apzagt� mūsu pieliekamo, pirms ielēkt vilcienā.

Pametu gultu, dedzīgi vēlēdamās pastāstīt mātei par notiku�o, bet pārdomāju. Māte saniknosies, jo sve�ie ta�u nenomazgāja trau�kus � es nebiju dzirdējusi tekam ūdeni, un tas nozīmēja, ka virtuvē ir kaudze netīru trauku un pannu. Tomēr vēlē�anās piekļauties mātei pārmāca rūpes par nekārtību virtuvē, un es aizskrēju uz vecāku gu�ļamistabu un ielēcu pie viņiem gultā.

�Māmiņ, tēt, mostieties! Klaidoņi gatavoja ēdienu mūsu virtuvē!�

Man nācās to atkārtot vairākas reizes, jo vecāki pārāk lēni mo�dās no miega. Beidzot māte uzgrīļojās kājās un nāca man līdzi.

Virtuvē viss bija kārtībā un tīrs � tie�i tā, kā vakarā pirms gulēt�ie�anas atstājām.

Virtuves durvīs stāvēja tētis un kratīja galvu.

�Sindij, tev jāpārtrauc fantazēt!� Un es tiku aizsūtīta atpakaļ gultā.

Lielākā daļa spoku ir labvēlīgi. Lai gan �mani� klaidoņi biju�i ne�daudz juceklīgi, tomēr pilnīgi nekaitīgi. Patiesībā da�i spoki ir pat no�derīgi, kā tas, ko satiku purvā.

Man patika pavadīt laiku vienatnē purvā netālu no mūsu mājām. Kādu dienu man tur pienāca klāt jauns vīrietis, ģērbies skrandainā apģērbā ar lielu mugursomu plecos. Viņ� �ķita jauks, varbūt nedaudz skumīgs.

Sve�ais apsēdās blakus un mugursomā sāka kaut ko meklēt. Tad ierunājās. Viņ� mani brīdināja būt uzmanīgai me�ā, kur esot daudz kā nelāga.

�Ko jūs ar to domājat?� nesapratu. Biju pārliecināta, ka �is ir mans me�s un dro�s me�s. Klīda gan valodas par vairāk nekā pirms des�mit gadiem apkārtnē nolaupitiem bērniem un citiem noziegumiem.

Vīrietis sacīja, ka pats bijis ievainots un tagad cen�oties pasargāt citus no pāridarījumiem. Vai es gribētu justies pasargāta?

�Protams,� atteicu.

Viņ� man piekodināja nākamajā nedēļā nenākt uz purvaino me�u. Pēc tam iebāza roku somā un izvilka metāla rokassprādzi. Es to pa�ņēmu un pacēlu acis, lai viņam pateiktos, bet sve�inieks bija nozudis. Es nopētīju sudraba aproci un ievēroju uz tās kādu vārdu un arī bur�tus BVP.

Es gāju jau otrajā klasē, un kar� Vjetnamā nebija beidzies. Neko daudz par to nezināju, bet ievēroju līdzīgas rokassprādzes maniem draugiem un zināju, ka tām ir kāda saistība ar karu. Aizskrējusi mājās, parādīju aproci tēvam, kur� paskaidroja, ka BVP nozīmē �bez vēsts pazudis�.

�Uzraksts uz aproces nozīmē, ka pēc kaujas karavīrs nav atrasts ne starp dzīvajiem, ne kritu�ajiem,� tēvs sacīja. Man bija tāda sajūta, ka tas karavīrs, kam piederēja aproce, ir miris, tomēr tai pa�ā laikā negribēju viņu saistīt ar me�ā satikto sve�inieku.

Tomēr brīdinājums palika prātā un visu nākamo nedēļu negāju uz me�u. Vēlāk māte pastāstīja, ka tajā nedēļā netālu no purvainā me�a pastaigājusies meitene, kurai uzbrukts.

Biju pārliecināta, ka sve�inieks, kas mani brīdināja, ir spoks, iespē�jams, kāda bezvēsts pazudu�a karavīra gars, un vārds uz aproces to ap�liecināja.

Lielākā dala spoku, kas mūs apmeklē, ir to cilvēku dvēseles, ku�rus pazinām pirms viņu nāves. Gandrīz katru dienu klienti man stāsta par kontaktiem ar miru�o tuvinieku gariem. Reiz man kliente stāstīja, ka viņas nelaiķa virs parādoties kā sarkanrīklīte aiz loga jeb�kurā dienas laikā, un, kad viņa raudot, dzied skaistu melodiju, kas nelīdzinās �o putnu parastajām dziesmām.

Kāda cita kliente stāstīja, ka viņas nelaiķe māte tai parādās sap�ņos. Mātei mugurā ir ikdienas mājas drēbes, bet rokā �ķīvis ar cepu�miem, � tādiem pa�iem, kādus māte cepa dzīvē, kad mana kliente bija vēl bērns. Kad sieviete � sapni bērns � paņem cepumu, māte dod padomu.

Manā pieaugu�a cilvēka dzivē pie manis nāca tēva gars. Vispār maniem klientiem, kurus apmeklē viņu miru�o tuvinieku veļi, tie pa�rādās tādā pa�ā izskatā, kādi tie biju�i iepriek� dzīvē.

Manam tēvam patika izgatavot un labot da�ādas lietas. Vai ik vakaru viņ� varēja nozust pagrabā vai garā�ā, lai izgatavotu vai uzla�botu kādu ierīci, konstruētu lidma�īnu modeļus. Pirms da�iem ga�diem pie manis uz laiku apmetās viens draugs, kura profesija bija konstruktors. Kādu dienu viņ�, redzami apmulsis, jautāja:

�Kas ir Valijs?�

�Tā sauca manu tēvu. Kāpēc vaicā?�

�Kaut kāds spoks, kur� sevi sauc par Valiju, jūsu mājā seko man pa pēdām un nemitīgi atkārto, ka man vajag kaut ko izgatavot. Tas sāk krist uz nerviem.�

Kontaktē�anās ar miru�o gariem � neredzamiem dzīvo cilvēku pavadoņiem, eņģeļiem un citām būtnēm un enerģijām � ir viens no būtiskiem gai�reģa �profesijas� aspektiem. Kā es būtu varējusi zināt, ka Benam, nekad nesatiktam klientam, kur� nesen man piezvanīja pa tālruni no Menas, ir ļaundabīgs audzējs, ja viņa miru�ais tēvs, dzīvē bijis ārsts, nebūtu parādījies mana gara acīm? Lai Bens noticētu, ka vēsts nāk no viņa tēva, gars lūdza dēlam atgādināt par vienīgi abiem zināmu braucienu mak�ķerēt, kad Benam bija desmit gadi. Ja audzējs netiktu atklāts, viņa onkologs sacīja, ka Bens būtu nomiris gada laikā.

Kāpēc eņģeļi un mūsu miru�o tuvinieku gari nāk pie mums ar ziņām? Viņi joprojām rūpējas par mums. Viņi nogādā informāciju, ko saņem no Dievi�ķā. Viņi brīdina. Viņi grib pateikt, ka jūtas vai�nīgi par kaut ko, ko izdarīju�i pasaulīgās dzīves laikā. Viņi paver mums Dievi�ķu atklāsmi. Viņi mums iedve� paļāvību dzīvei. Vai ari, iespējams, viņi nāk, lai mums palīdzētu pārejā no dzīvības uz nāvi.

Kas saista dzīvību un nāvi? Kur dzīves laikā ķermenī mīt dvēsele-gars, kas vēlāk atbrīvojas no nedzīvās miesas? Patiesībā mēs ne�zinām, kā darbojas Visuma likumi.

Kā teikts manā mīļākajā Bībeles pantā Jēzus apustuļa Pāvila pir�majā vēstulē korintie�iem (13; 11. pants):

Kad es biju bērns, es runāju kā bērns,

man bija bērna prāts un bērna domas: bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.

Mēs tagad visu redzam mīklaini

kā spogulī;

bet tad vaigu vaigā:

tagad es atzīstu tik pa daļai;

bet tad es atzī�u pilnīgi,

kā es pats esmu atzīts.

Mums nav dots vienmēr visu saprast, kas notiek un kad ir noticis.

At�ķirīgie spoki

Mani vecāki vēlēja man labu, bet manas dotības viņus biedēja. Bai�lēm no nezināmā ir savi iemesli; da�reiz pārdabiskais patie�ām kaitē.

Pirmo reizi ar ļaunajiem gariem sastapos bērnībā. Es ne tikai re�dzēju krāsas cilvēka ķermeni un ap to, bet kā �au�alīgus radījumus redzēju ari ļaunumu, kas centās ietekmēt cilvēku no ārpuses.

Manu māti ik pa brīdim mocīja divi ļauni gari, � viens bija gar� un melns, un otrs bija � drukns un pelēks. It kā izskatījās pēc cilvē�kiem, ta�u sejas vaibsti nebija skaidri izteikti, likās, ka tie veidoti no dūmakainas miglas.

Abi pēc kārtas iegāja un iznāca no mātes galvas virsas. Kad tie bija iek�pusē, mātes galvu apņēma plāns enerģētisks plīvurs, un tādos brī�os māte uzvedās dīvaini.

Kad viņu �pārņēma� garais neradljums, māte tapa dusmīga. Vienu bridi viņa izskatījās laimīga un smaidīga, ar asu prātu, bet nā�kamajā mirkli varēja kļūt strīdīga un nosodo�a. Garais parasti uzra�dās no rītiem, varbūt viņ� noteica arī, ko māte gatavoja brokastis, jo nedēļām ilgi man tad bija jāēd cieti novārītas olas, ko necietu. Pā�rējiem ģimenes locekļiem pasniedza tie�i to, kas man vislabāk gar��oja � Lucky Charms pārslas vai desu ar grauzdētu maizi. Druknais neradljums parasti uzradās vakaros, un māte parasti kļuva nomākta. Pēc tam kad viņ� iemājoja mātē, viņa sāka raudāt un �ēloties, cik jū�tas vientuļa.

Māte nebija vienīgais cilvēks, pie kuras redzēju līdzīgus briesmo�ņus. Man nepatika atrasties cilvēku pūli, jo redzēju pārāk daudz �o bezkrāsaino, ļauno vai nelaimīgo mo�ķu. Atceros, kā reiz lielveikalā pamanīju vienu tādu ar auklu, kas atgādināja suņu pavadu, piesēju��os pie sievietes. Neradljums izskatījās pēc klēpja sunī�a, kas ļekato aiz saimnieces. Ieintriģēta vēroju, kā ik reizi, kad tas ierējās, sieviete iemeta ratiņos pirkumu. Tagad saprotu, ka viņa cieta no iepirk�anās atkarības, ko veicināja sliktais gars.

Tādu nelabvēlīgu garu cilvēks var pārmantot no vecākiem, no sa�vas pagātnes vai sev piesaistīt, neapzinigi ļaudamies kādai atkarībai. Atbrīvoties no tā var, ja apzināmies ļaunuma klātbūtni un lūdzam palīgā astrālos spēkus; ja saprotam, kas vai kur� �o garu atbalsta, ja lūdzam Dievi�ķo mūs no tā atbrīvot. Kad process ir veikts, atkarīgais daudz iedarbīgāk spēs pretoties kārdinājumam un atgūs pa�paļāvību.

Savā praksē ar klientiem esmu pārliecinājusies, ka tum�o, pārda�bisko radījumu vai sliktās enerģijas klātbūtne liecina par nopietnām problēmām un atkarībām. Da�i no ļaunajiem gariem ir kritu�ie eņ�ģeļi, kas burtiski zog gaismu no tiem, kurus apstāj. Upuris, kas izjūt mīlestības un Dievi�ķās uzmanības trūkumu, kļūst depresīvs un pie�vēr�as nepareizajiem �degvielas� avotiem � tādiem kā alkohols, pār�spīlēts sekss vai narkotikas. Citi nelāgie radījumi var būt pārmantoti no kāda (pat attāla) priek�te�a vai arī tas var būt sen�a gars, kas vēl joprojām �medī� dzīvos.

Man ir gadījies pieredzēt līdzīgu posto�as ietekmes apsēstību sa�vās mājās. Uz trim mēne�iem mana jaunākā dēla tēvs un es uzņēmām pie sevis visnotaļ jauku jaunu vīrieti, kiir� nupat kā bija pabeidzis ķī�miskās terapijas kursu, lai ārstētos no atkarības. Bērnībā Karloss iz�dzīvoja pēc haizivju uzbrukuma laivai ceļā no Kubas uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņa māte, brālis un pārējie laivas pasa�ieri gāja bojā. Karloss vēlāk kļuva par profesionālu sportistu, ieguva bronzas medaļu Olimpiskajās spēlēs un bija pārliecināts kristietis. Ta�u kļuva par narkomānu.

Viņ� man stāstīja, ka no viņa neatstājas gars, kur� mudinājis lie�tot narkotikas. Tobrīd Karloss bija atveseļojies un es ar savu astrālo redzi nevarēju ieraudzīt ļaunumu viņa tuvumā. Viņ� pastāstīja, ka tiklīdz tiek pie labi apmaksāta darba, nauda �dedzina� kabatā, un viņ� nekavējoties pērk narkotikas, lai dzīvē justos pārlaimīgs.

Policija viņu atrada stāvam uz augstceltnes jumta dzegas pirms pa�nāvības. Karloss stāstīja, ka narkotiku gars bijis dēmons, kas neat�laidīgi uzstāja, lai viņ� sevi nogalina vai arī tas nogalinās viņa dēlu.

Policijas iejauk�anās palīdzēja Karlosam nodzīvot vēl kādu laiku, ta�u nenovērsa galveno nelaimes cēloni. Lai gan dēls bija sveiks un vesels, Karloss joprojām baidījās, ka nelabais gars uzvarēs. Karloss zināja, ka nespēj dzīvot bez narkotikām.

Esmu pārliecināta, ka visbie�āk alkatīgajiem un vardarbīgajiem pārdabiskajiem spēkiem pakļaujas tie, kas sirdī ir nevainīgi. Reiz di�vas stundas pa tālruni runāju ar sievieti no �ikāgas. Viņa bija atļā�vusi savam desmit gadus vecajam dēlam spēlēties ar Ouija [2] dēli. pats par sevi dēlis nebija problēma, ta�u zēns mātei stāstījis, ka caur dēli ar viņu sarunājas �tum�ais eņģelis�. Kad zēns �sarunājās� ar dēli, gars acīmredzot iemājoja zēnā. Arī tobrīd, kad runāju ar māti, zēns levitēja un izkliedza neķītrības. Lai atbrīvotu zēnu no dēmona, kopā ar māti veicām eksorcisma (garu izdzī�anas) aktu.

Daudzās kultūrās pastāv ticība pārdabisku būtņu esībai, un katrā tās tiek dēvētas da�ādi, tai skaitā gan par eņģeļiem, dēmoniem, spo�kiem, pērkonbūtnēm, gan par ka�inām, d�iniem un fejām. Vienalga, vai mēs tiem ticam vai ne � viņi uzticas mums.

Cilvēces prāts var locīties, bet nelūzīs. Tam ir bezgalīgas iespējas izzināt, ta�u reizēm pietrūkst gribas. Cik apliecinājumu pārdabisko spēku eksistencei vai � vēl svarīgāk � Dievi�ķā esamībai ir nepie�cie�ami, līdz pieņemsim, ka mums piemīt gan fiziskā, gan iek�ējā re�dze? Cik ilgi cilvēce �aubīsies, pirms noticēs intuīcijai un sirdsbalsij?

Jo debess telpā un virs zemes, draugs, Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.

V. �ekspīrs, traģēdija �Hamlets�, 1. cēliens, 5. aina. Tulkojis Kārlis Egle

Ir teiciens, ka cilvēkam netiek uzkrauts vairāk, nekā viņ� spēj nest.

Es apstrīdu �o parunu un mani kaitina uzskats, ka bez citu palī�dzības varam tikt galā ar visu, ko dzīve no mutns prasa. Patiesībā mums bie�i tiek uzkrauts vairāk, nekā spējam nest, un tad mums ir jāvēr�as pie Dievi�ķajiem spēkiem pēc palīdzības.

Es mazgāju veļu un traukus, gādāju pārtiku, kārtoju bankas rēķi�nus un apmaksāju pasta piegādi. Es baroju piecus dzīvniekus un divus bērnus. Man patīk, ka manā mājā �etrus gadus dzīvoja draudzene un tagad auklējos ar viņas dēlu. Es palīdzu savai mātei, kas dzīvo atse�vi�ķi, un nedēļā tiekos ar trīsdesmit klientiem, rakstu grāmatas, mācu semināros un ceļoju darba darī�anās. Man ir arī attiecības ar inteli�ģentu, rado�u vīrieti. Man ir draugi, ar kuriem aizeju uz kino, ar ku�riem sarunājos pa tālruni vai sazinos pa e-pastu. Dienai beidzoties, esmu nogurusi, bet no rīta viss sākas no jauna.

Es spēju to panest. Ne�aubos, ka arī jūsu dienas ir aizņemtas ar līdzīgām aktivitātēm un arī jūs piedzīvojat gan vil�anos, gan veik�smes.

Vai atceraties, ka stāstīju par dēla iespiesto pirkstu automa�īnas durvīs ceļā uz skolu? Kādā līdzīgā dienā es pārslēdzos no �varu pa�nest� uz �tas man ir par daudz�.

Tad vērsos pie savas astrālās iedvesmas un enerģijas. Tādos brī��os es vienmēr vizualizēju Dievi�ķo kā milzīgu enerģiju ģeneratoru. Esmu kā tas mazais rozā trusītis ar bateriju: kad mana baterija ir �no�sēdusies�, es pieslēdzos kaut kam spēcīgākam � un �is �kaut kas� ir Dievi�ķā enerģija. Parasti tad atklājas redzējums, norādīdams, kas ir darāms. Kā toreiz � aizvest dēlu ar traumēto pirkstu uz slimnīcu, nevis mēģināt pa�ai dakterēt.

Tomēr ikdieni�ķās krīzes nav nekas, salīdzinot ar pārbaudīju�miem, ko dzīve mums sniedz: laulības, �ķir�anās, nāves un nelaimes gadījumi, slimības un vardarbība. Lai gan kop� bērnības ticu Dievi��ķajam, esmu pārliecināta, ka ar ticību nepietiek � ir nepiecie�ama arī pārliecība un rīcība. Tomēr ne vienmēr rīcība nāk no mums pa��iem. Mums ir jāsper nākamais solis.

Da�reiz mums tiek vairāk, nekā spējam izturēt, � lai mēs vēr�stos pie Dievi�ķā un lūgtu, lai Tas daļu uzņemas uz sevi.

Izpratne ir sākums patiesai izaugsmei. Ja mums ir jāpiedzīvo gan dzīves izaicinājumi, gan veiksmes, mums jāuzņem sevī Dievi�ķais, kas ir vairāk nekā vienkār�i dievība � mums vajag Dievi�ķo par draugu, � draugi palīdz viens otram. Mums ir jāpārtrauc raizēties � ticam Dievam vai neticam, un tā vietā ir nepiecie�ams apzināties, ka Dievs tic mums. Turklāt mums ir jāatzīst, ka uz Dievu neved tikai viens ceļ� � viena reliģija nav labāka par citu.

Mans ceļ� ir kristietība, � vairāk tāpēc, ka tas ir ceļ�, ko Die�vi�ķā griba man ir vēlējusi, un nevis tāpēc, ka es būtu pati sev izvē�lējusies. Liktenīgā kārtā Kristus ir tas, kur� iedro�ināja mani pieņemt un saprast citas reliģijas.

Kristus mani apmeklēja ne tikai tad, kad [bērnībā] dzēru tēju ar eņģeļiem. Es neuzlūkoju viņu kā Dieva Dēlu, � drīzāk kā jauku cil�vēku, kur� bija ļoti skaists, jautrs, mierīgs un labs stāstītājs.

Man patika stāsti. Man patika grāmatas un pasakas � viss, kas sākās ar �Reiz sensenos laikos�� Māte man stāstīja par Pīteru Penu, un es drīkstēju iet gulēt, saģērbta kā Vendija vai Pīters [3] . Kristus stāsti bija vienlīdz interesanti, bet arī pamāco�i.

Kādreiz viņ� man stāstīja par mazu zvaigznīti, kas nokritusi uz Ze�mes un bijusi pārsteigta, atklādama, ka cilvēki arī ir zvaigznes, kas reiz ir kritu�as no debesīm. Da�reiz viņ� runāja par Svētā Grāla kausu [4] � ne tikai kā trauku, bet arī par cilvēces gudrībām, ko tas slēpj.

Pieaugusi uzzināju norvēģu luterāņa viedokli par Jēzu no Nāca�retes. Es apmeklēju baznīcu, dziedāju baznīcas korī un darbojos jau�nie�u grupā, bet biju gatava novērsties no kristietības, kad kļuvu pie�liekami pieaugusi, lai atstātu vecāku mājas. Biju nobriedusi pētīt citu kultūru garīgās mācības un reliģijas, kā arī savas astrālās dotības.

Mana kā dūmakā tītā gai�redzība pēc divdesmit gadu sasnieg�a�nas sāka atvērties un noskaidroties. Mani dzina alkas apgūt zinā�a�nas visā pasaulē � Venecuēlā, Belizā, Kostarikā, Meksikā, Peru un citās Centrālamerikas un Dienvidamerikas zemēs, kā arī Āzijas, Āfri�kas un Eiropas kontinentos. Belizā pie �amaņiem studēju seno laiku augu medicīnu; Meksikā noīrēju automa�īnu un ceļoju pa valsti, ap�meklēdama �amanismu mācīju�os skolotājus.

Peru iedziļinājos svēto vīru dziedniecībā un runāju ar garīgo sko�lotāju Pa�amamu. Vairākas naktis pavadīju vienatnē d�ungļu būdā ar salmu jumtu, un Pa�amama man mācīja, kā redzēt vīzijas. Viņa sāka ar to, ka parādīja man gaismu, kuru man pēc viņas norādījumiem vajadzēja pārveidot da�ādās formās un ainās, līdz beidzot pratu pār�veidot gaismu ar gai�redzības palīdzību.

Studēdama da�ādas kultūras, nemitīgi interesējos, kādā veidā attie�cīgajās kultūrās tiek skaidrota enerģētika. Es jau biju mācījusies par �akrām � da�ādās kultūrās da�ādi numurētiem enerģiju centriem. Tomēr pa�as pētījumi rosināja izveidot precizētāku �akru un ener�ģētiskās sistēmas skaidrojumu, par ko biju rakstījusi savā pirmajā grāmatā �Jaunas atziņas par �akru dziedinā�anu�, kā arī vēlākajās grāmatās. Es izveidoju dziedinā�anas �etru ceļu sistēmu, kas �akras saskaņo ar multidimensiālām pārmaiņām. Esmu turpinājusi pētīt, kā palīdzēt cilvēkiem, izmantojot enerģētiskās sistēmas: nav svarigi, kuru sistēmu pielietoju, izskaidroju, saskaņoju vai izmantoju � gan iek�ēji, gan ārēji tās visas saistās ar Dievi�ķo enerģiju. Mana pieredze apliecina, ka Dievi�ķais ir ikvienā un it visā. Dievi�ķais raugās uz pa�sauli [arļ mūsu acīm. Tad radās jautājums, kam sāku veltīt visu laiku un uzmanību: ja Dievi�ķais raugās [ar] manējām acīm, vai ir iespē�jams pasauli skatīt [ar] Dievi�ķā acīm?

Likteņa ironijas dēļ nevarēju rast atbildi, kamēr neatgriezos pie Kristus � manas bērnības ticības.

Pirms da�iem gadiem mani māca hroniska pārpūlē�anās. Laiku pa laikam, lai atvilktu elpu, es devos uz savu �kabīni� (īstenībā � pār�vietojamā mājiņa), kur nopļauju zālienu un mājās atgrie�os vienas dienas laikā. Lai gan izklausās pēc sasteigtas rosī�anās, tā bija nomie�rino�a.

Toreiz vēlā vakarā atceļā uz mājām piedzīvoju neaizmirstamu Dievi�ķā parādī�anos. Vispirms caur automa�īnas labās puses priek��ējo logu triecās baltas enerģijas zibens � tik spēcīgi un ap�ilbino�i, ka neuzdro�inājos turpināt ceļu un apstājos. Tad balss, ko nosaucu par Dieva balsi, sacīja:

�Tu esi izredzēta.�

Mana sirds sitās tik strauji, ka nespēju sakopot domas. Beidzot sa�ņēmos un atsāku braucienu. Pēc da�ām jūdzēm piedzīvoju nākamo satricinājumu.

Manu ķermeni pārņēma Jēzus.

Zināju, ka tas bija Viņ�. Es Viņu atcerējos no savām tējas viesī�bām bērnībā. Enerģija, kas mani pārņēma, bija liega un maiga. Pa�saule atmirdzēja balta � ne tikai līdzenumi abpus automaģistrālei, bet visa apkārtne. Vēlreiz apstājos, lai pilnīgāk aptvertu piedzīvoto.

�Tā Es to redzu,� sacīja Jēzus. �Debesis ir uz Zemes.�

Es skatīju �īs pasaules skaistumu un labestīgumu. Mums neva�jag � un tas nav arī paredzēts � gaidīt nāvi, pirms neesam piedzīvo�ju�i Devi�ķo �ēlastību. Mēs esam paredzēti, lai radītu un baudītu �eit un tagad.

Kad Jēzus mani atstāja, noskumu un jutos nedaudz nobijusies. Spratu, ka paies ilgs laiks, līdz atkal redzē�u pasauli tādu, kāda tā likko parādījās.

Kop� tā vakara Kristus mani apmeklēja vairākkārt. Nākamajā reizē viņ� parādījās cilvēka veidolā. Tēvs mira no plau�u vē�a, bet es ar saviem draugiem Robertu un Ketiju atradāmies Velsā. Katru dienu uzmanījām, kad atbrīvosies telefona kabīne, lai es varētu piezvanīt tēvam. Dienā, kad man parādījās Kristus, jau biju tēvam piezvanī�jusi, un mēs devāmies apskatīt vecu baznīcu krastmalā.

Es klaiņāju vienatnē gar jomu un apstājos pētīt senu koka krustu. Tad sāku raudāt par tēvu, kuru ļoti mīlēju, un par sevi, jo viņu zaudēju. Pēk�ņi no krusta aizmugures iznāca Kristus un pa�stiepa man pretim rokas. Es redzēju naglu atstātās rētas viņa plaukstu pamatnēs. Kristus vienkār�i raudzījās manī, kamēr es raudāju.

Kristus �neglāba� manu tēvu, dziedinādams vai pārliecinādams Kristus vārdā nodot dvēseli luterāņu baznīcas svētībā. Jēzus skatiens man pauda, ka tēvs jau ir glābts savā mīlestībā pret tiem, ko dzīvē bija mīlējis. Jēzus nemierināja. Viņ� varēja raudāt līdz ar mani � un to darīja. Dievi�ķais nevar atcelt nolemto, bet tas var būt kopā ar mums dzīves smagākajos brī�os.

Nākamajā vasarā kopā ar trim tuviem draugiem biju Skotijā. Lieliski pavadījām laiku, apskatīdami svētos akmeņus, ieturēdami maltīti krodziņā un klīzdami pa veikaliem. Mūsu pēdējais mērķis bija apmeklēt muzeju Glāzgovā, kur varēja aplūkot ikonogrāfiskus tēlus no visas pasaules.

Apskatījām Būdas un Ganē�a statujas, �ivas un �akti attēlus, Allāha un Jehovas lūg�anu grāmatas, aborigēnu kultūru pieminekļus un katoļu Marijas tēlu. Es stāvēju pie Salvadora Dali gleznas, un no tās krustā sistais Jēzus Kristus noraudzījās uz pasauli un sniedza man otru mācību. Viņ� burtiski iznāca no gleznas, nostājās blakus, pēc brī�a ie�ukstēdams ausī:

�Vai nav brīni�ķīgi, ka Dievs ir pielūdzams tik daudzveidīgi?� Tad Viņ� nozuda.

Pieredzētais man radīja daudz jautājumus. Meklēdama atbildes, es iestājos kristie�u garīgajā seminārā, lai iegūtu astrālo zinātņu ma�ģistra grādu. Man patika mācības, bet traucēja pārējo studentu uz�skats, ka esmu stiprā Jaunās ēras ietekmē. Studijas seminārā nepabei�dzu un grādu neieguvu, jo paliku stāvoklī ar otro dēlu un nespēju ne ar ko citu nodarboties. Pārsvarā guvu labu pieredzi. Sapratu, ka Kris�tus mācību varu apgūt gan seminārā, gan ārpus tā. Agrāk es nepie�vērsu lielu vērību savām empīriskajām zinā�anām un uzskatīju, ka labākais veids, kā nonākt uz �patiesības ceļa�, ir seko�ana baznīcas norādījumiem vai mācī�anās garīgajā seminārā.

Ikvienam manam klientam ir at�ķirīga Dievi�ķā uztvere. Da�s klausās sludinātājus vai uzticas priesterim, rabīnam, citam garīgajam padomdevējam; citi ar Dievi�ķo tiekas dievkalpojuma laikā; vēl citi to pieredz mājās vai uzturēdamies dabā; pārējie saplūst ar Dievi�ķo, lasīdami labu grāmatu, skatīdamies filmu, klausīdamies radio. Ja viss, ko redzam, patiesībā ir Dievi�ķais, tad nav nepiecie�amības to iero�be�ot ar savām iedomām par Dievi�ķo.

Uzskatīdama, ka man ir pa�ai savs ceļ� pie Kristus ejams, no sirds vēlos, lai arī citi labāk izprastu savas attiecības ar Dievi�ķo. Per�sonīgi joprojām mulstu, piesaukdama Dievi�ķo personīgajā dzīvē un profesionālajā darbībā.

Manuprāt, lielākā daļa cilvēku ar grūtībām precīzi raksturo Dievu jeb Dievi�ķo. Mēs tiecamies redzēt Viņu tīri sadzīviskās kategorijās. Man ir bijis jāvēr�as pie Dieva citu cilvēku vārdā, ja kas �notiek nepa�reizi�. Kāpēc Tu sūtīji mani pasaulē? Kāpēc pie�ķīri man �os vecākus? Kāpēc nepalīdzi? Kāpēc man jātic Tev, ja Tu acīmredzami pieļauj, ka pasaule virzās uz bojāeju? Kāpēc man jātic Tev, ja neesi ar fiziski re�dzamu ķermeni? Labi, ka Dievs ir pacietīgs, jo pati esmu vērsusies pie Viņa visos līmeņos. Esmu neatlaidīgi ieklausījusies Viņā, kliegusi uz Viņu un atkal ieklausījusies.

�āds uzvedības modelis zaudēja jēgu pirms da�iem gadiem, kad atrados Anglijā Man�esterā, kur vadīju semināru. Pēc darba atpūtos vietējā pansijā. Viesnīciņas saimniece pasmējās par spoku, kas esot iemitinājies mājā. Acīmredzot spokam patika izjokot iemītniekus, � reiz pat esot �pazudis� brokastīm pagatavotais ēdiens un neviens ne�varējis saprast, kur tas ir palicis. Es jutos ļoti piekususi. Drīz devos pie miera un aizmigu. Nakts vidū sāka kratīties gulta. �Ko tev vajag?!� īgni iesaucos, noprazdama, ka vainīgs ir spoks. Atbilde nesekoja, un es atkal iemigu.

Viss atkārtojās. �oreiz nebiju tik pieklājīga un skaļi nobrēcos:

�Kas ir?�

Neviens neatbildēja. Es iesnaudos.

Necik ilgi, un mani atkal pamodināja. Pacietība bija galā, lai gan reti zaudēju pa�savaldī�anos. Uzrāvos sēdus.

�Kas tu galu galā esi?!� es kliedzu.

Tad dzirdēju un ieraudzīju atbildi.

�Dievs,� balss sacīja. Tur � gultas labajā pusē, stāvēja tēls, kas at�gādināja supermenu no bērnu filmas � viņ� liesmoja ko�i sarkanā krāsā.

Nespēju iedomāties, ko teikt, tad atcerējos norvēģu luterāņu baz�nīcas audzinā�anu.

�O, piedodiet!� nomurmināju, atlaidos gultā, nobijusies sastingu, līdz aizmigu.

Dievs supervaroņa tēlā palika ar mani vēl trīs dienas. Lai gan Viņu neredzēju ar fizisko redzi, kā tajā nakti, es sajutu Viņa klāt�būtni, Viņu vizualizēju savā prātā un dzirdēju balsi. Viņ� bija man blakus, un es zināju, kā pareizi rīkoties, tāpēc runāju ar Viņu, kā būtu runājusi ar tuvu draugu.

Pēc da�ām dienām lidoju uz mājām no Anglijas caur Islandi uz Mineapoli. Un Dievs kopā ar mani. Mulsu, jo nezināju, kur Viņ� lid�ma�īnā atrodas. Sēdēju pie iluminatora. Blakus ejas pusē sēdekli aiz�ņēma kāds d�entlmenis no Austrumindijas. Pēk�ņi vīrietis piecēlās un pārsēdās citā vietā. Pamestā sēdekļa polsterējums izlīdzinājās. Tad dzirdēju, kā Dievs sacīja:

�Lūk, tagad Man ir, kur apsēsties.�

Blakussēdeklī parādījās iedobums un palika tur visu lidojuma laiku. Dievs neatstāja mani ari ceļā uz mājām.

Pirmajā nakti pēc atgrie�anās Viņ� pēk�ņi savu cilvēka veidolu mainīja uz mākoņa veidolu. Sajuzdama pārmaiņas, sāku raudāt. Vē�lējos, kaut Dievs būtu palicis cilvēka izskatā, lai gan ārēji izskatījās nedaudz dīvaini. Sāku ap�aubīt, vai tie�ām esmu visu redzējusi vai tikai izfantazējusi? Varbūt patiesībā nekas nenotika? Varbūt Dievs nebija īsts?

Tad nāca apjausma. Kā bērni mēs ticam tam, kas ir konkrēts, un vēlamies taustāmu apliecinājumu redzētajam. Mēs vēlamies, lai Dievs būtu mūsu māte, tēvs, vai varbūt mīļotais suns vai kaķis. Mēs noticam tikai tam, ko varam sataustīt. Lai Dievs būtu it visā � lai mūsos būtu Dievi�ķais, tikpat ir nepiecie�ams to redzēt, cik neredzēt.

Mūsu bērna prāts un nobriedu�ais redzējums atsakās pieņemt patie�sību, kuras pamats ir vienīgi ticība.

Tāpēc radām reliģijas. Ja pārējie redz un apraksta Dievu tāpat kā mēs, ir vieglāk ticēt. Mēs izgrebjam Dievu noteiktos veidolos, kas atbilst �īstenā tēla� idejai, un gaidām, ka Dievs piepildīs mūsu cerības labāk nekā kādā citā veidolā. Dievs kā mākonis neliekas tik �īsts� kā Dievs cilvēka izskatā.

Da�as dienas vēlāk mans dēls Gabs dzīvojamā istabā spēlējās ar draugu D�eikobu. Es sēdēju stūri un lasīju, kad pēk�ņi visapkārt ap�gāzās da�ādi priek�meti. Vispirms lampa, tad no kafijas galdiņa no�vēlās grāmata un beidzot līdz galam atvērās durvis un sagāzās kau�dzē sakrautie �urnāli. Gabs pat neatrāva skatienu no spēles, lai gan D�eikobs pajautāja:

�Kas notika?�

�O, tas ir tikai Dievs,� mans dēls mierīgi atbildēja un turpināja �nokaut� vienu spēles figūru pēc otras.

Istabā iestājās klusums. Tad D�eikobs stingri noteica:

�Manā mājā tā nenotiek!�

Viss, par ko es iedomājos, vien bija, � kas notiks, ja par to uzzi�nās kaimiņi.

Kāda viedoklis par tevi nenozīmē, ka tāds esi patiesībā.

Less Brauns

Ko domā kaimiņi: dzīvot atbilsto�i savai būtībai

Viens no lielākajiem izaicinājumiem būt mums pa�iem ir sadzī�vot ar apkārtējo priek�statiem par mums. Tas alla� bijis pārbaudījums man un daudziem maniem klientiem.

Nevaru teikt, ka man kā gai�reģei ir vienalga, ko par mani domā kaimiņi.

Pilnveidojoties manai gai�redzības prasmei un panākumiem praksē un pateicoties daudziem brīni�ķīgiem un atsaucīgiem klien�tiem, esmu sapratusi, ka visi jautājumi, kurus esmu uzklausījusi, ierin�dojas galvenokārt trīs kategorijās: darbs, attiecības un veselība. Caur �īm trim jomām mēs izdzīvojam dzīvi, tā pieaug un nostiprinās mūsu izpratne par Visaugstākajiem spēkiem un Dievi�ķo mūsos pa�os. Galu galā, veiksmīgas dzīves atslēga ir � baiļu vietā izvēlēties dzīves svinē�anu. Un atslēga līksmei? Apzināties, ka esam īpa�as būtnes un ka būt cilvēkam ir brīni�ķīgi.

Kāds no maniem klientiem ir labi pazīstams ārsts. Viņ� savā ka�binetā izlika uzrakstu: �Ir atļautas lūg�anas un meditē�ana�, jo bija sapratis, ka, lūdzot kopā ar pacientu, ārstē�ana sekmējas labāk.

Viņ� neuzstāja, ka noteikti ir jālūdz. Viņ� neierobe�oja saskar�smi ar Dievi�ķo tikai ar lūg�anām; meditē�ana, holistiskā koncepcija viņam bija pilnīgi pieņemama. Viņ� piedāvāja izvēli. Lai gan pateicī�gie klienti viņu cienīja, pārējie ārsti jutās apdraudēti no �nestandarta� pieejas un panāca viņa atlai�anu no darba.

Vēl cits piemērs par desmitgadīgu zēnu � brīni�ķīgu mūziķi. Viņ� spēlēja trompeti un tika uzaicināts spēlēt solo pieaugu�o orķes�trī. Zēns atnāca pie manis un stāstīja, cik ļoti viņu sarūgtina, ka ne�spēj pilnībā nodoties mūzikai, jo pārējie bērni skolā saukā viņu par �liellūpi� un mēdz paslēpt viņa trompeti. Kuram no mums gribētos būt tādam, kāds esam, ja tiekam izsmieti un apsaukāti?

Es pateicos Dievi�ķajam, ka manas dotības ir tik unikālas un dī�vainas, kādas tās ir, jo tās liku�as man doties pie da�ādiem �dīvai�ņiem�, lai iemācītos, ka man ir sevi jāpieņem, kāda esmu patiesībā, un tikai pēc tam varu ņemt vērā apkārtējo viedokļus. Personīgā vien�gabalainība ir vienīgā mēraukla, kam ir nozīme, lai ari ceļ� uz �o at�ziņu ir sāpīgs.

Mēs visi gribam būt patīkami un atzīti. Būt gai�reģei nav viegli.

Manuprāt, tēvam manas spējas bija kā izaicinājums, iespējams, tāpēc ka viņam bija kas slēpjams, ko varēja atklāt vienīgi tas, kas redz. Bērnībā man atkārtoti rādījās kāds sapnis, un, būdama jau pusaudze, es tēvam reiz ierosināju aiziet kopā vakariņot ārpus mājas un lūdzu paskaidrojumu.

Sapnī biju dvēsele, kas klejoja pa kādu dzīvokli, kurā atradās vī�rietis un sieviete. Vīrietim bija gai�i mati, zilas acis un plati pleci; sie�viete bija brunete, mati atsieti ar lakatu un mugurā zila blūze. Es zi�nāju, ka viņiem jākļūst par maniem vecākiem, ka vīrietis būs mans tēvs, � un tomēr kaut kas nebija kārtībā.

Abi strīdējās par reliģiju, un beigās sieviete raudādama aizskrēja. Es saucu viņu atpakaļ, bet durvis aizcirtās. Tad es pagriezos pret tēvu un centos pierunāt, lai viņ� sievieti panāk, bet viņ� mani nedzirdēja.

�Viņa ir stāvoklī!� es kliedzu. �Viņa ir stāvoklī!� � ta�u tēvs mani nedzirdēja.

Es vienmēr esmu jutusi, ka man ir nepareizā māte. Es uzaugu, mīlēdama un cienīdama māti, uzskatīju viņu par mātes paraugu: viņa ir izglītota un pievilcīga sieviete. Kādas tiesības man nosodīt viņas ag�rāko attieksmi pret mani? Es noteikti esmu izaicinājums saviem bēr�niem � tikai pajautājiet viņiem! Tomēr bērnībā es klusībā sajutos kā bārene.

Stāstīdama tēvam par sapni, vēroju viņa reakciju. Viņ� kļuva pa�visam bāls un kluss. Pēc īsa brī�a viņ� paskaidroja:

�Pirms satiku tavu māti, es biju saderinājies ar kādu sievieti. Mēs dzīvojām kopā, bet sarāvām attiecības reliģisku domstarpību dēļ. Viņa bija katoļticīgā, bet es esmu luterticīgais, un es negribēju sāpināt ve�cākus.�

Jautāju, vai viņ� zināja, ka viņa saderinātā bija stāvoklī, kad viņi pārtrauca attiecības. Tēvs noliedza, ka tas iespējams, un es uzdevu nākamo jautājumu:

�Vai viņai ir bērni?�

�Jā,� viņ� atbildēja un aprakstīja viņas vecāko dēlu, kuram bija blondi mati, zilas acis un kur� aizrāvās ar lidma�īnu modeļiem. Kā tu, es nodomāju. Man likās interesanti, ka viņa iepriek�ējā līgava gan�drīz nekavējoties pēc �ķir�anās no mana tēva apprecējās un drīz pēc tam dzemdēja bērnu.

Pēc �īs sarunas mana tēva attieksme pret mani mainījās. Lai arī pirms tam viņ� mani uzskatīja par dīvainu, tagad viņ� mani cienīja un baidijās no manis.

Esmu atklājusi, ka vīrie�i � īpa�i tie, ar kuriem man ir biju�as romantiskas attiecības � bie�i jūtas neērti manu dotību dēļ. Man ir aizdomas, ka viņi jutās neaizsargāti un �atmaskoti�, kamēr es vēlējos, lai man parāda uzmanību kā sievietei.

Es jutu līdzjūtību pret mana vecākā dēla tēvu. Kad satikāmies, es vēl nemācēju pārvaldīt savas dotības. Tās varēja pavisam pēk�ņi iz�pausties, un viņ� pieredzēja manu nespēju sevi kontrolēt. Joprojām atceros, kā naktī viesnīcā, kurā bijām apmetu�ies, es sapīkusi izlēcu no gultas, atrāvu vaļā logu un sāku kliegt.

�Tā tas ir!� es klaigāju. �Tava bijusi sieva klaiņā pa mūsu istabu! Viņai ir jāaizvācas!�

Viņ� nodomāja, ka esmu jukusi. Arī es tā nodomāju.

Un tomēr viņa biju�ās sievas gars bija mūsu istabā. Esmu atklā�jusi, ka arī dzīvs cilvēks spēj �sadalīt� savu dvēseli un vienu tās �daļu� nosūtīt uz citu vietu. Naktī dvēsele var klejot apkārt un bie�i �aizce�ļot� uz kaut kurieni � reizēm, lai spokotos. Tajā gadījumā es sajutu vairāku spoku klātbūtni. Pēc tam man parādījās viņa tēva gars mūsu dzīvojamā istabā. iMan toreiz nebija ne jausmas, kā neredzēt to, ko es redzēju, kā kontrolēt savas dotības.

Par laimi, sadraudzējos ar citiem �dīvaiņiem� � viņus satiku dziedniecības vai garīgās attīstības, vai citos kursos, kurus apmek�lēju. Atklāju, ka nemaz nebiju tik dīvaina, kā domāju, arī pārējie bija tikpat dīvaini.

Kāda no manām jaunajām draudzenēm pastāstīja, ka naktīs viņu modinot ārpasaules būtnes un iepazīstinot ar Visuma noslēpumiem, un tā dēļ viņa alla� esot pārgurusi. Abas nolēmām, ka ir jānovelk kāda robe�a. Viņa pieprasīja saviem naksnīgajiem skolotājiem izde�vīgāku mācību laiku, un es atteicos sarunāties ar būtnēm, kas klaiņāja ap mani, ja vien tām nebūs kas patie�ām svarīgs ziņojams. No�teiktā rīcība man palīdzēja apgūt zinā�anas par pieļaujamām garīgās saskarsmes robe�ām, ko apguvu psihisko dimensiju terapijas kursos, kā arī prasmi atsijāt kaitīgās enerģijas no labvēlīgajām un noteikt pa�rametrus, kā padzīt negatīvās pārdabiskās būtnes.

Lai gan esmu attīstījusi spēcīgu norobe�o�anās spēju, mani jopro�jām intriģē pati robe�u problēma, pareizāk sakot � to trūkums citos cilvēkos: piemēram, apsvēru, vai ieteicams ierasties viesībās un pazi�ņot, ka esi medijs.

Nereti cilvēki izvairās no manis, it kā es būtu spitālīgā. Cilvēki uz�skata, ka es lasī�u viņu domas un atklā�u viņu �ausmīgos noslēpu�mus, un varbūt pat skaļi tos paziņo�u pārējiem. Patiesībā mani nemaz neinteresē viesu noslēpumi. Es tos uzklausu savā praksē visas dienas laikā. Kad esmu viesībās, vēlos atslābināties, iemalkot glāzi vīna un piedalīties nenozīmīgās sarunās � jūs saprotat � par laiku, filmām un draņķīgām grāmatām.

Ir bijusi ari citāda attieksme � iztaisīt no manis viesību atrak�ciju: �O, vai jūs varat sarunāties ar manu miru�o vectanti Herietu?� Kaut kāda iemesla dēj daļa cilvēku uzskata, ka es staigāju apkārt ar mobilo tālruni, pa kuru varu sazināties ar viņpasauli, un ne tikai, � vēl man ir fantastisks tālruņa � datora tie�vads, tā ka, kad vēlos, varu �pieslēgties� citām pasaulēm.

Un, protams, ir ta�u paredzējumu un pareģo�anas lauciņ�! Bir��as jautājumi, loterijas biļe�u numuri, akcijas, obligācijas, kas vēl? Pa�tie�ām, ja es zinātu atbildes uz �iem jautājumiem, es būtu stāvus ba�gāta un neatrastos �ādās viesībās.

Da�reiz es kļūstu par krāsu �ielāpu�. Jā, es redzu cilvēkus gan krāsās, gan nolasu personības. Reiz viesojos pie draugiem, kas atzī�mēja kādu viņu ģimenes notikumu, un ar katru no viņiem dalījos krāsu izjūtā. Tas bija uzjautrino�i, tomēr vakara noslēgumā jutos kā izsmelta un pati kļuvu pelēcīga.

Un vienmēr atradīsies kāds �īstās mīlestības� alcējs. Tādi apstākļi rodas, kad kāds no viesiem �kā noslēpumu� pavēsta kādam citam par manu �profesiju�. Vīrietis vai sieviete tad pienāk pie manis, uzsāk tuk�u tērzē�anu, līdz pievēr�as galvenajam jautājumam: man bija sirds�draugs, bet viņ� mani pameta, � vai viņ� atgriezīsies? Kā jūs domājat, vai es satik�u savu īsto mīlestību? Es tikko iepazinos ar kādu. Kā jūs domājat, vai tur kaut kas sanāks?

Vissmagāk ir, ja kādam tie�ām ir nepiecie�ama dziedinā�ana � vai nu pa�am jautātājam, vai tuviniekam. Da�i vecāki burtiski �uz�spie�� man savu neārstējami slimo bērnu, lūgdami pēc Brīnuma. Krie�vijā, Anglijā un �eit, Amerikas Savienotajās Valstīs, cilvēki vēl stundām ilgi pulcējas ap mani pēc semināra beigām, pavada līdz viesnīcai, vienmēr lūgdami informāciju, atklāsmes vai dziedinā�anu. Man nav vienalga, bet man ir nepiecie�ama arī vienatne, lai būtu tik laba gai��reģe, kāda esmu.

Pirms da�iem mēne�iem biju apmetusies vietējā pansijā, lai prom no ikdieni�ķām rūpēm nodotos rakstī�anai. Tiklīdz saimniecei kļuva zināms, ka spēju dziedināt, viņa uzvēla man lērumu fizisku problēmu un sūdzību par savām kaitēm un vēl ataicināja vedeklu! Es biju iece�rējusi strādāt pie sava projekta, bet vai varat iedomāties, cik daudz izdevās padarīt?

Visvairāk mani tracina, kad klienti uzmācas lielveikalā vai citā publiskā vietā. Es nevaru saskaitīt, cik daudzas reizes ir satikti klienti, kas uzskata, ka, ja jau es spēju redzēt vīzijas konfidenciāli, divatā ar klientu, varu to darīt ari publiski. Visspilgtāk palicis atmiņā gadī�jums, kad, iznākdama no Pet Smart veikala, stiepu 30 mārciņu smagu maisu ar suņu barību, kamēr mans deviņgadīgais dēls centās savaldīt me�onīgo zvēru Haniju, kur� savukārt siekalojās pēc kaķiem, vien�laicīgi raustīdamies pie kāda miniatūra klēpja pūdeļa, un tad piestei�dzās kāda kliente jautādama, vai cilvēks, ar kuru viņa nesen iepazi�nusies, būs īstā mīlestība.

Neatceros, ko atbildēju, bet tas acīmredzami bija kas skarbs, jo viņu nekad vairs nesatiku. Mums visiem ir patīkami, ja tiek novērtēts mūsu darbs, ta�u darbs ir tikai viena dzīves daļa. Atcerieties �zelta likumu� � izturies pret otru tā, kā vēlies, lai viņ� izturētos pret tevi.

Laiku pa laikam stingri apņemos nepielietot savas dotības, ja ar klientu neatradī�os divatā vai tik�u �neglābjami iespiesta stūrī�, tas ir, tad, kad Dievi�ķais parāda, kur� te ir pavēlnieks, un tā noteikti ne�esmu es.

Kādu rītu piecēlos un Dievi�ķajam paziņoju, ka esmu tik daudz darījusi Viņa vārdā, ka vismaz �odien atpūtī�os. Neviens nepiezva�nīja. Neparādījās neviena vīzija. Esmu brīva, nodomāju, un Gabriela pavadībā devos uz lielveikalu. Mans vienīgais dienas uzdevums bija nopirkt pārtiku, bērnam apavus un vēlāk izmest matracīti (kad suns ēd savā guļvietā, viņ� sako�ļā arī matracīti).

Iepirk�anās aizņēma ilgāku laiku, nekā bija ieplānots, un tikai krietni pēc pusdienlaika mēs izsalku�i un noguru�i pietuvojāmies pa��apkalpo�anās norēķinu kasei, kad dzirdēju iek�ējo balsi:

�Palīdzi tam cilvēkam!�

Es novaidējos. Atzīstos, es balsi ignorēju. Es zināju, kas sekos, tā�pēc neatsaucos. Biju izsalkusi un sapīkusi, un visu enerģiju veltīju, lai noturētu jauno matraci uz jau tā pārkrautajiem iepirkuma ratiņiem. Arī Gabriels �inkstēdams atgādināja, ka nav ēdis pusdienas.

�Palīdzi tam cilvēkam!�

Nopūtos. Zināju, ka man vismaz jāpaskatās uz Dievi�ķā aizbil�stamo.

Vīrietis sēdēja uz blakuseso�ā sola. Viņ� bija jauns, ar tuk�u ska�tienu un �ūpojās uz priek�u un atpakaļ. Mūsu skatieni sastapās.

�Kundze, vai jums ir mazliet naudas?�

�Nē, nav,� es teicu padodamās. Te nu esam, nodomāju, atkal jā�strādā. Prātā redzēju vīziju � jaunais cilvēks bija kopā ar citiem; viņi to bija pametu�i �eit bez naudas un sve�ā vietā. No kurienes viņ� bija? Redzēju me�us, bet nezināju, kur tie atradās.

Jauneklis pastāstīja, kas ar viņu atgadījies, un viņa stāsts papildi�nāja redzēto vīziju. Viņ� kopā ar draugiem bija atbraucis no Sietlas. �Draugi� bija viņu izmetu�i no automa�īnas te pie lielveikala un aiz�brauku�i ar viņa ma�īnu. Viņ� visu dienu bija nosēdējis uz sola ne�ēdis un bez naudas. Viņ� pat nevarēja ar kādu sazināties. Es piezvanīju veikala administratoram un palūdzu dot rīkojumu restorāna pārzinim, kuru personīgi pazinu, lai paēdina sve�o jaunekli. Apmēram pēc stun�das puisis policista pavadībā aizgāja, lai sazinātos ar vecākiem.

Lielākā daļa no mums izmanto savas dotības, kad vēlamies � kad ir ērti mums. Ta�u patiesībā mūsu dotības savieno mūs ar Dievi�ķo, un Dievi�ķais norāda, kad un kur mums tās pielietot.

Neērtie vecāki

�ķiet, manas dotības visvairāk traucē maniem bērniem. Lai arī viņi izturas izlikdamies, ka viņiem nav ne jausmas, ar ko nodarbojos, patiesībā mans darbs viņus satrauc.

Maikla, mana vecākā dēla, tēvs ir starptautiski pazīstams epidemioloģijas zinātņu doktors. Viņa praktiskais darbs norit dzīvnieku fermā � viņ� ir cūku ārsts. Kā jūs justos, ja jums cilvēkiem jāsaka, ka tēvs ir cūku dakteris un māte � medijs?

Maikls, kur� tagad mācas koled�ā, paziņoja, ka viņa karjera, lai kāda tā būs, noteikti nebūs tik dīvaina kā mātei. Viņ� specializējas �urnālistikā, sekundāri angļu valodā un reliģiju zinātnēs � gandrīz tas pats, ko es studēju koled�ā. Es nolēmu nenorādīt uz acīmre�dzamo.

Jaunākais dēls, Gabriels, līdz �im, �ķiet, ir pieņēmis, ar ko es no�darbojos. Tomēr, sasniedzot pusaud�a vecumu, viņ� paziņoja to pa�u, ko brālis: �Māt, tu esi dīvaina!�

Ta�u ar laiku viss mainās. Pirms da�iem gadiem Maikla skolotāji ignorēja mani, kad minēju savu �profesiju�. Gaba skolotājām, �ķiet, ir pretējs viedoklis. Kad viena no viņām pajautāja, kā es nopelnu iztiku, un kad paskaidroju, tikai noteica: �Kolosāli!�, un turpināja vecāku sa�pulci. Man bija patīkami.

Da�i var nodomāt, ka būt divu bērnu mātei ir psihiski grūti. Da�reiz tā ir. Reiz Maikls sacīja: �Cik briesmīgi, ka māte ir medijs! Es jūtos tā, it kā būtu caurspīdīgs!� Patiesībā �ī viņa pamāte, neticamā persona, ir atklājusi daudz vairāk viņa pārkāpumu, � mātes ir apvel�tītas ar dziļāku intuīciju.

Būt par mediju ir sirdi ploso�s un sāpīgs talants, vēl ar t. s. intui�tīvo virspusi. Lūk, kaut vai priek�nojauta: es spēju paredzēt nākotni, ta�u da�reiz nevis redzu, bet jūtu, ka kaut kas notiks, nezinādama � kad. Pirms da�iem gadiem es, nemierīgi sa�ņaudzoties kuņģim, naktī grozījos un mētājos pa gultu. Nākamajā dienā ir jānotiek kam

�ausmīgam! Vienīgā vīzija, ko redzēju, bija manu bērnu tēli, ta�u tas bija par maz, lai zinātu, kas sagaidāms.

Nākamās dienas pēcpusdienā gandrīz vienlaicīgi atskanēja divi tālruņa zvani. Maikls, kuram nupat palika se�padsmit un kur� tikko kā bija saņēmis autovadītāja tiesības, bija sadūries ar citu automa��īnu. Maikla automa�īna izrādījās sadragāta, bet viņ� pats � sveiks un vesels. Jaunākais dēls bija pakritis rotaļu laukumā un asiņojo�s aizvests pie ārsta.

Kuram bērnam man jāpalīdz vispirms? Es izskrēju ārā un at�klāju, ka trīs no manas automa�īnas riepām bija izlaidu�as gaisu. Mans automobilis bija nosacīti jauna ma�īna, tā ka jēdzīgi izskaidrot noti�ku�o es nevarēju. Piezvanīju draudzenei, lai atved jaunāko dēlu, un es piezvanīju vecākā dēla tēvam, lai palīdz Maiklam. Pēc da�ām stundām ar abiem zēniem nomocījusies sēdēju autodarbnīcā, bet pateicīga, ka abi dēli bija pie manis.

Vai Dievs gribēja, lai tas viss notiktu? Ļoti �aubos, ka Dievs būtu sūtījis eņģeli, lai tas pārdur automa�īnas riepas, sabojā Maikla brau�cienu un nogrū� Gabrielu no �ūpolēm. Lai ari kādi procesu ietekmē�jo�ie apstākļi aiz �iem notikumiem neslēptos, tie iedarbojās labu laiku pirms notikumiem, citādi es nebūtu redzējusi iepriek�ējās nakts vīziju.

Apbrīnojami, ko cilvēks var sasniegt, ja notic sev.

Sems Voltons

Ko atklāj redzējumi

Savas prakses laikā esmu nākusi pie secinājuma, ka mana dzīves pieredze daudz neat�ķiras no pārējo cilvēku pieredzētā. Daudzi no mums ir uzaugu�i nelabvēlīgā mājas gaisotnē, esam jutu�ies sāpināti un aizvainoti; visiem ir biju�as �lauztas sirdis�, apstrīdamas savstar�pējās attiecības un reizēm neizprotama paļāvība vienīgi uz sevi. Esam pelti, pārcietu�i finansiālas grūtības, tiku�i fiziski ietekmēti. Mēs pie�krītam, ka būtu labāk, ja pasaulē un mūsu dzīvē valdītu miers. Mums vienkār�i nepiecie�ama sabiedriskā iekārta, kurā skaidri ir pārre�dzama situācija un kurā zinām, kā ar to tikt galā.

Loģiskas pieejas nepiecie�amība bie�i mūsu neloģiskajai dzīvei mani ir rosinājusi cilvēku dzīves problēmas un cerības iedalīt trīs ka�tegorijās: attiecības, darbs un veselība. Padomājiet, vai varat minēt kādu jautājumu, kas neietilptu �ajā iedalījumā?

Jums ir romantiska dēka? Attiecības.

Vēlaties satikt Raita kundzi/kungu? Attiecības.

Esat norūpējies par rēķiniem? Darbs.

Dzīvē nejūtat piepildījumu? Darbs.

Jūtaties slikti? Veselība.

Vēlaties lielāku līdzsvarotību dzīvē? Veselība.

Arī Dievi�ķais iederas visās �ais kategorijās: mūsu attiecības ar Dievi�ķo ir pamatā citām attiecībām, � tās ir priek�noteikums, lai piepildītu mūsu garīgo misiju, lai būtu skaidrs prāts un laba veselība. Ja savās dzīves gaitās esam kopā ar Dievi�ķo, gūstam panākumus it visās jomās vienlaicīgi.

Pārējais grāmatas saturs ir veltīts, lai analizētu trīs dzīves jomas un pievērstos visbie�āk sastopamām situācijām, kas skar ikvienu no mums. 6. nodaļā es paskaidroju definējumus: kas ir attiecības?, kas ir darbs?, kas ir veselība? Kā būtu, ja visās trīs dzīves galvenajās jomās mēs justos dro�i un neapdraudēti? 7. nodaļā un līdz 10. nodaļai rak�stu par populārākajiem jautājumiem, kādus man ir nācies uzklausīt. Lai būtu uzskatāmāk, par da�ādajām problēmām dzīves galvenajās jomās un par to iespējamajiem risinājumiem ir rakstīts jautājumu un atbil�u formā.

Atbildēs izteikts, ko visbie�āk redzu vai intuitīvi jūtu. Daudzos gadījumos pievienoju pa stāstam par kādu klientu ar līdzīgām lik�stām, lai mana atbilde būtu izsmeļo�āka. Noslēgdama �o ievadu, no�vēlu, lai jūs apzinātos savas intuitīvās dotības, laiku pa laikam redzētu kādu vīziju � kaut vai uz mirkli, īsu kā sirdspuksts.

Mēs katrs vēlamies piepildītu dzīvi. Diem�ēl nav formulas, kas to nodro�inātu kaut vai ikdienas sīkumos. Nevaru saskaitīt, cik rei�u esmu no rītiem piecēlusies priecīgās gaidās par jauku un veiksmīgu dienu, līdz ir atskanējis tālruņa zvans, kas licis sirdij pamirt � sasli�mis kāds no tuviniekiem, atlikta svarīga tik�anās, nav pienācis �eks par cerēto summu.

Tai pa�ā laikā dzīve var sniegt visbrīni�ķīgāko ziedu buķetes: ka�fejnīcā cilvēks rindā aiz tevis piedāvā apmaksāt tējas tasi, kad izrā�dās, ka naudas maciņu esi aizmirsusi mājās. Tu ved bērnu uz skolu un pa ceļam atklāj, ka dēls apvilcis ne to kreklu, un brīnumainā kārtā tavā automa�īnā atrodas svīteris īstajā krāsā.

Nepatīkamie brī�i kļūst kontrolējami un patīkamie notikumi acīmredzami, kad notikumus dzīvē iedalām trīs pamatjomās. Kas ie�zīmē �o jomu robe�as? Kāda būtu mūsu dzīve, ja �īs robe�as nebūtu saraustītas un tuk�umi starp jomām būtu aizpildīti? Kādi mēs kļūtu, ja spētu to panākt? Centīsimies noskaidrot.

Trīs galvenās dzīves sfēras

Ezoteriskā pasaulē aplis nozīmē sākumu vai sākuma punktu. Vir�zība uz apļa var sākties no jebkuras vietas. Dzīvē tā sākas ar cilvēka esību, kas ir vienīgā savā veidā un mū�īga. Dzim�anas brīdī mums tiek dots viss, lai augtu, ta�u spējas ir jāattīsta un cerības ir jāpiepilda. Dzīve ir vēlē�anās un cen�anās to panākt, un tas notiek, sūtot mums pieredzi visās trīs savstarpēji atkarīgās dzīves jomās, kuras precīzi va�rētu raksturot �ādi:

attiecības ir saistības,

darbs ir garīgā mērķa piepildī�ana,

veselība ir apzinā�anās dzīvot saskaņā.

Lai sasniegtu mūsu iespējas, dzīvi mums ir jāgrib redzēt kā odi�seju (dēkainu ceļojumu) un sevi par �ī eposa varoni. Savā gai�reģes praksē bie�i iztēlojos cilvēkus kā piligrimus (svētceļniekus), kuri ik�dienas gaitās nonāk krustcelēs. Tur viņi sastop cilvēkus, citas būtnes vai pieredz notikumus, kas prasa atbildēt ar attieksmi pret attiecībām, garīgo uzdevumu un esības viengabalainību. Nav viegli būt varonim. Reizēm mēs prasām pārāk daudz no sevis, aizmirsdami, ka pat ērglis sākumā ir perējums, kas pirmajā lidojumā paceļas gaisā ar nestabi�liem spārniem. Pat pēc tam, kad esam uzlidoju�i, spēcīgs pretvēj� var atdzīt atpakaļ ligzdā, lai paslēptos dro�ībā.

Ja atmetam cerību sasniegt nesasniedzamo pilnību, ir laba iespēja būt apmierinātam visās trīs dzīves galvenajās jomās. Mans gai�reģes pienākums ir pateikt cilvēkam, kas viņam personīgi ir iespējamāks. Kādam cilvēkam ideja par piepildītām attiecībām var būt laulības, trīs bērni un zedeņu �ogs ap māju. Citam viņa iek�ējā gudrība var ieteikt stipru garīgu saskaņu ar kādu, kam patīk ceļot uz Bali. Mēs nokļūs�tam grūtībās, kad mēģinām savu dzīvi salīdzināt ar kāda cita dzīvi. Mēs varam kļūdīties, skatīdamies tikai uz d�ounsiem un ignorējot iz�vēli, kas attiecas vienīgi uz mums.

Kā tas ir � būt �labās attiecībās� ar veiksmīgu darbu un labu ve�selību? Atbilde katram ir sava, ta�u būtība visiem viena.

Attiecības, kas apmierina

Attiecības nozīmē saites starp mūsu esību, daļu no mums pa�iem un citiem ārpus mums, dabu un Dievi�ķo. Mums ir nepiecie�amas attiecības ar daudziem cilvēkiem, būtnēm un vietām � tai skaitā ra�diniekiem, draugiem, paziņām, darījumu partneriem, garīgiem pava�doņiem, dzīvniekiem, Dievi�ķo un pat tādiem priek�metiem kā mīļas piemiņas lietas. Vispār mums ir nepiecie�ama attiecību kvantitāte un kvalitāte, kāda ir vajadzīga, lai apmierinātu septiņas personiskās va�jadzības:

*���� Garīgs rosinājums.

*��� Emocionāla tuvība.

*��� Garīga attīstība.

*���� Mūsu dzīves vērtībām atbilstīgs atbalsts.

*���� Fiziska tuvība � sekss vai glāsts.

*��� Aizrau�anās, piemēram, kāds vaļasprieks.

*���� Beznosacījuma mīlestība.

Cilvēkiem es pastāvīgi iesaku veidus, kā �īs vajadzības apvienot un kā kļūt par labu draugu pārējiem, tomēr manus klientus galveno�kārt interesē romantiskas attiecības. Nav svarīgi, vai kāds jau ir precē�jies un jautā par savu laulāto draudzeni/draugu, vai nav precējies, vai ir �ķirtenis nākamās sievas meklējumos, vai kāds, kas jau piecas rei�zes ir zvērējis altāra priek�ā mū�īgi mīlēt, vai homoseksuālis/heteroseksuālis/biseksuālis/bezdzimuma vai transseksuālis, vai gados jauns vai vecs, vai pusmū�ā, � galvenās rūpes visiem saistās ar attiecībām, ar vēlmi atrast īsto mīlestību.

Kāds klients pie manis ieradās pat ar desmit lappu�u garu iepa�zī�anās dienesta piedāvājumu datorizdruku, lai es viņam pateiktu, cik daudzas sievietes no saraksta varētu kļūt par viņa vienīgo.

Vai es ticu patiesai mīlestībai? Jā, ticu. Turpmāk 7. nodaļā ru�nā�u par attiecībām vairāk. Vai es uzskatu, ka katram ir vienīgā mīles�tība? Jā, lai gan te ir arī atruna, ka varētu būt apstākļi, kas nozīmētu, ka jūs nekad nesatiksit savu �otro pusīti�. Vai es domāju, ka esam pel�nīju�i īstu mīlestību, svētītu laimi un laulības uz mū�u? Jā, jā un jā!

Ta�u būsim reālisti. Arī īstenība ir daļa no mana darba. Es ne�varu piedāvāt cerību, ja tā nav piepildāma, � jūs, vienalga, man ne�noticētu.

Amerikā �ķir�anās ir augstāka par 50%, un vienīgais iemesls, kā�pēc tā nav vēl augstāka, ir, ka cilvēki nogurst no �ķir�anās. Viņi vai nu neprecas, vai ne�ķiras, bet joprojām maina mīļākās/mīļākos. Kaut kas nav īsti kārtībā ar �o �apsēstību��

Es zinu, kas tas ir.

Mēs nesākam no apļa vidus, no sevis. Mēs nekad neatradīsim īsto draugu, nekad nebūsim apmierināti ar �o vai citu personu, ja pa�i ne�būsim īsti � ar savu patieso es. Lai sevi mīlētu, ir nepiecie�ams pār�cilvēcisks godīgums, taisnīga sevis atzī�ana un vēlē�anās mainīties.

Apvienot sevī da�ādas savas būtības puses nav viegls darbs. Iek��ēji mūsos ir daudz da�ādu es. Manuprāt, ir trīs galvenie es izpaus�mes tipi: padomdevēji, ceļotāji laikā un pieredze.

Es nezināju par �padomdevējiem�, līdz gadījās strādāt ar kādu mācītāju kā klientu. Viņ� nevarēja izlemt, vai vajadzētu �ķirties, lai gan viņ� un sieva gadiem ilgi ienīda viens otru. Galu galā viņiem būtu vajadzīgs labs psihoterapeits.

Uz viņa pleca ieraudzīju divas smalkas būtnes, kas pārstāvēja di�vas viņa būtības puses. Viena būtne bija eņģelis ar oreolu. Kā varat iedomāties, tas aizrunāja ar labi domātu padomu laulību saglabāt. Otra būtne bija velns, kas, kā atceros, ļzvilnēja uz Harley Davidson motocikla un smēķēja. Velns lieliski izklaidējās, citēdams atsevi�ķas vietas Bībelē un dodams padomus, kā mocīt sievu.

Vēl citu cilvēka es bie�i sastopu seansos ar klientiem � ceļotāju laikā � cilvēka iek�ējo es, kas parasti ir vai nu bērns, vai vecāks. Vai esat piedalījies ilgā un neinteresantā darījumu sapulcē vai ģimenes pusdienās, kad aiz garlaicības gribas kaukt kā �akālim? Tas ir jūsu �iek�ējais bērns�, kam labāk patiktu bezbēdīgas rotaļas. Da�reiz būtu lieliski ļaut nerātnībai vaļu un iekniebt priek�niekam apak�stilbā, lai redzētu, kā viņ� reaģēs.

Vēl ir vecāki �ceļotāji laikā�, kas izpau�as kā mūsu �prātīgais� es. Reizēm �is prātīgums ļoti palīdz; reizēm liek �stāvēt pāri pūlim�, būt neapmierinātam ar apstākļiem. Mans vecākais dēls to izrādīja, kad viņu vedu mājās pēc pirmās dienas bērnudārzā. Viņ� paziņoja: �Mammu, tā ir pilnīgi velta laika iznieko�ana!�, un paskaidroja, ka jau zina, kā ir jāizkrāso attēli, un kop� tā laika viņa pa�apziņa ir pie�augusi.

Un vēl tre�ais tips � pieredzes es. Veselīgais iek�ējais es secina: ja kāds ir ļauns, mēs no viņa izvairāmies; ja darbs netiek pienācīgi ap�maksāts, mēs to neuzņemamies. Aizvainots pieredzes tips tomēr kļū�dās un var pilnīgi sajaukt mūsu dzīvi. Arī tas ir mūsu iek�ējais es, kas var noticēt, ka esam pelnīju�i sliktu apie�anos, tāpēc turpinām strā�dāt nepiemērotu darbu vai paciest rupju priek�niecību.

Neapmierino�u attiecību galvenais cēlonis ir bēdīga pieredze. Es atceros klientu, kas turpināja dzīvot kopā ar alkoholiķēm � ar pie�cām pēc kārtas. Māte bija bijusi alkoholiķe, un viņa traumētā pa�ap�ziņa nemitīgi cerēja, ka nākamā sieva viņu mīlēs tik cie�i, ka viņ� vairs nenodosies dzer�anai.

Mēs turpinām saistīties, pie kā esam pieradu�i, mēs cie�am ne�veiksmi un nezinām, kur ir rodama izeja, kamēr neapzināmies cēlo�ņus. Ja saskaramies ar kaut ko traucējo�u, mums ir iespēja izjust ap�mierinājumu ar sevi � kādi esam � un norobe�oties no tā, kas notiek ārpus mums. Tas ir ceļ� uz iek�ēju mieru.

Darbs nav īpa�i iepriecino�s vārds, vai ne? Izrunājiet �o vārdu. Tas ir smags. Valodā savas nozīmes dēļ tas ir stiprs.

Lielākajai daļai cilvēku darbs saistās vienīgi ar samaksu. Mani klienti bie�i sūdzas par savu algas darbu � nepatīk priek�niecība vai kolēģi, vai neapmierina pats darbs, jo tas garlaiko vai prasa lielu pie�pūli un bojā nervus, vai arī ceļ� līdz darbavietai ir pārāk tāls, un sa�rūgtina apstāklis, ka pārāk maz laika paliek bērniem. Da�i cilvēki neapjau�, ka viņi strādā vai ka viņiem ir jāstrādā. Mājās dzīvojo�ās mātes nepiedomā, ka ik katra viņu darbo�anās ir ieguldījums nāka�majā paaudzē. Ir ļoti ērti uzskatīt, ka it kā sīkie mājas darbi vai bērnu pilo�o degunu slaucī�ana, vai brīvprātīgs darbs bezpeļņas organizāci�jās ir mazāk nozīmīgs par strādā�anu algotā darbā. Arī indivīdi, ku�riem iztikas līdzekļus pie�ķir valsts, uzskata, ka dzīvo nenozīmīgu dzīvi. Ja nav vajadzības strādāt, kāda gan ir jēga jūsu dzīvei?

Visas sūdzības, ko esmu uzklausījusi par darba tēmu, sa�aurinās vienā pamatrūpē: darbs nepiepilda dzīvi.

Lielākā daļa no mums pilnībā neapzinās darba jēgu. �Darbs ir sfēra, nevis taisnstūris; nav nozīmes, cik cen�amies iespiest sevi visos �īs �kastes� kaktos, daļa no mums paliek pāri.

Pirmo reizi to sapratu, kad �etrdesmit piecus gadus vecs mene�d�eris ieradās pie manis uz konsultāciju. Klients bija noguris. Viņ� ju�tās nomākts. Viņ� alka �izplest spārnus un aizlidot�.

Es �lasīju� viņa krāsas. Cilvēku spējas man parādās kā da�ādu krāsu gamma viņu ķermeņos vai ap tiem. Atkarībā no krāsu īpa�ī�bām un izvietojuma varu noteikt cilvēka iedzimtās dotības un viņa likteņa �sastāvdaļas� � kāpēc viņ� ir nonācis uz �īs planētas, lai �eit nodzīvotu paredzēto laiku. Cilvēka liktenis ir viņa garā � nemirstī�gajā es, kas ceļo no dzīves uz dzīvi caur dvēseli un kas iemiesojas, lai gūtu pieredzi. Mūsu liktenis tad ieslēdz mūs ķermenī caur mūsu ener�ģētisko sistēmu, enerģētisko centru kompleksiem, ieskaitot �akras un citas enerģētiskās struktūras, kas kontrolē mūsu smalko enerģiju. Pirmo reizi tiekoties ar klientu, es izpētu viņa �krāsas� un dodu pa�domu, kā turpmāk dzīvot.

Pamatojoties uz redzēto, es ieteicu apmeklēt vietējo veselības klubu. Viņ� paklausīja. Divu gadu laikā viņ� kļuva par miljonāru un atkal jutās noguris un nomākts. �oreiz redzēju vīziju � basketbola laukumu un satrauktus pusaud�us. Pēc diviem gadiem viņ� bija starp�tautiski pazīstamas basketbola komandas līdzīpa�nieks un beidzot sa�jutās piepildīts ne tikai tāpēc, ka guva panākumus un iepatikās sports, bet arī tāpēc, ka izmantoja savu naudu, lai izveidotu darbaudzinā�anas programmu mazgadīgajiem noziedzniekiem. Krāsas, ko pirmajā reizē redzēju viņa enerģētiskajā sistēmā, bija �nolietotas�. Redzēju, ka arī visas viņa dotības bija līdz galam izsmeltas.

Darbs nav tikai apmaksāta vai neapmaksāta nodarbo�anās vai pat brīvprātīga rosī�anās. Darbs ir dzīvesveids. Mēs esam �eit, lai izdzī�votu savu likteni visās dzīves jomās. Nav svarīgi, kas ir mūsu uzde�vums � ārstēt, mīlēt, mācīt, radīt, apgaismot, rakstīt vai vienkār�i piedalīties, � mūsu liktenis galu galā ir būt par savu patieso es. At�slēga, kā dzīvot saskaņā ar mūsu misiju, ir � piedāvāt savas spējas citiem, un tas ir darba mērķis.

Kad es pieminu vārdu veselība, lielākā daļa manu klientu pie�sarkst, �ļūkā kājas vai pasit ar pildspalvu pa galdu. Kā mūsu sabied�rībā ir ierasts, parasti veselību attiecinām uz fiziskā ķermeņa iek�ējo un ārējo stāvokli, un bie�i mulstam, kad runājam par savu attieksmi pret pa�a ķermeni, ka neizskatāmies kā Sindija Krauforde vai D�eimss Bonds.

Reiz pie manis ieradās ārkārtīgi skaista sieviete, kura jau desmit gadus bija modele. Būdama divdesmit se�us gadus veca, viņa aprau�dāja sevi, ka kļuvusi �pārāk neglīta un resna�, lai turpinātu karjeru. Man � iespējams, arī visiem, kas viņu redzēja ārpus darba pienāku�miem � viņa likās lieliska. Tomēr profesijas specifika lika klientei aiz�domāties, ka ir veca, un viņa tam noticēja. Viņa uzskatīja, ka ir �ne�veselīga�.

Kliente lūdza padomu, ko darīt, lai kļūtu veselīgāka, un es re�dzēju divas vīzijas: pirmā bija saldējuma kaudzīte, otrā � sirds, ko apskāva divas plaukstas.

Mana kliente nobālēja.

�Esmu pārāk resna, jo visu laiku ēdu saldējumu,� viņa atzinās un nolaida skatienu, tad jautājo�i paskatījās manī.

�Redzēju divas vīzijas,� es atgādināju. �Interesanti, kā tās sader?�

Es klientei paskaidroju, ka vīzija ar saldējumu nozīmē tikai to, ka tas viņai gar�o � un ne vairāk.

�Varbūt ir labi, ka ēdat to, kas gar�o,� es uzmundrino�i sacīju un piebildu, ka sirds, ko aptver divas plaukstas, ir viņas veselības ne�laimju risinājums. �Ja jūs sevi mīlat, nav nozīmes, kā izskatāties,� pa�skaidroju. �Tad ari pati jutīsities veselīga. Jutīsities piepildīta.�

Modele bija nevesela � ne fiziski, bet garīgi. Viņa bija nomocīju�sies ar sevis ienī�anu un nosodī�anu. No ārienes ar viņas ķermeni viss bija kārtībā, un tomēr viņa bija neveselīga.

Jūs nevarat būt veselīgs, ja nepieņemat sevi un nedzīvojat ar pilnu atdevi, un nav svarīgs jūsu ķermeņa stāvoklis vai � kā �ajā ga�dījumā � atsevi�ķas nianses. Veselība ir otrs nosaukums viengaba�lainībai. Savukārt viengabalainība nozīmē svētumu. Mūsu ķermenis ir svēts un svēta �telpa� mūsu garam. Apņemoties mīlēt visus savus es, pat tās savas personības �ķautnes, kas mums pa�iem nepatīk vai ko noliedzam, mūsu gars pilnīgi pārņem ķermeni, un mēs kļūstam par Dievi�ķās pārtap�anas līdzekli.

Mani klienti jūtas mazāk viengabalaini, ja ar viņiem ir kaut kas �nepareizi�. Reiz darbojos ar sievieti, kurai bija traucētas kāju un roku kustības � pusaudzes gados autoavārijā gūtā ievainojuma se�kas. Viņai bija teikts, ka nekad vairs nevarēs staigāt un visu atliku�o mū�u viņa pavadīs invalīdu ratiņos. Meitene atteicās tam noticēt. Pie�cus gadus viņa mācījās izmantot gara-ķermeņa dziedinā�anas teh�niku un ļāvās sāpīgai fiziskajai terapijai, lai beidzot spētu pārvietoties ar kruķiem un rokā noturēt dak�iņu. Vēl desmit gadus viņa apmek�lēja mākslas skolu un vēlāk ieguva pasaules atzinību kā izcila glezno�tāja. Tomēr viņa sūdzējās, ka nejūtas kā �viens veselums�.

Dziedinā�ana var atjaunot sākotnējo vai arī palīdzēt sasniegt līdz �im nepazīstamu stāvokli. Tomēr, lai sasniegtu pilnīgu apmierinā�jumu, tas jāgrib gan ķermenim, gan prātam, gan dvēselei, kā arī emo�cijām, garīgumam un psihei. Kāds ar zemu IQ [5] , piemēram, ar dauna sindromu, nav nepilnīga persona, ne ari kāds ar garīgu slimību vai emocionālu problēmu. Pavisam vienkār�i � lai būtu veselīgi, mums ir jābūt labākiem, nekā varam būt.

Liela daļa manu klientu, runādami par savu veselību, sākumā jūtas neērti. Pierodot pie manis, viņu attieksme mainās. Apmēram Vi klientu ierodas manu dziednieciski intuitīvo spēju dēļ, ko pielie�toju, lai atklātu viņu fiziskās kaites vai �neapmierinātības� iespējamo cēloni un dotu padomu, kā to izlabot.

Reiz darbojos ar sievieti, kura �jutās dīvaini�. Ar redzi es uztvēru baltus burbuļus viņas nervu sistēmā un viņai ieteicu vērsties pie ārsta, lai apstiprinātu saslim�anu ar tuberkulozi, autoimūnsistēmas traucē�jumu. Viņa paklausīja, konsultējās ar ārstu, un mana diagnoze apstip�rinājās. Vēlāk mēs strādājām pie cēloņiem, un viņas slimība pazuda.

Kas palīdzēja izārstēties? Es lūdzu viņas ķermenim atgriezties pie apstākļiem, kas izraisīja saslim�anu. Pēk�ņi viņa jutās kā kareivis

1.��� Pasaules karā, nometnē, kur tikusi mocīta. Atklājās, ka toreiz pie�redzēto un pārdzīvotās emocijas dvēsele ienesusi savā tagadējā ķer�menī un tas izraisīja ādas tuberkulozes simptomus. Piedodama mo�cītājiem, sieviete attīrīja dvēseli. Ķermenis bija radījis �o slimību, atgādinot viņai, ka atgriezties stāvoklī, kad viņā valdīja beznosacī�juma mīlestība, var, izprotot nelaimes cēloņus un to izslimojot. Izpil�dījusi uzdevumu, vēstnese � ādas tuberkuloze � pazuda.

Daudzas slimības un nelīdzsvarotība ķermenī pazūd vai tiek at�vieglota, ja spējam atklāt mīlestības ziņu, � tās mīlestības, kas atro�das zem uzradu�ās ķibeles. Da�as slimības var nepazust, tomēr spē�sim kontrolēt fiziskās vainas pēc tam, kad būsim izanalizēju�i visas pazīmes. Galu galā viengabalainība ir patiesība par mīlestību � par faktu, ka tiekam mīlēti, mīlam, esam nāku�i pasaulē mīlēt. Svarīgi ir, lai mēs mīlo�i un iejūtīgi rīkotos, lai justos veselīgi. Mums nav jābūt pilnīgiem, bet ir ļoti svarīgi, lai mēs labi ēstu, vingrotu, atturētos no bīstamām vielām un izgulētos. Mēs varam dziedināt pagātni, bet mums ari ir jāmaina tagadne, lai veidotu vēlamo nākotni.

Nepietiek atklāt kai�u cēloņus, mums ir jādzīvo veselīgāk tagadnē.

Kas notiek, kad esam apvienoju�i iedzimtās tiesības uz saska�ņotību ar mērķi un esības viengabalainību? Mēs sākam dzīvot sfēru centrā.

Savienojot trīs dzīves apļus, centrā izveidojas kāda forma. Uzzī�mējiet trīs koncentriskus, bet savstarpēji saistītus apļus, un jūs sapra�tīsit, ko domāju. Tur vidū ir izveidojies zivij līdzīgs veidols, ko sauc par vesica psisce*, un tā pārstāv svētvietu, kur tiekamies ar Dievi�ķo.

Uzsākt ceļojumu dzīvē ir viena lieta, bet dzīvi dzīvot � cita. To apliecina katra nodzīvotā diena. Ja vēlēsimies būt viss, kas varam būt attiecībās darbā un veselībā, jutīsim Dievi�ķā atbalstu.

Mūsu īstajā dzīvē reāli sastopamies ar īstām un sāpīgām cilvēcis�kām rūpēm. Tomēr kaut kas maģisks un neizprotams var notikt: kas bijis nesaskaņots, kļūst saskaņots; mūsu robe�as kļūst par mūsu spē�jām; mūsu trūkumi kļūst par mūsu atjaunoto spēku. Mēs atklājam sevi saistītu ne tikai ar Dievi�ķo, bet ar visu, kas ir mūsu dzīvē. Mēs atklājam, ka kļūstam kas vairāk nekā bijām domāju�i �, par ko va�ram būt � un tas ir labi.

*�� Zivs pūslis (latīņu vai) � figūra, kas izveidojas trīs vienāda rādiusa apļu savienojuma vietā.

Atņemiet mīlestību, un mūsu zeme pārvērtīsies kapā.

Roberts Braunings

Attiecības ir saistības un noteikti mīlestība. Kādus jautājumus man visvairāk uzdod par mīlestību? Ko esmu uzzinājusi par to, prak�tizēdamās gai�redzībā? �ie ir izaicino�i jautājumi, kuriem pievērsī�os nodaļā par attiecībām.

Nodaļa ir sadalīta vairākās iedaļās atbilsto�i tematiem par mīles�tību vispār, par patiesu mīlestību, apgrūtino�u mīlestību, par vecāku pienākumu, par garīgo pasauli, kā arī pievienota daudzpusīga infor�mācija.

Kas ir mīlestība ?

Mīlestība ir enerģija, nevis jūtas, kā bie�i uzskata. �o enerģiju ne�var izmērīt, var vienīgi aprakstīt. Būdama gai�reģe, es mīlestību re�dzu kā varavīksnes zaigojumu; par to rakstī�u vienā no turpmākajām atbildēm.

Mīlestība ir saites. Tās ir neredzamas, lai gan varam redzēt, vai mīlestība ir vai tās nav.

Mīlestībai ir daudz izpausmes veidu, un dro�i vien daudzus esat izjutu�i. Viena veida mīlestību izjūtam pret draugiem, citu � pret ra�diniekiem, vēl citu � pret kolēģiem, paziņām, bērniem, biju�ajiem dzīvesdraugiem un pret mīļākajiem. Viss tas ir mīlestība, jo visa mī�lestība ir saistības.

Kāds ir mīlestības uzdevums?

Mīlestības uzdevums ir radīt autentiskas attiecības, un autentis�kums nozīmē patiesīgumu. Patiesas attiecības mums paver iespēju izpausties mūsu patiesīgumam vai izpaust savu patieso es, lai radītu patiesīgumu citos un otrādi.

Mīlestība rada attiecības, un attiecības rada mīlestību. Nav iespē�jams noteikt, kas rodas vispirms; abas uzplaukst vienlaicīgi.

Padomājiet par procesu, kad mazs pumpurs pārvēr�as brīni�ķīgā ziedā. Audzēt augu, lai tas dotu pumpurus un pēc tam ziedus, nav tik viegli � tāpat ir ar attiecībām. Augsnei ir jābūt auglīgai un pietiekami mitrai, tomēr ne pārāk. Svarīgi ir līdzsvarot saules gaismu un ēnu, jā�zina, kad augu apgriezt, kad atdalīt un kad ļaut, lai kuplo savā vaļā. Lidzīgas rūpes prasa mīlestības attiecību kop�ana starp cilvēkiem.

Kā mīlo�as attiecības redz gai�reģe?

Mīlo�as attiecības es redzu kā spo�u gaismu. Jo lielāku spo�umu izstaro cilvēki, jo mīlo�ākas ir viņu attiecības. Gai�redzības pasaulē mīlestība izskatās kā starojo�a varavīksne, � katra tās krāsa norāda uz kādu mīlestības aspektu. Kad visas krāsas staro vienādi spo�i, mī�lestība ir tīra un stipra. Ja kādas krāsas iztrūkst, kaut kā pietrūkst arī attiecībās.

Sarkans � kaislība.

Oran�s � jūtas.

Dzeltens � prāts.

Zaļ� � pieķer�anās.

Zils � saskarsme.

Purpurs � mērķis.

Balts � garīgās saites.

Visas krāsas norāda uz cilvēka mīlestību. Tomēr ir arī vēl aug�stāka mīlestība � Dievi�ķā mīlestība.

Kad divi cilvēki patie�ām mīl viens otru, kad viņi ir saistīti viens ar otru caur katru krāsu un visu gaismas spektru � viņi savienojas Dievi�ķajā mīlestībā. Tad viņu izjustā mīlestība viņus apvij un izlīst pār citiem, un pieaicina Dievi�ķā klātbūtni visam, ko viņi dara.

Esmu bie�i dzirdējusi frāzi �beznosacījuma mīlestība�. Ko tā no�zīmē? Beznosacījuma mīlestība ir mīlestība vai savienība, kas pastāv, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Lielākā daļa vecāku izjūt bez�nosacījuma mīlestību pret saviem bērniem ari tad, kad tie jau ir pus�aud�u vecumā un vecāki pamazām gatavojas brīdim, kad viņi pame�tīs mājas. Beznosacījuma mīlestība pacie� visu, ko sagādā dzīve, un staro pat caur nāves plīvuru. Varam beznosacījuma mīlestību saukt par �iedvesmojo�u mīlestību�, jo tā mūsos ienes garīgumu un palīdz vērst mūsu jūtas pret pārējiem.

Nosacījuma mīlestība arī ir sava veida mīlestība, ta�u nav pil�nīga � tā nespēj ne starot, ne iedvesmot. Nosacījuma mīlestība atgādina darījumu: tā saistīta ar nosacījumu, kā, piemēram, tei�kumā, kurā ir jāaizpilda tuk�as vietas: �Es do�u tev, ja tu dosi man.� Nosacījuma mīlestība neveido patiesas saistības; tā ir kā darī�juma vieno�anās noslēg�ana. Ja viena puse lau� līgumu, �mīlestība� pazūd.

Pretēji � beznosacījuma mīlestība pastāv pat tad, ja viens vai otrs kāda iemesla dēļ savstarpējās attiecības pārtrauc: piemēram, divi cilvēki var iz�ķirties, ja viens ir pievīlis otru. Attiecības tiek pārtrauk�tas, laulība tiek atzīta par spēkā neeso�u, tomēr mīlestība var nebūt iznīcināta, � vienojo�ās garīgās saites var turpināties.

Kāpēc mīlestība uz �īs planētas ir nosacīta ?

Lielākā tiesa sūdzību, ko man ir nācies dzirdēt par attiecībām, apkopojas līdz at�ķirībai starp nosacījuma un beznosacījuma mīles�tību. Es dzirdu da�ādas sūdzības par notiku�o, ieskaitot:

*���� Mans vīrs (mana sieva) nemīl mani tā, kā es vēlētos.

*���� Es vairs viņu nemīlu.

*���� Es nemīlu savus vecākus tik ļoti, kā vajadzētu.

*���� Es, �ķiet, nespēju savam bērnam veltīt jūtas, kas viņam pienāktos.

�o problēmu būtību varētu iztulkot kā sirds alkas pēc nesaņem�tās beznosacījuma mīlestības.

Vēl viens vārds beznosacījuma mīlestībai ir �ēlastība, kas ir Die�vi�ķās mīlestības plūsmas un spēka nepārtraukts apliecinājums. Kāda seansa laikā es personīgi pieredzēju tik spēcīgu Dievi�ķā bez�nosacījuma mīlestības izpausmi, ka nekad neap�aubī�u tās esamību.

Mana kliente bija divdesmit gadus veca, un viņai bija vēzis pēdējā stadijā. Viņa nelūdza sevi izārstēt; viņa bija atnākusi pie manis un vē�lējās vieglāku pāreju uz citu pasauli ne savā, bet savu vecāku labā, kas visu slimības laiku bija viņai pa�aizliedzīgi palīdzēju�i un visādi at�balstīju�i. Apmēram seansa vidū Dievi�ķais runāja ar mums sievietes balsī. Mēs abas dzirdējām vienus un tos pa�us vārdus:

�Tu tiec mīlēta,� teica Dievi�ķais tik pārliecino�i, ka es izplūdu asarās. Arī mana kliente raudāja. Tad mēs izdzirdējām �alkoņu un ieraudzījām divus eņģeļa spārnus, kas ietvēra manu klienti baltā gaismā. Nākamajā dienā jaunā sieviete man piezvanīja. Viņas asinsanalīzes bija normālas. Viņai nebija vē�a pazīmju, un slimība nekad neatgriezās.

Dievi�ķā mīlestība ir skaidra un tīra. Tā neko neprasa pretim. Dievi�ķais tiecas vienīgi dot, nevis iegūt; �ēlot, nevis tikt ie�ēlinātam.

Turpretī nosacījuma mīlestība uzstāj, ka tev jādod a, tikai tad sekos b. Problēma tikai tā, ka cilvēki, atdodot a> ne vienmēr saņem pretī b, bet vienalga zaudē a.

Tādas situācijas iesākums ir meklējams iepriek�ējās dzivēs vai bēr�nībā. Vismaz 95% klientu, kas meklēju�i manu palīdzību, bērnībā ne�bija saņēmu�i beznosacījuma mīlestību. Viņi uzauga ar vienu vai divu attiecību veidiem: devējs/ņēmējs vai līdzvainīgais upuris/ļaunprātis.

Kad cilvēks ir pieaudzis, abas lomas izpau�as vairākās jomās, ieskaitot darbu un draudzību, un parasti arī romantiskās attiecībās.

Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka vienīgā beznosacījuma mīles�tība nāk no Dieva. Es tam neticu. Esmu dzirdējusi stāstus par ārkār�tēju mīlestību starp cilvēkiem. Tomēr � mēs kļūstam par tiem, par kādiem esam audzināti. Jo pasaule ir pilna ar devējiem un ņēmējiem, un mums ir tikai da�i modeļi, kas mums parādītu, kā mīlēt bez jeb�kādiem nosacījumiem.

Kālab Dievi�ķais radīja pasaulē nosacījuma mīlestību?

Mūsu dvēseles ir �ajā pasaulē, lai pieredzētu mīlestību. Arī tādēļ, lai radītu vairāk mīlestības � iedegt gaismu tumsā, palīdzēt, lai dzīve uz Zemes kļūtu labāka. Būtu jauki tikt mīlētam un dzīvot tur, kur nepastāv nosacījumi, teiksim � Debesu valstībā. Kad visas vajadzī�bas tiek apmierinātas, un mēs to apzināmies, atkrīt vajadzība piln�veidoties. Mēs kļūstam pa�apmierināti. Mēs nejūtam vajadzību tikt mīlētiem, jo mīlestība ir mums visapkārt. Tāpat trūkst rīcības pamu�dinājuma radīt mīlestību vairāk par to, kas jau ir.

Mēs esam ieradu�ies uz Zemes, jo �eit ir nosacījuma mīlestība, un tāpēc mums katru dienu ir jājautā sev: vai es vēlos būt mīlēts bez jebkādiem nosacījumiem, kad visapkārt valda vieni vienīgi nosacī�jumi?

Kā man kļūt mīlo�ākam?

Pirmkārt, pieņemiet Dieva mīlestību. Otrkārt, mīliet sevi. Tre��kārt, mīliet citus. Ceturtkārt, ļaujiet sev kļūt par instrumentu, kas no�vadītu Dievi�ķo mīlestību līdz cilvēcei. Piektkārt, piedodiet sev un citiem, ja izpildit to visu nav bijis iespējams. Un tad to visu sāciet atkal no sākuma.

Es grūti pūlos, lai saņemtu dievi�ķo mīlestību ; ko darīt, lai nebūtu tik smagi?

Nepūlieties. Dievs spēj dalīties ar jums mīlestībā, jūs, vienalga, to saņemsit. Vienkār�i lūdziet.

Man bija kliente, kas lūdza pēc Dievi�ķās mīlestības, un nāka�majā dienā viņa saņēma simts baltu liliju pu�ķu, � ziedu tirgotājs nespēja vien piegādāt. Baltas lilijas biju�as viņas nelaiķa vīra mīļākās puķes.

Kāda cita kliente lūdza Dievi�ķo viņu mīlēt, un pēc nedēļas pie viņas mājas ārdurvīm bija nolikti trīs bezpajumtnieki kaķēni. Kur� pateiks, kādā veidā Dievs parādīs, cik ļoti viņ� par jums rūpējas?

Mana vienīgā patiesā mīlestība

Vai mums katram tiek patiesa mīlestība?

Apsveicu! Tas man kā gai�reģei ir visbie�āk uzdotais jautājums. Mana atbilde ir īsa � jā!

Un te seko atbildes pārējā daļa.

Vienīgā patiesā mīlestība jums ir garīgajā ziņā. �ī mīlestība ne vienmēr ir praktiski izmērojama. Nav Visuma likuma, kas noteiktu, ka jūs fiziski sastapsit vai nodzīvosit dzīvi ar vienīgo īsto mīlestību. Viņ� vai viņa jums var pat nepatikt. Pat ja abi esat viens otram zvērē�ju�i mū�īgu mīlestību, nav tāda likuma kodeksā, kas piespiestu otru cilvēku iznest atkritumus, ja viņ� to nevēlas darīt, vai jums pie gultas pienest brokastis vai atcerēties jūsu dzim�anas dienas datumu.

Mēs visi skatāmies filmas; gandrīz visās piedzīvojumu filmās no�tiek romantiska saprecē�anās. Mēs, vecmodīgie romantiķi, cen�amies ignorēt, ka Kerijs Grānts [6] , kur� filmās gandrīz vienmēr satiek savu sievieti, dzīvē dod priek�roku vīrie�u dzimumam, vai ka aktrises Eli�zabete Teilore [7] un za �a Gabora [8] nekad nav biju�as apmierinātas ar vīrie�iem, kurus dzīvē ir satiku�as. Mēs domājam, ka filmās atspo�guļota īsta mīlestība, bet patiesībā filmas atspoguļo mūsu fantāzijas par mīlestību.

Pārdabiskajā pasaulē par patieso mīlestība sauc garīgo draugu. Katram ir savs garīgs draugs, � kāds īpa�s, kas vienreizēji atbilst vi�ņas vai viņa garam. Jūsu gars ir jūsu būtība, jūsu patiesais es. Iepriek� Debesīs jūs apņēma Dievi�ķās beznosacījumu mīlestības jūra, līdz bija jāierodas pasaulē ar misiju radīt debesis uz Zemes. Lai veiktu uz�devumu, jums ir jāapvienojas ar otru garu � jūsu gara draugu, jūsu otro pusīti.

Kāpēc ir tik grūti atrast un savienoties ar mana gara garīgo draugu vai manu patieso mīlestību?

Jūs un jūsu gara draugs esat ideāli piemēroti viens otram, lai at�balstītu dzīvē viens otru un baudītu Dievi�ķo mīlestību. Jūs to varat iztēloties � cik gan daudz vieglāk būtu, ja dzīvotu kopā ar savu gara draugu! Diem�ēl iemieso�anās process gara draugiem nenotiek vien�laicīgi, � viņi tiek iz�ķirti, un tāpēc uz Zemes ir grūti satikties.

Reiz darbojos ar klientu, kur� bija precējies trīs reizes ar vienu un to pa�u sievieti, lai gan viņas gars bija iemiesojies da�ādos ķermeņos.

Visas viņa sievas bija valdonīga rakstura, nejaukas un alkoholiķes. Kārtējo reizi �ķiroties no kārtējās sievas, viņ� stingri apņēmās, ka at�radīs savu patieso mīlestību. Pēc tre�ās laulības iz�ķir�anas viņ� at�nāca pie manis, gribēdams noskaidrot, kur slēpjas viņa problēma.

No redzētās vīzijas sapratu, ka viņa sirds ir slēgta tuvībai, jo viņa māte bijusi ne tikai alkoholiķe, bet dēlu arī seksuāli izmantojusi. Kauns un psihiskā trauma spieda manu klientu domāt, ka viņ� nav pelnījis īstu mīlestību, vienīgi pazemojumus. Pēc problēmas cēloņa atra�anas vīrietis sāka vizualizēt sevi laimīgās attiecībās. Mēne�a laikā viņ� satika savu sapņu sievieti. Viņi pameta Minesotu, pārcēlās uz Havaju salām un jau vairākus gadus dzīvo laimīgā laulībā.

Citreiz problemātiska ir otra persona ar mums nepieņemamu iz�pratni par savstarpējām attiecībām. Man bija draudzene, kura pazina savu garīgo otro pusīti. Viņ� pat atzinās, ka jūt to pa�u, ko viņa, ap�galvodams, ka ieradies �ajā pasaulē tikai tāpēc, lai atrastu viņu, bet diem�ēl ir precējies ar citu. Viņa laulība nebija laimīga, tā ka loģisks risinājums būtu to �ķirt. Tomēr vīrietis baidījās no īstas tuvības ar manu draudzeni. Pēc mana padoma �j un vadoties pēc viņas pa�as skaidrā saprāta � mana draudzene aizbrauca dzīvot citur, kur satika sev piemērotu draugu.

Vēl viens iemesls, kāpēc gara draugi nesatiek viens otru, ir tad, ja viena dvēsele nav iemiesojusies. Man bija kliente, kas kop� �etr�padsmit gadiem nemitīgi izplūda asarās. Pie manis viņa ieradās, kad viņai bija trīsdesmit �etri gadi, un stāstīja, ka joprojām raud katru vakaru, līdz aizmieg. Kā sieviete paskaidroja, viņas īstā mīlestība ne�kad neieradīsies �ajā pasaulē. Viņa atcerējās, kā pirms do�anās uz Zemi atvadoties mājusi garam. Pamodusies �ajā pasaulē, viņa gaidīja, ka arī viņas gara draugs ieradīsies. 7300 cerību pilnas dienas bija aiz�vadītas, cerot atkal viņu satikt, kur� tā arī nebija iemiesojies.

Vēl cits iemesls, kāpēc pazūd gara draugs, ir nepareiza laika saska�ņo�ana. Varbūt īsto mīlestību ir lemts satikt vēlāk. Personīgi es dau�dzas reizes nogāzos, pirms iemācījos braukt ar divriteni, un mans attiecību mācību laiks ir bijis līdzīgs process. Da�i no mums vien�kār�i vēl nav gatavi īstajai mīlestībai � neesam tai nobriedu�i.

Būt īstā dzīvē savienotam ar sava gara draugu ir brīni�ķīgi. Es darbojos ar kādu pāri, kas viens otru uzrunāja par �debesu draugu�. Viņi nodzīvoja kopā se�desmit gadus. Viņiem bija sare�ģījumi, � sie�viete nevarēja palikt stāvoklī, tāpēc bērnu viņiem nebija. Viņ� bija karā ievainots un mocījās ar kāju kaitēm, pēc tam vēl slimoja ar artrītu. Kad Pablo nomira, Margota saslima. Es viņu apmeklēju slimnīcā. Kad piegāju pie viņas, Margota man uzsmaidīja un paspieda roku �ukstē�dama:

�Pablo ir �eit, man blakus. Drīz mēs kopā dosimies mājup!�

Margota nomira pēc pāris dienām. Apzinā�anās, ka �debesu draugs� patie�ām pastāv, iedvesmo dzīvei.

Vai gara draugs ir tas pats, kas dvēseles draugs ?

Nē. Dvēseļu draugu mums ir du�iem, ja ne simtiem. Dvēseles draugi ir mūsu dvēseles ģimenes locekļi, kas ir dvēseļu grupa un kas iemiesojas atkārtoti.

Dzīvē mēs nākam ar dvēseļu grupu, lai viens otram palīdzētu augt un attīstīties. Bie�i mainām lomas vai pat dzimtes no vienas dzī�ves uz otru atkarībā no iemieso�anās pasaulē.

Citā dzīvē mans dēls Gabriels ir bijis mans vecākais brālis. Kad bija mazs, viņ� bie�i jautāja, vai atceros, ka esmu bijusi viņa mazā māsiņa? Viens no maniem klientiem atklāja, ka iepriek�ējā dzīvē viņa sieva ir bijusi viņa māte. Iepriek�ējo attiecību modelis turpināja pastāvēt arī tagadējā savienībā: sieva viņu pastāvīgi kontrolēja, bet viņ� izturējās kā rātns bērns. Kāda bija viņa pirmā sūdzība? Viņ� ne�bija izmazgājis savas drēbes. Par spīti tam, ka viņ� nemitīgi par kaut ko sūkstījās, viņa katru vakaru mazgāja un gludināja vīra apģērbu.

Es neuzskatu, ka esmu satikusi savu patieso mīlestību. Kā lai uzzinu, kad to satik�u?

Vienīgais, kur� var atbildēt uz �o jautājumu, esat jūs pats � jūsu gars. Izmantojiet intuīciju, apsvērdami jautājuma būtību: vai man lemts satikt savu īsto mīlestību? Jūs varat noprast, sajust vai zināt at�bildi. Varat saņemt atbalsojo�u jā, nē vai varbūt.

Kā saprotams no iepriek�ējām atbildēm � lielākā daļa gara draugu ienāk mūsu dzīvē, kad esam tam gatavi. Pirms atdzim�anas �ai dzīvei, daudziem cilvēkiem ir biju�as vairākas romantiskas attie�cības kā ieskaņa īstajai mīlestībai. No katrām attiecībām esam mācī�ju�ies ko svarīgu, kas rosina meklēt, kur pa�laik slēpjas problēma, un ilgoties pēc iepriek� neizjustām jūtām, mūsos zūdot negatīvajam.

Pirmās attiecības ne vienmēr ir biju�as priecīgas un mīlo�as. Tās ir kā mācību stundas un parasti sagādā sāpīgu pieredzi. Daudziem īstā mīlestība atnāk, kad esam apzināju�ies mūsu pa�a rakstura trū�kumus, kā arī garīgo skaistumu. Pirms atmodas, pirms uzņemties at�bildību pa�am, daudzi no mums cen�as savas vajadzības vai problē�mas vispirms uzkraut draugam vai, pretēji, spēlēt saimnieku�galveno lomu �, kur� visu kontrolē. Mums ir jāmainās, lai mīlestībā būtu pa�tiesi un lai mīlētu citus.

Mana pieredze liecina, ka nekad nav par vēlu satikt īsto mīles�tību. Reiz pazinu pāri, kas apprecējās astoņdesmit gadu vecumā. Viņi bija draudzēju�ies vidusskolā, bet, kad puisi iesauca armijā, viņa appre�cēja citu, un viņ� arī apprecējās. Sievietes vīrs nomira, un pēc nedēļas aizgāja viņsaulē vīrie�a sieva. Pēc mēne�a viņi satikās un atjaunoja attiecības. Viņi bija lemti viens otram, tomēr katram bija jāizdzīvo savs dzīves posms, pirms viņi sagatavojās īstajai mīlestībai.

Kad es sastap�u īsto mīlestību ?

Patiesībā tas ir iepriek�ējais jautājums, un to man uzdod nemi�tīgi. Atbildē�u īsi: tad, kad sastapsit. Ja sastap�anās ir iepriek� nolemta, bie�i varu noteikt precīzu laiku. Tomēr arī tad nav dro�i zināms, jo var gadīties daudzas cilvēciskas kļūmes, un joprojām pastāv brīvās gribas ietekmējo�s apstāklis. Reiz bija ldiente, kura man pārmeta, ka es biju paredzējusi viņai kādu satikt pēc trim mēne�iem, bet satika pēc �etriem gadiem.

Kāpēc notiek aizkavē�anās? Mēs varam nejusties iek�ēji gatavi satikt savu īsto mīlestību. Varbūt viens no abiem laicīgi nenokārtoja �ķir�anos, nenokārtoja iepriek�ējās attiecības vai nekad to neplānoja darīt.

Da�reiz viss notiek precīzi, kā paredzēts. Man tik atcerēties gadī�jumu ar klienti vārdā D�enisa, kurai jau desmit gadus nebija vērā ņe�mamu attiecību ar vīrieti. D�enisa bija kādas kompānijas prezidente, materiāli visnotaļ labi situēta un sabiedrībā pazīstama. Ta�u D�enisai bija apnicis gulēt vienai, gatavot ēdienu vienai personai un vienatnē pavadīt brīvdienas. Viņa man uzdeva mū�seno jautājumu: �Kad bei�dzot es satik�u īsto mīlestību?�

Vīzijā redzēju vīrieti pid�amā ar mājas �ībām kājās un mēteli mugurā. Turklāt plecā viņam bija pastnieka soma. Es novaidējos. Re�dzēto es aprakstīju D�enisai un gaidīju sa�utuma izvirdumu.

�Vai vīrietis ir pasta darbinieks?� viņa samulsusi iesaucās.

�To es nevaru pateikt,� man nācās atzīties, �gan jau uzzināsit.�

Viņa aizgāja ne visai apmierināta, un es viņu sapratu. Kura gan gribētu apprecēt vīrieti mājas �ībās ar mēteli mugurā?

Pēc divām dienām D�enisa man piezvanīja. �Uzminiet, ko es sa�tiku?� viņa jautāja. �Manu sapņu vīrieti!�

D�enisa pastāstīja, ka pēc mūsu sarunas viņa bija aizgājusi uz blakus mājai eso�o pasta nodaļu, kur individuālās pastkastītes rindo�jās viena pie otras. Lija lietus, tāpēc D�enisa bija izskrējusi ārā ar lie�tussargu un turpat satikusies ar vīrieti, kur� tikai pirms da�ām nedē�ļām bija iekārtojies kaimiņmājā. Izrādījās, viņ� nupat bija atlidojis no Japānas, un, pārguris no laika joslu �ķērso�anas, nolēmis pagulēt, kad, uzvilcis pid�amu, atcerējies par svarīgu dokumentu, kas noteikti jau atsūtīts. Viņ� uzmetis pār pid�amu mēteli, kājas iegrūdis �ībās un izskrējis ārā. Abu gājiens uz pastu beidzās tādējādi, ka viņ� D�enisu uzaicināja uz tik�anos.

Pēc da�iem mēne�iem D�enisa man atsūtīja vēl vienu priecīgu ziņu � vai es atnāk�ot uz viņu kāzām?

Vai iespējams paātrināt tik�anos ar īsto mīlestību ?

Vienīgais veids, kā pasteidzināt laimīgo brīdi � kļūt par visla�bāko cilvēku, par kādu vien spējat. Kāpēc gan mīlestībai būtu jāmeklē cilvēks, kur� ir neveselīgs, cie� no atkarībām vai ir izmisuma nomo�cīts. Reiz darbojos ar sievieti, kura svēra 100 mārciņas, ienīda savu darbu un visu laiku par kaut ko �ēlojās. Nevajag būt gai�reģim, lai sa�prastu, kas viņai par problēmām.

Darbojos ar kādu vīrieti, kur�, apkāries ar smagām zelta ķēdēm un iestīvējies Armani uzvalkā, krāpa visas sievietes, ar kurām satikās. Jau vairākas reizes viņ� būtu varējis savienoties ar savu īsto mīlestību, ta�u nebija vērsts to ieraudzīt.

Parasti nav ieteicams meldēt īsāko ceļu un sasteigt attiecības. �eila, kāda cita mana kliente, centās tā darīt un neko nepanāca. Seansa laikā redzēju parādību, kas norādīja uz viņas īsto mīlestību, kas bija tik īpa�a, ka paredzēju pat viņa vārdu. Es paredzēju, ka �eila viņu sa�tiks februārī, seanss notika augustā. Viņa aizgāja, cie�i nolēmusi, ka satiks mīlestību novembrī. Un satika.

Tas bija īstais vīrietis. Viņam bija vīzijā redzētā matu krāsa un augums. Biju redzējusi viņam divus bērnus. Viņ� tikko kā bija pārde�vis uzņēmumu � arī to biju pareģojusi. Tik�anās reizēs ar �eilu viņ� uzlika roku uz viņas sirds tikpat mīlo�i, kā biju redzējusi vīzijā. Diem��ēl viņ� tikko kā bija �ķīris laulību un viņa noskaņojums traucēja at�tiecībām ar �eilu. Attiecības neattīstījās, � iespējams, ka īstais cēlo�nis bija sasteigtlba.

Es satiku īsto mīlestību, un ar to viss arī beidzās. Kāpēc ?

Ari tā gadās. Da�reiz mūsu īstā mīlestība pasaka �paldies, nē� un aiziet. Varbūt bijām nobiju�ies, varbūt nodomājām, ka tā nav domāta mums, un �aizvērām priek�karu�.

Mums visiem ir brīva griba, tā ka var gadīties, ka nepieņemam savu gara draugu. Garīgās laulības tiek slēgtas Debesīs, bet uz Zemes ir pavisam cita pasaule. Misters Z vai misis A varbūt mums ir bijis kā radīts, ja vien mēs būtu tiku�ies, pirms viņ� vai viņa bija pieredzēju�i traģēdiju, traumu vai dzīves stresu, kas viņu dvēseles ievainoja pārāk dziļi, lai viņi spētu pildīt Debesu saistības.

Visparastākais izskaidrojums, pie kā esmu nonākusi, ir, ka dzī�ves laikā uz Zemes viens no gara draugiem (vai abi) ir piedzīvojis smagu psihisku traumu, lai spētu vēl baudīt īstas mīlestības attiecī�bas. Neviens neizkropļo attiecības no laba prāta, tomēr lielākā daļa ģimeņu pareizi nepilda uzdevumu, un tāpēc attiecības ir sakropļotas. Nevienā dzīves plānā nav paredzētas izvaro�anas vai varmācība, bet tās notiek uz mūsu planētas. Posts, kas nodarīts psihei, ķermenim un dvēselei, var liegt kādam kļūt par iecerēto partneri dzīvē. Mums jāār�stē mūsu brūces, lai spētu patiesi mīlēt.

Ja mani pametīs mana īstā mīlestība, vai varē�u atrast citu ?

Ir vispārēja likumsakarība, vismaz no manas gai�reģes skatījuma: cilvēks, kur� cen�as un ir neatlaidīgs, tiek atalgots.

Kādam, kur� ticis pamests, iespējams, būs grūtības nākamajās attiecībās, ja neņems vērā gūto pieredzi. Viss notiek, bet ne vienmēr atbilsto�i pa�a vēlmēm. Tas nav liels mierinājums tam, kas pieņēmis attiecības un apstākļus noteiktā dzīves posmā.

Tas nozīmē � ja no abiem esat tas, kur� tik tie�ām godprātīgi izturējies pret attiecībām un tomēr ticis pamests, Dievs jums sūtīs la�bāku partneri. Labāks nozīmē � nobriedu�āks attiecībām. Ja vainī�gais, kura dēļ neizveidojās pilnvērtīgas attiecības, esat bijis jūs, tad varat satikt zemāka līmeņa kandidātu un atkal veidot attiecības. Tas nav sods; tā ir mācība. Arī skolā, ja skolnieks nav pietiekami labi ap�guvis vielu, viņ� netiek pārcelts uz augstāku klasi. Mēs negūsim pa�nākumus, ja nemācīsimies.

Esmu redzējusi, ka tā notiek itin bie�i. Prātā nāk noteikts pie�mērs: viņa bija brīni�ķīga sieviete, jauka un inteliģenta. Viņa un vi�ņas vīrs dziļi mīlēja viens otru, bija precēju�ies jau desmit gadus. Ne�laime tā, ka vīrs turpināja flirtēt ar citām sievietēm � nenozīmīgas, netālejo�as epizodes, ta�u sievu vira rīcība sāpināja. Viņa lūdza, lai viņ� vēr�as pie terapeita, bet viņ� atteicās. Beigās viņa vīru pameta pārliecināta, ka nekad vairs nevienu neiemīlēs. Pēc da�iem gadiem apprecējās ar satrieco�āko vīrieti, kādu jebkad man nācies dzīvē re�dzēt. Viņas iepriek�ējais virs joprojām turpināja meklēt mīlestību un bija iestidzis attiecībās ar sievieti, kas viņu krāpa.

Atkārtoti piedzīvoju sliktas attiecības. Kāpēc ?

Gandrīz ikviens, kas ienāk manā kabinetā un sūdzas, ka, lai gan turpina satikties, norunāt tik�anos, precēties vai būt attiecībās ar kādu sievieti/vīrieti, būtībā it kā satiek vienu un to pa�u personu, kas vienkār�i ir pieņēmusi citu izskatu.

Psihoterapeits paskaidrotu, ka tā ir meklē�ana pēc kāda iemesla dēļ zaudētā. Mūs saista pieradums. Klusībā domājam, ka �oreiz jau�nais partneris/partnere � kur� patiesībā ir iepriek�ējā kopija � būs citāds. �oreiz tiksim mīlēti. Pieņemti. Nepamesti. �ī stratēģija ir tas pats, kas likt sunim būt par kaķi un sa�ust, ka suns neņaud.

Psihiatrs skaidro no psihiatrijas viedokļa. Es piekrītu viņa loģi�kai, tomēr vēlos dot gai�reģes paskaidrojumu. Mēs intuitīvi zinām, ka mūsu vecāki mūs mīl bez nosacījumiem. Mīlestība ir enerģija. Tā ir kā krāsu palete. Ja vecāki nespēj mīlēt, viņi mums nenosūta varavīksnes gaismas, � mūsos izveidojas tuk�a telpa, enerģētisks tuk�ums, un mēs meklējam cilvēku, kas �o tuk�umu spētu aizpildīt.

Diem�ēl varam nenosūtīt pareizo enerģētisko signālu, kas ir ne�piecie�ams, lai atrastu īsto cilvēku. Vēl vairāk � mūsu psihiskā saziņa pievelk cilvēkus, kam arī trūkst �īs enerģijas � mīlestības �, kas mums tik ļoti ir vajadzīga. Citiem vārdiem � mums katram trūkst vienas un tās pa�as varavīksnes krāsas. Telpa paliek tuk�a, un mēs sajūtamies vēl nemīlētāki.

Kā lauzt sliktu attiecību modeli?

Vienīgā iespēja pārtraukt negatīvo attiecību modeli � atrast un aizpildīt tuk�umu sevī, tad atkritīs vajadzība meklēt cilvēku, kas to izdarītu.

Sliktu attiecību modeļa cēlonis atrodams pagātnē, bet risinājums ir rodams tagadnē.

Ir daudz posto�u attiecību veidu, bet visās pastāv divas drama�tiskas lomas: upuris un izmantotājs. Jūs apzināties, kurā �oga pusē atrodaties. Lai atteiktos no savas lomas, jums ir jāatzīst, kāpēc esat to uzņēmies. Tas nozīmē, ka jāveic ceļojums pagātnē.

Es palīdzu klientiem sasniegt mērķi, viņiem atgrie�oties pagātnē, tātad � ievadu viņus vieglā transa stāvoklī, lai viņi atcerētos pagātnē notiku�o.

Viens piemērs par ārstu, kur� cīnījās ar smagu alkohola atkarību. Piedzēries viņ� nakti pavadīja ar bārā iepazītām gadījuma sievietēm. Viņ� bija precējies trīs reizes. Iepriek�ējās sievas mācījās no attiecī�bām ar viņu, un katra izlēma, ka ir pelnījusi labāku likteni. Viņ� mā�cību nesaprata.

Es �aizvedu� �o vīrieti viņa pagātnē. Piepe�i viņ� bija �etrus ga�dus vecs un viņa acu priek�ā piedzērusies māte, nekautrēdamās no dēla, nodarbojās ar seksu ar sve�u vīrieti. Acīmredzot viņa tā darīja bie�i. Sievietes prātam neaptveramā necieņa pret savu dēlu iepotēja viņam, ka viņ� nav pelnījis pa�cieņu. Kā atriebdamies mātei, viņ� ni�cināja visas sievietes, � visas bija vainīgas. Mūsu seansa laikā Dievi��ķais burtiski nostājās mūsu priek�ā, pacēla manu klientu (�etrgadīgo puisēnu) un paslēpa no mātes.

Mans ldients sāka �ņukstēt. Pirmo reizi dzīvē viņ� pieredzēja Die�vi�ķā �ēlastību un rūpes par viņu. Dievi�ķais bija viņā aizvēris tuk��umu un atklājis jaunu ticības sistēmu, uz kuras �is cilvēks tagad būvēja attiecības.

Nākamās vizītes laikā viņ� pateica, ka ir pārtraucis apmeklēt bā�rus un vairs nedzer. Es viņam stingri ieteicu, vienalga, apmeklēt Ano�nīmo alkoholiķu sanāksmes. Viņ� pabrīnījās, kāpēc, jo sajutās izdzie�dināts. Es paskaidroju, ka viņa bērna es tagad ir izdziedināts, ta�u viņa pieaugu�ajam es vēl nav nostiprinājies veselīgas dzīves modelis, ko sasniegt palīdzēs Anonīmo alkoholiķu sanāksmju apmeklējumi. �Jums vajag pierādīt savam iek�ējam bērnam, ka vēlaties izturēties pret viņu labāk, nekā jūsu māte izturējās pret jums,� es paskaidroju.

Viņ� mani saprata, un tagad ir laimīgi apprecējis ceturto sievu, jauku būtni, kā arī turpina apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sanāk�smes.

Kas ir ļaunprātīgas attiecības gai�reģes skatījumā ?

Psihoterapeits ļaunprātīgas attiecības skaidro kā tādas, kurās viens vai visi tajās iesaistītie tiek ļaunprātīgi izmantoti seksuāli, fiziski, ga�rīgi vai emocionāli, vai pamesti novārtā. Gai�reģis ļaunprātību attie�cībās vērtē kā �enerģijas nozag�anu�, kad viens vai vairāki iesaistītie burtiski izsūc dzīvības sulu no otra. Ļaunprātīgais ir ņēmējs, � ener�ģiju zaglis.

Kas ir līdzvainīgais vai upuris no gai�reģes viedokļa?

Psihoterapeits teiktu, ka negatīvās attiecībās līdzvainīgais vai upu�ris ir tas, kur� �atdod� savu enerģiju otram. Klasisks piemērs ir alko�holiskas attiecības, kurās alkoholiķis alkoholu padara par savu dievu, un savukārt alkohols dievina alkoholiķi.

Kā gai�reģe es uzskatu līdzvainīgo kā devēju, � personu, kas at�dod savu enerģiju, lai justos dro�ībā.

Ja kāds zina, ka otrs ir ļaunprātīgs, kāpēc vienkār�i nepārtraukt attiecības?

Cilvēkiem ir grūti pārtraukt ļaunprātīgas attiecības, jo ir kauns un tāpēc, ka tas ir ļoti personiski. Daudziem trūkst laba piemēra, kam se�kot, lai mainītos, vai arī viņ� nekonsultējas ar padomdevēju, ko darīt.

No gai�reģes viedokļa kauns ir pelēka, sabiezējusi enerģija. Uz�skata, ka kauns ir sajūta, bet tā tas nav. Kauns ir glums un lipīgs, tas liek mums noticēt, ka esam nevērtīgi, skaudīgi, bezcerīgi, un veicina sliktus ieskatus par sevi. Jebkura ļaunprātība izraisa kaunu, � jo lie�lāks ir kauns, jo sliktāk domājam par sevi un mazāk vēlamies saskatīt cēloni savam �aklumam�. Tātad, � jo vairāk tiekam pakļauti ļaun�prātībai, jo mazāk ticam, ka esam pelnīju�i ko labāku.

Ļaunprātība var nākt gan no jums pa�a, gan no otra cilvēka. Jūsu pa�a ļaunprātība ir pārēsties vai nepietiekami ēst, apsēstības neirozes traucējumi, ieskaitot nerimtīgu raizē�anos, izvēle vai neatteik�anās no negatīvajām attiecībām vai sistēmām (tāda kā fundamentālisma �re�liģija�) vai samierinā�anās ar mazākumu, uzskatot, ka vairāk jums ne�pienākas. Ļaunprātība pret sevi ir atkarība, � posto�a gan ķerme�nim, gan prātam, gan arī dvēselei.

Daudzas atkarības nodara ļaunumu ne tikai pa�am indivīdam, bet skar arī pārējos cilvēkus. Tāds ir alkoholisms vai citas atkarību iz�raiso�as vielas, arī seksuālas pārmērības. Ļaunprātība, kas ir posto�a ne tikai pa�am, bet traumē citus, pārtop vardarbībā � seksuālā, fiziskā, emocionālā, mutiskā vai psihiskā �, ja notiek atkārtoti.

Kas jādara, lai apturētu ļaunprātīgu attieksmi ?

Lai pārtrauktu ļaunprātības un atkarības, ir jāvēlās pieņemt �ā�dus noteikumus:

1.��� Atzīstiet, ka esat bijis slikts. Cilvēki nevēlas mainīties, jo tad vi�ņiem jāatzīst, ka ir darīju�i slikti. Pirmajā brīdī izjustais kauns par savu rīcību var kļūt pastāvīgs.

2.���� Nesamierināties ar neveiksmēm. Ja esat ļaunprātīgs vai atka�rīgs, acīmredzami jums neveicas arī mīlestībā, tomēr nevajag samie�rināties un nemēģināt kaut ko mainīt, domājot, ka veiksme jūs pame�tusi uz visiem laikiem.

3.����� Esiet gatavs, ka kāds no jums novērsīsies. Mēs varam gribēt mainīties, bet tas nenozīmē, ka neatradīsies kādi, kas negribēs, ka jūs maināties. Viņi var atteikties no jums, kad sāksit veselīgāku dzīves�veidu.

4.����� Atzīstiet savu vainu bez jebkādiem nosacījumiem. Beznosa�cījuma mīlestība �izārstēs� izjusto kauna sajūtu. Mīlot savas �sliktās puses�, mēs tās atbrīvojam no nelabvēlīgās ietekmes, kas veicinājusi nodarīt ļaunumu gan sev, gan citiem.

Kā ārstēt ļaunprātīgas attiecības gan no izmantotāja/ņēmēja, gan no līdzvainīgā/devēja puses ?

Izmantotājam ir jāpārtrauc zagt enerģiju no otra un jāsāk iztikt pa�am no savas. Lai to panāktu, pirmais, kas viņam ir vajadzīgs � �gremdēties� Dievi�ķajā, nevis veicināt sliktu rīcību, ļauties atkarībām vai atkarību izraiso�ām vielām. Kad izmantotājs ir lēmis mainīties, sā�kas grūtākais darbs, � atmostas cie�anas, ko ļaunprātīgā rīcība bija pieklusinājusi, bet, pārdzīvojot tās, jūsos iestāsies miers.

Līdzvainīgajam tāpat ir nepiecie�ams izjust slēptās sāpes, un cie��anas ir pirmā pazīme. Nevienam nav tiesību atturēt otru no sāpju izcie�anas. Atsakot izmantotājam �uzņemt degvielu�, līdzvainīgais vai devējs palīdz izmantotājam izzināt sevi. Līdzvainīgais atbrīvojas un var baudīt pats savu dzīvi.

Kā tagadni ietekmē attiecības iepriek�ējā dzīvē ?

Mums visiem ir biju�as attiecības ar tiem pa�iem cilvēkiem iepriek��ējās dzīvēs. Ja tās ir biju�as veiksmīgas, tās arī tagadējā dzīvē būs po�zitīvas. Tāpat notiks pretējā gadījumā.

Reiz darbojos ar pusaudzi, kura ienīda savu māti. Diem�ēl nereti ir sastopama parādība, ko saucam par �pusaud�u sindromu�, un vie�nīgās zāles ir laiks. Situācija ar �o pusaudzi bija dramatiskāka � viņa gribēja Sediju, savu māti, nogalināt un jau bija mēģinājusi tā darīt.

Es spēju And�elu, meitu, �nosūtīt� tālā pagātnē, un nonācām līdz 1500-iem gadiem, kad And�ela tāpat kā tagad bija Sedijas meita. To�mēr tajā dzīvē Sedija bija nodūrusi And�elu, kad meitu atrada sava vīra, And�elas aud�utēva, gultā.

Sedija � tagadnē � bija �ķīrusies no And�elas īstā tēva un appre�cējusies otrreiz. Pēc mūsu klejojumiem pagātnē And�ela �ņukstēdama sabruka un atzinās, ka mātes tagadējais vīrs viņu ir seksuāli izmantojis.

Mēs pieaicinājām Sediju. Dzirdēdama meitas stāstu, viņa jutās sa�triekta. �oreiz Sedija rīkojās pareizāk: viņa izsauca policiju, ierosi�nāja apsūdzību pret vīru un meitu aizveda pie psihoterapeita.

Notikumi iepriek�ējās dzīvēs ietekmē ne tikai intīmās attiecības. Es reiz strādāju ar pāri, kas dzīvoja respektablā dzīvojamā rajonā. Viņu kaimiņ� bija sociopāts: viņ� �āva pa kaimiņmājas logiem ar gā�zes patronām, pie ārdurvīm sameta dzīvnieku fekālijas. Draudēja ap�kārtējos kaimiņus nogalināt, ja tie palīdzēs maniem klientiem. Vēl ļaunāk bija tas, ka pilsētas administratīvās iestādes ignorēja iedzīvo�tāju sūdzības par acīmredzamo noziedznieku.

Kad garā skatīju vīziju, redzēju divus jaunus afroamerikāņus, kuri 1930-tajos gados dzīvoja mazā Amerikas dienvid�tata pilsētiņā. Vīrietis aizstāvēja kādu gados vecāku afroamerikāni pret baltā cil�vēka vardarbību, un kukluksklanie�iem tas nepatika. Mauriņā aiz�stāvja mājas priek�ā klana locekļi aizdedzināja krustu, nogalināja viņa dēlu un mājā iemeta gāzes bumbu. Mani klienti nonāca tagadnē tādā pa�ā situācijā. Vakardienas klana vadonis bija �odienas kaimiņ� psihopāts. Gan toreiz, gan tagad valdība rīkojās bezatbildīgi. �oreiz sare�ģījumu atrisināja apkārtējie iedzīvotāji, piespiezdami pilsētas vadību tomēr pildīt savu pienākumu.

Jūs zināt, cik tas ir sāpīgi. Ir smagi, kad tiekam atraidīti.

Ja kāds jūs ir pametis, tad dro�i vien jau labu laiku pirms likte�nīgā brī�a bijāt nojautusi/nojautis attiecību izbeig�anos, ta�u esat centusies/centies nojautu ignorēt. Ja vēlaties pārvarēt savu sāpi, jums, lūk, kas ir jādara:

1.���� Mainieties fiziski. Ja neaiziet otrs cilvēks, aizejiet jūs. Tas no�zīmē ne tikai aiziet no mājas vai dzīvokļa, bet � iesaku kā gai�reģe � arī atbrīvot ķermeni no sve�ās enerģētikas. Mēs sastāvam no enerģijām. Ar laiku abu attiecībās saistīto indivīdu enerģijas, ķermeņu krāsas un auras savstarpēji ietekmējas un sajaucas. Kamēr esam �sa�jūgti� ar otru cilvēku, pastāvīgi par viņu domājam � pat līdz apsēstī�bai. Pavadiet laiku lūg�anās un meditācijā, lūdziet Dievi�ķos spēkus pilnībā atbrīvot jūs no pametēja enerģijas.

2.����� Esiet atbildīga/atbildīgs par attiecībām no savas puses. Uzdo�diet sev grūtus jautājumus: vai tā/tas nebijāt jūs, kas viņu atstūma? Vai viņa/viņas uzvedība tie�ām bija savtīga vai varbūt bija kāds attais�nojo�s iemesls �ādai rīcībai? Ko jūs būtu ieguvusi/ieguvis, ja sliktās attiecības būtu centusies/centies saglabāt? Vai veltījāt uzmanību viņa/ viņas vajadzībām? Varbūt jūsu jūtas pret viņu sen bija pagaisu�as? Ja neizvērtēsim savu lomu attiecību izir�anā, nebūs virzības uz priek�u.

3.���� Bēdā�anās. Psihoterapeits jums ieteiks, kā pārvarēt �ķir�anās depresiju. Raudiet, dusmojieties, beidziet bēdāties un pēc tam ar skaidru prātu sāciet apsvērt izveidoju�os situāciju. Tas ir ļoti pareizi un svarīgi, tomēr no savas puses piebildī�u, par ko vēl vajadzētu bē�dāties � par to, kas nav noticis.

Mēs uzsākam attiecības, jo mums ir sapnis. Kaut kādā ziņā mēs noticam, ka �obrīd miru�ās attiecības bija tādas, par kādām bijām sapņoju�i. Mēs uzskatījām, ka attiecības mums būs vienīgi labvēlīgas, ta�u mēs nekad neiedomājāmies, ka tās var kaut ko mums nodarīt.

4.���� Vēlieties ko jaunu. Kādā enerģētiskā līmenī jūsu sapņi ir sagla�bāju�ies. Tie joprojām ir paslēpti jūsu sirdī, tur, ko saucam par sapņu lādīti. Ar laiku atveriet �o dārgumu lādīti un nākamajām attiecībām izvirziet sev jaunus mērķus.

Kas mūs saista ar iepriek�ējo mīļoto?

Liela daļa manas prakses laika ir saistīta ar palīdzības snieg�anu no mīlas sirgsto�ajiem, lai viņi varētu atbrīvoties no garīgajām saitēm un enerģētiskajām saistībām, kas viņus vēl saista pie biju�ā drauga. Psihiskā līmenī �īs saites izskatās kā dārza laistāmā �ļūtene, kas sa�vieno divus vai vairāk cilvēkus.

Enerģija plūst pa �o ��ļūteni� no viena pie otra, bie�i vien abiem par to dārgi maksājot: piemēram, dzīvības enerģiju apmaiņa pret ma�teriālu dro�ību. Viens visu laiku var just nogurumu, otrs var justies atraidīts. Varam atdot savu gribasspēku, un paliekam bez darba. Viens var kļūt par aizvainoto partneri, kamēr otrs smagi pārdzīvo vainas apziņu. Nav svarīgi, cik lieliskas sākumā �ķita attiecības, � jebkuri ierobe�ojumi mazinās mīlestību un ievainos abas puses.

Reizēm viens partneris atbrīvojas no saites, bet otrs nē: piemē�ram, viena no manām krievu klientēm bija pārliecināta, ka viņas bi�ju�ais vīrs bija viņas vienīgā mīlestība, un bija satriekta, kad vīrs to pameta citas sievietes dēļ. Bija pagāju�i trīs gadi, bet viņa joprojām cerēja, ka viņ� atgriezīsies, kaut arī viņ� bija vēlreiz apprecējies un viņa tagadējā sieva gaidija bērnu. Vīzijā es redzēju pelēko saiti, kas nāca no manas klientes sirds.

Viņas biju�ais vīrs nemitīgi centās �o saiti pārraut, ta�u, tiklīdz viņ� to atgrūda, bijusī sieva atkal pieslēdzās. Es sapratu, ka manas klientes centībai pārrauto saiti neatlaidīgi atkal savienot ir jāmeklē cits iemesls. Sākām pētīt. Kliente atzinās, ka biju�ais vīrs ir ļoti līdzīgs viņas tēvam. Nekad nebūdama cie�i saistīta ar savu tēvu, viņa centās stiprināt saiti ar biju�o viru. Mēs lūdzām Dievi�ķo atvienot saiti, un sievietes apmātība izgaisa. Tagad viņu interesēja īstena vaina � �tuk��ums� sirdī, ko vajadzēja aizpildīt tēva mīlestībai. Pēc ieilgu�ās sēro��anas par biju�ajām attiecībām mana kliente pievērsās veselīgākam veidam, kā aizpildīt tuk�umu sirdī � iepazinās ar jauniem draugiem un vairāk rūpējās par sevi.

Vai ir kāds garīgs nolūks, kādēļ izveidojas sliktas attiecības?

Kāda mana kliente, kura ilgi pacieta ļaunprātīgas attiecības, uz�deva tie�i �ādu jautājumu. Atbilde, ko caur mani sūtīja astrāli spēki, bija, ka no katrām attiecībām ir gūstama mācība. Caur Dievi�ķo dziedinā�anu un iedvesmu mēs varam meklēt pēc sudraba maliņas katram negaisa mākonim un paveikt ko brīni�ķīgu. Tomēr nākamais piemērs �o jautājumu ieliek citos ietvaros.

Mans klients bija mācītājs, kuru māca ticības �aubas. Viņ� bija palīdzējis kādai savas draudzes dievbijīgai sievietei, kura piecdesmit gadus dzīvojusi kopā ar varmācīgu vīru. Gadiem ilgi mācītājs kopā ar sievieti bija lūgu�i Dievi�ķo glābt vīra dvēseli, savukārt vīrs turpināja dzert un krāpt sievu. Tad vīrs smagi saslima. Tikai pirms nāves viņ� �atdeva savu dvēseli Kristum�. Mācītājs atnāca pie manis, lai uzzi�nātu, kāpēc Dievs tik ilgi gaidīja, lai vīrieti apskaidrotu.

Vienīgais redzējums man bija raudo�s Kristus. Es to pastāstīju mācītājam.

�Vai tas nozīmētu, ka Kristus ir bēdīgs, jo vīrs tik daudz bija zau�dējis no savas dzīves, iedams grēka ceļu?� mācītājs jautāja.

Es iek�ēji dzirdēju vārdus, kurus balsī atkārtoju mācītājam.

�Nē,� es lēnām sacīju. �Kristus ir noskumis, jo sieviete ir tik daudz zaudējusi no savas dzīves ļaunprātīgo attiecību dēļ.�

Vai ļaunprātība ir garu ieplānota? Vai Dievi�ķais to atzīst?

Ļaunprātība ir slikta. Izvaro�ana ir slikta. Incests ir slikts. Var�mācība ir slikta. Dievi�ķais neko no tā nepiedod. Tam visam nav vie�tas Dieva plānā.

Tomēr reizēm dvēsele ir iepriek� ieplānojusi ļaundabīgu situā�ciju, jo ir pārliecināta, ka tā visātrāk apgūs paredzēto mācību. Citreiz dvēsele pieļauj ļaunprātību (vai kļūst ļaundabīga), jo tas ietilpst attie�cīgajā modelī. Mums nekad nevajag justies vainīgiem, ka tiekam ļaunprātīgi izmantoti, tomēr noteikti ir jārīkojas, lai atbrīvotos un mainītos.

Vai Dievi�ķais atzīst �ķir�anos?

Atbildē�u, pastāstot par kādu manu klienti.

Fran�eska bija desmit gadus kā precējusies. Viņa bija ticīga kato�liete, tāpat kā viņas vīrs, un divu bērnu māte. Fran�eska ienīda savu vīru.

Viņ� dzēra. Tiklīdz viņ� izgāja no mājas, smēķēja marihuānu. Vēl Fran�eska bija pārliecināta, ka vīrs viņai ir neuzticīgs, lai gan bija ļoti prasīgs pēc seksa ar viņu. Visļaunākais, viņai bija aizdomas, ka viņ� seksuāli izmanto vienu no viņu meitām.

Draudzes mācītājs uzstāja, ka Dievs neatzīst �ķir�anos; tās vietā viņai bija jālūdz par vīru. Es skatījos uz �o sievieti un uzminēju, lūk, ko:

�Jūs esat inteliģenta sieviete, bet jūs moka vainas sajūta par kaut ko, kas jūs notur �ajās apkaunojo�ajās attiecībās un kā dēļ pieļaujat meitas seksuālu izmanto�anu.�

Sieviete sāka raudāt un atzinās, ka uzskata, ka viss notiek viņas dēļ, jo ir slikts cilvēks tāpēc, ka smēķē.

Es prātā redzēju ainu � Dievs d�insos un T-kreklā ar cigare�u paciņu krū�u kabatā. Es to izskaidroju kā uzdevumu.

�Katru dienu, kad bērni būs aizgāju�i uz skolu, pagatavojiet di�vas tases kafijas. Vienu nolieciet sev priek�ā, bet otru galda pretējā pusē. Paņemiet divas cigaretes un abas aizdedziniet. Vienu smēķējiet pati, bet otru nolieciet pelnu traukā blakus pretējai kafijas tasei. Kafija un cigarete ir Dievam. Tad runājiet ar Dievu. Sarunājieties un ieklausieties dzirdētajā.�

Fran�eska nodomāja, ka neesmu normāla.

Viņa aizgāja, bet pēc da�ām nedēļām piezvanīja.

�Es izdarīju, kā teicāt,� viņa sacīja saviļņotā balsī, �un Dievs man atbildēja!�

�Lieliski!� es atsaucos. �Ko viņ� jums teica?�

�Pamet!� viņa atbildēja. Un tā arī izdarīja.

Vai Dievs atbalsta ļaunprātību? Ja nē � kāpēc tas būtu jādara mums?

Vai mīlas deka ir aplamība ?

Esmu satikusi tūksto�iem cilvēku, kuriem ir biju�as vai ir mīlas dēkas. Parasti viņi ienāk manā kabinetā ar līdzīgu vainīguma iz�teiksmi sejā un nolaistām acīm, no viņiem joņiem dve� kauns. Bie�i nokrek�ķinās, pirms ierunājas. Es pajautāju, vai ir precējies, tad pār�ejam pie nākamā � vai nu es palūdzu, lai pastāsta par �otru personu�, vai viņi pasaka, ka ir �vēl kāds cilvēks�.

Es apzinos, ka ne man, ne kādam citam nav tiesību nosodīt vai atbalstīt izveidoju�os situāciju. Patiesībā pēc divdesmit ar plus gadus ilgas prakses esmu ievērojusi, ka klientiem �āda situācija var būt gan kaitīga, gan labvēlīga.

Labvēlīgas dēkas ir tad, kad laulība vai intīmā tuvība starp diviem cilvēkiem sen kā beigusies. Tādā gadījumā vismaz viens no abiem partneriem paliek ar tik zemu pa�cieņu, ka viņam vai viņai vienkār�i trūkst gribasspēka attiecības izbeigt, kaut arī no sirds to vēlas. Tādā gadījumā vienīgā iespēja, kā atgūt pa�cieņu un pa�paļāvību, �ķiet ro�mantisku attiecību uzsāk�ana ar citu.

Kā piemēru varu minēt gadījumu ar kādu klientu, populāru advokātu, kuram bija ārpusmājas romantiskas attiecības, kas kļuva par iemeslu laulības �ķir�anai. Neveiksmīgā laulība ilga ilgāk nekā divdesmit gadus, un viņ� ne�ķīrās no sievas vienīgi bērnu dēļ. Kop� viņu pirmā bērna piedzim�anas viņa sieva lielāko dienas daļu pava�dīja gultā, dzerdama alkoholu. Bērnus uzaudzināja aukles. Ikreiz, kad viņ� ierunājās par �ķir�anos, sieva mēģināja izdarīt pa�nāvību. Neņe�mot vērā, ko vīrs teica vai darīja, sieva atteicās ārstēties no alkoho�lisma un meklēt palīdzību depresijas ārstē�anai.

Galu galā mans klients darbavietā iepazinās ar jauku sievieti. Viņ� stāstīja, ka jūtas, kas sākumā bija draudzība, pārauga abpusējā mīlestībā. Lai gan nesen viņi pārtrauku�i intīmu tuvību, dodami vi�ņam laiku saņemties un beidzot izlemt, ko iesākt ar laulību, viņ� gri�bēja �ķirties no sievas un apprecēt mīļāko. Seansa laikā es ieskatījos viņa nākotnē un uzzināju � ja viņ� ne�ķirsies no sievas, viņu sagaida vienas vienīgas nepatik�anas.

Mans klients iesniedza laulības �ķir�anas prasību. Sieva pēk�ņi �atdzīvojās�: viņa apzvanīja vīra klientus un kolēģus un visiem pavēs�tīja, ka vīram ir mīļākā. Viņa tam uzbruka ar nazi, tad aizveda bēr�nus, piedraudot, ka viņ� tos nekad neredzēs. Tomēr klients nepiekā�pās, un tagad dzīvo kopā ar sievieti, kuru mīl, un beidzot viņa dzīvē ir iestājies miers. Ar tiesas spriedumu bērni pusi laika pavada pie tēva. Vai viņ� darīja nepareizi, iesaistoties mīlas dēkā? Pavisam vien�kār�i � pirms ārlaulības sakara mans klients pat neapjauta, ka ir pel�nījis mīlestību. īstā mīlestība norādīja pareizo izvēli.

Ta�u ir arī nelabvēlīgas dēkas, un tām nav ne mazākās saistības ar patiesu mīlestību. Tās drīzāk saistītas ar varas apziņu. Parasti tās ir blēdīgā vīra īslaicīgas tīri seksuālas attiecības un norāda uz viņa iek��ējo nemieru, nevis uz vēlmi pēc mīlestības dziedino�ās enerģijas. Lai gan var būt, ka laulība ir neveiksmīga, tomēr galvenokārt viņa uzve�dība norāda uz nevēlē�anos atzīt iek�ējas vai personīgas problēmas.

No gai�reģes skatījuma, nelabvēlīga mīlas dēka ir ļaunprātības/ atkarības (ņēmējs/devējs) attiecības. �Cita� sieviete (vai vīrietis) ir kļu�vusi par �degvielas cisternu� krāpējam un tiek izsūkta sausa. �eit ne�notiek enerģijas divvirzienu apmaiņa. Alkohols, narkotikas un dzer�tuves bie�i ir �ādu attiecību neatņemama sastāvdaļa un ļauj justies pietiekami �varonīgam�, lai traumētu sevi un citus.

Es strādāju ar kādu vīrieti, kur� gadiem ilgi bija krāpis sievu, viņ� neuzskatīja sevi par vainīgu. Klients atzinās, ka viņu aizrauj pie�dzīvotais satraukums, iepazīstoties ar sve�u sievieti, viņas pave�ana un pame�ana. Kopā strādādami, atklājām nopietnu ļaunprātību pret viņu bērnībā. Neviens no vecākiem nepievērsa bērnam uzmanību. Tēvs pastāvīgi mainīja mīļākās, bet māte bija emocionāli pilnīgi ne�jūtīgs cilvēks. Zēna skolas gados viņa ne reizi nepainteresējās, kā vi�ņam mācībās klājas, kas notiek skolā. Pieaudzis mans klients citiem �atmaksāja� par bērnībā nodarītajām pārestībām.

Kāpēc mūsdienas tik daudzi �ķiras?

Arvien vairāk cilvēku atsakās samierināties ar ļaunprātīgām un negatīvām savstarpējām attiecībām. Un tas ir labi. Slikti ir, ka mums nav jauna attiecību modeļa, kad visi iesaistītie � partneri un bērni, attiektos viens pret otru vienlīdz laipni un godprātīgi. Iespējams, ka kaut kad nākotnē mēs iemācīsimies, ka laulība nenozīmē �mū�a ieslo�dzījumu�.

Vai savus vecākus izvēlamies jau pirms dzim�anas?

Man ir divas atbildes � jā un nē.

Jā, lielākoties mēs izvēlamies savus vecākus, pirms piedzimstam. Mēs tos izvēlamies Debesīs � �baltajā zonā�, kur kopā ar garīgajiem pavadoņiem, citām dvēselēm, da�reiz pat kopā ar Dievu, veidojam nākotnes plānus. Daudz ko izvēlamies arī no mūsu attiecībām ie�priek�ējās dzīvēs un ieskicējam �likteņa pagriezienus�, � situācijas, kas notiks, kad veiksim savu dzīves uzdevumu un dziedināsim dvē�seles problēmas.

Mēs izvēlamies attiecības un aktivitāti, kas mums palīdzēs attīs�tīties. Kā jau paskaidroju iepriek�ējās atbildēs, mūsu dvēseles, kas ir biju�as iemiesoju�ās iepriek�ējās dzīvēs, saglabā piedzīvotās pārestī�bas, tāpēc parasti izvēlamies vecākus, kuru problēmas būs par cēloni kļūdām mūsu dzīvē, lai atkārtoti analizētu problēmu, nonākot pie veiksmīgāka risinājuma.

Vecāku izvēles procesā ne vienmēr iztiek bez starpgadījumiem: piemēram, mēs nevaram piespiest vecākus apprecēt vienam otru. Var gadīties, ka viens no vecākiem ir �pareizais�, bet otrs � nepare�dzētais.

Vai, piemēram, pieņemsim, ka �mērķējam� uz Parīzi, bet tur �pa�reizā mamma� taisa abortu vai pati iet bojā autokatastrofā. Tad mums jāmaina virziens uz citu �gaido�u dzemdi� Honkongā vai Banglade�ā.

Da�reiz mēs steig�us izmantojam, kas tobrīd ir pieejama, lai tikai ātrāk piedzimtu un uzsāktu dzīves gaitas un veiktu iecerēto uzde�vumu. Kāds no maniem klientiem, piemēram, apgalvoja, ka nekad nav spējis justies piederīgs savai ģimenei. Viņ� bija at�ķirīgs � māk�slinieks ārstu dzimtā. Kāpēc viņ� bija tajā nonācis? Tai ģimenei bija nauda, kas nodro�ināja labu izglītību. Savu personīgo mērķi viņa dvē�sele cēla augstāk par mīlestību.

Vai mūsu bērni izvēlas mūs par saviem vecākiem, pirms viņi piedzimst?

Tāpat kā mēs savulaik izvēlējāmies savus vecākus, mūsu bērni jau pirms dzim�anas izvēlas mūs par vecākiem. Parasti mēs esam tiku��ies jau kādā no iepriek�ējām dzīvēm, bet ne noteikti tādās pa�ās ģi�meniskās attiecībās. Mūsu bērns �odien var būt citā dzīvē viens no mūsu vecākiem.

Kāpēc mani bērni izvēlējās tie�i mani?

Parasti vecākiem sagādā prieku, ja bērns pēc izskata ir līdzīgs vi�ņiem un ir gudrs. Vecāki ir pārliecināti, ka viņi māca bērnus, bet pa�tiesībā bērni māca mūs.

Mans dēls Gabriels kop� mazotnes ir tam pierādījums. Es viņam pajautāju, ko man darīt, lai viņ� saglabātu savas dotības? Viņ� pa�smējās un teica:

�Mammu, es ta�u ierados �eit, jo tā bija nolemts!�

�Tie�ām? Vai zini arī, kāpēc?�

Dēls izbolīja acis: �Nu bet protams! Lai tev palīdzētu. Zini, es esmu ļoti gudrs!�

Smiedamies viņ� atkal pievērsās rotaļai un, iztēlojies sevi par varonīgo reind�eru no Power Ranger [9] , centās suņa asti piesiet pie aizkara.

Nevaru palikt stāvoklī. Kāpēc ?

Da�reiz mēs nevaram ieņemt bērnu fizisku apstākļu dēļ. Ne vi�sam, kas notiek, ir dziļāka garīgā nozīme. Pirms vairākiem gadiem mans vecākais dēls �o domu izteica divos teikumos, kad viņam pa�jautāju:

�Maikl, kā tu domā, kāpēc nejūties labi?�

Viņ� greizi paskatījās manī un atbildēja:

�Esmu saaukstējies, māt. Reizēm saaukstē�anās ir saaukstē�anās.�

Citreiz apaugļo�anās problēmai ir metafizisks cēlonis. Iespējams, dvēsele ir nolēmusi nemeklēt vecākus �ajā dzīvē. Man ir daudz draugu, kuriem nekad nav biju�i bērni. Diem�ēl da�i cilvēki nezina par dvēseles izvēli un par varītēm cen�as tikt pie bērna, jo dzīve bez bērniem viņiem nav iedomājama.

Reiz pie manis atnāca vīrietis, kura spermas potenciāls bija pā�rāk zems, lai spētu apaugļot ol�ūnu. Mēs atgriezāmies viņa dvēseles �baltajā zonā�, � tur, kur pirms cilvēka piedzim�anas notiek viņa nā�kotnes plāno�ana, un viņ� atcerējās savas dvēseles lēmumu neradīt bērnus, jo bērni traucēs viņam izpildīt dzīves uzdevumu. Mēs mainī�jām dvēseles lēmumu, un pēc gada viņa sieva kļuva grūta � bez kā�das medicīniskas palīdzības.

Ir gadījumi, kad iejaucas citi apstākļi vai būtnes, kas kavē bērna ieceres īsteno�anos. Parasti tie ir dvēseles � spoki no dvēseļu ģime�nes, kas kaut kāda iemesla dēļ nevēlas iemieso�anos. �ie spoki bur�tiski nostājas cilvēka enerģētiskā lauka ārpusē un atgrū� nākamā bērna dvēseli.

Reiz strādāju ar klienti, kura zināja, ka tāds rēgs novērsis viņas grūtniecību, jo dzirdēja bērna balsi, kas lūdza palīdzību. Mēs vērsā�mies pie Dievi�ķā un lūdzām padzīt uzmācīgo spoku. Pēc mēne�a sievietei iestājās grūtniecība.

Kāda ir mātes-bērna saite no gai�reģes skatījuma?

Pastāv interesanta enerģētiskā saite, kas ir līdzīga fiziskajai nabassaitei. Es to tā arī saucu � par nabassaiti, un tā savieno māti ar bērnu, sākot ar laiku, kad bērns vēl atrodas mātes dzemdē, līdz viņa trīs gadu vecumam.

�ī enerģētiskā saite ļauj mātei apjaust un sajust, kas notiek ar vi�ņas bērnu. Tūksto�iem jūd�u attālumā viņa joprojām zinās bērna vajadzības. No bērna puses � viņ� mātē gūst emocionālu apmieri�nājumu un dzīves enerģiju. �ī brīni�ķīgā sistēma abus vieno bērna agrīnajos gados, kas ir laiks, kad notiek viņa garīgā un fiziskā attīs�tība.

\

Pirmo reizi nabassaite sāk atslābināties, kad bērnam paliek se�i mēne�i; nākamā lielā pārmaiņa notiek, kad bērnam ir astoņpadsmit mēne�i; bērnam sasniedzot trīs gadus, nabassaite beidzot atvienojas, un māte var sākt vairāk uzmanības veltīt personiskajai dzīvei, kā arī palīdzēt bērnam attīstīt savu vienreizējo personību.

Katrā krustpunktā mātes enerģija �pēk�ņi atveras� un kļūst pie�ejamāka viņas vajadzībām. Ja māte �o saiti atraisa ar mīlestību un iz�pratni, viņa piedzīvo jaunas garīgās atklāsmes un dotības.

Reiz pazinu māti, kura pēc tam, kad bērnam palika trīs gadi, sāka gleznot. Kāda cita māte piepe�i sāka interesēties par grāmatve�dību, lai gan pirms tam bija sociālā darbiniece. Bērniem piemīt dau�dzas dotības, bet kas varēja zināt, ka viņi spēj aktivizēt mūsējās?

Kas notiek, ja nabassaite neatkrīt ?

Da�as mātes saiti neatlai�, un tādā gadījumā gan māte, gan bērns dzīvē ir pakļauts neveiksmēm. Tas var notikt da�ādu apstākļu dēļ. Māte var atdot bērnu adopcijai, tomēr tik ļoti ilgojas pēc viņa, ka saiti nekad neatbrīvo (sk. jautājumus par adoptāciju turpmāk �ajā nodaļā). Māte var ienīst savu viru, bērna tēvu, un bērns kļūst par mātes dzīves psiholoģisko centru. Var būt arī tā, ka māte baidās atsākt algotu darbu, no kā var izvairīties, jo bērnam viņa ir �vajadzīga vienmēr� (tādas sievietes dzemdē vairākus bērnus pēc kārtas, jo nespēj pārva�rēt bailes no darba).

Ja nabassaite nav laikā atlaista, starp māti un bērnu veidojas atka�rība, kas var kļūt par pamatu nozīmīgām likstām abu dzīvē. Sākotnējā mīlestības sasaiste kļūst par apgrūtino�ām va�ām. Bērniem ir lemts pieaugt, atdalīties no vecāku ģimenes un nodibināt pa�iem savu. Ja viņi noticēs, ka ir mātes �mū�īgie parādnieki�, viņi nekad nekļūs par individuālām personībām. Bie�i tādos cilvēkos attīstās atkarība no mātes, nedro�ības sajūta, un viņi neprot domāt un dzīvot patstāvīgi. Galu galā arī mātēm jāatjauno savas dzīves ritms, citādi viņas nespēs izpildīt savu garīgo uzdevumu. Ja mātes pārspīlēti pieķeras bērniem, viņas nespēj sakārtot personiskās attiecības.

Bērnam mazam esot, enerģija intensīvi plūst pa saisto�o kanālu, bie�i radot pārsteidzo�u rezultātu. Reiz strādāju ar bērnu, kuram bija piecpadsmit slimības. Māte izmantoja bērna kaites par ieganstu, lai dzīvotu mājās, lai gan viņas alga būtu liela atslodze ģimenes bud�e�tam. Kad atlaidu saiti, bērns atveseļojās. Nekavējo�i. Māte pārdzīvoja smagu depresiju, pirms sāka cīnīties pret bailēm piedzīvot neveiksmi �lielajā ļaunajā pasaulē� ārpus mājas.

Ja nabassaite netiek atlaista, tā pastāvēs vienmēr, neraugoties pat uz to, vai māte un bērns pazīst viens otru. Reiz strādāju ar bērnībā adoptētu vīrieti, kur� ik pēc diviem mēne�iem slimoja ar gripu. Trīs�desmit gadu vecumā viņ� uzmeklēja savu bioloģisko māti, un abi sa�tikās. Izrādījās, ka ari viņa ik pēc diviem mēne�iem izslimoja gripu. Nabassaite joprojām abus saistīja, caur kuru mans klients no īstās mātes saņēma vienīgo enerģiju � viņas slimību. Pēc saites atlai�anas vīrietis vairs ar gripu neslimoja.

Nabassaite saista māti un bērnu, bet ne tēvu ar bērnu. Tēvu pie bērna saista mīlestība.

Mīlo�u tēvu un bērna māti saista spēcīgas sirdssaites. Tēva mīles�tība pret bērnu galvenokārt nāk caur viņa mīlestību pret māti. Tomēr arī tēvs ir garīgi saistīts ar savu bērnu bie�i caur gaismas staru, kas pievienojas nabassaitei. Tā izveidojas sava veida atkarību sistēma, kas bagātina mīlestību starp bērnu un māti.

Ja māte nomirst dzemdībās vai kamēr bērns vēl ir mazs, tēvs pa�rasti stājas mātes vietā. Nabassaite pārmetas no mātes uz tēvu. To�mēr, ja tēva bēdas par sievas nāvi ir pārāk dziļas, saite starp bērnu un tēvu neveidojas, un bērns paliek no�ķirtībā no abiem vecākiem.

Ko darīt, ja nejūtos garīgi saistīts ne ar vienu no saviem vecākiem ?

Da�reiz mums piedzimst bērns, kuru nekad neesam pazinu�i � iepriek�ējās dzīvēs mums nav bijis nekā kopēja, tāpēc tagadējā dzīvē ir grūti nostiprināt attiecības. Ta�u mums ir iespēja attīstīt mūsu ap�ziņu un �pla�i atvērt sirdi�.

Tā pa�a iemesla dēļ var gadīties, ka nenodibinām nabassaiti, vai � tēva gadījumā � var nepievienoties pie saites, kas vieno māti ar bērnu. Nabassaitei līdzīgu piesaisti var radīt jebkurā vecumā vara�vīksnes gaismas veidā, kas savienotu mūsu un bērna sirdis.

Kāda saite vienoja Kristu ar viņa vecākiem?

Tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem, ko man gadiem ilgi ir nācies dzirdēt. Tik daudzi kristie�i uzsver saiti starp Jēzu Kristu un viņa ne no �īs pasaules Tēvu, par ko uzskata Dievu, ka apzināti neie�vēro faktu, ka Kristum bija arī māte ar miesu un asinīm.

Nav iespējams bērnam kļūt par veselīgu cilvēcisku būtni � �ajā gadījumā precīzāk būtu teikt � par �būtni cilvēka veidolā� �, ja nav saites starp viņu un māti vai gadiem ilga attiecību dziedinā�ana un stiprinā�ana. Agrīnas bērnības gados iepazīt tēvu mēs varam vienīgi caur māti. Personīgi es uzskatu, ka, lai kalpotu kristīgajai ticībai, la�bāk būtu vērst uzmanību uz mātes-bērna attiecību nozīmīgumu, pa�celt sievieti līdz cilvēcisko būtņu standartam � līdzvērtīgu vīrietim, nevis balstīties tikai uz Jēzu un viņa Tēva, Dieva, savstarpējām attie�cībām.

Mana attieksme daļēji izriet no gadiem ilgās kopdzīves ar manu atdzimu�o vīru. Mani kaitina smieklīgie iebildumi, kādus bie�i var dzirdēt, kāpēc sievai ir jāpakļaujas vīram. Tāda nostāja ir pārsvarā ne tikai kristietībā, bet ari pārējās pasaules lielākajās reliģijās. Viens no galvenajiem loģiskajiem pamatojumiem ir, ka vīrie�i vairāk atgādina Dievu Tēvu un tāpēc labāk spēj saistīties ar Dievi�ķo sevī, kā arī se�kot Dieva norādījumiem. �is apgalvojums pilnīgi neievēro faktu, ka Vecajā Derībā Svētais Gars � Svētās Trīsvienības vienlīdzīgā sastāv�daļa � ir minēts sievie�u dzimtē. Tāpat Kristus nekad nebūtu piedzi�mis par cilvēku, kāds viņ� bija, ja viņam nebūtu bijusi māte, kas spēja nepakļauties tradīcijām un sekoja savai intuīcijai un kurai pietika gara stingrības nostāties pret vīrie�u autoritāti.

Reiz apmeklēju kādu attiecību atbalsta grupu, kurā precētie vī�rie�u un sievie�u dzimtes vadītāji ieteica auditorijai vienmēr balstī�ties uz vīrie�u vadību. Es pajautāju, kā tad, ja vīrietis ir ļaunprātīgs un moka sievu un bērnus? Man atbildēja, ka sievai ir jālūdz Dievs, lai mainītos vīra sirds. Es norādīju, ka viņa to labprāt darīja, bet, ja līdz �im tas nepalīdzēja, kāpēc jācer, ka kaut kad palīdzēs?

Reliģija ir viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc uz �is planētas mēs sāpinām viens otru. Es ar cerībām gaidu dienu, kad tā varētu kļūt par galveno balstu mieram un mīlestībai.

Man bija aborts. Vai esmu nepiedodami grēkojusi?

Jūs nespējat nogalināt dvēseli. Atmetiet domas, ka jūsu aborta dēļ bērna dvēsele varētu nonākt ellē vai �ķīstītavā vai ka aborta dēļ tas pats notiks ar jūsu dvēseli. Dievi�ķais ir par �ēlastību, nevis par apsū�dzību.

No mana kā gai�reģes viedokļa bērna dvēsele parasti neienāk dzemdē līdz vismaz piektajam grūtniecības mēnesim. Pirms tam tā kavējas Debesīs, lai gan laiku pa laikam dvēsele var apmeklēt Zemi, lai iepazītu galvenās personas savā nākamajā dzīvē. Da�as dvēseles nevar iemiesoties bērnā līdz tā piedzim�anai vai tūlīt pēc tam. Manu�prāt, tas nozīmē, ka grūtniecības pirmā trimestra laikā tam ir mini�māla ietekme, ja vispār ir, uz dvēseles turpmāko dzīvi.

Da�as dvēseles ir ieplānoju�as uzkavēties dzemdē pavisam īsu brīdi. Tās ir ļoti progresīvas dvēseles, kam vajag tikai nobaudīt dzīves gar�u, lai paveiktu savu uzdevumu. Gadās, ka dvēsele vēlas iedzimt, bet auglis tiek abortēts. Tādā gadījumā noraidītā dvēsele iedzimst citā ģimenē vai nogaida izdevīgāku brīdi, kad stāvoklī paliks tā pati sieviete.

Reiz strādāju ar klienti, kurai bija �etri dēli. Pirmo reizi viņa bija palikusi stāvoklī, kad mācījās koled�ā, un veica abortu, jo tobrīd viņi ar vīru nevarēja uzņemties rūpes par bērnu. Mana kliente, kura ne�bija ticējusi �visādām blēņām�, dzirdēja, ka operācijas laikā bērna dvēsele viņai sacīja:

�Es atgriezī�os!�

Tūlīt pēc koled�as beig�anas viņai iestājās grūtniecība. Piedzima bērns; mana kliente bija pārliecināta, ka tā ir tā pati dvēsele, kas pirms gadiem tika padzīta.

Mums jāatceras, ka Dievi�ķais plāno ari visas cilvēciskās neveik�smes, kļūmes un traumas. Mēs tiekam mīlēti. Abortētā bērna dvēsele ir mīlēta. Mēs esam daudz stiprāki par apstākļiem, kurus pieredzam, un tikpat stipras ir visas dvēseles.

Man bija spontānais aborts. Kāpēc?

Ķermenis izmanto spontāno abortu, lai atbrīvotos no embrija, kas ir fiziski kropls vai ģenētiski dzīvotnespējīgs. Atkārtotu spontāno abortu cēlonis var būt minētie apstākļi, kā arī strukturāli ietekmējo��ie apstākļi vai noslīdējusi dzemde. Apmēram viena no piecām grūtniecībām beidzas ar spontāno abortu [10] . Tā kā tāda ir vispārēja pie�redze, �ādos gadījumos nav nepiecie�ama psihoanalītiķa palīdzība. Tomēr ir reizes, kad spontāniem abortiem ir metafizisks izskaid�rojums.

Es reiz strādāju ar klienti, kurai bez redzama medicīniska izskaid�rojuma bija trīs spontānie aborti pēc kārtas. Ar astrālo redzi es uz�tvēru kareivīgu dvēseli, kas centās iekļūt sievietes dzemdē. �ī dvēsele, kuru manas klientes dvēsele nevēlējās pieņemt, nemitīgi atgrūda ci�tas dvēseles. Mēs nosūtījām dziedinā�anu neatlaidīgajai dvēselei, un Dievi�ķais to paņēma atpakaļ Debesīs, un pēc da�iem mēne�iem mana kliente palika stāvoklī ar dvīņiem.

Es tiku adoptēts. Vai tā bija iepriek� nolemts?

Daudzas adoptācijas ir plānotas jau pirms bērna piedzim�anas. Daudzām dvēselēm ir lemts iemiesoties caur vieniem vecākiem, bet dzīves pieredzi apgūt pie citiem.

Astrālie spēki ir ļāvu�i man uzzināt da�us iemeslus, kāpēc pastāv adoptācija.

*����� Mums ir nepiecie�ams specifisks ģenētiskais veselums, lai pie�pildītu savu likteni.

*����� Mēs nebijām ieplānoti adoptācijai, bet tomēr tā notika.

*����� Mums bija lemts saņemt beznosacījuma mīlestību � tikt mī�lētiem un mīlēt citus � no cilvēkiem, ar kuriem nekad iepriek� ne�kādā ziņā nebijām saistīti.

*����� Mūs vajadzēja uzaudzināt cilvēkiem, kuriem nevarēja būt bērnu, tāpēc ienācām ģimenē caur citiem � bioloģiskajiem vecākiem.

Kāda ir iespējamā adoptācijas ietekme uz adoptēto ?

Gandrīz katrai adoptētai personai, ar kuru esmu strādājusi, ir no�pietns pamestības sindroms. Visvairāk gadījumos adoptētais bērns paliek piesaistīts pie bioloģiskās mātes ar nabassaiti, par ko runājām iepriek�. Kamēr īstā māte �o saiti neatlaidīs un neatdos aud�umātei, bērns no bioloģiskās mātes nepārtraukti te pievilksies, te atgrūdīsies. Neapzinātās ilgas parasti pārveidojas neapmierinātībā vai vajadzībās, vai personības neviengabalainībā.

Da�reiz bioloģiskā māte atsakās no nabassaites. Varbūt acīmre�dzams zemapziņas lēmums var būt pieņemts ar vislabākajiem nodo�miem, varbūt, lai pa�ēlotu sevi vai bērnu no at�ķirtības sāpēm. Atvie�nots no saites pirmajos dzīves mēne�os, bērns varētu nenojaust, ka bijis savienots ar kādu viņam nepazīstamu cilvēku.

Man bija klients, kur� nebija zinājis, ka ir ticis adoptēts, līdz vi�ņam palika piecdesmit gadu. Adopcijas faktu viņ� atklāja, kad mājās, meklējot dzim�anas apliecību, nejau�i atrada dokumentus. Viņ� man stāstīja, ka visu dzīvi sajutis, ka �kaut kā pietrūkst�. Tuk�ums viņa dvēselē pazuda pēc īsto vecāku uzmeklē�anas un iepazī�anas

Es biju pārliecināta, ka man bija jadzemdē dvīņi. Kāpēc es tā jutos?

Es bie�i esmu strādājusi ar t. s. �pazudu�ā dvīņa� sindromu. Da�as statistikas uzrāda, ka vienā no desmit grūtniecībām ir notikusi dvīņu ieņem�ana, ta�u viens no abiem (vai vairākiem) embrijiem pazudis ģenētisko anomāliju vai dzemdes stāvokļa dēļ.

Reizēm pazudu�ais embrijs bijis �ieplānots� piedzimt, ta�u da��ādu (iespējams, fizisku) iemeslu dēļ izrādījies dzīvotnespējīgs. Pa�liku�ais dvīnis dzīvē neapzināti jutīsies, ka ir izdzīvojis.

Gadās, ka pazudu�ā dvīņa dvēsele paliek kā garīgais pavadonis dzīvajam, bērnībā kļūstot par t. s. neredzamo rotaļu biedru ģimenes vienīgajam bērnam. Retāk notiek, ka nedzimu�ā bērna dvēsele paliek nikna, � ka viņa nav tā, kas iemiesojusies, un ievērojami traucē pie�dzimu�ā bērna dzīvi.

Man bija kliente, kura nevarēja naktīs gulēt, jo dzirdēja balsi. Balss ierunājās pusnaktī un līdz �etriem rītā visādi apsaukāja manu klienti un �uzstā�anos� beidza, nosaucot sievieti par slepkavu.

Es redzēju vīzijā grūtnieces vēderu un sāku klienti iztaujāt:

�Cikos jūsu mātei sākās dzemdību sāpes?�

�Ap pusnakti,� viņa atbildēja.

Un, jā, mana kliente piedzima pulksten �etros no rīta.

Mēs veicām atgrie�anos pagātnē un atklājām, ka mana kliente bija izdzīvoju�ais dvīnis, bet otrs bija aizgājis bojā grūtniecības otrajā trimestrī. Nedzimu�ais dvīnis bija �pārskaities un vajāja� manu kli�enti kop� viņas piedzim�anas. Mēs svētījām un atlaidām tā dvīņa dvēseli, un mana kliente nekad vairs nedzirdēja pusnakts balsi.

Kāpēc dvēseles ierodas divatā?

Divolu dvīņi ir divas dvēseles, kas dziļi mīl viena otru. Tās pa�rasti ierodas divatā, lai atbalstītu un iedvesmotu viena otru. Identis�kie dvīņi var būt divas dvēseles, bet iespējams, ka viena dvēsele pār�dalīta uz pusēm. Tādā gadījumā dvēsele var vienlaicīgi apgūt divu dzīvju pieredzi vai garīgos uzdevumus.

Mūsdienās bie�āk nekā agrāk dzimst dvīņi, trīnī�i vai vairāk tā�pēc, ka, pirmkārt, ir progresējusi apaugļo�anas tehnika. Turklāt vien�laicīgi dzimu�ie bērni ienes ģimenē lielāku kopības sajūtu un tātad � arī visā pasaulē. Es ticu, ka daudzbērnu dzimstības palielinā�anās ir zīme, ka �o planētu gaida labāka nākotne.

Kādas dvēseles mūsdienās iemiesojas uz Zemes?

Mūsdienās uz mūsu planētas dzīvo daudz vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk. Mūsu planētai �is ir trauksmains laiks. Dvēseles no vi�surienes � no citām planētām, dimensijām un garīgajām sfērām � atceļo uz Zemi, lai apvienotos visaptvero�ā kustībā veicināt pasaules progresu.

Reinkarnāciju dvēseles veic grupās; katra grupa pārvalda savu uzdevumu, nepiecie�amu cilvēces augstākai attīstībai. Pa�laik dvēse�les iedalās �ādās grupās:

Konstruktīvās dvēseles. Tā ir dvēseļu visvecākā paaudze, tās pārvalda idejas un mērķus. Kā spēcīgas un tradicionālas vērtības �īs grupas dvēseles rada sistēmas un institūcijas, kas veido dro�u bāzi nākamajām paaudzēm.

Tilta dvēseles. Zināmas kā Baby Boomers*. �ī dvēseļu grupa sa�vieno veco ar jauno, meklējot veidu, kā apvienot garīgumu ar materiā�lismu. Kopumā tā ievie� jaunas idejas, tādas kā �Jaunā ēra� un kvantu fizika, kā arī turpina nostiprināt iepriek�liktos pamatus.

Indigo dvēseles. Tā ir �20� gadu dvēseļu paaudze, kuras katrs pārstāvis ierosina �ilbino�as idejas. Tās ir par brīvību, pārsteigumiem, par kaut ko vēl nebiju�u. �o dvēseļu augstākais uzdevums ir radīt mūsu pasaulei apstākļus augstāku mērķu sasnieg�anai.

*��� Kā norādīts literatūrā, dzimu�ie starp 1944.-1964. gadu, kad pēe 2. Pa�saules kara Amerikā strauji pieauga dzimstība, tiek dēvēti par Baby Boomers � �demogrāfiskā sprādziena� paaudzi.

Gara dvēseles. Tā ir eņģeļu grupa, sūtita uz Zemi tie�i no Debe�sim. Tām nevajag aizsardzību, kas tik ļoti ir nepiecie�ama kristāla dvēselēm, jo darbojas saskaņā ar savu garīgo būtību. Eņģeļi ir �eit, lai uzskatāmi parādītu piedo�anu un �ēlastību.

Kristāla dvēseles. �ie maigie un apdāvinātie bērni ir ļoti jūtīgi un trausli.Viņiem ir neliela karma, kas nozīmē, ka visas dvēseles pro�blēmas ir jau atrisinātas, bet viņiem trūkst spēcīgas psihiskās robe��as. �ī iemesla dēļ viņi daudz vairāk ir pakļauti negatīvajai enerģijai uz mūsu planētas, kas dod mums visiem iemeslu, lai sakārtotu savu dzīvi.

Vai pastāv spoki ?

Protams. Vienīgi amerikāņi var uzdot �ādu jautājumu tāpēc, ka esam viena no nedaudzajām valstīm, kur atsakās atzīt neredzamā esību. Anglijā, piemēram, tā ir vispārēja prakse � salīdzināt, kurā pansijā vai viesnīciņā ir interesantāki spoki. Es pati lasīju uzrakstu uz kādas pansijas ārdurvīm, kas vēstīja: �Pie mums tēju pasniedz spoki�. Es ne�teik�u, ka vēlā pēcpusdienā parādījās pansijas saimnieces nelaiķe tante Heizela un pasniedza man tasi tējas, tomēr visu nakti mani traucēja viņas �pļāpā�ana�.

Spoki ir reiz dzīvoju�u cilvēku dvēseles, kuras da�ādu apstākļu dēļ vēl nav pametu�as �o pasauli. Da�i spoki neatzīst, ka nav dzīvi. �ī neziņa radīja problēmu arī manā mājā, kad mēne�iem ilgi nakts vidū mūs abus ar dēlu pamodināja troksnis, kas, kā izrādījās, skanēja no dēla istabas. It kā ar sa�ukstē�anos un sarunām vien nepietiktu, tikko bijām iesnaudu�ies � �etrpadsmito reizi tajā naktī �, pēk�ņi sāka darboties ar baterijām darbināmās dēla rotaļlietas.

�Es esmu Buzz Lightyear\�, Kingkonga cienīgs rēciens pār�ķēla klusumu. Kad ar astrālo redzi ieskatījos dēla istabā, ieraudzīju bariņu mazu zēnu dvēseļu, kas nezināja, ka nav īstenas dzīvas būtnes, tomēr viņiem ļoti patika dēla rotaļlietas. Es lūdzu gaismas eņģeļus iejaukties un nogādāt dvēseļu mazuļus otrpus pasaulei.

Da�as dvēseles aizkavējas mūsu pasaulē, lai atmaksātu par kādu dzīves pārestību vai tāpēc, ka baidās stāties Dieva priek�ā, jo uzskata, ka tiks nosūtītas tie�i uz elli. Citas miru�o cilvēku dvēseles uzturas �ajā pasaulē, lai palīdzētu mīļotajiem tuviniekiem vai lai būtu klāt kāda mīļa cilvēka nāves brīdi. Dvēseļu spokainajai klātbūtnei �ajā pa�saulē ir daudzi iemesli.

Dvēselēm ir vara pār nāvi. Viena no visdīvainākajām situācijām, kādā esmu bijusi iesaistīta, gadījās, kad pie manis atnāca gados ve�cāka kliente. Visi vīrie�i, kuri ieprecējās viņas ģimenē, mira. Viņai pa�ai bija miru�i trīs vīri, vecaimātei � viens, klientes mātei � divi. Vienas meitas pirmais vīrs nomira, bet otrais smagi slimoja; pēk��ņi saslima ari otrās meitas vīrs, ar kuru nesen kā bija precējusies. Izsauktā vīzija paskaidroja, ka visus �īs ģimenes vīrie�us vajā ļauns gars. Izrādās, vecvectēvs, kad bija iemīlējies, ticis atraidīts, un atrai�dītā apprecējusi vīrieti, kuru mīlēja. Vecvectēvs sievietes vīru nogali�nāja un jauno atraitni piespieda apprecēt viņu. Vecvectēva gars turpi�nāja enerģētiski nogalināt visus vīrie�us, kas ieprecējās viņa dzimtā. Kad lūdzām Dievi�ķo paņemt ļauno garu, slimie znoti izveseļojās.

Lūdziet Dievi�ķo savienot jūs ar jūsu miru�o mīļoto un pievēr�siet uzmanību intuīcijai.

Intuīcija izpau�as da�ādos veidos � varbūt satiksiet kādu, kur� atbildīs jūsu personībai; ja esat verbāla, varbūt dzirdēsit vēsti; ja vi�zualizēsit, jūs draugu ieraudzīsit; ja esat kinēziska, saņemsit informā�ciju no dabas, fiziskās apkārtnes vai caur jūsu ķermeņa izjūtām. Jūs gūsit atklāsmi, ja lūgsit, meditēsit vai gremdēsities apcerēs, vai ja vizualizēsit prātā vai tie�i no Dievi�ķā. Es iesaku lūgt Dievi�ķo, lai pa�līdz sazināties un palikt atvērtam neparastajam.

Man bija kliente, ar kuru tēvs runāja caur grāmatām, kuras bur�tiski krita no plauktiem un atvērās noteiktās lappusēs. Vēl kāda cita kliente sapni saņēma vīziju par miru�o dēlu. Viņas dēls turpināja augt garu valstībā, it kā būtu dzīvs, un ir mātes pastāvīgais garīgais pavadonis. Ziniet, ka aizgāju�o dvēseles ceļo, par ko rakstīju savā grāmatā �Par dzīvi pēc nāves�. Dvēseles kādā brīdi var būt nepieeja�mas, ja ir iesaistīju�ās jaunā attīstības pakāpē.

Kā ir ar gariem pavadoņiem ? Vai tāds mums ir katram?

Jā. Jums ir vismaz divi garīgie pavadoņi, kas ar jums kopā ir kop� jūsu dzim�anas brī�a. Parasti viens no viņiem ir eņģelis vai garīgais skolotājs un otrs ir miru�a cilvēka gars. Eņģelis palīdz īstenot jūsu garīgo uzdevumu, un miru�ā cilvēka gars ir jūsu pavadonis dzīvē, kur� jūs mierina un dod padomus.

Līkumojot pa dzīves ceļiem, atkarībā no vajadzības mēs piesais�tām da�ādus garīgus pavadoņus. Kā koleģiālus palīgus? Tas noteikti ir tikai labi � uzticēties gudram eņģelim. Esat sadomāju�i kļūt par vecākiem? Kāpēc lai vecāsmātes vai vectēva gars jums nepalīdzētu gaidāmajā notikumā?

Kāds mans klients ļoti uztraucās, uzzinājis, ka miru�ā tēva gars apciemo viņa meitu. Kā viņ� to uzzināja? Kad Ketijai bija trīs gadi, viņa tēvam pastāstīja, ka �vecpaps� viņai mācot spēli �es izvēlos tevi�*. Meitene bija aprakstījusi vīrieti ar resnu vēderu un kailu gal�vaskausu, ģērbu�os kombinezonā, � Boba tēvs bija bijis vilciena pa�vadonis, un viņa ārējais izskats pilnīgi atbilda meitas aprakstam.

' No animācijas filmas �Simpsoni�, kas ir visgarākais multiplikācijas seriāls ASV televīzijas vēsturē (473 sērijas) un ir paredzēta pusaud�u un pieaugu�o auditorijai.

Vai ir arī slikti gari pavadoņi ?

Tāpat kā ir labi un slikti cilvēki, ari gari ir labi un slikti. Daudzas no mūsu problēmām vai �ķietamām neveiksmēm dzīvē ir radīju�i vai veicināju�i negatīvie gari.

Da�i no tiem ir �apsēstu sen�u spoki� pa mūsu ģimenes radu līniju, kas pat miru�i grib izrīkot dzīvos. Viņus var mudināt atriebī�bas alkas. Viņi var nevēlēties, ka dzīvie ir labāki, nekā viņi pa�i ir bi�ju�i. Gari var maldīgi iedomāties, ka patiesībā mums palīdz. Da�a negatīva ietekme nāk no mūsu pa�u iepriek�ējām dzīvēm, bet citi dē�moniski spēki var būt daļa no tiem mū�īgi klejojo�ajiem radījumiem, kas meklē kādu, ar kuru var manipulēt.

Es vienmēr iesaku cilvēkiem vērsties tie�i pie Dieva pēc palīdzī�bas, lūdzot, lai Dievi�ķais sūta pavadoņus, kas ir mīlo�i un garīguma piepildīti. Neklausiet garam, kas pēk�ņi uzrodas no nekurienes, pat ja tas ir kāds, ko jūs reiz pazināt, it īpa�i, ja pret viņu jutāt nepatiku un viņam neuzticējāties, kad tas cilvēks bija dzīvs. Ne katrs cilvēks ar gadiem kļūst labāks, tāpat ir arī ar miru�ās personas garu.

Vai mums katram ir bijusi iepriek�ējā dzīve ?

Nē. Ne katrs �obrīd dzīvais kādreiz ir iemiesojies kādā cilvēciskā būtnē.

Kā uzzināsim nākamajā nodaļā �Pāri laikam un telpai�, mūsu planēta atrodas bezprecedenta attīstības pakāpē. Vairāk nekā jebkad agrāk uz Zemes iemiesojas dvēseles. Turklāt, lai iemiesotos, da�as dvēseles pārņem būtnes no citām planētām, galaktikām, garīgās val�stības un dimensijām.

Esmu pārliecināta, ka garam � cilvēka nemirstīgajai esībai � ir jāpalēnina steiga ieņemt vietu materiālistiskajā pasaulē. Esmu ievē�rojusi, ka mūsdienās arī eņģeļi, zvaig�ņu būtnes un citas debesu garu formas īpa�u uzmanību pievēr� māsu planētai. Padomājiet, cik dau�dzi cilvēki spēj redzēt nemirstīgās būtnes, saņem garīgu pavadību! Turklāt par visu to runā pilnīgi atklāti! Ja cilvēki, visas dzīvības for�mas, pavadoņi un pati Zeme spertu kaut vienu soli pretī labestībai, pasaulē iestātos miers un labklājība. Ja mēs to spētu izdarīt, arī Vi�sums kļūtu tāds, kādam tam ir jābūt � par mīlestības valstību.

Savā praksē esmu tikusies ar simtiem cilvēku � lielākoties jau�nie�iem �, kuri stāstīja, ka nonāku�i uz Zemes tie�i no Debesīm. Viņi neatceras, ka �eit būtu dzīvoju�i iepriek�ējās dzīvēs. Viņi vienīgi zina, ka atrodas �eit, lai pildītu svarīgu misiju � panākt, lai visā pa�saulē valdītu miers.

Kā iepriek�ējās dzīves ietekmē mūsu pa�reizējās attiecības, garīgo uzdevumu un rīcību?

Lielākā daļa no mums laiku pa laikam atgrie�as, lai tālāk attīstītu savu garīgumu. Mūsu garīgais uzdevums ir apvienot nākotnes mērķi ar pagātnes mantojumu. Tas jāsasniedz, soli pa solim garīgi attīsto�ties, lai kļūtu kas vairāk nekā esam, kas vairāk, nekā varētu būt. Tas ir mūsu būtībā.

Man ir klients, interesants gleznotājs. Viņ� atceras vairākas sa�vas iepriek�ējās dzīves, kad, tāpat kā tagad, ir bijis rakstnieks un glez�notājs. Vienu dzīvi viņ� pavadījis, slavenu mākslinieku gleznās piegleznodams vienīgi dubļus. Laika gaitā viņa gleznotāja talants ir attīstījies, un �ajā dzīvē viņa panākumi mākslā ir visu apbrīnoti. No dubļiem � uz debesīm!

Noteikti nē! Nesen ar savu draudzeni Vendiju tirdzniecības cen�trā piedzīvojām dīvainu pēcpusdienu, kas apstiprina, ka lielākā daļa dvēseļu ir atceļoju�as uz Zemi pavisam no citurienes.

Mēs pastaigājāmies, sarunājāmies, kad piepe�i visapkārt iestājās dziļ� klusums. Es redzēju, kā cilvēki mainīja izskatu, pārvērsdamies par sve�ādiem radījumiem kā no filmas �Vīri melnā� [11] par atnācējiem no citas planētas. Kāda sieviete bija pārvērtusies par milzīgu kukaini, cita � par lielu rāpuli, kāds cits izskatījās pēc troļļa cilvēka apģērbā, vēl kāda atgādināja raganu. Es pa�ukstēju Vendijai, ka �jūtos ļoti dīvaini�, un viņa atbildēja, ka ar viņu notiek tas pats. Mēs salīdzi�nājām redzēto un atklājām, ka abas redzam vienu un to pa�u ainu. Vendija uztvēra sarunas sve�ā valodā. Tas ilga apmēram stundu, mēs bijām satriektas (un pārsteigtas, ka pārējās būtnes tikpat cie�i nopē�tīja mūs).

Pamatā mani klienti ir vidusmēra amerikāņi. Vismaz 25% no vi�ņiem atzīst, ka redz vīzijas, sapņus, pavīd savādas atmiņas un ir sa�jūta, ka ieradu�ies no citurienes. Esmu sastādījusi sarakstu, no kurie�nes sve�ās būtnes ierodas uz Zemes.

*���� No eņģeļu sfēras.

*���� No dēmonu sfēras.

*���� No da�ādām zvaigznēm, ieskaitot galaktikas melnos un baltos caurumus.

*���� Citas planētas, tādas kā Zilā planēta un 13. planēta, kas, domā�jams, reiz ir riņķojusi ap mūsu Sauli.

*��� Mēness un komētas.

*���� Pa�as debesis vai tās atsevi�ķas daļas.

*���� Feju valstība un pazemes valstība.

*��� Dimensijas, kas ir grūti aprakstāmas; kāds klients atcerējās, ka ir bijis sīks punkts, kamēr cits kādu laiku bijis trijstūris.

*��� Dabas stihijas. Es atceros, ka ilgi, pirms kļuvu cilvēks, biju vēj�.

Vai visi ierodamies pasaulē kā bērni?

Nē. Kā paskaidroju iepriek�ējā atbildē, da�i no mums ir atsūtīti vai izsūtīti uz Zemi no citām sfērām, un daudzi nonāk �eit vispirms ne cilvēka veidolā. Reiz strādāju ar bērnu, kur� jautāja, vai viņ� va�rētu atkal pārvērsties par klinti.

Lielākā daļa no mums ierodas pa vairāk vai mazāk noteiktu ceļu. Bērnībā es atcerējos savu pirmo reizi uz Zemes. Es biju eņģelis � Mirdzo�ais eņģelis. Joprojām klīst nostāsti par Mirdzo�ajiem eņģe�ļiem, kas reiz ieradās uz mūsu planētas vasaras saulgrie�os kādā zie�meļu zemē, dalījās patiesībās un piepildīja vēlē�anās. Dievi�ķais man teica, ka ir vajadzīgs, lai es iemiesotos cilvēciskā būtnē, bet, lai piepil�dītu man lemto misiju, man noteikti jāsaglabā sevis apzinā�anās. Es jautāju, kas man jādara, un Dievi�ķais norādīja uz �etrus gadus vecu ebreju meitenīti, kuras dvēsele tobrīd pameta Zemi, lai dotos uz De�besīm. Viņa bija mirusi no tēva sitieniem. Dievi�ķais teica � ja pie�ņem�u viņas ķermeni, saglabā�u skaidras atmiņas par savu patieso es, bet būs jāizdzīvo mazās meitenes cilvēciskās traumas un karma, it īpa�i visas pārējās viņas kā upura problēmas. Es piekritu un jopro�jām atceros slimīgu baiļu sajūtu, kad nonācu mazajā aukstajā ķer�menī.

Pirms da�iem gadiem Dievi�ķais teica, ka es varu pamest pla�nētu, ka, pieņemot meitenītes karmu vai mācību, esmu izpildījusi savu uzdevumu un nav nepiecie�amības ciest ilgāk (tas bija aizņēmis 2000 gadus). Es nolēmu palikt, un kop� tā brī�a mana dzīve uzlabo�jās. Esmu pārliecināta, ka man bija jāapgūst Zemes mācība, lai gūtu mierinājumu un izpratni, kas ir nepiecie�ama, lai piepildītu manu pa�tieso garīgo uzdevumu.

Pastāstiet mazliet par Atlantīdu un Lemuriju, un kāpēc tās ir minētas senajos rakstos!

Esmu apceļojusi pasauli un bie�i meklējusi ezoteriskos materiālus pavisam dīvainās vietās, ieskaitot bibliotēkas Anglijā, Velsā, Arizonā, Grieķijā, Skotijā, Belizā un Marokā, kā arī pa�as intuīcijas annālēs.

Mana izpratne par Zemes vēsturi saskan ar t. s. Atlantīdas un Lemūrijas mītu vai realitāti. Esmu pārliecināta, ka ir svarīgi vismaz padomāt, ka civilizācija tomēr pastāvēja, jo tas izgaismo daudzas it kā neizprotamas lietas, ar kurām sastopamies patlaban. Savu viedokli izteik�u stāsta veidā.

#������ # #

Aizsenos laikos zvaig�ņu sistēmas plejādē bija trīs planētas. Divas no tām pārņēma būtnes no citām Visuma sistēmām, bet tre�ā nebija piemērota dzīvo�anai. Ar augsti attīstīto zinātņu un intuīcijas palī�dzību �o abu planētu iedzīvotāji noskaidroja, ka uz viņu planētām no�tiks liels sprādziens un to sīkās vienības izkaisīsies Visumā. Tika no�lemts evakuēties uz kādu planētu, kas dzīvo�anai būtu dro�a uz ilgu laiku. Izpētīju�i da�ādas galaktikas, viņi atklāja planētu Zemi.

Pirmais kolonistu vilnis izmitinājās uz Zemes, kuru vietām jau apdzīvoja pirmatnējie cilvēki. Atnācēji ar viņiem mierīgi sadzīvoja, mācīja tiem, kā labāk dzīvot un mīlēt un bija vienotībā ar visu. Viņi cēla piramīdas un megalītus, lai uzturētu kontaktus ar palicējiem uz abām planētām. Viņu uzdevums bija gatavo�anās sagaidīt otro kolo�nistu vilni.

Tā viņi mierīgi dzīvoja vairākus tūksto�us gadu, pārdzīvoja plū�dus, badu un dabas katastrofas. Es ticu, ka stāsti par viņiem ir ieko�dēti Havaju salu kahunu, Peru Amazones baseina �ipido indiāņu, �eroki Tsalgi, Kalahari bu�meņu leģendās un Svētajos Rakstos par cil�vēku cilti, ko sauca par lemūrie�iem.

Tikmēr tie ciltsbrāļi, kas bija vēl paliku�i uz savām planētām, tur�pināja progresēt, īpa�i tehnoloģijā. Viņi izmantoja kristālus un citus palīglīdzekļus, lai dziedinātu, veidoja informācijas krātuves un vai�roja enerģijas. Valdo�ā elite raudzījās, lai tehnoloģiskie sasniegumi nebūtu pieejami visiem. Kad pienāca laiks doties uz Zemi, valdo�ie nolēma pirmām kārtām pārvietot sev tuvākos, arī tehnoloģiskās iekār�tas un instrumentus, lai gan tas nozīmēja, ka lielākā daļa iedzīvotāju tiks pamesti. Tā viņi izdarīja.

Atceros savu dzīvi tajā laikā, ka biju viena no elites pārstāvjiem, kas vēlējās glābt iespējami vairāk iedzīvotāju. Bērnībā atcerējos ainu, ka stāvu slīpa tuneļa vai zvaig�ņu koridora vārtos un noturu tos at�vērtus, lai vismaz vēl da�i no pame�anai nolemtajiem varētu ietikt ejā. Joprojām atmiņā redzu kādu mazu meitenīti, kurai vajadzēja at�rast vietu. Iesprūdusi vārtos, es pa spraugu ievilku meitēnu tuneli. Cilvēki, kuri �is masveida izceļo�anas laikā ieradās uz Zemes, tika nosaukti par atlantiem.

Atlanti turpināja iedzīvoties uz Zemes, līdz viņu zinātniskie ek�sperimenti noveda pie vispasaules plūdiem un dabiskās kārtības sa�brukuma. Viss beidzās ar leduslaikmeta iestā�anos, un cilvēcei vaja�dzēja sākt visu no gala.

Mūsu kultūras galvenie principi izkristalizēju�ies no tālās pagāt�nes: bijība pret dabu un labestība at�ķirībā no manipulē�anas ar varu un tehnoloģiju, vispārējs progress pretstatā mantkārībai. Pat fantas�tiskais supermena tēls � bērns, kur� atsūtīts uz Zemi, kad viņa pla�nēta iet bojā � iekļaujas mū�senā stāstā par mūsu pasaules vēsturi. Vai esmu patiesi pārstāstījusi cilvēces vēsturi vai ne � esmu viena no tiem daudzajiem, kas tic, ka uz mūsu planētas reiz bija dzīvoju�as būtnes, kas atceļoju�as no citurienes. Esam saglabāju�i problēmas, nu pienācis laiks tās risināt.

Pastāstī�u savu teoriju. Es ticu, ka Dievs radījis �o planētu tāpat kā pārējos Visuma ķermeņus un noteicis, ka eņģeļiem būs rūpēties par cilvēkiem. Da�i eņģeļi bija greizsirdīgi pret cilvēku cilti. Mums ir dvē�seles, eņģeļiem �tikai� gars. Skaudīgie eņģeļi sapārojās ar sākotnējām ievām, lai radītu pēcnācējus ar dvēselēm. (�is stāsts ir lasāms arī Bī�belē un pirmajā Mozus grāmatā.) Seksuālā krusto�anās bija augļa ap�ē�ana no Labā un Ļaunā zinā�anu koka.

Ta�u mēs nebijām tam gatavi. Līdz ar eņģeļu dumpi iesprūdām zemākā enerģētiskajā līmenī, maldīgi uzskatīdami, ka esam atguvu�i Debesu svētību. Un ko domājat? Pirmatnējā radī�ana turpinās līdzās grēkā kri�anai. Par mums rūpējas eņģeļi � gan Mikaēls un Gabriēls, gan citi, kuri nepievienojās kritu�ajiem eņģeļiem �, gan ari mūsu pa�u gars.

Es uzskatu, ka daudzi no mūsu garīgajiem pavadoņiem esam mēs pa�i � mūsu augstākais es, kas vada cilvēci pretī atmodai. Patie�sībā �ī pasaule ir nereāla, alternatīva. Visuma paralēle. īstenā ir cita valstība. Mums vienīgi ir jāapzinās, ka tiiēs esam tās augstākās būtnes � eņģeļi, kas apgaismo ceļu pārējiem.

Jautājumi par attiecībām

Kāpēc pret da�iem cilvēkiem ir tūlītēja reakcija ?

Tā ir bie�i sastopama parādība, kas parasti norāda uz vienu no trim apstākļiem.

Pirmkārt, jūs varat būt pazinis �o personu savā iepriek�ējā dzīvē. Vai var aizmirst zagli, kas bija nozadzis visas jūsu govis? Vai to lie�lisko mīļāko?

Otrkārt, jūsu tik�anās bija iepriek� plānota, jūsu abu dvēseles va�rēja būt satiku�ās pirms iemieso�anās vai pat vēl pirms mirkļa ēterā, lai tiktos noteiktā laikā. Reiz mans garīgais pavadonis pamodināja mani no dziļa miega un mudināja steigties uz lielveikalu. Manu bērnu nebija mājās, un es aizgāju. Tur ieraudzīju jaunu māti, kas bēdīga tu�rēja pie rokas mazu meitiņu. Mani pārņēma siltas jūtas pret viņām. Viņas vīrs bija pametis ģimeni, un es aizvedu abas nelaimīgās sievie�tes uz mātes māju. Es biju aicināta viņām palīdzēt. Varbūt iepriek�ējā dzīvē sieviete un bērns bija mani tuvi draugi? Vai varbūt bijām tiku��ās sapnī iepriek�ējā naktī? Es nezinu.

Tre�kārt, �is piemērs varēja man atgādināt vēl kaut ko. Katram garam ir savs personiskais uzdevums, bet pastāv arī garu savstarpējā vienotība: piemēram, jūs varat atpazīt draugu sve�iniekā.

Vai cilvēkiem jau no dabas ir lemts būt par heteroseksuāli vai homoseksuāli?

Daļa dvēseļu ir vairāk vīri�ķīgas nekā sievi�ķīgas, kā tiek stereotipiski definēts attiecībā uz cilvēkiem. Da�as dvēseles ir sievi�ķīgākas tādējādi, ka tām ir spēcīgāk attīstīta intuīcija, � tās ir jūtīgākas, mī�lo�ākas un atsaucīgākas. Citas atkal ir vīri�ķīgākas tajā ziņā, ka ir pie�zemētākas, valdo�ākas un noteiktākas rīcībai. Individuālās dvēseles iemiesojas atbilsto�i paredzētajā ķermenī, bet ne vienmēr. Da�reiz vī�ri�ķīgā dvēsele ieiet sievietes ķermenī un otrādi. Da�reiz �o indivīdu īpa�ības izpau�as vairāk vīri�ķīgi vai sievi�ķīgi, nekā pārējām viņa dzimtes dvēselēm, un cilvēks var būt homoseksuālis.

Parasti dvēseles izvēlas savu nākamo seksuālo orientāciju pirms iemieso�anās atbilsto�i ieplānotajam liktenim. Dvēseles izvēlas gē�nus, kas uzņēmīgas attiecīgajai seksuālajai orientācijai.

Laiku pa laikam plāns neizdodas. Man bija klients, kas piedzima kā sieviete, bet vienmēr ir bijis pārliecināts, ka viņam paredzēts pie�dzimt kā vīrietim. Vēl būdams bērns, viņ� to pastāstīja vecākiem, kuri bez ierunām pieņēma viņa atzī�anos un ar viņu atbalstu vēlāk veica transseksuālu operāciju.

Da�reiz apkārtējo nosodījums un apvainojumi pārliecina preto�ties savai iek�ējai dabai. Es piedāvāju stāstu par kādu gadījumu: man bija klients, vīrietis, kur� divus gadus bija strādājis ar kristīgo padom�devēju, lai mēģinātu sevi �attīrīt�. Pēc divu gadu darba padomdevējs bija cie�i ieskatījies mana klienta acīs un pateicis:

�Tev taisnība. Tu esi gejs. Bībele maldījās.�

Vai dzīvniekiem ir dvēsele?

Lielākajai daļai dzīvnieku tā ir. Arī dzīvnieku dvēseles ir savstar�pēji saistītas � ar sugu, ar dzīvnieka garu un viņu augstāko garu, kas dzīvnieku individuālās dvēseles vieno vienu ar otru. Tāpat kā cilvēku dvēseles iemiesojas pēc noteikta plāna, tā arī notiek ar dzīvniekiem (un rāpuļiem, zivīm un putniem).

Kad cilvēki runā par dzīvniekiem, parasti viņi apbrīno sev pie�dero�o dzīvnieku: suni, kaķi, zirgu vai trusi. Katram mājdzīvniekam ir veicams savs ceļ� uz jūsu mājām un sirdīm. Viņi informē mūs, pa�vada un māca. Mans suns Hanijs ir Gaba vislabākais draugs, kur� vi�sādi mierina zēnu, kad tas jūtas bēdīgs. Koko, kucīte, ir akla un kurla un ļoti gudra ar sava ilgā mū�a pieredzi. Mēs viņu saucam par suņu �amani, jo viņa spēj dziedināt. Maksis, jūrascūciņa, ir ļoti discipli�nēts. Kad kāds slikti uzvedas, viņ� tūlīt uzslējās pakaļkājās un vicina priek�ējās ķepas. D�onijs T. Kaķis ir atklāti viltīgs un ārkārtīgi atjau�tīgs, � viņa uzdevums ir parādīt, kā izmantojamas smadzenes. Vēl ir Vilma, bruņrupucis. Neesmu pārliecināta, kāds ir viņas garīgais uz�devums, ta�u viņa to zina.

Mums katram ir brīva griba. Nav mans darbs traucēt vai citiem uzspiest savu gribu. Es strādāju ar kādu klienti, kas mani apmeklēja vairākas reizes. Sieviete bija precējusies, bet nebija bērnu. Katra vī�zija, ko saņēmu, rādīja, ka viņas laulība izjuks, tomēr mana iek�ējā

sajūta lika to noklusēt. Galu galā viņa iz�ķīrās no vīra. Viņa man jau�tāja, kāpēc es nebiju viņai teikusi par gaidāmo �ķir�anos. Es atklāti pateicu, ka informācija varēja ietekmēt viņas brīvo gribu, jo lēmumam jānāk no viņas pa�as.

Da�reiz esmu spiesta pateikt. Kādam klientam skaidri paredzēju �ķir�anos. Pirmajā vīzijā viņa pirkstā redzēju laulību gredzenu, otrajā vīzijā tā vairs nebija. Tad redzēju ainu, kurā viņ� sapakoja ceļasomu un apmetās viesnīcā, � varēju sajust nodevību viņa sirdī. Klientam par redzējumu nebildusi ne vārda, es jautāju Dievi�ķajam, ko viņam teikt. Man deva ziņu, lai iesaku klientam novērot, kas notiks viņa mā�jās, kad nākamreiz viņam tiks ieplānots nebūt pilsētā, un klientam ieteicu, lai viņ� atgrie�as ātrāk, nekā bija domāts. Viņ� paklausīja un pārsteidza sievu gultā ar vienu no viņas mīļākajiem. Viņ� nekavējo�ties �ķīra laulību.

Nezinu, jo esmu gai�reģe! Es neizmantoju savas dotības, lai sav�tīgi ok�ķerētu kāda prātā un lai uzzinātu viņa noslēpumus, ta�u mana intuīcija mani informē par noteiktiem jautājumiem. Reiz, satiekoties ar kādu vīrieti, man bija sajūta, ka viņ� man nestāsta patiesību. Es nelūdzu Dievi�ķo, lai sūta vīziju vai informāciju. Nelāgā nojauta ne�pazuda, un kādā dienā es pēk�ņi sapratu, kas notiek. Viņ� man me�loja, teikdams, ka uz laiku aizbrauc, lai tiktos ar saviem bērniem, bet patiesībā atgriezās pie biju�ās sievas. Protams, es bēdājos, bet zināju arī, ka Dievi�ķais gribēja, lai es uzzinu patiesību un rīkojos �ar vaļē�jām, nevis aizvērtām acīm�. Esmu pārliecināta, ka katram no mums piemīt intuīcija, kas brīdina, ja lietas nav tādas, kā izskatās.

Ja kāds pārliecināts dodas savu sapņu virzienā un uzdro�inās dzī�vot, kā ir iztēlojies, viņ� gūst negai�dītus panākumus.

Henrijs Deivids Toro

Darbs ir aicinājums dalīties garīgajās dotībās ar pārējo pasauli. Darbs sekmē panākumus, lai piepildītu savu garīgo uzdevumu vai misiju, kas vienmēr ir saistīts, lai radītu vairāk mīlestības uz �īs pla�nētas. Katrs no mums dod un saņem mīlestību individuālā veidā. Darbs ir viens no visnozīmīgākajiem līdzekļiem, lai radītu, lai dalītos un lai saņemtu mīlestību.

Darbs nav etiķete karjerai. Darbu neierobe�o vienīgi nodarbo�a�nās apraksts, ko iesniedz Ieņēmumu dienestam. Darbs nav tikai strā�dā�ana vai smagas pūles nopelnīt iztiku.

Tomēr mūsu darbs var būt saistīts ar tālejo�iem pienākumiem un atbildību. Tas var būt apmaksāts, bet pamatā jābūt gandarījuma sajūtai. Patiess darbs, � darbs, kura dēļ esam uz �īs planētas, ir jāveic ar mērķi � darbs kā apgaismība. Patiess darbs mūs virza pretī at�klāsmei, kas mēs esam un ko dodam pasaulei.

�ajā nodaļā apskatīsim daudzus jautājumus, ko man bie�i uzdod, kas ir patiess darbs � vai tā ir misija, aicinājums vai ceļ� uz garīgo pilnību, vai liktenis, vai vienkār�i profesija. Par �o jautājumu runā�u vairākās iedaļās: patiesais darbs kā garīgais uzdevums, uzdevums pāri laikam un telpai; garīgās dotības; darbs un nauda; bloķē�ana un izaicinājums; garīgā pasaule un darbs; darbs un pasaule ap mums; kā noteikt savu uzdevumu.

Kad lasīsit �os jautājumus un atbildes, atlasiet sev individuāli piemērotākos. Atbildes meklējiet savā intuīcijā. Mums visiem ir dota iespēja dzirdēt, redzēt un sajust, kas mēs esam un kurp ejam.

īstenais darbs kā garīgs uzdevums kas ir īstenais darbs

īstenais darbs ir mīlestības izpausmes aktīvā puse.

Mēs esam �eit, lai mīlētu. Mēs esam �eit, lai mācītos mīlēt, iz�justu mīlestību, pieņemtu mīlestību un mīlētu. Attiecības pastāv, lai mīlestība riņķotu starp cilvēkiem; darbs ir mācība, ko apgūstam at�tiecībās un izplatām pasaulē.

Kāda saistība ir īstenajam darbam ar garīgo aicinājumu vai garīgo uzdevumu?

īstenajam darbam ir vairāki apzīmējumi: mērķis, aicinājums un liktenis. Frāzei �piepildīt garīgo misiju� ir arī sinonīmi, ieskaitot frā�zes: �atrasties uz īstā ceļa� un �seko�ana savam aicinājumam�. Visi �ie vārdi norāda uz īstenā darba pamatnozīmi � izteikt savu patieso bū�tību un garīgās spējas, lai radītu vairāk mīlestības.

Kas nosaka, kāds ir mans garīgais uzdevums?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Lai dzīvotu garīgā uzdevumā un sa�sniegtu mērķi, jāsaprot, kāpēc mums ir dots garīgais uzdevums.

īsā atbilde ir �āda: mūsu garīgais uzdevums un tā veik�anas veids top sadarbībā ar Dievi�ķo.

Izsmeļo�āka atbilde ir stāstā.

Reiz sensenos laikos mēs visi bijām vienoti kā viens liels Viss. Lai kas ir Dievs, mēs zinām, ka Dievs ir mīlestība, Dievs ir Dievi�ķais, Liels Gars, Svēts spēks, Dievība, Buda, Radītājs, Viss. Dievs ir Dievs.

Vienotībā ar Visu mēs bijām tie, kas bijām. Visuma telpā mēs varējām būt mēs pa�i � gari, mū�īgas un bezgalīgas būtnes, ko radī�jusi Dievi�ķā iztēle.

Kā gariem mums piemita neiedomājamas spējas. Mēs bijām ne�uzvarami, jauki un mīlo�i. Kā gaisu nevar griezt ar nazi, tā garu ne�var ievainot. Veidoti no mīlestības, mēs apzinājāmies, ka mīlestību esam pelnīju�i. Mēs piedalījāmies lielajā radī�anā.

Ne viss bija lieliski. Mīlestības dabā ir radīt vairāk mīlestības. Dievi�ķo neapmierināja slīdē�ana Visuma vienatnē. Kāpēc mums va�jadzēja samierināties ar nosacīti statisku stāvokli? Katrs tiecas būt sa�vādāks. Mēs ilgojāmies sasniegt augstāku mērķi. Mēs apņēmāmies pamest Debesis un radīt mīlestību arī vēl citur. Mēs uzdro�inājāmies doties tuk�umā, kur mīlestība vēl nepastāvēja � vispār nekas.

Dievi�ķais katram no mums pie�ķīra garīgo patiesību vai patie�sību klāstu, lai mēs īstenotos fiziskajā matērijā. Tas tad arī ir mūsu darbs � dalīties patiesībā, lai Zemi padarītu līdzīgu Debesīm. Lai iz�pildītu �o mērķi, garu apvienība katram garam pamatoja savu ceļu, savu likteni, savu individuālo plānu. Mēs joprojām atrodamies pro�cesā, ko daudzi sauc par �seko�anu garīgajam aicinājumam�.

Mūsu garīgais uzdevums vai patiesais darbs ir aktualizēt Die�vi�ķo patiesību, kas mūsu garam tika uzticēta caur visu, ko sakām, darām vai domājam. Sējot �o patiesību pasaulē, mēs katrs atsevi�ķi esam vienoti ar pārējiem, kas dara to pa�u. Kopā mēs radām lielāku īstenību nekā jebkad agrāk pieredzēts. �ajā procesā piedalās mūsu asaras, sviedri un sāpes, tāpat kā mūsu mantotā pilnība un mīlo�ā daba. Kopā radām pasauli Visumu, kas būs labāka par to, ko piere�dzējām Dievi�ķajā klēpi, jo tā būs pieredzes, iedvesmas un gūtās gudrības pilnvarota.

Teicāt, ka mans gara darbs ir īstenot garīgās patiesības pasaulē. Kā tas notiek fiziski reāli?

Jūsu gars ir lielisks, to nevar iznīcināt. Tas sevī satur un saprot vienīgi mīlestību. Tomēr, lai dalītos Dievi�ķajā patiesībā, kas tam uz�ticēta, garam ir jāspēj arī pa�am izjust patiesību. Garam ir jāmainās un jāapgūst pieredze. Lai to panāktu, garam labprātīgi ir jāuzņemas cie�anas.

Kā jūs varat kļūt par to, kas neesat? Tā kā gars nespēj mainīt savu patieso būtību, tam vajadzēja ar kaut ko apvienoties. Gars radīja savu otro es � to, kuru uzdevuma pildī�anas procesā iespējams ie�vainot, kur� spēj mācīties, apgūt pieredzi, just, gūt panākumus, ciest zaudējumus. Tā radās dvēsele.

At�ķirībā no mūsu gara, kur� ir mū�īgs un pastāvīgs, mūsu dvē�sele var pielāgoties katrai jaunai pārdzim�anai un pieredzei. At�ķirībā no gara dvēsele var izjust mīlestības trūkumu, noticot, ka ir nemīlēta, nevērtīga vai slikta. At�ķirībā no mūsu gara dvēsele var tikt sa�ķelta vai sabojāta, ta�u var arī pārveidoties ne tikai mīlestības ziņā, bet var mācīties no pieredzes, kurā trūkst mīlestības.

Lai dvēsele piepildītu savu uzdevumu, tai vispirms un noteikti ir jāiemiesojas fiziskajā ķermenī. Tāpēc mūsu ķermenis nes sevī garīgās patiesības un spēj to enerģijas pārveidot fiziskajā realitātē. Ar mūsu ķermeņa palīdzību mūsu dvēsele saskaras ar īstenību un otrādi. Mēs savstarpēji dalāmies visā, ko iemācāmies, un ar katru jaunu mācību arvien vairāk uzzinām par mīlestību.

Vai mans garīgais uzdevums robe�ojas ar manu fizisko darbu, kā skaidro mūsu kultūra?

Noteikti ne. Tie�i tāpēc, runājot par patiesu darbu, es lietoju ter�minus, kas attiecas uz garīgumu � aicinājums, misija un liktenis, ne�vis sabiedrībā pieņemtās etiķetes � karjera, profesija, darbs, nodar�binātība un sabiedriskais stāvoklis.

Mūsu garīgais darbs var būt saistīts ar karjeru vai algotu fizisku darbu. Mūsu gars darbojas caur mūsu miesu un dvēseli, tāpēc viss, ko mēs darām, izpau�as fiziski, tai skaitā pārtikas iegāde, bibliotēkas apmeklējums vai autovadītāja tiesību atjauno�ana, arī sava īpa�uma pārvaldī�ana, � vai tas ir dzīvoklis vai liela mui�a. Jūsu garīgais uz�devums ietver jebkuru un visu mijiedarbību ar pasauli, tāpat kā attie�cības ar pārējiem cilvēkiem.

Mans darbs, piemēram, ir mīlestības patiesības atklā�ana, dzie�dinā�ana un garīgā palīdzība cilvēkiem. Vai es spētu paust mīlestību, ja visu laiku pavadītu, vienīgi strādājot ar klientiem, ja netiktos ar draugiem, nerūpētos par saviem bērniem? Vai es saviem bērniem spētu mācīt būt dzīvē laimīgiem, ja mūsu savstarpējās attiecības iero�be�otu vienīgi ar ikdienā veicamajiem mājas darbiem? Noteikti ne. Mūsu patiesais darbs aptver visas mūsu dzīves jomas. Tas nozīmē būt vai dzīvot �ceļā�, nevis tikai saskaņoties ar pulksteņa ciparnīcu.

Ko nozīmē būt vai dzīvot ceļā ?

Būt ceļā nozīmē ar visu, ko darām un kādi esam, paust savu garu vai būtību. Tas arī nozīmē, ka mū�īgi attīstāmies, ka pastāvīgi mācā�mies garīgo patiesību gan no citiem, gan sevis pa�a.

Kā lai zinu � esmu vai neesmu ceļā ?

Sāciet ar apzinā�anos, ka esat ceļā. Būtiskākais, vai jums ir jāpār�var vēl daudzi ceļa pagriezieni, pirms būsit izteicis sevi visu.

Kas norāda, ka esmu uz ceļa ?

īstenais darbs � jūsu garīgais aicinājums � aptver visu jūsu dzī�ves pieredzi, ieskaitot to, kuru � varbūt � uzskatāt par maznozī�mīgu, kā arī to, kas ir bijusi dramatiska. Patiesībā vienīgais svarīgais rādītājs, ka esam ceļā vai ka piepildām savu likteni, ir, ja esam pilnībā apkopoju�i savu pagātnes pieredzi, analizēju�i, ko tā mums devusi, un tagad esam gatavi to izmantot, lai palīdzētu citiem.

Paskaidrojiet, kā mūsu īstenais darbs izmanto visu, ko esam pieredzēju�i?

Lai atbilde būtu uztveramāka, piemēram izmanto�u savas dzīves pieredzi.

Daudzus gadus nostrādāju amerikāņu iestādēs, kur mācīju biz�nesa ētiku, biju mened�ere sabiedrisko attiecību jomā. Pēc tam strā�dāju pie līdzekļu vāk�anas lielā bezpeļņas organizācijā. Nevarēju pa�redzēt, ka �ai pieredzei būs nozīme manā turpmākajā dzīvē � darbam, ko izvēlējos vēlāk.

Tajā pa�ā laikā interesējos par dziedinā�anu un intuīciju. Mineapolē apmeklēju terapeitiskā pieskāriena dziedinā�anas ievadkursu (dziedinā�ana, pieskaroties ar rokām). Radās iespēja ceļot uz sve�ām zemēm, tikties ar garīdzniekiem, dziedniekiem, �amaņiem un misti�ķiem. Venecuēlā devos kalnos, lai tiktos ar raganām un uzzinātu, kā viņas pareģo likteni; Japānā satiku vietējo dziednieku, kur� pieskārās manam, tad grūtnieces vēderam, un pastāstīja, kā būs jārūpējas par dēlu; Belizā, Kostarikā, Meksikā, Havaju salās un Peru studēju augu medicīnu. Man nebija ne jausmas, kāpēc to daru. Tad Dievi�ķais man paziņoja, ka man jāatstāj līdz�inējais darbs un jānodarbojas ar dzie�dinā�anu.

Man patika plāno�ana, un es pametu darbu � ne tikai tādēļ, ka tā ieteica Dievi�ķais �, un nolēmu nodarboties kā padomdevēja mār�ketinga komunikācijas jautājumos. Vietējā veikalā � kopētavā � pa�sūtīju sārtas vizītkartes, uz kuras bija minēts mans amats � medijs. Samulsusi no domas, ka man tās būs jāizplata, es tās grasījos noslēpt dziļāk somā, kad kāda veikala apmeklētāja, pamanījusi vārdu �me�dijs�, da�as izķēra man no rokas, noteikdama, ka atsūtīs klientus. Tāds bija sākums � es biju biznesā. Ta�u īstenībā tas nebija �bizness�, kā biju iedomājusies, tas bija mans ceļ�, ko Dievi�ķais lēmis.

Mana aģentūra saskarsmes konsultācijās tirgzinībā neguva panā�kumus, un es pamazām sāku sniegt intuitīvās konsultācijas. Es biju ļoti aizņemta un, lai gan man patika abas manas nodarbo�anās, ar�vien vairāk sajutos, ka tieku raustīta uz pusēm. Kas es biju vispirms � darījumu sieviete, kas pārzināja korporatīvos līklo�us? Kāda, kura ir studējusi angļu valodu un filozofiju? Vai tā neizprotamā sieviete, kas spēja sazināties ar neredzamām būtnēm?

Lai pilnībā apzinātos savu garīgo uzdevumu, pagāja gadi. Tas no�tika tikai tad, kad da�ādi mani es apvienojās vienā veselumā ar manu pagātnes pieredzi. Sāku mācīt darījumu cilvēkiem intuitīvo komuni�cē�anos, mātes pienākumus apvienoju ar intuitīvās dziedinā�anas no�darbībām, un atklājās, ka vienam ar otru ir daudz kā kopēja. Negaidot nostiprinājās mana iek�ējā garīgā sagatavotība, un es spēju savienot �ķietami at�ķirīgos jēdzienus � spiritismu un reliģiju.

Kādu rītu es pamodos un sapratu, ka esmu uz ceļa. Mana dzīve ieguva jēgu, visam, ko biju piedzīvojusi, bija nozīme. Pat angļu valo�das studijas noderēja grāmatu rakstī�anā. Tā diena bija zīme. Tā mani iedvesmoja pilnveidot manas garīgās dotības un palīdzēt cilvēkiem. Es sapratu, ka viss dzīvē notiek, kā paredzēts, ka nav nenozīmīgu sī�kumu, � ir tikai cilvēki, kuri iz�ķie� savu dzīvi, nemācīdamies no dzīvē pieredzētā.

Kāpēc, pildot manas dzīves uzdevumu, notiek traģiski negadījumi?

Vairākkārt esmu redzējusi, ka likteņa pagrieziena cēlonis meklē�jams līdz liktenīgajam brīdim nodzīvotā dzīvē. Kamēr pozitīvas pie�redzes ietekme vienmēr �ķiet pa�saprotama, negatīvā pārsteidz ne�gaidot. Saka, liktenis mums nolemts un liktenīgi būs tas, ko mēs ar to darīsim. Mēs neesam pasaulē, lai dzīvotu pēc kāda iepriek�ēja pa�rauga, � mēs esam �eit, lai mācītos, domātu un mīlētu.

Viens piemērs, kā labā un sliktā pieredze au� likteņa audumu, ir mana kliente, kurai pēc autoavārijas paralizētas kājas. Avārijas laikā viņai bija nedaudz virs divdesmit gadiem. Desmit gadus pēc tās viņa uzskatīja, ka dzīve ir beigusies. Pirms avārijas jauniete, garo distan�u skrējēja, trenējās Olimpiskajām spēlēm un turpmākajā dzīvē bija no�lēmusi kļūt par treneri. Pēc avārijas nākotnes plāni sabruka.

Mēs sākām strādāt kopā, kad viņu māca doma par pa�nāvību. Pēc da�iem seansiem jautāju Dievi�ķajam, kā palīdzēt sievietei izdzī�vot, un redzēju vīziju � Dievs vidusskolas skolotājas veidolā stāv manas klientes priek�ā, liek viņai paņemt pildspalvu un rakstīt eseju �Kādu atziņu, kas noderētu citiem, esmu guvusi, būdama ar paralizē�tām kājām�. Ar uzrakstīto eseju tika iepazīstināti klasesbiedri.

Mana kliente sāka smaidīt, un mēs norunājām veselu stundu. Arī es smaidīju un norādīju, ka viņa tikko ir sapratusi savu patieso aicinā�jumu, dzīves ceļu, pa kuru iedama darīs ko svarīgu sev un citiem. Da�u gadu laikā viņa sarakstīja grāmatu un sāka trenēt bērnus un pie�augu�os ar fiziskām traumām. Viņa bija izturējusi likteņa izaicinā�jumu, jutās emocionāli un garīgi apmierināta. Manas klientes uzde�vums bija izmantot visu viņas dzīves pieredzi � gan pozitīvo, gan �ķietami negatīvo.

Kā izpau�as patiess gandarījums par veikto garīgo uzdevumu?

Līdzīgu jautājumu reiz uzdevu Donam Augustīnam, �amanim, pie kura mācījos Peru Amazones baseinā.

Biju pavadījusi veselu nedēļu, mācīdamās viņa slepenās ceremo�nijas un augu medicīnu. Dons Augustīns bija arī katoļu priesteris. Kādā brīdī jautāju, ko viņ� domā par savu dziednieka sūtību.

Pirms atbildēt uz jautājumu, Dons Augustīns pastāstīja par cil�vēkiem viņa kopienā mazā Jūkintitas ciematiņā d�ungļos, � apmē�ram divu stundu braucienā ar motorlaivu, se�as stundas airējot laivu lejup pa Amazoni no Ikuitas. Ciemata meitenes parasti apprecēja pui��us, kad abiem palika apmēram trīspadsmit gadu, pēc tam pārim pie�dzima vairāki bērni. Tā kā valstī noteico�ā bija katoļticība, sievietes nesargājās no grūtniecības, un bērni dzima viens pēc otra. Kad apgā�dāt kuplo ģimeni vairs nevarēja, vīrs pievērsās alkoholam un ģimeni pameta, bet mātei un bērniem bija jātiek galā, kā nu prot.

Dons Augustīns uzskatīja, ka viņa dzīves aicinājums ir gādāt, lai meitenēm un zēniem būtu labāka nākotne. Ar �o vienkār�o frāzi viņ� pateica visu. Dons Augustīns dziedināja visus, kas vērsās pie viņa pēc palīdzības. Par personīgajiem līdzekļiem viņ� bērniem iegādājās dato�rus un sponsorēja dzimstības kontroli meitenēm un sievietēm. Viņ� pieņēma klientus arī citos rajonos, lai sagādātu skolai solus, un visādi atbalstīja skolu darbu. Jaunie�iem, kuri tradicionāli sekoja vecāku pa�raugam, viņ� piedāvāja psiholoģisku palīdzību un atbalstu, lūdza da�bas spēkus palīdzēt veikt �o uzdevumu. Vārdu sakot, jaunie�iem Dons Augustīns piedāvāja labākas dzīvo�anas izvēli un vecāko paaudzi dzie�dināja no viņu savulaik pieņemtās bēdīgās izvēles sekām.

Dona Augustīna rīcība skaidro patiesa darba jēgu. It kā viņa darbs nav nekas ārkārtīgi sare�ģīts, it kā savā ziņā tradicionāls, tomēr garīgi sniedzas daudz tālāk, � tas aizpilda dzīves plaisas un tad iz�platās, lai palīdzētu citiem. Dona Augustīna rūpes ir �odiena. Viņa darbs palīdz cilvēkiem mainīt dzīvi. Viņa darbs ir līdzjūtība pret otru cilvēku. Viņa darbs ir pierādījums mīlestībai. Secinājums � patiess darbs ļauj pilnvērtīgāk izmantot mūsu garīgos dotumus.

Kā iepriek�ējās dzīves ietekmē mana pa�reizējā garīgā uzdevuma īsteno�anu?

Jūsu gars attīstās ar katru jūsu dvēseles nodzīvoto dzīvi. Ja, piemē�ram, primārais jūsu garīgajam uzdevumam ir dalīties mīlestībā, jūsu dvēsele var palīdzēt veikt uzdevumu arī tad, ja vienas dzīves laikā esat bijusi māte, bet citā dzīvē � vilciena konduktors. Katras piere�dzes pamatā ir iepriek�ējā pieredze, � ar katru reizi dzīve kļūst piln�vērtīgāka.

Kāda nozīme, ka mūsu planēta pa�reiz ir pārapdzīvota?

Mūsu planēta ir kā pārmaiņu punkts, krustceļ�. Mēs vai nu ap�gūstam patiesību un mīlestības mācību, vai arī attīstībā ejam atpakaļ.

Daudzu garīgo būtņu grupu klātesamība rosina domāt, ka �o�brīd ir mūsu planētas ceturtais vai piektais vecums, kas patiesībā no�zīmē, ka pārejam citā pakāpē. Katrā laikmetā izvēlē esam kļūdīju�ies, esam pazemināju�i sevi vardarbībā un aizspriedumos.

Diem�ēl, bet varbūt par laimi �, mums nav daudz, kur iet tālāk, jo tagad ir bridis izlemt, vai vēlamies izvēlēties iespēju darīt to, kas ir pareizi, un nav svarīgi, ko tie�i. Ja pietiekami daudz cilvēku izvēlētos �o ceļu, mēs varētu daudz paveikt ne tikai kā cilvēce. Visa mūsu pa�saule tad paceltos augstāk � uz mīlestību.

No kurienes nāk visas �īs dvēseles?

Pa�reiz uz Zemes iemiesojas daudz vairāk dvēseļu nekā jebkad agrāk. Tās nāk no visurienes � tāpat kā mēs.

Kas ir visuriene? Tā ir � citas planētas, dimensijas, paralēlas vai līdzīgas realitātes, galaktikas, eņģeļu valstība, iepriek�ējie laikaposmi, varbūt pat nākotnes laiks. Da�as dvēseles jau ir biju�as �eit agrāk, ci�tas � ne. Tā ir liela sanāk�ana. Lai cik maza ir mūsu planēta, te ir viens no �izvēles punktiem� Visumā. Tas, ko izlemsim �eit � labu vai sliktu �, aizviļņos cauri visam laikam un Visumam, ietekmēs citus garus un dvēseles � izvēlēties mīlestību vai to neizvēlēties.

Patiesības instrumenti, lai veiktu jūsu misiju

Kas ir garīgās spējas un kāda tām attiecība pret manu īsto darbu?

Mūsu garīgais uzdevums vai liktenis � mūsu īstais darbs � ir pasaulē viest garīgo patiesību. Garīgā patiesība ir ēteriska, tā nav re�dzama un nav taustāma. Vienīgi tad mēs zinām par patiesības klāt�būtni, ja tā izpau�as darbībā.

Kad gars iemiesojas ķermenī, garīgā patiesība parādās kā garīgās dotības, un �īs garīgās spējas ļauj mums uz �īs planētas radīt vairāk mīlestības.

Kāds ir garīgo spēju uzdevums ?

Garīgās spējas kalpo citiem. Daudzi reliģiski un garīgi teksti uz�sver, kāda nozīme ir mūsu garīgo spēju apzinā�anai, kā tajās dalīties ar citiem. Tās ir kā atslēga, lai piepildītu mūsu likteni un mēs dzīvotu saskaņā ar garīgo aicinājumu.

Vispla�āk pazīstamais avots, kurā rakstīts par garīgajām spējām jeb dotībām, ir kristie�u Jaunā Derība. Apustulis Pāvils apgalvo, ka mums visiem piemīt tādas garīgās dotības kā dziedinā�ana, atklāsme, spēja iedvesmot, paredzēt nākotni un tulkot sapņus. Arī gandrīz katrā iezemie�u kultūrā runā par garīgajām spējām. Indie�u tradīcijā �īs spējas sauc par sidcihi.

No gai�redzības viedokļa, garīgās dotības attīstās ilgā un da�reiz ļoti grūtā procesā, kas sākas dziļi enerģētiskajā ķermenī. Reiz aktivi�zētas un izmantotas, lai palīdzētu citiem, garīgās dotības ļauj mums piepildīt mūsu garīgo likteni vai īsto darbu.

Kad dvēsele ienāk mūsu ķermeni, tā garīgo patiesību iekodē �akrās, enerģētiskajos ķermeņos, kas pārvēr� (transformē) straujo psihisko enerģiju lēnā sensorā (ar sajūtām saistītā) enerģijā un otrādi. Mums ir 12 galvenās �akras, un katra no tām kalpo kā garīgās patiesības avots.

Vispirms �īs dotības darbojas psihiski. Dotību pamatizmanto�ana nodro�ina indivīda izdzīvo�anu. Trenējoties iedzimtās dotības attīstās par intuitīvām spējām, kas sniedz psihisko un sensoro infor�māciju. Kad nolemjam izmantot mūsu dotības un patiesību, ko tās pau� Dievi�ķiem mērķiem, �īs dotības pārvēr�as garīgajās dotībās � ārkārtīgi spēcīgās spējās dot labumu cilvēcei.

Ar ko garīgās spējas at�ķiras viena no otras?

Tabula nākamajā lappusē parāda �o dotību pārskatu (sinopsi) at�bilstībā �akrām, kas katra atrodas da�ādās cilvēka ķermeņa daļās.

Vai visiem ir vienādas garīgās spējas?

Nē. Tāpat kā mēs katrs esam vienreizējs gars un katram ir indi�vidualizēta garīgā patiesība, arī dzīvē mums ir at�ķirīgas garīgās do�tības. Mūsu spējas aktivizējas caur �akrām, tomēr �akru sistēma cil�vēka ķermenī ir visiem vienāda. Tas nozīmē, ka mums ir daudz kopēja ar cilvēkiem, kuri smeļas enerģiju no tām pa�ām �akrām savā ķermenī kā mēs savā: piemēram, dziedoņi izmanto komunikācijas do�tības, kas saistītas ar piekto �akru, un gleznotājiem attīstīta ir sestā �akra � spējas vizualizēt.

Kāpēc nejūtu, ka manas spējas būtu īpa�as?

Paraugieties apkārt! Cilvēku rase ir konkurējo�a. Mēs cen�amies iegūt labāku īpa�umu, iegūt � un tērēt � vairāk naudas. Mēs pat vē�lamies izskatīties jaunāki, nekā izskatījāmies jaunībā. Mums ir jāat�ceras, lūk, kas:

*��� Katrs cilvēks ir vienīgais savā veidā un katram ir savs uzdevums.

*���� Lai pasaule kļūtu kā debesis (kas ir pilnīgi iespējams), katrai dzīvai būtnei ir jāveic savs uzdevums.

*��� Neviens cits nevar konkurēt ar jums, ne arī jūs ar kādu citu. Ti�kai jūs spējat paveikt to, kā dēļ esat ieradies pasaulē.

Kas dara manu garīgo spēju pielieto�anu tik vienreizēju?

Mums katram ir sava unikāla garīgā misija, un cilvēks, kuram piemīt tie�i tādas pa�as garīgās dotības kā jums, izmantos tās at�ķi�rīgā veidā viņam paredzētam uzdevumam. Turklāt cilvēks var savas spējas apvienot: piemēram, lai veiktu savu uzdevumu, kāds izmantos piecas dotības, cits � vienu vai divas.

Reiz es strādāju ar divām klientēm, kuras abas bija profesionālas dziedātājas. Pirms seansa vienojāmies, ka dziedā�anā tiek izmantota piektā �akra, kas atrodas kaklā, tāpēc abas izmanto komunikācijas dotības, lai paustu savu garīgo uzdevumu.

Viena no viņām ir operdziedātāja un uzstājas starptautiskos koncertos, kas veltīti mieram visā pasaulē, un tāpēc viņa izmanto ne tikai piekto �akru, bet vēl devīto, kas ir saskaņa un ideālisms. Apvie�nojot abu �akru dotības, viņa pilda savu garīgo uzdevumu � veici�nāt mieru pasaulē.

Otra māksliniece ir rokenrola zvaigzne, viņas priek�nesums ir dejo�ana un skaļa dziedā�ana. Papildus piektajai �akrai viņa izmanto arī pirmo �akru, kad dejo, un sesto, veidodama ārējo tēlu. Abu dzie�dātāju garīgais uzdevums ir ar savām rado�ajām spējām rosināt cilvē�kos enerģiju un kaisli.

Abas dziedātājas savas dotības pau� at�ķirīgā veidā un ar da�ā�diem rezultātiem.

Kā tiek aktivizētas garīgās dotības ?

Kad piedzimstam, mūsu spējas jeb dotības ir neskartas un pa�rasti tās izmantot nav nepiecie�ams, līdz pieaugam. Tas nozīmē, ka mūsu neizpaustās garīgās dotības ir apslēptas līdz brīdim, kad esam gatavi tās piedāvāt pasaulei.

To aktivizē�anos vai atklā�anos pilnībā veicina da�ādi apstākļi, piemēram, atbilstība vecumam. Katra �akra ir ieprogrammēta no�briest noteiktā vecumā. Pirmā �akra pamostas, kad esam vēl mātes dzemdē, un attīstās, līdz bērnam paliek se�i mēne�i. Cilvēka pa�ap�liecinā�anās pirmā �akra pielāgojas apstākļiem apkārtējā vidē: pie�mēram, ja vecāki raizējas par naudas trūkumu, mazinās bērna spējas sevi apliecināt. Ja vecāki ir atvērti veiksmei un labklājībai, viņa spējas paaugstinās (sk. tabulu par garīgo spēju aktivizē�anos 146. lpp.) līdz ar fiziskā ķermeņa nobrie�anu.

Cits svarīgs apstāklis ir lēmumi pirms piedzim�anas. Savas dvē�seles plānu mēs veidojam pirms mūsu piedzim�anas vidē, ko sauc par �balto zonu�. Plāna mērķis ir skaidri noteikt mūsu dzīves ceļu. Tiek lemts, kad kāda no mūsu dotībām atklāsies un kādos apstākļos: piemēram, varam izvēlēties cilvēkus, kurus dzīvē satiksim, izglītības iespējas, darbu, kas palīdzētu īstenot mūsu uzdevumu. Te mēs izvē�lamies būt uz ceļa un izmantot savas dotības, kad tas būs nepiecie��ams. Nav nozīmes prātot, tie�i kad kas notiks, jo dzīves ceļ� var mest negaidītus likumus. Var gadīties, ka nespējam ievērot plānā pare�dzēto virzienu, no taisnā ceļa mūs var novirzīt kāda cita cilvēka ne�spēja pildīt savu uzdevumu. Tas nozīmē, ka noteiktas dotības nav laikā pamodu�ās vai tās var neatklāties vispār.

Gadījuma rakstura apstākļi. Pasaulē valda haoss. Tas var mūs skart un ievainot. Varbūt dzīvē ne viss notiek, kā plānots, un mēs ne�spēsim attīstīt sevī spēju mīlēt un izjust līdzjūtību. Varbūt tēvs appre�cēja nepareizo sievieti, un mēs nekad nejutāmies mīlēti, un tāpēc mūsos nav mīlestības jūtu pret dzīvesbiedriem vai bērniem un darbā nesaprotamies ar kolēģiem. Tas viss mūs var novirzīt no mūsu mērķa vai arī varam nespēt izdzīvot savu likteni. Pamatproblēma nav mūsos. Mēs pat varam apzināties, kā pietrūkst, lai mūsu dotības izpaustos, tomēr nespēsim pilnveidot mūsu likteņa plānu un, iespējams, pārdzī�vosim neizprotamu zaudējuma sajūtu.

Dievi�ķā iejauk�anās. Ko tad, ja dzīve neizdodas, kā plānoja gars? Mēs visi tiekam vadīti. Joprojām paliek cerība � un Dievi�ķā iejauk�anās.

Fiziskais briedums un garīgo spēju aktivizē�anās

�akru pamatā ir frekvences. �akru krāsas uzrāda tām piemīto��ās īpa�ās svārstības un frekvences. �ī informācija palīdz gai�reģim psihiski noteikt, kādas dotības jeb spējas piemīt indivīdam. Ja, pie�mēram, kādam enerģijas sistēmā ir daudz sarkanās krāsas, tas no�zīmē, ka �im cilvēkam piemīt lielas pa�apliecinā�anās iespējas.

Attiecībā uz �akru attīstību � parasti cilvēkam pēc piecdesmit se�u gadu vecuma �akras sāk atkārtotu septiņu gadu ciklu: piemē�ram, starp piecdesmit se�u un se�desmit trīs gadu vecumu kāds var atjaunot pirmo �akru un tai atbilsto�ās dotības.

Ja spējas atveras brieduma gados, kāpēc da�i bērni ir tik talantīgi ?

Da�i indivīdi rada dvēseles vai dzīves plānus, kam ir nepiecie�ama agra spēju aktivizē�ana. Kā piemēru var minēt brīnumbērnus Bahu [12] un Mocartu [13] bērnībā, kā arī da�us mūsdienu mūziķus, piemēram,

Spēju raksturojums

Attīstās fiziskais es un spējas nodro�ināt pamatvajadzības Atveras spēja izpaust sevi un izjust līdzjūtību pret pārējiem Izveidojas un organizējas intuitīvās un pierādāmās informācijas bāze Attiecību sakārto�anās un daudzpusīgas dziedino�ās enerģijas virzība

Saņem un sazinās ar intuitīvo un sadzirdamo pavadoni; muzikālas

un mācību apguves spējas

Nostiprinās atklāsmes spējas un domā�anas spējas savu mērķu sasnieg�anai

Apgarotība. Spējas pareģot un kontaktēties ar garu pasauli

Pieeja pieredzei iepriek�ējās dzīvēs un spējas �amanismā

Atvēr�anās individuālajam dvēseles uzdevumam un visaptvero�a izpratne; sevis saskaņa ar pasauli; gēnu un enerģētiku izvēle dvēseles uzdevumu izpildei

Sevis saistī�ana ar dabas pasauli; apkārtējās vides izjūta; pastiprināta interese par pagātni; programmē gēnus, lai piepildītu likteni

Dabisko un pārdabisko spēju spēks; vadības spējas

Personības pilnveido�ana

Jo-Jo Ma [14] . daudzas mūsdienu sporta zvaigznes izcilus panākumus attiecīgajā sporta disciplīnā guva ļoti agrīnā vecumā. Lai būtu mērķ�tiecīgi un palīdzētu pasaulei, �iem jaunie�iem vajadzēja izpaust savas spējas agrīnos dzīves gados, tomēr tas nenozīmē, ka viņu dzīve apro�be�ojās tikai ar �īm spējām.

Kā zināt, kādas noteiktas spējas piemīt klientam ?

Kā gai�reģe es saņemu informāciju par cilvēka garīgajām spējām no krāsām, ko izstaro �akras. Cilvēkiem, kuriem uz ķermeņa redzu daudz spilgti sarkanas krāsas, ir spēcīga pirmā �akra, tāpēc viņiem piemīt stipras pa�apliecinā�anās spējas. Ja cilvēkam ir aktīva dzelte�nās krāsas �akra, viņ� ir aicināts veicināt visaptvero�o vienotību.

Kā es varu noteikt savas spējas?

Ir daudz veidu, kā pa�am noteikt savas spējas. Manā grāmatā �Pie�saistīt veiksmi ar �akru palīdzību� ir aprakstīts pilnīgs da�ādu dotību pārskats. Atgādinā�u da�as idejas:

Atgriezties pagātnē. Kādas prasmes un intereses izrādījāt, bū�dams vēl bērns? Agrīnajā vecumā mēs savas dotības atklājam vispil�nīgāk.

Meklēt problēmu. Par ko visbie�āk saņēmāt nosodījumu, kad bi�jāt bērns vai pusaudzis? Iespējams, vecāki apslāpēja jūsu spējas, ku�ras Dievi�ķais jūsos gribēja atvērt.

Lūdziet nosapņot. Kad esam miegā, mūsu dvēsele ir brīva, tā kontaktējas ar mūsu garīgajiem pavadoņiem un ar Dievi�ķo. Lūdziet, lai jums sūta viedus sapņus, kas noskaidrotu jūsu spējas un dzīves uzdevumu.

Jautājiet draugam. Da�kārt mūsu draugi pazīst mūs labāk nekā mēs pa�i sevi. Sastādiet jautājumu sarakstu un veiciet aptauju: piemē�ram, viņu domas, kā jūs dzīvojat. Ar ko pārspējat citus? Kuri cilvēki var jums palīdzēt? Krāsojiet savu pasauli! Izmantojiet �ajā grāmatā gūtās zinā�anas par �akrām un to krāsām, pārbaudiet savu garde�robi. Apskatieties apkārt, � kādas krāsas ir pārsvarā? Kā tās liek jus�ties? Jūsu dotības var būt saistītas ar jūsu iemīļotajām krāsām.

Atgrie�anās pagātnē � vispareizākais ceļ�. Strādājiet ar viedu �amani vai zino�u psihoterapeitu, lai ieskatītos pagātnē � varbūt pat savas dvēseles plānos �> lai saprastu, kāpēc esat nācis �ajā dzīvē un kāds ir jūsu garīgais uzdevums.

Izmantojiet sistēmu. Mēģiniet pārbaudīt savas spējas. Ir ļoti daudz nopietnu personības pārbau�u un da�ādu meto�u, kā novēr�tēt, kāds jūs patiesībā esat.

Kādas ir attiecības starp darbu un naudu?

Daudzi darbu pielīdzina naudai, un domu gaita apmēram ir �āda: jo vairāk esmu �uz ceļa�, jo vairāk nopelnī�u naudu, un jo vai�rāk naudas nopelnī�u, jo izcilāka personība bū�u.

Ja jūsu garīgais aicinājums ir patiess darbs, tad tam nav nekādas saistības ar naudu � vienā līmeni. Bērni, draugi un citas tuvas per�sonas ir nenovērtējamas vērtības � vai gan varam izvērtēt garīgo uz�devumu attiecībā pret viņiem? Cik būtu jāmaksā dziedniekam par vē�a izārstē�anu? Nauda nespēj noteikt patieso vērtību.

Nauda ir kultūras vērtības atzī�ana, ne garīgums. Atlīdzības pie�ņem�ana par pakalpojumu norāda uz mūsu vēlē�anos izpausties gan praktiski, gan sevis novērtē�anā, tādēļ es it bie�i vedinu klientus no�vērtēt, cik lielu atlīdzību viņi saņem par savu darbu.

Brīni�ķīgs psihoterapeits ļoti pārdzīvoja, ņemdams naudu par paveikto. Lai gan, pateicoties viņam, pacienti uzlaboja veselību, ta�u samaksas ņem�ana viņā radīja vainas apziņu, neraugoties uz to, ka klienti bija ļoti pārtiku�i cilvēki. Viņ� vienkār�i prasīja pārāk zemu atlīdzību, nekā pienācās.

Seansa sākumā mēs ar viņu veicām atpakaļceļu viņa iepriek�ējā dzīvē, kurā viņ� bija bijis priesteris. Baznīca uzstāja, ka draudzei ir jā�maksā par grēksūdzi. Pret savu gribu viņ� piekrita. Tie, kuri nemak�sāja, nesaņēma grēku atlaidi, un bija pārliecināti, ka viņus gaida elles mocības. Manu klientu tik smagi nomāca vainas apziņa par piedalī��anos netīrajā darījumā, ka viņ� cie�i apņēmās nekad nevienu vairs �nekrāpt�. Dvēseles līmenī viņ� bija pārliecināts, ka ar savu rīcību cil�vēkiem ir nodarījis lielu pārestību.

Problēma bija tā, ka viņ� iegaumējis nepareizo mācību � viņ� nebija piedevis sev. Vēl ļaunāk, � viņ� bija uzvēlis uz pleciem visu at�bildību un kaunu par katoļu baznīcas rīcību.

Kad es klientam paskaidroju, ka viņ� ir pārmaksājis par torei�zējo rīcību, viņ� bija ārkārtīgi izbrīnījies. Uzņemdamies atbildību par kāda nepareizo rīcību, mēs liedzam viņam mācīties no savām kļū�mēm.

Vārdu sakot, tam, kur� ir uz ceļa, ir jāciena gan savs, gan pārējo mācību laiks.

Vai ir ētiski nestrādāt algotu darbu ?

Cilvēkus, kuri nestrādā, bie�i vaino slinkumā vai sava garīgā uz�devuma nepildī�anā. Da�i cilvēki ir nodarbināti, ta�u ne atbilsto�i sa�vam garīgajam uzdevumam, bet citi ir nenodarbināti un dzīvo mērķ�tiecīgi.

Atbildi uz �o jautājumu atradīsim, ja izanalizēsim rīcības pama�tojumu. Da�i cilvēki ir neētiski nenodarbināti tādā nozīmē, ka viņi labāk izpaustu savu būtību un labāk palīdzētu citiem, ja strādātu.

Neattaisnojami un neētiski iemesli bezdarbībai ir:

*���� Apzināta izvairī�anās no darba.

*���� Paļau�anās uz sociālo palīdzību.

*���� Bailes no neveiksmēm.

*���� Psiholoģiskā brieduma trūkums.

*��� Augstprātība.

Es, piemēram, strādāju ar se�u bērnu māti, kura nekad nebija strādājusi algotu darbu. Es varētu teikt, ka katru dienu viņa ir strādā�jusi smagāk nekā daudzi citi strādājo�ie algotā darbā ārpus mājas. Diem�ēl �ī sieviete divdesmit piecus gadus izvairījās no atbildības. Lai gan zaudējusi vienu bērnu, viņa nekad par to ne�ēlojās; lai gan visus �os gadus vīrs mēģināja sirsnīgāk saprasties ar sievu, viņa to ignorēja un tuvībai atsaucās vienīgi ik pa laikam; lai gan rūpējās par bērnu fiziskajām vajadzībām, viņa nekad tos neapmīļoja, turklāt �etrus no saviem bērniem viņa pastāvīgi �sazāļoja�, jo tie esot �pārāk emocio�nāli�. ja �īs sievietes patiesais uzdevums bija būt mātei, viņa savu uzdevumu nepildīja. Bija acīmredzams, ka sieviete slēpās aiz mātes stāvokļa un, aizbildinoties ar bērnu audzinā�anu, atteicās pildīt savu garīgo uzdevumu. Runa nav, ka viņa nepelnīja naudu, bet gan, ka viņa izvairījās no sava likteņa.

Da�i cilvēki paslēpjas aiz naudas. Reiz pie manis ieradās kāda austriete, kas bija neiedomājami bagāta. Manā kabinetā viņa �iepel�dēja� dārgu smar�u dvesmā un nekavējoties sāka �ēloties, pēc kārtas aprunādama visus, ko vien pazina: dēls viņu neapmeklējot pietiekami bie�i, vedekla neprot gatavot, draugi slikti ģērbjas. Da�u minū�u laikā man apreiba galva,� telpa bija tik pārpilna ar viņas negatīvismu, ka man bija grūti atvērties Dievi�ķajai informācijai.

Ar pūlēm koncentrēdamās, Dievi�ķajam lūdzu sūtīt vīziju un sa�ņēmu attēlu, kas man nepatika.

Dziļi ievilkdama elpu, es viņai vēstīju redzēto. �Viss, ko es redzu, ir liela soma, pilna ar naudu. Jūs to turat augstu virs galvas un ar to zvetējat apkārtējos.� Līdz ar attēlu saņēmu vēsti, ko �ai kundzei at�klāju: �Tikai tas, ka jums ir nauda, neattaisno jūsu egoismu. Jums ir jāsāk citiem dot, nevis no citiem tikai ņemt!�

Kliente saniknota izskrēja no mana kabineta. �is bija gadījums, kad, koncentrēdamies uz citu kļūdām, indivīds izvairās īstenot savu likteni.

Kādi ir pamatoti iemesli nestrādāt algotu darbu ?

Apmaksāta darba regulāru nestrādā�anu attaisno patiesa garīga pienākuma veik�ana:

*���� Mūsu dotības labāk izmantojamas brīvprātīgā vai neapmak�sātā darbā, ja varam atļauties to darīt materiālā ziņā.

*���� Esam garīgi aicināti būt par vecākiem un visu savu laiku va�ram atļauties veltīt bērniem.

*���� Esam slimi vai citādi problemātiski un nespējam strādāt algotu darbu, tomēr mēs joprojām spējam palīdzēt citiem, kad tiekam aici�nāti dot padomu.

*���� Esam pensijā un tagad varam būt izpalīdzīgi citā veidā.

*���� Veicam misijas darbu, un mūsu darbo�anās netiek tie�i ap�maksāta.

*���� Esam pārāk jauni, lai strādātu, un mūs pa�us ir nepiecie�ams aprūpēt.

*���� Mums ir emocionāla vai garīga krīze.

*���� Spējam paust mīlestību, veikdami neapmaksātus pakalpoju�mus, piemēram, mazbērnu auklē�anu.

Vissvarīgākais kritērijs darba nestrādā�anai ir: ja, būdami brie�duma gados, esam finansiāli neatkarīgi un nodro�ināti, un neviens no tā necie�.

Es strādāju ar klienti, kura ar sinagogas atbalstu veica misijas darbu. Divdesmit gadu ilgās laulības laikā viņa brīvprātīgi darbojās jaunie�u un vecu cilvēku atbalsta projektā, vēl palīdzēdama slimajai mātei un vīramātei. Vīrs finansiāli balstīja sievu viņas darbībā, ta�u ar laiku līdzekļi izsīka.

Desmit gadus viņ� sievu lūdza iesaistīties algotā darbā, lai līdz�svarotu ģimenes bud�etu, ta�u mana kliente uzskatīja, ka viņai ir tie�sības nestrādāt apmaksātu darbu. Galu galā vīrs jutās tik garīgi un fiziski nomocīts, ka, nespēdams ilgāk ciest, iesniedza �ķir�anos. Sieva bija pārsteigta.

Mana kliente jautāja, kāpēc Dievs ir pieļāvis notiku�o. Vai tad viņa nepildīja savu garīgo uzdevumu? Kad es viņai paskaidroju, ka garīgajā uzdevumā arī ietilpst būt atbildīgam gan par sevi, gan ci�tiem, viņa kļuva dusmīga.

�Vai gribat teikt, ka nebiju laba sieva?� viņa jautāja.

Atbildei redzēju attēlu no multiplikācijas filmas �Kelvins un Hobs�, kur Kelvins apgrie� kaklu savam draugam tīģerēnam, mur�minādams:

�Es varu darīt visu, ko vēlos! Tu esi dzīvs vienīgi tad, ja esi man vajadzīgs!�

Atbilde uz klientes jautājumu par garīgā uzdevuma pildī�anu no�zīmēja vien to, ka viņa ir �iz�ņaugusi sava vīra dzīvības sulu�. Un ko vina bija izdarījusi ar savu likteni?

j ,,

Kā jūs, esot uz ceļa, materiāli iztiekat vai kā nopelnāt naudu?

Lai noteiktu savu uzdevumu un rīcību, man personīgi palīdzēja redzēts sapnis. Prātodama, kā, esot uz ceļa, iztikai pelnī�u naudu, es iemigu. Biju izlasījusi visas grāmatas, kurās pausta atziņa �nodarbo�jieties ar to, kas jums ir tuvs sirdij, un nauda sekos�, ta�u biju sasta�pusi cilvēkus, kuri ar prieku darīja sev tīkamu darbu, tomēr nespēja apmaksāt rēķinus. Kaut arī jutos bezgala laimīga, sekodama savam aicinājumam, ta�u tāpat kā daudzi citi biju atbildīga par saviem pie�nākumiem.

Prātodama iemigu un pēk�ņi attapos kādā sve�ā zemē, laukumā, kur tūksto�iem, ja ne miljoniem cilvēku sapulcēju�ies ap Austrumindijas guru, kur�, kā man paskaidroja blakusstāvo�ais vīrietis, zināja visus dzīves noslēpumus. Cilvēki drūzmējās un grūstījās, lai tiktu guru tuvāk un dzirdētu labklājības noslēpumu.

Es izlauzos cauri pūlim, nostājos priek�ā gudrajam vīram un, raudzīdamās viņam acīs, jautāju:

�Kāds ir dzīves noslēpums?�

Viņ� klusēja. Es atkārtoju jautājumu atkal un atkal, un atkal, un atkal, ta�u vecais vīrs mani ignorēja. Beigās pieliecos viņam glu�i klāt un skaļi izkliedzu savu vēlmi. �oreiz viņ� atbildēja.

�Tas ir būt par to, kas esi ar visu savu sirdi,� guru teica, un es pa�modos.

Es nodevos savam intuitīvajam darbam, mācīdama, rakstīdama grāmatas un vadīdama seminārus. Mana ģimene iebilda, bet es se�koju savai sirdsbalsij. Pēc da�iem gadiem savāds notikums apstipri�nāja mana sapņa viedo domu.

Kāds draugs mani uzaicināja uz rīcības semināru, ko vadīja guru, pie kura bija mācījies Dr. Veins Daiers*, starptautiski atzīts rakstnieks, personības attīstības propagandētājs. Guru bija tas pats, kuru redzēju sapnī. Es apsēdos pirmajā rindā un uzmanīgi ieklausījos visā, ko viņ� sacīja un kas pārsvarā atbilda idejai, ko viņ� bija man atklājis sapnī. Jums jābūt, jums jābūt pa�am, esiet jūs pats � lūk, atslēga, kā dzīvot!

Un noslēgumā � vai ir labāk, ja mūsu darbs tiek apmaksāts?

Bībelē ir teikts, kā Jēzus brīdina jaunu cilvēku, ka viņam, lai tiktu Debesu valstībā, ir jāatsakās no bagātības un īpa�umiem; budistu tradīcijā runā par atsacī�anos no pasaulīgā, ieskaitot naudu; hindu�isma mācība savus sekotājus pamāca elpot un meditēt, lai atbrīvotos no fiziskās pasaules.

�ajās un daudzās laicīgajās un garīgajās teorijās ir uzsvērts, ka nauda ir viens no ceļiem, kas ved uz elli. Vai tie�ām tā ir?

' Veins Daiers (1940), amerikāņu filozofs, rakstnieks.

Svēto Rakstu nepareizs izskaidrojums un pārpratumi garīgo prin�cipu skaidro�anā cilvēkus noved pie pārliecības, ka, vienīgi atsacīda�mies no sava laika un talanta apmaksas, viņ� nodzīvos īstu dzīvi, tā liekot nojaust, ka, dzīvojot pasaulē, nav nepiecie�ams strādāt fizisku darbu un nav jābūt daļai no tās, daudzinot Jēzus vārdu.

Mans �ā Bībeliskā stāsta izskaidrojums gan atklāj, ka patiesībā ideja ir, ka jāatsakās no visa, ko pielūdzam kā elkus. Da�i no mums naudu vērtē augstāk par labestību, citi augstāk par visu vērtē alko�holu, seksu, dārgu apģērbu, karjeru, baudu, īpa�umu vai �okolādi. Vēl da�i jauc reliģiju ar spiritismu, citi uzskata, ka Dievs vairāk mīl tos, kas zina no galvas Bībeles pantus, vai arī, kas spridzina klīnikas, kurās veic abortus, vai uzlai� gaisā visvairāk ķeceru.

Pieņemamāks risinājums: budisti uzskata, ka ir svarīgi nomak�sāt rēķinus, kā to uzskata arī sūfiji [15] ; kristie�i dalās maizē ar līdzgait�niekiem, neņemdami vērā viņu rasi, ticību vai reliģiju; musulmaņi no sirds aizlūdz par ebreju tautu; Amerikas rezervātu iedzimtie pa�teicas viņu baltajiem brāļiem, kas viņiem māca savus garīgos ceļus.

Ebreju Talmudā teikts, ka pirmais jautājums, ko Dievs uzdod miru�ā dvēselei, ir � vai savus darījumus esi veicis godīgi? Tādā veidā ebreji veic tikkun olām[16] � pasaulīgā paaugstinā�ana līdz svē�tajam.

Nav nekā laba vai slikta ar naudas pelnī�anu, vai to, ka tā jums ir. Naudas galamērķis � patiesais darbs � ir pacelt pasaulīgo līdz de�besīm. Ja mēs to darām, mēs radām mīlestību, nevis naudu.

Kāpēc cilvēku dzīvo�ana uz ceļa nenotiek'automātiski"?

Var būt daudzi iemesli, kas rada grūtības garīgā uzdevuma pie�pildī�anai, un tie var būt:

Ģimeniska rakstura sare�ģījumi. Mēs augam sabiedrības sis�tēmā, kurā lielākoties ģimenēs valda neveselīgas attiecības. Tēvs ne�dzīvo atbilsto�i savai iecerei un spējām, faktiski baidās būt tas, kas patiesībā ir. Varbūt māte dziļi sevī ir noglabājusi savu uzdevumu un, lai to atlīdzinātu, kļūst par alkoholiķi. Kā jūs domājat, kā viņa re�aģētu uz jaunpienāku�o bērnu, kas spēj atklāt patiesību? Varbūt tēvs ienīst savu darbu vai atsakās uzņemties rūpes par ģimeni? Vai viņ� palīdzēs bērnam sekot savai zvaigznei? Par laimi, daudzi mani klienti nesamierinās ar �ādu ģimenes kārtību, da�reiz pat rīkojoties krasi un neatgriezeniski, lai beidzot atklātos patiesajā būtībā.

Atbalsta trūkums. Paraugieties apkārt, � cik daudz cilvēku jūsu tuvākā apkārtnē ir apmierināti ar to, ko dara? Kā viņi dzīvo? Cik daudz cilvēku jūsu darbavietā, kaimiņos vai paziņas no tuvējā pār�tikas veikala jūt garīgu atbalstu dzīvē? Daudz vieglāk un brīvāk ir �lidot ar garīgajiem spārniem�, ja jūt sev līdzīgo atbalstu.

Dzimuma aizspriedumi. Parasti sabiedrība cilvēku garīgās spē�jas iedala divās kategorijās: tajās, kas ir attiecināmas uz vīrie�iem, un tajās, kuras pieņemts uzskatīt par sievie�u. Jūs sastapsities ar uztrau�kumiem, ja mēģināsit piekļūt pretējai �otrajai� pusei.

�akrās ir divas enerģiju izvietojuma vietas, un tāpēc ir divi cen�tri, kas ir saistīti ar ienāko�ām un izejo�ām garīgajām dotībām. Vien�padsmitā numura �akras saņēmēja centrs saista enerģiju no ārpuses un rada emocionālākas, radniecību veicino�ākas un garīgākas dotī�bas. Radniecību veicino�ās spējas ir rado�ākas un izvērstas uz sajū�tām, mīlestību un dziedinā�anu. �īs �akras un tām atbilsto�ās dotības parasti tiek uzskatītas par sievi�ķīgām. Ar nepāra skaitli numurētās �akras ir �izejo�ās� un aktivizētas tās pasaules telpā �izgrū�� ener�ģiju. To radniecības dotības ietver rīcību, domā�anu, saziņu un pār�valdī�anu. �is jomas vistipiskāk ir saistītas ar vīrie�iem pieņemama�jām iezīmēm.

Pirmatnējās sabiedrībās novilka striktu robe�u starp sievie�u un vīrie�u �akrām atbilsto�i cil�u mentalitātei. Vīrie�i ir fiziski stiprāki, un viņiem ir pieeja spēcīgām un dominējo�ām �akrām, lai nodro�i�nātu klanu eksistenci. Sievietes bija atbildīgas par bērniem, tāpēc tām vajadzēja saistīties ar radī�anas �akrām un spējām. Kādu laiku �āds iedalījums labi kalpoja cilvēcei; patlaban �īs at�ķirības ir ne vien ne�svarīgas, bet ari nevajadzīga sevis upurē�ana. Miers pasaulē un per�sonīgi panākumi ir iespējami tikai tad, ja katrs indivīds ieguldīs savas vienreizējās dotības kopējam labumam. Agrāk pieņemtie definējumi vairs nenodro�ina cilvēku cilts stabilitāti.

Kultūras normas. Sabiedrībai ir daudz noteikumu. Ja esat ebrejs, jums ir jālūdzas noteiktā veidā, ja musulmanis � jau citā veidā. Ba�gātie ar savu naudu var rīkoties citādāk nekā nabadzīgie. �ī un visa mākslotā kritika kavē atsevi�ķa indivīda �akru atvēr�anos un līdz ar to apslāpē dotības. Būt �normālam� nekad nepalīdzēs būt par to, kas esat īstenībā.

Personīgās bailes. Bailes mums liedz paust savu īsto es. Patiesībā tās mums saka, ka ir bīstami būt par to, kas mēs būtībā esam. Dzīvo��ana bailēs kavē izpausties mūsu empātiskajām spējām saskarsmē ar pārējiem [cilvēkiem]. Patiess darbs ir mīlestība darbībā. Ja mēs neva�ram saistīties ar citiem vai savu patieso būtību, mēs nespēsim mērķ�tiecīgi dzīvot.

Savstarpējā attiecību sapra�anās. Lielākoties attiecībās pastāv vairāk ierobe�ojumu nekā to izaugsmi veicino�u apstākļu, � it īpa�i tradicionālo laulību attiecībās. Daudzas sievietes turpina uzskatīt, ka viņu vieta ir mājās � audzināt bērnus un vadīt mājsaimniecību. �ī filozofija var liegt izpausties viņu spējām, ko mājās izmantot nav nepiecie�amības. Tā var emocionāli sodīt sievietes, kuras strādā �pilnu slodzi�.

Sabiedrībā valda uzskats, ka ģimenē vīrietim ir jābūt maizes pel�nītājam � mūsdienu versija par medībām senatnē � un ģimenes aizstāvim. �īs ideālās attiecības paver pārsteidzo�u statistiku. Lai gan vairākums sievie�u strādā algotu darbu ārpus mājas, vīri bērnu audzi�nā�anu un mājsaimniecības darbus atstāj uz sievu pleciem. Pārslodze acīmredzami pakļauj sievietes stresam. Un tomēr � kā vīrie�i izkļūst sveikā cauri? Tas nozīmē, ka vīrie�i nevar piekļūt savām t. s. sievie�u �akrām un dotībām, tāpēc �iesprūst� vienā pusē. Daudzas ģimenes met izaicinājumu tradicionālajai domā�anai un darbu sadalei, vieno�jas par dalī�anos ģimenes rūpēs. It īpa�i tā notiek viendzimuma part�nerattiecībās, viena vecāka mājsaimniecībās un ģimenēs, kurās ievēro citas reliģijas.

Izaicinājums. Da�i cilvēki atsakās pielāgoties kaut kam vai kā�dam, burtiski atsacīdamies no savām spējām tik viegli kā pie atkri�tumu izmē�anas. Es strādāju ar kādu klientu, kur� bija ļoti apdāvināts matemātikā � vairākas lielas universitātes viņam piedāvāja stipen�dijas, ta�u viņ� nepieteicās ne uz vienu no tām, dodams priek�roku skolas vārtu sarga darbam. Kāpēc? Viņa tēvs bija grāmatvedis, un viņ� negribēja iet tēva pēdās.

Dvēseles bailes. Mūsu dvēseles glabā pieredzi no iepriek�ējām dzīvēm. Ja kādā no iepriek�ējām dzīvēm tikām vajāti garīgo dotību dēļ, �ajā dzīvē mūs atkal var mākt bailes no soda.

Kā iepriek�ējās dzīves pieredze ietekmē manas spējas piepildīt manu pa�reizējo likteni?

Mūsu dvēsele ir zīmogota ar pieredzi, ko esam pārcietu�i gan �ajā, gan cita laika dzīvē. Tas ir brīni�ķīgi, ja pieredze ir bijusi pozitīva. Daudzi klienti man teiku�i, ka viņi zina, kā muzicēt, dziedināt, rūpē�ties par bērniem vai izmantot daudzas citas dotības, jo atceras, ka to ir darīju�i iepriek�. īpa�i tas vērojams pie bērniem. Kāda no manām klientēm, kura līdz tam neticēja visām tām �psihiskajām padarī�a�nām�, mainīja domas, kad viņas trīs gadus vecā meitiņa, neviena ne�mācīta, sāka izpildīt sare�ģītas horeogrāfiskas kustības un mātei ap�galvoja, ka reiz ir bijusi balerīna.

Tomēr laiku pa laikam gadās klienti, kuri uztraucas par savas dzīves mērķtiecību, jo atceras, ka ir biju�i tiesāti, sodīti, apkaunoti vai noslepkavoti savu dotību dēļ. Klasisks piemērs ir sieviete no Oregonas, ar kuru strādāju, sazinādamās pa tālruni. Sieviete bija ļoti spējīga dziedniece. Tiklīdz viņa uzlika plaukstas uz klienta ķermeņa, cilvēks sāka trīcēt, bet atklātā fiziskā slimība tika atvieglota vai pa�zuda.

Diem�ēl viņai vajadzēja atteikties no dziedinā�anas, jo ikreiz pēc tās viņu mocīja stipra migrēna, kas pierima tikai pēc divām trim die�nām.

Es pievienojos astrālajai redzei un tūlīt saņēmu vīziju no vidus�laikiem. Mana kliente bija karalienes aku�iere, kura tobrīd dzemdēja. Bērns piedzima nedzīvs. Bēdās un niknumā karalis aku�ieri sita līdz nāvei. Pirmais sitiens trāpīja pa galvu. Manas klientes dvēsele, pa�mezdama ķermeni, nolēma nekad vairs neizmantot garīgās dotības.

Manas klientes dvēsele bija saglabājusi �īs atmiņas un izmantoja migrēnu, lai pildītu savu toreizējo apņem�anos. Tikai tad, kad sakārto�jām sievietes dvēseles tagadnes uztveri, viņu pameta galvassāpes. Viņa atjaunoja dziedinā�anas darbu, un migrēna nekad vairs neatgriezās.

Dvēseles nolādē�ana un dvēseli ierobe�ojo�as saites. Kā tās var iespaidot manu likteni?

Bie�i dvēseli nomāc enerģētiskas saites, kas ierobe�o tās kustī�bas, brīvo gribu un pa�izpausmi. Dvēseles �īs saites bie�i pārnes no vienas dzīves otrā, lai gan nelabvēlīgā enerģija var izveidoties arī pa��reizējās dzīves laikā.

Saites ir enerģētiski ierobe�ojumi, kas iegro�o mūsu garīgo es. Tās spie� mūs saskarties ar neveselīgiem cilvēkiem, pastiprina neve�selīgas problēmas un veicina negatīvas domas, kas var nomākt spēju riskēt vai gūt veiksmi.

Ir vairāki negatīvo sai�u veidi. Tai skaitā:

Lāsti. Lāsts ir ļauna vēlējums, kas rada �indīgus apstākļus�. Pa�rasti viena persona uzliek lāstu otrai, bet to var izdarīt arī gars vai garu grupa.

Saites. Tās izskatās kā dārza �ļūtenes, kas savieno divus cilvēkus neveselīgā veidā. �āda psihiska saite bija mana divdesmit piecus ga�dus vecā klienta problēma. Viņ�, būdams fermeris, vēlējās kļūt par ārstu. Ikreiz, kad viņ� nolēma iestāties medicīnas sagatavo�anas kur�sos, viņam aiz�ņaudzās kakls.

Ar savu spēju ieraudzīt neredzamo viņ� redzēja saiti starp sevi un miru�o tēvu, no kura bija mantojis fermu. Kad vien dēls iedomājās par ieceri kļūt par ārstu, tēva gars aiz�ņaudza viņam rīkli. Kopā strā�dādami, mēs �o saiti pārcirtām, un tagad mans klients studē medi�cīnu �bez cilpas kaklā�.

Enerģijas rādītāji. Enerģijas rādītājs parādās fiziski neredzami uz cilvēka ķermeņa kā liels X. Tas it kā kliedz: �Izturies pienācīgi pret mani!� Cits rīkojas līdzīgi. Kādam manam klientam bija enerģijas rā�dītājs, kas uzstāja: �Izmanto mani!� Un tas nostrādāja. Būdams jau �etrdesmit gadus vecs, mans klients lielāko daļu sava darbalaika pa�vadīja kā priek�nieka izsūtāmais zēns. Mēs neitralizējām �o enerģijas rādītāju, un mans klients uzsāka personīgo biznesu un tagad pelna lielu naudu, algodams izsūtāmos citu vajadzībām, bet būdams pats sev priek�nieks.

Līdzatkarīgs darījums. Līdzatkarlba darījumā ir psiholoģiska saite, kas mūs spie� ziedot kādu daļu mūsu būtības cerībā saņemt ko pretī. Parasti notiek tā, ka atdodami, pretī nesaņem neko.

Kāda loma veiksmes sasnieg�anā ir cilvēka pa�apziņai?

Daudzi no mums ierobe�o iespējamos panākumus, jo �aubās par sevi, tāpēc ka ir zema pa�cieņa un trūkst pa�paļāvības. �ie apstākļi var būt gan at�ķirīgi intensitātes ziņā, gan vienādi izaicino�i.

�aubas par sevi mūs pārņem, kad noticam, ka mums nav nekā, ko piedāvāt pasaulei. Kad bijām bērni, daudzi no mums tika audzi�nāti ar apziņu, ka pa�i par sevi neesam nekā vērti. Vienīgais veids, kā sevi izdziedināt no �aubām, ir apzināties, cik nelāga loma tām ir mūsu dzīvē.

�aubas it kā mūs pasargā. Mēs �aubāmies uzņemties, ja baidāmies zaudēt kaut ko sev svarīgu, piemēram, savu īsto darbu. Domu gaita ir apmēram �āda: tik ilgi, kamēr mani māc �aubas, man nevajag mēģi�nāt. Ja es nemēģinā�u, nezudīs cerības sasniegt iecerēto. Tāpēc savus sap�ņus noglabā�u dziļi sirdī, tad neatklāsies, ka nespēju tos īstenot.

Pa�cieņa ir attiecības pa�am ar sevi. Zema pa�cieņa nozīmē, ka mēs sev nepatīkam.

Daudziem no mums ir izveidojusies nepatika pret sevi, jo, kad augām, netikām mīlēti, novērtēti vai tikām noniecināti. Tomēr zem�apziņā saprotam, ka, lai arī sevi noniecinām, citi to var nepamanīt. Ja izvairāmies no saskarsmes ar citiem cilvēkiem, nestrādājam ar pilnu atdevi, ne�ķiram nelabvēlīgu laulību vai neuzaicinām uz tik�anos per�sonu, kas mums ļoti patīk, mēs nepiedzīvojam vil�anos. Patiesībā mēs klupsim tik daudz rei�u, cik piecelsimies, bet nekad nespēsim piecel�ties, ja nemēģināsim to darīt. Mūs var noraidīti vieni, bet pieņems citi. Vai iespēja nav pūliņu vērta?

Pa�paļāvība raksturo mūsu attiecības ar pārējo pasauli. Vai vēla�mies riskēt? Da�i ierobe�o savas spējas izpaust sevi, jo baidās, piemē�ram, ka netiks pienācīgi novērtēti. Mēs negribam lēkt ūdenī, kamēr neesam apguvu�i māku ienirt (un ja nav nodro�ināti publikas ap�lausi).

Gaidīt panākumus, ko neesam vēl guvu�i, ir ne tikai aplamība, � tie ir maldi. Bērns neiemācās staigāt, pirms vairākas reizes nav no�kritis. Panākumi ir process, un, iespējams, da�brīd liksimies muļķīgi, dīvaini vai apmaldīju�ies dzīvē. Līdzīgi ir bērnam, kur� mācās stai�gāt; arī mēs mācāmies dzīvi un ar laiku kļūstam gudrāki.

Paļauties uz apkārtējo atbalstu ir arī neīstenojami. Mēs visi gai�dām, ka mūs atbalstīs, it īpa�i draugi, un da�i to pa�aizliedzīgi darīs, ta�u var gadīties, ka veiksmes gadījumā sadzirdēsim ne vienu vien nopēlumu.

Cilvēki ir skaudīgi. Vienmēr ir vieglāk �plosīt� kādu citu, ne sevi.

Jūsu panākumi var iedvesmot citus sasniegt to pa�u, ko esat sa�sniedzis jūs. Ja mēs riskējam, ari citi iedro�ināsies riskēt. Ja mēs ziedo�simies, vai citi mums sekos? Viena cilvēka sasniegumi rosina citus jautāt, kāpēc viņi neriskēja sasniegt to pa�u, un tas var apdraudēt jūsu panākumu dro�ību.

Kā jūs nosakāt, ka panākumi tiek bloķēti?

Es izmantoju savu garīgo redzi, lai noteiktu bloķē�anu. Parasti redzu tum�us blokus �akrās vai auras laukā.

Visbie�āk enerģētiskie bloki ir bezkrāsainas, netīri tum�as vai iz�kropļotas enerģijas. Sliktā enerģija pirmajā �akrā, kas atrodas cirk�ņa apvidū, norāda uz sevis apliecinā�anas problēmu. Blīva piektā �akra kaklā norāda uz nespēju sazināties. Da�reiz enerģija neparādās vispār; piemēram, es redzu auras zudumu. Ja tre�ās auras joslas nav tur, kur tai ir jābūt, es zinu, ka klientam ir garīgās uztveres problēma.

Atklājot bojāto vietu, es lūdzu Dievi�ķajam dot norādi uz cēloni. Tad �akras centrā var parādīties kāda seja. Varbūt tā ir kliedzo�as mātes seja, un tas nozīmētu, ka manam klientam problēmu ir izraisī�ju�as mātes dusmas. Iespējams, parādās kāda cilvēka cieņu fiziski aiz�skaro�a situācija, piemēram, izvaro�ana vai cita varmācīga rīcība. Tad es jautāju klientam, vai viņa dzīvē ir noticis kas līdzīgs un kā viņ� vai viņa ir tiku�i iespaidoti.

Es mēģinu saskatīt norādi, kā samezglojumu atraisīt. Varbūt sek�suāla vardarbība aizvēra mana klienta pirmo �akru, ierobe�odama viņa/viņas iespējas nopelnīt naudu. Parasti Dievi�ķais ir ļoti atsau�cīgs, un es saņemu norādījumu, kā varu cilvēkam palīdzēt. Varbūt vizualizēju kāda psihoterapeita vizītkarti, kur� varētu palīdzēt manam klientam tikt galā ar pamattraumu. Iespējams, es ieraudzī�u krāsu, kādā viņam ir jāvalkā drēbes, lai kliedētu negatīvās enerģijas. Esmu secinājusi, ka mēs paturam sava likteņa stāstu krāsās, zīmēs un for�mulās visas dzīves laikā, ka mums ir tiesības ne tikai at�ifrēt pro�blemātiskos jautājumus, bet ari spējam to pārrakstīt ar laimīgākām beigām.

Kā es varu atklāt, ka mani panākumi ir bloķēti?

Ir daudz paņēmienu, kā atklāt blokus, kas novirza mūs no lemtā likteņa. Lūk, da�i:

Strādājiet ar psihoterapeitu vai garīgo padomdevēju. Da�reiz mums ir nepiecie�ams ceļojums pagātņē labvēlīga pavadoņa pava�dībā, kas var palīdzēt mums atgūt iek�ējo skaidrību un norādīt uz jauniem turpmākajiem mērķiem.

Ieskaties dvēselē. Ir daudz veidu, kā atgriezties pagātnē, lai pa�celtu enkuru, kas mūs atturējis no burā�anas tālāk. Meditējot jautā�jiet, iztēlojieties pagātnes situāciju, kas varētu būt par cēloni jūsu �īs�dienas problēmai. Kad rakstāt dienasgrāmatu, sāciet ar vārdu �reiz� un ļaujiet, lai iesaistās jūsu dvēsele un apraksta, kas slāpē jūsu panā�kumus. Lai atgrie�anos pagātnē vada �amanis vai hipnotizētājs.

Nosapņot sapni. Vakarā pirms iemig�anas lūdziet Dievi�ķo, lai sūta jums sapni, kas paskaidrotu, kāpēc jūtat diskomfortu. Pārbau�diet, vai neesat aizmirsis blakus gultai pa rokai nolikt rakstāmo un pa�pīru, lai pierakstītu saņemto vēsti.

Izdarīt secinājumus. Uzzīmējiet cilvēka ķermeņa aprises un sa�stādiet laika grafiku par situācijām, kas varēja nelabvēlīgi ietekmēt jūsu panākumus darbā. Paļaujieties uz intuīciju, kad pierakstāt da�ā�dus notikumus, situācijas un attiecīgi savas izjūtas, kas varētu būt par iemeslu �odienas grūtībām. Secinājumus uzrakstiet uz ķermeņa attēla daļām, kas vairāk ietekmētas, un meditēdami jautājiet tām ķermeņa vietām pēc noteiktākas informācijas.

Lūgt Dievi�ķo. Lūdziet! Lūdziet Dievi�ķajam informāciju un dzie�dinā�anu.

Kādas garīgās būtnes palīdz mums īstenot mūsu garīgo uzdevumu ?

Mums visiem ir garīgie pavadoņi. Kā paskaidrots �īs grāmatas da��ādās nodaļās, mūs apmeklē eņģeļi, sen�u un citu miru�o gari, būt�nes no citām planētām un dabas būtnes, kā arī da�ādu dimensiju spēki. Jebkur� no tiem vai visi var un palīdz mums īstenot likteni. Attiecībā uz darbu mums ir �īpa�i pavadoņi�, kas var palīdzēt atsevi��ķās reizēs, piemēram, miru�a ārsta gars var apmeklēt un dot padomu kādam ārstam. Garu pasaule ir cie�i saistīta ar mūsējo. Galu galā � mūsu liktenis ir savijies ar citiem likteņiem, tā ka, palīdzēdami mums, gari palīdz sev.

Kā mūsu sen�i pozitīvi ietekmē mūsu panākumus darbā ?

Mūsu sen�i var ietekmēt mūsu likteni trīs veidos.

Pirmais � mēs varam mantot gēnus, kas sekmē mūsu garīgo mi�siju. Ģenētiskais kods ne vienmēr ir nejau�s bioloģisko procesu rezul�tāts, kā apgalvo zinātne. Vēl vairāk, � mūsu dvēseles uzsāk kompleksu enerģētisku procesu vēl pirms iemieso�anās, lai izvēlētos gēnus, kas vislabāk atbildis mūsu garīgajai misijai. Precīzāk, mūsu devītā �akra, kas satur mūsu dvēseles gēnus, sadarbojas ar desmito �akras centru, kas atbild par to gēnu izvēli, kuri piesaistīs fiziskos gēnus un kuri tad palīdzēs mums veikt dzīves uzdevumu.

Otrais � priek�te�u atmiņas ir ierakstītas mūsu ķermenī un tās var izmantot, lai mums palīdzētu pārvarēt dzīves grūtības. Visjaunākā zinātnes nozare, ko sauc par epiģenētiku, pierāda, ka mēs mantojam atmiņas un pieredzi no priek�te�iem. Tās atrodas ķīmiskajā �brūvē�jumā�, kas ir ap mūsu DNS.

Tre�ais � jūsu priek�te�i joprojām var �klīst apkārt�, apgādā�dami jūs ar padomiem un atklāsmēm. Gandrīz visi mani klienti ap�galvo, ka jūt garu klātbūtni. Lielākā daļa �o pavadoņu ir eņģeļi vai sen�u gari. Kāda no manām klientēm, veikdama mājasdarbus, nesper ne soli, pirms nav �aprunājusies� ar miru�o vecomāti Mariju, kas sa�vas dzīves laikā mājā uzturēja priek�zīmīgu kārtību. Cits klients, vete�rinārijas skolotājs, ik dienu domās sarunājās ar miru�o vectēvu, kas dzīvē bijis lopkopis.

Vai mani priek�te�i var mani aizkavēt gūt panākumus?

Ne katra �mirusī persona� vai priek�te�a enerģija vēl mums visu to labāko. Tam var minēt trīs da�ādus nosacījumus.

Pirmais faktors. Mēs ne vienmēr piedzimstam ar gēniem, kādus vēlētos vai kādi mums ir nepiecie�ami. Viens faktors ir iespēja vai ap�stākļi. Varam nejau�i mantot gēnu ar bipolāriem traucējumiem [17] un, neskatoties uz mūsu dvēseles vislabākajiem plāniem, piedzimt ar pā�rāk emocionālu dabu, lai neārstējoties gūtu panākumus darbā. Cits faktors ir cilvēciska kļūda. Varbūt māte apprecēja nepareizo personu, un mums trūkst vajadzīgā ģenētiskā �alfabēta�, lai rakstītu vēlamo dzīvesstāstu.

Da�reiz iejaucas �nenovīdīgas būtnes�, � kāda no tām tī�uprāt ieslīd gēnā un izjauc pamatstruktūru, kas mums bija nepiecie�ama, lai kļūtu par izcilu sportistu, vai traucē prāta attīstībai, lai kļūtu par zinātnieku.

Vai esam nolemti ciest, ka gari darbojas pret mums? Nē, Dievs vēr� par labu visu, ko piedzīvojam, pat visbriesmīgākās kļūmes. Reiz strādāju ar klienti, kas domāja, ka slikts sencis nolādējis viņas pie�dzim�anu. Nākdama pasaulē, viņa bijusi �zils� bērns, kuram trūcis skābekļa. Tā dēļ viņa visu mū�u mocījās ar nespēju mācīties.

Sieviete nespēja noticēt, ka ligas cēlonis tie�ām ir meklējams pa�gātnē. Kopā ar mani viņa atklāja, ka viņas vecāsmātes dvēsele bija iecerējusi, bērnam piedzimstot, apmainīties ar dvēselēm. Manas klien�tes dvēsele bija atteikusies, tāpēc �atriebdamās� vecāsmātes dvēsele ap�ņaudza ap bērnu nabassaiti. Vēlāk mana kliente iekļāvās likteņa iecerētajā plānā. Būdama mūziķe, viņa atgriezās skolas darbā un kļuva par mūzikas terapeiti, lai ar mūzikas palīdzību mācītu bērnus, kuriem ir mācību priek�metu uztveres grūtības.

Otrs faktors ir mūsu priek�te�u atmiņu epiģenētiskais �brūvē�jums�, kurā ir gan kaitīgas, gan pozitīvas �aubas, gan depresijas: pie�mēram, manas mātes vecāki pārdzīvoja Depresiju [18] . Kad es nodarbo�jos ar sava DNS analizē�anu, burtiski pārdzīvoju visu, kam vecvecāki, būdami fermeri Ziemeļdakotā, ir gāju�i cauri smagajos krīzes gados. Es atklāju, ka esmu dzīvojusi ar atmiņu par manas vecāsmātes teikto, ka Dievs viņu esot pametis. Nosūtot viņas dvēselei dziedinā�anu, at�laidu negatīvo ticības enerģiju ari no sevis. Es sapratu, ka mani vec�vecāki pārcietu�i Depresiju tāpēc, ka Dievs viņiem ir palīdzējis, nevis pametis. Viņu pieredze iedro�ināja mani uzņemties dzīvi apliecino�u risku mīlestībā, māti�ķumā un darbā.

Tre�ais faktors. Ne katrs spoks vēl mums labu. Daudzus gadus strādāju ar klienti, kura tre�ajā paaudzē bija tērauda industrijas kom�pānijas vadītāja. Vectēvs viņu bie�i apmeklēja un sniedza gudrus pa�domus, ta�u miru�ā tēva gars bija tik �skaudīgs� par sava tēva gud�rību, ka kaitēja meitas darbam. Viņ� varēja �noslēpt� svarīgus līgumus, kas gulēja uz meitas rakstāmgalda. Vienā mirklī tie tur bija, bet nā�kamajā pazuda uz visiem laikiem. Mēs palīdzējām klientes tēva dvē�selei atbrīvoties no skaudības un dusmām, un viņas darba problēmas beidzās. Viņa vairs �nepazaudēja� nevienu svarīgu dokumentu.

Vai miru�ie turpina kalpot savam uzdevumam pat tajā pusē?

Visām sevi apzino�ām būtnēm ir savs uzdevums, � vai nu tā ir iemiesota ķermenī, vai atrodas ārpus fiziskā ķermeņa, vai ir mirusi vai dzīva. īstenībā likteņa plāns ir viens abās pusēs.

Pēc fiziskās nāves mēs turpinām mūsu garīgo misiju, pārvietoda�mies pa vienu no apziņas ceļiem vai līmeņiem. Es tos saucu par Gais�mas plāniem, kas ir manas grāmatas �Par dzīvi pēc nāves� tematiem.

Vai miru�ais mīļotais/mīļotā var kalpot savam uzdevumam, apmeklēdams mani?

Jā, un, iespējams, jums bie�i blakus būs �o sauli pametu�a mīļotā cilvēka gars. Kad būsit miris, jūsu garīgā misija, iespējams, mijiedar�bosies ar dzīvā mīļotā garīgo uzdevumu.

Plīvurs starp pasaulēm ir viegls un plāns. Dvēselei nav grūti ieras�ties no otras puses. Bie�i dvēselei ir jāapmeklē �ī pasaule, lai pabeigtu savu misiju. Reiz strādāju ar klienti, kura vadīja bāreņu namu Dien�vidamerikā. Sievieti bie�i apmeklēja kādreiz blakuseso�ā klīnikā strā�dāju�a ārsta gars.

Mani nereti apmeklē mans tēvocis, kur� nomira pirms da�iem gadiem. Tēvocis Maiks bija mūsu ģimenes ārsts un, kad es vai māsa saslimām, ieradās mūs ārstēt. Reizēm viņ� atdarināja �dzīvnieciskus brēcienus�. Es atceros reizi, kad viņ�, pielietodams stetoskopu un ter�mometru, izmeklēja Snūpiju � manu balto �urku. Izmeklējis dzīv�nieku, tēvocis konstatēja saaukstē�anos.

Nē. Esmu uzzinājusi, ka parasti pa�nāvnieka dvēsele kļūst par pavadoni dzīvajam un bie�i palīdz cilvēkam risināt viņa problēmas. Reiz strādāju ar atbalsta projektu ģimenēm, kuras bija zaudēju�as bērnus pa�nāvniekus, un gandrīz katra miru�ā bērna dvēsele ieradās, lai darītu zināmu par lielo darbu, ko viņi veic, palīdzēdami dzīvajiem.

Kā miru�ie var man palīdzēt apzināt manu garīgo mērķi?

Tie, kas klejo �ajā līmenī, visbie�āk palīdz dzīvajiem īstenot viņu likteni. Viens no maniem iecienītākajiem �īs tēmas stāstiem ir par san�tehniķi, kuram bija apnicis viņa darbs. Lai gan savā profesijā bija no�strādājis trīsdesmit gadus, mans klients nejutās apmierināts ar sevi un dzīvi. Nekad viņ� nebija gribējis darboties �ajā jomā, bet viņam trūka drosmes kaut ko mainīt. Viņ� lūdza, lai atklāju iemeslu viņa nedro�ībai.

Pirmā vīzija, ko saņēmu, rādīja vecāku vīrieti darba kombine�zonā. Viņ� rokā turēja kādu instrumentu. Es nesapratu, ko rīks izsaka. Vecais vīrs, acīmredzot uztvēris manu neizpratni, piemiedza ar aci un iemeta instrumentu tualetes podā. Tad visu sapratu un pajautāju klientam, vai viņa tēvs bija santehniķis un, ja tā, vai tādēļ viņ� izvēlē�jies �o profesiju?

Klients piekrīto�i pamāja ar galvu un satraucās: �Vai mans tēvs ir �eit?� Vīrs vīzijā pamāja ar galvu, un es atbildēju � jā.

Tad mans klients ar manu starpniecību uzsāka sarunu ar savu tēvu, noslēgumā uzdodot vissvarīgāko jautājumu:

�Tēvs, vai tu būtu sarūgtināts, ja es mainītu profesiju?�

Es redzēju, ka tēvs sāka raudāt un kratīja galvu, sacīdams nē.

Seansa noslēgumā pajautāju klientam, kādi ir viņa turpmākie plāni. Viņa sejas vaibsti atslāba, un viņ� atzinās, ka nezina, bet tad viņa tēvs atsūtīja vīziju.

Es redzēju mazu zēnu, kas ar krāsainu zīmuli kricelēja uz papīra, zīmēdams vienu bildi pēc otras. Prātā jautāju tēvam, vai vīzija jāsa�prot kā viņa dēla patiesais aicinājums? Tēvs piekrīto�i pamāja.

Pastāstīju redzēto viņa dēlam, un viņ� bija satriekts.

�Ak! Es vienmēr esmu vēlējies kļūt par mākslinieku, bet tēvs pie�draudēja, ka, ja iz�ķir�os par �o gājumu, man pa�am nāksies sevi uz�turēt!�

Astrālajā redzējumā viņa tēvs pārliecās pār dēlu un uzsita viņam uz pleca. Es sapratu, ka tēvs vēlējās izlabot postu, ko bija nodarījis dēlam.

Pagāja da�i gadi, un es saņēmu ziņu balss pastā. Mans klients ar sievas atbalstu bija sācis mācīties dizainu un grafiku. Santehniķa biznesu nodevis meitai, kurai tas patika, bet pats izveidoja nelielu dizaina uzņēmumu.

Man ir neskaitāmi stāsti par Dievi�ķā mīlo�o gādību. Pastāstī�u gadījumu ar klientu, kur� mēģināja izdarīt pa�nāvību.

Visu savu dzīvi vīrietis bija saistījies ar mafiju. Viņ� bija tik tālu prom no savas īstās būtības, ka bija pat uzdro�inājies iesaistīt nozie�dzīgā organizācijā savu dēlu. Pēc da�iem gadiem dēlu nogalināja kon�fliktā ar konkurējo�u bandu.

Mans klients bija satriekts. Kādā līmenī viņ� apzinājās, ka dēla nāvē ir vainojams pats. Paņēma ieroci, ieslēdzās automa�īnā, uzrak�stīja atvadu vēstuli sievai un no�āvās.

Viņ� zināja, ka ierocis iz�āva. Viņ� tikai to nedzirdēja, bet sajuta, kā sāpes pār�ķēla galvaskausu. Viņ� gaidīja, kad izdzisīs dzīvības gaisma, bet tā vietā viņa priek�ā parādījās Gaisma, � spilgtāka par jebkad dzīvē redzētu, un viņ� dzirdēja kādu, kur� teica:

�Mans dēls, nepamet sevi. Es tevi nepametu.�

Sāpes pēk�ņi pazuda, un mans klients atvēra acis. Rokā viņ� jopro�jām turēja ieroci, bet neviena lode nebija iz�auta. Vai viņ� spēja ap�tvert notiku�o? Vai viņ� bija sapņojis? Da�as dienas vēlāk virs saņēma uzaicinājumu no kāda misionāra, kur� viņam ieteica pamest līdz�i�nējo nodarbo�anos un strādāt bāreņu namu sistēmā, lai rastu mieri�nājumu par zaudēto. Viņam nebija ne jausmas, kā misionārs uzzinājis viņa tālruņa numuru, bet bija pietiekami drosmīgs, lai aizietu no ma�fijas un uzsāktu jaunu dzīvi.

Vai dzīvniekiem un citām dabas būtnēm ir uzdots īsts darbs, vai tas ir dvēseles uzdevums ?

Daudzās iezemie�u kopienās pastāv uzskats, ka dabas būtnēm ir dvēsele un individuāla misija. �īs dabas būtnes ir dzīvnieki un dau�dzas citas dabas formas un objekti, ieskaitot augus, kokus, klintis un ūdeni. At�ķirība starp cilvēkiem un dabas būtnēm ir tā, ka pēdējos savstarpēji saista katras sugas augstākais gars: piemēram, atsevi�ķa tīģera īpatņa � miru�a vai dzīva � gars ir saistīts ar augstāku tīģeru garu. Zirnekļus saista zirnekļu gars. �is augstākais dzīvās dabas gars kalpo kā viņu pavadonis un, līdzīgi tīklam, notver mirsto�ā dzīvnieka dvēseli, to atlaizdams, kad ir pienācis laiks atdzimt.

Vai katrai dabas būtnei un objektam ir noteikts mērķis ?

>

Ne katrs dabas spēks ir dzīvs vai sevi apzino�s. Da�as dabas ener�ģijas ir kā blakusprodukts kam lielākam: piemēram, vēsma var celties no vēja vai, iespējams, no saniknota lauvas rēciena. Vēsma var dabā kaut ko mainīt, piemēram, nopūst cilvēkam cepuri, ta�u tas neno�zīmē, ka tā ir bijusi apzināta rīcība.

Varbūt laika gaitā da�as dabas būtnes vai enerģijas ir zaudēju�as apziņu. Reiz Spānijā, Sierra de Aralar apvidū, iemaldījāmies me�ā, kur mita daudzas apzinīgas un zemapzinīgas būtnes un radības. Da�as klintis un da�i koki burtiski �sarunājās� ar mani un maniem drau�giem. Viņu stāstus sajutu sevī un varēju pat pierakstīt, bet citas klin�tis palika klusējo�i, neizteiksmīgi blāķi.

Vai cilvēka dvēsele var iemiesoties dabas būtnē vai objektā?

Reizēm liktenis aicina cilvēka un dabas pasauli mainīties vietām. Reizēm dvēseles nonāk dīvainās vietās dīvainu nejau�ību dēļ.

Reiz es divas nedēļas apceļoju Britu salas, pētīdama svētās vietas, un pavisam nejau�i uzgāju aplī saliktus akmeņus. Nostādamās blakus vienam akmenim, es dzirdēju kliedzienus. Paskatījos visapkārt, bet neviena neredzēju. Tad sadzirdēju elpu un vārdus, kas, �ķiet, nāca no akmens! Es pieliecos tuvāk un izdzirdēju murminām burvi, kuru sān�censis acīmredzot bija iebūris akmenī. Es lūdzu Dievi�ķajam atbrīvot akmenī ieslodzīto un palīdzēt viņam turpināt savas dvēseles ceļu.

Kas liek dvēselei pamest dabisko mājokli, piemēram, koka dvēselei atstāt koku?

Dvēsele � arī cilvēciskas būtnes dvēsele � pamet ķermeni dau�dzu apstākļu dēļ. Viss dzīvais noiet savu ceļu. Galu galā visi mirst. Fiziska nāve nav nekas vairāk, kā dvēseles aizie�ana no ķermeņa, lai turpinātu likteni citā veidolā.

Tomēr reizēm fiziskais ķermenis � vai tas ir cilvēka ķermenis, vai kāda cita dabas forma � turpina darboties, pat ja dvēsele ir to pa�metusi. Mēs esam satiku�i cilvēkus, kas izskatās un uzvedas kā dzīvi, ta�u ir �jūtami miru�i�. Viņu it kā nav �eit. Mēs �os cilvēkus uztveram kā �norakstītus�, aukstus, bez jūtām, ļaunus vai kā sociopātus. Tas norāda uz kādu no �ādiem apstākļiem:

1.��� Dvēseles vietā ir tuk�ums.

2.��� Ir pazudusi daļa no dvēseles, un tuk�o vietu nekas cits neaiz�pilda.

3.���� Daļa vai visa dvēsele ir prom, un tās vietu aizpilda kas cits. �is cits parasti nav nekas patīkams: tas var būt kāds radījums vai neradījums, dēmons, miru�ā sen�a gars vai pa�a cilvēka negatīvisms.

Tādās situācijās cilvēka dvēsele nespēj īstenot savu likteni.

Dabas būtnes var ietekmēt tādā pa�ā veidā. Koka gars vai dvē�sele pamet koku, kad me�ā sanāk me�cirtēji vai izceļas ugunsgrēks. Koka dvēsele var paslēpties saknēs vai mazā stumbra daļā, ja ekosis�tēmā vardarbīgi iejaucas cilvēki. Zivs peld vienā mierā, līdz jūt, ka tiks nomak�ķerēta, tad dvēsele var zivi pamest vēl pirms noķer�anas.

Iedzimtie apzinājās, ka dabas būtnēm ir dvēsele, tāpēc pirms me�dībām viņi lūdza Lielo Garu, lai viņi satiktu vienīgi tos dzīvniekus, kuriem ir lemts atstāt �o pasauli. Pirms medījuma nokau�anas med�nieki pateicās dzīvnieka dvēselei par tās uzupurē�anos, un tāpēc gaļu nebojāja dzīvnieka bailes, bet dzīvnieka dvēsele varēja vieglāk atgriez�ties pasaulē.

Kam kalpo da�ādas dabas būtnes un objekti ?

Minē�u da�us raksturīgākos piemērus.

Klintis kalpo kā vēsturnieki, informācijas un pagātnes notikumu glabātāji. Klintis satur un atdod spēcīgu enerģiju.

Koki pārvalda sazinā�anās mākslu, dalās informācijā ar pārējiem kokiem, � pat tiem, kas neatrodas tie�ā tuvumā, spēj sazināties ar da�ādām koku sugām.

Puķes � katra atstaro atsevi�ķu enerģijas veidu, kas dziedina un rosina.

Zāle satur un izplata no zvaigznēm saņemto enerģiju.

Planētas un zvaigznes izstaro svarīgu patiesību un enerģiju.

Ūdens satur enerģiju sevi un to izstaro ap sevi.

Putni simbolizē brīvības da�ādus aspektus, iztēli un kustības.

Rāpuļi sevī nes enerģiju, kas ir nepiecie�ama, lai pārveidotos.

Dzīvnieki, katra suga raksturo dzīvības da�ādās izteiksmes. Lācī, piemēram, ir spēks, brie�i dalās mīlestībā, suņi dāvā uzticību un draudzību, kaķi ir juteklība un viltība.

Kādus cilvēkam tuvu dzīvnieku darba piemērus varat minēt?

Sāk�u ar paskaidrojumu, ka �o neparasto parādību esmu pētījusi mana jaunākā dēla, Gabriela, dzīvniekiem. Mini zoologs ir izveidojis saimi, kas sastāv no diviem suņiem, kaķa, diviem bruņrupu�iem, tru�a, jūrascūciņas un vaboles. Vēl ir piecas zelta zivtiņas, vārdā Zirnekļcilvēks, Zeks, Zivs, Kodijs un Supermens.

Es varu apliecināt, ka katram no �iem dzīvniekiem ir individuā�lais uzdevums, katrs ir personība, katram ir sava misija mūsu mājas �panteonā�. Suns Hanijs (pieminēts jau pirmajā nodaļā) sevi uzskata par Gabriela laika vienīgo īpa�nieku. Neesam pārliecināti, vai viņ� iedomājas sevi par zēnu, kas jūt līdzi citiem zēniem par ne�ēlīgo ne�taisnību, ka tiem trūkst astes, vai par suni ar asti, kas dzīvo starp su�ņiem bez astes. Lai nu kā, bet viņam vismaz ir pa�am savs spilvens Gaba gultā, un ir zināms, ka viņ� Gabam �ie�ukst ausī�, kad vēlas pirms iemig�anas dzirdēt vakara pasaciņu (Hanija vietā to paskaid�roja Gabs). Katrā ziņā Hanijs ir gatavs kalpot Gabam un mīl viņu, ne�skatoties uz apgrūtino�o pieredzi zēna bērnībā. Vārdu sakot, Hanijs ir Gaba vislabākais draugs.

Koko ir kurla un akla kuce, kas bija pamesta automaģistrāles malā. Koko ir �amane. Vecuma kai�u dēļ izslēgta no reālās pasaules, viņa, vienalga, atrod cilvēkus, kuriem ir nepiecie�ama dziedinā�ana, nomierina viņus un uzlabo viņu pa�sajūtu.

D�onijs T. Kaķis uzrodas ik katru reizi, kad klients vai viesis mā�jās kļūst pārāk emocionāls. Tad viņ� satraukumu aizmurrā. Es uzskatu to par kaķu dievu.

Maks, jūrascūciņa, ir brīdinājuma signāls � �iepst ikreiz, ja kaut kas nenotiek, kā vajag, un Vilma, bruņrupuce, valda virtuves valstībā.

Vai tik mazai radībai kā taurenis arī ir savs uzdevums?

�o jauko jautājumu man uzdeva jauna meitene, un man bija jāsmejas, pirms atbildēju piekrīto�i. Viņa izbrīnījusies raudzījās manī un vaicāja tālāk:

�Kā jūs to zināt?�

�Zinu, jo taurenis man pateica,� atbildēju.

Kādā vasaras dienā es sēdēju uz mājas ārdurvju sliek�ņa, domā�dama par Jēzu Kristu un prātodama, vai Viņ� ieradās uz Zemes tikai pie cilvēkiem vai arī, lai saistītos ar citām dzīvām būtnēm. Pēk�ņi sa�jutu Viņa klātbūtni.

Tas bija tā, it kā Viņ� pārņemtu mani, un es dzirdēju Viņu sakām: ��ī ir septītā dimensija, mana labā, jo caur to Es varu sazināties.� Tajā mirklī Vidusrietumu priek�pilsētas piemājas zālāja pasaule pārveidojās dzejiskā Visumā. Es dzirdēju, kā zāle �abēja, �abēja, un iztēlojos to dziedam Dievi�ķajam, � vai varbūt tur dzied Dievi�ķais? Es varētu pārtulkot dziesmas vārdus kā �viss ir mīlestība, viss ir mī�lestība�, ta�u tas būtu �aurs skaisto vārsmu skaidrojums. Lai gan bija diena, es varēju dzirdēt zvaigznes virs mākoņiem, kad tās, sajūtot zā�les dziesmu, pievienojās ar gai�u un mirdzo�u atbildi, kas izklausījās kā �vairāk mīlestības, vairāk mīlestības!�

Ik vabole, ik ods likās tik dzīvīgs un sevi apzino�s. Sīkas puķes piekrīto�i māja galviņas, izteikdamas savas personības un nodomus. Tomēr visapbrīnojamākā būtne, ko todien sastapu, bija taurenis.

Monarha taurenis � oran�s ar baltu � nolaidās uz manas labās rokas. Tas viegli plivināja spārnus, un es godbijīgi sastingu nopriecā�damās, ka tas ir izvēlējies mani par piezemē�anās laukumu.

�Vai tu esi taurenis?� skaļi jautāju.

�Nē,� sekoja strupa atbilde, ko pavadīja pikta spārnu vēcinā�ana, un es sapratu, ka �mazo vīriņu� esmu nokaitinājusi. �Es esmu Jakovics!� �Viens no Jakoviciem?� neizpratnē pārjautāju.

�Viens no Jakoviciem,� viņ� stingrā balsī apstiprināja un it kā aiz�kaitināts aizgrozījās līdz mana pirksta galam, gatavs aizlaisties.

�Es ļoti atvainojos!� ātri nobēru, negribēdama, ka saruna bei�dzas. �Es nebiju tā domājusi��

�Nē, nebijāt!� viņ� nelaipni atcirta. �It kā CILVĒKUS interesētu, kā sauc Ne Cilvēkus!�

Es nodomāju, ka viņam ir taisnība. Negribēdama vēl vairāk sa�spīlēt attiecības, mainīju tēmu.

�Ar ko Jakovici nodarbojas?� ziņkāri jautāju.

�O, mēs esam ļoti svarīgi!� viņ� svinīgi paziņoja.

�Kāpēc?� es skaļā balsī nobrīnījos. �Vai tāpēc, ka apputeksnējat puķes?�

Es atkal biju darījusi aplam, jo Jakovica kungs neiecietīgi saplivināja spārnus, tomēr laikam nosprieda neapvainoties par manu cilvēcisko neizpratni, jo paskaidroja:

�Puķes nav nekas, salīdzinot ar Jakoviciem! Tās ir tikai informā�cijas glabātājas. Mans darbs ir nogādāt ziņas!�

Tālākos vārdus īsti nesapratu, jo tie nebija cilvēkam ne izrunā�jami, ne saprotami mūsu dzirdes un �aurā saprāta dēļ, tāpēc oriģināl�valodu aizstāju ar paskaidrojumu amerikānietes valodā.

��ko Betija Jakovica uzzināja no Boba Jakovica par to, ko Baba Jakovica darīja ar Bertu Jakovicu, kad Bernijs Jakovics tika turēts aiz�domās par Bernisas Jakovicas bērna, Barbas, novēro�anu.�

Vārdu sakot, Jakovici ir lieli baumotāji.

Līdz ar pēdējiem vārdiem Jakovica kungs pacēlās spārnos un prom bija.

Kā varat saprast no mana stāsta, katrai dzīvai būtnei ir savs uzde�vums, tai skaitā � taureņiem.

Vai minēsiet kādu piemēru no augu valsts ?

Pirms da�iem gadiem Peru �amanis Dons Hermons man jautāja, vai esmu ieinteresēta satikt viņa skolotāju dziedniecībā. Savas grupas interesēs piekritu. Mēs īrāmies laivā aug�up pa Melno upi līdz nelie�lam klajumam krastā.

Sirdīm pamirstot, ienirām tum�ā me�a biezoknī, kas likās tik blīvs, ka atgādināja melnu mūri. Ta�u nē, � tur bija neliela aizaugusi taka. Gandrīz taka. Mēs sekojām Donam Hermonam un jaunam zē�nam, kur� nesa ma�eti un �auteni.

Pēc laika, kas likās stundām ilgs, iznācām klajumā, kura vidū auga milzīgs, varens koks. Tas man atgādināja Dzīvības koku Orlando parka Disnejlendas Dzīvnieku valstībā; pārējie dro�i vien bija labvēlīgāki un dievbijīgāki un koku salīdzināja ar koku, kas minēts Vecajā Derībā stāstā par Ēdenes dārzu. Dons Hermons pagriezās pret mums un ar asaru vienā acī sacīja:

��is ir mans skolotājs. Mācībā pie viņa es aizvadīju astoņus gadus.�

Manuprāt, koks neizskatījās tik dzīvs, lai varētu uzstāties ins�truktora, vadoņa un dziednieka lomā, bet tad viena no grupas dalīb�niecēm uzdro�inājās tam tuvoties, un es sajutu koka reakciju. Intui�tīvi zināju, ka koks ir nolēmis dot sievietei mācību, ko viņa, �ķiet, nenovērtēja, ta�u ne man par to spriest. Piepe�i no koka izlidoja mazu melnu kukaiņu spiets, tas apsēda sievieti un sāka dzelt. Viņa ieklie�dzās, sāpēs kliegdama skraidīja pa klajumu. No dzēlieniem viņas āda pārklājās sarkaniem pleķiem.

Dons Hermons rāmi stāvēja, un es zināju, ka arī man ir sniegta mācība. Koks sūtīja man vīziju ar norādījumu, lai es dziedinu sievie�tes iekaisu�o ķermeni. Es steidzīgi rakņājos mugursomā. Man nebija ne nomierino�a dzēriena, ne ziedes, pat ne bērnu talka. Ko atradu? Es izvilku mazu lūpu balzama trauciņu un sajutu, ka koks piekrīt.

Lūpu balzams? Es brīnījos. Signāls no koka pastiprinājās. Es pie�gāju pie savainotās sievietes un sāku ar balzamu ierīvēt viņas ādu, �ukstēdama viņai, ka esmu paņēmusi līdzi dziedino�u ziedi un ka tū�līt viņai kļūs vieglāk. Sieviete apklusa, pamazām nomierinājās. Sar�kanie kodumi pazuda.

Koks apmierināti māja ar zariem.

Kādu mācību es guvu? Ka kokam ir uzdevums un ka daļa no tā ir mācīt cilvēkiem ticības spēku. Es ta�u neko īpa�u neizdarīju. Es pat nebiju iedomājusies, ka lūpu balzams varētu palīdzēt. Ta�u sa�dzeltā sieviete noticēja, ka tiek dziedināta, � un koks to zināja.

Kā jūs uzzinājāt, kāds būs jūsu īstais darbs ?

Man bija divi sapņi, kas atklāja manas dzīves galveno uzdevumu. Sapņus redzēju divas naktis pēc kārtas, kad ceļoju pa Maroku.

Ceļojuma sākumā lūdzu Dievi�ķajam, lai atklāj manu uzdevumu. Tā bija nakts pirms Jaunā gada. Mani trīs draugi, ieskaitot uzticīgo ceļojumu biedreni Ketiju, un es bijām spiesti mainīt mar�rutu un iz�lidot no Londonas. Kasablankā ielidojām vēlāk, nekā iecerēju�i. Mūsu bagā�a, pierādot savu neatkarību, bija aizceļojusi uz Barselonu. Te nu atradāmies �etrvietīgā viesnīcas numurā, dalīdamies ar Pīta drēbēm, jo vienīgi viņa bagā�a bija nonākusi īstajā laikā un vietā.

Pirmais sapnis atvērās līdzīgi skatuvei ar manu vecāku māju. Māja bija tum�a un drūma. Es nekādi nevarēju iedegt gaismu, lai skaid�rāk redzētu. Manas bērnības mājas vide bija bijusi līdzīga �ai. Sapnī it kā �izgāju no sevis�, kā bie�i notika, kad man bija deviņpadsmit, un es pūlējos saprast, kā dzīvot tālāk.

Sapnī es pabeidzu skolu. Tā nebija parasta skola. Darbība risinā�jās ārā zem mākoņu un varavīk�ņu kupola. Skolotājs bija Dievs cil�vēka veidolā, ģērbies haki krāsas biksēs un baltā kreklā ar sarkanām tenisa �ībām kājās. Stāvēdams ar muguru pret mani, Viņ� uzzīmēja Visuma attēlu ar planētu, Saules un Mēness ceļu.

Tad ar kritu apvilka apli ap Visumu un ārpus tā uzvilka da�us X. Pēc tam Viņ� pagriezās pret mani.

�Tavs darbs ir noteikt, kas ir ārpus realitātes.�

Es biju pārsteigta. Kā lai es zinu, kas atrodas aiz Visuma? Samul�susi jautāju:

�Kā lai zinu?�

Tagad Dievs izdarīja kaut ko pavisam neraksturīgu Dievam, vis�maz neatbilsto�i manai reliģiskajai audzinā�anai.

�Izdomā pati!� Viņ� pavēlo�i sacīja.

Es �aubījos, vai ko tādu spē�u, tāpēc iebildu:

�Un ja es negribē�u?�

�Es dabū�u kādu citu, kas to izdarīs,� Viņ� teica un uzgrieza man muguru.

Es pieņēmu uzdevumu.

Sapnis bija norādījis manu galveno uzdevumu � izzināt nezi�nāmo un smalko īstenību. Es neuzskatu, ka savu uzdevumu veicu ļoti labi, lai gan cilvēki � tie, kas pa�i nedzird nedzirdamo, neredz neredzamo un nejūt netaustāmo � apgalvo, ka savu darbu daru labi. Patiesībā es sazinos ar to, kas nav izskaidrojams, kas nav �eit, bet to�mēr pastāv.

Lai arī caur �o sapni guvu kādu apskaidrību, tomēr pilnībā tas nepaskaidroja, kāds no mana darba pasaulei būs labums. Atbildi uz �o jautājumu saņēmu nākamajā sapnī.

Otrajā sapnī, ģērbusies kā parasti savos ceļojumos, gāju pa smil�u kāpām. Priek�ā bija celtnes � neviena ēka augstāka par vienu vai di�viem stāviem, visas ko�i oran�ā krāsā, tādā pa�ā oran�ā nokrāsā bija apkārtējā ainava.

Ne no kurienes uzradās jauns cilvēks, sāka iet vienā solī ar mani un teica:

�Paldies!�

�Par ko?� es nesapratu.

�Par �o,� viņ� atteica, ar roku apvilkdams apli panorāmai, kas at�gādināja tikpat labi kā biznesa centru, tā arī vienkār�u ciematu.

Es jautāju, kāda mana saistība ar �īm celtnēm, un viņ� paskaid�roja, ka mans darbs ir iedro�inājis cilvēku tūksto�us, ja ne miljonus, atrast savu īsto darbu. Vēl vairāk mani izbrīnīja �āds mana darba vēr�tējums, kad, iegājusi ciematā, pienācu pie sava biroja, kas bija visma�zākais visā ēku kompleksā.

Man it kā piederēja neliels veikals, kurā bija tik �auri, ka grūti apgriezties. Telpā atradās trīs vai �etri soli iepretim letei, pārklātai kā gatavojoties vakariņām. Uz letes gulēja futrālis, kurā, cik noprotams, atradās brilles, un blakus futrālim atradās spogulis.

Ārā aiz durvīm vijās milzīga ļau�u rinda. Kad ienāca �klients�, man vajadzēja izņemt brilles no futrāļa, uzlikt tās atnācējam un likt viņam skatīties spogulī. Es klusām izrunāju tikai vienu pamudino�u frāzi:

�Skaties pats, kā Dievs tevi redz!�

Klients pēk�ņi nodrebēja un izgaismojās. Kad viņ�, uzzinājis savu patieso es, aizgāja, nāca nākamais un uzlika brilles.

Es sapratu, kādu labumu do�u cilvēkiem. Izmantodama savu gai�redzību, spē�u likt cilvēkiem ieraudzīt sevi tādu, kāds viņ� ir Dieva priek�ā. Atskārsmē iegūtā visaptvero�ā mīlestība viņus dziedi�nās, cels viņu pa�apziņu, un viņi apzināsies savu garīgo uzdevumu. Apzinādamies savu misiju, cilvēki savas spējas dāvās pasaulei.

Kā jūs domājat, kāda atslēga atver garīgā uzdevuma būtību ?

Es nedomāju, ka varam sasniegt nākotni, ja nedziedinām pa�gātni. Iedomājieties koku: lai tā zari sniegtos debesīs un lai tas būtu pietiekami spēcīgs noturēt putnus, bites, taureņus un citas dzīvības formas, kokam ir jābūt ar stiprām un veselīgām saknēm. Mūsu pa�gātne ir mūsu saknes, kas jāattīra un jāatver saules stariem, lai gaisma sekmētu mūsu izaugsmi, lai mēs izdarītu visu, kas mums ir lemts.

Ir daudzas metodes. Es ieteiktu �ādas:

1.���� Ticiet, ka �obrīd atrodaties uz �is planētas, lai īstenotu savu dzī�ves uzdevumu. Dievi�ķais vēlas, lai jūs atrastos �eit un tagad. Visi pā�rējie ari to vēlas. Ticiet, ka jums ir viss, lai sakārtotu pasauli tādā veidā, kas jums ir pa spēkam.

2.��� Atsedziet pagātni. Noskaidrojiet, no kurienes esat nācis. Jūs tur�pināsit to pa�u ceļu, ja atjaunosities caur lūg�anām, izanalizēsit bloķējumus, piedosit kļūdas un pieņemsit mācību.

3.���� Lūdziet Dievi�ķo palīdzību. Mēs esam iemiesoju�ies. Ķermenis ir mūsu līdzeklis, lai radītu mīlestību fiziskajā plānā. Ķermenis ir iero�be�ojo�s, tas satur mūsu dvēseli, un ķermeni apņem un pilda mūsu gars, ta�u fiziskais ķermenis ir nenoturīgs un mūsu idejas var nebūt pareizas. Lūdziet Dievi�ķo palīdzību, � jūsu intuitīvās spējas var sniegt jums informāciju, atklāsmi un dziedinā�anu, kas ir nepiecie��ama, lai pieņemtu saprātīgus lēmumus.

4.���� Uzziniet patiesību. īpa�i garīgo patiesību, kāpēc esat �eit un par ko jums ir jākļūst. Izmantojiet tīmekli, lai sameklētu pozitīvo īpa�ību vai citu vērtību terminus, un izlemiet, kuras divas vai trīs no tām jūs vislabāk raksturo. Jautājiet sev: kādas ir trīs galvenās lietas, kuru dēļ varētu pat mirt? Atbildes norādīs uz garīgo patiesību, kāpēc esat �eit, lai veiktu garīgo misiju.

5.���� Analizējiet savas garīgās dotības. Izmantojiet informāciju par �akrām, kā ir aprakstīta �ajā grāmatā vai citās manās grāmatās, ieskai�tot �Piesaistīt veiksmi ar �akru palīdzību�. Pētiet �akras. Es iesaku iz�mantot manas grāmatas, kā ari Karolīnas Meisas, Hari�a Johari un Anodejas D�uditas darbus. Lasiet apustuļa Pāvela skaidrojumus kris�tie�u Jaunajā Derībā par dotībām vai studējiet indie�u koncepciju par siddhi. Apvienojiet iegūto informāciju un centieties apzināt, kā tās skaidro jūsu garīgo misiju.

6.������ Pamatojiet savu garīgo misiju un, kā ieteikts nākamā jautā�juma atbildē, apkopojiet jūsu garīgo uzdevumu.

7.������ Vizualizējiet jautājumu. Vizuāls jautājums ir līdzeklis garīga padoma saņem�anai, kas savukārt var atklāt jūsu garīgo aicinājumu. Iezemie�u tradīcijās jaunie�i, lai kļūtu par pilntiesīgiem kopienas lo�cekļiem, ilgāk nekā trīs dienas pavada vienatnē ārpus ciema bez ēdiena un citu palīdzības, lai ieraudzītu vīzijas. Rituāla vadītājs bie�i vien kāda dzīvnieka maskā vai kā totēms parādās jaunietim, lai palīdzētu vizualizēt viņa nākamo dzīvi. Es iesaku meklēt vīziju praktiskākā veidā � viesnīcā noīrēt istabu un da�as dienas aizvadīt, meditējot vienatnē, lai jūs netraucētu ikdienas rūpes.

8.����� Atgriezieties pagātnē, uzticēdamies mācītam garīgam vadītā�jam. Atgriezieties iepriek�ējās dzīvēs vai �baltajā zonā�, lai atcerētos, kas esat bijis, lai atklātu, kas esat.

9.����� Ļaujieties nākotnes vīzijai, un jūs varat ne tikai atgriezties pa�gātnē, bet arī ieskatīties nākotnē. Apceriet savu dzīvi pēc da�iem ga�diem. Ko darāt? Ko strādājat? Tad atgriezeniskā kārtībā plānojiet, kas ir veicams, lai sasniegtu vēlamo.

10.������ Izgatavojiet paredzējumu plan�eti. No �urnāliem vai avīzēm izgrieziet attēlus, kas saskan ar jūsu nākotnes sapņiem. Izkārtojiet at�tēlus uz plan�etes un katru dienu pavērojiet. Tā būs jūsu nākotne.

11.������ Meditējiet. Katru dienu lūdziet Dievi�ķo, lai viņ� jums sūta informāciju, lai vada jūs. Mums visiem ir vieglāk nokļūt, kur vēlamies, ja saņemam norādes, kam sekot.

12.������ To visu dariet ar patiku. Darbs ir process, nevis notikums. Jums tas iepatiksies.

/

Būs lietderīgi, ja vienā vai divos teikumos pamatosiet savas misi�jas mērķi, � tas palīdzēs koncentrēties jūsu garīgajam uzdevumam. Vispār garīgajam uzdevumam ir trīs sastāvdaļas:

1.��� Garīgā patiesība.

2.���� Dotību izmanto�ana.

3.���� Ietekme uz pārējiem.

Garīgā patiesība ir noteiktas vērtības � tādas kā ticība, patie�sība, mīlestība, gods, dziedinā�ana un cerība.

Garīgās spējas (dotības) ir praktiska �o patiesību pielieto�ana. Mūsu dotību izmanto�anas rezultāts ir tas, kā mēs ietekmējam pārē�jos, izplatīdami mīlestību.

Vieglākais veids, kā apkopot mūsu garīgo aicinājumu, ir � uzrak�stīt teikumu vai īsu rindkopu, sastāvo�u no trim garīgā darba sastāv�daļām, par ko jau ir rakstīts iepriek�. Vēl pievieno�u īsteni pamatotus solījumus, kas raksturo garīgā aicinājuma profesionālu skaidrojumu. Piemēram, es mudinu klientus apņemties:

���� Veicināt paļāvību ticības patiesībai un dziedināt, daloties līdz�jūtības un mīlestības dotībās, lai dziedinātu tos, kam ir nepiecie�ams atjaunot ticību sev.

���� Godprātīgi izmantot savas dotības pagātnes izzinā�anā un iz�pratnē. Es to darī�u ar apziņu, kāda ir kareivim, kas kalpo savai ze�mei, lai pārējie var dzīvot mierā.

Un vēl � mans personīgais solījums. Ar mīlestību, dziedinā�anu un ar prieku palīdzēt, piedāvājot manus astrālos redzējumus, spējas �amanismā, komunikācijā un enerģētiskajā dziedinā�anā, lai cilvēki ieraudzītu sevi tikpat skaidri, kā viņus redz Dievs.

Es slimībā simbolizē no�ķirtību, un burtiski iz�ķirīgajā veselībā esam mēs.

Nezināms autors'

Veselība ir kopums (veselums). Kad esam veseli, esam vienoti ar esības patiesību. Veselīgs cilvēks nenozīmē slimību trūkumu, � mums katram ir savas kaites un likstas. Varbūt mums ir nevesela āda, varbūt pieklibojam vai sirgstam vēl ar kaut ko. Iespējams, mums ir emocionā�las vai psihiskas veselības ligas, kas fiziski nav redzamas, bet varbūt kautrējamies no savas pārliecības. �īs parādības netraucē mums būt dabiski viengabalainiem, ja vēlamies

*���� pieņemt savas esības viengabalainību;

*���� izpaust savu viengabalainību;

*���� kā viens veselums sazināties ar citiem.

�ajā nodaļā mazāk runāsim par mūsu fizisko labsajūtu � stereotipisks veselības definējums � un vairāk par mūsu vispārējo labsa�jūtu.

Lai apspriestu veselības un esamības viengabalainības jautāju�mus, kurus man kā gai�reģei ir nācies uzklausīt, es koncentrē�os uz galvenajiem tematiem: veselības nozīme, fiziskā veselība, emocionālā un psihiskā veselība, garīgā veselība.

' Citāts no Mimi Guarneri, The Heart Speaks: A Cardiologist Reveals the Secret Language of Healing (Touchstone, 2006). � Autores piezīme.

Kopumā gai�redzības un intuīcijas būtību, manuprāt, ļoti skaidri izsaka citāts no retas un senas grāmatas, kurā par pravieti ir teikts:

�Objekts. �ie visu redzo�ie ir fantasti un melanholiķi, kuri iztēlo�jas, ka redz lietas, ko dzīvē nesastop ne viņi pa�i, ne citi.

Atbilde. �īs vientuļās salas cilvēki, precīzāk, redzo�ie, ir ļoti saval�dīgi un viņu diēta ir vienkār�a un mērena, tāpēc viņu smadzenes ne�piesārņo nesagremojamas gaļas vai dzērienu izgarojumi. Abi dzi�mumi ir brīvi no histēriskiem jūtu uzplūdiem, satricinājumiem un da�ādām citām līdzīgām prāta aptumsībām; starp viņiem nav psiho�pātu, ne arī cita veida sevis bendētāju. Viņu atziņa ir, ka piedzēru��ais nekad neiegūs Otro Redzi, un viņ�, kas ir pareģis, atklāsies arī citās jomās�*

Kas ir veselība?

Lielākā daļa no mums veselību precīzi raksturo terminos, kas iz�saka fiziskas īpa�ības. Veselību mēs vienādojam ar fizisku sagatavo�tību un spēku. Parasti uzskatām, ka cilvēks ir veselīgs, ja neslimo, nav savainots vai sakropļots, bet tas var arī nozīmēt, ka neviens no mums nav pilnīgi vesels.

Vai zināt, ka pat �ajā brīdī jūsu organismā ir vīrusi, baktērijas un vē�a �ūnas? Vārds veselība nozīmē viss. Mēs vienmēr esam viss, jo esam garīgas būtnes, sastāvo�as no vairākām sastāvdaļām: fiziskām, emocionālām, psihiskām un garīgām. Patiesi vesels cilvēks ir tas, kur� apzinās sevī visas �īs viņa esamības sastāvdaļas, neraugoties ne uz kā�diem apstākļiem.

Teofilus Insulanus, Otrā Redze (Edinburgh; Ruddiman, Auld, and Co, Printers, 1763), 183.) � Autores piezīme.

Mūsu veselīgais es, mūsu viss es patiesībā ir dzīvē pieredzētā kop�summa � gan grūtais un vieglais, patīkamais un nepatīkamais, gan arī neitrālais �, vienalga, vai tam par cēloni ir kāds cits vai pa�i. Viss, ko radām sev, esam mēs.

Kā kļūt par veselu cilvēku ?

Ļoti labi, ja vēlamies izskatīties, sajusties un rīkoties labāk. To�mēr parasti cilvēki, tiekdamies pēc labākas veselības, ar to saprot vie�nīgi fizisko labsajūtu.

Pārfrāzēsim jautājumu. Tā vietā, lai jautātu, kā kļūt par izfantazētu personu, jautājumam vajadzētu skanēt �ādi: kā kļūt autentiskam [19] ?

Kāda saistība ir autentiskumam ar veselību?

Termins autentisks nozīmē �īsts� un �patiess�. Jūs esat īsts. Jūs esat vienīgi jūs pats, kas esat bijis vienmēr. Ja visā, ko darāt, esat pa�tiess, jūs esat autentisks. Jūs esat �jūs�.

Pamatojumam ir arī otra daļa: autentiskums citos. Mijiedarbo�joties ar otru patieso esību, apstiprinās jūsu patiesais es, � tad pats varat izpausties vairāk un būt vēl viengabalaināka personība. Jūs va�rat dzīvot līdzsvarotu dzīvi, vienādi rūpēdamies kā par sevi, tā arī citiem.

Kā dzīvot autentiski?

Te lieti noder �zelta likums�: jāizturas pret citiem tāpat, kā mēs vēlētos, lai viņi izturas pret mums.

Virspusēji tas ne�ķiet sare�ģīti. Mans dēls Gabriels to izteica īsi:

�Ja es bū�u labs pret citiem, viņi būs labi pret mani. Tas ari no�zīmē, ka es do�u viņiem to, ko viņi grib, viņi dos man, ko es gribu!�

Tomēr te var iebilst. Vispirms mēs nevaram kontrolēt citus ar savu rīcību. Autentiskums sākas ar labu izturē�anos pret sevi, ar savu uzvedību un attieksmi, kas paaugstina mūsu pa�cieņu, kas aktualizē mūsu vērtību sistēmu un kas liek mums justies ar sevi apmierinātam. Ja gribam attīstīt sevī vislabāko es, mums ir jābūt vislabākajam es.

Svarīgi ir attiekties pret sevi ar sirsnību un piedo�anu, rūpēties par savām vajadzībām, būt cēlsirdīgam un ētiskam. Ja mēs iztura�mies pret sevi slikti, piemēram, brokastīs apēdam pārāk daudz saldo virtuļu vai vēnā injicējam heroīnu, vai ienīstam sevi, mēs līdzīgi iztu�ramies arī pret citiem.

Tomēr būt labam pret sevi nenozīmē, ka arī citi izturēsies pret mums labi. Mēs dabūjam to, ko otrs izvēlas dot mums.

Iek�ēji vāji cilvēki būs neiecietīgi pret pārējiem. Mēs nevaram būt jauki vai sirsnīgi, vai piekāpīgi tikai tāpēc, ka gribam, lai tādi būtu citi. Mums ir jābūt tādiem tāpēc, ka tādi mēs jūtamies labi. Auten�tisks dzīvesveids prasa, lai mēs novelkam līniju starp sevi un citiem un nolemjam būt ar cilvēkiem, kuri var izturēties pret mums tā, kā mēs izturamies pret viņiem. Citiem vārdiem, autentiskums sākas ar pa�atbildību, objektīvu attieksmi pret gaidīto.

Tikai pēc tam, kad pilnībā apzināmies atbildību par savu rīcību, varam nonākt pie otrā autentiskuma formulējuma jeb �zelta likuma�. Ja esam pa�atbildīgi, mēs spējam būt atsaucīgi pret citiem. Mēs spē�jam izturēties pret citiem ar cieņu un sirsnību, kas atspoguļo, kā mēs izturamies pret sevi.

Kāpēc pret sevi es ne vienmēr izturos labi ?

Daudzi no mums izturas slikti pa�i pret sevi. Patiesībā � kā mēs izturēsimies pret sevi, tā citi izturēsies pret mums, ja vien nenolem�sim rīkoties savādāk.

Iespējams, ka jūs izturaties pret sevi tie�i tāpat, kā jūsu vecāki izturējās pret jums. Ja jūsu māte pastāvīgi ignorēja jūsu izjūtas, jūs ignorēsit pats savējā. Ja jūsu tēvs lietoja daudz alkohola, jūs vai nu ignorēsit savas vajadzības, vai ari dzersit, un būs līdzīga atkarība.

Ja meklēsit cēloni jūsu vecāku rīcībai, jūs atklāsit, ka viņi izturē�jās pret jums tāpat, kā savulaik viņu vecāki izturēju�ies pret viņiem. Lielākā daļa cilvēcisko rīcību ir standartveida, bet kli�ejas var mainīt.

Kad strādāju ar klientiem, kuri interesējas par savu veselību, es vienmēr lūdzu vīziju, kas paskaidrotu, kādi cēloņi ir viņu neveselī�bai, psihiskām problēmām vai emocionālajai neapmierinātībai. Gan�drīz visos gadījumos es redzu viena vai abu vecāku rīcību, kas ma�nam klientam ir �iemācījusi� kļūt pa�a (un/vai citu) �sakropļotam�. Viens no tipiskākajiem piemēriem bija vīrietis, kur� atnāca pie manis vizītē, jo atkārtoti izstaigāja plau�u karsoni.

Pagāja tikai piecas minūtes, lai noteiktu skaidri redzamo cēloni, kāpēc viņ� nemitīgi slimoja. Gandrīz ik mēnesi viņam bija jādodas komandējumos uz citām valstīm, tāpēc pastāvīgi bija spiests lietot ne�veselīgu ēdienu un elpot piesārņotu gaisu, turklāt organisma dien�nakts ritma izjauk�ana ar vairāku laika joslu �ķērso�anu lidma�īnā traucēja viņa imūnsistēmai atjaunoties. Tomēr vēl redzēju citas vīzi�jas, kas norādīja uz nopietnākiem cēloņiem.

Es redzēju, ka, būdams ārzemēs, viņ� lietoja alkoholu un nar�kotikas un daudz laika pavadīja bāros, iepazīdamies ar gadījuma sie�vietēm. Viņ� nenoliedza, ka tā ir bijis, un paskaidroja, ka viens no iemesliem, kāpēc baidās ārstēties, ir nevēlē�anās atzīties �pusnakts dēkās�.

Es apmulsu. �ā vīra vainas apziņas līmenis bija tik augsts, bet kur� vai kas bija spiedis viņu noticēt, ka �ādi sev kaitēt ir pieņemami? Es lūdzu Dievi�ķo sūtīt vēl vīzijas, un sāka ritēt vesela �kinofilma�.

Ne tikai apstāklis, ka viņa laulība bija nelaimīga, jo tā bija kā viņa vecāku laulības atspulgs. Iemesls, kāpēc mans klients nespēja pa�reizi novērtēt savas veselības patieso stāvokli, slēpās apstāklī, ka viņ� bija pieņēmis savas mātes lomu ģimenē un apprecējis kādu, kura rīko�jās tāpat kā savulaik viņa tēvs. Tēvs bija atkarīgais, atkarīgā bija arī mana klienta sieva. Viņa māte bija upurējusi sevi un savus bērnus, pieļaudama, ka viņas vīrs, kam bija nauda un vara, bija vienīgais no�teicējs ģimenē. Mans klients sekoja mātes pēdās: kad māte satraucās, viņa dzēra, apreiba un flirtēja ar vīrie�iem, tādējādi arī viņas dēls labi pielāgoja mātes mācību un pēc tās dzīvoja.

Kā es varu sevi vienmēr uztvert kā viengabalainu personību, ja jūtos salauzts ?

Tie�ām būs jāiegādājas Kleenex salve�u akcijas, jo lielākā daļa manu klientu pie manis raud un es līdz ar viņiem. Kāds parasti ir asaru iemesls? Tas, ka viņi tie�ām jūtas tuvu sabrukumam.

Ta�u patiesība ir tāda, ka, pirms būt viengabalainam � esamī�bas pilnības stāvoklī, kas ir vienmēr un ir patiess �, mums jāpieņem arī nepilnības, kas ir mūsos un ārpus mums.

Gandrīz katram no mums ir kāds trūkums: varbūt kaunāmies par sevi, varbūt kāda mūsu daļa ir �cietusi sakāvi�, varbūt tikām fiziski mocīti. Nevar sapostīt mūsu esību, bet var ievainot mūsu jūtas, sa�jaukt mūsu domas, vājināt mūsu pārliecību. Daudzi, mēģinādami sa�kārtot savu dzīvi, pieņem �os ievainojumus un iedragātās personības lauskas tiecas salipināt kopā, bet kļūdās. Vārdu sakot, mēs katrs va�ram būt kā saplēsta un nepareizi salīmēta Minga vāze [20] .

Lai atjaunotos, mums �jāsadalās daļās� un pēc tam tās pareizi �jāsaliek kopā�. Vecie māli ir jāpārmaisa, jāattīra un tiem jāpieliek jauna saistviela. Bailes, kas daļas bija saturēju�as kopā, ir jāaizvieto ar citu saisto�o materiālu � uzticību Svētajam Garam, Kuan Yin [21] , die�vi�ķajam, lielajam visam vai kri�nam [22] .

Lai daļas saliktu �pareizā kārtībā�, mums ir jāatzīst, ka esam �no�virzīju�ies no ceļa�. Lai sasniegtu mērķi, es bie�i iesaku divpadsmit soļu programmu, ieskaitot Anonīmo alkoholiķu atbalsta grupu un Alanona organizāciju � palīdzības programmas atkarīgajiem. Pir�mais solis ceļā uz atveseļo�anos ir atzī�ana, ka esam dzīvoju�i nepa�reizi un ka mums ir nepiecie�ama palīdzība, ko var sniegt vienīgi Dievs.

Vai iespējams kļūt fiziski pilnīgi veselam?

Rietumnieki ir pārliecināti, ka, cītīgi strādājot, lietojot Listerine mutes skalo�anas līdzekli, tualetes poda tīrītāju, var dezinficēt fizisko realitāti tik rūpīgi, ka mikrobiem netiks dota ne mazākā iespēja izdzīvot. Es kā pieaugu�o, tā arī mazo aprūpētāja varu bilst tikai vienu � nav nozīmes, cik bie�i es mainu kaķa pakai�us, jo tie, vien�alga, būs jāmaina.

Fiziskajam pilnīgumam vienmēr kaut kā pietrūkst.

Un, ja nu mēs labāk tiecamies pēc fiziskās viengabalainības nekā pēc fiziskās pilnības? Un ko tad, ja esam izvirzīju�i mērķi iegūt vē�lamo, nevis fiziski nevainojamo veselību? Mums ir jāatslābinās un jā�samazina iespējamais stress. Ar nelielu stresa devu mūsu imūnsistēma darbosies labāk: mēs retāk slimosim, vēlēsimies ēst veselīgāk un vairāk vingrot. Pavisam vienkār�i � veselīgs dzīvesveids liek mums sajusties un izskatīties fiziski labāk.

Kāda ir vislabākā fiziskā veselība?

Neviens no mums nevar sasniegt fiziski nevainojamu veselību. Mēs tomēr varam darboties iespējami vēlamākajā līmenī, tas ir � vis�augstākajā fiziskajā, emocionālajā, psihiskajā un garīgajā līmenī, kā dēļ mēs vispār esam.

Kas jādara, lai sasniegtu vislabāko veselību?

Lai indivīds būtu iespējami vesels, ir divas galvenās aktivitātes: pirmais ir darbs, � un nav nekā, kas būtu tam līdzvērtīgs.

Klienti bie�i lūdz atklāt noslēpumu, kā sasniegt teicamu fizisko sagatavotību, un es viņiem vienā laidā atbildu, ka nekāda noslēpuma nav, � ir veselīgi jāēd, labi jāguļ un daudz jākustas. Vienmēr! Jūs ne�varat justies veselīgs un laimīgs, ja jūsu dzīvesveids krasi at�ķiras no ieteicamā.

Ta�u tikpat svarīgs ir arī garīgums. Mūsu gars ir mūsu fiziskā ķermeņa partneris, kas ir pilnvarots veidot un virzīt mūsu fizisko es. Garam ir nepiecie�ams veselīgs un kopts cilvēka ķermenis, jo tam ir jāīsteno mūsu garīgais uzdevums. At�ķirībā no ķermeņa iespējām garam ir pieejamas smalkās enerģijas un palīdzība, kāda nav saņe�mama caur fizisko dimensiju. Gars spēj atvērties virzībai, Dievi�ķa�jam spēkam un dziedino�ajai enerģijai, kas nepiecie�ams labai veselī�bai un veiksmīgai dzīvo�anai.

Kad mūsu gars ir pilnībā vienots ar ķermeni, daudz kas �ķietami neiespējamais kļūst iespējams, pat fiziski brīnumi ir iespējami, jo mūsu garam, veicot savu uzdevumu pasaulē, ir dota Dievi�ķā atļauja mainīt mūsu fizisko ķermeni, ja tādēļ rezultātā mēs vieglāk īstenosim savu garīgo uzdevumu.

Kas ir tie manu veselību nosako�ie fiziskie faktori?

Mūsu labāko fizisko veselību noteico�ie faktori ir īsti un nosa�kāmi, un tie ir:

*���� Gēni.

*���� Epiģenētika (sk. 8. nodaļu).

*���� Ģimeniskā sistēma.

*���� Spējas dziedināt un vadīt emocijas (par to būs runa tālāk �ajā nodaļā).

*���� Garīgās spējas un dotības (sk. turpmāk �ajā nodaļā).

*���� Atklāsme un laimes dalījums (turpmāk �ajā nodaļā).

*���� Garīgā pārliecība (turpmāk �ajā nodaļā).

*���� Dzīvesveida pareizā izvēle � diēta, vingro�ana, laiks mācībām un atpūtai, darbs, attiecības un apcere.

Ir daudzas uz labu veselību kā pamatu balstītas metodes, kas var veikt labvēlīgas pārmaiņas augstākminētajās jomās. Alopātiskas* me�todes � ķirurģija, medikamenti, medicīniskā ārstniecība, diēta un vingro�ana. Holistiskais** process ietver augu izmanto�anu, uzmanības pievēr�anu emocijām un ticībai, un enerģijas ārstē�anu. Ir iespējama arī alopātisko un holastisko meto�u apvieno�ana. Viens no tādiem procesiem var būt enerģijas ārstē�ana. Enerģijas ārstē�anas praktizētāji slimības redz kā enerģētisku nelīdzsvarotību, un tad viņi izmanto sub�stan�u, domu, aktivitā�u un gara enerģiju, lai līdzsvarotu izkropļoto enerģiju, kas nepiecie�ams, lai tiktu sasniegts viens veselums. Enerģi�jas ārstē�ana un garīgā līdzdarbība bie�i var radīt neparastas un brīnu�mainas pārmaiņas, tāpēc parasti līdztekus tām nepiecie�ama lēna un ilgsto�a veselības stiprinā�anas meto�u pielieto�ana.

Vai es varu piedzīvot brīnumu nepūloties?

Da�kārt tā notiek. Nesen es lūdzos līdz ar klientu, kuram bija �et�ras pamatīgas problēmas, ieskaitot sare�ģījumus veselības un finan�u jomā. Mēs lūdzām Dievi�ķo iejaukties, un stundas laikā pēc seansa no

� Alopātija � termins, ko ieviesis homeopātijas pamatlicējs Zāmuels Hānemais (1755-1843), vācu ārsts, lai apzīmētu visas tradicionālās ārstē�anas metodes, kurās viņ� saskatīja principu �ārstē ar pretējo�.

'* Holistiskās medicīnas sistēma daudzviet tiek dēvēta par alternatīvo me�dicīnas sistēmu at�ķirībā no tradicionālās Rietumu medicīnas. Holistiskā ārstē��ana ir jāsaprot kā dziedinā�ana, kas vērsta uz personu kā vienotu veselumu ar tās fiziskajām, emocionālajām, sociālajām un garīgajām vajadzībām, lai sagla�bātu ķermeņa dabisko līdzsvaru un tā atjauno�anu.

klienta saņēmu e-pasta ziņu: visi negatīvie apstākļi bija pazudu�i, un piepe�i viņa dzīve no sliktas bija pārvērtusies par labu. Tomēr nejau�i uzzināju, ka viņ� bija gadiem ilgi �strādājis pie savām problēmām� � pētījis to cēloņus pagātnē, kā ari mainījis savu dzīvesveidu, centies da�rīt visu iespējamo, lai kļūtu par savu patieso es.

Labāku fizisko veselību iegūsit, ja pats centīsities; piemēram, reiz es strādāju ar klienti, kurai bija liekais svars. Sieviete svēra 300 mār�ciņas [23] ! Viņa bija dzirdējusi, ka es strādāju ar diētas problēmām un ka mani klienti ar laiku zaudē lielu daļu liekā svara. �I izvēlīgā kliente gaidīja metafizisku izārstē�anu, iegūstot labu veselību, un viņa vēlējās to tūlīt pat.

Kliente bija nepatīkami pārsteigta, pat saniknojās, kad viņai sa�cīju, ka ar savām gai�reģes spējām nespēju panākt, lai viņa uzreiz zau�dētu liekās mārciņas, tomēr viņa solījās mainīt ē�anas paradumus un vingrot.

�Kāpēc jūs nevarat to izdarīt tūlīt?� viņa tomēr nesaprata.

Es paskaidroju, ka ir iespējams veikt zināmas darbības, ieskaitot vizualizē�anu, atgrie�anos iepriek�ējās dzīvēs un atklāt viņas problē�mas dziļākus cēloņus, kā arī izvērtēt viņas pārtikas izvēli, nolasot in�formāciju no �akrām. Beidzot viņa ieinteresējās, un es viņai ieteicu izlasīt manu grāmatu �Kā ar �akru palīdzību tikt pie ideāla ķermeņa�, kas daudziem ir palīdzējusi pa�iem pārbaudīt savas �akras un attie�cīgi tās �barot� ar pareizu diētu, vingrojumiem un labām domām. Kad es piebildu, ka visām �īm metodēm tomēr zināms laiks būs jāvelta, mana kliente sadumpojās:

�Tad neko nedarī�u!�

Viņai ieteicu atgriezties, kad viņa būs sevī ieguldījusi enerģiju un būs varējusi atbrīvoties no sava pārlieku liekā svara.

Kā var gūt fizisku dziedinā�anu vai fiziskas pārmaiņas ar garīgu līdzekļu palīdzību?

Reizēm mūsu ķermenis ieņem vēlamāku stāvokli tāpēc, ka mums palīdz mūsu patiesais Es vai mūsu gars. Gadās, ka viss notiek kā brī�nums. Es atceros, kā strādāju ar klienti, kurai bija smags artrīts. Vī�zija pauda, ka viņas muskuļus savelk dusmas un ka tās izraisa iekai�sumu, kas savukārt rada labvēlīgus apstākļus slimībai. Ieteicu lūgt Dievu, lai izdziedina.

Sievieti piepe�i pārņēma piedo�anas jūtas � piedot sev un citiem. Balss runāja ar viņu, paziņodama, ka nav pat iemesla lūgt piedo�anu, jo viņa vienmēr ir tikusi un joprojām tiek mīlēta. Artrīts pazuda.

Da�reiz mūsu gars � un Lielais Gars � sagādā brīnumu visne�gaidītākā veidā. Jā, enerģijas dziedinā�ana var ietekmēt ārstē�anās gaitu, simptomu maiņu vai pēk�ņi iepriek� nekad nepieredzētu fizis�kās pilnības līmeni. Tomēr bie�i tā nenotiek.

Brīnumu mēs saņemam da�ādos veidos, piemēram, jūs iepazīs�taties ar jaunu draugu, uzlabojas pārējo attieksme pret jums, necerēti sastopat jaunu mīlestību vai piepe�i vēlaties kaut ko mainīt sevī. Es bie�i brīdinu klientu nerunāt par iecerēto un būt pateicīgam par to, ko saņem.

Reiz man bija kliente ar ģenētiski iedzimtu slimību, ko tautas va�lodā dēvē par kaulu sabruk�anu, � pat mazākais trieciens var salauzt kaulu. Kā varat iedomāties, slimība ierobe�oja viņas kustības. Sieviete nebija precējusies, bija ar lieko svaru un nelaimīga, un tad atnāca pie manis un lūdza palīdzēt.

Viņa cerēja uz fizisku ārstē�anās kursu � pilnīgu, idealizētu, tūlītēju ārstē�anu. Informācija, ko saņēmu vīzijā, neko tādu nesolīja. Es redzēju Pateicības dienas* tītaru, kas dalī�anas brīdī aizdegās. Secināju, ka ma�nai klientei ir jāskaita lūg�anas, un, ja viņa to darīs, sekos pārsteigums.

Kliente pārāk nepriecājās par vīzijā redzēto un tā skaidrojumu, tomēr piekrita darīt visu, ko teik�u. Iedevu viņai pildspalvu un pa�pīru un lūdzu uzrakstīt visu, par ko viņa ir pateicīga. Da�us piemērus pēc nojautas pateicu priek�ā. Viņa pateicās savam sunim un saviem draugiem, savai drosmei tikt galā ar grūtām situācijām, pateicās pa�vasara gaisam un puķēm, kuras, pēc ziemas iestājoties siltam laikam, viņa audzēja. Virpinādama �īs jaukās domas, sieviete pēk�ņi sāka trī�cēt, ko�i piesārta, un es izbijos. Vai viņai ir sirdslēkme? Nervu sabru�kums? Jau gatavojos izsaukt ārstu, kad viņa izgaisināja manas ba�as.

�Nē, nē,� viņa atvilka elpu. �Ar mani viss ir kārtībā! Patiesībā es pirmo reizi jūtos lieliski!�

Kā kliente pastāstīja nākamajā reizē, viņa nebija izārstēta, kaulu sabruk�anas slimība pilnībā nepazuda, ta�u viņas mugurkauls sāka iztaisnoties. Tas atviegloja ie�anu, un solis kļuva raitāks. Tagad viņa varēja uzsākt vingro�anu, ko iepriek� nespēja. Viņa zaudēja lieko svaru un sāka ēst veselīgāku pārtiku. Juzdamās un izskatīdamās labāk, viņa pievērsa lielāku uzmanību apģērbam. Viņa satika vīrieti, kur� vi�ņai ļoti iepatikās un ar kuru apprecējās.

Mēs nevaram pārbaudīt, ko mūsu gars spētu vai nespētu, bet va�ram būt atvērti brīnumam, kas ir pati dzīve.

Kā zinā�u, vai mana fiziskā kaite ir izārstējama?

Jūs to nezināsit. Tomēr, noskaidrojot cēloni, kas ir problēmas pa�matā, uzsāksit dziedinā�anu, � vienalga, vai tā ir fiziska, emocio�nāla, psihiska vai garīga kaite.

Kā uzzināt, kas varētu paaugstināt fiziskās ārstē�anas iespējas?

Izmantojiet savu intuīciju. Intuīcija jūs savieno ar Dievi�ķo un ar jūsu garu. Pārlasiet 8. nodaļā par garīgajām dotībām un nosakiet, kā�das dotības jums izpau�as spēcīgāk. Izmantojiet �īs spējas lūgt at�klāsmi Dievi�ķajam. īss apraksts, kā to var veikt.

Ja jums ir pirmās �akras spējas (dotības):

Meklējiet fizisku signālu. Pārbaudiet sava ķermeņa izjūtas, lai no�teiktu, kāda iedarbība liek justies labāk. Cilvēki ar pirmās �akras do�tībām vislabāk padodas fiziskajai ārstē�anai.

Ja jums ir otrās �akras dotības:

Vērsiet uzmanību uz izjūtām. Pārdomājiet, kādas aktivitātes, ārstē��anas vai dziedinā�anas metodes jums varētu būt vispiemērotākās. Meklējiet un tieciet galā ar jebkurām nomāco�ām sajūtām.

Ja jums ir tre�ās �akras spējas:

Pārskatiet savas domas un sajūtas. Lūdziet Dievi�ķo sūtīt infor�māciju, kas palīdzētu izvēlēties vislabāko rīcības veidu.

Ja jums ir ceturtās �akras dotības:

Analizējiet attiecības ar pārējiem cilvēkiem, � tajās atradīsit infor�māciju un dziedēsiet sevi. Meklējiet uzticamus cilvēkus vai garīgos padomdevējus atklāsmei.

Ja jums ir piektās �akras dotības:

Mutiski sazinieties ar sev pazīstamiem cilvēkiem; vēsts pa radio, caur mūziku, no garīgajiem pavadoņiem.

Ja jums ir sestās �akras dotības:

Jūsu starpnieks būs vīzija. Vēsti burtiski varēsit nolasīt kā no zi�ņojumu dēļa vai arī saņemsit tēlus uz jūsu apziņas ekrāna, kā tas no�tiek ar mani.

Ja jums ir septītās �akras dotības:

Kontaktējieties ar Dievi�ķo. Jūs esat garīgs cilvēks, un intuīcija jums pakļaujas. Lūdziet vai meditējiet.

Ja jums ir astotās �akras dotības:

Sazinā�anās ar garu pasauli ir jūsu talants. Vēstis no citām būt�nēm, enerģijām, eņģeļiem un miru�o dvēselēm jums ir pieejamas, kad esat gatavs tās saņemt.

Ja jums ir devītās �akras dotības:

Sekojiet saviem ideāliem. Ikreiz jūs vadīs savai dzīvesdarbībai svarīgāko noteikumu izvirzīta izpratne un zinā�anas par savas rīcības pareizību.

Ja jums ir desmitās �akras dotības:

Lai gūtu informāciju, izmantojiet savu spēju sazināties ar dabu: putni, dzīvnieki, koki un dabas spēki var norādīt jums, kas jādara. Tā kā esat dabas izjūtas cilvēks, apsveriet dabiskākos dziedniecības veidus.

Ja jums ir vienpadsmitās �akras dotības:

Ievies pārmaiņas. Lieto savas līdera dotības un prasi palīdzību, kad un kur tev tā ir vajadzīga.

Ja jums ir divpadsmitās �akras dotības:

Jums pa�am ir savs vienreizējais zinā�anu ceļ�. Dodieties pa to uz priek�u un ticiet tam, ko dzirdēsit, redzēsit, sajutīsit vai uzzināsit.

Vai garu pasaules būtnes palīdz manai fiziskajai labklājībai?

Noteikti. Daudzi gari, ieskaitot miru�o tuvinieku garus, eņģeļus, dabas būtnes un Dievi�ķo, rīkojas saskaņā ar savu pienākumu palī�dzēt dzīvajiem. Citkārt rūpējas par garīgo, reizēm arī par fizisko dzie�dinā�anu.

Da�reiz garīgie pavadoņi burtiski novēr� nelaimi. Pie manis at�nāca pavecāks kungs, kur� stāstīja, ka pirms da�ām dienām viņ� �ķēr�sojis ielu, kad piepe�i parādījusies automa�īna, kas tuvojās lielā ātrumā. Tad viņ� jutis, ka pēdējā mirklī viņu �paceļ spārnotas būtnes un no�liek� ielas malā, � eņģeļi izglāba viņa dzīvību.

Cits klients stāstīja, kā pie Dievmātes statujas lūdzis Dievi�ķo. Viņa meita bija slima, smagi slima, � patiesībā visi domāja, ka tu�vāko stundu laikā meitene mirs. Lūgdams mans klients piepe�i saju�tis istabā vēsmu un dzirdējis iedziedamies sarkanrīklīti, lai gan ārā bija dziļa ziema. Pēk�ņi meita pacēlusi galvu, noklepojusies un piecē�lusies no gultas. Viņa bija pilnīgi izdziedināta.

Kas attiecas uz mani, es vienmēr lūdzu Dievu un Jēzu Kristu, lai man palīdz dziedināt cilvēkus. Man patīk vērsties pie Augstākajiem, jo ir arī daudzas būtnes un enerģijas, kas var drīzāk ievainot, nekā palīdzēt. Dievs norāda man pareizo �mediķi�, un es varu uzticēties Viņam vai Tam, kas parādīsies.

Reiz es pieņēmu klientu ar �ausmīgām pinnēm: nabaga zēna seju klāja rētas un strutojo�as pūtes. Gars, kas parādījās pēc manas lūg�a�nas, bija seno laiku ķinie�u ārsts. Gars �uz�ļāca� uz zēna sejas kādu enerģētisku augu koncentrātu. Zēna seja kļuva ko�i sarkana un vaib�sti sastinga. Pēc da�ām dienām zēns man piezvanīja. Viņa sejas āda bija gluda un tīra, pat ne pēdas no rētām.

Da�i garīgie pavadoņi pavada cilvēku kā viņa dzīves ceļa aug�up�ejā, tā ari kritumos. Es strādāju ar mazu slimu puisēnu, kur� diem�ēl nomira, bet, kā viņ� sacīja, nāves nebaidīdamies. Zēnam esot vilks, kas visur ejot ar viņu. Kad viņam sāpot, vilks elpojot sejā, un sāpes rimstot. Zēna māte man pastāstīja, ka tie�i mirkli pirms aizie�anas zēns piecēlies gultā sēdus un sacījis:

�Māmiņ, viss ir kārtībā! Vilks ir ar mani!�

Nākamajā mirkli puisēns ar mierīgu sejas izteiksmi ieslīdzis komā un dienu vēlāk nomiris.

Kā jūs uzskatāt, kas lielākoties ir iemesls fiziskām slimībām?

Esmu pārliecināta, ka 80% no visām fiziskām slimībām un vese�lības traucējumiem izraisa citu enerģijas.

Nav jau tā, ka kāds tī�uprāt vēl mums ļaunu. Fiziskās īstenības pamatā ir smalkā realitāte, un tai nav robe�u. Tā var koncentrēties, izplesties, pārveidoties, ignorēt vai radīt enerģiju, kas spēj ietekmēt fizisko pasauli un pakļauties citiem līmeņiem.

Da�as smalkās un psihiskās enerģijas ir pozitīvas un ceļ dzīves vērtības � tādas kā labas domas un mīlestības darbi; da�as ir negatī�vas un var radīt lielu ļaunumu.

Reiz, vadīdama mācības seminārā, kurā piedalījās simts cilvēku, uzskatāmi parādīju negatīvās enerģijas iedarbības spēku. Ataicināju vienu dalībnieci uz skatuves un pielietoju kinēzisko metodi.

Kinezioloģija pārbauda muskuļu stingrību. Mierīga un atbalsta enerģijai pakļauta cilvēka muskuļi paliek stingri. Ja viņa izstiepto roku paceļ uz aug�u, tā neatslābst. Atceļot kompromisa elementu, mus�kuļi zaudē stingrību, un izstiepto roku tad var viegli nospiest uz leju.

Eksperimenta laikā 98 no 99 skatītājiem lūdzu �izmēģinājuma trusītim� sūtīt labas domas, bet vienu uzaicināju domāt ļauni. Izrādī�jās, ka viena negatīvā doma pārspēja visu pārējo labās domas, un sie�viete uz skatuves nekavējo�i zaudēja muskuļu stingrību.

Citu cilvēku negatīvā enerģija spēj mūs ievainot: viņi var mūsos izraisīt sliktas izjūtas, posto�as domas un zemu pa�apziņu. Viņi var pārliecināt, ka Dievi�ķais mūs nemīl. �ī negatīvā enerģija var pie�spiest mūs izvēlēties nepareizu dzīves mērķi, novirzīt mūsu iedzim�tās garīgās spējas. Patiesībā viņu negatīvā enerģija nav varenāka par pozitīvo, bet tai ir zemāka vibrācija. Tā �ķiet varenāka, jo mēs neap�zināti lielāku uzmanību pievēr�am sliktajām ietekmēm.

Destruktīvās enerģijas izstaro cilvēki un gari, un citas būtnes ap mums. Tādi cilvēki var arī nedzīvot tie�ā mūsu tuvumā, arī citas būt�nes vai radījumi var būt no citas pasaules. Enerģijai nav robe�u, tā pārvietojas zibenīgi.

Kāpēc esam neaizsargāti pret negatīvām enerģijām ?

Kaitīgu enerģiju ietekmei visbie�āk tiekam pakļauti jaunībā. Da��ādas psihiskās enerģijas tī�i iekļūst da�ādās �akrās un pieskaņojas to svārstībām; piemēram, fiziskās enerģijas ir reģistrētas pirmajā �akrā. Caur �o �akru ir iespējams mantot kādu slimību no vecākiem, ja māte/tēvs nav savlaicīgi atrisināju�i savu problēmu.

Psihiskā enerģija �akrās var pārveidoties fiziskā matērijā: piemē�ram, vecāku saaukstē�anās var pēk�ņi ieperināties mūsu organismā. Vissliktāk ir, ka vecāku vēzis var darīt to pa�u.

Vispār vieglākais veids, kā noteikt, kura no mūsu �akrām saista sve�u enerģiju, ir pārzināt �akru izvietojumu ķermenī un pievērst uz�manību, ko katra no tām parāda. Norādījumi tabulā jums palīdzēs.

* 2,54 cm *� 30,48 cm

* 45,72 cm

Enerģiskās aizsardzības �ola� vai �piramīda�.

Ja jūs man dotu vienu padomu attiecībā uz fizisko veselību, kāds tas būtu?

Izmantojiet visas iespējas veselīgai izvēlei visās jūsu dzīves jomās.

Emocionālā un garīgā veselība

Kas ir emocionālā veselība?

Mēs esam emocionāli veseli, ja kontrolējam savas jūtas un tās at�bilsto�i izpau�am. Nav labu vai sliktu izjūtu, ir vienīgi pozitīvs vai negatīvs to izmantojums.

Kas ir jūtas?

Jūtas ir ķermeņa ziņne�i. Tās vēsta, kas notiek mūsu ķermenī, un savieno mūsu dvēseli ar fizisko realitāti.

Neraugoties uz to, cik daudz jūtu veidu mums zināmi, ir vienīgi piecas jūtu grupas. Katra no tām ziņo, kas notiek mūsu ķermeni un ap to.

Dusmas uzvedina uz domām, ka kaut kas vai kāds ir patvaļīgi pārkāpis mūsu robe�as un mums ir vajadzība labāk nostiprināt aiz�sardzību.

Bailes atklāj, ka kaut kas vai kāds mūs apdraud un mums ir jādo�das vai nu uz priek�u, vai jāatkāpjas, vai jāpaiet malā.

Skumjas pau�, ka esam zaudēju�i kādu vai kaut ko mums ļoti nozīmīgu. Tomēr tās norāda, ka attiecīgos apstākļos nesaredzam dziedino�o mīlestības spēku.

Laime. Tās izjūta norāda, ka esam saņēmu�i vairāk par cerēto.

Pretīgums pau�, ka kaut kas vai kāds, ar ko esam saskarsmē, mums ir slikts/nepieņemams un mums ir sevi nekavējoties jāattālina.

Vai ievērojāt, cik daudz praktisku padomu var sniegt katra no �im jūtām? Savā darbā es vienmēr meklēju jūtas, kas var slēpties zem problēmas � vienalga, kāda veida tā ir �, lai novērtētu, vai klientam ir jūtas, kas varētu norādīt uz problēmas iespējamo risinājumu, pat ja tās ir nomāktas vai tiek apzināti neievērotas.

Vai emocijas ir tas pats, kas jūtas ?

Emocijas ir doma plus jūtas. Parasti domas vai pārliecības klejo pa mūsu prātu un tā sistēmām neatkarīgi no jūtām. Emocijas un domas apvienojas, kad nonākam dzīvību apdraudo�ā situācijā.

Iedomājieties vilcienu, kas traucas jūsu virzienā, bet jūsu kurpes saite ir aizķērusies sliedes pārmijā. Situācija ir bīstama. Kas notiek?

Doma � vilciens ir bīstams � savienojas ar bailēm un izraisa emocijas, kas organismā rada adrenalīnu. Jūs zibenīgi domājat, zau�dējat kurpi un nolecat no slie�u ceļa.

Kad bīstamā situācija ir beigusies, mūsu ķermenis spēj atdalīt pārliecību no jūtām, � kā tad, kad vilciens ir aizbraucis garām un jūs apzināties, ka esat dro�ībā sveiks un vesels. Ta�u tā notiek ne vienmēr. Varbūt jums ir bijusi negatīva pieredze saistībā ar vilcie�niem, kad bijāt vēl bērns, vai iepriek�ējā dzīvē, un draudo�o briesmu tuvums sabiezē emocijas. Zemapziņā jūs vienmēr apvienojāt domu � vilciens ir bīstams � ar bailēm, un ikreiz, kad paskatāties uz vil�cienu � pat uz rotaļlietu �, jūs pārņem raizes. Riska situācijā jūs sastingstat vai pārņem �ņaudzo�a sajūta, un tas var nopietni apdrau�dēt jūsu laimi un veselību. Emocijas, ko rada bailes no vilcieniem, ir viena lieta, bet kā ir ar bailēm no ārstiem � vīrie�iem vai sievietēm? No darba? Iesīkstējusī pārliecība ķermeņa iek�ienē paralizē sajūtas, un pēc laika slēptās sajūtas var izpausties kā nopietna slimība.

Kā jūs kā gai�reģe nosakāt neskaidrās emocijas un jūtas?

Saviem klientiem es spēju vizualizēt:

*���� Iestrēgu�as vai apspiestas jūtas.

*���� Traucējo�as domas.

*���� Apspiestas emocijas.

*���� Citu cilvēku jūtu ietekmi uz domām un emocijām.

*���� �Pazudu�as� jūtas, domas vai emocijas.

*���� Nomāktību un uztraukumu.

Apspiestas vai iestrēgu�as jūtas garā redzu kā duļķainas, nejaukas vai bezkrāsainas. Tās duļķojas kaut kur cilvēka enerģētiskajā sistēmā vai ap to, vai ķermenī. Vēzis, piemēram, uzrādās trīs da�ādās neglītās krāsās. Atkarībā no krāsas varu noteikt vē�a metafizisko diagnozi un ieteikt enerģētisku risinājumu. Es uzskatāmi parādī�u, ko ar to do�māju, jo viena vē�a veida analizē�ana notiek līdzīgi, kā risinu gandrīz ikkatru problēmu.

Tum�i zila vai melni ēnota enerģija norāda, ka vēzis var būt cēlies no fiziskiem toksīniem un, iespējams, slēptām emocijām. Ja parādās �āda aina, es Dievi�ķajam lūdzu sīkāku informāciju. Kas ir fiziskā indlguma avots? Un kad notika �ī slimības izraisītāja iekļū�ana? Ne�sen vai senāk? Reiz �os jautājumus uzdevu par klienti, kurai bija krūts vēzis, un saņēmu vīziju � zīmuli ar gadskaitli 1964. Jautāju klientei, vai viņa ir saskārusies ar svinu? Sieviete atbildēja, ka jā � bērnībā lauku mājās. Viņa bija dzimusi 1964. gadā.

Nākamais jautājums bija par jūtām. Vai ir kādas apspiestas jūtas, uz kurām kāda persona nav atsaukusies? Vai varbūt ir �zudu�ās jū�tas�, jūtas, ko vajadzēja izdzīvot kā traumatiskas vai kā sare�ģītu pie�redzi, bet kuras tiku�as noraidītas, jo bija uzskatītas par pārāk biedē�jo�ām, lai pieņemtu.

Es spēju sajust otra cilvēka jūtas, arī tās, kas ir apslāpētas. Garā es cilvēkā redzē�u tuk�u vietu tur, kur vajadzēja būt jūtām, un garu auklu, kas atgādina dārza �ļūteni un kas ved pie zudu�o jūtu �tiesī�bām pastāvēt�. Es sekoju auklai un atklāju zudu�ās jūtas, � enerģijas sistēmā da�iem cilvēkiem tās izskatās kā liels, uztūcis sve�ķermenis. Daudz nelaimju (ieskaitot vēzi, sirds slimības, emocionālas un psihis�kas veselības problēmas) rodas no citu cilvēku ļaunajām jūtām.

Reiz strādāju ar klienti, kurai vēderā attīstījās sarkoma. Audzēja vidū pamanīju uztūku�u sarkanas enerģijas milzeni un jautāju sievie�tei, vai viņu bērnībā kāds ir sitis. Sarkans bie�i norāda uz dusmu klātbūtni. Viņa atbildēja, ka jā, bērnībā brālis mēdzis māsu iekaustīt. Un viņa ierastākā vieta māsas ķermenī? Vēders. Mēs lūdzām Dievi�ķo atbrīvot brāļa ļauno enerģiju, kas raidīta uz māsas ķermeni ikreiz, kad viņ� tai sita. Tiklīdz brāļa enerģija pazuda, mana kliente izplūda asarās. Pēc vairākām dienām viņa man piezvanīja un teica, ka jūto�ties ļoti nobēdājusies. Ta�u nākamajā reizē, kad viņa ieradās pie ārsta uz pārbaudi, atldājās, ka sarkomas ļaundabīgums viņas vēderā bija pazudis.

Mans kā gai�reģei galīgās diagnozes novērtējums ir balstīts uz kon�centrē�anos, kas cilvēkā var radīt emocionālu spriedzi. To darīdama, es domās sarunājos ar cilvēka �ūnām. Da�reiz tās izlec no vē�veidīgā audzēja kā īstas būtnes. Da�reiz tie ir citi radījumi vai enerģijas, kas apsēdu�as cilvēka ķermeni un izraisīju�as saslim�anu ar vēzi. Citreiz uzrodas radījumi, kas radīju�i vē�a slimniekā negatīvo enerģiju.

Kādā citā gadījumā parādījās klienta māte baltā priek�autā ar lielu koka karoti rokā. Pirmajā mirklī nodomāju: kāda mīļa mamma, kura gatavo pusdienas, � bet nē, sieviete ar karoti slānīja manu klientu! Atldājās, ka viņa bija mājsaimniece, kas ienīda savu dzīvi. Viņa vār�diski pārmeta manam klientam, ka piedzimstot viņ� esot sagandējis viņas izaugsmi karjerā, un mans klients bija iek�ēji nolēmis, ka ir bez�vērtīgs cilvēks. Lai gan audzējs nepazuda, tomēr, atlai�ot negatīvās do�mas, klients varēja mierīgi sagaidīt nāvi.

Kā jūs atklājat slēptu depresiju vai nemieru ?

Gai�redzībā ir iespējams redzēt daudzas zīmes, kas norāda uz depresiju vai nemieru. Parasti depresija parādās cilvēka ķermenī kā melns kvadrāts, kas satur depresijas cēloni. Es strādāju ar klienti, kuru kop� bērnības māca depresija. Izpētot melno �kasti� viņas olnīcās, no�nācām pie slēdziena, ka viņas māte bija mēģinājusi veikt abortu. Kad mana kliente vēlreiz pārdzīvoja dzemdē izciestās �ausmas un lūdza Dievi�ķajam pēc mātes mīlestības, depresija pazuda.

Nemiers izskatās pēc spirāles vai riņķa līnijas, kas nepakļaujas kontrolei. Tāds simbols vienmēr norāda uz bailēm par nākotni. Es palīdzu klientiem izsekot �o spirāli, lai mēs bailēm varētu piespiest atvērties un atklāt to izcelsmi. Kāda mana kliente, piemēram, raizē�jās par savu naudu. Viņa bija pārliecināta, ka viss beigsies tādējādi, ka dzīves nogali viņa pavadīs bez līdzekļiem dziļā nabadzībā. Es mu�dināju viņu iztēloties savu baiļu avotu, un viņa redzēja savu tēvu, kur� bija tiktāl nodzēries, ka mira vientulībā un nabadzībā. Mēs lū�dzām Dievi�ķo sūtīt dziedinā�anu tēva dvēselei, un mana kliente ne�kavējoties atbrīvojās no sava nemiera.

Vai tie�ām iespējams saslimt no domām vien?

Noteikti. Mūsu prāts valda pār mūsu ķermeni un mūsu domas valda pār mūsu prātu.

Nocebo efekts ir zinātniski pierādīts tāpat kā placebo efekts [24] . placebo efekts � tāpat kā tā dubultnieks nocebo efekts � iedarbojas, pārliecinot mūsu prātu. Placebo efekts ir mūsu prāta pārliecinā�ana, ka neitrāla substance spēj dziedināt. Nocebo dara pretējo � tas �pie�runā� prātu, ka neitrālā substance var padarīt mūs slimus. Domas darbina mūsu ķermeni tāpat kā visu pasauli.

Ir pierādīts, ka laimīgi cilvēki ir veselīgāki. Viņi ātrāk atlabst pēc slimības vai operācijas. Viņiem ir vairāk draugu � vēl viens iemesls, kāpēc viņi ir laimīgi.

Vārda �laimīgs� pamatnozīmes ir �veiksmīgs� un �priecīgs�. Vese�lums ir atvasināts no vārdiem ar nozīmi �veselīgs�, �svēts� un �labklājīgs�. Apziņa, ka jau esam veselums � nav svarīgs mūsu fiziskais stāvok�lis � liek mums sajusties laimīgiem. Sajūta, ka esam laimīgi un veik�smīgi, uzlabo mūsu labklājību. Pieļaujot, ka mūsu ķermenis ir svēts un ka fiziskā pasaule ir svētīta, tiek sasniegti abi mērķi.

Kā jūs dzīvotu, apzinoties, ka jūsu ķermenis ir svēts? Laimīgs cilvēks ir uzticīgāks, mīlo�āks pret savu ķermeni nekā nelaimīgs.

Reiz es strādāju ar klienti, kurai bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Ārsti atteicās viņu ārstēt, jo sievietes ķermenis bija kā noklāts ar ļaundabīgajiem audzējiem. Ārsti ieteica samierināties un gatavo�ties nāvei. Slimniece atnāca pie manis.

Ari ārēji kliente nebija īpa�i veselīga, � viņa bija aptaukojusies un ļoti nevī�īgi ģērbusies �, tomēr neatstāja iespaidu, ka būtu tuvu mir�anai. Es pajautāju, vai viņa ir konsultējusies ne tikai ar savu ārstu. Viņa atbildēja, ka vērsusies ari slavenajā Minesotas universitātes Mayo klīnikā un vēl citur, � visi esot teiku�i, ka viņa ilgi nenodzīvos.

Savā apziņā dzirdēju balsi � kā sapratu, Dievi�ķā balsi �, kas sievietei jautāja:

�Tātad, vai tie�ām vēlies justies laimīga?�

Acīmredzami pārsteigta, sieviete samirk�ķināja acis, tad atbildēja: �Jā.�

Mēs nerunājām par viņas slimību vai iespējamo ārstē�anos, vai par viņas tuvo nāvi. Es ieteicu, lai viņa nokārto mantojuma doku�mentus, ko vienmēr ir gudri darīt. Mēs runājām par visu, ko viņa vē�lētos dzīvē padarīt. Viņai patika krokets, patika cept, patika strādāt. Es viņai ieteicu to visu turpināt un sevi iepriecināt.

Viņa atgriezās pēc �etriem gadiem, joprojām pārāk korpulenta un bezrūpīga apģērba izvēlē, ta�u � dzīva. Viņa teica, ka bija baudī�jusi savu dzīvi, tomēr sāpes vēderā bija pastiprināju�ās, un viņa atkal atsākusi regulāri apmeklēt ārstus. Viņas rentgenuzņēmums bija pār�steidzis ārstus: viņi nesaprata, kā sieviete vēl joprojām dzīvo � viņas ķermenis bija ļaundabīgo audzēju pārpilns.

Kad kliente ieradās uz kārtējo seansu, es viņai pajautāju, par ko viņa vēlas runāt. Sieviete atbildēja, ka iepriek�parakstītās laimes re�ceptes esot biju�as tik iedarbīgas, ka viņa ir apņēmusies tās atkārtot, lai nodzīvotu vēl kādus gadus. Mēs pārskatījām viņas aktivitātes un pievienojām vēl da�as. Ir pagājis gads, un viņas vedekla, nesen iera�dusies pie manis uz seansu, pastāstīja, ka mana �vē�a apsēstā� kliente ir mierīgi atstājusi �o pasauli.

Ja ir kāds apstāklis, kas man būtu jāatceras par manām sajūtām un domām, kas tas, iespējams, būtu?

Jūtas un domas ir pozitīvas. Tās palīdz mums sadzīvot ar īste�nību. Par problēmām tās kļūst vienīgi tad, kad tās, saplūzdamas ar emocijām, liek mums iestigt.

Ja ir hroniskas grūtības, pārbaudiet emociju stingrību attiecībā pret jūtām, kas vienmēr ir kopā ar sajūtām. Atcerieties situāciju, kurā emocijas ieņēma pirmo vietu, un pārdomājiet, kas no tā ir secināms. Jūtas atbrīvosies no domām un jūs � no pagātnes.

Kāpēc mana dzīve ir bijusi tik grūta?

Tas ir tāds svarīgs jautājums, par ko domā lielākā daļa no mums, pat ja skaļi par to nerunā. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka dzīve pa�tie�ām ir grūta � vairāk ir cie�anu nekā prieka.

Tas tādēļ, ka dzīve tie�ām ir grūta. Mums pieder mūsu brīvā griba, bet tūksto�iem evolūcijas un pieredzes gados cilvēce kolektīvi ir pie�ņēmusi veselu klāstu likumu un noteikumu, kas dzīvi nevis atslogo, bet noslogo. Mēs neapzināti pieņemam mantkārību, ļaunumu, ciet�sirdību un citus kaitīgus spēkus kā valdo�us un bezmaz vai kultivē�jam varmācību un vardarbību.

Mēs esam atkarīgi no tādas attieksmes.

Lai samierinātos, daudzi pievēr�as atkarībām, ļaunprātīgi iz�mantojot kā citus, tā arī sevi, mēģinot nedomāt par pārestībām un izvairīties no atbildības. Dzīves īstās grūtības sagādā mūsu personīgā izvēle � vai būt godīgam, mīlestības pilnam un viengabalainam vai ari sekot ieprogrammētām vēlmēm un negodam. Da�i no mums tie�cas atrauties no masu psiholoģijas, bet pārējie turpina veicināt prātus maldino�ās teorijas.

Vai tāpēc dzīve tik grūta, ka es turpinu rīkoties aplam ?

Lielākā daļa no mums dzīves problēmās vaino sevi. Mēs esam at�bildīgi par saviem lēmumiem, mēs neesam atbildīgi, kāda ir pasaule.

Lielākā daļa cilvēku, savu sajūtu iespaidoti, uzskata, ka, ja dzīvē kaut kas nav pareizi, tad tādēļ, ka pareizi nav cilvēki. Pasaules trīs gal�venās reliģijas apgalvo, ka esam pirmatnējā grēka upuri. Sensenos laikos mūsu priek�te�i izdarīja milzīgu kļūdu, un tāpēc esam nolemti mū�mū�os ciest. Virspusēji �ķiet, ka mums nav citas iespējas.

Mēs pārmantojam un atveidojam vecāku uzvedības modeļus, viņi � savu vecāku, tie � savu, un tā tālāk un dziļāk pagātnē. Tomēr mūsos nav iedzimta ļaunuma vai grēka. Drīzāk mūs �izkropļo� nega�tīvas prāta ievirzes, � tās liek mums uzskatīt sevi par sliktiem. To�mēr �ajā tīklā � vai juceklī � mums ir brīva griba, mēs varam iz�mantot intuīciju, lai izlauztos un dzīvotu brīvi.

Otra valdo�ā ir t. s. faunas paaudzes vai Garīgā filozofija. Pavi�sam nesen to uzskatāmi izskaidroja grāmata un filma �Noslēpums� [25] , kur ir apgalvots un pierādīts, ka tas, ko mēs domājam, kļūst par to, ko iegūstam: ja cilvēki ir ļauni pret mums, tad tas notiek, kad pa�i esam ļauni.

Tāds novērtējums atklāj pilnīguma mērauklu, kas nav sasnie�dzama, un �āda nostāja vismaz daļēji ir kļūdaina. Mēs neesam atbil�dīgi, ko citi saka vai dara. Mēs neesam cēlonis viņu reakcijai pret mums, � tāpēc neesam cēlonis kaut kam citam, kas notiek dzīvē pret vai ap mums.

Tā vietā, lai dzīvotu ar vainas apziņu, mums ir jāuzņemas atbil�dība par savu rīcību, un tad lai notiek viss pārējais. Ir jāapzinās, ka puse no tā, ko mums dod vai rāda dzīve, ir jānoraida. Dzīve rāda mums, ko nedarīt tikpat bie�i, kā to, ko darīt.

Kāpēc es tik bie�i [dzīvē] kļūdos?

Nav grūti atskatīties uz jau notiku�o un tad sev pārmest man va�jadzēja vai man būtu vajadzējis, vai man nevajadzēja. Mēs mācāmies no pieredzes. Kļūda paliks kļūda, ja to atkārtos.

Iedami uz priek�u rītdienā no �odienas, mēs varam mēģināt kaut ko jaunu. Tā vietā, lai vērtētu izvēli, pamatojoties uz sajūtām, ka kaut kas ir nepareizi ar cilvēku vispār, ir jānotic sev.

Tie�i tagad dzīve �ķiet īpa�i grūta. Kā ar to tikt galā?

Dzīve �ķiet īpa�i grūta tie�i tagad, lai gan es zinu, ka daudzas pa�audzes pirms mums savulaik sprieda tāpat. Visā pasaulē mūsdienu sabiedrību māc emocionāla bezcerība, finansiāla lejupslīde, haotiskas nekārtības, pieaugo�s bezdarbs un vides piesārņotība. Ko ieteikt cil�vēkiem? To pa�u, ko saku saviem klientiem.

Informētība. Cilvēki, organizācijas un valstis iziet 7-10 attīstī�bas gadu ciklu. �Lejupslīde� ir īstais laiks, lai pārvērtētu, pārdomātu un pārveidotos. Atmetīsim to, kas nedarbojās agrāk un nedarbojas patlaban.

Brīdinājums. Mēs neesam mainīju�ies. Esam pārtērēju�i, neizplānoju�i un nenodro�ināju�i rezerves � esam kaut ko skricelēju�i, bet papīrs palicis tuk�s �, neesam ļāvu�i, lai aiziet tas, kas nedar�bojās. Turpinot aplami rīkoties, radīsies arvien vairāk sliktu rezultātu.

Svītro�ana. Pienācis laiks noteikt, no kā ir jāatsakās. Apturiet, ko vajag apturēt, lai mēs neslīdētu dziļāk bezizejā.

�ķiro�ana. Ir svarīgi sevi atdalīt no tiem, kas cen�as jūsu prātu virzīt aplamā virzienā, no haosa, kas rada vienīgi bailes un satrau�kumu.

Dziedinā�ana. �is ir brīdis, lai pievērstu uzmanību savām iek�ē�jām bailēm, nemieram un depresijai. Izmantojiet haosu, lai atklātu un atrisinātu problēmas, kas jau pastāv. Izmantojiet negatīvo enerģiju, lai labotos, bet nekļūstiet pa�i par to.

Novērtē�ana. Kā indivīdiem, tā arī organizācijām ir uzdevumi un spējas. Lai kļūtu veiksmīgi � pat caur zaudējumiem �, ir jāno�saka skaidrs īpa�o spēju un iespēju plāns un tā iezīmes.

Radī�ana. Te vienmēr ir iespējas. Pievērsiet lielāku uzmanību, un jūs ieraudzīsit gaismu tumsā.

Attieksme. Palīdziet citiem un apkārtējiem. Esiet pateicīgs. Iz�paudieties ar savu attieksmi, enerģiju un dzīves apliecinā�anu.

Paļāvība. �is ir ideāls laiks, lai uzdotu pareizos jautājumus, � at�zītu nespēju un sākt (vai turpināt) paļauties uz Dievu.

Paļāvība uz intuīciju. Varbūt ir pienācis brīdis sazināties ar Die�vi�ķo.

Ja augstākminētajam nepiecie�ams secinājums, tas skan: nāciet ar atvērtu sirdi, ne tikai ar prātu!

Kā varu �saskatītgaismu", kad esmu apmaldījies?

Ieskatieties sevī.

Patiesi.

Mēs esam veidoti no gaismas; tas ir zinātniski pierādīts. Viss Vi�sums ir apņemts un piepildīts ar gaismu. Mūsu DNS un ķermenis ir veidots no gaismas. Skaņa visu sasaista. (Vairāk informācijas lasiet manā grāmatā �Smalkais ķermenis�.)

Es vēlos piebilst, ka esam veidoti arī no ēnām, atmiņām par sevi un par citiem � tiem, kas ir biju�i nepilnīgi tai ziņā, ka nebija atvesti līdz gaismai. Mums ir jāsatiek sava es ēnas un jāatbrīvojas no kauna

un baiļu dūmakas, lai dzīvotu pilnvērtīgi, jo mīlestība un gaisma esam mēs pa�i. Mūsu individuālais ceļ� ietver ari ēnu valstības sapņus, kas nekad nav kļuvu�i par īstenību un nekad nav īstenoju�ies.

Kā lai zinu, kuru dievu pielūgt?

Pirms iespējas ceļot pa pasauli un pirms Interneta mēs dzīvojām izolēti. Mēs augām ģimenēs un kopienās, kas katra savā īpa�ā veidā saprata Dievu. Visiem kristie�iem ir Bībele, ta�u katra sekta tās teks�tus izskaidro da�ādi. Kalahari iezemie�iem bija Dieva viena versija, viņu kaimiņiem otrā Āfrikas pusē � cita. �odien varam lasīt, studēt un novērtēt pārējo izpratni par Dievu un izvēlēties reliģiju, kas �ķiet vispiemērotākā.

Mēs varam pētīt, pārskatīt un vērtēt un pēc sirds aicinājuma vei�dot ideālu Dievi�ķā tēlu, kas mūs apmierina, pamodina, apgaismo, kas ietver viscildenākos cilvēces priek�status par Augstāko.

Es sekoju Kristum. Kad strādāju ar klientiem, iesaku lūgt Dievu, to viņa/viņas pasaulīgo versiju, kas lūdzējam ir pieņemamāka. Nesen kāds klients lūdza Kuan Yin, Austrumu dievieti, jo tā iemiesojot pamatuzskatus, pēc kuriem viņ� tiecoties. Es alla� mudinu cilvēkus ieklausīties savā sirdsbalsī. Nedomāju, ka Dievam rūp, kā mēs viņu dēvējam, kādu dievnamu apmeklējam vai kādas ticības etiķeti sev pielīmējam. Dievi�ķais ir mīlestība. Mīlestībai ir daudz seju un iz�pausmju, un es formu, un vienalga, kādā veidā, bet tai noteikti ir jā�izpau�as labi, lai tā tiktu uzskatīta par mīlestību.

Kā lai iegūstu, ko vēlos?

Jūs saņemsit to, pēc kā tiecaties. Vērsieties pie Dievi�ķā, lūdziet, ko patiesi vēlaties, nevis, ko domājat, ka vēlaties. Veiciet grūto darbu atsaukt atmiņā savu pagātni, gaisiniet kauna un baiļu sajūtu. Vēlie�ties grūti strādāt, lai panāktu, pēc kā tiecaties. Un ziniet, ka jūsu ceļā viss garīgi labais palīdzēs jums.

Vai izvēlos savas nāves brīdi ?

Kad veidojam savas dvēseles plānu, mēs parasti izvēlamies vairā�kus izejas punktus � laiku, kas varētu būt piemērots, lai nomirtu. Reiz es strādāju ar dziedinā�anas skolotāju, kura zināja, ka drīz viņai pie�nāks tāds bridis. Viņa bija smagi slima. Viņa lūdza Augstākajam no�dzīvot iespējami tik ilgi, cik nepiecie�ams, lai viņa varētu uzrakstīt grāmatu. Sievietes veselības stāvoklis uzlabojās.

Visrūgtākās atmiņas man ir par klienti � jaunu medmāsu. Viņai bija divdesmit �etri gadi, kad viņa atnāca pie manis. Jaunā sieviete nebija nākusi, lai �pieslēgtos� astrālajiem spēkiem, viņa man tikai uz�deva jautājumus par nāvi. Noslēgumā viņa sacīja, ka apmēram gada laikā lūgs māti un māsu atnākt pie manis, un tad man viņām bū�ot jāpasaka, kurā vietā viņas guļamistabā būs bijusi paslēpta vēstule, ko mana apmeklētāja būs atstājusi mātei un māsai. Man viņa pateica �o vietu.

Apmēram pēc gada klientes māte un māsa ieradās pie manis un pateica, ka pirms nedēļas katra saņēmusi dīvainu zvanu no manas biju�ās klientes, iesakot viņām pēc nedēļas ierasties pie manis. Da�as dienas pēc tālruņa zvana autoavārijā jaunā sieviete gāja bojā. Viņa bija palīdzējusi kādam �oferim ceļa malā, kad viņu pa�u notrieca ga�rāmbrauco�a automa�īna. Pēdējā mirklī viņa paguva otru cilvēku no�grūst malā.

Vai viņa bija paredzējusi savu nāvi? Kādā līmenī izskatījās, ka bija. Ja vien katram no mums būtu tāda attieksme pret nenovēr��amo, � nodzīvodami mīlestības pilnu dzīvi, mēs atklātos vēl lielākā mīlestībā.

Noslēgums

Kā jebkur� no mums, es piedzimu īpa�a. Mana unikalitāte nepa�rādītos prāta testa koeficientos, es nebiju nekāds brīnums, tomēr ne�parasta tādā ziņā, ka spēju redzēt neredzamo ārpus parastā.

Savas dotības es grūti asināju un attīstīju. Lai gan smagos brī�os tas sniedza man mierinājumu � astrālo redzi �, da�reiz tie�i tā ap�grūtināja manu dzīvi. Ne vienmēr man patika, ka esmu citādāka. Ma�niem vecākiem nepatika, ka at�ķiros no pārējiem, un baznīca uzska�tīja, ka esmu arī uz nepareizā ceļa.

Neskatoties uz manām īpatnībām, ārēji dzīvoju pavisam parastu dzīvi. Apprecējos. Man piedzima bērns. Iz�ķīros. Atkal apprecējos, un piedzima otrs bērns, un atkal iz�ķīros. Esmu mācījusies, strādājusi, pelnījusi naudu un uzaudzinājusi bērnus; esmu kopusi savus dzīv�niekus un veikusi ikdieni�ķo mājas soli, bet līdztekus tam visam esmu nodevusies savam īstajam aicinājumam: garīgumam, dziedinā��anai un intuīcijai, kas kļuva par mana amata rīkiem, par manu grā�matu tēmām, par ierosmi ceļojumiem apkārt pasaulei, lai izprastu neredzamo un nedzirdamo. Patiesībā es meklēju Dievu � Dievu dabā, grāmatās un cilvēkos.

Vai esmu atradusi, ko meklēju? Jā, es to atrodu ik dienu. Ikviena klienta acīs, sirdī un dzīvesstāstā es saredzu Dievi�ķo. Dievi�ķās mī�lestības klātbūtni es saskatu manu draugu, bērnu un klientu dzīves�stāstos. Es Dievu saredzu jaunāko ziņu raidījumos. Es Dievu saskatu tā vīra asarās, kad viņ�, sievai mirstot, tur viņas roku. Es Dievu sare�dzu �amanī, kas ar dabas terapiju dziedina bērnu no vē�a. Es Dievu saskatu vēstniekā, kur� strādāja, lai veicinātu mieru visā pasaulē un nomira sve�atnē. Es Dievu saredzu skolotājā, kur� pameta miljoniem naudas izteiksmē apmaksātu sporta karjeru, lai bērnus mācītu būt stipriem un godprātīgiem. Es Dievu saredzu divdesmit vienu gadu vecā jaunietī, kur� veiksmīgi darbojas uzņēmējdarbībā un sapelnīto naudu ziedo cēliem mērķiem.

Dievs ir it visā. Mans vecākais dēls Maikls to saprata vēl bērnībā, kad kādu dienu, sēdēdams augstajā bērnu krēslā, ēda spageti un, pa�griezies pret mani, jautāja:

�Māmiņ, vai Jēzum gar�o makaroni?�

�Tā varētu būt,� pārsteigta apdomāju atbildi. �Kāpēc jautā?�

�Nu tāpēc, ka Jēzus ir manā sirdī, bet spageti ir jāiet caur sirdi, lai nonāktu vēderā.�

Mums katram ir savas īpa�as dotības jeb spējas. Mēs katrs esam �eit, lai būtu varoņi � izdzīvotu savu uzdevumu atbilstīgi pret sevi un pārējiem. Mēs visi esam vajadzīgi. Mēs esam aicināti būt par tiem, kas esam patiesībā, aicināti palīdzēt cilvēcei, planētai un pa�i sev.

Vissāpīgāk ir, kad redzu cilvēkus neizmantojam savas dotības, ļaujoties atkarībām, negatīvismam vai vienkār�i pametot tās novārtā.

Galvenais jautājums ir � vai esat atradu�i, ko meklējāt? Ja starp tiem tūksto�iem, ko esmu satikusi un ar kuriem man ir bijis gods strādāt, ir savam mērķim vismaz viens patiesi uzticīgs cilvēks �, tas pierādītu, ka meklējam. Mēs meklējam. Un atrodam. Tad mēs mek�lējam atkal. Ceru, ka savos meklējumos sevī un ārpus sevis jūs nepa�metīs apziņa, ka jums visiem ir īpa�as dotības jeb spējas, kas ir nepie�cie�amas, ne tikai, lai vadītu drosmīgajos meklējumos, bet ari tādēļ, lai jūs izdzīvotu savus sapņus. Mēs esam dzimu�i ar uzdevumu. Mēs dzīvojam ceļā. Mūsu ceļ� var kļūt tikai gai�āks un pla�āks, kad mēs at�veramies garīgumam.

Jūsu skatiens kļūs redzīgs tikai tad, kad ieskatīsities savā sirdī. Kur� rau�gās ārpus � sapņo. Kur� ieskatās iek��ienē � pamostas.

Karls Gustavs Jungs

Uz �akrām pamatotas ekstrasensorās spējas: maiņa no psihiskā uz intuitīvo

Mēs piedzimstam ar psihiskām spējām ikkatrā mūsu �akrā. Va�ram tās izmantot pozitīviem mērķiem, bet varam radīt arī kaitēju�mus. Mēs izvēr�am mūsu spējas, tās apzināti attīstīdami. Tad tās kļūst vairāk intuitīvas. Tabula uzrāda iedzimtās psihiskās spējas un to neizpausto pozitīvo un negatīvo ietekmi, kā arī attīstītās intuitīvās spējas.

.

Pēc tam, kad psihiskās dotības pārveidojas intuitīvā talantā, mums ir jāizlemj, vai savas dotības izmantot, lai sasniegtu mūsu garīgo lik�teni vai ne. ja sakām ja, intuitīvais talants pārveidojas garīgajās spējās.

�akra Psihiskās dotības

Pirmā Fiziskā simpātija

Otrā Izjust simpātiju

Tre�ā Garīgā simpātija

Ceturtā Attiecību simpātija

Piektā Verbālā simpātija

Sestā Vizuālā simpātija

Septītā Garīgā simpātija

Astotā Ēnu simpātija

Devītā Dvēseles simpātija

Desmitā Apkārtējās vides simpātija

Vienpadsmitā Spēka simpātija Divpadsmitā

Intuitīvās spējas Garīgās dotības

Fiziskā empātija Pa�apliecinā�anās

Izjust enerģiju Līdzjūtība/radī�ana

Garīgā empātija Pārvaldī�ana

Attiecību empātija Dziedinā�ana

Verbālā empātija Zinā�anas

Vizuālā empātija Atklāsme

Garīgā empātija Pareģo�ana

Ēnu empātija ^�amanisma spēks

Dvēseles empātija Saskaņa

Apkārtējās vides empātija Dabiskā dziedinā�ana

Spēka empātija Pārmaiņas

Meistarība

Piezīmes

*��� Pjērs Tejārs dc �ardēns. Pierre Teilhard de Chardin, (1881-1955), fran�u filozofs, jezuītu priesteris

*��� Viljams �ekspīrs (1564-1616), angļu dzejnieks un dramaturgs

*��� Ailīna Ilaija Frīmena (Eileen Elias Freeman), autore grāmatām par eņ�ģeļiem

*��� Franklins Delano Rūzvelts (1882-1945), ASV prezidents

*�� Less Brauns (Les Brown, 1945), amerikāņu politiķis un rakstnieks

*��� Sems Voltons, Amerikas lielākā veikalu tikla Wal-Mart Stores Inc. dibi�nātājs

*��� Roberts Braunings (1812-1889), ievērojams angļu dzejnieks

*�� Henrijs Deivids Toro (1817-1862), amerikāņu rakstnieks un filozofs

*��� Karls Gustavs Jungs (1875-1961), �veicie�u psihiatrs un filozofs, analī�tiskās psiholoģijas skolas dibinātājs

Ievads 5

Pirmā daļa. Stāstījumi 13

Katrā stāstījumā pa vīzijai 14

Svarīgas problēmas: par laimīgo lozi un citi 17 nozīmīgi temati

Apskaidrība pie tējas tases 29

Kas trok�ņo pusnaktī 39

Dievi�ķā atklāsme 49 Ko domā kaimiņi: dzīvot atbilsto�i savai būtībai 58

Otrā daļa. Jautājumi un atbildes 67

Ko atklāj redzējumi 68

Dzīves trīs sfēras 70

Jautājumi un atbildes 80

Attiecības 80

Jautājumi un atbildes 131

Darbs 131

Jautājumi un atbildes 183

Veselība 183

Noslēgums 213

Pielikums: spējas 215

Piezīmes 222

www.jumava.lv

www.gramata24.lv

Izdevējs � SIA �J.L.V.�, Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011 Iespiests SIA �Latgales druka�, Baznīcas ielā 28, Rēzeknē, LV-4601

* Aptuveni 136 kg.

[1] uzraksts uz kensingtonas rūnu akmens vēsta, ka pirmie skandināvi (nor�vēģi) uz dzīvi Minesotas apgabalā apmetās 1362. g.

[2] ouija (angliski) ir Vid�as dēlis � jebkāds dēlis ar uzrakstītiem burtiem, cipariem un citiem simboliem, ko izmanto garu izsauk�anai. Seansa laikā tā da�lībnieki, ar pirkstiem bidot sirdsveida koka plan�eti vai indikatoru, no tā nolasa vēstījumu.

[3] skotu rakstnieka un dramaturga d�eimsa Metjū Berija (1860-1937) stāsta �Piters un Vendija� personā�i.

[4] Saskaņā ar kristie�u leģendām kauss, no kura Svētā Vakarēdiena laikā Jēzus ar mācekļiem dzēra vīnu. �ķiet, ka tai pa�ā kausā ir savāktas Jēzus asinis pie krusta.

[5] intelligence quotient (angļu vai.) � intelektuālās attīstības koeficients.

[6] kerijs grānts (Ār�ibalds Aleksandrs Lī�s, 1904), angļu/amerikāņu kino�aktieris.

[7] Lēdija Elizabete Rozamunde Teilore (1932-2011), angļu/amerikāņu ki�noaktrise, precējusies astoņas reizes.

[8] �a �a Gabora (1917), amerikāņu kinoaktrise, ir precējusies deviņas reizes.

[9] piedzīvojumu filmas seriāls bērniem.

[10] www.babycenter.com/o-understanding-miscarriage-252.bc � Autores pie�zīme.

[11] amerikāņu re�isora barija Zonnenfelda fantastikas filma.

[12] johans sebastians bahs (1685-1750), baroka laika vācu komponists un ērģelnieks.

[13] volfgangs Amadejs Mocarts (1756-1791), izcils klasicisma laika aus�trie�u komponists.

[14] 1955. g. 7. oktobri parīzē dzimis ķīnie�u izcelsmes ASV �ellists.

[15] sūfisms � islamā askētu kustība, reliģiski mistiska mācība, kuras prakti�zētāju � sūfiju � mērķis ir maksimāla tuvība Dievam, kas tiek sasniegta ar pa�attīrī�anos un mīlestību.

�* senebreju valodā � pasaules dziedinā�ana, pasaules miers, sociālā tais�nība.

[17] bipolāri traucējumi ir psihiska slimība, kas izraisa garastāvokļa svārstī�bas no pacilātības (mānijas) līdz depresijai.

[18] domāta lielā depresija, ekonomiskā krīze, kas 1929. g. sākās ASV un ietek�mēja pasaules valstu ekonomiku.

[19] authenticus (latīn.) no authentikos (grieķ.) � �galvenais�, �īsts� � tāds, kas saskan ar oriģinālu; tāds, kam pamatā pirmavots; neap�aubāms.

[20] minga dinastija (1368-1644), Ķīna.

'* budistu �ēlastības un līdzjūtības dieviete.

[22] viena no centrālajām dievībām hinduismā.

pateicības dienu atzīmē novembra pēdējā ceturtdienā, godinot pirmos kolonistus, kas apmetās uz dzīvi Masa�ūsetsas �tatā Amerikā.

[24] nocebo efekts ir negatīvu sajūtu kaitīgā ietekme. tikko ļaujamies bailēm no slimības vai zāļu blaknēm, mēs patie�ām saslimstam. Pacienta negatīvā vai pat pesimistiskā attieksme pret terapijas panākumiem var pastiprināt specifisku vai nespecifisku blaknes iedarbību un līdz ar to negatīvi ietekmēt atveseļo�anās procesu. Placebo efekts ir fenomens, kad, lietojot neefektīvas zāles, slimības simptomi pazūd, jo slimnieks gaida, ka zāles iedarbosies, viņ� tic to iedarbībai. Placebo efektu var skaidrot kā pa�iedvesmas rezultātu.

[25] austrālie�u autores Bērnas Rondas (1951) grāmata un filma �Noslēpums�, 2006. g.