Daila Rotbaha

LATVIJAS SVĒTVIETAS

un to ļaudis

Cienījamie lasītāji!

Ar lielu cerību un godbijību nododu jūsu vērtējumam darbu, kur aprakstīta mūsu sakrālās kultūras vislielākā bagātība � latvju svētvietas. Mēs tās saucam par Māras baznīcām. Tās jāceļ un jā�modina no mūsu pagātnes aizmirstības dzīlēm. Es gribētu tās aprakstīt, lai jums rastos vēlē�anās pa�iem nokļūt svētvietās � Māras baznīcās.

Bie�i esot Latvijas svētvietās, Dieva klātbūtnē esmu varējusi rakstīt dro�i un pārliecino�i. Rakstīju to, ko patiesi esmu piedzīvo�jusi un dziļi izjutusi. Ticība Dievam mani apgaroja tik pilnīgi un daudzpusīgi, ka nevar uzskaitīt to izjūtu nianses, kuras cilvēku caurstrāvo. Tās visas rada tādu harmoniju, ka vārdi rodas pa�i no sevis. Visu izjūtu kopsummu varētu nosaukt par visaptvero�u mīlestību.

Varbūt jums �is darbs �ķitīs pārāk emocionāls. Par to man jā�pateicas Dieva radīto svētvietu iespaidam. Mūsu svētnīcu gai�ā starojuma ietekmē ikviens cilvēks kļūst patiess un atbrīvots. To pa�u novēlu arī jums. Lai to sasniegtu, mums jāizceļ no atmiņu dzīlēm Latvijas svētvietas. Ticu un ceru, ka kopējiem spēkiem mēs to izdarīsim. Tādēļ ar lielu nepacietību gaidī�u ziņas no jums. Jūsu vēstules apliecinās, ka neesmu viena �ī svarīgā un godpilnā uzde�vuma veik�anā.

Daila Rotbaha

Dievs ir lēmis cilvēkiem pulcēties noteiktās vietās. �is vietas nav nejau�as. Pati daba tās ir īpa�i iezīmējusi tur, kur zemes gai�ais strāvojums nes aug�up mūsu lūg�anas Dievam. Katra cilvēka vēlē��anās �eit tiek uzklausīta. Te nākam, lai pilnvērtīgi nodzīvotu �īsze�mes mū�u, baltos dzīves brī�os � no sirds pateiktos par Dieva doto padomu, nebaltos � rastu mierinājumu un lūgtu Viņa �ēlastību.

�odien mēs svētvietas saucam par Māras baznīcām. Kāpēc tie�i Māras? Tāpēc, ka Māra ir Dieva dēla Jāņa tuvākais līdzgait�nieks. Viņi slavina Dieva klātbūtni.

Lai pierādītu Dieva varenību un mū�ību, bie�i vien svētvietā altāra vietā tika novietoti kultakmeņi. Pati vieta tika izraudzīta ūdens tuvumā.

Dzīvo�' ilgi, ne tik ilgi, Saules mū�u nedzīvo�u. Udentiņ(i)s, akmentiņ(i)s, Tie dzīvoj' saules mū�u.

Tātad, cik vien ilgi Dievs būs lēmis pastāvēt svētvietai, tik vi�sām cilvēku paaudzēm būs iespēja �eit pielūgt Dievu. �eit tiek pārstāvēti visi Dieva pasaules elementi, kas piedalās rituālā. Svēt�vietu rituāls bija īpa�s process, ko veica priesteri un kura laikā tika panākta personifikācija ar Dievu. īpa�ais zemes starojums, kas kon�centrēts svētvietā, veicina �o procesu.

Lielie rituāli parasti notika īpa�ās dienās, kad laika ritumā ir kāds pagrieziena vai pieturas punkts.

Senajiem latvie�iem bija �etri lielākie svētki, kas saistīti ar Saules stāvokli debess lokā jeb tā sauktajiem saulgrie�iem: ziemas saulgrie�i, kad diena visīsākā un nakts visgarākā, pavasara un ru�dens saulgrie�i, kad diena un nakts vienādā garumā un vasaras saulgrie�i, kad nakts visīsākā un diena visgarākā.

Ziedojumi, ko cilvēki velta Dievam, ir Viņa visvarenības aplieci�nājums. Cilvēks arvien ir vēlējies izteikt savu attieksmi pret svētu vietu, to īpa�i apliecinot. Skaistākais no visiem pasaules brīnumiem ir ziedi. Tie pau� pasaules harmoniju un daili � Dieva pamatprinci�pus. Pļavu puķes, ko lika uz ziedojumu akmeņiem, un prievītes, kuras sēja ap koku zariem, bija cilvēku ticības apliecinājums.

Ceremoniju laikā svētvietās tika gūta apskaidrība gan par pie�redzēto, gan par turpmāko. Tas ir līdzeklis, kā sazināties ar Dievu. Līdz ar to ikkatrs solis ir Dieva gribas izpildījums, lai blakus ār�do�ajiem elementiem, kas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, dzī�votu līksmi un saskanīgi.

Rituālos �urp tika nesti bērniņi, lai saņemtu Dieva svētību. �eit jauni cilvēki apliecinaja savu mīlestību un uzticību viens ot�ram. Blakus svētvietām tika izraudzīta kapa vieta, kur guldīja tos cilvēkus, kuri bija sekoju�i Dieva padomam. Tā viņi atkal savie�nojās ar Dievu. Kapi parasti atradās uzkalniņā. Tādā veidā viss cilvēka dzīves gājums bija iekļauts Dieva paredzējumā. Cilvēks realizēja Dieva plānu uz Zemes.

Bez lielajām svētvietām bija arī vietējas nozīmes svētvietas, piederīgas nelielam ļau�u lokam, da�kārt tikai vienai mājvietai. Cilvēks tiecās katru iz�ķiro�u dvēseles stāvokli pārdzīvot kopā ar Dievu, tikai tad viņa dzīve ritēja harmoniski. Jebkur� cilvēks zi�nāja, kā viņam jārīkojas dzīves iz�ķirīgos brī�os. Jebkur� Dieva padoms tika uzklausīts un izpildīts. Tādā veidā Dieva svētība iz�lija pa visu zemi. Zeme to atstaroja Visumā un realizēja Dieva plānu ari tur, no kurienes tā bija nākusi.

Dieva paredzējums noteicis, ka katrai mājvietai būtu jābūt savam svētkalniņam. Tā tas latvie�iem visbie�āk ari bija. Ta�u līdz ar Livonijas valsts izveido�anos un sve�as reliģijas uzspie�anu lat�vie�iem saudzēto un neskarto svētvietu skaits sarucis. Saglabāju�ās tikai lielākās, tās, uz kurām uzbūvētas baznīcas, un par pilskal�niem nodēvētās.

Tāpēc ir tik svarīgas teikas, pasakas un nostāsti, kas mums palīdz atsaukt atmiņā visas svētvietas, gan lielās, gan mazās. Lielo svētvietu savienojumi uz Latvijas kartes veido interesantus ģeo�metriskus rakstus, kas sakrīt ar latvju tautas rakstiem.

Dievs apveltījis Latvijas teritoriju ar īpa�u zemes enerģētiku, kas nosaka svētvietu izvietojumu. Tāpat kā cilvēka mājoklis, pa�reizi iecerēts, tiek celts, ņemot vērā āderu stīgojumu, arī svētvietu � Dieva mājokli � pats Dievs izraudzīja enerģētiski aktīvā vietā. Tas rada priek�noteikumus laimīgai, saskanīgai dzīvo�anai māj�vietā un bijīgai Dieva apcerei svētvietā.

Ja ņem vērā, ka senākos laikos liela nozīme svētvietā bija augu valsts klātbūtnei, pati daba palīdzēja atrast enerģētiski aktīvāko vietu tās izkop�anai. Piemēram, ozoli vislabāk aug uz āderu krust�punktiem. Līdz ar to ozolu birzis izraudzīja par svētvietām. Gan ozols ar savu varenību, gan tā aug�anas vieta veicināja ļau�u tiek��anos pēc Dieva, kas arī ir svētvietas būtība.

Ozolus Latvijas teritorijā Livonijas laikā mērķtiecīgi izcirta. Dieva pielūg�anas vietas tika iznīcinātas.

Turpmāk par svētu koku tika pieņemts bērzs, un bērzu birz�talas uzskatīja par svētvietām. Tas palīdzēja nosargāt etnisko die- vi�ķuma principu tautā.

Svētvietu apkalpo�ana ir īpa�s process, to veic priesteri, un ri�tuāla laikā tiek panākts kontakts ar Dievu. īpa�ais zemes staro�jums, kas koncentrēts svētvietā, veicina �o procesu.

Lielie rituāli notiek īpa�ās dienās, kad ļau�u apziņā un dabā laika ritumā ir kāds pagrieziena vai pieturas punkts. Parasti tie ir saulgrie�i.

Svarīga ir cilvēka apziņas līdzdalība �ajā procesā. �ie pieturas punkti dabā, kas ir acīm redzami un iespaido cilvēku, noskaņo veiksmīgam rituālam. Turklāt vēl ir cilvēka laika ritms � katrā dzīves periodā cilvēks citādi saskatīs rituāla jēgu un saistīs to ar savas dvēseles noskaņojumu.

Visu to labi pārzināja priesteri, kas vadīja rituālus. Tāpēc ri�tuāla norise ietvēra visus �os komponentus. Rituāls norisinājās enerģētiski visaktīvākajā vietā. Ja svētvieta bija nozīmīgāka, tajā atradās ari elktēls.

Bez lielajām svētvietām bija arī vietējas nozīmes svētvietas, kas bija piederīgas nelielam ļau�u lokam.

Pastāv divu veidu svētvietu attīrī�ana � enerģētiskā un fi�ziski praktiskā.

Pirmā saistās ar pastāvīgiem rituāliem svētvietā. Ņemot vērā, ka mūsdienās tie netiek regulāri piekopti, vismaz gadskārtās jeb Saules ekvinokciju dienās būtu jāapmeklē svētvietas. Tādās reizēs cilvēks ar savu jūtu vibrācijām spēj ierezonēt svētvietas enerģē�tiku. Ļoti augstas vibrācijas ir arī dziesmām un lūg�anām, kas ir neatņemama rituāla daļa.

Vienmēr jāņem vērā, ka �ai vietā mēs esam ne tikai dabas ob�jektā, bet arī baznīcā. Tā ir psiholoģiska nianse, kas �odien ir ļoti svarīga, jo kristīgā baznīca mūsu priek�status virzījusi uz baznīcu kā cilvēku veidotu celtni. Lai gan arī tā visbie�āk atrodas biju�ajā svētvietā un ir apjumta ar Dieva zīmi, tomēr mūsu laikmets iz�virza visbūtiskāko un piemērotāko kontaktu ar Dievu. Un tā ir daba, tās ir dabas svētnīcas.

Jāuzsver, ka attīrī�anās ir abpusēja. Būtībā attīrī�anās precīzais nosaukums ir � aktivizē�ana, jo attīrās, pozitīvi kompensējas arī pats cilvēks. Ikdienā mūsu domas saistās ar praktiskās dzīves pusi. Dzīvojot dievi�ķi, arī sadzīve var tikt pacelta ļoti augstā Dieva izpratnes līmenī. Latvie�iem tas ir sevi�ķi izteikti. Svētvietās nori�sinās Dieva pielūgsmes rituāli, kas enerģētiski ir ļoti spēcīgi.

Tātad būtībā svētvietas attīrī�ana ir tās aktivizē�ana cilvēku atmiņā un dabā. Ja svētvietu attīrī�anā jeb aktivizē�anā piedalās vairāki cilvēki, viņi savām domām un lūg�anām var pievienot arī dejas, kas ir svētā rituāla būtiska daļa. Ņemot vērā, ka svētvietu pamats ir apļa veida kalna vai uzkalna virsotnē, deja jāveic apli, kur dalībnieki ir sadevu�ies rokās un līdz ar to rada noslēgtu ener�ģētisko ķēdi. Dalībnieki var veikt arī spirālveida kustību dejas vir�zienā uz vidu un pēc tam uz āru, it kā aizvijot un atvijot enerģisko ķēdi, bet noslēgumam būtu jābūt saistītam ar vienotu saslēg�anos enerģētiskā ķēdē ar jūtu pacēlumu dziesmā un dejā, kas arī ir lo�ģisks rituāla noslēgums.

Līdz ar to svētvieta būs attīrīta un pildīs savu kosmisko uzde�vumu.

Svētvieta atrodas neskartā dabā. To nosaka pats Dievs, līdz ar to ari augu valsts ir Dieva izraudzīta.

Ņemot vērā, ka svētvietas atrodas enerģētiski aktīvā zonā, �eit arī augu valsts ir īpa�a. Parasti dabas svētnīcā Latvijas apstākļos aug ozoli.

Me�ā Dievs pats iezīmē svētvietu � ar apļveida noru me�a vidū, kur visbie�āk neaug koki. īpa�a apzaļumo�ana jeb svēt�vietas izskaistinā�ana ar stādītiem augiem nav vajadzīga. Bet cil�vēks arvien ir vēlējies izteikt savu attieksmi pret svētu vietu, to īpa�i apliecinot ar savu estētiku. Senlaikos to veica nevis ar apza�ļumo�anu, bet ziedojumiem � pļavu puķēm, ko lika uz ziedo�jumu akmeņiem, un prievītēm, kuras sēja ap koku zariem.

Ikvienu latvie�u dievi�ķo rituālu pavada dziesmas. Mūzikas skanējumam ir tikpat liela nozīme kā vārdam, pēc būtības tās vi�sas ir skaņas vibrācijas. Izdziedāts vārds rada lielāku rezonansi Visumā, nekā vienkār�i izrunāts.

Tāpēc liela nozīme latvie�iem dzīves rituālu reizēs un arī ik�dienā ir bijusi tautas mūzikas instrumentiem. Vieni no senākajiem ir kokle, dūdas un tā�u taures. Dabiskie materiāli, no kuriem tika pagatavoti �ie instrumenti, jau pa�i par sevi rada tās īpa�ās vib�rācijas, kuras cilvēku tuvina dievi�ķajām dzīves likumsakarību apjautām. Katra instrumenta skanējums rada īpa�u iek�ējo sajūtu cilvēkā. Kokles skaņu pieskārieni dvēselei liek ietrīsēties īpa�i smal�kās vibrācijās, kas saistās ar vismaigākajām, trauslākajām jūtām. Savukārt dūdu piepildītie basi pau� iek�ējo spēku, situācijas sva�rīgumu, noteiktību un piesaisti konkrētajam rituālam. Dūdas varētu būt neaizstājams fons ikvienā rituālā. Taures, iespējams, iesākumā pieteiktu rituālu, ieskandinātu to, pievērstu visu dalībnieku uz�manību konkrētajam sākuma momentam.

Svētvietas nekad nav zaudēju�as savu nozīmi. Katrai vietai ir sava nozīme, un katra zemes pēda ir svēta. Bet ir vietas, kur Dievs lēmis ļaudīm pulcēties bie�āk un īpa�ās reizēs � tās ir svētvietas.

Mūsdienās �īm vietām ir īpa�a nozīme, jo liela daļa Zemes ir sagandēta ķimizācijas, urbanizācijas, piesārņotības un cita veida cilvēka darbību rezultātā. Tāpēc var teikt, ka svētītas, tīras zemes kļūst arvien mazāk. Ta�u svētvietas uz Zemes vienmēr ir biju�as un būs.

Mūsdienās �īs vietas ir saglabāju�ās lielākoties cilvēka neskar�tos zemes nostūros. �īs svētvietas ir gatavas atverties, un aktivizēt tās var cilvēks ar sava dievi�ķā gara, dievi�ķās darbības pieskā�rienu. Svētvietu uzdevums mūsdienās nav būt tikai par kulta un Dieva cildinā�anas vietu. Dievi�ķais plāns realizējas sadarbībā ar Visumu arī neatkarīgi no cilvēka darbības tajās.

Noteico�ā loma ir svētvietu starojumam, kas rada sava veida kanālu, pa kuru notiek enerģijas apmaiņa, kas nepiecie�ama vien�līdz kosmosam un Zemei. Enerģijas apmaiņas rezultātā notiek negatīvās enerģijas izlādē�anās un pozitīvo enerģijas poten�u uz�krā�anās.

Uz Zemes eksistē zonas, kur negatīvā enerģija tiek pārstrā�dāta uz vietas. Protams, arī tas notiek ar kosmosa palīdzību, bet �īs enerģijas netiek raidītas Visumā, bet gan akumulētas svētvietas teritorijā. Tās ir unikālas vietas uz zemeslodes. �ādās vietās nezi�nātājam ir pat bīstami uzturēties, it sevi�ķi tur, kur tiek pārstrādāta visa negatīvā enerģija, ko atstāj cilvēki. Svētvietu būtība jau arī ir negatīvās enerģijas saņem�ana un dievi�ķās enerģijas dāvā�ana, kas izpau�as visos iespējamos veidos � Dieva padoma do�anā, nākotnes pareģo�anā, Dieva svētības dāvā�anā, sadzīves godu svinē�anā, dziedino�o akmeņu un svētavotu izmanto�anā ārst�niecībā.

Agrāk svarīga bija ari svētīto ļau�u apbedī�ana blakus svēt�vietām, bet mūsdienās kapu un svētvietu vienība vairs nepastāv.

Kur rodas tīrā enerģija, kas tik ļoti nepiecie�ama Zemes dzī�ves atjauno�anai, kā notiek enerģijas apmaiņa uz Zemes?

Agrāk Zeme, Saules sistēmas Zaļā planēta, pati bija tīrās ener�ģijas piegādātāja Visumam. Bet līdz ar Zemes gaisa un augsnes piesārņojumu cilvēka darbības rezultātā �is princips ir izjaukts. Visumam nākas palīdzēt Zemei.

Būtībā Zeme savu tīrās enerģijas radītājas lomu arvien vairāk zaudē, bet būtu jāsaglabā tas, kas vēl ir palicis. Jāaizsargā neskar�tās vietas, kurām cilvēks ar Dieva likuma spēku pie�ķirtu svētnī�cas, neaizskaramas vietas nozīmi.

Zemei vēl ir ļoti daudz iek�ējās potences. Pagaidām kosmoss uztur Zemi, sargā to. Pienāks laiks, kad Zeme no jauna patstāvīgi, bez kosmosa palīdzības, staros tīra un nesagandēta. Nebūs �ī melnā piesārņojuma apvalka ap zemeslodi, kas ir patlaban.

Kaut vienreiz mū�ā ari jūs būsiet uzkāpu�i kalna galā un zināt, kādas sajūtas pārņem cilvēku, raugoties pla�ā me�u un pakalnu panorāmā. Piebalgas pakalnu klajumiem piemīt visaptvero�a spēja raisīt cilvēkā ilgas pēc kaut kā skaista, laba, pilnvērtīga, ko cilvēks savā mū�ā var piedzīvot un sasniegt. Varbūt tāpēc Piebalgas puse ir tik bagāta rado�iem ļaudīm, kas atstāju�i palieko�us darbus Latvijas kultūrvēsturē.

Atklājumi Ine�u pagasta Burkānkalna apkārtnē pierādīja, ka mūsu senās kultūras bagātības vēl nebūt nav līdz galam apzinā�tas. Jau izsenis no vietējiem ļaudīm biju dzirdējusi par Ine�u pa�gasta Lejasburkānu pilskalniņu. Latvijas vēstures un kultūras pētnieks Ernests Brastiņ�, kas uzmērījis un aprakstījis lielākās Latvijas svētvietas, �o svētvietu nosaucis par pileni, ar to saprotot nelielu pilskalniņu.

Kad kopā ar pieredzēju�iem senatnes pētniekiem izstaigājām Lejasburkānu pilskalniņa apkārtni, atklājām brīni�ķīgu svētvietu, kas nebūt nav mazāka par pārējām Latvijas svētnīcām. Svētvieta atrodas 500 metru ziemeļaustrumu virzienā no Kalnaburkānu mā�jām. Domājams, ka cilvēku apmetnes gan �eit nekad nav biju�as. Jo �ī ir nevis cilvēku mājvieta, bet gan Dieva svētnīca. Tāpat kā māju ceļot, cilvēki ņem vērā ūdens āderu krustpunktu, arī dievnams tika izraudzīts pēc �ī pa�a principa. Pati daba to īpa�i iezīmējusi.

Lejasburkānu svētvieta atrodas me�a vidū kā apaļa nora ap�mēram 15 metru diametrā. Nora nav aizaugusi tāpēc, ka atrodas spēcīgā enerģētiskās ietekmes laukā. Senlatvie�i svētvietās bie�i vei�doja koku audzes, stādījumus apļa, trīsstūra vai citas ģeometriskas figūras veidā. Parasti �ādiem koku stādījumiem izraudzījās enerģē�tiski aktīvās vietas, kur zemes dziļākajos slāņos veidojas āderu krust�punkti. Iestādītie vai ari savvaļā ieaugu�ie koki �ādās vietās parasti bija kuplāki un garāki, tāpēc īpa�i izcēlās apkārtējā vidē. Visapkārt Lejasburkānu norai varenas egles izstiepu�as kuplos zarus kā sau�dzēdamas svētvietu no sve�iem skatiem. Ta�u mēs nenācām �urp kā sve�inieki. Mūsu uzdevums ir apzināt un modināt Latvijas svētvie�tas, lai tās ar jaunu spēku sāktu sadarbību ar cilvēkiem un Kosmosu.

Lai uzsvērtu Dieva varenību un mū�ību, bie�i vien svētvietā altāra veidā novietoja kultakmeņus. Pati vieta tika izraudzīta avota tuvumā. Līdz ar to svētvietā apliecināti visi dzīvības pirmelementi.

Arī Lejasburkānu svētnīcā mēs atradām zemē iegrimu�u liela akmens virsējo daļu. No pieredzes zinājām, ka laika gaitā svētvietu kultakmeņi ir apaugu�i ar zemes kārtu, it kā slēpjot no ļaudīm uni�kālus sakrālās mākslas paraugus. Tikai attīrot �o sirmo vēstures liecinieku, atklājās ļoti skaists balta granīta akmens trīs metru dia�metrā, kurā sens nezināms tēlnieks atveidojis seju. Seja skatās uz ziemeļiem, kas mūsu tautas mitoloģijā ir Dieva puse. Acīmredzot ak�mens ataino kādas kosmiskas būtnes galvu. īpa�i izteiksmīgas ir acis, kas redzēju�as tālos noslēpumainos senlaikus. �is baltā granīta tēls uzskatāms par izcilu sakrālās mākslas paraugu. Rado�ā intuīci�ja pau�, ka �ai kosmiskās būtnes galvai savulaik bijis arī postaments. Vai mēs tādu atradīsim, ir jautājums, jo veikt atrakumus svētvietā varētu tikai tad, ja patie�ām butu pārliecināti, ka jaunie atradumi dos kaut ko vērtīgu turpmākajai svētvietas darbībai.

Attīrot balto svētakmeni, tika uzietas māla trauka lauskas un vairāki sīkāki akmeņi, starp kuriem bija arī plaukstas lieluma pelēks sirdsveida akmens. Tas ir ļoti būtisks apliecinājums tam, ka �ī svētvieta pilda zemeslodes sirds vietas uzdevumus. Lejasbur- kānos atrastais sirdsveida akmens ir ļoti līdzīgs mūsu di�enās

Pokaines svētvietas sirdsveida akmeņiem. Būtu likumsakarīgi, ka �ādi sirdsveida akmeņi tiktu atrasti vēl kādās svētvietās, tas aplie�cinātu to, ko svētvietu atskārsmēs esam jutu�i jau sen � Latvija ir planētas Zeme sirds vieta. Patie�ām, apvelkot nepārtrauktu līniju ap Latvijas un Lietuvas valstu ģeogrāfiskajām robe�ām, abu valstu kontūras kopā veido cilvēka sirds aprises! Planēta Zeme, tāpat kā visas uz tās mīto�ās radības, arī ir dzīvs organisms. Tāpat kā cil�vēkam, arī Zemei vienu no vissvarīgākajām dzīvības funkcijām pilda tie�i sirds.

Visapkārt Lejasburkānu svētvietai saglabājusies senas upes gultne, kas svētvietas ziemeļu pusē vēl tagad tek kā avots. Pava�sara palu ūdeņos tas ir bagātāks, vasaras sausumā daļēji iz�ūst par sīku strautiņu, kas urdz no skuju, lapu un sīku zaru sane�sumu apak�as. Par to, ka �eit sensenos laikos bijusi upe, liecina arī kādas tuvējās mājas nosaukums � Aptekas. Varbūt �ī upe kādreiz bijusi tuvējās Ogres upes pieteka? �is aizsērēju�ais avots jāattīra, lai notiktu dabiska enerģētiskā svētvietas attīrī�anās. Tāpat jāsa�vāc veco un sapuvu�o koku kritalas un no zemes jāattīra tie kult- akmeņi, kuri sastopami visapkārt svētvietai.

Ļoti nozīmīgs ir pelēka granīta ziedojumu akmens (70 x 70 cm), kas atrodas apmēram 150 metrus uz austrumiem no svētvietas centra, ja par centru pieņem apaļās noras viduspunktu. �obrīd tā augstums virs zemes ir 40 centimetru, īsto lielumu uzzināsim, to attīrot no zemes slāņa. Ziedojumu akmenī iecirsts plauktiņ� 34 cen�timetru garumā, uz tā var novietot da�ādus rituāla priek�metus, var svecītes dedzināt, nolikt ziedus.

Netālu no avota iztekas, apmēram 80 metru uz ziemeļiem no svētvietas centra, atrodas ļoti patīkams tum�i sarkana granīta ak�mens ar iecirstām Dieva zīmēm.

Latvija ir bagāta gan tie�ā, gan pārnestā nozīmē ar mūsu se�najiem dievnamiem � Māras baznīcām, to enerģētiskais staro�jums ir neizsīksto�a Latvijas bagātība.

Bet vēl ir jāveic darbs Beverīnā, Lejasburkānu svētvietā. Jāiz�pēta tuvākā apkārtne, jo �ī svētvieta aptver vairāku altāra vietu kopu. Visur ir altāra akmeņi, kas ir jāattīra. Visapkārt ir izcirtumi. Bet altāra vietas ir arī me�os. Jāzīmē shēmas un grafiki, plāni. Vajadzētu vietējā mēroga karti, kur varētu ērti atzīmēt sakrālā an�sambļa shēmu. �ī ir pla�a svētvieta, kuras centrālā daļa ir sens apdzīvots apgabals, kas izceļas ar īpa�u enerģētiku, jo ir atzīmē�jams kā svētvietu sistēmas ķēdes posms, kas ir veselas galaktikas spoguļattēls.

Beverīnas pilsnovads ir milzīga svētvietu kopa. Centrs ir mil�zīga Dieva pielūgsmes vieta � liels sirdsveida amfiteātris, uz kura plato pulcējās ļaudis. �eit notika sakrālie rituāli, saistīti ar Saules daudzinā�anu. Mūsu māmuliņa Mara bija dieviete. Bet latvju tau�tas tēvs ir Dieva dēls Jānis. Mīlestības ilgas uzplauka visu ļau�u sirdīs, un �ajā svētku naktī radās daudzas jaunas dvēseles, tika ieņemti veseli un dzīvespriecīgi bērni. Viņu dvēselītes bija mīlestī�bas radītas. Jānis un Māra svētīja jaunos cilvēkus, kuri apliecināja mīlestību. �ajā naktī parasti tika ieņemti priesteru kārtas cilvēki, kuri bija enerģētiski tik spēcīgi, ka spēja pildīt sakrālos uzdevumus un saistīties ar spēcīgajām dievi�ķajām enerģijām, lai uztvertu Dieva pausto informāciju par Kosmosa dzīvi, par saules gaitu, par sakrālo svētku secību. Visi sakrālie svētki ir saglabāju�ies mūsu folklorā kā gadskārtu iera�as. Visos sakrālajos svētkos uz Zemes nolaidās Dieva dēli. Tās bija enerģētiskas būtnes, kas atnesa prieku un laimi. Prieks ir mīlestības visaugstākais enerģētiskais punkts. �ajā aspektā latviskā dzīvesziņa jeb baltu reliģija kā sakrālās dzī�ves pa�izpausme ir visdievi�ķākā visā kosmosā. Latvija ir uni�kāla, bet vēl neizpētīta zeme. Visa Latvijas vēstures izpēte saistās ar Dieva apliecinājumu. Tāpēc tai ir unikāla nozīme zemeslodes nākotnē un jau tagadnē. Visa Latvijas zeme un latvie�u tauta ir sakrāla visās izpausmēs. Latvie�u tautas sakrālā kultūra ir dziļi iesakņojusies pārējo zemeslodes tautu nacionālajās para�ās un sakrālajos svētkos. �is sakarības atklājas, dziļi un ar izpratni pētot citu tautu reliģijas un nacionālo svētku para�as! Tikai ģeogrāfiskie apstākļi un laikmetu maiņas ir iespaidoju�as citu tautu kultūru. Dievs ir lēmis latvju tautai apceļot visus zemeslodes reģionus, lai iesakņotu dievi�ķās para�as uz visas mūsu planētas. Ta�u zemes�lode ir piedzīvojusi daudzas kataklizmas. Ir mainīju�ās zemes un jūras attiecības. Kosmosā ir valdījusi cīņa par valdo�o spēku sa�mēru. Cilvēkā ir visi pirmelementi. Ļaunums manifestējas ciklis�kajos Saules pulsācijas periodos. Jo uguns tie�ām ne tikai silda, bet arī dedzina. Kosmoss ir ļoti daudzveidīgs. Kosmosā risinās enerģētiskā mijiedarbība. Kosmosam ir sava dzīve. Ta�u Dievu pielūdz visaugstākās pakāpes civilizācijas. Enerģētiski tas rakstu�rojas ar dievi�ķajām Kosmosa vibrācijām. To sauc arī par Dieva pielūgsmi. Ta�u ir planēta, uz kuras Dieviņ� mājo. Tā ir mūsu pla�nēta Zeme. Tā ir Latvija. Ta�u bie�i vien tauta, kas diendienā dzīvo Dieva paspārnē, to nenovērtē. Arī vēsturiskie periodi iespaido tautas garīgo orientāciju noteiktā laika sprīdī. Tika pieminēts arī Saules aktivitātes cikliskums. Mūsdienu civilizācija pārdzīvo ļoti dziļu krīzi. Dievi�ķais aspekts netiek piesaukts vispār. Bie�i vien reliģijas ir dogmatiskas un izkropļotas. Tās ir karojo�as, kas vispār ir antihumāni un absolūti nesaistās ar Dieva suminā�anu un die�vi�ķo aspektu. Bet mums ir visas iespējas mainīties un tiekties pēc Dieva, un meklēt tā patieso izpratni. Latvija ir tā zeme, kur Dieva manifestācija ir visspēcīgākā. Patiesā Dieva izpratne, kas būtu jā�pārņem ikvienai tautai uz zemeslodes nevis tie�i kopējot, bet orientējoties uz dievi�ķo vibrāciju uzņem�anu. Dievs ir visur, tikai ne visur cilvēki tiecas pēc Radītāja. Ne visur cilvēks pat apzinās Dieva būtību un tā pielūgsmes patieso veidu.

�ajā skaistajā vietā, kur satiekas Dievs ar cilvēku, dzīvo Edvīn- onkulis, Edvīns Eglītis. Cilvēks ar Dievu sirdī. Viņa dzīve rit ļoti svētā vietā � Ine�u pagasta Lejasburkānu svētvietas tuvumā. �ajā vietā ir mū�īgā mīlestība un svētums. Tāpēc ļaudis �eit dzīvo ar Dieviņu sirdī kā visās Latvijas svētvietās. Edvinonkulis ir cilvēks, kur� tie�ām dzīvo Dieva valstībā. Tas izpau�as gan viņa domā��anā, gan raksturā, gan sarunās ar ļaudīm, gan darbos. Edvīn- onkula māivipta ir Dieva valdība kurā mēs jutamies svētuma pārņemti. �eit ir svētbirzis, kuras ir izkoptas un tik ļoti saudzētas. Visu mū�u Edvinonkulis bijis liels darbarūķis. Viņ� dzīvo pēc Saules. Viņ� ceļas tad, kad saulīte aust. Viņa mū�s ir ieausts Dieva valstībā. Viņa Dieva valstība ir darbs un viss dievi�ķais, kas ir vis�apkārt. Tā ir brīni�ķīga pasaule, kurā mājo Edvinonkulis. Tāpēc arī viņa dvēsele ir maiga. Viņ� nekad neatsaka nevienam cilvē�kam laba vārda un padoma. Viņa dvēseles pasaule saplūdusi ar dabu. Tas ir dievi�ķs brīnums, kad saplūst cilvēka daba ar Dieva radīto dabu. Mazi bērniņi, Edvlnonkuļa mazbērni, viņa �ūpināti un loloti, kļūst mierīgi un paļāvīgi. �ī paļāvība ieplūst gan lielos, gan mazos, ikvienā, kur� ienāk Edvlnonkuļa mājas pagalmā, kur viņ� tiek laipni sagaidīts. Edvinonkulis ir ļoti cienījams cilvēks. Viņ� guļas diendusā un ceļas agri no rīta. Jo saulīte ir tas dievi��ķais spēks, kas izraisa visas dzīvības sulas un sniedz cilvēkam aplaimību sirdi par jaunas dienas sākumu. Kāda sakrāla daina ap�raksta svēto dienas sākumu līdz ar saulīti:

Aust gaismiņa, lec saulīte,

Tas pirmais gai�umiņ�.

Labrītiņl Dievs palīdz! �

Tā pirmā valodiņa.

Tie�i tas, ka cilvēks ar visu sirdi un dvēseli tiecas kalpot kaut kam svētam, ka cilvēks meklē pla�ajā debesu velvē un izsaka savu gatavību izzināt dievi�ķo pasauli, apzinoties, ka visa, it visa pa�matā ir Dieva likumi un rūpes par savu radīto pasauli, da�kārt uzved �o cilvēku uz brinumainu atklājumu ceļa, kas sniedz sakrā�las zinā�anas, kuras nepiecie�amas visai tautai. Tas saistās ar Le�jasburkānu svētvietu.

Stāsts par Burkānkalna iespaidu uz mani un vēlāk atklāto nozīmi visas sabiedrības mērogā reizē ir ari ļoti personisks un in�tīma Ta�u ps npvarii Oipva atckārcmpc ^Mnlīl nr> avis dvēsele? pārdzīvojumiem daudzu gadu garumā, kop� man bijis lemts �eit arvien atgriezties no jauna.

Pirmo reizi Burkānkalna ierados apmēram pirms ceturtdaļ�gadsimta. Toreiz mūs, kinoamatieru jaunrades nometnes dalībnie�kus, �eit atveda kāds pavecs vietējais skolotājs ar noslēpumainu piebildi, ka "�eit neved neviena tūristu taka". Kad bijām izpriecā�ju�ies par pasakainajām panorāmām, kas no �ā kalna paveras uz visām Piebalgas pusēm, kad bijām baudīju�i vēso un gar�īgo akas ūdeni Burkānu māju pagalmā, noskaņojāmies atpakaļceļam. Kad gandrīz visi bijām sakāpu�i lielajā autobusā, pie manis negaidīti pienāca Burkānu māju saimniece ar lielu balto potēto ceriņu pu�ķi, ko viņa bija salauzusi savā vienīgajā balto ceriņu krūmā skaistajā pagalma noriņā. "Atbrauciet pie manis vēlreiz, ar visu ģimeni," viņa sirsnīgi un negaidīti uzrunāja. Biju pārsteigta un, protams, to apsolīju.

Tagad varu jums, cienījamie lasītāji, aprakstīt �is iepazī�anās detaļas. Bet kā lai izstāsta jums dvēseles sajūtas, kas bija pārņē�mu�as, ceļojot pa brīnumskaisto Vecpiebalgas apkārtni? Es biju atklājusi sev paradīzi, nebaidoties no �ā vārda nozīmes. Kā gan, dzīvojot Latvijā, es nebiju zinājusi, ka uz Zemes ir tāda vieta? Lī�kumotie ceļi atklāja arvien jaunas ainavas, kas manu mākslinieces dzīves skatījumu tā savaldzināja, ka iztēlē radās vēlē�anās māk�slas valodā izteikt to, ko sirds tik pārpilni juta un pieredzēja. Gri�bējās �eit palikt uz visiem laikiem, un tā ari notika.

Kad pēc neilga laika tie�ām ar vīru vēlreiz atbraucām uz Bur�kāniem, zem sirds nēsāju savu pirmo bērniņu un bija piepildījies

Burkānu māju saimnieces Elzas Akmenes uzaicinājums atbraukt ar visu ģimeni. Te nu mēs visi bijām.

Lauku cilvēkiem ir para�a arvien kaut ko labu un sirsnīgu ciemiņiem prombraucot dot līdzi. Toreiz bija agrs rudens, un mēs tikām apdāvināti ar āboliem. Vēl �odien mēs katru vasaras nogali vedam 117 Rīpii �o Dieva velti, un man atmiņā palicis arī tas no sirds dāvātais caurspīdīgais, dzidrais ābols ar nektāru serdītē, ko man svinīgi pasniedza kaimiņmāju, arī Burkānu, saimniece Velta Kalniņa. Burkānkalna galā, pāris soļu atstatumā viena no otras, atrodas divas saimniecības ar vienādu māju nosaukumu. Vienā no tām, Elzas Akmenes un Osvalda Akmeņa apsaimniekotajās, pagāja arī mana mū�a skaistākais laiks.

Un tā mūsu ceļ� vēl �obaltdien jau neskaitāmas reizes vedis stāvajā Burkānkalnā. �eit es caur lauku dzīves svētīgo ikdienas harmoniju un svētvietas atklāsmēm esmu nonākusi pie Dieva. Ik�reiz, iebraucot �o māju pagalmā, es atgrie�os savās mājās. Tikai no �ejienes dodos pla�ajā pasaulē, jo arvien zinu, ka �eit, �ajā Piebalgas pakalna virsotnē, ir notikusi mana gara radī�ana un piedzim�ana.

Arvien esmu nodomājusi � kāpēc �o romantisko vietu cil�vēki tik prozaiski nosauku�i par Burkānkalnu? Esmu apstaigājusi kalnu no visām pusēm un ieraudzījusi, ka no Ezēnu pakalna tas tie�ām atgādina uz sāniem gulo�u lielu burkānu ar stāvu uzbrau- cienu tā resnākajā vietā un nolaidenu tīrumu līdz pat simbolis�kajai sakņu galotnītei, kas nosaukta par Rāviju. Rāvijā ir laba, smil�aina kartupeļu zeme, kas mālainajā Vidzemes augstienē ir liels retums. Kādreiz �eit kaplēt kartupeļus un lopbarības bietes bija liela bauda, jo arvien varēja atliekt muguru un raudzīties pla��ajā me�u un pakalnu ārēs. Dieviņ� it kā atalgoja par �o zemes darbu. Vietējo māju iedzīvotāji arvien ar smaidu klausījās manā priekā par skaisto apkārtni. Vai viņi jau bija piesātināju�ies ar �o dabas skaistumu un pieradu�i pie sirdi aizkustino�ajām ainavām? Vai maizes darbs lika domāt citas domas un uz rasotā rīta pļavām raudzīties kā uz siena gubām, kuras būs jāsakrauj? Jā, arī tā. Ta�u es domāju, ka visa Dieva pasakainā pasaule bija tik dziļi iegūlusi viņu dvēselēs, ka viņi �o skaistuma sāpi, ko es kā pirmatklājēja jutu ik vasaru, bija rāmi un saudzīgi noglabāju�i kā dievi�ķotu pasau�les redzējumu, kā mīļumu pret visu dzīvo pasauli, kas izpaudās ik vārdā, �estā, rīcībā, paradumā. Tas izpaudās gan agrajās rīta stundās, kad saimniece sveicināja uzlēco�o sauli ar kūts durvju ie�īkstē�anos, kas liecināja par jaunas darba dienas sāk�anos, gan pacietīgajā sakņu dārzu ravē�anā pusdienas svelmē, gan rūpestī- gas nakts negulētajās stundās, kad vairākkārt ar sveci vai lākturi tika skriets uz kūti, kur gotiņa bija gaidībās. Viss Dieva pasaules svētums bija pārkausēts ikdienas darbā, kas arī bija daļa no �o ļau�u dzīves jēgas. To, ka visu �o kārtību noteica kāda augstāka vara, Dievs, kas staroja no �iem cilvēkiem, man vēlāk nācās atklāt pa�ai. Tas bija jau tad, kad visi �ie svētie ļaudis bija devu�ies aiz�saulē uz Vecpiebalgas kapiem. Līdz ar �o cilvēku aizie�anu Bur�kānkalna brīnumi nebeidzās, jo liktenis man dāvāja vienu no skaistākajiem mana mū�a atklājumiem � svētvietas. Izrādās, ka visa burvība vijās no �īs teiksmainās, noslēpumainās noriņas me�a vidū Lejasburkānu apvidū.

Kādreiz mēs ar cienījamu sirmgalvi, Burkānu vie�ņu un Elzas tantes attālu radinieci, bijām neglābjami apmaldīju�ās �ajā nelie�lajā me�a nostūrītī. Toreiz man nebija nojautas, ka esam vienā no svētākajām vietām uz Zemes, kas pēc vairākiem gadiem manā mū�ā radīs liktenīgu pavērsienu. Kaut gan klusajā novakarē va�rēja dzirdēt suņu rejas, kas liecināja, ka mājas ir pavisam tuvu, mēs jau bijām saplūku�as papardes un gatavojāmies naktsguļai. Varbūt �ī svētvieta jau tad mēģināja pievērst mūsu uzmanību? Var�būt jau toreiz baltais granīta Dieva atveidojums bija gatavs mosties jaunai dzīvei cilvēku vidū? Varbūt, varbūt viss jau būtu noticis tad, un mēs �ajā svētvietā pavadītajā naktī būtu sāku�i jaunu dzīvi� Bet pasniedzās mājinieku gādīgā roka, un mēs tikām izvadītas no slīk�ņas uz �auras, bet sausas takas, kas veda uz mājām. Visuma mērogos da�i gadi, kas neatgriezeniski tuvināja mani �ai vietai, ir viens mirklis. Manam mū�am tie bija gari gadi, kurus no �īsdie�nas skatījuma es būtu gribējusi saīsināt līdz tam vakaram, kad mēs, iespējams, bijām uz liktenīgā atgrie�anās ceļa pie Dieva.

Dievs � tā ir skaistākā balva, ko man sniedzis Burkānkalns. Tas ir gan pārpasaulīgs brīnums, kas pieder visiem cilvēkiem, zvaigz�nēm, planētām, galaktikām. Un vienlaikus tas ir tik personisks, intīms un man vienai piedero�s, ka es nevienam neuzdrīkstos to atklāt līdz galam. Un ko līdz vārdi, kas mēģina aprakstīt Dieva būtību? Ta�u reizē ar Dieva atklāsmi es no sirds apzinos, ka visos veidos un iespējās es stāstī�u cilvēkiem, cik bezgala skaista ir dzīve ar Dievu. Man nekas nav jāizgudro no jauna, vien jāieklausās savā sirdsbalsī, savā svētajā tautā un ikvienā cilvēkā jāmeklē un jāapliecina Dieva pirmsākumi. Tikai tā es saprotu savu dzīvi arī tad, ja mani dzirdēs tikai Dievs.

Es gribētu, lai uz �o skaisto Lejasburkānu svētvietu atbrauktu svētceļnieki, jo ar �o svēto vietu saistās vēl brīni�ķīgas atklāsmes, par kurām jums, cienījamie lasītāji, pastāstī�u.

Pēc divdesmit Burkānkalnā pavadītām vasarām man bija tā laime atklāt �eit skaistu svētvietu ar Dieva attēlu baltā granītā, arī svētakmens atklā�ana nebija vienkār�a man, sakrālo mākslu nezi�no�am cilvēkam. Ta�u es gribētu vēlreiz atgādināt to, ka Dievam nav nepiecie�amas mūsu intelektuālās zinā�anas. Galvenais un noteico�ais ceļvedis pa dzīvi uz visām tās virsotnēm, ko sniedz Dieva apziņa, ir mīlo�a sirds. Ļoti vienkār�i un piepildāmi. Par laimi, mani vecāki bija man mantojumā devu�i sentimentālu un, kā man bie�i licies, juteklisku dvēseli. Tas man palīdzējis veidot daudzas filmas, jo mana izpēte un atspoguļo�ana kinomākslā un arī tagad, literārajā darbā, bijusi cilvēka dvēseles dievi�ķā daba.

Pietika vien izteikt no sirds nāko�u vēlē�anos turpināt rado�o darbu svētvietu izpētē, kad Dievs mani pacēla uz saviem spārniem un deva tādu spēku un mīlestību pret visu pasauli, ka �is darbs kļuva kā mū�a piepildījums. Katru vakaru es pateicos Dievam, ka viņ� ļauj pieskarties savam dārgumam � svētvietām. �īs Māras baznīcas ta�u ir vislielākais sakrālais dārgums, bez kā nav iedo�mājama dzīve nevienā civilizācijā. Savā laimes pārpilnībā es iedomājos sevi kā svētvietu pirmatklājēju un atjaunotāju pēc tik daudziem aizmirstības gadsimtiem. Ta�u būtībā �im svētajam dar�bam pievērsu�ies tik daudzi cilvēki! Ta�u vienu cienījamu cilvēku, mūsu dievestības atjauno�anas garīgo tēvu, es tomēr gribētu at�zīmēt � visu cienīto un mīlēto Ivaru Vīku. Manā rado�ajā iztēles vīzijā es viņu skatīju kā mūsu Balto tēvu garā baltā mantijā, sirmu garu bārdu, mūsu Dieviņu. Mēs varam uzsvērt viņa fenomenālos mūsu sakrālās senatnes pētījumus, kuri atjaunoju�i mūsu sen�u godu, ko iekarotāji un tautas paverdzinātāji tik ļoti centu�ies no�melnot un izputināt. �is viedais, es gribētu teikt, leģendārais cil�vēks ir iesācis bruģēt ceļu uz mūsu senās dievestības atjaunotni, uz tā būs jānostājas mūsu bērniem. Ivars Vīks bija tas, kuram es uzticēju savu sakrālo noslēpumu par Lejasburkānu svētvietu. Es viņu atvedu �urp, lai gūtu apstiprinājumu, ka �ī apaļā nora me�ā tie�ām ir svētvieta, Pievedu viņu pie akmens, kas toreiz tikai ne�daudz bija redzams virs zemes. Ivars ar savām jutīgajām rokām apstiprināja, ka �is ir enerģētiski aktīvs svētakmens, pie kura savulaik nāku�i dziedināties cilvēki. Pie divām iedobītēm akmens cietajā virsmā ceļgalu augstumā topo�ās māmiņas piekļaujoties guvu�as dievi�ķo atjaunojo�o spēku sev un bērniņam zem sirds. Tad Ivars nosvilpoja ļoti skaistu melodiju, kas man vēl tagad sa�glabājusies magnetofona lentē. Viņam atbildēja putniņi ar savām dziesmām. Pelēkajās, mākoņu pārvilktajās debesīs pēk�ņi paradī- jās tāds kā palss gai�umiņ� un notika vēl lielāks brīnums � pār mums nopilēja pāris lāses Dieva kristāmūdens. Man �ī svētvietas mistērija bija neaprakstāms brīnums, ta�u Ivars Vīks pēc neilga laiciņa klusu un gai�i noteica: "Mēs savu darbu esam padarīju�i.

Esam atmodināju�i vēl vienu senu svētvietu. Putniņi saka, lai mēs vairs viņus netraucējot." Es paļāvos uz �o cilvēku, jo zināju, ka viņ� saprot putnu un visas dabas valodu. Lai gan man vēl gribējās padzīvot �ajā vietā, mēs atgriezāmies Burkānu māju pagalmā un devāmies atceļā uz Rīgu. Par �o apmeklējumu liecina fotoattēls, kas man bija liels atklājums � uz tā bija redzams Ivars Vīks pie svētakmens. Ta�u uz fotokartītes atklājās arī tas, ko mēs toreiz nespējām saskatīt � kāds spilgti zils �etrstūrītis, kas likās zīmīgs un piesaistīja manu uzmanību. Parādīju �o fotoattēlu docentei, fi�lozofijas zinātņu doktorei Zinaidai Andersonei, kura saprot ak�meņu ezoteriskos vēstījumus. Viņa aprakstīja svētakmens lielo enerģiju un to, ka �ī ultrazilā enerģijas liesmiņa apstiprina altāra vietu, kur gai�ie kosmiskie re�isori veic Zemei nozīmīgus atjau�no�anās uzdevumus. Tā man bija strauja apziņas papla�inā�anās līdz kosmiskiem mērogiem. Zinaidas Andersones vēstule bija jauns pamudinājums atjaunot �o svētvietu, kas, iespējams, pavērtu priek��karu uz man nezināmo teiksmaino kosmisko pasauli, par ko es līdz �im guvu priek�statu tikai no zvaig�ņotajām debesīm. Ta�u līdz jaunām ezotēriskām atskārsmēm vēl bija krietni jāpapūlas.

Vispirms es ar lielu prieku un degsmi attīrīju un atraku no zemes un smiltīm svētakmeni. Kad tas tika nomazgāts, atklājās ļoti patīkams un aizkustino�s tēls ar skumjām acīm un lauztu mu�tes līniju. Tas neap�aubāmi kaut ko pauda. Ta�u es nesapratu ak�mens valodu. Sākumā biju par to it kā noskumusi. Ta�u ar laiku Dieviņ� man sniedza atskārsmes, ka tas ir Dieva tēls, kur� raugās uz ziemeļiem, kur ir cilvēku pieņemtais Dieva mājoklis. Senākās augsti attīstītās civilizācijas par Dievu uzskatīju�as Visuma Aug�stāko saprātu. Tātad �is svētakmens ir arī bezgala gudrs un zi�no�s, par to liecina baltais kristāliskais granīts, un kristāls, kā zināms, ir informācijas nesējs.

Uz attīrītā Dieva simbola fotogrāfijās parādījās tievas gai�i zilas līnijas, kas ietina svētakmeni. Tas nozīmēja, ka akmens atjauno savu kosmisko darbibu, savienojot Zemes un Visuma enerģētisko saikni.

Tagad mana attieksme pret �o Dieva tēlu ir nedaudz maini- jusies. Ir piedzimusi svēta un dziļa milestība, kas liek dāvāt tam savu sirds siltumu, rūpējoties un apciemojot to. Reizēm man glu�i cilvēciski �ķiet, ka viņam me�a pavēnī ir vēsi drēgnajās rudens dienās. Pavasarī gribas viņu iepriecināt ar samteņu stādījumiem, lai visu vasaru tam klāt būtu mans apliecinājums. Samtenes ir ļoti pieticīgas puķītes un zied arī pavēnī, par ko es ļoti priecājos.

Svētvietas nora alla� ir saules pielieta. Bet Dieviņa tēls atro�das zem simtgadīgām eglēm. Visa �ī apkārtne �ķiet tik mīļa un vie� dvēselē tādu labsajūtu, ka �eit var pavadit ilgu laiku, līdz izdeg baltās ziedojuma svecītes. �eit var meditēt, gremdēties pār�domās, sarunāties ar svētakmeni un mēģināt telepātiski rast atbil�des uz da�ādiem neskaidriem jautājumiem. Man parasti �eit rodas vēlē�anās arī kaut ko piekopt. Tas ir labs ieradums, kas dzimis Pokaiņu svētvietas talkās. Pēc �ādiem sīkiem darbiņiem cilvēks �ķiet pakalpojis pa�am Dieviņam, par ko dvēselē ielīst patīkams miers, ka dzīvē paveikts vissvarīgākais darbs.

�is baltais tēls manā apziņā kļūst arvien tuvāks un cilvēcisko�tāks, un man nezūd svētā bijība pret to. Rodas pārliecība, ka mēs ne vienmēr saprotam īsto Dieva dabu. Izrādās, ka Dieviņ� nav cie�anu avots un soģis, kādu to bie�i vien traktē greiza reliģijas iz�pratne. Visas cie�anas nāk kā atbildes reakcija uz, mūsu nereti grē�cīgo rīcību. Acīmredzot tādi ir kosmiskie likumi, jo visam ta�u jāpastāv harmonijā un līdzsvarā. Viena vai da�u cilvēku egoistiska rīcība nevar sagraut visaptvero�o kārtību, kāda valda Visumā, no�dro�inot visai Dieva radībai laimīgu un prieka pilnu dzīvi.

Par �īm vienkār�ajām, bet svarīgajām atziņām es diendienā pārliecinos arī savā dzīvē. Pietiek jau ar vienu dusmīgu domu, lai dvēselē iestātos nemiers par izjaukto harmoniju un līdzsvaru. Tad es mēģinu pārkausēt savu uztveri tā, lai neviens nebūtu jānosoda un jākritizē, jo katra cilvēka rīcību iespaido ļoti daudzi da�ādi �īs Zemes pagaidām vēl nepilnīgās dzīves faktori. Pamazām cilvēks, kuru es pirms brī�a nosodīju par kādu nepareizu rīcību, kļūst iz�protams un pat tuvs, jo esmu ieskatījusies viņa dvēselē. Un nereti atklājas cilvēks, kas visiem dvēseles spēkiem cen�as turēties pretī brutālajam un ne�ēlīgajam sabiedrības spiedienam. Da�reiz dvē�sele cie� un pat saļimst, zaudējot daudz enerģijas un brī�iem pat ticības, bet tad pēk�ņi tie�i vistum�ākajā brīdi �im cilvēkam kāds sniedz palīdzīgu roku. Mēs redzam līdzjūtīgu cilvēku blakām, bet izrādās, ka tas ir Dieviņ�, kas sapratis, ka cie�anas attīrīju�as cilvēku tiktāl, ka viņ� saredz Dieviņu, viņ� vispār ir spējīgs redzēt die�vi�ķo pasauli.

Pienāks laiks, kad uz Zemes valdīs tikai labestība un līdzjūtība, un prieks, nevis cie�anas būs dvēseles atskārsme un ceļ� pie Dieva. Tas laiks nenovēr�ami tuvojas, es to jūtu ar katru dienu vairāk. Man ir bezgala liels iek�ējs prieks par to, jo es varu �im laikam palīdzēt, varu tam panākties pretī un stāstīt par svētvietām tad, kad vēl daudzi cilvēki par �iem Dieva mājokļiem neko nezina.

Ta�u ar �o Dieva pasaules aprakstu mans stāstījums par Le�jasburkānu svētvietu vēl nebeidzas. Es tikai jums pastāstīju, kādas pārdomas mani pārņem, kad ļaujos patīkamajam strāvojumam pie Dieva tēla �ajā skaistajā Piebalgas svētnīcā.

Ilgu laiku domāju, ka tā ari nodzīvo�u laimīgu un harmo�nisku dzīvi ar rāmu ikdienu svētvietas tuvumā. Ta�u darboties spējīgam cilvēkam visu mū�u ir jāstrādā. Tādi ir Dieva likumi. Tādēļ es ikvienam no sirds novēlu atrast dzīvē maizes darbu, kas apvienojas arī ar sirds patik�anu. Tad ikviena jauna darba diena sāksies ar prieku un vēlē�anos atsākt darbu. Tā dzīvē ir liela vērtība.

Daudzi mani darbi saistās ar rado�ām iecerēm, kuras, kā jau minēju, arvien cie�āk un pārliecino�āk apliecina Dieva pasauli. Tikai tā es varu laimīgi un ar prieku strādāt.

Arvien vairāk kāds neatturams spēks un vēlē�anās dzina mani izpētīt Burkānkalna apkārtni. Apbraukājot Latviju un aprakstot mūsu svētvietas, esmu pārliecinājusies par brīni�ķīgu ainu � iz�rādās, ka visa mūsu mīļā tēvzeme kādreiz ir bijusi viena liela svēt�vieta ar grandiozām svētakmeņu rindām un sistēmām, ar lielākām vai mazākām pielūgsmes vietām.

Zinot, ka Latvijā cilvēka saimnieciski neskartajās vietās ļoti bie�i atrodamas svētvietas, ari Burkānkalna apkārtnē cerēju atrast vēl ko nozīmīgu. Jau agrāk nejau�i biju uzgājusi akmeņus svētvietai bla�kus eso�ajā uzkalniņā, ta�u ikreiz biju bez nepiecie�amajiem darbarī�kiem, lai attīrītu tos no zemes un smiltīm. Ta�u �ī sākumā apslāpētā vēlē�anās auga augumā, un, kaut ari bija jau rudens un ģimenes apstākļi neļāva uz ilgu laiku pamest Rīgas māju, neaprakstāmas vē�lē�anās un pienākuma vadīta, tomēr izbrīvēju vairākas dienas un devos uz Burkāniem, kur jau pirmajā atbrauk�anas dienā devos uz iepriek� izstaigāto vietu. Tie�ām, ar dievpalīgu uzreiz atradu lapām piebiru�ajā me�ā kādreiz uzietos akmentiņus!

Pirmajā dienā attīrīju divus svētakmeņus, bet nākamajā � vēl vienu. Lielākais svētakmens mani īpa�i iepriecināja, jo uz tā skaidri un nepārprotami bija iekalta Dieva zīme. Alla� esmu ap�galvojusi, ka viena no vislielākajām laimēm mūsdienu tehnokrātiskajā pasaulē ir svētakmeņu attīrī�ana. Ņemot vērā, ka svētvietas tikai �odien mostas no tūksto�gadīga miega, mums katram ir iespē�jams �o laimi piedzīvot. Es novēlu katram Latvijas iedzīvotājam attīrīt savu svētakmeni, kas uz mū�iem viņam kļūs par altāri, kuru kā svētu mantojumu nodot no paaudzes paaudzē saviem bērniem.

�ie jaunattīrītie svētakmeņi nebija sevi�ķi lieli, ta�u beidzot bija kaut kāda iek�ēja pabeigtības sajūta. It kā būtu izdarīts kāds noapaļots veikums, kam varēja pielikt simbolisku punktu. Zināju, ka tas bija tas, kā dēļ man bija �urp jāatbrauc tie�i �oruden. Es at�raku svētakmeņus, par kuriem neviens cits, izņemot mani, nezi�nāja. Vai tad citādi vispār varēja rīkoties? Nevar ta�u visu garo ziemu dzīvot ar apziņu, ka manā dārgajā gara mājvietā, manā Bur- kānkalnā zem smil�u slāņa savu atbrīvo�anu gaida dzīvas būtnes � akmeņi! Un tomēr � mīļais Dievs, es Tevi no sirds lūdzu, kaut mana tauta noticētu tam, ko Tu man kosmiskā balsi pavēstīji �ajā neaizmirstamajā nakts stundā! Tu teici ļoti īsi, pārdomāti un ne�pārprotami, lai mans aprobe�otais cilvēka prāts atcerētos katru vārdu kā iekaltu sakrālo tekstu svētakmeni. Es atceros visas sajū�tas, kad pamodos pēc �ā vēstījuma, jo Tu, Dieviņ, sacīji: tu dzīvo svētā vietā, turpmāk uz aploksnes tev jāraksta "Beverīna".

Mīļie lasītāji, �eit man gribētos pielikt punktu, jo esmu jums uzti�cējusi visdārgāko vērtību, kas man �obrīd pieder. Ilgu laiku domāju, ka tā ari nodzīvo�u ar �o noslēpumu, kuru tiecas izzināt daudzi mūsu vēsturnieki un novadpētnieki. Kur tikai netiek meklēta mūsu teiksmainā Beverīna! Lai ari ar visu sirdi un dvēseli ticēju Dieva vēstij, mani darbojās dīvains stūrgalvīgs cenzors, kas nemitigi atgā�dināja, ka visi cilvēki Beverīnu meklē pavisam citā novadā. Es pat esmu dzirdējusi par mīlestības pilniem savas apkaimes patriotiem, kuri sakās esam atradu�i Beverīnu, lai ko ari citi apgalvotu. Visos �ajos mīlestības apliecinājumos mūsu varonīgajai tautas senatnei es nevarēju pieļaut domu, ka man, vienkār�am latvju cilvēkam, ir tā laime pavēstīt visai latvju tautai, ka Beverina beidzot ir atrasta.

Rakstos par Ķeguma Krusta kalna veido�anas vēsturi, man laimējās satikties ar lielisku ģimeni � Dzintru �īguri un viņas viru Jāni Seluhu. Ar visu atbildību varu teikt, ka tie ir Dieva ziņ�ne�i mūsu sabiedrībā. Tikai tā var nosaukt viņu dzīvi, kas būtībā ir misija mūsu nākotnes labā. Viņu unikālā darba augļi drīz vien būs pieejami visai mūsu sabiedrībai. Gribu vien pieminēt, ka arī �ie cilvēki ir devu�i savu apliecinājumu tam, ka Beverīnas atdzim��ana jāpau� visai tautai. Izrādās, ka �ie klusie cilvēki jau labu laiku gan atskārsmju, gan rūpīgā Latvijas sakrālās vēstures izzinā�anas ceļā ir nonāku�i pie �īm pa�ām zinā�anām par Beverīnu. Kop� tā brī�a es par Beverīnu varu runāt ar pilnu pārliecību.

Lai paliek �is nosaukums, kas ilgus gadus kalpojis kā latvju teiksmainās vietas segvārds. Iespējams, ka tā tam bija jābūt. Beve�rīna � lūk, kur es jūs visus aicinu. Es laipni aicinu tur, kur, es ceru, ari jūs jutīsities tikpat apgaroti un svinīgi kā es. Es aicinu jūs iztēles acīm skatīt �ajos pakalnos un lejās teiksmainas senatnes ainas, kas brīnumainā kārtā savijas ar mūsdienām, jo visi Beve�rīnas iedzīvotāji cīnījās tāpēc, lai mēs beidzot sasniegtu to, ko pa�tie�ām esam sasniegu�i.

Mīļie tautie�i, mēs ta�u dzīvojam brīvā, suverēnā valstī, par ko savu dzīvību atdevu�i mūsu sen�i arī Beverīnā. Domāju, ka �ajā notikumā ir saskatāma viena ļoti būtiska filozofiska, vēstu�riska, psiholoģiska likumsakarība. Tā manā racionālajā cilvēka iz�pratnē sastāv no kardinālas parādības. Mums ir jāatgrie�as atpakaļ pie Dieva. �os svētos vārdus nemaz nedrīkstētu tik vienkār�i rak�stīt ar tu�u uz papīra. Un tai pa�ā laikā tie būtu jāatzīmē visur, kur vien pieskaras cilvēka skats, ari uz avī�u maliņām, sērkociņkastī�u vāciņiem, jā, pat uz cigare�u paciņām, katrā televīzijas reklāmā. Visas grandiozās un pagaidām noslēpumainās zinā�anas un no�slēpumi ir Dieva valstībā. Un vienīgā dzīves augstskola, kas sniedz zinā�anas ikvienam cilvēkam, ir ticība Dievam. Matemātikas for�mulas seko tikai pēc tam un tiem, kuriem tās ir kardināli nepie�cie�amas.

Visa lielā Visuma gudrība slēpjas mūsu un jūsu sirdīs, spējā un vēlmē mīlēt. Es jums no visas sirds novēlu tiekties uz �o vienkār�o skaidrību, kas nāk no Dieva un ko Dievs mums ir snie�dzis kā vislielāko balvu.

P. S. Vēlāk noskaidrojās, ka teiksmainās Beverīnas ezoteriskā nozīme ir augstāko priesteru studiju vieta.

Kalni un lejas, kalni un lejas � tā var aprakstīt skaisto Pie�balgas novadu. Tomēr ari starp �iem pakalniem, tāpat kā visur Latvijā, ir tādi, kuri apbur ar savu majestātiskumu un īpa�i aicina cilvēku pakavēties tā virsotnē. Uzkāpu�i un paraudzīju�ies vis�apkārt, mēs saprotam �ā vilinājuma iemeslu � mēs esam svētvietā. Dievs uzticējis �im kalnam uzdevumu pildīt svētos kosmiskos uzdevumus. Arī cilvēks ir daļa no Kosmosa. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, apskatot �o brīni�ķo sakrālās mākslas paraugu Vec�piebalgas centrā.

Kad biju uzkāpusi visai stāvajā pakalnā, pēk�ņi pār�alca tik spēj� un glāsmains gaisa vilnis, ka gribējās izplest spārnus un pacel�ties vēl augstāk, tuvāk Dievam. Patiesību sakot, tas arī notika � mans gars tie�ām uzlidoja. Es sajutu tādu kā radniecību ar Dievu, tādu kā dro�ību. Es atkal biju savās mājās. Savā gara mājvietā.

Radās vēlē�anās �eit kaut ko uzkopt, pielabot, kā mēs katrs to darām sev mīļā un patīkamā apkārtnē. Ta�u � kāds jau rūpīgi pastrādājis! Svētvietas dienvidu nogāze bija attīrīta no krūmiem, saulē gai�i baloja nesen nozāģētu un nocirstu koku celmi un krūmu stublāji. Sirdī ielija tāds gai�ums, ka gribējās turpināt �o labi iesākto darbu, gribējās pievienoties tiem cilvēkiem, kuri ziedoja Dievam savu dārgo laiku.

Laiks īsajā �īszemes dzīvē ir viena no vērtīgākajām veltēm, ko Dievs dāvā cilvēkam. Mū�ā cilvēkam jāpaspēj tik daudz, lai pie�rādītu Dievam, ka viņ� uz Zemi nav veltīgi sūtīts. Dievs arvien tic, ka cilvēks �ai īsajā laika sprīdī spēs attaisnot savu eksistenci, darot svētītus darbus. Tā gribējās no visas sirds pateikties cilvēkiem, kuri bija sakopu�i svētvietu.

Un ko domājat? Es tie�ām satiku �o darbarūķi, cilvēku, kur� varēja tik daudz pastāstīt par to, kas noticis, notiek un notiks Gri�- kas svētkalna pakājē. Tā bija cienījamā piebaldzēniete Marija Tunte kuru man laimējās satikt �ajā siltajā un saulainajā pavasara brīv�dienā. Kas nu par brīvdienu �Tuntes kundze bija visrado�ākajā darba noskaņā! No �īs dzīvespriecīgās sievietes staroja tāds darba spars un degsme, ka intuitīvi jutu � �im cilvēkam var uzticēt sva�rīgus un godpilnus uzdevumus. Jūs jautāsiet, kā var tik dro�i gal�vot par nezināmu, nule sastaptu cilvēku. Atbilde ir glu�i vienkār�a un reizē arī noslēpumaina � strādājot un rūpējoties par svētvie�tām un bie�i tās apameklējot, Dievs atraisa cilvēkā rado�ās un intelektuālās spējas. Tā ir enerģija, ko Dievs sūta cilvēkam kā dā�vanu par patiesu un neatlaidīgu darbu. �is svētīgais un nozīmīgais darbs ir misija � cilvēks visu savu dzīvi ziedo Dievam. Ne vien�mēr tam jābūt ārēji pompozam notikumam, ko pamana visi. Var strādāt tā kā �ī sieviete � īpa�i nelieloties un bez lieka skaļuma.

Tas cilvēks, kur� remdēs slāpes pie Gri�kas svētavota, dro�i vien pat nejautās, kas tik gādīgi ielicis akai grodus, lai ūdeni va�rētu ērti pasmelt un baudīt. �o rūpestības pilno darbu bija pavei�kusi Marija Tunte ar saviem palīgiem.

�īs sievietes iniciatīva bija uzsliet �ūpoles svētkalnā, lai pēc visiem sakrālajiem likumiem un tautas tradīcijām latvie�iem tik nozīmīgajā Lielajā dienā piebaldzēni varētu iz�ūpoties un svētīt �os gadskārtu svētkus.

�ī kundze par saviem līdzekļiem, īpa�i neviena nemudināta, patlaban atjauno svētkalna pakājē pussabruku�o, no skaistiem, lieliem laukakmeņiem būvēto pagrabu. Pagrabs? � jūs jautāsiet. Kāds svētai vietai var būt īpa�s sakars ar pagrabu? Cienījamie lasītāji! Katra, �ķietami visnenozīmīgākā cilvēka doma svētvietas aprūpē iegūst dievi�ķu virzību. Marija Tunte �o pagrabu svētvie�tas pakājē būvē nevis iztikas līdzekļu glabā�anai, bet gan garīgo vērtību popularizē�anai. �ajā ēkā, kas top, iespējams, no sakrāliem kultakmeņiem, kurus cilvēki nezinā�anas dēļ jau izsenis sāku�i izmantot māju būvē, svētajā vietā būs Gri�kas svētkalna muzejs. Cildeni svēta vieta mudina cilvēku uz svētiem darbiem.

Cienījamās Marijas Tuntes nesavtīgais darbs jo īpa�u cieņu raisa, redzot, ka cilvēki tomēr īsti nenovērtē �īs sievietes gādību. Diem�ēl skaistās �ūpoles svētkalnā tika salauztas. �ēl. No visas sirds �ēl. Kas tas būtu bijis par iespaidīgu rituālu � gavilēt kalna galā un ļauties augstajam lidojumam!

īsajā sarunā ar Mariju Tunti uzzināju, cik mērķtiecīga bijusi Gri�kas svētkalna vēstures izzinā�ana. Par muzeja būvi un tajā iz�vietojamo ekspozīciju viņa vairākkārt konsultējusies ar Cēsu Vēs�tures un mākslas muzeja darbiniekiem.

Cik ļoti gribētos ieskatīties vistālākajā senatnē, par ko liecina tikai pasakas un teikas! Tautā populārs nostāsts liecina, ka Gri�kas svētkalns senos laikos sanests un sabērts ar cepurēm. �is mīts pie�mērots visiem vēstures posmiem � no vissenākās mil�u eksistē��anas līdz laikam, kad latvju tauta cīnījās ar zviedru iekarotājiem.

Rūpīgi iedziļinoties vēsturiskajās sakarībās un intuitīvi sprie��ot, gribas domāt par tiem tālajiem senlaikiem, kad uz Zemes dzīvoja tie Dieva dēli un Saules meitas, kuri savā fiziskajā spēkā un varenībā veidoju�i savam mērogam atbilsto�as sakrālās Dieva pielūgsmes vietas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka �is nebūt nav vienīgais senās civilizācijas atstātais mantojums. Latvijā, ieskaitot di�o Pokai- nes svētvietu, ir vēl daudz neat�ifrētu un neapzinātu svēto vietu.

Kā mēs �odien cen�amies izprast senlaikus, tāpat arī par mums kādreiz spriedīs. Sakrālās vietas būs aktuālas vienmēr, jo Dievs tiek pielūgts visos laikos.

Kad gribēju cienījamo Mariju Tunti iemū�ināt fotofilmiņā, viņa laipni, bet nelokāmi atteicās. Patiesībā svētkalna aprūpe un muzeja būvniecība �o sievieti jau ir apliecinājusi Dieva priek�ā. Popula�ritāte un slava attiecas uz �īszemes cilvēkiem. Par to liecināja visi sievietes paveiktie darbi svētvietas aprūpē, par to liecināja kautrā piebilde par rado�ajām iecerēm, vienlaikus ievērojot tautas ticējumu īpa�i nerunāt par nepadarītu darbu. Es zinu, jūtu, ka svētkalna muzeis tiks izveidots Citādi nemaz nevar būt Tini �im rilvpl-nm jo zinu, ka svētkalns ir visdro�ākajā vietā � �īs sievietes sirdī.

Mēs esam ceļā uz svētkalnu, ko Terēzes kundze sauc par savu jau no jaunības laikiem. Izkāpu�as Saulkalnes dzelzceļa stacijā, esam nogāju�as līdz Daugavas krastam un virzāmies pretī upes straumei. Tur jau tas tālumā redzams, svētkalns acīm redzami pa�ceļas uz apkārtnes fona. Mums vēl jānoiet apmēram kilometrs.

Esmu pateicīga Terēzes kundzei, ka viņa ļauj ieiet brīni�ķīgā savas dvēseles un svētvietas mijiedarbes pasaulē. Dievs devis �ai sievietei jūtas, kas apgaro un silda. Tā tas ir vienmēr, kad pieskā�rāmies kaut kam svētam.

"�ī ir mana taka uz svētkalnu. Tā nav visvieglākā, bet vismī�ļākā gan. �is ir mans akmens, tas ir kā nobeigts mākslas darbs, ceļā uz svētkalnu es pie viņa katru reizi apstājos un aprunājos," stāsta Terēze Vasermane. Spēcīgais vēj� nes vārdus sāņus, bet brī�numaini skaisto pelēka granīta akmeni tas gan nespēj izkustināt. Uz bālgano dolomīta atlūzu fona Daugavas krastā saules staros tas izceļas ar savu rotājumu. Viena tā daļa, kas ir īpa�i dekorēta melni baltos toņos, �ķiet kā piekausēta.

Lai gan �īs dienas rīts uzausis mākoņains un vēss, ceļā uz svētvietu laiks mainās, un Daugavas ūdeņi atmirdz spo�os saules staros. Mēs vērojam laika zīmes, un �ķiet, ka �odien saule spīd tie�i mums, svētceļniekiem.

Pa ceļam Terēzes kundze piestāj pie visa, kas iemīļots, daudz�kārt mērojot �o ceļu. Apskatām sena, izsusēju�a strauta gultni, kas apaugusi savvaļas apiņu stīgām. �ķiet, ka �is zaļais tunelis glaba izbiju�a avota klusās �alas. Apstājamies pie kāda sarkana granīta akmens, kura apaļās nogludinātās formas ierosināju�as nosaukt to mīļi par "sivēniņu"; ja �o akmeni nostādītu stāvus, atklātos it kā sakņupu�a vecī�a tēls, līdzīgi Pokaines svētvietas Veļu vecī�iem. Tie ir mūsu rado�ie minējumi. Apsē�amies uz melna granīta ak�mens, kas, pēc nostāstiem, vienmēr sasilda cilvēku. Vēroiam Dauga�vas ūdeņus, kurus spēcīgais vēj� izrotājis putu vērpetēm kā staru stīgām. Tādu Daugavu redzu pirmo reizi. Terēzes kundze stāsta par saviem vērojumiem, kad māmuļa Daugava pārsteigusi ar vis�da�ādākajiem dabas brīnumiem. Raugāmies upes pla�ajā klaidā un mēģinām "ieiet" tre�ajā dimensijā. Viss �ajā dienā ir pirmreizējs un neatkārtojams, jo mēs esam ceļā uz svētvietu, uz Māras baznīcu.

Terēzes kundze zina stāstīt, ka svētvietā laiks alla� ir mierīgs un it kā klusināts. Tas norimst arī �oreiz, kad esam sasniegu�i da�bas svētnīcu. Domāju, ka spēcīgās enerģijas, ar ko ir apveltītas visas svētvietas, it kā sargā cilvēku un augu valsti, uzņemdamas savā paspārnē. Svētvieta ap sevi un cilvēku rada īpa�u enerģētisko auru.

"Te nu mēs esam, Dievs!" gribas iek�ēji izsaukties, kad esam uzkāpu�as svētvietas kalngalā. �ķiet, ka nupat jānotiek kaut kam neparastam. Neparastais, vienreizējais tie�ām ir noticis, jo no vē�jainā āra esam ienāku�i baznīcā, kur vēj� ir rimis un mēs tiekam laipni un mierpilni uzņemtas. �eit valda pavisam cita noskaņa nekā pie vēja saputotās Daugavas.

Svētvietā ievērojam vairākus lielus skudru pū�ņus. Ari tā ir zīme, cik labi un ra�eni dzīvot Dieva paspārnē. Terēzes kundze stāsta, ka svētvieta iesaukta par Lazdu kalnu. Tie�ām, �eit aug va�renas un kuplas lazdas, un liepu puduris sevi�ķi izceļas uz krūmu fona. Skaitām liepu stumbrus, kas izaugu�i no viena kopēja celma � to iznāk tie�i deviņi! Arī dainās minēti deviņi liepu �uburi. Gribas pieglausties varenajiem stumbriem un iestāties pudura vidū. Salī�dzinām �os kokus ar liepu puduri Pokaines Baltajā kalnā, kura viducī cilvēku apņem kosmisks strāvojums. Kābelu svētvietas kokos mēs atrodam dobumu, kurā, �ķiet, ligzdo kāds putniņ�, tā�dēļ saudzīgi atejam sāņus, lai netraucētu Dieva pasauli.

Svētvietas viduci ir paliela apaļa, klaja nora. �eit neaug ne�viens koks, bet zāle un krā�ņie savvaļas ziedi kupli saziedēju�i. �is ir visspēcīgāko pazemes āderu enerģiju krustpunkts, kas rak�sti.) ries visām Latvijas svētvietām. �I ir dabas svētnīcas altāra daļa, kur ļaudis velta lūg�anas Dievam. Ieraugām, ka �eit dedzināts ugunskurs. Lai gan svētā vietā tas būtu it kā pretdablgi, �oreiz nenosodīsim ļaudis, kas �eit jutu�ies silti un labi. Cerēsim, ka līdz ar latvju svētvietu atdzim�anu cilvēkos atjaunosies patiesie svēt�vietu apmeklē�anas rituāli, kas saistāmi ar Dieva pielūgsmi.

Nedaudz sāņus no svētvietas centrālās daļas ir ari senkapu vieta, kas raksturīgi katrai svētvietai. Svētvietā atainojas viss cil�vēka mū�a gājums no krustabām, iesvētībām, laulā�anās līdz pat aizie�anai viņsaulē. �ajā svētvietā savus pētījumus veiku�i ari ar�heologi.

Mēs staigājam pa svētvietu un jūtamies labi un dro�i, jo esam gara mājvietā. �eit mēs esam pasargāti no visām nedienām. Tālāk taka mūs ved uz svētavotu pārsimt metrus tālāk svētkalna nogāzē.

"Labdien, mīļo avotiņ! Kā tu �odien darbojies?" Terēzes kun�dze mīļi sasveicinās ar svētavotu un mēģina ar rado�o iztēli noteikt avota enerģētiku. Uz manu jautājumu, kā viņa to veic, Terēzes kundze stāsta: "Aizveru acis un iztēlē rodas krāsains redzējums. Gandrīz katru reizi tas ir citāds. Daba jau arī nav nemainīga. Ne�aizmirstamu parādību piedzīvoju 2000. gada Jāņu naktī tie�i div�padsmitos. Mēs ar māsu atnācām pie svētavota. Pēk�ņi pretējais avota krasts iezaigojās ko�i zaļ�, ļoti skaists. Man pat likās, ka no aizmugures piebraukusi kāda ma�īna, kuras ugunis apspīd �o krastu. Māsa paskatās atpakaļ � nekādas ma�īnas! Secināju, ka arī manas ēnas nav, kurai pēc loģikas likumiem vajadzētu būt. �ī parādība ilga pāris minūtes. Kad mēs mēģinājām izprast tās jēgu, tā izgaisa. Domāju, ka �ādas dievi�ķas parādības ar savu prāto�anu nedrīkst iztraucēt. Līdzko cilvēks iesaista sapratu, viss zud. Mums gribas, lai viss būtu "pa īstam", līdz ar to zūd dievi�ķais brīnums. �ķiet, ka es vēl neesmu gatava, lai saņemtu �ādus brīnumus lielas devās. Bet to Jāņu nakti es nekad neaizmirsī�u. �eit, pie avota, ziemā var rokas sasildīt, iemērc rokas ūdenī � kļūst silti. Tāpat kā pie daudz�uburu liepas svētkalnā. Vienreiz bijām saliju�i, paslē�pāmies zem svētkalna liepām � sajūtām siltumu kā no krāsns. Ta�u tā tas nav vienmēr, lai arī cilvēks to gribētu."

Manos vērojumos �is svētavots pārsteidz ar īpatnēju gultni, kur, ūdenim un smiltīm mutuļojot, izverd vairākas iztekas. Terēzes kundze brīnās: "Nekāds lielais �is avots nav, bet visiem pietiek, arī tiem, kuri atbrauc ma�īnās ar kannām un lieliem traukiem. Man liekas � kā var tik daudz ūdens paņemt ne no kā?"

Ūdens �eit patiesi ir ļoti gards un sniedz veldzi. Nomazgājam seju, rokas, padzeramies un jūtamies kā kristītas. Iesmeļam �o brī- numūdeni arī līdzpaņemtajās pudelēs. Terēzes kundze stāsta, ka viņa slāpju remdē�anai cen�as lietot tikai svētavota ūdeni. Atbrauk��ana pāris rei�u mēnesī uz svētvietu viņai vienmēr sniedz ieprie�cinājumu.

Ievērojām, ka āderu enerģētikas iespaidā visas liepas ap avotu ir ar diviem �uburiem. �eit ieraudzījām arī lielu daudzumu vīn- glieme�u. Terēzes kundze tuvējā dīķītī ievērojusi arī pastāvīgo �īs vietas iemītnieku � zalkti. Mēs gan viņu toreiz nemanījām.

Savukārt Ziemassvētkos svētkalnā biju�as redzamas savādas sliedes. Ilgi apsverot, Terēzes kundze esot nonākusi pie secinājuma, ka tās radu�ās senas tradīcijas � bluķa vilk�anas � rezultātā.

Pie svētavota ievērojām divus skaistus sakrālās mākslas pa�raugus � palielus daudzkrāsainus akmeņus, kas izrotāti ar baltu reljefu dzīslu rakstu. Patiesi, svētvietu raksturojumi ir tik daudz�veidīgi.

Lai kaut ko tuvāk uzzinātu par iespējamiem notikumiem, kas saistīti ar Kābeļu svētvietu, iztaujājām tuvējo Kābeļu māju iemītniekus. Tika izteikti minējumi, ka māju un svētkalna nosau�kums cēlies no tā, ka pēc Pirmā pasaules kara jaunceļamās mājas saimnieks �eit iestādījis ābeļdārzu. Tā kā mājas atrodas uzkalnā, tapis �is vārdu saliktenis. Ja teiktajam var ticēt, tas nozīmē, ka �is no�saukums ir pavisam nesenas izcelsmes. Interesanti, kā �o svēt�vietu sauca mūsu tālie sen�i pirms vācu krustne�u invāzijas?

Kad bijām izstaigāju�i svētvietas apkārtni, atgriezāmies svēt�vietas norā kalna galā un pusdienojām. Todien Dievs mums ļāva iepazīties ar svētvietu, ieturēt maltīti un kristīja mūs ar lietusgāzi, dodams svētību turpmākajam latvju svētvietu apzinā�anas darbam.

Kā milzīga lente no pakalna uz pakalnu aizvijas Vidzemes maģistrāle. Visa tās apkaime ir tik apdzīvota un zināma, ka neskar�tas dabas noslēpumu tādas �osejas tuvumā vairs nevarētu būt. Un tomēr. Varbūt tie�i blakus lielceļam jābūt kaut kam tādam, kas cil�vēkam ir ļoti nepiecie�ams.

Ja jums jautātu, kur cilvēks vajadzības gadījumā varētu rast patvērumu lielceļa malā, daudzi dro�i vien kā pirmo apstā�anās vietu minētu ceļmalas krogu vai benzīna uzpildes staciju. Vajadzī�bas gadījumā tas ir patvērums visiem ceļiniekiem, it īpa�i tiem, kuri par pakalpojumiem var attiecīgi samaksāt.

Bet �īs pa�as �osejas malā ir vieta, kur cilvēkam tiek daudz dots un maz prasīts. Braucot pa Vidzemes �oseju austrumu vir�zienā, 82. kilometrā no Rīgas aiz Arai�u stacijas dzelzceļa pār�brauktuves redzēsiet norādi uz Lielā Lazdiņa ezeru. Nogriezu�ies uz �ā ceļa, nesteidzieties ātrāk tikt līdz ezermalai. Aptuveni simt metru no �osejas ir vieta, kur jūs vienmēr būsiet laipni gaidīti. �ajā vietā cilvēka turība nav svarīga. �urp var nākt ikviens, gan tas, kuram kabatā svilpo vēj�, gan tas, kur� var samaksāt par visu. �eit var iegūt kaut ko tādu, kam nav vērtības analoga.

Nogriezu�ies no lielceļa, pēc simt metriem kāpiet kreisās ceļ�malas pakalnā � �eit ir latvju svētvieta, mūsu Māras baznīca. Par to liecina no akmeņiem veidots apaļ� rituālais krāvums. �īs vietas senumu apstiprina sūnas uz svētajiem akmeņiem. Viss liecina par to, ka �eit saglabāju�ies aizlaiki un mū�ība. �ajā svētajā vietā mūsu sen�i godināju�i Dievu.

Vairākumam cilvēku baznīca saistās ar kristīgajiem dievna�miem. Ari tie daudzviet atrodas ceļa malā, torņi ar gaili vai krustu smailē jau pa gabalu redzami kā ceļa rādītāji. Neaizmirsīsim, ka pēc būtības ari kristīgā baznīca ir mūsu dievnams, jo celta uz seno latvju svētvietām, visbie�āk uz enerģētiskiem zemes āderu krust�punktiem. Līdz īstai kristie�a pārliecībai daudzus attur vienīgi tas, ka cēlās kristietības vārdā tika veikti viszemiskākie darbi, kad ticība tika nevis iesēta ar mīlestību, bet varmācīgi uzspiesta ar ne�skaitāmiem soda veidiem. Bet vai tāds bija Dieva dēla Jēzus Kris�tus aicinājums? Tas vedina domāt, ka cilvēki bie�i vien slēpu�i savas agresīvās intereses aiz ticības vairoga.

Arī mūsdienās pasaulē notiek vislielākā vardarbība tie�i ticī�bas dēļ. Latvietis pēc dabas nav agresīvs. Cauri ekspluatācijas un verdzības gadu simtiem klusu un pacietīgi esam glabāju�i alkas pēc mūsu ticības atjaunotnes. Savas svētvietas mēs saucam par Mā�ras baznīcām, ar to tuvojoties māti�ķības patvērumam un dzīves gudrībai. Latvie�i apbrīnojami saaugu�i ar dabu, tāpēc arī mūsu Māras baznīca ir dabas dievnams, kura jumts ir pla�ā debesu velve, bet pamats � zemes gai�ais āderu starojums, kas nes aug�up mūsu lūg�anas Dievam.

Daudzas svētvietas Latvijā aizmirstas, Lazdiņa svētnīca kā mū��ības simbols ir panākusies cilvēkam pretī. Tuvu lielceļam. Dievs zina, kas cilvēkam visvairāk nepiecie�ams. �eit vienmēr var būt vienatnē ar sevi, ar Dievu dabas un cilvēka iekārtotā svētā vietā.

Mūsu tauta ir atbrīvojusies no ilgsto�a varmācības jūga, un līdz ar tautu sāk mosties arī Māras baznīcas. �odien vairs nav to priesteru, kuriem no paaudzes paaudzē tika nodotas zinā�anas par svētvietas rituāliem. Atrodoties maģiskā apļa vidū, mēģinā�sim iztēloties, kādi tie varēja būt� Domājams, ka mūsu sen�i vis�pirms izsūdzēja grēkus, lai tīri un apgaroti varētu stāties Dieva priek�ā. Parasti to izdarīja pie īpa�a upurakmens, kas Lazdiņa svētvietā atrodas nedaudz tālāk ceļa labajā pusē. �ī sarkanā granīta akmens parametri ir �ādi: apkārtmērs trīs metri, augstums virs zemes � viens metrs, ziedojumu plauktiņa garums � piecdesmit centimetru. �ie lielie akmeņi tika dēvēti par ziedojumu akme�ņiem. Tikai pēc ziedojuma nolik�anas mēs varam kontaktēties ar Dievu. Jūsu ziedojums var būt pavisam neliels, kaut vai monēta, kas ir laba zīme tam, ka jums nekā nav �ēl ziedot Dievam. �eit tiek noliktas puķes kā pateicība Dievam, �eit var dedzināt arī svecītes.

Kad ir izsūdzēti grēki, cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis. Savu grēku apzinā�anās ir daļa no grēku izpirk�anas. Tikai tādā stāvoklī ir iespējama dvēseles atjaunotne. Dievs grib redzēt līksmu cilvēku. Tikai tad, kad visas domas būs dievi�ķas, jūs varēsiet atkal raudzīties uz pasauli gai�ām acīm.

Nākamais solis bija svētrunas uzklausī�ana. Svētrunu parasti lasīja galvenais priesteris, kam bija labas runas dāvanas un auditori�jas izjūta. Tikai tāds priesteris zināja īstos vārdus, kas jāsaka katrā gadījumā citādi, jo svētceļnieki ir at�ķirīgi. Laikam senie priesteri zināja tādus maģiskus vārdus, lai klausītājs saprastu Dieva būtību.

Tad, kad priesteris bija beidzis lasīt ievadrunu, sākās rituāls, kurā varēja piedalīties arī vērotāji no malas. Tie parasti bija sastā�ju�ies puslokā ap galveno priesteri. Tad visi sastājās aplī un, rokās sadevu�ies, dziedāja sakrālās dainas. Tās bija īpa�as dainas, kuras sacerēja tikai priesteri, kam bija labas literārās dotības, kas bija apdā�vināti dzejnieki un rakstnieki. �odien mēs sakām, ka sakrālās dainas ir jāprot tulkot. Tās var iztulkot tikai tad, ja cilvēks tic Dievam.

Daudzas mūsu sakrālās dainas dziedāja, izpildot rituālās de�jas. Tad tām bija īpa�s iedarbības spēks. Rituāla dalībnieki saslē�dzās aplī, vienojās ar domām, ar dziesmu, ar dejas soļiem, ritmu un radīja ap sevi spēcīgu enerģētisko lauku. To visu pastiprināja un uztvēra svētvietas īpa�ais starojums. Visi iespējamie cilvēka un zemes spēki tika apvienoti, lai tiektos uz Dievu. Kā domu ener�ģijas viļņu strāvojumi tie iesniedzās Visumā pie Debesu Tēva no viena Zemes punktiņa Latvijā, Vidzemē.

Jūsu rituāls var izpausties ari klusumā. Tikai jūs un Dievs zina, kāpēc esat �urp nācis. Jūs patiesi tiekat uzklausīts. Jūs to sajutīsiet. Tā būs domu pārraide, tās būs sajūtas. Mēs bie�i iedomājamies, ka Dievs izpau�as ar kaut ko ekstraordināru, ārkārtēju. Dro�i vien ir gadījumi, kad Dievs izpau�as ari tā. Vai tas nozīmē, ka Dievs jā�pielūdz tikai izņēmuma gadījumos? Vai tas nozīmē, ka mūsu ik�diena var paiet bez Dieva svētības? Kas notiek ar mūsu iek�ējo pasauli, ar mūsu sajūtām, kad esam novērsu�ies no Dieva? To var uzzināt tikai tad, kad esam izbaudīju�i Dieva klātbūtni. Tās ir tik neaprakstāmi svētas jūtas, ka visa pasaule mūsu vērojumā kļūst dievi�ķa. Mūsu būtība kļūst tik labestīga, ka skatiens meklē to, kam varētu palīdzēt. �ajā dvēseles stāvoklī mēs vairs nespējam vien�aldzīgi pabraukt garām pēc palīdzības pastieptai rokai ceļa malā.

Mēs varam lūgt Dievu visur, arī braucot ma�īnā pie stūres. Ta�u svētnīca ir un paliek svētnīca. Tas ir templis, tā ir Dieva māj�vieta. �eit ienākot būtu jānoauj kurpes, kā to dara daudzās pasau�les svētvietās. Psiholoģiski tas nozīmē, ka mēs visas savas domas atstājam ārpus tempļa sienām. Tā ir Dieva pagodinā�ana. Bijība pārņem cilvēku jau ar �o rituālu vien. Mums nav liegts to darīt ari latvju dabas svētnīcās. �inī gadījumā katrs var rīkoties pēc saviem ieskatiem.

No sirds lūdzot, visas jūsu domas atrod ceļu pie Dieva. �o izjūtu var gūt tikai dabas svētnīcā, tikai tad, ja patiesi esat gribējis tikties ar Dievu. Visos citos gadījumos jums palīdzēs tikai pa�a izpratne. Bet Dieva svētība ir kaut kas daudz vairāk, to zina tikai tie, kuri no dvēseles lūdz Dievu.

Tumss laukā, tumss laukā, Kur bij' ņemt ceļa draugu? � Dievs bij' mans ceļa draugs, Laime ceļa rādītāja.

Jūs jutīsiet, ka Dievs jums ir līdzās. Viņ� pasargās jūs no vi�siem starpgadījumiem, kas mēdz būt uz tik noslogotas �osejas, kāda ir mūsu skaistā Vidzemes maģistrāle. Paldies, Dieviņ, ka tu esi kopā ar mums!

Rakstīt par Engures svētvietu ir gan iepriecino�i, gan proble�mātiski. Iepriecino�i no tā viedokļa, ka kārtējo reizi varam pār�liecināties, cik neizsakāmi bagāta ir mūsu zeme ar pla�o svētvietu izvietojumu, cik neizsakāmi lielas sakrālās kultūras vērtības �eit atrodamas. Problemātisks �is apraksts ir tāpēc, ka �oreiz ir grūti norādīt svētvietas objektu konkrētas koordinātas tai pla�ajā Engu�res ezera me�u apkaimē, ko mēs apstaigājām. �oreiz svētvieta ap Engures ezeru norāda uz lielu kultakmeņu izvietojuma sistēmu, un skatīt to visā pilnībā mēs varētu tikai tad, ka no sūnu un zemes virskārtas būtu attīrīti visi sakrālie akmeņi un me�s būtu izkopts tā, ka akmeņu sistēma būtu pārskatāma. Jau �ī ceļojuma reizē mēs atsedzām da�us svētakmeņus, tie it kā izauga uz takas, tie nāca pretim un aicināja mūs papūlēties atgriezt tos saules gaismai. Tas vien, ko laipni parādīja Vera Serova, �is apkaimes pārzinātāja, liecināja par grandiozu svētvietu sistēmu.

Kā īpa�u vietu varētu minēt to me�a nostūri, kur nelielā svēt�vietas aplī skujkoku vidū it kā bija sastādīti vareni ozoli. Visas pazīmes liecināja, ka �ī ir īpa�i spēcīga starojuma zona. Vera Se�rova minēja tautā dzirdētu sakāmo par ozoliem: trīssimt gadu tie aug, trīssimt gadu briest un trīssimt gadu krīt. Arī �ajā vietā bija gan zaļojo�i, gan nogāzu�ies, trūdēt sāku�i vareni ozoli. Uz skuj�koku me�a fona �is svētvietas centrs īpa�i ievērojams.

Vera Serova ar dēlu Ivaru bija �īs pla�ās dabas svētnīcas pa�stāvīgie svētceļnieki. Viņiem �eit bija zināma ikviena taka, un mēs bez pūlēm un maldī�anās apstaigājām varenos kultakmeņus. At�ķirībā no citām Latvijas svētvietām �ie sakrālie akmeņi izcēlās ar savu lielumu, �eit nevar apgalvot, ka svētvietas centru iezīmētu kāds prāvs akmens. Katrs apskatītais kultakmens bija tik varens un iespaidīgs, ka liecināja par īpa�u kultakmeņu sistēmu. Varu minēt arī to, ka daudzi lielie kultakmeni ir piramidālas formas. Vēl �ajā vietā koncentrējas arī plati galdveida svētakmeni ar lielu, gludu virsmu.

Engures svētvieta uz visu Latvijas svētvietu fona ir tāda kā virsotne, piramīdas galotne � enerģētiskais sakopojums. Ģeogrā�fiski tas varētu būt punkts, kur satek svētvietu sistēmas raksturo�jo�ās līnijas. Tātad mūsu Māras baznīcas nav veidotas tikai pēc vietējo zemes āderu krustpunktu sistēmas. Tām vēl ir virssistēma, kas atspoguļo visu svētvietu tīklu.

Vai �ī versija patie�ām atspoguļo Dieva plānu, �obrīd nevar pateikt. Tas arī nav mūsu kompetencē, lai cik vilino�i būtu ieska�tīties dziļākās un, iespējams, patiesās sakarībās. Mūsu skatījumā ikviena svētvieta ir dārga un svarīga.

Kāpēc tie�i tagad ir tik intensīva interese par svētvietām? Tāpēc, ka sevi arvien vairāk piesaka Jaunais laikmets, par ko savulaik rakstīja J. Blavatska, N. un J. Rērihi un citi kosmisko ziņojumu paudēji. Latvijai �ai jomā ir milzīga nozīme teritoriālā izvietojuma ziņā. Apskaidrību par dievi�ķo pasaules redzējumu mēs gūstam tikai svētvietās, mūsu Māras baznīcās. Tāpēc ir tik svarīgi, lai lat�vie�u tauta atklātu un celtu saulītē ikvienu svētvietu.

Pie katra Engures svētvietas akmens gribējās uzkavēties, katrs svētakmens bija aicino�s, vilino�s un īpa�i enerģētisks. Vera Serova stāsta, ka �eit viņa nāk tad, kad nepiecie�ams dvēseliski sakārto�ties, lai varētu izturēt likteņa pārbaudījumus, kas nereti piemeklē cilvēku. Jau vizuāli vien lielie akmeņi spēj just līdzi un ar padomu palīdzēt. Viņiem var izsūdzēt visas bēdas un uzkraut to pārdzīvo�jumu nastu, kas da�kārt nomāc dvēseli � tie visu izturēs.

Katrai svētvietai un tās ļaudīm ir savs likteņstāsts. Ta�u visiem ir viena noteico�ā dvēseles īpa�ība � viņi ir ticīgi tajā pla�ajā nian�u bagātībā, ko sniedz mūsu Māras baznīcas. Paveras dīvaina aina � �iem cilvēkiem nav ne kripatiņas dogmatisma vai aizsprie- dumainības, norobe�o�anās, kā mūsdienās da�kārt novērojams. Vera Serova ir erudīts, zino�s un filozofiski bagāts cilvēks. Pro�tams, uz tehnokrātiskā profānisma fona arī viņai da�kārt grūti sadzīvot ar cilvēkiem, kas par dīvainu uzskata Dieva pielūgsmi svētvietās, ta�u tie�i niansētā, bagātā pasaules uztvere un svēt�vietu klātbūtne ļauj �ai sievietei atrast garīgu līdzsvaru un aiz�stāvību Dieva paspārnē. Vēlreiz pārliecinājos, cik da�ādi var būt ceļi pie Radītāja!

Staigājot pa svētvietas me�a takām, mūsu sarunas skāra vis�da�ādākos filozofiskos tematus, jo svētvieta alla� rosina uz pār�domām par dziļākām pasaules sakarībām. Dieva klātbūtne ir kā atskaites punkts, kritērijs visam, kas notiek ar cilvēku. Vera Se�rova stāsta, ka �ī pla�ā svētvieta rada tādas pirmatnības sajūtas, ko var pārdzīvot tikai dabas svētnīcā. Tās vietas ir tā paslēpu�ās, tu ej, ej pa purviem, pēk�ņi� lieli koki, akmeņi� atkal purvs� In�teresanti, ka ziemā uz da�iem akmeņiem sniegs turas, bet uz da��iem � ne.

Es domāju, ka akmeņiem vienalga, vai tu kaut ko ziedo, drī�zāk pats cilvēks ar to kļūst bagātāks.

Tie, kuri netic svētvietām un citiem stāsta, ka tur nekā nav, tie it kā slāpē sakrālo informāciju. Labi, ja tas jautājums paliek at�klāts � es tur neesmu bijis, bet vissliktāk ir tad, ja cilvēks uzliek punktu � tur nekā nav.

Ar svētvietu enerģētikas izklāstu jābūt uzmanīgiem, lai neuz�spiestu savu viedokli citiem. Rasma Rozīte (svētvietu atklājēja � D. R.), piemēram, zina tik daudz, bet viņa nekad nemētājas ar vār�diem un spriedumiem. Visās reliģijās, ticībās un svētās mācībās cilvēkam ir jābūt izvēles tiesībām.

Mēs esam patērētāji, kā jau visi eiropie�i. Tiecamies uz Tibetu, kur visa reliģiozā sistēma jau gatava un daudzkārt pierādīta. Ja jā�pieliek pūles, diena jātērē, ejot un meklējot dievi�ķās izpausmes un sakarības mūsu pa�u zemītē, daudzus tas atbaida. Bet, ja pasniedz gatavu � tajā svētvietā ir tādas izjūtas, tur atkal citādas �, visi ir gatavi sekot

�ajos me�os, svētvietā esmu viena pati ar sevi, es varu būt tāda, kāda patiesībā esmu. Jogiem arī vajadzīga vientulība, lai va�rētu daudz sasniegt. Redzēju sapni, ka esmu uzrāpusies kalnā, un domāju, ka viss jau sasniegts, bet tad redzu, ka ir vēl viena stāva klints, kur jātiek aug�ā. Pēc �ī sapņa daudz lasīju par Tibetu, Hi- malajiem un �eit, svētvietā, sapratu, izjutu dabas varenību un skaistumu. Tu, cilvēk, esi vienots ar �o brīnumu, tev jāapjau� savi spēki, lai ietu uz priek�u.

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņi runājas ar akmeņiem. Bet dziednieks Mārtiņ� Zemitis saka, ka var būt ļoti da�ādi. Nav mazāk svarīgi, ka tu pie �ī akmens vienkār�i jūties labi. �ķiet, ka akmens tev uzsmaida. Tagad jau daudzi apgalvo, ka runājoties ar akmeņiem! Un tad ir lepni. Un tad es saceļos, jo mana at�tieksme pret �īm lietām ir pārāk nopietna, lai ieslīgtu pavir�ībā un deklarācijā. Meditējot kopā ar Rasmu Rozīti, esmu redzējusi debe�sīs visādas ainas. Es �īs lietas uztveru kā pierādījumu, ka tās tie��ām eksistē, tā nav vienkār�a pieķer�anās. Tas ir apliecinājums, ka viss eksistē, bet izprast to līdz galam, formulēt, tas nav tik viegli.

Es da�kārt domāju, kur paliek ļaunums. Laikam ta�u trans�formējas, pārtop. Nedrīkst sevī ielaist naidu, negatīvas jūtas un emocijas. Mums jāturas tam pretī. Mums jātic, ka kaut kādā veidā negatīvisms transformējas. Tas, kā tu ar ļaunumu tiec galā, ir tavs cilvēciskais lielums. Man tik daudzi dara visādas pārestības, ka es saku pati sev � tas ir nekaunīgi un slikti. Bet, ja tu visu uzņem rāmu prātu un vienkār�i tiec ar to galā, tad tu ej uz priek�u un nepārtērējies viens �ķēr�ļa priek�ā. Citādi ir, ja tu visas pārestības ielaid dziļi dvēselē � tad tu pārtērējies viena �ķēr�ļa priek�ā un pēc tam vairs neesi derīgs, izslēdz sevi no dzīves spēles.

Tik viegli ir sadusmoties, bet tik grūti atkal atgriezties pie die�vi�ķā pasaules redzējuma!

Da�kārt, staigājot pa �o brīni�ķīgo vietu, es atrodu tik skais�tus akmeņus! Pēc tam vedu kādu citu cilvēku un eribu viņam parādīt �o vietu, bet nevaru vairs atrast, tad man ir jāsaka �im ne�atrastajam akmenim � paldies, ka tu esi tur bijis!

Staigājot pa �o svēto me�u, mēs vēl pārrunājām daudzas in�teresantas dzīves un vēstures likumsakarības, kas atklāja Veras Serovas pla�o intere�u loku. Saskarsme ar biju�o laiku civilizāciju, kuras spēkos bija kā rotaļājoties izvietot smagos kultakmeņus pre�cīzā sistēmā, radās arvien jauni jautājumi par tālaika cilvēkiem. Vera Serova, kā izrādās, ir daudz lasījusi par senajām sakrālajām kultūrām, to skaitā �umeriem, kam ir tik daudz līdzīga ar latvie��iem, ka neviļus atkal izplūdām versijās un minējumos�

Beidzot svētceļojumu pa vērienīgo Engures svētvietu, man gribas pateikt �ai sievietei tāpat, kā viņa kādreiz svētakmenim, � paldies, ka jūs tur bijāt!

Uz atvadām Vera Serova uzdāvina man skaistu, vizuļojo�u svētakmens atlūzu un sauju dzintara gabaliņu. Man tā liekas pries�terienes cienīga rīcība, kas atstāj cilvēkā gai�as atmiņas par lielo Engures svētvietu. Nodomāju, ka vēl viena dabas svētnīca ir atkarota aizmirstībai un mājo kāda cilvēka dvēselē.

Esam pie Latvijas piramīdām � Ro�u rezervātā, kur atklāja �os sakrālās kultūras lieciniekus. Vai tā būtu vienīgā vieta Latvijā, kur redzamas �īs varenās celtnes? Nebūt ne. Vēl viena skaista pira�mīda zikurāta veidā ir skatāma Pokaines svētvietā. Tāpēc iespējams, ka �īs piramīdas Latvijā nav vienīgās atklātās sakrālās celtnes.

Cilvēki vispirms jāiepazīstina ar senās sakrālās kultūras lie�cībām. Tad nebūs to aizspriedumu, kas diem�ēl vēl �ad un tad pastāv. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka vairākums cilvēku, kas nav iepazīstināti ar latvju svētvietām, noturētu �īs varenās, me�iem apaugu�ās būves par pakalniem.

Tomēr ir arī nepārprotami vērojumi, kas liecina, ka mēs kār�tējo reizi esam ļoti svarīga atklājuma priek�ā. Uzkāpjot Ro�u re�zervāta piramīdu virsotnē, kur zemes sega noslīdējusi, atklājas lielie bloki, no kā celti �ie monumenti. No pirmā acu uzmetiena �ie bloki līdzīgi lodī�u smil�akmens materiālam. Vai piramīdu būvē izmantoti Amatas krastos eso�ie ie�i, atstāsim kompetentu zināt�nieku ziņā. Mēs nepārprotami esam saudzējama kultūras objekta priek�ā. Zinot mūsu iesīkstēju�os uzskatus, ko tik ilgi kultivējis padomju re�īms, mēs ne vienmēr protam novērtēt pa�māju vēstu�riskās bagātības. Varbūt tas ir arī tāpēc, ka jebkur� vēstures liecību jaunatklājums uzliek zināmas saistības. �is objekts ir jāfiksē, jā�izpēta, vajadzības gadījumā jārestaurē un jāpie�ķir saudzējama vēstures pieminekļa statuss. Tas nozīmē nepārtrauktu darbu un atbildību. Diem�ēl mūsu valsts materiālie resursi ir tik niecīgi, ka pagaidām piramidu aizsardzība jāuztic rezervātam. Tas nozīmē, ka pagaidām Ro�u rezervāts, kā tas ir ar valsts likumu noteikts, pla�ai cilvēku apskatei ir liegts. Iespējams, ka tas ir viens no labā�kajiem variantiem, lai sagaidītu laikus, kad varēs ķerties pie rūpī�gas un pamatīgas piramīdu izpētes.

Mēs, filmē�anas grupa, apciemojām piramīdas, lai uzņemtu tās filmā. Mēs gribējām �os unikālos vēstures pieminekļus parādīt pla�ai auditorijai. Bijām iecerēju�i veidot filmu par Latvijas sen- vēsturi. Diem�ēl filmas projekts neguva finansiālu atbalstu. Bijām tik bagāti ar informāciju un jauniem iespaidiem, ka grūti bija pa�turēt tos tikai pie sevis. Gribējās dalīties ar visiem Latvijas ļaudīm mūsu sakrālās kultūras bagātībās. Gribējās pārliecināt cilvēkus, ka tie�i ticība un paļau�anās uz Dievu dod vislabākos augļus jeb�kurā dzīves jomā. Uzskatāms piemērs ir mūsu sakrālā kultūra, kas pārsteidz ar visskaistākajiem rado�ajiem darbiem. Tādēļ uz projekta bāzes tika veidota �ī grāmata.

Bija vēlē�anās pastāstīt, kā ticība Dievam rada kontaktu arī ar kosmiskiem spēkiem. Tikai tad, kad cilvēks no visas sirds tic un liecina par Dievu, visi kosmiskie spēki solidarizējas, lai apvie�notu pūliņus kopīgam darbam.

Tas, kas notika piramīdas virsotnē Ro�u rezervātā, vārdiem grūti aprakstāms. Vai jūs varat noticēt tam, ka no tīrām, skaidrām, saulainām debesīm pēk�ņi norasina lietus? Vai jūs varat ticēt tam, ka mierīgā, karstā vasaras dienas vidū, kad bezvējā neviena lapiņa neietrīcas, pēk�ņi nez no kurienes rodas tāds spēj� gaisa virpulis, ka lokās visas koku galotnes? Gaisa virpuli pavadīja spē�cīga rūkoņa. Likās, ka tuvumā atrodas kāda ceļa maģistrāle, pa kuru nepārtraukti kursē tālbraucēju ma�īnu furgoni. Filmas ope�rators Uģis Egle toreiz, kad filmējām, bija spiests izslēgt mikro�fonu, jo �ī rūkoņa radīja skaņu blakusefektus. Mēs toreiz gribējām ieskaņot me�a simfoniju un putnu dziesmas, bet, kad sākās kos�miskais skaņdarbs, mikrofonu izslēdzām. Toreiz vēl nezinājām, kādas pārsteidzo�as parādibas var novērot svētvietā. Tagad, ar laika distanci, kad kosmosa izpausmes svētvietās novērotas vai�rākkārt, no�ēloju, ka neierakstījām audiokasetē �o kosmosa ma�nifestāciju.

Nekāda aparatūra nespētu fiksēt to sajūtu, kad tevi aprasina svētais ūdens no dzidrām debesīm Mēs tie�ām tikām rpizp gan kristīti, gan iesvētīti �im godpilnajam un bezgala skaistajam dar�bam � apzināt Latvijas svētvietas.

Ari mūsu gide, svētvietu atklājēja Rasma Rozīte, toreiz bija ļoti pārsteigta un pagodināta par �ādu uzņem�anu svētvietā. Viņa klusi un noslēpumaini smaidīja un, kamēr mēs meklējām skatpunktus, kas filmā pēc iespējas tie�āk atklātu varenās celtnes, devās meditēt pa�ā piramīdas virsotnē.

Cienījamie lasītāji! Es nekādā ziņā negribu uzsvērt nekādus savus nopelnus vai sasniegumus svētvietu apzinā�anas jomā. Es tikai intuitīvi, ļoti uzmanīgi eju pa �o liktenīgo balto taku. Ap�rakstu �os pārdzīvojumus piramīdas virsotnē vien tāpēc, ka gribu pavēstīt to, ka mums beidzot ir jāpieņem tā pieredze, kas atklāj Dieva varenību visā tās daudzveidībā. Novēlu arī jums kādreiz to piedzīvot.

�is kosmiskais sveiciens nav tikai bezrūpīgs prieks un sajūsma. Līdzībās runājot, jutos kā skaistas un pamāco�as pasakas varone, kas aizsaulē, meklējot savu vārpstiņu, sastopas ar daudziem ne�padarītiem darbiem, kuriem viņa nespēj vienaldzīgi paiet garām.

Līdzīgas sajūtas mani pārņēma arī svētās piramīdas virsotnē. Tajā brīdī, kad uz sejas garoja svētās rasas pilieni, es sapratu, ka manā mū�ā ir sākusies pilnīgi jauna dzīve. Protams, tajā mirklī es bezgala priecājos, biju pārlaimīga.

Ro�u rezervāta piramīdās mēs sajūtām liela noslēpuma klāt�būtni. Piramīdu cēlāji aiznesu�i �o noslēpumu sev lidzi.

Kāpēc cilvēks iedziļinās pagātnes miklās? Vai ne tādēļ, lai cen�stos izprast tās mū�senās sakarības, kas pa spirāli vijas cauri laiku lokiem? Tiekoties aci pret aci ar pagātnes liecībām, salīdzinām biju�o laiku ar pa�reizējo. Kā lai salīdzina mūsu tehnokrātijas laik�metu ar tiem sasniegumiem, kuru priek�ā mēs �ajā rezervātā esam? Vai �os lielos akmens bluķus, kas redzami zemes virskārtas atse�gumos piramīdu virsotnēs, mūsdienu cilvēks bez tehnikas palīdzī�bas varētu izkustināt no vietas, nerunājot nemaz par tik grandiozas celtnes būvi? Kas tie biju�i par cilvēkiem pirms gadu tūksto�iem, kas tā bijusi par varenu civilizāciju, kuras celtie svētnami sagla�bāju�ies cauri tūksto�gadēm?

Cilvēku neizpratne latvju sakrālajā jomā nav klaji noraido�a, bet drīzāk gan jautājumu pilna. Daudzi ļaudis pievērsu�ies kris�tīgai ticībai un da�ādām konfesijām, sektām un novirzieniem, jo cilvēks arvien tiecies uz Dievu. Nav mums �odien to cienījamo priesteru, kuri tēvi�ķīgi aicinātu uz dievkalpojumu Māras baznīcā. Bet vai mūsu svētnamam � dabas svētnīcai � ir kaltas durvis ar milzīgu atslēgu priek�ā? Dievs savas svētnīcas durvis arvien tur vaļā un tic, ka kādreiz visas Latvijas svētvietas būs tikpat labi apmeklētas kā Pokaines svētvieta vasaras brīvdienās.

Atgrie�oties mājās no piramīdām, mēs katrs aiznesām sev lī�dzi pa nelielam gabaliņam no laika gaitā apdrupu�ajiem būvblo- kiem. Vēlāk gan sapratām, ka Dieva svētība nav kabatā iebā�ama, un no pārējām svētvietām paņēmām līdzi tikai uzfilmēto ma�teriālu.

Ta�u mūsu meklējumi piramīdu izzinā�anā līdz ar filmē�anu nebeidzās. Lūk, informācija, kas izlasāma Latvijas padomju encik�lopēdijā: "Senajā Ēģiptē piramīdas parasti bija Senās un Vidējās valsts (ap 2800-ap 1700 p. m. ē.) faraonu kapenes. Pirmā akmens piramīda, ko 28. gs. p. m. ē. cēlis arhit. Imhoteps faraona D�osera apbedījuma kompleksā Sahārā, bija pakāpjveidīga (augst. 60 m). Lielākā un nozīmīgākā ir Heopsa piramīda netālu no Gīzas (augst. 146,6 m; arhit. Hemiuns). Ar kosmoloģiskiem kultiem sais�tītas piramīdas tipa celtnes (pakāpjveidīgas; virsotnē novietots templis) pazīstamas arī Centrālamerikā un Dienvidamerikā (cel�tas galvenokārt mūsu ēras 1. gadu tūkstotī). Senās Romas un arī vēlākajā Eiropas mākslā piramīdu motīvu izmantoja memoriālo celtņu veido�anā."

Ta�u neviens no �iem enciklopēdijas aprakstiem it kā nesais�tījās ar Latviju un nedeva galīgo atbildi līdz 2000. gada martam, kad uz Latviju atbrauca viens no ievērojamākajiem mūsdienu ēģiptologiem, fran�u arheologs, Sorbonas universitātes profesors akadēmiķis Zans Leklāns. Vieslektora ciemo�anās laikā mēs cerējām parādīt ari mūsu piramīdas � iespējams, ka kompetenta zinātnieka viedoklis būtu atspēriena punkts Latvijas piramīdu pētī�anā. Diem��ēl augstais viesis bija tik noslogots, ka vien telefoniski atvainojās par aizņemtību. Arī mūsu īsā telefoniskā informācija nerosināja cienījamā ēģiptologa interesi par Latvijas piramīdām.

Da�as �. Leklāna atziņas publicētas 2000. gada 18. marta laik�raksta "Diena" pielikumā "SestDiena": "Seno ēģiptie�u dzīvesziņa balstījās uz to, ka cilvēks vienlaikus dzīvo gan konkrētajā brīdī, gan mū�ībā. Tādējādi tika atrisināts arī pamatjautājums par nāvi. Piramīdu teksti vēsta, ka faraons aizsaulē devies nevis miris, bet gan dzīvs un tādējādi turpina dzīvot mū�ībā. (..) Visi Ēģiptes ap�meklētāji sajūsminās par tur gūtām ekstraordinārām, agrāk nezi�nāmām izjūtām, tur tomēr ir kāda varena, sauciet to kā gribat, iedarbība. Tur pabiju�ie cilvēki domā, ka viņi saņēmu�i kosmisku enerģiju. Iespaidīgi ir ne tikai arhitektūras un mākslas pieminekļi, tur vējo arī kāda fiziski netverama garīga informācija."

Cik ļoti citāta pēdējie �etri teikumi atbilda mūsu pa�u sajūtām! It kā cienījamais Leklāna kungs būtu bijis kopā ar mums Ro�u pi�ramīdās un aprakstījis mūsu sajūtas un piedzīvotos brīnumus! Kā gribējās uzzināt ko vairāk no literatūras vai mutvārdu stāstījuma, vardarbīgi neielau�oties senajās celtnēs, kā tas noticis Ēģiptes pira�mīdās! Tāpēc jebkuru radniecīgu informāciju par piramīdu būtību uzņēmu ar lielu prieku. Lai gan ticu, ka ar laiku ļaudis tik un tā pievērsīs būtisku uzmanību mūsu svētvietām, tomēr jau �obrīd jutu nepiecie�amību izzināt piramīdu dievi�ķās pastāvē�anas iz�skaidrojumu. Ticu, ka Dievs man jaus izzināt tik daudz, cik lemts.

Varbūt ne bez Dieva ziņas manās rokās nonāca krievu autora Vladimira Megres grāmata "Skano�ais ciedrs". �ī grāmata iznākusi vairākos turpinājumos un vēsta par Sibīrijas iedzimtās viedās Anas�tasijas dzīvi. Grāmata atstāja uz mani lielu iespaidu, jo tajā atspo�guļotas cilvēka dievi�ķās eksistences likumsakarības. Arī tā stāsta par tām izmaiņām, ko cilvēkā izraisa apgarotais pasaulredzējums, ko biju personiski pārdzīvojusi. Piedodiet, ja minētais citāts jums, lasītāji, �ķitīs par garu, bet, tikai izlasīju�i to, jūs spēsiet novērtēt un iedziļināties visu dievi�ķo procesu atspoguļo�anā.

Lūk, fragments no minētās grāmatas. "Dziļā senatnē uz Ze�mes dzīvojo�ajiem cilvēkiem piemita spējas, kas ļāva viņiem būt daudz gudrākiem par tagadējo cilvēku. (..) Viņi bija domātāji un izprata savu sūtību. Viņi pilnveidoja mūsu planētu. Viņiem Visumā nebija līdzīgu. Intelekta ziņā augstāks bija vienīgi pats Visuma Di��enais Intelekts � Dievs.

Pirms desmit tūksto�iem gadu atsevi�ķiem cilvēkiem vēl pie�mita �īs spējas. Tie lielāko tiesu bija kopienu vadītāji un cil�u vadoņi. Pēc viņu pavēles tika būvēti speciāli veidojumi no smagām akmens plātnēm. Iek�pusē izveidojās tāda kā kamera, kā istaba pusotra vai divu metru platībā un divu metru augstumā. Plāksnes tika liktas ar nelielu slīpumu uz iek�pusi. Da�reiz tādas telpas izkala monolītā akmenī, da�reiz tās paslēpa zem zemes, uzberot kurgānus. Vienā no kameras sienām tika izcirsta konusveida atvere apmēram 30 centi�metru diametrā. To aizvēra ar ideāli pielāgotu akmens vāku. �ajās kamerās � kapenēs devās cilvēki, kuri nebija zaudēju�i spēju izman�tot Visuma gudrību. Dzīvi paliku�ie un arī tie, kas dzima pēc tūk�sto�iem gadu, varēja pieiet pie tām un saņemt atbildi uz jebkuru interesējo�u jautājumu. Vajadzēja apsēsties pie kameras un sākt do�māt. Da�reiz atbilde nāca uzreiz, da�reiz vēlāk, bet tā noteikti nāca, jo �īs būves un tajās apbedītie kalpoja par informācijas uztvērējiem. Ar viņu starpniecību bija vieglāk sazināties ar Visuma Intelektu.

�īs akmens būves ir ēģiptie�u piramīdu pirmtēls, tikai piramī�das ir daudz vājāki uztvērēji, neraugoties uz saviem grandioza�jiem izmēriem, bet abu jēga un sūtība ir viena un tā pati. Piramīdās apglabātie Ēģiptes faraoni arī bija domātāji.

Lai iegūtu atbildi ar piramīdas starpniecību, dzīvajiem bija jā�nāk pie tās nevis vienatnē, bet uzreiz ļoti daudziem. Bija jānostājas gar visām �etrām sienām un jāvēr� skatiens un domas pa piramī�das skaldni uz virsotni. Tur cilvēku skatieni un domas fokusējās vienā punktā, veidojot kanālu, caur kuru varēja sazināties ar Vi�suma Saprātu.

Arī tagad var darīt to pa�u un iegūt vēlamo. Domu un skatienu fokusē�anās vietā rodas enerģija, līdzīga radiācijai. Ja piramīdas vir�sotnē fokusē�anās vietā novietotu mēraparātu, tas fiksētu �o ener�ģiju. Neparastas izjūtas radLsies arī lejā stāvo�ajiem cilvēkiem. (..)

Ceļot piramīdu, līdztekus fiziskajam spēkam un da�ādām palīgierīcēm vienmēr tika izmantota domu enerģija, kas samazi�nāja gravitāciju. Piramīdu celtniekiem palīdzēja ļau�u grupas, kam piemita �ādas spējas. Arī starp mūsdienu cilvēkiem ir tādi, kuri ar domu spēj pārvietot nelielus priek�metus. Nesalīdzināmi nozīmīgākas par piramīdām un efektīvākas saskarsmē ar Visuma Saprātu bija izmēros mazākās būves, piramīdu priek�teces. Tajās devās nomirt dzīvi cilvēki, viņu nāve bija neparasta, viņi aizgāja mū�īgā meditācijā.

��� Kāpēc dzīvi cilvēki?

��� Tādēļ, lai radītu saviem pēcte�iem, iespēju atgūt pirmavota spēku. Parasti vecumā, juzdams nāves tuvo�anos, viens no gud�rākajiem vadoņiem vai ciltstēviem lūdza savus tuviniekus novie�tot viņu �ajā akmens kamerā. Novietoja tad, ja uzskatīja par tās cienīgu. Tika atbīdīta malā masīva jumta plātne. Cilvēks iegāja akmens kamerā, un jumtu aizvēra. Cilvēks tika pilnībā izolēts no ārējās pasaules, viņa acis neko neredzēja un ausis neko nedzirdēja. Pilnīga izolācija, neiespējamība atgriezties dzīvē, ju�anas orgānu atslēg�ana pavēra iespēju pilnvērtīgam kontaktam ar kosmisko saprātu, ļāva apcerēt Zemes cilvēku rīcību un da�ādas parādības, lai vēlāk �īs pārdomas varētu atdot dzīvajiem un viņu pēcte�iem. Tagad tādu stāvokli sauc par meditāciju, bet tā ir bērni�ķīga nie�ko�anās salīdzinājumā ar meditē�anu mū�ībā.

Vēlāk cilvēki nāca pie akmens kameras, noņēma konusveida atveres vāku un domāja, un prasīja padomu kamerā mīto�ajām domām. Gudrības gars vienmēr bija tur.

Apmēram pēc desmit tūksto�iem gadu, kad cilvēku civilizā�cija apdzīvoja tagadējo Eiropu, Āziju, Ziemeļāfriku un Kaukāzu, sāka parādīties indivīdi, kam saikne ar Visuma Intelektu bija daļēji vai pilnībā notrulinājusies. No �ī brī�a arī sākās cilvēces virzība pretī planētas katastrofai � ekoloģiskai, kodolkatastrofai vai bakterioloģiskai katastrofai, kā prognozē zinātnieki, jeb apokalipsei, kā to sauc un tēlaini apraksta senās reliģijas."

�ā citāta saturs uz mani atstāja optimistisku un reizē bezcerīgu ietekmi. Tas pauda gan mūsu tālo sen�u dievi�ķās pastāvē�anas likumsakarības, gan arī to, kādā situācijā, varbūt pat strupceļā, ir nonākusi mūsdienu civilizācija.

Bet es cie�i ticu, ka tad, kad visi zemes ceļi ir slēgti, atliek pats būtiskākais ceļ� � vertikālā gaita. Mūsdienās vienīgais iespēja�mais gai�ais ceļ� � ceļ� pie Dieva.

Intervija ar svētvietu atklājēju Rasmu Rozīti

Ro�u piramīdās 1999. gada 3. oktobrī

Daila Rotbaha: Jūs esat daudz ceļojusi pa pasauli un tagad esat atradusi sev mājvietu Latvijā, Amatas krastos. Kādu pēc �īs pa�saules apceļo�anas jūs redzat Latviju un mūsu cilvēkus?

Rasma Rozīte: Jā, es esmu apbraukājusi gandrīz visu zemes�lodi vairāku gadu laikā, un man jāsaka, ka Latvija man visādā ziņā ir visbagātākā zeme. Tas ir dabas skaistums, dabas tīrība, kas vēl ir saglabājusies, mūsu senā kultūra, folklora un neskaitāmās svētvietas. Visa Latvija ar brīnumaino starojumu un svētvietu sis�tēmu � tās te ir biju�as un vēl joprojām ir vairāk vai mazāk re�dzamas no vienas vietas � ir ļoti neparasta. Man jāatzīst, ka es neskumstu vairs ne pēc vienas citas vietas, kop� dzīvoju Latvijā. Salīdzinot ar Rietumu pasauli, kur materiālisms un tehniskā civi�lizācija cilvēkus ir diezgan spēcīgi paralizējusi, te es redzu mīles�tību, smalkumu, gudrību. Tas viss vēl ir saglabājies arī jaunajā Latvijas paaudzē, man Latvija ir svēta zeme un debe�ķīga vieta.

D. R.: Kas mums, latvie�iem, ir palīdzējis saglabāt sevi cauri daudziem verdzības gadsimtiem un genocīdam ar skaidru domā�anu?

R. R.: Tas ir kaut kāds mantojums no mūsu tāliem sen�iem, pirmkārt, tas ir kā gēnu mantojums dvēselē, apziņā, mūsu senajā kultūrā. Turklāt tā ir mūsu unikālā zeme, kas staro. Visa Latvijas zeme, kas staro kā viena vienīga svētvieta. Es to ļoti spēcīgi jūtu, kad atgrie�os no ārzemēm un pārbraucu Latvijas robe�ai. Tā kā es ilgsto�i esmu dzīvojusi Indijā svētnīcu un tempļu vietās, da�ādās pilsētās un rituālu vietās, mana pa�sajūta Latvijā ir tāda, it kā es visu laiku atrastos kaut kādā ļoti augstā dievi�ķā rituālā.

D. R.: Kāds ir jūsu iespaids par Ro�u piramīdām? �ķiet, ka at�kāpjas pat inku civilizācija, �eit mēs saskatām ļoti senu laiku zīmes. Kā jūs �eit jūtaties un ko saskatāt, kas �eit kādreiz varētu būt?

R. R.: �īs seno celtņu paliekas manā izpratnē ir visinteresantā�kās, ko es Latvijā esmu redzējusi attiecībā uz senvēsturi un svētvie�tām. Te dro�i vien var runāt par aizaizvēsturi, jo �ie lielie akmens bloki veido kaut ko līdzīgu zikurātam, pakāpienveidīgām piramī�dām. Te bijusi cita civilizācija pirms diviem trim tūksto�iem gadu, varbūt pat �etriem tūksto�iem gadu vai vēl daudz senāk. Protams, es senvēstures jomā neesmu profesionāle, bet te, ar vērīgu aci ska�toties, mēs varam redzēt, ka �ie ir cilvēku radīti monumenti. Kas tie biju�i par cilvēkiem, kas ir spēju�i �os akmens bluķus vienu uz otra sakraut, par to mums atmiņu vairs it kā nav. Varbūt dainās mēs kādas ziņas varam atrast, varbūt tie bija Dieva dēli, Saules meitas, kas darbojās ar pavisam citādu spēku, citām zinā�anām. �ķiet, ka �eit ir biju�as ne tikai atsevi�ķas celtnes kalnu galotnēs� �eit kalnu galotnēs, nav biju�as tikai kaut kādas celtnes � piramī- diņas vai zikurāti, bet, ja tā labi ieskatās, man ir aizdomas, ka te ir biju�as milzīgas, grandiozas celtnes� Un celtnes kalnu virsotnē varbūt vēl skatās ārā tāpēc, ka �ļūdoņi, kas gāju�i pāri, nav visu pārklāju�i, viss ir noslīdējis. Katrā ziņā būtu ļoti interesanti �os objektus papētīt dziļāk, parakties un paskatīties, kas tur ir apak�ā. Tas, ka tur ir kaut kādi telpu tuk�umi, tas ir skaidrs, mēs par to pārliecinājāmies, kalnu virsotnītēs palēkājot, kad mums pretī at�saucās it kā dobja skaņa. Arī celtniecības materiāls ir ļoti intere�sants, es neesmu ģeoloģe, bet neizskatās, ka tas būtu parastais lodī�u smil�akmens, jo tik milzīgi lodī�u smil�akmens bloki Amatā nav redzēti un �īs lodītes ir neparasti lielas. Tas ir kaut kāds senatnes mākslīgais materiāls. To noskaidrot būtu mūsu zinātnieku darbs.

D. R.: Kā jūs domājat, vai mēs ar savu zinā�anu krājumu un zinātnes virzību esam gatavi saprast un pieņemt, kas vispār �eit varētu būt?

R. R.: Es domāju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas ir gatavi to pieņemt un ari rado�i saskatīt. Vienai daļai sabiedrības varētu būt grūtības, jo zinātne ir attīstījusies noteiktās robe�ās, un cilvēkiem varbūt nav tik vienkār�i pavērt to apvārsni vēl pla�āku un pieļaut domu, ka mūsu zemes vēsture sniedzas vēl daudzus tūksto�us gadu tālāk par tiem gadiem, kas it kā apzināti par pirmatnējām civilizācijām un kultūrām. Eiropai un pasaulei būtu svarīgi at�klāt, ka Baltijā varētu būt �ādi objekti. Man jāsaka, ka es biju ļoti pārsteigta, ieraugot �eit tādas celtnes, kuras varētu atrast tikai Dienvidamerikas mū�ame�os, kur es pirms pāris gadiem biju aiz�ceļojusi.

D. R.: Kas tie būtu biju�i par cilvēkiem, kuri kādreiz ir uzbū�vēju�i savām rokām �ādas grandiozas celtnes? Būtībā mēs varam ieskatīties citā sabiedrībā un cita veida cilvēkos.

R. R.: Jā, protams. Es negribētu izklāstīt kaut kādu konkrētu teoriju, kādi �ie cilvēki savā laikā ir biju�i, bet, sprie�ot pēc celtņu vērienīguma un arī �ī materiāla, �o bloku lieluma, tie dro�i vien bija lielāki cilvēki nekā mēs. Ne tikai pēc spējām, bet arī glu�i fiziski, auguma ziņā, jo citādi tik milzīgas celtnes nebūtu nepie�cie�amas, tā es pieņemu. Katrā ziņā mūsu tautas pa�apziņai būtu ļoti svarīgi �īs lietas izpētīt un saņemt apstiprinājumu, ka mēs nā�kam no ļoti lielas un bagātas pagātnes.

Vēj�, ieskrējies Daugavas pla�umos, brāzās pāri un svētkalnā locīja izsvilinātā bērza galotni gandrīz vai līdz zemei. Ar cauro, melno serdi, bērzs tomēr vēl arvien zaļoja un bija dzīvs. �is bērzs bija kā Mūku svētkalna simbols � viens pats svētkalna brīvās virsotnītes viduci, dedzināts un mocīts, ta�u vēl arvien sīksti dzīvojo�s.

Vasermanes kundze, kas mani kādreiz aizveda uz savu Kā�beļu svētkalnu pie Daugavas netālu no Saulkalnes un izstāstīja senu novada teiku par to, ka �o skaisto, grandiozo Mūku svēt�kalnu sanesu�i un sabēru�i nezināmi seno laiku mūki ar cepurēm. Seno laiku mūki biju�i augsta ranga priesteri, kas veidoju�i �o svētkalnu kā sakrālu vietu. �ī vieta vēl joprojām ir saglabājusies. Tur, no kurienes senie mūki ņēmu�i zemi svētkalna cel�anai, ra�dusies iedobe, kas pieplūdu�i ar ūdeni, veidojot biju�o Ezerkau- liņu ezeru. Tagad �is ezers vairs nav redzams, tas līdz ar tuvējām mājvietām ir appludināts, būvējot Rīgas HES. Ūdens pietuvojies Mūku svētkalna pakājei, it kā vēl vairāk izceļot svētkalna neaiz�skaramību un monumentalitāti. Kas reiz nests un veidots Dievam par godu, iegūst nemirstības spēku.

Mūku svētkalns ir apmēram pārdesmit metru augsts, un no tā paveras pla�s skats uz Daugavu. Kalns atrodas skaistā vietā starp Ik�ķili un Salaspili Daugavas labajā krastā. Senajā teikā pre�cīzi uzsvērts, ka svētkalnu veidoju�i mūki, ticīgi cilvēki. Domājams, ka tie biju�i seno pirmatnējo iekārtu dievcilvēki, kuru svētā darba rezultāti redzami visā Latvijā kā lieli mākslīgi veidoti svētkalni. Iedibināt sakrālās tradīcijas sekojo�ām paaudzēm � tāda bija svēt�kalnu veido�anas misija. Svētkalni agrāk bija bie�i apmeklētas vietas, kur norisināju�ies svētie rituāli. Svētkalniem arī tagad būtu jābūt bie�i apmeklētiem.

Appludinātā un izrakņātā svētkalna apkārtne, līdz pat uzbā�zīgam tuvumam iekārtotie sakņu dārzi rāda, ka cilvēki dro�i vien neko nezina par svētkalna īpa�o nozīmi. Lai arī cik spēcīga kād�reiz būtu bijusi svētvietas enerģētika, tā ir atjaunojama ar cilvēka domas rezonējo�o spēku un to domu enerģiju, kas kādreiz ir at�dzīvinājusi �o svētkalnu.

Pēc vietējās iedzīvotājas Veltas Ķiplokas atmiņām, ir biju�i laiki, kad svētkalns bijis bie�i apmeklēts latvju sakrālajos svētkos, īpa�i Jāņos.

Tas bijis se�desmitajos gados, kad vietējā valde kā lielu viesi uzņēma toreizējās Padomju Savienības vadītāju Ņikitu Hru��ovu. Svarīgajam pasākumam vietējie iedzīvotāji gatavoju�ies laikus un pamatīgi, asfaltējot pat tuvējo ceļu un veicot daudzus labiekār�to�anas darbus. Drīz vien Jāņu svinē�ana tika aizliegta. Bet tagad mēs atkal varam būt �eit, �ajā sakrālajā vietā un svinēt visus latvju tautas nacionālos svētkus.

Pēc netālā Kābeļu svētkalna apmeklējuma, kur jūtams svētas vietas starojums, �eit, Mūku svētkalna virsotnē, rudens asajos vē�jos jutāmies ne sevi�ķi omulīgi. Vai tie�ām �ī svētvieta būtu aizgā�jusi nebūtībā? Vai tie�ām mūsu apmeklējums un vēlē�anās atjaunot svētkalnu neatmodinās to? Pirmo reizi nācās piedzīvot situāciju, kad nebija palīgu, ar kuriem kopā varētu veikt sakrālo dabas svēt�nīcas atjauno�anas un ierezonē�anas darbu.

No vienas puses svētkalnam pārplūdusi Daugava, no otras � piemājas dārziņi, no tre�ās � aizaudzis dīķis� Tikai pati svēt�kalna stāvā virsotne, kur vēl varēja redzēt seno dievcilvēku izvei�dotās terases, bija brīva un neiznīcināta. Atzī�os, ka pirmo reizi visā svētvietu apzinā�anas pieredzē jutos samulsusi, it kā pēk�ņi būtu palikusi bez mērķa un dzīves sakrālās jēgas�

Ta�u bija saglabājusies tautas mutvārdu atmiņa par Mūku kalna di�o pagātni. Tādā izmisuma bridi tas bija ļoti, ļoti daudz. �īs teikas un nostāsti lika atgriezties cerībai un apņēmībai atjau�not svētkalna starojumu. Kā gan es varēju palīdzēt svētkalnam? �inī brīdī atmodās pieredze, un es atcerējos Jelgavas Antiņu stāstu, kā viņi savā laikā atjaunoja Laimas svētnīcu.

Mīļais Dieviņ, vai tad ari es nevarētu �ādi palīdzēt Mūku svēt�kalnam? Tas nekas, ka pirmo reizi biju �āda uzdevuma priek�ā! Visiem darbiem reiz ir sākums. Un debesis atbildēja�

Nākamajā dienā vēlreiz devos uz Mūku svētkalnu. Bija tāda pati vējaina diena. Tas nekas, ka spēcīgajās brāzmās dzisa baltās svecītes liesma, to vietā iededzināju smar�īgos vīraka kociņus. Tas nekas, ka vēj� izkliedēja lūg�anas, es varēju meditēt, tuvojo�ties Dievam domās un iztēlē. Biju atnākusi pie slima drauga, kam nepiecie�ama palīdzība. Tas bija vienlaikus mans rituāls, aplieci�nājums un lūg�ana.

�ajā brīdī, kad stāvēju svētkalna virsotnē, palīgā nāca visi ra�do�ie spēki, lai veiktu sakrālo uzdevumu. Arī svētkalnam bija ne�piecie�ama cilvēka mīlestība, kas raida debesīs spēcīgu starojumu. Tas ir kā neredzams tilts, pa kuru svētvieta var savienoties ar kos�mosa gai�o strāvojumu. Jau pati apzinā�anās vien deva spēku un pārliecību. Lūdzu Dievu un visu pasauli palīdzēt Mūku svētkal�nam atdzimt. Tas bija nepiecie�ams visiem apkārtējiem ļaudīm, lai viņi pēc zemes darbiem savos piemājas dārziņos svētkalna pa�kājē paceltu beidzot acis aug�up un ieraudzītu, ka ir vieta, kur gribas pakāpties, kur neizskaidrojams spēks vilina aug�up�

� Atgriezos no meditācijas un jutu strāvojumu, tās sajūtas un domas, kas rodas tikai svētvietā. Smar�īgie vīraka kociņi bija izkū�pēju�i, lūg�anas noskaitītas, dziesmas izdziedātas. Atjauno�anas darbs tika paveikts. Viss, ko es varēju izdarīt sava nepieredzēju�a cilvēka spēkiem, bija paveikts. Bija liels atvieglojums un prieks, kad svārstiņ� sparigi uzrādīja pozitīvo enerģiju.

Grūti aprakstīt tās pārvērtības, kas raisījās manā dvēselē. Tas bija prieks, ta�u visvairāk pārsteidza tā nelokāmā griba, kas augtin auga un nostiprinājās dvēselē. It kā es būtu apguvusi neklātienē sakrālu garīgu skolu. Fs vienkār�i izpildīju to ko nevarēju neda�rīt. Mūku kalns tautā tiek dēvēts arī par Spolī�kalnu no tuvējo Spolī�u māju nosaukuma. Ja braucat no Rīgas ar Ogres autobusu un arī pretējā virzienā pa Daugavpils �oseju, jākāpj ārā pieturā "Spolītes". Balts grantēts ceļ� jūs aizvedīs līdz Daugavmalai. Mūku kalnu Daugavmalā nevar nepamanīt, tā ir augstākā virsotne tuvējā apkārtnē. Mūku svētkalns ir dzīvs un gaida savus svētceļniekus.

Esmu �eit nākusi vairākkārt, ta�u tikai viena no pēdējām svēt�kalna apmeklējuma reizēm bija pati liktenīgākā. Ilgu laiku biju pārliecināta, ka �is ir viens no daudzajiem svētkalniem, kuri ir apzināti veidoti tajos senlaikos, kad dievi�ķas būtnes iezīmēja Lat�vijas enerģētiskajā zemītē svētvietas. Vienā no pēdējām apmeklē�juma reizēm uzlūkoju svētkalnu un sastapos ar ļoti noslēpumainu skatienu. Vai svētkalns mani uzlūkoja? Tā patie�ām bija. Tas bija tik dziļ� un neizsakāmi svētsvinīgs mirklis, kas ir palicis atmiņā uz mū�u. Tā bija sastap�anās ar Dievu. Tas bija Dieviņ�, �is majes�tātiskais kalns bija Dieva veidola � sakrāls Dieva galvas atveido�jums, Dieviņa personifikācija. Dievs raudzījās Daugavas straumes virzienā, uz lejteces pusi, uz jūru, tātad ziemeļu virzienā, kur Dievs mājo. Kalns veidoja it kā galvas aprises, katrā pusē bija izveidoti dziļi acu dobumi ar reljefiem acu veidojumiem. Vai plaksti bija pievērti? �ķita, ka tie izteiksmīgi raugās dziļi pasaules būtībā un glabā kādu mū�vecu patiesību par pasauli, kas zināma tikai Die�vam. Deguna taisne bija veidota kā svētkalna ceļ�, kas veda uz virsotni. �ie acu dobumi, �is skatiens bija tik suģestējo�s, ka katrs solis pa svēto zemi �ķita atbildīgs. Ar milzīgo Dieva veidolu tik izteikta �īs svētvietas sakrālā būtība.

Kāpēc Dieva veidols bija radīts tie�i �eit, Daugavas labajā krastā? Tas ar skatienu pavadīja visus upes ceļotājus, it kā dodot svētību. Rūpīgi apskatot svētvietu, radās priek�stats par vērie�nīgu svētvietas kompleksu, kas ir iezīmēts ar vaļņiem un pla�iem līdzenumiem paralēli Daugavai. Tie bija vaļņi, kas veidoja platus un svinīgus ceļus. kas veda uz svētkalnu Tas biia vesels svētvietu komplekss. Domājams, ka savulaik appludinātā Daugava zem sa�viem ūdeņiem slēpj pla�us svētvietu veidojumus, kura centrālais un nozīmīgākais tēls ir svētkalns kā Dieva galvas atveidojums. Zināms, ka svētvietas neatņemama sastāvdaļa un apliecinājums ir svētavots. Te nu tas bija mūsu likteņupes Daugavas vijumā.

Ieraugot svēto Dieva veidojumu, man uz mirkli uzzibsnīja prātā mūsu sakrālā Latvija, kas ir svētvietu tīkls un apliecinājums tam, cik svētsvinīga un dievbijīga kādreiz bijusi visa Latvijas zeme. Vai tas tā būs ari turpmāk? Vai mēs skatīsim Latviju tādu, kāda tā patiesi kādreiz ir bijusi, kad sakrālie dievcilvēki �eit svētbijīgi vei�doja skaistus un vērienīgus svētvietu kompleksus, lai tādējādi iezī�mētu Latvijas zemi kā sakrālu zemi pasaulē, kas nestu Dieva apliecinājumu visā Saules sistēmā? Vai mēs kādreiz skatīsim Lat�viju tādu, kādai tai būtu jābūt pēc svētbijīgas pa�apceres Mūku svētkalnā? Lūgsim Dievu, lai Latvija atkal atdzimtu savā īstajā svētajā veidolā.

Mūku svētkalns ir viens no unikālākajiem svētkalniem. Visā svētvietu sistēmā tas ir bijis vienīgais svētkalns, kuram nav cepu�res. Galva ar dziļdomīgajām acīm raugās nākotnē. Tie ir viedi plakstiņi ar dziļām acu zīlītēm plakstu dziļumos. Katrs cilvēks �eit var gūt to brīnumu, ko �eit var sastapt reizi mū�ā. Tā ir die�vi�ķā acu gaisma, kas nāk no dvēseles dziļumiem.

Esam Ventspils pusē. Lepnajā, noslēpumainajā, it kā nepieeja�majā Kurzemē. Vēlreiz pārliecinos, ka mūsu latvju svētvietas �o�brīd ir nedaudzu cilvēku sirdīs kā savdabīgā un dro�ā paslēptuvē.

To var attiecināt arī uz cienījamo Viesturu �telbaumu, staltu kurzemnieku, kas ar lielu interesi ir gatavs parādīt vienu no Lat�vijas svētvietām.

�ī vēl līdz galam neapzinātā svētvieta atrodas Ventspils ra�jona U�avas pagastā netālu no Di�ciema un Dzirtniekciema. Jau senlaikus tā ir bijusi lauksaimniecībā neizmantojama zeme, nosēta ar lieliem akmeņiem, neauglīgu granti augsnes vietā un apaugusi ar me�u. �is me�s nav tas mierīgais Vidzemes sils ar sūnainu zemes virskārtu, brīvi pārredzams un kā radīts sēņo�anai un ogo�anai. Vietām �is noslēpumainais sakrālais me�s ir grūti caurstaigājams un aizaudzis ar me�onīgi garu zāli, kurā pinas kājas. Ta�u visap�kārt bija arī tādi me�a nostūri, kur gribējās uzkavēties kā mīļā lauku sētā, kur jūtama cilvēka dvēseles klātbūtne. Tās bija kadi�ķiem aizaugu�as pļavas, kur svētakmeni bija tādā kā veļu vecī�u valstībā, kur, �ķiet, norisināju�ies sensenie svētie rituāli. �īs ka�diķu audzes atgādināja mūsu sen�u tēlus, kas stāv sardzē pie sa�vām māju vietām un dabas svētnīcām.

Lieli svētakmeņi �eit bija visur un tik lielā da�ādībā, ka katru no tiem gribējās atstāt pārskatāmā piemiņā fotouzņēmumos. Tādu svētakmeņu koncentrāciju biju redzējusi ari daudzās iepriek� ap�ciemotajās svētvietās, bet Dzirtniekciema svētvietā nebija galvas lieluma akmeņu krāvumu kā Pokaiņu svētnīcā. �eit visi bija vērie�nīgi lieli svētakmeni vidēji kvadrātmetra lielumā, kā arī da�i īpa�i grandiozi. Ļoti raksturīga �o akmeņu pazīme bija lielie kvarca kristālu kopojumi uz to platās virsmas. Kristāli, kā zināms, ir jau�dīgi informācijas nesēji un glabātāji. Interesanti, ko tie varētu pa�stāstīt par �īs svētvietas tap�anu un seno vēsturi? Kādu kosmisko informāciju par Zemi tie glabā?

Senlaiku sakrālās kultūras filozofijā pausts, ka galvenie seno civilizāciju valstu un kopienu valdnieki bija priesteri ar dievi�ķām zinā�anām un spējām, kas radās un attīstījās, kalpojot un aplie�cinot Dievu. Tajos laikos sabiedrība netika dalīta laicīgajā un sak�rālajā, tad svētvietu iekārto�ana bija Dieva dēlu un Saules meitu dzīves saturs.

Mums bija laime pieskarties tiem senlaikiem, kad tika veido�ta grandiozā Dzirtniekciema svētvieta. Par to liecināja sens valnis, kas stiepās nepārredzamā tālumā uz abām pusēm no tās vietas, kur mēs atradāmies. Kādā posmā tas meta dīvainas cilpas, kurām mēs vēl neesam atradu�i izskaidrojumu. Kaut ko ļoti līdzīgu biju redzējusi Amatas svētvietā. Arī tur kopējā svētvietas platība ar �ādu valni bija īpa�i nodalīts kāds svētvietas fragments ar pagaidām neizskaidrotu nozīmi. Varbūt tas ierobe�oja īpa�u kulta vietu? Var�būt tā bija seno priesteru pulcē�anās vieta? Vai tas neatainoja kā�das enerģētiskās āderes vietu, kas īpa�i aizsargāja vaļņa iek�ējo teritoriju ar spēcīgu enerģētisko starojumu? Vaļņa iek�pusē eso�ā teritorija bija kā dabas svētnīcas altāris, līdzīgi kā kristie�u svēt- namos. Lūg�anas un ceremonijas, tādas kā krustabas, iesvētī�anas, laulības tika apliecinātas ar milzu dievi�ķās enerģijas spēku, visas kulta norises svētīja pats Radītājs. Ne velti svētvietas ziemeļu daļā ir vaļņa atvērums, tādi kā vārti, kas paredzēti Dieviņam. Mitoloģis�kie priek�stati pau�, ka ziemeļu puse alla� ir bijusi Dieva mājvieta. Lūk, no �ejienes Dievs ierodas svētvietas altāra daļā, lai svētītu ļau�u kulta ceremonijas.

Mēs mēģinājām izstaigāt daļu �ī senā vaļņa. Tas ir veidots, rokot no abām pusēm. Tie nebija neviena tuvāka vai tālāka kara laika ierakumi, tas nebija ari tanku aizsargvalnis, kāds bija sastopams ne�daudz tālāk me�ā. Visi �ie pretargumenti atkrita, tuvinot mūs teiks�mainajiem senlaikiem, kad norisinājās svētvietas iekārto�ana.

Cerams, ka Viesturs �telbaums atminēs ne vienu vien svēt�vietas uzdoto miklu gan tāpēc, ka neviens nepārzina svētvietas me�us tik labi kā viņ�, gan tāpēc, ka Dievs viņam dod īpa�as in�tuitīvas nojausmas par sakrālajiem noslēpumiem. Es ticu, ka �is cilvēks, mīlestības un ticības vadīts, lēnām atminēs tos sakrālos noslēpumus, kurus svētvieta atklāj tikai īpa�i centīgiem un rado�i strādājo�iem svētvietu apzinātājiem. Kaut viņam ikdienas racio�nālajā maizes pelnī�anas darbā atliktu laika un spēka pievērsties sakrālā mantojuma izzinā�anai un apguvei!

Viesturs �telbaums �o pla�o me�a masīvu pazīst kā savas dzim�tās mājas apkārtni. Par katru nostūri, pļaviņu, me�a ieloku viņ� vēs�tīja īpa�u nostāstu vai atgadījumu. Visa pla�ā apkārtne �ā cilvēka skatījumā ieguva dzīvas, dvēseliski apdzīvotas vietas raksturojumu. �is apņēmīgais cilvēks visiem līdzekļiem mēģina ielūkoties svētvie�tas sakrālajā mantojumā. Daļa informācijas par svētakmeņu no�zīmi un darbības ievirzi iegūta no gai�redzīgiem cilvēkiem, kas spēj iedziļināties konkrētajā vietā vai no fotogrāfijas "nolasīt" �eit notiku�o. Varbūt kādam �īs metodes liksies nezinātniskas. Diem��ēl mūsu vispāratzītās zinātnes par svētvietām vispār klusē. Tā�tad pagātne jāizzina tādām metodēm, kuras Dievs pie�ķīris tikai ļoti retiem cilvēkiem. �ie cilvēki apstiprināju�i arī to, ka Dzirtniek�ciema svētvieta, pateicoties Viestura �telbauma pūliņiem, pamazām mostas, sāk starot un atgūst seno kontaktu ar kosmosu.

Vairākumu svētakmeņu no zemes un sūnu kārtas atbrīvojis tie�i viņ�. Lai svētvietu saglabātu, attīrītu un atklātu pla�ai sabiedrībai, bie�i vien noteico�ā ir neviltota mīlestība un gādība. Tad ari Dievs kā nenovērtējamu balvu sniedz cilvēkam rado�ās apskaidrības mirkļus.

Svētvietas dro�a pazīme ir svētakmeni. Pirmo Dzirtniekciema svētvietā mēs aplūkojām Puk�u di�akmeni. Tas ir trīs metrus plats un gar� un apmēram 1,7 metrus augsts, vēl nezināma paliek zemzemes daļa. Ap �o akmeni redzamas vairākas dzīvnieku takas. Me�a dzīvnieki arī uzrāda, ka svētakmens atrodas enerģētiski spēcīeā un dzīvam organismam patīkamā vietā. Apskatot svēt�vietu, mēs staigājām galvenokārt pa �ādām takām, arī iepriek� minētā vaļņa korē. Rūpīgi apskatot Puk�u di�akmeni, ieraudzī�jām skaidri un nepārprotami iekaltu Dieva putna vanadziņa zīmi. Uzskatījām to kā Dieva svētību visai turpmākajai dienai. �i zīme tie�ām bija spēcīga, jo mūsu pastaiga pa svētvietu un vērojumi norisinājās bez starpgadījumiem un �ķēr�ļiem.

Ja daudzu svētakmeņu noslēpumus mēs nespējām izdibināt, tad pats svētvietas me�s, tajā augo�ie koki mums uzrādīja zemes da��ādu enerģētiku. Me�ā mijās bērzu, prie�u, kadiķu, vietām jaukto me�u un ap�u audzes. Ņemot vērā, ka svētvietas pamats ir vien�dabīga grants, koki tie�ām atspoguļoja zemes da�ādo starojumu. Arī mūsu sajūtas katrā me�a sektorā bija citādas. Domājams, ka to izmantoju�i arī mūsu sen�i, katru svētvietas daļu ierīkodami no�teiktām, at�ķirīgām kulta vajadzībām. �īs tradīcijas turpinātāja un uzrādītāja bija pati svētvietas daba un augu valsts.

Kādā citā svētvietas daļā akmeņi sanesti kaudzē. Gai�reģi zi�nāju�i teikt, ka �eit bijusi sena kapu vieta. Varbūt �eit apglabāts kāds di�priesteris, kam izveidota īpa�a akmeņu krāvuma kapa vieta? Varbūt �eit svētā vietā guldīti kritu�ie cilts varoņi? Kā zināms, vi�sām svētvietām līdzās biju�i arī kapi.

Daudz jautājumu uzdod kāda versija, kas liecina, ka liela svētakmens apkārtnē sensenos laikos karavīri īpa�i tika gata�voti un noskaņoti karam vai iz�ķiro�ām cīņām. Tā nosaukta par kalvas vietu. Iespējams, ka �eit tie�ām cilvēks iegūst citu skatī�jumu uz dzīvi, kļūstot nevis agresīvs, bet gan īpa�i spēcināts un apgarots, lai varētu aizstāvēt savu dzimto vietu. Tikai ar mīlestību un varonību cilvēks ir gatavs iz�ķiro�ām cīņām � tā pau� svētvieta. Iespējams, ka �ī ir bijusi ne tikai karavīru spēcinā�anas vieta. Lielie, lēzenie svētakmeni, iespējams, izmantoti cilvēku ārstē�anai. Uz katra no tiem var apgulties cilvēks un ļauties svētvietas dziedino��ajam starojumam. Loģiski būtu, ja �is lielais svētakmens atrastos svētvietas altāra daļā, kur īpa�i spēcīga āderu darbība. Priek�statu par musu minējumu pareizību varētu sniegt arī precīza un rūpīgi uzmērīta svētvietas karte. Tad mēs spēsim at�ķetināt daudzu svēt�akmeņu lomu kopējā kultakmeņu ansamblī. Pagaidām tā ir tikai versija, ta�u citu svētvietu izpētes ceļu vēl nav. Visi konkrētie svētvietu redzējumi nonāk pie cilvēka intuitīvā un rado�ā veidā, cilvēkam no sirds vēloties izzināt un atklāt svētvietas.

Pla�ajā svētvietas teritorijā ir noras, kuras nekad nav biju�as aizaugu�as ar me�u. Tās ir īpa�i aktīvas āderu krustpunktu vie�tas. Tuvāk mājām svētvietas cilvēki īpa�i iekārtoju�i. Dro�i vien �āda svētvietu lokalizē�ana notiek tad, kad no cilvēku atmiņas sāk izzust svētvietas grandiozie apmēri un viensētās iekārtotā dzīve likumsakarīgi vedina cilvēku par svētvietu izraudzīties tuvāko dabas svētnīcu. Viena no tādām vietām ir bijusi arī Di�ciema tu�vumā. Diem�ēl, veicot meliorāciju, �ī svētvieta ir izjaukta.

Kādā kadiķu pārņemtā pļavā Viesturs �telbaums vērsa uzma�nību uz īpatnējo puslokā augo�o prie�u skuju krāsu. Tās nebija vis parastā tum�zaļā krāsā, bet gan īpatnēji zaļganzilas. Kopā ar spilgti zaļajiem kadiķiem tās likās piederīgas vien �ai svētvietai.

Svētvietā netraucēti ligzdo arī tik ļoti retais un aizsargājamais melnais stārķis. Mums pat laimējās redzēt tā ligzdo�anas vietu.

Kādas pamestas mājvietas tuvumā ieraudzījām interesantu aku, kas bija izlikta nevis koka grodiem, bet gan akmeņiem. No �īs vietas uzvēdīja tāda senatnības elpa, ka jutu to cilvēku klātbūtni, kuri dienas gaitās kādreiz smēlu�i �eit dzīvino�o valgmi. "Ūden- tiņis, akmentiņis, tie dzīvos saules mū�u" � neviļus ienāca prātā sakrālā daina.

īpa�i interesanti �ķita divi akmeņi, kas neat�ķīrās vis ar savu prāvumu, bet gan ar struktūru. Tie izskatījās nevis pēc granīta, bet smil�akmens. To virsmu pat varēja ieskrambāt ar nagu. �o ak�meņu virsma bija izraibināta sīkām iedobītēm. �ādu svētakmeni tiku ievērojusi arī Amatas svētvietā, kur Gunta Grīsliņa zemes īpa�umā arī ir varens akmens milzis ar cilvēka darinātām iedobī�tēm. Kaut kāda sakarība starp �ādiem īpatnējiem svētakmeņiem ir visā Latvijā. Kam īpa�i domāti �ie dobumainie svētakmeni? Var�būt tie atspoguļo zvaig�ņoto debesi? Brīnums, kā �ajā svētakmeņu daudzumā Viesturs �telbaums bija ievērojis tie�i �os akmeņus!

Jāatzīmē, ka ļoti daudz akmeņu vēl joprojām klāti ar biezu sūnu kārtu. Dzirtniekciema svētvietā ir darbs pārdesmit tādiem vīriem kā Viesturs �telbaums. Jāattīra akmeņi gan no sūnu, gan zemes kārtas. Katra lielākā akmens koordinātas būtu jāiezīmē uz kartes, lai rastos aptuvens priek�stats par svētvietas seno iekārto�jumu. Būtu jāapkopo rakstiskā veidā visas atskārsmes, minējumi un versijas, kā arī loģiskie apsvērumi. �ajā svētnīcā būtu jārīko talkas.

Tā gribētos uzminēt svētvietas iekārtotāju sākotnējās ieceres! Varbūt pēc iepriek� aprakstītā vaļņa iezīmē�anas kartē pavērsies skats uz kādu konkrētu svētvietas sistēmu. �ī svētvieta liecina, cik vērienīgi sakrālie veidojumi kādreiz biju�i uz mūsu Latvijas ze�mes. Visa Latvija ne tikai bija, bet ari �odien ir kā viena liela svēt�vieta, vietumis gan fragmentāra, ta�u cilvēku no jauna mīlēta, sargāta un lolota.

Apceļojot Latvijas svētvietas, arvien vairāk un vairāk �ķiet, ka sensenos laikos tās celtas pēc vienotas sistēmas. Uz Latvijas kartes, savienojot svētvietas ar līnijām, parādās regulāri ģeomet�riski raksti. Tas nozīmē, ka visa Latvija pārklāta ar rakstainu tīk�lojumu. Varētu teikt, ka svētnīcu veido�anas laikos svētvietu robe�u vispār nebija, svētakmeņu sistēmas pārklājās un saplūda, veidojot vienotu enerģētisko re�ģi pāri visai Latvijai. �ajā akme�ņiem dekorētajā zemē ļaudīm pieticis vietas gan pielūgt Dievu, gan sarūpēt sev iztiku.

Mūsdienu pretrunīgajā laikmetā mēs arvien mazāk vietas atvēlam Dievam, domādami, ka materiālā eksistence ir galvenais dzīves saturs un nodro�inājums. Tehnoloģiskais laikmets aplie�cina, ka cilvēks �odien ir visai tālu no Dieva, bet mums vēl arvien ir pieejamas svētvietas, kur apskaidrojas prāts un atplaukst dvē�sele. Tas ir mūsu glābiņ�.

�ie secinājumi apstiprinas arī pla�aja Sietiņu svetvieta. Ja mes soli pa solim izstaigātu visus Valmieras novada Kauguru pagasta me�us un neapstrādātos laukus, upju ielejas, tad pārliecinātos, ka svētvietu robe�as veidojas tikai apdzīvotajās vietās, kur iejaucies cilvēks ar savu saimnieko�anu. �ajā vietā neskartu svētvietu blī�vums ir tik liels, ka kulta rituāla apļi saglabāju�ies pat vienas otras mājas tie�ā tuvumā.

Sietiņu māju apkaimē cilvēki diendienā staigā pa svētu zemi. Lapiņu ģimene bauda īpa�u Dieva labvēlību.

Iedziļinoties �īs ģimenes dienu gājumā, var redzēt, ka pats Dievs viņus maigi vada, lai mūsdienu saspringtajā un lauku cilvēkiem ne visai labvēlīgajā saimnieciskajā dzīvē viņi arvien atrastu savu stabilu vietu. Tikai saskaņā ar Dieva likumiem var izskaidrot viņu dzīves aug�upeju un silto, gādīgo attieksmi vienam pret otru. Vai ritādi ma7 varētu būt. zinot, ka vinu pusmui�ina celta blakus Dieva mājvietai � svētvietai.

Protams, ikdiena, tāpat kā vairākumam strādīgu ļau�u, paiet rūpēs un steigā, tomēr viņi atradu�i laiku un spēkus, lai turētu svētā cieņā mūsu sakrālās bagātības un saglabātu svētvietas seno iekārtojumu. Viņu māju pla�ajā teritorijā klusu un noslēpumaini staro trīs kulta rituālu apļi, veidoti no svētakmeņiem. Mēs izstai�gājām �os svētos veidojumus, un es jutu, ka viņi līdz ar svēto zemi staro priekā un lepnumā.

Uģis Lapiņ�: "Kādu reizi, kad nācu cauri parkam, jutu, ka esmu iek�ā aplī, ka visapkārt ir akmeņi. Pasaucu Gundegu. Ar auklas palīdzību, katrs turot rokā savu galu, izstaigājām svētak�meņu izvietojumu, iezīmējām svēto apli. Tādā veidā atklājām vi�sus trīs kulta apļus. To rādiuss ir vidēji desmit metru."

Gundega Lapiņa: "�ī ir manu sen�u māja ar visiem vēsturis�kajiem nostāstiem. Kad pirms desmit gadiem atbraucām �urp dzīvot, visapkārt, kā jau pēc kolhoza laikiem, valdīja netīrība un haoss. Viss parks bija piegru�ots. Norakām apmēram pusmetru biezu atkritumu kārtu."

Uģis un Gundega Lapiņi jau vairākkārt uzņēmu�i ciemiņus, kuri vēlēju�ies apskatīt svētvietu, svētakmeņus ar noslēpumainām zīmēm. Bija uzklausīti vairāki speciālisti, kuriem bija patiess pār�steigums un izbrīns par vēl neatklātajām sakrālajām bagātībām. Arī pa�iem Lapiņiem radies priek�stats gan par svētvietas senvēs- turi, gan tās popularizē�anas nepiecie�amību.

Gundega: "Mūsu sen�iem bija mitoloģiska domā�ana � jebkura vieta, kur bija ielikts cilvēku darbs, bija apdvesta ar savu svētumu. Mūsdienās cilvēki vēl nav izpratu�i svētuma principu."

Uģis: "Domāju, ka pa�reizējā civilizācija savā attīstībā iegājusi strupceļā. Izplatījies tehnoloģiskais virziens, un zudis garīgums."

Iespējams, tāpēc Gundega un Uģis visai piesardzīgi izturas pret viņu īpa�umā eso�ās svētvietas popularizē�anu. Vini, tāpat kā senlaikos mūsu sen�i, saudzē svētvietu no sve�u cilvēku neiz�pratnes. Vai nebūtu pienācis laiks sabiedrībā sākt svētvietas bū�tības izskaidro�anas darbu, lai izvējotu skepsi un neizpratni? Vai nebūtu laiks cilvēkiem atgriezties pie mūsu sen�u lolotās ticības, kas bija tik gai�a un harmoniska? Tā balstījās uz Dieva pielūgsmi mūsu Māras baznīcā.

Svētvietu atjauno�ana ir liels un nozīmīgs darbs, tā veik�anai jāvelta daudz enerģijas un laika, un tas būtu jāuztic kompetentiem cilvēkiem. �obrīd svētvietu pētī�ana, aizstāvība, popularizē�ana ir nedaudzu entuziastu rokās, ta�u, pateicoties viņu neatlaidīgajam izglīto�anas darbam, visai liela sabiedrības daļa jau ar citām acīm skata apkārtējo pasauli. Varētu teikt, ka Dievs atradis mājvietu daudzu cilvēku sirdīs.

Gundega un Uģis mēģināju�i attīrīt sakrālā apļa svētakmeņus no zemes sanesumiem, kas veidoju�ies daudzos gadu tūksto�os. Atrokot kādu rituālā apļa svētakmeni, viņi bija uzdūru�ies mono�lītam akmenim, kas bijis vairākus metrus plats un sniedzies dziļi zemē. Tas nozīmē, ka nelielie svētakmeņu spicumiņi, kuri �obrīd redzami, būtībā ir lieli, vareni svētakmeni, kas veido ļoti skaistu kultakmeņu sakrālo apli. Ta�u, esot liela noslēpuma priek�ā, La�piņu ģimene to zināmā mērā respektējusi un vēl �obaltdien ļauj svētakmeņiem glabāt savu sakrālo noslēpumu.

Kā cilvēki dzīvo enerģētiski aktīvā zemē � svētvietā? Kādas ir viņu sajūtas un domā�anas at�ķirības?

Gundega: "Es ļoti labi sajūtu, kur� sencis ir man aiz muguras. Mans dēls Kārlis ir teicis, ka mūsu mirusī vecmāmiņa ir kokos. Tā ir tāda saju�ana. Mēs esam izjutu�i vēl kādu parādību � it kā kāds kaut ko mums saka priek�ā. Liekas, ka tevi plūst iek�ā pasaules sapra�ana, bez domā�anas. Ir tāda sajūta, ka kāds noteikumus diktē. Tā gribētos atbilsto�i tiem ari dzīvot. Bet mēs nemitīgi pār�kāpjam. Mēs ļoti daudz ko nedarām pareizi."

�īs vietas senums un svētums minēts arī grāmatā "Valmieras novada teikas" (Valmieras rajona skolu pārvalde, Valmiera, 1999): "Mums te gar Miegupīti tāds "dievturu" kakts. Senas mājas un seni ticējumi saglabāju�ies. Piemēram, Romu saimnieks sakās no se�niem Dieva kalpiem cēlies, �ķesteros vienādiņ draudzes amatvīri dzīvoju�i, bet vecais Zvārģis teicās zinām, ka Zvārģi kalnā uzbūvēti, kur kādreiz pats Dievs ļaudīm rādījies, bet Spāriņos sievas Dieva rakstus au� un ada." (Paulis Pētersons Kauguru Brie�os, 111. lpp.)

"Sen�u svētvietas. Ar sen�u ticējumiem �ajā apvidū saistās vairākas vietas. Miegupītes gravā ir svētavots pret Daniēlu mā�jām, no tā drusku lejāk pa upīti, Daniēlu pusē aug�ā krastā ir sen�u kapi, kas esot ļoti seni. To teica vēsturnieki, kas te pirms kara raka vaļā daudzus kapus un meklēja senlietas. Kāds svēt�avots bijis ari pret pagastmāju, bet par to sīkāk nezinu stāstīt. Ta�u uz Daniēlu avotu vecas sievas gāja pēc brīnumūdens vēl manā bērnībā. Esot labs priek� acīm un vājumiem. Bet, ja runājam par svētbirzīm, tādu manā bērnībā atcerējās pie Eniņu mājām. Tur bi�ju�as vairākas svētās liepas. Laikam jau senāk viss kalna gals bijis ar svētām vietām bagāts. No Eniņu mājām uz Sapas pusi pakrastē vēl tagad ir lieli akmeņi, pie kuriem naktīs redzētas visādas ugu�nis spīdam un ķēmi rādīju�ies. Tur sen�u svētie esot spokoju�ies. Kad pēc Pirmā pasaules kara dalīja zemi kara dalībniekiem, me�a gabalu �aipus Eniņiem iedalīja saimniecībai. Tā tur radās Kara- dēku mājas. �o vietu neviens nekad nebija tīkojis, jo senāk ta bi�jusi nelaba vieta, ko reiz sen atpakaļ pat mācītājs bijis apsvētīt, lai te nemā�ojas nelabi gari. Ierīkojot Karadēku tīrumus, nācies no�vākt krustiski saliktus akmeņus, zem kuriem biju�i kauli. Kas te senāk bijis, neviens vairs nezina. Skolotājs Balodis, kas te Pekas kalnā Beverīnu meklēja, teicās domājam tur senu upurvietu, kur arī, iespējams, cilvēki upurēti. Tie atrastie kauli gan biju�i lopu. It kā govs vai zirga." (Oskars Pelēkzirnis Kauguru Au�kās, 110. lpp.)

"Miega pils. Reiz 1944. gada rudenī, kad ar Sūbru saimnieku vedām uz Valmieru labību, pēdējais iesāka runāt par kariem un mui�u klau�ām vecos laikos. Ieminējās arī par dzirdētiem sen�u brīvlaikiem tepat Mūrmui�as galā. Viņ� esot vecos dzirdējis runā�jam, ka senlaikos ap tagadējo Mūrmui�u esot bijis varen bagāts pagasts ar savu baznīcu un pili. Baznīca bijusi, kur tagad Zvārģis savu akmens riju uzcēlis, bet turpat, mazliet uz mui�as pusi, bijusi arī upes malā pils. Vieni vecie gan teiku�ies zinām, ka tā Miega pils bijusi Zvārģu, citi, ka Sietiņu krastā. Arī īstais pils vārds esot aizmirsies, tamdēļ vecās runās to pieminot pēc upes vārda un tā arī klīstot vairs runas par Miega pili. Sūbru saimnieks arī rādīja no ceļa viņa domāto pils vietu, un pēc viņa rādī�anas iznāca, ka pils vieta varējusi būt no Sietiņu mājām uz aug�u, kur upe met līkumu ap tādu kā pauguru." (Alfrēds Ozoliņ� Kauguru Bundēs, 112. lpp.)

Tautas garamantas glabā senus notikumus un pasaules kārtību, kāda tā bijusi tālā pagātnē. �īs nav vienīgas teikas, kas stasta par Kauguru pagasta sakrālo pagātni. Daudzi nostāsti un teikas ap�raksta senus notikumus simbolu valodā un alegorijās. Mums ar gudru ziņu jāprot �os simbolus iztulkot mūsdienu valodā.

Ciemo�anās reizē mēs izstaigājām tuvās Miegupes gleznai�nos krastus. Viss me�s bija kā nosēts ar lieliem, bezgala skaistiem svētakmeņiem. �eit it saglabājusies sena un pla�a svētvieta. Svēt�akmeņu zīmju pētī�ana ir viena no skaistākajām sakrālo mīklu mi�nē�anām. Mēs ar lielu interesi pētījām da�ādos akmeņu rakstus. Kur� no tiem ir laika veidots un kur� cilvēka iestrādāts? Uz vai�rākiem svētakmeņiem bija Dieva zīmes � kāsītis ar spicumiņu uz aug�u, jumtiņ�. Visi svētakmeni bija skaisti, un �ķiet, ka viņi tiecās pēc mūsu glāstiem un sūnas attīrī�anas. �ajā svētvietā, tāpat kā visās Latvijas dabas svētnīcās, nākotnē gaidāms liels atjauno�anas darbs. Ta�u pats iepriecino�ākais vēl bija priek�ā.

Pēc visai ilgas staigā�anas mēs nonācām vietā, no kuras vēlāk bija grūti �ķirties. Tie bija divi it kā necili me�a dīķī�i. Ta�u to si- metriskums un absolūti vienādās kontūras lika aizdomāties� Rū�pīgāk papētot un atceroties līdzīgus veidojumus citās Latvijas svētvietās, mēs nonācām pie brīni�ķīga sakrāla atklājuma � tās ir Dieva sejas. Septiņus metrus garie un trīs metrus platie simetris�kie acu dīķī�i visapkārt nostiprināti ar mazākiem akmeņiem. Tā�pēc arī tie ir labi saglabāju�i savas kontūras. Abas simetriskās actiņas savā starpā bija savienotas ar svētakmeņu rindu. Kādu metru virs �im acīm pieres viduspunktā ar lielu svētakmeni bija iezīmēta cilvēkam raksturīgā tre�ā acs � gudrības un gai�redzī�bas simbols. Abas actiņas raudzījās uz ziemeļrietumiem. Ta�u tas vēl nebija viss. Pārsimt metru tālāk mēs nonācām vēl pie tādas pa�as dievības sejas! Arī �eit bija vērojami līdzīgi simetriski acu dīķī�i. Arī �eit tie bija izklāti ar akmeņiem. Arī �eit bija novietots simbolisks gudrības akmens tre�ās acs vietā. Gundega Lapiņa tei�cās vēl vienu Dieva seju redzējusi netālu biezoknī, kas bija tā aiz�audzis krūmiem, ka likās necaurejams.

Vadoties pēc svētvietu veido�anas likumsakarībām, arī dīķī�u gultne, tāpat kā krasti, varētu būt izklāta ar akmeņiem. Protams, �is actiņas �obrīd ir piesērēju�as ar zemes un trūdo�u lapu kārtu. Ta�u vēl arvien darbojas kāds noslēpumains dabas likums, kas regulē ūdens daudzumu acu dīķī�os.

Līdzīga, ta�u divkārt lielāka Dieva seja ir redzama arī Pokaiņu svētvietā. Līdz �im mēs to uzskatījām par vienīgo svētvietas sfinksu Latvijā. Arī Pokaiņu Dieva sejas acu dīķī�i bija izklāti ar akmeņu segumu, tos savā starpā savienoja akmeņu taciņa, saukta par Priesteru taku. Veroties Sietiņu svētvietas sfinksu it kā skum�jajās acīs, gribas nevil�us iesaukties � cik bagāta un pārsteigu�miem pilna ir Latvijas unikālo sakrālo dārgumu krātuve! Vai pēc �ī atraduma mēs varam apgalvot, ka ari �īs ir vienīgās Latvijas svētvietu sfinksas, sakrālās Dieva sejas, kuras cilvēki veidoju�i sa�skaņā ar visiem dievi�ķajiem dabas likumiem, lai tās uz visiem laikiem apliecinātu Radītāju? Cik daudz brīnumu vēl slēpj Latvi�jas zeme, me�i, pakalni, upju krasti? Cik neiedomājami sakrāli at�radumi mūs vēl gaida!

Kādā sarunā ar pieredzēju�o un Latvijā viszino�āko senatnes pētnieku un svētvietu apzinātāju Ivaru Vīku dzirdēju viņa viedokli, ka tādas Dieva sejas pasaulē ir vienīgās. Es tie�ām nevaru tik kate�goriski spriest, jo neesmu apceļojusi pasaules svētvietas, ta�u arī man tīri intuitīvi �ie unikālie zemes veidojumi �ķiet vienreizēji. Katrā ziņā es to uzskatu par vispārliecino�āko argumentu tiem skeptiķiem, kuri bie�i vien ar savu neticību bremzē gai�o, progre�sīvo sakrālo ideju izplatību Latvijā.

Loģiski sprie�ot, varētu būt kāda sakarība starp trim sakrāla�jiem apļiem Sietiņu parkā un trim Dieva sejām netālajā me�ā. Vai tiem ir kāda saikne ar ezoterisko trīsvienību, latvju sakrālo skaitli � trijnieku? Vai �eit senos laikos bijusi treju priesteru svētvieta, treju virspriesteru mītne? Vai iepriek� minētie senie nostāsti par pili pie Sietiņiem Miegupītes krastā atspoguļo senu priesteru centrālo pul�cē�anās vietu? Varbūt tagadējo Sietiņu māju vietā kādreiz tie�ām stāvējusi pils, priesteru mītnes vieta? �inī gadījumā ļoti saskan se�nās teikas un nostāsti ar �obrīd zināmajām svētvietām.

Protams, ar vienu apskati vien nespējam dot atbildes uz dau�dzajiem jautājumiem. Sietiņu svētvieta nupat tikai mostas. Kos�miskos mērogos tikai nesen �eit iedzīvoju�ies cilvēki, kam tie�ām ir vēlē�anās saglabāt un izzināt �o dabas svētnīcu, kas pēc senām para�ām bijīgi godā Dievu. Kādreiz pienāks laiks, kad �ī svētvieta būs apzināta, kad būs skaidra tās vieta kopējā Latvijas svētvietu ansamblī. Cik ļoti gribētos apsteigt laiku un vārda "kādreiz" vietā lietot vārdiņu "beidzot"!

Ir daudz lasīts un spriests par Jauno laikmetu, kas nenovēr��ami tuvojas un solās izmainīt mūsu dzīvi līdz nepazī�anai. Mēs ceram uz to kā gai�u atpestī�anu. Man laimējies satikt cilvēkus, kas �o divu tik at�ķirīgo laikmetu slieksni jau pārkāpu�i un dzīvo nākotnē vai, precīzāk, dzīvo nākotnes labā, mūsu visu labā.

�ie cilvēki, ar kuriem vēlos jūs iepazīstināt, nav norobe�oju��ies no apkārtējiem, kur nu vēl tuvāka sabiedrībai profesija kā skolotājs! Un tomēr viņi sevi nosauku�i par Antiņiem. Ne velti tā. Dievs viņiem uzticējis svētus darbus. Sarunu gaitā bija jābrīnās par daudzām lietām un viņu teikto par se�u gadu laikā paveiktiem darbiem. Pārliecinājos, ka apzinīga kalpo�ana Dievam ir neatlai�dīgs ikdienas darbs. Bija atjaunota ne viena vien Latvijas svētvieta. Laimas svētnīca no Antiņiem bija prasījusi lielu sirds degsmi un uzupurē�anos.

Par to, ka Laimas svētnīca silti sagaida un apmīļo ikvienu svētceļnieku, pārliecinājāmies ari mūsu tik�anās reizē. �i svētvieta staro ikvienam Zemes iedzīvotājam, tā kalpo arī mūsu Kosmis�kajiem Re�isoriem, kas rūpējas par mūsu planētas atjauno�anos un palīdz mūsu apziņā rasties daudzām progresīvām nākotnes idejām.

Ikviena svētvieta kosmiskos mērogos ir gan cilvēku apmek�lēta Dieva baznīca, gan arī gai�i starojo�s Zemes enerģētiskais ceļ� Visumā. Visi svētvietu enerģētiskie lauki saslēdzas vienotā kos�miskā sistēmā un rada to spēku, kas nepiecie�ams Zemei, lai atjaunotu līdz�inējās pastāvē�anas laikā zaudētos spēkus. To visu, lielo darbu uzsākot, Antiņiem pavēstīja viņu garīgie skolotāji.

Jelgavā es sastapu se�us Antiņus no apmēram trīsdesmit cil�vēku lielā klubiņa, se�us skolotājus, kuru dvēseles siltums un pre�timnāk�ana bija dro�s apliecinājums tam, ka neatgriezeniski sācies liels darbs Latvijas svētvietu atjauno�anā. Tās bija Dzintra Beitāne Liāna �ulce, Dzintra Pelegrīma, Guntra Gulbe, Ināra Grezmane un Irēna Straume.

Mūsu sarunas ritēja zem Jaunā, Ūdensvīra, laikmeta zīmes. Cienījamie lasītāji, lūdzu, esiet saproto�i, ja lasītais vienu otru iz�brīnīs. Dievam kalpot var tik da�ādi! Katram ir savs individuāls un at�ķirīgs ticības ceļ�, bet visiem ir viena kopīga iezīme � cil�vēki, kas apzināti izkopj un pilnveido savu garīgo pasauli, agri vai vēlu atrod savus garīgos skolotājus.

Liāna �ulce: "Man ir liels skolotājs � Babad�ī, tāpat kā svēt�vietu apzinātājai Rasmai Rozītei. Pirms kāda laika viņ� parādījās smalkajā, ēteriskajā plānā un pieteicās kā skolotājs. Tā bija atbilde uz maniem garīgajiem meklējumiem un vēlmēm pilnveidoties. Di�vas ar pusi stundas runājāmies. Tas nebija miegā, bet citā apziņas līmenī, es fiksēju pat telpu un pulksteni. Tā kā no grāmatām viņu vienīgo zināju, jautāju, ko viņ� no manis grib. Izmantoju biolokā- cijas metodi � svārstiņu. Viņ� lūdza uz�ķirt grāmatā, kur bija ap�rakstīts Babad�ī, noteiktu lappusi. Tur bija rakstīts: "Cilvēks nonāk svētvietā un satiek svētus cilvēkus tikai tad, kad viņa dzīvē ir labvēlīgs zvaig�ņu stāvoklis, kad cilvēka dzīve sasniegusi pa�grieziena punktu un sliktā karma beidzas. Svētvieta viņu aicina pie sevis.""

Rasma Rozīte, svētvietu apzinātāja un vēdiskā uguns rituāla popularizētāja, mūsu tik�anās reizēs ar dziļu pietāti bija stāstījusi par to, kā svētais Babad�ī viņu uzrunājis. Tas notiek tikai tajos gadījumos, kad cilvēks patie�ām gatavs stāties uz sakrālā ticības ceļa. Kā debesu būtnes, astrālā plāna iemītnieki, no lielā Zemes iemītnieku pulka izraugās cilvēkus, kuru dvēseles gatavas pildīt svētos pienākumus, zina tikai Dievs. Katrā ziņā tas ir liels sakrāls notikums, liktenīgs pagrieziena punkts gan �ā cilvēka dzīvē, gan visas viņa pārstāvētās tautas turpmākajā likteni. Antiņu klubā visi ar lielu atbildību, atdevi un mīlestību pilda savu svēto misiju.

Iepazīstoties ar Antiņiem, es pirmo reizi pārliecinājos, ka nav, tie�ām nav latvie�i tik nesaticīgi un savstarpēji nesavienojami kā�dam lielam kopīgam mērķim. �ajā klubiņā bija da�ādu konfesiju un garīgā līmeņa cilvēki, ta�u visus viņus vienoja sirds mīlestība un siltums. Pārliecinājos, ka, lai ari cik ezoteriski būtu izglītots kāds cilvēks, bez sirds mīlestības viņ� paliks vien indivīds bez cēlā vārda "cilvēks". Antiņus vienoja pirmām kārtām rūpes par Laimas svētvietu, kas bija viņu pa�u atjaunota.

Dzintra Beitāne, stāstot par klubiņa sākotni, min gadījumus, kas it kā apliecināju�i, ka viņi ir uz pareizā ceļa: "Reiz braucām meklēt svētvietas, ceļā sastaptais lauku virs, jautāts par tuvumā eso�u svētnīcu, aizgrābtībā raudāja un stāstīja par viņam zināmo dabas svētnīcu. Mēs toreiz jutāmies kā pieskāru�ies lielam, dār�gam brīnumam, kas mājoja �ā vecā vīra dvēselē. Tas bija kā apstiprinājums mūsu iecerēm un turpmākajiem garīgajiem mek�lējumiem."

Arī Jelgavas 2. ģimnāzijas skolēni, skolotājas Dzintras Beitā- nes mudināti, veidoju�i projektus par Jelgavas novada svētvietām. Esot izpētīju�i visas vecās kartes, vietvārdus, teikas � nevar būt, ka Zemgalē nav nekā! Kā tad tā � visur ir, bet �eit � nav?

Dzintra Beitāne: "Sākumā mēs nevienu svētvietu nezinājām. Beidzot kādā izbraukumā Staļģenes pusē Kosmoss mums vēstīja se�desmit divas apkārtējās svētvietas. Visas atzīmējām kartē. Runā�ana ar Gaismas spēkiem pirms da�iem gadiem notika ar biolokācijas (svārstiņa) palīdzību. Drīz vien devāmies ekspedī�cijā. Mēs vēl nezinājām, kā atrast svētvietu. Lūk, kā tas toreiz notika�

� Mēs ieejam Me�a Pokaiņu mājā un jautājam par svētvietām. Pretim iznāku�ais puisis apstiprina, ka saimniece par tām kaut ko zinot. Tūlīt tika sazvanīta saimniece, un viņa speciāli brauca �urp no Jelgavas, lai aizvestu mūs uz tuvējo svētvietu. Un viss aiziet! Saim�niece stāsta, ka viņa naktī redzot svētvietas akmeņus degam. Viņas vīrs, kuram saimniece par to agrāk netika stāstījusi, domā, ka sieva nedaudz jukusi, bet, kad mēs apstiprinām to, ka da�iem cilvēkiem Dievs ir pie�ķīris spējas redzēt smalkā plāna enerģijas, vīrs sāk no�pietni ieklausīties mūsu sarunā. Tā mēs vienā dienā apstaigājam svētvietas Kumeļkalnos, Gai�ā kalnā, Me�a Būriņos�

20. jūnija saulgrie�u nakts bija pagrieziena punkts visā mūsu dzīvē. Gai�ā apliecinājuma vadītas, mēs (Dzintra Beitāne un Liāna Gulbe � D. R.) devāmies tai virzienā, kur mūsu nojautas aicināja iet. Gājām, neredzama spēka sauktas. Domājām iekurt uguntiņu pie Svētes upes, pat malku paņēmām līdzi. Bija jau īsi pirms pus�nakts. Svārstiņ� rāda, ka jāiet uz dzelzceļa pusi. Pustumsā var redzēt, ka tur spīd gai�s laukumiņ�, kur noņemta velēna un atsegta smil�ainā zeme. Sakūrām uguntiņu. Izrādījās, ka līdzi paņēmies viss, kas vajadzīgs uguns rituālam, pat medus un Babad�ī attēls. Tonakt �ķita, ka uguns uzvedas kā dzīva būtne. Tobrīd vēl neko neapjautām, ko darām un kāpēc darām. Mēs nācām Saulgrie�us svinēt, bet kāpēc tie�i tajā vietā, nevarējām izskaidrot.

Ugunskurs izdeg, mēs liekam klāt sausos sprungulī�us, bet uguns neparko negrib degt. Mēs pū�am, dve�am, bet � nekā. Tad mēs sākām meditēt, un vienā bridi uguns spēji aizdegās un uz�liesmoja. Tanī brīdī sapratām, ka svētvieta pamodās. Tā bija fan�tastiska sajūta! Tikai tad mēs sapratām �o brīnumu. Vai tie�ām mums, diviem toreiz nepieredzēju�iem cilvēkiem, bija pa spēkam tik grandiozs un svarīgs uzdevums?! Mēs bijām aizgrābtas no do�mas, ka Dievs mums tā uzticējies.

Tā ir liela svētvieta � Būriņu me�s. Ļoti zīmīgs nosaukums. Ne�tālo upi sauc Svēte. Mums bija jāsavieno �ī svētvieta ar iepriek�ējām divām atklātajām vienā sistēmā. Tikai tad mēs sākām saprast lie�lākas likumsakarības. Tas likās tik brīnumaini un reizē ari neticami!

Prasījām Kosmosam kaut kādus pierādījumus par tā dievi�ķo esamību, kas mūs vadīja, jo iepriek�ējā dienā Me�a Būriņu māju saimnieks stāstīja, ka viņ� bie�i vien �ajā apkaimē redzot spo�us lidnin�ns obiekhis Skaidrs ka tās nav zvaigznes. Tautāiu kosmosam, ka es arī gribētu redzēt to pa�u. Sē�am un skatāmies debesīs. Vienā mirkli mūsu acu priek�ā iedegas spo�s objekts, bija redzams, ka tas iznāca no dziļuma un turpat aizgāja. Tāds bija apstiprinā�jums. Mēs bijām dievi�ķa brīnuma pārsteigtas un lūdzām, lai vēl vienu parāda, tik ļoti negribējās �ķirties no �is svētās vietas un tā vienkār�i doties mājup. Tad kā apliecinājums no me�a izlidoja divi putni un zemu pārlaidās mums pāri.

Tagad, pēc �is reizes, visi turpmākie notikumi sasienas vienā skaistā gleznā."

Guntra Gulbe: "Nākamajā dienā es viņas satiku un jutu, ka pār viņām bija nolaidies milzīgs spēks. Es uzreiz to jutu. Viņas stāsta un jautā � kas tas bija, vai tas bija? Apstiprināju, ka tā bija patie�sība, to no malas varēja skaidri just.

�ajā svētvietā darbojas dvēseles, kas grib kalpot cilvēcei. Tā ir Laimas svētnīca, tās ir Laimas enerģijas."

Dzintra Beitāne: "�eit man uzradās skolotāja, kas lika meklēt svētvietas akmeni � atradī�ot svētakmeni, sapratī�ot, ka mani vada. Es parādīju kartē, kur tas akmens jāmeklē � Svētes krastā pie Ba�lo�u kapiem. Mēs ar Liānu ejam meklēt � neviena akmens. Tad mums saka, ka drusciņ lauka joslā esot kļūdiju�ās. Pagāja labs lai�ciņ�, un tikai tad mēs sapratām, kur vajadzēja meklēt � turpat bla�kus tas akmens bija, tikai par da�iem simtiem metru kļūdījāmies.

Tālāk stāstot par Laimas svētnīcas centrālo svētakmeni, nevar nepieminēt Andri, kas ari ir Antiņ�. Izrādījās, ka viņam �is svētak�mens bijis sētā. Mēs turpat meklējām, ta�u neiedomājāmies, ka tas varētu būt tur.

Andris bija iedomājies, ka viņam nepiecie�ama svētvieta. Pro�tams, �ādas sakrālas vēlmes dzimst cilvēkā ar debesu ziņu. An�drim bija pienākusi informācija, ka svētvieta jāiekārto tie�i �ajā vietā. Viņam deva norādījumus, ka akmens, kas atrodas viņa sētā, jāuzstāda svētvietā. Bet viņ� pretojās, mājā tas bija goda vietā. Pēc

sakrāliem notikumiem �is akmnns fik^ ntnpsts un nolikfc iTvpido- jot svētvietas ansambli.

Laima, kad viņa pieteicās par manu skolotāju, deva man uz�devumu sameklēt citus skolniekus un modināt viņus."

Guntra Gulbe: "Kad sakārtojām svētnīcu, klubiņā meditēt at�nāca Laima skaistā tērpā, ta�u tas nav vieliskais tērps, bet gaismas ķermenis. Plūst mīlestība, bet viņa sē� un skatās. Pēc tām debesu krāsām mūsu realitāte �ķiet atbaido�a � viss tik kokains, rupj�, grēcīgs� bet tur ir tāda mīlestība! Kā tur upurējas! Cik mēs esam egoistiski un savtīgi!

Laima mūsu svētvietu rādīja un raksturoja �ādi � viņa paņēma savās rokās un cēla aug�ā, viņai bija �ausmīgi smagi, viņa neva�rēja atliekties. No sākuma svētvieta bija kā spogulis, un tur viņa spoguļojās. Svētvieta ir kā Laima. Un bija arī zelta ābele ar ābo�liem. Es tā kā gribētu ņemt. Zelta ābele darbosies grūtā brīdī, pie svētvietas var nākt. Tā bija kā dāvana."

Dzintra Beitāne: "No sākuma te, svētvietā, nebija nekā. Mēs nospriedām, ka iestādīsim ābelīti. Kādu dienu atnākam un ska�tāmies � ir ābelīte! Viņa pati uzradās nez no kurienes. Pagā�ju�o rudeni �eit pļāva un arī ābelīti nocirta. Bet �ogad viņa ir atkal!

Guntra mums ir acis vārda tie�ā nozīmē, jo viņai ir spējas ielūkoties smalkajā pasaulē, tādēļ arī viņai Dievs uzliek pienāku�mus, kas pa spēkam tikai viņai. Guntra savā ziņā ir mūsu ceļvede un lietas būtības skaidrotāja.

Reiz mēs dziedājām pie Rasmas Rozītes lielā akmens mājas pagalmā, un Guntra ieraudzīja, ka akmens atmostas un deg!"

Guntra Gulbe: "Tā bija pirmā reize, kad es gribēju citiem pie�rādīt, ka akmeņi deg, enerģētiski, protams. Akmens dega līdz pat koku galotnēm! Viņi man ticēja."

Dzintra Beitāne: "Tas bija rudens, un visi juta lielo karstumu. Smidzināja lietus, bet mēs rāvām jakas nost � tik spējas un jūtamas biia �īs pārvērtības! Mūsu ticība bija atvērusi kādas durvis uz die�vi�ķo pasauli. Tas, kas citiem liekas pasakains un grūti aptverams, mums jau kļuvis par apstiprinājumu tam, cik svarīgi ir pildīt Dieva norādījumus. Ta�u ari mums neizzūd attieksme pret svēto brīnumu. �o brīnuma sajūtu nespēj padarīt pierastu nekāda ik�diena. Tas ir un paliek sakrāls noslēpums, liela mistērija, salīdzi�not ar mūsu iepriek�ējo dzīvi."

�ajā vietā gribas piebilst, ka manas ciemo�anās reizē Laimas svētnīcā arī es jutu kāda dīvaina spēka klātbūtni. Nezinu, vai tas bija jūtams pārējiem Antiņiem, bet pēc vaļsirdīgām sarunām, ku�rās cits citam uzticējām un aprakstījām savus sakrālos izaugsmes ceļus, mūs pārņēma tāds dvēseles siltums, it kā tuva un mīļa būtne būtu cie�i pieglaudusi sev klāt un dāvājusi vismaigākās jūtas, likās, ka dvēseles enerģija pat pārvēr�as tādā kā pavarda sil�tumā. �ī tie�ām ir sievi�ķās enerģijas svētvieta, jo tā savus bēr�nus sagaida un apmīļo tikai māte. Pārņēma klusa godbijība, cieņa un pietāte, uzzinot, ka Dzintras Beitānes garīgā skolotāja ir pati Laima.

Guntra Gulbe: "Mēs esam Antiņi, mūs vada. Visas grāmatas par Kosmosu, Dievu un cilvēku kā daudzpusīgu būtni, kur mēs gūstam ezoterisko izglītību, mums rodas it kā pa�as no sevis. Tikko vienu grāmatu izlasām, jau nākamā klāt. Visbie�āk inicia�tore un mūsu "bibliotekāre" ir Liāna, viņa izlasa un izsprie�, kura grāmata mums pārējiem būtu jāizlasa.

Da�reiz ir tā, ka mēs sākumā kaut ko garīgā ziņā izdarām, un tikai tad no Kosmosa nāk apliecino�a informācija, kas un kā jādara. Es visiem saku � lai svētvietu iekārtotu, katram jāatnes akmens!

Visi kā bērni katrs atnes savu akmeni. Kā jau Antiņi, savā nodabā. Un mūsu skolotāji apliecina mūsu rīcības pareizību.

Lasot svētvietu aprakstus, man nāk prātā salīdzinājums � trim gudrajiem iedeva akmeni. Viens viņu uzmērīja, otrs nosvēra, tre�ais pieskārās ar pa�iem pirkstu galiņiem, un akmens viņam pasmaidīja. Saviļņo un sirdī atbalsojas."

Dzintra Beitāne: "Svētvietas iedarbojas uz visiem, cilvēks to zina vai ari nezina. Laimas svētnīcā viena tantiņa garāmejot pienāk, jautā, kas te ir apglabāts. Nav neviens apglabāts � mēs pastāstām un iz�skaidrojam tuvāk. Viņa � paldies jums, paldies, es arī tagad nāk�u."

Tā nav, ka Antiņi dzīvotu tikai savā domu un fantāziju pa�saulē. Es ar visdziļāko pārliecību varu apgalvot, ka �ādi cilvēki, kuri apzināti uzņēmu�ies svēto kalpo�anas misiju, ir mūsu tautas nacionālā bagātība un lepnums. No da�u cilvēku garīgiem meklē�jumiem Antiņi izaugu�i par klubiņu, kas savā gai�ajā pasaulskatā dalās ar visiem progresīvajiem Latvijas ļaudīm. Antiņus pazīst dau�dzās Latvijas vietās, jo viņi ir ciemoju�ies gan pie Cimdu Jetiņas, gan pie Drustu "99 Baltiem Zirgiem", gan pie Artura Gobas, gan pie Pokaiņu atbalsta grupas, gan vēl daudzviet Latvijā. Par to visu lasīju un pārliecinājos Antiņu hronikā, ko ar vislielāko atbil�dību un rado�u sirdsdegsmi raksta un apkopo Liāna �ulce. �ī hro�nika jau iesieta vairākos sējumos, jo ietver ne tikai izbraukumu norisi un personīgos vērojumus, bet atspoguļo arī galvenās ezote- riskās atziņas, tas ir kā acīmredzams Antiņu garīgā pilnveido�anās ceļa atainojums. No �iem aprakstiem pat iedvesmoju�ies izdevnie�cības "Zvaigzne ABC" ļaudis un uz �o hroniku materiālu pamata izveidoju�i ikgadēju Jaunā laikmeta gadagrāmatu, kurā publicētas daudzas ezoteriskās sentences, lūg�anas Dievam, mūsu sakrālās dainas un ticības caurstrāvotas dzejas rindas. Antiņi jau pārkāpu�i vienas noslēgtas grupas intere�u loku, un viņu garīgā izaugsme būtiski papildina gan mūsu laicīgās sabiedrības apziņu, gan to cil�vēku pulku, kuri apzināti kalpo Dievam.

Guntra Gulbe: "Laimas svētvietā vajadzēja arī dvēseliski, ar vislielāko gara piepūli palīdzēt viņsaulē aizgāju�u cilvēku dvē�selēm rast mierinājumu. Tas ir smags un ļoti, ļoti atbildīgs darbs, ko nevar aprakstīt un da�os vārdos izstāstīt. Ta�u pēc �īs misijas izpildī�anas pa īstam sapratu, cik daudz cilvēks sava Zemes mū�a laikā var izdarīt. Tas viss � pateicoties svētvietas neaprakstāmi lielajam spēkam un mūsu garīgo skolotāju garīgajiem norādīju�miem. Arvien vairāk saprotu, ka mums katram savs mū�s būtu jāvelta sava gara pilnveido�anai un Dieva daudzinājumam, kas tik pacilājo�s un auglīgs raisās tie�i svētvietā. Tāpēc arī Laimas svētvietu var nosaukt par Atbrīvoto dvēseļu svētvietu. Interesanti būtu izprast, kā citās svētvietās darbojas svētais strāvojums."

Cienījamie lasītāji, lai būtu tā, ka �is jautājums rosinātu jūs atcerēties par savām svētvietām un notikumiem, kas ap tām risi�nāju�ies! Ne vienmēr tiem jābūt satrauco�iem un ar asām izjūtām. Visbie�āk jau ir tā, kā mūsu tik�anās reizē klusu, bet pārliecino�i saka Autiņu kluba vadītāja Dzintra Beitāne: "Svētvietas ir kā labo domu lidlauks." Sūtiet visiem labas domas!

Gaiziņ�� Gaisiņ�, gaisa zinis � tā senatnē daudzināja Latvijas augstāko kalnu. Saglabājies sens ticējums, ka tad, ja Gaiziņ� dū�makā vai miglā tīts, būs slikts laiks; ja Gaiziņ� labi saskatāms � būs labs laiks, var pļaut sienu.

Kalna apkārtne ir tik gleznaina, ka tā vien gribas jautāt � vai tie�ām mūsu tālie sen�i �ajā skaistajā vietā, kur pati daba it kā pakāpusies tuvāk Dievam, nebūs izveidojusi Radītāja iezīmētu svēt�vietu? Varbūt mūsu centieni jau tuvojas mērķim, kad mēs pa�i izjūtam nepiecie�amību pēc Dieva, pēc Māras baznīcas. Varbūt kād�reiz cilvēki, apceļodami mūsu skaisto Latviju, vispirms apciemos tuvējo svētvietu, kas ir ne tikai latvju dievnams, bet ari sakrālās kultūras pērle ar akmens tēliem un citiem svētvietas veidojumiem. Tas ir reāls sapnis.

Apzinot Latvijas svētvietas, arvien stiprāka veidojas pārliecība, ka Latvijā nav tādas vietas, kur kādai apkaimei nebūtu savas Mā�ras baznīcas. Cilvēkam nav jādodas aiz trejdeviņiem kalniem, lai svētdienās Māras baznīcā pulcētos uz dievkalpojumu. Mūsu ze�mīte enerģētiski ir pārbagāta.

Arī tie ceļotāji, kuri dodas uz Gaiziņu, cerams, drīz vien varēs noturēt svētbrīdi kalna pakājē, kur apmēram divus kilometrus no Gaiziņa virsotnes nesen vietējie ļaudis me�ziņa Jāņa Baņukalna un vietējo iedzīvotāju Rolanda Ķemera un Intas Luses vadībā atklāju�i tik skaistu svētvietu, ka tā ir tikpat iespaidīga kā pats Gaiziņ�. Arī �eit svētvietas centrā redzams zikurāts � svētais priesteru kalns ar skaidri saskatāmām terasēm, kuras iezīmē svēt- akmeņu rindas.

Interesanta ir pati svētvietas atklā�anas vēsture. Me�zinis Jā�nis Baņukalns kādā no medību svētdienām atsēdies me�malā uz kāda akmens, lai atpūtinātu kājas. Brītiņu pasēdējis, viņ� sajutis ealvā tādas sāpes, ka nevarējis mierīgi nosēdēt. Notīrījis akmeni no sniega, atklājis tajā iecirstu krusta zirni ar noslēgtiem galiem un Dieva zīmi � jumtiņu � virs tā. Tikai tad me�sargs sapratis, ka tas ir sen�u svētakmens. Sācis rūpīgāk pētīt apkārtni ap �o ak�meni un atklājis lielu akmeņu bagātību. Pavasarī, kad me�s visla�bāk caurskatāms, Jānis Baņukalns ar Rolandu Ķemeru izstaigāju�i me�u un atklāju�i lielu, skaistu svētvietu.

Par svētvietas patieso lielumu �obrīd vēl grūti spriest. Ta�u tai ir savs raksturojums, ar ko tā izceļas pārējo Latvijas svētvietu vidū. Tās īpatnība ir gludi noslīpētie lielie svētakmeņi. No pieredzes zinām, ka �ie spoguļakmeņi īpa�i spēcīgi staro kosmosā Zemes enerģiju, tie ir kā enerģētiski kanāli, pa kuriem notiek savstarpēja Zemes un Visuma energoapmaiņa.

�obrīd svētvieta vēl tikai mostas. Svētakmeņi ir ļoti pretim�nāko�i un grib saistīties ar cilvēku enerģētiskām saitēm, lai arī cilvēks varētu uztvert dievi�ķo starojumu, kas izpau�as vienīgi svētvietā.

Mūsu vidū bija arī Guntra Gulbe no Jelgavas Antiņu kluba, apveltīta ar Dieva dāvanām gara acīm skatīt apkārtējo astrālo jeb smalko pasauli. Pēc viņas aicinājuma mēs kontaktējāmies ar lielu sirdsveida svētakmeņi. Būtībā �is svētakmens aicināja mūs visus uz sarunu, Guntra �o sarunu iztulkoja.

Kas notiek enerģētiski, saskaroties ar �o kultakmeni? �is svēt�akmens vispirms uzlādē cilvēku un tad savieno ar Zemes staro�jumu un kosmiskām vibrācijām. Tie, kuri kādu brīdi pastāvēja uz �ī kultakmens, izjuta lielu spēka pieplūdumu visā ķermenī. Apziņa noskaidrojās un pildījās uzņēmībā un noteiktībā. Tā bija svētvie�tas dāvana.

Domāju, ka vispirms mums �is spēks būtu jāvelta svētvietas at�jauno�anai, jo �eit ir bezgala daudz darāmā. Akmeņi pa�i piesakās un lūdz, lai mēs atbrīvojam tos no zemes un sūnu kārtas. Mēs ne�bijām mudināmi un, kur vien bija iespējams, rausām nost no ak�meņiem �o laika pārsegu. Patiesi, no mazas galotnītes, kas nupat vidēja starp sūnām, atbrīvotais akmens pārtapa lielā svētakmeni ar spoguļgludu virsmu. Atbrīvo�anas prieks bija abpusējs. �ādu kultakmeņu svētajā vietā Gaiziņa pakājē vēl ir bezgala daudz�

īpa�i di�ens un pētījams ir kāds stāvs svētakmens, kura skald�nes viducī ir sūnām neaizaudzis aplis, kas ir at�ķirīgs pēc krāsas. Tā pigmentācijai ir gai�zaļ� tonis. �ādi tonējumi bija tikai uz ne�daudziem svētakmeņiem. Kāds no mums izteica domu, ka �ajā aplītī notiek enerģijas koncentrē�anās. Katrā ziņā jau�ams, ka �im svētakmenim ir kādas īpa�as funkcijas. Pagaidām tā vēl ir tikai versija�

Mūsu vidū bija arī fiziķis Rolands Ķemers. Viņ� izteica vairā�kus minējumus arī par citiem interesantiem svētakmeņiem. Viens no tādiem bija divu akmeņu salikums, kas izraisīja mūsu apbrīnu. Akmeņi bija tik precīzi noslīpēti, ka to saskarsmes vieta atgādināja sakausējumu � tik precīza bija savienojuma vieta. Tie bija novie�toti uz vienas no zikurāta terasēm.

Neparasts bija ari kāds krāvums, ko Rolands Ķemers nosauca par kondensatoru. To veidoja divi svētakmeni, starp kuriem kā ķīlis bija novietots mazāks akmentiņ�, lai lielie akmeņi savstarpēji nesaskartos. Katrs no lielajiem svētakmeņiem staroja pretēju ener�ģiju, kā savdabīgu iņ un jan zīmi. Me�zinis Jānis Baņukalns pie�bilda, ka akmeņu krāvums atrodas uz āderes, kas tos uzlādē. Mēs vēl daudz ko nezinām par zinātnisko svētvietas raksturojumu� Ta�u mūsu uzņēmība un neatlaidība, kā arī to labvēlīgais sta�rojums ir dro�a taka uz padziļinātu svētvietu apzinā�anu. �īs zinā�anas rodas rado�o atskārsmju veidā tiem ļaudīm, kuri ar mī�lestību palīdz svētvietai aug�āmcelties.

Kāds no svētakmeņiem ar iekaltu gropi it kā aicināt aicināja tajā iegulties. Maz nes kāpēc �ķita, ka �is akmens saistās ar maza bērna �ūpuli. Pajautāju gai�redzīgajai Guntrai, kā viņa redz �o svētakmeņi. Viņa atbildēja, ka �is akmens atgādina bērnu, kas lūdz, lai viņu enerģētiski samīļo un paaijā. Jā, katram svētakmenim ir savs raksturs, dzīvesstāsts un uzdevums kopējā kultakmeņu an�samblī. Kas to būtu domājis, ka arī svētakmens var būt kā mazs bērns, kam nepiecie�ama mātes mīlestība un glāsti! Mēs gan zinām, ka akmens ir dzīva būtne, tāpat kā cilvēks, bet Guntras tulkojums mums bija tik negaidīts, ka gribējās �ādi izpētīt katru svētakmeņi. Gribējās sarunāties ar tulka palīdzību, gribējās lūgt Dievu, kaut viņ� mums pie�ķirtu �īs īpa�ās spējas saprast dabas valodu. Iespē�jams, ka mums ar savu neatlaidīgo svēto darbu jāpierāda, ka esam pelnīju�i �ādas balvas. Varbūt mums jābruģē garīgais ceļ�, lai mūsu bērnu bērni varētu baudīt atbrīvota un pilnveidota cilvēka dzīvi un izprast daudzslāņaino svētvietas būtību.

Kādas pārpurvoju�ās noras vidū mūsu svārstiņ� uzrādīja spē�cīgu starojumu un mainīja grie�anās virzienu. Tā bija kārtējā svēt�vietas mīkla. Neaizaugusi nora me�a vidū pēc visiem novērojumiem uzrādīja svētvietas centru, iespējams, ka tas bija arī visas lielās un pla�ās Māras baznīcas centrs, kur senatnē risināju�ās kulta cere�monijas. Un atkal visapkārt akmeņi, akmeņi, akmeņi�

Ta�u galvenais ir tas, ka mums bija neaprakstāma vēlē�anās kaut tūlīt ķerties klāt pie svētnīcas atjauno�anas. Cik labi būtu, ja katrai Latvijas svētvietai būtu savi labvēļi, kas iekustinātu arī pā�rējos apkārtnes ļaudis, un svētvietas mostos ne vien �ur tur pa vienai, bet katrā nostūrī visā Latvijā.

Vai �ī vēlē�anās pamazām jau nesāk piepildīties? Apbrau�kājot Latvijas Māras baznīcas, novērojumi liecina, ka mūsu tēv�zeme patie�ām atdzimst! Uz kuru pusi vien dodies � priek�ā ieinteresēti ļaudis, kuri ar mīlestību un gādību rūpējas par mūsu kopējo sakrālo bagātību. �ī aina tik ļoti iepriecina, un �ķiet, ka visas grūtības, gan ekonomiskās, gan politiskās, gan sociālās, reiz tomēr izzudīs, ja mēs visi, ieskaitot valdības un parlamenta ļau�dis, dziļi un izjusti godāsim Dievu. Dieva svētība staros pāri visiem�

Grāmatas autore � Latvijas svētvietu apzinātāja � Daila Rotbaha

Lejasburkānu svētvietas altārakmens pēc attīrī�anas 2000. gada pavasarī

Lejasburk�nu svētvietas Ziedojumu akmens

Pirmie svētceļnieki Lejasburkānu svētvietā � Ine�u pagasta pamatskolas 8. klases audzēkņi skolotājas Aijas Praulītes vadībā 2001. gada ziemā

Gri�kas svētkalns Vecpiebalgā

Svētceļnieki pie Kābeļu svētvietas

Svētvietu apzinātājs un senatnes pētnieks Ivars VTks Lazdiņa svētvietā

Lazdiņa svētvietas rituāla apļa vārti

Mūku svētkalns. Dziļi dobumos iegrimu�ās Dieva acis noslēpumaini veras debesīs�

Vera Serova Engures svētvietā

Uģis un Gundega Lapiņi Sietiņa svētvietā, kuras rituāla aplis saglabājies viņu pla�ajā pagalmā pie mājas

Svētvietu aktīviste Inta Luse un me�zinis Jānis Baņukalns Gaizina svētvietā

Laimas svētnīca

Uldis Barbans un Nemnaudu svētvietas di�akmens

Nemnaudu svētakmeņi

Nemnaudu svētakmeņi

Vaidavas svētvietas pirmatklājējs Kārlis Purviņ�

Akmens ar sejas kontūrām Vaidavas svētvietā

Ķūķu klin�u Debesu tēls � svētvietu garīguma atspoguļojums

Akmens sfinksa Ro�u piramīdās

Rasma Rozīte Amatas svētvietā

Indricas pilskalns

Latvijas piramīdas

Malda Kozlova Indricas svētvietā

Ilze �ulce Doles svētvietā

Ķīzēnu svētvietas saimnieks Andrejs Veispals (kreisā pusē) un Ine�u pagasta novadpētnieks Oļģerts Frīdvalds Ķīzēnu svētvietā, kur kādreiz audzis varenais ozols

Dzintra

�īgure-Sudaliņa

Dieva sejas acu dīķī�i un akmeņu krāvums uz tā labā vaiga Pokaiņos, kur svētceļnieki izsūdzēja grēkus

Zemes sirdsvietas Pokaiņu svētvietas aprūpētāji

Jānis �eluha

Atpakaļceļā no Zaubes, kur pavadīju vairākas dienas, apska�tot pla�o Nemnaudes svētvietu, brīnījos, cik daudz visu ļau�u labā var izdarīt viens cilvēks � Uldis Barbans, Nemnaudu māju īpa��nieks un lielās Nemnaudes svētvietas priesteris. It sevi�ķi tad, ja cilvēks uzklausa Dieva padomus. It sevi�ķi tad, ja cilvēks cen�as Dieva labā. Tādam cilvēkam Dievs dod brīni�ķu spēku un apga�rotību. Tādam cilvēkam nekas neliekas par grūtu, arī tad, ja blakus nav citu cilvēku atbalsta. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik neizsakāmi svēta ir Latvija un mūsu svētvietu pārraugi, kas, Dieva aicināti, kopj un aizsargā mūsu Māras baznīcas. Izrādās, ka cilvēks spēj ļoti daudz arī tad, ja viņ� ir viens savā grandiozajā darbā. Izrādās, ka nekādi nopulgojumi un līdzcilvēku neizpratne un greizie smīni nespēj cilvēku novirzīt no kalpo�anas Dievam un visai mūsu sa�biedrībai kopumā.

Nemnaudes svētvietas priestera Ulda Barbana durvis vienmēr ir laipni atvērtas ikvienam, kur� iebrauc rūpīgi koptajā Nem�naudu māju pagalmā. Par apmeklētāju labsajūtu �eit ir īpa�i do�māts, jo esat ta�u svētnīcā, ko veidojis pats Dievs. Uldis atzīst, ka mū�a notikumi likumsakarīgi novedu�i viņu �eit.

Es te pavadīju divas priekpilnas dienas un, kaut gan fiziski nopūlējos, sajutu tādu enerģijas pieplūdumu un prieku, ko, no pie�redzes zinu, spēj iedvest tikai svētvietas īpa�ā enerģija.

Nemnaudes svētvieta atrodas Zaubes pagastā pie skaistās līkumotās un krā�ainās Zaubes upes. Tā ple�as abpus upei, un noteikt svētvietas īsteno lielumu varētu tikai pēc liela atjauno�anas darba. Ta�u jau tagad, staigājot pa U. Barbana ierīkotajām takām un apskatot attīrītos svētakmeņus, mēs pārliecināmies, ka �ī ir grandioza dabas svētnīca. Ja gribam īsteni gremdēties svētvietas patīkamajā enerģijas laukā, ar nesteidzīgu baudu izjust dabas skais�tumu un priecāties par svētakmenu krāvumiem un to staroiumu. diez vai ar vienu dienu pietiks. Arī par to ir padomājis Uldis Bar- bans un izveidojis tādu kā brīvdabas muzeju savā mājā, kur se�natnes gaisotnē var pārlaist nakti, lai ar jauniem spēkiem varētu turpināt ceļojumu pa Nemnaudes svētvietu. �eit patiesi ir daudz ko redzēt un apskatīt. Tāpēc īsumā aprakstī�u, kas mani pārstei�dza un iepriecināja �ajā Māras baznīcā. Es varu aprakstīt vien sa�vus iespaidus, jo esmu pārliecināta � katram pa�am ir jāatklāj sevī ceļ� pie Dieva.

Vispirms Uldis Barbans mani aizveda uz Vērkalnu, kura pakājē atrodas pārsteidzo�i liels sarkana granīta svētakmens, kas jau izse- nis tiek dēvēts par Vēres gultu. �is svētakmens patiesi ir tik liels, ka uz tā varētu mierīgi atgulties un ļauties tā nomierino�ajam sta�rojumam. Jāatzīmē, ka tik lielu daudzumu milzīgu svētakmenu, kādi ir Nemnaudes svētvietā, esmu redzējusi vienīgi teiksmainajā Pokaines svētnīcā. Tas norāda uz to, ka Latvija vēl nebūt nav izpē�tīta un svētvietu apzinā�anā mēs esam kā liela brīnuma priek�ā.

Vērkalna nosaukums, iespējams, tapis no tā sakrālā uzde�vuma � vērot, pārredzēt pla�o svētvietas apkārtni. Iespējams, ka svētkalna rūpīga apskate vēstītu par to, ka no �ejienes senie zint�nieki būtu vēroju�i arī debesis naktī un sekotu zvaig�ņu stāvok�lim, lai noteiktu sakrālās svinamās dienas un līdz ar to dzīvotu saskaņā ar kosmiskajiem spēkiem un enerģijām, ko izstaro planē�tas un zvaigznes. Tā bija liela gudrība, ko arī �obaltdien cen�a�mies ievērot. Iespējams, ka no Vērkalnes astronomiskajiem novērojumiem zintnieki veidoja ļau�u astroloģiskos likteņa ap�rakstus, kas arī mūsdienās nav zaudēju�i savu nozīmi. Tā bija un ir liela gudrība, lai spētu nodzīvot dzīvi patiesi svētīgi un atbil�sto�i Kosmosa spēkam.

Netālu no Vērkalna atrodas ļoti zīmīgu lielu akmeņu virknē�jums, kura izpētei vislabākais laiks ir pavasaris, kad pārskatāmību neapgrūtina salapoju�ie koki un kupli sazēlusī zāle. �eit atrodas vieta, kur IJldis Rarbans dodas tikties ar Dievu. "�eit es Dievam kā visuzticamākajam draugam uzticu visas domas, kas rodas, cil�vēkam vientuļi dzīvojot svētvietā. �eit es saņemu no Dieva jaunas ierosmes un gudrību, kas nepiecie�ama, lai nopietni un pārdomāti atjaunotu Māras baznīcu," stāsta Uldis Barbans.

Tālāk svētvietas apskate turpinājās otrpus Zaubes upītei, brī�numi it kā atklājās cits pēc cita. Nonācām pie Līgo kalna, kas ir tikpat di�ens kā Vērkalns. Iespējams, ka savā laikā Jāņos no �iem kalniem ļaudis sadziedājās un saskaņoti ielīgoja sakrālos svētkus. Uldis Barbans ar pirmatklājēja prieku izteica domu, ka �ī jaukā Jāņu tradīcija būtu jāatjauno. Patiesi, kas gan var būt skaistāks par sakrālā "līgo" vārda izdziedā�anu svētvietā no pakalna uz pakalnu! Kā Dievs par to priecātos! Un cik mēs būtu laimīgi!

Zemes reljefs �eit rosina īpa�as fantāzijas. Tas vedina gara acīm skatīt teiksmainus notikumus � īpa�us svētkus, kad kopā sanāk daudz ļau�u, lai no terasēm kā koncertzālē klausītos ska�nīgā muzicē�anā. Uldis Barbans ar aizrautīgu stāstījumu uzbūra skaistu nākotnes ainu.

Arī Līgo kalna pakājē pēc sakrālām tradīcijām ir novietoti lieli, milzīgi svētakmeni, kas īpa�ā kārtībā sakrauti cits uz cita. Par �o īpa�o krāvumu pārliecinājos, pāris minū�u atpū�oties uz kāda svētakmens platās muguras. Nogurums �eit pārgāja it kā nema�not, tā vietā ielija tāda enerģija un darba spars, ka no jauna skatīju pasauli tās dievi�ķā svētumā. Tikai pēc visas svētvietas apskates es intuitīvi nojautu, ka �is svēto akmeņu krāvums varētu būt bijis �īs svētvietas altāris. Kā lai citādi raksturo tās pārvērtības, kuras parasti notiek tikai Māras baznīcas altāra priek�ā?

Dīķīti, kas atradās altāra tuvumā, Uldis Barbans pēc Dieva aicinājuma nosusināja, lai visi varētu ērti un bez pūlēm piekļūt �ai svētajai vietai.

Par to, kā Uldis Barbans rīkojas un strādā svētvietā, būtu jā�raksta īpa�s stāsts. �im cienījamajam cilvēkam Dievs, vienīgais patiesais nadomdeveis svētvietu atjauno�anā vī7iin im rado�u at- skārsmju veidā sniedz padomus par veicamo darbu secību dabas svētnīcā. Uldis Barbans ar mīlestību un padevību seko �iem norā�dījumiem, un Nemnaudes svētnīca arvien vairāk tiek atkarota aizmirstībai, lai ar prieku uzņemtu svētceļotājus un sniegtu tiem to spēku, enerģiju un pārliecību, ko tik dāsni dāvā Dievs. Uldis Barbans stāsta, ka viņam jāatjauno ceļa daļa no Zaubes ceļa līdz pat Nemnaudu mājvietai. Viņ� iekārtojis arī stāvvietu autobusiem, lai tie ērti varētu piebraukt.

Gribējās vēl un vēl atrasties altāra tuvumā un lūkoties uz brī�ni�ķīgajām dabas ainavām, kas pavērās no Līgo kalna virsotnes, bet Uldis Barbans vedināja tālāk uz upes gravu, kur slēpās neiz�skaidrojami brīnumi.

Pēc veco ļau�u atmiņu nostāstiem pusotra kilometra gar� līkumots Zaubes upes posms saistās ar neparastu parādību. Le�ģendas stāsta, ka sensenos laikos pār �o apkārtni nolijis zvaig�ņu lietus, kā rezultātā upes krastos cits pēc cita radu�ies lieli krāteri. Ulda Barbana mērījumi ar svārstiņa palīdzību uzrāda īpa�u sta�rojumu �ajos krāteros. �eit patie�am varētu būt kada kosmiska ciemiņa � meteorīta � atlūzas. Arī �ajās vietās atrastie melnie ak�meņi izskatās kā metāla �ķembas. �ī vieta ir unikāla izpētes ziņā.

Krāteru veidotie Zaubes upes krasti sniedz patiesu ainavisku baudījumu. Upes labajā krastā iztek svētavots. Uz �o vietu Uldis Barbans nekad nenāk tuk�ām rokām, ikreiz aiznes mājās lielu dau�dzumu �ī spēcino�ā un veselīgā avota ūdens. Svētvietas saimnieks pats ik dienu lieto to un dāsni cienā arī iebrauku�os ciemiņus. Katrā ziņā visi Nemnaudēs kādreiz dzīvoju�ie ļaudis, lietojot �o svētīto ūdeni, pieredzēju�i ilgu mū�u un cienījamu vecumu. Ik�viens var �urp atbraukt un pats pārliecināties par svētavota spēku.

Staigājot pa Zaubes upes gravu, pārsteidza tās sakoptība un rūpība, ar kādu izveidotas takas un skatu laukumiņi. Tas ir Ulda Barbana darba rezultāts. Upe attīrīta no palu ūdeņu sanesumiem, krūmi izcirsti, un kādā no pussalām ierīkota pat atpūtas vieta ar galdiņu un koka bluķī�iem sēdē�anai. �eit netraucēti var ieklau�sīties upes dziesmā un vēlreiz pārliecināties, cik neaprakstāmi skaista ir svētvietas daba. Paveroties debesīs, izbrīnījos, cik nepa�rasti gari un slaidi ir gravā augo�ie koki. �ajā tīrajā upē mājojot arī foreles. Domājams, ka svētvietas bagātā augu valsts īpa�i sajūs�minātu ne vienu vien dabas pētnieku.

Kādā upes tecējuma cilpas daļā atrodas uzkalniņ�, kas senāk varēja būt apdzīvots. Par to liecina ļoti skaists balta granīta ak�mens, kas jau no tālienes labi pamanāms. �is sakrālais akmens saistās ar īpa�u notikumu � �eit kādai svētvietas vie�ņai gara acīm parādījusies vīzija, kur skaistas baltas ēteriskas būtnes, dejo�jot uz akmens, it kā aicināju�as pie sevis.

Svētvietu izzinā�ana mums paver tādas iespējas, par kurām �obrīd ir tikai nojausma � tik fantastiskas ir �īs zinā�anas. Bet kā lai citādi mēs uzzinām to informāciju, kas ir tik būtiska svētvietu atjauno�anā? �īs ziņas ir kā tilts no pagātnes uz nākotni. Neno�liegsim Dieva pie�ķirtās uztveres dāvanas kā fantasmagoriju, bet ar bijību uzklausīsim tos cilvēkus, kuriem Dievs devis �īs atskār�smes. Tā ir sava veida sakrālā zinātne, kas �obrīd, uz jaunās ēras sliek�ņa, piesaka savas pastāvē�anas tiesības.

Nākamajā dienā mēs turpinājām svētvietas apskati netālajā pilskalnā. Arī �ī vieta uzdod daudz mīklu, kuru atminējums būtu iespējams pēc kādas talkas, kas likvidētu me�a cirtēju atstāto pos�tījumu, un mēs spētu aplūkot svētvietas aprises. Visapkārt svēt�kalnam ple�as aizsarggrāvis un samērā dziļa avota grava, bet tā virsotnē izvietoti lieli svētakmeni sakrālā apļa veidā. Tas nozīmē, ka svētvietas teritorija ir ļoti pla�a un aptver vairākus zīmīgus dabas veidojumus. Jautāts par svētvietas robe�as aprēķiniem Ul�dis Barbans atbildēja, ka to varētu noteikt ar svārstiņa palīdzību. Patiesi, �ī metode Ulda Barbana rokās sniedz iepriecino�us rezul�tātus. Lai gan ir cilvēki, kuri par �īm metodēm �aubās, tomēr nevajadzētu apstrīdēt to, ko nevar noteikt ar vissmalkākās apa�ratūras palīdzību. Vai var būt vēl smalkāks instruments par cil�vēka dvēseli, kas tiecas uz Dievu? Dievs dāvājis �im cilvēkam tās spējas, kuras nepiecie�amas kā labs palīgs svētvietas apzinā�anā.

Divas ciemu dienas Nemnaudes svētvietā aizritēja nemanot. Ta�u es nemaz nejutos nogurusi, kā tas parasti mēdz būt pēc pa�matīgas fiziskas slodzes. Tie�i otrādi � �ķita, ka nupat tikai jāķe�ras pie liela darba, ko citādi būtu grūti paveikt. Tādu ierosmi sniedz tikai svētvietas.

Pirms atvadām Uldis Barbans man un manai ģimenei uzdāvi�nāja da�us no daudzajiem enerģētiskajiem svētvietas akmentiņiem, ko var nēsāt, pakārtus kaklā linu diedziņā, kā talismanu. Tas patie��ām ir veiksmes un harmonijas simbols, jo katrreiz, kad tas ir klāt, es jūtu apbrīnojamu spēka pieplūdumu un dievi�ķu skatījumu uz dzīvi. �o dāvanu Nemnaudes svētvietas priesteris sniedz ikvienam svētceļniekam. Tas ir vislabākais talismans, jo tas izstaro divu spēku enerģiju � mūsu Radītāja un Ulda Barbana dāsnās sirds labestību.

Prombraucot no �īs Māras baznīcas, jūs esat laipni lūgti zie�dot jums iespējamu summu svētvietas uzturē�anas darbiem, kā arī ierakstīt viesu grāmatā savas atziņas un vēlējumus.

Ņemot vērā lielos svētakmenu attīrī�anas darbus, gribētos sa�saukt līdzcilvēkus kopā noteiktās dienās un palīdzēt atjaunot Nem�naudes svētvietas varenumu un pla�umu. Ja jums ir vēlē�anās, jūs varat to darīt arī apskates dienās. Jūs būsiet devu�i būtisku iegul�dījumu svētvietas atjauno�anā, jūsu turpmāko dzīvi pavadīs Dieva svētība un Nemnaudes svētvietas priestera Ulda Barbana siltās pateicības jūtas.

Vaidavas vērienīgo svētvietu man laimējās atklāt divas reizes. Pirmo reizi �urp atbraucu 1995. gadā, kad filmējām pilnmetrā�as dokumentālo videofilmu "Saules ceļ�". �ajā filmā novadpētnieks Ojārs Ozoliņ� iepazīstināja mūs ar Valmieras novada svētnīcām.

Filmas uzņem�ana jau gāja uz beigām, kad pēk�ņi Ojārs Ozo�liņ� zvana no Valmieras un steidzina mūs vēlreiz noorganizēt fil�mē�anu, jo esot atklāta vēl viena unikāla svētvieta. Mēs, protams, nebijām divreiz saucami un ar lielāko prieku devāmies ceļā. To�reiz vēl nezinājām, ka sastapsimies ar patiesi grandiozu dabas svētnīcu, ta�u Ojāra Ozoliņa gaviļainās acis un prieka pārņemtā balss liecināja, ka esam saskāru�ies ar patiesu brīnumu. �is atklā�jums kā noslēdzo�ā epizode toreiz vainagoja visu filmu.

Toreiz pa Vaidavas me�u mūs izvadāja �īs svētvietas atklājējs Kārlis Purviņ�. Kārlis Purviņ� un Ojārs Ozoliņ� jau iepriek�ējā dienā bija izstaigāju�i �o Māras baznīcu un sagatavoju�i īpa�as at�zīmes, lai filmē�ana noritētu sekmīgi un mēs ar filmē�anas tehniku nemaldītos pa aizaugu�ā me�a kritalām. Jau no tālienes varēja sa�skatīt baltās papīra lapas, kas me�a biezoknī brīdināja par jaunat�klājumiem � milzīgajiem kultakmeņiem. No toreizējās filmē�anas tie�i �ie baltie pieturas punkti paliku�i prātā kā mūsu Latvijas bal�tie plankumi, kas gaida savus atklājējus. Tie bija kā simbols tam, ka mēs esam liela brīnuma priek�ā.

Vai �ajā pārlieku steidzīgajā un reizēm pavir�ajā laikmetā svēt�vietas ar savu mieru un harmoniju nav brīnums? Tas ir tas, pēc kā mēs ļoti tiecamies un ilgojamies.

Tagad, pēc vairākiem gadiem, man ir patiess prieks no jauna izstaigāt un jums, cienījamie lasītāji, atklāt Vaidavas svētvietu. Kas pa �iem gadiem ir mainījies? Dro�i vien da�i gadi Visuma laika mērauklā un mū�vecas svētvietas dzīvē ir nelieli mirkļi, sekundes, ta�u cilvēka dzīves laikā ir izdarīts būtisks un ļoti svarīgs darbs. Vaidavietis Kārlis Purviņ� un Valmieras mūzikas skolas direktora Aivars Cepītis ir uzmērīju�i svētvietu, tās lielos kultakmeņus un akmeņu krāvumus un iezīmēju�i uz papīra Māras baznīcas apri�ses. Skatoties uz �o karti, mēs patiesi varam apskatīt �o vērienīgo dabas svētnīcu un novērtēt, kas tai ir raksturīgs un at�ķirīgs no zināmajām Latvijas svētvietām. Pa�laik tik gari krauto akmeņu vaļņi nevienā svētvietā laikam gan nav sastopami, kopumā tie summējas vairākos kilometros. Tās ir gan nepārtrauktas akmeņu līnijas, gan saglabāju�ies akmeņu mūra fragmenti. Raksturīgi, ka akmeņi turas kopā bez jebkādas saistvielas.

Par svētvietas nozīmību liecina arī kanāli, dīķī�i un dambji, vesela ūdens ietai�u sistēma, līdzīgi kā Pokaiņu svētvietā.

Pie viena no centrālajiem un lielākajiem kultakmeņiem vis�apkārt var saredzēt bruģējumu. Vēlreiz pārliecināmies, ka ak�meņi ir vispateicīgākie senās vēstures liecinieki. Jānoskumst tikai par mūsdienu me�cirtēju aplamo rīcību, dedzinot uz sakrāla�jiem akmeņu krāvumiem ugunskurus, kā rezultātā akmeņi �ķeļas un drūp.

Arvien esmu bijusi svēti pārsteigta par tiem gadījumiem, kad cilvēks, laimes pārņemts, atzinies, ka Dievs viņam svētvietā snie�dzis atskārsmi kādā aktuālā jautājumā. Tā tas bija arī �oreiz. Kārlis Purviņ� stāsta, ka klaudzinājis gan pie Valmieras novadpēt�niecības muzeja, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja durvīm ar svarīgajām ziņām par unikālo svētvietu, bet nekāda atsaucība no minētajām iestādēm nav bijusi. Kādā izmisuma bridi Kārlis Purviņ� lūdzis vienam no dabas svētnīcas lielajiem akmens mil��iem padomu, ko iesākt, kam uzticēt �īs bezgala svarīgās sakrālās ziņas. Zvanīju senatnes pētniekam un svētvietu apzinātajam Iva�ram Vīkam. No tā laika par svētvietu ir pla�a jo pla�a sabiedrības interese.

�eit pabijusi gan Rudīte Raudupe ar savu nometni, gan vai�rākkārt Ojārs Rode, gan Rasma Rozīte, kas ieteica �eit organizēt svētvietas sakop�anas talkas, gan arī citi svētvietu pētnieki un atklājēji. Ir saņemta ziņa no Latvijas vēstures institūta, zvanīju�i Valmieras novada laikraksta "Liesma" redakcijas darbinieki. Kār�lim Purviņam zvana ieinteresēti cilvēki un iestā�u pārstāvji, iz�sakot vēlmi atbraukt un apskatīt svētvietu pie Vaidavas ezera, kas ir kļuvusi populāra. Par bie�o interesentu apmeklējumiem liecina arī svētvietas takas, kas ar katru dienu kļūst izteiktākas un re�dzamākas.

Gribētos, protams, at�ifrēt �īs svētvietas seno veidojumu līni�jas, akmeņu krāvumus, to izvietojumu un akmens vaļņu sakrālo nozīmi. Svētnīcām jābūt sakoptām un glīti atjaunotām. Tikai tad, ar vērīgu aci lūkojoties, mēs īsti sapratīsim akmeņu krāvumu sakrālo būtību.

Tādēļ �odienas virsuzdevums ikvienā svētvietā ir tās sakop��ana un attīrī�ana no koku kritalām, svētvietu taku izveido�ana un lielo kultakmeņu atrak�ana. Tad cilvēks gūst estētisku baudī�jumu, kas vie� dvēselē harmoniju un pilda garu ar vēlē�anos tu�voties Dievam. Bet svētvietas akmeņu uzdevums ir saglabāt seno kārtību.

Zemes enerģētikai ir liela nozīme cilvēka gara spēcinā�anā un noteiktu vibrāciju ierosinā�anā. Uzmundrināti un tonizēti mēs pie�vienojamies pasaules gai�o domu harmonijai un arī turpmāk visos savos dzīves ceļos raidām dievi�ķo domu vibrācijas. Tādā veidā mēs it kā papla�inām svētvietas robe�as. Mēs ienesam Māras baz�nīcas gai�umu savās mājās, darba vietās un apkārtējos cilvēkos. Mēs esam garīgās gaismas izplatītāji. Tāds ir ikviena cilvēka uz�devums, kas kaut reizi ir apmeklējis svētvietu. Tas ir godpilns uzdevums �ajā laikā, kad visapkārt ir tik daudz disharmonijas, kas novirza no pieskaņo�anās dievi�ķajām vibrācijām. Ikviens cil�vēks ar skaidru un tīru dvēseli tiek aicināts sludināt Dieva kārtību uz Zemes. Viņam nav jābūt titulētam priesterim, viņam jābūt gai�o domu paudējam.

Rasmu Rozīti pamatoti var dēvēt par Amatas svētvietas priesterieni.

Viņa ir izglītota svētvietu jomā un apceļojusi lielo vairumu da�ādu zemju svētvietu, tāpēc viņas viedoklis alla� pamatots ar pieredzēto un Indijas studijās apgūto.

Mēs varam būt pateicīgi Dievam, ka mums lemts dzīvot zemē, ko pamatoti dēvē par vienu lielu svētvietu, kur Māras baznīcu ir tik daudz, ka to robe�as nedalāmi saplūdu�as.

Amatas svētvietas centra mājvieta ir Amatas dzirnavas, ko par savu pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējusies Rasma Rozīte. �īs mā�jas tie�ām atgādina nelielu templi, tās atrodas Amatas pagastā Amatas upes krastā. Pati daba �eit liek svēti dzīvot � tik skaista un brīnumjauka ir �ī vieta. Templis atrodas uz stāvas kraujas, �eit redzami un dzirdami alla� steidzīgie un dziedo�ie Amatas ūdeņi. Bet pla�o pagalmu kā sakrālie pieminekļi arvien vairāk apdzīvo svētakmeņi, kas teiksmainā kārtā atklājas Rasmas Rozītes vērīga�jos apkārtnes apsekojumos.

Ciemojoties �ajā templī, arvien pārņem svētuma sajūta, kā jau vietā, kur ik dienu tiek pielūgts Dievs. Rasma Rozīte visu savu dzīvi gājusi garīgās pilnveido�anās ceļu, lai ar visu būtību kalpotu Zemes atjauno�anai. Viņa ir devusies ekspedīcijās uz Sibīriju, kur nodibināja Indijas svētā priestera Babad�ī mācības sekotāju pulku, kas nu jau rado�i darbojas pats saviem spēkiem. �ajos ceļo�jumos bija jāiztur grūtības un pārbaudījumi, lai nezaudētu cieņu un ticību vietējo iedzīvotāju vidū. Rasma Rozīte godam veica �o mierpilno misiju. Tagad Sibīrijā viņu uzņem kā mīļu un gaidītu ciemiņu.

Nelielā atelpas brīdī starp Sibīrijas apmeklējumiem Rasma Ro�zīte apbraukā Latviju, lai celtu gaismā senas, nepelnīti aizmirstas svētvietas. Tas ir viņas dzīves aicinājums. Dievs ir lēmis Rasmai Rozītei dzīvot svētā zemē un atjaunot senu un bezgala vērtīgu svētvietu Amatas dzirnavu apkārtnē.

Par �īs vietas senumu īpa�i liecina kāds svētakmens, ko at�rada Amatas krastā un atgādāja uz Amatas dzirnavām. Tas ir liels sarkana granīta sakrālais akmens ar vēstījumu, ko iekalu�i seno civilizāciju ļaudis. Var teikt, ka tā bijusi likumsakarība, ka tie�i Rasmai Rozītei bija lemts �o svētakmeni pienācīgi novērtēt, pasau�dzēt no straujajiem Amatas upes viļņiem un novietot upes krastā pie savas mājvietas.

Lai fotouzņēmums būtu pārskatāmāks, bija ar krītu jāpārvelk tās līnijas, kuras iegravētas akmens nopulētajā virsmā. �īs zīmes ilgu laiku visiem bija kā neatminama mīkla. Līdz ar Edgara Imanta �iliņa populārzinātniskās grāmatas "Lielo patiesību meklējumi" klajā nāk�anu radās izdevība iztulkot svarīgo sakrālo tekstu un ielūkoties pagātnes vēstījumos.

Akmens kreisajā pusē attēloti divu cilvēku � vīrie�a un sie�vietes � profili, kas it kā raugās uz atvērtu grāmatu, kurā iegra�vēts svarīgs teksts. Raksturīgi, ka abiem cilvēkiem pieres daļā kā savdabīgs rotājums īpa�i iezīmēta tre�ā acs. Tas norāda uz ļoti at�tīstītu senvēstures laikmetu, kad cilvēkiem piemita īpa�as garīgās spējas. Iespējams, ka �eit atainoti priesteri, kas �ajā svētvietā veica kulta rituālus un pārējos cilvēkiem un Kosmosam nepiecie�amos sakrālos pasākumus.

Vēstījuma raksts iegravēts atvērtas grāmatas veidā, kuras kreisajā pusē redzamas senas nosacītas zīmes. Sprie�ot pēc E. I. �iliņa grāmatas 64. lappusē minētā hieroglifu skaidrojuma, akmens vēstījuma kreisajā daļā iegravēti senēģiptie�u hieroglifi. Uz akmens virsmas atainotās zīmes mūsu alfabētā var iztulkot �ādi: cilpa � 0, lauva � L, putna spalva � E, vanags � A, plauk�sta � T. Rezultātā iegūstam noslēpumainu vārdu OLEAT. Tas varētu būt vārds seno laiku zintniekam, kur� kalpoja �ajā svēt�nīcā Tikpat labi tas varētu būt svētvietas nosaukums.

Savukārt vēstījuma labajā pusē attēlots Dieva simbols, kas varētu būt pajumtes vai mājvietas nosacīts apzīmējums. Zem �īs zīmes iegravēts tāds kā zizlis, seno priesteru varenības simbols.

Palūkosimies uz �o seno vēstījumu rado�i! Ņemot vērā vairā�kas sakrālās zīmes, kas atainotas uz akmens, intuīcija pau�, ka �is akmens varētu norādīt uz īpa�i svarīgu un svētītu vietu, kur pulcē�jās tikai di�ie priesteri. �o domu apstiprina ari tas fakts, ka akmens atra�anas vietā atrada arī lielu sarkana granīta akmeni sēdekļa izskatā. Vai tas ir bijis seno priesteru tronis, kurā kādreiz sēdējis valdnieks vai zintnieks, kura vārds bijis OLEAT? Vai arī �is vārds apzīmē akmens kartē norādīto svētvietu?

Vēl gribētos izteikt personīgas domas par Amatas upes no�saukuma jēgu. Domāju, ka �is vārds sastāv no diviem patstāvīgiem sanskrita vārdiem � am un nta. Vārds am no mana skatpunkta ir latviski pārtulkots sanskrita svētais vārds om, kristietismā � amen. Vārda ata jēgu vēl neesmu noskaidrojusi. Katrā ziņā visi izskaid�rojumi un minējumi apliecina to, ka Amatas apkaime bijusi seno priesteru pulcē�anās vieta.

Tātad Rasmas Rozītes dzīvo�ana �eit, senā sakrālā vietā, ir li�kumsakarīga. Man gribētos piebilst vienkār�i un neviltoti � Dieva griba liek mums, svētvietu apzinātājiem, �eit regulāri pulcēties un vienoties saskaņā tāpat, kā to senlaikus darīju�i priesteri jeb krīvu krīvi.

Grāmatas "Lielo patiesību meklējumi" 65. lappusē rakstīts: "Ēģiptie�u hieroglifi, iespējams, parādīju�ies jau 3000 gadus pr. Kr. (..) At�ifrē�anai izmantoja Napoleona karavīru no Ēģiptes pārvesto t. s. Rozetas akmeni, kas tagad glabājas Britu muzejā Londonā, un uzrakstus uz Fīlaejā atrastā obeliska, kas ari tagad atrodas An�glijā, Dorsetā. (..) Iespējams, ka ēģiptie�u hieroglifu evolūciju par alfabētiskām zīmēm ietekmēju�i blakus eso�ās Mezopotāmijas kultūras ķīļu raksti."

Katrā ziņā �is svarīgais atklājums Amatas svētvietas kult- akmeni padara par izcilu kultūras pieminekli pasaules mērogā. Iespējams, ka mēs esam uz brīni�ķīgu sakrālās kultūras jaunatklā�jumu sliek�ņa. Tas pavērtu ceļu uz valstiskāku un zinātniskāku pieeju Latvijas svētvietu apzinā�anai. Ja vēl piebilst, ka Latvijā Ro�u rezervātā atrasta senu piramīdu pilsēta, gribot negribot jā�velk paralēles ar Senās Ēģiptes sakrālās kultūras uzplaukumu. Bet varbūt sensenos laikos Ēģiptes kultūrai raksturīga civilizācija mājoja daudz pla�ākā areālā, nekā mēs �obrīd esam pieņēmu�i. Daudzas grāmatas apliecina, ka izceļotāji, kas glābās no Atlantī- das bojāejas, esot apmetu�ies gan Ēģiptes teritorijā, gan arī citās zemeslodes malās.

Mēs pazīstam Senās Ēģiptes sakrālo kultūru kā augsti attīstītas civilizācijas fenomenu. Kad mēs būsim spējīgi pienācīgi novērtēt �īs pagātnes liecības arī mūsu zemē? Varbūt tad, kad nostāsimies uz ticības ceļa, kas mūs tuvinātu sakrālās kultūras patiesam iz�skaidrojumam?! Tie�i sakrālajā pasaules redzējumā jāmeklē mūsu tautas senās vēstures liecības. Jo tālajā pagātnē, ko mēs saucam par ziedu laikiem, nebija milzīgās plaisas starp laicīgo dzīvi un reliģiju. Visu valsts dzīvi noteica gudrie un viedie priesteri.

�odien vienīgi svētvietu apzinātāji, labas gribas cilvēki, ar visu nopietnību un sirds degsmi cen�as iedziļināties senvēstures pētījumos un izteikt savus neprofesionālos viedokļus. Tas nekas, ka viņiem nav zinātnisku grādu vēstures zinībās, nekas, ka viņi par svētvietu aprūpi no valsts nesaņem ne santīma. Viņi ir Dieva aicināti atjaunot mūsu svētās Māras baznīcas. Vienīgi viņiem no visas pla�ās sabiedrības jau �obrīd rūp mūsu svētvietu nākotne, lai tad, kad ticības sēklas uzdīgs visā Latvijā, Māras baznīcas visā di�umā un gādībā varētu uzņemt svētceļniekus.

Rasma Rozīte novērojusi, ka reizēm �is akmens ir enerģētiski tik uzlādēts, ka raisa izbrīnu. Citām reizēm akmens enerģija ir vien�mērīga un mērena. Var teikt, ka �is svētais kultakmens atrodas dro�ās rokās un staro pretī ikvienam Amatas svētvietas viesim. Uz �o vietu brauc ne mazums ciemiņu, jo daudzi alkst atrasties Rasmas Rozītes un svētvietas labestīgajā starojumā.

Vislielākais ļau�u pieplūdums ir Uguns rituāla laikā, kad Amatas svētvietā svin sakrālos svētkus. Tas ir svēts pienākums, kad Dievam tiek ziedotas īpa�as sakrālās veltes un dāvanas, kas nes lielu svētību visai Latvijai un arī rituāla dalībniekiem. Tas apliecina mūsu ticību un kalpo�anu Dievam. �is rituāls ir tik svi�nīgs un reizē prieka pilns, ka dara līksmus un apgarotus visus klāteso�os ļaudis. Rasma Rozīte pēc vairāku gadu skolo�anās In�dijā zina un pārvalda visus ticējumus un para�as, lai Uguns ri�tuāls noritētu vissakrālāko tradīciju garā.

Pēc rituāla ir grūti uzreiz atstāt �o vietu un doties mājup. Parasti ļaudis vēl ilgi kavējas svētajā vietā. Sarunas ilgst līdz vē�lam vakaram, jo kopā ir sanāku�i draugi un ticības biedri. Tā tas ir vienmēr, kad par kopējiem svētkiem priecājas gan Dievs, gan cilvēki.

Rasma Rozīte daudziem ļaudīm ir kā skolotāja, ar kuru var dalīties savā sakrālajā pieredzē. Lai gan kopā sabraucis visai prāvs rituāla dalībnieku pulks, viņa atrod laiku ikvienam pateikt kādu labu vārdu un veltīt gai�u smaidu. Pēdējie apmeklētāji aizbrauc jau satumstot.

Bet katras dienas rīts Amatas templī ataust ar jauniem dar�biem un domām par Amatas svētvietas brīnumu atklā�anu. "Vēl viss nav atklāts," teic Rasma Rozīte, "me�ā ir pasakaina vietiņa, kur neaug koki, tā vēl ir jāizpēta, es tā vardarbīgi pa zemi nera�kājos, ja akmens nāk pretī, es it kā palīdzu."

Par to, ka senie svētakmeni meklējami arī mājas tuvumā, lie�cina vairāki nozīmīgi atklājumi. Arī milzīgais svētakmens pagalma centrā sākotnēji bija iegrimis zemē līdz pat virsotnei. Iepriek�ējie māju saimnieki Rasmai Rozītei ieminējās, ka braucot ar traktoru pāri �ai vietai, zeme tā dīvaini skanot. No zemes spraucās ārā ti�kai mazs akmens spicumiņ�. Ta�u tas aicināt aicināja pievērst viņam uzmanību. Rasma Rozīte, kā jau priesteriene, jūt vibrācijas, ko raida pasaulē svētakmeni. Ar īpa�a tērauda spieķa palīdzību viņa pārbauda dziļākos zemes slāņus, lai noteiktu kultakmeņu lielumu un atra�anās vietu. Tādā veidā tika atklāti gan Pokaines, gan Amatas, gan citu svētvietu kultakmeņi.

Vispirms Rasma Rozīte sāka attīrīt �o akmeni. Ar katru reizi viņai piebiedrojās jauns palīgu pulciņ�. Tagad ap �o kultakmeņi ir prāvs atraktās zemes valnis. Gan Rasma Rozīte, gan svētvietas viesi �ajos akmens vaibstos saskata arvien jaunus tēlus. Bet varbūt mainās pats akmens, sagādājot cilvēkiem rado�o meklējumu prieku? Varbūt tā ir akmens saruna ar cilvēku? Akmens ta�u ir viena no pirmajām dzīvības formām uz Zemes! Rasma Rozīte pat zina stāstīt gadījumus no pa�as pieredzes, kad viens no Pokaines akmeņiem, paņemts līdzi uz māju, sācis ceļojumu pa istabu, tas nolēcis no plaukta, skaidri atstādams pārvieto�anās pēdas. Patie�ām, svētvie�tas sniedz ne vienu vien brīnumu, kas mums, cilvēkiem, paver teik�smainu sakrālo pasauli, kur atklājas meteoroloģiskas izcelsmes novērojums. Ta�u būtībā tam ir pavisam cits izskaidrojums. Ciemo�joties Amatas svētvietā, apmeklējām skaistu me�a nostūri, kur kā varena gulta atradās milzīgs kultakmens. Tas bija tik liels, ka uz tā platās virsmas varēja sakāpt vairāki cilvēki. Rasma Rozīte visai bie�i apstaigā Amatas svētvietu, ikreiz ciemojoties pie sakrālajiem kultak- meņiem kā dzīviem svētvietas iemītniekiem. Arī �oreiz viņa atlaidās uz platā akmens guļus un ļāvās meditācijai svētvietas gaisotnē.

"Es neapgalvoju neko," teic Rasma Rozīte, "man vienkār�i ir skaidrs, ka �ī bijusi ļoti svēta vieta, es tur redzēju simtiem acu, kas uz mani skatās; tur ir pavisam cita tehnoloģija, ko grūti aprakstīt, jo pie mums nekā tāda nav, balti materiāli, apaļīgas formas aparāti; ja esmu nogurusi un gribu sakārtoties, pietiek ar desmit minūtēm; vienu otru reizi es tur ari guļammaisā pārgulēju, tad ari visu redzēju."

Kad bijām kādu bridi kavēju�ās pie �ī teiksmainā akmens, tu�vējo koku galotnes ie�ūpoja vējiņ�, kas pieņēmās spēkā un ilgi mūs pavadīja. Rasma Rozīte �o dabas parādību skaidroja kā smalkā plāna dzīvības sasveicinā�anos, kas notiek tikai svētvietā. Da��kārt kā gai�o spēku manifestācija no skaidrām debesim mēdz no�pilēt ari smagas lietus lāses.

Tie�i �ādu uzņem�anu mēs pirmo reizi piedzīvojām, filmējot Ro�u piramīdas. Toreiz �is sakrālais sveiciens bija tik iespaidīgs, ka mēs vēl ilgi jutām brīnuma klātbūtni, it kā būtu vaigu vaigā sa�tiku�ies ar kādu debesu būtni.

Amatas svētvietai raksturīgi kultakmeņi, kuri cits pēc cita tiek atklāti un attīrīti. Viens no tādiem ir visai prāvs balts rupjgrau- daina kvarca akmens milzis. Uz nosacītās galvas daļas tam it kā piekausēta kvarca kristāla cepure. Ar katru apmeklējuma reizi tas arvien vairāk atgādina dzīvu būtni, kāds tas patie�ām arī ir. Rasma Rozīte ar gai�redzību un mīlestību atrada �o svētvietas brīnumu, un ar nelielu palīgu pulciņu tas tika attīrīts.

Ik reizi, viesojoties pie Rasmas, ciemiņi ir gatavi palīdzēt svētvietas sakrālajos darbos. Vai var būt skaistāks darbs, kā atklāt un attīrīt svētakmeņus?

Diem�ēl netālu no �ī svētakmens otrpus ceļam ir liela me�a kailcirte, kas izraisīja mūsu sa�utuma vētru. Kā gan tik vandaliski var apieties ar vienu no lielākajām dabas bagātībām � me�u?! Vai cilvēki nesaprot, ka par visu būs jāatbild Dieva priek�ā? Jo īpa�i, ja tādā veidā tiek apdraudēta svētvieta! Rasma Rozīte bija dziļi satriekta par �o posta ainu.

Tāpēc sakrālo akmeņu rinda, kas arvien papildina Amatas dzir�navu pla�o teritoriju, veido it kā aizsargposteņus, kas norobe�o �o sakrālo vietu no bezatbildīgas cilvēku rīcības. Protams, �ī apsar�dze ir nosacīta, ta�u sakrālo enerģētisko aizsargjoslu gan tie veido. Pļaujot zāli, Rasma Rozīte arvien uziet jaunus un jaunus svētak�meņus, kas pa�i tiecas aug�up, jo zina, ka saulītē, pla�ajā pasaulē notiek kardinālas pārmaiņas, kas vēsta par jauna laikmeta tuvo�a�nos, �iem akmeņiem, tāpat kā visai cilvēcei kopumā, ir nepiecie��ams atdzim�anas laiks.

Katrā akmeni kā savā lolojumā Rasma Rozīte saskata at�ķirīgu tēlu. Vienam profilā redzams it kā deguns, arī īpa�a frizūra, cirtaini mati. Cits it kā nostājies pret vēju, mati plīvo. Otram acis pievēr�tas. Bet tre�ais arvien ir smaidīgs. Uz katra akmens iecirsts ziedo�jumu plauktiņ�, kas norāda, ka tas ir kulta akmens. "Tie ir mani sargi," piebilst Rasma Rozīte. Grūti noteikt, kur� kuru īstajā brīdī ir nosargājis.

Rasmas Rozītes atklāta ari svētvietas daļa, kas savā laikā iz�veidota ar vaļņiem un īpa�i izbūvētiem taisniem un savstarpēji regulāriem kanāliem. Tās ir senas civilizācijas pēdas. Tā bijusi svēt�vietas teritorija, kuras īsto nozīmi �odien grūti at�ifrēt. Līdzīga rakstura kanālus un vaļņa pēdas esmu redzējusi arī Dzirtniek�ciema svētvietā Ventspils pusē. Vai tā ir īpa�i iezīmēta kulta vieta? Amatas svētnīcā uzieti divi nelieli robe�akmeni ar iekaltu noslēgta krusta zīmi. Iespējams, ka ar �ādiem vaļņiem un kanāliem iezīmēta tā svētvietas daļa, kur drīkst uzturēties tikai un vienīgi priesteri un zintnieki? Jāņem vērā, ka svētvietu apmeklēja daudz svētceļ�nieku, kam nebija lemts uzkavēties svētvietas altāra daļā. Svēt�vieta vēl uzdod daudz jautājumu un mīklu�

Daudziem cilvēkiem, kuri interesējas un darbojas svētvietu laukā, Rasma Rozīte �ķiet kā atskaites punkts, ar ko salīdzināt sa�vas zinā�anas un praksi. Rasma Rozīte arvien ir tā, kura atrod īstos vārdus, kā iedvesmot līdzcilvēkus uz nesavtīgu darbu. Vienīgā alga svētvietu ļaudīm ir mīlestība un līdzcietība, ko Dievs kā balvu iesēj cilvēku dvēselēs. Kas to reiz ir izjutis, tas arvien ilgojas pēc �ī maigā Dieva pieskāriena. Tas paver ceļu uz rado�u garīgu piln�veido�anos. Tā ir vislielākā vērtība pasaulē.

Kādā no vieso�anās reizēm Amatas svētvietā mēs apskatījām unikālu svētakmeņi, kas atrodas Amatas ciemā, netālu no Rasmas Rozītes mājām. Tas bija milzīgs īpa�i apstrādāts kultakmens, kam bija grūti noteikt lomu svētvietas svinīgajos pasākumos. Akmens bija no vienas vietas klāts ar īpa�i iestrādātiem seklākiem un dzi�ļākiem dobumiņiem vai bedrītēm 3-4 centimetru diametrā. �is akmens atgādināja milzīgu apgāztu cilvēkveida būtnes stāvu. Mēs prognozējām, ka, atrokot zemi ap �o milzeni, tas izrādītos vēl lielāks, bet nevarējām noteikt �ā svētakmens lomu kopējā svētvie�tas akmeņu kompleksā. Vai tas neatspoguļoja kādu pārdomātu sistēmu, tādu kā zvaig�ņu karti? "�is akmens vēl joprojām ir neat�minēta mīkla. Akmeni no krūmu un daudzgadīgu zāļu skāvieniem atbrīvoja Guntis Grīsliņ�, kam pieder zemes gabals. Protams, mēs visi jūsmojām par svētakmens simbolisko atdzim�anu. Ta�u neiz�sakāms gandarījums pildīja sirdi, redzot, cik lepns jutās Guntis Grīsliņ� par viņa īpa�umā eso�o nelielo svētvietas gabaliņu. Tās nebija privātīpa�nieciskas tieksmes, bet gan dziļ� gandarījums un apgarotība, ka Dievs viņam uzticējis vienu no saviem svētumiem.

Ņemot vērā, ka liela daļa svētvietu vēl nav apsekotas, Latvijā ne viens vien lauku cilvēks īsti neapzinās, cik neizsakāmi bagāts viņ� ir patiesībā. Māras baznīcas gaida savus atklājējus un tos cil�vēkus, kuri uzņemsies rūpes par lielāko dāvanu, ko Dievs var pie�ķirt.

Latvija ir brīnumaini skaista it visur � Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē, Latgalē �, kur cilvēks apgarojis zemi ar savu darbu un mīlestību, kur sirds un dvēsele var atveldzēties mūsu dārgajās svētvietās. Par to pārliecinājos, ciemojoties Krāslavas pusē Lat�galē. Braucu Maldas Kozlovas laipni ielūgta. Ar lielu mīlestību �ī sieviete vēstulē stāstīja par savas mājas apkārtnes pasakaino dabu, kā tā palīdzējusi tikt pāri daudzām dzīves grūtībām. Maldas kun�dze ar dziļu mīlestību aprakstīja avotus, kas viņas mājas tuvumā visi tekot pret sauli � uz austrumiem, un to, kādus rituālus viņ� �eit veicot sakrālajos svētkos.

Man vēl ne reizi nebija laimējies skatīt �ādus, pret sauli teko��os avotus, kuru dziednieciskais spēks un svētums aprakstīts da��ādos nostāstos. Turklāt svētavoti manās nojautās vienmēr biju�i saistīti ar svētvietu klātbūtni.

Izrādījās, ka nebiju vīlusies. Maldas kundzes gādība un sirsnība apņēma ar tādu spēku, ka sapratu � esmu satikusi godbijīgu, strādīgu un savstarpējas mīlestības caurstrāvotu ģimeni. Nebija brīnums, ka tik darbīgai mātei ari visi bērni ir �akli un krietni.

Kā jau tas da�kārt mēdz būt, pirmie iespaidi ir vispatiesākie. Tā tas bija ari �oreiz. Nekas neliecināja par depresīvu noskaņo�jumu, kas aplamās valstiskās saimnieko�anas dēļ bija skāris dau�dzus lauku iedzīvotājus. �ī ģimene, kaut arī tēvs pirms vairākiem gadiem bija guldīts tuvējos kapos, dzīvoja ar gai�u skatu uz dzīvi un ne par ko nesūrojās. Viņi pa�i rūpējās par sevi un negaidīja ne no viena kaut ko par velti. Nelielā saimniecība apgādāja visu ģi�meni, vien skolas nauda bērniem vasarā bija papildus jāpiepelna.

Maldas kundze un divi jaunākie dēlēni jau atbrauk�anas dienā izrādīja tuvējo mājas apkārtni, par to jau biju lasījusi vēstulē. Iz�staigājām me�u cirsmas un nelielās upītes gravu, kur arī bija atro�dami �vpfravoH kac f-prpia 117 aiictriimipm ^nrifrnt npr carkanāc 'i 11

gultnes, tie bija bagāti ar dzelzi, to ūdens bija neparasti gar�īgs un karstajā augusta dienā vēss un veldzējo�s. Mēs saskaitījām trīs avotu iztekas, divi no tiem bija mazāki, bet tre�ais līdzinājās ne�lielai upītei. �ī lielākā avota ūdeņi laika gaitā bija izgrauzu�i pa�lielu gravu, kur auga varenas liepas un ozoli. Raksturīgi, ka avotu tuvumā daudzas egles bija ar divām galotnēm, kas liecina par �īs vietas stipro enerģētisko starojumu.

Pie lielākā avota Maldas kundze iepazīstināja ar savu svēt�akmeņi, kas bija uzklausījis viņas bēdas tajās reizēs, kad palīdzēt varēja tikai Dievs. Maldas kundze �ajā pusē iebraukusi pirms vai�rākiem gadiem. Saimnieko�ana �ajā vietā bija pilnīgi izmainījusi viņas dzīves skatījumu un gaitu. Vīra nāve un vietējo iedzīvotāju skepse pret �o strādīgo un centīgo sievieti bija rūdījusi viņas dvē�seli un ievirzījusi Dieva atklāsmē. Kā līdzsvars visiem dzīves rūg�tumiem nāca dabas un Dieva pielūgsme. Ikdiena nemanot kļuva prieka un laimes pilna. Gribējās ar kādu dalīties dzīves iespaidos un pārliecināt, ka Dievs ikvienu aplaimo un spēcina, ja vien pats cilvēks to no sirds vēlas.

Kā jau minēju, avotu esamība intuitīvi liecināja par netālu svētvietu. Blakus sād�ā lndricā, kurp nākamajā dienā devāmies, lai apskatītu Indricas pilskalniņu, mēs tie�ām atklājām svētvietu. Jau pati pilskalna esamība uzvedināja uz domām meklēt tuvumā arī dabas svētnīcu. Mēs zinām, cik sakrāls bijis seno latvie�u pa�saules redzējums, savu dzīvesvietu izraugoties svētvietas tuvumā. �o skaisto tradīciju ļaudis turpināju�i līdz pat mūsdienām. Par svētvietas klātbūtni liecināja arī miniatūrā katoļu baznīciņa, kas jau iztālēm bija saskatāma ceļa pagriezienā. Nostāsti liecina, ka tā kādreiz bijusi blakus kalna pa�ā virsotnē, ta�u tad nezināmu iemeslu dēļ pārcelta kalna pakājē. Runāja, ka �i baznīca ir vecā�kais koka dievnams Latvijā � tai esot ap trīssimt gadu.

Par svētvietu liecināja ari krucifikss, kas bija iekārtots tie�i iepre�tim dabas svētnīcai Gan baznīcas gan krucifiksus cilvēki cēla un ceļ ļoti pārdomātās un īpa�i izmeklētās vietās. Svētnami jau izsenis celti enerģētiski spēcīgās vietās, kur labi jūtas svētceļnieki un kur varo�s un spēcināts jūtas arī priesteris dievkalpojuma laikā.

Indricas svētvieta ir apaugusi mū�veciem vareniem ozoliem, tā ir apdzīvota. Mēs zinām, ka ozoli visbie�āk aug tie�i enerģētiski aktīvās vietās, kas raksturīgas svētvietām. �ai dabas svētnīcai no visām pusēm bija ūdens. Ar sauszemi to savienoja vienīgi neliels tuvējā ceļa posmiņ�.

Izrādījās, ka tuvējā upīte ir turpinājums tiem pa�iem avotiem, kuri sākas pie Maldas kundzes mājas. Mēģinājām uzzināt �is upītes nosaukumu, ta�u īsti noteikta vārda iedzīvotāju atmiņā tai nebija. Dzirdējām vien nedro�u minējumu, ka to saucot Molo�naja, kas tulkojumā no krievu valodas nozīmē Piena upīte. Nosaukums tapis no para�as tikko slauktu pienu dzesēt upītes vēsajā ūdenī. Ta�u paliek jautājums, vai tas ir no sen�iem mantotais nosaukums.

Mēs nevarējām īpa�i paļauties uz nostāstiem, jo lielais vai�rums cilvēku �eit ir iebraucēji no Baltkrievijas un nevarēja mums sniegt ticamas senvēstures ziņas, kas parasti tiek nodotas no pa�audzes paaudzē. Ta�u kāda sena saglabājusies vietējā teika stāsta par to, ka Daugavas otrā pusē ir tāds pats pilskalniņ� kā Indricā un abus pilskalnus savieno apak�zemes eja. Tas jau bija nopietns arguments, lai domātu par pāra pilskalniem, kas redzami arī Tēr�vetē un vēl �ur tur Latvijā. Varbūt �ie pāra pilskalni, kas atrodas abās pusēs upei, bija svarīgs nocietinājums un priek�postenis, lai aizstāvētos pret nelabvēļiem vai iekarotājiem, kas izmantoja Dau�gavu kā sirojumu ceļu? Kur pilskalns, tur neap�aubāmi jāmeklē arī svētvieta, jo mūsu sen�u pasaules uztverē viss mū�s ritēja ar Dieva pielūgsmi.

Vēlē�anās celt no aizmirstības gaismā svētvietu lika mums koncentrēt visus garīgos spēkus, lai ar intuīcijas un enerģētikas uztver�anas palīdzību varētu apstiprināt, ka arī �ajā skaistajā Daugavas krastā ļaudīm ir dota iespēja pielūgt Dievu dabas svētnīcā

Mūsu sakrālā vēlē�anās tika no Dieva apstiprināta!

Aizdedzot svecīti krucifiksa pakājē, sirdi pēk�ņi pārņēma tāds mīlestības vilnis, ka mēs nevarējām vien aiziet no �īs svētās vietas. Gribējās �eit uzkavēties vēl un vēl. Ne velti mūsu sen�u svētvietas tuvumā tik ilgus gadus pastāv arī kristīgais dievnams. �ī vieta aicina ikvienu uz vaļsirdīgu sarunu ar Dievu, �ķiet, ka �eit piepil�dās cilvēka apslēptākās svētās vēlē�anās. No pieredzes zināju, ka tikai Dieva pajumtē � dabas svētnīcā � cilvēku pārņem �āds dvē�seles stāvoklis. Pēk�ņi visa līdz �im nepazīstamā apkārtne ieguva savu īsto senatnes iekārtojuma izskaidrojumu. Likās, ka tika at�vērts priek�kars vienlaikus gan uz pagātni, gan nākotni. Skaidrs, ka �ī vieta jāsaglabā tāda, kāda tā ir, par centru uzskatot svētvietu.

No stāvā krasta Daugava ieguva citu skatījumu. Tā plūda mie�rīga un cieņas pilna, tās tecējumu vēl nebija izmainīju�as elektro�staciju kaskādes. �eit tā vēl bija pirmatnējā skaistumā. Visa pasaule �ķita harmoniska un mierpilna.

Prombraucot biju no sirds pateicīga Maldai Kozlovai par brī�ni�ķīgo iespēju pabūt viņas dvēseliski siltajā pavarda aizvējā un kā sakrālu brīnumu atklāt sev un citiem ļaudīm skaisto Indricas svētvietu.

Kā jūs domājat, kuru cilvēku mūsdienās varētu saukt par lai�mīgu? Manā izpratnē tas ir cilvēks, kura pārziņā un īpa�umā ir svēt�vieta � Māras baznīca. Vēl jo vairāk tad, ja �ie cilvēki apzinās savu bagātību un ar prieku kopj svētvietu. Tādi cilvēki ir arī �ulcu ģimene Skujenes pusē. Uz viņu zemes ir skaista, brīnumaini jauka svētvieta.

Agris un Ilze �ulci to apzinās un patiesi jūtas kā īpa�a dārguma glabātāji. �ī svētā zeme ir Doles svētvieta Amatas upes krastā Skujenes pagastā netālu no Dzirnaiņu mājām. �ulcu ģimene pa�tie�ām jūtas laimīgi un harmoniski, pavadot �eit brīvdienas un at�tīrot svētakmeņus no zemes un smiltīm. Tas ir viņu svētais rituāls. Tas ir viņu ticības un mīlestības ceļ�.

�ulcu ģimene, neko nezinot par svētvietas esamību, iegādājās �o zemes gabalu skaisto ainavu dēļ. Īpa�i burvīgs skats pavērās uz Doles pilskalnu arī otrpus Amatai. Tikai rūpīgi apsekojot savu jauniegūto zemi, viņi �eit atklāja izcilas sakrālās vērtības. Tagad �ulcu ģimene uz �o svētvietu brauc kā priecīgā svētceļojumā. Gan bērni, gan pieaugu�ie rūpīgi attīra kultakmeņus un cen�as tajos saskatīt zīmes, kas atklātu svētvietas sakrālo noslēpumu.

Raksturīgi, ka Latvijā daudzviet zem pilskalna nosaukuma bū�tībā slēpjas svētvieta. Jo mūsu sen�i nevarēja iedomāties savu dzīvi bez Dieva pielūgsmes, bez Māras baznīcas, kas visbie�āk atradās blakus viņu dzīvesvietai. Tāpēc centīsimies būt uzmanīgi un cik vien iespējams gai�redzīgi, apstaigājot mūsu sen�u pilskalnus un mek�lējot pa�u lielāko bagātību no mūsu sen�u mantojuma � svētvietas.

Nu jau Doles svētvietā ir cilvēku iestaigātas taciņas. Tā ir ļoti laba zīme, tā liecina par svētvietas atdzim�anu. �ulcu ģimene lab�prāt ved �urp viesus, kam ar mīlestību izrāda savu visdārgāko lo�lojumu � skaisto, brīnumjauko svētvietu.

Kā dārgs viesis Doles svētvietā pabijusi arī izcilā un leģendārā �vētviphi ap7inātāia Rasma Rozīte, kas ar pirmatklājējas prasmi un prieku izteica domu, ka zem plānās zemes segas �eit īstenībā atrodas svētvietas akmens bruģējums. �eit viesojusies arī igauņu mediķe un vairāku izcilu grāmatu autore, rakstniece Vilma Lūle un daudzi ap�kārtnes ļaudis, to skaitā Ilzes �ulces audzināmās klases skolēni. Katrs no ciemiņiem ir devis savu artavu svētvietas izzinā�anā.

Vilma Lūle uzrādīja kapavietu blakus svētvietai � īpa�u ak�mens krāvumu, kā arī savdabīgu svētvietas spēka lauku, kur sa�vas aizsardzības zīmes atstāju�i svētvietas iekārtotāji, lai centrālie svētakmeņi nebūtu pieejami nelabvēļu apciemojumiem.

Dieva svētību saņēmusi ari Ilzes �ulces māsa Dace Lāce, ku�rai pēc vairāku svētakmenu attīrī�anas attīstījusies gai�redzība. Lūk, ko viņa stāsta par savu iepazī�anos ar svētvietu un tās ak�meņiem: "Es gāju svētvietā un pie pirmā akmens man kāds lika pieliekties. Es pieliecos un sāku to tīrīt. Vilma Lūle arī bija �eit un pastāstīja par �o akmeni � tas ir atslēgas akmens. Tad mēs ierau- dzījās uz tā zīmes. Tas sākās pirms pieciem gadiem."

Tagad Dace Lāce katru akmeni redz dzīvu un par sevi runā�jo�u. �ī sajūtu amplitūdas papla�inā�anās ļoti noderīga sarunās ar svētvietas akmeņiem. Tur, kur citi ļaudis paiet garām, Dace sajūt svētakmenu it kā nedzirdamās uzrunas. Arī no fotogrāfijām Dace Lāce sajūt konkrētās vietas svētakmenu enerģiju.

Raksturīgi, ka svētvietas īpa�ais starojums un Dieva klātbūtne krasi iespaido cilvēku un bie�i vien izmaina viņa skatu uz pasauli. �ādi aplaimots cilvēks nevar iedomāties agresiju un neiecietību no savas puses. �āds cilvēks izstaro maigumu, harmoniju, mīlestību un labestību. Tās ir skaistākās dāvanas, ko mums dāvina Dievs.

Doles svētvieta atrodas abpus skaistajai Amatas upei. Tāpēc visa svētnīca ir pasakainu ainavu pilna. Daudzi svētakmeni atro�dami arī upes krastos un pat ūdenī, jo Amata ar saviem straujajiem ūdeņiem un krā�ainajiem līkumiem palēnām pārveido krastus. Savdabīgs svētakmeņiem izlikts krusts upes vidū ir enerģētiski īpa�i spēcīgs, tas apstiprina svētvietas nozīmi kā arī pnprģēHcH spēcina upes ūdeņus. Tad, kad vasaras svelmē Amata nedaudz apsīkst, �is krusts ir īpa�i labi saskatāms. Var tikai minēt, vai tajā vietā kādreiz bijusi sauszeme, vai senie svētvietas iekārtotāji �o krustu ar nodomu veidoju�i upes vidū, tādējādi uzlādējot Amatas ūdeņus ar dievi�ķo svētvietas enerģētiku.

Neaizmirsīsim, ka Doles svētvieta nav vienīgā Amatas kras�tos. Ja varētu dziļi ielūkoties senatnes atstātajās zīmēs, mēs Amatas krastos citu pēc citas redzētu seno priesteru pārvaldījumu vietas. Acīmredzot Amatas ūdeņu aktivizācija bijis apzināts un mērķtie�cīgs apkārtējās pasaules sakralizācijas uzdevums.

Par svētvietas vērtībām liecina vairāki ļoti lieli Doles svētvie�tas kultakmeņu mil�i upes kreisajā krastā. Vienam dots nosaukums "Me�a māte" vai maigāk � "Māmiņa", bet otram milzenim atbil�sto�i � "Karalis". Netālu no �ejienes ir sen�u izliktā aizsardzība, ko mūsdienās sauc par vadātāju. �ajā nelielajā zemes pleķītī sā�kumā apmaldīju�ies arī pa�i svētvietas pārzinātāji. Tas liecina gan par to, ka �ī svētvietas teritorijas daļa ir īpa�i svarīga, gan par to, ka �ai vietā ir ļoti spēcīga zemes enerģētika. To apliecina arī lielie, varenie svētakmeņi, kas vēl būtu atrokami un attīrāmi.

Upes kreisā krasta ūdeņos ir savdabīgs svētakmens, kurā pre�cīzi iekalta acs pat ar tādām smalkām detaļām kā skropstas. Kāds tam kopējā svētakmeņu ansamblī būtu uzdevums? Vai arī tas būtu kārtējais svētvietas sargs, kas modri raugās, lai svētvietas sakrālajā pasaulē valdītu miers un harmonija? Varbūt tā ir sfinksa, kas filo�zofiski raugās debesīs un gaida savu noslēpumu atklājēju? Kādam no svētvietas apmeklētājiem �ī acs izskatījusies sarkana un ne visai laipna. Ta�u man nez kāpēc negribas svētvietu saistīt ar negatīvām izjūtām. Katra akmens izzinā�ana veido savdabīgu mozaīku, kas ar cilvēku pūliņiem pārtop par skaistu svētvietas gleznu.

Līdz ar katru jaunatklāto svētakmeņi svētvieta uzdod neskai�tāmus jautājumus. Vai tās nav pasaules skaistākās mīklas? �ķiet, Va svētvietas sistēmas izzinā�ana ir debesu augstskola, kur nemaz tik viegli nevar iestāties. Bet tas, kur� �eit ir uzņemts, var pilnvei�doties visu mū�u.

Upes kreisā krasta ūdeņos arī atrodas ļoti interesants un sav�dabīgs svētakmens. Tas ir ogļu melnumā, tā virsma ir sadēdējusi un veido īpatnēju rievojumu. Turpat blakus, ūdeņu apskalots, atrodas visai prāvs gai�a granīta svētakmens.

Amatas kreisajā krastā īpa�i izceļas svētakmens ar seno svēt�vietas iekārtotāju iekalumu � lidojo�a putna attēlu. Vanadziņ�, kā zināms, sakrālajā pasaulē apzīmē Dieva putnu. �ajā svētakmeņi putna tēls ir īpa�i iestrādāts. Tā spārni attēloti lidojuma mirklī, putnam paceļoties gaisā. �ķiet, ka uz akmens ir apstadināta lido�juma sekunde, un tūlīt putns pacelsies gaisos.

Protams, cilvēki svētakmeņos vispirms meklē zīmes, kas skaidri un acumirklīgi uztveramas un ataino mums zināmas lietas. Ta�u, ilgsto�i pētot svētakmeņus, pārliecinājos, ka tikai pēc nopietna darba un iedziļinā�anās svētakmens mums atklāj savus tēlainos rakstus. Pirmajos apskates mirkļos iepriek� minētais Doles svēt�vietas atslēgas akmens �ķita viens no daudzajiem, ta�u svētvietas apskates beigās, piestājot pie tā, varēju skaidri un nepārprotami saskatīt �o tēlu kā snaudo�u būtni aizvērtām acīm un mēmu mu�tes līniju. Tas tie�ām bija svētvietas sargs un ļāva mums kaut ne�daudz ieskatīties svētvietas noslēpumos.

Pie vairākiem svētakmeņiem mēs kā savu artavu un cieņas zīmi Māras baznīcai aizdedzinājām svecītes. Mums tā gribējās ar �īm plīvojo�ām uguns liesmiņām pievienoties svētvietas sta�rojumam!

ĶLzēnu svētozols, Ķīzēnu svētvieta, Ķīzēnu ezers, Ķīzēnu mājas un Andrejs Veispals � visa tā saimnieks. Cilvēks, kura sen�i pie mājām stādīju�i svētozolu un bērzu birzi kā svētuma simbolu. An�drejs Veispals to rūpīgi izkopis un tur dārgā piemiņā kā bezgala dārgu sen�u mantojumu. Visapkārt ple�as Vidzemes augstienes pakalni un lejas kā bezgala skaists Dieva dārzs, kur cilvēks visur pielicis savu roku. Turpat netālu no Ķīzēnu mājām atrodas svē�tumu svētums � Māras baznīca. �ajā enerģētiski aktīvajā vietā var saskatīt seno dievcilvēku darba rezultātu � terasveida svētvietu Dieva godinā�anai. Pa�ā viducī kādreiz audzis sakrāls ozols, kas visiem apkārtējo māju iedzīvotājiem saistās ar dārgām atmiņām kā sens un svēts teiksmu tēls, kā Dieva apliecinājums. Ap svētvietu tek svētavots. Savukārt ap ozolu var redzēt apļveida akmens krā�vumu. Līdz ar to visi dabas pirmelementi � akmens, ūdens, koks un enerģētiski aktīvā Māras svētvietas zeme iezīmē Dieva laisto pasauli un vietu, kur Dieviņ� ir saklausāms un sajūtams.

Mēs nostājamies svētvietas viducī, kur kādreiz audzis varenais svētozols. �eit top piemiņas fotogrāfija ar svētvietas saimnieku Andreju Veispalu un Ine�u pagasta novadpētnieku un biju�o pagasta vecāko Oļģertu Frīdvaldu. Mēs esam Māras baznīcā, ar tām tik bagāta visa Latvijas zeme, īpa�i Vidzemes augstiene kā Zemes sirds rezonanses vieta. Viļņojo�ie pakalni �ķiet enerģijas viļņu pārslāņoti. Dievs mājo Latvijā kā vissakrālākajā zemeslo�des vietā.

Blakus svētvietai, kas valdzina ar savu pirmatnību un tās iekār�totāju gādīgo un cildino�o klātbūtni, atrodas vēl divi uzkalniņi. Te kādreiz augusi svētbirzs, no kuras pāri palicis tikai viens bērzs, kas vēl spēcīgi un vareni slej savus �uburotos zarus pret debesīm. Tam lē� ap simt divdesmit gadu. Svētvietas bērziem esot tik cieta koksne, ka to nevarot ne sazāģēt, ne saskaldīt.

Ķīzēnu māju apkārtne ir kopta un sargāta.

Netālu no Ķīzēnu svētvietas ir mājas ar nosaukumu Tētītes. Jānis Polis, brāļu Kaudzī�u muzeja vadītājs, ļoti zino�s un savu dzimto novadu mīlo�s cilvēks, zināja stāstīt unikālas lietas un at�klāja sakrālās pagātnes likumsakarības. Viņ� stāstīja, ka Piebalgā māju nosaukumiem ir ļoti sena izcelsme, kas saglabāju�ies līdz pat mūsdienām. Nojauta saka priek�ā, ka Tētītes ir bijusi vieta, kur priesteri, iespējams, mājoju�i. Ir biju�as zināmas arī Ūsiņu mājas, kas saistītas ar dieva dēla Ūsiņa godinā�anu. Senas un sakrālas liecības par mūsu di�o senvēsturi, kuras svētums nekur nav pagai�sis, vien atjaunojams atmiņā un no jauna sazīmējams mūsu ener�ģētiskajā zemītē. Tiesa gan, luterāņu ticības ietekmē Ūsiņu mājas pārdēvēja par To�iņiem, ta�u tautā arvien ir dzīva atmiņa no pa�audzes paaudzē. Atceļā uz Ine�u pagastu Oļģerts Frīdvalds ar redzīgu aci iezīmē un uzrāda vēl vairākas svētvietas, tostarp Baz- nīckalnu, kas jau ar nosaukumu vien stāsta par mūsu svēto Lat�vijas zemi.

Cienījamie lasītāji! Pa �o laiku, kamēr esam sāku�i mūsu svēto Maras baznīcu apzinā�anu, ir sakopotas grāmatas par latvju svētvietām un ļaudīm un Pokaines svētvietu kā Visuma modeli. Ta�u darbs pie svētvietu apzinā�anas turpinās.

�oreiz vēlos nedaudz distancēties un dot vārdu rīdziniekam Laimonim Kalniņam. Viņa vēstule uz to vedināt vedināja. Cienī�jamais Kalniņa kungs atsūtīja vēstuli, kuru izlasot secināju, ka Dieva pielūgsmei nav lielu vai mazu mērogu.

Lūk, Laimoņa Kalniņa vēstule ar nelieliem īsinājumiem. "Ar savas dzimtās mājas Slakteru svētvietu iepazinos 1993. gadā, kad biju kļuvis par �īs sen�u mājas īpa�nieku. Tas notika visai nepa�rasti. Apstaigājot savu dzimtas īpa�umu no vienas robe�as līdz pat otrai, kur kādreizējo lauku vietā kuploja bērzu jaunaudzes, es apstājos pie kupla ozola vietā, kur gadu desmitiem bijusi akme�ņaina atmata izskalotas gravas malā. Ozols pletās pār aizgruvu�u aku, nedaudz nosvēries pret ziemeļiem. Bērnībā mēs, bērni, zem tā zariem meklējām zīles, rīkojām da�ādas sacensības un spēles. Viss bija tik ikdieni�ķi, ta�u tagad, pēc piecdesmit gadiem, kup�lais ozols bija kļuvis noslēpumains. Es to izjutu ar katru reizi jo krasāk, kad mani soļi pie tā apstājās. Uzplaiksnīja priek�nojauta, ka �im kokam ir kāda kopsakarība ar mana vectēva dramatisko dzīvi un visai traģisko beigu cēlienu. (..) Vectēvs miris tālu no dzimtajām mājām, apglabāts bez viena piederīgā klātbūtnes. (..) Lai nu kā, manas dzimtas mājās auga ozols, caur kuru ar mani runāja vectēvs. Es to nojautu, bet, lai par to pārliecinātos, uzmek�lēju dziednieku un svētvietu apzinātāju Ivaru Vīku. Mūsu saruna bija īsa, nobeigumā apstiprinājums � tā ir svētvieta, vectēvs vē�ros jūsu gaitas un neviens jums neko vairs nevarēs padarīt. (..) Un vectēvs tur tie�ām vadīja manas gaitas. Atceros � biju beidzis cirst puskilometru garu alk�ņu audzi robe�ā ar kaimiņu zemi. Nosēdos zem ozola. Pie kājām gulēja cirvis. Ļāvos bezcerīgām domām � cik ilgi tā viens, bez līdzekļiem un palīgiem, izturē�u? Bez mājām. Visapkārt me�s.

Atvilcis elpu, cēlos un gāju uz Aloju pēc naudas par nocirsta�jiem alk�ņiem, ko bija nopirkusi Alojas pa�valdība malkas tiesai. Saņēmu nolīgto algu, un, kā sve�as gribas vadītas, kājas mani aiz�nesa cauri pilsētai uz krautuvi, kur nojumēs strādāja vairāki ga�teri. Krautuves priek�nieku atradu kabinetā aiz plata, pulēta galda. Pastiepu pret viņu savas delnas un teicu: "Ar �īm rokām es vairāk nespēju. Palīdziet, lai tieku pie tehnikas. Es atlīdzinā�u ar kokma�teriāliem." Brīdi padomājis, drūmais vīrs paaicināja grāmatvedi. Tajā pa�ā dienā sēdos vilcienā, lai brauktu pēc motorzāģa.

Tā es nonācu pie apjausmas, ka pie ozola piepildās manas vēlē�anās. Bet, ja tā, vai esmu tiesīgs to izmantot savā labā? Jo, raugi, vectēvs savā mū�ā nevienam neko nebija lūdzis. Visu bija panācis un guvis ar savu pārcilvēcisko darbu. Kļuvis par pagasta turīgāko vīru. Vai es drīkstēju citādi? Tāpēc nolēmu, ka lūg�u tikai to, kas kalpotu manai tautai.

Vispirms aizlūdzu par prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Jutu, ka viņai ceļ� nolīdzināts. Ko vēl? Lai Latvijā tiktu likvidētas oku�pācijas sekas. Te nu man pa�am nācās pielikt savu roku. Un esmu gandarīts � drīz, drīz tas piepildīsies.

Un tā esmu jautājuma priek�ā � ko tālāk? Vai �īs svētvietas dievi�ķās spējas paliks tikai manā pārziņā? Vai citu lūgsnas arī piepildīsies. Varbūt man jābūt par starpnieku? Tas gan ir visai sare�ģīti, jo tumsas spēki seko katrai manai iecerei un kaitē, kā vien varēdami. Kaitējumi gan ir atgriezu�ies pie pa�iem ļaun�dariem.

Acīmredzot viss mainīsies uz labo pusi tikai pēc okupācijas seku likvidācijas. Tad savedī�u kārtībā savas garīgās vietas un bagātības, lai tās kalpo visai tautai, kuras himna sākas ar Dieva vārdu. Dievs, svētī Latviju!"

Cienījamie lasītāji! �ī brīni�ķīgā vēstule vēlreiz apliecina, cik gai�as labestības un līdzjūtības, atbildības un mīlestības jūtas ro�sina cilvēkā svētvieta. Laimoņa Kalniņa vēstule atklāj, ka tās nav tikai personiska rakstura lūg�anas, kas no svētvietas tiek raidītas Dievam. Personīga rakstura sāpi svētvieta papla�ina tēvzemes svētā aizstāvībā. Tās ir dziļi izjustas lūg�anas par mūsu dārgo Latviju. Svētvieta apskaidro cilvēku, lai viņ� redzētu lielas kopsakarības un savu vietu tajās. Tikai svētvietā, Māras baznīcā, mēs Dieva priek�ā esam neviltoti un patiesi. Dabas svētnīcā mūsu lūg�anām nav robe�u un mērogu. �eit mēs nekautrejamies but gan mazi un personīgi, gan tādi, kuri izsaka savu sāpi par globāla mēroga lie�tām un notikumiem. Iedomājieties, cik spēcīgi enerģētiskie viļņi tiktu raidīti kosmosā, ja mēs lūgtu Dievu no visām Latvijas svēt�vietām!

Esmu pārliecināta, ka Latvijas lauki vēl slēpj daudzas jo dau�dzas mājvietu svētvietas, kuras senos laikos godināja mūsu tālie sen�i. Pienācis laiks modināt �īs dabas svētnīcas.

Cienījamie lasītāji, cik svētīgi būtu apmainīties domām un dalīties priekā par katru atmodināto svētvietu!

Cienījamie lasītāji! Jūsu vēstules ir lielākā balva latvju svēt�vietu apzinā�anā. Tas nozīmē, ka es �ajos centienos neesmu viena. Tas nozīmē, ka līdzās Dievam esat jūs. Par to liecina vēstules, vienalga, vai tās ir da�as rindas vai vairākas lappuses garas. �o- reiz piedāvāju arī jums izlasīt kādu sirsnīgu vēstuli, kas aplie�cina, ka cilvēka mīlestība reizē ar Dieva svētību apgaro dzīves telpu. �o vēstuli rakstījis Ilmārs Riekstiņ� no Talsu rajona īves pa�gasta Laumām. �ī vēstule ir apliecinājums tam, ka mēs visi esam vienoti.

"Loģikas likumi liecina, ka skaitliski nelielas tautas sūtība ir attīstīt humānisma idejas, jo tikai uz �ī pamata tauta ir spējīga pastāvēt. Lai sve�varas vieglāk pakļautu tautu, galveno trieciena smaili tās vienmēr vērsu�as pret mūsu svētvietām. Iekarotājs ir ļoti pareizi izpratis svētvietu nozīmi tautas stipruma saglabā�anā. Kamēr vien dzīvas būs latvie�u tautas svētvietas, dzīva un nesa�lau�ama būs pati tauta. Ar svētvietām ir saistīts kāds ar klasisko zinātni neizskaidrojams spēks, kas stāv sardzē par tautas fizisko un garīgo veselību, par dvēseles mieru un līdzsvaru. �is spēks ir tautas stiprākais vairogs, kas atsit visas ļaunuma bultas. Svētvie�tās ir iemiesots katras tautas sargeņģelis.

Vienalga, kāds sve�inieka zābaks � krustne�a, naglotais vai kirzas � ir minis mūsu zemi, asākais frontālais trieciens vienmēr ir ticis vērsts pret Latvijas svētvietām un �o svētvietu noslēpumu zino�iem cilvēkiem. Par to ir iespējams atrast pietiekami daudz liecību vēstures avotos un arī folklorā. Mūsu galvenās zinības par sen�u svētvietām gadsimtu gaitā ir izplēnēju�as uz tā saukta�jiem "raganu" sārtiem un salauztas uz kristie�u inkvizīcijas moku ratiem.

Lai mēs pastāvētu un izdzīvotu, ir vajadzīgi dievi�ķi spēka avoti. Tie iemiesoti svētvietās � kokos, akmeņos, ūdeņos, reljefā, zemē, ziedos un pat vēja elpā. Ja tu esi savā Dieva nolemtajā dzim�tenē, viss, kas apkārt stāv sardzē par tevi, priecājas līdz ar tevi un arī palīdz skumjas pārvarēt. Nav tiesa, ka tikai senāk koki runā�ju�i, lai svētīti tie cilvēki, kas cen�as no aizmirstības pacelt senās sen�u svētvietas un radīt arī jaunas. Tikai cilvēka un dabas vieno�tībā dzimst jaunas svētvietas. Faktiski jau katra zemes pēda mums ir svēta. �eit liju�i mūsu sen�u sūra darba sviedri un tēvu asinis par tautas brīvību un tiesībām uz zemi un tās augļiem. Dievs jau nevienam tāpat par velti neko rokās neieliek. Katram �īs tiesības ik dienas no jauna neatlaidīgā un svētītā darbā jāapliecina. Tikai tā tauta savā teritorijā var pastāvēt. Par to spilgti liecina Laumu di�egles stāsts. Tas ir reizē arī stāsts par jaunas svētvietas dzim��anu un vēsturiskās atmiņas saglabā�anu, bez kuras tāpat nav iespējama tautas pastāvē�ana.

Sekojot tre�ajai Latvijas agrārās reformas ievirzei 1990. gadā, mūsu ģimene pēc pusgadsimta prombūtnes atgriezās Talsu rajona īves pagasta kādreizējā jaunsaimniecībā Laumās. Mūs �eit sagai�dīja kādreizējās mājas drupas, viens stabs no �ķūņa un pussabru- kusi aka, kurā, vēlāk pārtīrot, atradām kaprona sietu ar slīcināta kaķa ģindeni. Laumas mans tēvs Roberts bija ieguvis pirmās ag�rārās reformas laikā 1931. gadā par piedalī�anos Pirmā pasaules kara smagākajās kaujās � Ziemassvētku kaujās Lo�metējkalnā, Tīreļpurvā un pie Smārdes. Vecāku mū�s bija aizgājis nemitīgā cīņā ar purvu un celmiem, kas bija paliku�i pēc nolīstā me�a. Pa �īs cīņas starplaikiem kā lielākā vērtība, ko likt uz dzimtenes al�tāra, bija radīti un izaudzēti astoņi bērni � �etras meitas un �etri dēli. Līdz padomju agrārās reformas laikiem � kolektivizācijai � �eit bija radīti lauki ap pieciem hektāriem, ganības, me�s un daļēji nosusināts purvs. Varēja sākties dzīve pa�am uz savas grūti izcīnītās zemes. Kolektivizācija tam pārvilka svītru. Mū�s bija pavadīts it kā velti. Gadsimtu sapnis latvietim par savu zemi izsapņots. Pirmie aizlidojn bērni pēc tam arī pa�i Laumas palika tuk�as unklusas

Laumu vietā pakāpeniski radās savdabīga dzīvotne, ko mednieki bija nosauku�i "Me�acūku masts".

Sākot no 1990. gada, kad savā valdījumā �o vietu ir pārņēmis pirmā īpa�nieka mazdēls, kas tālāk nes ne tikai sava vectēva vārdu Roberts, bet arī ideju par Laumu atdzim�anu jaunā kvalitātē � dabasparkā. Esmu pārliecināts, ka Laumu di�egle atjaunotāju gal�veno ideju bija izpratusi jau pati pirmā. �ī di�egle, kuras vecums vērtējams ne mazāk kā divsimt gadu, ir vienīgais koks, ko Laumu dibinātājs ir saglabājis no kādreizējā nolīstā me�a. Varbūt �ī egle bija tēvam ko ie�ukstējusi ausī, jo bija kļuvusi par viņa likteņa egli. īpa�i smaga dzīves rūdījuma pārbaudi �ai eglei nācās piedzī�vot 1967. un 1969. gada viesuļvētrās kas brāzās pāri Ziemeļkur- zemei, bet bija patiess prieks to redzēt dzīvu un neskartu.

1990. gada pavasaris, pirmais pēc mūsu atgrie�anās Laumās, bija tikpat jauks un mīlīgs kā visi pavasari. Tā kā no agrākām ēkām nekas nebija palicis, zem egles bijām uzslēju�i nelielu plēves būdiņu, patvērumu no lietus. Pie egles uz statņiem pa tūristu vai �igānu modei gatavojām azaidu. īsi sakot, pie vai zem egles nori�tēja visas mūsu dzīves aktivitātes. No attāluma skatoties, roman�tika, bet tuvplānā sūra un neziņas pilna dzīves ikdiena. Sākumā nepamanījām, ka egle jau ilgāku laiku mūs uzrunā. Par to pavēs�tīja bites, kas cauru dienu un pat vakarā līdz vēlai tumsai sanēja egles zaros. Visā mū�ā neko tādu nebiju piedzīvojis. Zināju to, ja eglei kādreiz izdodas piesaistīt bites, tad tā ir egles nelaime, jo to nomāc laputis, kas izsūc dzīvības sulu. Pārbaudot di�egli, konsta�tēju, ka tie nav laputu izdalījumi, kas piesaista bites, bet gan gaismā mirgojo�ās pilītes, kas kā ko�i briljanti grezno egles pla�o zarotni. Kad pagar�oju �os pilienus, konstatēju, ka tie ir saldi. Tātad prieka asaras. Zinātnē to sauc par gutāciju. Tā izraisās tikai tad, kad augs jūtas izcili labi un ir par kaut ko iepriecināts. Tātad di�egle ar savām prieka asarām ir reizē sveikusi un svētījusi mūsu atgrie�a�nos Laumās Paldies viņai par to Iespējams ka caur egles zariem savu prieku ir paudu�i �īs jaunsaimniecības dibinātāji no mums paralēlās un miesīgām acīm neskatāmās pasaules. Arī aizgājēji var mūs svētīt un palīdzēt, ja godam turam viņu piemiņu. Tam jā�kalpo mūsu jaunajām svētvietām, tās nemitīgi papildinot ar jaunu saturu un gaismas starojumu, kas nāk no Visuma un cilvēkiem.

Katram kokam lauku sētā ir savs stāsts. Uzklausīsim �os stās�tus un dzīvosim līdzi savas tautas priekiem un bēdām. Tā stip�rināsim savas saknes un būsim tikpat stipri un nesalau�ami kā Laumu di�egle.

Egle atceras vēl mui�u laikus, kad latvie�u zemnieks bija pa�kļauts smagam jūgam. Tā atceras divus pasaules karus, Latvijas atbrīvo�anas cīņas un agrārās reformas, kad zemniekam tika at�dota zeme, pēc tam atņemta un tagad atkal atdota, par to tā ir vis�vairāk priecājusies. Piesardzīgi zem �īs egles ir piestāju�i Latvijas nacionālie partizāni, lai �is mājas saimniekiem lūgtu patvērumu no vajātājiem. Un tā vēl un vēl �ī egle varētu stāstīt to, ko piere�dzējusi vēstures vējos un vētrās.

Pa�laik egle vāc jaunus materiālus un iespaidus par cilvēkiem, kas apmeklē topo�o Laumu dabasparku, par viņu priekiem un bē�dām. Cik noprotu, di�eglei ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks, kur cilvēks var gūt sev fiziskā un garīgā spēka stiprinājumu, tā pa�sargājot sevi no posto�as ārējo spēku iedarbības. Tas ir ļoti svarīgi cilvēka veselībai un laimei. Jo vairāk būs cilvēkiem saskares ar �o koku, jo spēcīgāka kļūs abpusējā saikne. Koks sevī akumulē Vi�suma kosmisko enerģiju, ko tālāk caur tuvību ar cilvēku tas dāsni atdod, ja cilvēks dvēselē ir gatavs to saņemt.

Katrai ģimenei, vismaz dzimtai, ir svarīgi atrast savu svētkoku. Tad saikne ar Radītāju nemitīgi tiks stiprināta. Tas ir ceļ� uz atjau�noto Paradīzes dārzu. Katram ir dota iespēja radīt savu Paradīzes dārzu vai arī atrast ceļu uz sev piemērotāko svētvietu. Svētums nav privātīpa�ums. To visda�ādākajos veidos dod mums Radītājs, lai palīdzētu cilvēkam. Tāpēc ceļ� uz svētvietām ir visiem vaļā."

Pokaine ir Latvijas un ari Eiropas ievērojama svētvieta. Tā ir unikāla un nenovērtējama vieta Zemes virsū. Pokaines svētvieta atrodas Zemgalē, Dobeles rajonā. Viena civilizācija pēc otras �eit ir atstājusi savus ticības apliecinājumus � sakrālās mākslas pa�raugus. Ari mēs esam brīni�ķīga pienākuma priek�ā. Ļoti svarīgi, kādas pēdas blakus izcilajām seno kultūru liecībām atstāsim mēs. Tāpēc mums vispirms jāiepazīstas ar �o grandiozo dabas svēt�nīcu. Aicinu jūs izstaigāt svētvietu ar �ā literārā darba palīdzību.

� Mēs ieejam svētvietā pa cilvēku veidotiem vārtiem, kas jau pēc formas ir vispārpieņemtā Dieva zīme. Tās ir durvis uz mūsu gara mājvietu, mūsu dvēseles īstajām mājām.

�ajā svētvietā mēs ceram uz vienreizēju brīnumu. �o brīnumu mēs vēl neapjau�am, bet, kad pēc svētvietas apskates iznāksim pa �iem vārtiem vēlreiz, būsim apskaidroti un spēcināti ar kosmisku apziņu un atbildību Visuma priek�ā par zemeslodes atjauno�anos.

Paraudzīsimies uz �iem vaļņiem, �iem pakalniem izbrīna pil�nām acīm. Jo visi svētvietas kalni un lejas, kas no pirmā acumirkļa �ķiet ledāja veidoti pauguri, īstenībā ir seno gai�o cilvēces pār�stāvju darba rezultāts. Tie biju�i mil�i, par kuriem stāsta kosmis�kās leģendas � mūsu pasakas, teikas un arī vietvārdi. �ie akmens krāvumi un vaļņi nav sakārtoti nejau�i. �eit ir milzīga sistēma, kas atspoguļo Visumu. Kad esam nogāju�i pa svētvietas taku pirmos simt metrus, norāde takas labajā pusē mūs aicina uz zikurātu � vienu no ezoteriskākajām vietām, kur aizlaikos uzturēju�ies tikai priesteri. Zikurāts ir pakāpienveida kalns ar vairākām terasēm. Tikai skatot svētvietu kopumā, ieraugām �ī svētā kalna īsto nozīmi. �is majestātiskais kalns, izrādās, ir domu vai ticības simboliskā �akra, kas atrodas virs grandiozas kosmiskās sejas kā svētuma simbols. �eit, kalna galā, mēs it kā klaudzinām pie Dieva namdur�vīm Arī mūsu ķprmenī Hnmas virzās pa līdzīfru ceļu � caur tā saukto "avotiņu", kas, cilvēkam piedzimstot, galvvidū ir atvērts un jutīgs. �is "avotiņ�" ir mūsu saikne ar Dievu.

�ādi zikurāti un svētie kalni ir tempļu vietas visā pasaulē. Mēs zinām Dieva pielūgsmes vietas seno maiju un inku sakrālās kul�tūras izcilajos paraugos. Mēs jūsmojam par Ēģiptes piramīdām. �āda piramīda zikurāta veidā ir arī Latvijā Pokaines svētvietā. Mēs neesam atrauti no lielo pasaules tautu kultūras �ūpuļa. Arī Lat�vijas svētvietas, īpa�i Pokaine, ir viens no �ādiem �ūpuļiem.

Zikurāta pakāje visapkārt izlikta ar akmens segumu. Akmeņi svētvietā redzami visur, tie pastiprina �īs vietas enerģētiku. Akmeņi �eit ir kā vissenākās civilizācijas pārstāvji un uzticīgi glabā bez�gala vērtīgu kosmisku ezoterisko informāciju. To apliecina tie cil�vēki, kuriem ir dabas dotas spējas uzklausīt akmeņu vēstījumus un lietot tos praksē, lai palīdzētu mūsu kosmiskajiem vadītājiem atjaunot planētu Zemi.

Pa�laik attīrīta neliela daļa no �ī akmens gredzena, kas ap�skauj dievi�ķo kalnu. Lielākā daļa akmens ceļa vēl joprojām klāta ar biezu zemes slāni. Mums ar bijību un uzmanību jāsper katrs solis pa svētvietu, lai neizkustinātu akmeņus no to sakrālajām vie�tām un neizjauktu to pārdomāto sistēmu, kādā tie savstarpēji iz�vietoti. Būtībā mēs soļojam pa smalku enerģētisko re�ģi, kas uztur kontaktus ar kosmosu.

Kad esam biju�i zikurāta virsotnē un domās simboliski vēr�su�ies pie Dieva, mēs varam ieiet �ai svētnīcā. Pa taku, kas ved pāri kosmiskās sejas pieres daļai vaļņa veidā, mēs nonākam pie divām ūdenskrātuvēm, kas pārsteidz ar savu simetriskumu un kontūru precizitāti. Tās ir varenās dievības acis. Lūk, ko par �o kosmisko seju stāsta docente, filozofijas zinātņu doktore Zinaida Andersone:"Iespējams, ka svētvieta ir īpa�a Sfinksa, un tas ir no�slēpums, ko ezoteriskā literatūra tulko da�ādi.

Sfinksā, iespējams, jāmeklē septiņas atslēgas vietas: divas acis, divas ausis, divas nāsis un mute. Un katra no �īm vietām sniegs mums kosmisku informāciju. Tas, kur� atradīs mutes vietu, sa�ņems bezgala daudz astrālās informācijas. Astrālajā ziņā ir trīs galvenās kvalitātes: tas ir vārds, noteikta skaņa un noteikta krāsa. Tātad mutes līmenī ar mums runā kosmoss, runā ar tiem, kuri spēj �o informāciju saprast.

Tas, kur� atradīs acis, saņems ārkārtīgi lielu gai�redzības im�pulsu. (..)

Neatkarīgi no tā, kādi spēki iedarbojas uz �ādām svētvietām, tās vienmēr piesaka sevi. Tās vienmēr paceļas debesīs un nodi�bina no jauna tos kontaktus ar kosmosu, kuri ir biju�i zaudēti. Svētvietas sāk runāt tad, kad tām ir jārunā." (Zinaida Andersone. "Sfinksa nav tikai Ēģiptē. Sfinksa ir noslēpums�" // Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 28. sept.)

Kosmiskās sejas acis � ūdenskrātuves � izbruģētas akme�ņiem un savā starpā savienotas ar akmens taciņu, ko tautā dēvē par priesteru taku. Dīķī�u bruģējums slēpjas ūdens dzelmē, par to ir stāstīju�i talcinieki, kas tos pa�i savām rokām attīrīja no dūņām un zemes.

Cilvēka acīm, lai tās skaidri saskatītu pasauli, vienmēr jābūt tīrām un skaidrām. Tādas ir arī svētvietas kosmiskās sejas acis. �īs ūdenskrātuves nepiesērē un neduļķojas. Pazemes avoti tās vien�mēr uztur dzidras. Ir novērots, ka viena acs vasarā pārklājas ar plānu dzeltenu plēvīti, bet otras virsma vienmēr ir spo�a un ne�skarta. �īs parādības izskaidrojums ir gan unikāls, gan arī bezgala vienkār�s. Kā zināms, zemes enerģētiku veido gan ūdens, gan uguns āderes. Uguns āderu krustpunktā veidotais ūdens krājums ir ar at�ķirīgāku floru nekā tajā ūdenskrātuvē, kura veidota uz ūdens āderu krustpunkta. �ādi simboli, kas piesaista cilvēku uz�manību dabai, Pokainē ir uz katra soļa.

Atstatus no acīm, simetriski pa vidu slejas majestātisks pau�gurs, kas iezīmē kosmiskās sejas degunu. Tālāk zem tā ar akmens krāvumiem iezīmēta mutes līnija pakavveida ielejas formā. Mute mūsu apziņā asociējas ar barības uzņem�anu. Arī svētvietas sim�boliskajā sejas mutes daļā notiek līdzīgs process. Pokainē tās ir negatīvās domas un pārdzīvojumi, kas izdalās lau�u grēksūdzes laikā. Jo �ī svētvietas daļa ir tā, kur cilvēki tika atbrīvoti no grē�kiem. Sejas nosacīto kakla teritoriju pēc tās īpa�ībām varētu dēvēt par haosa zonu, kur vienuviet uzkrājas ļau�u grēki. Tā ir sava veida kapsula. Tādai noteikti ir jābūt uz Zemes, jo tā pievelk ne�gatīvās enerģijas, savāc un aiztur tās. Arī lielais akmens pie haosa zonas robe�as telepātiski brīdina: "Es esmu Viss!"

Kakla daļā aiz simboliskā zoda vaļņa glu�i dabiski izveido�jusies nepievilcīga vieta � purvs. Psihiskās higiēnas dēļ �eit nav vēlams uzturēties. Lai mūsu grēki paliek Dieva ziņā.

Visaktīvākā grēksūdzes vieta ir lielais akmeņu krāvums, kas simboliski nodēvēts par Tīrītavu. �is akmeņu krāvums atrodas uz svētvietas sejas nosacītā kreisā vaiga. �eit Dievs ieģērbj cilvēku it kā tīrās un jaunās drānās. Mēs esam atjaunoju�ies.

Tāpat kā atjaunojas ļaudis, arī Zeme iziet �o cilvēcisko pestī��anas procesu. Ja mēs ar pilnu atbildību saprastu, ka katra mūsu domu forma iespaido Zemes auru un atstāj tajā pēdas, kas vai nu vairo Zemes gai�umu, vai diem�ēl gandē to, tad mēs pie �īs Tīrī�tavas lūgtu �ķīstīt mūsu sirdi, lai tā spētu raidīt kosmosā tikai dievi�ķās mīlestības vibrācijas. �odien mēs pārāk maz zinām par bioenerģētiku, pat daudz mazāk, nekā zināja mūsu tālie sen�i par sakrālām � cilvēka, Zemes un kosmosa dziļo kontaktu � vietām.

Izjūtot haosa teritorijas iespaidu uz cilvēku, neviļus rodas pār�domas par tiem cilvēkiem, kuri diendienā strādā un attīra svētvietu.

Arī �ī nepievilcīgā teritorijas daļa ir rūpīgi apkopta. Kā jūs, cienī�jamie darbarūķi, svētvietas atjaunotāji un kopēji, spējat strādāt �ajā cilvēkam bīstamajā haosa zonā?!

Gribētos aicināt jūs turp, kur pēc visa izjustā guvu pavisam jaunu priek�statu par Dieva būtību. Tur, haosa zonā, es nedomāju par Dievu, jo esmu viņu vienmēr saistījusi tikai ar gai�ām un har�moniskām jūtām. Tikai turpinot svētvietas apskati un kāpjot stāvā kalna korē, es sapratu, kas ir Dievs. Neņemot vērā fizisko piepūli, sirds pēk�ņi bez iemesla kļuva gai�a un liksma. Es jutos tik at�vieglota un apgarota, ka nesapratu, kā pirms mirkļa biju gatava pat atstāt svētvietu un patverties kādā dro�ībā. Lūk, kur bija pa�tvērums! Es atkal skatījos uz pasauli dievi�ķām acīm. Lielā amfi�teātra viducī, kalna pakājē, tādā kā padziļinājumā tie�ām varēja saskatīt sirds aprises! Gan kontūras veidojo�ie vaļņi, gan īpa�ā augu valsts, viss zemes reljefs kopumā veidoja sirds aprises. �ī sa�līdzino�i mazā, miniatūrā sirsniņa uz grandiozā amfiteātra fona bija drīzāk sajūtama un tikai tad saskatāma vizuāli. Paveroties de�besīs, es ieraudzīju planējam putnu. Tas bija vanags. Kā zināms, va�nags sakrālajā literatūrā ir svētā gara simbols. Virs �īs sirsniņas arī cilvēka gars paceļas debesu augstumos, jo �ķiet, ka �is ir simbolisks Dieva �ūpulis Zemes virsū. Tikai ar pastāvīgu Dieva klātbūtni varu izskaidrot �īs vietas iespaidu. Bet vanags planēja virs Tavas elpas, Dieviņ. Tas ilgi laidelējās virs Tavas maigās sirds strāvojuma.

Iespējams, ka jūs svētceļojuma laikā neieraudzīsiet vanadziņu planējam debesīs. �ī mistērija tika piedzīvota vēl tajos gados, kad Pokaine bija klusa vieta, kur nebija to apmeklētāju simtu, kuri ceļo uz �o vietu pēdējā laikā. Jā, Pokaines popularitāte ir vairoju�sies. Bet nav mums �odien tās priesteru kārtas, kuri pārzināja svēt�vietu senāk un kuru lēmumus uzklausīja visa sabiedrība. Priesteri bija kā starpnieki starp tautu un Dievu. Bet nav zudu�as tādas jūtas kā ticība un mīlestība, ar ko apveltīti tie ļaudis, kuri cītīgi at�jauno svētvietu. Ar �īm jūtām apveltītos pats Dievs ieceļ priesteru kārtā. Da�i no tiem talku reizēs uz ceļiem attira akmeņus, da�i iz�veido jaunas takas, da�i vāc ziedojumus svētvietas labiekārto�a�nai, da�i apzina un popularizē svētvietu � viņi visi �odien iecelti priesteru kārtā.

Sirds vietu Pokaines atjaunotāji simboliski nosauku�i par Mā�ras actiņu. �obrīd abos sirds ielokos simetriski atrodas divi aizau�gu�i dīķī�i. Var tikai minēt, vai �ī sirds teritorija vienmēr ir bijusi tik purvaina un tāda paredzēta jau kop� svētvietas radī�anas, vai arī tā vēl gaida svētvietas attīrītājus un kopējus.

Iespējams, ka arī svētvietas sirds daļa, tāpat kā kosmiskās sejas acis, izklāta ar akmens segumu. Vai mēs �ādu bruģi at�radīsim, tas vēl ir jautājums. Tā ir mīkla, par kādu jebkad nācies domāt!

Neatminēta mīkla ir arī daudzie akmens krāvumi, kas mūs pārsteidz ik uz soļa. Domājams, ka tie ir kādreizējo svētceļnieku sanesti � tik neskaitāmi daudz viņu �eit ir bijis. Cik apbrīnojami ētiska filozofija valdīja toreiz � ierasties svētvietā ne vien kā lū�dzējiem, bet arī ar savu artavu.

�ie galvas lieluma akmeņu krāvumi ir novietoti uz enerģē�tiskām vietām � āderu krustpunktiem. Tādā veidā tiek aktivizēts svētvietas spēks un uztverta enerģija no kosmosa. Būtu interesanti izpētīt, pēc kāda principa veidoti �ie akmens krāvumi. Virs tiem var sajust spēcīgu un patīkamu enerģijas strāvojumu.

Speciālisti apgalvo, ka �ie akmens krāvumi nav izvietoti uz visiem āderu krustpunktiem vienlaidus, bet gan ar zināmu atlasi. Izteikti minējumi, ka akmens krāvumu sistēma kopumā ataino de�bess zvaigznāju karti. Ja nu tie�ām katrs akmeņu krāvums ener�ģētiskām saitēm savienots ar mūsu galaktikas redzamākajiem zvaigznājiem? Tas nozīmē, ka Pokainē ir unikāla kosmiska pults ar taustiņiem kā atslēgām uz citu zvaig�ņu pasaulēm!

Pastiprinātās enerģijas apzīmogoju�as arī akmens krāvumus. Tos pētot, rodas sakrālās mākslas, mūsu tautas rakstu izcel�anās izpratne. Dievi�ķās enerģijas akmeņos izveido īpa�as līnijas. Cil�vēks alla� mācījies no dabas. Domājams, ka, pētot �ādas zīmes ak�meņos, cilvēki, tās rado�i daudzveidojot, radīju�i veselu simbolu sistēmu. Sakrālai mākslai ir dievi�ķs kosmisko likumu pamats. Tos varētu raksturot arī kā savdabīgus rūnu rakstus visā to pirmatnējā noslēpumainībā. Ari latvie�u ornamentu raksti, kas mums �ķiet pierasti un dabiski, būtībā ir sakrāli. Ne velti Lielvārdes josta tiek uzskatīta par latvie�u tautas likteņstāstu sakrālo zīmju pierakstā.

Akmens krāvumos bija daudz sirdsveida akmeņu, kas aplie�cināja mīlestību, ko tik dāsni dāvā �ī svētvieta. Diem�ēl tie visi no svētvietas patvaļīgi aiznesti. Ta�u ir kāda likumsakarība, kas jā�zina visiem svētceļniekiem: no svētvietas paņemtais priek�mets nesaglabā savu svētību citā vietā, ir dzirdēts, ka cilvēkus, kuri uz�dro�ināju�ies uz �ādu netikumisku rīcību, ir piemeklēju�as lielas nelaimes. �āda rīcība nevar palikt nesodīta! Mēs ta�u nenesam no kristīgās baznīcas līdzi uz māju altāra sve�turus vai citus sakrālā aprīkojuma priek�metus! Jebkura latvju svētvieta, to skaitā Po�kaine, ir tāda pati baznīca, dabas svētnīca.

Visgarām lielajam amfiteātrim atrodas ļoti nozīmīgi lieli sim�bolu akmeņi, kas liek domāt par zināmām likumsakarībām to novie�tojumā. Virs Sirds zīmes, atstatus pakalnā, atrodas milzīgs akmens, kas nodēvēts par Laulību akmeni. Uz tā tie�ām blakus var novie�toties divi cilvēki � jaunlaulājamie. Bet vai tas �eit ir novietots tie�i �im mērķim? Uzmanīgi ieskatoties, �o akmeni var ieraudzīt kā īpa�i apstrādātu kādas milzīgas būtnes galvu ar varena miera iz�teiksmi sejā. Tas ir kā uzticams sargs pie altāra daļas, kas gādā par tā mieru un dro�ību. Akmens skulptūru un stēlu mākslinieciskā jēga ir daudzslāņaina. Dod, Dievs, mums pietuvoties to radītāju pasaulskatam un tikpat daudzpusīgi izprast visas viņu rado�ās ieceres!

Virzoties pa amfiteātra kores taku otrpus Sirds vietai, nonākam pie brīni�ķīgas stēlas � akmens gleznas, kas nosaukta par Laimas galdu. Citādi to būtu grūti nodēvēt � tādu labvēlību tas pau�! Laima mūsu dievību hierarhijā ir viena no virsotnes dievēm, kas rūpējas par cilvēka saskanīgu un harmonisku dzīvi. Viņa tie�ām simbolizē mīlestību, kas nāk no sirds. Akmens glezna ir gai�i pe�lēkos toņos ar baltu reljefu dzīslu rakstu. Pats dīvainākais un arī ipnriprinn�ākais ir tas ka akmenim ir sirdsveida aprises. lādomā, ne velti �is akmens novietots Sirds �akras tuvumā. �im akmenim nav tikai estētisks uzdevums. Dro�i vien tas, tāpat kā visi �obrīd zināmie lielie Pokaines simbolu akmeņi, pilda ari kosmisku uzde�vumu. Iespējams, ka �is akmens ir atbildīgs par Pokaines bio- ritmu vienmērību.

Virzoties tālāk pa pakalna kori un pa ceļam apskatot vēl lielus elkakmeņus, nonākam pie īpa�i iezīmēta akmens krāvuma, kas pla�ā lokā iezīmē burta U kontūras. Ari U veida krāvums ir īpa�a vieta Sirds �akras daļā. Tā tie�ām atgādina altāri, kā tas raksturīgs arī kristīgām baznīcām. �is altāris ir tā svētnīcas daļa, kur cilvēki gremdējas Dieva pielūgsmē. Grūti pateikt, vai �is altāris � U veida akmens krāvums � visā Sirds �akras sistēmā savulaik bija noslē�dzo�ais vai svētceļojuma sākuma punkts. Arī �odien apmeklētājiem ir iespēja individuāli izstaigāt svētvietu pēc saviem ieskatiem.

Pārsimt metru tālāk no Sirds �akras virszemē iztek svētavots. Avota klātbūtne svētvietā norāda uz īpa�u tās lomu kopējā svēt�vietu sistēmā. Latvijā ir arī daudz tādu svētvietu, kur nav avotu. �is avots tie�ām ir svēts, jo dziedina cilvēkus. Katrs, kas �eit iero�das, var paņemt �o dziedniecisko svēto ūdeni, lai ārstētu gan sevi, gan palīdzētu tiem, kuri nevar atbraukt �urpu pa�i saviem spēkiem.

Ap avotu ir īpa�a savdabīga aura. Lielais daudzums nozī�mīgo akmeņu avota rajonā, katra akmens tēla savdabība un at�ķi�rība un īpa�ais akmeņu sagrupējums liek domāt, ka �ī ir bijusi ļau�u dziedinātava.

Otrpus ceļa, kur ērti var pasmelt ūdeni, novietoti akmeņi, kas atgādina veļu vecī�us. Avota urdziņa ievijas nolaidenā me�ā.

Rudenī, veļu laikā, kad mūs uzrunā sen�u gari, �ī vieta raisa īpa�u bijību un pietāti. �ķiet, ka me�a migla slēpj to sen�u garus, kuri mūs nav pametu�i arī �odien.

Pakalns virs avota iztekas ir pilns ar milzīgiem un vidēja lie�luma akmeņiem. �eit ir tadi akmeņi, kuru platas virsmas ir cil�vēka augumā. Dziednieka akmens platā mugura. atguļotiec uz t-Sc nemaz ne�ķiet auksta un nepatīkama. Liekas, ka �ai brīdī cilvēks saplūst ar klusējo�o draugu, kas uzņēmis sirdzēja nastu un sniedz savu līdzjūtīgo palīdzību.

Akmens, kas �ajā kopā piesaista īpa�u interesi, ir tā sauktais �ūskakmens, kur� atrodas blakus akmenim � Dziedniekam. �ūsk- akmenim ir iesārta kristāliska granīta zīme vijīgas �ūskas veidolā. Tā sāni nopulēti spīdīgi melni. �is akmens jau nojautu līmenī vie� bijību un interesi. Ar savu monolīto, blīvo struktūru, gludi nopu�lētajiem sāniem, melno krāsu, sudrabaino spīdējumu tas atgādina koncentrētas domas paudēju. �eit ar ārējiem vērojumiem vien ne�pietiek. Ir jāzina fizikas likumi un kontaktu sistēma ar kosmosu, kas ir īpa�u speciālistu ziņā. Lai tas paliek nākotnes jautājums, kad Pokaines izpētei pievērsīsies ne vien entuziasti, bet arī īpa�i izglītoti zinātnieki ar spējām izzināt Visumu tā daudzveidībā. �o- dien �is akmens mēģina uzrunāt cilvēkus savā akmeņu valodā. Tā izteiksme �ķiet uzsvērti di�ciltīga un delikāta. �ķiet, ka viņ� pau� tik pravietiskas domas, ka varētu būt akmeņu viedais un hierarhi�jas pakāpē ieņemt cienījama priestera vietu. Pēc lieluma tas nemaz nav tik grandiozs, ta�u savā uzbūvē blīvs un piesātināts. Varbūt tās arī ir Pokaines smadzenes, tāds kā intelektuālais centrs, ar kuru sazināties var tikai attiecīga līmeņa dialoga partneris?

Pārsimt metru tālāk no svētavota atrodas ļoti zīmīgs un tē�lains objekts, kuru svētvietas apzinātāji nosauku�i par Zintnieku laivu. Akmeņi �eit tie�ām sakrauti tā, ka veido iegarenas laivas korpusa fonu. Mana rado�ā intuīcija pau�, ka �eit tikai zintnieki varēju�i doties citā laikā � pagātnē vai nākotnē. Atrodoties �ajā enerģētiski spēcīgajā vietā, ar meditācijas palīdzību ir pieejamas visas laika koordinātes.

Mēs nevaram Pokaini atdalīt no Kosmosa. Visas pazīmes lie�cina par tā klātbūtni un īpa�o piesaisti. Lielie akmens krāvumi un simboliskie akmeņi nav domāti tikai cilvēku apskatei. Tiem ir no�teikta loma sadarbībā ar kosmiskiem vadītājiem, kuri nepārtraukti rūpējas, lai Zemes iedzīvotāji beidzot atgrieztos uz patiesā progresa ceļa. Tas ir galvenais svētvietu uzdevums uz visas zemeslodes.

Nepārprotami vilino�s ar savu majestātiskumu un pla�u skatu uz apkārtni ir Baltais kalns, pa kuru iet viena no Pokaiņu takām. Arī �im kalnam ir ezoteriska nozīme. Tas apliecina Dieva varenību.

īpa�i aktivizējo�s ir liepu puduris Baltā kalna virsotnē, kura viducī iestājoties, cilvēks izjūt kosmisko rezonansi. Kad cilvēka gars tiek uzņemts kosmiskās enerģijas starojuma plūsmā, mūsu domu vibrācijas pārtop jūtamā rezonansē, kas iekustina neredza�mas gaisa strāvas, cilvēks �ajā vietā izjūt tādu spēka pieplūdumu, it kā tiktu ierauts enerģētiskā virpulī, kur� caurstrāvo ķermeni, garu un apziņu.

Virzoties tālāk pa Baltā kalna kores taku, pārsimt metru aiz liepu pudura iztālēm egļu jaunaudzē saskatāma kāda akmens �ķautne. Nogrie�oties pa kreisi un pienākot pie �ī akmens, redzam, ka �is ir �obrīd viens no lielākajiem attīrītajiem Pokaiņu akmens mil�iem. Pēc atrakumiem var redzēt, cik liels ir bijis ledāju sanes�tais zemes slānis ap �o milzeni. Bet sākumā vien neliela virsotnīte liecināja, ka te ir kārtējais kosmiskais liecinieks. Pa�laik �is ir viens no jaunākajiem attīrītajiem lielajiem objektiem Pokaiņos. Tam pat nav vēl dots nosaukums, un ari svētvietas apskates kartē apzinā- tāji to nav paspēju�i iezīmēt.

Turpinot virzīties pa ekskursantu taku, esam apmetu�i loku ap �obrīd atklāto svētvietu un nonāku�i Avotu ielejā, kur atrodas divas simetriskās ūdenskrātuves � svētvietas acis. Tās joprojām raugās debesīs kā daudzus tūksto�us gadu pirms tam un vēl tik�pat gadus pēc mūsu apmeklējuma. Tās nepārprotami apliecina svētvietas gai�o skatu uz nākotni.

Ta�u ir vēl da�i nepieminēti tēli, kas atrodas ārpus kājnieku takām � apbraucamā ceļa malā. �o tēlu novietojums liecina, ka būtībā svētvieta ir daudz pla�āka un �odien atklāta tikai tās dala.

Dodoties uz svētvietu pa apbraucamo ceļu, var apskatīt Mā�tes un Tēva tēlus, kas arī ir sakrālās mākslas paraugi. Katrs no tiem ir apbrīnas vērts. Tie ir jāapskata uz vietas, jo jebkur� ap�raksts nevar tuvoties tam iespaidam, kas rodas, saskaroties ar svētvietas brīnumiem.

Kad ieraugām tālumā Mātes akmeni, sajūta ir tāda, ka mūs sa�gaida mīļ� un laipns cilvēks. �eit nevar nepiestāt un pēc tam savu�kārt ir grūti no �ejienes aiziet. Izrādās, ka ne vien pret ceļu pavērstajā plaknē, kur redzams sievietes stāvs, tērpies sag�ā, bet arī uz akmens sānu �ķautnes un pret me�u pavērstās puses ir vairāki cilvēku tēli. Lūkojoties �ajā akmens gleznā, gribot negribot rodas jautājums � kāda bijusi �ī mākslas �edevra veido�anas tehnoloģija? �ķiet, ka ak�mens nav apstrādāts tikai no ārpuses, bet gan kausēts un veidots kā lējums. �obrīd Mātes akmenī var saskatīt �etrus tēlus, ta�u nebūtu brīnums, ja kāds gai�redzīgs cilvēks atklātu vēl ko vairāk.

Pārsimt metru tālāk atrodas skaists akmens monolīts � Tēva akmens. Mātes un Tēva simbolu tēli ir kā svētvietas sargi. Tēva akmens, �ķiet, personificē īstu tēva aizgādnību, kuras aizvējā mēs varam justies dro�i. Gribētos �o akmens tēlu personificēt ar kādu no mūsu tautas epohālajiem varoņiem, kas ziedojies savas tautas labā. Lūk, ko raksta Z. Andersone.

"Ir leģendāri apraksti par to, ka Namejs, cīnīdamies par lat�vie�u kosmiskās identitātes saglabā�anu, atkāpjas fiziskā pārspēka priek�ā, kas nāk kā krustne�u uzspiesta ticības invāzija. Nevienā no hronikām nav norādīts, kur palicis Namejs. Ir tikai zināms, ka viņ� no Zemgales apmēram 1200. gadā devies Lietuvas virzienā, lai iznicinātu krustne�us un pārtrauktu citu etnosu pakļau�anu. Namejs nav aizgājis līdz Lietuvai, bet nav palicis ari Latvijā.

Leģendas un gai�redzības informācija liecina, ka Namejs ir �eit, �ajā svētvietā. Tas, kur� redzēs Nameju vai viņa atstātās zī�mes, nesīs tālāk etnosa brīvības idejas, kuru simbols ir zobens.

Infnrmāriins uzkrā�anas simbolam ir trauka forma, tas ir Ari- mantijas Jāzepa trauks vai biķeris, kas kā sūklis uzsūc etnosa izdzī�vo�anai nepiecie�amo kosmisko informāciju. Bet ir arī zobens, kas neasociējas ar vardarbību, bet �ķiros informāciju �ajā lielajā biķerī, at�ķirs vajadzīgo informāciju no nevajadzīgās." (Zinaida Andersone. "Sfinksa nav tikai Ēģiptē. Sfinksa ir noslēpums�" // Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. gada 12. oktobrī)

Ari Tēva akmenī rado�ā fantāzija rosina saskatīt abus �os simbolus � biķeri �ūpuļa formā, kur guļ bērns un iekaltu zobenu akmens labajā pusē. Vai �is simboliskais akmens varētu būt Na- meja atdusas vieta? �obrīd tā ir tikai versija.

�odien, kad mūsu galvenās svētvietas vērtības sāk apliecināt savu dievi�ķo skaistumu, kad mēs tā esam iemīļoju�i savu Po- kaini un saprotam, kāda nenovērtējama bagātība ir Dieva pielūg�smes vieta, rodas ari sakrālās mākslas priek�metu tīkotāji no citām zemēm, kuri par lielu naudu gatavi atpirkt Pokaines terito�riju. Bet ir tik vienkār�a patiesība � svētu zemi nedrīkst pārdot. Pokainē �obrīd ir tik neaizsargāta no valdības puses, ka gribot negribot jāvēr�as pie svētvietas apmeklētāju sirdsapziņas: mēs zi�nām, ka visiem cilvēkiem uz zemes svētvieta ir dārga un nepie�cie�ama, bet esiet tik labi un atbrauciet �urp kā viesi, ne kā skaisto sakrālo vērtību tīkotāji, lūdzu, atbrauciet �urp kā godīgi mecenāti, ja jau reiz jūs esat apņēmu�ies palīdzēt. Latvijā jau izsaimniekotas daudzas vērtības gan kultūras, gan saimnieciskā jomā. Neatkārto�sim �o rūgto pieredzi, lūdzu, reaģēsim uz brīdinājuma saucie�niem laikus! �is ir tas gadījums, kad tikai valdība ar labu gribu un likumdo�anu spēj nosargāt �o unikālo svētvietu.

Nozīmes ziņā Pokaines svētvietu varētu salīdzināt tikai ar mūsu dārgo Brīvības pieminekli, piebilstot, ka svētvietas radī�anā piedalīju�ies ne vien cilvēki, bet pats Dievs. Ne velti dzīves vissva�rīgākajos brī�os mēs savas valsts himnā lūdzam � Dievs, svētī Latviju! Ja mums no Dieva tiek dotas �īs dabas veltes � dievnami, lūdzu, sargāsim tos. Gan Pokaini kā izcilu dabas un sakrālās kul�tūras pieminekli, gan visas Latvijas svētvietas.

Mēs visi esam kosmosa ietverti, tāpēc �o ārkārtīgi atbildīgo aprakstu es nevaru uzsākt citādi kā vien ar dziļu vienkār�ību un lielu svētumu cilvēku priek�ā.

Iepazīstoties ar Dzintru un Jāni no Ķeguma, es saprotu, cik tālu mēs esam no tās svētās, bijīgās attieksmes pret apkārtējo pa�sauli, kas raksturīga �iem gudrajiem, rāmajiem, it kā svētsvinīga�jiem cilvēkiem. Tikai Dieviņ� zina, kuriem cilvēkiem drīkst uzticēt savus ezoteriskos dārgumus, ko uzklausa un pieraksta Dzintra un Jānis. Tāpēc es glu�i neremdināmi jautāju un jautāju �iem cilvē�kiem, cerot pēc iespējas pietuvoties tām ezoteriskajām zinā�anām, kas atklāja Zemes un cilvēku attīstības likumsakarības.

Viss notiek un dzīvo tepat � gan mēs, cilvēki ar miesu un asinīm, gan visas paralēlās, vairākumam cilvēku neredzamās di�mensijas, kas saglabāju�as seno cilvēku astrālos veidolus. Kad Jāņa �eluhas sieva Dzintra �īgure stāsta par �o brīni�ķīgo pasauli, kur valda citi savstarpējo attiecību likumi, mani pārņem tāda kā vainas apziņa � kāpēc mēs, pārējie cilvēki, esam norobe�oti no aug�stāko dimensiju ļaudīm, kuri mīt tepat mums līdzās? Kāpēc mums nav lemts sarunāties ar putniem, augiem, kokiem? Kāpēc mums nav lemts runāt ar visām mūsu latvju mitoloģijā aprakstītām dievī�bām � Me�a māti, Ezera māti, Upes māti, me�a gariņiem, kuri diendienā ir mums līdzās? Jānis un Dzintra tik dzīvi un tēlaini apraksta visu apkārtējo pasauli, ar kuru vieniem Dievs devis spē�jas nodibināt glu�i cilvēciskas un tajā pa�ā laikā dievi�ķas attiecības, ka es jūtos par kaut ko nogrēkojusies, jo ari man, piemēram, gribē�tos laipni parunāt gan ar savu kaķīti, gan ar zīlīti aiz loga, gan ar svētakmeņiem mūsu Māras baznīcās. Cik daudz mēs varētu uzzi�nāt par mūsu sen�u svētajiem tikumiem un paradumiem!

Mans pirmais jautājums saistījās ar to nolemtību, kuru mēs līdz nat �ai dienai izjūtam � kāpēc cilvēkam uz zemes netiek atklāti tie dievi�ķie likumi� un zinā�anas, kas palīdzētu mums visiem tuvoties dzīves gai�umam un harmonijai, lai beidzot uz Zemes nebūtu cie��anu un vardarbības, lai mūsu tehnokrātiskā civilizācija iegūtu citu attīstības virzienu? Izrādās, ka visu nelaimju cēlonis uz Zemes ir atomkaru sekas, kas piemeklēju�as cilvēci jau kop� teiksmainās At- lantīdas laikiem. Atomsprādzieni iznīcina ne tikai Zemes dzīvību, tie paralizē visu galaktiku, kā rezultātā gandrīz pilnīgi pārtrūkst dievi�ķie atjaunojo�ie sakari ar augstākām dimensijām. Pēc atom- sprādziena radās ļoti daudz mutantu, arī astrālajā ziņā. Tur, kur pēc atombumbas sprādziena rodas tuk�ums un iznīcība, savairojas tum�sas spēki, kas līdz �im valdīju�i uz Zemes. Agresīvos, tum�os spēkus Jānis �eluha sauc par veco saprātu. Un tikai tad, kad atomsprādzienu sekas tiek pamazām sadziedētas un atjaunojas Zemes enerģētiskie kanāli ar kosmosu, sakārtojas arī dievi�ķā kārtība augstākajās de�besu astrālajās sfērās galaktikās, ko Jānis un Dzintra nosacīti dēvē par Aug�u. Ta�u �odien joprojām nedrīkst riskēt un sniegt Zemes cilvēcei jauno tehnoloģiju atklājumus, jo grēcīgais cilvēks tos no jauna var izmantot militāriem mērķiem, nevis harmoniskas, mier�mīlīgas civilizācijas attīstībai. Visam jānotiek pamazām.

Izrādās, tie�i mūsu laikos ir iestājies tas labvēlīgais lūzuma periods, kad pēc Augstāko Saprātu likuma arī uz Zemes notiek kardinālas pārmaiņas. Tās saistās ar pilnīgi jaunas paaudzes radī��anu, kuras dvēseles kvalitātes būs tik pārsteidzo�i dievi�ķas, ka uz Zemes iestāsies Zelta laikmets, pēc kura mēs tik ļoti ilgojamies. Nākotnes cilvēka dvēseles iemiesosies uz Zemes bez smagās kar- miskās atbildības nastas. Ja cilvēki zinātu, kā dievi�ķās Debesis rūpējas par mūsu nākotni, tad jau �odien arī pats cilvēks kļūtu līdzatbildīgāks par katru savu ikdienas soli un rīcību!

Lai arī cik fantastiskas zinā�anas apguvu, ciemojoties pie �īs apskaidrotās ģimenes, mani brī�iem pārņēma sajūta, ka daļu no zi�nā�anām esmu kaut kur jau smēlusies. Tie�i latvju tautas garaman�tas atklāj to harmonisko pasauli, to kosmisko pasaules izpratni, par kuru stāstīja �ie viedie cilvēki � Dzintra un Jānis. Piemēram, veļu mielo�anas tradīcijas atspoguļo sensenas zinā�anas par pa�saules smalkajām dimensijām, kurās mīt mūsu sen�i. Daudzas dainas tēlaini stāsta par dvēseļu inkarnāciju.

Jānis �eluha ar mīļumu stāsta par tiem zemes gariņiem, ar kuriem viņ�, braucot talkās uz Ķeguma Krusta kalnu, vienmēr sa�stopas. Tās ir astrālās būtnes.

Vasarās Dzintra �īgure un Jānis �eluha apceļo Latvijas sakrā�lās vietas, svētvietas, pilskalnus. �ie ceļojumi viņiem sniedz ne vien estētisku baudu, bet ir ari kā pasaules izziņas ceļ�. Ikvienā dabas nostūri viņi satiek to īstenos saimniekus � no ezera iznāk Ezera māte, koka zarā var ieraudzīt Me�a māti. Tās visas ir astrā�las būtnes, kas savulaik ir biju�i cilvēki uz Zemes, kuru dvēseles daudzo pārmieso�anos un uzkrātās gudrības rezultātā ir attīstīju��ās par ļoti augstām enerģijām ar svarīgiem sakrāliem pienākumiem.

Dzintra stāsta par svētvietām, kuras vēl joprojām ir apdzīvo�tas, kur mīt mūsu leģendārie tautas varoņi, kur di�ojas senās koka pilis, kur norās un pļavās ganās astrālie zirgi� Sevi�ķi krā�ņa esot Tērvete, kur līdzās seno baltu cil�u pilskalnu ļaudīm savos klos�teros miermīlīgi dzīvo arī krustne�u ticības brāļi. Protams, �īs vī�zijas redzamas astrāli.

Dzintra un Jānis uzskata, ka mūsdienu baznīcai būtu jābūt zinātnes centram, mācītājam būtu jāpārzina visas kosmiskās likum�sakarības, lai viņ� vispār būtu tiesīgs pulcināt un vest sev līdzi cil�vēkus. Jānis �eluha: "Mācītājam jābūt kā zinātniekam, astrālam cilvēkam, kas pārējos mācītu, kā dzīvot un kas mēs patiesībā esam.

Cilvēkam jāizskaidro, kas ir dvēsele un dvēseles attīstības spirāle. Bet viņi skalda iegaumētus vārdus, kas neaizķer sirdi. Jaunie mācī�tāji, jaunā paaudze, tomēr ir citāda. Viņi kaut ko skata no apkārtējās pasaules, ir ar pla�āku redzesloku, vairāk lasīju�i, aptver vairāk un pla�āk stāsta."

Jāni un Dzintru ar pilnām tiesībām var nosaukt par Dieva ziņne�iem. Visa viņu ikdiena pakārtota tam, lai varētu uzticīgi kalpot Augstākajiem Spēkiem. Jānis �eluha: "�ajā darbā mēs strā�dājam divatā ar sievu Dzintru. Viņa ir astrāls cilvēks, spēj saskatīt smalko astrālo plānu un ļoti labi uztver vibrācijas. Mūsu apziņa vērās vaļā pamazām. Sākumā pie Dzintras nāca viņas mamma no aizsaules un daudz ko mācīja. Aug�ās atjaunoja un spēcināja Dzin�tras astrālo dubultnieku. Tagad atjauno arī visus manus plānus � astrālo, mentālo, kauzālo. Tiek savesti kārtībā visi astrālie sprie�gumi, �akras. Ķermenī jābūt noteiktam spriegumam, lai varētu iz�turēt palielināto psihisko un garīgo slodzi. Viss notiek pamazām. Tad pavērsies tre�ā acs, varēs redzēt, dzirdēt, saost, just, ceļot. Tad būs daudz darba. Būs lielākas spējas � bū�u gudrs, varē�u filo�zofēt, mācīt, apskaidrot. Visi tie ir dvēseles ceļi."

�ie cilvēki gatavojas lielam, nozīmīgam darbam, bet patiesībā mūsu visu labā ir izdarīts jau tik daudz!

Man gribētos publicēt kādu Dzintras �īgures dzejoli. Jo �ī ap�garotā sieviete savu pasauli redz ļoti tēlaini.

�odien saietā gavilē sirdis, �odien acis par draudzību pau�, Dvēseļu zvani �īs atbalsis atnes, Prieks, gaisma, kad tiekoties dvēselēs zied. Dieva svētība � tāda mīļa un balta, Dieva vakars, kurā sanākam mēs, Lai par dzīvi un pārdro�iem sapņiem Stāstītu dievu un zvaig�ņu svētītā vakarā.

Katram cilvēkam ir sava lūg�ana, ver�oties pie Dieva. Luk, ar kādu lūg�anu katru dienu uzsāk Jānis �eluha:

Visuaugstākie spēki, Visuaugstākie prāti, Visuzino�ie saprāti

Esiet spēkā un gudrībā stipri,

Esiet dvēselē sirdsskaidri,

Stāviet pār pasauli nomodā,

Svētīti topiet Visutnā lielajā,

Zemē mazajā.

Āmen.

Es nāku no Gulbenes. Piedzimu pirmdienā, Jāņu vakarā, pilnmē�nesī. Esmu dzirdējusi, ka pirmdienā dzimu�ie bērni parasti ir laimīgi. Viņi iet garā un dvēselē pa attīstības ceļu. Viņi nav stumdāmi, bet pa�i iet. Ar intelektu. Gars velk uz priek�u. Es to izjūtu visu dzīvi.

Man no bērnības ir izteikta fantāzija. Labi, ka man bija gudra mamma, kas at�ķīra melus no fantāzijas. Kaimiņi teica mammai: "Tavs Dzintruks vilku no me�a izmelos!" Mamma atteica: "Nē, viņa to redz un jūt, tāpēc viņa to tā ari pasniedz. Tie nav meli, tas ir bērna augstākais lidojums, tālākais redzējums."

Vienreiz atradu savas mammas jaunības dienu klades. Es ierau�dzīju, ka mana mamma ir dzejojusi! Tāpat kā es. Dziednieka dvēsele ir saiknē ar lielo kosmisko pasauli, ar Augstākā Saprāta pasauli. Mūsu sen�i dzejā runāja caur tautasdziesmu.

Zilākalna Martu iepazinu bērnībā, kad slimoju ar ekzēmu, kas radās no Gulbenes purva tvana gāzes. Man spilgti palicis atmiņā Zilākalna Martas tantes lakatiņ�. Gai�s lakatiņ�. Viņas abas ar mammu sarakstījās un apmainījās "vārdiem". Zilākalna Marta vien�mēr bija laipna un mīļa: "Marij, tu man atvedi savu cielaviņu!"

Mana mamma: "Paskaties, kā tas bērns noplēsies viss ar to ekzēmu, kas man ar to bērniņu ir?" Zilākalna Marta: "Dod viņai visus za�ļumus un zālītes pēc kārtas, sākot ar nātri, virzu un beidzot ar visu pārējo. Ne�ēlo zāli, tā ir dabūjama! Tikai baro! Vairāk tu viņai nekādi nevari palīdzēt, jo jums abām ir vienādas strāvas. Tu vari visiem saviem bērniem palīdzēt, tikai ne �itam! Ģenētiski jums abām ir tik stipra saite, ka tu nevarēsi aiziet no �īs dzīvītes projām, ja nebūsi atdevusi viņai savu mantojumu."

Zilākalna Marta man daudz ko stāstīja par visu manu nākamo dzīvi, viņa man noglāstīja galvu un teica: "Ak tu mana dvēselīte, bērniņ mīļo, pēc piecdesmit gadiem tu būsi tāda pati kā es, varbūt pat vēl gudrāka. Tikai tev jāaug un jāattīstās. Līdz piecdesmit ga�diem tu būsi spītīga. Tu neiesi to ceļu, kas tev jāiet, tu vienkār�i nebūsi to atradusi. �ī iekārta arī neļaus tev tavu ceļu iet."

Zilākalna Marta saņēma manas rokas: "Oi, kādas �itam bērnam ir rokas! Var ieiet tā bērna biolaukā un iznākt tīrs. Tikai nedrīkst to biolauku sagraut. Viņai ir labs biolauks." Jau toreiz Zilākalna Marta zināja, kas ir biolauks. Viņa bija ļoti gudra sieviete. Viņa turēja tavu roku, un tu caur viņas roku sajuti, kā viņa ar tevi strādā. Viņa pie sevis purpināja un nevarēja īsti saprast, ko viņa stāsta. Desmit gadu vecam bērnam ierakstās kaut kas atmiņā.

Mana māmuļa ar Zilākalna Martu bija draudzenes un prata viena otru atbalstīt grūtos brī�os. Divus mēne�us pirms savas nā�ves mana mamma aizbrauca uz Zilākalna Martas kapu Iecavā. No�stājās pie priedes un �ūpojās. Es prasu: "Tev slikti?" Mamma saka: "Nē, mani Martina �ūpo, viņas priede �ūpojas, viņa ar mani �ūpo�jas un runā. Martinas gars ir atnācis."

Es saņēmu mammas roku cie�āk un jutu, ka arī caur mani iziet liela enerģija, labestīgs spriegums. Ieplūst dvēselē siltums, kas viņu apņem, un gribas it kā raudāt, cik viegli, gribas pateikt kādam, ka tu esi mīļ�, labs, gribas kādam pieglausties. Tevī ieplūst mīlestības gaisma, kuru retais var izprast.

Divus mēne�us pirms mir�anas mana mamma teica man �ādus vārdus: "Tu neaizmirsti, ko tev teica Zilākalna Marta! Man nav pa�licis ilgi laika. Kad es nomir�u, neaizmirsti paņemt visus manus vārdiņus � zobu, vīveļu, asins apturo�os vārdus, visus pārējos. Tie atrodas vecajā kladītē."

Pirms mir�anas pēdējās divas diennaktis mana mamma bija bezsamaņā. Kādā brīdī jutu, ka viņas ļenganās rokas kļuva stingrā�kas un siltākas. Sakaltu�ās lūpiņas it kā noraustījās, actiņas sāka spīdēt un parādījās dzīvības gaisma. Es pieliecu galvu un viņa no��ukstēja: "Dzintruk, pieņem!" Tas bija viss, ko viņa pateica. No mammas izgāja liels sarkans kūlis, aizgāja līdz Jēzus bildei pie pretējās sienas, bilde it kā sāka liesmot un, no Jēzus bildes atnācis uz mani, �is kūlis iesitās man krūtīs. Man kļuva ļoti karsti, es no�drebēju. Mammiņa bija aizgājusi. Kad glabājām mammu, no de�besīm lija skaists balts janvāra lietus� Tas bija mirklis, viena divas minūtes. Visi paskatījās izbrīnīju�ies viens uz otru un nevarēja sa�prast, kas notiek. Tas ta�u nav sniegs, bet lietus!

Māte bija nodevusi savas zinā�anas man caur Jēzu Kristu, caur viņa staru. Savu mantojumu sāku apjaust tā, ka mamma ar�vien bie�āk sāka parādīties sapņos. Es sāku vairāk rakstīt, dzejot. Sāku piekopt masā�as. Pirmais pacients bija mans vīrs Jānis. Mā�cīdamās, ko mamma man sapņos stāstīja, es sapratu, ka, lai arī tas notiek astrālajā pasaulē, viss ir ļoti reāls. Vienā naktī mamma teica: "Ej pie ārsta un saved kārtībā veselību, nebaidies no operācijas, tu atgriezīsies mājās vesela un stipra."

Tālāk jau es pati cīnījos par savu veselību un eksistenci. Sa�pratu, ka es nedrīkstu apstāties un man jāiet uz priek�u. Katru pa�vasari es ēdu zālītes, kā mamma mani bērnībā baroja. Gāju me�ā un dziedāju, un bļāvu no visas sirds, lai iztīrās plau�as un atjau�nojas spēki. Tad es jutu lielu vēlē�anos kaut kur pielikt rokas, kā�dam palīdzēt, atdot kaut ko no sevis. Pie manis sāka nākt vājinieki. Atceros, ka viena meitenīte atnāca ar spēcīgu artrītu. Es viņu sildīju, glāstīju kājiņas, rociņas, krūtiņas. Tā mēs abas piecpa�dsmit rei�u strādājām. Tad viņa aizbrauca pie ārsta uz kārtējo pār�baudi. Kad viņas ar mammu atbrauca, meitenīte apņēma mani ap kaklu un raudāja no laimes. Ārsts bija teicis � kur tad jūsu artrīts palika? Es domāju, ka tas viss spēcīgi saistās ar to, ka mēs visi ticējām.

Daudzi runā par Jēzu Kristu. Bet es saku, ka Kristus ir tepat starp mums, uz Zemes. Dzīvs, viņa gars. Jo gars parasti nekad ne�mirst. Es nesaku, ka viņa miesas ir te, bet viņa gars.

Kādu no saviem dzejoļiem veltīju lieliskajai dziedniecei Ele�jas Veronikai:

Dārzā izplauka īriss balts,

Atskrēja vēj� no dienvidiem,

Noglauda ziedu un aizskrēja,

Aiznesdams ziņu par Elejas pusi.

Vēj� vēstīja visiem, ko satika ceļā,

Par dievi�ķo ziedu un krā�ņumu tā.

Saule darīja brīnumu savu

Un veidoja tiltu, lai aiznestu ļaudis tai pusē.

Dievs smaidīja klusi un glāstīja ziediņu balto,

Dodot tam svētību savu, kas izplaucis krā�ņumā,

Dzīvojot, strādājot un mīlot savu latvie�u tautu.

Ir divu veidu cilvēki. Pirmie uzklausa tikai to, kas interesē vi�ņus personīgi. Otrie uzklausa arī to, kas būtu saistībā ar visu tautu, Zemi, kāda būs mūsu Latvija nākotnē, kas viņai draud, kas ne�draud. �o otro cilvēku ir maz.

Avīzes raksta satrauco�as ziņas par plūdiem un iespējamām nelaimēm Latvijā. Bet nevajag to piesaukt, jo vārdam ir liels spēks, arī domai. Es �os plūdus, �is zemestrīces neredzu, neizjūtu. Ir sācies ceļ� uz Zelta laikmetu, ja būs plūdi, tie būs mazi. Ta�u plūdi būtībā jau ir biju�i. Bet mūsu gudrā tauta visu ir pārvarējusi. Mums ir brīni�ķīgākā tauta, kāda vien var būt. Gudra, strādīga, �akla, tīrīga, kārtīga, intelektuāli bagāta. Kur vēl tādas tautasdziesmas kā mūsu tautai? Pat Ginesa rekordu grāmatā tas ir ierakstīts. Vai nav lielāka lepnuma tautai kā mūsu brīni�ķīgā prezidente? Vai tā nav mī�lestības dāvana no Dieva? Bet kāpēc es to visu saku saistībā ar svēto Krusta kalnu? Tāpēc, ka tikai tāda tauta varēja �ādu kalnu izveidot.

Mans ceļ� uz Krusta kalnu sākās ar manām cie�anām. Es se��padsmit gadus nostrādāju Ogres maizes kombinātā par brigadieri. Tajā laikā kombinātā bija atvērtie miltu sijātāji. Es sevī biju sasū- kusi daudz miltu un putekļu. Sākās plau�u fibrioze, astma. Izgāju cauri na�iem � operācijai, ne vienai vien, bet vairākām.

Pēc kādas operācijas nonācu tādā stāvoklī, ka pēc narkozes nevarēju pamosties. Biju nonākusi komā. Tas, ko es iek�ēji piedzī�voju �ajā komas stāvoklī, izmainīja visu manu turpmāko dzīvi.

� Redzēju, ka atrodos lielā gaismas lokā. Man apkārt bija pļava. Priek�ā bija liela gaismas strēle. Tas bija tunelis. Es gāju pa tuneli, apgaismotu lielu, garu tuneli. Tas nebija tum�s, bet gaismas pilns.

Es izgāju ārā no tuneļa, gribēju pārkāpt pāri mazam grāvītim. �is grāvītis liesmoja. Otrā pusē aiz grāvī�a stāvēja sieviete, gai�a, mirdzo�a sieviete. Viņas seju es nevarēju saskatīt. Viņa visa sta�roja. Rokas viņa turēja atstumjot � nē, nē, nē! Viņa lika man apstā�ties. Viņa teica: "Tev vēl nav laiks iet tālāk. Apstājies. Nekāp pāri." Tas bija mazais, liesmojo�ais grāvītis, kuram es nedrīkstēju iet pāri.

Viņa sāka stāstīt: "Kad tu aiziesi atpakaļ, dzīvosi un strādāsi citiem. Tu uzkāpsi kalnā, kuru būs izveidojusi gai�a, mīļa mei�tene. �ajā kalnā jau būs uznesti trīs krusti. Tu pie 6x3 metrus lielā krusta ieraudzīsi mani. Tad tu sapratīsi, ka tas ir tas pats kalns, kurā es tev lieku kāpt. Tu palīdzēsi strādāt un veidot �o kalnu. Nes Lat�vijai un Latvijas tautai viņu kā apgaismību, kā izskaidrojumu par to, ka �eit ir biju�as senlatvie�u svētvietas."

Toreiz, kad man lika iet atpakaļ, man teica, ka �ajā kalnā bijusi svētbirze, tur bijis elku trauks, altāris. �ī sieviete man teica, ka viss pakalns, visi apkārtējie Ķeguma pakalni ir ļoti spēcīgi saistīti ar mūsu leģendāro Latvijas pagātni. Es sapratu, ka �eit ir dzīvoju�as arī di�as, skaistas, latvie�iem tuvas ciltis.

Tajā mirkli, kad es �ajā viedajā sapnī klausījos, ko stāsta �ī sie�viete, kuras seju es neredzēju, bet kuru sajutu kā apgaismības mirkli, es aptvēru, ka manā priek�ā ir kaut kas liels un di�ens. �is lielais, di�enais, varenais ieplūst manī, un es sāku runāt. Es viņai izstāstīju visu savu dzīvi. Viņa teica: "Pagriezies un ej, neskaties atpakaļ, tu mani satiksi un ieraudzīsi kalnā, tad es tev do�u norādī�jumus." Tas bija grūdiens, un es atmodos. Dzirdēju, ka medmāsas sauca dakterītei: "Viņa pamodās, viņa pamodās!" Visa mana turp�mākā dzīve tagad tik tie�ām rit kā no jauna pēc �īs pamo�anās.

Mēs ar vīru aizbraucām uz Krusta kalnu. Gājām kalnā, un man tāds starojums nāk no kalna pretī, gaismas kūlis � balts mir�dzo�s. Aiz lielā krusta ieraudzīju skaistu, baltu, apmirdzētu tēlu. Tad atcerējos, ko viedajā sapni biju dzirdējusi. Krusta kalnā re�dzēju to pa�u mirdzo�o tēlu. Seju es neredzēju, tikai jutu, ka viņa smaida, jo nāca siltums. Tad es noslīgu uz ceļiem un teicu: "Pal�dies, svētā Dievmāte, jaunava Marija."

Tad nāca skaņas, kuras es sapratu, lai gan tā nebija cilvēka runa, ta�u runāja ar mani. Tā bija telepātiska valoda caur enerģi�jām. Man sacīja: "Tu atnāci, atradi. Es tev teicu, ka tu uzkāpsi. �is ir tas kalns, par kuru es tev stāstīju. Paskaties apkārt, cik daudz akmeņu, cik te ir daudz skaistu ieleju un kalnu, mūsu skaistās sen�u svētvietas. Tur, pie me�a ir sen�u kapsēta, akmeņi ir cilvēka gara lieluma zīmes."

Vēlāk es iztulkoju, kas ir gara lieluma zīmes � akmeņus lika uz kapu kopiņām, lai zvēri neizkārpītu miru�o. Cik liels bija cil�vēka gars, tik liels bija akmens. Tad sekoja norādījums � svēta�jam no svētajiem, cilts varenajam vīram. Un es atradu to akmeni, jo redzēju staru, kas norādīja uz lielo akmeni. Pārējā apgaismība pakāpeniski nāca man pa�ai. Jo ilgāk es staigāju pa kalnu, jo vai�rāk saredzēju akmeņu starojumu, enerģijas, gaismas. Sāku izprast, ko katrs akmens stāsta, kā viņ� runā ar cilvēku, kosmosu un Ze�mes magnētisko spēku. Pareizi ļaudis saka: "Akmens ir dzīvs." k'jUram alfmpnim ir sava dvēselīte, tāpat kā cilvēkam.

Es arvien bie�āk un bie�āk gāju uz �o kalnu un sajutu sevī lielas, dedzino�as viļņveidīgas strāvas pulsējumu. Tad es izjutu vēlē�anos kaut kur pielikt rokas, kādam palīdzēt, lai es atdotu no sevis kaut ko.

Krusta kalnā ir, piemēram, akmens � zintnieks. Es saslēdzos meditācijā un izzināju viņa vārdu � Je�ka, zintnieks Je�ka. Kad es aizeju uz Kalnu un aizveru acis, un redzu viņus dzīvē, tad visa pagātne slīd gar manām acīm. Es redzu, kā cilvēki kust Kalnā. Visbie�āk es redzu vietu ap vārtiem. �ie vārti man pastāsta daudz ko. Pieverot acis, es redzu, kā Kalns dzīvo. Kad es naktī meditēju, redzu arī sejas.

Es nevienam neuzspie�u pieņemt to, ko es stāstu, ta�u es pa�tie�ām redzu. Bet, lai netiktu teikts, ka viena tante grib mums kaut ko iestāstīt, katram pa�am jāvēro.

Visapkārt Ķegumam, kur tie pakalni, biju�as svētvietas, svēt- birzis un sen�u nometņu vietas. Viņi �eit dzīvoju�i pirms pieciem tūksto�iem gadu. Svētkalns man asociējas ar trim �etriem tūksto��iem gadu pirms �ļūdoņa. Krusta kalnā biju�as birzis, ozolu birzis gadsimtiem ilgi. Tur bijusi kapela un trauki, kur likt ziedojumu Zemes dievam, Jūras dievam un citiem dieviem. Agrāk latvie�iem bija dievturība, daudzdievība. Mēs pielūdzām visus, kurus mēs �odien sauktu par gariņiem. Me�a, upes gariņi. Me�a tēvs, Me�a māte, Laima. Kā viņi prata, tā pielūdza. Viņi pielūdza to, ko viņu sirsniņas izteica, kā viņu dvēselītes runāja. Viņiem bija teikas, kas gāja no mutes mutē, tautasdziesmas. Cilvēks pie apskaidrības gāja caur dabu. Jo ar ko daba saistīta? Daba saistīta ar Dieva augstāko spēku, ar dievi�ķajām augstākajām enerģijām. �odien cilvēki saka, ka koki nav dzīvi, viņi rūgti maldās. Koki ir dzīvi, puķes ir dzī�vas, zāle ir dzīva, zeme ir dzīva, akmeņi ir dzīvi. Ja cilvēka dvēsele nav gājusi caur dabu, viņ� nezina, kas ir harmonija. Harmonija sākas no Zemes, Dabas un Kosmosa, un pa�a cilvēka domā�anas. Senlatvie�iem bija ļoti tīras domas. Jo vini uztvēra visu tīri na tie�o. Viņi pa tie�o uztvēra dabu, zemi, auglību, ra�ību, mīlestību, draudzību. Viņi zināja, ka draugs draugu nenodod. Senlatvie�i iemācījās to caur dabas grūtībām. Caur grūtībām norūdās.

Krusta kalnā visas akmeņu vietas ir senie kapu lauki. Tie ir jāsaglabā. Kvarca smiltis ir enerģētiski uzlādētas, tās ir saistītas ar mūsu garu valstību. Dvēseļu pulcē�anās laikā �eit sanāk senās dvēseles. Visas dvēseles grib, lai viņu kapavietas būtu apkoptas.

Katrs cilvēks ir dzimis savā zvaigznājā. Uz akmeņiem parā�dās �īs astrālās zīmes caur akmens kristāla sirdi. Visi cilvēki to diem�ēl nevar redzēt. �eit ir bijusi senā latvju svētvieta. Krusta kalns ir ļoti saistīts ar Pokaiņu svētvietu. Gan agrāk, gan tagad. Svētvietas, kopā saistoties, veido vienotu sistēmu.

Jau kop� bērnības es rakstu dzejoļus. �o dzejoli esmu veltījusi svētajam Krusta kalnam.

�is kalns ir Ķegumam kā Dieva dota rota

Ar pakalniem un ielejām, kas viņu pa�u klusi rotā.

Tas Svētais Krusta kalns,

Tik viņ� un neviens cits

Spēj dot no sevis tādu gaismu,

Ka �ajā gaismā tīrāks topi pats.

Viņ� kluci sarunājas, kad atnāc novakarā klusā.

Bet saules spozmē zvīļā viņ� staro dievi�ķīgā mīlā.

Krusta kalns Ķegumā ir īpa�a vieta Latvijas zemes sirdī. Jo uz svētītas zemes cilvēks kā apliecinājumu Dievam blakus senajai latvju svētvietai ir izveidojis it kā jaunu svētvietu, ko veidot pa�mudinājusi viņa ticība un mīlestība. Tā ir kā velte Dievam, kā pierādījums, ka reizēm cilvēks var būt ne vien lūdzējs, bet arī Dieva sabiedrotais. �ī ticība laika gaitā ir pāraugusi visaptvero�ā mīlestības avotā, par ko liecina neskaitāmie krusti. Tie nav aizgā�jēju krusti, kas redzami blakus kapsētā. Tie ir mū�īgās atdzim�a�nas, dzīves vitalitāti apliecino�ie krusti.

Katrs krusts ir nests ar kādu slepenu iek�ēju apņem�anos, par ko zina konkrētais cilvēks un Dievs. Mēs zinām neskaitāmus pie�rādījumus, ka �ie Dievam izteiktie noslēpumi un vēlē�anās ir piepildīju�ies. Tā virs Krusta kalna krājas laba, svētīga aura, kas arvien papildinās no lau�u pateicības jūtām.

Visa mana dzīve un garīgā darbība ir Dieva rokās. Tā ir kā skaista pasaka � pilna brīnumiem un dievi�ķām likumsakarī�bām. Es varu arī pati darīt pēc sava prāta un vēlmēm, tikai esmu pārliecinājusies, ka tam nav nekādu augļu. Sadarbībā ar Radī�tāju nepiecie�ams tikai viens � mana ticība un paļau�anās uz Dievu.

Bie�i vien ir tā, ka Dievs dod ziņu ar kāda starpnieka pa�līdzību, caur cilvēku, kur� aicina darīt konkrēto darbu. Es jūtu �o īpa�o, zīmīgo brīdi, kad mani kāds uzaicina uz �o Krusta kalna me�u.

Krusta kalna veido�anas vēsturē visgrūtākais bija pārliecināt un aizraut citus cilvēkus, jo uz papīra ta�u �is grandiozais pasā�kums nebija rakstīts. Kāds iebilda, ka es visu esot izfantazējusi. Bet es ta�u neko nebiju izdomājusi! To ta�u nevar izdomāt!

Krusta kalna ieceres sākums ir tas, ka es Rembatē uzcēlu ka�pelu. Es vienmēr esmu lūgusi Dievu, lai es citiem kaut ko varētu palīdzēt, ne tikai sev. Es ļoti cerēju, ka mana dzīve mainīsies un es tik�u uz ārzemēm pelnīt naudu un palīdzēt bērniem. �eit, Latvijā, materiāli bija grūti, ļoti grūti. Tad man pasakainā kārtā laimējās televīzijas raidījuma izsludinātajā konkursā laimēt biļeti uz Am�sterdamu.

Man vajadzēja tikt uz Vāciju darbos, kur strādāja brālēns. Es pati ticēju un devu ticību arī citiem, ka turp nokļū�u. Atradās cilvēks, kas noformēja man vīzu. Es viņam dāvināju vienu biļeti, un viņ� mani aizveda tālāk uz Minsteri. Tā es sāku strādāt Minsterē.

Līdz tam es strādāju Ķeguma skolā par apkopēju. Cilvēki ne�ticēja, ka es aizbrauk�u darbos uz Vāciju. Viņiem �ķita, ka tā ir ilū�zija. Es teicu � ticiet, nevar tā būt, ka Dievs piemānīs. Visi zināja, cik ļoti es ticu. Biju pateicīga par to, ka Dievs man devis �ādu iespēju. Strādāju Vācijā.

Mājās uz Latviju atbraucu pēc �etriem mēne�iem. Biju apņē�musies �eit celt kapelu. Latvijā tādas vēl nekur nebija. Nevienam skaļi neteicu, ka cel�u kapelu. Vienkār�i atvedu ma�īnu, ieliku sludinājumu avīzē, ka vēlos cilvēku, kur� man mājās var celt diev- namiņu, un es par to dodu ma�īnu. Bija daudzi gribētāji, līdz atradās puisis, kuram bija nepiecie�ams Dieva vārds. Tagad �is cilvēks ir manas māsas vīrs.

Ziemassvētkos bija kapelas atklā�ana, mācītājs iesvētīja. Bija dievkalpojums. Tas bija 1995. gadā. Kaut ko tādu neviens nebija dzirdējis un redzējis. Citi teica � tu galīgi muļķīgi dari, labāk vei�kalu būtu uzcēlusi. Es teicu � vai tad mīlestību var nopirkt? Veikals man nekad nenesis tik daudz, cik var dot viena kapela. Cilvēki �pit nāks nip Dieva viņi gūs mīlestību, un es no tā eū�u vēl lielāku mīlestību.

Pamazām cilvēki saprata, ka �ī kapela ir visiem, ne tikai ka�toļiem. Tagad tā dienu un nakti ir vaļā, visi nāk un Dievu lūdz. Tur ir Dievmātes statuja. Es vedu �o statuju no Vācijas.

Bet ar to man bija par maz. Vajadzēja kaut ko vairāk. Es jutu, ka jāiet tālāk. Nepietiek ar kapelu vien. Sākās sadarbība ar mācī�tājiem. Sāku dāvināt krustus baznīcām. Visus krustus vedu no Vā�cijas. Man nebija problēmu ar muitu, jo brīnumainā kārtā neviena sakrālā bagā�a netika atklāta. Glu�i vienkār�i un reizē arī brīnu�maini, ka nekad neviens muitnieks neko neredzēja. Atvedu altāri Gulbenes baznīcai. Altāris liels, 1,7 metri, pa visu busiņu, ta�u to neatklāja. Lielu marmora gabalu pāri robe�ai nedrīkst vest, jāmaksā muita. Vēl arī krusts bija iek�ā, vienalga, neko nepamanīja. Visus �os gadus es braucu Dieva pavadībā, pa visu Latviju vadāju krus�tus. Krāju gan sev interesantus krustus, gan dalīju Latvijā.

Man māja bija pilna krustiem. Kopā bija septiņdesmit divi krusti, katrs citāds. Beigās tomēr kļuva grūti ar tādu krustu dau�dzumu. Tad es sapratu, ka tiem jāiet ārpus mājas. Izveidoju krustu izstādi, ar ko braukāju pa skolām, biju arī Lā�plē�a muzejā. �ie krusti ir veci, visi pirkti antikvariātā.

Kad tu turi rokā krustu, tas tev pastāsta, kas ar viņu ir bijis, kādi cilvēki ir biju�i, kādas lūg�anas skaitītas. Tu izej tam cauri. Ja ir bijis smagi, jūti, kāds smagums tajā krustā. Ja biju�i viegli cil�vēki un vieglas lūg�anas, viņ� tev palīdz. Bija arī krusti, kam tu nespēj virsū skatīties. Tie ir kā brīdinājumi. Tu domā kaut ko da�rīt, paskaties uz to krustu, viņ� tev saka � nedari tā! Es runājos ar viņiem. Līdzīgā kārtā esmu gādājusi arī Dievmātes statujas. Visā�das mīļas lietiņas. Visu, kas saistīts ar garīgo dzīvi.

Tad nāca kāds zīmīgs gadījums. Manam dziedā�anas skolotā�jam Beitikam nositās dēls. Zināju, ka viņ� dēlu ļoti mīlēja, viņ� mums klasē par to stāstīja. Bet es to dēlu nekad nebiju redzējusi. Pēk�ņi man Darādās sannī skolotāia BpiHka dēls nn rāda hir, kur viņ� nosities, miru�ie lūdz krustu. Viņ� parāda Ciemupi, pa�rāda Ķegumu, parāda Ķeguma skolu, kas uzcelta uz cilvēku kau�liem, parāda Lā�plē�a muzeju un Dzelmes mājas Jumpravā. �īs vietas viņ� parāda un saka � miru�ie lūdz krustu. �īs vietas ir izpostītas un miru�ajiem nav krusta.

Es izbraukāju visas vietas, nekur citur kā Ķegumā krustu ne�var uzlikt. Man pateica arī to, ka krustam jābūt 6x3 metri un no priedes koka. Tas nebija mazais krustiņ�. Braucu uz policiju, kur ceļa malā varētu likt krustu. Tie neatļauj. Ķegumam lūdzu, rak�stīju iesniegumus � viens atteikums, otrs atteikums. HES lūdzu, kam pieder zeme, arī neļauj. Tā pusotru gadu. Nē un nē, nē un nē. Nāk maijs, krusts man mājās jau gatavs. Gribu braukt uz Vāciju, bet viss notiek tā, ka nevaru aizbraukt. Viss it kā pret. Visur aiz�ķer�anās. Nekur nevaru dabūt vīzas. Es saprotu, ka nevaru tā tā�lāk dzīvot ar �o krustu.

Viss tika noorganizēts �etrdesmit dienās. Tika saaicināti cilvēki. Ļoti grūti bija pārliecināt mācītājus � tu kaut ko esi nosapņojusi un tagad gribi realizēt. Mācītāji domāja, ka tas ir kapu krusts, tā viņi �o krustu sauca. Domāju � lai viņi tā runā, bet es zinu patiesību.

Sākumā mēs uzstādījām krustu virzienā pret kapiem, bet nā�kamajā dienā mēs atbraucām ar dziednieku Vilni Gri�kjānu un no�stādījām to tā, kā tas ir tagad, jo man sapņos citādi rādīja, nevis tā, kā mācītājs lika. Pēc gada atbrauca mācītājs un brīnījās, ka krusts stāv citā virzienā.

Nesām uz pleciem. Tas krusts bija tik mīļ�. To nevar izstāstīt, kāds bija �is pirmais krusts! Arī otrais krusts un pārējie ir biju�i mīļi, bet pirmais bija kaut kas pārāks par visiem. It kā pa�u Dievu tu nestu uz savām rokām! Visi gribēja piedalīties, izcēlās pat strīds, kur� nesīs. To se�u kilometru no Rembates uz Ķegumu bija par maz.

Notika arī kāds brīnums: kad ienācām Ķegumā, krusts kļuva smags Kegums to it kā vēl nepieņēma laikam tāpēc ka Kegumā pārsvarā ir luterāņi. Kad nonācām Uzvaras ielā, krusts atkal kļuva viegls. Tuvojoties kapiem, tas kļuva viegls kā spalva.

Uz Krusta kalnu nāk cilvēku masas� Tā ir tā vieta, kur cil�vēks nāk ar Dievu runāties. Cilvēki nāk no visām pusēm, Krusta kalnā var nokļūt pa vairākiem celiņiem. Katrs atnāk savu ceļu un savā laikā, katram ir jānobriest.

Daudzi mani nesaprot. Es visas ģimenes lietas uztveru citādi. Bet, ja tu esi garīgi iemīlējies � to nevar nopirkt ne par ko. Es esmu guvusi garīgo mīlestību. Es ļoti pateicos par to Dievam. Es esmu aicināta daudzus cilvēkus celt garīgi. Cilvēki, pie kuriem es strādāju, man ļoti palīdzēja gan kapelas, gan Krusta kalna celtnie�cībā. Viņi dzīvoja man līdzi. Bet ir arī tādi, kuri nāca līdzi, sekoja, bet tagad nogāju�i no �ī ceļa. Viņi vēl ir par vājiem. Bet kāds prieks ir par cilvēkiem, kuri ir nostāju�ies uz �ī ceļa!

Mana saimniece, pie kuras Vācijā es strādāju, nesen bija atbrau�kusi uz Latviju. Viņa izjuta to mīlestību, kas ir Latvijā un latvie��os. Viņa saka, ka nemū�am to neaizmirsīs � kā mēs smejamies, kā priecājamies. Nabagi, bet laimīgi. Garā bagāti.

Mani bērni ir patstāvīgi. Man ir trīs meitas. Citi saka � kas tu par mammu, Vācijā strādā, bet bērni vieni pa�i. Tajā laikā, kad esmu Vācijā, es katru dienu lūdzu par bērniem. Bet �eit, mājās, viņi mani tikpat neredz. Arī bērni to apliecina � neesot nekādas starpības, tu mājā tikai pārguli. To, kas garīgi man viņām jādod, es dodu no tāluma. Vakarā gulēt ejot es viņas noglāstu, nobu�oju garā. �eit man pietrūkst laika. Jā, tā bu�a ir, bet ne tāda, kā no at�tāluma. Es vienmēr lūdzu, lai visi svētie viņas sargā. Es runāju ar svētajiem un jūtu, ka viņi ir bērniem klāt. Ja viņas krīt, es nevaru pasniegt roku. Bet ir kāds, kas viņām pasniedz roku, kas pasargā. Vācijā es domās visu laiku esmu kopā ar viņām. Mājās man nav laika to darīt. Kura mīlestība ir lielāka � no attāluma vai tu�vumā? Es jutu, ka no attāluma varu vairāk dot.

Lūdzu Dievu lai mani sūta cilvēkos Tie�ām paveras kādas durvis � ej tur! Paveras vēl vienas, kāds tevi pasauc � tagad ej tur!

Krusta kalna pakājē bija izveidojusies liela atkritumu izgāz�tuve. Ar rokām, ar spaiņiem, ar lāpstām attīrījām �o vietu tādu, kāda tā ir tagad. Sameklēju kokus, bija vajadzīga tikai priede. Kāda Lielvārdes firma ziedoja prie�u baļķus. Gan koks, gan ak�mens tika saziedots. Daudzi cilvēki atnesa savus visskaistākos akmeņus. Lūdzu, lai Dzintras �īgures vīrs Jānis izveido �eit altāri. Tagad �eit ir Dievmātes pielūg�anas vieta.

Krusta kalnā būs brīvās dabas baznīca. Krusta kalns ir mū��īgs, tas nebeigsies nekad. Tas ir mū�a darbs.

Inta rāda svētakmeņus uz me�a takas � Sieviete stāvoklī. Akmens pēda. Zibens sa�ķeltais. Lielā gulta.

Ķeguma tautas nama vadītāja Marija Lodziņa apņēmusies Krusta kalnā izveidot akmens taciņu. Cilvēki saved skaistus ak�mentiņus no malu malām, no visas Latvijas. Lielais pirmais krusts laika gaitā ir nomelnējis, kaut gan sākotnēji bija taisīts no nekrā�sotas priedes. Es saku � viņ� visus cilvēku grēkus uzņēmis sevī un kļuvis melns.

Ļoti priecājos, ka arī Jelgava ir uzstādījusi savu krustu. Skaistu, ar labības kūlīti un zaļu rudzu asnu vainagu. Jelgavā mikroklimats ir ļoti smags, jo psihiatriskā slimnīca "noēd" daudz pozitīvās enerģijas. Tur bija vajadzīgs kaut kāds gai�ums. Man ir liels prieks tie�i par Jelgavas krustu. Kad es viesojos psihiatriskajā slimnīcā, sajutu tur lielu melno enerģiju. Tur ir smaga gaisotne. Jelgavas iedzīvotāji varbūt neredz to, ka no viņiem ņem �o gai�o enerģiju.

Pirmajā Krusta kalna pastāvē�anas gadā krustos bija salikti daudzi ro�ukronī�i. Vienā reizē mēs ieraugām visus kronī�us iz�plūkātus un izmētātus. Vēl ilgu laiku pa gabaliņam no krustiņiem vienmēr atradās pa visu kalnu. Tie nekur nav pazudu�i. Tie visi ir �eit, tikai saraustīti. Domāju, ka to darīja tie cilvēki, kuri saka, ka mēs �eit vienkār�i ākstāmies. Mēs ne uz vienu neesam apvainoti, jo cilvēks būtībā pats sev to dara.

Arī mācītājs Naglis bija noba�ījies par uzlikto krustu, jo tam bija liela antikvāra vērtība. Latvijā tādu nav daudz. Mācītājs baidījās, ka �o krustu kāds var nozagt. Es saku, ka tas cilvēks, kur� kāps pēc �ā krusta, vesels uz māju neaizies; viņ� apzags sevi un sabojās savu veselību.

Man palīdz ļoti daudzi bērni, no visām ģimenēm.

Krusta kalna veido�anas sākums bija ļoti interesants, to es nekad neaizmirsī�u. Arī akmens Krusta kalna virsotnē nebija tik augsts. Kad mēs likām pirmo krustu, tas bija tikai mazliet virspu- sītē. Pirmā, ko mēs uz tā ieraudzījām, bija krusta zīme. Arī buk�letā �is akmens ir nofotografēts.

Kādreiz Veronika Lāce, izdevniecības Sol Vitu direktore, bija at�braukusi uz Krusta kalnu. Toreiz �eit viss vēl bija aizaudzis. Bija sau�laina diena, bet drīz vien debesis aizvērās. Veronika saka � cik �ēl, ka nespīd saule! Pēk�ņi debesīs paveras zilas debess acs. Veronika paveras debesīs un saka � tie�ām, priek� mums uzspīd saule! Tanī brīdi viņa saka � kas tas par akmeni? Es sāku stāstīt par akmeni. Sāka spīdēt saule, un Veronika fotografē akmeni. To ēnu no blakus krusta neredzējām. Tikai tad, kad Veronika Lāce atveda bildes, ierau�dzījām ēnu. Tā tapa bilde, kas atspoguļota uz Krusta kalna bukleta.

Krusta kalns kopā ar blakus kapiem ir kā atvērta grāmata, ku�ras labajā pusē, Krusta kalnā, ir dzīvo pasaule, bet kreisajā pusē, kapos, ir miru�o valstība, taciņa starp abām pusēm ir kā robe�a.

Ar piekto krustu es lūdzu cilvēkiem iet klusībā. Tas bija par godu arī represētajiem. Cilvēki gāja un klusēja, domās lūdza Dievu, skaitīja lūg�anas. Klusums bija arī par godu mācītājam Mārtiņam, kur� nesen bija nomiris.

Man nav tā, ka es ilgi uz priek�u veidoju kādus plānus. No rīta celies, esi piepildīts, palūdz Dievu un viņ� tevi vada. Viss, kas notiek, ir Dieva vadīts, no sevis neko nerunā un no sevis neko nedomā. Cilvēki, piemēram, prasa � kā būs tur? Es saku � ejam, ko man teiks, to es jums arī teik�u, kur būs jāstājas, tur stāsim, kur būs jārunā, tur runāsim. Krusta kalns ved pie Dieva ikvienu.

Ogres katoļu baznīcas mācītājs mani uzskata par savu preti�nieci, jo es vedu cilvēkus brīvā dabā pie brīvā Dieva, nevis baznīcas �etrās sienās. Bet es nevienam neesmu teikusi, lai ļaudis neietu uz vispārpieņemto baznīcu. Mācītājs jūt, ka cilvēki tiecas uz Krusta kalnu. Mācītājam tas nepatīk. Un tāpēc es saku � es lūg�u Die�vam, nevis mācītājam. Jau trīs reizes mācītājs mani ir tirdījis un nosodījis savā kabinetā! Es viņam, protams, turos pretī, es tam vi�sam nepaļaujos. Bet mācītājs ir pieradis, ka visus var komandēt un vadīt. Tā arī atbildēju � jūs, mācītāj, dariet savus darbus baz�nīcā, es daru tā, kā man Dievs saka, kas ir pareizi. Bet, ja cilvēkam ir jāpalīdz, tad es eju un palīdzu, vai viņ� ir kristīts, vai nav. Mā�cītājs nebrauc arī pie mirēja pieņemt grēksūdzi, ja tas cilvēks savā mū�ā nav gājis baznīcā. Nācies pat samelot, ka cilvēks ir bijis dievticīgs, lai tikai mācītājs atnāktu pie mirsto�a cilvēka.

Lasīju avīzē "Zintnieks" atsauksmi par Krusta kalnu. Kāda sieviete no Cēsīm raksta, ka brīvais Jēzus ir Ķeguma Krusta kalnā, viņas redzējumā Jēzus ir brīvs, par ko arī es visus gadus runāju. Jēzus ir brīvs un dzīvs mums visapkārt. Es nekad neesmu teikusi, ka es piekalu krustā Jēzu. Es vienmēr esmu runājusi, ka Viņ� ir brīvs. Un tie�i �ī sieviete avīzē raksta, ka Krusta kalnā viņa esot saju�tusi brīvo, dzīvo Jēzu. Bet ir cilvēki, kuri to neatzīst, pat mūsu Liel�vārdes mācītājs it kā taisnojas � es nevaru citādi, man jābūt burta kalpam, es nedrīkstu citādi domāt un runāt, jo esmu devis zvērestu, ka runā�u tikai no Bībeles. Es �o mācītāju izvadāju pa Krusta kalnu, viņ� atzīst � te ir pavisam citādi nekā baznīcā. Krusta kalnā nav tikai katoļi, �eit satiekas visi, izdabā nu visiem! Krusta kalnā pat mu�sulmanis ir uztaisījis savu kupiciņu atbilsto�i savas ticības priek��rakstiem.

Tie�i tajā laikā, kad atvedu Jēzus Kristus figūru no Vācijas, Dievs man liek iet un rakt vaļā svētakmeņus pie Krusta kalna. Kad raku vaļā, man skanēja ausīs vārdi, ka es veru vaļā Jēzus Kristus sirdi. Citu domu nebija. Tu strādā, un kāds tev to visu pasaka priek�ā. Skaties un brīnies, un tā sirds forma veras vaļā. Un tās koku saknes, kas kā vēnas iet pāri svētakmeņiem. Kāds saka � tūksto�iem gadu tu esi piemēslojis, un tagad ir pienācis laiks attīrīt viņu. Tajā pa�ā dienā atbrauca kāds cilvēks, kur� ari izjūt Krusta kalnu, un pilnīgi piekrita, ka ir pienācis laiks, kad jāattīra Jēzus Kristus sirds. Tālāk me�ā ir svētakmeņu kopa � Dieva plauksta. Vēl dziļāk me�ā bija Jēzus Kristus asins akmens, milzīgs akmens.

Otrā dienā pēc Dieva plaukstas atrak�anas Dievs man rāda vīziju, ka jābrauc uz Krusta kalnu un jāver vaļā otrs akmens. Kad atvēru otru svētakmeni, parādījās zīme alfa un omega � sākums un gals. Pa vidu ir krusts.

Es atbraucu no Vācijas speciāli, lai tiktos ar prezidenti Aglonā. Tas bija mans mērķis. Es apķēros ap kaklu prezidentei, nobu�oju viņu, teicu, ka esmu Inta no Ķeguma Krusta kalna. Viņa jautā � Krusta kalns, kas tas tāds ir? Es viņai īsos vārdos izstāstīju, kas tas tāds ir, ka Jēzus mani uzrunāja, un es veidoju Latvijas vienīgo Krusta kalnu, tad es teicu � lai vadītu valsti, vajag ļoti daudz spēka, es lūdzu Dievu, lai viņ� dod jums spēku vadīt valsti, bet tad, kad jums apsīks �ie spēki, es jūs ļoti gaidī�u Krusta kalnā, jo tur jūs atkal smelsieties �o spēku. Prezidentes dēls apprecēja meiteni, ķegumieti, kuras vecāki dzīvo ar Krusta kalnu. Prezidente apsolīja apciemot gan �o ģimeni, gan Krusta kalnu. Viss iet caur Krusta kalnu.

Krusta kalnā ieliku trīs kapu krustus. Es izjutu, ka tiem tur ir jābūt. Neapzināti man viņi Krusta kalnā izvietojās trīsstūrī.

Daudzi iebilda � Krusta kalnā ir melnā maģija. �is trīsstūris it kā atbaida cilvēkus, krusti ir melni. Melno maģiju Krusta kalns pats nokratīs, jo Krusta kalns vairs nespēj viņus paturēt.

Vienā jaukā dienā �o krustu vairs nebija. Kas to izdarīja, vēl līdz �ai baltai dienai nezinu. Tas bija tie�i pirms Jāņiem. Bet Jāņos Krusta kalnā tika uzlikti trīs jauni balti krusti. �os krustus atnesa kāda sieviete, kura pie Dievmātes altāra dziedāja Ave Maria.

Man patīk �ie uzdevumi, ko Dievs man uzdod � iet pie cil�vēkiem un pārliecināt viņus. Man patīk, ka jāiet un jārunā.

Krusta kalns man atklāja patiesību par cilvēkiem. Uz Krusta kalnu brauc daudz cilvēku, autobusiem vien, da�reiz gadās vadāt pa Krusta kalnu uzreiz trīs grupas, pa trīsdesmit cilvēkiem katrā grupā. Daudzi man ir prasīju�i � sakiet, kādas grāmatas jūs lasāt, kur jūs to visu esat izlasījusi? To nevar izlasīt, tas vienkār�i nāk it kā pats no sevis. �inī brīdī Dievs caur mani runā, es jums to visu saku, es to nekur neesmu lasījusi. Tas ir tas skaistākais, kad Dievs caur tevi runā.

Man bija problēmas, pārdodot veco māju, pie kuras uzstādīta kapela � jaunā mājas saimniece uzstāja, lai es ņemot nost kapelu, viņai tā traucējot. Bet kā es kapelu varu paņemt prom? Tā nav pa�ceļama un aiznesama, jo tai jāpaliek Rembatē, tā ir Rembates kapela. Jaunā mājas īpa�niece ir bērnu psiholoģe, strādā skolā. Jums kā psi�hologam �ī kapela ļoti noderētu � es viņai lūdzu. Viņa man pat acīs nespēja paskatīties, viņa saka � man no viņas ir bail. Es skatos uz viņu � no kā jums ir bail, no svētuma? Nediskutēsim, ir jau kaut kur Dievs, bet mēs neesam tik ticīgi, mums �īs lietas nav tik tuvas, aizvediet kapelu uz savu Krusta kalnu vai uz savu māju � tā viņa. Redzat, kā viss iznāk � viss ir tavs. Uz savu Krusta kalnu, savu kapelu� Es atbildēju � kapela bija celta cilvēkiem, nevis man, un tā arī paliks cilvēkiem. Bet no Dieva aizbēgt nevar, jo, pārceļot kapelu uz citu vietu, tā jaunajiem mājas saimniekiem ir vēl tuvāk� Skolas psiholoģe� Kapela ir gaisma, viņa baidās no gaismas.

Es nekad neesmu bijusi rembatiete, kaut ari pēdējos gadus tur dzīvoju. Es sevi uzskatu par ķegumieti, esmu Ķegumā dzimusi. Ķegums ir mana vieta.

Viss Ķegums kādreiz ir bijusi liela svētvieta. Par to liecina kaut vai tie lielie akmeņi, kuri tiek atrasti, rokot kapus Ķegumā. Krusta kalnā ir nofotografētas lielas enerģijas, balti gari. Jēzus kādā vīzijā man atklāja, ka Krusta kalnā kādreiz ir bijusi brīvās dabas baznīca, svētvieta. Arī svētakmeni ap Krusta kalnu izvietoti noteiktā sistēmā.

Krusta kalns ir kā Ķeguma spēkstacija, tā ir enerģija, kas plūst uz visām vietām. Cilvēki, kuri lūdz Dievu baznīcā, saņem enerģiju no Krusta kalna, jo tālāk atrodies no Krusta kalna, jo vairāk ener�ģijas cilvēks saņem.

Ja no aug�as zīmē taku shēmu ap Krusta kalnu, skaidri iezī�mējas Dieva galvas kontūras. Iznāk skaists Dieva tēls. Agrāk Krusta kalnā esot stādīta ozolu gatve. Tāpēc mēs, tīrot �o apkārtni no brik��ņiem, atstājām augot visus ozoliņus. Visapkārt Krusta kalnam ir ozolu gatves.

Viss ir Dieva dots. Viss notiek, tikai nedrīkst sasteigt.

Zīmējot Krusta kalna shēmu, var saskatīt Dievu, kur� sē� krēslā.

Kā tapa vieta, kur uzstādīts jaunākais, septītais krusts? Iesā�kumā bija dziļa bedre. Kad Jēzus Kristus norādīja Dievmātes altāra vietu, Jēzus tā arī teica � to vērt vaļā, �o bērt ciet. Mēs tā arī darījām. Mārīte Lodziņa, Ķeguma kluba vadītāja, �eit iestā�dīja paradīzes ābelīti, tas bija viņas redzējums. Daudzi jau iepriek� prasīja, kur būs septītais krusts. Es zināju, ka kreisajā pusē, bet vieta man vēl netika parādīta. Gaidīju, kad man parādīs. Nāca diena, kad tie�ām Dievs man parādīja � �eit viņam jābūt. Jēzus Kristus koka bildi, kas ir piestiprināta pie pēdējā, septītā krusta, es nopirku no lietuvie�u mākslinieka tirgū. Izrādās, �is mākslinieks arī ir ļoti dievticīgs, strādā katoļu baznīcā, vada se�minārus.

Katram krustam īpa�i tika pateikts materiāls, no kā darināt. Pirmais krusts bija no priedes, arī septītais. Tre�ais krusts ir dari�nāts no egles koka.

Pie Dievmātes statujas ir altāra akmens, kur cilvēkam nomes�ties ceļos. Kad �ādā pozā stāv un lūdz Dievmāti, tad redzams, ka viņa no debesīm nākusi. Viņas acis ir pievērtas, uz leju.

Nesen biju pie speciālista, kur� no acīm sprie� par cilvēka ve�selību. �ī daktere teica atklāti, ka cilvēku ar tādu enerģijas dau�dzumu vēl neesot redzējusi. Viņa saka � ejiet, dodiet, masējiet cilvēkus, runājiet, jūs ta�u to visu sevī paturēt nevarat, kāda pa�cietība ir jūsos iek�ā!

Reizēm ir tā, ka Krusta kalnā saņemu tik daudz enerģijas, ka mani �ņaudz nost, ja es visu to neatdodu cilvēkiem.

Cienījamie lasītāji! Esmu pateicīga jums par to, ka esat pacie�tīgi izlasīju�i �o nelielo grāmatu, kurā esmu mēģinājusi atspoguļot Dieva radītās svētvietas. Gribētos cerēt, ka kaut daļu no prieka, ar kādu tapa �ī grāmata, uztvērāt arī jūs. Tas nozīmē, ka ari jūs esat saņēmu�i Dieva svētību.

Ir neiespējami �ādu rado�ām iecerēm bagātu darbu līdz ar grāmatas izdo�anu uzskatīt par pabeigtu. Tā ir misija � apzināt un pētīt Latvijas svētvietas, mūsu Māras baznīcas. Lūdzu Dievu svētīt mani �im darbam. Bet ko es viena varu iesākt tik apjomīgas ieceres priek�ā? Es, protams, kalpo�u Dievam ar visu sirdi, tomēr būtu tik svarīgi, ja arī jūs pievienotu savus rado�os spēkus �īs ide�jas vārdā.

Tādēļ lūdzu jūs uzrakstīt man par tām svētvietām, kuras jūs zināt. Varbūt kāds sirmgalvis atceras savu sen�u godinātās vietas � dabas svētnīcas? Varbūt jūs atsauksiet atmiņā kādus bērnības frag�mentus. Nevar būt, ka mūsu ģenētiskā atmiņa izdzēsusi atmiņas par mūsu sakrālajām vietām!

Es atsauk�os uz katru vēstuli. Gribētos �īs svētvietas aprak�stīt, iemū�ināt fotogrāfijās, pieminēt tos ļaudis, kuri cēlu�i gaismā �īs bezgala svarīgās ziņas. Tāpēc ar nepacietību gaidī�u katru vēs�tuli. Mana adrese ir �āda: �akstes 23 - 35, Dobele, LV 3701

1.� Lejasburkānu svētvieta

2.�� Gri�kas svētkalns

3.�� Kabeļu svētkalns

4.�� Lazdiņa svētvieta

5.�� Engures svētvieta

6.�� Ro�u rezervāts

7.� Mūku svētkalns

8.�� Dzirtniekciema svētvieta

9.�� Sietiņu svētvieta

10.�� Laimas svētnīca

11.�� Gaiziņa svētvieta

12.�� Nemnaudes svētvieta

13.� Vaidavas svētvieta

14.� Amatas svētvieta

15.�� Indricas svētvieta 1 6. Doles svētvieta

17.�� Ķīzēnu svētvieta

18.� Slakteru svētvieta

19.�� Laumu di�egle

20.�� Pokaiņi

21.�� Ķeguma Krusta kalns

Priek�vārds 5

Latvju svētvietu būtība 7

Latvju svētvietu iekārto�anas principi 9

Rituāli svētvietās 11

Svētvietu attīrī�ana 12

Svētvietu apzaļumo�ana 14

Senie latvie�u mūzikas instrumenti 15

Svētvietu nozīme mūsdienās 16

Lejasburkānu svētvieta 18

Gri�kas svētvieta 35

Kābeļu svētkalns 39

Lazdiņa svētvieta 44

Engures svētvieta 49

Latvijas piramīdas 54

Mūku svētkalns 65

Dzirtniekciema svētvieta 70

Sietiņu svētvieta 76

Laimas svētnīca 83

Gaiziņa svētvieta 92

Nemnaudes svētvieta 97

Vaidavas svētvieta 103

Amatas svētvieta 107

Indricas svētvieta 116

Doles svētvieta 120

Ķīzēnu svētvieta 124

Slakteru svētvieta 126

Laumu di�egle 129

Svētceļojums uz Pokaiņiem 134

Kosmiskie vēstījumi 147

Dzintras stāsts 151

Svētais Krusta kalns 159

Intas stāsts 159

Pēcvārds 165

wunu.jumnva.lv

Izdevejs � apgāds "Jumava", Dzirnavu iela 73, Rīga LV 1011. Iespiests un iesiets S1A 'Tipogrāfija Ogrē", Brīvības ielā 31, Ogrē LV 5001.