Vivekānanda Svami

D�nāna Joga. Praktiskā Vēdānta

Mani lūdza pateikt kaut vai da�us vārdus par Vē- dāntas filozofijas praktisko nozīmi. Esjau esmu teicis: kā teorija �ī filozofija nenoliedzami ir laba; bet kā to izmantot praksē? Jebkura teorija, ja tā ir nepraktis�ka, galīgi neko nav vērta, ja nu vienīgi noder prāta vingrinājumiem. Tāpēc arī Vēdāntai, lai tā kļūtu par reliģiju, ir jābūt pilnīgi praktiskai un lietojamai visās dzīves jomās. Ta�u ar to vēl nepietiek; Vēdānta slu�dina dzīves vienotību it visā, un līdz ar to, ja tā kļūst par reliģiju, �ķietamajai at�ķirībai starp reliģiju un dzīvi ir jāizzūd. Reliģiskajiem ideāliem ir jāaptver viss dzīves lauks, jācaurstrāvo ikkatra mūsu doma un aizvien vairāk un vairākjāizpau�as mūsu darbībā.

Turpmāk es pamazām pārie�u pie Vēdāntas prak�tiskās puses; bet �ai lekciju sērijai paredzēts būt par mācības pamatu, tāpēc mums vispirms jāaplūko teo�rijas unjāizseko tam, kā tās tika izstrādātas, kā, aiz�sāku�ās me�ā, tās pārgāja uz trok�ņainu pilsētu ielām. Cita starpā uzsvērsim, ka daudzas no �īm teo�rijām nevis iznāku�as no vientuļām me�a slēptuvēm, bet gan nāku�as no troņiem, no cilvēkiem, kas vairāk nekā jebkur� cits biju�i aizņemti �ajā dzīves kņadā, - no valdniekiem, kas sē� tronī.

Svetaketu bija Arunas, viedā un, visticamāk, vien�tuļnieka, dēls. Viņ� uzauga me�ā, bet pēc tam aizgāja uz Pan�alasas pilsētu un tur ieradās valdnieka Pra- vahana D�aivali galmā. Valdnieks viņam jautāja: 'Vai tu zini, kā cilvēki nomirstot aiziet no �ejienes?" - "Nē, kungs." - "Vai zini, kā miru�ie atgrie�as �urp?" - "Nē, kungs." - "Vai zini, kā dzīvo sen�i un dievi?" - "Nē, kungs." Tad Svetaketu tika uzdoti citi jautājumi un, tā kā viņ� nespēja uz tiem atbildēt, valdnieks viņam sacīja, ka viņ� neko nezinot. Zēns devās atpakaļ pie tēva, atstāstīja viņam sarunu ar valdnieku, un tēvs dēlam teica, ka arī viņ� nezinot, kā atbildēt uz valdnie- ka jautājumiem. Tad viņi abi kopā aizgāja pie vald�nieka un lūdza iemācīt tiem �o dziļo gudrību. Vald�nieks sacīja, ka �ī zinātne, �ī filozofija līdz �im bijusi zināma tikai valdniekiem, pat priesteri par to neko nav zināju�i. Tomēr valdnieks sāka mācīt viņiem to, ko pats �ajā priek�metā zināja. Tādējādi da�ādās Upani�adās mēs atrodam vienu un to pa�u domu, ka Vēdāntas filozofija nav me�ā dzimu�u pārdomu re�zultāts, ka lielākoties to pārdomāju�i un izklāstīju�i prāti, kas visvairāk nodarbināti ar mūsu pasaulīga�jām lietām. Mēs nepazīstam cilvēkus, kas būtu vēl vairāk aizņemti nekā absolūtie monarhi, kuri neiero- be�oti valda pār miljoniem lielu tautu, un tomēr �ie valdnieki ir biju�i arī dziļi domātāji.

Tas jau parāda, ka Vēdāntas filozofijai jābūt ļoti praktiskai. Vēlāk, kad tiksim līdz Bhagavadgītai, kas satur vislabākos Vēdāntas filozofijas komentārus, ar kuriem jūs varbūt jau esat pazīstami, mēs atradīsim ainu, kurā kaujas laukā Kri�na māca �o filozofiju Ar- d�unam, un ikkatrā Gītas lappusē ieraudzīsim skaid�ri izteiktu prasību pēc vissaspringtākās darbības, ku�ras pamatā ir absolūts miers. �o ideju sauc par darba noslēpumu, un tās īsteno�ana ir Vēdāntas mērķis. Bezdarbība, ja to saprot kā pasivitāti, nevar būt merkis. Ja ta butu merkis, tad sienas, kas mus ieskauj, izrādītos saprātīgākas nekā mēs, jo tās ir bez�darbīgas. Zemes kaudze, koka celms būtu vislielākie gudrajie, tāpēc ka tie ir inerti. Un bezdarbība nekļūst par darbību, pat ja to pavada kaislība. īsta darbība, kas arī ir Vēdāntas mērķis, saistīta ar pastāvīgu mie�ru, to mieru, kas nav iztraucējams, to prāta līdzsva�rotību, kuru nekas no apkārt notieko�ā nespēj iz�jaukt. Un mēs pa�i no savas dzīves pieredzes zinām, ka darbam �āds stāvoklis ir vislabākais. Man bie�i ir jautāts, kā iespējams strādāt, neizjūtot kaismi, kas parasti strādājot ir jūtama. Es arī tā domāju pirms daudziem gadiem; bet, kļuvis vecāks un vairāk pie�redzējis, konstatēju, ka tas nav pareizi. Jo mazāk kaismes, jo labāk sokas darbs. Jo mierīgāki mēs esam, jo labāk jūtamies un jo vairāk padarīsim. Palai�ot brī�vībā savas sajūtas, mēs tērējam daudz enerģijas, sa�beidzam savus nervus, satraucam prātu un padarām ļoti maz. Enerģija, kam jāpāriet darbībā, tiek tērēta jūtām, kas neko nedod. Visa enerģija tiek derīgi iz�lietota tikai tad, ja prāts ir pilnīgi mierīgs un kon�centrēts. Un, lasot pasaules visizcilāko darbinieku biogrāfijas, jūs redzat, ka viņi visi ir biju�i apbrīno�jami mierīgi cilvēki; nekas nav varējis izsist viņus no līdzsvara. Ja cilvēks dusmojas, viņ� daudz neiz�darīs; turpretī tas, kam nav noslieces uz dusmo�anos, vienmēr strādā sekmīgāk. Ikviens, kas padodas dus�mām, naidam vai kādai citai kaislībai, nav spējīgs ra�īgi strādāt; viņ� tikai nomoka sevi, nesasniedzot nekādus rezultātus. Vislielāko darba daudzumu pa�veic mierīgs, līdzsvarots prāts.

Vēdānta parāda ideālu, bet ideāls, kā zinām, vien�mēr stāv tālu no visa reālā vai, kā mēdz teikt, prak�tiskā. Savā apkārtējā vidē mēs ievērojam divas

tendences: viena ir - piemerot ideālu dzīvei, bet ot�ra - saskanot dzīvi ar ideālu. To atcerēties ir ārkār- ?

tīgi būtiski, jo �īs tendences mums ir lieli kārdināju�mi- Es domāju, ka esmu varējis rīkoties tikai noteiktā veidā, un liela daļa no �īs rīcības bijusi slikta, jo to vadīju�as kaislības, dusmas, naids vai egoisms. Un tā nu, ja kāds nāks pie manis sludināt ideālu, kas pirmām kārtām pieprasa, lai es atsacītos no sava ego�isma, no izdabā�anas savām kaislībām, es uzskatī�u �o ideālu par nepraktisku. Bet, ja cilvēks ieradīsies ar ideālu, kas attaisno manu egoismu, samierina ma�ni ar visām manām nelietībām, es tūdaļ pat noprie�cā�os un alkatīgi metī�os uz viņa ideālu: tas man �ķi�tīs vispiemērotākais. Vārdam "praktisks", tāpat kā vārdam "pareizticīgs", tiek pie�ķirta da�āda nozīme. "Mana reliģija ir pareizā ticība, bet jūsējā - ķecerība." Tāpat ir arī ar praktiskumu. Tikai tas ir praktisks, ko es par tādu uzskatu. Ja esmu veikalnieks, man vienīgā praktiskā nodarbe ir tirgo�anās. Ja esmu zag�lis, manā uztverē praktiskas zinības ir tikai prasme zagt; viss pārējais ir nepraktisks. Mēs visi lietojam vārdu "praktisks" attiecībā uz to, ko konkrētajā stā�voklī un apstākļos varam darīt. Tāpēc es palūg�u jūs iegaumēt, ka Vēdānta gan ir ārkārtīgi praktiska, to�mēr tikai ideāla nozīmē. Ideāls, ko tā sludina, lai cik augsts, nav nesasniedzams, un tomēr tas ir pietiekami augsts, lai būtu ideāls. Visas Vēdāntas mācības re�zultāts izsakāms vārdos "Tu esi Tas", proti, tu esi Dievs! Visi tās atsevi�ķie pārspriedumi un prāta slē�dzieni aizved mūs pie izpratnes par dvēseli, �ķīstu un visuzino�u; tā mums rāda, ka tādi māņticīgi priek�stati kā dzim�ana un mir�ana ir tīrā ģeķība, ja runājam par dvēseli. Dvēsele nekad nepiedzimst un nekad nemirst, un tādas domas kā "man jāmirst" vai "es baidos nomirt" ir vienīgi māņticība. Mānīga ir arī doma, ka "es nespēju to izdarīt vai neizdarīt". Es spēju izdarīt visu. Vēdānta pirmām kārtām saka cilvēkam, lai viņ� sev tic. Da�as reliģijas cilvēku, kas netic perso�niskajam Dievam, sauc par ateistu; turpretī Vēdāntā teikts, ka ateists irtas, kas netic sev. Par ateismu Vē�dānta sauc neticību savas pa�a dvēseles di�enumam. Daudziem tā, bez �aubām, ir briesmīga doma, un vairākums no mums atzīst, ka �āds ideāls nekad nav sasniedzams; ta�u Vēdānta apgalvo, ka to varam saniegt mēs ikviens. Ne rasu, dzimuma vai vecuma at�ķirības, ne ari kaut kas cits nebūs �ķērslis, lai �o ideālu īstenotu, jo �ī filozofija rāda, ka tas jau ir īste�nots.

Visi spēki Visumā mums jau pieder. Un mēs pa�i aizsedzam ar rokām sev acis un kliedzam, ka ir tum�s. Ziniet, ka ap mums nav tumsas. Noņemiet ro�kas no acīm - un jūs ieraudzīsit, ka gaisma vienmēr ir apņēmusi jūs, turpretī tumsas un vājuma nekad nav bijis. Mēs esam neprātīgie, kad kliedzam, ka esam vāji; neprātīgie, kad kliedzam, ka esam samaitāti. Vē�dānta pastāv uz to, ka �is ideāls ne tikai ir īsteno�jams, bet ka tas vienmēr ir jau bijis īstenots un ka, likdamies ideāls, patiesībā tas ir īstenība, mūsu pa�u iedaba. Viss pārējais, ko jūs redzat, ir neīsts, viltots. Sakot "es esmu niecīga mirstīga būtne", jūs runājat nepatiesību, melojat sev, hipnotizējat sevi, liekot do�māt, ka esat kaut kas nejauks, vāj�, no�ēlojams.

Vēdānta neatzīst nekādu grēku, nekādus maldus un apgalvo, ka vislielākie maldi ir tikai tad, kad jūs sakāt, ka esat vāj�, ka esat grēcīgs, nelaimīgs radī�jums vai arī ka jums nav spēka un jūs nespējat izdarīt to vai �ito. Ik reizi, kad tā domājat, jūs, tā sakot, pie- āķējat vēl vienu posmu pie ķēdes, kas jūs notur lejā, uzliekat savai dvēselei vēl vienu hipnozes kārtu. Tāpēc nav taisnība tam, kas domā, ka viņ� ir vāj� vai samaitāts; viņ� ienes pasaulē sliktu domu. Mēs ne�drīkstam aizmirst, ka Vēdānta nemaz necen�as sa�mierināt ar pa�reizējo dzīvi, hipnozes dzīvi, neīsto dzīvi, kuru mēs uzskatām par ideālu; �ai viltus dzīvei irjāizgaist, tās vietā jāparādās un jāsāk starot reali�tātei, kas vienmēr atrodas aiz tās. Neviens cilvēks nekļūst �kīstāks, viņ� tikai �ķiet vairāk vai mazāk �ķīsts atkarībā no lielākas vai mazākas viņa pilnīgās �ķīstības izpau�anās. Ļaunais nokrīt, un dvēseles da�biskā �ķīstība sāk izpausties. Mums jau ir bezgalīga �ķīstība, tāpat kā brīvība, mīlestība un varenība.

Vēdāntā arī teikts, ka tas ir īstenojams ne tikai me��u biezokņos un alu dziļumos. Mēs nule kā redzējām, ka pirmie, kas mums atklāja �īs patiesības, nedzīvo�ja nedz me�os, nedz alās un pat nepiekopa parastu dzīvesveidu. Glu�i otrādi, ir pilnīgs pamats domāt, ka tie bija visaizņemtākie cilvēki, kas komandēja ar�mijas, sēdēja tronī un rūpējās par savu pavalstnieku labklājību, un tas tā notika absolūto monarhiju laikā, nevis tagad, kad karaļi vairākumā gadījumu pēc sa�vas ietekmes uz notikumu gaitu pielīdzināti tām efektīgajām, bet absolūti nenozīmīgajām figūrām, ku�ras agrāk tika novietotas kuģu priek�galā� Un ar visu to viņi atrada laiku, lai apdomātu �īs idejas, īs�tenotu tās un sludinātu cilvēcei. Cik daudz vairāk īstenojamas tās ir mums, kuru dzīve salīdzinājumā ar viņu dzīvi ir pastāvīga vaļo�anās! Tā ir kauna lieta, ka mēs nevaram tās īstenot, jo mums viss laiks ir samērā brīvs un ir ļoti maz darba. Manas vajadzības nav nekas salīdzinājumā ar jebkura senā absolūtā mo�narha vajadzībām. Vai gan var salīdzināt prasības, ko izvirza man, ar to, kas tika prasīts no Ard�unas

Kuruk�etras kaujas laukā, kad viņ� komandēja mil�zīgu armiju un tomēr atrada laiku starp cīņas trok��ņiem sarunāties par visaugstākajiem filozofijas jau�tājumiem un īstenot tos dzīvē. Mums savā salīdzino�i brīvajā un daudz vieglākajā un ērtākajā dzīvē nav tie�sību darīt mazāk. Lielākajai daļai no mums būtu vai�rāk, nekā mēs domājam, iespēju darīt labu, ja vien mēs gribētu tērēt tam savu laiku. Ja būtu vēlē�anās, tad ar to brīvā laika daudzumu, kas ir mūsu rīcībā, mēs �īs dzīves laikā sasniegtu divsimt ideālus. Bet mums nevajag pazemināt ideālu līdz īstenībai. Tas ir viens no visbīstamākajiem kārdinājumiem, kas pie�zogas nemanot. Tas ierodas pie mums to personu vei�dolā, kuras attaisno mūs un pasaka mums priek�ā īpa�us atvainojumus ikkatrai mūsu neprātīgajai vēl�mei, kamēr mēs nesāksim domāt, ka pa�i sev esam vienīgais ideāls, kāds vien mums var būt. Bet tas tā nav. Vēdānta to nemāca. īstenība, glu�i otrādi, ir jā�pielāgo ideālam, pa�reizējā dzīve - mū�īgajai dzīvei.

Vienmēr jāatceras, ka Vēdāntas galvenā ideja ir Vienotība. Nevienā lietā nav divējādības: nav divu dzīvju, pat ne divu veidu dzīves divām da�ādām pa�saulēm. Da�ās Vēdās ir runāts par debesīm, bet tas ir tikai sākumā; tālāk, nonākot līdz visaugstākajiem savas filozofijas ideāliem, visas �ādas lietas tiek at�mestas. Ir tikai Viena Dzīve, Viena Pasaule un Viena Esība. Viss ir Vienība, un at�ķirība mēdz būt tikai pakāpē, nevis veidā. Vienas dzīves at�ķirība no otras nav at�ķirība veidā. Vēdānta kategoriski noraida, pie�mēram, tādas idejas, ka dzīvnieki ir kaut kas pilnīgi cits nekā cilvēki un ka Dievs tos radījis, lai tie būtu mums par barību.

Da�i cilvēki bija tik labsirdīgi, ka nodibināja vivi- sekcijas pretinieku biedrību, un reiz es jautāju �īs biedrības biedram: "Kā tad tā, mans draugs, jūs uzskatāt, ka ir likumīgi nogalināt dzīvniekus ē�anai, bet nepieļaujami nogalināt vienu vai divus no tiem zinātniskiem pētījumiem?" Viņ� man atbildēja: "Dzīv�nieki mums doti par barību, turpretī vivisekcija ir kaut kas �ausmīgs." Bet vienotība ietver arī visus dzīvniekus. Ja nemirstīgs ir cilvēks, tad nemirstīgi ir arī dzīvnieki. At�ķirība te ir tikai pakāpē, nevis veidā. Amēba ir tas pats, kas es; at�ķirība starp mums ir pakāpē, nevis veidā, un - no augstākās dzīves vie�dokļa - visa �ī at�ķirība izzūd. Cilvēks var saskatīt milzīgu at�ķirību starp zāles stiebru un mazu koku, bet, ja jūs pacelsities ļoti augstu, tad zāle un visaug�stākais koks jums �ķitīs viens un tas pats. Tādā pa�ā veidā, no visaugstākā punkta raugoties, visi ideāli ir vienādi, un, ja jūs ticat, ka ir Dievs, tad viszemā�kajam dzīvniekam un visaugstākajai Viņa radībai jā�būt vienādiem, citādi Viņ� vispār nav Dievs. Dievs, kas ir tik neobjektīvs pret saviem bērniem, kurus sauc par cilvēkiem, un tik ne�ēlīgs pret dzīvniekiem - arī saviem bērniem, būtu vēl sliktāks par dēmonu. Es drīzāk būtu ar mieru simt rei�u nomirt nekā pielūgt �ādu dievu. Visa mana dzīve būtu cīņa pret �ādu die�vu. Bet tas tā nav. Tie, kuri tā saka, nezina, ko vini runā. Tie ir bezsirdīgi cilvēki, bezatbildīgi savas tum�sonības dēļ. Te jūs redzat vārda "praktisks" lietojumu neīstajā nozīmē. Mums ir nepiecie�ams ēdiens. Es pats varu nebūt stingrs veģetārietis, bet man ir sa�protams ideāls. Kad es ēdu gaļu, es zinu, ka tas ir slikti. Patja mani to darīt piespie� apstākļi, es tomēr zinu, ka tas ir slikti. Ta�u tas nav tas pats, kas paze�mināt ideālu līdz īstenībai un censties attaisnot savu vājumu. Es �ajā gadījumā nevelku ideālu uz leju. Ideāls ir neēst gaļu, nesagādāt cie�anas nevienai būtnei. Dzīvnieki, vai tas ir kakis vai suns, ir mani brāļi. Ja tā raugāties uz tiem, jūs esat spēru�i soli pretī visu dvēseļu brālībai, nemaz jau nerunājot par cilvēku brālību. Bet �o prāto�anu nosauks par bēr�ni�ķību, un daudziem tā nebūs pa prātam, tāpēc ka aicina atsacīties no īstenības un pacelties augstāk, pie ideāla. Ja nu jūs piedāvāsit teoriju, kas samierina jūsu pa�reizējo rīcību ar ideālu, jums sacīs, ka tā ir ļoti praktiska teorija. Cilvēka dabā ir briesmīga no�sliece uz konservatīvismu: mums nepatīk spert ne�vienu soli uz priek�u. Cilvēce man �ķiet kā tādu cil�vēku kopums, kas nosalst sniegā, par ko es kādreiz esmu lasījis. Stāsta, ka viņus pārņemot stipra tiek�sme gulēt, un, ja viņus ar varu mēģina pamodināt, viņi sakot: "Ļaujiet man gulēt. Ir tikjauki gulēt snie�gā!" - un miegā nomirst. Tas pats notiek ar mums visiem. Mēs visas dzīves laikā ik pa brīdim nosalstam, sākot no kājām, un mums mū�dien gribas gulēt. Bet mums ir jāatmostas un jātiecas uz ideālu, ta�u, ja kāds reducē ideālu līdz mūsu līmenim, ja kāds jums māca, ka reliģija nav augstākais ideāls, neklausieties viņā. Manuprāt, viņu reliģija ir nepraktiska reliģija. Tur�pretī, ja cilvēks apgalvo, ka reliģija prasa īstenot vis�augstākos dzīves ideālus, es viņam piekrītu. �ādai reliģijai ir jāseko, tā ir jāsargā. Sargieties no tiem, kuri cen�as attaisnot godkāri un jutekliskas vājības; ja sekosit viņu mācībai, jūs nekad nepavirzīsities uz priek�u. Es esmu redzējis daudz �ādu piemēru un esmu samērā pieredzējis �ajā ziņā, jo manā dzimtenē sektas aug kā sēnes, katru gadu parādās jaunas. Ta�u esmu ievērojis, ka pla�āku izplatību gūst tikai tās sektas, kuras nekad necen�as samierināt miesas cil�vēku ar īsteno cilvēku. Visur, kur rodas maldīgā ideja par miesiskās niecības samierinā�anu ar augstākajiem ideāliem, par Dieva novilk�anu līdz cilvēka līmenim, visur ierodas slimība. Cilvēku nevajag pazemot līdz stāvoklim, kādā viņ� atrodas, viņu vajag pacelt līdz Dievam.

Turklāt mums nevajag skatīties ar nicinājumu vai pārākumu uz citiem. Mēs visi ejam uz mērķi, un at��ķirība starp vājo un stipro, starp gaismu un tumsu, starp tikumu un netikumu, debesīm un elli, dzīvību un nāvi, starp visu, kas �ajā pasaulē ir pretējs, ir tikai pakāpē, nevis veidā, jo viss ir Viens, vai tā būtu doma, dzīve, dvēsele vai ķermenis, un at�ķiras tikai pakāpe. Bet, jajau tā, tad mums nav tiesību skatīties no aug��as uz tiem, kuri nav sasniegu�i to pa�u pakāpi, ko mēs. Nenosodiet nevienu; ja spējat pastiept kādam palīdzīgu roku, dariet to. Ja nespējat, salieciet savas rokas, svētījiet viņu un ļaujiet viņam iet savu ceļu. Nosodījums un nopēlums darbā ir slikts ceļabiedrs. Ar tiem darbu nekad nevar padarīt. Nopeļot citus, mēs tērējam savu enerģiju; un ar laiku uzzinām, ka mēs visi paturam prātā vienu un to pa�u, visi vairāk vai mazāk tuvojamies vienam un tam pa�am ideālam un vislielākā at�ķirība starp mums ir tikai vārdos. Ņemiet kaut vai tikko manis minēto Vēdāntas izpratni par grēku un citu: ka cilvēks ir grēcinieks. Praktiski tie ir vienādi, tikai viens no tiem ir vērsts nepareizā virzienā. Izplatītā māņticība aplūko negatīvo, betVē- dānta - pozitīvo pusi. Viena parāda cilvēkam viņa vājības, otra teic, ka vājības ir iespējamas, ta�u - par spīti tām - mums ir lemts augt. Tiklīdz cilvēks ir piedzimis, viņā jau vērojama slimība. Ikkatrs zināto pats, un viņam nevajag, lai citi tam to pateiktu. Mēs varam aizmirst par kaut ko mums sve�u, varam cens�ties piemānīt citus, bet sirds dziļumos visi apzinā�mies savus trūkumus. Mūsu vājību atgādinā�ana, teikts Vēdāntā, nelīdzēs; mums nepiecie�ama ārstē��ana. Ta�u ārstē�ana no vājuma nozīmē nevis to, ka cilvēks būtu jāpiespie� nemitīgi domāt, ka viņ� ir vāj�, bet gan likt viņam domāt par savu spēku. Stās�tiet viņam par spēku, kas jau ir viņā. Tā vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki, Vēdānta māca glu�i pretējo: "Jūs esat �ķīsti un pilnīgi, un nekas no tā, ko jūs saucat par grēku, nav jūsu." Tas ir tikai ļoti vājajūsu izpausmes pakāpe; izpaudieties pēc iespējas stiprākā pakāpē. Tā ir vienīgā lieta, kas jāatceras, un ikviens nojums var to darīt. Nekad nesakiet "man nav", nekad nesakiet "es nevaru". Tas tā nemaz nevar būt, jo jūs esat bezgalīgi. Pat laiks un telpa nav nekas salīdzinājumā ar jūsu iedabu. Jūs spējat darīt visu, jūs esat visuvareni.

Tie, protams, ir tikai ētikas principi, un mums tie jāaplūko detalizētāk. Mums jāaplūko, kā likt lietā Vēdāntu ikkatras tautas ikdienas dzīvē, jo, ja reliģija nespēj palīdzēt cilvēkam visos stāvokļos un apstāk�ļos, tad no tās ir maz labuma - tā būs vienīgi teorija da�iem izredzētajiem. Lai cilvēkam palīdzētu, reli�ģijai jāspēj palīdzēt vienmēr un visur, darbā un ab�solūti brīvā dzīvē, visdziļākajā pagrimumā un vis�augstākajā �ķīstībā, un tikai tad Vēdāntas princips, reliģijas ideāls, vai kā nu jūs to sauktu, būs īstenots. �is ticības sev ideāls ir vislielākā palīdzība, kāda cil�vēcei var tikt sniegta. Es esmu pārliecināts: ja ticību sev mācītu uzstājīgāk un izmantotu pla�āk, tad mil�zīga daļa mūsu nelaimju un cie�anu izzustu. Visa cil�vēces vēsture rāda - ja izcilu cilvēku dzīvē jau kop� pa�as dzim�anas ir bijis pārsvarā kāds pamudinātāj- spēks, tad �is spēks ir bijis ticība sev. Viņi jau piedzi�ma ar apziņu, ka viņiem jābūt izciliem, un kļuva izcili. Lai cilvēks krīt, cik zemu vien grib, bet pienāks laiks, kad pēc dziļa izmisuma viņa kri�anas līkne pavērsī- sies aug�up un viņ� iemācīsies ticēt sev. Tomēr ir la�bāk, ja mēs to zinām no pa�a sākuma. Kāpēc gan mums pārciest visus �os rūgtos pārbaudījumus, lai iegūtu ticību sev? Mēs redzam, ka visa at�ķirība starp cilvēkiem ir tā, ka viņiem vai nu piemīt, vai nepiemīt ticība sev. Ticība sev spēj visu. Es pats to esmu izjutis, un, kļūstot vecākam, �ī ticība manī aizvien vairāk nostiprinājusies. Kas netic sev, tas ir ateists. Senās reliģijas apgalvoja, ka ateists esot tas, kas netic Die�vam; jaunā reliģija teic, ka ateists ir tas, kas netic sev. Tomēr tā nav egoistiska ticība, tāpēc ka Vēdānta ir mācība par Vienotību. Tā paredz ticību ne tikai sev, bet arī visiem cilvēkiem, dzīvniekiem un visam, tāpēc ka jūs un viss pārējais esat viens. Mīlēt sevi tātad nozīmē mīlēt visus un visu. Esmu pārliecināts, ka �ī lielā ticība padarīs pasauli labāku. Labākais cil�vēks ir tas, kur� uzdro�inās sacīt: "Es zinu par sevi visu." Vai jūs zināt, cik spēju, spēka un enerģijas slēp�jas aiz jūsu veidola? Ko zinātnieki zina par to, kas ir cilvēkā? Pagājis miljoniem gadu, kop� uz Zemes pa�rādījies cilvēks, un līdz �im laikam ir izpaudusies tikai bezgalīgi maza viņa spēju daļa. Tad kā gan jūs drīkstat teikt, ka esat vāji? Kā jūs varat zināt, kas atrodas aiz �īs samaitātās virspuses? Ko jūs zināt par to, kas ir jūsos iek�ā? Aiz jums ir vesels bezgalīgas svētlaimes un varenības okeāns.

"Ātmans ir tas, kurā visupirms ir jāieklausās un par kuru ir jāklausās." Klausieties dienu un nakti, ka jūs esat Dvēsele. Atkārtojiet to sev dienu un nakti, līdz kamēr �ī doma pāries jūsu asinīs, līdz kamēr tā skanēs katrā jūsu sirdspukstā un līdz kamēr tā caur�strāvos jūsu muskuļus un kaulus. Lai visu jūsu ķer�meni piepilda �ī viena doma: "Es esmu nedzimusi, nemirstīga, svētlaimīga, visuzino�a, mā�am brīni�ķa Dvēsele. " Domājiet par to dienu un nakti; domājiet, līdz �ī doma kļūst par jūsu dzīves dalu. Prātojiet par to, un tā sāks darboties. No sirds pilnības mute runā, un arī no sirds pilnības rokas dara - doma kļūst par darbiem. Esiet pārņemti ar �o ideju un, lai ko jūs da�rītu, domājiet par to. Visas jūsu darbības pārveido�sies, dievi�ķosies, pastiprināsies un kļūs augstākas vienīgi ar domas spēku. Matērija ir varena, bet do�ma - visuvarena. Iegaumējiet �o domu un apzinieties- savu varenību, di�enumu un godu. Lai Dievs dod, ka pretēja māņticība jums nekad neiekristu prātā. Lai Dievs dod, ka jau kop� dzim�anas mūs neielenktu māņticīgas ietekmes, �īs paralizējo�ās idejas par mū�su vājumu un samaitātību. Lai Dievs dod, ka cilvēce iet vieglāku ceļu, lai sasniegtu viscēlāko un visaug�stāko patiesību. Bet cilvēkam caur to visu ir jāiziet; tad nu nepadariet �o ceļu vēl grūtāku tiem, kuri nāks pēc jums.

�īs mācības da�kārt �ķiet briesmīgas. Ir cilvēki, kurus tās biedē; bet tiem, kuri grib būt praktiski, tās sniedz to, kas jāīsteno pirmām kārtām. Nesakiet ne sev, ne citiem, ka jūs esat vāji. Ja spējat, dariet labu, bet nekādā gadījumā nekaitējiet pasaulei. Jūs sirds dziļumos apzināties, ka daudzas no jūsu iero�be�otajām idejām, idejas par samierinā�anos un asa�rainu lūg�anu raidī�anu iedomātām būtnēm, ir māņ�ticība. Miniet man kaut vai vienu gadījumu, kad uz tādām lūg�anām ir saņemta atbilde. Visas atbildes, ko jūsjebkad esat saņēmu�i, ir nāku�as no jūsu pa�u sirds. Jūs visi zināt, ka nekādu spoku nav, bet, tiklīdz paliekat tumsā, jūs pārņem vieglas baisas. Tas tā ir tāpēc, ka bērnībā visas �īs baiļu domas ir ieliktas mūsu galvās. Ta�u tagad jūsu rīcība ir jādiktē noteikumam, ka jūs nekad neiedvesīsit citiem itin nekādas tamlīdzīgas domas, ne bailes no sabiedrības vai tās viedokļa, ne no draugu ienaida, ne no aizsprie�dumu zaudē�anas. Stāviet tam visam pāri.

Kas tad vēl ir reliģijā, ko vajadzētu iemācīties? - Visuma Vienotība un ticība sev, tas arī ir viss, kas jāzina. Viss, kas veidojis cilvēci miljoniem gadu laikā, ir bijis vērsts uz vienu mērķi - izzināt Vienotību, un cilvēki līdz pat �im brīdim pie tā strādā. Nu �is mēr�ķis ir sasniegts; Vienotību ir atzinu�i visi; mums to māca no visām pusēm. Ne vien filozofija, bet arī ma�teriālistiskās zinātnes ik dienu sludina par to. Kur jūs mūsdienās atradīsit zinātnieku, kas uzdro�inātos neatzīt �o patiesību - Visuma Vienotību? Kam būs drosme spriedelēt par daudzām pasaulēm u.tml.? Tās visas ir bijusi māņticība. Ir tikai viena dzīve un viena pasaule, un �ī viena dzīve un viena pasaule mums izskatās kā daudzas, glu�i tāpat kā, jums guļot miegā, viens sapnis aiziet un atnāk nākamais. Jūs nedzīvojat savos sapņos, bet sapņi aiziet cits aiz cita, ainas iz�vēr�as cita aiz citas. Tas pats notiek arī mūsu pasau�lē, �ajā pasaulē, kurā ir deviņdesmit procenti cie�anu un desmit procenti laimes. Iespējams, pēc kāda laika jums �ķitīs, ka tajā ir deviņdesmit procenti laimes, un mēs to nosauksim par debesīm; bet gudrajam pie�nāks cits laiks, kad viss izzudīs un visa pasaule un viņa pa�a dvēsele parādīsies kā pats Dievs. Tāpēc nav daudzu pasauļu un daudzu dzīvju. Visa �ī dau- dzējādība ir tikai Viena izpausme. �is Viens izpau�as kā daudzi matērijā, garā, prātā, domā un it visā; un mūsu pirmais praktiskais uzdevums ir pa�iem apgūt to un iemācīt to citiem. Lai pasaule atsaucas uz �o ideālu, un lai izzūd māņticība. Stāstiet par to vāja�jiem, atkārtojiet viņiem: Tu esi �ķīsts. Piecelies!

Atmosties! Tas, kas tev rādās sapnī, neesi tu. Tas ne�maz nelīdzinās tev. Tu, varenais, piecelies un ej uz priek�u. Vai patiesi uzskati sevi par vāju? Atmosties! Celies, visuvarenais, un izpaud savu iedabu! Galīgi neder uzskatīt sevi par grēcinieku un vāju. Sakiet to pasaulei, sakiet sev, paskatieties, kāds būs rezul�tāts, kā viss izpaudīsies elektriskā zib�ņa ātrumā, kā viss pārmainīsies. Sakiet to cilvēcei un parādiet tai spēku, un tad jūs iemācīsities lietot to savā ik�dienas dzīvē.

Tālāk nonāksim pie tā, ko saucam par Viveku. Mēs iemācīsimies katrā savas dzīves mirklī, katrā savā darbībā at�ķirt pareizo no nepareizā, patieso no mal�dīgā un uzzināsim, ka patiesības at�ķirīgā pazīme ir �ķīstība, Vienotība. Viss, kas ved pie Vienotības, ir patiesība. Mīlestība ir patiesība, bet naids - meli, tā�pēc ka naids rada �ķel�anos. Tas at�ķir jūs no manis, un tāpēc tas ir meli. Naids ir spēks, kas sa�ķeļ, tas �ķir un sagrauj.

Mīlestība savieno, rada Vienotību. Māte un bērni, ģimene un pilsēta kļūst par vienu. Visa cilvēce kļūst vienota ar dzīvniekiem, tāpēc ka mīlestība ir eksis�tence, mīlestība ir Pats Dievs, bet viss eksistējo�ais - vairāk vai mazāk izteikta mīlestības izpausme. At��ķirība ir tikai pakāpē; jebkura mīlestība ir vienas Vispārējas Mīlestības izpausme. Par jebkuru rīcību mumsjāsprie� pēc tā, vai �īs rīcības sekas ir at�ķirība vai Vienotība. Ja mūsu rīcība rada at�ķirību, mums no tās jāatsakās, ja stiprina Vienotību, - tā ir laba rīcība. Tas pats sakāms par domām. Mums ir jāno�skaidro, vai tās ved pie sadalī�anas daudzos vai pie vienotības, pie dvēseļu saplūsmes un pakļau�anās kopējai ietekmei. Pēdējā gadījumā mēs �īs domas pieņemam, bet pirmajā - atmetam kā noziedzīgas.

�īs ētikas idejas pamatā nav kaut kas neizzināms, u n tā nemāca neko nezināmu, bet vienīgi to, ko Sv. pavils izteicis ar vārdiem: "Es sludinu jums par To, Kuru jūs esat pielūgu�i kā nezināmu Dievu." Jūs varat kaut ko zināt vienīgi caur es. Es zinu, ka �is krēsls eksistē; bet vispirms man jāzina par savu es un tikai tad par krēslu. Krēsls ir pazīstams vienīgi iek� es un caur es. Es zinu pārjums vienīgi sevī un caur sevi, zinu par visu pasauli tikai sevī un caur sevi; un tāpēc sacīt, ka �is es ir nepazīstams, ir tīrais absurds. Lik�vidējiet es, un viss Visums izzudīs. Visas zinības iegūs�tamas iek� es un caur es. Tāpēc es ir vairāk pazīstams nekā jebkas cits. Jūs pa�i esat tas, ko saucat par savu es. Jūs dro�i vien brīnāties, kā �is ierobe�otais es var būt neierobe�ota bezgalība; bet tas tā ir. Ierobe�otais es ir tikai fikcija. Es bija apslēpts, bet arī neliela tā daļa izpaudās kā es, tomēr �is mazais es ir tikai bez�galīgā Es daļa. Ierobe�otais es nekādi neietekmē ne�ierobe�oto; ierobe�otais ir fikcija. Tāpēc es ir pazīs�tams mums katram, vīrie�iem, sievietēm, bērniem un pat - dzīvniekiem. Nepazīstot �o Valdnieku, mēs nevarētu ne kustēties, ne elpot, ne dzīvot kaut vai mirkli, jo Viņam ir jābūt klāt, lai liktu mums kustē�ties, domāt un dzīvot. Būdams vairāk pazīstams nekā jebkur� cits, Vēdāntas Dievs nemaz nav iztēles pro�dukts.

Ja mēs nesludināsim pieredzē iepazīto Dievu, tad kādu citu mācību par Viņu jūs varētu piedāvāt? Dievs ir visureso�s, ir klāt visās būtnēs un ir reālāks nekā mūsu sajūtas. Kur ir vēl īstenāks Dievs nekā Tas, Ku�ru es redzu savā priek�ā? Jūs esat Viņ�, Visureso�ais, Visuvarenais Dievs, jūsu dvēseles Dvēsele. Un, ja es teik�u, ka jūs neesat Viņ�, tad tā nebūs patiesība. Es to zinu, vai man tas vienmēr būtu acīmredzams vai ne. Viņ� ir Vienotība, visa apvienojums, visas dzīves un visas esības būtība. �īs Vēdāntas ētikas idejas jā�aplūko sīkāk, un tas prasīs no jums mazliet pacietī�bas. Kā jums jau tiku teicis, �is priek�mets mums jāizpēta detalizēti un pamatīgi tādēļ, lai redzētu, kā ideāli ir augu�i kop� pa�a to aizmetņa, kā no pastā�vo�ajām idejām radies viens Liels Vienotības Ideāls un kā tas ieguvis Vispārējās Mīlestības formu. �is ideāls mums jāizpēta no visām pusēm, lai izvairītos no bīstamām kļūdām. Pasaule nevar nesteigties cel�ties aug�up no viszemākajām pakāpēm. Kāds gan la�bums no tā, ka mēs ieņemam augstāko stāvokli, ja neesam spējīgi tās patiesības, ko esam atklāju�i, nodot tiem, kuri nāk aiz mums? Tāpēc labāk ir izstudēt priek�metu visos tā lietojuma aspektos, un pirmām kārtām ir nepiecie�ams gūt skaidru priek�statu par tā intelektuālo pusi, kaut gan mēs zinām, ka intelek- tualitāte nav gandrīz nekas, bet vissvarīgākā nozīme ir sirdij. Dievs redz ar sirdi, nevis ar intelektu. Inte�lekts ir tikai ielu slaucītājs, kas attīra mums ceļu; tas ir palīgstrādnieks, sargs, policists. Bet policists nav pozitīva nepiecie�amība sabiedrības izveido�a�nai. Viņa uzdevums tajā ir darīt galu nekārtībām, ne�pieļaut netaisnību. Darbs, kas tiek prasīts no inte�lekta, ir tāds pats. Kad cilvēks lasa gudru grāmatu, viņ�, ticis galā, domā: "Paldies Dievam, man tā vairs nav jālasa!" - tāpēc ka intelekts ir akls un neietver sevī kustību. Tam nav ne roku, ne kāju. Darītājs ir sajūtas, kas kustas ar ātrumu, lielāku nekā elektrība. Jautājums ir tikai tāds, vai jūs jūtat. Ja atbilde ir jā, ar sajūtu jūs ieraudzīsit Dievu. Sajūta, kas jums ir �obrīd, jums ir jāpastiprina, jādievi�ķo, jāattīsta līdz visaugstākajai pakāpei, līdz kamēr sāksit sajust visu, vienotību visā, Dievu sevī un citos. Intelekts to nespēj izdarīt. "Da�ādi izteiksmes veidi, da�ādi grāmatu tekstu skaidrojuma paņēmieni domāti zinātnieku baudījumam, nevis dvēseles glāb�anai."

Tie no jums, kuri lasīju�i Kempejas Tomu, ir pa�manīju�i, ka viņ� katrā lappusē to atkārto, un gandrīz vai katrs izcils cilvēks ir apgalvojis to pa�u. Saprāts ir nepiecie�ams, jo bez tā mēs krītam rupjos maldos un izdarām da�ādas kļūdas. Saprāts attur no tām; bet nepūlieties uz �ā pamata būvēt kaut ko; tas ir ne�darbiņ� otr�ķirīgs līdzeklis; īstais līdzeklis ir sajūta, mīlestība. Vai jūs sajūtat citu vietā? Ja sajūtat, jūs gūstat panākumus apvieno�anā. Ja ne, jūs varat būt vislielākais prāta gigants, kāds jebkad ir piedzimis, tomēr nojums nekas neiznāks: jūs esat sauss saprāts un tāds arī paliksit. Bet, ja jūs sajūtat, tad, pat ne�mācēdami lasīt un neprazdami nevienu valodu, jūs esat uz pareizā ceļa, jūs esat iemantoju�i Dievu.

Jūs zināt, kā pravie�i ir ietekmēju�i cilvēces attīs�tību. Kā �ī ietekme ir panākta? Vai ar viņu prātu? Vai viņi ir sarakstīju�i kaut vai vienu spo�u filozofijas grāmatu vai sare�ģītu loģikas traktātu? - Neviens neko tādu nav darījis. Un arī pateiku�i viņi ir tikai nedaudz vārdu. Sajūtiet tā, kā juta Kristus, - un jūs būsit Kristus; sajūtiet kā Buda - un jūs būsit Buda. Sajūtas - tā ir dzīvība, spēks, bez kā ne ar kādiem prāta pūliņiem nevar iepazīt Dievu. Saprāts līdzinās ķermeņa locekļiem, kas var kustēties un skart citus tikai tad, ja tajos ieplūst sajūtas un pie�ķir tiem kus�tību. �is ceļ� (uz Dieva iepazī�anu) ir bijis vienmēr un visā pasaulē, un jums tas jāatceras. Vēdānta māca, ka jūs visi esat pravie�i un jums jābūt pravie�iem. Tā ir vispraktiskākā tās morāle. Grāmata nav jūsu rīcības vērtētāja -jūs novērtējat grāmatu. Kāpēc jūs zināt, ka grāmata sludina patiesību? Tāpēc, ka jūs īstenojat �o patiesību un sajūtat to. Tas ir tas, ko mā�ca Vēdānta. Kas pierāda to, ka Kristus un Būdas mā�cības ir pareizas? - Tas, ka jūs un es sajūtam tāpat kā Viņi. Tāpēc arīmēs zinām, ka viņiem bija taisnība. Mūsu pa�u pravie�dvēsele liecina par viņu pravie�- dvēseli. Mūsu pa�u dievi�ķā iedaba liecina par Pa�u Dievu. Ja jūs neesat pravietis, tad nekad nav bijis nekā patiesa par Dievu. Ja jūs neesat Dievs, tad ne�kad nav bijis un nebūs nekāda Dieva. Tas ir ideāls, teikts Vēdāntā, kuram jāseko. Ikvienam no mums jā�būt pravietim, un jūs jau esat pravie�i. Tikai ziniet to. Nekad nedomājiet, ka dvēselei kaut kas var būt neiespējams. Tā runāt ir vislielākā ķecerība. Ja grēks ir, tad tikai viens, proti, sacīt, ka es esmu vāj� vai kāds cits ir vāj�.

Atļaujiet jums pavēstīt ļoti senu stāstu no Chān- dogja upani�adas par to, kādā veidā kāds zēns ieman�toja zinības. �is stāsts formas ziņā ir ļoti neizstrādāts, ta�u tas izskaidro kādu lielu principu. Mazais zēns savai mātei teica: "Es gribu studēt Vēdas; pasaki man mana tēva vārdu." Māte nebija precējusies, bet Indijā uz �ādu sievie�u bērniem skatās kā uz nekam nede�rīgiem, kas vispār neko nespēj iemācīties, kur nu vēl studēt Vēdas. Māte atbildēja: "Mans bērns, es nezinu tavu uzvārdu. Es biju kalpone, kalpoju da�ādās vietās un nezinu, kas ir tavs tēvs. Bet mans vārds ir D�aba- la." Bērns aizgāja pie mācītiem vīriem un lūdza, lai pieņem viņu par skolnieku. Viņi tam jautāja: "Saki, bērns, kādas kastas tu esi un kā sauc tavu tēvu?" Zēns atbildēja: "Es to prasīju mātei, un viņa man teica, rau, ko." Un viņ� izstāstīja, ko bija dzirdējis no mātes. Lielāko daļu mācīto vīru atbilde samulsināja, un viņi nezināja, ko sacīt; ta�u viens piesauca zēnu klāt un teica viņam: "Tu runāji patiesību, nenovirzījies no godīga ceļa, un, tā kā tādus sauc par braminiem, tad tu esi bramins un es mācī�u tevi." Viņ� pieņēma zē�nu, apmācīja to un, tā kā zēns bija runājis patiesību, deva viņam jaunu vārdu - �ātjakama - pēc patiesības alksto�ais.

Pēc tam �ajā stāstā minēti senās apmācības paņē�mieni. �is skolotājs nodeva �ātjakamam uzraudzī��anai da�us simtus govju un aizsūtīja ar visām govīm uz me�u, teikdams, lai viņ� atgrie�as tad, kad ganām�pulks būs palielinājies līdz tūksto� govīim Zēns aiz�gāja un dzīvoja me�ā. Pēc da�iem gadiem �ātjakama reiz izdzirda no ganāmpulka kāda liela buļļa balsi, kas viņam sacīja: "Tagad mūsu ir tūkstotis, dzen mūs atpakaļ pie sava skolotāja, bet pagaidām es tev pa�vēstī�u kaut ko par Brahmanu." - "Runā," teica �āt�jakama. Tad bullis sacīja: "Ziemeļi ir Kunga daļa, tā�pat kā austrumi, rietumi un dienvidi. �etri galvenie punkti ir �etras Brahmana daļas. Ko vairāk tev iemā�cīs uguns." Tolaik uguns bija liels simbols un katram māceklim vajadzēja iegūt uguni un nest tai dāvanas. Tāpēc arī bullis sacīja: uguns tev kaut ko iemācīs. �ātjakama atgriezās un, ziedojis ugunij vīnu un no�skaitījis lūg�anu, apsēdās pie tās. Tad no uguns atska�nēja balss: "�ātjakama!" - "Runā, kungs," teica �ātja�kama. - Jūs dro�i vien atceraties līdzīgu stāstu Vecajā Derībā, kā jaunais Samuēls izdzirdēja noslēpumai�nu balsi. - "Es esmu atnācis, ak �ātjakama, mazliet pamācīt tev par Brahmanu. �ī zeme ir Brahmana da�ļa, debesis un padebe�i ir Viņa daļa. Okeāns ir Brah�mana daļa." Pēc tam uguns teica, ka pārējo viņam iemācī�ot kāds putns. �ātjakama devās uz mājām, tur pie viņa atlidoja gulbis un teica: "Atļauj man pamācīt tev kaut ko par Brahmanu. Uguns, ko tu pielūdz, ir Brahmana dala. Saule, Mēness, zibeni - Brahmana daļas. Putns Madhu pateiks tev vairāk." Atlidoja �is putns, un �ātjakama atkal izdzirdēja balsi: "Atļauj man pateikt tev kaut ko par Brahmanu. Dzīvība ir Brahmana daļa, redze, dzirde un prāts ir Viņa da�ļas." Tad zēns atgriezās pie sava skolotāja, un viņ�, iztālēm zēnu ieraudzījis, teica: "Mans bērns, tava seja staro kā tādam, kas ir izzinājis Brahmanu." Zēns lū�dza skolotāju mācīt viņu tālāk, un skolotājs atbildēja: "Tu jau zini daļu patiesības."

Lasot tālāk, mēs redzam, ka �eit alegorijas formā ir pausta doma, ka viss, ko mācīja bullis, uguns un citi, atrodas mūsu pa�u prātā. Skolnieks beidzot at�klāj, ka viss, ko viņ� dzirdējis, ir taisnība, un ka viņ� maldīgi uzskatījis, ka balsis nāku�as no ārējās pa�saules; patiesībā tās visu laiku skanēju�as no viņa pa�a iek�ienes, no viņa sirds. Otra ideja ir tā, ka jē�dzienam par Brahmanu kā par Vienotību ir jābūt pie�ejamam vidējam sapratnes līmenim. Senā Indijas do�ma vienmēr ir tiekusies uz �ādu reliģijas skaidrojumu. Lasot �os stāstus, mēs redzam, ka Brahmans ar katru dienu kļūst aizvien vairāk un vairāk saprotams. Ideja par Viņu tiek izskaidrota ar visu, kas cilvēkam jau pazīstams: ar uguni, kuru viņ� pielūdz, ar zemi utt.

Tālākjau stāstīts par �ā �ātjakamas skolnieku, kas kādu laiku dzīvojis un mācījies pie viņa. Reiz �ātja�kama uz neilgu laiku kaut kur aizgājis, un skolnieks ļoti noskumis. Kad skolotāja sieva atnākusi pie viņa un jautājusi, kāpēc viņ� neēd, viņ� atbildējis: "Es es�mu pārāk nelaimīgs, lai ēstu." Tad no uguns, ko viņ� pielūdzis, atskanējusi balss: "�ī dzīve ir Brahmans;

Brahmans ir ēters, un Brahmans ir telpa. Izzini Brah- manu!" - "Es zināju," skolnieks atbildējis, "ka dzīve ir Brahmans, bet nezināju, ka Viņ� ir arī ēters un telpa." Ar ēteru te domāta bezgalīgā telpa. Tad uguns sākusi viņam mācīt nama saimnieka pienākumus. "Tas, Kur� mājo zemē, putnā un Saulē, kuru tu pie�lūdz, Viņ� ir ikvienā no mums. Kas to zina un Vinu pielūdz kā tādu, tam ir gara dzīve, visi viņa grēki izzūd, un viņ� kļūst laimīgs. Tāpat kā tas, kur� dzīvo �etrās pasaules daļās un saka: "Es esmu Viņ�" un "Es esmu Tas'," un kur� dzīvo ēterā, debesīs un zibenī un saka: "Es esmu Viņ�." Te mēs atkal redzam to pa�u praktiskās reliģijas ideju. Pazīstamā balss ņem to, ko cilvēks pielūdz, piemēram, uguni, Sauli, Mēnesi u.tml., izskaidro to un pie�ķir tam augstāko nozīmi. Tā ir Vēdāntas praktiskā puse. Vēdānta neatrisina pasauli, bet izskaidro to. Tā nenoliedz personību vai individualitāti, bet izskaidro tās, norādot īsto per�sonību, īsto individualitāti. Tā neapgalvo, ka pasaule neeksistē vai nav vajadzīga, bet saka: "Saprotiet �o pasauli tā, lai tā jums nekaitētu." Balss, ko dzirdēja Sātjakama, neteica viņam, ka uguns, kuru viņ� pie�lūdza, Saule, Mēness, zibens vai vēl kas cits nav tas, par ko viņ� tos uzskata, bet parādīja, ka gars, kas mīt tajā visā, irtas pats, kas dzīvo viņā. Tādējādi Sāt- jakamas acīs viss kļūst it kā pārveidots. Uguns, kas agrāk viņam bija vienkār�i materiāls, uz kura rituālā jāuzlej vīns, ieguva glu�i citu veidolu un patiesi kļuva par pa�u Kungu. Pārvērtās zeme, dzīve, Saule, Mē�ness, zvaigznes un zibens, un viss kļuva dievi�ķots. Nu pirmo reizi kļuva zināma to īstā daba. Vēdāntas uzdevums ir it visā saskatīt Dievu; ne tikai to, kas mums �ķiet, bet lietu īsto būtību. Pēc tam nāk loti inte- resanta pamācība. "Tas, kur� staro acīs, ir Brahmans.

Viņ� ir brīni�ķīgs. Viņ� ir mirdzo�s. Viņ� spīd visās �ajās pasaulēs." Komentētājs teic, ka �eit ar gaismu acīs ir domāta tā gaisma, kāda mēdz būt �ķīstam cilvē�kam. Kad cilvēks kļūst �ķīsts, �āda gaisma staro viņa acīs, un �ī gaisma pieder dvēselei, kura ir it visur. Tā ir tā pati gaisma, kas staro planētās, zvaigznēs un Saulē.

Es gribu jums pastāstīt vēl par da�iem dīvainiem skolniekiem no �īm senajām Upani�adām, kas aplūko dzim�anu, nāvi u.tml. Domāju, ka viņijums �ķitīs in�teresanti.

Svetaketu aizgāja pie valdnieka Pan�alasas, un valdnieks jautāja viņam: 'Vai tu zini, kurp dodas cil�vēki, kad nomirst? Vai zini, vai tie kādreiz vēl at�grie�as vai ne? Vai zini, kāpēc zeme nekad nekļūst tuk�a?" Zēns atbildēja, ka nezina, aizgāja pie sava tēva un uzdeva viņam tos pa�us jautājumus. Tēvs tei�ca: "Es nezinu." Un viņi abi kopā atgriezās pie vald�nieka, lai lūgtu paskaidrojumus. Valdnieks sacīja, ka �īs zinā�anas nekad nav piederēju�as priesteriem, tās vienmēr biju�as tikai valdnieku daļa, un tāpēc arī valdnieki pārvalda pasauli. Svetaketu tēvs Gau- tama palika kalpot valdniekam, un pēc kāda laika valdnieks teica, ka mācī�ot viņu. "Redzamā uguns, kuru tu, Gautama, pielūdz, ir ļoti zems Uguns ener�ģijas veids. Zeme ir cits, jau liels tās simbols. Gaiss ir tās malka. Nakts ir dūmi, pasaules zemes - liesma. Tās apak�ējā daļā mīt tumsība. �ai ugunij dievi ziedo vīnu, un tas ir lietus, kas ra�o barību." Viņ� turpināja, parādot, cik veltīgi ir ziedot vīnu mazai ugunij. 'Visa pasaule ir mūsu upuruguns, un pasaules ziedojums, pasaules lūg�ana noris nemitīgi. Dievs un eņģeļi, un visi un visur ir viena vienīga lūg�ana. Cilvēks, viņa ķermenis, ak Gautama, ir ārkārtīgi lieli uguns sim�boli." �eit atkal redzama ideja, kurai ir praktisks pamats: Brahmans tiek pazemināts līdz realitātei. Visus �os simboliskos stāstus caurvij viena doma, ka izdomāts simbolisms var būt labs un noderīgs, bet jau eksistē simboli, par kuriem labākus nav iespējams izdomāt. Ja gribat izdomāt tēlu, lai tajā pielūgtu Die�vu, tad ziniet, kajau eksistē daudz labāks tēls - dzīvs cilvēks. Ja gribat uzbūvēt templi, kur Dievam izpaus�ties, tas ir ļoti labi, bet jau eksistē daudz labāks templis, daudz augstāka Svētnīca - cilvēka ķermenis.

Mumsjāatceras, ka Vēdas sastāv no divām daļām - rituālu daļas un tās daļas, kas sniedz zinā�anas. Lai- ka gaitā rituāli ir tā savairoju�ies un kļuvu�i tik sare�ģīti, ka ir faktiski neiespējami tikt par tiem skaidrībā; tāpēc Upani�adās tie gandrīz pavisam tiek noraidīti; ta�u tas tiek darīts uzmanīgi un ar paskaid�rojumiem. Senos laikos tika ziedots vīns un nesti upuri; bet radās filozofi, un tā vietā, lai izturētos nega�tīvi pret �iem simboliem, izrautu tos no garīdzniecī�bas rokām, kā diem�ēl parasti rīkojas jaunlaiku refor�matori, viņi to vietā deva kaut ko citu. Ir, piemēram, uguns simbols. Lieliski! Bet mans simbols ir zeme. Cik milzīgs un varens simbols! Rau, mazs dievnams. Jā, bet mans dievnams ir viss Visums; lai kur es lūg�tos, ikviena vieta ir svēta. Vai arī tie īpa�ie attēli, ko jūs esat sagatavoju�i, lai radītu uz zemes altārus; bet man visdi�enākais no altāriem ir dzīvs un jutīgs cil�vēka ķermenis, un to pielūgt ir daudz cildenāk nekā jebkuru bezdvēselisku simbolu.

Ir vēl kāda dīvaina mācība. Es pats to pilnībā ne�saprotu; ta�u gadījumam, ja jūs tajā atrastu ko node�rīgu, es jums pastāstī�u par to. "Kad cilvēks, kas ir nodevies pārdomām, attīrījis sevi un sasniedzis (aug�stākās) zinā�anas, nomirst, viņ� vispirms iet pie mēne�iem, no mēne�iem pie gadiem, no gadiem pie

Saules, no Saules pie Mēness, no Mēness pie zibens un, nonākot zibens sfērā, satiek kādu - ne cilvēku, kas viņam palīdz sastapties ar Brahmanu, ar Dievu. Tas ir dievu ceļ�. Mācīti vīri un viedie pēc nāves iet �o ceļu." Kas �eit domāts ar mēne�iem, gadiem un tā tālāk, patlaban neviens skaidri nezina. Katrs par to domā pēc sava prāta, bet daudzi apgalvo, ka tās esot tīrās ģeķības.

Ko nozīmē doties uz Mēness un Saules pasauli, kas ir pavadonis, kur� palīdz dvēselei pēc tam, kad tā sasniegusi gaismas sfēru? Hinduismā ir izplatīta ideja, ka Mēness ir dzīvības planēta un ka dzīvība uz Zemes nonākusi lietus veidā no Mēness. Tie, kas nav sasniegu�i (augstākās) zinā�anas, bet ir darīju�i �ajā dzīvē labus darbus, kad nomirst, vispirms iet caur dūmiem, tad pie nakts, pēc tam pie piecpadsmit tum��ajām dienām, tad pie mēne�a un pēc tam pie gada. No turienes viņi dodas pie ētera, tad savukārt uz Mē�ness apgabalu un tur kļūst par dievu barību, un pie�dzimst atkal par dieviem. �ajā stāvoklī viņi dzīvo tik ilgu laiku, kāds atbilst viņu labo darbu daudzumam. Kad nu viņu labo darbu iespaids ir beidzies, viņi nāk atpakaļ. Vispirms kļūst par ēteru, pēc tam par gaisu, tad par dūmiem, tad par mākoni utt. Beidzot kā lietus lāses viņi nokrīt zemē, pārvēr�as par barību, ko apēd cilvēki, un kļūst par �o cilvēku bērniem. Tie, kuru darbi ir biju�i ļoti labi, piedzimst labās, savukār tie, kuru darbi biju�i slikti, - ļoti sliktās ģimenēs un pat iemiesojas tik zemos ķermeņos kā cūkas ķermenis.

Nenozīmīgie dzīvnieki ir tie, kas visu laiku mirst un visu laiku atkal atgrie�as uz zemes. Tāpēc arī zeme nekad nav pilnīgi apdzīvota un nekad nav tuk�a.

Vēlāk mēs varbūt spēsim to visu saprast labāk un pat aptvert, ko tas viss nozīmē. Pēdējā daļa, kurā runāts par to, kā tie, kas biju�i debesīs, atgrie�as at�pakaļ, iespējams, ir skaidrāka nekā pirmā daļa. Bet kopējā ideja �eit acīmredzot ir tāda, ka bez tie�as Dieva iepazī�anas nav debesu. Cilvēki, kas nav iepa�zinu�i Dievu, bet �ajā pasaulē ir darīju�i labus darbus, lai baudītu to rezultātus, kad nomirst, iet uz da�ādām sfērām, līdz kamēr sasniedz debesis un tur piedzimst par dievu bērniem, tāpat kā mēs piedzimstam no cil�vēkiem, un dzīvo tur tik ilgi, cik ilgi viņiem to ļauj vinu labie darbi. Visā teiktajā izceļas Vēdāntas gal�venā ideja, ka viss, kam ir vārds un forma, ir pārejo�s. Zeme ir pārejo�a, jo tai ir vārds un forma. Arī debesīm jābūt pārejo�ām, jo arī tām ir vārds un forma. Mū�īgas debesis būtu pretruna vārdos, tāpat kā mū�īga zeme, tāpēc ka visam, kam ir vārds un forma, ir jāsākas laikā, jāturpinās laikā un jābeidzas laikā. Tas ir izdi�bināts Vēdāntas atzinums, un tāpēc tā neatzīst de�besis.

Samhitās mēs atrodam domu, ka debesis ir mū�ī�gas, gandrīz to pa�u domu, kas mūsdienās Eiropā ir pārsvarā muhamedāņu un kristie�u vidū. Starpība tikai tā, ka muhamedāņiem tā ir mazliet konkrētāka. Vini teic, ka debesis esot vieta, kur ir dārzi, caur ku- riem tek upes. Arābijas tuksne�os ūdens ir kaut kas ļoti vēlams, tāpēc muhamedāņi vienmēr cen�as pa�darīt savas debesis ūdeņiem bagātas. Turpretī es es�mu dzimis zemē, kur se�us mēne�us gadā līst lietus, un pieņemu, ka es iztēlotos debesis kā sausu vietu, un �ajā ziņā man piekristu arī angļi. �īs debesis Vēdu daļā, kurā ietilpst Samhitās, tiek uzskatītas par mū��īgām. Aizgājēji dodas uz tām, iegūst tur skaistus ķer�meņus, satiek savus sen�us, bērnus un radiniekus un dzīvo tur ar viņiem mū�īgi, dzīvojot tie�i tāpat kā �eit, tikai daudz laimīgāk. Visi �īs dzīves �ķēr�ļi un grūtības, kas stāv ceļā laimei, tur izzūd, bet viss labais un visas baudas - paliek. Ta�u man jums jāatgādina, ka, lai arī cik ērts tas viss cilvēkiem �ķistu, starp ērtību un īstenību ir at�ķirība, un gadās arī tā - ka�mēr neesam sasniegu�i pilnību, īstenība nepavisam nav tas, kas ērtība. Cilvēka daba ir loti konservatīva. Reiz sāku�ai kaut ko darīt, tai ir grūti apstāties. Prāts atsakās laist sev klāt jaunas domas, jo domā�a�nas process ir tik nogurdino�s. Bet Upani�adās notiek �ausmīga atkāp�anās (no iepriek�ējiem uzskatiem). Tajās tiek apgalvots, ka tās debesis, kurās cilvēki dzī�vo kopā ar saviem sen�iem, nevar būt mū�īgas, jo vi�sam, kam ir vārds un forma, ir jānomirst. Ja debesis ir un tām ir forma, ar laiku tām jābeidz eksistēt. Var�būt līdz tam paies miljoniem gadu, tomēr agri vai vēlu pienāks laiks, kad tās izzudīs. Tajā pa�ā laikā, proti, vienlaikus ar nule kā minēto ideju, rodas cita ideja, ka dvēseles atgrie�as atpakaļ uz zemes un ka debesis ir tikai vieta, kur dvēseles kādu laiku bauda savu labo darbu augļus. Bet, kad labo darbu iespaids beidzas, tās atgrie�as atpakaļ zemes dzīvē. No tā ir saprotams, ka jau tajos agrīnajos laikos cilvēcei ir bijis zināms priek�stats par filozofiju un cēlonību. �eit mūsu filozofi runā gandrīz kā bērni, ta�u tur�pmāk redzēsim, kā viņi �īs pa�as idejas izteiku�i filo�zofijas un loģikas valodā. Lasot �īs grāmatas, jūs ievē�rosit arī to, ka tajās tiek aplūkoti iek�ējās uztveres priek�meti. Ja jūs man jautāsit, vai Vēdānta ir pie�mērojama praksei, es atbildē�u, ka sākumā tā tika piemērota vienīgi praksei un tikai vēlāk pārvērtās par filozofiju. Jūs pa�i varat redzēt, ka �īs lietas vis�pirms ir jāuztver un jāīsteno un tikai pēc tam jāpie�raksta. Senos domātājus uzrunāja pati pasaule; viņus uzrunāja putni, dzīvnieki, Saule un Mēness; un tā rnazpamazām viņi tie�i iepazina �īs lietas un ietiecās pa�ā dabas sirdī. Viņi to panāca nevis prātojumu ceļā, ne ar loģikas spēku, ne arī savācot citu prātu radīto un sastādot biezas grāmatas, kā tas notiekjaunākajos laikos, un arī ne tā, kā tagad daru es, ņemot vienu no viņu gara darbiem un izveidojot no tā garu lekciju; nē, viņiem viss bija jāatklāj pa�iem. Viņiem vissvarī�gākā bija personiskā pieredze, un tā tas būs vienmēr; reliģija vienmēr ir bijusi un būs vispraktiskākās zi�nības, nevis kaut kāda tur teoloģiska teorija. Tā vienmēr sākumā ir prakse, bet pēc tam - zinības. Ide�ja, ka mūsu dvēseles atgrie�as, jau ir Upani�adās. Tie, kas dara labus darbus, domājot par rezultātu, to saņem, bet tas nebūs mū�īgs. �eit mēs redzam lieliski izteiktu cēlonības ideju - proti, ka sekas atbilst cē�lonim. Kāds cēlonis, tādas arī sekas. Ja cēlonis ir mū��īgs, arī sekām jābūt mū�īgām; bet, tā kā visi tādi cēloņi kā labi darbi un tamlīdzīgas lietas ir kaut kas galīgs, tie nevar radīt bezgalīgas sekas. Te mēs esam pienāku�i pie jautājuma otras puses - ja jau nevar būt mū�īgas debesis, tad, uz tā pa�a pamata, nevar būt arī mū�īga elle. Iedomājieties, ka es esmu ļoti slikts cilvēks un ikkatru brīdi daru ļaunu. Bet visa mana dzīve �eit nav nekas salīdzinājumā ar manu mū�īgo dzīvi. Tāpēc, ja es saņem�u mū�īgu sodu, tas nozīmēs, ka bezgalīgas sekas ir izraisījis galīgs cēlo�nis; bezgalīgas sekas mū�īgajā dzīvē būs izraisījis �īs īsās dzīves galīgais cēlonis, bet tas nav iespējams. Ja es visu savu mū�u daru labu, es nevaru baudīt bez�galīgu debesu augļus. �ādi domāt nozīmē pieļaut to Pa�u kļūdu. Bet ir tre�ais ceļ� tiem, kuri ir iepazinu�i patiesību, kuri ir to realizēju�i. Iepazīt, tā sakot, sa�vām acīm (realizēt) patiesību ir vienīgais ceļ�, kā iziet no Maijas plīvura; un Vēdānta norāda virzienu, kādā jāturas, lai to izdarītu, norāda, kas jāsaprot ar patie�sības realizē�anu.

"Viss jāuzlūko kā tāds, kas mīt Es iek�ienē, un vi�sas darbības kā tādas, kas nav ne labas un ne sliktas, bet izrieto�as no Es. Es ir visā. Mums ir jānoraida daba. Jāaizver acis; mums irjāsaskata Dievs debesīs un arī ellē, dzīvībā un nāvē." Doma, kas ietverta nule kā minētajās rindās, ir tāda, ka �ī zeme ir Dieva sim�bols, ka debesis un vietu, ko mēs aizņemam, var no- saukt par Dievu. Viss ir Brahmans. Tātad ir jāredz, nevis tikai jārunā un jādomā. Tā loģiskas sekas būs tādas, ka tad, ja dvēsele saredzēs visu �ajā Visumā un jebkuru vietu kā Dieva, Brahmana pārpilnu, tai būs vienalga, vai iet uz debesīm, uz elli vai vēl nez kur. Tādā gadījumā man nebūs nekādas nozīmes tam, vai man jāpiedzimst uz zemes vai debesīs. Visas �īs lietas man kļūs nenozīmīgas, jo visas vietas man būs vienādas, ikkatra vieta kļūs par Dieva templi, kļūs svēta; tiklab debesīs, kā arī ellē un it visā es redzē�u Dieva klātbūtni. Man nebūs ne debesu, ne elles, ne ļaunā, ne dzīvības, ne nāves. Kad cilvēks ir sasniedzis �ādu stāvokli, sācis visu uztvert �ādi, viņ�, pēc Vē- dāntas vārdiem, ir kļuvis brīvs, un tikai tāds cilvēks, teikts Vēdāntā, ir spējīgs dzīvot �ajā pasaulē. Visi pārējie nav tam piemēroti. Kā var dzīvot �ajā pasaulē cilvēks, kas redz ļauno? Visa vina dzīve ir vienvienī- gas cie�anas. Dzīve cilvēkam ir nelaime, ja viņ� redz briesmas, redz nāvi. Vienīgi tas var dzīvot �ajā pa�saulē, vienīgi tas var teikt, ka viņ� bauda dzīvi un laimi, kas redz dzīvi īstajā gaismā un itin visā saskata patiesību. Cita starpā, piebildī�u, ka Vēdās jūs nekur nesastapsit ideju par elli. Tā ir atnākusi uz Indiju daudz vēlāk, ar Purānām. Vissmagākais sods, kāds zināms Vēdām, ir atgrie�anās �urp, uz zemes, un jaunas iespējas iegū�ana (sasniegt brīvību). Tādējādi mēs redzam, ka Vēdās jau kop� pa�a sākuma ideja (par Dievu) iegūst bezpersonisku raksturu. Idejas par sodu un balvu ir pārāk materiālas un saistāmas vienīgi ar jēdzienu par cilvēcisku Dievu, milzīgu cil�vēku, kas mīl vienu un nemīl otru, glu�i tāpat, kā mēs to darām. Sods un balva ir savienojami tikai ar �āda Dieva eksistenci. Sāds Dievs tiek atzīts Sam- hitās, un tur mēs redzam baiļu jēdzienu; bet, tiklīdz tuvojamies Upani�adām, baiļu ideja izzūd un tās vietā nāk bezpersoniskuma ideja. Tomēr dabiski, ka sa�prast �o ideju itin visās zemēs ir bijis ārkārtīgi grūti. Cilvēks vienmēr ir pārāk pieķēries visam personis�kajam. Lielie domātāji vai vismaz tie, kurus pasaule par tādiem uzskata, ir sa�utu�i par �o bezpersonis�kuma ideju. Bet, manuprāt, tas ir smieklīgi, zemi, rupji un, ja atļauts tā izteikties, Dievu zaimojo�i. Do�māt, ka Dievs ir cilvēks, ir pieļaujams bērniem, nevis pieaugu�am, domājo�am cilvēkam, vienalga, vīrietim vai sievietei. Kura ideja ir augstāka - ideja par dzīvu Dievu vai ideja par miru�u Dievu? Par Dievu, ko ne�viens neredz, neviens nepazīst, vai par pazīstamu Dievu? Laiku pa laikam Viņ� sūta �ajā pasaulē vēst�nesi ar zobenu vienā un lāstu - otrā rokā; un, ja jūs �im vēstnesim nenoticēsit, jums jāiet bojā. Kāpēc tad Viņ� neatnāk pats un nepasaka, kas mums jādara? Kāpēc Viņ� joprojām sūta vēstne�us, soda un nolād mūs? Un tomēr �ī ideja daudzus apmierina.

Tik nesaprātīga ir mūsu iztēle.

Bezpersonisks Dievs, glu�i otrādi, ir dzīvs Dievs, kuru es redzu savā priek�ā, dzīvs princips. At�ķirība starp personisko un bezpersonisko ir tāda, ka per�soniskais ir tikai mazs cilvēks, bet bezpersoniskais - gan cilvēks, gan dzīvnieks, gan eņģelis un turklāt vēl ari kaut kas lielāks, ko mēs nevaram ne redzēt, ne iedomāties. Mums Bezpersoniskais ietver sevī visu personisko, visu Visuma personību summu, un vēl bezgalīgi daudz vairāk par �o summu. "Tāpat kā uguns, kas, atnākusi pasaulē, izpau�as visās mums redzamajās formās un turklāt vēl bezgalīgi daudz vai�rāk", tāpat arī Bezpersoniskais.

Mums nepiecie�ams pielūgt dzīvo Dievu. Es visā savā mū�ā neesmu redzējis neko citu kā vienīgi Die�vu, un jūs tāpat. Lai redzētu krēslu, jums vispirms jāredz Dievs un pēc tam jau Viņā un caur Viņu - krēsls. Viņ� vienmēr, dienu un nakti, ir mūsu priek�ā un saka: "Es esmu." Brīdī, kad jūs sakāt: "Es eksis�tēju," jūs iepazīstat eksistenci. Kurp jūs iesit meklēt Dievu, ja nevarat saredzēt Viņu ar savu sirdi kā dzīvu būtni, kā cilvēku? "Tu esi cilvēks, Tu esi sieviete, Tu esi meitene, Tu esi zēns, bet Tu - sirmgalvis, kas bal�stās uz kūjas. Tu esijauneklis, kas iet lepnā sava spēka apziņā." Viņi visi ir brīnumains, dzīvs Dievs, kas ir vienīgais fakts Visumā. Daudziem tas �ķitīs bries�mīgi, pilnīgs pretstats tradicionālajam Dievam, kas mīt kaut kur aiz priek�kara un ko neviens nekad nav redzējis. Garīdznieki mums stāsta, ka mēs neredzam Viņu �eit, bet, ja mēs izpildīsim �o garīdznieku norā�dījumus, izdabāsim un klanīsimies viņiem, tie iedo�ot mums pasi, ar kuru, kad nomirsim, varēsim skatīt Dieva vaigu. Ir pilnīgi skaidrs, ka visas idejas par debesīm ir tikai vairāk vai mazāk pārgrozīta �ī bez�jēdzīgā garīdznieku krāp�anās. Bezpersoniskuma ideja, protams, ir ļoti graujo�a; tā atņem garīdznie�cībai tās labumus, likvidējot visas baznīcas un tem�pļus. Indijā patlaban valda bads, bet, cita starpā, tur ir tempļi, kuros katrā atrodas dārglietas, kas ir miljardus vērtas. Ja priesteri sludinātu tautai bezpersoniska Dieva ideju, viņu amatam pienāktu gals. Bet mums vajag sludināt to nesavtīgi un bez priesteru viltībām. Jūs esat Dievs, un es - arī. Kur� kuram paklausa? Kur� kuru pielūdz? Jūs esat visdi��enākais Dieva templis, un es drīzāk pielūg�u jūs ne�kā kaut kādu tur templi, tēlu vai Bībeli. Kāpēc cil�vēki, kas ir ap mums, ir tādā pretrunā pa�i ar sevi? Vini saka: "Mēs esam praktiski cilvēki." Lieliski. Bet kas gan ir vēl praktiskāk nekā lūgties �eit, skaitīt lūg�anas jums? Es jūs redzu, sajūtu un zinu, ka jūs esat Dievs. Muhamedānis teic, ka nav cita Dieva kā vien Allāhs. Vēdānta teic, ka nav cita Dieva kā vien cilvēks. Tas sākumā var pārsteigt, bet mazpamazām jūs to sapratīsit. Dzīvais Dievs ir jūsos, bet jūs ceļat baznīcas un tempļus un ticat visāda veida iedomātam absurdam. Vienīgais pielūdzamais Dievs ir cilvēka dvēsele vai cilvēka ķermenis. Ja tā ir taisnība, tad pat dzīvnieku ķermeņi ir tempļi, bet cilvēks ir vis�augstākais no tiem, Tad� Mahals [1] . ja es nevaru pie�lūgt viņu, tad vairs nepaliek nekā, ko varētu pielūgt. Tajā brīdī, kad es sajutī�u Dievu, kas mīt ikviena cil�vēka ķermeņa templī, kad es ar bijību apstā�os kādas cilvēciskas būtnes priek�ā un patiesi, ar pārliecību ieraudzī�u viņā Dievu, tajā brīdī es atbrīvo�os no ver�dzības, viss pārējais man izgaisīs, un es bū�u brīvs.

Tā ir praktiska Dieva godinā�ana, vispraktiskākā no visām godinā�anām. Tajā nav nekādu teorētisku spekulāciju, un tomēr, ja jūs to pateiksit cilvēkiem, vairākumu no viņiem pārņems �ausmas. Viņi sacīs, ka tā nav pareiza doma, un sāks attīstīt savu vectē�vu idejas, ko �ie vectēvi ir saņēmu�i no saviem

vecvectēviem pirms divdesmit tūksto�iem gadu, -i par Dievu, kas mītot kaut kur debesīs un kādam pa�teicis, ka viņ� esot Dievs. Kop� tā laika mums nav bijis nekā cita kā vienīgi teorijas. Pēc viņu domām, tas ir praktiski, bet mūsu idejas ir nepraktiskas. La�bi, - saka Vēdānta, - katram savs ceļ� ejams, tikai jūsu ideāls - debesīs mīto�a Dieva pielūg�ana un visas ar to saistītās idejas, nesaturot sevī nekā slikta, tomēr ir tikai pakāpieni uz patiesību. Tās ir labas, un to starpā var sastapt apbrīnojamas domas; bet Vēdānta alla� atgādina: "Mans draugs, To, Kuru tu pielūdz kā nezināmu, es pielūdzu tevī. Tas, Kuru tu lūdzies kā nezināmu un Kuru tu meklē pa visu Visumu, vien�mēr ir bijis �eit. Tu dzīvo viņā. Viņ� vienmēr ir Visu�mā." "Ja eksistē Tas, Kuru pielūdz Vēdas un Kur� vienmēr ir klāt mū�īgajā Es, tad eksistē arī viss Vi�sums. Viņ� ir pasaules gaisma. Ja jūsos nebūtu Es, jūs neredzētu sauli; viss jums būtu tum�a masa, nekas neeksistētu. Viņ� mirdz, un jūs redzat visu pasauli."

Parasti jautā, vai �ai mācībai neesot ārkārtīgi daudz sliktu seku. Ikviens no mums domās: Es esmu Dievs, un tāpēc viss, ko es daru un domāju, ir labi; Dievs nevar darīt neko sliktu. Vispirms jau, pat ja pieļaujam �āda nepareiza skaidrojuma iespēju, vai var pierādīt, ka citā mācībā neslēpjas tādas pa�as briesmas? Cilvēki pielūdz Dievu debesīs, kas ir at�sevi�ķi no viņiem, Dievu, no kura viņi ārkārtīgi bīstas. Viņi piedzimst, bailēs trīcot, un trīc visu mū�u. Vai no tā pasaule ir kļuvusi labāka? Aplūkosim jautāju�mu no otras puses. Ņemsim tos, kuri Dievu saprot kā personisku un tā arī pielūdz, un tos, kuri pielūdz Bezpersonisku Dievu. Kuru vidū ir bijis vairāk lielu pasaules darbinieku, gara mil�u, varenu tikumības gi�gantu? Bez �aubām - Bezpersoniskā Dieva pielūdzēju

vidū. Kā jūs varat cerēt, ka baiļu ietekmē spētu at�tīstīties augstas tikumības cilvēki? Tas ir neiespēja�mi. "Kur viens redz otru, kur viens dara pāri otram, tur ir maija. Kad viens neredz otru, kad viens nekaitē otram, kad viss kļūst par Atmanu, - kur� tur kuru

redz? Kur� kuru ievēro? Tur viss ir Viņ� un vienlai-

kus viss ir Es. Dvēsele kļūst �ķīsta." Tad - un vienīgi tad - mēs saprotam, ko nozīmē mīlestība. Vai gan mīlestība var rasties aiz bailēm? Tās sākotne ir brī�vība, un tikai brīvība rada mīlestību. Kad mēs patie��ām sāksim mīlēt pasauli, tikai tad, bet ne agrāk, mēs sapratīsim, ko nozīmē brālība un cilvēcība.

Tādējādi nav pareizi teikt, ka �ī mācība (par Bez�personisku Dievu) novedīs pie daudzām sliktām lie�tām visā pasaulē, it kā cita mācība (par Viņu) nekad nebūtu izraisījusi ļauno, nebūtu likusi pasaulē plūst asinīm, nebūtu saraustījusi cilvēci gabalos, nevestu pie sektantisma. - "Mans Dievs ir vislielākais no vi�siem dieviem. Iz�ķirsim to atklātā kaujā." Tādas ir biju�as duālisma sekas it visur, visā pasaulē. Iziesim ta�u spilgtā dienas gaismā. Nokāpsim no sava �aurā ceļa. Kā cilvēka bezgalīgā dvēsele var piekrist dzīvot un nomirt �aurā ūdens notekā? �eit ir vesels Visums gaismas. Viss �ajā Visumā irjūsu. Pamēģiniet izstiept rokas un mīlestībā apskaut visu pasauli. Ja jums kād�reiz radīsies vēlē�anās tā izdarīt, jūs sajutīsit Dievu.

Jūs atceraties to vietu Būdas sprediķī, kur viņ� domās sūtīja mīlestību Dienvidiem un Ziemeļiem, Austrumiem un Rietumiem, aug�up un lejup, līdz viss Visums bija pilns ar �o mīlestību, lielu līdz bezgalībai. Izjust �ādas jūtas nozīmē būt īstai personībai. Viss Visums tad kļūs vienvienīga personība, bet sīkumi lai izzūd. Atmetiet savas sīkās baudas mū�īgās svēt�laimes dēļ. Kāds labums ir baudīt niecīgas svētlaimes

daļiņas? Visa svētlaime ta�u irjūsu, jo jums jāatceras, ka Bezpersoniskais sevī ietver visu personisko. Tā�dējādi Dievs ir personisks un bezpersonisks vienlai�kus. Tāpat arī cilvēks. Bezgalīgais, bezpersoniskais cilvēks izpau�as kā persona. Mēs, bezgalīgie, esam samazināju�i sevi līdz mazu gabaliņu izmēriem. Mēs esam ierobe�oju�i sevi ar savu pa�u karmu. Tā, glu�i kā ķēde ap kaklu, velk mūs uz ierobe�otību. Pārrau�jiet �o ķēdi un esiet brīvi. Samīdiet likumu. Cilvēka iedabai nav likuma, nav iepriek�nolemtības, nav lik�teņa. Kā var būt likums bezgalībā? Tās devīze ir brī�vība. Brīvība ir tās iedaba, tās iedzimtās tiesības. Ti- 1 kai kļūstiet brīvi, un jūs varēsit uzņemt sevī cik vien vēlaties personību, kādas jums patīk. Tad jūs spēlēsit savas partijas kā aktieris, kā karalis, kas iznāk uz skatuves ubaga lomā, kamēr īstais ubags iet pa ielu. Abos gadījumos aina ir viena un tā pati, vārdi tie pa�i;

un tomēr - kāda at�ķirība! Viens izbauda savu nabadzību, bet otrs cie� no tās. Kas tad veido �o at�ki- rību? - Viens ir brīvs, bet otrs ir vergs. Karalis zina, ka viņa nabadzība ir neīsta, ta�u viņ� pats ir pieņēmis to, paņēmis tikai spēles pēc; bet nabags domā, ka na�badzība un viņ� ir ne�ķirami, un viņam, gribi vai ne�gribi, ir tā jādzīvo. Tas ir likums, un viņ� ir nelaimīgs. Jūs un es, kamēr mums nav izpratnes par mūsu īsto iedabu, esam tādi nabagi, visa paverdzināti un ietramdīti, mēs pilnā balsī saucam pēc palīdzības, kas nekad neatnāk, bet cen�amies visur to saņemt no neeso�ām, iedomātām būtnēm un nekad nesane- mam. Kamēr mēs domājam, ka "�is laiks dro�i vien drīz pienāks", un tajā pa�ā laikā raudam, vaimanājam un ceram, visa dzīve izrādās noieta, bet spēle jopro�jām turpinās. Esiet brīvi! Neceriet ne uz ko ne no viena. Esmu pārliecināts, ka, ja jūs atskatīsities

atpakaļ, uz visu savu dzīvi, jūs ieraudzīsit, ka vienmēr sat mēģināju�i saņemt palīdzību no citiem - un vienmēr veltīgi; tā nekad nav pienākusi. Visa palī�dzība, kādu jūs esat saņēmu�i, ir nākusi no jūsu pa�u iek�ienes. Jūs saņēmāt tikai pa�i savas rīcības aug�ļus kaut gan, pat savādi to sacīt, vienmēr cerējāt uz citu palīdzību. Tas līdzinās bagātnieka viesistabai. Tā vienmēr ir pilna, bet, ja jūs sāksit vērot, tad pa�manīsit, ka vieni un tie pa�i cilvēki te nemēdz iegriezties otrreiz. Cilvēki vienmēr cer kaut ko dabūt no �ā bagātnieka, bet nekad nedabū. To pa�u darām arī mēs; visu laiku ceram, bet mērķi nesasniedzam. Atmetiet �o cerību, - saka Vēdānta, - kāpēc jums ce�rēt, ja jums viss jau ir? Jūs esat valdnieks, jūs esat Es. Ko jūs gribat? Ja valdnieks sajūk prātā un dodas meklēt valdnieku savā zemē, viņ� nekad to neatradīs, jo viņ� pats ta�u ir valdnieks. Viņ� var apstaigāt visas pilsētas un visus ciemus, ielūkoties katrā mājā, var saukt un raudāt, bet nekad neatradīs valdnieku, tā�pēc ka visu laiku viņ� pats paliek valdnieks. Daudz labāk mums ir zināt, ka mēs esam Viņ�, un izbeigsim uz visiem laikiem neprātīgos valdnieka meklējumus. Tādējādi, - saka Vēdānta, - zinot, ka mēs esam vald�nieks, mēs kļūstam laimīgi un apmierināti. Atmetiet muļķīgo meklē�anu un spēlējieties �ajā Visumā kā bērni. Viss tūdaļ kļūs citāds. Tā vietā, lai būtu par mū�īgo cietumu, pasaule kļūs par teātri. No konku�rences arēnas tā pārtaps par pavasara zemi, pilnu priecīgi lidojo�iem tauriņiem. Tā pati pasaule, kas agrāk bija elle, nu kļūs par debesīm. Verga acīs tā ir briesmīgu mocību vieta, bet brīvā acīs tā ir tikai pa�stāvo�ā pasaule. Debesis un visas tamlīdzīgas vietas ir tajā. �ī dzīve ir pasaules dzīve. Visas atdzim�anas ir �eit. Visi dievi, cilvēka prototipi, ir �eit. Nevis dievi ir radīju�i cilvēkus pēc sava tēla, bet cilvēks ir radījis dievus. Un �eit, mūsu vidū, ir prototipi, ir Indra ar Karmu un visi Visuma dievi, kuri sē� ap viņu. Visi jūs esat projektēju�i savus mazos dubultniekus, pa�i būdami oriģinālie, īstie un vienīgie dievi, kuri jāpie�lūdz. Tas ir Vēdāntas skatījums, bet �ā skatījuma praktiskums ir �āds. No tā, ka mēs kļūsim brīvi, ne�izriet, ka mums būtu jāsajūk prātā, jāpamet sabied�rība un jābēg me�os vai alās. Mēs paliksim tur, kur jau bijām, tikai visu sapratīsim. Mēs skatīsim tās pa��as parādības, bet tās iegūs jaunu jēgu. Līdz �im jūs nepazīstat pasauli; tikai kļuvu�i brīvi, mēs to ierau�dzīsim tādu, kāda tā ir, un sapratīsim tās iek�ējo da�bu. Tad ieraudzīsim, ka tā saucamais likums un lik�tenis veido tikai bezgalīgi mazu mūsu iedabas daļu. Tie ir tikai viena puse, bet otra puse ir - brīvība vien�mēr. Mēs bijām tādi kā mednieka vajāts strauss, kas slēpj galvu smiltīs un tādējādi mēģina glābties no ne�laimes.

Maldu dēl mēs centāmies aizmirst savu iedabu, bet nekādi to nespējām, jo tā vienmēr atgādināja par sevi. Visi mūsu Dieva, dievu vai ārējās brīvības meklējumi bija mūsu pa�u iedabas aicinājums. Mēs tikai neat�skārtām, no kurienes nāca balss. Mēs domājām, ka tā nāk no uguns, no Dieva, no Saules, Mēness un zvaigznēm, līdz beidzot atklājām, ka tā visu laiku ska�nējusi mūsos pa�os. Tur ir mū�īgā balss, kas mums stāsta par mū�īgo brīvību. Tās mūzika skan mū�īgi. Daļa �īs dvēseles mūzikas kļuva par zemi, likumu, Visumu, bet tā vienmēr ir bijusi un vienmēr būs mū�su, īsi sakot, Vēdāntas ideāls ir cilvēka pielūg�ana �eit (uz zemes), un tajā teikts, ka, jajūs nevarat pie�lūgt savu brāli - cilvēku, izpausto Dievu, tad jebkā cita pielūg�ana jebkurā vietā nepelnīs nekādu uzticību.

Vai tad jūs neatceraties kristie�u Bībeles vārdus: "Jajūs nespējat mīlēt savu brāli, kuru redzat, kā gan jūs varat mīlēt Dievu, Kuru neesat redzēju�i?" Ja jūs nespējat saredzēt Dievu cilvēka dievi�ķajā personā, kā gan jūs varat Viņu ieraudzīt mākoņos vai kaut kur tur, kur ir tum�s un nedzīvs, vai jūsu pa�u smadzeņu tuk�ajos izdomājumos? Es jūs sauk�u par reliģioziem no tās dienas, kad jūs ieraudzīsit Dievu vīrie�os un sievietēs un sapratīsit, ko nozīmē pagriezt kreiso vai�gu cilvēkam, kur� jums ir iesitis pa labo vaigu.

Kad jūs saskatīsit Dievu cilvēkā, tad viss, pat tī�ģeris, kļūs jums par gaidītu viesi. Viss, kas atnāks pie jums, būs Dievs da�ādās formās, Mū�īgais, Vie�notais, Svētlaimīgais, mūsu tēvs, māte, draugs, mūsu pa�u dvēsele, kas spēlējas ar mums.

Ir augstāks ideāls nekā saukt Dievu par Tēvu. Tas ir saukt Viņu par Māti. Bet ir vēl augstāks ideāls - saukt Viņu par Draugu. Vēl augstāks - par Mīļoto. Ta�u visaugstākais ir neredzēt at�ķirību starp mīlo�o un mīlamo. Jūs dro�i vien atceraties senpersu stāstu par to, kā mīlētājs aizgājis pie savas iemīļotās. Viņ� pieklauvējis pie durvīm un, kad uz jautājumu "kas tur ir?" atbildējis "es", durvis nav atvēru�ās. Viņ� at�nācis otru reizi, un atkārtojies tas pats. Tre�o reizi uz jautājumu "kas tur ir?" viņ� atbildējis: "Tā esi tu, mana mīlestība," un durvis tika atdarītas. Tas pats mēdz notikt starp Dievu un mums. "Tu esi visā, Tu esi viss. Ikviens vīrietis un ikviena sieviete - Tu, Tu sajūtamais, svētlaimīgais, dzīvais un vienotais Dievs. Kur� saka, ka Tu esot nezināms? Kur� saka, ka Tevi vajagot meklēt? Mēs esam atradu�i Tevi kop� mū�ības. Mēs no sākta gala esam piedzimu�i Tevī. Visur Tu esi mū�īgi, mū�īgi pazīstams, mū�īgi pie�lūdzams."

Tālāk Vēdāntas ideja ir tāda, ka citas Dieva pie�lūg�anas formas nav maldi. Viens no būtiskiem atzi�numiem, ko nekad nevajag aizmirst, ir tas, ka Dieva pielūg�ana, veicot rituālus un ceremonijas, lai cik pri�mitīvas tās mums �ķistu, nav maldi. Tas ir ceļ� no vienas patiesības pie otras, no zemākas pie augstā�kas. Tumsa ir mazāka gaisma, ļaunais - mazāks labais, samaitātība - mazāka �ķīstība. Tādējādi tas ir uz�skats, ka mums jāizturas pret citiem ar mīlestību un simpātijām, zinot, ka viņi iet to pa�u ceļu, ko mēs esam ieminu�i. Ja jūs esat brīvi, tad jums jāredz, ka viņi visi kāpj kalnup, lai agri vai vēlu arī būtu brīvi, un, ja jūs patie�ām esat brīvi, kā jūs joprojām varat saskatīt pārejo�o? Ja jūs patie�ām esat tīri, kā jūs varat saskatīt netīro? Jo tas, kas ir iek�pusē, ir arī ārpusē. Mēs nevaram saskatīt netīrību, jātās nav mū�sos. Tas ir viens no Vēdāntas praktiskajiem secinā�jumiem, un es ceru, ka mēs visi centīsimies realizēt to savā dzīvē. Visa dzīve mums dota tādēļ, lai to rea- lizētu praksē. Turklāt mēs iegūsim ārkārtīgi būtisku rezultātu; pēc tam mēs strādāsim, būdami apmieri�nāti, nevis neapmierināti, jo zināsim, ka viss ir mūsos, viss pieder mums, ka tās ir mūsu iedzimtās tiesības un mums atliek tikai izpaust tās, padarīt tās sajūta�mas un darbīgas.

Tajā pa�ā Chāndogja upani�adā lasām, ka viedais, vārdā Nārada, aizgājis pie cita viedā, Sanatkumāras, un uzdevis tam da�us jautājumus. Cita starpā viņ� pavaicājis, vai reliģija izskaidro lietas, kādas tās ir. Un Sanatkumāra viņam atbildējis: "Ir kaut kas augstāks nekā zeme, kaut kas augstāks nekā tas, kas ir augstāks par zemi, utt.," kamēr nonācis līdz Ākā- gai Ēteram. "Ēters," viņ� turpinājis, "ir augstāks ne�kā pasaule, tāpēc ka ēterā atrodas Saule, Mēness, zibens un zvaigznes; ēterā mēs dzirdam, ēterā dzī�vojam un ēterā nomirstam." Jautāts, vai ir kas vēl augstāks, viņ� norādījis uz Prānu. Prāna Vēdāntā no�zīmē dzīvības principu. Tā, tāpat kā ēters, ir visur�eso�ā sākotne, kas atrodas it visur, un ikkatra kustī�ba, kas notiek ķermenī vai jebkur citur, tiek izdarīta ar prānu. Prāna ir būtiskāka un varenāka par ākā�u. Ar prānu viss dzīvo. Prāna ir mātē, tēvā, skolotājā; tā rada pati sevi.

Bet te, rau, cita vieta, kur zēns jautā tēvam par patiesību, un tēvs cita starpā saka: "Viss ir taisīts no tā, kas ir visu lietu smalkais cēlonis. �is cēlonis ir viss, tas ir patiesība, tas esi tu, ak �vetaketu!" Pēc tam viņ� to paskaidro ar da�ādiem piemēriem: "Kā bite, ak �vetaketu, vāc medu no da�ādiem ziediem un medus nezina, ka tas ir radies no da�ādiem kokiem un puķēm, tā arī mēs visi, radu�ies no �īs Būtnes, esam to aizmirsu�i. Ak �vetaketu, tu esi Tas!" Vēl viņ� min piemēru par upēm, kas tek uz okeānu. "Tās nezina, ka daudz rei�u ir pacēlu�ās aug�up (tvaika veidā); tāpat arī mēs izejam no tās Būtnes un nezi�nām, ka esam biju�i Viņ�. Ak �vetaketu, tu esi Tas!"

Ir divi veidi, kā iegūt zinības. Viens ir spriest par vispārīgo pēc atsevi�ķā, bet otrs - izpētīt, cik vien iespējams, kāda ir daba tam, ko meklējam. Aplūkojot pirmo veidu, mēs redzam, ka zinības būtībā ir klasi�fikācija, kas paceļas aizvien augstāk un augstāk. Ja kaut kas notiek sporādiski, mēs esam neapmierināti. Ja turpretī izrādās, ka viens un tas pats pastāvīgi atkārtojas, mēs esam apmierināti un saucam to par likumu. Ja mēs redzam, ka viens akmens krīt, tas mūs neapmierina; bet, ievēroju�i, ka visi akmeņi vai āboli krīt, mēs nosaucam to par pievilk�anas likumu un esam apmierināti; no atsevi�ķā mēs izdarām vis�pārīgu secinājumu.

�is pats zinātniskais process jālieto arī, studējot reliģiju. Tas arī �eit izrādījies ērts un vienmēr ir lie�tots. Grāmatās, kuru fragmentus es jums tulkoju, pati pirmā ideja, kurai varēju izsekot, ir pāreja no atse�vi�ķā pie vispārīgā. Mēs redzam, kā "gaismas būtnes" saplūst cita ar citu un pāriet principā un kā idejas par Kosmosu kļūst aizvien augstākas un augstākas,

kā elementi kļūst aizvien smalkāki un vienkār�āki ?

un no matērijas pārvēr�as par visaptvero�u spēku jeb prānu. Un tam visam cauri vijas viens princips, ka viens nav atdalāms no visa pārējā. �ajā Kosmosā viss ir tas pats ēters, kas atrodas arī augstākajās for�mās; tajā prānas augstākā forma ir it kā sabiezināju- sies un kļuvusi vispirms par ēteru, bet pēc tam par vēl rupjākām formām. Personiskā Dieva vispārinā��ana ir �ā pa�a procesa otrs veids. Mēs redzējām, kā veidojās �is vispārinājums, kas nosaukts par visu apziņu summu. Tomēr tas vēl nav pilnīgs vispārinā�jums. Mēs ņēmām tikai vienu dabas parādību pusi - apziņu, vispārinājām to, un mūsu vispārinājums pie�ņēma Personiskā Dieva formu, turpretī viss pārējais, kas ir dabā, palika malā. Tādējādi �is vispārinājums pirmām kārtām ir nepilnīgs. Turklāt tajā ir arī kāda cita nepilnība, kas ir otrā principa sekas. Visamjābūt izskaidrojamam arī ar savu pa�a dabu. Varbūt cilvē�ki, kas domā, ka ikkatru uz zemes nokritu�o akmeni nometis lejā kaut kāds gars, bet zinātne to skaidro ar smaguma spēka likumu, un, lai gan tas nav pilnīgs izskaidrojums, tomēr tas ir daudz labāks par pirmo, tāpēc ka pirmais paredz kaut kādu ārēju cēloni, lai gan tas sakņojas pa�a akmens dabā. �ādā pa�ā veidā visās mūsu zinību jomās skaidrojums, kas izriet no pa�as lietas dabas, tiek uzskatīts par zinātnisku, tur�pretī skaidrojums, kam nav nekāda sakara ar aplū�kojamo priek�metu, - par nezinātnisku.

No tā izriet, ka Personiskā Dieva kā Visuma radī�tāja definīcijai ir jābūt pamatotai uz tiem pa�iem zi�nātniskajiem pierādījumiem. Ja Dievs ir ārpus da�bas, ja tam ar to nav nekā kopēja, bet �o dabu Viņ� ir radījis no nekā, tad �āda teorija acīmredzot ir ļoti nezinātniska; un tā ir jebkuras teisma teorijas vājā vieta. �īs divas nepilnības mēs atrodam monoteisma teorijā, teorijā par Personisko Dievu, Kam piemīt vi�sas cilvēciskas būtnes īpa�ības, lai ari daudz stiprāk izteiktas, un Kas ar savu gribu ir radījis Visumu no nekā un tomēr palicis atsevi�ķi no tā. Tas rada divus sare�ģījumus.

Pirmkārt, mēs redzam, ka Dieva jēdziens nav pie�tiekami vispārināts, un, otrkārt, �is jēdziens nav iz�skaidrots ar dabas iedabu. Tas pieņem, ka sekas nav tas, kas ir cēlonis, ka cēlonis ir kaut kas pilnīgi at�dalīts no sekām, kaut gan visas cilvēku zinā�anas rā�da, ka sekas ir tas pats cēlonis, tikai citā formā. To ik dienu apstiprina jaunākie zinātnes atklājumi, un pēdējās attīstības teorijas pamatojums ir tāds, ka se�kas ir jauniem apstākļiem piemērojies cēlonis, kas tādējādi parādās jaunā formā. Ideja par radī�anu no nekā mūsdienu zinātniekiem var likt smieties.

Vai reliģija var apstiprināt savas mācības ar �ā�diem zinātniskiem pierādījumiem? Ja kaut kādas re- ngiskas teorijas varētu to izdarīt, tās būtu pieņēmu�i mūsdienu domātāju prāti; nevienu citu teoriju, kurai me s cen�amies ticēt aiz cieņas pret garīdzniecību, baznīcām vai grāmatām, mūsdienu cilvēks nevar pie�ņemt, un rezultātā ir radies tik ārkārtīgi liels skaits neticīgo. Pat to sirdīs, kuri it kā tic, ir milzīgi daudz neticības. Pārējie pavisam atsakās no reliģijas, dis�tancējas no tās, negrib būt ar to nekādā sakarā un raugās uz to kā uz garīdzniecības izdomājumiem.

Reliģija tagad ir pārvērtusies par nacionālisma pa veidu. Tā, mēs sakām, ir viens no visdārgākajiem mū�su sabiedrības mantojumiem, un tāpēc tai irjāpaliek. Ta�u patiesa vajadzība pēc tās, kādu juta mūsdienu cilvēka vectēvi, vairs nav jūtama; tagad cilvēks kon�statē, ka tā viņa prātu neapmierina. Ideja par perso�nisku Dievu un par radī�anu, kas da�ādās reliģijās pazīstama kā monoteisms, nevar ilgāk saglabāties. Indijā tā nenoturējās pret budistiem, kuri senos lai�kos svinēja uzvaru tie�i �ajā punktā. Viņi parādīja: ja daba ir apveltīta ar gandrīz bezgalīgu spēku un var apmierināt savas pa�as vajadzības, tad nav pilnīgi nekādas jēgas ietiepties, ka bez dabas ir jābūt vēl kaut kam. Pat dvēsele, viņuprāt, nav nepiecie�ama. �ī vecā māņticība, ideja par substanci un kvalitātēm, tika apstrīdēta jau senatnē, tomēr arī tagad jūs da��kārt vēl varat ar to sastapties.

Vairākums nojums, protams, ir lasīju�i, ka vidus�laikos, bet man diem�ēljāteic, ka arī vēlāk, viens no strīdīgajiem bija jautājums, vai kvalitātes piederas pie substances vai, glu�i otrādi, substance ir kvalitā�u rezultāts: vai garums, platums un biezums ir substan�ces papildinājums un vai substance paliek vai nepa�liek, ja �īs kvalitātes izzūd? Un tad atnāk budists un teic, ka nav nekāda pamata atzīt substances eksis�tenci; eksistē vienīgi kvalitātes. Jūs neredzat nek cita kā vienīgi tās. Tie�i tāpat domā arī mūsujaunlai- ku agnostiķi. �is strīds par substances un kvalitā� eksistenci, pārcelts augstākā plānā, pārvēr�as strīdā par nūmeniem un fenomeniem. �ī fenomenu pasaule, nemitīgi mainīgais Visums, eksistē, bet eksistē arī kaut kas cits, nemainīgs. Vieni �o nūmenu un feno�menu pastāvē�anas divējādību atzīst par pareizu, tur�pretī otri, stipri pamatoti, uzskata, ka jums nav ne�kādu tiesību pieņemt abus, jo viss, ko mēs redzam, jūtam un domājam, ir tikai fenomeni. Jums nav tie�sību uzskatīt, ka ir vēl kaut kas, izņemot fenomenus, un pret to nav ko iebilst. Vienīgo iespējamo atbildi uz to dod Vēdānta. Tajā teikts: "Ir taisnība, ka eksistē tikai Viens un ka �im Vienam jābūt vai nu fenome�nam, vai nūmenam. Nav taisnība, ka eksistē divi, viens, kas mainās, un tajā ir kaut kas nemainīgs; bet visticamāk tā ir viena un tā pati lieta, kas �ķiet mai�nīga, bet patiesībā ir nemainīga."

Pārejot pie konkrēta un filozofiska slēdziena, mēs sākam domāt, ka ķermenis, prāts un dvēsele ir atse�vi�ķas lietas; ta�u īstenībā �eit ir tikai viens, kas at- klājas visās �ajās at�ķirīgajās formās. Ņemsim labi zināmo piemēru par virvi un �ūsku, ko ilustrācijai min monisti. Da�i tumsā vai kāda cita iemesla dēl maldīgi notur virvi par �ūsku. Bet, kad uzzina, kas tas ir, �ūska izzūd un paliek virve.

Sis piemērs mums rāda, ka tad, kad prātā ir �ūska, virve izzūd, bet tad, kad prātā ir virve, izzūd �ūska. Ja mēs redzam fenomenu - un tikai fenomenu, nū- mens izzūd; bet, ja redzam nūmenu, proti, nemainīgo, dabiskas sekas ir tādas, ka izzūd fenomens. Tagad mēs labāk saprotam reālista un ideālista stāvokli. Reālists skatās tikai uz fenomenu, savukārt ideālists cen�as skatīties uz nūmenu. Ideālistam, īstam ideā�listam, kas tie�ām sasniedzis tādu uztveres spēju, ka var distancēties no mainīgā, mainīgais Visums izzūd, un viņam ir tiesības teikt: tas viss ir maldi; nekādas mainības nav. Reālists tajā pa�ā laikā skatās uz mainīgo. Viņam izzūd nemainīgais, un viņam sa�vukārt ir taisnība, sakot, ka viss, ko viņ� redz, ir re�āls.

Kāds secinājums tad izriet no �īs filozofijas? - Tāds, ka personiskā Dieva ideja ir nepietiekama; mums jā�paceļas mazliet augstāk, pie bezpersoniskā idejas. Nejau tālab, lai sagrautu personiskā ideju, ne tālab, lai minētu pierādījumus tam, ka personiskais Dievs neeksistē, bet glu�i vienkār�i tāpēc, ka tā ir vienīgā loģiskā nulle, kuru mēs varam izraudzīties. Uz tā pa��a pamata mēs sakām, ka cilvēks ir personiska bez�personiska būtne. Mēs esam bezpersoniski un vien�laikus arī personiski. Tādējādi mūsu senā ideja par Dievu ir jāatceļ; tā ir cilvēka idejas atkārtojums aug�stākajā plānā. Lai izskaidrotu personisko, mums bei�dzot jāpāriet pie bezpersoniskā, jo bezpersoniskais ir daudz augstāks vispārinājums nekā personiskais. Bezgalīgais var būt tikai bezpersonisks; personiskais var būt tikai ierobe�ots. Paceļoties pie bezpersoniskā, mēs patiesībā saglabājam personisko, nevis sagrau�jam to. Daudzkārt ir izteikta doma, ka tad, ja mēs nonāksim pie Bezpersoniskā Dieva jēdziena, Perso�niskais Dievs tiks atcelts; ja nonāksim pie bezperso�niskā cilvēka jēdziena, personiskais zudīs. Tomēr pareizā ideja ir tāda, ka tā nav individualitātes sa�grau�ana, tā ir patiesa tās saglabā�ana. Mēs nevaram pierādīt individuālā eksistenci nekādā citā veidā, kā vienīgi atsaucoties uz vispārīgo, parādot, ka �is in�dividuālais ir daļa no tā vispārīgā. Ja mēs domājam par individuālo kā par tādu, kas stāv savrup no visa pārējā Visumā, tas nenoturēsies nevienu mirkli, tā�pēc ka �āda lieta nekad nav eksistējusi.

piemērojot otru principu, ka visa izskaidrojumam jāizriet no pa�as lietu dabas, mēs vaigu vaigā sasto�pamies ar vēl drosmīgāku un vēl grūtāk saprotamu ideju, ka Bezpersoniskais Dievs, visaugstākais vis�pārinājums, atrodas mūsos pa�os un ka mēs esam Vin�. "Tu esi Tas, ak Svetaketu! Tu esi tā bezperso�niskā Būtne, tas Dievs, Kuru tu meklēji pa visu Vi�sumu un Kur� visu laiku bija tu pats." Seitjāpiebilst, ka "tu pats" jāsaprot nevis personiskā, bet gan bez�personiskā nozīmē. Mēs nu pazīstam izpausto, perso�nificēto cilvēku, bet viņa būtība ir bezpersoniska. Lai saprastu personisko, mums tas vienmēr jāattiecina uz bezpersonisko; atsevi�ķais ir jāsalīdzina ar vis�pārīgo, un �is vispārīgais, �is bezpersoniskais ir Pa�tiesība - cilvēka Es; turklāt pret �o iemiesoto, izpaus�to navjāizturas tāpat kā pret to, īsteno.

�ajā sakarā var rasties da�ādi jautājumi, un tur�pmāk es centī�os uz tiem atbildēt; bet vispirms jāiegūst skaidrs priek�stats par monisma tēzi, kas apgalvo, ka mūsu redzamais Visums ir viss, kas eksistē, un mums nav ko meklēt ārpus tā. Tajā ir viss, tiklab rup�jais, kā arī smalkais, tajā ir sekas un cēlonis, un iz�skaidrojums. Tas, kas ir pazīstams kā atsevi�ķais, ir tikai vispārīgais, kas atkārtojas mazajā. Visuma ideju mēs ieguvām, izpētot savas pa�u dvēseles, un, kas ir pareizi attiecībā uz dvēseli, tas uzskatāms par pa�reizu arī attiecībā uz ārējo dabu. Debesis un visas tamlīdzīgas vietas, ja tās eksistē, atrodas Visumā un, kopā ņemtas, visas veido Vienu. Visas mazās daļiņas ir veidoju�ās no viena veseluma; un ikkatra no tām, tāpat kā ikviens no mums, ir �ā veseluma daļa. Kā izpaustas būtnes mēs �ķietam atsevi�ķas, bet būtībā esam Viens, un, jo mazāk mēs domājam par sevi kā Par kaut ko atsevi�ķu no �ā Viena, jo labāk mums, turpretī jo vairāk domājam par sevi kā par atsevi�ķu no kopējā veseluma, jo nelaimīgāki kļūstam. No �ā atzinuma mēs atvasinām monistiskās ētikas notei�kumus; un es uzdro�inos sacīt, ka ne no kādas citas

vietas mēs nevaram saņemt tikumības noteikumus.

Mēs zinām, ka vissenākais tikumības jēdziens tika pasniegts kā īpa�as būtnes vai būtņu griba; bet mūs�dienās nav daudz to, kas pieņem �ādu tikumības de�finīciju, jo tā ir tikai daļējs vispārinājums. Hinduists teic, ka mēs nedrīkstam darīt to vai citu, jo tā ir sacīts Vēdās; kristietis nav ar mieru atzīt Vēdu autoritāti un apgalvo, ka to vai citu nedrīkst darīt tāpēc, ka tā rakstīts Bībelē. Bet tas nav obligāti tiem, kuri Bībelei netic. Mums ir vajadzīga teorija, kas būtu pietiekami pla�a, lai varētu ietvert sevī visus �os da�ādos pa�matojumus.

Ir miljoniem cilvēku, kas gatavi ticēt Personiskam Dievam - Radītājam; bet ir arī tūksto�iem visgai�āko prātu, kuriem �āda teorija �ķiet neapmierino�a un kuriem nepiecie�ams kaut kas augstāks. Un, ja reli�ģija nav pietiekami pla�a, lai ietvertu arī viņus, tad visgai�ākie sabiedrības prāti paliks ārpus organizē�tās ticības. Tas nekad nav bijis tik stipri jūtams kā patlaban, it sevi�ķi Eiropā.

Lai �os cilvēkus aptvertu, reliģijai jābūt pietiekami pla�ai. Visiem tās apgalvojumiem ir jābūt apsprie�a�miem no saprāta viedokļa. Kāpēc reliģijas var pre�tendēt uz to, ka tikai tām nav jāpakļaujas saprāta galvenajām prasībām, tas nevienam nav zināms. Vis�pārīga vieno�anās ir aplams arguments. Ja jūs neat�zīstat saprāta norādījumus, nevar būt nekāda atzi�numa, pat ne reliģijas jautājumos. Reliģija spēj ieteikt viszemiskāko rīcību. Tā, piemēram, muhamedāņu re�liģija atļauj nogalināt visus, kas nav muhamedāņi.

Korānā skaidri pateikts: "Nogalini neticīgos," un, ja vini nekļūst par muhamedāņiem, pret viņiem jāvēr��as ar uguni un zobenu. Jajūs teiksit muhamedānim, ka tas nav labi, viņ�, dabiski, var jautāt: "Kā jūs to zināt? Kā jūs zināt, ka tas nav labi? Visus savus laba un ļauna jēdzienus jūs esat ieguvu�i no savām grā�matām, bet manā grāmatā teikts, ka tas ir labi." Ja jūs teiksit, ka jūsu grāmata ir senāka, atnāks budists un pasacīs: "Bet mana ir vēl senāka"; ta�u pēc tam ieradīsies hinduists un atsauksies uz savām grāma�tām, kas ir vissenākās no visām. Tādējādi atsauk�a�nās uz grāmatām ne pie kā nenoved. Kur ir mēraukla, lai salīdzinātu? Jūs norādīsit uz Kalna sprediķi, bet muhamedānis vērsīs jūsu uzmanību uz Korāna ētiku. Kas gan, viņ� sacīs, var būt par arbitru, lai izlemtu jautājumu, kura no tām abām ir labāka? Ne Evaņģē�lijs, ne Korāns nevar būt par arbitru strīdā starp mums pa�iem. Vajadzīga neatkarīga persona, un tai jābūt nevis grāmatai, bet kaut kam universālam. Ta�u kas gan ir vēl universālāks par saprātu? Tika teikts, ka saprāts nav pietiekami spēcīgs, tas nevar vienmēr palīdzēt mums atrast patiesību, tas bie�i vien mal�dina; un kā secinājumu no tā visa izdarīja slēdzienu, ka mums ir jātic baznīcas autoritātei. To teica Romas katoļi; bet es viņu vārdos neredzu loģiku. Es, no sa�vas puses, varu sacīt: "Ja saprāts ir tik kusls, tad garīdzniecība ir vēl kuslāka, un es nevēlos tajā klau�sīties, tad jau labāk uzklausī�u saprātu, jo, par spīti tā vājumam, man ir zināmas iespējas no tā uzzināt patiesību, turpretī, klausoties otru pusi, nenonāk�u ne pie kādas patiesības. Tāpēc mums ir jāseko sa�prāta norādēm unjāsimpatizē pat tiem, kuri, sekojot saprātam, nenonāk ne pie kādas ticības. Cilvēcei ir labāk uzklausīt saprāta norādes un būt ateistiem nekā būt par kāda cilvēka sekotāju un ticēt divsimt miljoniem dievu." Mums nepiecie�ams progress, attīstība, pieredzē gūtas zinības. Nekādas teorijas ne�padarīs cilvēkus cildenākus. Nekāds grāmatu dau�dzums nepadarīs tos �ķīstākus. Vienīgā iespēja ir mū�sos pa�os, pieredzē gūtā izziņā, bet tā ir pārdomu rezultāts. Ļaujiet cilvēkam domāt. Pavisam neattīstīts cilvēks nekad nedomā, un var galvot, ka viņ� ticvisam; bet viņ� ta�u nav nekas vairāk kā zemes pika. Govi un suni arī var piespiest kaut kam noticēt. Tomēr viņi visi tā arī paliek suņi, govis un zemes blāķi. Cilvēka lielums turpretī ir tas, ka viņ� ir domājo�a būtne. Viņ� tikai ar to ari at�ķiras no dzīvnieka, ka viņam ir jādomā. Tāpēc es ticu saprātam un sekoju tā norā�dēm. Es esmu redzējis pietiekami daudz ļaunuma, ko rada pakļau�anās autoritātēm, jo esmu piedzimis zemē, kur autoritāte sasniegusi pa�as galējās robe�as�

Hinduisti domā, ka radī�ana ir notikusi ar vinu grāmatām. "Kājūs zināt, ka eksistē govs?" - "Tāpēc, ka vārds "govs" ir Vēdās." - "Kājūs zināt, ka ir cil�vēks?" - "Tāpēc, ka vārds "cilvēks" arī tur ir. Ja tā tur nebūtu, tad nebūtu arī nekāda cilvēka." Redz, ko viņi saka. Briesmīgi liela autoritāte! Tā netika pētīta, kā es tagad to daru; bet da�i spēcīgi prāti pieņēma to, uz �ā pamata radīja ārkārtīgi loģiskas teorijas un uzbūvēja veselu filozofijas sistēmu. Tūksto�iem vis�gai�āko prātu pēc tam, tūksto�iem gadu gaitā, veltīja sevi �īs teorijas izstrādā�anai. Tāds ir autoritātes spēks, un tik lielas ir tās radītās briesmas!

Monistiskās teorijas labā īpa�ība ir tā, ka �ī teorija vairāk nekā jebkas cits teoloģijā tuvojas patiesībai, kuru var pierādīt. Ideja par Bezpersonisko, par Bez�personisko Būtni dabā un par �ā Bezgalīgā evolūcijas dabu ir vistuvāk tam, kā patiesumu mēs varam pierādīt; turpretī citas Dieva idejas un citi Dieva jē�dzieni - daļēji, nenozīmīgi un personiski - nebalstās pieredzē un saprātā. �im saprātīgajam Dievajēdzie- nam ir arī tā labā īpa�ība, ka tas daudziem prātiem pierāda nepiecie�amību pēc mums zināmiem daļē�jiem jēdzieniem, tādējādi būdams vienīgais argu�ments to labā. Jūs varat sastapt cilvēkus, kuri ap�galvo, ka personiskais izskaidrojums nav saprātīgs, bet ir mierino�s, ka viņiem vajadzīga reliģija, kas sniedz mierinājumu; un mēs saprotam, ka viņiem tā ir nepiecie�ama. Ļoti maz ir to, kas �ajā dzīvē spēj panest spo�o patiesības gaismu; un vēl mazāk ir tādu, kuri spēj to izstrādāt. Tāpēc ir nepiecie�ams, lai būtu mierino�as reliģijas; tās daudzām dvēselēm palīdz ar laiku kļūt labākām. Necili prāti ar aprobe�otu, mazprasīgu redzesloku nekad neiedro�inās pacelties domas augstumos. Viņu jēdzieni un pat idejas par maziem dieviem, simboliem un ideāliem ir loti labas un noderīgas viņiem pa�iem, bet, lai tās tādas patie��ām būtu, mums ir jāiepazīst Bezpersoniskais, un ti�kai Vinā un caur Vinu tas ir sasniedzams.

Cilvēks, piemēram, tāds, kas saprot Bezpersonisko un tic tam, - lai tas būtu D�ons Stjuarts Mills, - apgalvo, ka Personiskais Dievs nav iespējams un tā eksistenci nevar pierādīt. Es viņam piekrītu, ka pie�rādīt nevar; ta�u Bezpersoniskā jēdziens ir visaug�stākais, ko cilvēka saprāts spēj sasniegt, bet cik daudz cita, izņemot da�ādos Absolūta skaidrojumus, veido Visumu? Tas guļ mūsu priek�ā kā grāmata, un ik�viens, �o grāmatu lasot, ieliek tur savu pa�a prātu; katrs to lasa savā veidā. Visu cilvēku prātos ir kaut kas līdzīgs, tāpēc da�as lietas ir kopējas visiem cil�vēces prātiem. Tas, ka jūs redzat �o krēslu un es to "dzu, pierāda, ka mūsu prātos ir kaut kas kopīgs.

Pieņemsim, ka �urp ir atnākusi cita būtne, kuras ju�tekļi at�ķiras no mūsu jutekļiem; tā varētu nemaz neredzēt krēslu, ta�u visas būtnes, kuru uzbūve ir tāda pati kā mums, redzēs to pa�u, ko redzam mēs. Tādējādi pats Visums ir absolūts, nemainīgs - tas ir nūmens, bet fenomens ir tā skaidrojums. Jūs redzat pirmām kārtām to, ka fenomens vienmēr ir galīgs. Jebkur� fenomens, ko mēs varam redzēt, sajust vai par ko varam domāt, noteikti ir galīgs, to ierobe�o mūsu zinā�anas; un Personiskā Dieva ideja, kā mēs to saprotam, arī ir fenomens. - Cēlonības ideja pie�der pie fenomenu pasaules, un Viņ� kā Visuma cēlo�nis dabiski jāuzskata par ierobe�otu, bet Viņ�, to�starp, irtas pats Bezpersoniskais Dievs. Pats Visums, kādu to redzam, ir Bezpersoniskais Dievs, ko mēs ar savu prātu varam tajā nojaust. Viss, kas patiesi eksistē Visumā, ir Bezpersoniska Būtne, bet formas un jēdzienus tai pie�ķir mūsu prāts. īstenais �ajā gal�dā ir tā Būtne, bet galda formu un visas tamlīdzīgās kvalitātes tam ir pie�ķīru�i savstarpēji līdzīgie cil�vēku prāti.

Tā, piemēram, par kustību - un tā noteikti ir feno�menu parādība - nevar sacīt, ka tā ir vispārēja. Katra �ā Kosmosa sīkā daļiņa, katrs tā atoms pastāvīgi mai�nās un kustas; bet Visums kā viens veselums ir ne�mainīgs, tāpēc ka kustība un mainība ir relatīvas lie�tas. Mēs varam uzskatīt kaut ko par kustīgu tikai salīdzinājumā ar kaut ko nekustīgu. Lai kustība būtu iespējama, nepiecie�ami divi priek�meti, bet, tā kā viss Visums kopumā ir viens, tad kustēties tas nevar. Attiecībā pret ko lai tas kustētos? Nevar arī sacīt, ka tas mainās. Salīdzinājumā ar ko lai tas būtu mai�nījies? Tādējādi veselums ir absolūti nekustīgs un nemainīgs, bet tā iek�ienē ikkatra daļiņa nemitīgi atrodas kustības un mainības stāvokli; katra dalina vienlaikus ir mainīga un nemainīga, personiska un bezpersoniska. Tāda ir mūsu izpratne par Visumu, kustību un Dievu, un tas ir tas, kas jāsaprot ar vār�diem: "Tu esi Tas." Iemiesotais cilvēks aizmirst savu izcelsmi, tāpat kā ūdens, kas iztvaiko no okeāna, aiz�mirst, no kurienes nācis, un domā, ka vienmēr ir bijis atdalīts no tā. Tāpat arī mēs kā personiskas, atdalītas būtnes aizmirstam savu īsteno iedabu; bet monisms māca, ka mums ir jānoraida �is atdalījums un pirmām kārtām jāsaprot, kas mēs tādi esam. Mēs esam tā Bezgalīgā Būtne, tā pati Dvēsele, kas līdzinās ūde�nim, kur� nāk no okeāna, tur ieguvis savu esību, un patiesībā ūdens un okeāns ir viens, jo visa bezgalīgā pastāvo�ās enerģijas masa pieder jums un man, tāpēc ka jūs un es, un jebkura būtne esam tie daudzie kanāli un ceļi, caur kuriem izpau�as bezgalīgā īstenība. Viss pārmaiņu kopums, ko mēs dēvējam par evolūciju, pa�tiesībā nav nekas cits kā dvēsele, kas izpau� �o bez�galīgo enerģiju, un mēs nevaram apstāties nekur �ai�pus bezgalīgā. Mums piemīt bezgalīgs spēks, bezgalīga eksistence un svētlaime; mēs to nevis iegūstam, bet tas jau ir mūsu mū�senais ieguvums, un mums tas tikai jāizpau�.

Sī lielā ideja izriet no monisma un ir visai grūti saprotama. Es zinu no personiskās pieredzes, ka kop� pa�as bērnības visi apkārtējie man ir sludināju�i vā�jumu; kop� pa�as dzim�anas man ir teikts, ka es esot vāja būtne. Tāpēc man tagad ir ļoti grūti saprast savu spēku. Tomēr analīzes un pārspriedumu ceļā esmu nācis pie atziņas, ka man ir jāiepazīst savi spēki un spējas, un to es esmu izdarījis. Kur tiek iegūtas visas zinā�anas, kādas ir �ajā pasaulē? - Tās ir mūsos. Parādiet man kaut vai graudiņu zinību ārpus mums.

Matērijā to nav; tās ir tikai cilvēkā. Neviens nekad nav radījis zinības; tās ir tikai atklātas, atnestas no iek�ienes. Tās ir tur. Milzīgs banjankoks, kas nosedz zemi jūdzēm tālu, pirms tam atradās mazā sēkliņā, kurā tad arī bija ieslēgta visa banjankoka enerģijas masa. Visgigantiskākais prāts, kādu vien pazīstam, varēja gulēt, saraucies vienā protoplazmas �ūnā; kā�dēļ lai tur nevarētu būt bijusi arī bezgalīga enerģija? Mēs zinām, ka tas tā ir. Var �ķist kā paradokss, bet tā ir taisnība. Mēs visi esam radu�ies no protoplaz�mas �ūnas, un visi mazie spēki, kādi mums ir, tur atradās sarauktā stāvoklī. Jūs nevarat sacīt, ka tie ir iegūti no ēdiena, tāpēc ka, lai cik augstu ēdiena kalnu jūs nesakrautu, nekāds spēks no tā neiznāks. Enerģija ir bijusi �ūnā, gan potenciālā stāvoklī, bet tomēr ir bijusi, tāpat kā bezgalīgais Spēks cilvēka dvēselē, pat ja viņ� par to nekad nebūtu zinājis. Mums tikai vajag to apzināties. �is bezgalīgais gigants it kā lēnām ceļas, mostas un sāk apzināties savu spēku; un, ciktāl viņ� to apzinās, tiktāl viņa va�as satrūkst, ķēdes d�erkstēdamas izjūk, un nāk diena, kad bez�galīgā apziņa atgrie�as pie viņa - un viņ� pieceļas savā gigantiskajā augumā, spēka un gudrības pilns. Palīdzēsim visi tuvināt �o dienu!

Līdz �im mēs galvenokārt aplūkojām vispārīgus jēdzienus, kas attiecas uz visu Visumu, �odien es cen�tī�os jūs iepazīstināt ar Vēdāntas idejām, kā uz �iem jēdzieniem attiecas atsevi�ķi jēdzieni.

Mēs jau redzējām, ka Vēdu mācības agrīnajās duā- listiskajās formās sastopam sīki aprakstītu personisko dvēseli, kas katrai būtnei ir īpa�a. Daudz teoriju tika radīts par �o dvēseli, kas katram indivīdam ir sava; bet galvenais strīds bija starp senajiem budistiem un vēdāntistiem, jo pēdējie ticēja �ādas patstāvīgas dvē�seles eksistencei, kamēr pirmie to strikti noraidīja. Līdzīgs strīds, kā esjumsjau iepriek� minēju, Eiropā norisa par substanci un kvalitātēm (īpa�ībām); viena puse uzskatīja, ka aiz īpa�ībām, kuras mēs varam iz��ķirt, ir kaut kas tāds, kas eksistē neatkarīgi no tām un ko sauc par substanci, un attiecībā pret to īpa�ības ir kaut kas piedēkļveidīgs; otra puse noliedz �ādas substances eksistenci, uzskatot to par pilnīgi neva�jadzīgu, jo īpa�ības varot būt paredzamas pa�as par sevi. Vissenākā ideja par dvēseli, bez �aubām, ir bal�stīta uz pa�identitāti, uz to, ka mans es vakar bija tas pats, kas mans es ir �odien, un ka mans ikdienas es tāds pats būs arī rīt; ka, neņemot vērā visas pārmai�nās, kādas varētu notikt manā ķermenī, es tomēr ti- cu, ka esmu tas pats. Tas acīmredzot ir galvenais ar�guments tiem, kuri tic ierobe�otai un tomēr absolūti viengabalainai individuālajai dvēselei.

Senie budisti noraida �āda pieļāvuma vajadzību. Viņi izvirza argumentu, ka viss, ko mēs zinām, un viss, ko varam zināt, ir pārmaiņas. Pieļāvums, ka ir nemainīga un mainīties nespējīga substance, ir lieks; un turklāt, viņi saka, pat ja patiesi eksistētu tāds nemainīgs pamats, mēs nekad nebūtu spējīgi nedz izzināt to jebkādā �ā vārda nozīmē, nedz arī iegūt par to kaut jel kādu priek�statu. �īs pa�as pretrunas jūs atradīsit mūsdienu Eiropā starp ticīgajiem un ideālistiem, no vienas, un jaunlaiku pozitīvistiem un agnostiķiem, no otras puses. Vieni, kuru pārstāvis bija Herberts Spensers, tic, ka ir kaut kas nemai�nīgs, ko mēs uztveram it kā kaut kā pastāvīga par sajūtām, uztveri un pat par ķermeni, tas viss ir tā pati dvēsele, ta�u mēs uztveram tikai vienu. Esam pieradu�i domāt, ka mums ir ķermenis, dvēsele utt.; tomēr īstenībā mums ir tikai viens. Kad es domāju par sevi kā par ķermeni, es esmu tikai ķermenis; bet, kad es domāju par sevi kā par dvēseli, ķermenis izzūd un ķermeņa uztvere nepaliek. Neviens nevar uztvert savu Es, ja neizzūd ķermeņa uztvere; neviens nevar sasniegt substances uztveri, ja neizzūd īpa�ību uz�tvere.

Vecais Advaitas piemērs - virve, ko notur par �ūs�ku, - noderēs arī �eit, lai labāk paskaidrotu mūsu domu. Kad cilvēks uzskata virvi par �ūsku, virve vi�ņam neeksistē, bet tad, kad uzzina, ka tā ir virve, �ūska izzūd un paliek virve.

Mūsu idejas par divējādu un trejādu eksistenci ra�dās analīzes ceļā, bet pēc tam tika ierakstītas grāma�tās, un mēs lasījām par �īm idejām vai dzirdējām par tām tikmēr, kamēr mūsos iesakņojās kļūmīgais uz�skats, ka mums ir divējāda - dvēseles un ķermeņa - uztvere. Patiesībā �ādas uztveres nekad nav bijis. Kādā noteiktā brīdī var uztvert vai nu dvēseli, vai ķermeni. Tas neprasa turpmākus pierādījumus, un jūs pa�i varat to pārbaudīt ar sevi.

Pamēģiniet domāt par sevi kā par dvēseli, kā par kaut ko tādu, kam nav ķermeņa. Jūs redzēsit, ka tas gandrīz nav iespējams; bet tie nedaudzie, kuriem tas izdodas, zina, ka tajā brīdī, kad viņi skata savu es kā dvēseli, viņiem nemēdz būt nekādu domu par ķer�meni. Varbūt jūs esat sastapu�i cilvēkus, kas ir biju�i hipnozes ietekmē vai histērijas izraisītā īpa�ā apzi�ņas stāvoklī. No viņu stāstiem par izjusto jūs varējāt secināt, ka tobrīd, kad viņi uztvēra kaut ko iek�ēju, ārējais viņiem izzuda. Tas rāda, ka viss, kas eksistē, ir viens; ka viens izpau�as da�ādās formās un ka vi�sas �īs at�ķirīgās formas attiecas cita pret citu tāpat ļcā cēlonis pret sekām. Attiecības starp cēloni un sekām ir tādas, ka cēlonis kļūst par sekām, sekas par cēloni utt. Cēlonis it kā izzūd, un tā vietā paliek sekas. Ja dvēsele ir ķermeņa cēlonis, tad dvēsele uz kādu laiku it kā izzūd un paliek ķermenis, bet tad, kad izzūd ķermenis, paliek dvēsele. �ī teorija dotu budistiem ērtus argumentus pret duālistiem, kuri pieļauj ķermeņa un dvēseles eksistenci, jo tā apgā� duālisma tēzi, parādot, ka substance un kvalitāte ir viens un tas pats, tikai izpaudies at�ķirīgās formās.

Mēs redzējām arī, ka nemainīguma ideja ir attie�cināma tikai uz veselo, bet nekādā zinā ne uz dalu. Daļas jēdziens izriet no mainīguma un kustības jē�dziena. Kaut ko ierobe�otu mēs varam saprast un pazīt tāpēc, ka tas ir mainīgs; turpretī veselajamjā- būt nemainīgam, jo bez tā nekā cita nav, bet pārmai�ņas var būt tikai attiecībā pret kaut ko, kas ir salī�dzino�i pastāvīgs jeb nemainīgs.

Tātad atbilsto�i Advaitai ideja par pasaules dvēse�li - visiem kopīgu, nemainīgu un nemirstīgu - ir pil�nīgi pierādāma. Grūtības var būt vienīgi ar atsevi�ķo (dvēseli).

Kas tad paliek pāri no vecajām duālistiskajām teorijām, caur kurām mums visiem ir bijis jāiziet un kurām ir bijusi tik liela vara pār mums, - no teorijām par mazām atsevi�ķām individuālām dvēselēm? Ta�gad mēs zinām, ka kopumā esam nemirstīgi, bet ne�laime tā, ka mums gribētos būt nemirstīgiem katram atsevi�ķi. Mēs redzējām, ka esam bezgalīgi un ka tie�i tas arī veido mūsu individualitāti. Bet mēs ta�u tik stipri vēlamies padarīt individuālas savas mazās dvē�seles. Par ko gan tās kļūst, ja ikdienas pieredze rāda, ka �īs mazās dvēseles ir individuālas, ta�u ar atrunu, ka tās ir pastāvīgi augo�as individualitātes. Tās ir tās pa�as un nav tās pa�as. Vakardienas es irtas pats, kas �odienas es, un vienlaikus arī nav tas pats; tajā kaut kas ir mainījies. Atbrīvojoties no duālistiskā jē�dziena, ka cauri visām �īm pārmaiņām vijas identi�tātes pavediens, un pieņemot visjaunākos jēdzienus, piemēram, evolūcijas jēdzienu, mēs konstatējam, ka mūsu identitāte - tas, ko uzskatām par nemainīgu, - nemitīgi mainās, nemitīgi palielinās.

Ja ir taisnība, ka cilvēks ir moluska evolūcija, tad moluska individualitātei ir jābūt tai pa�ai cilvēka in�dividualitātei, tikai �ī individualitāte ir kļuvusi daudz lielāka. No moluska līdz cilvēkam ir notikusi nemitīga palielinā�anās līdz bezgalības stāvoklim. Tā�pēc atsevi�ķu dvēseli var nosaukt par individualitāti, kas pastāvīgi izvēr�as bezgalības virzienā. Par pilnību sasniegu�u individualitāti tā kļūs vienīgi tad, kad būs kļuvusi bezgalīga; bet �aipus bezgalības tā ir in�dividualitāte, kas nemitīgi mainās un aug.

Vēdāntas advaitiskās sistēmas sevi�ķi tiecas saskanoties ar iepriek�ējām sistēmām. Tajās īstenota tā pati ideja, ko jaunlaikos jūs saucat par evolūcijas teoriju, proti, ka viss pamazām aug. Ar �ādu uzskatu nav grūti samierināt visas iepriek�ējās sistēmas, ne�noliedzot nevienu no �o sistēmu idejām. Budistu kļū�da bija tā, ka viņiem nebija priek�stata par �o nemi�tīgi pieaugo�o izaugsmi, tāpēc viņi nekad nav pat mēģināju�i iepriek�ējos soļus samierināt ar ideālu. Viņi glu�i vienkār�i atmeta tos kā nederīgus un pat kaitīgus. Jūs redzēsit, ka �āda tendence reliģijas lie�tās ir ārkārtīgi bīstama. Cilvēks nonāk pie jaunas, labākas idejas un, atskatoties uz visām atmestajām idejām, uzreiz nolemj, ka tās biju�as liekas un kaitīgas. Viņ� nekad neiedomāsies, ka, lai cik tās �ķistu tagad, mūsdienu skatījumā, negatavas un pri�mitīvas, savulaik viņam tās ir biju�as ļoti derīgas un pat nepiecie�amas, lai sasniegtu savu pa�reizējo stā�vokli, un ka ikvienam no mums jāaug tādā pa�ā veidā, jādzīvo ar tādām idejām, jāgūst no tām sev iespēja�mais labums un ar to palīdzībujāsasniedz augstākais stāvoklis. Tāpēc advaitists labvēlīgi uzlūko visvecā�kās teorijas, duālismu un visas, kas biju�as pirms tam. Viņ� izturas pret tām nevis aizbildnieciski, bet gan ar pārliecību, ka visas tās ir biju�ās pareizas, vi�sas ir biju�as vienas un tās pa�as patiesības izpaus�mes un visām ir jānonāk pie tās pa�as atziņas, pie kādas nonākusi arī pati Advaita.

Visas tās pakāpes, kādas izgājusi cilvēce, ir jāsa�glabā ar svētības vārdiem, nevis ar nolādējumu. Tā�pēc Vēdāntā duālistiskās sistēmas ir saglabātas ne�skartas un nekad netiek atstumtas un atmestas. Pat duālistiskais jēdziens par individuālo dvēseli, kas pēc cilvēka nāves dodas uz citām pasaulēm, Advaitā rod savu vietu. �īs idejas �eit saglabājas visā pilnībā, un tas rada iespēju katrai no tām dot pienācīgu no�vērtējumu, tikai paturot prātā, ka visas tās izsaka vienīgi atsevi�ķus, privātus uzskatus par konkrēto priek�metu.

Uzlūkojot Visumu no konkrēta skatpunkta, jūs va�rat redzēt tikai vienu tā dalu. Tādu Visumu arī uztver prāts. No tā punkta, kurā atrodas duālistisks prāts, Visums nevar parādīties citādi, kā vien kā matērijas un spēka veidojums. Tas var �ķist vienīgi kā kaut kādas gribas rotaļa, bet �ī griba savukārt - tikai kā atsevi�ķa no Visuma. �ajā stāvoklī cilvēkam ari sevī w jāsaredz divēja iedaba, ķermenis un dvēsele, tur�klāt �ī dvēsele, kaut arī ierobe�ota, pati par sevi ir pilnīgi individuāla un tai ir piemērojamas visas ide�jas par nemirstību. �īs reliģisko ideju attīstības fāzes ir saglabātas arī Vēdāntā, un, manuprāt, jums būs derīgi uzzināt da�as vispla�āk izplatītās idejas no tās duālistiskās daļas. Saskaņā ar �īm idejām mums ir ķermenis un aiz tā - cits, tā dēvētais smalkais ker- menis. Tas arī sastāv no matērijas, tikai tā ir ļoti ēte�riska. Smalkais ķermenis ir visas mūsu karmas, visas mūsu rīcības nesējs. Visas mūsu iepriek�ējās rīcības iespaidi saglabājas tajā, gatavi atkal izpausties. Ik�katra mūsu doma, ikkatra rīcība pēc zināma laika kļūst smalka, tā sakot, pāriet sēklas formā un tādā veidā slēptā stāvoklī dzīvo �ajā ķermenī, bet pēc kā�da laika izpau�as atkal un nes savus augļus. Tas ir vesels stāsts, kas vēstī, par ko cilvēks ir padarījis savu dzīvi. Cilvēks nav saistīts ne ar kādiem liku�miem, izņemot tos, kurus viņ� pats sev radījis. Mūsu darbība, domas un rīcība ir tikai pavedieni tajā tīklā, kurā mēs iepinām pa�i sevi labu vai ļaunu vēlmju dēļ. Ja mēs iekustinām kaut kādu spēku, tad mums jānes arī visas tā izraisītās sekas. Tie ir karmas li�kumi. Aiz smalkā ķermeņa atrodas D�iva jeb cilvēka individuālā dvēsele. Daudz strīdu bijis par �īs indi�viduālās dvēseles lielumu, formu vai formas trūku�mu. Vieni domā, ka tā ir ļoti maza, kaut kas līdzīgs atomam; otri uzskata, ka glu�i tik maza tā nav; tre��ie - ka tā ir ļoti liela utt. �ī D�iva ir pasaules sub�stances daļa un dzīvo mū�īgi; kā veseluma daļai tās eksistencei nav sākuma un nebūs gala, tā pāries vis�visādās formās, lai izpaustu savu īsteno dabu un �ķīs�tību. Jebkuru D�ivas rīcību vai domas, kas to velk atpakaļ uz stāvokli, no kura tā ir izgājusi, sauc par sliktu rīcību; bet rīcību un domas, kas tai palīdz pa�pla�ināties, izpaust sevi tālāk, - par labu rīcību. Ir kada apbrīnojama teorija, ko Indija pieņemu�i tiklab visnenobriedu�ākie duālisti, kā arī vinu vistālāk ti- ku�ie pretinieki, proti, ka visas dvēseles spējas un visi spēkijau eksistē dvēselē, nevis atnāk no ārpuses. Tie atradās dvēselē apslēptā formā, un visa mūsu dzīves (vai dzīvju) darbība vērsta uz vienu mērķi - izpaust �īs dvēseles iespējas. Ir arī mācība par at- kaliemieso�anos, kuras būtība ir tāda: pēc tam, kad ķermenis ir sairis, D�iva [dvēsele] nem otru ķerme�ni, tad tre�o utt. un dzīvo tajos �ajā pasaule vai citas pasaulēs. Bet �ai pasaulei tiek dota priek�roka kā tādai, kas vislabāk atbilst mūsu mērķiem. Par citām pasaulēm uzskata, ka tajās ir pārāk maz cie�anu un tāpēc maz stimulu domāt par augstākām lietām. Tā kā �ī pasaule ir nestabili līdzsvarota ar milzīgu ma�su cie�anu un zināmu daudzumu laimes, tad D�iva agri vai vēlu atmostas un tai rodas doma par savu atbrīvo�anos. Bet, kā ļoti bagātām personām �ajā pa�saulē ir maz iemeslu domāt par augstākām lietām, tie�i tāpat arī D�ivai, ja tā dosies uz debesīm, nebūs stimulu �ādām domām. D�ivas stāvoklis �ajā gadīju�mā kļūs labāks par iepriek�ējo, tās ļoti smalkajam ķermenim nebūs jāraizējas ne par kādām slimībām, nebūs nepiecie�amības pēc ēdiena un dzēriena, un visas tās vēlē�anās piepildīsies. Tur D�iva dzīvos vie�nos priekos un aizmirsīs visu par sevi un visādiem ideāliem. Ta�u augstākajās pasaulēs tomēr mīt D�i�vas, kas par spīti apkārtējām baudām turpina piln�veido�anos un no turienes pāriet vēl augstāk. Ļoti primitīvi duālisti iztēlojas �o mērķi kā visaugstākās debesis, kur dvēseles beidzot nonāks un dzīvos mū��īgi kopā ar Dievu. Tām būs brīni�ķīgi ķermeņi, tās nepazīs slimības un nāvi un vispār nekādu ļaunumu. Visas to vēlē�anās piepildīsies, un tās mū�am skatīs

Dievu. Tomēr laiku pa laikam da�as no tām atgrie�as uz zemes un iemiesojas jaunos ķermeņos, lai mācītu cilvēkus. Tie�i �īs D�ivas, pēc minēto duālistu vār�diem, ari ir biju�as lielie pasaules skolotāji. Tās jau biju�as brīvas un dzīvoju�as kopā ar Dievu augstā�kajās sfērās, bet to �ēlsirdība pret cietēju cilvēci ir bijusi tik liela, ka tās iemiesoju�ās atkal un sludinā�ju�as cilvēkiem ceļus pie Dieva. Tagad tās ir aizgāju��as eņģeļu un da�ādās citās pasaulēs.

Advaita, protams, neuzskata, ka �āds stāvoklis bū�tu ideāls. Ideālam ir jābūt bezķermeniskumam. Ne�kas tāds, kas ir mazāks par bezgalīgo, nevar būt ide�āls; bet bezgalīgs ķermenis nav iedomājams, jo jau pats ķermeņa jēdziens paredz robe�as. �ā pa�a iemesla dēļ nevar būt arī bezgalīga doma. Advaita atzīst, ka mumsjāiet ārpus ķermeņa robe�ām, kā arī ārpus domas robe�ām.

Cita dīvaina Advaitas tēze ir tā, ka mums nav va�jadzības iegūt brīvību, ka mums tā jau ir, tikai mēs to esam aizmirsu�i un noliedzam. Mums nav jāsa�sniedz arī pilnība, nemainība un nemirstība; tās mums arī visu laiku jau ir. Ja jūs saņemsities un no�teiksit sev, ka esat brīvi, - tajā pa�ā brīdījūs arī būsit brīvi. Ja teiksit, ka esat saistīti, saistīti arī paliksit. Tomēr duālistiem un da�iem citiem ir pretējs vie�doklis. Jūs varat izraudzīties to viedokli, kur� jums labāk patīk.

�ī Vēdāntas tēze ir ļoti grūti saprotama, un tā iz�raisījusi daudz strīdu. Vislielākais klup�anas akmens ir bijis tas, ka, pieņemot Advaitas idejas, rodas ne�piecie�amība apstrīdēt un noliegt duālistu idejas. Ņe�miet to, kas jums patīk, un ļaujiet citiem ņemt to, ko viņi atzīs par sev piemērotu. Ja jums ļoti gribas sa�glabāt savu mazo individualitāti - palikt atsevi�ķam cilvēkam, jūs tāpat saglabāsit ari visas savas vēlmes. Ja pieredzes ceļā esat secinājis, ka cilvēka iedaba ir laba un patīkama, varat saglabāt to tik ilgi, cik vien gribat, jo jūs pats veidojat savu likteni un neviens nevar jums neko uzspiest. Jūs būsit cilvēki tik ilgi, cik ilgi gribēsit. Ja gribēsit būt eņģelis, būsit eņģelis. Viss atkarīgs nojums. Ta�u var gadīties cilvēki, kas negrib būt pat par eņģeļiem. Kādas jums tiesības vi�ņiem sacīt, ka vinu spriedumi ir �ausmīgi? Jūs var pārņemt �ausmas, ja pazaudēsit simt mārciņas; to�mēr var būt citi cilvēki, kas ne aci nepamirk�ķinās, pazaudēju�i visu naudu, kāda vien ir pasaulē. Ir gan �ādi, gan tādi. Kā jūs varat spriest par citiem pēc savas mērauklas? Jūs pieķeraties saviem ierobe�o�jumiem un mazajām pasaulīgajām domām, un tas var būt jūsu ideāls. Lūdzu! Jūs dabūsit to, ko vēlaties. Bet ir citi, kas ir iepazinu�i patiesību un atgājusi no tā visa; tādi cilvēki nevar nomierināties �ajos iero�be�ojumos; viņi grib izrauties no tiem, un nekas �ajā pasaulē viņus neapmierina. Viņiem pasaule ar visām tās baudām ir tikai netīra peļķe. Kāpēc jūs gribat piespiest viņus pakļauties jūsu uzskatiem? Jums rei�zi par visām reizēm no tājāatradinās. Dodiet brīvību ikvienam. Nevelciet citus pie sevis lejā. Pirms gada es lasīju stāstu, kā ciklons pārsteidzis vairākus kuģus pie Samoas salām. �ā stāsta ilustrācijā ("Londonas ilustrētajos jaunumos") rādīts, ka visi kuģi grimst, izņemot angļu kuģi, kas laimīgi izturējis vētru, un bojā ejo�o kuģu ļaudis, kurus teju, teju aprīs jūra, bet cilvēki, kas stāv uz angļu kuģa klājiem, aplaudē tiem, kuri peld par spīti vētrai.

Da�iem ir pārliecība, ka tad, ja mēs zaudējam savu mazo individualitāti, cilvēcei nebūs nekādas tikumī�bas, nekādas cerības. It kā viņi visi pastāvīgi mirtu cilvēces labā. Dievs ar jums, ja patiesi katrā zemē atrastos kādi divi simti vīrie�u un sievie�u, kas tie��ām vēlētos darīt cilvēcei labu, tad pēc piecām die�nām zemes virsū iestātos Dieva valstība. Mēs zinām, kā mirst par cilvēci. Tās visas ir tikai skaļas frāzes, kuras izrunā ne jau bez mērķa. Dievs, pasargi mūs no tām!

Vēsture rāda, ka tie, kuri nekad nav domāju�i par �o mazo individualitāti, ir biju�i vislielākie cilvēku dzimuma labdari, un, jo vairāk cilvēks domā par sevi, jo mazāk viņ� spēj strādāt citu labā. Viens ir nesavtī�ba, glu�i kas cits - patmīļa, tās nemitīga atkārtota izpausme ir galējs egoisms. Tas nerodas no patiesības alkām vai laba vēlē�anas citām būtnēm, to rada pār�lieku cieta sirds, to rada doma: "Es gribu, lai man ir viss, un kāda man daļa gar citiem." Tā es to redzu. Es vēlētos redzēt pasaulē vairāk tikumīgu cilvēku, tādu kā senie lielie pravie�i un veco laiku viedie, kas atdotu simt dzīvju, ja tas varētu nest labumu kaut vai vienam mazam dzīvniekam. Runas par tikumību un tuvākā labumu mūsdienās nav nekas vairāk kā tuk�u salmu kul�ana.

Es gribētu redzēt tikumīgus cilvēkus, kas līdzinā�tos Gautamam Budam, kur� neticēja ne personiskam Dievam, ne personiskai dvēselei, nekad neko nepie�prasīja, nekad neko nelūdza, kur� uzskatīja sevi par īstenu agnostiķi un tomēr visu mū�u pūlējās visu labā, bija gatavs atdot dzīvību par ikvienu. Lieliski ir iz�teicies viņa biogrāfs: 'Viņ� ir radīts daudzu labad un labumam." Viņ� nekad neaizgāja uz me�u, lai grem�dētos pārdomās sevis pa�a glāb�anai. "Pasaule ir lies�mās; kādam ir jāatrod izeja�" "Kāpēc ir tik daudz cie�anu?" �ī viena doma vadīja visu viņa dzīvi. Vai jūs domājat, ka mēs esam tikpat tikumīgi kā Viņ�?

Jo netikumīgāks ir cilvēks vai netikumīgāka ra�se, jo tie ir egoistiskāki. Rase, kas izcel sevi citu vidū, ir viscietsirdīgākā un visnegantākā. nav

bijis duālistiskākas reliģijas kā arābu pravie�a reli�ģija, un neviens nav izlējis tik daudz asiņu, nav bijis tik cietsirdīgs pret citām būtnēm kā �īs reliģijas se�kotāji. �iem fanātiķiem ir pat mācība, ka cilvēku, ku�ra ticība nav tāda pati kā viņiem, drīkst nogalināt, tas būs labs darbs. Un vispareizākais līdzeklis, kā nokļūt debesīs, kur mīt skaistas hūrijas un gaida vi�sādas jutekliskas baudas, ir nogalināt tos, kam nav īstenā ticība. Padomājiet, cik daudz asinsizlie�anas ir bijis kā �īs reliģijas sekas. Kristus reliģijā nebija cietsirdības. Starp Viņa �ķīsto reliģiju un Vēdāntu ir ļoti maza at�ķirība. Tajā tiek sludināta Vienotības ideja, bet tai vijas cauri arī duālistiskas domas ar mērķi dot cilvēkiem kaut ko, pie kā pieķerties, lai pēc tam tie paceltos līdz augstākam ideālam. Pra�vietis, kas lūdzās: "Mūsu Tēvs debesīs", mācīja arī: "Es un Tēvs, mēs esam viens." �is Pravietis zināja, ka caur Tēvu debesīs ceļ� ved pie "Es un Tēvs, mēs esam viens". Viņa reliģijā bija tikai labestība un mī�lestība; ta�u, kolīdz tajā tika ienests bezjūtīgums, tā izvirta par kaut ko tikai nedaudz labāku nekā ciet�sirdīgo tuksne�a sektu reliģija. Tas notika tumsonī�bas dēļ, aiz cīņas par savu mazo es, aiz rūpēm saglabāt �o es ne tikai pa�reizējā dzīvē, bet arī pēc nāves. Mums skaidro, ka tā ir nesavtība, ka tas ir tikumības pamats. Pasargā mūs, Dievs, no �ādas tikumības! Egoisms esot tikumības pamats! Cilvēki, kuriem gan vajadzētu būt labākai izpratnei par to, nonāk �aus�mās, domājot, ka visa tikumība aizies bojāja �ie ma�zie es izzudīs. Jebkādas labklājības, jebkādas tiku�mības devīze ir �āda: "Nevis es, bet gan tu. "Kam kāda daļa gar to, vai ir tādas lietas kā debesis vai elle, vai man ir dvēsele un, ja ir, vai tā pārmainīsies vai ne? Ir pasaule, un tā ir cie�anu pilna. Ejiet, tāpat kā Bū�da, pasaulē un centieties mazināt tās cie�anas vai arī nomirstiet, mēģinot to izdarīt. Aizmirstiet par se�vi; tas ir pirmais, kas jāiemācās, vai jūs būtu deists vai ateists, agnostiķis vai vēdāntists, kristietis vai muhamedānis. Mums visiem ir skaidrs viens notei�kums: "Nevis es, bet tu," - mazā es iznīcinā�ana un īstenā Es atjauno�ana.

Divi spēki bez mitē�anās darbojas viens otram bla�kus. Viens saka: "Es", otrs - "ne Es". �ie spēki izpau��as ne vien cilvēkos, bet arī dzīvniekos, ne tikai aug�stākajos dzīvniekos, bet arī visniecīgākajā tārpiņā. Tīģeriene, kas ielai� savus nagus karstās cilvēka asi�nīs, atdod savu dzīvību, aizsargājot tīģerēnu. Pilnīgi demoralizējies cilvēks, kas nekādā vērtē netur savu brāļu - citu cilvēku dzīvību, izdarīs visu, lai glābtu savu badā mirsto�o sievu vai savus mazos bērnus. Tādējādi abi �ie spēki strādā līdzās visā radītajā, un, kur jūs atradīsit vienu no tiem, tur atradīsit arī otru. Viens ir egoisms, otrs - nesavtība. Viens - piesavi�nā�anās, otrs - atsacī�anās. Viens visu nem, otrs visu atdod. Visumā itin viss, no viszemākā līdz visaug�stākajam, ir �o divu spēku arēna. Tas visiem ir tik skaidrs, ka neprasa pierādījumus. Kādas gan tiesības vienai sabiedrības daļai visu Visuma evolūcijas darbu piedēvēt viena �ā spēka iedarbībai, proti - sāncensībai un cīņai? Kādas tai ir tiesības piedēvēt �o darbu kais�lībām, ķildām, nesaskaņām un kautiņiem? Mēs neap�strīdam, ka tas viss eksistē. Bet kādas tai ir tiesības neatzīt otra spēka iedarbību? Un vai tad var noliegt, ka mīlestība un sevis aizlieg�ana, kas izsakāma ar vār�diem "ne Es", ir vienīgais pozitīvais spēks Visumā?

Otrs spēks ir tikai maldīgi virzīta tā pa�a spēka - mīlestības - lieto�ana, jo sāncensību izraisa mīlestī�ba. Patiesā sāncensības izcelsme ir mīlestībā. īstenais ļaunuma cēlonis ir nesavtība. Ļaunuma radītājs ir labais, un tā mērķis arī ir labais. Cilvēku, kas uz ielas nosit otru, varbūt uz to pamudināja mīlestība pret savu bērnu. Vina mīlestība ir kļuvusi �aura, tā iero- be�ojusies ar vienu mazu bērnu un atrāvusies no mil�joniem citu dvēseļu, kas ir Visumā. Bet ierobe�ots vai bezgalīgs, tas tomēr ir tas pats Dievs.

Tādējādi visa Visuma virzītājspēks, lai kā tas iz�paustos, nav nekas cits kā �ī brīnumainā lieta, ko sauc par nesavtību un atsacī�anos. Patiesa mīlestība ir vienīgais dzīvais spēks. Tāpēc arī vēdāntists pa�stāv uz Vienotību, nevis uz divējādību. Mēs arī pastā�vam uz �o skaidrojumu, tāpēc ka zinātne un zinības, ar ko tā lepojamies, spie� mūs atzīt: ja viens cēlonis spēj izskaidrot visu seku sēriju, tad tāds izskaidro�jums ir jāatzīst par pareizu, tam dodama priek�roka salīdzinājumā ar jebkurām teorijām, kurām tā pa�a seku daudzuma izskaidro�anai ir nepiecie�ami dau�dzi cēloņi. Tā, piemēram, ja atzīstam, ka tās pa�as vienotības ierobe�o�anas rezultātā var izrādīties, ka skaista un brīni�ķīga mīlestība ir ļaunums vai neģē�lība, tad mums viss Visums jāizskaidro tikai un vie�nīgi ar mīlestības spēku. Turpretī, ja nepieļaujam, ka ļaunums varētu celties no mīlestības, tad mums jāatzīst divi Visuma cēloņi, labais un ļaunais, divi spē�ki - mīlestība un naids. Kas tad ir loģiskāk? - Pro�tams, tas, kas paredz tikai vienu cēloni.

Bet nu es pārie�u pie jēdzieniem, kas nekādā ziņā nepieder duālistiem. Ar duālistiem kopā es ilgāk ne�varu palikt. Man no viņiem ir bail. Es gribu jums pa�rādīt, ka tikumības un nesavtības augstākais ideāls iet roku rokā ar augstākajām metafizikas idejām; ka, lai īstenotu ētikas un tikumības prasības, nav vaja�dzības piezemēt savas idejas, bet, glu�i otrādi, ir jā�sasniedz visaugstākie filozofijas un zinātnes jēdzieni. Cilvēka zinā�anas nav naidīgas cilvēka labklājībai. Tie�i pretēji - tikai zinā�anas glābs jūs visās dzīves jomās. Jo vairāk mēs zinām, jo labāk. Vēdāntists saka: visam, kas �ķiet slikts, cēlonis ir bezgalīgā ierobe�o��ana, mīlestība, kura, ieslēgta �auros kanālos, �ķiet ļaunums, bet, iznākot no tiem, otrā galā izpau�as kā Dievs. Ta�u Vēdānta apgalvo, ka �ķietamā ļaunuma cēlonis ir mūsos pa�os. Nevainojiet supernormālas būtnes, nezaudējiet cerību, nekrītiet izmisumā un nedomājiet, ka jūs atrodaties kaut kādā alā un ne�tiekat no tās ārā, ja vien neatnāks kāds un nepastieps jums palīdzīgu roku. Tā nevar būt, - teikts Vēdāntā. Mēs atgādinām zīdtauriņus; no savas pa�u substances mēs izvelkam pavedienus, taisām kokonu un ar laiku, kā izrādās, atrodamies ieslēgti tajā. Ta�u ne uz vi�siem laikiem. �ajā kokonā mums jāattīstās par tau�riņu un jāiziet no tā brīviem. Mēs esam ietinu�ies karmas tīklā, savā neziņā jūtamies it kā saistīti un laiku pa laikam raudam un saucam palīgā. Ta�u pa�līdzība no ārpuses nenāk, pat ja jūs piesauktu visus Visuma dievus. Tā pienāks no jūsu pa�u iek�ienes. Es gadiem ilgi tiku saucis pēc palīdzības - un pēc ilgāka laika redzēju, ka palīdzība ir klāt. Ta�u tā bija nākusi no iek�ienes. Un man bija jāpārtaisa tas, ko biju uzbūvējis kļūdaini. Man bija jāpārgrie� tīkls, kurā biju sevi ietinis, un spēks to izdarīt bija manī. No tā man radās pārliecība, ka neviens mans centiens, labi vai slikti ievirzīts, nav zudis veltīgi, ka esmu visas savas pagātnes - kā labā, tā sliktā - rezultāts. Es savā mū�ā esmu izdarījis daudz kļūdu, tomēr esmu pārliecināts, ka, ja izslēgtu kaut vai vienu no tām, es vairs nebūtu tas, kas esmu, bet es esmu pilnīgi ap�mierināts ar sevi. Ar to es negribu sacīt, ka jums ir jāizdara kļūdas. Nesaprotiet mani nepareizi. Bet arī nesamulstiet, ja izdarīsit da�as kļūdas. Ziniet, ka galu galā viss izlabosies. Citādi nevar būt, tāpēc ka pareiza rīcība un �ķīstība ir mūsu iedabā, bet iedaba nekad ne ar kādiem līdzekļiem nav iznīdējama. Mūsu ieda�bas būtība vienmēr paliks tā pati.

Mums ir jāsaprot, ka to, ko mēs saucam par kļū�dām jeb ļaunumu, mēs izdarām sava vājuma dēļ, bet vāji mēs esam tāpēc, ka esam tumsonlgi. Es labāk saucu tās par kļūdām, jo vārds "grēks", lai gan sā�kotnēji ļoti precīzs, ir ieguvis kādu niansi, kas mani biedē. Kas tad mūs padara par tumsonīgiem? - Mēs pa�i. Mēs pa�i aizsedzam sev acis ar rokām un sū�dzamies, ka ir tum�s. Noņemiet savas rokas, un jūs redzēsit, kajums vienmēr spīd gaisma - cilvēka dvē�seles būtība, kas izstaro gaismu. Vai tad jūs to nere�dzat? Ko saka jūsu jaunlaiku zinātnes cilvēki? Kāds ir visas evolūcijas cēlonis? - Vēlme. Dzīvnieks grib izdarīt kaut ko jaunu, bet viņam nav tam piemērotu apstākļu, un tāpēc viņ� izstrādā sev jaunu ķermeni. Kas to izstrādā? Viņ� pats - ar savu pa�a gribu. Jūs esat attīstīju�ies no viszemākās amēbas. Izmantojiet �o pa�u gribu, un tā pacels jūs vēl augstāk. Griba ir visuvarena. Jajau tā ir visuvarenajās teiksit, kāpēc es daudz ko nevaru darīt? Bet jūs �obrīd domājat tikai par savu mazo es. Atskatieties atpakaļ un izsekojiet

savai attīstībai no amēbas stāvokļa līdz cilvēciskai būtnei, un tad pasakiet, kas to visu ir paveicis. - Jūsu pa�u griba. Vai jūs varat noliegt, ka tā ir visuvarena? Tas, kas ir pacēlis jūs tik augstu, var jūs padarīt vēl augstākus. Bet �ai nolūkā mums vajadzīgs raksturs, gribas stiprinā�ana, nevis tās novājinā�ana. Tāpēc, ja es jums mācītu, ka jūsu iedaba ir ļauna, un teiktu jums, lai ejat mājās, uzvelkat mugurā rupja auduma drēbes, kaisāt sev pelnus uz galvas un visu mū�u bē�dājaties, ka esat spēru�i da�us aplamus soļus, - tas jums nepalīdzētu, tikai vēl vairāk jūs novājinātu, un es būtu jums norādījis ceļu drīzāk uz ļaunu, nekā uz labu. Ja �ī istaba tūksto�iem gadu būtu bijusi tum�a un jūs ienāktu tajā un sāktu raudāt, un kliegt: "Vai, cik te tum�s!" - vai tad tumsa izgaistu? Ienesiet tajā sveci, uzraujiet sērkociņu, un vienā mirklī kļūs gai�s. Kāds jums labums no tā, ka visu mū�u domājat: "Es esmu rīkojies slikti, esmu izdarījis daudz kļūdu." Ienesiet gaismu, un ļaunums izgaisīs vienā acumirklī. Nostipriniet savu īsteno iedabu, kļūstiet starojo�s, mirdzo�s, mū�īgi �ķīsts un izraisiet to pa�u ikvienā cilvēkā, ko sastopat. Es gribētu, lai katrs no mums sasniegtu tādu stāvokli, ka pat vissliktākajā cilvēkā viņ� varētu saredzēt Dievu, un tā vietā, lai cilvēku nosodītu, varētu teikt: "Celies, starojo�ais, celies, mū��īgais �ķīstais, neradītais un nemirstīgais, celies, vi�suvarenais, un izpaud savu īsteno iedabu! Zemās iz�pausmes tev nepiedien!" �ī ir visaugstākā lūg�ana, ko māca Advaita. Vienīgā īstenā lūg�ana ir tā, ka jā�atceras sava iedaba, jāatceras Dievs, Kur� vienmēr ir mūsos, vienmēr ir jādomā par Viņu kā par Bezga�līgu, Visuvarenu, Mū�īgi Labu, vienmēr Labdarīgu, Bezkaislīgu, bez visiem mazajiem es, bez visiem sī�kajiem ierobe�ojumiem. No kā var baidīties tas, kas sev nekā nevēlas? Kas gan spēj viņu iebaidīt? Kādā ziņā viņu var briesmīgi apdraudēt ļaunums? Ja esam advaitisti, mums jādomā, ka kop� �ā brī�a mēs esam miru�i un mūsu nav. Vecais cilvēks ir aizgājis, tas ir bijis tikai kaut kāda māņticība, bet tas, kas palicis, ir mū�īgi �ķīsts, mū�īgi rosīgs, varens un visuzino�s. Tas paliek pie mums, un tad visas mūsu bailes izzūd. Kas var nodarīt kaitējumu man, visureso�ajam? Tā�dējādi visas manas vājības izzūd un man jādara tikai viens - jāizraisa �āds pats stāvoklis savos tuvākajos. Es redzu, ka viņi ir tādi pa�i, tikai nezina to. Man viņi jāpamāca, jāpalīdz viņiem atmodināt sevī viņu bezgalīgo iedabu. Rau, to es uzskatu par visai pasau�lei nepiecie�amu. �īs doktrīnas ir vecas, vecākas ne�kā daudzi kalni. Ikkatra patiesība ir mū�īga. Tā nav neviena īpa�ums, neviena rase un neviens indivīds nevar pretendēt uz to, ka tikai viņam pieder patie�sība. Patiesība ir visu dvēseļu iedaba. Kas var teikt, ka viņam ir īpa�as tiesības uz to? Bet tai ir jābūt prak�tiskai un vienkār�ai, jo jūs redzat, ka augstākās pa�tiesības vienlaikus ir arī visvienkār�ākās. Tai irjābūt tik vienkār�ai, lai tā varētu iespiesties ikkatrā cil�vēku sabiedrības porā, lai varētu kļūt tiklab par vis�augstākā, kā arī visparastākā prāta - vīrie�a, sievie�tes un bērna - ieguvumu. Visi loģikas un metafizikas spriedumi, visas teoloģijas un rituāli var būt labi savā laikā; bet pamēģināsim vienkār�ot jēdzienus un tu�vināt zelta dienas, kad ikkatrs cilvēks kļūs par pie�lūdzēju, bet ikkatra cilvēka būtība - par pielūgsmes objektu.

[1] tad� mahals - arhitektūras brīnums Agrā; valdnieka D�ahāna

sievas mauzolejs, celts 17. gs. - Tulk.