Justeins Gorders Viktors Hellerns Henrijs Notākers

Reliģiju�grāmata

Vai pasaules uzskats ir nepiecie�ams?

Iedomājies, ka tu lido mūsu galaktikā Piena Ceļā. Gadu tūk�sto�iem tu esi riņķojis ap zvaigznēm un sauļu sistēmām, �ad un tad apmetot loku kādai planētai un tomēr nemanot nekādas dzī�vības zīmes. Pēk�ņi, tie�i tad, kad tu esi nolēmis atstāt Piena Ceļu, tavam skatam paveras dzīvībā kūsājo�a planēta vienā no galak�tikas atzariem. Sai mirklī tu pamosties viss ceļojums ir bijis tikai sapnis. Bet tu zini, ka uz planētas, kam tu sapnī tuvojies, ir tavas mājas.

Ļoti iespējams, ka tu esi jauns. Visticamāk, ka tev visa dzīve vēl ir priek�ā, tomēr tu zini, ka tā neilgst mū�īgi. Uz planētas Zemes tev ir dots tikai viens ceļojums kā tu to piepildīsi? Kādus jautājumus tu uzdosi? Un kā tu uz tiem atbildēsi?

Sapnī pārdzīvotais tevi neatstāj vēl pie brokastu galda, un tu pēk�ņi aptver, cik brīni�ķīgi ir dzīvot uz zemes. Un tad tu atver rīta laikrakstu. Iespējams, ka tavu prieku un sajūsmu iztraucē no�māco�as ziņas tev jādomā par mirsto�ajiem me�iem, piesārņo�jumu un plaisām ozona slānī, par kodoliero�iem, radioaktīvajiem atkritumiem un AIDS. Kādā mērā tu izjūti, ka arī tu esi atbildīgs par �īs neparastās planētas nākotni?

Arī daudzi no ikdieni�ķajiem jautājumiem, kas mēdz nodarbi�nāt prātu pa ceļam uz skolu vai darbu, izriet no tavas būtības dzi�ļumiem. Iemīlē�anās un sekss, attiecības ar ģimeni un draugiem, atzīmes un studiju iespējas � tas viss ir saistīts ar tavu pasaules uz�skatu un dzīves mērķiem.

Ejot mājup, tu varbūt pļāpā par futbolu, vasarā paredzēto ceļo�jumu un skolas izlaiduma balli. Arī �īs pārdomas nosaka pasaules uzskats. Kā tu izvēlies pavadīt savu brīvo laiku? Vai tu iesaisties kādā politiskā organizācijā? Varbūt tu vēlies, lai tev būtu vairāk naudas, un tāpēc brīvajā laikā strādā?

Ta�u vispirms tev ir jāpilda neskaitāms daudzums mājasdarbu. Bet kāpēc gan tev tas ir jādara? Un ko tu domā darīt pēc skolas beig�anas?

Vakaru tu pavadi kopā ar da�iem draugiem. Vienam no viņiem tikko ir sastādīts horoskops, un viņ� tam ne�aubīgi tic. Kā gan viņ� var būt tik pārliecināts? Kāda meitene stāsta, ka domājusi par savu draudzeni un viņa tai pa�ā mirklī piezvanījusi. Vai tā ir domu pārceļo�ana? Un vai tā saucamās pārdabiskās izjūtas ir muļķības vai realitāte? Saruna turpinās un nonāk pie dzīvības un nāves jautājumiem. Vai eksistē dzīve pēc nāves?

Tad tu pastāsti par savu sapni kā tu ceļoji pasaules izplatī�jumā. Ledus, akmeņu un svilino�ā karstuma nogurdināts, tu gri�bēji doties projām no Piena Ceļa, bet tie�i tad pamanīji planētu, kas tālumā zaigoja zilā un baltā krāsā. Uz �īs planētas tu pa�modies.

"Ko �is sapnis varētu nozīmēt?" tu jautā. Vai sapņi var pastās�tīt kaut ko par mums pa�iem?

Kas es esmu? No kurienes es nāku? Kurp es eju?

Cilvēks sāk jautāt jau agrā bērnībā. Trīsgadīgs bērns uzdod jautā�jumus, uz ko pieaugu�ie nespēj atbildēt. Piecus gadus vecs bērns, savā nodabā sē�ot, bie�i vien var risināt tās pa�as mīklas, kas no�darbina vecu cilvēku.

Nepiecie�amība orientēties esamībā ir cilvēka pamatdziņa. Mums ir nepiecie�ami ne tikai uzturs, siltums, sapratne un sa�skarsme, bet arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs dzīvojam. Mēs jautājam:

♦����� Kas es esmu?

♦����� Kā ir radusies pasaule?

♦����� Kādi spēki virza vēstures gaitu?

♦���� Vai ir Dievs?

♦����� Kas ar mums notiek pēc nāves?

�ie jautājumi tiek dēvēti par eksistenciāliem, jo tie skar visu cilvēka būtību.

Daudzi eksistenciālie jautājumi ir tik vispārīgi, ka atrodami visās kultūrās. Lai gan ne vienmēr skaidri formulēti, tie tomēr ir visu reliģiju pamatā, un vēsture nepazīst tautu vai cilti, kurā ne�būtu pastāvējusi kāda reliģijas forma.

Da�ādos vēstures periodos arvien dzīvoju�i atsevi�ķi cilvēki, kuru interesei par eksistenciālajiem jautājumiem ir bijis tīri cil�vēcisks vai nereliģisks pamatojums, tomēr lielākas cilvēku grupas, kas nesaista savu dzīvi ar kādu konkrētu reliģiju, ir raksturīgas tikai mūsu laikmetam. Tas, ka cilvēks novēr�as no reliģijas, ne vien�mēr liecina, ka viņu neinteresē lielie dzīves jautājumi.

Mēdz sacīt, ka dzīve ir nepārtraukta izvēle. Daudzi izdara iz�vēles, nedomājot par to savstarpējo sakarību un nesaistot tās ar savu attieksmi pret dzīvi. Citi turpretī izjūt nepiecie�amību pēc vienota un pastāvīga pasaules uzskata.

Var apgalvot, ka pasaules uzskats ir visiem cilvēkiem, bet cik lielā mērā tas ir pa�u veidots un pa�u izvēles noteikts? Cik liela ir mūsu pārliecība par to, ko dēvējam par savu pasaules uzskatu?

Aci pret aci ar nāvi

Divi konkrēti cilvēku likteņi liecina par to, kā saau�as laikmeta aktuālā realitāte un nopietnie dzīves jautājumi. Vienu no pie�mēriem rodam Otrā pasaules kara laikā, otru mūsdienu situā�cijā kādā Centrālamerikas valstī.

Kims Malte Brūns (.Kim Malthe Bruun) bija septiņpadsmit gadus vecs, kad sākās kar�, un jaunietis piedzīvoja, kā sve�a oku�pācijas vara sagrauj svarīgas cilvēciskas vērtības. Gadu vēlāk, 1941. gadā, Kims devās jūrā, bet 1944. gada rudenī viņ� nonāca Dānijā un iesaistījās nelegālajā Preto�anās kustībā. Pēc da�iem

mēne�iem vācie�i viņu arestēja, un 1945. gada aprīlī Kims tika notiesāts uz nāvi un no�auts.

Tolaik daudzi jaunie�i iesaistījās cīņā pret nacistu diktatūru. Varbūt, ja tas notiktu �odien, tu un tavi draugi būtu viņu vidū. Kā tu uzņemtu vēsti, ka tev piespriests nāvessods? Ja tev tiktu iz�sniegta papīra lapa un zīmulis, lai tu varētu nodot beidzamo svei�cienu saviem tuviniekiem, ko tu rakstītu?

Kima pēdējā vēstulē mātei lasām:

"�odien man, Jorgenam, Nilsam un Lud�vigam bija jāstājas karatiesas priek�ā. Mums piesprieda nāvessodu. Es zinu, ka tu esi stipra sieviete un ne vien to izturēsi, bet arī sapratīsi. Es esmu kaut kas pavisam neliels, un mani drīz vien aizmirsīs, bet tā ideja, tā dzīvība un iedvesma, kas pildījusi mani, turpināsies. Tu to sastapsi it visur � pavasara plauk�sto�ajās lapās, pretimnāko�ajos cilvēkos, mīļā, mazā smaidā. "

1983. gada martā Centrālamerikas republikā Salvadorā mili�tāristi nogalināja Marjanellu Garsiju Viljasu Marianella Garcia Villas).Vairākus gadus �ajā valstī bija ildzis pilsoņu kar� starp val�dības spēkiem un dumpiniekiem. Da�ādi grupējumi nolaupīja un noslepkavoja daudzus tūksto�us cilvēku. Jaunā advokāte Marjanella nodibināja cilvēktiesību komiteju, lai noskaidrotu cilvēku pazu�anas un spīdzinā�anas gadījumus. Sī iemesla dēļ viņa 1980. gadā nonāca teroristu grupējumu "nāvinieku sarakstos". Viņa ap�zinājās, ka dzīvība ir briesmās.

Kā tu atbildētu uz �ādiem draudiem? Marjanellas atbilde bija cīņas turpinā�ana. 1983. gada sākumā viņa devās uz konflikta zonu,

lai uzstātos ar priek�lasījumu par cilvēktiesībām. No turienes viņa neatgriezās. Bet 1980. gadā rakstītajā vēstulē mēs varam izlasīt, kas viņu bija virzījis:

"Tas, par ko es cīnos, ir dzīve � patiesa un jēgpilna. Es nevēlos mirt, tacu man nācies dzīvot tik tuvu nāvei un redzēt tās iedarbību, ka es to tagad uzlūkoju kā dabisku lietu. Mums visiem reiz jāmirst, bet tam, kas intensīvi vēlas dzīvot, nāve arvien pienāks par agru. Ikvienai minūtei ir nozīme un ne ar ko nesalīdzināms dz^ums, lai arī tā varbūt �ķiet ikdieni�ķa un pierasta. Ik vēja pūsma, sienā�a dziesma un dūjas lidojums ir kā dzeja.

Es esmu pārliecināta, ka tiem, kas cīnās par taisnīgumu, arvien piederēs patiesība, viņi saņems palīdzību no Dieva, viņi ies uz priek�u un cels patiesību gaismā.

Garīgā bagātība ir pārāka par pasaulīgo mantu. "

Prieks par dzīvi

Marjanella un Kims cīnījās par idejām un vērtībām, kurām viņi ticēja, to vārdā upurēdami pat dzīvību. Ta�u pasaules uzskats at�klājas ne tikai karā un dramatiskos notikumos, tas nav saistīts vienīgi ar drosmīgu rīcību un lielām idejām. Mūsu pasaules uz�skats attiecas arī uz ikdienu attiecībām ar ģimeni un draugiem, darbu, brīvo laiku. Tas ir saistīts ar prieku par pa�u dzīvi. "Dūjas lidojums ir kā dzeja," vēstulē raksta Marjanella, un Kims, gaidot nāvi cietuma kamerā, raksta par pavasarī plauksto�ām koku lapām un mazu, mīļu smaidu.

Ja abiem brīvības cīnītājiem ir kas kopīgs, tad tas ir tie�i dzī�vības bezgalīgās vērtības pārdzīvojums. No Kima un Marjanellas

vēstulēm staro dzīves vērtības, ko mēs ikdienā varam nepamanīt, jo tās mums �ķiet pa�saprotamas.

Vai mums jānostājas aci pret aci ar nāvi, lai piedzīvotu dzīvi? Vai jāpieredz, ka mūsu idejas un ideāli ir apdraudēti vai nospiesti pie zemes, lai mēs atmostos?

"Tas, kur� no mirkļa atteiksies, var dzīvi zaudēt. Izvēlies!" rak�sta dāņu dzejnieks Piets Heins (Piet Hein) kādā no saviem dze�joļiem. Somu gleznotājs un rakstnieks Henriks Tikanens (Henrik Tikkanen) līdzīgu atziņu izsaka aforismā: "Dzīve sākas tad, kad mēs atklājam, ka dzīvojam."

.

Tās ir kristības mazā norvēģu baznīciņā. Tā ir pielūgsme budistu templī. Tie ir jūdi ar Toras ruļļiem pie Raudu mūra Jeruzalemē. Tie ir svētceļnieki, kas sapulcēju�ies pie Kaabas akmens Mekā.

Mēs varam jautāt: vai visās �ais situācijās notieko�ajam ir kas kopīgs? Vai, piedaloties at�ķirīgos rituālos, cilvēki izjūt kaut ko līdzīgu, un kāpēc �ī rituālā darbība ir nepiecie�ama? Ko tā viņiem nozīmē? Kā tas ietekmē sabiedrību, kurā vini dzīvo?

Tie�i uz �iem jautājumiem mēģina atbildēt reliģijas zinātne. Reliģijas pētnieku mērķis ir nostāties ārpus visām reliģijām, lai novērotu tās no ārpuses, atrastu līdzības un at�ķirības un redzēto aprakstītu. Viņu secinājumi ne vienmēr atklāj to pa�u, ko izjūt ticīgais. Glu�i tāpat ir mūzikā mūzikas teorētiķis var izskaidrot, kā skaņdarbs ir veidots, un pastāstīt par toņkārtām un instru�mentiem, bet viņ� nespēj atspoguļot skaņdarba radīto pārdzīvo�jumu. Arī uztura speciālists var izskaidrot, ka ēdiens sastāv no organisku vielu sajaukuma un ka tas noteiktā temperatūrā rada saldu un aukstu sajūtu, saskaroties ar cilvēka gar�as orgāniem. Bet ēst saldējumu ir glu�i kas cits.

Tas nenozīmē, ka reliģiju pētnieks nedrīkst būt ticīgs. Itālie�u rakstnieks Umberto Eko (Umberto Eco) par attieksmi starp lite�ratūru un literatūras zinātni ir teicis: "Arī ginekologs var iemī�lēties." Proti, pētnieka pa�a ticība un jūtas nedrīkst ietekmēt at�tieksmi pret studējamo materiālu. Ar �ādu nostāju zinātnieks var sniegt svarīgu informāciju par reliģijām gan indivīdam, gan sa�biedrībai.

Pasaules pieredze rāda, ka reliģijām ir nozīmīga loma gan sabied�rības dzīvē, gan politikā visās pasaules daļās. Mēs dzirdam par konfliktsituāciju starp katoļiem un protestantiem Ziemeļīrijā. Balkānu pussalā nesaskaņas ir kristie�u un musulmaņu starpā, Indijā musulmaņi cīnās pret hinduistiem, Srilankā hinduisti karo ar budistiem. Tajā pa�ā laikā vairāku reliģiju pārstāvji sniedz palī�dzību nabadzīgajiem un grūtībās nonāku�ajiem tā saucamajās tre��ās pasaules valstīs. Ir grūti izprast starptautisko politiku, nepa�zīstot valstu reliģijas.

Konkrētas zinā�anas par reliģijām nepiecie�amas arī saskarsmē starp da�ādu kultūru cilvēkiem. Daudzi norvēģi ceļojot sastop da�ādas sabiedrības ar at�ķirīgu dzīves stilu un vērtībām, savukārt ieceļotāji un bēgļi, nonāku�i Norvēģijā, ierauga sabiedrības sistē�mu, kas ir sve�a viņiem.

Tāpat reliģiju studijas var būt svarīgas indivīda personības at�tīstībā, jo pasaules reliģijas sniedz atbildes uz jautājumiem, ko cilvēki ir uzdevu�i visos laikos.

Tolerance ir pamatu pamats sve�u reliģiju studijām. Būt toleran�tam nozīmē respektēt cilvēkus, kuru pasaules skatījums at�ķiras no tavējā. Tas nenozīmē, ka at�ķirības un pretrunas tiek izdzēs�tas, ka ir vienalga, kam tic un vai vispār tic.

Toleranta nostāja ir apvienojama ar stipru pārliecību, kā arī ar mēģinājumiem pārliecināt citus, bet nekādā ziņā tā nenozīmē citu uzskatu izsmie�anu, spaidus vai draudus. Tolerance neierobe�o tiesības sludināt savu viedokli, bet tikai ar noteikumu, ka citu uz�skati tiek respektēti.

Vēsture mums sniedz daudzus fanātisma un intolerances pie�mērus. Da�ādu reliģiju piekritēji ir cīnīju�ies cits ar citu, un ir ka�rots reliģijas vārdā. Cilvēki ir tiku�i vajāti savu uzskatu dēļ. Ro�mas impērijā kristie�us apcietināja un sodīja; viduslaikos, kā arī turpmāko gadsimtu gaitā baznīca ļāva citādi domājo�os sadedzi�nāt uz sārta; daudzās islāma zemēs vēl �odien ir aizliegts praktizēt citas reliģijas.

Bie�i intolerances iemesls ir nepietiekamas zinā�anas. Arēji ir redzams tikai reliģijas izpausmes veids, nevis nozīme. Cieņa pret citu uzskatiem, uztveri un reliģisko dzīvi ir priek�noteikums cil�vēciskai līdzāspastāvē�anai. Tas nenozīmē, ka mums viss ir jāpie�ņem kā vienlīdz pareizs, bet ikvienam ir tiesības tikt respektētam, ja viņa uzskati nav pretrunā ar vispārējām cilvēktiesībām.

Lūkojoties cilvēces pagātnē, mēs sastopam da�āda veida reliģiju. Daudzi ir mēģināju�i izskaidrot, kā reliģijas radu�ās. Viens no skaidrojumiem balstās uz senas pagātnes priek�statu, ka it visam dabā ir dvēsele. Gan dzīvnieki, gan planētas, upes, kalni, saule,

mēness un zvaigznes ir garu mājoklis, un ar �iem gariem ir bijis svarīgi uzturēt labas attiecības. Pētnieks E. B. Tailors (EB. Tylor, 1832-1917) to dēvē par animismu. Darvina evolūcijas teorijas ietekmēts, viņ� uzskatīja, ka reliģijas attīstība ir gājusi kopsolī ar kultūras un tehnikas attīstību, līdz izveidojās politeisms (ticība daudziem dieviem) un vēlāk � monoteisms (ticība vienam die�vam). Pētnieks uzskatīja, ka pirmciltis atradu�ās akmens laikmeta līmenī un tāpēc tām bijis raksturīgs animisms. �is reliģijas attīs�tības skaidrojums tagad ir atmests, un ir vispārēji atzīts, ka ani�mismu nevar uzskatīt par pirmcil�u reliģijas pilnvērtīgu ap�rakstu.

Da�i pētnieki reliģiju uzskata par sociālo un psiholoģisko fak�toru kopproduktu. To sauc par reducēta skaidrojuma modeli, jo reliģijas tiek skaidrotas, balstoties tikai uz vienu sabiedrisko attie�cību daļu vai arī cilvēka dvēseles dzīvi. Tā, piemēram, Kārlis Markss apgalvoja, ka visa pamatā esot ekonomika un ka reliģija, tāpat kā māksla, filozofija, idejas un morāle, esot tikai tās virsbūve. Vēstu�res gaitu nosakot tas, kā tiek organizēta ra�o�ana un kam pieder ra�o�anas līdzekļi, fabrikas un ma�īnas. Reliģija �īs attiecības spējot vienīgi atspoguļot.

Mūsdienu reliģijas zinātnē valda uzskats, ka reliģija ir patstā�vīgs cilvēku dzīves faktors ar savu struktūru, bet tai ir kopsakars ar sociālajiem un psiholoģiskajiem faktoriem. Svarīgākie reliģijas zinātnes atzari ir reliģijas socioloģija, reliģijas psiholoģija, reliģijas filozofija un reliģijas fenomenoloģija.

Daudzi ir mēģināju�i definēt jēdzienu "reliģija", atrast minimālo kopsaucēju � formulu, kas atbilstu ikvienai reliģiskajai ticībai un rīcībai. Veidojot �ādu definīciju, ir iespējams kļūdīties jau pa�ā aizsākumā, jo viens no priek�noteikumiem ir tāds, ka reliģijām jā�būt salīdzināmām. Bet daudzi ticīgie uzskata, ka viņu reliģija ir vie�nīgā patiesā, turpretī pārējās ir tikai maldu ceļi, vai, labākajā ga�dījumā, to mācība ir nepilnīga. Sastopami arī pētnieki, kas uzskata, ka vienīgā auglīgā reliģiju pētniecības iespēja ir aplūkot katru at�sevi�ķu reliģiju tās kultūrvēsturiskajā kontekstā. Jau vairāk nekā simts gadus reliģijas zinātnieki ir mēģināju�i atrast visu reliģiju kopīgās pazīmes, ta�u atrastās līdzības tiek tulkotas at�ķirīgi. Da�i uzskata, ka tās ir tautu kontakta un savstarpējās iedarbības rezul�tāts un ka ticības formas un idejas ir izplatīju�ās tāpat kā arkls, rite�nis un pārējie kultūras fenomeni. Vēl citi pētnieki izdara salīdzinā�jumus, lai redzētu, kas raksturo pa�u reliģijas jēdzienu, un tādē�jādi rada definīcijas.

Minēsim da�as no pazīstamākajām.

"Reliģija ir pārliecība par personisku vai bezpersonisku transcendentālu varu darbību, kas izpau�as ik ieskatā, domā, jūtā, gribā vai darbībā."

Helmūts fon Glāzenaps (Helmuth von Glasenapp, 1891-1963)

"Par reliģiju tiek uzskatītas attiecības starp cilvēku un pārcilvēcisku varu, kurai viņ� tic un no kuras jūtas atkarīgs. Sīs attiecības izpau�as īpa�ās jūtās (uzticē�anās, bailes), priek�statos (ticība) un darbībā (kults un ētika)."

K. P. Tīle (C. P. Tiele, 1830-1902)

"Reliģija ir absolūtas atkarības apziņa vai izjūta."

Fridrihs �leiermahers (Friedrich Schleiermacher, 1768�1834)

"Reliģija ir indivīda vai grupas nostāja pret varu vai varām, kurām tiek piedēvēts noteico�ais spēks cilvēka lik�teņa izlem�anā."

D�eimss Prets (James Prcttt, 1875-1944)

Mūsu gadsimta sākumā zviedru arhibīskaps un reliģiju pētnieks Natans Sēderbloms (Nathan Soderblom, 1866-1931) izveidoja definīciju, kas balstās uz cilvēka izjūtām: "Reliģiozs jeb dievbijīgs ir tas, kuram kaut kas ir svēts."

20. gadsimtā sakrālā jēdziens ir kļuvis par atslēgas vārdu pētnie�kiem, kuri vēlas aprakstīt reliģijas būtību un īpatnības. Jēdziens kļuva pazīstams, kad 1917. g. tika publicēta Rūdolfa Oto (.Rudolf Otto, 1869-1937) reliģiski psiholoģiskā grāmata "Ideja par svē�tumu". Svētais ir "das ganz andere" � kaut kas pilnīgi at�ķirīgs �, un tāpēc to nevar aprakstīt ar parastajiem jēdzieniem. Te ir runa par īpa�u esamības dimensiju, ko Oto sauc par mysterium tremendum et fascinosum. Tā ir vara, kas iedve� bijību un biedē, bet vienlaikus pievelk ar spēku, kuram nav iespējams pretoties.

Oto ir kritizēts un atspēkots, bet viņa domas tiku�as arī turpinā�tas. Viens no tiem, kas tālāk attīstīja svētā jēdzienu, ir rumāņu zinātnieks Mir�a Eliade (Mircea Eliade) grāmatā "Sakrālais un profānais". Eliade cildina Oto un uzsver, ka tā panākumi reliģiju

pētniecībā balstās uz pa�a iedibināto pilnīgi jauno redzējumu, � Oto nevis studē jēdzienus "Dievs" un "reliģija", bet analizē da�āda veida reliģisko pieredzi.

Eliade iesāk ar ļoti vienkār�u svētā jeb sakrālā definīciju sakrālais ir profānā pretstats. Seit viņ� norāda vārdu sākotnējo no�zīmi � sakrāls nozīmē "no�ķirts, iesvētīts", bet profāns ir tas, kas atrodas ārpus svētuma vai tā priek�ā.

Eliade uzskata, ka cilvēks iepazīst svēto tāpēc, ka tas sevi atklāj (manifestē) kā kaut ko at�ķirīgu no profānā. Viņ� to sauc par hierofāniju, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "kaut kā svēta parādī�anās", neatkarīgi no tā, vai svētais parādās akmenī, kokā vai Jēzū Kristū. Tas, kur� pielūdz akmeni, nepielūdz akmeni kā tādu, bet godina to kā hierofāniju, jo akmens norāda uz kaut ko vairāk: uz "sakrālo".

Mēs �ai grāmatā nevis izstrādāsim precīzu un vispārlietojamu definīciju, bet iedziļināsimies �etros reliģiju aspektos:

1)������ priek�stati (ticība),

2)������� darbība,

3)������� kopība (organizācija),

4)������� pārdzīvojums.

1. Priek�stati (ticība)

Reliģijā arvien ir kāda intelektuāli izprotama daļa. Ticīgajam ir noteikti priek�stati par pasaules un cilvēka izcel�anos, par die�vi�ķo un par dzīves jēgu. To sauc par reliģijas saturu, un tas izpau��as reliģiskajās darbībās (rituālos), mākslā, bet pirmām kārtām valodā. Reliģijas satura valodiskās izpausmes ir Svētie Raksti, ticības apliecības, doktrīnas un mīti.

Mīts ir priek�stats, kas bie�i ir saistīts ar rituāliem. Rituālā tiek attēloti mītā aprakstītie notikumi.

Līdz ar to reliģiskajam mītam ir daudz dziļāka nozīme nekā teikām un pasakām. Tā uzdevums ir, lietojot līdzības, izskaidrot pamatjautājumus: no kurienes mēs nākam un kurp dodamies? Kāpēc mēs dzīvojam un kāpēc mirstam? Kā radu�ies cilvēki un pasaule, kādi spēki virza pasaules attīstību?

Mīts bie�i vien vēstī par to, kas noticis pirmlaikos, pasaules iesākumā. Lielākajā daļā reliģiju sastopami radī�anas mīti, kas

vēstī par pasaules ra�anos. To galvenais uzdevums ir nevis infor�mēt par vēsturiskajiem notikumiem, bet gan sniegt cilvēkiem vis�aptvero�u eksistences izskaidrojumu.

Reliģiskie priek�stati, kas izpau�as mītos, ir nosacīti iedalāmi trīs grupās: priek�stati par dievi�ķo, priek�stati par pasauli un priek�stati par cilvēku.

Ticības veids, kas pazīstams gandrīz visās lielajās pasaules reli�ģijās, ir monoteisms, t. i., ticība tikai viena dieva eksistencei. Dau�dzos gadījumos monoteistiskās reliģijas radu�ās kā protests pret daudzdievību (politeismu). Tā, piemēram, islāms aizsākās kā reli�ģiska atjaunotne jeb reformu kustība tālaika arābu nomadu cil�u politeistiskajā reliģijā.

Monolatrija ir tāda veida dievticlba, kam piemīt gan monoteisma, gan politeisma iezīmes: tiek pielūgts tikai viens dievs, tomēr neno�liedzot citu dievu eksistenci. No daudzajiem dieviem tiek izrau�dzīts viens, uz kuru pilnīgi paļaujas, kā, piemēram, Tors vai Odins seno vikingu reliģijā. �ajā gadījumā mēs redzam, ka teorētiskais tiek atvirzīts otrajā plānā, proti, iz�ķiro�ā nozīme ir nevis tam, ka dievs eksistē, bet gan tam, ka viņ� tiek pielūgts. Mūsdienās rak�sturīgs monolatrijas piemērs ir hinduisms.

Politeistiskajās reliģijās dieviem parasti ir da�ādas funkcijas un at�bildības jomas, piemēram, zemkopība un zvejniecība, amatnie�cība un tirdzniecība, kar� un mīlestība. Dievu pasaule bie�i ir orga�nizēta pēc cilvēku pasaules principiem, par paraugu ņemot ģimeni vai valsti.

Atsevi�ķi reliģiju pētnieki uzskata, ka indoeiropie�u piemē�ram, indie�u, grieķu, romie�u un vikingu � dievu pasaule ir vei�dota pēc tālaika trīs kārtu sabiedrības modeļa:

♦����� karalis (vienlaicīgi varēja būt arī priesteris),

♦����� di�ciltīgie (karotāji),

♦����� amatnieki, zemnieki un tirgotāji.

Cilvēki parasti pielūdza tos dievus, kas atbilda viņu sabied�riskajam stāvoklim.

Valdo�ais dievs parasti ir debesu dievs, ta�u tas jāsaprot nevis tā, ka viņ� dzīvo debesīs, bet gan tā, ka viņ� atklāj sevi debesu velvē un debesu parādībās.

Daudzās reliģijās debesu dievam blakus ir dieviete, un viņi abi veido dievu pāri. �ī līdzība ar Debesīm un Māti Zemi ir viegli iz�protama zemkopju sabiedrībās. Zeme ir auglīga un baro cilvēkus, ta�u vispirms tai no debesīm jāsaņem saule un lietus.

Blakus "dievu galmam", kuru sastopam klasiskajā un vikingu mitoloģijā, pastāv daudzi sīki dievi un gari, kas atbild par slimī�bām vai ir noteiktu amatu aizbildņi.

Panteisms at�ķiras gan no monoteisma, gan politeisma. �ai iz�pratnei par dievi�ķo raksturīga doma, ka dievs jeb dievi�ķais spēks ir sastopams it visā un caurstrāvo jebko �ajā pasaulē. Dievi�ķo uz�tver kā kaut ko bezpersonisku, piemēram, pasaules dvēseli vai pa�saules kārtību. Panteisms bie�i tiek saistīts ar misticismu, kurā cilvēks tiecas apvienoties ar dievi�ķo.

Daudzās kultūrās pastāv ticība, ka dabu apdzīvo gari. To sauc par animismu (no latīņu vārda animus, kas nozīmē "gars"). Kādu laiku reliģijas vēsturnieki domāja, ka animisms bijis reliģijas aizsākums un ka attīstība tālāk notikusi caur politeismu uz monoteismu. Ta�u tā ir tikai teorija, jo vienīgais, par ko mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ir fakts, ka animisms sastopams daudzās kultūrās.

Mēs savā kultūrā atpazīstam priek�status par dabas gariem kā ūdensvīriem, fejām, rūķiem un nārām. Arī miru�o gariem ir bijusi liela nozīme, un tā arvien vēl saglabājusies Āfrikā, Ķīnā un Japānā.

Parasti gari ir bezpersoniskāki un neskaidrāk definēti nekā die�vības, un tiem bie�i nav personvārda, tomēr daudzos gadījumos gari, pirmtēvi un dievi ir grūti at�ķirami. Tie visi ir apkārt sa�stopamo pārdabisko varu izpausme. Priek�stats par spēku vai varu, kas regulē dzīves un dabas savstarpējās sakarības, mēs sevi�ķi bie�i sastopams cil�u reliģijās. Reliģiju vēsturnieki lieto jēdzienu "mana" (no Klusā okeāna salām), ar to apzīmējot spēku, kas jākontrolē vai ar ko jāuztur labas attiecības.

Viens no izplatītākajiem priek�statiem par pasauli ir tāds, ka tā radīta vai veidota no pirmbūtnes vai pirmvielas. Ziemeļzemju mitoloģijā ir nostāsti par dieviem, kas nogalināju�i kalnu milzi Imi (Yme) un no viņa ķermeņa uzcēlu�i pasauli.

Grieķu miti stāsta par to, ka nesakārtotu vielu (haosu) sakārto dievi�ķs spēks, izveidojot no tās tagadējo pasauli (kosmosu).

Pasaules radī�anu, tāpat kā dzīvnieku un cilvēku radī�anu, savā ziņā var uztvert kā dzemdības. Senajā Ēģiptē atrodam priek�statu par pasauli, kas iz�ķīlusies no olas, turpretī sinto reliģija stāsta, ka Japānas salas esot divu dievu pasaules radītāju pēcte�i.

Jūdu (arī kristie�u) priek�status par radī�anu mēs atrodam Vecajā Derībā. Tie nestāsta par pirmvielu vai pirmbūtni, bet par radī�anu no nekā. Radī�ana norisinās caur Dieva vārdu. Dievs sacīja "Lai top gaisma!", un gaisma tapa.

Daudzās reliģijās ir sastopams arī priek�stats par pasaules bojā�eju. Ziemeļzemju mitoloģijā to dēvē par ragnarjoku (ragnarok). Radīto un sakārtoto pasauli pastāvīgi apdraud ļauni spēki, kas grib iznīcināt pasaules kārtību, un pienāks brīdis, kad �ie spēki gūs virsroku.

Kristietībā un islāmā pasaules gals ir cie�i saistīts ar Dieva tie�sas dienu.

Arī indie�u reliģijās atrodama doma par pasaules radī�anu un iznīcību, bet tas ir mū�īgs process, kas atkal un atkal atkārtojas bez sākuma un bez gala, tāpat kā diena un nakts pārtop viena otrā.

Lielākajā daļā reliģiju sastopams uzskats, ka cilvēkam ir dievi�ķa izcelsme, jo viņu ir radījis Dievs.

�ai sakarā bie�i tiek runāts par cilvēka dvēseli, bet �ī jēdziena nozīme da�ādās kultūrās ir at�ķirīga.

Dvēsele un miesa tiek uzlūkotas kā pretstati, un daudzās reli�ģijās pazīst duālismu (uzskats par to, ka kaut kas ir sa�ķelts divās daļās). Tā ir mācība par to, ka miesa pieder zemei, turpretī dvē�sele ir dievi�ķa.

Viens no pieņēmumiem ir tāds, ka dvēsele nāk no augstākas pa�saules un iemājo miesā. Tur tā jūtas ieslodzīta un matērijas sava�ota, tāpēc ilgojas nokļūt atpakaļ savā debesu mājvietā.

Vecā Derība, stāstot par to, kā Dievs no zemes radīja cilvēku un iedvesa viņā savu garu, atspoguļo pilnīgi at�ķirīgu uzskatu, kas sakņojas jūdu priek�statā par cilvēku kā nedalāmu vienību, kur dvēsele un miesa ir cie�i saistītas un abas ir Dieva radītas.

Lielākajai daļai cilvēku ir nepiecie�ams ne tikai izprast savu iz�cel�anos, bet arī izdibināt atbildi uz jautājumu, kas ar viņiem notiek pēc nāves.

Vikingu apbedījumu vietās atrastie iero�i, ēdiens un rotaslie�tas atklāj, ka priek�stats par dzīvi pēc nāves ir pastāvējis jau sen. Sengrieķu mīti stāsta par Hadesu � skumjo ēnu valstību, kurā nonāk miru�ie. Vikingu karotāju ideāls atspoguļojas priek�statos par Valhallu (Valhall), kur varoņi dienā cīnīju�ies un tiku�i no�galināti, bet vakarā atkal atmodu�ies no nāves. Atsevi�ķas Zie�meļamerikas indiāņu ciltis glabā priek�statu par mū�īgajiem me�dību laukiem, kuros visa kā ir gana.

Daudzās kultūrās miru�ie turpina eksistenci kā sen�u gari. Tie uzturas dzīvu paliku�o tuvumā un sniedz viņiem dro�ību un aiz�sardzību, par samaksu prasot pateicības upuri kapu vietās.

Par to, kas dzīvo tālāk, ir at�ķirīgi viedokļi. Bie�i to dēvē par dvēseli. Bet, piemēram, daudzu afrikāņu cil�u priek�statos cilvē�ka dvēsele no miesas netiek nodalīta.

Arī kristietībā mū�īgā dzīve netiek saistīta ar domu par nemir�stīgu dvēseli. Ir runa par miesas aug�āmcel�anos, tātad visa cil�vēka atjaunotni. Kristīgā ticība gan runā par garīgu miesu, bet tas tiek darīts, lai uzsvērtu, ka cilvēks pēc aug�āmcel�anās nav neno�sakāma garīga būtne.

Lielākajā daļā reliģiju mēs atrodam da�ādus priek�status par glāb�anu jeb pestī�anu. Atsevi�ķas reliģijas uzsver, ka cilvēku glābj dievi�ķs spēks, citas norāda, ka cilvēks glābj sevi pats, un piedāvā da�ādus pestī�anas ceļus.

īpa�a vieta ir atvēlēta priek�statiem par dvēseļu pārceļo�anu. Hinduisti uzskata, ka dvēsele tiek piesaistīta �ai pasaulei ar cilvēka

domu, vārdu un rīcības starpniecību un, cilvēkam mirstot, pār�ceļas citā � cilvēka vai arī dzīvnieka � ķermenī. Tādējādi dvēsele ir iesaistīta mū�īgā riņķojumā tik ilgi, līdz tiek no tā izglābta.

Islāmā un jūdaismā cilvēks veic savus reliģiskos pienākumus, pa�kļaujoties Dieva likumiem, afrikāņu un indiāņu reliģijās � seko�jot pirmtēvu noteiktajiem cilts likumiem, bet ķīnie�u reliģijā � sasniedzot harmoniju jeb saskaņu ar esamības pamatspēkiem Iņ (Ym) un Jan (Yang).

Da�ās, it īpa�i indie�u, reliģijās cilvēka mērķis ir sasniegt vie�nību ar dievi�ķo. Savukārt seno grieķu uztverē tas līdzinātos dievu zaimo�anai � blasfēmijai. Robe�u noārdī�ana starp cilvēcisko un dievi�ķo tika dēvēta par "hybris" ("augstprātība"). Līdzīga doma pausta Vecās Derības stāstā par grēkā kri�anu. Cilvēka sākotnējā saskaņa ar Dievu tiek izjaukta, tāpēc ka cilvēks mēģina līdzināties Dievam.

Reliģiskajām darbībām ir nozīmīga loma visās reliģijās. Dievu vai dievus piesauc, tiem pateicas vai tos pielūdz pēc stingri noteiktiem

likumiem. Reliģiskās darbības vai riti parasti norisinās pēc no�teikta parauga, ko sauc par rituālu.

Visu reliģisko darbību apkopojumu vienas reliģijas robe�ās dēvē par kultu.

Vārds "kults" (tulkojumā no latīņu valodas � "kopt") bie�i tiek izprasts kā elku pielūg�ana, bet reliģijas zinātnē �o jēdzienu lieto visu reliģisko ritu apzīmē�anai.

Kultā tiek nodibināts kontakts ar sakrālo, un tāpēc tas parasti norisinās svētās vietās (templī, mo�ejā, baznīcā), kur atrodas svē�tie priek�meti (feti�i, svētie koki, altāri). Personas, kas vada reli�ģisko kultu, arī var būt svētas vai vismaz īpa�i iesvētītas �im uzde�vumam.

Nozīmīga loma tiek pie�ķirta arī svētajiem vārdiem: lūg�anām, piesauk�anai, Svēto Rakstu lasījumiem, kā arī mītam, kas daudz�kārt ir iesaistīts rituāla norisē.

Pirms sākam tuvāk apskatīt da�ādus ritus, īsi pievērsīsimies maģijai.

Maģija ir mēģinājums pārvaldīt visapkārt pastāvo�ās varas un spē�kus. Parasti maģija atrodama reliģiskā kontekstā, tāpēc ir grūti iezī�mēt skaidru robe�u starp reliģiju un maģiju, starp lūg�anām un maģiskajām formulām. Viena no pamatat�ķirībām ir tāda, ka reli�ģijā cilvēks izjūt pilnīgu atkarību no augstākajām varām. Tām var upurēt, pie tām var vērsties lūg�anā, un to gribai ir jāpakļaujas. Turpretī ar maģisko rituālu palīdzību cilvēks mēģina piespiest �īs varas pakļauties viņa gribai, lielākoties tādēļ, lai sasniegtu kādu konkrētu mērķi. Cilvēks ir pārliecināts ja vien maģiskie rituāli tiek veikti pareizi, tad jāseko vēlamajam rezultātam. Ja tas neiz�dodas, tad vai nu maģiskajā procedūrā kaut kas nav bijis kārtībā, vai arī ir darbojusies kāda spēcīga pretmaģija.

Da�i uzskata maģiju par zinātnes aizsākumu. Mags, glu�i tā�pat kā zinātnieks, mēģina atrast cēloņa un izpausmes kopsakarības. Savā ziņā viņ� ir spiests respektēt gan dabas likumus, gan pieredzi.

Tāpat ir skaidrs, ka magi daudzkārt veiku�i nozīmīgus dabas no�vērojumus, un ir noskaidrots, ka daudziem augiem, ko dziednieki lieto savos maģiskajos rituālos, patiesībā ir ārstnieciska iedarbība un tos var izmantot modernajā medicīnā.

Lūg�ana ir tikusi dēvēta par "dievbijības siltuma avotu", un īste�nībā tas ir vienkār�ākais no visiem rituāliem. Tā var būt atsevi�ķa cilvēka pēk�ņa saruna ar Dievu, un tad tai reti ir stingri noteikta forma un tā tiek izpausta ar pa�a izraudzītiem vār�diem.

Kopīga lūg�ana visbie�āk notiek pēc zināma parauga. Tā var tikt lasīta vai kopīgi dziedāta kā dziesma vai kā antifonijs, lūg�anas vadītājam un draudzei dziedot pārmaiņus.

Bie�i vien lūg�ana ir saistīta ar no�teiktām darbībām. Daudzās kristie�u draudzēs lieto lūg�anu solus, uz ku�riem nometas ceļos, citi lūdzot saliek rokas. Musulmaņi lūg�anā noliecas pie zemes, pagriezu�ies pret Meku. Lūg�ana var būt saistīta arī ar deju, kuras nolūks, piemēram, ir piesaukt lietu vai sagatavoties medī�bām un karam (kara deja). Dejā var lietot maskas un īpa�us tēr�pus, tad tā līdzinās pantomīmai vai teātra uzvedumam. Vārdi un darbība ir savstarpēji cie�i saistīti. Te mēs redzam, kā mīts, svē�tais vēstījums, tiek saistīts ar noteiktiem rituāliem, un, savstarpēji vienoti, tie veido veselumu � drāmu.

Upuris (lat. ojferre � "nest, pienest") ir daudzu reliģisku kultu cen�trālā darbība. Parasti upurējamais priek�mets ir kaut kas, ko cil�vēki atzīst par vērtīgu, un tas tiek nolikts dievu priek�ā. Tie var

būt augļi, labība, kāds dzīvnieks, un atsevi�ķās kultūrās ir sasto�pama pat cilvēku upurē�ana. Upurē�anas nolūks var būt da�āds, un upura veids rāda, ko upurētājs ar to vēlas panākt, bet visiem upu�riem ir raksturīgs saskarsmes un grupas vienotības pārdzīvojums.

Ziedojamais upuris

�is ir parastākais un, iespējams, vecākais upurē�anas veids. Ziedojot dieviem, tiek sagaidīts, ka tie kaut ko dos pretī. Upura nolūks ir iz�teikts latīņu formulā do, ut des� "es dodu, lai tu dotu pretī".

�ai kontekstā ir jāsaprot arī pateicības upuris. Tā ir atlīdzība par to, ko dievi ir devu�i un kas, iespējams, tiem ir lūgts.

�ādi pamatota rīcība pirmajā mirklī atgādina tirdzniecisku da�rījumu, ta�u upurē�anas patiesā nozīme atklājas, izprotot �ī pro�cesa kopsakarības. Dāvanu pasnieg�ana un saņem�ana ir kopības pazīme. Devējs un saņēmējs tiek saistīti, tātad viens no ziedo�a�nas nolūkiem ir sasniegt kopību ar dieviem.

Parasts ziedojuma veids ir tā saucamie pirmie augļi, kad die�viem tiek upurēta daļa no medījuma vai gada ra�as. Tā vienlaikus ir pateicība dieviem un lūgums palīdzēt arī turpmāk.

Tātad upuris ir vienlīdz nepiecie�ams kā dieviem, tā cilvēkiem. Upuris dara dievus stiprākus. Ja upuris ir nepietiekams, dievi kļūst vāji, un tam ir negatīva ietekme uz pasauli un cilvēku � viņu piemeklē slimības un neveiksmes. Mēs to skaidri saskatām

ziemeļu tautu upurē�anas rituālos, kuru nolūks ir spēcināt labos dievus, dzīvības aizstāvjus � āsus un vānus, lai tie varētu pretoties ļaunajiem spēkiem � jotuniem, kas cen�as izjaukt pasaules kārtību.

Kopība ar dieviem ir mielasta upura centrālais motīvs. Parasti par mielasta upuri izraugās kādu dzīvnieku, un dievi tiek aicināti piedalīties kopējā maltītē. Ta�u sastopami arī piemēri, kur upuris tiek identificēts ar pa�u dievu, un, to apēdot, dievības spēks pāriet cilvēkā.

Ja kāds ir noziedzies pret dieviem un izraisījis to dusmas, tad viņam pienākas sods. Lai nomierinātu dievus un izvairītos no soda, cilvēkam ir iespēja nest izpirk�anas upuri. �is upuris, pie�mēram, dzīvnieks, tādā gadījumā stājas vainīgā cilvēka vietā un izcie� vina sodu.

Pārejas rituāli ir saistīti ar svarīgākajām pārmaiņām cilvēka sta�tusā. Pārmaiņas, kas parasti tiek iezīmētas ar �iem rituāliem, ir piedzim�ana, briedums, laulības un nāve.

Pārejas rituāli bie�i apzīmē iesvētī�anu. Piedzim�ana ir iesvē�tī�ana dzīvei, bet ar nāvi kā pāreju uz miru�o valstību cilvēks tiek iesvētīts jaunai pastāvē�anai jeb mū�īgai dzīvei.

Pārejas rituāli tā vai citādi pastāv visās sabiedrībās, arī tajās, kur reliģijai nav nekādas nozīmes sabiedriskajā dzīvē. Vislielākā loma tiem ir kultūrās, kuras nepazīst rakstību, un cil�u reliģijās. �ai gadījumā pārejas rituāli ir nepārprotami saistīti ar priek�sta�tiem par tabu. Vārds "tabu" nāk no Klusā okeāna salām, un reli�ģijas vēsturnieki to lieto, lai apzīmētu mistiskos spēkus, kas dar�bojas noteiktos cilvēkos noteiktās situācijās.

Tikko dzimis bērns eksistē fiziski, ta�u daudzās kultūrās ne ģi�mene, ne sabiedrība bērnu neatzīst par pilnvērtīgu būtni, pirms tas nav apstiprināts ar noteiktām ceremonijām. Tās var būt kris�tības, apgraizī�ana vai vārda do�ana. Cil�u kultūrās tas mēdz būt ilgsto�s process, kas sākas jau ar bērna ieņem�anas brīdi un turpi�nās kādu laiku pēc dzim�anas, kad bērns tiek uzņemts ciltī. Arī mātei, kas saistībā ar dzemdībām tiek uzskatīta par aptraipītu, ir japiedalas vairakos attīrī�anas rituālos, iekams viņa no jauna tiek uzņemta sabiedrībā.

Tie�i tāpat kā cilvēks nav "patiesi dzīvs", pirms tas nav apstip�rināts ar rituālu, viņ� netiek arī uzskatīts par miru�u, pirms nav ticis apglabāts. Apbedī�anas rituāli ir nepiecie�ami tādēļ, lai aizgā�jējs tiktu uzņemts par miru�o sabied�rības pilntiesīgu locekli. Ja cilvēks nav apglabāts saskaņā ar para�ām, tā gars nespēj atrast mieru un ir spiests kle�jot starp dzīvo un miru�o pasaulēm.

Sabiedrībās, kur nozīmīga vieta pie��ķirta sen�u kultam, tas izskaidro pār�ejas ritu nozīmi. Dzim�ana nozīmē, ka dzimta turpinās un ka tāpēc arī sen�u kults var turpināties. Laulībā vīrietis un sieviete nāk katrs no savas ģime�nes, tāpēc ir jārūpējas, lai abu sen�i pieņem laulību un abu dzimtu apvie�no�anos.

Kad cilvēks mirst, cilts zaudē vienu no saviem piederīgajiem un iestājas krīzes situācija. Dzīve un cilts ir naidīgu spēku ap�draudēta, tāpēc ar ceremoniju palīdzību jāpanāk, lai dzīve turpi�nātos ierastajā kārtībā. Vienlaikus apbedī�anas riti palīdz aizgājē�jam nonākt miru�o valstībā, kur tas turpina dzīvot kopā ar cilts sen�iem.

Pubertāte iezīmē pāreju no bērna uz pieaugu�u cilvēku, no zēna uz vīrieti, no meitenes uz sievieti. Bet ar dzimumbriedumu vien nepietiek, lai cilvēks kļūtu par pieaugu�o sabiedrības pilntiesīgu locekli. Mēs varam savā ziņā uzskatīt iesvētības par uzņem�anu pieaugu�o kārtā. Tie, kas neatzīst kristīgo ticību, izvēlas �iem baz�nīcas svētkiem alternatīvu. Komunistiskajās zemēs to dēvē par "jaunības svētkiem".

īstie pubertātes rituāli visvairāk sastopami cil�u kultūrā, un tiem ir �etri svarīgi aspekti.

♦���� �ie rituāli parasti saistās ar dzimumorgānu apgraizī�anu. Mēs skaidri nezinām, kādēļ tā tiek darīts, bet da�i gadījumi rāda, ka te varētu būt pamatā ticība tam, ka cilvēks sākotnēji ir hermafrodīts (divdzimumu būtne). Rituāls skaidri parāda at�ķi�rības starp vīrieti un sievieti, kā arī viņu vietu sabiedrībā. Zēniem apgraizī�ana var palīdzēt izsargāties no slimībām, bet meitenēm tā mazina seksuālo baudu, tāpēc mūsdienās �o ri�tuālo darbību mēģina apkarot.

♦���� Pirms iesvētī�anas jaunie�iem jāapgūst cilts tradīcijas, reliģiskie pienākumi, likumi un tiesības, viņiem jāprot medīt un zvejot, cīnīties un saimniekot. Jaunajiem vīrie�iem tiek mācīti svētie nostāsti un gadskārtu riti. Vīrie�iem un sievietēm bie�i vien ir at�ķirīgi reliģiskie noslēpumi, kas nav izpau�ami pretējam dzi�mumam.

♦���� Daudzās ciltīs zēniem jāpakļaujas smagiem izturības pārbau�dījumiem, lai pierādītu savu drosmi un fizisko spēku. Viņi tiek sisti, mocīti un biedēti, piemēram, Dienvidamerikas ciltīs zēni tiek pakļauti simtiem skudru kodienu. Atsevi�ķos gadīju�mos ir runa pat par tie�iem izkropļojumiem � zobu izrau�anu, pirkstu nocir�anu u. tml.

♦���� Iniciācija daudz kur tiek uzskatīta par jaunu piedzim�anu. Bet rituāla simbolika sniedzas vēl dziļāk � iniciācija ir jāsaprot kā nāve un atkārtota piedzim�ana: bērnība ir beigusies, un bēr�nam ir jāmirst, lai dzīvi uzsāktu pieaudzis cilvēks. Da�ās tau�tās jaunie�i tiek guldīti īpa�os kapos vai krāsoti balti, lai līdzi�nātos miru�iem.

Mocības, kas jāizcie�, var simbolizēt nāvi, piemēram, atsevi��ķos gadījumos apgraizī�ana tiek identificēta ar nomir�anu.

Arī rituāli, kas simbolizē atdzim�anu, ir ļoti daudzveidīgi. Piemēram, jaunietim tiek dots cits vārds, ar to padarot viņu par jaunu būtni. Iniciējamais var apgūt jaunu valodu jeb slepenus vārdus, kas pazīstami tikai iesvētītajiem, vai arī viņ� tiek barots un apkopts kā jaunpiedzimu�ais.

�o dzim�anas un nāves simboliku var uzlūkot arī pla�ākā kon�tekstā kopumā tā atkārto pasaules radī�anas notikumu. Nāve no�zīmē haosu, bet jaunā piedzim�ana simbolizē kārtības, līdzsvara un harmonijas atjauno�anos. Ir ticis pārvarēts kritiskais posms, par kādu var uzskatīt jebkuru pāreju no viena stāvokļa citā.

Reliģijas bie�i vien neno�ķir reliģisko no ētiskā. Cilts para�as, kastu noteikumi vai morāles priek�raksti ir tikpat reliģiski kā upuris vai lūg�ana. Mozus Desmit bau�ļos ir ietverts gan reliģis�kais ("Tev nebūs citus dievus turēt manā priek�ā"), gan ētiskais ("Tev nebūs nokaut"). Piecu islāma ticības pīlāru vidū ir gan Allāha pielūg�ana, gan pienākums dot �ēlastības dāvanas naba�dzīgajiem. Reliģija un ētika netiek �ķirtas viena no otras. Priek��stats par cilvēku kā dievi�ķu radību nozīmē, ka cilvēks ir atbildīgs Dieva priek�ā par ikvienu savu rīcību, vai tā būtu rituāla, morāla, sociāla vai politiska.

Daudzos gadījumos reliģiju sludinātāji ir uzsāku�i diskusiju tie�i par ētisko. Israēla pravie�i vērsās pret bagātajiem un varena�jiem, kuri gan nesa bagātīgus upurus templim, bet vienlaikus ap�spieda nabagos. Pravie�u nostāja morāles jautājumos sakņojās viņu reliģiskajā pārliecībā.

Sabiedrībā, kurā cita citai līdzās pastāv vairākas reliģijas un da��ādi pasaules uzskati, ir grūti ētiku saistīt vienīgi ar reliģiju. Sa�biedrībai ir nepiecie�amas kopīgas ētiskas ievirzes, un da�as no tām tiek formulētas kā likumi. Senie romie�i pirmie mēģināja izveidot sistemātisku likumu krājumu, ko varētu lietot visas tau�tas neatkarīgi no to reliģiskās pārliecības. Daudzas modernās sekulārās valstis �o krājumu vēlāk lietoju�as kā pamatu, veidojot savu likumdo�anu. Da�ās islāma zemēs ir sastopamas divas para�lēlas likumu sistēmas, viena no tām balstīta uz Korānu, otra uz Romie�u tiesībām. �odien daudzās valstīs par vienojo�o ētikas kodeksu tiek atzīta ANO Cilvēktiesību deklarācija, neņemot vērā at�ķirības valstu reliģijās un pasaules uzskatos.

Sadraudzībai ticīgo starpā ir liela nozīme visās reliģijās. Tiek vei�dotas noteiktas un sakārtotas kopības formas, kā arī izraudzītas uzticības personas vai pārstāvji, kuru uzdevums ir vadīt reliģiskās aktivitātes.

Primitīvajās ciltīs reliģisko funkciju dalījums sastopams reti vai nav sastopams nemaz. Cilts pati par sevi ir gan sociāls, gan poli�tisks, gan reliģisks veidojums, un virsaitis daudzos gadījumos veic arī priestera funkcijas. Tomēr pastāv arī slepenas biedrības, kurās ļauts piedalīties tikai privileģētām personām, parasti vīrie�iem.

Arī Senajā Ēģiptē, antīkajā Grieķijā vai vikingu laika Nor�vēģijā attiecības starp reliģiju un kultūru bija vienkār�as, proti, reliģija bija kultūras sastāvdaļa. Līdzīgu situāciju sastopam vidus�laiku Eiropā, kur baznīcai piederēja absolūta vara, kā arī da�ās mūsdienu islāma zemēs, kur visa reliģiskā un politiskā vara ir valsts vadītāja rokās. Kā piemēru var minēt Marokas karaļa vien�personisko valdī�anu.

Organizācijas jautājums kļūst sare�ģīts, ja līdzās pastāv vairāki reliģiskie virzieni. Izveidojoties jaunai, no iepriek�ējās at�ķirīgai reliģijai, tās piekritēju skaits vismaz sākumā ir neliels. Tas attiecas gan uz Būdas, gan Muhameda, gan Jēzus sekotājiem, kā arī uz visām tām grupām, kas vēstures gaitā ir atdalīju�ās no lielajām reliģijām un izveidoju�as savas draudzes jeb sektas. �ādās drau�dzēs kopība bie�i ir stiprāka nekā valsts vai tautas reliģijās.

Par valsts reliģijas locekli cilvēks kļūst neilgi pēc dzim�anas, un tas notiek ar nelielas ceremonijas starpniecību. Pastāv arī nacio�nālās reliģijas, par kuru piederīgo jaunpiedzimu�ais kļūst auto�mātiski. Citās ticīgo kopienās ir jāiestājas vai jātop uzņemtam.

Daudzās reliģijās sastopami īpa�i ordeņi, kuru locekļiem ir jā�pakļaujas stingriem noteikumiem. Pazīstamākie ir mūku ordeņi, kuru jaunuzņemtajiem locekļiem ar zvērestu jāapliecina apņem�anās dzī�vot celibātā un nabadzībā.

Lielākoties visās reliģijās tiek iz�raudzīts "funkcionārs" (priesteris, lūg�anu vadītājs vai �amanis), kur� atbild par rituālu pareizību, kā arī veic da�ādus reliģiskus uzdevumus. �iem cilvēkiem tiek pie�ķirts īpa�s statuss. Priesteri parasti ir arī drau�dzes organizatoriskie vadītāji un pa�i var būt daļa no lielākas kopības. Da�as organizācijas piemēram, katoļu baznīca � visā pasaulē ir veidotas pēc stingri noteiktas kār�tības, ar vienu augstāko vadītāju. Citos gadījumos baznīcas va�dība ir valsts un tautas ziņā, piemēram, Norvēģijas Valsts baznīca, vai arī par to atbild pati draudze (kā Vasarsvētku kustībā).

Reliģija nekad nav izprotama tikai racionāli, tā ir saistīta arī ar cilvēka jūtu pasauli. Izjūtām cilvēka dzīvē ir tikpat liela nozīme kā saprātam un spējai domāt. Gan mūzika, gan dziesma un deja iz�raisa emocijas. Gandrīz visās reliģijās cilvēki savas sāpes un prieku izteic mūzikā un dziesmās, da�kārt arī dejā, kas ir ļoti sena reli�ģisko jūtu izpausmes forma. Kristīgajā dievkalpojumā psalmi, ko�rāļi un ērģeļmūzika ir vienotā pārdzīvojuma nozīmīga daļa. Arī daudzās baznīcās un lūg�anu namos redzamie mākslas darbi gleznas, skulptūras, altāra rotājumi rosina cilvēka iztēli un izjūtas.

Mistisko pārdzīvojumu īsumā var raksturot �ādi: cilvēks tie�i apzi�nās vienotību ar Dievu jeb pasaules dvēseli. Lūg�ana un upuris

netie�i norāda uz bezdibeni, kas �ķir pasauli no Dieva, bet misti�cismā cilvēks mēģina celt tiltu pār �o plaisu un piedzīvo, ka tāda �ķirtne nemaz neeksistē. Mistiķis "izkūst" Dievā, "pazūd" Dievā vai "izgaist" Viņā, jo tas, ko mēs ikdienā dēvējam par "Es", nav mūsu patiesā būtība. Mistiķis vismaz vienu acumirkli ir piedzī�vojis, ka viņ� ir identisks ar kādu lielāku "Es", viņ� to sauc par Dievu, pasaules dvēseli, patību, tuk�umu, Visumu vai kā citādi. Kāds indie�u mistiķis teicis: "Kamēr biju es, nebija Dieva, nu ir Dievs, un manis vairs nav." Cilvēks ir "pazaudējis" sevi Dievā.

Tomēr �āda pieredze nenāk pati no sevis. Lai sastaptu Dievu, mistiķim ir jāiet "attīrī�anās un apgaismības ceļ�", kuram bie�i ir da�ādas stadijas vai pakāpes un kur� parasti ietver askēzi, elpo��anas vingrinājumus un sare�ģītas meditācijas tehnikas. Tad pēk��ņi vienā acumirklī mistiķis ir sasniedzis savu mērķi un var izsaukties: "Es esmu Dievs!" vai "Lai slavēts esmu es! Cik liela ir mana varenība!"

Daudzkārt mistiķa reliģiskās dzīves virzītājspēks ir dedzīga mīlestība uz Dievu. Kā mīlētājs, kas tiecas saplūst ar savu mīļoto, mistiķis meklē apvieno�anos ar Dievu. Pasauli caurstrāvo kādas ilgas dievi�ķais starojums, kas ir cilvēkā, tiecas atklāt savu īsteno būtību. Tas, kur� ilgojas pēc Dieva, meklē tie�i to pa�u, pēc kā ilgojas arī Dievs. Sajā mistiskajā eks�tāzē � unio mjstica � notiek cilvēka un Dieva sastap�anās. "Es esmu tas, ko es mīlu," triumfē kāds persie�u mistiķis, "un Viņ�, ko es mīlu, esmu es!"

Misticisma strāvojumus redzam visās lielajās pasaules reliģijās, un bie�i mis�tisko pārdzīvojumu apraksti ir uzkrī�to�i līdzīgi, par spīti at�ķirīgiem sociā�lajiem, reliģiskajiem un kultūras nosa�cījumiem, kā arī lielajiem atstatumiem

laikā un telpā. Tas nozīmē, ka var runāt par kādu mistisku dimen�siju visās reliģijās. Sī iemesla dēļ vācu filozofs Leibnics dēvēja misticismu parphilosophiaperennis � "mū�īgo filozofiju".

Balstoties uz liecībām, ko sniedz da�ādu kultūru un laikmetu mistiķi, mistisko stāvokli parasti raksturo �ādas iezīmes.

♦��� Mistiķis piedzīvo visu lietu vienotību. Ir tikai viena apziņa vai viens Dievs -, kas caurstrāvo visu.

♦��� Kaut arī mistiķis ir ilgi gatavojies sastapties ar Dievu vai pa�saules dvēseli -, tomēr mirklī, kad tas notiek, viņ� jūtas pasīvs. Viņu it kā satver kāda ārpus viņa eso�a vara.

♦��� Stāvokli raksturo atra�anās ārpus laika. Mistiķis jūtas atrauts no �etrdimensiju realitātes.

♦��� Pats pārdzīvojuma mirklis tomēr ir ātri gaisto�s, tas parasti nav ilgāks par da�ām minūtēm.

♦��� Mistiķa gūtā pieredze ir neizsakāma, un tāpēc nav iespējams to izskaidrot citiem cilvēkiem.

♦��� Mistiķis daudzkārt lieto paradoksus, mēģinot aprakstīt stā�vokli, kurā viņ� atradies, tāpēc ka pats pārdzīvojums ir para�doksāls. Mistiķis var raksturot sastapto būtni kā "pilnību un tuk�umu", "ap�ilbino�u tumsu" un tamlīdzīgi.

Tikai tad, kad mistiķis mēģina interpretēt savu pārdzīvojumu reliģiski vai filozofiski, kļūst redzams kultūras fons. īpa�i Rietumu misticismā (kristietībā, jūdaismā un islāmā) cilvēks uzsver, ka pie�dzīvojis sastap�anos ar Dievu kā personu. Kaut arī mistiķis "izkūst Dievā", tomēr viņ� arī norāda, ka pastāv zināms atstatums starp Dievu un pasauli. Spēkā tiek uzturētas Rietumu reliģijām rakstu�rīgās "Es � Tu" attiecības starp cilvēku un Dievu. �o misticisma formu dēvē par teistisko misticismu vai personības misticismu.

Turpretī Austrumu reliģijās (hinduismā, budismā un ķīnie�u reliģijās) cilvēks pretendē uz pilnīgu identitāti ar Dievu jeb pa�saules dvēseli. Var sacīt, ka mistiķis sastap�anos ar dievību piedzīvo kā "Es � Es" attiecības. Dievs nav klāteso�s vienīgi kā dzirksts cilvēka dvēselē. Dievs ne tikai ir pasaulē, bet Viņ� arī nav atrodams nekur citur, kā vien pasaulē. Sī misticisma forma parasti tiek dē�vēta par panteistisko misticismu vai bezgalības misticismu.

Arī modernā cilvēka dzīvē mistiskajai jomai var būt iz�ķiro�a nozīme. Daudzi apgalvo, ka viņiem bijusi mistiska rakstura pie�redze, tomēr nesaista to ar kādu noteiktu reliģiju. Raksturīgi, ka �ie "modernie mistiķi" nav izrādīju�i nekādu iniciatīvu, lai no�nāktu mistiskā stāvoklī. Pēk�ņi, ikdienas troksnī un steigā, viņi ir piedzīvoju�i kaut ko tādu, ko pa�i dēvē par "kosmisku apziņu", "okeāna sajūtu" vai "mentālu osmozi".

Reliģijas zinātnē ir mēģināts iedalīt reliģijas trīs veidos, kas dau�dzējādā ziņā atbilst trim at�ķirīgām sabiedrības formām.

Pirmatnējās reliģijas agrāk zinātnē mēdza dēvēt par primitīvajām reliģijām. Tās pastāvēju�as un pastāv ciltīs, kurām nav rakstu kul�tūras, un sastopamas Āfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidame�rikā un Klusā okeāna salās. Sīm reliģijām raksturīga ticība dau�dzām varām, dieviem un gariem, kuri nosaka cilvēku ikdienas dzīvi. Liela nozīme tiek pie�ķirta sen�u kultam un iniciācijas rituāliem. Reliģiskā kopība ir sabiedriskās dzīves sastāvdaļa, un priesteris bie�i vien ir arī cilts politiskais vadītājs.

Sajā gadījumā ir runa par vēsturiski pastāvēju�ām reliģijām, kuras mūsdienās vairs netiek praktizētas, proti, par vikingu, grieķu, ro�mie�u, asīrie�u�babilonie�u un ēģiptie�u reliģijām. To atskaņas sastopamas, piemēram, japāņu sintoismā.

Nacionālajām reliģijām raksturīgs politeisms liels skaits dievu, kas parasti ir sakārtoti sistēmā, tiem ir da�ādi rangi un noteikts

funkciju sadalījums. Turklāt pastāv stingra priesteru kārta, kas veic rituā�lus pienākumus speciālos tempļos. Raksturīga iezīme ir arī attīstīta mito�loģija, upurē�anas kultam ir centrālā loma, un tautas vadoņi ir dievu ie�celti (sakrālā monarhija).

Pasaules reliģijām ir izvirzīta prasība, lai tās būtu piemērotas un saprotamas visā pasaulē, tātad � ikvienam cilvē�kam. Tāpēc tās tiek dēvētas arī par universālām reliģijām.

To galvenā iezīme ir monoteisms, tikai viena Dieva pielūg��ana. Liela nozīme tiek pie�ķirta cilvēka attiecībām ar Dievu, kā arī ikviena glāb�anai jeb pestī�anai. Upurim ir daudz necilāka vieta nekā nacionālajās reliģijās, turpretī lūg�ana un meditācija ir ieguvu�as lielāku nozīmi. Universālās reliģijas parasti liek rau�dzīties uz to pamatlicējiem un dibinātājiem.

Visbeidzot, jāatzīst, ka �o trīs reliģiju veidu robe�as nav strikti noteiktas. Nacionālā reliģija daudzos gadījumos ir tālāka reliģijas attīstības pakāpe, kas saistīta ar sabiedrības vispārējo attīstību (no cil�u sabiedrības uz nacionālu valsti). Tāpat pasaules reliģijas daudz�kārt ir radu�ās no nacionālajām reliģijām kā protests pret to kultu un reliģiskajiem priek�statiem.

Zinātnieki ir mēģināju�i klasificēt pasaules lielās reliģijas atkarībā no to piederības Austrumiem vai Rietumiem. Par Rietumu reliģi�jām tiek uzskatīti jūdaisms, islāms un kristietība, bet ar Austrumu reliģijām galvenokārt jāsaprot hinduisms, budisms un daoisms.

Uzskats par vēsturi

Lineārs skatījums uz vēs�turi vēsturei ir sākums un beigas, pasaule tikusi radī�ta noteiktā brīdī, un kādu dienu tai pienāks gals.

Ciklisks skatījums uz vēsturi vēsture atkār�tojas mū�īgā riņķojumā, un pasaule pastāv no mū�ības uz mū�ību.

Uzskats par dievi�ķo

Dievs ir radītājs, Viņ� ir visspēcīgs un viens. Raksturīga iezīme ir monoteisms.

Dievi�ķais ir sastopams itin visā. Tas izpau�as vai nu daudzās dievībās (politeisms), vai arī kā bezpersonisks spēks, kas piepilda ikvienu radību un lietu (panteisms).

Izpratne par cilvēku

Dievu un cilvēku, radītāju un radību �ķir bezdibenis. Grēka būtība meklējama tajā apstāklī, ka cilvēks pats grib kļūt par Dievu, nevis pakļaujas Viņa gribai.

Ir iespējams sasniegt vienību ar Dievu, ņemot talkā reliģisku iedziļinā�anos un atziņu.

Glāb�ana

Dievs atpestī cilvēku no grēka, Dievs ir arī tas, kas tiesā un soda. Tiek uzska�tīts, ka pēc nāves cilvēks turpina dzīvot vai nu debesīs, vai ellē.

Glāb�ana nozīmē atbrī�vo�anos no dvēseles mū�īgā riņķojuma un darbības lāsta. �ēlastība nāk caur sakrālām dar�bībām vai mistikas ceļā iegūtām zinā�anām.

Ētika

Reliģiskie vadītāji aktīvi iesaistās sabiedrības dzīvē. Ārpasaule pastāv, lai tiktu kontrolēta.

Ideāls ir pasivitāte un no�ķir�anās, ārpasaule ir ilūzija.

Kults

Lūg�ana, sludinā�ana, go�dinā�ana.

Meditācija, upuris.

Rietumi

Austrumi

Hinduisms ir indie�u reliģija, ta�u daudz hinduistu ir ari Nepālā, Banglade�ā un �rilankā. Indija, kas ilgu laiku bija britu kolonija, kļuva par neatkarīgu republiku 1947. gadā un sāka pastāvēt kā sekulāra (nereliģiska) valsts, kur jaunizveidotā likumdo�ana no�teica visu reliģiju līdztiesību un aizliedza jebkuru reliģijas, rasu, kastu vai dzimumu diskrimināciju. Mūsdienās aptuveni 80% In�dijas iedzīvotāju ir hinduisti, 10% musulmaņi, 4% kristie�i.

Kaut arī budisms radies Indijā un tāpēc var tikt uzskatīts par indie�u reliģiju, tomēr mūsdienās tas �ai valstī sastopams ļoti reti. Daudz spēcīgāka ietekme budismam ir Srilankā un Dienvidaustrumāzijā. Arī Ķīnā, Korejā un Japānā �ai reliģijai jau kop� se�niem laikiem ir liela nozīme. Ārpus Ķīnas sevi par budisma pie�kritējiem atzīst aptuveni 200 miljoni pasaules iedzīvotāju.

Sakarā ar Indijas neatkarības atgū�anu 1947. gadā izcēlās ne�saskaņas hinduistu un musulmaņu starpā, un tās ilga līdz brīdim, kad par neatkarīgu musulmaņu valsti tika pasludināta Pakistāna. �ī valsts tika sadalīta divās at�ķirīgās daļās (Austrumpakistāna un Rietumpakistāna). 1971. gadā, beidzoties Indijas un Pakistānas karam, Austrumpakistāna kļuva par neatkarīgu valsti, ko tagad pazīstam kā Banglade�u.

Āzijas valstīs Malaizijā un Indonēzijā noteico�ā reliģija ir is�lāms. Filipīnās, kas līdz pat pagāju�ā gadsimta beigām bija spāņu kolonija, visspēcīgākā ir Romas katoļu baznīca (pie tās pieder ap�mēram 80% iedzīvotāju).

Trīs no lielajām pasaules reliģijām ir izcēlu�ās Tuvajos Austru�mos: jūdaisms, kristietība un islāms. Visām �īm reliģijām ir bijusi liela ietekme Vidusjūras krastos, bet mūsdienās kristietība un islāms ir izplatīju�ies daudz tālāk, kļūstot par divām lielākajām mūsdienu pasaules reliģijām.

Kristietība pirmām kārtām ir uzskatāma par Rietumu reliģiju (3/4 kristie�u dzīvo Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā), toties islāms neapstrīdami kļuvis par nozīmīgu Āzijas reliģiju (3/4 musulmaņu mīt �ajā kontinentā). Āfrikā �īm abām reliģijām ir vienlīdz spēcīga ietekme. Islāms vēl aizvien ir cie�i saistīts ar arābu kultūru un dominē Tuvo Austrumu zemēs, tomēr arābi ir tikai neliela musulmaņu dala.

Jūdaismam ir spēcīga ietekme Izraēlas valstī, kas tika atjau�nota 1948. gadā, bet tikai trīs miljoni no pasaules septiņpadsmit miljoniem jūdu dzīvo Izraēlā, turpretī ASV mīt apmēram puse no visiem jūdiem.

.

Hinduismam at�ķirībā no pārējām pasaules reliģijām (budisma, kristietības, islama) nav neviena pamatlicēja, tam nav ne stingri for�mulētas mācības, ne organizācijas. Hinduisms tiek proklamēts kā "mū�īgā reliģija", un tam raksturīga milzīga daudzveidība, kā arī vienreizēja spēja vēstures gaitā adaptēt arvien jaunas reliģiskas ide�jas un izpausmes formas.

Vārds hindu nozīmē glu�i vienkār�i "indie�u" (tā pati sakne, kas vārdam "induss"), un, iespējams, �is vārds ir hinduisma labākā definīcija, jo apzīmē reliģiju daudzveidību, kas attīstījusies Indi�jas teritorijā pēc tam, kad tās ziemeļdaļā pirms 3000-4000 ga�diem ieradās indoeiropie�i. Arī kristietībai un jūdaismam ir tūk�sto�iem gadu sena vēsture, ta�u tikai hinduismam raksturīga visu tā vēsturisko slāņu vienlaicīga klātesamība. Par spīti tā daudzvei�dībai, hinduisms atklājas kā vienots veselums un �ī iemesla dēļ tiek salīdzināts ar tropu mū�ame�u, kur visda�ādākie augi un dzīv�nieki mīt cits citam līdzās un ir savstarpēji cie�i saistīti vienotā orga�nismā.

Hinduisma saknes meklējamas laikā no 1500. gada līdz 1200. ga�dam priek� Kristus, kad Indas ielejā ieradās t. s. ārie�i ("di��ciltīgie"). �īs tautas reliģija ir radniecīga citām indoeiropie�u � piemēram, grieķu, romie�u un vikingu � reliģijām, un mēs to iepazīstam no t. s. vēdiskajām himnām (vārds vēda nozīmē "zinā��anas"), ko priesteri deklamēju�i, upurējot daudzajiem dieviem. Vēdas sastāv no �etriem krājumiem, kuru vecākās daļas radu�ās aptuveni 1500. g. pr. Kristus.

Upuris bija nozīmīga ārie�u kulta sastāvdaļa, un dieviem tika upurēts, lai iegūtu to labvēlību un tādējādi turētu pakļautībā haosa spēkus.

Arheoloģiskie pētījumi Indas ielejā liecina, ka jau pirms indo�eiropie�u iera�anās Indijā pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija, un arī tā ir ietekmējusi hinduisma veido�anos.

T. s. vēlākajā vēdiskajā periodā (1000.-500. g. pr. Kr.) notika pagrieziens indie�u reliģiskajā attīstībā. īpa�a nozīme ir upani�adām � vienam no visos laikmetos visvairāk lasītajiem hindu�isma tekstiem. Tās ir veidotas kā skolotāja un skolnieka sarunas, un tajās izvirzīta doma par Brahmanu garīgo pirmspēku, kas ir Visuma pamats. No Brahmana rodas visas dzīvās būtnes, Brahmanā tās dzīvo, un tur tās atgrie�as pēc nāves.

Mūsdienu hinduismam raksturīgs raibs visda�ādāko priek�statu un kulta formu sajaukums. Meklējot kopīgo, vispirms jāmin trīs elementi: kasta, govs un karma.

Visās sabiedrībās pastāv dalījums �ķirās un slāņos, bet Indijā tas ir īpa�i spēcīgs, rūpīgi un sistemātiski izstrādāts un lietots. Kop� seniem laikiem Indijas sabiedrība tiek dalīta �etrās sociālajās kār�tās (sanskritā tās apzīmē ar vārdu "varna" "krāsa"):

♦����� priesteri (brahmaņi, bramīni),

♦���� karotāji,

♦���� zemnieki, tirgotāji un amatnieki,

♦����� kalpotāji.

Attīstoties indie�u sabiedrībai, cilvēkus sāka iedalīt kastās. Mūsu gadsimta sākumā pastāvēja apmēram 3000 da�ādu kastu.

Nav noskaidrots, kā �ī kastu sistēma radusies, un mēs nevaram dro�i apgalvot, ka tā ir attīstījusies no sabiedrības iedalījuma �et�rās kārtās. Pareizāk būtu sacīt, ka �is iedalījums un kastu sistēma savstarpēji sader kopā.

Vārds "kasta" nāk no portugāļu valodas, indie�u valodā tas skan "jāti" ("izcel�anās", "veids"). Lielākā daļa kastu ir saistītas ar kādu konkrētu nodarbo�anos. Indie�u ciemats var sastāvēt no 20-30 �ādām kastām, un cilvēki parasti dzīvo kopā mazos pulciņos. Kat�rai kastai ir savi noteikumi gan attiecībā uz dzīves veidu un reli�ģisko praksi, gan dzīvesbiedra izraudzī�anos, gan uz to, kādus pro�duktus drīkst ēst, ar kādiem cilvēkiem drīkst saieties un ar ko no�darboties. �īs sistēmas reliģiskais pamatojums ir priek�stats par tīro un netīro, un hinduisms ir piesātināts ar �o abu jēdzienu pret�nostatījumu. Brahmanim netīrs ir viss, kas saistīts ar ķermenisko un materiālo, un, ja viņ� ir sevi aptraipījis, piemēram, saistībā ar dzemdībām, nāvi vai seksuālajām attiecībām, kā arī saskarsmē ar zemāko kastu piederīgajiem, tad pastāv da�āda veida pa�attīrī�anās.

Tradicionāli vispazīstamākā ir iegremdē�anās kādā no Indijas dau�dzajām svētajām upēm, piemēram, Gangā.

Tīrības priek�raksti indie�u sabiedrībā veido darba dalī�anas pamatojumu. Atsevi�ķas profesijas un darbības ir tik netīras, ka tikai nedaudzu kastu piederīgie drīkst ar tām nodarboties, tādē�jādi pārējo kastu piederīgie saglabā tīrību. No otras puses, tikai tās kastas, kas atbilst "tīrā" prasībām, drīkst pielūgt augstākos die�vus, un, lai tas būtu iespējams, pārējai tautas daļai jābūt "netīrai". Ta�u nedaudzo neaptraipīto tīrība ir ikviena ieguvums, jo izpil�dīti rituāli nes labumu visai sabiedrībai kopumā.

Tāpat kā cilts dzīve un para�as ir noteiku�as cilts locekļu dzīvi, tā arī kastu sistēma ir bijusi satvars ikviena individuālajai eksis�tencei indie�u sabiedrībā. Izslēg�ana no kastas ir visbargākais sods, kas tiek lietots tikai sevi�ķi smagu pārkāpumu gadījumā. Visze�māk kastu sistēmā atrodas "nepieskaramie" jeb ne pie vienas kas�tas nepiedero�ie (bie�i dēvēti arī par pārijiem), piemēram, atkri�tumu vācēji, govju ādu apstrādātāji un noziedznieki. Kristie�i un musulmaņi atrodas ārpus kastu sistēmas.

Noteikumi par kastu sociālajām attiecībām agrākos laikos ir tiku�i ārkārtīgi stingri ievēroti. Saskaņā ar Indijas Konstitūciju, kas stājās spēkā 1947. gadā, mūsdienās �ajā valstī ir aizliegta dis�kriminācija, kura pamatojas uz piederību pie kastām. Ta�u likum�do�ana nav tik spēcīga, lai izdzēstu gadu tūksto�us pastāvēju�as sociālās un reliģiskās �ķirtnes, un kastu sistēmai Indijā vēl arvien ir nozīmīga loma, it īpa�i lauku ciematos.

Indijā govs ir svēts dzīvnieks, un tā tiek pielūgta atsevi�ķos reli�ģiskajos svētkos. �ī attieksme dro�i vien ir saistīta ar seno auglības kultu, un vēdās ir atrodamas himnas govij, jo tā dod visu cilvēka dzīvei nepiecie�amo. Govs simbolizē dzīvību, tāpēc to aizliegts no�galināt. Rietumos daudziem pret �o tradīciju ir negatīva attiek�sme, viņi uzskata, ka govis būtu nokaujamas, lai tādējādi tiktu pa�baroti daudzie indie�u badacietēji. Ta�u Indijas lauksaimniecībā

govs ir nozīmīgs vilcējdzīvnieks, jo �ajā valstī 70% iedzīvotāju pār�tiek no zemkopības, bet iegādāties traktoru var tikai retais. Tur�klāt govju mēslus izmanto ne vien tīrumā, bet arī kā kurināmo.

Saskaņā ar kultu govs ir "tīrāka" nekā brahmanis. Aizskarot govi, cilvēks rituālā veidā tiek �ķīstīts, arī pienu un sviestu izman�to attīrī�anās ceremonijās. Pat govs mēsli un urīns ir svēti un var tikt izmantoti kā �ķīstī�anās līdzekļi.

Hinduisti par svētiem uzskata ari da�us citus dzīvniekus, pie�mēram, pērtiķi, krokodilu un �ūsku. Vispār hinduistiem piemīt reliģiska nevēlē�anās atņemt dzīvību, un �ī iemesla dēļ daudzi no viņiem ir veģetārie�i un par ideālu uzskata nevardarbību, kas Rie�tumos kļuvusi labi pazīstama, pateicoties Gandija vadītajai indie�u cīņai par atbrīvo�anos no angļu kolonistu valdības.

Upani�adu filozofijas centrā ir mācība par to, ka cilvēkam ir ne�mirstīga dvēsele. "Tā nekļūst veca, tev novecojot, un, kaut gan tu tiec nogalināts, tā turpina dzīvot."

Hinduists tic, ka cilvēka dvēsele pēc nāves pārdzimst citā dzīvā būtnē, piemēram, kādas augstākas vai zemākas kastas piederīgajā vai arī dzīvniekā.

�o riņķojumu no eksistences uz eksistenci virza nepielūdza�mas likumsakarības, kuru virzītājspēks un uzturētāja ir karma. Tulkojumā no sanskrita �is vārds nozīmē "darbība", ta�u par dar�bību �ai gadījumā netiek uzskatīta tikai konkrēta rīcība vien. Arī domas, vārdi un jūtas ir karma.

Priek�stats par to, ka ikkatra rīcība izraisa sekas, kuras nosaka cilvēka likteni pēc nāves, nepiemīt tikai hinduismam vien, ta�u vienīgi �ai reliģijā pastāv uzskats, ka vienas dzīves laikā paveiktais pats no sevis veido pamatu cilvēka nākamajām dzīvēm. Tātad te nav runa par ļauno darbu nosodī�anu vai labo darbu atalgo�anu. Karmas likums, līdzīgi dabas likumiem, ir bezpersoniska likum�sakarība.

Hinduismā nepazīst "aklu likteni" vai dievi�ķo nodomu. Atbil�dība gan par tagadējo, gan nākamo dzīvi nepārtraukti ir cilvēka pa�a ziņā. Cilvēks pļauj to, ko pats ir sējis, viņa rīcības rezultāts jeb dzīves augļi automātiski izriet no pa�as rīcības. Var apgalvot, ka dvēseles pārceļo�anu nosaka cēloņu un seku likums.

Citiem vārdiem, tas, ko cilvēks piedzīvo �ajā dzīvē, nabadzība un bagātība, prieks un bēdas, laba vai slikta veselība ir viņa ie�priek�ējās dzīves rezultāts. Tā hinduisti skaidro at�ķirības cilvēku starpā. Tādējādi mācība par karmu palīdz uzturēt spēkā kastu sis�tēmas noteiktās sociālās attiecības.

Kaut arī cilvēkam ir jāpakļaujas karmai, ko viņ� nes sev līdzi kā savas iepriek�ējās dzīves sekas, tomēr viņam ir dota brīva griba tajās robe�ās, kurās viņ� ir piedzimis. Tāpēc vienmēr pastāv iespēja uzlabot savu karmu, līdz ar to nodro�inot sev labāku eksistenci nākamajā dzīvē.

Vēdiskajā periodā uzskatīja, ka karmas likums un dvēseles pārce�ļo�ana ir kaut kas pozitīvs. Ar upuru un labu darbu palīdzību cil�vēks varēja nodro�ināt sev vairākas dzīves. Vēlākajā hinduismā dvē�seles riņķojums tiek uzlūkots kā kaut kas negatīvs, kā ļauns aplis, no kura jātiecas atbrīvoties.

Hinduismā nav skaidras un nepārprotamas mācības par to, kā cilvēkam tikt glābtam un izvairīties no nemitīgās pārdzim�anas. Neskaitāmi virzieni un sektas par to ir izveidoju�i at�ķirīgus uz�skatus. Tomēr ir iespējams saskatīt trīs at�ķirīgus glāb�anas ceļus, kuriem bijusi nozīmīga loma Indijas vēsturē un kuri visi sastopa�mi arī mūsdienu hinduismā. Tie ir upurē�anas ceļ�, izziņas ceļ� un ziedo�anās ceļ�.

Svarīgi, ka �ie ceļi netiek uztverti kā organizēti reliģiski vir�zieni, tās drīzāk ir trīs galvenās hinduisma tendences. Katra atse�vi�ķa cilvēka ziņā ir viena konkrēta ceļa izvēle, bet bie�i hinduists smeļas iedvesmu visos trijos.

Kā jau redzējām, indie�u valodā rīcības apzīmē�anai tiek lietots vārds "karma". Mūsdienās �o vārdu lieto, runājot par ikvienu cil�vēka darbību, kā arī par visu �o darbību kopējo rezultātu. Tur�pretī vēdiskajā periodā tas apzīmēja galvenokārt reliģiskas vai rituā�las darbības, pirmām kārtām upurē�anu, kas bija nepiecie�a�ma, lai stiprinātu auglību un uzturētu spēkā pasaules kārtību. �ai senajai upurē�anas praksei, kas sīki aprakstīta vēdās, hinduismā joprojām ir svarīga loma. Upurējot un darot labus darbus, daudzi hinduisti tiecas iegūt laimi, labu veselību, bagātību un daudzus pēcnācējus, bet augstākais mērķis ir tāds pats kā visā hinduismā, proti, tikt atbrīvotam no nerimtīgā un moko�ā dvēseles pārce�ļo�anas riņķojuma.

Upani�adās spēcīgi izskan doma, ka cilvēka dvēsele riņķojumā ir iesaistīta nepietiekamu zinā�anu dēļ, tāpēc ieskats esamības patie�sajā dabā tātad pretstats nezinā�anai kļūst par ceļu uz atbrī�vo�anos. Ta�u tikai tad, kad cilvēks atrod īsto atbildi, viņ� tiek atbrīvots no dvēseles pārceļo�anas loka.

Atziņa, kas nes glāb�anu, ir tāda, ka cilvēka dvēsele (Atmans) ir vienots veselums ar pasaules dvēseli (Brahmanu). Ātmans atro�dams ne tikai cilvēkā, bet mīt arī augos un dzīvniekos. �ādu uz�skatu mēs dēvējam par panteismu (skat. 24. lpp.).

Brahmans ir Visuma rado�ais princips, visu caurstrāvojo�s spēks, bezpersoniska dievība, un visas atsevi�ķās dvēseles ir �īs lie�lās kosmiskās dvēseles atspulgi, glu�i tāpat, kā mēness vienlaikus spoguļojas daudzos ūdeņos, radot bezgalīgi daudz atspulgu. Cil�vēks tiek atbrīvots no dvēseles pārceļo�anas, kad viņ� ir pilnīgi izpratis Atmana un Brahmana vienību. Mērķis ir izzust Brahmanā tā, kā ūdens piliens iekrīt un izzūd jūrā. Cilvēkā ir die�vi�ķa dzirksts, un, kaut arī viņ� izzūd kā indivīds, tomēr vina dievi�ķā būtība saglabājas, lai no jauna apvienotos ar kosmisko dvēseli.

Tre�ais glāb�anas ceļ�, kas sāka attīstīties Dienvidindijā aptuveni 600. gadā pēc Kristus un drīz vien izplatījās visā zemē, ir ziedo��anās ceļ�. Jau 3. gadsimtā priek� Kristus �is glāb�anas ceļ� klasiskā veidā tika pausts "Bhagavadgītā", kas ir dzejas formā sarakstīta reliģisku instrukciju grāmata. Tie�i �is tre�ais ceļ� noteicis valdo�o tendenci mūsdienu Indijā, un "Bhagavadgīta" ir viena no tām Svēto Rakstu grāmatām, kuras visvairāk nostiprināju�ās tautas apziņā.

Visi trīs glāb�anas ceļi balstās uz mācību par karmu. Upurē�a�nas ceļ� uzsver iespēju tikt atbrīvotam, upurējot un darot labus darbus. Filozofiskie virzieni māca ko pretēju tajos cilvēks cen��as apspiest karmu ar askēzes palīdzību jeb, izvairoties no darbī�bas, lai reiz par visām reizēm varētu pamest moko�o riņķojumu. Nenoraidot �os tradicionālos glāb�anas ceļus, "Bhagavadgīta" no�rāda labāku un vieglāku virzienu ja cilvēks nodod sevi Dieva rokās un rīkojas bez aprēķina, t. i., nedomājot par atalgojumu, tad viņ� ar Dieva �ēlastību tiek atbrīvots no dvēseles pārceļo�anas.

"Bhagavadgīta" virza cilvēku uz personiskāku attieksmi pret Dievu nekā vēdas un upani�adas. Tai raksturīga cilvēka mīlestība uz Dievu un ziedo�anās tam (bhakti) personīgās "Es Tu" attie�cībās. Tomēr tas nenozīmē, ka "Bhagavadgīta" noliedz upurē�a�nas vai reliģiskas atziņas nepiecie�amību, glu�i otrādi gan "ma�teriālais upuris", gan "atziņas upuris" tiek vērtēti pozitīvi, tāpēc ka visus upurus pieņem viens un tas pats Dievs, un tas ir Viņ�, ko filozofi dēvē par Brahmanu. Ta�u ne upurē�anu, ne jogas vingri�nājumus nedrīkst veikt, domājot par atalgojumu, jo neviena dar�bība pati par sevi labumu nenes. Vienīgi Dieva �ēlastība atbrīvo dvēseli no riņķojuma reinkarnācijas aplī, to nespēj nekāda per�soniskā piepūle. Tāpēc visdro�ākais glāb�anas ceļ� ir bhakti, zie�do�anās un ticība Dievam. Nozīmīgi ir arī tas, ka, nododot sevi Dievam, var tikt glābts ikviens cilvēks, neatkarīgi no dzimuma un kastu piederības.

Hinduisma daudzveidība izpau�as arī priek�statos par dieviem. Reliģijas filozofiskajos atzaros mēs sastopam panteistisku dievizpratni. Dievība nav persona, bet spēks, kas rodams visur gan nedzīvajā pasaulē, gan augos, gan dzīvniekos un cilvēkos. Galēji pretēja ir politeistiskā uztvere ar ticību daudziem dieviem gan�drīz vai katram ciemam ir sava dievība.

īpa�i godāti un pielūgti tiek divi dievi, kuru abu saknes atroda�mas vēdās. Viens no tiem ir Vi�nu, maigs un draudzīgs dievs, kas

bie�i attēlots kā skaists jaunek�lis. Modernajā hinduismā, pa�teicoties savām "nokāp�anām" vai atklāsmēm, viņ� ieguvis lie�lāku nozīmi kā Rāma un Kri�na. īpa�i populārs ir Kri�na, kur� tiek pielūgts kā visur klāteso�s Visuma valdnieks. Viņ� bie�i ir attēlots gana veidolā, un viņa erotiskie piedzīvojumi ar ganu meitenēm tiek simboliski skaid�roti kā Dieva mīlestība uz cilvē�kiem. Līdzīgi tiek skaidrotas arī Kri�nas attiecības ar vina iemīļoto � Rādhu. Vinu mīlestība, at�ķirtība un apvieno�anās attēlo dvēseles ilgas pēc Dieva un sen�gaidīto saplūsmi ar Viņu.

Cits dievs, kuram ir liela kultiska nozīme, ir Siva, meditācijas un jogas dievs, kas bie�i tiek attēlots kā askēts. Viņ� ir arī me�o�nīgs un ekstātisks dievs, kur� gan rada, gan iznīcina. Tas viņu dara vienlaikus atbaido�u un valdzino�u. Siva nes slimības un nāvi, bet viņ� ir arī to uzvarētājs. Bhakti dievbijībā viņ� tiek uztverts kā �ēlsirdīgs dievs, kur� glābj cilvēka dvēseli no reinkarnācijas riņ�ķojuma.

Indie�u reliģijas filozofija lielā mērā balstās uz ticību mū�īga�jam Dievam, tomēr netiek apgalvots, ka tas ir Vi�nu, Siva vai kāds cits dievs. Cilvēka pa�a ziņā ir izvēlēties, kādā veidolā viņ� vēlas Dievu pielūgt. Akadēmiskos skaidrojumos Vi�nu un Siva kopā ar dievu Brahmu daudzkārt tiek interpretēti kā trīsvienība. Brahma ir radītājs, kur� izveido pasauli; Vi�nu ir spēkā uzturētājs, kas rūpējas par dabas spēkiem un sargā pasaules kārtību; Siva ir iznīcinātājs, kur� katra laikmeta beigās sadala pasauli sīkos gabalos. Kad tas ir noticis, Brahmam jārada pasaule no jauna. �ie trīs tēli jeb "sejas mas�kas" tātad pārstāv Dieva rado�o, uzturo�o un sagraujo�o aspektu. Tomēr tautas dievbijībā �ai mācībai ir niecīga nozīme.

Hinduisma dievu vidū ir arī daudz sievie�u kārtas dievību. Da�i uzskata, ka �īs daudzās dievietes ir tikai vienas lielas un spēcīgas sievie�u kārtas dievības � "Visuma valdnieces" jeb "Dievietes Mātes" izpausme. Hinduismā �o vareno dievību visbie�āk pazīst kā Kālī, melno dievieti, kura īpa�i tiek pielūgta Austrumindijā un kurai mēdz upurēt dzīvniekus. Par Kālī statusu dievu pasaulē var spriest, piemēram, aplūkojot attēlus, kuros viņa redzama, mī�dot kājām Sivas ķermeni.

Par sievie�u kārtas dievību lielo nozīmi indie�u reliģijā liecina arī "Mātes Indijas" (Bharat Mata) izraudzī�ana par valsts nacionālo dievību mūsdienu Indijā. Viņai veltīts īpa�s templis svētajā pilsētā Varanasi, un templī dievības attēla vietā redzama liela Indijas karte.

Lielākajā daļā indie�u ciemu atrodas tempļi, kas celti Vi�nu vai Sivam, dieviem, kuri atbild par lielajiem Visuma jautājumiem un kuri parasti tiek pielūgti lielos reliģiskos svētkos. Ikdienā tauta pielūdz mazākas dievības. Tām nepiemīt Vi�nu un Sivas spēks, bet tie�i tāpēc pie tām ir vieglāk vērsties mazāku, ikdieni�ķu prob�lēmu gadījumā, piemēram, saistībā ar personisko dzīvi.

Da�kārt mazās dievības atbild par kādu īpa�u jomu, piemēram, par noteikta veida slimībām. Daudziem no �iem dieviem mēdz būt cilvē�ciska izcelsme, tie var būt karā kri�tu�i varoni vai atraitnes, kas brīvprātīgi ļāvu�as sevi sadedzināt kopā ar vīra līķi. Ir arī ļaunie gari par tādiem var kļūt miru�u nekrietnu

cilvēku dvēseles. Pielūdzot �ādu garu, ir iespējams kontrolēt un pa�darīt nekaitīgu tā ļaunumu.

Reliģiskā dzīve Kults mājās un tempļos

Lielākajai daļai ticīgo hinduistu mājās ir iekārtota īpa�a telpa vai arī istabas daļa, kas paredzēta vienas vai vairāku dievību attēlu un skulptūru novieto�anai. Parasti attēlu priek�ā ir uzcelts neliels altā�ris, pie kura ģimenes locekļi pulcējas uz regulāriem dievkalpojumiem, da�as ģimenes to dara vairākas reizes dienā, citas reizi nedēļā (parasti piektdienās).

Kulta saturs var but loti da�āds, bet parasti tajā ietverta upu�rē�ana, lūg�ana, svēto tekstu lasī��ana un meditācija. Sākot diev�kalpojumu, cilvēkam ir svarīgi būt rituāli tīram, tādēļ kultu pa�rasti sāk ar rituālu mazgā�anos. Pēc tam atbilsto�i noteiktiem priek�rakstiem sagatavo upuri tie var būt rīsi, augļi vai ziedi, ko uzliek uz altāra. Kad tas ir iz�darīts, ticīgais ar lūg�anā salik�tām rokām noliecas pie zemes dievības attēla priek�ā. Daudzos gadījumos tiek atkārtoti piesaukts dievības vārds un lasīti frag�menti no Svētajiem Rakstiem, bet bie�i tiek sacīta arī brīva, per�soniska lūg�ana. Ja uz altāra tiku�i upurēti augļi, tad rituāla no�beigumā tos apēd ģimenes locekļi vai nama viesi.

Hinduistiem nav nepiecie�ams iet templī, tomēr daudzi tempļa dievkalpojumi ir populāri, un svētnīca ir atrodama ikvienā in�die�u ciemā. Diena templī sākas, modinot dievus ar mūzikas ska�ņām, pēc tam tiek mazgāts dievības attēls, un vairākas reizes dienā tai priek�ā noliek ēdienu. Tempļa apmeklētāji lūdz dievus, upurē ziedus un citas veltes vai arī klausās, kā priesteris skaidro Svētos Rakstus.

Hinduistam tas, ko viņ� dara, ir svarīgāks par to, kam viņ� tic. Pareizai praksei ir lielāka nozīme nekā pareizai ticībai, un reliģis�kais rituāls ir svarīgāks par ticības saturu.

Kaut arī reliģiskā dzīve Indijā ir daudzveidīga, tomēr lielāka�jai daļai indie�u ir kopīga dharma kopīgs dzīves likums jeb ētika. Tā neietver uzskatu, ka visi cil�vēki ir vienlīdzīgi. Dharma no�zīmē, ka visiem cilvēkiem ir pie�nākumi pret ģimeni, kastu un sabiedrību kopumā, pienākumi, kas stājas spēkā jau līdz ar cilvēka piedzim�anu un kas da�ādiem cilvēkiem var būt at�ķirīgi. Ap�tverot gan reliģiskos, gan sociā�los jautājumus, hinduisms veido vienotu sistēmu, kas balstās uz darba dalī�anu. Tāpat kā putns ir pakļauts citādiem likumiem nekā zivs, tā arī da�ādu kastu pie�derīgie pakļaujas pavisam at�ķi�rīgiem likumiem. Ja kaut kas ir labs un pareizs vienam, tad ne�būt nav tā, ka arī otram tas ir tikpat labs, un tāpēc laba morāle no�zīmē pakļauties savas kastas noteikumiem un pienākumiem.

"Bhagavadgīta" uzsver, ka visi trīs cilvēka glāb�anas ceļi ir līdz�vērtīgi, vienlaikus norādot uz pienākumiem pret ģimeni un sa�biedrību. Kā to apvienot? Kop� seniem laikiem cilvēka dzīve tiek dalīta �etrās^ at�ķirīgās stadijās, ņemot vērā gan zinā�anu ieguvi, gan dievu pielūg�anu un kastu pienākumus. Pirmām kārtām �is iedalījums attiecas uz vīrie�u kārtas brahmaņiem, bet tam pilnīgi vai daļēji var tikt pakļauti arī karotāju un zemnieku kastu piederīgie. "�etras dzīves stadijas" pārstāv ideālu, kur� nevar tikt praktizēts vispārēji.

Sasniedzis astoņu gadu vecumu, brahmaņu kārtas zēns īpa�ā pārejas rituālā saņem "svēto pavedienu" kā zīmi tam, ka viņ� ir "piedzimis otrreiz". Ar �o brīdi zēns kļūst par skolnieku un tiek nodots skolotāja (guru) rīcībā, lai apgūtu Svētos Rakstus.

Nodzīvojis pirmo dzīves pakāpi kā skolnieks, jauneklis kļūst par ģimenes galvu. Viņ� apprecas, rada pēcnācējus, veic upurē��anu, pilda kastas locekļa pienākumus un izbauda dzīves priekus. �is posms ilgst līdz brīdim, kad ir pieaugu�i viņa mazbērni.

Tad sākas dzīves kontemplatīvā jeb apceres stadija. Vai nu viens pats, vai kopā ar sievu cilvēks pārceļas uz dzīvi kādā klusā no�stūrī. Agrāk piemērota vieta bija me�s, tagad tas visbie�āk ir klos�teris vai reliģisks centrs (ā�rams).

Da�i piedzīvo arī ceturto stadiju, kļūstot par askētiem bez dzīvesvietas. Vecais cilvēks klejo apkārt, viņam nav ne māju, ne īpa�uma. Viņ� pārtiek no citu cilvēku �ēlastības dāvanām un pil�nīgi nododas sevis iepazī�anai. Viņu vairs nesaista ne kastu pie�nākumi, ne citas saites ar ārpasauli, un viņā mājvietu ņem die�vi�ķais.

Arī attiecībā uz sievietēm, viņu reliģisko un sociālo lomu, Indija atklājas kā kontrastu zeme. Vēdās teikts, ka vīrietis un sieviete ir līdzvērtīgi "kā vienu ratu divi riteņi", ta�u �ai domai nav bijis viegli izpausties praksē.

Kādā divtūksto� gadu vecā indie�u likumu grāmatā par sievietes lomu sacīts, lūk, kas: "Kā zēna daļa skolotāja namā ir mācīties un kalpot, tāpat arī meitenei, kas dzīvo pie sava vīra, jābūt palīgam viņa pienākumos un jāmācās no viņa. Svētās uguns sargā�ana, ko tai māca viņas laulātais draugs, atbilst zēna kalpo�anai pie skolotāja upurliesmas."

Sievietes Indijā lielākoties tiek uzskatītas par vīra "īpa�umu". Neprecētajām sievietēm ir zems statuss, un arī precēta sieva, kurai nav bērnu, ir nedro�ā situācijā. No otras puses, Indija ir viena no pirmajām zemēm, kur par valdības vadītāju kļuvusi sieviete. Daudzām sievietēm ir liela ietekme sabiedrībā, un nevienā citā no tre�ās pasaules valstīm nav tik daudz sievie�u, kuras strādā ār�pus mājas. Sajā sakarā kastu piederībai var būt iz�ķiro�a nozīme sievietes dzīvē.

Arī daudzo dievie�u klātesamība kultā var kalpot sievietes pa�apziņas stiprinā�anai.

.

Budisma pamatlicējs ir Ziemeļaustrumindijas rad�as dēls Sidhārtha Gautama (Siddharta Gautama, apm. 560.�480. g. pr. Kr.). Par viņa dzīvi klīst da�i mazāk vai vairāk leģendāri nostāsti, ta�u mēs centīsimies sniegt tikai to īsu kopsavilkumu.

Princis Sidhārtha uzauga bagātībā un pārpilnībā. Tēvam zīlnieks bija pavēstījis, ka dēls kļū�ot vai nu par pasaules valdnieku, vai arī tie�i pretēji par pasaules noliedzēju. Pēdējā iespēja realizē��oties, ja jaunais princis iepazī�ot pasaulē sastopamās cie�anas un nabadzību. Lai no tā izvairītos, tēvs mēģināja pasargāt dēlu no

ikvienas sastap�anās ar pasauli ārpus rad�as pils mūriem, vienlai�cīgi sniedzot viņam visus iespējamos priekus un baudas. Jau agrā jaunībā Sidhārtha apprecēja savu māsīcu, turklāt viņam piederēja harēms ar skaistām dejotājām.

Būdams 29 gadus vecs, princis piedzīvoja kaut ko tādu, kas pa�vērsa viņa dzīvi pavisam citā virzienā. Par spīti tēva aizliegumiem, viņ� izgāja ārpus pils mūriem, kur ieraudzīja vecu vīru, slimnieku un trūdo�u līķi. Ta�u tūlīt pēc �ī satrieco�ā pārdzīvojuma viņa acis atdūrās pret kāda askēta apskaidroto un laimes apstaroto seju. Princis saprata, ka līdz�inējā bagātā un baudu pilnā dzīve ir bijusi tuk�a un bezjēdzīga, un viņā modās jautājums: "Vai gan eksistē kaut kas tāds, ko neskar vecums, slimības un nāve?" Līdz�cietības pārņemts, viņ� sajuta aicinājumu atpestīt cilvēci no cie��anām.

Dziļās pārdomās iegrimis, Sidhārtha atgriezās pilī un tai pa�ā naktī �ķīrās no ērtās prin�a dzīves. Neatvadījies no sievas un dēla, viņ� atstāja pili, lai kļūtu par klaidoni.

Nostāsti vēstī, ka pēc dzīves pārpilnībā Sidhārtha pakļāvis sevi otrai galējībai askēzes vingrinājumiem. Viņ� spieda sevi ēst arvien mazāk un visbeidzot, kā stāsta leģenda, spēja iztikt ar vienu rīsa graudu dienā. Tādējādi biju�ais princis centās uzveikt cie�anas. Ne se�us gadus ilgā askēze, ne jogas vingrinājumi ne�deva cerēto rezultātu, un tad viņ� pievērsās mācībai par "zelta vidusceļu", meklējot pestī�anu ar meditācijas palīdzību. Būdams 35 gadus vecs, reiz meditējot zem vīģes koka Gangas pietekas krastā, viņ� sasniedza apskaidrību (bodhi), līdz ar to kļūstot par "buddha", (apskaidroto). �ai apskaidrības mirklī Buda ieguva atziņu, ka pasaulē eso�o cie�anu iemesls ir vēlmes. Tās noslāpējot, cilvēks atbrīvojas no atkārtotās pārdzim�anas, kam viņ� sākotnēji ir pakļauts.

Septiņas dienas un septiņas naktis Buda pavadīja zem apskaid�rības koka. Viņ� guva atziņu, ka eksistē nepārejo�a esamība, kas ir absolūta un pārsniedz laika un telpas robe�as. Budismā to dēvē par nirvānu. Pārvarot vēlmes, kas viņu piesaistīja eksistencei, Buda vairs neveidoja jaunu karmu, tādējādi lau�ot pārdzim�anas likumu. Viņ� bija atpestījis pats sevi un atbrīvojis ceļu, lai varētu atstāt pasauli un ieiet mū�īgajā nirvānā. Ta�u dievs Brahma pamudinā�ja Budu iepazīstināt cilvēkus ar jauno mācību, un tas līdzjūtībā pret cilvēkiem un visu dzīvo "raudzījās uz pasauli ar Būdas ska�tienu" un nolēma "atvērt mū�ības vārtus" visiem, kas vēlēsies vinu uzklausīt. Līdz ar to Buda apņēmās kļūt par cilvēces ceļvedi.

Buda devās ceļā uz Benaresu, kas jau tolaik bija pazīstams reliģisks centrs, lai tur sacītu savu slaveno Benaresas runu, kura ietvēra viņa mācības galvenos punktus. Līdz ar to "mācības rats" bija iekus�tināts.

Budam pievienojās daudzi ubagotājmūki, un turpmākos �etr�desmit gadus viņ� kopā ar saviem mācekļiem klejoja pa Ziemeļaustrumindiju.

Jau sākotnēji Būdas sekotāji dalījās divās grupās � lajos un mūkos �, un katrai no tām bija savi noteikti uzdevumi.

Sasniedzis apmēram astoņdesmit gadu vecumu, Buda pēk�ņi saslima, un viņam nācās atvadīties no saviem mācekļiem. Pirms nāves viņ� uzrunāja apkārt stāvo�os sērojo�os mācekļus: "Varbūt kāds no jums domās: "Skolotāja vārdi pieder pagājībai, un mums vairs nav, kam sekot." Bet tā jūs uz to nedrīkstat raudzīties. Kad es bū�u aizgājis, manis atstātā mācība (dharma) būs jūsu skolotāja."

Budisms attīstījās kā patstāvīgs pestī�anas ceļ� hinduismā, tāpēc �īm reliģijām ir daudzi kopīgi priek�stati. Viens no tiem attiecas uz mācību par pārdzim�anu, karmu un pestī�anu.

Budam pa�saprotams bija priek�stats par cilvēka vairākkārtēju pārdzim�anu. Piedzim�anas � nāves jaunas piedzim�anas pa�matā ir cilvēka domas, vārdi un darbi (tātad � karma), jo ikvienai rīcībai ir savas likumsakarības.

Mēs esam piedzīvoju�i, ka no domātā vai darītā izriet vēlāka dzīves situācija. Liekas, ka pagātne atriebjas. Sī pati doma ir sasto�pama gan hinduismā, gan budismā, at�ķirība tikai tāda, ka Austru�mos �ī sakarība tiek piedzīvota kā stingri noteikts likums, kura iedarbība sniedzas no vienas dzīves uz nākamo. Seit sastopam pa�zīstamo "ko sēsi, to pļausi" principu kādai dzīvei cilvēks pārdzims, tas atkarīgs no viņa rīcības iepriek�ējā dzīvē. Nepastāv nedz "akls liktenis", nedz arī dievu providence � rīcības sekas ro�das automātiski. Izvairīties no savas karmas ir tikpat neiespējami kā aizskriet no pa�a ēnas, un, kamēr vien cilvēku apņem karma, viņ� ir iesaistīts pārdzim�anas riņķojumā.

Lai gan karmas likumu savā ziņā var uzskatīt par taisnīgu, to�mēr gan hinduismā, gan budismā to uzlūko kā kaut ko negatīvu, no kā pēc iespējas drīzāk jātiek vaļā. Tapt atbrīvotam no pārdzim��anas apburtā loka nozīmē pestī�anu. Bezgalīgā pārdzim�anu sērija tāpēc tiek salīdzināta ar upi, kas cilvēku �ķir no nirvānas. Tāpat kā citos indie�u reliģiju pestī�anas ceļos, arī budismā galvenais mēr�ķis ir atrast braslu, kas ļauj pārbrist pretējā krastā.

Budas mācībā tomēr ir kāda svarīga iezīme, kas to �ķir no kopīgās indiskās platformas. Hinduisms uzskata, ka cilvēkam ir mū�īga, individuāla dvēsele (Atmans), kas turpina dzīvi no eksistences uz eksistenci. Glu�i tāpat kā cilvēks nomaina vecas, lietotas drēbes pret jaunām, tā arī dvēsele tiek ietērpta jaunos ķermeņos, jo tie�i cilvēka dvēsele viņa iek�ējais "Es" ir iesaistīta pārdzim�anā. Cil�vēka dvēsele tiek arī daļēji vai pilnīgi identificēta ar pasaules dvē�seli (Brahmanu).

Buda radikāli lau� �o mācību, noliegdams, ka cilvēkam ir dvē�sele, un noraidīdams arī pasaules dvēseles eksistenci. Budismā valda uzskats, ka dvēsele ir tikpat pārejo�a kā viss cits �ai pasaulē. Ne�ziņas sava�ots, cilvēks ir pārliecināts par savas dvēseles jeb "Es" eksistenci, un �ī neziņa veido viņa likteni, pamodinot vēlmes, kas savukārt rada karmu.

Budisms aplūko cilvēka dzīvi kā nepārtrauktu mentālu un fizisku procesu virkni, kas cilvēku ik mirkli pārveido. Zīdainis nav tas pats, kas pieaudzis cilvēks, un es �odien neesmu tas pats, kas biju vakar. �īs pārvērtības atgādina attēlus kinolentē; tie mainās tik strauji, ka mēs neredzam: filma nav "dzīva", tā ir "salikta" īste�nībā tikai atsevi�ķu attēlu sakopojums jeb acumirkļu summa.

Buda mācīja, ka ne par ko �ai pasaulē nevar sacīt � "tas ir mans" vai "tas esmu es" , jo abos gadījumos tā ir tikai ilūzija. Ne�pastāv nekāds nemainīgs personības kodols, "Es" jeb ego, viss ir pārejo�s, tāpēc ka ir veidots no bezpersoniskiem eksistences fak�toriem, kas savienojas iznīcībai lemtās kombinācijās.

Zem vīģes koka piedzīvojis apskaidrības brīdi, Buda teic Benaresas runu, kurā iepazīstina klausītājus ar �etrām cildenajām patiesībām: dzīvē viss ir cie�anas, un �o cie�anu cēlonis ir vēlmes un kaislības; lai atbrīvotos no cie�anām, ir jāatbrīvojas no vēlmēm, un tas izdarāms, ejot Cildeno astoņposmu ceļu. Citiem vārdiem, Buda vispirms uzstāda diagnozi, norādot, ka cilvēka eksistence ir slimības sagrauzta (pirmā patiesība), pēc tam atklāj slimības iemeslu (otrā patiesība), tūlīt pat apgalvojot, ka dziedinā�ana ir iespējama (tre�ā patiesība). Visbeidzot sīki tiek izklāstīts dziedniecības pro�cess, kur� sastāv no astoņiem punktiem (ceturtā patiesība). Buda tātad uzņemas ārsta lomu, tāpēc budisma rakstos viņ� bie�i tiek dēvēts par Lielo Dziednieku.

Pirmā patiesība ir tāda, ka pasaulē viss ir cie�anas "cie�anas ir piedzimt, slimot, novecot un neiegūt kāroto. Cie�anas ir būt vienotam ar to, kas nav tīkams, un tikt �ķirtam no tā, ko mīl". Budisms, pieminot cie�anas, nerunā tikai par fizisku un psihisku diskomfortu vien. Var sacīt, ka visa eksistence ir cie�anu pilna, jo viss ir pārejo�s, un akls ir tas, kur� neatzīst, ka pasaule cilvēku ne�var pilnīgi apmierināt. Tas tomēr nenozīmē, ka budisms noliegtu jebkuru materiālas vai mentālas laimes iespējamību. Prieks var būt rodams gan ģimenes lokā, gan klostera dzīvē, ta�u nekas, kam mēs uz �īs zemes pieķeramies, nav mū�īgs.

Savā otrajā patiesībā Buda norāda, ka cie�anu iemesls ir cilvē�ka vēlmes un kaislības, ar ko visupirms domāta sensuālā iekāre jeb slāpes pēc fiziskā baudījuma. Apziņa, ka �īs alkas nevar tikt pilnīgi remdētas, rada diskomfortu. Arī cilvēka slāpes pēc eksistences pie�dalās cie�anu radī�anā. Kamēr vien cilvēks pieķeras eksistencei un tic savas dvēseles pastāvē�anai, viņa pasaule vienmēr būs cie�anu pilna. Tikpat nepieņemama budistam ir otra galējība slāpes pēc nebūtības jeb alkas nomirt, jo arī tās piesaista eksistencei. Proti, lai �īs alkas tiktu piepildītas, pirmkārt, cilvēkam nepiecie�ama dvē�sele, ko varētu atdot nebūtībai. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka cil�vēka pārdzim�anas priek�nosacījums ir viņa karma. �ī iemesla dēļ budismā pa�nāvība nav risinājums, jo tā nepalīdz izbeigt riņķojumu.

Tre�ā patiesība vēstī, ka cie�anas var tikt izbeigtas, uzveicot vēl�mes un panākot nirvānas iestā�anos. Ta�u, lai tas notiktu, vis�pirms ir jāizzūd cilvēka neziņai, jo tie�i tā ir vēlmju cēlonis, tātad cilvēks, kur� pakļauts vēlmēm, ir uzskatāms par aklu. Neziņa viņam liek darboties, darbība noved pie pārdzim�anas un pārdzim�ana atkal pie neziņas. Notiek riņķo�ana pa apli, un, lai pārtrauktu �o apburto loku jeb "cēloņu virkni", cilvēkam jasak ar pa�u ļaunuma sakni � savu nezinu.

Ceturtā patiesība stāsta, ka cilvēks var tikt atbrīvots no cie�a�nām un no pārdzim�anas -, ja viņ� iet Cildeno astoņposmu ceļu.

Balstoties uz savu pieredzi, Buda uzskatīja, ka cilvēkam ir jāizvai�rās no dzīves galējībām. Nedrīkst pārliecīgi baudīt dzīvi, nedz arī nodarboties ar pārspīlētu sevis mocī�anu, jo abas �īs galējības pie�saista cilvēku pasaulei un tātad "pārdzim�anas ritenim". Lai at�brīvotos no cie�anām, ir jāiet "zelta vidusceļ�", un Buda to iedala astoņos posmos:

♦����� pareizas zinā�anas,

♦����� pareiza attieksme,

♦����� pareiza valoda,

♦����� pareiza rīcība,

♦����� pareizs dzīvesveids,

♦����� pareizi centieni,

♦����� pareiza domā�ana,

♦����� pareiza apcere.

Pareizas zinā�anas un pareiza attieksme. Dzīves ratu iekusti�na neziņa, tāpēc cilvēkam ir nepiecie�ams rast pareizu ieskatu par pasaules gaitu. �is ieskats, piemēram, ietver cie�anu izpratni, kā arī palīdz saprast Būdas mācību par to, ka cilvēkam nav dvēseles. Ir jāapņemas apkarot visu cie�anu cēloni vēlmes -, kā arī jāattu�ras no naida un iekāres, kuru iemesls ir aplamais priek�stats par to, ka eksistē no apkārtējās pasaules norobe�ots "Es".

Pareiza valoda, pareiza rīcība un pareizs dzīvesveids. �ie trīs posmi ietver budisma ētikas un morāles mācību. Pareiza valoda no�zīmē, ka cilvēkam jāatturas no meliem, tenko�anas un tuk�ām pļāpām, kā arī jārunā godīgi, draudzīgi un mīļi ar līdzcilvēkiem. Arī klusē�ana budismā tiek uzskatīta par "pareizu valodu". Pareiza rīcība nozīmē sekot budistu bau�ļiem: nenokaut nevienu dzīvu būtni, nezagt, neatļauties brīvas seksuālās attiecības, nemelot un

nebaudīt reibino�ās vielas. Vēlāk klāt nāku�i arī da�i pozitīvi liku�mi vairāki budisma rakstu krājumi uzsver, ka ir vērtīgi pasniegt dāvanas un pakalpot apkārtējiem. Par pareizu darbību var uzska�tīt arī budisma mācības apgū�anu un izplatī�anu. Par pareizu dzīvesveidu tiek uzskatīta, piemēram, tāda aroda izvēle, kur� ne�traucē ievērot piecus budistu bau�ļus, tāpēc, ja miesnieks, degvīna tirgotājs, iero�u ra�otājs vai virsnieks vēlas pievērsties Būdas mā�cībai, viņiem ir jāmaina nodarbo�anās.

Pareizi centieni, pareiza domā�ana un pareiza apcere. Trīs pē�dējie ceļa posmi ir saistīti ar pa�audzinā�anu un prāta attīrī�anu. Par pareiziem centieniem tiek dēvēta budista vēlme aizkavēt de�struktīvu domu un destruktīva noskaņojuma ra�anos, bet, ja tie jau radu�ies, � novērst to konkrētās izpausmes. Pareiza domā�ana ir ceļa priek�pēdējais posms. Iedziļinoties sevī, budists tiecas ie�gūt pilnīgu kontroli pār ķermeni un prātu. To sasniedzis, viņ� ir sagatavots, lai sāktu pareizo apceri.

Budisma mācība par apceres stadijām un attīstības soļiem ir ārkārtīgi pla�a. Cilvēkam, meditējot noteiktā jogas pozā, atslābst visi muskuļi. Viņ� mēģina sakoncentrēt uzmanību vienā punktā � vai nu uz kādu priek�metu, vārdu, vai pa�a meditētāja elpu. Mūs�dienu budistiskā psiholoģija iedala cilvēka prātu divās daļās � virs�kārtā, kuru saduļķo sajūtas, un dzelmē, kas ir klusa un nekustīga.

Apceres mērķis ir nomierināt sabangoto virskārtu. Tam notiekot, budists zaudē laika un telpas izjūtu, kā ari visas ilūzijas par jēdzie�niem "es" un "mans". Tie�i tad viņ� var sasniegt pilnīgu apskaid�rību un caur to arī pilnīgu �etru cildeno patiesību izpratni. Tādē�jādi viņ� ir atbrīvojies no karmas likuma. Budists kļūst par arhatu ("godājamo", "cieņas vērtu"), līdz ar to ir atbrīvots no atkārtotas pārdzim�anas un pēc nāves atrodas mū�īgajā nirvānā.

Kādas atziņas tad Budam deva zem vīģes koka piedzīvotā apskaid�rība? Mēs jau redzējām, ka sākumā viņa apgalvojumi ir pesimisma pilni: viss �ai pasaulē ir a) nepastāvīgs, b) pārejo�s un tāpēc c) cie��anu pilns. Tātad Buda uzskatīja, ka cilvēkam nav cerību, kamēr vien tas ir piesaistīts dvēseles riņķojumam. Tomēr viņ� bija pār�liecināts, ka pastāv arī kaut kas mū�īgs, kas neietver cie�anas. Bu�disms to dēvē par nirvānu. �is vārds nozīmē "apdzi�ana" un no�rāda uz to, ka, sasniedzot nirvānu, tiek "apdzēstas" vēlmes. Līdzībā, kas �ajā gadījumā lietota, vēlmes attēlotas kā liesma, kas izdziest, beidzoties deglim. �is deglis ir cilvēkā mīto�ā iekāre, naids un maldīgums.

Runājot par nirvānu, budisma tekstos parasti tiek lietota no�lieguma forma. �is stāvoklis ir riņķojuma pretstats un nevar tapt salīdzināts ne ar ko ikdieni�ķu, tāpēc skaidri iespējams pateikt vie�nīgi � kas nirvāna nav. To varētu dēvēt par savdabīgu piekto di�mensiju, kas no�ķirta no mūsu �etrdimensiālās eksistences. Atse�vi�ķi budisma teksti tomēr cen�as sniegt sīkāku nirvānas aprakstu.

Priek�nosacījums nirvānas sasnieg�anai ir apskaidrotība jeb bodhi tā pati, ko Buda savā laikā piedzīvoja zem vīģes koka. Labi darbi pa�i par sevi nenoved nirvānā, ta�u pareizs dzīvesveids dod iespēju labi pārdzimt un pamazām sasniegt apskaidrotību. Par Budu tiek stāstīts: lai nonāktu pie galamērķa, viņam bijis jāpārdzimst 547 reizes.

Nirvāna iestājas, kad nolietota karma un lauzts pārdzim�anas likums. Tas ir stāvoklis, ko var sasniegt jebkurā vietā un brīdī.

Pārdzīvojums tad var būt tik spēcīgs, ka budists redz visu pasauli degam liesmās, bet, no nirvānas atgrie�oties, viņ� atrod vienīgi aukstus pelnus.

Galīgā nirvāna, kura iestājas nomirstot un no kuras atgriezties nav iespējams, budismā da�reiz tiek dēvēta par parinirvānu, t. i., "absolūto jeb augstāko apdzi�anu".

Kad Buda pēc meditācijas bija sasniedzis apskaidrotību, pie viņa nonāca dievs Brahma un lūdza, lai tas dalītos savā mācībā ar pā�rējiem cilvēkiem. Budu atkal pārņēma līdzjūtība pret līdzcilvē�kiem, � jā, pret visu dzīvo, un viņ� "raudzījās uz pasauli ar Būdas skatienu" un nolēma "atvērt mū�ības vārtus" tiem, kas vēlēsies viņu uzklausīt. Tā Buda kļuva par ceļa rādītāju cilvēkiem.

�ī attieksme noder par piemēru citiem budistiem, kam Būdas dzīve ir ideāls, kur� mudina uz ētisku rīcību. Līdzcietība jeb līdzjūtība un mīlestība ir budisma ētikas centrā. Liela nozīme ir ne tikai rīcībai, bet arī jūtām un domām. Tuvākmīlestība neskar tikai apkārtējos vien, tā palīdz arī uzlabot savu pa�a rak�sturu.

Ikdienas dzīvē budists ievēro piecus uzvedības likumus:

♦���� nedarīt pāri nekam dzīvam,

♦���� neņemt to, kas nav dots (nezagt),

♦���� neļauties sensuālām baudām,

♦���� nerunāt nepatiesību,

♦���� neapreibināties līdz sajūtu zudumam ar alkoholu un narkotis�kām vielām.

�ie uzvedības likumi bie�i tiek dēvēti par pieciem bau�ļiem, ta�u budisms neatzīst kādu augstāku būtni, kas cilvēkiem varētu norādīt, kā dzīvot. Tāpēc likumi netiek formulēti ar "Tev būs" vai "Tev nebūs", bet gan "Es mēģinā�u iemācīties nedarīt pāri dzīvām būtnēm".

To uzskata par galveno no pieciem uz�vedības likumiem nedrīkst darīt pāri ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem.

Tiek uzskatīts, ka cilvēks ir svarī�gāks nekā dzīvnieki, jo viņ� ir par tiem pārāks. Budista ideāls ir pacifisms, kaut gan ne visi budisti tam pievienojas. Arī budisma zemes ir iesaistīju�ās ka�ros, un daudzi uzskata, ka �o likumu var pārkāpt, ja ir nepiecie�ams aizstā�vēties. Tomēr rakstos teikts, ka kaujas laukā nogalēts kareivis nonāk ellē vai atdzimst kādā dzīvniekā.

Budismā dzīvība sākas ar ieņem�anas brīdi, tāpēc abortu uz�skata par likuma pārkāpumu, bet izsargā�anās no grūtniecības pa�rasti tiek atzīta.

Arī pa�nāvība ir noziegums, bet tiek atzīta dzīvības ziedo�ana citu labā. Vjetnamas kara laikā daudzi budistu mūki pa�aizdedzinājās, lai pievērstu pasaules uzmanību asiņainajiem notikumiem.

Budismā nepastāv konsekvents veģetārisms, lai gan daudzi mūki gaļu uzturā nelieto. Pat Buda atļāva ēst gaļas ēdienus, ja cilvēks ir pārliecināts, ka dzīvnieks nav nogalināts tie�i viņa dēļ. Daudz ļaunāka rīcība ir nosist mu�u. Teiktais norāda uz to, ka liela nozīme ir rīcības motīvam un nolūkam.

�eit ir runa ne tikai par zag�anu, bet par visāda veida viltojumiem un krāp�anu. Var sacīt, ka �is likums attiecas uz uzņēmuma un darba morāli.

�is likums norāda uz seksuālo aktivitāti, kas nodara pāri citiem: izvaro�anu, incestu un neuzticību. Neuzticības definīcija var būt at�ķirīga atkarībā no vietējās kultūras. Budismā ir sastopama ne tikai monogāmija, bet arī poligāmija un poliandrija, toties homoseksualitāte negrozāmi tiek atzīta par likuma pārkāpumu.

Trīs pirmie likumi attiecas uz cilvēka uzvedību un ir daļa no "pareizas rīcības", Cildenā astoņposmu ceļa ceturtā posma. Nāka�mais likums saistīts ar ceļa tre�o posmu "pareizu valodu".

Patiesībai budismā ir nozīmīga vieta, bet �is likums neattiecas tikai un vienīgi uz meliem. Tas arī brīdina neaprunāt, nedusmo�ties un nepļāpāt tuk�u. Cilvēka pienākums ir runāt patiesi, drau�dzīgi un mīļi ar saviem līdzcilvēkiem. Arī klusē�ana budismā tiek saistīta ar "pareizu valodu".

Zaudēt sajūtas jeb būt reibuma stāvoklī nozīmē, ka nav iespējams koncentrēties uz nepiecie�amo likumu ievēro�anu. Ta�u budismā attieksme pret alkoholu nav tik strikta kā islāmā.

Da�i laji atsevi�ķos periodos pakļauj sevi stingrai disciplīnai, citi pat mēģina ievērot tos pa�us likumus, kuriem pirms iestā�anās mūku kārtā pakļauti novi�i. Pieci pamatlikumi tad ir pastipri�nāti, pieprasot, piemēram, seksuālo atturību (celibātu), turklāt jāievēro vēl pieci noteikumi:

♦����� neēst aizliegtā laikā (t. i., pēc pīkst. 12),

♦����� atturēties no pasaulīgām izpriecām,

♦���� atmest visu luksusu (piem., rotas, smar�as u. tml.),

♦����� negulēt mīkstā un platā gultā,

♦���� nepieņemt un neturēt savā īpa�umā zeltu, sudrabu vai naudu.

Astoņposmu ceļa piektais posms ir pareizs dzīvesveids. Tas, piemē�ram, nozīmē izraudzīties arodu, kur netiek pārkāpti pieci uzvedī�bas likumi. Kaut arī budists var ēst gaļu, viņam aizliegts kļūt par miesnieku. Lai gan drīkst iebaudīt glāzi vīna, tomēr nav atļauts tirgot alkohola dzērienus. Un, lai gan budists var dienēt valsts ar�mijā, viņ� nedrīkst tirgot iero�us.

Vispareizāk ir kļūt par mūku, jo �ādi var sevi pilnīgi veltīt pes�tī�anas ceļam.

Pieci uzvedības likumi ir izteikti nolieguma formā, ta�u, tos pil�dot, atklājas arī to pozitīvā puse. Pāridarījuma pretstats ir mīles�tība un līdzjūtība, un pretstatā zag�anai ir dāvanu pasnieg�ana, kas budismā tiek uzskatīta par vienu no labākajiem darbiem. Tas, pirmkārt, attiecas uz ziedo�anu mūkiem, kuri ir pilnīgi atkarīgi no laju ziedojumiem. Pasniedzot dāvanas, cilvēks uzlabo karmu. Ta�u dāvināt, domājot par pa�a ieguvumu, vēl ir par maz. Jo tīrāks dāvinā�anas motīvs, jo vairāk labas karmas var iegūt.

Buda sacīja, ka tiem, kas vēlas darīt labu viņam, ir jāpalīdz sli�majiem, tāpēc daudzi klosteri iesaistīti humānās palīdzības snieg��anā. Budismā īpa�i tiek uzsvērta mirsto�o aprūpe. Aizie�ana no �īs pasaules ir iz�ķiro�ais brīdis attiecībā uz nākamo pārdzim�anu, tāpēc ideāls ir laba un harmoniska nāve.

Laulība budismā netiek uzskatīta par svētu, bet ir tikai abu pu�u līgums, tāpēc laulību ceremoniju nevada mūki. Japānā, piemēram, budistus laulā sinto priesteri. Līdz ar to arī �ķir�anās netiek uzlū�kota par reliģisku problēmu, ta�u lielākajā daļā budistu kultūru �ķir�anās nav parasta.

Vīram ir jārespektē sieva, bet viņai ir jāpilda savi pienākumi mājās. Lai gan sievietei daudzās budisma zemēs ir augsts statuss, tomēr pārdzim�anai par sievieti tiek pie�ķirta negatīva nokrāsa.

Daudzi uzskata, ka sieviete nevar sasniegt nirvānu, pirms nav pārdzimusi par vīrieti, bet citi norāda, ka Būdas dzīves laikā tas tomēr esot noticis.

Līdztekus kastu sabiedrībai Buda nodibināja pilnīgi jaunu mūku � sabiedrību. Lai spētu sekot Būdas mācībai, cilvēkam jā�atsakās no visām rūpēm, kas saistītas ar ģimenes dzīvi un sabied�risko darbību.

Lielākajā daļā budisma zemju mūku ordeņi arvien vēl ir reli�ģiskās dzīves mugurkauls.

Budisma reliģiskajā dzīvē ir svarīgi no�ķirt mūkus no lajiem. Mūkiem un mūķenēm ir daudz stingrāki dzīves likumi, pirmām kārtām tas attiecas uz jau minētajiem desmit novi�u likumiem, bet ir arī vēl vairāki simti norādījumu un aizliegumu, kas pamat�likumus padziļina.

Mūkiem un mūķenēm pienākas dzīvot vienkār�i un nabadzīgi. Jau kop� Būdas laikiem tie uzturam nepiecie�amo ieguvu�i uba�gojot, un tas nav pazemojums. Tie�i otrādi �ēlastības dāvanu pasnieg�anu mūkiem uzskata par lielu godu. Da�viet budisma zemēs ubago�ana notiek uz ielas un pie namu durvīm. �is skats ir kļuvis raksturīgs Dienvidāzijas tautu ikdienai: mūki safrāndzeltenos talāros klīst no nama uz namu, ubagojot priek�pusdie�nai nepiecie�amo ēdiena devu (parasti tie ir rīsi). Citur ubago�ana tiek veikta organizēti, piemēram, katra ģimene vienu noteiktu dienu rūpējas par ēdienu klostera mūkiem.

Budistu klosteri nav norobe�oti no pilsētas vai ciema dzīves. Mūku pienākums ir noteiktās dienās sniegt lajiem ieskatu Būdas mācībā. Lajiem ir arī iespēja kādu laiku uzturēties klosterī, lai meditētu vai piedalītos īpa�ās apmācībās. Parasti tas notiek lietus periodā. Tipiskās budisma zemēs, par kādām var uzskatīt Birmu un Taizemi, ir pieņemts, ka visi zēni pavada kādu laiku klosterī, apgūstot budisma mācību.

Tātad var apgalvot, ka �īs divas grupas mūki un laji ir atkarīgas viena no otras. Un, ja arī budists nav kļuvis par mūku �ajā dzīvē, tad nākamajā viņa vēlē�anās var piepildīties, ja viņ� rūpēsies par mūku uzturu.

Senos laikos reliģiskā kulta saturs bija vienīgi relikviju (Būdas un citu svēto pī�ļi) godā�ana. Relikvijas sākotnēji tika uzglabātas nelielos, kapiem līdzīgos mākslīgi uzbērtos uzkalnos stūpās, kas pakāpeniski pārveidojās par raksturīgajām zvanveida un kupol�veida celtnēm, kuras tagad dēvējam par pagodām. 1. gs. pr. Kr. Budu sāka attēlot skulptūrās un glez�nās, ko �obrīd var redzēt visās budisma zemēs gan tempļos, gan ikvienā namā. Pie �ī attēla budists apliecina savu ti�cību, izsakot trīskārtējo patvēruma for�mulu jeb Trīs dārgumus:

♦���� es meklēju patvērumu Budā,

♦���� es meklēju patvērumu viņa mācībā,

♦���� es meklēju patvērumu mūku ko�pienā.

Lai gan budisti godina Būdas attē�lus, kvēpinot vīraku, kā arī noliekot pie tiem ziedus un citas dāvanas, ne�viens ortodoksālais budists neatzīst Budu par dievību tās parastajā nozīmē. Buda var būt cilvēka ceļa rādītājs, viņ� ir bijis "paaugstinātais" skolotājs, bet, iegājis nirvānā, viņ� ne redz, ne arī spēj apbalvot ticīgu budistu par tā rīcību. Tāpēc Būdas attēli netiek pielūgti, bet tie ir viņa mācības atgādi�nājums un palīgs meditācijā un reliģiskajā dzīvē.

Svarīgākie budistu svētki ir Būdas dzim�anas dienas svinības, kas norisinās vienā no aprīļa vai maija pilnmēness dienām. Katrā

zemē vēl ir vairākas citas at�ķirīgas svētku dienas, kad bie�i dodas svētceļojumos uz pazīstamiem klosteriem un pagodām. Tomēr vairākums budistu laju lielāku nozīmi pie�ķir pa�iem svētkiem un to ārējām izpausmēm, nevis ar tiem saistītajai meditācijai, ko par svarīgu uzskata mūki.

Buda nenoliedz dievu eksistenci. Mēs jau redzējām, ka viens no dieviem pat aicināja viņu nest savu mācību citiem cilvēkiem. Tātad Rietumu izpratnē viņ� nebija ateists. Ta�u Buda uz�skatīja, ka dievi, tāpat kā cilvēki, ir lemti iznīcībai un, lai gan tie dzīvo ilgāk par mums, tomēr galu galā ir pakļauti pārdzim�anas ritenim. Tie nav sasniegu�i "otro pla�umu" un tāpēc nevar atpes�tīt cilvēkus no mū�īgā riņķojuma. �ī iemesla dēļ mūku rakstītajā literatūrā dieviem ir pie�ķirta nenozīmīga loma.

Tomēr budistu laju vidū pla�i tiek piekopts dēmonu, garu un da�ādu dievību kults. Pretstatā Budam tās ir dzīvas un aktīvas būtnes, kas, pareizi pielūgtas, var sniegt cilvēkiem pasaulīgas priek��rocības. Ari budistu tempļos bie�i var redzēt dievu Vi�nu, Indras un Gane�as attēlus un figūriņas, ta�u tie vienmēr ir novietoti tā, lai attiecībā pret Budu atrastos pakārtotā lomā.

Tāpēc budisms var aptvert pla�u reliģisko pārdzīvojumu un kultu spektru, un tie�i �ī iemesla dēļ tas ir tik pla�i izplatīts Āzi�jas zemēs.

īsi pēc Būdas nāves mācekļu vidū radās domstarpības par to, kā būtu izprotama viņiem atstātā mācība. Simts gadus vēlāk, apmē�ram 380. g. pr. Kr., tika sasaukts koncils, kurā da�i mūki ieteica atvieglot klostera ikdienu. Tas izraisīja sa�ķel�anos konservatīvajā un liberālajā virzienā.

�odien budismā tiek izdalīti divi pamatvirzieni: theravāda ("ve�cāko doktrīna") dienvidos (�rilankā, Birmā, Taizemē, Kambod�ā un Laosā) un mahājāna ("lielais rats") ziemeļos (Ķīnā, Tibetā, Mongolijā, Vjetnamā, Korejā un Japānā).

Kā jau norāda vārds "theravāda" ("vecāko doktrīna"), �is virziens uzskata sevi par sākotnējā budisma pārstāvi. Balstoties uz Būdas mācību, �ī skola uzsver indivīda pestī�anu ar meditācijas palī�dzību. Tā kā nav dieva, kas varētu cilvēku atpestīt no riņķojuma, tad cilvēkam ir jāpestī sevi pa�am. Tāpēc mēs varam dēvēt theravādas budismu par pa�pestī�anas reliģiju.

Theravādā Buda tiek uzskatīts par cilvēces skolotāju un ceļa rādītāju. Viņu nepielūdz kā dievu, un viņ� nevar sniegt cilvēkiem pestī�anu, bet var vienīgi norādīt ceļu, kas jāiet, lai sasniegtu apskaidrotību.

Tomēr vienīgi mūki spēj pilnīgi sekot Būdas priek�zīmei, un arī to vidū tikai retais sasniedz nirvānu �īs dzīves laikā. �āds mūks tad tiek dēvēts par arhatu ("cieņas vērtu", "cienījamo"). Arhats, tāpat kā Buda, ir apdzēsis vēlmes un uzvarējis pasauli. Līdz ar to viņ� ir starojo�s piemērs lajiem, ideāls, ko tiecas sasniegt ikviens budists, ja arī budistam neizdodas noliegt pasauli �īs dzīves laikā, tomēr viņ� var uzkrāt sev labu karmu, kas ļauj nākamajā dzīvē kļūt par mūku.

Varētu teikt, ka theravādas budis�mā svarīgākā ir ideja, ka atbildība par savu ētisko un reliģisko attīstību jā�uzņemas cilvēkam pa�am un nekāds īsāks ceļ� uz pestī�anu vai ētisko pil�nību nepastāv. Ikvienam ir jāsāk pa��am ar sevi, un �is likums attiecas gan uz lajiem, gan mūkiem.

abpusējās palīdzības ceļ� Aprakstot Būdas dzīvi un mācību, kā arī budisma reliģiskās dzīves norisi, mēs lielākoties esam balstīju�ies uz the�ravādas budisma principiem. Tagad no �ī "vispārbudiskā" pievēr�sīsimies mahājānas budisma īpatnībām.

Mahājāna nozīmē "lielais rats" jeb "lielais kuģis", un �is vārds pau� ziemeļbudistu pārliecību, ka tie spēs sniegt pestī�anu visai cilvēcei. Theravādas budismu viņi dēvē par hīnajānu "mazo ratu" -, jo tas sniedz pestī�anu tikai atsevi�ķiem cilvēkiem (t. i., mūkiem).

Jau attieksmē pret Budu vērojama liela at�ķirība starp mahā�jānas un theravādas budismu. Theravāda uzlūko Budu vienīgi kā priek�zīmes rādītāju, bet mahājāna viņu dēvē par pa�u pestītāju. Līdz ar to ne tikai mūkiem, bet arī parastiem cilvēkiem tiek sniegta pestī�anas iespēja. Pievēr�oties Budam, laji var iegūt pestī�anu viņa �ēlastībā.

Agrīnā budisma mērķis bija iegūt pestī�anu saviem spēkiem, un ikviena ideāls bija kļūt par arhatu cilvēku, kas atteicies no pa�saules un iegājis nirvānā. Mahājānā �is mērķis ir par sīku, un tas, kur� cen�as pestīt vienīgi sevi, tiek uzskatīts par egoistu. Mērķis ir visas cilvēces pestī�ana. Mahājānas budisms tiek uzlūkots par reliģisko ideālu, tāpēc arī bodhisatva, sasniedzis apskaidrību, atsakās ieiet nirvānā, bet tiecas palīdzēt citiem ceļā uz pestī�anu. Tiek norādīts, ka arī Buda aiz līdzcietības pret cilvēkiem atteicās no tūlītējas ieie�anas nirvānā.

Bodhisatva (apskaidrotā būtne) var būt ikviens cilvēks, kas tiecas kļūt par Budu. Ta�u pirmām kārtām ar vārdu "bodhisat�va" apzīmē daudzos ēteriskos pestī�anas tēlus, pie kā cilvēks var vērsties un no kā var saņemt palīdzību. At�ķirībā no Būdas tie ne�ieiet nirvānā, pirms visas dzīvās būtnes ir atbrīvotas no pārdzim��anas.

Bodhisatvu raksturo izpratne un līdzcietība, bet mūsdienās īpa�i tiek izcelta tie�i līdzcietība. �ēlsirdība pret citām dzīvām būtnēm ir ne tikai izraudzītais ideāls, bet arī ceļ� uz apskaidrību un glāb�anu.

Mācība par bodhisatvu ir attālinājusi mahājānas budismu no theravādas. Tāpat kā kristie�i "ieliek savu dzīvi Dieva rokās" vai musulmaņi "pakļaujas" Allāham un vi�nīti "atdod sevi" Vi�nu, tāpat arī mahājānas budisti gūst daļu no dievi�ķās bodhisatvas pestījo�ās mīlestības.

Kā jau redzējām, mahājānas budisti atsakās no theravādas mācī�bas par cilvēka spēju pestīt pa�am sevi. Tiek lauzta arī stingrā mācība par karmu. Dienvidbudisti nepieļauj, ka cilvēka atbrī�vo�ana no viņa karmas varētu būt citu būtņu nopelns, turpretī mahājānas budisti uzskata, ka viss dzīvais ir savstarpēji atkarīgs, tāpēc atsevi�ķai karmai nav tik lielas nozīmes.

Balstoties uz �o atziņu, daudzi mahājānas budisti norāda, ka uzskats par "Es" no�ķirtību no apkārtējās pasaules ir cilvēka ak�luma pazīme, un tikai tie, kas apskaidrības ceļā nav tiku�i necik tālu, var kļūt par �o maldu upuri. Bodhisatva ir atteicies no "Es" ilūzijas un neatdala sevi no citiem. Tāpēc viņ� var pārcelt daļu savas labās karmas uz cilvēkiem, kas lūdz pēc palīdzības ceļā uz nirvānu.

Hinduismā un budismā atvērtība un tolerance reliģiskajos jautājumos vien�mēr ir bijusi daudz lielāka nekā Rie�tumos. Reliģisko daudzveidību neuz�lūko vienīgi par trūkumu, daudzi ap�galvo pat tie�i pretējo: tas, ka budisms nes tik da�ādus augļus, tikai apliecina tā spēku.

Visu budistu mērķis ir viens atbrīvoties no pārdzim�anas riņķojuma. Jautājums ir kādas metodes un lī�dzekļi tiek atzīti �ī mērķa sasnieg�a�nai. Cilvēki ir ļoti da�ādi, un, pat ja tie visi dzīvo Āzijā, tiem ir at�ķirīga kultūras bāze, tāpēc arī meto�dēm jāat�ķiras, un bie�i tās tiek izvēlētas, balstoties uz pieredzi.

No daudzajiem mahājānas virzieniem Rietumu uzmanību pē�dējos gadu desmitos īpa�i ir pievērsu�i divi: Tibetas vad�rajāna ("dimanta rats") un Japānas dzenbudisms. Katrs savā veidā �ie abi virzieni at�ķiras no vispārējā mahājānas budisma apraksta, un turpmāk mēs apskatīsim �o virzienu īpatnības.

Tibetā mahājānas budisms ir apvienojies ar slepeno bona reliģiju, kurai raksturīga ticība dieviem un gariem, ko pielūdza ar asiņai�niem upuriem, mistēriju spēlēm un rituālām dejām. Daudzi no sākotnējiem dieviem un gariem tiek kultivēti vēl �odien, un to uzdevums ir sargāt budisma mācību. Tibetas budisti uzskata, ka viņi nesakropļotā veidā reprezentē sākotnējo ticību.

Raksturīga Tibetas budisma ārējā pazīme ir lūg�anu riteņi un lūg�anu karodziņi, kas aprakstīti ar da�ādām lūg�anām un formu�lām. Kad, cilvēka rokas, vēja vai daudzo ūdenskritumu radītās elektrības vadīti, �ie riteņi grie�as un karodziņi plīvo vējā, tiek iekustināts "mācības rats".

Tibetas budisma izplatītākā mantra (maģiska formula vai sle�pens teiciens) ir "Om mani padme hum!", kas nozīmē "Ak, tu, kā lotosa ziedā paslēpts dārgakmens!" jeb "Slava dārgakmenim lotosa ziedā!". �ī formula sastopama visā Tibetā gan "lūg�anu ratā", gan uz sienām un klintīm un, protams, valodā. Lai atvieg�lotu �īs formulas izteik�anu, tiek lietotas lūg�anu krelles ar 108 pēr�lēm (108 ir svēts skaitlis).

Nevienā citā valstī mahājānas budisms nav iesūcies sabiedrībā tik dziļi kā Tibetā. Lielas tautas daļas ir saistīju�as savu dzīvi ar mūku un mūķeņu ordeņiem, un klosteri alla� aktīvi sadarbojas ar lajiem. Daudzos klosteros mūku skaits ir pārsniedzis tūkstoti, un Tibetas klosteru sistēma uzskatāma par lielāko, kāda jebkad pasaulē pa�stāvējusi.

Tibetas budisms bie�i tiek dēvēts par lamaismu pēc apzīmē�juma lama ("mācītājs" jeb "meistars"), ko lieto, runājot par garī�gajiem vadītājiem, parasti mūkiem.

Lamaismam raksturīga īpa�a sabiedrības uzbūve. Kop� 16. gs. Tibetā valdījis viens liels lama dalailama ("zinību okeāns") -, kas uzturējies galvaspilsētā Laosā. Dalailama ir valsts reliģiskais un politiskais vadītājs un tiek uzskatīts par slavena bodhisatvas inkarnāciju.

Kad dalailama mirst, priesteri dodas meklēt bērnu, kam ir miru�ā pazīmes, un, kad pēc ilgiem meklējumiem atrod īsto, viņ� tiek padarīts par jauno dalailamu.

Gan sava īpa�ā izvietojuma (starp pasaules augstākajiem kalniem), gan īpa�ās kultūras dēļ Tibetā ilgi tika uzskatīta par "pasaku zemi". 1959. gadā pasaka pēk�ņi beidzās: pēc vairāku gadu brutāliem uzbrukumiem Ķīna beidzot okupēja nelielo valsti, un dalaila�mam nācās bēgt uz Indiju, kur viņam pie�ķīra politisko patvē�rumu.

Desmitiem tūksto�u tibetie�u bēgļu ir apmetu�ies Indijā un Nepālā, kur tie turpina Tibetas budisma tradīcijas.

Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu budistu klosteri ir celti pēc tibetie�u parauga.

Visu budistu augstākais mērķis ir sasniegt apskaidrību, tāpat kā notika ar Budu, tam pirms 2500 gadiem sē�ot zem vīģes koka Bodgajā. Tomēr uzskati par to, kas ir apskaidrība un kā tā sasnie�dzama, var būt ļoti at�ķirīgi. Ķīnā izplatītajā mahājānas budismā izveidojās īpa�a meditācijas kustība, kas spēcīgāk nekā citi vir�zieni uzsvēra, ka apskaidrība ir budisma sakne. �ī kustība vēlāk izplatījās arī Korejā un Japānā un Rietumos ir pazīstama kā dzen, kas nozīmē meditāciju. Mūsdienās vieglāk ir studēt Japānas, ne�vis Ķīnas dzenbudismu, tāpēc turpmāk aplūkosim tie�i to. Mūs�dienu Japānā �im novirzienam ir pievērsu�ies pieci miljoni mūku un laju, kas uzcēlu�i apmēram 20 000 tempļu.

Būdas apskaidrības brīdis ir dzenbudisma centrā, bet budisma tekstos aprakstītā Būdas mācība ieņem tikai otro vietu. �āda at�tieksme saistīta ar dzen dziļo neuzticību vārdam un tā spējai paust izpratni. Tas, ko nevar izteikt ar vārdiem, ir izsakāms ar "tie�o no�rādi". Buda esot pavēstījis par atmodu saviem nākamajiem mā�cekļiem, klusēdams turot paceltās rokās ziedu. �ādi bez vār�diem � par apskaidrotību ir stāstīts no paaudzes uz paaudzi.

Dzen māca, ka apskaidrībai jānāk no iek�ienes, izdīgstot no ik�viena sirds. Par kādu pazīstamu dzen skolotāju stāsta, ka viņ� sade�dzinājis visus Būdas attēlus, lai sasildītu telpu, kur kopā ar saviem mācekļiem uzturējies.

Dzenbudisti uzskata, ka Budas mācība palīdz tikai īsu ceļa posmu. Tā var norādīt pareizo virzienu, ta�u daudz svarīgāk ir raudzīties uz ceļa mērķi uz pa�u apskaidrotību. Mēs bie�i vien, līdzīgi bērniem, lielāku uzmanību pievēr�am rādītājpirkstam nekā tam, uz ko �is pirksts norāda. Mēs viegli ļaujamies reliģiskām ide�jām un rituāliem, aizmirstot pa�u reliģisko pārdzīvojumu, kas ir visu ideju un rituālu pamatā. Tāpēc "tie�ās norādes" metode pa�līdz piedzīvot īstenību kā pēk�ņu, vārdos neizteicamu atziņu.

Tā kā apskaidrotībai jānāk no iek�ienes, dzenbudismā nepa�stāv gatava recepte tās sasnieg�anai. Cilvēks var tikt apskaidrots mirkļos, kad viņ� to vismazāk gaida, saņemot glu�i kā zibens spē�rienu. It kā pēk�ņi aptverot stāstītā joka jēgu, cilvēks "pamostas" un pilnīgi jaunā veidā izprot sevi kā nebeidzamā universa daļu. Apskaidrotība pār cilvēku nenāk daļēji vai ilgākā laika posmā tā uzreiz ir pilnīga. Nevar arī apgalvot, ka apskaidrotībai būtu kāda saistība ar meditāciju, jo pie mērķa var vest pat visikdie�ni�ķākais pārdzīvojums.

Par theravādas budismu sacīts, ka tas ar varu uzlau� durvis uz nir�vānu, turpretī mahājāna darbojas ar atslēgu, līdz durvis atveras pa��as no sevis. �is raksturojums, iepretī citiem mahājānas virzieniem, varbūt vistrāpīgāk izsaka tie�i dzenbudisma būtību.

Mēs redzējām, ka pierastie priek�stati var traucēt apskaidrotības iestā�anos, tāpēc viens no priek�nosacījumiem ir attīrīt prātu no vārdiem un jēdzieniem. Ir nepiecie�ams noārdīt mācekļu lo�ģiku un jēdzienisko domā�anu, un Ķīnā senākajā dzen posmā skolotāji to panāca, uzdodot skolniekiem pārsteidzo�us jautāju�mus un sniedzot vēl pārsteidzo�ākas atbildes. �īs tehnikas spilgts piemērs ir sastopams �ādā dzen skolotāja un viņa mācekļa sarunā.

Māceklis: "Kas jādara, lai taptu atbrīvots?"

Skolotājs: "Kas tevi saista?"

Māceklis: "Nekas."

Skolotājs: "Kāpēc tad tu tiecies tapt atbrīvots?"

�ādām sarunām radniecīgas ir mīklas, kas vismaz pirmajā mir�klī noteikti liekas absurdas un bezjēdzīgas. Dzen skolotājs var, piemēram, uzdot māceklim �ādu jautājumu: "Kā izskatījās tava seja pirms piedzim�anas?" vai "Kā izklausās rokas skaņa?" Mēģinot atrisināt �īs mīklas, dzen skolnieks nonāk pāri plūsto�ā "�aubu sajūtā", kas ir nepiecie�ama, lai notvertu īstenību tie�ā veidā.

Dzenbudismam ir raksturīga pozitīva attieksme pret ikdienas no�darbēm, un tam ir tie�a saistība ar dzen uzskatu par apskaidrotības saturu.

Ja mēs jautājam dzenbudistam, kas ir apskaidrotība, viņ� var�būt atbildēs: "Ciprese dārzā." Un, ja viņ� vispār vēlēsies atbildēt uz �o jautājumu, lietojot mums izprotamus jēdzienus, tad varbūt mūs pārsteigs, apgalvodams, ka apskaidrotība ir atzīt, ka nekādas apskaidrotības nemaz nav. Tā kā nepastāv "patiesība", kam var pa�mosties, un "ilūzija", no kuras pamosties, apskaidrotība nozīmē at�zīt, ka pasaule ir tāda, kādu to redzam.

Tagad mēs lietojam vārdus un jēdzienus, un līdz ar to attā�lināmies no Būdas mācības. Varētu sacīt, ka vienīgā iespēja iz�prast dzīves jēgu ir to izdzīvot, tāpēc daudzi dzenbudisti uzsver, ka arī ikdienas darbs var kļūt par meditāciju un apzināti veikts roku darbs tāpēc var tuvināt apskaidrotībai tikpat daudz kā me�ditācija un reliģiski rituāli. �ī iemesla dēļ dzenbudismā tik liela nozīme tiek pie�ķirta ārēji triviālām nodarbēm, piemēram, tējas dzer�anai, ziedu kārto�anai un dārza kop�anai. Dzen ietekme sastopama arī da�ādās sporta un mākslas nozarēs � �au�anā ar loku, cīņas un pauko�anas mākslā, drāmā un lirikā (haiku), kā arī mūzikā un glezniecībā.

Jaunākajos laikos, pēc pēdējā pasaules kara, budisms, it īpa�i filo�zofiski izglītoto budistu vidū, ir piedzīvojis atjaunotni. �īs atjau�notnes svarīgas iezīmes ir darbs vienotības labā, pla�s misijas darbs un liela sociālā aktivitāte.

Vairāku pasaules konferen�u laikā ir ticis mēģināts panākt bu�distu starptautisku sadarbību. Tas nozīmē arī tiek�anos pēc lie�lākas vienotības da�ādu budisma virzienu mācībā, glu�i tāpat kā par lielāku saskaņu kristie�u starpā cīnās Pasaules Baznīcu Pa�dome.

Vēl viena budisma atjaunotnes daļa ir misijas darbs, kas izpla�tījies līdz pat Rietumiem. Gan ASV, gan Rietumeiropā �obrīd ir tūksto�iem budistu, un daudzu valstu galvaspilsētās atvērti mi�sijas centri. No otras puses, pēc Otrā pasaules kara budisms ir zaudējis iespaidu Āzijas zemēs. Viens no �īs parādības galvena�jiem iemesliem ir komunisma attīstība.

Pēdējā laikā tiek aktīvi diskutēts arī par ētiskajiem jautājumiem. Budisma sākotnējais ideāls ir sasniegt pestī�anu ar meditācijas palīdzību, un tas nekādi nerosina uz ārēju sociālo darbību. Tomēr budismā sastopamas arī tendences, kas uzsver pa�pestī�anu un tuvākmīlestību, tāpēc radusies aktīva līdzdalība mūsdienu sabied�rībai aktuālo sociālo un politisko jautājumu risinā�anā.

Vārds "jūds" cēlies no Jūdejas senās, varenās dienvidu valsts nosaukuma. Jūdaismu dēvē ari par Mozus reliģiju, jo par tās dibi�nātāju tiek uzskatīts Mozus.

Izraēlā jūds tiek definēts �ādi: "Jūds ir ikviens, kam māte ir jūdiete un kas nepieder ne pie vienas citas reliģijas." Ar laiku jūda definīcijā tika iekļauti arī laulātie draugi.

Jūdaisms aptver ne tikai reliģisku, bet arī vēsturisku un kul�tūras kopību. Vēstures gaitā vārds "jūds" ticis kļūdaini lietots rases nozīmē. Ir sastopami jūdi, kas ir da�ādu rasu pārstāvji.

Jūdu reliģijas raksturīga iezīme ir tās cie�ā saistība ar vēsturi. No�tikumi Bībelē aprakstīti ar nelokāmu pārliecību, ka Dievs ir no�slēdzis līgumu ar savu izredzēto tautu.

Bībeles sākumā ir lasāms stāsts par Ādamu un Ievu, un tas ie�vada vairākus dramatiskus notikumus, kurus izraisa cilvēka grēks un dumpība pret Dievu. Ādams un Ieva tiek izdzīti no paradīzes; vēlāk visa pasaule tiek iznīcināta grēku plūdos, kuros izglābjas tikai Noasa dzimta, �ķirstā līdzi ņemot pa pārim no visiem pa�saules dzīvniekiem. Bezdievīgās pilsētas Sodoma un Gomora tiek iznīcinātas, un Bābeles tornis tiek sagrauts, jo tas simbolizē cil�vēka vēlmi uzkāpt debesīs.

Visu vēsturē notiku�o Bībeles sarakstītāji uzlūko par Dieva gribas izpausmi.

Nākamais vēstures posms sākas ar brīdi, kad Ābrahāms dodas prom no Uras pilsētas (pa�reiz Irākas dienviddaļā) apm. 1800. g. pr. Kris�tus. Tora stāsta, ka Dievs sacījis Ābrahāmam: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, ko Es tev rādī�u. Un Es tevi darī�u par lielu tautu." �ī tauta iegūst savu konkrēto vārdu pēc Ābrahāma dēladēla Jēkaba dramatiskās cīņas ar Dievu. Dievs dod viņam vārdu Israēls, un Jēkaba divpadsmit dēli kļūst par Israēla divpadsmit cil�u ciltstēviem.

Ceļā uz apsolīto zemi daļa israēļu cil�u nonāca Ēģiptē, kur kļuva par faraona vergiem. Bībele vēstī, ka Mozus tos izved no Ēģiptes un pēc �etrdesmit gadu ilga ceļojuma tuksnesī tie nonāk Kanaānā, apsolītajā zemē.

Kamēr Mozus un israēļi uzturējās tuksnesī, tie Sīnāja kalnā no Dieva saņēma divas likumu plāksnes ar Desmit bau�ļiem. Tā tika no�slēgta derība, kas noteica, ka israēļiem būs tikai viens Dievs un ka par atmaksu tie būs Dieva izraudzītā tauta, kura saņems palīdzību un atbalstu, kamēr vien, sekojot likumam, pildīs savu derības daļu.

Apmēram 1200. g. pr. Kr. israēļi iekaroja atsevi�ķas Kanaānas daļas, ta�u vēl ilgi pēc tam mita tur kopā ar citām tautām. Poli�tiskie un reliģiskie vadītāji valstī bija tā sauktie soģi, kas raudzījās, lai tauta pildītu Dieva dotos likumus, ta�u, sākoties karam ar filistie�iem, pastiprinājās vajadzība pēc centralizētas varas.

Sauls, pirmais Israēla ķēniņ�, valdīt sāka apmēram 1000. g. pr. Kr., bet savu kulmināciju ķēniņa vara sasniedza Dāvida un Zālamana laikā, kad izveidojās Israēla politiskā lielvalsts. Dāvids, kas pie�dzima Betlēmē, bija lielais, leģendārais ķēniņ�, kas uzvarēja ienaid�niekus un apvienoja divpadsmit Israēla ciltis, kļūdams par to virsvaldnieku Jeruzalemē. Derības �ķirsts, kurā glabājās Desmit bau�ļi un kuru israēļi pēc tradīcijas bija nesu�i līdzi jau no Sīnāja kalna, tika pārcelts uz jaundibināto galvaspilsētu un novietots vissvētā�kajā vietā templī, ko apmēram 900. g. pr. Kr. uzcēla Dāvida dēls Zālamans.

Templī bija ne tikai vissvētākā vieta, bet vēl arī iek�ējā svētā telpa ar kvēpināmo upuri un skatāmajām maizēm, kā arī ārējā priek�telpa, kur notika upurē�ana. Tempļa priesteri �eit upurēja gan dzīvniekus, gan zemes augļus. Saistībā ar kultu tika dziedā�tas dziesmas un himnas tā saucamie Dāvida psalmi, ko atro�dam Bībelē. Upurē�anai bija jānorisinās noteiktā kārtībā, upuris daļēji tika uzskatīts par dāvanu Dievam un daļēji kalpoja grēku izpirk�anai.

Vēlāk, iespējams, izplatījās uzskats, ka upuris darbojas mehā�niski. Valsts vadību raksturoja gan morāls, gan politisks pagri�mums, kas izraisīja protestu tā saucamajos tiesas dienas pravie�os. Labs �o pravie�u piemērs ir Amoss, kur� dzīvoja apmēram 750. g. pr. Kristus. Viņ� nosodīja nekārtības sabiedrībā, piemēram, to, ka augstākās sociālās kārtas apspie� nabagos. Daudzi pravie�i krietni lielāku nozīmi pie�ķīra taisnīgumam un ētiskajiem ideāliem nekā ārējam upurē�anas kultam.

Pravie�i brīdināja, ka Dievs tiesās un sodīs tautu, ja tā nedzīvos saskaņā ar viņa prasībām. Daudzi saistīja varas norietu un valsts sagruvumu ar �ī pravietojuma piepildī�anos. Valsts tika sa�ķelta ziemeļu valstī (Israēlā) un dienvidu valstī (Jūdejā) ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu. 722. g. pr. Kr. ziemeļu valsti iekaroja asīrie�i, un

tā zaudēja jebkādu reliģisku vai politisku nozīmi. Dienvidu val�sti 587. g. pr. Kr. iekaroja babilonie�i. Liela tautas daļa tika de�portēta uz Babiloniju un nonāca tā saucamajā Bābeles trimdā, bet 539. g. pr. Kr. tie, kas vēlējās, varēja atgriezties dzimtenē. Kop� tā laika tautu sāka dēvēt par jūdiem.

Pēc atgrie�anās no Babilonijas attīstījās reliģija, ko �obrīd dēvē par jūdaismu. Jūdaisma reliģiskā dzīve norisinās sinagogās � diev�namos, kur ticīgie pulcējas uz lūg��anām un rakstu lasījumiem. Sī diev�kalpojuma forma izveidojās trimdas laikā, kad jūdiem nebija tempļa. Pēc atgrie�anās no trimdas viņi ieviesa jauna veida dievkalpojumus sinago�gās, kuras tika uzceltas vairākās pil�sētās. Nozīmīgu lomu ieguva rakstu mācītāji laji, kas rūpējās par svēta�jiem tekstiem, kā arī tos tulkoja un izskaidroja. Lielākā daļa rakstu mācī�tāju bija saistīti ar farizejisko novir�zienu. Farizeji īpa�u nozīmi pie�ķīra Lorai un �ķīstī�anās priek�rakstiem, kā arī mēģināja tulkot likumus, pieskaņojot tos jaunajai situāci�jai, kurā templis zaudēja centrālo vietu reliģijā.

Templis, ko babilonie�i nopostīja, tika atjaunots 516. g. pr. Kristus. Virspriesteris, priesteri un tiem pakļautie Ievīti bija atbil�dīgi par kultu, piemēram, katru dienu tie upurēja vienu jēru, lai izpirktu tautas grēkus. Virspriesteris pēc trimdas ieguva svarīgu lomu, kļūstot par Sinedrija vadītāju. Sinedrijs bija vecajo padome, kurā pamazām iesaistījās arī rakstu mācītāju pārstāvji.

Jūdu tauta �ai laika periodā politiski arvien vairāk un vairāk nonāca sve�u tautu pakļautībā. 70. g. pēc Kr., kad notika sacel��anās pret romie�u jūgu, tika nopostīta Jeruzaleme. Templis, kas

valdnieka Hēroda laikā bija izveidojies par varenu celtni, tika no jauna sagrauts, un līdz ar to ari priesteri zaudēja savu nozīmi. No �ī brī�a valdīja jaunais jūdaisms, kurā pulcē�anās sinagogās ieguva centrālo nozīmi. Daudzi jūdi tika izkaisīti pa Vidusjūras valstīm, bet vēlāk � vēl tālāk, un tos sāka dēvēt par jūdu diasporu, jo tie mita sve�umā.

Jūdiem da�ādos laikmetos ir bijusi liela ietekme zemēs, kurās tie apmetu�ies. Savu kulmināciju jūdu kultūra sasniedza 12. un 13. gadsimtā Spānijā. Viens no tā laika lielākajiem Filozofiem bija rabīns Mo�e ben Maimons (Maimonīds) (Moshe ben Maimon / Maimonides)', viens no viņa nopelniem bija jūdu mācības apvie�no�ana Trīspadsmit ticības principos. �ai periodā izveidojās arī jūdu mistiskā mācība kabala ("tradīcija").

Bet no viduslaikiem līdz pat mūsu dienām jūdi ir tiku�i vajāti. Kristīgā sabiedrība vairākkārt ir apsūdzējusi jūdus Jēzus nonāvē��anā un uzskatījusi �īs tautas likteni par pelnītu sodu. 13. un 14. gs. jūdi tika izraidīti no Anglijas un Francijas, un 15. gs. Spānijā tie vispirms tika vajāti un pēc tam iznīcināti. 1687. gadā izdotais Nor�vēģijas likums aizliedza jūdiem ieceļot valstī bez īpa�as atļaujas, un 1814. gada Pamatlikums pārņēma �o aizliegumu. �is tā sauca�mais "jūdu paragrāfs" tika saglabāts līdz pat 1851. gadam.

Vislielāko vajā�anu, kas nav salīdzināma ne ar vienu citu, jūdi piedzīvoja Vācijā no 1933. gada līdz 1945. gadam. Apmēram se�i miljoni jūdu tika nogalināti vācu nacistu re�īma laikā. Pirms tam jūdiem bija bijusi svarīga loma Centrāleiropas kultūras dzīvē kā māksliniekiem, kinoļaudīm, rakstniekiem un zinātniekiem. Avī�zes un grāmatas, lugas un filmas nāca klajā idi�ā, kas līdzinājās vācu valodai. Daudzi jūdi to lietoja kā ikdienas sarunvalodu, pie�rakstā izmantojot ebreju rakstu zīmes.

Jūdus bie�i izstūma no sabiedrības arī tad, kad tie netika tie�i vajāti. Tos piespieda pieņemt viegli atpazīstamus vārdus un ap�mesties īpa�ās pilsētas daļās geto. Laikos, kad zemkopība bija parasts eksistences avots, jūdiem tika aizliegts kļūt par zemes īpa�niekiem, tāpēc tie izvērsa veiksmīgu tirdzniecisko darbību. Pretstatā musulmaņiem un katoļiem jūdi drīkstēja būt augļotāji, un daudzi vēlāk kļuva par lieliem baņķieriem.

Jūdi gadu tūksto�iem ir gaidīju�i Mesiju, kas radīs miera valstību zemes virsū. �o gaidu vēsturiskais pamatojums saistās ar Israēla varenības gadiem Dāvida valdī�anas laikā, kad ķēniņ� kronējot tika svaidīts ar eļļām. Arī vārds "mesija" īstenībā nozīmē "svaidī�tais". Kop� Babilonijas gūsta laikiem jūdi ir saglabāju�i cerību un ticību, ka nāks Mesija jauns ķēniņ� no Dāvida cilts -, kas at�jaunos Israēla lielvalsti un nesīs tautai laimīgu nākotni.

Arī mūsdienās jūdi joprojām gaida Mesijas atnāk�anu, tomēr ne visi Mesiju iedomājas kā vienu personu. Daudzi runā par gai�dāmo mesiānisko laikmetu un miera stāvokli zemes virsū ar Izra�ēlu vado�ā pozīcijā. �ī iemesla dēļ daļa jūdu uzskata, ka Izraēlas valsts atjauno�ana 1948. gadā ir piepildījusi Mesijas gaidas, ko jūdi glabāja no paaudzes uz paaudzi.

Izraēlas valsts atjauno�ana notika pēc ilgsto�a procesa, kas sākās 19. gs. beigās, kad atsevi�ķi jūdi sāka runāt par iespēju atgriezties

savā vēsturiskajā dzimtenē. Tā konkrēti iemiesojās senā vēlme, ko jūdi izsacīja Pasā svētku (ebreju Lieldienu) sveicienā: "Nākamgad Jeruzalemē!" Teodors Hercls Theodor Herzl, 1860-1904) sarak�stīja grāmatu "Der Judenstaat" ("Jūdu valsts"), kurā argumentē domu, ka jūdiem savas valsts atgū�ana ir pēdējā un vienīgā iespē�ja, jo integrācija un asimilācija nav apturējusi jūdu vajā�anas. �ī ideja ieguva nosaukumu "cionisms" no Cionas kalna, uz kura ir celta Jeruzaleme.

Tai laikā Palestīnā mita tikai aptuveni 25 000 jūdu, ta�u drīz vien sākās masveida ieceļo�ana, it īpa�i no Krievijas. Tomēr ideja "pa�iem sava valsts" � īstenojās lēnām, daļēji arī tāpēc, ka Palestīna tolaik bija angļu kolonija. Nacistu izvērstās jūdu vajā�anas Otrā pasaules kara laikā radīja pavisam citu situāciju, un 1948. gadā tika proklamēta jaunā Izraēlas republika. Daudzi no agrāka�jiem cionistiem vēlējās, lai jaunizveidotā valsts būtu sekulāra, ta�u �ai cīņā uzvarēja ortodoksālie jūdi, kas vēlējās redzēt uz jūdu reliģijas pamatiem dibinātu valsti.

Jaunizveidotā Valsts ir atradusies pastāvīgos konfliktos ar arābisko pasauli viens no iemesliem ir daudzie palestīnie�u bēgļi, kas, dibinoties jaunajai valstij, atstāja savu mājvietu Izraēlā.

Izraēla ir uzņēmusi jūdu ieceļotājus no visām pasaules malām, un tie ir nesu�i sev līdzi at�ķirīgas tradīcijas un domā�anas veidu.

Jūdu svētā grāmata ir Bībele � da�ādu vēsturisku, literāru un reli�ģisku rakstu apkopojums. Jūdu Bībeles saturs atbilst Vecās Derī�bas saturam kristie�u Bībelē, ta�u iedalījums mazliet at�ķiras. Jūdu kanons tika noteikts Jabnes (Jamnijas) koncilā apm. 100. g. pēc Kristus. Tas ietver 24 rakstus, kas iedalīti trīs grupās:

♦����� Likumu grāmatas (Tora) piecas Mo�us grāmatas,

♦����� Pravie�u grāmatas (Naviīn) vēstures un pravie�u grāmatas,

♦����� Raksti (Ketubīm) � pārējās grāmatas.

Ebrejisko nosaukumu pirmie burti kopā veido vārdu "Tanaks" jūdu visbie�āk lietoto apzīmējumu savai svētajai grāmatai.

Vārds "bībele" nak no grieķu valodas un nozīme "gramata", un to lieto gan kristie�i, gan arī jūdi.

Jēzus laikā Tora tika uzskatīta par vienotu veselumu un apzīmēta ar vārdu "likums", jo tā ietvēra jūdu juridiskos, morāles un kulta

likumus un priek�rakstus. Iedalījums piecās Mozus grāmatās nāk no grieķu tulkojuma, kas pēc ebreju pamattekstiem tika veikts apmēram 200. g. pr. Kristus.

Toru no vāka līdz vākam nav sarakstījusi viena un tā pati per�sona. �eit sastopamie stāsti sākotnēji tiku�i nodoti mutvārdu ceļā no paaudzes uz paaudzi. Līdz ar to Mozus grāmatā sare�ģīti savijas teksti, kas pierakstīti daudzu gadu gaitā. �is process beidzies aptu�veni 400. g. pr. Kristus.

�īm grāmatām raksturīgi ir tas, ka politiskie notikumi tiek uz�tverti kā apliecinājums mainīgajām attiecībām starp Dievu un Israēla tautu. Visa Israēla vēsture tikusi veidota kā piemērs sav�starpējās iedarbības likumam: tikpat dro�i, kā paklausība Dieva gribai nes tautai svētību, tā arī nepaklausība un atkri�ana noved pie nelaimes un soda. Israēla liktenis pastāvīgi tiek interpretēts die�

vi�ķās prasības gaismā. Pravie�u grāmatas līdz ar to var izskaidrot, kāpēc tika nodedzināts Jeruzalemes templis un liela tautas daļa no�nāca Babilonijas gūstā.

�īs grāmatas pārstāv vecākos vēsturiskos rakstus pasaulē. Tie sarakstīti ilgi pirms tam, kad radās vēstures zinātne un tās avotu analīze.

Tomēr jūdu sarakstīto vēstures grāmatu pamatuzdevums ir ne�vis atainot vēsturi vēstures dēļ, bet sniegt vēsturei reliģisku skaid�rojumu.

Divas vēstures grāmatas ir nosauktas sievie�u vārdos. Rutes grā�mata un Esteres grāmata ir īsi un skaisti vēstījumi, kuros galvenā persona ir sieviete.

Pravie�us, balstoties uz pa�u teikto, Dievs ir aicinājis, lai tie slu�dinātu Viņa gribu, tāpēc pravie�u sacītais bie�i sākas ar vārdiem: "Tā saka Jahve."

Kad sūtnim bija jānodod ziņa, piemēram, no ķēniņa, viņ� ieva�dīja savu sakāmo ar frāzi: "Tā saka karalis." Līdz ar to bija skaidrs, ka viņ� nerunā savā vārdā. (Skat. 2. Ķēn. 8:19) Savā ziņā �ī for�mula atbilda zīmogam vai parakstam mūsdienu vēstulēs. �ādā veidā pravie�i apliecināja, ka ir Dieva sūtīti, lai nestu Viņa vēsti cilvēkiem.

Pravie�i sludināja, ka taisnīgajam Dievam ir jāsoda tauta, ja tās dzīve neatbilst Dieva noliktajām prasībām, tāpēc viņi tika dēvēti par tiesas dienas pravie�iem.

Spilgts tiesas dienas pravie�u piemērs ir pravietis Amoss, kas dzīvoja apmēram 750. g. pr. Kr. un uzskatāms par vecāko Bībelē minēto jūdu pravieti. Viņ� klaji nosodīja atkri�anu no patiesās Dieva pielūgsmes, kā arī sabiedrībā valdo�o sociālo netaisnību, un vina teiktais vēl �odien saista mūsu uzmanību. Amoss savos izteicienos aiziet pat tik tālu, ka dēvē nabadzīgos un apspiestos par taisnīgiem at�ķirībā no bagātajiem.

Daudzi pravie�i krietni lielāku nozīmi pie�ķīra taisnīgumam un ētiskajiem ideāliem, nevis upurē�anas kultam. "Kam Man vaja�dzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?" saka tas Kungs. ".. .Nenesiet

Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuru, to kvēpināmā smar�a ir negantība un iedve� Man riebumu� pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priek�ā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt�!" (Jesajas grāmatas 1. nod.)

Līdzās tiesas dienas pravietojumiem mēs sastopam tā sauca�mos pestī�anas pravietojumus, kuros tiek sludināts Dieva apsolī�jums glābt tautas "atlikumu" no tiesas un pazu�anas, kā arī tā Kunga solījums sūtīt ķēniņu no Dāvida cilts, kur� atjaunos Israēlu laimīgai nākotnei. It īpa�i Jesajas grāmatas 7., 9. un 11. no�daļā mēs sastopam pestī�anas pravietojumus, piemēram: "Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spo�u gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma."

Tre�ā veida pravietojumus dēvē par atgādinājuma runām, un tas ir kaut kas vidējs starp tiesas dienas un pestī�anas pravietoju�miem. Tie paver ceļu tautas glāb�anai no Dieva tiesas, ja tā atgrie�zīsies un pildīs Dieva gribu: "Meklējiet labo un ne ļauno, lai jūs varētu dzīvot, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs pie jums, kā jūs to arvienu daudzināt. Ienīstiet ļauno un mīliet labo, un spriediet ar�vien vārtos tiesu pēc taisnības, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs �ē�līgs arī pārpaliku�iem Jāzepa nama locekļiem."(Amosa 5:14-15)

Psalmi ir uzskatāmi par nozīmīgāko Vecās Derības dzejas grā�matu visos laikos. Lielākā daļa no grāmatā apkopotajiem 150 psal�miem ir radusies ķēniņu valdī�anas laikā, t. i., pirms Jeruzalemes nopostī�anas 587. g. pr. Kristus. Lielākoties tie ir sarakstīti Tempļa dievkalpojumiem un Tempļa svētkiem Jeruzalemē, ta�u ir sasto�pami arī psalmi, kas paredzēti lieto�anai personiskajā reliģiskajā dzīvē. Svarīgākie psalmu tipi pēc satura ir slavē�anas psalmi (him�nas), raudu dziesmas (lūg�anas) un pateicības psalmi.

Kaut gan apmēram puse psalmu tiek piedēvēti Dāvidam, tas nenozīmē, ka viņ� tos arī ir sarakstījis. Daudzi no �iem psalmiem pilnīgi noteikti ir jaunāki. Tas, ko mēs tulkojam kā "Dāvida rak�stīti", var nozīmēt arī "Dāvidam piedero�ie" vai "Ķēniņam (Dāvidam) veltīti". Tomēr ir pieļaujams, ka da�i no vecākajiem psal�miem ir Dāvida pa�a sarakstīti.

Daudzi uzskata Ijaba grāmatu par vienu no pasaules literatū�ras pērlēm. Veidota pēc romāna uzbūves principiem, tā drama�tiskā veidā izvirza jautājumu par cie�anu jēgu un Dieva taisnī�gumu. ījabs ir taisnīgs un dievbijīgs, tomēr Dievs ļauj Sātanam viņu pārbaudīt. Kāpēc gan viņam, �im dievbijīgajam vīram, ir jāpiedzīvo tik ļauns liktenis? Uz to Dievs atbild, ka cilvēkam nav tiesību pretoties Dieva gribai un pretendēt uz kaut kādām tiesī�bām Dieva priek�ā. Gala iznākumā ījabs akceptē savu likteni un pakļaujas Dieva gribai līdz ar to "derībās" uzvar Dievs, nevis Sātans, un visbeidzot ījabs saņem atpakaļ visu zaudēto un pat "div�kārt tik daudz kā iepriek�".

Jaunākā no Vecās Derības grāmatām � Daniēla grāmata radu�sies apmēram 165. g. pr. Kristus. Tā ierindojama apokaliptiskās literatūras vidū un ir raksturīga sava laikmeta pārstāve. Vārds "apokaliptisks" cēlies no grieķu vārda "atklāt", tātad �ī literatūra atklāj Dieva plānu attiecībā uz �o pasauli.

Līdzās rakstītajai Torai jūdiem ir biju�i arī likumi un bau�ļi, kas saglabāju�ies mutvārdu tradīcijā. Jūdu tradīcija vēstī, ka Mozus Sīnāja kalnā no Dieva saņēmis ne tikai "rakstisko", bet arī "mu�tisko" mācību. Mutisko likumu krāju�mu bija aizliegts pierakstīt, jo tie bija jāpieskaņo aktuālajai dzīves situācijai ikvienā vietā un laikā. Tomēr pēc tam, kad jūdi tika izkaisīti pa visu pasauli, radās ba�as, ka mutiskā mācība varētu zust, tāpēc tika nolemts to pierakstīt. To izdarīja gadsimtu pēc Jeruzalemes sagrau�anas, un krājumu nosauca par Talmūdu, kas ebreju valodā nozīmē "studijas", "pētījums". Talmūds ietver likumus un da�ādus noteikumus, juridiskus viedokļus un ko�mentārus, morāles priek�rakstus, kā arī nostāstus un leģendas, kuros pārspriesta iepriek�minētā viela. Talmūda pamatuzdevums ir būt nevis par pabeigtu likumu krājumu, bet gan par tekstu, ko rabīni varētu lietot, mācot un sniedzot padomus aktuālās situā�cijās.

Jūdu ticības apliecība skan �ādi: "Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs!" (5. Moz. 6:4)

So ticības apliecību ticīgais jūds izrunā katru rītu un vakaru visu savu mū�u. Ticības apliecība norāda, ka jūdaisms ir monoteiska reliģija. Dievs ir pasaules radītājs un vēstures valdnieks. Visa dzīve ir atkarīga no Viņa, viss labais nāk no Viņa. Viņ� ir personīgs Dievs, kas rūpējas par savu radību.

Kas ir Dievs un kāds Viņ� ir, nav izsakāms vārdos. Dieva vārdu apzīmē tikai ar līdzskaņiem JHWH; vārds "Jahve" ir tik svēts, ka to parasti neizrunā, bet tā vietā lieto apraksto�us vārdus, piemē�ram, "Kungs". Jahve ir pasaules radītājs un sakārtotājs. Doma, ka Dievs varētu neeksistēt, jūdam nav pieņemama. Nobela prēmijas laureāts Elijs Vīzels (Eli Wiesel) to izsaka �ādi: "Tu vari būt ar Dievu, tu vari būt pret Dievu, bet bez Dieva tu nekad nevari būt."

Apziņa, ka Dievs ir vienīgais Dievs, atspoguļojas arī cilvēku dzīvē, jo visai dzīvei ir jātop svētītai. Nepastāv �ķirtne starp pasau�līgo un svēto, un cilvēka svarīgākais uzdevums ir pildīt savus pie�nākumus pret Dievu un pret līdzcilvēkiem.

Sinagogās nav atrodami reliģiski attēli un altāris, jo ir aizliegts attēlot Dievu (2. bauslis). Galvenais sinagogā ir �ķirsts jeb Toras skapis, kas novietots pie sienas, kura vērsta uz Jeruzalemes pusi. Tur glabājas uz pergamenta rakstīti Toras tīstokļi, kas iesaiņoti zīdā vai kādā citā dārgā audumā un izrotāti ar zvārguļiem, kroni un dārgmetāla plātni. Tā jūdi pau� cieņu pret Svētajiem Rak�stiem. �ķirsta priek�ā vienmēr tiek dedzināta lampa.

Sestdienas rītos, sinagogas dievkalpojumos, Toras lasī�ana ir ļoti svinīgs brīdis � �ķirsts tiek atvērts un Toras tīstokļi nesti apkārt telpai līdz pat lasāmajai pultij. No turienes tiek lasīts tek�sta fragments ebreju valodā. �ādi lasī�jumi notiek arī pirmdienās un ceturt�dienās, lai gada laikā paspētu izlasīt visu Toru.

Līdzās Toras lasījumiem sinagogas dievkalpojumi sastāv arī no lūg�anām, psalmiem un svētī�anas, kas ir apko�poti atsevi�ķā grāmatā "Siddur" ("Sidura"). Par vissvarīgāko tiek uzskatīta astoņpadsmitā lūg�ana, kas saistīta ar vairāk nekā tūksto� gadus senu tradī�ciju. Centrālā vieta ierādīta arī ticības apliecībai � �emai.

Dievkalpojumu vada priek�dziedā�tājs, kas ir viens no draudzes locekļiem, ta�u sprediķis un mā�cī�ana ir rabīnu uzdevums. Rabīni ir ilgus gadus speciāli studēju�i rakstus, un viņus katra draudze izrauga atsevi�ķi.

Sinagogas dievkalpojums var notikt katru dienu, trīs reizes dienā, ja tajā piedalās vismaz 10 pieaugu�i vīrie�i. Par pieaugu�u kļūst 13 gadu vecumā barmicvas ceremonijas laikā. Sievietes diev�kalpojuma norisē aktīvi nepiedalās, un ortodoksālajās draudzēs tās kopā ar bērniem sē� atsevi�ķi, piemēram, galerijā.

Trīs ikdienējās lūg�anas notiek arī katra ticīga jūda mājās. Jūdu namos reliģijai ierādīta nozīmīga vieta, un �eit sievietēm pie��ķirta daudz aktīvāka loma, sevi�ķi sabatā un lielajos svētkos.

Sabats ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas saulrietam. Pamatojumu sabata svētī�anai atrodam radī�anas stāstā � septī�tajā dienā Dievs atpūtās, tāpēc arī cilvēkiem �ai dienā ir jāatvelk elpa, padarot to par iknedēļas dzīves atjauno�anās svētkiem, mājas un ģimenes svētkiem. Mājasmāte, kam vienmēr bijusi noteico�ā loma jūdu para�u glabā�anā, uz apklāta galda svētī un aizdedzina sabata sveces. Mājastēvs svētī vīnu un sagrie� sabata maizi. Ēdienrei�u kopība ir svēta, un tai ir liela nozīme jūdu ģime�nes ikdienā.

Jūdu detalizētie ē�anas priek�raksti sakņojas Torā. Ēdiens, ko atļauts lietot jūdu uzturā, tiek dēvēts par ko�eru (kosher), �ī vārda sākotnējā nozīme ir "piemērots", "lietojams".

Uzturā atļauts lietot vienīgi to dzīvnieku galu, kuri atgremo barību un kuriem ir �ķelti nagi. �is likums aizliedz ēst cūkas, ka�mieļa, tru�a un zaķa gaļu. Putnu gaļu ir atļauts ēst, ja tā nenāk no plēsīgiem putniem. No dzīvniekiem, kas mīt ūdeņos, drīkst ēst tikai tos, kuriem ir zvīņas un spuras, tātad ir aizliegts uzturā lietot omārus, austeres, krabjus, astoņkājus u. tml.

Dzīvnieki un putni, kuru gaļu aizliegts ēst, tiek dēvēti par ne��ķīstiem, tāpēc nedrīkst baudīt arī to pienu vai olas.

Ēdiens, kas gatavots no asinīm, ir aizliegts, jo asinis ir dvēse�les mājvieta. Tāpēc dzīvniekus kauj īpa�ā veidā, iztecinot lielāko asiņu daļu. No atliku�ajām asinīm atbrīvojas ar ūdens un sāls pa�līdzību. Kau�anu veic īpa�i apmācīts speciālists, kas atrodas rabīnu uzraudzībā. Ja dzīvnieki nav kauti, sekojot priek�rakstiem, to gaļu ēst ir stingri aizliegts.

Visi augļi un dārzeņi, kā arī lielākā daļa alkohola un bezalkohola dzērienu ir ko�ers, vienīgais izņēmums ir dzērieni, kas dari�nāti no vīnogām (vīns un brendijs), � tiem ir jābūt jūdu darinā�tiem un rūpīgi iezīmētiem.

Jūdiem ir vēl īpa�s noteikums � gaļas un piena ēdienus neēst vienā ēdienreizē. Ja pusdienās ir cepetis, mērcē nedrīkst būt sviests, kafiju nedrīkst dzert ar pienu un desertā nedrīkst ēst krēmu vai saldējumu. Lai nodro�inātos pret nejau�u piena un gaļas sajauk��anos, jūdi lieto divus virtuves piederumu komplektus � vienu piena un otru gaļas ēdieniem. Tos mazgā atsevi�ķi, lietojot katram savus mazga�anas līdzekļus un dvieļus. Da�am ģimenem ir pat divas trauku mazgājamās ma�īnas.

Jūdiem nepastāv krasa �ķirtne starp reliģisko un ētisko mācību viss ir Dieva likuma daļa. Pavisam ir 613 bau�ļi, 248 pavēles un 365 aizliegumi. Jūdu dzīvi regulē ne tikai bau�ļi, bet arī para�as un pieredze, kas iegūta vēstures gaitā. Mēdz teikt, ka "jūdu pa�ra�a saista tāpat kā likums".

Jūdi izceļ tādus ētikas principus kā devība, viesmīlība, izpa�līdzība, godīgums un respekts pret vecākiem. Pamatprincips ir nedarīt pāri citiem jeb "Mīli savu tuvāko kā sevi pa�u".

Daudzi jūdi dod desmito tiesu (10%) no saviem ienākumiem cienījamiem mērķiem, ta�u dāvanas var būt gan lielas, gan mazas. Tora pavēl dot dāvanas nabagiem no zemes augļiem. Kop� seniem laikiem ir ierasts atstāt druvas stūri nenopļautu, kā arī daļu olīvu un vīnogu ķekaru nenoplūktus. Tas bija paredzēts kā ziedojums apkārtnes nabagajiem.

Vārds, ar ko Tora apzīmē palīdzību trūcīgajiem, ir "taisnī�gums". Dāvanu do�ana nabagiem nav �ēlsirdības izpausme, bet to nosaka pienākums apkarot nabadzību, balstoties uz Dieva vārdu: "�tavā tuvumā nevajadzētu būt nevienam nabagam�" (5. Moz. 15:4) Prasībai pēc taisnīguma ir ierādīta galvenā vieta jūdu ētikā, un tas attiecas gan uz nabadzīgajiem, gan arī vājajiem (atraitnēm un bāreņiem) un sve�iniekiem: "Bet ja jūsu zemē pie jums piemājo sve�inieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu sve�inieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pa�iem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pa�u, jo jūs esat biju�i sve�inieki Ēģiptes zemē; Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!" (3. Moz. 19:33-34)

Pastāvot tik daudziem likumiem, ir skaidrs, ka atsevi�ķos ga�dījumos tie nonāk konfliktā cits ar citu. Tad par visu svarīgāka ir cilvēka dzīvība tā jāglābj pat tad, ja tiek pārkāpts sabata likums.

Jūdiem ar dzīves ciklu piedzim�ana, jaunība, laulība un apgla�bā�ana saistās ļoti senas para�as.

Astoņas dienas pēc piedzim�anas visi zēni tiek apgraizīti, kā no�teikts Torā: "Un apgraizītai jātop jūsu miesas priek�ādai, un tā lai ir derības zīme starp mani un starp jums. Astoņu dienu vecumā ik�viens vīrietis jūsu vidū lai top apgraizīts uz cil�u ciltīm." (1. Moz. 17:11-12) Krustmāte un krusttēvs zēnu pienes pārstāvim, kur� viņu tur ceremonijas laikā, kamēr tiek skaitītas lūg�anas un bēr�nam formāli dod vārdu. Parasti pēc �īs reliģiskās ceremonijas ģi�mene un draugi pulcējas uz svinībām.

Arī meitenei vārds formāli tiek dots sinagogā nedēļu pēc dzim��anas, kad tēvs tiek pieaicināts pie Toras un tiek aizlūgts par māti un bērnu.

13 gadu vecumā jūdu zēns kļūst par barmicvu (Bar Mitzvah) � "bau�ļu dēlu". Ceremonija notiek sinagogā, pirmajā sabatā pēc zēna trīspadsmitās dzim�anas dienas. Viņ� pēdējā gada laikā ir apguvis jūdu likumus un priek�rakstus kopā ar vienu no rabīniem vai kādu citu pieaugu�u vīrieti, kas pārzina Rak�stus. Zēns ir arī iemācījies no galvas da�as Toras nodaļas, ko viņ� dzied draudzes priek�ā savā lielajā dienā, kļūdams par pilnvērtīgu draudzes locekli ar savu atbildības daļu. Pēc ceremonijas �is notikums parasti tiek svinēts ģimenes un draugu pulkā.

Meitene automātiski kļūst par batmicvu (Bat Mitzvah) "bau�ļu

meitu", sasniegusi 12 gadu vecumu. �is notikums tiek publiski svinēts pirmajā sabatā pēc meitenes divpadsmitās dzim�anas die�nas. Tad viņa sagatavo nelielu runu, ko izsaka saistībā ar slavē��anu kidu�u (.Kiddush) � pēc dievkalpojuma. 15 gadu vecumā jūdu meitenēm tiek mācīta jūdu vēsture un para�as, it īpa�i ēdien�rei�u priek�raksti, kurus ievērot ir sievietes pienākums.

Ģimenei jūdaismā ir īpa�a nozīme, jo tā ir vieta, kur jūdi gūst at�ziņu par savu identitāti un pamatapmācību. Laulība tiek uzska�tīta par ideālo dzīves formu, kas ir Dieva noteiktais un vienīgais pieļaujamais kopdzīves veids. Jūda pienākums ir apprecēties ar savas tautas pārstāvi, tomēr jauktas laulības izplatās aizvien vairāk un rada daļu problēmu jūdu sabiedrībā.

Da�as dienas pirms laulību ceremonijas sieviete tiek rituāli maz�gāta. Kāzu dienā līgavainis un līgava gavē līdz pat laulību cere�monijas beigām. �ī ceremonija var notikt ikvienā vietā, bet pa�rasti tā norisinās sinagogā, zem baldahīna (chuppa), kas simbolizē debesis. Laulību ceremoniju parasti vada rabīni, un viņi arī no�lasa svētības vārdus. Jaunlaulātajiem ir kopīgi jāiztuk�o vīna glāze par zīmi, ka tie dalīs visas dzīves nastas. Pēc tam līgavai�nis uzvelk līgavai pirkstā gredzenu, ebrejiski sakot �ādus vārdus: "Ar �o gredzenu tu man esi svētīta saskaņā ar Mozus un Israēla likumu."

�ai brīdī tiek nolasīta ketuba un pasniegta līgavai. Ketuba ir laulības līgums, ko vīrs paraksta pirms laulību ceremonijas un kas ietver vīra pienākumus pret sievu.

Īstenībā visus līdz �im aprakstītos notikumus var dēvēt par saderinā�anos, ta�u ir parasts, ka saderinā�anās tiek iekļauta lau�lību rituālā. Pa�u laulā�anu ievada, nolasot septiņas īpa�ās svē�tības, tad līgava un līgavainis vēlreiz nobauda vīnu un līgavainis sasit glāzi par zīmi tempļa sagrau�anas atcerei. Pēc ceremonijas noslēguma laulātais pāris tiek ievests atsevi�ķā telpā, kur tie var pārtraukt gavēni un būt divatā. Sevi�ķi ortodoksālās aprindās �ī

ir pirmā reize, kad abi jaunie cilvēki paliek divatā bez citu klāt�būtnes. Par godu laulībām parasti tiek sarīkotas svinības ar pa�matīgām kāzu pusdienām.

�ķir�anās ir atļauta, ta�u tā jāatzīst jūdu tiesai un jāapstiprina ar �ķir�anās vēstuli, ko vīrietis pasniedz sievietei.

Miru�ā ķermeņa stāvokļa dēļ bērēm jānotiek iespējami drīz pēc nāves iestā�anās, kremē�ana nav atļauta. Miru�ā ķermenis tiek nomazgāts, ieģērbts vienkār�ā, baltā tērpā un ieguldīts vienkār�ā koka zārkā. Vīrie�i tiek ietīti viņu lūg�anu �allē.

Bērēs nav ne ziedu, ne mūzikas. Ceremoniju vada priek�dzie�dātājs. Metot ar lāpstu zemi uz zārka trīs reizes, viņ� saka: "Tas Kungs devis, un tas Kungs ņēmis � slavēts lai ir tā Kunga vārds." Rabīns teic atvadu runu, kamēr aizgājēja dēls vai tuvākais vīrie�u dzimuma radinieks nolasa slavē�anas lūg�anu kadi�u. Pēc apbe�dī�anas ģimene sēro vienu nedēļu. Katru gadu bēru gadadienā tuvinieki uz kapa iededz svecītes un nolasa kadi�a lūg�anu.

Jūdi rūpējas par saviem kapiem ar lielu bijību �eit miru�ie atdusas līdz aug�āmcel�anās dienai.

Jūdu svētki ir tie�i saistīti ar jūdu kalendāru, un bie�i tiem ir vēs�turisks pamatojums. Jūdu laika skaitī�ana sākas ar pasaules radī�a�nas brīdi, kas, pēc mūsdienu aprēķiniem, datējams ar 5. X 3761. g. pr. Kristus. Kalendāra pamatā ir Mēness gads, un tajā ir 12 mē�ne�i, katrā pa 29 vai 30 dienām, tātad pavisam jūdu gadā ir 354 die�nas. Septiņas reizes 19 gadu laikā klāt nāk viens papildu mēnesis, lai pieskaņotos Saules gadam, un �īs kārtības dēļ svētku svinē�a�nas datumi mainās no gada uz gadu, glu�i tāpat kā kristie�u Liel�dienu datums. Trīs no �iem svētkiem ir svētceļnieku svētki, kas sakņojas senajā Israēlā, kad visiem vīrie�iem bija jādodas svētceļo�jumā uz Jeruzalemes templi, lai tur upurētu. Da�i no pārējiem svētkiem saistās ar vēstures notikumiem.

Jaungada svētki tiek svinēti septembrī vai oktobrī. Pēdējā mēnesī pirms jaunā gada atnāk�anas jūdi cen�as īpa�i rūpīgi izpildīt visus reliģiskos pienākumus un rituālus. Svētku saturu veido grēku no��ēlo�ana un pa�analīze, kā arī savas rīcības pārdomā�ana un mē�ģinājumi labot kļūdas.

Jaungada svētki ir veltīti Dievam kā radītājam un ķēniņam, un �o svētku dievkalpojumā ietilpst lūg�anas, kurās liela nozīme tiek pie�ķirta grēku no�ēlai. Rituāla nemainīga sastāvdaļa ir pū�ana ā�ragā. �is rags simbolizē aunu, ko Ābrahāms upurēja Izaka vietā, un tādējādi atgādina Dieva �ēlastību. Mājās tiek ēstas lielas svētku pusdienas, kas sastāv no vairākiem simboliskiem ēdieniem. Pie�mēram, ir parasts ēst ābolus, kas tiek mērcēti medū, vēlot visiem klāteso�ajiem "labu un saldu gadu".

Vainas izpirk�anas diena Jom Kippur) noslēdz desmit dienas ilgu�o grēku no�ēlas periodu, kas sākas ar Jaungadu. Sākotnēji se�najā Israēlā Vainas izpirk�anas svētku dienā virspriesteris pēc tam, kad tautas grēku izpirk�anai bija upurēts āzis, iegāja tempļa vis�svētākajā vietā. �odien ticīgie jūdi izsūdz grēkus sinagogā un lūdz Dieva piedo�anu, vispirms izlīdzinoties ar saviem līdzcilvēkiem.

Dievkalpojums beidzas ar ā�raga ska�ņām un sveicienu "Nākamgad Jeru�zalemē!". �ie ir uzskatāmi par lielā�kajiem un arī personīgākajiem jūdu svētkiem.

Tabernākulu (Būdiņu) svētki sākas jau piecas dienas pēc Vainas izpirk��anas dienas un ilgst vienu nedēļu. �ai laikā dārzos vai pie sinagogām tiek būvētas būdiņas no lapām un meijām, kurām jāatgādina tās būdi�ņas, ko jūdi cēla klejojumos pa tuk�snesi, un Dieva rūpes, ko viņ� tolaik tautai izradīja. Vienlaicīgi tie ir arī prieka pilni rudens pateicības svētki. Pēdējā svētku dienā no skapjiem izņem Toras tīstokļus un nes īpa�i svinīgā procesijā, tad pabeidz gadskārtējo Toras lasī��anu, lai nākamajā dienā to atsāktu no jauna.

Gaismas svētki (Chanukah) tiek svinēti astoņas dienas no vietas novembrī vai decembrī �ai laikā dedzina sveces aston�uburu sve�turos. Svētki atgādina, ka jūdi 165. g. pr. Kr. no jauna iesvē�tīja Jeruzalemes templi. Jeruzaleme pirms tam kādu laiku atradās sīrie�u okupācijā, kad tika apgānīts jūdu templis un traucēta Dieva pielūg�ana. �ie svētki ir daļēji ieguvu�i tādas pa�as iezīmes kā kristie�u Ziemassvētku svinības, kad tiek pasniegtas dāvanas un liela uzmanība veltīta bērniem.

Lieldienu svētkus ebrejiski sauc par Pasā (ebr. Pesach), kas no�zīmē "garām ejo�ie". Vārds norāda uz Torā atrodamo stāstu par Dieva eņģeļiem, kuri ēģiptie�iem nolikto desmit mocību laikā gāja garām israēļu namiem, nonāvējot tikai ēģiptie�u pirmdzim�tos. Pasā svētki tiek svinēti martā vai aprīlī, un tajos piemin jūdu izie�anu no Ēģiptes. Pirms �iem svētkiem jūdiem ir īpa�ā veidā jāiztīra savas mājas, ēdienreizēs tiek lietota speciāla Pasā servīze, un nav atļauts ēst neko, kas gatavots no raudzētas mīklas. Jūdu Lieldienas tiek dēvētas arī par "Neraudzētās maizes svētkiem", atgādinot laiku, kad jūdiem bija tik ļoti jāsteidzas atstāt Ēģiptes zemi, ka nebija laika ļaut maizes mīklai uzrūgt. Astoņas dienas tiek ēsta tikai neraudzēta maize maca (matza).

Kad Lieldienās ģimene apsē�as pie pusdienu galda, viens no bērniem vaicā: "Kāpēc �is vakars tik ļoti at�ķiras no visiem citiem vakariem?" Tad tēvs stāsta par izceļo�anu no Ēģiptes un jūdiem, kas kļuva par vienu tautu.

Lieldienu pusdienas sauc par sederu (.seder), kas ebrejiski no�zīmē "kārtība", tajās ievēro noteiktus rituālus un ēd noteiktus ēdie�nus ar simbolisku nozīmi. Pētersīlis tiek mērcēts sālsūdenī, sim�bolizējot jūdu asaras Ēģiptē. Rūgtās zālītes atgādina smago faraona jūgu. Ābola, riekstu, vīna un medus maisījums atsauc atmiņā māla kaļķi, ko lietoja celtniecības darbos. Cepts kauls simbolizē Lieldienu upuri, cieti vārītas olas svētku upuri templī, un vēl tiek baudīts vīns kā prieka zīme.

Nedēļu svētki jeb jūdu Vasarsvētki tiek svinēti maijā vai jūnijā. Tos svin, atceroties brīdi, kad Sīnāja kalnā tika saņemti likumi. Sinagogās lasa Desmit bau�ļus un Rutes grāmatu. �ajā grāmatā aprakstītie notikumi risinās kvie�u brieduma laikā, kad senajā Israēlā svētceļnieki devās uz Templi, ziedojumam līdzi ņemdami pirmos rudens kvie�us. Puķēm un meijām, ko mūsdienās lieto de�korē�anai, ir jāatgādina Sīnāja apkārtne. Ēdienkartē ir augļi, zivs un viegli piena ēdieni, siera cepumi, pankūkas u. tml., jo jūdi Sīnāja tuksnesī, saņēmu�i Toru, kas aizliedz ēst gaļu kopā ar pienu, atsacījās no gaļas ēdieniem.

.

Islāms radies Arābijā un vēl joprojām ir cie�i saistīts ar arābu kul�tūru. Musulmaņu svētā grāmata Korāns ir sarakstīta arābu valodā, un tāpēc visam arābiskajam islāmā ir svarīga nozīme, kaut ari mūs�dienās arābi ir tikai neliela daļa no musulmaņu kopskaita. Islāms pla�i izplatīts Āzijā un Āfrikā, un mūsdienās pie tā pieder septītā daļa visas pasaules, iedzīvotāju. Islāms ir otra lielākā pasaules reli�ģija aiz kristietības, un Eiropā tas ir kļuvis par lielāko mazākum�tautību reliģiju, kam par iemeslu ir milzīgais ieceļotāju skaits.

Vārds "islāms" tulkojumā no arābu valodas nozīmē "pakļau��anās" vai "ziedo�anās", un tas izskaidro �īs reliģijas būtību, proti,

cilvēkam ir jāveltī sevi Dievam un jāpakļaujas Viņa gribai pilnīgi visās dzīves jomās. Cilvēks, kur� to dara, tiek uzskatīts par musul�mani (�im arābu vārdam ir tā pati sakne, kas vārdam "islāms").

Islāms ir reliģija, kas nosaka ne vien ticības jomu, bet arī visu pārējo cilvēka un sabiedrības dzīvi. Reliģiskajiem jautājumiem ir mazāka nozīme nekā kristietībā; islāma vēsturē lielākā loma ar�vien bijusi likumu interpretācijai, un vairākumā islāma valstu tie�i likumdevēji vada arī reliģisko dzīvi. Organizēta priesterība islāmā nepastāv.

Raksturojot islāmu, mēdz runāt par trim aspektiem:

1)��� ticības saturs (monoteisms un atklāsme),

2)���� reliģiskie pienākumi (pieci ticības pīlāri),

3)���� cilvēku savstarpējās attiecības (ētika un politika).

Ta�u, pirms aplūkojam �os aspektus, mums jāiepazīstas ar islāma pamatlicēju Muhamedu.

Islāms rietumu zemēs ilgu laiku tika dēvēts par "muhamedānismu", jo tā ra�anās ir saistīta ar pravieti Muhamedu.

Islāms ir jaunākā no pasaules reliģijām. Tā dibinātājs Muha�meds dzimis apm. 570. gadā pēc Kristus Arābijas pilsētā Mekā, kas bija nozīmīgs Arābijas pussalas tirdzniecības centrs un kara�vānu ceļu krustpunkts. Muhameds piedzima vienā no �īs pilsētas ietekmīgākajām ģimenēm, ta�u jau agrā bērnībā zaudēja vecā�kus, un zēnu savā ģimenē pieņēma kāds no viņa tēvo�iem, Abū Talibs. Tie�i �im radiniekam bija liela nozīme vēlāk, laikā, kad Muhameds sāka sludināt savu mācību. Ar tēvo�a palīdzību Muha�meds tika pieņemts darbā pie bagātas tirgotāja atraitnes Hadīd�as par kamieļu dzinēju. Hadīd�a, kas bija 15 gadus vecāka nekā Muhameds, vēlāk kļuva par viņa sievu un viņa atklāsmju pirmo atbalstītāju, tāpēc viņai bija liela nozīme Muhameda reliģiskajā attīstībā. Hadīd�a bija Muhameda pirmā un vienīgā sieva.

Meka bija ne tikai tirdzniecības ceļu krustpunkts, bet arī nozī�mīgs Arābijas reliģiskais centrs. Mekas Melnais akmens bija ne vien pilsētas iedzīvotāju, bet arī klejotāju cil�u svētvieta un svētceļnieku mērķis jau ilgi pirms Muhameda dzim�anas. Ta�u gan Mekas ie�dzīvotāji, gan beduīnu ciltis'pielūdza daudzus dievus un pārdabis�kas būtnes. Daudzi no tiem bija cil�u dievi, jo cilts un dzimta bija nomadu dzīvesveida centrs. Ciltī pastāvo�ā kārtība bija vienīgā un noteico�ā, un, ja kāds pārkāpa cilts likumus un noteikumus, tad viņ� tika izslēgts no kopienas un izraidīts.

Cilti saistīja asiņu kopība. Ja tika nogalināts kāds cilts loceklis, tad cilts zaudēja daļu kopējās asins, un zaudējumam bija jātiek at�līdzinātam. Tas notika ar asinsatriebību, kas bija ārkārtīgi izplatīta un radīja naidu daudzu cil�u starpā.

Pārejot no klejojo�ām beduīnu kopienām uz pastāvīgu pilsētu sabiedrību, tradicionālās reliģijas pastāvē�ana daudzviet kļuva ap�draudēta un arvien vairāk pieauga abu lielo reliģiju jūdaisma un kristietības ietekme. Muhamedu galvenokārt bija iespaidojis monoteisms, kā arī priek�stats par pasaules bojāeju un tiesu.

Pēc Jeruzalemes kri�anas un tempļa izpostī�anas, kas notika 70. gadā pēc Kristus, jūdi bija apmetu�ies uz dzīvi visā Arābijas te�ritorijā. Daļēji pieņemot arābu valodu un dzīvesveidu, viņi tomēr bija saglabāju�i Mozus ticību un kulta formas.

Arī kristietība pirmajos gadsimtos pēc Kristus ātri vien izplatī�jās visos Vidējos Austrumos. Izveidojās kristīgas valstis, piemēram, Abesīnija (mūsdienu Etiopija). Kristīgajai ticībai pievērsās daudzas beduīnu ciltis, kā arī Mekas vergi un zemākie sabiedrības slāņi.

Iespējams, ka Muhamedu visvairāk ietekmēju�i Arābijas tuk�snesī mīto�ie kristie�u mūki un vientuļnieki (eremīti). Korānā ir sastopamas labvēlīgas atsauksmes par �iem kristie�iem, kas Dieva lūg�anu vērtēju�i augstāk nekā tirgo�anos. Mīlestībā un pa�aizlie�dzībā tie sniegu�i palīdzību ceļiniekiem tuksnesī.

�im Arābijas daudzpusīgajam reliģiskajam fonam ir liela no�zīme islāma attīstības izpratnē.

Muhameds mēdza ik gadu apmesties kalnu alā ārpus Mekas, lai vientulībā meditētu. �ādu praksi pazina arī kristie�u mūki un eremīti, ta�u viņi savas apceres balstīja uz tekstiem, visbie�āk lasot evaņģēliju fragmentus. Muhameds neko tādu nedarīja, ta�u viss mainījās, kad viņ� 40 gadu vecumā savā kalnu alā piedzīvoja atklāsmi. Pēk�ņi viņa priek�ā stāvēja eņģelis Gabriēls, kas turēja rokās rakstu rulli un lūdza Muhamedu to lasīt. Muhameds atbil�dēja, ka neprot lasīt, un eņģelis sacīja: "Lasi sava Kunga vārdā! Viņa, kas visu radījis, Kas radījis cilvēku no asins recekļa. Lasi! Tavs Kungs ir vis�ēlīgs, Viņ�, kas ar spalvas palīdzību Mācīja cilvēkam to, Ko tas nezināja." [1]

Vārdam "lasi" arābu valodā ir tā pati sakne, kas vārdam "ko�rāns", tas nozīmē "lasī�ana" vai "lasī�ana priek�ā". Musulmaņu

svētā grāmata Korāns ir Muha�meda turpmāko gadu laikā sa�ņemto atklāsmju apkopojums. Svētie Raksti jau bija gan jū�diem, gan kristie�iem, un nu tādi bija radu�ies arī musulmaņiem. Korāns tika uzrakstīts pēc Muha�meda nāves, un tā 114 nodaļas (sūras) sarindotas nevis tādā se�cībā, kādā tika saņemtas, bet gan pēc to garuma. Izņēmums ir Ko�rāna pirmā daļa jeb tā saucamā Ievadsūra.

Saņēmis atklāsmi, Muhameds sāka sludināt Mekā. Viņ� uzskatīja, ka viņam jābūt par Dieva pravieti jeb vēstnesi, bet Mekas ietek�mīgākie iedzīvotāji to uztvēra kā Muhameda tiek�anos pārņemt po�litisko varu pilsētā. Turklāt sabied�rības valdo�ās grupas nostājās pret Muhameda mācību par Allāhu kā vienīgo un patieso Dievu, jo uz�ņēma to kā sen�u nonievā�anu, � ja jau kop� seniem laikiem pielūgtās dievības tiek atmestas, tad tēvutēvi līdz ar to tiek padarīti par pagāniem.

Preto�anās Muhamedam arvien pieauga. Pēc sievas un tēvo�a nāves gan pravietim, gan viņa sekotājiem dzīve Mekā kļuva aizvien grūtāka. �ajā laikā Muhameda mācībai bija radu�ies daudzi piekritēji attālajā pilsētā Medīnā, un tie izteica vēlē�anos uzņemt pravieti savā vidū. Tā nu 622. gadā Muhameds slepeni atstāja Meku un pēc da�ām dienām ieradās Medīnā, kur jau bija pārcēlusies lielākā daļa viņa atbalstītāju.

Muhameda izceļo�ana arābu valodā tiek dēvēta par hid�ru (,hijra), kas nozīmē "lūzums" vai "pārrāvums". Muhameds pār�trauca saistības gan ar sabiedrību, pie kuras pats piederēja, gan ar savu ģimeni un dzimto pilsētu. Tā nebija bēg�ana. Pastāv uzskats, ka Muhameda pārcel�anās atbilst Vecajā Derībā aprakstītajam notikumam, kur Ābrahāms pēc Dieva norādes pamet dzimto pil�sētu Uru Mezopotāmijā.

Medīnā Muhameds drīz vien kļuva gan par reliģisku, gan poli�tisku vadoni. Uzbrūkot no Mekas nāko�ām karavānām, viņ� no�dro�ināja sev ekonomisku pamatu, ta�u vienlaikus �ī darbība bija arī cīņa gan par varu un ietekmi Mekā, lai gūtu pieeju svētajam Kaabas akmenim, gan arī par jaunās reliģijas izplatī�anos. Apzī�mējot �o cīņu jeb tiek�anos, tiek lietots tas pats vārds, ar kuru vēlāk raksturots svētais kar� (d�ihāda). Cīņa Allāha labā ir pace�ļama pāri visam citam, tā ir pārāka par visiem morāles un reliģijas jēdzieniem.

Turpmākajos 10 gados Muhameds iekaroja Meku un pakļāva lielas Arābijas teritorijas, darbojoties gan militārajā, gan diplomā�tiskajā jomā. Līdz savas nāves brīdim 632. gadā viņ� bija apvieno�jis valsti, nodibinot tajā kopīgu reliģiju, kurai tagad bija lielāka no�zīme nekā vecajām dzimtu un cil�u saitēm.

Pēc Muhameda nāves musulmaņu vadību pārņēma halīfi (khalifa), viņa aizvietotāji.

Pirmie trīs halīfi bija vai nu Muhameda ģimenes locekļi, vai arī viņa pirmie sekotāji. Par ceturto halīfu kļuva Alī, Muhameda tēvo�a Abū Taliba dēls un tātad lielā pravie�a brālēns, kur� tur�klāt bija precējies ar Muhameda meitu Fatimu.

Līdz ar Alī sākās islāma �ķel�anās. Viņa valdībai bija pretinieki, un tie halīfu nogalināja. Alī piekritēji savukārt jau kop� Muha�meda nāves bija uzskatīju�i, ka viņ�, pravie�a tuvākais radinieks, ir arī likumīgs un pa�saprotams varas mantinieks. Alī partija jeb shiat Ali kļuva par pamatu tam islāma atzarojumam, kur� �odien ir pazīstams kā �iīti (.shia) un ir valsts reliģija Irānā.

Tātad islāma �ķel�anos noteiku�as nevis teoloģiskas nesaska�ņas, bet gan cīņa par varu. �iīti ir pārliecināti, ka vadonim jābūt pravie�a Muhameda asinsradiniekam, bet vairākuma kustība jeb sunnīti uzskata, ka vadība pieder tam, kura rokās ir faktiskā vara. Pēc Alī nāves halifāta centrs kādu laiku bija Damaskā, pēc tam tas uz 500 gadiem pārcēlās uz Bagdādi. Tad varu pārņēma turku sultāns Istanbulā. Pēdējais sultāns tika gāzts 1924. gadā, un pēc tam islāma pasaulē vairs nav valdījis neviens halīfs.

Par spīti sa�ķeltībai, islāms drīz sāka izplatīties arvien tālākās zemēs. Nākamajos simts gados pēc Muhameda nāves norietu piedzīvoja divas laikmeta lielvaras Persijas un Bizantijas impērijas. Radu��os tuk�o telpu tūlīt piepildīja arābu iekarotāji, kuri cīnījās par jaunas reliģijas nostiprinā�anos. No Ziemeļāfrikas viņi pāri Gibral�tāra jūras �aurumam devās uz Eiropu un nonāca līdz pat Puatjē Francijā, kur beidzot tika apturēti. Vairākus gadsimtus arābi val�dīja Spānijas dienvidu daļā, Andalūzijā, kur vēl joprojām ir sasto�pamas viņu kultūras pēdas.

Lai gan eiropie�i pagāju�ajā gadsimtā iekaroja kolonijas Ziemeļāfrikā, tomēr vēl līdz mūsu dienām islāms �ai reģionā ir no�teico�ā reliģija. No Ziemeļāfrikas tas ir izplatījies tālāk lielās Rie�tumāfrikas un Austrumāfrikas teritorijās.

Jau agri islāmu iepazina arī Indijā un Indonēzijā. Kādreizējai britu kolonijai Indijai kļūstot par neatkarīgu valsti, izraisījās kon�flikts hinduistu un musulmaņu starpā, kā rezultātā tika nodibi�nātas divas at�ķirīgas valstis � Indija, kur iedzīvotāju vairākums bija hinduisti, un musulmaņu valsts Pakistāna. Vēlāk neatkarību ieguva Pakistānas austrumdaļa Banglade�a.

Milzīgā islāma pasaule mūsdienās ir sadalīta nacionālās valstīs, kuru viena daļa cīnās par islāma valstu lielāku vienotību, bet otra daļa vēlas būt noteicējas pa�as savā teritorijā.

Arī Eiropā pēdējos gados ir ieradu�ies daudzi musulmaņu iece�ļotāji no Āfrikas un Āzijas valstīm, un islāms ir kļuvis par otru lielāko reliģiju mūsu pasaules daļā.

Islāma ticības saturs ir izteikts īsā ticības apliecinājumā: "Nav cita dieva, kā vien Allāhs, Un Muhameds ir Viņa pravietis."

�ie divi aspekti, monoteisms un Muhamedam dotā atklāsme, ir islāma ticības doktrīnas kodols.

Runājot par musulmaņu dievu Allāhu, jāatceras, ka Allāhs ir nevis personvārds, bet gan vārds, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē "Dievs". Arābu kristie�i un jūdi par Allāhu dēvēja Muhamedu. �ai vārdā tika saukts arī debesu dievs, ko pielūdza senajā Arābijā.

Arābu vārds "Allāh" valodiski ir radniecīgs ebreju vārdam "El", ar kuru apzīmē Dievu Vecajā Derībā.

Muhameds spēcīgi vērsās pret arābu politeismu, līdzīgi jūdiem un kristie�iem uzsvērdams ticību tikai vienam Dievam. �is Dievs ir radītājs un tiesnesis, kur� radījis pasauli līdz ar visu tajā eso�o un kur� laiku beigās uzmodinās miru�os, lai turētu taisnu tiesu pār visiem.

Islāmā nepastāv aizliegums baudīt �īs zemes dzīvi, ta�u jāatce�ras, ka tā ir tikai sagatavo�anās tai dzīvei, kura sāksies līdz ar Dieva tiesas dienu. �ī otrā dzīve, kas norisināsies vai nu ellē, vai para�dīzē, ir sīki aprakstīta Korānā, ta�u nav vienota uzskata par to, vai �ie apraksti izprotami burtiski vai pārnestā nozīmē.

Atbilsto�i daudzu musulmaņu viedoklim ticība Dieva tiesai pēc nāves tai ir liela nozīme Muhameda mācībā ir nepieciesama tādēļ, lai cilvēks izjustu atbildību par savu darbību. Doma par tiesu rada morālisku pienākuma apziņu, kas ir nozīmīga sa�biedrībai.

Dievs nav vienīgi visvarens tiesnesis, Viņ� ir arī mīlo�s un �ēl�sirdīgs. Korāna nodaļas sākas ar vārdiem "�ēlīgā un �ēlsirdīgā Dieva vārdā". Kaut arī visiem cilvēkiem jāpazemojas Dieva priek�ā, Viņ� tomēr arī piedod un palīdz viņiem.

Islāmā ļoti izplatīti vārdi, kas dzirdami arvien, kad musulmaņi tiek aicināti kopā uz lūg�anu, ir Allāhu akbar � "Dievs ir vis�lielākais" vai "Dievs ir lielāks". Tas nozīmē, ka Dievs ir lielāks par itin visu, ko vien cilvēks var iedomāties. Dievs nav izmērāms ar cilvēciskām mērvienībām, Viņ� nav ne ar ko salīdzināms, nekas nelīdzinās Viņam.

Cilvēks nespēj neko sev izpelnīties no Dieva, un viņ� nevar pierādīt savu taisnību Dieva priek�ā. Pestī�ana un ticība ir Dieva �ēlastība, uz ko cilvēks var vienīgi cerēt.

Tas, ka Dievs ir lielāks, nozīmē arī to, ka Viņ� noārda visus cil�vēciskos priek�status. Tādējādi musulmaņi izskaidro Korānā sasto�pamās �ķietamās pretrunas.

Dievs ir runājis uz cilvēkiem caur savu pravieti Muhamedu, pē�dējo no daudzajiem pravie�iem, kurus Viņ� sūtīja pie cilvēkiem. Sie pravie�i ir Ādams, Ābrahāms, Mozus, Dāvids, Jēzus. Sākumā Muhameds uzskatīja sevi par jūdiski kristīgās kopības daļu, ta�u vēlāk attālinājās gan no jūdiem, gan no kristie�iem. Jūdi jau agri norādīja, ka Muhameds kļūdās Vecās Derības stāstu skaidroju�mos, un tam viņ� nevarēja piekrist. Viņa atklāsmes bija Dieva vārdi, tātad jūdi pa�i ir sagrozīju�i savu svēto rakstu saturu.

Lai savai jaunajai reliģijai radītu vēsturisku pamatojumu, Mu�hameds vērsās pie Ābrahāma un viņa dēla, arābu ciltstēva Ismaīla, izveidojot mācību par to, ka Ābrahāms un Ismaīls atjauno�ju�i svētvietu Kaabu, ko reiz uzcēla Ādams, bet ko nopostīja grēku plūdi Noasa laikā. Muhameds arī mācīja, ka jūdi, kristie�i un elku dievu pielūdzēji sagrozīju�i Ābrahāma sākotnējo raonoteismu.

Pēc iera�anās Medīnā, kur tolaik bija daudz jūdu, Muhameds mācīja lūg�anā vērsties pret Jeruzalemi. Pēc at�ķel�anās no jūdiem tika pieņemts, ka lūdzējiem jānoliecas Mekas virzienā. Sākotnēji Muhamedam nedēļas svētā diena bija sestdiena, kas ir arī jūdu sabats, bet pēc konflikta ar jūdiem tika nolemts svinēt piekto ne�dēļas dienu.

Muhameda asākais uzbrukums kristietībai ir saistāms ar Trīs�vienību, kas, pēc viņa uzskata, nav saskaņojama ar patieso monoteismu.

Islāmā Korāns tiek uzskatīts par Dieva vārdu burtiskā veidā. Tas vislabāk redzams, salīdzinot islāma un kristietības izpratnes.

Jaunajā Derībā mēs lasām, ka "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū". Atklāsme notiek Jēzū. Islāmā Muhameds ir tikai starp�nieks, un pati atklāsme notiek Korānā. Tātad kristietībā Dieva vārds kļuva par cilvēku, islāmā � par grāmatu. Tāpēc īsti nevar sa�līdzināt Jēzu ar Muhamedu un Bībeli ar Korānu; pareizāk būtu sacīt, ka Jēzus izpratnē ir velkamas paralēles ar Korānu.

Vēl kāda nozīmīga at�ķirība starp Bībeli un Korānu ir to tap��anā, proti, Bībele ir vēsturiski raksti, bet attiecībā uz Korānu pa�stāv uzskats, ka tas ir "neradīts" un pastāvējis kop� mū�ības.

Musulmaņu reliģiskie pienākumi ir ietverti piecos islāma balstos:

♦���� ticības apliecinājums,

♦���� lūg�ana,

♦���� dāvanu do�ana,

♦���� gavēnis,

♦����� svētceļojums uz Meku. Ticības apliecinājums

Nav cita dieva, kā vien Allāhs, un Muhameds ir Viņa pravietis.

�o ticības apliecinājumu ticīgie atkārto daudzas reizes dienā, un tā tiek saukta no minaretiem lūg�anu laikā. Tā ir rak�stīta uz sienas musulmaņu svētnīcā mo�ejā. Tie ir pirmie vārdi, kas tiek ie�uk�stēti jaunpiedzimu�a bērna ausī, un �ie vārdi ir pēdējie, ko dzird mirsto�ais. Ti�cības apliecinājums ir atslēga islāma ti�cīgo kopībai.

Islāms paredz, ka jālūdz piecas reizes dienā stingri noteiktā laikā. Pirms kat�ras lūg�anas atskan aicinājuma sauciens no minareta torņa, kas ir mo�ejas sastāvdaļa. Agrāk saucējs bija īpa�a persona muedzins, ta�u mūsdienās visbie�āk tiek lietots skaņu ieraksts, kas atkārto pazīstamos vārdus:

"Allāhs ir vislielākais.

Es pasludinu, ka nav cita dieva, kā vien Allāhs.

Es pasludinu, ka Muhameds ir Allāha pravietis.

Nāciet uz lūg�anu! Nāciet uz pestī�anu!

Allāhs ir vislielākais.

Nav cita dieva, kā vienīgi Viņ�."

Nepiecie�ams priek�nosacījums lūg�anai ir ticīgā cilvēka rituālā tīrība. Musulmaņi uzskata, ka cilvēku aptraipa viņa bioloģiskās (arī seksuālās) funkcijas, un tāpēc viņam jātiek attīrītam, proti, ar visu ķermeni jāiegremdējas teko�ā ūdenī. Praksē gan parasti no�mazgā tikai rokas un seju. Mo�eju tuvumā bie�i ir atrodami īpa�i baseini. Rituālās tīrības priek�raksti jau tālā pagātnē noteiku�i augstu higiēnas līmeni arābu zemēs (sīkāk par tiem lasāms Ko�rānā 4:46 un 5:8-9).

Islāmā lūg�anas parasti ir stingri sadalītas un rituālas, tās pieprasa gan noteiktus vārdus, gan darbības. Pastāv arī brīvas

lūg�anas, kurās ticīgais vēr�as pie Dieva ar kādu vajadzību, ta�u nav iespējams izlaist rituālo lūg�anu, kuras saturs galvenokārt ir Dieva godā�ana. Obligāta lūg�anas sastāvdaļa ir Korāna pirmā daļa jeb Ievadsūra:

"Lai slavēts mīlo�ais, �ēlsirdīgais Dievs, Visuma kungs, Viņam vienam pieder vara tiesas dienā! Fikai Tevi mēs pielūdzam, Un tikai pie Tevis mēs meklējam palīdzību. Vadi mūs pa taisnu taku, To taku, ko staigāju�i Tevis atbalstītie, Ne tie, kas izraisīju�i Tavas dusmas, Ne arī tie, kas nogriezu�ies no Tava ceļa."

Piecas ikdienas lūg�anas var notikt jebkurā vietā. Lielākajai daļai ticīgo ir īpa�i lūg�anu paklājiņi, uz kuriem nomesties ceļos, un lūdzot arvien ir jānoliecas ar pieri pie zemes Mekas virzienā. Kustības ir tikpat nozīmīgas kā vārdi, jo uzsver cilvēka pakļau��anos (islāms nozīmē "pakļau�anās Dievam"), kā arī apliecina, ka ķermenis un dvēsele ir vienlīdz svarīgi.

Ja iespējams, vismaz reizi nedēļā musulmanim jāpiedalās ko�pējā lūg�anā, un vislabāk ir, ja tas notiek mo�ejā. īpa�i tas attie�cināms uz piektdienas priek�pusdienas lūg�anu, kas notiek kā dievkalpojums, ietverot arī svētrunu. "Visi ticīgie, kad jūs tiekat aicināti uz sapulcē�anās dienas lūg�anu, steidzieties atcerēties Dievu un atstājiet visu pārējo." (62:9)

No mo�ejas apmeklētājiem tiek prasīts, lai viņi būtu pienācīgi ģērbu�ies, tiem pie svētnīcas ieejas ir jānoauj kurpes, kā arī lūg��anas laikā kārtīgi un disciplinēti jāseko lūg�anas vadītāja darbī�bām. Arī vadītājs stāv, pagriezies pret Meku, tātad ar muguru pret pārējiem.

Parasti mo�ejas centrālajā telpā drīkst atrasties tikai vīrie�i. Sievietes pulcējas vai nu galerijā, vai arī centrālās telpas dziļumā aiz priek�kara.

Ikviens pieaudzis musulmanis drīkst būt lūg�anas vadītājs � imāms. Islāmā nepastāv organizēta priesterība, ta�u parasti gan lūg�anu vadītājiem, gan sludinātājiem ir teoloģiskā izglītība, un viņus bie�i pieņem mo�ejā par pastāvīgiem darbiniekiem.

Patiesībā tā ir ar likumu noteikta nodeva vai nodoklis, kas tiek iekasēts par ienākumiem un īpa�umu. Tas veido �etrdesmito daļu jeb 2,5%, ta�u cilvēki tiek mudināti dot vairāk. Saskaņā ar Muha�meda mācību �is nodoklis ir ievācams no bagātajiem un atdo�dams nabagajiem. "�ēlastības dāvanas ir domātas nabadzīgajiem un trūkumcietējiem, tiem, kas ar tām strādā, tiem, kuru sirdis ir atvērtas ticībai, vergu un parādnieku izpirk�anai, darbam Allāha labā un ceļiniekiem."

Tātad "�ēlastības dāvanas" nav veiksmīgs tulkojums no arābu valodas, jo tas ir kaut kas vairāk par parastu ziedojumu. Kā sacīts Korānā, tas ir Allāha noteikts musulmaņa pienākums.

�is islāma valstīs pastāvo�ais nodoklis, kas tiek izlietots sociā�lajām vajadzībām, ir daļa no salīdzinā�anās politikas tā nolūks ir izlīdzināt at�ķirību starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzī�votājiem, ta�u neaizskarot tiesības uz privātīpa�umu.

Prasība dot �ādas dāvanas ir ari ietekmējusi islāmiskā sociā�lisma veido�anos atsevi�ķās valstīs.

Korāns aizliedz musulmaņiem ēst cūkas gaļu, jo �is dzīvnieks tiek uzskatīts par netīru. Ir aizliegts arī lietot alkoholu, ta�u nekādu cita veida askēzi islāms no ticīgajiem nepieprasa. Glu�i pretēji, Korāns saka: "Dievs vēlas nevis apgrūtināt cilvēku, bet gan darīt viņa dzīvi vieglāku." Vienīgais lielais izņēmums ir gavēnis Ramadānā, Mēness gada devītajā mēnesī. Laikā starp saules lēktu un saules rietu ir aizliegts ēst, dzert, smēķēt un stāties seksuālās attiecībās. No ceļotājiem, slimniekiem, bērniem, grūtniecēm un zīdītājām tiek prasīts gavēni ievērot vēlāk � tiem piemērotā laikā.

Naktī aizliegumi tiek atcelti, un tāpēc daudzviet islāma zemēs �ai laikā norisinās intensīva nakts dzīve, bagātīgi tiek baudīts ēdiens un dzēriens. Tomēr daudzi musulmani �o laiku izmanto, lai pulcētos mo�ejā un klausītos lasījumus no Korāna. Ramadānā Muhameds saņēma pirmo atklāsmi, un gavēnis tiek pamatots ar nepiecie�amību ikvienam musulmanim kādu laiku pavadīt at�ķir�tībā, kā to darījis Muhameds.

Ikkatra pieaugu�a musulmaņa pienākums ir reizi mū�ā doties uz Meku, ja vien ir tāda iespēja. �ajā pilsētā atrodas islāma vecākā svētvieta Kaaba, �etrstūraina, melna celtne, kuras stūrī ir iemū�rēts Melnais akmens. Sim akmenim ir liela simboliska nozīme.

Meka un Kaaba musulmaņiem ir pasaules centrs. Viņi ne tikai lūg�anā noliecas uz svētās pilsētas pusi. Mo�ejas ir celtas tā, lai to garākā ass vērstos Mekas virzienā, miru�ie tiek apglabāti ar seju pret Meku, un pilsēta ir svētceļojumu mērķis.

Mekā ik gadus ierodas aptuveni pusotra miljona svētceļnieku, un tikai puse no tiem ir Arābijas pussalas valstu iedzīvotāji. Svēt�ceļnieku skaits ievērojami pieaudzis līdz ar �artersatiksmes attīstī��anos. Lielā mo�eja Mekā ir pilnīgi pārbūvēta un spēj uzņemt 600 000 apmeklētāju. Tikai tie, kas ar dokumentu var apliecināt savu piederību islāmam, saņem vīzu ieceļo�anai svētajā pilsētā.

Tuvojoties Mekai, svētceļnieki ietērpjas īpa�ās baltās drānās. Turpmākajās dienās viņi veic vairākus rituālus gan pilsētā, gan tās apkārtnē. Lielākā daļa rituālu uzsver saistību ar Ābrahāmu vai Muhamedu, kas abi pakļāvu�ies Dieva gribai. Pirmajā rituālā svēt�ceļnieki septiņas reizes iet apkārt Kaabai, un daudzi no viņiem mēģina noskūpstīt Melno akmeni. Atbilsto�i tradīcijai tiek uz�skatīts, ka celtni ir būvējis Ābrahāms kopā ar savu un kalpones Hagāras dēlu Ismaīlu.

Nozīmīgs brīdis ir arī svētceļnieku pulcē�anās Arafāta kalnā no dienvidus līdz saules rietam, un vīrie�iem �ai laikā nav ļauts apsegt galvu, slēpjoties no dedzino�ā karstuma. Arafāta kalns tiek uzskatīts par to vietu, kur Ādams un Ieva no jauna sastapa viens otru pēc izraidī�anas no paradīzes. Sapulcēdamies �ajā vietā, svēt�ceļnieki apliecina, ka ir noslēgu�i derību ar Dievu un ka citu dievu nav.

Svētceļojuma kulminācija ir upurē�anas svētki. Tad tiek kauts kāds dzīvnieks (aita, kaza, kamielis, vērsis u. tml.). Upura nolūks ir atgādināt musulmaņiem, ka Ābrahāms tik ļoti pakļāvās Dieva pavēlēm, ka bija gatavs upurēt savu pa�a dēlu (te ir runa par

Ismaīlu, nevis īzāku kā Mozus grāmatās). Ta�u Dievs bija �ēl�sirdīgs un deva Ābrahāmam upurdzīvnieku, ko upurēt dēla vietā. �eit atklājas arī svētceļojuma reliģiskā būtība: tā ir paklausība Dieva pavēlēm.

Islāms saskaņā ar tradīciju neno�ķir ne reliģiju no politikas, ne ticību no morāles. Visi cilvēku reliģiskie, morālie un sociālie pie�nākumi ir apkopoti musulmaņu svētajā likumā �ariatā.

�ariats nozīmē "ceļ� uz �ķīstī�anās vietu" jeb pareizais dzīves ceļ�, kuru cilvēkiem norādījis Dievs. Svētais likums galvenokārt tiek pausts Korānā, kas nebūt nav tikai reliģiski raksti. Korāns ir arī likumu krājums ar tie�iem norādījumiem par sabiedrības vadī��anu, ekonomiku, laulību, morāli, sievietes vietu sabiedrībā utt.

Ja Korānā par kādu jautājumu nav dotas tie�as instrukcijas, mu�sulmaņiem palīdzību sniedz tradīcija jeb sunna. Tas nozīmē, ka cil�vēki studē piemērus, ko devis Muhameds un pirmie halīfi. Muha�meda dzīves un darbības apraksti ir apkopoti hadīsu (,badith) krā�jumos, kuri sarakstīti pēc pravie�a nāves vairāku gadsimtu gaitā.

Korāns un hadīsi apraksta sabiedrības formu, kas mūsu gad�simtā vairs tikpat kā nav sastopama, un tāpēc islāma uzdevums ir izskaidrot visus rakstos un tradīcijā paustos nolikumus, kā arī piemērot tos mūsdienu dzīvei. Tas var norisināties saskaņā ar diviem da�ādiem principiem: vienādības principu un vienprā�tības principu.

Vienādības jeb analoģijas princips: lai atrisinātu kādu nepa�zīstamu problēmu, tiek uzmeklēts tāds pats (analogs) gadījums Korānā vai tradīcijā un tad studēts tā risinājums.

Vienprātības princips: Muhameds sacījis, ka visi ticīgie nekad nespēs vienoties par to, kas ir nepareizi. Tāpēc par virziena norā�dītāju ir uzskatāms lēmums, ko pieņēmu�i likumu skaidrotāji, jo tie pārstāv visus ticīgos kopumā. Viens no �ādiem piemēriem ir islāma reliģisko vadītāju reiz ieviestais aizliegums dzert kafiju. Tauta tik vienoti pauda neapmierinātību ar �o lēmumu, ka tas tika atcelts.

�iīti izmanto vēl arī tre�o principu, kas saistīts ar viņu viedokli par atklāsmi. Proti, sunnīti uzskata, ka atklāsme ir dota vienreiz un tās galīgajā veidā, turpretī �iītu musulmaņi ir pārliecināti, ka tā var turpināties caur viņu garīgajiem vadītājiem imāmiem un tā�pēc ir iespējams jauns likumu skaidrojums, kas balstās uz imāmu "personisko izpratni".

Muhameds un pirmie halīfi bija gan politiski, gan reliģiski vadī�tāji, kuri bez grūtībām spēja izmantot Korānu kā mērauklu visās sabiedriskās dzīves jomās.

Vēlāk Rietumu kultūras un ekonomikas ietekmē notika zināmas pārmaiņas. Turcijā 19. gadsimtā tika izdarītas juridiskas reformas, kuru nolūks bija veicināt sadarbību ar Rietumeiropu un radīt ne- musulmaniem lielāku tiesisku dro�ību turku valsts robe�ās. Līdz ar to drīz vien izveidojās dalīta tiesību prakse: vienlaikus bija spēkā gan svētais likums, kas galvenokārt attiecās uz personas tiesībām, gan pasaulīgie likumi, kuri noteica sabiedriskās dzīves jomas.

�is dalījums kļuva vēl noteiktāks da�ās no jaunajām nacionā�lajām valstīm, kuru vadītājus daudzos gadījumos bija ietekmēju�i Rietumu ideāli.

Daudzās islāma zemēs līdzās sabiedriskajām, uz vispārīgiem principiem balstītajām tiesībām pastāv arī personas tiesības, ko nosaka īpa�as reliģiskas institūcijas. Sevi�ķi tas attiecas uz ģime�nes un manto�anas tiesībām. Arvien vairāk pieaug prasība ievērot islāma principus arī sabiedriskajās tiesībās, piemēram, krimināl�tiesībās. 1972. gadā Lībijā tika ieviestas uz �ariata balstītas krimi�nāltiesības, kas, citastarp, aizliedz gan izplatīt, gan lietot alko�holu, bet zaglis tiek sodīts ar plaukstas nocir�anu.

Arī Pakistānā un Irānā mūsu gadsimta 70. gados notika poli�tiskas pārmaiņas, kuru rezultātā pastiprinājās islāma vara pār sa�biedrības dzīvi. Ta�u pieredze liecina, ka pat Saūda Arābijā, kur �ariats ir vienīgais likums, nav iespējams ievērot pilnīgu kon�sekvenci. Vairākās, it īpa�i ar ekonomiku saistītajās jomās �ariats netiek lietots sistemātiski.

Turcijai islāma pasaulē ir īpa�s stāvoklis. Pēdējais sultāns tika gāzts 1924. gadā, un tad Mustafa Kemals Ataturks sāka veidot mo�dernu valsti pēc Rietumu parauga reliģiju un valsti atdalot vienu no otras. 1926. gadā �ariats tika nomainīts ar civiltiesībām sa�skaņā ar tām cilvēkus sauc pie atbildības pēc vienota likuma neat�karīgi no viņu reliģiskās piederības.

Korānā pausta labvēlīga attieksme pret saimniecisku darbību, īpa�i izceļot tirdzniecību, kas Muhameda laikā bija tranzītpilsētas Me�kas galvenā uzturētāja. Korānā jautājumi netiek risināti, ievērojot privātīpa�uma tiesību principu, ta�u tajā ir atrodami norādījumi par ienākumu un īpa�uma ierobe�ojumiem. Nozīmīgākais no tiem ir aizliegums iekasēt procentus; tas tomēr netiek konsekventi ievē�rots, it īpa�i starptautiskos saimnieciskajos darījumos. Dāvanas, kuru do�ana bija reliģiskais pienākums, ir kļuvu�as par nodokli vai īpa�uma nodevu.

Korāns vairākkārt atgādina un brīdina, ka bagātība var kļūt par kārdinājumu, kas ved cilvēku prom no Dieva.

Sociālais domu gājiens, kas ir pamatā dāvanu do�anai, paredz, ka bagātie dod nabadzīgajiem. Reformu atbalstītāji politiķi ar �o principu pamato sociālistiski orientētu valsts ekonomiku, tomēr lielākoties arābu zemēs pastāv brīvā tirgus saimniecība.

Divi Korāna citāti rāda, ka iespējams pamatot divus pilnīgi pre�tējus uzskatus par sievietes vietu sabiedrībā. "Bet sievietes lai ir paklausīgas, jo Dievs vienu ir izredzējis vairāk nekā otru." (4:31) "Sievietēm ir tādas pa�as tiesības pār vīrie�iem, kā vīrie�iem pār viņām." (2:228)

At�ķirība attieksmē pret vīrieti un sievieti atklājas daudzās sabied�riskās dzīves jomās, bet visskaidrāk tā noteikta laulības likum�do�anā. Ta�u, kā norāda daudzi islāma izskaidrotāji, pastāv ari vai�rāki likumi, kas aizsargā sievieti laulībā. Noslēdzot laulības kon�traktu, vīrietim jāiemaksā noteikta naudas summa, kas kļūst par viņa sievas īpa�umu un kas nevar tikt lietota bez viņas piekri��anas.

Sievietei var būt tikai viens vīrs, bet vīrietim vienlaikus drīkst būt �etras sievas. Daudzsievība Vidējos Austrumos Muhameda laikā bija parasta parādība, un pravie�a pavēlei � vīriem neņemt sev vairāk sievu, nekā tie spēj uzturēt � tālaika vēsturiskajā situā�cijā daudzējādā ziņā bija pozitīva ietekme. Mūsdienās daudz�sievības aizliegums ir spēkā Turcijā un Tunisijā.

�ķir�anās ir iespējama, ta�u tikai pēc vīra iniciatīvas � viņ� ir atbildīgs par laulības materiālajiem pienākumiem. Lielais nosacī�jumu un likumu daudzums ierobe�o pārlieku bie�u laulības �ķir��anu, kas saskaņā ar Muhamedu ir "tās likumīgās lietas, kas Die�vam patīk vismazāk". Un tomēr arābu zemēs ir vislielākais �ķirto laulību skaits pasaulē.

Vīram ir tiesības sodīt nepaklausīgu sievu. "Tās, no kurām bai�dāties piedzīvot nepaklausību, brīdiniet, ierādiet tām atsevi�ķu guļvietu un sitiet tās," teikts Korāna 4. nodaļā.

Sievietēm at�ķirībā no vīrie�iem apgraizī�ana nav obligāta, un Korānā par to nekas nav minēts, tomēr tā tiek praktizēta da�ās Ziemeļāfrikas zemēs. Pēdējos gados sievie�u apgraizī�anas tradī�cija tiek spēcīgi kritizēta, uzsverot tās negatīvo ietekmi uz sievie�u seksuālo dzīvi.

Arī tradicionāli pazīstamais sievietes tēls ar plīvura aizsegtu seju nav nācis no Korāna, un tam nav sakara ar reliģiskajiem priek��rakstiem, ta�u tas ir izplatīts daudzās islāma zemēs. Sākotnēji se�jas aizseg�ana bija sabiedrības augstāko kārtu paradums un neat�tiecās uz zemkopju sabiedrību, kurā sievietēm ik dienas bija smagi jāstrādā tīrumos. Cīņa pret plīvura nepiecie�amību ir daudzu arābu zemju modernizācijas procesa raksturīga iezīme, ta�u saistībā ar atjaunotnes kustību islāmā ir dzimusi jauna interese par �o aiz�seg�anās tradīciju.

Islāms savas pastāvē�anas pirmajos gadsimtos izplatījās gan Āzi�jas, gan Āfrikas virzienā, ta�u Eiropas vēsturē tam vislielākā no�zīme ir saistībā ar Spānijas iekaro�anu. No 8. līdz 15. gadsimtam

arābi valdīja Spānijas dienvidu daļā. Viņi atbrīvojās no Bagdādes halīfa ietekmes un nodibināja savu halifātu Kordovā. �ī pilsēta izveidojās par kultūras centru, kas pulcēja zinātniekus no visām musulmaņu zemēm un izcēlās ar izcili tolerantu nostāju pret jūdiem un kristie�iem. Jaunajai spāņu-arābu kultūrai bija liela ietekme ne tikai uz arhitektūru un rakstniecību, bet arī visas Eiropas filozofiju. Tie�i ar Spānijas dienviddaļas arābu starpnie�cību baznīca iepazina grieķu filozofu Aristoteli, kuram vēlāk, viduslaikos, bija nozīmīga loma katoliskās domā�anas izveidē.

Ievērojamākais no Kordovas arābu filozofiem bija Ibn Ru�ds (Ibn Rushd) jeb Averroess (.Averroes, 1126-1198). Viņ� uzskatīja par savu uzdevumu aizstāvēt filozofijas un zinātnes attīstību laikā, kad islāma spēki �āda veida neatkarīgu domā�anu gribēja apturēt. Averroess bija ticīgs musulmanis un atzina Muhameda autoritāti, kā arī neapstrīdēja Korāna patiesumu. Ta�u viņ� uzskatīja, ka Korāna izteikumi var tikt da�ādi izskaidroti, ka Korāns ir rakstīts visiem kā mācītajiem, tā arī neizglītotajiem -, un tāpēc tajā tiek lietota tēlu valoda. Neizglītots cilvēks domā par Dievu kā cilvē�cisku būtni un par paradīzi kā materiālu komfortu, ta�u mācīts cilvēks saprot, ka gan Dieva, gan paradīzes priek�stati ir simboli ar garīgu nozīmi.

Averroess vēlējās apvienot reliģiju ar filozofisku un zinātnisku domā�anu, ta�u viņa nostājai radās arvien lielāks skaits preti�nieku. Vēlākajos gadsimtos musulmaņu zinātnieki vairāk pievēr�sās rakstu un tradīcijas studijām. Mūsu gadsimtā no jauna ir izvir�zīju�ās idejas par islāma reformām un liberalizāciju, un musul�maņi mēģina piemērot savu reliģiju mūsdienu attiecībām un mo�dernajai zinātnei.

Pirmos gadsimtus islāma vēsturē raksturo ārēja aktivitāte, kari un diplomātija. Ta�u drīz vien izveidojās virziens, kurā vislielākā no�zīme tika pie�ķirta vientulībai un meditācijai. Tas ieguva nosau�kumu sūfisms, acīmredzot no vilnas apģērba, ko valkāja tā pie�kritēji (arābu valodā "suf' nozīmē "vilna").

Kaut arī askēze nepieder pie islāma ideāliem, tomēr �ai reliģijā pazīst nopietnu attieksmi pret gaidāmo Dieva tiesu un ar to sais�tītu vienkār�u, atbildības pilnu dzīvesveidu. Tāpēc daudzi musul�maņi bija nemierā ar greznību, kas valdīja Bagdādes halīfa galmā. Viņiem vairāk pieņemama �ķita pieticīga dzīve, kas tiek vadīta gavējot, lūdzot un meditējot.

Vienlaikus mainījās izpratne par Dievu. Sūfisti uzskatīja, ka Dievs pirmām kārtām ir mīlo�s Dievs, ar kuru cilvēkam iespē�jams sasniegt mistisku vienotību. Sī doma �ķietami bija pretstatā idejai par Dievu kā augstu un nepieejamu tiesnesi, kura gribas priek�ā cilvēkam ir jāpakļaujas. Rezultātā agrīnie mistiķi drīz vien nonāca konfliktā ar oficiālo islāmu, tika daudzkārt apsūdzēti Dieva zaimo�anā savas dievizpratnes dēļ, un da�i pazīstamākie no viņu vidus arī tiesāti. Viens no notiesātajiem bija Hallād�s, kur� bija sajutis, ka Dievs iemājojis viņā un ka starp viņu un Dievu pastāv absolūta vienotība un harmonija. Hallād�am Jēzus nozīmēja tik�pat daudz kā Muhameds, un daudzi Muhamedam piedēvētie vārdi viņam atgādināja Jēzus sacīto evaņģēlijos, piemēram, "Es esmu patiesība", "Ja tu redzi mani, tu redzi Viņu", kā ari krustā sistā vārdus "Piedod tiem, Kungs, un ap�ēlojies par tiem". Jēzus agrīnajā sūfismā bija ievērojams askēta ideāls.

150 gadus vēlāk mistiķis Gazālī (Ghazali) mēģināja apvienot sūfisma dievbijību ar oficiālo teoloģiju. Gazālī ir viens no pa�saules ievērojamākajiem domātājiem, kur� nerada mieru ne teo�loģijas, ne likumu studijās. Pēc ilgiem meklējumiem viņ� atrada misticisma ceļu, kurā pie malas tiek atliktas visas iegribas un rai�zes, lai domas koncentrētos tikai ap Dievu. Gazālī secināja, ka ga�līgā un īstā mistiskā patiesība nav iemācāma, tā ir piedzīvojama vie�nīgi ekstāzē.

Sūfisma būtībā ir daudz līdzības ar misticisma virzieniem citās reliģijās. Arī tajā lieto īpa�us meditācijas vingrinājumus, piemē�ram, reizi pēc reizes atkārto vienu lūg�anu vai vārdu. Iespējams, ka vienlaikus tiek veikti arī noteikti elpo�anas vingrinājumi vai kustības. Parasts palīglīdzeklis ir lūg�anu krelles un "99 visskais�tāko vārdu" (par Dievu) izrunā�ana.

Sūfisms nepastāv kā organizēts virziens, un sūfisti ir sastopami gan starp �iītu, gan sunnītu musulmaņiem.

Kristīgais pasaules uzskats Rietumu sabiedrību ietekmējis visspēclgāk. Kristietība turpat vai divtūksto� gadu laikā ir saaudusies ar Eiro�pas vēsturi, literatūru, filozofiju, mākslu un arhitektūru, tāpēc kristietības iepazī�ana ir nepiecie�ams priek�nosacījums, lai iz�prastu sabiedrību un kultūru, kurā mēs dzīvojam.

Bībele ir pasaulē visvairāk lasītā grāmata gan mūsdienās, gan visā cilvēces vēsturē, un nevienai citai grāmatai nav bijusi tik liela ietekme uz literatūras attīstību. Arī nekristie�u autori ir atzinu�i Bībeli par savas daiļrades nozīmīgāko iedvesmas avotu.

"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. "(1. Moz. 1:1)

Pirmā Bībelē aprakstītā darbība ir radī�ana Dievs rada debe�sis un zemi. "Debesis un zeme" ir ebreju lietots Visuma apzīmē�jums. Radī�ana divos da�ādos veidos ir attēlota 1. Mozus grā�matas 1. un 2. nodaļā.

♦����� "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiz�taisīta un tuk�a, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidi�nājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba, un Dievs at�ķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu par dienu, bet tumsu par nakti. Un tapa vakars un rīts pirmā diena.

Un Dievs sacīja: "Lai top izplatījums ūdens vidū, kas lai �ķir ūdeņus no ūdeņiem." Un Dievs izveidoja izplatījumu, lai tas �ķirtu ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma. Un tā notika. Un Dievs nosauca izplatījumu par debesīm. Un tapa vakars un rīts otra diena.

Un Dievs sacīja: "Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem iz�platījuma, lai sausa zeme tiktu redzama." Un tā notika. Tad Dievs nosauca sausumu par zemi, bet ūdens krājumu nosauca par jūru. Un Dievs redzēja to labu esam." (1. Moz. 1:1�10)

♦������ "�is ir tas stāsts par debess un zemes izcel�anos, kad tās tika radītas. Tas bija laikā, kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja. Zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma, un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs tas Kungs vēl nebija licis lietum līt virs zemes, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu. Tad migla cēlās no zemes un slacināja visu zemes virsu." (1. Moz. 2:4-6)

Salīdzinot �os radī�anas stāstus, tūlīt kļūst redzams, ka pirmajā stāstā ir par daudz ūdens, turpretim otrajā tā ir pārāk maz. Iespē�jams, ka pirmā vēstījuma autors ir dzīvojis pastāvīgi pārplūsto�ā apgabalā, piemēram, Mezopotāmijā starp Tigru un Eifratu. Otrā stāsta autors varbūt mājojis tuksne�ainā vietā. Balstoties katrs uz saviem ģeogrāfiskajiem priek�nosacījumiem, viņi iztēloju�ies un aprakstīju�i pasaules radī�anu divos da�ādos veidos.

Mēs esam iepazinu�ies ar diviem at�ķirīgiem pasaules radī�anas aprakstiem, kuri tapu�i da�ādā laikposmā un vidē. Pirmo no tiem (1. Moz. 1:1�10) var dēvēt par kosmocentrisku, jo tas sniedz iz�klāstu par visa kosmosa radī�anas kārtību un savā pa�reizējā formā ir izveidots 6. gadsimtā prieks Kristus. �is apraksts uzsver, ka pa�saule tikusi radīta pēc Dieva pavēles, ka viss ir radies Viņa sacīto vārdu dēļ. Vārdi "Dievs sacīja" atkārtojas daudzas reizes, kā arī tiek uzsvērts, ka Dievs savās attiecībās ar radīto pasauli ir neat�karīgs, visam zemei piedero�ajam pāri stāvo�s.

Otrs radī�anas stāsts (1. Moz. 2:4�6) ir daudz vecāks. Iespē�jams, ka tas mums pazīstamajā formā izveidots jau 10. gadsimtā priek� Kristus. �o stāstu dēvē par antropocentrisku (gr. anthropos "cilvēks"), jo tas ir koncentrēts uz cilvēka radī�anu un viņa pastā�vē�anas nosacījumiem.

Radī�anas stāstu nolūks ir aprakstīt, kas noticis pirmlaikos, debesu un zemes izcel�anās laikā. �ādus nostāstus mēdz dēvēt par mītiem vai alegorijām. Mītiskos priek�status 1. Mozus grāmatā nepārpro�tami noteikusi ticība Dievam, bet ir neiespējami visos radī�anas stāstos rodamo mītisko materiālu apkopot vienotā pasaules ainā, jo īstenībā tie ir vairāku at�ķirīgu pasaules skatījumu fragmenti.

Bibliskās radī�anas teoloģijas centrā ir doma par to, ka pasaule nav pastāvējusi kop� mū�ības, ka tā reiz ir radusies. Radī�ana ebreju valodā tiek izteikta ar darbības vārdu bara, kas nozīmē "dot kaut kam esamību" vai "izveidot kaut ko no nekā". Ja mēs sakām, ka mākslinieks "rada", tad ar to domājam, ka viņ� kaut ko veido no jau eksistējo�a materiāla.

Tātad Bībeles uzskats par radī�anu at�ķiras no citās kultūrās sastopamajiem radī�anas mītiem, kuros viens vai vairāki dievi izveido pasauli, sakārtojot bezveida pirmmatēriju. Bībelē viss eso��ais norāda uz Dieva reiz izteiktu pavēli "Jo Viņ� runāja, un tā notika, Viņ� pavēlēja, un viss radās." (Ps. 33:9)

Radī�anas stāsti nedod atbildi uz dabaszinātnes jautājumu par pasaules izcel�anās veidu, ilgumu un tā visa izteik�anu bioloģijas un fizikas terminos. Tiek uzsvērts nevis veids, kā Dievs radījis de�besis un zemi, bet gan pats fakts, ka Viņ� ir radītājs. Tātad pa�saule, kurā mēs dzīvojam, nav nejau�ības rezultāts. Bībele uzsver, ka Visuma eksistences pamatā ir dievi�ķā griba. Pasaule ir radu�sies un pastāv kāda cēloņa dēļ, kur� ir ārpus tās, un �is cēlonis ir nevis bezpersonisks spēks, bet gan personiska Dieva vara.

Modernā dabaszinātne analizē kādu attīstību no tās iesākuma līdz �ai dienai, bet kristietis ir pārliecināts, ka tas ir Dieva kā Radītāja darbības cilvēcisks apraksts. Dievs ne tikai radīja kaut ko no nekā, bet deva radītajam arī attīstības iespējas, un attīstība ir radī�anas darba sastāvdaļa. Aplūkojot kosmocentrisko radī�anas stāstu, kļūst redzams, ka radī�anas notikums ir dinamisks.

"Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod dzīvniekus, katru pēc savas kārtas, lopus, rāpuļus un me�a zvērus, katru pēc savas kārtas." Un tā notika. Tā Dievs radīja zvērus, katru pēc savas kārtas, un lopus pēc to kārtas, un visādus rāpuļus, katru pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam." (1. Moz. 1:24-25)

"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības� " (1. Moz. 1: 27)

Arī cilvēka radī�ana 1. Mozus grāmatā aprakstīta divējādi.

♦����� "Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apak� debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņ� to radīja, vīrieti un sievieti Viņ� radīja." (1. Moz. 1:26 -27)

♦������ "Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dva�u; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni."

"Un Dievs tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darī�u palīgu, kas būs ap viņu."

Tad Dievs tas Kungs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un putnus gaisā un lika viņiem iet pie cilvēka, vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu. Un cilvēks nosauca vārdā visus mājas lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņ� neatrada palīga, kas viņam atbilstu.

Tad Dievs tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku. Un kad tas bija aizmidzis, Viņ� izņēma vienu no viņa sānkauliem, aizpildīdams vietu ar miesu. So sānkaulu, ko Viņ� no cil�vēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti un lika tai iet pie cilvēka.

Tad cilvēks sacīja: "Sī tie�ām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā

no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies sa�vai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

Un tie abi cilvēks un viņa sieva bija kaili, bet tie nekau�nējās viens otra priek�ā." (1. Moz. 2:7 un 18-25)

Antropologi, filozofi, dabaszinātnieki un dzejnieki da�ādi at�bild uz jautājumu par to, kas ir cilvēks. Arī visām reliģijām ir savs uzskats par cilvēku. Kristietības uzskata centrā ir likta doma, ka cilvēks nav radīts tāpat vien, kā nejau�a būtne. Jau radī�anas stās�tos tiek uzsvērts, ka cilvēks ir Dieva gribas un spēka rezultāts, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc kristīgā ticība izceļ katra atse�vi�ķa cilvēka vērtību. Mēs nedzīvojam tuk�ā telpā. Dievs ir visu cilvēku kopīgais Tēvs, un tāpēc, ka ikviens no mums ir Viņa ra�dīts, mēs visi esam vienlīdz vērtīgi.

Kristietības uzskatā par cilvēku būtiska nozīme ir �ādiem aspektiem. Cilvēka statuss

Radī�anas stāsti izvirza domu, ka cilvēks ir piederīgs visai pārējai radītajai pasaulei. "Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no ze�mes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dva�u; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni." (1. Moz. 2:7) � o cilvēka piederību pau� arī vardu spele, kas atrodama ebreju oriģināltekstā: adam nozīmē "cilvēks", bet adamah � "zeme". Cilvēks ir radīts no tās pa�as vielas, no kuras veidoti augi un dzīvnieki. No zemes mēs esam nāku�i, un pie zemes mums būs atgriezties. Ta�u radī�anas stāstos var izlasīt arī to, ka cilvēkam ir uzticēts valdīt pār pārējo radību. Var apgalvot, ka cilvēks vienlaikus ir gan dabas sastāvdaļa, gan arī augstāks par dabu.

Vārdi "radīts pēc Dieva tēla un līdzības" pau� domu par cilvēka īpa�o vietu radītajā pasaulē. Uz cilvēku gan attiecas dabas lielās likumsakarības, ta�u �ai pēdējai Dieva radītajai būtnei ir dotas kādas īpa�as dāvanas un sevi�ķs uzdevums, kas to at�ķir no pārē�jās radības. Tiek sacīts, ka Dievs radījis cilvēku aiz mīlestības, lai dalītos ar viņu �ajā pasaulē, tāpēc ka cilvēks nav tikai dzīva būtne kā visas pārējās radības. Cilvēks ir persona un indivīds.

Cilvēka līdzība ar Dievu nozīmē arī to, ka viņ� ir radīts, lai dzīvotu vienotībā un saskaņā ar savu Radītāju. Viņam ir dota spēja piedzīvot svētumu un piedalīties dievi�ķās pielūgsmes dar�bībās.

Kristīgajā uzskatā liela nozīme ir pārliecībai, ka cilvēks nesastāv no vairākām at�ķirīgām daļām, piemēram, dvēseles un miesas. Tādu uzskatu mēs sastopam, piemēram, grieķu filozofijā un In�dijas reliģijās. Saskaņā ar Bībeli cilvēks ir vienots veselums, ko Dievs izveidojis un kam Viņ� devis dzīvību, bet cilvēkā nekas nav nemirstīgs pats par sevi. Pasludinot cilvēka pestī�anu, kristietība akcentē, ka tiek pestīts "viss cilvēks". Ticības apliecībā kristietis atzīst, ka tic "uz miesas aug�āmcel�anos un mū�īgo dzīvību".

Cilvēks nav ticis radīts vienīgi kopībai jeb sadraudzībai ar Dievu. Mēs esam radīti, lai dzīvotu kopā ar citiem cilvēkiem. Gan Ve�cajā, gan Jaunajā Derībā uzsvērts, ka mums jāmīl citam citu, tāpat kā Dievs ir mīlējis mūs. Abi radī�anas stāsti katrs savā veidā norāda arī uz to, ka Dievs radījis divus cilvēku dzimumus, un var sacīt, ka ģimene un laulība ir daļa no radītās pasaules iekārtojuma. �ī iemesla dēļ daudzas baznīcas uzskata laulību par svētu institūciju.

Cilvēkiem ir tiku�i doti divi uzdevumi: radīt pēcnācējus, tā no�dro�inot zemes apdzīvotību, un rūpēties par pārējām Dieva radī�bām. Radītā pasaule pieder Dievam, ta�u cilvēka pienākums ir �o pasauli pārvaldīt. �ī iemesla dēļ Bībele labvēlīgi raugās uz darbu.

Cilvēka uzdevums ir īstenot pa�am sevi un Dieva gribu rado�ā dar�bībā. Tā ka vēsture ir ne tikai Dieva, bet arī cilvēku veidota, jo cil�vēki ir Dieva līdzstrādnieki gan radī�anā, gan Viņa pārējā darbā.

Viena no īpa�ajām, tikai cilvēkam vien pie�ķirtajām dāvanām ir spēja at�ķirt labu no ļauna. Bībelē viscaur uzsvērts, ka cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību. Ta�u viņ� ir spējīgs arī rīkoties pret Dieva gribu, izmantojot viņam pie�ķirto īpa�o stāvokli. Bībele �ādu rīcību sauc par grēku.

.. ko savā laikā darīs redzamu svētais un vienīgais valdnieks, ķēniņu ķēniņ� un kungu Kungs, kam vienīgajam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, � Viņam lai ir gods un mū�īga vara! Amen!" (1. Tim. 6:15-16)

Bībelē Dievs tiek aprakstīts, ne tikai raksturojot Viņa darbī�bas veidus (Radītājs, Pestītājs), bet arī ar da�ādiem izteikumiem, kas iezīmē "Dieva attēlu". Tie ir vārdi, kurus veidoju�i cilvēciski priek�stati, bet kuru uzdevums ir aprakstīt to, "kas nav no �īs pa�saules". Lai saprastu �os izteikumus, jāņem vērā vide un vēstu�riskā situācija, kādā tie radu�ies. Par to varam pārliecināties, pie�mēram, aplūkojot �ķietami vienkār�o izteikumu, ka "Dievs ir mūsu Tēvs". Tam nav nekāda sakara ar mūsdienu izpratni par dzimumu lomām. Balstoties uz zinā�anām par tēva vietu tālaika ģimenes dzīvē, mēs varam secināt, ka "tēvs" apzīmē kādu, kur� mīl savus bērnus, bet ir arī noteicējs pār to dzīvi un ir tiesīgs prasīt, lai tie paklausītu viņa lūgumiem. Bībele vēstī, ka Dieva mīlestība ir bez�galīga, bet arī absolūta savās prasībās.

Bībelē visbie�āk sastopamais Dieva apzīmējums ir "mīlestība". Tā ir nevis viena no Dieva īpa�ībām, bet gan vispārējs Viņa rakstu�rojums, un jebkas, ko kristīgā ticība var pateikt par Dievu, ir kāda no �īs galvenās tēmas variācijām. Bībelē arī uzsvērts, ka cilvēkam nav iespējams pazīt vai mīlēt Dievu, ja viņ� nemīl citus cilvēkus, tāpēc ka Dievs ir mīlestība.

Kā zināms, vārds "mīlestība" �odien tiek lietots vairākās nozī�mēs. Lai saprastu, ko Bībele saka, apgalvodama, ka Dievs ir mīles�tība, ir lietderīgi zināt, kādā nozīmē �is vārds tiek lietots grieķu valodā, kas ir Jaunās Derības pamatvaloda. Ir divi vārdi, kas tulko�jumā no grieķu valodas nozīmē "mīlestība", eros un agape. Vārds eross ir tulkojams ka iegriba , velesanas , iekāre . Grieķu rilozofs Platons (apm. 400. g. pr. Kr.) lieto �o vārdu, apzīmēdams cilvēka tiek�anos pēc skaistā, labā, atziņas un mū�ības. Platona izpratnē eross ir iek�ējs aicinājums cilvēkā, tas ir apliecinājums dvēseles izcelsmei no kaut kā augstāka, kas cilvēkā izpau�as kā nepārvarama tieksme atgriezties debesu mājvietā. Eross ir mir�stīgā cilvēka ilgas pēc mū�ības. Var teikt, ka �is vārds apzīmē cil�vēka mīlestību uz to, ko ir vērts mīlēt. (Mūsdienās jēdzienus "eross" un "erotisks" lieto �aurākā nozīmē, proti, apzīmējot mīlestību starp vīrieti un sievieti.)

Vārds "agape" savā ziņā apzīmē erosa pretstatu, un Jaunajā Derībā tas tiek lietots, runājot par Dieva ie�ēlas pilno, pa�aizlie�dzīgo mīlestību uz cilvēkiem. Dieva mīlestība ir spontāna un sevi upurējo�a, tā nedomā, vai cilvēki to ir "pelnīju�i". �ī mīlestība nāk nevis no nabadzības, bet no bagātības un vēr�as arī uz to, kas nav mīlestības vērts. �ajā izpratnē Dieva mīlestība ir paraugs kristīga�jai tuvākmīlestībai. Pirmie kristie�i lietoja vārdu "agape", ar to ap�zīmējot savas kopīgās maltītes, kuras tika pabeigtas ar Svēto Vakarēdienu.

Zviedru teologs Anderss Nlgrēns (Anders Nygren) grāmatā "Eross un Agape" ir sacījis, ka "eross" nozīmē cilvēka ceļu pie Dieva, bet "agape" Dieva ceļu pie cilvēka.

Viens no Bībelē aprakstītajiem notikumiem, kuri visskaidrāk ilustrē Dieva �ēlsirdību un piedodo�o mīlestību, ir stāsts par pa�zudu�o dēlu.

Bībelē vairākkārt ir sacīts, ka Dievs ir "no mū�ības uz mū�ību". Viņ� bija, pirms pasaule tika radīta, un Viņ� vienmēr būs tas pats. "Dievs ir Dievs, kaut visas valstis izzustu, Dievs ir Dievs, kaut ļau�u dzimums izmirtu," saka norvēģu dzejnieks Pēteris Dass (.Petter Dass) kādā no savām baznīcas dziesmām.

Kad Mozus jautāja, ko sacīt tautai, kad tā vaicās, kur� viņu sūtījis uz Ēģipti atbrīvot israēļus no verdzības, Dievs viņam deva �ādu atbildi: "Es Esmu, kas Es Esmu! Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "ES ESMU" � tas mani sūtījis pie jums." (2. Moz. 3:14) Citviet, Bībeles beidzamajā grāmatā, sacīts: "Es esmu Alfa un Omega, sākums un gals." (Jāņa. Atkl. 21:6)

Abi teksti uzsver, ka Dievs pārveido ierastos priek�status par laiku un telpu. Cilvēks ir pakļauts nāvei un iznīcībai, bet Dievs ir nemainīgs un nepārejo�s. Mūsdienīgāk izsakoties, var apgalvot, ka Dievs nav piesaistīts �etrdimensiju realitātei. Viņ� nav �eit vai tur, tāpēc ka Viņ� nav pasaules daļa � kā zvaigznes, puķes vai dzīvnieki. Viņ� ir paaugstināts pāri pasaulei un tajā notieko�a�jiem procesiem, jo ir tās radītājs un pārvaldītājs.

Bībelē arī teikts, ka Dievs pretstatā cilvēkiem un pasaulei ir Svētais. Katrā reliģijā ir kāds zīmīgs vārds, kas raksturo svēto un dievi�ķajai sfērai piedero�o. Kāds pazīstams reliģiju vēsturnieks

raksturo svēto kā kaut ko pilnīgi at�ķirīgu no visa pārējā ("das ganz andere"). Svētais ir kaut kas noslēpumains un neizskaidro�jams, kas cilvēku vienlaikus biedē un pievelk.

Bībele sniedz arī citus Dieva raksturojumus: Viņ� ir Tēvs, Kungs, visvarens, labs, �ēlīgs, taisnīgs un personisks. Katra at�ķirīgā ap�zīmējuma pamatā ir kāda pieredze, tāpēc ka kristīgais Dievs ir vai�rāk nekā tikai filozofisks princips. Viņ� ir persona, kas dzird cil�vēku lūg�anas un pielūgsmi, un Viņ� ir vēstures Dievs, kas vada pa�saules gaitu pretim Viņa noliktam mērķim: Dieva valstībai.

Bībelē nav atrodama sistemātiski izstrādāta mācība par Dieva būtību un īpa�ībām. Daudzi kristie�i apgalvo, ka visnozīmīgākais Dieva apraksts rodams Jēzū Kristū un viņa sludinātajā vēstī. Var dro�i sacīt, ka kristīgā ticība Dievam nav �ķirama no ticības uz Kristu.

Kop� viduslaikiem pastāv uzskats, ka cilvēks var tuvoties Die�vam divējādi: intelektuālā ceļā vai ticības ceļā. Tā, piemēram, Lu�ters uzskatīja, ka cilvēks, arī nelasot Bībeli, spēj iedomāties, ka pa�stāv kāda absolūta vara, kas radījusi pasauli, ta�u �īs varas būtība viņam paliek apslēpta. Vienīgais, ko mēs dro�i varam zināt par Dievu, ir tas, ko mums ar savu dzīvi un sludinā�anu atklājis Jēzus.

Katoļu teoloģija �ai sakarā iz�ķir divējādu atklāsmi: vispārējo atklāsmi un īpa�o atklāsmi. Ar vispārējo jeb vispārcilvēcisko at�klāsmi jāsaprot tā dievatziņa, kas pieejama visiem cilvēkiem, jo Dievs atklāj sevi dabā un cilvēka reliģiskajās ilgās, bet par īpa�o jeb "pārdabisko" tiek dēvēta tie�i kristīgā atklāsme.

Tātad caur Dieva radīto pasauli un ar saprāta palīdzību ir gūs�tamas tikai netie�as zinā�anas par Dievu. Pilnīgu Dieva atziņu mēs gūstam, ticībā sastopoties ar Kristu.

"Mans Tēvs aizvien vēl darbojas� " (Jāņa ev. 5:17)

"Kam jānotiek, notiksies", skan vecas, pazīstamas dziesmiņas piedziedājums, un �is vienkār�ais teikums pau� to, ko mēs dēvējam par fatālismu jeb ticību liktenim tādu attieksmi pret dzīvi, kura noteica pasaules uzskatu, piemēram, senajā Grieķijā un Skan�dināvijā. Liktenis tika uzskatīts par aklu un bezpersonisku spēku, kas nosaka visu esamību, vai pa varu, kurai bija spiesti pakļauties gan dievi, gan cilvēki.

Kristietība pasaulē ienesa jaunu ticību, proti, ticību Dieva gri�bai jeb providencei. Bībelē mēs sastopam uzskatu, ka Dievs aiz�vien vēl darbojas radītajā pasaulē.

Kristietībā nozīmīga ir doma par to, ka Dievs uztur spēkā pasauli. Ja Viņ� būtu pārtraucis darboties pēc pasaules radī�anas, visa ra�dība būtu sabrukusi. Ta�u kristīgais Dievs valda pār vēsturi un vada pasauli pretī pestī�anai.

Viens no iemesliem, kāpēc kristie�i tik bie�i pau� pateicību Dievam, ir tas, ka tie piedzīvoju�i Viņa mīlestības pilnās rūpes un vadību pa�i savā dzīvē. Tomēr Dieva gādības pārdzīvojums ir atka�rīgs no tā, vai cilvēks ļauj savā dzīvē notikt Viņa gribai. Tāpēc Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt: "Tavs prāts lai notiek virs zemes, kā tas notiek debesīs." Tas jāsaprot tā, ka Dieva griba �ajā pasaulē nenotiek automātiski.

Jēzus prasa, lai cilvēki uzticētos Dieva gādībai, ta�u tas neno�zīmē atteik�anos no atbildības un pienākumiem pret līdzcilvēkiem un sabiedrību, tāpēc ka Dievs veidojis cilvēkus tā, lai tie būtu Viņa līdzstrādnieki un līdzradītāji.

Bībele māca, ka visuvarenā Dieva pārdomātā darbo�anās notiek, cīnoties ar to, kas pretojas Viņa gribai. Pilnīga Dieva valstība pieder nākotnei, kad kādu dienu notiks asa un radikāla dievi�ķa iejauk��anās pasaules attīstības gaitā, ta�u jau �odien ir vērojama Dieva dar�bība gan atsevi�ķu cilvēku dzīvē, gan visas pasaules notikumos.

Kristietība apgalvo, ka Dieva rūpes par radīto pasauli ir uni�versālas. Tās neattiecas, piemēram, tikai uz kādām īpa�i izrau�dzītām cilvēku grupām. Dievs var lietot ikvienu cilvēku, lai panāktu stāvokli, kādu Viņ� vēlas redzēt valdām savā radītajā pasaule, � neatkarīgi no �ī cilvēka attieksmes pret kristietību. Dieva gādība ir vienlīdz liela par visiem cilvēkiem.

Bībeles pirmajās lappusēs atrodami vārdi, kuri daudzkārt tiek uz�skatīti par "kultūras noteiktiem". Proti, Dievs svētī pirmos cilvē�kus, sakot tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi." (1. Moz. 1:28)

Vērojot iedzīvotāju skaita pieaugumu mūsdienās, ir jāatzīst, ka cilvēki biju�i auglīgi. Dro�i vien var arī apgalvot, ka cilvēki ir pakļāvu�i sev zemi. Ta�u tas, ko mēs neesam spēju�i veikt, ir val�dī�ana pār resursiem � Dieva minētajām zivīm jūrā, putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi. Mēs iztuk�ojam jūras, un ir apdraudēta arī daudzu dzīvnieku sugu pastāvē�ana.

Uz Rietumu kultūras pleciem gulstas liela daļa atbildības par nopietnu iejauk�anos dabas norisēs pēdējo gadsimtu gaitā. Mums jāatzīst, ka neesam pienācīgi rūpēju�ies par radīto pasauli. Dabas piesārņotības problēma ir tik ļoti samilzusi, ka vajadzīgas neap�tveramas naudas summas, lai glābtu cilvēci no saindē�anās ar piesārņoto gaisu, kā arī ūdens un zemes produktiem.

Mēs neesam spēju�i arī taisnīgi sadalīt materiālās vērtības zemes virsū, un arī �ai ziņā atbildība pirmām kārtām gulstas uz Rietumu sabiedrību. Zemes resursu nevienādā sadale ir ne tikai pārvaldītājtiesību negodīga izmanto�ana, bet arī kristīgās tuvākmīlestības bau�ļa pārkāpums. Cilvēks tika radīts, lai būtu Dieva līdzstrād�nieks, ta�u novērsās no Viņa, līdz ar to kļūdams par pretinieku un ienaidnieku gan Dievam, gan Viņa nodomam attiecībā uz cilvēci.

"Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojusi, un visiem trūkst dievi�ķās godības. "(Rom. 3:22-23)

Iepriek� jau noskaidrojām, ka cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tātad Dievs cilvēkam bija devis visu nepiecie�amo, lai tas spētu dzīvot saskaņā ar Viņa gribu, ta�u kaut kas �ajā pasaulē darbojas pretēji Dieva virzītajai pasaules kārtībai un Vina nodomiem.

Sis "kaut kas" kristietībā tiek saukts par grēku.

Jaunajā Derībā grēka apzīmē�a�nai lietots grieķu vārds hamartia. Sis lietvārds ir darināts no darbības vārda, kas nozīmē "kaut ko pazaudēt", "novirzīties no īstā ceļa", "nesasniegt mērķi" vai � pārnestā nozīmē � "atteik�ties no savas apņem�anās". Tāpēc var sacīt, ka grēks apzīmē to, kas izjauc Dieva nodomu cilvēka dzīves veido�anā, tātad vārds "grēks" nozīmē daudz vairāk nekā tikai sliktu rīcību.

Grēks galvenokārt ir reliģisks jēdziens. Tas, ka cilvēks ir grē�cinieks, nebūt nenozīmē, ka viņ� dzīvo netikumīgi. Iespējams, ka viņa dzīve ir visādā ziņā nevainojama, ta�u arī tas, kur� cilvēku izpratnē dzīvo pienācīgi, Dieva priek�ā ir grēcīgs.

Raksturojot grēku, vispirms jāņem vērā Radītāja nodoms, proti cilvēks dzīvos saistībā ar Dievu, kur� ir viņa dzīves Kungs, un pakļausies Viņa nolikumiem. Tāpēc grēks ir cilvēkam uzskatīt sevi par pa�pietieko�u un spējīgu iztikt bez Dieva klātbūtnes. Pārtraucot kopīgo dzīvi ar Dievu, tiek izraisīts viss, ko Bībele dēvē par likuma pārkāp�anu, bezdievību, netaisnību un atkri�anu. Va�rētu teikt, ka grēks apzīmē to, kas �ķir cilvēku no Dieva, vai to, kas nelīdzinās Dievam. Dievs ir mīlestība, tāpēc grēks ietver arī tuvākmīlestības trūkumu. Grēcīga cilvēka attieksmē pret Dievu un attiecībās ar citiem cilvēkiem dominē savtīgums un egoisms, ko Luters trāpīgi apzīmējis ar latīņu izteikumu incurvatus in se, kas tulkojumā nozīmē "ievilcies sevī".

Ar grēku nav jāsaprot tikai atsevi�ķu Dieva likumu jeb kris�tīgās ētikas pārkāpums. Tas ir kaut kas nopietnāks, jo grēks snie�dzas dziļāk tas sakņojas sirdī, cilvēka ļaunajā gribā. Tie�i �ī gri�bas vērstlba jeb vispārējais stāvoklis ved pie tā, ko dēvē par ak�tuālo grēku. No teoloģijas viedokļa � tāpēc ir svarīgi �ķirt "grēku" un "grēkus". Ar to jāsaprot, ka grēks ir gan kaut kas mūsos pa�os, gan arī tas, ko mēs darām.

�inī jautājumā daudziem cilvēkiem rodas grūtības, jo viņiem nav vainas vai grēka apziņas. Viņi savu dzīvi uzskata par samērā tikumīgu, katrā ziņā ne sliktāku kā citiem. Tāda attieksme bija arī bagātajam jauneklim, par kuru stāsta evaņģēlists Matejs (Mat. ev. 19:16-26):

"Un redzi, viens piegāja pie viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mū�īgu dzīvību?" Un Jēzus tam sacīja: "Ko tu man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi bau�ļus." Tas viņam saka: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pa�u." Jauneklis saka uz viņu: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?" Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ." Bet kad jauneklis dzirdēja �os vār�dus, viņ� aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

Bet Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: "Patiesi, es jums saku: bagātais grūti ieies debesu valstībā. Un atkal es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā." Bet viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja: "Kas tad var tikt pestīts?" Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.""

Raugoties no morāles viedokļa, bagātais jauneklis bija nevai�nojams, un Marka evaņģēlijā lasām, ka Jēzum viņ� kļuva mīļ�. Ta�u kaut kāda iemesla dēļ viņa attiecības ar Jēzu, tātad arī ar Dievu, nebija pilnīgas. �is iemesls nebija bagātība, jo Israēlā tā nozīmēja Dieva svētību, ja vien bagātais tās iegū�anai neizman�toja citus cilvēkus. �ajā Bībeles tekstā nekas nenorāda, kā jaunek�lis mantu bija ieguvis, ta�u Jēzus viņa bagātību pretstata citu na�badzībai. Bagātā jaunekļa grēks bija viņa pārmērīgā pieķer�anās savam īpa�umam, un tās dēļ viņ� bija pārkāpis pamatlikumu � mīlēt Dievu un savu tuvāko.

Jēdziens "iedzimtais grēks" nav atrodams Bībelē, ta�u teologi to lieto, lai apzīmētu grēku, kur� ir cilvēkā jau kop� piedzim�anas brī�a. Tas nozīmē, ka ikvienā cilvēkā slēpjas vēlē�anās pārtraukt vienību ar Dievu.

Tomēr visu cilvēku iedzimtā nosliece uz grēku ir tikai viens no iedzimtā grēka aspektiem. No paaudzes uz paaudzi sniedzas ne vien spēja vai vēlē�anās grēkot, bet arī grēka sekas. Mēs esam pieredzēju�i, ka viena cilvēka rīcība ietekmē daudzu citu cilvēku dzīvi, un pla�ākā apjomā tas attiecas arī uz politiķu lēmumiem un zinātnieku atklājumiem.

Modernajam cilvēkam nav grūti rast asociācijas jēdzienu "grēks" un "iedzimtais grēks" izpratnei. Piemēram, pēdējo gadu laikā mēs esam biju�i aculiecinieki tam, ka attīstība apdraud visas dzī�vības pastāvē�anu � cilvēks ir spējīgs iznīcināt zemi da�u stundu laikā. �īs nomāco�ās izredzes ir ne tikai grēka piemērs, bet tās arī rāda, ka grēks attiecas uz visiem cilvēkiem kopumā.

Gan grēkā kri�anas apraksts (1. Moz. 3), gan kristīgā mācība par iedzimto grēku izvirza jautājumu par ļaunuma izcel�anos. Bībeles pirmā nodaļa beidzas ar vārdiem: "Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņ� bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs." (1. Moz. 1:31) Ta�u jau neilgi pēc tam Ādams un Ieva tiek izdzīti no paradīzes, pa�saulē ienāk nāve, sievietei jādzemdē sāpēs, Kains nogalina savu brāli un ļaunums zemes virsū augtin aug. Nonāk pat tik tālu, ka Dievs sāk dusmoties, ka ir radījis cilvēku (1. Moz. 6:5�8). Ta�u

ticības apliecībā tiek sacīts, ka Dievs ir visvarens. Kā tas izskaid�rojams? Kā Dievs var būt visspēcīgs un bezgalīgi labs, ja pasaulē ir tik daudz cie�anu? �is konflikts ir pazīstams kā ļaunuma pro�blēma.

Jautājums par ļauno ir pastāvīgi nodarbinājis cilvēci. Par to ir domāju�i jau da�i Vecās Derības grāmatu autori, piemēram, ījabs un Zālamans, un teologi un domātāji ļaunuma problēmu ir risi�nāju�i visas baznīcas vēstures gaitā. Daudzus cilvēkus �is jautā�jums skāris tik spēcīgi, ka radījis viņos �aubas, vai vispār ir iespē�jams ticēt Dievam. Viņi galējā veidā pretstata to, ka Dievs ir labs un visspēcīgs, proti, ja Dievs ir visvarens, tad Viņ� nevar būt labs, un, ja Viņ� ir labs, tad nevar būt visvarens.

�ī problēma var �ķist neatrisināma. Ta�u ir jājautā: ko mēs sa�protam ar "visspēcību"? Ja ar to domājam, ka Dievs ir cēlonis visam, tad jēgu zaudē gan grēkā kri�anas stāsts, gan kristīgā mā�cība par taisno�anu. Ta�u Bībele neko tādu nemāca. Bībelē vis�caur tiek runāts par kādu spēku mūsu esamībā, kur� ir nostājies pret Dievu.

Bībele pau� uzskatu, ka ļaunums ir pasaulē un ka tas ir arī cil�vēkos. Cilvēki ir radīju�i karus, naidu un cie�anas zemes virsū, viņi ir iekārtoju�i koncentrācijas nometnes un kara laikā lietoju�i degbumbas un gāzi. Atgrie�oties pie radī�anas stāsta, mēs tajā sastopam �ūskas tēlu. Ir runa ari par "pārcilvēciskiem ļaunuma spēkiem" un par Sātanu, kur� saskaņā ar leģendu reiz bijis skais�tākais no visiem eņģeļiem � Lucifers (gaismas eņģelis) �, bet kuru Dievs nogāzis no debesīm, jo tas sacēlies pret Dieva gribu. l iek runāts par velnu personisku spēku, kur� stājas pretī Dievam.

Vai tas nozīmē, ka Dievs nav visspēcīgs? Kristietība atbild - kaut arī ļaunums �obrīd ir dala no mūsu esamības, tomēr tas reiz tiks uzvarēts. Tātad nav taisnība daudzu uzskatam, ka Dievs Ve�cās Derības laikā bijis "visspēcīgāks" nekā vēlākajos vēstures pos�mos. Glu�i otrādi ļaunums, vai nu tas tiek uztverts kā perso�nisks, vai kā bezpersonisks spēks, ir klāteso�s jau kop� radī�anas iesākumiem. Arī �ūska pasaulē ir pastāvējusi jau pirms grēkā kri��anas. Tomēr kristietība pau� cerību uz "jaunām debesīm un jaunu zemi", kur "Dievs būs visā un visos". Mēs varam sacīt, ka Dieva vis�varenība, kas ir unikāla un par visu augstāka vara, pilnībā atklā�sies nākotnē.

Ta�u, neskatoties uz to, daudziem cilvēkiem ļaunuma pro�blēma ir bijusi nozīmīgākais iemesls kristietības noraidī�anai. Ir viegli teikt, ka ļaunums reiz tiks uzvarēts, bet kur Dievs bija, kad risinājās notikumi Au�vicē vai Hirosimā?

Jēzus pie krusta jautāja tie�i tāpat: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?"

Ja mēs meklējam ļaunuma izcelsmi, jautājot, no kurienes tas nāk, tad kristietība nespēj sniegt skaidru atbildi. Ta�u, kā teicis B. Gīrcs (Bo Giertz), kristietis, iespējams, "konstatēs, ka kristie�tība nav iek�ēji nepretrunīgu teoriju kopums, bet tā atspoguļo īstenību, ņemot vērā visus tās aspektus".

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņ� devis savu vienpiedzimu�o Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mū�īgo dzīvību. " (Jāņa ev. 3:16)

"Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tum�sībā, bet tam būs dzīvības gaisma. " (Jāņa ev. 8:12)

Iespējams, ka pasaules vēsturē nevienam cilvēkam nav bijusi lielāka nozīme kā Jēzum no Nācaretes. Jautājums par to, kas bija Jēzus, ir nodarbinājis Rietumu kultūru turpat vai divtūksto� gadus.

Vai viņ� bija reliģisks fantasts? Vai arī dievbijīgs cilvēks, kur� vēlējās mācīt citiem, kā jādzīvo? Varbūt viņ�, līdzīgi daudziem citiem tālaika jūdiem, uzdevās tautai par apsolīto Mesiju? Vai arī viņ� bija Dieva Dēls un cilvēku glābējs?

Lasot Bībeles stāstus par Jēzus dzīvi un studējot laikmetu, kurā viņ� dzīvoja, mēs varam tuvoties �o jautājumu izpratnei, ta�u iespē�jamās atbildes lielākoties ir balstītas uz ticību. Kristietības pamat�akmens ir ticība uz aug�āmcēlu�os Dieva Dēlu. No otras puses, mūsdienās vairs tikai retais no vēsturniekiem noliedz to, ka Jēzus ir vēsturiska persona.

1. un 2. gadsimtā tapu�ajās vēstures grāmatās, kuru autori ir vēstures zinātnieki, piemēram, jūds Jozefs Josephus) un romie�i Tacits (Tacitus) un Svetonijs (Suetonius), atrodamas īsas norādes uz Jēzu, tātad viņ� nav iedomu tēls.

Jēzus piedzima pirms Hēroda Lielā nāves, acīmredzot 749. gadā pēc romie�u kalendāra. Dibinot �odien pastāvo�o laika skaitī�anas sistēmu, tika uzskatīts, ka Jēzus dzimis 754. gadā, un tāpēc laika aprēķinā ir ieviesusies novirze vismaz par pieciem gadiem.

Jēzus bija jūds, un viņa laikā Jūdeja atradās Romas impērijas iecelta pārvaldnieka tie�ā pakļautībā. Jēzus darbojās kā apkārtstaigājo�s pravietis un sludināja, balstoties uz jūdu svētajiem rak�stiem, ta�u drīz vien kļuva skaidrs, ka �eit tiek sludināta jauna un patstāvīga vēsts, jo Jēzus bie�i atkārtoja �ādi veidotus izteikumus: "Jūs esat dzirdēju�i, ka mūsu tēviem ir sacīts (..) Bet es jums saku (..)"

29. vai 30. gadā pēc mūsu laika skaitī�anas sistēmas jūdu augstākie reliģiskie vadītāji apsūdzēja Jēzu Dieva zaimo�anā. Ro�mie�u pārvaldnieks Poncijs Pilāts uzklausīja jūdu apsūdzību un pie�sprieda Jēzum nāvessodu, par soda veidu nosakot piesi�anu krustā. Ta�u Pilāts nevainoja Jēzu tā reliģiskās pārliecības dēļ, viņ� to so�dīja par sacel�anos pret Romas valsti.

Tā kā evaņģēlijos dotās liecības daudzviet at�ķiras cita no citas, ir grūti izveidot sīku Jēzus biogrāfisko portretu. Jāņem arī vērā, ka evaņģēliji ataino kristīgās baznīcas izpratni par Jēzu, un tos caur�strāvo ticība, ka Jēzus ir Vecajā Derībā apsolītais Mesija.

Evaņģēliju galvenais nolūks ir nevis sniegt informāciju par vēs�turiskiem notikumiem, bet gan pasludināt vēsti. Stāstot par Jēzu, tiem ir svarīgi pavēstīt nevis to, ka Jēzus mira pie krusta, bet gan to, kāpēc viņ� mira.

Ir jāņem vērā at�ķirība starp evaņģēliju un vēstures zinātni. Vēsturnieki var zinātniski pamatot domu, ka Jēzus bijis cilvēks, kur� acīmredzot pretendējis uz dievi�ķu autoritāti, un viņi var arī apgalvot, ka vēlāk izveidojās cilvēku kopiena, kura ticēja, ka Jēzus ir uzcēlies no miru�ajiem. Turpretī evaņģēlijs un baznīca paslu�dina, ka Jēzum bija dievi�ķa autoritāte un ka Viņ� ir aug�ām�cēlies. Nav iespējams ar zinātniskām metodēm pierādīt kristīgo ticību, ta�u �ādā ceļā nav arī iespējams to noliegt.

�ī iemesla dēļ daudzi ir pētīju�i evaņģēlijos pasludināto Jēzus vēsti, lai atrastu to, ko tie dēvē par "vēsturisko Jēzu". Jautājums ir �āds: vai Jēzus attēlojums evaņģēlijos viscaur saskan ar vēstur�nieku pieņēmumiem, vai arī ar zinātniskām metodēm ir iespē�jams gūt jaunas zinā�anas par "vīru no Nācaretes".

"Un vārds tapa miesa� " (Jāņa ev. 1:14)

Jaunajā Derībā ir sastopami vairāki Jēzus apzīmējumi. Tie ir jē�dzieni, kas nāku�i no jūdaisma, bet ieguvu�i jaunu saturu kristietībā.

Ebreju vārds "mesija" nozīmē "svaidītais" ar eļļu tika svaidīti Israēla ķēniņi, kad viņus iesvētīja valdī�anai. Tātad sākotnēji �is apzī�mējums tiek attiecināts uz vald�nieku. Beidzoties kēninu Dāvida un Zālamana valdī�anas laikam, Israēla varenība mazinājās, ta�u jūdi joprojām cerēja un ticēja, ka nāks jauns Mesija jauns vald�nieks no Dāvida nama.

"Mesija" grieķu valodā ir "hristos", tātad vārda "Jēzus Kristus" pamatnozīme ir apliecinājums, ka Jēzus ir solītais Mesija. Kaut arī pats Jēzus saskaņā ar evaņģē�lijiem ne reizi vien ir apliecinājis, ka viņ� ir Mesija, tomēr daudzkārt sev arī nav piedēvējis Mesijas ti�tulu. Iespējams, ka mācekļi uzlūkoja viņu kā Mesiju, bet viņ� �o titulu nekad nav attiecinājis uz sevi, visai tautai dzirdot, lai tauta viņu neuzskatītu par nacionāli politisku atbrīvotāju.

Jēzus pats sevi visbie�āk dēvēja par Cilvēka Dēlu. Arī �is tituls ir radies Vecajā Derībā, kur tas tiek lietots, runājot par Dieva sūtīto glābēju, ko gaidīja jūdi. Pretstatā nacionāli un politiski izprasta�jam Mesijam Cilvēka Dēls ir debesu tēls, kuram jānāk "debesu padebe�os", lai izglābtu taisnos. Jēzus, dēvējot sevi par Cilvēka Dēlu, apliecina savu dievi�ķumu.

Saskaņā ar evaņģēlijiem Jēzus tautas priek�status par Cilvēka Dēlu saistīja ar Jesajas pravietojumiem par "cietēju kalpu", kur�, uzņemoties cie�anas cilvēku vietā, atjauno izpostītās attiecības starp Jahvi un Viņa tautu.

Jaunajā Derībā par Jēzu vairākkārt runāts arī kā par Dieva Dēlu. Par to, kā Jēzus pats uztvēris �īs attiecības, ir daudz diskutēts, tomēr viss norāda uz to, ka Jēzus savas attiecības ar Dievu uzskatījis par īpa�ām. Evaņģēlijos lasām, ka viņ� uzrunājis Dievu ebreju vārdā u Aba" ("tēvs"), un tas bija kas nepieredzēts tālaika jūdu vidū.

Jēzus kā Dēla vai Dieva Dēla apzīmējums ir īpa�i izcelts Jāņa evaņģēlijā. Seit tituls "Dieva Dēls" skaidri norāda uz Jēzus vie�notību ar Dievu. Kādā vietā Jēzus to nepārprotami izsaka ar vār�diem: "Es un Tēvs, mēs esam viens." Evaņģēlijā pausta doma, ka Jēzus ir sūtīts pasaulē, lai ļaudīm atklātu Dievu: "Kas mani ir re�dzējis, tas ir redzējis Tēvu." (Jāņa ev. 14:9)

"Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. " (Jāņa ev. 14:9)

Jau tagad un vēl ne

Saskaņā ar vecāko no evaņģēlijiem, Marka evaņģēliju, Jēzus savu sludinā�anu sāk ar �ādu vēsti: "Laiks ir piepildīts, un Dieva val�stība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņ�ģēliju."

Arī jēdziens "Dieva valstība" jāuzlūko saistībā ar jūdu cerību uz nākotnē apsolīto ķēniņu glābēju. Dieva valstībai bija jātiek nodibinātai laiku beigās, atnākot Mesijam. Da�i to izprata kā pa�saulīgu, politisku valsti, kura tiks dibināta nākotnē un kuras cen�trā būs Jeruzaleme un Israēla tauta, turpretī citu uztverē tā bija viņpasaules valstība tur izglābtie dzīvos mū�īgi un tā nāks pēc pasaules mēroga katastrofas, kurā tiks iznīcināti Dievam naidīgie spēki. Tomēr skaidri noteikta �ķirtne �o divu uzskatu starpā ne�pastāv, un bie�i vienā un tai pa�ā kontekstā ir sastopami abi priek�stati reizē.

Tātad izteikums "Dieva valstība ir tuvu atnākusi" Jēzus laikā nebija nekas nepazīstams. Jau pirms Jēzus ar �o pa�u vēsti bija nā�cis Jānis Kristītājs un viņa piekritēji, sludinot, ka tuvojas �īs pasaules gals un reiz pravietotais Dieva valdī�anas laiks. Tas, kas Jēzus vēsti darīja radikāli at�ķirīgu, bija pasludinājums, ka Dieva valstības atnāk�ana ir saistāma ar Jēzu pa�u. Jēzus ne tikai ap�galvo, ka Dieva valstība reiz nāks (viņ� saka arī to), bet arī vairāk�kārt norāda, ka �ī valstība jau ir cilvēku vidū.

�ī Jēzus pasludinātā Dieva valstības divpusība (dihotomija) ir saistīta ar viņa skatījumu pa�am uz sevi. Tie�i viņā tiek gan atklāta, gan īstenota Dieva valstība; tā top redzama un darbojas, Jēzum slu�dinot un dziedinot cilvēkus. Jaunais, mesiāniskais laiks jau ir sācies.

Vienlaikus daudzi Jēzus izteikumi skaidri norāda, ka Dieva val�stība ir kaut kas nākotnei piedero�s. Ļaunuma spēki tiks galīgi uzvarēti tad, kad Cilvēka Dēls nāks "no debesu padebe�iem ar lielu spēku un godību" (Mat. ev. 24:30).

�ī spriedze starp "jau tagad" un "vēl ne" kristietībai un kristī�gajai sludinā�anai ir raksturīga līdz pat mūsu dienām.

Jēzus tika dēvēts par rabi jeb skolotāju. Daudzi cilvēki, gan kris�tie�i, gan nekristie�i, visā pasaulē ir atzinīgi novērtēju�i Jēzus slu�dinātāja dotības. Viņa mācī�anā ir saskatāmi �etri da�ādi veidi.

♦��� Jēzus bie�i runā īsos izteikumos. Tie nereti ir veidoti kā para�doksi (�ķietamas pretrunas), piemēram: "�kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos." (Mat. ev. 16:25)

♦���� Nozīmīga Jēzus sludinā�anas daļa bija viņa sarunas ar mācek�ļiem, rakstu mācītājiem un vienkār�iem ceļā sastaptiem cilvē�kiem. Viens no piemēriem ir Jēzus saruna ar bagāto jaunekli (Mat. ev. 19:16-26).

♦���� Tre�ais Jēzus mācī�anas veids ir daudzās uzrunas mācekļiem vai lielākam cilvēku skaitam. Vienu no garākajām un nozīmī�gākajām runām Jēzus sacīja saviem mācekļiem Jeruzalemē īsi pirms apcietinā�anas, stāstot par "pēdējiem laikiem", kas būs jāpiedzīvo pirms Cilvēka Dēla nāk�anas un tiesas dienas (Mat. ev. 24 un 25).

♦ Visraksturīgākā Jēzus mācī�anas metode ir runā�ana līdzībās.

�īs līdzības bie�i vien ir iesaistītas garākās uzrunās vai sarunās.

Līdzība ir salīdzinājums vai tēls, kas lietots kādas dziļākas pa�tiesības ataino�anai.

Jēzus stāstītās līdzības var būt ļoti īsas, un bie�i vien to tēli nāk no norisēm dabā (piemēram, līdzība par sējēju; Mat. ev. 13:3�9

un 18�23). Ta�u tikpat dau�dzos gadījumos tās ir veidotas kā visai gari stāstījumi, kuru motīvi rasti ikdienas dzīvē (kā līdzība par pazudu�o dēlu Lūk. ev. 15:11-32, vai par strādniekiem vīna dārzā Mat. ev. 20:1-16).

Daudzās līdzības par Dieva valstību skaidri norāda, ka Jēzus at�ķirībā no jūdiem �o valstību neizprata kā politisku veidojumu. Jēzus �ajā jēdzienā ielika pavisam citu saturu, un tāpēc nopratinā�anā pie Pilāta viņ� varēja sacīt, ka viņa valstība "nav no �īs pasaules". Tas nenozīmē, ka Jēzus būtu bijis novēr�sies no pasaules, ta�u viņam bija skaidrs, ka Dieva valstība nenāk no pasaules. Tā nāk no Dieva. Un Jēzus vēlējās panākt tās dar�bo�anos pasaulē.

Jēdziens, ko mēs tulkojam kā "Dieva valstība", patiesībā no�zīmē "Dieva valdī�ana". Citiem vārdiem, Dieva valstība ir tur, kur valda Dievs un kur ir jāatkāpjas ļaunajam. To, ko tas nozīmē praksē, Jēzus skaidro Kalna sprediķī, atainojot jauno dzīvi Dieva valstībā.

Kalna sprediķim raksturīgas augstas ētiskās prasības, it īpa�i � prasība mīlēt savu tuvāko. Pretstatā visiem bau�ļiem un aizliegu�miem, kas bija tik raksturīgi tālaika jūdaismam, Jēzus izvirza

absolūtu nepiecie�amību mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tas neno�zīmē līdz�inējo bau�ļu atcel�anu, glu�i otrādi, Jēzus saasina uzma�nību uz tiem un papla�ina to lietojumu. Tā, piemēram, nepietiek mīlēt tikai savu tuvāko ir jāmīl arī ienaidnieki.

Aso formulējumu un absolūto prasību dēļ Kalna sprediķis ir ticis da�ādi interpretēts, un viens no tā aspektiem, kas izraisījis daudzas jo daudzas diskusijas, ir Jēzus vārdi par ļauna atdarī�anu ar labu:

"Jūs esat dzirdēju�i, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: � Jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam, bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un kas ar tevi grib tie�sāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un kas tevi spie� iet vienu jūdzi, paej ar to divas. Dod tam, kas tev lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties." (Mat. ev. 5:38-42)

Daudziem �ie un vēl citi Kalna sprediķa vārdi ir biju�i grūti atrisināms uzdevums. Vai vispār ir iespējams dzīvot saskaņā ar Kalna sprediķī izvirzītajām ētiskajām prasībām? Un, ja nav iespē�jams, tad kā tās jāsaprot?

♦���� Jau kop� pirmajām kristie�u draudzēm daudzi ir uzskatīju�i, ka Kalna sprediķis izprotams burtiski. Alberts �veicers kādā teoloģiskā pētījumā apgalvo, ka pirmkristie�i gaidīju�i drīzu Jēzus otrreizējo atnāk�anu un uzskatīju�i Kalna sprediķi par pagaidu ētiku, kas īstenojama gaidī�anas laikā. Ta�u, laikam ritot, ir mai�nīju�ies uzskati par Jēzus otrās atnāk�anas laiku un radu�ies citādi Kalna sprediķa ētikas skaidrojumi. Tomēr arī jaunāka�jos laikos atsevi�ķi cilvēki Kalna sprediķa prasības ir vēlēju�ies īstenot burtiski. Viens no viņiem bija krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs (1828-1910).

♦���� Katoļu baznīca apgalvo, ka Kalna sprediķis galvenokārt attiecas uz izredzētajiem, dievbijīgajiem, it īpa�i uz priesteriem, mūkiem un mūķenēm, no kuriem tiek pieprasīts celibāts un nabadzība.

♦���� Luteriskā interpretācija balstās uz pieņēmumu, ka Kalna spre�diķa bau�ļi ir ideāls, kas nav piepildāms �ajā pasaulē. Cilvēks, redzēdams, ka nespēj sekot �īm prasībām, apzinās savu ierobe��otību visspēcīgā Dieva priek�ā. Viņ� ir grēcinieks, kam vaja�dzīga Dieva piedo�ana un palīdzība.

Vēlākā laika luterisma teoloģijā uzsvērts, ka Kalna spredi�ķis ir Jēzus pasludinātās, nākotnē gaidāmās Dieva valstības sa�stāvdaļa. Tāpēc cilvēks var tiekties pēc Kalna sprediķa ētikas īsteno�anas gan pats savā, gan sabiedrības dzīvē, tomēr visā pilnībā tā stāsies spēkā tikai līdz ar Dieva valstības atnāk�anu.

♦��� Protestantiskajā teoloģijā ir attīstīts uzskats, kas tiek dēvēts par gribas ētiku. Tā balstās uz domu, ka svarīgākais ir rīcības pa�matā likta laba griba, labs nolūks. �is skaidrojums ir daudz�kārt ticis kritizēts, jo tas padara morāli par kaut ko uz iek�pusi vērstu.

♦��� Vēl pastāv uzskats, ka Jēzus vēlas nosodīt sava laika farizejismu un līdz ar to � visos laikos sastopamo "farizejismu", arī mūs�dienu kristie�u pa�apmierinātību.

Kāds pavisam neliels Kalna sprediķa pants ir kļuvis ārkārtīgi pa�zīstams ar apzīmējumu "zelta likums": "�visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravie�i." (Mat. ev. 7:12)

Visā Jēzus sludinā�anā tuvākmīlestība tiek izcelta kā galvenais bauslis: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pa�u." (Mat. ev. 22:39) Laiku pa laikam tiek atgādināts, ka �ī mīlestība neattiecas tikai uz tiem cilvēkiem, kuri mums patīk, vai uz tiem, kas ne savas vainas dēļ nonāku�i grūtībās. Tā jāvēr� arī uz tiem, kuri saskaņā ar vis�pārējo viedokli ir pelnīju�i savu likteni. Kā jau sacīts, Jēzus prasa mīlēt pat ienaidniekus.

�ai sakarā ir svarīgi precizēt, ka ar "mīlestību" Jēzus nedomā gal�venokārt izjūtas vai nodomus. Tas viņa sludinā�anā ir uzsvērts vai�rākkārt, un labākais piemērs tam ir līdzība par �ēlsirdīgo samarieti.

Tātad bauslim par tuvākmīlestību ir jāizpau�as rīcībā, un no �ā likuma izriet arī vairākas citas vērtības: uzticība, �ēlsirdība, tais�nīgums, patiesums un godīgums. Ta�u tie visi ir un paliek tikai abstrakti ideāli, ja netiek īstenoti konkrētās dzīves situācijās.

Jēzus ne tikai pasludināja Dieva valstības evaņģēliju, bet arī īste�noja to darbībā, ar konkrētu rīcību parādot, ko Viņ� saprot kā tuvākmīlestību. Viena no �īm darbībām bija slimo dziedinā�ana. Dziedinā�anas brīnumi bija ne tikai Jēzus �ēlsirdības izpausme, bet arī apliecinājums tam, ka Dieva valstības spēki jau darbojas cilvēku vidū.

Jēzus nesavtīgā mīlestība uz cilvēkiem bija viens no iemesliem, kuru dēļ viņ� nonāca konfliktā ar rakstu mācītājiem un farize�jiem. Tie Jēzum uzbruka, tāpēc ka viņ� ēda kopā ar "muitniekiem un grēciniekiem" un izdzina "ļaunus garus", bet vēl jo vairāk tāpēc, ka viņ� deva cilvēkiem "grēku piedo�anu". Kas gan viņam bija pie�ķīris tiesības to darīt?

Jēzus aizstāvēja savu rīcību, stāstīdams vairākas līdzības, kurās tika kritizēta rakstu mācītāju īstenotā reliģiozitāte. Pēc viņu do�mām, cilvēkam ar pa�a spēkiem jāpanāk pareizās attiecības ar Dievu. Bau�ļu turētājus uzskatīja par Dieva taisno tautu, bet likumu pārkāpēji ir pelnīju�i Dieva sodu. Tāpēc jebkuras attiecības ar "muit�niekiem un grēciniekiem" nozīmēja neievērot prasību pēc tīrības un tikumīgas dzīves. Turklāt daudzo bau�ļu un tīrības priek�rak�stu ievēro�ana tika uzskatīta par Dieva valstības atnāk�anas priek��nosacījumu.

Jēzus noliedza jebkura veida savtīgu dievbijību. Cilvēki nespēj pa�i saviem spēkiem izpelnīties glāb�anu. Dievs savā mīlestībā dāvā piedo�anu un vienotību ar Viņu, nejautājot, vai cilvēks to ir pelnījis.

Viena no Jaunās Derības ainām, kas attēlo, kā Jēzus pats īste�noja nesavtīgu mīlestību, ir kāju mazgā�ana. Pēdējo kopīgo vaka�riņu laikā Jēzus nometās uz ceļiem un mazgāja savu mācekļu kājas. Tā bija nedzirdēta rīcība, jo �āda veida darbu mēdza veikt kalpi, bet Jēzus ta�u bija Kungs un Skolotājs.

Sis notikums parāda, ka Dieva valstība ir ne tikai Dieva dā�vana cilvēkiem, bet arī mērķis, kura sasnieg�anā cilvēki ir aicināti iesaistīties. Jēzus apzinājās, ka viņa uzdevums ir ne tikai atklāt cil�vēkiem Dieva būtību, bet arī vadīt viņus uz kopību ar Dievu. Tāpēc, ka Dievs tik ļoti mīl cilvēkus, viņu pienākums ir īstenot tādu pa�u mīlestību ikdienas dzīvē.

Arī Jāņa vēstulēs tiek uzsvērta saistība starp Dieva mīlestību pret cilvēkiem un cilvēku mīlestību citam pret citu:

"Mīlēsim, jo Viņ� ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: "Es mīlu Dievu" un ienīst savu brāli, tad viņ� ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņ� ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņ� nav redzējis. Un �is bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli." (l.Jāņa 4:19-21)

Kristīgās baznīcas mācība par Jēzu

"Un viņ� mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka viņ� ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un miru�iem. " (Apust. d. 10:42)

Pirmkristie�i nevis nesa tālāk Jēzus vēsti, bet sāka sludināt par pa�u Jēzu. To apliecina vēstules, ko apustulis Pāvils rakstījis pirmajām kristie�u draudzēm tikai 20�30 gadus pēc Jēzus krustā si�anas.

Jēzus sludināja Dieva valstības evaņģēliju ("labo vēsti"). Labā vēsts bija pasludinājums, ka Dieva valstība ir pienākusi tuvu. Gan Jaunās Derības Apustuļu darbu grāmatā, gan vēstulēs "evaņģē�lijs" joprojām ir atslēgas vārds, ta�u tas jau tiek lietots citādā no�zīmē. Apustuļu labā vēsts ir aug�āmcēlies Kristus, un evaņģēlijs ir pats "Kristus notikums" tas, ka Dievs sūtījis savu Dēlu, lai glābtu pasauli. Apustuļu sludinā�anas centrā tiek likts Jēzus kā Pestītājs un viņa nozīme cilvēku dzīvē.

Sī "smaguma centra nobīde" nekādā ziņā nenozīmē atteik�a�nos no Jēzus mācības un no viņa skatījuma pa�am uz sevi un savu uzdevumu. Kā jau redzējām, arī Jēzus saistīja savu vēsti ar sevi pa�u. Jāņa evaņģēlijā lasāms, ka viņ� uz sevi attiecina �ādu līdzību: "Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kvie�u grauds nekrīt zemē un ne�mirst, viņ� paliek viens; bet, ja viņ� mirst, viņ� nes daudz augļu." (Jāņa ev. 12:24)

Pirmo kristie�u pasludinātais Jēzus ir dzīvais Kungs, kur� uz�varējis nāvi un kur� drīz nāks atkal, lai tiesātu dzīvos un miru�os. Pirmkristie�i ne tikai kavējās atmiņās par Jēzu zemes dzīvē jeb "vīru no Nācaretes", bet ari jutās vienoti ar viņu, un iz�ķiro�ā bija ticība uz Jēzu kā Kungu un Pestītāju: "Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts." (Rom. 10:9)

Kaut arī visa Jaunā Derība liecina par Kristu, tomēr pirmajos gad�simtos pēc Kristus radās nepiecie�amība skaidrāk formulēt ticības apliecību. Viens no �īs prasības iemesliem bija tai laikā ļoti izpla�tītā reliģiju sajauk�anās (sinkrētisms). Proti, Romas valsts labvēlīgā attieksme pret visām citām reliģijām bija panākusi visu Vidus�jūras zemju kultūru reliģisko impulsu saplū�anu, kas savukārt izraisīja jaunu reliģiju veido�anos.

Lai novērstu kristietības iesaistī�anos �ādās sajaukumreliģijās, kristie�u baznīcai bija nepiecie�ams noteikt savas ticības galvenos principus. Tas bija vajadzīgs arī tādēļ, lai cīnītos pret �ķel�anos pa�u kristīgo draud�u starpā. Turklāt �āds ticības satura apkopojums bija nepiecie�ams jaunkristāmo apmācībai.

Tā tika izveidotas dogmas. Vārds "dogma" nozīmē "mācības tei�kums", un kristīga dogma nosaka pareizās kristīgās mācības sa�turu. Vēlāk dogmas tika apkopotas garākās ticības apliecībās. Pati vecākā no tām ir Apustuļu ticības apliecība, kura tās sākotnējā formā tika izveidota Romas kristie�u draudzē 2. gadsimtā pēc Kristus. Vēlāk kristīgās dogmas tika izteiktas arī Nīkajas ticības apliecībā (4. gs.) un Atanasija ticības apliecībā (6. gs.). At�ķirī�gas konfesijas un ticīgo kopienas �odien izmanto da�ādus �o pirmbaznīcas ticības apliecību elementus, bet Nīkajas ticības apliecība tiek lietota visās lielākajās kristie�u konfesijās.

Dogma par Jēzu apgalvo, ka viņ� vienlaikus bijis gan Dievs, gan cil�vēks. Tātad Kristus nav tikai Dieva Dēls, viņ� ir arī pats Dievs. Atanasija ticības apliecībā tas izteikts �ādi: "Tātad �ī ir īstā ticība, ka mēs ticam un atzīstam, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir Dievs un cilvēks; (..) Pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. (..)"

Kā gan "vīrs no Nācaretes" varēja būt Dievs? Sis bija galvenais jautājums diskusijās par dogmu saturu pirmajos kristietības gad�simtos.

To, ka Jēzus bijis cilvēks, skaidri apliecina viņa attēlojums �et�ros evaņģēlijos, kur mēs sastopam visu cilvēcisko emociju spek�tru: Jēzus izjuta prieku un bēdas, bija gan līdzjūtīgs un maigs, gan stingrs un bargs. Tāpat kā visi cilvēki, viņ� tika pakļauts kār�dinājumiem, un dzīves pēdējās stundās viņ� sevī izcīnīja tik smagu cīņu ar bailēm no nāves, ka pat �aubījās par to, vai tikai Dievs viņu nav atstājis. Arī Pāvila teoloģijā tiek uzsvērts Jēzus cilvē�ciskums.

No otras puses, Jēzus vairākkārt norāda uz savu vienību ar Dievu. Viņ� saka "Es un Tēvs, mēs esam viens" (Jāņa ev. 10:30) un "Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu" (Jāņa ev. 14:9). Tur�klāt Jāņa evaņģēlija sākumā ir runa par to, ka ".. .vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū" (Jāņa ev. 1:14). Ar to tiek sacīts, ka Dievs kļuva par cilvēku, vai, kā teikts tekstā, vārds kļuva par miesu. Kristīgajā teoloģijā to dēvē par inkarnāciju ("iemieso�anās" no latīņu vārda caro, kas nozīmē "miesa", "ķermenis").

Par to, kā saprotama un izskaidrojama Dieva tap�ana par cil�vēku, baznīcā tika diskutēts visus pirmos kristietības gadsimtus. Vieni vēlējās vairāk izcelt Jēzus cilvēcisko dabu, citi savukārt uz�svēra dievi�ķo.

Abi �ie uzskati katrs savā veidā runā par kristietības galveno tematu � par to, ko mēs dēvējam par Jēzus dogmu, proti, ka Dievs kļuva par cilvēku. Jēzus nebija divas personas, viņ� bija vienlaikus "patiess Dievs un patiess cilvēks".

"Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. " (Gal. 5:1)

Kristietība māca, ka Dievs Jēzū ir kļuvis par cilvēku. Tas no�zīmē, ka Dievs aktīvi iejaucas pasaulē notieko�ajā cīņā starp labo un ļauno un ka Viņ� izlabo to, kas ir bijis izpostīts attiecībās gan starp Viņu un cilvēku, gan pa�u cilvēku starpā. Cilvēks tiek atbrī�vots no va�ām un dziedināts no tā, kas viņu nomoka. Tāpēc Jēzus cie�anas, nāve un aug�āmcel�anās dod kristietim jaunu, mū�īgu dzīvi.

Kristietības nozīmīgākais simbols ir krusts. �etri evaņģēlisti lielu uzmanību pievēr� notikumiem, kas risinās īsi pirms un pēc Jēzus nāves, un arī Pāvila teoloģija ir koncentrēta uz Jēzus si�anu krustā un aug�āmcel�anos no nāves. Tie�i krustā sistais Jēzus ir cilvēces glābējs.

Mēs jau redzējām, ka grēks izposta cilvēka attiecības ar Dievu, radot ienaidu abu starpā. Kristietība māca, ka bezgrēcīgais Jēzus Kristus ir uzņēmies cilvēces vainu uz sevi, izcie�ot to sodu, ko bija pelnīju�i cilvēki. Viņ� cie� un mirst cilvēku vietā. Kristietībā to apzīmē ar jēdzienu vietnieciskās cie�anas. Tajās Dievs izlīdzi�nās ar pasauli, un cilvēku attiecības ar Dievu tiek atjaunotas.

Pāvils uzsver, ka Jēzus izlīdzino�ais darbs ir Dieva dāvana, kas cilvēkiem tiek dota, kaut arī viņi to nav pelnīju�i. Pretstatā tradi�cionālajai jūdiskajai domā�anai Pāvils norāda, ka cilvēks nespēj darīt itin neko, lai izlīdzinātos ar Dievu. Izlīdzinā�anu veic pats Dievs, tātad tas, uz kuru negulstas vaina, un tāpēc Kristus izlīdzi�no�ais darbs � dzīvības atdo�ana grēcīgā cilvēka dēļ � ir uzskatāms par �ēlastības noteiktu rīcību. Mēs varam apgalvot, ka Dievs �ēlas�tību liek augstāk par taisnīgumu, un tā likta arī Jēzus sludinā�a�nas centrā ja atceramies, piemēram, līdzību par pazudu�o dēlu.

Pāvils uzskatīja par svarīgu norādīt, ka cilvēks itin nekā nav spē�jīgs pats nopelnīt �ēlastību un ka Dieva priek�ā viņam nav tais�nības. Ta�u, pieņemot Dieva �ē�lastību, viņ� tiek taisnots. "Dievs izlīdzina bezdievīgā vainu," saka Pāvils, un tas nozīmē to pa�u, ko grēku piedo�ana. Arī Jēzus mā�cīja, ka cilvēks tiek taisnots bez pa�a nopelniem.

Ar Jēzus Kristus aug�āmcel��anos Dievs ir uzveicis nāvi un ļaunuma varu, un cilvēkam ir dota jauna iespēja, jauna cerība.

Jēzus aug�āmcel�anās ir no�zīmīgākais notikums kristietībā, un tāpēc Lieldienas ir baznīcas gada ievērojamākie svētki. Ļoti īsi un trāpīgi to izsaka Pāvils: "�ja Kristus nav aug�āmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludinā�ana, un arī veltīga jūsu ticība." (1. Kor. 15:14)

Daudziem cilvēkiem vārds "pestī�ana" saistās ar bēg�anu no pa�saules vai ar salkanu sentimentalitāti. "Viņ� ir pestīts," mēs sakām, kaut īstenībā domājam pretējo ka �is cilvēks ir pazudis.

Vārds, ar ko Jaunajā Derībā apzīmēta pestī�ana, ir grieķu dar�bības vārds, kas nozīmē "tikt izglābtam", "tikt pasargātam" vai "tikt dziedinātam".

Kristietībā valdo�ais pamatuzskats ir tāds, ka cilvēks nespēj pestīt pats sevi. Pestī�ana tiek par brīvu dota tam, kas tic Kristum un viņa veiktajam izlīdzinā�anas darbam. "Jo no �ēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana," saka apustulis Pāvils vēstulē Efezas draudzei (Efez. 2:8).

Tikai ticībā uz Jēzu cilvēks var tikt pestīts �ī doma kā sarkans pavediens caurvij visas Pāvila vēstules. Arī Jēzus bie�i uzsvēra ticī�bas nozīmi pestī�anā, viņa sacītos vārdus "tava ticība ir tev palī�dzējusi" mēs dzirdam daudzos gadījumos. Bet vai arī pati ticība nav cilvēka sasniegums? Saskaņā ar Jauno Derību � nē, jo arī ticība ir Dieva dāvana. Pāvils, uzsvērdams ticības nozīmi pestī�anā, ar to nedomā "pareizo ticību". Ticībai ir lielāka saistība ar sirdi nekā ar prātu. Mūsdienās daudzi vārdu "ticēt" skaidro kā "būt pārlie�cinātam" vai "uzskatīt kaut ko par patiesu". Ta�u saskaņā ar kris�tīgo terminoloģiju pareizāk ir runāt par paļāvību vai uzticē�anos, jo latīņu vārdam fides, kas apzīmē ticību, ir tie�i �āda nozīme.

No kā cilvēkam ir jātiek pestītam? Bībele uzsver, ka pestī�ana no�zīmē cilvēka atbrīvo�anu no grēka varas. Grēku nereti pavada vai�nas apziņa.

Mūsdienās gan grēks, gan vaina bie�i vien tiek uztverti vairāk kolektīvā, nevis individuālā nozīmē. Ta�u arī �ī ir bibliska doma: Dieva priek�ā mēs esam vainīgi ne tikai kā atsevi�ķi indivīdi, bet arī kā grēcīga cilts kopumā.

Daudzus cilvēkus �odien vairāk nodarbina domas par esības tuk�umu un bezjēdzību, nevis par grēku un vainu. Tādas izjūtas kā piederības trūkums, atsve�inātība, bailes raksturo daudzu mūsdienu cilvēku situāciju, un tuk�uma un nenozīmīguma izjūta bie�i vien ir cie�i saistīta ar domām par nāvi. Saskaņā ar daudzu psihologu apgalvojumiem bailēs no dzīves īstenībā izpau�as bailes no nāves. Visā kristietības vēsturē pestī�ana ir tikusi izprasta arī kā glāb�ana no mirstīguma.

Pestī�ana nozīmē arī atbrīvo�anu. "Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi," saka Jēzus (Jāņa ev. 8:36). "Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis," raksta Pāvils vēstulē galatie�iem (Gal. 5:1), un kādā citā gadījumā viņ� jautā: "Vai es neesmu svabads?" (1. Kor. 9:1). Vēstulē romie�iem Pāvils raksta, ka Kristus viņu ir atbrīvo�jis no grēka un nāves likuma (Rom. 8:2).

Saskaņā ar biblisko pārliecību dzīvei uz zemes ir vērtība, tāpēc viscaur Bībelē nāve tiek uzskatīta par kaut ko negatīvu. Pāvils nāvi dēvē par "pēdējo ienaidnieku", kristīgā cerība uz mū�īgo dzīvību ir pamatota Jēzus uzvarā pār nāvi, un �īs uzvaras izpausme ir aug��āmcel�anās. Par to domājot, Pāvils var triumfējo�i sacīt: "Nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?"

(1. Kor. 15:54-55)

Kristīgā cerība ir vērsta uz nākotni, kad visu, kas �obrīd ir nepil�nīgs, nomainīs tāds stāvoklis, kurā pilnīgi un neapstrīdami valdīs Dieva mīlestība. Kristietība māca, ka, līdz ar Jēzus uzvaru pār de�struktīvajiem esamības spēkiem, ir atnācis jauns laikmets. Kaut arī Dievs ir guvis iz�ķiro�o uzvaru, tā tomēr nav pēdējā. Jēzus gūs beidzamo uzvaru, kad viņ� vēlreiz nāks laiku beigās.

Jēzus sludinā�ana atklāj, ka viņ� ar Dieva valstību norāda uz kaut ko vairāk nekā individuāla pestī�ana. Tātad kristīgajai cerī�bai ir ne tikai personisks, bet arī sociāls jeb kolektīvs raksturs. Tas nozīmē, ka tā ir vērsta uz jauna veida cilvēku kopību, jaunu sa�biedrības stāvokli vai jaunu pasauli. Turklāt kristīgajai cerībai ir arī kosmisks raksturs, jo taps "jaunas debesis un jauna zeme".

Kam ir līdzdalība kristīgajā pestī�anā? Jaunajā Derībā ir izteiks divē�jāds viedoklis par iekļū�anu Dieva valstībā.

No vienas puses, ar lielu nopietnību tiek sludināts, ka cels uz dzīvību iet caur "�aurajiem vārtiem". Lai cilvēks tiktu sagatavots dzīvei jaunajā valstībā, viņam ir jāatsakās no sevis pa�a un jāpie�vēr�as Dievam. Bie�i Viņ� nostāda cilvēku tādas izvēles priek�ā, kura pieprasa atteikties no visa, kas attur no kopības ar Dievu.

Runa ir ne tikai par to, ka cilvēkam jālau� savs egoisms, bet viņam arī jāizvēlas dzīve paklausībā, pazemībā un mīlestībā. Tās ir ne tikai �auras durvis, tas ir arī loti �aurs ceļ�.

Blakus �iem pamudino�ajiem vārdiem atrodam arī citus, kas Dieva valstību iztēlo kā dāvanu. Jēzus Kalna sprediķī skaidri no�rāda uz to, ka �aurie vārti vienlaicīgi ir arī "atvērtas durvis". To pa�u domu sastopam Jēzus vārdos par to, ka bērniem pieder Debesu

valstība, un uzaicinājumos tiem, kam nesama "smaga nasta". �ī doma attiecas uz cilvēkiem, kuri jūt, ka viņu pa�u spēka nepie�tiek, kā arī uz tiem, kas ir atvērti Dieva priek�ā un saņem viņiem domāto dāvanu nepretodamies un nepiedēvēdami to saviem pa�u sasniegumiem.

Da�i evaņģēliskie teksti tomēr piemin aizvien tuvāk nāko�o "tā Kunga dienu" jeb "tiesas dienu", kad visi cilvēki tiks tiesāti pēc viņu darbiem. Viens no piemēriem ir Lielās tiesas dienas ap�raksts Mateja evaņģēlijā:

"Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņ� sēdēs uz sava godības krēsla.

Un visas tautas tiks sapulcētas viņa priek�ā; un viņ� tās �ķirs, kā gans �ķir avis no ā�iem.

Un statīs avis pa savu labo, bet ā�us pa kreiso roku.

Tad ķēniņ� sacīs tiem, kas pa labo roku: � Nāciet �urp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

Jo es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdināju�i; es biju izslāpis, un jūs esat mani dzirdināju�i; es biju sve�inieks, un jūs esat mani uzņēmu�i.

Es biju kails, un jūs esat mani apģērbu�i; es biju slims, un jūs esat mani apmeklēju�i; es biju cietumā, un jūs esat nāku�i pie manis.

Tad taisnie atbildēs viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam tevi redzēju�i izsalku�u un tevi paēdināju�i? Vai izslāpu�u un tevi dzirdināju�i?

Kad mēs esam tevi redzēju�i kā sve�inieku un tevi uzņēmu�i? Vai kailu un tevi apģērbu�i?

Kad mēs esam tevi redzēju�i slimu vai cietumā un nāku�i pie tevis?

Tad ķēniņ� tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, es jums saku: ko jūs darīju�i vienam no �iem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darīju�i.

Tad viņ� sacīs arī tiem, kas pa kreiso roku: � Eita nost no manis, jūs nolādētie, mū�īgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.

Jo es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdināju�i; es biju iz�slāpis, un jūs neesat mani dzirdināju�i.

Es biju sve�inieks, un jūs neesat mani uzņēmu�i; es biju kails, un jūs neesat mani apģērbu�i; es biju slims un cietumā, un jūs ne�esat mani apmeklēju�i.

Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs tevi esam redzēju�i izsalku�u vai izslāpu�u, vai kā sve�inieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpoju�i?

Tad viņ� tiem atbildēs un sacīs: � Patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darīju�i vienam no �iem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat darīju�i.

Un tie ieies mū�īgā sodībā, bet taisnie mū�īgā dzīvē." (Mat. ev. 25:31-46)

�ī Bībeles vieta liecina, ka Dieva tiesa pār cilvēkiem ir nepie�lūdzama Dievs piesprie� cilvēkiem vai nu mū�īgu pestī�anu, vai arī mū�īgu pazu�anu. Turklāt �is teksts norāda, ka te noteico�ā loma ir pa�a cilvēka darbiem. �o domu mēs atrodam arī Jaunās Derības vēstulēs: "Jo, ko cilvēks sēj, to viņ� arī pļaus. Tad nu nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagur�sim." (Gal. 6:7,9)

Citās Bībeles vietās uzsvērts, ka iz�ķiro�ā loma būs tam, kāda ir bijusi cilvēka attieksme pret Jēzu Kristu. Kā jau redzējām, viena no kristīgās teoloģijas centrālajām domām ir tāda, ka cilvēks nevar ar labajiem darbiem izpelnīties pestī�anu. Tāpēc labie darbi tiek uzlūkoti nevis kā ārēji morāliski panākumi, bet kā liecība par attieksmi pret Kristu. Jēkaba vēstulē ir teikts: "Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem." (Jēk. 2:26)

Tiesas dienu pravietojumiem kopīgs Jaunajā Derībā ir apgal�vojums, ka cilvēks vienmēr ir atbildīgs par savu dzīvi. Tiesas diena atklāj, cik lielā mērā cilvēks ir netaisns, un tajā tiek pieprasīts no�rēķins par visu, kas nav bijis saskaņā ar Dieva mīlestību. Tomēr gal�venais, kas iz�ķir cilvēka likteni tiesas dienā, ir viņa sacītais "jā" vai "nē" Kristum un Dieva piedāvātajai pestī�anai.

Mācība par "pēdējām lietām" sve�vārdā tiek saukta par eshatoloģiju. īpa�ais Jāņa evaņģēlijā ir "tagadnes eshatoloģija". Jāņa evaņģēlijā mēs atrodam uzskatu par to, ka tiesas diena ir �obrīd un ka mū�īgā dzīvība tiek dāvāta �ai pasaulē, sastopot Kristu: "Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mū�īgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē." (Jāņa ev. 5:24)

Baznīcas vēsturē un arī mūsdienu kristie�u vidū ir sastopami da��ādi uzskati par tiesu, pestī�anu un pazu�anu. Pastāv trīs at�ķirīgi viedokli.

♦��� Tiks pestīti atsevi�ķi cilvēki, pārējie nonāks mū�īgajā pazu�anā (tā tiek tēlota vai nu kā cie�anas, vai arī at�ķirtība no Dieva).

♦���� Pestīti tiks tikai daļa cilvēku, bet atliku�ie piedzīvos "otro nāvi", tas nozīmē, ka tie tiks iznīcināti uz mū�īgiem laikiem.

♦��� Visi cilvēki tiks pestīti. Tiesas dienā visi dzīvie un miru�ie locīs ceļus tā Kunga priek�ā, un Dievs kļūs "viss visā".

Visi trīs uzskati ir pamatoti Bībelē.

�ajā sakarībā ir dabiski runāt par priek�statu, kas radījis dau�dzus konfliktus un diskusijas, � tas ir priek�stats par elli. It īpa�i viduslaikos tika sniegti detalizēti ellē eso�o soda veidu apraksti, ta�u �ī priek�stata izcelsme meklējama senajā Israēlā. Latvie�u valodas vārds "elle" ir apzīmējums, ko lieto, tulkojot Jaunās De�rības vārdu Gehenna, kas nozīmē "Hinoma ieleja". Sī ieleja, kas atrodas dienvidos no Jeruzalemes, bija vispārzināma elku pie�lūg�anas vieta. Jēzus laikā Gehennu uzskatīja par soda vietu, kur grēcinieki degs mū�īgās liesmās. Norādes Jaunajā Derībā tomēr skaidri nepasaka, vai �īs liesmas ietver mū�īgas cie�anas, vai iznī�cību. Bez tam elle tiek no�ķirta no Hadesa, miru�o valstības, kur dvēseles mīt līdz tiesas dienai.

"Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis. " (Jāņa ev.

14:26)

Kristietībā valda uzskats, ka Kristus arī �obrīd ir dzīvs un ka viņa darbi turpinās Svētajā Garā.

Visur Jaunajā Derībā par Jēzu ir sacīts, ka viņ� at�ķiras no Tēva, piemēram, vairākas reizes tiek minēts, ka viņ� lūdz Dievu. Arī par Dieva Garu jeb Svēto Garu da�viet ir runāts kā par perso�nīgu varu. Citur Tēvs, Dēls un Gars tiek apvienoti vienā formulā. Pāvils savu otro vēstuli Korintas draudzei nobeidz ar sveicienu: "Kunga Jēzus Kristus �ēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!"

Vai tas nozīmē, ka kristietība nav monoteiska reliģija? Bībelē nav atrodama nekāda apmierino�a mācība par attiecībām starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, bet 3. un 4. gs. pēc Kr. tika izstrādāta kristīgā mācība par Trīsvienību. Tā māca, ka Dievs ir trīs "perso�nas" vienā un tai pa�ā dievības būtnē, tikai jēdziens "persona" nav indivīda apzīmējums, kā tas tiek izprasts mūsdienās. Persona nozīmē "maska" vai "loma", un �ī jēdziena izcelsme meklējama antīkajā teātrī, kur viens aktieris lietoja da�ādas maskas, lai varētu spēlēt vairākas lomas.

Svētais Gars ir Dieva Gars. Bībeles pirmajā nodaļā tas tiek ap�rakstīts kā rado�s un dzīvību dodo�s spēks. Jaunajā Derībā Svē�tais Gars saistīts ar Kristu, un pirmie kristie�u autori, aprakstot savu reliģisko dzīvi, lieto gan izteikumu "dzīve Garā", gan arī "dzīve Kristū".

Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļā ir aprakstīts, kā apustuļi saņēma Svēto Garu. Jēzus piekritēji bija sapulcēju�ies, lai svinētu Vasarsvētkus, kad Dievs sūtīja viņiem savu Garu. Sis notikums tiek uzskatīts par kristīgās baznīcas aizsākumu, un tās nozīmī�gākie darbības veidi aprakstīti tai pa�ā 2. nodaļā:

"Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes lau�anā un lūg�anās." (Apust. d. 2:42)

Lielākajā daļā kristie�u draud�u arī mūsdienās reliģiskās dzīves kodolu veido Dieva vārda pasludinā�ana, sakramenti, lūg�anu dzīve un kristīgā sadraudzība.

Dieva mīlestība un klātbūtne atklājas ne vien Viņa vārdā, bet arī caur svētajām darbībām sakramentiem.

Vārds "sakraments" nāk no latīņu valodas, un Bībelē tas netiek minēts. Sis vārds nozīmē "līdzeklis, kas dara svētu", tātad kaut kas tāds, kas stiprina saites Dieva un cilvēku starpā. Tas ir re�dzams līdzeklis, ko Dievs lieto, lai dotu cilvēkiem kopību un sa�draudzību ar Vinu.

Principā ar vārdu "sakraments" apzīmē vairākas darbības, kurās tiek stiprināta cilvēku sadraudzība ar Dievu, un katoļu baznīca atzīst septiņus sakramentus. Diviem no tiem ir īpa�a nozīme, un tos uzskata par sakramentiem arī protestantiskajās baznīcās � tie ir kristība un Svētais Vakarēdiens, kuri tiek lietoti kā ārējas, re�dzamas zīmes Dieva darbībai un kuri abi ir Jēzus iedibināti.

Saskaņā ar Mateja evaņģēliju Jēzus pats iedibinājis kristību tas notika Debesbrauk�anas dienā, un tam ir saistība ar "misijas pa�vēli" (Mat. ev. 28:18�20). Jau kop� kristietības aizsākumiem uz�ņem�ana kristie�u kopībā notika caur kristību, kas ir iesvētī�anas darbība. Arī pats Jēzus tika Jāņa Kristītāja kristīts, lai tādējādi taptu iesvētīts savam uzdevumam. Ta�u kristietim �ī darbība ne�nozīmē tikai "ieejas biļeti baznīcā". Dievs kristība sniedz cilvēkiem pestī�anu un grēku piedo�anu. Cilvēks mirst, tiek uzmodināts no nāves kopā ar Kristu un ieņem savu vietu Dieva kopībā. Kristie�u vidū ir arī parasts runāt par kristību kā "jaunu piedzim�anu".

Kristība nevar tikt atrauta no Dieva vārda. Tā nav maģiska darbība, kas darbojas pati par sevi. "Bez Dieva vārda ūdens ir tikai ūdens, nevis kristība," sacījis Mārtiņ� Luters.

Tāpat kristība nevar tikt atda�līta arī no ticības. �ā iemesla dēļ jau sen risinās diskusijas par bērnu un pieaugu�o kristī�anu. Pieau�gu�o kristības atbalstītāji uzskata, ka ticības priek�noteikums ir per�soniska atgrie�anās, izvēle, un ka kristība ir atzī�anas un paklausības darbība. Savukārt tie, kas atzīst bērnu kristī�anu, balstās uz pār�liecību, ka tikai Dieva �ēlastība un mīlestība spēj pestīt un ka cilvēks neko nespēj sasniegt pats ar saviem spēkiem. Tāpēc bērni kristībā tikpat lielā mērā kā pieaugu�ie var tikt uzņemti Dieva valstībā, personisku ticību pieņemot vēlāk.

Gan bērnu, gan pieaugu�o kristības gadījumā ir nepiecie�ama kristāmo apmācība. Evaņģēliski luteriskajā baznīcā vecāki dod so�lījumu audzināt bērnus kristīgajā ticībā. Bērnus audzina un ap�māca arī baznīcā gan svētdienas skolas nodarbībās, gan cita veida kristīgajā darbā -, kā arī ticības mācības stundās pamatskolā.

Svētais Vakarēdiens norāda uz maltīti, kurā Jēzus bija sapulci�nājis tuvākos mācekļus pēdējā vakarā pirms savas nāves.

Maltītes pamatsastāvdaļas ir maize un vīns, ko Jēzus izraudzī�jās, lai izskaidrotu sava uzdevuma nozīmi. Viņ� atdeva pats sevi, savu miesu un asinis, lai cilvēki saņemtu piedo�anu par izpostīta�jām attiecībām ar Dievu.

"Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad viņ� tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza to un deva saviem mācekļiem, sa�cīdams: "Ņemiet un ēdiet! Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, mani pieminēdami."

Tāpat viņ� ņēma ari kausu pēc vakarēdiena, pateicās un deva to tiem, sacīdams: "Ņemiet un dzeriet visi no tā! �is kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas grēku piedo�anai. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami.' "

Svētais Vakarēdiens vēl vairāk nekā kristība ir bijis par iemeslu strīdiem un nevienprātībai, un da�ādas draudzes uzsver at�ķirīgus �ī sakramenta aspektus. Mēs norādīsim uz da�ādiem motīviem Svētā Vakarēdiena saturā.

♦��� Sabiedrības motīvs. Jēzus iedibināja līdzekli sadraudzības stip�rinā�anai gan cilvēka un Dieva starpā, gan arī to cilvēku starpā, kuri sapulcēju�ies, lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu. Atsevi�ķās draudzēs Svētais Vakarēdiens tiek dēvēts par komū�niju, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "sadraudzība". Svētais Vakarēdiens īpatnējā veidā apsteidz Dieva valstības īsteno�anos.

♦���� Piemiņas motīvs. Tas sniedz vēsturisko pamatojumu un vēr� uzmanību uz to, ko Dievs ar Jēzus dzīves un darbības palīdzību reiz darījis cilvēku labā.

♦���� Atzī�anas motīvs. Svētais Vakarēdiens ir apliecība ticībai uz Dievu un cilvēkiem, it īpa�i situācijās, kur tas nav kļuvis par sabiedrisku paradumu.

♦��� Spēka motīvs. Svētajā Vakarēdienā Dievs piedod grēkus un sniedz spēku jaunai dzīvei. Jēzus dod pats sevi maizē un vīnā.

♦��� Pateicības motīvs. Svētais Vakarēdiens tiek dots kā dāvana, un tā svinē�anai jau pirmkristie�u vidū ir bijusi raksturīga pateicības un prieka izjūta.

♦��� Upura motīvs. Katoļu baznīcā Svēto Vakarēdienu uzskata arī par Jēzus Golgātas upura atkārtojumu un tāpēc dēvē par Svē�tās Mises upuri.

Svētā Gara darbība cilvēkos nav saistīta vienīgi ar Dieva vārda sludinā�anu un sakramentiem. Arī lūg�anā kristietis ir kopā ar Dievu.

Evaņģēliji liecina, ka Jēzus lūdzis ļoti bie�i, it īpa�i saistībā ar svarīgiem notikumiem. Viņ� mācīja arī mācekļus lūgt, un Jau�najā Derībā daudzviet ir sastopami mudinājumi uz lūg�anu. Lūg��anai baznīcas vēsturē arvien bijusi centrālā vieta gan dievkalpo�jumos, gan arī katra atsevi�ķa kristie�a dzīvē.

Lūg�ana ir cilvēka saruna ar Dievu. Tās priek�nosacījums ir "Es � Tu" vai "Mēs Tu" attiecības, tātad personiska attieksme pret Dievu. Dievs ir augstais Radītājs un Tiesnesis, bet Viņ� ir arī kāds, kuru cilvēks drīkst uzrunāt ar vārdu "Tēvs".

Vai ir vērts lūgt? �o jautājumu sev agri vai vēlu uzdod ikviens kristietis, ja nesaņem labvēlīgu atbildi uz lūg�anu.

"Lūdziet, un jums taps dots," teica Jēzus, bet viņ� arī mācīja sa�viem mācekļiem sacīt: "Tavs prāts lai notiek." �o divu pretstatu sav�starpējās attieksmēs ir meklējama kristīgā lūg�anas izpratne. Mēs varam Dievam lūgt visu, bet Dievs neļaujas pierunāties. Lūg�ana nav ne apvārdo�ana, ne arī maģiska formula. "Lūg�anas mērķis ir nevis mūsu savtīgo vēlmju piepildījums, bet gan Dieva gribas īsteno�anās." (E. Testrups Pēdersens, E. Thestrup Pedersen)

Parasti lūg�anā izsakām vēlē�anos, lūgumu pēc kaut kā. Tēvreize ir labs piemērs vēlmju da�ādībai, sākot ar dieni�ķo maizi un bei�dzot ar "atpestī mūs no ļauna".

Aizlūgums ir lūg�ana par citiem cilvēkiem, tā sniedzas tālāk par egocentriskajām vēlmēm un aptver ģimeni, paziņas un draugus. Ta�u tiek nojauktas arī �īs robe�as. Jēzus pavēle skan: "Lūdziet par tiem, kas jūs vajā." Un, jau būdams pie krusta, Jēzus lūdza: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara."

Pateicības lūg�anā cilvēks pateicas Dievam par uzklausītu lūg�anu. Labs piemērs tam ir stāsts par Jēzus izdziedinātajiem desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens atgriezās pie viņa, lai pateiktos. (Lūkas ev. 17:11-19)

Pateicības lūg�anā var pateikties arī par kaut ko tādu, kas nav lūgts, par tām dāvanām, kuras ticīgais izjūt kā Dieva mīlestības apliecinājumu: par veselību, draugiem utt. �ī veida pateicība bie�i vien pārvēr�as slavē�anā, kas ir viena no parastākajām lūg�anas for�mām Jaunajā Derībā. Apustulis Pāvils daudzas savas vēstules sāk ar pateik�anos un slavē�anu.

Lūg�ana un slavē�ana jau kop� kristietības pirmsākumiem biju��as nozīmīgas dievkalpojuma sastāvdaļas, un mūsdienu baznīcas liturģijā ir iesaistītas noteiktas lūg�anas un slavē�anas, ko dēvē par pastāvīgajām jeb liturģiskajām lūg�anām. Ta�u pastāv arī brīvas lūg�anas, kurās cilvēks lieto pa�a izraudzītus vārdus un formulē�jumus.

Lūg�ana var notikt, cilvēkam esot vienatnē vai arī kopā ar citiem dievkalpojumā. Jaunā Derība stāsta, ka apustuļi sapulcēju�ies ko�pīgai lūg�anai (Apust. d. 2:42). Jēzus gan ieteic lūgt vienatnē aiz aizvērtām durvīm, ta�u tas galvenokārt jāsaprot kā brīdinājums nedi�oties citu priek�ā ar savu dievbijību (Mat. ev. 6:5-6).

Kristietībā nav noteikts ne virziens, ne poza, kāda jāieņem lūdzē�jam. Var nomesties ceļos, noliekt galvu, saņemt rokas vai pacelt tās aug�up. Neviena no �īm kustībām neizteic dievbijības lielumu, lūdzējs pats izvēlas sev visvairāk atbilsto�o stāvokli.

Jau neilgi pēc Jēzus nāves cilvēki sāka pulcēties kopā, lai klausī�tos stāstus par Jēzus dzīvi un darbo�anos. Tika dibinātas pirmās kristie�u draudzes, un Jaunā Derība liecina, ka �ajās mazajās ko�pienās valdījusi neparasti liela mīlestība un sadraudzība.

Mazās draudzes ir kalpoju�as kā sēkla mūsdienu baznīcai. Ta�u Jaunajā Derībā atrodami nevis priek�raksti, kādai jābūt baznīcas uzbūvei, bet gan priek�stats par to.

Lai izprastu priek�statu par baznīcu, jāatgrie�as pie Jēzus un viņa uzskata pa�am par sevi. Jēzus identificēja sevi ar gaidīto ķēniņu, Mesiju, un ķēniņam ir vajadzīga tauta. Ar vārdiem "Seko man" Jēzus lika pamatu baznīcai par baznīcu kļūst to cilvēku kopība, kuri seko Jēzus aicinājumam.

Vārdam "baznīca" (angl. church, vāc. die Kirche, norv. kirke) ir saistība ar grieķu vārdu "kyriake", kas nozīmē "piedero�s Kyrios, tam Kungam". Tas atbilst Jaunajā Derībā lietotajam jēdzienam "ekklesia" � "tauta, kas pulcināta kopā (uz dievkalpojumu)", "draudzes kopība".

Tāpēc kristie�i uzskata, ka baznīca nav atsevi�ķu cilvēku dibi�nāta organizācija, bet tā ir veidota, dievi�ķam gara spēkam darbo�joties cilvēku vidū. Par tās dzim�anas dienu tiek uzskatīti Vasar�svētki, kuros saskaņā ar Jauno Derību Jēzus sūtījis savu Garu, lai vadītu cilvēkus patiesībā.

Tādējādi vārds "baznīca" izsaka gan kopību ar Kristu, gan sa�draudzību cilvēku starpā. Ta�u tas apzīmē arī celtni, kurā ticīgie pulcējas uz dievkalpojumu.

Jaunajā Derībā vairākās līdzībās izskaidroti draudzes jeb Kris�tum piedero�ās tautas svarīgākie aspekti, it īpa�i salīdzinājumā ar namu, vīna dārzu vai dzīvu organismu. Baznīca vienlaikus var tikt uztverta kā kaut kas redzams un arī neredzams. Tā ir garīga sadraudzība, kristie�u draudzes ticība, kas ir neredzama, ta�u tā ir arī vieta, kur tiek pasludināts evaņģēlijs un tiek lietoti da�ādi sakramenti, un to var redzēt. Baznīca sastāv ne tikai no mācītā�jiem un draudzes darbiniekiem, bet no visiem cilvēkiem, kuri tic Jēzum Kristum.

Saskaņā ar Jēzus vārdiem divpadsmit apustuļi bija jaunveidoja�mās Dieva valstības kodols, un viņu vadītājs bija Pēteris. Nozī�mīga persona bija arī Jēzus brālis Jēkabs.

Pirmās kristie�u draudzes locekļi bija jūdi. Viņi pakļāvās Mo�zus bauslībai, kalpoja templī un sinagogās un dzīvoja saskaņā ar visiem jūdu dievbijības priek�rakstiem. No pārējiem jūdiem viņi at�ķīrās ar to, ka uzskatīja Jēzu no Nācaretes par apsolīto Mesiju. Viņi tika uzlūkoti kā atsevi�ķa jūdu sekta un dēvēti par "nācarie�iem", lai uzsvērtu at�ķirību no saduķejiem un farizejiem. Sākumā starp kristietību un jūdaismu nebija dziļas plaisas, arī "Kristus ticīgie" bija jūdi.

Iz�ķiro�s notikums kristietības tālākās izplatī�anās procesā bija farizeja Saula (Pāvila) pievēr�anās kristietībai apmēram 32. gadā pēc Kristus. Pilnīgi dro�i var apgalvot, ka tie�i apustuļa Pāvila ilg�gadīgā darbo�anās padarīja kristietību par pasaules reliģiju.

Pāvila ieguldījums bija divējāds pirmkārt, viņ� apceļoja grieķu-romie�u pasauli, sludinot Kristus evaņģēliju nejūdiem, un, otrkārt, viņa daudzās vēstules jaunajām draudzēm ir liku�as pamatakmeni kristīgajai teoloģijai. Pāvila vēstulēs kristietība tiek atainota kā patstāvīga reliģija, kurā Jēzus Kristus ir visu cilvēku Pestītājs.

Nozīmīgs jautājums pirmbaznīcā bija attiecības jūdu kristie�u un pagānu jeb nejūdu kristie�u starpā. Vai uz pagānu kristie�iem ir attiecināma Mozus bauslība? Vai, piemēram, tiekot uzņemtiem kristie�u draudzē, viņi saskaņā ar jūdu tradīciju ir jāapgraiza?

Pirmajos gadu desmitos pēc Kristus tā uzskatīja daudzi Jeru�zalemes kristie�u vadītāji, arī Jēzus brālis Jēkabs. Pāvila izpratne par �o jautājumu bija at�ķirīga. Viņ� ceļoja apkārt, apmeklēdams "pagānus", un piedzīvoja, ka tie arī bez īpa�ām zinā�anām jūdaismā pievēr�as Kristus ticībai.

Mūsdienu kristīgā pasaule ir sadalīta daudzās ticīgo kopienās (kon�fesijās) ar at�ķirīgu organizāciju, mācību, dievkalpojuma formu, kā arī nostāju sabiedriskajos jautājumos.

Var teikt, ka viena un nedalīta baznīca pastāvēja līdz 1054. ga�dam, kad tā sa�ķēlās, nodibinoties Romas katoļu baznīcai un ortodoksālajai baznīcai.

īsi pēc 1500. gada izveidojās vairākas ticīgo kopienas, kurām nebija pieņemami atsevi�ķi elementi no katoļu baznīcas mācības un prakses. Tā tika nodibinātas anglikāņu baznīca, reformātu baz�nīca un Evaņģēliski luteriskā baznīca.

Vēlāk jaunas konfesijas veidojās, uzsverot da�ādus Kristus evaņ�ģēlija aspektus. Tās ir metodistu baznīca, baptistu draudzes, Vasar�svētku draudzes, Brāļu draudze jeb Draugu biedrība (kvēkeri) un Septītās dienas adventistu baznīca.

Baznīcas vēsture stāsta, kā atsevi�ķi cilvēki ar savu dzīvi un slu�dinā�anu izplatīju�i vēsti par Jēzu Kristu. Tāpēc mēs varam apgal�vot, ka baznīcas vēsture ir misijas vēsture.

Tā kā Bībelē nav atrodami skaidri norādījumi par baznīcas uzbūvi, tad da�ādas konfesijas ir izraudzīju�ās at�ķirīgus organi�zācijas modeļus. Da�as baznīcas uzskata, ka noteico�ais ir pati institūcija, citas turpretī pārliecinātas, ka būtiskākais ir sabied�rība, ko veido indivīdi ar līdzīgu reliģisko pārdzīvojumu un vie�notu nostāju morāles un reliģiskos jautājumos. Arī jēdzieni "tau�tas baznīca", "brīvbaznīca" un "valsts baznīca" liecina par at�ķirī�bām to organizācijā. �īs daudzveidīgās formas ir noteiku�i gan at�ķirīgi Bībeles vēsts skaidrojumi, gan arī attiecīgais laikmets un kultūras situācija. Sava loma baznīcas �ķel�anās procesā ir gan etnopsiholoģiskajiem, gan socioloģiskajiem un ģeogrāfiskajiem faktoriem.

Ta�u par spīti visām at�ķirībām lielākajai daļai kristīgo drau�d�u ir kopīgs, Bībelē rasts pamatojums. Turklāt daudzas kristie�u kopienas izmanto ticības apliecības, kuras tika formulētas baznī�cas sapulcēs pirmajos kristietības gadsimtos: Apustuļu, Nīkajas un Atanasija ticības apliecības.

Pateicoties pla�i izvērstajam un apjomīgajam misijas darbam, kris�tietība ir kļuvusi par pasaulē visvairāk izplatīto reliģiju. Mūsdie�nās var runāt par trim galvenajām grupām, kurām ir noteico�a ietekme at�ķirīgos ģeogrāfiskajos apgabalos. Romas katoļu baz�nīca visspēcīgāk valda Dienvideiropā un Latīņamerikas zemēs un ir nozīmīga minoritāte arī ASV un Āfrikā. Grieķijā un Austrum�eiropā noteico�ā loma ir ortodoksālajai baznīcai, bet Ziemeļeiropā, ASV un Austrālijā galvenokārt sastopamas protestantiskās konfesijas.

Balstoties uz atsevi�ķu baznīcu mācību par centrālajiem ticības jautājumiem, ir iespējams klasificēt at�ķirīgās ticīgo kopienas jeb konfesijas (lat. confessio "atzī�ana", "apliecība").

Ir saskatāmi divi at�ķirīgi spārni jeb novirzieni: viens � tradi�cionāls un izpausmēs daudzveidīgs un otrs, kurā daudzas no pirmbaznīcas un viduslaiku baznīcas tradīcijām tiku�as atmestas vai pazaudētas. Tos var dēvēt par katolisko spārnu un protestantisko spārnu.

Saskaņā ar �o iedalījumu var sacīt, ka Romas katoļu baznīca at�rodas pirmā spārna ārējā malā, bet baptistu draudzes otra spār�na ārējā malā. Vidū ir anglikānisms, luterisms un metodisms.

Cita veida iedalījums balstīts uz nozīmi, kāda tiek pie�ķirta kristībai. Konfesija, kura praktizē bērnu kristību, pēc savas dabas ir ietvero�a un atvērta. Tā vēlas aptvert visus. �ādām konfesijām ir sakramenti, garīdznieki un vairāk vai mazāk liturģiskas diev�kalpojuma formas.

Tās draudzes, kuras neatzīst bērnu kristību, pēc savas dabas ir izslēdzo�as, paredzētas vienīgi ticīgajiem. Piederība pie tām bal�stās uz brīvprātīgu lēmumu, kā arī uz ticību apliecino�u rīcību, pieaugu�u cilvēku kristī�anu vai personisku liecību. �ī veida draudzēm bie�i vien nav sakramentu un priesterības.

Vēl cits iedalījums balstās uz to, ko katra konfesija uzskata par vissvarīgāko, piemēram, uz organizāciju (baznīcas pamatnolikumu), mācību vai dievkalpojumu. Luterismā noteico�ā loma ir mācībai, Romas katoļu baznīca par svarīgāko atzīst organizāciju, bet ortodoksālajā baznīcā centrālais ir dievkalpojums.

Romas katoļu baznīca ir lielākā kristīgā konfesija. Visā pasaulē kopumā ir aptuveni miljards kristie�u, un vairāk nekā puse no tiem pieder pie Romas katoļu baznīcas.

Katoļu baznīca ir viena no visspēcīgāk un cie�āk veidotajām orga�nizācijām pasaulē. Tā tiek vadīta saskaņā ar sīki izstrādātiem liku�miem, un tās vadītājiem (pāvestam, kardināliem, bīskapiem, pries�teriem) ir liela autoritāte.

Pāvesta īpa�ais stāvoklis, kas viņu dara par visu katoļticīgo vadī�tāju, balstās uz uzskatu, ka pāvests ir apustuļa Pētera pēctecis.

Jēzus vārdi Pēterim "Uz �īs klints es gribu celt savu draudzi" ar zelta burtiem ir ierakstīti Svētā Pētera baznīcas kupolā Romā. 1870. gadā par dogmu tika pasludināts uzskats, ka pāvests ir ne�kļūdīgs ticības jautājumu izlem�anā. �ādos gadījumos praksē

tas noticis tikai divas reizes � tiek sacīts, ka pāvests runā ex cathedra no sava krēsla. Tas nenozīmē, ka pāvests ir bezgrēcīgs, arī viņam ir regulāri jāizsūdz savi grēki. Viņ� arī nedrīkst ieviest jaunas mācības, ta�u viņam ir tiesības noteikt, vai kāda atzina ir saskaņā ar Bībeli un baznīcas tradīciju. �ādus lēmumus pāvests pieņem nevis vienatnē, bet gan kopā ar bīskapiem. Arī pāvests pats ir bīskaps, proti, Romas bīs�kaps. Senāk pāvestam līdzās reliģis�kajai autoritātei bija arī liela pasaulīga vara, un vēstures gaitā ir izraisīju�ās daudzas smagas nesaskaņas starp baznīcas varu un valsts varu. Pāvests vēl joprojām ir politiskais vadītājs Vatikānā, nelielā valstī, kurai ir sava naudas vienība, atsevi�ķs pasts, policija, radio�stacija un ārvalstu vēstniecības.

Tāpat kā pāvests ir Pētera pēctecis, tā bīskapi ir apustuļu pēcte�i. Jau kop� apustuļu laika jaunie baznīcas vadītāji tika iesvētīti, uzliekot tiem rokas, un �ī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūs�dienām (apustuliskā sukcesija).

Viens no bīskapu svarīgākajiem uzdevumiem ir priesteru ie�svētī�ana savā bīskapijā. Priesteru galvenais pienākums ir vadīt draudzi, pirmām kārtām dievkalpojumā un sakramentu pārval�dī�anā. Kaut arī katoļu baznīcā pēdējos gados pieaugusi laju akti�vitāte, tomēr priesterim vēl joprojām ir sevi�ķi augsts statuss, ku�ram �eit tiek pie�ķirta lielāka nozīme nekā citās konfesijās. Tas galvenokārt saistīts ar priestera īpa�ajām pilnvarām Dieva vārda pasludinā�anā un sakramentu (Dieva �ēlastības redzamo zīmju) pārvaldī�anā tās viņam tiek pie�ķirtas, kad bīskaps viņu iesvētī. Tātad katoļu baznīcas stingrā organizācija nav radusies nejau�i.

Tā tiek uzskatīta par pa�a Jēzus iedibinātu, redzamu apliecinā�jumu Dieva valstībai zemes virsū. Priesteriem sava dzīve jāveltī Dievam, baznīcai un cilvēkiem, tāpēc viņiem nav atļauts stāties laulībā un dibināt ģimeni.

Par priesteri katoļu baznīcā nevar kļūt sieviete. Par �o jautāju�mu tiek daudz diskutēts, it īpa�i ASV, jo pastāv uzskats, ka �im aizliegumam ir nevis biblisks, bet gan tikai kultūras un tradīciju noteikts pamatojums.

Viena, svēta, katoliska, apustuliska baznīca

Saskaņā ar katoļu baznīcas mācību baznīcu raksturo �etras iezīmes, kas piemitu�as jau pirmajai kristie�u draudzei.

♦���� Tā ir viena. Ticot Jēzus vārdiem par vienotību, apustuļi rū�pējās, lai visi kristie�i apgūtu vienu mācību un dzīvotu noteik�ta veida kristīgu dzīvi. Jēdziens "viena baznīca" norāda uz to, ka pastāv tikai viena patiesa baznīca, nevis vairākas.

♦���� Tā ir svēta. Katoļu katehismā teikts: "Katoļu baznīca ir svēta, jo tā no Jēzus ir saņēmusi svētu mācību un līdzekļus (sakra�mentus), lai darītu cilvēkus svētus."

♦���� Tā ir katoliska (vispārēja). Tas nozīmē, ka baznīca ir univer�sāla, pasauli aptvero�a, pa�redzēta visiem cilvēkiem. Pirmie kristie�i sekoja Kris�tus pavēlei nest evaņģēliju visām tautām, un baznīca vēl joprojām veic apjomī�gu misijas darbu visā pa�saulē.

♦���� Tā ir apustuliska. Baznīcu vada cilvēki, kuri saskaņā ar apustulisko sukcesiju ir apustuļu pēcte�i un turas pie viņu mācības.

Pamats: Bībele un tradīcija

Pats par sevi saprotams, ka katoļu baznīcas dzīve un mācība lielā mērā sakņojas Bībelē, ta�u Bībele tiek uzlūkota saistībā ar tradī�ciju � doktrīnām un para�ām, kuras baznīcā pārmantotas kop� apustuļu laika. Protams, tradīcija ir nevis apustuļu izteikumu me�hāniska pārņem�ana, bet gan evaņģēlijā atrodamo iespēju pastā�vīga attīstī�ana. Baznīca vēlas ar Svētā Gara palīdzību arvien skaid�rāk izprast un pasludināt vēsti par Dievu. Neatkarīgi no tradīcijas veida pastāv vienots, katolisks uzskats, ka tradīcijas saturu nosa�ka baznīca, nevis atsevi�ķi ticīgie.

Ņemot to vērā, ir izprotami katoļu katehisma vārdi: "Ar Svētā Gara palīdzību baznīca uztur Svētos Rakstus un tradīciju nesa�grozītus, un tajos tā rod savu mācību."

No baznīcas mācības Pestī�ana un sakramenti

Daudzas nozīmīgas doktrīnas ir kopīgas katoļu baznīcai un citām kristīgajām konfesijām. Galvenie raksti, uz kuriem balstīta ka�toļu baznīcas mācība, ir Bībele un trīs senās kristie�u ticības ap�liecības.

Mēs pievērsīsimies diviem �īs mācības aspektiem, proti, pes�tī�anai un sakramentiem, par kuriem katoļu baznīcai ir citāds uz�skats nekā pārējām konfesijām.

Izejas punkts attiecībā uz pestī�anu ir katoliskais uzskats par cil�vēku: cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, iegūstot ne�mirstīgu dvēseli un brīvu gribu. Savu brīvo gribu viņ� izmantoja ļaunprātīgi, nepaklausot Dievam un novirzoties ceļos, kas ved pro�jām no Dieva un Viņa gribas. Kop� tā laika grēkā kri�ana iedzimtā grēka veidā ir bijusi visas cilvēces pastāvīga pavadone. Cilvēka gribas brīvība ir mazinājusies, ta�u nav izzudusi; pēc grēkā kri�a�nas viņ� vēl joprojām spēj darīt labus darbus, kas ir nepiecie�ami, lai iegūtu pestī�anu. Ta�u cilvēks pats sevi glābt nevar.

Cilvēks var tikt pestīts Kristus dēļ, pateicoties Kristus dzīvei paklausībā Dievam, izlīdzinā�anas upurim pie krusta un aug�ām�cel�anās notikumam.

Tomēr Dieva pestī�ana cilvēkam netiek uzspiesta ar varu. Ir nepiecie�ams, lai cilvēks to pieņemtu pats, ticot Dieva vārdam, ko sludina baznīca. Pestī�ana tiek izprasta kā Dieva un cilvēka sadar�bība: lai saņemtu Dieva �ēlastību, ir vajadzīga gan ticība, gan labi darbi. Dieva �ēlastības izpausme ir sakramenti, kuros katoļi gūst spēku dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Ta�u galīgu jeb pilnīgu pes�tī�anu cilvēks nepiedzīvo pirms nāves, �īs dzīves laikā viņ� ir tikai ceļā uz pestī�anu.

Sakramenti ir redzami līdzekļi, kurus Dievs lieto, lai cilvēki sa�ņemtu Viņa �ēlastību. Tos parasti pārvalda bīskaps vai priesteris, turklāt tie jāpieņem "pienācīgi", proti, ticot un apņemoties mīlēt Dievu un cilvēkus (izņēmums, protams, ir bērnu kristība). Ka�toļu baznīcai ir septiņi sakramenti.

1♦���� Kristība. Romas katoļu baznīca kristī bērnus. Kristība ir gal�venais sakraments, caur to bērns kļūst par baznīcas locekli un saņem svētdaro�u �ēlastību.

2♦��� Iestiprinā�ana. Tā parasti notiek 12 gadu vecumā, un pirms tam bērns ir pamatīgi apguvis baznīcas mācību. Iestiprinā�anu veic bīskaps, bie�i tas notiek laikā ap Vasarsvētkiem. Svarīgākais brīdis �ai notikumā ir iestiprināmā bērna iesvaidī�ana ar eļļu.

3♦���� Svētais Vakarēdiens (Euharistija). Tā ir viena no dievkalpo�juma daļām un sastāv no maizes un vīna, ta�u praktisku iemeslu dēļ ilgu laiku bija parasts, ka cilvēki pieņēma tikai iesvētītu maizi. Mūsdienās arvien bie�āk tiek izdalīts arī vīns. Kad pries�teris lasa Svētā Vakarēdiena iedibinā�anas vārdus, viņ� to dara Jēzus vārdā, tā, it kā Jēzus pats būtu klāteso�s. Katoļu baznīca tic, ka maize un vīns pārtop par Jēzus Kristus miesu un asi�nīm, tā ka Viņ� kļūst patiesi klāteso�s Svētajā Vakarēdienā. Maizes un vīna izskats, smar�a un gar�a gan paliek nemainīgi, ta�u tiek pārvērsts tas, ko, lietojot filozofisku jēdzienu, sauc par maizes un vīna "substanci". �o mācību dēvē par transsubstanciālismu (tulkojumā no latīņu valodas "substances pār�veido�ana"). Svētais Vakarēdiens ticīgajiem dod iespēju ņemt dalību Jēzus Golgātas upurī, viņi to uztver kā upurdarbību, kurā Jēzus tiek nests Dieva priek�ā kā izlīdzinā�anas upuris, un tāpēc tas tiek saukts arī par Svētās Mises upuri. Svētā Vakarēdiena dalībnieki saņem grēku piedo�anu, kas ir Jēzus upurnāves re�zultāts.

Cits Svētā Vakarēdiena apzīmējums izsaka vēl vienu �ī sa�kramenta nozīmi vārds "komūnija" (lat. communion � "sadrau�dzība") -, kas uzsver Svētajā Vakarēdienā sapulcēju�os drau�dzes locekļu savstarpējo vienotību.

Parasti Svētajā Vakarēdienā netiek izlietota visa iesvētītā maize. Tās pārpalikumu uzglabā īpa�ā skapī, kuru sauc par tabernākulu un pie kura ir iedegta sarkana lampiņa. Ticīgie me�tas ceļos pie �ī skapja un izrāda godbijību dzīvajam Kristum maizes izskatā. Reizi gadā, Corpus Christi (Kristus Miesas) svētkos, tas tiek nests svinīgā procesijā.

4♦��� Grēku no�ēla. Grēku no�ēlas sakraments sastāv no grēksūdzes, absolūcijas (grēku piedo�anas) un gandarī�anas.

Ticīgais izsūdz savus grēkus priesterim, kur� pēc grēksū�dzes pie�ķir viņam grēku piedo�anu (absolūcija). Ir svarīgi zi�nāt, ka priesteris nevis pats piedod grēkus, bet gan pasludina, ka Dievs ir piedevis no�ēlotājam. Grēku no�ēlas sakraments pie�prasa no�ēlot izdarīto un cie�i apņemties to vairs neatkārtot.

Priesteris arī nosaka grēka gandarī�anas veidus, kuri senāk bija ārkārtīgi stingri. Mūsdienās grēku gandarī�anai var tikt noteikta lūg�ana, gavēnis vai ziedojuma do�ana.

5♦���� Slimnieku iesvaidī�ana. Priesteris iesvaida ar ellu slimnieka pieri un plaukstas, sacīdams: "Lai Dievs Svētā Gara �ēlastībā ir tev klāt caur �o svēto svaidī�anu un Viņa bagātīgo �ēlsirdību. Viņ� lai atbrīvo tevi no taviem grēkiem, pestī tevi un izdzie�dina tevi."

Svaidī�anas nolūks ir dot slimajam garīgu spēku un mie�rinājumu viņa slimībā. Svaidī�anu saņem tikai tie, kas ir no�pietni slimi vai novājināti. Senāk to dēvēja par "pēdējo svai�dījumu", jo to galvenokārt saņēma slimnieki, kas jau bija tuvu nāvei.

6♦���� Ordinācija ir iesvētī�ana garīdznieka darbam. Priesterus iesvē�ta bīskaps, un �ī sakramenta sastāvdaļas ir lūg�ana un roku uz�lik�ana, kas tā saņēmējam dod tiesības pārvaldīt baznīcas sa�kramentus. Saskaņā ar katoļu baznīcas mācību priesterība tika aizsākta, Jēzum iedibinot Svēto Vakarēdienu.

7♦���� Laulība. Svarīgākais laulībā ir nevis priestera svētība, bet gan abu laulājamo abpusējie solījumi, kas tiek doti priestera un liecinieku klātbūtnē. Pēc katoļu baznīcas pārliecības, laulības saites ir neatraisāmas, un baznīca neatzīst �ķir�anos. Ta�u, ja nav tiku�i ievēroti baznīcas noteiktie patiesas laulības nosacījumi, laulība var tikt pasludināta par spēkā neeso�u.

1968. gadā pāvests izdeva rīkojumu, kas pauda noraido�u attieksmi pret mākslīgajiem pretapaugļo�anās līdzekļiem, ta�u �is uzskats katoļu baznīcā nav vispārēji atzīts. Parasti jautājums par mākslīgu izsargā�anos no grūtniecības tiek risināts saskaņā ar attiecīgo kultūras situāciju.

Sakramentālijas ir baznīcas iedibināti līdzekļi, ar kuriem tiek lūgta Dieva svētība to saņēmējiem vai lietotājiem. Tie ir simboli, ceremonijas, svētības un iesvētīti priek�meti, kuru uzdevums ir mo�dināt ticīgajos dievbijību. �ādi līdzekļi var būt, piemēram, slim�nieka vai bērna svētī�ana, svētīti ro�ukroņi, krucifiksi un medaljoni; tiek svētīti arī ūdens, pelni (Pelnu tre�dienā), palmu zari (Palmu svētdienā), sveces (2. februārī), uguns (Lieldienu priek�vakarā).

At�ķirībā no sakramentiem sakramentālijas ir nevis Jēzus, bet gan baznīcas iedibinātas, un to iedarbība notiek, pateicoties nevis tajās mīto�am dievi�ķīgam spēkam, bet gan baznīcas un ticīgo lūg�anām.

Dievkalpojumam katoļu baznīcā ir centrālā loma. Saskaņā ar katoļu katehismu katoļticīgo pienākums ir ik svētdienu pieda�līties Svētajā Misē. Pastāv arī cita veida dievkalpojumi. Viens no tiem ir stundu lūg�anas, kuru nosaukums radies tādējādi, ka tās jau kop� seniem laikiem tiku�as noturētas noteiktos diennakts laikos. �ī lūg�anu forma ir īpa�i izplatīta klosteros. Stundu lūg�anās tiek lūgts pārmaiņus (da�kārt tas notiek priestera un draudzes starpā, bet parasti pa�u priesteru, klostera māsu u. tml. starpā), un to saturs visbie�āk ir Dāvida psalmi, himnas un lasījumi no Bībeles.

Svētā Mise parasti tiek noturēta svētdienas priek�pusdienā un sākas, priesterim un kora zēniem ienākot baznīcā svinīgā proce�sijā. Svētās Mises sastāvdaļas pārsvarā ir tādas pa�as kā luteriskajā dievkalpojumā, proti, grēksūdze, Gloria (Gods Dievam augstībā), priestera svētruna, ticības apliecība un, visbeidzot, Svētais Vakar�ēdiens kā galvenais notikums. Draudzes uzmanības centrā ir priesteris un viņa darbība pie altāra, ta�u tas nenozīmē, ka diev�kalpojuma dalībnieki ir pasīvi. Viņi piedalās dziedājumos, metas ceļos, met krustu un ir iesaistīti daudzās citās simboliskās darbī�bās, kuras iedarbojas uz cilvēku maņām un izjūtām. Pie �iem ele�mentiem pieder svētītais ūdens, kvēpinā�ana, miera skūpsts, liturģiskās krāsas un mūzika.

Katoļi tic, ka "Dieva tauta" jeb visu ticīgo lielā draudze aptver ne tikai dzīvos, bet arī miru�os, proti, cietējus �ķīstītavā un svētos, kas mīt debesīs.

Mācība par �ķīstītavu, kurā jātop attīrītiem visiem miru�ajiem, pirms tie var tikt pestīti, ir aizsākusies jau senbaznīcā.

Norādot uz atsevi�ķiem Bībeles tekstiem, tiek mācīts, ka tām dvēselēm, kuras nolemtas svētībai, bet nav biju�as pilnīgi tīras, pametot �o pasauli, ir jāiet cauri �ķīstījo�ai ugunij.

�ī uguns jāizprot nevis burtiski, bet gan kā garīga attīrī�anās. Ticīgajiem, kas vēl ir dzīvi, ir dota iespēja aizlūgt par dvēselēm

�ķīstītavā, panākot, ka tur pa�vadāmais laiks tām tiek saīsi�nāts. Reizi baznīcas gadā, Visu Dvēseļu dienā (2. novembrī dienā pēc Visu Svēto dienas), tiek pieminēti miru�ie.

Ticīgie savās lūg�anās par ci�tiem vēr�as ne tikai pie Kristus, bet arī pie Jaunavas Marijas un svētajiem, jo pastāv uzskats, ka tie atrodas īpa�i tuvu Kristum. Tādējādi kļūst izprotama Ma�rijas un svēto lielā nozīme ka�toļu baznīcā. Ticīgie nevis pielūdz svētos, bet gan godā tos un lūdz, lai svētie aizlūgtu par viņiem.

Gleznas un statujas, kurās attēloti Jaunava Marija un mazais Jēzus, ir pla�i sastopamas katoļticīgajās zemēs: gan baznīcās, gan mājās pie sienas, gan ceļmalās. Otra visvairāk pazīstamā lūg�ana pēc Tēvreizes ir Ave Maria (Esi sveicināta, Marija).

Esi sveicināta, Marija, �ēlastības pilnā.

Tas Kungs ir ar tevi.

Tu esi svētīta starp sievietēm,

un svētīts ir tavas miesas auglis, Jēzus!

Svētā Marija, Dieva Māte,

Lūdz Dievu par mums, grēciniekiem,

tagad un mūsu nāves stundā.

Āmen!

Laika gaitā Jaunavas Marijas vieta katoļu baznīcas mācībā tikusi definēta arvien skaidrāk. Pēdējo 150 gadu laikā pāvests ir pa�ziņojis, ka Marija ir bez iedzimtā grēka un ka viņa tikusi uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu. �īs mācības pamatā ir ļoti sena kris�tīga tradīcija.

Svētie ir cilvēki, kas veltīju�i savu dzīvi Dieva godam kādā īpa�ā veidā, piemēram, mirstot mocekļa nāvē vai darot brīnumus. Sākotnēji tiesības pasludināt cilvēku par svēto bija visiem bīska�piem, ta�u kop� 1172. gada to darīt drīkst vienīgi pāvests, un pasludinā�ana par svēto notiek pēc ilgas, rūpīgas un visaptvero�as izraudzītā cilvēka dzīves izmeklē�anas. Baznīcas un kapelas ir no�sauktas svēto vārdos, kop� viduslaikiem pastāv uzskats, ka atse�vi�ķi svētie ir konkrētu amatu aizbildņi, un svēto vārdus nes arī da�ādas gada dienas.

Klosteru sistēma radās senbaznīcas laikos, un tās aizsācēji bija vientuļnieki (eremīti). Mūsdienās pastāv milzīgs skaits mūku un

mūķeņu ordeņu, kuri pēc sava satura ir ļoti da�ādi. Vieni no tiem ir vērsti uz iek�ieni, lielu nozīmi pie�ķirot lūg�anai un meditāci�jai, citi savukārt nodarbojas ar sludinā�anu un piedalī�anos atklā�tās debatēs, vēl citi par galveno uzdevumu uzskata misijas darbību, un ir arī tādi, kas īpa�i nododas darbam sociālajā jomā. Ta�u visiem kopīgas ir trīs pamatprasības: nabadzība visas dzīves laikā, celibāts un paklausība ordeņa vadībai.

Kop� mūsu gadsimta 60. gadiem katoļu baznīcā ir sākusies pla�a atjauno�anās kustība, un viens no tās iedvesmotājiem bija pāvests Jānis XXIII, kur� 1962. gadā sasauca baznīcas sapulci jeb koncilu Vatikānā.

Viens no galvenajiem koncila lēmumiem bija tāds, ka dievkal�pojumi turpmāk tiks noturēti nevis latīniski, bet gan attiecīgās valsts valodā: itāliski, vāciski, norvēģiski utt.

Tika arī pasludināta prasība lasīt Bībeli ieteicams, modernā tulkojumā -, un līdz ar to tika dibinātas neskaitāmas Bībeles stu�diju grupas lajiem. Kop� reformācijas baznīca nebija mudinājusi tautu lasīt Bībeli, baidīdamās, ka varētu izveidoties maldu mācī�bas un herētiķu jeb ķeceru kustības.

Pēdējos gados ir mainījusies arī attieksme pret citām konfesi�jām. Katoļu baznīca vairs neaizliedz jebkura veida saskarsmi ar citiem, kā arī ņem dalību daudzās starpkonfesionālās aktivitātēs. Romas katoļu baznīca gan nav Pasaules Baznīcu Padomes locekle, ta�u tās novērotāji piedalās �īs padomes sanāksmēs. Katoļu baz�nīca ir sākusi vairākus dialogus ar citām konfesijām, risinot vis�pārcilvēciskus jautājumus, piemēram, par laulību, viesstrādnie�kiem, nabadzīgajām un bagātajām valstīm.

Ortodoksālā baznīca bie�i tiek dēvēta par Austrumu baznīcu, jo tās centrs ir atradies Tuvajos Austrumos at�ķirībā no Rietumu baznīcas ar centru Romā. No Jeruzalemes un Istanbulas (Konstantinopoles) ortodoksālā baznīca izplatījās tālāk uz Bulgāriju, Rumāniju, Grieķiju, kā arī uz Krieviju, kur tagad atrodas tās centrs. Aptuveni 5 miljoni �īs baznīcas piederīgo dzīvo arī ASV, tie lielākoties ir izceļotāji no Austrumeiropas un viņu pēcnācēji.

Mūsdienu politisko apstākļu dēļ ir grūti precīzi noteikt, cik cil�vēku pieder pie ortodoksālās baznīcas, ta�u pastāv uzskats, ka viņu ir aptuveni 150 miljoni.

Jau agri radās at�ķirības un viedokļu nesaskaņas ar Rietumu baz�nīcu, un Austrumu draudzes nevēlējās atzīt pāvesta autoritāti. Galīgā at�ķel�anās no Romas notika 1054. gadā. Ortodoksālajā

baznīcā nav vienota vadītāja vai vadības, �īs baznīcas konfesijas ir patstāvīgas un savstarpēji neat�karīgas. Katrai no tām ir savs va�dītājs jeb patriarhs, piemēram, Jeruzalemes, Konstantinopoles, Maskavas patriarhs.

Grieķijā, kur gandrīz visi iedzīvotāji pieder pie ortodoksālās baznīcas, tā ir kļuvusi par valsts baznīcu. Arī Somijā, kur ir 75 000 ortodoksālo kristie�u, vinu baznīcai ir valsts baznīcas statuss, kuru tā dala ar luterisko baznīcu.

Krievijā ortodoksālā baznīca bija cie�i saistīta ar carismu, un �ī iemesla dēļ tā pēc 1917. gada revolūcijas tika pakļauta ne�ēlī�gām vajā�anām.

Ortodoksālajā baznīcā ir �ādas priesterības pakāpes: patriarhs, metropolīts, arhibīskaps, bīskaps, priesteris, diakons. Celibāts ir obligāts bīskapiem, bet ne priesteriem. Tomēr, ja topo�ais pries�teris vēlas stāties laulībā, tad tas ir jādara pirms viņa iesvētī�anas garīdznieka amatā. Ortodoksālajā baznīcā ir mūku un mūķeņu klosteri, bet tie nav savstarpēji at�ķirīgi un patstāvīgi ordeņi kā Romas katoļu baznīcā. Katram klosterim ir sava noteikta kārtība, un tas ir pakļauts sava apgabala bīskapam.

Ortodoksālās baznīcas mācības pamats ir tradīcija, kā tiek pausts Bībelē un izteikumos no pirmajām septiņām ekumeniskajām baz�nīcas sapulcēm (325.-789. g.). Svarīgākā ir Nīkajas ticības aplie�cība, kas vispilnīgāk izsaka ortodoksālo ticību.

Ta�u tradīcija ortodoksālajiem kristie�iem nav tikai doktrīnu kopums, tā ir, viņu pa�u vārdiem runājot, "dzīvā straume, kas caur�strāvo baznīcas vēsturi un tagadni, pastāvīgi pulsējo�a un atjau�nojo�a".

Ortodoksālā baznīca daudzkārt tiek dēvēta par aug�āmcel�anās baznīcu, jo tā sevi�ķi uzsver Kristus aug�āmcel�anos. Centrālā no�zīme ir tam, ka Kristus � pilnīgs cilvēks un pilnīgs Dievs � nes pes�tī�anu, uzvarēdams nāvi. Kristus uzvara ir darījusi cilvēka dabu par kaut ko dievi�ķu. Uzskatam, ka cilvēki ir nolemti dievi�ķībai, tas ir, tapt Dieva piepildītiem, ir liela nozīme.

Tas iesākās, kad uz zemes atnāca Kristus, kur� "kļuva cilvēks, lai mēs varētu kļūt dievi�ķi" (Atanasijs, apm. 300. g.).

Pastāv septiņi sakramenti, ta�u arī viss pārējais, ko dara baznīca, tiek uzskatīts par sakramentālu. Ir parasts kristīt bērnus, kris�tībām tūlīt seko iesvaidī�ana (iesvētī�ana). �ī iemesla dēļ arī bērni piedalās draudzes Svētā Vakarēdiena svinē�anā. Ortodoksālā baz�nīca uzskata, ka maize un vīns Svētā Gara spēkā tiek pārvērsti par Kristus miesu un asinīm.

Runājot par pēdējo tiesu, mēdz vilkt �ķirtni starp pestītajiem un pazudinātajiem. Ta�u daļa ortodoksālās baznīcas ir atkāpusies no mācības par mū�īgo pazu�anu, balstoties uz baznīcas tēva Origena mācību par "visu lietu atjauno�anu" visi cilvēki beigās tiks pestīti, ieskaitot Sātanu un viņa eņģeļus. �ī mācība tika noraidīta 553. gadā notiku�ajā baznīcas koncilā, ta�u tā no jauna parādās vairāku mūsdienu ortodoksālo teologu darbos, kurus ortodoksālā baznīca tomēr nav pasludinājusi par maldu mācībām.

Lai izprastu ortodoksālās baznīcas dievkalpojumu, vispirms ir jā�pazīst pati baznīcas celtne, kas būvēta pēc Zālamana tempļa pa�rauga Jeruzalemē. Baznīcā cilvēks vispirms nonāk priek�telpā, kur atrodas kristāmtrauks � simbols tam, ka kristība ir ieeja baznīcā.

Iek�ā atrodas baznīcas joms, kur dievkalpojuma laikā pulcējas draudze, un ar starpsienu atdalīta altārtelpa, kas Vecās Derības templī tika dēvēta par "vissvētāko". Tajā drīkst ieiet vienīgi pries�teris, bet draudze tam, kas tur notiek, var sekot līdzi laikā, kad durvis uz turieni ir atvērtas.

Sienu, ar kuru atdalīts altāris, sauc par ikonostasu ("attēlu sienu"), tāpēc ka tā ir noklāta ar ortodoksālajai baznīcai raksturī�gajām reliģiskajām gleznām ikonām. Tās ataino Kristu, Mariju, apustuļus un svētos.

Ortodoksālie kristie�i tic, ka caur ikonām Dievs atklājas cil�vēkiem, un tās atrodamas arī ticīgo mājās. Ikonas tiek izmanto�tas meditācijai.

Ortodoksālās baznīcas dievkal�pojums uz daudziem atstāj iespaidu sava skaistuma dēļ. Tur ir procesi�jas ar svecēm un vīraku, vaska sve�ces iedegas un atkal dziest, ticīgie metas ceļos un skūpsta ikonas. Lie�lākā daļa dziedājumu tiek izpildīti korī, tiek dziedāts senā tautas va�lodā un bez mūzikas instrumentu pavadījuma.

Tomēr svarīgākais ir nevis �īs krā�ņās ārējās darbības, bet gan

saturs, ko tās ietver. Dievkalpojums ir visas pestī�anas vēstures simbolisks atkārtojums, kas sākas ar pasaules radī�anu un ved uz Kristus dzim�anu, nāvi un aug�āmcel�anos.

Baznīcas diennakts sākas pulksten 18, un to piepilda dievkal�pojumu cikls: vakara dievkalpojums, rīta dievkalpojums un litur�ģija. Vakara dievkalpojuma sākumā simboliski tiek atainota pa�saules radī�ana, priesterim ienākot baznīcas jomā, kas tiek pilnīgi apgaismots, un visiem dziedot fragmentus no Dāvida psalmiem. Tad priesteris dodas atpakaļ uz vissvētāko telpu un aizver ikonostasa durvis, sveces tiek izdzēstas, un tas viss kopumā simbolizē grēkā kri�anu un paradīzes aizslēgtos vārtus.

Vēlāk priesteris un viņa palīgs liturģijas sākumā no jauna do�das cauri baznīcai, nesot sveces un kvēpināmo trauku, un tas no�zīmē, ka Kristus ir piedzimis un ka Viņa gaisma spīd cilvēkiem.

Liturģijas svarīgākais brīdis ir Svētais Vakarēdiens. Vispirms altārtelpā tiek iesvētīti maize un vīns, un priesteris un diakons pieņem sakramentu pie altāra. Pēc tam tiek atvērtas ikonostasa centrālās durvis, kas tiek dēvētas par Karaliskajiem vārtiem. Draudze dodas uz priek�u un, kājās stāvot, pieņem Kristus miesu un asinis.

Tā kā ortodoksālā baznīca īpa�i uzsver Kristus aug�āmcel�anās nozīmi, tad gada ievērojamākais dievkalpojums ir Lieldienu nakts dievkalpojums.

Dievkalpojuma lielā nozīme ir saistīta ar ortodoksālās baznī�cas uzskatu par ticību � to īpa�i iespaidojis Jāņa evaņģēlijs. Ticība nerodas prāto�anas vai studiju ceļā, bet gan izdzīvojot kristie�tības lielo mistēriju, un �is pārdzīvojums pirmām kārtām ir ro�dams ortodoksālās baznīcas dievkalpojumā.

16. gadsimtā Rietumeiropas baznīcu satricināja apvērsums, kas radīja lielas pārmaiņas apgabalos, kur viduslaikos bija dominējusi katoliskā baznīca. �is apvērsums sākās gan reliģisku, gan poli�tisku motīvu dēļ. Daudzus monarhus neapmierināja pāvesta visap�tvero�ā pasaulīgā vara, savukārt daudzi teologi kritizēja baznīcas mācību, attieksmi pret ticību un draudzes uzbūvi. At�ķirīgās do�mas un motīvi radīja vairākus jaunus baznīcas virzienus.

♦���� Anglijas karalis Henrijs VIII pārtrauca attiecības ar pāvestu pēc tam, kad nesaņēma no tā atļauju �ķirties, un padarīja sevi pa�u par baznīcas galvu. �o nevar dēvēt par ticības �ķel�anos, ta�u Anglijas baznīca (The Church of England) vēlāk pārņēma daudzas reformācijas idejas. Mūsdienās anglikāņi ir pla�a konfesija, kas ietver gan tos, kuru izpratne par dievkalpojumu ir gandrīz katoliska, gan tādus cilvēkus, kurus saista puritā�nisms un jaunākās atmodas kustības.

♦��� Teoloģisko domstarpību aizsācējs bija vācu mūks Mārtiņ� Lu�ters, kur� centrā izvirzīja ticību un vārdu (Bībeli). Vairāki vācu firsti, kas nebija apmierināti ar pāvesta varu, atbalstīja Luteru un savās valstiņās ieviesa valsts baznīcu, kur reliģiju noteica firsti.

♦���� Daudz radikālāk saites ar katolismu sarāva �veicie�u reforma�tori Cvinglijs un Kalvins. At�ķirībā no katoļiem un luterā�ņiem viņi daudz mazāku lomu ierādīja kristībām un Svētajam Vakarēdienam, centrā izvirzot baznīcas kārtību (uzbūvi). Viņi vēlējās sekot tam, kas, pēc viņu domām, bija Jaunās Derības priek�raksti. �ajā jaundibinātajā baznīcā draudzes vadība tika uzticēta izvēlētām personām, kas kopā ar mācītājiem veido vecajo padomi. Draudzes mācītāju sauc par prezbiteri (no grieķu vai.), līdz ar to arī reformēto baznīcu sauc par prezbiteriāņu baznīcu. �ī baznīca kļuva par protestantisma pārstāvi valstīs, kur firsti nepasludināja kristietību par valsts reliģiju, Nīderlandē, �veicē, Skotijā u. c.

Luteriskās baznīcas pamatlicējs Mārtiņ� Luters (1483�1546) bija vācietis, tāpēc mūs�dienu Vācijā luterisko baznīcu līdzās kato�ļiem var uzskatīt par visietekmīgo konfesiju. �obrīd vienīgi Skandināvijas valstīs lute�riskajai baznīcai ir gandrīz pilnīga ietekme (vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir �īs konfesi�jas locekļi). Izceļojot uz Ameriku, skandi�nāvi un vācie�i saglabāja savu ticību, un ASV luterāņi ir ceturtā lielākā ticīgo kopiena (6 miljoni locekļu). 150 gadu ilgā luterāņu misionāru darbība ir radījusi daudzas misionāru baznīcas visā pasaulē. Lielākā no tām ir Batakas baznīca Indonēzijā.

"Baznīca ir svēto sadraudzība, kur tiek sludināts patiesais evaņ�ģēlijs un sakramenti tiek pareizi pārvaldīti."

�ī luteriskās baznīcas definīcija lielāku nozīmi pie�ķir baznīcas uzdevumam, nevis tās organizācijai.

Kristus baznīca ir neredzama un var sastāvēt no da�ādu kon�fesiju pārstāvjiem. Svarīgi ir nevis tas, ka kopā sapulcēju�ies cilvēki ar līdzīgiem viedokļiem, bet gan tas, ka Kristus pats runā un dar�bojas "caur savu Vārdu un Sakramentiem". Līdz ar to dievkalpo�jums kļūst patiesais un vienīgais baznīcas centrs.

Luterāņu mācītājam baznīcā netiek ierādīta tā īpa�ā vieta, kāda ir katoļu mācītājam. Luters �ķīra vispārējo priesterību no īpa�ās baznīcas garīdzniecības.

Vispārējā priesterība nozīmē, ka ikviens kristietis caur kristī�bām un ticību ir kļuvis pats sev priesteris un viņam nav nepiecie��ams starpnieks, lai vērstos pie Dieva savās lūg�anās.

Baznīcas garīdzniecība ir pilnīgi kaut kas cits. Tā ir Dieva nodi�bināta, un tās mērķis ir sludināt evaņģēliju un izdalīt sakramentus.

Ordinacija mācītājs neiegūst nekādās īpa�as spējas vai īpa�ības. Viņ� ir parasts kristietis, kas ieguvis īpa�u amatu baznīcā.

Līdz pat mūsu gadsimtam par mācītājiem varēja kļūt tikai vīrie�i. Atsevi�ķās vācu luterāņu baznīcās sievietes ir kalpoju�as kā palīgmācītājas jau 20. gados. Zviedrijā likums, kas aizliedza sievietēm kļūt par mācītājām, tika atcelts 1945. gadā, Dānijā 1947. gadā, bet Norvēģijā � jau 1938. gadā, ta�u ar piebildi, ka draudzes drīkst nepieņemt darbā par mācītāju sievieti, ja tām ir kādi prin�cipiāli iebildumi. �ī klauzula tika atcelta 1956. gadā.

Sievietēm vienmēr ir bijusi nozīmīga vieta gan oficiālās baznīcas ikdienā, gan daudzās brīvprātīgajās organizācijās, piemēram, mi�sionāru apvienībās. Bet līdz pat �im brīdim sievietēm baznīcā ir bijusi pakārtota loma, vado�ajos amatos vienmēr ir atradu�ies vīrie�i. Atsevi�ķās organizācijās vēl aizvien valda princips, ka va�dībā var atrasties tikai vīrie�i un ka vienīgi vīrie�i drīkst sludināt evaņģēliju.

�ā uzskata pamatā ir patriarhālā sistēma, kas valdījusi baznīcā līdz pat mūsu dienām. �ai kontekstā īpa�i tiek minēts apustulis Pāvils (Ef. 5:22-24; Kol. 3:18).

Luterāņu baznīcas bija pirmās valsts baznīcas. Firsts bija baznīcas galva un ieceltais varas pārstāvis tās vadī�anai. Da�ās valstīs, pie�mēram, Norvēģijā, līdz pat mūsdienām ir saglabātas �īs sistēmas galvenās iezīmes. Vācijā baznīca tika at�ķirta no valsts 1919. gadā, ASV luteriskā baznīca bija neatkarīga jau kop� pirmsākumiem, tāpat kā visas citas konfesijas. Norvēģijā karalim, t. i., valdībai, pieder augstākā baznīcas vara, un tā ieceļ mācītājus un bīskapus. Pēdējos gados praktisku iemeslu dēļ Bīskapu sapulcei, Bīskapiju padomei un Sinodei ir pie�ķirtas lielākas pa�noteik�anās tiesības.

Tā, piemeram, baznīcas uzdevumos ar laiku ir iekļauta mācītāju pieņem�ana darbā.

Katoļu baznīcas pamats ir Bībele un tradīcija, bet luteriskā baz�nīca turas pie principa, ka vienīgi Bībele ir uzskatāma par auto�ritāti. Kad Luters sacēlās pret katoļu baznīcas kārtību, viņa padom�devējs bija sirdsapziņa. Bet Luters uzskatīja, ka sirdsapziņas pa�domdevējs ir Dieva vārds, tātad Bībele

Jau Luters saprata, ka nepietiek vienīgi norādīt uz Bībeli, jo katrs cilvēks Bībeles vārdu izprot citādi. Viņ� uzskatīja, ka ir svarīgi studēt Bībeli tās pamatvalodās ebreju un grieķu -, tāpēc �īs studijas vēl aizvien ir daļa no luterāņu mācītāju izglītības.

�īs studijas palīdz atrast būtisko un centrālo kristietībā pestī�anu, ko dod ticība Kristum. Viss pārējais Bībelē ir jāvērtē �ī pamatprincipa gaismā. Tāpēc nepietiek pamatot mācību vai baznīcas tradīcijas, tikai norādot uz da�ām Bībeles vietām, bet tas jādara saskaņā ar centrālo principu. Tātad visas Bībeles vietas nav vienādi nozīmīgas.

Pamazām baznīcas vadītāji saskaņā ar �o luterisko pamatprin�cipu mēģināja izvirzīt mācības svarīgākās doktrīnas, �ādi iegūstot vairākus ticības apliecību tekstus, kas ietver luterisko ticības mā�cību. Viens no piemēriem ir Augsburgas ticības apliecība (Augustāna).

Svarīgākais paragrāfs Augustānā skan �ādi: "Cilvēks tiek taisnots bez sava nopelna Kristus dēļ un caur ticību."

Sis ir luteriskās baznīcas pamatprincips par pestī�anu jeb tais�no�anu vienīgi ticībā. -<� Cilvēks ir grēcīgs un nevar atbrīvot pats sevi no grēka. Lai gan cilvēks veic labus darbus un seko baznīcas likumiem, tomēr ar �iem sasniegumiem viņ� nevar izpelnīties pestī�anu.

Sava grēka dēļ cilvēks ir pelnījis sodu, bet Dievs �o sodu atlai�. Sī Dieva darbība tiek saukta par taisno�anu. Taisno�ana notiek tā, ka Kristus uzņemas visus cilvēku grēkus un izcie� sodu viņu vietā.

Dievs piedāvā pestī�anu, ko cilvēks var ticībā pieņemt. Bet arī ticība nav sasniegums. Nepietiek vienīgi atkārtot doktrīnas, bet ir jāpaļaujas uz Dieva �ēlastību, t. i., Dieva �ēlsirdību.

Luterāņu izpratnē Sakraments ir "darbība, kuras aizsācējs ir Kris�tus un kurā Dievs ar redzamu zīmi sniedz neredzamu �ēlastību". Vārdu savienojums "Vārds un Sakraments" ir parasts luterāņu slu�dinā�anā, un tajā uzsvērta abu nozīmība gan baznīcai kopumā, gan katram cilvēkam atsevi�ķi. Luterāņu baznīcā ir divi sakra�menti: kristība un Svētais Vakarēdiens.

Kristība izveido cilvēka un Dieva kopību, padarot cilvēku par "Dieva bērnu". Luters at�ķirībā no citiem reformatoriem sagla�bāja bērnu kristības, jo tās uzsver, ka Dievs pasniedz cilvēkiem dāvanu nepelnīti. "Tas, kur� tic un top kristīts, taps glābts." (Marka ev. 16:16)

Sī iemesla dēļ baznīca iegulda daudz pūļu, lai audzinātu kristī�tos ticībā (svētdienas skolas, kristietības mācība skolās, iesvētes mācība u. tml.).

Svētais Vakarēdiens. Attieksmē pret Svēto Vakarēdienu lute�rāņu baznīca atrodas kaut kur vidū starp citiem protestantiem un katoļu baznīcu. Tā nepiekrīt katoļiem, ka maize un vīns pārvēr��as Kristus miesā un asinīs, bet tai pat laikā tā neatbalsta arī tos, kas uztver maizi un vīnu tikai kā simbolus. Luters apgalvo, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klāteso�i, vienlaicīgi maizei un vīnam paliekot Svētā Vakarēdiena sastāvdaļām.

Svarīgākais Lutera izpratnē ir grēku piedo�ana, ko Dievs sniedz Svētajā Vakarēdienā, un tas arī tiek uzsvērts Svētā Vakarēdiena iestādī�anas vārdos.

Luteram dzīve ir Dieva dāvana. Pasaules labumi ir daļa no tā, ko radījis vienīgais Dievs, kas ar savu pestījo�o darbību ir apliecinājis cilvēkiem mīlestību. Tāpēc Luters noraidīja askētisku dzīvesveidu. Pēc viņa domām, kristie�a dzīvei jābūt pildītai ar pateicību un prieku par viņam dāvāto eksistenci. Luterismu raksturo tas, ka mājas un ģimenes dzīve tiek augstu vērtētas.

Bet dzīve ir arī uzdevums. Balstoties uz to, Luters attīsta savu mācību par aicinājuma ētiku. Aicinājums viņa izpratnē ir tas pats, kas amats un darbs. Ja cilvēks pilda savus pasaulīgos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, lietojot visas sev dāvātās spējas, viņ� kalpo Dievam. Baznīca ir sekojusi Lu�tera priek�zīmei, sludinot, ka pasau�līgais aicinājums ir dievkalpojums.

Vārdam luteriskajā dievkalpojumā vienmēr ir bijusi centrālā vieta, tā�pēc sprediķis tiek uzskatīts par vis�nozīmīgāko dievkalpojuma sastāv�daļu, kurā Dieva vārds tiek skaidrots draudzei. Liela nozīme pie�ķirta tam, lai baznīcas dziesmas varētu dziedāt tautas valodā (nevis latīniski), tāpēc daudzas no tām Luters pats tulkoja un sacerēja. Arī pats dievkalpojums kop� Lutera laikiem notiek tajā valodā, kādā runā tauta. Tomēr luterāņu dievkalpojums dau�dzējādā ziņā daudz vairāk nekā citu protestantu dievkalpojumi at�gādina seno katoļu dievkalpojumu. Arī baznīcas tiek rotātas ļoti līdzīgi, vienīgi izvairoties no Marijas un svēto attēliem, un baz�nīcas gads ir būvēts pēc tiem pa�iem principiem.

Galvenās protestantiskās konfesijas, kas izauga no reformācijas kustības, bija luterāņu un reformātu baznīcas. Bet jau 16. gs. izvei�dojās vēl viens, daudz radikālāks novirziens, kas vēlējās dibināt atsevi�ķas, "tīras" draudzes.

�ī novirziena galvenā pazīme bija tāda, ka tā piekritēji vēlējās at�zīt nevis bērnu kristību, bet tikai pieaugu�u, ticīgu cilvēku kristī��anu. Par �ās konfesijas locekli varēja kļūt vienīgi caur kristībām, un, tā kā daudzi jau bija kristīti iepriek�, tad kustības pretinieki tos sāka dēvēt par "pārkristītajiem" (anabaptistiem). �ī kustība izveidojās �veicē, Vācijā un Nīderlandē, bet katoļu un luterāņu varas iestādes to lielākoties apspieda. Nīderlandē no vajā�anām pa�glābās neliela �o ticīgo grupiņa, un tie�i �eit angļu reformātu bēgļi sastapa jaunās idejas un ar D�onu Smitu priek�galā 1609. gadā nodibināja pirmo moderno baptistu draudzi.

17. gs. izauga vairākas kustības, kas vēlāk izkristalizējās jaunās konfesijās ar daudzām kopīgām iezīmēm. Gan baptisti, gan adven�tisti, gan arī Vasarsvētku draudzes atmeta bērnu kristības, to vietā praktizējot pieaugu�o kristī�anu, kas notiek, kristāmo pilnīgi ie�gremdējot ūdenī. Metodisti ir saglabāju�i bērnu kristības, ta�u neatzīst bērnus par pilnvērtīgiem draudzes locekļiem, pirms tie nav pieaugu�i un neapliecina, ka seko kristībās dotajam solīju�mam un ir vienisprātis ar baznīcas mācību.

Jaunākajās baznīcas kustībās bie�i lieto vārdus "atdzim�ana" un "atgrie�anās ticībā". Dievkalpojumos un sapulcēs valda daudz lie�lāka brīvība. Tas nozīmē, ka tajos nepastāv stingra liturģiska kār�tība kā, piemēram, katoļu un luterāņu dievkalpojumos, tomēr tiem ir noteiktas sastāvdaļas dziesmas, rakstu lasījumi, brīvā lūg�ana, sprediķis, personīgās liecības. Arī baznīcas telpa un mācītāja tērps ir vienkār�oti, it īpa�i Vasarsvētku draudzēs, kur vienīgā dekorā�cija nereti ir krusts un viens pie sienas piestiprināts Bībeles citāts. Draudzes vadītāja tērps ne ar ko neat�ķiras no pārējo draudzes locekļu apģērba.

Arī �o baznīcu uzbūve nav tik cie�i noteikta, daudzos gadījumos atsevi�ķas draudzes pastāv pilnīgi neatkarīgi cita no citas, un tās pa�as izvēlas savus vadītājus.

Vēl viena kopīga iezīme lielākajai daļai �o kustību ir kalvinisma puritāniskais mantojums. īpa�a nozīme tiek pie�ķirta dzīvei no�pietnībā, dievbijībā un pieticībā, noraidot ārējās ērtības un izprie�cas. �eit tomēr liela ietekme bijusi modernajai pēckara labklājī�bas sabiedrībai.

Da�ās draudzēs, it īpa�i tas attiecas uz metodistiem un Pestī��anas Armiju, pieticība tiek apvienota ar sociālu darbību sabied�rības nabadzīgo grupu labā.

Atdzim�anas kustības un personīgās atgrie�anās uzsvēr�ana ir pazīstams fenomens visās jaunākajās konfesijās. Pamazām tas ir ienācis arī luterāņu baznīcā, kur to reprezentē laju kustības un misijas organizācijas.

Mēs esam izveidoju�i shematisku pārskatu, kas sniedz daļu sva�rīgas informācijas par atsevi�ķām konfesijām. Vēlāk aplūkosim tās dziļāk.

Izcel�anas

Izplatība

Metodisti

Anglikāņu mācītājs D�ons Veslijs (1703-1791) piedzīvoja garīgu atklās�mi un aizsāka piētisku atdzim�anas kustību. Tā patiesībā nebija sacel�anās pret angļu baznīcas mācību, bet vairāk gan uzskatu sadursme ar baznīcas vadību un no tā izrieto�ā �ķel�anās.

īpa�i spēcīga Lielbritānijā un agrākajās angļu kolonijās (ASV, Kanādā un Austrālijā).

Baptisti

Cēlu�ies no 16. gs. visradikālākā refor�matoru novirziena, kas noraidīja bērnu kristības. Vēlāk �o kustību ietek�mēju�as jaunākās atdzim�anas kustības Anglijā un ASV.

Konfesija īpa�i spēcīgi izpla�tījās 19. gs. ASV, tostarp arī melnādaino vidū. Apmēram 90% visu pasaules baptistu mīt ASV.

Vasarsvētku draudzes

Radu�ās 20. gs. ASV kā atdzim�anas kustība, iesakņoju�ajās metodistu un baptistu draudzēs.

Vasarsvētku draud�u kus�tība ir izplatījusies no ASV uz Eiropu, tās misionārā darbība ir izvērsusies par spēcīgu kustību Brazīlijā un �īlē.

Pestī�anas Armija

Viljams un Ketrina Būti to nodibi�nāja 1878. gadā Londonas nabadzīgo kvartālā, lai palīdzētu "sabiedrības padibenēm" ar "zupu, ziepēm un pestī�anu".

Pēc dibinā�anas ir strauji izplatījusies pa visu pasauli.

Kvēkeri

D�ord�s Fokss (1624-1691) sludināja garīgu kristietību un nosodīja organi�zētās Anglijas baznīcas āri�ķību. Viņ� un viņa piekritēji dēvēja sevi par "Drau�giem" ("The Friends"), bet tie ieguva nosaukumu "Kvēkeri", jo Fokss, stāvē�dams tiesas priek�ā, ir lūdzis tiesnesi trīcēt ("quake") dzīvā Dieva priek�ā.

Kvēkeri Anglijā tika vajāti. Izplatījās Ziemeļamerikā, kur Viljams Penns nodibi�nāja kvēkeru koloniju (taga�dējais Pensilvānijas �tats ASV). Lielākā daļa pasaules kvēkeru mīt ASV.

Adventisti

Kādreizējais baptistu mācītājs Viljams Millers (1782-1849) vadīja atdzim�a�nas kustību 19. gs. 30. un 40. gados ASV. Vārds "adventisti" (no latīņu ad = klāt, pie, venire = nākt) norāda uz to, ka viņi lielu nozīmi pie�ķīra Jē�zus drīzajai atnāk�anai. 40. gados vai�rākas reizes tika pat minēts konkrēts datums, kad tas notiks.

Kustība izplatījās no ASV uz Eiropu un tagad ir izsū�tījusi misionārus uz dau�dzām pasaules malām.

Organizacija

Svetie Raksti

Pastāvīga organizācija ar bīska�piem un mācītājiem, bet balstīta uz demokrātiju. Draud�u ievēlē�tas padomes (konferences) ievēlē bīskapus, kas ieceļ mācītājus.

Blakus Bībelei atrodami "skaid�rojo�ie raksti": 1) Pirmbaznīcas ticības apliecība; 2) Veslija 25 reli�ģiskie raksti (1784), pārstrādāta 39 anglikāņu rakstu versija; 3) Ves�lija runas un Jaunās Derības skaidrojumi.

Metodisti

Patstāvīgas draudzes ar vadītājiem, ko draudze ievēlē no savu locekļu vidus. Ir vairākas lielākas baptistu draud�u apvienības, bet tām nav nekādas īpa�as varas pār draudzēm.

Bībele.

Baptisti

To varētu saukt vairāk par kus�tību nekā par konfesiju. Visa va�dība ir atsevi�ķu draud�u rokās, bet ir sastopamas arī Vasarsvētku draud�u apvienības.

Bībele, kas tiek tulkota fundamentālistiski.

Vasarsvētku draudzes

Stingra organizācija pēc militāra parauga. Nekonkurē ar citām konfesijām tās locekļiem ir ļauts apmeklēt savas baznīcas un drau�dzes.

Bībele, vairāk uzsverot pārdzī�vojumu un praktisko kristietību nekā teoloģiju. Savdabīga ticī�bas mācība ir formulēta "Kara saucienā".

Pestī�anas Armija

Daudzējādā ziņā at�ķiras no visām citām konfesijām. Lai gan kvēkeriem ir sava organizācija, tiem nav baznīcu, mācītāju un liturģijas.

Nepastāv formulēta ticības ap�liecība, bet daudzi kvēkeri pie�krīt kristietības pamatdogmām. Kvēkeri ir pārstāvēti arī Pasau�les Baznīcu Padomē.

Kvēkeri

Visa pamatā ir draudzes. Tās izvē�las pārstāvjus, kas piedalās apga�balu konferencēs, kuras savukārt izvēl pārstāvjus reģionālajām, Eiro�pas un vispasaules konferencēm.

Bībele. Ellenas Vaitas grāmata "Steps to Christ" (Pakāpieni uz Kristu) ir nozīmīga, bet tiek uz�lūkota vienīgi kā palīgliteratūra.

Adventisti

Metodisti

Metodistu vidū valdo�ā pamatdoma ir tāda, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem un ka Dieva pestī�anas piedāvājums attiecas uz ikvienu, kas to grib pieņemt. Parasts izteiciens metodistu spre�diķos un baznīcas dziesmās ir "the free grace" (brīvā, bezmaksas �ēlastība).

Metodisti ļoti uzsver pestī�anas apziņu � tas nozīmē, ka pes�tī�ana tiek izjusta kā garīgs pārdzīvojums. Tas bie�i notiek caur pēk�ņu atgrie�anos un atdzim�anu.

Metodismā tiek uzsvērta arī svētdarī�ana. Kristības un atgrie��anās ved pie atdzim�anas un cilvēka dabas pārveido�anās.

Cilvēka mērķis ir kļūt pilnīgam, tas ir, pieaugt mīlestībā un svētumā, mīlot savu tuvāko kā sevi pa�u. Metodisti tomēr netic, ka cilvēks tādējādi varētu atbrīvoties no visiem grēkiem, bet viņ� var izvairīties no apzināta grēka.

Metodismam ir puritānisma iezīmes � tas pieprasa, lai kris�tie�i dzīvotu disciplinētu dzīvi bez laicīgām izpriecām. �āds dzī�vesveids tiek apvienots ar visaptvero�u labdarību, kas sākotnēji aptvēra nabadzīgos Anglijas darbaļaudis. Bērnunami, veco ļau�u nami un palīdzība alkoholiķiem bija un ir daļa no �īs labdarī�bas, kas turpinās arī metodistu misijas darbā da�ādās pasaules malās.

r Baptisms

Bībele, it īpa�i Jaunā Derība, ir baptistu mācības un darbības pa�matā. Runājot par kristību vai draudzes pa�pārvaldi, baptisti vienmēr norāda uz piemēriem Jaunajā Derībā. Viņi ir izveidoju�i vairākas ticības apliecības, bet tās nav jāuzskata par saisto�ām visai konfesijai. �o ticības apliecību uzdevums ir izteikt, kādu mā�cības daļu baptisti apgūst noteiktā laikā un vietā.

Baptistiem centrālā ir draudze, bet, raugoties uz tās izpratni, liela nozīme tiek pie�ķirta arī kristībai. Kristības priek�nosacījums ir personīga ticība uz Kristu, un tā nāk caur atgrie�anos. "Tas, kur� tic un top kristīts, taps glābts." (Marka ev. 16:16)

Bērnu kristība nav iedomājama, tāpēc ka zīdainim nevar būt apzināta ticība. Tā vietā bērni top svētīti, glu�i tāpat, kā to reiz darīja Jēzus.

Kristība notiek, kristāmo pilnīgi iegremdējot ūdenī (vārda "kristība" sākotnējā nozīme ir bijusi "iegremdē��ana") pēc tam, kad tas ir apliecinā�jis savu kristīgo ticību.

Baptistiem, tāpat kā visām citām protestantu konfesijām, ir divi sakra�menti, un attieksme pret Svēto Vakar�ēdienu ir tuva kalviniskajam uzska�tam, proti, ka Jēzus ir garīgi klāteso�s.

Vasarsvētku draudzes, tāpat kā citas evaņģēliskās kristie�u drau�dzes, lieto Apustuļu ticības apliecību, kurā izteiktas kristīgās ticī�bas pamatpatiesības. Vasarsvētku draudzes uzsver, ka ikvienam, kas tiecas sasniegt Kristu ticībā, ir iespējams piedzīvot glu�i per�sonīgas pestī�anas pārpilnību un garīgo spēku. Ticības ceļa ideālu viņu izpratnē ir izteicis Pēteris pirmajā Vasarsvētku dienā: "At�griezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedo�anu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." (Apust. d. 2:38)

Pirmais posms �ajā pestī�anas procesā ir atgrie�anās no grēkiem. Otrais posms ir ticīgā kristība ar ūdeni. Uzskats par kristību ir tāds pats kā baptistiem, t. i., kristība notiek caur pilnīgu iegremdē��anu un bērnu kristība tiek noraidīta. Tre�ais posms tas īpa�i raksturīgs Vasarsvētku draudzēm ir garīgā kristība, t. i., Svētā Gara pilnības un spēka piedzīvojums, glu�i tāpat kā mācekļi to piedzīvoja pirmajos Vasarsvētkos (Apust. d. 2). Tam, kur� pie�dzīvojis Gara kristību, tāpat kā pirmajiem kristie�iem, parasti ir viena vai vairākas Gara dāvanas (�ēlastības dāvanas), piemēram,

dāvana runāt citās mēlēs vai tulkot mēles, pravie�a dāvanas, dā�vana palīdzēt un dāvana dziedināt slimos. Tomēr tas, ka Vasar�svētku draud�u locekļi tic dziedinā�anai caur lūg�anu, vēl neno�zīmē, ka tie noraida ārstu un medicīniskā personāla palīdzību.

Pestī�anas Armija ir stingri organizēta pēc militāra parauga, tajā ir virsnieki un ierindnieki, un pakļau�anās augstāk stāvo�ajiem ir sva�rīgs noteikums. Virsnieki strādā pilnu slodzi. Laulība ir atļauta, bet ar noteikumu, ka arī laulātais draugs ir virsnieks. "Ierindnieki" parasti strādā pastāvīgi kādā citā vietā un velta Pestī�anas Armijai savu brīvo laiku, piemēram, pārdodami �urnālu "Kara sauciens". Reizēm gadās, ka pieredzēju�i ierindnieki tiek pieņemti darbā ar pilnu slodzi, iegūstot ser�anta vai apak�virsnieka pakāpi.

Sievie�u un vīrie�u starpā valda pilnīga līdztiesība visu amatu sadalē. Pestī�anas Armija ne vienmēr tiek reģistrēta kā atsevi�ķa konfesija, kaut gan kā tāda tā funkcionē ikdienā. No Pestī�anas Armijas karavīra netiek sagaidīts, lai viņ� izstātos no savas drau�dzes vai konfesijas.

Sociālais darbs ir daļa no evaņģelizācijas, un Pestī�anas Armi�jai pieder liels daudzums sociālo institūciju bāreņiem un alko�holiķiem, tās locekļi apmeklē cietumus un palīdz no cietuma iz�nāku�ajiem, kā arī izsniedz ēdienu un apģērbu nabadzīgajiem. Tie�i �ī ieguldījuma dēļ Pestī�anas Armija ir kļuvusi pla�i pazīs�tama un cienīta. Pestī�anas Armijas sanāksmes ir raksturīgas at�dzim�anas kustībai, un tām nav noteiktas uzbūves. Līdzās spredi�ķim nozīmīga vieta ierādīta personīgajām liecībām par Dieva darbību ticīgo dzīvē. Milzīga loma tiek pie�ķirta arī dziesmām un mūzikai, un melodijām bie�i vien ir viegla un priecīga toņkārta un ritms. Pestī�anas Armijas sanāksmju telpu raksturo grēku no�ēlas sols, kur cilvēks nāk, lai nodotu sevi Dieva rokās un uz�svērtu atgrie�anos no grēkiem. �o solu lieto arī, lūdzot spēku un �ēlastību svētākai un noderīgākai dzīvei, vai arī aizlūdzot par citiem.

Daudzas Pestī�anas Armijas sanāksmes notiek brīvā dabā, lau�kumos vai ielu stūros. To mērķis ir sastapt cilvēkus tur, kur viņi ir, lai paziņotu viņiem savu vēsti.

Adventisti pilnā vārdā Septītās dienas adventisti svētī sest�dienu svētdienas vietā, balstoties gan uz Vecās Derības rakstiem, gan arī Jēzus darbību, kā arī uz to, ka pirmie kristie�i svētīja sabatu.

Adventisma raksturīga iezīme ir "pravie�u dāvanas" uzsvēr��ana. Atsevi�ķiem cilvēkiem ir pie�ķirta spēja paredzēt nākotni. Adventisti uzskata, ka tie var norādīt uz piemēriem Bībelē, un jaunākajos laikos sastopamais piemērs, pēc viņu apgalvojumiem, ir amerikāniete Ellena G. Vaita (Ellen G. White, 1827-1915). Viņas raksti pavisam 53 grāmatas � ir pla�i izplatīti, un tiem piemīt liela autoritāte �īs kustības locekļu vidū. Viņas grāmata "Steps to Christ" ir tulkota 78 valodās un pārdota vairāk nekā piecos miljonos eksemplāru. Ta�u svarīgākā ir Bībele un tas, ko tā par nākotni pasaka cilvēkam, kur�, pēc adventistu domām, prot lasīt un pareizi tulkot Rakstus. Viņu rakstītā literatūra līdz ar to bie�i tiek veltīta "pierādījumiem", ka daudzi Bībeles pravie�tojumi ir piepildīti un ka mūsu laikmets ir skaidri ierakstīts Svē�tajos Rakstos. Mēs dzīvojam "laiku beigās", īsu brīdi pirms Tā Kunga at�nāk�anas, tūksto� gadu valstības un pēdējās tiesas. Konfesijas nosaukums norāda uz to, ka tā tic Kristus otrrei�zējai nāk�anai zemes virsū (advent = nākt). �ī ticība viņus vieno ar citiem kristie�iem, tomēr divas nianses vinu adventes gaidās ir īpa�as. Viņi tic uz Jēzus drīzu atnāk�anu un tic, ka pa�i var tuvināt �o lielo notikumu.

Adventistu izpratne par morāli lielā mērā saskan ar citu kristie�u

uzskatiem, bet viena zina vinu viedoklis at�ķiras � attiecība uz veselības priek�rakstiem. Viņi atsakās ne tikai no alkohola un tabakas, bet arī no tējas, kafijas un citiem dzērieniem, kas satur veselībai kaitīgas vielas. Ē�anas priek�raksti ir patapināti no Vecās Derības. Ideāls ir veģetārs ēdiens. Pēc viņu uzskatiem, �ie vese�lības priek�raksti mums ir pa�a Dieva doti.

Kvēkeri uzskata, ka ārējā forma vai noteiktu dogmu pieņem�ana nav priek�nosacījums, lai piedzīvotu kopību ar Dievu. Katrs cil�vēks, kas dvēseles dziļumos godīgi tiecas klausīties Dieva balsi, var sastapt Dievu kā dzīvu īstenību un atrast dzīves dziļāko jēgu. Tāpēc kvēkeri bie�i piemin "To, kas no Dieva ielikts visos cilvē�kos" un "Iek�ējo gaismu".

Dievkalpojums ir kluss svētbrīdis, kas ilgst apmēram stundu. Tā laikā parasti viens vai vairāki jūt aicinājumu sacīt da�us vār�dus, varbūt atgādināt kādu Rakstu vietu, lūgt vai dalīties savas ticības dzīves pieredzē ar citiem klāteso�ajiem.

Mīlestība, pēc kvēkeru domām, ir dzīves iek�ējais princips un attiecas uz visām dzīves jomām. No �ā pamatuzskata izriet atbil�dība par citu cilvēku labklājību gan garīgo, gan ķermenisko -, un tā izpau�as kā da�āda veida kalpo�ana un ieguldījumi sociāla�jās reformās un tautu savstarpējā sapratnē. Kvēkeriem pieder liela daļa nopelnu verdzības atcel�anā 19. gs. un cietuma apstākļu uzla�bo�anā. Mūsu gadsimtā tie ir sniegu�i humānu ieguldījumu abu pasaules karu laikā un pēc tiem. Par to kvēkeri 1947. gadā saņēma Nobela miera prēmiju. Kvēkeri ir konsekventi pacifisti.

Kristie�i pēdējos 100�150 gados ir izvirzīju�i jautājumu: vai mil�zum daudzās �ķel�anās baznīcā nav asā pretrunā ar Jēzus vārdiem un Jaunajā Derībā aprakstīto kristīgās draudzes vienotību? Vai �ai vienībai Jēzū Kristū nevajadzētu izpausties sadarbībā un sa�draudzībā ar citiem kristie�iem? Rezultātā ir radusies kustība, kas tiek dēvēta par ekumenismu. �is vārds nāk no grieķu vārda oikumenē, kas nozīmē "visa apdzīvotā pasaule", un mūsdienās to lieto, lai apzīmētu darbu, kur� tiek veikts visu baznīcu un konfesiju savstarpējās sadraudzības un vienotības labā, bet pla�ākā nozīmē ekumeniska ir jebkura lieta vai rīcība, kas saistīta ar "svēto, vispā�rējo baznīcu".

Da�ādos laikos ir mēģināts atkalapvienot sa�ķelto baznīcu vai radīt kontaktu starp kristīgajiem indivīdiem un grupām, kas pie�der pie da�ādiem "atzariem". Ta�u tikai 19. un 20. gs. ir radīti priek�nosacījumi lielāka apjoma sadarbībai. Visupirms tas attie�cas uz baznīcas iek�ējām attiecībām. Vairākas atdzim�anas kus�tības, it īpa�i iepriek�ējā gadu simtenī, ir izplatīju�ās, lau�ot na�cionālās un konfesionālās robe�as, un to uzmanība bie�i tikusi pievērsta būtiskajiem kristietības aspektiem. Arī jaunākie teolo�ģiskie pētījumi sniedz savu ieguldījumu, lai dzēstu robe�as. Tas īpa�i attiecas uz vēsturisko Bībeles pētniecību un dogmu vēstures studijām.

Tieksmi uz sadarbību stiprina arī vispārējā kultūras situācija. Tehniskā un ekonomiskā attīstība ir novedusi pie starptautiskas sadarbības, par kuru liecina, piemēram, tas, ka arvien vairāk tiek rīkoti internacionālie kongresi un rodas vairāk da�āda veida starp�tautisko organizāciju.

Sadarbības rezultātā daudzi kristie�i ir nāku�i pie pārliecības, ka, par spīti visam, kristietībā tomēr ir vairāk vienojo�ā nekā at��ķirīgā.

Lai gan kristie�u draudzēm varbūt nav kopīgas ticības ap�liecības, līdzīga dievkalpojuma vai salīdzināmas uzbūves, tomēr pastāv kopējās iezīmes, kas tās at�ķir no citām reliģijām un citiem pasaules uzskatiem. Tās visas balsta savu ticību Bībelē, visas par savu galveno lūg�anu uzskata Tēvreizi un par savu uzdevumu darīt Dieva prātu. Bet iz�ķirīgā ir attieksme pret Jēzu Kristu.

Visus kristie�us vieno piederība vienam un tam pa�am Kungam. Tas nozīmē, ka vienotība reāli ir klātesama un ir vienmēr pa�stāvējusi.

Mūsu Tēvs debesīs,

Svētīts lai top Tavs vārds.

(Tavs vārds lai top turēts svēts.)

Lai nāk Tava Valstība.

Tavs prāts (griba) lai notiek

kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dieni�ķu maizi dod mums �odien.

Un piedod mums mūsu parādus,

kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdinā�anā (pārbaudījumos),

bet atpestī mūs no ļauna.

Jo Tev pieder Valstība un spēks un godība mū�īgi. Amen.

Pirmie modernās ekumeniskās kustības aizmetņi radās 19. gad�simtā. Gan toreiz, gan tagad var iz�ķirt trīs da�āda veida sadar�bību.

1.��� Sadarbība da�ādās internacionālajās organizācijās. Tāda ir, piemēram, Jaunie�u kristīgā apvienība, kas tika nodibināta jau 1855. gadā. Līdzīga ir internacionālā studentu kustība, kas kļuva pa savdabīgu izglītotāju tiem, kuri uzņēmu�ies mūsdienu ekumeniskās kustības vadību.

2.���� Oficiālā baznīcu sadarbība, kuras mērķis ir panākt tādu vai citādu organizatorisku vienību starp draudzēm un konfesijām. Tiek rīkotas gan starptautiskas, gan starpkonfesionālas sanāk�smes. Viena no pazīstamākajām organizācijām ir Pasaules lute�rāņu apvienība.

3. Praktiska sadarbība. To aizsāka Bībeles biedrības, kas radās 19. gs. sākumā. Vēl lielāku nozīmi ieguva misijas kustība, kas iz�vērsās ne tikai pasaulē, bet arī pa�u mājās.

Pasaules Baznīcu Padome tika dibināta Amsterdamā 1948. gadā. Dibinā�anas konferencē piedalījās 147 baznīcas no 44 valstīm, tā radot visreprezentatīvāko baznīcu apvienību pēdējos gadsimtos. Sanāksmē risinātajās debatēs izveidojās �īs pasaules organizācijas pamats, kas saglabājies līdz mūsdienām. Visa tās pastāvē�ana un dar�bība balstās uz vienu mērķa paragrāfu, kur�, papildināts 1954. gada sanāksmē Evanstonā, skan �ādi: "Pasaules Baznīcu Padome ir baz�nīcu kopība, kas saskaņā ar Svētajiem Rakstiem atzīst Kungu Jēzu Kristu par Dievu un Pestītāju un tāpēc vēlas sekot savam kopīga�jam aicinājumam par godu vienīgajam Dievam � Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam". Padome nevēlas kļūt par "pārbaznīcu", bet tās uzdevums ir sniegt "padomus un iespējas kopējam ieguldījumam jautājumos, kas interesē visus," kā apliecināts 1948. g. konstitūcijā.

Padomes locekļu vidū ir apmēram 230 pārstāvju no lielākās daļas ortodoksālo un protestantisko baznīcu. Tomēr vēl arvien ir da�i, kas atrodas ārpusē, tostarp atsevi�ķas draudzes ASV un lie�lākā dala Vasarsvētku draud�u. Jāmin arī Romas katoļu baznīca, > j > '

kas atteicās no ielūguma piedalīties 1948. gada konferencē. Vēlāk katoļu baznīcas attieksme mainījās, it īpa�i Vatikāna 2. koncils ir pavēris ceļu jaunai citu baznīcu izpratnei.

Pasaules Baznīcu Padome ir apjomīga organizācija ar centru Zenēvā.

Turpmāk aplūkosim da�as reliģiskās kopienas, kas sevi uzskata par kristie�iem, bet ir ārpus jebkuras kopības ar citām kristie�u drau�dzēm, un ko lielākā daļa kristīgo konfesiju uzskata par reliģiskām kopienām ar kristīgiem elementiem.

Jehovas liecinieki ir starptautiska ticīgo kopiena. 1980. gadā tajā bija 2,2 miljoni locekļu, kas apvienoju�ies 43 tūksto�os draud�u 205 valstīs.

Jehovas lieciniekiem ir raksturīgi tas, ka viņi visi kā viens ak�tīvi darbojas, lai izplatītu savu ticību, sludinot no nama uz namu, izplatot Bībeles, �urnālu "Sargtornis" un biblisku literatūru.

Jehovas lieciniekiem nav ticības apliecības, bet tie pamato savu mācību Bībelē. Tie pie�ķir lielu nozīmi Dieva vārdam � Jehova (Jahve) -, kas tiek lietots ebreju rakstos, un kustības nosaukums � Jehovas liecinieki ir patapināts no Jesajas grāmatas 43:10. Tie netic mācībai par trīsvienību, bet tic, ka Jehova viens pats ir vare�nais Dievs. Viņa vienpiedzimu�ais Dēls ir Dieva pirmā debesu ra�dība, kas tapa par Jēzu Kristu, un Svētais Gars ir Dieva neredza�mais, iedarbīgais spēks. Tie noraida atziņu, ka Jēzus ir Dievs, bet pūlas izplatīt savu mācību, lai iegūtu "Dieva labvēlību" un uzva�rētu armagedonā. Miru�ie ir bez apziņas, bet tiem ir cerība uz aug�āmcel�anos. Ļaunie tiks pazudināti uz mū�īgiem laikiem.

Pamattēma Jehovas liecinieku sludinā�anā ir Dieva valstība kā cilvēces vienīgā cerība. Tie tic, ka Dieva valstība ir debesu valdība, kuras sastāvā ir Kristus un 144 000 izredzēto. �ie 144 000 izre�dzēto tiks pēc nāves uzcelti dzīvei debesīs. Visi citi ticīgie varēs ie�gūt mū�īgu dzīvību uz zemes kā Valstības pavalstnieki. Jehovas liecinieki apgalvo: Bībeles pravietojumi un pasaules notikumi rāda, ka Dieva valstības atnāk�ana vairs nav tālu, un mūsu paaudze kļūs par lieciniekiem Sātana un visa ļaunā pazudinā�anai, kā arī tam, ka pasaule tiks pārvērsta par paradīzi mū�īgu mājvietu ticī�gajiem.

Jehovas liecinieku ētika ir puritāniska un uzsver godīgumu, tīrību, atturību un vēlmi upurēt, kā arī pieprasa izvairīties no alko�hola un tabakas. Ta�u viņi at�ķiras no citiem puritāņiem ar nevē�lē�anos iesaistīties politikā un sabiedriskās debatēs. Tās iemesls ir viņu pārliecība, ka kādu dienu notiks lielas pārmaiņas, kad viss, kas pieder �ai pasaulei, izzudīs. Viņi atsakās dienēt armijā un neatzīst, ka �ēlsirdības darbi var sniegt pestī�anu. Vienīgais, kas var sniegt pestī�anu, ir viņu mācība, un tās izplatī�anai jāveltī visi spēki. Ikviena pretestība viņiem sniedz tikai pārliecību, ka viņi ir Dieva izraudzītie.

�īs baznīcas dibinātājs ir D�ozefs Smits Joseph Smith, 1805�1844) no ASV. Pēc viņa pa�a liecības, viņ� kā atbildi sa�viem meklējumiem pēc Jēzus Kristus patiesās baznīcas 1820. gadā esot saņēmis atklāsmi no Dieva Tēva un Jēzus Kristus, kas viņu brīdināju�i neiesaistīties nevienā no eso�ajām baznīcām. 1823. gadā viņam parādījies eņģelis Moroni un sniedzis zinā�anas par zelta plāksnēm, kas bija paslēptas zemē. Pēc �etriem gadiem Smits iz�raka �īs plāksnes un tām blakus atrada divus īpa�us akmeņus sud�raba ietvarā, kuri viņam palīdzēja izprast uz zelta plāksnēm rak�stīto. Pēc tam, kad viņ� kādu laiku bija ar tām strādājis, eņģelis Moroni paņēma zelta plāksnes atpakaļ. Smits izdeva savu at�ifrē�jumu grāmatā, kas iznāca 1830. gadā ar nosaukumu "Mormoņu grāmata" ("The Book of Mormon"). Grāmatas sākumā ir ievie�totas 11 personu liecības � tie ir cilvēki, kas savām acīm redzēju�i zelta plāksnes.

"Mormoņu grāmata" ir iedalīta vairākās mazākās grāmatās "Pirmā Nepfi grāmata", "Enosa grāmata" u. c. Tā ir uz pusi plā�nāka nekā Vecā Derība. Grāmata stāsta par Amerikas pamat�iedzīvotājiem un par to, kā Kristus pēc aug�āmcel�anās atklājies kādai vēlākajos gados iznīcinātai Amerikas ciltij. Vairākas no�daļas stāsta par atklāsmēm un pravietojumiem, dogmām un mā�cību, arī par kariem un vēsturiskiem notikumiem.

1830. gadā D�ozefs Smits un viņa pirmie piekritēji noorga�nizēja Atjaunoto Jēzus Kristus baznīcu, un da�os gados tā strau�ji papla�inājās. Pret to vērstās nepatikas un vajā�anu dēļ viņi vai�rākas reizes pārcēlās rietumu virzienā, līdz beidzot apmetās pie Lielā Sālsezera tagadējā Jūtas �tatā. Tur viņi uzcēla Soltleiksitiju Salt Lake City) Sālsezera pilsētu un nodibināja teokrātisku sa�biedrību. Tā strauji auga, galvenokārt iedzīvotāju �akluma un kār�tības dēļ. Ta�u drīz kļuva neiespējami saglabāt pilsētu kā tīru mor�moņu valsti. Kad Jūta kļuva par vienu no ASV �tatiem, mormoņu kopienai bija jāatsakās no da�iem īpa�iem paradumiem (viens no tiem bija poligāmija). �obrīd pasaulē ir 4,8 miljoni �īs baznīcas piekritēju.

Svētie Raksti mormoņiem neaprobe�ojas ar Bībeli. Arī "Mor�moņu grāmata", "Doktrīnas un līgumi" un "Dārgā pērle" tiek uz�skatīti par Svētajiem Rakstiem ar visu tiem piemīto�o autoritāti. Mormoņu izpratni par Dievu raksturo pretrunīgs apgalvojums: "Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat jutīgs kā cilvēka ķermenis."

Jēzus ir Pestītājs, kas atgriezīsies uz Zemes dibināt miera val�stību Ciānu. Cilvēks var tikt pestīts, pakļaujoties Kristum un paklausot evaņģēlija likumiem un noteikumiem.

Ir viegli pakļauties kārdinājumam dēvēt Bībeli par "bestselleru". Bībele bija pirmā iespiestā grāmata, un vēlāk tā visā pilnībā tul�kota aptuveni 270 valodās, bet atsevi�ķas tās daļas vairāk nekā 1600 valodās. Vēl joprojām tā tiek iespiesta miljonos eksemplāru. Neviena cita grāmata pasaules literatūrā nav sasniegusi Bībeles iz�platības līmeni. Tomēr apzīmējums "bestsellers" neizteic visu, jo �is vārds parasti saistās ar kaut ko virspusīgu, mazliet piegludinātu, vienkār�u, garāmslīdo�u. Tādus vārdus mēs nevaram sacīt par Bībeli. Gan kristie�i, gan nekristie�i ir vienisprātis, ka Bībelē sasto�pama pasaules līmeņa literatūra.

�is apjomīgais grāmatu kopums sastāv no 66 da�ādiem rak�stiem, kuri tapu�i vairāk nekā tūksto� gadu laikā, un tajā ir gan leģendas un vēsturisku notikumu apraksti, gan dzeja un stāsti,

gan runas, likumi, teolo�ģiskas tēzes, vēstules un, protams, �etri vēstījumi par Jēzus dzīvi. Bībelē atainota unikāla personu galerija, kurā sastopam gan varenus ķēniņus, gan skaistas sie�vietes, gan ciniskus politi�ķus, gan nabadzīgus aitu ganus. Te aprakstīti prieks un bēdas, mīlestība un naids, kar� un miers, ticība un �aubas. Pateicoties �ai bagātībai, no Bībeles rak�stiem iedvesmu guvu�i daudzi mākslinieki, domātāji un dzejnie�ki, un Bībeles kultūras aspekts ir viens no cēloņiem, kāpēc �ī grā�mata kļuvusi par vienu no Rietumu civilizācijas pamatakmeņiem.

Tomēr daudzi cilvēki visā pasaulē uzskata, ka Bībeles nozīme kultūrā ir tikai viena �īs grāmatas �ķautne. Siem cilvēkiem Bībele ir pati svarīgākā grāmata, jo viņi tic, ka tā ataino Dieva darbību pasaules vēsturē.

Kristie�u Bībelē ir divas daļas: Vecā Derība un Jaunā Derība. Vārds "derība" (Testament) ir cēlies no latīņu valodas, un tā nozīme ir "pakts" jeb "līgums". Vecā Derība vēstī par līgumu, ko Dievs no�slēdza ar Israēla tautu, un tās saturs atbilst jūdu Svētajiem Rak�stiem. Jaunā Derība runā par līgumu, ko Dievs noslēdzis ar visiem cilvēkiem Jēzū Kristū, un tā ietver vēstījumus par Jēzus dzīvi un nāvi, pirmās kristīgās draudzes vēstures atainojumu, kā arī vēs�tules, kurās skaidrots kristīgās ticības saturs.

Būdams jūds, Jēzus uzauga ar ebreju Svētajiem Rakstiem, kuru fragmenti regulāri tika lasīti sinagogās un templī. Caur tiem Viņ� apguva jūdu ticības un morāles saturu, un Viņam arī nācās sastap�ties ar to, cik da�ādi bauslību un rakstus interpretē jūdu rakstu

mācītāji. Jaunajā Derībā stāstīts par to, ka Jēzus pats ir sinagogā un lasa jūdu tekstus. Viņa uzskati daudzkārt neatbilda tam, ko mācīja rakstu mācītāji un it īpa�i farizeji, tomēr Viņ� nekad ne�atkāpās no Svētajiem Rakstiem. Glu�i otrādi, Viņ� sacīja: "Ne�domājiet, ka es esmu nācis atcelt baus�lību vai pravie�us! Es esmu nācis ne�vis atcelt rakstus, bet gan tos piepil�dīt." Saistībā ar �iem Jēzus vārdiem ir izprotami Viņa izteikumi "Jūs esat dzirdēju�i�, bet es jums saku�". Jēzus interpretācija bija at�ķirīga, ta�u tas nemazināja Viņa uzticību baus�lībai.

Jēzus daudzkārt norāda uz vecajiem Rakstiem, Viņ� lieto citātus no tiem, diskutējot ar saviem pretiniekiem un arī tiekot velna kārdināts. Mirstot pie krusta, Viņ� izrunā psalmu vārdus: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?"

Veids, kādā Jēzus lieto jūdu Svētos Rakstus, apliecina, ka tiem ir svarīga nozīme kristietības un tās pamatu izpratnē.

Vecās Derības tekstu iedala 24 rakstos, bet kristīgās baznīcas Vecā Derība sastāv no 39 rakstiem jeb grāmatām, ta�u tas ir glu�i praktisks jautājums, un viens no �īs parādības cēloņiem ir tas, ka jūdi divpadsmit "mazos" pravie�us uzskata par vienu grāmatu. Sie 39 raksti savukārt tiek iedalīti �etrās lielās grupās: Mozus grāmatas, vēstures grāmatas, pravie�u grāmatas un dzejas grā�matas.

Kristie�i, līdzīgi jūdiem, uzskata, ka Vecās Derības rakstu gal�venais temats ir Dieva attiecības ar cilvēkiem kop� pasaules iesā�kumiem. Tie�os vārdos vai netie�os norādījumos Vecajā Derībā viscaur tiek runāts par vēstures Dievu. Tomēr kristie�iem Vecā Derība ir tikai pasaules vēstures pirmā daļa. Līdz ar Jēzu sākas pilnīgi jauns vēstures posms, un Vecā Derība tiek izprasta Jaunās Derības gaismā.

īpa�i labi tas redzams saistībā ar tā sauktajiem "pestī�anas pra�vie�iem", kuru apsolījuma vai mierinājuma vārdos tiek pasludi�nāts, ka Dievs sūtīs Miera ķēniņu vai valdnieku no Dāvida cilts. Pestī�anas pravietojumi īpa�i skaidri izskan Jesajas grāmatas 7., 9. un 11. nodaļā: "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamie�iem. Viņa vārds ir: "Brīni�ķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mū�īgais tēvs un Miera lielskungs."" (Jes. 9:5)

�ie pravietojumi ir viens no tiem nosacījumiem, kuri radīju�i jūdu Mesijas gaidas, bet kristie�i tos izskaidro kā zīmi gaidāma�jai Jēzus piedzim�anai.

Vēstījumi par Jēzus dzīvi atrodami Jaunās Derības �etros evaņ�ģēlijos. Vārds "evaņģēlijs" nozīmē "labā vēsts", un ikdienas valodā tas bie�i tiek lietots daudzskaitlī, runājot par �etriem kanoniskajiem evaņģēlijiem. Pareizāk būtu sacīt "evaņģēlijs no Mateja" vai "saskaņā ar Mateju", nevis "Mateja evaņģēlijs".

Marka evaņģēlijs ir īsākais un vecākais no �etriem evaņģēlijiem, un tā nosaukums cēlies no Marka, kur� atbilsto�i tradīcijai bijis Pētera tulks un sarakstījis evaņģēliju, balstoties uz Pētera stāstīto. Marka evaņģēlijs ietver tikai nelielu daļu no Jēzus runātajiem vār�diem, daudz vairāk vēstot par Viņa darbību. Tā stils ir vienkār�s, tiek lietoti daudzi vārdi un izteicieni no tautas valodas. Marka galvenais nolūks ir pavēstīt, ka Jēzus ir apsolītais Mesija un Dieva Dēls. Jēzus tiek arī saistīts ar "cietēja kalpa" jēdzienu, par kuru runāts Jesajas grāmatas otrajā daļā (Deuterojesaja). Evaņģēlijs vēstī par daudziem Jēzus darītiem brīnumiem un vareniem dar�biem, kā arī to, ka Jēzus sludinājis savu mācību "ar spēku".

Marka evaņģēlijs ir adresēts pagāniem un tiem, kuri no pagāniem kļuvu�i par kristie�iem. Pētnieki uzskata, ka tas radies Romā īsi pirms Jeruzalemes izpostī�anas 70. gadā.

Mateja evaņģēlija nosaukums radies no muitnieka Mateja, sauk�ta arī par Leviju, kur� bija viens no Jēzus apustuļiem. Tomēr nav dro�i zināms, kur� ir �ī evaņģēlija sarakstītājs, un tas pats attiecas arī uz pārējo evaņģēliju autoriem. Mateja evaņģēlijs stāsta par Jēzu kā lielo Skolotāju, kur� māca par debesu valstību, par Dieva gribu un jauno taisnību, kas pārspēj farizeju un rakstu mācītāju taisnī�gumu. l iek arī uzsvērts, ka Jēzus piepilda Vecās Derības pravie�tojumus. Iesākot savu vēstījumu ar Jēzus Kristus, Dāvida dēla un Ābrahāma dēla, ciltskoka izklāstu, evaņģēlists vēlas parādīt, ka Jēzus ir apsolītais Mesija no Dāvida cilts. Atkal un atkal tiek atkār�toti izteikumi "lai piepildītos pravie�a Jesajas runātais vārds", "tad piepildījās pravie�a Jeremijas runātie vārdi" u. tml. Mateja evaņģēlijs arī norāda, ka Jēzus iedibināja jaunu derību starp Dievu un cilvēkiem, tādu derību, kas stājās vecās, Dieva un Israēla starpā slēgtās derības vietā. Visas �īs, kā arī daudzas citas raksturīgas iezīmes norāda, ka evaņģēlijs ir rakstīts cilvēkiem, kuri pazinu�i Veco Derību, tātad jūdiem. Mateja evaņģēlijs ir radies laikā no 80. līdz 100. gadam.

Lūkas evaņģēlijs savu nosaukumu ieguvis, pateicoties ārstam Lū�kam, kur� bijis viens no Pāvila līdzstrādniekiem un vairākkārt pie�minēts Pāvila vēstulēs. �is pats cilvēks ir arī Apustuļu darbu grā�matas autors. Lūkas evaņģēlijs salīdzinājumā ar Mateja evaņģē�liju ir aptvero�āks. Tas attēlo Jēzu kā visas pasaules Pestītāju, aprakstot Viņa ciltskoku līdz pat cilvēces pirmtēvam Ādamam. Lūkas evaņģēlija autors ir nejūds, un evaņģēlijs adresēts pagānu kristie�iem. Turklāt Lūkas evaņģēlijam raksturīgi, ka tas lielākā mērā nekā pārējie evaņģēliji uzsver Jēzus mīlestību uz grēciniekiem, muitniekiem, nabadzīgajiem un sabiedrības noniecinātajiem cil�vēkiem. Sī perspektīva tiek izcelta vairākās pazīstamās Lūkas evaņ�ģēlija līdzībās (par �ēlsirdīgo samarieti, par pazudu�o dēlu, par bagāto vīru un nabaga Lācaru). Lūkas evaņģēlijs sarakstīts aptu�veni 80. gadā.

Trīs iepriek� aprakstītie evaņģēliji ir savstarpēji līdzīgi, bet Jāņa evaņģēlijs no tiem at�ķiras, un �ī at�ķirība atklājas, runājot par Jēzus darbības vietu un laiku. Proti, pārējie evaņģēliji galveno uz�manību pievēr� Jēzus darbībai Galilejā, bet Jānis runā par Jēzus darbo�anos Jeruzalemē, Jūdejā un Samarijā. Saskaņā ar pārējiem evaņģēlijiem Jēzus sabiedriskās darbības laiks neilga vairāk par gadu, turpretī Jāņa evaņģēlijā aptvertais laika posms pārsniedz trīs gadus.

At�ķirība izpau�as arī stila un satura ziņā. Pārējos evaņģēlijos Jēzus parasti runā vienkār�os tēlos un līdzībās, bet Jāņa evaņģēlijā sastopamas garas runas ar sare�ģītu saturu. Tajā arī atrodami dau�dzi izteikumi, kuri uzsver Jēzus dievi�ķību un vienotību ar Dievu: "Es un Tēvs, mēs esam viens", "Es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī". Turklāt Jāņa evaņģēlijam raksturīgi daudzie "es esmu" izteicieni, kas attiecināmi uz Jēzu: "Es esmu dzīvības maize", "Es esmu ceļ�, patiesība un dzīvība" u. c.

Visu evaņģēliju caurstrāvo pretstatu tēli gaisma un tumsa, patiesība un meli, dzīvība un nāve. Evaņģēlija tap�anas laikā �āds reliģisks duālisms bija sastopams gan jūdu vidē, gan ārpus tās.

Saskaņā ar tradīciju Jāņa evaņģēlija autors ir apustulis Jānis. �is evaņģēlijs ir jaunākais no visiem un sarakstīts 1. gadsimta beigās.

Evaņģēlijiem pasaules literatūrā nav līdzinieku. At�ķirībā no pā�rējiem Jaunās Derības rakstiem evaņģēliji ir pavisam īpa�s literārs �anrs. Tie sarakstīti laikā no 40. gada līdz 65. gadam pēc Jēzus nāves un, visticamāk, radu�ies, pierakstot Jēzus darbības aculie�cinieku mutvārdu nostāstus.

Pirmajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves dro�i vien ir bijis ba�gātīgs klāsts vēstījumu par Jēzus dzīvi, Viņa runām un daudza�jām sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem. Balstoties uz �iem avotiem, evaņģēliju autori izraudzīju�ies to, kam, pēc viņu domām, ir sva�rīgākā nozīme. Kaut arī ir grūti pateikt, ko evaņģēlisti atmetu�i, tomēr ir skaidrs, kādā nolūkā viņi rakstveidā apkopoju�i vēstī�jumus par Jēzu. Evaņģēlisti ir vēlēju�ies modināt cilvēkos ticību uz Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu un cilvēku Pestītāju, viņu mērķis ir "evaņģelizācija". Iespējams, ka līdzās misijas nolūkam evaņ�ģēliji domāti arī lieto�anai dievkalpojumos un draudzes locekļu apmācībai.

Kā jau minēts, pirmie trīs evaņģēliji (Marka, Mateja un Lūkas) satur daudzas līdzīgas ziņas, kuru nav Jāņa evaņģēlijā. �ī līdzība ir tik uzkrīto�a, ka gandrīz visi mūsdienu Bībeles pētnieki uzska�ta ir jābūt kādai tos vienojo�ai saitei.

Lielās līdzības dēļ �ie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiska�jiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "vienots uzskatā", "kopīgs uzskatā" vai "pārskata-". Mēs runājam par sinopsi, ja �o trīs evaņģēliju teksti tiek rakstīti līdzās cits citam trīs slejās.

Lielākā daļa Bībeles pētnieku ir vienisprātis, ka sinoptisko evaņģēliju savstarpējās līdzības ticamākais izskaidrojums ir �āds: gan Matejs, gan Lūka par pamatu izmantoju�i Marka evaņģēliju, turklāt abiem bijis vēl kāds cits kopīgs informācijas avots, kas apzīmēts ar "Q" (angl. Qsource) un tiek dēvēts par "runu avotu", jo galvenokārt ietver Jēzus sacītās runas. Ļoti iespējams, ka tas bijis sastopams rakstveidā, ta�u laika gaitā gājis zudumā. Mateja un Lūkas evaņģēlijos ir atrodami arī tādi teksti, kuri liecina, ka abi evaņģēlisti izmantoju�i arī katrs savus avotus.

�ī sinoptisko evaņģēliju izcelsmes teorija tiek dēvēta par "divu avotu hipotēzi".

Kaut ari �o �etru evaņģēliju formā un saturā ir at�ķirības, tomēr tie visi runā par ticību tam, ka līdz ar Jēzu Kristu ir noticis iz�ķiro�s pagrieziens pasaules vēsturē. Jēzū Dievs ir radījis cita veida nosacījumus savai valstībai. Viņ� ir slēdzis jaunu līgumu jeb jaunu derību ar cilvēkiem, un cilvēkam radikālā veidā ir dotas jaunas iespējas.

Apustuļu darbu grāmatas autors ir tas pats cilvēks, kur� sarakstījis Lūkas evaņģēliju, ta�u tā ir radusies vēlāk un var tikt uzskatīta par evaņģēlija turpinājumu. (Skat. Apust. d. 1:1)

Sī grāmata sākas ar Kristus de�besīs uzņem�anas atainojumu (�is stāsts sastopams arī Lūkas evaņ�ģēlija nobeigumā), jauna apustuļa izraudzī�anu Jūdas vietā un Vasar�svētku brīnumu, kad apustuļi tika piepildīti ar Svēto Garu. Apustuļu darbi stāsta par kristietības izpla�tī�anos pa�os tās aizsākumos, se�vi�ķi izceļot Pāvilu un viņa misijas ceļojumus. Mēs gūstam daudz in�teresantas informācijas par attie�cībām pirmbaznīcā, un daudzās runas, kuru saturu �eit iepazīs�tam, dod ieskatu par apustuļu un pirmo kristie�u sludinā�anas veidu un saturu.

Jaunās Derības vēstules ir uzskatāmas par kaut ko vidēju starp privātām vēstulēm un tā saucamajām literārajām vēstulēm. Par literārām vēstulēm tiek uzskatītas vēstules, kuras ir domātas ne tikai noteiktiem adresātiem, bet kuru forma ir vairāk vispārēja jeb traktātveidīga.

Runājot par Pāvila vēstulēm, jāteic, ka tās ir reālas vēstules, kas tika nosūtītas noteiktām draudzēm vai personām, bie�i vien arī kādā noteiktā sakarā. Satura ziņā tās tomēr nevar uzskatīt par mirkļa iedvesmā sarakstītiem vēstījumiem. Tās liecina par apzi�nātu uzbūves plānojumu un satur pārdomātus formulējumus. Tāpēc ir maz ticams, ka tās rakstītas, domājot vienīgi par drau�dzēm Romā, Korintā un citur.

Jaunajā Derībā ir 21 vēstule, un 13 no tām nes Pāvila vārdu. Tās ir sarakstītas 50. un 60. gados, tātad tikai 20-30 gadus pēc Jēzus nāves, un tāpēc ir uzskatāmas par Jaunās Derības vecāka�jiem tekstiem.

Pāvils atklājas kā visnozīmīgākā pirmbaznīcas personība. Rak�stot vēstules, viņ� uztur kontaktus ar draudzēm, ko pats ir dibinā�jis, atbild uz jautājumiem, ko ir saņēmis, un visumā turpina izglī�tot jaunos kristie�us. �ādi viņ� tos iepazīstina ar kristīgās vēsts galvenajām līnijām. Viņ� izskaidro un apskata Jēzus dzīvi, nāvi un aug�āmcel�anos un to konsekvences, formulēdams savas domas tā laika reliģiskajā valodā. Viņa vēstules guva ievērību kā jaunizvei�dotās baznīcas mācības pamats un daudzējādā ziņā kļuva par visas turpmākās kristietības pamatu.

Pirmajā vēstulē tirdzniecības un ostas pilsētas Korintas drau�dzei Peloponēsā ir skaidri saskatāma atbilde uz ziņojumiem par attiecībām �ai draudzē. Kā viens no sāpīgajiem punktiem jāmin morāles deģenerācija. Lai gan Pāvila padomi attiecas uz aktuālām attiecībām konkrētā draudzē, tie veido arī vispārīgu pamatojumu, kas sniedzas pāri laika un telpas robe�ām. �ajā vēstulē tāpēc tiek apskatīta liela daļa kristīgās ētikas. īpa�i tiek uzsvērta mīlestība kā galvenais princips visās dzīves situācijās. (Skat. tā saucamo "mīles�tības evaņģēliju" 1. Kor. 13. nodaļā.)

Vēstulē romie�iem Pāvils iepazīstina ar Dieva pestī�anas pie�dāvājumu, kas nāk caur Jēzu kristīgai draudzei, kura nav viņa pa�a dibināta. Ir skaidri redzams, ka Pāvils plāno izvērst savu misio�nāra darbību rietumu virzienā, un vēstulei ir jākalpo kā atbalsta punktam kristietības tālākai izplatībai. Pāvils sniedz diezgan izstrādātu kristīgas ticības kodolu. Viņ� uzsver, ka cilvēki var tikt pestīti vienīgi caur Dieva �ēlastību.

Jaunā Derība beidzas ar Jāņa Atklāsmi, kas, tāpat kā Daniēla grā�mata Vecajā Derībā, pieskaitāma pie apokaliptiskās literatūras, to�laik pla�i pazīstama literatūras veida. Grāmata sastāv no vīzijām, kas uzbur drāmas beidzamās ainas. Divos būtiskos punktos vēro�jama at�ķirība no radniecīgās jūdu apokalipses. Pirmkārt, tā ir kristīga grāmata, kuras centrā ir Kristus, kas pārņems vadību un uzvarēs ļauno. Otrkārt, Jāņa Atklāsmi raksturo tas, ka beigu laiki jau ir sāku�ies. Tie neattiecas uz tālu nākotni. Caur Jēzus pestī��anas darbu iz�ķiro�ā kauja starp labo un ļauno ir kļuvusi par rea�litāti.

Jāņa Atklāsmes grāmata tātad ir kaut kas vairāk nekā pravie�tiski raksti. Tā ir radusies kristie�u lielo vajā�anu laikā, kad valdīja imperators Domitiāns (51-96), un apraksta tā laika kristie�u situā�ciju � viņi pastāvīgi dzīvoja mocekļu nāves draudos. Līdz ar to �ī grāmata ir iedro�inājuma raksti tiem daudzajiem kristie�iem, kas dzīvoja �ajos nemierīgajos laikos. �eit Romas valsts tiek attēlota kā "zvērs", "lielā netikle" vai "pūķis". Visbeidzot Jērs, t. i., Kris�tus, uzvarēs visas ļaunās varas. Grāmata izvēr�as vīzijā par "jaunu debesi un jaunu zemi".

Sava laikmeta tēlu lietojums Jāņa Atklāsmē liekas sve�āds mūs�dienu lasītājam, un laika gaitā tā ir tikusi da�ādi tulkota. Bībelē nav otras grāmatas, kas būtu tikusi tik bie�i pakļauta spekula�tīviem skaidrojumiem. Tomēr ar skaidri izteikto ticību, ka Dievs vada savu rīcību pretī galīgai uzvarai pār ļauno, tā ir dabisks noslēgums Bībelē attēlotajai pasaules gaitai.

Bībeles studijas un Bībeles rakstu satura interpretācija notikusi vairāk nekā 2000 gadu garumā. Jūdu rakstu mācītāju pamat�uzdevums bija izprast un izskaidrot likumus un pravie�us sava laika cilvēkiem. Kristīgajai baznīcai jau agri bija jāizveido attiek�sme pret to, kuri raksti uzskatāmi par autoritatīviem un kuri no kanona jāizmet. Tika izvirzīti trīs kritēriji:

1)��� rakstu autoram bija jābūt apustulim vai vienam no apustuļu

tuvākajiem mācekļiem,

2)�� saturam bija jāsaskan ar pasludinājumu par Jēzu kā Dieva Dēlu,

3)��� tiem bija jābūt rakstiem, ko lietojusi lielākā daļa iepriek� pa�stāvēju�o draud�u.

Pirms tika izlemta �o rakstu kanoniskā piederība, tos rūpīgi studēja. Bībeles pētniecībai un rakstu interpretācijai tika pievēr�sta liela uzmanība jau viduslaikos, ta�u, balstoties tikai uz latīņu tulkojumu.

Jauns un svarīgs solis Bībeles pētniecībā tika sperts renesanses laikā, kad humānisms, kas vēlējās atgriezties pie pirmavotiem, pavēra ceļu Bībeles studijām grieķu un ebreju valodā. Tam lielu nozīmi pie�ķīra gan Mārtiņ� Luters, gan citi reformatori, kas uz�skatīja, ka Bībele ir baznīcas vienīgais pamats. Ta�u Luters, studē�jot Bībeli, arī kritizēja atsevi�ķus rakstus. Viņ�, piemēram, uzska�tīja, ka Jēkaba vēstulei nevajadzētu būt iekļautai kanonā. Lai iz�prastu �o Lutera nostāju, mums tuvāk jāiepazīst viņa uzskats par Bībeli, t. i., viņa izpratne par Bībeli kā veselumu. Luters vērsās pret katoļu baznīcas oficiālo mācību, kura apgalvoja, ka baznīcas skolotāji ar pāvestu priek�galā ir vienīgie, kas sniedz pareizo Bībeles tulkojumu, tādējādi piesaistot tam visus kristie�us. Luters uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir jādod iespēja pa�am iepazīties ar Bībeli un ka tā ir vienīgā autoritāte. Ta�u Bībele nevar tikt uz�skatīta par autoritāti visās jomās, bet vienīgi tur, kur tā liecina par Kristu un izceļ Viņa dievi�ķumu.

Jauns posms Bībeles pētniecībā sākās 18. un 19. gs., kad dau�dzi sāka uzlūkot Bībeli kā grāmatu, kas, līdzīgi daudzām citām, ir cilvēku sarakstīta. Tika norādīts uz visām Bībelē sastopamajām pretrunām un nekonsekventumu. Viens no piemēriem ir divi at��ķirīgie radī�anas stāsti. Sākās vēsturiski kritiska Bībeles pētnie�cība, kas ar parastu zinātnisko meto�u palīdzību mēģina iegūt pēc iespējas lielākas zinā�anas par Bībeli. Notiek grieķu un ebreju valodas studijas, iedziļinā�anās vecos rokrakstos, avotu izpēte un arheoloģiskie izrakumi, lai rekonstruētu vidi, kāda tā bija rakstu tap�anas laikā. Tas viss palīdz veikt ekseģēzi rakstu satura iz�skaidro�anu.

�ādu Bībeles izpēti galīgi noliedz fundamentālisti, kas uzlūko Bībeli kā pilnīgu un nedalītu Dieva vārdu, kuram nepiemīt ne�kādi trūkumi, arī attiecībā uz faktiem par pasaules un vēstures attīstību. Dievs caur Svēto Garu ir diktējis Bībeles saturu tās autoriem vārds vārdā. Fundamentālisms tādējādi noved pie kon�frontācijas ar dabaszinātni, piemēram, evolūcijas teoriju.

Mūsdienās daudzi kristie�i atzīst vēsturiski kritisko pētniecī�bas metodi, tomēr neuzskata, ka Bībele ir tīri cilvēcisks produkts. Viņuprāt, modernais zinātniskais pasaules edzējums var tikt ap�vienots ar uzskatu, ka Bībele ietver dievi�ķu atklāsmi.

.

Ķīnas un Japānas reliģiskās dzīves raksturīga iezīme ir sen�u pie�lūg�ana. Tas ir viens no pamatelementiem gan konfūcismā, gan sintoismā.

Vēl viena kopīga iezīme ir reliģiju daudzveidība. Da�ādās reli�ģijas ne tikai pastāv cita citai līdzās, bet ari savstarpēji saplūst, tā�pēc Tālajos Austrumos nav nekas neparasts vienlaikus sekot vai�rākām reliģijām vai gūt no tām iedvesmu.

Kop� seniem laikiem Ķīnā tiek runāts par reliģijas "trim ce�ļiem": tie ir daoisms, konfiūcisms un budisms. No Indijas nāku��ais budisms izplatījās arī Japānā, kur tam bija liela ietekme uz na�cionālo reliģiju sinto.

Japāna bie�i tiek dēvēta par reliģiju laboratoriju. Kop� kara bei�gām �ai zemē ir izveidoju�ās neskaitāmas sektas un ticīgo kopie�nas, kuru izcelsme meklējama sinto, budismā un kristietībā.

Savukārt Ķīnā pēckara gados reliģijas nozīme ir pastāvīgi mazi�nājusies. Reliģiskā brīvība tika stingri ierobe�ota 1949. gadā, kad varu pārņēma komunisti un Mao Dzeduns. Tempļi tika sagrauti un reliģisko kopienu īpa�umi konfiscēti. Pēc Mao nāves 1976. gadā sākās liberalizācijas process, kur� noteica lielāku brīvību gan reliģiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē.

Ķīna līdz pat 1911. gadam bija ķeizarvalsts, kur augstākā vara piederēja imperatoram. Imperators tika uzskatīts par visas valsts pārstāvi augstākā dieva Debesu priek�ā un vienlaikus arī par �ī dieva dēlu zemes virsū. Viņ� pats veica upurē�anu Debesu templī valsts galvaspilsētā Pekinā, kā arī upurēja Ķīnas svētajiem kal�niem un upēm.

Ķīnas valsts bija sistemātiski sakārtota sabiedrība ar stingri no�teiktu vadības uzbūvi, kur birokrātijas aug�galā atradās izglītota ierēdņu elite. Valsts ideoloģija bija konfūcisms � filozofa Kundzi jeb Konfucija (lat. Confucius, 551.�479. g. pr. Kr.) izstrādātās ide�jas par sabiedriskās dzīves noteikumiem un iekārtojumu. �ī mā�cība noteica Ķīnas valsts vadību līdz pat monarhijas kri�anai. Konfūcijs savas darbības laikā bija izveidojis arī reliģiskās dzīves, upu�rē�anas un rituālu noteikumus. Proti, pastāvēja valsts reliģija, ko praktizēja elite, bet kas nekad nebija pilnīgi sasniedzama pla��ākiem vienkār�ās tautas slāņiem. Tāpat kā imperators savā Peki�nas pilī nebija pieejams tautai, tā arī debesu dievs bija tāls un sve�s nabadzīgo ķīnie�u laukstrādnieku un zemnieku miljoniem. Tauta pielūdza sen�us un da�ādus garus, lai gan �o ticību vēlāk ietek�mēja da�ādas citas reliģijas. Varenās Eiropas valstis tika uzskatītas par draudu Ķīnas ekonomiskajai un politiskajai patstāvībai, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc radās norobe�o�anās tendence, kā arī skeptiska attieksme pret jebkuru ietekmi no ārpuses. Inteli�ģences aprindās reliģija tika kritizēta, uzskatot, ka tā kavē moder�nās zinātnes un politisko ideju attīstību. Da�kārt tas noveda pie mēģinājumiem atjaunot un modernizēt vecās reliģijas, citos gadī�jumos pastiprinājās interese par Rietumu nereliģiskajām idejām.

1911. gadā novecojusī impērijas valdība tika gāzta, un Ķīna kļuva par republiku, tomēr politiskās norises saspringtas uzturēja gan pilsoņu kar� pa�u zemē, gan kar� ar Japānu. 1949. gadā varu pārņēma komunisti.

Jautājumā par Konfūcija izcelsmi valda daļēja neskaidrība, tomēr pastāv uzskats, ka filozofs cēlies no nabadzīgas aristokrātu ģime�

nes. Viņ� ieguvis labu izglītību un bijis pazīstams kā izcils do�mātājs, kur� pulcējis ap sevi dau�dzus skolniekus. Konfūcijs snie�dza jaunu skatījumu uz lielu daļu seno ideju un tradīciju, it īpa�i ētikas un sabiedrības filozofijas jautājumos. Viņ� ticēja, ka debe�sis viņu izredzēju�as atjaunot kul�tūru un morāli, ko senos laikos iedibināju�i svētie imperatori. Konfūcijs savu mācību netika sa�kārtojis pārskatāmā sistēmā, tā�pēc viņa uzskati ir pazīstami vie�nīgi no filozofa pa�a izteikumiem, ko pierakstīju�i viņa skolnieki.

Konfūcijam ir iz�ķiro�a nozīme Ķīnas valsts attīstībā. Pēc filozofa nāves viņa skolnieki izplatīja tālāk sava skolotāja idejas, līdz bei�dzot konfūcisms kļuva par īpatnēju Ķīnas valsts reliģiju, kas bie�i cīnījās ar citām reliģijām, piemēram, budismu un daoismu. Par godu Konfūcijam tika celti tempļi, un rudeņos un pavasaros viņam tika upurēts glu�i kā debesu dievam. Tomēr arvien tiek uzsvērts, ka konfūcisms nekad nav bijis patstāvīga reliģija. Pareizāk būtu sacīt, ka tas ir visaptvero�s apzīmējums tiem filozofiskajiem un politiskajiem ideāliem, kas bija noteico�ie Ķīnas impērijā un tās birokrātiskajā sistēmā, kaut arī konfūcisma ētika daudzos gadīju�mos ir kļuvusi par vienkār�ās tautas pasaules uzskatu. �ai tradīci�jai ir raksturīga praktiski politiska ievirze, kā arī interese par aktuāliem sabiedriskajiem jautājumiem audzinā�anu, indivīda lomu sabiedrības dzīvē, pareiziem dzīves likumiem utt. Reliģis�kajiem un metafiziskajiem jautājumiem tiek pie�ķirta nesalīdzi�nāmi mazāka nozīme.

Konfūcija pamatuzskats ir tāds, ka dabu un Visumu saista har�monija un savstarpēja saskaņa un �im likumam jāattiecas arī uz cilvēku. �eit Konfūcijs pārņem da�us senus ķīnie�u jēdzienus un tos lieto jaunā, pa�a radītā nozīmē. Dao ir Visuma lielā harmo�nija, labas un līdzsvarotas attiecības visu lietu starpā. Sī saskaņa ir paraugs sabiedrībai, kur atsevi�ķiem cilvēkiem tie�i tāpat jācen��as dzīvot savstarpējā sapratnē un harmonijā. Tas ir iespējams, ja cilvēku iek�ējā pasaule ir saskaņā ar dao, jo tad viņi iegūst nepie�cie�amo virzītājspēku � de jeb pareizo rīcības veidu.

Lai nonāktu saskaņā ar dao, cilvēkam ir vajadzīgs sakārtots prāts un zinā�anas, un tie ir iegūstami, studējot tradīciju pagāt�nes pieredzi. Tā tiek apgūti likumi, kas nosaka gan pareizu rīcību, gan reliģisko rituālu un ceremoniju korektu izpildi, gan cilvēka vietu sabiedrībā.

Konfūcijs uzskatīja, ka cilvēks savā būtībā ir labs un ka ļau�numu rada cilvēku nepietiekamās zinā�anas. Novērst zinā�anu trūkumu ir audzinā�anas uzdevums.

Indivīda vietu sabiedrībā nosaka piecas da�ādas attiecības:

starp kungu un kalpu, starp tēvu un dēlu, starp vecākajiem un jaunāka�jiem, starp vīrieti un sievieti, starp draugu un draugu. Tas nozīmē, ka valdniekam jābūt labam, savukārt viņa padotajam uzticamam. �īs attiecības noteiku�as konfūcisma po�litiski konservatīvo raksturu un pa�līdzēju�as novērst sacel�anos pret augstāko varu. Tāpat tēvam jābūt laipnam, bet dēlam godbijīgam (saistībā ar sen�u godinā�anu). Tiek prasīts, lai vīrietis būtu taisnīgs, sie�viete � paklausīga; �ādas attiecības liecina par sievietes vietu konfūciskajā sabiedrībā. Visu cilvēku ideāls ir pietāte, cieņa un godbijība � Konfūcijam visnozīmī�gākie jēdzieni.

Konfūcijs nebija reliģijas noliedzējs un ne�aubījās par dievu un garu eksistenci. Viņ� ticēja kādai pārdabiskai būtnei, kas viņu iedvesmojusi: "Debesis ir radīju�as manī mīto�o tikumu." Ta�u Konfūcijam �is debesu dievs nebija personiska būtne, un, kaut arī viņ� no tā tika saņēmis gan iedvesmu, gan vadību, tomēr savu ētiku veidoja, nebalstoties uz �ī dieva dotajiem morāles liku�miem.

Konfūcijs uzskatīja, ka ir nepiecie�ams gan pareizi pielūgt die�vus, gan pienācīgi veikt rituālus, ceremonijas un upurē�anu, jo tas liecina par pietāti. Ta�u viņ� neiedziļinājās reliģijas un meta�fizikas tematikā. "Izrādi gariem cieņu, bet turi tos atstatus no se�vis," tie ir viņa vārdi, un Konfūcija attieksmi pret dzīvi pēc nāves raksturo cits viņa izteikums: "Ja vēl nav iepazīta dzīve, kā lai tad būtu pazīstama nāve?"

Daoisma pamats ir grāmata "Daodedzin", kas tulkojumā nozīmē "Grāmata par dao un de". "Dao" (ceļ�) un "de" (tikums, spēks) ir seni ķīnie�u jēdzieni, kuriem Konfūcijs savā skaidrojumā pie�ķīra mazliet citādu nozīmi.

"Daodedzin" ir neliela, 20-25 lappuses bieza grāmatiņa, un tajā ir 81 nodaļa. Nav īsti zināms, kur� ir grāmatas autors, ta�u le�ģenda vēstī, ka to sarakstījis filozofs Laodzi, kur� dzīvojis 6. gad�simtā priek� Kristus un tātad ir bijis Konfūcija laikabiedrs. Pastāv daudzi at�ķirīgi nostāsti par �ī filozofa dzīvi, un zinātnieki nav īsti pārliecināti, vai viņ� ir vēsturiska persona. To visu ņemot vērā, turpmākajā izklāstā mēs tomēr atsauksimies uz Laodzi kā "Dao�dedzin" autoru.

Konfūcija izpratnē dao ir Visuma kārtība un harmonija, un sa�skaņā ar to cilvēkiem jāiekārto sava dzīve. Arī Laodzi �o jēdzienu interpretē kā pasaulē un it īpa�i dabā pastāvo�o harmoniju, ta�u viņa skaidrojums sniedzas vēl dziļāk. Proti, dao ir pamats, no kura radīts vai izcēlies itin viss pasaulē eso�ais. Da�kārt dao tiek dēvēts arī par "Debesīm", tātad to uzskata par kaut ko dievi�ķu, tomēr tas nav personisks dievs.

At�ķirībā no visiem pārējiem dao skaidrotājiem Laodzi uzska�tīja, ka �is jēdziens nav aprakstāms vienkār�ā, racionālā veidā. "Tas dao, kur� ir izskaidrojams, nav īstenais dao," saka filozofs. Tas no�zīmē, ka nav iespējams pētīt vai studiju ceļā noskaidrot dao bū�tību, jo tas nav aptverams ar saprāta palīdzību. Vienīgais ceļ� ir meditācija, tāpēc cilvēkam jāiegremdējas pasīvā miera stāvoklī, atmetot domas par ārējām lietām, atalgojumu un tiek�anos uz priek�u. Tādā veidā ir sasniedzama vienotība ar dao, un cilvēks tiek piepildīts ar dzīvības spēku de.

Daoisms par ideālu izvirza pasivitāti, un gudra daoista svarīgā�kais rīcības veids ir "ne-rīcība". Pats par sevi saprotams, ka �is prin�cips lielā mērā ietekmēja uzskatu par sabiedrisko dzīvi. Konfūcijs vēlējās audzināt sabiedrības locekļus ar zinā�anu palīdzību, bet Laodzi gribēja, lai cilvēki būtu nesamaitāti un vienkār�i kā bērni. Konfūcijam �ķita nepiecie�ams izstrādāt pastāvīgus noteikumus un kārtību politikā, turpretī Laodzi uzskatīja, ka cilvēkam pēc iespējas mazāk jāiejaucas lietu dabiskajā kārtībā. Konfūcijs norā�dīja uz sistemātiskas valsts vadības nepiecie�amību, bet Laodzi bija pārliecināts, ka jebkura vadība ir ļauna. "Jo vairāk likumu un pa�vēļu tiek izdots, jo vairāk zagļu un laupītāju rodas," sacīts grāmatā "Daodedzin".

Laodzi ideālās valsts modelis bija mazā sabiedrība (pilsēta, ciems), kāda, pēc viņa domām, pastāvējusi senos laikos. Tur tauta dzīvoja mierā un laimē, un to nenodarbināja domas par karo-

sanu, kas vēlāk kļuva par parastu parādību Ķīnas provincēs. Ideā�lās sabiedrības vadītājs bija filozofs, kura vienīgais uzdevums bija ar savu pasivitāti un ne-rīko�anos būt par paraugu pārējiem.

Daoismā nevar būt ne runas par aktīvu �ēlsirdības darbu, ta�u daoistam raksturīga bezgala liela lab�vēlība pret visiem cilvēkiem � kā pret labajiem, tā arī pret ļaunajiem.

Da�i no Laodzi skolniekiem turpināja dabas misticisma attīstī�anu, arvien vai�rāk apvijot to ar maģiju, un tie�i �ie ma�ģiskie elementi iesakņojās tautā, saplūs�tot ar jau pastāvo�o māņticību un �amanismu. Minēsim vienu piemēru. Lao�dzi uzskatīja, ka pasīvs cilvēks ilgāk uztur savu dzīvības spēku, saglabājot to veselu un nenolietotu. Vēlāk da�i to izprata kā nepiecie�amību paildzināt dzīvi un tāpēc sāka meklēt iespēju, kā cilvēkam kļūt nemirstīgam. Daoistu filozofi līdztekus meditācijām veica arī maģiskus vingrinājumus, pūloties atklāt ne�mirstības dzēriena formulu. Rezultātā līdzās filozofiskajam daoismam attīstījās jauna veida tautas reliģija, kuras pamatā bija Lao�dzi uzskati, bet kurai bija arī savas dievības, tempļi, priesteri un mūki. Tempļos, daļēji budisma iespaidā, tika veikti da�ādi rituāli ar procesijām, ēdiena upuriem un aizlūgumiem par dzīvajiem un miru�ajiem.

Sintoisms ir Japānas senā nacionālā reliģija, ta�u aptuveni kop� 6. gadsimta tai līdzās nostājies budisms, un abas reliģijas ir spē�cīgi iespaidoju�as viena otru. Mūsdienu Japānā abas tiek prakti�zētas kā līdzvērtīgas. Nav nekas neparasts, ka cilvēks piedzimstot tiek svētīts pēc sinto tradīcijām, bet pēc nāves viņu apglabā

saskaņā ar budistu rituāliem. �is pats cilvēks var tikt laulāts kristie�u baz�nīcā. Reliģijām �ādi sajaucoties, ir iz�veidoju�ās daudzas jaunas sektas un ticīgo kopienas, un Japāna bie�i tiek dēvēta par reliģiju laboratoriju.

Sintoismam nav neviena pamatlicēja. Tā ir tipiska nacionālā reli�ģija, kura daudzu gadsimtu gaitā ir apvienojusi da�ādas reliģiskas tradīcijas. Sinto nav izstrādātas nedz ticības doktrīnas, ne arī ēti�kas normas. Galvenais �ai reliģijā ir ceremonijas un rituāli, kam jāuztur spēkā cilvēku kontakts ar dievi�ķo.

Bie�i tiek sacīts, ka sinto ir daudzi miljoni dievu jeb kami, kuri atklāj sevi kokos, kalnos, upēs, dzīvniekos un cilvēkos. Ta�u japāņu vārds "kami" var tikt tulkots arī kā "gars". Dabas un sen�u garu kults ir sintoisma centrā kop� tiem laikiem, kad Japānā pa�stāvēja zemkopju sabiedrība, un sen�u kults vēl vairāk pastipri�nājās ķīnie�u konfūcisma ietekmē.

Viens no japāņu mītiem vēstī, ka pirmlaikos uz zemes apmeties dzīvot debesu dievu pāris Idzanagi un Idzanami. Viņu pirmdzim�tie bērni ir Japānas salas, pēc tam �is dievu pāris radījis pārējo pasauli un visu, kas tajā atrodams, un visbeidzot arī neskaitāmi daudzus kami, no kuriem visievērojamākā ir Saules dieviete Amaterasu. Pārējie kami apmetu�ies dzīvot uz zemes un radīju�i pir�mos cilvēkus. Cilvēku sabiedrībai bijis vajadzīgs vadonis, tāpēc uz zemi ticis sūtīts Amaterasu dēladēls, un viens no viņa pēcnācē�jiem kļuvis par Japānas pirmo imperatoru. Tātad visiem japā�ņiem ir dievi�ķa izcelsme, bet galvenokārt tas attiecināms uz impe�ratoru, kur� cēlies no pa�as Saules dievietes.

Laika gaitā miru�o imperatoru kami pielūg�anu nomainīja kults, kurā pielūgts tika pats imperators. Imperators tika uzskatīts par dzīvu kami.

Viens no cēloņiem, kas radīja imperatora kultu, ir konkrēti vēs�turiskie notikumi pagāju�ajā gadsimtā. Proti, Japānai arvien vai�rāk draudēja Rietumu ekspansija, tāpēc valstī sāka just nepiecie��amību uzsvērt savu nacionālo identitāti. Vienlaikus militāristu vadītāji sjoguni, kuru rokās bija īstenā valsts vara, pamazām atvir�zīja imperatoru otrajā plānā.

1867. gadā imperators Meid�i izdarīja valsts apvērsumu, tādē�jādi nodro�inot sev varu visā zemē, un viņa valdī�anas laikā valstī notika gan politiska, gan reliģiska atjaunotne. Sintoisms kļuva par valsts reliģiju. Budisma tempļus nojauca, un sinto kultūra tika attīrīta no budisma elementiem.

Imperatora attēlu novietoja visās sabiedriskajās iestādēs, skolās un fabrikās, un cilvēkiem vajadzēja noliekties attēla priek�ā, ap�liecinot godbijību.

Vienlaikus valstī pastāvēja arī izteikti nacionālistisks noskaņo�jums, kas lika pamatus japāņu ekspansijas politikai līdz pat Otra�jam pasaules karam, kad Japāna no�stājās Vācijas pusē.

Reliģiskais bija cie�i saistīts ar na�cionālo, tā, piemēram, sintoisms bija japāņu pilotu pa�nāvnieku ideolo�ģiskais pamats (kamikadze nozīmē "dievi�ķs vēj�").

Ikvienu kaujas laukā kritu�o ja�pāņu karavīru nekavējoties pasludi�nāja par kami, un tam par godu sinto tempļos tika veiktas da�ādas cere�monijas.

Pēc Japānas sagrāves 1945. gada augustā imperators pasludināja, ka

atsakās no savas dievi�ķības. Sintoisma kā valsts reliģijas statuss tika atcelts, bet tautas sintoisms, kur� nepārtraukti bija pastāvējis līdzās imperatora kultam, turpinājās un piedzīvoja savdabīgu renesansi.

Kults tiek piekopts gan mājās, gan arī tempļos, kuru kopskaits sasniedz 20 tūksto�us. Tempļi, kuru kārtību agrāk noteica impe�ratora ierēdņi, mūsdienās ir organizēti da�ādā veidā ar īpa�i izrau�dzītiem vadītājiem.

Sinto templis nav vieta, kur notiek mācības pasludinā�ana. Tas ir kami jeb gara mājoklis, kurā �is gars tiek pielūgts saskaņā ar no�teiktiem rituāliem.

Tempļa vissvētākajā telpā atrodas tēls, kas simbolizē kami klāt�būtni, un tie�i �is simbols dara templi par svētvietu. Trīs nozīmī�gākie simboli ir spogulis, rotaslieta un zobens, un tie tiek glabāti trīs visslavenākajos Japānas sinto tempļos. Spogulis, rotaslieta un zobens ir saistīti ar mītu par Saules dievieti Amaterasu un Japā�nas pirmo imperatoru. Saskaņā ar senu leģendu kāds reiz pazo�bojies par Amaterasu, un viņa tāpēc paslēpusies kalnu alā. No turienes Saules dieviete tika izvilināta ar spoguļa palīdzību, lai no jauna būtu redzama viņas gaisma.

Sākotnēji reliģiskās ceremonijas vadīja ģimenes galva vai klana vadonis, kā arī augstāku sabiedrības kārtu vadītāji provin�u vecā�kie vai pats imperators.

Vēlāk izveidojās īpa�as priesteru funkcijas, ko bie�i pildīja no�teiktas ģimenes. Priesterības manto�ana tika atcelta, kad impera�tors pasludināja sinto par valsts reliģiju un priesteri kļuva par sabiedriskiem ierēdņiem.

Mūsdienās priesterus izraugās tempļu vadība, nosakot tiem vai nu pilnu, vai daļēju darba laiku. Lielākā daļa no viņiem ir precēju��ies, un viņiem līdztekus priestera pienākumiem ir vēl kāda cita no�darbo�anās. Pēc kara par priesterienēm atļāva kļūt arī sievietēm.

Priestera galvenais uzdevums ir vadīt rituālus. Viņam jāzina, kā veicamas ikdieni�ķās ceremonijas un kā vadāmi lielie reliģiskie svētki.

Sinto centrālais notikums ir ceremonija. Ar rituālu palīdzību tiek novērstas nelaimes, nodro�inātas labas attiecības un sadarbība ar kami, tiek nesta laime un miers gan atsevi�ķiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā.

Ceremonijas ir ļoti da�ādas, sākot ar visvienkār�ākajām, kas no�tiek mājās, un beidzot ar lielajiem ikgadējiem tempļa svētkiem. Tomēr pastāv �etri kulta elementi, kas visās ceremonijās ir ko�pīgi: attīrī�anās, upuris, lūg�ana un svētā maltīte.

Attīrī�anās nolūks ir atbrīvoties no ļaunuma un netaisnības, kas var apdraudēt attiecības ar kami. Cilvēks visvairāk tiek aptraipīts sakarā ar slimību vai nāvi, ta�u netīru viņu dara arī parastās dzī�ves funkcijas.

Ikviens dievkalpojums sākas ar �ķīstī�anos. Tā var būt pavisam vienkār�a, kā, piemēram, mutes izskalo�ana un pirkstu galu apmērcē�ana ūdenī. Templī attīrī�anās notiek, priesterim vēcinot īpa�u zizli attīrāmo cilvēku vai lietu priek�ā. Zizlim ir piestiprinātas pa�pīra strēmeles vai linu pavedieni, kas dara to līdzīgu slotai.

Neveicot nākamo kulta elementu upurē�anu, cilvēks riskē zaudēt attie�cības ar kami un tikt pakļauts da�ā�dām nelaimēm. Upuris var būt nauda, kā arī ēdiens un dzēriens. Arī da�āda�jām mākslas un sporta aktivitātēm saistībā ar tempļa svētkiem ir reliģisks pamatojums, un tās ir uzskatāmas par zināmu upuri. Dieviem par godu notiek dejas, teātra izrādes, lau�anās cīņas un �au�ana ar loku.

Lūg�ana bie�i sākas ar kami slavinājumu, pielūdzot to un patei�coties par tā labajiem darbiem. Bie�i lūg�anā iesaistīta arī norāde, kā izcēlies rits, uz kuru �ī lūg�ana attiecas, tātad tiek skaidrots rita mītiskais pamatojums. Pēc tam priesteris paziņo, kas tiek upu�rēts, kas ir upurētājs, un daudzreiz tiek arī aizlūgts par to, ko upu�rētājs ar savu velti vēlas panākt.

Ceremonijas beigu daļā notiek naorai jeb maltīte kopā ar kami. Klāteso�ie nogar�o rīsu vīnu, ko tiem piedāvā priesteris.

Gandrīz visās japāņu mājās atrodas neliels altāris vai altārplaukts, ko dēvē par kamidana. Uz tā novietoti simboliski priek�meti, kami amulets, mazs spogulis, svece un vāze ar sakaki koka zariem.

Rituāla sākumā tiek mazgātas rokas un izskalota mute. Tad altāra priek�ā novieto upuri tas var būt kaut kas pavisam vien�kār�s, piemēram, mazliet rīsu un bļodiņa ūdens. Rituāla dalībnieki stāv vai sē� uz paklājiņiem un godbijībā noliec galvu altāra priek�ā. Pēc īsas lūg�anas no jauna divreiz tiek noliekta galva, ar aug�up paceltām rokām divreiz tiek sasistas plaukstas, un visbeidzot ticī�gais vēlreiz noliec galvu. Ēdiens, kas iepriek� upurēts, vēlāk tiek noņemts no altāra un kopīgi apēsts.

Tenrikjo saknes meklējamas japāņu nacionālajā reliģijā sinto, bet to ietekmēju�as arī vairākas citas reliģijas. Tenrikjo 1838. gadā dibinājusi Miki Nakajama. Dievs Ojagami bija sniedzis viņai vairākas dievi�ķas atklāsmes, kā arī iemājojis viņā.

�īs atklāsmes ir pierakstītas, un vienā no tām teikts: "Savas domas es tagad izsaku ar viņas muti. Tā gan ir cilvēka mute, kas runā, bet vārdus veido dieva doma."

Tenrikjo ir monoteistiska reliģija, kurā Ojagami ir vienīgais un patiesais dievs, pasaules un visu lietu radītājs. Cilvēki ir radīti priekam un dzīves pilnībai, grēks nozīmē nepateicību par dieva dāvanām, bet pestī�ana tiek dota, priecājoties par dzīvi �eit un tagad. Atklāsmēs teikts: "Radītājs dievs veidojis cilvēku, lai varētu priecāties par tā laimīgo dzīvi."

Radī�ana �ai reliģijā ir centrālais aspekts. Tas redzams diev�kalpojumā, kur radī�ana tiek attēlota kulta dejā. Ar �o deju tiek lūgta dieva svētība visai radībai. Tāpat kā sintoismā, arī �eit ir svarīgi, ka dievs rūpējas par dzīvības atjauno�anu gan dabā, gan cilvēku vidū.

Saskaņā ar dzīves baudī�anas principu īpa�i tiek uzsvērta ne�piecie�amība dziedināt cilvēku no slimībām un cie�anām. To pau� ikdienas dievkalpojuma svētī�anas vārdi: "Esi dedzīgs katru dienu būt dievkalpojumā, jo tas pasargā tevi no ikvienas nelaimes. Ta�vas aktīvās līdzdalības dēļ tu tiksi dziedināts pat no visnopietnā�kās slimības."

Tenrikjo mērķis ir panākt, lai tās vēsti dzirdētu visi cilvēki, jo tad pasaule kļū�ot par absolūtas laimes valstību.

Tenri, pilsētā, kur Miki Nakajama saņēma savas atklāsmes, atrodas arī �īs reliģijas administratīvais centrs � milzīga celtne, kas spēj uzņemt kopumā 25 tūksto�us cilvēku. �ādi centri, kam daudzviet ir skaists arhitektoniskais veidojums, mēdz būt arī pārējām Japānas jaunajām reliģijām. Tenrikjo veic aktīvu misijas darbu arī ASV un daudzās Āzijas valstīs.

Mūsdienu Āfrikā valda trīs reliģijas � kristietība, ko lielākoties sa�stopam Āfrikas dienvidos un gar rietumu un austrumu piekrasti; islāms, kur� galvenokārt koncentrēts arābiskajā Ziemeļāfrikā, bet jau no seniem laikiem atstājis pēdas arī reģionā uz dienvidiem no Sahāras; un, visbeidzot, senās pirmatnējās reliģijas, kas bija val�do�ās pirms Rietumu un arābu kultūru invāzijas. Modernajā Āfrikā tiek noārdīta tradicionālā lauku ciemu struktūra, un līdz ar to apdraudēta ir arī pirmatnējo reliģiju pastāvē�ana, kas balstās dzimtas un cilts ikdienā.

Tradicionālajās afrikāņu reliģijās nepastāv rakstīti teksti, tāpēc reliģiju pētniekiem ir grūti tās studēt. Daudz kas par �īm reliģi�jām pēdējos gadsimtos ir uzzināts no eiropie�u tirgotāju, koloni�zatoru un misionāru nostāstiem. Viņu apraksti, protams, ir vei�doti, vērtējot vietējo reliģisko un kultūras dzīvi kristietības un Rietumu kultūras gaismā. Tuvāk mūsdienām, studējot afrikāņu reliģijas, sociālantropologi un reliģiju pētnieki lietoju�i modernas zinātniskas metodes, tomēr arī viņi aplūko �īs reliģijas tikai "no ārpuses".

Mēģinot aprakstīt Āfrikas reliģijas kā vienotu veselumu, vis�pirms jāatzīmē, ka patiesībā pastāv tikpat daudz reliģiju, cik tautu un cil�u. Katra no tām dēvē dievu citā vārdā, piekopj at�ķirīgu kultu, un katrai ir savas īpa�as iezīmes. Tomēr �ais reliģijās atro�dams daudz kas kopīgs, jo afrikāņi nav dzīvoju�i cits no cita izo�lēti. Vēsture stāsta par daudzkārtēju tautu pārceļo�anu, kontaktiem cil�u starpā, kā arī lielāku valstu dibinā�anu. Ir arī svarīgi apzi�nāties, ka afrikāņi, kas nedzīvo pilsētās, pārsvarā nodarbojas ar zemkopību un lopkopību, un tikai neliela to daļa ir mednieki un vācēji.

Jēdziens "cil�u reliģijas" dod pamatu Āfrikas reliģiju izpratnei.

Cilts klans, dzimta, radniecība ietver afrikāņu ikdienas dzīvi. Piederība pie �ādas kopības tiek vērtēta daudz augstāk nekā katra atsevi�ķa indivīda vajadzības.

Afrikāņu uzskatā par dzimtu (vai cilti) īpatnēja ir pārliecība, ka tā sastāv ne tikai no tās dzīvajiem, bet arī miru�ajiem locek�ļiem. Sen�i aizvien ir cilts tuvumā, tie ir kļuvu�i par gariem, kas mīt pazemes valstībā vai arī lidinās ap mājvietu, uzraugot, lai pēc�te�i ievērotu dzimtas para�as.

Para�as, kas ir sabiedrības kārtības pamats (varētu sacīt, "pa�matlikums"), tika noteiktas, jau ciltij rodoties mītos aprakstī�tajos pirmlaikos. Dzīvo cilts locekļu uzdevums ir rūpēties par �īs kārtības saglabā�anu, sekojot visiem priek�rakstiem un pats sva�rīgākais � upurējot sen�u gariem.

Svarīgi pieminēt, ka dzimtu veido ne tikai dzīvie un miru�ie, bet arī vēl nedzimu�ie pēcnācēji. Cilvēka uzdevums ir dzimtas tur�pinā�ana, tāpēc viena no lielākajām nelaimēm, kas viņu var pie�meklēt, ir aizie�ana no �īs pasaules, neatstājot pēcnācējus.

Ja dzimta izmirst, tas nozīmē, ka sen�u gariem tiek liegta iespēja apmeklēt Zemi, jo nav neviena, kas ar tiem uzturētu sa�karus. Tāpēc, ja vīrietim ir vairāk par vienu sievu un daudz bērnu, viņa sirds var būt mierīga, jo viņ� zina, ka dvēselei pēc nāves, kad tā zaudēs jebkurus sakarus ar Zemi, nevajadzēs klīst apkārt tuk�sne�ainā apvidū � vienmēr būs kāds, ar ko būt kontaktā. Viens no cilvēka svarīgākajiem uzdevumiem ir rūpēties par apvidu, ko sen�i atstāju�i ciltij un kas tiks nodots tālāk pēcte�iem. Tāpēc neeksistē privātās zemes tiesības, kas ļautu pirkt un pārdot tās daļas.

Cilti pārvalda virsaitis vai karalis. Karaļa loma un vara vēstures gaitā ir ļoti mainījusies un katrā ciltī at�ķirīga.

Karalis ir ne tikai politiskais vadītājs, bet arī likuma un tais�nības sargs, tātad savā ziņā � tiesnesis. Daudzos gadījumos karaļa uzdevums ir veikt arī cilts upurpriestera pienākumus.

Visas �īs da�ādās karaļa funkcijas saistītas ar to, ka politika, reli�ģija, likums un morāle netiek no�ķirti cits no cita, bet sakņojas pa�ra�ā, kas ir cilts sabiedrības balsts.

Karalis ir �īs para�as pastāvīgais sargs, viņ� uztur sakarus ar sen�iem un glabā tradīciju. Viņ� ir dievu pārstāvis cilvēku vidū un vienlaikus arī cilvēku vēstnesis dievu priek�ā.

Pētot mītus, kas nav pierakstīti, bet ir saglabāju�ies mutvārdos no paaudzes uz paaudzi, zinātnieki cen�as atrast afrikāņu ticībai rak�sturīgās iezīmes.

Lai gan dieviem ir daudz vārdu, lielākā daļa afrikāņu tic vie�nam augstākajam dievam, kur� bie�i tiek saistīts ar debesu velvi un kura uzdevums ir rūpēties par auglību. Noteikti mīti viņu mēdz attēlot kopā ar Zemes dievieti.

Augstākais dievs ir radījis visas augstākās būtnes, dzīvniekus un cilvēkus, kā arī iedibinājis to kārtību, kas ir sabiedrības vir�zības pamatā, � viņ� ir ciltī valdo�o para�u iedibinātājs. Augstāko dievu bie�i uzskata arī par likteņa dievu, kas valda pār cilvēka dzīves gaitu un nosaka cilts veiksmi un neveiksmi.

Lai apzīmētu augstāko dievu, tiek lietots jēdziens "Dievs, kas atpū�as" (lat. Deus otiosus), jo viņ� ir attālinājies no ikdienas dzī�ves. Da�i mīti vēstī, ka pirmlaikos, kad viss bija labs, dievu un cil�vēku starpā valdījusi ļoti cie�a saikne, bet domstarpību dēļ Dievs no pasaules novērsies. Tikai izņēmuma gadījumos, kad ļaudis no�nāk ļoti lielās grūtībās, tie vēr�as pie augstākā dieva. Ikdienā tiem nav nepiecie�amības viņu traucēt, jo eksistē vairāki zemākie dievi un garir

�ie dievi un gari uzturas me�os, laukos, kalnos, upēs vai eze�ros un ir īpa�i saistīti ar dabas fenomeniem, piemēram, tie iemājo zibeni un pērkonā, milzīgā ūdenskritumā, siltā avotā, lielā kokā vai īpatnēji veidotā akmeni. Ugandā dzīvojo�ās bagandu tautas reliģijā galvenais dievs ir augstākais radītājs Katonda, ta�u vairāk tiek pielūgti sīkākie dievi, piemēram, ūdens dievs Mukass, kas atbild par auglību un veselību, vai kara dievs Kibuks, kur� pie�prasa cilvēku upurus. Svarīgi ir arī cienīt un respektēt miru�o garus, un sen�u kults ir viena no raksturīgākajām Āfrikas reliģiju iezīmēm.

Sen�u gari ir neredzami, bet tiek uzskatīts, ka tie saglabāju�i to pa�u izskatu, kāds cilvēkiem bijis, dzīviem esot, vienīgi, iespē�jams, kļuvu�i nedaudz mazāki.

Āfrikas reliģijās nepastāv �ķirtne starp miesu un dvēseli, un neviens neuzskata, ka tā ir dvēsele, kas turpina dzīvot pēc nāves. Gari tiek uztverti kā ēnas vai miru�o dubult�nieki, kas vienlaicīgi var atrasties vairākās vietās kapā, miru�o valstībā un cilvēku tuvumā eso�os fenomenos.

Parasti tiek uzskatīts, ka aizgājēji apmetas miru�o valstībā, kur tie turpina savai �īs pa�saules dzīvei līdzīgu eksistenci, saglabājot arī to pa�u sociālo statusu. Dzīvajiem �ie gari at�klājas sapņos ar dzīvnieku vai dabas feno�menu starpniecību.

Ikvienu miru�u pieaugu�o cilvēku palicēji uzskata par sen�u garu vai dievību, tomēr ne visiem gariem kultā tiek pie�ķirta vienāda nozīme. Galveno vietu tajā ieņem miru�ā ģimenes tēva, dzimtas galvas un cilts virsai�a gars. Virsai�u dzim�tas pirmais ciltstēvs bie�i ir dievs pāri visiem dieviem.

Sen�u pielūg�ana ir jēdziens, kas ietver miru�o un dzīvo abpu�sēju iedarbību. Dzīvie saņem spēku un palīdzību no sen�iem, bet miru�ie ir atkarīgi no pēcte�u upuriem, jo caur upuri tie iegūst spēku un varu. Ja tiem netiek upurēts, tie "mirst", t. i., galīgi iz�beidz eksistenci.

Upurē�ana sen�iem var būt ļoti vienkār�a, piemēram, cilts lo�ceklis, līdzi ņemot nedaudz ēdiena un dzēriena, dodas pie sava tēva kapa, lai izlūgtos palīdzību grūtībās.

Visbie�āk ģimene veic kopīgu upurē�anu. Ceremoniju vada ģimenes galva, vēr�oties pie miru�ajiem ģimenes galvām, kas tiek uzskatīti par vissvarīgākajiem gariem. Sabiedriskajam stāvoklim �eit ir liela nozīme � ģimenes galva ir vienīgais, kam ir tiesības upurēt, tomēr viņ� pārstāv visu ģimeni.

Visaptvero�āko upurē�anu veic cilts virsaitis, kur� cilts vārdā vēr�as pie iepriek�ējo virsai�u gariem un lūdz, lai tie rūpētos par veiksmi medībās vai arī nodro�inātu auglību un labu ra�u. Ra�as novāk�anas laikā virsai�u gariem tiek piedāvāts pirmais vākums jeb "pirmie augļi". Gara godinā�anai izraugās labāko ra�as daļu, un ar dziesmām, lūg�anām un bie�i vien arī dejām, kurās lieto mas�kas un citus palīglīdzekļus, ļaudis pateicas par palīdzību un lūdz tālāku aizgādnību.

Virsaitis vai karalis bie�i apvieno savu vado�o posteni ar priestera pienākumiem, bet viņam blakus ir arī citi reliģiskie speciālisti: �amaņi, zīlnieki, orākuli, zīmju tulki, pareģi un lietus piesaucēji.

Tauta, kas pieder pie bantu valodu grupas un apdzīvo Āfrikas dienvidu daļu, lieto vārdu nganga, ko visprecīzāk varētu tulkot kā "�amanis" vai arī "ārsts". Nganga labi pārzina slimību cēloņus un to dziedniecībā izmanto tautas medicīnā pazīstamus ārstnie�cības augus, vienlaicīgi lietojot arī amuletus un maģiskas formu�las, kuru uzdevums ir atbaidīt ļaunos garus. Afrikāņi tic, ka ek�sistē ļaunas personas raganas un burvji -, kas mēģina uzsūtīt cilvēkiem nelaimi, piemēram, ar melnās maģijas palīdzību.

�amaņa uzdevums ir novērst vai mazināt �īs maģijas iedarbību, bie�i vien lietojot līdzīgas metodes.

Maģiju definē kā "spēju iedarboties uz notikumu gaitu, piesaistot garīgu būtņu palīdzību vai aktivizējot no�teiktus apslēptus dabas spēkus". Dau�dzās afrikāņu ciltīs sastopami, pie�mēram, lietus piesaucēji, kas, lietojot tā saucamo līdzību maģiju, mēģina ataicināt vai apturēt lietu. Tie, pie�mēram, attēlo lietu, lejot ūdeni caur sietu. Lēkādami pietupienā un kurkstēdami līdzīgi vardēm, vai arī staigādami apkārt ar palmas lapu virs galvas, lietus piesaucēji mēģina attēlot situāciju lietus laikā un cer, ka tad arī sāks līt. Ja ļaudis turpretī vēlas apturēt lietusgāzi, tiek iedegts ugunskurs, kas simbolizē sauli. Līdzību maģija pamatojas uz principu par līdzīgā savstarpējo pievilk�anos.

Cita maģijas forma ir daļas maģija, kas balstās uz saistību starp daļu un veselo. Iegūstot īpa�umā kaut ko, kas piederējis ienaid�niekam, tiek iegūta vara pār visu personu. Tas var būt apģērba ga�bals, matu �ķipsna, naga �ķēpele vai jebkur� cits �ai personai piede�ro�s priek�mets, ko iznīcinot vai sabojājot tiek kaitēts arī pa�am īpa�niekam. Daudzi izvairās nosaukt savu vārdu bailēs, ka tas varētu tikt vērsts pret viņiem.

Zīmju tulki ir speciālisti sen�u garu vēstījumu skaidro�anā. Da�i �amaņi reizē ir arī zīmju tulki un diagno�u noteik�anā lieto īpa��us paņēmienus. Zīmju tulki var arī sniegt padomus, kā jārīkojas noteiktā situācijā, lai gūtu vēlamo rezultātu, vai kas jādara, lai novērstu dievu dusmas.

Paņēmienu ir ļoti daudz. Zīmju tulki var, piemēram, lietot grozu ar da�ādiem priek�metiem. Katrs priek�mets simbolizē no�teiktu cilvēka situāciju vai īpa�ību. Grozu sakratot, priek�meti maina vietu, un zīmju tulks vēro to izvietojumu attiecībā citam pret citu, kā arī atzīmē, kuri no tiem atrodas virspusē.

Ir parasts arī sviest priek�metus gaisā un vērot, kur un kā tie nokrīt. �onu tautā Zimbabvē parasti tika lietoti �etri koka vai kaula gabali, kas simbolizēja vecu vīru un vecu sievu, kā arī jaunu vīrieti un jaunu sievieti. Tika iezīmēta to aug�a un apak�a, un atkarībā no tā, kā �ie koka vai kaula gabali izkārtojās pēc kritiena, zīmju tulks varēja izdarīt savus secinājumus.

Sī rīcība nav ne lo�u vilk�ana, nedz arī līdzinās "cipara vai ērgļa" me�anai. Zīmju tulks raugās uz to kā uz garu jeb dievu vēs�tījumu. Ta�u gari var sevi parādīt arī tie�i, izvēloties īpa�u personu, kas, nonākot transā ar mūzikas un dejas palīdzību, kļūst gara "ap�sēsta" un tad var �o garu izvaicāt. Da�as �ādas personas sabiedrībā tiek uzlūkotas par svarīgiem padomdevējiem, un tām saistībā ar kultu ir augsts statuss. Citi nav saistīti ar oficiālo kultu un dar�bojas kā pravie�i.

Da�i reliģiskie speciālisti atbild par rituālo dzīvi, īpa�i rūpējoties par pārejas ritiem, kas saistīti ar dzim�anu un nāvi, briedumu un laulību. Kad cilts vīrie�u kārtas pārstāvji no bērniem kļūst par pieaugu�ajiem, tiem jāpiedalās tā saucamajos pubertātes rituālos. Viena no bantu tautām, balubi, vispirms zēnus izolē no pārējās sabiedrības daļas, īpa�i sargājot viņus no sastap�anās ar sievietēm, to vidū arī ar māti. Tad viņi tiek apgraizīti un pēc tam izcie� vai�rākas nedēļas ilgus smagus pārbaudījumus mū�ame�os, kur tiek apmācīti sen�u dzīves gudrībā un para�ās. Atgriezu�ies ciematā, viņi tiek uzskatīti par pieaugu�iem vīrie�iem, kas var precēties un kļūt par tēvu.

Pēdējos simts gados līdz ar industrializāciju un dabaszinātnes at�tīstību ir radu�ies arī jauni, nereliģiski pasaules virzības skaidro�jumi. Lai gan reliģijas vēl pastāv, tomēr arvien lielāka kļūst tā sa�biedrības un kultūras dzīves daļa, kas nav pakļauta reliģijas ietek�mei. Reliģiskie grupējumi ne tikai ir zaudēju�i ietekmi uz sabied�risko dzīvi, bet arī to ētika ir attālinājusies no visa, kas saistīts ar sabiedrību. So procesu dēvē par sekularizāciju.

Sekularizācijas gaitā cilvēki nonāku�i pie da�ādiem secināju�miem. Da�i ir saglabāju�i savu reliģisko ticību, atdalot to no zināt�nes. Citi ir noraidīju�i jebkuru reliģiju un kļuvu�i par ateistiem vai agnostiķiem. Vēl citi savā reliģiskajā ticībā ir ieviju�i zinātnes atklājumus.

Baznīca �obrīd cīnās ne tikai ar dekristianizāciju, bet arī ar da��ādiem reliģiskiem strāvojumiem un tā saucamo okultismu (lat. occultus � "apslēpts", "noslēpumains").

Apzīmējums "jaunās reliģijas" ir kļuvis par parastu jēdzienu. Tā, piemēram, Dānijā da�ādu jauno reliģiju grupējumu vadoņu ir vairāk nekā mācītāju baznīcās.

Jēdziens "jaunās reliģijas" ir ārkārtīgi aptvero�s. Tas ietver:

♦�� jaunas seno reliģiju � piemēram, hinduisma un budisma mi�sijas kampaņas,

♦���� jaunas kristie�u sektas,

♦��� jaunas reliģiskas sektas, kas aizgūst idejas no vairākām lielajām pasaules reliģijām,

♦���� senos okultisma priek�tatus,

♦��� jaunās "zinības", kas bie�i ir modernās zinātnes un seno reli�ģisko priek�statu sajaukums.

Līdzās �iem vairāk vai mazāk organizētajiem ticības priek�sta�tiem pastāv arī vairākas jaunas iezīmes cilvēku dzīves orientācijā, lai gan tās uzreiz vēl nenorāda uz jauna veida reliģiozitāti.

�ajā jauno virzienu daudzveidībā jāiz�ķir:

1)� jaunie reliģiskie strāvojumi,

2)��� okultie strāvojumi,

3)��� da�ādas alternatīvās kustības.

Par jauno kustību vēsturisko fonu varētu dēvēt se�desmito gadu "jaunie�u sacel�anos", kas lika pamatu daudziem jauniem reliģis�kajiem grupējumiem, kā arī atjaunoja interesi par okultismu un tā saucamajām alternatīvajām kustībām.

Harē Kri�na, mūnie�i (the Unification Church), Dieva bērni (the Children of God). Tās ir tikai da�as no jaunajām pasaules mēroga reli�ģiskajām kustībām jeb sektām, kas radu�ās pēdējos gadu desmitos.

Vēsturiskajā kontekstā jaunu reliģiju veido�anās ir labi pazīs�tama parādība. �ajā grāmatā aprakstītās iesakņoju�ās pasaules re�liģijas gadsimtu gaitā ir piedzīvoju�as daudzas �ķel�anās: da�os gadījumos izveidoju�ās pilnīgi jaunas reliģijas, bet citos jaunas konfesijas, sektas vai ticības virzieni, kas saglabāju�i saistību ar senajām tradīcijām.

Parasta jauno reliģiju iezīme ir tā saucamais sinkrētisms. Tas nozīmē, ka vienas sektas vai konfesijas ietvaros ir atrodamas dau�dzu at�ķirīgu reliģiju iezīmes. Arī �ī parādība nav nekas jauns.

Spo�s piemērs reliģiju sajaukumam ir seno romie�u kultūra. Romas valstī valdīja no Āfrikas, Āzijas un Eiropas nāku�u domu sajaukums, un galu galā nenovēr�ami izveidojās vairākas jaunas reliģiskās kustības, kuru priek�tati sakņojās gan ēģiptie�u, gan per�sie�u, babilonie�u, jūdu, grieķu un romie�u reliģijās.

Pēdējos simts gados vairāki Indijas reliģiskie vadītāji ir sludi�nāju�i, ka visas lielās pasaules reliģijas savā būtībā izsaka vienu un to pa�u un tāpēc ir apvienojamas. Arī �ādu domu gaitu dēvē par sinkrētismu.

Jauno reliģisko kustību kopīgās pazīmes

Visām reliģijām ir kaut kas kopīgs priek�tatos, pārdzīvojumā, kultā un organizācijā. Arī jaunajām reliģiskajām kustībām ir līdzība ar lielajām pasaules reliģijām. Bet kas tad �ajās kustībās ir īpa�s? Kas tās at�ķir no kopējās masas? Mēģināsim aprakstīt da�as pazīmes, kas raksturīgas lielākajai daļai jauno reliģisko kustību.

♦��� Tās bie�i vien ir dibinājusi spēcīga personība, kas saņēmusi at�klāsmi no kādas dievības un jūtas izraudzīta vadīt savu drau�dzi. Tas var būt mesijas tēls, kam cilvēki pieslejas garīgas, kul�turālas vai politiskas krīzes situācijā. Bet, kā bie�i notiek hin�duisma iedvesmotajās reliģiskajās kustībās, tas var būt arī "guru" (reliģiskais skolotājs), kas no saviem mācekļiem prasa pilnīgu pakļau�anos un uzticību. Ne vienmēr pats guru ir dievi�ķs, ta�u viņ� ir dievi�ķā pārstāvis un tāpēc ir cienīgs no saviem sekotā�jiem pieņemt upuri.

♦���� Ikviena jaunā reliģija tiecas būt universāla un vispārlietojama un uzskata, ka tā ir "reliģiju reliģija". Bie�i �īs reliģijas pre�tendē būt par visu lielo pasaules reliģiju sintēzi, kur gan Mozus, gan Jēzus, gan arī Muhameds, Kri�na un Buda tiek uzskatīti par pravie�iem. Tādējādi tiek apliecināts, ka vecās reliģijas savu lomu ir nospēlēju�as, jo ikviena no tām ietver tikai daļu patie�sības. Turpretī jaunā reliģija tiek uzskatīta par beidzot saņem�to atklāsmi, galīgo atbildi, pilnīgo un visaptvero�o patiesību. Parasti agrākās reliģijas netiek atmestas pilnīgi, bet tās tiek uz�skatītas par ilgi pastāvēju�u un būtisku tradīciju, kuras noslē�gums jeb piepildījums ir jaunā reliģija.

♦���� Iek�ējam pārdzīvojumam tiek pie�ķirta lielāka nozīme nekā dogmām un ārējām formām. Reliģiskās kustības parasti ietver savdabīgu sacel�anos pret pastāvo�o sabiedrību un reliģisko vadību. Tās atsakās pakļauties valdo�ajām normām un pastāvo��ajai reliģiskajai praksei, ekstrēmos gadījumos pat pārkāpjot sa�biedrības likumus. Tiek apgalvots, ka iek�ējais pārdzīvojums no�zīmē pilnīgu atbrīvo�anos, kas sniedz mieru, saskaņu un laimi. Cil�vēks atrod pats sevi. Tie�i tas ir nepiecie�ams �odienas pasaulei, lai atrisinātu visas ārējās un iek�ējās problēmas. Daļa grupē�jumu mēdz uzsvērt, ka tas saistīts nevis ar reliģiju, bet gan ar zinā�anām vai atziņu. Pats galvenais ir nonākt pie īstās iek�ējās pieredzes.

♦ Kustības locekļiem ir raksturīga degsme un reliģiska aizrau�tība, kas noved viņus pie pilnīgas upurē�anās sektas labā. Bie�i, kļūstot par sektas locekli, ticīgajam ir jāatsakās no ģimenes, jā�pārceļas uz jaunu dzīves vietu, piemēram, ticīgo kolektīvu, jāpie�ņem jauns vārds un jāaiziet no agrākās darbavietas vai izglītī�bas iestādes utt.

Regulāri varam lasīt pla�as publikācijas, kurās apgalvots, ka no�teiktas reliģiskās kustības veic jauno sektas locekļu smadzeņu ska�lo�anu. �ādām sektām parasti pieslejas jauni, identitāti meklējo�i cilvēki.

Svarīga jauno reliģisko sektu pazīme ir prasība pilnīgi iesais�tīties sektā, saraujot visus sakarus ar agrāko dzīvi. Cilvēks "no�mirst" savai iepriek�ējai dzīvei un "piedzimst no jauna" sektā. Tā�tad sekta neapmierinās tikai ar to, ka cilvēks piekrīt tās mācībai. Bie�i viņam sektas rīcībā jānodod viss savs īpa�ums. Daudzi, kas iesais�tīju�ies �ajās kustībās, ir paliku�i be�ā bez naudas un īpa�uma.

Sektas veido�anās pamatā parasti ir daudzi no tiem eksisten�ciālajiem jautājumiem, kas cilvēku nodarbina, viņam kļūstot pie�augu�am. Tā uzstāda izsmeļo�u diagnozi, norādot, ka daudz kas mūsu sabiedrībā ir nepareizi mēs nedzīvojam "patiesi" un "pil�nīgi", tāpēc izjūtam tuk�umu un bezjēdzību. Tiek norādīts, ka daudzi sektas locekļi agrāk atradu�ies alkohola un narkotiku at�karībā. Bet ir kaut kas tāds, kas pārvēr� visas lietas, jaunā reli�ģiskā sekta. Vienīgais, kas tiek prasīts, ir iz�ķir�anās kļūt par �īs sektas locekli. Ja cilvēks vēlāk vēlas atgriezties agrākajā dzīvē, sek�tas izraudzītie "aizbildņi" �o procesu ārkārtīgi apgrūtina.

ASV ir izveidotas īpa�as apvienības vecākiem, kas mēģina at�gūt savus bērnus. Atsevi�ķos gadījumos bērni pat tiek nolaupīti, lai tos vēlāk "pārprogrammētu". Tiek veikta it kā apgriezta sma�dzeņu skalo�ana, kurā piedalās kādreizējie sektas locekļi. Sāda rīcība, protams, rada daudzas ētiskas un juridiskas problēmas, lai gan daudzi jauno reliģisko grupējumu "upuri" vēlāk ir pateicīgi par iespēju atgriezties savā iepriek�ējā vidē. Tomēr �āds "atpakaļkritiens" tiek aprakstīts kā sare�ģīts un darbietilpīgs process, kurā bie�i jāiesaistītās psihologam vai psihiatram.

Jēdziens "okultisms" ir gandrīz tikpat pla�s kā "reliģija". Tas ietver sevī tādas "zinātnes" kā astroloģija, spiritisms, ufoloģija, parapsi�holoģija, da�ādas maģijas un bur�anās mākslas formas, teozofija un antropozofija.

Pēdējos gadu desmitos gandrīz visā pasaulē okultisms ir pie�dzīvojis milzīgu aug�upeju. Viens no �ī procesa iemesliem neap��aubāmi ir vispārējā sekularizācija. Lai gan okultie strāvojumi ne vienmēr noved pie jaunu ticības kopienu veido�anās, tomēr tiem ir tik liela nozīme daudzu cilvēku dzīvē, ka tie uzskatāmi par viņu pasaules uzskata būtisku sastāvdaļu.

Okultisms nekādā ziņā nav jauna parādība. Okultā tradīcija ir pastāvējusi gan antīkajā pasaulē, gan viduslaikos un saglabājusies nemainīga līdz pat mūsu dienām.

Astroloģija ir ne�aubīgi uzskatāma par Eiropas vēstures svarīgāko okulto tradīciju, un tai ir vislielākā ietekme arī mūsdienās.

1969. gadā desmit tūksto�i ASV iedzīvotāju astroloģijai veltīja pilnu darba dienu un vēl 175 tūksto�i nepilnu darba laiku. Lie�lākā daļa Amerikas avī�u publicē astroloģiskās prognozes, un daudz kas norāda uz to, ka interese par astroloģiju pēdējos gadu desmi�tos pastāvīgi pieaug.

Astroloģijas saknes meklējamas Mezopotāmijā apm. 2000. g. pr. Kristus. Tā attīstījās tālāk Babilonas, kā arī grieķu un romie�u kultū�rās un piedzīvoja savu zelta laikmetu no 14. līdz 16. gadsimtam.

īsi varētu sacīt tā: astroloģijas pamatpīlārs ir ticība tam, ka pastāv sais�tība starp zvaig�ņu novietojumu de�besjumā un cilvēka dzīvi uz Zemes. Tāpat kā viduslaikos un senajos lai�kos, arī mūsdienās daudzi tic, ka viņu dzīve un personība, kā arī visas pa�saules gaita atrodas zvaig�ņu un pla�nētu kustības ietekmē. īpa�i nozīmīgs ir zvaig�ņu stāvoklis cilvēka piedzim��anas brīdī.

Ne visi, kas lasa astroloģiskos pare�ģojumus vai arī nosaka savu horoskopu (�is vārds nozīmē "ie�skats nākotnē"), tic tam, ko viņi izlasa. Ta�u da�u cilvēku ticība "zvaig��ņu teiktajam" ir tik spēcīga, ka tā nosaka viņu pasaules uzskatu.

Astrologi apgalvo, ka viņi esot senu zinību glabātāji, ta�u �im apgalvojumam nav nekāda zinātniska seguma. �eit, tāpat kā citās kopsakarībās, ir jā�ķir ticība no zinātnes.

Spiritisms (lat. spiritus � "gars") ir ticība tam, ka pastāv garu pa�saule un ka cilvēks var sazināties ar miru�o gariem. Tas notiek seansu laikā, kad tā saucamie mediji paziņo garu vēstīto. Viens �ādas saziņas veids ir "automātiskā rakstība" gars vada medija pildspalvu, tādējādi paziņojot cilvēkiem savu vēsti.

Doma par pēcnāves dzīvi un iespēju sazināties ar miru�o ga�riem ir mū�veca un īpa�i skaidri saskatāma tā saucamajās dabas reliģijās. �ādi priek�tati bie�i ir piedzīvoju�i ziedu laikus pēc ka�riem, kad daudzi sēro pēc zaudētajiem tuviniekiem.

Modernā spiritisma atdzim�ana sākās Amerikā pagāju�ā gad�simta vidū. Tiek uzskatīts, ka �odien pasaulē ir apmēram 70 mil�joni vairāk vai mazāk organizētu spiritistu.

Spiritistu apgalvojumiem nav nekāda zinātniska pamata, un, zinātniski kontrolējot spiritistu seansus, ir atklājies daudz krāp��anas gadījumu. Viens pieņēmums ir tāds, ka, iespējams, spiri�tisma medijs rīkojas ticībā savām spējām, ta�u bie�i vien "gars", kas runā caur mediju, ir viņa pa�a zemapziņa. Tāpēc spiritisma seansiem ir zināma radniecība ar hipnozi vai personības dalī�anos.

Krievu spiritiste Helēna Blavatska 1875. gadā Ņujorkā nodibi�nāja Teozofu apvienību. Blavatskas teozofija ietvēra okultisma ele�mentus, kas bija sajaukti ar indie�u mācību par karmu un atdzim�anu.

Vēlākajos gados spiritisma priek�tati ir piedzīvoju�i aug�upeju saistībā ar tā saucamajiem pēcnāves pārdzīvojumiem. Daudzi, kas atradu�ies tuvu nāvei, apgalvo, ka viņu dvēsele ir atdalījusies no ķermeņa (tā saucamā ārpusķermeņa pieredze). �ie cilvēki, piemē�ram, ir redzēju�i savu ķermeni guļam uz operāciju galda un tiku�i vilkti pretī kādai garīgai eksistencei, bet saņēmu�i pavēli atgriez�ties ķermenī. �ādi stāsti ir nostiprināju�i spiritisma pamatus.

Moderns okultisma virziens ir ticība inteliģentu būtņu eksisten�cei citās sauļu sistēmās un viņu pastāvīgajiem mūsu planētas apmeklējumiem "lidojo�ajos �ķīvī�os" jeb NLO ("Neidentificētie lidojo�ie objekti" jēdziens, kas radies amerikāņu lidotāju sarun�valodā). Daudzi apgalvo, ka redzēju�i NLO, da�i pat ir redzēju�i un sastapu�i citplanētie�us un piedzīvoju�i tre�ās pakāpes kon�taktu. Citi ir sastapu�i citplanētie�us spiritisma seansu laikā. �ie priek�stati ir sevi�ķi spēcīgi ASV, kur to jau varētu dēvēt par jaunu reliģisku kustību. �eit arī ir nodibinātas vairākas "NLO drau�dzes". Svarīgs �īs kustības pravietis ir D�ord�s Adamskis (George Adamski), kas, ceļodams apkārt, stāsta par savām sarunām ar Ve�neras iedzīvotājiem. Viņ� uzskata, ka Zeme drīzumā piedzīvo�ot atomkaru, bet da�i tik�ot izglābti un kosmosa kuģī Noasa �ķir�sta modernā variantā � pārvesti uz kādu citu Visuma zvaigzni. Ēriks fon Dēnikens (Erich von Dāniken) vienā no savām dau�dzajām grāmatām pievēr�as pagātnei. Viņ� uzskata, ka vairākas vēs�turiskās mīklas izskaidrojamas vienīgi ar to, ka Zemi apciemoju�i augstākattīstītu Visuma civilizāciju pārstāvji.

Lai gan daudzi astronomi un fiziķi uzskata, ka dzīvība uz citām planētām ir pilnīgi iespējama, pagaidām tas nav pierādīts. Tātad ufologu apgalvojumiem nav lielāks zinātniskais pamats kā citiem reliģiskajiem priek�statiem. Mums atkal ir jāat�ķir ticība no zinātnes.

Pēdējos gadu desmitos kā reakcija pret iesakņoju�os baznīcu, zi�nātni un sabiedrību ir izveidoju�ās da�ādas "antikultūras" un "alter�natīvās kustības", kurām bie�i vien ir tik ārkārtīgi at�ķirīga dzīves orientācija, ka tās ne�aubīgi jāierindo starp jaunajiem (moderna�jiem) pasaules uzskatu strāvojumiem.

�īm daudzajām alternatīvajām kustībām ir tik at�ķirīgi uzskati, ka tās grūti ievietojamas vienā "aizgaldā", tomēr daļa iezīmju ir rak�sturīgas visiem strāvojumiem.

♦���� Tiem raksturīga dziļa neuzticība materiālismam. Tas attiecas gan uz materiālistisku dzīves orientāciju, gan zinātni un tehno�loģiju, kuras novedu�as pie atomiero�u izplatības un tāda vides piesārņojuma, kas apdraud dzīvību uz Zemes. Materiālisms ir graujo�s gan miesai un dvēselei, gan mūsu fiziskajai videi un kultūrai.

♦���� Tiek uzsvērtas garīgās vērtības. Daudzi pievēr�as Austrumu filo�zofijai un apliecina ticību karmai un reinkarnācijai vai arī studē Iņ (Yin) un Jan (Yang) savstarpējo ietekmi, nepieslejoties reli�ģijām, kas ir �o priek�statu veidotājas. Pēdējos gadu desmitos ir augusi arī interese par jogu un da�ādām meditācijas formām, un arī tas ir noticis atrauti no reliģiskās vides. Astrologi uz�skata, ka mēs ieejam jaunā laikmetā (Ūdensvīra laikmetā), kam būs raksturīga pastiprināta garīgā orientācija. �ie priek�stati, kas sākotnēji sakņojas reliģijā, ļauj mums runāt par jaunu "vis�pārējo reliģiozitāti".

♦���� Daudzi aizraujas ar jaunajām zinībām. Daudzas senās zināt�nes 20. gadsimtā ir piedzīvoju�as dziļu krīzi. īpa�a uzmanība tiek pievērsta jaunajai atomfizikai, kas daudzējādā ziņā at�ķi�ras no klasiskās mehāniski materiālistiskās fizikas. Tomēr ne�reti �o zinātņu apgalvojumi sniedzas tālāk par to, ko spēj atzīt profesionālā ekspertīze. Tā saucamā "New Age" kustība, kas ra�dusies ASV (Kalifornijā) uzskata, ka viss pastāvo�ais zinātnis�kais domā�anas veids atrodas "paradigmas maiņas" priek�ā, tas nozīmē, ka gaidāms lūzums zinātniskā domā�anas veida būtībā.

Jaunu risinājumu meklējumi ir kļuvu�i raksturīgi arī vese�lības un medicīnas laukā. "Augstskolu medicīna" vismaz daļēji esot jāaizstāj ar homeopātiju vai "dabas dziedniecību". Pēdējā laikā ievērojami augusi arī interese par akupunktūru, alterna�tīvo dziedniecību, auru analīzi utt.

♦��� Alternatīvajām kustībām raksturīga arī kopīga interese par para�psiholoģiju. Parapsiholoģija ir mācība par "pārdabiskām" vai ekstrasensorām parādībām, piemēram, telepātiju (domu pārvadī�ana), pareģo�anu un leviatāciju jeb ^elekinēzi (spēja pār�vietot fiziskus priek�metus ar psihiskās enerģijas palīdzību). Daudzviet pasaulē parapsiholoģija ir nopietna pētniecības zi�nātne, ta�u mēs zinām, ka �ai laukā notiek arī liela krāp�ana. Daudzi cilvēki ir tik ļoti nodarbināti ar parapsiholoģiju, ka tā nosaka viņu pasaules uzskata izveidi.

♦��� Daudzas alternatīvās kustības apgalvo, ka to piedāvātajam jau�najam zinātniskās domā�anas veidam ir raksturīgs holisms (gr. holos� "vesels"; domā�anas veids, kas ietver veselumu). Tiek norādīts, ka loti daudzās sakarībās veselums būtiski ietekmē daļu indivīds kā veselums ietekmē ķermeņa atsevi�ķos orgā�nus, pats savukārt būdams ekoloģiskās sistēmas daļa, un mūsu planēta ir organiski saistīta ar visu universu. Arī �ī doma ir pastāvējusi un attīstījusies vēstures gaitā.

♦��� Alternatīvās kustības vēlas ne tikai pārveidot mūsu domā�anas veidu, bet arī panākt, lai iz�ķiramies par jaunu dzīves veidu, jo pastāvo�ajā Rietumu civilizācijā neap�aubāmi kaut kas ir fundamentāli nepareizi.

.

Pasaules uzskats nav tas pats, kas piederība reliģijai. �ai grāmatas daļā mēs iepazīstināsim ar trim at�ķirīgiem ideju strāvojumiem, kas visi ir nereliģiski pamatoti.

Humānisms ir ideju strāvojums, kam pēdējos gadsimtos bijusi liela ietekme uz Eiropas garīgo dzīvi. Mūsdienās daudzi apgalvo, ka viņi turas pie humānistiskā pasaules uzskata. Humānisms ir pa�saules uzskats, kas balstīts uz filozofiju.

Materiālisms ir ideju strāvojums, kas cie�i saistīts ar zinātni. Tāpat kā humānisma, arī materiālisma saknes iesniedzas agrāko laiku filozofijās.

Marksisms ir tāda pasaules uzskata piemērs, kas attīstījies no politiskas teorijas. �ajā ziņā marksismam ir īpa�a vieta citu poli�tisko ideoloģiju vidū. Konservatīvisms un liberālisms savā morā�les skatījumā balstās uz humānisma un kristietības elementiem, bet marksismam daudzējādā ziņā ir pa�am sava izpratne par ētiku un morāli. Pretstatā citām politiskajām ideoloģijām marksisms bie�i tiek uzlūkots kā ideoloģija ar visaptvero�u skatījumu uz esa�mību. Liela cilvēces daļa varētu apgalvot, ka tai ir marksistisks pa�saules uzskats.

Daudzējādā ziņā �iem trim ideju strāvojumiem ir pilnīgi at�ķi�rīgi izejas punkti, kas apgrūtina to salīdzinā�anu. Lielos vilcienos varētu apgalvot, ka humānisma izejas punkts ir atsevi�ķs cilvēks, materiālisms sakņojas dabaszinātniskā pieejā pasaulei, bet mark�sisms pamatojas uz sabiedrību.

Tas nozīmē, ka �iem trim pasaules uzskatiem nav citam citu jāizslēdz. Daudzi veido savu pasaules uzskatu, smejoties no visiem trim strāvojumiem.

Esamības izpratne, uzskats par cilvēku un vērtības

Kā jau redzējām, katra pasaules uzskata pamatā ir eksistenciālu jautājumu kopa, un tos varētu apvienot trīs grupās:

Kā radusies pasaule? Kādi spēki virza pasaules gaitu? Vai ir Dievs?

Atbildes uz �iem jautājumiem rada esamības izpratni. Mēs pa�i esam �īs esamības daļa. Bet kā mēs par to esam kļu�vu�i? Vai cilvēks ir kaut kas vairāk par augsti attīstītu dzīvnieku? Vai cilvēks ir labs vai ļauns? Kas cilvēka dzīvei pie�ķir jēgu? Kas ar mums notiek pēc nāves?

�ādi veidojas mūsu cilvēka redzējums.

Mēs neesam izvēlēju�ies dzīvot. Bet noteiktās robe�ās mēs izvē�lamies, kā dzīvosim. Kas ir visvērtīgākais �ai dzīvē? Nauda, drau�dzība, dabas pārdzīvojums, brīvība? Ko mēs gribam aizsargāt un par ko cīnīties?

Visiem cilvēkiem ir savas vērtības jeb ētika. Pēc vēsturiska ievada mēs iepazīstināsim ar trīs minēto pasau�les uzskatu esamības izpratni, uzskatu par cilvēku un vērtībām.

Humānisms ir jēdziens, kas balstās uz daudzu da�ādu filozofu un domātāju uzskatiem un viedokļiem.

Vārda "humānisms" pamatā ir latīņu vārds humānus, kas tul�kojumā nozīmē "cilvēcīgs". īsi raksturojot humānisma kodolu, va�rētu sacīt, ka tas sava pasaules uzskata centrā liek cilvēku, cilvēka dzīvi un cilvēka vērtību. Humānisms uzsver ikviena indivīda brī�vību, saprātu, iespējas un tiesības.

Tāpat kā ikviens cits pasaules uzskats, arī humānisms sakņo�jas vēsturē, un da�us laikmetus humānisma idejas iespaidoju�as vairak neka citus. Te īpa�i jāmin antīka kultura, renesanse un apgaismības laikmets.

Humānisms antīkās kultūras laikmetā

Daudzi humānisma ideāli pirmoreiz saules gaismu ieraudzīja an�tīkajā grieķu�romie�u pasaulē. Sai pa�ā laikā filozofi pirmoreiz formulēja uzskatu par cilvēku un priek�statu par pasauli, nesaistī�dami tos ar reliģiju.

339. g. pr. Kr. Atēnās uz apsūdzēto sola atrodas kāds cilvēks. Viņ� tiek apsūdzēts neticībā valsts dieviem un jaunie�u maldi�nā�anā. Ar nelielu balsu pārsvaru tiesa, ku�ras sastāvā ir 500 vīru, viņu atzīst par vai�nīgu. Kad viņ� nelūdz pēc ap�ēlo�anas, bet gan vēlreiz apliecina tiesas priek�ā, ka ir rīko�jies vienīgi valsts labā un saskaņā ar savu sirdsapziņu, viņam tiek piespriests nāves�sods. Mazliet vēlāk viņ� savu tuvāko draugu klātbūtnē iztuk�o indes kausu un, sabrucis uz grīdas, mirst.

Sī cilvēka vārds ir Sokrāts. Iespējams, viņu var uzskatīt par personu, kam bijusi vislielākā nozīme humānistiskās filozofijas attīstībā.

Sokrāts novērsās no tā, kas, pēc viņa domām, bija bezjēdzīga filozofiska spekulācija. Viņa izejas punkts bija cilvēciskas problē�mas. Par Sokrātu sacīts, ka "viņ� nocēla filozofiju no debesīm uz zemes, ļaujot tai apmesties uz dzīvi pilsētās un ievedot to namos, un piespieda cilvēkus domāt par dzīvi un para�ām, par labo un ļauno". Viņa mērķis bija studēt cilvēku, lai izprastu, kāds dzīves�veids tam ir vispiemērotākais.

Sokrāts ir racionālists tas nozīmē, ka viņ� uzticējās cilvēka saprātam. Viņam arī pieder doma par to, ka pareizs ieskats noved

pie pareizas rīcības. Tas, kur� zina, kas ir labs, arī darīs labu. Un vienīgi tas, kur� darīs labu, kļūs laimīgs. Sokrāts uzskatīja: ja cil�vēks rīkojas aplam, tad tikai tādēļ, ka nezina, ka var rīkoties arī citādi. Tāpēc ir svarīgi padziļināt mūsu zinā�anas.

Sokrāts uzskatīja, ka viņā pa�ā ir kāda dievi�ķa būtne, kas viņam māca, kas ir pareizi un kas nepareizi. Noteico�ajiem faktoriem, �ķirot pareizo no nepareizā, ir jābūt mūsu iek�ējai pārliecībai un nemantotiem bau�ļiem un likumiem. Ar savu nelokāmo gribu mirt par to, ko viņ� uzskatīja par patiesību, Sokrāts uzsvēra, ka vērtē pa�tiesību augstāk nekā dzīvību. "Es paklausu dieviem vairāk nekā jums," viņ� sacīja tiesas priek�ā.

Balstoties uz saprātu kā ceļa rādītāju, Sokrāts tomēr atzīmēja, ka pastāv robe�as tam, ko cilvēks var zināt. Patiesā gudrība ir zināt, ko tu nezini.

Būtisku ieguldījumu humānisma vēstures attīstībā ir sniegu�i stoiķi.

Stoicisms ir filozofijas skola, kas radusies Atēnās apmēram 300. g. pr. Kr., bet atstājusi īpa�u ietekmi uz romie�u kultūru laika posmā no apmēram 150. g. pr. Kr. līdz 2. gs. pēc Kristus.

Stoiķi uzskatīja, ka pamats labā un ļaunā at�ķir�anai ir atrodams dabā. Viņi apgalvoja, ka ikviens cilvēks ir vienota pasaules saprāta daļa. Tāpēc ir jāpastāv kādai vispārīgai tiesai, tā saucamajai dabī�gajai tiesai jeb dabas likumam. Dabas likuma pamatā ir cilvēka saprāts, kas stāv pāri visiem laikmetiem, tāpēc tas nemainās, mai�noties vietai un laikam, bet attiecas uz visiem cilvēkiem, jā, pat uz vergiem.

Stoiķi bija kosmopolīti. Viņi norādīja uz cilvēces kopību, viņu intere�u lokā bija sabiedrības norises, un daudzi no viņiem aktīvi darbojās valsts amatos. Viņi izplatīja grieķu kultūru un filozofiju Romā un izveidoja jēdzienu "humanitas", ko iespējams izprast gan kā humanitāti, gan humānismu. Viens no stoiķu visbie�āk lieto�tajiem vārdiem ir "sirdsapziņa".

Daudzi humānismā ideāli un saukļi ir patapināti no stoiķiem. Viens no piemēriem: "Cilvēks cilvēkam ir svēts."

♦��� deva priek�roku cilvēkam, nevis filozofiskām speku�lācijām par pasaules pamatvielu un tās ra�anos,

♦��� norādīja uz cilvēka saprātu kā visas atziņas pamatu,

♦���� uzskatīja, ka pastāv dabīgais likums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem.

Renesanses laikmeta humānisms

Mūsdienu humānisma saknes pirmām kārtām meklējamas rene�sanses laikmeta humānismā. No 14. gs. vidus Eiropas māksla, kul�tūra, zinātne un tehnika ieguva jaunu virzienu. �ī attīstība sākās Itālijas vidusdaļas pilsētās, bet jau tuvākajos simts gados strauji izplatījās uz ziemeļiem.

1469. gadā no neliela ciemata Vin�i renesan�ses centrā Florencē ieradās septiņpadsmit gadus vecais Leonardo. Ar nepacietīgu deg�smi viņ� metās visos mākslas, kultūras un zinātnes laukos. Viņ� bija kaislīgi ieintere�sēts dabas un tās procesu studijās � no ūdens kustības dabā līdz cilvēka asinsrinkojumam, no augļa mātes klēpī līdz augu �ķied�rām un puķu ziedlapiņām.

Viņ� neapmierinājās ar dabas procesu novēro�anu, bet veica arī zinātniskus ekspe�rimentus un izmēģināja spēkus kā izgudrotājs. Leonardo vienam pa�am pieder daudzi atklājumi un izgudrojumi, kas ieguvu�i nemirstīgu vērtību. Viss tika izmeklēts ar pa�a maņām, viss bija jāpieredz pa�am, visas idejas bija jāiemū�ina uz rasējamā dēļa. Bija tā, it kā pasaule būtu tikko radīta.

Pāri visam Leonardo nodarbi�nāja cilvēka � dabas lielākās mis�tērijas izpēte. Viņa pla�ās studi�jas, skices un gleznas atklāj dziļu cilvēka ķermeņa skaistuma izjūtu. Tie�i Leonardo laikā atkal � pēc tūksto� gadu kautrības laikmeta � bija kļuvis parasts attēlot cilvēku kailu. Tā izpaudās jaunais cilvēka redzējums cilvēks vairs netika izprasts, balstoties uz kaut ko citu, bet tika uztverts pats par sevi, kā neatkarīga būtne. Cilvēks uzdrīk�stējās būt tas, kas viņ� ir, nejūtot par to kaunu.

Leonardo saistīja ne tikai cilvēku suga, bet arī cilvēks kā indi�vīds. Viņa zīmējumos un gleznās redzam cilvēku personību, kam piemīt stingrs raksturs. Viņa pazīstamākais portrets ir "Mona Liza". Visos nākamajos gadsimtos ir pārspriesta viņas mīklainā sejas iz�teiksme. Tas daudz ko liecina par meistara psiholoģisko izjūtu.

Leonardo daudzpusība, viņa intensīvās dabas studijas, viņa aiz�rautīgā attieksme pret zinātni un tehniku, kā arī spēcīgā cilvēka un indivīda izjūta tas viss bija raksturīgs renesanses laikmeta cil�vēkam. Leonardo da Vin�i ir visas renesanses iemiesojums.

Vārds "renesanse" nozīmē "atdzim�ana". Tas, kam bija jāatdzimst, bija antīkās pasaules humānisms. Viduslaiku Eiropā nedalīti bija valdījusi kristīgā filozofija un morāle. Renesanses humānisti mek�lēja ceļu atpakaļ uz pirmskristīgo grieķu un romie�u kultūru, un viduslaiki tika uzlūkoti kā tum�s un barbarisks laiks starp diviem zelta laikmetiem.

Par moto kļuva sauklis "Meklējiet avotos!", t. i. , antīkajā māk�slā un kultūrā. Tam bija arī pedagoģisks mērķis. Antīkās pasaules

humānisma priek�meta (humaniora) studijas sniedza "klasisku izglītību" un attīstīja "cilvēcisko" (humanitas). "Zirgi tiek dzem�dēti," tika sacīts, "bet cilvēki netiek dzemdēti, tie tiek izveidoti."

Renesanses laikmeta humānisti neredzēja nekādas pretrunas starp klasisko kultūru un kristietību. Jaunā Derība ta�u arī bija pie�rakstīta grieķu valodā. Lai gan renesanses laikmeta humānismam daudzējādā ziņā bija kristīgas iezīmes, tas tomēr ir devis lielu ie�guldījumu turpmākajā humānisma attīstībā. Renesanses humā�nisms aizsāka sekularizācijas (dekristianizācijas) procesu, kas ir iespaidojis pēdējos gadsimtus.

Renesanse patiesībā bija cilvēka vērtības atkalapzinā�anās. Tā radīja pilnīgi jaunu ticību cilvēkam. Cilvēks tagad tika aplūkots kā kaut kas liels un vērtīgs. "Pazīsti pats sevi, tu � dievu dzimums cilvēka veidolā!" � izsaucas viena no renesanses laika izcilākajām personībām.

Renesanses laika humānisti jutās labi savā ikdienā un priecājās par dzīvi tās pilnībā. Jaunajai dzīves noskaņai bija raksturīgs opti�misms. Ja vien cilvēks iegūst pilnīgu brīvību, viņam ir bezgalīgi daudz iespēju.

Arī daba tagad tika uzlūkota kā kaut kas pozitīvs. Pavērās iespēja atjaunotām pasaules studijām. Humānisti atbrīvojās no vecajām autoritātēm un sāka uzlūkot pasauli pa�i ar savām acīm. Pavērās arī jaunas iespējas zinātnes attīstībai. Tika izveidota empīriskā me�tode, kurā katram pētījumam jābūt balstītam uz novērojumiem, pieredzi un eksperimentu.

Renesanses laikmeta humānisms sniedza

♦���� jaunu cilvēka izpratni,

♦���� jaunu dzīves noskaņu,

♦���� jaunu dabas izpratni,

♦���� jaunu zinātnisku metodi,

♦���� jaunu pasaules redzējumu.

18. gs. humānisma vēsturē jaunu nodaļu ierakstīja apgaismības laikmets humānistiska kustība, kas sākās Anglijā, bet drīz vien izplatījās arī Francijā, kur ātri vien uzplauka pilnos ziedos. Ap�gaismības laikmets nozīmēja daudzu renesanses laikmeta ideju atdzim�anu, bet vienlaikus sniedza ieguldījumu humānisma ide�jiskajā saturā.

Fran�u apgaismības laikmeta humānisms lielā mērā ir saistīts ar Voltēru (1694-1778). Tēvs viņu mēģināja piespiest studēt ties�lietas, bet viņ� pats bija pārliecināts par savu uzdevumu: "Es gribu tikai vienu � kļūt par rakstnieku!"

Voltēra rakstnieka karjera sākās dra�matiski. Jau 23 gadu vecumā viņ� tika apcietināts savu satīrisko pantu dēļ: tie bija vērsti pret pastāvo�o varu. Pēc kār�tējā apcietinājuma viņ� tika atbrīvots ar noteikumu, ka atstās valsti. Voltērs devās uz Angliju, kur uz viņu lielu ie�spaidu atstāja �ajā valstī pastāvo�ā iz�teiksmes un reliģijas brīvība, kā arī filozofija un zinātne, kas lielu nozīmi pie�ķīra pieredzei un saprātam.

Visu mū�u Voltērs bēguļoja no cenzūras. Visu mū�u viņ� cī�nījās pret fanātismu, neiecietību un varas ļaunprātīgu izmanto��anu. īpa�i dedzīga bija viņa cīņa pret baznīcas kundzību un aklu ticību dogmai.

Nebūdams ateists, viņ� cīnījās pret dogmatisku dievticību un reliģisku apspiestību. Viņaprāt, likumīgo pasaules kārtību � tādu, kā to aprakstīja Ņūtons, ir izdomājis kāds saprātīgs radītājs. Bet mēs neko par �o radītāju nezinām, tas nav sevi atklājis pasaulei kādā pārdabiskā veidā, kā māca kristie�i, jūdi un musulmaņi. Dievs ir vienīgi ļāvis cilvēkiem sevi saskatīt dabā un tās likumos.

�āds redzējums, kas apgaismības laikmetā piedzīvoja milzīgu at�zinību, tiek dēvēts par deismu. Voltērs uzskatīja, ka Dievs ir, ta�u reliģijas dogmas un priek�status par Dievu izgudrojis cilvēks. Tam, ka cilvēki nogalina un vajā cits citu reliģijas vārdā, iemesls ir muļ�ķība un aklums. Tikpat muļķīgi ir ticēt, ka mēs varam ietekmēt Dievu un pasaules ritumu caur lūg�anām. Pasauli vada nemainīgi likumi.

Voltērs nenogursto�i ticēja apgaismības un saprāta uzvarai. �īs jaunās idejas un jaunais pasaules redzējums bija jādara zināms pla�ākai publikai. Voltērs pats bija izcilākais apgaismības laik�meta autors, un viņam izdevās izplatīt sava laika zinības viegli saprotamā valodā.

Tāpat kā antīkie humānisti, apgaismības laikmeta filozofi nesa�tricināmi ticēja cilvēka saprātam. Apgaismības laikmets tiek dē�vēts arī par racionālisma laikmetu (lat. ratio "saprāts"). Mērķis bija radīt morālei, reliģijai un politikai tādu pamatu, kas ir saskaņā ar cilvēka mū�īgo saprātu.

Jaunā uzticība saprātam radīja pa�u apgaismības ideju. Tagad bija jātop apgaismotai pla�ai cilvēces daļai, jo tas bija priek�nosa�cījums labākai sabiedrībai. Apgaismības laikmeta filozofi par trū�kuma un apspiestības iemeslu uzskatīja neziņu un māņticību. Viņu intere�u lokā nokļuva pedagoģija, un tika pievērsta liela uz�manība gan bērnu audzinā�anai, gan tautas izglīto�anai. Apgais�mības laikmeta filozofi uzskatīja, ka, izplatoties saprātam un zinā��anām, cilvēce strauji attīstīsies. Apgaismotā cilvēka uzvara pār ne�saprātīgumu un neziņu ir tikai laika jautājums.

Raksturīgi, ka svarīgākā apgaismības laikmeta publikācija bija leksikons Lielā fran�u enciklopēdija (vārds "enciklopēdija" no�zīmē "zinā�anas, kas veido nobeigtu veselumu"), kura tika izdota 28 sējumos laikā no 1751. gada līdz 1772. gadam, piedaloties visiem lielajiem apgaismības laikmeta filozofiem. "�eit ir viss,"

bija teikts, "sākot no paskaidrojuma, kā izkalt adatu, līdz aprak�stam, kā tiek izliets lielgabals."

Turklāt apgaismības laikmeta filozofi bija sabiedrības iekaro�tāji, kas cīnījās par indivīda neievainojamību un pilsoņu "dabis�kajām tiesībām". Pirmām kārtām tas attiecās uz cīņu par drukātā vārda brīvību. Gan attiecībā uz reliģiju, gan morāli un politiku katram atsevi�ķam pilsonim bija jātiek nodro�inātai izteiksmes brīvībai. Centrālie ideāli bija tolerance un cilvēkmīlestība.

Princips par indivīda neievainojamību tika formulēts "Dekla�rācijā par cilvēku un pilsoņu tiesībām", ko pieņēma fran�u nacio�nālā sapulce 1789. gadā. Sī deklarācija izveidoja pamatu arī ANO Cilvēktiesību deklarācijai, kuru pieņēma 1948. gadā.

♦��� sacēlās pret iesīkstēju�ām autoritātēm baznīcu un di�ciltī�gajiem,

♦���� vēlējās, lai visās jomās valdītu veselais saprāts,

♦���� strādāja tautas apgaismības labā,

♦���� ticēja kultūras un tehnikas attīstībai,

♦���� vēlējās attīrīt reliģiju no fanātisma un ticības dogmām,

♦��� cīnījās par indivīda neievainojamību, izteiksmes brīvību, taisnīgumu, cilvēcību un toleranci.

Lielākā daļa renesanses laikmeta humānistu bija pārliecināti kris�tie�i. Arī daudzi apgaismības laikmeta humānisti sevi sauca par kristie�iem, jo uzskatīja, ka humānisms ir pareizi izprasta kristie�tība. Sādu humānistisku kristietības izpratni jeb kristīgo humā�nismu mēs aizvien vēl varam sastapt gan ārpus da�ādām kristī�gajām konfesijām, gan arī to iek�ienē.

Kristīgais humānisms ne�aubās, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Cilvēks ir tā radības dala, kas visvairāk "līdzinās" Dievam.

Tas izskaidro cilvēka vērtību un neievainojamību. Līdzībai ar Dievu arī jānozīmē, ka cilvēks nav galīgi samaitāts pēc grēkā kri��anas un viņam piemīt spējas darīt labu.

Daudzi humānisma ideāli ir formulēti Bībelē, piemēram, doma par visu cilvēku vienlīdzīgu vērtību. "Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrie�a, nedz sievietes," saka Pāvils, "jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū." (Gal. 3:28) Jaunā Derība izceļ gan cilvēces vienību, gan to, ka ikkatrs cilvēks ir Dieva rado�ās rokas īpa�i veidots.

Humānisma ideāli � tuvākmīlestība un �ēlsirdība ir arī kristietības galvenās vērtības.

Kristīgie humānisti visos laikos ir kritizēju�i baznīcas varas lie�to�anu un reliģisko intoleranci, bet vienlaikus uzsvēru�i cilvēka reliģiskās vajadzības. Gan cilvēka saprāts, gan arī reliģiskās uztve�res spējas ir kritēriji, kas cilvēku paceļ augstāk par dzīvnieku.

Tie�i ar �o pēdējo aspektu kristīgais humānisms at�ķiras no tā, ko dēvējam par profāno humānismu. "Profāns" nozīmē "nesvēts", "ārpus svētā", un par profāno humānismu sauc tādu humānismu, kas nesakņojas nevienā reliģijā.

Profānā humānisma tendences varēja vērot jau renesansē, ta�u tikai pagāju�ajā gadsimtā �ie humānisti atdalījās no kristīgās humā�nisma tradīcijas. Viens no profānā humānisma pamatojumiem bija jaunie zinātniskie atklājumi, sākot ar �ārlza Darvina teoriju par cilvēku izcel�anos (evolūcijas teoriju).

Humānisms no �ī brī�a kļuva par parastu apzīmējumu pasau�les uzskatam, kas noraidīja ikvienu reliģijas formu. Jau kop� rene�sanses laikiem cilvēka spēja brīvi domāt ir viens no humānisma stūrakmeņiem. Tagad daudzi humānisti kļuva par brīvdomātā�jiem, t. i., tiem bija nesaistīta attieksme pret baznīcu un kristie�tību. Saprāts un zinātne tika pretstatīti kristietībai, un par svarī�gām humānisma iezīmēm kļuva ateisms un agnosticisms.

Tuvāk aplūkojot humānisma raksturīgākās iezīmes, balstīsi�mies uz profāno humānismu.

Humānismam raksturīga liela uzticība cilvēciskajam saprātam. Ta�u saprāts ir tikai viens no iero�iem, mums sastopot pasauli. Jāliek lietā arī mūsu spēja apkopot iespaidus. Ikvienam uzskatam ir jāsakņojas pieredzē. Saprāts un pieredze kopā veido pamatu mūsu zinā�anām par pasauli.

Cilvēks, balstoties uz saprātu un pieredzi, nevar sacīt, ka ek�sistē kāds dievs. Ta�u nav arī iespējams pilnīgi dro�i apgalvot, ka dieva nav. Humānists tāpēc visbie�āk sevi sauks par agnostiķi (gr. a � "ne"; gnosis "ieskats", "zinā�anas" � filozofisks uzskats: ja kaut kas nav pieejams mūsu pieredzei, tad mēs nevaram nedz būt pārliecināti par tā eksistenci, nedz arī, ja tas tomēr pastāvētu, zināt kaut ko par tā īpa�ībām).

Humānisms atzīst, ka cilvēka iespējas ir ierobe�otas. Ir jautā�jumi, uz kuriem mēs nevaram atbildēt, un ir mīklas, ko nevaram atrisināt, tomēr ir cilvēcīgi radīt sev priek�statu par nezināmo. Mums tikai nevajadzētu �os priek�status pārvērst par absolūtām ticības dogmām. Tie�i tā, pēc humānistu domām, rīkojas reliģi�jas. Tāpēc praksē humānisti pieslejas ateistiskajam (gr. � "bez dieva") uzskatam. Viņi dzīvo tā, it kā nekāda dieva nebūtu, un neatzīst nekādu pārdabisku esamību, jo neredz nekādu pamatu �ādai esamībai ticēt. Humānisti apgalvo, ka eksistē tikai viena esamība, kam ir nozīme cilvēka dzīvē.

Tā kā humānisti netic liktenim vai dievi�ķai gribai, kas vada cilvēku dzīvi, tad viņi uzsver, ka cilvēkam jāuzticas pa�am sev. Cilvēks ir pats sev pavēlnieks, un tāpēc viņam jātic sev un savām iespējām.

Humānisma uzskats par cilvēku ir pozitīvs un optimistisks. Cil�vēkam piemīt liela vērtība, un viņam ir daudz iespēju. Un cilvēks no dabas ir labs.

Humānisti bie�i norāda uz cilvēku kā garīgu būtni, kuras spē�jas un iespējas ir lielākas nekā visai citai radībai. Viņam pieder pavisam citāda brīvība, kas izpau�as, piemē�ram, spējā kaut ko radīt ar darbu un māksliniecisku darbību.

Ta�u cilvēks ir arī dabas daļa un pakļauts dabas likumiem. Cilvēka dvēsele ir pilnīgi saistīta ar smadzeņu funkcijām. Humānisms tāpēc no�raida uzskatu, ka cilvēkam ir nemir�stīga dvēsele, un apgalvo, ka mums pēc nāves nav nekādas apziņas.

Ikviens atsevi�ķs cilvēks, pēc hu�mānistu domām, ir īpa�a radība, ta�u, lai gan mēs esam at�ķirīgi, to�mēr visi esam vienlīdz vērtīgi. Tolerance pret savdabīgo katrā cil�vēkā ir viens no humānisma galvenajiem ideāliem.

Ir svarīgi, lai neviens cilvēks netiktu lietots kā līdzeklis citu cil�vēku mērķu sasnieg�anai, kaut arī par iemeslu būtu minēta "vēs�turiskā nepiecie�amība", augstākstāvo�i mērķi u. tml. Cilvēks bie�i var atrast dzīves jēgu, upurējoties kaut kā labā, bet tas nekad nedrīkst notikt piespiedu kārtā, lai kalpotu citu cilvēku mērķu sasnieg�anai. Ikviens cilvēks ir mērķis pats sevī. Viņu nekad ne�drīkst uztvert ka pūļa daļu.

Galvenais humānisma mērķis ir sniegt ikvienam cilvēkam tādus apstākļus, kuros viņ� var brīvi realizēt sevi, savas ieceres un savus mērķus. Humānismā ir svarīga katra atsevi�ķa cilvēka laime un savu spēju izmanto�ana.

Ar savu attieksmi pret cilvēka unikalitāti humānisms pārstāv individuālistisku cilvēka izpratni. Tomēr cilvēks nedzīvo tikai sev vien. Humānisti sevi labprāt identificē ar cilvēci kopumā un optimistiski uzlūko cilvēces attīstību. Da�os tūksto�os gadu mēs esam attīstīju�ies no akmens laikmeta līdz atomlaikmetam. Un cil�vēce turpina attīstīties, gan tehniskā ziņā, gan arī vairojot huma�nitāti, t. i., spēju rūpēties citam par citu.

Humānisms uzskata, ka cilvēks, balstoties uz saprātu, spēj at�ķirt labo no ļaunā. Cilvēkam nav vajadzīgi nekādi bau�ļi vai likumi, kas doti no ārpuses. Balstoties uz tīri cilvēcisku saprātu, viņ� var izvir�zīt noteiktas pamatvērtības un normas. To sauc par humānisma ētiku.

Humānisma ētiskais pamatprincips ir tā saucamais zelta likums � nedari otram to, ko tu negribi, lai citi dara tev. Sis likums vislabāk pazīstams no Jaunās Derības, bet daudzi humānisti norāda, ka �ī doma līdzīgā veidā ir formulēta arī citās kultūrās. Tāpēc tie sauc �o likumu par abpusējības principu. Tiek uzsvērts, ka �o prin�cipu ir iespējams formulēt, balstoties uz tīri cilvēcisku attiecību pamata.

Svarīgi humānisma principi ir arī cilvēka vērtības respektē��ana un indivīda neaizskaramība. Par humānisma ētikas centrālo aspektu līdz ar to tiek uzskatītas cilvēktiesības, tā kā tās tiek defi�nētas cilvēktiesību deklarācijās: mans pienākums ir cīnīties par brīvību, līdztiesību un taisnīgumu cilvēku starpā gan manis pa�a zemē, gan visā pasaulē.

Uzsverot zemes dzīvi jeb �obrīd eksistējo�o realitāti, humā�nisms cīnās arī par materiālā stāvokļa uzlabo�anu. Tomēr �is mēr�ķis pastāvīgi jāsaskaņo ar dzīves vērtību un dzīves kvalitāti pla�ākā

nozīmē. Mērķis nav akla efektivizācija vai arī pa�pietieko�s mate�riālisms. �ajā ziņā humānisms nostājas pret vienpusīgu materiālo un tehnisko attīstību vienalga, vai tai ir sociālistiska vai kapitā�listiska nokrāsa.

Mūsdienās zinātne var sniegt atbildes uz jautājumiem, kas agrāk bija atstāti cilvēka fantāzijas ziņā. Modernās dabaszinātnes sniedz arvien izsmeļo�ākus skaidrojumus par to, kā radies Visums un kā aizsākusies dzīve uz Zemes. Tāpēc daudzi cilvēki �odien apgalvo, ka viņiem esot zinātnisks pasaules uzskats. Viņi sevi sauc par ma�teriālistiem jeb naturālistiem.

Bet vai tie�ām zinātne var sniegt atbildes pilnīgi uz visiem jau�tājumiem? Materiālistu atbilde ir jā! Daudzus jautājumus, uz kuriem nav iespējams atbildēt �odien, varē�ot atrisināt, kad zi�nātne būs attīstījusi jaunas metodes un instrumentus.

Iedomāsimies, ka visa esamība ir tikai viela. Vienīgais, kas eksistē, ir atomi un elementu daļiņas. Pasaule ir lieta jeb dau�dzu mazmazītinu būvklucī�u summa. Visas pārmaiņas Visuma telpā un uz Ze�mes ir atkarīgas no �o būvklucī�u kus�tības. Dieva nav. Nav arī nekāda garīga spēka vai varas. Cilvēka apziņa ir tikai un vienīgi smadzeņu produkts, un smadzenes nav nekas cits kā ārkār�tīgi sare�ģīta ma�īna. Tāds ir materiālistiskais pasaules redzējums.

Kad runājam par materiālismu kā pasaules uzskatu, īstenībā ir jāat�ķir filozofiskais materiālisms no ētiskā materiālisma.

Filozofiskais materiālisms jāsaprot kā pārliecība, ka pilnīgi visi pasaules fenomeni ir izskaidrojami ar fiziskām attiecībām.

Neeksistē nekādi garīgi spēki, kas darbotos neatkarīgi no fiziska�jiem dabas likumiem. Īstenība sastāv no matērijas jeb, citiem vār�diem, no dabas.

Ētiskais materiālisms ir pasaules uzskats jeb dzīves uztvere, kas uzsver materiālās vērtības un dzīves baudī�anu.

Vārds "materiālisms" cēlies no latīņu vārda materia, kas nozīmē "viela". Sis vārds savukārt ir cēlies no latīņu vārda mater (māte).

Pirmie grieķu filozofi (no apm. 580. g. pr. Kr. ) bie�i tiek saukti par dabas filozofiem, jo tie studēja dabu (gr. -fysis). Viņu mērķis bija izvilināt dabas noslēpumus, neizmantojot mistiku vai reli�ģiskus skaidrojumus. Sie filozofi vēlējās atrast dabisku izskaidro�jumu lielajai pasaules mīklai. Ar to viņi uzcēla balstus visai vēlākajai dabaszinātnei.

Galvenā grieķu filozofu doma balstījās uz to, ka visu feno�menu pamatā ir jābūt kādai pirmvielai, no kā viss ir cēlies un pie kā viss atkal atgrie�as. Kā ūdens var pārvērsties ledū vai tvaikos, lai pēcāk atkal atgrieztos savā pirmatnējā stāvoklī, tāpat arī aiz visām pārmaiņām ir jābūt kādai pirmvielai.

Viens no dabas filozofiem bija Dēmokrits (apm. 460.�370. g. pr. Kr.). Viņ� izveidoja konsekventi materiālistisku pasaules skaid�rojumu: vienīgais, kas eksistē, ir atomi un tuk�a telpa. Atomi ir nedalāmi (grieķu vārds atomos nozīmē "nedalāms"). Ja atomi ne�būtu nedalāmi, tie nevarētu kalpot par būvklucī�iem visam, kas ir mums apkārt. Tādā gadījumā viss būtu kā �ķidrs buljons. Tur�klāt atomiem ir jābūt mū�īgiem un neradītiem, jo nekas nevar rasties no nekā. Un nekas nevar kļūt par neko.

Dēmokrits uzskatīja, ka atomi var saistīties cits ar citu un vei�dot saliktus ķermeņus. Viss rodas un izzūd tāpēc, ka atomi sajau�cas cits ar citu un atkal atdalās cits no cita, jo tie ir nepārtrauktā kustībā. Tie pastāvīgi saduras cits ar citu, mainot virzienu un ātrumu. Nekas cits uz tiem neiedarbojas. Viss tātad notiek pilnīgi mehāniski (no gr. mekhane "ma�īna"). Pārmaiņas nerada nekāds nolūks vai spēks. Pasaule funkcionē kā liela ma�īna.

Atomu teorija izskaidro arī mūsu sajūtas. To iemesls ir atomu kustība tuk�ā telpā. Pie�mēram, ja es redzu mēnesi, tas notiek tāpēc, ka "mēness atomi" skar manu aci.

Bet kā tad ar apziņu? Tā ta�u nevar sastāvēt no atomiem materiālām daļiņām! Tomēr tas tā ir atomisti uzskatīja, ka dvē�sele sastāv no īpa�iem apaļiem un gludiem "dvēseles atomiem". Tas nozīmē, ka cilvēkam nevar būt nemirstīga dvēsele, kā tika uzskatīts antīkajā pasaulē. Kad cilvēks mirst, dvēseles atomi pajūk uz visām pusēm, lai vēlāk kļūtu par jaunas dvēseles sastāv�daļām.

Filozofs Epikūrs pieslējās Dēmokrita atomismam un vienlaikus izveidoja pamatus ētiskajam materiālismam. Epikūrs un viņa mācekļi uzturējās kādā dārzā un tāpēc tika dēvēti par "dārza filo�zofiem". Virs ieejas dārzā viņi esot pakāru�i �ādu uzrakstu: "Sve�iniek, �eit tev klāsies labi. �eit visaugstākais labums ir bauda."

Epikūrie�u ētika un dzīves māksla ietvēra vēlmi sasniegt iespējami lielāku baudu un izvairīties no visa nepatīkamā. Ta�u Epikūrs uzsvēra, ka mums da�reiz ir īslaicīgi jāpie�ņem nepatīkamais, lai vēlāk piedzīvotu lie�lāku un noturīgāku baudu. Proti, pretstatā dzīvniekiem cilvēks spēj plānot savas dzīves gaitu. Epikūrs arī uzsver, ka "bauda" �ai gadījumā nav tas pats, kas sensuāls baudī�jums. Tās daļas ir arī māksla un draudzība.

Priek�nosacījums dzīves baudī�anai bija arī tā laika grieķu ideāli savaldība, mērenība un nosvērtība.

Epikūrs uzskatīja: lai dzīvotu labu dzīvi, ir arī svarīgi pārvarēt bailes no nāves. �eit viņ� pievērsās Dēmokrita mācībai par "dvēse�les atomiem". "Nāve uz mums neattiecas," viņ� apgalvoja. "Kamēr mēs dzīvojam, nāves nav. Un, kad tā pienāk, tad mūsu vairs nav."

17. un 18. gs. mehāniskais materiālisms

Jaunākajos laikos materiālisms neatraujami sekoja jaunajam pa�saules redzējumam � Zeme ir viena no daudzām planētām, kas riņķo ap Sauli. Izaks Ņūtons (1643-1727) norādīja, ka vieni un

tie pa�i kustības likumi attiecas uz visu izplatījumu. Visas pār�maiņas dabā gan uz Zemes, gan Visumā pakļaujas smaguma spēka likumam un likumiem par ķermeņu kustību. Visu vada tā pati nesalau�amā likumība jeb tā pati mehānika. Tāpēc principā iespējams ar matemātisku precizitāti aprēķināt ikvienu pārmaiņu dabā. Mēs varam sacīt, ka Ņūtona fizika ir bijusi pēdējais otas vilciens tā dēvētajā mehāniskajā materiālismā vai mehāniskajā pasaules redzējumā.

Mehāniskais materiālisms ietekmēja arī skatījumu uz cilvēku. 18. gadsimtā Francijā tika izdota grāmata ar nosaukumu "L'homme

machine" "Cilvēks ma�īna". Tāpat kā kājai ir muskuļi, kas tai palīdz pārvietoties uz priek�u, tā arī smadzenēm ir muskuļi, ar ko domāt. Arī vācu materiālisti formulēja līdzīgu domu: "Domā�anas process piederas smadzenēm glu�i tāpat, kā urīns piederas nierēm un �ults aknām."

19. gadsimtā mehāniskais materiālisms atkāpās, lai dotu vietu or�ganiskai dabas procesu izpratnei. Priek�plānā izvirzījās tādi jē�dzieni kā "daba", "attīstība" un "izaugsme". Arī �is "naturālisms" ir ietekmējis mūsdienu materiālismu kā pasaules uzskatu.

�ārlzs Darvins (1809-1882) savos bioloģiskajos pētījumos konsekventi turējās pie dzīvības attīstības naturālistiska skaidro�juma. Viņ� izteica domu, ka augi un dzīvnieki ir attīstīju�ies pa�kāpeniski, mū�īgā eksistences cīņā, kur izdzīvo stiprākais un dzī�ves apstākļiem vislabāk piemērotais. Darvins to sauca par da�bisko izlasi.

Tā sauktie "sociāldarvinisti" centās piemērot dabiskās izlases principu sabiedrībai. Tie uzskatīja, ka dabas likumam par stip�rākā tiesībām ir jāattiecas arī uz attiecībām cilvēku starpā. Rad�niecīgu domu sastopam Fridriha Nī�es (1844-1900) filozofijā. Viņ� uzskatīja kristietību par "vāja�jiem domātu reliģiju". Cilvēkam, kas ir spēcīgs un dzīvības pilns, ir jāļauj realizēt pa�am sevi.

"Pārcilvēks" nedrīkst ļaut sevi pa�kļaut "vergu mentalitātei", kas pie�mīt vājajiem. "Dievs ir miris," Nī�e apgalvoja, un, ja jau Dievs ir miris, tad viss atļauts. Neviena ētiska norma

nedrīkst kavēt indivīdu ceļā uz pa�piepildī�anos. Sāds morāles uzskats tiek dēvēts par nihilismu (no latīņu vārda nihil, kas nozīmē "nekas").

�ī gadsimta pirmajā pusē naturālisma uzskati sāka dominēt arī psiholoģijā. Zigmunds Freids uzskatīja, ka cilvēka dvēseles dzīve ir pakļauta dzimumdziņas principam. Ja cilvēkam neļauj izdzīvot savu pamatdziņu dzīvi jeb savas "dabiskās vajadzības", var pat rasties psihiski traucējumi.

Mūsdienu materiālisti uzskata, ka tie aizstāv zinātnisku esamības izpratni. Pasaule jāskaidro, balstoties tikai uz redzamo realitāti, nevis uz cilvēku iedomām. Ir atmetama gan ticība dieviem, gan visas cilvēciskās idejas.

Pasaule ir tie�i tāda, kādu mēs to sajūtam. Par to, ka cilvēkam piemīt daudz niansētāka pasaules izpratne nekā dzīvniekiem, jāpateicas vienīgi viņa augsti attīstītajai nervu sistēmai un maņu orgāniem. Savas zinā�anas par pasauli cilvēks iegūst tikai un vie�nīgi ar pieredzi un sajūtām. Materiālisms tādējādi ir caurcaurēm empīrisks. Tas atmet racionālisma ticību tam, ka cilvēka saprāts pats sevī var būt atziņas avots. Saprāta vienīgais uzdevums ir sakārtot pieredzēto.

Cilvēkam ir raksturīgi radīt idejas par nezināmo, piemēram, par Dievu. Ta�u �ādas idejas nebalstās uz pieredzi un tātad ir atmetamas. Nekāda Dieva nav. Pasaule pastāv pati par sevi. Tā�tad materiālismam ir raksturīga ateistiska esamības izpratne.

Saskaņā ar moderno astronomiju materiālisti uzskata, ka Vi�sums ir radies apmēram pirms 15 mil�jardiem gadu no viena milzīga vielas blāķa, kas eksplodējis sava lielā blī�vuma dēļ. Galaktikas, zvaigznes un pla�nētas tātad ir �ī sprādziena rezultāts.

Mūsu planēta radusies pirms 4,6 mil�jardiem gadu. Pirmās dzīvības formas radu�ās jūras dzīlēs, atomiem izvei�dojot sare�ģītas molekulas, kas spēja pa�as sevi reproducēt. Attīstības gaitā ir radu�ās aizvien sare�ģī�tākas dzīvības formas.

Materiālisms uzskata par neiespējamu, ka mūsu zemeslode milzīgajā Visumā būtu kaut kas īpa�s. Varbūt Visums ir dzīvī�bas pilns? Var būt, ka arī kaut kur uz citām planētām eksistē inteliģentas būtnes, un nav neiespējams, ka cilvēks reiz varētu ar tām sazināties. Tomēr pa�reiz mūsu planēta ir vienīgais zināmais tādas kosmiskās matērijas piemērs, kurai piemīt dzīvība un apziņa.

Daudzi kristie�i un humānisti piekrīt �im zinātniski pamato�tajam pasaules skaidrojumam. Materiālismam zīmīga ir pārliecība, ka modernā pasaules izpratne izslēdz jebkuru reliģisku pasaules skaidrojumu. Konsekvents materiālists ne tikai piekrīt zinātnes sniegtajam pasaules un Visuma skaidrojumam, bet arī uzskata, ka ar to ir pateikts viss.

Arī kristīgo zinātnieku pasaules pētījumi pamatojas uz tā sau�camo metodisko ateismu. Tas nozīmē, ka viņi pēta pasauli tā, it kā nekāda Dieva nebūtu. Filozofiskais materiālists iet daudz tālāk. Viņ� jau sākumā noraida Dieva eksistenci, un �āda nostāja tiek dēvēta par teorētisko ateismu.

Materiālisms nesaskata nekādu principiālu at�ķirību starp cilvē�kiem un citiem dzīvajiem organismiem.

Tie pa�i ķīmiskie likumi, kas ir visu dzīvības formu pamatā, darbojas arī nedzīvajā dabā.

Daudzi materiālisti tāpēc noraida domu par cilvēka brīvību. Viņi apgalvo, ka dabā nepastāvot brīvība. Viss ir pakļauts nemai�nīgiem likumiem, un teiktais attiecas arī uz cilvēka apziņu.

18. gs. cilvēks parasti tika salīdzināts ar sare�ģītu ma�īnu vai automātu. Mūsdienās piemērotāks �ķiet salīdzinājums ar datoru. Cilvēka smadzenes, kas sastāv no 10 miljardiem �ūniņu, funk�cionē kā bezgala sare�ģīts dators un tāpēc ir uzskatāmas par vis�sare�ģītāko matērijas formu uz zemeslodes. Ta�u visi smadzeņu procesi pakļaujas tie�i tiem pa�iem bioķīmiskajiem likumiem, kas darbojas dabā. Apziņa ir pilnīgi pakļauta molekulārajai fizikai. No tā, protams, izriet, ka cilvēkam pēc nāves nav apziņas.

Bie�i vien materiālistiskajai esamības izpratnei piemīt materiā�listiskas vērtības. Ta�u �eit nepastāv nekādas nemainīgas saka�rības. Materiālistisku esamības izpratni ir iespējams savienot ar pieticīgu dzīvesveidu. Filozofiskais materiālists automātiski nav "dzīves baudītājs", viņa pamatinterese ir zinātniska atziņa.

Nav teikts, ka jāpastāv pretrunām starp materiālistisku esamī�bas izpratni un tuvākmīlestību vai cilvēka vērtības respektē�anu. Tomēr var gadīties, ka konsekvents materiālists arī nepie�ķir tik lielu vērtību dzīvības svētumam jeb neaizskaramībai. Materiālists reti kad iebildīs pret abortu, eitanāziju, transplantāciju vai mo�dernajiem medicīniskajiem pētījumiem. Piemēram, materiālis�tam liekas dabīgi lietot gēnu in�enieriju cīņā pret iedzimtajām slimībām.

Materiālisms atmet ticību dabas likumam. Nepastāv nekādas mū�īgas vai vispārīgas vērtības un normas. Gan vērtības, gan nor�mas ir sabiedrības produkts, un tās mainās, mainoties sabiedrībai un kultūrai. Tāpēc, studējot cilvēka dabu vai cilvēka saprātu, mēs nevaram nonākt pie morāliski labā jeb pareizā. Sādu uzskatu dēvē par morālrelatīvismu.

Saskaņā ar iepriek�minēto cilvēka sirdsapziņa tiek uzskatīta par refleksu uz sabiedrības un apkārtnes prasībām pret indivīdu. Sirdsapziņa nepasaka, kas ir labs vai ļauns, bet atklāj vides uz�skatu par labo un ļauno.

Marksisms balstās uz vācu filozofa un politiķa Kārļa Marksa (1818-1883) idejām. Marksismam ir bijusi liela ietekme uz vēlāko laiku sabiedrisko domu, un tas veido daudzu politisko partiju un valstu ideoloģijas pamatus. Daudzās nesaskaņas jau�tājumā par to, kā marksistiskās idejas realizējamas praksē, ir radī�ju�as vairākus marksisma virzienus.

Sociālistisko domu ra�anās iemesls bija kapitālisma attīstība Eiropā. Zemnieku un amatnieku sabiedrība attīstījās par indus�triālu sabiedrību, kurā ir bagāti rūpnieki un pieaug nabadzīgo strādnieku skaits.

�ajā situācijā sociālistu intere�u lokā nonāca jautājums par īpa��uma tiesībām un pasaulīgo labumu sadali. Fran�u revolūcija pēc 1789. gada izvirzīja jautājumu par politisko vienlīdzību, bet sociā�listi būtisku nozīmi pie�ķīra ekonomiskajai līdztiesībai.

Sociālisti cīnījās par zemes un fabriku kolektivizāciju. Viņu idejas centrā bija kopība kopībā ar citiem cilvēks var attīstīt sa�vas spējas un atbrīvoties no kapitālisma apspiestības. Tie�i �ajā kontekstā 1832. gadā pirmoreiz tika minēts jēdziens "sociālisms".

Socius ir latīņu vārds, kas nozīmē "biedrs" vai "sabiedrotais".

Pirmie sociālisti uzskatīja, ka nepiecie�ams atgriezties pie vien�kār�ām, lokālām kopības formām, kur valdītu miers, harmonija un taisnīgums. Daudzviet uzsāka eksperimentus, kuru gaitā darb�nīcas, veikali un mītnes tika pārvērstas par kopīpa�umu. Tas bija sākums modernajai kooperatīvu kustībai, tomēr neveiksmīgs mēģi�nājums pārveidot sabiedrību sociālisma virzienā.

Kārlis Markss pirmos sociālistus sauca par utopiskajiem sociā�listiem. Viņ� uzskatīja, ka tie ir pārāk lieli optimisti un romantiķi attiecībā uz sociālisma mērķa sasnieg�anu. Viņi ticēja tam, ka sociā�lisms uzvarēs un ka cilvēki sapratīs un atzīs, ka tā saturs ir saprā�tīgs. Viņiem nebija nekādas politiskas teorijas par to, kā izveidot nepiecie�amo varu, lai ieviestu sociālismu, nedz arī teorijas par sa�biedrības ekonomisko attīstību.

Tie�i �ādu teoriju Markss vēlējās uzbūvēt. Un viņ� gribēja, lai tā būtu zinātniski pamatota.

Kārlis Markss uzauga Vācijas jūdu ģime�nē, viņa tēvs bija pārgājis protestantismā. Markss studēja tiesību zinības un Filozo�fiju vairākās Vācijas universitātēs un iz�strādāja doktora disertāciju par grieķu materiālistiem Dēmokritu un Epikūru.

Sākumā viņ� strādāja par �urnālistu un 1843. gadā devās uz Parīzi, kur nonāca kontaktā ar sociālistu grupām. Tai pa�ā gadā viņ� apprecējās ar �eniju fon Vestfāleni, un viņu ģimenē piedzima se�i bērni.

Parīzē Markss iepazinās ar savu tautieti Fridrihu Engelsu, kāda Man�esteras tekstilfabrikanta un fabrikas direktora dēlu. Markss un Engelss 1848. gadā publicēja "Komunistisko manifestu", vienu no pasaules pazīstamākajiem politiskās propagandas rakstiem. Markss arī piedalījās darbā ar pirmo Internacionāli 1864. gadā. No 1848. gada līdz pat savai nāvei viņ� dzīvoja Londonā, moko�ties ar politiskām un ekonomiskām problēmām un sare�ģītu veselī�bas stāvokli. Līdzekļus iztikai viņ� saņēma no sava drauga Engelsa.

Markss piekrita utopiskajiem sociālistiem, ka kapitālisms ir eko�nomiska sistēma, kas izmanto strādniekus savā labā, un ka ir ne�piecie�ams izveidot sistēmu, kur valdītu princips "no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām". Tomēr vienlaicīgi viņ� raudzījās uz kapitālismu kā svarīgu vēsturiskās attīstības posmu. Lai to saprastu, jābalstās uz "Komunistiskā manifesta" ievadfrāzi, kas ir uzskatāma par vienu no centrālajām Marksa domām: "Visa mūsdienu sabiedrības vēsture ir �ķiru cīnās vēsture."

Kad Markss analizē vēsturi, viņ� raugās uz to, kā cilvēki ra�o da�ādus produktus un kā viņi tos sadala savā starpā.

Viduslaikos valdīja feodālisma ekonomiskā sistēma. Tas nozī�mēja, ka di�ciltīgajiem piederēja lieli īpa�umi, kuros strādāja liels

skaits dzimtļau�u. Ta�u mui�u īpa�niekiem bija nepiecie�ams vairāk pre�u, nekā viņu dzimtļaudis spēja sara�ot, un tās viņi iegā�dājās no tirgotājiem un amatniekiem. Sie brīvie pilsoņi ieguva aizvien lielāku nozīmi sabiedrībā. Daudzi no tiem kļuva bagāti un nodibināja bankas un fabrikas. Radās pretrunas, un cīņa par ie�tekmi mui�nieku un pilsoņu starpā beidzās ar to, ka vara nonāca pilsoņu rokās (pilsoņu revolūcija).

Kapitālisms bija tā ekonomiskā sistēma, kas nāca feodālisma vietā. Bet pamazām, kapitālismam attīstoties, vairojās arī algoto strādnieku skaits. Pretrunas starp pilsoņiem un darbaļaudīm ra�dīja jaunu �ķiru cīņu, kam, pēc Marksa domām, bija jābeidzas ar to, ka strādnieku �ķira sociālistiskas revolūcijas ceļā pārņems varu savās rokās. Uzvarot sociālismam, zeme un fabrikas tiks atņem�tas privātīpa�niekiem un atdotas sabiedrībai. Kad viss kļūs kopīgs (iestāsies komunisms), tad izzudīs pamats �ķiru at�ķirībām un �ķiru cīņai. Tiks radīta bez�ķiru sabiedrība, kas ir marksisma galī�gais mērķis.

Pārejas posmā ir nepiecie�ams, lai strādnieku �ķira pilnīgi pār�ņem varu valsts aparātā (proletariāta diktatūra), bet bez�ķiru sa�biedrībā centrāla valsts vara vairs nebūs nepiecie�ama. Tie�i tad, pēc Marksa domām, iestāsies situācija, kurā valdīs miers, brīvība un laime katram indivīdam.

Pēc Marksa nāves sociālisti sāka attīstīt tālāk marksistiskās do�mas. Rezultāts ir divi sociālistiskās kustības pamatstrāvojumi: sociāldemokrātija un ļeņinisms.

Sociāldemokrāti saglabāju�i ticību tam, ka sabiedrības attīstī�bas galvenais faktors ir ekonomiskās attiecības un ka obligāts priek��nosacījums ir noteikta daļa centralizētas industrijas. Kapitālisms ir jāatceļ nevis ar revolūciju, bet mierīgā ceļā. Viņi apgalvo: pie�redze liecina, ka strādnieki ir ieguvu�i varu, veicot ekonomiskas reformas un ņemot dalību Rietumeiropas lielajās sociāldemokrā�tiskajās partijās.

Ļeņinisma ietekme ir bijusi vēl daudz lielāka, un da�ādā veidā tas ir valdījis gan biju�ajā Padomju Savienībā un Austrumeiropā, gan Ķīnā, Kubā un daudzās Āfrikas valstīs.

Markss bija iedomājies, ka sociālisms pirmām kārtām valdīs tur, kur būs pilnīgi attīstījies kapitālisms, t. i., Rietumeiropā, nevis Krievijā, kur 80% iedzīvotāju bija laukstrādnieki. Kad 1917. gadā Februāra revolūcijas laikā tika gāzta cara valdība, daudzi krievu marksisti uzskatīja, ka vajadzētu nogaidīt, līdz pilsoņi izvēr� ap�tvero�u industrializāciju, lai valsts iegūtu spēcīgu strādnieku �ķiru. Ta�u Ļeņins vēlējās pārņemt varu tūlīt pat, un to viņ�, savas partijas atbalstīts, arī panāca 1917. gada Oktobra revolūcijas laikā.

Padomju valsts tālākās attīstības gaitu noteica Josifs Staļins, kas vienpersoniski valdīja no 1930. gada līdz 1953. gadam. Viņ� pa�kļāva zemi kolektivizācijai un izvērsa industriālo celtniecību. Zemei un fabrikām bija jābūt kopīpa�umā, ta�u īstenībā visa vara piede�rēja nelielai cilvēku grupai. Valsts aparāts, kas bez�ķiru sabiedrībā būtu jāatmet, bija vismaz tikpat spēcīgs kā agrāk, un valstī valdīja totāla diktatūra.

Ļeņina uzskatus jau revolūcijas laikā spēcīgi kritizēja sociāl�demokrāti, piemēram, vācu marksiste Roza Luksemburga. Jau 1917. gadā viņa uzbruka ļeņinismam un boļ�eviku revolūcijai, ap�galvodama, ka sabiedriskā dzīve iznīkst, ja neeksistē parastas tau�tas vēlē�anas, necenzēta prese, kā arī sapul�u un runas brīvība. Pre�tējā gadījumā sabiedrību vada un pārvalda tikai neliela grupiņa valsts vadoņu, un tāda situācija vairāk atgādina diktatūru nekā proletārismu, līdzīgi jakobīņu diktatūrai Fran�u revolūcijas laikā. Savu pārdomu rezultātus viņa apkopoja īsā apgalvojumā: "Brīvība vienmēr un izslēdzo�i ir brīvība tam, kas domā at�ķirīgi."

Marksismam ir pievērsu�ies ne tikai sociāldemokrāti un ļeņinisti. Pēdējo simts gadu laikā vairāki politiķi ir analizēju�i un tā�lāk attīstīju�i Marksa teorijas. Balstoties uz tām, viņi kritizē gan sociāldemokrātiju, kura vēl joprojām nav galīgi izrēķinājusies ar kapitālismu, gan arī tāda veida sociālismu, kas, neņemot vērā cilvēktiesības, pastāvēja Padomju Savienībā. Viņi ir mēģināju�i atrast marksistisku teoriju, kas būtu piemērota kapitālistiskajai sabiedrībai, kurā strādnieki vairs nav dominējo�ā �ķira.

"Mēs vienmēr propagandēsim zinātnisko pasaules uzskatu. Mūsu programma ir pilnīgi balstīta uz zinātnisko un materiālis�tisko pasaules uzskatu," raksta Kārlis Markss un Fridrihs Engelss. Viņi nepielīdzina savas domas patstāvīgam pasaules uzska�tam, bet mēģina zinātniski aprakstīt eso�ās attiecības cilvēku starpā, apgalvodami, ka viņu teorētiskās dogmas "nav balstītas uz idejām un principiem, kurus sacerējis viens no daudzajiem pasau�les uzlabotājiem."

Markss un Engelss salīdzināja savas sabiedrisko attiecību stu�dijas ar �ārlza Darvina dabas pētījumiem. Sava drauga bēru runā Engelss sacīja: "Glu�i tāpat kā Darvins atklāja organiskās dabas attīstības likumus, tā arī Markss atklāja cilvēces vēsturiskās attīs�tības sakarības."

Marksismam raksturīga materiālistiska vēstures attīstības iz�pratne. Tas nozīmē, ka vēsturi nevirza nekāds dievi�ķs vai garīgs spēks. Arī cilvēku idejas un domas nav tās, kas galīgi izlemj vēstu�res attīstības gaitu. Marksisti uzskata, ka ne idejas un domas, ne morāle un reliģija, ne arī māksla un filozofija nerodas tuk�ā telpā, bet ir atkarīgas no valdo�ajām sabiedriskajām un ekonomiska�jām attiecībām. Tās ir kā velve pār ekonomikas pamatiem.

Ekonomikas pamatu vidū Markss visupirms ierindo darba�spēku un darbarīkus, kas nepiecie�ami ra�o�anai. Otrkārt, viņ� vēlas noskaidrot, kam pieder darbnīcas un fabrikas, tātad kur� gūst ienākumus.

Kapitālisma laikmetam ir raksturīgas lielas fabrikas ar ma�ī�nām un daudziem strādniekiem. Nelielai tautas daļai kapitā�listiem � pieder ra�o�anas līdzekļi un ienākumi, ko dod strād�nieku sara�otais produkts. Marksa aprakstītā �ķiru cīņa ir cīņa starp tiem, kam pieder viss (pilsoņi, kapitālistu �ķira), un tiem, kuriem nepieder nekas (strādnieku �ķira).

Markss uzskata, ka vēsture nenovēr�ami tuvojas galamērķim: bez�ķiru sabiedrībai, kurā viss ir kopīgs. Sī attīstība noris nevis pakāpeniski, bet, virzoties caur lielām pretrunām, t. i., dialektiski. Noteikta situācija (tēze) vispirms rada pretējo situāciju (antitēzi), un rezultātā izveidojas pilnīgi jauna situācija (sintēze), kurā ir sa�skatāmi abu iepriek�ējo situāciju elementi.

�ķiru cīņas gaita ir dialektiskas attīstības piemērs. Pilsonībai kapitālistiskajā sabiedrībā pieder visa vara (tēze), strādnieku �ķira pārņem varu revolūcijas ceļā (antitēze), un rezultāts ir bez�ķiru sabiedrība (sintēze). Bez�ķiru sabiedrībā izzudīs algotu strādnieku izmanto�ana, ta�u Markss uzskata, ka tiks saglabātas noteiktas po�zitīvas vērtības no kapitālisma laikiem, piemēram, augsta tehnolo�ģija un politiskās tiesības.

Markss apbrīno Darvinu, ta�u nevēlas attiecināt uz cilvēkiem tos pa�us likumus, kas darbojas dabā. Tas, ka cilvēki izcēlu�ies tāpat kā dzīvnieki, nenozīmē, ka viņi ir pielīdzināmi dzīvniekiem.

Cilvēks un daba atrodas pretrunu pilnās attiecībās. At�ķirībā no dzīvniekiem cilvēks pats rada savu vidi. Cilvēku no dzīvnieka at�ķir nevis tas, ka viņ� ir domājo�a būtne, bet gan tas, ka viņ� ir rado�a būtne. Cilvēks strādā dabā ar pa�darinātiem darbarīkiem, tādējādi sara�ojot sev dzīvei nepiecie�amo.

Darbs, materiālā produkcija, ir pamats visām cilvēciskās dzī�ves formām. Arī kulturālā, politiskā, morālā un reliģiskā joma bal�stās uz materiālo produkciju, t. i., uz ekonomiskajiem pamatiem. Tas nav jāsaprot mehāniski, jo vienmēr pastāv savstarpēja ietekme. Līdz ar to domām un idejām var būt iedarbība atpakaļ uz pro�dukcijas un darba organizāciju.

Cilvēks ir ne tikai rado�a, bet arī sociāla (t. i., sabiedriska) būtne. Cilvēkam nepiecie�ama sabiedrība, jo tā viņam sniedz iespēju attīs�tīt rado�ās dotības un apmierināt savas vajadzības.

Marksisms uzskata, ka ekonomiskās attiecības rada pamatus visai cilvēku darbībai. Tas nozīmē, ka arī ētika, pareizas sabiedriskās morāles pamatprincipi, ir atkarīga no valdo�ajām ekonomiskajām attiecībām. Mainoties ekonomiskajai sistēmai, mainās arī ētiskie principi. Morāles normas un izpratne par pareizo un nepareizo ir mainīju�ās no verdzības iekārtas līdz feodālajai sabiedrībai un no feodālās sabiedrības līdz kapitālisma laikmetam.

Feodālisma laikā, kad di�ciltīgie veidoja sabiedrības valdo�o �ķiru, viena no morāles prasībām bija uzticība, jo feodāļi bija atka�rīgi no sev pakļauto uzticības. Kapitālismā par ideālu kļuva brī�vība, t. i., pilsoņu brīvība netraucēti izvērst kapitālistisku darbību.

Marksam �ķiet svarīgi, ka ētika ir ne tikai noteiktu sabiedrisko attiecību atspoguļojums, bet arī līdzeklis noteiktas sabiedrības �ķiras intere�u aizstāvībai. Ētika kalpo tai �rirai, kam attiecīgajā laika posmā pieder vara. Citiem vārdiem, to, kas ir pareizā mo�rāle, nosaka valdo�ā �ķira. Balstoties uz �ādu .zpratni, Ļeņins iz�sakās: "Morālais, labais un pareizais ir tas, kas kalpo strādnieku �ķiras interesēm."

Līdz ar to marksisms atmet dabiskās tiesības. Tādas ētikas nor�mas, kas ir dabiskas visiem cilvēkiem, neeksistē. Tas nozīmē, ka neeksistē arī vispārīgi ētikas principi. Ta�u marksisti uzsver, ka �is uzskats nav pielīdzināms morālrelatīvismam, kas uzskata, ka jeb�kura morāle ir vienlīdz laba. Vini uzskata, ka ikvienā vēsturiskā situācijā pareizas ir tās morāles normas, kas veicina attīstību bez�kiru sabiedrības virzienā.

Lai gan marksistiskā teorija bie�i vien morāli un ētiku atstāj novārtā, tomēr daudzi marksisti ir loti aktīvi un ar lielu morālu interesi iesaistīju�ies praktiskajā politikā.

.

�ajā grāmatā esam apskatīju�i vairākus pasaules uzskatus, kas vei�doju�ies kā cilvēku atbilde uz eksistenciālajiem jautājumiem. Te iekļaujamas gan lielās pasaules reliģijas, gan arī pasaules uzskati, kam nav reliģiska pamatojuma, piemēram, humānisms, mark�sisms un materiālisms. �ajā kontekstā esam aplūkoju�i arī atse�vi�ķu pasaules uzskatu vērtības jeb ētiku.

Tagad pievērsīsimies da�iem svarīgiem ētikas jēdzieniem.

Lai gan reliģijas vai kultūras fons var būt ļoti at�ķirīgs, mēs bie�i atrodam piemērus tam, ka ir iespējams vienoties gan par individuālā dzīvesveida, gan sabiedriskās dzīves praktiskajām pusēm.

Bie�i vien tie�i cilvēki ar reliģisku pārliecību vai kādu citu no�stiprināju�os pasaules uzskatu visdedzīgāk iesaistās diskusijās par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, atbruņo�anos, dabas piesārņotību vai starptautiskajām attiecībām.

Svarīgi ir ne tikai tas, kādu pasaules uzskatu mēs izvēlamies, bet arī tas, ka mums vispār ir pasaules uzskats. Pasaules uzskata pretstats ir vienaldzība un attieksmes trūkums. Arī valsts bud�ets un partiju programmas atspoguļo attieksmi pret eksistenciāla�jiem jautājumiem. Diez vai kāda politiska partija varētu apgal�vot, ka tai raksturīgs neitrāls pasaules uzskats.

Glābt pasauli no globālas katastrofas ir ne tikai saprātīgi daudziem tas ir viens no dzīves pamatjautājumiem. Kad 1987. gada aprīlī ANO Vides aizsardzības komisija nāca klajā ar ziņojumu, no tā bija redzams, ka cilvēki ar pilnīgi at�ķirīgiem pasaules

uzskatiem ir nonāku�i pie kopīgas attieksmes jautā�jumā par zemeslodes nākot�ni. Da�ādo pasaules uzskatu ētikā bie�i vien daudz uzkrī�to�āka ir līdzība, nevis at�ķi�rības. Cilvēku dzīvē teorija un prakse var atrasties tālu viena no otras. Vēsture stāsta par apspie�anām un zvērībām, piemēram, kristietības un mark�sisma vārdā. Baznīcas inkvizīcija Eiropā un staļiniskās vajā�anas Padomju Savienībā ir tikai divi no daudzajiem piemēriem. Ir grūti atrast sakarību starp �iem notikumiem un tuvākmīlestības un taisnīguma idejām.

Jautājums par teoriju un praksi ir svarīgs arī, raugoties no cita aspekta. Ar labām idejām vēl nepietiek, ir svarīgi �īs idejas arī iedzī�vināt praksē. Dzejnieks Nūrdāls Grīgs (.Nordahl Grieg) uzbruka labu domājo�iem humānistiem, kas nevēlas atbalstīt netaisnību, bet arī necīnās par taisnību.

"Tas ir amorāli!" bie�i mēdz sacīt. Varbūt arī mēs pa�i lietojam �o teicienu. Sarunās un avī�u virsrakstos bie�i atkārtojas tādi ap�zīmējumi kā nodokļu morāle, darījumu morāle, seksuālā morāle un dubultmorāle. Bet varbūt mēs lietojam vārdu "ētika"? "Vai tas ir ētiski?" mēs jautājam. Ir darba ētika un kopdzīves ētika. Ru�nājot par notikumu atspoguļojumu laikrakstos, tiek minēts jē�dziens "preses ētika".

Vārdi "ētika" un "morāle" ikdienā bie�i tiek jaukti, tomēr to nozīme mazliet at�ķiras. Mana morāle ir saistīta ar manu rīcību, t. i., faktisko dzīves gaitu, bet mana ētika ir vērtējumi un sprie�dumi, kas veido manas rīcības pamatus.

Varētu sacīt, ka ētika un morāle ir kā teorija un prakse. Ētika ir morāles teorija jeb morāles filozofija.

Visiem cilvēkiem ir morāle, jo ikviena viņu rīcība var tikt ētiski pamatota un novērtēta. Ta�u ne vienmēr cilvēku ētika ir pārdo�māta. Pārdomājot ētikas jautājumus, mēs parasti veidojam savu morāli.

Deskriptīvā (apraksto�ā) ētika apraksta da�ādās sabiedrībās un iedzīvotāju grupās valdo�os ētiskos priek�tatus, kā arī parasto rī�cību un tās argumentus.

Deskriptīvās ētikas uzdevums ir ar zinātniskām metodēm un zinātnisku objektivitāti aprakstīt īstenību, neizsakot attieksmi un nevērtējot, vai attiecīgais fenomens ir labs vai slikts. Tātad de�skriptīvā ētika nebalstās uz vērtību un normu kopumu, bet mē�ģina tās atrast un lokalizēt sabiedrībā.

Deskriptīvās ētikas piemēri ir iedzīvotāju aptaujas par attiek�smi pret aizsardzības jautājumiem, meliem un patiesību, seksuālo morāli, abortiem, automobiļu aplaupī�anu, sociālās sistēmas krāp��anu vai arī izvairī�anos no nodokļu maksā�anas u. tml. Gandrīz ik dienas mēs sastopam deskriptīvo ētiku statistikā un iedzīvotāju uzskatu apkopojumos.

�ādu pētījumu rezultātā var attīstīties "statistiskā morāle", t. i., uzskats � pareizi ir darīt tā, kā dara vairākums. Citu normu trū�kuma dēļ statistika tiek lietota kā atskaites punkts. Ta�u atbilde uz to, kas ir pareizi vai nepareizi, var at�ķirties no atbildes uz to, kā ir pieņemts rīkoties. Deskriptīvā ētika nedrīkst veidot normas. Teiksim, lai gan pētījumi liecina, ka tautā ir izplatīti rasistiski aiz�spriedumi, tas tomēr nenozīmē, ka tāpēc tie ir ētiski akceptējami. Un, kaut arī visi citi izvairās maksāt nodokļus, tas vēl nav morāls attaisnojums tavai pa�a rīcībai.

Normatīvā ētika mēģina parādīt, kāda rīcība ir pareiza un kāda ētiski neattaisnojama. Tā argumentē noteiktas vērtības un nor�mas, tātad ir "normatīva" jeb tāda, kas nosaka normas. Tās uzde�vums ir parādīt nevis to, kāda ir cilvēku morāle, bet gan to, kādai tai vajadzētu būt.

Vai mums, piemēram, vajadzētu paturēt vai atmest tās nor�mas, kas �obrīd valda sabiedrībā? Uz kādām vērtībām balstās mūsu izvēle?

Klasisks normatīvās ētikas piemērs ir Desmit bau�ļi un "abpusējības princips".

Parasti mēdz jautāt, ko mēs vēlamies sasniegt ar savu rīcību. Kādas vērtības uzskatām par vissvarīgākajām? Kas mums ir pats vērtīgākais?

Nauda? Automa�īna? Atpūta? Veselība? Brīvība? Draudzība? Mīlestība?

Da�as vērtības pastāv, lai kalpotu citu vērtību sasnieg�anai. Pazīstamākais piemērs ir nauda. Tā nav vērtība pati par sevi, bet var tikt lietota, lai iegūtu citas vērtības, piemēram, jaunu auto�ma�īnu. Bet vai arī �ī automa�īna ir vērtība pati par sevi? Varbūt arī tā ir tikai līdzeklis, lai, piemēram, pārvietotos ātri un ērti no vienas vietas uz citu, lai gūtu baudījumu, lielā ātrumā traucoties pa ceļu, vai arī izsauktu apbrīnu savos draugos un paziņās?

Grieķu eposos ir stāstīts par valdnieku Mīdaju, kuru dievs Dionīss apbalvoja, sniegdams iespēju piepildīt viņa lielāko vēlē�anos. Mīdajs vēlējās, lai viss, kam viņ� pieskaras, pārvērstos zeltā. Sī viņa vēlē�anās piepildījās tik burtiski, ka viss, kam valdnieks tuvojās, tie�ām pārtapa zeltā. Tas notika arī ar ēdienu, un valdniekam nā�cās griezties pie dieva ar lūgumu ņemt savu dāvanu atpakaļ viņ� nespēja pārtikt no zelta.

Lielākā daļa cilvēku varētu izveidot garu sarakstu, uzskaitot visas tās vērtības, kam vinu dzīvē ir liela nozīme:

♦����� dzīvība, veselība,

♦����� miers, brīvība, patiesība, taisnīgums,

♦���� zinā�anas, pārdzīvojums, personības attīstība,

♦����� draudzība, kopība, mīlestība, ģimenes dzīve,

♦���� juteklisks un estētisks baudījums.

�is saraksts var būt daudz garāks, tomēr alla� aktuāls būs jau�tājums par to, kuras vērtības mēs liekam pirmajā vietā. Bie�i mums ir jānostāda vērtības viena otrai pretī. Mums nākas izvēlēties.

Nereti, pa�iem nemaz neapzinoties, mums jāizdara izvēle vai�rākas reizes dienā. Viens no parastiem gadījumiem ir naudas izlie�tojums. Vai lai lietojam savu naudu, pirkdami apģērbu un teh�niku, kas uzlabo noskaņojumu? Vai arī grāmatas, kas papla�ina mūsu zinā�anas? Varbūt ieguldīt naudu ceļojumos un vērtīgos pārdzīvojumos? Varbūt mēs izvēlamies neiztērēt visu naudu sa�vām vajadzībām, bet, piemēram, pasniegt kādu dāvanu savai ve�cajai radiniecei? Varbūt būtu pareizi ziedot mazliet naudas palī�dzībai nabadzīgajiem tre�ās pasaules valstīs?

"Intere�u konflikts" ir jēdziens, kas precīzi raksturo ar �o izvēli saistītās grūtības. At�ķirīgas intereses bie�i vien velk katra uz savu pusi, un vienai no tām ir jāpadodas. Vissare�ģītākais intere�u kon�flikts saistīts ar pretrunām starp mums pa�iem un citiem cilvē�kiem. Mums nepārtraukti jāsalīdzina mūsu pa�u labums un ērtī�bas ar to, kas ir labs citiem. Mana laime var būt citu nelaime. Nodarbinātība tikai un vienīgi ar pa�a labumu tiek dēvēta par ētisku egoismu.

Sirdsapziņa ir spēja at�ķirt labo no sliktā (reaģēt uz to, kas ir labs un slikts). Varētu sacīt, ka sirdsapziņa ir normu sargsuns. Pār�kāpjot kādu no mūsu normām, ierunājas sirdsapziņa. Nopietnos gadījumos tā mūs var pat mocīt. Vai arī piespiest mūs no�ēlot izdarīto un rīkoties citādi vai lūgt kādam cilvēkam piedo�anu.

Daudzi cilvēki uzskata sirdsapziņu par bezkompromisu autori�tāti, ar ko nav jēgas kaulēties. Mēs varam piekrāpt savus līdzcil�vēkus, bet sirdsapziņu nekad. Iespējams, mums izdodas noslēp�ties no policijas un tiesas iestādēm vai arī izvairīties no cilvēku no�sodījuma, ta�u sirdsapziņa mūs atradīs vienmēr. Mēs nevaram no tās aizbēgt, jo tā ir daļa no mums pa�iem. Vēl ilgi pēc tam, kad esam izdarīju�i kaut ko nosodāmu, sirdsapziņa pieprasa atbildību par to, ko mēs esam izdarīju�i. Vai par to, ko tā arī neizda�rījām.

Daudzi uzskata sirdsapziņu par absolūtu autoritāti. Bet no ku�rienes tā radusies? Vai visiem cilvēkiem ir vienāda sirdsapziņa? Lielos vilcienos var iz�ķirt divus viedokļus.

1.�� Sirdsapziņa ir iedzimta

�im uzskatam var izsekot no Sokrātā laika cauri visai vēsturei. Tam ierādīta centrālā vieta arī kristīgajā teoloģijā. Pāvils raksta, "likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs." (Skat. Rom. 2:15) Reiz ir sacīts, ka sirdsapziņa ir "auss, kas dzird Dieva balsi". Arī nereliģiskajos pasaules uzskatos norādīts, ka sirdsapziņa ir "dabiska", t. i., iedzimta un universāla cilvēkā eso�a autoritāte.

2.��� Sirdsapziņa veidojas vides ietekmē

�is uzskats guvis īpa�u ievērību pēdējo gadu psiholoģijā un sa�biedrības zinātnē. Jau kop� bērnības mēs tiekam pakļauti noteik�tām prasībām, noteiktām vērtībām un normām, kuru pārkāp��ana mums rada "sliktu sirdsapziņu". Tās prasības, ko bērnam ir izvirzījusi apkārtējā vide, tā vai citādi saglabājas pieaugu�ā cilvēka sirdsapziņā. Tātad sirdsapziņa nav mū�īga un nemainīga auto�ritāte, kas ielikta cilvēka dabā, bet tā veidojas ārējo apstākļu ietek�mē. Sirdsapziņa ir to vērtību un normu "atbalss", kuras valda sabiedrībā un vidē, kurā mēs uzaugam.

Savā ziņā taisnība ir abiem uzskatiem. Mums ir iedzimta spēja runāt, ta�u neviens jau piedzimstot nerunā kādā noteiktā valodā. Tā mums ir jāapgūst. Tie�i tāpat ir ar sirdsapziņu. Mēs piedzim�stam ar spēju kļūt par atbildīgiem cilvēkiem, ta�u izpratne par �o jēdzienu da�ādās kultūrās var ļoti at�ķirties.

Tāpat kā valoda ir līdzeklis saziņai ar citiem cilvēkiem, tā arī sirdsapziņa ir līdzeklis, kas norāda, ka mēs kaut ko darām nepa�reizi. Nelietojot savu mātes valodu, mēs varam to aizmirst, un nepārtraukti rīkojoties pretrunā ar sirdsapziņu, to ir iespējams nonivelēt vai pat pilnīgi izdzēst. Da�kārt mēs par kādu cilvēku sakām, ka tam "nav sirdsapziņas".

Kristie�i uzskata, ka sirdsapziņa cilvēkā ir Dieva ielikta. Ta�u tā ir pastāvīgi jāpieskaņo Jēzus sludinātajai vēstij un Bībeles morā�les bau�ļiem. Tātad ne jau sirdsapziņa cilvēkam norāda, kas ir pa�reizi un kas � nepareizi. Tā ir vienīgi līdzeklis, kas palīdz atklāt, ka cilvēks pārkāpj ētikas normas. Varētu teikt, ka sirdsapziņa ir tiesnesis, kas no�ķir pareizo no nepareizā un tiesā normu pār�kāpējus, ta�u tā nav normu veidotāja.

Ikvienas sabiedrības pamatā ir noteikta ētika. To pierāda likumi, noteikumi un norunas. Ikviens kontrakts vai vieno�anās ietver dalu no zelta likuma. Pārkāpt likumu, lauzt norunu vai vieno�anos tā�pēc parasti ir tas pats, kas pārkāpt vispārpieņemtos morāles liku�mus. Godīgums un abpusīgums ir pamats ne tikai pareizai rīcī�bai, bet visai sabiedrības gaitai.

Ta�u ne vienmēr ir tā, ka atsevi�ķa cilvēka izpratne par to, kas ir pareizi vai nepareizi, saskan ar valsts likumiem. Atsevi�ķa cil�vēka taisnības izjūta tāpēc ir jā�ķir no pozitīvā likuma. Pozitī�vais likums ir noteiktā laika brīdī funkcionējo�ais sabiedrības likums.

Mēs pastāvīgi redzam, ka indivīda vai kādas iedzīvotāju gru�pas taisnīguma izjūta nonāk konfliktā ar pozitīvo likumu. Tas no�zīmē, ka pozitīvais likums nostājas pret taisnīguma izjūtu. Atsevi��ķos gadījumos tas var novest pie civilās nepaklausības, kas nozīmē, ka cilvēks vai vesela iedzīvotāju grupa intensīvi pretojas pozitīva�jam likumam.

�āda konflikta piemēri ir atsacī�anās dienēt armijā, slepkavība �ēlsirdības vārdā, apzināta klusē�anas zvēresta pārkāp�ana � piemēram, armijā -, nelikumīgi streiki un demonstrācijas, da��ādas sabotā�as akcijas, teiksim, pret spēkstaciju izbūvi vai atom�iero�u izvieto�anu. Vairākos gadījumos cilvēki, paklausot savai sirdsapziņai un normām, ir sacēlu�ies pret valsts likumiem. It īpa�i totalitārā re�īma valstīs tautas taisnīguma izpratne bie�i saduras ar pozitīvo likumu attiecībā uz aizliegumiem pret reliģiju, politisko cenzūru un ārkārtējās situācijas likumiem ("sirdsapziņas gūstekņi").

Gadās, ka cilvēki izvairās no pilnīgi likumīgas rīcības. Piemē�ram, ar likumu ir atļauts izdarīt abortu, lai pārtrauktu nevēlamu grūtniecību. Ta�u daļai medicīnas darbinieku sirdsapziņa to ne�ļauj pieņemt. Aborts ir pretrunā ar viņu taisnīguma izjūtu.

Norvēģijas parlaments var pieņemt vai atcelt likumu vienas dienas laikā. Tas nozīmē to, ka pozitīvajā likumā var notikt acu�mirklīgas pārmaiņas. Citādi ir ar tautas taisnīguma izjūtu. Uz�skats par to, kas ir pareizi vai nepareizi, mainās pamazām.

1972. gadā tika atcelts tā saucamais "konkubīnisma likums", kas aizliedza seksuālās attiecības ārpus laulības. Par �ī likuma pār�kāp�anu tika piespriests naudassods vai līdz pat trim mēne�iem cietumsoda. Jau 1953. gadā parlaments izteica priek�likumu at�celt �o likumu, ta�u neguva atbalstu. Likums tika mainīts tad, kad cilvēku taisnīguma izjūta pieprasīja tā maiņu. Tāpat arī aiz�liegums stāties "amorālos sakaros vīrie�u dzimuma personu starpā" tika atcelts tikai 1972. gadā. Pirms tam homoseksuālā kopdzīve varēja tikt sodīta ar cietumsodu līdz pat vienam gadam.

Atbildība un solidaritāte

Visas ētikas pamatā ir atbildības izjūta. Par ko mēs jūtamies at�bildīgi? Pret ko mēs jūtamies atbildīgi?

Var runāt par individuālu atbildību, t. i., atsevi�ķa cilvēka at�bildību pa�am par sevi un savu tuvāko apkārtni, kā arī kolektīvo atbildību jeb sabiedrības atbildību par tiem uzdevumiem, ar ku�riem cilvēks viens pats nevar tikt galā. Kolektīvās atbildības pie�mērs ir vides un dabas aizsardzības jautājumi, cīņa pret vides pie�sārņo�anu, darbs miera un atbruņo�anās labā, kā arī resursu tais�nīga sadale.

Ta�u arī kolektīvā atbildība ir katra atsevi�ķa cilvēka atbildība. Ja internacionālās institūcijas un organizācijas nerūpējas par tre�ās pasaules valstu iedzīvotāju labklājību, tad man jāuzņemas atbildība un rūpes, lai kaut kas tiktu darīts. Arī es kā indivīds esmu atbildīgs, ja sabiedrība nepilda savus uzdevumus. Es tātad nevaru aizslēpties aiz kolektīvās atbildības, jo es esmu sabiedrības daļa, un mans pienākums ir tajā piedalīties.

Mēdz runāt arī par atbildības izplū�anu, tas nozīmē, ka neviens neuzņemas atbildību par notieko�o. Gan valsts, gan pa�saules līmenī sabiedrības attiecības ir tik sare�ģītas, ka daudzos gadī�jumos ir grūti pareizi sadalīt atbildību.

Bīstamību rada tas, ka daļa no svarīgiem lēmumiem ir jāpie�ņem datoriem, jo cilvēks nespēj pietiekami īsā laikā iegūt pārskatu par milzīgajiem datu kalniem. Kas ir atbildīgs par �ādu lēmumu sekām?

Senajā zemnieku un amatnieku sabiedrībā atbildības sadalī�jums bija daudz pārskatāmāks un acīmredzamāks. Ja maize bija negar�īga, tā bija maiznieka kļūda. Ja zirgs bija nepareizi apkalts un sevi savainoja, atbildība bija jāuzņemas kalējam.

�odien situācija ir pilnīgi at�ķirīga. Tā, piemēram, kāds starp�tautisks koncerns pēdējos gados ir ieguldījis daudz pūļu, lai attīs�tītu mātes piena aizvietotāja tirdzniecību tre�ās pasaules valstīs. Apjomīgas reklāmas kampaņas ir attēloju�as, cik "moderni" un "eiropeiski" ir nebarot zīdaiņus ar krūti. Ta�u tā visa rezultātā lie�lāks zīdaiņu daudzums mirst ar infekcijām un saindē�anos. It īpa�i siltajās zemēs, kur ir slikti higiēniskie apstākļi, zīdainim nevar būt nekas veselīgāks par mātes pienu. Kas �ai gadījumā ir atbildīgs? Koncerna direktors? Akcionāri? Darbinieki? Bet varbūt atbildīgs esmu arī es, kas iegādājas �ī koncerna ra�ojumus?

Vārds "solidaritāte" ir jēdziens, kas ietver abpusēju atbildību. Solidarizēties ar kādu nozīmē just atbildību, kopību un vien�prātību, strādāt kopā ar cilvēkiem, kas ir nonāku�i grūtībās. To praktiski darot, mēs piedalāmies solidaritātes darbā.

Ģimenē solidaritāte ir visa pamats. Ta�u, ja neizjūtam solida�ritāti ar cilvēkiem ārpus ģimenes, var uzskatīt, ka mums ir sa�auri�nāts ētiskais horizonts.

Vai cilvēkam ir brīva griba?

Mēs daudzreiz esam runāju�i par izvēli. Izvēles priek�nosacījums ir tāds, ka cilvēkam tiek piedāvāta iespēja brīvi izvēlēties starp vairākām alternatīvām. Bet vai cilvēkam ir brīva griba?

Filozofijas vēsturē par �o jautājumu pastāv divi pretēji viedokļi, kas apzīmēti ar diviem sve�vārdiem: determinisms un indeterminisms. �ie vārdi cēlu�ies no latīņu darbības vārda determinare un nozīmē "noteikt" vai "izlemt".

Determinisms apgalvo, ka viss, kas notiek, ir zināmu cēloņu sekas. Gan mūsu attieksmi, gan rīcību, mūsu izvēli un mūsu gribu nosaka ārēji apstākļi, piemēram, iedzimtība un vide, kurā esam uz�augu�i. Tāpēc mums nav nekādas brīvās gribas. Sajūta, ka varam izvēlēties brīvi, ir tikai ilūzija.

Nē! protestē indeterministi mums ir brīva griba. Mēs esam kaut kas vairāk par ieprogrammētiem robotiem. Mēs spējam at��ķirt pareizo no nepareizā. Ja mums nebūtu brīvības, mums ne�būtu arī atbildības. Bet mēs esam atbildīgi par to, ko darām.

Nav �aubu, ka deterministi saviem apgalvojumiem rod apstip�rinājumu pēdējo 150 gadu zinātniskajos atklājumos. Darvinisms norāda uz iedzimtības un vides ietekmes nozīmi. Psihiatrs Zig�munds Freids atklāja, ka cilvēka dvēseles dzīvi nosaka vēlmes, vaja�dzības un pārdzīvojumi, ko mēs glabājam zemapziņā. Viņ� apgal�voja, ka mūsu izvēle nemaz nav tik brīva, kā mēs domājam, bet gan atrodas zemapziņas spēku ietekmē.

Fran�u zinātnieks Zans Pols Sartrs Jean Paul Sartre) apgrieza determinismu ar kājām gaisā, apgalvodams, ka mūsu izvēli nosaka ne�vis tas, kas mēs esam, bet gan tas, kādi mēs esam. Mēs kļūstam par to, ko mēs izvēlamies. Cilvēks, kas rīkojas ļauni un zemiski, to dara nevis tāpēc, ka viņ� noteikti pēc dabas ir ļauns un zemisks, bet gan tāpēc, ka viņa ļaunā un zemiskā rīcība viņu padara ļaunu un zemisku.

Sartrs uzskata, ka cilvēks ir pilnīgi atbildīgs par visu, ko viņ� dara, un par visu, ko viņ� nedara. Pasaki man, ko tu izvēlies, un es tev pateik�u, kas tu esi!

Abos uzskatos ir daļa taisnības. Kad mēs rīkojamies, mums �ķiet, ka rīkojamies brīvi. Ta�u, paraugoties atpakaļ uz savu rīcību, bie�i vien varam atrast iemeslus, kāpēc rīkojāmies tie�i tā un ne�vis citādi. Kad cilvēks ir rīkojies nepareizi, mēs, iespējams, varam norādīt uz vainu mīkstino�iem apstākļiem. Ta�u mēs nevaram balstīties uz �iem vainu mīkstino�ajiem apstākļiem ētiskas izvēles situācijās.

Tātad mēs rīkojamies, balstoties uz noteiktām vērtībām. Bet ētika nerodas tikai no tā, ka mēs noskaidrojam, kas ir vērtīgs vai labs. Ir jājautā, kas ir labs konkrētai personai un kas ir pareizs.

Bet vai ir iespējams noteikt, kas ir pareizs un kas � nepareizs? Vai pastāv tādi kritēriji, ko visi varētu pieņemt? Jaunā Derība sniedz divus pareizas rīcības kritērijus.

1.�� Mīli savu tuvāko kā sevi pa�u

So likumu mēs dēvējam par "tuvākmīlestības bausli". Kaut arī ne vienmēr spējam dzīvot saskaņā ar �o likumu, tomēr lielākā daļa cilvēku piekritīs, ka uz to ir jātiecas.

2.�� Nedari citam to, ko tu negribi, lai dara tev

To sauc par "zelta likumu" jeb "abpusējības principu". Morāles filozofi vēstures gaitā ir centu�ies formulēt pareizas rīcī�bas likumus, un da�i no �iem likumiem ir kļuvu�i par vispārpie�ņemtām ētiskām mērauklām.

Tā saucamā laimes ētika (utilitārisms) uzskata, ka pareiza ir tāda rīcība, kas ved pie iespējami lielāka labuma. Ar labumu tiek izprasti ne tikai prieks un dzīves baudī�ana, bet arī zinā�anas, drau�dzība, sevis pilnveido�ana utt. Visi cilvēki tiecas pēc �ādas laimes.

Tāpēc ētikas uzdevums ir ar saprāta palīdzību atklāt, kādā veidā �ī laime sasniedzama iespējami daudziem cilvēkiem.

Rīkojies tā, lai tava rīcība radītu jo lielāku apmierinājumu pēc iespējas vairākiem cilvēkiem.

Laimes ētika uzskata, ka svarīgākais ir jautājums par "labo" un "ļauno". Tā saucamā pienākuma ētika daudzkārt jautā, kas ir "pa�reizi" un kas "nepareizi". �eit noteico�ais ir uzskats, ka cilvēkam jārīkojas, paklausot autoritātei vai likumdevējam. Par tiem var tikt uzskatīti gan Dievs, gan sabiedrība, gan arī cilvēks pats. Vācu filo�zofs Imanuels Kants (1724�1804) domāja, ka cilvēka pienākums ir rīkoties saskaņā ar iek�ējo morāles likumu, kas ir ikvienā cilvēkā. Viņ� izvirzīja �ādu pareizas rīcības prasību: "Vienmēr rīkojies tā, lai likums, kas nosaka tavu rīcību, varētu kļūt par vispārēju likumu."

Tas nozīmē, ka, pirms mēs kaut ko darām, mums jābūt pār�liecinātiem, ka patiesi vēlamies, lai atbilsto�ā situācijā �ādi rīko�tos ikviens cilvēks. Kantam tas bija ne tikai saprātīgs likums, bet arī "kategorisks imperatīvs". Pirmkārt, tas bija imperatīvs, tātad kaut kas pavēlo�s vai saisto�s, no kā nav iespējams izvairīties un kas nav arī apsprie�ams. Un, otrkārt, tas bija kategorisks, tātad attiecināms absolūti uz visām situācijām. Līdz ar to nebija pie�ļaujami pat visniecīgākie "nepiecie�amības meli", jo vai tad mēs vēlamies, lai cilvēki mums visapkārt pastāvīgi melotu?

At�ķirībā no laimes ētikas Kanta "kategoriskais imperatīvs" pie�prasa rīcību, nejautādams, vai tā ir piemērota, vai ar to ir sasnie�dzams kāds labums vai kas tamlīdzīgs. Morāles likums ir tikpat absolūts kā dabas likumi.

Kants formulēja kategorisko imperatīvu arī citādā veidā: "Vien�mēr izturies pret cilvēku kā pret mērķi, nevis kā pret līdzekli kaut kā cita sasnieg�anai."

Mēs esam norādīju�i uz da�ām vispārējām normām jeb rīcības likumiem, ta�u ikviens no tiem ietver daudzas atsevi�ķas normas.

Piemēram, "zelta likums" paredz, ka nedrīkst zagt vai iespraukties kaut kur ārpus rindas. Saskaņā ar Kanta kategorisko imperatīvu nedrīkst nemaksāt nodokļus vai neievērot satiksmes noteikumus.

Ētiska izvēles situācija jeb dilemma nozīmē, ka pastāv divas vai vairākas rīcības alternatīvas, no kurām jāizvēlas viena. Balstoties uz vērtību un normu kopumu, ir iespējams izraudzīties pareizo rīcības veidu.

Nonākot izvēles situācijā, ir iespējams izveidot tā saucamo pro et contra pārskatu balstoties uz noteiktām vērtībām un nor�mām, tiek argumentēts par un pret, izvērtējot katru no rīcības alternatīvām. Tādējādi var vieglāk saskatīt, kura rīcība ir pareiza, tātad kura no alternatīvām visvairāk atbilst attiecīgajām vērtī�bām un normām.

Kaut arī ētika nevar kļūt par zinātnes nozari tādā līmenī kā matemātika un fizika, tomēr tā var palīdzēt izdarīt izvēli. Mēs ne�varam pierādīt, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, ta�u spējam apzi�nāties savas vērtības un normas, pārdomāt tās, apspriest, pārbau�dīt, vai tās nav pretrunā cita ar citu vai pa�as ar sevi utt., vārdu sakot, loģiski un saprātīgi pamatot mūsu ētisko izvēli.

Daudzkārt nākas izdarīt izvēli da�ās sekundēs. Ne vienmēr ir dots laiks apsēsties un paņemt rokās papīru un zīmuli. Mums tiek uzdots jautājums, un tai pa�ā mirklī ir jāiz�ķiras, vai mēs melosim vai sacīsim patiesību. Sādā situācijā ļoti noderīga ir ap�zināta attieksme pret vērtībām un normām, kuras mēs vēlamies ievērot.

Turklāt mums daudzos gadījumos nākas paskaidrot, ko esam izdarīju�i vai vēlamies darīt. īpa�i tas attiecas uz politiku un sa�biedrisko dzīvi, kur bie�i ir nepiecie�ams pamatot savu izvēli, no�rādot uz ētiskiem pamatprincipiem.

Ir pazīstams izteiciens "godīgums ir vislielākā gudrība". Ta�u mēs daudzkārt piedzīvojam situācijas, kurās, domājot par to, kas būtu labākais līdzcilvēkiem, ne�ķiet pareizi sacīt patiesību. Vai ārstam vienmēr jāsaka patiesība savam pacientam? Vai ir pareizi skaļi iz�teikt savu viedokli par dāvanu, kura mums nepatīk? Ir pazīstams jēdziens "svētie meli". Tas raksturo melus, kurus attaisno kādas vērtības, kas �ajā situācijā tiek vērtētas augstāk nekā patiesība.

Saka arī, ka "mērķis attaisno līdzekļus". Protams, pastāv situā�cijas, kurās nākas upurēt viena cilvēka labumu daudzu citu cil�vēku labuma dēļ. Tā, piemēram, vai vilcienam vai lidma�īnai ir jāgaida viens novēlojies pasa�ieris, ja līdz ar to tiek aizkavēti vai�rāki simti citu?

Daudzi dramatiski piemēri �ādai vērtību prioritātes noteik��anai rodami saistībā ar karu un cilvēku apspie�anu. Vai ir pareizi nogalināt cilvēku, lai panāktu savas tautas brīvību? Lielākā daļa norvēģu uz �o jautājumu atbild apstiprino�i, bet da�i saka nē. Lai kāda būtu situācija, ir nepareizi atņemt dzīvību.

Visa militārā aizsardzība ir balstīta uz domu, ka var izveidoties situācijas, kurās mērķis attaisno līdzekļus. Ta�u arī jebkura poli�tiska vai militāra apspie�ana ir �ādas domā�anas noteikta. Gan vācu koncentrācijas nometnes, gan atombumbu nome�ana uz Hirosimu un Nagasaki bija �āda ētiskā modeļa sekas.

Principa "mērķis attaisno līdzekļus" ekstrēms paveids ir poli�tiskais terorisms. Mērķis, par kuru cīnās teroristi, var būt tais�nīgs, ta�u viņu lietotie līdzekļi ir nepieņemami. Ir jābūt robe�ai, kas nosaka, kādi līdzekļi lietojami labuma vārdā. Skaidrs, ka prin�cips "mērķis attaisno līdzekļus" ir jāīsteno ar vislielāko piesardzību.

Saskaņā ar kādu citu izteikumu "svarīgs ir nolūks". Ja nopēr�kam dzim�anas dienas dāvanu, kas neatbilst jubilāra gaumei, tad tomēr jāņem vērā mūsu labais nodoms. Ta�u pastāv bīstamība, ka domāsim vienīgi par savu pa�a noskaņojumu, pietiekami ne�ņemot vērā rīcības iespējamās sekas.

Bagāts uzņēmējs, kam ir laba sirds un mīlestība pret tuvāko, iz�dala savu naudu labdarīgiem mērķiem, bet neņem vērā, vai līdzekļi patie�ām nonāk tur, kur tie vajadzīgi. Rezultātā viņa uzņēmums cie� bankrotu, un daudzi darbinieki zaudē darbu.

Kāds cits uzņēmējs dod lielus ziedojumus spēcīgām palīdzības organizācijām, kuras rūpējas, lai �ie līdzekļi tie�ām nonāktu vie�tās, kur tie nepiecie�ami. Ta�u �ī uzņēmēja nolūks ir kļūt pazīs�tamam un cienītam. Viņ� vēlas nodro�ināt sev izdevīgu vietu sabiedrībā par labu savam uzņēmumam un tā darbiniekiem. Kā vērtējama �o divu cilvēku rīcība?

Ne vienmēr ir viegli noteikt, kas ir pareizi. Vai galvenā nozīme ir rīcības nolūkam, pa�ai rīcībai vai tās rezultātam un sekām?

Ja galvenā vērtība tiek pie�ķirta nolūkam vai noskaņojumam, kas ir rīcības pamatā, mēs to dēvējam par nolūka ētiku. Lai kāda rīcība būtu uzskatāma par labu, nedrīkst domāt par pa�a iegu�vumu. Uzmanība tātad tiek vērsta uz nolūku, motīvu vai gribu, *kas nosaka rīcību.

Ja uzmanības centrā ir pati rīcība, to sauc par likumu ētiku. Daudzi kādreiz ir domāju�i: "To es nevaru darīt", " Tur es nevaru piedalīties" u. tml., kaut gan rīcības mērķis ir labs un tās rezul�tāts varētu būt bijis pozitīvs.

Da�kārt uzmanība tiek vērsta nevis uz pa�u rīcību vai darītāju, bet gan uz rīcības faktisko iznākumu. To sauc par seku ētiku. Pastāv situācijas, kurās ir jāmelo. Vai iespējami gadījumi, kad ir pareizi zagt? Vai pastāv situācijas, kurās ir pareizi atņemt dzīvību?

Visbie�āk rīcības nolūks, pati rīcība un tās rezultāts vai sekas tiek vērtēti kā vienots veselums. Ta�u da�kārt jāatzīst, ka iz�ķiro��ais ir rīcības nolūks. Citos gadījumos mēs nekad nepiekristu kādai rīcībai, lai cik pozitīvas varētu būt sekas. Un ir gadījumi, kad to, vai esam rīkoju�ies pareizi, nosaka mūsu rīcības rezultāts.

�etri svarīgi ētikas elementi (ētiskais horizonts, sirds, galva, rīcība)

Mēs esam noskaidroju�i, ka ētikas pamats ir atbildības izjūta, sirds�apziņa un vērtību un normu kopums. Visbeidzot, mūsu spriedu�miem par ētiku ir jāizpau�as praktiskā rīcībā. Tie ir �etri ētikas pa�matprincipi. Ja kāds no tiem netiek ievērots, tad pastāv iespēja nonākt grūtībās. Savukārt, ja kaut kas nav kārtībā, iemesls bie�i vien ir kāda ētiskā pamatprincipa trūkums.

Ētiskais horizonts. Mūsu ētiskais horizonts ir vērs ārieni, un tam ir saistība ar atbildību. Vai cilvēka atbilc izjūta sniedzas tālāk par ģimeni un draugiem? Cik pls mūsu ētiskais horizonts? Vai tas ietver tos, kam paties piecie�ama mūsu solidaritāte? Vai arī mūsu redzeslo pārāk �aurs?

Sirds. Ar sirdi ir domāta sirdsapziņa. Tā ir vērsta uz n iek�ieni. Cik dziļi sniedzas mūsu sirdsapziņa? Nekāda v ētika nevar pastāvēt bez siltas sirds. Mēs varam norūd pret aukstumu. Tāpat ir iespējams norūdīties ari pret s apziņu.

Galva. Ar atbildības izjūtu vai sliktu sirdsapziņu vi< par maz. Nepietiek tikai "būt labiem". Ir nepiecie�ams lietā galvu, lai pārdomātu, kādas vērtības un normas 1 mies likt savas izturē�anās pamatā. Un ir nepiecie�ams lizēt situāciju, lai redzētu, kur vislabāk ieguldīt spēkus, drīkstam būt vientiesīgi, lai mūsu rīcība nenestu nevēla rezultātus. Mēs nedrīkstam rīkoties muļķīgi vai uz laimi. Ētiski atbildīgam cilvēkam ir nepiecie�amas zinā sprie�anas spējas.

Rīcība. Ar ētisku redzesloku, siltu sirdi un gudru g vien nepietiek. Mēs nevaram izdomāt labu morāli. Ir ne cie�ams rīkoties, ir vajadzīga ētiska prakse. Ētikas jautājt apsprie�ana nedrīkst izbeigties, ta�u mēs nevaram visu 1; tikai sēdēt un domāt. Mums ik brīdi ir jāizvēlas kāds rīcības alternatīvām. Mēs arvien atrodamies krustcelēs

[1] �eit un turpmāk korana un lug�anu teksti tulkoti no norvēģu valo�das tulk. piez.).