Ri�ards Bahs

TILTS PĀRI MŪ�ĪBAI

Mums da�reiz liekas, ka pūķi ir pavisam izzudu�i. Nav ne bezbailīgu bruņinieku, ne vientuļu prince�u, kuras slīd caur noslēpumainiem me�iem un apbur ar savu smaidu taureņus un brie�us.

Reizēm pārņem sajūta, ka mūsu laiks ir atvadījies no nezināmā romantikas un pasakainiem piedzīvojumiem. Liktenīgais ceļ� vijas tālu prom aiz horizonta, tā liesmojo�ās ēnas da�ādu spoku un pasaku varoņu veidolos sen senos laikos pa�āvu�ās garām un pēc tam neglābjami izgaisu�as nebūtībā.

Cik patīkami ir kļūdīties! Princeses, bruņinieki, maģija un pūķi, noslēpumi un piedzīvojumi� Ne tikai �eit un tagad, patiesībā tie ir biju�i visur un vienmēr!

Protams, mūsdienās tie ir mainīju�i vizuālo tēlu. Pūķi �odien valkā noteikta piegriezuma uzvalkus, slēpjas valdības vīru kostīmos, ierēdņu un inspektoru mundieros, posts un nelaime mums, ja trāpāmies viņu ceļā! Mūsdienu sabiedrības pūķi, griezīgi ieķērkdamies, kā viesuļvētra metas virsū, tiklīdz esam pacēlu�i acis no zemes vai, nedod Dievs, esam pagriezu�ies krustcelēs pa labi tad, kad pavēlēts griezties pa kreisi. Ārējais izskats kļuvis tik mānīgs, ka princeses un bruņinieki ir spiesti slēpties cits no cita, slēpties pa�i no sevis.

Tomēr realitātes meistari atkal un atkal ierodas mūsu sapņos atgādināt, ka pūķudro�ais vairogs joprojām nav pazaudēts, ka mūs caurvijo�ais zili ugunīgais sprieguma loks jebkurā mirklī ir spējīgs pārveidot pasauli tā, kā mēs to vēlamies. Intuīcija �ukst patiesību: Mēs neesam putekļi, mēs esam brīnumdari!

�is ir stāsts par mirsto�u bruņinieku, un stāsts par princesi, kura izglāba viņam dzīvību. �is ir stāsts par skaistuli un briesmoņiem, burvestībām un cietok�ņiem, par tikai �ķietamo nāves varu, un patieso dzīvības spēku.. �ī ir pasaka par kādu piedzīvojumu, kas, manuprāt, visos laikos ir bijis un būs pats nozīmīgākais cilvēka mū�ā.

�eit aprakstītais īstenībā ir noticis gandrīz tāpat, kā nodrukāts grāmatā. Es atļāvos pāris hronoloģiska rakstura vaļības, da�i grāmatas varoņi ir izdomāti , lielākā daļa personvārdu ir fantāzijas auglis. Pārējo es nespētu sagudrot pat tad, ja censtos; realitāte ir pārlieku neticama, lai to būtu iespējams tā vienkār�i izzīst no pirksta.

Lasītājs māk ieskatīties aiz rakstnieka maskas, tāpēc jūs sapratīsiet, kas piespieda mani izlikt visu uz papīra. Bet da�reiz, īpa�ā apgaismojumā, arī rakstnieks spēj ielūkoties aiz lasītāja maskas. �ajā gaismā, iespējams, es atklā�u jūs un jūsu mīlestību, klīsto�u pa �īm lappusēm līdzās man un manai mīlestībai.

- Ri�ards Bahs

Es lūkojos lejup pa kabīnes logu, lejup cauri vēja un propellera radītiem virpuļiem, cauri rudens pusjūdzei uz manis īrēto pļavu, lejup uz reklāmas plāksnīti "LIDOJUMS - 3$ - LIDOJUMS��, kas glu�i kā cukura gabaliņ� bija pielipusi atvērtajiem vārtiem.

Ceļ� uz abām pusēm no plāksnītes bija piebāzts ar automobiļiem. Pēc skaita to varēja būt apmēram se�desmit; ne mazāk iespaidīgs bija pūlis, kas sanācis, lai vērotu lidojumos. Arī viņa varētu būt te, �urp atnākusi tikai nupat. Es uzsmaidīju �ai domai. Varētu būt!

Pārslēdzis dzinēju tuk�gaitā, es parāvu sava divplāk�ņa Fleet degungalu aug�up, lai spārnu radītā pretestība samazinātu lidojuma ātrumu. Tad cie�i satvēru virzienstūri, maksimāli sagriezu pa kreisi un nofiksēju vadības sviru.

Zaļā zeme, nobriedu�ie kvie�i un sojas pupiņu pākstis, lauku mājas un dienvidus mierā ieslīgu�ās pļavas. Miegainā ieleja pēk�ņi pazuda un viss uzsprāga un uzvirpuļoja krāsainā debesu parādē, kas uz zemes acīmredzot radīja iespaidu, ka vecais lido�anas mehānisms pēk�ņi vairs nepakļaujas kontrolei.

Priek�gals vērsts lejup, pasaule pārvērtusies krāsainās tornado * [:)1] � joslās, kas arvien ātrāk un ātrāk grie�as gar manām aizsargbrillēm.

Radniecīgā dvēsele, kā es ilgojos pēc tevis, mana labā, gudrā, mistiskā, mīļā lēdija, es domāju. Varbūt �odien visbeidzot kāds gadījums ievilinās tevi Raselā, Aiovā; paņems aiz rokas un atvedīs uz �o lucernu lauku tur lejā. Tu, īsti neapzinādamās iemeslu, nostāsies pūļa pa�ā malā, ziņkāri vērdamās uz �o vēl nepabeigto, gaisā virpuļojo�o raibo vēstures lappusi.

Divspārnis būk�ķēdams dejoja lejup savu riņķa danci, tūksto� pēdu augstumā cīkstoties ar mani par vadības gro�iem; tornado ar katru mirkli kļuva arvien stāvāks, blīvāks un trok�ņaināks.

Grie�anās� vēl � Tagad!

Pagrūdis sviru uz priek�u, es iztaisnoju virzienstūri no kreisā stāvokļa un spēcīgi pagriezu uz labo. Raibumi sablīvējās, ātrums pieauga; viens, divi apgriezieni, tad riņķa deja beidzās, un mēs �āvāmies taisni lejā, cik ātri vien iespējams.

�odien viņa būs �eit, es domāju, tāpēc, ka ir tikpat vientuļa. Tāpēc, ka ir uzzinājusi visu, ko pati ir gribējusi uzzināt. Tāpēc, ka uz zemes ir viens vienīgs cilvēks, tik�anās ar kuru viņai jau izsenis ir nolemta, un tie�i �is cilvēks tagad lido, lūk te, �ajā lidma�īnā.

Precīzs pagrieziens, bremzes, dzinējs izslēgts, propellers apstājies� slīdam lejup, bez skaņas peldēdami tuvāk zemei, lai piezemētos tie�i pūļa priek�ā.

Es viņu pazī�u kolīdz ieraudzī�u, saulainu cerību pārņemts nodomāju; viņu vienkār�i nebūs iespējams nepazīt.

Visapkārt lidma�īnai bija daudz skatītāju: vīrie�i un sievietes, ģimenes ar piknika groziem, bērni uz velosipēdiem. Līdzās bērniem arī divi suņi.

Es izrausos no kabīnes, pārlaidu skatienu pār ļaudīm, un viņi man iepatikās. Nākamajā mirklī es jau klausījos savā dīvaini atsve�inātajā balsī, tai pat laikā meklēdams pūlī viņu.

- Rasela no putna lidojuma, draugi! Paskatieties uz to, ļaujoties slīdējumam pār Aiovas klajumiem! Pēdējā iespēja pirms sniegiem! Uz aug�u, turp, kur lido tikai putni un eņģeļi�

Da�i smējās un jau laikus aplaudēja tam, kur� uzdro�ināsies būt pirmais. Vieni izskatījās �aubu un jautājumu pilni; citi - dedzīgi un bezbailīgi; bija arī pāris simpātiskas sejas, uzjautrinātas un ieintriģētas. Bet nekur nebija tās, kuru es meklēju.

- Jūs apgalvojat, ka tas ir dro�s pasākums? - jautāja sieviete - Pēc redzētā rodas �aubas, ka esat uzticams pilots! - Iedegusi, skaidras brūnas acis, viņa vēlējās būt pārliecināta.

- Tik dro�s, cik vien iespējams, cienītā, glāsmains kā dūnas. Fleet lido jau kop� tūksto� deviņsimt divdesmit astotā gada divdesmit ceturtā decembra, tomēr vēl vismaz vienu lidojumu tas spēs izturēt, pirms izjuks gabalu gabalos.

Viņa apmulsusi samirk�ķināja acis.

- Joks, - es teicu, - tas noteikti lidos vēl daudzus gadus, pat vēl pēc tam, kad mūsu vairs nebūs, es jums to garantēju!

- Domāju, ka esmu gana ilgi gaidījusi, - viņa teica, - man vienmēr ir gribējies kādā no tiem palidot�

- Jums tas iepatiksies!

Strauji iegriezis propelleru, lai iedarbinātu motoru, pavadīju viņu līdz priek�ējai kabīnei un palīdzēju piesprādzēt dro�ības jostu.

Neiespējami, es nodomāju. Viņas te nav. Nav - nu nevar būt!

Katra diena nāk ar pārliecību, ka tie�i �ī būs tā īstā, un katru reizi izrādās, ka tā tomēr nav!

Pēc pirmā izbrauciena sekoja vēl kādi trīsdesmit citi, līdz pat saulrietam. Es lidoju un pļāpāju vienā laidā - līdz beidzot visi bija izklīdu�i pa mājām katrs uz savām vakariņām savā pulciņā, savā kopīgajā naktī. Es, turpretī, paliku viens.

Viens pats.

Vai tie�ām viņa ir tikai manas fantāzijas auglis?

Klusums.

Kādu minūti pirms ūdens uzvārī�anās es noņēmu no ugunskura katliņu, iekaisīju tur kakao un ar sausu zariņu izmaisīju. Sadrūmis es sev teicu:

- Muļķīgi bija viņu meklēt �eit.

Uzdūris uz �agara pēdējo kanēļa plācenīti no nedēļas rezervēm, cepināju to virs dziesto�ā ugunskura.

Plosī�anās ar vecu divplāksni cauri 70-tajiem - tam it kā vajadzētu būt piedzīvojumam, es domāju. Kādreiz to aizraujo�āku darīja nezināmais. Tagad tas ir tikpat ikdieni�ķi un dro�i kā pār�ķirstīt vecu foto albūmu. Pēc simtiem nāves cilpu es tādu varu atkārtot vēlreiz kaut aizvērtām acīm. Bet pārmeklējot tūksto�o cilvēku pūli, es sāku �aubīties, vai radniecīgās dvēseles mēdz parādīties pļavās.

Pasa�ieru dotās naudas ir pietieko�i, lai man nekad nedraudētu bads. Tomēr arī nekā jauna, esmu pārāk ieciklojies .

Pēdējais lielais notikums, ko esmu piedzīvojis, bija aizpagāju�ajā vasarā. Toreiz es ieraudzīju zeltaini baltu divplāksni Travel Air , vēl vienu ceļojo�o pilotu; piezemējos un satiku Donaldu �imodu, atvaļinātu Mesiju, biju�o Pasaules Glābēju. Mēs sadraudzējāmies, un savas dzīves pēdējos mēne�os viņ� atklāja man da�us sava dīvainā amata noslēpumus.

Dienasgrāmata, ko es tajā sezonā sarakstīju, pārtapa grāmatā, kura tika aizsūtīta izdevējam un nesen publicēta. Lielāko viņa mācību daļu es realizēju dzīvē pietiekami labi, tāpēc jauni mēģinājumi bija diezgan reti, tomēr ar radniecīgās dvēseles problēmu es nekādi nevarēju tikt galā.

Pēk�ņi Fleet astesgala tuvumā es sadzirdēju klusu skrak�ķē�anu; tādus kā uzmanīgus soļus, ko nodeva siena �aboņa. Tie noklusa, kad es ieklausīdamies pagriezos atpakaļ, tad lēnītiņām atsāka �amstēt, piezagdamies man arvien tuvāk.

Es vērīgi lūkojos tumsā. �Kas tur ir?�

Pantera? Leopards? Tikai ne Aiovā, Aiovā ta�u nav leopardu jau kop��

Vēl viens kluss solis naksnīgajā sienā. Tam jābūt� me�a vilkam!

Es metos pie instrumentu kastes, cenzdamies pagrābt nazi vai lielo uzgrie�ņu atslēgu, bet nepaspēju. �ajā mirklī aiz planiera riteņa iz�āvās melni balta bandīta maska, mani pēto�as, spulgas acis un pinkaini ūsains purns, kas ziņkāri ostījās uz pārtikas produktu kastes pusi.

Tas nebija me�a vilks.

- Nu� nu, sveiks�. - es teicu, smiedamies par savām sirdsklauvēm, un tēloju, ka lieku vietā uzgrie�ņu atslēgu.

Jenotu mazuļi, kas augu�i vidējos Rietumos kā mājas mīluļi, sasniedzot viena gada vecumu, tiek izlaisti brīvībā, bet vienalga tie ir un paliek pieradināti.

Nav ta�u nekā peļama �abato�anā pāri laukiem mijkrēslī ar nolūku painteresēties, vai tūristam nav aizķēries kaut kas gar�īgs, ko skrubināt, īsinot lēnām aizejo�o nakti?

- Viss kārtībā� nāc, nāc, mazais draudziņ! Esi izsalcis?

Noderēs jebkur� saldumiņa gabaliņ�, kāds kriksītis �okolādes vai� zefīra? Esmu ar mieru saderēt, ka tev ir zefīrs. Vienu brīsniņu jenots pacēlās uz pakaļkājām, degunu raustīdams ostīja gaisu barības virzienā, un paskatījās uz mani. Zefīra druskas, ja vien tu tās neēdīsi pats, būtu tie�i laikā.

Es izcēlu kasti un izgāzu uz guļammaisa veselu kaudzi da�āda veida drupa�u.

- Nāc nu �urp� nāc�

Trok�ņaini ķēries pie deserta, minilācis piestūķēja pilnu muti ar zefīru un apmierināti �āpstināja.

Knapi pagar�ojis, viņ� novērsās no mana pa�gatavotā plācenī�a, piebeidza zefīru, novicoja gandrīz visu medaini saldo kvie�u putru un izlaka viņam pielieto ūdens trauciņu. Pēc tam piesēda, brītiņu pavēroja ugunskura liesmas, līdz beidzot nosprauslājās demonstrēdams, ka laiks kustēties.

- Paldies par apciemojumu, - es sacīju.

Viņa melnās acis svinīgi ieskatījās manējās.

Paldies par cienastu. Tu neesi slikts cilvēks. Tiksimies rītvakar. Bet tavi plāceņi nudien ir briesmīgi..

Pēc tam pūkainais radījums aizdieba prom. Svītrainā aste izgaisa starp ēnām, skrējiena saceltā sausās zāles �aboņa kļuva arvien klusāka un klusāka, atstājot mani vienatnē ar savām domām un sapni par manu lēdiju.

Domas alla� aizved atpakaļ pie viņas.

Viņa nav neiespējama, es domāju, viņa � cerēt viņu sastapt ta�u nevarētu būt kaut kas absurds!

Ko gan man teiktu Donalds �imoda, ja viņ� sēdētu �eit zem Fleet spārna naktī, zinot, ka es vēl līdz �im laikam neesmu savu lēdiju atradis?

Viņ� pateiktu kaut ko acīmredzamu, tas nu ir skaidrs. Ar viņa noslēpumiem ir jocīgi, visi tie izrādās tik vienkār�i.

Kā gan Dons reaģētu uz manu paziņojumu par to, ka viņas meklējumos esmu cietis sakāvi? Iedvesmai pēto�i pagrozījis rokās kanēļa plācenīti, pēc tam izlaidis pirkstus caur saviem melnajiem matiem, viņ� teiktu:

- Vai tev, Ri�ard, nekad nav ienācis prātā, ka lidojumi, skrie�anās ar vēju no pilsētas uz pilsētu nepavisam nav veids, kā sameklēt, bet gan iespēja pazaudēt?

Vienkār�i. Bet pēc tam, nesakot vairāk ne vārda, gaidītu jebkuru manu reakciju.

Es uz to atbildētu, ja viņ� būtu �eit, es atbildētu:

- Pieņemsim. Lido�ana virs horizontiem nav īstais veids. Es padodos. Pasaki man, kā viņu atrast?

Dons īgni samiegtu acis, vīlies, ka es to prasu viņam, nevis sev.

- Tu esi laimīgs? Vai tu tagad dari tie�i to, ko �obrīd gribētu vairāk par visu citu pasaulē ?

Ieradums būtu licis atbildēt, ka jā, bez �aubām, man ir tie�i tāds dzīvesveids, kāds man patīk.

Ta�u atnāku�ais nakts dzedrums vēsmoja �o pa�u jautājumu un kaut kas pēk�ņi izmainījās. Vai es daru �ai mirklī to, ko visvairāk gribētu darīt?

- Nē!

- Kāds pārsteigums! - teiktu �imoda.- Kā tu domā, ko tas varētu nozīmēt?

Es samirk�ķināju, izdzenādams iedomas, un sāku runāt skaļi:

- Nu, tas nozīmē, ka es beidzu krāmēties ar vizinā�anu! �ai brīdī es skatos savā pēdējā ugunskurā; tas zēns no Raselas krēslas stundā bija mans pēdējais pasa�ieris!

Es pamēģināju atkārtot to vēlreiz:

- Es vairs nebū�u ceļojo�s pilots.

Izbrīna pilns klusums. Vesels jautājumu spiets.

Kādu mirkli es izgar�oju savu jauno nenoteikto stāvokli, uzbīdīdams to uz pa�a mēles galiņa. Ko nu darīt? Kas ar mani būs tālāk?

Iedomājoties, ka esmu pametis savu pierasti dro�o klejotājpilota darbu, manu mirklīgo apmierinājumu izjauca jauna pārsteidzo�a sajūta un jutu pārskrienam ledainas tirpas. Es nezināju, ko man darīt!

Runā, ka vienām durvīm aizveroties, atveras citas. Es skaidri redzēju aizvērtās durvis, uz kurām bija uzraksts "CEĻOJO�AIS PILOTS "; aiz tām blīvējās visādi saiņi un kārbiņas ar piedzīvojumiem, kuri mani no tā, kas es biju, tika pārvērtu�i tajā, kas esmu. Un tagad laiks virzīties tālāk. Kur ir tikko kā pavēru�ās durvis?

Ja es tagad būtu apskaidrota dvēsele, man ienāca prātā, es, nevis �imoda, ko gan tad es sev teiktu?

Pēc acumirkļa jau zināju, ko būtu sev sacījis:

- Paskaties uz visu, kas tevi pa�laik apņem, Ri�ard, un pajautā:

- Kas �ajā ainā ir nepareizs?

Es paskatījos visapkārt tumsā. Ar debesīm viss bija kārtībā. Kas gan varētu būt nepareizs zvaigznēs, kuras uzliesmo līdzīgi briljantiem, turklāt �o uguņo�anu vērojot no tūksto�iem gaismas gadu dro�a attāluma? Kas gan nav kārtībā ar daudz pieredzēju�o un uzticamo lidma�īnu Fleet, kas gatava pacelties gaisā un lidot, kurp vien es vēlos? Viss ir, kā vajag.

Lūk, kas ainā ir greizs:Viņa nav ar mani! Un, lai �o situāciju izmainītu, es gatavojos tūlīt kaut ko uzsākt.

Mierīgi, Ri�ard, es nodomāju, �oreiz nesteidzies, lūdzu, ne tik strauji! Lūdzu. Vispirms padomā. Kārtīgi padomā!

Skaidrs, ka jāpadomā. Turklāt bija vēl viens tumsā tīts jautājums; jautājums, kuru es nekad nebiju uzdevis Donaldam �imodam un uz kuru viņ� nekad nebija atbildējis.

Kāpēc pa�i izglītotākie ļaudis, kuru mācības, tapdamas par reliģijām, dzīvo gadu simtus, kāpēc viņi gandrīz vienmēr ir biju�i vientuļi?

Tie�ām, kāpēc mēs nekad neredzam starojo�as sievas vai vīrus, vai vienkār�i brīni�ķīgus līdzgaitniekus, ar kuriem kopā viņi dalītos savos piedzīvojumos un savā mīlestībā? Viņus ir ielenku�i sekotāji un ziņkārīgie; ap tiem nedaudzajiem, kurus tik ļoti apbrīnojam, drūzmējas dziedinā�anu un gaismu alksto�ie. Bet vai bie�i cie�i līdzās mēs sastopam viņu radniecīgās dvēseles, slavas apvītas, spēcīgas personības; vai bie�i redzam �ādus mīlo�us pārus? Ik pa laikam? �ad un tad?

Rīkle pēk�ņi izkalta.

Nekad.

Visizglītotākie cilvēki, es nodomāju, lielākoties ir arī visvientuļākie!

Debesis saltā vienaldzībā grieza virs galvas laika ratu.

Bet varbūt �iem ideālajiem nav radniecīgu dvēseļu tādēļ, ka viņi ir pāraugu�i cilvēciskās vēlmes?

Arī zilā Vega, vizēdama zvaig�ņu arfā , atbildi nedeva.

Pilnveido�anās daudzu dzīvju garumā varbūt arī nav mans mērķis, bet �iem cilvēkiem būtu jārāda mums ceļ�! Vai viņi būtu ieteiku�i aizmirst par radniecīgajām dvēselēm, jo tādas nemaz neeksistē?

Circeņi monotoni �irkstēja: kas zin�, kas zin�.

Mana vakara paliekas sitās pret �o akmens sienu un sa�ķīda drumstalās. Ja viņi patie�ām ir to teiku�i, es ņurdēju zem deguna, tad viņi kļūdās.

Gribētos zināt, vai viņa man piekristu, vienalga, kur �ai mirklī būdama. Viņi kļūdās, mana mīļā neiepazītā, vai ne?

Lai arī kur būdama, viņa man neatbildēja.

***

Kad nākamajā rītā no spārniem kusa sarma, es rūpīgi sakrāvu priek�ējā sēdeklī motora pārvalku, instrumentu komplektu, produktu kasti un plītiņu, apsedzu tos un stingri piesprādzēju. No brokastīm pārpaliku�o putru es atstāju jenotam.

Sapnī atbilde uzradās pati: �ie izglītotie un ideālie var dot ieteikumus, padomus, kādus vien vēlas, bet lēmumu pieņemu es pats. Un es nospriedu, ka netaisos dzīvot mū�u vientulībā.

Uzvilcis pirkstaiņus, iegriezu propelleru, pēdējo reizi iedarbinādams dzinēju, un iekārtojos kabīnē.

Ko gan es darītu, ja tagad ieraudzītu viņu ejam pāri pļavai? Pakļaudamies aklam impulsam, savādam kamolam kaklā, es pagriezos un palūkojos visapkārt.

Lauks bija tuk�s.

Fleet �ņākdams atrāvās no zemes, pagriezās uz austrumiem un piezemējās Ilinoisas �tata Kankakē * [:)2] � lidostā. dienas gaitā es pārdevu lidma�īnu, skaidrā naudā saņemtos vienpadsmit tūksto�us dolāru iegrūzdams guļammaisā.

Pēdējie mirkļi divvientulībā ar planieri. Brīdi piespiedies propelleram, es pateicos planierim un atvadījies, neatskatīdamies ātri pametu angāru.

Līdz ar piezemē�anos es biju kļuvis bagāts bezpajumtnieks. Pārgājis ielu planētā ar �etriem miljardiem un pieciem simtiem miljonu dvēseļu, no �ī brī�a visu savu laiku biju nolēmis veltīt tās vienīgās sievietes meklē�anā, kura pēc viedāko līdz �im dzīvoju�o cilvēku domām, neeksistē vispār.

18.lpp

Viss, kas apbur, arī vada mūs un sargā. Ja esam neprātīgi aizrāvu�ies ar to, ko mīlam - buriniekiem, lidma�īnām, idejām, � tad rodas maģijas lavīna, kas, ignorējot likumus, cēloņsakarības un pretrunas, izlīdzina turpmāko ceļu, vienlaikus aizmē�ot visas nesaskaņas, bailes un �aubas. Bez �ī mīlestības spēka�

- Par ko jūs rakstāt? - viņa skatījās manī ar milzīgu izbrīnu, it kā nekad nebūtu redzējusi kādu darbojamies ar pildspalvu un piezīmju grāmatiņu uz dienvidiem, uz Floridu brauco�ā pasa�ieru autobusā.

Kad kāds ielau�as manā vienpatnībā ar jautājumiem, es da�reiz atbildu nepaskaidrojot, lai izbiedētu un piespiestu apklust.

- Es rakstu vēstuli sev pa�am divdesmit gadu senā pagātnē: Tas, Ko Es Gribu, Lai Es Zinātu, Kad Biju Tu.

Lai arī kā man nepatiktu �ādi traucējumi, tomēr bija patīkami redzēt viņas acīs iedegamies ziņkāri līdz ar drosmīgu pārliecību, ka to izdosies apmierināt. Brūni acu aka�i, ieveidoto matu tum�ais ūdenskritums.

- Izlasiet to man, - nemaz ne nobijusies viņa teica.

Nolasīju pēdējo rindkopu - līdz vietai, kurā mani pārtrauca.

- Tā ir taisnība?

- Nosauciet kaut ko tādu, ko esat mīlējusi, - es teicu. - Vienkār�as simpātijas neskaitās. Tādu, kas izsauc visaptvero�u, nekontrolējamu degsmi�

- Zirgi, - viņa uzreiz atbildēja. - Es mīlēju zirgus.

- Vai pasaule neizmainīja krāsu, kad jūs bijāt kopā ar saviem zirgiem?

Viņa pasmaidīja.

- Tas tiesa, es biju Dienvidohaio karaliene. Lai piespiestu doties mājup, mātei nācās vispirms mani noķert; tikai ar laso palīdzību es biju dabūjama ārā no segliem! Baidīties? Nenāca ne prātā. Man ta�u bija liels zirgs - Sendī, un viņ� bija mans draugs! Un, kamēr bijām kopā, neviens pat neiedro�inājās man nodarīt pāri. Es mīlēju zirgus. Es mīlēju Sendī.

Nolēmu, ka viņa ir beigusi savu sakāmo. Bet tad sekoja piebilde:

- Tagad man ne pret ko nav tādu jūtu.

Es neatbildēju, un viņa iegrima savās personīgajās atmiņās, atmiņās par laiku kopā ar Sendī. Bet es turpināju savu vēstuli. .19.lpp

- Bez �ī mīlestības spēka mēs līdzināmies buriniekiem, kas bezvējā iestrēgu�i garlaicības jūrā, bet tas ir nāvējo�i �

- Kā gan jūs taisāties nosūtīt vēstuli divdesmit gadus atpakaļ? - viņa pajautāja.

- �obrīd nezinu, - es atbildēju, pabeidzot �īs lapas pēdējo teikumu. - Bet skaidrs ir tas, ka būtu �ausmīgi, ja dienā, kad sūtījumi pagātnei kļūtu realitāte, mēs nezinātu, ko tai teikt. Tādēļ es izlēmu, ka vispirms vajag sagatavot vēstuli. Par nosūtī�anu varēs domāt pēc tam.

Neskaitāmas reizes esmu sev teicis - slikti, ka nezināju to jau desmit gadu vecumā�; ja vien es to būtu iemācījies jau divpadsmit gados�; cik bezjēdzīgi ir saprast ar divdesmit gadu novēlo�anos� .

- Kurp jūs dodaties? - viņa pajautāja.

- Ģeogrāfiski?

- Jā.

- Tālāk no ziemas, - es atbildēju. - Uz dienvidiem. Uz Floridas vidieni.

- Un ko Floridā?

- Grūti pateikt. Es gribētu satikt savu draudzeni, bet skaidri nezinu, kur viņa ir.

Es negribēju līdz galam atklāt savas ieceres.

- Jūs viņu atradīsiet.

Es iesmējos un paskatījos uz runātāju.

- Vai jūs vispār apjēdzat, ko sakāt, apgalvodama "Jūs viņu atradīsiet"?

- Jā.

- Paskaidrojiet, lūdzu.

- Nē, - viņa teica un noslēpumaini pasmaidīja. Tum�ās acis spulgoja, izskatīdamās gandrīz melnas. Viņai bija maiga āda valriekstu brūnumā, bez grumbām vai kādām citām raksturīgām pazīmēm; ļoti jauniņa - pat viņas seja vēl nebija paspējusi pilnībā izveidoties.

- Tātad "nē", - es atsmaidīju.

Autobuss rūcināja, �ķērsojot �tatus , automaģistrāles malās mums garām zibēja rudenīgos toņos krāsotās saimniecības. Jā, �ajā laukā planieris varētu piezemēties, es nodomāju. Telefona vadi stūrī ir augstu, bet Fleet spētu tiem tikt cauri�

Kas gan ir �ī nepazīstamā man blakus? Vai viņa bija kosmisks smaids par manām bailēm, nejau�ība kam lemts kliedēt manas �aubas? Iespējams. Viss ir iespējams. Viņa varētu būt pat maskējies �imoda.

- Jūs lidojat ar lidma�īnām? - es it kā nevērīgi pajautāju.

- Vai tādā gadījumā es sēdētu �ajā autobusā? No domām vien man metas nelabi, - viņa atteica.- Ar lidma�īnu ?! - jaunā sieviete nodrebēja un pa�ūpoja galvu, - man riebjas lidojumi.

Viņa attaisīja somiņu un grasījās no tās ko izvilkt.

- Neiebilstat, ja aizsmēķē�u?

Es sarāvos, pakļaudamies refleksam.

- Vai es neiebilstu? Cigareti? Lūdzu, kundze� ! � Es centos paskaidrot, neaizskarot viņas jūtas. - Jūs ta�u nedomājat � jūs taisāties piedūmot �o mūsu kopīgo gaisa kriksīti? Piespiest mani, kaut neesmu izdarījis jums neko ļaunu, elpot smēķus ? - Ja viņa būtu �imoda, tad saprastu, ka mana nepatika vērsta tikai pret cigaretēm, ne viņu pa�u.

. No maniem vārdiem sieviete glu�i vai sastinga.

- Nu, piedodiet , - galu galā izdvesusi, viņa aiztaisīja somiņu un pārsēdās tālākā sēdvietā; skumja, apvainota un nikna.

Stulbums. Tādas tum�as acis.

Atkal paņēmu pildspalvu, lai rakstītu puisim no tālās pagātnes. Ko gan es varētu viņam izstāstīt par radniecīgās dvēseles atra�anu? Pildspalva virs papīra sastinga gaidās.

Es izaugu mājā, ko apjoza sēta ar baltiem, gludi tēstiem vārtiem, tajos viens otram blakus tuvu zemei atradās apaļi caurumiņi tā, lai pa tiem varētu skatīties suns. Atceros, ka reiz kādā naktī spo�ā mēnesnīcā, kad novēlojies atgriezos mājās no skolas dan�iem, apstājos, uzlicis roku uz vārtiem, un sāku sarunāties pats ar sevi un sievieti, kuru reiz iemīlē�u; es �ukstēju tik klusu, ka pat suns nedzirdēja.

- Es nezinu kur, bet kaut kur uz zemes dzīvo arī tu, un reiz mēs abi pieskarsimies �iem vārtiem tur, kur pa�laik esmu pieskāries es. Tava roka piedursies pie �ī pa�a dēļa, �eit ! Pēc tam mēs iziesim tiem cauri, pagātnes un nākotnes piesātināti; mēs būsim viens otram tik tuvi kā vēl neviens nekur un nekad nav bijis. Mēs nevaram satikties tagad, es nezinu, kāpēc. Bet reiz mūsu jautājumi pārvērtīsies par atbildēm, un mūs apņems tāda gaisma� un katrs mans solis ved tuvāk Tev. Tas ir solis pār tiltu, pa kuru mums jādodas, lai satiktos. Tas ta�u notiks vēl pirms gaidī�ana būs kļuvusi apgrūtino�a? Lūdzu!?

Tik daudz bērnības gaitu sen ir aizmirstas, bet �īs pārdomas pie vārtiem es atceros vārds vārdā.

Ko gan es varētu viņam teikt par viņas eksistenci? "Mīļais Dik! Zini, ir pagāju�i divdesmit gadi, bet es vēl aizvien esmu vientuļ��"

Nolaidis piezīmju blociņu klēpī, es, neko neredzēdams skatījos pa logu. Nav �aubu, ka jau tagad manā nenogurdināmajā zemapziņā ir arī atbildes. Atbildes viņam. Atbildes man.

Kāds gan tam varētu būt attaisnojums. Atrast piemērotu sievieti ir grūti, Ri�ard! Tu vairs neesi tik viegli ietekmējams kā kādreiz, tas posms, kurā dzīvoji bez aizspriedumiem, jau ir pagājis. Un viss, kam tu esi izlēmis ticēt, kam būtu ar mieru ziedot savu dzīvi, lielākai daļai cilvēku liekas smieklīgs un bezjēdzīgs.

Manai lēdijai, es prātoju,- viņai būtu bijis jānonāk pie tādām pa�ām atbildēm, pie kādām esmu nonācis es - par to, ka �ī pasaule pat aptuveni nav tāda, kāda izskatās, ka viss, par ko domājam, īstenojas dzīvē, ka brīnumi nav nekas pārdabisks. Viņa un es, mēs nekad nevarēsim būt kopā, ja vien� Es piemiedzu sev ar aci. Viņai ir jābūt akurāt tādai pa�ai kā es!

Protams, fiziski daudz daiļākai par mani, jo es ta�u tik ļoti mīlu skaistumu. Bet viņai jābūt saproto�ai gan attiecībā uz maniem aizspriedumiem, gan simpātijām. Nav iedomājami, ka es spētu mesties dzīvē kopā ar sievieti, kuras gaitas pavadītu dūmu grīste un birsto�i pelni. Ja viņas pilnai laimei ir nepiecie�amas ballītes, kokteiļi vai narkotikas, vai arī ja viņa baidās no aeroplāniem, ja viņa vispār no kaut kā baidās, ja viņa nepaļaujas uz saviem spēkiem, ja viņu nevilina piedzīvojumi un viņa nesmejas par muļķībām, kuras es saucu par humoru, nekas nesanāks. Ja viņa nevēlēsies dalīties ar naudu, kad tā mums būs, un ar fantāziju, kad naudas nebūs, ja viņai nepatīk jenoti� ak, Ri�ard, tas nebūs viegli! Bez visa iepriek� minētā un vēl daudz kā no neminētā, - tev labāk palikt vienam!

Kamēr mēs kratījāmies trīssimt jūdzes pa 65.-to maģistrāli starp Luisvillu un Birmingemu, piezīmju grāmatiņas beigās es sāku veidot sarakstu:Ideālā Sieviete . Pēc devītās lappuses mani sāka mākt skumjas. Katra uzrakstītā rindiņa bija svarīga, neatņemama sastāvdaļa. Bet neviens jau nevarētu atbilst� Es pats ta�u neatbildu �īm prasībām!

Objektivitāte eksplodēja manā galvā, radot ņirbo�u jūkli:: es pats esmu nederīgs kā partneris attīstītai dvēselei, turklāt, jo augstākas raudzes dvēsele, jo man nelabvēlīgāka situācija �

Jo izglītotāki mēs kļūstam, jo mazāk spējam pakļauties kāda cita principiem. Jo vairāk mēs uzzinām, jo noteiktāk izvēlamies dzīvot saskaņā pa�i ar sevi.

Es to zibenīgi pierakstīju. Brīvā vietiņā pēdējās lapas apak�pusē tikko pamanāmi atzīmēju: Pat es.

Izmainīt sarakstu? Vai varu teikt, ka tas ir aplams? Ka viss ir normas robe�ās, ja viņa smēķē vai ienīst aeroplānus, vai ja viņai laiku pa laikam vajag kādu bi�ķīti kokaīna?

Nē. Tas nav pieņemami.

Saule manā autobusa pusē tikko bija norietējusi; nu visur valdīja akla tumsa. Es zināju, ka tur, āra melnumā, slēpjas mazas trīsstūrainas fermas un sīciņi lauku daudzstūrī�i - pat Fleet tur nespētu piezemēties .

Jums nekad netiek dota vēlē�anās, kurai līdzi netiktu dota spēja to piepildīt.

Ak, "Rokasgrāmata Mesijam", es nodomāju, nez, kur tā ir �obrīd? Visticamāk, ieaugusi nezālēs vietā, kur es to aizsviedu �imodas nāves dienā. Grāmata, kuras lappuses vienmēr at�ķīrās tie�i lasītājam visvairāk vajadzīgajā vietā. Es to reiz nosaucu par maģisku grāmatu, bet Dons sadusmojās. �Tu vari atrast atbildi jebkurā vietā, pat aizpagāju�ā gada avīzē,� viņ� teica. �Aizver acis, paturi prātā jautājumu, pieskaries kaut kam rakstītam, un tā arī būs meklētā atbilde.�

Sasniedzamākais drukātais teksts autobusā bija sadriskāts kontroleksemplārs grāmatai, ko sarakstīju par �imodu, � izdevēja dotā pēdējā iespēja rakstniekam izlabot kādu garām palaistu gramatisku kļūmi un man apliecināt, ka es tie�ām vēlos, lai �ī būtu vienīgā grāmata angļu valodas vēsturē, kura beigtos ar komatu.

Nolaidis grāmatu klēpī, es aizvēru acis un jautāju: �Kā atrast to vienīgo man vismīļāko un visatbilsto�āko sievieti?� Prātā iztēlodamies jautājumu mirdzo�ā gaismā, es atvēru grāmatu, iebakstīju tajā pirkstu un paskatījos.

114. lappuse. Mans pirksts norādīja uz vārdu "ieviest": "Lai kaut ko ieviestu savā dzīvē, iedomājies, ka tas jau tur ir".

Pār manu muguru pārskrēja ledainas trīsas. Tik sen neesmu to mēģinājis; es esmu aizmirsis, cik labi tas strādā.

Es skatījos logā, kuru nespodrais apgaismojums bija pārvērtis naksnīgā spogulī, atspulgos mēģinādams atrast viņas veidolu. Tomēr stikls bija tuk�s. Es nekad nebiju redzējis radniecīgu dvēseli, un man nebija ne jausmas, kā tādu iztēloties. Vai tam vajadzētu būt materiālam attēlam, it kā viņa būtu priek�mets? Iztēloties tikai fiziskos parametrus - tum�i, gari mati, jūras dzīļu un debesu ziluma krāsas acis, kurās vizo�ais mīlīgums piesaistītu atkal un atkal no jauna?

Varbūt iedomāties īpa�ības? Varavīk�ņaina iztēle, intuīcija, zemapziņā paliku�o iepriek�ējo dzīvju simtu radīta intuīcija, kristāltīrs godīgums un tēraudcieta bezbailīga izlēmība? Kā to uzskatāmi iedomāties?

�odien tas ir vienkār�i, ta�u tad nemaz nebija viegli. Apveidi uzliesmoja un zuda, kaut arī es zināju, - lai tēls parādītos man līdzās, tas jāredz ļoti skaidri.

Es neatlaidīgi mēģināju viņu ieraudzīt, bet manīju tikai ēnas un rēgus slīdam caur manis kontrolēto apziņas zonu. Es, kur� varēju iztēlē uzzīmēt vissīkākās detaļas no jebkā, kas ienāca prātā, pat miglaini nespēju iedomāties apveidus tai, kurai būtu jākļūst par manas dzīves svarīgāko personu.

Vēl vienu reizi es mēģināju viņu ieraudzīt, iedomājoties, ka viņa jau ir �eit.

Nekā. Spoguļlausku saules zaķī�i un ņirbo�i tum�i plankumi. Tas bija viss.

Es nespēju ieraudzīt, kāda viņa ir!

Pēc laiciņa es padevos.

Varat dro�i saderēt, ka mirklī, kad psihes spēks ir visvairāk vajadzīgs, tas būs kaut kur izgājis.

Nāvīgi noguris no brauk�anas un pārpūlējies vizualizācijas mēģinājumos, es laidos snaudā, kad iek�ējā balss mani sapurināja, pārsteidzot un atmodinot:

- EI, RI�ARD! Klausies, ja tas uzlabo tavu garastāvokli! Tava Vienīgā visā pasaulē? Tava radniecīgā dvēsele?Tu viņu jau pazīsti!

Pulksten 8:40 rītā izkāpu no autobusa pa�ā Floridas vidū. Es biju izsalcis.

Nauda mani neuztrauca, glu�i kā neuztrauktu jebkuru citu, kam būtu tāda summa, kā tā, kas atradās manā guļammaisā. Uztrauca kas cits: kas tagad notiks? Lūk, te viņa ir, siltā Florida. Tomēr nav ne tikai radniecīgās dvēseles, kas sagaidītu autobusa pieturā, bet nav arī draugu, mājas, nav nekā.

Paziņojums kafejnīcā, kurā es iegāju paēst, brīdināja, ka administrācijai ir tiesības atteikties apkalpot jebkuru klientu.

Jums jau tāpat ir tiesības darīt visu, kas vien ienāk prātā, es nodomāju. Priek� kam vēl vajag izkārt paziņojumu par to? Tas jau izskatās pēc bailēm. No kā jūs baidāties? Vai �eit mēdz iegriezties huligāni, kas sarīko grautiņus? Organizētā noziedzība? �ajā kafejnīciņā?

Oficiants uzmeta skatienu man un tad manam guļammaisam. Manas d�insu jakas piedurknes vienā pusē, kur bija pairusi lāpījuma vīle, rēgojās caurums; uz guļammaisa bija pāris tauku plankumi un Flita motoreļļas pleķi. Es sapratu, ka viņ� sev jautā, vai tikai �is nav tas gadījums, kad var izmantot savas tiesības un atteikties no apkalpo�anas. Es sveicienam uzsmaidīju.

- Kā labi iet? - apjautājos.

- Nav ne vainas. - Kafejnīca bija gandrīz tuk�a. Viņ� nolēma mani ielaist.

- Kafiju?

Kafiju brokastīs? Brrrr! Tāds rūgtums, it kā viņi to maltu no kādas hinīna mizas vai kaut kā tamlīdzīga.

- Nē, pateicos, - es teicu. - Varētu gabaliņu citronu pīrāga, kas pusminūtīti uzsildīts mikroviļņu krāsnī? Un glāzi piena.

- Bet protams, - viņ� teica.

Agrāk es pasūtītu �ķiņķi vai cīsiņus, bet ne tagad. Jo vairāk es pārliecinos par dzīvības neiznīcināmību, jo mazāk man gribas būt līdzvainīgam pat ilūziju slepkavībā. Ja vienai no miljons cūkām ir cerība baudīt pilnvērtīgu dzīvi tā vietā, lai tiktu nokauta man brokastīm, tad ir vērts dot gaļas neē�anas solījumu. Karstu citronu pīrāgu - jebkurā laikā.

Es izgar�oju pīrāgu un lūkojos caur logu pilsētā. Vai izskatās, ka �ajā vietā es varētu satikt savu mīlestību? Neizskatās. Tas vispār nav iespējams, tas ir bezcerīgi, pāris iespējas no miljona.

Kā gan es varu viņu jau pazīt?

Ja ticēt tam, ko apgalvo viedākās dvēseles, mēs pazīstam jebkuru jebkur, pat nesatiekoties personīgi; �āds apgalvojums nav diez ko patīkams, ja mēs tiecamies sa�aurināt savu meklējumu loku.

- Klau, jaunkundz, jūs tur! Vai atceraties mani? Tā kā mūsu apziņa nav ierobe�ojama laikā un telpā, tad jums vajadzētu atcerēties, ka mēs esam seni draugi�

Nav diez ko izdevusies uzruna pazī�anās aizsāk�anai, es nodomāju. Lielākā daļa jaunkund�u zina, ka pasaulē eksistē savādnieki, ar kuriem būtu jābūt mazliet piesardzīgākām, un �ī neap�aubāmi izklausās pēc tāda savādnieka uzrunas.

Es domās mēģināju pārlūkot visas sievietes, kuras gadu gaitā biju saticis. Viņas bija precēju�ās vai nu ar savu karjeru, vai ar vīrie�iem, vai arī ar manējam at�ķirīgu domā�anas veidu.

Precētas sievietes da�reiz �ķiras, es nodomāju, cilvēki mainās. Es varētu piezvanīt jebkurai, kuru pazīstu�

- Klausos, - viņa teiktu.

- Sveika.

- Kas zvana?

- Ri�ards Bahs.

- Kas?

- Mēs satikāmies universālveikalā! Jūs lasījāt grāmatu, un es teicu, ka tā ir briesmīga, bet jūs pajautājāt, kā tad es to zinu, un es atbildēju, ka esmu to sarakstījis.

- Ā, labdien.

- Sveika, sveika. Jūs vēl arvien esat precējusies?

- Jā.

- Nu, ko. Tie�ām bija ļoti patīkami ar jums atkal parunāt. Lai jums skaista diena, ne tā?

- Bet� nu, protams�

- Visu labu.

Tā vietā, lai nolemtu sevi tamlīdzīgām sarunām ar katru kādreiz satikto sievieti, ir arī kāds labāks veids - tādam vienkār�i ir jābūt � Kad pienāks īstais laiks, es viņu atradī�u, es nodomāju, bet ne sekundi ātrāk.

Es samaksāju par brokastīm septiņdesmit piecus centus un izgāju saulītē. Diena solījās būt karsta. Iespējams, ka naktī būs milzums moskītu. Bet ko es te satraucos? �onakt es gulē�u telpās!

Te pēk�ņi es atcerējos, ka atstāju kafejnīcā uz krēsla savu guļammaisu.

Kad stāvi uz zemes, dzīve sāk izskatīties pavisam savādāka. Nevar tā no rīta vienkār�i sasiet savas pauniņas, iesviest tās priek�ējā kabīnē un uzlidot debesīs. Nākas tās staipīt rokās vai arī atrast kādu jumtu un atstāt zem tā. Bez Flita, bez mana Alfalfa Hiltona, pļavās neviens mani vairs negaida.

Kafejnīcā sēdēja jauna apmeklētāja, tie�i manā vecajā vietā. Viņa paskatījās uz mani un mazliet sabijās, kad devos uz viņas galdiņa pusi.

- Piedodiet, - es teicu, paņēmis guļammaisu no blakus krēsla. - Es to te tikko kā aizmirsu. Es pat dvēseli varētu aizmirst, ja tā nebūtu man kā ar striķi piesieta.

Viņa pasmaidīja un atkal pievērsās ēdienkartei.

- Esiet apdomīga attiecībā uz citronu pīrāgu, - es piebildu. - Ja nu vienīgi jums patīk citronu pīrāgs, kurā no citrona praktiski nekā nav, tad jau gan �is noteikti iepatiksies.

Es atkal izgāju saulē, gar sānu vicinādams roku ar guļammaisu, līdz atcerējos, ka ASV Gaisa Spēki mani mācīja nevicināties ar roku, kura kaut ko nes. Pat tad, ja tajā atrodas tikai desmit centu monēta, armijā ar �o roku vicināties nedrīkst.

Tikko ieraudzījis stikla sargbūdiņā paslēpu�os telefona automātu, es nolēmu painteresēties par savām biznesa lietām, sen nebiju par tām runājis. Kompānija, kas izdeva manu grāmatu, atradās Ņujorkā, bet kāda gan nozīme attālumam? Es ta�u varēju par zvanu nemaz nemaksāt. Katrai profesijai ir savas privilēģijas - tie, kas ar planieriem vizina pasa�ierus, par izbraucieniem debesīs saņem samaksu tā vietā, lai pa�i par tiem maksātu; rakstnieki, savukārt, zvana saviem izdevējiem uz viņu rēķina.

Es piezvanīju.

- Sveika, Eleonora.

- Ri�ard, - viņa iesaucās. - Kur tu biji pazudis?

- Tūlīt padomāsim, - es iegrimu atmiņās. - Kop� laika, kad mēs pēdējoreiz runājāmies? Viskonsīna, Aiova, Nebraska, Kanzasa, Misūri, pēc tam caur Indiānu un Ohaio atpakaļ Aiovā un tad vēl Ilinoisā. Es pārdevu planieri. Tagad esmu Floridā. Dzi, pamēģinā�u uzminēt, kāds pilsētā ir laiks; tātad: neliels mākoņu daudzums se�tūksto� pēdu augstumā, augstāk viss nomācies, redzamība caur dūmaku un miglu - trīs jūdzes.

- Mēs te traki paliekam, cen�oties tevi atrast! Tu zini, kas te notiek?

- Divas jūdzes caur dūmaku un miglu?

- Tava grāmata! - viņa ieaurojās. - Tā tiek satrieco�i labi pirkta! Tā tiek izķerta!

- Es zinu, ka tas skan muļķīgi, - es atbildēju, - bet es esmu aizrāvies. Vai tu vari paskatīties pa logu?

- Ri�ard, protams, es varu paskatīties pa logu.

- Cik tālu tu redzi?

- Migla. Desmit kvartālus, varbūt piecpadsmit. Tu dzirdi par ko es runāju? Tava grāmata ir bestsellers! Televīzijas darbinieki grib taisīt raidījumus ar tavu piedalī�anos, no avīzēm zvanās, lūdzot intervijas, no radio tāpat; grāmatu veikali grib, lai tu ierastos un izsniegtu autogrāfus. Mēs pārdodam simtiem tūksto�u kopiju! Visā pasaulē! Mēs esam jau parakstīju�i līgumus ar Japānu, Angliju, Vāciju, Franciju. Līgumus par tiesībām uz grāmatas izdo�anu. �odien līgums ar Spāniju�

Ko jūs teiktu, ja dzirdētu kaut ko tādu pa telefonu?

- Brīni�ķīgi jaunumi! Apsveicu!

- Apsveic pats sevi! - viņa teica. - Kā tu esi izmanījies neko par to nedzirdēt? Es zinu, ka tu dzīvo kā me�ā, ta�u tagad tu esi burtiski katrā New York Times bestselleru topā. Visus tavus �ekus mēs sūtām uz banku, tu esi skatījies savu rēķinu?

- Nē.

- Tev tas ir jāizdara. Tava balss ir briesmīgi tālu, tu mani labi dzirdi?

- Normāli. Te nav me�s. Ne viss, kas atrodas uz rietumiem no Manhetenas, Eleonor, jau ir aizaudzis.

- No dienesta ēdnīcas es varu redzēt līdz Ņūd�ersijai, bet viss, kas ir aiz upes, man izskatās kā necaurejams biezoknis.

Dienesta ēdnīca. Viņa dzīvo pavisam citā pasaulē!

- Pārdevi planieri? - viņa teica tā, it kā tikai tagad būtu to izdzirdējusi. - Tu taisies pamest lido�anu?

- Nē, protams, nē, - es atbildēju.

- Tas labi. Es nevaru iedomāties tevi bez tavas lidojo�ās ma�īnas.

Kas tā par �ausmino�u domu: nekad vairāk nelidot!

- Nu, - viņa teica, pievērsdamās sākotnējai tēmai. - Kad tu varēsi nokārtot televīzijas lietas?

- Neesmu pārliecināts, - es teicu, - vai man tas tie�ām būtu jādara?

- Padomā par to, Ri�ard. Tas būtu veselīgi tavai grāmatai, tā tu varētu milzumam cilvēku izstāstīt savas grāmatas vēsturi.

Televīzijas studijas atrodas lielās pilsētās. No tām, lielākoties, es labprātāk turos pa gabalu.

- Man vajag par to padomāt, - es teicu, - es tev piezvanī�u vēlāk.

- Lūdzu, dari tā. Viņi saka, ka tu esot fenomens, un visi grib tevi redzēt. Esi nu tik jauks un informē mani, cik ātri vien varēsi.

- Labi.

- Apsveicu, Ri�ard!

- Paldies, - es teicu.

- Vai tad tu neesi priecīgs?

- Esmu! Es vienkār�i nezinu, ko teikt.

- Padomā par to televīziju, - viņa noteica. - Es ceru, ka tu galu galā izlemsi kaut kur piedalīties. Kaut vai vienā, bet kārtīgā raidījumā.

- Labi, - es teicu. - Es piezvanī�u.

Pakāris klausuli, es paskatījos cauri stiklam. Pilsēta bija tie�i tāda pati kā agrāk, tomēr viss bija mainījies.

Kas gan to varēja iedomāties, dienasgrāmata, �īs lapiņas, kas dīvainas iegribas dēļ nosūtītas uz Ņujorku, ir kļuvu�as par bestselleru! Urā!

Bet, no otras puses, pilsētas? Intervijas? Televīzija? Nezinu�

Es jutos kā naktstauriņ� lustrā - vesela gūzma vilino�u iespēju, bet īsti nezini, kurp lidot.

Automātiski no jauna pacēlu klausuli, ar ciparu birumu nokodēju ceļu, lai izlauztos līdz Ņujorkas bankai, un pārliecināju rēķinvedi, ka tas tie�ām esmu es pats, kas zvana, un grib uzzināt sava rēķina stāvokli.

- Vienu mirklīti, - viņa teica. - Man nepiecie�ams padarboties ar datoru.

Cik tur varētu būt? Divdesmit tūksto�i, piecdesmit tūksto�i dolāru? Varbūt simts tūksto�i dolāru? Ja tur ir kaut divdesmit tūksto�i, plus vēl tie vienpadsmit tūksto�i, kas guļammaisā, tad es jau varu sevi uzskatīt par riktīgu bagātnieku!

- Baha kungs? - viņa teica.

- Jā, es klausos.

- Jūsu rēķinā ir viens miljons trīssimt deviņdesmit septiņi tūksto�i trīssimt piecdesmit pieci dolāri un se�desmit astoņi centi.

Iestājās ilga pauze.

- Jūs esat pārliecināta? - es pārjautāju.

- Jā, kungs. - Īss klusuma brīdis. - Tas būtu viss?

Klusums.

- Ko? - es beidzot ierunājos. - Ak, jā. Paldies�

Kinofilmās, kad notiek telefona saruna un kāds no runātājiem noliek klausuli, otrā līnijas galā atskan nepārtrauktais signāls. Reālajā dzīvē, kad jūsu sarunas biedrs noliek klausuli, telefons vienkār�i apklust jūsu rokā. Un bezcerīgi klusē. Lai arī cik ilgi jūs to neturētu.

�Pēc brītiņa es pakāru klausuli, pacēlu savu guļammaisu un gāju.

Vai ar jums kādreiz ir gadījies tā, ka, noskatīju�ies satrieco�u filmu ar brīni�ķīgu, spīdo�i nospēlētu un uzņemtu scenāriju, jūs izejat no kinozāles, priecādamies, ka esat cilvēks, un sevī cerot, ka filmas radītāji par savu darbu nopelnīju�i veselu kaudzi naudas? Vai jūs cerat, ka re�isors un aktieri ir ieguvu�i miljoniem dolāru par to, ko viņi ir izdarīju�i, par to, ko viņi ir jums �odien devu�i? Un jūs atgrie�aties un atkal skatāties filmu, un esat laimīgi izjust sevi kā sīku daļiņu sistēmā, kas līdz ar katru biļeti sniedz gandarījumu �iem ļaudīm - aktieri, kurus jūs redzat uz ekrāna, saņems divdesmit centus no �ī pa�a dolāra, ko jūs tagad maksājat. Par savu daļu, ko viņi iegūs tikai no vienas manas biļetes vien, viņi varēs nopirkt jebkuru saldējumu - kādu vien sirds iekāros!

Brīni�ķīgie mirkļi mākslā, grāmatās, filmās un dejās, tie ir brīnumjauki tādēļ, ka slavas spogulī mēs redzam pa�i sevi. Grāmatu, biļe�u pirk�ana ir veids, kā mēs varam aplaudēt, izteikt pateicību par labu darbu. Mēs priecājamies, ja filma vai grāmata, kuru esam iemīlēju�i, iekļūst pirktāko grāmatu sarakstā.

Bet miljons dolāru man ? Pēk�ņi es sapratu, ko nozīmē būt otrā pusē dāvanai, ko man sniegu�i tik daudzi autori, kuru grāmatas es esmu lasījis, sākot jau no mirkļa, kad pirmo reizi izburtoju:

- Fē - likss Sol - tens. Bem - bijs.

Es jutos kā sērfingotājs, kas mierīgi atpūtās uz sava dēļa tai brīdī, kad zvērīga enerģija, vienā mirklī sa�ūpodama jūras virsmu, pēk�ņi sagrābj tevi, neprasot, vai esi tam gatavs, visapkārt kā salūtā izbārstās �ļakatas - dēļa priek�galā, gar malām un pakaļgalā, un tu esi �o dzīļu spēku rokās, tomēr vēj� izstiepj tavas lūpas smaidā.

Tas ir satrieco�i jauki, ka daudzi lasa tavu grāmatu. Ta�u, ļaujoties gigantiskajam vilnim, kas tevi ar vājprātīgu ātrumu nes uz priek�u, var piemirsties, ka tad, ja neuzrādīsi augstāko meistarību, tevi gaida nāko�ais pārsteigums, kas saucas tikt ierautam vilnī .

Es pārgāju pāri ielai un aptiekā noskaidroju, kā nokļūt līdz vietai, kur varētu atrast �obrīd man visvajadzīgāko; garām uzrakstam "Nepalaidiet garām" un tālāk pa Leika Roberta ceļu, ejot zem spāņu sūnām apaugu�iem zariem, es devos uz Gledisas Hat�insones Memoriālo bibliotēku.

Visas nepiecie�amās zinā�anas mēs varam smelties no grāmatām. Lasī�ana, rūpīga iedziļinā�anās, mazliet prakses, un mēs jau manīgi mētājam na�us, remontējam motorus, runājam esperanto kā savā dzimtajā valodā.

Paņemiet kaut vai Nevila �uta grāmatas - "Aizbildnis no darbnīcas", "Varavīksne un roze", - tās slēpj sevī iekodētas pieklājīga un kārtīga cilvēka hologrammas. Autors savu personību ir ierakstījis katrā �īs grāmatas lappusē, un mēs, sē�ot bibliotēkas vientulībā, ja vien gribam, varam izlasīt to laukā, ierakstot katrs savā pa�a dzīvē.

Lielās istabas iedvesmojo�ais klusums, grāmatu sienas; es jutu kā tās trīc aiz vēlmes sniegt man zinā�anas. Es, savukārt, vai degu aiz nepacietības, gaidot, kad varē�u mesties grāmatas "Tātad Jūs esat saņēmu�i Miljons dolāru!" lappusēs.

Samērā dīvaini, bet katalogā tāds nosaukums atrodams nebija. Iz�ķirstīju visas kartītes grāmatām, kuru nosaukumi sākās ar vārdiem "Tātad" vai "Miljons". Nekā. Gadījumam, ja nepiecie�amās grāmatas nosaukums pēk�ņi izrādītos "Ko darīt, Ja Jūs negaidīti esat kļuvis bagāts", es pārbaudīju grāmatas, kas sākās ar "Ko", "Bagāts" un "Negaidīti".

Es centos gūt informāciju arī citādā ceļā. Kā mani apgaismoja katalogs "Drukātās Grāmatas", problēma neslēpjas iek� tā, ka tāda grāmata neatrodas �ajā bibliotēkā, bet gan faktā, ka tāda grāmata nav izdota vispār.

Neiespējami, es nodomāju. Nu labi, es esmu kļuvis bagāts tikai tagad, bet kaut kas tāds ta�u ir noticis jau ar daudziem, un kādam no tiem būtu jābūt uzrakstīju�am grāmatu. Ne jau par akcijām, vērtspapīriem un bankām, tas mani neinteresēja, bet kaut ko līdzīgu �ādām tēmām: kādas paveras iespējas, iespējamās nepatik�anas, kas var maisīties pa kājām, lielas problēmas, kas kā maitu lijas pikē man virsū jau �ajā brīdī. Pastāstiet, lūdzami, ko man darīt.

Kataloga kartītes atbildi nesniedza.

- Atvainojiet, kundze, � - es teicu.

- Jā?

Es lūdzo�i pasmaidīju. Kop� ceturtās klases man nebija gadījies redzēt pie koka zīmuļa piestiprinātus zīmodziņus ar datumu, un, lūk, te tāds bija - viņas rokā - un ar �īsdienas datumu.

- Man vajadzīga grāmata par to, kā būt bagātam. Ne par to, kā par tādu kļūt, bet ko vajadzētu darīt cilvēkam, kur� jau ieguvis daudz naudas. Jūs varētu kaut ko ieteikt�?

Skaidrs, ka viņa ir pieradusi pie dīvainiem lūgumiem. Varbūt �is lūgums nemaz nebija tik dīvains� Zemes baroneses, citrusu karaļi, kas pēk�ņi kļuvu�i miljonāri, - Florida ar tādiem ir pārpilna.

Augsti vaigu kauli, gai�brūnas acis, pār pleciem krīto�i tum�as �okolādes krāsas matu viļņi. Ar mazpazīstamiem ļaudīm lieti�ķa un atturīga.

Kad es pajautāju, viņa paskatījās uz mani, tad uz aug�u un pa kreisi, - tā mēs parasti skatāmies, ja cen�amies atcerēties kaut ko aizmirstu. Uz aug�u un pa labi mēs skatāmies, ja cen�amies izdomāt kaut ko jaunu (to es iemācījos no grāmatām).

- Nevaru atcerēties� - viņa teica. - Varbūt bagātu cilvēku biogrāfijas? Es zinu, ka mums ir daudzas Kenediju grāmatas, Rokfellera grāmata. Ir arī "Bagātie un Visbagātākie".

- Ne glu�i tas, nedomāju. Nu, kaut ko līdzīgu "Kā tikt galā ar pēk�ņu bagātību?".

Viņa ar nopietnu sejas izteiksmi domīgi pa�ūpoja galvu. Vai visi domīgie cilvēki ir tik skaisti?

Nospiedusi vietējās telefona centrāles pogu aparātam uz galdiņa, viņa maigi pajautāja:

- Sāriņ? "Kā tikt galā ar pēk�ņu bagātību?" Vai mums ir kāds eksemplārs?

- Nekad neesmu par tādu dzirdējusi. Mums ir trīs eksemplāri grāmatai "Kā es nopelnīju miljonu ar nekustamo īpa�umu".

To es nespēju saprast.

- Es pasēdē�u �eit un padomā�u. Grūti noticēt. Kaut kur ta�u tādai grāmatai būtu jābūt.

Viņa paskatījās uz manu guļammaisu, kas �ai laikā atklāja sevi no netīri pleķainās puses, pēc tam atkal uz mani.

- Ja jūs neiebilstat, - viņa klusu noteica, - vai jūs nevarētu atstāt savu mazgājamās veļas saini uz grīdas? �eit visur ir jaunas mīkstās mēbeles �

- Jā, kundze.

Nav �aubu, es nodomāju, �ajos grāmatu plauktos ir jābūt grāmatai, kurā būtu rakstīts, ko gan man vajadzētu darīt. Vienīgais secinājums, ko es uzreiz spēju izdarīt bez grāmatu palīdzības, bija: muļķi un viņu nauda ļoti ātri pa�ķiras.

Reti kur� mani varēja pārspēt Flita piezemē�anā mazmazītiņā pļaviņā; bet �ajā mirklī Gledisas Hat�insones bibliotēkā, kad bija pienācis laiks rīkoties ar bagātību, mani nepārspēja absolūti neviens, - �ajā jomā neprasmes ziņā man nebija līdzvērtīgu pretinieku. Papīru darbs vienmēr ir nogurdinājis manas smadzenes, un es stipri vien �aubījos, vai ne no �ā, ne no tā pēk�ņi pratī�u rīkoties ar naudu.

Skaidrs, es spriedu, es ta�u sevi pazīstu un esmu pārliecināts - nemainīsies ne manas vājības, ne arī labās rakstura īpa�ības. Mazsvarīgas lietas, tādas, kā bankas rēķini, nevar izmainīt manu vieglprātīgā, bezrūpīgā lidotāja būtību, kādam man vienmēr ir paticis būt.

Pēc tam, kad vēl uz desmit minūtēm biju iegrimis kartotēkā, meklēdams tādus nosaukumus kā, piemēram, "Veiksme - labi" un pat "Veiksme - slikti", es padevos. Neticami! Tās vienīgās man nepiecie�amās grāmatas nebija!

�aubu pārņemts, es izgāju ārā, saulē, izjuzdams, kā fotoni, beta daļiņas un kosmiskie stari lēkāja visapkārt gaismas ātrumā, ar klusu, bet spalgu svilpienu joņodami cauri rītam un man.

Es jau gandrīz biju nonācis atpakaļ pie kafejnīcas, kad pēk�ņi aptvēru, ka nav guļammaisa. Nopūties es pagriezos un vilkos visu ceļu atpakaļ uz bibliotēku, lēnām cepinādamies saules staros un cerēdams atrast savu guļammaisu pie kartotēkas skapja, kur to tiku atstājis.

- Piedodiet, - es nomurmināju, pieiedams bibliotekārei.

- Es ļoti cerēju, ka jūs to neaizmirsīsiet, - viņa sacīja, pie tam izteica �os vārdus ar lielu atvieglojumu, jo ta�u nevajadzēs nest netīro veļas saini uz atrasto un pazaudēto mantu glabā�anas kameru; tāpēc es zināju, ka viņa bija patiesa.

- Piedodiet, - es atkārtoju.

Kaut arī ir sarakstīts tāds milzums darbu, tik daudz grāmatu vēl arvien gaida savus autorus! Līdzīgi tikko nobriedu�ām plūmēm, kas karājas pa�ā lapu kroņa aug�ā. Nekādu īpa�u prieku neizraisa rāp�anās pa ļodzīgām kāpnēm, izlokoties starp zariem un asiem stumbeņiem, lai tās beidzot noplūktu, bet cik tās ir brīni�ķīgas, kad mērķis ir sasniegts.

Bet kā īsti ir ar televīziju, vai tā ir brīni�ķīga? Vai arī grāmatas reklāma pastiprinās manas bailes no pūļa? Kā gan aizbēgt, ja nav planiera, kas mani paceltu virs kokiem un aiznestu prom?

Es devos uz lidostu, vienīgo vietu sve�ā pilsētā, kur jebkur� pilots jūtas kā mājās. To bija viegli atrast pēc piezemē�anās zīmju rakstiem, pēc neredzamām pēdām, ko paceļoties un nolai�oties atstāju�i nelielie lidaparāti. Es jau biju praktiski pie mērķa, lidosta atradās rokas stiepiena attālumā.

Nauda - tā ir viena lieta, bet pūlis, kas atpazīst tevi brīdī, kad gribi būt viens, - pavisam kas cits. Vai tāda būtu popularitāte un slava? Mazās devās tas varētu būt pat interesanti, bet ko tad, ja izrādās, ka no tā nav iespējams izvairīties? Kā es jutī�os tad, ja pēc �īm televīzijas intervijām, lai kur arī neietu, pēdējais draņķis varēs teikt:

- Bet es jūs pazīstu! Nesakiet priek�ā� Jūs esat tas pats vīrs, kas sarakstījis to tur grāmatu!

Cilvēki brauca un gāja garām gai�ā dienas laikā pat nepaskatīdamies. Es biju glu�i vai neredzams. Viņi neuztvēra mani savādāk kā vienkār�u cilvēku, kas iet uz lidostu, nesdams kārtīgi pārsietu guļammaisu, cilvēku, kuram ir tiesības to darīt tā, lai neviens tam nepievērstu īpa�u uzmanību.

Ja kāds izlemj kļūt slavens, viņ� �ķiras no �īm privilēģijām. Bet rakstnieks nav spiests to darīt. Viņa grāmatas var būt izlasīju�i milzums cilvēku, viņa vārds var būt slavens, bet pats cilvēks tai pa�ā laikā var palikt nepazīstams. Aktieri to nevar. Arī TV raidījumu vadītāji ne. Bet rakstnieki var.

Ja gadījumā es kļūtu Personība, vai man nāktos to no�ēlot? Atbilde bija jau gatava - jā . Kādā no iepriek�ējām dzīvēm, iespējams, es esmu jau izmēģinājis, ko nozīmē būt slavenam. Tas nav aizraujo�i, tas nav arī valdzino�i, �ī dzīve brīdina; dodies uz televīziju, untu to no�ēlosi .

Lūk arī bāka. Balti zaļ� stikla pro�ektors, kas naktī grie�as, lai norādītu lidostas vietu. Sacēlis priek�galu pirms pieskar�anās zemei, peldēja 1946. gada izlaiduma Planierēns �empions, divvietīga mācību lidma�īnīte ar vienu pakaļējo riteni aizmugurē tā vietā, lai viens būtu priek�ējais ritenis. Vēl nebiju redzējis lidostu, bet man tā jau patika tie�i �īs lidma�īnītes dēļ.

Ko varētu izdarīt neliela slava attiecībā uz manas mīļotās meklējumiem? Pirmā atbilde iz�āvās momentāni, bez mazākās �aubu ēnas: Nogalināt to. Tu nekad neuzzināsi, vai viņa mīl tevi, vai tavu naudu. Ri�ard, Paklausies. Ja tu gribi viņu atrast, nekad, nekļūsti, slavenība, lai arī cik liela vai maza.

Tas viss - laika sprīdī īsākā par elpas vilcienu, pārāk mirklīgi, lai paliktu atmiņā.

Otrā atbilde bija tik saprātīga, ka tikai to vien dzirdēju. Mana gai�ā mīļotā radniecīgā dvēsele, viņa ta�u nebraukāja no pilsētas uz pilsētu, meklēdama puisi, kur� pelnītu naudu ar lidojumiem virs ganību laukiem. Manas izredzes viņu atrast, vai tās nepalielinātos, ja viņa uzzinātu par manu eksistenci? Tā ir īpa�a izdevība brīdī, kad man tik ļoti nepiecie�ams viņu satikt!

Un, protams, nejau�a apstākļu sakritība mudinās manu draudzeniuzmū�iem īstajā laikā pieiet pie televīzijas ekrāna un noskatīties pareizo pārraidi, gadījums pateiks mums priek�ā arī to, kā pēc tam satikties.

Vēlāk man pievērstā sabiedrības uzmanība mazināsies. Vajadzēs tikai uz kādu nedēļu paslēpties Red-Oukā, Aiovas �tatā vai Estrellas ostā Feniksas tuksne�ainajos dienvidos, un es atkal atgū�u savu vientulību, turklāt bū�u atradis arī Viņu! Vai tad tas būtu tik slikti?

Es atvēru lidostas ēkas durvis.

- Sveiki, - viņa teica. - Ko mēs varētu �odien jūsu labā izdarīt?

Viņa rakstīja rēķinus, un smaids viņai bija apburo�s.

Mans sveiciens iestrēga starp viņas smaidu un jautājumu. Es nezināju, ko teikt.

Kā viņai paskaidrot, ka es esmu savējais, ka lidosta, bāka, angārs, Planierēns un pat starp pilotiem pieņemtais draudzīgais sveiciens pēc nosē�anās ir daļa no manas dzīves, precīzāk, ir bijusi tās daļa ilgu laiku, bet tagad tas ir aizslīdējis, izmainījies tā dēļ, ko esmu izdarījis, un es nebiju īpa�i dro�s par to, ka vēlējos �īs izmaiņas, jo es visu to tik labi pazinu un tās bija manas vienīgās mājas visā pasaulē?

Ko viņa varētu izdarīt? Atgādināt man, ka mājas ir viss, ko esam iepazinu�i un mīlēju�i, ka mājas vienmēr ir ar mums? Pateikt man, ka viņa pazīst to vienīgo, kuru es meklēju, vai to, ka puisis, kas ar balti zeltainu Travel Air piezemējās �eit pirms stundas, atstājis man kādas sievietes vārdu un adresi? Piedāvāt saprātīgu plānu, kā rīkoties ar vienu miljonu �etrsimt tūksto�iem dolāru? Ko gan viņa varētu manā labā izdarīt?

- Es pat īsti nezinu, ko tie�i jūs varētu izdarīt, - es teicu. - Esmu mazliet samulsis. Vai angārā ir kaut kādi veci lidaparāti?

- Tepat ārpusē ir D�illa Hendlija Porterfīlds, tas ir briesmīgi vecs. �eta Deividsona Tīģera Tauriņ�. Morisam D�eksonam pieder Vako, bet viņ� tur to ieslēgtu T-angārā. � - Viņa iesmējās. - �empis ir ļoti vecs. Varbūt jūs meklējat Planierēnu �empi?

- Tas ir viens no labākajiem planieriem pasaules vēsturē, - es teicu.

Viņas acis ieplētās.

- Nē, es jokoju! Nedomāju, ka Rīda jaunkundze vispār jelkad pārdos �empi.

Laikam jau es izklausījos pēc pircēja. Vai tie�ām cilvēki jūt, kad sve�iniekam ir miljons dolāru?

Viņa turpināja izskatīt rēķinus, bet es pamanīju viņai pirkstā zelta laulības gredzenu.

- Drīkst uz minūtīti ieskatīties angārā?

- Protams, - viņa pasmaidīja. - Mehāniķis �ets dro�i vien arī tepat kaut kur ir, ja vien nav aizgājis iekost.

- Paldies.

Es izgāju cauri zālei un atvēru angāra durvis. Tās bija mājas, patie�ām. Krēmkrāsas un sarkani krāsotā �esna 172 bija sagatavota tehniskajai apskatei: dzinēja pārsegums noņemts, aizdedzes sveces izvilktas, eļļa pa pusei pārmainīta. Bī�s Bonenza, sudrabotā krāsā ar zilu joslu uz sāniem; ērti iekārtojies uz gariem dzelteniem domkratiem �asiju mehānisma pārbaudī�anai. Da�ādas vieglās lidma�īnas - es pazinu tās visas. Es zināju, ir notikumi, kurus tās vēlētos man pastāstīt, es, savukārt, varētu pastāstīt savējos. Mierīgajā angārā bija jūtams tāds pats saspringums, kāds rodas nomaļā me�a biezokņa pļaviņā � Ceļinieks jūt pēto�as acis, pierimu�as kustības, dzīvību, kas aizturējusi elpu.

Tepat atradās arī lielā amfībija Grūmena Me�a Pīle, kura apgādāta ar diviem 300 zirgspēku radiālajiem dzinējiem, jaunu aizsargstiklu vienā gabalā un spoguļiem uz spārnu galiem, ierīkotiem, lai varētu pārliecināties, ka �asijas pirms nosē�anās uz ūdens ir novāktas. Ja amfībija līcī nosē�as ar izlaistām �asijām, tad �ļakatas no �ādas piezemē�anās amfībijas pilotiem rada milzīgu skaitu �ādu spogulī�u.

Es stāvēju pretī Me�a Pīlei un lūkojos kabīnē, goddevīgi salicis rokas aiz muguras. Aviācijā neviens nemīl, ja sve�inieki pieskaras aeroplāniem bez atļaujas - mazāk tāpēc, ka tiem varētu tikt izdarīts kas slikts, vairāk nepiedienīgās familiaritātes dēļ, glu�i kā ziņkārīgs garāmgājējs, kur�, ejot garām, pieskaras sve�ai sievai, lai palūkotu, kāda tad īsti viņa ir.

Tālu aiz angāra durvīm stāvēja �Tīģera Tauriņ��, tā aug�ējais spārns pacēlās virs citiem aeroplāniem kā drauga lakatiņ�, kas plivinās virs pūļa. Spārni bija krāsoti tāpat kā �imodas aeroplānam - balti un zeltīti! Jo tuvāk es pienācu, spraukdamies cauri spārnu, astu un da�ādu iekārtu labirintam, jo vairāk mani satrieca �īs ma�īnas krāsa.

Vēsture, kas bija iemiesojusies Havilendas �Tauriņos�! Vīrie�i un sievietes, kas savulaik lidoju�i ar �Tīģera Tauriņiem�, ��igānu Tauriņiem� un �Lapsas Tauriņiem� no Anglijas pāri visai pasaulei, manās acīs bija varoņi. Emi D�onsone, Deivids Garnets, Frensis �i�esters, Konstantīns �aks Lins, pats Nevils �uts - �ie vārdi un piedzīvojumi, kas saistīti ar tiem, vilka mani �Tauriņam� arvien tuvāk. Kāds jauks mazs divplāksnītis! Viss balts ar zeltītām desmit collu platām �evro ādas joslām, kuras tiecas uz priek�u kā bultas, pārveidodamās slīpās zelta strīpās viscaur līdz pat spārnu galiem un horizontālajam stabilizatoram.

Aizdedzes atslēgas ir uz aeroplāna ārējās malas, tas ir dro�i, un ja vēl ma�īnīte būtu restaurēta pilnīgi precīzi� jā, uz pilota kabīnes grīdas atradās milzīgs britu armijas kompass! Es tik tikko spēju noturēt rokas aiz muguras, tik iespaidīga bija �ī ma�īna. Tā, stūres pedālim jābūt apstrādātam ar�

- Jums patīk �ī lidma�īna, vai ne?

Es gandrīz iebļāvos, kā viņ� mani pārbiedēja. Vīrietis bija stāvējis blakus jau pusminūti, ar dvieli tīrīdams eļļu no rokām un vērodams manu sajūsminā�anos par �Tauriņu�.

- Vai patīk? - es pārjautāju. - Tā ir burvīga!

- Paldies. Tā ir pabeigta gadu atpakaļ, viss atjaunots, sākot no riteņiem.

Es uzmanīgi paskatījos uz audumu� krāsai cauri spīdēja raksts.

- Izskatās kā sekonīts, - es teicu. - Labs darbiņ�.

Vairāk nekas pie savstarpējās iepazī�anās nebija vajadzīgs; neviens vēl dienas laikā nav iemācījies at�ķirt augstākās kategorijas kokvilnu no sekonīta pārklājuma uz veciem aeroplāniem.

- Bet kur jūs dabūjāt kompasu?

Viņ� pasmaidīja, laimīgs, ka es to esmu ievērojis.

- Jūs neticēsiet, bet es to dabūju pie vecu lietu uzpircēja Dothenā, Alabamā! Īsts, 1942. gada izlaiduma Karalisko Gaisa Spēku kompass. Septiņi dolāri un piecdesmit centi. Dievs vien sazin, kā tas tur nokļuvis, bet es to dabūju!

Mēs gājām apkārt �Tauriņam�, es klausījos viņa stāstījumu un sapratu, ka pielīpu pagātnei, pazīstamajai un tātad vienkār�ajai dzīvei lidojumos. Vai tikai es neesmu pārsteidzies, pārdodams Flitu un pārcirzdams saites, kas mani vienoja ar vakardienu, tāpēc vien, lai dotos nezināmās mīlestības meklējumos? �eit, angārā, radās sajūta, ka mana pasaule ir pārvērtusies muzejā vai senā fotogrāfijā: plosts, kas palaists pa straumei un lēnām aizpeld tālumā, pārvērsdamies vēsturē �

Es sadrūmis papurināju galvu un pārtraucu mehāniķi:

- �et, vai �Tauriņ�� paredzēts pārdo�anai?

Viņ� neuztvēra mani nopietni.

- Katrs lidaparāts ir pārdodams. Kā teikt, viss ir atkarīgs no cenas. Es drīzāk esmu konstruktors nekā pilots, bet, teik�u godīgi, par �Tauriņu� es gribētu �ausmīgi daudz naudas.

Es pietupos un palūkojos zem aeroplāna. Uz pludlīniju korpusa nebija ne zīmes no eļļas. Aeroplānu speciālista atjaunots gadu atpakaļ, es domāju, un kop� tā laika atrodas angārā. �Tauriņ�� tie�ām bija īpa�s atradums. Es ne minūti nebiju pieļāvis, ka varētu pilnībā pārtraukt lido�anu. Ar �Tauriņu� es varētu pārlidot visu valsti. �ajā aeroplānā varētu palidot arī telekameru priek�ā, un, cita starpā, tā es varētu atrast savu radniecīgo dvēseli!

Es noliku guļammaisu uz zemes un uzsēdos tam virsū. Tas dīvaini nokrak�ķēja.

- Cik tas ir - " �ausmīgi daudz naudas", ja maksā skaidrā naudā?

Pēc pusotras stundas �ets Deividsons devās pusdienot. Es savācu līdzi �Tauriņa� navigācijas rokasgrāmatas un �urnālus.

- Piedodiet, mem. Vai jums ir telefons?

- Protams, vietējā saruna?

- Nē.

- Maksas automāts ir tikai ārpusē, ser.

- Paldies. Jums ir patīkams smaids.

- Pateicos Jums , ser!

Laba para�a - laulības gredzeni.

Es piezvanīju Eleonorai uz Ņujorku un paziņoju, ka pieņemu televīzijas piedāvājumu.

�Sapņojot laukā zem aeroplāna spārna, pārņem izpratnes pilns miers: zvaigznes, lietus un vēj� iekrāso sapņus realitātes krāsās. Turpretī hoteļi, kā esmu ievērojis, nav ne izglītojo�i, ne mierpilni.

Civilizācijas dzīlēs Amerikas laukos lieto labi sabalansētu barību - avota ūdenī iejauktus rupja maluma miltus. Sāļie riekstiņi taksītī uz telestudiju nav īpa�i sabalansēts uzturs.

Kad pasa�ieris sveiks un vesels izkāpj no vecā divspārņa atpakaļ uz zemes, atskan lepns urā, - viņ� ir pārvarējis savas bailes no augstuma. TV intervijā, kas iespīlēta starp apmaksātām reklāmām un tik�ķo�u sekun�u rādītāju, pietrūkst �īs triumfa sajūtas.

Bet viņas, manas nenotveramās radniecīgās dvēseles dēļ esmu gatavs samierināties ar hoteļiem, sāļajiem riekstiņiem un saspringtajām intervijām; mūsu satik�anās notiks, ja vien es turpinā�u aktīvi darboties, skatoties un meklējot viņu katrā pilsētā un studijā, kur vien pats bū�u.

Es neap�aubīju viņas eksistenci, jo redzēju sev apkārt veselu birumu gandrīz-viņu. Pasa�ieru vizinā�anas laikā es nonācu pie secinājuma, ka starp Amerikas pirmajām iedzīvotājām ir biju�as izcili skaistas sievietes, jo viņu apburo�o meitu skaits �odien rēķināms miljonos. Kā ceļotājs, kas klīst pa pasauli vizinādams citus, es pazinu viņas tikai kā jaukas klientes, ar baudu vērodams tās lidojumu laikā.

Mani vārdi, kurus veltīju viņām, bija izteikti praktiska rakstura padomi: Lidaparāts ir dro�āks, nekā tas izskatās. Ja jūs, mem, pirms izlido�anas saņemsiet kopā savus matus, tad pēc piezemē�anās tos būs vieglāk izsukāt. Jā, tur ir stiprs vēj�, kā nekā desmit minūtes atklātā kabīnē ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā. Paldies. Tas maksās trīs dolārus. Ir patiess prieks jūs apkalpot! Man arī patika �is lidojums.

Vai vainīgas bija TV intervijas, grāmatas panākumi, jaunais rēķins bankā, vai arī vienkār�i tāpēc, ka mani lidojumi vairs nebija nepārtraukti, bet pēk�ņi es sāku satikt tik daudz pievilcīgu sievie�u, kā nekad agrāk. Koncentrējies meklē�anā, uz katru sievieti es lūkojos caur cerību prizmu: viņa bija īstā vienīgā, kamēr nepierādīja, ka esmu kļūdījies.

�arlēna, televīzijas modele, varētu būt mana radniecīgā dvēsele, ta�u viņa bija pārāk skaista. Spogulī vēl pagaidām nesaredzamās grumbiņas atgādināja viņai, ka Bizness ir ne�ēlīgs, ka atliku�i vairs tikai da�i gadi, lai sapelnītu pensijai un kādu bi�ķīti arī iekrātu. Mēs, protams, varējām runāt arī par kaut ko citu, bet ne pārlieku ilgi. Atkal un atkal viņa pievērsās Biznesam. Kontrakti, braucieni, nauda, aģenti. �ādi viņa pauda savas bailes, to, ka nespēj iedomāties savu dzīvi ārpus iznīcino�ā spoguļu sudraba.

D�enijai nebija bail. D�enija mīlēja ballītes, viņai patika iedzert. Apburo�a kā saullēkts, viņa sadrūma un nopūtās, kad attapa, ka man nav ne jausmas, kur noritēs kārtējais tamlīdzīgais pasākums.

�aklīna nedzēra un nestaigāja pa ballītēm. Pēc dabas ātra un saprātīga, viņa neuztvēra pati savas prāta spējas nopietni.

- Es nepabeidzu vidusskolu, - viņa stāstīja, - man nav nekāda diploma. Bez diploma cilvēks nevar būt izglītots, vai ne? Bez �iem papīriem, zinātniskajiem grādiem tas ir spiests ņemt to, kas patrāpās, un pie tā tad arī turēties. Turēties kaut vai pie oficiantes darba kokteiļu bārā, lai arī kā tas prātam nepatiktu. Tā ir laba nauda, - viņa teica. - Man nav izglītības. Es biju spiesta pamest skolu, jūs saprotat?

Liānu it nemaz nesatrauca izglītības līmenis vai darba iespējas. Viņa alka būt precētas sievas statusā un nevarēja izdomāt neko labāku, kā būt kopā ar mani tikai tamdēļ, lai savā biju�ajā vīrā atmodinātu greizsirdību un tādēļ viņ� vēlētos viņu atgūt. Viņa domāja, ka greizsirdība atnes laimi.

Tamāra mīlēja naudu un bija tik �ilbino�a, lai ar to varētu uzsist sev krietnu cenu. Aktrises - modeles seja, smadzenes, kas veica aprēķinus pat brīdī, kad viņa smējās. Erudīta, daudz ceļojusi, vairāku sve�valodu pratēja. Viņas biju�ais vīrs bija bir�as brokers, un tagad Tamāra gribēja atvērt pati savu brokeru sabiedrību. Viņas biznesa iesākumam pietiktu ar simts tūksto�iem dolāru. Tikai simts tūksto�u, Ri�ard, tu nevarētu man palīdzēt?

Ja vien, es prātoju. Ja vien es varētu atrast sievieti ar �arlēnas seju un Liānas augumu, ar �aklīnas spējām, D�enijas burvību un Tamāras auksto pa�kontroli - tad es redzētu savu sapņu sievieti. Bet vai tie�ām?

Problēma slēpās faktā, ka �arlēnas sejā atspoguļojās arī �arlēnas bailes, bet Liānas augums bija piesātināts ar Liānas problēmām. Katra jauna tik�anās intriģēja, bet jau pēc dienas krāsas izbaloja, intriga izgaisa abpusēji nepiepildītu ideju me�ā. Mēs viens otram bijām veseluma daļas, ta�u neveidojām pilnu komplektu.

Vai tie�ām, es sev beigu beigās jautāju, nav tādas sievietes, kura dienas laikā nepierādītu, ka viņa nav tā, kuru es gaidu? Lielākā daļa no satiktajām bija pārdzīvoju�as grūtus laikus, daudzām bija nepiecie�ams vairāk naudas, nekā viņām uz rokas bija. Mēs pieņēmām viens otra dīvainības un trūkumus un, tikko satiku�ies, pat kā nākas neiepazinu�ies, saucām sevi par draugiem. Tas bija bezkrāsains kaleidoskops, kurā katrs fragments mainīdamies tomēr palika pelēks.

Tajā laikā, kad televīzija no manis sāka nogurt, es nopirku īsspārnainu divplāksni ar jaudīgu dzinēju, - tas sastādīja kompāniju jau eso�ajam �Tauriņam�. Es nemitīgi praktizējos un drīz sāku rādīt augstākās pilotā�as trikus par maksu.

Tūksto�iem cilvēku drūzmējas vasaras lidojumu paraugdemonstrējumos, es prātoju, un, ja man viņu neizdodas atrast televīzijā, varbūt izdodas atrast �ādā pasākumā.

Katrīnu es satiku pēc tre�ā priek�nesuma Floridas �tata Leikvelsā. Viņa iznira no pūļa, kas ielenca lidma�īnu, tā, it kā būtu veca paziņa. Uzsmaidīja ar smalku tuva drauga smaidu, vienlaikus atturīgu un draudzīgu.

Viņas acis izstaroja vēsu mieru pat spo�ās pusdienas �ilbino�ajā gaismā. Gari tum�i mati, tum�i zaļas acis. Uzskata, jo tum�ākas ir mūsu acis, jo mazāk mums var kaitēt saules gaisma.

- Izskatās ļoti jauks, - viņa teica, pamādama uz divplāk�ņa pusi un izturēdamās tā, it kā viņi būtu divi vien, nebūtu ne pūļa, ne tā radītā trok�ņa.

- Līdz izmisumam nāvīgā garlaicībā nonīku�ajiem, - es teicu, - pareizi izvēlēts lidaparāts var kļūt par glābiņu.

- Bet kāda sajūta ir tur, aug�ā, lidinoties ar galvu uz leju? Vai jūs varat arī pavizināt, vai tikai izrādāties?

- Galvenokārt izrādos. Vizinu reti. Da�reiz. Brīdī, kad esi noticējis, ka neizkritīsi, a�gārna lido�ana kļūst aizraujo�a.

- Vai jūs mani pavizināsiet, - viņa jautāja, - ja es jūs kā nākas palūg�u?

- Jūs? Jā, tiklīdz beigsies priek�nesumi. - Nekad neesmu redzējis tik zaļas acis. - Bet ko nozīmē kā nākas palūgt?

Viņa uzsmaidīja naivi vientiesīgu smaidu.

- Lūdzu?

Atliku�o dienas daļu viņa pavadīja netālu, laiku pa laikam pazūdot pūlī, te atkal parādoties ar smaidu un vieglu rokas mājienu. Īsi pirms saulrieta viņa palika līdzās aeroplānam viena. Es palīdzēju viņai iekārtoties manas mazās lidma�īnītes priek�ējā kabīnē.

- Iegaumējiet, ir divas dro�ības jostas, - es teicu. - Patiesībā lidma�īnā jūs noturētu arī ar vienu, lai ar kādu akrobātiku mēs nodarbotos, tomēr mēs dodam priek�roku divām, katram gadījumam.

Es paskaidroju viņai, kā rīkoties ar izpletni, ja tas būtu nepiecie�ams, izlīdzināju mīkstās plecu siksnas, lai tās cie�i piegulētu viņas augumam pāri viņas pleciem līdz pat slēd�iem uz otrās dro�ības jostas. Jums ir brīni�ķīgas krūtis, es gandrīz izteicu komplimentu. Tā vietā atskanēja:

- Pārbaudiet, vai jūsu plecu siksnas jūs tur pietiekami cie�i. Tiklīdz lidma�īna apgriezīsies otrādi, jums liksies, ka lences kļuvu�as daudz vaļīgākas nekā tās ir tagad.

Viņa atbildes vietā plati pasmaidīja, it kā es tomēr būtu pateicis komplimentu.

No dzinēja trok�ņa līdz pasaules malā slīpi liesmojo�ai saulei, sākot ar a�gārnu karā�anos starp mākoņiem, beidzot ar peldē�anu bezsvara stāvoklī starp zemi un debesīm un izturot trīskār�u pārslodzi nāves cilpās, viss viņu sajūsmināja, viņa bija dzimusi lidotāja.

Mēs piezemējāmies krēslā. Brīdī, kad es izslēdzu dzinēju, viņa jau vairs nebija kabīnē, un ātrāk, nekā es spēju aptvert, saņēma manu seju rokās un noskūpstīja.

- TAS BIJA BURVĪGI!, - viņa iesaucās.

- Ak, Dievs � - es atbildēju. - Es to tā nebiju domājis.

- Jūs esat di�ens pilots.

Es piesēju lidma�īnu pie trosēm zālē.

- Ar glaimiem, miss, jūs tālu tiksiet.

Viņa neatlaidīgi lūdza, lai es pievienotos pusdienās, kuras būtu kā kompensācija par lidojumu; mēs runājāmies aptuveni stundu. Viņa pastāstīja man, ka ir �ķīrusies, ka viņai pieder restorāns netālu no manis nopirktās vasaras mājiņas ezera krastā. Pateicoties darbam un alimentiem, naudas viņai bija pietieko�i daudz. Tagad viņa domāja par atgrie�anos skolā, lai mācītos fiziku.

- Fizika! Sakiet, kas jūs ievilināja fizikā � - lūk, kāda aizraujo�a bija viņas daba - pozitīva, tie�a, ar motivētu rīcību.

Viņa atvēra savu somiņu.

- Neiebilstat, ja es aizsmēķē�u?

Ja arī viņas jautājums satrūcināja, tad personīgā atbilde man lika sastingt �ausmās.

- Nē, manis pēc.

Viņa aizdedza cigareti un sāka runāt par fiziku, nemanīdama, kādu jucekli sarīkojusi manās smadzenēs. RI�ARD! KAS AR TEVI? KO TU ĪSTI DOMĀJI, TEIKDAMS "MANIS PĒC"? TU NEIEBILSTI? Lēdija kūpina CIGARETI! Vai tu saproti, ko �is fakts liecina par viņas nozīmību, par viņas nākotni tavā dzīvē? Tas saka Ceļ� ir slēgts , tas nozīmē �

Apklustiet, es atbildēju saviem principiem. Viņa ir spo�a un neatkārtojama kā zaļacains zibens uzliesmojums, viņā ir patīkami klausīties; mīļa, silta, uzbudino�a, turklāt es esmu tik noguris no pārdomām vientulībā, no gulē�anas ar burvīgām, bet man sve�ām būtnēm. Vēlāk. Vēlāk es parunā�u ar viņu par smēķē�anu. Ne �odien.

Mani principi pazuda tik ātri, ka tas mani pat izbiedēja.

- � protams, bagāta es nebū�u, bet kaut kā jau iztik�u, - viņa runāja. - Es taisos iegādāties savu personīgo lidma�īnu, pat ja varē�u atļauties tikai vecu un nolietotu! Vai man to nenāksies no�ēlot?

Dūmi vijās spirālveidīgi, kā jau tabakas dūmi mēdz darīt, un tie�i uz manu pusi. Lai no tiem izvairītos, es aizvilku sev priek�ā iedomātu ekrānu, stikla domformu, un tai pa�ā mirklī atguvu kontroli pār sevi.

- Vispirms pirksiet aeroplānu, - es jautāju, vērodams viņas acis, - bet pēc tam mācīsieties ar to lidot?

- Jā, tad man vajadzēs maksāt tikai instruktoram, tā vietā, lai apmaksātu kā instruktoru, tā lidma�īnas īri. Vai tad tā, galu galā, nebūs lētāk? Jums tas neliekas saprātīgi?

Mēs apspriedām �o jautājumu, un es piedāvāju viņai laiku pa laikam lidot kopā ar mani kādā no manām lidma�īnām. Jaunā Ezeru amfībija, es nodomāju, viņai ir tādas pludlīniju formas, it kā tā būtu radīta, lai pārvietotos cauri nākotnēm un pagātnēm tiklab kā gaisā vai ūdenī; tā (amfībija) viņai patiktu gan.

Pēc divām stundām es izstiepos gultā, iedomādamies, kā viņa izskatīsies, kad es viņu atkal ieraudzī�u.

Man nevajadzēja ilgi gaidīt. Viņa izskatījās burvīgi, iedegu�a auguma apaļumi, uz brīdi aizklāti ar frotē auduma gabaliņu.

Tad dvielis nokrita, un viņa ieslīdēja zem segas, piekļaudamās man skūpstā. �is skūpsts nepauda: es-zinu-kas-tu-esi-un-es-tevi-mīlu, tas piedāvāja: mīlēsim �odien viens otru, kā tālāk, tad jau manīs.

Kāds prieks vienkār�i baudīt, nevis ilgoties pēc kaut kā, ko es nespēju atrast!

�- Ketij, labāk būtu, ja tu mājās nesmēķētu.

Viņa izskatījās izbrīnīta, �ķiltavas sastinga collas attālumā no cigaretes.

- Tu vakar neiebildi.

Es saliku �ķīvjus izlietnē, ar mitru lupatu noslaucīju virtuves galdu. Ārā bija jau silts, tikai da�i balti pūkaini kum�ķi augstu rīta debesīs; spalvu mākoņu plēksnes se�u tūksto�u pēdu augstumā, piecpadsmit jūd�u redzamība cauri nelielajai migliņai. Vēja nav.

Viņa bija tikpat pievilcīga kā dienu atpakaļ; es vēlējos viņu iepazīt tuvāk. Vai cigaretes grasījās aizvest prom sievieti, kurai es beidzot varēju pieskarties un ar kuru spēju sarunāties ilgāk par vienu minūti?

- Ļauj, es tev pastāstī�u, ko es domāju par cigaretēm, - piedāvāju.

Laika man bija daudz, un es stāstīju.

- � un ar to tu visiem apkārteso�ajiem it kā saki, - es nobeidzu, - it kā saki: "Tu man tik maz nozīmē, ka man pilnīgi vienalga, vai tu vari paelpot. Ja gribi, mirsti kaut nost, es tomēr uzsmēķē�u". Smēķē�ana nav īpa�i pieklājīgs ieradums. Tā nerīkojas ar cilvēkiem, kuriem simpatizē.

Tā vietā, lai saboztos un lepni attālinātos, viņa pamāja.

- Jā, es zinu, tas ir briesmīgs ieradums. Es padomā�u par atme�anu.

Viņa iemeta cigaretes un �ķiltavas atpakaļ rokassomiņā.

***

Ar laiku fizika pabīdījās malā, viņai sagribējās nodarboties ar modelē�anu. Pēc tam ar dziedā�anu. Viņai bija patīkama balss, kā nāras sauciens miglainā jūrā. Bet kaut kā gadījās, ka tikko sākās virzība no ieceres uz tās realizāciju, viņa zaudēja iedvesmu un nodevās jauniem sapņiem. Beidzot tas skāra arī mani - kāpēc lai es nepalīdzētu viņai atvērt nelielu veikaliņu?

Ketija bija bezrūpīga un attapīga; viņa mīlēja amfībiju, viņa uzreiz aptvēra lidojuma būtību, bet viņa bija nelabojami atsve�ināta. Manā sistēmā viņa bija sve�ķermenis, kaut arī mīļ�, un sistēma bie�i centās viņu atstumt, cik maigi vien spēja.

Mēs nekad nebūsim radniecīgās dvēseles. Mēs bijām kā divas laivas, kas satiku�ās okeāna vidū; katra ir mainījusi kursu, lai kādu laiku tuk�ajā jūrā varētu papeldēt kopā. Da�ādas laivas ceļā uz da�ādām ostām, un mēs to zinājām.

Man bija tāda dīvaina sajūta, ka es it kā mīņājos uz vietas, ka mana pa�reizējā dzīve ir tikai tāda notikuma gaidas, kas pēk�ņi visu izmainīs, uzliks mani uz īstā ceļa, norādīs manus mērķus un virzienu, kurā doties.

Kamēr es esmu divu radniecīgo dvēseļu pusīte, kura atrodas �ķirti no savas mīlestības, es domāju, man ir jātic, ka viņa līdz pat mūsu satik�anās brīdim centīsies paveikt pēc iespējas vairāk no tā, ko viņa var paveikt arī bez manis. Tai pat laikā, mana mīļā, pagaidām neatrastā dvīņumāsiņ, vai tu no manis arī gaidi to pa�u? Ciktāl mēs viens otram atļaujam tuvināties pie sev mīļiem, tomēr sve�iniekiem?

Draudzība ar Ketiju bija patīkama laika pavadī�ana, ta�u tā nedrīkstēja kļūt par lamatām, traucēt, stāvēt ceļā manai mīlestībai, lai kad arī viņa parādītos.

�ie mani ideālās sievietes meklējumi bija jutekliskuma pilni, tie alla� atklāja ko jaunu. Kāpēc nomāco�ā ziemas sajūta pienāca tik ātri? Lai arī cik ātri laika upe dārdināja pāri savām klintīm un ūdeņu dziļumiem, manu plostu jau bija sagrābu�as sniegotas krāces. Nav jau tik traģiski, ja uz mirkli esi apstājies, cauri rēkoņai pūlējās izlauzties manas cerības, es nedomāju, ka tas varētu būt dzīvības un nāves jautājums. Bet es esmu izvēlējies �o planētu un �o laiku, lai apgūtu kādu neparastu mācību, gan nezinu, kādu tie�i; varbūt lai satiktu sievieti, kura nelīdzinātos nevienai citai.

Par spīti cerībai, iek�ējā balss brīdināja, ka ziema mani var pārvērst ledū, pirms vēl es izlauzī�os brīvībā un atradī�u viņu.

�Sajūta lidma�īnā divu jūd�u augstumā bija tāda, it kā es būtu izstiepts uz virtuves galda un tad izsviests aiz durvīm. Vienu mirkli lidma�īna atradās tie�i man priek�ā, da�as collas no maniem pirkstiem � es kritu, bet vēl varētu pagūt pieķerties un atgriezties uz borta, ja vien man tas būtu �ausmīgi vajadzīgs.

Nāko�ajā brīdī bija jau par vēlu, tuvākā lieta, kam es būtu varējis pieķerties, atradās piecdesmit pēdas virs manis, attālinādamās ar ātrumu simts pēdas sekundē. Es kritu taisni lejup pilnīgā vientulībā. Un nu jau pavisam ātri.

Ak, Dievs, es nodomāju. Vai esmu pārliecināts, ka to gribu?

Kad jūs dzīvojat �im mirklim, brīvais kritiens dod daudz prieka un sajūsmas. Bet kolīdz sākat uztraukties par nākamo mirkli, tā prieks zaudē savu mirdzumu.

Es kritu lejup, griezdamies me�onīgā virpulī un vērodams zemi, kāda tā milzīga, kāda cieta un plakana, un juzdamies pats tik briesmīgi maziņ�. Ne kabīnes, ne kā cita, kur pieķerties.

Neuztraucies, Ri�ard, es domāju. Tie�i �eit, uz tavām krūtīm atrodas auklas gals, tu vari to paraut jebkurā brīdī, kad vien iegribēsi, un atvērsies izpletnis. Ir arī cita, rezerves aukla, kuru tu varēsi izmantot, ja galvenais izpletnis pievils. Auklu iespējams paraut jau tūlīt, ja tev no tā kļūst labāk, bet tādā gadījumā tu liegsi sev brīvā kritiena prieku.

Es uzmetu skatu augstuma mērītājam uz rokas. Astoņi tūksto�i pēdu. Septiņi tūksto�i piecsimt �

Tālu apak�ā uz zemes atradās mans mērķis - baltas grants pleķītis, uz kura pēc da�ām sekundēm es taisījos piezemēties. Bet paskat uz visu �o tuk�o debesi starp tagad un tad! Ak, mans �

Kaut kāda daļa mūsos, neskatoties uz notieko�o, vienmēr ir neatkarīgā novērotāja lomā. Tā seko mūsu gaitām it kā no malas. Tai ir vienalga, vai esam mēs laimīgi, vai ne, vai mēs jūtamies labi, vai slikti, esam dzīvi, vai mirstam nost. �ī novērotāja vienīgais darbs ir sēdēt mums uz pleca un spriedelēt par to, vai esam cilvēka vārda cienīgi.

�ai brīdī mans novērotājs, ietērpts pats savā izpletņlēcēja tērpiņā ar izpletnīti, uzrausās uz manām rezerves bruņām un sāka izteikt piezīmes par manu uzvedību.

Stipri lielāka nervozitāte, nekā tā �ādā brīdī būtu nepiecie�ama. Acis pārlieku plati ieplestas, sirdspuksti pārāk strauji. Kritiena prieks iz�ķīdis pārāk lielā devā baiļu. 29. lēciena vērtējums uz �o brīdi: C ar mīnusu (C - �trijnieks�, tulk.piez.).

Mans vērotājs dod visai stingru vērtējumu.

Augstums - pieci tūksto�i divsimt � �etri tūksto�i astoņsimt.

Ja es rokas izstiep�u uz priek�u, tie�i vēja brāzmās - kritī�u ar kājām uz leju; rokas uz aizmuguri - tas nozīmēs nirt pretī zemei ar galvu uz leju. �ādi, manuprāt, var lidot arī bez lidma�īnas, paliek tikai viena bezcerīga vēlē�anās, kaut būtu iespējams aug�up �auties tikpat ātri kā uz leju. Manis pēc kaut tre�daļtik ātri�

Brīvā kritiena laikā vērojama izklaidība. Bezmērķīgi fantāzijas klejojumi. Atzīmes precizējums: D ar plusu. (D - ballu minimums, lai būtu iespējams pārcelt nākamajā klasē, kursā, tulk. piez.)

Trīs tūksto�i septiņsimt pēdu augstums. Vēl jau gana augsts, tomēr mana roka, pieķērusies izpletņa auklai, aptina to ap labās rokas īk�ķi un asi parāva. Aukla atslāba, bet aiz muguras izdzirdēju �aboņu; tai vajadzētu liecināt par izpletņa atvēr�anos.

Auklu parāva agri. Pārāk dedzīgi vēlas tikt zem kupola. D.

�aboņa turpinājās. �ai brīdī man jau būtu vajadzējis izjust kā-pēlī-iegrim�anas sajūtu, kāda pārņem, līdz galam atveroties izpletnim. Tā vietā es netraucēti kritu. Bez jebkāda iemesla mans ķermenis sāka griezties.

Kaut kas � es nodomāju, vai kaut kas nav kārtībā?

Es palūkojos pār savu plecu uz �aboņas pusi. Izpletnis kūļājās, sapinies virvēs. Vietā, kur vajadzētu atrasties galvenajam kupolam, plandījās samud�ināta neilona mezgls: virpulī gaudoja sarkani - zili - dzeltens jūklis.

Se�padsmit, piecpadsmit - tik sekun�u palicis, lai tiktu skaidrībā vēl pirms ietriek�anās zemē.

No mana virpuļojo�ā stāvokļa izskatījās, ka es, visticamāk, iekritī�u apelsīnu audzē. Var gadīties arī kokos, bet drīzāk jau ne.

Atsvabinieties, mūs mācīja. Man jātiek vaļā no galvenā un jāatver uz krūtīm eso�ajā sainī guļo�ais rezerves izpletnis. Vai tad tas ir godīgi , tāda ķēpa ar izpletni divdesmit devītajā lēcienā? Tas nekādā gadījumā nav godīgi!

Domas izgāju�as ārpus kontroles. Nav nekādas disciplīnas. D ar mīnusu.

Man �oreiz paveicās, jo laiks palēninājās. Vienā sekundē ietilpa vesela minūte.

Un vispār, kādēļ tik grūti pacelt rokas līdz plecu siksnu slēd�iem un atbrīvoties no samud�inātā kupola?

Manas rokas svēra tonnas, un es ar neiedomājamu piepūli collu pēc collas kā palēninātā filmā virzīju tās uz plecu pusi, pie slēd�iem.

Vai tas ir �āda sasprindzinājuma vērts? Mani neviens nebrīdināja, ka līdz slēd�iem tikt ir tik grūti! Me�onīgā niknumā uz instruktoriem es, pārvarējis pēdējo puscollu, beidzot tos atrāvu vaļā.

Lēni, lēni. Pārāk lēni.

Es pārtraucu grie�anos un apmetos uz muguras, lai atvērtu rezerves izpletni, un paliku vai mēms aiz izbrīna, ieraudzīdams samud�ināto neilonu joprojām sev blakus! Es izskatījos kā otrādi apgriezta lāpa, piesiets pie krīto�ām spilgtu krāsu lupatu liesmām, kā raķete, iz�auta lejup no debesīm.

- Studenti, lūdzu uzmanību, - tika teicis instruktors, - iespējams, ar jums tas nekad nenotiks, tomēr neaizmirstiet: Nekad neveriet rezerves izpletni galvenā izpletņa mud�eklī, jo tādā gadījumā rezerves izpletnis arī neatvērsies. Tas pārvērtīsies raibā gadatirgus buķetē un pat nepalēninās jūsu kritienu! VIENMĒR ATSVABINIETIES!

Bet es ta�u patie�ām to arī darīju, tomēr, lūk, tur tas ir, galvenā izpletņa mud�eklis, joprojām sapinies pats savās auklās!

Mans novērotājs ar riebumu nosprauslojās.

Racionalitātes zudums apstākļu spiediena rezultātā: I jeb Izgā�anās.

Es jutu zemi, kas gāzās man virsū no apak�as uz aug�u. Zāle iedos pa kaklu ar ātrumu 125 jūdzes stundā. Tā būs viegla nāve. Kāpēc es neredzu savu dzīvi, kas vienā mirklī visa nozibētu gar acīm, kāpēc es vēl pirms trieciena nepametu savu ķermeni, kā tas tiek aprakstīts grāmatās? TAISI VAĻĀ REZERVES IZPLETNI!

Pārāk novēlotas darbības. Tiek uzdoti galīgi neiederīgi jautājumi. Kopumā ņemot, diezgan no�ēlojams radījums.

Es parāvu avārijas auklu, un rezerves izpletnis momentā apdedzināja manu seju, raudamies laukā no iesaiņojuma kā zīdaina sniega mākonis, kas ar lielgabalu uz�auts debesīs. �is izpletnis tiecās nonākt līdzās galvenajam murskulim; nu skaidrs, tagad es bū�u piesiets divām uz leju vērstām lāpām.

Tad sekoja plauk�ķo�i balts uzliesmojums, un kupols atvērās, atvērās pilnībā, un es pēc spēja uzrāviena gaisā apstājos �etri simti pēdu augstumā virs apelsīnu audzes. Aukliņās iekārta, pēdējā sekundē izglābta, salauzta marionete.

Laiks atkal uzņēma savu ierasto ātrumu, koki izmantoja izdevību pa ceļam iepļaukāt, un es, ar zābakiem atsisdamies pret zemi, smagi elsodams, bet ne miris, iekritu zālē.

Varbūt es jau biju nosisties, ietriecoties ar galvu zemē, es prātoju, bet tad �ēlsirdīgajam izpletnim izdevies mani atraut laikā 2 sekundes atpakaļ un tādējādi glābt manu dzīvību?

Nāves svina smagums bija alternatīvā nākotne, kuru es jau gandrīz biju izvēlējies, bet tā kā sieviņa ar izkapti no manis bija novērsusies, es gribēju tai uz atvadām pamāt ar roku. Atvadīties vienmēr ir skumji. �ajā, nu jau par alternatīvo pagātni tapu�ajā nākotnē es būtu saņēmis atbildes savai lielajai ziņkārei par nāvi.

Lēcienu pārdzīvojis. Izkārpījās, pateicoties veiksmei un izcilai sargeņģeļu darbībai. Sargeņģeļiem: A (augstākais iespējamais vērtējums, tulk. piez.). Ri�ardam: I.

Es pacēlu rezerves izpletni, mīļi piekļāvu to sev kā vēsu putu mākonīti un tad izklāju līdzās galvenā izpletņa murskulim. Pēc tam apsēdos uz zemes koku paēnā, par jaunu izdzīvoju pēdējās minūtes un ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā visu, kas notika, ko redzēju, par ko domāju, ko teica mazais novērotājs, tāpat arī skumjās atvadas no nāves, visu, ko vien spēju atcerēties. Rakstot mana roka nedrebēja. Vai nu �is lēciens manī neradīja satricinājumu, vai arī es to nomācu dziļi sevī.

Kad tajā dienā es beidzot ierados savās mājās, te nebija neviena, ar ko varētu dalīties pārdzīvojuma iespaidos, neviena, kas varētu uzdot jautājumus, atklājot vērtības, kam nebiju pievērsis pienācīgu uzmanību. Ketija uz visu vakaru bija aizgājusi ar kādu citu. Brid�itas bērniem bija jāpiedalās skolas izrādē. D�ila bija nogurusi no darba.

Augstākais, ko varēju izdarīt, bija piezvanīt Rei�elai Dienvidkarolīnā. Patīkami ar tevi parunāt, viņa teica, es vienmēr priecā�os, ja tu pie manis kādreiz iegriezīsies. Es tā arī neko nepateicu ne par lēcienu ar nenostrādāju�o izpletni, ne par alternatīvo nākotni - manu nāvi apelsīnu audzē.

Lai atzīmētu notikumu, es sev uztaisīju kartupeļu torti, tie�i pēc manas vecmāmiņas receptes: kartupeļi, paniņas, olas, muskatrieksts, vanilīns; gatavu atdzesēju, līdz tā pārklājās kā ar baltu sarmu, pārlēju ar rūgtu �okolādi, pēc tam siltumā un vientulībā tre�daļu apēdu.

Es domāju par lēcienu un galu galā nonācu pie secinājuma, ka jebkurā gadījumā nav jēgas viņām par to stāstīt, par notiku�o nav jēgas stāstīt nevienam. Es izklausī�os pēc lielībnieka, kas plātās ar to, ka izbēdzis nāvei! Un ko gan viņas varētu pateikt? "Ak, Dievs, kādas �ausmas!" "Citreiz tev jābūt uzmanīgākam!"

Atkal uz mana pleca uztrausās novērotājs ar blociņu rokās un tūdaļ pat sāka rakstīt. Ar acs kaktiņu es sekoju rakstītajam līdzi.

Viņ� mainās. Ar katru dienu kļūst arvien atsve�inātāks, nepieejamāks, sevī noslēdzies. Viņ� gatavo pārbaudījumus vēl neatrastajai radniecīgajai dvēselei, radīdams sienas un labirintus, kalniem līdzīgus nocietinājumus, piedāvādams viņai atrast sevi, paslēpu�os pa�ā viducī. Viņ� ir kļuvis par ekstra klases speciālistu sevis slēp�anā no pasaulē vienīgās, kuru viņ� spētu iemīlēt, un kura kādudien spētu iemīlēt viņu. Viņ� �obrīd traucas kā negudrs � vai viņa to atradīs, pirms viņ� sevi nogalinās?

Nogalināt sevi? Izdarīt pa�nāvību? Pat mūsu novērotāji mūs nepazīst. Neatvēries izpletnis nav mana vaina. Tas ir tikai negadījums, tas ta�u vairs neatkārtosies!

Es nesāku atgādināt, ka izpletņa iesaiņotājs biju es pats.

***

Nedēļu vēlāk kādā pievakarē es gatavojos piezemēties, lai iepildītu degvielu. �ajā dienā manam milzīgajam un ātrajam Mustangam P-51 neveicās pilnīgi un galīgi. Radiosakari niķojās, kreisās bremzes kļuvu�as vaļīgas, ģenerators sadedzis, temperatūras rādītājs neizskaidrojami �audījās te uz sarkano zonu, te atpakaļ. Skaidrs, tā nebija ne labākā diena, ne labākā lidma�īna, kurā ir nācies lidot.

Lielāko daļu lidma�īnu jūs mīlat, tomēr ar da�ām nekādi nespējat saprasties.

Piezemē�anās, uzpildī�anās, brem�u savilk�ana, un, cik ātri vien iespējams, atkal atpakaļ gaisā. Ilgsto�ā lidojuma laikā, skatoties dzinēja stāvokļa rādītājus, ievēroju, ka aiz milzīgā propellera kaut kas nav kārtībā. Neviena no lidma�īnas daļām nemaksā mazāk par simts dolāriem, bet tās daļas, kuras lūst kā salmi, tās noteikti maksā tūksto�us.

Lielā iznīcinātāja riteņi jau peldēja tikai pēdas attālumā virs Teksasas �tata Midlendas skrejceļa; tad pieskārās zemei. Tajā pa�ā mirklī kreisā riepa pārsprāga, un lidaparātu sagrieza uz skrejceļa kreiso pusi, jau nāko�ajā mirklī tas noskrēja no ceļa pavisam.

Laiks pazuda. Kustas vēl pietieko�i ātri, lai varētu mēģināt lidot. Es smagi uzspiedu droseles aizbīdnim un sūtīju to atpakaļ debesīs.

Slikta izvēle. Nav vajadzīgā lido�anas ātruma.

Da�as sekundes lidma�īna padārdināja ar paceltu priek�galu, bet tas arī bija viss, ko tā spēja izdarīt. Zem mums zibēja vērmeles, riteņi atsitās pret zemi, un tajā brīdī salūza kreisā �asija. Milzīgais propellers aizķēra zemi, un, tikko tas saliecās, dzinējs neganti iekaucās un iek�pusē uzsprāga.

Tas bija jau kā vecs paziņa, laiks, kur� atkal pārvērties kā palēninātā kino. Un, paskat tik, kas �eit atrodas! Mans novērotājs ar blociņu un zīmuli! Kā veicas, draugs, sen neesam redzēju�ies!

Pļāpā ar novērotāju laikā, kad lidma�īna jūk gabalu gabalos. �ķiet, sliktākais pilots, kāds jebkad redzēts.

Es skaidri zināju, ka tādas katastrofas ar Mustangiem nenotiek katru dienu. �īs klases lidma�īnas ir tik lielas, ātras un nāvīgi bīstamas, ka tiek cauri visam, kas vien patrāpās ceļā; tās uzsprāgst negaidīti, turklāt grandiozas uguņo�anas pavadībā, jaucoties kopā liesmu dzelteniem, dinamītoran�iem un dūmu melniem virpuļiem un sīkās atlūzas izkaisot pusjūdzes rādiusā ap sprādziena centru. Piloti no tā visa jau vairs neko nejūt.

Nāvīgā perspektīva tuvojās man ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā � Kaut kur tuksne�a nekurienes vidū atradās dīzeļģenerators; ģeneratora būcenis, oran�i balti rūtots kā �aha galdiņ�, bija cerējis, ka tam nedraud tikt sadragātam milzu lidma�īnas katastrofā. Velti.

Vēl da�i grūdieni, pazuda otra �asija, nolūza puse no labā spārna, vadības panelis dārdēdams ieslīdēja priek�ējā stiklā.

Kāpēc es neesmu pametis savu ķermeni? Visās grāmatās ir teikts �

Tad mēs kaut kur atsitāmies, un es savās dro�ības jostās tiku pasviests uz priek�u; pasaule kļuva melna.

Da�as sekundes es neko neredzēju. Sāpes nejutu.

�eit, debesīs, valda visai liels klusums, es nodomāju, iztaisnodamies un papurinādams galvu.

Absolūts sāpju trūkums. Mierīgs, maigs svilpiens � Kas �eit debesīs notiek, Ri�ard, kas �eit var svilpot ?

Es atvēru acis, lai atklātu, ka debesis izskatās kā sadragāts ASV valdības dīzeļģeneratora būcenis, kas saplacināts zem ļoti lielas avarēju�as lidma�īnas vraka.

Notieko�o uztver tik lēni kā krupis.

Paga, mirklīti! Vai varētu būt, � ka tās nav debesis? Es neesmu miris! Es sē�u iek�pusē tam, kas atlicis no vadības kabīnes, un lidma�īna vēl arvien nav eksplodējusi! Tā tikai taisās (!) UZSPRRRĀGT tuvāko sekun�u laikā, bet es �eit esmu iesprūdis � Ja arī pagaidām es neesmu gājis bojā sprādzienā, tad, tā turpinot neko nedarīt, izskatās, ka esmu nolēmis iet bojā sadegot!

Desmit sekundes vēlāk es jau drāzos divsimt jardu attālumā no kūpo�ajām atliekām lidma�īnai, kas kādreiz bija tik skaista, kaut arī ne sevi�ķi dro�a, lēta vai mīļa. Tad es metos zemē ar seju smiltīs, glu�i kā to parasti dara piloti filmās tie�i pirms sprādziena. Seja vērsta lejup, ar rokām aizsegta galva un kakls, saspringtas sprādziena gaidas.

Kad beidzot aptver kas par lietu, spējīgs darboties apbrīnojamā ātrumā.

Pusminūte. Nekas nenotiek. Otra puse.

Es pacēlu galvu un paskatījos.

Tad es piecēlos un no sava apģērba kārtīgi notīrīju zāli un smiltis. Bez jebkāda iemesla man ausīs ieskanējās sena rokenrola melodija. Es tik tikko to ievēroju. Cen�os būt bezrūpīgs?

Nu, viltniece! Nekad neesmu dzirdējis, ka jel kāda 51. tipa lidma�īna nebūtu uzsprāgusi kā pulvera muca, un, lūk, te nu ir lū�ņos guļo�s izņēmums, kura pilots vēl pavisam nesen biju es. Tagad gan būs jācīnās ar veselu kaudzi papīru, ziņojumi ar paskaidrojumiem � daudz stundu paies, līdz es beidzot varē�u iesēsties kādā gaisa lainerī, lai aizlaistos no �ejienes prom uz rietumiem. Melodija turpināja sist takti manā galvā.

Ātri tiek galā ar �oku. B (atzīme �labi�, tulk. piez.)ar plusu par aukstasinību beigās.

Atguvies un svilpodams melodiju, es devos pie tā, kas bija palicis pāri no Mustanga, atradu savu drēbju somu, skū�anās piederumus un uzmanīgi noliku tos malā.

Kabīne gan ir stipra, kas ir, tas ir.

Nu, protams! Lidma�īna neuzsprāga, jo jau nolai�oties mums vairs nebija degvielas.

Ap �o laiku novērotājs izgaisa, neizpratnē �ūpodams galvu, un redzamības zonā parādījās ugunsdzēsēju ma�īnas. Ugunsdzēsējus praktiski neinteresēja, ko es tur runāju par degvielas trūkumu, un viņi, lai dro�s paliek dro�s, lidma�īnas vraku pārklāja ar biezu putu slāni.

Mani uztrauca detaļas radiosakaru nodro�inā�anai, no kurām vairākas atradās kabīnē nebojātas, tās bija vairāk nekā zelta vērtas.

- Mīļie cilvēki, pacentieties, lūdzu, vismaz kabīni nesaliet ar putām. Vismaz radio �

Par vēlu. "Ar mērķi novērst iespējamos uzliesmojumus" viņi noputoja kabīni līdz pa�ai aug�ai.

Un ko tagad, es bezpalīdzīgi domāju. Ko-tagad, ko-tagad, ko-tagad?

Nogājis jūdzi līdz lidostai, es nopirku biļeti uz tuvāko reisu, cik iespējams īsi aprakstīju incidentu ziņojumā un izstāstīju strādniekiem, kurp nogādāt bezcerīgi sadragāto ma�īnu.

Brīdī, kad, noliecies virs galdiņa angārā, rakstīju viņiem savu adresi, es pēk�ņi atcerējos vārdus tai melodijai, kura nepameta manu galvu jau kop� avārijas brī�a.

�-bum, �-bum � un tad daudzi ja-t-ta, ja-t-tas. Kāpēc manī jāskan �ai melodijai? Mani tas izbrīnīja. Kāpēc tagad, pēc divdesmit gadiem?

Dziesmu neinteresēja iemesli, tā tik dudināja: Dzīve būtu kā sapnis/ �-bum/, Ja es varētu paņemt tevi sev līdz tur aug�ā, paradīzē/ �-bum/ �

Ak, �ī dziesma! Tā bija Mustanga dvēsele, kas dziedāja, ar visiem skaņu efektiem!

Dzīve būtu kā sapnis, mīļā sirds�

Protams, ka dzīve ir sapnis, tu, skārda ragana! Tu gandrīz aizstiepi mani uz paradīzi tur aug�ā! �-bum , tu, krāmu kaudze!

Vai visām blēņām, kas ienāk mums galvā, ir kāda jēga? �ī lidma�īna, tā nekad neuztvēra mani nopietni.

No savas vietas caur iluminatoru es vēroju, kā lainers pirms pacel�anās pa�āvās garām vībotņu joslai.

Putās izmērcētais Mustanga karkass jau atradās kravas kastē, ceļamkrāns cēla salauztā spārna daļu.

Ak, lidma�īnīt, tu tikai gribi paspēlēties? Tev patīk katrā lidojumā kaut ko salauzt, tu gribi darboties pretī manis pa�a vēlmēm?

Tu esi zaudējusi! Kas zin, pēc simts gadiem tu atradīsi kādu, kur�, aizmirstot tavu pagātni, tevi no jauna saliks kopā. Kas zin, tu atcerēsies �o stundu un būsi laipna pret viņu! Zvēru, tev, ma�īna, tas nebū�u es.

Vispirms kļūme ar izpletni, tagad aviokatastrofa. Lidojot uz rietumiem, es to pārdomāju un beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka mani sargā no Aug�as, vadīdami cauri situācijām, bīstamākām, nekā biju iedomājies, bez sīkākās skrambiņas.

Jebkur� cits pamanītu pretrunu. Avārija neapstiprināja manas aizsardzības perfektumu, drīzāk tā bija lieciniece, ka manā aizsardzībā ir defekti.

deviņi

Es slīku naudā. Ļaudis visā pasaulē lasīja manu pēdējo grāmatu, tāpat pirka arī citas grāmatas, kuras biju sarakstījis jau agrāk. Par katru pārdoto eksemplāru nauda caur izdevēju nonāca līdz manij.

Ar lidaparātiem apieties māku, es prātoju, bet nauda liek man nervozēt. Vai nauda var avarēt?

Palmas aiz viņa ofisa logiem �ūpoja savas lapas, saules stari uz viņa galda sildīja pārskatus par paveikto.

- Es varu ar to nodarboties tavā vietā, Ri�ard. Tur nav nekādu problēmu. Es varu to darīt, ja vien tu pats tā vēlies.

Augums - piecas pēdas un viena colla, mati un bārda ar gadiem mainīju�i krāsu no ugunīgas līdz baltai, pārvēr�ot viņu no apdāvināta rūķī�a Ziemassvētku Vecītī.

Mēs draudzējāmies jau no tiem laikiem, kad strādāju �urnālā. Tagad kādreizējais redaktors pārvērtās padomdevējā investīciju lietās. Tolaik viņ� iepatikās jau pirmajā tik�anā, kad uzdeva man sarakstīt stāstu. Mani vienmēr sajūsmināja viņa mierīgā attieksme pret biznesu. Es viņam pilnībā uzticējos, un nekas no tajā pēcpusdienā teiktā nesatricināja �o ticību.

- Sten, nevaru pat izteikt, cik ļoti priecājos� - es sacīju. - Citādi jau viss būtu labi, vienīgi tā nauda, es nezinu, ko lai ar to iesāk, visi �ie papīri, nodokļi. Es neko par to nezinu, man tās lietas riebjas. Tagad tās visas ir tavas rūpes, Finansu Mened�er, es mazgāju rokas nevainībā.

- Ri�ard, Tu pat nevēlies uzzināt, kas ar to tiks darīts?

Es no jauna paskatījos uz viņa investīciju grafikiem. Visas līnijas tiecās uz aug�u.

- Nē, - es atbildēju. - Nu, ja nu es pats pajautā�u, vai arī ja tu gribēsi spert kādu īpa�i nozīmīgu soli. Bet daudz kas no tā visa, ko tu taisies darīt, krietni pārsniedz manu sapra�anu�

- Tā nevajag runāt, - viņ� iebilda. - Tā nav maģija, tā ir vienkār�a tehniska pre�u mārketinga analīze. Lielākai daļai cilvēku, kas �ādos darījumos cie� neveiksmi, pietrūkst kapitāla, ar ko segt zaudējumus brīdī, kad tirgus ir vērsies pret tiem. Tev, t.i., mums, nav �ādu problēmu. Naudas ieguldī�anu mēs sāksim uzmanīgi, ar lielu rezerves kapitālu. Skatoties, kā �ī stratēģija nesīs ienākumus, mēs vēlāk varēsim riskēt arvien vairāk.

- Kad ievērosim kādas preces tirdzniecības kulmināciju, tad ieguldīsim tās pārdo�anā daudz naudas un tā nopelnīsim veselu bagātību. Tomēr mēs nedrīkstam ilgi pievērsties tikai vienai peļņas iespējai, daudzi cilvēki par to aizmirst. Tādēļ arī tik bie�i viņi �o naudu pazaudē.

Viņ� pasmaidīja, ievērojis, ka es esmu pārstājis saprast, tomēr, pieskāries ar roku grafikam, turpināja.

- Paskaties uz �o zīmējumu, tās ir finiera cenas �ikāgas tirdzniecības bir�ā. Skaties, lūk, �eit sākas tirdzniecības kulminācijas brīdis, tas ir brīdinājums, ka drīz būs kritums, tas būs aprīļa beigās. �ajā punktā, kulminācijā, mēs pārdosim finieri, pārdosim daudz finiera. Pēc tam, kad cenas kritīsies, lūk, �eit, mēs daudz pirksim. Pārdot dārgi un pirkt pa lēto, tas ir tas pats, kas iepirkt pa lēto un tad pārdot dārgi. Saproti?

Kā mēs varēsim pārdot �

- Kā mēs varēsim pārdot pirms esam nopirku�i? Vai tad mums nevajag vispirms pirkt un pēc tam pārdot?

- Nē, - viņ� bija tik mierīgs savos paskaidrojumos kā dekāns koled�ā. - Tās ir pre�u tirgus nākotnes . Mēs apsolām par �o cenu pārdot vēlāk, zinot, ka pirms pienāks �ī nākotne, kurā mums vajadzēs uzsākt pārdo�anu, mēs �o finieri, - tikpatlab cukuru, varu vai graudus, - nopirksim stipri lētāk nekā tas ir �obrīd.

- Njā �

- Pēc tam mēs izdarīsim atkārtotus ieguldījumus. Un da�ādās nozarēs. Ieguldīsim kapitālu ārvalstīs. Starptautiskas akciju sabiedrības, tā faktiski ir laba ideja. Bet sāksim ar �ikāgas tirdzniecības bir�u, iespējams, ar vietu Rietumu Krasta pre�u bir�ā. Paskatīsimies. Nopērkot bir�ā vietu, tev par dalību tirgos vairs nekas nebūs jāmaksā. Pēc tam izvērsīsimies pa vairākām nozarēm; domāju, ka nebūtu slikti pa ceļam sagrābt kādas nelielas kompānijas kontrolpaketi. Es izlūko�u situāciju. Bet ar tādu naudas daudzumu kā mums un ar uzmanīgu attieksmi pret tirgu grūti kļūdīties.

Viņ� mani pārliecināja. Kāds tas bija atvieglojums! Nu mana finansiālā nākotne nekādi nevarēs samud�ināsies kā izpletnis.

Es nekad tā nemācē�u rīkoties ar naudu, kā to darīja Stens.

Man nepietiek mierīguma, gudrības, man nav grafiku, kas �aujas debesīs.

Ir ta�u prātīgi no manas puses zināt savas vājās vietas, atrast uzticamu senu draugu un nodot naudu viņa pārziņā.

desmit

Mēs divi, es un Donna, laiskojāmies uz klāja manam bezvējā pa straumei dreifējo�ajam buriniekam, cepinādamies saules staros trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Kīvestas.

- Neviena manas dzīves sieviete pār mani nav valdījusi, - es viņai klusi un pacietīgi klāstīju. - Un arī es viņas neesmu centies sev pakļaut. Tas man ir �ausmīgi svarīgi. Es apsolu, ka nekad tev pilnībā nepiederē�u, bet nekad arī nebū�u greizsirdīgs.

- Izdevīgs darījums, - viņa noteica. Viņas mati bija īsi un melni, brūnās acis saulē piemiegtas. Kop� tās vasaras, kad viņa �ķīrās no tālajiem ziemeļiem, viņas ķermeņa iedegums bija ieguvis nolakota tīkkoka krāsu.

- Lielākā daļa vīrie�u to nespēj saprast. Es dzīvoju tādu dzīvi, kādu vēlos. Es bū�u ar viņiem, ja to gribē�u; ja negribē�u, aizie�u. Vai tevi tas nebiedē?

Viņa pārvietoja sava bikini lencītes, nodro�inādama vienmērīgu iedegumu.

- Biedē? Tas mani sajūsmina! Nekādu va�u, pienākumu, nekādu viltību, mēģinot ievilināt savos tīklos, nekādu skandālu, nekādas garlaicības. Dāvana sirdij: Es �eit neesmu tāpēc, ka man būtu pienākums te atrasties, vai tāpēc, ka mani �eit ir iemānīju�i, glu�i vienkār�i �obrīd es dodu priek�roku būt kopā ar tevi, nevis atrasties kaut kur citur.

Maigi �ļakstēja viļņi. Ēnu vietā uz burām spēlējās spo�i saules zaķī�i.

- Es bū�u tavs visneapdraudo�ākais draugs, - es teicu.

- Neapdraudo�ākais?

- Man rūp sava brīvība, tāpēc es respektēju arī tavējo. Es pats esmu viegli ievainojams, tāpēc, ja es tev kaut pirkstiņu piedur�u, kad tu nevēlēsies, tev pietiks maigi no�ukstēt: "Nē". Es ienīstu uzbāzīgos, kuri bez ceremonijām ielau�as sve�ā pasaulē. Tikai dod mājienu, ka es pats kļūstu tāds, un es pazudī�u vēl pirms līdz galam būs izskanējis tavs noraidījums.

Viņa pārmetās uz sāniem, atspiedās ar galvu pret roku un atvēra acis.

- Pēc bildinājuma neizklausās, Ri�ard.

- Tāds tas arī nav.

- Paldies.

- Vai tad tev pārāk bie�i ir teikts kas tamlīdzīgs?

- Arī pāris reizes būtu daudz par daudz, - viņa atbildēja. - Pilnīgi pietika ar vienām laulībām. Manā gadījumā pat vienas precības ir vairāk nekā man vajadzīgs. Da�iem ir labāk būt precētiem, man - ne.

Es viņai īsumā apstāstīju savu neveiksmīgo kopdzīvi, kas pārvērta laimīgākos gadus smagos un nomāco�os. Biju guvis tādu pa�u mācību kā viņa.

Uzmetu skatu spoguļgludajam līcim, meklēdams vēja uzpūstus sīkus vilnī�us. Jūra bija tik gluda kā kūsto�s ledus.

- Kāds kauns, Donna, mēs nevaram atrast domstarpības.

Mēs dreifējām vēl apmēram stundu, līdz sacēlies vēj� saķēra buras un uzrāva jahtu mugurā vilnim, kas devās uz krastu. Tajā brīdī, kad atkal stāvējām uz zemes, mēs jutāmies jau kā seni paziņas. Apskāvāmies uz atvadām un apsolījām kādreiz atkal satikties.

Ar Donnu bija tie�i tāpat kā ar jebkuru citu manas dzīves sievieti. Suverenitātes, vienpatnības, pilnīgas neatkarības cieņa. Maiga apvieno�anās, bēgot no vientulības, tā bija aprēķina mīlas dēka bez mīlestības.

Vairākas manas draudzenes nebija precēju�ās vispār, tomēr lielākā daļa bija �ķīru�ās. Da�as jutās kā cietu�as smagā nelaimes gadījumā; savu varmācīgo vīru sadauzītas, iebaidītas, viņas atradās nemitīgā stresā un bezgalīgā depresijā. Mīlestība viņām bija traģisks pārpratums; mīlestība bija tuk�a pasaule, kas palikusi pāri pēc visa nozīmīgā sagrāves ar laulātā-drauga-kā-īpa�nieka, mīlnieka-kas-kļuvis-par-cietumsargu laipnu palīdzību.

Ja es ielūkotos dziļāk savās domās, tad saskatītu galvas me�ģi: mīlestība starp sievieti un vīrieti - �is vārds bija zaudējis tā jēgu. Bet, Ri�ard, vai tad tajā slēpās problēmas būtība?

Es necentos rast atbildi.

Aizpeldēja mēne�i. Glu�i tāpat, kā es zaudēju interesi par mīlestību - kas tā ir vai nav, tā dzisa arī mana interese radniecīgās dvēseles meklējumos. Pakāpeniski tās vietā nāca citas idejas, tikpat saprātīgas un nevainojamas kā �obrīd virzījās manas lietas biznesā.

Ja ideālajam partnerim, es prātoju, būtu jāatbilst visām mūsu vajadzībām jebkurā laika sprīdī, bet viena no mūsu vajadzībām ir daudzveidība pati par sevi, tad neviens nekad nevarēs būt ideāls partneris .

Vienīgajai īstajai radniecīgajai dvēselei jāatrodas daudzos da�ādos cilvēkos. Mana ideālā sieviete daļēji ir iemiesojusies gan �īs draudzenes burvībā un intelektā, gan citas satrauco�ajā sirds skaistumā, vēl citas liesmojo�ajā bezrūpībā. Ja neviena no �īm sievietēm �obrīd nav sastopama, tādā gadījumā mana radniecīgā dvēsele uzliesmo citos apkārtējos ķermeņos: būt ideālai nenozīmē būt nepieejamai.

- Ri�ard, visas �īs tavas idejas ir pilnīgas muļķības! Tās nekad nenostrādās!

Ja iek�ējā balss man �ādi te uzbļautu, un tā to arī darīja, tad es tai nekautrējoties aizbāztu muti.

- Pierādi, ka tas nav pareizi, - es tai teiktu. - Parādi, kurā vietā mana ideja nenostrādās! Tikai izdari to bez tāda veida vārdiem kā mīlestība, laulība, abpusēji pienākumi. Izdari to, būdama sasieta un ar aizbāztu muti, ņemot vērā, ka es tevi �ādā situācijā bez problēmām varu pārkliegt, skaidrojot savas dzīves di�enās perspektīvas!

Ko tu vispār saproti? Ideālā-sieviete-vairākās-sievietēs - �is projekts vinnē uz urrā.

Bezgalīga naudas straume. Tik daudz lidma�īnu, cik vien vēlos. Personīgā ideālā sieviete. Tā tik ir laime!

vienpadsmit

Kļūdu nav vispār. Notikumi, kuri grūst mums virsū, lai cik nepatīkami arī tie nebūtu, ir mums nepiecie�ami, tie mūs māca, jebkur� mūsu solis tuvina mūs izvēlētajam mērķim.

Es gulēju uz grīdas, iegrimis biezā persie�u paklājā, un domāju par to. �ie trīs gadi nebija kļūda. Es kārtīgi izstrādāju katru no tiem, pieņemdams miljoniem lēmumu par lidma�īnām un intervijām �urnāliem, par buriniekiem un ceļojumiem, filmām un biznesa vadī�anu, tāpat lekcijām, TV �oviem, manuskriptiem, banku rēķiniem un spīdo�ām nākotnes izredzēm. Dienas gaismas debesis atspoguļojās jaunā d�etiņā (reaktīvā lidma�īna, tulk.piez.), nakts stundas ar mani sarunājās un pieskārās daudzu sievie�u izskatā, no kurām katra bija ļoti mīļa, tomēr neviena nebija viņa.

Es biju pārliecināts, ka viņa neeksistē, tomēr vēl arvien viņa satrauca manu iztēli.

Vai arī viņa bija pārliecināta par to, ka es neeksistēju? Vai mans gars traucēja �ai pārliecībai? Vai kaut kur �ajā momentā eksistēja sieviete, kura gulēja uz eleganta paklāja mājā, kas piebūvēta angāram ar pieciem lidaparātiem iek�ā, vēl trijiem līdzās zālājā un hidrolidma�īnu ūdens malā?

Es par to �aubījos. Bet varbūt bija būtne, kura vientulīgi eksistēja kaut kur starp jaunākajām ziņām un televīzijas �oviem, vientuļa, lai arī mīļāko un naudas, algotu draugu-kļuvu�u-par-personālu, aģentu, advokātu, mened�eru un rēķinve�u ielenkumā? Tas bija visnotaļ iespējami.

Viņas paklājs varētu būt citā krāsā, bet viss pārējais � viņa varētu būt spoguļa otrā pusē, savu ideālo vīrieti meklēdama piecdesmit mīļākajos, un vēl aizvien klīsto�a vientulībā.

Es pasmējos par savām domām. Cik negribīgi mirst novecoju�ais mīts par vienīgo mīlestību!

Lejā zālājā iedarbojās lidma�īnas dzinējs. Tas dro�i vien ir Slems, kur� izmēģina Tvin�essnu. kompresors labajā pusē tecēja. veco laiku kompresoriem - veco laiku problēmas, es nodomāju, piesaistītas visādi citādi labam dzinējam.

Rapids un motorizētais planieris �obrīd stāv novārtā, lēnām pārklādamies ar putekļu kārtu. Rapidam būtu nepiecie�ama pamatīga rekonstrukcija, ņemot vērā planiera kabīnes izmērus. Tad jau labāk pārdot. Es ar to jau sen nelidoju. Arī ar citām lidma�īnām lidoju gau�ām maz. Tās man kļuvu�as sve�as, tāpat kā viss pārējais �ajā dzīvē. Ko jaunu es cen�os iemācīties? To, ka ar laiku arvien vairāk mēs sākam piederēt ma�īnām?

Nē, es domāju, mācība slēpjas kur citur: ja īpa�umā ir kaudze naudas, tas ir tāpat, kā turēt rokā stikla zobenu ar aso galu pret sevi. Ser, kamēr jūs tiekat skaidrībā, kas tas par zvēru, labāk būtu, ja jūs manipulētu ar to ļoti uzmanīgi, pavisam pavisam lēnām.

Otrs dzinējs pievienojies pirmajam. Pārbaude uz zemes sekmīgi beigusies, un viņ� ir nolēmis pacelties, lai pārbaudi turpinātu gaisā. Vēja virpuļu saceltā spēcīgā rēkoņa, kāda rodas iekustinot ma�īnu, dzinēja tik mīļā dudinā�ana, lidma�īnai pa skrejceļu attālinoties, pakāpeniski noklust.

Ko vēl esmu iemācījies? Ka man nav izdevies pārdzīvot popularitāti un neizmainīties, kā biju domājis. Es nekad agrāk nebūtu ticējis, ka tik daudzus varētu interesēt, par ko es domāju un ko runāju, kā izskatos, kur dzīvoju, kādā veidā rīkojos ar naudu un laiku. Es arī negaidīju, ka mani tas tā ietekmēs, atgrū�ot alu cilvēku līmenī.

Jebkur�, kas ir iekļuvis kameras objektīvā vai avīzē, es domāju, jau vairs nav brīvs. Apzināti vai ne, bet viņ� ir izvēlējies piedāvāt sevi mums, vērotājiem, kā piemēru atdarinā�anai. Vienam dzīve ir brīnumu pilna; citam no tās paliku�as pāri tikai �ķembas. �ī te dzīves likstas tiklab kā savu talantu uzņem ar vēsu prātu, tā - kļūst par histēriķi, tas tur - nodzen sevi līdz nāvei, �is - par visu smejas.

Katru dienu pasaule izvēlas slavenības to publiskai izķidā�anai, un mēs vērojam, sajūsmināmies, nespēdami novērsties. Nespēdami tādēļ, ka mums parādītie piemēri ir mūsu pa�u dzīves ainas. Viņi mīl, viņi precas, viņi mācās, viņi pamet savus darbus un uzsāk tos no jauna, viņi cie� sakāves; ar katru mirkli televīzijā, ar katru tintes vilcienu viņi mūs iespaido un iespaidojas pa�i.

Vienīgais pārbaudījums, ar ko nākas saskarties tikai viņiem, ir slava. Pat tad mēs to vērojam ar varbūtību, ka reiz tas varētu notikt arī ar mums, turklāt piemēri no dzīves tiek laipni gaidīti vienmēr.

Kas gan noticis ar pilotu no Midvestas laukiem? Kā varēja gadīties, ka viņ� no vienkār�a lidotāja tik ātri pārvērties krāsainā pleibojā?

Es piecēlos, izgāju cauri visai tuk�ajai mājai, iegāju virtuvē, atradu paciņu ar pamazām svaigumu zaudējo�iem kukurūzas �ip�iem, atgriezos atpakaļ greznajā krēslā pie loga ar pasakainu skatu, un palūkojos uz ezeru.

Es - pleibojs? Smieklīgi. Iek�ēji ta�u es neesmu mainījies, nu, varbūt, mazliet.

Vai gadījumā tā, Ri�ard, nerunā visi pleiboji?

Peipers Kabs no kaimiņos eso�ās lidotāju skolas praktizējās nolaisties uz spoguļgludās ūdens virsmas� lēna un ilga nolai�anās, dzinēju darbības noregulē�ana, maigs pieskāriens Terēzas ezera virsmai, tad pagrieziens un lidma�īna jau tiek vadīta, lai no jauna paceltos gaisā.

Pro�ektoru gaismas man ir iemācīju�as slēpties, tās ir parādīju�as, kur būvēt sienas. Katram dvēselē ir pīķis un vairogs, kas norāda robe�u, ciktāl citi drīkst tuvoties.

Popularitātes sākumā būt pazīstamam �ķiet aizraujo�i. Kameras netiek ņemtas galvā, tās iekļūst viņu teritorijā, un aiz �iem objektīviem izrādās patīkami, jauki ļaudis. Kamēr viņi man �ķiet jauki, pat mazliet ilgāk, es arī varu būt tāds pats.

Todien Floridā manas sētas augstums bija tie�i �āds. Lielākā daļa cilvēku, kuri bija mani iepazinu�i pateicoties televīzijai vai �urnāla vākam, vai stāstam avīzē, bija cilvēki, kuri nevarēja zināt, cik pateicīgs es biju viņiem par pieklājību un pietāti manai vienpatnībai.

Patīkams pārsteigums bija pasta sūtījumi, mani priecēja vesela lasītāju brālība, kuriem manas mīļās dīvainās idejas ne�ķita bezjēdzīgas. Starp viņiem bija daudzi zinātkāri cilvēki, visu rasu, vecumu un nacionalitā�u sievietes un vīrie�i, cilvēki ar visda�ādāko dzīves pieredzi. Brālība bija krietni lielāka, nekā es varēju iedomāties!

Kopā ar patīkamām vēstulēm da�reiz pienāca arī diezgan savādas: pierakstiet manu ideju, radiet man publicē�anās iespēju, dodiet man naudu vai arī jūs degsiet elles ugunīs.

Ar lasītāju brālību mani vienoja cie�as emocionāli sirsnīgas saites, es jutos laimīgs un sūtīju viņiem atklātnītes ar atbildēm. Savukārt pret tiem citiem man bija uzbūvēts dzel�ains, no aug�as ar dun�iem rotāts aizsargvalnis, labvēlības un viesmīlības paklājiņa driskas arī bija aizvāktas.

Es izrādījos noslēgtāks, nekā biju par sevi domājis. Kā tā? Vai iepriek� es sevi neesmu pietiekami pazinis, vai arī esmu tā izmainījies? Arvien bie�āk es izvēlējos palikt mājās viens pats - gan tajā dienā, gan tajā mēnesī, gan visos tajos gados. Biju kā pielīmēts milzīgajai mājai, deviņiem lidaparātiem un mud�eklim lēmumu, kurus es nekad atkārtoti vairs nebūtu pieņēmis.

Novirzīju skatienu no grīdas uz fotogrāfijām pie sienas. Tie bija man sirdij dārgu lidaparātu attēli. Fotogrāfijās nebija redzama neviena cilvēkveidīga būtne, neviena pati. Kas ar mani bija noticis? Es biju pieradis sev patikt. Vai es vēl arvien sev patiku?

Nokāpu pa kāpnēm angārā, izstūmu planieri, kas paredzēts gaisa demonstrācijām, un ieslīdēju tā kabīnē. �ajā lidaparātā es satiku Ketiju, nodomāju.

Plecu siksnas, dro�ības jostas pie sēdekļa, bagātināt degmaisījumu, ieslēgt degvielas sūkni, ieslēgt aizdedzi. Pārkāpdama doto solījumu, viņa atkal uzmācās ar precē�anos. It kā es nekad nebūtu viņai stāstījis par tām �ausmām, ko rada precības, vai nebūtu rādījis, ka esmu viņai tikai daļa no ideālā vīrie�a.

- Nost no propellera, - es aiz pieraduma uzkliedzu �oreiz tuk�am gaisam un nospiedu starteri.

Pusminūti pēc pacel�anās es jau biju apgriezies kājām gaisā, uzņemot augstumu ar ātrumu divi tūksto�i pēdu minūtē. Vēj� pūlējās noraut manu ķiveri un brilles. Mīlu �o sajūtu. Ļoti lēns apgrieziens. Vispirms viens, tad vēl citi, līdz pat se�padsmitajam. Debesis skaidras? Gatavs? Aiziet!

Zaļais Floridas zemes līdzenums, ezeri un purvi kā pēc burvju mājiena izaug no manis pa labi, pēc brī�a karājas virs galvas kā milzīgi plata sega un tūlīt jau pazūd pa kreisi.

Horizontāls lidojums. Un tad VAM! VAM! VAM! VAM! zeme asiem rāvieniem se�padsmit reizes pēc kārtas apmeta kūleni apkārt planierim. Lieku āmurgalvai apstāties, kreisais pedālis nospiests, ieniriens tie�i lejup, vēj� svilpo saboztajos spārnu karkasos, pagrū�u kloķi uz priek�u, lai lidojumā kājām gaisā atjaunotu ātrumu 160 jūdzes stundā. Es atmetu galvu un skatos uz zemi. Kloķis strauji parauts atpakaļ, spēcīgs spiediens uz labo pedāli, planieris rēc, nofiksēju, lai labās puses spārni piebremzē un tad divreiz apgrie�os ap asi zaļo debesu un zilās zemes dubultvijumā. Kreisais pedālis nospiests, un HN! ma�īnīte ar apvērstiem spārniem apstājas.

Pieckārtēja pārslodze saspie� mani krēslā plakanu un sa�aurina manu redzes leņķi līdz mazam skaidram aplītim uz pelēka fona. Virs mana treniņlaukuma ienirstu simts pēdas zemāk, un tad atkal pa tradicionālo gaisa demonstrāciju mar�rutu.

Tas apskaidro prātu. Gar vējstiklu rēkdama aiznesas spāņu sūna, cipresēm un aligatoriem pārpilni purvi grie�as ap manu ķiveri ar ātrumu trīssimt grādu sekundē.

Bet sirds joprojām paliek vientuļa.

divpadsmit

Da�u minū�u laikā mēs neizdvesām ne skaņas.

Leslija Perisa klusām sēdēja savā pusē prie�koka un riekstkoka �aha dēlītim, es sēdēju savējā. Deviņu elpu aizraujo�u gājienu laikā spēles vidū istaba bija iegrimusi klusumā, ko iztraucēja vienīgi �aha zirdziņa vai dāmas maigie piesitieni, dodoties ieņemt citu pozīciju, kā arī paspruku�i "hm" vai "ai", kad pretinieks uz dēlī�a izdarīja kādu negaidītu gājienu.

�aha spēlmaņi, pārvietojot figūras, ieskicē arī savus portretus. Miss Perisa netaisīja māņu gājienus, nevilināja lamatās. Viņa spēlēja atklātu un tie�u savstarpējas spēko�anās �ahu.

Es viņu vēroju caur sakrustotajiem pirkstiem un smaidīju, neskatoties uz to, ka viņa tikko kā paņēma manu zirgu un nāko�ajā gājienā apdraudēja laidni, ko es nekādā gadījumā nedrīkstēju zaudēt.

�o seju pirmoreiz es ieraudzīju vairākus gadus atpakaļ, kad mēs sastapāmies vissvarīgākajā no iespējamiem satik�anos veidiem - nejau�ības dēļ.

- Jums uz aug�u? - viņa sauca, skriedama cauri vestibilam uz liftu.

- Jā, - es atbildēju, pieturēdams durvis atvērtas, līdz viņa tika iek�ā. - Jums kuru?

- Tre�o, lūdzu. - viņa atbildēja.

Man arī vajadzēja tre�o. Durvis kādu sekundi nekustējās un tad ar klusu dūkoņu aizvērās.

Pelēkzilas acis skatījās uz manu pusi ar pateicību. Es atbildēju ar skatienu, ne ilgāku par ceturtdaļsekundi, lai pateiktu viņai, ka mani nemaz neapgrūtināja gaidī�ana, pēc tam pieklājīgi novērsos sānis. Nolādētā pieklājība, es nodomāju. Kāda jauka seja! Vai es nevarētu būt redzējis to filmās? Televīzijā? Es neiedro�inājos pajautāt.

Mēs braucām aug�up klusēdami. Viņa sniedzās man knapi līdz plecam, ieveidotās zeltainās matu cirtas bija pabāztas zem sinepju krāsas cepurītes. Apģērbusies ne tā, kā parasti mēdz ģērbties filmu zvaigznes; pabalējis darba krekls zem jūrnieku krekla, gai�i zili d�insi, ādas zābaciņi. Bet cik burvīga sejiņa!

Dro�i vien viņa �eit filmējas, es nodomāju. Bet varbūt viņa ir kāda no filmē�anas grupas tehniskajiem darbiniekiem?

Kāds prieks būtu viņu iepazīt! Bet viņa ir tik neaizsniedzama� Vai tas, Ri�ard, nav pārsteidzo�i, cik tālu patiesībā tu no viņas esi? Jūs abi stāvat trīsdesmit collu attālumā viens no otra, bet nav nekādu cerību rast tiltu pāri �im bezdibenim, lai sasveicinātos jau kā tuviem paziņām.

Ja vien mēs spētu izgudrot veidu, es domāju, ja vien �ī būtu pasaule, kurā nepazīstami cilvēki varētu pateikt: Jūs mani apbūrāt, un es vēlētos uzzināt, kas jūs esat. Un izmantot kodu: "Nē, paldies", ja valdzinājums nebūtu bijis abpusējs.

Bet tāda pasaule vēl nav radīta. Pusminūtes ceļojums noslēdzās bez vārdiem. Ar maigu murrā�anu durvis atvērās.

- Paldies, - viņa teica un gandrīz skrie�us aizsteidzās uz savu istabu. Iegāja un aizvēra aiz sevis durvis, atstādama mani gaitenī vienu.

Es vēlējos, lai tev nebūtu bijis jāaiziet, es nodomāju, ieiedams savā istabā divas durvis tālāk aiz viņas istabas. Es ļoti vēlējos, lai tev nebūtu bijis jāaizskrien.

Pārvietodams zirdziņu, es varētu likvidēt sasprindzināto situāciju uz dēlī�a, pieklusināt viņas straujo uzbrukumu. Viņai bija pārsvars, ta�u pagaidām viņa vēl nebija uzvarējusi.

Protams! Es domāju, zirdziņu uz h7! Draudi no torņu falangas! Es pastūmu figūriņu un kārtējo reizi sekoju viņas skatienam, tīksminādamies par skaistumu, ko nez kāpēc neskāra mans pretuzbrukums.

Gadu pēc mūsu tik�anās liftā es sāku tiesāties ar vienas filmas re�isoru par to, ka viņ� bez manas piekri�anas bija izmainījis scenāriju. Kaut arī pēc tiesas lēmuma viņ� bija spiests no titriem novākt manu vārdu un izlabot da�us no briesmīgākajiem izkropļojumiem, tie�as sarunas laikā es tikko valdījos, lai nesamaltu miltos viņa mantas. Bija vajadzīgs starpnieks, ar kuru katrs no mums varētu saprasties.

Par starpnieku kļuva aktrise Leslija Perisa, sieviete, ar kuru kopā es biju braucis liftā līdz tre�ajam stāvam. Pēc sarunas ar viņu naids noklusa. Viņa bija mierīga un pārliecino�a, es viņai noticēju uzreiz.

Tagad Holivudā gribēja uzņemt filmu pēc manas pēdējās grāmatas. Es zvērēju, ka drīzāk sadedzinā�u melnrakstu, nekā ļau�u to izkropļot ekrānā. Ja nu filmai tomēr jātiek uzņemtai, vai nebūtu labāk, ja to veiktu mana personīgā kompānija? Leslija bija vienīgais cilvēks, kuram es Holivudā ticēju, un es izlidoju uz Losand�elosu, lai pārrunātu to visu ar viņu.

Viņas ofisā bija �aha galdiņ�.

Ofisu �aha figūriņu komplekti visbie�āk ir mākslinieku untumi, ar kuru fantāzijas palīdzību dāmai tiek pie�ķirtas te laidņa, te bandinieka iezīmes, gadījuma iegribas dēļ figūras tiek izkropļotas visneiedomājamākajos veidos. �is komplekts atveidoja bruņinieku turnīru Stauntonā, trīs-ar-pusi-collu karalis uz �etrpadsmitcollu dēlī�a, baltais stūrītis pa labi no spēlētāja, zirgu skats vērsts uz priek�u.

- Kā būtu ar vienu ātru partiju? - pēc sarunas pajautāju. Es nebiju labākais spēlētājs pilsētā, tomēr nebiju arī sliktākais. Spēlēju �ahu no septiņu gadu vecuma un, sēzdamies pie galdiņa, jutos pietiekami pārliecināts.

Viņa paskatījās pulkstenī.

- Labi.

Viņas uzvara pārsteidza mani nesagatavotu. Stils, kādā viņa uzvarēja, viņas domu raksts uz dēlī�a mani apbūra atkal un atkal.

Nāko�ajā satik�anās reizē mēs spēlējām līdz divām uzvarām trīs spēlēs.

Nākamajā mēnesī mēs izveidojām akciju sabiedrību. Viņa sāka meklēt labākos variantus, kā radīt filmu ar minimālu izgā�anās iespēju, un mēs spēlējām līdz se�ām uzvarām vienpadsmit partijās.

Pēc tam lieti�ķas tik�anās vairs nebija vajadzīgas. Es iesēdos savā jaunākajā lidma�īnā, astoņas tonnas smagajā reaktīvajā treniņiznīcinātājā, kas kādreiz piederēja Gaisa un Kara Spēkiem, pacēlos 35 tūksto�u pēdu augstumā un lidoju no Floridas uz Losand�elosu, lai dienu pavadītu pie �aha galdiņa kopā ar Lesliju.

Mūsu spēles sāka mazāk atgādināt turnīrus, vairāk risinājās blakussarunas, uz galda parādījās cepumi un piens.

- Ri�ard, tu esi briesmonis, - viņa sarauca pieri, apskatīdama figūras. Viņas pusē tie�ām bija nepatik�anas.

- Jā, - es pa�apmierināti atbildēju, - esmu briesmonis, bet gudrs.

- Bet� �ahs ar zirdziņu, - viņa teica, - un ar laidni, un � glāb savu dāmu ! Vai �is nav brīnumjauks gājiens?

Mana seja kļuva līķa bāla. �ahu es gaidīju. Glāb savu dāmu bija pārsteigums.

- Tie�ām, jauks, - es teicu. Pārdzīvotās avārijas bija pieradināju�as mani izrādīt ārēju nevērību kritiskās situācijās - Ak dievs� Hm� Te bija izplānots tik burvīgs gājiens. Bet tā vietā - jāatkāpjas, nākas aizslīdēt kā ēnai. Kā ēnai, miss Perisa, Briesmonim nākas aizlavīties prom�

Da�reiz briesmonim izdevās izlocīties, da�reiz to iedzina stūrī un sakāva pavisam. Pēc tam gan ļāva atdzimt, lai pamielotu ar cepuma gabaliņu un tūlīt pat atkal mestos viņam uzbrukumā, cen�oties ievilināt savos slazdos.

Mūsu starpā valdīja kaut kāda mistiska alķīmija! Es biju pārliecināts, ka viņai romantiskiem piedzīvojumiem vīrie�u ir vesels birums. Tikpat, cik man - sievie�u. Pieņēmumu bija gana; neviens no mums necentās noskaidrot, kā ir īstenībā, bez gala cienot otra privāto dzīvi.

Reiz �aha partijas vidū viņa teica:

- �odien vakarā Akadēmijā ir filma, kura man jānoskatās. Re�isors varētu mums divas vietas rezervēt. Vai gribi nākt kopā ar mani?

- Ar lielāko prieku, - es izklaidīgi atbildēju, veidodams aizsardzību pret viņas uzbrukumu karaļa flangā.

Es nekad nebiju bijis Kinomākslas un Zinātņu Akadēmijas teātra zālē; kaut kad biju braucis garām, un mani bija sajūsminājis ēkas ārējais izskats. Bet tagad es biju iek�ā un skatījos jauno filmu daudzu kinozvaig�ņu sabiedrībā. Cik dīvaini, es nodomāju, mana vienkār�ā dzīve, kas sastāvēja tikai no lidojumiem, tagad, pateicoties manai grāmatai un draudzenei, kas mani sit lupatu lēveros manā mīļākajā spēlē, pēk�ņi ir savienojusies ar Holivudas iek�ējo pasauli.

Pēc filmas, mums braucot viņas vadītajā ma�īnā pa Santa Monikas bulvāri cauri vakara krēslai uz austrumiem, man pēk�ņi prātā ie�āvās doma:

- Leslij, kā tev patiktu �

Klusums bija tik moko�s, ka viņa pārjautāja:

- Kā man patiktu kas?

- Leslij, kā tev patiktu karsts fad�s *)ar saldējumu?

Viņa saviebās.

- Kas?

- Karsts� fad�s� ar saldējumu. Un �aha partija?

- Kāda neķītra doma! - viņa iesaucās. - Karstais fad�s, protams. Vai tu neesi ievērojis, ka es pārtieku no sēklām, nevārītiem dārzeņiem un jogurta un tikai pa retam apēdu kādu cepumu �aha spēles laikā?

- Mm. Nu, ievēroju. Tie�i tāpēc tev ir nepiecie�ams karsts fad�s ar saldējumu. Kad tu to ēdi pēdējo reizi? Tikai godīgi. Ja tas bija pagāju�ajā nedēļā, tad tev tā arī jāsaka - pagāju�ajā nedēļā.

- Pagāju�ajā nedēļā? Pagāju�ajā gadā ! Vai tad es izskatos pēc cilvēka, kur� mēdz ēst saldējumu? Paskaties uz mani!

Pirmo reizi es tā arī izdarīju. Atgāzos sēdeklī un mirk�ķināju acis, aptverdams to, ko uzreiz būtu ievērojis pat pats trulākais vīrietis: tā bija neparasti valdzino�a sieviete; doma, kura bija radījusi tik izsmalcinātu seju, bija izveidojusi arī tai pilnībā atbilsto�u augumu.

Mūsu pazī�anās mēne�u laikā viņa man bija bijusi brīni�ķīga bezķermeņa feja, prāts kā dejojo�s izaicinājums, izziņu krātuve kino, klasiskās mūzikas, politikas un baleta jautājumos.

- Nu? Vai tev joprojām liekas, ka es pārtieku no saldējuma?

- Apbrīnojami! Protams, nē! Bez �aubām, �is ķermenis NAV radies no fad�a ē�anas. Atļauj man pateikt to tie�i� - es samulsu. Kādas muļķības es te domāju, pieaudzis vīrietis� Ri�ard, tūlīt maini tēmu!

- Viena mazītiņa saldējuma porcijiņa, - es maigi sacīju, - nenodarīs neko sliktu, tas būs tikai prieks. Ja tu nogriezīsies no ceļa �eit, mēs varēsim dabūt savās rokās pārīti karstā fad�a porciju, tādas mazītiņas un tūlīt pat�

Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja, apliecinādama mūsu draudzības nesagraujamību. Viņa saprata, ka es ieraudzīju viņas augumu pirmo reizi, un viņai nebija nekādu iebildumu. Bet viņas draugiem vīrie�iem gan tādi būs, es nodomāju, un tas varētu radīt problēmas.

Bez liekām diskusijām, neteikdams viņai ne vārda, es izdzēsu viņas ķermeņa apveidus no savas atmiņas. Romantikai man bija mana ideālā sieviete; draudzībai un biznesa attiecībām man Leslija Perisa bija vajadzīga tie�i tāda, kādu viņu uztvēru agrāk.

-

*) Fad�s - krējuma konfektes, mīksti īrisa veida saldumi, kas pagatavoti no piena, cukura, �okolādes u.c. (tulk. piez.)

trīspadsmit

Tas nav pasaules gals, - vēsā mierā teica Stens vēl pirms es biju paguvis iekārtoties krēslā otrpus viņa galdam. - To mēs varētu nosaukt par nelielu neveiksmi. Rietumu Krasta pre�u bir�a vakar iz�ākstēja. Tā paziņoja par bankrotu. Tu pazaudēji nedaudz naudas.

Manam finansu mened�erim vienmēr ir bijusi tieksme visu attēlot niecīgāku, nekā tas patiesībā bija, tādēļ pēc viņa vārdiem man aiz�ņaudzās kakls.

- Cik �nedaudz� mēs pazaudējām, Sten?

- Apmēram se�simt tūksto�us dolāru, - viņ� atbildēja. - pieci simti deviņdesmit tūksto�us un vēl mazliet.

- Pilnīgi pagalam?

- Nu, atbilsto�i tiesas lēmumam par bankrotu kaut kad tev it kā vajadzētu dabūt pa da�iem centiem no katra dolāra, - viņ� teica. - Tomēr es drīzāk uzskatītu, ka tie ir pilnīgi pagalam.

Es noriju kaklā iestrēgu�o kamolu.

- Labi, ka mēs veicām noguldījumus da�ādās vietās. Kā klājas �ikāgas tirdzniecības bir�ā?

- Tur arī ir da�as neveiksmes. Esmu pārliecināts, ka tās ir pārejo�as grūtības. Tev ir garākā zaudējumu virkne kādu man jebkad nācies uzskaitīt. Tā nevar turpināties mū�īgi, bet �ajā brīdī situācija nav no tām jaukākajām. Tu esi pazaudējis apmēram astoņsimt tūksto�us dolāru.

Viņ� runāja par lielāku naudas daudzumu, nekā man vispār bija! Kā gan es varu pazaudēt vairāk, nekā man ir? Uz papīra, viņ� to domā uz papīra. Tie ir zaudējumi uz papīra. Cilvēki nevar zaudēt vairāk, nekā tiem pieder.

Ja es būtu spējīgs iemācīties jel ko, kas saistīts ar biznesu, tad nebūtu slikti, ja es pievērstu tam vairāk uzmanības. Bet �īs studijas man prasītu mēne�us, turklāt naudas lietas jau nevar salīdzināt lidojumiem, tas ir smacējo�i garlaicīgs darbs; pat gatavus grafikus un shēmas nav tik viegli saprast.

- Nav jau tik slikti, kā izklausās, - viņ� teica. - Miljona zaudējums nogrie� tavus nodokļus līdz nullei. Tā kā tu esi zaudējis vēl lielāku summu, tad no saviem �ī gada ienākumiem tu nemaksāsi ne centa. Bet ja man būtu izvēles iespējas, es tomēr izvēlētos nezaudēt.

Es nejutu ne dusmas, ne izmisumu, glu�i kā būtu iemaldījies kādā situāciju komēdijā un strauj� pagrieziens atpakaļ atklātu skatam televīzijas studijas kameras, nevis Stena ofisa sienas.

Nepazīstams rakstnieks nopelna miljonu un vienā mirklī to pazaudē. Vai tad tas nav nodrāzts si�ets parastai komēdijai? Vai tad tie�ām tā ir mana dzīve? Es jutos izbrīnīts, kamēr Stens skaidroja mani sasniegu�ās katastrofas būtību.

Cilvēki ar miljonu lieliem ienākumiem vienmēr ir biju�i citi. Bet es ta�u vienmēr esmu palicis es pats. Es esmu ceļojo�ais lidma�īnas pilots, kur� tirgojas ar izbraucieniem virs siena pļavām. Rakstnieks es esmu cik reti vien iespējams, tikai tad, ja rodas doma, kas ir pārāk jauka, lai ļautu tai nepierakstītai nomirt� Ko tādi kā es lai iesāk ar bankas rēķinu, kas pārsniedz simts dolārus jeb summu, cik vienā reizē var savajadzēties?

- Pie reizes, kamēr tu vēl te esi, varu tev pateikt, - vēsā mierā turpināja Stens, - ka investīcijas, kuras tika izdarītas ar Tamāras starpniecību, �ie ar augstiem procentiem valsts subsidētie ieguldījumi ārzemju sakaru attīstībā? Viņas klients pazuda kopā ar naudu. Tur bija tikai piecdesmit tūksto�i dolāru, bet tev to vajadzētu zināt.

Es nespēju noticēt.

- Viņ� ta�u ir viņas draugs, Sten! Viņa tam uzticējās! Un viņ� ir nozudis?

- Kā mēdz teikt, pazudis bez pēdām, - viņ� pētīja manu seju. - Tu uzticies Tamārai?

Mans dievs. Tikai ne �ādu kli�eju. Glītiņa sieviete ap�mauc bagātu muļķi par piecdesmit tauk�ķiem?

- Sten, tu ta�u neteiksi, ka Tamāra to�

- Iespējams. �eka otrā pusē, manuprāt, ir tie�i viņas rokraksts. Vārds cits, bet rokraksts tas pats.

- Tu joko.

Viņ� atrāva galda atvilkni, izņēma aploksni un pastiepa man anulētu �eku. SeaKay Limited , parakstījusies Wendy Smythe . Augsti pla�ā rokrakstā rakstīti lielie burti, graciozas �y� astītes. Tādu rokrakstu biju redzējis jau uz aploksnes un varētu apzvērēt, ka arī �is bija viņas roku darbs.

- Tas varētu būtu kura katra rokraksts, - es teicu un pastiepu �eku pāri galdam atpakaļ.

Stens neteica ne vārda. Viņ� bija pārliecināts, ka tie�i viņai bija nauda. Bet par Tamāru varu noteikt tikai es; kamēr es to nepieprasī�u, nekāda izmeklē�ana norisināties nevarēs. Bet es nekad ne prasī�u, ne runā�u ar viņu par to. Un nekad vairs viņai nenoticē�u.

- Nedaudz naudas tev ir palicis, - viņ� teica. - Bez tam, protams, katru mēnesi parādās jauni ienākumi. Pēc garās nepatik�anu virknes visam vajadzētu ievirzīties mūsu labā. Tagad atliku�o īpa�umu tu vari ieguldīt ārzemju valūtā. Baumo, ka kuru katru brīdi dolāra kurss attiecībā pret vācu marku kritīsies, tā tu vienā mirklī varēsi atpelnīt visu zaudēto.

- Tas jau ir ārpus manas sapra�anas, - es teicu, - dari, ko uzskati par vajadzīgu, Sten.

Sprie�ot pēc avārijas gaismas signālu uzliesmojumiem un zvanu skaņām, mana impērija bija glu�i kā atomelektrostacija trīs minūtes pirms sprādziena.

Beigu beigās es piecēlos un no krēsla atzveltnes noņēmu savu pilota vējjaku.

- Kādreiz mēs varēsim skatīties uz �o brīdi kā mūsu atspēriena punktu, - es viņam teicu, - no �ī brī�a viss var kļūt tikai labāk, vai ne?

Viņ� runāja tā, it kā neko nebūtu dzirdējis:

- Vēl ir kaut kas, ko es gribētu tev pateikt. Tas nav viegli. Tu zini parunu: �Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti?� Tā ir patiesa. Es domāju, ka tā attiecas arī uz mani.

Es nesapratu, ko viņ� ar to domāja, un baidījos par to prasīt. Viņa seja bija neizdibināma. Stens būtu samaitāts? Neiespējami. Esmu viņu vērojis vairākus gadus, es ne�aubījos par viņa godīgumu. �Tas attiecas arī uz mani� varētu nozīmēt tikai to, ka kļūdas dēļ kādu rēķinu viņ� varbūt kādreiz ir pārmaksājis. Protams, vēlāk kļūdu izlabojis, bet tomēr jūtas vainīgs un vēlas man par to pateikt. Un skaidrs, ka, ja reiz viņ� tagad par to runā, viņ� netaisās pielaist �ādas kļūdas turpmāk.

- Viss kārtībā, Sten. Galvenais ir saprast, kā rīkoties turpmāk.

- Pareizi, - viņ� atbildēja.

Es izmetu �o gadījumu no savas galvas. Ar atliku�o naudu jātiek galā Stenam un cilvēkiem, ko viņ� pazīst un kuriem uzticas, cilvēkiem, kuriem mēs labi maksājām par viņu darbu. Vai �ie ļaudis pieļaus, ka visas mūsu sare�ģītās naudas lietas pajuks? Protams, ka viņi nepieļaus, īpa�i tagad, kad viss iet tik slikti. Neveiksmes gadās visiem, bet mani mened�eri ir cilvēki ar lunkanu prātu, es domāju, viņi atradīs izeju no radu�ās situācijas, turklāt ne vienu vien un drīz.

�etrpadsmit

Te reaktīvais Viens Pieci Pieci X - stars, - es teicu, turēdams nospiestu mikrofona podziņu, - pāreju no līmeņa trīs-pieci-nulle uz līmeni divi-septiņi-nulle, nepiecie�ama nolai�anās.

Es palūkojos pār skābekļa masku uz septiņu jūd�u dziļumā stiepjo�os Dienvidkalifornijas tuksnesi, pārbaudīdams, vai debesis zem manis ir brīvas.

Formāli uz rietumiem es lidoju tikai tāpēc, lai vienu dienu sniegtu interviju Losand�elosas universitātē. Tomēr priecājos ierasties da�as dienas ātrāk.

- Rod�er Pieci Pieci X, - no Losand�elosas Centra pienāca atbilde, - līdz pat divi-pieci-nulle ir brīvs, drīzumā piezemējieties.

Nolai�anās ar ātrumu 400 jūdzes stundā man �ķita pārlieku lēna. Es gribēju dabūt �o mantiņu uz zemes un ieraudzīt Lesliju ātrāk, nekā to spētu pat ar ātrāko no lidma�īnām.

- Pieci Pieci X, jūs esat nonācis līdz viens-se�i-tūkstots.

Es to apstiprināju, lidma�īnu vēl vairāk pavērsu zemes virzienā un centos traukties vēl ātrāk. Augstuma mērītāja bultiņa tiecās lejup.

- Reaktīvais Pieci Pieci X-stars pāriet līmeni viens-astoņi-nulle, - es teicu, - un pārtrauc raidī�anu.

- Rod�er Pieci X-stars, jūs pārtraucāt raidī�anu līmenī nulle-pieci, - seko augsfrekven�u raidītāja svilpiens, - visu labu.

***

Uz manas sejas vēl bija samanāmas skābekļa maskas pēdas, kad es jau klauvēju pie viņas mājas durvīm Beverlihilzas nomalē. Iek�ā skaņu tumbās dārdināja simfoniskais orķestris, no �īm skaņām drebēja durvis. Es piezvanīju, mūzika noklusa. Un te viņa bija: jūras un saules gaismas acis, dzirksto�s sveiciens. Ne pieskāriena, pat ne rokasspiediena, un nevienam no mums tas nelikās savādi.

- Man priek� tevis ir pārsteigums, - viņa teica, uzsmaidīdama savām domām.

- Leslij, es ienīstu pārsteigumus. Piedod, ka es tev nekad neesmu par to teicis, bet es pilnīgi un galīgi neieredzu pārsteigumus, necie�u dāvanas. Visu, ko man vajag, es pērku sev pats. Ja man kaut kā nav, tas nozīmē, ka es to negribu. Bez izņēmumiem, - es centos viņai to paskaidrot pēc iespējas maigāk un noteiktāk, - kad tu man pasniegsi dāvanu, tu man dosi kaut ko tādu, ko es negribu. Ceru, nebūs grūti to nodot atpakaļ?

Viņa devās uz virtuvi, mati uz viņas pleciem un muguras glu�i vai mirdzēja. Vecais kaķis vieglā lēcienā aiz�ķērsoja viņai ceļu, domādams, ka pienācis laiks ieturēt maltīti.

- Vēl ne, - viņa maigi noraidīja kaķa vēlē�anos. - Pūkainajiem vakariņu laiks vēl nav pienācis.

- Es brīnos, ka Tu toneesi nopircis sev pats, - viņa izmeta pār plecu ar smaidu, kur� parādīja, ka neesmu aizskāris viņas jūtas, - tev tam bez �aubām ir jābūt, bet ja tev tas tomēr nav vajadzīgs, vari izmest. Lūk.

Dāvana nebija iesaiņota. Tas bija parasts milzīgs katls, kādu varētu tirgot lētākajās pre�u izpārdo�anās, iek�pusē bija uzzīmēts vepris.

- Leslij! Ja es būtu ieraudzījis�o , tad ne�aubīgi būtu to nopircis! Tas ir satrieco�i! Kas tā ir par mīļu� lietiņu?

- Es zināju, ka tas tev iepatiksies! Tas ir katls priek� cūkām! Un� arī karotīte priek� cūkām! - un manā rokā uzradās karote, tērauda karote par astoņdesmit astoņiem centiem ar cūkai līdzīgu cilni kātā. - Bet ja tu ieskatīsies ledusskapī�

Es atvēru durvis: tur stāvēja divu galonu (1 galons ~ 4,5l, tulk. piez.) tilpuma tvertne ar saldējumu un kvartas (~1,1l, tulk. piez.) tilpuma trauks ar uzrakstu FAD�S KARSTAI PAGATAVO�ANAI, katrs apsiets ar sarkanu kruzuļotu lentīti. Auksta migla no ledusskapja kā palēninātā filmā maigi laidās uz grīdas.

- Leslij!

- Jā, Sivēntiņ?

- Tu� Es� Vai tu domā�

Viņa iesmējās tiklab kā par savu vareno izdomu, tā par skaņām, kuras izdvesa manas smadzenes, kamēr to ritentiņi buksēja kā uz ledus.

Ne jau pati situācija padarīja mani mēmu, bet gan tās neprognozējamība. Viņa, kas pārtiek tikai no sēklām un pieticīgiem salātiņiem, pēk�ņi pasūta varenus ekstravagantus saldumus un novieto tos ledusskapī tikai tādēļ, lai pavērotu, kā es mulsī�u, to visu ieraugot, un nezinā�u, ko teikt.

Es izmocīju toveri no ledusskapja un uzliku uz virtuves galda. Tas bija piekrauts pilns līdz aug�ai, līdz pa�ām malām. �okolādes saldējums.

- Es ceru, ka tev arī atradīsies kāda karote - es dzēlīgi teicu, likdams savējo, ar cūku izrotāto, �okolādes sniegā. - Tu esi izdarījusi neiedomājamu gājienu, bet, kas izdarīts, tas izdarīts, mums nekas cits neatliek, kā atbrīvoties no pierādījumiem. Sāc nu. Ēd.

Viņa izķeksēja no virtuves skapja miniatūru karotīti.

- Vai tu karsto fad�u nemaz negribi? Tev tas vairs nepatīk?

- Es to dievinu. Bet pēc �īs dienas, kamēr vien dzīvosim, neviens no mums abiem pat uz uzrakstu �karsts fad�s� nespēs paskatīties.

Neviens nedara neko sev neraksturīgu, es prātoju, pārlikdams fad�a masu katlā uzsildī�anai. Vai varētu būt, ka viņai raksturīga neprognozējamība? Cik muļķīgi no manas puses bija uzskatīt, ka viņu pazīstu!

Es pagriezos. Viņa skatījās uz mani, turēdama rokā karotīti, un smaidīja.

- Tu tie�ām māki staigāt pa ūdens virsmu? - viņa jautāja. - Tā, kā tu to darīji grāmatiņā ar Donaldu �imodu?

- Protams. Un tu arī māki. Pagaidām �ajā laiktelpā, precīzāk, tajā, ko es uzskatu par pa�reizējo laiktelpu, es vēl neesmu to darījis, jo, redzi, tas ir mazliet sare�ģīti. Bet es pie tā strādāju.

Es pamaisīju fad�u, kas ieskāva karoti pusmārciņu (~230g, tulk. piez.) smagā pikucī.

- Tu kādreiz esi atstājusi savu ķermeni?

Atbildot uz manu jautājumu, viņa pat nepamirk�ķināja un nelūdza precizēt.

- Divreiz. Vienreiz Mehiko. Otrreiz Nāves ielejā kalna galā naktī zem zvaigznēm. Es atliecos atpakaļ, lai paskatītos, un iekritu zvaigznēs�

Negaidīti viņas acīs parādījās asaras.

Es klusu turpināju.

- Kad biji zvaigznēs, kad biji brīva no sava ķermeņa, tu atceries, cik viegli juties, cik dabiski, vienkār�i, pareizi, tā, it kā būtu atgriezusies mājās?

- Jā.

- Ie�ana pa ūdeni ir kaut kas līdzīgs. Tā ir enerģija, kas ir mūsos� kāds no mūsu iek�ējās enerģijas izpausmes veidiem. Viegli, dabiski. Mums vajag kārtīgi to izpētīt un atcerēties, ka �o spēku nav ieteicams izmantot, citādi �īspasaules dzīves robe�as izārdīsies un pasaule kļūs neuzticama, un mēs sajuksim prātā. Problēma slēpjas faktā, ka mums tā patīk apgalvot, ka mēs neizmantojam savu reālo spēku, ka beigu beigās mēs sākam domāt, ka mēs to nespējam . Tur, tajā pasaulē, kopā ar �imodu, jautājumi netika uzdoti. Kad viņa vairs nebija man blakus, es pārtraucu vingrināties. Es domāju, ka arī pāris vingrinājumi �ajā jomā atstāj iespaidu uz ilgu laiku.

- Glu�i tāpat kā ar karstu fad�u.

Es strauji paskatījos uz viņu. Ko viņa ar to domā? Ķircina mani?

�okolāde katliņā sāka burbuļot.

- Nē. Karstais fad�s iedarbojas krietni ilgāk, nekā atmiņas par fundamentālām spiritiskajām realitātēm. Karstais fad�s ir �EIT! Karstais fad�s neapdraud mūsu pierasto pasaules redzējumu. Karstais fad�s ir �OBRĪD! Vai esi gatava karstajam fad�am ķerties klāt?

- Tikai ma-a-azmazītiņu gabaliņu, - viņa atteica.

Kad mēs tikām galā ar desertu, bija jau vēls, un, lai nopirktu biļetes uz kino, mums nācās izstāvēt rindu divu kvartālu garumā.

No jūras puses pūta vēj�, saltinādams nakti; es apskāvu viņu, sargādams no aukstuma.

- Paldies, - viņa teica, - es nebiju domājusi, ka mēs ārā būsim tik ilgi. Tu neesi nosalis?

- Nebūt ne, - es atbildēju, - nemaz nav tik auksts.

Mēs runājām par filmu, kuru gatavojāmies ievērtēt. Galvenokārt runāja viņa, bet es klausījos. Kam ir vērts pievērst uzmanību, kādā veidā iespējams apjaust, ka filmā ieguldītie līdzekļi iztērēti veltīgi. Viņa neieredzēja tuk�u naudas iz�ķie�anu. Stāvēdami rindā, mēs runājām arī par citām lietām.

- Leslij, kā tas ir, būt aktrisei? Es nekad to neesmu sapratis.

- Ā, Kinozvaigzne Marija, - viņa iesmējās, - tevi tas tie�ām interesē?

- Jā. Tā man ir mistika. Kas tā ir par dzīvi?

- Tas ir atkarīgs no apstākļiem. Da�reiz brīni�ķīga, tad, kad ir labs scenārijs un labi ļaudis, kuri tie�ām vēlas radīt ko vērtīgu. Tā ir reti. Viss pārējais - vienkār�i darbs. Baidos, ka lielākoties tas neienes nekādu būtisko ieguldījumu cilvēces izaugsmē, - viņa mani jautājo�i uzlūkoja, - vai tad tu nezini, kā tas notiek? Vai tad tu neesi bijis uzņem�anas laukumā?

- Esmu redzējis tikai no tālienes. Nekad neesmu bijis tajā iek�ā.

- Nākamreiz, kad es filmē�os, atnāksi paskatīties?

- Noteikti! Paldies!

Cik daudz visa kā no viņas var uzzināt, es domāju. Ko viņa, slavā gozēdamās, ir izpratusi� vai tā ir viņu mainījusi, ievainojusi, piespiedusi tāpat kā man mūrēt sienas? Viņa bija ar lielu pa�apziņu, ar pozitīvu dzīves stilu, magnētiska un apbrīnojami pievilcīga. Viņa atradās tādos augstumos, par kuriem es varēju priecāties tikai no tālienes, viņa redzēja spozmi, viņa zināja noslēpumus, par kuriem es nemaz nenojautu.

- Bet tu neatbildēji, - es uzstāju. - Ja nedomā par pa�u filmas radī�anu, - kam līdzinās Tava dzīve, ko jūti, būdama kinozvaigzne Marija?

Viņa paskatījās uz mani. Mirkli bija manāms sasprindzinājums, ko drīz nomainīja paļāvība.

- Sākumā tas aizrauj. Tu domā, ka esi kaut kas sevi�ķs, ka tev ir, ko piedāvāt citiem, un tas var būt pat ir taisnība. Pēc kāda laika tu atceries, ka, lai arī joprojām esi tas pats cilvēks, tu neesi mainījies, tomēr tagad visur parādīju�ās tavas bildes, raksti par to, kas tu esi, ko esi teicis un kurp gatavojies doties. Cilvēki apstājas, lai uz tevi paskatītos. Un tu esi slavenība. Precīzāk - tu izsauc ziņkārību. Un tu saki sev, es neesmu pelnījis visu �o ievērību !

Viņa mazliet padomāja.

- Ne jau tu pats kļūsti slavens, bet tikai tavs tēls. Cilvēkiem svarīgi, ko tu viņiem simbolizē , nevis kas tu esi.

Kad saruna sniedz jaunas vērtīgas atziņas, pār tevi pārskrien satraukuma vilnis, ir tāda sajūta, ka tevī ieplūstu jauni spēki. Klausies uzmanīgi, Ri�ard, viņai ir taisnība!

- Cilvēki domā, ka zina, kas tu esi: valdzinājums, sekss, nauda, vara, mīlestība. Tās drīzāk ir �urnālista fantāzijas, kurām ar tevi nav nekā kopīga, pilnīgi iespējams, ka tas ir kaut kas tāds, kas tev nemaz nepatīk, bet tādu viņi tevi iedomājas. Cilvēki metas tev virsū no visām pusēm, domādami, ka to visu iegūs arī pa�i, ja vien tev pieskarsies. Tas biedē, un tu radi sienu sev apkārt, biezu stikla mūri, lai aiz tā varētu mierīgi padomāt un atvilkt elpu. Tu zini, kas tu esi savā būtībā, bet no malas cilvēki redz ko citu. Nākas izvēlēties - vai atbilst tēlam un aiziet no sevis, vai palikt pa�am un katru reizi, kad vajag iemiesoties tēlā, izjust nepatiesumu.

- Var arī izstāties. Es esmu domājusi, ja tie�ām būt kinozvaigznei ir tik brīni�ķīgi, tad kādēļ starp slavenībām ir tik daudz alkoholiķu, narkomānu, �ķir�anos un pa�nāvību? - Viņa bezpalīdzīgi paskatījās uz mani. - Es nolēmu, ka slava nav tā vērta. Un no �īs spēlītes gandrīz arī izstājos.

Par viņas godīgumu un atklātību man sagribējās viņu tā paņemt un cie�i apskaut.

- Tu esi Slavens Autors, - viņa teica. - Vai tu pats tā jūties? Vai tam ir kaut kāda jēga priek� tevis?

- Jēga ir liela. Tajā ir tik daudz visa kā, ko vajadzētu izzināt un saprast. Vai viņi avīzēs tā ir ar tevi izrīkoju�ies? Drukāju�i to, ko tu nekad neesi teikusi?

Viņa iesmējās.

- Ne tikai neesmu teikusi, bet pat neesmu domājusi, nekad neesmu tam ticējusi un pat prātā nav ienācis ko tādu darīt. Tiek publicēti pastāstiņi, kuri saraibināti ar citātiem pēdiņās, bet tas viss līdz pat pēdējam vārdam ir viens vienīgs izdomājums. Tu nekad neesi redzējis �o �urnālistu� nav bijis pat telefona zvana, un tomēr tu parādies avī�u slejās! Un lūdzies lasītāju neticēt �ādiem rakstiem.

- Man tas ir jaunums, bet varu piedāvāt savu teoriju.

- Kāda tad ir tā tava teorija? - viņa jautāja.

Es viņai pastāstīju, ka slavenības ir radītas kā piemēri, kurus mēs vērojam, kamēr apkārtējā pasaule ar tiem eksperimentē. Manis stāstītais neskanēja tik pārliecino�i kā viņas vārdi.

Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja. Pēc saulrieta viņas acis mainīja krāsu - tajās iezaigojās jūras un mēness gaismas atspulgi.

- Tas ir labs skaidrojums, par piemēriem - viņa domīgi noteica. - Bet katrs no mums ta�u ir piemērs, vai ne? Vai tad katrā neatainojas viņa domas, visi līdz �im pieņemtie lēmumi?

- It kā jau jā. Tomēr katru es nepazīstu, un viņ� man neko nenozīmē, kamēr es nesatieku personīgi, neizlasu par viņu kādā rakstā vai neieraugu pa televizoru. Kādu laiku atpakaļ pa televizoru bija raidījums par zinātnieku, kur� pētīja, kas ļauj vijolei radīt neatkārtojamās, tikai tai raksturīgās skaņas. Es domāju, kamdēļ gan tas pasaulei būtu vajadzīgs? Ja cilvēku miljoni mirst bada nāvē, tad kam gan nepiecie�ami vijoles pētījumi?

Bet pēc tam es sapratu. Nē! Pasaulei ir vajadzīgi modeļi, tēli atdarinā�anai, cilvēki, kuri dzīvo interesantu dzīvi, kuri veic pētījumus un izmaina mūsdienu mūziku. Ko ar savām dzīvēm lai dara tie, kurus neskar nabadzība, noziegumi un kari? Mums vajag iepazīt cilvēkus, kuru veikto izvēli, lai kļūtu par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, varētu pieņemt arī mēs pa�i. Citādi, pat ja mums piederētu visa pasaule, ko mēs ar to iesāktu? Modeļi! Mēs tos dievinām! Vai tu tā nedomā?

- Iespējams, - viņa piesardzīgi atbildēja, - bet man nepatīk �is vārds - modelis .

- Kāpēc ne? - es jautāju, kaut arī uzreiz zināju atbildi. - Tu biji modele?

- Ņujorkā, - viņa teica man tādā tonī, it kā atklātu kādu apkaunojo�u noslēpumu.

- Bet kas gan tur slikts? Modelis - tas ir īpa�a skaistuma publisks piemērs!

- Lūk, tas arī ir nepatīkami. Ar to ir grūti dzīvot. Tas biedē Kinozvaigzni Mariju.

- Kāpēc? No kā viņa baidās?

- Marija kļuva par aktrisi tādēļ, ka studija viņu atzina par tam pietiekami izskatīgu, un no tā laika viņa baidās, ka pasaule pēk�ņi uzzinās, ka viņa patiesībā nemaz nav tik skaista, turklāt nekad tāda nav arī bijusi. Būt par modeli bija pagalam nepatīkami. Kad tevi pasludina par skaistuma etalonu, ar to nodara tikai ļaunu.

- Bet, Leslij, tu tie�ām esi brīni�ķīga, - es pietvīku. - Es domāju, ka nav nekādu �aubu, ka tu� ka tu esi� sevi�ķi pievilcīga�

- Paldies, bet tam, ko saki tu, nav nekādas nozīmes. Neatkarīgi no tā, ko tu saki Marijai, viņa uzskata, ka skaistums ir tēls, kuru kāds cits viņai ir radījis. Un viņa ir radītā tēla gūstekne. Pat tad, ja viņa iet tikai uz veikalu, viņai ir jābūt formā, visam ir jābūt kārtībā, un savādāk nemaz nedrīkst būt. Tiklīdz kaut kas nebūs kā nākas, kāds noteikti viņu atpazīs un tūlīt klāstīs saviem draugiem: �Tu tikai paskaties uz viņu dzīvē! Viņa nav pat uz pusi tik pievilcīga, par kādu izliekas��. Un viņi vilsies Marijā. - Viņa atkal nedaudz skumīgi pasmaidīja. - Katra aktrise Holivudā, katra skaista sieviete izliekas skaista, es to zinu, un viņa baidās, ka pasaule agri vai vēlu uzzinās par viņu patiesību. Es esmu tāda pati.

Es pakratīju galvu.

- Jūs gan uzvedaties kā juku�as, visas.

- Pasaule jūk prātā, kad ir darī�ana ar skaistumu.

- Es domāju, ka tu esi apburo�a.

- Bet es domāju, ka tu esi jucis.

Mēs iesmējāmies, bet viņa nejokoja.

- Vai tā ir taisnība, - es viņai jautāju, - ka skaistām sievietēm ir traģisks mū�s? - Pie tāda slēdziena es biju nonācis, analizēdams savu Ideālo Sievieti ar viņas daudzajiem ķermeņiem. Varbūt ne glu�i traģisks, bet sare�ģīts. Neapskau�ams. Visnotaļ smags.

Viņa apdomājās.

- Ja viņas uzskata, ka viņu skaistums ir viņu pa�u , - Leslija sprieda, - viņas veido sev tuk�u dzīvi. Kad viss ir atkarīgs no tā, kā izskaties, tu pazaudējies spoguļattēlos un nekad neatrodi savu īsto būtību.

- Man �ķiet, ka tu gan esi atradusi savu būtību.

- Lai ko es arī nebūtu atradusi, tas nav tamdēļ, ka esmu skaista.

- Pastāsti man par to sīkāk.

Viņa stāstīja, bet es klausījos, izbrīnīdamies arvien vairāk. Leslija sevi bija atradusi nevis filmu uzņem�anas laukumos, bet gan kustībā par mieru, komitejās, kuras viņa organizēja un pārstāvēja. Īstā Leslija Perisa teica runas, piedalījās politiskās kampaņās, cīnījās ar amerikāņu valdību, kas atbalstīja karu Vjetnamā.

Kamēr es lidoju Gaisa flotes iznīcinātājos, viņa rietumu piekrastē organizēja protesta demonstrācijas.

Preto�anās kustības dēļ viņu vajāja gan oficiālā valdība, gan labējo bandītiskie grupējumi. Viņa turpināja darboties, organizēja vēl grandiozākas demonstrācijas, veidoja atbalsta fondus.

Viņa piedalījās kongresmeņu, senatoru un jaunā Losand�elosas mēra vēlē�anu kampaņās. Viņa bija prezidenta kandidatūru izvirzī�anas kongresa delegāte.

Viņa bija arī viena no televīzijas studijas KVST-TV, kas veidota apspiesto pilsētas mazākumtautību intere�u aizstāvībai Losand�elosā, dibinātājiem, un kļuva par tās prezidenti brīdī, kad studija bija parādos līdz ausīm un kreditori bojāja viņai katru dienu. Nereti studijas rēķinus viņa apmaksāja ar naudu, ko saņēma par filmē�anos. Studija izdzīvoja un sāka uzplaukt. Ļaudis visā pasaulē vēroja un rakstīja par �o cēlo pasākumu. Bet panākumi prasīja jaunu spēku piepūli. Viņu sauca par rasisti - bagātnieci, uz viņu tika �auts. KVST izgaisa dienu pēc viņas aizie�anas un nekad neatjaunoja savu darbību. Līdz pat �ai dienai, viņa man stāstīja, viņa nevar bez sāpēm raudzīties uz tuk�o ekrānu 68. kanālā.

Kinozvaigzne Marija apmaksāja ceļu, ko izvēlējās Leslija Perisa. Patiesa nepareizību labotāja un pasaules pārveidotāja Leslija uz politiskajiem mītiņiem, kas nereti notika vēlos vakaros, gāja viena pati arī tādos pilsētas rajonos, kurus pārlidot man nepietiktu drosmes pat dienā. Viņa stāvēja darbļau�u piketos, piedalījās viņu atbalsta demonstrācijās, vāca naudu viņu vajadzībām. Viņa, pati būdama nevardarbīgas preto�anās aizstāve, bija iesaistījusies arī kādā no pa�iem ne�ēlīgākajiem mūsdienu Amerikas cīniņiem.

Viņa atteicās filmēties kaila.

- Es nemēdzu pavadīt svētdienas pēcpusdienas viesistabā kopā ar draugiem pilnīgi izģērbta. Kāpēc man tas būtu jādara uzņem�anas laukumā nepazīstamu cilvēku pūļa priek�ā? Manā uztverē �ādas nedabiskas darbības par maksu ir tas pats, kas prostitūcija.

Kad katrai lomai filmā kā neatņemama sastāvdaļa sāka nākt līdzi epizode ar izģērb�anos, viņa pārtrauca filmēties un pārgāja uz televīziju.

Līdz �im es par viņu biju domājis kā par jaunu nevainīgu briedulēnu, ar kuru man bijis tas gods pļaviņā parotaļāties. Klausoties viņas stāstījumā izrādījās, ka �is briedulēns bija audzis vai pa�ā elles peklē.

- Reiz Toransā bija demonstrācija, miera demonstrācija, - viņa stāstīja, - viss bija izplānots, atļauja mums bija. Īsi pirms sākuma labējie ekstrēmisti mūs brīdināja, ka, ja mēs riskēsim iet demonstrācijā, viņi no�aus vienu no mūsu līderiem. Atcelt visu bija jau par vēlu�

- Nekad nav par vēlu! - es teicu. - Nedariet to!

- Pārāk daudz tautas bija ieradies, un pārāk maz laika. Mēs nevarējām pēdējā minūtē pagūt visus informēt. Ja par zvēriem kļuvu�o bandītu priek�ā parādītos tikai da�i cilvēki, tā ta�u būtu dro�a nāve, vai ne tā? Tāpēc mēs apzvanījām avīzes un telestudijas, mēs viņiem teicām, lai nāk skatīties, kā Toransā mūs nogalinās. Un tad mēs sākām demonstrāciju. Ar cilvēku, kuru viņi taisījās nogalināt, mēs saķērāmies rokās, ieskāvām viņu savā vidū un gājām. Lai nogalinātu viņu, tiem būtu vajadzējis nogalināt mūs visus.

- Jūs� viņi �āva?

- Nē. Domāju, ka nogalināt mūs kameru priek�ā neietilpa viņu plānos, - viņa atceroties nopūtās. - Tie bija slikti laiki, tas viss pieder pagātnei, vai ne?

Es nezināju, ko teikt. �ajā brīdī, stāvot rindā uz kinoteātri, es turēju apskautu retu savas dzīves veiksmi: cilvēcisku būtni, par kuru es sajūsminājos pilnībā.

Es - vientuļnieks - mūsu pretstata dēļ biju pagalam apstulbināts. Kaut kad es biju nonācis pie secinājuma, ka, ja kāds grib cīnīties un mirt karos vai protestēt pret tiem, tad tā ir viņa pa�a personīgā darī�ana. Vienīgā pasaule, kas man kaut ko nozīmēja, bija individualitātes pasaule, pasaule, kuru katrs rada tikai priek� sevis. Drīzāk es pats pacentī�os izmainīt vēsturi, nekā pārtap�u politiķī, sāk�u pārliecināt citus rakstīt vēstules, balsot, iet demonstrācijās vai darīt vienalga ko citu, kas līdz �im nav bijusi viņu mīļākā nodarbo�anās.

Viņa no manis tik ļoti at�ķiras, kamdēļ gan radusies �ī bijības pilnā cieņa?

- Tu domā par kaut ko ļoti svarīgu, - viņa teica, saraukusi pieri.

- Jā. Taisnība. Tev ir absolūta taisnība. - �ajā brīdī es pazinu viņu tik labi, viņa man tā patika, ka es atļāvos pastāstīt. - Es domāju par to, ka tie�i tas, ka mēs tik ļoti at�ķiramies, ir padarījis mūs par tik labiem draugiem.

- Tie�ām?

- Mums ir nedaudz kopīgā - �ahs, karsts fad�s, mēs gribam veidot filmu - bet mēs tā at�ķiramies visā pārējā, ka tu neapdraudi mani tādā veidā, kā to dara citas sievietes. Viņās da�reiz mīt cerība apprecēties. Bet man pietiek ar vienām laulībām. Vairāk nekad.

Rinda mazlietiņ pakustējās uz priek�u. Kinoteātra iek�ienē mēs būsim ne vēlāk kā pēc divdesmit minūtēm.

- Ar mani ir tāpat, - viņa smiedamās atteica, - es netaisos tevi apdraudēt, un tā ir vēl viena mūsu kopīgā īpa�ība. Es iz�ķīros ļoti sen. Līdz precībām es praktiski ne ar vienu nesatikos, savukārt pēc iz�ķir�anās sākās randiņi, randiņi un vēlreiz randiņi! Nav iespējams kādu tādā veidā iepazīt, vai ne?

Nedaudz iepazīt jau var, es domās iebildu, bet labāk paklausīties, ko �ai sakarā domāja viņa.

- Es tikos ar da�iem no spīdekļiem, populārākajiem un bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, - viņa stāstīja. - Bet viņi nedarīja mani laimīgu. Lielākā daļa no tiem apstājas pie tavām durvīm lielākā automobīlī, nekā tava māja; viņi valkā pareizu apģērbu, viņi ielūdz tevi pareizos restorānos, kurus apmeklē tikai pareizie cilvēki, tevi fotografē, un viss izskatās tik vareni, aizraujo�i un pareizi! Es atbalstu viedokli, ka labāk apmeklēt labu restorānu, nekā pārāk pareizu, nēsāt apģērbus, kuri tev patīk, nevis tos, kurus �ajā gadā vajadzētu nēsāt pēc modes dizaineru domām. Vēl vairāk, es labprātāk izvēlētos mierīgu sarunu vai pastaigu me�ā. Man ir pavisam citi vērtību kritēriji.

Mūsu darījumi jākārto valūtā, kurai priek� mums ir kāda jēga, - viņa turpināja, - pretējā gadījumā jebkur� panākums nedos cerēto pozitīvo sajūtu, tas neatnesīs laimi. Ja kāds apsolīs, ka samaksās miljonu skran�u par ielas pārie�anu, bet skran�iem tavā skatījumā nav nekādas jēgas, vai tu iesi pāri ielai? Pat, ja tev apsolīs simts miljonus skran�u, kas no tā mainīsies?

Kaut ko līdzīgu es izjutu tad, kad sākās runas par Holivudā augstu vērtētām lietām - likās, it kā es darbotos ar skran�iem. Man bija viss, kas pienākas, tomēr es jutos tuk�a. Es nedrīkstēju pat izskatīties norūpējusies. Mani interesēja, ko vērts ir skran�s? Tajā pa�ā laikā es baidījos, ka tad, ja turpinā�u satikties, es agri vai vēlu sarausī�u simtiem skran�u miljonus, un ko tad?

- Kā tu to iedomājies?

- Es apprecētos ar misteru Pareizo, visu atliku�o mū�u nēsātu pareizu apģērbu, spēlētu ideālās saimnieces lomu visiem pareizajiem cilvēkiem pareizajās viesībās: viņa viesībās. Viņ� būtu mana trofeja, es - viņa. Drīzumā mēs sāktu �ēloties, ka zudusi mūsu laulības jēga, ka mēs neesam tik tuvi, kā vajadzētu, kaut arī jau no pa�a sākuma nav bijusi ne jēga, ne tuvība.

Divas īpa�ības, kuras es tie�ām cienu - dvēseliskais dziļums un spēja priecāties - parasti nefigurē manu paziņu īpa�ību sarakstā. Es jutos kā ārzemniece man sve�ā zemē un nolēmu labāk neprecēties ar vietējiem aborigēniem.

Un otra lieta, ko es pārtraucu, ir randiņi. Turklāt tagad � - viņa pa�ukstēja - � gribi zināt noslēpumu?

- Nu, pastāsti.

- Tagad es labprātāk izvēlos būt kopā ar savu draugu Ri�ardu, nekā iet uz randiņu ar kādu citu!

- Ā-ā-ā� - es noteicu un ar vienu roku viņu kautrīgi apskāvu.

Leslijai bija unikāla vieta manā dzīvē: brīni�ķīga māsa, kurai es uzticējos un par kuru sajūsminājos, ar kuru es nakti pēc nakts pavadīju pie �aha galdiņa, bet nevienu mirkli gultā.

Tad es viņai pastāstīju par savu ideālo sievieti, cik labi man bija noderējusi �ī ideja. Es jutu, ka viņa man nepiekrīt, bet klausījās ar interesi. Ātrāk, nekā viņa paspēja ko iebilst, rinda ievirzījās kinoteātrī.

Vestibila iek�ienē, siltumā, es noņēmu savu roku no viņas vidukļa un vairāk tam nepieskāros.

Līdz gada beigām vēl vienpadsmit reizes mēs gājām skatīties filmu, kuru demonstrēja tajā vakarā. Filmā bija liels, pūkains, zilacains radījums no citas planētas, kas bijis otrais pilots avarēju�ā kosmosa kuģī. Radījumu sauca par Vuki. Mēs to iemīlējām tik ļoti, it kā pa�i būtu divi Vuki ar savu personīgo elku uz ekrāna.

Nākamajā reizē, kad es ielidoju Losand�elosā, Leslija sagaidīja mani lidostā. Kad es izlēcu no kabīnes, viņa pastiepa man kārbiņu, apsietu ar kruzuļotu lentīti.

- Es zinu, ka tu ienīsti dāvanas, - viņa teica, - tāpēc tev vienu tādu sagatavoju.

- Es tev gan nekad nepasnieg�u dāvanas, - es laipni atrūcu, - tā būs mana dāvana tev: es nekad tev neko nedāvinā�u. Kāpēc�?

- Attaisi, - viņa teica.

- Nu, labi. Tikai �oreiz. Es attaisī�u, bet�

- Attaisi, - viņa nepacietīgi atkārtoja.

Tā bija mīksta un pūkaina Vuki maska, kas sniedzās no galvas līdz pleciem, ar caurumiņiem priek� acīm un daļēji redzamiem ilkņiem - precīza mūsu filmas varoņa kopija.

- Leslij�! - es novilku. Man ļoti patika.

- Tagad ar savu mīksti pūkaino seju tu varēsi uzjautrināt visas savas draudzenes. Uzliec.

- �eit uz vietas, lidostā, visu acu priek�ā, tu gribi, lai es�

- Ai, nu uzliec! Man par godu. Uzliec.

Galu galā viņai izdevās mani pielauzt. Izpildot lūgumu, es uzliku masku un reizi vai divas Vukiski norēcos, izsmīdinādams viņu līdz asarām. Būdams zem maskas, es smējos līdzi un domāju, cik daudz viņa man tomēr nozīmē.

- Ejam, Vuki, - viņa teica, slaucīdama asaras un impulsīvi paņemdama mani aiz rokas, - citādi nokavēsim.

Lai turētu doto solījumu, no lidostas viņa mani aizveda pa taisno uz MGM (MGM - Metro Goldvins Meijers - kinokompānija Holivudā, tulk. piez.), kur notika televīzijas filmas pēdējo kadru uzņem�ana. Pa ceļam es ievēroju, ka cilvēki ar izbailēm noskatās uz automa�īnu, un noņēmu masku.

Tam, kur� nekad nav bijis uzņem�anas laukumā, �ī atmosfēra atgādina ceļojumu Sare�ģītības valstībā, kas apvienojusies ar Aizliegtās Zonas valstību. Kabeļi, da�ādas sastatnes, kāpnes, kameras, operatoru pultis, celiņi un platformas, pro�ektori� griesti tik drausmīgi nokārti ar milzīgām lampām, ka liekas, tūlīt sagrūs. Cilvēki ir visur, �urpu turpu staipa aparatūru, krāmējas ap to, vai arī saspringti sē�, gaidīdami kārtējo zvanu vai gaismas signālu.

Viņa parādījās no savas ģērbtuves ar zeltu iz�ūtā brokāta tērpā un pieslīdēja man klāt, izlavierējot caur kabeļiem un citām lamatām uz grīdas, tā, it kā tie būtu daļa no paklāja raksta.

- Vai tu no �ejienes labi vari redzēt?

- Jā, protams, - es vairījos no viņai pievērstajiem skatuves strādnieku skatieniem; viņa, savukārt, neņēma tos galvā. Es biju nervozs un bikls kā prērijas zirgs, kas nokļuvis tropiskajos d�ungļos; viņa jutās kā mājās. Man bija tāda sajūta, it kā temperatūra nebūtu zemāka par simts grādiem; viņa bija auksta, svaiga un starojo�a.

- Kā tu to vari izturēt? Kā tu vari spēlēt visā �ajā jūklī, starp visiem �iem skatieniem? Man bija �ķitis, ka aktiera darbs ir dziļi privāta lieta, kaut kā �

- UZMANĪBU! ATBRĪVOJIET CEĻU! - divi darbinieki ātri vilka koka veidojumu, un, ja viņa mani aiz pleca nebūtu pastūmusi, nogrūzdama malā, es nebūtu izvairījies no sadursmes ar dekorāciju, kas attēloja ielu.

Viņa paskatījās uz mani un tad apkārt uz to, ko es uzskatītu par haosu.

- Nāksies pagaidīt, kamēr viņi sakārtos specefektus, - viņa teica. - Ceru, ka tev nebūs pārāk garlaicīgi.

- Garlaicīgi? Es esmu apstulbis no tā visa! Kā tu vari būt tik mierīga! Vai tu nemaz nenervozē par to, kā tev izdosies?

Elektriķis no aug�ējās platformas paskatījās lejup uz viņu un tad nokliedzās pāri visam paviljonam:

- Protams, Georg, �odien tie pauguri ir ļoti labi redzami! Vienkār�i burvīgi ! O, sveika, miss Perisa, kā jums tur lejā klājas?

Viņa paskatījās uz aug�u un piespieda savu zeltīto tērpu krūtīm.

- Turpiniet, pui�i, - viņa iesmējās. - Vai jums vairāk nekas nav jādara?

Elektriķis pamirk�ķināja man, no�ūpodams galvu.

- Un tā ir samaksa par darbu!

Viņa turpināja, it kā sarunas pa vidu nebūtu bijis.

- Producents nervozē. Viņi kavē par pusotru dienu. Lai beigtu laikā, nāksies �odien palikt līdz tumsai. Ja tev būs jau apnicis, bet es joprojām bū�u aizņemta, brauc tie�i uz hoteli, es tev piezvanī�u vēlāk, ja vien tas nebūs jau pārāk vēlu.

- �aubos, ka man apniks. Neļauj man sevi traucēt, ja tev vajag iejusties lomā�

Viņa pasmaidīja.

- Protams, - viņa atbildēja un pameta skatu uz filmē�anas laukumu. - Tagad man jābūt tur. Ceru, Tev patiks.

Puisis līdzās kamerai iesaucās.

- Pirmā grupa! Lūdzu, uz savām vietām!

Kāpēc viņa nemaz nenervozēja par savu lomu? Es uzskatu, ka man ir paveicies, ja izdodas bez vairākkārtīgas pārlasī�anas atcerēties pa�a rakstīto. Bet kāpēc viņa nenervozē, viņai ta�u jāiegaumē tik daudz un turklāt citu sacerēta teksta!

Filmē�ana sākās. Viena aina, pēc tam otra, vēl viena. Viņa ne reizi neieskatījās lomas manuskriptā. Vērojot viņas spēli drāmā, es jutos kā tāds labvēlīgi noskaņots gars, kas no citas dimensijas vēro �ai pasaulē notieko�o. Viņa neizlaida ne rindiņu. Vērot viņu darba laikā nozīmēja redzēt vienlaicīgi draugu un sve�inieku. Es jutu savādu siltu saviļņojumu - mana personīgā māsa pro�ektoru un kameru vērsto skatienu centrā!

Vai, redzot viņu �eit �ajos apstākļos, manas jūtas pret viņu ir mainīju�ās? - es domāju.

Jā. �eit notiek kaut kas maģisks. Viņa ir ieguvusi tādu meistarību un pārvalda tādus spēkus, kādus es līdz �im neesmu apguvis un diezin vai spē�u jebkad apgūt. Viņa nepatiktu man mazāk, ja nebūtu aktrise, bet tādēļ, ka tāda tomēr bija, viņa man patika vairāk. Es vienmēr sajūtu sevī tādu kā elektrisko lādiņu, īpa�u prieku no tik�anās ar cilvēkiem, kas prot kaut ko tādu, ko es neprotu. Tas, ka Leslija arī bija starp tādiem, mani ārkārtīgi priecēja.

***

Nāko�ajā dienā viņas ofisā es viņai lūdzu mazu pakalpojumu.

- Drīkst izmantot tavu telefonu? Es gribētu piezvanīt uz Rakstnieku Savienību�

- Pieci - pieci - nulle - viens un galā trīs nulles, - viņa izklaidīgi teica, pabīdīdama telefonu man tuvāk un vienlaicīgi caurskatīdama Ņujorkas finansu piedāvājumus.

- Kas pieci pieci � ?

Viņa pacēla galvu.

- Rakstnieku Savienības telefona numurs.

- Tu zini numuru?

- Nu ja.

- No kurienes tu to zini?

- Es zinu veselu kaudzi numuru, - viņa atkal iegrima piedāvājumu caurskatī�anā.

- Ko nozīmē ��Es zinu veselu kaudzi numuru ��?

- Es vienkār�i zinu veselu kaudzi numuru, - viņa saldi atbildēja.

- Un ja nu man savajadzētos piezvanīt Studijai �Paramaunt�? - es aizdomīgi pajautāju.

- �etri - se�i - trīs - nulle - viens un vēl divas nulles.

Es sāniski pa�ķielēju viņas virzienā.

- Bet uz labu restorānu?

- Maģiskā Panna ir samērā laba vietiņa. Tur ir zāle nesmēķētājiem. Divi - septiņi - �etri, pieci - divi - divi - divi.

Es pastiepos pēc telefonu grāmatas un ierakos sarakstā.

- Aktieru Savienība, - es jautāju.

- Astoņi - septiņi - se�i, trīs - nulle - trīs - nulle.

Tā tas arī bija. Es sāku saprast.

- Tev nebija� Leslij, vakar tev nemaz nebija lomas manuskripta. Tev ir fotoatmiņa, ja? Vai tu gadījumā tā neesi iegaumējusi� visu telefonu grāmatu ?

- Nē. Tā nav fotoatmiņa, - viņa atbildēja. - Es neredzu, es vienkār�i atceros. Manas rokas atceras ciparus. Paprasi man numuru un pavēro manas rokas.

Es atvēru milzonīgo grāmatu, pārlapoju lappuses.

- Losand�elosas centrs, mēra pieņemamā telpa?

- Divi - trīs - trīs, viens - �etri - pieci - pieci.

Viņas labās rokas pirksti kustējās tā, it kā viņa uzspiestu numuru uz podziņu telefona, bet a�gārni, - viņa it kā izvilka taustiņus uz āru, nevis spieda uz tiem.

- Deniss Vīvers, aktieris.

- Pati jaukākā cilvēciskā būtne Holivudā. Tev vajag viņa mājas telefona numuru?

- Jā.

- Es apsolīju, ka nekad to neteik�u. Kā būtu ar pārtikas veikalu ��Labā dzīve��, kas pieder viņa sievai?

- Labi, derēs.

- Deviņi - astoņi - se�i, astoņi - septiņi - pieci - nulle.

Es paskatījos uz numuru, protams, ka tas bija nosaukts pareizi.

- Leslij, tu mani biedē!

- Nebaidies, Vuki. Ar mani vienkār�i notiek kaut kas dīvains. Kad es biju maza, es iegaumēju mūziku un visu pilsētas ma�īnu un māju numurus. Kad atbraucu uz Holivudu, es iegaumēju lomu tekstus, dejas soļus, telefonu numurus, visda�ādākos sarakstus, sarunas, visu. Tavas jaukās dzeltenās reaktīvās lidma�īnītes numurs ir Viens Pieci Pieci X. Tava hoteļa telefona numurs ir divi - septiņi - astoņi, trīs - trīs - �etri - �etri; tu esi apmeties istabā divi - viens - astoņi. Kad mēs vakar vakarā aizgājām no studijas, tu teici: ��Atgādini, lai es tev pastāstu par manu māsu �ovbiznesā��. Es jautāju: ��Drīkst, es atgādinā�u tev to jau tagad?��, un tu teici: ��Nu labi, atgādini, jo vairāk tāpēc, ka es tie�ām gribu tev to pastāstīt��. Es jautāju: ��Vai es zinu���

Viņa beidza atmiņu monologu un iesmējās, ieraudzīdama manu izbrīnu.

- Ri�ard, tu skaties uz mani tā, it kā es būtu nez kāds izdzimtenis.

- Tu arī esi. Bet vienalga Tu man patīc.

- Tu man arī patīc, - viņa piezīmēja.

***

Tās pa�as dienas pēcpusdienā es strādāju pie televīzijas scenārija, pārrakstīju da�as pēdējās lappuses, klaudzinādams tās uz Leslijas rakstāmma�īnas, kamēr viņa dārzā apkopa puķes. Cik da�ādi mēs bijām pat te. Puķes - tie ir mazi jaukumiņi, tas tiesa, bet veltīt tām tik daudz laika, padarīt tās atkarīgas no sevis, laistīt, mēslot un vispār rūpēties par puķēm, darot visu, pēc kā tās ilgojas� atkarība nav priek� manis. Es nekad nevarētu būt dārznieks, arī viņa nekad nekļūtu citāda.

Viņas ofisa bagātīgajos zaļumos kā saliņas peldēja grāmatplaukti, kuri atspoguļoja īpa�nieces varavīk�ņainās personības ko�ās krāsas. Tur, virs galda, bija citāti un domas, kas viņai likās nozīmīgas:

��Mūsu valstij vai nu ir taisnība, vai arī tā kļūdās. JA IR TAISNĪBA, TAI TĀDAI ARĪ JĀPALIEK; JA KĻŪDĀS, TO VAJAG PALABOT�� - Karls �urcs.

��Nesmēķēt. Ne �eit, ne arī kur citur��.

��Hēdonisms - tas nav interesanti.�� (hēdonisms - ētikas teorija, saskaņā ar kuru cilvēku rīcību pirmām kārtām motivē tieksme izjust baudu un izvairīties no sāpēm un netīksmes; sve�vārdu vārdnīca, tulk. piez.)

��Es baiļojos par savu valsti, kad apzinos, ka Dievs ir taisnīgs� - Tomass D�efersons.

��Iedomājies, viņi pieteica karu, bet neviens neieradās. Ko nu?��

Pēdējais citāts piederēja viņai. Tas bija veidots kā uzlīme uz auto bampera, pēc tam to pārtvēra miera kustība, un ar televīzijas palīdzību tas izplatījās visā pasaulē.

Laiku pa laikam es atrāvos no sava rakstāmā gabala rindkopām un pētīju �os uzrakstus. Līdz ar katru lāpstas d�inkstoņu, �ķēru �ņerkstienu un grābekļa graboņu, kas atskanēja no dārza un ko pieklusināja ūdens �ņākoņa �ļūtenēs un ūdens caurulēs, kas maigi dzesēja slāpes viņas ziedo�ajai ģimenei, es viņu iepazinu arvien labāk. Viņa pazina un mīlēja ikkatru ziediņu.

Savādāka, savādāka, savādāka, es domāju, beigdams pēdējo rindkopu, bet, mans Dievs, es sajūsminos par �o sievieti! Vai vispār kādreiz, par spīti visām mūsu at�ķirībām, man ir bijis tāds draugs kā viņa?

Es piecēlos, izstaipījos un izgāju cauri virtuvei un pa sētas durvīm dārzā. Laistīdama puķu dobes, viņa stāvēja pret mani ar muguru, garie mati darba laikā bija saņemti zirgastē. Es klusītiņām piegāju un apstājos da�us soļus aiz viņas. Viņa tobrīd maigi dundināja savam kaķim.

- Mans kaķulīt, mans pūkainīt / Kā zvaigznes krīt, tu sirdī mīt / Ja dosies prom, nāc atkal rīt �

Bija skaidrs, ka dziesma kaķim patika, bet brīdis bija pārāk intīms, lai es varētu tā neievērots stāvēt, tādēļ es ierunājos, it kā tikko būtu pienācis.

- Kā klājas tavām puķēm?

Viņa, neizlai�ot �ļūteni no rokām, strauji apsviedās apkārt; acis skatījās uz mani kā zilas bļodas, pilnas izbailēm par pēk�ņo vienatnes iztramdī�anu. �ļūtenes gals bija manu krū�u augstumā, bet strūkla noregulēta tā, ka ūdens konuss sniedzās vairāku pēdu diametrā, apņemdams mani no galvas līdz kājām.

Neviens no mums neteica ne vārda, pat nepakustējās laikā, kad ūdens no �ļūtenes laistīja mani kā ugunsgrēkā.

Viņa bija sabijusies kā no manas pēk�ņās uzra�anās, tā pēcāk arī no tā, ko ar manām drēbēm bija izdarījis ūdens. Es stāvēju nepakustēdamies, prātodams, ka klieg�ana un bēg�ana �ādā situācijā nebūtu tas labākais, vienlaikus cerēdams, ka drīzumā ta�u viņai vajadzētu izlemt mainīt �ļūtenes gala virzienu, vismaz vairs ne tik precīzi un neatlaidīgi mērķējot uz manām izejamām drēbēm.

Ne mazāk spēcīgi, kā viņa turēja rokās �ļūteni, �ī aina ir arīdzen iespiedusies atmiņā � saules gaisma, dārzs, me�onīgi izbrīnītas acis, glu�i kā savā dārzā ieraudzīju�as balto polārlāci, kad aizsardzībai pieejama tikai ūdens �ļauka. Viņa, acīmredzot, uzskatīja, ka tad, ja balto lāci laistīs pietiekami ilgi, tas pagriezīsies un aizļepatos prom.

Vispār es nejutos kā polārlācis, ja neskaita ledaino ūdeni, kas izmērcēja mani līdz ādai. Kad viņa attapās, ka tas bija nevis lācis, bet draugs, biznesa partneris un viesis viņas mājā, viņas sejā varēja redzēt atspoguļojamies �ausmas. Joprojām kā sasalusi, viņa tomēr atguva kontroli vismaz pār vienu roku, ar kuras palīdzību lēnītēm izdevās pagriezt ūdens strūklu projām.

- Leslij, - es teicu, pārtraukdams pilo�o klusumu, - tas biju tikai un vienīgi es�

Tai brīdī viņu pārņēma smiekli caur asarām; acis, vienlaicīgi jautras un asaru aizmiglotas no pārciestā �oka, bezpalīdzīgi lūdzās �ēlastību. Viņa smiedamās un �ņukstēdama pieplaka manām krūtīm, �aketei, no kuras kabatām sūcās ūdens.

piecpadsmit

�odien no Floridas zvanīja Ketija, - izmeta Leslija, likdama figūras kārtējai �aha partijai. - Vai viņa ir greizsirdīga?

- Tas nav iespējams, - es atteicu. - Greizsirdība neietilpst nevienā no maniem līgumiem ar sievietēm.

Es saraucu pieri. Par spīti ilggadējai pieredzei man vēl joprojām pirms spēles nācās nomurmināt burvju vārdiņus ��dāmu-uz-savas-krāsas-lauciņa��.

- Viņa gribēja uzzināt, vai gadījumā tev �eit nav uzradusies kāda daiļava, ja jau tu pēdējā laikā esi tik bie�i manāms Losand�elosā.

- Nu jau gan, - es atteicu. - Tu joko.

- Goda vārds.

- Ko tu viņai pastāstīji?

- Es teicu, lai viņa neuztraucas. Es viņai pastāstīju, ka tajā laikā, kamēr esi �eit, tu nesaejies ar kuru katru , jo visu laiku pavadi ar mani. Es ceru, ka viņa sajuta atvieglojumu, tomēr iespējams, tev vēl kādreiz nāksies padiskutēt ar viņu par ��līguma bez greizsirdības�� nozīmi un nepiecie�amību.

Viņa piecēlās no galda, lai paraktos savā ierakstu kolekcijā.

- Man ir Brāmsa Pirmais klavierkoncerts Ozava, Ormandi un Meta izpildījumā. Kādu tu vēlies?

- Vienalga, ka tik pēc iespējas vairāk novērstu tavas domas no �aha spēles.

Viņa mirkli pārdomāja, izvēlējās kaseti un ielika to savas audiosistēmas sare�ģītajā aparatūrā.

- Iedvesmai, - viņa izlaboja. - Uzmanības novēr�anai man ir citas kasetes.

Mēs spēlējām apmēram pusotru stundu, spēle bija sīva jau no pirmajiem gājieniem. Viņa nesen bija pārlasījusi ��Mūsdienīgas idejas �aha atklātnēs��, kuras būtu satrieku�as mani pī�ļos, ja vien es, savukārt, pirms divām dienām nebūtu pabeidzis studēt ���aha kļūmes, lamatas, un māņu darbības��. Mēs spēlējām praktiski vienādiem spēkiem, līdz no manas puses nāca spīdo�s gājiens, un līdzsvars pajuka.

Ciktāl es sapratu, jebkur� gājiens, izņemot vienu, novestu līdz sakāvei. Viņas vienīgais gājiens bija neievērojams bandinieka bīdījums uz priek�u, lai kontrolētu lauciņu, ap kuru es biju izbūvējis stratēģijas mūri. Bez �ī lauciņa visi mani būvējumi sakristu kā kār�u namiņ�.

Tā mana daļa, kura �ahu uztvēra nopietni, cerēja, ka viņa ieraudzīs gājienu, izjauks manas pozīcijas un piespiedīs mani cīnīties par savu griezumiem rotāto koka dzīvību (vislabāk es spēlēju, būdams piespiests pie sienas). Tomēr pagaidām es tā īsti vēl neapjēdzu, kā izkārpī�os, ja viņa manus plānus tie�ām izjauks.

Otra daļa manis, kura saprata, ka tā ir tikai spēle, cerēja, ka viņa neievēros gājienu tādēļ, ka manis nospraustā stratēģija bija ļoti asprātīga un eleganta. Dāmas ziedojums, un mats piecos gājienos.

Kamēr viņa pie galdiņa pārdomāja, es uz minūti aizvēru acis. Kad tās atkal atvēru, mani bija pārņēmu�as dīvainas asociācijas.

�eit manā priek�ā bija galds un krāsu pieliets logs. Aiz tā Losand�elosā mirguļoja krēsla. Jūnija beigas balodamas ieplūda jūrā. Domās nogrimu�ās Leslijas siluets izcēlās uz krēslā sijājo�o krāsu fona. Viņa bija sastingusi virs �aha galdiņa kā briedis, brīdināts par tuvumā noslēpu�os mednieku. Kā medus, kā putukrējums tuvojo�amies vakara ēnās. Maiga siltuma piestrāvota vīzija, es nodomāju. No kurienes tā atnākusi? Kas to ir radījis?

Tagad tikai ātri, kamēr asociācijas vēl gaisā, vajag tās noķert vārdu lamatiņās, tīklā no tintes un piezīmju grāmatiņas lappusēm.

Laiku pa laikam, - es rakstīju, - ir interesanti aizvērt acis un tumsā sev pateikt: ��Es esmu brīnumdaris, un, kad atvēr�u acis, ieraudzī�u sevis radītu pasauli, par kuras eksistē�anu esmu atbildīgs tikai es pats��. Pēc tam lēnām, kā uz skatuves paceļot aizkarus, atvērt plakstiņus. Un, protams, lūk tā ir, mūsu pasaule, tie�i tāda, kādu mēs to radījām . Krēslainajā gaismā es ātri to pierakstīju. Pēc tam aizvēru acis, vēlreiz pārbaudīdams: Esmu brīnumdaris� lēnām atvēru acis.

Es ieraudzīju Lesliju. Viņas elkoņi atbalstījās uz �aha galdiņa, seja bija iespiesta plaukstās, acis, lielas un tum�as, skatījās tie�i manējās.

- Par ko Vuki raksta? - viņa jautāja.

Es izlasīju uzrakstīto.

- �ī nelielā ceremonija, - es paskaidroju, - ir veids, kā atgādināt sev, kas ir radītājs.

Viņa mēģināja atkārtot.

- Esmu brīnumdaris �- atvērdama acis, viņa iesmējās.- Tas tev tagad ienāca prātā?

Es pamāju.

- Es esmu tevi radījusi? - viņa jautāja. - Esmu atbildīga par tavu parādī�anos manā dzīvē? Arī par filmām? Un saldējumu? �aha partijām un sarunām?

Es atkal pamāju.

- Bet vai tad tu tā nedomā? Tu esi tā iemesls, ka es esmu tāds, kādu tu mani pazīsti. Neviens cits visā pasaulē nezin to Ri�ardu, kur� ir ienācis tavā dzīvē. Neviens cits nepazīst to Lesliju, kura ir manā dzīvē.

- Jauka atziņa. Vai tu man nevarētu palasīt vēl citus savus pierakstus, vai arī es esmu pārāk uzbāzīga?

Es ieslēdzu gaismu.

- Mani priecē, ka tu saproti, ka �ie pieraksti ir dziļi personiski� - es teicu it kā pa jokam, bet tā bija patiesība. Vai viņa juta, ka uzticē�anās mūsu starpā kļuvusi vēl kādu pakāpi dziļāka, pirmkārt, tāpēc, ka viņa, cienīdama manu intimitāti, lūdza palasīt viņai pierakstus, otrkārt, tāpēc, ka es viņai tos lasīju? Esmu pārliecināts, ka viņa lieliski visu saprata.

- Te ir da�i grāmatu virsraksti, - es paskaidroju. - ��Izspūru�ās spalvas: Putnu novērotājs atmasko nacionālo skandālu��. Lūk, �is te varētu būt piecsējumnieks - ��Kāpēc parādnieki ņem uz parāda?��

Es pār�ķīru lappusi atpakaļ, izlaidu pārtikas pre�u veikalu sarakstu, vēlreiz pār�ķīru.

�Paskatoties spogulī, par vienu tu vari būt pārliecināts: tas, ko tu redzi, nav tas, kas tu esi .� Tas ir pierakstīts pēc tavām pārdomām par spoguļiem, atceries?

��Kad mēs atskatāmies pagātnē, dienas paskrien kā spo�i uzliesmojumi. Laiku nevar apturēt; nekas nav mū�īgs! KAUT KAS pārmet tiltu pāri laikam - Bet kas? Kas? ��

Tu vari iebilst, ka domas nav pilnībā pabeigtas�

��Labākais veids kā pateikties par burvīgu mirkli ir - baudīt to.��

��Vienīgais, kas sadragā sapņus, - ir kompromiss.��

��Kādēļ nepamēģināt dzīvot tā, it kā mēs būtu ārkārtīgi gudri? Kā mēs dzīvotu, ja būtu dvēseliski attīstīti?��

Es tiku līdz �ī mēne�a piezīmju pirmajai lappusei.

��Kā lai mēs glābjam vaļus? TOS VAJAG NOPIRKT! Ja vaļi tiktu nopirkti un padarīti par Amerikas pilsoņiem, vai par Francijas, Austrālijas vai Japānas pilsoņiem, tad neviena valsts pasaulē neuzdro�inātos tiem pieskarties!��

Es pacēlu acis no piezīmju grāmatiņas un paskatījos uz Lesliju.

- Tas ir �ajā mēnesī.

- Tos vajag nopirkt? - viņa pārjautāja.

- Es vēl neesmu apstrādājis visas detaļas. Katrs valis nestu tās valsts karogu, kurai tas pieder, kaut kas līdzīgs gigantiskai pasei. Ar ūdensizturīgu pārklājumu, protams. Nauda no pilsonības pārdo�anas ieplūstu lielajā Vaļu Fondā, vai tamlīdzīgi. Tam vajadzētu nostrādāt.

- Ko tu ar tiem taisies darīt?

- Ļautu, lai viņi dara, ko grib. Lai audzina mazos valī�us�

Viņa iesmējās.

- Es domāju, ko tu taisies darīt ar saviem pierakstiem.

- Ak, par tiem. Katra mēne�a beigās es tos pārlasu un ieklausos, ko tie mēģina man pateikt. Varbūt da�i izaugs stāstā vai grāmatā, bet var gadīties, ka ne. Būt pierakstam nozīmē dzīvot ļoti nenoteiktu dzīvi.

- �īs �odienas piezīmes, tās tev kaut ko stāsta?

- Vēl nezinu. Da�as no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai �ī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēk�ņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo �eit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ��lietus�� un ��sniega��. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas da�ādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepiecie�ama �ī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ��ķermeni��. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsu�i, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsu�i, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām . Vai kaut kas tāds ar tevi nav noticis?

- Vienreiz. Bet ne glu�i tā, - viņa atbildēja.

- Gribi, es atnesī�u tev kaut ko no virtuves? - es jautāju. - Cepumus vai vēl kaut ko?

- Nē, paldies.

Es piecēlos, atradu �okolādes cepumus un katram no mums uz savas apak�tasītes izveidoju no tiem līganus tornī�us.

- Pienu?

- Nē, paldies.

Es atnesu gan cepumus, gan pienu un noliku uz galda.

- Piezīmes atgādina. Tās palīdz man atcerēties, ka uz zemes esmu tikai viesis. Atgādina par smieklīgajām �ejienes para�ām. Par to, ka man �eit patīk. Kad par to domāju, es gandrīz atceros, kam līdzinās vieta, no kurienes es esmu ieradies. Eksistē magnēts, kas iedarbojas uz mums, velk mūs pāri �ogam, kas apņem �īs pasaules robe�as. Man ir tā dīvainā sajūta, ka esam ieradu�ies no �ī �oga otras puses.

Leslijai bija jautājumi, un viņai bija arī atbildes, kuras es vēl nebiju izdomājis. Viņa zināja pasauli-kādai-tai-jābūt, - tā būtu �ī pati pasaule kāda-tā-ir-patiesībā, tikai bez kariem. Varētu saderēt, ka �āda pasaule kādā paralēlajā dimensijā arī eksistē. Doma mūs pārņēma savā varā, liekot aizmirst par laiku.

Es paņēmu �okolādes cepumu, iztēlojos to karstu un uzmanīgi iekodos. Leslija sēdēja, atliekusies atpakaļ, ar viegla izbrīna smaidu sejā, likās, ka viņu satrauku�as manas piezīmes, domas, kuras man bija liku�ās interesantas.

- Es agrāk esmu runājis ar tevi par grāmatu rakstī�anu? - es jautāju.

- Nē, - viņa beidzot paņēma cepumu, preto�anās bija salauzta, pateicoties viņas iemīļotā kāruma uzbāzīgi ne�ēlīgajam tuvumam, - bet es labprāt paklausītos. Varu saderēt, ka tu sāki rakstīt agri.

Cik savādi, es nodomāju. Man gribējās, lai viņa par mani zinātu visu.

- Jā. Kad biju mazs, mājās visur bija grāmatas. Kad es mācījos rāpot, redzēju grāmatas sava deguna augstumā. Kad es jau varēju stāvēt, ievēroju, ka ir grāmatas arī tādos augstumos, līdz kuriem es nevarēju aizsniegties. Grāmatas vāciski, latīniski, grieķiski, angliski, spāniski.

Mans tēvs bija mācītājs, izaudzis Viskonsīnā, kop� bērnības runādams vāciski. Angļu valodu apguvis, kad viņam bija se�i gadi. Iemācījies bībeles valodas, un vēl līdz �im tās nav aizmirsis. Māte ilgus gadus strādāja Puertoriko.

Tēvs lasīja man pasakas vāciski un tūlīt tās pārtulkoja, māte runāja ar mani spāniski pat tad, ja es nesapratu, tādējādi es augu, pīdamies starp da�ādu valodu vārdiem. Apburo�i!

Es mīlēju atvērt grāmatas, lai paskatītos, ar ko tās sākas. Rakstnieki rada savas grāmatās tie�i tāpat, kā mēs rakstām savu dzīvi. Rakstnieks var aizvadīt jebkuru personā�u jebkādā notikumā ar tādu mērķi, kādu vien iedomājas, iedvest tam visam īpa�u jēgu. Man gribējās zināt, ko tas vai cits rakstnieks dara ar tuk�o Pirmo Lappusi. Ko viņi dara ar manām domām un manu dvēseli, kad es lasu viņu vārdus? Vai viņi mani mīl, vai nicina, bet varbūt es viņiem esmu vienaldzīgs? Da�i rakstnieki iedarbojas kā hloroforms (viela ar narkotiskām īpa�ībām, tulk. piez.), bet da�i kā krustnagliņas un ingvers.

Pēc tam es sāku mācīties vecākajās klasēs, iemācījos neciest Angļu Gramatiku, tik garlaicīgu, ka piecdesmit minū�u ilgās nodarbības laikā es paspēju no�āvāties septiņdesmit reizes un, iziedams no klases, biju spiests sevi iepliķēt, lai pamostos. Kalifornijas �tata Vudrova Vilsona vārdā nosauktās Longbī�as skolas izlaiduma klasē es izvēlējos Rado�o Rakstniecību, lai izvairītos no Angļu Literatūras mācību mokām. Mācības notika telpā Nr. 410. Sestā stunda - Rado�ā Rakstniecība.

Viņa ar visu krēslu mazliet atstūmās no �aha galdiņa, uzmanīgi klausīdamās manu stāstījumu.

- Klases audzinātājs bija D�ons Gartners, futbola treneris. Bet D�ons Gartners, Leslij, bija arī rakstnieks! Dzīvs cilvēks, īsts rakstnieks! Viņ� rakstīja stāstus un ievadrakstus �urnāliem, grāmatas pusaud�iem: ��Roks Teilors - futbola treneris, Roks Teilors - beisbola treneris��. Viņ� bija kā lācis, se�as pēdas un piecas collas, rokas kā pamatīgas ķetnas. Jestrs un taisnīgs, da�reiz smieklīgs, da�reiz pikts. Mēs zinājām, ka viņ� mīl savu darbu un mīl arī mūs. - Es noslaucīju negaidīti sariesu�ās asaras, nodomādams, cik tas ir dīvaini. Nekad agrāk es nebiju atcerējies Lielo D�onu Gartneru� jau desmit gadi, kop� viņ� ir miris. Un �ī savādā sajūta kaklā. Es pasteidzos turpināt, cerēdams, ka viņa neko neievēroja.

- Tā, bērniņi, - viņ� teica pa�ā pirmajā dienā. - Es zinu, ka jūs esat �eit, lai varētu neiet uz Angļu Literatūru. - Klasi pār�alca apvainota murdoņa, izskatījās, it kā klase domātu savādāk.

- Atļaujiet man jums pateikt, - viņ� turpināja, - ka vienīgais veids, kā iegūt liecībā A (augstākais novērtējums, tulk. piez.), ir parādīt man �eku par kādu jūsu rakstu, ko esat uzrakstīju�i un pārdevu�i �ajā semestrī. - Neapmierinātas murdoņas, �inkstē�anas un protestējo�u izsaucienu koris�

- Nē, GARTNERA kungs, tas nav godīgi, mēs esam mazi nabaga bērniņi, kas vēl tikai mācās vidusskolā, kā jūs varat iedomāties ko tādu - tas ir NETAISNĪGI, Gartnera kungs! -

Viņ� apklusināja troksni ar vienu vienīgu vārdu, kas izklausījās līdzīgi rūcienam: �RRRR�.

- Nekas briesmīgs nav arī vērtējumam B. B - tas ir Virs Vidējā. Jūs varat dabūt novērtējumu, augstāku par viduvējību, arī nepārdodot to, ko esat uzrakstīju�i, ne tā? Bet A - tas ir Izcili. Vai tad jūs nepiekrītat, ka tad, ja jūs esat pārdevu�i uzrakstīto, tas tie�ām ir izcili, un tāpēc jūs esat cienīgi saņemt A?

Es paņēmu no sava �ķīvī�a pirmspēdējo cepumu.

- Vai es nestāstu vairāk, nekā tu vēlies dzirdēt? - es jautāju, - Tikai godīgi.

- Es pateik�u, kad pietiks, - viņa atbildēja. - Kamēr es tevi nepārtraucu, vari dro�i turpināt. Labi?

- Nu labi. Tajā laikā es par katru cenu gribēju saņemt augstākos novērtējumus.

Viņa pasmaidīja, atcerēdamās liecības.

- Es daudz rakstīju un sūtīju stāstus un aprakstus uz avīzēm un �urnāliem, un tie�i pirms semestra beigām aizsūtīju stāstiņu uz ��Longbī�as-Preses-Telegramas�� svētdienas pielikumu. Tas bija stāsts par astronomijas mīļotāju klubiņu.. ��Viņi pazina cilvēku uz Mēness��.

- Iedomājies tikai, kāds bija man pārsteigums! Es atgrie�os no skolas, iznesu atkritumu spaini, pabaroju suni un tad mamma pasniedz man vēstuli no ��Preses-Telegrammas�� ! Uz mirkli pat asinis dzīslās sastinga! Es trīco�ām rokām atveru aploksni, izņemu vēstuli un kāri riju katru vārdu, vēl un vēlreiz pārlasot visu no pa�a sākuma. Viņi ir nopirku�i manu stāstu! Ir ielikts �eks par divdesmit pieciem dolāriem!

- Es nespēju iemigt, nevarēju vien sagaidīt rītu, kad atvērsies skola. Beidzot, tā ir vaļā, beidzot arī klāt sestā stunda. Es teatrāli vicinu �eku virs viņa galda, HLOP! ��Lūk, te būs �eks, Gartnera kungs!��

- Viņa seja� viņa seja iemirdzējās, un viņ� tā paspieda man roku, ka es pēc tam visu stundu to nespēju pakustināt. Paziņojums klasē, ka Diks Bahs ir pārdevis savu stāstu, padarīja mani par ceturtdaļcollu garāku. Lai iegūtu vērtējumu A Rado�ajā Rakstniecībā vairāk nekādas pūles nebija vajadzīgas. Un es nodomāju, ka tās ir stāsta beigas.

Es domāju par to dienu� Vai tas notika gadus divdesmit atpakaļ, vai varbūt tikai vakar? Ko mūsu apziņa dara ar laiku mūsu atmiņās?

- Bet tās nebija, - viņa teica.

- Nebija kas?

- Tās nebija stāsta beigas.

- Nē. D�ons Gartners mums parādīja, ko nozīmē būt rakstniekam. Viņ� strādāja pie stāsta par skolotājiem. ��Septembra raudas��. Interesanti, vai viņ� to līdz savai nāvei paspēja pabeigt� - Atkal kaut kas iespiedās man kaklā; es nolēmu pasteigties ar nobeigumu un mainīt tēmu.

- Katru nedēļu viņ� atnesa pa nodaļai no savas grāmatas, izlasīja to skaļi un jautāja mums, kā mēs to būtu rakstīju�i. Tas bija viņa pirmais stāsts pusaud�iem. Tajā bija arī mīlas dēka, un viņ� ko�i sarka, kad lasīja par to. !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Viņ� smējās un kratīja galvu teikuma vidū, ja vērtēja uzrakstīto kā kaut ko pārāk maigu un intīmu, lai to apspriestu futbola treneris un klase. Rakstī�ana par sievietēm viņam bija kā murgs. Mēs to jutām katru reizi, kad viņ� savā stāstījumā aizgāja pārāk tālu no sporta un ielas dzīves; sievie�u aprakstu veido�ana līdzinājās ie�anai pa plānu ledu. Un mēs gavilēdami kritizējām. Mēs runājām: ��Gartnera kungs, lēdija mums neliekas ne uz pusi tik dzīva kā Roks Teilors. Vai iespējams viņu mums kaut kādā veidā parādīt tā vietā, lai par viņu stāstītu ?��

Un viņ� rēca aiz smiekliem, slaucīja pieri kabatlakatiņā un piekrita. Vienmēr piekrita. Jo parasti tie�i Lielais D�ons uzspieda mums, sisdams ar dūri pa galdu: ��NESTĀSTIET man, PARĀDIET man! kādu GADĪJUMU! un PIEMĒRU!��

- Tu viņu ļoti mīlēji, vai ne?

Es notrausu vēl vienu asaru.

- Nu� viņ� bija ļoti labs skolotājs, mazo Vuki.

- Ja tu viņu mīlēji, kas gan slikts notiktu, ja tu to arī pateiktu?

- Es nekad par to tā nedomāju. Es tie�ām viņu mīlēju. Es joprojām viņu mīlu.

Un pirms aptvēru, ko daru, es jau biju viņas priek�ā uz ceļiem, aptvēris ar rokām viņas kājas un iebāzis galvu viņas klēpī, elsodams par skolotāju, par kura nāvi es uzzināju pa gariem apkārtceļiem vairākus gadus vēlāk. Toreiz es pat nepamirk�ķināju.

Viņa glāstīja manu pakausi.

- Viss kārtībā, - viņa mierināja, - viss kārtībā. Viņam būtu jālepojas ar tevi un tavām grāmatām. Arī viņam vajadzētu tevi mīlēt.

Kāda dīvaina sajūta, es domāju. Lūk, ko nozīmē raudāt!

Sen pagāju�i tie laiki, kad es izrādīju lielākas emocijas, nekā zobu sako�ana un iek�ēja nocietinā�anās pret bēdām. Kad es pēdējo reizi raudāju? Es nevarēju atcerēties. Dienā, kad nomira mana māte? Tas bija mēnesi pirms es kļuvu avioskolas audzēknis, pametu mājas, lai iegūtu spārnus Gaisa un Kara Spēku treniņos. Ar dienu, kad es kļuvu armijnieks, sākās interesanti treniņi emocionalitātes kontrolē�anā: Baha kungs, turpmāk jūs būsiet goddevīgs pret katru mu�u un kodi. Kāpēc jūs būsiet goddevīgs pret katru mu�u un kodi? Jūs būsiet goddevīgs pret katru mu�u un kodi tāpēc, ka tām ir spārni, bet jums nav. Lūk, tur uz loga ir kode. Baha kungs, līdzināties - MIERĀ! Uz priek�u soļot MAR�! STĀT! Ar seju kodes virzienā griez-ties! Ar SEJU! Pacelt roku - ATDOT GODU! Novāciet smīnu no jūsu mutes, kungs. Saminiet smīnu, nogaliniet �o smīnu, NOGALINIET TO! Bet tagad paņemiet, iznesiet to ārā un apglabājiet uz visiem laikiem. Jūs domājat, ka tas viss ir jociņi? Kas valda pār jūsu emocijām , Baha kungs?

Visas mācības kodols un jēga bija ietverta jautājumā: kas pār tām valda?

Kas valda? Es! Es esmu racionāls, loģisks, noslēgts, māku izsvērt, izspriest, izvēlēties rīcības veidu, eksistences veidu. Nekad racionālais es neievēroja emocionālo mani, �o nicināmo mazākumu, nekad nepielaida to pie vadības pults.

Līdz pat �im vakaram, kad savas pagātnes drumstalās dalījos ar savu labāko draugu un māsu vienlaikus.

- Piedod man, Leslij, - es nomurmināju, iztaisnodamies un noslaucīdams seju. - Es nevaru izskaidrot, kas notika. Nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Man kauns.

- Kas nekad nav noticis? Nekad neesi uztraucies par kāda nāvi? Vai nekad neesi raudājis?

- Nekad neesmu raudājis. Ja nu vienīgi ļoti sen.

- Nabaga Ri�ard� varbūt tev vajadzētu paraudāt bie�āk.

- Nē, pateicos. Es nedomāju, ka darī�u sev godu, pārāk bie�i tā darot.

- Tu uzskati, ka ir slikti, ja vīrietis raud?

Es atgriezos pie sava krēsla.

- Citi vīrie�i var raudāt, ja viņi tā vēlas. Es nedomāju, ka man tas būtu tas piemērotākais, ar ko nodarboties.

- Ak, - viņa tikai noteica. Es jutu, ka viņa pārdomā manus vārdus, tiesā mani. Kāda tipa cilvēks sāktu tiesāt otru par viņa vēlē�anos kontrolēt savas emocijas? Varbūt vienīgi mīlo�a sieviete, kura zinātu par emocijām un to izrādī�anu stipri vairāk par mani. Pēc minūtes, tā arī nepasludinot man spriedumu, viņa sacīja:

- Nu, un kas tad notika tālāk?

- Pēc tam es pavadīju pirmo un pēdējo pa tuk�o nonīkto gadu koled�ā. Ne glu�i pa tuk�o. Es apmeklēju loka �au�anas stundas, un tur es satiku Bobu Ki�u, manu lido�anas instruktoru. Koled�a bija laika iz�ķie�ana, lido�anas mācību stundas izmainīja manu dzīvi. Bet rakstī�anu es pārtraucu tūlīt pēc skolas pabeig�anas. Un neatsāku līdz pat brīdim, kad tiku atlaists no Gaisa un Kara Flotes, apprecējos un aptvēru, ka nespēju strādāt pastāvīgu darbu. Nekādu darbu. Es kļuvu nikns no ikdieni�ķās vienveidības un pametu iesākto. Labāk divreiz dienā mirt aiz izsalkuma, nekā dzīvot pēc pulksteņa.

Pēc tam beidzot es sapratu, ko mums bija iemācījis D�ons Gartners: Kāda ir sajūta, kad esi pārdevis stāstu! Tā, daudzus gadus pēc viņa nāves, es beidzot aptvēru viņa vārdus. Ja vecāko kla�u skolēns var pārdot stāstu, kāpēc pieaugu�ais nevarētu pārdot vēl?

Es ar ziņkāri vēroju sevi. Nekad un ne ar vienu es tā netiku runājis.

- Tā es sāku krāt atteikumus. Pārdevis pāris stāstus, sapelnīju tik daudz atteikumu, ka rakstniecības kuģis nogrima, un es sāku mirt badā. Atradu pastnieka, juveliera, rasētāja, tehniķa darbu un turējos tajā tik ilgi, līdz nespēju vairāk izturēt. Atkal rakstīju, pārdevu da�us stāstus, un atkal atteikumu lavīna nogremdēja manu kuģi; dabūju atkal citu darbu� Un tā atkal un atkal. Ar katru reizi kuģis grima arvien lēnāk, līdz beidzot es iemācījos izdzīvot. Es nekad neatskatījos atpakaļ. Tā es arī kļuvu par rakstnieku.

Uz viņas �ķīvī�a atradās cepumu kaudze. Uz manējā bija paliku�as vairs tikai drupa�as. Es nolaizīju pirksta galu un sāku vākt kopā drupatas, neatlaidīgi ēsdams tās vienu pēc otras. Bez liekiem paskaidrojumiem, nepārstādama manī klausīties, viņa pārbīdīja cepumus no sava �ķīvja uz manu, atstājot sev vairs tikai vienu.

- Es vienmēr esmu tiecies pēc dzīves ar piedzīvojumiem, - es turpināju. - Pagāja ilgs laiks, līdz es sapratu, ka tikai es pats varu nodro�ināt sev piedzīvojumus. Tāpēc es sāku darīt tikai to, ko gribēju, un rakstīju par to grāmatas un avī�u stāstus.

Viņa mani rūpīgi vēroja, it kā es būtu cilvēks, kuru viņa būtu pazinusi jau agrāk, kādus tūksto� gadus atpakaļ.

Pēk�ņi es sajutos vainīgs.

- Es te visu laiku tikai runāju un runāju, - es atjēdzos. - Ko tu ar mani esi izdarījusi? Es tev vienmēr esmu teicis, ka esmu klausītājs, nevis runātājs, tagad tu man vairs neticēsi.

- Mēs abi esam klausītāji, - viņa teica, - un abi stāstnieki.

- Klau, labāk pabeigsim �o partiju, - es piedāvāju. - Tavs gājiens.

Es biju aizmirsis par savām elegantajām lamatām. Lai atcerētos par tām, man bija nepiecie�ams tie�i tik pat daudz laika, cik viņai bija vajadzīgs, lai novērtētu situāciju un izdarītu gājienu.

Viņa neizvēlējās bandinieka gājienu, kas bija tik svarīgs, lai saglābtu viņas partiju. Es biju vīlies un apmierināts vienlaikus. Beidzot viņai nāksies redzēt kā manas satrieco�ās lamatas izvērsīs uz dēlī�a strauju nobeigumu. Galu galā, es domāju, patiesās zinā�anas mēs gūstam ne jau tamdēļ, ka esam vai neesam zaudēju�i spēli, bet tās atkarīgas no tā, kā mēs izmaināmies, kad zaudējam, ko jaunu mēs aiznesam sev līdzi, kas agrāk mūsos nav bijis un kas varētu noderēt turpmākajās spēlēs. Zaudējums kaut kādā neizskaidrojamā veidā kļūst par ieguvumu.

Un, kaut arī tā ir, man bija viņas �ēl. Mana dāma pakustējās uz priek�u un nosita viņas zirgu, kaut arī tas bija apsargāts. Tagad viņas bandiniekam būtu jānosit manu upurējamo dāmu. Uz priek�u, ņem dāmu, tu, mazais briesmoni, gūsti no tā baudījumu, kamēr vēl vari� Viņas bandinieks nenosita manu dāmu. Tā vietā viņas laidnis pārlidoja no dēlī�a viena stūra otrā. Viņas nak�ņainā ziluma krāsas acis mierīgi gaidīja manu atbildes reakciju.

- �ahs un mats, - viņa no�ukstēja.

Es biju samalts putekļos. Neticami! Pēc tam izpētīju, ko viņa bija sadarījusi, sadabūju piezīmju grāmatiņu un pierakstīju puslappusi.

- Ko labu raksti?

- Jaunu jauku domu, - es atbildēju. - ��Galu galā, es domāju, patiesās zinā�anas mēs gūstam ne jau tamdēļ, ka esam vai neesam zaudēju�i spēli, bet tās atkarīgas no tā, kā mēs izmaināmies, kad zaudējam, ko jaunu mēs aiznesam sev līdzi, kas agrāk mūsos nav bijis un kas varētu noderēt turpmākajās spēlēs. Zaudējums kaut kādā neizskaidrojamā veidā kļūst par ieguvumu. ��.

***

Viņa viegli pārsēdās uz dīvāna, nomezdama kurpes un ērti pavilkdama kājas zem sevis. Es sēdēju viņai iepretī uz krēsla, kārtīgi novietojis savas kurpes uz kafijas galdiņa tā, lai neatstātu pēdas uz stikla.

Mācīt Leslijai pupiņu valodu bija tas pats, kas vērot ūdensslēpotāju iesācēju pirms tā pirmā starta. Sapratusi valodas principu, viņa sāka tajā runāt. Man, kad es biju bērns, tas aizņēma vairākas dienas, pie tam tā vārdā nācās ziedot algebras mācī�anos.

- Nivu Liveslivij, - es teicu, - vivai Tivu vivarivi sivaprivast, kivo ives rivunivвjivu?

- Bivez рivau � bivez рivau � bivвm, kiva vivarivu! - viņa atbildēja. - Kivв tivu pivupiviтvivalivodivв pivativeiktivu vivвrdivu �Sprogainоtis�?

- Nivu, tivas ivir Sprivo-givai-nivо-tivis, privotivams.

Cik viegli viņa mācījās, kāds apmierinājums saprātam viņa bija!

Vienīgā iespēja, kā noturēties viņai blakus, bija izzināt kaut ko tādu, ko viņa nekad nebūtu redzējusi, izdomāt jaunus saskarsmes veidus vai paļauties tikai uz tīru intuīciju. Tajā vakarā es tā arī darīju - paļāvos uz intuīciju.

- Uzmetot skatu, es atļau�os apgalvot, ka jau labu laiku atpakaļ tu, miss Peri�a, esi spēlējusi klavieres. Vienkār�i skatoties uz �o mūzikas pierakstu, uz Bēthovena sonātēm, uz nodzeltēju�o papīru ar senām zīmuļa atzīmēm visapkārt no�u rakstam. Pagaidi, ļauj minēt� tu spēlē kop� vidusskolas laikiem?

Viņa noraido�i papurināja galvu.

- Agrāk. Kad biju maza meitenīte, lai trenētos, es klaviatūru biju uztaisījusi no papīra, jo klavierēm mums nepietika naudas. Vēl pirms tam, pat pirms es biju iemācījusies staigāt, kā man stāstīja mamma, es biju uzrāpusies uz pirmajām ieraudzītajām klavierēm un jau biju centusies uz tām spēlēt. Kop� tā laika mūzika bija viss, ko es vēlējos. Ta�u vēl ilgi es tai tā īsti nemaz netiku klāt. Mani vecāki iz�ķīrās, māmiņa saslima, mēs ar brāli klejojām no viena bērnunama uz citu.

Es sakodu zobus. Grūta bērnība, es nodomāju. Ko tā ir ar viņu izdarījusi?

- Kad man bija vienpadsmit, mamma izgāja no slimnīcas, un mēs pārvācāmies uz to, ko tu sauktu par pirmsrevolūcijas laika mājas drupām. Apdrupu�as biezas akmens sienas, �urkas, caurumainas grīdas, ar dēļiem ap�ūts kamīns. Mēs to īrējām par divpadsmit dolāriem mēnesī, un māmiņa centās to daudzmaz savest kārtībā. Reiz viņa izdzirdēja par vecām klavierēm, kas izliktas pārdo�anai, un viņa priek� manis tās nopirka! Tās maksāja veselu bagātību, �etrdesmit dolārus. Bet tās izmainīja manu pasauli; es vairs nebiju tāda, kā agrāk.

Es novirzīju sarunu mazliet citā virzienā.

- Vai tu atceries kādu no savām iepriek�ējām dzīvēm, kad tu būtu spēlējusi klavieres?

- Nē, - viņa atbildēja. - Es neesmu pārliecināta, ka ticu daudzām dzīvēm. Bet ir kāda interesanta lieta. Mūzika, kas sarakstīta ne vēlāk par Bēthovenu, tas ir 19.gs. sākums, tā ir tāda, it kā es to jau pazītu no pirmajām skaņām, ļoti viegli iegaumējama. Bēthovens, �ūberts, Mocarts - glu�i kā es satiktu senus draugus. Bet ne �opēns, ne Lists� viņu mūzika man vienmēr ir jauna.

- Johans Sebastiāns? Viņ� ir viens no agrākiem komponistiem, 18.gs. sākums�

- Nē. Arī viņ� man ir jāmācās.

- Ja kāds ir spēlējis klavieres 19.gs. sākumā, - es jautāju, - tam, visticamāk, būtu jāzina arī Bahs, ne tā?

Viņa papurināja galvu.

- Nē. Viņa mūzika bija pazaudēta, tā bija aizmirsta līdz pat 19.gs., kad viņa manuskripti no jauna tika atrasti un publicēti. 1810., 1820. gadā neviens vēl neko nezināja par Bahu.

Mati uz pakau�a man saslējās stāvus.

Ja tu dzīvotu tajā laikā, vai tev gribētos atrast viņa pierakstus? Es lasīju par to grāmatā, par veidu, kā atcerēties pagāju�ās dzīves. Negribi pamēģināt?

- Varbūt, kādreiz �

Kāpēc viņa tā pretojas? Kā tāda gudra sieviete var nebūt pārliecināta par to, ka mūsu eksistence ir kaut kas vairāk, nekā ziepju burbulis mū�ībā?

***

Drīz pēc tam, kā es domāju, nedaudz pāri vienpadsmitiem vakarā, es paskatījos pulkstenī. Tas rādīja �etri rītā.

- Leslij! Kā tu domā, cik ir pulkstens?

Viņa iekoda lūpā, paskatījās griestos.

- Jau deviņi?

se�padsmit

Pamosties septiņos un lidot uz Floridu nebūs nekāda izprieca, es nodomāju pēc tam, kad viņa aizvizināja mani atpakaļ uz hoteli un nozuda naktī. Palikt nomodā pēc desmitiem vakarā man bija nepierasti, tās bija paliekas no ceļojo�ā lidotāja dzīves, kad liekas gulēt zem lidma�īnas spārna jau stundu pēc saulrieta. Likties gulēt piecos, pamosties septiņos un nolidot pēc tam trīs tūksto�us jūd�u būs izaicinājums manai varē�anai.

Bet ta�u vajadzēja tik daudz no viņas dzirdēt un tik daudz viņai pateikt!

Doties ceļā, ja neesi izgulējies, būs grūti, es domāju, bet tas mani nenogalinās. Ar ko vēl �ajā pasaulē es varētu runāt un ko klausīties līdz �etriem rītā, līdz pazuda pēdējais cepums, un mēs beidzot sajutām, ka esam noguru�i? Ar Lesliju, un ar ko vēl? Es sev jautāju.

Bet iemigu, tā arī nesagaidījis atbildi.

septiņpadsmit

- Leslij, piedod par agro zvanu. Vai esi jau aug�ā? - Tas bija tajā pa�ā dienā, pēc astoņiem rītā.

- Tagad jau esmu, - viņa atbildēja. - Kā jūties �ajā rītā, Vuki?

- Vai tev �odien atradīsies laiks? Mums vakar bija tāda kā nepabeigta saruna, un es nodomāju, ja tava dienaskārtība pieļauj, mēs varētu kopā pabrokastot. Un varbūt arī papusdienot?

Atbildes vietā - klusums. Es sajutu, ka pārāk uzspie�u savu gribu, un sarāvos. Man nevajadzēja zvanīt.

- Tu teici, ka �odien pat lidosi atpakaļ uz Floridu.

- Es pārdomāju. Lido�u rīt.

- Ak, Ri�ard, piedod. Es taisījos brokastot ar Idu, pēc tam pusdienlaikā man ir ieplānota tik�anās. Vēl viena tik�anās paredzēta vakarpusē. Piedod. Man ļoti patīk būt ar tevi kopā, bet es biju domājusi, ka tevis nebūs.

Tas būs man par mācību, lai citreiz iepriek� labāk novērtētu situāciju, es domāju. Kas lika man domāt, ka viņai nekas cits nav jādara, kā tikai jāsē� un jārunā ar mani? Es pēk�ņi sajutos vientuļ�.

- Nekas, būs labi, - es teicu. - Laikam tomēr būs labāk, ja es aizlido�u. Bet atļauj man tev pateikt, ka pagāju�ais vakars man bija kolosāls baudījums! Es varētu tevī klausīties, runāt ar tevi tik ilgi, līdz pat pēdējais cepums uz �īs pasaules pārvērstos drupa�ās. Vai tu to zināji? Ja nē, tad es tagad to pasaku!

- Man arī bija labi. Bet visi tie cepumi, kurus es apēdu� Man tagad nāksies nedēļu badoties, lai tu mani atkal varētu pazīt, tik resna esmu kļuvusi. Kāpēc gan tev nepatīk sēklas un selerijas?

- Nākamreiz es paķer�u līdzi seleriju sēklas.

- Neaizmirsti gan.

- Liecies uz auss. Man ļoti �ēl, ka pamodināju. Paldies par vakarvakaru.

- Paldies, - viņa atbildēja. - Uz redzi.

Es noliku klausuli un sāku krāmēt somā savas drēbes. Vai nav pārāk vēls, lai izlidotu no Losand�elosas un pirms tumsas iestā�anās pagūtu aizkļūt tik tālu uz austrumiem?

Nevarētu teikt, ka naksnīgi lidojumi ar T-33 mani īpa�i sajūsminātu. Ja rodas kādas ķibeles ar motoru, jebkura piespiedu nolai�anās ar smago ātrgaitas lidma�īnu ir diezgan sare�ģīta jau dienas laikā; melnā nakts visapkārt padara to pavisam nepievilcīgu.

Ja es līdz dienas vidum pacel�os, es spriedu, tad Teksasas �tatā, Ostinā bū�u ap pieciem pēc viņu laika, no turienes izlido�u se�os, Floridā bū�u pusdesmitos, desmitos pēc viņu laika. Vai desmitos vēl kaut kas ir saredzams? Nē.

Tā, ko nu? Līdz �im T ir bijusi uzticama lidma�īnīte � viena maza neizskaidrojamā sūcīte hidrauliskajā sistēmā ir vienīgā līdz galam neatrisinātā problēma. Bet pat ja es pazaudētu visu �ķidrumu no hidrauliskās sistēmas, tomēr tā vēl nebūtu katastrofa. Nestrādās liela ātruma bremzes, grūti būs pārvietot eleronus, atslābs riteņu bremzes. Bet vadība būs iespējama.

Pabeidzot krāmēt mantas un pārdomājot priek�ā stāvo�o lidojumu, manī radās kāda ļoti īpatnēja sajūta. Es nespēju iedomāties sevi nolai�amies Floridā. Kas slikts gan varētu notikt? Laika apstākļi? Esmu apsolījis vairs nekad nelidot lietusgāzē, tāpēc dro�i vien to arī nedarītu. Elektroierī�u sistēmas bojājumi?

Tas varētu sagādāt problēmas. Gadījumā, ja nedarbojas elektroierīces T tipa lidma�īnā, pārstās strādāt degvielas sūkņi galvenajam spārnam un galvenajām uzpildes tvertnēm, lido�anai atliks degviela tikai no aug�ējām tvertnēm un fizelā�as. Vairums iekārtu izies no ierindas. Pārstās darboties arī radio un navigācijas aprīkojums. Nekāda ātruma samazinā�ana nav iespējama. Elektroierī�u sistēmas bojājumi garantē nosē�anos ar lielu ātrumu, bet tam vajadzīgs papildus skrejceļa gabals. Visi pro�ektori nestrādās.

Ģenerators, elektroaprīkojums nekad neiziet no ierindas, iepriek� nepa�ukstēdams jums par savu nodomu. �ī lidma�īna jau nav Mustangs. Par ko gan es uztraucos?

Es piesēdu uz gultas malas, aizvēru acis, atslābinājos un iztēlojos lidma�īnu, iztēlojos to lidojo�u savā priek�ā. Lēni pārbaudīju to no purngala līdz astei, meklēdams iespējamos traucējumus. Tikai da�i nebūtiski defekti vēsta par� vienas �asijas trose ir gandrīz izdilusi, striķītis uz iepildes kameras durvīm ir noplīsis, nelielā sūce hidrauliskajā sistēmā motora nodalījuma vidū, tās iemeslu mēs nespējām atrast. Skaidri manāms, ka nav nekāda telepātiska brīdinājuma par to, ka elektrosistēma vai jebkura cita iekāra taisītos uzsprāgt. Un tomēr, kad mēģināju ieraudzīt sevi ierodamies �ovakar Floridā, man tas neizdevās.

Protams, es nedo�os uz Floridu. Es nolaidī�os kaut kur jau pirms tumsas iestā�anās.

Pat ja tā. Es vispār nekur nespēju iztēloties �odien sevi izkāpjam no T-33. Tam ir jābūt tik vienkār�i - iedomāties to savā iztēlē. Lūk, te tas ir, izslēgts motors, vai vari to ieraudzīt, Ri�ard? Tu izslēdz dzinēju kaut kādā lidostā, kurā esi piezemējies�

Es nespēju to ieraudzīt.

Bet pati nolai�anās? Tu ta�u vari iztēloties pēdējo pagriezienu, skrejceļu, kas viegli �ūpodamies cēli tev tuvojas, �asijas nolaistas, uz vadības paneļa redzamas trīs mazas bildītes ar nolaistiem riteņiem, kas to norāda?

Nekā.

Nu, velns parāvis, es nodomāju. �odien mums ir nevis elektroierī�u sistēmas bojājumi, bet gan manas psihes untumi.

Es piegāju pie telefona un piezvanīju uz meteoroloģisko izziņu dienestu. Laiks būs labs visu ceļu līdz pat Ņūmeksikai, teica lēdija, pēc tam gaidāma auksta gaisa fronte, lietusgāzes zemāk par 39000 pēdām. Es izvairī�os no lietus, lidojot 41000 pēdu augstumā, ja vien T spēs tik augstu tikt. Kāpēc es nespēju iztēloties normālu piezemē�anos?

Vēl kāds zvans. Uz angāru.

- Ted? Sveiks, te Ri�ards. Es bū�u apmēram pēc stundas, izripini, lūdzu, T, pārbaudi, vai tam ir pietieko�i daudz degvielas. Skābeklis kārtībā, eļļa kārtībā. Varbūt derētu ieliet puspinti hidrauliskā �ķidruma.

Es izliku uz gultas kartes, izdarīju atzīmes par navigācijas frekvencēm un augstumiem, kas man nepiecie�ami lidojumam. Aprēķināju lidojuma laiku, degvielas patēriņu. Mēs varēsim tikt 41000 pēdu augstumā, ja tas būs vajadzīgs, bet līdz ar nagiem.

Es savācu kartes, norēķinājos ar hoteli un paņēmu taksi līdz lidostai. Būs patīkami atkal redzēt manas Floridas lēdijas. Domāju, ka būs patīkami.

Bagā�a izvietota lidaparātā, durvis cie�i aizvērtas, es ietrausos pa kāpnītēm kabīnē, no somas sadabūju aizsargcepuri un pakāru to. Grūti noticēt. Pēc divdesmit minūtēm mēs ar �o aeroplānu kārpīsimies aug�up �etru jūd�u augstumā, tuvodamies Arizonas robe�ām.

- RI�ARD, - ieaurojās Teds, lūkodamies no ofisa. - TELEFONS! VAI GRIBI RUNĀT?

- NĒ! PASAKI VIŅIEM, KA ESMU JAU PROM. - Bet pēc tam aiz ziņkāres - KAS TUR IR?

Viņ� kaut ko pateica klausulē un atkliedza man:

- LESLIJA PERISA!

- PASAKI, KA ES TŪLĪT, VIENU MIRKLĪTI! - pametis aizsargcepuri un skābekļa masku karājoties, es skrēju pie telefona.

Laikā, kad viņa iebrauca lidostā, lai mani savāktu, lidma�īna jau bija savesta kārtībā palik�anai uz zemes; izplūdes caurules apklātas; kabīnes jumts nolaists, aizslēgts un pārklāts, milzu ma�īna aizbuksēta atpakaļ angārā uz vēl kādu nakti.

Lūk, kādēļ es nevarēju iztēloties sevi piezemējamies, es nodomāju. Es nevarēju ieraudzīt �o nākotni tāpēc, ka tai nebija jāīstenojas!

Iemetis savas ceļa somas bagā�niekā, es ieslīdēju sēdeklī viņai līdzās.

- Sveika, knipucītiņumīgā Vuki, kas ļoti līdzīga visiem citiem Vuki, tikai daudz mazāka, - es teicu. - Prieks tevi redzēt! Kas noticis, vai izmainījusies tava programma?

Leslija sēdēja izsmalcinātā smil�krāsas automobilī, kur� no iek�puses bija iztapsēts ar pūkainu velvetu. Pēc tam, kad bijām noskatīju�ies filmu par Vuki, automobilis dabūja Banta vārdu, par godu spalvainajam mamutam, fantastiskai būtnei no tās pa�as filmas. Viņ� viegli atrāvās no ietves apmales, aizvezdams mūs daudzkrāsainu Bantu straumē, kuri zibinājās no visām pusēm.

- Tā kā mums kopā sanāk pavadīt tik maz laika, tad es izlēmu, ka varu mazliet pārbīdīt savus plānus. Man vajag �o to paķert no Akadēmijas, un tad esmu brīva. Kur tu vēlies uzaicināt mani brokastīs?

- Kur vien vēlies. Uz Maģisko Pannu, ja vien tur nav pārpildīts. Tur ir zāle nesmēķētājiem, tu ta�u par kaut ko tādu stāstīji?

- �ajā laikā tur vajadzēs gaidīt ne mazāk kā stundu.

- Bet cik mums ir laika?

- Cik tu vēlies? - viņa jautāja. - Pusdienas? Kino? �ahu? Sarunas?

- Ak, nu, tu nu gan esi jaukums! Vai tie�ām tu esi atcēlusi visas savas darī�anas manis dēļ? Tu pat neapjaut, ko tas man nozīmē.

- Tas nozīmē, ka es labāk izvēlos būt kopā ar Vuki, nekā ar kādu citu. Bet vairs nekādus cepumus, nekādus karstos fad�us, neko sliktu! Tu, ja vien vēlies, vari ēst visas �īs pretīgās lietas, bet es, lai samaksātu par saviem grēkiem, atgrie�os pie diētas!

Kamēr mēs braucām, es pastāstīju viņai par interesanto rīta eksperimentu ar iedomāto lidma�īnu un lidojuma pārbaudi, par dīvainajiem notikumiem pagātnē, kad paredzējumi izrādīju�ies apbrīnojami precīzi.

Viņa klausījās ar pieklājīgu uzmanību. Viņa vienmēr tā klausījās, kad es stāstīju par paranormālām parādībām. Ta�u aiz �īs ārējās pieklājības es sajutu mēģinājumu atrast izskaidrojumus notikumiem, un viņā iedzirkstījās interese, kas agrāk nebija manāma. Viņa mani klausījās tā, it kā es būtu kāds viņas paziņa Laifs Eriksons, kas nupat atgriezies un demonstrē tādas zemes momentuzņēmumus, par kuru viņa ir dzirdējusi, bet pati nekad nav bijusi.

Iekārtojusi ma�īnu pie Kino Akadēmijas administratīvās ēkas, viņa teica:

- Es bū�u atpakaļ pēc brītiņa. Pagaidīsi vai nāksi man līdzi?

- Pagaidī�u. Nesteidzies.

Es vēroju viņu spo�ajā dienvidus saulē, pūlī starp citiem gājējiem. Neuzkrīto�i ģērbusies baltā vasaras blūzītē virs baltiem svārkiem, bet, ak, Dievs, kā viņai pievērsa uzmanību! Katrs vīrietis, kur� simts metru rādiusā pārvietojās tās tuvumā, piebremzēja soli, lai palūkotos. Nobriedu�u vārpu krāsas mati brīvi vijās un mirdzēja, kad viņa steidzās pāriet ielu, jau mirk�ķinoties zaļajai gaismai. Viņa pateicīgi pamāja ar roku vadītājam, kur� gaidīja, kamēr viņa pāries, un viņ�, juzdamies pagodināts, pamāja atpakaļ.

Kāda valdzino�a sieviete, es domāju. Cik �ēl, ka mēs esam tik at�ķirīgi.

Viņa nozuda iestādē, un es, izstiepies sēdeklī, sāku �āvāties. Man ienāca prātā doma, ka, lai kaut cik efektīvi izmantotu �o laiku, varētu mēģināt atgulēt miegu par zaudēto nakti. Tam būtu vajadzīgs tikai piecu minū�u miegs pa�hipnozē.

Es aizvēru acis un dziļi ieelpoju. Mans ķermenis ir pilnībā atslābinājies . Otrā ieelpa. Manas smadzenes ir pilnībā atslābināju�ās . Vēl viena. Es iemiegu dziļā miegā. Līdz ko ieradīsies Leslija, es pamodī�os tik svaigs, it kā būtu gulējis astoņas stundas.

Ja esi gulējis mazāk kā divas stundas, pa�iedvesma atpūtai dod īpa�u efektu. Manas smadzenes iegrima dūmakā; ielas trok�ņi noklusa un aizpeldēja prom. Kā ieķepis biezā melnā darvā, laiks apstājās. Tad pēk�ņi �īs ogļmelnās tumsas vidū -

!!GAISMA!!

It kā zvaigzne, desmitreiz spo�āka par sauli, būtu uzkritusi man virsū, un tās gaismas trieciens mani apdullināja līdz nemaņai.

Ne ēnas, ne krāsu, ne siltuma, ne spīduma, ne apveida, ne debesu, ne zemes, ne visuma, ne laika, ne lietu, ne cilvēku, ne vārdu, tikai

GAISMA!

Es kā sastindzis peldēju svētlaimē. Es zināju, tā nav gaisma, �is neaptveramais visureso�ais spo�ums, kas uzsprādzis tajā, kas reiz biju es, tā nav gaisma. Tas tikai parādās gaismas izskatā, tas ir kaut kas daudz spo�āks par gaismu, tā ir Mīlestība! tik intensīva, ka doma par spēku �ķiet smieklīga salīdzinājumā ar kādu citu domu par to, cik milzīga ir tā mīlestība, kura aprijusi mani.

ES ESMU!

TU ESI!

UN MĪLESTĪBA: TAS IETVER VISU: TAM IR JĒGA!

Prieks uzliesmoja manī, un es sa�ķīdu gabaliņos, atoms atdalījās no atoma, tas viss - mīlestības dēļ. Jutos kā sērkociņ�, nokritis uz saules. Necie�ams prieks, pārāk spēcīgs, lai izturētu! Mani smacēja nost. Nē! Dieva dēļ!

Tikko biju nodomājis �os vārdus, Mīlestība atkāpās un pārvērtās par nakti, kas patiesībā bija pats dienas vidus Beverlīhilzā, ziemeļu puslodē tre�ajai planētai, kura sīki vijās ap mazmazītiņu sauli niecīgā galaktikā maznozīmīgā visumā, kur� pārstāvēja tikai viena priek�stata iespējamību iedomātā laiktelpā. Es biju mikroskopiska dzīvības forma, bezgalīgi palielināta, atdūrusies pret sava spēļu namiņa pa�obelēm, noķerta nanosekundi ilgā ieskatā savā personīgajā realitātē un tikko kā neizgaisusi no �oka.

Es pamodos Bantā ar satraukti puksto�u sirdi, seja bija slapja no asarām.

- AI! - es skaļi teicu. - AI-ai-ai!

Mīlestība! Tik kvēla! Ja tā būtu zaļa, tad tā būtu zaļās krāsas vispārinājums, kas ietvertu sevī viscaur vienlaikus visas iespējamās zaļās krāsas un nokrāsas, ka pat Zaļības Princips nespētu to iedomāties� it kā stāvi uz milzu bumbas, kas līdzīga saulei, bet nav saule; bez gala, bez malas, ļoti spilgta un NEAP�ILBINO�A. Es atvērtām acīm skatījos uz pa�u spo�āko� un tomēr man nebija acu. ES NESPĒJU IZTURĒT PRIEKU no �īs Mīlestības� Bija tāda sajūta, it kā necaurredzami tum�ā alā es būtu pazaudējis beidzamo sveci, un pēc brītiņa mana draudzene, gribēdama palīdzēt man redzēt, viņa būtu aizdedzinājusi ūdeņra�a bumbu.

Salīdzinājumā ar �o gaismu �ī pasaule� salīdzinājumā ar �o gaismu priek�stats par dzīvi un nāvi vienkār�i � neder.

Es sēdēju automobilī, glu�i kā zivs kampdams ar muti gaisu. Ak, tētiņ! Tam bija vajadzīgas veselas desmit minūtes, lai atkal iemācītos elpot. Kas� Kāpēc� Ai!

***

Blondīnes-ar-smaidu uzliesmojums pūlī, galvas pagrie�as, sekodamas viņai, un tajā pat brīdī Leslija atver durvis, izgā� uz sēdekļa kaudzi aplok�ņu un ieslīd pie stūres.

- Piedod par aizkavē�anos, Vuk. Pilns ar tautu. Tu tur vēl neesi izkusis?

- Leslij, man tas tev ir jāpasaka. Visvis � tas tikko kā notika �

Viņa izbīlī apgriezās.

- Ri�ard, ar tevi viss ir kārtībā?

- Burvīgi, - es atbildēju. - Debe�ķīgi. Brīni�ķīgi. Apbrīnojami.

Es stostījos, stāstīdams viņai, fragmentāri vēstīdams viņai par notiku�o, ik pēc minūtes apklusdams.

- Es sēdēju �eit pēc tavas aizie�anas, aizvēris acis� Gaisma, bet tā nebija gaisma. Spo�āka par gaismu, bet neap�ilbino�a, acis no tās nesāpēja. MĪLESTĪBA, ne jau neīstas nodeldētas skaņas, bet Mīlestība, kura IR!, kurai līdzīgu es nevarēju pat iedomāties. UN MĪLESTĪBA! TIKAI TAI IR JĒGA! Vārdi, bet tie nebija vārdi, pat ne domas. Vai kaut kas tāds ir bijis.. vai tu pazīsti?

- Jā, - viņa izrunāja. Un pēc garas pauzes, kamēr viņa atcerējās, turpināja. - Tur, zvaigznēs, kad es atstāju savu ķermeni. Vienotība ar dzīvi, ar visumu, tik brīni�ķīga, mīlestība, tik spēcīga, ka es raudāju aiz prieka!

- Bet kāpēc tas notika? Es tikai vienkār�i gribēju pasnaust pa�hipnozē, esmu darījis to simtiem rei�u! Bet �oreiz, BAC! Vai vari iztēloties prieku, tik lielu, ka nav iespējams izturēt, ka tu lūdzies, lai tas tevi atlaistu?

- Jā, - viņa atbildēja. - Es zinu�

Mēs ilgi sēdējām blakus, neteikdami ne vārda. Pēc tam viņa iedarbināja Bantu, un mēs iejukām ma�īnu straumē, priecādamies par to, ka atkal esam kopā.

astoņpadsmit

Izņemot �ahu, mēs nekādus citus pasākumus kopā neveicam. Netrau�amies kalnu virsotnēs, nepeldam pāri upēm, nepiedalāmies revolūcijās, neriskējam ar dzīvību. Mēs pat nelidojam ar lidma�īnām. Pati riskantākā kopīgā akcija bija pēc brokastīm - kustē�anās ma�īnu straumē pa La Sinega bulvāri. Ar ko gan viņa mani apbūra?

- Vai esi pamanījusi, - es jautāju, kad viņa pagriezās mājup uz rietumiem, uz Melrouzu, - ka mūsu draudzība ir pilnīgi� bezdarbīga?

- Bezdarbīga? - viņa pārsteigti paskatījās uz mani tā, it kā es būtu viņu negaidīti pagrūdis. - Ta nu gan. Da�reiz ir grūti saprast, kad tu joko. Bezdarbīga!

- Nē. Tie�ām. Vai mums nevajadzētu uzsākt kopīgu pārgājienu ar slēpēm pāri visai valstij, sērfingot Havaju salās, vai kaut kādu citu aktīvismu? Pats grūtākais mūsu darbs ir dāmas pacel�ana, vienlaicīgi izdve�ot ���ahs��. Mēs vienkār�i novērojam. Man nekad agrāk nav bijis tāda drauga kā tu. Vai mēs neesam pārāk vienmuļi, vai nerunājam pārāk daudz?

- Ri�ard, - viņa atbildēja, - pietiks ar �ahu un sarunām, lūdzu! Nekādas pieņem�anas, nekādas naudas triek�anas, kam dotu priek�roku vairākums �ajā pilsētā.

Viņa iegrieza ma�īnu sānielā, pēc tam savā pagalmā un izslēdza motoru.

- Piedod, Leslij, uzgaidi mirklīti. Es gribētu ieskriet mājās un sadedzināt visus man piedero�os dolārus. Tam būs vajadzīga kāda nieka minūtīte�

Viņa pasmaidīja.

- Tev nevajag tos sadedzināt. Tas ir labi, ka tev ir nauda. Bet sievietei ir svarīgi, vai tu to lieto, lai viņu uzpirktu. Esi uzmanīgs un nekad nemēģini tā rīkoties.

- Par vēlu, - es teicu. - Es esmu to jau darījis. Un ne reizi vien. Viņa pagriezās pret mani, piespiezdamās automobiļa durvīm un pat nemēģinādama tās atvērt.

- Tu? Kāpēc mani tas izbrīna? Kaut kā nevaru tevi iedomāties� Pastāsti man. Kā tu pirki kādu kārtīgu sievieti?

- Ar naudu notiek savādas lietas. Tā piespie� mani vērot, analizēt, kā tas notiek tie�i ar mani , ne kino, ne stāstā, bet tie�i reālajā dzīvē. Tas ir tā, it kā es būtu tre�ais liekais mīlas trijstūrī, cen�oties iespiest sevi starp sievieti un savu naudu. Naudas pārpilnība man pagaidām vēl ir nepierasta. Pieņemsim, ka starp daudzām citām parādās ļoti patīkama lēdija, kurai nepietiek naudas dzīvo�anai, kura ir uz izmisuma robe�as, kuras īres nomaksas kavējas, vai es varu viņai pateikt:

- Es nedo�u ne centu, lai jums palīdzētu?

Man bija vajadzīga atbilde uz �o jautājumu. Manai ideālajai sievietei par godu man �obrīd bija trīs pieklājīgas draudzenes, kuras cīnījās par izdzīvo�anu.

- Tu dari to, ko uzskati par pareizu, - viņa atbildēja, - bet nemierini sevi ar domu, ka jel kāda gatavotos tevi iemīlēt par to, ka tu nomaksā viņas renti vai pērc tai produktus. Vienīgais veids kā būt pārliecinātam par to, ka viņas tevi neiemīlēs, tas ir ļaut tām būt atkarīgām no tevis un tavas naudas. Es zinu, ko runāju!

Es pamāju. Kā viņa to zina? Vai ir bijis vīrietis, kas viņu apmaksāja?

- Tā nav mīlestība, - es piekritu, - neviena no viņām mani nemīl. Mēs baudām viens otru. Mēs esam laimīgi abpusēji parazīti.

- Brr.

- Ko, lūdzu?

- Brr : Riebuma izpau�ana. ��Laimīgi abpusēji parazīti�� liek man iztēloties blaktis.

- Piedod. Es vēl neesmu atradis �īs problēmas atrisinājumu.

- Nāko�reiz nesaki viņām, ka tev ir nauda, - viņa ieteica.

- Kaut kā nesanāk. Esmu slikts melis. Es stiepjos pēc piezīmju grāmatiņas, bet tās simtdolāru banknotes nez no kurienes izkrīt uz galda, un viņa iesaucas: ��Ei, tu ta�u teici, ka dzīvo no pabalstiem!�� Ko es varu darīt?

- Varbūt tev taisnība, tas nav vienkār�i. Bet esi uzmanīgs. �ajā pilsētā dzīvo visvairāk piemēru bankrotēju�iem cilvēkiem, kuri tādi kļuvu�i tie�i tādēļ, ka iz�ķiedu�i naudu, nedomādami līdz ar galvu, - viņa beidzot atvēra durvis. - Vai tevi apmierinās salāti, kaut kas veselībai noderīgs? Vai varbūt Sivēntiņam vajadzēs pasniegt karstu fad�u?

- Sivēntiņ� atsakās no fad�a. Vai mēs varēsim no�ķīt kādu salātu lapiņu divatā?

Ieiedama mājā, viņa ieslēdza Bēthovena sonātes ierakstu, pēc tam sagatavoja milzīgu dārzeņu un siera salātu trauku. Mums atkal gribējās parunāt. �aha spēles dēļ garām palaidām saulrietu un kinofilmu. Mūsu kopīgais laiks izsīka.

- Rīt taisos doties prom tā agrāk, - es teicu. - Vai tev ne�ķiet, ka es zaudēju formu, paspēlēdams trīs no �etrām partijām? Es nesaprotu, kas notiek ar manu spēli�

- Tu spēlē, kā vienmēr, labi, - viņa teica, piemiegdama aci. - Bet es pilnveidojos. Vienpadsmito jūliju tu atcerēsies kā dienu, kad pēdējo reizi būsi uzvarējis �ahā Lesliju Perisu!

- Smejies, kamēr vēl vari, draiskule tāda. Nāko�ajā reizē, kad tev būs darī�ana ar �īm smadzenēm, tās būs atsvaidzināju�as atmiņā ��Viltīgi Gudras Lamatas �ahā��, un katra no tām gaidīs tevi uz �aha dēlī�a, - es nopūtos, pats tam neticēdams. - Man nu būtu labāk iet. Vai mana Banta �oferīte nebūtu tik jauka un neaizvestu mani līdz hotelim?

- Viņa to izdarīs, - viņa teica, bet nepakustējās.

Es paņēmu viņas vieglo un silto roku savējā, lai pateiktos par brīni�ķo dienu. Kādu brīdi mēs lūkojāmies viens otrā, neviens nerunāja, neviens neievēroja, ka laiks apstājās. Absolūtais miers pats ar sevi izteica to, ko mēs nekad netikām ietērpu�i vārdos.

Bet vēlāk mēs atklājām, ka jau atradāmies viens otra apskāvienos, maigi, maigi skūpstīdamies.

Man toreiz vēl neienāca prātā, ka, iemīlēdamies Leslijā Perisā, es zaudēju vienīgo māsu, kāda man jebkad ir bijusi.

deviņpadsmit

No rīta mani pamodināja saules gaisma, kas kļuva zeltīta, rotaļādamies ar viņas matu viļņiem, kuri bija pārņēmu�i mūsu spilvenus. Mani pamodināja viņas smaids.

- Labrīt, Vuki, - viņa no�ukstēja tik klusi un silti, ka es tikko saklausīju vārdus. - Vai labi gulēji?

- M-m! - es atbildēju. Un kā vēl! Jā, paldies, es gulēju lieliski! Redzēju svētlaimīgu sapni, it kā tu vakar vakarā būtu taisījusies aizvest mani uz hoteli; es nebiju spējis noturēties, nenoskūpstījis tevi, bet pēc tam� cik brīni�ķīgs sapnis!

Pirmo reizi, pirmo svētlaimīgo reizi sieviete man blakus gultā nebija sve�a. Pirmo reizi manā mū�ā viņa iederējās tai vietā, kur atradās. Tāpat bija arī ar mani.

Es pieskāros viņas sejai.

- Tas ir tikai uz minūti, ja, un tad tu izkūpēsi gaisā? Vai iezvanīsies modinātājs, nē, iezvanīsies telefons, un tā būsi tu, kas jautās, vai es labi gulēju. Nezvani man pagaidām. Gribu paskatīties �o sapni vēl mazliet.

- Dzinnnn�- viņa smalkā balsī nodziedāja, atmezdama palagus un paceldama iedomātā telefona klausuli. Saules zaķītis viņas smaidā, uz viņas kailajiem pleciem un krūtīm tie�ām atmodināja mani. - Dzinnnn� Sveiks, Ri�ard! Kā labi tev �onakt gulējās? Ko?

Viņa vienā mirklī pārtapa nevainīgā kārdinātājā, tīrā un augsti tikumīgā - satrieco�s saprāts seksuālās dievietes ķermenī. Es caur skropstām vēroju to intimitāti, ko viņa pauda ar katru kustību, katru vārdu, kurus pavadīja viņas acīs dancājo�ie mazie velnēni.

Dzīve ar aktrisi! Es nespēju pat iedomāties, cik da�ādas Leslijas viņā dzīvoja, cik no tām var pieskarties, cik iepazīt, kad viņas negaidīti parādās uz spilgti apgaismotās skatuves �ajā lieliskajā viena aktiera teātrī!

- Tu esi� tik� apburo�a! - es nomurmināju. - Kāpēc tu man neesi stāstījusi, ka esi tik� skaista?

Telefons no viņas rokas pazuda, nevainība pagriezās pret mani ar zobgalīgu smaidu sejā.

- Tu nekad neesi par to interesējies.

- Tas, ko es tagad pateik�u, iespējams, tevi izbrīnīs, bet labāk pierast pie tā uzreiz. Es esmu no vārdu kalves un neko nevaru ar sevi izdarīt: no manis lau�as poētiskas rindas, tā ir mana būtība, un es nevaru būt savādāks:Es domāju, ka tu esi kolosāla!

Viņa lēni un svinīgi pamāja.

- Ļoti labi, vārdu kalēj. Paldies. Es domāju, ka arī tu esi kolosāls. - Pēc mirkļa viņa izmainījās un kvēli izteica jaunu ideju. - Bet tagad pāriesim pie prakses, pateiksim to pa�u bez vārdiem.

Man mirt aiz laimes tūlīt, vai vēl mazliet pagaidīt?

Laikam labāk pagaidīt. Es balansēju uz nāves-prieka-dēļ robe�as, gandrīz paliku mēms, bet ne pavisam.

Es nevarēju sev iztēloties ideālo sievieti, es domāju, tomēr te viņa ir, reāla, dzīva, daudzus gads atpakaļ noslēpta zem parastas paziņas Leslijas Perisas vārda, maskēta kā mans biznesa partneris, mans labākais draugs. Tik tikko uzpeldējis manu domu virspusē, �is izbrīna kriksis tūlīt pat tika nomākts ar viņas saules gaismā atrodo�os tēlu.

Gaisma un pieskārieni, maigas ēnas un �uksti, rīts-pārejo�s-pusdienā-pēc-tam-vakarā, mēs atklājām veidu, kā atkal satikties pēc veselas dzīves, kuru bijām pavadīju�i �ķirti. Pusdienās auzupārslu putra. Visbeidzot mēs atkal ierunājāmies ar vārdiem.

Cik daudz vārdu nepiecie�ams, kāds laiks vajadzīgs, lai pateiktu Kas Tu Esi? Cik laika paiet, lai pateiktu kāpēc? Vairāk, nekā mums bija līdz trijiem rītā, līdz jaunam saullēktam. Laiks izzuda. Vai uz ielas bija gai�s, vai tum�s, lija lietus vai bija sauss, pulkstenis nosita desmit, bet mēs nezinājām, kādi desmit un kuras dienas, kādā nedēļā tas bija. Mēs modāmies mūsu rītos, zvaigznēs, kuras mirguļoja pilsētas melnumā; nakts vidū mēs bijām nomodā un snauduļojām laikā, kad visa Losand�elosa rosījās sastrēgumstundās, un tajā bija pusdienu laiks.

Radniecīgā dvēsele nav iespējama - to biju iemācījies gadu laikā, kuri pagāju�i no brī�a, kad apmainīju Flitu pret naudu un radīju mūrus ap savu iek�ējo impēriju. Neiespējama cilvēkiem, kas darbojās desmit da�ādos ātrumos un desmit da�ādos virzienos vienlaikus, neiespējama draņķīgā dzīvē. Vai es būtu apguvis nepatieso?

Es atgriezos viņas guļamistabā kādā no mūsu rītiem pusnaktī, balansēdams ar paplāti, uz kuras atradās āboli, siers un krekeri.

- Ak! - viņa teica, apsēzdamās un pēc miega mirk�ķinādama acis, pieglauzdama matus tā, ka tie palika viegli vīdamies uz pleciem. - Tu esi burvīgs! Un tik gādīgs!

- Es varētu būt vēl gādīgāks, bet tavā virtuvē nav ne paniņu, ne kartupeļu priek� kartupeļu tortes.

- Kartupeļu torte! - viņa izbrīnīti iesaucās. - Kad es biju maza meitene, mana māmiņa taisīja kartupeļu torti! Es domāju, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kur� kaut ko tādu atceras! Tu māki to gatavot?

- Recepte, kas saņemta no pa�as Baha vecmāmuļas rokām, ir rūpīgi paslēpta �ajās ekstraordinārajās smadzenēs. Tu esi vienīgā cilvēcīgā būtne, kas, man atbildot, ir �o jēdzienu izrunājusi pēdējo piecpadsmit gadu laikā! Mums vajadzētu sastādīt sarakstu ar visu, kas mums ir� - Es sabu�ināju da�us spilvenus un apsēdos tā, lai skaidri varētu viņu redzēt. Ak, Dievs, es domāju, kā es mīlu viņas skaistumu!

Viņa ieraudzīja, kā es skatos uz viņas ķermeni, un, sēdēdama gultā, piesardzīgi iztaisnojās. Pēc mirkļa, redzēdama, kā man aizrāvās elpa, viņa pievilka palagu līdz zodam.

- Tu atbildētu uz manu sludinājumu? - viņa, pēk�ņi nokautrējusies, jautāja.

- Jā. Uz kādu sludinājumu?

- Nodaļā �Meklē�, - viņa uzlika uz krekera pusītes gandrīz caurspīdīgu siera gabaliņu. - Tu zini, par ko tas varētu būt?

- Nu, pastāsti. - mans pa�a krekers nobrak�ķēja tam uzliktā siera svara dēļ, bet es novērtēju, ka mans veidojums ir krietni saprātīgāks par viņas.

��Meklē: simtprocentīgu vīrieti. Tam ir jābūt mirdzo�am, rado�am, jautram, spējīgam ilgsto�i būt intīmam un intensīvi strādāt. Viņam jāmīl mūzika, daba, mierīga, klusa un laimīga dzīve. Nedrīkst smēķēt, dzert, lietot narkotikas. Viņam jāmīl mācīties un nepārtraukti pilnveidoties. Vīri�ķīgs, liela auguma, slaids, ar skaistām rokām, jūtīgs, maigs, mīlo�s. Dedzīgs un pietiekami seksuāls��.

- Kāds sludinājums! Jā! Es atbildu!

- Es vēl neesmu pabeigusi, - viņa teica. - �� Viņam jābūt emocionāli stabilam, godīgam, uzticamam. Jābūt pozitīvai konstruktīvai personībai. Ar augstu dvēseliskumu, bet ne oficiālās reliģijas rāmjos. Viņam jāmīl kaķi��.

- Nu, tas esmu es, līdz pēdējai zilbei! Es pat mīlu tavu kaķi, kaut arī man ir aizdomas, ka jūtas nav abpusējas.

- Dod viņam laiku, - viņa teica. - Viņ� ir mazliet greizsirdīgs.

- Ahā. Tu sevi nodevi.

- Kā sevi nodevu? - viņa jautāja, atlaizdama palagu, noliekdamās uz priek�u un atspiezdamās uz spilveniem.

�ī vienkār�ā darbība, viņas pieliek�anās radīja tādu efektu, it kā es būtu iegremdējies ledū un ugunī vienlaicīgi. Kamēr viņa bija nekustīga, mans jūtīgums vēl varēja izturēt. Bet, tikko viņa sāka kustēties, maigie apaļumi un izliekumi, un ķermeņa gaismēnas, kuras mainījās līdz ar katru viņas pakustē�anos, visus vārdus, kas bija nonāku�i manās smadzenēs, sajauca kaut kādā neprātīgi laimīgā un haotiskā murskulī.

- Kas? - es teicu, bolīdams acis.

- Tu, me�oni. Es jautāju, kā es sevi nodevu?

- Lūdzu, ja paliksi nekustīga, mēs varēsim turpināt �o patīkamo sarunu. Bet man tev ir jāsaka, ka tik ilgi, kamēr tu neapģērbsies, pati niecīgākā kustība pa �iem spilveniem izsit mani no sliedēm.

Es uzreiz no�ēloju pateikto. Viņa pavilka palagu, piesegdama krūtis, un, saturēdama to ar rokām, pāri savam krekeram paskatījās uz mani.

- Ak, nu labi, - es no�āpstināju. - Teikdama, ka tavs kaķis tikai kādu laiku sākumā būs greizsirdīgs, tu sevi nodevi, jo līdz ar to tu skaidri atzinies, ka es atbilstu tevis izvirzītajiem noteikumiem.

- Mans nolūks arī bija tev to pateikt, - viņa teica. - Es priecājos, ka tu to uzķēri.

- Vai tevi nebiedē, ka tad, ja es to zinu, es esmu izdevīgākā pozīcijā nekā tu?

Viņa nolaida palagu par collu zemāk un uzrāva uzacis.

- Vai tad tev labpatiktos to izmantot pret mani?

Ar kolosālu prāta piepūli es aizsniedzos līdz viņai un pabīdīju balto palagu uz aug�u.

- Es ievēroju, ka tas slīd nost, mem, un tā interesēs, lai iegūtu kaut vai minūti sarunai, man ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu nodro�ināt, lai tas turpmāk pārāk nekristu lejup.

- Cik mīļi no tavas puses.

- Tu tici, - es viņai jautāju, - sargeņģeļiem?

- Mūs sargājo�iem, klāteso�iem un vado�iem? Da�reiz, jā.

- Tad pasaki man: kāpēc sargeņģeļiem būtu jāsargā mūsu mīlestība? Kāpēc viņiem būtu jāvada mūsu romāns?

- Ļoti vienkār�i, - viņa atbildēja, - sargeņģeļiem mīlestība ir svarīgāka par visu, viņiem mūsu mīlestības dzīve ir nozīmīgāka par jebkuru citu no mūsu dzīves aspektiem! Ko gan vēl viņiem sargāt?

Protams, es nodomāju, viņai taisnība!

- Kā tu domā, vai ir iespējams, - es jautāju, - ka sargeņģeļu pāris ik pēc pāris cilvēku dzīvēm pieņemtu cilvēku apveidus, lai kļūtu par mīļākajiem?

Viņa nokoda krekera kumosiņu un aizdomājās.

- Jā, - un pēc brī�a, - bet vai sargeņģelis atsauktos uz manu sludinājumu?

- Jā. Noteikti. Katrs vīrie�u dzimuma sargeņģelis �ajā valstī atsauktos uz tādu sludinājumu, ja zinātu, ka to esi iesniegusi tu.

- Man ir vajadzīgs tikai viens, - viņa pēc laiciņa teica, - bet tev ir kāds sludinājums, ko iesniegt?

Es pamāju, pats par sevi brīnīdamies.

- Esmu to rakstījis vairāku gadu laikā: �Meklē: simtprocentīgu sievi�ķā dzimuma sargeņģeli, lūdzams, cilvēka ķermenī. Nepiecie�amas tādas īpa�ības kā neatkarība, uzņēmība, ārkārtīga gudrība. Priek�roka būtnēm, kam piemīt spēja veidot, kā arī rado�i attīstīt da�āda veida attiecības. Jāprot sarunāties pupiņvalodā�.

- Tas ir viss?

- Nē, - es atbildēju. -� Drīkst atsaukties tikai eņģeļi ar brīni�ķīgām acīm, satrieco�u figūru un gariem, zeltainiem matiem. Vajadzīga nenogurdināma zinātkāre, kaislīga izzinā�anas tieksme. Priek�roka tiek dota profesionālēm vairākās nozarēs, kas saistītas ar rado�u darbību un biznesu, ar darba pieredzi augstākajos mened�menta e�elonos. Bezbailīgām, ar vēlmi riskēt. Kā atalgojums tiek garantēta laime.�

Viņa uzmanīgi klausījās.

- Tā daļa par ��satrieco�o figūru ar gariem zeltainiem matiem��. Vai nav pārāk piezemēti priek� eņģeļa?

- Bet kādēļ gan eņģelim nevarētu būt satrieco�a figūra un gari mati? Vai tas padarīs viņu mazāk eņģelīgu, mazāk ideālu attiecībā pret viņa mirstīgo ķermeni vai mazāk kompetentu darbā?

Nu kāpēc gan eņģelis nevarētu tāds būt, es nodomāju, vēlēdamies, kaut līdzās būtu piezīmju grāmatiņa. Kāpēc gan nevarētu būt vesela eņģeļu planēta, uz kuras viņi cits cita mū�u izrotātu ar piedzīvojumiem un mistērijām. Kāpēc nevarētu būt kaut vai da�i tādi eņģeļi, kuri ik pa laikam cits citu atrastu.

- Tātad mēs radām tādu ķermeni, kādu mūsu mirstīgās būtnes uzskatītu par visskaistāko? - viņa teica. - Ja skolotāja ir simpātiska, mēs pievēr�am uzmanību arī tam, ko viņa stāsta?

- Pareizi, - es atbildēju. - Uzgaidi sekundīti�

Es sameklēju uz grīdas līdzās gultai savu piezīmju grāmatiņu un pierakstīju visu, ko viņa bija pateikusi, pielikdams tam burtu L, kas nozīmēja ��Leslija��.

- Vai esi kādreiz ievērojusi, kā mainās cilvēka izskats pat īsas pazī�anās laikā?

- Viņ� var sākumā izskatīties kaut vai kā pats vīri�ķīgākais cilvēks pasaulē, - viņa atbildēja. - Bet, ja viņam nav ko teikt, viņ� kļūst tikpat prasts un garlaicīgs kā popkorns. Savukārt, ja pats parastākais cilvēks runā par lietām, kuras ir tam nozīmīgas un kuras viņu satrauc, pēc divām minūtēm viņ� ir kļuvis jau tik skaists, ka gribas krist viņa apskāvienos.

Es biju ieintriģēts.

- Vai tev daudz biju�as darī�anas ar tādiem parastiem cilvēkiem?

- Ne pārāk.

- Ja reiz viņi tev �ķiet brīni�ķīgi, tad kāpēc ne?

- Tāpēc, ka viņi redz Kinozvaigzni Mariju, izkrā�ļotu un skaistu, gatavu kārtējām filmē�anās provēm, un viņi iedomājas, ka Marija pievērsīs uzmanību tikai Harijam Vīri�ķīgajam. Viņi reti lūdz satik�anos, Ri�ard.

Nabaga muļķī�i, es nodomāju. Viņi reti lūdz . Tas ir tādēļ, ka mēs uzticamies ārienei, mēs piemirstam, ka āriene neataino mūsu būtību. Kad mēs atklājam sievi�ķīgu eņģelīti ar �ilbino�u prātu, tā seja kļūst vēl mīļāka. Un tad seko: ��Jā, pie reizes, man ir arī, lūk, kāds ķermenis � ��

Es ierakstīju to piezīmju grāmatiņā.

- Es gribētu palūgt, - viņa teica, pārceldama uz naktsgaldiņa brokastu paplāti, - lai kādreiz tu vēl kaut ko palasītu no tām savām piezīmītēm.

Viņai sakustoties, palags atkal noslīdēja lejā. Viņa pacēla rokas, padevusies liktenim un uzbudino�i stiepdamās uz manu pusi.

- �odien es to neprasī�u, - viņa no�ukstēja, vēl vairāk pietuvojusies. - �odien gana pārbaudījumu.

Tā kā es vairs nebiju spējīgs domāt, �ī bija prātīga izvēle.

divdesmit

Tā nebija mūzika, tā bija uz naglas uzskrēju�a zāģa d�inkstoņa. Pagriezusi mūziku uz visskaļāko, viņa tikko kā paguva atiet no stereosistēmas, kad es jau uzsprāgu.

- Tā nav mūzika.

- KO? - viņa jautāja, lauzdamās cauri rēkoņai.

- ES TEICU, KA TĀ NAV MŪZIKA!

- BARTOKS!

- KAS? - es jautāju.

- BELLA BARTOKS!

- LESLIJ, VAI TU NEVARĒTU TO PAGRIEZT KLUSĀK?

- KONCERTS ORĶESTRIM!

- VAI TU NEVARĒTU TO PAGRIEZT MAZLIET KLUSĀK VAI IZSLĒGT PAVISAM? VAI NEVARĒTU LIKVIDĒT �O TROKSNI?

Viņa nespēja saklausīt atsevi�ķus vārdus, bet uztvēra manu domu un pagrieza klusāk.

- Paldies, - es teicu. - Vuki, un tā ir � vai tu tie�ām, no visas sirds uzskati, ka tā ir mūzika?

Ja es viņu vērotu uzmanīgi, tad pamanītu ne tikai lielisko, krāsainā halātā tērpto figūru, ar dvieli sasietos matus, bet arī sarūgtinājumu, kas pazibēja viņas acīs.

- Tev tā nepatīk? - viņa jautāja.

- Tu mīli mūziku, tu to izzini visu savu mū�u. Kā tu vari �o disharmoniju, kuru mēs tagad klausāmies, �o kaķu kori, kā tu vari to nosaukt par mūziku?

- Nabaga Ri�ard,- viņa teica. - Laimīgais Ri�ard! Tev vēl tik daudz kas uzzināms par mūziku! Tik daudz brīni�ķīgu simfoniju, sonā�u un koncertu tev nākotnē būs iespēja izdzirdēt pirmo reizi!

Viņa apstādināja kaseti, pārtina to un izņēma no magnetofona.

- Varbūt Bartoks tie�ām ir mazliet par agru. Bet es tev apsolu. Pienāks diena, kad tu klausīsies to, ko tikko dzirdēji, un dēvēsi to par lielisku.

Viņa pārskatīja savu kase�u kolekciju, vienu izvēlējās un ielika magnetofonā.

- Varbūt tev labpatiktos paklausīties Bahu� vai tu gribētu paklausīties mūziku, ko rakstījis tavs vecvecvec-tētiņ�?

- Par to, ko es tev tagad teik�u, tu varbūt gribēsi, lai es vācos ratā, - es runāju, - bet es viņu nevaru noklausīties ilgāk par pusstundu, pēc tam es zaudēju interesi un man kļūst garlaicīgi.

- Kļūst garlaicīgi? Klausoties Bahu? Tu vienkār�i nemāki klausīties, tu nekad neesi mācījies viņu klausīties! - Viņa nospieda taustiņu un palaida kaseti. Vectētiņ� spēlēja uz kaut kāda ērģeļu monstra, tas bija skaidrs. - Pirmkārt, vajag pareizi apsēsties. �eit. Nāc �urp un apsēdies starp tumbām. Ja vien vēlies dzirdēt visu mūziku.

Es jutos kā muzikālajā bērnudārzā, bet man ļoti patika būt kopā ar viņu, sēdēt viņai pavisam blakus.

- Pats vienam vienīgam muzikālajam sare�ģījumam vajadzētu darīt �o mūziku neatvairāmu. Lielākā daļa cilvēku mūziku klausās horizontāli, sekojot melodijai. Bet var klausīties arī strukturāli; tu esi kaut reizi tā mēģinājis?

- Strukturāli? - es pārjautāju. - Nē.

- Visa agrīnā mūzika bija lineāra, - viņa runāja cauri ērģeļu skaņu lavīnai. - Cita aiz citas tika spēlētas vienkār�as melodijas, tēmas bija primitīvas. Bet tavs priek�tecis ņēma sare�ģītas tēmas līdz ar viltīgiem ritmiem un savija to visu kopā, nobīdīdams tēmas vienu pret otru da�ādos intervālos; tādējādi tās veidoja savdabīgas struktūras, radot vertikalitātes sajūtu - harmoniju ! Da�ās Baha harmonijās dzirdama tāda pati disonanse kā Bartokam. Baham tas sanāca pats no sevis simts gadus pirms jel kāds vispār par disonansēm bija iedomājies.

Viņa apstādināja kaseti, piegāja klavierēm un, ne acis nepamirk�ķinājusi, nospēlēja tikko izskanēju�o akordu.

- Lūk. - Spēlēts uz klavierēm, tas skanēja skaidrāk nekā caur tumbām. - Dzirdi? Lūk, viens motīvs� - Viņa nospēlēja. - Bet, lūk, cits � un vēl cits. Tagad mēs tos savienosim. Sāksim ar labās rokas tēmu A. �etras taktis vēlāk tēma A iesaistās kreisajai rokai. Tu dzirdi to? Tās skan kopā līdz� lūk, parādās B. Un �ai brīdī A tai pakļaujas. Lūk, te atkal labajai rokai parādās A. Bet tagad� C!

Viņa iesaistīja tēmas citu aiz citas, un tad salika tās kopā. Sākumā lēni, tad arvien ātrāk. Es tikko spēju tam visam izsekot. Tas, kas viņai bija Vienkār�s Salikums, man skanēja kā Augstākā Matemātika. Aizvēris acis un sa�ņaudzis rokās viskija glāzi, es pūlējos to visu saprast.

Viņa atkārtoja vēlreiz, paskaidrodama katru soli. Kad viņa spēlēja, manā iek�ējā simfoniskajā zālē, kura visu dzīvi bija grimusi tumsībā, iemirdzējās gaisma.

Viņai bija taisnība! Griezdamās virpulī, starp vecajām tēmām iznira jaunas, it kā Johans Sebastians būtu atvēris burvju durvis tiem, kas ir iemācīju�ies ieskatīties viņa mūzikas dziļākajos slāņos.

- Klau, tu ta�u esi īsts brīnums! - es uzbudināts iesaucos, jo pēk�ņi sapratu, ko viņa man mēģināja iestāstīt. - Es to dzirdu! Tā tie�ām tur ir!

Viņa tā priecājās kopā ar mani, ka aizmirsa pat apģērbties vai sasukāt matus. Izvilka lapu, kura atradās no�u kaudzes pa�ā apak�ā, un nolika to sev priek�ā. Uz tās bija rakstīts - Johans SebastiansBahs, bet zemāk - no�u un pau�u, punktu, diēzu un bemolu, legato, trilleru un pat itāliski rakstītu komandu virpuļi. Jau pa�ā sākumā, pirms vēl pianists paņem stūri savās rokās un ielido �ajā vētrā, viņu biksta ar con brio palīdzību, kas, kā es secināju, nozīmē, ka jāspēlē vai nu karstasinīgi, vai vēsi, vai arī ar smaidu.

Tas viss kopā iedvesa bijību. Mana draudzene, ar kuru es tikko izniru no siltiem palagiem un saldkaislām ēnām, ar kuru angliski varēju sarunāties viegli, spāniski - smiedamies, vāciski un franciski - nedaudz mulsdams un censdamies izlīdzēties ar rado�u pieeju, spēja vienā mirklī iegrimt jaunas un daudzkārt sare�ģītākas valodas trilleros, kuru es mācījos klausīties tikai pirmo dienu.

Mūzika rāvās no klavierēm līdzīgi tīram un ledusaukstam ūdenskritumam, kur� gā�as no pravie�a svētītas klints, lielām �altīm iz�ķīzdams mums apkārt. Viņas pirksti lēkāja, staipījās un virpuļoja, brī�iem sastinga, te tie maigi pieskārās taustiņiem, te atkal ņirbēja neticamā ātrumā, radīdami maģiskas pasā�as un glu�i vai �ķiezdami zibeņus virs klaviatūras.

Nekad agrāk viņa nebija man spēlējusi, aizbildinādamās ar pazaudēto formu, kaunēdamās pat pacelt klavieru vāku, kamēr es atrados istabā. Kaut kas bija noticis mūsu starpā, lai gan � Vai viņa sajutās brīvāk tamdēļ, ka mēs kļuvām mīlnieki? Vai viņa pēk�ņi izjuta sevī skolotāju, kur�, zaudēdams pēdējās cerību paliekas, tomēr mēģina palīdzēt pastulbam skolniekam, tie�i demonstrējot mūziku uz klavierēm? Viņas acis sekoja katram pilienam �ajā lietusgāzē-uz-papīra; viņa aizmirsa par savu ķermeni. Palika tikai rokas, zibo�i pirksti, dvēsele, kura atradusi savu skanējumu tā cilvēka sirdī, kur� miris pirms divsimt gadiem un ar triumfu aug�āmcēlies no sava kapa, lai īstenotu viņas vēlmi atdzīvināt mūziku.

-Leslij! Mans Dievs! Kas tu esi?

Viņa mazliet pagrieza galvu uz manu pusi, pa pusei uzsmaidot; viņas acis, domas, rokas vēl aizvien atradās mūzikas virpulī.

Tad viņa paskatījās uz mani. Mūzika momentā apklusa, vienīgi stīgas turpināja skanēt klavieru iek�ienē glu�i kā tur skanētu arfa.

- Un tā tālāk un tamlīdzīgi, - viņa teica. Mūzika dzirksteļoja viņas acīs un smaidā. - Tu saproti, ko viņ� te dara? Tu apjaut, ko viņ� ir paveicis?

- Mazliet, - es atbildēju. - Es biju domājis, ka es tevi pazīstu! Tu esi spo�āka par dienas gaismu! �ī mūzika � tā � esi tu �

- Es sen neesmu spēlējusi, - viņa teica. - Rokas nestrādā tā, kā �

- Leslij, nevajag. Izbeidz. Klausies. Tas, ko es tikko dzirdēju, - tas ir tīrs � klausies! � tīrs starojums, tu to ņēmi no skaidrām debesīm un saullēktiem un pārkausēji gaismā, lai arī es spētu saklausīt! Vai tu vispār apjaut, cik burvīgi, cik mīļi ir tas, ko tu liki izdarīt savām klavierēm?

- Es tā arī gribēju! Tu ta�u zini, ka es vēlējos taisīt pianistes karjeru?

- Zināt, tas ir viens, bet tu ta�u agrāk nekad nespēlēji! Tu devi man vēl vienas, pavisam savādākas � debesis!

Viņa sarauca pieri.

- TAD NEGARLAIKOJIES, KAD KLAUSIES SAVA VECTĒVA MŪZIKU!

- Es vairāk tā nedarī�u, - es paklausīgi apsolīju.

- Protams, ka vairāk tā nedarīsi. - viņa teica. - Tavas prāts ir pārāk līdzīgas viņējam, lai tu nevarētu viņu saprast. Katrai valodai ir sava atslēga, arī tava vectēva valodai. Garlaikoties! Nu vajag ta�u!

Viņa pieņēma manu pazemīgā bijībā izteikto solījumu laboties un aizgāja sukāt savus matus.

divdesmit viens

Viņa pacēla galvu no rakstāmma�īnas un uzsmaidīja man. Es sēdēju, turēdams vienā rokā tasīti ar �okolādi, bet otrā - scenāriju.

- Tev tas nav jāizdzer vienā rāvienā, Ri�ard, var dzert arī maziem malciņiem. Tādā veidā tu paildzināsi baudu.

Es pasmējos par sevi kopā ar viņu. Leslijai, man ie�āvās prātā, es dro�i vien izskatos kā putnubiedēklis, kas iekārtojies uz viņas dīvāna.

Uz viņas galda valdīja perfekta kārtība, visi dokumenti glītās kaudzītēs, ne papīra gabaliņ� neatradās nesavā vietā. Viņa pati izskatījās ne mazāk akurāti: ērtas smil�krāsas bikses, tajās sakārtota smalka, gandrīz caurspīdīga blūzīte, uz krū�tura, kas bija tikpat smalks kā blūzīte, iezīmējas sīkas baltas puķītes. Zeltaini sakārtoti mati. Tā, lūk, es nodomāju, jāizskatās kārtīgumam.

- Mūsu dzērieni - tā nav masu prese, kas domāta visiem uzreiz, - es teicu. - Karstu �okolādi dzer vairums. Tavu - tie, kurus tu ar to iepazīstini. Kamēr tu lēnām izbaudi vienas tasītes saturu, es varu izdzert tik daudz karstās �okolādes, lai ienīstu tās gar�u uz visu atliku�o mū�u.

- Varbūt tu labāk gribi dzert kaut ko pierastāku, - viņa atbildēja, - nekā tādu, ko tikko kā esi iepazinis?

Iepazīt viņas �okolādi, viņas mūziku, viņas dārzu, viņas automa�īnu, viņas māju, viņas darbu. Ar lietām, kuras es jau pazinu, biju saistīts smalkā zīda pavedienu tīklā. Viņa pie tām bija saistīta ar vītām sidrabotām trosēm. Leslija savā tuvumā neturēja neko tādu, kam viņas acīs nebūtu vērtība.

Aktrises tērpi viņas skapjos bija sakārtoti pa krāsām un nokrāsām, katrs savā plastmasas maisā. Līdzās uz zemes nolikti tērpiem atbilsto�i apavi, savukārt aug�ā uz plaukta - atbilsto�ās cepurītes.

Grāmatas plauktos sakārtotas atbilsto�i tēmām, fonogrammas un kasetes ar ierakstiem - pēc komponistiem, diriģentiem un izpildītājiem.

Nelaimīgs neveiklis zirneklis paklupis un ievēlies izlietnē? Viss apstājies. Lejup slīd papīra salvete -kāpnes, pa kurām zirneklis var paglābties, un, kad radījums uz tās uztrau�as, salvete paceļas gaisā un maigi nolai�as dārzā. Radījums bēg, nomierino�u vārdu un maigu brīdinājumu, ka izlietne nav tā dro�ākā vieta zirnekļu rotaļām, pavadīts.

Es biju pilnīgs pretstats. Kārtībai, piemēram, manā vērtību skalā bija pēdējā vieta. Zirnekļus, protams, vajag glābt no izlietnēm, bet tos nav nepiecie�ams lutināt. Lai pateicas savai laimīgajai zvaigznei, ja tos vispār kāds izglābj, iznesdams no mājas un izsviesdams uz lieveņa.

Lietas mēdz pazust acumirklī; vēj� ar tām parotaļājas, un tās ir prom. Viņas sidrabotās troses� pārāk cie�i piesaista cilvēkiem un lietām, un, kad tie ir prom, vai tad daļiņa mūsu pa�u neaiziet kopā ar viņiem?

***

- Labāk pieķerties mū�īgiem jēdzieniem, nekā lietām, kas �odien te, rīt atkal prom, - es viņai teicu, kamēr mēs braucām uz Muzikālo Centru. - Tu tam nepiekrīti?

Viņa pamāja, vadīdama ma�īnu ar ātrumu, kas pārsniedza atļauto, tādējādi pagūdama pār�auties pie zaļās gaismas.

- Mūzika ir mū�īga, - viņa teica.

Mani baroja ar klasiskās mūzikas putukrējumu kā tikko izglābtu kaķēnu. Leslija apgalvoja, ka man �īs mūzikas uztver�anai piemīt gan dzirde, gan spējas.

Viņa pieskārās radiouztvērējam, un no tā atskanēja vijoles melodija, kaut kādas neskaidras pasā�as vidusdaļa. Tuvojas vēl viena mīkla, es nodomāju. Man patika �īs mīklas.

- Baroks, klasika, modernisms? - viņa jautāja, iegrie�oties ieliņā, kura veda uz pilsētas centru.

Es klausījos mūziku, izmantodams gan intuīciju, gan nesen iegūtās zinā�anas. Pārāk dziļi strukturāla, lai būtu baroks, ne tik nolaizīta un nepietiekami formāla, lai būtu klasika, nepietiekami sare�ģīta, lai būtu modernā mūzika. Romantiska, liriska, viegla�

- Neoklasika, - es minēju. - Izklausās it kā kāds ievērojams komponists būtu joka pēc uzrakstījis arī �ādu skaņdarbu. Varētu būt, teiksim, 1923. gads.?

Es biju pārliecināts, ka Leslija zina ēru, laiku, komponistu, darbu, kompozīcijas daļu, orķestri, diriģentu un koncertmeistaru. Izdzirdusi muzikālu fragmentu, viņa atpazina visu; varēja nodziedāt jebkuru no ierakstu tūksto�iem, ko glabāja savā kolekcijā. Viņa savā nodabā mēdza dungot pat Stravinski, kur� man likās tik neprognozējams kā me�onīgs zirgs, kas iesprostots aplokā.

- Labi minēts! - viņa iesaucās. - Pavisam tuvu! Komponists?

- Tas noteikti nav vācietis. - Mūzika nebija tik smaga; tai pietrūka vācu mūzikai raksturīgās uzstājības. Rotaļīga, tātad nav arī krievu. Tai nebija ne Francijas piegar�as, ne Itālijas jūtīguma; tā neizklausījās arī pēc angļu mūzikas. Austrijas krāsainībai tajā pietrūka zelta nokrāsas. Melodijai piemita kaut kas tuvs un pazīstams, es pat to varētu nodungot, tomēr tā ne�ķita amerikāniska. Tā bija deja.

- Varbūt polis? Man izklausās tā, it kā mūzika būtu uzrakstīta kādos laukos uz austrumiem no Var�avas.

- Lieliski! Tā nav poļu. Mazliet vairāk uz austrumiem. Tā ir krievu, - viņa bija ar mani apmierināta.

Banta ātrumu nesamazināja; luksoforu zaļās gaismas Leslijai padevīgi miedza ar aci.

- Krievu? Bet kur tad ilgas? Kur patoss? Ak, krievu! Debesu brīnumi!

- Nesteidzies ar vispārinājumiem, Vuki, - viņa atbildēja. - Vienkār�i līdz �im brīdim tu nekad vēl nebiji dzirdējis laimīgu krievu mūziku. Tev ir taisnība. Tā izklausās rotaļīgi.

- Kas tas ir?

- Prokofjevs.

- Kas to būtu domājis! - es teicu. - Krie�

- SASODĪTAIS DEBĪLIĶIS! - Bremzes iekaucās. Banta strauji palēca malā, aizdrāzdamās metra attālumā no pēk�ņi nozibēju�ās kravasma�īnas. - Tu redzēji to kuņas bērnu? Tie�i pa sarkano gaismu! Viņ� gandrīz nogalināja� Ko, VELNS ELLĒ, viņ� iedomājas�

Viņas reakcija bija kā sacīk�u braucējam, kas tikko kā izvairījies no sadursmes. Kravas ma�īna nozuda un bija jau �etras jūdzes lejāk Kren�ova bulvārī. Kas attiecas uz mani, tad mani apstulbināja nevis kravas ma�īna, bet gan viņas valoda.

Vēl aizvien sapīkusi viņa uzmeta man skatu, ieraudzīja manu seju un izbrīnīta paskatījās vēlreiz, veltīgi censdamās apspiest smīnu.

- Ri�ard! Es tevi �okēju! Es �okēju tevi ar to velns ellē? - viņa tikko noturēja spurdzienu. - Ak, mans nabaga bērns! Es izlamājos tavā klātbūtnē! Piedod!

Es biju pa pusei saniknots, pa pusei smējos pats par sevi.

- Viss kārtībā, Leslija Perisa, lai paliek! Izbaudi �o mirkli, jo tā ir pēdējā reize, kad tu �okē mani ar to velns ellē!

Manā izpildījumā �ie vārdi skanēja dīvaini un neveikli. Līdzīgi tam, kā nedzērājs izsaka vārdu �ņabis , nesmēķētājs izrunā cigaretes, piesmēķēt vai jebkuru citu �argonvārdiņu, ko tik dabīgi lieto tie, kas nodevu�ies attiecīgajam dzīvesveidam. Pa�am vārdam nav īpa�as nozīmes, bet, ikdienā to nelietojot, tas skan neveikli. Pat fizelā�a skan smieklīgi, ja to saka cilvēks, kam nav darī�anu ar lidma�īnām. Bet vārds ir un paliek tikai vārds, tā ir skaņa, kas satricina gaisu, un, bez �aubām, jebkur� ir tiesīgs izteikt tādu vārdu, kādu grib, nejuzdamies tamdēļ par citiem labāks vai sliktāks.

Da�as sekundes es klusēju, tostarp viņas acīs mirdzēja draiskas uguntiņas.

Kā būtu ar vienu lamā�anās mēģinājumu? Prokofjeva mūzikas, kura vēl arvien skanēja pa radio, pavadījumā es klusītēm dungoju:

- Ak� velns, velns nu ir ellē, velns-velns-ellllllē/velns-velns-ellē-ak � velns-velns-ellē, VELNS, VELNS NU IR ELLLLLLĒ/Ak, veln-veln-ell-ell-veln-veln-ellē-ak-veln-veln-ell-ell velllns; Ak vellllllns � ELLĒ!

Kad viņa saklausīja, ko es dungoju, ar kādu kvēlu spītību es to daru, viņa aiz smiekliem gandrīz palaida vaļā stūri.

- Smejies, ja gribi, velns nu ir ellē, Vuki, - es teicu. - Es taisos iemācīties �o velna padarī�anu! Ellē! Kā sauc, pie velna, �o mūziku?

- Ak, Ri�ard, - viņa, slaukot asaras, aizelsdamās teica. - Tā ir ��Romeo un D�uljeta���

Es diezgan pārliecināti turpināju savu dziedājumu, nekam nepievērsdams uzmanību. Pēc da�iem pantiem vārdi zaudēja savu jēgu. Vēl pāris rindiņas un es velno�os un ello�os pa�ā briesmīgākajā veidā! Bet pēc tam ķer�os arī pie citiem vārdiem! Kā man neienāca prātā pavingrināties lamāties jau trīsdesmit gadus atpakaļ?

Manu aizrautīgo gānī�anos viņa lika piebremzēt līdz ar nokļū�anu pie simfoniskās zāles ieejas.

Un tikai tad, kad mēs jau atkal atradāmies automobilī pēc vakara, piepildīta ar �aikovski un Semjuelu Bārberu, kā arī Zubinu Metu, kuru skaņdarbus izpildīja Losand�elosas simfoniskais orķestris Icaka Perlmana vadībā, es beidzot varēju izpaust savas jūtas.

- Tā bija velni�ķi elli�ķīgi kolosāla mūzika! Vai tev neliekas, ka tā bija dievi�ķ� es domāju, velni�ķīga?

Viņa lūdzo�i paskatījās debesīs.

- Ko es esmu izdarījusi? - viņa jautāja. - Ko esmu ievārījusi?

- Lai ko arī, ellē, tu nebūtu savārījusi, - es priecīgi attraucu. - Tas ticis velni�ķīgi ko�i izdarīts!

***

Palikdami biznesa partneri, �o kopīgo nedēļu laikā mēs nolēmām izdarīt arī kādu darbu, tāpēc izvēlējāmies filmu pētījumiem un laicīgi izbraucām, lai pastāvētu rindā pēc biļetēm uz dienas seansu. Kamēr mēs stāvējām rindā, braucamo straume uz ielas elsoja un svilpa� Tomēr līdz mums transporta troksnis tā arī nenonāca, rokas stiepiena attālumā no mums bija izveidojusies burvju migla, kura notu�ēja visu, kas norisinājās mums apkārt - glu�i kā mēs atrastos uz savas personīgās planētas.

Es nemanīju arī, ka mūs novērotu kāda sieviete, kura stāvēja miglā ne pārāk tālu no mums, bet viņa, mani nobiedēdama, pēk�ņi pieņēma lēmumu. Dodamās tie�i pie Leslijas, viņa pieskārās tās plecam, izjaukdama mūsu pasauli.

- Vai jūs esat Leslija Perisa?

Manas draudzenes gai�ais smaids vienā mirklī izmainījās. Vēl arvien palikdams kā smaids, tas sastinga, uzmanīgi atkāpdamies iek�ienē.

- Atvainojiet, bet es redzēju jūs ��Lielajā līdzenumā�� un ��Zvaig�ņu ceļā��� man ļoti patīk jūsu tēlojums, un, manuprāt, jūs esat brīni�ķīga� - Viņa runāja mulsdama un no sirds, uzceltie mūri sāka kust.

- O, paldies!

Sieviete atvēra somiņu.

Vai jūs nevarētu� ja tas nerada jums neērtības, vai jūs neiedotu autogrāfu priek� manas meitas Korijas? Viņa mani vienkār�i nositīs, ja uzzinās, ka es esmu bijusi tik tuvu jums un ne� - viņai neizdevās atrast papīru, uz kura varētu kaut ko uzrakstīt. - Nu, kaut kur �eit ta�u tam bija jābūt�

Es piedāvāju savu piezīmju grāmatiņu, un Leslija piekrīto�i pamāja, paņemdama to no manis.

- Te nu būs, - viņa teica sievietei. - Pateicos jums, ser. - man.

Viņa uzrakstīja veltījumu Korijai un parakstījās, pēc tam izrāva lapiņu un pastiepa to sievietei.

- Jūs vēl tēlojāt Deiziju Meiju ��Lilī Abnerē��, - sieviete atgādināja, it kā Leslija varētu būt par to aizmirsusi, - un ��Mand�ūrijas kandidātā��. Man ļoti patika.

- Un jūs līdz pat �im laikam atceraties? Cik mīļi no jūsu puses�

- Liels paldies. Korija būs tik laimīga!

- Apskaujiet to no manis.

Līdz ko sieviete atkal ieņēma savu vietu rindā, iestājās klusums.

- Nesaki ne vārda. - norūca Leslija.

- Tas bija ļoti aizkustino�i! - es teicu. - Es nejokoju. Nopietni.

Viņa atmaiga.

- Viņa ir jauka un patiesa. Ja man saka: ��Vai jūs gadījumā kaut kas neesat?��, es tikai atbildu, ka nē, un cen�os aiziet. ��Nē, jūs kaut kas esat, es zinu, jūs esat kaut kas, bet ar ko jūs nodarbojaties?�� Viņi grib panākt, lai jūs uzskaitītu savus panākumus � - viņa neizpratnē pa�ūpoja galvu. - ��Ar ko jūs nodarbojaties?�� Nav iespējams smalkjūtīgi izturēties pret nesmalkjūtīgiem cilvēkiem, vai ne tā?

- Interesanti. Man nav radu�ās �ādas problēmas.

- Tie�ām, Vuki? Tu gribi teikt, ka vēl nekad neviena rupja persona nav lauzusies tavā personīgajā dzīvē?

- Ne klātienē. Pie rakstniekiem nesmalkjūtīgie cilvēki vēr�as rakstiski - sūta savas prasības un savus melnrakstus. Tādā veidā rīkojas apmēram viens procents, varbūt pat mazāk. Pārējie sūtījumi ir patīkami.

***

Mani saniknoja pārlieku ātrā biļe�u rindas kustība. Ne vēlāk kā pēc stundas mums vajadzēs pārtraukt savus atklājumus, ieiet kinoteātrī, apsēsties un lieti�ķi skatīties filmu. Tik daudz no viņas var uzzināt, es domāju, turēdams tumsā viņas roku, mans plecs pieskārās viņas plecam, sakāmā bija vairāk, nekā jebkad agrāk! Bez tam mūs tagad vienoja arī seksa me�onīgums un izsmalcinātība, kas mūs izmainīja un pilnveidoja.

Lūk, sieviete, kura nelīdzinās nevienai no tām, ko pazinu agrāk, es domāju, tumsā skatīdamies uz viņu. Es nespēju iedomāties, kas varētu satriekt vai kaut nedaudz sa�ķobīt mūsu sirsnīgo tuvību. Lūk, vienīgā sieviete starp visām citām man zināmām sievietēm, ar kuru nekad nebūs nekādas problēmas, nekādas �aubas par mūs vienojo�o sai�u izturīgumu, nekad, kamēr vien mēs būsim dzīvi.

Vai nav dīvaini, ka pārliecība vienmēr iestājas tie�i pirms iznīcino�ā sitiena?

divdesmit divi

Un atkal man aiz loga mirdzēja Floridas ezers. Kā spo�as spāres zibēja hidroplāni, slīdēdami pa ūdens virsu un lidodami gaisu. Nekas �eit nav mainījies, es nodomāju, uz dīvāna likdams somu ar drēbēm.

Ar acs kaktiņu es notvēru kustību un pielēcu kājās, durvju ailē ieraudzīdams viņu, jau aizmirsto otru sevi: apbruņoto, aizsargāto un �obrīd drebo�u aiz riebuma. Bija tāda sajūta, it kā pēc pastaigām pa me�a pļaviņām - ar margrietiņām matos, kabatas atbrīvoju�ās no na�ķiem brie�ulēniem - ābolī�iem un cukurgraudiņiem, - es būtu pārnācis mājās, kur mani vēsi sagaida dzel�os tērpts bruņinieks.

- Tu es nokavējis septiņas nedēļas! - viņ� teica. - Tu mani nebrīdināji, ko taisies darīt. Tevi sāpinās tas, ko man tev jāsaka, bet es būtu varējis aiztaupīt tev �īs sāpes. Ri�ard, tu esi gana skatījies uz Lesliju Perisu. Tu ko, vai esi visas mācības jau aizmirsis? Vai neredzi briesmas? Sieviete apdraud visu tavu dzīvesveidu! - Tērauda ķivere sakustējās, bruņas no�virkstēja.

- Viņa ir brīni�ķīga sieviete, - es pateicu un tad sapratu, ka viņ� neuztver �o vārdu jēgu, jo uzreiz atgādināja, ka es pazīstot daudz brīni�ķīgu sievie�u.

Klusums. Vēl viens �ņirkstiens.

- Kur ir tavs vairogs? Protams, esi pazaudējis. Brīnums, ka vispār sveiks un vesels esi pārnācis!

- Vai mēs nevarētu sarunāties �

- Muļķis. Vai tie�ām tu domā, ka mēs bruņas nēsājam prieka pēc? - acis cauri aizsargcepurei nozibsnīja. Bruņotais pirksts norādīja uz bedrītēm un �vīkām metālā. - Visas �īs pēdas ir atstāju�as sievietes. Laulības tevi gandrīz pavisam sagrāva, tikai pateicoties brīnumam tev izdevās izsprukt, un arī citādi, ja ne bruņas, tevi jau desmitiem rei�u būtu paspēju�i saplēst gabaliņos, jo draudzība ietver sevī pienākumus, kuri, savukārt, rada nospiestību. Vienu brīnumu tu esi pelnījis. Bet uz duci nav ko cerēt.

- Es nēsāju savas bruņas, - es viņam uzrūcu. - Bet tu gribi, lai es� visu laiku? Katru brīdi? Jābūt ta�u laikam arī priek� ziediem. Turklāt Leslija ir īpa�a.

- Leslija bija īpa�a. Katra sieviete ir īpa�a vienai dienai, Ri�ard. Bet ar laiku savdabība pārvēr�as ikdieni�ķā lietā, parādās garlaicība, pazūd cieņa, un brīvība ir pazaudēta. Ja zaudēsi savu brīvību, kas gan tev vēl atliks?

Figūra bija masīva, bet veikla kā kaķis kautiņā un neticami spēcīga.

- Ri�ard, Tu radīji mani , lai es kļūtu par tavu labāko draugu. Tu neveidoji mani jauku, smaidīgu, sirsnīgu un piekāpīgu. Tu mani radīji, lai pasargātu sevi no nepatīkamiem gadījumiem; tu mani radīji, lai garantētu savu kā brīvas dvēseles izdzīvo�anu. Es varu tevi glābt tikai gadījumā, ja tu rīkosies tā, kā es teik�u. Vai vari man parādīt kaut vai vienu laimīgu laulību? Vienu!? No visiem vīrie�iem, kurus tu pazīsti, vai ir kaut viens precēts vīrs, kur� nebūtu laimīgāks, ja nekavējoties �ķirtos un attiecības pārvērstu draudzībā?

Es biju spiests piekrist.

- Tāda nav.

- Mana spēka noslēpums, - viņ� turpināja, - ir tajā, ka es nemeloju. Kamēr tu mani nepārliecināsi par manu faktu nepatiesumu, es bū�u ar tevi, un es vadī�u tevi un sargā�u. Leslija tev ir jauka �odien. Citas sievietes tev bija jaukas vakar. Katra no tām laulībā tevi sagrautu. Tu zini sev tikai vienu ideālu sievieti, bet tā mīt daudzos da�ādos ķermeņos�

- Es zinu. Zinu.

- Nu tad zini. Kad atradīsi sev tādu sievieti, kura varēs dot tev vairāk, nekā daudzas sievietes visas kopā, es pazudī�u.

Viņ� man nepatika, bet viņam bija taisnība. Viņ� mani paglāba no uzbrukumiem, kuri citādi būtu nogalināju�i manī to, kas es tajā brīdī biju. Man nepatika viņa uzpūtība, bet uzpūtība radās pārliecības dēļ. Atrasties vienā istabā ar viņu bija neomulīgi, no viņa strāvoja aukstums, bet lūgt viņu atmaigt nozīmētu pie�ķirt nelaimes gadījuma nokrāsu visiem atklājumiem, ka tā vai cita sieviete nav mana radniecīgā dvēsele.

Cik vien es spēju atcerēties, brīvība un laime bija viens un tas pats. Neliela aizbildniecība - tā nav pārāk augsta maksa par laimi.

Dabiski, es domāju, ka Leslijai arī ir savs tērauda aizstāvis� daudz lielāks ir to vīrie�u skaits, kuri viņu vēlas iegūt un apprecēt, nekā sievie�u, kam būtu līdzīgas vēlmes attiecībā uz mani. Ja viņa dzīvotu bez bruņām, tad tagad būtu jau precējusies, un nebūtu ne vēsts no priecīgās mīlestības, kuru mēs atradām. Viņas prieks arī balstījās uz brīvību.

Kā mēs īgņojāmies uz precētajiem cilvēkiem, kuri reizēm mūs noskatīja saviem ārlaulības sakariem! Darbojies atbilsto�i ticībai, lai kam arī tu neticētu - ja tici laulībai, dzīvo tajā godīgi. Ja netici, �ķiries pēc iespējas ātrāk.

Vai es dotos laulībā ar Lesliju, tērēdams viņas dēļ tik lielu savas brīvības daļu?

- Piedod, - es teicu savam bruņās tērptajam draugam. - Es centī�os turpmāk vairs neaizmirst.

Viņ� apveltīja mani ar ilgu un tum�u skatienu līdz izgaisa.

***

Kādu stundu es atbildēju uz vēstulēm, strādāju pie raksta �urnālam, kura pabeig�anas termiņ� vēl nebija noteikts. Tad nemiers mani dzina doties pa kāpnēm lejā uz angāru.

Milzīgo tuk�o izplatījumu klāja smalks kaut kāda neizprotama nepareizuma plīvurs� tik viegla dūmaka, ka to nebija iespējams saskatīt.

Nelielais reaktīvais BD-5 ilgojās pēc lidojumiem, lai aizpūstu zirnekļa tīmekļus no vadības ierī�u virsmas.

Mani arī klāj zirnekļu tīkls, es nodomāju. Nav īpa�i gudri zaudēt meistarību kāda lidaparāta vadī�anā, to ilgi neizmantojot. Reaktīvais mazulis pieprasīja uzmanību, tā bija vienīgā lidma�īna, ar kuru pacelties bija bīstamāk, nekā piezemēties.

No purngala līdz astei divpadsmit pēdas. Tā izripinājās no angāra kā bela�u pārdodamie ratiņi, tikai bez lietussarga un bez dzīvības pazīmēm. Ne glu�i pavisam bez dzīvības pazīmēm, es nodomāju. Vienkār�i drūma. Es arī būtu drūms, ja mani pamestu vienu nedēļām ilgi, ja uz manām �asijām parādītos zirnekļu tīkli.

Pārklājs noņemts, degvielas daudzums pārbaudīts, izdarīta pirmslidojuma apskate. Uz spārniem sakrāju�ies putekļi.

Man jāpieņem kāds, kur� no lidma�īnām slaucītu putekļus, es nodomāju un neapmierināti nosēcos. Kāds slinks �vīts esmu kļuvis - pieņemt kādu, kas tīrītu no manām lidma�īnām putekļus!

Agrāk biju pieradis pie cie�as draudzības ar vienu lidaparātu, turpretī tagad �eit bija vesels harēms; es biju �eihs, kas paretam to apmeklēja. Tvin �esna, Me�a Pīle, Meijers, Naktstauriņ�, Rapide, Ezeru amfībija, Pits Īpa�ais.. reizi mēnesī, ja izdodas, es iedarbinu viņu motorus. Vienīgi T-33, atlidojis atpakaļ no Kalifornijas, savu vietu �eit ieņēma nesen.

Piesargies, Ri�ard, es nodomāju. Atsve�inā�anās no aeroplāna, ar kuru lido, neveicina tam ilgu mū�u.

Es ieslīdēju reaktīvā mazuļa kabīnē un blenzu uz vadības pulti, kura laika gaitā bija kļuvusi nepazīstama.

Agrāk kopā ar Flitu biju caurām dienām, lo�ņādams pa kabīni, no grīdas vākdams piebiru�ās siena druskas, tīrīdams motoru un nosmērēdamies eļļā līdz elkoņiem, regulēdams dro�ības ventiļus un pievilkdams virzuļus. �obrīd manas attiecības ar manām daudzajām lidma�īnām līdzinājās attiecībām ar manām daudzajām sievietēm - patiesībā tā īsti tuva man nebija neviena.

Ko par to domātu Leslija, kura it visā spēja saskatīt vērtīgo? Vai es un viņa - vai mēs esam tā pa īstam tuvi? Es gribētu, lai viņa būtu �eit.

- Nost no astes, - es pieraduma dēļ nokliedzos un nospiedu startera pogu.

Aizdedze iedarbojās: CIK! CIK! CIK! un tad atskanēja arī aizdegu�ās degvielas rēkoņa deg�anas kamerās. Astes caurules temperatūra sasniedza normu, motora apgriezienu skaita rādītājs sāka ceļu savā miniatūrajā skalā.

Cik daudz nozīmē ieradums. Aptvēru�as aeroplāna būtību, mūsu rokas un acis atceras, kā tām jārīkojas, pat vēl pēc tam, kad to jau aizmirsu�as mūsu smadzenes. Ja kāds stāvētu pie kabīnes un jautātu, kā palaist motoru, es nevarētu atbildēt� tikai pēc tam, kad manas rokas izdarītu attiecīgo kustību sēriju, es varētu paskaidrot, ko viņas ir paveiku�as.

Asa sadegu�as degvielas smaka iesūcās kabīnē� kopā ar to ieplūda atmiņas par tūksto�iem citu lidojumu. Nepārtrauktība. �ī diena ir daļa no mū�a, kas pavadīts galvenokārt lidojumos.

Ri�ard, vai zini vēl kādas vārda aizlidot nozīmes? Aizbēgt. Izvairīties . No kā es izvairos? Un ko es meklēju �obrīd?

Mani aizbuksēja līdz skrejceļam. Ievēroju, ka pie lidostas no�ogojuma ir piestāju�i da�i automobiļi - vadītāji nolēmu�i pavērot. Neko īpa�u viņi neieraudzīs. Lidma�īna bija tik maziņa, ka bez speciālas gaisa izrādēm paredzētas dūmu sistēmas ieslēg�anas to tā arī nevarēs pamanīt, kamēr tā nebūs sasniegusi skrejceļa beigas.

Atceries, Ri�ard, ka pacel�anās ir kritisks brīdis. Viegli uzspied vadības svirai, neforsē. Nogaidi, kamēr paātrinājums sasniedz 85 mezglus, tad pacel priek�ējo riteni vienu collu uz aug�u un ļauj, lai lidma�īna uzlido pati. Ja forsēsi, vari uzskatīt sevi par nelaiķi.

Kabīne aizvērta un noslēgta. Mērķēdams uz centrālo balto skrejceļa līniju, es piedevu pilnu gāzi, un ma�īna saka slīdēt uz priek�u. Reaktīvās ma�īnītes miniatūrais dzinējs ātrumu uzņēma tikpat ātri, kā to būtu darījis indie�u vēr�u aizjūgs. Pusē no skrejceļa garuma tas vēl kustējās tā, it kā nebūtu pamodies� 60 mezglu bija stipri par maz, lai paceltos. Pagāja diezgan daudz laika, līdz mēs sasniedzām 85 mezglus. Lielākā skrejceļa daļa bija jau noieta.

Es atrāvu priek�ējo riteni no betona, un pēc da�ām sekundēm mēs jau bijām gaisā, vēl pagaidām lidodami lēnu un zemu un pēc skrejceļa beigām cen�oties izvairīties no tuvumā eso�iem kokiem.

Novākt �asijas.

Krūmājs nozibēja desmit pēdas zem mums. Ātrums pieauga līdz 100 mezgliem, 120 mezgliem, 150 mezgliem. Beidzot ma�īna pamodās, un es varēju atslābināties. 180 mezglos mazā draudzenīte darīs visu, ko es no viņas gaidī�u. Man vajadzēja tikai ātrumu un tīras debesis; tā bija bauda.

Cik svarīgi man bija lidot! Tas aizstāja visas citas manas mīlestības. Lidojums likās kā maģija, bet patiesībā tas bija apmācību un meistarības, kas iegūta kopā ar iepazīstamo mīlo�o partneri, rezultāts. Ir nepiecie�ams zināt principus, pakļauties likumiem un disciplīnai, kura, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, rada brīvību. Lidojumi tik ļoti līdzinās mūzikai! Leslija tos noteikti iemīlētu.

Prom no aviolīnijām, vairāk uz ziemeļiem, tuvāk virknei gubu mākoņu, kuri sagatavoti negaisam. Pēc desmit minūtēm mēs jau vizināmies pa to pūkaino virsmu, gadās, ka pa to nogāzēm ieslidināmies retinātā gaisā jūdzes divas zemāk tuk�umā.

Būdams bērns, es bie�i paslēpos nezālēs un vēroju mākoņus, un redzēju, ka otrs es, izlīzdams no tāda pa�a mākoņa aizsega kā �is, vicināja karogu, sveicinādams puisēnu zālē, kliedzot tam SVEIKS, DIKI! Augstuma dēļ viņu nekad nevarēja sadzirdēt. Līdz pat asarām es tik ļoti gribēju pabūt uz mākoņa, kaut vai uz vienu minūtīti.

Lidma�īna sagriezās, uzņēma augstumu un rāvās uz mākoņa virsotni, kas veidoja austrie�u tramplīnu. Mēs iedūrām savus spārnus tie�i cietajā dūmakā, apstājāmies un tad laidāmies lejup. Aiz mums, pakāpeniski samazinādamies, vijās balts mākoņu karogs, kas iezīmēja lēciena trajektoriju. Sveiks, Diki! es nodomāju, un domas izskanēja skaļāk nekā kliedziens. Sveiciens Dikam, puisēnam uz zemes trīsdesmit gadus atpakaļ. Saglabā savu kaislību pret debesīm, mazais, un es apsolu: tas, ko tu mīli, atradīs iespēju tevi aizraut no zemes augstu gaisā, te, kur var rast priekpilnās un reizēm arī biedējo�ās atbildes uz jebkuru uzdoto jautājumu.

Mēs bijām ļoti augstu, apkārtējie mākoņi lielā ātrumā mainīja savus apveidus.

Vai viņ� mani dzirdēja?

Vai es atceros, ka dzirdēju solījumu, ko minūti atpakaļ devu zēnam, kur� tajā senajā gadā skatījās no zāles debesīs? Iespējams. Ne jau pa�us vārdus, bet cie�o pārliecību, ka reiz pienāks laiks, kad es lido�u.

Mēs piebremzējām, pavizinājāmies otrādi apgriezu�ies un tad pikējām tie�i lejup. Kas par domu! Kā būtu, ja mēs varētu sarunāties pa�i ar sevi cauri laikiem. �ī brī�a Ri�ards, kur� uzmundrina toreizējo Diki, ietekmējot nevis ar vārdiem, bet gan ar spilgtām atmiņām par piedzīvojumiem, kuri vēl būs. Kaut kas līdzīgs kā psihes radio, kur� pārraida vēlē�anās un uztver intuīciju.

Cik daudz varētu izzināt, ja mācētu pavadīt stundu vai kaut divdesmit minūtes sarunājoties ar sevi kāds-tu-būsi! Cik daudz varētu pateikt mums-kādi-bijām!

Pavisam viegliņām, ar maigāko viena pirksta pieskārienu stūrei lidma�īnīte tika izvadīta no pikējuma. Uz galējā ātruma robe�as nedrīkst izdarīt asas kustības, citādi aeroplāns pārvērtīsies savu atlūzu mutulī, kuras, brīdi uzkavēju�ās gaisā, stūklveidīgi izkaisīsies apkārtējos purvos.

Zemie mākoņi aizmirgoja prom līdzīgi salūta uzliesmojumiem, lejā pazibēja vientulīgs ceļ� un pazuda.

Kas par eksperimentu tas būtu! Pasveicināt visus Ri�ardus, kuri laika viļņos peld man pa priek�u un atrast veidu kā saklausīt, ko viņi atbild! Un alternatīvie ��es�� alternatīvajās nākotnēs, kuri savā ceļā pieņēmu�i citādus lēmumus, kuri izlēmu�i griezties pa kreisi vietā, kur es pagriezos pa labi, ko viņi varētu man pateikt? Vai viņu dzīve ir labāka par manējo? Vai tomēr ne? Un kā viņi to mainītu, ja zinātu to, ko zina �obrīd? Un neviens no viņiem, es domāju, pat nepiemin Ri�ardus citās dzīvēs, Tagadnes tālajās nākotnēs un senajās pagātnēs. Ja mēs visi dzīvojam TAGAD, kāpēc mēs nevaram kontaktēties?

Līdz laikam, kad es jau sāku saredzēt aerodromu, mazais reaktīvais lidonis bija jau man piedevis manu nevērību, un mēs atkal bijām draugi. Grūtāk bija piedot pa�am sev, bet tā tas ir bijis alla�.

Mēs samazinājām ātrumu un nu bijām virs nolai�anās laukuma, tā pa�a laukuma, kuru es redzēju todien, kad izkāpu no autobusa un atnācu uz lidostu. Vai man izdosies ieraudzīt toreizējo viņu - ar guļammaisu pār plecu un ziņu par to, ka esi miljonārs - tagad? Ko man viņam teikt? Ak, Dievs, kas man būtu jāsaka!

Cik sare�ģīti bija pacelties, tik viegli - piezemēties. BD-5 iz�ņāca pēdējo rēcienu, pieskārās ar saviem miniatūrajiem riteņiem zemei un ilgu laiku ripoja tie�i uz skrejceļa pēdējo joslu. Tad perfekti apgriezās un jau pēc minūtes mēs atkal bijām angārā. Aizdedze izslēgta. Turbīnas grie�as arvien lēnāk un lēnāk un beidzot apstājas.

Es paplik�ķināju viņam uz pārsega loka un pateicos par lidojumu, para�a pilotiem, kas nolidoju�i ilgāk, nekā savuprāt būtu pelnīju�i.

Citas lidma�īnas ar skaudību noskatījās. Tās arī gribēja lidot, tām bija nepiecie�ams lidot. To skaitā bija arī nelaimīgā �Me�a Pīle� ar eļļas sūci labā dzinēja priek�gala nodalījumā. Pat izolācija no ilgās stāvē�anas iz�uvusi.

Vai es varētu izdzirdēt lidma�īnu iespējamās nākotnes tikpat labi kā savējās? Ja es to toreiz būtu mēģinājis un mācējis, tad diezin vai būtu sajutis tās neizsakāmas skumjas, kas mani nomāca tagad. Lidma�īna vēl varētu pagūt kļūt pat par televīzijas zvaigzni, atklājot katru kāda izcili populāra seriāla sēriju. Tā, piemēram, varētu lidot uz burvīgām salām; katra tās nosē�anās ūdenī un aizvadī�ana līdz dokam, lidma�īnai spīdot un laistoties, bez jebkādām eļļas sūcēm, varētu būt kā izcila izrāde. Bet tai nevarētu būt tāda nākotne bez tagadnes, kurā tā dzīvoja pa�laik, noklāta putekļiem manā angārā pēc da�iem simtiem stundu, kas pavadītas kopīgos lidojumos.

Tā arī man priek�ā bija kāda nākotne, kura nevarētu īstenoties bez �īs sākumā pārdzīvotās brīvās un vientulīgās tagadnes.

Es kāpu pa trepēm savā mājā, iegrimis domās par kontakta iespējamību ar citiem maniem aspektiem, Ri�ardiem-pirms-tam un Ri�ardiem-kuriem-vēl-jābūt, maniem �es� no citām dzīvēm, citām planētām un citiem hipotētiskiem laika izplatījumiem.

Vai kāds no viņiem ir meklējis radniecīgo dvēseli? Vai kāds no viņiem to ir atradis?

�ajā brīdi nākotnes/pagātnes mū�īgā �es� intuīcija tepat uz kāpnēm no�ukstēja atbildi:

Jā.

divdesmit trīs

Es attaisīju skapi, izķesēju konservu burku ar zupu un pāris nūdeles, plānodams minūtes laikā sarīkot sev itāļu brokastis. Nu, varbūt, ne glu�i itāliskas. Bet karstas un barojo�as, tie�i tādas, kādas man vajadzīgas.

Ri�ard, paskaties apkārt. Vai tas, ko tu redzi, atbilst tādam dzīves veidam, kādu tu visvairāk vēlētos ?

Briesmīgi vientuļi, es nodomāju, uzlikdams zupas katlu uz plīts un aizmirsdams iedegt uguni. Man pietrūka Leslijas.

Ieskanējās bruņu �ķindoņa, un es nopūtos.

Neuztraucies, es domāju, neuztraucies, es zinu, ko tu taisies teikt, es nevaru apgāzt tavu loģiku. Tuvība nozīmē lēnu pa�nāvību. Labi, man nepietrūkst Leslijas. Man pietrūkst tā, ko viņa priek� manis �ajā momentā sevī iemieso.

Bruņinieks pazuda.

Pēc tam radās jauna doma: ��Pretējais vientulībai, Ri�ard, ir nevis tuvība, bet dvēseliskā radniecība�� .

Vārdi atbrīvoju�ies uzpeldēja kā sidrabains burbulītis, atraudamies no melnās jūras dibena.

Lūk!

Lūk, kā man trūkst!

Mana daudzķermeņu ideālā sieviete ir tikpat silta kā ledus saldētavā. Viņa kontaktējas bez rūpēm, viņa stājas seksuālās attiecībās bez mīlestības, viņas draudzībā nav saistību un pienākumu.

Tie�i tāpat, kā ne viņa, ne viņai nevar nodarīt pāri, tā arī ne viņa spēj, ne viņu iespējams mīlēt. Viņa nav spējīga atklāt dvēseļu radniecību . Bet dvēseliskums� vai tas var būt man tikpat svarīgs kā brīvība? Vai tāpēc es paliku kopā ar Lesliju veselas septiņas nedēļas, ja tai pat laikā ar citām sievietēm jau trīs dienas bija atliku likām?

Es atstāju zupu uz plīts atdzesēties, dabūju krēslu un apsēdos, atbalstījis zodu uz ceļiem un skatīdamies pa logu uz ezeru. Tum�ie mākoņi pildījās ar negaisu, pilnīgi apslēpdami saules gaismu. Floridā vasarās negaisi ir tik regulāra parādība, ka pēc tiem mēs varētu noteikt pareizu laiku.

Divdesmit minūtes vēlāk skatu jau aizsedza bieza lietus siena, bet es to gandrīz neievēroju.

�odien man izdevās parunāt ar tālo manas pagātnes Diki, nododot viņam vēstījumu. Kā man nonākt kontaktā ar nākotnes Ri�ardu? Ko viņ� zina par dvēselisko radniecību? Vai viņ� ir izzinājis mīlestību?

Ir pilnīgi dro�i, ka draudzībai ar mūsu pa�u citiem aspektiem vajadzētu būt krietni cie�ākai par jebkuru citu� Kas gan mums varētu būt vēl tuvāks par mums pa�iem citos ķermeņos vai citās eksistences formās? Ja nu izrādās, ka mēs visi esam saistīti savā starpā ar iek�ēju zelta pavedienu, tad kas ir �is pavediens, kas savieno mani ar jebkuru citu?

Es kļuvu smagāks un smagāks, iegrimdams krēslā un vienlaicīgi paceldamies virs tā. Cik spocīga sajūta, es nodomāju. Necīnies ar to, nekusties, nedomā. Ļauj tai paņemt sevi līdzi turp, kur tā vēlas. Tā varētu tev palīdzēt; palīdzēt satikt�

No tilta, kas bija austs no klusas sidrabotas gaismas, es nonācu milzīgā arēnā, kur puslokā stiepās rindas ar tuk�iem krēsliem. Pla�as ejas kā stari vēdekļveidīgi izklīda dziļumā. Ne glu�i uz skatuves, bet tai līdzās, zodu uz ceļiem atbalstījis, sēdēja vientuļ� tēls. Es, domājams, izdvesu kādu skaņu, jo viņ� paskatījās uz mani, pasmaidīja un, atbrīvojies no sastinguma, laipni pasveicināja.

- Tu ne tikai esi punktuāls, - viņ� teica, - bet ieradies pat nedaudz ātrāk!

Man neizdevās skaidri saskatīt viņa seju, bet cilvēks bija manā augumā, ietērpies iek� kaut kā tāda, kas atgādināja slēpotāja kostīmu - melns neilona vienlaidus kombinezons ar spilgti dzeltenām un oran�ām joslām uz krūtīm un gar piedurknēm, kabatas ar rāvējslēdzēju, ādas zābaki arī ar rāvējslēdzēju. Tas viss �ķita kaut kur redzēts.

- Protams, - es viņam atbildēju, cik vien iespējams nevērīgi, - neizskatās, ka drīz varētu sākties izrāde.

Nez, kas tā par vietu?

Viņ� iesmējās.

- Izrāde kāreiz ir jau sākusies. Tie�i tagad novāc �asijas. Neiebildīsi, ja dosimies prom no �ejienes?

- Ar prieku, - es atteicu.

Aiz arēnas parka zālē stāvēja smalka minilidma�īnīte, kura pilnā apbruņojumā svēra ne vairāk kā divus simtus mārciņu. Augstu pacelti spārni, kuri pārklāti ar oran�dzeltenu neilonu, spārnu galos garas un spilgtas vadības ierīces, tādā pa�ā krāsā krāsota augstuma stūre, kas uzstādīta uz alumīnija caurulēm sēdekļu priek�ā, aizmugurē neliels dzinējs. Es pazinu daudzus planierus, bet nekad nebiju redzējis neko līdzīgu �im.

Tas, kas viņam bija mugurā, nebija slēpotāja kostīms, tas bija lidotāja kombinezons, kas pieskaņots lidma�īnai.

- Kreisais krēsls, ja neiebilsti. - Cik laipni un paļāvīgi no viņa puses piedāvāt man pilota krēslu.

- Es apsēdī�os labajā, - es atbildēju un atlaidos pasa�iera krēslā. Diezgan saspiesti. Viss �ajā aeroplānā bija miniatūrs.

- Kā vēlies. To var vadīt no abām pusēm. Vadība parastā, tikai, kā jau redzi, nav vadības pedāļu. Toties viss ir �ajā stienītī. Tā ir ļoti jūtīga augstuma stūre. Iedomājies, ka tā ir tikpat jutīga kā helikopteram, un tu tiksi ar to galā.

Izkliedzis parasto ��Nost no propellera!��, viņ� aizsniedzās līdz rokturim kabīnes aug�pusē, vienu reizi to pavilka, un dzinējs tūlīt pat iedarbojās, kluss kā elektriskais ventilators. Viņ� pagriezās pret mani.

- Esi gatavs?

- Aiziet, - es iesaucos.

Viņ� pagrūda uz priek�u droseles aizbīdni, mazāku nekā reaktīvajam mazulim, un ar rūkoņu, kas nebija skaļāka par viegla vējiņa �alkoņu, ma�īna aiz�āvās uz priek�u. Pēc piecdesmit pēdām tā bija jau gaisā, un, atgāzusies atpakaļ, notēmēja uz aug�u, it kā būtu jaudīgs iznīcinātājs.

Kaut kur lejā pazuda zeme, milzīgā zaļā grīda krita ar ātrumu tūksto� pēdas minūtē. Viņ� vieglītiņām pagrūda uz priek�u vadības kloķi, atvilkdams atpakaļ droseles aizbīdni, un vējā mums aiz muguras klusiņām sāka griezties propelleri. Viņ� noņēma rokas no stūres un parādīja man, ka varu pārņemt vadību.

- Darbojies tālāk pats.

- Paldies.

Tas līdzinājās lidojumam ar izpletni, ta�u mēs nevis kritām, bet pārvietojāmies uz priek�u, sprie�ot pēc vēja, kas svilpoja apkārt, ar ātrumu apmēram trīsdesmit jūdzes stundā, ma�īnītē, kura vairāk atgādināja pāris dolāru vērtu sauļo�anās krēslu nekā aeroplānu. Kabīni ierobe�oja tikai sienas un grīda, tā bija tik atklāta, ka biplāna kabīne salīdzinot likās kā melnas kapenes. Es pagriezu aeroplānu un novirzīju to aug�up. Kā jau viņ� bija brīdinājis, vadība uz katru darbību reaģēja ļoti jutīgi.

- Mēs varam izslēgt dzinēju? Vai ar �o ma�īnu mēs varam planēt kā ar planieri?

- Protams. - Viņ� pieskārās slēdzim uz droseles, un dzinējs apstājās. Mēs bez trok�ņa slīdējām cauri, domājams, aug�upejo�ām gaisa straumēm� cik varēju novērtēt, augstuma zudumu nebija.

- Cik pilnīgs miniaeroplāns! Cik tas ir jauks! Kā man pie tāda tikt?

Viņ� uzmeta man tādu savādu skatu.

- Ri�ard, vai tad tu nenojaut?

- Nē.

- Bet vai tu zini, kas es esmu?

- Aptuveni. - Es sajutu, ka man pārskrien drebuļi.

- Intereses pēc, - viņ� teica, - pamēģini iziet cauri sienai starp to, ko tu zini, un to, ko uzdrīksties atzīt. Izdari to, un pasaki man, kas �is ir par aeroplānu un ar ko kopā tu lido.

Es pastūmu stūri pa labi, un aeroplāns viegli sagāzās, pagriezdamies pret mākoņiem un ieslīdēdams siltā gaisa aug�upejo�ās straumes virsotnē. Tas bija asinīs: pie izslēgta dzinēja meklēt iespēju celties aug�up, kaut arī ma�īna nezaudēja augstumu.

- Ja man ir jāmin, tad es teiktu, ka tas ir mans aeroplāns no nākotnes, bet tu esi tas vīrs, par kādu es taisos kļūt. - Es atzinu par labāku neskatīties uz viņu.

- Nav slikti, - viņ� novērtēja, - es iedomātos to pa�u.

- Tu iedomātos? Bet vai tad tu nezini?

- Ja tu vēl mazliet par to pārdomātu, tad saprastu, ka jautājums ir diezgan sare�ģīts. Es esmu no kādas no tavām iespējamām nākotnēm, tu esi no kādas no manām pagātnēm. Man �ķiet, ka tu esi Ri�ards Bahs laikā, kad tev ir kaudzēm naudas, vai ne? Jaunais slavenais autors? Deviņi aeroplāni un nevainojama, tevis konstruēta ideja par ideālo sievieti daudzos ķermeņos? Tu esi viņai nesatricināmi uzticīgs, tomēr viņa joprojām paliek tev vienaldzīga?

Ar labo spārnu mēs pieskārāmies siltā gaisa straumei, un es, sasvēris lidma�īnu, ļāvu tai ieiet �ajā straumē.

- Negriez ma�īnu tik asi, - viņ� piezīmēja, - viņai ir ļoti mazs pagrieziena rādiuss, jau neliela virā�a nodro�inās tev pacel�anos.

Labi, pieņemsim, ka �is burvīgais aeroplāns piederēs man, un es bū�u �is cilvēks, kas �obrīd sē� man blakus. Cik daudz gan viņam vēl ir jāuzzin!

- Klausies, - es teicu, - man ir da�i jautājumi. Cik tālā nākotnē tu esi? Divdesmit gadi?

` - Labāk patiktu, ja būtu kādi pieci. Bet sajūta ir tāda, ka visi piecdesmit. Es varētu tev ietaupīt �etrdesmit deviņus no tiem, ja vien tu mani uzklausītu. Starp mums ir at�ķirība. Man ir tevi interesējo�ās atbildes, bet nav tādas lūgsnas, kura tevi piespiestu tajās ieklausītos ātrāk, nekā līdz tām tevi aizvizinās Lielais Pieredzes Karuselis.

Man iesmeldzās sirds.

- Vai tu domā, ka es nobī�os no tā, ko tu pateiksi, tu esi pārliecināts , ka es tevi neuzklausī�u?

- Bet vai tad tu uzklausīsi?

- Kam gan es varētu ticēt vairāk par tevi? - es jautāju. - Protams, ka es uzklausī�u.

- Tu noklausīsies, bet nerīkosies. Mēs esam satiku�ies, jo mums abiem ir interesanti, bet es �aubos, ka tu ļausi sev palīdzēt.

- Es ļau�u!

- Nē, - viņ� teica. - Tas ir tāpat kā ar �o aeroplānu. Tavā laikā tam nav vārda, jo viņ� vēl nav izgudrots. Kad to izgudros, viņ� tiks nosaukts par ultralaitu, untas būs apvērsums aviosportā. bet tu, ri�ard, ta�u nepirksi sev gatavu ma�īnu un arī nepieņemsi kādu citu, kur� varētu to priek� tevis uzbūvēt. Tu izveidosi to pats: detaļu aiz detaļas, Pirmais Solis, Otrais Solis, Tre�ais Solis. Tāpat būs ar atbildēm, tie�i tāpat. Tu nevari tās nopirkt jau gatavā veidā, tu tās nepieņemsi, ja es tev tās snieg�u par brīvu, nodo�u to saturu vārds vārdā.

Es zināju, ka viņ� kļūdās.

- Tu esi aizmirsis, - es teicu. - cik ātri es mācos! Sniedz man atbildi un tu redzēsi, ko es ar to darī�u!

Viņ� ķērās pie stūres, likdams noprast, ka ir nolēmis pārņemt mūsu gaisa �ūskas vadību. Izmantojot gaisa straumes, mēs pacēlāmies tūksto� pēdu augstumā, gandrīz līdz mākoņiem. Lauki, pļavas, me�i, pakalni un upes aizpeldēja tālu zem mums. Krāsas izbaloja un kļuva samtainas. Ceļi vairs nebija at�ķirami. Mūsu slīdējumu aug�up pavadīja maiga vieglo vēja pieskārienu radītā �alkoņa.

Ar spēlmaņa, kur� nolēmis veikt viltīgu gājienu, mierīgo smaidu viņ� izmeta:

- Tu gribi atrast savu radniecīgo dvēseli?

- Jā! Es vienmēr esmu to gribējis. Tu ta�u zini!

- Tavas bruņas, - viņ� teica, - tās pilnīgi dro�i pasargā tevi no katras sievietes, kura var tevi iznīcināt. Bet kamēr tu no tām neatbrīvosies, tās tikpat dro�i pasargās tevi arī no tās vienīgās, kura var tevi mīlēt, lutināt un paglābt no tavas pa�a aizsardzības. Ir viena tev ideāla sieviete. Viņa ir viena pati, nevis daudzķermeņaina. Atbilde, kuru tu meklē, ir �āda: pamet savu Brīvību un savu Neatkarību un precies ar Lesliju Perisu.

Labi, ka viņ� pārņēma lidma�īnas vadību pirms to pateica.

- Tu saki� KO? - man aizcirtās elpa no �īs domas. - Tu� Tu saki� PRECĒTIES? Tas nav iespējams � Vai tad tu nezini, ko es domāju par laulību? Vai tad tu neatceries, kā es lekcijās stāstīju, ka uz pasaules radīto nelaimju ziņā tre�ajā vietā aiz kara un revolūcijām ir laulība � tu domā, ka es tam neticu? Atdot manu BRĪVĪBU!! Manu NEATKARĪBU? Tu man saki, ka atbilde uz maniem jautājumiem ir LAULĪBA? Vai tu � es domāju � TU KO?

Viņ� iesmējās. Es te neredzēju nekā smieklīga, tāpēc drūmi skatījos sānis.

- Tu tie�ām nobijies? - viņ� jautāja. - Bet tāda arī ir atbilde uz tavu jautājumu. Ja tu ieklausītos tajā, ko tu jau zini, nevis tikai savās bailēs, �

- Es tev neticu.

- Varbūt tev ir arī taisnība, - viņ� atbildēja, - es esmu tava visticamākā nākotne, bet ne jau vienīgā. - Viņ� savā krēslā pagriezās, pastiepās atpakaļ pie dzinēja un vieglītēm iztaisnoja degvielas bagātinā�anas sviru. - Tomēr visai ticams, ka mana sieva Leslija kādreiz kļūs arī par tavējo. Viņa pa�laik, manā laikā, guļ, tie�i tāpat, kā guļ tava draudzene Leslija tavā laikā, tikai viņa guļ tālu no tevis, jūsu starpā ir vesels kontinents. Katrai no tavām daudzajām sievietēm, visam, ko esi no viņām iemācījies, vajadzētu likt tev saprast, kāda dāvana tev dota �īs vienīgās sievietes izskatā, vai tu to maz saproti? Vai tev vēl ir vajadzīgas kādas atbildes?

- Ja tās ir ar tādu pa�u noslieci, - es atbildēju, - tad diezin vai. Atdot savu brīvību? Godātais, tev nav ne mazākā priek�stata par mani. Bez tādām atbildēt es varu arī itin labi iztikt. Dieva dēļ!

- Nesatraucies. Tu aizmirsīsi �o lidojumu un tik drīz arī neatcerēsies.

- Tikai ne es, - es iebildu. - Mana atmiņa ir kā dzelzs lamatas.

- Vecīt, - viņ� mierīgi teica, - es ta�u tevi labi pazīstu. Vai tie�ām tu nekad nenogursi runāt pretī?

- Esmu jau noguris līdz nāvei. Bet ja mana ietiepība palīdzēs man nodzīvot savu dzīvi tā, kā es pats gribu, es turpinā�u runāt pretī.

Viņ� iesmējās un ļāva mūsu ma�īnai izslīdēt no gaisa straumes. Mēs peldējām, lēni �ķērsodami valsti, vairāk līdzinādamies gaisa balonam nekā aeroplānam. Mani neinteresēja viņa atbildes. Tās mani apdraudēja, biedēja un saniknoja. Bet ultralaita detaļas: alumīnija cauruli un tās piederumus, spārnu saliekumu, veidu, kā savienot nerūsējo�ā tērauda troses, pat savādo pterodaktilu, kas uzzīmēts uz tā, es ierakstīju atmiņā, lai, ja vien tas būs vajadzīgs, varētu tos radīt no jauna.

Viņ� ievēroja gaisa bedri un sāka riņķot pa to tie�i tāpat, kā mēs to darījām aug�upejo�ajās gaisa straumēs. Tik�anās tuvojās beigām.

- Labi, - es teicu, - satriec mani vēl ar kādām atbildēm.

- Nemaz neceri, - viņ� atteica. - Es gribēju tevi brīdināt, bet tagad es to nedarī�u.

- Piedod, lūdzu, par maniem iebildumiem. Atceries, kas es esmu.

Viņ� ilgi klusēja, tomēr izlēma turpināt sarunu.

- Ar Lesliju tu būsi daudz laimīgāks, nekā jebkad esi bijis, - viņ� teica. - Viņa ir tava veiksme, Ri�ard, jo viss pārējais ies uz izputē�anu. Jūs abus vajās tiesu vara tās naudas dēļ, ko pazaudēs jūsu mened�eri. Tu nebūsi spējīgs rakstīt, jo Iek�zemes Finansu Dienests atņems katru tevis rakstītu vārdu. Tu tiksi izputināts un bankrotēsi. Tu pazaudēsi pilnīgi visus savus aeroplānus; arī savu māju, savu naudu, visu. Ar katru gadu tu tiksi iedzīts zemē arvien dziļāk un dziļāk. Tas būs labākais, kas jel kad noticis ar tevi. Tas viss tev vēl priek�ā.

No dzirdētā man mute kļuva sausa.

- Tā ir atbilde?

- Nē. No tā visa izriet atbilde.

Virs pļavas kalna korē viņ� apklusa un paskatījās lejup. Pļavmalā bija samanāma sievietes figūra. Ievērojusi mūs, viņa sāka naski vicināt roku aeroplāna virzienā.

- Vai gribi to piezemēt? - viņ� jautāja, piedāvādams man stūri.

- Pārāk mazs laukumiņ� pirmajai nosēdinā�anai. Labāk izdari to pats.

Viņ� izslēdza dzinēju un, viegli planēdams, veica pla�u loku. Kolīdz pārlidojām pēdējos me�malas kokus pie pļavas, viņ� vērsa ma�īnas purngalu uz leju, nolaidās līdz pat zāles stiebriem un tad to rāmi pagrieza atkal ar degunu uz aug�u. Tā vietā, lai ma�īna sāktu uzņemt augstumu, tā kādu sekundi peldēja virs zāles, tad pieskārās tai ar riteņiem un mazliet paripinājās, apstādamās tie�i pie Leslijas, kura bija vēl elpu aizraujo�āka par to, kuru es atstāju Kalifornijā.

- Sveiciens abiem, - viņa teica, - es izdomāju, ka te jūs atradī�u ar visu aeroplānu. - Viņa pieliecās, lai noskūpstītu otru Ri�ardu, un pabu�ināja viņa matus. - Tu stāsti viņam viņa likteni?

- Par viņa zaudējumiem vienā jomā un laimestu citā, - viņ� atbildēja. - Viss ir labi, mīļā! Viņ� domās, ka tu esi sapnis!

Viņas mati bija garāki, nekā es pazinu, seja maigāka. Viņa bija apģērbusi citronkrāsas blūzīti no tik plāna zīda kā zirnekļa tīmekļi. Blūzītei bija tik augsta apkakle, ka tā izskatītos pat pārāk noslēgta, ja nebūtu tik plāna, ka bija gandrīz caurspīdīga. Vidukli iezīmēja plata un saulaina drēbes josta. Platās buru audekla bikses krita līdz zemei, atklādamas skatienam tikai viņas kurpju purngalus. Mana sirds pamira, mani mūri sabruka uz līdzenas vietas. Ja mans atvēlētais laiks uz zemes ir jāpavada ar vienu vienīgu sievieti, tad es vēlētos, lai tā būtu viņa.

- Paldies tev, - viņa teica, - es apģērbos par godu tie�i �im gadījumam. Ne tik bie�i mēs varam satikt savus priek�te�us� ne pārāk bie�i tā gadās pa�ā dzīves plaukumā.

Tiklīdz viņ� bija iztrausies no aeroplāna, viņa to ar vienu roku apskāva, pēc tam pagriezās pret mani un pasmaidīja.

- Kā klājas, Ri�ard?

- Ar dziļu skaudību, - es atbildēju.

- Neskaud, - viņa teica. - Aeroplāns būs tavs.

- Es apskau�u tavu vīru ne jau aeroplāna dēļ, - es atzinos, - bet viņa sievas dēļ.

Viņa pietvīka.

- Vai tu nebiji no tiem, kuri ienīst laulību, ko? Laulība - tā ir ��stagnācija, garlaicība un neizbēgams cieņas zaudējums��!

- Varbūt, ka arī nav neizbēgams.

- Tas iedvesmo, - viņa ironiski teica. - Ceru, ka tu kādreiz mainīsi savu viedokli par laulību.

- Ja tic tavam vīram, tad mainī�u. Es gan neredzu, kādā veidā, ja neskaita �o brīdi, kad skatos uz tevi.

�is brīdis tev nepalīdzēs, - noteica nākotnes Ri�ards. - Tu aizmirsīsi �o tik�anos. Tev nāksies pa�am noiet savu ceļu, gūstot mācību gan priekos, gan bēdās.

Viņa paskatījās uz vīru.

- Gan bagātībā, gan nabadzībā.

Tik tikko samanāms smaids atmirdzēja viņa sejā, kas bija pievērsta viņai.

- Kamēr nāve mūs nesavienos vēl cie�āk. - Lai arī viņu vārdos izskanēja maiga ironija, man viņi patika.

Pēc tam, pievērsdamies tikai man, viņ� teica:

- Mūsu laiks ir pagājis. Tu aizmirsīsi atbildi. Ja vēlies lidot ar aeroplānu, lido. Mums jāatgrie�as katram savā pasaulē, laikā, kas tev tik tāls un tik tuvs vienlaikus. Es rakstu jaunu grāmatu, ja paveiksies, tad pirmais, ko atmostoties izdarī�u - pierakstī�u mūsu sapni.

Viņ� lēni pastiepa roku pie viņas sejas, it kā gribētu tai pieskarties, un pazuda.

Sieviete nopūtās, skumīga, ka laiks ir pagājis.

- Viņ� jau ir pamodies, es arī pēc minūtes modī�os.

Viņa pieslīdēja man soli tuvāk, un man par brīnumu, maigi noskūpstīja.

- Tev nebūs viegli, nabaga Ri�ard, - viņa teica. - Arī viņai, manai priek�tecei Leslijai nebūs viegli. Gaidāmi grūti laiki! Nebaidies. Ja tu gribēsi redzēt brīnumu, atbrīvojies no savām bruņām. �is brīnums būs spēcīgāks par jebkuru tēraudu!

Viņas acis mirdzēja kā debesis saulrietā. Tik daudz viņa zināja ! Tā arī ar smaidu uz lūpām viņa pazuda. Es paliku pļavā viens, blakus pacietīgi gaidīja tikai ultralaits. Bet es vairs negribēju lidot. Vienkār�i stāvēju zālē, atsaukdams atmiņā visu, kas bija noticis, cenzdamies iekalt atmiņā viņas seju un viņas vārdus, līdz apkārtējā pasaule izgaisa.

Kad pamodos, aiz lietus lāsēm izraibinātā loga bija jau melna nakts, kuru izgaismoja vienīgi ezera otrā pusē eso�o māju logu ievilktais gaismas loks. Es izstiepu kājas un apsēdos tumsā, cenzdamies atcerēties. Līdzās krēslam stāvēja piezīmju grāmatiņa un pildspalva.

Sapnis ar lidojumiem. Aizvēsturisks lidojo�s zvērs ar krāsainām spalvām mani aiznesa pie pa�as skaistākās no sievietēm, ko jebkad esmu redzējis. Atceros, ka viņa pateica vārdu ��Brīnums��. Tā bija pati jaukākā no sejām �

Brīnums. Es zināju, ka bija vēl kaut kas, bet nespēju atcerēties. Sajūta, kas palika manī, bija mīlestība, mīlestība, mīlestība. Viņa nebija sapnis. Tā bija reāla sieviete, un es tai pieskāros! Apģērbta saules gaismā. Dzīva, reāla sieviete, bet es nevaru viņu atrast!

Kur esi tu?

Bezcerība un izmisums bija tik dziļ�, ka es neizturēju un ielidināju piezīmju grāmatiņu loga stiklā. Tā atsitās un, plivinādama lappuses, nokrita uz Dienvidkalifornijas navigācijas kartēm.

- Tagad , velns parāvis! Kur esi tu TAGAD ?

divdesmit �etri

Kad tas notika, es biju Madridē. Ar izmisīgu drosmi svaidījos starp manas grāmatas spāņu izdevuma reklāmas tūri un intervijām tādā valodā, kas izsauca televīzijas programmu vadītāju un ziņu reportieru smaidu. Bet kāpēc ne? Vai tad es nebiju sajūsmā, ja no Spānijas, Vācijas, Francijas, Japānas vai Krievijas uz Ameriku atbraucis viesis, atteikdamies no tulka pakalpojumiem, sniedza savu interviju angliski? Lai arī ir savāda sintakse, vārdi nav izvēlēti tādi, kādus izmantotu vietējais iedzīvotājs, toties cik patīkami ir vērot �os cilvēkus, kuri kā balansēdami uz virves, centās ar mums runāt!

- Notikumi un idejas, kuras jūs aprakstāt, sinjor Bah, vai jūs tām ticat, vai tās jums kaut ko dod? - Kamera klusītēm dūca, gaidot, kamēr uzdoto jautājumu būs uztvēru�as ne vien manas ausis, bet arī smadzenes.

- Nav būt tādam rakstniekam visā pasaulē, - es lēnām atbildēju ar lielāko ātrumu, uz kādu biju spējīgs, - lai viņa vai viņ� rakstīt grāmatu par idejām, kurām viņa vai viņ� neticēt. Mēs varēt rakstīt patiesi tikai to, kam mēs ticēt patiesi. Nav es būt tik labs � kā spāniski pateikt pierādījums ? � dzīvot saskaņā ar idejām kā es ticēt, bet es esmu vairāk un vairāk labs katru dienu!

Valodas ir milzīgi dūnu spilveni, kuri izmētāti starp nācijām - tas, ko runā cita tauta, tajos pazūd un noslāpst, un, kad mēs sarunā lietojam viņu gramatiku, mūsu mutē uzreiz salien dūnas. Tas ir to vērts. Kādu prieku gūsti mēģinādams izteikt savu domu kaut vai bērni�ķīgiem vārdiem, lēni, bet tomēr pavēstīt to caur sve�ās valodas jūru savādāk runājo�ajai cilvēcīgai būtnei!

Vēlā vakarā iezvanījās hoteļa telefons, un, pirms es paspēju izdomāt, kā atbildēt spāniski, man paspruka ��Jā?��.

Ļoti vāja, bezgala tāla skaņa.

- Sveiks, Vuki, tā esmu es.

- Kāds negaidīts pārsteigums! Cik burvīgi, mīļā, ka man piezvanīji!

- Baidos, ka mums ir briesmīgas problēmas, es biju spiesta tev zvanīt.

- Kādas problēmas? - Es nespēju iedomāties tādas problēmas, kas būtu Leslijai tik būtiskas, lai piespiestu viņu pusnaktī zvanīt uz Madridi.

- Tavs grāmatvedis jau mēģināja ar tevi sazināties, - viņa teica. - Tu kaut ko zini par IFD? Kāds tev ir teicis? Tavs biznesa mened�eris ir kaut ko stāstījis?

Līnijā kaut kas nobrīk�ķēja un iesvilpās.

- Nē. Neko. Kāds I. F. T.? Kas notiek?

- Iek�zemes Finansu Dienests. Viņi pieprasa, lai tu līdz pirmdienai nomaksātu miljons dolāru, pretējā gadījumā viņi draud konfiscēt visu tavu īpa�umu!

Draudi bija tik briesmīgi, ka tā nevarēja būt patiesība.

- Visu konfiscēt? - es pārjautāju. - Līdz pirmdienai? Kāpēc līdz pirmdienai?

- Viņi nosūtīja oficiālu paziņojumu trīs mēne�us atpakaļ. Tavs mened�eris tev neko nepateica. Viņ� saka, ka tev nepatīkot slikti jaunumi�

Viņa pateica par to tik skumji, ka es sapratu, ka viņa nejoko. Kam man bija vajadzīgs biznesa mened�eris, finansu mened�eris� kāpēc es pieņēmu �os profesionāļus? Skaidrs, ka nebija nepiecie�ams pieņemt ekspertus, lai panāktu, ka manu īpa�umu konfiscē IFD. To es varētu panākt arī pats saviem spēkiem.

- Vai varu tev palīdzēt, Ri�ard?

- Nezinu. - Cik jocīgi būtu redzēt savas lidma�īnas un māju aizzīmogotu.

- Es izdarī�u visu, ko tu teiksi, - viņa runāja. - Es varu kaut ko izdarīt. Es domāju, ka man jāsatiekas ar advokātu.

- Laba doma. Piezvani manam advokātam Losand�elosā, uzzini, vai viņa kantorī ir kāds, kur� būtu pazīstams ar nodokļu likumdo�anu. Un neuztraucies. Gan jau tā ir tikai kļūda. Vai vari iztēloties miljons dolāru NODOKLI? Noticis ir kas cits: esmu zaudējis miljons dolāru un no manis nav jāņem nodoklis. Kaut ko sajauku�i. Tiklīdz atgriezī�os un noskaidro�u, kas noticis, es to paskaidro�u IFD, un mēs visu saliksim īstajās vietās.

- Labi, - viņa �aubīdamās teica, - es piezvanī�u tavam advokātam, sāk�u ar to. Pasteidzies mājup, lūdzu. Tik ātri, cik vien vari. - Viņās saspringtajā balsī iezagās nomāktība.

- Man vajag palikt vēl divas dienas. Nu neuztraucies. Mēs to nokārtosim, un es drīz tevi atkal redzē�u!

- Tu arī neuztraucies, - viņa atbildēja, - esmu pārliecināta, ka varē�u kaut ko lietas labā izdarīt.

***

Cik savādi, es domāju, atkal gulēdams zem segas Madrides hotelī. Viņa to uztvēra tik nopietni! Tā, it kā tas viņai ko nozīmētu, it kā tas viņu uztrauktu!

Es domāju par manis pieņemtajiem mened�eriem. Ja tas viss ir taisnība, tad katrs no viņiem ir cietis neveiksmi. Esmu gatavs saderēt, ka �ai sievietei ir lielāka sapratne biznesā, nekā mums visiem pārējiem, kopā ņemot.

Ko tu zini - es neesmu pircis uzticē�anos ar uzticību, vai ar lielām algām, tituliem, atbildību, izdevumu rēķiniem. Un, kad pieņemtās darbarokas cieta sakāvi, es pēk�ņi sapratu, ka ne jau viņi, bet es esmu izputējis!

Ak, Ri�ard, que tonto! Estoy un burro, estoy un burro estupido! [Tu ēzeli, tu muļķa ēzeli!(tulk. no spāņu val.) ]

Interesanti, es nodomāju. Spānijā esmu mazāk nekā divas nedēļas, bet jau domāju �ajā valodā.

divdesmit pieci

Tas atradās mapītē ar atzīmi Ri�ards . Pieņemdams, ka mape ir domāta man, es to attaisīju un sāku lasīt.

Rītausmas mierīgais debeszilums,

Dienas spēcināts,

Zils� zilāks� vēl zilāks kļūst

Kā laime

Baltas prieka pūkas,

Saulaina līksme pāri plūst,

Līdz saulrieti

Mūs ietin maigi rozā gaismā,

Mēs saplūstam

Atvadu sārtajā kaislē

Starp Zemes garu un Kosmisko dvēseli,

Neaprakstāmas burvības caurausti.

Kad pienāca nakts,

Tumsā iemirdzējās

Mēnessbērna apaļīgais smaids;

Es pasmaidīju pretī tam

Un nodomāju:

Pasaules otrā pusē

Tava debess

Ir rotāta ar to pa�u

Sudrabaino smaidu.

Un es ceru, ka tu,

Atvērdams Zilās Acis,

To redzi un smaidi,

Un mūs visus trīs

Vienos �is smaids.

Katrs savā telpā,

Mēs esam kopā,

Jo attālumam jau nav nozīmes.

Un es aizmigu

Pasaulē

Pilnā ar smaidiem.

Es to izlasīju, izlasīju vēlreiz, lēni pārlasīju tre�o reizi.

- Mazā Vuki, - es viņu pasaucu, - kas uzrakstījis dzejoli par tumsā smaido�o mēnessbērnu? Mapē uz tava galda. Vai to uzrakstīji tu?

Viņa atbildēja no viesistabas, kur bija iesprostota papīra kravu gūstā kā kolonists naidnieka teritorijā - visapkārt veikto ieguldījumu protokolu kalni, grāmatvedības rēķinu prērijas un dzēsto �eku upes.

Viņa gudroja, kā novērst mantas konfiskāciju. �obrīd viņa drud�aini strādāja pie faktu materiāla vāk�anas, gatavodamās sarunām, kurām paredzēts notikt pēc divām nedēļām, skaitot no ceturtdienas.

- Ko tu teici? - viņa atsaucās. - Jā, es. Ak, NELASI TO, LŪDZU!

- Par vēlu, - es teicu tik klusi, lai viņa nedzirdētu.

Da�kārt ienāk prātā doma, vai vispār mēs varam iepazīt tuvāko draugu tā, lai zinātu, ko viņ� jūt un ko slēpj sirds dziļumos. Un te pēk�ņi mēs atrodam slepenu rakstu, kurā viņa ir izpaudusi savu sirdi, tīru kā kalnu strautiņ�.

Es izlasīju dzejoli vēlreiz. Tas bija datēts ar dienu, kad aizbraucu uz Spāniju, un �odien, dienu pēc savas atgrie�anās, es uzzināju par viņas jūtām, kuras viņa neuzticēja nevienam, izņemot papīru. Kāda dzejniece viņa bija! Bezbailīgi atklāt uz papīra pa�as dziļākās, maigākās jūtas un domas! Rakstītais mani aizkustina, ja tas ir tik patiess un personisks; tāpat aizkustina lidojumi, filmas, sarunas, pieskārieni, kuri tikai izliekas nejau�i.

Izņemot viņu, neviena cita cilvēka klātbūtnē es neuzdrīkstējos būt tik bērni�ķīgs, kā es nereti jutos, tik muļķīgs, un vienlaikus tik zino�s, tik seksuāls, tik tuvs un aizkustino�s. Ja vien mīlestības vārds nebūtu tik novazāts un sakropļots, pateicoties īpa�nieciskajām tieksmēm un liekulībai, ja tam būtu tāda jēga, kādu es gribētu tajā ielikt, varētu pat teikt, ka es gandrīz ticu savai mīlestībai pret viņu.

Es vēlreiz pārlasīju viņas vārdus.

- Tas ir brīni�ķīgs dzejolis, Leslij.

Izklausījās kaut kā vārgi un nepārliecino�i. Vai viņa nojau�, ko es ar to biju gribējis pateikt?

Viņas balss līdzinājās kārtīgi sakratītai sidraba ķēdei.

- Velns parāvis, Ri�ard! Es lūdzu tevi nelasīt! Tas ir kas personīgs ! Kad es gribē�u, lai tu izlasi, es tev pateik�u! Bet tagad, vai tu neiznāktu no tā kabineta? Lūdzu , iznāc laukā un palīdzi man!

Dzejolis iz�ķīda manā galvā kā porcelāna disks, kurā trāpījusi lode. Zibenīgi uzliesmoja naids. Kas tu tāda esi, lai varētu kliegt uz mani, lēdij! Es NEVIENAM neatļau�u uz sevi kliegt! Ja kāds ir uz mani kliedzis, tad tā bijusi pēdējā reize, kad es ar �o cilvēku esmu ticies! Ja tu mani negribi, tu mani arī nedabūsi! Paliec sveika� Ardievu� ARDIEVU� ARDIEVU!

Vispirms �ī divsekun�u niknuma lēkme, pēc tam kvēlojo�s naids pa�am pret sevi. Es, kur� noslēgtību cienu vairāk par visu pasaulē, izlasīju viņas personīgo dzejoli! Es ielauzos viņas personīgajos pierakstos - kā gan es pats justos, ja viņa rakātos manās piezīmītēs? Neiedomājami, to nedrīkst pat iztēloties. Viņai ir visas tiesības izlidināt mani no savas mājas uz visiem laikiem. Pat domu par tādu iespēju es ienīdu, jo viņa bija pats tuvākais cilvēks, kuram es jel kad esmu pieskāries�

Es sakodu zobus un, neteikdams ne vārda, iegāju viesistabā.

- Man ļoti �ēl, - es nomurmināju, - es ļoti, ļoti atvainojos. Tas ir nepiedodami, un es nekad vairs tā nedarī�u. Es tev apsolu. - Naids apdzisa kā izkausēts svins, kad to iemet ledū. Dzejolis joprojām palika saberzts putekļos.

- Vai tevi tas nemaz neuztrauc? - viņa bija dusmīga un novesta līdz izmisumam. - Advokāti nevar tev palīdzēt, kamēr viņiem nebūs ar ko strādāt, bet �is� bardaks!� jāuzskata par taviem dokumentiem!

Viņa kārtoja papīrus, sadalīdama tos pa kaudzītēm.

- Vai tev ir kopijas tavām nodokļu deklarācijām? Varbūt tu zini, kur tās varētu būt?

Man par to nebija nekādas sajēgas. Ja es uzskaitītu visu, pret ko izjutu riebumu, tad aiz Kara, Oficiālās Reliģijas un Laulībām sekotu Finansu Darījumi. Ieraudzīt nodokļu deklarāciju bija tas pats, kas uzskriet virsū Medūzai: es momentāni sastingu kā pārakmeņojies.

- Tām kaut kur tepat ir jābūt, - es stomīdamies teicu, - es pameklē�u.

Viņa pārskatīja sarakstu bloknotā, kas atradās uz viņai ceļiem, un paņēma zīmuli.

- Kādi bija tavi ienākumi pagāju�ajā gadā?

- Nezinu.

- Nu, apmēram. Plus - mīnus desmit tūksto�i dolāru.

- Es nezinu.

- Ri�ard! Saņemies! Plus - mīnus piecdesmit tūksto�i, simts tūksto�i?

- Goda vārds, Leslij, es tie�ām nezinu!

Viņa nolika zīmuli un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu kāds bioloģisks objekts, kas atrasts Arktikas dūņās.

- Miljons dolāru robe�ās, - viņa runāja skaidri un lēnām. - Ja tu pagāju�ajā gadā nopelnīji mazāk nekā miljons dolāru, pasaki: ��Mazāk nekā miljons dolāru��, ja tu nopelnīji vairāk nekā miljons dolāru, pasaki: ��Vairāk nekā miljons dolāru��. - Pacietīgi, it kā runātu ar pastulbu bērnu.

- Varbūt vairāk nekā miljons dolāru, - es nomurmināju, - bet, iespējams, ka mazāk, varbūt, ka divus.

Viņas pacietības mērs bija pilns.

- Ri�ard! Lūdzu! Tā nav nekāda spēle! Vai tad tu neredzi, ka es mēģinu tev palīdzēt?

- BET VAI TAD TU NEREDZI, KA ES NEZINU ? MAN NAV NE MAZĀKĀS SAJĒGAS, CIK ESMU NOPELNĪJIS, MAN IR VIENALGA, CIK ES NOPELNU! MAN IR� MAN BIJA CILVĒKI, KURIEM ES UZTICĒJU VISAS �ĪS NAUDAS PĀRRAUDZĪBU, ES NECIE�U �OS PAPĪRU DARBUS, ES NEZINU, KĀ TO DARA! - Tas skanēja kā aina no teātra izrādes. - Es nezinu.

Viņa ar dzē�gumiju aizskāra mutes kaktiņu, paskatījās uz mani un pēc ieilgu�as pauzes pārjautāja.

- Tu tie�ām nezini, ja?

- Nē. - Es jutos saīdzis, nesaprasts un vientuļ�.

- Es tev ticu, - viņa maigi teica. - Kā tu vari nezināt pat miljona apmēros?

Viņa paskatījās man sejā un atmeta ar roku, it kā ņemdama savus vārdus atpakaļ.

- Labi, labi! Tu nezini.

Es rakājos pa atvilknēm un ienīdu �o darbu. Papīri, tu tikai paskaties uz visiem �iem papīriem. To ir milzums, rakstīti sve�ādos rokrakstos, drukāti uz da�ādām rakstāmma�īnām, bet tiem visiem, domājams, bija kāda saistība ar mani . Investīcijas, pre�u pavadzīmes, brokeri, nodokļi, bankas rēķini�

- Re, nodokļi! - es iesaucos. - Vesela mape par nodokļiem!

- Labs puisītis, - viņa uzlielīja mani kā kokerspanielu, kur� uzostījis pazaudēto rokassprādzi.

- Vau, - es atbildēju. Viņa, pārskatīdama deklarāciju galviņas un salīdzinādama summas, uz to nereaģēja.

Kamēr viņa bija iegrimusi lasī�anā, iestājās klusums, un es gardi no�āvājos, neatvērdams muti, tas bija triks, kuru biju apguvis vecākajās klasēs angļu valodas stundās. Ņemot vērā manu naidu pret kancelejas darbiem, vai tie�ām bija tik nepiecie�ams man iemācīties kaut ko vēl nāvīgāk garlaicīgu nekā gramatika? Kāpēc? Nebija tā, ka es pavisam ignorētu kancelejas darbus, es ta�u tie�i tam pieņēmu darbā cilvēkus! Ja esmu tos pieņēmis un algojis, kāpēc man pa�am būtu jārokas �ajā haosā, meklējot nodokļu deklarācijas un vēl nezin ko? Kāpēc Leslijai vajag pārķert kravu, ko no sevis ir nometu�i se�i augstas kvalifikācijas darbinieki? Tas nav taisnīgi!

Ja kāds ir uzrakstījis bestselleru vai iedziedājis burvīgu dziesmu, vai filmējies brīni�ķīgā filmā, tad viņam līdz ar �ekiem, pielūdzēju vēstulēm un naudas maisiem vajadzētu izsniegt vēl arī smagu rokasgrāmatu:

Ievads un brīdinājumi

Apsveicam jūs ar visu, ko esat izdarīju�i, lai nopelnītu �o naudu. Kaut arī �ķiet, ka tā ir jūsu, un jūs uzskatāt, ka tai jābūt jūsu, jo tā ir balva par to labo, ko jūs esat dāvājis sabiedrībai, tomēr tikai aptuveni desmitā daļa no tās nonāks jūsu pārziņā, un arī tikai tad, JA PĀRZINĀT KANCELEJAS DARBUS.

Pārējā nauda aiziet aģentiem, nodokļiem, grāmatve�iem, advokātiem, personālam, pārvaldei, ģildēm un kalpotājiem, kurus jūs taisāties pieņemt, lai to visu pārzinātu, kā arī visu �o darbinieku nodokļu apmaksā. Nav svarīgi, ka jūs nezināt, kur ņemt ļaudis �ādiem darbiem, nezināt, kuram var uzticēties, bet kuram ne; jūs varbūt pat nezināt visas iestādes, kurām jums kaut kas ir jāmaksā, bet �ī nezinā�ana jums nekādi nedod tiesības izvairīties no maksājumiem.

Lūdzu, sāciet no Pirmās Lappuses un lasiet visu pēc kārtas līdz pat 923. lappusei, iegaumējot katru rindiņu. Tad jūs varēsiet dro�i iet un pasūtīt iz�ķērdīgas pusdienas, jo kopā ar jums ies biznesmenis. Parunājiet par biznesu, paņemiet rēķinu un pierakstiet, kas piedalījies pusdienās. Ja jūs to neizdarīsiet, jūs patiesībā iztērēsiet divreiz lielāku summu nekā bijāt iedomājies.

Tātad, dzīvojiet savu mū�iņu stingrā saskaņā ar augstāk aprakstītajiem likumiem, un mēs, jūsu valdība, varēsim atļaut jums paeksistēt mazliet ilgāk. Pretējā gadījumā cerības zaudē katrs �eit ienāku�ais.

Tā pat nav satīra. Katram cilvēkam, kur� laimīgā vai nelaimīgā kārtā saraksta dziesmu, kas izraisa vispārēju sajūsmu, pats par sevi saprotams jābūt arī kompetentam rēķinvedim, apzinīgam visu darījumu pierakstu glabātājam un sargeņģelim visiem tiem kredītiem un debetiem, kuri jānomaksā neredzamām pilsētas, �tata un nācijas aģentūrām. Ja kāds no �iem cilvēkiem nav piemērots tādiem uzdevumiem un nav arī aplaimots ar tik akurātu prātu, lai saprastu rūpīgas darījumu papīru glabā�anas un uzturē�anas nozīmi, viņa laimīgā zvaigzne no debesjuma tiks nekavējoties izmak�ķerēta un ieslodzīta cietuma kamerā. Vajadzēs savākt visus savus talantus, lai iemācītos dzīvot pēc cietuma likumiem un vēl piedevām apgūtu visgarlaicīgākās lietas, kas gar�as ziņā līdzinātos kartonam. Viņam būs jādzīvo daudzi gadi smacējo�ā tumsā, līdz beidzot viņa zvaigzne varēs iezaigoties no jauna, ja vien no tās būs palikusi pāri kaut dzirkstelīte.

Tik daudz enerģijas iz�ķiest veltīgi! Cik daudz da�ādu filmu, grāmatu, dziesmu pazūd netapu�as, pateicoties �īm stundām, mēne�iem, un gadiem, kuri aiztek grezno ofisu labirintos sarunās ar advokātiem, rēķinve�iem, padomdevējiem un konsultantiem, kuri tiek algoti izmisīgā cerībā uz palīdzību!

Nomierinies, Ri�ard. Ieskaties savā nākotnē. Ja tu izvēlies palikt �ajā valstī, tad neatslābsto�a uzmanība pret naudu un visiem darījumiem tev būs kā sunim kaklasiksna. Centīsies izrauties no tās, trakot, iznīcināt to, un tu pats tiksi iznīcināts. Glu�i vienkār�i pacenties nēsāt to cēli un mierīgi, nerausties, staigā lēnām, piekrīti katram satiktajam birokrātam un aģentam, saldi smaidi� dari tā, un tu varēsi mierīgi elpot tā vietā, lai pakārtos �ajā ķēdē.

Bet mana brīvība ! Es centos izrauties. Ak! Es pūtu un elsu. Vau, tā kaklasiksna ir ne�ēlīga!

Mana brīvība ir izvēle starp bēg�anu uz kādu citu valsti un lēnu un neatlaidīgu savas impērijas drupu vāk�anu. Toreizējais Ri�ards pieņēma da�us neapdomīgus lēmumus un pielaida da�as muļķīgas kļūdas, par kurām tagadējam Ri�ardam būs jāsamaksā.

Es vēroju Lesliju, kura pētīja nodokļu deklarācijas, lappusi pēc lappuses noklādama ar piezīmēm advokātiem.

Tagadējais Ri�ards ne velna nedara, to dara tagadējā Leslija, kura ne vismazākajā mērā nav atbildīga par notiku�o. Leslijai nepiemīt ieradums lidot ar ātriem aeroplāniem; viņai nebija ne mazākās iespējas paglābt impēriju no kraha. Ja izdosies, Leslija tiks pie pārpaliku�ajām drupatām, kuras pati būs savākusi. Cik burvīga balva tam, ka viņa kļuvusi Ri�arda Baha draudzene!

Bet viņ� vēl atļāvās saniknoties uz viņu par to, ka viņa redz paaugstināja balsi, kad viņ� izlasīja viņas personīgo dzejoli!

Ri�ard, es nodomāju, vai tu esi pieļāvis tādu iespēju, ka patiesībā, velns tevi rāvis, tu esi pagalam kretīnisks kuņas dēls? Pirmo reizi savā dzīvē es par to aizdomājos nopietni.

divdesmit se�i

Vienīgā at�ķirība varbūt bija tā, ka viņa bija mierīgāka nekā parasti, tomēr es to neievēroju.

- Leslij, es nespēju noticēt, ka tev nav sava aeroplāna. Lai nokļūtu uz satik�anos Sandjego, ir vajadzīgs tikai pusstundas lidojums! - �ajā reizē es pats biju tikko atlidojis no austrumiem, lai nokļūtu uz satik�anos ar viņu. �obrīd Meijers 200 motorā es pārbaudīju eļļas līmeni, kā arī pārliecinājos, vai degvielas tvertne ir cie�i aizvērta, vāciņ� aizskrūvēts un nofiksēts.

Viņa atbildēja gandrīz �ukstus, zem lidma�īnas kreisā spārna slēpdamās no saules. Viņa savā smil�krāsas kostīmā, kas dro�i vien �ūts pēc pasūtījuma, līdzās manai lidma�īnai stāvēja pavisam nekustīgi, tomēr viņas miers bija uzspēlēts.

- Ko tu teici, Vuki? - es pārjautāju. - Es nesaklausīju, ko tu teici.

Viņa nokrek�ķinājās.

- Es teicu, ka līdz �im esmu kaut kā iztikusi bez aeroplāna.

Es ieliku somas astes daļā, ieslīdēju kreisajā krēslā, palīdzēju viņai iekārtoties labajā un aiztaisīju durvis no iek�puses, tostarp nepārtraukti runādams.

- Kad es pirmo reizi ieraudzīju �o paneli, es teicu: ��Oi! Paskaties tikai uz visiem �iem verķiem, slēd�iem, mērinstrumentiem, radio un visu pārējo! �� Meijersam tie�ām ir vairāk ierī�u nekā citiem, bet pie tām beigu beigās pierod, un viss izrādās ļoti vienkār�i.

- Labi, - viņa smalkā balstiņā izdvesa. Viņa uz vadības pulti skatījās apmēram tāpat, kā es skatījos uz filmē�anas laukumu dienā, kad viņa paņēma mani sev līdzi uz MGM. Ne tik ļoti godbijīgi, bet, jāpiezīmē, ka bie�i viņa tā neskatījās.

- NOST NO PROPELLERA! - es iekliedzos, un viņa lielām acīm paskatījās manī, it kā būtu noticis kaut kas slikts, ja reiz es tā kliedzu. Nav pieradusi pie tik mazām lidma�īnām - mazākām nekā reaktīvais laineris, es beidzot sapratu.

- Viss kārtībā, - es viņu mierināju, - mēs zinām, ka līdzās aeroplānam neviena nav, bet tomēr kliedzam Nost no propellera! vai Uzmanieties, propellers! , vai kaut ko tamlīdzīgu, lai katrs, kas to dzird, zinātu, ka tūlīt iedarbosies motors un derētu paiet nost no ceļa. Sena aviācijas pieklājība.

- Tas ir labi, - viņa piekrīto�i pamāja.

Vadības kloķis ieslēgts, degmaisījums bagātināts, droseles aizbīdnis izstumts par puscollu, degvielas sūknis ieslēgts (es parādīju degvielas spiediena rādītāju, lai viņa redzētu, ka degvielas sistēmā ir parādījies spiediens), aizdedze ieslēgta, startera poga nospiesta.

Propellers sāka griezties, motors iedarbojās uzreiz, vispirms iegriezdams �etrus cilindrus, tad piekto un sesto, pēc tam rēkoņa pakāpeniski samazinājās līdz lauvēna mīlīgai murrā�anai, pateikdamies par iespēju atkal padarboties. Visu ierī�u rādītāji sakustējās: eļļas spiediena mērītājs, vakuummetrs, ampērmetrs, voltmetrs, virziena rādītājs, mākslīgais horizonts, navigācijas indikatori. Iedegās radiofrekven�u indikatoru lampiņas, skaļruņos ieskanējās balsis. Pazīstama aina, kurā da�ādos aeroplānos esmu piedalījies kādas desmit tūksto� reizes, sākot no vidusskolas laikiem. Un tagad man tā patika ne mazāk kā toreiz.

Es uztvēru pacel�anās informāciju no vadības torņa, papļāpāju ar virszemes kontroli par to, ka mēs esam Meijers, nevis mazulis Nevions, atlaidu bremzes, un mēs aizripinājāmies pusjūdzi tālāk līdz skrejceļam. Leslija vēroja vadības paneli un citus aeroplānus, kuri tāpat ripinājās, piezemējās vai uzlidoja. Viņa vēroja arī mani.

- Es nesapratu ne vārda, ko viņi sacīja, - viņa paziņoja. Viņas mati bija atglausti atpakaļ un sakārtoti zem smil�krāsas beretes. Es jutos kā tādas kompānijas pilots, kur� pirmo reizi mū�ā ir uzņēmis lidma�īnā savas kompānijas skaisto prezidenti.

- Tā ir aviācijas valoda, savdabīgs �ifrs, - es skaidroju. - Mēs to saprotam, jo skaidri zinām, ko mums taisās teikt: aeroplānu numuri, skrejceļu numuri, uzlido�anas secība, vēj�, satiksme. Pasaki vadības tornim kaut ko negaidītu, piemēram: ��Te Meijers Trīs Nainers Maiks, mums ir sviestmaizes ar sieru, pasniedziet, lūdzu, majonēzi��, un dāma no torņa tūlīt pat pārjautās: ��Ko? Ko? Atkārtojiet!�� Vārdi Sviestmaizes ar sieru neietilpst aviācijas valodā.

Kad ir tik daudz skaņu, es nodomāju, dzirdi tikai to, ko gaidi, pārējās paslīd garām. Es esmu iemācījies klausīties aviācijas sarunas; viņa ir mācījusies klausīties mūziku, par kuras eksistenci es varu pat nenojaust. Vai tas pats notiek arī ar redzi? Varbūt mēs norobe�ojam no sevis atsevi�ķus mūsu redzējuma veidus, piemēram, NLO un spokus? Iespējams, ka tikpat fragmentāri mēs veidojam arī gar�as sajūtas un citas maņas, līdz nonākam pie atziņas, ka fiziskā pasaule ir tie�i tas, ko mēs no tās gaidām, nevis pilna negaidītiem brīnumiem? Kāda izskatītos mūsu diena, ja mēs spētu redzēt infrasarkano un ultravioleto gaismu, ja mēs iemācītos redzēt auras, nākotnes prognozes un senu pagātni?

Viņa uzmanīgi ieklausījās radiosarunās, samulsusi no pēk�ņajiem dialogu uzliesmojumiem. Es kādu sekundi aizdomājos par mūsu ar Lesliju kopīgo piedzīvojumu pieticīgo loku.

Jebkur� cits �ajā brīdī redzētu kārtīgu un pievilcīgu lieti�ķu sievieti, kura ir sagatavojusies runāt par jaunās filmas finansiālo nodro�inājumu, plānotajiem izdevumiem un ienākumiem, uzņem�anas grafiku un filmē�anas vietu. Tomēr es, piemiegdams acis, varēju ieraudzīt viņu tādu, kāda viņa bija vēl stundu atpakaļ, tikko kā iznākusi no du�as un tērpta vienīgi divu fēnu radītajā siltā gaisa plūsmā. Tobrīd man ienākot pa durvīm, viņa man pamirk�ķināja un tūlīt pat sāka smieties, kamēr es, uz viņu skatīdamies, ieskrēju sienā.

Cik �ēl, es nodomāju, ka tāda baudpilna kopdzīve vienmēr pāriet pats par sevi saprotamā pieradumā, tad ne no kā sākas sarauktas uzacis, strīdi, līdz �ī kopdzīve pārvēr�as totālā murgā, ko sauc par laulību, neatkarīgi no oficiālā statusa.

Es piespiedu mikrofona pogu uz stūres.

- Meijers Divi Trīs Nainers Maiks ir gatavs pāriet uz Divi - Viens.

- Trīs Deviņi Maik, jūsu pacel�anās ceļ� brīvs, lūdzu, pasteidzieties. Cita lidma�īna gatavojas nolaisties.

- Maiks, sapratu, - es teicu un aizsniedzos līdz kompānijas prezidentei, lai pārliecinātos, ka durvis viņas pusē ir aizvērtas un stingri noslēgtas.

- Vai esi gatava?

- Jā, - viņa atbildēja, skatīdamās taisni uz priek�u.

Meijera murrā�ana pārauga trīssimt zirgspēku jaudas skaņas sienā. Mūs iespieda sēdeklī un aeroplāns aiz�āvās pa skrejceļu, kas no līnijām rotātā asfalta drīz pārvērtās zilganā pleķī, bet vēl pēc tam - Santmonikā, kas arī bēga no mums projām.

Es pārvietoju piezemē�anās �asijas vadības sviru stāvoklī UZ AUG�U.

- Tagad ievilksies riteņi, - es skaidroju Leslijai, - bet tagad aizbīdņi� redzi, kā tie iegāja spārnā? Tagad mēs atkal pāriesim pacel�anās re�īmā, un tad �eit kļūs nedaudz klusāk� - Es mazliet pagriezu droseli, pēc tam kloķi propellera grie�anās ātruma regulācijai, tad paregulēju degmaisījuma piesātinājumu, lai izplūdes gāzēm panāktu vajadzīgo temperatūru.

Uz vadības pults dega trīs sarkanas lampiņas� riteņi bija ievilkti un bloķēti lidma�īnas iek�ienē. �asijas svira uzstādīta neitrāli, lai atslēgtu hidrauliskos sūkņus. Aeroplāns neatlaidīgi cēlās aug�up ar ātrumu nedaudz mazāku nekā tūksto� pēdas minūtē. Viņ� neuzņēma augstumu tik enerģiski kā T-33, toties nenoēda se�simt galonus stundā.

Lejā parādījās piekrastes līnija ar ļau�u simtiem pludmalē. Ja tagad apstātos motors, es prātoju, mums ir pietieko�a augstuma rezerve, lai apgrieztos un nosēstos uz lauka vai pat atpakaļ uz skrejceļa. Mēs lidojām platā lokā virs aerodroma, pēc tam uzņēmām kursu uz Sandjego. �is kurss mūs veda pāri Losand�elosas Starptautiskajai Lidostai, un Leslija norādīja uz reaktīvo laineru rindu, kuri bija izretināju�ies cits aiz cita, lai nosēstos lidostā.

- Vai mēs esam tiem ceļā?

- Nē. - es atbildēju, - virs lidostas ir koridors un mēs pa�laik tajā esam. Visdro�ākā vieta ir tie�i virs skrejceļa, jo visas lielās reaktīvās lidma�īnas nosē�as vienā pusē, bet paceļas otrā, vai redzi? Dispe�eri to sauc par ��pērļu virteni��. Naktī, kad ieslēgtas piezemē�anās ugunis, tā ir kā briljanta kaklarota.

Mēs pārgājām mierīga lidojuma re�īmā, un dzinējs sāka strādāt vēl klusāk. Katrreiz, kad es izdarīju kādas izmaiņas, viņa jautājo�i manī paskatījās, un es paskaidroju, kas notiek.

- Tagad mēs izlīdzinājām lidojumu. Redzi, kā pārvietojas ātruma rādītāja bultiņa? Tai ir jāaiziet līdz �im te stāvoklim, kas atbilst apmēram simtu deviņdesmit jūdzēm stundā. �ajā skalā tiek parādīts augstums. Mazā bultiņa rāda tūksto�us, lielā - simtus. Kādā augstumā mēs esam?

- Trīs tūksto�i� pieci simti?

- Atbildi man bez jautājo�ās pieskaņas.

Viņa pabīdījās tālāk no manis, lai labāk redzētu altimetra skalu.

- Trīstūksto� piecsimt.

- Pareizi!

Tūksto� pēdu augstāk virs mums koridorā peldēja �esna 182.

- Redzi, tur? Tā lidma�īna lido �etru tūksto�u piecu simtu pēdu augstumā pretējā virzienā. Mēs rīkojamies pēc noteikumiem, kuri pasargā lidma�īnas no pārāk tuva lidojuma savā starpā. Neskatoties uz to, norādi man katru aeroplānu, kuru redzi, un pat tad, ja zini, ka es arī to redzu. Mums visu laiku rūpīgi jāvēro apkārtne, jāredz citi un jābūt redzamiem pa�iem. Astesgalā un pa vidu atrodas speciāli bākuguņi, kuri citiem aeroplāniem palīdz mūs pamanīt.

Viņa pamāja un sāka meklēt citus aeroplānus. Gaiss bija mierīgs kā putukrējuma ezers. Ja neņemtu vēra motora dūkoņu, varētu iztēloties sevi esam kosmiskā kapsulā un lēni slīdam apkārt planētai Zeme. Es pavilku uz leju un noregulēju gareniskās sānsveres kloķi. Jo ātrāk lido aeroplāns, jo stiprāk vajag spiest tā purngalu uz leju, savādāk tas sāks celties aug�up.

- Vai gribi pati pamēģināt?

Viņa atvirzījās tā, it kā būtu nolēmusi, ka es taisos dot viņai rokās motoru.

- Nē, paldies, Vuki. Es nezinu, kā to dara.

- Aeroplāns lido pats. Pilots tikai pavisam mierīgi norāda tam, kurp lidot. Uzliec savu roku uz stūres savā priek�ā. Pavisam viegli. Pietiks, ja uzliksi tikai trīs pirkstus. Tā būs labi. Apsolu, ka neļau�u tev izdarīt neko sliktu.

Viņa uzlika pirkstus uz stūres tik piesardzīgi, it kā tur būtu tērauda lamatas, kas speciāli uzstādītas, lai ar blīk�ķi sakamptu viņu aiz rokas.

- Tev vajag tikai ļoti maigi uzspiest stūres labajā pusē un vairāk neko.

Viņa jautājo�i paskatījās uz mani.

- Aiziet! Tici man - aeroplānam tas patīk! Nedaudz piespied pa labi.

Viņas pieskāriena dēļ stūre pakustējās par puscollu, un, protams, Meijers viegli sasvērās uz labo pusi, sākdams griezties. Viņa aizturēja elpu.

- Bet tagad uzspied kreisajai pusei. - Viņa to izdarīja tā, it kā veiktu kādu fizikas eksperimentu ar neprognozējamu rezultātu. Spārnu vērsums izlīdzinājās, un viņa apbalvoja mani ar smaidu, sajūsmināta par izdarīto atklājumu.

- Bet tagad pacenties pavilkt stūri puscollu uz savu pusi�

Laikā, kad virs horizonta iznira Sandjego lidosta, viņa beidza savu pirmo gaisa kuģniecības stundu, norādīdama uz lidma�īnām smil�u graudiņa lielumā piecpadsmit jūd�u attālumā. Viņas acis bija tikpat acīgas, cik skaistas; lidot kopā ar viņu bija bauda.

- No tevis iznāks laba pilote, ja vien tu gribēsi tāda kļūt. Pret aeroplānu tu esi ļoti maiga. Lielākā daļa cilvēku, kas pirmo reizi ķeras pie stūres un kam lūdz būt maigiem, sagrābj stūri tik cie�i, ka nabaga aeroplāns sāk �urpu turpu gāzelēties. Ja es būtu aeroplāns, es gribētu, lai tu ar mani lidotu.

Viņa uzmeta man sānisku skatienu un tad turpināja gaisa kuģu meklējumus. Mēs pakāpeniski laidāmies lejup Sandjego virzienā.

Mājās, Losand�elosā, tās pa�as dienas vakarā, kad tikpat mierīgs kā no rīta bija veikts arī lidojums atpakaļ, viņa glu�i kā pavisam nomocīta iekrita gultā.

- Vuki, vai drīkstu tev atklāt noslēpumu?

- Drīksti. Kādu noslēpumu?

- Lidojumi manī izraisa me�onīgas �ausmas! �AUSMAS!! Īpa�i ar vieglajiem aeroplāniem. Līdz pat �ai dienai, ja kāds būtu pielicis pie maniem deniņiem pistoli un teicis: ��Vai nu sēdies �ajā mazajā aeroplānā, vai arī es �au�u,�� es būtu atbildējusi: ���auj!�� Nevaru noticēt, ko esmu �odien paveikusi. Es biju pārbijusies līdz nāvei, bet lidoju!

Ko? Es nodomāju.

- �ausmas? Kāpēc tad tu man neko neteici? Mēs būtu varēju�i aizbraukt arī ar Bantu�

Es nespēju noticēt. Sieviete, kura aizņem visu manu prātu, baidās no aeroplāniem?

- Tu sāktu mani ienīst, - viņa teica.

- Es nesāktu tevi ienīst! Es nodomātu, ka tu esi muļķa zoss, bet es tevi neienīstu. Ir daudz tādu cilvēku, kam lidojumi nesagādā nekādu prieku.

- Ne jau tas, ka es nejustu prieku, - viņa iebilda. - Es nevaru ciest lidojumus! Pat lielajās reaktīvajās lidma�īnās. Es lidoju tikai ar pa�iem lielākajiem laineriem un tikai galējas nepiecie�amības gadījumā. Es iekāpju, apsē�os, iekrampējos krēslā un cen�os neiebļauties. Un tas viss jau pirms tiek iedarbināts motors!

Es viņu maigi apskāvu.

- Mans nabaga mazais radījums! Un tu neteici ne vārda. Kad tu iesēdies Meijerā, tev likās, ka tās būs tavas dzīves pēdējās minūtes, ja?

Viņa piekrīto�i piegrūda galvu manam plecam.

- Cik tu esi drosmīgs, drosmīgs meitēns!

Vēl viens grūdiens.

- Bet tagad tas viss ir garām! Visas �ausmas pagaisu�as, un turpmāk, lai arī kurp mēs nedotos, mēs lidosim, un tu iemācīsies lidot, un tev būs pa�ai savs maziņ� aeroplāns�

Viņa piekrīto�i badīja manu plecu līdz vārdiem ��lai arī kurp mēs nedotos��. �ajā mirklī viņa izlocījās no maniem apskāvieniem un paskatījās manī ar cie�anu pilnām lielām acīm, viņas zods ietrīcējās. Un tā viņa skatījās, līdz es beidzu savu tirādi. Pēc tam mēs abi iesmējāmies.

- Bet, Ri�ard! Es nejokoju! Par visu vairāk pasaulē es baidos no lidojumiem! Nu tu zini, ko es jūtu pret savu draugu Ri�ardu�

Atbildes vietā es izgāju virtuvē, atvēru ledusskapi un izkrāvu no tā fad�u ar saldējumu.

- Tas ir jānosvin, - es paziņoju, slēpdams savu samulsumu par viņas teiktajiem vārdiem: ��Nu tu zini, ko es jūtu pret savu draugu Ri�ardu��. Tādu lidojuma �ausmu pārvarē�anai nepiecie�ama tikpat spēcīga uzticē�anās un pieķer�anās kā pati mīlestība, bet mīlestība ir caurlaide uz katastrofu.

Katru reizi, kad sieviete teica, ka mīl mani, tas paredzēja mūsu draudzības beigas. Vai tie�ām arī mana brīni�ķīgā draudzene Leslija sadegs ugunīgajā greizsirdības un privātīpa�nieciskuma virpulī? Viņa nekad nebija teikusi, ka mīl mani, bet es viņai to neteiktu pat pēc tūksto� gadiem.

Simtos auditoriju es tiku brīdinājis:

- Ja kāds saka, ka mīl jūs, sargieties! Nevienam nav man jānotic uz vārda, katrs var pārliecināties par �o vārdu patiesumu piemēros no savas dzīves: vecāki, sizdami bērnus, kliedz, ka viņi tos mīl; vīri un sievas mīlēdami �austa viens otru tik asām un ne�ēlīgām replikām kā nazis. Nebeidzami apvainojumi, pazemojumi, domu un jūtu ignorance starp cilvēkiem, kas sludina viens otram savu kvēlo mīlestību. Lūdzami, atbrīvojiet pasauli no tamlīdzīgas mīlestības. Kāpēc tik daudzsolo�u vārdu sist saistību krustā, durstīt ar pienākumiem, vilkt liekulības karātavās, smacēt ar pieradumu? Tūlīt pat aiz vārda ��Dievs�� ��mīlestība�� ir visvairāk staipītais vārds visās valodās. Visaugstākā attiecību forma starp cilvēciskām būtnēm ir draudzība. Kad parādās mīlestība, draudzība mirst.

Es ielēju viņai karsto fad�u. Protams, ka viņa bija domājusi kaut ko citu. ��Nu tu zini, ko es jūtu�� vēsta par uzticību un cieņu, par augstākajām virsotnēm, kurās var pacelties draudzība. Viņa nevar būt domājusi mīlestību. Dieva dēļ, nē! Kā es negribu viņu zaudēt!

divdesmit septiņi

Zvaigznes ir un paliek draugi vienmēr, es domāju. Daudzus zvaigznājus es iegaumēju jau tad, kad man bija tikai desmit gadu. Arī tagad �ie zvaigznāji, redzamās planētas, un vēl da�as atsevi�ķas zvaigznītes ir mani draugi - it kā ne nakts nebūtu pagājusi kop� tā laika, kad mēs tikāmies pirmo reizi.

Burulaivai pa pēdām sagriezās un savijās pusnakts melnumā zaigojo�ās maigās ūdenszāles, uz mirkli sacēlās un norima sīkas viesuļvētras un ūdens virpuļi.

Vientuļi burādams gar Floridas rietumu krastu uz dienvidiem no Senibelas Kī salu virzienā, es vadīju jahtu tā, lai masts būtu vērsts Kraukļa zvaigznāja - zvaig�ņu burinieka - virzienā. Tas bija neliels burinieks, pārāk mazs, lai spētu attīstīt ievērojamu ātrumu.

Viegls naksnīgs vējelis austrumu - ziemeļaustrumu virzienā.

Interesanti, vai �eit dzīvo haizivis? Baismīgi būtu pārkrist pār bortu, es automātiski nodomāju un tūdaļ pat sev pārjautāju, - vai tie�ām būtu tik traki, ja pārkristu pār bortu?

Kā tas ir, kad slīkst? Cilvēki, kas gandrīz jau noslīku�i, stāsta, ka tas nemaz nav tik �ausmīgi; beigu beigās, saka viņi, iestājas pilnīgs miers. Liels daudzums cilvēku ir pabiju�i nāves briesmās un tomēr izdzīvoju�i. Viņi mums stāsta, ka mir�ana ir bijis pats skaistākais mirklis mū�ā, pēc tā viņu bailes no nāves ir pazudu�as.

Vai man ir vajadzīgas tuvās gaismas, ja es �eit esmu pilnīgi viens? Tērējot enerģiju, tikai veltīgi nosē�as baterijas.

Trīsdesmit vienu pēdu gara jahta ir tie�i tas, kas man vajadzīgs. Ja tā būt lielāka, būtu nepiecie�ama komanda. Priecājos, ka man nevajag komandu.

Viens, pavisam viens pats. Cik liela mūsu mū�a daļa paiet vientulībā. Leslijai taisnība. Viņa saka, ka es atsve�inos no tās.

- Es atsve�inos no visiem, Vuk! Vaina nav tevī, es nevienam neļauju piekļūt sev pārāk tuvu. Es negribu nekam pieķerties.

- Kāpēc? - Viņas balsī ieskanējās sapīkums. Pēdējā laikā tā notika arvien bie�āk. Bez jebkāda brīdinājuma saruna pēk�ņi izsitās no sliedēm, un viņa ļaunojās uz mani par katru sīkumu. - Kas tad tur būtu tik �ausmīgs, ja tu kādam pieķertos?

Tas, ka var gadīties, ka es kādā cilvēcīgā radījumā ieguldu milzums daudz cerību, bet pēc tam visu pazaudēju. Es pieņemu, ka pazīstu viņu, bet pēc tam aptveru, ka viņa ir pilnīgi savādāka, un es esmu spiests atgriezties pie rasē�anas dēļa, vēl un vēlreiz izmainot projektu, un beigu beigās nākas secināt, ka pilnīgi iepazīt kādu es nevaru nekad, izņemot pats sevi, un pat tas ir visai ap�aubāmi. Vienīgais, kam es citos varu ticēt, ir tas, ka viņi ir tādi, kādi ir, un, ja viņi taisās uzsprāgt neizprotamā dusmu lēkmē, labākais �ādā situācijā ir mazliet atkāpties, tie�i tik daudz, lai tevi nesa�ķaidītu gabalos. Vai tad tas nav acīmredzami un skaidrs kā diena?

- Tāpēc, ka tad es nebū�u tik neatkarīgs, cik pa�am gribētos, - es atbildēju.

Viņa pielieca galvu un norūpējusies paskatījās uz mani.

- Tu esi par to svēti pārliecināts?

Ir brī�i, es domāju, kad ir visai nepatīkami, ka labākais draugs prot uzminēt domas.

- Varbūt ir pienācis laiks man uz kādu laiku nozust?

-Jā, jā, - viņa teica. - Bēdz vien! Kāda te vairs starpība! Tevis nav pat tad, kad esi �eit. Man tevis pietrūkst. Tu esi �eit, blakus, bet man tevis pietrūkst!

- Leslij, es nezinu, kāpēc tā ir. Es domāju, ka pienācis laiks aiziet. Man jebkurā gadījumā jāpārdzen jahta uz Kīvestu . Brauc atpakaļ, pārbaudi, kā iet Floridā.

Viņa sadrūma.

- Tu teici, ka nevari palikt ar vienu sievieti ilgāk par trim dienām, pēc tam tu kļūsti traks aiz garlaicības. Mēs bijām kopā jau vairākus mēne�us un raudājām, kad vajadzēja �ķirties! Laimīgāki kā jebkad, mēs abi! Kas tad ir noticis, kas ir mainījies?

Krauklis izkustējās no savas vietas mastā; neliels stūres grieziens nolika to atkal vietā. Bet ja to noturēs �eit visu nakti, es nodomāju, rītausmā mēs būsim nevis Kī salās, bet gan kaut kur Jukatanas tuvumā. Vadies pēc vienas vienīgas zvaigznes, negribēdams to mainīt, un tu ne tikai novirzīsies no kursa, bet arī kārtīgi apmaldīsies.

Velns tevi rāvis, Kraukli, tu esi pārgājis viņas pusē? Es tik perfekti izstrādāju �o brīni�ķīgo sistēmu, �o vienreizējo ideālās sievietes shēmu, un tā burvīgi strādāja, kamēr neiemaisījās Leslija ar saviem jautājumiem, uz kuriem man ne tikai nav atbildes, bet kuri nav pat ienāku�i man prātā. Protams, es gribu tevi mīlēt, manu lēdij, bet kā lai zina, ko tu darītu, ja es tā rīkotos?

Kā būtu, ja es tagad pārkristu pār bortu? Viens zaļi fosforizēts �ļakstiens okeānā. Uz sekundi skatu uz aug�u aizsegtu milzīga jahta, kura jau nākamajā mirklī būtu ārpus sasniedzamības robe�as, bet pēc minūtes vispār pazustu tumsā, uz atvadām pamirk�ķinādama ar ugunīm.

Es peldētu uz krastu, tā, lūk, būtu. Mēs diezin vai esam tiku�i tālāk nekā desmit jūdzes no krasta, un, ja gadījumā es nespētu nopeldēt desmit jūdzes siltā ūdenī, es patiesi būtu pelnījis noslīkt.

Bet ko tad, ja es atrastos tūksto� jūdzes no krasta? Ko tad es justu?

Reiz, Ri�ard, es nodomāju, tu iemācīsies kontrolēt savas muļķīgās smadzenes. Izklausās glu�i kā uzbāzīgā pui�eļa jautājumi viņa pļavā nolaidu�amies pilotam:

- Mister, ko jūs darītu, ja pārstātu darboties motors ?

Nu, tad es vienkār�i planētu lejā un nosēstos, mans draugs! Aeroplāns ir labs planētājs, un planē�anai tam nav nepiecie�ams motors.

- Bet ko jūs darītu tad, ja nokristu spārni ?

- Ja nokristu spārni, vajadzētu tikt no lidma�īnas laukā, vai ne? Es izmantotu izpletni.

- Ē, bet ko tad, ja izpletnis neatvērtos ?

- Tad es censtos iekrist siena kaudzē.

- Bet tad, ja visur būtu tikai klintis ?

Bērni ir īsts plēsoņu bars. Es biju tie�i tāds pats. Un tāds arī paliku - ��Bet ko tad, ja es būtu tūksto� jūdzes no krasta?�� Es esmu ļoti ziņkārīgs, un bērns manī grib tūlīt pat skriet un paskatīties, kas tur aiz nāves īsti ir. Gan pēc kāda laika pienāks laiks arī tam. Lai arī mana misija ir izpildīta gana labi, grāmatas uzrakstītas, tomēr �aipus nāves varētu izpalikt da�as neizzinātas mācības.

Piemēram, kā mīlēt sievieti. Ri�ard, vai atceries laiku, kad tu pārstāji lidināties, lai atrastu īstu mīlestību, savu radniecīgo dvēseli, savu uzticamāko draudzeni miljoniem mū�u garumā? Liekas, tas bija tik sen. Kāda varbūtība tam, ka visas gūtās mācības mīlestības jomā ir aplamas, ka ir tomēr pasaulē viena sieviete?

Sacēlās vēj�, un jahta sasvērās pa labi. Es ļāvu Krauklim attālināties un pēc kompasa uzņēmu kursu Kīvestas virzienā.

Kāpēc tik daudzi piloti mīl braukt arī ar buriniekiem? Aeroplāni ir brīvi telpā, burulaivas ir brīvas laikā. Mums nav vajadzīgi pa�i aparāti, bet gan brīvība, ko tie nodro�ina. Mums patīk ne tik daudz pats lielais aeroplāns, cik spēks un ātrums, ko izjūti, to vadot. Ne jau jahtas krā�ņās buras, bet gan vēj�, romantika, dzīves skaidrība, ko pieprasa jūra, ko pieprasa debesis. Atbrīvotība no ārējiem ierobe�ojumiem. Burā neapstādamies kaut gadiem ilgi, ja vien gribi.

Burinieki ir laika saimnieki. Pats ilgākais aeroplāna lidojums, grozies kā gribi, ilgst tikai da�as stundas. Ir nepiecie�ams izgudrot aeroplānu, kas būtu tikpat brīvs laikā kā burinieks.

Es atguvu savu brīvību no visām sievietēm, ar kurām draudzējos, kāpēc no Leslijas ne? Viņas nekritizēja mani par atsve�inā�anos, par to, ka es tās, kad gribēju, atstāju; kāpēc to dara viņa? Vai tad viņa nezina? Atliek tikai būt pārāk ilgi kopā, un pat pieklājība pazūd� Cilvēki ir pieklājīgāki pret nepazīstamiem, nekā pret saviem vīriem un sievām! Divi cilvēki, kuri piekalti viens otram, cīnās savā starpā pie sīkākās izdevības kā izbadēju�ies suņi. Paskaties uz mums, pat uz mums. Tu pacel balsi pret mani! Es iegāju tavā dzīvē ne jau tāpēc, lai tevi sadusmotu. Ja es tev nepatīku tāds, kāds esmu, tad tā arī pasaki, un es aizie�u! Ja esam pārāk ilgi kopā, tās jau ir va�as, pienākumi, atbildība, nav ne prieka, ne piedzīvojumu, ne paldies!

Pēc vairākām nakts stundām parādījās pirmais gaismas atspīdums uz dienvidu horizonta. Ne jau rītausma, bet gan Kīvestas ielu ugunis, kuras, lavierējot starp miglas blāķiem, atmirdzēja augstu debesīs.

Burā�ana ir pārāk lēns pārvieto�anās veids, es nodomāju. Ja tu pārdomā, un vairs negribi būt tur, kur atrodies, aeroplānā esot, vēl var kaut kā izlīdzēties, ātri veicot lielus attālumus. Uz burinieka ir savādāk, ja esi pārdomājis, nav iespējams tik ātri ņemt un izkāpt! Nevar noplanēt lejup, ja esi pārāk augstu, nevar pacelties, ja esi par zemu. Burinieks alla� ir vienā un tai pa�ā augstumā. Nekādu izmaiņu. Garlaicība. Izmaiņas ir piedzīvojumi neatkarīgi no tā, vai tās rada burinieks, vai sieviete. Kādi, izņemot izmaiņas, �eit vēl var būt piedzīvojumi?

Mēs ar Lesliju saskaņojām aptuvenus draudzības noteikumus: pilnīga vienlīdzība, brīvība, pieklājība, cieņa, neviens neko neuztver kā pa�saprotamu. Līgums, kur� neparedz izņēmumus. Ja noteikumi viņu vairs neapmierina, viņai tas man ir jāpasaka. Visa �ī padarī�ana kļūst pārāk nopietna.

Bez �aubām viņa teiks: ��Vai tie�ām, Ri�ard, tavā dzīvē nav vietas nekam lielākam par noteikumiem?��

Kaut es varētu vienkār�i atbildēt ��nē�� un aiziet no viņas.

Kaut es varētu par to ar viņu tagad parunāt.

Kāpēc gan burinieki nevarētu būt daudz ātrāki, kāpēc gan tie nevarētu lidot.

Pasaule ir no�ēlojamā stāvoklī. Mēs izsēdinām cilvēkus uz Mēness, bet neesam spējīgi uzbūvēt burinieku, kur� varētu lidot.

divdesmit astoņi

- Varam iet, Vuki? - viņa jautāja.

Jau atkal es kopā ar viņu pavadu pārāk daudz laika, es nodomāju, nudien pārāk daudz laika. Viņa ir veidota kā mikro�ips* (* Mikro�ips - miniatūru izmēru integrālā shēma, kura apvieno daudzas elektronikas detaļas vienā kristālā, tiek izmantota datoru radī�anā, tulk. piez.) � viss, kam viņa pieskaras, darbojas nevainojami, precīzi un skaidri. Viņas skaistums joprojām mani �ilbina, viņa ir īpatnēji jauka, sirsnīga un mīļa. Bet pēc maniem likumiem sanāk, ka, pavadot pārāk daudz laika ar vienu sievieti, es sevi sagrau�u, un es ta�u pavadu ar viņu pārāk daudz laika.

- Vai varam iet? - viņa pārjautāja. Viņa bija tērpusies dzintarkrāsas kostīmā, ap viņas kaklu vijās zeltains zīds, mati atsukāti atpakaļ un sakārtoti ilgām darījumu sarunām.

- Protams, - es atbildēju.

Savādi. Viņa viena pati rauj mani laukā no manas impērijas lipīgajām lauskām, strādādama visu manis pieņemto darbinieku vietā.

Stens, līdz pat aizie�anai saglabādams vēsu mieru, tikai noteica, ka viņam ļoti �ēl, ka es zaudēju tik daudz naudas. Ja tirgus vēr�as pret tevi, tā reizēm notiek, viņ� skaidroja.

Stena pieņemtais jurists atvainojās par to, ka palaidis garām IFD noteikto pēdējo termiņu, viņ� teica, ka termiņ� licies netaisnīgi noteikts� tikai par divām nedēļām viņ� nokavējis apelācijas iesnieg�anu, bet viņi atteiku�ies to izskatīt. Ja nebijis �ā no�ēlojamā pārpratuma, viņ� gan mācētu pierādīt, ka es neesmu parādā ne centa.

Harijs, biznesa mened�eris, smaidīdams sacīja, ka IFD problēma ir apkaunojums, tā viņam nepatīkot vēl vairāk nekā man, un viņ� ir darījis visu iespējamo, lai pēc iespējas ilgāk turētu mani no tās pa gabalu. Cita starpā viņ� neiebilstu pret atlai�anas kompensācijas izmaksā�anu mēne�algas apmērā.

Ja nebūtu Leslijas, es aizbrauktu uz Antarktīdu vai Bocvezolandi, tādu pretīgumu manī izraisīja nauda, nodokļi un visādi rēķini. Jebkura papīra lapa ar cipariem vien jau izraisīja vēlmi to saplēst sīkās driskās.

- Paliec sveiks, - viņa teica, kad es iesēdos ma�īnā.

- Paliec sveiks?

- Tu atkal esi prom, Ri�ard. Paliec sveiks.

- Piedod, - es apmulsu. - Kā tu domā, vai man nevajadzētu lūgt Antarktīdas pilsonību?

- Pagaidām ne, - viņa atteica. - Varbūt pēc �īs tik�anās. Ja vien tev pēk�ņi neuzradīsies miljons dolāru un vēl ieinteresētība.

- Es nevaru to saprast! Kā es varēju iekulties tik lielos nodokļu parādos?

- Iespējams, ka tu to arī neizdarīji, - viņa atbildēja, - bet pēdējais termiņ� ir pagājis, un par vēlu ir kaut ko apstrīdēt. Velns, tas mani padara traku! Kā man gribētos, lai es būtu bijusi kopā ar tevi toreiz, kad vēl nebija par vēlu. Viņi kā minimums vismaz būtu varēju�i tev to pateikt!

- Es to zināju citās dimensijās, Vuk. - es sacīju. - Domāju, daļa no manis gribēja, lai tas viss pazustu. No tās naudas nebija nekādas jēgas, tā nedarīja mani laimīgu.

- Mani pārsteidz, ka tu to zini.

Ri�ard! Es nodomāju. Neko tamlīdzīgu tu nezini! Protams, ka tā tev atnesa laimi! Vai tad tev nebija visu �o aeroplānu� vai tad vēl arvien nav? Un tava ideālā sieviete? Protams, ka tas tevi darīja laimīgu!

Kādi meli. Impērija bija haoss, ar naudu bija nolipināts viss kā ar tapetēm, kuras līmēju�i amatieri, no kuriem es biju sliktākais. Es biju nomēģinājis �īs impērijas dzīvi, bet tā izrādījās kā uzpūsts putukrējums, kuram aiz nevērības labākai gar�ai pielikta karotīte salda arsēna. Nu inde sākusi iedarboties.

- Tā tam nevajadzētu būt, - viņa iebilda. - Būtu bijis daudz labāk, ja tu nevienu nebūtu pieņēmis. Vienkār�i būtu palicis tu pats, tāds, kāds biji pirms tam.

- Es arī biju tāds pats kā pirms tam. Man vienkār�i parādījās vairāk rotaļlietu, bet tas vēl arvien biju es. Mans ES nekad nesāktu nodarboties ar grāmatvedību.

- Mm, - viņa atbildēja.

***

Mēs iekārtojāmies ap D�ona Markvarta galdu, jurista, kuru bija pieņēmusi Leslija, kamēr es biju Spānijā. Pasniedza karstu �okolādi, it kā kāds jau iepriek� zinātu, ka tik�anās ieilgs. Viņa atvēra diplomātu un izkravāja uz galda savas piezīmes, turpretī jurists pievērsās man.

- Jūs fiksējāt kapitāla zaudējumu pretēji parastajiem ienākumiem? - viņ� jautāja. - Ja runā īsi, tad tur ir problēma?

- Es domāju, ka problēma slēpjas faktā, ka es pieņēmu finansu gudrinieku, kur� ar naudu mācēja apieties vēl sliktāk nekā es, bet manas zinā�anas �ajā jomā - zemākas par nulli, - es atbildēju. - Nauda, kuru viņ� investēja, nebija tikai skaitļi uz papīra, tā bija īsta nauda, un tā - puff - tirgū iztvaikoja. IFD nodokļu deklarācijās neparedz vietu ��pufam��. Es domāju, tur ir tā lieta, ja īsi. Ja godīgi, es nezinu, kas tur tika vai netika fiksēts. Man bija tāda cerība, ka jūs man atbildēsiet, nevis uzdosiet jautājumus. Galu galā es ta�u jūs pieņēmu, un uzskatīju, ka tas ir jūsu profesionālais gods�

Markvarts skatījās manī arvien �ķībāk un �ķībāk, tad pasniedzās pēc kafijas un palūkojās pāri krūzītei, it kā cerēdams, ka tā spēs viņu pasargāt no prātā juku�a klienta.

�ajā brīdī iemaisījās Leslija; domās es izdzirdēju viņas balsi, kura lūdzās, lai es nomierinos un sē�u klusu, ja vien es uz to esmu spējīgs.

- Cik es saprotu, - viņa skaļi teica, - kaitējums jau ir padarīts. Ri�arda padomdevējs nodokļu jautājumā - padomdevējs, kuru pieņēma viņa finansu mened�eris - laicīgi neatbildēja IFD, tāpēc valdība procesu vinnēja pēc noklusē�anas. Tagad tā pieprasa miljons dolāru. Ri�ardam nav miljona skaidrā naudā, lai varētu viņiem samaksāt vienā piegājienā. Jautājums ir tāds, vai viņ� var veikt maksājumu pa daļām? Vai viņ� var iemaksāt sākumā tikai daļu no vajadzīgās summas un apsolīt pārējo samaksāt pēc sava īpa�uma izpārdo�anas? Vai viņi atvēlēs laiku tā īsteno�anai?

Jurists pagriezās pret viņu ar acīmredzamu atvieglojumu.

- Neredzu iemeslu, kāpēc lai tā nevarētu. Tā ir diezgan izplatīta taktika �ādos gadījumos; tā tiek dēvēta par Kompromisa Piedāvājumu. Vai atnesāt datus, kurus es lūdzu?

Es viņu vēroju apbrīnas pilns. Jurista kantorī viņa jutās kā mājās.

Viņa pasniedza papīru blāķi ar savām piezīmēm.

- Te būs ���obrīd eso�ā skaidrā nauda��, te ��Īpa�ums, kuru paredzēts izpārdot��, bet �eit ��Perspektīvie ienākumi tuvākajos piecos gados��, - viņa paskaidroja. - Salīdzinot �īs diagrammas, izskatās, ka viņ� varētu dzēst visu parādu divu gadu laikā, maksimums - triju.

Kamēr es burāju, es nodomāju, Leslija bija pētījusi nodokļu maksājumu diagrammas! Es esmu nolīdzināts līdz ar zemi, tuvākajā laikā man bagātība nedraud - kāpēc viņa par mani tik ļoti rūpējas?

Drīz vien viņi abi apsprieda manas problēmas tā, it kā es neatrastos istabā. Manis tur tie�ām arī nebija. Es jutos kā ods bankas telpās� Es nespēju izlauzties cauri galīgi neizprotamo vārdu un teikumu virknēm ��tiesības apķīlāt parādnieka īpa�umu��, ��maksātnespējīga parādnieka īpa�ums��, ��īpa�uma izpārdo�ana��, ��nomaksas grafiki��. Ārā spīguļoja saule. Mēs būtu varēju�i pastaigāties, pirkt �okolādes cepumus�

- Labāk es sastādī�u maksājumu grafiku pieciem gadiem, nevis trijiem, - runāja Markvarts, - gadījumam, ja viņa ienākumi neatbildīs jūsu prognozēm. Labi, ja viņ� varēs samaksāt ātrāk, tomēr jāņem vērā, ka tādiem ienākumiem būs uzlikts diezgan augsts nodoklis, un mums jābūt pārliecinātiem, ka neradīsim viņam nākotnē papildus problēmas.

Leslija piekrīto�i pamāja, un viņi turpināja sarunu, apspriezdami detaļas. Uz galda starp viņiem kalkulators bārstīja ciparu virknes. Leslijas izdarītas piezīmes kārtojās glītā zilā kolonnā.

- Es varu paskatīties uz to no viņu skatu punkta, - viņa nobeigumā sacīja. - Viņiem absolūti nerūp cilvēki, kurus pieņēmis Ri�ards, un tas, vai viņ� zināja, kas notiek. Viņiem vajadzīga tikai viņu nauda. Nu viņi to dabūs ar procentiem, ja vien mazliet pagaidīs. Kā jūs domājat, vai viņi būs ar mieru pagaidīt?

- Tas ir labs priek�likums, - atbildēja jurists, - es esmu gandrīz pārliecināts, ka viņi to pieņems.

Kad gājām projām, katastrofa bija jau attālināta. Reiz par miljons dolāriem bankas kontā es uzzināju parastā telefonsarunā; izmaksāt tādu pieticīgu summu veselu piecu gadu laikā vajadzētu būt vienkār�i. Pārdot māju Floridā, pārdot visus aeroplānus, izņemot vienu vai divus, izveidot filmu� tas ir vienkār�i.

Turklāt kārtības ievie�anai manā dzīvē tagad man ir Leslija un profesionāls konsultants nodokļu jautājumos no Losand�elosas; un tas jau vairs nelīdzinās tievam salmiņam, kas taisās lūst no lielas slodzes.

Jūrā bija vētra, līdz ar lielu vilni mani aizrāva pāri bortam. �ī sieviete ielēca viļņos un izvilka mani, izglābdama manu finansiālo stāvokli.

Mēs atstājām jurista ofisu cerību pilni.

- Leslij? - es sacīju, pieturēdams durvis, kad mēs izgājām no ēkas.

- Jā, Ri�ard?

- Paldies.

- Nav par ko, Vuki, - viņa atbildēja. - Tu vienmēr esi mīļi gaidīts!

divdesmit deviņi

- Vuki, vai tu nevarētu atbraukt? - viņas balss telefona klausulē skanēja pavisam vārgi. - Baidos, ka man nepiecie�ama tava palīdzība.

- Piedod, Leslija, �odien es to nevarē�u.

Kāpēc �ie vārdi radīja manī tik nelāgu sajūtu? Es ta�u zināju noteikumus. Pats biju tos radījis. Bez tiem mēs nevarētu palikt draugi. Bet vienalga bija tik grūti viņai to pateikt, pat pa telefonu.

- Vuk, es jūtos �ausmīgi, - viņa runāja, - man reibst galva un ir slikta dū�a, un es justos daudz labāk, ja tu būtu �eit. Vai negribi būt mans ārsts un nākt mani dziedināt?

To manas personības daļu, kura gribēja skriet un glābt, es iegrūdu skapī un rūpīgi aizslēdzu aiz tās durvis.

- Nevaru. Man �odien vakarā ir tik�anās. Varētu rīt, ja vēlies!

- Tev ir tik�anās ? Tu taisies iet uz randiņu tajā laikā, kad es esmu slima un tu man esi vajadzīgs? Ri�ard, es nespēju tam noticēt�

Vai man viņai atkal būtu jāsāk skaidrot? Mūsu draudzība nav īpa�nieciska, bet brīva, un balstās uz abpusējām tiesībām jebkurā sev izdevīgā laikā jebkuru iemeslu dēļ vai arī vispār bez iemesla atrasties tālu prom no otra. Es biju izbijies. Jau tik ilgu laiku es nebiju saticies ne ar vienu citu sievieti Losand�elosā, ka jutu mūs ieslīgstam tradicionālā laulības dzīvē līdz ar visiem pats-par-sevi-saprotams, jutu mūs aizmirstam, ka bez kopā-pavadāmā-laika ir nepiecie�ams arī katram-savs-laiks.

Satik�anās tiesības vajag aizstāvēt. Ja es izjūtu pienākumu būt kopā ar Lesliju tikai tāpēc vien, ka esmu Losand�elosā, tad ar mūsu draudzību kaut kas nav kārtībā. Ja esmu zaudējis tiesības būt kopā ar jebko pēc savas izvēles, mūsu savienības jēga ir izsmelta. Es lūdzos, lai viņa to saprastu.

- Es varētu būt pie tevis līdz septiņiem� - es teicu.

- Līdz septiņiem? Ri�ard, tu mani lāgā nedzirdi? Tu man esivajadzīgs . �oreiz man nepiecie�ama tava palīdzība!

Kāpēc viņa grib mani piespiest? Pats labākais, ko viņa varētu izdarīt, būtu pateikt, ka viņa jūtas gana labi un cer, ka es jauki pavadī�u laiku. Vai tad viņa nesaprot, ka, rīkojoties savādāk, viņa izdara nelabojamu kļūdu?! Mani neviens nekad un nekādu apstākļu ietekmē nedrīkst piespiest kaut ko darīt vai nedarīt!

- Piedod. Ja es to būtu zinājis agrāk. Tagad ir par vēlu atlikt tik�anos. Tas man nepiestāv. Es negribu to darīt.

- Viņa tev tik daudz nozīmē? - viņa jautāja. - Kas tad viņa ir? Kā viņu sauc?

Leslija bija greizsirdīga!

- Debora.

- Vai tie�ām Debora tev tik daudz nozīmē, ka tu nevari viņai piezvanīt un pateikt, ka tava draudzene Leslija ir slima un nāksies atlikt kvēlo randiņu līdz rītam vai līdz nāko�ajai nedēļai, vai nāko�ajam gadam? Vai tie�ām viņa tev ir tik svarīga, ka nevari viņai to pateikt?

Viņas balsī bija jūtamas sāpes. Bet viņa lūdza to, ko es nevarēju iedot, nesagraudams savu neatkarību. Un viņas sarkasms te arī nespēja palīdzēt.

- Nē, - es teicu. - Viņa nav tik svarīga. Aiz tā stāv princips - mēs esam tiesīgi būt kopā, ar ko vien vēlamies�

Viņa raudāja.

- Lai nolādēta tava brīvība, Ri�ard Bah! Es strādāju kā zvērs, lai glābtu tavu velna impēriju no pilnīgas sagrāves, uztraukumu dēļ es nevaru gulēt, pārdomādama, vai neeksistē vēl kāds manis neizskatīts variants, neviena neizskatīts� lai tevi izglābtu� tāpēc, ka tu man esi tik nozīmīgs� es esmu tik ļoti nogurusi no tā visa, ka nevaru piecelties, bet tu nebūsi ar mani, kad esi man nepiecie�ams, tikai tāpēc, ka tev ir satik�anās ar kaut kādu Deboru, ar kuru tu tik tikko esi pazīstams un aiz kuras stāv kaut kāds nolādēts princips ?

Es runāju cauri nejūtīgai metru biezai tērauda sienai.

- Tā ir taisnība.

Sekoja ilgs klusums.

Viņas balss izmainījās. Greizsirdība pazuda, pazuda arī sāpes, viņa bija auksta un mierīga.

- Paliec sveiks, Ri�ard. Izbaudi savu tik�anos.

Kamēr es pateicos viņai par to, ka viņa ir sapratusi, cik svarīgi� viņa nolika klausuli.

trīsdesmit

Viņa neatsaucās uz telefona zvaniem ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Tre�ajā dienā es saņēmu �o vēstuli.

Tre�diena, 21. decembra vakars

Dārgais, Ri�ard.

Nav viegli izdomāt, kā un ar ko īsti sākt. Es ilgi un neatlaidīgi pārdomāju visda�ādākos variantus�

Un beidzot man ie�āvās prātā vienkār�a ideja, muzikāla metafora, kura sakārtoja manas domas un ja arī nedeva apmierinājumu, tad sniedza vismaz skaidrāku notieko�ā izpratni. Es gribu izklāstīt to arī Tev. Tāpēc esi kopā ar mani iedomādamies, it kā mums būtu kārtējā mūzikas stunda.

Visizplatītākā lielu klasisku darbu forma ir sonāte. Tā ir gandrīz visu simfoniju un koncertu pamatā. Tā sastāv no trim galvenajām daļām: ekspozīcijas jeb ievaddaļas, kurā savstarpēji tiek iepazīstināti un pretnostatīti ideju, tēmu fragmenti, īsi gabaliņi; izstrādājuma, kurā visas �īs nelielās idejas un motīvi cen�as izvērsties visā savā pilnībā, bie�i pārejot no ma�ora (laimīgs) uz minoru (nelaimīgs) un otrādi, attīstīdamies un pārklādamies, sasniedzot augstu sare�ģītības pakāpi, līdz beidzot pāriet noslēguma daļā - reprīzē, kurā norisinās visa iepriek� izskanēju�ā kopsavilkums tajā sulīgajā gatavības un pilnības pakāpē, kādu sākotnējās sīkās idejas sasniegu�as savas izaugsmes procesā.

Ja pats vēl neesi atskārtis, Tu varētu pajautāt, kāds gan tam visam ir sakars ar mums.

Es jūtu, ka mēs esam ieķepu�i nebeidzamajā ievaddaļā. Sākumā tas bija patiesi un sniedza īstu baudījumu. Tā ir attiecību daļa, kurā Tu parādi sevi no vislabākās puses: asprātīgs, apburo�s, aizrāvies, uzbudino�s, interesējo�s un interesants. Tas ir laiks, kad Tu jūties vislabāk un esi arī vismīlo�ākais, jo nejūti vajadzību mobilizēt savu aizsardzību; tādēļ līdz ar Taviem apskāvieniem Tavs partneris sajūt sirsnīgu cilvēcīgu būtni nevis gigantisku kaktusu. Tas ir baudas laiks abiem, un nav jābrīnās, ka Tev tā patīk ievaddaļas, ka dedzīgi vēlies pārvērst visu savu dzīvi nepārtrauktā �o posmu ķēdē.

Bet sākumus nevar paildzināt bezgalīgi, glu�i vienkār�i nav iespējams vienreiz jau rasties un tad atkal un atkal rasties no jauna. Tiem ir jāvirzās, jāattīstās - vai arī jāmirst aiz garlaicības. Tā nav, Tu teiksi. Tu domā, ka pietiek, ja Tu uz laiku aizej, nomaini situāciju, Tev apkārt eso�os cilvēkus, darbības vietu tā, lai Tu varētu atgriezties attiecībās, it kā tās būtu kļuvu�as jaunas, un tām būtu pilnīgi cits sākums.

Mēs esam iepinu�ies ieilgu�ā atkārtotu ievaddaļu virknē. Da�u iemesls bija biznesa problēmu radītās at�ķirtības, kas bija nepiecie�amas, bet ne ar tik lielu skaudrumu un ne�ēlību tik tuvu cilvēku starpā kā mēs bijām. Da�as konstruēji Tu pats, lai nodro�inātu vairāk iespēju atgriezties izzinā�anas sākumposmā, pēc kura Tu tā ilgojies.

Acīmredzot daļu, kurā norit izaugsme, Tu esi izraidījis no svētītās zemes. Tāpēc, ka tie�i tajā Tu varētu atklāt, ka viss, ko esi sakrājis, ir ne vairāk kā ārkārtīgi ierobe�otu ideju kolekcija, kuras nav spējīgas attīstīties, lai cik rado�ās enerģijas Tu viņās arī neieguldītu, vai arī - un tas Tev būtu vēl sliktāks variants- Tavā īpa�umā ir kaut kā nozīmīga, piemēram, simfonijas sastāvdaļas, kuras prasa tālāku pamatīga darba ieguldījumu: jābūt nodro�inātam dziļumam, atsevi�ķām būtiskām daļām jābūt rūpīgi savītām kopā, lai tās labāk atklātu sevi un viena otru. Es domāju, ka �eit ir pilnīga analoģija ar momentu rakstnieka darbā, kad viņa idejai vēl jātiek izvērstai grāmatā, bet viņ� var arī nemācēt to izdarīt.

Mēs neap�aubāmi aizgājām tālāk, nekā Tu jebkad biji paredzējis. Bet mēs apstājāmies sprīdi no vietas, kurā es jau saskatīju mūsu nākamos loģiskos un patīkamos soļus. Es redzēju, ka mūsu abu attīstības iespējas tiek nemitīgi likvidētas, un nonācu pie pārliecības, ka neatkarīgi no tā, cik gadu būs mūsu rīcībā, mēs nekad neuzsāksim neko citu, kā tikai pāris atsevi�ķus mēģinājumus mūsu izzinā�anas potenciāla un mūsu satrieco�ās intere�u kopības izkop�anā. Un tā būs tāpēc, ka mums nekad nebūs nepārtraukta kopīga laika. Tādēļ izaugsme, kuru mēs tik augstu vērtējam un uzskatām par īstenojamu, kļūst neiespējama.

Mēs abi esam redzēju�i brīni�ķīgu iespēju atblāzmu. Bet pagaidām no �ejienes mēs tur tikt nevaram. Manā priek�ā ir blīva aizsargsiena, un Tu jūti vajadzību to nemitīgi nostiprināt. Es tiecos pēc turpmākās izaugsmes krā�ņuma un pilnības, bet Tu visu laiku izgudro veidus, kā no tās aizmukt pat mums kopā esot. Mēs abi esam neapmierināti; Tu nevari atgriezties atpakaļ, es nevaru tikt uz priek�u. Pat tajā ierobe�otajā laikā, ko Tu mums esi atvēlējis, mēs atrodamies nepārtrauktā cīņā, virs mums mū�dien ir melni mākoņi un pāri klājas baisas ēnas.

Visu laiku just Tavu nepārtraukto pretestību kā pret mani, tā pret kaut kā brīni�ķīga ra�anos mūsos, it kā gan es, gan �is jaunais, būtu kaut kas briesmīgs, paciest da�neda�ādas, da�reiz pat cietsirdīgas, pretestības formas - tas viss mani bie�i sāpina kā vienā līmenī, tā arī citos.

Es rakstīju dienasgrāmatu par mūsu kopīgi pavadīto laiku, un tagad esmu to rūpīgi pārlasījusi. Tā mani sarūgtināja, pat satrieca, bet tas bija vajadzīgs, lai aptvertu patiesību. Es atgriezos pagātnē jūlija dienās un tām sekojo�ās septiņās nedēļās, mūsu vienīgajā pilnīgas laimes periodā. Tā bija ievaddaļa, un tā bija brīni�ķīga. Pēc tam sekoja laiks ar ne�ēlīgiem un man neizskaidrojamiem at�ķirtības brī�iem un ne�ēlības ziņā līdzvērtīgiem periodiem, kad Tu izvairījies un pretojies mūsu kopīgajām iespējām arī būdams atgriezies.

�ķirti un nebūt kopā vai būt blakus un tomēr nebūt kopā, viss vienalga, tā nav laime. Es vēroju sevi un redzu, kā kļūstu par radījumu, kur� daudz raud, par radījumu, kuram pat nepiecie�ams daudz raudāt, jo gandrīz jau liekas, ka laipnību var panākt, tikai esot no�ēlojamam. Bet es zinu, ka neesmu tik zemu kritusi, lai kļūtu no�ēlojama.

Dzirdot, ka ��Tev nepiestāv�� atcelt satik�anos, lai man grūtā brīdī palīdzētu, patiesība sagruva pār mani kā sniega lavīna. Izskatot faktus cik iespējams objektīvi, es sapratu, ka, lai arī cik ļoti es to negribētu, tā turpināt es nevaru; es vairs nespēju piekāpties.

Ceru, ka Tu �eit nesaskatīsi līguma lau�anu, tas drīzāk ir daudzu jo daudzu Tevis sāktu nobeigumu turpinājums. Domāju, ka mēs abi zinām - tā jānotiek. Man jāsamierinās - esmu cietusi sakāvi savā vēlmē ļaut Tev uzzināt rūpju prieku.

Ri�ard, mans visudārgais draugs, tas teikts maigi, pat saudzīgi un ar mīlestību. Bet maigais tonis neslēpj sevī dusmas, tas ir patiess. Nav ne apsūdzību, ne pārmetumu, ne vainīgā meklējumu. Vienkār�i es cen�os saprast un apvaldīt sāpes. Esmu izstāstījusi, ko esmu bijusi spiesta pieņemt: Tev un man nekad nebūs kopīgas izaugsmes, nemaz nerunājot par iespēju sasniegt vispārāko un krā�ņāko mūsu attiecību izpausmi tās pilnīga plaukuma brīdī.

Manuprāt, ja manā dzīvē jel kas bija pelnījis atkāp�anos no agrāk nospraustā ceļa, izejot ārpus visām zināmajām robe�ām, tad tās bija mūsu attiecības. Es domāju, ka varu tikt attaisnota par izjusto pazemojumu, veicot pārlieku garo ceļu, kurā centos to panākt. Tā vietā esmu lepna un priecīga par to, ka iepazinu �o reto un jauko iespēju, kamēr tā mums vēl bija, un patie�ām darīju visu iespējamo, lai to saglabātu.

�obrīd jau esmu samierinājusies. �ajā briesmīgajā noslēguma momentā es godīgi varu teikt, ka nezinu, kā ievest mūs tajā brīni�ķīgajā nākotnē, kurā mēs varētu būt.

Neskatoties uz sāpēm, esmu laimīga, ka Tevi iepazinu, lai arī tik savdabīgā veidā, un vienmēr augstu vērtē�u to laiku, ko mēs pavadījām kopā. Esmu augusi kopā ar Tevi un daudz ko mācījusies no Tevis, un zinu, ka spēlēju lielu pozitīvu lomu Tavā izaugsmē. Mēs abi esam labākie cilvēki viens priek� otra no visiem, ar ko mums bijusi saskarsme.

Man prātā ieskrēja novēlojusies doma, ka arī �aha metafora varētu būt noderīga. �ahs ir spēle, kurā katrai pusei ir savs noteikts mērķis, lai arī tas saistīts ar pretinieku; spēles vidū, kad cīņa attīstās un saasinās, ir zaudējumi abās pusēs, abas puses kļūst vājākas, bet spēles beigas iezīmējas ar viena spēlētāja uzvaru pār otru, to iedzenot lamatās un padarot darboties nespējīgu.

�ķiet, Tu dzīvi iztēlojies kā �aha spēli; es, savukārt, tajā redzu sonāti. �īs at�ķirības dēļ ir pazaudēts gan karalis, gan dāma, arī dziesma ir noslāpusi.

Joprojām esmu Tava draudzene, kā arī zinu, ka Tu esi mans draugs. �o vēstuli sūtu ar patiesas un maigas mīlas un dziļas cieņas, ko es, kā jau Tu zini, pret Tevi jūtu, pilnu sirdi, kas tikpat lielā mērā ir arī skaudru skumju pilna tāpēc, ka tik daudzsolo�ai, tik retai un tik jaukai iespējai jāpaliek neīstenotai.

Leslija

Es stāvēju, pa logu skatīdamies nekurienē, manā galvā dārdēja troksnis.

Viņai nav taisnība. Protams, ka viņai nav taisnība. Sieviete nevar saprast, kas es esmu un ko es domāju.

Pārlieku slikti, es nodomāju.

Pēc tam es saņurcīju viņas vēstuli un aizsviedu to prom.

trīsdesmit viens

Pagāja stunda, bet aiz loga nekas nebija mainījies.

Kāpēc es sev meloju? Es domāju. Viņai ir taisnība, un es zinu, ka viņai ir taisnība, arī pat tad, ja es to nekad neatzī�u un nekad par viņu vairs nedomā�u.

Viņas salīdzinājums ar simfoniju un �ahu� kāpēc es to neredzēju? Ja neskaita nodokļu problēmas, es vienmēr esmu bijis tik velni�ķīgi gudrs, daudz vērīgāks un zino�āks par jebkuru citu no jebkad dzīvojo�ajiem. Kā viņa varēja ieraudzīt to, ko neieraudzīju es? Vai varbūt tomēr es neesmu tik talantīgs kā viņa? Bet ja reiz viņa ir tik saprātīga, kur tad ir viņas sistēma, kur ir viņas vairogs, kas sargā no ievainojumiem? Man mana Ideāl�

Pie VELNA tavu Ideālo Sievieti! �is tavs izgudrojums, pustonnu smagais pāvs, nedabīgas krāsas mākslīgu spalvu bozējs, tas nekad nelidos! Tavs pāvs var skraidīt riņķī un vicināt spārnus, izdodot griezīgas skaņas dziesmu vietā, bet viņ� nekad neatrausies no zemes. Tu, kas esi �ausmās vien iedomājoties par laulību, vai zini, ka esi jau apprecējies, turklāt ar �o ķēmu ?

Acu priek�ā ieraugu kāzu fotogrāfiju ar mazītiņu sevi un milzīgu divdesmit pēdu garu pāvu� tā ir taisnība! Es esmu salaulāts ar ideju, kas izrādījusies aplama.

Bet manas brīvības ierobe�ojumi! Paliekot ar Lesliju, es sāk�u garlaikoties!

�ajā brīdī es sa�ķēlos divās at�ķirīgās personās: tajā manī, kur� bija bijis visu lietu noteicējs līdz �im brīdim, un atnācējā, kur� parādījies, lai viņu iznīcinātu.

Garlaicība ir tā mazāka no tavām problēmām, tu, izdzimteni, teica atnācējs. Vai tad tu neredzi, ka viņa ir atjautīgāka par tevi, ka viņa pazīst pasaules, kurām tu pat pieskarties baidies? Aiziet, uz priek�u, aizbāz man muti ar lupatu vīk�ķi un izsvied ārā, kā tu to esi darījis ar jebkuru citu savas personības daļu, kura iedro�inājās apgalvot, ka tavas visspēcīgās teorijas ir kļūdainas! Ri�ard, tev ir visas tiesības tā rīkoties. Un tev ir tiesības iztriekt savu atliku�o mū�u garāmejo�os ��kā klājas?�� sievietēm, kas no tuvības baidās tikpat bezjēdzīgi kā tu. Līdzīgs pievelk līdzīgu, draudziņ. Ja tevī neparādīsies pat velna grams veselā saprāta, kuru pameklēt tev nekad nepietika laika visas savas dzīves garumā, tu piederēsi savai tuk�ajai, iebiedētajai, mākslīgi radītajai Ideālajai Sievietei, līdz kamēr mirsi no vientulības.

Tu esi auksts kā ledus. Tev piestāv �aha ledainā cietsirdība un tavas ledusaukstās debesis; ar savas muļķīgās impērijas palīdzību tu sagrāvi grandiozu iespēju, tagad pāri paliku�as tikai �ķembas, un pat tās valdībai ir tiesības apķīlāt!

Leslija Perisa bija tūksto� reizes labāka iespēja par jebkuru impēriju, bet tu nobijies no viņas līdz nāvei, tāpēc ka viņa ir gudrāka nekā tu jebkad esi bijis, un tāpēc tu taisies viņu arī pamest. Vai varbūt viņa tevi jau ir pametusi? Tas viņu nesagraus, vecīt, tāpēc, ka zaudētāja nav viņa. Viņai būs skumji, un viņa mazliet paraudās, tāpēc, ka viņa nebaidās raudāt, kad tas, kas varēja būt tik brīni�ķīgs, mirst, bet viņa tiks ar to galā, viņa pacelsies tam pāri.

Tu arī tiksi tam pāri, tas būs apmēram pēc pusotras minūtes. Vienkār�i cie�āk aizcērt un hermētiski noslēdz savas velni�ķīgās tērauda durvis un nekad vairs par viņu nedomā. Tā vietā, lai paceltos, tu grimsi taisni dibenā, un ļoti drīz tu sasniegsi lieliskus panākumus neapzinātos pa�nāvību mēģinājumos, līdz no�ēlojams attapsi, ka tavās rokās bija ugunīgs briljantmirdzo�as dzīves sidrabs, bet tu paņēmi savu nolādēto �mucaino āmuru un sa�ķaidīji to sīkos gabaliņos. Tavā priek�ā ir pati svarīgākā tavas dzīves izvēle, un tu to zini. Viņa ir nolēmusi neķēpāties ar tavām neizturami muļķīgajām bailēm, un ir laimīga �ajā minūtē atbrīvoties no tevis kā no lieka balasta.

Uz priek�u, dari to, ko vienmēr esi darījis: bēdz. Skrien uz lidostu, iedarbini aeroplānu un lido prom. Lido, lido! Dodies un atrodi piemīlīgu meiteni ar cigareti vienā rokā un ruma glāzi otrā, un pavēro, kā viņa tevi izmantos, lai sasniegtu kaut ko labāku nekā tas, no kā tu �onakt taisies aizbēgt. Bēdz, tu, stulbais gļēvuli. Bēdz, lai aizbāztu man muti. Nāko�reiz tu mani ieraudzīsi savā nāves dienā, un tad tu man pastāstīsi, kādas izjūtas rodas pēc tam, kad sadedzini vienīgo tiltu�

Es aizcirtu durvis viņa deguna priek�ā, un istaba kļuva klusa kā jūra bezvējā.

- Tas tik ir vareni! - es skaļi noteicu. - Mēs esam tik emocionāli!

Es pacēlu vēstuli, sāku to pārlasīt, un tad iemetu to papīrgrozā.

Ja es viņai nepatīku, viņai ir tiesības man to pateikt. Cik �ēl� ja vien viņa būtu savādāka, mēs varētu palikt draugi. Bet greizsirdību es necietī�u! Viņa iedomājas, ka es esmu viņas privātīpa�ums; viņa, redz, izlems, kad un ar ko man pavadīt savu laiku! Es viņai skaidri pateicu, kas esmu un ko domāju, cik daudz viņa man dzīvē var uzticēties, pat ja �ī dzīve nav ��es tevi mīlu�� tipa falsifikācija, ko viņa no manis gaida. Nekādu ��es tevi mīlu�� no manas puses, miss Perisa. Es bū�u pret sevi godīgs pat tad, ja arī tamdēļ zaudē�u iespējamos pāri plūsto�a prieka mirkļus, kādi bija mūsu kopīgi laimīgajā laikā.

Vienu es nekad neesmu darījis, dārgā Leslij, - es tev nekad nemeloju, nekrāpos un nemaldināju tevi. Es dzīvoju pilnā saskaņā ar to, ko uzskatīju par pareizu un par ko tev tiku stāstījis. Ja tas pēk�ņi izrādījās tev nepieņemams, ko lai dara; ļoti �ēl, vienīgi man būtu gribējies, lai tu būtu par to pateikusi mazliet ātrāk, tā atbrīvojot mūs abus no liekām problēmām.

Es do�os ceļā rīt ar saullēktu, es nodomāju. Iemetī�u savas mantiņas lidma�īnā un aizlido�u kaut kur, kur nekad agrāk neesmu bijis. Varbūt uz Vaiomingu, bet varbūt uz Montānu. Pametī�u �o lidma�īnu izsalku�ajam IFD, ja vien tas to atradīs, un izgaisī�u. Aizņem�os kaut kur planieri un prom.

Mainī�u vārdu. Vinnijs Pūks dzīvoja, slēpdamies aiz vārda Senderss, arī es to varē�u. Tas būs aizraujo�i. D�eims Senderss. Viņi var dabūt bankas rēķinus, aeroplānus un visu citu, ko vien vēlas. Neviens neuzzinās, kas noticis ar Ri�ardu Bahu, un tā būs patīkama pārmaiņa.

Turpmākos darbus, ja tādi būs, es parakstī�u ar jauno vārdu. Kāpēc lai es to nevarētu, vajag tikai gribēt. Visu pamest. Var gadīties, ka D�eims Senderss ieinteresēsies par Kanādu vai Austrāliju. Varbūt vecais D�ims klaiņos pa Albertas me�iem vai arī, lidojot ar Taigeru Mosu, aizceļos uz dienvidiem uz Sanberu vai Vitlesu. Viņ� varētu iemācīties austrāļu valodu, pavizināt kādus pasa�ierus, pietiekami, lai kaut kā tiktu uz priek�u.

Pēc tam�

Pēc tam�

Kas būs pēc tam, mister Senders? Kas īsti iznīcinās Ri�ardu Bahu - valdība vai tu pats? Tu gribi viņu nogalināt tāpēc, ka Leslija viņu ir atbrīvojusi, palaidusi brīvībā? Un viņa dzīve bez viņas būs tik tuk�a, ka tev vairs nebūs svarīgi, ka viņ� būs miris?

Es par to domāju ilgi. Tas būtu aizraujo�i - aizlidot, mainīt vārdu un aizbēgt. Bet: vai tas ir tas, ko es visvairāk vēlos?

- Tu esi par to svēti pārliecināts? - viņa pajautātu.

Nē.

Es apsēdos uz grīdas, atspiezdamies pret sienu.

Nē, Leslij, es neesmu par to tik svēti pārliecināts.

Lai iepazītu mīlestību pret citu cilvēku, esmu nogājis garu ceļu. Īstā patiesība slēpjas faktā, ka mana Ideālā Sieviete labākajā gadījumā ir laba kādai nelielai sarunai, seksuālam piedzīvojumam - īslaicīgiem sakariem, kas atstumtu malā vientulību. Tā nav tā mīlestība, par kuru puisēns pie vārtiņiem sapņoja daudzus gadus atpakaļ.

Būdams bērns, es zināju, kā ir pareizi, es to zināju arī tai brīdī, kad pametu pasa�ieru vizinā�anu: vajag atrast dzīves partneri, mū�īgo dvēseli, eņģeli-sievietes-veidolā, lai kopā ar viņu mācītos un mīlētu. Vienu sievieti, kura pieteiktu cīņu ar nelabo manī, piespiestu mani mainīties, augt un gūt uzvaru, kur agrāk es būtu padevies un aizbēdzis.

Leslija Perisa var arī nebūt īstā persona. Viņa var nebūt mana radniecīgā dvēsele, kura ieradusies mani satikt manos radniecīgās dvēseles meklējumos. Bet viņa ir viena pati � viņai ir Leslijas prāts Leslijas ķermenī, sieviete, kuras dēļ man nevajag izjust no�ēlu, kuru man nav jāglābj, kura man nav nevienam jāstāda priek�ā. Un viņa ir tik gudra, velns parāvis, ka pats sliktākais, kas varētu notikt, ir tas, ka man nāksies daudz ko iemācīties pirms viņa mani pametīs nākamo reizi.

Ja cilvēks ir pietieko�i ne�ēlīgs, es domāju, tāds, kas pārlieku pretojas dzīves iespējām, pat viņa radniecīgā dvēsele atkāpjas, atstājot viņu vienu, gaidīdama citu dzīvi, kad atkal varētu no jauna satikties.

Bet kas būs, ja es ne aizbēg�u? Ko es zaudē�u, izņemot simts tonnu smago tērauda sienu, kura it kā aizsargā mani no ievainojumiem? Varbūt, izple�ot spārnus bez bruņām, es spē�u lidot tik labi, ka mani nenotrieks. Nākamreiz es varē�u mainīt uzvārdu, kļūt par Sendersu un aizlidot uz Portdarvinu!

�im nekaunīgajam pļāpam, kuru es izsviedu aiz durvīm, laikam būs bijusi taisnība. Es viņam atvēru durvis, atvainojos, ļāvu brīvi rīkoties, bet viņ� vairs neteica ne vārda.

Man priek�ā bija lielākā dzīves izvēle, un viņam nebija nepiecie�ams vēlreiz man to atgādināt.

Vai tas varētu būt izrādījies pārbaudījums, ko izplānoju�i simtiem citi manis aspekti, dzīvojo�i uz da�ādām planētām un at�ķirīgo laikos? Varbūt viņi tagad sapulcēju�ies vienkopus un cauri vienpusīgam stiklam vēro mani, cerot, ka es atbrīvo�os no �īs tērauda sienas, vai, glu�i otrādi, lūdzot mani to saglabāt? Varbūt viņi slēdz derības, kā es rīko�os?

Ja arī viņi bija, tad aiz sava stikla tie uzvedās ļoti klusu. Ne skaņas. Pat d�inkstoņa manā galvā bija apklususi.

Ceļ� manā priek�ā sadalījās divos atzaros.

Divas da�ādas nākotnes, divas da�ādas dzīves: Leslija Perisa vai mani tik neapdraudo�ā Ideālā Sieviete?

Izvēlies, Ri�ard. Tagad. Ārā jau iestājas nakts. Kura no viņām?

trīsdesmit divi

Hallo? - viņas balss bija gandrīz bez elpas, tā gandrīz noslīka ģitāru un bungu skaņās.

- Leslij? Tas esmu es, Ri�ards. Es zinu, ka ir jau vēls, bet vai tev neatradīsies laiks parunāt?

Atbildes nebija. Mūzika dārdēja pilnā skaļumā, un man �ķita, ka tūlīt izdzirdē�u klik�ķi, ko rada nolikta klausule. Man ienāca prātā, ka varbūt, kamēr es te ar sevi strīdējos, izvēle jau ir tikusi izdarīta: Leslijai vairs neinteresē tādi kā es.

- Jā, - viņa beidzot atbildēja. - Pagaidi, es izslēg�u mūziku. Es dejoju.

Klausulē iestājās klusums, un jau pēc mirkļa es atkal izdzirdēju viņas balsi.

- Sveiks.

- Sveika. Es saņēmu tavu vēstuli.

- Labi.

Pats to neapzinādamies, es biju paņēmis telefonu rokās un nervozi soļoju pa istabu.

- Tu tie�ām gribi visu pārtraukt, tā vienkār�i ņemt un pārtraukt?

- Ne jau visu, - viņa atbildēja, - es ceru, ka mēs turpināsim kopā strādāt pie filmas. Ja neiebilsti, man joprojām gribētos uzskatīt tevi par savu draugu. Es gribu pārtraukt tikai savstarpēju sāpinā�anu.

- Es nekad neesmu gribējis tevi sāpināt. - Es tev nemaz gribēdams nevaru nodarīt pāri. Tu nevari tikt sāpināta, ja tu pati jau iepriek� neesi izvēlējusies justies sāpināta �

- Kāda starpība, tas sāpina jebkurā gadījumā, - viņa teica. - Es nederu tādām nestabilām attiecībām. Sākumā, kamēr mēs vēl nebijām tik ļoti pieķēru�ies viens otram, tas bija pieņemami, bet pēc tam mēs bijām tik laimīgi , un tā bija kopā esot! Mēs izjutām patiesu baudu viens no otra klātbūtnes, mēs abi! Kāpēc dalīties �ajā burvībā ar cilvēkiem, kuri to nespētu novērtēt; saraustīt, iznīcināt �o lielisko kopības sajūtu tikai abstraktu principu dēļ? Tas nav to vērts.

- Kāpēc nav to vērts?

- Man bija kaķene, - viņa atbildēja. - Viņu sauca Ambēra. Liela pūkaina persie�u kaķene. Katru minūti, kad es biju mājās, mēs pavadījām kopā. Viņa pusdienoja kopā ar mani, mēs kopā klausījāmies mūziku, naktī viņa gulēja uz mana pleca; katra no mums zināja, ko domā otra. Tad Ambērai uzradās kaķēni. Tik simpātiski, cik vien var būt mazi kaķēni. Viņi aizpildīja viņas laiku un viņas mīlestību, kā arī manu laiku un manu mīlestību. Ambēra un es, mēs vairs nekad nebijām vienas, mums nācās rūpēties par kaķēniem, dalīties ar tiem savā mīlestībā. Nekad līdz pat kaķenes nāvei mēs vairs nebijām tik tuvas kā agrāk.

- Intimitātes dziļums, ko izjūtam attiecībā pret kādu, ir apgriezti proporcionāls �o kādu skaitam mūsu dzīvē? - es jautāju. Pēc tam, nobijies, ka viņa saskatīs tajā izsmieklu, paskaidroju. - Tu uzskati, ka mums jādzīvo tikai un vienīgi vienam priek� otra?

- Jā. Sākumā es pieņēmu tavas neskaitāmās draudzenes. Ko tu darīji, kad gāji prom, bija tava darī�ana. Bet, kad parādījās Debora, Deboras princips, kā tu to formulēji, es pēk�ņi sapratu, ka tu pārvieto savu harēmu un rietumiem un taisies mani padarīt par vienu no tā sastāvdaļām. Ri�ard, es to nevēlos.

Zini, ko es no tevis iemācījos? Es iepazinu iespējamo , un tagad man ir jānotur tas, kas, kā man liekas, mums bija. Es gribu būt ļoti tuva ar kādu, kuru cienu, par kuru sajūsminos un kuru mīlu, un kur� to pa�u jūt pret mani. Visu vai neko. Es aptvēru, ka tas, ko meklēju es, nepavisam nav tas, ko meklē tu. Tu negribi to, ko gribu es.

Es pārstāju soļot un apsēdos uz krēsla malas. Tumsa no logiem vēlās man virsū.

- Bet ko tad, tavuprāt, es gribu? - es jautāju.

- Tie�i to, kas tev jau ir. Daudz sievie�u, kuras tu ne pārāk pazīsti un par kurām ne pārāk rūpējies. Virspusējs flirts, abpusēja izmanto�ana, nekādu iespēju mīlestībai. Tā es iedomājos elli. Elle ir vieta, laiks un apziņa, Ri�ard, kurā nav mīlestības. �ausmas! Atbrīvo mani no tā visa.

Viņa runāja tā, it kā viņas smadzenes jau būtu pieņēmu�as lēmumu, un manas arī. Tā, it kā nebūtu nekādu cerību uz pārmaiņām. Viņa neko nelūdza, viņa stāstīja to, kam pat svēti ticēja, zinādama, ka es nekad tam nepiekritī�u.

- Es izjutu pret tevi dziļāko cieņu un apbrīnu, - viņa teica. - Es domāju, ka tu esi pats apbrīnojamākais cilvēks no visiem, ko esmu satikusi. Tagad es sāku redzēt tevī ko tādu, ko negribētu redzēt. Es gribētu to visu pārtraukt, turpinot uzskatīt tevi par brīni�ķīgu.

- Leslij, es nobijos no tā, ka mēs sākām piederēt viens otram. Mana brīvība man ir tik pat svarīga kā�

- Tava brīvība darīt ko? - viņa iz�āva, neļaujot man turpināt. - Tava brīvība nebūt tuvam? Tava brīvība nemīlēt? Tava brīvība meklēt iespējas atbrīvoties no prieka, nomainot to pret nemieru un garlaicību? Tev taisnība.. ja mēs paliktu kopā, es negribētu, lai tev būtu �īs brīvības.

Labi teikts! - es nodomāju, it kā viņas vārdi būtu �aha gājiens.

- Tu ļoti labi ilustrē� - es noteicu. - Es sapratu, ko tu mēģini pateikt, agrāk nebiju to sapratis. Paldies.

- Lūdzu, - viņa atbildēja.

Es paņēmu klausuli otrā rokā. Gan jau reiz kāds gudrinieks radīs tādu telefonu, pa kuru būs ērti runāt arī ilgāk nekā minūti.

- Man �ķiet, ka mums vēl ir daudz kas sakāms vienam otram. Vai pastāv iespēja mums satikties un parunāt?

Pauze, un tad:

- Labāk gan ne. Es neiebilstu pret telefona sarunām, bet negribu tevi redzēt aci pret aci. Ceru, ka tu saproti.

- Protams. Nekādu problēmu, - es teicu. - Tu tagad nesteidzies prom?

- Nē. Es varu palikt pie telefona.

- Bet vai tu neredzi iespēju mums palikt tuviem? Es nekad neesmu saticis nevienu citu, kas spētu tev līdzināties, bet tava draudzības ideja, cik var saprast, nozīmē sirsnīgu vēstuli un rokasspiedienu katra finansu gada beigās.

Viņa iesmējās.

- Ak, nu, ne jau tā. Rokasspiedieni paredzēti reizi pusgadā. Nu labi, tā kā mēs bijām tik labi draugi, tad reizi ceturksnī. Tas, ka mūsu mīlas romāns neturpināsies, Ri�ard, nenozīmē, ka tas ir bijis galīgi neizdevies. Es domāju, ka pateicoties tam, mēs daudz ko vērtīgu iemācījāmies.

- Varbūt brīvība, par kuru es runāju, - es teicu, - vismaz liela tās daļa varbūt ir tiesības brīvi mainīties, pēc nedēļas būt citādam nekā esi �odien. Un ja divi cilvēki izmainās da�ādos virzienos�

- Ja mēs izmaināmies da�ādos virzienos, - viņa atbildēja, - tad mums jebkurā gadījumā nav kopīgas nākotnes, vai ne? Es domāju, ka diviem cilvēkiem ir iespējams mainīties kopā, augt kopā un bagātināt, nevis apnabagot vienam otru. Viens plus viens, ja vien abi vieninieki ir īstie, var veidot bezgalību! Bet cik bie�i viens otru velk uz leju; viens grib uzlidot kā gaisa balons, bet otrs viņam ir tikai balasts. Mani vienmēr ir interesējis, kā būtu, ja viņi abi, gan vīrietis, gan sieviete, gribētu uzlidot kā gaisa baloni!

- Tu zini tādus pārus?

- Maz, - viņa atbildēja.

- Cik?

- Divus. Trīs.

- Es nezinu nevienu, - es teicu. - Nu, labi, vienu zinu. Visu man zināmo cilvēku vidū vienas laimīgas laulības. Pārējās� vai nu sieviete kā baloniņ�, vīrietis - balasts, vai otrādāk, vai arī abi ir balasts. Divi baloni ir pārlieku reti.

- Man �ķiet, ka mēs varējām būt to starpā, - viņa teica.

- Tas būtu bijis jauki.

- Jā.

- Kas, tavuprāt, būtu vajadzīgs, - es pajautāju, - lai mēs atkal varētu būt kopā kā kādreiz?

Es jutu, ka viņa grib teikt: ��Nekas��, bet nesaka, jo tas būtu pārāk rupji. Viņa pārdomāja manu jautājumu, un es viņu nebikstīju un nesteidzināju.

- Es neredzu iespēju būt kopā kā kādreiz. Es to nemaz negribu. Savu iespēju robe�ās es centos mainīties, kad tu aizgāji, es pat mēģināju saieties ar citiem vīrie�iem, lai redzētu, vai spētu sabalansēt tavu Ideālo Sievieti ar savu Ideālo Vīrieti. Man tas neder. Viena vienīga garlaicība. Veltīga laika iz�ķie�ana.

- Es, Ri�ard, neesmu kāda no tavām lētajām mei�ām. - viņa lēni turpināja. - Cik gribēju, tik es jau izmainījos. Ja tu gribi būt man tuvs, ir pienācis laiks mainīties tev.

Es sastingu.

- Kāda tipa izmaiņas tu no manis gribētu? - Vissliktākais, ko viņa varētu teikt, es domāju, būtu prasīt kaut ko man nepieņemamu, bet tas nevarētu būt ļaunāk par pa�reizējo situāciju.

Viņa kādu brīdi klusēja.

- Es gribētu nepārtrauktu mīlas sakaru tikai mūsu abu starpā. Iespēju pārliecināties, vai mēs esam kā divi gaisa baloni.

- Tad es nebūtu brīvs� Man būtu nekavējoties jāpārtrauc satikties ar visām manām draudzenēm?

- Jā. Ar visām sievietēm, ar kurām tu guli. Lai nebūtu nekādu citu mīlas ligzdiņu.

�oreiz pienāca mana kārta klusēt, bet viņai ieklausīties klusumā. Es jutos kā trusītis, kuru mednieki iedzinu�i strupceļā. Man zināmie vīrie�i, kas piekritu�i tādiem noteikumiem, ir to vēlāk no�ēloju�i. Viņi tiku�i caur�auti daudzās vietās, un tikai retajam izdevies izdzīvot.

Un tomēr, kā es mainījos Leslijas tuvumā! Tikai kopā ar viņu es varēju būt tāds cilvēks, kādam man visvairāk gribējās būt. Viņas klātbūtnē es nebiju ne kautrīgs, ne neveikls. Es apbrīnoju viņu un mācījos no viņas. Ja viņa gribēja iemācīt man mīlestību, es varēju kaut vismaz izmēģināt �o iespēju.

- Leslij, mēs esam tik da�ādi, tu un es.

- Mēs esam da�ādi, bet mēs esam arī līdzīgi. Tu domāji, ka nezināsi, ko teikt sievietei, kurai nepatīk lidot ar aeroplāniem. Es nevarēju iedomāties, ka pavadī�u laiku kopā ar cilvēku, kur� nemīl mūziku. Varbūt ir svarīgi būt nevis vienādiem, bet gan zinātkāriem? Pateicoties mūsu at�ķirībām, mēs varam gūt baudu, apmainoties mūsu pasaulēm, dāvājot otram iespēju iepazīt mūsu priekus un aizrau�anās. Tu iepazīsi mūziku, es iemācī�os lidot. Un tas ir tikai sākums. Es domāju, ka tā turpinātos visu mūsu dzīves laiku.

- Nu, padomāsim, - es teicu. - Padomāsim kopā. Mēs abi bijām precēti un ��gandrīz precēti��, mums abiem ir skrambas, un mēs negribam atkārtot kļūdas. Vai tu neredzi citu iespēju būt kopā, kā tikai � kā tikai apprecoties?

- Tev ir kādi citi priek�likumi? - viņa vaicāja.

- Es, Leslij, biju gana laimīgs arī tā, kā bija agrāk.

- Gana laimīgs - tas ir par maz. Es varu viena pati būt vēl laimīgāka, turklāt tad man nevajadzētu uzklausīt tavus iemeslu izdomājumus, lai aizmuktu, pamestu mani, celtu ap sevi mūrus. Es vai nu bū�u tava vienīgā mīļākā, vai nebū�u tā vispār. Es pamēģināju tavus pusprecē�anās variantus, un tie bija galīgi garām, vismaz man.

- Tas ir tik grūti, laulībā ir tik daudz ierobe�ojumu�

- Es nīstu laulību tikpat stipri kā tu, Ri�ard, ja tā cilvēkus nomāc, liek tiem krāpties, iesloga krātiņā. Es no tās esmu izvairījusies pat ilgāk par tevi; kop� �ķir�anās pagāju�i jau se�padsmit gadi. Bet es no tevis at�ķiros, lūk, ar ko - es uzskatu, ka pastāv arī cits kopdzīves veids, kas dotu mums lielāku brīvības pakāpi, nekā mēs varētu iegūt vienatnē. Maz ticams, ka tu to dabūsi redzēt, bet es domāju, ka mēs ar tevi varētu būt tāds gadījums. Stundu atpakaļ es būtu teikusi, ka tāda iespēja nepastāv . Es nedomāju, ka tu piezvanīsi.

- Nu, izbeidz. Tu zināji, ka es piezvanī�u.

- Nav tiesa, - viņa atbildēja, - es biju pārliecināta, ka tu izmetīsi manu vēstuli un ar savu aeroplānu kaut kur aizlidosi.

Telepāte, es nodomāju, atkal iztēlodamies sevi aizbēgam uz Montānu. Darbību pārpilnība, jaunas ainas, jaunas sievietes. Bet tā bija garlaicība, pat domāt par to bija garlaicīgi. Tas viss ir jau bijis, es nodomāju, un es zinu, kam tas līdzinās, pazīstu katru �ī attēla fragmentu. Tas mani neaizkustina, neliek mainīties, tam nav manā skatījumā nekādas vērtības. �ādai rīcībai vispār nav nekādas jēgas. Tātad es aizlidoju� un tālāk?

- Es neaizlidotu, nepasakot ne vārda. Es nepamestu tevi tādā niknumā.

- Es neesmu nikna uz tevi.

- Hmm, - es noteicu, - tu esi kāreiz tik nikna, lai pārtrauktu pa�u jaukāko draudzību, kāda man jebkad ir bijusi.

- Paklausies, Ri�ard, patie�ām: es neniknojos uz tevi. Tajā naktī es biju satrakojusies un jutu riebumu. Pēc tam man palika skumji, un es raudāju. Bet beigu beigās es pārstāju raudāt un daudz domāju par tevi, līdz visbeidzot sapratu, ka tie�i tu vislabāk no visiem vari zināt, kādam tev ir jābūt; ka tev ar �o pārliecību vajadzēs sadzīvot, kamēr vien tu neizmainīsies, un neviens nevar piespiest tevi mainīties, ja tu pats to negribēsi. Kā gan es varu niknoties uz tevi, ja tu rīkojies atbilsto�i pārliecībai?

Es sajutu karstuma vilni savā sejā. Kāda sare�ģīta, jauka doma! Viņa pat tādā brīdi bija spējīga saprast, ka es daru labāko no tā, ko zinu! Vai vēl kāds visā pasaulē spētu to saprast? Cieņas uzliesmojums pret viņu izsauca aizdomīgumu pret sevi.

- Nu, un kas būtu, ja es nebūtu izvēlējies to labāko?

- Tad es niknotos uz tevi.

Viņa gandrīz smējās, kad to teica, un es mazliet atsprindzinājos. Ja viņa var smieties, pasaules gals vēl nav pienācis. Vismaz pagaidām.

- Vai mēs varētu sastādīt kontraktu, panākot ļoti noteiktu un rūpīgi izstrādātu vieno�anos par to, kādas tie�i izmaiņas vēlamies?

- Nezinu, Ri�ard. Tas skan kā kārtējā spēle, bet jautājums ir pārāk nopietns. Spēles, mētā�anās ar vecajām frāzēm, tavi vecie aizsardzības paņēmieni. Es to vairs negribu. Ja tev vajag no manis aizsargāties, ja man vajadzēs atkal un atkal pierādīt, ka esmu tavs draugs, ka es tevi mīlu un netaisos tevi ne ievainot, ne sagraut, ne apnikt tev līdz nāvei, tad tas jau būs par daudz no manis prasīts. Es domāju, ka tu pazīsti mani pietiekami labi un zini arī pret mani savas jūtas. Ja tu baidies, tad baidies vesels. Es tevi lai�u vaļā un jūtu �ajā jautājumā gandarījumu. Tie�ām. Klau, liekam to mierā. Būsim tikai draugi, labi?

Es pārdomāju viņas vārdus. Es tā biju pieradis būt pareizs, tā pieradis uzvarēt jebkurā strīdā. Bet te, lai kā arī es centos, man tomēr neizdevās atrast defektus viņas loģiskajos spriedumos. Viņas argumenti sabruktu tikai tajā gadījumā, ja viņa man meloja, ja viņa taisījās mani ievainot, apmānīt vai sagraut mani. Bet tam es nespētu noticēt. Es zināju, ko viņa var darīt ar citiem, to kādu dienu viņa varētu izdarīt arī ar mani, bet es nekad netiku redzējis, ka viņa kādu mānītu vai darītu kādam pāri, pat attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri ir viņu sāpināju�i. Viņa tiem piedeva, katram, neturot ļaunu sirdī.

Vai es varētu atļauties �ajā brīdī lietot vārdus, kurus gribētu viņai pateikt, ka es viņu mīlu.

- Tu arī rīkojies atbilsto�i savai pārliecībai, vai ne?

- Jā.

- Vai tev neliktos dīvaini, ja mēs, tu un es, būtu izņēmums no vispārējā likuma, kurā nav iespējams sasniegt �īs tuvības virsotnes? Ka mēs spētu iztikt bez kliedzieniem un durvju cir�anām, bez cieņas zaudē�anas un garlaicības, ka spētu arvien rast prieku mūsu attiecībās?

- Bet vai tu neuzskati sevi par īpa�u personību? - viņa negaidīti pajautāja. - Un vai neuzskati mani par tādu?

- Mēs at�ķiramies no visiem, ko esmu saticis, - es atbildēju.

- Ja es būtu nikna uz tevi, es neuzskatītu, ka uzklieg�ana vai durvju aizcir�ana būtu kaut kas nosodāms. Vai pat ārdī�anās un trauku plē�ana liela niknuma gadījumā. Bet tas nenozīmētu, ka es tevi nemīlu. Bet tas jau tev laikam ne�ķiet svarīgi, tā ir?

- Taisnība. Mans viedoklis ir tāds, ka jebkuru problēmu var atrisināt mierīgu un racionālu sarunu ceļā. Kad mēs nepiekrītam, kāpēc lai mēs to nepateiktu �ādi: ��Leslij, es nepiekrītu, un te ir mani argumenti��? Bet pēc tam tu teiktu: ��Tie�ām, tā ir, Ri�ard. Tavi argumenti mani pārliecināja, ka tev ir taisnība.�� Un tās būtu diskusijas beigas. Nebūtu ne jālīmē trauki, ne jālabo durvis.

- Tas nav atkarīgs no vēlē�anās, - viņa skaidroja. - Kad esmu izbijusies, kad man liekas, ka tu mani nedzirdi, kliedziens pats izraujas no manis. Var jau būt, ka tu dzirdi manus vārdus, bet tu tos nesaproti , un es baidos, ka tu taisies izdarīt kaut ko tādu, kas ievainotu mūs abus un ko mēs no�ēlotu, bet es redzu veidu, kā no tā izvairīties, un, ja tu citādi nedzirdi, man tas ir jāpasaka pietieko�i skaļi, lai tu beidzot saprastu.

- Tu man skaidro, ka tad, ja es tevī klausos, tad tev kliegt nevajag?

- Jā. Tad dro�i vien bez klieg�anas var iztikt, - viņa teica. - Pat ja es to izdarītu, tas pēc kādas minūtes jau pārietu. Mana sistēma nostrādātu, un es nomierinātos.

- Un es visu �o laiku trīcētu kā ziepju burbulis, kas pielipis aizkariem�

- Ri�ard, ja tu negribi piedzīvot dusmu lēkmi, tad netracini mani. Es esmu visai mierīga un līdzsvarota persona. Es neesmu mīna, kas gatava uzsprāgt pie visniecīgākā satricinājuma, bet tu esi pats egoistiskākais cilvēks no visiem man zināmajiem! Man ir vajadzīgas �īs dusmas, lai atturētu tevi no mēģinājumiem mani iznīcināt, lai pavēstītu mums abiem, kad pienākusi galējā robe�a.

- Es jau sen tevteicu , ka esmu egoists, - es iebildu. - Es tevi tiku brīdinājis, ka vienmēr rīkojos saskaņā ar savām interesēm, un cerēju, ka tu dari tāpat�

- Tikai, lūdzu, nemācies virsū ar saviem formulējumiem, - viņa atcirta. - Ja tu kādreiz kļūsi laimīgs, tad ne jau pateicoties tavām pastāvīgajām domām par sevi, drīzāk otrādi. Līdz tam laikam, kamēr tavā dzīvē neatradīsies vieta kādam, kur� būtu tev tikpat svarīgs kā tu pats, tu vienmēr būsi vientuļ�, nemitīgi meklēsi un zaudēsi.

Mēs sarunājāmies vairākas stundas, it kā mūsu mīlestība būtu līdz nāvei pārbiedēts bēglis, kas plati ieplestām acīm pārliecies pār divpadsmitstāvu mājas jumtu, gatavs lēkt lejā momentā, kolīdz pārtrauksim viņa glāb�anas mēģinājumus.

Turpini sarunāties, es nodomāju. Ja mēs uzturēsim sarunu, viņ� neatspersies pret jumta malu, nelēks lejā, un līdz ar kliedzienu nesa�ķīdīs pret asfaltu. Tomēr neviens no mums negribēja izglābt bēglim dzīvību pavisam, kamēr vien tas nekļūs saprātīgs un stiprs. Katrs iebildums, katra doma, kuru izteicām, bijā kā vēja brāzma - da�reiz mūsu kopīgā nākotne salīgojās, knapi noturēdamās, lai nenokristu uz ielas, da�reiz to ar visu sparu atsita prom no jumta malas.

Cik daudz nāktos zaudēt līdz ar �ī bēgļa kritienu! Sirsnības un mīļuma pilnās stundas, izkritu�as ārpus tradicionālās laika aprites, kurās mēs viens otram nozīmējām tik daudz, kad es, aizturēdams elpu, izbaudīju �īs sievietes būtību; �is laiks būs pārvērties par neko, vēl sliktāk nekā neko: tas būs pārvērties par �o briesmīgo zaudējumu.

Mīļotā meklē�anas noslēpums, reiz viņa man skaidroja, slēpjas tajā, ka sākumā vajag atrast kādu, kur� patiktu. Ilgu laiku pirms kļūt mīļākie, mēs bijām labākie draugi. Viņa man patika un sajūsmināja, es viņai uzticējos, uzticējos ! Cik daudz labā tagad balansēja virs bezdibeņa!

Ja mūsu bēglis nokritīs, �ajā kritienā tiks nogalināti arī abi Vuki, arī sivēntiņ� ar mutē iestūķētu saldējumu, arī burve un seksa dieviete; tāpat nomirs Banta, uz visiem laikiem pazudīs �ahs, filmas un kopīgie saulrieti. Es vairs nekad neredzē�u virs taustiņiem lidināmies viņas pirkstus, nekad neklausī�os Johana Sebastiana mūziku, nekad nedzirdē�u viņa noslēpumainās harmonijas tāpēc, ka tās esmu iemācījies no viņas, nenotiks mēģinājumi atminēt komponistu, es pat nevarē�u paskatīties puķēm, neatcerēdamies viņu. Neviens nekad vairs nebūs man tik tuvs. Izveido vēl biezākus mūrus, vainago tos ar asām �ķautnēm, pēc tam radi vēl vienu rindu, iek�pusē, un arī tai neaizmirsti kādu asumiņu�

- Tev nav vajadzīgas tavas sienas , Ri�ard, - Leslija raudāja. - Ja mēs nekad vairs neredzēsimies, kā tu nevari saprast, ka sienas neaizsargā? Tas izolē tevi!

Viņa cen�as palīdzēt, es nodomāju. Pēdējā minūtē pirms atvadī�anās �ī sieviete vēl grib nodot man zinā�anas. Kā mēs varam pamest viens otru?

- Un sivēntiņ�� - viņa �ņukstēja, - � sivēntiņ� ne� viņ� nedrīkst nomirt� Katru gadu vienpadsmitajā jūlijā es apsolu� es uzcep�u �okolādes cepumus, karstu fad�u ar sald� karstu fad�u ar saldējumu� un atce� manu mīļo sivēntiņu�

Viņas balss aizlūza; es dzirdēju, kā viņa iespieda klausuli spilvenā. Ak, Leslij, nē, es nodomāju, ieklausīdamies smacējo�ajā dūnu klusumā. Vai tie�ām ir jāpazūd �ai mūsu apbrīnojamai pilsētai diviem, �ai mirā�ai, kura reiz dzīvē parādījusies, lai pēc tam atkal izgaistu smogā un ikdienas pasaulē? Kas tas ir, kas mūs nogalina?

Ja mūsu starpā būtu ielauzies kāds sve�inieks, kas censtos mūs sagraut, mēs iecirstu tajā nagus un saplosītu to gabalos. Bet te bija iek�ēja cīņa, tas esmu es, kas ir ielauzies!

Bet ja nu mēs esam radniecīgās dvēseles, es pārdomāju, kamēr viņa raudāja. Ja nu mēs esam tie, kurus meklējam visu savu mū�u. Mēs viens otru iepazinām un kopā sajutām, kāda var būt mīlestība zemes virsū, bet tagad manu baiļu dēļ mēs taisāmies �ķirties un nekad vairs nesatikties? Vai tad es līdz savai pēdējai stundiņai meklē�u to, ko biju jau atradis, bet baidījos mīlēt?

Kādas neiespējamas sagadī�anās! Tās lika mums satikties brīdī, kad neviens no mums nebija precējies vai nolēmis doties laulībā, kad neviens no mums nebija līdz pēdējai minūtei saplānojis savu laiku, kad neviens no mums nebija pārāk aizņemts kādā aktiera lomā, grāmatas rakstī�anā, ceļojumos, piedzīvojumos vai akli iegrimis kaut kur citur. Mēs satikāmies vienā un tajā pa�ā planētā, vienā un tajā pa�ā ērā, bijām apmēram vienā vecumā, izaugu�i vienas un tās pa�as kultūras ietvaros. Ja mēs būtu tiku�ies da�us gadus ātrāk, tas nebūtu noticis� mēs tie�ām satikāmies arī agrāk, ta�u mūsu satik�anās bija ierobe�ota viena lifta brauciena ietvaros, jo mūsu laiks tad vēl nebija pienācis. Un tas vairs nekad nepienāks.

Es soļoju uz priek�u un atpakaļ puslokā, kura rādiusu noteica telefona klausules vada garums. Ja pēc desmit vai divdesmit gadiem es nolem�u, ka nedrīkstēja ļaut viņai aiziet, kur viņa tajā laikā būs? Kas būs tad, ja, pēc desmit gadiem atgriezies, lai atvainotos Leslijai, ieraudzī�u misis Lesliju Perisu - kāda cita sievu? Ko tad, ja nevarē�u viņu atrast, ja viņas māja izrādīsies tuk�a, viņa būs aizbraukusi, neatstājot adresi? Un ko tad, ja viņa būs mirusi, kaut kā tāda nogalināta, kas nekad nebūtu noticis, ja es rīt neaizbrauktu?

- Piedod, - viņa teica, notraukusi asaras un atkal atgriezusies pie aparāta. - Es esmu stulba zoss. Kā es da�reiz gribētu valdīt pār sevi tāpat kā tu. Tu esi iemanījies atvadīties tā, it kā tas neko nenozīmētu.

- Viss ir atkarīgs no tā, ko uzskata par galveno, - es skaidroju, priecādamies par temata maiņu. - Ja ļausim emocijām pār mums valdīt, tad tas laiks, kas līdzīgs �im, nesagādās nekādu prieku.

- Taisnība gan, - viņa pavīpsnāja, - tas nesagādā nekādu prieku.

- Pamēģini pārdzīvot to, iedomājoties, ka tagad ir rītdiena vai diena nāko�ajā mēnesī, vai nāko�ajā gadā, ko tad tu jutīsi? - es teicu. - Es pamēģināju, bet bez tevis es diez ko labi nejutos. Es sapratu, ko nozīmē būt vienam, kad nav ar ko pa telefonu norunāt deviņas stundas no vietas, apmaksājot simtdolāru �eku par vietējo sarunu. Man tevis tā pietrūks!

- Man arī tevis pietrūks, - viņa atbildēja. - Ri�ard, kā var piespiest kādu palūkoties aiz stūra, ja viņ� līdz tam vēl nav aizgājis? Vienīgā dzīve, kuru būtu vērts dzīvot, ir �ī burvība, kas mūs varētu sagaidīt! Es atdotu visu, lai tu varētu ieraudzīt, kas tur mūs sagaida. � - Viņa uz mirkli apklusa, meklēdama piemērotus vārdus. - Bet ja tas ir ārpus tava redzējuma, tad tas neeksistē, vai ne? Pat tad, ja es uz to skatos, tā īstenībā nav.

Viņas balsī skanēja nogurums un samierinā�anās. Vēl mazliet, un viņa noliks klausuli.

Es nekad neuzzinā�u, vai tas bija mana noguruma vai izbaiļu, vai arī abu iemeslu dēļ. Nebija nekāda brīdinājuma: kaut kas pārtrūka, salūza manā galvā, un �is �kaut kas� nebija laimīgs.

RI�ARD! tas iekliedzās. KO TU DARI? TU PALIEC TRAKS, TU JŪC PRĀTĀ? Tur uz jumta malas nelīgojas nekāda metafora, tas esi TU! Tā ir tava nākotne, un, ja tā kritīs, tad tu būsi ZOMBIJS, dzīvs mironis, kas nosit laiku, kamēr tu nenositīsies pats! Tu ar viņu spēlē spēlītes pa telefonu jau deviņas stundas. KĀ TU DOMĀ, KAMDĒĻ TU ESI �AJĀ PLANĒTĀ, VAI LAI LIDOTU AR AEROPLĀNIEM? Tu, augstprātīgais nelieti, tu esi �eit, lai iepazītu MĪLESTĪBU! Viņa ir tavs skolotājs, un pēc divdesmit piecām sekundēm viņa taisās nolikt klausuli, un tad tu viņu nekad vairs neredzēsi! Nesēdi ta�u, tu, idiots tāds, sūdabrālis! Vēl desmit sekundes, un viņa būs prom. Divas sekundes! RUNĀ!

- Leslij, - es teicu, - tev taisnība. Es kļūdos. Es gribu mainīties. Mēs pamēģinājām rīkoties man pa prātam, bet no tā nekas labs neiznāca. Pamēģināsim tagad darīt pa prātam tev. Nekādu Ideālo Sievie�u, nekādu mūru mūsu starpā. Paskatīsimies, kas sanāks.

Telefonlīnijā valdīja klusums.

- Vai esi pārliecināts, - viņa beidzot jautāja, - vai esi par to pārliecināts, vai runā vienkār�i tāpat? Ja tu runā vienkār�i tāpat, būs vēl sliktāk. Tu to saproti?

- Es saprotu. Es esmu pārliecināts. Vai mēs varam par to parunāt?

Vēl viens klusums.

- Protams, varam, Vuki. Kāpēc lai tu nenoliktu klausuli un neatbrauktu �urp? Kopā pabrokastotu.

- Labi, mīļumiņ, - es teicu, - uz redzi.

Pēc tam, kad viņa nolika klausuli, tuk�ajai telefonlīnijai es atzinos:

- Es tevi mīlu, Leslija Perisa.

Absolūtā vientulībā, kad nebija neviena klausītāja, vārdi, kurus es tā nicināju, �ķita tik patiesi kā gaisma.

Es noliku klausuli.

- IZDEVĀS! - es ieaurojos tuk�ajā istabā, - TAS IZDEVĀS! - Mūsu bēglis nu bija dro�ībā, ne vairs uz jumta malas, bet mūsu pa�u rokās. Es sajutu tādu vieglumu, kā lidojot ar vasaras planieri virs kalniem pārdesmit kilometru augstumā virs zemes.

�ajā brīdī, domājams, mans alternatīvais es krasi mainīja kursu, ceļa sazarojumā pagriezdamies pa kreisi, kur es pagriezos pa labi. �ajā mirklī citā laikā tas Ri�ards nolika klausuli pēc stundu vai desmit stundu ilgas sarunas ar to Lesliju, vai varbūt viņ� viņai vispār nezvanīja. Viņas vēstuli izmeta papīrgrozā, ar taksi aiztrauca līdz lidostai, pacēlās gaisā ar savu iemīļoto lidma�īnu, izvēlējās ziemeļaustrumu virzienu un deviņi tūksto�i pieci simti pēdu augstumā laidās uz Montānu. Tālāk gribēdams viņu novērot, es spēju ieraudzīt visapkārt tikai tumsu.

trīsdesmit trīs

Es to nevaru izdarīt, - viņa �ēlojās. - Es cen�os, Ri�ij; esmu nobijusies līdz nāvei, bet tomēr cen�os. Es sāku griezties, mēs griezdamies nirstam taisni lejā, un tad es zaudēju samaņu! Kad at�irgstu, mēs jau lidojam horizontāli, un Sjū saka: ��Leslij! Ar tevi viss kārtībā?��

Viņa paskatījās manī nomākta un bezcerīga.

- Kā viņa var mani iemācīt - kā es varu iemācīties griezties, ja zaudēju samaņu?

Holivuda pazuda aiz horizonta �etrsimt jūdzes uz ziemeļiem. Mana māja Floridā bija pārdota, un mēs dzīvojām treilerī, kas piestājis desmit tūksto�u kvadrātjūd�u lielas Arizonas vībotnēm aizaugu�u lauku un kalnu platības vidū, planieru aerodroma malā. Tā bija Estrellas lidosta. Glu�i kā reaktīvo lidma�īnu degvielā izmērcēti un neredzama sērkociņa aizdedzināti, rieto�ās saules staros liesmoja mākoņi. Planieri bija kā gludi sūkņi, kas uzsūca sevī gaismas spēles, vakarblāzmas sārtos un smil�u lauku zeltītos toņus.

- Mīļā mazā Vuki, - es viņai teicu, - tu to zini, un es to zinu, nav jēgas cīnīties ar patiesību: nav nekā tāda, ko Leslija Perisa nevarētu izdarīt, ja viņa reiz to ir izlēmusi. Tāds sīkums kā grie�anās ar planieri apgū�ana, tam glu�i vienkār�i nav nekādu izred�u tavu gribu nomākt. Tu ta�u vadi to lidojo�o ma�īnu!

- Bet es zaudēju samaņu, - viņa īgni iebilda. - Grūti vadīt, ja neesi pie samaņas.

Es aizgāju uz treilera mantu kambarīti, atradu mūsu mazo slotiņu un iedevu viņai, kura sēdēja uz gultas malas.

- Te būs tava vadības stūre, �īs slotiņas kāts, - es paskaidroju. - Izdarīsim visu kopā, mēs griezīsimies �eit pat uz vietas tik ilgi, līdz tev paliks garlaicīgi.

- Man nav garlaicīgi, es esmu pārbijusies!

- Nebīsties. Iedomājies, ka slotiņa ir tava vadības svira, bet kājas atbalstās uz pedāļiem. Tagad tu esi debesīs, lido taisni uz priek�u. Bet tagad vieglītēm pavelc sviru atpakaļ, tā pavisam lēnītēm, planiera purngals lai�as zemāk, tagad tas sāk drebēt, ieņem tev vajadzīgo novietojumu. Noturi sviru �ādā stāvoklī, priek�gals krīt, un TAGAD tu līdz galam nospied labo pedāli. Pareizi, turi stūri un skaiti apgriezienus: viens� divi� trīs� skaiti katru reizi, kolīdz gar acīm aizdrā�as Montesumas virsotne. Trīs, un nospied kreiso pedāli, tajā pa�ā brīdī pārvieto sviru uz priek�u, mazliet tālāk par sākuma stāvokli. Grie�anās jau ir beigusies, un tu vieglītēm atgriez priek�galu atpakaļ horizontālam lidojumam. Tas ir arī viss, kas bija vajadzīgs. Vai tas bija tik grūti?

- �eit, treilerī, nē.

- Izdari vēl pāris reizes, un, es tev apsolu, kļūs viegli arī aeroplānā. Es esmu tam gājis cauri un zinu, ko runāju. Mani arī �ausmināja grie�anās. Bet tagad pamēģināsim atkal. Mēs esam horizontālā lidojumā, un tu vieglītēm pavelc sviru atpakaļ �

Grīste - tā ir pati biedējo�ākā stunda lido�anas pamatu apguvē. Tik biedējo�a, ka valdība pārtrauca pieprasīt tās apgū�anu jau vairākus gadus atpakaļ� studenti tiek līdz grie�anās vingrinājumiem un pārtrauc lidot. Bet Laslo Horvāts, nacionālais �empions planē�anā, Estrellas īpa�nieks, uzstāja, lai katrs students līdz patstāvīgu lidojumu uzsāk�anai būtu apguvis arī to, kā izkļūt no grīstes. Cik daudz pilotu ir gāju�i bojā tikai tāpēc, ka iekļuvu�i grīstē un nemācēju�i no tās iziet? Viņ� uzskatīja, ka tādu ir pārāk daudz, tāpēc gribēja, lai vismaz viņa aerodromā tādas lietas nenotiktu.

- Tugribi , lai zeme zem kājām pazustu, - es teicu. - Pieņem , ka tā jau ir noticis. Tu gribi , lai purngals mērķētu uz leju un pasaule grieztos apkārt! Ja tas tā nenotiek, tu kaut ko dari nepareizi! Vēlreiz�

Leslija izgāja pārbaudījumu cīņā ar savām bailēm, lai, tās pārvarējusi, iemācītos lidot ar aeroplānu, kuram nav pat dzinēja, kas palīdzētu noturēties.

Mans uzdevums bija tikt galā ar citādām bailēm. Es apsolīju, ka ar viņas palīdzību iemācī�os mīlēt, pametī�u savu ledaini auksto Ideālo Sievieti un ļau�u Leslijai pienākt man tikpat tuvu, cik viņa ļauj tuvoties sev. Mēs abi ticējām viens otra labajiem nodomiem, �ajā nomaļajā vietā nebija paredzēta vieta ne dzelk�ņiem, ne dun�iem.

Treileris tuksnesī bija mana ideja. Ja �im tuvinā�anās eksperimentam bija lemts ciest krahu, es gribēju, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk un miers. Kāds pārbaudījums varētu būt tam vēl atbilsto�āks par dzīvi divatā mazmazītiņā istabiņā zem plastmasas jumta un bez neviena stūrī�a, kur no otra paglābties? Vai var būt vēl lielāks izaicinājums cilvēkiem, kuri pieradu�i dzīvot katrs savu dzīvi? Ja mēs spēsim just tajā prieku mēne�iem, mēs būsim atradu�i brīnumu.

Tā vietā, lai mēs būtu sapinu�ies viens otrā, tik tuvu kopā esot, mēs uzplaukām.

Mēs kopā skrējām vērot saullēktus, klaiņojām pa tuksnesi ar puķu rokasgrāmatām un lauku ceļve�iem kabatās, lidojām ar planieriem, aizvadījām divu, reizēm pat �etru diennak�u ilgas sarunas, mācījāmies spāņu valodu, elpojām tīru gaisu, fotografējām saulrietus, sākām risināt mū�a uzdevumu, mēģinot izprast vienīgo dzīvo būtni mums blakus: no kurienes mēs esam nāku�i, ko iemācīju�ies, kādu mēs veidotu citu pasauli, ja mums tas būtu lemts?

Uz pusdienām mēs saposāmies savos labākajos tērpos. Tuksne�a puķītes vāzē uz mūsu galda apgaismoja sveces. Mēs runājāmies un klausījāmies mūziku tik ilgi, kamēr sveces izdega.

- Garlaicība starp diviem cilvēkiem, - reiz kādā vakarā viņa sacīja, - nerodas no fiziskās visu laiku kopā bū�anas. Tā rodas no prāta un dvēseles at�ķirtības. - Doma, kas viņai bija tik pa�saprotama, mani tā pārsteidza, ka es to pierakstīju. Tādā gadījumā, es nodomāju, mums par garlaicību nevajadzētu uztraukties. Bet neviens nekad nevar apsolīt, kā būs nākotnē�.

Pienāca diena, kad es stāvēju uz zemes un vēroju viņas satik�anos aci pret aci ar viņas pūķi, stāvēju dārdo�ajos gaisa mutuļos, kas �āvās no vilcējlidma�īnas, kas rāva Leslijas izmēģinājuma planieri uz aug�u debesīs grīstes vingrinājumu veik�anai. Pēc minūtes planiera baltais krusts, atbrīvojies no vilcējtroses, palika karājamies debesīs klusā vientulībā. Tas palēnināja gaitu, apstājās gaisā, un Hu��! priek�gals krita, spārni sagriezās kā krīto�i kļavu �deguntiņi�, krita un tad pamazām līdzsvarojās, izgāja no kritiena, palēnināja ātrumu līdz pavisam apstājās gaisā, lai jau pēc brī�a grie�anos uzsāktu no jauna.

Leslija Perisa, kuru vēl nesen pagalam nomāca bailes no vieglajām lidma�īnām, �odien vadīja vieglāko no tām, aicinot to paveikt bīstamākos no trikiem: grie�anos pa kreisi, grie�anos pa labi, pusapgriezienu un atgrie�anos horizontālā stāvoklī, trīs apgriezienus un izie�anu no grīstes; tā līdz pat minimālajam augstumam. Tad viņa ieplanēja nosē�anās zonā un piezemējās.

Planieris pieskārās zemei un lēnām uz sava vienīgā riteņa ripinājās pa netīro skrejceļu uz tā uzvilktās baltās līnijas virzienā, apstājoties pēdu no tās. Kreisais spārns sasvērdamies pieskārās zemei, un līdz ar to arī viņas pārbaudījums bija veiksmīgi izturēts.

Es drāzos pie viņas pa skrejceļu, jau iztālēm izdzirdēdams triumfa pilnu bļāvienu no kabīnes iek�ienes, viņas instruktors gavilēja.

- Tu to izdarīji, Leslij! Tu griezies pati! Urrā!

Tad kabīnes durvis atsprāga vaļā, un te viņa bija, smaido�a un samulsusi skatās uz mani, gaidīdama, ko teik�u. Es noskūpstīju viņas smaidu.

- Ideāli skaists lidojums, Vuki, ideāla grie�anās! Kā es ar tevi lepojos!

Nāko�ajā dienā viņa izpildīja solo.

Kāds apburo�s valdzinājums slēpjas sava dārgākā drauga novēro�anā no malas, kad tas uzstājas uz skatuves bez tevis! Citāda pieredze ieplūda viņas ķermenī un izmantoja to, lai sagrautu me�onīgās bailes, kas jau desmitiem gadu bija viņai uzglūnēju�as un draudēju�as. Jaunā pieredze un prieks par to atspoguļojās arī viņas sejā. Jūras zilajās acīs iemirdzējās zeltainas dzirkstelītes kā virs elektrostacijas dejojo�s elektriskais loks. Viņā ir spēks, es nodomāju. Ri�ard, nekad neaizmirsti: tu tagad neskaties uz parastu lēdiju, tā nav vidusmēra cilvēcīga būtne, nekad par to neaizmirsti!

Savos pārbaudījumos es nesasniedzu tik lielus panākumus kā viņa.

Laiku pa laikam bez jebkāda iemesla es kļuvu pret viņu vēss, mazrunīgs un, pa�am nezinot, kāpēc, atgrūdu viņu. �ajās reizēs viņai sāpēja un viņa teica:

- Tu �odien biji pret mani rupj�! Tu runāji ar D�eku, kad es piezemējos un skrēju pie tevis, bet tu pagriezies pret mani ar muguru , it kā manis tur nebūtu! Tā, it kā es būtu, bet tu to negribētu!

- Leslij, lūdzu! Es nezināju, ka tu tur biji. Mēs sarunājāmies. Vai man tevis dēļ vajag visu pārtraukt?

Estie�ām zināju, ka viņa bija blakus, bet nereaģēju, it kā viņa būtu krīto�a lapa vai �alco�s vēj�. Kāpēc es sapīku, kad viņa man par to atgādināja?

Tas atkārtojās vēlreiz, tas notika starp pastaigām un mūziku, lidojumiem un sve�u gaismām - aiz ieraduma es būvēju jaunus mūrus, paslēpu aiz tiem savu aukstumu, izmantojot pret viņu veco aizsardzības mehānismu. Viņa nebija dusmīga, viņa bija skumja.

- Ak, Ri�ard! Vai tie�ām tu esi sātana nolādēts, ka tā neieredzi mīlestību. Tu apsolīji pacelt aizsargbarjeras, nevis uzstādīt jaunas.

Viņa izgāja no treilera un vientulīgi staigāja �urpu turpu pa tumsīgo skrejceļu. Uz priek�u un atpakaļ veselām jūdzēm.

Es neesmu sātana nolādēts, es domāju. Viens nepārdomāts mirklis, un viņa jau saka, ka es esmu nolādēts. Kāpēc viņai vajag tā pārspīlēt?

Pēc atgrie�anās, ne vārda nesakot, dziļi iegrimusi savās domās, viņa stundām ilgi kaut ko rakstīja savā dienasgrāmatā.

***

Tā bija treniņu nedēļa pirms planē�anas sacensībām, kurās mēs bijām nolēmu�i piedalīties: es kā pilots, bet Leslija kā mans zemes personāls. Cēlāmies piecos no rīta, lai planieris tiktu nomazgāts, nospodrināts un savests kārtībā vēl pirms temperatūra nav pārsniegusi simts grādus (pēc Fārenheita; pēc Celsija ~35 grādi, tulk. piez.), tad izstūmām to savā vietā uz skrejceļa un piepildījām spārnus ar balasta ūdeni. Līdz pat pa�ai izlido�anai stāvēdama saules svelmē, viņa turēja ap manu kaklu dvieļos ietītu ledu.

Pēc manas pacel�anās viņa, braukdama uz pilsētu pēc produktiem un ūdens, uzturēja sakarus, izmantojot kravas ma�īnas radio, gatava doties savākt kā mani, tā planieri, ja mēs būsim spiesti piezemēties kaut kur simtiem jūd�u attālumā no lidostas. Kad es piezemējos, viņa jau bija priek�ā ar aukstu sakņu alu rokās un palīdzēja aizstumt planieri atpakaļ uz tā nakts stāvvietu. Pēc tam, pārtapusi Kinozvaigznē Marijā, viņa uzklāja vakariņu galdu sve�u gaismā un klausījās manus stāstus par dienas piedzīvojumiem.

Kādreiz viņa man bija teikusi, ka ir ļoti jūtīga pret karstumu, bet tagad nelika to manīt. Viņa strādāja kā karavīrs, tuksnesī, bez pārtraukuma, piecas dienas ierindā. �o treniņu laikā mums veicās teicami, lielā mērā pateicoties tie�i viņai. Viņa bija ideāla zemes personāla pienākumu veicēja, tāpat, kā bija ideāla visā, pie kā ķērās klāt.

Kāpēc es izvēlējos tie�i �o laiku priek� attālinā�anās? Drīz pēc tam, kad pēc nolai�anās viņa mani bija sagaidījusi, atkal parādījās mani mūri: es, aizrāvies sarunās ar citiem pilotiem, neievēroju, kā viņa aizgāja. Biju spiests savu planieri vilkt pats. Saules svelmē tā nav nekāda joka lieta, un to es varēju atvieglināt tikai īgņojoties par viņas aizie�anu.

Kad es iegāju treilerī, viņa gulēja uz grīdas, tēlodama galīgu pagurumu.

- Sveiki, - es noburk�ķēju, noguris no darba. - Liels paldies par palīdzību.

Ne skaņas.

- Tas ir kāreiz tas, kas nepiecie�ams pēc patiesi grūta lidojuma.

Klusums. Viņa gulēja uz grīdas, atteikdamās bilst kaut vārdiņu.

Laikam, kārtējo reizi nolasīdama manas domas, būs pamanījusi manu nelielo attālinā�anos un saniknojusies.

Klusē�anas spēles ir muļķīgas, es nodomāju. Ja viņu kaut kas uztrauc, ja viņai nepatīk, ko es daru, kāpēc vienkār�i neatnākt un to nepateikt? Ja viņa nerunās, es arī nerunā�u.

Es pārkāpu viņas augumam uz grīdas un ieslēdzu gaisa kondicionētāju. Pēc tam izstiepos uz ku�etes, atvēru izzino�a rakstura grāmatu un sāku lasīt, domādams, ka diez vai mūs sagaida jel kāda pieklājīga nākotne, ja viņa uzspie� �āda veida darbības.

Pēc kāda laika viņa pakustējās. Vēl pēc brītiņa piecēlās un ar bezgalīga noguruma izteiksmi aizvilkās uz vannas istabu. Es dzirdēju, kā sūkņi pilnā sparā pumpēja ūdeni. Viņa iz�ķieda ūdeni, jo zināja, ka tā katru lāsi man nākas pa�am stiept no pilsētas un pa�am piepildīt treilera bākas. Viņa tikai gribēja sagādāt man vairāk darba.

Ūdens pārstāja tecēt.

Es noliku grāmatu. Vai tie�ām viņas burvību un mūsu kopīgo dzīvi saēd manas pagātnes paliekas? Vai es nevaru iemācīties piedot viņai viņas dzelonī�us? Nepareizas uztveres dēļ viņa jūtas sāpināta. Es varētu būt pietieko�i pieaudzis, lai to piedotu, kāpēc gan ne?

No vannas istabas puses nebija dzirdama ne skaņa; nabadzīte dro�i vien raud.

Es piegāju pie durtiņām un divreiz pieklauvēju.

- Piedod, Vuki, - es teicu. - Es tev piedodu�

- PPPPPPAKKKKKAĻA!!! - iek�ā ieaurojās nezvērs. Pudelītes cita aiz citas sa�ķīda gabalos; burciņas, tūbiņas, ķemmes, matu �āvējamie ar troksni triecās pret sienām.

- TU, PĒDĒJAIS (�MAK!) KUŅAS DĒLS! ES (�ĻEP!) TEVI NEIEREDZU! ES NEGRIBU TEVI VAIRĀK REDZĒT! ES (STUK!) GUĻU UZ GRĪDAS BEZ SAMAŅAS, VELNS, GANDRĪZ BEIGTA NO SIRDSLĒKMES, STRĀDĀDAMA PRIEK� TAVA NOLĀDĒTĀ PLANIERA, BET TU VĒSĀ MIERĀ ĻAUJ, LAI ES TUR GUĻU, PATS LASI GRĀMATU TAJĀ LAIKĀ, KAD ES VARĒJU NOMIRT , BET TEV UZSPĻAUT! (BUH-DZINN-��UH). NU LABI, ES ARĪ UZSPĻAU�U RI�ARDAM, NOLĀDĒTS, BAHAM!! TINIES ELLĒ NO �EJIENES, VĀCIES PIE VELNA UN LIEC MANI MIERĀ, TU, EGOISTISKĀ� CŪKA! (TRRAHH!)

Neviens; nekad; visas manas dzīves laikā; nerunāja ar mani; tādā tonī. Un es nekad nebiju redzējis kādu tā rīkojamies. Viņa tur dauzīja mantas!

Saniknots, juzdams dziļāko riebumu, es aizcirtu treilera durvis un aizskrēju pie Meijera, kas bija atstāts saulē. Karstums bija ne�ēlīgs kā iztramdītu skudru bars, bet es to gandrīz pat neievēroju. Kas ar viņu noticis? Viņas dēļ es pametu savu Ideālo Sievieti! Kāds gan es biju muļķis!

Kad es vizināju pasa�ierus, pret bailēm no pūļa es biju izgudrojis ļoti labas zāles: vajag tikai nekavējoties izrauties no pūļa, aizlidot un palikt vienam. Tas bija tik efektīgi, ka sāku to lietot arī pret bailēm no atsevi�ķiem cilvēkiem, zāles ārstēja arī no tā. Es pametu visus, kuri man nepatika, pēcāk ne ar vārdu, ne domu tos vairs nepieminot.

Lielākoties tas nostrādāja perfekti - aizie�ana bija acumirklīgas zāles pret katru, kas tevi sāpinājis. Izņemot, protams, gadījumu, kura iespējamība līdzinās vienam pret diviem biljoniem, kad tas, kur� tevi sāpinājis, ir tava radniecīgā dvēsele.

Es jutos kā ieslēgts moku kambarī. Man gribējās bēgt, bēgt, bēgt. Ielēkt lidma�īnā, ieslēgt motoru, nenoskaidrojot ne laika apstākļus, ne arī ko citu, vienkār�i nesties jebkurā virzienā, piedot gāzi un PROM! Kaut kur piezemēties, vienalga kur, iepildīties, iedarbināt motoru, un atkal PROM.

Nevienam nav tiesības uz mani kliegt! Vienreiz jau tu sakliedzi uz mani. Bet vairs tev nebūs tādas izdevības, tāpēc ka es pilnīgi un galīgi esmu aizgājis uz visiem laikiem. Durvis aizcirstas, un viss beidzies, pilnīgi un galīgi!

Tomēr tepat vien es stāvēju, ar roku pieķēries lidma�īnas durvju spīdo�ajam rokturim.

�oreiz manas smadzenes neļāva aizbēgt.

Mans prāts pamāja, LABI, LABI� tātad, viņa saniknojās uz mani. Viņai arī bija iemesls būt niknai. Es atkal esmu izdarījis kaut ko galīgi �ķērsām.

Es sāku soļot pa lauku, censdamies atvēsināt savu naidu un aizvainojumu.

Tas ir viens no maniem pārbaudījumiem. Es pierādī�u, ka esmu ko iemācījies, ja neaizbēg�u. Patiesībā mums nav problēmu. Viņa vienkār�i� ir mazliet ekspresīvāka par mani.

Es ilgi pastaigājos, līdz atcerējos par izdzīvo�anas pamācību, kurā teikts, ka no pārlieku ilgsto�as atra�anās saulē var nomirt.

Bet vai tad VIŅA nebija pārak ilgi saulē? Varbūt tā nebija niknuma lēkme, bet gan lēkme pārkar�anas dēļ?

Naids un sāpes pazuda. Leslija zaudēja samaņu no pārkar�anas , bet es tajā saskatīju izlik�anos! Ri�ard, kā tu vari būt tāds muļķis?

Es steidzos uz treileri. Pa ceļam es ieraudzīju tuksne�a puķīti. Tādu mēs agrāk nebijām sastapu�i. Es ātri izraku to no smiltīm un ietinu savas piezīmju grāmatiņas lapā.

Kad es iegāju, viņa gulēja gultā un raudāja.

- Piedod, Vuki, - es klusām teicu, glaudīdams viņas matus. - Man ir liels kauns. Es nezināju�

Viņa neatbildēja.

- Es atradu ziediņu� Es tev atnesu no tuksne�a puķīti. Kā tu domā, vai tā grib ūdeni?

Viņa apsēdās un noslaucīja asaras, nopietni aplūkodama mazo audziņu.

- Jā. Tā grib ūdeni.

Es atnesu trauku, kurā puķīti derētu iestādīt, un glāzi ūdens tās padzirdī�anai.

- Paldies par ziediņu, - viņa pēc minūtes teica. - Paldies par atvaino�anos. Un, Ri�ard, pacenties iegaumēt: neko no tā, ko gribi savā dzīvē saglabāt - nekad neuztver kā tev pienāko�os, pa�saprotamu lietu!

***

Piektdienas vēlā vakarpusē viņa atgriezās no lidojuma laimīga, starojo�a un mīļa; viņa bija pavadījusi gaisā vairāk nekā trīs stundas un piezemējusies ne jau tāpēc, ka nevarētu vairs sameklēt aug�upejo�a gaisa plūsmu, bet gan tāpēc, ka planieris bija vajadzīgs citam pilotam. Viņa noskūpstīja mani priecīga un izsalkusi, stāstīdama, ko iemācījusies.

Es viņā klausījos, gatavodams svaigu dārzeņu salātus, apmaisīdams tos virs bļodas un dalīdams divās daļās.

- Es atkal vēroju tavu piezemē�anos, - es teicu. - Kā Kinozvaigzne Marija kameru priek�ā. Tavs pieskāriens bija tik maigs kā zvirbulēnam.

- Kaut nu tā būtu, - viņa atbildēja. - Pa�ās beigās man pamatīgi noveicās, citādi būtu ieskrējusi zālē. Tavs vērtējums nav pamatots!

Bet es ar lielu pārliecību varēju teikt, ka viņa lepojās ar savu piezemē�anos. Kad viņu slavēja, viņa bie�i pārslēdzās uz blakusproblēmām, uz momentiem, kas nebija izdevu�ies tik perfekti, lai mazinātu komplimenta radīto �oku un atvieglinātu sev tā pieņem�anu.

Ir pienācis laiks viņai to pateikt, es nodomāju.

- Vuk, es domāju, ka man vajag uz kādu laiku aizlidot.

Viņa uzreiz saprata, par ko es runāju, izbiedēti paskatījās uz mani un, atstādama man iespēju pēdējā minūtē manīt savu lēmumu, iesāka runāt vienlaicīgi divos līmeņos.

- Neapgrūtini sevi tagad ar lidojumiem. Siltās gaisa straumes jau ir atdzisu�as.

Tā vietā, lai grieztos atpakaļ, es rāvos uz priek�u.

- Es nedomāju lidojumus ar planieri. Es taisos aizbraukt. Rīt pēc sacensībām, kā tas būtu? Man vajag kādu laiku pabūt vienam. Tev arī, vai ne?

Viņa nolika savu dak�iņu un atspiedās pret ku�eti.

- Uz kurieni tu taisies?

- Nezinu. Nav svarīgi. Vienalga. Vienkār�i pāris nedēļas vajag pabūt vienam, vismaz man tā �ķiet.

Lūdzu, novēli man veiksmi, es nodomāju. Lūdzu, saki, ka tu saproti, ka tev arī vajag pabūt vienai, vai varbūt vajag atgriezties Losand�elosā un filmēties televīzijā?

Viņa manī jautājo�i paskatījās.

- Ja neņem vērā da�us sīkumus, mēs pavadījām �eit pa�u skaistāko laiku mūsu dzīvē, mēs bijām laimīgāki, nekā jebkad esam biju�i. Un te pēk�ņi tu gribi kaut kur aizbraukt, lai būtu viens? Tu gribi vientulību, vai arī tev vajag pabūt ar kādu no tavām daudzajām sievietēm, lai pēc tam ar mani sāku atkal visu no jauna?

- Tā nav godīgi, Leslij! Es apsolīju mainīties un es mainījos. Es apsolīju, ka nebūs nekādu citu sievie�u un arī nav nevienas pa�as citas sievietes. Ja mūsu pārbaudījums būtu izgāzies, ja es gribētu redzēt kādu citu, es tev par to pateiktu. Tu zini, es esmu pietieko�i ne�ēlīgs, lai varētu tev par to pateikt.

- Jā, es zinu. - Viņas mīlīgās sejas vaibstos un ēnās nebija nekādas izteiksmes� viņas smadzenes gaismas ātrumā pārskatīja iemeslus, pieņēmumus, izvēles, alternatīvas.

Es domāju, viņai bija jābūt gatavai uz to, ka agri vai vēlu tā notiks. Mans ciniskais iznīcinātājs, �is nejaucenis manās smadzenēs �aubījās, vai mūsu eksperiments būs ilgāks par divām nedēļām, bet rīt apritēs jau se�us mēne�i, kop� dzīvojam treilerī kopā un nevienu dienu �ķirti. Kop� manas laulības �ķir�anas, es domāju, es nekad nebiju pavadījis kaut se�as dienas kopā ar vienu sievieti. Pat ja tā, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Leslij, lūdzu. Kas gan tur slikts, ja uz kādu laiku iz�ķiras? Tā ta�u laulībām ir pati nāvējo�ākā lieta, ja �

- Ak, Dievs, viņ� atkal ķēries pie savas vecās dziesmas. Ja man atkal ir jāklausās �ie tavi pātari par iemesliem, kuru dēļ nedrīkst mīlēt� - viņa pacēla roku, lai mani apstādinātu, - � es zinu, ka tu ienīsti vārdu mīlestība, tu esi simtiem rei�u teicis, ka no tā ir izspiedu�i visu jēgu, tāpēc tu to neizmanto, bet es to izmantoju tie�i tagad! � iemeslu koloniāde, kuru dēļ tu esi pieradis nemīlēt nevienu, izņemot debesis un aeroplānus� ja tu taisies piespiest mani uzklausīt to visu vēlreiz, es klieg�u!

Es kluscie�ot sēdēju, pūlēdamies ielīst viņas smadzenēs, bet cietu sakāvi. Kas gan tur tik slikts, ja dabonam viens no otra atpūsties? Kāpēc pat doma par īsu laiku bez iespējas pieskarties vienam pie otra viņu tā tracina?

- Lai kliegtu, tev būs jāpaaugstina balss, - es teicu ar tādu smaidu, it kā tad, ja es pasmie�os par savu svētāko pārliecību, situācija kļūs mazāk nomāco�a, nekā tā patiesībā bija.

Viņa pat nepasmaidīja.

- Tu un tavi nolādētie noteikumi! Cik gan - ak, Dievs! - cik gan ilgi tu taisies vazāt tos sev līdzi?

Mani pārņēma dusmas.

- Ja tie nebūtu patiesi, es tevi ar tiem neapgrūtinātu. Vai tad tu neredzi? Tie man kaut ko nozīmē, un priek� manis tie ir taisnīgi, es ar to visu dzīvoju! Un, lūdzu, domā, ko runā.

- Tagad tu mācīsi mani kā sarunāties! Es, velns parāvis, teik�u to, ko es, velns lai parauj, gribu!

- Tu vari to teikt, Leslij, bet es neesmu spiests uzklausīt. �

- Ak, tu un tavs idiotiskais lepnums!

- Ja es jel ko nevaru izturēt, tad to, ka pret mani izturas ar necieņu!

- Bet ja es jel ko nevaru izturēt, tad tas ir būt PAMESTAI! - Viņa aizklāja seju ar rokām. Mati viļņiem krita tām virsū, aizklādami viņas cie�anas ar zeltainu priek�karu.

- Pamestai? - es pārjautāju. - Vuk, bet es netaisos tevi pamest! Viss, ko es teicu�

- Tu taisies! Un es nevaru izturēt� būt pamestai� - Vārdi, jaukdamies ar slāpētām raudām, lauzās cauri viņas rokām un matu zeltam.

Es piecēlos no galda, apsēdos viņai blakus uz ku�etes un piekļāvu sev viņas sasprindzinātā auguma kamoliņu. Viņa nepretojās, viņa nepārtrauca arī raudāt.

�ajā brīdī viņa bija pārvērtusies mazā meitenītē, kurā reiz pēc viņas vecāku �ķir�anās ienāca un vairs nekad neatstāja milzīga pamestības sajūta. Vēlāk viņa ar abiem vecākiem atkal satikās un abus ļoti mīlēja, bet bērnībā gūtās rētas nekad tā īsti neaizdzīst.

Visu, ko Leslija savā dzīvē bija sasniegusi, viņa bija izcīnījusi pati saviem spēkiem, dzīvoja vientulībā un bija laimīga vientulībā. Tagad viņa uzskatīja, ka, pavadīdama tik daudz laimīgu mēne�u kopā ar mani, viņa pirmo reizi bija atbrīvojusies no tās savas neatkarības daļas, kuru simbolizē vientulība. Viņai bija savi mūri, un �ajā gadījumā es atrados to iek�ienē.

- Es esmu �eit, Vuk, - es no�ukstēju. - Es esmu �eit.

Viņai ir taisnība par manu lepnumu, es nodomāju. Es esmu tā pieradis aizmukt pie pirmajām vētras pazīmēm, ka aizmirsu par to, ka viņa ir viena no tiem, kas ir izgāju�i cauri ellei. Būdama tik stipra un tik gudra, viņa vienalga baidījās.

Holivudā viņa bija tādas uzmanības centrā, kāda man pat sapņos nerādās. Pēc mūsu deviņu stundu telefonsarunas viņa atstāja savus draugus, savu aģentu, studiju, politiku. Aizgāja neatvadījusies, bez paskaidrojumiem, nezinādama, vai un cik ātri atgriezīsies. Viņa vienkār�i aizgāja. Skatoties uz rietumiem, virs pilsētas, ko viņa atstāja, es redzēju milzīgas jautājuma zīmes: Kas gan ir noticis ar Lesliju Perisu?

Tagad viņa ir liela tuksne�a vidū. Mīļotā vecā kaķa vietā, kur� bija miermīlīgi beidzis savu zemes dzīvi, �eit ap viņu komfortu rada ne pārāk miermīlīgas klabur�ūskas un skorpioni, smiltis un klintis, bet viņas tuvākā kaimiņzeme ir mazāk ne�ēlīgā lidojumu pasaule. Atstājot Holivudu, viņa ir riskējusi ar visu. Viņa uzticējās man �ajā raupjajā zemē, kurā nebija nekādas citas aizsardzības, kā tikai mūs aptvero�ais dzīvino�ais spēks, kad abi esam laimīgi, esot kopā.

Elsas pierima, bet viņa joprojām palika saspringta un uzvilkta kā atspere.

Es negribēju viņas asaras, bet tā ir viņas vaina! Mēs vienojāmies, ka veiksim eksperimentu, vai mēs spējam tik ilgu laiku pavadīt kopā. Mūsu vieno�anās neparedzēja, ka mēs nedrīkstam pāris nedēļas pavadīt �ķirti. Kad viņa man pielīp, noraidīdama manas tiesības aiziet kurp un kad es vēlos, viņa pati kļūst par manas aizie�anas iemeslu. Ja viņa ir tik gudra, tad kāpēc viņa nevar aptvert �o vienkār�o patiesību? Tiklīdz mēs kļūstam par cietumsargiem, mūsu ieslodzītie cen�as aizmukt.

- Ak, Ri�ard, - viņa bāla un nogurusi sacīja. - Es gribu, lai mūsu kopā bū�anai būtu jēga. Bet vai tu to gribi?

- Jā, gribu. - Es gribu, ja tu man ļausi palikt tādam, kāds esmu, es nodomāju. Es nekad nestā�os ceļā tev un tavām vēlē�anām. Kāpēc gan tu negribi to pa�u pateikt man?

Viņa iztaisnojās un klusējot apsēdās man tālākajā ku�etes malā. Vairs nebija nekādu asaru, ta�u gaiss bija kļuvis smagnējs no domstarpību gūzmas mūsu starpā, mūsu abu salas �ķīra milzu attālums.

Bet pēc tam - dīvains stāvoklis: es zināju, ka tas reiz ir jau noticis. Debesis, kas rietumos pieplūdu�as ar asinīm, logā tik tikko pamanāms neskaidrs zaraina koka siluets. Leslija, kuru nomākusi mūsu at�ķirību milzu krava. Viss ir tie�i tāpat, tikai citā laikā. Es gribēju aiziet, un viņa ar mani strīdējās. Viņa raudāja, pēc tam klusēja, bet vēlāk pajautāja, vai es gribu, lai mūsu kopā bū�anai būtu jēga, un es atbildēju, ka jā, un tagad viņa taisījās jautāt Tu esi par to pārliecināts ? Viņa teica to jau agrāk un arī tagad gatavojās izrunāt �os pa�us vārdus.

Viņa pacēla galvu un paskatījās manī.

- Tu esi par to pārliecināts?

Elpa aizrāvās.

Es zināju savu atbildi vārds vārdā. Mana atbilde bija: ��Nē. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts��� Un tad viss izzuda: vārdi, saulriets, koks, tie visi izgaisa. No īsā ieskata citā laikā sagrāba briesmīgas skumjas, tik smaga grūtsirdība, ka es caur asarām nevarēju neko saskatīt.

- Tu esi kļuvis labāks, - viņa lēnām sacīja, - es zinu, tu esi mainījies salīdzinot ar to, kāds biji decembrī. Tu esi jauks gandrīz visu laiku. Ir tik labi būt kopā. Es redzu tik burvīgu nākotni, Ri�ard! Kāpēc tu gribi aizbēgt? Varbūt tu redzi nākotni un negribi to, vai arī pēc visa �ī laika tu nespēj to ieraudzīt?

Treilerī bija gandrīz akla tumsa, bet neviens no mums pat nepakustējās, lai iedegtu gaismu.

- Leslij, es redzēju vēl kaut ko, tie�i tagad. Vai kaut kas tāds ir noticis arī agrāk?

- Tu domā, ka �ī minūte ir jau bijusi agrāk? - viņa jautāja. - Deja vu? (*agrāk redzētais, franc.)

- Jā. No kaut kurienes tu zini katru vārdu, kuru gatavojies teikt. Tev mēdz būt tādas sajūtas?

- Nē.

- Bet man mēdz būt. Es precīzi zināju, ko tu gribi teikt, un tu to sacīji.

- Kas notika pēc tam?

- Nezinu, tas izgaisa. Bet es biju �ausmīgi �ausmīgi skumj�.

Viņa pastiepa roku, pieskaroties manam plecam. Tumsā es uzķēru vāru smaidu.

- Tā tev arī vajag.

- Ļauj man to notvert. Dod man desmit minūtes�

Viņa neiebilda. Es apgūlos uz paklāja. Aizvēru acis. Viena dziļa ieelpa.

Mans ķermenis ir pilnībā atslābinājies�

Nākamā dziļā ieelpa.

Manas smadzenes ir pilnībā atslābināju�ās.

Vēl viena.

Es stāvu durvju priek�ā, lēnām durvis atveras citā laikā�

Treileris. Saulriets. Leslija, saritinājusies aizsargājo�ā kamoliņā ku�etes tālākajā malā. Tik reāla kā trīsdimensionālā filmā.

- Ak, Ri�ard, - viņa bāla un nogurusi sacīja. - Es gribu, lai mūsu kopā bū�anai būtu jēga. Bet vai tu to gribi?

- Jā, gribu. - Es gribu, ja tu man ļausi palikt tādam, kāds esmu, es nodomāju. Es nekad nestā�os ceļā tev un tavām vēlē�anām. Kāpēc gan tu negribi to pa�u pateikt man?

Viņa iztaisnojās un klusējot apsēdās man tālākajā ku�etes malā. Vairs nebija nekādu asaru, ta�u gaiss bija kļuvis smagnējs no domstarpību gūzmas mūsu starpā, mūsu abu salas �ķīra milzu attālums.

- Tu esi par to pārliecināts? Tu esi pārliecināts , ka gribi to?

- Nē! Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts. Es nedomāju, ka esmu spējīgs pacelties ar visām �īm va�ām. Es jūtos tā, it kā būtu sapinies virvēs, nespēdams no tām tikt vaļā! Ja ie�u pa �o ceļu, tas man nepatiks, ja ie�u pa to, tu kliegsi. Mēs esam tik da�ādi, ka tu mani biedē. Es godīgi centos piedalīties �ajā eksperimentā, bet, ja tu neļausi man aiziet un pabūt pāris nedēļas vienatnē, es neesmu pārliecināts, ka gribu kaut kādu jēgu tam visam. Es neredzu īpa�u nākotni.

Viņa nopūtās. Pat tumsā es varēju redzēt, kā paceļas viņas mūri, atstājot mani ārpusē.

- Es arī vairs neredzu nākotni, Ri�ard. Tu man stāstīji par savu egoismu, bet es tevī neklausījos. Mēs mēģinājām, bet nekas nesanāca. Visam jābūt pēc tava prāta, tikai un vienīgi pēc tava, vai ne?

- Baidos, ka tā, Leslij, - es gandrīz nosaucu viņu par Vuki, bet neizdarīju to un sapratu, ka tad, kad es pēdējo reizi viņu tā nosaucu, tā tie�ām bija pati pēdējā reize. - Es nevaru dzīvot bez brīvības�

- Tikai, lūdzu, nevajag atkal par tavām brīvībām. Vairs nekādu runu par to. Es nekādā gadījumā nedrīkstu ļauties, ka tu mani pierunātu vēl vienam kopīgam mēģinājumam. Es padodos. Tu esi tas, kas tu esi.

Es mēģināju pacelt daļu no smaguma.

- Tu lidoji ar planieri viena pati, tu nekad vairs nebaidīsies lidot.

- Taisnība. Paldies par palīdzību. - Viņa stāvēja, tad pagriezās pret gaismu un paskatījās pulkstenī. - �odien ir vēlais reiss uz Losand�elosu, ja? Vai varēsi aizvest mani līdz Fēniksai, lai es uz to varētu pagūt?

- Ja vien tu to vēlies. Mēs ta�u varētu atgriezties atpakaļ arī ar Meijeru.

- Nē, pateicos. Vēlais reiss ir tie�i tas, kas man vajadzīgs.

Desmit minūtēs viņa savāca visas savas mantas, sakravāja tās divos �emodānos un aizvēra tos ciet.

Ne vārda starp mums.

Ielicis �emodānus ma�īnā, es gaidīju viņu, vērdamies tuksne�a naktī. Zemu rietumos karājās mēness sirpis. Iemirdzējās Mēnessbērna apaļīgais smaids, kā viņa rakstīja. Tas ir tas pats mēness, tikai da�us apgriezienus vecāks, blāvāks un sērīgāks.

Es atcerējos mūsu deviņu stundu ilgo telefonsarunu, kad mēs tik tikko izglābām savu kopīgo dzīvi. Ko es daru?Viņa ir pati dārgākā, pati gudrākā, pati skaistākā sieviete, kādu es jebkad savā dzīvē esmu sastapis, un es vedu viņu prom!

Bet va�as, Ri�ard. Tu esi godīgi mēģinājis.

Es jutu, ka laimes un brīnumu, izziņas un prieka pilnā dzīve līdzās �ai sievietei pārtrūkst un, glu�i kā vēj� būtu piepūtis tās sidrabotās buras, tā slīdēja prom naksnīgā mēness apmirdzēta. Uz mirkli atslābu�as, buras atkal piepūtās, un �īs dzīves burulaiviņa slīdēja arvien tālāk un tālāk, pamazām gaisdama no skata �

- Gribi aizslēgt treileri? - viņa vaicāja.

Treileris tagad bija tikai mana mājvieta, ne vairs viņas.

- Kāda starpība.

Viņa atstāja to neaizslēgtu.

- Man vadīt ma�īnu? - viņa atkal jautāja. Viņai nekad nepatika, kā es vadu ma�īnu. Viņasprāt, es to darīju pārlieku neuzmanīgi, viņa nespēja to noskatīties.

- Kāda starpība, - es atbildēju. - Es jau sē�u pie stūres, varu arī vadīt.

Mēs braucām nesarunādamies �ertdesmit jūdzes cauri naktij uz Feniksas lidostu. Es noliku ma�īnu stāvvietā un klusēdams pavadīju viņu uz bagā�as pārbaudi, vēlēdamies atrast vēl nepateiktus vārdus. Aizgāju kopā ar viņu līdz pat gaitenim, kas veda uz iesē�anās laukumu.

- Neraizējies, - viņa teica, - es tālāk tik�u pati. Paldies. Mēs paliksim draugi, ja?

- Labi.

- Uz redzi, Ri�ard. Brauc� - uzmanīgi, viņa gribēja turpināt, brauc uzmanīgi. Tagad jau vairs tā nevarēja teikt. Tagad es drīkstēju vadīt ma�īnu tā, kā gribēju. - Paliec sveiks.

- Paliec sveika. - Es pieliecos, lai viņu noskūpstītu, bet viņa novērsās.

Manas smadzenes bija kā nekustīga pelēka masa. Es darīju kaut ko neatgriezenisku, kaut ko līdzīgu lēk�anai no lidma�īnas divu jūd�u augstumā un bez izpletņa.

Vēl es varēju viņu aizsniegt. Ja gribētu, es vēl varētu saņemt viņas roku.

Viņa attālinājās.

Tagad jau bija par vēlu.

Prātīgs cilvēks apdomājas, pieņem lēmumu un īsteno to. Nav gudri griezties atpakaļ un izmainīt pieņemto lēmumu. Reiz viņa tā izdarīja attiecībā pret mani, un viņa kļūdījās. Mēģināt vēlreiz to pa�u būtu jau vairāk nekā muļķīgi.

Bet Leslij, es domāju, es tevi pazīstu pārāk labi, lai tu mani pamestu! Es pazīstu tevi labāk par jebkuru citu pasaulē, un tu pazīsti mani. Tu esi mans pats labākais draugs �ajā dzīvē, kā tu vari aiziet? Vai tad tu nezini, ka es tevi mīlu? Es nekad nevienu neesmu mīlējis, bet tevi es mīlu!

Kāpēc es nebiju spējīgs viņai to pateikt? Viņa vēl arvien gāja, bet ne reizi neatskatījās. Pēc tam viņa izgāja cauri vārtiem un bija prom.

Ausīs man ieskanējās skaņa līdzīga vēja �alkoņai, glu�i kā lēnām būtu sācis griezties propellers, pacietīgi gaidot, kad es atgriezī�os lidma�īnā, lai beigtu savu dzīvi.

Es ilgi skatījos vārtu virzienā, stāvēju un skatījos tā, it kā viņa negaidot varētu pa tiem izskriet un sacīt: ��Ak, Ri�ard, cik mēs abi esam dumji, izturamies viens pret otru kā muļķa zosis!��

Viņa neparādījās, ta�u arī es neskrēju vārtu virzienā, lai viņu panāktu un apstādinātu.

Tas ir fakts - mēs uz �īs planētas esam vientuļnieki, es nodomāju, katrs no mums ir pavisam vientuļ�, un jo ātrāk mēs ar to samierināsimies, jo labāk mums pa�iem.

Lielākā daļa cilvēku dzīvo vientuļi: gan precētie, gan neprecētie, tie, kas meklē, bet neatrod un beigu beigās aizmirst, ko īsti viņi ir meklēju�i. Tāds bija mans agrākais ceļ�, tāds tas būs arī turpmāk. Ta�u nekad, Ri�ard, nekad un nevienam neļauj pietuvoties sev tik cie�i, kā tev pietuvojās viņa.

Es nesteigdamies izgāju no lidostas, iesēdos ma�īnā un lēnām izbraucu no stāvvietas.

Lūk, tur rietumos paceļas DC - 8, vai viņa ir tur?

Tam sekoja Boing 727, tad vēl kāds cits. Lidma�īnas ieskrējās, pacēlās, ievilka �asijas, uzņēma kursu. Tās bija manas debesis, kurās viņa �obrīd lidoja, kā gan viņa varēja atstāt mani uz zemes?

Aizmirsti. Izmet viņu no prāta, padomāsi par to vēlāk. Vēlāk.

***

Mans nākamās dienas pusdienlaiks sastapa mani planierī, kas stāvēja rindā uz pacel�anos kā astoņpadsmitais. Spārni piepildīti ar balasta ūdeni, viss braucienam nepiecie�amais iek�ā planierī, kabīne kārtībā un noslēgta, pagriezienu kameras pārbaudītas.

Cik tuk�s �ķita treileris visu bezmiega pilno nakti, glu�i kā izmiris!

Vai tie�ām tā ir taisnība, ka viņa ir prom? Es kaut kā nespēju noticēt�

Es biju atlaidies pilota krēslā. Pārbaudīju vadības sviras un pamāju, apstiprinādams, ka viss ir kārtībā, zemes personāla loceklim, kuram nezināju pat vārdu, tad pakustināju stūres pedāli pa kreisi, pa labi, pa kreisi: braucam, lidojo�ais pacēlāj, aiziet.

Glu�i kā lidma�īnu bāzes kuģa katapultē�anās palēninātā tempā. Lidma�īnas, ar kuru mūs vieno virve, rēkoņas un drebē�anas pavadīti, mēs sākam vilkties da�as pēdas uz priek�u, tad arvien ātrāk un ātrāk. Ātrums iedarbina eleronus (sānsveres stūre; novietoti spārnu galu pakaļējā daļā), vadības un augstuma stūri, un, lūk, mēs, jau pēdu atrāvu�ies no zemes, traucamies pāri skrejceļam, gaidīdami, kad pacēlājlidma�īna beigs ieskrējienu un sāks pacel�anos.

Pagāju�ajā naktī es izdarīju pamatīgu kļūdu, pateikdams viņai visu un ļaudams aiziet. Vai tie�ām ir par vēlu lūgt viņu atgriezties atpakaļ?

Pēc piecām minūtēm biju pacēlies pietauvoto planieru virknes pa�ās beigās, neliels rāviens, lai atslābinātu saspriegumu, un es atbrīvojos no troses.

Līdzās lidostai ir laba aug�upejo�a gaisa straume, tā ir kā piebāzta ar planieriem. Pirmais pacēlu�ais planieris to atrod, un pārējie līdzīgi lemingiem seko tam gigantiskā balta un spīdīga stiklplasta virpulī kā zosu bars, viens riņķis, vēl viens riņķis, augstāk un augstāk aug�upplūsto�ajā siltajā gaisā.

Uzmanies, Ri�ard, paskaties apkārt! Ieej �īs gaisa straumes pa�ā apak�ā, griezdamies tajā pa�ā virzienā kā citi. Kaut niecīgākā sadursme gaisā var samaitāt tev visu dienu.

Neskatoties uz maniem daudzkārtējiem lidojumiem, es vēl arvien nervozēju, gāzelēdamies kā pīle, kad tik mazā gaisa pleķītī vienkopus bija tik daudz planieru.

Ass pagrieziens. Ātrs pagrieziens. Trāpi gaisa straumē īstajā vietā, un tā tev kalpos kā ātrgaitas lifts uz aug�u� piecsimt pēdas minūtē, septiņsimt, deviņsimt. Nav tā labākā gaisa straume Arizonā, bet �odienas pirmajai pacel�anās reizei gana laba.

Vai viņa atbildēs uz manu telefona zvanu, un, ja atbildēs, ko es viņai teik�u?

Leslij, lūdzu lūdzu piedod man?

Mēģināsim vēlreiz, lai viss ir pa vecam?

Esmu teicis to jau agrāk. Esmu jau izlietojis visus ��piedod man�� krājumus.

Man iepretī straumē atradās AS-W 19, manas lidma�īnas spoguļattēls, tā sacīk�u numurs CZ uzzīmēts gan uz spārna, gan uz astes. Zem manis straumē reizē iegāja vēl trīs planieri, virs manis to joprojām bija vesels bars. Skatoties aug�up, skaties kā caur ciklona aci, kas tikko savās ķetnās sagrābis un uzrāvis gaisā veselu planieru ra�o�anas fabriku, - klusa lidojo�a skulptūra, kas turklāt grie�as.

Vai es gribēju viņu aizvest? Vai ��man vajag pabūt vienam�� bija sava veida zāļu ripiņa, kuru, kā es domāju, viņa nekad nenorīs; vai tas bija gļēvs paņēmiens, kā visu izbeigt? Vai radniecīgajām dvēselēm ir iespējams satikties un pēc tam iz�ķirties uz mū�u?

Pamazām pamazām man izdevās uzrausties augstāk par CZ, tas nozīmēja, ka, neskatoties uz nogurumu, es lidoju visai labi. Sacīkstes notiek pa trijstūra ar 145 jūd�u garām malām perimetru virs ne�ēlīgā vientulības cepe�a, kāds ir tuksnesis. Uz zemes tas �ķiet glu�i kā nāve, bet �eit, aug�ā, ir pietiekami daudz visādu gaisa straumju, lai noturētu planieri vai pusi dienas virs zemes, turklāt lielā ātrumā.

Turi acis vaļā, Ri�rad! Esi uzmanīgs. Tie�i virs manis ir Libella, aiz tās seko Cirrus (tulk. - spalvu mākoņi) un �veicers 1-35. Es varētu apdzīt �veiceru, iespējams, pat Cirrusu, bet ne Libellu. Drīz mēs būsim virsotnē un uzņemsim kursu, tur būs vairāk vietas.

Un ko tad? Vai atliku�o mū�a daļu es pavadī�u viens, piedaloties planieru sacensībās? Kā �im izvairī�anās ekspertam izdosies izvairīties no dzīves bez sievietes, ar kuru viņ� bija kā radīts satikties? Leslij! Man ļoti �ēl!

Bez kāda brīdinājuma man acis ap�ilbināja spilgts saules staru kūlis. Uzliesmojums, lidojo�u stikla �ķembu �alts, kabīne pa�ķīst uz visām pusēm, gaisa vilnis iesitas tie�i sejā, spilgta sarkana gaisma.

Es ietriecos plecu siksnās, pēc tam mani izsmērē pa sēdekli. �ī pārslodze sākumā cen�as mani izgrūst no kabīnes, bet vēlāk cen�as saspiest plakanu.

Kabīnes atlūzas lido kā �rapnelis (�āviņ� ar laika degli, kas uzspridzina �āviņu noteiktā trajektorijas punktā, sve�v.v.). Laiks velkas.

Ri�ard, tevi notrieca! No tava planiera tikpat kā nekas nav atlicis, ja gribi izdzīvot, izraujies no �īm lauskām un izvelc izpletni.

Es sajutu ka tas, kas kādreiz bija bijis planieris, sasvērās un izjuka pa detaļām, un ka tas viss arvien ātrāk krita lejup.

Sarkanajā dūmakā manu acu priek�ā ņirbēja te atlūzas, te debesis. Spārna gabaliņi veidoja ap mani asu atlūzu mākoni. Debesis-zeme-debesis� Liekas, manām rokām nekad neizdosies aiztaustīties līdz auklai, ar ko atvērt izpletni.

Pieredzes gū�anā nav diez cik pavirzījies uz priek�u.

Mierīgi novērtē problēmu.

Nu, sveiks, draudziņ! Dod man roku. Runā, ka esmu iesprūdis planiera vrakā. Es neesmu iesprūdis. Te vienkār�i ir tāda liela pārslodze� Es nevaru�

Saka�� nevaru��, kad patiesībā domā� �nedarī�u��.

Es parau�u �o auklu�

Uzklausa novērotāju savās pēdējās sekundēs.

Interesants dzīves nobeigums.

TE IR!

Tikko kā es aizsniedzos līdz auklai, kabīne pazuda. Es sagrābu izpletņa auklu, parāvu to un pagriezos, lai ieraudzītu zemi pirms vēl atvērsies izpletnis� pārāk vēlu. Vuk, piedod. Es�

tumsa

Es atrados uz treilera grīdas un tumsā mirk�ķināju acis.

- Leslij�

Dziļi elpodams, es gulēju uz grīdas, mana seja bija izmirkusi asarās. Viņa vēl bija �eit, uz ku�etes.

- Ar tevi viss ir kārtībā? - viņa jautāja. - Vuki, ar tevi viss kārtībā?

Es piecēlos no grīdas un, cik vien spēdams, cie�i piekļāvos viņai, maigi to apskaudams.

- Es negribu no tevis aiziet, mazo Vuki, es nekad negribē�u tevi pamest, - es �ukstēju. - Es tevi mīlu.

Tikko pamanāma ņirba izskrēja caur viņu �ajā naktī, uz mirkli iestājās klusums, kas likās ilgs kā mū�ība.

- Kas ar tevi? - viņa pārjautāja.

trīsdesmit �etri

Vēlāk, jau ap diviem rītā, aizmirsis par nesaskaņām, piespiedies Leslijai mūsu kopīgajā gultā, pa�ā sarunas karstumā par ziediem, izgudrojumiem, par mūsu iespējamo ideālo dzīvi, es pēk�ņi nopūtos.

- Atceries manu veco formulējumu? - es jautāju. - Ka radniecīgā dvēsele ir kaut kas tāds, kas atbilst visām mūsu vajadzībām visos laikos?

- Jā.

- Tad es nedomāju, ka mēs esam radniecīgās dvēseles.

- Kāpēc? - viņa izbrīnījās.

- Man nav vajadzīgs strīdēties, - es atbildēju, - man nav vajadzības cīnīties.

- Kā tu to zini? - viņa maigi teica. - Kā tu vari zināt, varbūt tas ir vienīgais veids kā iedabūt tevī da�as mācības? Ja tev, lai iemācītos, nebūtu vajadzīgs cīnīties, tu radītu tik daudzas problēmas! Laiku pa laikam es tevi nesaprotu, līdz tu nesadusmojies� vai nav tādu brī�u, kad tu nesaproti, ko es domāju, kamēr es nesāku kliegt? Vai tad ir noteikumi, kuri vēsta, ka mēs nedrīkstam mācīties arī savādāk, ne tikai ar saldiem vārdiem un skūpstiem?

Es pat samirk�ķināju no pārsteiguma.

- Es domāju, ka būt radniecīgām dvēselēm nozīmē, ka viņu starpā katru mirkli ir ideālas attiecības, tādējādi kā gan var radniecīgās dvēseles ķīvēties viena ar otru ? Vai Tu, Vuki, apgalvo ka ķīviņi arī piedien ideālām attiecībām? Tu gribi teikt, ka pat tad, kad mēs strīdamies, bļaujam, dusmojamies, tas joprojām ir mūsu kopīgais brīnums? Tad, kad konflikts materializē mūsu starpā sapratni, kāda agrāk nav bijusi?

- Ak, - viņa no�ukstēja zeltainajā tumsā, - dzīve ar filozofu�

trīsdesmit pieci

Mūsu nākamās - sacensību dienas pusdienlaiks sastapa mani planierī, kas stāvēja rindā uz pacel�anos kā divdesmit tre�ais, otrais no beigām. Spārni piepildīti ar balasta ūdeni, viss braucienam nepiecie�amais iek�ā planierī, kabīne kārtībā un noslēgta, pagriezienu kameras pārbaudītas. Leslija padeva man kartes un radiokodu tabulas, noskūpstīja, vēlēdama veiksmi un palīdzēja aizvērt kabīnes lūku. Es nobloķēju to no iek�puses. Es biju atlaidies pilota krēslā. Pārbaudīju vadības sviras un pamāju, apstiprinādams, ka viss ir kārtībā, aizsūtīju atvadu skūpstu, tad uz abām pusēm pakustināju stūres pedāli: braucam, lidojo�ais pacēlāj, aiziet!

Katrs starts ir savādāks, tomēr tie visi ir kā lidma�īnu bāzes kuģa katapultē�anās palēninātā tempā. Pacēlājlidma�īnas, ar kuru mūs vieno virve, rēkoņas un drebē�anas pavadīti, mēs sākam vilkties da�as pēdas uz priek�u, tad arvien ātrāk un ātrāk. Ātrums iedarbina eleronus (sānsveres stūre; novietoti spārnu galu pakaļējā daļā), vadības un augstuma stūri, un, lūk, mēs, jau pēdu atrāvu�ies no zemes, traucamies pāri skrejceļam, gaidīdami, kad pacēlājlidma�īna beigs ieskrējienu un sāks pacel�anos.

Leslija �orīt bija draiskulīga, bagātīgi aplejot mani ar aukstu ūdeni brīdī, kad es to vismazāk gaidīju. Viņa bija laimīga, un es arī. Kāda kļūda būtu bijusi palikt pie savas aizbrauk�anas idejas!

Pēc piecām minūtēm biju pacēlies rindas pa�ās beigās, neliels rāviens, lai atslābinātu saspriegumu, un es atbrīvojos no troses.

Līdzās lidostai ir laba aug�upejo�a gaisa straume, tā ir kā piebāzta ar planieriem. Es notrīcēju, neskatoties uz karstumu kabīnē. Tas bija planieru ciklons. Bet es biju viens no pēdējiem un nevarēju pavadīt visu dienu, gaidot uz pacel�anos. Es biju nepacietīgs, bet uzmanīgs. Skaties apkārt, es domāju, piesargies!

Ass pagrieziens. Ātrs pagrieziens. Es trāpīju gaisa straumes centrā un kā ātrgaitas liftā strauji cēlos uz aug�u� piecsimt pēdas minūtē, septiņsimt. Paskaties apkārt.

Kakls jau sāpēja no asajiem pagriezieniem: te ātri pa kreisi, te ātri pa labi, skatoties un analizējot situāciju. Veicis pamatīgu pagriezienu, zem manis paslīdēja �veicars.

Viņai ir taisnība, es tie�ām radu problēmas. Mums bija uznāku�as melnās dienas, bet kam gan tādas nav biju�as? Labi laiki - tas ir brīni�ķīgi, tie tikai � SKATIES APKĀRT!

Cirruss, kur� planēja virs manis, izdarīja pārāk asu pagriezienu un ienira trīsdesmit pēdas manā virzienā, tā spārns bija kā gigantisks na�a asmens, kas atvēzējies pret manu galvu. Es pagrūdu sviru uz priek�u, nolaizdamies zemāk un vienlaikus izvairīdamies no planiera zem manis.

- Ja tu turpināsi tā lidot, - es noburk�ķēju, - tev vajadzēs pārāk daudz manas vietas!

Es atgriezos ciklonā, vērodams pusjūdzes platā cilindra, ko veidoja aug�āmceļo�ie planieri, iek�pusi. Nav daudz tādu pilotu, es nodomāju, kas būtu redzēju�i ko tamlīdzīgu.

Tajā brīdī, kad es paskatījos aug�up, tur notika kaut kas jocīgs. Kaut kāda nejēdzīga kustība. Tas bija planieris, kas griezdamies! krita lejā citiem planieriem pa vidu! Es to redzēju, bet nespēju noticēt� kāds muļķīgs, bīstams izlēciens - GRIEZTIES! - tik daudzu planieru vidū!

Es samiedzu acis spilgtajā saulē. Planieris griezās ne jau sava prieka pēc, tas griezās tāpēc, ka bija zaudējis spārnu.

Paskat! Grie�as ne jau viens planieris, bet divi! Divi nekontrolējami planieri gā�as lejā tie�i manas kabīnes virzienā.

Es sagrābu sviru un rāvu to pa kreisi, nospiedu kreiso stūres pedāli un kā lode izlidoju no to apak�as.

Tie�i aiz mana labā spārna, �ķeldami gaisu, nokūleņoja divi sakropļoti planieri. Tiem sekoja atlūzu mākonis, slinki virpuļodams kā rudens lapas.

Radio, kas da�as minūtes bija klusējis, ieaurojās: �UZMANĪBU VISIEM!��

��LECIET ĀRĀ! ATVERIET IZPLETŅUS!��

Kāds labums, es nodomāju, var būt no tāda pa radio izskanēju�a padoma lēkt ārā un atvērt izpletni? Kad tavs planieris sa�ķīst gabalos, vai tad pirmā prātā ienāko�ā doma nav doma par izpletni?

Viens no atlūzu mākoņa fragmentiem bija kūleņojo�s pilota ķermenis. Tas ilgi krita, bet tad virs tā iz�āvās un sāka pildīties ar gaisu izpletņa neilons. Pilots bija dzīvs, viņ� bija aizsniedzies līdz auklai, ar ko atvērt izpletni. Lieliski nostrādāts, draudziņ!

Kupols atvērās un bez skaņas dreifēja uz klin�u pusi.

- Divi izpletņi! - teica radio. - Sacensību dalībnieki uz zemes, redzu divus izpletņus! Nolai�as trīs jūdzes uz ziemeļiem. Vai varat izsūtīt pēc tiem d�ipu?

Es nevarēju saskatīt otru izpletni. Tas, kuru es vēroju, pazuda, tiklīdz pilots skāra zemi.

Sadragāto planieru daļas vēl arvien peldēja gaisā, viens fragments ar pusi spārna griezās kā vējdzirnavas palēninātā kustībā tik uz riņķi, tik uz riņķi.

Nekad agrāk nebiju redzējis avārijas gaisā. No attāluma viss izskatījās mierīgs un kluss. Tā varētu būt bijusi jauna sportiska izklaide, ko izgudrojis kāds garlaicības mākts pilots, ja vien lejā nemirguļotu planiera driskas. Neviens pilots nesāks izgudrot tādu sportisko izklaidi, kurā prieka pēc dauzītu planierus.

Ie�ērkstējās rupors: �Kāds redz pilotus?�

- Apstiprinu. Abi ir redzamības laukā.

- Kā viņiem ir? Vai varat teikt, ka ar viņiem viss ir kārtībā?

- Jā. �ķiet, ar abiem viss kārtībā. Abi ir uz zemes, vicina rokas.

- Paldies Dievam!

- Labi, pui�i, turiet acis vaļā tur aug�ā. Pārāk daudz aeroplānu vienā vietā�

�etri no pilotiem, kuri piedalās sacīkstēs, ir sievietes, es nodomāju. Ko jūt sieviete, lidodama mūsu vidū, ja viņu nosauc par puisi?

Pēk�ņi �ajā sutoņā man pārskrēja ledainas tirpas. Es vakar to visu jau redzēju ! Cik ticams ir tas, ka� vienīgā gaisa katastrofa, ko es jebkad esmu redzējis, norisinās kāreiz dienu pēc tam, kad es, guļot uz treilera grīdas, iepriek� esmu to noskatījies!

Nē, es nenoskatījos to no malas, tas biju es , kurā ietriecās planiera spārns! Lejā tuksnesī varēju atrasties es, nebūdams tāds veiksminieks kā tie divi, kuri tagad jau trausās iek�ā d�ipā, pilni ar satrauco�iem pārdzīvojumiem, ko stāstīt citiem.

Ja pagāju�o nakti Leslija būtu aizbraukusi, un es �odien pirms sacensībām būtu noguris un apbēdināts, nevis atpūties un svaigs, tad avārija varētu būt notikusi ar mani.

Es uzņēmu kursu savādi iztuk�otajās debesīs. Pēc starta sacensību planieri nepaliek ilgi vienā barā, ja vien tas ir iespējams.

Mans mierīgais sacīk�u zirgs rāvās ar purngalu uz leju pilnā ātrumā uz kalnu grēdu. Klintis lejā jau bija ļoti tuvu, bet tad mēs iekļuvām jaunā siltā gaisa straumē un sākām jaunu pacel�anās spirāli.

Vīzija, es nodomāju, vai tā mani izglāba?

Es tiku aizsargāts, turklāt pelnīti.

Vai, iz�ķirdamies par labu mīlestībai, es patiesībā neizvēlējos dzīvi nāves vietā?

trīsdesmit se�i

Tā bija saritinājusies d�ipu iebrauktajās sliedēs, gatava mesties virsū ma�īnai, kas tai tuvojās ar ātrumu desmit jūdzes stundā. Es strauji nobremzēju un pastiepos līdz mikrofonam.

- Sveiki, Vuk, vai tu mani dzirdi?

Brīdis klusuma, un tad caur treilera skaļruni atskanēja viņas atbilde.

- Jā. Kāpēc tu apstājies?

- Te ir �ūska, kas bloķējusi ceļu. Vai tu nevarētu paņemt grāmatiņas par �ūskām? Es tev to aprakstī�u.

- Vienu mirklīti, mīļais.

Es pabraucu ma�īnu mazliet atpakaļ un iegriezos, nostādamies ar sānu pie guļo�ā radījuma. Drūmu skatienu tas ar melnu mēli tvarstīja gaisu. Kad es iedarbināju motoru, tas noklabināja savas astes grabekļus un kā no izkaltēta ķirbja no�ņāca: Es tevi brīdinu�

Kāda drosmīga �ūska! Man derētu viņas drosme: ar savām dūrēm stāties pretī trīs kvartālus augstam un se�us kvartālus platam tankam un neapmierināti teikt: ��Nekusties uz priek�u, es tevi brīdinu���

- Paņēmu grāmatu par �ūskām, - skaļrunī atskanēja Leslijas balss. - Esi uzmanīgs. Paliec kabīnē un never vaļā durvis. Labi?

Jā gan, teica �ūska. Klausi viņu un esi uzmanīgs. Tas ir mans tuksnesis. Sāciet tik maisīties man pa ceļam, un es nobeig�u jūsu kravas ma�īnu. Es negribu to darīt, bet ja tu man uzmācies, citas iespējas nav. Dzeltenas acis nemirk�ķinot skatījās manī, mēle atkal tvarstīja gaisu.

Leslija nespēja apvaldīt savu ziņkāri.

- Es dodos skatīties.

- Nē! Labāk paliec turpat. �eit smiltīs varbūt ir vesela ligzda. Labi?

Klusums.

- Leslij?

Klusums.

Aizmugures skata spogulī es ieraudzīju figūru, kas izgāja no treilera un soļoja manā virzienā. Tradicionālajās sievie�u - vīrie�u attiecībās vienu jūs nekad, es domāju, nevarēsiet panākt - paklausību.

- Piedod, - es bildu �ūskai, - mēs būsim atpakaļ.

Es apgriezos un pabraucu pa ceļu atpakaļ, lai savāktu Lesliju. Viņa apsēdās labajā pusē, turēdama rokās atnestās grāmatas: ��Rokasgrāmata par Ziemeļamerikas rāpuļiem un abiniekiem�� un ��Dabas mīļotāju kluba rokasgrāmata - dienvidrietumu tuksnesis��.

- Kur ir �ūska?

- Gaida mūs, - es teicu. - Bet tagad es gribu, lai tu visu laiku paliktu iek�ā. Es negribu, lai tu skatīdamās izkārtos laukā no kravas ma�īnas, tu mani dzirdi?

- Es to nedarī�u, ja tu to nedarīsi. - Gaisā oda pēc piedzīvojuma.

�ūska nekustējās, �ņākdama uz ma�īnu un pavēlēdama tai apstāties.

Atkal atgriezies? Nu, kā vēlies, ne collu tālāk kā iepriek�ējo reizi.

Leslija aizlīda man priek�ā, lai paskatītos uz �ūsku.

- Sveika! - viņa priecīga un �irgta teica. - Sveika, �ūskiņ! Kā tev �odien labi iet?

Atbilde nesekoja. Bet ko gan lai jūs teiktu, ja jūs būtu skarba, viltīga, stūrgalvīga un indīga tuksne�a klabur�ūska un jums simpātiska meitenīte saldā balstiņā jautātu: ��Kā tev �odien labi iet?�� Jūs nezinātu, ko atbildēt. Jūs bolītu acis, bet neko neteiktu.

Leslija apsēdās savā vietā un atvēra pirmo grāmatu.

- Kādā krāsā viņa ir, kā tev liekas?

- Nu, - es teicu. - Viņa ir zaļganā smil�u krāsā un putekļaini bālā olīvkrāsā. Uz muguras melni ovāli plankumi, no iek�puses tie vairāk tum�ā olīvkrāsā, bet ap tiem ir gandrīz balts. Viņai ir plakana plata trīsstūrveida galva, īss degungals.

�abēja pār�ķirtās lappuses.

- Ak, visu laiku kaut kas nesakrīt! - viņa iesaucās. - Cik viņa liela?

Es pasmaidīju. Mūsdienās katram no mums ir savs viedoklis par pretējo dzimumu, bet otrs to cen�as palabot, sakot savas domas atklāti, vai ar mājieniem, kā nu uzskata par vajadzīgu. Viņa mēģināja ar mājieniem.

- Tā nav maza �ūska, - es atbildēju. - ja viņa izstieptos� varbūt �etras pēdas?

- Vai tu varētu teikt, ka ovālajiem plankumiem ir tendence sa�aurināties līdz pat neuzkrīto�iem krustiņiem astes galā ?

- Kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr nē. Pie astes ir melnas un baltas joslas, melnās �auras, baltās platas.

�ūska atritinājās un ielīda zālēs līdzās ceļam. Es uzspiedu gāzes pedālim, lai brauktu tālāk, un viņa nekavējoties satinās gredzenos, acis zibēja, aste notrīsēja. Es tevi brīdināju, un es nejokoju! Ja tu gribi miru�u ma�īnu, tu to arī dabūsi! Stāvi mierā un nekusties vai arī �

- Reljefas zvīņas divdesmit piecās rindās ? - Leslija jautāja. - Ak! Melni un balti gredzeni apjo� asti! Pārbaudi �o: Gai�a josla, kas sākas virs acs, sniedzas līdz pat mutes kaktiņam.

Vai redzi �o balto joslu virs acs? saka �ūska. Kas man vēl tev būtu jāsaka? Tikai turi savas rokas tā, lai es tās redzētu, un lēnām vācies prom. �

- Tev taisnība! - es iesaucos. - Tā ir viņa! Kas tā ir?

- Klabur�ūska Mohava , - nolasīja Leslija. - Crotalus scutellatus . Redzi viņas attēlu?

�ūska fotogrāfijā nesmaidīja.

Leslija atvēra ��Dabas mīļotāju rokasgrāmatu�� un pār�ķirstīja lappuses. ��Doktors Louve apgalvo, ka Mohavai ir �unikāla� inde ar neirotoksiskiem elementiem, kam vēl nav iegūta pretinde, un ka Mohavas kodiens potenciāli ir stipri bīstamāks nekā rietumu Daimondbekas, ar kuru Mohavu bie�i jauc, kodienu.� .

Klusums. Te tuvumā nav nevienas Rietumu Daimondbekas, �o �ūsku nevar sajaukt.

Mēs paskatījāmies viens uz otru, Leslija un es. - Varbūt mums labāk palikt ma�īnā, - viņa teica.

- Es nejūtu īpa�i izteiktu vēlē�anos izkāpt laukā, ja tu uztraucies par to.

Aha, no�ņācās lepnā un niknā Mohava. Tu neko negribi darīt pārlieku steidzīgi. �

Leslija atkal paskatījās ārā.

- Ko viņa dara?

- Viņa man �ņāc, lai es neko nedarot pārāk steidzīgi.

Pēc kāda laika �ūska atritinājās, vērodama mūsu acis un gatava uz jebkuru mūsu izgājienu. Bet tādu nebija.

Ja viņa man iekodīs, es domāju, vai tad es nomir�u? Protams, ka nē. Es varu radīt psiholoģisko vairogu, varu pārvērst indi ūdenī vai alū, nedot spēku vispasaules pārliecībai, ka �ūskas nogalina. Es domāju, ka es to varētu izdarīt. Bet nav vajadzības akurāt tūlīt to arī uz savas ādas pārbaudīt.

Mēs vērojām �ūsku un apbrīnojām to.

Jā, es pie sevis nopūtos, es izjutu muļķīgu un līdz apnikumam primitīvu vēlmi reaģēt: nosist to. Kas būs tad, ja viņa metīsies treilerī un sāks kost visus pēc kārtas? Labāk paņemt lāpstu jau tagad un sa�ķaidīt to plakanu, pirms vēl būs noticis, ka tuksne�a pati indīgākā �ūska liks lietā savu ieroci; novākt to, pirms tā nogalinās Lesliju!

Ak, Ri�ard, kāda vil�anās tevī, ja daļa no tevis sprie� tik pretīgi, tik cietsirdīgi. Nogalināt. Kad tu pacelsies līdz līmenim, ka nevajag ne no viena baidīties ?

Es nevietā sevi apvainoju! Doma par slepkavību bija nejau�a, izbailēs radusies, nepārdomāta un slimīga mirkļa iedoma. Es neesmu atbildīgs par iedomām, tikai par savu rīcību, par savu galīgo lēmumu. Un mans galīgais lēmums ir �ūskai par labu. Viņa ir tie�i tikpat patiesa un tikpat melīga dzīves izpausme kā tas divkājainais darbarīku lietotājs un braucamo vadītājs, pa pusei trakā, mācīties gribo�ā būtne. �ajā brīdi es vērstu lāpstu pret katru, kas riskētu uzbrukt mūsu lieliskajai Klabur�ūskai Mohavai.

- Piedāvāsim viņai mazliet paklausīties mūziku.

Leslija paķimerējās ap radiouztvērēju, atrada klasiskās mūzikas staciju spēlējam kaut ko rahmaņinovisku un uzgrieza skaļumu uz maksimālo.

- UZSKATA, KA �ŪSKAS SLIKTI DZIRD, - viņa nokliedza.

Pēc brī�a klabur�ūska atmaiga un atslābinājās, no gredzenu sienas pāri palika tikai viena cilpa. Vēl pēc da�ām minūtēm viņa iz�āva mēlīti mūsu virzienā pēdējo reizi. Labi darīts. Jūs izturējāt pārbaudījumu. Apsveicu. Bet jūsu mūzika ir pārāk skaļa.

- Viņa iet prom, Vuk! Redzi?

Uz redzē�anos.

Viegli trīsēdama, Miss M. K.�ūska aizlocījās uz zāles pusi. Pēc tam pazuda.

- Paliec sveika! - gandrīz bēdīgi uzsauca Leslija, pamādama ar roku.

Es atlaidu bremzes, aizvadīju kravas ma�īnu atkal līdz treilerim un izsēdināju savu dārgo pasa�ieri līdz ar viņas grāmatas par �ūskām.

- Kā tu domā, - es jautāju, - vai mēs iedomājāmies visu, ko viņa mums teica? Varbūt viņa bija kāda garāmlidojo�a dvēsele, kura uz stundu pieņēma �ūskas formu, lai pārbaudītu, kā mēs kontrolējam savas izbailes - nositīs vai nenositīs? Eņģelis uz ceļa �ūskas tērpā, mūs pārbaudot, kā tev �ķiet?

- Es netaisos teikt, ka tā nevar būt, - atbildēja Leslija, - bet gadījumā, ja nu tā tomēr nav, turpmāk no treilera iesim ārā ar lielu troksni, lai viņu nepārsteigtu, labi?

trīsdesmit septiņi

Izmaini mūsu domas, un pasaule ap mums mainīsies. Arizona �ajā vasarā pavērsusi pret mums savu mazliet pārāk silto pusi, tātad pienācis laiks citādam skatījumam. Varbūt izmēģināt kaut ko ziemeļnieciskāku un vēsāku? Kā būtu ar Nevadu? Savākt treileri un planieri un aidā uz Nevadu?

Tad būtu vēsāks, tas nu ir skaidrs. 115 grādu (pēc Fārenheita) karstuma vietā vairs tikai 110. Mazu kalnu vietā pie horizonta - lieli.

Ģenerators treilerī saniķojās� trīs dienas saspringtos kļūmju meklējumos, visādi ņemoties ap to, un tas atsāka darboties. Drīz pēc ģeneratora atlab�anas salūza ūdens sūknis. Mums par laimi, perspektīva dzīvot bez ūdens starp miljoniem akru smil�u un sprāgu�u dzīvnieku kauliem palīdzēja mums pārtaisīt sūkni, izmantojot kabatas nazīti un parastu kartonu.

Se�desmit jūd�u attālumā no ūdens un pasta viņa stāvēja virtuves vidū un skaļā balsī lasīja vēstuli no Losand�elosas. Dzīve me�onīgās dabas vidū bija izmainījusi mūsu uztveri. Daudzās pilsētas bija kļuvu�as kaut kas tik nereāls, ka mums bija grūti iedomāties, ka tās joprojām reāli eksistē un ka tajās dzīvo cilvēki. Vēstule par to mums atgādināja.

��Dārgais Ri�ard, ar no�ēlu esmu spiests Jums paziņot, ka nodokļu un nodevu departaments ir noraidījis Jūsu priek�likumu un pieprasa miljons dolāru samaksu uzreiz. Kā Jūs zināt, tam ir likumīgas tiesības uzlikt arestu visam Jūsu īpa�umam un konfiscēt jebkuru tā daļu. Piedāvāju satikties pēc iespējas ātrāk. Ar cieņu, Jūsu D�ons Markvarts.��

- Kāpēc viņi ir noraidīju�i priek�likumu? - es jautāju. - Es viņiem piedāvāju samaksāt visu!

- Radies kaut kāds pārpratums, - atbildēja Leslija. - Mums būtu labāk doties turp, lai tiktu skaidrībā, kas īsti notiek.

Mēs �ķērsojām tuksnesi līdz benzīntankam, kurā ar maksas telefona palīdzību norunājām tik�anos nāko�ās dienas deviņos no rīta, tad iemetām da�as drēbes Meijersā un traucāmies ar to lielā ātrumā, lai jau tās pa�as dienas saulrietā piezemētos Losand�elosā.

- Ne jau priek�likums vainīgs, - nāko�ajā rītā teica Markvarts. - Problēmas rada jūsu popularitāte.

- Ko? Kas rada problēmas?

- Jums būs grūti tam noticēt, es pats par kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi. NND piekopj tādu politiku, ka nepieņem kompromisa piedāvājumus no slaveniem cilvēkiem.

- Kas� liek viņiem uzskatīt, ka es esmu slavens?

Viņ� pagrozījās savā grozāmajā krēslā.

- Es arī viņiem to jautāju. Aģents man atbildēja, ka viņ� izgājis koridorā ārpus sava ofisa robe�ām, aptaujādams nejau�i satiktos cilvēkus, vai viņi ir dzirdēju�i par Ri�ardu Bahu. Vairāk bija to, kas bija dzirdēju�i.

Istabā iestājās kapa klusums. Es nespēju noticēt tam, ko dzirdēju.

- Runāsim tie�i, - Leslija beidzot sacīja. - Nodokļu un nodevu departaments nepieņem Ri�arda piedāvājumu; tas notiek da�u cilvēku dēļ, kuri bija gadīju�ies kaut kādā koridorā; tie bija par viņu dzirdēju�i. Jūs to nopietni?

Advokāts bezpalīdzīgi noplātīja rokas, rādīdams savu nespēju notiku�o mainīt.

- Viņi pieņems tikai pilnu samaksu un uzreiz. No slavenības nomaksu uz laiku viņi nepieņems.

- Ja viņ� būtu Harijs Biznesmenis, tad viņi pieņemtu priek�likumu, - pārjautāja Leslija, - bet tā kā viņ� ir Ri�ards Bahs, tad ne?

- Tie�i tā, - viņ� atbildēja.

- Bet tā ir diskriminācija!

- Jūs varat to apstrīdēt tiesā. Jūs iespējams, uzvarēsiet. Tas aizņems apmēram desmit gadus.

- Nu beidz! Kas ir tā pui�a priek�nieks? - es jautāju. - Tur ta�u ir jābūt kādam�

- Vīrs, kas pa�laik nodarbojas ar jūsu lietu, arī ir priek�nieks. Viņ� ir tas, kur� izdomāja noteikumu par slavenībām.

Es paskatījos uz Lesliju.

- Ko mēs tagad varam darīt? - viņa prasīja Markvartam. - Ri�ards ir savācis visu savu naudu, lai viņiem samaksātu, mēs pārdevām gandrīz visu, kas viņam bija. Viņ� varētu izrakstīt �eku gandrīz pusei no summas, ja viņi to pieņemtu, neuzliekot arestu uz pārējo. Es domāju, ka trūksto�o viņ� samaksātu gada laikā, īpa�i tad, ja varētu atkal pievērsties darbam. Bet viņ� nevar strādāt pie filmas, nevar pat rakstīt, ja tie cilvēki gatavojas mesties virsū un konfiscēt pat darbu no viņa galda�

Aizvainojumā man radās ideja.

- Citam aģentam, - es sacīju, - pastāv ta�u iespēja nodot manu lietu citam aģentam?

Viņ� ņēmās ap papīriem uz sava galda.

- Paskatīsimies. Jums tie ir jau septiņi: aģents Bullijs, Paroseits, Guns, Seidists, Blatcukers, Freidekvats un Bists. Neviens no viņiem negrib uzņemties atbildību, neviens negrib būt ar to kaut kādā saistībā.

Leslijas pacietības mērs bija pilns.

- Viņi ir galīgi juku�i? Viņi negrib naudu? Viņi saprot, ka �is cilvēks cen�as viņiem samaksāt , viņ� nemēģina izvairīties vai izkaulēt trīsdesmit centus no dolāra, viņ� cen�as samaksāt pilnīgi visu ! KĀDI MUĻĶA VELNA IDIOTI TUR IR SAVĀKU�IES? - viņa kliedza pilnā balsī, asaras no sasprindzinājuma izsprāga no viņas acīm.

Markvarts saglabāja mieru, it kā �āda aina būtu spēlēta jau ne reizi vien.

- Leslij. Leslij? Leslij ! Paklausies. Svarīgi, lai tu saprastu. Nodokļu un nodevu departamentsir komplektēts no vismazāk zino�ajām, pa�ām bailīgākajām, ļaunākajām un atriebīgākajām personām starp visām, kas jebkad slēpu�ās aiz valsts iestā�u sienām. Es zinu. Es strādāju tur trīs gadus. Katrs jauns advokāts nodokļu lietās sākumā strādā valsts labā, pēta ienaidnieku. Ja tu nebūsi strādājis NND, tu nespēsi pietiekami efektīgi strādāt ar nodokļu likumdo�anu saistītās nozarēs; tu nespēsi noticēt, ar ko tev ir darī�anas.

Es jutu kā nobālēju, viņu klausīdamies.

- Kamēr NND domā, ka jūs taisāties zust miglā, pamest valsti, tas neatbild uz vēstulēm un telefona zvaniem, mēs da�reiz nespējam viņiem piekļūt mēne�iem ilgi. Neviens no viņiem negrib uzņemties atbildību par �āda veida lietām, par �ādām summām. Kļūda, un viņus kritizē prese: ��Jūs izlieciet nabaga vecenītes no viņu būdiņām, bet atļāvāt Ri�ardam Baham izsprukt sveikā ar nomaksu uz laiku!��

- Tad kāpēc viņi tūlīt pat neveic īpa�uma arestu un konfiskāciju? Nesavāc visu, kas man pieder?

- Tā arī būtu kļūda: ��Ri�ards Bahs bija gatavs samaksāt visu, ja viņam būtu to ļāvu�i, bet jūs konfiscējāt viņa īpa�umu, ta�u tā nav pat puse no tā, ko varējāt iegūt. ��� Vai tad jūs nesaprotat? Daudz labāk ir nepieņemt nekādu lēmumu, nekā pieņemt nepareizo!

- Lūk, tāpēc mums ir bijis tik daudz aģentu, - viņ� skaidroja. - Katrs nāko�ais aģents pasvie� �o karsto kartupeli uz aug�u, cerēdams, ka pa to laiku viņu pārcels citur vai parādīsies pavisam jauns aģents, kas noķers kartupeli viņa vietā.

- Bet aug�ējais e�elons, - teica Leslija, - direkcija, ja mēs iesim pie direktora�?

Markvarts pamāja.

- Es strādāju ar viņu. Kad lieta kļuva bezcerīga, pirmkārt es zvanīju viņam. Viņ� teica: ��Nekādus izņēmumus, ir jāiziet cauri visām instancēm paredzētajā kārtībā��. Viņ� saka, ka mums ir jāsadarbojas ar nozīmēto aģentu, tad ar nākamo un vēl nākamo.

Leslija nolēma uztvert problēmu kā �aha pozīciju.

- Viņi nepieņems viņa priek�likumu, tomēr viņ� nevar samaksāt miljons dolāru uzreiz. Ja viņi pieprasīs mantas konfiskāciju, viņ� nevarēs strādāt. Ja viņi vilks garumā lēmuma pieņem�anu, viņ� vienalga nevarēs strādāt, tāpēc kā viņi var pieņemt lēmumu par konfiskāciju kuru katru brīdi, un darbs būs zaudēts. Ja viņ� nestrādās, viņ� nevarēs nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai samaksātu viņiem atlikumu. Mēs esam uz �ī elles sliek�ņa jau gadu! Un tā tas var turpināties līdz pasaules beigām?

Pirmo reizi sarunas laikā advokāta seja iemirdzējās.

- Vienā ziņā laiks strādā Ri�arda labā. Ja lēmuma pieņem�ana viņa lietā ievilksies trīs gadus, viņ� varēs paziņot par bankrotu un likvidēt parādu.

Es jutos tā, it kā piedalītos tējas dzer�anā pie Trakā Cepurnieka* (te domāts personā�s no L. Kerola pasakas ��Alises piedzīvojumi brīnumzemē��)

- Bet ja es paziņo�u par bankrotu, viņi nedabūs naudu! Vai tad viņi to nezina?

- Protams, ka zina. Bet es domāju, ka viņi grib nogaidīt, es domāju, ka viņi grib, lai jūs bankrotējat.

- KĀPĒC? - es jautāju. - Kas tas ir par plānprātības veidu� viņi dabūtu miljons dolāru, ja ļautu man izdarīt vairākas iemaksas.

Viņ� paskatījās uz mani pavisam skumīgi.

- Jūs aizmirstat, Ri�ard. Ja jūs bankrotēsiet, tad tas vairs nebūs NND lēmums, tas būs jūsu lēmums - valdību par to nevainos ! Nevienam nenāksies uzņemties atbildību. Nevienu nevarēs kritizēt. Parāds būs dzēsts ar likumīgu pamatojumu. Līdz �im brīdim viss nemaz nebūs tik slikti. Kamēr viņi attiecībā uz jums nav pieņēmu�i lēmumu, jūs varat brīvi tērēt naudu. Kāpēc gan Jums neveikt ceļojumu apkārt pasaulei, piestājot labākajās viesnīcās un da�reiz piezvanot man pa telefonu, teiksim, no Parīzes, Romas, Tokijas?

- Trīs gadus? - pārjautāja Leslija. - Bankrots?

Viņa paskatījās uz mani. �ēlums par mums abiem mirdzēja viņas acīs. Tam sekoja lēmums.

- Nē! Tas nenotiks! Mēs visu nokārtosim! - Viņas acis zibēja.

- Slavens vai ne, paņemiet atpakaļ piedāvājumu un pamēģiniet izveidot jaunu. Iztaisiet to tik pievilcīgu, lai viņi nespētu mums atteikt. Un, dieva dēļ, atrodiet tur kādu, kuram pietiktu prāta pieņemt mūsu priek�likumu.

Markvarts nopūtās, pauzdams, ka vaina nav priek�likumā, bet piekrita pamēģināt vēlreiz.

Lai konsultētos, tika izsaukts grāmatvedis, kā arī citi juristi. Caur kalkulatoru mar�ēja ciparu kolonnas, pār galdu �abēja arvien jauni papīri, tika piedāvāti un noraidīti jauni plāni. Uz nākamo dienu tika norunātas jaunas tik�anās, jo mums vajadzēja tādu priek�likumu, kura nepieņem�anas iespēja būtu samazināta līdz minimumam, no kura valdība vienkār�i nespētu atteikties.

Kamēr viņi strādāja, es skatījos pa logu debesīs. Glu�i kā bojātas lidma�īnas pilots es biju pārliecināts par katastrofas tuvumu, bet nebaidījos no tās. Mēs tiksim tam pāri, mēs visu sāksim no jauna. Kad viss būs beidzies, tas būs liels atvieglojums.

- Atceries Klabur�ūsku Mohavu? - prasīja Leslija, kad sēde tika pārcelta un mēs braucām ar liftu uz autostāvvietu.

- Protams. Croandelphilis scootamorphulus. Pretinde nav noskaidrota, - es atbildēju. Protams, ka atceros. Drosmīga �ūska.

- Tagad, pēc tādām dienām kā �ī, kura pavadīta mēģinājumos vienoties ar mīkst�auļiem no NND, tu skaidri redzi, cik labi ir tad, ja tu sēdi tuksnesī un tev ir darī�anas ar īstu, godīgu un tie�u klabur�ūsku!

***

Izmocīti mēs atlidojām atpakaļ uz Nevadu, bet, kad beidzot ieradāmies tuksnesī, atradām treileri izlaupītu: durvis uzlauztas, grāmatu plaukti iztuk�oti, atvilknes izķidātas. Viss, ko mēs bijām atstāju�i mazajā mājiņā uz riteņiem, bija pazudis.

trīsdesmit astoņi

Leslija bija apstulbusi. Viņa klīda pa telpu, meklēdama personīgās lietas, ar kurām mēs dzīvojām kā ar draugiem un mīļiem viņas pavadoņiem, it kā tie varētu pēk�ņi parādīties savās vietās. Grāmatas, drēbes, virtuves koka karotes, kas viņai simbolizēja māju, pat viņas ķemmes: viss zudis.

- Nekas, Vuk, - es centos viņu nomierināt. - Tas ir vienīgais, ko esam zaudēju�i. Tā kā NND nav pieņēmu�i lēmumu, mums vēl ir daudz naudas. Viens brauciens uz pilsētu, un mēs visu nopirksim.

Viņa mani knapi dzirdēja, paceldama acis no tuk�ās galda atvilknes.

- Ri�ard, viņi ir savāku�i pat mūsu diegu spolīti�

Es izmisīgi centos panākt, lai viņa pasmaida.

- Bet mēs domājām, ka esam pasaulē pēdējie diegu glabātāji! Padomā, kā mēs kādu esam aplaimoju�i� viņiem būs vesela spolīte ar diegu! Un apdegu�as koka karotes! Un apdauzīti �ķīvji!

- Mūsu �ķīvji nebija apdauzīti, - viņa cienīgi atbildēja. - Mēs pirkām tos kopā, vai tad tu neatceries?

- Labi, labi, nopirksim vēl. Kā būtu, ja �oreiz pirktu jaukus oran�i dzeltenus māla traukus? Bet krūzītes nopirksim lielākas, nekā mums bija. Mums steidzami vajag tikt grāmatveikalā, un mums nepiecie�amas arī jaunas drēbes�.

- Lietas jau nav tas svarīgākais, Ri�ard. Būtiska ir lietu jēga. Vai tad tevi nesāpina, ka sve�i cilvēki ir ielauzu�ies mūsu mājā un savāku�i daļu no mūsu dzīves jēgas?

- Sāpinās tikai tad, ja es to pieļau�u, - es atbildēju. - Te neko nevar līdzēt, kas noticis, noticis. Jo ātrāk mēs tam tiksim pāri, jo labāk. Ja cie�anas spētu palīdzēt, es ciestu. Reāli var palīdzēt tas, ka mēs notiku�o pēc iespējas ātrāk izmetīsim no galvas, nopirksim jaunas mantas un ļausim paiet laikam starp mums un �o dienu. Nu, izvāku�i visu treileri tuk�u, nu un tad? Svarīgi esam tikai mēs pa�i, vai ne tā? Labāk būt kopā tuksnesī un būt laimīgiem, nekā �ķirti dzīvot pilīs, kuras piebāztas ar �ķīvjiem un diegiem!

Viņa noslaucīja asaras.

- Jā, tev ir taisnība, - viņa piekrita. - Bet es domāju, ka esmu mainījusies. Es mēdzu teikt, ka, ja kāds ielauzies manā mājā, viņ� var zagt visu, ko vien grib, es nekad neizmanto�u izdevību kādam nodarīt ļaunu, aizsargājot savu īpa�umu vai sevi. Bet te nu tas ir. Līdz �im biju aplaupīta trīskārt, mēs abi tikām aplaupīti �odien, un tikko es izlēmu, ka esmu aplaupīta jau pietiekami. Ja mēs esam nolēmu�i dzīvot me�onīgās dabas vidū, nebūs godīgi, ja tu būsi mūsu vienīgais aizstāvis. Es gribu veikt arī savu ieguldījumu. Es dodos pirkt ieroci!

Pēc divām dienām viņai jau bija par vienām bailēm mazāk. Pavisam negaidīti viņa, kura agrāk nevarēja pat paskatīties uz ieroci, jau pielādēja revolveri ar tādu eleganci kā īsts kaujinieks, kas dodas patruļā.

Viņa �akli praktizējās, stundu pēc stundas. Tuksnesis dārdēja kā Elalameinas pēdējās kaujas laikā. Es metu zālājos konservu kārbas, un viņa ar savu Magnum 0.357 kalibra revolveri sa�āva sākumā vienu no piecām, pēc tam trīs no piecām, visbeidzot �etras no piecām kārbām.

Kamēr viņa pielādēja Vin�estera �auteni, es mērķa tuvumā ieru�ināju smiltīs tuk�ās �aulītes, pēc tam atgriezos un vēroju, kā viņa mērķēja un nospieda gaili. Uzliesmojums viņu vairs neap�ilbināja, mērķi no kreisās uz labo pusi viens pēc otra pazuda spalga svilpiena un smil�u un skārda drisku pavadībā.

Man bija grūti saprast, kas ar viņu pēc aplaupī�anas bija noticis.

- Vai tu gribi teikt, - es centos noskaidrot, - ja kāds ielauzīsies treilerī, tad tu�

- Katrs, kur� ielauzīsies tur, kur atrodos es, rūgti to no�ēlos! Ja viņ� negrib tikt no�auts, viņam vajadzētu atteikties no laupī�anas biznesa! - Viņa iespurdzās, ieraudzīdama manu sejas izteiksmi. - Neskaties uz mani tā! Tu sacītu tie�i tāpat, un tu to zini.

- Nē! Es sacītu savādāk.

- Un kā tad tu sacītu?

- Es teiktu, ka nevienam nav iespējams nomirt. ��Tev Nebūs Nogalināt�� nav priek�raksts ne-darbībai, tas ir apsolījums: tu nevari nogalināt, pat tad, ja censtos, tāpēc ka dzīve nav iznīcināma. Bet tu drīksti ticēt nāvei, ja tu uz to neatlaidīgi uzstāj.

- Ja mēs mēģināsim aplaupīt māju, kurā mūs gaida ar pielādētu ieroci, - es skaidroju, - tātad, mēs ar to sakām, ka esam noguru�i ticēt dzīvei, ticēt �ai planētai, mēs lūdzam izdarīt pakalpojumu un izmest mūsu saprātu no �ī līmeņa uz citu, izmantojot aizsargājoties iz�autas lodes laipnību. Lūk, kā es sacītu. Vai tad tā nav taisnība, kā tu domā?

Viņa iesmējās un ielika �autenē jaunu lodi.

- Es nezinu, kur� no mums ir aukstasinīgāks, Ri�ard, tu vai es.

Viņa aizturēja elpu, nomērķēja un iz�āva. Vēl viena �aulīte iekliedzās un pazuda tuksnesī.

***

Pēc aplaupī�anas un ģeneratora streika sabojājās ūdensapgādes sistēma. Pēc tam, kad sāka tecēt ledusskapis un pārsprāga �ļūtene, kas savienoja gāzes balonu un plīti, piepildot treileri ar sprādziena bīstamu maisījumu, uzkūlās putekļu dēmons.

Putekļu dēmoni ir tornado bērni tuksnesī. Vasaras periodā tie klīst apkārt, paosta smil�u kāpu �eit, vībotņu pu�ķi tur, uzsvie�ot tos tūksto� pēdas aug�up debesīs� putekļu dēmoni var iet, kurp vēlas, un darīt visu, ko grib.

Beigusi uzkopt treileri pēc ģeneratora labo�anas, Leslija nolika putekļu sūcēju un paskatījās pa logu.

- Vuki, nāc �urp, skaties, milzīgs putekļu dēmons!

Es atrāvos no ūdens sildītāja, kur� atteicās sildīt ūdeni.

- Ak, tastie�āmir liels!

- Padod man, lūdzu, fotoaparātu, gribu to iemū�ināt.

- Fotoaparātu nozaga, - es teicu, - piedod.

- Jauno, maziņo, uz grāmatu plaukta. Ātri, kamēr tas nav aizgājis!

Es pastiepu viņai aparātu, un viņa, skatoties pa treilera logu, nofotografēja.

- Tas kļūst lielāks!

- Ne glu�i, - es precizēju. - Tas tikai izliekas lielāks, jo nāk arvien tuvāk.

- Tas var mūs aizķert?

- Leslij, izredzes uz to, ka putekļu dēmonam, kura priek�ā ple�as viss Nevadas tuksnesis, pēk�ņi izdosies aizķert mūsu mazītiņo treileri, kas novietots kaut kur pa vidu glu�i vai bezgalīgajiem pla�umiem, līdzinās vienam pret simts tūksto��

Te pasaule nodrebēja, saule pazuda, audekla nojume līdz ar sastatnēm tika izrauta no zemes un virs jumta saraustīta pa gabaliņiem, durvis tika atrautas vaļā, logi ied�inkstējās. Smiltis, visādas smalkas drazas kā pēc mīnas sprādziena lavīnveidīgi aizbēra ieeju. Aizkari plīvoja pa istabas iek�pusi, māja drebēja, gatava celties debesīs. Viss bija glu�i pazīstams: aviokatastrofa sliktas redzamības apstākļos.

Te saule pamirk�ķināja, d�inkstoņa noklusa, audekla nojume kā skrandu kaudze nokrita, no vienas puses nobārstīdama treileri.

- �tā sanāca, - es elsu, - ka izredzes� aizķert mūs� sāku�as līdzināties� diviem pret vienu tā labā! Leslija nebija sajūsmā.

- Es tikko visu satīrīju, noslaucīju putekļus , visur! - Ja vien viņa varētu ar rokām saķert �o tornado aiz kakla, gan viņa mācētu viņam �o to paskaidrot par mēslo�anu.

Dēmons veselas desmit sekundes apstrādāja treileri un pamanījās caur �ķirbām, logiem un durvīm sabārstīt �etrdesmit mārciņas (~18kg , tulk. piez.) smil�u. Tik daudz zemes da�ās kvadrātpēdās, ka uz virtuves galda varētu stādīt kartupeļus.

- Vuki! - viņa bezcerīgi sacīja. - Vai tevī vēl nav radusies sajūta, ka mēs neesam radīti, lai dzīvotu �eit? Ka ir pienācis laiks aizbraukt?

Es noliku uzgrie�ņu atslēgu, ko vētras laikā biju �ņaudzījis rokā, un mana sirds pildījās ar siltu piekri�anu.

- Es kāreiz grasījos to jautāt tev. Esmu tā noguris dzīvot mazā kastītē uz riteņiem! Tas ilgst jau vairāk nekā gadu! Varbūt mums pietiks? Vai mēs varam kaut kur atrast māju, īstu māju, tādu, kas nav no plastikas?

Viņa veltīja man izbrīna pilnu skatienu.

- Ko es dzirdu, Ri�ards Bahs ievada sarunas par apme�anos uz dzīvi, par pastāvīgu dzīvesvietu?

- Jā.

Viņa notīrīja no krēsla daļu smil�u un klusi apsēdās.

- Nē, - viņa teica, - es nevēlos ielikt savu sirdi mājas meklē�anā un tās iekārto�anā, lai pēc tam paliktu viena visa tā vidū, ja tu pēk�ņi nolemsi, ka neesi ar to mierā un eksperiments nav izdevies. Ja tu vēl aizvien esi pārliecināts, ka agri vai vēlu mūs pārņems garlaicība, tad mēs vēl neesam nobriedu�i savai mājai, vai tomēr esam?

Es pārdomāju par to.

- Es nezinu.

Leslija uzskatīja, ka mēs meklējam iek�ējos horizontus, prāta spēju robe�as; viņa zināja, ka mēs esam savā prieka pilnu atklājumu ceļā, kurus ne es, ne viņa nespētu rast vientulībā. Vai viņai bija taisnība, vai arī viņa vienkār�i loloja cerības?

Mēs bijām precēti vairāk nekā gadu. Vai es vēl arvien pakļaujos vecajām bailēm? Vai tie�ām es pārdevu savu divplāksni un devos radniecīgās dvēseles meklējumos, lai iemācītos baidīties? Vai tie�ām es neesmu izmainījies mūsu kopdzīves laikā, vai tie�ām es neko neesmu iemācījies?

Viņa nekustīgi sēdēja, par kaut ko domādama.

Es atcerējos dienas Floridā, kad es paskatījos uz savu dzīvi un ieraudzīju līķi upē - kaudzēm naudas, aeroplānu un sievie�u un nekāda dzīves progresa. Tagad ne tuvu nav tik daudz naudas, un drīz tās nebūs nemaz. Aeroplāni. Lielākā daļa no tiem ir pārdoti. Sieviete ir viena, tikai viena. Un mana dzīve virzās tik ātri kā sporta laiva, tik daudz es ar viņas palīdzību esmu izmainījies un izaudzis.

Vienam otra sabiedrība - mūsu vienīgā izglītības iestāde un izklaide - mūsu kopdzīve bija augusi līdzīgi mākoņiem vasarā. Pajautājiet sievietei un vīrietim, kuri laiviņā peld cauri okeāniem, vai jums nav garlaicīgi? Kā jums izdodas pavadīt savu laiku? Viņi pasmaidīs. Gadā nepietiek stundu, lai paveiktu visu nepiecie�amo!

Tāpat bija ar mums. Mēs bijām sajūsmināti, da�reiz smējāmies līdz asarām, �ad tad baidījāmies, bijām maigi, izmisu�i, priecīgi, izdarījām atklājumus, bijām kaislīgi� bet nevienu sekundi nebija garlaicīgi.

Kādu stāstu varētu no visa tā izveidot! Cik daudz vīrie�u un sievie�u nav �ķērsoju�i tās pa�as upes, kuras apdraud tie pa�i ne�ēlīgie stereotipi, tās pa�as zobainās briesmas, kuras apdraudēja mūs! Ja �ī ideja ir laba, es domāju, ir vērts izsaiņot rakstāmma�īnu! Glu�i tas, ko Ri�ards-pirms-pāris-gadiem gribēja zināt: kas notiks, ja dosies neeksistējo�as radniecīgās dvēseles meklējumos, un ja nu atradīs viņu?

- �Es nezinu� nav pareizā atbilde, Vuk, - pēc brī�a es sacīju. - Es zinu. Es gribu, lai mums būtu māja, kur mēs varētu klusi, mierīgi un vieni pa�i būt kopā ļoti ilgi.

Viņa pagriezās pret mani vēl reizi.

- Vai tu ierosini uzņemties saistības?

- Jā.

Viņa piecēlās no krēsla un piesēda tie�i man līdzās collas biezuma tuksnesī, kas bija iemitinājies mūsu istabā, un mani maigi noskūpstīja.

Pēc ilga klusuma brī�a viņa iejautājās:

- Vai tu biji domājis par kādu konkrētu vietu?

Es pamāju.

- Ja tu pārāk neiebilstu, Vuk, es domāju, ka mēs varētu atrast kādu jauku vietiņu, kur būtu daudz vairāk ūdens un daudz mazāku smil�u.

trīsdesmit deviņi

Trīs mēne�us mēs slīkām nekustamā īpa�uma katalogu, ģeogrāfisko kar�u un provin�u avī�u plūdos; divas nedēļas mēs aizvadījām lidojumos, no Meijersa lūkodamies pēc dzīvei piemērotas vietas, izmeklēdami pilsētas ar Mīļo Māju, Laimīgās Nometnes vai Rododendra vārdu nosaukumā. Un beidzot pienāca diena, kad treilera logos parādījās nevis klintis, vībotnes un sausā tuksne�a garoza, bet gan ziediem pārpilnas pļavas ko�ās krāsās, stalti zaļi me�i un ūdens, pilna upe ar ūdeni.

Mazā Ābolu vārtu ieleja (origin. - Little Applegate Valley, tulk. piez.), Oregonas �tats. No mūsu pakalna virsotnes varēja redzēt divdesmit jūd�u rādiusā, ta�u bija labi jāieskatās, lai pamanītu citas mājas. Tās tomēr bija, koku un nokalņu apslēptas, bet mēs jutāmies glu�i kā būdami vieni un atstāti svētā mierā. �eit mēs uzcelsim mūsu māju.

Sākumā, kamēr notiek pārrunas ar NND, nelielu mājiņu, vienu istabu ar bēniņiem. Vēlāk, kad problēma būs atrisināta, mēs līdzās uzcelsim pamatīgāku māju, un mazo nosauksim par viesu namiņu.

Valsts ienākumu dienests burk�ķēja sev zem deguna, cen�oties at�ķetināt manu jauno priek�likumu, pa to laiku mēne�i pārvērtās gados. Tas bija priek�likums, kuru būtu varējis piedāvāt pat bērns, nekas netika atteikts. Es jutos kā ciemojoties sve�ā zemē, kuras valūtā neorientējos. Man deva �eku, bet es nezināju, kā to apmaksāt, tāpēc izbēru visu, kas man bija, un lūdzu NND paņemt no tā to, ko tas vēlas.

Mans priek�likums pārvietojās uz galda citam aģentam Losand�elosā, kur� pieprasīja atskaiti par pa�reizējo finansiālo situāciju. Viņ� to dabūja. Mēne�iem ilgi nebija nekādas reakcijas. Lieta tika nodota nāko�ajam. Jaunais aģents pieprasīja atjaunotu atskaiti par eso�o finansiālo situāciju. Viņ� to dabūja. Pagāja vēl pāris mēne�i. Jauni aģenti un jaunas finansu atskaites. Aģenti mainījās kā noplē�amā kalendāra lapiņas.

Sēdēdama treilerī, Leslija skumji pacēla galvu no kārtējā pa�reizējā finansu stāvokļa atskaites pieprasījuma. Es saklausīju to pa�u knapi dzirdamo balstiņu, ko biju dzirdējis ļoti lielā attālumā Madridē divus ar pusi gadus atpakaļ.

- Ak, Ri�i, ja vien es būtu pazinusi tevi līdz tam, kad tu iepinies �ajā vājprātā! Tas nebūtu noticis�

- Mēs tikāmies tik ātri, cik vien varējām, - es atbildēju. Tu zini, ja mēs būtu tiku�ies ātrāk, es vai nu salauztu tevi un tavu dzīvi, vai aizmuktu no tevis, vai arī tev nepietiktu pacietības un no manis aizietu tu, jo tam tie�ām būtu nopietni iemesli. Tādējādi nekas no tā neiznāktu; man vajadzēja iepazīt �o ceļu cauri �im murgam. Es nekad vairs negribētu to atkārtot, bet toties tagad es esmu pavisam cits cilvēks.

- Lai slavēts Radītājs, - viņa noteica. - Labi, tagad es esmu �eit. Ja mēs to pārdzīvosim, es tev apsolu, ka mūsu nākotne nepavisam nelīdzināsies mūsu pagātnei.

Laiks gāja. NND vai nu neievēroja, vai arī ignorēja faktu, ka mūsu dzīve ir apstājusies.

Bankrots, teica advokāts. Varbūt, ka D�ona Markvarta dīvainā teorija tomēr bija pareiza. Ne pārāk patīkamas beigas, es nodomāju, bet tomēr labāk nekā strupceļ�, vienu un to pa�u darbību atkārto�ana līdz pat mū�a beigām.

Mēs mēģinājām kaut ko izdomāt, tomēr beigu beigās nekas no tā nesanāca. Bankrots. Veikt tik izmisīgu soli. Nemū�am!

Tā vietā, lai ceļotu uz Parīzi, Romu un Tokiju, mēs sākām celtniecības darbus mūsu pakalna virsotnē.

Nāko�ajā dienā pēc tam, kad mājai jau bija uzlikti pamati, pērkot pilsētā produktus, mans skatiens aizķērās pie jauna veikala skatloga: Mājas datori .

Es iegāju iek�ā.

- Leslij, es zinu, ka tu taisies saukt mani par muļķa zosi, - es teicu, atgriezies treilerī.

Viņa bija nosmērējusies, ņemdamās ap ūdens cauruļu tran�ejām saules panelim kalna virsotnē, rīkojoties ar Bobket kultivatoru, lai uzirdinātu augsni, iekārtojot dārzu un arī citādi dāsni dāvājot savas rūpes un mīlestību vietai, kuru mēs bijām izvēlēju�ies dzīvo�anai.

Tik skaista, es nodomāju, it kā grima mākslinieki speciāli būtu vilku�i putekļu līnijas, lai izceltu viņas vaigu kaulus. Viņu tas neuztrauca. Jebkurā gadījumā vajadzēs iet du�ā.

- Es zinu, ka biju sūtīts uz pilsētu pēc maizes, - es teicu, - piena, salātiem un tomātiem, ja gadās labi tomāti. Bet zini, ko es nopirku tā vietā?

Pirms atbildē�anas viņa apsēdās.

- Ak, nē, Ri�ard, tu ta�u netaisies man teikt, ka esi nopircis.. zelta zivtiņu?

- Dāvana manai mīļotajai! - es teicu.

- Ri�ard, lūdzu. Ko tu esi nopircis? Mums ta�u nav vietas ! Vai to var atdot atpakaļ?

- Mēs varēsim to atdot, ja tas tev neiepatiksies. Bet tas tev ne tikai iepatiksies, bet tu to arī iemīlēsi. Es pareģoju: TAVAS smadzenes un �Ī ma�īna�

- Tu nopirki ma�īnu? Pārtikas pre�u veikalā? Cik tā ir liela?

- Kaut kādā ziņā tas ir pārtikas pre�u paveids. Tas ir Apple. (Ābols, tulk. piez.)

- Ri�ard, tava ideja ir ļoti interesanta, bet vai tu esi pārliecināts, ka man �obrīd ir nepiecie�ams� ābols?

- Pēc tam, kad iziesi no du�as, Vuk, tu ieraudzīsi brīnumu, �eit uz vietas, treilerī. Es apsolu.

- Mums vēl tik daudz jādara, un mums ir tik maz brīvas vietas� Tas ir liels?

Bet es neteicu vairs ne vārda; beigu beigās viņa iesmējās un aizgāja uz du�u.

Caur �auro ieeju es iestiepu kārbas, no saliekamā galdiņa noņēmu rakstāmma�īnu, grāmatas noliku uz grīdas, izvilku datoru no iesaiņojuma un uzstādīju to rakstāmma�īnas vietā. Tosteri un mikseri es iebāzu sienas skapī, lai uz virtuves galda atbrīvotu vietu printerim. Pēc minūtes viss bija saslēgts un ekrāns viegli iegaismojās.

Ielicis disketi ar Word (teksta apstrādes programma), es ieslēdzu ma�īnu. Disks sāka murrāt, svelpdams paelsoja kādu minūti un noklusa. Es uzdrukāju paziņojumu un aizbīdīju to uz aug�u, uz ekrāna atstādams redzamu tikai mirgojo�o kursora strīpiņu.

Viņa iznāca no du�as svaiga un tīra, mati �āvē�anai paslēpti zem dvieļa turbāna.

- Labi, Ri�ard, drebu aiz nepacietības. Kur tas ir?

Es noņēmu dvieli, zem kura biju paslēpis datoru.

- Te būs!

- Ri�ard? - viņa jautāja. - Kas tas ir?

- Tavs ļoti personīgais� DATORS!

Viņa mēmi lūkojās manī.

- Sēdi �eit, - es pavēlēju, - nospied taustiņu ar uzrakstu ��Control�� un tai pat laikā nospied arī ��B��. To sauc par ��Kontrol-B��.

- Vai tā? - viņa jautāja.

Mirgojo�ais kvadrātiņ� pazuda, tā vietā ekrānu aizpildīja vārdi.

LABDIEN, LESLIJ!

ES ESMU TAVS JAUNAIS DATORS.

ES PRIECĀJOS PAR �O MAN DOTO IESPĒJU

TIKTIES AR TEVI UN TEV KALPOT.

TU MANI IEMĪLĒSI, ES TĀ VISMAZ DOMĀJU.

TAVS JAUNAIS

ĀPPLE.

VAI NEVĒLIES PAMĒĢINĀT KAUT KO UZRAKSTĪT

ZEMĀK REDZAMAJĀ BRĪVAJĀ LAUKUMĀ?

- Kāds jaukumiņ�, - viņa brīnījās.

Izmēģinot viņa nodrukāja rindiņu: TAGAD IR PIENĀCIS LAIKS VISIEM LABIEM CILVĒKIEM DOTIES UX

- Es pielaidu kļūdu.

- Novieto kursoru pa labi no kļūdas un nospied taustiņu ar bultiņu pa kreisi.

Viņa to izdarīja, un kļūda izzuda.

- Vai tam ir lieto�anas instrukcijas?

- Tas pats tevi iemācīs. Divreiz nospied taustiņu Escape, pēc tam da�as reizes taustiņu M un dari visu, ko ekrāns saka�

Tie bija pēdējie vārdi, kurus mēs ar Lesliju pārmijām sekojo�o desmit stundu laikā. Viņa sēdēja kā transā ma�īnas priek�ā, apgūdama sistēmu. Tad viņa ievadīja datorā failus ar atcerēties nepiecie�amu informāciju: celtniecības plānus, da�ādas idejas, korespondenci.

Dators neizmantoja papīru līdz brīdim, kad teksts bija jau pabeigts, pārbaudīts un gatavs izdrukā�anai; kokiem nav jāmirst, lai pārvērstos kļūdu pilnos melnrakstos.

- Vuki, - viņa ierunājās, kad bija jau pāri pusnaktij, - es atvainojos. Es tā negribēju.

- Viss kārtībā, - es apgalvoju. - par ko tu atvainojies?

- Es domāju, ka tu esi muļķa zostēviņ�, es domāju, ka tā tikai mums trūkst, dabūt lielu elektronisku rotaļlietiņu, kura burtiski izstumj mūs ārā lietū, bet es neko neteicu, jo tā bija tava no sirds dāvināta dāvana. Es kļūdījos! Tas ir tik� - viņa paskatījās uz mani, meklēdama īsto vārdu, tad pagriezās pret ekrānu un parādīja to ar kursora palīdzību, organizēts ! Tas izmainīs mūsu dzīves !

Viņa bija tik ļoti aizrāvusies ar ma�īnas iespējām, ka ne reizi vien tuvāko dienu laikā es biju spiests ļoti pieklājīgi jautāt, vai gadījumā nebūtu iespējams arī man da�as minūtes tikt klāt pie klaviatūras. Es arī gribēju mācīties.

- Nabadziņ�, - viņa izklaidīgi atbildēja, drukādama kaut ko uz ekrāna, - nu, protams, tu gribi mācīties. Vēl mazliet, tikai da�as minūtiņas�

Minūtes pārvērtās stundās un dienās; es nespēju viņu pārtraukt. Drīz vien es atgriezos no Apple firmas veikala ar vēl vienu datoru. To nācās uzstādīt uz rasējamā dēlī�a treilera vismazāk piebāztajā stūrī, pārvēr�ot to par visvairāk piebāzto stūri.

Datori ne tikai uzurdīja ziņkāri, tie bija kā kompass uzmanību praso�o domu, plānu un stratēģiju me�ā. Turklāt tie spēja finansu atskaiti dabūt gatavu pirms NND pagūst samirk�ķināt acis. Nospie�ot pāris taustiņus, mēs varējām viņus vai noslīcināt finansu atskaitēs.

Brīdī, kad mājiņa bija pabeigta, mēs abi jau bijām eksperti mazo gudro ma�īniņu vadī�anā. Mēs uzlabojām tās atbilsto�i savām vajadzībām, slēd�us ierīkojām tie�i tur, kur gribējās mums, uzstādījām papildus atmiņas blokus, ar elektronikas un telefona palīdzību radījām iespēju pieslēgties citiem lielas jaudas datoriem lielā attālumā.

Nedēļu pēc pārcel�anās uz kalna virsotni datori strādāja se�as stundas dienā, izkārtoju�ies blakus uz saviem galdiem guļamistabas stūrī, kura bija pārvērtusies ofisā.

Mūsu leksika izmainījās.

- Es uzkāros palai�ot, Vuki! - viņa norādīja man uz ekrānu, kas bija piepildīts ar sastingu�u skudriņu rindām. - Ar tevi tā ir gadījies?

Es līdzjūtīgi pamāju.

- Aha. Vainīga ir vai nu tava diskete, vai diskdzinis, - es teicu. - Nē. Vainīga ir tava 80 simbolu klaviatūra. Ja izdodas, ar reset pārlādē pati, ja ne, tad palaid no manas disketes. Ja sāks strādāt no manas disketes, tā nebūs bijusi klaviatūra, bet tava diskete. Varbūt sagāja grīstē ātrums tavā diskdzinī un tas sa�akarēja tavu disketi, dod Dievs, kaut tā nebūtu, bet mēs to noskaidrosim.

- Tā nevar būt diskete, jo tad es būtu saņēmusi paziņojumu �I/O error� (ievad/izvad kļūda, tulk. piez.), - viņa teica, būdama pilna drūmu priek�nojautu. - Ir jābūt uzmanīgam ar lietām, kas var sabojāt programmu vai likt nokārties datoram. Piemēram, nospie�ot �o te�

Pēk�ņi mēs izdzirdējām neiespējamu skaņu, pa granti brauco�a automobiļa riepu �erkstoņu. Aug�up pa mūsu neērto, garo un stāvo piebraucamo ceļu, neskatoties uz piecām aizlieguma zīmēm Iebraukt aizliegts, dodieties prom, cik ātri vien var, tas attiecas arī uz jums, kustējās automobilis.

No tā izkāpa sieviete, kura bija iedro�inājusies iztraucēt mūsu dārgo no�ķirtību. Rokās viņa turēja papīru kaudzīti.

Es atrāvos no sava datora un iz�āvos ārā, sagaidot viņu, pirms tā bija paspējusi spert piecus soļus.

- Labs rīts, - viņa pieklājīgi teica ar labu britu akcentu. - Ceru, ka es neiztraucēju �

- Iztraucējāt gan, - es ierēcos. - Jūs ko, neievērojāt zīmes?! Zīmes IEBRAUKT AIZLIEGTS ?

Viņa sastinga kā stirna, kura skatās uz viņu mērķējo�a medību iero�a stobra melnumā.

- Es tikai gribēju jūs brīdināt - viņi taisās nocirst visus kokus, tie nekad vairs neizaugs atpakaļ ! - Lai glābtu savu dro�ību viņa ieslēdzās atpakaļ savā automobīlī.

Leslija izskrēja no mājas, lai aizturētu viņu no do�anās prom.

- Viņi� kas ir viņi ? - viņa jautāja. - Kas taisās nocirst visus kokus?

- Valdība, - atbildēja lēdija, nervozi lūkodamās pār Leslijas plecu uz mani, - Zemes Pārvaldes dienests. Tas ir nelikumīgi, bet viņi gatavojas to darīt, tāpēc ka neviens tos neaptur!

- Ienāciet, - Leslija viņu aicināja, man pamādama bez vārdiem ��Vietā, Karali��, it kā es būtu ģimenes sargsuns. - Lūdzu, ienāciet, parunāsim par to.

Lūk tā, saboztām spalvām man nācās iepazīties ar Sabiedriskajām Aktivitātēm - pazī�anās, kurai biju pretojies jau kop� pirmajiem patstāvīgajiem soļiem.

�etrdesmit

Denisa Faindleisona atstāja mums dokumentu mapi, putekļu mākoni, kas lēnām nolaidās virs piebraucamā celiņa, un smagu nospiestības sajūtu. Vai tad man nepietiek problēmu ar valdību, ka tai vēl jāizposta zeme mums apkārt?

Salicis gultā sev visapkārt spilvenus, es sāku lasīt ziņojuma ��Par apkārtējās vides stāvokļa novērtējumu kokmateriālu pārdo�anai�� pirmās lappuses un nopūtos.

- Viss izskatās ļoti oficiāli, Vuki. Liekas, mēs esam izvēlēju�ies ne visai labu vietu mājas cel�anai. Ko tu teiktu, ja mēs to pārdotu un pabīdītos tālāk uz ziemeļiem, teiksim, uz Aidaho? Uz Montānu?

- Vai tad Aidaho viņi nenodarbojas kalnrūpniecību? - viņa iebilda, tik tikko atraudama acis no dokumentiem viņas rokās, - vai tad ne Montānā viņiem ir urāna �ahtas un radioaktīvi pļavu ziedi?

- Es jūtu, ka tu mēģini man kaut ko pateikt, - es aizdomīgi sacīju. - Kāpēc mums neatklāt savas kārtis tūlīt pat �ajā pat gultā un nepateikt visu, kas ienācis prātā?

Viņa nolika sev priek�ā lapu ar valdības teksta izdruku.

- Klau, nebēgsim, kamēr tas nav absolūti nepiecie�ams, kamēr mēs nenoskaidrosim, kas galu galā notiek. Vai tu nekad neesi domājis par cīņu ar netaisnību?

- Nekad! Un tu to ļoti labi zini. Es neticu netaisnībai. Mēs pa�i radām sevī katru notikumu, katru� tu tam nepiekrīti?

- Iespējams, - viņa atbildēja. - Un kā tu domā, kāpēc tu radi sevī �o notikumu - me�a izcir�anu ar valdības svētību tie�i nāko�ajā dienā pēc mūsu atbrauk�anas �urp? Lai no tā bēgtu? Vai arī lai kaut ko iemācītos?

Ļoti gudra mīļākā, es prātoju, ir prieks, bet reizēm tas ir kā dadzis acī.

- Ko iemācītos?

- Ja vien mēs gribam, mēs varam mainīt situāciju, - viņa teica, - cik stipri mēs varam būt, cik daudz labā mēs varam izdarīt, kopā esot.

Manas smadzenes sadrūma. Viņa gribēja vai mirt, lai izmainītu notikumus, pārtrauktu karu vai padarītu saprātīgus nesaprātīgos, kuri klenderēja viņai apkārt. Un tas, ko viņa nolēma mainīt, mainījās.

- Bet vai tu nesadegsi �ajā sabiedriskajā darbā? Vai tad tu neteici Nekad vairs ?

- Teicu, - viņa atbildēja, - es domāju, ka esmu devusi sabiedrībai savu ieguldījumu vai desmit dzīves uz priek�u, bet pēc apvērsuma KVST es zvērēju turēties tālāk no visām tāda rakstura lietām līdz sava mū�a beigām. Bet ir tādi brī�i�

Es jutu, ka viņa nerunā to, ko gribētu pateikt, viņa meklē vārdus, lai izteiktu neizsakāmo.

- Es varu padalīties ar tevi savā pieredzē, - viņa teica, - bet ne nodot savas zinā�anas . Ja tu vēlētos iepazīt sava spēka iespējas darīt labu tā vietā lai kārtējo reizi bēgtu, es �ajā situācijā nepadotos. Es ne�aubos ne mirkli - ja mēs gribēsim apstādināt valdību, neļaujot tai nocirst kokus, kuri vairs neataugs, mēs varēsim to apstādināt. Ja viņu rīcība ir nelikumīga, tad varēsim. Ja izrādīsies, ka tas nav nelikumīgi, mēs vienmēr paspēsim pārcelties uz Aidaho.

Nekas man nelikās neinteresantāks kā pārliecināt valdību mainīties. Cilvēki �ādos mēģinājumos veltīgi iz�ķie� savu mū�u. Beigās, ja mēs uzvarēsim, ieguvums būs tāds, ka birokrātija nevarēs izdarīt neatļauto. Vai tad nevar sevi veltīt kādai derīgākai nodarbei, nekā turēt birokrātiju likuma rāmjos?

- Pirms mēs ko uzsākam, - es ieteicos, - vajadzētu ātri pārbaudīt, varbūt viņi tomēr rīkojas pareizi. Uzlaid tiem virsū datoru. Bet, mans mazais brie�ulēn, es esmu pārliecināts, ka mēs nepieķersim Amerikas Savienoto Valstu Valdību savu likumu pārkāp�anā!

Vai viņas smaids bija salds vai rūgts?

- Esmu pārliecināta, ka pieķersim, - viņa atteica.

�ajā pēcpusdienā mūsu me�a dators gaismas ātrumā ap�audīja ar jautājumiem datoru Ohaijo, kas tos padeva tālāk datoram Sanfrancisko, bet tas, beidzot, mūsu ekrānā izgaismoja atbildi: Ar federālajiem likumiem ir aizliegta neatjaunojamas audzes pārdo�ana vai izcir�ana sabiedriskajās zemēs . Tālāk sekoja slēdzieni par astoņdesmit diviem �āda jautājuma tiesas procesu rezultātiem.

Vai, pārvietodamies uz dienvidu Oregonas neaizsargātajiem me�iem, mēs negadījāmies �ai alejā pēdējā brīdī pirms notiek ne�ēlīgas koku izvaro�anas un slepkavības?

Es paskatījos uz Lesliju un piekritu viņas vārdos neizteiktajam lēmumam. Nedrīkst ignorēt priek�ā stāvo�o noziegumu.

***

- Ja tev ir kāds brītiņ�, - es teicu nākamajā dienā, kad mēs abi sēdējām mirgojo�o ekrānu priek�ā. Tā bija mūsu norunāta zīme; uzmanības pieprasījums un vienlaikus atgādinājums, ka atbildēt nevajag, ja sasteigta nepareiza taustiņa nospie�ana var iznīcināt visus rīta darba rezultātus.

Pēc brī�a viņa atrāva skatienu no ekrāna.

- Jā?

- Tev neliekas, ka pats me�s ir mūs �urp atsaucis? - es jautāju. - Vai tev ne�ķiet, ka tas bija fiziskā plānā realizējies kliedziens pēc palīdzības; me�a fejas, koku dvēseles un savvaļas dzīvnieki organizēja simtiem sakritību tā, lai iegūtu mūs cīņai savā pusē?

- Tas skan ļoti poētiski, - viņa atbildēja. - Pilnīgi iespējams, ka tā arī bija. - Viņa atkal iegrima darbā.

Stundu vēlāk es nespēju apslāpēt nepacietību.

- Ja tev ir kāds brītiņ��

Pēc da�ām sekundēm viņas diskete ieurk�ķējās, iegaumēdama datus.

- Jā?

- Kā viņi kaut ko tādu iedro�inās darīt? - es biju apmulsis. - Zemes Pārvaldes dienests grauj to pa�u zemi, kuru saskaņā ar likumu tam būtu jāaizsargā! Tas atgādina� lācēnu Smoukiju, viņ� nogalina kokus !

- Varu saderēt, ka tev nāksies iemācīties vienu lietu, Vuki, - viņa teica. - Valdībai nepiemīt absolūti nekādas apdomības un tālredzības, toties piemīt gandrīz bezgalīgas spējas stulbumā, neierobe�ota tieksme uz vardarbību un postī�anas darbiem. Ne �pavisam�, bet �gandrīz� bezgalīgas spējas. �Gandrīz� parādās tajā brīdī, kad cilvēki ir gana nokaitināti, lai stātos viņiem ceļā.

- Es negribu neko tādu mācīties, - es teicu. - Lūdzama, es gribētu mācīties, ka valdība ir vieda un brīni�ķīga, un pilsoņiem nevajag tērēt savu laiku, lai aizsargātu sevi no ievēlētajiem līderiem.

- Kas gan to negribētu� - viņa teica, domās būdama aizskrējusi jau labu gabalu man pa priek�u. Tad viņa atgriezās atpakaļ pie manis. - Tas nebūs viegli. Runa jau nav par me�u - aiz tā stāv liela nauda, liela vara.

Uz mana galda viņa nolika Federālās valdības dokumentu.

- ZPD saņem lielu naudu no kompānijas, kura nodarbojas ar kokmateriālu sagatavo�anu un pārdo�anu. Dienestam maksā par koku pārdo�anu , nevis sargā�anu. Tāpēc neceri, ka mēs vienkār�i aiziesim pie reģiona pilnvarotā, norādīsim uz likumpārkāpumu, un viņ� atbildēs: ��Ak vai, mēs patie�ām esam vainīgi, un, protams, nekad vairāk neko tādu nedarīsim!�� Ir gaidāma ilga, neatlaidīga cīņa. Lai tajā uzvarētu, nāksies atdot visus savus spēkus se�padsmit stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Bet labāk nemaz nesāksim, ja mēs neesam nolēmu�i uzvarēt. Ja tu domā izstāties no spēles, tad dari to tūlīt.

- Mēs jebkurā gadījumā nevaram zaudēt, - es teicu, iebāzdams datorā jaunu disketi ar datiem. - Kamēr NND ir tiesības jebkurā brīdī mesties mums virsū un konfiscēt jebkuru melnrakstu manuskriptam, ko nodrukājis mans dators, nav nekādas jēgas rakstīt manuskriptus. Toties es bez problēmām varu uzrakstīt veselu lēveni protestu pret me�a izpārdo�anu! Valdībai nebūs jākonfiscē mans rakstītais� tie�i valdībai mēs to arī sūtīsim. Konflikts starp birojiem , es to esmu iedomājies tā: pirms vēl NND nolems, vai no manis ņemt naudu, es to bū�u jau iztērējis cīņā ar Zemes Pārvaldes dienestu!

Viņa iesmējās.

- Da�reiz es tev ticu. Var jau gadīties, ka tāda parādība kā netaisnība nemaz neeksistē.

***

Mūsu prioritātes izmainījās. Kamēr mēs pētījām problēmu, visi citi darbi bija pārtraukti. Uz mūsu galda, virtuves galdiņa, uz gultas bija izklāti lappu�u tūksto�i: par me�u apsaimnieko�anu, ilgsto�u ienākumu nodro�inā�anu, augsnes eroziju, noplicinātu zemju atjauno�anu, ūdens�ķirtnes aizsardzību, par klimata izmaiņām, izmirsto�ajām sugām, par me�rūpniecības sociālekonomiku, kā arī anadromo zivju audzē�anas priek�rocībām nomaļās zemēs, par piekrastes zonas aizsardzību, par siltumvadī�anas koeficientiem granīta zemēs un likumiem, likumiem, likumiem. Grāmatu kaudzes ar likumiem. Nacionālā apkārtējās vides aizsardzības programma, likums par federālo zemes politiku un pārvaldi, lēmums par izmirsto�o sugu aizsardzību, NHPA, FWPCA, AA, CWA, DOI 516 M. No grāmatu lappusēm caur mūsu pirkstiem �ie likumi kūleņoja iek�ā datoros; elektroniskā veidā ierakstīti, iekodēti un savā starpā saistīti ar norādēm, tie aizpildīja disketi aiz disketes, dublēdamies datu bankās gadījumam, ja kaut kas notiek ar mums vai ar māju, kurā mēs strādājām.

Sakrāju�i pietiekamu daudzumu informācijas, lai spētu ietekmēt prātus, mēs sākām tikties ar kaimiņiem. Apvienoju�ies ar Denisu Faindleisoni un �antu Tomasu, kuri līdz mūsu atbrauk�anai bija cīnīju�ies vieni pa�i, mēs griezāmies pēc palīdzības pie pārējiem.

Ielejas iedzīvotāju lielākā daļa nevēlējās iesaistīties �ajā lietā� cik ļoti es viņus sapratu!

- Neviens un nekad neapturēs valdību pārdot me�u, - viņi teica. - nav iespējams neļaut ZPD darīt ar me�u to, ko viņi ir nolēmu�i.

Tomēr, iepazinu�ies ar mūsu iegūtajiem materiāliem un uzzināju�i, ka me�u pārvēr�ana tuksnesī ir likumpārkāpums, viņi mainīja savu attieksmi. Mēs jutāmies kā Me�a Glāb�anas biedrības dalībnieki vairāk nekā septiņi simti cilvēku vidū. Mūsu privātais patvērums me�onīgās dabas vidū pārvērtās �tābā, un mūsu mazais pakalns - skudru pūznī - visos diennakts laikos cilvēki nāca un gāja, iepildīju�i datora atmiņā atrasto informāciju.

Es nekad agrāk nebiju redzējis Lesliju tādu - pilnībā iegrimu�u darbā, neviena smaida, visu personisko noliekot malā. Mērķtiecīga un absolūta koncentrē�anās tikai vienā virzienā.

Laiku pa laikam viņa mūs pamācīja:

- Emocionāli aicinājumi ir bezjēdzīgi: ��Lūdzu, necērtiet �os brīni�ķīgos kokus, neizpostiet dabas ainavu, neļaujiet dzīvniekiem nomirt!�� Zemes Pārvaldes dienestam tas nenozīmēs neko. Neko nelīdzēs arī draudi: ��Mēs sargāsim kokus, mēs no�ausim katru, kur� mēģinās nogalināt me�u��. Viņi sāks izcirst me�u armijas apsardzībā. Vienīgais, kas var apturēt valdību, ir likumīga darbība. Ja mēs zināsim likumus labāk par viņiem, ja viņi sapratīs, ka mēs vērsīsimies pie tiesas un uzvarēsim, ja mēs pratīsim pierādīt, ka viņi pārkāpj federālos likumus, tad mēs viņus apstādināsim.

Mēs mēģinājām uzsākt sarunas ar ZPD.

- Negaidiet sadarbības piedāvājumus, - viņa teica. - Drīzāk sagaidīsiet liekulīgus vārdus un atbruņojo�us melus mēs-tā-vairāk-nedarīsim stilā. Bet saruna ar viņiem ir solis, kas mums tomēr ir jāsper. - Katrā viņas vārdā bija patiesība.

- Leslij, man trūkst vārdu, paskaties uz �o stenogrammas at�ifrējumu! Tu to lasīji? Tā ir mūsu saruna ar Medfordas ZPD direktoru, ierakstīta ar diktofonu! Klausies:

Ri�ards: Vai jūsu teiktais nozīmē, ka jums jāpārliecinās par protesta pret izcir�anu masveidīgumu, vai arī jums pavisam nav svarīgi, ko cilvēki par to saka?

Direktors: Ja jūs uzdodat jautājumu man personiski, tad, visticamāk, ka nav svarīgi.

Ri�ards: Pat tad, ja jūs saņemtu �etrus simtus vai �etrus tūksto�us parakstu�

Direktors: Jā, mēs saņemam tamlīdzīgas petīcijas. Nē, tam nav nekādas nozīmes.

Ri�ards: Un ja būtu �etrdesmit tūksto�i parakstu, ja visi Medfordas vai Oregonas iedzīvotāji protestētu pret izpārdo�anu, vai tad tam būtu nozīme?

Direktors: Ne priek� manis.

Ri�ards: Ja atrastos profesionāli me�ziņi, kuri iesniegtu protestu, vai jūs viņos ieklausītos?

Direktors: Nē. Mani neuztrauc sabiedrības protests.

Ri�ards: Mums gribētos zināt, kas dod jums �o pārliecību tik ļoti ignorēt sabiedrisko protestu.

Direktors: Nu, tādas ir mūsu pozīcijas.

Ri�ards: Vai jūs kādreiz esat atcēlu�i me�a izpārdo�anu, pateicoties iedzīvotāju protestiem?

Direktors: Nē. Nekad.

Viņa pat nepamirk�ķināja, koncentrējusies uz savu datora ekrānu.

- Skaidrs. Ieraksti to zem nosaukuma ��Godprātības trūkums ��. Divdesmit otrā diskete, pēc ��Tirdzniecības pārkāpumi Nacionālajā apkārtējās vides aizsardzības programmā ��.

Viņa reti izrādīja dusmas pret mūsu pretiniekiem. Vākdama faktus un rakstīdama tos failos, viņa veidoja materiālu nodo�anai tiesā.

***

- Kā būtu, ja mums būtu psihiskas spējas, - es reiz viņai teicu, - un mēs zinātu, kā un kad nomirs direktors? Ja mēs zinātu, ka viņam atlicis dzīvot divas dienas - aizparīt no traktora novelsies milzonīgs baļķis un viņu nospiedīs. Vai tas iespaidotu mūsu attieksmi pret viņu �odien?

- Nē, - viņa atbildēja.

Nauda, kuru NND atteicās pieņemt, pārvērtās mērķtiecīgos pētījumos: ��Sākotnējie ūdens kvalitātes mērījumi Rubeņu upītē, Ūdeņu aizas avotos, Mūļu upītē un Henlijas aizas avotos, kas ietek Mazo Ābolu vārtu upē un Bebru lī�a ūdens�ķirtnē D�eksona apgabalā, Oregonā��; ��Ziņojums par ieplānotās neatjaunojamo me�u izcir�anas Rubeņu upītes zonā nevēlamo iedarbību uz zivīm caurceļotājām un me�u iemītniekiem��; ��Rubeņu upītes me�a izpārdo�anas ekonomiskais apskats��. Un vēl astoņi citi ar tikpat iespaidīgiem nosaukumiem.

Laiku pa laikam mēs stāvējām mūsu pakalna virsotnē un lūkojāmies uz me�u. Mēs esam pieradu�i uzskatīt to par tikpat neiznīcināmu kā kalnus. Tagad mēs to uzvērām kā trauslu augu un dzīvnieku ģimeni, kura sadzīvoja savā starpā vispārējā harmonijā, bet tagad balansē uz elektrozāģa asmeņa, nolemti izmir�anai muļķīgas izcir�anas dēļ.

- Turieties, koki, - mēs kliedzām me�am. - Turieties! Neuztraucieties! Mēs viņus apturēsim, apsolām!

Laikā, kad iziet bija diezgan sare�ģīti, mēs ik pa laikam uzmetām skatu logam, uz mirkli atraudamies no datoriem.

- Mīļie koki, mēs darām visu iespējamo, - mēs murminājām.

***

Datori mums bija kā kovbojiem zirgi. Zemes dienests deva sabiedrībai trīsdesmit dienas protesta sagatavo�anai, pirms sāks griezties riteņi un me�s tiks iznīcināts. Tas no iedzīvotājiem gaidīja divas līdz desmit asarainas lapiņas ar lūgumu saudzēt dabu. No mums, no mūsu organizācijas un mūsu datoriem viņi saņēma trijos sējumos iesietas se�simt lappuses ar dokumentiem un piemēriem, faktiem un pierādījumiem. Kopijas tika nodotas arī senatoriem, palātas locekļiem un presei.

Tā bija nepārtraukta kauja, kura aizņēma visu mūsu laiku divdesmit mēne�u garumā, kauja ar Zemes Pārvaldes dienestu.

Visi man piedero�ie aeroplāni bija pārdoti. Pirmo reizi manā pieaugu�ā mū�ā nedēļas un mēne�i pagāja bez neviena lidojuma, bez nevienas atrau�anās no zemes. Tā vietā, lai no manām mīļajām, brīvību mīlo�ajām ma�īnām skatītos lejup, es lūkojos uz tām aug�up, izjuzdams, cik daudz man nozīmē lidot. Tad lūk kādas ir izjūtas rāpuļiem, es nodomāju. Brr!

Kādā tre�dienā, apstiprinot Leslijas nesatricināmo pārliecību un man par lielu brīnumu, valdība atcēla me�a izpārdo�anu.

- Pārdo�ana radītu da�us ZPD noteikumu un procedūru pārkāpumus, kurus nevar uzlūkot kā likumīgus, - presei paziņoja Oregonas �tata Zemes dienesta direktora palīgs, - tāpēc, lai nenonāktu pretrunā ar mūsu pa�u noteikumiem, esam spiesti atcelt pārdo�anu un lauzt visus līgumus.

Vietējo ZPD direktoru nenospieda milzonīgs baļķis. Kopā ar savu vietnieku viņ� tika pārcelts uz citu �tatu, uz citām birokrātiskā mehānisma daļām.

Mūsu uzvaras svinības bija divu teikumu garumā.

- Lūdzu, neaizmirsti, - teica man Leslija, pirmo reizi kop� cīņas sākuma ļaudama savam datoram atdzist. - Tu nevari cīnīties pret Rātsnamu - tā ir tikai valdības propaganda. Ja cilvēki ir stingri nolēmu�i ar Rātsnamu cīnīties, da�i mazi ļautiņi pretojas kaut kam milzīgam, bet nepareizam, tad nekas - nekas! - nespēs viņus apturēt, viņi uzvarēs!

Pēc tam viņa sabruka gultā un nogulēja trīs dienas.

�etrdesmit viens

Kaut kad cīņas ar ZPD laikā NND pulkstenis nedzirdami nosita pusnakti. �etrus gadusnodokļu un nodevu departaments vilka garumā lēmuma pieņem�anu. Jau pagājis gads, kop� es varu likvidēt viena miljona parādu, pasludinot sevi par bankrotēju�u.

Iegrimu�i cīņā ar ZPD, mēs nevarējām atlicināt ne minūti, lai apspriestu bankrota jautājumu; un tikai tad, kad kauja noslēdzās, mēs spējām domāt arī par kaut ko citu.

- Tā nav diezko priecīga perspektīva, Vucīt, - es teicu, jau ceturto reizi drosmīgi mēģinādams tikt galā ar citronu pīrāga cep�anu pēc viņas māmiņas receptes. - Vairs nekā nebūs. Man vajadzēs sākt praktiski no nulles.

Viņa uzklāja galdu.

- Nē, ne glu�i, - viņa atbildēja, - grāmatās par bankrotu ir teikts, ka viņi tev atstāj ��instrumentus, kas nepiecie�ami darbam��. Kā arī izdzīvo�anas minimumu, lai tu nenomirtu badā pārāk ātri.

- Tie�ām? Varē�u paturēt māju? Dzīvesvietu? - Es izrullēju mīklu plānā slānītī, ieliku to paplātē un uzsaucu pīrāgu fejai, lūgdamies palīdzību.

- Māju ne. Pat ne treileri.

- Nu ja, mēs jau varam dzīvot kokos.

- Tik ļauni jau nav. Kinozvaigznei Marijai ir savi ietaupījumi; neaizmirsti, viņa nebūs bankrotējusi. Bet kā tu jutīsies - tavu grāmatu autortiesības! - tās tu zaudēsi! Kā tu jutīsies, ja kāds nopirks �īs autortiesības un sāks pēc tavām brīni�ķīgajām grāmatām taisīt draņķīgas filmas?

Es strauji iegrūdu pīrāgu cepe�krāsnī.

- Gan iztik�u.

- Tu neatbildēji uz manu jautājumu, - viņa teica. - Lai paliek. Nav svarīgi, ko tu teiksi, es zinu, ko tu jūti. Mums būs jādzīvo ļoti taupīgi, jātaupa katrs cents cerībā izpirkt tavas grāmatas atpakaļ.

Doma par autortiesību zaudē�anu biedēja mūs abus, tas līdzinājās bērnu atdo�anai, lai pārdotu tos ūtrupē. Bet zaudējums bija neizbēgams, ūtrupe notiks, tiklīdz es paziņo�u par bankrotu.

- Ja es paziņo�u par bankrotu, valdība saņems trīsdesmit vai �etrdesmit centus no katra dolāra, ko esmu tai parādā, lai arī būtu varējusi dabūt visu pilnībā. ZPD centās izdabūt cauri nelikumīgu me�a pārdo�anu un cieta �ajā lietā sakāvi, tādējādi atņemdama valdībai veselu bagātību. Ja kaut kas tāds, Vuki, notiek ar mūsu acu priek�ā, bet mēs varam redzēt tikai mazu daļiņu no visa, cik gan miljonus viņi nav palaidu�i vējā pavisam? Kā var uzplaukt valdība, kas tik daudz kļūdās?

- Arī mani tas izbrīna, - viņa piekrita, - es jau sen par to domāju un esmu nonākusi pie vienīgā iespējamā secinājuma.

- Kāda?

- Prakse, - viņa atbildēja, - nepārtraukta, nerimsto�a prakse.

***

Mēs aizlidojām uz Losand�elosu, lai tiktos ar advokātiem un rēķinve�iem, mēģinot pēdējo reizi panākt vieno�anos.

- Atvainojiet, - teica D�ons Markvarts, - bet mēs nevaram ielauzties viņu datorā. Neviens no viņu cilvēkiem neatbild ne uz vēstulēm, ne uz telefona zvaniem. Veidlapas izsūta dators. Ne tik sen mums paziņoja, ka lietu pārņēmusi jauna aģente, Miss Fompaira. Viņa ir jau divpadsmitā. Gribat saderēt, ka viņa pieprasīs finansu atskaiti?

Viss skaidrs, es nodomāju. Viņi spie� mani bankrotēt. Es joprojām domāju, ka nepastāv tāda parādība kā netaisnīgums; es zinu, ka dzīve tiek dota, lai mācītos un izklaidētos. Mēs pa�i sev radām problēmas, lai pārbaudītu tajās savus spēkus� ja man nebūtu �o problēmu, izaicinājums tiktu mests citādā veidā. Bez pārbaudes darbiem nevar pabeigt skolu. Bet pārbaudes darbos bie�i mēdz būt negaidītas atbildes, reizumis vienīgā pareizā atbilde vienlaikus ir arī galējība.

Viens no mūsu konsultantiem sadrūma.

- Es strādāju NND Va�ingtonā, kad kongresā balso�anai tika piedāvāts likumprojekts, kuru jūs gribat izmantot, likums par federālo nodokļu parāda dzē�anu prasītāja bankrota gadījumā, - viņ� teica, - NND ienīda �o likumprojektu. Kad tas kļuva par likumu, mēs zvērējām, ka visi, kas �o likumu izmantos, to rūgti no�ēlos!

- Bet, ja jau tas ir likums, - Leslija brīnījās, - kā gan viņi var atturēt cilvēkus no tā izmanto�anas�

Konsultants pa�ūpoja galvu.

- Es jūs godīgi brīdinu. Likums vai ne, bet NND neliks jums miera; viņi pacentīsies izmantot visas savas iespējas, lai jūs nomocītu.

- Bet viņi grib , lai es nonāktu līdz bankrotam, - es iebildu, - kā viņi var man pārmest!

- Iespējams, ka jums taisnība.

Es paskatījos uz Lesliju, uz viņas saspringto seju.

- Pie velna NND, - es teicu.

Viņa pamāja.

- Ar �etriem izniekotiem gadiem pilnīgi pietiek. Labāk atjaunosim sev mūsu dzīvi.

***

Pilnvarotajam bankrota jautājumos mēs iesniedzām man piedero�o lietu uzskaitījumu: māja, kravas ma�īna, treileris, bankas rēķini, dators, apģērbs, automobilis, autortiesības par katru no manis sarakstītajām grāmatām. Visu to es tagad zaudēju.

Pilnvarotais klusējot izlasīja sarakstu un pēc tam teica:

- Leslij, diez vai tiesu interesēs, cik viņam ir pāru zeķu.

- Manā grāmatā par bankrotu ir teikts, kas sarakstā vajag ietvert visu, - viņa atbildēja.

- Zeķes ar to nebija domātas, - viņ� atcirta.

***

No vienas puses iegrūsti elles priek�kambarī, pateicoties Ciklopiskajiem mil�iem nonnd, no otras puses zemes Pārvaldes dienesta zāģu apdraudēti, mēs nepārtraukti cīnījāmies te ar vienu monstru, te ar abiem uzreiz veselus �etrus gadus no vietas.

Tai laikā no dzīves, ko dzīvojām pirms cīņa ar valdību kļuva par mūsu pamatnodarbo�anos, nebija nekā - ne stāstu, ne grāmatu, ne scenāriju, ne filmu, ne televīzijas pārrai�u, ne izrā�u, ne uzvedumu - pilnīgi nekā.

Bet, neskatoties uz to, ka tas bija pats grūtākais laiks mūsu abu dzīvēs, lai cik dīvaini tas arī nebūtu� mēs arvien pilnīgāk baudījām mūsu abu kopdzīves laimi.

Izturēju�i pārbaudījumu ar treileri, tagad mēs bez problēmām sadzīvojām mazā mājiņā, kas uzslieta kalna galā. Ne reizi mēs neiz�ķīrāmies uz ilgāku laiku, nekā vajadzīgs, lai aizbrauktu uz pilsētu pēc produktiem.

Es zināju, ka viņa tāpat to zināja, tomēr arvien bie�āk es pieķēru sevi sakām viņai par savu mīlestību. Saķēru�ies rokās kā tikko iemīlēju�ies mēs klīdām pa pilsētas nomalēm un apkārtnes me�iem. Vai tad pāris gadus atpakaļ es būtu noticējis, ka jutī�os nelaimīgs, ja, ejot blakus, nevarē�u viņai pieskarties?

Viss notika tā, it kā mūsu laulība attīstītos otrādi - abpusējas atsve�inā�anās un atsaluma vietā mēs kļuvām tuvāki, juzdami viens pret otru arvien siltākas jūtas.

- Tu solīji, ka mums apniks - laiku pa laikam viņa uzmeta lūpu.

- Bet kur ir abpusējas cieņas zudums? - es biju nesapra�anā.

- Nu jau drīz garlaicībai vajadzētu mūs nomākt, - mēs teicām viens otram. Kas agrāk būtu bijis nopietns drauds, tagad pārvērtās muļķīgos jociņos, kuri d�inkstēja kā zvaniņi, kad mēs par tiem smējāmies.

Dienu pēc dienas mēs uzzinājām viens par otru arvien vairāk, mūsu abpusējā vēlme un prieks par iespēju būt kopā arvien pieauga.

Dziļākajā būtībā mēs bijām laulāti jau no pa�a eksperimenta sākuma, �etrus gadus atpakaļ, kad mēs riskējām pieņemt, ka esam radniecīgās dvēseles.

Tomēr juridiski mēs bijām neprecēju�ies.

- Un lai nebūtu nekādu likumīgu laulību līdz brīdim, kamēr netiksiet galā ar NND, - mūs brīdināja Markvarts. - Lūdzu, iztiksim bez laulībām. Turiet Lesliju no visa �itā pēc iespējas tālāk, citādi plūsto�ās smiltis aizraus arī viņu.

Bankrota prasība iesniegta, NND vairs nav aktuāls; beidzot mēs varējām oficiāli precēties.

Dzimtsarakstu birojs telefonu grāmatā atradās starp sadaļām Dzērienu ra�o�ana, tirdzniecība un Dzinēji, motori un to remonts . Kalendārā notikums tika ierāmēts kvadrātiņā, kas atbilda pēdējai sestdienai Losand�elosā:

9:00: Visu savākt un pārbaudīt

10:00: Veikali - saules brilles, piezīmju grāmatiņas, zīmuļi

10:30: Laulības

Nopluku�ā biroja priek�telpā mēs atbildējām uz administratores jautājumiem. Izdzirdējusi Leslijas uzvārdu, viņa slepeni pa�ķielēja.

- Leslija Perisa. Pazīstams vārds. Vai jūs gadījumā kaut kas neesat?

- Nē, - Leslija atbildēja.

Lēdija no jauna pa�ķielēja un paraustīja plecus, ierakstīdama vārdu veidlapā.

Viņas rakstāmma�īnas korpusam bija piestiprināta zīmīte: ��Kristie�i nav ideāli, vienkār�i viņiem atlai� grēkus��. Sienai bija pienaglota cita zīme: VIETA SMĒĶĒ�ANAI. Ofiss bija pilns ar smēķu galiem, pelni mētājās gan uz galda, gan grīdas.

Es uzmetu skatu Leslijai, tad ātri pārsviedu to uz griestiem un nopūtos. Telefonu grāmatā nebija brīdināts, es viņai domās skaidroju, ka vieta būs tie�i tāda.

Mums ir vienkār�as laulību apliecības, - teica administratore, - pa trim dolāriem. Ir īpa�as, ar zelta burtiem, pa se�iem dolāriem. Ir luksus tipa, ar zelta burtiem un zaigojo�iem spīdumiņiem, pa divpadsmit dolāriem. Kādu jūs vēlētos? - Paraugi bija ar piestiprināti pie ziņojumu dēļa.

Mēs saskatījāmies, un tā vietā, lai pilnā kaklā smietos, nopietni pamājām. No juridiskā viedokļa tā bija nozīmīga izvēle.

Vienā balsī mēs abi pateicām vienu un to pa�u vārdu: VIENKĀR�ĀS.

- Mums derēs vienkār�ās, - es sacīju. Sievietei bija vienalga. Viņa ievilka rakstāmma�īnā parastu veidlapu, noklabināja taustiņus, parakstīja, nobļāvās pa visu halli, pasaucot lieciniekus, un pagriezās pret mums.

- Bet tagad jums abiem būtu jāparakstās, lūk, �eit�

Mēs parakstījāmies.

- Fotogrāfē�anās maksās piecpadsmit dolārus.

- Mēs iztiksim bez tā, - es teicu. - mums nav vajadzīgs fotogrāfs.

- Ceremonija kapelā prasīs piecpadsmit dolārus�

- Arī ceremonijas mums nav vajadzīgas. Nekādas.

- Bez ceremonijas? - viņa jautājo�i paskatījās uz mums, bet mēs vairāk neko neteicām, un viņa tikai paraustīja plecus. - Labi. Es pasludinu jūs par vīru un sievu.

Ar to pa�u elpas vilcienu viņa paziņoja arī izmaksas.

- Maksa par lieciniekiem� iemaksa vietējā apgabala fondā� reģistrācijas maksa� kopā trīsdesmit astoņi dolāri, mister Bah. Un te aploksne ziedojumiem, ja jūs vēlētos to darīt.

Leslija izvilka no maka naudu - trīsdesmit astoņus dolārus un piecus ziedojumiem. Viņa pastiepa tos man, un es atdevu tālāk laulību reģistrētājai. Pabeigu�i parakstī�anos un saņēmu�i rokās apliecības, mēs ar sievu izsprāgām no turienes cik vien ātri varēja.

Iekļāvu�ies transporta straumē, mēs pastiepām viens otram laulības gredzenus un atvērām ma�īnas logus, lai ātrāk izvēdinātu no apģērba tabakas smaku.

Pirmo pusotru minūti mūsu oficiālajā laulībā mēs pavadījām smieklu lēkmē.

- Tu gan zini, kā sajaukt meitenei galvu! - bija manas likumīgās sievas pirmie vārdi.

- Paskaties uz situāciju no otras puses, misis Perisa-Baha, - es piedāvāju. - Kaut kas tāds paliek atmiņā, vai ne? Vai tu tagad spēsi aizmirst mūsu kāzu dienu?

- Diem�ēl, nē, - viņa smējās. - Ak, Ri�ard, tu esi tāds romantiķis�

- Par �etrdesmit dolāriem romantiku nenopirksi, mana dārgā. Romantika tiek izsniegta, izvēloties luksus tipu, par spīdumiem vajadzīga papildus samaksa. Bet tu zini, ka mums ir jātaupa katrs penijs.

Pirms turpināt, uz sekundi es ieskatījos viņas sejā.

- Vai tu jūti kaut kādas izmaiņas? Vai jūties vairāk precēta?

- Nē. Bet tu?

- Mazliet. Kaut kas ir izmainījies. Tas, ar ko mēs minūti atpakaļ nodarbojāmies tajā smēķētavā, sabiedrībā tiek uzskatīts par Lielu Lietu. Viss, ko mēs darījām līdz �im, kopīgie prieki un asaras, nav nekas ievērojams, vērā ņemami ir tikai parakstīti papīri ! Tagad ierēdņi mums var piesiet par vienu lietu mazāk, varbūt to es �obrīd arī sajūtu kā izmaiņas. Zini, ko, Vuk? Jo vairāk es iepazīstu, jo mazāk man patīk visas �īs valdības. Vai varbūt tikai mūsu valdība ir tāda?

- Saplūsti ar pūli, dārgais. Es esmu raudājusi Karoga priek�ā, tā es mīlēju savu zemi. Esmu laimīga, ka dzīvoju �eit, un domāju, ka man tas nav jāuztver kā pa�saprotams. Ir aktīvi jādarbojas arī pa�am - jāpiedalās vēlē�anās, jāpalīdz demokrātiskajos procesos!

- Es daudz un neatlaidīgi mācījos un pakāpeniski sāku saprast, ka lietas nav glu�i tādas, kā mums to māca skolā: amerikāņi ne vienmēr ir labie; mūsu valdība ne vienmēr ir brīvības un taisnīguma pusē!

- Kar� Vjetnamā mani tikai uzkurināja, un, jo vairāk es uzzināju, - es pat nespēju noticēt� Savienotās valstis iestājās pret vēlē�anām citā valstī, jo mēs zinājām, ka mums nepatiks to rezultāti; Amerika atbalstīja diktatoru, kas darbojās tikai kā marionete; Amerikas prezidents sniedza oficiālu paziņojumu, kurā pauda, ka mēs karojam ne jau tāpēc, ka gribētu Vjetnamā taisnīgumu, bet gan tamdēļ, ka gribam tās alvu un volframu !

- Man ir tiesības protestēt, es domāju. Tāpēc es sāku piedalīties miera kustībā, legālās nevardarbīgās demonstrācijās. Mēs nebijām juku�i, mēs nebijām laupītāji, kuri mētā degbumbas, mēs pārstāvējām Losand�elosas sabiedrības augstākos slāņus: advokāti, ārsti, vecāki, skolotāji, biznesmeņi.

- Bet policija mūs vajāja kā trakus suņus, viņi sita mūs līdz asinīm. Es redzēju, kā viņi sita mātes, kas turēja bērnus, redzēju, kā viņi ar saviem stekiem izgrūda invalīdu no viņa ratiņiem, kā pa asfaltu tecēja asinis! Un tā ir Gadsimta Pilsēta, Losand�elosa!

- Es turpināju uzskatīt kaut ko tādu par neiespējamu! Mēs esam Amerikāņi , un mūs apdraud uzbrukumi no mūsu pa�u policijas ! Es skrēju prom, kad viņi notrieca mani no kājām, neko vairāk es neatceros. Kaut kādi draugi mani nogādāja mājās.

Labi, ka manis tur nebija, es nodomāju. Ja viņi pielietotu spēku pret mani, es kļūtu traks no niknuma, neskatoties uz to, ka esmu iemācījies kontrolēt savu rīcību.

- Es biju pieradusi uzskatīt, ka tad, ja avīzē ir kāda fotogrāfija, kurā redzams, ka policisti kādu ir piekāvu�i, tad viņ� bija izdarījis kaut ko tik �ausmīgu, ka bija to arī pelnījis, - viņa turpināja. - Tajā vakarā es uzzināju, ka pat pie mums, lai tiktu piekauts, pietiek vien ar tādu �ausmīgu lietu kā nepiekrist valdības viedoklim. Viņi gribēja karu, bet mēs ne, un tāpēc viņi dauzīja mūs uz velna parau�anu!

Es drebēju no sasprindzinājuma, es to jutu pēc rokām, kuras turēja stūri.

- Jūs viņus stipri apdraudējāt, - es piezīmēju, - tūksto�iem likumam paklausīgu pilsoņu, kuri saka nē karam.

- Kar�. Slepkavībām un grautiņiem mēs esam iztrieku�i tik daudz naudas ! Mēs taisnojamies, saucot to par Aizsardzību, izplatot bailes un naidu citos cilvēkos un valstīs, kuras mums nepatīk. Ja viņiem parādās valdība, kuru mēs neatzīstam par sev labu esam, un viņi ir pietiekami vāji, mēs viņus sakaujam. Pa�noteik�anās mums , bet ne jau viņiem.

- Par ko tas liecina? Cik daudz esam paveiku�i pateicoties savai labestībai un citu cilvēku sapratnei? Cik daudz mēs esam iztērēju�i miera labā?

- Pusi no karam iz�ķiestā? - es piedāvāju.

- Gribētos gan! �ī mūsu svētulīgā Mūsu-Valsts-ir-mūsu-Dievs tipa domā�ana piespie� mūs iet pa �au�alīgu ceļu. Tā traucē panākt mieru uz zemes. Tā sanaido cilvēkus vienu pret otru! Mūsu-Valsts-ir-mūsu-Dievs, Likums-un-Kārtība - lūk, kas dauza mūs ar nūjām Gadsimta Pilsētā. Ja pasaulē būtu kāda cita valsts, uz kuru varētu doties, es mēdzu domāt, es turp arī dotos, - viņa teica. - Bet, pat terorizēta un iebiedēta, �ī ir pati labākā no visām man zināmajām valstīm. Es esmu izlēmusi palikt un palīdzēt tai uzplaukt.

Un tu vēl arvien to mīli, es gribēju piebilst.

- Zini, kas man visvairāk pietrūkst? - viņa jautāja.

- Kas?

- Skatoties uz karogu, būt lepnai par to.

Viņa pārlīda no aizmugurējā sēdekļa uz sēdekli līdzās man, vēlēdamās mainīt sarunu tēmu.

- Tagad, kad valdība vairs nemaisās mums pa kājām, par ko vēl tu gribētu parunāt savā kāzu dienā, mister Bah?

- Par ko vien vēlies, - es atbildēju, - es gribu būt ar tevi. - Bet daļa no manis jau vairs nekad neaizmirsīs: viņi sita �o mīļo sievieti, kad viņa skrēja prom !

Oficiālas laulības bija vēl viens nozīmīgs solis prom no tās personības, kāds es biju pieradis būt. Ri�ards, kur� neieredzēja pienākumus, bija oficiāli uzņēmies saistības. Cilvēks, kur� ienīda ilgsto�as saites, bija ietīstīts oficiālas laulības valgos.

Es izmēģināju sev tās etiķetes, kuras �etrus gadus atpakaļ man būtu derēju�as kā adatiņu apkakle vai pelnu cepure. Ri�ard, Tu esi Vīrs savai sievai. Tu esi Precējies . Sava mū�a atliku�o daļu tu pavadīsi ar vienu vienīgu sievieti, to, kura sē� tev līdzās. Nekad vairs tu nevarēsi dzīvot absolūtā saskaņā ar savām vēlmēm. Tu esi atdevis savu neatkarību. Tu esi atdevis savu brīvību. Tu esi oficiāli Precējies. Kā tu jūties?

Jebkas no uzskaitītā agrāk būtu bijis kā ērk�ķis manā sirdī, kā tērauda bulta, kas tie�ā trāpījumā izgājusi cauri manām bruņām. Sākot ar �odienu, tas viss būs īstenība, viss, un sajūta bija tāda, it kā man būtu ticis uzbrukts ar saldu putukrējuma torti (Amerikāņu kinematogrāfu iemīļots joks - putukrējuma tortes ieplā�ana vienam otra sejā, tulk. piez.).

Mēs tuvojāmies pilsētas nomalei, vietai, kur atradās manu vecāku mājas, vietai, kurā es biju dzīvojis kop� savas bērnības līdz laikam, kad no turienes aizbēgu, lai mācītos lidot. Es palēnināju gaitu un piestāju uz piebraucamā celiņa, kas toreizējam-man bija tik pazīstams, cik vien es spēju sevi atcerēties.

Tas pats krēslaini zaļganais eikalipta lapotnes mākonis virs galvas; tas pats mauriņ�, kuru es savulaik pļāvu tik maz, cik vien bija iespējams. Garā�a ar plakano jumtu, uz kura es uzstādīju savu pirmo pa�taisīto teleskopu, lai skatītos uz Mēnesi; tā pati efeja, kas stiepjas apkārt sētai; tie pa�i gludi noēvelētie vārtu dēļi ar caurumiņiem priek� acīm, noilgoju�ies pēc sen nomiru�ā suņa.

- Viņi gan būs pārsteigti! - Leslija izgāja pa priek�u, ar pirkstiem pieskardamās vārtiem.

�ajā mirklī es sastingu, laiks apstājās. Viņa bija uzlikusi roku uz vārtiņiem, mirdzēja jaunais zelta gredzens. �is skats jau bija iespiedies manā prātā, acumirklī izkliedēdams pēdējos trīsdesmit gadus.

Zēns, viņ� zināja! Zēns, kur� kādreiz biju es, stāvēja �o vārtu priek�ā un zināja, ka sieviete, kuru iemīlēt viņ� ir dzimis, reiz �eit būs. �ajā mirklī es atrados ne jau parastu trīsdimensionālu vārtu priek�ā, �ie bija vārti laikā. Mirkļa uzliesmojumā es viņu ieraudzīju, stāvo�u senas pagātnes tumsā, ar pavērtu muti skatoties uz Lesliju, kuras skaistums laistījās saules staros. Puisēns zināja!

Mana sieva atvēra vārtus un aizskrēja apskaut manu tēvu un manu pamāti.

Puisēns kļuva caurspīdīgs un lēnām izgaisa ar izbrīnā pārbolītām acīm un vēl arvien pavērtu muti. Un mirklis bija pagājis.

Neaizmirsti! Es domās uzsaucu sev cauri desmitgadēm. Nekad neaizmirsti �o mirkli !

�etrdesmit divi

Kad �ajā naktī mēs savā viesnīcas numurā izģērbāmies, es pastāstīju viņai par vārtiem, par to, kā daudzus gadus atpakaļ viņas vieglais pieskāries dēļiem tika satricinājis manu dzīvi. Viņa klausījās, rūpīgi uz pakaramā sakārtodama savu blūzi.

- Kāpēc tad tev vajadzēja mani tik ilgi turēt pa gabalu? - viņa jautāja. - No kā gan tu baidījies?

Tai brīdī es savu kreklu noliku uz krēsla, gandrīz aizmirstot būt tikpat kārtīgam kā viņa, tad pastiepos pēc pakaramā.

- Baidījos mainīties, protams. Es turējos pie zināmā, pie gandrīz perfekti iekārtotās sistēmas.

- Tāpēc vajadzīgas bruņas?

- Nu, jā, aizsardzībai.

- Aizsardzība. Gandrīz vai katrs no man pazīstamajiem vīrie�iem bija līdz ausīm ieracies aizsardzības tran�ejās, - viņa piezīmēja, - un tāpēc pat visskaistākie no viņiem bija tik velni�ķīgi nepievilcīgi!

- Un viņi tevi atgrūda. Es tāpat.

- Tu nē, - viņa iebilda, bet, uzklausījusi manus argumentus, tomēr piekrita. - Tu gandrīz mani atgrūdi. Bet es zināju, ka tas aukstais radījums, ko es redzu, neesi tu.

Es ievilku viņu gultā, ieelpodams viņas zeltaino matu smar�u.

- Kāds apburo�s augums! Tu esi tik� neticami mīļa, un tu esi mana sieva ! Kā to iespējams savienot?

Es noskūpstīju viņas lūpu kaktiņu, noskūpstīju gandrīz nepieskardamies.

- Paliec sveika, hipotēze!

- Paliec sveika?

- Man bija hipotēze, gandrīz būtu izveidojusies pat vesela teorija, ja vien tu nebūtu apturējusi manus pētījumus. Un hipotēze bija �āda: skaistām sievietēm neinteresē sekss .

Viņa izbrīnā iesmējās.

- Ak, Ri�ard, tu ta�u to nedomā nopietni! Vai tie�ām?

- Tie�ām. - Es sapinos pretrunīgās vēlmēs. Es gribēju sarunāties ar viņu un es gribēju viņai arī pieskarties. Beidzot ir pienācis laiks abiem, es nodomāju, abiem reizē.

- Tu zini, kas ir nepareizs tavā hipotēzē? - viņa jautāja.

- Domāju, ka nekas. Mēdz gadīties izņēmumi, un tu esi viens no tiem, lai slavēts Radītājs, bet vispārīgā gadījumā tā ir taisnība: skaistas sievietes tā nogurst no tā, ka viņas uztver tikai kā seksuālus objektus, lai gan viņas zina, ka ir spējīgas arī uz kaut ko vairāk, tad viņās kaut kas izslēdzas.

- Interesanti, bet tā nav, - viņa iebilda.

- Kāpēc tad ne?

- Izvērs problēmu. Paskaties uz to no otras puses. ��Man ir teorija, Ri�ard, ka visus pievilcīgos vīrie�us neinteresē sekss��.

- Muļķības! Ar ko tu to pamato?

- Klausies: ��Pret visiem pievilcīgajiem vīrie�iem es aizsargājos kā cietoksnis, attiecībās ar viņiem esmu auksta, turu tos rokas stiepiena attālumā, bet neļauju viņiem kļūt par daļu no manas dzīves, turklāt neizskatās, ka sekss viņiem sagādātu tik lielubaudu , kā man gribētos. ���

- Nav arī nekāds brīnums, - es teicu un brūko�ā pieņēmuma lidojo�ajās atlūzās pēk�ņi saskatīju viņas teiktā jēgu. - Nav nekāds brīnums! Ja tu nebūtu tik auksta ar viņiem, Vukessa, ja tu būtu ar viņiem kaut mazlietiņ atklātāka, ja tu dotu viņiem iespēju uzzināt par savām patiesajām jūtām un domām - galu galā neviens no mums, patie�ām pievilcīgajiem vīrie�iem, negribētu, lai viņu uztvertu tikai kā seksa ma�īnu! Bet, ja sieviete mums kaut nedaudz izrāda cilvēcīgu siltumu, tad tā jau ir pavisam cita lieta!

Viņa pārvietoja savu augumu pavisam tuvu manējam.

- Mācība? - viņa jautāja. - Kāda ir �ī stāsta morāle? Ri�ard?

- Kur nav dvēseliskas tuvības, nav arī izsmalcinātākā seksa , - es teicu. - Vai tā ir īstā morāle, skolotāj?

- Cik vieds filozofs tu kļūsti!

- Un, ja kāds to ir sapratis, ja kāds ir atradis to otru, kuru viņ� mīl, ciena, par kuru sajūsminās, un kura meklējumiem tika veltījis savu dzīvi, vai tad �is kāds līdz ar to iegūst arī vissiltāko gultu? Un pat tad, ja tā, ko viņ� ir atradis, izrādās ļoti skaista sieviete, vai tad var izrādīties, ka �o sievieti patie�ām vilina sekss ar viņu, un ka viņa par to sajūsminās tikpat ļoti kā �is kāds pats?

- Tikpat ļoti kā �is kāds pats, - viņa iesmējās. - Bet var gadīties, ka vēl vairāk!

- Skolotāj, - es iekliedzos, - nevar būt!

- Ja tu varētu būt sieviete, tu par daudzko būtu pārsteigts.

Mēs, jaunlaulātie, visu nakti viens otru glāstījām un sarunājāmies; tai laikā mūsu drūpo�ie savstarpējie mūri, brūko�ās impērijas, konflikti ar valdību un bankrots - tas viss kļuva nebūtisks. Viena nakts no tām daudzajām, kuras paceļas no pagātnes, pārklāj tagadni un iemirdz nākotnē.

Kas ir visbūtiskākais katrā no mūsu izvēlētajām dzīvēm? es domāju. Vai tas varētu būt kaut kas tik vienkār�s kā dvēseliska tuvība ar to, kuru mīli?

Ja neskaita stundas, kad tuksnesī mēs viens uz otru piktojāmies, un kad, darbojoties pie datoriem, vai mirām nost aiz noguruma, pār visu, ko darījām, vijās maigi mirdzo�a erotisma aura. Zibo�as acis, otram veltīts smaids, garāmslīdo�s pieskāriens - ar �iem patīkamajiem notikumiņiem mēs mainījāmies visas dienas garumā.

Viens no iemesliem, kādēļ iepriek�ējos gados es tiku meklējis arvien jaunus sākumus, bija tāds, ka es neieredzēju beigas, ienīdu to, ka ar laiku izzuda �īs izsmalcināti erotiskās attiecības. Man par lielu pārsteigumu, ar �o sievieti erotiskais spriegums nemazinājās. Mana sieva kļuva aizvien skaistāka un arvien vairāk gribēta.

- Tas viss ir subjektīvi, vai ne? - es jautāju, apmaldījies apaļumos un matu zeltainajā gaismā.

- Jā, - viņa atbildēja, juzdama, par ko es domāju. Mūsu telepātijai nebija noteikta mehānisma, tā vienkār�i radās, un mēs zinājām viens otra domas.

- Kāds cits, skatoties uz mums, varētu pateikt, ka mēs neesam izmainīju�ies, - viņa teica, - ka mēs vēl aizvien esam tie pa�i. Bet kaut kas tevī notiek tāds, kas padara tevi arvien vairāk un vairāk man pievilcīgu!

Tie�i tā, es nodomāju. Ja mēs nemainītos viens priek� otra, mēs noteikti viens otram apniktu!

- Vai mēs esam pabeigu�i mūsu sākumu? - es jautāju. - Vai arī tā turpināsies vienmēr?

- Atceries, ko tavā grāmatā teica kaija? Tas te �obrīd ļoti iederas: Tagad tu esi gatavs celties un iepazīt labestības un mīlestības jēgu .

- Ne jau viņa teica, bet viņai teica.

Viņa pasmaidīja.

- Tagad tas ir pateikts tev.

�etrdesmit trīs

Tiesa bankrota lietās atļāva mums palikt mūsu mazajā mājiņā kā mājas uzraugiem uz to laiku, kamēr neatradīsim piemērotu vietu īrei. Kaut kur vairāk uz ziemeļiem, kaut ko lētāku. Un tad pienāca laiks pamest Mazo Ābolu vārtu ieleju.

Mēs staigājām te iek�ā, te ārā, kopā sacīdami visam ardievas. Ardievu, rakstāmgald un protest pret me�a izpārdo�anu. Paliec sveika, gulta zem atklātām debesīm, no kuras mēs pirms aizmig�anas vērojām zvaigznes. Ardievu, pavard no akmeņiem, kurus mēs sanesām pa vienam vien. Paliec sveika, mazā un siltā māja. Paliec sveiks, dārzs, kas biji Leslijas sapņu piepildījums ziedo�ā realitātē, kuram viņa sagatavoja augsni, kuru kaplēja, kurā stādīja augus un rūpējās par tiem. Palieciet sveiki, me�i un dzīvnieki, kurus mēs mīlējām un par kuru glāb�anu cīnījāmies. Ardievu, mēs teicām.

Kad pienāca laiks aizbraukt, viņa metās man pie krūtīm, viņas drosme pēk�ņi viņu pameta, slīkstam asarās.

- Mūsu dārzs, - viņa elsoja, - es mīlu mūsu dārzu! Un es mīlu mūsu mazo mājiņu un mūsu me�a draugus, un brie�u ģimeni, un sauli, kura uzaust pār me�u� - Viņa raudāja tik izmisīgi, ka likās, viņa nekad nerimsies.

Es piekļāvu viņu sev klāt, glāstīdams viņas matus.

- Viss ir labi, Vuki, - es murmināju, - viss ir kārtībā. Tā ir tikai māja. Īstās mājas ir mūsos. Lai kurp arī mēs neietu� reiz mēs uzcelsim jaunu māju, vēl labāku par �o, un tavi dārzi būs visur, augļu koki, tomātu stādi un puķes, to būs vairāk, nekā mēs varējām sapņot izaudzēt �eit. Mēs atradīsim jaunus savvaļas augus, un netālu no mūsu jaunajām mājām apmetīsies cita brie�u ģimene. Vieta, kur mēs dzīvosim, būs vēl jaukāka, es tev apsolu!

- Bet, Ri�ij, es mīlu �o vietu!

Viņas �ņuksti tapa arvien klusāki, raudas pakāpeniski ierāvās viņas sirds dziļumos, līdz beidzot es palīdzēju viņai iesēsties ma�īnā un mēs devāmies prom. Ieleja, kurā mēs dzīvojām, palika aiz muguras līdz izzuda no skata pavisam.

Es neraudāju, mums bija vārdos neizteikta noruna - vienā un tai pa�ā laikā tikai viens no mums drīkstēja �iziet no ierindas�, tikai viens, kur� bija visvairāk nomocījies vai slims, no kaut kā cietis, bēdu vai skumju pārņemts. Es klusēdams vadīju ma�īnu, līdz Leslija, asaru izmocīta, iemiga man uz pleca.

***

Beidzot mēs esam brīvi, es nodomāju, uz �tatu robe�as nogriezdamies uz ziemeļiem. Mēs varēsim sākt visu no sākuma, turklāt ne jau nu glu�i no nulles. Mēs varēsim sākt no sākuma, ņemot vērā visas tās zinā�anas, ko esam pratu�i iemācīties savā dzīves ceļā! Mīlestība, kura iet rokrokā ar savstarpēju atbalstu, pacietību un spējām dziedināt, �ī mācība darbojās mūsu labā jau tagad.

Bankrots un grāmatu autortiesību zaudējums var �ķist, Ri�ard, kā nepelnīts posts, bet ta�u mēs zinām vairāk nekā iespējams redzēt, tikai virspusēji uzmetot skatu, vai ne? Te nu mums ir iespēja stingri balstīties uz to, kas ir patiesībā, neskatoties uz to, kā tas �ķiet no malas.

Rēķini ar pagātni noslēgti, nekādu saistību un nekāda atbalsta punkta - man ir parādījusies iespēja pierādīt savu Dvēseles spēku, kuram es tā ticu! Dzīve nekad nepamet dzīvi - tas ir, manuprāt, nemainīgs Kosmosa Likums.

Pacelties no bagātību drupām ir glu�i kā gaisa balonā izlidot no ieslodzījuma pazemes cietoksnī. Raupjie tum�ie mūri mums apkārt ir sagruvu�i; pa�i grūtākie un ne�ēlīgākie izaicinājumu un pārbaudījumu pilnie gadi ir galā. Tomēr starp �iem mūriem izauga varavīk�ņaini zeltaina atbilde uz vientuļā lidotāja meklējumiem� es atradu to vienīgo cilvēciņu, kur� man nozīmē vairāk par visu citu pasaulē. Desmitiem gadu ilgu�ie nemitīgie meklējumi beidzot ir galā.

�is ir brīdis, kad �eit var redzēt, kā krēslainajā gaismā pazūd Oregonas pakalni, un jebkur� labs grāmatu autors no�ukstētu: ��Beigas��.

�etrdesmit �etri

Mēs pārcēlāmies tālāk uz ziemeļiem, sākdami jaunu dzīvi mājā, kuru izīrējām par Kinozvaigznes Marijas naudu, kas, kā uzstāja Leslija, tagad bija mūsu nauda. Cik dīvaini jūties, kad tev nav pa�am savas naudas!

Cik es biju iz�ķērdīgs, tik viņa - saprātīga un taupīga. Taupība, apdomība - tās bija rakstura īpa�ības, kuras nebija sastopamas nevienā radniecīgās dvēseles prasību sarakstā, tomēr arī �eit izpaudās visuma likums: vienam no apburo�ā pāra ir jāpapildina otrs ar tām īpa�ībām, kuras tam pietrūkst.

Galvenais, kā man pietrūka kop� brī�a, kad man pirmoreiz uzbruka milzīgā ienākumu lavīna, bija vienkār�ība. Ja kāds jau laicīgi nav sagatavojies �okam, tad negaidītā bagātība gā�as tam virsū sare�ģītā rūpju pinekļu un tīmekļu daudzveidībā, kas smagnēji saviju�ies grūti izprotamā komplicētības pakāpē (orig.: Unless one is ready in advance for the shock, sudden wealth buries one in complistiquesque multibranch crosswebulated tangleworks weightfreighted toward intricationary ponderositives). Vienkār�ība līdzīgi dzīvsudrabam izslīd, ja uz to tiek spiests.

Tagad vienkār�ība kautri klauvēja pie neeso�o durvju stenderes: ��Sveiks, Ri�ard. Nav iespējams nepamanīt, ka tava nauda ir pa�ibējusi. Vai tu pēdējā laikā esi redzējis debesis? Paskaties uz �iem mākoņiem! Pavēro, cik aizkustino�i Leslija stāda puķes, pat īrētā mājā! Un vai tad nav brīni�ķīgi vērot savu sievu arī tad, kad viņa strādā ar datoru?��

Tas bija brīni�ķīgi. Siltās dienās Leslija, saģērbusies darba drēbēs - baltās buru audekla biksēs un gaisīgā blūzītē, strādāja mūsu mazajā ofisā līdzās man. Gandrīz vai fizisku baudu sagādāja mirkļi, kad pagriezos pret viņu, lai pajautātu kāda vārda pareizrakstību. Kā man patika vienkār�ība!

Tomēr ne jau visas problēmas bija galā. Beidzot pienāca brīdis, kad pilnvarotais bankrota jautājumos paziņoja par visa mana īpa�uma likvidāciju un nosūtīja mums paziņojumu par to, ka viņ� ir gatavs saņemt pieteikumus uz manu grāmatu autortiesību pirk�anu. Pārdo�anai bija izliktas septiņas manas grāmatas. Kā jebkur� cits, arī mēs varējām nosūtīt pieteikumu.

Tagad mēs mainījāmies lomām. Es biju piesardzīgs, bet Leslija pēc daudzajiem gaidī�anas mēne�iem pēk�ņi kļuva iz�ķērdīga.

- Klau, nepiedāvāsim daudz, - es ieteicu. - Trīs grāmatas ir jau izpārdotas. Kur� gan dos par tām labu naudu?

- Nezinu, - viņa iebilda, - es negribu riskēt. Es uzskatu, ka mums jāpiedāvā visa nauda, kas mums ir, līdz pēdējam penijam.

Es aizturēju elpu.

- Līdz pēdējam penijam? Bet kā mēs nomaksāsim īri? Par ko mēs dzīvosim?

- Mani vecāki, - viņa teica, - apsolīja mums aizdot naudu, līdz mēs atkal tiksim uz kājām. - Leslija bija niknas apņēmības pilna.

- Neaizņemies, lūdzu, naudu. Es varu atgriezties pie darba. �Domāju, ka es varu uzrakstīt jaunu grāmatu.

Viņa pasmaidīja.

- Es arī tā domāju. Bet vai tu atceries, kā teici, ka tava misija esot izpildīta? Un vai atceries savu sacīto, ka esi gatavs jebkurā brīdī mirt, jo esi pateicis visu, ko esi gribējis?

- Es biju muļķa zostēviņ�. Tad man vēl nebija nekā tāda, kā dēļ būtu vērts dzīvot.

- Bet tagad ir?

- Jā.

- Tad neaizmirsti to, - viņa piekodināja. - Ja tu nomirsi, uz grīdas būs divi līķi! Es netaisos �eit palikt, ja tu aiziesi.

- Nu, nebūs arī nekāds brīnums ja drīzumā te patiesi būs divi līķi, ja vien tu iztērēsi visu pārtikai domāto naudu, pērkot autortiesības uz vecām grāmatām!

- Mēs izgrozīsimies. Mēs nevaram ļaut pārdot visas septiņas tavas grāmatas, pat nemēģinādami tās glābt!

Ap pusnakti mēs nonācām līdz kompromisam. Mēs piedāvāsim visu, kas mums ir, bet pa�i dzīvosim par naudu, kuru aizņemsimies no Leslijas vecākiem. Nāko�ajā rītā, pirms vēl es paguvu viņu pārliecināt, ka mēs piedāvājam pārāk daudz naudas, viņa nosūtīja pilnvarotajam pieteikumu.

Pilnvarotais piedāvājumu izsūtīja citiem iespējamiem pircējiem: ��Vai jūs varat pārsolīt �o piedāvājumu par autortiesībām?��

Neziņas pilnais satraukums mūsu īrētajā mājā sasniedza tādu blīvumu, ka likās, to var griezt ar nazi.

Pēc da�ām nedēļām atskanēja telefona zvans.

Leslija uzskrēja aug�ā pa kāpnēm vienā elpas vilcienā.

- Vuki! - viņa kliedza. - Mēs tās dabūjām! Mēs tās atguvām ! Grāmatas, tās atkal ir mūsu!

Manos apskāvienos no viņas tika izspiests viss gaiss, mēs spiedzām, brēcām, lēkājām un smējāmies. Es nekad nebiju domājis, ka man tik daudz nozīmēs dabūt atpakaļ mājās savus papīra bērnus.

- Bet kāds bija nāko�ais tuvākais priek�likums?

Viņa izskatījās samulsusi.

- Citu piedāvājumu nebija.

- Neviena cita pieteikuma NEBIJA? Neviena pa�a?

- Nē.

- Neviens pat nepieteicās! Urā!

- Nekāds urā, - viņa drūmi teica.

- Kāpēc ne?

- Tev bija taisnība! Mums nevajadzēja noteikt tik augstu cenu. Es esmu pazaudējusi visu pārtikai paredzēto naudu simts gadiem uz priek�u!

Es atkal iespiedu viņu savos apskāvienos.

- Nemaz ne, mazais Vuki. Tavs pieteikums bija tik biedējo�s, ka neviens pats vairs neiedro�inājās pieteikties, lūk, kas bija noticis! Ja tu būtu pieteikusi mazāku summu, viņi arī pieteiktos un kaut par centu, bet pārsniegtu to.

No �iem vārdiem viņas seja iemirdzējās, glu�i tāpat kā savādā gaisma virs mūsu nākotnes.

�ertdesmit pieci

Aviācija �ais mēne�os tika pārpludināta ar lētām lidma�īnām, tāpēc ar to naudu, ko izsniedza par pirmo �ai laikā uzrakstīto stāstu, bija gana gan ēdienam, gan lai iegādātos visas detaļas priek� izcili viegla aeroplāna, ko izlaida firma Pterodaktils, Ltd. Kompānija man iepatikās tūlīt, kolīdz izdzirdēju tās nosaukumu, turklāt izrādījās, ka Pterodaktils gatavo maniem mērķiem visatbilsto�ākos vieglos aerpolānus - tādus, lai varētu pacelties gaisā no pļavām un ganībām, kā arī lai varētu gūt baudu, lūkojoties uz mākoņiem no aug�as.

Kāds prieks bija atkal strādāt ar rokām, liekot kopā ma�īnu! Alumīnija caurules un tērauda kabeļi, aizbīdņi un kniedes, apvelkamais audums, dzinējs, kura izmērs bija vien ceturtdaļa no vecā Kinnera, kas atradās Flitā. Montā�u es pabeidzu mēne�a laikā, soli pa solim sekojot instrukcijai, kā arī pētot fotogrāfijas un rasējumus, kuri bija klāt pievietoti fabrikas iesaiņojumā.

- Kāda jauka maza lietiņa! - iesaucās Leslija, pirmo reizi ieraugot Pterodaktila attēlus.

Viņa �os vārdus, bet nu jau ar lielajiem burtiem, izrunāja vēlreiz, kad zālē stāvēja jau gatava samontēta lidma�īna, gigantisks bērnu aeroplāna modeļa variants, glu�i kā uz savas lēpju lapas nolaidusies spāre, tikai veidota no metāla un zīda.

Tik vienkār�a ma�īna, es nodomāju, nez kāpēc tā netika izdomāta jau �etrdesmit gadus atpakaļ? Galu galā, tas nav svarīgi. To izgudroja tagad, glu�i laikā priek� cilvēka ar pieticīgiem ienākumiem, bet kāra atkal atrauties no zemes.

Ar lielu cieņu pret vēl pagaidām neiepazīto lietu, pēc vairākkārtējiem izmēģinājuma braucieniem pa zemi un daudzām desmitsekun�u palido�anām, viegli skarot ganību zāles stiebrus, es beidzot nospiedu droseles aizbīdni, un motorizētais pūķis no zemes atrāvās, mirdzēdams kā liesmaini saulains Lidojumu Gars, atgrie�oties mājās. Pterodaktila kompānijas prezidents man iedeva kombinezonu, pēc krāsas saskaņotu ar aeroplānu� �ajā gadalaikā, ja nebija pilota kabīnes, tie�ām bija auksti.

Ak, �īs debesis un �is gaiss! Vēj� un miers, kalni un ielejas, zāle un zeme, un lietus, un mīļais ledainais vēj�, kur� pēc tik ilgiem laikiem beidzot atkal skrēja man cauri! Es biju pārtraucis skaitīt savas nolidotās stundas, kop� rādītājs bija nonācis līdz 8000, pārstājis fiksēt aeroplānu, ar kuriem man bija bijusi izdevība lidot, tipus, kolīdz to skaits sasniedza 125, tomēr �is lidojums no tā vien, ka atrados gaisā, ka lidoju, deva man tādu baudījumu, kādu es lidojot nebiju jutis ne reizi.

Jaunajam aeroplānam bija vajadzīgi īpa�i lido�anas apstākļi - piemēram, nekādā gadījumā nedrīkstēja lidot sliktā laikā - bet, lidojot bezvēja laikā, sagādātās baudas ziņā tam nevarēja līdzināties nekas. Pēc dienas lidojumu beigām Pterodaktils noņēma savus spārnus, novietoja tos pārvalkā uz ma�īnas jumta, un pēc tam devās uz mājām pagalmā atpūsties.

Vienīgais ma�īnas trūkums bija tās vienvietīgums; es nevarēju lidojuma prieku izbaudīt kopā ar Lesliju.

- Nav ne vainas, - viņa teica, - tava lidojuma laikā arī es domās esmu turpat aug�ā. Es pat varu paskatīties lejup un ieraudzīt sevi, vicinot tev ar roku, kad tu lido pāri!

Viņa apsēdās vietā, kur varētu atrasties mazā lidoņa kabīne, iedarbināja motoru, sakārtoja aizsargķiverē matus un sev par prieku pavizinājās pa ganībām, apsoloties arī palidot, kad atradīsies laiks mācībām.

Iemesls, acīmredzot, bija satraukums, kāds valdīja, pa gariem laikiem beidzot atkal lidojam, jebkurā gadījumā, naktī es redzēju savādu sapni.

Es lidoju ar Pterodaktilu, kuram �oreiz izrādījās bija nevis viens sēdeklis, bet divi. Pārlidojis augstu virs miglaina sidrabota tilta, es piezemējos zaļā laukā līdzās milzīgam brīvdabas amfiteātrim. Joprojām esot savā spilgtajā kombinezonā, es devos tur iek�ā, apsēdos, atspiedies ar zodu pret ceļiem, un sāku gaidīt. Man nekad agrāk nav bijis tāds sapnis, es nodomāju, kurā ierodoties tas vēl nebūtu pilnīgi gatavs, lai notiktu. Pēc minūtes vai divām man līdzās atskanēja troksnis.

Es pagriezos un uzreiz viņu pazinu. Pazinu sevi. Agrāko mani, mani piecus gadus atpakaļ, ieslēgtu garlaicības glieme�vākā, kas jau pārvērties vairogā, apmulsu�u, mēģinot saprast, kur atrodas.

Pārsteidzo�s prieks bija redzēt �o cilvēku, mani pārņēma mīlestība, uz viņu skatoties. Bet tai pat laikā es uzreiz sajutu pret viņu arī asu �ēlumu, bija redzams, ka viņ� ir briesmīgi vientuļ�. Viņ� tik daudz gribēja jautāt, bet tik maz vēlējās uzzināt. Es stāvēju un atceroties uzsmaidīju viņam. Viņ� vienmēr baidījās no laicīgi norunātām satik�anās reizēm, bet nekad nekavēja.

- Sveiks, Ri�ard, - es teicu, cen�oties izturēties tik brīvi, cik vien iespējams. - Tu ne tikai esi punktuāls, bet ieradies pat nedaudz ātrāk, vai ne?

Viņ� jutās kā ne savā ādā, cen�oties atpazīt mani. Ja tu neesi pārliecināts, kāpēc tad nejautā, es nodomāju.

Es izvedu viņu ārpus amfiteātra robe�ām, zinot, ka līdzās aeroplānam viņ� drīzāk jutīsies kā mājās.

Man bija atbildes uz visiem viņa jautājumiem, atbildes uz viņa sāpi un pa�izolāciju, viņa kļūdu labojumi. Tomēr instrumenti, kas bija brīni�ķīgi manās rokās, viņam liktos kā sakaitēta dzelzs. Ko es varēju teikt?

Es parādīju viņam aeroplānu, pastāstīju par tā vadību. Apbrīnojami, es nodomāju. Es stāstu viņam par lidojumiem, kaut arī pats tā īsti neesmu lidojis jau vairākus gadus. Viņ� varbūt arī ir vientuļ�, ta�u kā pilots viņ� ir par mani krietni labāks.

Kad viņ� iekārtojās savā krēslā, es izkliedzu brīdinājumu �nost no propellera� un iedarbināju motoru. Tas strādāja tik neierasti klusi, ka viņ� aizmirsa, kāpēc satikās ar mani, ka aeroplāns bija tikai fons, nevis mūsu sapņa mērķis.

- Esi gatavs?

- Aiziet.

Kā varētu aprakstīt viņa dzīvi? Kā spēli, es nodomāju. Puisim jāiet cauri maldino�am priekam un mokām, kas rodas, pēk�ņi iegūstot lielu naudu, jāskatās, ko tā dara ar viņu pa�u un viņa draugiem un kā galu galā tas viss izvēr�as, kad naudas vairs nav un visa viņa pasaule sagrie�as otrādi. Tomēr �ajā minūtē viņ� ir vienkār�i bērns, kuram iedevu�i jaunu rotaļlietu, viņ� tā mīl aeroplānus. Cik viegli paust līdzjūtību, ja tie, kam draud nepatik�anas, esam mēs pa�i, es nodomāju.

Pacēlies tūksto� pēdu augstumā, es noņēmu rokas no vadībās stūres.

- Darbojies tālāk pats.

Ma�īnā, par kuras eksistenci iepriek� nemaz nenojauta, viņ� lidoja viegli, uzmanīgi un līdzeni.

Es zināju, ka �o sapni vadu es un viņ� gaida, ka es viņam kaut ko stāstī�u. Bet �is cilvēks bija tik pārliecināts, ka ir apguvis visu, kas viņam ir bijis jāapgūst! Es jutu, ka viņ� ir kā uzvilkta atspere, kas gatava atgrūst pat visaugstākās zinā�anas, kas būtu spējīgas viņu atbrīvot.

- Mēs varam izslēgt dzinēju? - cauri vējam atskanēja viņa jautājums.

Atbildes vietā es pieskāros droseles slēdzim. Propellers palēnināja savu ātrumu un pārstāja griezties vispār, mēs pārvērtāmies par planieri.

Gaisa kuģniecības mācību stundām viņ� nepretojās.

- Cik pilnīgs miniaeroplāns! - viņ� teica. - Kā man pie tāda tikt?

Da�as minūtes lidojuma, un viņ� jau ir gatavs skriet un pirkt Pterodaktilu. Nauda priek� tā viņam bija; viņ� varētu nopirkt pat simtiem Pterodaktilu, ja neņemtu vērā to, ka viņa laikā tā bija vēl neredzēta fantāzija, tai neeksistēja pat skices uz papīra.

Ne jau skrienot un pērkot viņ� pie tāda varēja tikt; tā bija atslēga, ar kuru es varētu pacensties atvērt durvis viņa blīvajā pret jebkādām izmaiņām slēgtajā aizsardzības mūrī.

Es palūdzu viņam pastāstīt, ko viņ� ir sapratis, kam pieder �is aeroplāns un kas ir �is cilvēks kombinezonā, kur� ar to lido. Mani neizbrīnīja, ka viņ� apgalvoja, ka viņam esot jautājumi.

Pēc kāda laika cita starpā es viņam izmetu, ka man ir atbildes, kuras viņ� meklē, bet es zinu, ka viņ� tajās neieklausīsies.

- Tu esi pārliecināts , ka es tevi neuzklausī�u? - viņ� pārjautāja.

- Bet vai tad tu uzklausīsi?

- Kam gan es varētu ticēt vairāk par tevi?

Leslijai, es nodomāju, bet viņ� par to tikai pasmietos, un mēs ne pie kā laba nenonāktu.

- Lūk, ko tu gribēji te uzzināt. Lūk, kas tev jādara, - es viņam stāstīju. - Atbilde, kuru tu meklē, ir �āda: pamet savu Brīvību un savu Neatkarību un precies ar Lesliju Perisu. Tā vietā tu radīsi citu brīvības veidu, tik brīnumainu, ka tu to pat nevari iedomāties�

Tālāko aiz vārdiem �precies ar Lesliju� viņ� vairs nespēja uztvert; viņ� gandrīz vai izkrita no aeroplāna, tik ļoti viņu satrieca manis pateiktais.

Viņam priek�ā vēl tik gar� ceļ�, es domāju, kamēr viņ� elsa, ķerdams ar muti gaisu. Un viņ� to noies nieka piecu gadu laikā. Stūrgalvīgs, sevī ierāvies kuņas dēls, bet tomēr pamatos �is puisis man patika. Viņ� tiks galā, viss būs kārtībā, es domāju� bet varbūt ne? Varbūt �ī balss pieder tam vīram, kas gāja bojā planiera katastrofā vai varbūt tam, kas aizbēga uz Montānu? Vai tas nebūs viņ�, kuru nākotne pievils?

Viņa labi aizsargātā vientulības sajūta radīja manī cerību. Kad es runāju par Lesliju un nākotni, viņ� uzmanīgi klausījās, varbūt pat kaut kam noticēja un pieņēma zinā�anai. �īs zinā�anas par Lesliju viņam palīdzētu vieglāk visu pārdzīvot, es domāju, pat tad, ja viņ� aizmirsīs pa�us vārdus un situācijas. Es pagriezu aeroplānu uz ziemeļiem.

Kad mēs piezemējāmies, viņa mūs jau gaidīja, apģērbusies kā brī�os, kad mēs divatā dzīvojāmies pa mājām. Viņu ieraudzīdams, viņ� nodrebēja: mazāk nekā sekundi īsajā laikā viņas izskats izkausēja vairāk nekā tonnu dzelzs. Kāds spēks pieder skaistumam!

Viņai vajadzēja viņam pateikt kaut ko personīgu, tāpēc es sakustējos un izgaisu, pamozdamies no viena un tā pa�a sapņa da�us gadus vēlāk nekā viņ�.

Tajā brīdī, kad es atvēru acis, notikumu saturs sāka gaist, izklīzdams kā tvaiks gaisā. Sapnis par lidojumu, es nodomāju. Cik gan es esmu laimīgs, tik bie�i redzot sapņus par lidojumiem! Tiesa, �ajā bija kaut kas īpa�s.. kas tas bija? Es ieguldīju naudu neapstrādātos dimantos, lūk, par ko tas bija, es kaut kur lidoju, man bija kastīte ar dimantiem vai sēklām, vai ko tamlīdzīgu, un tā gandrīz izkrita no aeroplāna? Sapnis par ieguldījumiem. Kaut kāda manas zemapziņas daļa vēl arvien domā, ka man ir nauda? Varbūt tā zina ko tādu, ko nezinu es?

Piezīmju grāmatiņā nakts vidū tapa ieraksts: ��Kāpēc nav pa�u radītu sapņu, kuros varētu ceļot un izzināt visu, ko vien vēlamies? ��

Es gulēju, klusībā lūkodamies uz aizmigu�o Lesliju, vērodams, kā rītausma atmirdz zeltainajos matos, kas nevērīgi sajauku�ies virs spilvena. Uz mirkli viņa man izlikās pārāk nekustīga - un ja nu viņa ir mirusi ? Viņa elpo tik viegli, ka nav iespējams pamanīt. Bet vai viņa elpo?Viņa neelpo!

Es zināju, ka sevi mānu, toties kas par atvieglojumu un negaidītu prieku, ja viņa sapņodama kaut mazliet sakustējās vai pasmaidīja kaut pa�u vārgāko no smaidiem!

Es biju domājis, ka mana dzīve ir veltīta, lai atrastu �o sievieti. Teicu sev, ka mana misija ir būt ar viņu kopā.

Es kļūdījos. Atrast viņu nebija manas dzīves mērķis, tas bija neizbēgami. Viņas atra�ana ļāva manai dzīvei sākties.

Jautājums: un ko tagad? Ko jūs abi taisāties uzzināt par mīlestību? Es tik ļoti esmu mainījies, es nodomāju, bet tas izrādās tikai sākums.

Īstie mīlas romāni nekad nebeidzas. Vienīgais veids kā uzzināt, kas notiks kopdzīvē ar radniecīgo dvēseli laikā �un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi�, - ir izdzīvot to pa�am. Sākumā, protams, ir romantisks un jūtu pilns iemīlē�anās kaislību apmierinājums.

Un kas pēc tam?

Dienas un mēne�i nepārtrauktās sarunās, atrodot vienam otru pēc gadsimtiem ilga pārtraukuma - ko tu tad darīji, par ko tu domāji, ko esi iemācījies, kā esi izmainījies?

Un pēc tam kas?

Kādi ir tavi slepenākie sapņi un cerības, tavas izmisīgākās vēlmes, kuru piepildījumu gaidi? Kādu vien tu spēj iztēloties visneiespējamāko dzīves burvību, un, lūk, te tā ir, divi, kuri papildina viens otru kā saule un mēness debesīs, mēs divatā varam radīt sapni par īstenību!

Un pēc tam kas?

Cik daudz ko var kopīgi izzināt! Tik daudz ir ar ko dalīties! Valodas un aktierspēles, poēzija un drāma, datori un programmē�ana, fizika un metafizika, parapsiholoģija un ģeogrāfija, un ēdienu gatavo�ana, un vēsture, un glezniecība, un ekonomika, un kokapstrāde, un mūzika un mūzikas vēsture, lidojumi, burā�ana un kuģniecības vēsture, politiskā darbība un ģeoloģija, drosme un savstarpējs atbalsts, savvaļas augi un vietējie me�a dzīvnieki, mir�ana un nāve, arheoloģija un paleontoloģija, astronomija un kosmoloģija, dusmas un no�ēla, rakstniecība, metalurģija, precīza �au�ana, fotomāksla un saules bateriju projektē�ana, celtniecība un ieguldījumu izdarī�ana, drukā�ana, do�ana un saņem�ana, vindsērfings un palīdzība bērniem, noveco�ana, zemes kop�ana, cīņa par mieru, garīgā un fiziskā dziedniecība, kultūras pieredzes apmaiņa un filmu ra�o�ana, fotogalvanika, mikroskopija un alternatīvā enerģija, kā spēlēties, kā strīdēties un izlīgt, kā pārsteigt un sajūsmināt, kā ģērbties, raudāt, spēlēt uz klavierēm, spēlēt flautu un ģitāru, redzēt būtību aiz virsējā slāņa, atcerēties citas dzīves, pagātni un nākotni, rast atbildes, izzināt un mācīties, vākt kopā un analizēt, un sintezēt, kalpot un ziedot, lasīt lekcijas un klausīties, redzēt un pieskarties, ceļot laikā un satikt citus mēs, no sapņiem radīt pasaules un dzīvot, izmainot tās.

Leslija miegā pasmaidīja.

Un pēc tam kas? - es nodomāju. Pēc tam dzīves kārajiem kļūst arvien vairāk un vairāk, ko mācīties. Mācīties, uzkrāt pieredzi un nodot to citiem dzīves kārajiem, pie reizes atgādinot viņiem, ka mēs neesam vieni savās tieksmēs.

Un pēc tam kas, pēc tam, kad mēs būsim izdzīvoju�i savus sapņus, kad mēs būsim noguru�i no laika?

Pēc tam� Dzīve, Ir!

Atceries? Atceries ES ESMU! UN TU ESI! UN MĪLESTĪBA; TAS IETVER VISU: TAM IR JĒGA!

Lūk, tas ir un-pēc-tam-kas!

Lūk, kāpēc mīlas romāniem nav beigu! Tiem nav beigu tāpēc, ka mīlestība nekad nebeidzas!

Pēk�ņi no rīta simts sekun�u laikā es biju sapratis, cik vienkār�i ir Visu-Kas-Ir savienot kopā. Es sagrābu pie gultas atstāto piezīmju grāmatiņu un iemū�ināju �īs sekundes tajā - ar melnu flomāsteru un milzīgiem, uzbudinājumā rakstītiem burtiem:

��Vienīgā realitāte ir Dzīve!

Dzīve rada apziņai brīvu iespēju izvēlēties gan bezformību, gan neierobe�otu daudzveidību formu triljonos, jebkuru formu, kāda vien ienāk prātā��.

Mana roka satraukumā trīsēja, vārdi kūleņoja pār zili līnijotajām papīra lapām.

��Apziņa, ja vien grib, var aizmirst pati sevi. Tā var noteikt robe�as, radīt fantāzijas; tā var simulēt galaktikas un visumus, un visumu visumus, tāpat melnos caurumus un baltos caurumus, lielos sprādzienus un noturīgas pasaules, saules un planētas, astrālās un fiziskās dimensijas. Atliek tikai iedomāties, un tā jau redz: gan karu, gan mieru, slimību un veselību, cietsirdību un labsirdību��.

Apziņa var sevi izveidot trīsdimensionālas oficiantes veidā, kura kļūst par Dieva pravieti; tā var arī būt margrietiņa, sargeņģelis, planieris pļavas vidū; tā var būt lidotājs, kur� tikko kā pamodies no sapņa un priecājas par savas snaudo�ās sievas smaidu; tā var būt kaķene Dollija, kura �obrīd gatavojas lēcienam uz gultu, nepacietīgi pieprasot, LŪDZAMI, kur �orīt ir manas brokastis?

��Un jebkurā acumirklī, kad vien to vēlēsies, tā var atcerēties savu būtību, tā var atcerēties patiesību un atcerēties Mīlestību. Un �ajā acumirklī viss izmainās���

Dollijas pūkainā bumbiņa pieplaka pie zemes, savas zilās acis pa pusei piemiedza, nosegdama ar putekļainas �okolādes krāsas spalvu, un izlēca, apdullinot burtu rindu, kura kā peles astīte locījās no mana rakstāmā apak�as, un notriecot pildspalvu no lappuses.

- Dollij, nē! - es nikni no�ukstēju.

Tu netaisies mani barot? Es apēdī�u tavu pildspalvu. �

- Dollij! Nē! Ej prom! �kic!

Nevar pildspalvu? actiņas zibeņoja. Tad es apēdī�u tavu ROKU!

- Dollīj!

- Kas notiek, ei, jūs abi? - no kņadas pamodusies, Leslija zem palagiem sakustināja savus kāju pirkstus. Jau pēc sekundes simtdaļas mazais radījums kā virpulis metās uzbrukumā, steidzīgi iecirzdams jaunajā upurī savu zobu adatiņas un divdesmit nagu spilventiņus.

- Dollija Kaķissa uzskata, ka diena ir jau sākusies, - es nopūtos, vērodams kaujas gaitu.

Pateicoties tintei, veiksmīgi bija pieglabāts gandrīz viss, ko tikko biju sapratis.

- Vuk, tu jau pamodies? - es jautāju. - Man tikko galvā ienāca brīni�ķa doma, un ja tu esi pamodusies, es tev to varētu izstāstīt�

- Izstāsti, - viņa uzbu�ināja zem galvas spilvenu un tikai gadījuma pēc izspruka no Dollijas soda, jo �ajā brīdī, neko ļaunu nenojauzdams, istabā ienāca Eņģelis, Otrs Kaķēns, radot Dollijai jaunu mērķi, kam pielavīties un uzklupt.

Es sāku lasīt tikko uzrakstīto. Teikumi lēkāja viens virs otra kā gazeles pāri augstam �ogam. Pēc minūtes es pabeidzu un, atraudams skatienu no piezīmju grāmatiņas, paskatījos uz viņu.

- Da�us gadus atpakaļ es centos uzrakstīt vēstuli agrākajam sev, Tas, ko es gribēju zināt, kad es biju Tu . Ja vien mēs spētu TO nodot tiem bērniem, kas mēs bijām!

- Vai nebūtu jautri sēdēt uz mākoņa, - viņa sacīja, - un vērot, kā viņi atrod mūsu piezīmju grāmatiņu ar visu to, ko esam iemācīju�ies?

- Da�ā ziņā pat skumji, - es atbildēju.

- Kāpēc skumji?

- Viņus gaida tik daudz labā, bet viņi nespēs atrast viens otru līdz pat tagadējam brīdim vai pieciem gadiem atpakaļ�

- Nu, tad pateiksim viņiem! - viņa piedāvāja, - ieraksti grāmatiņā: ��Tagad, Dik, piezvani Leslijai Marijai Perisai, viņa tikko kā ir pārcēlusies uz Losand�elosu saskaņā ar kompānijas �Miss XX Gadsimts� kontraktu, viņas telefona numurs ir CR se�i, divi-deviņi-deviņi-trīs��

- Un ko tad? - es jautāju. - Ieteikt viņam sacīt: ��Te zvana tava radniecīgā dvēsele��? Leslija jau bija neliela izmēra zvaigzne! Vīrie�i redzēja viņas fotogrāfijas un iemīlējās viņā! Vai gan viņa ielūgs uz len�u pusaudzi, kur� pirmajā koled�as gadā jau taisās bēgt prom?

- Ja viņa ir saprātīga, viņa teiks, klau, ātri pazūdam no Holivudas!

Es nopūtos.

- Tas nekad nenostrādās. Viņ� grib tikt Gaisa Kara Flotē un lidot ar iznīcinātājiem, apprecēties un iz�ķirties, un tikai pamazām aptvert, par ko viņ� taisās kļūt un ko uzzināt. Viņai pa�ai arī vajadzēs precēties un �ķirties, iepazīt sevi, apgūstot iemaņas biznesā, politikā un iemācoties pastāvēt par sevi.

- Tad sūtam vēstuli arī viņai, - viņa piedāvāja. - ��Mīļā Leslij, tev piezvanīs Diks Bahs, viņ� ir tava radniecīgā dvēsele, esi ar viņu laba un mīli viņu mū�īgi. ���

- ��Mū�īgi��, Vuk? Mū�īgi, tas ir�

Sacīdams atbildi, es paskatījos uz viņu un sastingu pēk�ņā apjausmā.

Manu acu priek�ā kā krāsainu diapozitīvu kadri slīdēja aizmirstu sapņu tēli, fragmenti no mū�iem, kas izkaisīti pagātnēs un nākotnēs, -klik, -klik, -klik�

Sieviete, kura �obrīd bija gultā, kuras sejai es varētu pat pieskarties, ja vien pastieptu roku, viņa bija tā pati, kuru kopā ar mani nogalināja masu slaktiņā koloniālajā Pensilvānijā, tā pati sieviete , viņa, bezgala dārgā mirstīgā dvēsele, kurai es esmu kalpojis kā sargeņģelis milzums skaitu rei�u, kura tai pat laikā bijusi arī mans sargeņģelis; viņa ir kā vītols, kura zari saviju�ies ar manējiem; viņa kā lapsa, es - lapsu mātīte, kas, atņirgusi zobus, atkaujas no milzonīga vilku bara, aizsargājot lapsēnus; viņa kā kaija, kas vilina mani debesu augstumos; viņa kā spo�a gaisma ceļā uz Aleksandriju; viņa kā dzīvības forma sudrabotā krāsā, kura iemieso sevī Belatriksas Piecinieku; viņa kā zvaig�ņu kuģa tehniskais darbinieks, kuru es iemīlē�u kādā no nāko�ajām dzīvēm; viņa kā puķu dieviete no tālas pagātnes.

-klik un -klik, un -klik; viens kadrs, nākamais, vēl nākamais.

No kā man �ī vājība, �is prieks par katru domas pavērsienu, par katru viņas sejas līniju un krū�u izliekumu, par katru iemirdzēju�os dzirkstelīti viņas acīs, kad viņa smejas?

Tas ir tādēļ, ka �ie unikālie apveidi un acu mirdzums, Ri�ard, tas viss nāk mums līdzi no dzīves uz dzīvi; tās ir mūsu firmas zīmes , kas dziļi iespiedu�ās mūsu ticībā, un, pat nezinot, mēs tās atceramies ! kad mēs vēlreiz satiekamies!

Viņa satraukti paskatījās uz mani.

- Kas noticis, Ri�ard? Kaut kas nav kārtībā?

- Viss ir kārtībā, - es apstulbis atbildēju. - Ar mani viss ir kārtībā. Viss ir labi�

Es sagrābu papīru, piemētādams to ar vārdiem. Kas par rītu!

Iet laiks, un atkal un atkal mēs nākam viens pie otra, jo mums daudz kas ir jāapgūst kopīgi, tās ir grūtas un tai pat laikā laimīgas mācību stundas.

No kurienes es to visu zinu, kāpēc es esmu tik pārliecināts, ka nāve neno�ķir mūs no tā, ko mīlam?

Jo tā, ko es mīlu �odien� jo viņa un es jau iepriek� esam miru�i miljoniem rei�u, tomēr �ajā sekundē, minūtē, stundā atkal esam kopā! Nāve mūs �ķir ne vairāk kā dzīve. Kaut kur dziļi sirdī katrs no mums apzinās mū�ības likumus, un viens no likumiem skan: mēs alla� atgriezīsimies pie tiem, kurus mīlam, neatkarīgi no tā, vai �ķiramies uz nakti, vai līdz nākamajām dzīvēm.

- Vienu mirklīti, Vuk, man tas jāpieraksta�

��Vienīgais, kas turpinās cauri laikiem, ir mīlestība!��

Vārdi rāvās no manis tik ātri, ka tinte tikko spēja tos fiksēt.

��Pa�ā visuma iesākumā� Vēl pirms Lielā Sprādziena, mēs jau bija!��

Mēs pastāv pirms visiem jel kad biju�iem Lielajiem Sprādzieniem un arī vēl pēc pēdējā atbalss gaisīs. Mēs, kas dejojam jebkurā veidolā, atspoguļodami visu un visur, mēs esam izplatījuma cēlonis un laika radītāji.

��Mēs esam tilts pāri Mū�ībai, arka virs jūras, radīti mūsu priekam, izzinādami dzīves noslēpumus, izvēlēdamies nelaimes, metot izaicinājumu neticamām iespējām, vēl un vēlreiz sevi pārbaudīdami, mācīdamies mīlestību un mīlestību, un MĪLESTĪBU!��

Es pacēlu rakstāmo, aizturējis elpu, apsēdos uz gultas un paskatījos uz savu sievu.

- Tu esi dzīva! - es teicu.

Viņas acis zibēja.

- Mēs abi esam dzīvi.

Uz kādu laiku iestājās klusums, tad viņa ierunājās atkal.

- Es biju pārstājusi tevi meklēt, es biju laimīga Losand�elosā esam viena pati, ar savu dārzu, savu mūziku, savām darī�anām un saviem draugiem. Man patika dzīvot vienai. Es domāju, ka tā nodzīvo�u līdz sava mū�a beigām

- Es arī būtu laimīgi noslāpis savā brīvībā, - es teicu. - Tas nebūt nebūtu bijis tik slikti; tas būtu bijis labākais no visa, ko mēs tad zinājām. Kā mēs varējām ilgoties pēc tā, kā mums nekad nebija bijis?

- Bet mēs ilgojāmies, Ri�ij! Kad tu biji vientuļ�, vai tev reizi pa reizei neuznāca tādas skumjas, ka gribējās raudāt, it kā tu būtu pamests viens visā pasaulē? Tev pat apkārt varēja būt cilvēki, daudz cilvēku, tik un tā tu biji viens! - Viņa pastiepās man tuvāk, lai pieskartos manai sejai.

- Vai tev nekad nebija radusies sajūta, - viņa turpināja, - ka tev kāda pietrūkst, kāda, ko nekad agrāk neesi saticis?

�etrdesmit se�i

Mēs sēdējām līdz melnai tumsai, mēs abi. Leslija bija koncentrējusies uz darba ��Grāmata par saules iek�ējo enerģiju: papla�inātais izdevums profesionāļiem�� 300-to lappusi.

Es aizvēru ��Kolta revolvera vēsturi�� , noliku to Izlasīto Grāmatu kaudzītē un paņēmu aug�ējo grāmatu no kaudzītes Ko-Lasīt-Kā-Nākamo.

Kā mūsu grāmatas mūs raksturo, es nodomāju. Leslijas gultas pusē: ��Pilna E.E.Kamingsa poēmu izlase��, ��Globāla atskaite prezidentam par attīstības perspektīvām līdz 2000.gadam��, ��No nekārtībām līdz taupībai��, Karla Sanberga ��Abrahams Linkolns��, ��Man zināmie vienrad�i��, ��Mirkļa mū�ība��, ��Nera�as gadi��, ��Bari�ņikovs strādā��, ��Amerikāņu producenti��, ��2081-ais��.

Manā pusē: ��Vū Lī dejas meistari��, Reja Bredberija ��Stāsti��, ��Lidotāja klejojumi��, ��Akvārija noslēpumi��, ��Pasauļu daudzveidības interpretācija kvantu mehānikā��, ��Rietumu ēdamie savvaļas augi��, ��Lidmaроnas lidojuma stabilizācijas iespējas�� . Ja es kādu gribu iepazīt ļoti īsā laikā, man pietiek ieskatīties viņa grāmatu plauktā.

Grāmatu nomaiņas radītais troksnis sasniedza viņu rēķinā�anas beigās.

- Nu, kā gāja misteram Koltam? - viņa jautāja, pārbīdīdama savus aprēķinus par saules enerģiju tuvāk gaismai.

- O, viņam gāja brīni�ķīgi. Vai tu zini, ka bez Kolta Revolvera �ajā valstī �odien būtu nevis piecdesmit, bet tikai �etrdesmit se�i �tati?

- Mēs nozagām �etrus �tatus, draudot ar revolvera stobru?

- Tās ir pilnīgas muļķības, Leslij. Mēs nenozagām. Da�i aizstāvēja, pārējie atbrīvoja. Un ne jau mēs. Tev un man ar to nebūtu, ko iesākt. Bet simts gadus atpakaļ tiem cilvēkiem Kolts bija �ausmino�s ierocis. Pa�lādētājs rokas revolveris izrādījās daudz ātrāks par jebkuru �auteni un precīzāks par lielāko daļu no �aujamiero�iem. Man vienmēr ir gribējies iegūt 185l tipa Jūras Koltu. Muļķīgi, vai ne? Oriģināli maksā ļoti dārgi, Bet Koltam taisa arī kopijas.

- Priek� kam tev kaut kas tāds?

Viņa �obrīd nedomā izskatīties seksuāla, bet pat ziemas nakts pid�ama nespēj noslēpt �os mīlīgos apveidus. Kad es beidzot pāraug�u savu vientiesīgo sajūsminā�anos par viņas izvēlētajām ķermeņa formām? Nekad, es nodomāju.

- Kāds tad? - es izklaidīgi pārjautāju.

- Me�onis, - viņa norūca. - Priek� kam tev vajadzīga veca pistole?

- Ā, Kolts! Cik es sevi atceros, vienmēr pret to ir bijusi dīvaina ju�ana. Kad es aptveru, ka man tā nav, es jūtos kā izģērbts un neaizsargāts. It kā es būtu pieradis to turēt visu laiku pa rokai, bet es ta�u nekad neesmu pat pieskāries Koltam. Vai tas nav dīvaini?

- Ja tu gribi to iegūt savā īpa�umā, sāksim krāt naudu. Ja tas tev ir tik svarīgi.

Cik bie�i mēs tiekam aizvesti atpakaļ mūsu iepriek�ējās dzīvēs, pateicoties da�ādiem priek�metiem, vecām ma�īnām, mājām, zemēm, kuras mēs vai nu nesavtīgi mīlam, vai kaisli nīstam, nezinādami, kāpēc. Vai ir dzīvojis kāds, kur� nekad nav jutis magnētiskas ilgas pēc citām vietām, patīkamu mājīguma sajūtu, domājot par citiem laikiem? Es zināju, ka vienā no savām daudzajām pagātnēm es turēju rokās misiņa-un-zilās-dzelzs Oriģinālo Kolta Revolveri. Būtu interesanti uzzināt kādreiz par to kaut ko vairāk.

- Nē, Vuki, nav vērts. Muļķīga doma.

- Ko tu tagad taisies lasīt? - viņa jautāja, nolikdama grāmatu malā, lai izpētītu nākamo shēmu.

- Tās nosaukums ir ��Dzīve Nāves tuvumā�� . Rada ļoti rūpīga pētījuma iespaidu, tajā ir intervijas ar cilvēkiem, kuri biju�i ļoti tuvu nāvei; viņi stāsta, ko jutu�i tajā brīdī, ko redzēju�i. Un kā iet ar tavu grāmatu?

Se�as mārciņas (~3kg, tulk. piez.) smagais, balti garspalvainais persietis Kaķis, kas arī Eņģelis, ielēca gultā un smagnēji, it kā viņ� svērtu veselas se�as tonnas, aiz�āpoja pie Leslijas, uzvēlās viņas priek�ā uz grāmatas lappusēm un iemurrājās.

- Jauki. �ī nodaļa ir īpa�i interesanta. Tā stāsta mur mur mur ACS PURNIŅ� ACS mur mur mur nagi un aste. Eņģel, vai vārdi tu man traucē tev kaut ko izsaka? Un vārdi tu sēdi uz manas grāmatas ?

Kaķa miegainais skatiens pauda noliegumu; viņ� iemurrājās vēl skaļāk.

Leslija pārvietoja pūkaino masu sev uz pleca, un kādu laiku mēs lasījām klusumā.

- Ar labu nakti, mazo Vuk, - es teicu, izslēgdams savu naktslampiņu. - Satiksimies Mākoņu Ielas un Saldu Sapņu Alejas stūrī. �

- Es ilgi nekavē�os, mīļais, - viņa atbildēja. - Ar labu nakti.

Es uzbu�ināju spilvenu un saritinājos kamolā, lai vieglāk varētu aizmigt. Jau kādu laiku es trenējos, mēģinādams iepriek� noteikt, kādu sapni skatīties, tomēr panākumi izpalika. �ovakar es biju pārāk noguris priek� tādiem eksperimentiem. Es atslēdzos un iegrimu miegā.

Augstu kalnā zaļiem me�iem noaugu�ā salā mēs ieraudzījām gai�u, glu�i vai caurspīdīgu stikla māju. Visapkārt bija kā nosēts ziediem, vesela krāsu gamma plūda cauri istabām, ap māju un vēl tālāk, lejup pa nogāzi līdz pat pļavai. Zālē pie ezera saulrieta gaismēnās spoguļojās lidma�īna-amfībija. Tālumā aiz dziļiem ūdeņiem zilganā dūmakā ietītas bija manāmas arī citas mū�zaļas salas.

Gan ārpusē, gan iek�pus mājai koki; koku zari un da�da�ādi augi vijas apkārt lielajam kvadrātveida jumtam, dodami vietu arī saules gaismai un gaisam. Krēsli un guļvieta pārklāta ar mīkstu citronkrāsas audumu. Viegli sasniedzami grāmatplaukti. Skan brīni�ķīgais Bartoka Koncerts Orķestrim. Pateicoties mūzikai, augiem, aeroplānam ārpusē un pla�ajam, glu�i kā no lidma�īnas, skatam, mēs te jutāmies kā mājās. Te viss saskanēja ar mūsu nākotnes sapņiem.

- Sveicinām jūs abus! Jums tas izdevās!

Abi sagaidītāji mums bija pazīstami. Viņi smējās un priecīgi mūs apskāva.

Pa dienu mēs savus sapņus aizmirstam, bet tikko aizmiegam, tā viss uzreiz ataust atmiņā. Tas pats vīrietis, ar kuru kopā es veicu savu pirmo lidojumu Pterodaktilā; viņ� bija es pats pēc desmit vai divdesmit gadiem, bet izskatījās kļuvis daudz jaunāks. Tā pati sieviete, Leslija, kura mūs toreiz sagaidīja pie aeroplāna, pateicoties zinā�anām, kļuvusi vēl brīni�ķīgāka.

- Lūdzu, piesēdiet, - viņa teica. - Mums nav daudz laika.

Vīrietis mums uzlika karstu sidru uz galda, kas bija meistarots no krastā izsviesta koka.

- Tā, �ī tātad ir mūsu nākotne, - teica Leslija. - Jūs esat labi pastrādāju�i!

- �ī ir tikai viena no jūsu nākotnēm, - viņu izlaboja otra Leslija, - un tie esat jūs, kas ir paveiku�i �o darbu.

- Jūs parādījāt ceļu, - piezīmēja vīrietis, - devāt mums iespējas, kuras bez jums mums nebūtu.

- Tas nebija grūti, vai ne, Vuki? - es uzsmaidīju sievai.

- Bija gan, - viņa iebilda. - un kā vēl!

- Vienīgā iespēja, ko mēs varējām izdomāt, lai jums pateiktos, bija ielūgt jūs ciemos �ajā mājā, - teica Ri�ards-no-nākotnes. - Tavs projekts, Leslij. Perfekts darbs.

- Gandrīz perfekts, - viņa sieva izlaboja. - Fotogalvanika izrādījās labāka nekā mēs domājām. Bet man ir da�i ierosinājumi attiecībā uz termisko masu�

Abas Leslijas bija gatavas iegrimt dziļā tehniskā sarunā par saules enerģiju saistībā ar superizolāciju, kad es pēk�ņi sapratu�

- Atvainojiet, - es viņas pārtraucu, - mēs to visu sapņojam! Katrs no mums, vai ne tā? Vai tad tas nav sapnis?

- Tie�i tā, - piekrita nākotnes Ri�ards. - �ī ir pirmā reize, kad mēs sasniedzām jūs abus. Mēs trenējāmies jau vairākus gadus, mums veicās te labāk, te sliktāk, bet nu, �ķiet, izdevās!

Es samirk�ķināju.

- Jūs vairākus gadus trenējāties, un �ī ir pirmā reize, kad jums izdevās mūs sasniegt?

- Jūs sapratīsiet, kad pa�i pamēģināsiet. Ilgu laiku jūs satiksiet tikai tos, kurus nekad neesat redzēju�i - sevi no nākotnēm, sevi paralēlajās pasaulēs, miru�os draugus. Jūs ilgi mācīsieties, pirms varēsiet mācīt citus. Tam paies divdesmit gadi. Divdesmit gadi treniņos, un jūs spēsit dot saviem sapņiem jebkuru virzienu. Pēc tam jūs sāksiet pateikties visiem saviem priek�te�iem.

- Priek�te�iem? - Leslija pārjautāja. - Mēs esam priek�te�i?

- Piedod, - viņ� samulsa, - neveiksmīga vārdu izvēle. Jūsu nākotne ir mūsu pagātne. Bet mūsu nākotne tajā pa�ā laikā ir jūsu pagātne. Kā tikai jūs atbrīvosieties no ticības laikam un būsiet pavirzīju�ies uz priek�u savos sapņu treniņos, jūs sapratīsiet. Kamēr mēs ticam laika secīgumam, mēs redzam secīgi notieko�o vienotās esamības vietā. Ārpus laika mēs visi esam viens.

- Prieks, ka tas nav sare�ģīti, - teica Leslija.

Es biju spiests iejaukties.

- Piedodiet. Jaunā grāmata. Jūs pazīstiet mani un grāmatu nosaukumus. Vai man izdevās atrast nosaukumu? Vai grāmata vispār tika uzrakstīta un izdota? Es savā laikā nekādi nevaru� vai man vispār izdevās atrast grāmatai nosaukumu?

Ri�ardam no nākotnes acīmredzami trūka pacietības noklausīties visas manas �aubas.

- �is sapnis nav priek� tam, lai atbildētu uz �ādiem jautājumiem. Jā, tu atradi piemērotu nosaukumu; jā, grāmata ir izdota.

- Brīni�ķīgi, tas ir viss, ko es gribēju uzzināt, - es sacīju. Bet jau mirkli vēlāk �ēlā balstiņā: - Bet kāds ir nosaukums?

- �is sapnis ir, lai pastāstītu tev pavisam ko citu, - viņ� teica. - Mēs saņēmām� nosauksim to par vēstuli� no mums, nonāku�iem tālāk nākotnē. Jums bija doma, ka nebūtu slikti sazināties ar agrāko Diku un Lesliju; viņi �o domu realizēja praksē. Tagad daudzi no mums ir kļuvu�i par tādiem kā medijiem, vēstuļu laikā draugiem.

- Viss, ko tu domās nodod saviem iepriek�ējiem es, līdz viņiem arī nonāk. Niecīgas izmaiņas, pat pavisam neapzinātas, ta�u tie ir jau citi alternatīvie cilvēki, iespējams, ka viņiem nebūs jāiet cauri tādiem smagiem pārbaudījumiem, kā to nācās darīt mums. Da�as grūtības, protams, būs jāpārvar, bet ir zināmas cerības, ka mīlestības mācī�anās pie grūtībām netiks pieskaitīta.

- Saņemtajā vēstulē, - piebilda nākotnes Leslija, - ir teikts, ka viss, ko jūs zināt, ir patiesība!

Viņa sāka izgaist; skats ņirbēja.

- Tas nav viss, uzklausiet: Nekad ne�aubieties par to, ko zināt.Tas bija ne tikai jauks grāmatas nosaukums, mēs esam tilti�

Un tad sapnis sa�ķīda drumstalās, sākās kaut kādi murgi par ceļasomām, kas piebāztas ar smalkmaizītēm, automobiļu pakaļdzī�anās, tvaikonis uz riteņiem utml.

Es nemodināju Lesliju, bet, atbalstījies uz spilvena, da�as lappuses pierakstīju blociņā, nakts tumsā atcerēdamies, kas bija noticis, pirms sākās murgi ar smalkmaizītēm.

Kad no rīta viņa pamodās, es teicu:

- Ļauj, es izstāstī�u tev tavu sapni.

- Kādu sapni? - viņa jautāja.

- Par mūsu tik�anos tevis konstruētajā mājā.

- Ak, Ri�ard! - viņa iesaucās. - Es atceros! Ļauj, es tev to izstāstī�u! Tā bija fantastiska vieta, pļavas vidū stāvēja briedis, ūdenī spoguļojās ziedo�ie lauki, nu glu�i kā bija pie mums Oregonā. Projekts - māja ar saules enerģiju - izrādījās darbotiesspējīgs! Iek�pusē skanēja mūzika, grāmatas, koki� viss tik atklāts un gai�s! Bija brīni�ķīga diena, pilna spilgtām krāsām, tur bija un uz mums skatījās arī miegaini murrājo�ie Dollija un Eņģelis, resni, nu jau veci kaķi. Es redzēju jauno grāmatu, mūsu grāmatu, tā bija tur uz plaukta!

- Ja? Tie�ām? Kāds bija tās nosaukums? Saki!

Viņa pūlējās atcerēties.

- Vuki, man ļoti �ēl, bet tas ir pagaisis no atmiņas�

- Ai, nu labi. Nepārdzīvo, - es teicu. - Muļķīga ziņkārība. Tas tik bija viens varens sapnis, vai ne?

- Nosaukumā bija kaut kas par mū�ību.

�etrdesmit septiņi

Kādu pēcpusdienu es pabeidzu lasīt ��Atmiņas par nāvi�� - tie�i vienu dienu pēc tam, kad viņa bija sākusi ��Dzīvi pēc dzīves�� , un jo ilgāk es pārdomāju, jo vairāk man ar viņu gribējās parunāt.

- Ja tev būtu kāds brīvs brītiņ�, - es teicu. - Pailgāks brītiņ�.

Viņa pabeidza lasīt rindkopu un kā grāmatzīmi starp lappusēm ielika grāmatas apvāku.

- Klausos, - viņa sacīja.

- Vai tev nekad nav ienācis prātā� - es sāku, - Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka tā nav pareizi, ka nāve lielākajai daļai cilvēku visbie�āk ir kaut kas pēk�ņs, apgrūtino�s un nepatīkams, kaut kas tāds, kas uzgā�as mums virsū tie�i tad, kad esam atradu�i savu vismīļāko cilvēciņu, no kura negribētu �ķirties ne dienu, bet ierodas nāve un saka, ka viņai tas nerūp un viņa mūs iz�ķirs?

- Reizēm man tas ienāk prātā, - viņa piekrita.

- Kāpēc mir�anai jābūt tie�i tādai? Kāpēc mēs dodam piekri�anu tādai nekontrolētai nāvei?

- Varbūt tādēļ, ka vienīgā alternatīva tai ir pa�nāvība, - viņa iedomājās.

- Aha! - es iesaucos, - Bet vaitie�ām pa�nāvība ir vienīgā alternatīva? Vai tad nav nekā labāka, kā aiziet pēc para�as, kas pieņemta uz �īs planētas, akceptējot nāvi, kas nenotiek pēc pa�a gribas, un līdz pat pēdējai minūtei nezinot, kad tā pienāks?

- Ļauj man minēt, - viņa teica. - Tev ir kāds plāns, ar kuru tu gribi iepazīstināt? Tad tev vajadzētu ņemt vērā, ka, ja vien tu esi �eit, es nemaz neesmu tik nelaimīga, ja līdz pat pēdējai minūtei nezinu savu nāves brīdi.

- Pagaidi, noklausies līdz galam. Tā ir vēr�anās pie tavas kārtības izjūtas: kāpēc negaidītas nāves vietā cilvēki nenodzīvo līdz noteiktam brīdim, kad viņi nolemtu: ��Gatavs! Mēs esam paveiku�i visu, pēc kā tiecāmies, vairs nav nevienas nesasniegtas virsotnes, nekā tāda, ko būtu gribēju�i, bet nepaguvu�i iemācīties, mēs esam nodzīvoju�i brīni�ķīgu dzīvi��, un tad, būdami pie labas veselības, kāpēc viņi tad lai divatā neapsēstos zem kāda koka vai zvaigznes un nepaceltos no saviem ķermeņiem, lai nekad tajos vairs neatgrieztos?

- Kā grāmatās, kuras mēs lasām, - viņa piebilda. - Jauka doma! Bet mēs ne� mēs nedarām to tāpēc, ka nezinām, kā to izdarīt.

- Leslij! - es iesaucos, aizrāvies ar savu plānu. - Es zinu kā !

- Tikai ne tagad, es tevi lūdzu, - viņa uztraukusies sacīja. - Mums vēl ir jāuzceļ māja, vajag parūpēties par kaķiem un jenotiem, piens ledusskapī saskābs, vajag atbildēt uz vēstulēm; mums vienkār�i nāksies visu sākt no jauna.

- Labi. Ne tagad. Bet, kad es lasīju par citu cilvēku pieredzi, nāvei tuvojoties, mani �okēja, ka tā ir tie�i tāda, kā pieredze, izejot no ķermeņa, par kuru rakstīts astrālajiem ceļojumiem veltītajās grāmatās! Mir�ana nav nekas cits kā izie�ana ārpus ķermeņa, bet bez atgrie�anās tajā! Bet iziet ārpus ķermeņa var iemācīties !

- Pagaidi mirklīti, - viņa teica. - Tu ierosini izvēlēties kādu vakaru ar skaistu saulrietu un tad vienkār�i atstāt mūsu ķermeņus, nepūloties tajos atgriezties?

- Jā. Kādreiz.

Viņa sāniski pa�ķielēja uz mani.

- Cik tavā priek�likumā ir nopietnības?

- Simts procentu. Tie�ām! Vai tad tas nav labāk nekā tikt sabrauktam? Vai tad tas nav labāk nekā �ķirties, zaudējot dienu, divas, varbūt pat veselu simtgadi vai divas, ko citādi mēs būtu varēju�i pavadīt kopā?

- Tā daļa par ��kopā�� man patīk, - viņa teica. - Jo arī es to uztveru nopietni: ja tu nomirsi, es �eit vairs negribē�u dzīvot.

- Es zinu, - es teicu. - Tāpēc mums ir jāiemācās ceļot ārpus ķermeņiem, kā to dara garīgo mācību lietpratēji un vilki.

- Vilki?

- Es to lasīju grāmatā par vilkiem. Kaut kādi cilvēki no zoodārza lamatās noķēra vilku pāri; lamatas bija veidotas ļoti humāni, vilkiem netika nodarītas nekādas fiziskas sāpes. Pēc tam tos ievietoja lielā krātiņā ma�īnas kravaskastē un aizveda uz zoodārzu. Kad viņi nokļuva galā un atvēra krātiņu, abi vilki� izrādījās miru�i. Nebija ne slimības, ne ievainojumu, nekā. Vilki negribēja �ķirties, viņi negribēja dzīvot krātiņā. Viņiem pazuda vēlē�anās dzīvot, un viņi kopā nomira. Nav nekāda medicīniska izskaidrojuma. Vienkār�i aizgāju�i.

- Tā ir patiesība?

- Tas rakstīts zinātniskā grāmatā par vilkiem, tas nav nekāds izdomājums. Es arī būtu tā rīkojies viņu vietā, un tu ne? Vai tad tas nav pats civilizētākais, pats inteliģentākais veids, kā atstāt planētu? Ja visa zeme, visa laiktelpa ir tikai sapnis, kāpēc mierīgi nepamosties laimīgiem kaut kur citur, tā vietā, lai gauduļotu, ka mēs negribam te palikt?

- Tu tie�ām domā, ka mēs varam to izdarīt? - viņa jautāja. Ideja patiesi simpatizēja viņas kārtības izjūtai.

Nepaguva jautājums līdz galam izskanēt, kā es jau biju atpakaļ gultā, no mūsu plauktiem sakrāvis tajā kaudzi grāmatu. ��Mācības un prakse izie�anai astrālajos plānos��, ��Ceļojumi ārpus ķermeņa��, ��Augstākais piedzīvojums��, ��Praktiska rokasgrāmata astrālajiem ceļojumiem��, ��Prāts ārpus ķermeņa��. To svars matracī izveidoja tādu kā nelielu krāteri.

- Raksta, ka to varot iemācīties. Tiesa, iemācī�anās prasa lielu piepūli un diezgan daudz laika, bet tas ir iespējams. Jautājums: vai tas ir to vērts?

Viņa sadrūma.

- �obrīd �ķiet, ka vēl nav tādas nepiecie�amības. Bet, ja tev būtu rīt jāmirst, es ļoti bēdātos, ka nepaspēju iemācīties.

- Pieņemsim kompromisa lēmumu. Iemācīsimies iziet no ķermeņa, bet tās daļas apgū�anu, kura saistīta ar neatgrie�anos, atliksim uz vēlāku laiku. Mēs abi esam pabiju�i ārpus saviem ķermeņiem arī agrāk, tāpēc zinām, ka mums tas izdosies. �obrīd galvenais ir iemācīties to darīt tie�i tad, kad tad to vēlamies, turklāt abi reizē. Tam nebūtu jābūt pārlieku grūti.

Es kļūdījos. Tas bija ļoti grūti. Galvenā problēma bija aizmigt neiemiegot un nezaudējot saprāta kontroli pār mūsu atdalī�anos no saviem ķermeņiem. Viegli ir to visu iztēloties, kad esi pilnīgā nomodā. Saglabāt saprāta kontroli, kad blāķiem par svinu smagāks mācās virsū miegs, - tas nav viegls uzdevums.

Nakti pēc nakts mēs iegrimām savās astrālo ceļojumu grāmatās, apsolīdami viens otram satikties aug�ā virs guļo�ajiem ķermeņiem, tikai paskatīties vienam uz otru un atcerēties, kad pamodīsimies. Mums neveicās. Gāja nedēļas. Mēne�i. Tas kļuva par paradumu, kas turpinājās vēl pēc tam, kad grāmatas bija izlasītas.

- Atceries atcerēties� - mēs parasti teicām, kad izslēdzām gaismu.

Mēs iemigām ar domu satikties tepat aug�ā, ta�u viņa devās uz Pensilvāniju, es nolaidos uz jumta kores Pekinā. Vai arī es griezos pa nākotnes kaleidoskopu, bet viņa tai pat laikā sniedza koncertus deviņpadsmitajā gadsimtā.

Piecus mēne�us pēc mūsu treniņu sākuma reiz es pamodos ap trijiem naktī.

Es nopūlējos cenzdamies atraut galvu no spilvena un mainīt ķermeņa stāvokli, līdz pēk�ņi sapratu, ka man to neizdodas izdarīt tāpēc, ka spilvens bija lejā uz gultas, bet es pats, guļot uz muguras, lidinājos trīs pēdu augstumā virs tās.

Lidinājos, turklāt absolūtā nomoda stāvoklī. Visa istaba bija sidrabainas gaismas pilna. Varētu to nosaukt par Mēnessgaismu, ta�u Mēness nebija. Lūk, sienas, stereoaparatūra; lūk, gulta, grāmatas, viņas pusē saliktas akurāti, manā pusē - sagāztas kaudzē. Bet tur ir mūsu guļo�ie ķermeņi!

Pārsteiguma moments apskaidroja manu domā�anu glu�i kā zilganā uguns naktī izgaismoja istabu, un manī uzliesmoja prieks. Tur, lejā, tas ir mans ķermenis; �is savādais priek�mets uz gultas esmu es, acis aizvērtas, guļo�s cie�ā miegā! Ne nu glu�i es, protams� es biju tas, kur� skatījās no aug�as.

Viss, ko es �ajā pirmajā naktī domāju, tika pasvītrots un izsaukuma zīmju pavadīts.

Tas strādā! Tas ir tik vienkār�i! Tā ir� brīvība! URĀ!

Grāmatas izrādījās patiesas. Atlika vien nodomāt par kustību, un es jau pārvietojos, slīdēdams gaisā kā kamanas uz ledus. Man it kā nebija ķermeņa, ta�u tai pat laikā kaut kas man bija. Man bija ķermeņa sajūta - miglaini neskaidrs ķermenis kā spokam. Mēs tik ilgi bijām trenēju�ies bez panākumiem, kā tas varēja izrādīties tik vienkār�i? pilnīga apziņas skaidrība. Salīdzinot ar �o aso, visaptvero�o un visredzo�o saprātu, nomoda prāts likās tik skaidrs kā mēnessērdzīgajam!

Es gaisā pagriezos un paskatījos atpakaļ. Smalks mirdzo�as gaismas pavediens sniedzās no manis līdz guļo�ajai figūrai. Tā ir tā saite, par ko mēs lasījām, sidraba pavediens, kas savieno dzīvo garu ar tā ķermeni. Pārrauj �o pavedienu, raksta, un tu esi jau nelaiķis.

�ajā mirklī man aiz muguras noņirbēja mirdzo�as gaismas sakopojums, lēnām pārklāja gultā guļo�o Lesliju un tad izgaisa, saplūzdams ar viņas ķermeni. Mirkli vēlāk viņa sakustējās, pagriezdamās zem segas uz otriem sāniem; viņas roka pieskārās manam plecam. Tas līdzinājās grūdienam mugurā; es tiku momentāni aizrauts lejup un atmodos.

Es atvēru acis istabā, kas bija tīta piķa melnā tumsā� tāda tumsa, ka nebija svarīgi, vai manas acis ir vaļā, vai ciet. Sniegdamies pēc naktslampiņas slēd�a, es jutu kā mana sirds strauji sitās.

- Vuki! - es pasaucu. - Mīļā, tu esi pamodusies?

- M-m, tagad esmu. Kaut kas nav kārtībā?

- Viss ir kārtībā! - es klusi iekliedzos. - Tas darbojas! Mums tas izdevās!

- Mums izdevās?

- Mēs bijām ārpus saviem ķermeņiem!

- Ak, Ri�ard, tie�ām? Es neatceros�

- Tu neatceries? Kas ir pēdējais, ko tu vari atcerēties?

Viņa atglauda no pieres zeltainos matus un sapņaini pasmaidīja.

- Es lidoju. Brīni�ķīgs sapnis. Lidoju virs laukiem�

- Tad tā ir taisnība! Kad mēs naktī esam biju�i ārpus saviem ķermeņiem, mēs to atceramies kā sapņus par lido�anu!

- Kā tu zini, ka es biju ārpus ķermeņa?

- Tāpēc ka es tevi redzēju!

Tas viņu atmodināja pavisam. Es pastāstīju viņai par visu, kas notika, ko es redzēju.

- Bet ��redzēju��, Vuk, nav īstais vārds tam, kā es uztvēru apkārtējo pasauli, kad biju ārpus ķermeņa. Tā ir ne tik daudz redze, cik zinā�anas, detalizētas zinā�anas, daudz smalkākas nekā redze. - Es izslēdzu lampu. - �ī istaba izskatās absolūti melna, bet es varu redzēt visu. Stereo, plaukti, gulta, tu un es�

Tas bija iespaidīgi - tumsā runāt par redzi.

Viņa ieslēdza savu lampu un sadrūmusi gultā apsēdās.

- Es neatceros!

- Tu pielidoji man klāt kā mirdzo�s NLO; apstājies gaisā un tad it kā izkusi savā ķermenī. Pēc tam tu sakustējies, pieskāries man un.. bladāc! es tiku pilnībā atmodies. Ja tu tajā mirklī nebūtu man pieskārusies, es neko neatcerētos.

***

Pagāja vēl viens mēnesis līdz tas notika atkal, tikai �oreiz bija otrādi. Viņa gaidīja līdz pa�am rītam, lai man to pastāstītu.

- Tie�i tāpat kā tev, Vuk! Es jutos kā mākonis debesīs, tik viegls kā gaiss. Un laimīgs! Es pagriezos un paskatījos uz gultu. Mēs gulējām, un Ambēra, mazā Ambēra saritinājās uz mana pleca, nu, kā parasti viņa to mēdz darīt! Es teicu: ��AMBĒRA?�� un viņa atvēra acis un paskatījās uz mani tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts. Pēc tam viņa piecēlās un sāka nākt manā virzienā, un ar to arī sapnis beidzās, es atmodos, esam gultā.

- Tu juti, ka tev jāpaliek istabā?

- Nē, nē! Es varēju pārvietoties pa visu visumu, kur vien es gribēju, uz jebkuru vietu, ko vien vēlos redzēt. Tas ir tā, it kā man būtu burvju ķermenis�

Istabā varēja dzirdēt, kā klusi �erkstēja elektrolīnijas.

- Mums izdevās! - viņa iesaucās tikpat satraukti kā savulaik es. - Mums sanāk!

- Vēl kāds mēnesis, - es teicu, - un, kas zina, mums izdosies atkal!

Mums izdevās jau nākamajā naktī.

�oreiz, pamodies virs gultas, es atrados gaisā sēdus, un mana uzmanība uzreiz tika pievērsta starojo�am mākonītim, kas planēja tepat divas pēdas atstatu, laistīdamies sidraboti zeltainā mirdzumā, glu�i kā mākonītī būtu iedzīvināta pati mīlestība.

Ak, Dievs! - es nodomāju. Leslija, kuru es varu redzēt ar acīm, nav ne sīkākā daļiņa no tā, kas viņa ir patiesībā! Viņa ir ķermenis ķermenī, dzīve dzīvē; viņu var atklāt arvien no jauna un atkal no jauna � vai es kādreiz zinā�u viņu visu?

Vārdi nebija vajadzīgi. Es zināju visu, ko viņa gribēja, lai es zinātu.

- Tu gulēji, bet es biju �eit un centos tevi pierunāt nākt, Ri�ard, lūdzu , nu nāc� un tu to izdarīji -

- Sveika, mīļumiņ, sveika, sveika!

Es sniedzos līdz viņai, un, kad mūsu abu gaisma saskārās, radās sajūta, it kā mēs turētos rokās, tikai daudz cie�āk nekā parasti, daudz maigāk un pārpilni prieka.

- Uz aug�u, - es viņai nodomāju. - Lēnām. Centīsimies pacelties.

Kā divi baloni, kas piepildīti ar siltu gaisu, mēs izpeldējām cauri griestiem kā aukstā gaisa slānim.

Zem mums pazibēja mājas jumts, pārklāts ar rupjām koka skaidām, kas apbiru�as prie�u skujām, ķieģeļu skurstenis un televīzijas antena, vērsta civilizācijas virzienā. Lejā verandā savā kastē gulēja puķes.

Pēc tam mēs pacēlāmies virs kokiem un piesardzīgi lidojām pāri ūdeņiem. Mēs peldējām naktī starp zvaig�ņotajās debesīs noklīdu�iem mākoņu ku�ķiem - plānas spalvu mākoņu stērbeles, redzamība neierobe�ota, vēj� pūta no dienvidiem ar ātrumu ap diviem mezgliem. Temperatūras nebija.

Ja tā ir dzīve, es nodomāju, tā ir bezgalīgi skaistāka par visu, ar ko man bijusi darī�ana agrāk�

- Jā, - es izdzirdēju Leslijas domu, - jā.

- Ieraksti to savā apbrīnojamajā atmiņā. Tev tas nav jāaizmirst, kad mēs pamodīsimies.

- Tev arī�

Kā piloti iesācēji savā pirmajā patstāvīgajā lidojumā mēs, joprojām esot kopā, lēnām pārvietojāmies, izvairīdamies no straujām kustībām. Mums nebija ne mazāko baiļu no augstuma, ne vairāk kā diviem mākoņiem būtu bail nokrist vai divām zivīm noslīkt. Lai kādi arī nebūtu mūsu ķermeņi, tiem nebija ne svara, ne masas. Ja vien mēs vēlētos, mēs varētu izslīdēt cauri dzelzij, pat cauri saules centram.

- Vai tu redzi? To pavedienu?

Kad viņa to nodomāja, es atcerējos un paskatījos. Divi mirdzo�i pavedieni, smalki kā zirnekļu tīmekļi, stiepās no mums māju virzienā.

- Mēs esam gari, kas glu�i kā papīra pūķi palaisti gaisā un vienlaikus piesieti saitītē, - es nodomāju. - Vai esi gatava atgriezties?

- Labprāt, tikai lēnām.

- Mums nav obligāti atgriezties�

- Bet mēs to gribam, Ri�ij!

Lēnām un mierīgi mēs dreifējām virs ūdens virzienā uz māju pusi, cauri rietumu sienai iepeldēdami uzreiz tie�i guļamistabā.

Mēs apstājāmies pie grāmatplaukta.

- Tur! - viņa nodomāja. - Redzi? Tā ir Ambēra!

Pūkainā gaismas forma peldēja Leslijas virzienā.

- Sveika, Ambēra! Sveika, mazā Ambēra!

No gaismas plūda mīlestības pilna sveiciena sajūta. Es viņas lēnām atstāju un pārslīdēju pāri istabai. Kas notiks, ja mēs gribēsim ar kādu parunāt? Ja Leslija sagribēs ieraudzīt savu brāli, kur� nomira, kad viņai bija deviņpadsmit, ja es sagribē�u parunāt ar savu māti, ar savu nesen miru�o tēvu, kas tad būs?

�ajā stāvoklī, esot ārpus ķermeņa, jautājumi radās reizē ar atbildēm. Ja mēs gribēsim ar viņiem parunāt, mēs to varēsim. Mēs varam būt kopā ar jebkuru, ar ko mēs kaut kādā ziņā esam saistīti, un kur� vēlas būt kopā ar mums.

Es pagriezos un paskatījos uz viņām abām, sievieti un kaķeni, un pirmo reizi ievēroju to sidraboto saitīti, kas vijās no kaķa. Tā stiepās cauri tumsai lejup līdz groziņam uz grīdas un tajā guļo�ajam spalvu ku�ķītim. Ja man būtu sirds, tā būtu pamirusi.

- Leslij! Ambēra� Ambēra ir Kaķis, kas arī Eņģelis!

Un �ai brīdī it kā saņēmusi mājienu uzsākt kādu mums nezināmu spēli, mūsu otra kaķene Dollija glu�i vai izsprāga no blakustelpas un, kārtīgi ieskrējusies, izdarīja lēcienu mūsu gultas virzienā tādā ātrumā, it kā viņa būtu �etrkājains motocikls.

Nākamajā mirklī kaķis jau bija mums virsū un mēs no trieciena pamodāmies, visu aizmirsdami.

- DOLLIJ! - es iekliedzos, bet viņa jau atspērās no gultas pret sienu un bija atkal prom kaut kur blakusistabas dziļumos. Tādas bija viņas iemīļotākās spēles.

- Piedod, Vuk, - es nomurmināju. - Piedod, ka pamodināju tevi.

Viņa iededza gaismu.

- Kā tu zināji, ka tā bija Dollija? - viņa miegaini jautāja.

- Tā bija Dollija. Es viņu redzēju.

- Tumsā? Tu tumsā redzēji, ka milzu ātrumā joņojo�ā brūni melnā kaķenīte ir Dollija?

Un tad mēs abi reizē atcerējāmies.

- Mēs bijām ārpus saviem ķermeņiem, vai ne? - viņa teica. - Ak, Vuki, mēs bijām kopā, un mēs bijām tur aug�ā mākoņos!

Es paķēru piezīmju grāmatiņu un sagrābstīju pildspalvu.

- Ātri, tūdaļ pat. Pastāsti man visu, ko atceries.

***

Sākot no �ās nakts, praktizēties kļuva arvien vieglāk, katrs jauns panākums pavēra ceļu nākamajam.

Pēc gadu ilgiem treniņiem ārpus mūsu ķermeņiem satikties abi reizē mēs jau varējām vairākas reizes mēnesī; aizdomas par to, ka esam tikai viesi uz �īs planētas, pieauga tik ļoti, ka vakara ziņu raidījumu laikā mēs varējām viens otram uzsmaidīt kā ieinteresēti novērotāji no malas.

Pateicoties mūsu treniņiem, nāves-un-traģēdijas, ko redzējām piektajā kanālā, mums nebija ne nāves, ne traģēdijas; tās bija tikai atnāk�anas un aizie�anas, garu, kam piemīt neierobe�otas iespējas, piedzīvojumi. Vakara ziņas no murgainām �ausmām mums pārvērtās mācību pārraidēs par citām dzīvēm, citu pārbaudījumiem, par iespējām veikt savus ieguldījumus sabiedrībā un vienlaikus mest izaicinājumus savam garam.

- Labvakar, Amerika, studijā Nensija ar ziņām. Pastāstī�u jums par �ausmām, kas �odien apņēmu�as pasauli. Garīgie trakgalvji, kas vēlaties pilnveidot sevi, glābjot citus, klausieties: Vidusaustrumos �odien� - Viņa lasīja, cerēdama, ka glābēji ir noskaņoju�ies uz �o vilni. - Nāko�ais programmā ir Valdības Neveiksmju saraksts! Vai ir kāds, kas izjūt prieku, labojot birokrātijas nodarīto postu? Pēc īsas reklāmas pauzes mēs atvērsim grozu ar Visda�ādākajām Sasāpēju�ām Problēmām. Ja jums ir problēmu risinājumi, noteikti noskatieties raidījumu līdz galam!

Mēs cerējām, ka mūsu vingrinājumi, izejot ārpus ķermeņa, iemācīs mūs kļūt par sava ķermeņa saimniekiem, tā vietā lai būtu par sava ķermeņa un tā nāves upuriem. Mums pat prātā neienāca, ka reizē ar �īm mācībām atklāsies perspektīva, kas visu izmainīs - kad mēs pārvērtīsimies no upuriem par saimniekiem, ko mēs darīsim ar savu spēku?

***

Kādu vakaru, kad, pabeidzis rakstīt, es lēju bļodiņās barību kaķiem un uz paplātes izkārtoju zefīra gabaliņus, lai klātu galdu mūsu naksnīgajam viesim - jenotu meitenei Rekuelai, pienāca Leslija un vēroja manu darbo�anos. Viņa agri bija pabeigusi darbu pie datora, lai varētu pieslēgties notikumiem pasaulē.

- Vai ziņās redzēji ko tādu, - es jautāju, - kam būtu vērts veltīt savus spēkus?

- Lai apturētu kodoliero�us, lai apturētu karus, kā jau vienmēr. Varbūt arī kosmosa kolonizē�anu; apkārtējās vides aizsardzībai, bez �aubām, vaļiem un citiem dzīvniekiem, kuru eksistence ir apdraudēta.

Paplāte ar ēdienu izskatījās pievilcīgi, ja vien es uz to palūkojos jenota acīm.

- Pārāk daudz zefīra, - viņa teica un daļu saldumu noņēma. - Mēs barojam Rekuelu nevis Sivēntiņu.

- Es domāju, ka �ovakar viņai nelielas piedevas par skādi nenāktu. Jo vairāk zefīra viņa apēdīs, jo mazāk viņai gribēsies ēst mazos putnēnus vai ko tamlīdzīgu.

Ne vārdu nebilzdama, Leslija atlika noņemto zefīru atpakaļ un aizgāja mums uzklāt gultu.

Es izliku ārā jenota cienastu un tad sekoju savai sievai uz dzīvojamo istabu.

- Vislielākās iespējas, kā man liekas, dod individuāla izaugsme, - es teicu. - Tu un es, mēs esam mācīju�ies� un nu jau ir kaut kas, ko mēs varam kontrolēt !

- Tu domā spēju iziet ārpus ķermeņa un pacelties citos līmeņos? - viņa tincināja. - Vai mēs esam jau gatavi teikt ardievas mūsu mazajai planētiņai?

- Neesam gan, - es sacīju. - Pietiek ar to, ka mēs zinām, ka varēsim to atstāt jebkurā brīdī, kad vien vēlēsimies. Varbūt, Vuki, mēs arī esam tikai viesi uz �īs planētas, bet mēs te esam �o to ieguvu�i. Mācību gadi, kuros apzinājām, kā izmantot ķermeni, civilizāciju, idejas, valodu. Kā izmainīt lietas. Mēs vēl neesam gatavi visu to aizmest prom. Es priecājos, ka nenogalināju sevi daudzus gadus atpakaļ, pirms vēl satiku tevi.

Viņa ziņkārīgi paskatījās manī.

- Tu zināji, ka centies sevi iznīcināt?

- Ne jau ar prātu, es par to nedomāju. Bet tāpat es nedomāju, ka viss, kas ar mani notika, bija nejau�ība. Vientulība tajā laikā bija tāda problēma, ka es nebūtu iebildis pret nāvi, tas būtu bijis vismaz kāds jauns piedzīvojums.

- Nez, kā justos cilvēks, - viņa jautāja, - kas būtu nogalinājis sevi un pēc tam atklājis, ka viņa radniecīgā dvēsele vēl aizvien gaida viņu uz Zemes?

Vārdi sastinga gaisā. Vai es biju nonācis līdz tam tuvāk, nekā uzskatīju? Mēs sēdējām abi kopā uz īrētās ku�etes, drūmās domas saplūda ar tumsu, kas valdīja ārpusē.

- Brr, - es noteicu. - Kas par domām!

Pa�nāvība ir līdzīga slepkavībai - tā nav rado�a ! Ja kāds ir nonācis tik lielā izmisumā, ka būtu gatavs pat pa�nāvībai, es domāju, tad viņam vajadzētu pietikt drosmei, lai problēmu risinātu maksimāli rado�i, nerēķinoties ar iespējamām sekām: kādā pusnaktī aizbēgt, slepus uzlavīties uz kāda kuģa, kas dodas uz Jaunzēlandi, un sākt tur visu no gala, darīt to, ko vienmēr ir gribējies darīt, bet kam iepriek� ir pietrūcis drosmes.

Es tumsā saņēmu viņas roku savā.

- Kas par domām! - es teicu. - Es iedomājos, lūk, te es esmu, tikko kā sevi nogalinājis, atdalījies no sava miru�ā ķermeņa un tad atskārtis, ta�u jau par vēlu� Es būtu tevi saticis pa ceļam no Losand�elosas uz Jaunzēlandi, kaut kā pavisam nejau�i, ja vien es nebūtu sevi noslepkavojis! ��Ak, nē!�� - es teiktu. - ��Kāds muļķa zostēviņ� es esmu bijis!��.

- Nabaga beigtais zostēviņ�, - viņa teica. - Bet tu vienmēr varētu sākt jaunu dzīvi.

- Protams, varētu. Un es būtu �etrdesmit gadus jaunāks par tevi.

- Kop� kura laika mēs esam sāku�i skaitīt gadus? - viņa iesmējās, klausoties manu pretpiedzim�anas kampaņu.

- Galvenais jau nav pats vecums, mēs vienkār�i nebūtu sinhronizēti. Tu kaut ko runātu par miera kustībām vai Bantām, bet es sēdētu kā stulbs akmens bluķis un tikai pārjautātu: ��Ko?��. Jauna dzīve rada tik daudzas neērtības! Vai tu vari sevi iztēloties atkal kā jaundzimu�o? Mācīties� staigāt? Pusaud�a dzīvi? Es jau brīnos, ka mēs pirmajā reizē pārdzīvojām �os agrās jaunības gadus. Bet lai vēlreiz kļūtu par astoņpadsmitgadīgu vai divdesmit�etrgadīgu? Tas ir lielāks upuris, nekā tas, kam esmu gatavs tuvākajos tūksto� gados; visticamāk, ka tādam vairs nebū�u gatavs nekad, pateicos. Es labāk kļū�u par roni.

- Es bū�u roņu mātīte tev blakus, - viņa teica. - Bet, ja �ī ir mūsu pēdējā dzīve uz Zemes cilvēku veidolā tuvākajos gadsimtos, mums tajā ir jāizdara maksimālais, uz ko esam spējīgi. Ko mums dod citas mūsu dzīves? Līdzīgi kā �ī dzīve - Holivuda, dzīve treilerī, cīņa par me�a saglabā�anu - ko tas viss dos pēc gadu tūksto�iem, ko tas dod �odien, ja ne iegūtās mācības? Nozīme ir tikai tam, ko esam iemācīju�ies! Es domāju, ka �oreiz mums ir izdevies labs sākums. Klau, pagaidām tomēr labāk nebūsim roņi, - viņa nodrebinājās un piecēlās. - Ko tu labāk gribi, vilnas segu vai lai iekuru uguni?

Es pārdomāju viņas sacīto.

- Gan to, gan to, - es nomurmināju. - Varbūt tu gribi, lai es to iekuru?

- Nē. Vajag tikai sērkociņu�

Kamīnā iekvēlojusies vāja uguns liesmiņa silti iemirdzējās arī viņas acīs un atspīdēja viņas matos.

- Tie�i tagad, - viņa teica, - ja tu varētu izdarīt visu, ko vien vēlies, kas tas būtu?

- Es VARU izdarīt visu, ko vien vēlos.

- Kas tas būtu? - viņa uzstāja, ieritinādamās man līdzās un lūkodamās ugunī.

- Es gribētu pastāstīt, ko esam iemācīju�ies. - Mani pa�a vārdi lika man pārsteigumā samirk�ķināt acis. Vai tas nav savādi, es nodomāju. Nevis vairs meklēt atbildes, bet atbildēt! Un kāpēc gan ne, ja reiz mēs esam atradu�i savu mīlestību, ja mēs beidzot esam atklāju�i visuma darbības pamatprincipus? Nu, vismaz mums tā �ķiet, ka esam atklāju�i.

Viņa novērsa skatienu no uguns un paskatījās man tie�i acīs.

- Tas, ko mēs esam iemācīju�ies, ir vienīgais, kas mums atlicis. Tu gribi to dot prom? - viņa atkal pagriezās pret uguni un smaidīja, gaidīdama manu atbildi. - Neaizmirsti, ka tie�i tu rakstīji, kas viss, ko tu esi teicis, var izrādīties aplams.

- Var izrādīties aplams, - es piekritu. - Bet, klausīdamies kāda atbildes, mēs patiesībā viņu nemaz neklausāmies, vai ne? Kamēr citi runā, mēs ieklausāmies sevī; tie esam mēs pa�i, kas nosaka, lūk, tas ir pareizi, bet tie jau ir murgi, un tas atkal ir pareizi. Tas ir klausī�anās prieks. Stāstī�anas prieks rodas tad, ja mēs savu zinā�anu robe�ās stāstam cik iespējams maz aplamību.

- Tātad tu atkal domā par lekciju lasī�anu? - viņa jautāja.

- Varbūt. Vai tu nāktu uz skatuves kopā ar mani, tad mēs varētu pastāstīt par to, ko esam atradu�i kopīgiem spēkiem? Vai nebaidītos runāt ne par sliktajiem laikiem, ne par brīni�ķīgo mūsu dzīvē? Runāt ar tiem, kuri līdzīgi kā mēs agrāk vēl tikai meklē, dot viņiem cerību, ka laiks �un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi� tie�ām var pienākt? Kā man būtu gribējies dzirdēt to visu pāris gadus atpakaļ!

Viņa klusām atbildēja:

- Es nedomāju, ka varētu kaut ko tādu ar tevi kopā darīt. Es varu sarunāt, organizēt, bet es negribu atrasties uz skatuves.

Kaut kas bija nogājis greizi.

- Tu negribi? Bet ir lietas, par kurām neviens no mums, esot viens pats, nevar pastāstīt labāk nekā mēs to varētu izdarīt abi kopā. Es nevaru tavā vietā izstāstīt, kam tev ir nācies iziet cauri. Vienīgā izeja ir uzstāties kopā!

- Es tā nedomāju, - viņa atbildēja.

- Kāpēc ne?

- Ri�ij, kad es uzstājos pret karu, pūļi bija tik naidīgi, ka es biju pārbijusies, stāvot to priek�ā. Man bija jāuzstājas, bet sev es apsolīju, ka pēc tam, kad tas būs beidzies, es nekad vairs neuzstā�os uz skatuves. Nekad. Nekādu iemeslu dēļ. Es nedomāju, ka spētu to izdarīt.

- Nemuļķojies, - es iebildu. - Kar� ir beidzies! Mēs tagad nerunājam par karu, mēs stāstām par mīlestību!

Viņas acis pildījās asarām.

- Ak, Ri�ij! - viņa iesaucās. - Es toreiz ar viņiem runāju tie�i par mīlestību!

�etrdesmit astoņi

No kurienes jūs ņemat visas �īs trakās idejas? - jautāja d�entlmenis no divdesmitās rindas. Tas bija pirmais jautājums divu stundu lekcijas laikā.

Pāris tūksto�u cilvēku pūli Pilsētas Auditorijā pār�alca klusa �aboņa� jautājums interesēja ne tikai viņu vien.

Leslija izskatījās mierīga un bezrūpīga, nepiespiesti sēdēdama augstajā krēslā man līdzās uz skatuves. Pirms brī�a es ar savu bezvadu mikrofonu biju piegājis skatuves malai, izvēlēdamies kādu no paceltajām rokām un atcerēdamies, ka vajag atkārtot jautājumu tā, lai to sadzirdētu arī balkonā, līdz ar to iegūstot laiku atbildes apdomā�anai.

- No kurienes es ņemu visas �īs trakās idejas? - es atkārtoju. Atbilde materializējās pussekundes laikā, tad parādījās arī nepiecie�amie vārdi, lai to varētu pateikt.

- Turpat, kur arī saprātīgas idejas, - es atteicu. - Tās atnes vai nu sapņu feja, vai pastaigu feja; ja esmu izlijis tik neglābjami slapj�, ka nevaru pat neko pierakstīt, tad tās atnes lietus feja. Es tām vienmēr lūdzu: Lūdzu, atsūtiet man tādas idejas, kurām neiebilstu mana intuīcija.

- Es, piemēram, intuitīvi zinu, ka mēs esam būtnes, veidotas no gaismas un dzīves, nevis no aklas nāves. Es zinu, ka mēs neesam piekalti �im laikam un �im visumam, bezpalīdzīgi pakļaujoties miljoniem izmaiņu, kā labajām, tā arī sliktajām. Ideja par to, ka mēs esam tikai fiziskas būtnes, kas radu�ās, tam labvēlīgos apstākļos attīstoties primārajām �ūnām, �ī ideja ir pretrunā ar manu intuīciju, sabradā to glu�i kā ar dzelzs zābakiem.

Vēl lielākā pretrunā ar manu intuīciju būtu doma, ka mūs varētu būt radījis greizsirdības pārņemts Dievs, kur� formējis mūs no putekļiem, lai atvēlētu mums vienīgo izvēli starp lūg�anos uz ceļiem un elles ugunīm. Neviena sapņu feja nav atnesusi man tādas domas. Pati izcel�anās koncepcija priek� manis �ķiet kļūdaina.

Es nekur nevarēju atrast nevienu cilvēku, kur� man varētu atbildēt, kā vienīgi mans iek�ējais �es�, bet savam iek�ējam �es� man bija bail uzticēties. Man nācās peldēt cauri visai dzīvei līdzīgi valim, kur�, plati atvāzis muti, rij jūras ūdeņus, izfiltrējot sev nepiecie�amo jūras barību, es tāpat uzņēmu sevī visu citu rakstīto, pateikto un izdomāto, izgar�ojot un at�ķirojot tās planktona daļas, kuras atbilda tam, kam es gribēju ticēt. Visas tās zinā�anas, kuras skaidroja man jau zināmus faktus, es uztvēru kā patiesību, un tie�i tās bija arī manu meklējumu mērķis.

No viena rakstnieka es nevarēju paņemt ne mazāko garnelīti, lai arī kā nestudētu viņa grāmatas. No cita es neko nesapratu, kā tikai: ��Mēs neesam tādi, kādi izskatāmies�� . Urā! Intuitīvi es zināju, tā ir TAISNĪBA! Viss pārējais grāmatā varēja būt tīrs jūras ūdens, bet �o teikumu valis no tā izķeksēja.

Maz pamazām mēs veidojam apzinātu izpratni par to, kas patiesībā mums ir zināms jau kop� dzim�anas - tas, kam grib ticēt mūsu iek�ējais �es�, arī ir patiesība. Tomēr mūsu apzinātais prāts nav mierā tik ilgi, līdz doma tiek izteikta vārdiem.

Pirms es to sapratu, tas bija pāris desmitgades atpakaļ, man jau piemita spēja gūt atbildes uz uzstādītajiem jautājumiem.

Es ātri paskatījos uz Lesliju, un viņa nemanāmi pamāja man ar roku, izrādot savu atbalstu.

- Kāds bija jautājums? - es teicu. - Ak, tā. No kurienes es ņemu visas �īs trakās idejas? Atbilde: tās atnes sapņu feja, pastaigu feja, lietus feja. Grāmatu feja. Bet pēdējos gados es tās gūstu no savas sievas. Tagad, ja rodas kāds jautājums, es jautāju viņai, un viņa man atbild. Ja jūs vēl neesat to izdarīju�i, es iesaku jums pēc iespējas ātrāk atrast savu radniecīgo dvēseli. Nāko�ais jautājums?

Tik daudz sakāmā, es nodomāju, bet katrā pilsētā, uz kuru mūs aicina atbraukt un vadīt diskusiju, tam visam ir atvēlēta tikai viena diena. Astoņas stundas acīmredzami ir par maz. Kā oratori visu, kas tautai sakāms, spēj izstāstīt stundas laikā? Pirmajā stundā mēs tikko paspējam ieskicēt mūsu pasaules skatījumu.

- Lēdija, tur, pa labi no ejas�

- Man ir jautājums Leslijai. Kā jūs sapratāt, ka esat satikusi savu radniecīgo dvēseli?

Mana sieva �ausmās uzmeta man skatienu un paņēma mikrofonu.

- Kā jūs sapratāt, ka esat satikusi savu radniecīgo dvēseli? - viņa atkārtoja jautājumu tik mierīgi, it kā būtu atbildējusi uz jautājumiem visu savu mū�u. - Kad tas notika, es to vēl nesapratu. Tas bija liftā. ��Jums uz aug�u?�� - es jautāju. ��Jā�� - viņ� atbildēja. Neviens no mums nezināja, ko nozīmēs �ie vārdi tiem cilvēkiem, par kādiem mēs esam kļuvu�i.

Pēc �etriem gadiem mēs iepazinām viens otru un uzreiz kļuvām par labākajiem draugiem. Jo vairāk es viņu iepazinu, jo vairāk es par viņu sajūsminājos, jo vairāk domāju par to, kāda patiesi brīni�ķīga personība viņ� ir!

Tas ir īstais iemesls. Meklējiet tādu mīlestības piedzīvojumu, kur� laika gaitā kļūst aizvien krā�ņāks , kurā jūs starojiet no sajūsmas un jūsu uzticē�anās pieaug, neskatoties uz vētrām un nepatik�anām.

Es ievēroju, ka tikai kopā ar �o cilvēku man kļūst iespējama patiesa tuvība, mīlestības kvēle un prieks vienlaikus. Agrāk es uzskatīju, ka vajadzība pēc �ādas tuvības ir specifiska īpa�i man un manai radniecīgajai dvēselei. Tagad es domāju, ka tāda vajadzība varētu būt jebkuram, bet, zaudēju�i cerības tādas radniecīgās dvēseles meklējumos, mēs samierināmies ar mazumiņu. Kā gan mēs varētu iedro�ināties pieprasīt tuvību, kvēli un prieku, ja remdens mīļākais un mērena laime ir labākais, ko izdodas atrast?

Tomēr sirds dziļumos mēs zinām, ka remdenais mīļākais kļūs pavisam auksts, mērenā laime pārvērtīsies nedefinējamu skumju daudzveidībā, un tāpēc nomokām sevi ar jautājumiem: Vai tie�ām tā ir mana mū�a lielākā mīlestība, vai tie�ām tas ir viss, kamdēļ es esmu �eit? Savas sirds dziļumos mēs zinām, ka ir jābūt kaut kam vairāk, un mēs ilgojamies pēc tā, ko nekad neesam atradu�i.

Bie�i gadās, ka viens no dzīvesbiedriem tiecas uz aug�u, kamēr otra pusīte velk lejup. Viens iet uz priek�u, otrs dara visu, lai pēc katriem diviem soļiem virzienā uz priek�u sekotu trīs atpakaļ. Vislabāk laimi var iepazīt vienatnē, tā es savulaik domāju, mīlēt savus draugus un savu kaķi; labāk gaidīt radniecīgo dvēseli, kura nekad neatnāks, nekā samierināties ar bezkrāsainu kompromisu.

Radniecīgā dvēsele ir kāds, kam pieder slēdzenes, kuras slēdzas ar mūsu atslēgām, un atslēgas, kas der mūsu slēdzenēm. Kad mēs jūtamies tik dro�i, lai atvērtu savas slēdzenes, mūsu patiesais �es� var atklāties, un mēs pavisam godīgi un pilnībā varam būt pa�i; mūs beidzot var iemīlēt tādus, kādi mēs esam, tā vietā lai mīlētu tikai mūsu radītos tēlus. Mēs atklājam otrā to labāko, kas viņā ir. Neskatoties uz nepatik�anām, kādas ik pa brīdim uzrodas, ar �o cilvēku mēs jūtamies dro�ībā kā tādā savā paradīzē. Mūsu radniecīgā dvēsele ir kāds, ar kuru mēs dalāmies savās slēptākajās ilgās un sava ceļa izvēlē. Ja mēs esam kā divi gaisa baloni un abi kopā tiecamies debesīs, ir liela varbūtība, ka esam atradu�i īsto cilvēku. Tie�i radniecīgā dvēsele dzīvi padara par dzīvi.

Viņai par lielu brīnumu ļau�u masas apbēra viņu ar aplausiem. Toreiz es viņai gandrīz jau biju noticējis, kad viņa man stāstīja par savu neprasmi uzstāties. Nē, pār auditoriju viņa valdīja perfekti.

- Jums ir tāds pats domā�anas veids kā viņam? - kāds no zāles pajautāja, - Vai jūs esat vienisprātis visā?

- Vai mēs esam vienisprātis visā, - viņa atkārtoja. - Lielāko tiesu. Viņ� ieslēdz radio, un es atklāju, ka viņ� ir vienīgais no visiem man pazīstamajiem cilvēkiem, kuru sajūsmina dūdas. Viņ� ir vienīgais, ar kuru kopā mēs varam vārds vārdā nodziedāt dziesmiņu ��Viens esmu es�� no �Dobjās tūbas� , kura ir iespiedusies atmiņā no bērnības.

Ir gadījumi, - viņa turpināja, - kad mēs nespējām turpināt iesākto, jo mūsu domas dalās� Es cīnījos pret karu, bet Ri�ards bija Gaisa kara spēku pilots; es spēju būt kopā tikai ar vienu vīrieti, turpretī Ri�arda Ideālā sieviete bija realizējusies daudzās sievietēs. Abos gadījumos viņam nebija taisnība, un viņ�, protams, mainījās.

Bet galu galā nav jau nemaz tik svarīgi, vai mūsu domas saskan, kuram no mums ir taisnība, un kuram ne. Svarīgs ir tikai notieko�ais mūsu abu starpā.. vai mēs maināmies, vai notiek mūsu izaugsme, vai mīlam viens otru arvien vairāk un vairāk? Lūk, tam ir nozīme.

- Vai es drīkstu piebilst? - es jautāju.

- Protams.

- Viss, kas ir mums apkārt - mājas, darbi, ma�īnas - kas it kā ir mūsu dzīves pamats, tā ir tikai vide mūsu mīlestībai. Viss, kas mums pieder, vietas, kurās dzīvojam, notikumi mūsu dzīvē - tas viss ir tikai plikas dekorācijas. Cik viegli ir aizrauties ar butaforiju un aizmirst dimantus! Vienīgais, kam ir nozīme �īs zemes dzīves beigās, ir tas, cik labi mēs esam mīlēju�i, kāda bijusi mūsu mīlestības kvalitāte ?

***

Pirmā starpbrī�a laikā lielākā daļa cilvēku stāvēja, izstiepu�i kaklus uz mūsu pusi, da�i iznāca priek�ā ar grāmatām, lūgdami autogrāfus. Citi bez iepriek�ēja uzaicinājuma sanāca kopā viņiem atvēlētajā laukumā skatuves priek�ā un sarunājās.

Laikā, kad viņi jau sāka atgriezties savās vietās mūsu sarunas piektajā stundā, es aizskāru Leslijas plecu.

- Kā ir, mazo Vuki? Ar tevi viss kārtībā?

- Vienkār�i burvīgi, - viņa atbildēja. - Nekā tamlīdzīga agrāk nav bijis. Tas ir brīni�ķīgi!

- Tu esi tik attapīga! - es teicu. - Tik gudra un mīļa. Tu varētu izvēlēties jebkuru vīrieti no �eit sēdo�ajiem.

Viņa paspieda manu roku.

- Paldies, bet es jau izvēlējos �o te. Vai nav jau laiks atkal sākt?

Es pamāju un ieslēdzu mikrofonu.

- Nu tā, - es teicu, - turpināsim. Variet uzdot jebkuru jautājumu, kāds vien jelkad kop� cilvēces pirmsākumiem varētu būt radies, mēs apsolām uz tiem visiem jums par prieku atbildēt!

Lai arī tik daudz kas no mūsu teiktā izklausījās dīvaini, tomēr nekas no tā nebija nepatiess� tā it kā uz skatuves stāvētu divi fiziķi teorētiķi un stāstītu, ka tad, kad mēs ceļojam ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, mēs novecojam lēnāk nekā tie, kas paliek uz zemes; ka visuma jūdze saules tuvumā at�ķiras no visuma jūdzes zemes tuvumā, jo saules jūdze ir vairāk ieliekta nekā zemes jūdze.

Izklausās pēc muļķīgām idejām, kas pelnīju�as uzņem�anu ar vieglu smaidu, tomēr tā ir patiesība. Vai augsto enerģiju fizika ir interesanta tāpēc, ka ir patiesa, vai tāpēc, ka tā ir pietieko�i traka?

- Mem� - es pamāju sievietei, kura bija zāles vidū piecēlusies, vēlēdamās uzdot mums savu jautājumu.

- Jūs taisāties kaut kad mirt?

Viegls jautājums; atbildi jāsadala starp mums abiem.

***

Tai dienā mēs burājām jautājumu jūrā, un mūs pavadīja to zinā�anu vēj�, kuras bija mūs izmainīju�as un mācīju�as.

Kāpēc mums ir problēmas?

Vai nāve spēj mūs �ķirt? Jūs, protams, gribēsiet atbildēt, ka nevar, tad sakiet, kā mēs varam sarunāties ar miru�ajiem draugiem?

Vai tie�ām nav ļaunuma kā tāda?

Kā tas ir, būt precētam ar aktrisi?

Vai Kungu Jēzu Kristu jūs uztverat kā Personīgo Glābēju?

Kamdēļ vajadzīgas da�ādas nācijas?

Vai jūs kādreiz saslimstat?

Kas atrodas NLO?

Vai jūsu �odienas mīlestība at�ķiras no tās, kas bija pirms gada?

Cik daudz naudas jums ir?

Vai Holivuda patiesi ir tik valdzino�a?

Ja es esmu dzīvojis jau agrāk, tad kāpēc es to neatceros?

Viņa tie�ām ir tik brīni�ķīga, kā jūs stāstāt? Kas jums vienam otrā nepatīk?

Vai jūs esat beigu�i mainīties?

Vai jūs varat redzēt savu personīgo nākotni?

Kāda jēga tam, ka jūs to visu stāstāt?

Kā jūs kļuvāt par kinozvaigzni?

Vai jūs kādreiz esat mainīju�i savu pagātni?

Kāpēc mūs tā ietekmē mūzika?

Parādiet, lūdzu, kādu parapsihisku triku.

Kas jūs dara tik pārliecinātus par mūsu nemirstību?

Pēc kā var pateikt, ka laulība ir izjukusi?

Cik daudz citu cilvēku redz pasauli tādu pa�u kā jūs?

Kurp mums doties, lai satiktu savu mīlestību?

***

Mēs lidojām cauri visai dienai it kā tā būtu viens acumirklis, it kā mēs pa�i būtu gaismas ātruma ceļotāji.

Drīz pienāca tā stunda, kad mēs aiz sevis aizvērām mūsu viesnīcas numuriņa durvis, un abi reizē iekritām gultā.

- Nav slikti, - es secināju. - Neslikta dieniņa. Jūties nogurusi?

- Nē! - viņa atbildēja. - Tur gaisā virmoja tik daudz spēka , tik daudz mīlestības. Tā atnāk prieks un mūs visus ieskauj savos apkampienos!

- Klau, nākamreiz pamēģināsim saskatīt auru, - es ierosināju. - Runā, ka laba priek�nesuma laikā virs auditorijas un skatuves parādoties zeltaina gaisma. Visi it kā elektrizējas.

Es paskatījos uz viņas blūzi.

- Atļausiet pieskarties?

Viņa apdomāja manu priek�likumu.

- Ko tas vēl nozīmē?

- Tas ir avioskolas audzēkņa ieradums. Nekad nepieskarties otram cilvēkam bez viņa piekri�anas.

- Tev nu patiesi nepiecie�ama atļauja, Mister Bah.

- Es tikai padomāju, pirms noraut no tevis apģērbu, būtu labi izlikties pieklājīgam, tāpēc arī pajautāju.

- Briesmonis, - viņa atbildēja. - Kad cilvēki jautā, vai ir saglabāju�ies pūķi, man vajadzētu norādīt uz tevi.

Es apgriezos uz muguras, paskatījos neizteiksmīgajos griestos un aizvēru acis.

- Es esmu pūķis, bet es esmu arī eņģelis, to neaizmirsti. Katram no mums ir savs noslēpums, savs piedzīvojums, vai ne? Vai tad mēs, veikdami savus ceļu miljonus laikā, neesam vienlaikus viss uzreiz? Ko mēs darām �ajos citos laikos? Es nezinu. Bet esmu gatavs derēt, mīļumiņ, par kādu savādu lietu, - es teicu. - Varu saderēt, ka tas, ko mēs darām tagad�

- � gaismas pavedieniem ir saistīts ar to, - viņa turpināja, - ko mēs esam darīju�i tad!

Es biju pārsteigts par to, kā viņa pabeidza manu teikumu.

Viņa gulēja savā gultas pusē, savienodama savu jūraszilo acu skatienu ar manējo. Viņa mani tik labi pazīst, viņa zina vēl daudz vairāk.

Es ierunājos cik iespējams maigi, uzrunādams to kūsājo�o dzīvību, kura dzirksteļoja un dancāja aiz �īm acīm.

- Sveiks, noslēpum, - es no�ukstēju.

- Sveiks, piedzīvojum.

- Kurp mēs no �ejienes dosimies tālāk? - es jautāju, mūsu spēka pārpilns. - Kā mēs mainīsim pasauli?

- Es �odien redzēju mūsu māju, - viņa teica. - Kad lēdija pajautāja, vai mēs zinām savu nākotni. Atceries mūsu sapni? To māju. Es ieraudzīju me�u uz salas, un pļavu. Es redzēju, kur mēs taisāmies uzcelt māju, kurā mēs bijām sapnī.

Viens viņas mutes kaktiņ� izliecās neuzkrīto�ā smaidā.

- Tu domā, ka viņi iebildīs, visi tie mūsu simti ārpus laika un telpas? Ņemot vērā to, kam mēs esam gāju�i cauri, - viņa jautāja, - tu domā, ka viņi iebildīs, ja mēs no sākuma uzcelsim māju, un tikai tad mainīsim pasauli?

�Mazais ekskavators dārdēdams pārvēlās pakalnam un, līdzās pļavai pamanījis mani, noripinājās lejā, lai mani satiktu. Tā tērauda kauss bija līdz pusei pilns ar zemi priek� mūsu dārza.

- Sveiks, mīļais! - Leslija sauca cauri motora rēkoņai. Kā vienmēr darba dienās viņai mugurā bija smagas baltas drēbes, mati saritināti zem dzeltenas traktorista cepurītes, rokas, paslēptas rupjos ādas cimdos, gulēja uz ma�īnas vadības stūres.

�ajās dienās viņa bija kļuvusi par ekskavatora vadī�anas meistaru, ar prieku strādādama savai mājai, kuras celtniecību viņa tik sen jau bija izsapņojusi.

Viņa izslēdza motoru.

- Kā iet, mans dārgais vārdu kalēj?

- Burvīgi, - es atbildēju. - Nez, ko cilvēki teiks par �o grāmatu. Viņi dro�i vien sacīs, ka priek� tāda rakstnieka kā es tā ir pārāk gara un pārlieku piesātināta ar seksu. Bet man tā patīk. Un man �odien izdevās atrast tai nosaukumu!

Viņa atbīdīja cepuri, ar cimda ārmalu pieskardamies pierei.

- Beidzot! Kāds tad ir nosaukums?

- Tas jau ir grāmatā, tas tur ir bijis visu laiku. Ja arī tu to atradīsi, mēs to tā arī nosauksim, labi?

- Vai jau ir pienācis laiks man to izlasīt, iziet cauri visam melnrakstam?

- Jā gan. Ir palikusi tikai viena nodaļa, un tad tas būs galā.

- Tikai viena nodaļa, - viņa nopriecājās. - Apsveicu!

Es paskatījos lejup pāri nogāzei un pļavai, pāri ūdeņiem uz salām, kuras peldēja pie horizonta.

- Jauka vietiņa, vai ne?

- Paradīze! Tev jāredz māja, - viņa teica. - �odien sāka strādāt pirmā saules baterija. Rāpies iek�ā, es tevi aizvedī�u un parādī�u!

Es ietrausos kausā ar zemi. Viņa iedarbināja ma�īnu.

Motors atdzīvojās un ierēcās, un uz brīdi es biju gatavs gandrīz vai apzvērēt, ka pēk�ņā dārdoņa nāk no mana vecā planiera pļavas vidū.

Ja es piemiegtu acis, tad varētu ieraudzīt, ka �

� pa pļavu pārvietojās mirā�a, spoks no aizgāju�ajiem gadiem. Lidotājs Ri�ards pēdējo reizi iedarbināja Flita motoru, iekārtojās kabīnē un pieskārās droseles aizbīdnim, esot gatavībā doties radniecīgās dvēseles meklējumos.

Divplāksnis izkustējās uz priek�u.

Ko es darītu, ja tagad ieraudzītu viņu, viņ� nodomāja, ja ieraudzītu viņu nākam pār pļavu un saucam mani uzgaidīt?

Pakļaudamies muļķīgam impulsam, viņ� pagriezās un atskatījās.

Pļava bija saules gaismas pārpilna. Pāri visam laukam, zeltainajiem matiem mirdzot, uz aeroplāna pusi skrēja sieviete, skrēja pati skaistākā� Leslija Perisa?Kā viņa�?

Viņ� tūlīt pat izslēdza motoru, apmulsis viņu te ieraugot.

- Leslij! Tā esi tu?

- Ri�ard! - viņa sauca. - Tu lido prom? - Līdzās kabīnei viņa aizelsusies apstājās. - Ri�ard� vai tev būtu brīvs brītiņ�, lai palidotu kopā ar mani?

- Bet tu� - viņ� atbildēja, nez kāpēc arī ar grūtībām atgūdams elpu, - tu gribētu?