Andris Buiķis

Lia Guļevska

Vai tas esi tu vai kāds cits

īsajā priek�vārdā vēlos izteikt īpa�u paldies vairākiem cilvēkiem. Pir�mais, vislielākais paldies pienākas Liai Guļevskai, jo �ī grāmata tapa, glu�i tāpat kā mana pirmā "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam", pateicoties tam, ka viņa 90. gados uzaicināja mani piedalīties Latvijas Radio 1 raidījumu ciklā un pēc tam ieguldīja lielu darbu, pierakstot sarunas.

Pirms da�iem gadiem Pēteris Kļava, būdams Maskavā, iegādājās kādu interesantu grāmatu, turklāt vairākos eksemplāros, lai uzdāvinātu saviem draugiem, pie kuriem pēc daudzu gadu kopīgām tik�anās reizēm Jūrmalā, Majoru kultūras nama vakaros, ko vadīja Lia Guļevska, piederēju arī es. Ta es ieguvu Maikla Talbota "Hologrāfisko Visumu" patiesi vērtīgu grāmatu jebkuram domājo�am cilvēkam. Kad klajā laists tika grāmatas tulkojums latvie�u valodā, Lia atkal uzaicināja mūs abus 2010. gadā piedalīties radio raidījumu ciklā "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam". Bez mums abiem Lias aicināti raidījumos piedalījās arī aktieri Helga Dancberga, Rasma Garnē, Rēzija Kalniņa, Olga Dreģe, Varis Vētra, animācijas meistari Roze Stiebra un Ansis Bērziņ�, mediķi Alberts Aldersons un Henriks Grigalinovi�s, astropsiholoģe Velta Karnilavi�iene, katrs vienā vai divās sarunās, padarot tās nesalīdzināmi interesantākas. Par to viņiem visiem liels paldies!

10. Saeimas priek�vēlē�anu kampaņas laikā sarunas uz laiku bija jāatliek, ta�u gada beigās kopā ar Pēteri noslēdzām �o ciklu. Tad pie darba atkal ķērās Lia Guļevska, sarunu tekstus ievadot datorā, un tā pērn es saņēmu �o materiālu. Rakstot komentārus �īm desmit sarunām, pārliecinājos, ka ir ārkārtīgi daudz jauna zinātniska materiāla, par ko vēlētos pastāstīt, bet laiks negaida un nav iespējams visu iekļaut �ajā grāmatā. Jācer, ka pla�āk tos apskatī�u savā tre�ajā grāmatā.

Dzīve ir interesantu sakritību pilna. Maikls Talbots "Hologrāfiskajā Visumā" runā par sinhronitāti. Es �o priek�vārdu sāku rakstīt 20. janvārī, ta�u nācās pārtraukt, jo bija sarunāta tik�anās ar manu Lietuvas kolēģi un draugu Raimondu Ciegi, kur� ir arī mūsu Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis matemātikā. Ta kā trijos pēc pusdienas pie Saeimas bija barikā�u ugunskura iedeg�ana, tik�anos norunājām īsi pirms trijiem. Tikāmies, kopā paēdām barikā�u aizstāvju putru un satikām daudz kopēju paziņu. Pēc tam apskatījām Saeimas māju no iek�puses un foajē starp viesiem satikām Liu. I!i tie�ām bija sinhronitāte, jo visiem trijiem tas bija interesanti un negaidīti. Ugunskurs un atmosfēra atgādināja to, kas Baltijā notika pirms divdesmit viena gada, un tas laikam nepiecie�ams, lai labāk saprastu pagāju�o un to, kas notiek �odien.

Pēdējais, īpa�ais paldies pienākas tiem daudzajiem lasītājiem, kuri augstu novērtēja manu pirmo grāmatu, kā arī atzinību izteica, uzrunājot mani gan uz ielas, gan autobusā vai tramvajā. Turklāt vienmēr �ie cilvēki bija neticami pieklājīgi, pēc paldies pateik�anas viņi uzreiz devās tālāk. Un tā tomēr ir latvie�u rakstura iezīme, ka viņi to nekad neizmantoja kā iespēju pla�āk parunāties. Pēdējos septiņus astoņus gadus, apmeklējot konferences, esmu varējis apbraukāt gandrīz vai pusi pasaules. Tādēļ dro�i varu teikt, ka tik izglītota un ar tādu sirdi kā mūsu tauta tas ir kaut kas īpa�s. Tagad, strādājot nepopulāro Saeimas deputāta darbu, es augstu novērtēju mūsu cilvēku spēju pārvarēt milzīgās grūtības, ar kurām viņiem nācās saskarties ekonomiskās krīzes laikā. Vienmēr esmu bijis lepns, ka Liktenis vai kas augstāks tā lēmis un piederu īpa�ai tautai.

Vēlreiz paldies no visas sirds, un dalī�os ar jums atklāti tajā, ko es un mani sarunu biedri domājam un jūtam �odienas Latvijā.

Andris Buiķis

Lias Cuļevskas 10 sarunu cikls ar akadēmiķi Andri BUIĶI un Bērnu slimnīcas reanimatologu Pēteri KĻAVU

Sākts 2010. gada 14. februārī

�odienas realitātē, kad, Hamleta vārdiem runājot, "laiks izgāzies no eņģēm" ne tikai Latvijā, tie�i Mīlestības dienā kopā ar akadēmiķi Andri Buiķi un Bērnu slimnīcas reanimatologu Pēteri Kļavu nolēmām sākt sarunu ciklu "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam". Vērīgāks lasītājs varbūt atcerēsies, tāds bija arī mūsu pirmās kopīgās grāmatas ar Andri Buiķi nosaukums. Mēs būtu patiesi iepriecināti, ja �ī pozitīvā enerģija ne vienai vien ievainotai dvēselei palīdzētu atgūt sirdsmieru, iegūt pla�āku skatu uz pirmajā mirklī varbūt ne tik saprotamām lietām, kā arī rast cerību godīgākiem laikiem.

2009. gada iznāca Maikla Tiilbota grāmata "Hologrāfiskais Visums". Pēteris Kļava grāmatas atvēr�anas svētkos sacīja: "Patiesībā zinātnē eksistē tikai da�i tā saucamie lielie jautājumi kas ir realitāte, kas ir prāts, vai realitāte ir determinēta (tas ir-vai viss jau ir iepriek� nolemts), kas ir nāve un vai ir dzīve pēc nāves, kāds būs nākotnes cilvēks. Manuprāt, ja ārsts, skolotājs un zinātnieks par tiem neinteresējas, tad ar viņiem kaut kas nav

Lia Guļevska

kārtībā. Lasīju lekciju ārstiem Stradiņa universitātē, kurā pieminēju arī profesoru Ilmāru Lazovski. Jautāju kur viņ� ir? Atbilde it kā būtu ka�pos. Bet vai tas tie�ām ir viss? Auditorijā klusums. Es esmu pārliecināts, ka tomēr viss ir savādāk. Bet cilvēkiem par �ādām lietām bail runāt. Viņi cen�as apiet �os nopietnos jautājumus un netic pārdabiskajam vai arī nevēlas ticēt. Atklāti sakot, modernā Rietumu sabiedrība patiesībā nezina, kas ir dzīve, kas ir nāve un kas būs pēc tās."

Andris Buiķis viņu papildināja: "Cilvēkiem jāmācās pieiet �īm lietām bez aizspriedumiem. Mēs gan parasti sākam ticēt neparastām, it kā pārdabiskām lietām tikai tad, ja tās esam pa�i personīgi pieredzēju�i. Ta�u pat to liecinieki bie�i kautrējas runāt, turklāt da�kārt neizskaidrojamā kārtā tās no atmiņas pilnībā tiek izdzēstas. Daudzi pazīstami zinātnieki uzskata, ka tā fizika, par kuru savā grāmatā vēstī Talbots, beigu beigās mūs aizvedīs pie Dieva. Vienalga, vai mēs Viņu dēvētu par Augstāko saprātu, par Absolūto realitāti vai kā citādi. Cilvēkiem, kuri lasīs �o Maikla Talbota grāmatu, varētu ieteikt neapmulst, ja kādu tajā pieminēto fizikas terminu vai jēdzienu pilnībā neizprotat. Es ieteiktu to lasīt kopā ar Edgara Imanta �iliņa monumentālo darbu "Lielo patiesību meklējumi", kuru var uzskatīt par lielisku ievadu modernajā fizikā."

"Hologrāfiskā Visuma" autors Maikls Talbots[1] ir pārliecināts veik�sminieks, kur� vienmēr zinājis, ka pasaulē pastāv kas vairāk nekā vispārpieņemtais. Ka mēs dzīvojam Visumā, kuru tikai tagad esam sāku�i aptvert. Talbota brīnumainākais spēks slēpjas tajā, ka viņa grāmata ne tikai apgalvo, bet ari pierāda, ka ikkatrā no mums slēpjas neparastas spējas, kuras pa�i visbie�āk neapzināmies. Bet ja apzinātos? Ja ticētu, kur, kad un kā �īs spējas pielietot? Kopā ar Andri Buiķi un Pēteri Kļavu nolēmām "Hologrāfisko Visumu" izmantot kā mūsu sarunu virzītājspēku, kā balstu vai vienotāju, sauciet kā gribat. Lai soli pa solim, sekojot Tilbota norādītajam virzienam, apjaustu ne tikai katrs savas, bet arī mūsu mīļās Latvijas iespējas. Grāmatas ievadā autors aicina: "Nebaidieties! (..) da�u ideju apdomā�ana pat var mainīt jūsu skatu uz dzīvi." �ā brīnumainā mērķa vārdā uzskatām par nepiecie�amu sarunu turpināt.

Ciklā bez Andra Buiķa un Pētera Kļavas lūgti arī cilvēki no mākslas pasaules un mediķu aprindām.

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un Nacionālā teātra aktrises RASMA GARNĒ un HELGA DANCBERGA

LIA: Kāpēc jūs tas interesē?

RASMA: Uzreiz nemaz nevaru atbildēt. Tas veidojies pamazām. Daudz ko �ajos jautājumos nesaprotu, bet tie mani vienmēr interesēju�i. Esmu centusies meklēt da�ādus materiālus, lai atbildes rastu un saprastu vairāk.

HELGA: Arī es domāju, ka ikvienā cilvēkā ir �ī iek�ējā vēlē�anās saprast, kāpēc viņ� ir te. Agrāk vai vēlāk viņ� to nojau�. Paldies Dievam, ka ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kuriem �īs lietas interesē, arī viņi sāk domāt par tām. Tas vie� cerību. Cilvēka vilkme uzzināt �īs patiesības kļūst arvien jūtamāka. Es pirmo grāmatu izlasīju jau jaunībā. Pasaules uzskatu pamati ar to sāku, tas man likās tāds brīnums!

RASMA: Tic materiāli, izziņas avoti agrāk jau bija ļoti maz.

LIA: Tie tika noglabāti slēgtajos fondos.

RASMA: Līdz ar to vēlē�anās ko uzzināt bija vēl lielāka, neatļautais jau pievelk.

Habilitētais matemātikas doktors, akadēmiķis Andris Buiķis

Bērnu slimnīcas ārsts rcanimatologs Pēteris Kļava

BUIĶIS: Tas pats attiecas arī uz mani un Pēteri. Arī mums ne jau viss ir absolūti skaidrs. Arī mēs kaut ko nesaprotam. Ir fiziskais ķermenis un tas, ko sauc par garu un dvēseli. Saprast to, ka viss ir kopā� To, kas saistīts ar dvēseli vai gara izpausmēm, var un vajag iekombinēt �odienas dzīvē. Ka jauni cilvēki par to interesējas, tā ir taisnība. �is fakts ir ļoti iepriecino�s! Ja mēs sapratīsim, ka līdzās ekonomiskajām grūtībām jārunā arī par morālajām lietām. Latvijai tā ir vienīgā cerība.

HELGA: Vai tie�ām ieklausīsies? Savulaik profesors Lazovskis daudz runāja par izglītību, arī citi� Kādreiz latvie�i bija gudri. Kas ciemā bija galvenais? Ārsts, skolotājs un mācītājs! Nu, tirgotāji� Viņi bija, bet ne jau tās "pirmās vijoles".

RASMA: Kas mani mulsina? Grāmatās, �urnālos "Mistērija" un "Pa�tiesie Stāsti" lasu daudzu it kā zino�u cilvēku domas. Paiet laiciņ�, lasu citu autoru domas jau citā aspektā. Nereti �īs domas nonāk pretrunā.

BUIĶIS: Līdzīgi kā mums materiālajā pasaulē da�ādas izpausmes, da�ādas zinātnes nozares. Viens saka tā, otrs citādi, zinātnieki savā starpā ļoti strīdas, tāpat garīgajā pasaulē. Kas attiecas uz �īm smalkajām lietām, smalkajām enerģijām, par kurām �odien ļoti daudz runā arī zinātnieki, arī tur �īs izpausmes ir ļoti da�ādas. Katrs cilvēks, lasot vienu un to pa�u materiālu, atkarībā no viņa dzīves pieredzes, kas dzīvē noticis konkrēti ar viņu (gadīju�ies kādi brīnumi vai nodzīvojis parastu dzīvi), ierauga un skatās uz �īm lietām savādāk.

No zinātniekiem varu minēt fiziķus Marko Bi�ofu un Viljamu Tilleru. Ar Marko Bi�ofu1 ' esam ne tikai paziņas kādus piecpadsmit gadus, bet

Ja pie vārda ir n) , aiz sarunām skatīt manus, Andra Buiķa, komentārus.

savā ziņā arī draugi, jo viņ�, tāpat kā es, ir viens no tiem zinātniekiem, kur�, ilgus gadus dzīvojot Vācijā, veic ne tikai pētniecisko darbu, bet arī ra�īgi raksta par moderno zinātni, to sasaistot ar pagātni.

Viljams Tillers daudzus gadus (kop� 1964. gada) strādājis Stenforda universitātes Materiālu zinātnes un in�enieru departamentā, no 1966. līdz 1971. gadam bijis �ī departamenta vadītājs, kā arī ir bijis valdības un industrijas konsultants metalurģijas un cieta ķermeņa fizikā, publicējis ap 250 zinātnisko rakstu, trīs tehniskas grāmatas un saņēmis piecus pa�tentus. Viņa, kā pieteikts, psihoenerģētiskajā grāmatā "Zinātne un cilvēka transformācija: smalkās enerģijas, nodoms un apziņa"2 ' ir dotas vairākas fotogrāfijas, kurās labi redzamas smalkās enerģijas.

HELGA: Bet tas ir interesanti, uzreiz ierosina!

BUIĶIS: Taisnība. Ja es arī kaut ko nevaru pieņemt, zemapziņā tas tomēr paliek. Un pēc laika, ko citu lasot vai pa�am domājot, pēk�ņi izraisīs kādu impulsu. Kā rezultātā kādreiz lasīto tu ieraugi kā no jauna vai noraidi vispār.

RASMA: Ar mani ir tāda īpatnēja lieta. 1991./92. gadā, pusotra gada laikā zaudēju visus savus tuviniekus. Gadiem ilgi nebiju viņus redzējusi sapņos. Tagad pēc manām problēmām (man bija sirds operācija, gadu pēc tās), redzu viņus mēnesi pēc kārtas. Dzīvoju viena, meita aizgājusi savā dzīvē, mītu mājā, kur dzīvoja mani vecāki. Un naktīs sajūtu, ka tēvs, mamma, māsiņa mazāk, bet tomēr, ka viņi ir �ajā telpā. Baiļu nav, ne mazākā neomulības sajūta. Drīzāk apziņa, ka visi atkal esam kopā! Laba sajūta. Viņi �ai telpā vienkār�i eksistē! Kā jūs uz to skatāties?

KĻAVA: �ēl, ka viņi tikai eksistē jūsu vecāki, visu cieņu viņiem. Un brīni�ķīgi, ka jūs gribat saprast. Tas nozīmē, ka jūs pēc tam nemīcīsities �ajā primitīvajā telpā, �ajā pēcnāves telpā. Ta ir viszemākā, kur vispār paliek, spoko�jas savās pilīs un būdiņās. Bet mīļi spokojas, dzīvo. Runa ir par to, ka ne jūsu tēvs, ne māte nav mēģināju�i saprast to, ko jūs gribat saprast. Kas es esmu? Kur es esmu? Kā es esmu? Ko es te daru? Un kas bija pirms tam? Kur es biju pirms nāves, un kas es bū�u pēc nāves? Viņi vienkār�i mīļi turpina eksistēt.

LIA: Pēter, ja sapņos parādās vistuvākie cilvēki, vai viņi tomēr negrib ko vēstīt, par kaut ko brīdināt?

KĻAVA: Jā, bet viņu informācija bie�i vien ir pieejama tādā pa�ā līmenī kā jums. Svarīgi ir augstie vēstne�i, kas nedzīvo �ajā parastajā pasaulē. Vēstne�i, kas nāk no Augstākām Gaismas pasaulēm. Es gribu novēlēt lai jūsu tālākā izziņa, jūsu vēlmes� tas atkarīgs no Dieva, kā Bībelē teikts: "Ja tas Tēvs tevi nevelk pie sevis, tu nevari tālāk iet." Simts aktrisēm tas neinteresē, bet divām interesē. Simts ārstiem, kas redz nāvi ikdienā, tas neinteresē, bet mani tas interesē: kas bija pirms tam. Tāpēc svarīga �ī uzruna. Jūs gribat saprast, Andris, es, Lia� Tie�i studijas smalkajā sirds telpā saprast sevis apzinā�anos, kas ir tālāk? Vai tev jādzīvo savā spoku mājā, vai tu vari pārvietoties uz Augstākām planētām, par kurām runā visas svētās jogu grāmatas. Tāpēc mans novēlējums ir-papla�ināt un atbrīvot savu apziņu! Bailes

Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne

no Mū�ības zinā�anām ir tās, kas bloķē, un mēs paliekam �eit un tagad savā primitīvajā skatījumā. No tā būtu vēlams izvairīties. Būtībā tā ii attīstība līdz identitātei, Augstākajai Gaismas apziņai. Tā nedzīvo būdiņā, jūsu mājā. Saprotiet �o domu? It kā skan sāpīgi, bet tāpēc jau tā sirds tīrība ir priek�noteikums.

RASMA: Nē, nē, es domu uztveru.

PĒTERIS: Senie latvie�i bija tīri, mīļi, strādīgi, patiesi. Skudru nesamina, zāles stiebru nenolieca, bet tas ir par maz. Tālāk jāiet vertikālajā attīstībā. Tas bija aizliegts, bet tagad tie�ām sāk nākt. Kvalitātes ir da�ādas, svarīgi zināt patieso.

BUIĶIS: Gribētu piebilst divus aspektus. Pirmais, ka tāds gadījums nav vienīgais.

KĻAVA: Tādu ir tūksto�iem.

Kā īpa�i interesants lasītājiem varētu būt pasaulslavenās ārstes Eliza�betes Kibleres-Rosas stāstījums seminārā par savu tik�anos ar miru�u cilvēku. Tatad:

"Es biju nonākusi krustcelēs. Domāju, ka vajadzētu beigt darbu ar mirsto�ajiem. Kādu dienu biju apņēmusies uzteikt darbu un pamest klīniku un �ikāgas universitāti. Nebija viegli iz�ķirties, jo es patie�ām mīlēju savus pacientus.

Pēc mana pēdējā semināra par nāvi un mir�anu gāju pa koridoru uz liftu. �ajā mirklī man pienāca klāt kāda sieviete. Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani, it kā zinātu visas manas domas. Viņa teica: "Dr. Rosa, es aizņem�u ti�kai divas minūtes jūsu laika. Ja neiebilstat, es pavadī�u jūs līdz kabinetam."

Tas bija manā dzīvē ilgākais ceļ�. Es zināju, �ī ir misis D�onsone, viena no manām pacientēm, kura pirms gada bija mirusi un apglabāta. Bet es biju zinātniece un neticēju gariem un spokiem! Es mēģināju viņai pieskarties, jo viņa likās caurspīdīga. Ne tā, ka caur viņu varētu saskatīt mēbeles, bet viņa ne�ķita pavisam reāla. Pēc tam es varēju viņu uzklausīt, kad viņai biju pieskārusies.

Mēs gājām uz manu kabinetu, un viņa atvēra durvis. Mēs iegājām iek�ā, un viņa teica: "Man vajadzēja atgriezties divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, gribēju jums un Pfareram Smitam vēlreiz pateikties par to, ko jūs manis dēļ darījāt. Bet vispirms man jums jāsaka, ka jūs nedrīkstat pamest darbu par nāvi un mir�anu. Vismaz vēl pagaidām ne."

Es apzinājos, ka tā patie�ām bija misis D�onsone. Ja es to kādam izstāstītu, neviens man neticētu. Visi domātu, ka esmu sajukusi prātā! Tāpēc zinātniece manī uzlūkoja viņu ar viltīgu skatienu un teica: "Vai zināt, Pfarers Smits noteikti ļoti priecāsies par da�ām rindiņām. Vai jūs neiebilstu?" Man kā zinātniecei vajadzēja pierādījumus, vai saprotat? Man vajadzēja papīra lapu ar pāris vārdiem viņas rokrakstā un, ja iespējams, viņas parakstu.

�ī sieviete varēja lasīt manas domas un zināja, ka negrasījos viņas zīmīti nodot Pfareram Smitam. Tomēr viņa paņēma lapu, uzrakstīja pāris rindiņu un parakstījās ar pilnu vārdu. Tad pasmējās par mani ļoti mīļi un saproto�i un teica: "Vai tagad esat apmierināta?"

Beigās viņa vēlreiz atkārtoja: "Jūs nedrīkstat pamest darbu par nāvi un mir�anu. �is laiks nav tam piemērots. Jūs to uzzināsiet, kad pienāks laiks. Vai man to apsolāt?" Es viņai apsolīju, un viņa atstāja telpu.

Tikko bija aizvēru�ās durvis, es steidzos viņai pakaļ, lai paraudzītos, vai viņa patie�ām tur bija. Visā garajā koridorā nebija nevienas dvēseles."

Diem�ēl �o gadu laikā Elizabete Kiblere-Rosa jau ir citā saulē. Viņai bija vēzis, ko viņa pacieta ar lielu cieņu. Atceros, ka pirms gadiem viņa kādā no pēdējām intervijām stāstīja par savu attieksmi pret dzīvi, par klīnisko nāvi un lielā pārliecībā par savu �īs dzīves nobeigumu.

Gugenheimu pāris nolemj kopā pētīt nāvei tuvus stāvokļus, sāk ar literatūras studijām. Atceras �ekspīra Hamletu ar viņa tēva garu, kur� dēlam izstāsta to, kā brālis viņu noindēja. 1988. gada pavasarī Bils Gugenheims savā garā sadzird balsi, kas viņam saka, ka par �o jautājumu viņam jāraksta grāmata, ka tas ir viņa uzdevums. Un tad viņ� atceras, ka �o balsi dzird otru reizi. Pirmo reizi tas bija 1980. gada martā. Viņi ar D�ūdiju gatavojās doties projām no dzīvokļa, kad viņ� galvā skaidri dzird mierīgu, nosvērtu balsi: "Izej ārā un paskaties peldbaseinu." Viņ� negatavojas balsi klausīt, ta�u ii pārsteigts par balss eksistenci. Viņ� tomēr dodas atpakaļ dzīvoklī, iziet 11/ terases un redz, ka baseinam apkārt apliktajā �ogā ir vaļā vārti. Pieejot pie tiem un uzmetot acis peldbaseinam, viņ� ierauga savu nepilnus divus gadus veco dēlu D�onatanu guļam ūdenī. Tēvs Bils metas baseinā, i/velk dēlu, tas raud un izspļauj ūdeni no mutes. Kā raksta Bils, dēlam nekas nebija noticis. Atceroties �o notikumu, Gugenheimi raksta �o grāmatu, par kuru tagad stāstu.

Līdzīgs stāsts no Latvijas. �ajā pavasarī, Lieldienu priek�vakarā, Vienotības iek�ējā sarakstē Jānis Gavars izstāstīja notikumu no savas dzīves:

"Pastāstī�u vienu atgadījumu no savas dzīves. Brīvdienās braucu uz laukiem pie dabas. Ceļ� pazīstams. Priek�ā ir līkums ar asu pagriezienu un aiz kokiem ir grūti pārredzams. Gribas ātrāk nokļūt pie dabas, savās mājās, tāpēc līkumā tuvojos tuvāk viduslīnijai. Man pēk�ņi domās kāds saka, nebrauc tuvu viduslīnijai. Es domās tāpat atbildu, ka nekas ta�u nav. Man atkal domās tas pats tiek atkārtots. Atbildu, ka regulāri braucu pa �o ceļu. Tre�o reizi man tiek teikts, lai netuvojos viduslīnijai. Es tomēr paklausu. Tajā brīdī man pretī traucas baļķu vedējs, pilns ar baļķiem. Arī piekabe ar milzīgu baļķu kravu. Auto iet lielā ātrumā, nesot līdzi putekļu mākoni. Es apstājos, jo pabraukt nevaru. Kāds ta�u redzēja, ka man pretī traucas auto, un brīdināja mani. Daudzi saka, ka tie ir Dieva eņģeļi."

Gugenheimi rezultātā kopā ar citiem interesentiem nodibina biedrību, kas Amerikā kontaktējas ar �ādiem cilvēkiem.

1981. gadā ASV nodibināta Starptautiska pirmsnāves pieredzējumu pētniecības apvienība IANDS (International Association for Near Death Stādies), kurai pēc tam ir izveidoti nacionālie centri vairākās citās valstīs. Viens no �īs apvienības dibinātājiem Brūss Greisons 1994. gadā, balstīdamies uz Gelapa institūta pētījumiem, aprēķinājis, ka PNP (pirmsnāves pieredzējumus) ir piedzīvoju�i ap 13 miljoniem ASV iedzīvotāju.

Klausoties, ko stāstīja Rasma, atcerējos, cik ārkārtīgi daudz vēstuļu saņēma �is tikko pieminētais pāris. Ar stāstiem par to, kā cilvēki tiekas ar saviem miru�ajiem piederīgajiem. Piemēram, kāds vīrietis Rasels mirst 42 gadu vecumā ar infarktu, sieva Brenda atceras, ka vīrs vairākkārt uzsvēris, ka pēc nāves tam, kur� mirs pirmais, jāatrod veids, kā par sevi ziņot. Pēc trim vai �etrām nedēļām, kad Brenda sē� pie rakstāmgalda un strādā, pēk�ņi

Nacionālā teātra aktrise Helga Daneberga

ļoti intensīvi sāk smar�ot pēc rozēm. Nekur ro�u nav. Brenda atceras, ka Rasels bie�i dāvināja rozes, un saprot, ka miru�ā vīra gars ir blakus, un viņa jūt pilnīgu, dziļu mieru. Un te, Pēter, ir tā otra daļa, redz, mēs jau nevaram tik viennozīmīgi pateikt, vai tas nozīmē, ka tēvs un māte ir reāli visu laiku �eit vai�

KĻAVA: �vai viņi sūta savu domformu.

BUIĶIS: Jā. Bet viņi, Rasma, jūt jūsu domas, atmiņas, un, tāpat kā mēs �ajā pasaulē rakstām vēstules vai dodam kādu ziņu, arī viņi kaut kādā veidā spēj dot ziņu par sevi. Ta varētu būt forma, lai cilvēkiem nebūtu bail no nāves.

KĻAVA: Lai viņi zina, ka viss turpinās!

BUIĶIS: Ka tā ir tikai viena forma, kas beigusies.

RASMA: Es jau neredzu konkrēti viņu sejas vai apģērbu, bet tādus izplūdu�us� Ta�u saprotu, ka tie ir viņi.

LIA: Vai nevar runāt, ka �eit jau ir kāds hologrāfiskais zīmējums? �is apveids. Kas vispār ir hologrāfija? Ja gribam runāt par hologrāfisko Visumu, būtu jāsaprot, kas tas vispār ir.

BUIĶIS: Jā, bet es jau neesmu latvietis Juris Upatnieks, kur� pēc kara dzīvoja ASV un gandrīz dabūja Nobela prēmiju fizikā. Pirmais, kur� hologrāfijas principu no 1948. līdz 1951. gadam pētīja, bija ungārs Deniss Gābors, kur� arī vēlāk saņēma Nobela prēmiju. Ta�u gan krievu, gan vācu enciklopēdijās kā otrais vai tre�ais tiek atzīmēts Upatnieks, kur� 1962. gadā kopā ar Emetu Leitu hologrāfijas principu būtiski uzlaboja. Tas nemaz nav tik vienkār�i, pavisam elementāri to pa radio paskaidrot. Teorētiski runājot, tā ir optiska metode, lai izveidotu un atjaunotu telpisku struktūru, kas balstās uz gaismas viļņu interferenci (viļņu pastiprinā�anās vai dzi�ana, tiem savstarpēji pārklājoties). Pavisam vienkār�i, pat neiedziļinoties fizikā4 ' nekādos lāzeru staros, spoguļos un atstarotājos, ja mēs taisām parasto fotogrāfiju, tas ir divdimensiju attēls. Bet hologrāfiskā bilde, iedomājieties, tas ir kas telpisks. Var skatīties no da�ādām pusēm. Ta�u galvenais nav

kā fotogrāfijā: stūrīti noplē� paliek bojāta bilde un bojāts mazs stūrītis. No �ī hologrāfiskā Visuma var paņemt mazu daļiņu, un tajā, gan ne tik skaidri, bet tomēr būs redzams viss!

LIA: �ajā mazajā daļiņā?

BUIĶIS: Jā, tāpat kā visā bildē. Neskaidrāk, bet būs saredzams. Tas ir, kā Rasma teica, miglas tēls� Kaut kāda hologrāfiskā daļiņa no viņiem, jūsu vecākiem, tā varētu būt. Vienkār�oti tā varētu sacīt.

LIA: Savukārt tas viens mazais stūrītis, ko tu noplēs un kas reducē visu attēlu, ir kā apstiprinājums tam, ka viss ir Viens5 '?

KĻAVA: Mani visvairāk interesē, ka �īs it kā ļoti sare�ģītās lietas, at�ķirība starp to apzinā�anās gaismu, kas ir tevī vai tevī, patiesībā tajās nav at�ķirības. �ī apzinā�anās, kas ir universāla, kad es biju maziņ�, jūs bijāt maziņas, tā ir jebkurā. Svarīgi, lai netraucētu ieņemamais amats vai ķermeņa vecums, vai prāta pieredze. Lai nemulsinātu, ka tu vai tu �o vienotību nevarētu apzināties. Tas nav saistīts ar akadēmisku izglītību. Ta ir intuitīvā vienotības un mīlestības izjūta. Ko gribētu akadēmiski uzlikt uz katra sirds apzinā�anos. Tāpēc arī �ī grāmata "Hologrāfiskais Visums", kas saliek kopā garīgo ar zinātnisko. Visu laiku dominēja uzskats, ka zinātniskais nav garīgs. Garīgs ir viss, jo viss ir apziņa.

Kāpēc es lūdzu �o grāmatu pārtulkot? Tāpēc, ka ļoti grūto, izsmalcināto austrumu tekstu, piemēram, tādu grāmatu kā "Joga Vasistha" (es nezinu gudrāku grāmatu, tā ir tīrā kvantu fizika, kādā veidā pirms n-tūksto� gadiem ir pastāstīts par realitāti), kā Stīvena Hokinga "Visums rieksta �aumalā" (viņiem ir Visums vienā atomā), ar tādām grāmatām sākt ir grūti. Vienotību, ko separē un sadala mūsu intelekts, caur intelektu nevar saprast. Bie�i vien mākslinieki, dzejnieki, gleznotāji, skatoties uz jūru, lidojot ar lidma�īnu, ātrāk izprot, ka zeme ir viens vesels. Mēs intuitīvi nonākam pie lielām kvantu fizikas zinā�anām, kā viss ir uzbūvēts.

Eksistences principus vislabāk izsaka dzeja. Viss ir viens milzīgs Piena okeāns, un tas akmens, tā Lia, tas Andris, tas Pēteris, tā Saule-veidoti no viena milzīga Gaismas okeāna. Kur� savas iek�ējās potences pēc sadalās pa daudzām da�ādām eksistences diferencētām vienībām, kas izskatās kā sēne vai koks� vienalga. Zinātnieki to intuitīvi sāk saprast, arī �ajā grāmatā, ka pirmatnējais līmenis ir viena apziņa. Viens Rūdolfs Blaumanis sacerēja "Nāves ēnā", kur bija daudz autoru ledus un sāpes, un cie�anas, un laimes apziņa� Ta�u būtībā tas autors tā apziņa ir viens. Arī "Hologrāfiskajā Visumā" ļoti inteliģenti tiek uzrādīti tie apzinā�anās rekordi, kas bija integrālās jogas pamatlicējam. Mēs protam ceļot TV kanālos, bet viņi, izmainot apziņas darbības ātrumu, mācēja ceļot pa dimensijām, skatoties, kādas ir �īs dievi�ķās pasaules. Ta ir tā galvenā iepriecino�ā atziņa, kas cilvēkiem ir jāmācās, jāatzīst, jāpieredz. Lai katrs personīgi nonāktu nevis pie sve�ām zinā�anām, bet pie vienotā mīlestības apzinā�anās lauka. Kad grib. Bie�i vien traucē nepareizas zinā�anas, nepareiza pieredze, uzskats, es nevaru, man ir ķermenis, ko tad es� �ādas prāta matērijas domu formas ir jāatmet. Tāpēc ir meditācijas, kad tu atpazīsti savu kailo apziņu, kas ir tīrā mīlestība. 1a ir liela dzīves meistarība. Atmiņa neļauj sajust mīlestību, jo visu laiku ķeras pie pārdzīvojuma.

LIA: Bet mīlestība pati arī ir pārdzīvojums.

KĻAVA: Bet kas kuram ir mīlestība!

LIA: Es nerunāju par ideālo� vienīgo.

KĻAVA: Tas, ko mēs saucam par mīlestību, ir prāta domu formu atkarības. Kas ir nepiecie�amas, jā. Bet parādiet man to latvieti, kur� mīl visus krievus? Bet savus bērnus viņ� mīl. Un Jēzu Kristu baznīcā viņ� arī mīl� Bet parādiet, kur� mīl visus tos krievus, kas viņu izsūtīja? Tad par kādu mīlestību mēs runājam?

LIA: Par smagu mīlestību.

HELGA: Par to krievu izsūtī�anu� Kādreiz, pirmā Ulmaņa laikos krievus mīlējām bez jebkādiem aizspriedumiem. Kad Latviju atbrīvoja, es teicu bērniem, nekādi krievi vai latvie�i, ir tikai sovjeti, kas ir katrā tautībā.

KĻAVA: Bet redz, te ir tas grūtākais moments! Vai nu ir hologrāfiski viena mīlestība, vai tomēr ir sovjetkrievi un inteliģentie krievi.

HELGA: Bet latvie�i arī var būt sovjeti.

KĻAVA: Protams. Te sākas garīgā atskaites sistēma. Kas tad ir realitātes vienotība? Pārvarēt �os prāta un vēstures aizspriedumus ir ļoti grūti. Pat lasot gudras grāmatas, tu vari to atzīt, bet nevari realizēt. Tas ir ļoti grūti pārdzīvot �o vienoto mīlestības lauku. Par ko mēs esam, Andri, ar tevi runāju�i, ko raksta profesors Reimonds Mūdijs6);4 , kad 5 tūksto�i da�āda vecuma un izglītības, da�ādu reliģisku apzinā�anās cilvēku nāves brīdī pārdzīvo vienoto mīlestības gaismu! Tur visi �ie intelektuālie uzslāņojumi krievs, latvietis, sovjets iz�ķīst! Vai �īds vai budists, vai jūds, vai mongolis� Tādas parādības iz�ķīst. Diem�ēl kultūras vērtības, ne filozofiskās, ne reliģiskās, nav cilvēka prātu padarīju�as tik inteliģenti universālu, tik tīru, lai viņ� nepieķertos �īm domu pagātnes formām. Un tās nevar atbrīvot līdz patiesai mīlestībai. Cilvēks, ar kuru tas noticis, no visām reliģijām un filozofijām aizmucis. Tāpēc, ka tur vārdu nav.

LIA: Tomēr pagaidām turpinām ar vārdiem. Jautājums tev, Andri. Grāmatai "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" apak�virsrakstā bija "par Latviju domājot". BUIĶIS: Jā.

LIA: Kā �is "Hologrāfiskais Visums" un Maikls Talbots Latvijai var reāli palīdzēt? �is būs iz�ķiro�s gads, rudenī gaidāmas vēlē�anas�7 '

BUIĶIS: Sarunas sākumā mēs jau runājām par jauniem, gudriem mūsu cilvēkiem, kuri mācās visā pasaulē. Jautājums vai mēs kļūstam ar daudz pla�āku skatu. �ob rīd lielākā Latvijas problēma ir kā Skalbes pasakā, ka debesis nolaidu�ās tik zemu, ka var aizbāzt karotīti. Mēs lielāko tiesu runājam tikai karotītes jēdzienos. Daugavgrīvā par 100 miljoniem būvēsim naftas terminālu! Izbagarēsim Daugavu, savieno�sim to ar Volgu, par 90 miljardiem� Tie ir Latvijas 15 gadu bud�eti! Ja skatāmies Latviju kā vienotu valsti, tad jāskatās, kā mūs cie�āk sasaistīt ar Eiropu, kur mēs tādā vai citādā formā esam iesaistīti jau gadsimtiem ilgi. Salīdzinām izbagarēto Daugavu un Rati Baltica, kas savienos Somiju, Igauniju, Latviju un Lietuvu ar Eiropas tipa sliedēm, ar Centrālo un Rietumeiropu. Kā rakstīja Kri�jānis Kariņ�, tas ļautu �ķērsot Baltijas valstis apmēram �etrās stundās un vēl papildus turpināt ceļu līdz pat Venēcijai. Nāk �itādas idejas, jo tur zēni redz! Kā viens no viņiem ciniski teica 10 procenti no tā visa atbirs. Tad iedomājieties atbirs 9 miljardi! Un viņi visi ta�u būs bagāti. Te ir tā problēma. Latvijā kaut ko jēdzīgu varēsim darīt tikai tad, ja ņemsim ne tikai savus mazās valsts standartus, bet pasaules standartus. Tādu kā Talbots tagad ir tūksto�iem! Zinātnieku, kas pasaulē dara ļoti nopietnas lietas. Mums tās jādara zināmas �eit, Latvijā.

LIA: Talbots atsaucas uz neskaitāmiem simtiem zinātnieku.

KĻAVA: Piecsimt zinātnieku refrēns ir �ajā grāmatā.

BUIĶIS: Nesen biju poliklīnikā pie savas ārstes, man pienāk klāt vecāka kundzīte un saka: "To "Hologrāfisko Visumu" man pirkt vai nepirkt?" Es padomāju: viņai piemērotāka būtu Deivida Hamiltona "Domā vesels! Apziņas dziedino�ais spēks"8 '.

Vienu no galvenajām idejām Hamiltons noformulē �ādi: "Tatad slimība nav jāuztver kā fiziska parādība, bet kā enerģijas vibrāciju raksti, kurus iespējams izmainīt, tāpat kā jūs varat izmainīt viļņu kustību dīķī, iemetot tajā akmeni. Kvantu lauka dziedinā�anā �is akmens ir doma."

Grāmata, kur tie�i runā par placebo: kad vienam dod zāles, otram tikai tabletes bez ārstnieciskā satura. Un aprakstīti konkrēti ekspe�rimenti ar precīzām atsaucēm uz 21. gadsimta sākumā publicētām zinātniskajām publikācijām vado�ajos pasaules medicīnas, psiholoģijas �urnālos. Vai arī cita grāmata: Gregs Bradens "Notici sev! Cilvēka spēju patiesās robe�as".

LIA: �eit jau arī ir par to, ka citam pietiek, ka viņ� domā, ka tiek dotas zāles.

BUIĶIS: Kamēr viņa tiks līdz tai vietai, un vai vispār tiks� Bet tur tas pateikts ļoti vienkār�ā formā, pieminot arī visus datus no modernajiem zinātniskajiem �urnāliem. Lasītājam, kas pārvalda sve�valodas (krievu, angļu, vācu), varu ieteikt internetā ļoti ievērojamu autoru: Georgiju Stankovu9) . Lai cilvēks sakārto savu domā�anu, un viņ� būs veselāks. Tādēļ, atgrie�oties pie "Hologrāfiskā Visuma", Latvijai tā ir ļoti svarīga grāmata. Ne tikai �ī vien.

KĻAVA: Tagad ir daudzas ļoti labas grāmatas.

BUIĶIS: Nesen izdotā grāmata par ekonomiku Stlvens Lībs "Spēle galā", D�ons Pērkinss "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze".

Priek�statam tikai pirmās grāmatas 1. daļas nodaļu nosaukumi: "Naf�tas resursi izsīkst", "Apburtie loki: nafta, metālu rūdas un citi derīgie izrakteņi", "Arī ūdens ir prece", "Attīstības valstis", "Komplicētības lāsts un cena", "Volstrīta, komplicētība un resursu deficīts". Un noslēdzo�ā nodaļa: "Mūsu lielākā cerība: varbūt pasaulē tomēr iestāsies līdzsvars".

Savukārt, otrās grāmatas autors parāda, kā 20. gadsimtā lielā mērā izveidojās nesaskaņas un �odienas pretrunas, un dod priek�statu par to, kā strādā milzīgās, daudzu valstu bud�etus pārsniedzo�ās starptautiskās kompānijas un kā neatkarīgas valstis nonāk parādu jūgā uz ilgiem ga�diem, patiesībā kļūst atkarīgas no citām valstīm. Tas ir grāmatas, kuras katram zināt gribo�am cilvēkam būtu jāizlasa, lai saprastu lielos pasaules notikumus.

LIA: "Izzini sevi".

BUIĶIS: Jā, �obrīd Latvijā ir ārkārtīgi daudz patiesi labu grāmatu, kas būtu jāiesaka jaunie�iem. Arī pieaugu�ajiem, jo �obrīd ir tāds laiks, ka katram ir jāmācās līdz mū�a beigām. Man jau nopietnos gados lielu iespaidu atstāja zinātnieks un izcils domātājs Ervins Lāslo. Tagad pāris viņa grāmatu tulkotas arī latviski10 '.

Angļu izdevumu man ieteica krievu torsionu lauku speciālisti Ana�tolijs Akimovs un Genādijs Sipovs. Konservatīvie Latvijas fiziķi līdz �ai dienai nav aizmirsu�i savu agresivitāti pret torsionu laukiem, kaut arī nopietnu zinātnisku iebildumu neesmu no viņiem dzirdējis. Pieļauju, ka par interesantām zinātniskām problēmām ir sakrājies tik daudz materiāla, ka laikam jāraksta būs vēl viena, zinātniskāka grāmata.

RASMA: Vai man "Hologrāfiskais Visums" nebūs par sare�ģītu?

BUIĶIS: Nē. Lasot, tur būs vietas, kur sākas zinātniski tehniski jautājumi, bet lasiet tām pāri, nepārdzīvojot, ka kaut kas nav saprotams. Jo tālāk ir ļoti konkrēti piemēri, no dzīves.

LIA: Sevi�ķi, kad tiek pāri divām pirmajām nodaļām. Tas var uztvert intuitīvi.

HELGA: Dzīvē brī�iem liekas, cilvēks dusmojas, kreņķējas, bet nemeklē izeju. Kaut nesaprotot, kaut pārlasot, pārdomājot, strīdoties ar to, kas tur uzrakstīts. Un tad dusmoties, ka nesaprot to, kas uzrakstīts. Visus nosodu, visi vainīgi�

KĻAVA: Jūs ļoti precīzi raksturojat, kā tas notiek. Pamatvibrāciju, kāda ir Latvijā.

HELGA: Un nemeklē ceļu, kas viņu ved pie gaismas. Man personīgi �ķiet, ka mani vairs nekas nevar satriekt pēc tā, ka viens no vecākiem aiziet no dzīves pats. Es visādi esmu meklējusi mierinājumu, gan lūg�anā, gan grēksūdzē� Jo vainoju mūs visus, kas bijām apkārt. Man bija brīni�ķīga ģimene. Un abi vecāki aizgāja 48 gadu vecumā, tēvs pēc tam no bēdām. Kā no tā atbrīvoties? Kā? Vēl līdz �im neesmu to atrisinājusi. Redzu visu pa sekundei, kā mammīte guļ, kādas viņai acis� Cik gudri es viņai teicu: mammīt, tev jāiet strādāt, un tāpēc tu domā, ka tev ir grūti. Viņa domāja, ka viņai ir vēzis, un aizgāja no dzīves, lai neapgrūtinātu citus� Es viņu nemaz neredzu sapņos.

KĻAVA: Bet tas iespaids ir ļoti stiprs.

HELGA: Jā. Varbūt man palika vieglāk vēlāk, tad, kad viņai pa īstam būtu jāaiziet no dzīves.

KĻAVA: Jo cilvēka dvēsele inteliģentāka, mākslinieciskāka, jo viņam ir grūtāk. Ja cilvēks spēj uzdot sev �ādus sāpju, izmisuma eksistenciālus jautājumus kā, kāpēc, mīlestība bija, kur ir, te bija cilvēks, te vairs nav -, dzīvot kļūst grūtāk. Tāpēc jau cilvēki par to nedomā! Reti kura dvēsele ir tik varonīga, ka var ilgus gadus nest tik dziļas pārdomas. Tie�i tāpēc jūs abas esat tik cienījamas, ka jūs nesat �īs izmisuma, un ne tikai izmisuma pārdomas, bet arī alkas, vēlmi saprast kā? Ta jau ir tā vērtība, kādu jau�tājumu tu vari uzdot. Jo te sākas atbil�u meklē�ana. Atkarībā no tā, cik katrs cilvēks var absorbēt vai uzņemt realitātes uzbūves principus. Cik tu spēj �īs zinā�anas pieņemt, vai cik tu spēj tās panest vai atzīt, tik arī katrā dzīves posmā tas notiek, kā jums. Jo Skolotājs prasa, vai tu tie�ām esi gatava dzirdēt, kā ir patiesībā? Cilvēkiem bail no patiesības. Viņi baidās par katru brīdi. Arī to sovjetkapitālismu tur rokā bailes. �is pārdales princips bailes, izmisums un neziņa.

Tas, ko jūs lūdzāt, es redzu to ikdienā: kā bērni mirst. Tepat viņi vēl skraidīja, mēs spēlējām �ahu, apķērāmies� Un �odien es viņam spie�u ciet acis, nesot uz morgu. Tas ir �ausmas! Bet tie�i tas arī mani mudināja mācīties. Lai saprastu, kā ir īstenībā? Jā, mēs varam pateikt, aizgāja pie Dieva, apraka. Ta�u mūsdienās, kā Andris teica, ar to vairs nepietiek. Prāts ir tik attīstīts, ka viņ� ir spējīgs zināt un uzzināt. Tāpēc, lai saprastu, kur palika vakardiena un no kurienes nāk rītdiena, ir tas joks un noslēpums zinātne un garīgums vienlaicīgi. Par to mēs vēl runāsim nāko�ajās reizēs, bet es gribētu pateikt, ka cilvēks pats vienas dzīves laikā nevar izlobīt �īs zinā�anas. Ne ar meditāciju, ne lūg�anām. Viņ� var to uzzināt caur Dieva �ēlastību, caur savu saucienu pēc patiesības, caur veiksmi, ka tu saņemsi ļoti augstas, kvalitatīvas zinā�anas un ka Skolotājs palīdzēs �īs zinā�anas saprast. Atmetot bailes un pieķer�anos. Tas ir smags ceļ�. Tas jūsu izvirzītais apmierinājums, ko jūs gribētu saprast, nav viegls. Bet jūs esat svētīgi ar to, ka jūs vispār par to domājat. Ta ir laime, ka kāds uz Zemes par to vispār domā. Miljardiem par to nedomā.

HELGA: Ta vainas sajūta ir �ausmīga. Tai man gribas pateikt vienu teikumu, ar ko es sevi sargāju.

KĻAVA: �ī vainas sajūta ir nepareiza.

HELGA: Es saku sev: neiedomājies savā augstprātībā, ka tava grēku nasta ir lielāka kā Dieva �ēlastība. Tas man palīdz.

Patiesībā atsevi�ķs cilvēks tajā, kas ar viņu vienā dzīvē notiek, nespēj izspēlēt visas traģiskās, jaukās dzīves izpratnes, zinātniskās un rado�ās situācijas. Tādēļ cilvēkam uz Zemes jānāk daudzkārt. Tas ir tas, ko saucam par reinkarnāciju. �ādi spēcīgi pārdzīvojumi (jūs, Helga, domājiet par tiem līdz mū�a galam), tie kaut ko izveidos. Un mēs nevaram paredzēt, ko Dievs ar to ir ieplānojis, vai kādu iespaidu tas atstās uz jūsu attīstību. Varbūt jums vēl �ajā dzīvē būs līdzīga cita situācija. Un tad nebūs tā, ka "Es savā gudrībā un iedomībā mammai teicu�" Citā gadījumā caur �īm savām sāpēm jūs pratīsit kādam cilvēkam pateikt īstos vārdus un viņ� neaizies no �īs dzīves, ja viņam nav lemts. Tas viss ir tik komplicēti!

KĻAVA: Lai jūs nepārdzīvotu, man ienāca prātā viena līdzība. Saprotiet, pa spalvai tās utis neizdzīs. Bet, ja ķemmē pret spalvu, tos prāta gabaliņus var izdzīt ārā. Ja tu kādam esi pateicis ko sliktu, tas nenozīmē, ka tas tagad ir tavs sliktums. Tajā brīdī to uti vajadzēja uzkasīt. Un jūs esat to izdarījusi. Lai viņ� tiek ar to uti galā, kas viņam ir uzrādīta.

LIA: Ķirurgs arī grie��

KĻAVA: Ja runā pavisam sare�ģīti, tad gribot negribot daudzi cilvēki uzrāda, ka tas, par ko mēs runājam, ir vienlaicīgums. �ie cilvēki uzrāda eksistences vienlaicīgumu. Tas subjekts/objekts un process ir viens vesels. Pirms �ī pasaule tika radīta, viss jau bija radīts. Un �ajā attīstības spēlē bija paredzēts, ka A izdarīs B sliktu, lai B saprastu to, kas ir jāizprot. Kaut gan varēja būt arī vienlaicīgi, ka visi saprot. �ajās ļoti dziļajās studijās uzrādīts, ka tam tā jānotiek. Lai notiktu �ī pa�apzinā�anās un pa�sapra�ana, kā tas notiek. Tāpēc �īs dievi�ķās apziņas potencialitāte kā drāma, es domāju, tie�i aktieru, kas tik daudzas drāmas pārdzīvo. Viņi uzkrāj neiedomājamas eksistences pieredzi. Garīgo studiju profesiju pārstāvji bie�i vien ir �īm lietām tuvāk. Starp zinātniekiem tādi kā Andris, kā Maikls Talbots vai Deivids Boms, kvantu fiziķis, Ein�teina skolnieks, kur� mācījās pie svētajiem jogiem. Kur� no mūsu zinātniekiem to varētu atļauties? Ta ir tā aprobe�otība. Tāpēc māksla iet zinātnei pa priek�u, caur sajūtām. Un paldies Dievam, ka ir tādi zinātnieki kā Andris, kur� Latvijā atļaujas skaļi pateikt to, ko dara �ie pasaules gudrie zinātnieki. Esmu teicis, ka Talbota grāmata jāizlasa visiem zinātniekiem, pasniedzējiem, visiem mācītājiem, psihologiem, lai bagātinātu savu aprobe�oto apziņu. Ir 21. gadsimts.

HELGA: Kad domā par izglītību, man liekas, mazākajiem bērniem vajadzētu vislabāk apmaksātos un visgudrākos skolotājus. Un pēc tam, kad viņi jau izaug, tad jau vajag speciālistus par būtiskām lietām.

KĻAVA: Bet kas pārdos, kas ies vēlēt, ja visi būs gudri?

LIA: �odien daudz kas palika neizrunāts, līdz "Hologrāfiskajam Visumam" tā īsti nemaz netikām. Turpināsim to darīt nākamajās reizēs. Pateicībā par �o sarunu, vēlētos jums visiem dāvāt Antuāna de SentEkziperī "Lūg�anu", kuras tulkojumu no Vācijas atsūtījusi liela Andra Buiķa un Pētera Kļavas cienītāja Cilda �rādere. Lūdzot svētību mūsu turpmākajām sarunām, izlasīsim to.

LŪG�ANA

Kungs, es nelūdzu brīnumus un vīzijas,

es lūdzu spēku ikdienai!

Māci man mazo sofu mākslu;

Dari mani attapīgu un rado�u, lai es ikdienas da�ādībā un daudzveidībā laikus pierakstītu atziņas un pieredzējumus, kuri mani skar.

Dod man dro�u roku, lai es pareizi sadalītu savu laiku, dod man smalku izjūtu, lai saprastu, kas ir svarīgs un kas svarīgāks.

Ļauj man saprast, ka sapņi nepalīdz tikt uz priek�u, nedz sapņi par pagātni, nedz arī par nākotni. Palīdzi man pa�reizējo brīdi uztvert kā vissvarīgāko un pēc iespējas labi izdarīt to, kas man paveicams tūlīt.

Pasargi mani no naivā pieņēmuma, ka dzīvē visam jārit gludi.

Dod man dziļu atziņu,

ka grūtības, neveiksmes, sakāves un kritieni

ir pa�saprotamas piedevas dzīvē,

kuras mums ļauj augt un nobriest.

Atgādini man,

ka sirds bie�i runā pretī saprātam.

Atsūti man īstajā brīdī kādu, kuram ir drosme

man pateikt patiesību.

Es gribētu Tev un visiem citiem

vienmēr ļaut izrunāt līdz galam.

Patiesību par sevi pa�u pats sev jau nevar pateikt,

to mums var pateikt tikai kāds cits.

Tu zini, cik ļoti mums visiem vajadzīga draudzība.

Dod, lai man būtu pa spēkam �is skaistākais, grūtākais,

bīstamākais, maigākais un smalkākais dzīves darbs.

Pie�ķir man nepiecie�amo nojausmu, lai es īstajā brīdī spētu dot tālāk ar vai bez vārdiem sainīti labestības. Veido mani par cilvēku, līdzīgu kuģim ar dziļu iegrimi, lai es sasniegtu arī tos, kuri atrodas dzīves grūtību dziļumos.

Pasargi mani no ba�ām, ka es varētu nokavēt dzīvi. Dod man nevis to, ko es vēlētos, bet gan to, kas man vajadzīgs!

ANDRA BUIĶA saruna ar �urnālisti INESI MATISĀNI portālam "Latvijas Vēstnesis" 2010. gada janvārī

"Vajadzīgi pasionāri, tas ir, cilvēki, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses. Tādi cilvēki �obrīd spēj ietekmēt valsts attīstību," sarunā ar LV.LV uzsver LU Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļas Diferenciālvienādojumu un tuvināto meto�u katedras profesors, habilitētais matemātikas doktors Andris Buikis.

Jūsu grāmata "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" (2001) atvērta jaunām sarunām. Kuras no domām jūsu apziņā �ajos gados ir tikai nostiprināju�ās, un kas varbūt nācis klāt no jauna?

Man bie�i cilvēki jautā, un da�ādas izdevniecības vairākkārt griezu�ās ar lūgumu, ka vajadzētu �o grāmatu izdot no jauna, jo cilvēki to meklē gadiem. Pārskatot galvenās domas, varētu teikt patiesībā es tur ne no kā nevaru atteikties, es palieku pie tām pa�ām domām. Jau aptuveni 2004. gadā, lasot lekcijas studentiem, teicu: neesiet vieglprātīgi, ja ir iespējas, neņemiet kredītus, jo bija pilnīgi skaidrs, ka pēc gada diviem mums būs ļoti smagi. Lekcija beidzās, un es par to aizmirsu. Pēc kāda laika kāds puisis, kas tagad studē doktorantūrā, man zvana: "Strādāju Statistikas pārvaldē, saņēmu jaunākos datus, un zināt, profesor, viss notiek tā, kā jūs lekcijā teicāt."

Kas ir nācis klāt? Grāmata lielā mērā ir kritiska es ļoti kritizēju konservatīvismu zinātnē. Ļoti daudzi zinātnieki turas pie vecām dogmām, neskatoties, ka dzīve piespēlē daudz datu, kas liek kritiski raudzīties uz notieko�o. Vēl �odien lielākā daļa fiziķu pasaka, ka torsiona lauki tās ir muļķības. Un nav svarīgi, kā tos nosauc par kvintesenci, tahionu laukiem vai par smalkajām enerģijām1 '.

Sīkāk par Ervinu Lāslo pastāstī�u turpmāk, bet �eit do�u atsauci uz viņa teikto par torsionu laukiem, jo tas ir jautājums, ko man liela daļa fiziķu nepiedod pat pēc piecpadsmit gadiem. Ne �o dogmatisko fiziķu, bet sabiedrības dēļ es vēlreiz atgrie�os pie torsionu lauku teorijas. Kas vēlas detalizētāk iepazīties ar torsionu lauka lietām, tam jālasa saruna ar Juri Tambergu manā pirmajā grāmatā, kā arī viņa teorētiskais raksts "Latvijas Vēstne�a" 1998. gada 20. marta numurā.

2002. gada jūnija vidū pēc ielūguma ar lielu referātu tie�i par torsionu laukiem "Torsionu lauki un elektriskās enerģijas pārvēr�ana siltumā" piedalījos 2. Berlīnes konferencē "Inovatīvās enerģiju tehnoloģijas". Apskatīju trīs jautājumus. Pirmkārt, torsionu lauku teorētisko pama�tojumu, sākot ar Elī Kartāna pētījumiem 1922. gadā; otrkārt, iekārtas ar elektriskās enerģijas pārvēr�anu siltumā; un visbeidzot, matemātisko modeli, kur� apraksta �īs iekārtas darbību.

2011. gadā biju divreiz ielūgts uz Berlīni, lai būtu par zinātnisko konsul�tantu vācu izgudrotājam Jurgenam Sacam (Jьrgen Schatz). Abus braucienus apmaksāja projekta finansētājs, kur� tajā ieguldījis ap 150 tūksto�iem ciro. Otrās diskusijas laikā jūlijā, domājot par procesu iekārtas centrā (detaļas nedrīkstu stāstīt, jo runa ir par pilnīgi jauna tipa enerģētisko iekārtu ar virpuļiem), Jьrgens pieminēja manu stundu garo referātu Vācijas Telpas enerģijas biedrības 25 gadu jubilejas svinībās, kas norisinājās 2005. gada 11. un 12. novembrī Berlīnē. Savā referātā "Torsionu lauki un virpuļi teorija un lietojumi" stāstīju par torsionu laukiem. Starp citu, bija tikai trīs referāti, katrs stundu gar�, tad 2 stundu un 45 minū�u diskusija, 45 minū�u referāts un divas 30 minū�u uzstā�anās. Pieminu to tādēļ, lai lasītājs saprastu, ka valstī ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju saņemt ielūgumu nolasīt vienu no trim referātiem (viens kopējs Anglijai un Vācijai un vēl Polijai) kaut ko nozīmē. Pēc Jurgena atgādinājuma sākām diskutēt un nonācām pie secinājuma, ka iekārtā, iespējams, tie�ām rodas torsionu lauks, un tad man radās doma izmantot krievu autora no Omskas Viktora Skatova publikāciju "Torsionu lauku detektē�ana", kuras materiāls bija manā portatīvajā datorā, un es ieteicu ideju iekārtas formas izmaiņai, lai iegūtu maksimālo vai minimālo torsionu lauka efektu. Tas ir torsionu lauka mērītājs, kura konstrukcijas pamatprincipi ir aprakstīti �ajā grāmatā, kā arī doti da�i plakanu figūru un krievu alfabēta kreisā vai labā torsionu lauka mērījumi.

Starp citu, �īs grāmatas pirmajā lappusē autors stāsta, kā kopā ar labo�ratorijas kolēģiem nonācis pie torsionu laukiem. Tatad Viktors �katovs no 1979. līdz 2000. gadam strādājis Krievijas Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Stipro strāvu institūtā. 90. gadu otrajā pusē, kad finansējums Krievijā fundamentālajai zinātnei būtiski samazinājās, viņiem nācies, kā saka, piehalturēt, un kādā reizē piedāvāts uzbūvēt bāzes konstrukciju negatīvo aerojonu O2 ' aparātam, kas ir pozitīvs bioloģiskiem objektiem. Kā raksta �katovs, viņam �is aparāts ir bijis zināms no 1937. gadā izdotās Aleksandra Ci�evska grāmatas (par Ci�evski vairāk turpmākajās sarunās). Laboratorija uztaisa mazāku aparātu ar 60-80 tūksto�u voltu spriegumu, kas salīdzinājumā ar oriģinālu dod vairāk negatīvo aerojonu, un negaidīts efekts: sabojājas laboratorijā vienīgais kalkulators, visapkārt lēkā dzirksteles. Lai kā nebūtu, iekārtu stabilizē un pārdod slimā zēna ārstē�anai, un tā izrādās ļoti sekmīga, puisītis vesels, uz laboratoriju nāk cilvēki ar visādām problēmām. Laboratorija veic pētījumus, un �katovs kopā ar kolēģi Sergeju Cesnokovu atklāj negaidītus fotogrāfiskus efektus: aizvērts fotoaparāts �i�evska lustras ietekmē nofotografē savu iek�puses detaļu. Turpat arī komentārs par Cesnokovu, kur� interesējies par daudzām problēmām, un lappuses apak�ā �āda piezīme: Tomskā konferencē par teorētisko fiziku �esnokovs saticis Genādiju �ipovu, torsionu lauku teorētiķi; abi pusi nakts pavadīju�i sarunā par maģiskajām torsionu lauku īpa�ībām, un saruna �esnokovu ļoti iespaidojusi. Pēc da�ām dienām kolēģi uzzina par Cesnokova negaidīto nāvi. Viss, nekas sīkāk un vairāk tekstā nav. Tas man atgādina amerikāņu filmas, kad kāds pieskaras valsts militārajiem noslēpumiem.

Pēc �īs atkāpes atgriezīsimies pie Ervina Lāslo teiktā par torsionu laukiem grāmatā "Piektais spēka lauks. Matērija, gars un dzīvība jauno zinātņu vīzija". Grāmatas tre�ajā daļā "Jaunie horizonti" ir apak�nodaļa par kvantu vakuumu: "(..) Kādas krievu fiziķu grupas darbs �ajā virzienā ir ļoti svarīgs. Kā �īs grāmatas autors sakarā ar savu braucienu uz Krievijas Zinātņu akadēmiju 1996. gada janvārī uzzināja, tad grupa Anatolijs Akimovs, G.I. �ipovs un V.N. Binghi ir izveidoju�i sīku "fizikālā vakuuma" teoriju. Viņu teorijā vakuumam ir fizikālas substances pakāpe, kura aizņem visu Visumu (..). Neskatoties uz teorijas abstraktumu un matemātisko izklāsta formu �īs krievu "fizikālā vakuuma torsionu lauka" teorijas izteikumi ir vienkār�i un fundamentāli." Tālāk ir vairāki tīri zinātniski apsvērumi, tos izlai�u. Atzīmē�u tikai, ka Lāslo uzsver, torsionu viļņi var izplatīties miljardu rei�u ātrāk kā gaismas ātrums.

Pavisam nesen latviski iznāku�ajā Ervina Lāslo grāmatā "Zinātne un Aka�as lauks" 71. lappusē lielā mērā atkārtots iepriek� citētais. Tatad Lāslo paliek pie torsionu lauka modeļa un atzīmē krievu zinātnieku definēto, tā saukto fitonu: "Blīvi fitonu kopumi veido vakuuma torsionu lauka modeli. �ī lauka vērpes nes informāciju, savienojot daļiņas neticamā ātrumā, kas līdzinās 109 , kas ir vienu miljardu reizes ātrāks par gaismas ātrumu." �is citējums ir ļoti būtisks, jo runā par to, ka torsionu lauki pārnes informāciju ar neiedomājami lielu ātrumu, kas Lāslo ir visai svarīgi, ienesot zinātnē A lauka jeb Aka�as lauka jēdzienu, kur� līdz �im bija zināms Austrumu filozofijā.

Indijā jau pirms gadu tūksto�iem par to runāja�

Esmu bijis divreiz ielūgts Vācijā referēt par jaunajām enerģijām. Pirmajā reizē Berlīnē bijusī Kanādas �urnāliste Zanna Meninga2) , kura savu profesionālo darbību sāka kā smalko enerģiju skeptiķe un atmaskotāja, bet pārdesmit gadu laikā kļuva par vienu no pasaulē kompetentākajiem cilvēkiem enerģiju jomā, uzdāvināja man savu grāmatu par jaunajām enerģijām, par labāku pasauli.

Es ar �o speciālisti Zannu Meningu iepazinos �ī gadsimta sākumā Berlīnē, kur 2002. gada 13.-15. jūnijā notika 2. Berlīnes konference "Inovatīvās enerģijas tehnoloģijas".

Atgādinā�u kādu �ī gadsimta sākuma manu interviju ("Mistērija", 2003. gada marts), kura bija neilgi pirms otrā Irākas kara sākuma un kurā es pārdomāju to, kas notiek pasaulē un vai būs kar� Irākā. Uzsveru, tā ir 2003. gada intervija, ar to informāciju, kas man bija toreiz. Jāsaka, ka, tagad lasot, liekas mazliet dīvaini, ka daudz kas ir noticis tā, kā toreiz teicu.

"TV ziņas parādīja iespaidīgas demonstrācijas vairākās pasaules valstīs pret karu tai skaitā Amerikā, arī tās galvaspilsētā Va�ingtonā, kur, kā teica Euronews ziņu diktors, tās ir vērienīgākās pret valdības politiku vērstās demonstrācijas kop� Vjetnamas kara laikiem. �ajā demonstrācijā Va�ingtonā piedalījās (pēc da�ādiem vērtējumiem) no 50 līdz 200 tūksto�iem cilvēku. Plakāti bija visai da�ādi, kā jau demokrātiskās valstīs, kur cilvēki pa�i izdomā to formu un saturu (at�ķirībā no totalitārajām valstīm, kur tos bie�i vien sa�gatavo centralizēti). 1a, piemēram, demonstrācijā Vācijas pilsētā Rostokā es ievēroju ļoti lakonisku, bet dziļu domu izsako�u plakātu "MIERS PRASA DROSMI, KAR� DZĪVĪBAS". Domāts, ka cīņa par mieru prasa drosmi, savukārt, demonstrācijā Va�ingtonā un citās Amerikas Savienoto Valstu pilsētās, galvenā doma bija: NEDRĪKST MAINĪT ASINIS PRET NAFTU. Tas ir, ka kar� Irākā prasīs amerikāņu dzīvības un demonstranti apzinās, ka patiesībā dziļākā jēga karam jeb lielākais apslēptais stratēģiskais mērķis iriegūt savā valdījumā tre�ās lielākās naftas ieguves valsts stratēģiskos resursus.

Vēl emocionāli spēcīgāk par �īm demonstrācijām izskatījās dienu iepriek� rādītais si�ets no ASV par amerikāņu vairāku kuģu ar karavīriem, tai skaitā jūras desantnieku, do�anos uz Tuvo Austrumu reģionu. Reportā�ā jauns, spēcīgs puisis, turot rokās apmēram gadu vecu bērniņu, drebo�ā balsī, ar asarām acīs, teica, ka tas esot grūtākais lēmums viņa dzīvē; viņa darbs liek viņam pakļauties pavēlei un doties kopā ar savu armijas daļu uz Tuvajiem Austrumiem, un �eit, Amerikas Savienotajās Valstīs, viņam jāatstāj savs mazais dēls un sieva. Kā jau teicu, man, �īs rindas rakstot, daudz kas vēl nav skaidrs: vai būs kar� ar Irāku? Diem�ēl laikam jau mums nāksies redzēt militāru konfliktu, jo, galu galā uz reģionu ir nosūtīts jau ap 100 tūksto�iem karavīru, un tuvāko nedēļu laikā paredzams, ka tur varētu būt vismaz 150 tūksto�u, varbūt pat tiks sakoncentrēts līdz 250 tūksto�u vīru liels karaspēks. (Es gan būtu patiesi priecīgs par kļūdainu savu prognozi.) lapat mums �obrīd nav zināms, vai piepildīsies analītiķu paredzējumi, ka karam sākoties, naftas cena, kura �obrīd ir pāri par 30 dolāriem par barelu, var pieaugt pat līdz 50-60 dolāriem, tātad līdz visaugstākajam līmenim pēdējās desmitgadēs. Mēs nezinām, vai Sadams Huseins izdarīs, kā paredz da�i analītiķi: ka, zaudējot karu, viņ� var uzspridzināt savas naftas atradnes, lai neļautu ASV iegūt �īs atradnes pilnīgā lieto�anas kārtībā. Tūksto�iem dego�u naftas urbumu, tā būtu ne tikai industriāla, bet galvenokārt planētas mēroga ekoloģiska katastrofa."

Tagad, 2012. gada sākumā, pārlasot toreizējo, jau gandrīz desmit gadus veco materiālu: prognoze izrādījās pareiza, kar� Irākā notika, naftas pārvadus spridzināja, Sadamu Huscinu notiesāja un pakāra. Naftas cenas sasniedza rekordu, tad uz brīdi kritās, bet �ajos mēne�os ir visaugstākā degvielas cena Latvijā, nu jau stingri pāri latam. Atgrie�amies pie Berlīnes konferences.

Tatad Berlīnes konferencē man bija gods uzstāties ar plenāra referātu par torsionu lauku teorētisko koncepciju, par eksperimentiem ar ģeneratoru siltuma iegū�anai un �ī procesa matemātisko modeli. �is referāts izsauca lielu interesi, man bija vairākas sarunas ar konferences dalībniekiem, tai skaitā ar speciālistiem no Amerikas kontinenta, kuri nodarbojas ar jauno enerģiju pētījumiem, un viņi bija ārkārtīgi pesimistiskā noskaņojumā par iespējām turpināt netradicionālo enerģijas ieguves tehnoloģiju pētījumus. Kādā no sarunām viens no kongresa dalībniekiem, un tā bija Zanna Meninga, skaidri pateica: "Mums �obrīd, tuvākajos gados, kamēr prezidents D�ord�s Bu�s ju�niors ir pie varas, nav nekādu cerību kaut ko nopietnu izdarīt, jo �is prezidents irTeksasas naftas magnātu ieliktenis un aizstāvēs tikai viņu intereses." Un turpmākie notikumi lielā mērā apstiprina �o viedokli. Piemēram, lai arī �obrīd ASV valdība apgalvo, ka vēl nav skaidrs, vai vispār būs kar� ar Irāku, finansu ziņās pavīdēja informācija, ka prezidents ar da�u ASV naftas kompāniju vadītājiem jau apspriedis Irākas naftas atradņu izmanto�anu pēc kara.

Iepriek� teiktais ir pietiekami nopietns iemesls, lai mēs atgrieztos pie tēmas, kura tika skarta pirmajā sarunā (rakstu ciklā �urnālā "Mistērija") par enerģiju, kura patiesībā ir visas pasaules ekonomikas, arī atsevi�ķu valstu ekonomikas mugurkauls. Enerģija, tās ieguve, efektivitāte, iz�maksas tas lielā mērā nosaka pasaules vai arī attiecīgās valsts attīstības tempus un tautas dzīves līmeni. Lielā mērā balstī�os uz vienu darbu �ī kongresa dalībnieces Zannas Meningas grāmatu "Brīvā enerģija. 21. gad�simta revolūcija", kura angļu valodā tika publicēta 1996. gadā, bet savulaik kā dāvanu pateicību par interesantu referātu Starptautiskā biofizikas institūta (Neusa, Vācija) rīkotajā konferencē 2000. gada septembrī saņēmu �īs grāmatas vācu izdevumu, izdotu 1998. gadā. Patiesībā pat nevēlos runāt tik daudz par pa�u grāmatu kā tādu (tā būtu pārāk pla�a tēma vienai sarunai), bet gan par �īs grāmatas priek�vārdu, kuru uzrakstījis Braiens O'Lerijs (Brian O'Leary), fizikas doktors un biju�ais astronauts, pētnieks, kas labi pazīst akadēmisko pasauli un ir strādājis tādās izcilās Amerikas augstskolās kā Masa�ūsetsas Tehnoloģiju institūtā, Prinstonas universitātē, kā arī Kornela universitātē. Viņ� uzrakstījis vairāk kā 100 zinātnisku publikāciju un ir bijis arī pietiekami cie�i saistīts ar politiku: ASV Kongresā darbojies kā padomnieks enerģētikas jautājumos, rakstījis runas ASV prezidenta kandidātam par �iem jautājumiem. Bez tam viņ� ir darbojies NASA, arī Apollo programmā, kuras mērķis, kā labi zināms, bija amerikāņu astronautu nosē�anās uz Mēness. 1991. gadā viņ� bija viens no tiem, kuri nodibināja Starptautisko jaunās zinātnes asociāciju, kā arī Jaunās enerģijas institūtu (Institute for New Energy).

Tomēr, kādēļ gan izmantot materiālu, kur� ir rakstīts gandrīz pirms divdesmit pieciem gadiem? Kā jūs redzēsit tālāk no viņa sniegtās analīzes, tas ir cilvēks, kur� ļoti daudz un ilgi ir darbojies, lai kompetenti varētu spriest par enerģijas izmanto�anas zinātniskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem.

Savu priek�vārdu �annas Meningas grāmatai doktors Braiens O'Lerijs sāk vārdiem, ka �ī ir varbūt viena no vissvarīgākajām grāmatām, kuru lasītājs jebkad turējis rokās. Ta apraksta straujos zinātnes sasniegumus, kas ļautu mūsu rokās nodot tādus enerģijas avotus, kuri, kā daudzi zinātnieki tic, radikāli mainīs Zemes seju tā ir vakuuma kvantu fluktuāciju nullpunkta enerģija. Daudzi to apzīmē kā telpas enerģiju vai brīvo enerģiju. Tas ir gi�gantisks brīvās enerģijas avots, kas ir mums apkārt tīrs un decentralizēts. �īs enerģijas izmanto�ana varētu iesākt jaunu revolūciju, un pēc tās daudzas no patlaban eksistējo�ajām enerģiju tehnoloģijām dro�i vien izskatīsies kā aizvēsturisks murgs: mūsu ainavas izkropļojo�as un gaisu piesārņojo�as. �ī revolūcija varētu veidot jaunu zinātnes un tehnoloģijas paradigmu, pret kuru Kopernika un industriālā revolūcija vienkār�i nobālētu. Radīsies jau�nas elektrosistēmas ļoti kompaktas, kas būtībā tiks ievietotas atsevi�ķos dzīvokļos vai atsevi�ķās mājās. Un, visbeidzot, mēs varēsim būt neatkarīgi no enerģijas pārvades tīklu līnijām. �ie enerģiju ra�ojo�ie aparāti būs viegli transportējami, un baterijas kā enerģijas uzkrājēji nebūs vajadzīgas tie aizvietos iek�ējās aizdedzes dzinējus automa�īnās. Jaunās iekārtas varēs vienkār�i izmantot arī lauksaimniecībā, piemēram, lai apūdeņotu laukus, tādējādi ievērojami pieaugs lauksaimniecības efektivitāte. Tas palīdzēs tre�ās pasaules valstīs pārvarēt bada problēmas. Ilgākā laika posmā, �ķiet, mēs atklāsim, ka �ī telpas enerģija ir praktiskā veidā izmantojama, lai iegūtu arī antigravitācijas dzinējus. Tālāk Braiens O'Lerijs jautā kādēļ mēs, zinātnieki, nepaātrinām �os pētījumus. Kā izskatās, viņ� saka, �īs brīvās enerģijas ideja tiek apspiesta jau kop� NikolaTeslas laikiem pirms 100 gadiem. Ta�u, neska�toties uz to, beidzot �īs idejas, kā to parāda �annas Meningas grāmata, sāk pla�i izplatīties. Tālāk Braiens O'Lerijs runā par to, ka viņ� gribētu atspoguļot dziļākos cēloņus tikko izteiktajiem dramatiskajiem apgalvojumiem.

Tatad, pirms �etrdesmit gadiem, kad OPEC valstis pirmoreiz būtiski paaugstināja naftas cenas un sākās pirmā enerģijas krīze, viņ� sāka pētīt, kā mūsu kultūrā ļaunprātīgi tiek izmantota enerģija. Braiens O'Lerijs aicina mūs atcerēties 70. gadu vidu, kad pie benzīna uzpildes stacijām bija milzīgas automa�īnu rindas, kad mēs saņēmām arvien drūmākas statisti�kas ziņas par milzīgo naftas trūkumu, gaisa piesārņojumu, naftas kariem, pareģojumus par kodoltermiskās sintēzes panākumiem. Saņēmām arī ziņas par to, ka tādas valstis kā Ziemeļkoreja veido savu kodolprogrammu, un kopumā bija visdrūmākās prognozes par dziļu ekonomikas lejupslīdi un drūmo cilvēces likteni. Tālāk viņ� jautā: kas tad ir noticis ar enerģijas krīzi �odien, kad mēs tuvojamies gadu tūksto�u mijai (atgādinu, ka viņ� to raksta 90. gadu vidū), un kas ir noticis ar Romas kluba ziņojumu par "Aug�anas robe�ām"?

�ī Braiena O'Lerija atsauce uz Romas klubu vēlreiz apstiprina to, ka tā pirmais ziņojums "Aug�anas robe�as" 60. gadu beigās un pēc tam 90. gadu sākuma ziņojums "Pirmā globālā revolūcija" ka �ie ziņojumi atstāja milzīgu iespaidu uz visas pasaules sabiedrību un tās izpratni par globālajām problēmām. Daudzi no mums var atcerēties, saka Braiens O'Lerijs, pēc tam, kad OPEC kartelis savu tvērienu atslābināja un naftas cenas atkal pazeminājās, un Ronalds Reigans kļuva par ASV prezidentu, tad, kā pēc likteņa lēmuma, masu mediji un sabiedrība nolēma, ka vispār nav bijusi nekāda enerģētiskā krīze, jo naftas atkal bija pietiekami, un priek�stats, ka ir nepiecie�ams attīstīt alternatīvas enerģijas, �ķita, ir no sabiedrības apziņas pazudis.

Braiens O'Lerijs atgādina, ka 1975. gadā viņ� bija kongresa apak�palātas deputāta Morisa Udāla (Morris Udall) īpa�ais padomnieks enerģijas un apkārtējās vides jautājumos. Astoņu mēne�u laikā, kamēr �is kongresmenis kandidēja uz ASV prezidenta amatu, Braiens O'Lerijs palīdzējis viņam gatavot runas un attīstīt tādu enerģētikas politiku, kas nebija līdzīga tai, kurai vēlāk sekoja prezidents D�imijs Kārters 70. gadu otrajā pusē un kuru turpināja Bila Klintona administrācija. Pēc viņa piedāvātās enerģētikas politikas, ja netiks veikta pakāpeniska atteik�anās no fosilajiem enerģijas avotiem naftas, gāzes, oglēm, kā arī nopietnas ekoloģiskās problēmas rado�ās kodolenerģijas, tad tuvākajos gadu desmitos piepildīsies tā drūmā statistika, kuru prognozēja: notiks dramatiska cenu aug�ana un neat�griezeniska pasaules apkārtējās vides piesārņo�ana. Diem�ēl pat pa�as inovatīvākās tehniskās un politiskās organizācijas enerģijas un apkārtējās vides jautājumos, kā, piemēram, Ieinteresēto zinātnieku savienība (Union of Concerned Scientists), �ķiet, pakāpeniski izmainīja savas darbības virzienus, galveno uzmanību veltot tradicionālajiem atjaunojamajiem resursiem Saules, vēja, ūdeņra�a, biomasas un citām enerģijām. Un ilglaicīgā skatījumā: ierobe�otā fosilo enerģijas avotu esamība un tas, ka tie pazemina apkārtējās vides kvalitāti, �īs problēmas, kā vāciski saka, "tika paslaucītas zem tepiķa".

70. gados, kad Amerikas sabiedrībai likās, ka tā tik tie�ām tiek konfrontēta ar ļoti smagu enerģijas problēmu, tas noveda pie tā, ka tika dibināta Enerģētikas ministrija (The Departament of Energie). �īs iestādes uzdevums bija jaunu alternatīvu enerģijas avotu attīstī�ana. Diem�ēl gadu gaitā tā ir pārvērtusies par to pa�u fosilo degvielas avotu un kodolenerģētikas lobiju. Ta vietā, lai Manhetenas vai Apollo projekta stilā (Otrā pasaules kara laikā Manhetenas projekta ietvaros amerikāņi, savācot kopā visus savus izcilākos fiziķus, īsā laikā radīja atombumbu) virzītos uz nākotni, mēs jau atkal "lejam ūdeni uz to pa�u neatjaunojamo enerģijas avotu dzirnavām", atbalstām iek�dedzes dzinēju ra�o�anu un kodolenerģētiku. Tapat mēs koncentrējam milzīgas centrālas enerģijas ra�otnes, kuru dēļ visa pasaule tiek sava�ota pla�i izpletu�os enerģijas sadales tīklos un kuri, iespējams, rada milzīgas veselības problēmas tā saucamo elektrosmogu.

Braiens O'Lerijs saka to pa�u, ko es jau vairākkārt esmu teicis savās publiskajās runās, tā vietā, lai meklētu iespējas radīt un izmantot jaunus atjaunojamas enerģijas avotus, mēs milzīgā ātrumā da�u paaud�u laikā iznīcinām tos neatjaunojamos enerģijas resursus, kuri veidoju�ies simtu miljonu gadu laikā, un izsūknējam tā, it kā mums nebūtu nākotnes, tas ir, neko neatstājam saviem bērniem� Viņ� saka, ka gandrīz jau puse no naftas un vairāk kā puse no pasaules gāzes krājumiem pie tam no labākajām atradnēm ir izmantoti un sadedzināti, un lielākā daļa ir iznīcināti vienas paaudzes laikā. Un mums �obrīd zināmās naftas rezerves ir pietiekamas tikai apmēram pusgadsimtam, un �os faktus pilnīgi ignorē tie, kuri veido mūsu enerģētikas politiku.

Lai parādītu, kādas neiedomājamas naudas summas tiek tērētas tradicionālajai enerģijas infrastruktūrai, kura balstās uz naftas, ogļu un gāzes, kā arī radioaktīvo elementu sa�ķel�anas izmanto�anu, viņ� min da�us skaitļus: 90. gadu vidū gada laikā tika tērēti 2 biljoni ASV dolāru. Biljons tas nozīmē tūksto� miljardu; tātad 2 tūksto�i miljardu dolāru gadā skaitlis, ko grūti aptvert. Vēl viņ� piebilst tajā laikā, kas mums nepiecie�ams, lai izlasītu �o teikumu, pasaule sadedzina neatjaunojamo un kodoldegvielu vairāk kā viena miljona dolāru vērtībā da�ādu elektrisko aparātu darbinā�anai, apsildī�anai, dzesē�anai un transporta sistēmām. 80. gadu pirmajā pusē, strādājot korporācijā Science Applications International Corporation un pētot moderno kosmosa dzinēju koncepcijas, Braienam O'Lerijam ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka radikāli jaunas idejas enerģētikas sektorā ir ļoti grūti realizējamas, jo tās ir pret ASV valdības un iedibinātās industrijas varas aprindām.

Kopsavilkumā var teikt, ka mums ir nepareizi priek�stati par dro�ību un mēs turpinām būvēt noplicino�as enerģētikas infrastruktūru, kura pie tam vēl izposta zemi un mūs pa�us.

Tālāk Braiens O'Lerijs analizē jauno enerģiju tas ir, telpas enerģijas teorētiskos un eksperimentālos rezultātus. Informācija apstiprina, ka �o enerģiju varēs izmantot, un viņ� esot pārsteigts par teorētiķu, eksperimentētāju un izgudrotāju sasniegumiem brīvās enerģijas laukā, viņu redzesloka un zinā�anu pla�umu un dziļumu, fundamentālajiem sasnie�gumiem un profesionalitāti. �ie zinātnieki ir jaunas realitātes pētnieki. Viņi ir no�ķirti no vairākuma zinātnes sabiedrības, jo jaunā realitāte iz�jauc zinātnes galveno virzienu stereotipus un eso�os visaugstākā mērā virspusējos argumentus. Raksturojot �os pētniekus, kuri strādā pie jaunajām enerģijām un par kuriem mums ir novecojis priek�stats kā par cilvēkiem, kas strādā kaut kur garā�ās, viņ� dod divus piemērus. Pirmkārt zinātņu doktors �iuji Inomata (Shiuji Inomata), kur� 35 gadus ir viens no Japānas valdības galvenajiem padomdevējiem enerģētikas jautājumos, un doktors Paramahamsa Tevari (Paramahamsa Tewari), Indijas kodolu spēkstacijas vado�ais projektē�anas in�enieris. Abu valstu valdības ir atļāvu�as �iem cilvēkiem pētīt viņu izgudrotās brīvās enerģijas iekārtas. Kā saka Braiens O'Lerijs, tas ir kaut kas neiedomājams, ka kaut ko tādu varētu atļaut ASV Enerģētikas ministrija.

Starp citu, jau pieminētajā 2. Berlīnes konferencē "Inovatīvo enerģiju tehnoloģijas" vajadzēja piedalīties arī doktoram Paramahamsa Tevari ar

referātu "Telpas enerģijas ģenerators" ar apak�virsrakstu "Elektriskās enerģijas ra�o�ana, daļēji apgā�ot Lenca likumu". Diem�ēl pats doktors nevarēja ierasties, jo pavisam nesen bija pārcietis infarktu. Ta�u viņ� bija atsūtījis videofilmu, kurā mēs varējām redzēt viņa iekārtu: sākumā tā tiek ieslēgta elektriskajā tīklā, pēc tam, kad kādu laiku darbojusies, tā no tīkla tiek atvienota, daļa sara�otās enerģijas tiek padota atpakaļ uz sistēmas ieeju, un jau bez enerģijas avota �ī sistēma turpina ra�ot elektroenerģiju. Un, kā tika parādīts doktora Tevari aprēķinos, iekārtas lietderības koeficients pārsniedz 200 procentus.

Un vispār, runājot par �o Berlīnes konferenci, viens no galvenajiem jaunajiem jēdzieniem, kuru lietoja daudzi referenti, bija "over unity", tas ir, iekārtas, kuru efektivitāte (�ai situācijā labāk nelietot vārdu "lietderības koeficients" tas attiecināms uz noslēgtām sistēmām) pārsniedz vieninieku vai citiem vārdiem sakot 100 procentus. Pieminē�u vienu referentu Haroldu Aspdenu3 ' no Lielbritānijas, kura referāta virsraksts, netipiski zinātniskām konferencēm, beidzas ar izsaukuma zīmi: "Mūsu nākotnes enerģijas avots vakuums!"

Ta�u, atgrie�oties pie Braiena O'Lerija priek�vārdā teiktā, tikai ne�daudzi kvalificēti zinātnieki atrod laiku nodarboties ar brīvās enerģijas pētījumiem; lielākā daļa "nē" teicēju nav ar �o problēmu nodarboju�ies. Viņi ir kolēģu, arī finan�u spiediena ietekmēti un ar spēcīgiem aizsprie�dumiem pētīt to nezināmo, kas atrodas ārpus viņu pa�u �aurās specialitātes. Lūk, ko ir teicis Verners Heizenbergs, Nobela prēmijas laureāts fizikā: "Es domāju, ka ir iespējams izmantot magnētismu kā enerģijas avotu. Ta�u mēs, zinātnes idioti, to nespējam: risinājumam jānāk no ārpuses." "Es zinu, ko es runāju," tā Braiens O'Lerijs. Parastais skeptiķu apsvērums: viņi ta�u būtu par �ādām iekārtām dzirdēju�i, ja tādas eksistētu! Tomēr zinātnes vēsturē ir ļoti daudz piemēru, kad vado�o pētnieku aizspriedumi liegu�i

Andris Buiķis, Harijs Kalis patenta līdzautori jauna tipa iekārtai siltuma ģenerē�anai

viņiem pieņemt jaunās idejas. �ķiet, ka �is neatzī�anas vai nolieg�anas sin�droms apslēpts pa�os zinātniekos, un tam nav nekāda sakara ar zinātnieku racionālo domā�anu.

�o momentu es gribētu īpa�i akcentēt: arī mana pēdējo gadu pieredze, strādājot pie jaunām enerģijas iekārtām un diskutējot par principiāli jaunām idejām ar kolēģiem skeptiķiem, ir mani pārliecinājusi, ka nolieg�anas dziļākie cēloņi jāmeklē aizspriedumos, emocionālajā, ne racionālajā sfērā.

Visbeidzot, kā tas tomēr izskaidrojams, ka telpas jeb brīvās enerģijas iekārtas, kuru pētījumiem un izgatavo�anai būtu jāpatērē nesalīdzināmi mazākas summas, kādas savulaik ir iztērētas Manhetenas, Apollo vai kodoltermiskās sintēzes projektiem, kādēļ tās tomēr brīvā tirgus apstākļos tik ilgi nav nopērkamas? Izskatās, visi gaida, ka kāds cits spers pirmo soli, tā Braiens O'Lerijs. Pie tam, �is nolieg�anas-uzspie�anas sindroms ir jo spēcīgāks, jo neparastāka, negaidītāka ir jaunā koncepcija.

Viņ� pastāsta arī par savu pieredzi. Viņa sākotnējā universitātes specialitāte bija socioloģija, nevis fizika. 80. gadu sākumā, uzzinājis par jaunās enerģijas atklājējiem, arī viņ� atbalstīja viedokli: "visi ta�u zina", ka tas nav iespējams, jo �ie jaunie aparāti apgā� labi zināmos fizikas likumus. �is "aklais" uzstādījums viņam sāka mainīties 1982. gadā, kad personīgi iepazina kādu no �iem neortodoksālajiem izgudrotājiem un pēc tam gadu gaitā sāka meklēt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Un atkal man jāpiekrīt viņa teiktajam: arī man, kad sāku interesēties par jaunas enerģētikas jautājumiem, iek�ējās sajūtās bija kaut kas no augstprātības nevar būt, ka "īstie profesionāļi" būtu tik svarīgas lietas atstāju�i neievērotas. 1a tomēr ir daudzi neuzskata par vajadzīgu veltīt kaut drusku laika un uzmanības: sak, tāpat jau skaidrs, ka tur nekā nevar būt, tādēļ ka vienkār�i nevar būt�

Viss, par ko runājām līdz �im, tomēr ir jāattiecina uz nākotni to, kas būtu varējis būt vai kaut kad būs. Ta�u �odienas pasaule ir tāda, kāda tā ir: ar milzīgu naftas nozīmi un ietekmi gan uz starptautisko politiku, gan uz atsevi�ķu valstu ekonomisko stratēģiju. Par to es varu runāt arī no savas personīgās pieredzes.

Iespējams, ka daudzi no lasītājiem būs pārsteigti, uzzinot, ka mans pirmais labākais lieti�ķās matemātikas pētījumu cikls, kur� 1970. gadā tika pabeigts ar disertāciju skaitliskās matemātikas specialitātē, vistie�ākajā veidā bija saistīts ar naftas ieguves palielinā�anu, aukstā ūdens vietā naftas slāņos iesūknējot karstu ūdeni kā tvaikus. Manis atrastais jaunais matemātiskais problēmas formulējums un izstrādātais tās risinā�anas algoritms, veicot konkrētus aprēķinus Uzeņas naftas atradnei Rietumu Kazahstānā, parādīja, ka pāreja uz karstā ūdens iesūknē�anu naftas slāņos var dot lielu efektu. Izmantojot �o aprēķinu rezultātus, toreizējais PSRS vado�ais zinātniski tehniskais Naftas un gāzes rūpniecības institūts veica ekonomisko prognozi, ka tuvāko piecpadsmit gadu laikā �ajā atradnē varēs iegūt tik daudz papildus naftas, ka valsts par to saņems vairāk kā 100 miljonus valūtas rubļu. Gribu atgādināt, ka gan toreiz PSRS, gan �obrīd Krievijā naftas eksports ir viens no lielākajiem (ja ne pats lielākais) valūtas ieguves avotiem.

Mans teorētiskais rezultāts bija pirmais �āds pētījums, tas radīja zināmu sensāciju speciālistu aprindās, un, toreiz vēl būdams jauns un zaļ� zinātnieks, tiku uzaicināts uz vairākām svarīgām apspriedēm. Tajā skaitā arī uz Naftas ieguves ministrijas Zinātniski tehniskās padomes sēdi Maskavā, ko vadīja ministra vietnieks, un tajā tika apspriests jautājums, vai būvēt atomstaciju Mangi�lakas pussalā, kura no 160 kilometrus attālās Kaspijas jūras pa cauruļvadu saņemtu pietiekamu daudzumu ūdens: tas tiktu atsāļots, uzkarsēts un iesūknēts naftas urbumos (vienā urbumā diennaktī iesūknētu 300-700 kubikmetru ūdens, un tādu urbumu bija simtiem!). Savukārt, 80. gadu sākumā pēc vado�ā Naftas un gāzes ministra lūguma mēs kopā ar manu nākamo dzīvesbiedri Margaritu pāris mēne�u laikā izstrādājām modeli un veicām aprēķinus prognozi par temperatūras lauka sadalījumu 90. gadu vidū Rietumu Sibīrijas Samotloras naftas lau�kam ar kādiem divsimt urbumiem. �ādai prognozei, kurai es uztaisīju matemātisko modeli, visus aprēķinus veica jaunā pētniece, kura drīz kļuva par manu sievu. 1a bija nepiecie�ama, lai urbumos kopā ar ūdeni vajadzīgajā koncentrācijā varētu iesūknēt tā sauktās virsmas aktīvās vielas un tādējādi paaugstinātu naftas ieguvi tajā brīdī, kad ar parastajām metodēm tā samazinātos.

Saistībā ar �iem pētījumiem man tajā laikā bija personīgi pazīstami daudzi vado�ie naftas rūpniecības speciālisti, arī tie, kas devās ilgsto�os braucienos uz citām valstīm palīdzēt apgūt jaunas naftas atradnes, īpa�i daudz tika strādāts Tuvajos Austrumos, tajā skaitā Irākā. Atceros psiholoģisko �oku, kādu pārdzīvoju, kad viens no manu pirmo zinātnisko publikāciju līdzautoriem V. Orlovs kādu mēnesi pēc sekmīgas in�enierzinātņu doktora disertācijas aizstāvē�anas mira ar infarktu aptu�veni �etrdesmit gadu vecumā: milzīgā atbildība, stress, �ūskas kodums kājā kaut kur arābu tuksnesī, sekmīgi aizstāvēta disertācija, atslābums pēc tā visa, un cilvēka vairs nav�

�ī zinātniskā un praktiskā pieredze man ļauj saskatīt tās neredzamās atsperes, kuras �odien Irākas krīzes apstākļos virza pasaules lielvalstu politiku. Nenoniecinot citus politiskos motīvus, ievērojamu lomu spēlē milzīgie Irākas naftas krājumi (otrā vai tre�ā vieta pasaulē!).

Nafta un politika būs cie�i saistītas tikmēr, kamēr enerģētikā nepa�rādīsies cits pamats piemēram, telpas jeb brīvā enerģija. Tādēļ jauno enerģiju pētījumiem ir ne tikai zinātniski tehniska, bet arī ļoti liela politiska nozīme. Vai un, ja jā, tad cik ātri izdosies apgūt un attīstīt uz telpas enerģijas izmanto�anu balstītu enerģētiku? Manuprāt, tie�i tas lielā mērā noteiks, vai cilvēcei kopumā ir ilglaicīgas miermīlīgas un bezkaru attīstības perspektīva.

Pa �o laiku ir nomainījies Amerikas prezidents, un viena no Amerikas alternatīvo enerģiju biedrībām nosūtījusi vēstuli gan kongresam, gan jaunajam prezidentam Barakam Obamam4 ', ka pasaules ekonomisko krīzi lielā mērā varētu pārvarēt ar �īm alternatīvajām enerģijām, kuras klasiskā konservatīvā zinātne neatzīst.

Vēstulē (memorandā), kuru parakstījis Oriona projekta dibinātājs un vadītājs Stīvens Grīrs (Steeven Creer), nepilnas divas lappuses ir vēr�anās pie Baraka Obamas un Kongresa, bet pati interesantākā daļa "Pārraujo�ās enerģiju tehnoloģijas" ir 25 lappu�u tehnisks un finansiāls tā pamatojums kopā ar literatūru un patentiem. Cik var saprast no teksta, tas rakstīts 2009. gada 14. februārī, tātad tūlīt pēc jaunā prezidenta stā�anās amatā (20. janvārī). Komentē�u pavisam īsi pa�u svarīgāko.

"Neatliekams aicinājums atbalstīt jaunos enerģiju risinājumus"-tāds ir virsraksts daļai, kuras autori ir Stīvens Grīrs un filozofijas doktors Teodors C. Louders (Theodore C. Loder). Kā atgādina autori, jau 2001. gadā tika rakstīta līdzīga vēstule. Tiek aprakstītas tehnoloģijas, kuras var tikt realizētas laikā no se�iem mēne�iem līdz da�iem gadiem. Ja tiek sniegts finansiālais atbalsts, var tikt uzbūvēti robusti (rupji) paraugi iekārtām, kuras autori sadala trīs grupās. Pirmā no tām ir tā sauktās pārejas tehnoloģijas, kuras eso�ās iekārtas padara par efektīvākām, mazina to ietekmi uz apkārtējo vidi un novēr� vides piesārņojuma briesmas. Kā piemērs ir minētas auto degvielas patēriņu samazino�as iekārtas. Otrajā grupā ietilpst elektromagnētiskās iekārtas, kuras strādā re�īmā pāri vieniniekam. (Par tām runāsim grāmatā arī turpmāk). Tas ietver sevī ģeneratorus, cieta ķermeņa iekārtas un magnētiskās plazmas iekārtas, kuras darbojas ar Nulles punkta enerģijas lauku (vai Kvantu vakuuma plūsmas lauku), lai izvilinātu elektromagnētisko enerģiju un radītu izmantojamas enerģijas iekārtas bez degvielas un apkārtējās vides piesārņo�anas. Tre�ajā grupā ietilpst jauna tipa modernas dzinēja iekārtas, kuras izmanto masas un telpas samazinā�anu ap tām, lai varētu pacelties un pārvietoties. �īs "elektrogravitācijas" iekārtas atļauj pārvieto�anos bez piesārņojuma, ātri un bez jebkādas degvielas un sauszemes ceļiem. Autori atgādina, ka kop� 1902. gada ir enerģiju veidojo�as sistēmas, kas ļauj no telpas ap mums iegūt neierobe�otu brīvās enerģijas daudzumu. 1a ir tā saucamā Nulles punkta un kvantu vakuuma telpas enerģija, kas lēti plūstu uz mūsu mājām, auto, rūpnīcām un biznesā, būtiski samazinot apkārtējās vides piesārņojumu. Literatūras sarakstā atzīmēti tādi autori kā Zanna Meninga, Toms Berdens un Toms Valone, Latvijas speciālistiem �ajā jomā labi zināmi uzvārdi. Ar �īm lietām darbojas Oriona projekts un Progresīvā enerģijas pētījumu organizācija (Advanced Energy Research Organization: AERO).

Ja raugāmies uz ekonomiku kopumā, kādas pārmaiņas notiku�as pasaulē?

Skatoties kaut vai uz divu gadsimtu 19. un 20. gaitu (19. gadsimtā parādījās tvaika ma�īnas, sākās kuģi ar tvaika dzinējiem, lokomotīves, 20. gadsimta sākumā pārgāja uz automobiļiem), naftu kā neatjaunojamu fosilo resursu mēs izmantojam apmēram simts gadus, un �o simts gadu laikā mēs esam tuvu tam, ka naftas, gāzes krājumi ir kritiskā situācijā. Un mēs tagad esam tik egoistiski, ka varam atļauties iztērēt neatjaunojamos resursus, un mūsu bērni un bērnubērni dzīvos iznīdētā pasaulē. Kā viņi dzīvos?

Atceros � "Dienā" pirms trim �etriem gadiem, liekas, ekonomists no Hārvardas universitātes, īsts demagogs, savā aprobe�otībā vai par lielu naudu nopirkts, apgalvoja, ka mēs esam nabadzīgi, lielā trūkumā, bet mūsu bērni un bērnubērni tie gan būs bagāti! Viņi visas �īs problēmas atrisinās. Ar vienu vārdu sakot, mēs visas �īs nepatik�anas gribam uzkraut saviem bērniem un bērnubērniem un neskatāmies, ka enerģētika balstās uz neatjaunojamiem resursiem. Jautājums ir par to, vai tas būs 2015. vai 2020. gads, kad gāzes cena strauji ies uz aug�u un pēc tam atkal kritīs lejā, jo vienkār�i �īs gāzes nebūs. Tas pats ir par naftu. Saka � mēs visu laiku atrodam jaunas atradnes� Jā, jā, ir zināmas daudzas atradnes, bet tur �ī nafta ir daudz, daudz grūtāk iegūstama (esmu naftas virzienā ļoti nopietni strādājis pagāju�ā gadsimta 60.-70. gados), un tie, kas runā, ka naftas ir daudz, ka tepat Daugavgrīvā būvēs kaut kādu milzīgu naftas termināli es to uzskatu par nenopietnu grābstī�anos. Tapat kā vēja stacijas būvēs Baltijas jūrā� �ie cilvēki nespēj paskatīties pāri savām �aurajām biznesa interesēm un novērtēt, vai tas ir reāli. Mēs tik daudzreiz esam ieraudzīju�i, ka visas �īs avantūristiskās lietas ir tikai tādēļ, lai dabūtu sev zemi vai kādu izdevīgu pasūtījumu, bet patiesībā valstij tās neko nedod.

Ļoti divdabīga sajūta. Tad man atkal ir jāatskatās vēsturē. Es visu laiku jau kop� 70. gadiem bez pētnieciskā darba �eit, Matemātikas un informātikas institūtā, esmu arī pasniedzējs, un pie manis nāk daudz stu�dentu ar bakalaura un maģistra darbiem. 90. gados, ja man bija talantīgs students, es viņam teicu: "Mums nebūs �tata vietu fakultātē, jo naudas nav, nebūs pētniecisko vietu, bet es varu rekomendēt jūs darbam ārzemēs." �obrīd, pēdējos divos gados, ir tā pati situācija zinātnei nauda ir ļoti rezervēta, universitātei stipri nogriezta, zinātnisko Latvijas Universitātes projektu, par kuru vadī�anu profesors algu nesaņēma, vienīgi varēja braukt komandējumos, bet projektā iesaistītie maģistrantūras un doktorantūras programmu studenti saņēma normālu atalgojumu, jau divus gadus vairs nav. Līdz ar to visi varianti, kas mums bija, ir pajuku�i, un atkal es skatos uz spēcīgiem studentiem un domāju situācija līdzīga, man atkal būs jāsaka: brauciet vai nu uz Vāciju, vai citurieni. Mūsu fakultātē ar jaunajiem kadriem ir ļoti bēdīgi, kad mēs, vecākā paaudze, aiziesim, paliks daudz robu. Un mēs esam vienīgā vieta Latvijā, kur gatavo profesionālus matemātiķus. Savulaik ļoti spēcīgi cilvēki aizbrauca uz Oksfordu vai Anglijā un Francijā studēja. Kur viņi ir paliku�i? Viņi neatgriezās.

Tas ir bēdīgākais. Kā jūtaties kā cilvēks?

Kā cilvēks ļoti, ļoti sare�ģīti. Simtprocentīgi, viennozīmīgi nevaru atbildēt. Kā zinātniekam man tagad ir lielas �aubas. Ja es redzu savus jau�nos, talantīgos cilvēkus, kuri apmēram desmit aizbrauku�i, un vismaz kādi pieci no viņiem jau ieguvu�i doktora grādu, un viņi neviens nav varēju�i atgriezties atpakaļ, zināt, man apnīk strādāt zinātnē citai valstij. Eiropa �ādā ziņā ir pilnīgi brīva. Ja es strādāju un man ir tie gadi, kas man ir, es nevaru domāt, ka vēl pēc trīsdesmit gadiem, kaut kad nākotnē, kaut kas nāks atpakaļ Latvijai. Man jāskatās uz tuvākajiem gadiem, un tad es sa�protu, ka tie�i Latvijai man gribas būt piederīgam, jo te ir vieta, kur esmu piedzimis, te ir mana tēvzeme, mans vectēvs, tēvs, māte te visi dzīvoju�i, bet apstākļi �obrīd izveidoju�ies tādi, ka nav īsti skaidrs, kas būs. Mani kā profesoru arī vairs nevarēja pārvēlēt� Rektors ar mani noslēdza līgumu uz vienu gadu, un man ir ļoti nopietni jādomā, ko un kā tālāk darīt. Galvenais, es vēlreiz gribu uzsvērt pēc cilvēka paliek tas, ko viņ� ir darījis. Bet, ja tu esi darījis un tas aiziet uz citurieni, nepaliek tavai valstij, tad ir tā, kā ir.

Kā jums izdodas savienot zinātnieka loģisko prātu ar ticību kaut kam augstākam, respektīvi, Dievam?

Es jau neesmu vienīgais. Pirms gadiem desmit izlasīju, ka zinātnieku un in�enieru vidē ne vairāk kā 15 procenti tic Dievam, bet, ja paskatās uz zinātniekiem, kuri saistīti ar bezgalību, tas ir, astronomi, fiziķi, matemātiķi, biologi, kuri tic dzīvības bezgalībai, tad tur 90 procenti Nobela prēmijas laureātu tic Dievam. Es neesmu Nobela prēmijas laureāts, bet piederu pie stabilā vairākuma. Es atceros, kā piemērs bija minēts kāds zinātnieks, kur� nodarbojās ar Visuma pētī�anu, un viņu sauca misters Universs. Pēc piecdesmit gadiem viņ� varēja sacīt esmu nonācis pie tā, ka Visuma uzbūvē jābūt iesaistītai kādai saprātīgai būtnei, citādi nav iespējams tas, kā Visums ir uzbūvēts.

Citē�u �eit Fritjofu Kapru5) : "Pirms pieciem gadiem es izjutu neaizmirsta�mu pārdzīvojumu, kur� mani noveda pie �īs grāmatas uzrakstī�anas. Tas notika vasarā. Es sēdēju okeāna krastā un, ieklausoties savas elpas ritmā, skatījos, kā viļņi traucas uz krastu un atkal atkāpjas, un pēk�ņi man atklājās, ka viss ap mani piedalās grandiozā kosmiskā dejā. Kā fiziķis es sapratu, ka man apkārt eso�ās smiltis, akmeņi, ūdens un gaiss sastāv no vibrējo�ām molekulām un atomiem, bet tie savukārt no daļiņām, kuru mijiedarbībā rodas un pazūd citas daļiņas. Bez tam es zināju, ka Zemes atmosfēru nepārtraukti bombardē kosmisko staru plūsmas lielu enerģiju daļiņas, kuras daudzkārt pārveidojas savā ceļā cauri gaisam. Pateicoties maniem pētījumiem augsto enerģiju fizikā to visu es labi zināju, ta�u līdz �im �o informāciju stādījos priek�ā tikai grafiku, diagrammu un matemātisko teoriju formā. Kad es sēdēju krastā, visa iegūtā pieredze pēk�ņi par jaunu uzpeldēja manā apziņā. Es ieraudzīju no atvērtā kos�mosa nāko�o enerģiju kaskādes, kurās ritmiskās pulsācijās dzima un zuda daļiņas; ieraudzīju, kā da�ādu mana ķermeņa ķīmisko elementu atomi

piedalās kosmiskās enerģijas dejā; es sajutu �īs dejas ritmu un izdzirdēju tās skanējumu, un �ajā mirklī es UZZINĀJU, ka tā arī ir hinduistu godātā Deju Valdnieka Sivas deja."

Un vēl es atsauk�os uz Nobela prēmijas laureātu fizikā Maksu Planku. Ne pārāk sen kādā vietā atradu zīmīgu citātu no publiskās lekcijas, ar kuru viņ� uzstājās divus gadus pirms savas nāves 1944. gadā Itālijā: "Es, kas visu savu dzīvi esmu veltījis materiālās pasaules izpētei, viennozīmīgi varu teikt, ka matērija kā tāda vispār nespēj pastāvēt. 1a spēj pastāvēt tikai tādēļ, ka ir kaut kāds Prāts, kura ietvaros �ī matērija vispār var eksistēt."6 ' Viņ� runāja par matrici, kura tika atrasta pēc piecdesmit gadiem un kura ir viscaur Visumam, un ko tagad sauc par dievi�ķo matrici (1993.-1995. gada pētījumi, sākti Krievijā, pēc tam turpināti Amerikā). Ar to caur jūtu pasauli mēs spējam iedarboties uz fotonu, tātad matēriju.

Mana pa�a pasaules izpratnei �ie ezotēriskie atklājumi ir diezgan daudz devu�i. Visnozīmīgākais no atklājumiem man �ķiet tas, ka domai ir liels spēks, tā iedarbojas uz visu Universu. Gadu tūksto�iem tas bija vienkār�i pieņēmums, pierādījumu nebija. Ta�u tagad pēdējos piecpadsmit gados ir jau veikti eksperimenti un �ī ideja ļoti precīzi apstiprinās.

Divi krievu zinātnieki Pjotrs Garjajevs un Vladimirs Popoņins traukā izveidoja vakuumu izpumpēja gaisu. Vielas vairs nav, bet ir fotoni gaismas daļiņas, kas ar gaismas ātrumu kustas pa �o trauku. Pirmajā attēlā labi redzams, ka fotoni ir brīvi izvietoti telpā, nav redzama nekāda noteikta struktūra. Ta�u, kad �ie pētnieki �ajā traukā ievietoja cilvēka DNS molekulas, momentā fotoni sakārtojās telpiskā struktūrā un ieņēma kaut kādu noteiktu kārtību. Otrajā attēlā redzams, ka DNS klātbūtne spēcīgi

ietekmējusi fotonu sakārtojumu. Tatad DNS iedarbojas uz materiālās pasaules elementārdaļiņu. DNS molekulas pēc tam var izņemt ārā, bet vienalga �ī telpiskā struktūra paliks nemainīga.

Tālāk �ajos pētījumos iesaistījās amerikāņu zinātnieki, kuri tos turpināja kopā ar armiju. Sākotnēji vienā telpā paliek cilvēks, kuram no mutes tiek paņemti nedaudz DNS audi un aiznesti pavisam citā telpā. Un tad cilvēkam rāda jūtas stipri ietekmējo�us si�etus: erotiskas, kara, humoristiskas ainas. Un tajā telpā, kur atrodas DNS, izrādās, ka atbilsto�i cilvēka izjūtām �īs DNS molekulas sakārtojas citā formā. Pēdējā eksperimentā �is cilvēks pa�liek telpā, bet viņa DNS aizved 350 jūd�u (ap 500 kilometru) attālumā, un atkal viņam rāda jūtas ietekmējo�as ainas un DNS reaģē. Kāds amerikāņu doktors to formulēja tā: ir ļoti grūti pateikt, kur sākas un kur beidzas cilvēka ķermenis.

Savā pirmajā grāmatā komentēju vēl vienu pētījumu. Vācu zinātnieks Marko Bi�ofs 90. gadu vidū uzrakstīja darbu par biofotoniem, kurā stāstīja par to, ka viņam meditācijas laikā radās sajūta, ka ķermenī parādās gaisma, apstiprinot to, ka mēs esam gaismas būtnes. Ja saliekam kopā abus ekspe�rimentus, varam secināt, ka cilvēka jūtas spēj ietekmēt materiālo pasauli.

Vai nav tā, ka zinātne, īpa�i eksaktās zinātnes, �odien aizvien vairāk attālinās nu reliģi jas?

Nē, tā nevarētu teikt. Latvijā gan baznīca arvien stiprāk iejaucas politikā. Patlaban mēs esam sare�ģītā situācijā, kad zinātnieku sabiedrībā notiek zināma �ķel�anās. Vienkār�oti varētu mēģināt to skaidrot �ādi: kādā brīdī, skaidri nenoformulējot, rodas kāds pieņēmums, kādu mēs redzam pasauli. Tālāk �ī pieņēmuma ietvaros sākas konkrēti pētījumi,

Kopā ar Marko Bi�ofu pēc Andra Buiķa referāta Vācijas Telpas enerģijas konferencē Berlīnē

un kādā brīdī eksperimenti pēk�ņi parāda, ka tie ir pretrunā ar �o pieņēmumu. Tad ir divi varianti vai nu zinātnieks saskata, ka �is ek�speriments ir pareizs, un tas liek viņam pārskatīt �os pieņēmumus, vai arī viņ� uzskata, ka eksperiments nav tik būtisks un paliek pie veca�jiem pieņēmumiem. Vieni turas pie vecajiem pieņēmumiem, citi atzīst pieņēmumus par smalkajām enerģijām.

"Pasaule ir lielākā" (Imants Ziedonis)

To savai grāmatai esmu devis kā virsrakstu. Pēdējā gada laikā tik tie�ām iznāku�as ļoti nopietnas grāmatas, vesela virkne ļoti modernu grāmatu, piemēram, Stīvena Lība grāmata "Spēle galā" par modernās ekonomi�kas problēmām, "Notici sev", "Domā vesels" vai "Dievi�ķā matrice", "Hologrāfiskais Visums". Brīni�ķīgas lietas patlaban notiek: mūsu mazajā valstī, tāpat kā pirmās republikas laikā 30. gados, pasaules izcilākie darbi tiek pārtulkoti, un lasītājam nav jāmeklē angļu vai krievu izdevums, viņ� var lasīt latvie�u valodā tulkotas grāmatas.

Bet vai esat ievērojis arī sēnalas izdevējdarbībā? Visam ta�u nevar noticēt, ko tur raksta.

Ir grāmatas vairāk kā daiļliteratūra, bet arī tas nav nekas briesmīgs, jo cilvēki ir ļoti da�ādi. Ir tādi, kuriem nevajag analītisku literatūru. Man ir svarīgi, lai es kā zinātnieks visu laiku varētu pārbaudīt �īs enerģijas, un man kā zinātniekam ar cilvēkiem, kam ir īpatnējas izjūtas, laiku pa laikam rodas konflikts. Teiksim, viņ� ir kaut ko redzējis, lasījis, viņ� atnāk un man stāsta: "Latvijas vēsturē būs tas un tas, jūs esat ievērojams cilvēks, jums kaut kas Latvijas labā jādara." Es saku: bet tās ir jūsu izjūtas, es ne�varu jūsu izjūtas pārbaudīt, varbūt jums vienkār�i tā rādījās? Un tad man jāsaka: jūs ticat, tad ar to dzīvojiet, es to nevaru pieņemt tā nav mana zinātnieka pieredze.

Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?

Es domāju, ka mēs lielā mērā neesam tie: mēs visai maz apzināmies to, ko patiesībā varam izdarīt. Tas, kas rakstīts garīgajā literatūrā, ka Dievs radījis cilvēku kā rado�u personu, to mēs patiesībā īsti neapzināmies. Varbūt ar prātu apzināmies, bet sirdī īsti tam neticam.

Dro�i vien tādēļ, ka ārējā �aula ir svarīgāka par iek�ējo būtību. Kurā brīdī karalis kļūst kails?

Patiesībā mēs visu laiku esam kaili, izņemot tos brī�us, kad mums ir vai nu kādas lielas sāpes, vai mūs piemeklē slimība, kad nav, uz ko paļauties, kad jāpaļaujas vai uz likteni, kā saka, vai Dievu. Tadā brīdī saprotam, ka nekas cits mums nevar palīdzēt. Jā, mēs esam kaili �ai nozīmē, un tad nu tu savu dvēseli izliec vai nu nekam netici, vai tad pēk�ņi saproti jā, tomēr ir kaut kas tāds�

�kas ir vairāk nekā �is ārējais veidols.

Man jau vairāk nekā piecus, septiņus gadus ir izveidojusies sava Visuma aina, ka ir kaut kāds garīgais spēks. Es to iztēlojos kā milzīgu �ahistu, kas ar visu pasauli spēlē �aha spēli, un man ir jāapzinās, ka vienā brīdī es viņam esmu varbūt bandinieks, ko padzīt uz priek�u un ko varbūt nosit otrs bandinieks. Lielajā �aha spēlē esmu novērsis pretinieka uzmanību, un manējie vienā brīdī ar laidni, teiksim, apdraud karali, bet es tieku upurēts. Tadā nozīmē man izveidojies �āds princips ja kaut kas nopietns man dzīvē nāk pretī, es tam ļoti nopietni nepretojos. Sauksim to par likteni, kas man to piespēlē, tas laikam ir mans uzdevums, un man tas jāņem un jādara. Saistībā ar savu dziļāko būtību varētu teikt arī tā: kamēr tu tam nenoticēsi, nekas arī nenotiks tu savu būtību neieraudzīsi, vai arī tā tev tāda miglaina liksies, nenopietna. Bet, ja tu sāc ticēt un savā dzīvē atskatīties, un iz�ķirīgos brī�os ieraudzīt, kad licies tev biju�i divi ceļi, bet tu aizgāji pa �o, tagad, pēc gadiem, ieraugi patiesībā pa otro tu aiziet nevarēji, jo tas nesakrīt ar tavu būtību. Kaut kas tevi ir novirzījis pa pareizo ceļu. Vai arī cilvēks aiziet pa nepareizo ceļu, un tad viņ� mū�a beigās ir nelaimīgs.

Kāds praktisks piemērs. Braucam pa ceļu, un ir ceļa sadalī�anās punkts. Ja pagrie�amies pa labi, ceļ� aiziet tā, ka kalni paliek kreisā pusē, ja pa kreisi, tad kalni paliek labajā pusē. Kalniem pāri tikt nevaram. Un tā notiek ar mūsu dzīvi, ja kādā punktā izvēlamies noteiktu virzienu.

Kā jūs raksturotu laiku, kurā dzīvojam?

�is ir ļoti sare�ģīts laiks. Man pa�am ir bērni, kuri studē vai beigu�i studēt. Kaut kādā nozīmē saku, ka viņiem ir grūta dzīve. Izvēles iespējas ir ārkārtīgi pla�as, visādas izklaides, un, kā Imants Ziedonis saka, mēs esam caurvējiem atvērta zeme. Tai pa�ā laikā, kā iepriek� teicu, gribētos saglabāt savu zemi, savu valsti, lai tā nepazaudē to, kas mums ir.

Ētisko pamatu zudums un neierobe�otā naudas vara pieradina jaunie�us pieņemt degradētās vērtības un justies labi �ādos apstākļos. Atgrie�anās pie zaudētā nebūs ne viegla, ne ātra�

Otra nelaime, ko redzu lielā daļā jaunatnes, viņi ļoti baidās būt at�ķirīgi. Grib būt vienādi. Kopā skatās filmas, viņiem ir savs �argons. Bet patiesībā personība veidojas, piemēram, lasot nopietnas grāmatas. Tas veido kaut ko savdabīgu, citu līdz galam nesaprastu. Ja tev ir �ī īpatnējā �ķautne, cik bie�i cilvēki tevi nesaprot, jo negrib citādi paskatīties.

�obrīd, manuprāt, tas ir |oti aktualizējies.

Mūsu tautai ir savas ētikas normas, kas �obrīd tiek ārkārtīgi spēcīgi grautas, un nevar teikt, ka tā ir tikai mūsu iek�ējā problēma, jo starptau�tiskajiem investoriem vai milzīgajām transnacionālajām kompānijām mēs esam interesanti kā tranzīta zeme, kas atrodas blakus Krievijai. Viņiem te nevajag ļoti domājo�u tautu, vajag tādus pārdevējus pie letes, kas stāv vai apkalpo tos, kas te tirgojas. 7a ir �ī pasaules plūsma un, kā jūs pareizi minējāt, milzīgā naudas vara Rietumu civilizācijas viens no smagākajiem punktiem, kas patiesībā arī noteica �o pēdējo krīzi. 1a bija nekas cits kā alkatība visas bankas, visi gāja uz riskantiem kredītiem, lai tikai gūtu lielāku peļņu.

Viena no iespējām ir pa�iem mēģināt veidot �o vietu, �o valsti. Es jau iepriek�ējā Saeimā biju sadraudzības grupā ar Brazīliju un �ajā, 11. Saeimā �o grupu vadu. �ī gada 26. janvārī bija sēde par valsts ārpolitiku, kurā izteicu savus apsvērumus par to.

Pagāju�ajā gadā bija atbraucis lielas firmas vadītājs un prezidents kopā ar vairākiem saviem viceprezidentiem. Viņ� izbraukāja Latviju un, tieko�ties ar mums Saeimā, izteica sajūsmu par �o mazo valsti, jo viņam patika gan valsts, gan tauta. Viņam ir 82 gadi, bet viņ� ir tāds ļoti enerģisks� viņ� teica: "Es visur parlamentā, televīzijā, visur, kur man būs iespēja, runā�u par �o valsti." Vēl būtiskāk! Viņi noslēdza ar Rīgas brīvostu līgumu, kurā viņi plāno ierīkot loģistikas centru. Diplomātiskajām attiecībām ar Brazīliju mums ir 90 gadi. Un jau 1890. gadā uz Brazīliju aizbrauca vēlāk ļoti ievērojamais Latvijas ekonomists Kārlis Balodis. Tur aizbrauca daudzi latvie�i. Vēl �obrīd tur dzīvo kādi 20 tūksto�i latvie�u. �ovasar mums bija tik�anās, tajā piedalījās arī pārstāvji no Rīgas brīvostas� bija tik�anās ar latvie�u pārstāvēm, un mēs noslēdzām tādu labu sadarbības līgumu.

Mēs esam Eiropas Savienības valsts. Brazīlija ar Eiropas Savienību noslēgusi līgumu par bezvīzu re�īmu. Ja mani dati ir pareizi, tad ir �etras valstis no Eiropas Savienības, kurām nav vīzas ar Brazīliju, tajā skaitā Latvija. Vienā no savām agrākajām runām pieminēju, ka 90. gadu otrajā pusē, kad Rietumeiropa jau bija izlēmusi, ka Baltijas valstis un vispār Au�strumeiropa tiks uzņemta Eiropas Savienībā, viņiem bija lielas diskusijas. Un es lasīju kādu fran�u profesoru, kur� izteicās, ka tā būs liela kļūda, ja Rietumeiropa Austrumeiropu padarīs par savu noieta tirgu. Nu diem�ēl tā ir noticis, un tas ir tas, kas liek mums meklēt kādu oriģinālu ceļu.

Es gribu atgādināt vēl da�as lietas. Par Brazīliju un vispār par BRICS valstīm. BRICS valstis tās ir Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika. Tātad iedzīvotāju skaita ziņā tā ir apmēram puse no visas pasaules iedzīvotājiem.

Jau pirms vairākiem gadiem, 2006. gadā, presē parādījās, ka ASV zaudē Dienvidameriku. Dienvidamerika ir izveidojusi savu tirdzniecības zonu, kaut ko līdzīgu Eiropas Savienībai. Un Brazīlija pēc teritorijas ir piektā lielākā valsts pasaulē. Ekonomikā tā pirms da�iem mēne�iem apdzina Lielbritāniju. �obrīd tā ir sestā pasaules valsts, tajā dzīvo 190 miljoni iedzīvotāju.

Beigu beigās varbūt Satiksmes ministrijai vai� es nezinu, kam� ir vērts runāt ar Brazīliju: varbūt Brazīlija var nākt un piedalīties mūsu airBaltic privatizācijā?

�eit ir bijis Brazīlijas ostu ministrs. Un arī viņ� bija pārsteigts par Rīgas ostas iespējām. Un, ja jau Rīgas ostai ir līgums sadarbībai ar Brazīliju un viņi gatavi simt miljonus �eit ieguldīt, varbūt mums ir vērts domāt par kopuzņēmumiem.

Un paskatieties no BRICS valstīm bez tam vēl ir Ukraina, Balt�krievija, Kazahstāna� Ja no Brazīlijas cauri Dienvidamerikai brauktu uz Ķīnu, kuģis ietu trīsdesmit dienas, bet ir otrs ceļ� no Riode�aneiro. Ņujorka, Roterdama, Rīga. Tas prasa apmēram divdesmit dienas. Desmit dienu ietaupījums! Un, ja �eit ir loģistikas centrs, tad tālāk ir iespēja pa Latvijas dzelzceļu ar Ķīnu un �īm minētajām valstīm sadarboties.

Mums ļoti jācen�as, lai �īs valsts likumdevējus un izpildvaru ieinteresētu sadarboties ar mums.

Kur sākas un beidzas naudas vara?

Rietumu pasaulē tā ir viena no vissmagākajām lietām. �obrīd es pat baidos nosaukt kādu valsti, kur politika netiek ietekmēta no starptautiskās naudas. Un tā ir viena no lielākajām kļūdām, ko Latvija pieļāvusi divdesmit gadu laikā. Es diezgan aktīvi uzstājos 1. un 2. Tautas frontes kongresā, jo jau toreiz redzēju, ka mums vajag kritiski izanalizēt savas valsts ekonomiskās saimnieko�anas modeli. Visus �os gadus mēs automātiski esam gāju�i Rietumu konsultantu pavadā, bet jāatceras, ka vienlaikus viņi ir gan konsultanti, gan pārstāv �eit savas valsts intereses. To mēs politiskā ziņā absolūti neņēmām vērā.

Ekonomiskās krīzes cēloņi radu�ies ne tikai no neveiksmīgās saimnieciskās darbības, bet arī no vērtību izpratnes sabiedrībā. Par kādām morālajām vērtībām aizmirsts �ajā valsts saimnieciskajā un politiskajā situācijā?

Varbūt bū�u nepopulārs un salīdzinā�u ar PSRS tur vispirms bija ekonomiskā bāze, to mēs uzcelsim un pēc tam būvēsim virsbūvi. Ta būvēja, un valsts sabruka. Latvija daļēji atkārto PSRS kļūdas. Ignorējot garīgās lietas, mēs graujam valsts pamatus. Te atkal ir jādomā, kādēļ cilvēki aiz�brauc, kādēļ jaunatne ir tik ne�ēlīga� Kā jau teicu, vai man atkal saviem studentiem jāsaka: brauciet uz ārzemēm, Latvijā jums nav perspektīvas.

Mums nav valstiski formulētas vērtības, ap kurām varētu centrēt tautu, lai nebūtu �īs sa�ķeltības starp varu un tautu. Un �ī plaisa veidojas arvien briesmīgāka. Cilvēki lamā politiķus, politiķi aizvainojas, jo ne jau visi ir nelie�i, ir arī godīgi cilvēki. 1a mēs graujam savu valsti. Tad nāk ārējie spēki, un viņiem ir vieglāk �eit darboties. Mēs esam kaimiņos ļoti sare�ģītai valstij Krievijai, no kurienes nāk ģeniālas zinātniskas idejas, bet politiski tā ir ļoti neskaidra valsts.

Nacionālajā attīstības plānā centrā ir cilvēks, bet vai tad treknajos gados pēc �ā plāna reāli kaut ko darīja? Tāpēc man tik nozīmīgs liekas tas, ko premjers pāris teikumos pateica par mikrouzņēmumiem. Tas nav viena gada darbs, tas ir darbs ilgākam laikam, bet viņ� to ir iezīmējis.

Jaunas idejas nāk no inteliģences, tai skaitā zinātniekiem, bet lēmumus par ideju realizē�anu dzīvē pieņem politiķi. Cik izlēmīgi viņi ir?

Politiķi visu laiku ir nodarbināti ar partiju politiskajām attiecībām.

Vai mums ir konkrēta izglītības filozofija, kas nosaka cilvēka un viņa dzīves būtību?

Ja valstī nav lielās attīstības stratēģijas, tad tās nav arī attiecībā pret jaunatni. Ta ir milzīga valsts problēma.

Vai skola dod atbildi uz galvenajiem dzīves jautājumiem: kas es esmu?, kas ir �ī pasaule?, kāda jēga ir manai dzīvei?.

Atbilde ir skolotājā: ja ir gudrs skolotājs, neskatoties ne uz ko, viņ� iedos skolēnam. Izcilībās, kas tik tie�ām kaut ko nopietnu dzīvē izdara, ir kaut kas no �īs smalkās pasaules. Viņi, neskatoties uz visām grūtībām un �ķēr�ļiem, vienalga aiziet savu ceļu. Smalkās enerģijas, kas ir viņos, palīdz viņiem izlauzt ceļu dzīvē. Pie tā iedzīvotāju skaita, kas mums Latvijā ir, mēs esam izcila zeme. Mēs varam būt ļoti augstu novērtēti.

Tautas garīgais potenciāls slēpjas laukos.

Tas tie�ām ir Latvijas spēks. Sevi�ķi vecā paaudze, kura tagad vientuļa paliek laukos. Par to man visvairāk sāp sirds. Viņiem arī daudz nodarīts pāri, jo politiķi nespēj tos novērtēt un tie�i laukiem ir vismazāk palīdzēts. Patiesībā tas sākās ar Godmaņa valdību laukus iznīcināt, kolhozus iznīcināt, to visu privatizēt! Kā tas aizgāja, tā aizgāja pa vieglo, un cilvēki laukos palika nabagi. Bet no turienes nāk Latvijas talanti. Iek�ējā redze pirmām kārtām nāk caur dabu bērnībā. Pavasarī, rudenī, ziemā, salā�

Es bērnību pavadīju Tukuma pusē, vispirms pa�ā pilsētā, pēc tam Smārdē. Mājas bija netālu no me�a, man me�malā bija sava vieta, un tur man bērzu vidū nebija garlaicīgi pat stundām ilgi. Tas dod visai dzīvei dabas izjūtu.

Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir līdzīga situācija: ģimenēs dzimst par maz bērnu. Ja atjaunotos tas, kas bija agrāk laukos, bērnu varētu būt pietiekami. Protams, te ir milzīga virkne jautājumu, kurus jāatrisina, bet tas tautai būtu atjaunotnes pamats: Latvijas lauki vislielākā mērā uztur latvisko izjūtu.

Tukuma vidusskolā, saņemot pirmo rajona olimpiādes uzvarētāja diplomu

Satversmes tiesas lēmums par labu pensionāriem vie� cerības par taisnīgāku valsti.

Mums jāveido tautas pamats, kas dzīvo daudzmaz normāli, kas spēj normāli bērnus izaudzināt. Piedodiet, Tautas partija savulaik iestājās par triju bērnu ģimeni, bet ko viņi ir izdarīju�i? Uzliku�i to kā lozungu (viņiem joprojām ir �ī nozīmīte), vai viņi kādas nopietnākas vērtības radīju�i? Un viņi pietiekami ilgu laiku biju�i pie varas.

Un mēs pa�i? Vai mēs to neredzējām?

Jā, tā tas ir.

Līdz�inējais Prāgas arhibīskaps un �ehijas Katoļu baznīcas galva Miloslavs Vlks gada sākumā intervijā brīdina par Eiropai draudo�o islamizāciju. Imigrācija un augstā dzimstība ļauj musulmaņiem viegli aizpildīt tuk�o telpu, ko radīju�i eiropie�i, kas sistemātiski iztuk�o savas dzīves kristīgo saturu.

Te būtībā maz ko piebilst. Ta ir ļoti nopietna problēma. Mēs to Latvijā redzam attiecībās ar minoritātēm. Eiropas papla�inā�anos arī zināmā mērā uztveru kā patvērumu Rietumeiropas valstīm.

"Gaisma tiks tomēr pie uzvaras!" (Rainis)

Vai Latvijā pa�laik ir vērojams cilvēku pagurums?

Jā, cilvēki ir noguru�i ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tie, kas kādu laiku nodzīvoju�i Rietumos, atbrauc uz Latviju, saka Latvijā ir ļoti grūti, cilvēki maz smaida. Diem�ēl problēmas ir samilzu�as, un mēs redzam, ka gandrīz divdesmit gadi, kas pagāju�i, biju�i neveiksmīgi. Kaut kādā nozīmē mēs atkal esam turpat, kur bijām 90. gadu sākumā. Garīgais nogurums liek cilvēkiem skeptiski skatīties uz savas valsts nākotni.

Kā atraisīt cilvēku enerģiju, kā palīdzēt viņiem?

Tādēļ es arī bez ierunām piekritu intervijai. Ja kaut ko redzu un ja kāda mana doma var cilvēkam palīdzēt, es to daru. Pirmkārt, katram pa�am vajag sevi saprast un mēģināt uzrunāt citus.

Nevaram atveseļot sabiedrību, ja nezinām, kā katram sakārtot sevi. Kā jūs novēlētu mums dzīvot?

Kaut kad sen, man liekas, Romēna Rolāna romānā, es lasīju par Mahatmu Gandiju. Laikam kāds amerikāņu korespondents viņam jautāja, un viņ� sacīja: "Ieklausieties savā sirdsapziņā!" "Es nedzirdu." "Sirdsapziņa nekad nerunā skaļi, viņa runā �ukstus. Tikai tad, kad jūs atmetīsiet nost pārējo un ļoti uzmanīgi sevī ieklausīsieties, jūs sadzirdēsiet, ko jums saka sirdsapziņa." Dzīvo mū�u pēc sirdsapziņas tas ir galvenais.

Kādam Dievs ir viņa sirdsapziņa.

Jā. Te ir tas, par ko mēs runājām, vai mēs zinām to, kas patiesībā esam? Ja mēs apzināmies, ka sirdij arī ir savs smadzeņu centrs, un tur mēs sadzirdam �o domu, tad pareizi nodzīvosim.

Uzstā�anās Vissavienības konferencē par naftas problēmām Baku 1987. gada 29. jūnijā

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA

un Nacionālā teātra aktrises

RASMA GARNĒ un HELGA DANCBERGA

L1A: "Dod man nevis to, ko es vēlētos, bet gan to, kas man vajadzīgs" ar �iem Sent-Ekziperī "Lūg�anas" vārdiem beidzās mūsu pirmā saruna. Neizrunāts palika temats par aktiera iek�ējo sajūtu un viņa tēlotās lomas iedarbību uz skatītāju. Kā Pēteris sacīja: "Svētīgas jūs, kurām Dievs devis �o iespēju." Talantu uz skatuves uzburt cilvēku dzīves hologrammas. Vai, tēlā atstājot no sevis, aktieris arī sevī pārņem kaut ko no lomas? Mefistofeli vai Faustu, Saulcerīti vai Melno māti? Kas paliek �ī cilvēka pa�a sirdī, vai un kā tas skar viņa veselību? Vai arī mēs, zālē sēdo�ie, varam aktieri uzlādēt ar savu enerģiju?

Pirms vairākiem gadiem kādā tik�anās reizē Majoros, Andri, atceries, tu rādīji fotoattēlus, kuros enerģijas apmaiņa bija skaidri redzama. No skatuves uz zāli un no skatītājiem uz māksliniekiem plūda enerģiju mutuļi. Attīstīsim �o domu "Hologrāfiskā Visuma" ietvarā.

BUIĶIS: Tik tie�ām, runa ir par fotoattēliem no aptuveni pirms piecpadsmit gadiem izdotas Viljama Tillera grāmatas "Zinātne un cilvēka transformācija: smalkās enerģijas, nodoms un apziņa", kas ir arī manā grāmatā "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam". �ādi pētījumi tika veikti ASV, kad Stenforda universitātes profesors Viljams Tillers vadīja katedru par materiālu pētniecību. Mū�a otrajā pusē viņu ieinteresēja arī �īs tikko minētās lietas, un viņ� veica ļoti nopietnu pētījumu ciklu.

Bijis gadījums, kad pie viņa atnāk kāds puisis Stens, stāstot, cik dīvains ir viņa fotoaparāts "Kodak". Tas notika pirms apmēram divdesmit gadiem, tātad tad, kad vēl nebija digitālās kameras un tika fotografēts uz klasiskās negatīvās filmas. Tikko viņ� ar savām rokām tam pieskaras, attēlos tiek fiksēti kaut kādi smalkie enerģijas lauki. Autors sūtījis aparātu uz "Kodak" firmu pārbaudīt, viss ir kārtībā, ta�u dīvainās lietas attēlos joprojām turpināju�as parādīties. Un tad viņi iztaisīja eksperimentus: nolika līdzās divus fotoaparātus, lai abi startē vienlaikus. Parastais aparāts un tas, kuram puisis pieskāries. Un tik tie�ām! Attēlā parādījās skatuve, aktieri un milzīgi, it kā balti viļņi, kas plūst uz zāli1 '. Arī atpakaļ no zāles uz skatuvi. Tas ir tas, ko stāsta aktieri: viņu spēle izmainās no skatītāju reakcijas. To arī mēs jutām Majoru kultūras namā: ja tas, ko stāsti, zāli ieintriģē, arī pa�i

jūtam emocionālu pacēlumu. Nāk tādas idejas, par kurām tu sākumā nemaz nebiji domājis. �īs lietas ir ļoti nopietnas.

Viljama Tillera grāmatu "Zinātne un cilvēka transformācija" daudzi sauc par jaunu laikmetu zinātnē veidojo�u. Nozīmīga ir grāmatas pirmā nodaļa, kurā Tillers formulē savu zinātniskās pieejas koncepciju, skatu uz dabas dinamisko vienādojumu. Autors saka, ka 20. gadsimta zinātne un medicīna ar dzīvu organismu darbojās pēc formulas:

Ja organisms nedarbojas tā, kā gribētos, mēs cen�amies iedarboties uz struktūru ar ķīmijas palīdzību un mainīt tās funkcijas. 1a ir alopātiskā medicīna. Patiesībā vienādojums (1) ir nepilnīgs, un to mēs pagāju�ā gadsimta beigās aizvietojām ar �ādu:

Viljams Tillers ar virkni spriedumu nonāk pie vienādojuma (2) vispāri�nājuma, pamatodams to ar nolūku vadītu eksperimentu:

Un pec vairaku lappu�u zinātniskā pamatojuma Viljams Tillers vienā�dojumu palabo vēl ar �ādu:

Lai �o dzīvības dinamisko vienādojumu precizētu, Viljams Tillers apraksta eksperimentus. Viens no tiem ir jau stāstītais par Stenu un viņa fotogrāfijām ar smalko enerģiju izpausmēm (tāds ir pa�a Til�lera formulējums), tad par bērniem kā smalko enerģiju detektoriem (uztvērējiem) un eksperiments, kuru �eit mazliet sīkāk paskaidro�u, dziednieka (hīlera) smalko enerģiju novēro�ana.

Eksperimenta telpas skats: visas sienas ir pārklātas ar alumīnija (AI) un vara (Cu) plāksnēm, un zem krēsla, uz kura sē� eksperimentējamā persona, ir stikla bloks

�eit ir ķermeņa elektrods Vt , kuram spriegums attēlots labajā pusē kopā ar sienu spriegumiem VF , VH , V(J , V0 , tiem atbilst kreisās puses ass spriegumi

Viljams Tillers atsaucas uz �urnālā "Subtle Energies" ("Smalkās Enerģijas") 1993. gadā publicētu vairāku autoru rakstu2 '. Dziednieks vai �l meistars iedarbojās uz jutīgu personu, kura atrodas ar vara un alumīnija plāksnēm izolētā telpā. Meistars atkārto lielus sprieguma pulsus uz elektroda, kur� piestiprināts auss ļipiņai, parasto milivoltu vietā -30 līdz -300 voltu, kuri pēc 0,5 līdz 10 sekundēm atgrie�as normālā līmenī. Parasti, ar normālu cilvēku, tā nenotiek, svārstības ir ap 1 minivoltu pie 10-15 milivoltu bāzes. Ta�u �eit notiek 105 rei�u lielākas svārstības! Tatad spriegums krīt simts tūksto�u rei�u vairāk kā parasti! Kā raksta Viljams Tillers savā grāmatā, hīleris 30 minū�u dziedinā�anas laikā 15 reizes izdarīja tādus milzīgus sprieguma sprādzienus (katrs no tiem ne mazāks par 30 voltiem), un katrs no pamata sprādzieniem bija savienots ar 5-6 apak�pulsiem vienā gājienā. �ī eksperimenta aprakstu var atrast arī internetā, skatoties pēc uzvārda vai arī "Subtle Energies" (tad gan ir pāri par vienu miljonu atsau�u).

�eit ieskicēts tikai viens eksperiments, tādu ir vairāki. Pēc tiem Viljams Tillers formulē pamatvienādojumu �ādi:

Apzinos, ka �ie divi grafiki un �ī teorētiskā shēma nav īsti piemērota populārai grāmatai par garīgiem jautājumiem. Ta�u atļāvos ielikt �os materiālus, lai parādītu, ka arī �ādos pētījumos ir iespējams precīzi izman�tot zinātnē pieņemtās metodes. Manuprāt, �ie materiāli apgā� skeptiķu iebildumus, ka paranormālās parādības ir neatkārtojamas.

Viljams Tillers atzīmē, ka lielās sprieguma svārstības ir saistītas ar otro �akras punktu ("Hara", "Dan Tien" punkti). Pēdējais dinamiskais vienādojums (5) parāda, ka �iem pētījumiem ir visi zinātnē pieņemtie prin�cipi, tā nav tuk�a pļāpā�ana. Jāatzīmē, ka tas ir fiksēts pirms aptuveni div�desmit gadiem, un pats Viljams Tillers atzīst, ka �is pēdējais vienādojums vismaz atļauj virzīties uz priek�u. Kam ir interese, ierakstot Google viņa uzvārdu, dabūsiet visai daudz jauna un interesanta materiāla.

Pastāv arī tā saucamā viļņu ģenētika, krievu zinātnieka Pjotra Garjajeva pētījumi. Viļņu ģenētika ir visai jauns pētījumu virziens, kas saistās ar krievu zinātnieku pētījumiem par DNS fantoma efektu3 '. Nevaru teikt, ka esmu liels viļņu ģenētikas jautājumu speciālists, ta�u būtība saistās ar to, ka DNS un gēnus var uzskatīt par rezonējo�ām struktūrām, tas ir, tās spēj iesvārstīties, atsaucoties uz cita augstuma svārstību esamību. To izmanto, lai ar rezonējo�u svārstību palīdzību pārvietotu DNS vai citu gēnu materiālu. Tātad nav nepiecie�ams to fizikāli izgriezt vai citādi atdalīt.

Saprotams, ka tā ir jauna ideja un, līdzīgi kā torsionu lauku gadījumā, pret �o virzienu vēr�as Krievijas Zinātņu akadēmijas komisija cīņai ar pseidozinātni, un īpa�i pret tiem zinātniekiem, kuri ir no tās neatkarīgās Krievijas Dabas zinātņu akadēmijas locekļi. Problēma, ka abas ir Krievijas akadēmijas un �o nosaukumu pie�ķir Krievijas prezidents, un te arī tas greizsirdības moments. Patiesību sakot, esmu pietiekami daudz �īs kritikas lasījis, vairs uz tām nereaģēju, argumenti nav interesanti. Ja kādam �ķiet interesanti, internetā var atrast nopietnu kritiku par �o grupu cīņai ar pseidozinātni. Piemēram, Roberts Neils Boids (Robert Neil Boyd) savās piezīmēs uzsver, ka �īs grupas aktīvākais dalībnieks Eduards Kruglakovs (viņ� arī nopietni kritizēja torsionu lauku teoriju), kur� viļņu ģenētiku salīdzināja ar neolisenkoismu, būtībā pats ir pseidozinātnes pārstāvis, jo viņa kritikai trūkst zinātniskās bāzes un tālredzīga pamatojuma.

Viļņu ģenētika apstiprina, ka sievietes dzīvē ļoti nozīmīgs ir pirmais vīrietis, citiem vārdiem, ka cilvēku tuvība var atstāt iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Minēti gadījumi, kad sieviete apprecējusies gaida bērniņu un, viņam piedzimstot, redz, ka bērns pēc izskata varētu būt no viņas pirmā mīļākā, lai gan patiesībā tā nav. Un tad viņa atceras senās tautas. Arī mums krīvi, ja ciltī bija cienījama meitene, kurai no pa�u vidus nevarēja atrast piemērotu vīru, meklēja to citā ciltī.

Līdzīgi garīgā aspektā notiek arī ar aktieriem. Kā parādīja Viljams Tillers, pastāv ietekme starp cilvēku, kur� rada uz skatuves, un tiem, kuri ir skatītāju zālē. Ja skatītāju zāle dzīvo līdz, tā sūta enerģiju uz skatuvi atpakaļ, tā panākot vēl izcilāku aktiera sniegumu.

LI A: Tas par enerģijām. Bet ja runātu par smadzenēm? "Hologrāfiskajā Visumā" tām veltīta vesela nodaļa. Pie kam smadzenes mēdzot mūs arī muļķot� Vai jūs, Rasma un Helga, varētu nosaukt kādu negatīvu lomu savā biogrāfijā? Kas tad notiek aktiera smadzenēs?

HELGA: Man visvisbriesmīgākā loma, kur bija jāno�ņaudz savs bērns, ir Liepājas teātrī "Mīla zem gobām". Izbraukumu izrādēs to darīju katru vakaru! Tad gan brī�iem bija tā� Bija arī luga, kur beigās jāizdara pa�nāvība. Vispār man ir bijis tā: katastrofa uz skatuves, pēc tam arī dzīvē avarēju ar ma�īnu. Filmā "Jūras vārti" mana varone iz�ķīrās ar vīru, arī es pēc tam pati iz�ķīros. Mani mulsina, ka krievu aktieri, Abdulovs un citi, viņi savu nāvi vispirms nospēlē, pēc tam arī pa�i aiziet.

Vienā poļu �urnālā lasīju, kāds ārsts taisījis mērījumus: aktrisei, kurai jāspēlē, ka mirst bērns, un mātei, kurai bērns patie�ām mirst. Aktrisei visi parametri bija augstāki. Skaidrojums tāds, ka daba mātei dod kādu aizsargu. Ja viņa savās cie�anās ieietu līdz galam, nomirtu arī viņa. Bet aktrise tēlojot sevī it kā�

LIA: �projicē �īs cie�anas arvien lielākas. HELGA: Jā.

KĻAVA: Man ir tāda sajūta, ka jaunā paaudze vairs neies mācīties par aktieriem. Bet tie�i tāpēc jau mēs arī esam �eit, lai par to runātu. Cilvēkiem patīk �ie intensīvie aktieri, kas nevis spēlē, bet kļūst! Tur jau ir tā aktieru potence! Kad Maksims Gorkijs rakstīja romānu "Māte", tur bija na�a dūriens. Brīdī, kad Gorkijs par to rakstīja, viņam sānā parādījās na�a dūriena rēta. Rakstnieks nokrita un sāka asiņot� Tapat pasaulē zinātne fiksējusi 300 cilvēkus, kuriem ir harismātiskās Jēzus Kristus rētas.

Runājot par hologrāfisko principu, gribētu runāt par divām lietām. Kā būt ģeniālam aktierim un norobe�oties no �ī iestrādes fenomena, kad viņ� sevi ieprogrammē. Tajā pa�ā reizē kā abstrahēties. Zinātnieki domā, ka cilvēkā prāts, kas ir ļoti augsta veida elektromagnētiskās gaismas svārstības, rada kontūru potencialitātes, ko viņ� pārdzīvo. Ja prāts ir tik intensīvs, tik spēcīgs, tad arī rada ap sevi �o matrici, kurā pats izpildīsies.

LIA: Tas ir kā filmā "Matriks".

KĻAVA: Diem�ēl tas ir gan labi, gan slikti. Tādā veidā, kā raksta arī grāmatā "The Secret", tu vari pateikt: "Koks nokalst" vai "Esi svētīts, vesels un staigā!" Kāds ir tas palai�anas vektors� Aktieriem varbūt pietrūkst zinā�anas. Tas jāpapildina, lai saprastu, kas tad esi tu pats? Kas tajā brīdī ir tava apziņa, kura var neiespaidoties. Kur ir tavs rado�ais prāts, kur miesa� Ir ļoti daudz �ādas jūtīgas sievietes, aktrises, baletdejotājas, kurām �īs astrālās enerģijas ir ļoti spēcīgas, viņas materializē tās arī savā ikdienas dzīvē. Kā sevi no tā pasargāt? Acīmredzot vajadzīga �ī iz�ķiro�ā saprāta attīstība, ka tu pastāvīgi spēj at�ķirt es esmu �ī dievi�ķā, pirmatnējā, mū�īgā gaismas mīlestība, kas ietērpjas citā ietērpā. Mēs jau tāpat katrs esam aktieris.

BUIĶIS: Atļaujiet tādu būtisku iespraudumu. Esam Latvijā ne reizi vien pieminēju�i japāņu pētnieku Masaru Emoto. Viņam latviski izdotajā grāmatā "Ūdens kristālu noslēpumi" ir visai interesantas domas par cilvēku4 '.

Amerikāņu zinātniskā �urnāla "21st Century Science & Technology" ("21. Gadsimta Zinātne un Tehnoloģija") 1989. gada marta un aprīļa numurā Vorcns D�. Hamermans rakstīja, ka organiskās vielas, kas veido cilvēku, rada frekvenci, kuru var atainot skaņas veidā aptuveni �etrdesmit divas oktāvas virs vidējā mi (nots, kas atrodas netālu no klavieru centra). Mūsdienu standarts vidējam mi ir aptuveni 262 herci� Tā kā herci nozīmē vibrācijas sekundē, tas liecina, ka cilvēks vibrē 570 triljonus rei�u sekundē� To redzam arī attiecībās: cilvēki, kas raida līdzīgas frekvences, �ķiet viens otram pievilcīgi, tāpēc rodas draudzība.

Georgija Stankova grāmatās un rakstos visai bie�i tiek minēts, ka, lai jebkura dzīva būtne varētu iegūt kristālisko ķermeni un ieiet 5. dimensijā, tai jāpaaugstina savas vibrācijas līdz 144. oktāvai. Kādā no nākamajām sarunām pastāstī�u par man pazīstamu latvieti, kur� sarakstās ar Stankovu, ta�u te do�u nelielu izvilkumu no viņa vēstules. "1a kā oktāva nozīmē trekvences dubultojumu, tad kaut kāda pirmās oktāvas frekvence jādubulto 144 reizes! Mūsu pasaules mūzikā pieņemts pirmās oktāvas La=440 Hz. Varbūt ir kāda kosmiskā pirmā oktāva? Tad to pamata frekvenci vajadzētu reizināt ar 2expl44. Tādu jautājumu arī aizsūtīju Stankovam. Viņ� atsūtīja ātru atbildi, ka tas esot bezgala interesants jautājums arī viņam, bet viņ� zinot vienīgi to, ka 144. oktāvas frekvences periods esot vienāds ar Planka laiku5 '�"

Salīdziniet abas �īs informācijas. �odien zinātniski pamatots, ka cilvēka organiskās vielas veido frekvences aptuveni 42. oktāvu virs pamata oktāvas. Bet Stankovs runā par to, ka �obrīd cilvēks paceļas citā dimensijā. Un tur izrādās parādās 144. oktāva. Domāju, ka cilvēkam, kur� interesējās par �īm jaunajām lietām, ir par ko padomāt: kādi esam �obrīd un kādi varam būt pavisam drīz. Ar visiem �iem Planka lielumiem saistās arī piektais spēka lauks. Pirms pāris gadiem par �o lauku rakstīja mūsu populārzinātniskais �urnāls "Terra", ta�u es par to rakstīju jau �ī gadsimta sākumā. 1a kā �is raksts bija ne visai populārā izdevumā6 ', atļaujos to vēlreiz publicēt.

Jauns spēka lauks?

Viens no 2001. gada pārsteidzo�ākajiem zinātnes atklājumiem ir saistāms ar Visuma izpēti. �ī atklājuma būtība bez mums zināmajiem ir jābūt vēl vienam spēka laukam, kuru tā pamatotāji fiziķi teorētiķi piedāvā saukt par kvintesenci, tāpat kā Senajā Grieķijā.

Lasītājs var jautāt, vai tie�ām tas ir tik nozīmīgi visai zinātnei un sabiedrībai, ka par jauno spēka lauku būtu speciāli jāraksta? Katru gadu ta�u zinātnē tiek izdarīti simtiem un tūksto�iem atklājumu. Jā, tas ir ļoti nozīmīgi, jo līdz �im ir zināmi tikai �etri spēka lauki. Atgādinā�u, ka laika ziņā pirmais (17. gadsimta beigu daļā), slavenā Izaka Ņūtona atklātais spēka lauks bija gravitācija. Nākamā spēka lauka elektromagnētisma pamatlikumi tika formulēti D�eimsa Maksvela darbos 19. gadsimta 60. gados. Visbeidzot, 20. gadsimta pirmajā pusē tika atklāti pēdējie divi mums zināmie spēka lauki: vājie un stiprie kodolu mijiedarbības spēki.

Nebija pagājusi ne puse gadsimta pēc elektromagnētisma atklā�anas, kad elektrības izmanto�ana sāka ietekmēt sabiedrības dzīvi, un �odien mums ir grūti pat iedomāties, cik at�ķirīga no �odienas būtu pasaule, ja mēs neprastu izmantot elektrisko enerģiju: nebūtu ne telefona, ne radio, ne televīzijas, ne tramvaju un trolejbusu. Un mūsu dzīvokļos tum�os vakaros un rītos nebūtu tik pierastā elektriskā apgaismojuma. Savukārt, pēc kodola spēku atklā�anas pagāja tikai da�i gadi un Otrā pasaules kara nobeiguma gadā pēc Japānas atombombardē�anas cilvēce ieraudzīja, kādu drausmīgu enerģiju spēj atraisīt �ie divi jaunie spēku lauki kodolspēki. Tādēļ pēc analoģijas varam teikt, ka jaunais piektais spēka lauks arī noteikti milzīgi izmainīs visas cilvēces dzīvi. Ir arī vairāki citi apsvērumi, kas liek domāt, ka �is jaunais spēks būs principiāli nozīmīgs visai cilvēcei.

No vienas puses, pa�ās pēdējās desmitgadēs da�ādas zinātnieku grupas un atsevi�ķi izgudrotāji ir izstrādāju�as da�āda tipa enerģētiskās iekārtas, kuras darbojas pret mūsdienās fizikā atzītajiem likumiem. Citiem vārdiem sakot, ja balstās uz �obrīd zinātnē akceptētajiem prin�cipiem, �ādas iekārtas nespētu darboties. Ta�u tās darbojas� Un da�as no tām jau arī Latvijā. Un tā ir tēma, kurā manas ezotērās studijas �obrīd ir cie�i saviju�ās ar tīri profesionālo tehnomatemātikas jeb matemātiskās modelē�anas specialitāti.

No otras puses, pavisam citā zinātnes jomā: tajās nozarēs, kuras sauc par dzīvības zinātnēm, jau vairāk nekā simts gadus ir visaugstākā līmeņa zinātnieku apstiprināti fakti un pierādījumi parādībām, ko pieņemts saukt par ekstrasensorām telepātijai, gai�redzībai, nākotnes paredzē�anai u.tml. Atkārtoju vēlreiz, zinātnieki, kuru pasaules līmeņa zinātniskā reputācija ir neapstrīdama, ir atzinu�i, ka blakus ļoti daudziem atmaskotiem �arlatānu un krāpnieku gadījumiem ir skaidri fiksētas zinātniski neizskaidrojamas parādības. Ta�u tās ir pretrunā ar �odienas akadēmiskās zinātnes atziņām, tādēļ �ie nepatīkamie fakti ļoti bie�i tiek vienkār�i ignorēti un noklusēti it kā to vispār nebūtu.

Ta�u, kāds tam visam sakars ar �o piekto spēka lauku? Lai atbildētu uz �o jautājumu, nepiecie�ams nedaudz tuvāk paskaidrot da�as jau �odien zināmas �ā lauka īpatnības. Pirmkārt, �im laukam piemīt tāda neparasta īpa�ība, kuru varētu salīdzināt ar negatīvu spiedienu: �is spēks darbojas pretēji gravitācijas laukam kā atgrū�anās spēks. Tādēļ arī hipotētiskiem �ī lauka nesējiem ir jābūt apveltītiem ar savstarpējas atgrū�anās spēju. Līdz ar to �ī spēka lauks, līdzīgi miglai, būs izplatīts visā eso�ajā Visumā, tātad tas pastāvēs katrā telpas punktā. Un �eit nākas atcerēties ģeniālā izgudrotāja Nikolas Teslas pirms simts gadiem izteikto ideju, ka jebkurā telpas punktā ir iespējams iegūt enerģiju.

Savukārt, bioloģijā gadsimtu gaitā regulāri tiek izvirzītas idejas par kaut kāda vispārēja lauka eksistenci, kas ļauj nodot dzīvībai būtisku informāciju bez tie�as saskares, turklāt informācija netiek raidīta ar elektromagnētiskā lauka palīdzību. Tatad �im laukam jābūt at�ķirīgam no iepriek�minētajiem zināmajiem �etriem laukiem.

�o hipotētisko, dzīvām sistēmām piemīto�o lauku mēdz saukt da�ādi (piemēram, par morfoģenētisko lauku). Galu galā nosaukums nav svarīgs, nozīmīgi ir tas, ka bez �āda lauka eksistences nav iespējams izskaidrot dzīvības zinātnēs daudzus korekti fiksētus novērojumus. Pieminētais piektais spēks kvintesence varētu būt nepiecie�amais elements minēto parādību izskaidro�anai.

Ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, ka saistībā ar kvintesences atklā�anu principiāli ir mainījies mūsu priek�stats par Visuma sastāvu. Līdz pa�iem pēdējiem gadiem valdīja uzskats, ka ap 90 procentiem Visuma sastāv no tā saucamās eksotiskās tum�ās matērijas (tās, kurai nav mijiedarbības ar mums redzamo matēriju un starojumu). �obrīd ir nācies pārskatīt �o priek�statu un novērtējums ir �āds: mums redzamā starojo�ā un nestarojo�ā matērija ir tikai ap 4 procentiem, neredzamā tum�ā matērija ap 26 pro�centiem. Pārējo Visumu ap 70 procentiem veido līdz �im nezināma tā sauktā tum�ā enerģija. Tatad vairāk nekā 2/3 no Visuma atrodas enerģētiskā stāvoklī, vieliskā Visuma daļa ir mazāka par 1/3. Ta�u ikdienas dzīvē mēs materiālo pasauli uzskatām par pa�u būtiskāko, vienīgo reālo� Man interesanta �ķiet arī �āda sakritība: cilvēks vidēji izmanto tikai ap 7 pro�centiem savu smadzeņu iespēju. Vai daba jeb Radītājs, kur� ir ļoti optimāli veidojis dzīvās būtnes, smadzeņu gadījumā būtu pieļāvis rupju kļūdu? Bet varbūt, ja mēs no visas realitātes gribam un protam uztvert tikai kādus 4 procentus (redzamo starojo�o un nestarojo�o matēriju), tad arī atbilsto�i spējam izmantot mazu savas apziņas daļu? Tie ir interesanti jautājumi, uz kuriem atbildēt es �obrīd nespēju. Bet varbūt tas ir labi lai paliek arī jaunajai paaudzei interesanti neatrisināti jautājumi�

Pērn, 2011. gada 20. maijā, TVNET arī publicēja rakstu par tum�o enerģiju "Pierādīta tum�ās enerģijas eksistence". Starptautisks zinātnieku kolektīvs, izmantojot divas nesaistītas metodes, ir pierādījis, ka eksistē tum�ā enerģija, kas veido aptuveni 74 procentus no Visuma. Secinājumus par tum�ās enerģijas eksistenci zinātnieki guvu�i, apkopojot datus par 200 tūksto�iem galaktiku, no kurām daudzas atrodas pat 8 miljardu gaismas gadu attālumā. Viena no metodēm, kas apstiprinājusi tum�ās enerģijas esamību, nosaka galaktiku izkārtojuma likumsakarības, un zinātnieki savā valodā to dēvē par "barionu akustiskajām svārstībām". Otra metode tiek mērīts ātrums, kādā savulaik veidoju�ās galaktiku kopienas. Abas zinātnieku lietotās Visuma pētniecības metodes pierādīju�as, ka eksistē

Kopā ar ASV fiziķi teorētiķi Siava�u Sohrabu 2011. gada augustā Florences konferences laikā viesnīcā, pārrunājot tum�ās enerģijas eksistenci un īpa�ības

tum�ā matērija, kas atstāj tie�u iespaidu uz Visuma izple�anos un �ā pro�cesa paātrinā�anos. Lai izskaidrotu, kādēļ Visums izple�as aizvien ātrāk, zinātniekiem atlika divas iespējas: pārrakstīt Ein�teina gravitācijas teoriju vai arī piekrist pieņēmumam, ka Visumu aizpilda kāda nezināma, jauna tipa enerģija. "Ja pamestu gaisā bumbiņu, tā virzienā pret debesīm lidotu aizvien ātrāk un ātrāk," tum�ās enerģijas iedarbo�anās principu skaidro Svinburnas Tehnoloģiju universitātes (Melburnā, Austrālijā) profesors Kriss Bleiks. "Pētījumu rezultāti apliecina, ka tum�ā enerģija ir konstants lielums Visumā, glu�i kā apgalvoja Ein�teins. Ja pie visa vainīga būtu tikai gravitācija, mēs neredzētu tum�ās enerģijas nemainīgo ietekmi, kas vērojama kop� pa�iem pirmsākumiem."

LIA: Kā tad! Dzīvē jau arī kaut ko spēlē.

KĻAVA: Bet aktierim ir vēl dubultslodze! Tāpēc svarīgi iestrādāt �ādas apzinā�anās tehnikas, ka viņ� vienlaicīgi spēj būt ne tikai tēls, bet arī inteliģenti un bezkaislīgi spējīgs to novērot.

RASMA: Tas pat ir jādara.

KĻAVA: Lai es nebūtu tas, kas izspēlē. Bet vienlaicīgi būtu arī novērotājs. �is novērotāja efekts tiek ļoti daudz aprakstīts. Tādējādi pasargājot no informācijas realizācijas uz sevi.

LIA: Ja Dievs ir bijis tik dāsns un aktierim devis �o talantu, vai Dievs, tik visspēcīgs būdams, viņu arī nepasargā? Jo aktieris, izraisīdams tik spēcīgas emocijas zālē sēdo�ajiem, iespējams glābj pat no kādām negācijām. Piedāvājot salīdzinā�anas iespējas, skatītāju apziņā iespējams ko neitralizē.

KĻAVA: Zinātnieki uzskata, ka aktieri principā ir ekstrasensi. Spēcīgi ekstrasensi, jo tā ir liela māksla balansēt �o enerģiju.

HELGA: Tagad, kad tik aktīvi vairs nespēlēju, vairāk skatos no malas, es saprotu, kas var aktieri pasargāt. Traģiskā vai komiskā lomā, vienalga. Tas ir prieks, tas atdo�anas prieks. Ta misijas apziņa.

BUIĶIS: Ta tie�ām ir ļoti būtiska lieta, ko jūs pateicāt. Runājot kaut vai par mehāniskām sistēmām, arī tur viss notiek uz enerģiju apmaiņas pamata. Pie tam, ja procesi ir nelineāri, tad rezonanses parādību dēļ enerģija no vairākām svārstībām var pāriet uz vienu un to pa�u otrās sistēmas svārstību un otrā sistēma var pat mehāniski sabrukt.

Atceros, ka 90. gadu sākumā, kad es kā viesu pasniedzējs strādāju Kaizerslauternas universitātē Vācijā, tur uz kādu zinātnisko semināru bija atbraucis Mercedes-Benc firmas pētnieciskā biroja pārstāvis. Viņ� stāstīja par vadītāja un līdzbraucēju izjūtām automa�īnā brauciena laikā. Firma pētīja, kā motora vibrācijas ietekmējot priek�ējo stiklu, kā skaņu viļņi izplatās salona iek�ienē. Tika pētīti skaņu viļņi ar frekvenci līdz 100 herciem. Vilnis no priek�ējā stikla atstarojas uz aizmugures stikla un tuvu vadītāja galvai rada nopietnu traucējumu, pie tam tur sasummējas vairākas frekvences. Ideja: aizmugures stikla maliņā blakus gumijai iztaisa iedobumu, tajā ar atsperītēm ievieto bumbiņu, kura dzē� aizmugures stikla svārstību amplitūdu. Skaisti, bet tādi pētījumi maksā pietiekami dārgi, tādēļ arī �ie auto nav lēti.

Bet attiecībā uz aktieriem var teikt: ja tu dari citu dēļ un dari to ar prieku, tas veido vārdos nenoformulētu barjeru, ka arī tu tiec pasargāts.

LIA: Bet aktieris ir tikai cilvēks. Pirms iziet uz skatuves un spēlēt Romeo vai D�uljetu, viņ� ta�u nervozē! Kas tur notiek? Tas ta�u atstāj iespaidu uz veselību.

KĻAVA: Ko saka pa�i aktieri?

LIA: Eduards Pāvuls stāstīja, ka pirms izrādes gribējis no saviem Val�teriem braukt nevis uz Rīgu, bet uz Tukumu! Pretējā virzienā.

HELGA: Eidim tas bija briesmīgi. Mēs viņam blakus Jūrmalā dzīvojām. Viņa atdeve, tā vārdos nav izsakāma.

LIA: Gunārs Cilinskis izteicies līdzīgi� Ja tā ir pirms katras izrādes un visu mū�u?

KĻAVA: lapat kā Visockis, krievu dziedātājs. Arī ārsti nevar just līdzi katram mirsto�am bērnam� Bet ir bērni, kuri ļoti ieiet sirdī, un tas varbūt ir slikti, ka pret visiem nav vienāda uztvere. Bet, mācoties par to, kas tad ir tas es, �āda slodze pastāv. Darbā ar cilvēkiem, ar psihi, ar lielu enerģiju. Ļoti svarīgi studēt, kas mēs tomēr esam pa�i. Ārstam un aktierim, kuri pārdzīvo tik milzīgu slodzi, ļoti jāsaprot, ka tas nav viņa es. Ja viņ� to dara caur sava es prizmu, viņ� cietīs. Tapat kā daudzi dziednieki uzņemas savu klientu vainas un pēc tam slimo. To zina mīlo�as mātes, kuras uz kādu laiku paņem savu bērnu slimību uz sevi. Te ir svarīgi attīstīt apzinā�anās inteliģenci, �o novērotāja efektu, kas ir galvenais pasargātājs no informācijas uzkodē�anas uz sava lauka. Ka tu spēj �os pī�ļus vakarā kaut vai ar ūdeni nomazgāt. Bet tā ir vēl papildus slodze izglītība un attīstība aktierim tāpat kā ārstam visu to smagumu nenest uz mājām. Tas ir diezgan grūti. Katru reizi uzģērbt jaunas drēbes? Bet tu neesi drēbe! Ta māksla ir nekam nepiesaistīties! Mīlēt, no visas sirds darboties, bet darba auglim tie�i nepiesaistīties. Tāds neitralitātes princips ne jā, ne nē. Bet sanāk perfekti. Tas, kas to redz, uztver to kā jā. Bet es varu rakt un varu arī nerakt. Ta�u, kad tu roc, tad tu roc! Kad neroc, tad neroc. Tajā pa�ā laikā tu esi brīvs! �ī brīvība no informācijas, no emocijas, ir grūta tehnika. Tas ir dziļ� profesionālisms.

Es domāju, ka sievietei trīsdesmit dienas ik vakaru �ņaugt savu bērnu� Tas ir kas ārkārtējs! Kad jūs to pateicāt, man ausis pilnīgi nokārās.

HELGA: Kad es arto spilvenu� Gāju projām, vienmēr domāju, vai es tagad spēlēju, vai ar mani kaut kas notiek? Kaut kas jau ir sagājis pa īstam�

RASMA: Ne velti, Latvijā nezinu, bet pasaules mērogā par filmu ak�tieriem esmu lasījusi, viņi �ādas lomas atsakās spēlēt.

KĻAVA: Tur ir daudz bēdīgu stāstu!

RASMA: Par to nervozē�anu. Tikai no savas pieredzes, tas ir tāds stiepjams jēdziens. Ko nozīmē nervozēt? Es parasti nervozēju, ja man tēls nav īsti skaidrs, kaut kas ir uzspiests, ko es nevaru pieņemt. Man absolūti nepatīk materiāls, arī tā var būt. Kad daru, sevi piespie�ot. Jūtos nevarīga, ka neizdarī�u perfekti, varbūt tikai labi, un tas mani nervozē. Jau iepriek� noskaņojot uz kauna sajūtu. Bet sakostiem zobiem ir jāiet!

No otras puses par �iem negatīvajiem tēliem. Man tāda negatīvākā loma bija Harija Gulbja "Albertā", piepildīt savas ambīcijas, kā mana varone to izdara! Otrs, ko atceros: "Indrānos" spēlēju Ievu. Un Helga man teica: "Sitajā izrādē," mēs vienā ģērbtuvē sēdējām, "es labāk turos no tevis tālāk!"

KĻAVA: Es gribēju jums abām pajautāt, kā tas ir-aktieris uz skatuves? Jūs pa�i kaut ko no tā mācāties, notiek kaut kāda transformācija? Ka tu īstenībā katrā lomā izspēlē arī daļu no pa�a psihes, tāda sevis atpazī�ana. Kā tas notiek? Būtībā jebkura loma, tie ir nemitīgi dialogi ar savu zemapziņu. Vai tas uzliek nepanesami smagu nastu vai tie�i otrādi, pēc tam kaut kas tevī atbrīvojas un paliek vieglāk?

RASMA: Kā kura loma.

HELGA: Visgrūtāk ir cilvēkam būt atklātam� Tāpēc es ļoti cienu Pāvulu. Ja viņ� varēja nospēlēt Pjēru Bezuhovu (Ļeva Tolstoja "Kara un miera" dramatizējumā, inscenētājs Eduards Smiļģis) un Sutku (Leonīda Leimaņa filmā "Purva bridējs")�

Skatījos krievu televīzijas raidījumu par jaunu aktrisi, kura spēlēja Annu Kareņinu. Kā viņa nonāca no skatuves, ārsts mērīja spiedienu, sirds darbību utt. Kur viņai to bērnu atņem un citi pārdzīvojumi, mērījumi jau bija līdz pēdējai infarkta robe�ai, precīzi kā īstam slimniekam.

KĻAVA: Man ienāca prātā tāda līdzība. Tibetā bija gadījums, Skolotājs aizsūta skolnieku mācīties meditāciju. Viņ� meditē alā mēnesi. Skolotājs atnāk nav nekādu rezultātu. Meditē vēl pusgadu. Skolotājs jautā: "Par ko tu tagad meditē?" "Par to, kā ziedi smar�o." Tie�ām, alā smar�o. "Nu, labi, meditē vēl." Skolotājs atnāk pēc gada un saka: "Nāc ārā, pastāsti, kā tev iet!" Atbilde skan: "Skolotāj, es nevaru iziet. Man ragi traucē. Es tagad esmu briedis."

Ta jau ir tā lielā māksla! Tomēr vēlreiz uzsveru, ka svarīgi tomēr apzināties to savu pārcilvēcisko es! Kas ir ne zemes pasaule, ne prāta pasaule, ne aktiera pasaule. Tas, man liekas, ir tas galvenais imunitātes psihiskās aizsardzības epicentrs katrā. Tie�i aktieriem uz to visvairāk jāmeditē, tā ir liela palīdzība.

HELGA: Jāmīl nevis miesiskais es, bet tas, kas tevī ir ielikts. Ja tu to nespēj, tad arī Dievu nespēj mīlēt.

RASMA: Man ir tā, ja esmu tikusi klāt lomas kodolam, sapratusi sajūtas, kādas ir ar partneriem, spēlēt ir viegli. Tas nav prāta izdomāts, intuitīvi zinu nāko�o soli, nāk arī pareizā reakcija un pareizā atbilde. Tīd spēlēt tā ir bauda! Pat arī smagās lomās ir gai�a, laba sajūta.

LIA: Jūs pieminējāt mēģinājumu. Bet mēģinājumos �ī sevis plosī�ana. Re�isors prasa vēl un vēl, un vēl, lai tiktu pie kodola.

RASMA: Kā kur� re�isors.

LIA: Bet tas ir �ausmīgi! Godīgi sakot, mēs patiesi aizrunāsimies līdz tam, kā Pēteris teica, ka neviens jauns cilvēks vairs neies mācīties par aktieri.

RASMA: Man mēģinājumi patīk labāk nekā spēlēt izrādes.

HELGA: Man arī vairāk patīk mēģinājumi.

KĻAVA: Arī amerikāņu filmās tagad rāda, kā tās tiek taisītas. Kā tas viss notiek, bie�i vien tas ir interesantāk nekā gatavais materiāls.

BUIĶIS: Beigās parāda tos kadrus, kur filmējot kaut kas nojucis. Un tu esi redzējis to īsto kadru, kas tad tur galu galā iznācis.

KĻAVA: Ta apmēram rakstīts grāmatā "Dzīve pēc nāves". Es domāju, ka mēs katrs diezgan nemākulīgi mēģinām nospēlēt savu zemes dzīvi. Tas aktieru fantastiskums ir tajā, ka viņ� n-padsmit dzīves izspēlē vienā dzīvē! Tie, kas ir atdzīvināti, liecina, ka dvēsele it kā zina, ko viņa ir izspēlējusi. Ta ir ļoti lēna pieredze, ko iegūst cilvēka dzīve �ī atziņa. Aktieru pluss, ka viņi �īs atziņas pārdzīvo simtiem, tūksto�iem rei�u vairāk. Ta ir aktieru bagātība, un tāpēc viņus mīl. Jo cilvēks, skatoties uz aktieri, pārdzīvo to izjūtu gammas summu, ko aktieris pārdzīvojis. Līdz ar to aktieris attīsta sabiedrību. Attīsta cilvēku domā�anu, uztveri, intensificē pārdzīvojumu sistēmu cilvēka psihē.

BUIĶIS: Es izsaku tādu hipotēzi, sevi�ķi, ja ir ļoti smaga loma, tu sāc uz to skanoties, kas būs jādara, un tad ir tas uztraukums, vai tu spēsi? Tas ir tik smalki jāparāda. Pēdējos gados man starptautiskajās konferencēs biju�i vismaz kādi desmit ielūgtie plenāra referāti. Un līdzīgi it kā esmu sagatavojies, bet arī ļoti nervozēju pirms tam. Tikko tu sāc runāt mierīgi, viss aiziet! Pēc tam man saka, tu tā nervozēji, bet nemaz nebija manāms.

LIA: Kad strādāju radio tie�ajā ēterā, man bija tāpat.

RASMA: Aktieriem, piemēram, sāpes, zobu sāpes vai kas cits�

HELGA: �uz skatuves viss pāriet.

RASMA: Noej no skatuves nost tūlīt atkal sāk sāpēt.

Referējot WSEAS konferencē Tcnerifē

LIA: Jautājums visiem viens: vai varat nosaukt lomu, ko iemiesojis kāds aktieris, atstājot emocionālu iespaidu uz jums kā skatītāju? Ko jūs nevarat aizmirst līdz �ai dienai?

WSF.AS konferencē kopā ar Igaunijas matemātiķi Genādiju Vainiko

Kamēr domājat, pateik�u par sevi Jānis Kubilis-Pablo Alehandro Kasonas lugā "Tre�ais vārds", Gunārs Cilinskis-Pelegrīns Maksa Fri�a "Santa Krusā". Harijs Liepiņ� vērienīgajos Eduarda Smiļģa inscenējumos, Eduards Pāvuls, Dina Kuple. Un Ģirts Jakovļevs, kuram pagāja samērā ilgs laiks, līdz no ceturtā entuziasta vai tre�ā tiesne�a kļuva par Donu Zuanu, Lorenco Medi�i un Dūdaru! Toties viņ� zirgā ir joprojām! Kā sacīja Lilija Dzene liels aktieris.

Helga Dancberga man personificējas ar Cepļa kundzi, lai gan es jūs labi atceros vēl no Liepājas teātra laikiem Joza Gru�a lugā "Mīla, d�ezs un velns" 1969. gadā Andreja Miglas re�ijā. Ļoti emocionāla.

Savukārt Rasma Garnē manā apziņā dzīvo vēl agrāk, jau no diplomdarba izrādes Alekseja Ostrovska "Talanti un pielūdzēji", tāpat Ojāra Vācie�a dzejas uzveduma "Elpa", ko ar jaunajiem aktieriem savulaik iestudēja re�isors Mihails Kublinskis. Ļoti lepna aktrise.

BUIĶIS: Es uzreiz atceros Hariju Liepiņu Dailē. Gan kā Gestu Berlingu, gan kāTotu Raiņa "Spēlēju, dancoju". Otrs spilgtākais iespaids man ir operā. Ārkārtējs darbs man �ķiet D�uzepes Verdi "Aīda"! Padomju laikā mūsu operā viesojās Marija Bie�u no Moldāvijas. Viņa dziedāja titullomu. Pēc tam vismaz septiņas naktis redzēju �īs operas ainas sapņos.

Ja runājam par reinkarnāciju, man ir rādīju�ās ainas, kur es esmu iero�u nesējs. Pa priek�u, laikam piramīdā dziļumā, pa �etrstūrainu eju iet priesteris, man un vēl vienam cilvēkam ir aiz viņa pavadoņu loma. Kā teicu, tas notiek kādās Ēģiptes piramīdu ejās. Atceros, ka es ar acu sānu skatu pārbaudu, vai mēs vienlaicīgi paceļam kājas. Rokās mums abiem ir kāds zizlis vai kas līdzīgs tam. Kad ar sievu Margaritu bijām Ēģiptē, Kairā, un skatījām piramīdas, pavadonis ēģiptietis piedāvāja ieiet atļautajās ejas. Man pat nebija intereses.

Tādēļ �o Verdi operas si�etu pārdzīvoju tik reāli. �ī opera manā uztverē stāv pāri visam operas �anrā. Un pavisam nesen mēs ar sievu televīzijā redzējām izcilu "Aīdas" iestudējumu, un tas izrādījās La Scala iestudējums kanālā "Mezzo". Kaut ko tik izcilu vēl dzīvē nebiju redzējis.

LIA: Par Verdi mūziku mēs vispār varētu runāt īpa�i. Pēter?

KĻAVA: Pirmā filma, ko atceros no jaunības, bija "Stella". Aktierus neatceros, bet līdz �ai dienai atceros savu pārdzīvojumu. Si�ets da�os teikumos: viņ� un viņa, viņai slimība, viņ� ir pianists, slimība neārstējama. Viņam klavierkoncerts. �ī klavierkoncerta laikā viņa nomirst, bet viņam jāturpina spēlēt. Kā �is aktieris to spēlēja! Visi puikas un meitenes raudāja, 16 gadu vecumā. Redz, kā mēs atceramies to traģisko� Kas tā ir par lietu? Vēl es atceros "Karalī Līrā", filmā. Kas spēlēja karali?

LIA: Jiri Jarvets, igauņu aktieris.

KĻAVA: Tas bija ģeniāli! �ekspīrs vispār ir ģeniāls. No latvie�iem� Man jau Sebris ļoti patika. Protams, Pāvuls. Pat nevaru tā pasacīt.

LIA: Mums ir daudzi izcili aktieri.

KĻAVA: Es gribēju pateikt, ka Latvijā tie�i aktieri ir mācītāji. Reāls mācītājs, kas māca dzīves pārdzīvojumus, kultūras� Un viņu ietekme ir lielāka nekā mācītājam.

IJA: Tad latvie�i ir intuitīvi saprātīgi, jo teātri ir mīlēju�i, pa�i spēlēju�i visos laikos un dara to joprojām.

RASMA: Es gribētu teikt, ka tā ir Antra Liedskalniņa no "Ilgu tram�vaja". Lai gan pati tur spēlēju viņas māsu, bet ainās, kur man nebija jābūt uz skatuves, vienmēr sēdēju aizkulisēs. Aktieri jau tā mēdz darīt, gaidot savu uznācienu. Lai redzētu, kā attīstās lugas darbība, labāk iejustos. Bet ne tāpēc. Pat nevaru pateikt, kāpēc man bija tāda nepiecie�amība to darīt. Otrs Prospērs Merimē "Sieviete, debess un elle", arī Antra Liedskalniņa, kur viņa spēlēja duetā ar Alfrēdu Videnieku. Tas bija kaut kas fantastisks! Izrādes gāja pāri simtam, tur bija trīs viencēlieni, man bija jāspēlē pirmajā, viņai pēdējā. Es sēdēju kulisēs visu laiku, man vajadzēja to redzēt! Antru un Videnieku vispār uzskatu par latvie�u lielākajiem aktieriem, ko man savā mū�ā nācies redzēt. Bez �aubām, Kubili-Pablo, nenoliedzami.

Un tad gribu pieminēt, manā jaunībā operā viesojās �ehu dziedonis, ja nemaldos, Nikolajs Herla. Viņam bija brīni�ķīga balss, un to, ko viņ� darīja� emocionāli, es visu to "Rigoleto" izrādi noraudāju. Tie tādi visspilgtākie iespaidi.

HELGA: Ari Antra. Tas ir kā Dievs radījis ziedu trausls dabas zieds� Protams, Eidis (Eduards Pāvuls), ārpus konkurences. Un vēl man gribētos pieminēt Zcrmēnu Heini-Vāgneri. Kad viņa dziedāja, bija tāda sajūta, ka viņai balss nāca nevis ārā, bet plūda iek�ā un viņa to turēja ciet. Es sajutu to glu�i fiziski caur viņu plūst balss un viņa tā vienkār�i to balsi pietur.

KĻAVA: Tāds fenomens varētu būt bijis Imai Sumakai[6].

HELGA: Vēl gribas pieminēt divus ārzemju aktierus Zerāru Filipu un D�uljetu Mazīnu. Viņa vienmēr spēlēja sava vīra Fellīni filmās, sevi�ķi atmiņā iespiedu�ās "Kabīrijas naktis". Tur bija �is savienojums, kas mani teātrī vilinājis visvairāk traģiskais un komiskais kopā, �ī gai�ā traģika. Arī Simona Siņjorē. Brr� Tikai pateicoties viņai es sāku� pīpēt. �ausmas!

KĻAVA: Nu, vai aktieri nav mācītāji? Kā viņi ietekmē miljardus! Kontrolē miljardu cilvēku jūtas.

RASMA: Kas mani joprojām pilnīgi pārņem savā varā tā ir Inese Galante.

LI A: Jūs vairākkārt pieminējāt operdziedātājus. Tad nevaru nepateikt, ka vienkār�i dievināju Pēteri Grāveli. Par viņa balsi, par dikciju, par viņa aktieriski spo�o spēli! �āds dabas dots talants, arī kā cilvēks brīni�ķīgs. Bija man tāda apmātība gāju skatīties visas izrādes, kurās Rigoleto dziedāja viesmākslinieki. Lai ar prieku pārliecinātos, ka labāks par Grāveli nav neviens! Izņemot Tito Gobi, kuru redzēju gan tikai filmās, no kura arī Grāvelis pats daudz mācījies.

Kas notiek aktiera smadzenēs? Vai viņa tēlotā loma smadzenēs atstāj kādu hologrāfisku nospiedumu? Arī pēc tam, kad aktieris �o lomu vairs nespēlē un pāriet pie nāko�ās?

BUIĶIS: Grāmatā daudzkārt pieminētais Karls Pribrems saka ja uz hologrammu skatās no da�ādiem leņķiem, var ieraudzīt da�ādas lietas. Vienā un tajā pa�ā laikā. Piemēram, ja deniņiem pieskaras operācijas laikā, parādās kaut kādas jaunības atmiņas. Tie mehānismi ir ļoti interesanti. Pēc apjoma jau smadzenes nav lielas. Bet informācijas daudzums, ko viņās var ielikt iek�ā, ir fantastisks!

LI A: Grāmatā aprakstīts eksperiments ar �urku, kurai noņēma gabaliņu no smadzenēm un �ajā mazajā gabaliņā fiksējās pilnīgi tas pats, kas bija visās smadzenēs. Līdzīgi, kā ar to stūrīti no fotogrāfijas, kurā hologrāfiski atspoguļojās visa fotogrāfija.

BUIĶIS: Tie�i tā. Kā raksta Talbots, kādā neiropsihologa Karla Le�lija (viņ� bija Pribrema pirmais priek�nieks) veiktajā pētījumā �urkai izņēma 90 (!) procentu vizuālās smadzeņu garozas, ta�u �urka joprojām spēja veikt darbības ar sare�ģītām redzes iemaņām. Pats Pribrems veica pētījumus, kuros pārrāva pat 98 procentus kaķa optisko nervu, un tas maz ietekmēja kaķa spēju veikt ar redzes izmanto�anu saistītus uzdevumus.

KĻAVA: Par smadzenēm ir interesanti eksperimenti. Kā mēs uzt�veram, kad robotsmadzenes guļ, pēta sapņu pētnieki. Cilvēks guļ, viņam uz muguras pilina ūdeni, un cilvēks miegā sāk atdarināt peldē�anas kustības. Jaunākie pētījumi, ko veic amerikāņu un krievu zinātnieki, ir, ka aklam cilvēkam uz mēles liek speciālus elektrodus no zelta un kairina ar speciālām strāvām. Uz galvas uzliek mikrokameru, kas �im neredzīgajam cilvēkam filmē telpu. Savienojot �o kameru, kas ir melnbalta, ar speciālu kompjūteru apstrādes programmas sistēmu, cilvēks sāk redzēt logus, durvis, krēslus un pat sāk pārvietoties kā redzīgs. Kā tas vispār iespējams? Ka caur iedarbību uz mēli sāk redzēt iedzimts aklums! Un kā akli cilvēki var redzēt sapņus? Jautājums, kāda ir viņu pieredze?

�ajā sakarībā izstāstī�u anekdotisku atgadījumu, ka smadzenes patie�ām ir tum�a kastīte. Slavens zinātnieks, krievu ķirurgs Siņeļņikovs, kur� par sa�sniegumiem medicīnā dabūja pat Staļina prēmiju, glābis tūksto�iem cilvēkus, pameta medicīnu un kļuva par mācītāju. Izcils profesors par ļoti nopietnu pareizticīgo mācītāju. Kremlim tas bija jāsagremo, un tas arī sagremoja. Pat uzaicināja viņu uz vienu no PSKP kongresiem, tikko kā Gagarins uzlidoja Kosmosā. Pienāk politbiroja locekļi, kurus viņ� bija arī operējis, pateicas viņam. Tāds duāls stāvoklis, mācītājs partijas kongresā, bet viņ� bija izņēmums. Tatad pienāk, un viens no viņiem saka: "Biedri Siņeļņikov, jūs redzat Gaga�rins bija Kosmosā, tur nav Dieva, jūs saprotiet, nav!" Uz ko mācītājs atbild: "Cienījamais biedri Sergejevi�! Es esmu ļoti daudz trepanācijas izdarījis, tas ir, smadzeņu operācijas, bet es ari prātu tur neesmu atradis."

Te ir tā lieta, ka mēs joprojām esam viduslaiku ārsti. Ne jau visi, protams, un arī visi zinātnieki nē. Bet ir arī zinātnieki. Vēl pirms trīsdesmit gadiem Amerikā ārsti domāja, ka bērniem nesāp, kad viņiem taisa griezienus.

LIA: Kā tas iespējams?

KĻAVA: Tad iedomājieties, ko teiks pēc trīsdesmit gadiem? Ko tie ārsti darīju�i 2010. gadā? Ārprātīga tumsonība! Ārstam jāatstāj to rezervi, ka viņ� nezina, ka viņam jāmācās! Tas ir ļoti sare�ģīti: kas ir smadzenes, un kas ir prāts. Pētījumi liecina, ka tas viss rodas kādos citos informācijas lau�kos. Jāņem palīgā �o grāmatu, kur mēģināts integrēt mūsdienu zinā�anas, mūsdienu pētījumus un eksperimentus, kas būtībā cilvēkus uzrunā visvairāk. Jo, kā jau minējām, pirmās divas nodaļas ir ļoti sare�ģītas, tīrā fizika un psihoneiroloģija. Cilvēkus uzrunā pārdzīvojumi.

Mani īpa�i uzrunāja pārdzīvojums par fran�u aktrisi Irēnu, kura meklēja laimi pie psihoterapeita, jautājot, kāda būs viņas dzīve? Kā jau aktieriem parasts, neveicas viņiem personīgā dzīvē ar tiem pui�iem un sievām. Pārdzīvojums un informācijas plūsma tik liela, tie uzslāņojumi, ka aktieris savā dzīvē spiests n-reizes precēties, n-reizes laist pasaulē bērnus� 1a ir gan pieredze, gan cie�anas vienlaicīgi. �īs intensitātes pārdzīvojums, ko aktieris izdzīvo. Irēna aiziet pie psihoterapeita, kas apguvis progresīvo hipnozi.

Ir arī regresīvā hipnoze, kad apziņa tiek ievadīta pagātnē, tu redzi savas iepriek�ējās izpausmes. Ir ļoti interesantas kolektīvās regresīvās hipnozes: piemēram, tādā un tādā gadsimtā, tādā gadā bija dak�iņas ar diviem zariem. Regresīvās hipnozes turpinājumā jau tiek uzrādīts, ka tajā un tajā gadā ēda ar dak�iņām, kurām bija trīs zari. Pat kolektīvajās hipnozēs tiek uzrādīta ļoti hronoloģiska pasaules attīstība. Pat dak�iņu līmenī.

RASMA: Cik interesanti!

KĻAVA: Bet Irēna grib zināt nākotni. Ārsts ievada viņu �ajā progresīvās hipnozes stāvoklī, paskatīties uz priek�u. Kāda varētu būt �ī nākotne, vai mēs viņu modelējam, vai tā notikusi. Tas ir viens no zinātnes jautājumiem. Un aktrise stāsta �ausmu lietas: pēc pāris mēne�iem ar viņu notiek milzu traģēdija. Ārsts izvada viņu atpakaļ normālā stāvoklī, un viņa neko neat�ceras. Tapat kā Edgars Keisijs nekad neatcerējās, ko teicis savos Aka�as hronikas redzējumos. Ārsts domā: es ta�u nevaru teikt �itās ziepes, kas viņu sagaida! Varbūt tie bija vienkār�i murgi. Viņas zemapziņas iek�ējais konflikts, nepiepildītības neapmierinājums. Psihi grūti interpretēt. Ārsts sastāsta aktrisei, ka viss būs labi apprecēsies, būs bērni, dabūs labas lo�mas� Un viņa, tā neticīgi, mazliet apmānīta, bet laimīga aiziet. Paiet tie nepilnie divi mēne�i, viņa dodas pie draudzenes uz frizētavu, tur pie kamīna ir kaut kādas eļļas, matu lakas, losjoni, tie uzsprāgst, un aktrise vienkār�i sadeg. Precīzi, kā viņa bija izstāstījusi, kas ar viņu notiks. Pēc tam ārsts uzzina un domā: ja es būtu viņai to pateicis? Varbūt tas nebūtu noticis.

LIA: Un kā tu domā? Būtu vai nebūtu?

KĻAVA: Nu jā. Otrs gadījums: Edgars Keisijs, arī aktrisei, kurai ne�veicas personīgajā dzīvē. Viņ� ieiet transa stāvoklī un saka: rīt nebrauciet uz kanjonu. Lūdzu, nebrauciet! Būs slikti. Viņa saka, bet es gribēju par personīgo dzīvi uzzināt! Keisijs atbild: ejiet mājās! Klausiet, ko es jums pateicu. Nāko�ajā dienā kaimiņiene uzaicina �o aktrisi braukt uz kanjonu. Viņa iekāpj d�ipā un pēk�ņi atceras, ka tas svētais, guļo�ais pravietis, kā Keisiju sauca Amerikā, teica nebrauc uz kanjonu! Un viņa izkāpj no ma�īnas ārā. Pārējie saka: ko tu, muļķe, tici visādiem murgiem, sapņiem� Vakarā aktrise uzzina, ka visi viņas draugi gāju�i bojā. Aizskrēja pie Edgara Keisija ar ziediem. Te ir divi piemēri.

Kā tas var būt? Nākotnē un mūsu sapņos. Man patīk, ka �ie zinātnieki saka: gan tā, gan tā. Ta ir tā multipotencialitāte, tas omnetiskais Visums. Tas liktenis, ko tu uzzini, ka tu nebrauc, un liktenis tā. Tāpēc es domāju, ka tie�i aktieriem un informācijas laukiem, ko mēs pārdzīvojam, jāiet līdzi ārkārtēji izsmalcinātai jutībai. Jutība bija arī tiem cilvēkiem, kuri neuzkāpa uz "Titānika". Vairāki cilvēki redzēja sapņus, juta, ka būs ziepes. Tas ir fiksēts juridiski, vēsturiski.

LIA: Vairāk nekā desmit gadus iepriek� viss bija aprakstīts romānā, kas pat saucās "Titāna nogrim�ana". Kur gandrīz sakrita glāb�anas laivu skaits, kuģa ātrums un tonnā�a.

KĻAVA: Un kurinātājs bija to romānu izlasījis un trīs minūtes pirms trapa noņem�anas pameta kuģi.

BUIĶIS: Jā, viens priek�ā stāvo�o nelaimi bija redzējis sapnī, citi nojautu�i intuitīvi un nodevu�i atpakaļ savas kuģa biļetes� Kāds publi�cists publicēja arī rakstu par kuģi, kas nogrimis, saduroties ar aisbergu.

LIA: Par to vēstīju�i arī vairāki gai�reģi. Vēl tur bija meitenīte, kura redzējusi zīmīgu sapni divas dienas pirms "Titānika" nogrim�anas.

KĻAVA: Redziet, te ir tā jutība! Es atkal vēr�os pie tā, ka mums jāspēlē tā loma, bet visu laiku dziļi iek�ienē jāatstāj iek�ējā rezerve, ka ir kaut kas pāri tam visam! Ka mēs vienlaicīgi esam arī tas, kas bija pirms. Pirms bija pasaule un ķermenis, bija hologramma. Tas ir tas līdzsvars! Kā mēs varam izdzīvot, izspēlēt, pārdzīvot visu notieko�o. To drāmu, kas tomēr mūs uzrunā visvairāk. Drāma! Ne jau komēdija.

LIA: To arī mēs visi pieci apstiprinājām, saucot aktierus un lomas.

KĻAVA: Nu jā. Un tāpēc arī tam Lielajam Saprātam patīk tā Kosmiskā drāma, un tas nav viegli būt aktierim.

BUIĶIS: Daudzi zinātnieki uzskata, ka ne tikai mūsu smadzenes, bet arī mūsu Visums ir hologramma. Tad lielā mērā Lielie notikumi viņā ir ierakstīti. Tu vari kaut kādu informāciju saņemt. Jautājums, cik tu paļaujies uz savu racionālo prātu tās visas ir muļķības, un es tās neņem�u vērā, vai tu tici, ka tas kaut kas ir un nedari to. Ta ir tava brīvā izvēle, izvedot savu dzīvi tā vai citādi.

Mēs pieskārāmies visai da�ādām tēmām. Grūti mēģināt atrast visam runātajam kādu kopsaucēju, vienojo�o momentu. Manuprāt, viena no visinteresantākajām un visgrūtākajām lietām cilvēkiem ir laiks, tā patiesā būtība un mūsu izpratne par to. Pagātne ir bijusi, nākotne vēl tikai būs.

Mēs nevaram mainīt pagātni un nevaram ietekmēt nākotni tas ir parastais, sabiedrībā valdo�ais uzskats. Patiesībā viss ir daudz sare�ģītāk. Vēlāk es citē�u darbu, kurā kritizēts Alberts Lin�teins, bet jebkurā gadījumā viņ� ir atzīstams par vienu no pagāju�ā gadsimta izcilākajiem zinātniekiem. Saistībā ar sava paziņas nāvi viņ� teica aizgājēja tuviniekiem: "Starpība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai ilūzija, kaut arī ļoti neatlaidīga." No tā, ko raksta ezotēriskā literatūra, izriet apmēram tas pats: "Saskaņā ar laika daudzdimensijām pagātne un tagadne eksistē vienlaikus. Tatad, lai uzzinātu jau eksistējo�o nākotni, ir jāprot izvilkt kaut kādas ziņas no bezgalīgā informācijas okeāna, kas satur pagātni, tagadni un nākotni. To izdarīt nemaz nav tik vienkār�i. Viens no grūtību iemesliem slēpjas tajā apstāklī, ka mēs nepārtraukti saņemam milzīgu informācijas apjomu no apkārtējās pasaules."7 '

KĻAVA: Kājungs[7] teica tas ir tas miljardu gadu vecais vīriņ�, kas sē� mūsos un dziļi mūs māca. Indijā to sauc par personīgo Dievu vai Dzīvības nesēju, kas bija, pirms bijāt vēl jūs. Tas ir tas, kas zina par jums visu. Kas grib, lai būtu kontakts ar viņu. Tas ir tas patvērums un vienīgā reālā patiesība. Jo tie aktieri jau pāries, bet jūs paliksiet. Un jūs esat Tas, kā saka Skolotājs. Un tur ir tā laime un patvērums. Pestī�ana un apzinā�anās. Pasaules lugas visas pāries, bet mēs paliksim. Un tas mēs ir tikai Viens daudzos es. Tas ir tas iek�ējais skolotājs.

LIA: Pasaules lugas pāries, bet gara dzīve ir mū�īga. Mēs paliksim. Paldies.

Kultura un subkultūra

ANDRIS BUIĶIS, MĀRA ZĀLĪTE un INESIS FEIFERIS

sarunā Latvijas Radio 2008. gada 19. oktobrī

LIA: Bez gariem ievadiem, lieki atgādināt, cik mūsu tautai nozīmīgs ir teātris. Teātri latvie�i spēlēju�i visos laikos, visās iespējamās un neiespējamās vietās, esot pat uz nāves robe�as, izsūtījumā. Latvie�u teātra vēsture lepojas ar izciliem gariem sākot ar teātra tēvu Ādolfu Alunānu, Dailes teātra dibinātāju Eduardu Smiļģi, Nacionālā teātra lielo reālistu Alfrēdu Amtmani-Briedīti utt., �o sarakstu varētu turpināt un turpināt. Līdzīgi būtu sakāms par jebkuru mākslas �anru.

Kas �ajā sfērā Latvijā notiek �odien? Dro�i vien, tas pats, kas citur pasaulē juceklis. Kur patiesi ģeniālais mijas ar ap�aubāmām kvalitātēm, kultūra ar subkultūru.

�ai sarunai nebūs diskusijas raksturs, jo pārstāvam vienu spārnu. Dzej�nieces Māras Zālītes vārds komentārus neprasa, arī Hipotēku bankas eks�prezidents, �obrīd �īs bankas valdes loceklis Inesis Feiferis pazīstams kā augstas garīgās kultūras cilvēks, kura intereses ļoti daudzos jautājumos tālu pārsniedz mūsu ierastos priek�status par baņķieriem. Pirmajā mirklī �ķiet, �īs lietas, līdzīgi desmit bau�ļiem, vispār nebūtu apsprie�amas. Un

Dzejniece Māra Zālīte

Ekonomikas doktors Inesis Feiferis

tomēr. Ņemot vērā situāciju, kuru jau "Hamletā" kodolīgi raksturojis �ekspīrs, ka "Laiks izgāzies no eņģēm", līdzīgas sajūtas pārņem, arī dzīvojot 21. gadsimtā, un Latvija diem�ēl nav izņēmums. Kā �ie jēdzieni vispār tiek definēti?

Kultūra apzīmē atsevi�ķu saprātīgu indivīdu grupu vai sabiedrību kopumu, tā sevī ietver tehnoloģijas, mākslu, zinātni, arī morālās sistēmas, uzvedību un paradumus. Jēdziens kultūra visbie�āk tiek izmantots apzīmējot cilvēka spēju klasificēt, kodēt un komunicēt savu pieredzi ar simbolu palīdzību. Ta ir veids, kā cilvēki dzīvo saskaņā ar saviem uzska�tiem, valodu un ģērb�anās stilu.

Subkultūra samērā patstāvīga garīgo un materiālo vērtību sistēma kādas kultūras ietvaros, kas da�kārt izveidojas kā pretnostatījums sabiedrības vado�ajai kultūrai un ko vairākums uzskata par mazvērtīgu vai par kaitīgu. Nekad tā nav saistāma ar senām tradīcijām.

Ja kultūra ir objektu kopums, jautājums, kāda veida objekti tic ir? Vienalga, vai tās būtu 2008. gada beigas, kad notiek �ī saruna, vai gads, kad tā tiks fiksēta grāmatā.

ZĀLĪTE: Tas, ko jūs, Lia, tikko izstāstījāt klausījos un domāju, vai tikai viss nav apgriezies kājām gaisā? Vai tikai tā subkultūra nav ieņēmusi kultūras ni�u?! Un īstā kultūra to marginālo[8] pozīciju. īstu klasisko mūziku �aurai klausītāju grupai, tas pats attiecas uz mākslu, uz dzeju. Diem�ēl aizvien vairāk sāk attiekties arī uz teātri. Varbūt tā nav glu�i subkultūra, tomēr kaut kas ļoti līdzīgs. Pēc satura popkultūrai raksturīgi iestudējumi gūst ļoti labus panākumus, kamēr tie�ām augstvērtīgas izrādes tiek slikti apmeklētas. īpa�i pa�laik.

Ta kā teatrālā vide man ir diezgan pazīstama, tajā valda diezgan liels satraukums. Cilvēki aizvien mazāk pērk biļetes un, ja pērk, tad tikai uz tādām izklaides ludziņām, uz pekstiņiem, pie kā viņi tagad jau pieradu�i kā pie kultūras fenomena.

BUIĶIS: Māra pateica precīzi. Arī es esmu tādās pa�ās domās, ka dominējo�ā, vado�ā loma �obrīd Latvijā ir subkultūrai. Kultūra aizgājusi maliņā. Otrs vārds, pie kultūras piedero�s, bija zinātne. Kādi tad ir tie cēloņi, kāpēc tā ir noticis? Runājot par man tuvāko, par zinātni, �eit gribētu atsaukties uz vairākiem Rietumu domātājiem, kuri, starp citu, arī pieder tai marginālajai daļai. Ervins Lāslo, viens no Romas kluba dibinātājiem, savulaik, tie bija pagāju�ā gadsimta 70. gadi, bija ANO speciālas darba grupas vadītājs, kuras uzdevums bija mēģināt izstrādāt jaunu pasaules stratēģiju, lai novērstu pretrunu un konfliktus starp attīstītajām un mazāk attīstītajām valstīm. Faktiski, kā viņ� par �o savu darbu vēlāk saka kādā no savām grāmatām: "Kā mūsu dokumentu paņēma politiķi, viņi visu sabojāja. Paņēma tās lietas, kas viņiem bija izdevīgas, pa�u būtiskāko izmetot laukā. Rezultātā, it kā balstoties uz zinātniskiem slēdzieniem, izdarīja pilnīgi pretējo."

�odien mēs redzam tā sekas. Terorisms viņu sapnis jau lielā mērā balstās uz �o grandiozo pretrunu starp Rietumiem un Austrumiem. �is cilvēks, terorists, viņ� jau iet uz pa�nāvību! Viņ� gatavs savu dzīvību ziedot kaut kā vārdā! Ar domu cik mēs esam netaisnīgi nospiesti, un tie ir tic bagātie, kuri mums �o netaisnību nodarīju�i.

Kādēļ mēs esam nonāku�i �ādā strupceļā? Es galveno vainu redzu tajā, ka �obrīd visa tā kultūra, ko mēs saucam par Rietumu kultūru, arī Latvijā, ir pārvērtusies par materiālo lietu, materiālo vērtību kultūru.

ZĀLĪTE: Tirgus prece.

BUIĶIS: Jā. Diem�ēl. Ta ir iznācis.

ZĀLĪTE: Naudas pelnī�anas līdzeklis.

BUIĶIS: Mūsu sarunas tre�ais dalībnieks, Feifera kungs, palīdzēs saprast, kas ir �odienas banku krīzes cēloņi? Mans viedoklis tas ir badīgums. Tikko Euronews redzēju, ka ASV kongresā runāja par "Lehman Brothers"1 ', kas tagad ir bankrotējis, un kongresmenis tam prezidentam jautā: "Jums kompensāciju izmaksās? 480 miljonus�" Vai tas būtu godīgi? Sabiedrība tagad maksās miljardus! Bet tas, kas ir nolaidis banku uz grunti�

ZĀLĪTE: Mēs ta�u �o situāciju pazīstam! Mums tas jau ir noticis! Par banku "Baltija" mēs ta�u visi samaksājām.

BUIĶIS: Negribētos par daudz iedziļināties praktiskos piemēros, bet tā nelaime jau ir tāda, ka jau iepriek� pieminētais Ervins Lāslo kopā ar Staņislavu Grofu[9] un Pīteru Rasolu, izcilu teorētiķi, 90. gados divas dienas sprieda par pasaules problēmām. Un viņu galvenais secinājums attiecībā uz zinātni bija sabiedrība lielā mērā pakļāvusies �im materiālo vērtību spiedienam, tādēļ, ka tie, kuri zinātnē ir pie varas, viņi ir tie, kas iet kolonnas priek�galā, pie tam vicinot vulgāra, brutāla materiālisma karogu.

Mans labs paziņa, draugs Kārlis Grund�teins man laiku pa laikam piespēlē interesantus materiālus no interneta. �oreiz par ļoti interesantu tēmu: "ORMUS un paramagnētiskā augsne". Te ir runa par ORMUS vai m-stāvokļa vielām un paramagnētismu. Paramagnētiķi ir vielas ar vājām magnētiskajām īpa�ībām, tās magnēts pievelk (gaiss, platīns, alumīnijs, cinks u.c.). Laikam pirmais ORMUS pētījis ASV kokvilnas audzētājs Deivids Hadsons (David Hudson). Kā raksta Berijs Kārters (Barry Carter), Hadsona pētījumi var būt pamats revolūcijai lauksaimniecībā un vispār bioloģijā.

Lai par daudz tālu neaizietu no pamattēmas, do�u interesentiem iespēju pa�iem iepazīties internetā ar lauksaimniecības un dzīvības problēmām, kur �ie jaunie efekti parādās1 '. Bet �eit gribu atzīmēt, ko par zinātni saka �is lauksaimnieks: "Es atgriezos Feniksā pilnīgi zaudējis jebkādas ilūzijas par akadēmiķiem [domāti augstskolu beidzēji ar diplomiem]. Uz mani neatstāja iespaidu zinātņu doktori, uz mani neatstāja iespaidu cilvēki, ku�riem es maksāju. Es atklāju, ka tā ir liela sistēma, kura strādā ar beigu�ajiem studentiem, lai viņi sarakstītu zinātniskos rakstus, ta�u viņi neteiks neko citu, jo valdība viņiem maksā par katru sarakstīto rakstu. Viņi visi saka vienu un to pa�u, tikai pamainot tekstā vārdus un taisot jaunu zinātnisko rakstu. Tas patie�ām liek zaudēt ilūzijas, kad jūs ieraugāt, ko akadēmiķi �obrīd dara."

Vēl kas interesants, ko saistībā ar Saules sistēmas mēroga ekoloģiju saka krievu zinātnieks Aleksejs Nikolajevi�s Dmitrijevs no pētniecības centra Novosibirskā. Es viņu neklātienē pazīstu kop� 90. gadu vidus, kad mani uz Latvijas Radio uzaicināja krievu raidījuma "Doma laukums" vadītāja, komentēt �ī krievu zinātnieka darbību. Palasīju redakcijas iedotos materiālus un pārliecinājos, ka viņ� ir ļoti zino�s un drosmīgs cilvēks.

Atļau�os precīzi citēt da�as vietas no viņa teiktā grāmatā "Cilvēki mijkrēslī": "20. gadsimtā radās grandioza pēc jaudas un ļaunprātīga pēc būtības pasaules ainas laboratorija. (..) �īs integrālās 20. gadsimta zinātnes stratēģijas rezultātā pārtrūka vado�o zinātnes nozaru saikne ar dabas realitāti. (..) Patiesi, �im procesam palīdzēja POLITISKAIS, EKONO�MISKAIS un RELIĢIOZAIS pasūtījums (..). Pie tam �is pasūtījums kļuva arvien kategoriskāks, augot zinātnes rezultativitātei otr�ķirīgos, salīdzinot ar galveno, zinātnes virzienos. Zinātne ir kļuvusi par vienīgi lieti�ķo ra�o�anas spēku. �ajā zinātnes noturē�anas uz sociāli pasūtītām programmām procesā lielu lomu tagad spēlē Nobela prēmiju komiteja. (..) Runājot skaidri, nevar neņemt vērā faktu, ka 1986. gadā, kā pēc komandas, ASV un Padomju Savienībā no pārvaldo�o struktūru puses pret zinātni vērsās ar ne�ēlību un līdz �ai dienai zinātne ir kā zem izsoles āmura, tā tiek izformēta kā institūts. Izdzīvo tikai peļņu neso�ās nozares. Nospiesta ir pat arī medicīna."2 '

Kādēļ es teicu, ka Aleksejs Dmitrijevs ir drosmīgs zinātnieks? Tādēļ, ka par �ādām lietām vado�ie zinātnieki klusē. Ļoti interesants ir Dmitrijeva teiktais par Nobela prēmijas komitejas negatīvo lomu, tai skaitā par to, ka daļa izcilu zinātnieku, kā matemātiķis un fiziķis Anrī Puankarē, heliobiologs Aleksandrs Ci�evskis, fiziķis Anatolijs Vlasovs, tiek uzskatīti par negatīviem zinātniekiem. Un, kā saka Dmitrijevs, vēl daudzi citi, kuru uzvārdus mēs pat nezinām, kā arī nezinām viņu darba augļus.

Anrī Puankarē (dzimis 1854. gadā) ir zināms jebkuram izglītotam matemātiķim jau no studiju gadiem. Viņ� neap�aubāmi pieskaitāms visu laiku izcilāko pasaules matemātiķu saimei, pie tam ne tikai vienā vien matemātikas nozarē. Viņu zinātnes vēsturē atzīmē kā matemātiķi, fiziķi teorētiķi, zinātnes filozofu un in�enieri. Kaut arī viņ� nodzīvoja tikai 58 gadus un slimības dēļ mira 1912. gadā, viņa darbi matemātikā, debesu mehānikā un fizikā paliks zinātnes vēstures grāmatās gadsimtus ilgi. Tad kāpēc Dmitrijevs runā, ka Anrī Puankarē uzskatāms par negatīvu zinātnieku? Tas pirmām kārtām saistāms ar Albertu Ein�teinu, un te es izmanto�u Ri�arda Mūdija juniora rakstu "Alberts Ein�teins gadsimta plaģiators"3 '. Citēju Mūdiju: "Ein�teina atbalstītāji ir pacentu�ies izkropļot vēsturi. Alberts Ein�teins (1879-1955), kuru �urnāls "Time" nosauca par "gadsimta cilvēku", savulaik uzrakstīja garu rakstu par speciālo relativitātes teoriju ar nosaukumu "Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku" (1905), kurā nav nevienas atsauces. Ta�u �ī raksta galvenās idejas bija zināmas jau Lorcncam un Puankarē, kad tika uzrakstīts �is raksts. Ein�teins neatklāja teorijas, viņ� vienkār�i tās piesavinājās. Viņ�, balstoties uz zināmiem rezultātiem, savāca tās idejas, kuras viņam patika un pēc tam iepina tās sacerējumā par speciālo relativitātes teoriju. Tas tika izdarīts daudzu viņa līdzgaitnieku acu priek�ā un ar viņu piekri�anu, tādu kā �urnāla "Annalen der Physik" redaktori. Pēc vispārējā viedokļa, visu laiku populārākā formula ir uzskatāma tikai par Alberta Ein�teina atklājumu, kaut arī matērijas pārvēr�anās par enerģiju un enerģijas pārvēr�anās par matēriju jau bija zināma Izakam Ņūtonam. (..) �ī formula var tikt vienlīdzīgā mērā pierakstīta S. Tolveram Prestonam (1875), �akam Anrī Puankarē (1900) un Oliveram de Preto (1904) vēl pirms Ein�teina. Ta kā Ein�teins nekad nav uzrakstījis precīzu formulu, �ķiet, ka nekas to nesaista ar viņa zinātniskajiem darbiem. (..) Ein�teina reputācija-fiziķu, viņa līdzjutēju un masu informācijas līdzekļu radīta. Viņi ārkārtīgi iegūst, paceļot Ein�teinu līdz elka stāvoklim. Fiziķi iegūst miljardus dolāru no pētījumu grantiem, tie, kuri atbalsta Ein�teinu, tiek apgaismoti ar viņa slavas atblāzmu, bet �urnāli, tādi kā "Time", tiek izdoti miljonu eksemplāru tirā�ās, izvietojot uz sava vāka Ein�teina portretu kā "gadsimta cilvēku"."

Ļoti skarbi un asi vārdi, mans pienākums kā autoram ari ir izteikt savu spriedumu. Gribu uzreiz pateikt, ka tālākais, tas nav tikai emocionāls vērtējums. Savulaik Padomju Savienībā 1965., 1966. gadā pirmo reizi pasaulē izdeva Alberta Ein�teina zinātnisko darbu izdevumu �etros sējumos sērijā "Zinātnes klasiķi"4 ' (�ajā sērijā izdoti ari Anrī Puankarē zinātniskie darbi). Manā personīgajā bibliotēkā ir abu �o zinātnieku, kā arī da�u citu darbu sējumi. Kā Mūdijs atzīmē, Ein�teina rakstā nav nevienas norādes uz kādu no iepriek� minētajiem autoriem. Interesants ir raksta nobeigums, citēju: "Nobeigumā atzīmē�u, ka mans draugs un kolēģis M. Beso bija uzticams palīgs, izstrādājot �eit izklāstītās problēmas, un ka esmu pateicīgs par virkni vērtīgu priek�likumu." �is uzvārds maz ko izsaka man un lielai daļai cilvēku, kuri interesējas par fiziku. Pameklēju internetā un angļu valodā atradu grāmatu "Alberts Ein�teins. Sarakste ar Mi�elu Beso. 1903-1955".

Vēl savdabīgāk ir ar otru Mūdija pieminēto rakstu, kur tie�ām ir at�sauce uz Puankarē rakstu, ta�u tā ir pielikta teikumam, kuru visai grūti saprast. Citēju: "Neskatoties uz to, ka vienkār�s formāls apskats, kam jābūt �ī.apgalvojuma pierādījuma pamatā, ir dots A. Puankarē rakstā [at�sauce uz Puankarē rakstu 1900. gadā 5) ], mēs vienkār�ības [uzskatāmības vai skaidrības] labad �o darbu nepamatosim [neizmantosim]." Jāsaka, ka �is teikums rada vairāk jautājumu, nekā izskaidro (vairākās vietās ie�liku sinonīmus, jo nav īsti skaidrs, kas domāts). Ja jau Puankarē rakstā, Ein�teina vārdiem runājot, ir dots "vienkār�s formāls apskats", tad kādēļ to nevarēja izmantot, lai "skaidrība vai uzskatāmība" saglabātos? Ja, savukārt, gribētu radīt iespaidu, ka Puankarē nav �ī jautājuma speciālists, tad tas neskaidrais formulējums ir pa�saprotams. Puankarē raksts ir publicēts 1900., bet Ein�teina raksts 1906. gadā, tātad Ein�teinam bija iespēja visu rūpīgi pārdomāt.

Ja mani atmiņa neviļ, sava mū�a beigās Ein�teins īsti neatzina relativitātes teorijas tap�anu. Otrs, ne mazāk smags Mūdija apvainojums Ein�teinam ir par viņa teorijas eksperimentālo pamatojumu. �eit vainīgs nav pats Ein�teins, bet gan zinātnieks astrofiziķis un fiziķis Artūrs Stenlijs Edingtons. Skatījos arī Anrī Puankarē trīs sējumu zinātniskos rakstus. Divi no tiem ir veltīti viņa fundamentālajiem pētījumiem matemātikā, pēdējā sējumā starp nedaudzajiem rakstiem nav neviena no mani interesējo�iem. Laikam redaktoriem matemātiķiem nostrādāja reflekss: visu izdarīja Ein�teins, Puankarē darbi nav nozīmīgi.

Manis aprakstīto nevajag uztvert negatīvi. Ja pat Saulei ir plankumi, tad arī cilvēkiem ir savas stiprās un vājās puses. Ein�teins neap�aubāmi ir izcils fiziķis, un tas, ka viņ� sekmīgi prata izmantot citu zinātnieku idejas, tas nebūt nav trūkums, tikai vajadzēja dot korektas atsauces. Vai viņ� ir 20. gadsimta izcilākais zinātnieks, uz to atbildēs tuvākās desmit�gades, kad jaunās idejas fizikā iekaros savu vietu. Tad ieraudzīsim, cik lieli nopelni ir Ein�teinam un viņa nekritiskajiem slavinātājiem jauno ideju bremzē�anā pēdējos simt gados, jo vispārīgās relativitātes teorija kopumā radās 1916. gadā. 1921. gada maijā Alberts Ein�teins nolasīja �etras lekcijas "Relativitātes teorijas būtība"6 '. Tas ir visai pla�s darbs, kas zinātnisko darbu izlases otrajā sējumā aizņem 79 lappuses. Sajās lekcijās tiek izskaid�rota relativitātes teorija, un ir ne tikai matemātiskie pārveidojumi, bet arī filozofiski apsvērumi.

Mani ieinteresēja jautājums, kādēļ Ein�teins līdz savai nāvei 1955. gadā nespēja izveidot vienoto lauka teoriju. Viņ� pats kādreiz ironiski izteicās, ka problēmas atrisinā�anai nepiecie�ams cits cilvēks. Savā pēdējā lekcijā (krievu izdevuma 75. lappusē) viņ� runā par to, ka, lai Visums būtu bezgalīgs un bezgalībā izpildītos Eiklīda ģeometrijas nosacījumi, ir jāizpildās divdesmit neatkarīgiem nosacījumiem, bet gravitācijas nosacījumos ir tikai desmit komponen�u. Un viņa secinājums: nevar bez nopietniem fizikāliem apsvērumiem uzlikt tādus ierobe�ojumus. Bet praktiski tūlīt, jau 1922. gadā, Elī D�ozefs Kartāns (Elie Joseph Cartan) ģeometriski definēja telpas, uz kuru līknēm kustīgie punkti spēja arī kustības laikā rotēt, kā arī torsionu laukus, par kuriem rakstīju jau savā pirmajā grāmatā. Kopā ar Kartānu Ein�teins izveidoja abu vārdā no�saukto teoriju, ta�u nespēja pamanīt, ka, lai uzkonstruētu vienotā lauka teoriju, nepiecie�ams apskatīt ne tikai telpu ar liekumu, bet arī ar vērpi. To matemātiski labi parāda tā sauktās Frenē formulas7 '. Vienkār�oti sakot, ja mēs dzīvojam triju dimensiju telpā, tad telpa ar liekumu dod tikai divu dimensiju telpu, trijām nepiecie�ama arī vērpe.

Mēs runājam par kultūru, ne tikai zinātni. Par neatzītiem zinātniekiem pla�i izteicās Dmitrijevs, es gribu pieskarties Latvijai. Manuprāt, kultūras jomā nenovērtēts ir Edgars Vinters, kur�, neskatoties, ka viņam jau pāri 90 gadiem, turpina aktīvi strādāt. Padomju laikā viņu neatzina, arī tagad maz zina. Grāmatu "Gleznotājs Edgars Vinters: mans mērķis ir tiekties pretī gaismai" izdeva tādēļ, ka atradās vācu gleznu mīļotājs, kur� finansēja grāmatas izdo�anu8 '. Man patīk, ka Edgaram Vinteram ir ļoti skaidra domā�ana un viņam interesē filozofiskas lietas, tai skaitā tās, par ko es interesējos un rakstu. Minētās grāmatas moto ir �ādi Edgara Vintera vārdi: "Mūsu ikdiena ir pārāk tum�a. Mans mērķis ir tiekties pretī gaismai, radīt gleznās krāsas, noskaņas." Vinters paliks latvie�u glezniecībā, un esmu ļoti priecīgs par viņa dāvinātajām gleznām man, Margaritai un bērniem.

Pēc �ī pagarā iesprauduma atgrie�amies pie sarunas pamattēmas. Pie mums valdības un parlamenta līmenī uzskata, ka viena no izcilākajām lietām, ko zinātnieki varētu darīt, ir piedalīties Eiropas līmenī Ietvara programmā. Es vienā Ietvara programmā savulaik strādāju un neesmu

Kopā ar F.dgaru Vinteru viņa dārzā Kurmju ielā

uz tām vairs nopietni skatījies. Matemātika kā tāda tajās vispār nefigurē. Matemātiķis var iet tikai, ja risina kādu nopietnu industriālu problēmu. Tatad Eiropa fundamentālo zinātni tie�ā veidā neatzīst. Dominē nauda, vara, dzīves materiālā puse.

Tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no tavas iek�ējās kultūras, no tavas domā�anas. Es piekrītu tēzei, kas bija uzrakstīta virs Delfu orākula: "Meklē atbildi sevī!" Tāpēc ir ļoti būtiski, kā veidojas uzņēmuma kopējā kultūra. Vai tā ir balstīta uz vērtībām, vai tā ir balstīta uz ļoti skaidru finansiālo rādītāju sistēmu, kur apak�ā nekādas cilvēciskas un ētiskas lietas nav, cilvēks ir tikai viens no ra�o�anas faktoriem, kā to pamatā �obrīd māca ekonomikas studentiem� Par kultūras nozīmi ar katru gadu runā vairāk. Bet, ja runājam par �ī brī�a banku krīzi, tad pamatā tam bija cilvēku alkatība.

LIA: Alkatība ir daudzu nelaimju cēlonis, jau izsenis. Fcifera kungs, visi, lai cik �ēl arī nebūtu, ne tuvu nav tādi kā jūs. Tāpēc arī lūdzu jūs �odien būt kopā ar mums.

ZĀLĪTE: Mani uzrunāja jūsu lietotais vārds māca. Kas māca �odienas sabiedrību? �oreiz nerunāju ne par skolu, ne par augstskolu. �odienas sabiedrību māca masu mediji. Tas jāpieņem par realitāti, vēlamies mēs to vai nē. �odien cilti nevada priesteris ar savām garīgajām vērtībām vai kāds cits augsti garīgs Dalailamas tipa cilvēks. Mani konkrēti visvairāk satrauc tas, kas �obrīd notiek mediju tirgū. Jau pats �is jēdziens ir tāds-�ermuļus uzdzeno�s. Protams, mēs dzīvojam kapitālismā. �o ekonomisko formāciju esam izvēlēju�ies, alternatīvā ir sabrukusi. Brīvā tirgus sistēma, acīmredzot, ir tā, kas arī turpmāk dominēs.

Bet tas nav virpuļviesulis, kas nāk pāri Kārību salām, un tas nav pūķis, kuram katru gadu obligāti jāziedo skaistākā jaunava. Ta nav ārpus cilvēka kontroles izejo�a stihija. Es te neproponēju domu, ka tagad valstij atkal ir jāuzņemas kontrole, bet kaut kādai atbildības sajūtai ir jābūt. Savulaik mani interesēja britu nacionālo intere�u aizsardzība masu medijos. Tas ir valsts ar ļoti gudru prātu pieņemts dokuments, kur� mēģina �o stihiju kaut kādā veidā ierobe�ot. Neļaut uzspiest sabiedrībai tās pseidovērtības, ko tagad dara. Man ir tie�ām �ēl skatīties uz tiem, es teiktu, upuriem.

LIA: Sevi�ķi gados jaunajiem, kuri citu nav redzēju�i.

ZĀLĪTE: Tiem jaunajiem bērniem, kas tur sē� tajos �ovos un ir pilnīgā, ka viņi pa�i saka, starā.

LIA: Bet viņi jau arī tiek vadīti. �ajos �ovos jau kāds pieaugu�ais pamāj ar roku, kurā brīdi jāaplaudē, kurā jākliedz, tas viss ir organizēts.

ZĀLĪTE: Tie�i tā. To vada, to diktē.

FEIFERIS: Jā, bet, pieminot to pa�u �ekspīru, �ekspīram ir ari citi vārdi: "Pasaulē nav nekā laba, nav arī nekā slikta. Tikai mūsu domā�ana to padara par tādu." Arī �ie mediji pa�i par sevi tas ir brīni�ķīgs instruments, ar ko ātri var aizsniegt ļoti daudzus sabiedrības locekļus vienlaicīgi. Svarīgi, kā jūs �o līdzekli izmantosiet. Tas ir tāpat kā ar cirvi. Ar cirvi jūs varat notēst baļķi un varat izdarīt arī kaut ko daudz ļaunāku. Tas ir jautājums par to, kas ir �ie cilvēki, kas ar �iem instrumentiem rīkojas. Tapat kā ar tiem uzņēmumiem, kas vieni tiek vadīti alkatīgi, citi, lai nestu kādu sociālo labumu. Tas ir tikai iek�ējais pamudino�ais motīvs katram cilvēkam. No ārpuses var �o to regulēt, bet nevar uzspiest. Mums arī ekonomikai, kā jūs sakāt, tur bija alternatīva kapitālismam. Ta ir atkal viena no paradigmām, kas ir uzspiesta. Netiek piedāvāts kāds cits ceļ�.

ZĀLĪTE: Mistiskais tre�ais ceļ�.

FEIFERIS: Mēs sakām, ka ir komandu ekonomika, kuru mēs esam izdzīvoju�i, un kapitālisms, kuru mēs uzskatām par daudzu ļaunumu sakni. Mēs to varam veidot gan pozitīvi, gan negatīvi. Bet ir tre�ais ceļ�, par kuru daudzi nerunā, tā saucamā kooperācija jeb cilvēku sadarbība. Mācību grāmatās, ja jūs runāsiet par klasisko ekonomikas kursu, jūs viņu neatradīsiet. Kāpēc? Negribētu �obrīd iegrimt ekonomisko problēmu risinā�anā, bet ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kāda kultūra ir cilvēkā, uz kādām vērtībām viņ� vispār ir tendēts, vai viņam vispār ir vērtības, vai viņ� mēģinājis tās apzināties. Mēs uzņēmumā izdarījām tādu eksperimentu, saviem cilvēkiem uzdevām jautājumu jums ir kādas vērtības, kā dēļ jūs dzīvojat? Jā, cilvēki ar lielu atsaucību tās nosauca, nosauca arī tās, kas ir bankā. Un tad radās jautājums, kā sadabūt �īs lietas kopā. Lai arī bankā strādātu pēc tiem principiem, kas ir tuvāk manām privātajām, manām es vērtībām.

ZĀLĪTE: Es visam teiktajam piekrītu, tikai�

LIA: Tikai dzīve pierāda pretējo. Māra minēja medijus. Tas ir kā sniega bumba� Kur� pieliks to kāju priek�ā? Runājot par teātriem, arī Mārai taisnība uz saturīgām izrādēm nav, kas iet. Izaugusi paaudze, kurai nav, ar ko salīdzināt.

ZĀLĪTE: Nevienu mirkli nedomāju, ka ir jāiejaucas. Bet ir par to jārunā, jāizsaka viedokļi. Jo mēs klusējam. Inteliģence parasti klusē.

BUIĶIS: Es neklusē�u, izteik�u savu viedokli.

ZALITE: Ja? Visbie�āk gan pasmejas, es arī to daru. Bet pēc tam atgrie�os pie savām Lukrēcija[12] vēstulēm, pie �ekspīra, pie, manuprāt, patiesām kultūras vērtībām. Un domāju, Dievs ar viņiem, galu galā mani tas neuztrauc� Bet tomēr kā sabiedrības locekli mani uztrauc. Jo es redzu, kas notiek, pie kam notiek ārkārtīgi strauji.

BUIĶIS: Sevi�ķi Latvijā. Pavisam nesen savā elektroniskajā pastā saņēmu vēstuli no kāda "speciālista", kur� kaut kādā veidā dabūjis mana elektroniskā pasta adresi, un tad nu uzraksta, ka es nodarbojos ar pseidozinātni un krāp�anu. Paliku dusmīgs un uzrakstīju, lai viņ� vispirms pats pierāda, ka kaut ko zinātnē ir izdarījis. Es esmu piecu starptautisku zinātnisko �urnālu redakcijās, pēdējos desmit gados esmu bijis ielūgts nolasīt vismaz kādus divdesmit plenāra referātus, man pēdējos pāris gados disertācijas matemātikā aizstāvēju�i trīs matemātikas doktori un vēl vairāki sekmīgi turpina studijas doktorantūrā. Un tādu, kas pa�i neko nopietnu nespēj darīt, valstī kļūst arvien vairāk.

ZĀLĪTE: Notiek zombē�ana.

LIA: Pie kam strauji, runājot par pa�u procesu. Ko bie�i mēdz atgādināt arī Pēteris Kļava. Bet tikpat zibenīgi sadeg arī viendienītes, tās it kā zvaigznītes, kuras mirkli pie mākslas jeb pseidomākslas debesīm iemirdzas un krīt, patiesās zvaigznēs tā arī neiedegoties� Tur notiek daudzas cilvēciskas traģēdijas.

ZĀLĪTE: Tiem cilvēkiem ārkārtīgi tiek nodarīts pāri. Viņu dzīves iegūst traģisku virzienu.

LIA: Bet viņ� uz brīdi grib būt tajās smalkajās aprindās.

ZĀLĪTE: Un viņ� arī notic tam. Naudas vārdā ar viņu manipulē. 1a, mazākais, ir ļoti neētiska rīcība.

BUIĶIS: Pilnīgi piekrītu. Tas, par ko mēs runājam, ir sekas. Kāpēc tas tā noticis? Pirms vairākiem gadiem biju matemātikas konferencē Amerikā. Satikos ar ģimenes draudzeni Rudīti Raudupi9 ', noklausījos vienu no patie�ām ievērojamiem mūsdienu domātājiem un filozofiem, viņ� Amerikā pat saņēma viena mēne�a izcilākā filozofa nosaukumu, no Japānas � Jasuhiko Genku Kimura.

Lai rastos priek�stats par Jasuhiko Genku Kimuras domu stilu, ne�daudz pacitē�u kādu viņa referātu, kur� saucas "DOMĀ: dzīves pirmais princips". Da�as viņa domas no pieejamās literatūras: "Vakardienai vairs nav spēka attiecībā uz �odienu vai rītdienu. Pagātnei nav spēka uz to, kā mēs dzīvojam tagad vai arī nākotnē. Pagātnei �ķiet spēks tikai tādēļ, ka mēs t.ii pie�ķiram spēku. Spēks nevar nākt no pagātnes, jo pagātne neeksistē realitātē. Pagātne eksistē tikai atmiņā, un atmiņa tikai kā norāde. Atmiņai ir iek�ējs izveidojums, ta�u nav iedzimta spēka."

Man ar viņu vienīgā tik�anās bija 2005. gada martā kādā viņa publiskā lekcijā "Prāta pārveido�anas kafejnīcā". Pēc tās bija neliela pauze, kuras laikā klausītāji varēja pieiet pie viņa nedaudz aprunāties. Arī es piegāju un teicu, ka esmu matemātiķis. Man bija ļoti interesanti, cik strauji viņ� reaģēja uz stāstīto. Katrā ziņā viņ� uz matemātiku reaģēja ļoti pozitīvi, būtībā pasakot, ka tā darbojas ar bezgalību. Pateicu, ka esmu no Latvijas, un, lai būtu skaidrāk, teicu, ka kartē mūsu valsts izskatās kā auss. Uz to viņ� skaisti atbildēja, ka tad jau mēs pirmie dzirdam to, ko saka Dievs. Jebkurā gadījumā �ī īsā saruna bija abiem interesanta, un viņ� palūdza savai sekretārei pierakstīt manas koordinātes (man bija beigu�ās vizītkartes) un atsūtīt kādu savu darbu. Es pēc tam viņam aizsūtīju savu rakstu "Gribētais, iespējamais, reālais Latvijas valsts attīstībā".

Un savā runā viņ� ļoti skaisti pateica par centrālismu! Sauc pat vēl demokrātiskais centrālisms! No demokrātijas tur nav ne smakas. Ir viens gudrais, un tad veidojas piramīda. Katrs ir savā līmenī, tu saņem pavēles no aug�as, un tā veidojas sistēma. Viņ� teica: "1a ir absolūti nepareizi būvēta pasaule! Pasaulei jābūt omnicentriskai. Katram indivīdam jābūt savas pasaules centram." Viņa formulējums: "Teorija par visu ir teorija

Kopā ar Jasuhiko Genku Kimuru

par neko". Jau 2006. gadā viņ� sāka gadu garu kursu "Patiesa domā�ana rado�ai attīstībai"10 '. Kursu mērķis ir veidot jauna tipa cilvēciskās būtnes kā vēstne�us dzimsto�ai jaunai pasaulei omnicentriskai pasaulei. Kursi papla�inājās, ir otrais un tre�ais kurss, un tiks veidoti arī Eiropā un Brazīlijā.

Runājot par jauno paaudzi un kādēļ subkultūra kļuvusi par ma�orējo�o, dominējo�o, galvenais, kas ir noticis (īpa�i es par Latviju domāju), pro�tams, ka vēl strādā pagātnes ēna. Kā Ziedonis teica: "Kas paceļ galvu, tam galva nost!" Jaunā paaudze, ļoti daudzi baidās būt at�ķirīgi no citiem. Pat ģērbjas līdzīgi kaut kādiem viņu pūļa elkiem.

LIA: �ie elki jau arī tāpēc tiek speciāli radīti. Tas notiek kompleksi.

BUIĶIS: Ta ir sistēma.

ZĀLĪTE: Tas ir liels komplekss.

BUIĶIS: Nav citas izejas, kā tikai savas apziņas pārveido�ana.

ZĀLĪTE: Tas tīnītis, kas tur spiedz aiz sajūsmas, skatoties uz tām sili kona krūtīm un klausoties to vājprātu, kas tiek uzdots par dziedā�anu, cilvēku, kur� tiek proponēts kā zvaigzne utt., ko tu runā! Par kādu indivīda apziņu, strādā�anu ar sevi un tamlīdzīgi� Tu runā kā nobriedis intelektuālis. Protams, ka mums, klāteso�ajiem, �ie vīrusi nav bīstami. Bet ir vēl viena lieta virtuālās pasaules viltus realitāte!

LIA: Ta iesūc sevī.

ZĀLĪTE: Kas iesūc sevī. Tie, kas veido �ovus, saprot, ko viņi dara. Ko izbalsos, kā izbalsos� Naivie klausītāji domā, ka viņi tie�ām kaut ko iespaido. Neko viņi neiespaido. Iespaido tie, kas �os pasākumus re�isē. Skatītāji �ajā neīstajā manipulāciju pasaulē tiek ievilkti.

Un vēl, kas ir daudz nevainīgāk, cilvēki no dzīves iebēg seriālos. Satiekas vilcienā divas pazīstamas kundzītes. Un tajā vietā, ko viņas būtu darīju�as pirms gadiem trīsdesmit spriestu par saviem bērniem, mazbērniem, kaimiņiem un dārziņu, kas kurai �ogad izaudzis, nekavējoties ķeras pie seriālu apsprie�anas.

LIA: Ta ir. �o faktu jūs, Māra, lieliski esat izmantojusi savā lugā "Zemes nodoklis", kas, starp citu, ar panākumiem iestudēta ne tikai Lietuvā. Leģendārajā Joza Miltina Panevē�as teātra repertuārā tā ir joprojām. Pie�dodiet, ka pārtraucu, turpinām par seriāliem.

ZĀLĪTE: Jā, kas �eit notiek? Kā tu, Andri, domā? Kur tas ved?

BUIĶIS: Tas ved strupceļā. Tas viss kopā. Gan sadzīviskajā līmenī, gan ekonomiskajā līmenī tas, kas �obrīd notiek pasaulē, tas ārprāts, valdo�ā paradigma, kā teica Feifera kungs, tā ved bezdibenī. Jo tas, ko mēs darām kā cilvēce kopumā, ved uz sugas pa�iznīcinā�anos. Cilvēki kā suga izmirs, ja netiks mainīta stratēģija. Jo �obrīd kas notiek? Mēs nestrādājam priek� ilgdzīvo�anas, bet lai izdzīvotu vēl kādu laiku� Ja mums rodas tāda problēma, kura traucē kādu brīdi dzīvot, mēs �o mezglu nevis paskatāmies stratēģiski un atpiņķerējam vaļā, bet saraujam cie�āk. Tuvāko atrisinām, tas savelk vēl cie�āk piecus nākamos.

ZALITE: Tu runā cilvēces mērogā.

BUIĶIS: Jā. Nafta, gāze, enerģētika, kas ir ekonomikas mugurkauls, tie visi ir galīgie resursi. Jau 150 gadus (pēdējos desmit gadus tas ir mans hobijs, bet pārvēr�as par profesionālu darbu) atsevi�ķi izgudrotāji cilvēcei piedāvāju�i to, ko standarta zinātne atzīst par neiespējamu. Un tie cilvēki tādā vai citādā veidā ir iznīcināti. Ja ne fiziski, tad vismaz garīgi iznīcināti. Un te mēs nonākam pie jautājuma ko darīt? Es redzu tikai vienu es pats daru, attiecībā uz sevi, uz saviem studentiem, ar kuriem es strādāju, uz tuvāko apkārtni. Mēģinu darīt ar savu piemēru un tad, kad man ir iespēja, savas domas un uzskatus atklāti pau�u arī pla�ākai sabiedrībai. Vairāk izdarīt es nevaru. Nevaru ietekmēt pieaugu�us cilvēkus kaut arī tu runā par jauniem cilvēkiem, bet viņ� ir pieaudzis cilvēks. Pat saviem bērniem, sevi�ķi pusaud�a gados, kad mēģināju stāstīt kādas nopietnas lietas, atbilde bija: "Iet, tu esi atpalicis no dzīves."

ZĀLĪTE: Dabīgi, ka tu esi atpalicis, es arī. Protams, jāuztraucas arī globāli, bet es vairāk uztraucos par latvie�u tautas pa�iznīcinā�anos, kas pa�laik notiek ne tikai kultūras līmenī, arī demogrāfiskajā utt. Latvie�u tauta pa�laik pa�iznīcinās.

BUIKIS: Piekrītu, j

ZALITE: Nerunāsim par to, ka katru gadu mums izmirst vieni Talsi, bet arī par iek�ējo saturu. �o kultūras pamatvērtību ignorē�anu. Piemērs: divas pirmizrādes viena Dailes teātri, otra Nacionālajā teātrī. Dailes teātrī veca fran�u komēdija, pēc kuras uzņemta arī filma, vīrie�i pārģērbjas par sievietēm, baigie joki. Pieņemu, ka brīni�ķīga izrāde, es to neesmu redzējusi un arī ne�grasos skatīties. Un Nacionālajā teātrī Ingas Ābeles "Skola", pēc Sudrabu Ed�us un citu latvie�u klasiķu stāstu motīviem, Viestura Kairi�a ļoti talantīgā re�ijā. īsi sakot, izcils darbs. Sabiedrība, ne jau visa, bet pārsvarā saka: "Cik garlaicīga ir Nacionālā teātra izrāde, bet cik kolosāla Dailes teātrī!" Tas vēl nebūtu nekas, tas ir, teiksim, vienkār�ais skatītājs un Delfu rakstītājs vispār ir "vienkār�ais rakstītājs"� Bet es skatos, ka kritika saka to pa�u. "Skola", kas risina ētikas problēmas, latvie�u tautas identitātes jautājumus, ļoti dziļ� darbs� Izrādās arī kritika domā, ka tas nevienam nav vajadzīgs.

LIA: Bet arī kritiķu paaudzes mainās. Ta rakstītāja jau arī savā dzīve vēl neko nav pārdzīvojusi. Viņa tikai teoretizē. Ta kā es sākumā, definējot, kas ir kultūra un kas subkultūra. Kritiķei nav sāpējis pa�ai. Arī tas jau ir bīstami, jo kritiķu paaudzes arī mainās. Tas jau skar �o līniju.

ZĀLĪTE: Jā, es pat �eit nerunāju par teātru gaumi. Noniecināt savas kultūras pamatvērtības, pārņemt, mērkaķoties pakaļ� Kaut vai �ie �ovi. Ja tie vismaz būtu oriģināli! Pēc kaut kādiem Rietumos aprobētiem modeļiem Latvijā pēk�ņi parādās princeses! Mēs ta�u vēl esam republika, nevis karaļvalsts, ja? Labi, es, protams, saprotu, ko tas viss tur nozīmē. �ie ļoti, ļoti primitīvie pakaļdarinājumi, kam nav nekāda sakara ar latvie�u kultūru. �ie televīzijas kanāli, kuri, kā zinām, nepieder latvie�iem. Tiem ir pilnīgi nospļauties par kaut kādu latvie�u kultūru.

BLUĶIS: Es pat neesmu pārliecināts, vai viņiem ir nospļauties. Vai vismaz vienai daļai tas nav mērķtiecīgi. Mūsu nelaimīgais, no vienas puses, ģeogrāfiskais stāvoklis! Mēs, savā veidā, esam kā tirgus lete, kur vienā pusē pārdevējs, otrā pircējs. Lielais Austrumu tirgus Krievija, Ķīna un Eiropa, Amerika uz otru pusi. Tie ir tie vārti, caur kuriem brauc tirgotāji. Un tas tirgus galdiņ�, ja tam ir savas domas un tas sāks tur �ūpoties, nepatiks ne pārdevējam, ne pircējam. Man ir sajūta, ka vismaz viena daļa mērķtiecīgi cen�as �o Rietumu subkultūru sliktākajās formās�

L1A: �izpausmēs.

BUIĶIS: Jā, izpausmēs, �eit caur masu medijiem, tā teikt, iedēstīt. Lai �eit neveidotos nopietna tauta ar savu patstāvīgu domā�anu, bet lai būtu vienkār�i iedzīvotāji, vieta, kuru apkalpo�

ZALITE: �loģistikas centrs. Latvija kā loģistikas centrs.

FEIFERIS: Bet tas nemaz nav slikti. Tas tāds interesants salīdzinājums ar leti pārdo�anai.

LIA: Tikai ko pārdot?

FEIFERIS: Es gan gribētu viest nelielu optimismu. Vismaz mana pieredze, strādājot ar klientiem, liecina par ko pretēju. Nezinu tik daudz par �o masu mediju kultūru, bet es arvien vairāk sastopu cilvēkus, kuriem ir cita vērtību skala. Kuri ļoti rūpējas par savu latviskumu, neafi�ējot dara daudz interesantu lietu.

LIA: Jauni cilvēki?

FEIFERIS: Divdesmit, trīsdesmit gadi. Un �ie cilvēki uz pa�u iniciatīvas bāzes dara ļoti daudz laba. Man darba dēļ nākas daudz braukāt pa Latvijas rajoniem, mēs rīkojam da�ādas talkas, kur sanāk kopā cilvēki, lai kaut ko kopīgi sakārtotu. Un, zināt, tur tādas pērles nāk ārā, ka vienkār�i tu brīnies! Pusaud�i patstāvīgi atnāk bez vecākiem, lai palīdzētu. Jo, viņ� saka, gribu, lai tā dzīve apkārt ir skaistāka. Cilvēki, kuri rīko da�ādus kultūras pasākumus pa�i uz sava rēķina. Ne jau visa dzīve sastāv no tā, kas ir lielpilsētā, teātrī vai televizorā.

LIA: Bet kaut kādu toni tas tomēr uzdod.

FEIFERIS: To, ka ietekmē, nav �aubu! Ja gribam �o lietu mainīt, jādomā, kas aiz tā visa stāv. Buiķa kungs jau ļoti pareizi pateica, ka mūsu uzdevums ir attiecīgi darboties pret. Galu galā viena no cilvēciskām vērtībām ir brīvā griba. Vai padomju laikā �ī kultūra nebija vēl briesmīgāka?

ZĀLĪTE: Es varētu jums piebalsot un nosaukt neskaitāmus, fantas�tiskus mūsu kultūras sasniegumus. Bet mēs �odien esam sanāku�i kopā tāpēc, ka esam satraukti par to, ka notiek �ī vērtību, para�u, simbolu maiņa. Varbūt tā ir neizbēgama? Varbūt mēs te veltīgi runājam�

FEIFERIS: Varbūt.

ZĀLĪTE: Ļoti iespējams. Bet, kamēr mūs tas satrauc, mums par to vienkār�i ir jārunā.

BUIĶIS: Pēc būtības es pat vairs neesmu satraukts. Tāda ir realitāte. Kāda jēga man katru dienu par to satraukties, ja no dienas dienā paliek sliktāk. Man ir biju�as arī bezmiega naktis, domājot par to, kādā vidē aug mani bērni. Vēloties, lai maniem bērniem būtu nākotne. Lai viņi tomēr joprojām dzīvo patstāvīgā valstī ar senām kultūras tradīcijām, kas savā vēsturē izturējusi ārkārtīgi grūtus pārbaudījumus. Cik tautu nav pazudu�as? Mēs esam saglabāju�ies. Man gribētos, lai �ī vieta paliek. Ja es esmu �eit piedzimis, tas nozīmē, ka Liktenis tā ir lēmis. Nu, ne velti esmu piedzimis tie�i �eit.

LIA: Andri, bet mēs arī tik�anās laikā ar cilvēkiem Majoros desmit gadus runājām par to, ka, salīdzino�i ar Rietumiem, Latvija, arī runājot par kultūru, esam laimīgas salas lomā. Lai gan situācija ar katru dienu mainās.

BUIĶIS: Lauki ir mūsu galvenais balsts. Kaut gan arī tur nodzeras, situācija mainās.

ZĀLĪTE: Vai jūs atceraties to �au�alīgo gadījumu Somijā, kur puisis ap�āva savus skolasbiedrus?

LIA: Tas jau bija otrs gadījums.

ZĀLĪTE: Jā, Amerikā tādi ir neskaitāmi. Un kāda ir motivācija? Viņam riebjas cilvēki. Viņ� ienīst cilvēci! Kāpēc? Kāda ir viņa pieredze? Viena no tām pieredzes daļām, es minu, ir tā, ko viņ� redz publiskajā telpā. Nepārtrauktas slepkavības, derdzīgi, nepieminami noziegumi. Kur cilvēki rīkojas kā pēdējie lopi. Un viņam sāk riebties cilvēki. Ja viņ� sāk ienīst citus cilvēkus, tad tas ir bezdibenis. Un tas viss ir saistīts kopā. Tas, par ko mēs �odien runājam, �ī kultūras degradācija, kam seko visas pārējās deģenerācijas.

LIA: �odien aug paaudzes, kuras internetā brīvi galina nost, un tur visi tūlīt atkal ceļas aug�ā.

ZĀLĪTE: Tas daudzās dzīvības�

LIA: Jā, tas ir atsevi�ķs jautājums, ko �odien labāk nesākt. Simptomi ir ļoti kliedzo�i, un telpa pa�laik neproducē tādas sajūtas, ka kaut kas �ajā jomā notiek uz labu.

Dramatiski �ēl, ka ar mērķtiecīgām politiķu pūlēm 2008. gadā izgāza referendumu par Satversmes grozījumiem. Cilvēki kļūst pasīvi, lielu daļu pārņem pesimisms. Katram ir jākļūst par centru, tikai tad veidojas patiesa, reāla sabiedrība ar spēju attīstīties. Es tomēr izsaku cerību, ka tas var notikt. Jo piekrītu Feifera kungam, arī es, vairāk nekā trīsdesmit gadus darbojoties ar studentiem, smeļos spēku. Jo viņi ir fantastiski! Protams, ir vājais gals. Bet es pietiekami labi atceros, kāds es pats biju students, kādas bija manas iek�ējās problēmas. Nācu no laukiem, prātā nenāca, ka pats varētu kļūt par kaut kādu lektoru. Nerunāsim par profesoru universitātē. Man drīzāk bija mazvērtības komplekss. Pasniedzējs stāstīja kādu jaunu lietu, es nedēļu strādāju, lai to uztvertu. Tagad es pasaku studentam divus teikumus, pie tre�ā redzu acis nozib, viņ� jau ir sapratis.

ZĀLĪTE: Tunelis ir tum�s, bet gaismu es redzu. Pilnīgi piekrītu tam, ka katram cilvēkam jākļūst stipram sevī. Un tad viņam nekādi baciļi nelīp klāt. �ī saruna ir vajadzīga, lai rosinātu, domātu un runātu par �īm lietām. Lai �o jautājumu aktualizētu. Jo priecāties tikai, lūk, cik es esmu attīstīts, cik garīgs, un kas tad man� lada pozīcija man grūti pieņemama. Es esmu no tiem Antiņiem, kam vajag kaut ko darīt, kad redz kaut kādu nejaucību, man gribas tomēr tur iejaukties�

FEIFERIS: Jūs atceraties vienu bībelisku tekstu, ko Kristus teica savā Kalna sprediķī? "Katram pēc viņa ticības. Kam jūs ticēsiet, tas arī notiks." Tas ir katra cilvēka brīvās izvēles jautājums.

ZĀLĪTE: Ja jūs redzēsiet cilvēku, kur� grib nolēkt no Daugavas tilta, jūs arī teiksiet, ka tā ir viņa brīva izvēle, vai tomēr mēģināsiet viņu glābt?

FEIFERIS: Bez �aubām, es viņu mēģinā�u glābt. Ta ir arī mana brīvā izvēle. Ne jau tikai viņ�, mēs visi esam kopā.

ZĀLĪTE: Bet jūs apspiedīsiet viņa brīvo izvēli, viņa brīvību.

FEIFERIS: Tas ir iespējams.

LIA: Ja viņ� gribēs, nolēks vēl vienu reizi. Bet glābt ir jāglābj.

BUIĶIS: Par Jēzus Kalna sprediķi es to teik�u kā metaforu, kaut gan es viņu pēdējā laikā jau uztveru ļoti reāli. Lielā Amerikas traģēdija divu torņu sabrukums. Kas bija pirms tam? �is scenārijs tika izspēlēts virtuālajā realitātē. Nerunāsim par to, ka teroristi varbūt no tā arī iedvesmojās. Bet, ko gribēja, to dabūja. Izveidojās domu forma, kura pēc tam veidoja realitāti. Un atkārtoju vēlreiz, manā pasaules izpratnē tas ir viens no algoritmiem, kā veidojas nākotne. Kā tu viņu caur savu domā�anu programmē. Negribu teikt, ka tas ir viegli, bet tomēr esmu optimists. Mēs neredzam to, ka Latvijai nebūtu nākotnes. Tas ir tas labākais.

LIA: Mēs pat nedrīkstam kaut ko tādu iedomāties.

ZĀLĪTE: Mēs gribam, lai �ī Latvijas nākotne būtu pēc iespējas labāka, kvalitatīvāka.

LI A: Nav jāatgādina Rērihu postulāts "Miers caur kultūru". Kultūrai ir ārkārtīgi nozīmīga loma cilvēka apziņas veido�anā.

ZĀLĪTE: Ja zūd Latvijas kultūra un latvietis kā kultūridentificēts indivīds, valsts tikai kā teritorija zaudē sākotnējo vērtību. Cīnījāmies uz barikādēm, visur kur, lai nenotiktu rusifikācija, kas, manuprāt, jau atkal notiek.

BUIĶIS: Tas notiek, jā.

ZALITE: Ir atsākusies. Lai mēs pastāvētu kā tauta, lai pastāvētu mūsu unikālā kultūra tas ir viens no �īs sarunas galvenajiem motīviem. Kultūrnacionālie motīvi bija ļoti, ļoti stipri. Tie man arī visvairāk rūp, jo tur es saskatu vislielākos draudus. Mēs varbūt būsim ļoti demokrātiska, ļoti atvērta, liberāla valsts, bet�

BUIĶIS: Bet bez savas savdabības.

ZĀLĪTE: Te nerunās latviski. Nebūs tas vienreizīgums, kas summējoties rada pasaules kultūru. Kā nācija mēs vairs nebūsim kreatīvi rado�a, spējīga radīt unikālu kultūru.

BUIĶIS: Teorētiski, atkal skatot no sinerģētikas viedokļa, ir ļoti daudz variāciju. Visas lielās nācijas katra aizņemta ar sevi, kā mierīgāk izķepuroties. Un mums rodas lielāka izvēles iespēja attīstīt tie�i savu individuālo ceļu.

FF.IFERIS: Angliski runājo�ie ievedu�i tādu terminu problem op�portunity problēmu iespēja. Jebkura problēma, tā bez �aubām ir iespēja. Man ir simtprocentīga pārliecība, ka latvie�u kultūra nekur neizzudīs. Jautājums, vai tā būs tāda, kādu iedomājamies �odien. Vai mums ir kāds tēls, vai saprotam, kas tas tāds īstenībā ir. Bet viens ir skaidrs pie tā ir jāstrādā. Tur es piekrītu, ka ir nepiecie�ams zināms gribasspēks un or�ganizatoriska pasākumu kopa, pie kā ir jāstrādā. Bet izvēle mums jāizdara pa�iem. Neviens cits to nedarīs.

LIA: Es atceros Feifera kunga savulaik sacīto par to, kas ir nauda� Pati par sevi tā nav nekas. �odien tāda nauda, rīt citāda, parīt nekāda. Vienīgais, ko tā dod, ir iespējas. Darīt labu vai�

FEIFERIS: �vai arī sliktu. Atkarībā no tā, kā jūs naudu pielietosiet. Runājot ar jauniem cilvēkiem, kuri nāk strādāt uz banku, mums ir tādas integrācijas dienas, kad mēs pārrunājam, kas ir banka, uz kādas filozofijas bāzes mēs �eit strādājam, kāda ir mūsu kultūra utt., es ļoti bie�i uzdodu viņiem �o jautājumu kas ir nauda? Un tad mēģinu izklāstīt arī savu pozīciju. Vienmēr stāstu, ka nauda jau nav ne zelts, ne banknotes, kas glabājas seifā, ne arī cipari, kas ir tabulās. Nauda tā pirmām kārtām ir iespēja. Un ziniet, kas mani pārsteidz? Brī�os, kad runājam par tādām it kā ne bankas lietām, tā ir tā milzīgā interese, kad redzi, ka cilvēki ir izslāpu�i pēc patiesajām vērtībām. Pēc vērtībām, kas slēpjas aiz lietu virspusējā uztvēruma, kāds mums ir katram. Man liekas, tas ir viens no jautājumiem, kad, runājot par kultūru, sakām mēs esam ieslīgu�i materiālismā un cilvēki tagad grib to otru pusi. Dabūt līdzsvaru, to garīgo atsvaru pretī. Liekas, banka tāda ļoti lieti�ķa vieta, kur kārto darījumus, bet cilvēki tur tomēr par to domā. Varētu teikt, viņi pieprasa �o garīgo līdzsvaru. Tas arī rada manī optimismu un ticību dzīvei, ka mēs spēsim daudz ko izmainīt.

LIA: Paldies.

Nīla Donalda Vol�a grāmatas "Sarunas ar Dievu" otrajā grāmatā uz kādu no jautājumiem Dievs atbild: "Es nespē�u tev pavēstīt Manu Patiesību līdz brīdim, kamēr tu nepārtrauksi apgalvot, ka jau zini to."

Mūsu nodoms �odien nebija kādam ko uzspiest. Katram būs sava patiesība un pie tās jānonāk pa�am. Arī attiecībā uz kultūras un subkultūras izplatību, nozīmi un lomu kā Latvijā, tā pasaulē. Ta�u mēs būtu patiesi gandarīti, ja �īs pārdomas rosinātu dziļāk padomāt arī jūs.

" Gunnars Treimanis. "Rēzij, kas tu esi?", Madris, 2003.

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un Dailes teātra aktrise RĒZIJA KALNIŅA

IJA: Divās iepriek�ējās sarunās tikāmies ar Rēzijas Kalniņas mammu, aktrisi Helgu Dancbergu. Ziemassvētku bērnu Rēziju, kura pasaulē nākusi divu sargeņģeļu aizgādībā, zīmīgi raksturojis dzirksto�ais teatrālis Gunnars Treimanis19 : "(..) romantiķe, apvieno sevī arī mutuļojo�u prātu, atziņas prioritāti; noslēgta pasaule un tikpat bērni�ķīga atklātība."

Tapat kā mammu, arī Rēziju ļoti interesē viss, par ko runā Pēteris Kļava un Andris Buiķis. Kas mēs esam, no kurienes nākam, kurp aizejam, kas ir cilvēka dzīves patiesās vērtības.

Mūsdienu teātrī diem�ēl arvien retāk varam saņemt pozitīvu lādiņu. Pavisam īsi Rēzijas dvīņu brāļa, luterāņu mācītāja Krista Kalniņa domas: "�aubos, vai teātris �odien strādā ar tādu misijas apziņu. Izglītot un radīt cilvēkā ilgas pēc garīgām vērtībām. Re�isori izmanto skatuvi, lai cilvēku prātos sētu visatļautību pret dziņām, kuras ved garīgā nāvē."

Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa

Mūsu sarunu vado�ā ass joprojām ir Maikla Talbota grāmata "Hologrāfiskais Visums". Sākotnēji iecerot runāt par prātu un saprātu, runāsim ari par mīlestību un varu, par Latviju, Latvijas vīrie�iem, nedaudz arī par teātri. Konkrēti par teātra lomu un atbildību �odienas Latvijā.

BUIĶIS: Te smagākais jautājums ir tas, ka teātris lielā mērā atspoguļo skatītāju, to, kāda ir sabiedrība. Un vissvarīgākais kāda �odien ir Latvija? Ta lielā nelaime, kā kādreiz teica Imants Ziedonis, ka Latvija ir caurvēju zeme. Mums pū� Austrumu vēji, Rietumu vēji, un �obrīd Rietumu vējā dominē smagā prasība visas ziņas, sliktās, labās, novest līdz galējībām. Es to redzu garīgajā ziņā savos studentos. Tre�ajā kursā stāstu smagas lietas, saprot momentā! Paskatāmies interneta komentārus, tic izteikumi ir drausmīgi. Par jebkuru cilvēku, vienalga, ko viņ� nedarītu, kāds uzlies virsū samazgu spaini.

LIA: �āds teātris �obrīd diem�ēl ir visa dzīve.

BUIĶIS: Tie�i tā. Teātris atspoguļo dzīvi. Teātrim vajag nopelnīt naudu, ja nepelna, tad ir neveiksmīgs, un tā viss aiziet. Vienai daļai sabiedrības arī patīk jēlas lietas. Ir publika, kas iet uz nopietnām izrādēm, bet tās repertuārā ilgi neturas.

RĒZIJA: Jā, es varu piekrist. Ne tikai teātrī, ne tikai mākslā, bet arī sadzīvē cilvēki neaptver, ka uz pa�iem gulstas milzīga atbildība. Mēs nevis progresējam, bet regresējam. Kļūstam nevis gudrāki, atklājot da�ādas lietas, bet atļaujamies palikt muļķāki. Tas pats, kur� raksta internetā �os komentārus, viņ� noņem no sevis atbildību, neapzinoties, ka �ī dzīve tūlīt beigsies un viņ� nonāks pie tās Lielās Atbildības.

BUIĶIS: Bet, Rēzij, te jau ir tas joks! Pateikt �os vārdus, ka pēc tam viņ� nonāks pie Lielās Atbildības! Pieminēju jau Elizabeti Kibleri-Rosu un Reimondu Mūdiju. Ja kādam nepatīk nopietni darbi, var izlasīt triju sējumu daiļliteratūru. Lasot �os darbus, labi redzams, ka Verbērs nopietni studējis literatūru. Tur atbildība labi parādīta.1 ' Uzreiz varu iedomāties, kādi būs komentāri ko tur Rēzija murgo! Kāda atbildība? Ieguldīs kapā, nekas vairāk nebūs. "Hologrāfiskā Visuma" pirmajās daļās, kur Deivids Boms runā, jau teikts, ka jaunā zinātne neatzīst neko pārdabisku. Bet daudzi eksperimenti pierāda, ka pārdabiskais eksistē.

Saistībā ar zinātni es izvēlējos divus gadījumus. Pastāstī�u par vācu psihiatru un clektroencefalogrammu (EEG) tēvu Hansu Bergeru, kuru dzīves laikā uzskatīja par naivu amatieri, potenciālu vienpati, kur� no�darbojas ar kaut ko muļķīgu, ko noteikti var izskaidrot kā elektriskas vai mehāniskas darbības rezultātu. Vai tad jābrīnās, ka mū�a beigās grūtsirdībā viņ� beidza dzīvi pa�nāvībā�

1892. gadā Hanss sāk matemātikas studijas Jēnas universitātē, lai vēlāk kļūtu par astronomu, ta�u tās pamet un dodas dienēt. Armijas laikā, jājot zirga mugurā, tas pēk�ņi saslejas pakaļkājās, un Hanss nokrīt uz ceļa tie�i priek�ā zirgu vilktam lielgabalam. Hansam skaidrs, ka zirgi viņu sabradās un ka tā būs nāve. Kā par brīnumu, lielgabala vadītājam izdodas zirgus apstādināt. Vakarā no tēva pienāk telegramma un Hanss uzzina, ka viņa vecākajai māsai bijusi draudīga pārliecība, ka Hansam draud briesmas. Sapratis, ka māsa sajutusi tās �ausmas, kas viņam bija, nokrītot no zirga, I lansam rodas interese saprast "psihisko enerģiju", un viņ� pēc armijas sāk studēt medicīnu. Kā viņ� vēlāk raksta: "Tas bija spontānas telepātijas gadījums, kad, nonācis nāves briesmās un pārdomādams savu dro�o nāvi, es pārraidīju domas, un māsa, ar kuru bijām ļoti tuvi, darbojās kā uztvērējs."

Hanss Bergers pētīja, kā objektīva smadzeņu aktivitāte var izsaukt subjektīvu psiholoģisko fenomenu. 1927. gadā viņu ievēl par Jēnas universitātes rektoru. �ie "Bergera viļņi" vēlāk radīja EEG. Pats Bergers 1924. gadā uztvēra EEG alfa ritmus no 7,81 līdz 13,28 hercu līmenī. Smadzeņu darbības pētījumos viņ� atklāja principus, kuri �odien radīju�i pozitronu emisijas tomogrāfu un magnētiskās rezonanses attēlus. Jau pēc viņa pa�nāvības, pagāju�ā gadsimta 60. gados, ir nodibināta Hansa Bergera prēmija par ilggadīgu un aptvero�u zinātnisko un klīnisko darbību neirofizioloģijā. Atkārtoju, ka dzīves laikā viņu uzskatīja par amatieri un vienpati. Lai kā arī nebūtu, bet viņa kritizētāji nav izdarīju�i neko lādu kā Bergers. Un tādēļ simboliski, ka prēmija ir tie�i par ilggadīgu un visaptvero�u zinātnisku vai klīnisku pētījumu. Dzīve visu noliek pie vietas. Tas viss un vēl daudz cita interesanta ir filozofijas zinātņu doktora Dīna Radina latviskajā grāmatā "Sasaistītie prāti: kvantu pasaules bezgalīgās iespējas"2 '.

Pamēģini Latvijā par to runāt! Redzēju komentārus arī par mūsu pirmo sarunu. Maikla Talbota grāmata iznākusi 1995. gadā. Viens komentārs: zinātne jau gājusi uz priek�u, tās idejas jau novecoju�as un tamlīdzīgi. Smieklīgi! Cilvēks, kur� īsti neorientējas zinātnē, izdara secinājumus. Ņūtons[14] radīja klasisko mehāniku, pagāju�i 330 gadi, tā nav novecojusi. Visām normālām kustībām, automobilim, vilcienam, lidma�īnām tā strādā! Tikai, ja mums nāk jau tādi ātrumi, kas salīdzināmi ar gaismas ātrumu, tur jāņem vērā Ein�teina teorijas. Daudzi ņirdz, Buiķis tur maisās pa torsionu laukiem! Bet es savulaik pēc nīderlandie�u zinātnieka lūguma aizsūtīju materiālus par torsionu laukiem un pretī dabūju grāmatu, ko 90. gadu beigās uzrakstījis Viljams Tillers "Zinātne un cilvēka transformācija", par smalkām enerģijām, apziņu utt. Pagaidām par mani vienīgā politiskā karikatūra ir kā Pokaiņu me�a, �ambalas un torsionu lauku adeptu. Pēc paraksta redz, ka "Dienas" komentētājs neat�ķir perpetuum mobile no atvērtām sistēmām. Bet tas tikai tā, par to būtu jārunā pla�āk.

Jau grāmatas sākumā aprakstīts skaists eksperiments, telpā visas sienas, grīdas, griesti izlikti ar metāla plāksnēm. Lai netiktu klāt elektromagnētiskie viļņi. �ajā telpā sē� cilvēks, uz kura smadzenēm uzliktas Bergera elektroencefalogrammas, vērojot, kāda būs viņa reakcija. Bet blakus telpā atrodas ekstrasenss, kur� iedarbojas uz viņu. Un iepriek� jau apskatīts, kā mainās voltā�a, uz pretējo, no + uz voltiem. Pirmajā eksperimentā cilvēks noreaģēja precīzi. Pēc 20 minūtēm sāk otrreizēju eksperimentu, bet cilvēks nezina, ka tas būs. Un reakcija sākas kādu pusminūti iepriek�. Eksperiments vēl nedarbojas, bet viņ� jau uz to reaģē! Da�as lappuses tālāk, tas attiecas arī uz teātri, ir fotoattēli kādas cauri zālei iet enerģijas. Par to mēs runājām iepriek�ējā reizē. Kur cilvēks, pieskāries ar jutīgām rokām, kā viņ� ietekmē kameru, kadrā parādās miru�ie cilvēki utt. Tadas lietas. Un par tām raksta Stenfordas universitātes profesors, dekāns.

Vēl interesantāks ir krievu zinātnieka Nikolaja Kozireva (1908-1983) mū�s un pētījumi. Pēc Ļeņingradas universitātes beig�anas 1928. gadā viņ� tiek nozīmēts darbā Pulkovas observatorijā kā viens no talantīgākajiem astrofiziķiem. Ta�u neaizmirsīsim, ka tā bija Padomju Savienība, kurā tajā laikā valdīja Staļins. 1936. gadā Kozirevu par kontrrevolucionāru darbību arestē un aizsūta uz Gulaga nometni tālu ziemeļos. Stingrā rakstura un pārliecības dēļ viņam drīz iedod vēl desmit gadus. Acīmredzot kādas augstākas personas ietekmē nometnes komandants uzdod saviem sar�giem viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem aizvest kādus 60 kilometrus no nometnes un nejau�i atstāt me�ā, pārliecībā, ka tā no viņa tiks vaļā. Nekur jau aizbēgt nevar, Kozirevs tomēr taigā iztur un pēc pāris dienām ierodas atpakaļ nometnē. Viņa talanta dēļ kādi no kolēģiem panāk, ka 1946. gadā viņu atbrīvo. Ir grūti pēc koncentrācijas nometnes atgriezties nopietnā zinātniskajā darbā. Tomēr jau 1958. gadā Kozirevs atklāj, ka Mēness ir vulkāniski aktīvs, viņam ir idejas par Veneras atmosfēru, par ko 1969. gadā Starptautiskā Astronautikas akadēmija (IAA) pie�ķir viņam zelta medaļu. Cik zinu, tajā laikā tikai divi cilvēki no Padomju Savienības bija saņēmu�i augsto IAA apbalvojumu: Gagarins par lidojumu kosmosā un Kozirevs par Mēness vulkānismu.

Tagad par da�ām viņa oriģinālajām idejām. Izmanto�u viņa rakstu "Par laika iedarbību uz vielu"3 '. �is raksts publicēts jau pēc viņa nāves 1985. gadā, pie tam iekļauts zinātnisko rakstu krājumu sērijā "Diskusija". Tādēļ nav jābrīnās, ka Ukrainā izdotajā biogrāfisko rakstu krājumā "Fiziķi" Kozireva uzvārda nav4 '. Pirmā doma, kuru savā rakstā uzsver Kozirevs, ir saistīta ar tā saucamo otro termodinamikas likumu, ka sistēma savā attīstībā iet uz varbūtiskāku stāvokli, tas ir, pieaug entropija, samazinās sistēmas daudzveidība. Tis notiek laikā, un �eit Kozirevs secina, ka, laikam ejot, notikumi no pagātnes ietekmē nākotni un zūd mūsu izvēles brīvība, kas izriet no mūsu pieredzes. Tatad uzskatīt laiku par tīri ģeometrisku objektu ir situācijas vienkār�o�ana. Ein�teins savā darbā izmantoja tā saukto Minkovska telpu, kur bez trim telpas dimensijām ietilpst arī laiks. Kozirevs saka, ka telpa nav ģeometriski tuk�a, tajā darbojas da�ādu spēku lauki. Tādēļ ir loģiski pieņemt, ka arī laikam kā ceturtajai Minkovska dimensijai piemīt fizikālas īpa�ības. Laika aktivitātes pakāpi var nosaukt par laika blīvumu. Tad no vispārīgiem spriedumiem varam secināt, ka laiks var sistēmā ienest organizētību un dzīvības spēku, sakārtot dzīvības un nāves aspektus. Laika aktīvā darbība var atstāt iespaidu uz vielu, matēriju, tātad viela var būt laika aktivitātes detektors, noteicējs un dabā var būt procesi, kuri samazina laika blīvumu vai arī to palielina, citiem vārdiem, izstaro laiku. Tālāk rakstā ir apskatīti procesi, kuros laiks parādās.

�is Kozireva darbs izsauca interesi, un internetā atrodamas publikācijas, kurās tiek analizēta viņa cēloņu mehānika*'. Piemēram, �ihobalovs secina, ka laiks atļauj dzīvos organismos un masīvos kosmiskos objektos, tādos kā zvaigznes, darboties pret sistēmas sabrukumu un tā saukto siltuma nāvi. �o ideju par Visuma siltuma nāvi, līdz ar to dzīvības galu Visumā, man padomju laikā mācīja dialektiskā materiālisma kursā. Tatad laika aktīvā darbība Kozirevam nodro�ina dzīvības pastāvē�anu. Tiesa, Kozireva laikā zinātnē vēl nebija tā sauktā tum�ā enerģija. Ieejot jau nopietnākās problēmās, es uzskatu, ka dzīvības iespējamību nodro�ina iepriek�ējā sarunā pieminētā kvintesence. Lieta tāda, ka tum�ā enerģija kvintesence, at�ķirībā no visām citām vieliskām struktūrām (jo enerģiju saskaņā ar Ein�teina formulu varam sasaistīt ar masu vielu), ir ar ļoti savdabīgu tā saukto stāvokļa vienādojumu61 . Tiesa, autori Anatolijs Cerepa��uks un Arturs �erņins runā par vakuumu, bet tas būtību nemaina. Tas, pretstatā Ein�teina vienādojumam, ir �āds: p = -c2 p. �eit p nozīmē spiedienu, c ir gaismas ātrums, bet ļ> ir blīvums. Atgādinu, ka Ein�teina slavenā formula izskatās �āda: E = mc2 , kur E ir enerģija, bet m ir masa. Kā redzams, abas formulas ir līdzīgas, at�ķiras tikai ar mīnus zīmi sakarība starp blīvumu un spiedienu. Matemātiski skatot kādu procesu ar �ādu stāvokļa vienādojumu, lai matemātiskais modelis būtu matemātiski korekts, jāmaina laika virziens no �ī brī�a uz pagātni. Tatad procesi, kurā darbojas parastā viela un �āda viela, laikā iet pretējos virzienos. �ī ideja man radās pirms vairākiem gadiem, un lai kāds jaunais talants pamēģina to attīstīt tas būtu vērtīgi.

LIA: Atgrie�oties pie tevis pieminētā eksperimenta, ko tas tomēr nozīmēja, ka �is cilvēks otrajā eksperimentā reaģēja ātrāk?

BUIĶIS: Atbildot vispārīgi, var teikt, ka tas nozīmē, ka ir tas, ko raksta Bībelē: Dievs cilvēku radījis līdzīgu Dievam. Viņ� spēj prognozēt, kas būs nākotnē. Tu runā par Tillera eksperimentu, bet ir jau vēl interesantāks eksperiments, kas turpina Kozireva idejas. Es varētu nosaukt arī citus eksperimentus attiecībā uz Sauli7 ': kur vēr� teleskopu pret Sauli, un reaģē nevis tur, kur mēs Sauli redzam, bet tur, kur tā atrodas patiesībā. Tātad kaut kas atnāk momentā! Un reaģē vēl starojums no turienes, kur Saule būs pēc astoņām minūtēm! It kā starojums laikā ietu telpā uz priek�u tur Saule vēl nav bijusi. Tas atgādina to, par ko pieminētais Reimonds Mūdijs runā savā grāmatā "Par atkalredzē�anos pēc nāves: kā satikties ar miru�ajiem tuvajiem cilvēkiem"8 ': par to senlaicīgo ticējumu, ka, spogulī skatoties, var satikt miru�os radiniekus, tā saukto SV cie�o spoguļa vēro�anu.

Kā raksta Mūdijs, virkne rūpīgi veiktu pētījumu liecina, ka ne mazāk kā viena ceturtdaļa amerikāņu un viena tre�daļa eiropie�u atzīst, ka vismaz vienreiz mū�ā ir redzēju�i garus. Viņ� apraksta, ka gribējis satikt vecmāmiņu no mātes puses. Pēc kādas stundas skatī�anās spogulī viņam nekas neparādījās. Ta�u pēc tam citu dienu pie viņa istabā ienāca tēva māte, ar kuru attiecības dzīvē nemaz nebija ideālas. Piemēram, viņa savu�laik bija viņam izmazgājusi muti ar ziepēm, kad viņ� bija pateicis vārdu, kuru viņa neakceptēja. Tagad viņ� juta strāvojam mīlestību un siltumu, emocionalitāti un līdzjūtību. Mūdijam bija vajadzīgs brīdis, lai pazītu vecmammu, jo viņa izskatījās krietni jaunāka nekā tad, kad viņ� pēc savas piedzim�anas viņu pazina.

Ir vērts palasīt �o grāmatu. Tas ir lietas, kas pasaulē vairs nav apstrīdamas! Bet es stādos priek�ā, ja tas būtu internetā, kāds būtu simt un viens komentārs. Cilvēki nelasa, nezina, bet domā, ka esam, ziniet, pasaulē gudrākie. Sten forda universitāti, Mūdiju un visu pārējo var nolikt pie vienas vietas.

LIA: Bet kāpēc pie mums Latvijā tā ir?

BUIĶIS: Tas ir, ko mēs runājām sarunas sākumā. Divdesmit gadu laikā tauta no normāla stāvokļa aizgājusi atpakaļ bērna vecumā. Cilvēks ir neizglītots. Atceros, ko par Edgara Imanta �iliņa grāmatu "Lielo patiesību meklējumi", tāda neiznāca pat pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, uzrakstīja Pauls Bankovskis: tā fizika ir pastulba, to nevar saprast. Ta ir Bankovska vaina, viņ� fiziku nav mācījies. Bet tā tiek rakstīts par cilvēku, kura zinātniskās domas pasaulē citētas trīssimt reizes! Izcilākais cilvēks! Ta bija viņa liktenīgā grāmata, �iliņ� drīz pēc tam nomira. Tūlīt pēc viņa nāves uzrakstīja �ādas cūcības, un "Rīgas Laiks" to nopublicēja. Pēc tam vairs nevaru normāli "Rīgas Laiku" lasīt. Ja tā var izturēties pret vienu no mūsu izcilākajiem zinātniekiem.

KĻAVA: Tāpēc mēs esam �eit, lai par to parunātu. Man patīk �ī Imanta Ziedoņa doma par caurvēju Latvijā. Bet caurvēj� iespējams tad, ja ir kaut kādi stabi, sienas vai durvis. Lai vispār būtu caurvēj�.

BUIĶIS: Bet nav jau!

KĻAVA: Nu jā. Tāpēc, uzturot domu par prātu un saprātu, proporcionāli visu laiku ir degradācija, ir revolūcija un evolūcija. Bet nav piedāvājuma. Nav kvalitatīvs piedāvājums tām dvēselēm, tiem prātiem, kuri gribētu vairāk saprast. Lai rastos piedāvājums, jābūt kaut kādai bāzei. Bet Latvijā �ī bāze padomju laikos bija ļoti maza. Kā tu kādreiz, Andri, teici nav vērts runāt par to, kas ir, vajag sveci iededzināt. Jauniem cilvēkiem, kuri mācās, vajag radīt savus precedentus, savas bāzes, savus serverus. Ir viena mājas lapa satori.lv, kur jaunie filozofi, vīrie�i (vī-rie-�i!) sāk izglītoties, lada parādība, ka vīrietis Latvijā beidzot sāk lasīt grāmatu! Būtu labi, ja vīrietis ārsts un kāds zinātnieks tie�ām lasītu grāmatas. Un, ja vēl filozofijas grāmatas, tas jau būtu sasniegums Latvijai. Tie dubļi jau būs vienmēr, bet jauniem cilvēkiem nepiecie�ams radīt �ādus serverus. Vai tie ir klubi vai internetā portāli, teiksim -kasjauns� Vajadzīgs �is piedāvājums.

LI A: Jābūt arī interesei.

KĻAVA: Jā, bet interese ģenētiski būs tikai 3 procentiem, kuriem interesē Tas. Ir tādi pētījumi. Tikai 16 procenti cilvēku interesējas par naudu, tie varētu būt biznesmeņi. Cilvēkiem būtībā arī nauda neinteresē. Iad iedomājies: 16 procenti interesējas par naudas pelnī�anu, 3 procenti par To�

BUIĶIS: Tikai piektā daļa.

KĻAVA: Un pārējie? Ne par ko. Un tad tie pārējie Ne-par-ko uzstāda kaut kādas vērtības! Kaut kādus kroplus, patoloģiskus lozun�gus, ar kuriem pārējiem būtu jāsamierinās. Es, protams, negribu iedalīt tik strupi. Ta smadzeņu masa pret ķermeni nav tik liela, bet viņa to visu nosaka. Latvijai vajadzīga �ī restartācija.

RE�IJA: Jūs, Buiķa kungs, teicāt par internetu, par tiem komentāriem. Pa�i sevi sitam un noniecinām. Turpinot par atgrie�anos bērna vecumā bērnam, lai attīstītos, viņu vajag uzslavēt. Vajag atrast talantus, atzīt to, kas viņā ir. Nevis visu laiku stāstīt tu esi muļķis, tu esi muļķis, tu esi muļķis. Ta negācija un uztraukums, ko citi par mums teiks� Mēs jau neesam atbildīgi pat sabiedrības priek�ā. Mēs esam neatbildīgi pat sevis priek�ā. Bet mēs esam atbildīgi Ta priek�ā, kas mūs te ir ielicis. Nevar apstāties vai sa�ust, vai būt atkarīgi no kaut kādiem komentāriem vai spriedumiem. Varbūt tas ir tas saprāts? Vai sirdsapziņa� Jo sa�ust vai tīri cilvēcīgi reaģēt liek prāts, bet saprāts neļauj apstāties.

BUIĶIS: Būtībā uz �o masu, kurai interese nav ne par naudu, ne tie trīs izcilākie procenti�

KĻAVA: �80 procenti par politiku!

BUIĶIS: Nē, bet kurus var ļoti, ļoti viegli ietekmēt.

KĻAVA: Ar ko tie�i arī manipulē.

BUIĶIS: Tomēr, Pēter, tavos raidījumos "�eit un tagad", kādi kolosāli cilvēki zvanīja. Tik gudri jautājumi!

KĻAVA: Bet tie ir 6 procenti sabiedrībā, kurus tas interesē.

LIA: Starp citu, tur bija daudz vīrie�u.

KĻAVA: Nu jā. Ka vīrie�i vispār noformulē jautājumu un piezvana� Viņam pa�am tā arī ir atklāsme.

RĒZIJA: Cik tas ir dīvaini, ka negatīvais tik ārprātīgā gaismas ātrumā pievelkas! Un pozitīvais, par to ir it kā jācīnās. Lai tu kļūtu vai domātu labāk. Tas ir darbs! Ta ir cīņa dzīves garumā. Mīlestība.

BUIĶIS: Tas ir smalkās enerģijas! Ļoti smalkas� Tas ir tās, kuras netiek brēktas uz ielu stūriem. Kā Gandijs[15] teica, viņas runā �ukstus. Visas ikdieni�ķās lietas jāapklusina, tikai tad tu sadzirdēsi, ko tev saka tava sirdsapziņa.

1.1 A: liet kāpēc tie�ām tik viegli un galvenais ātri var pateikt to slikto un tik grūti labo. Tas mani vienmēr pārsteidz. Diem�ēl mūsu zemei tas ir tipiski.

BUIĶIS: Piemēram, man kāda meitene patīk un viņa kaut ko labu man izdarījusi�

LIA: Vai tu viņai to pasaki?

BUIĶIS: Nē. Es kautrējos. Kā es ie�u viņai klāt un teik�u� RĒZIJA: Bail.

BUIĶIS: Jā, ir kaut kāda nedro�ība.

KĻAVA: Bet kāpēc? Tad uzreiz jautājums, kas ir bailes?

LIA: Savulaik tie�i par to runāju ar Albertu Legzdiņu no "�ikāgas piecī�iem". Viņi sākumā nav varēju�i pierast, cik latvie�i ir atturīgi. Kāpēc nepienāk klāt un nepasaka kā man patīk! Latviskā kautrība.

RĒZIJA: Ta nav kautrība.

BUIĶIS: Pirms gadiem desmit, piecpadsmit arī man likās, ka mani pārpratīs. Tagad, kad redzu, ka kāds dara ko labu, pieeju un pasaku. Sa�protu, ka cilvēkam tas ir vajadzīgs.

KĻAVA: Tu zini, man arī bija tāpat. Pirms divdesmit gadiem, kad es runāju par dzīvi pēc nāves, ka ārstiem būtu par to jāmācās, viens docents gribēja man piedāvāt ārstēties. Starp citu, viņ� pats tikai nesen nomira. Un es domāju: nu, nerubī neviens, būtībā �ī vīrie�u pasaule. Vīrie�i grib noteikt pasaules toni. Un viņu pamatā ir bailes. Bet īstenībā tā ir neizglītotība. Sevis neizpratne, neizzinā�ana tiek argumentēta ar bailēm un uzbrukumu. Īstenībā tie ir ļoti vāji cilvēki. Es vienmēr esmu teicis, ja Latvijā tie�ām būtu vīrie�i, tad mēs nebūtu tādā� khm, kur mēs Latvijā vispār esam! Bet, tā kā viņu nav, tie ir kaut kādi organismi, kuriem ir sēklinieks starp kājām, tad Latvija nonākusi tur, kur tā ir. Protams, ne jau visi, bet tā ir tā atbildība. Tāpēc, ka neviens nejēdz, bet visi grib. Un visi ir komplek�aini. Jo cilvēks vairāk izglītojas, jo viņ� ir neatkarīgāks, stiprāks, viņu nevar iespaidot. Cilvēkam ir savs viedoklis, un, ko teiks 6 miljardi miroņu, viņu neinteresē. Jo viņ� pats zina! Tas ir sekas dziļam viedumam, dziļai izpratnei par realitāti. Bet sekas ir arī, ka nezinā�ana, aprobe�otība uzreiz ir uzbrukums. Lai aizsargātu savu aprobe�oto prātiņu. Un ja man prasītu ko tad tu, Pētcr, īsti gribi? Es gribu, lai cilvēki, vīrie�i, izglītojas. Lai viņi ir vīri�ķīgi, lai viņi izprot, kas ir realitāte, un sāk �o realitātes apzinā�anos praktizēt ikdienā.

LIA: Vai viņiem tomēr nevar palīdzēt mātes un vecmāmiņas? Tos mazos, jaunos vīrie�us, kur� tad būtībā izlai�?

BUIĶIS: Redzi, pirmā lieta, kas mums jāsaprot, ir Latvijas vēsture. Daudzi drosmīgākie vīrie�i ar mīlestību pret savu ģimeni, savu mīļo Latviju aizgāja bojā. Daudzi citi vīrie�i, redzot okupācijas laika sare�ģījumus un grūtības, neatrada neko labāku kā nodzerties. Ta ir liela nelaime Latvijai, ko daudzi pēc padomju okupācijas pārņēma alkoholisms.

KĻAVA: Jā. To sēklu var iznīcināt. Tie�ā nozīmē.

BUIĶIS: Stiprākie vīrie�i tie�ām ir iznīcināti. Otrs, es nerunāju par Latviju, bet par visu pasauli, laiks ir tāds, ka cilvēce ļoti daudz ko dara kļūdaini visi kari, ekoloģiskās problēmas, kas ir ārkārtīgi samilzu�as. Patiesībā pasaules mērogā būtu laiks pienācis matriarhātam. Sievietei būtu jābūt tai, kura nosaka lietas.

LIA: To jau pareģoja.

KĻAVA: Skandināvijā tas notiek, palēnām.

BUIĶIS: Bet Latvijā tas ļoti maz izpau�as. Kā pret Vairu Vīķi-Freibergu izturējās, kad viņa bija prezidente! Un kā patlaban? Viss tiek nogānīts. Pasaulē notiek �īs lielās plūsmas, visās jomās, arī politikā ļoti nopietni sāk ieiet sieviete. Arī ezotērajā literatūrā runā par to, ka sākas Jaunais laiks, kur vadītāja būs sieviete. Kā kādreiz senos laikos bija matriarhāts.

LIA: Tas ir labi vai slikti?

BUIĶIS: Es domāju, ka ļoti labi. Mums ir nepiecie�ams maigums, smalkāka skatī�anās uz lietām, kā uztvert da�ādas nianses. To, protams, sieviete var izdarīt labāk nekā vīrie�i. Sevi�ķi, kā Pēteris teica� ka sēklinieki skraida apkārt.

KĻAVA: Nē, nu tie�ām ir laiks! Ja tie vīrie�i mīlētu savu tautu un Lat�viju, tad nebūtu tā, kā te ir. Bet par tiem bērniem, ko tu teici, par izlai�anu, nāks jaunā paaudze. 1a zagļu un mantkārības, alkatības apziņa, kas nāk no tā, ka septiņsimt gadus �ī tauta visu laiku ir apzagta un tagad beidzot pati var kaut ko pazagt� Nu, gribas, saproti! Psihisko imunitāti vajag izslimot. Bet tas, ka nav vīrie�u, ir apburtais loks. Man ir tāds novērojums: slimnīcā redzu tūksto�iem mātes un bērnus. �īs sievietes nav samīlētas, tie ve�i īsti nav, un viņas to mīlestību liek iek�ā bērnos, tajos dēliņos. Un tad tie�ām sanāk tie Latvijas dēliņi, nevis kareivji. Ne tādā nozīmē kā kareivji Afganistānā, kas ir pilnīgi muļķīgi, bet tādā, ka tas dēliņ� vairs nemācēs mammai �ības atnest, palīdzēt viņai. Viņ� tiek tik kropli uztverts� Ta sieviete tur iegulda neizpausto mīlestību pret Dievu. Vispār nezina, kas tas tāds ir, tas vīrs, nu tāds, kāds ir� Tad vismaz ir tas bērns, kurā viņa arī sevi visu izliek. Bet enerģija, prāna, elpo�ana, apziņa, kā viņa modulē to nāko�o vīrieti, tā diem�ēl ir kropla.

LIA: Kā mīlestība var modulēt kroplu?

KĻAVA: Bet tā nav mīlestība. Tas ir primitīvi. Mīlestība ir tas smalkums, tas fluīds, ko sievietes zina labāk.

RE�IJA: Nav runa par sievieti kā vadītāju vai matriarhātu. Es domāju, ka pilnīgi apgriezta ir arī uztvere par to, kas ir skaistums. Uz sievieti gul�stas daudz vairāk, nekā viņa spēj iedomāties. Jo sieviete ir tā, kas palīdz vīrietim radīt, kura galu galā rada vīrieti! Viņu par vīrieti. Man liekas, ka �eit, Latvijā, kur ir divas sabiedrības, cittautie�u un latvie�u, vīrietim grūti būt vīrietim un sievietei grūti būt sievietei. Bet atkal jāuzņemas atbildība katram uz sevi. Sievietēs trūkst maiguma. Viņas pieprasa, visu laiku ar rokām un kājām pieprasa! Nevis, ka dod, bet dod un neprasi pretī! Tas ir tik �ausmīgi tuvredzīgi.

KĻAVA: Tu baigi labi pateici! Paldies, ka vēl kāds tā domā. Es arī darbā kādreiz teicu, ja tām sievietēm būtu maigums, tad tie vīrie�i vienkār�i atslābtu.

RE�IJA: Bet viņām ir ļoti grūti, ari tas prasa.

KĻAVA: Maigums nāk no garīguma, bet viņām ir materiālā atskaites sistēma, ko par mani teiks. Atskaites sistēma ir bioloģiskais apvalks.

RE�IJA: Man brālis un tēvs, kuri ir pa�pietiekami cilvēki, kuri sevi izglīto, saprot lietas. Bet, domājot par sievietēm, skatoties apkārt, viņas ir tik pilnas ar negāciju� Ja tu nedod, tu neko nevari saņemt pretī.

KĻAVA: Bet viņa saka: par ko lai es tev dodu? Tu man to iedevi?

RE�IJA: Bet to jau nevar nopirkt.

KĻAVA: Te jau sākas pirkt un pārdot attiecības. Nepietiek ar vienu baltu kleitu Gaujas krastā, par maz. Tagad vajag, lai būtu vasarnīca Gaujas krastā, ma�īna, un tad varbūt es tev iedo�u.

RE�IJA: Ko mēs negribam? Negribam sist sevi krustā. Neviens. Negribam.

KĻAVA: Nevajag piesist, vajag vismaz pastāvēt apak�ā, padomāt�

RE�IJA: Arī to negribam.

BUIĶIS: Vēl viena lieta, kuru Pēteris, garām ejot, pieminēja te atkal nonākam pie politikas. Ja paskatāmies uz Latviju vēl pirms neatkarības un pirmās republikas laikiem, tas, kur� kļuva par vagaru no latvie�iem, bija visne�petnākais! Jo viņ� pēk�ņi no ierindas cilvēka, kuru zvetēja ar pātagu, kļuva par priek�nieku. Un viņ� atriebjas. Tas piemīt daļai mūsu politiķu jūs, visi pārējie, esat muļķi! No tā arī veidojas milzīgā plaisa, kad vara-te, pārējie te. Un mums būs jūs komandēt. Ja pūst zivs galva, pūst visa zivs.

RĒZIJA: Man ir tāda sajūta, kad viņus ievēl, viņi jau ir nobeigu�ies. Respektīvi, viņi jau ir viss. Bet viņi nesaprot, ka tas ir tikai sākums.

LIA: Kādreiz Eduards Pāvuls sacīja: "Ko viņi tur tik �ausmīgi raujas, tur ta�u jāstrādā!" Jāiet uz milzīgu, īstenībā nesavtīgu darbu. Un vēl Pāvulam bija tas slavenais teiciens: "Ja latvie�u strēlnieks, tad noteikti sargāja Ļeņinu!"

BUIĶIS: Par to mēs arī �odien maksājam. Ja mēs runājam par atsevi�ķa cilvēka karmu, likteni, tad tāda ir arī tautai. Bet laikam tagad mēs esam to lielā mērā izpirku�i. 2010. gada 17. septembrī to �enelinga formā diktējis El Moria (ar viņu savulaik daudz sazinājās Helēna Rēriha). Tatad:

"Latvija sevi attīsto�a garīga Būtne, Latvijas garīgā aug�upcel�anās.

Ir īstenojies mūsu senais sapnis Latvija ir ieguvusi pilnīgi īpa�u patstāvīgas Garīgas Būtnes statusu, kura iet uz savu Garīgo Apgaismību un Aug�upcel�anos.

Latvijai aiz muguras pagātnē ir paliku�as ilgas, garas, pilnīgi at�ķirīgā un savrupā veidā sevis izveido�anas un pilnveido�anās desmitgades.

Latvijas kā patstāvīgas, neatkarīgas Būtnes egregors ir izveidojies ne tik sen.

10:10:10 (desmitajā: desmitajā: desmitajā) mēs Latvijas egregora piesātinā�anai, nostiprinā�anai un apliecinā�anai atvērām druīdu enerģiju, k.is izsenis ir dziļi iespiedusies un apslēpta seno zemju Sirds atmiņā. Caur druīdu atstāto Garīgo dārgumu krātuvi, lai pastiprinās atvērtā senās Atlantīdas Gudrības Avota darbība.

Lai uz mū�īgiem laikiem Latvija ir patstāvīga Garīga Būtne, Lielo Civilizāciju Gudrības apskaidrota, svētīta un pārklāta!

Lai īstenojas arī Viņai Lielā Pāreja augstākajās dimensijās un atkalapvieno�anās ar Debesu Latviju!

Lai Debesu Tēva, Pasaules Mātes svētība un visas Kosmosa Gaismas Spēku Hierarhijas palīdzība ir ar Latviju!

Lai piepildās visu Latvijā dzīvojo�o tautu gai�ie sapņi!

Un tā tas arī ir!"

1a bija arī aptuveni 1988. gadā, kad mēs dzīvojām ar cerību, bet bez pārliecības, ka mums izdosies izrauties no Padomju Savienības kā impērijas �ņaugiem. Un kāds cilvēks man skaisti pateica: "Viss, mēs esam uzvarēju�i, tur aug�ā, smalkajā pasaulē cīņa jau ir beigusies, gai�ie spēki ir uzvarēju�i. Mums vajag drusku pacietības, lai to sagaidītu �eit, uz Zemes." Kā zinām, tā arī notika. Par Latvijas neatkarību mēs balsojām 1991. gada martā. Man tie�i tad bija jābūt netālu no Maskavas, Pu��ino pilsētā bija interesanta konference. Vakarā, pēc konferences, pastaigājoties parka apkaimē, mani apturēja kāda sieviete, viņa kaut kā bija atpazinusi, ka esmu no Baltijas. Kad apstiprināju to, viņa apsveica Latviju un teica: "Jūs esat to pelnīju�i, tikt brīvībā. Mums tas neizdosies, mēs vēl ilgi mocīsimies. Bet vismaz jūs beidzot būsiet patiesi brīvi." Tas man uz mū�u palicis atmiņā. Jā, atvainojos par �o pārrāvumu, atgrie�amies pie mūsu sarunas.

RĒZIJA: Tikko viņ� beidzot tiek tai krēslā, tā mierīgi, tagad es te varu būt.

LIA: Ojārs Vācietis jau pirms piecdesmit gadiem rakstīja: "Uzkāpj tribīnē -/ Beigts!" Pēc visa tikko runātā izriet, ka prāts ir materiāls. Saprāts tad ir tas, kuram būtu jābūt garīgam?

KĻAVA: Man liekas, ja uz Zemi paskatītos tepat no Marsa vai Veneras, tad redzētu, ka ir tauta, kas ievēl parastus cilvēkus, un pēc tam sākas �īs mijiedarbības �ausmu mehānisms. Cik tas ir smieklīgi un vienkār�i! Kādam gribas varu, un viņ� tagad valdīs. Kāda no�ēlojama niecība Kos�mosa priek�ā es tagad valdī�u un noteik�u sev 25 tūksto�us. Un pārējie, pensionāri, var braukt pa latu! Tas saprāts ja mēs runājam par prātu un saprātu no tādām augstām kancelēm, tad par saprātu varētu labāk teikt, ka tā ir apziņa. Kosmiskā apziņa, kas ir katra sirdī kā mīlestība. Tas ir tās ilgas, ko neviens nevar definēt, bet kas ir. Bet prāts, kas būtībā ir domu pieredze, domu atmiņu kombinācijas, ir ļoti ierobe�ots. Jo viņ� veido�jies no tās iluzorās laika vēstures, kas ir Latvijai, kas ir pasaulē. Un tās ir ļoti maza apjoma informācijas, ar kurām tas prāts mēģina instalēties, manipulēties. Ar tādu domu, ka �ī ir vienīgā patiesība un no tās patiesības jādabū ārā viss, lai apmierinātu �o viņam pa�am nesaprotamo ķermenīti un viņa tās pilnīgi nesaprotamās jūtiņas. No �īs fundamentālās neizpratnes rodas ideja par varu. Jo apskaidrots cilvēks saprot, kas ir vara, bet viņā nepiemīt nevienas atoma vibrācijas vēlmē pēc �īs varas. Tad, kad �ie vīrie�i un normālas sievietes saprot, ka viss ir baigais noslēpums. Jo viss uzinstalēts ļoti noslēpumaini un dievi�ķi viltīgi. Un tikai tad, kad sākam atzīt �o lielo noslēpumu, kas ir eksistence, sākas kaut kāda pietāte, uzmanība un smalkjūtība pret to. Kā tad tas viss notiks. Tāpēc ir tik grūti tiem, kas saprot, kas vibrē, kas grib To. Viņiem ir grūti, jo nekur pasaulē inteliģence nevar ietekmēt politiskos procesus. Jo politika ir vara. Tāpēc vienmēr ir paralēle. Varbūt kultūra, teātris ir kaut kāda robe�as dimensija, kur tā kā saskaras. Kur aiziet Hitlers klausīties Bēthovenu, kur aiziet mūsu prezidente klausīties operu utt. Viņi mēģina sakārtot attiecības, vismaz uz īsu laiku. Tas prāts diem�ēl evolucionē, bet evolūcija principā viņa apzinā�anās.

Ko saka lielie gudrie vīri? Apziņa, kosmiskā, Dievs tevī, katrā, universālā, inteliģentā Mīlestība, kas nav cilvēks un nav prāts, aizpiķēta ar prāta konstrukciju. Tāpēc prāts nevar ar prātu to saprast. Un tāpēc prāts jāapklusina. Un tas maigums, tas ir, no kā mēs baidāmies, bet visi grib. Visi grib maigumu! Bet viņam liekas, ka tajā stāvoklī eksistence vairāk nav iespējama. Tas ir tik ģenētiski iekodējies, ka starp cilvēkiem nav iespējamas normālas attiecības. Vēlreiz uzsveru, tas ir runājot tie�i par vīrie�u pasauli� Zināt, kā es iedarbojos uz da�iem profesoriem? Kuri saka: "Pēter, nu ko tu tur�" Es atbildu: "Profesor, tu drīz nomirsi. Kāpēc tu nemācies? Kas ir tavs prāts? Kur tu biji, pirms tu piedzimi?" Nemaz nevajag baigo fiziku. "Kur tu būsi, kad tu nomirsi? Tev ta�u mamma nomirusi, tu atceries?" "Jā." "Eku, mums nomira dakteris Ligers, kur viņ� ir tagad?" "Pēter, tu beidz! Beidz mūs baidīt!" Es saku: "Bet, idioti, mācieties! Redz, kur mēs iztulkojām grāmatu! Ta nav galējā patiesība, bet tur tu uzzināsi." Bet tās bailes� Viņi ir profesori. Atvaino, Andri.

BUIĶIS: Nē, nekas, es arī domāju tev līdzīgi.

KĻAVA: Viens ir akadēmiķis, bet viņ� zina tikai par savu molekulu, kā to izdzīt ārā no telpas. Citu neko viņ� nesaprot. Kāda izglītība bija Jēzus Kristus mātei vai Skolotājiem, par kuriem rakstīja nu jau nelaiķe Ivanauskaite[16] savā grāmatā "Zaudētā Apsolītā zeme"? Ir ļoti jāstrādā pie �īs informācijas pasnieg�anas un izglīto�anas. Lai ir tā, ka 100 tūksto�i cilvēku zina patiesas zinā�anas. Tam, kas ir �īs zinā�anas, ir savi parametri. Tāpēc sabiedrībā vajadzīga kritiskā masa. Tas zina, tas zina un tas zina, un tie simts mērkaķi jau zina, ko mēs runājam. Un tad jau tas 101 zinās automātiski! Kādreiz esam par tiem mērkaķiem runāju�i.

IJA: Tu kādreiz Majoros arī stāstīji, ka vislabāk, ja prāts ir tuk�s! Lai tajā varētu ienākt informācija no Augstākiem Informācijas slāņiem. Ka prāts vispār visus samaitā, svarīgākā ir sirds gudrība.

KĻAVA: Prāts ir pieredze. Pieredze ir mirusī vēsture.

BUIĶIS: Mēs vairākkārt sarunā pieminējām bailes. Ta ir viena no vissmagākajām īpa�ībām.

KĻAVA: Tas ir sekas, Andri. Prāta stāvoklī tāpēc/kāpēc.

BUIĶIS: Es tie�i par to gribēju runāt. Ja ir bailes� Tev, pirmkārt, ir bailes izrādīt, ka tev ir bailes, tu kļūsti agresīvs. Tev ir ļoti jāmācās. Visu mū�u jālasa, jāstudē, jāpārdomā, un, kas svarīgi, kad cilvēks jau ir mū�a vidū vai mū�a otrajā pusē, sākas da�ādas personīgās problēmas, �ķir�anās utt. Bet cilvēkiem uzbūvēts kaut kāds pasaules modelis, kur� ir ļoti vienkār�s. Tur nav nekādas pārpasaules vai aizsaules. Un pēk�ņi tu, Pēter, kaut ko pasaki, un viņa modelis brūk kopā. Viņ� to nevar izskaidrot un saka: "Beidz, Pēter! Beidz pļāpāt, nerunā, liec man mieru!" Jo viņ� nevar iziet ārā no vecās �aulas un ieiet jaunā. Patiesībā aiz tā slēpjas bailes. Viņ� nezina, vai varēs to izdarīt, un negrib izrādīties bezpalīdzīgs. Ir milzīga problēma, būt ar stipru gribu un būt gatavam līdz mū�a pēdējai dienai mācīties. Pasaulē mēs zinām izcilības, kur astoņdesmit, deviņdesmit gadu vecumā tiek radīti izcili darbi. �ie cilvēki ir atvērti, spējīgi uztvert un arī saņem smalkās enerģijas. Bet tas notiek tikai tad, ja tu būsi tam gatavs.

KĻAVA: Tas jau būtībā noticis, pirms �ī pasaule ir radīta, neatkarīgi no tā, vai mēs mācāmies vai mēs nemācāmies. Visas �īs indie�u, Dien�vidamerikas vai tibetie�u tautas. Tada īpa�ība kā labestība īstenībā nav intelektuāls process. Labestība nav akadēmiska izglītība. Iznāk, ka mēs tagad gribam mākslīgi caur zinā�anām nonākt pie mīlestības, labestības un siltuma. To, ko visi grib. Kas būtībā ir stāvoklis, bet ne zinā�anas. Un te ir tas paradokss, ka zinā�anas, ļoti akadēmiskas eksistences, separē un fragmentē un neļauj uztvert to, ko Ein�teins gribēja kā vienoto apziņas lauku vai psī lauku. Pie tā var vienkār�i nonākt. Vīri un sievas Latvijā, nav jābūt noskumu�am, kā mēs to visu tagad sapratīsim! Tas nav tik sare�ģīti. Jūs gribat kaķīti paglāstīt? Jūs tagad paglāstījāt kaķīti. Viņ� nomurrājās tās ir zinā�anas. Tas ir stāvoklis, kurā nonāca kaķītis un jūs. �o zinā�anu nevar izlasīt ne Bībelē, nekur kāds jūs noglāstīja� Tas attīstība sākas caur �o intuitīvo, praktisko, dievi�ķo pozitīvismu. Ko grib katrs. Tas nabaga Hitlers, puisis, to gribēja. Viņam arī gribējās tās Evas Braunas maigumu.

RE�IJA: Ta apziņa.

KĻAVA: Apziņa ir mīlestība, tā visu laiku ir mū�īga. Jo tu saproti, Rēzij pirms bija Rēzija, biji tu. Kristus vienā no evaņģēlijiem saka: "Svētlaimīgs tas, kur� sevi atceras, pirms �ī pasaule bija radīta." Runājot no �īs augstās kosmogonijas viedokļa: apziņa, kas ir Dievs absolūts, kas ir Mīlestība, Gaisma, to, ko visi uz laiku pārdzīvos pēc nāves, kaut vai uz da�ām sekundēm, ir Tas, ko visi grib un kas ir vienīgā realitāte, tad tā ir izpaudusies kā daudzveidība. Kā saprāts, kā laiks un telpa. Jo būtībā zinātne saprot, ka eksistence ir tīrais saprāts. To varbūt grūti saprast, bet pasakās tas ir stāstīts. Un senie tolteki[17] to zināja, senie ēģiptie�i, senie jūdi zināja, senie esenie�i, senie budisti. Zinā�anas jau nav divas. Nav divas reliģijas, nav divas filozofijas. Ir interpretācijas daudzas, visādas, �iziskas� Tad, kad tu to atzīsti ka tava dzīvība, tava apziņa nav tavs roku darbs, ka tas vienkār�i jau nāk līdzi, sākās tā īstā attīstība un smalkjūtība. Tu ar to integrējies. Akadēmiskais prāts bie�i vien pat traucē. Vai arī tramplīns ir par lielu. Tāpēc ārstiem un skolotājiem �īs zinā�anas ir kā bieds. Visu laiku bija mācīts tā, un tagad pēk�ņi �ādas zinā�anas, matrice, kas ir skolotājs, kas ir ārsti, zinātnieki to nepieņems. Nav pietieko�a masa. Bet, ja runātu vēl desmit zinātnieki? Un vēl desmit ārsti! Visa tā spēle pārinstalētos uz augstāka līmeņa. Tad būtu citas izrādes, citas avīzes, citas grāmatas� Citi uzstādījumi. Tāpēc Latvijai vajadzīgs �is laiks, kurā sāktos �ī jaunā pārprogrammē�anās. Ko Rēzija dara izrādē, ko Andris mēģina ar studentiem, ko es mazliet ar ārstiem, bērna vecākiem izstāstīt� �is process ir ļoti lēns, bet mums tas ir jādara.

BUIĶIS: Mēs jau redzam par grāmatām. Iznāca "Hologrāfiskais Vi�sums", iznāca grāmatas "Spēle galā: sagrauta ekonomika", par to, kādas ir cilvēces problēmas, "Domā vesels", "Notici sev", vesela virkne ļoti nopietnu grāmatu, kurās aprakstīti pēdējo piecu, desmit, divdesmit gadu jaunākie eksperimenti.

KĻAVA: Jaunākie pētījumi.

BUIĶIS: Kas pilnīgi sagrie� daudzas lietas, arī sadzīvisko prātu, kur� it kā ir neapstrīdami skaidrs. Pēk�ņi izrādās nekā! Viss ir daudz, daudz sare�ģītāk. Tas, ka mūsu izdevniecības sāk �īs grāmatas tulkot, paies divi, trīs, pieci gadi jaunie ļaudis to pieņem ļoti vienkār�i.

KĻAVA: Tas ir fantastiski!

BUIĶIS: Vajag pacietību. Un ar �o krīzi� Patiesībā tā lielā mērā ir apziņas krīze. Ja �īs krīzes nebūtu, mēs kļūtu par īsto patērētāju sabiedrību. Man būs tāda manta, kāda nav kaimiņam! Nopērc to, kaimiņ� tevi apskaudīs. �ī krīze kaut kādā nozīmē Latvijai ir pagrieziena punkts. Kur vismaz viena daļa sabiedrības pavērsīsies uz gai�āko pusi. Es dzīvoju ar �ādu optimismu un pārliecību.

RĒZIJA: Es klausos jūsos un, protams, vēlētos te sēdēt visu atliku�o mū�u. Runāt, justies pasargāti un dro�i, bet zinu, ka man tūlīt atkal būs jāiet uz ielas. Un atkal būs jā�aubās, un atkal virsū nāks bailes� Domājot par cilvēkiem, kuri lasa �ādas grāmatas, vienā brīdi viņi to pieņem, vienā brīdī atkal sākas tā personības dalī�anās. Kad tu nesaproti, kā dzīvot tālāk.

Kaut kā jāpagrie� tā seja pret sevi, pret savu sirdi un vienkār�i jāapklust. Jāmācās apklust.

KĻAVA: Tas ir ļoti labi, kā tu stāsti. Es domāju, ka visiem, kuri nav draudzībā ar �o pasauli, bet ir draudzībā ar debesīm, ir grūti. Un otrādi, kā teikts Bībelē. Mans novēlējums tev un visiem (domāju, ka mums līdzīgi vibrē daudzi tūksto�i): svarīgi izturēt �o pirmo emocionālo domu kombināciju neapmierinātību, nepiepildītību vai neatbilstību tam, kas ir.

RĒZIJA: Vajag to pieņemt.

KĻAVA: �īs lietas grūti mācīties, jo grūti ir sākumā. Bet, ja tu izturi un, tālāk mācoties, sāc praktizēt kādu vienu tehnoloģiju no tām zinā�anām, ko tu mācies, vienreiz, otrreiz, tre�o reizi iestājās līdzsvars. Arvien vairāk atbrīvojas domu kombinācijas, atskaites sistēma pa�ai pret sevi, kas �ņaudz. Sievietēm ir grūtāk, viņas �īs smalkās enerģijas �ņaudz vairāk nekā vīrieti. Bet, ja tu to pārvari, iestājas neiedomājams līdzsvars. Ta, kas biju vakar, ir mirusi. Rītdiena nav piedzimusi, bet �odien es praktizē�u �o tie�o apzinā�anos, kā ir patiesībā. Ja pat uz vienu vai �etrām sekundēm dabū �o stāvokli, ka tu atrodies savā pirmatnējā stāvoklī, kas tu esi īstenībā� Tas tik ļoti izskalo iepriek�ējo atmiņu un pieredzi, ka tam gandrīz vairs nav nozīmes. Bet, ja tu piecpadsmit minūtes vari atrasties viendabīgā stāvoklī ar apziņu kas ir mū�īgais, kas esi tu pati, pēk�ņi saproti, ka viņas jau ir tas, ko viņas pa�as meklē� Ka viņas ir tepat, �eit un tagad tevī pa�ā. Iestājas tas piepildījums, ko nevar aizpildīt neviens. Tu, Rēzij, iesi uz teātri, tu, Andri, iesi pie studentiem, es ie�u uz slimnīcu, tas tā viss notiks. Tie�i tā kā tajā līdzībā dzenbudismā:

"Klausies, man teica, ka tu esi apskaidrojies?

-Jā, tā runā.

-��� Un ko tu darīji pirms tam?

-��� Es strādāju me�ā, cirtu malku, taisīju skolotājiem ēst.

-��� Ahā! Bet ko tu tagad dari, pēc apskaidrības?

-��� Es strādāju me�ā, cērtu malku, taisu skolotājiem pusdienas�"

Bet, zināt, kas ir? Tu vairs neesi tu. Ta vienkār�i notiek. Tu it kā centies

uzlabot, bet tā ir kļūda, saka Skolotāji. Esi! Neuzlabo. Uzlabo�anās notiek caur apzinā�anos. Nevis prātā mēģinot tagad uzlabot Latviju, tas vienmēr noved pie haosa. Bet, ka tu atrodies sevī, pirms tu biji, kad tu piedzimi, ir uzlabo�anās. Tim nevajag nekādas ārējas instrukcijas un instalācijas. Ta ir intuitīvā pieredze. Tads varētu būt ieteikums, runājot par Latviju, par prātu un saprātu. Tas nav viegli. Bet vai ir kaut kas interesantāks? Rītdien būs labāk? Nē, rītdien būs tā, kā būs. �odien ir vislabāk. �odien ir jau pilnība. Kolektīvo apziņu visu laiku grib ielikt rītdienā, rītdien Latvijā būs jaunas vēlē�anas un Latvijai būs labāk� Nebūs tā. Tikai tad, ja kolektīvā apziņa, miljoni var apskatīties, ka jau �odien viss ir pilnīgi dievi�ķi� �uhhh!!! tad iestājas lielais kvantu lēciens, kā tad varētu būt! Bet to vajag sākt ar sevi. Prāts visu laiku gribētu vēl labāk, vēl labāk, vēl� Bet kas ir labāk? Ko tu, cilvēks, zini, kas ir labi? Vajag ieraudzīt to, kas ir �eit un tagad, kā jau pilnīgu un pabeigtu svētību. Tāpēc jau Kristus teica: "Lai katrs paliek tajā vietā, kā tas Kungs nolicis. Esiet pilnīgi, kā mans Tevs debesīs ir pilnīgs." Un varētu pieteikt to vārdiņu �eit un tagad, uzreiz, jo tā ir.

Tad, kad tu samierinies ar to lomu, ko Kosmiskā apziņa pieņēmusi kā lomu kā Rēzija, kā Andris vai kā Lia, lai tam lomas nesējam vienkār�i nav neiroze, nav izmisums un cerība. Tam tā jānotiek. Tāpēc jau Jungs teica, ka Rietumos nabaga cilvēki nevar tikt tālāk par ceturto izglītības klasi. Viņi grib saglabāt savu personību, savu nozīmīgumu. No-vēr-tē-jamī-bu! Tas rada �o agresiju, trauksmi, �o nemieru, tu visu laiku gribi būt par to, par ko tu nevari būt. Jo tu jau esi! �is nemiers vai kolektīvā neiroze ir cilvēces agresija un paranoja, kurā slimo visi. Bērniem tas vēl nav, bērni skraida pliki pa jūras krastu un ir laimīgi. To visu mēs viņiem iepotējam pēc tam. Mū�īgajā izziņā pietrūkst fundamentālisms. Pat zinātnieki zina, ka matērija ir tikai 1/4 daļa no Kosmosa. Ceturtā daļa� Par ko jūs uz�traucaties, cilvēki?

LIA: Paldies jums par �o sarunu. Pirms vairāk nekā simt gadiem, Berlīnē, Rūdolfs �teiners noturēja ezotērikas stundu, atklājot to �ādiem vārdiem:

"Spo�āks kā Saule, tīrāks kā sniegs, smalkāks kā ēteris ir Es -

gars manā sirdī. Sis Es esmu es, es esmu �is Es."

Lai �ī vārsma, kas iegūta no garīgas pasaules, ik rītu paceltu mūs pie mūsu augstākā Es.

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un medicīnas zinātņu doktors HENRIKS GRIGALINOVI�S

LIA: �odien ieskatīsimies "Hologrāfiskā Visuma" nodaļā par smadzenēm. Kurām, kā zināms, piemīt brīnumaina spēja fiksēt un atcerēties visu, kas ar mums noticis. Uvertīrai atgādinā�u da�us teikumus no Maksa Fri�a2 '1 lugas "Santa Krusa", ko Nacionālā (tolaik Drāmas) teātra iestudējumā 1972. gadā sacīja Gunāra Cilinska tēlotais Pelegrīns:

"Tu jautā, ko es gribēju. Es sēdēju dzertuvē, pirms nedēļas. Un dzirdēju, kas �ajā pilī dzīvo. Pavisam nejau�i. Ja būtu citāda nejau�ība un es to nebūtu dzirdējis, mēs �ai pasaulē vairs nebūtu redzēju�ies. Simts soļu� Un mēs būtu viens otram aizgāju�i garām. Tu un es, prom, naktī.

Divi cilvēki, ja viņi var �ai laikā stāvēt vienā telpā, tagad un �eit, ka viņi dzīvo �ajā laikā uz �īs zemes, tas man �ķita tik brīni�ķīgi! Un nekas vairāk."

Medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Henriks Grigalinovi�s

Kas tas ir par brīnumu, ka mūsu smadzenēm piemīt spēja atmiņā atsaukt pirms tik daudziem gadiem redzētas izrādes epizodi. Nereti arī, dzirdot kādu melodiju, apziņā uzpeld sen aizmirsti notikumi. Līdzīgas spējas piemīt smar�ām, pat ēdienam, kas atgādina vecmāmiņu un bērnību� Vai tam visam ir kāds sakars ar cilvēka smadzenēm?

BUIĶIS: Ar smadzenēm tam ir sakars, neap�aubāmi. Bet vai tas viss ir tie�i smadzenēs iek�ā? To labāk varētu pasacīt mediķi.

Pirms da�iem gadiem biju divas reizes ielūgts Grieķijā, kur kopā bija aicināti zinātnieki un ekstrasensi. Tur ieradās arī tāds Hristoss Drosinakis, grieķu gai�reģis ar ekstrasensa spējām. �obrīd viņ� kop� 1969. gada dzīvo Vācijā, strādā institūtā Frankfurtē pie Mainas. Grāmatas par viņu priek�vārdā "No brīnuma pie zinā�anām kādēļ ir runa par visvairāk testēto dziednieku pasaulē?"1 ' ir teikts, ka Vācijā vien ir vairāki tūksto�i cilvēku, kuri sevi sauc par dziedniekiem, bet neviens viņu spējas nav pārbaudījis, ta�u sensāciju kārie masu mediji viņus bie�i sauc par Dieva izredzētiem brīnumdariem. Viņ� priek�vārdā tiek nosaukts par "vienu no jaunāko laiku dziedniekiem" (sk. attēlu no. lpp.). Viņ� gadiem ilgi nelai�, garām nevienu iespēju piedalīties testos un pārbaudes eksperimentos. Pasaulē nav otra tāda dziednieka, kur� bie�āk un intensīvāk būtu ārstu un zinātnieku apskatīts un testēts: universitātēs, klīnikās, ārstu privātpraksēs, privātos zinātniskos institūtos, dzīvajos testos kongresos un ieslēgtu kameru priek�ā. Dziednieks vienmēr ir gatavs parādīt un izskaidrot, kā notiek garīgās ārstē�anas prakse, ir gatavs piedalīties atbilsto�os pētnieciskos projektos. Tur ir viņa elektroencefalogrammas, viņ� taisījis arī da�ādus eksperimentus.

Bez �ī, kā saprotu, autora priek�vārda, īsākus vai garākus priek�vārdus ir izteiku�i se�i da�ādu valstu pārstāvji. Citē�u da�us.

Bulgāru doktors Antons Antonovs, 2003. gadā saņēmis �veices parapsiholoģijas prēmiju, vada Cilvēka biofizikālo fenomenu centru: "Cilvēka smadzenes sastāv no 80 procentiem ūdens. Ar savām neticamajām spējām apstrādāt informāciju tās ir daudzkārt bagātāka sistēma par jeb�kuru citu sistēmu dabā. Pazīstamais gara dziednieks Hristoss Drosinakis apveltīts ar spējām cilvēkus un citas dzīvās sistēmas, kā arī fizikāli ķīmiskos procesus no da�ādiem attālumiem tie�i ietekmēt. Viņa līdzdarbo�anās zinātniskos pētījumos spēlē būtisku lomu mūsu pūlēs atklāt dabas noslēpumus."

Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis Aleksandrs Dubrovs, viena no Austrumeiropas bioenerģētikas pētījumos izcilākajām personībām, saka, ka terapijas forma ar lūg�anām, garu izsauk�anu, roku uzlik�anu un tīri mentālu iedarbību ir tikusi uzskatīta par neparastu, noslēpumu pilnu parādību. Tālāk viņ� izsaka interesi analizēt pētījumus ar Drosinaki, jo tas dod iespēju saprast garīgo mijiedarbību starp cilvēkiem un viņu bioenerģētiskajiem laukiem.

Vēl izsakās doktors Alekss Eberle (AlexN. Eberle) no Bāzeles, �veices Dabiskās ārstē�anas biedrības profesors Alekss �neiders (Alex Schneider), doktors Rolands van Vijks (Roeland van Wijk) no Nīderlandes, doktors I i lips Filipovs (Philipp Philippov) no Bulgārijas.

Piemēram, Frankfurtē, sē�ot zem aparatūras, kur visi redz viņa smadzeņu viļņus, pa kuriem iet transformācijas (par to rakstīts arī Talbota "Hologrāfiskā Visuma" pirmajā nodaļā), Drosinakis iedarbojas uz ūdeni. Divas menzūras atrodas Pēterburgā, divas Bulgārijā, un vienā eksperimentā viņ� iedarbojas uz ūdeni, kas atrodas laboratorijā Vladivostokā. Attālums tre�daļa no zemeslodes, desmitiem tūksto�i kilometru. Praktiski viens no �o izmēģinājumu secinājumiem ir, ka būtībā �ie efekti ir neatkarīgi no attāluma.

LIA: Kā �ī iedarbība notiek?

BLUĶIS: Radot kādu efektu! Piemēram, vienā ūdenī temperatūra paaugstinās, tas tiek konstatēts ar precīzu termometru. Vai arī viņ� iedarbojas uz kādu cilvēku, kur� attiecīgi uz to reaģē. Drosinakis un jau pieminētais Viljams Tillers to sauc par smalkajām enerģijām. Tas ir tas, par ko esmu simtprocentīgi pārliecināts. Tikai �ajā aspektā pasaulē ir da�ādi viedokļi.

Kā jau rakstīju grāmatas ievadā par jaunajām enerģijām un tas, ko runāju arī vienā lielā sanāksmē, kad ASV pie varas nāca Obama, aiz kura nestāv naftas magnāti kā aiz Bu�a: alternatīvo enerģiju speciālisti uzrakstīja Obamam un kongresam divu lapaspu�u vēstuli un klāt vēl 25 lappu�u garu �o jauno enerģiju pamatojumu. Pasaulē tik nopietni spēki iesaistīti! Ja �iem procesiem nopietni seko desmitiem gadu, �īs lietas iet cauri �odienas zinātnei.

LIA: Turpināsim par smadzenēm. Kā jau minējām, "Hologrāfiskā Vi�suma" divas pirmās nodaļas ir vissare�ģītākās. Tiek runāts par da�ādiem pētījumiem da�ādos laikos: vienam zinātniekam �ķiet, ka atmiņa fokusējas pie deniņiem, citam savādāk, pēc tam izrādās, ka atmiņu saglabā visas smadzenes. Tas apstiprinās pētījumā ar �urkām, kur viņām smadzenes pat tiek sagrieztas gabalu gabalos, pēc tam saliktas atpakaļ un smadzenes atkal saslēdzas. Atmiņa strādā, �urkas dodas pēc barības� Vienmēr licies, ja notiek kāda katastrofa un, nedod Dievs, kaut kas notiek ar smadzenēm, tad ir beigas. Jūs visi trīs esat tādi speciālisti! Nu, paraksturojiet, lūdzu, smadzenes. Smadzeņu iespējas, ko mēs zinām, ko nezinām?

BUIĶIS: Grāmatā jau bija redzams to pa�u Pribremu, to pa�u Bomu, viņu uzskatus gadu desmitiem nepieņēma, arī pataisīja par muļķiem. Pa�saules vēsturē �ī nelaime visu laiku atkārtojas, jo liela sabiedrības daļa ar lielām grūtībām pieņem jaunas idejas.

LIA: Tur. tiek runāts arī par fotogrāfisko atmiņu. Man jaunībā tēvs mācīja ieraugi skaistu dabas skatu, piever acis un nofiksē to savā atmiņā. Izdevās!

BUIĶIS: Hārvarda universitātes redzes pētnieki Dāniels Pollens un Maikls Trektenbergs 1972. gadā izvirzīja hipotēzi, ka to, kāpēc da�iem cilvēkiem piemīt �āda fotogrāfiska atmiņa, var izskaidrot ar hologrāfisko smadzeņu teoriju.

D�ord�taunas universitātes profesors, neiroķirurgs Karls Pribrems, ko esam jau pieminēju�i iepriek�ējās sarunās, pieļāva, ka atmiņas sadalītas nevis pa �auri lokalizētiem centriem, bet pa visām smadzenēm. Pacienti, kuriem kāds smadzeņu gabaliņ� tika atdalīts, no atmiņu traucējumiem necieta. Ja tika izņemta lielāka smadzeņu daļa, pacienta atmiņas gan kļuva miglainākas, tomēr no operāciju zāles neviens neiznāca pilnīgi zaudējis atmiņu.

1980. gadā Konektikutas universitātes psihologs doktors Kenets Rings piedāvāja ideju, ka tās pieredzes, kuras cilvēks gūst uz nāves sliek�ņa, var izskaidrot ar hologrāfisko modeli. Rings, kas ir starptautiskās pirmsnāves piered�u asociācijas prezidents, tic, ka �ādas pieredzes, kā arī nāve pati par sevi būtībā nav nekas vairāk kā personas apziņas pārvieto�anās no viena hologrammas realitātes līmeņa uz kādu citu.

LIA: Grigalinovi�a kungs! Jūs cilvēku smadzenes esat turējis rokās. Nerunājot nemaz par Rīgas gai�reģa Ei�ena Finka smadzenēm, arī citas. Vai tie�ām ir tā, ka smadzenes var sajaukt, izjaukt, salikt un atkal viss sākas no gala?

GRIGALINOVICS: Es esmu ļoti grūtā situācijā. Esmu patologs, pieradis visu, ko var redzēt, aptaustīt, lai pārliecinātos, ka tā ir realitāte. Un pēk�ņi, pateicoties jums visiem trijiem, man ir radusies cita sapratne, es jau lidinos kādā hologrammā. Bet atbildē�u uz jūsu jautājumu.

Ja skatāmies uz parasta, normāla cilvēka smadzenēm, kā mums mācīja skolā un anatomijā, tā ir vissare�ģītākā matērijas daļa, kas ir atbildīga par visiem mūsu dzīvības procesiem par kustībām, dzirdi, o�u, atmiņu utt. Bet izrādās, jūs nupat skaisti pateicāt, ka smadzenes var jaukt, sajaukt un tomēr visi tie nosacījumu refleksi, ieradumi vai paradumi, sauciet kā gribat, kas mums bija līdz tam, saglabājas. Kāpēc? Izrādās, tik tie�ām, smadzeņu atmiņa ļoti labi iederas �īs hologrāfiskās atmiņas jeb hologrāfiskā Visuma teorijā. Ne tikai kaut kādā atsevi�ķā smadzeņu daivā, kas ir atbildīga par kādu noteiktu funkciju, piemēram, pakau�a daivā, kas it kā atbildīga par redzi. Izrādās, glu�i tā nav. Tas pats redzes centrs, kas atrodas pakau�a daivā. Bijām pārliecināti, ka informācija, kas nāk no ārpuses, tās fotonu plūsmas nervus opticus tur nokļūst pa redzes nervu. Nē. Izrādās pa ceļam tā tiek vēl apstrādāta deniņu rajonā. Ja operācijas laikā jūs pieskaraties, pieņemsim, deniņu rajonam, jūs atkal varat redzēt krāsas, krāsainas bildes, nemaz nevajag pakau�a daivu, kurā it kā līdz �im tas bija noteico�ais.

Kas tad ar �īm smadzenēm notiek? Katra normāla cilvēka galvaskausā ir 1,4 jeb 1,5 kilogrami smadzeņu masa jeb 0,5 litri tilpums.

LIA: Delfīniem trīs kilogrami.

GRIGALINOVICS: Indijas zilonim vairak nekā pieci. Jūs pieminējāt, ka esmu turējis rokā Finka smadzenes. Jā. Aspirantūras laikā man nācās izdarīt vairākus simtus autopsiju jeb sekciju, esmu redzējis daudz un da�ādas smadzenes. Tas visas vairāk vai mazāk bija saprotamas.

Lielās puslodes labā, kreisā, bija atsevi�ķās daivas, griezumā normāla morfoloģija utt. Ta�u kādā dienā man uz galda atradās cilvēks, kura slimības vēsturē rakstīts Ei�ens Finks. Toreiz �is vārds man neko neiz�teica, ta�u, kad atvēra viņa galvaskausu, biju pārsteigts. Tadas smadzenes es nebiju redzējis! Tur bija ļoti interesantas anatomiskas īpatnības, par kurām līdz �ai dienai nav īstas skaidrības. Tie nebija dziedzeri, bet kaut kādi anatomiski izaugumi, kas iespiedu�ies gan cietajā smadzeņu apvalkā, gan tālāk pa�ās smadzenēs. Lūk, �orīt es sapratu, ka tie ir sava veida kondensatori. Kā automobilim, kas uzkrāj kaut kādu elektrību. Arī tie, iespējams, uzkrāja kaut kādu enerģiju. Un Finkam tas bija ļoti, ļoti izteikts. Tālāk viņam bija ārkārtīgi neparasts smadzeņu krokojums! Zinātnieki pierādīju�i, ka intelekts un visas �īs smadzeņu funkcijas nav atkarīgi no smadzeņu svara, bet tie�i no �īs pelēkās vielas krokojuma. Jo lielāks krokojums, lielāka virsma, pastāv lielākas iespējas uztvert gan kosmisko enerģiju, gan telepātiju, gan domu raidī�anu. Visu to, ko darīja Finks! Toreiz gai�reģim arī bruka virsū, ka viņ� ir �arlatāns utt. Bet gadu gaitā pierādījies, ka 99 procenti Finka paredzējumu ir absolūti piepildīju�ies! Kāpēc?

Es tie�ām ļoti ātri apēdu �o Talbota grāmatu, un tagad, ja mēs skatāmies no �īs teorijas, tas ir ļoti vienkār�i. Finkam pastāvēja iespēja, ka viņ� varēja pieslēgties �ai vibrāciju pasaulei. Un, cik interesanti, par vibrācijām. Te ir smadzeņu viļņi da�ādās amplitūdās, kas parasti strādā no 0 līdz kādiem 30 herciem. Bet uzbudinājuma stāvoklī �īs svārstības aiziet pāris simtus hercos. Un tur, kur atrodas �akras, pat tūksto�os. Finkam, kā bija? Viņ�, lai varētu pieslēgties, spēlēja arfu.

BUIĶIS: Ā-ā-a� Cik skaisti!

GRIGALINOVI�S: Jā. Izrādās, ka arfas skaņām ir tā pati frekvence, un to es sapratu tikai pateicoties jums. Tas izskaidro vairākas Finka nesaprotamās parādības, par kurām varētu runāt ilgi, bet es piezemē�os un atgriezī�os pie jautājuma par smadzenēm. Tad lūk! Ja normālam cilvēkam smadzeņu garozā ir vairāk nekā miljards �ūnu, bet pelēkajā vielā sievietēm 28,3 miljardi neironu, par ko atbildīga visa mūsu intuīcija, domā�ana utt. Vīrie�iem, es ļoti atvainojos, ir 38 miljardi. Kāpēc Dieviņ� tā izkārtojis, nezinu. �is skaits jau nedod at�ķirību vīrie�u un sievie�u ziņā, svarīga ir funkcionalitāte. Kaut gan mēs zinām, ka katrai funkcijai jābūt materiālam substrātam. Smadzenes, par kurām, likās, līdz �im ļoti labi zinājām, �odien praktiski vairs nezinām neko. Jo, ja mēs skatāmies no �ī hologrāfiskā viedokļa, tad visi smadzeņu centri, visas struktūras, kas it kā atbild par kaut kādu noteiktu funkciju, tas viss pārklājas. Un tas man ļoti patīk. Jo �ī pārklā�anās ļauj saprast, kā iespējams izskaidrot �īs paranormālās lietas. Kā var redzēt pagātni, ieskatīties nākotnē, redzēt informāciju, kas ierakstīta paralēlās pasaulēs.

Iepriek�ējā sarunā dakteris Kļava stāstīja par Irēnas kundzi. Ta ir fran�u aktrise Irēna Mūze, kura, ievadīta hipnozē, redzēja savu nākotni. Pēc pāris mēne�iem �is redzējums piepildījās, viņa sadega. �eit es gribētu izteikt savu viedokli. Labi, viņa redzēja savu nākotni. Kad 14. jūnijā piecos no rīta �ķirotavas stacijā Finku ielika vagonā, kur jau sēdēja Benjamiņa kundze un prasīja: "Klausies, tu tik gudrs, kāpēc neparedzēji, ka tevi vedīs prom?", Finks atbildēja: "No likteņa nav iespējams izbēgt. Tāpēc es nopirku siltos filcu zābakus." Kurus viņam pēc tam, bez �aubām, nozaga. Es domāju, ka no likteņa tomēr var izbēgt, piemēram, tā pati Irēna. Ja viņai par to būtu pastāstīts, iespējams, viņa būtu izvairījusies.

Man dzīvē laimējās būt par ekspertu slavenajam gai�reģim Volfani Mesingam, kur� Jūrmalā bija sanatorijā. Es jauns puika, tikko aizstāvējis medicīnas zinātņu doktoru, un vēl divi profesori. Mesingam bija aiz�liegts uzstāties pilsētās, jo viņ� bija pareģojis Staļina dēlam, lai nelido ar lidma�īnu. Kur� paklausīja, protams, palika dzīvs, bet visa komanda nositās. Manuprāt, �ie pareģojumi cilvēkam būtu jāzina, lai viņ� varētu pasargāties. Bet, lūk, Mesings, ari runājot par smadzenēm, viņ� varēja paņemt cilvēku pie rokas, aizvest viņu līdz kādam galdam vai pie kāda cilvēka. Tas muskuļu mikrovibrācijas� Interesantākais tas, ka jūs varējāt paņemt kādu grāmatu, at�ķirt to un, skaļi neko nesakot, domāt par izlasīto. Un viņ�, atrazdamies istabas pretējā stūrī, mierīgi pasaka tāda un tāda lapaspuse, rakstīts par to un to. Toreiz es neko nesapratu, �odien tas ir ārkārtīgi vienkār�i.

Mesings piedāvāja mums visiem nostrādāt kopīgu eksperimentu. Viņ� izies no istabas, mēs noslēpsim kādu priek�metu, bet viņ�, ienākot atpakaļ istabā, to tūlīt atradīs. Viens no maniem kolēģiem paņēma pildspalvu un, zināt, vecās sanatorijās logu slēģi ir iek�pusē, nolika to aiz slēģiem. Bija �ajā telpā arī veca krāsns. Es mirkli iedomājos, vajadzētu uzlikt to pildspalvu uz krāsns, interesanti, ko viņ� tad darītu. Mesings ienāk, trīs soļus no loga apstājas un saka: "Tas nevar būt, tas ir ļoti augstu, vajadzīgas kāpnes. Un nemaisi man strādāt!" Viņ� publiski mani izpļaukāja, neviens nesaprata, kas notiek. Tad Mesings piegāja pie loga un paņēma pildspalvu. Pēc tam pienāca pie manis un teica: "Klausies, puisi, tev ir ļoti spēcīga enerģija. Bet citreiz tu tā nedari!"

LI A: Izstāstī�u jums vēl kādu patiesu gadījumu. Uz Bērnu slimnīcu no Liepājas tika atvests puisītis, kuram no sestā stāva balkona tī�i vai netī�i bija uzmesta lielā kuvalda, veseris. �ādā situācijā bērns nonāk uz operāciju galda, smadzenes bojātas. Un paliek dzīvs, normāls puisītis, viss kārtībā. Paldies Dievam, lai gan izklausās neticami!

KĻAVA: Viss ir liktenis. Un liktenis varbūt arī bija tas, ka tā Irēnas kundze neuzzināja to iespējamību. Tāpat, kur ļoti daudzi gai�reģi strādāju�i un pateiku�i informāciju. Ābramam Linkolnam vai Kenedijam bija teikts: "Nedari to!" Bet liktenis ir tas, ka tu tajā brīdī dzirdi, kas tev jādzird, un tu dari, kas tev jādara. Tajā pa�ā reizē ir daudzi fakti, kad cilvēks zina, bet nekas nemainās.

Pirms es tev atbildu par puisīti, konkrēts, oficiāls gadījums, zināms pasaules zinātnē. Amerikā bija kāds students, kur� no cita �tata atbrauca pie mātes brīvdienās. Un mammai ļoti negribējās, ka viņ� pirmdien brauc prom, atpakaļ uz savu universitāti. Mātei bija tāda intuīcija, ka dēlam nav jābrauc. Ta�u viņa nevarēja pateikt, kāpēc. Un viņa savu dēlu, kur� noguris gulēja, tajā rītā nepamodināja. Lai viņ� turpina gulēt, lai nokavē to lidma�īnu. Ar tādu prieku, būs vēl vienu dieniņu kopā ar mīļoto mammu. Viņa svētlaimē, mātes mīlestībā gatavo brokastis, televizors virtuvē ieslēgts, un māte redz, ka lidma�īna, ar kuru bija jālido viņas dēlam, paceļoties ir nokritusi. Mātei, protams, bezgalīgas �ausmas un pateicība Dievam, ka providence ir dēlu paglābusi. Viņa klusi ieiet istabā, skatās uz dēlu un raud aiz laimes, ka viņ� palicis dzīvs. Ka viņa nosargājusi dēla dzīvību. Paiet stunda, dēls neceļas. Paiet divas� Pulkstenis pustrīs dienā, dēls neceļas. Māte iet viņu modināt. Dēls gultā ir beigts.

Redz, te ir otrs gadījums! Ja tā informācija pie Dieva ir izņemta viņa bija izņemta. Vienalga, kādā gadījumā. Tādus gadījumus stāstīja Ņikuļins[18]kā viņ� bija izglābts, Hitlers �etrreiz bija izglābts ar tādām sajūtām� Tāpēc arī Edgars Keisijs, slavenais gai�reģis, uzskata, ja tā Irēna būtu arī uzzinājusi, tas būtu viņas liktenis. Bet viņas liktenis bija neuzzināt. Tāpēc viņa neko nevarēja izmainīt.

Tāpat var runāt arī par �o zēnu, ko tu minēji. Aizvakar es biju kādā no Latvijas pilsētām un atvedu uz slimnīcu bērnu, kuram bija cukura diabēta koma. Un tas matemātiskais skaitlis viņam, kas liecina par dzīvības iespējamību, ir 6,7� Tādi skaitļi principā ir beigtai gaļai tirgū, tāda ūdeņra�skābe. Bet bērns pēc divām dienām no reanimācijas dziedādams aizgāja uz nodaļu. Ta ir laime un pateicība Dievam un liktenim. Gadījums it kā gandrīz nav saistāms ar zinātnisko materiālismu, bioķīmiju un da�ādām teorijām. Kā apziņa spēj izdzīvot tādā ķermenī? Vai kā apziņa spēj ietekmēt to ķermeni, lai viņ� spētu izdzīvot? Te jau ir zinātnes jautājums! Tāpēc, par �o zēnu runājot, mēs ļoti daudz ko nezinām.

Lai cilvēki saprot mani pareizi, joga nozīmē dari! Dari līdz galam visu, ko tu māki, ko tu zini, neatkarīgi no tā, ko domā Dievs un kā Dievs grib. Bet no mūsu, no ārstu puses, nedomājot varbūt tai brīdī par tik augstām zinātnēm, matērijām un potencionalitātēm, kas ir liktenis vai nav, mums jāizdara viss, kas �eit uz zemes ir iemācīts, saprasts, piespiests. �ajā plānā lai būtu izdarīts viss. Un tad jau� kā tas Kungs nolems, tā būs. Tāpēc jau ļoti daudziem moderniem zinātniekiem, kas nodarbojas ar gēnu in�enieriju, un citi ar biotehnoloģijām, tas pats Pēteris Garjajevs, viņa ģenētika, kas ārkārtīgi interesanta, tā pārmet: jūs iejaucaties Dieva ziņā! Bet embriologs labi saka: mēs jau to dzīvību neradām. Mēs saliekam to spermatozoīdu ar ol�ūnu kopā. Mēs dodam iespēju. Bet, vai tas būs embrijs vai cilvēks tas tie�ām no Dieva Ta Kunga atkarīgs.

Un zem tā Dieva Kunga mēs saprotam katrs savu aprobe�otības līmeni. Uztverot to kā Absolūto informāciju vai gribas informācijas izpausmi. Tāpēc attīstība pieprasa ļoti inteliģentu �o jautājumu izpratni. Un �īs inteliģentās izpratnes ievie�anu mūsu praktiskajā, it kā materiālistiskajā dzīvē. Es uzsveru it kā. Jo augstākās zinā�anas jau saka arī matērija ir apziņa. Zinātne tuvojas tai izpratnei, ka arī akmens ir apziņa. Mūsu Birznieka-Upī�a "Pelēkā akmens stāsti" vai "Vecā zirga stāsti", kas bija Ļevam Tolstojam par savu dzīvi�

Dievi�ķā inteliģence uzsver, ka mums jāattīstās uz izpratni, to arī Ein�teins teica un Andris saka, par pirmatnējo psī lauku. Kad vienīgā realitāte ir tikai apziņa un tas, kā viņa manifestē. Tāpēc �ī hologramma un apziņa, un zinātne, arvien tuvāk un tuvāk tas integrālais loks saslēdzas visai izpratnei. Par to, kā notiek lietas.

LIA: Mani interesē cilvēka apziņas spējas ne tikai atcerēties, bet arī aizmirst. Mēs �e, Latvijā, ļoti bie�i un ātri daudz ko aizmirstam, ko mums vajadzētu atcerēties. Ne velti saka cik mūsu atmiņa ir īsa!

KĻAVA: Varbūt lai sāk mūsu cienījamais ciemiņ�. Kādas ir jūsu domas?

BUĪĶIS: Jā, arī mani tas ļoti interesētu, ar lielu prieku klausos.

KĻAVA: Ne tikai, ka mēs pa�i runājam.

LIA: Ciemiņ� varētu atgādināt, kādu savienību viņ� noslēdza ar Dievu septiņu gadu vecumā. Nav nemaz jāskatās, kas notiek ar fran�u aktrisēm.

GRIGALINOVI�S: Pavisam īsi. Kad man bija septiņi gadi, Rīga plosījās milzīga poliomielīta jeb bērnu triekas epidēmija. Man trāpīja �is vīruss, nolika uz gultas, totāli paralizētu, no kakla līdz kāju pirkstiem. Nevienas kustības, mani grozīja no sāna uz sānu, baroja, toreiz pamperu nebija, kā jūs saprotat, tas viss bija ļoti skumji. Nebija nekādu preparātu, nekas nebija.

KĻAVA: Bet elpo�ana jums bija saglabāta vēl?

GRIGALINOVI�S: Jā. Ta kā nāku no mediķu ģimenes, �etrās paaudzēs esam mediķi, tad pie tēva atnāca toreiz labākais bērnu ārsts, profesors Bieziņ� un, stāvēdams pie manas gultas, teica: "Sitas puisītis ilgi nedzīvos, gādājiet sev jaunu dēlu!" Cits man nekas neatlika, sāku lūgt Dievu: "Mīļais Dieviņ! Ļauj man kādreiz tikt uz kājām. Ja es tik�u uz kājām, noteikti bū�u ārsts, zinātnieks un cīnī�os ar �o ļauno bērnu trieku. Lai izpestītu cilvēci no �īs nelaimes." Līdz kādā jaukā dienā pēk�ņi sāku just, ka pirksti sāk kustēties, roka sāk satvert karoti un desmit gadu vecumā mācījos otrreiz sākt rāpot. Solīdams atrast līdzekli, kā likvidēt �o slimību, tajā pa�ā laikā apņēmos, ka man nekad nebūs savas personīgās ģimenes, savas personīgās dzīves.

Kad Medicīnas institūtā biju nonācis līdz tre�ajam kursam, profesors Bieziņ� saka: "Grigalinovi�s? Manam kolēģim bija puisītis, viņ� sen jau kā miris." Es atbildu: "Profesor, tas esmu es". Viņ� neticēja. Asaras acīs, viņ� mani aptaustīja un teica: "Tas ir brīnums." Tajā pa�ā 1955. gadā, kad biju tre�ajā kursā, ASV tika atrasta vakcīna pret polio, un man vairs nebija tur ko darīt. Bet, tā kā vieno�anās noslēgta, nolēmu savu dzīvi veltīt nāko�ajam briesmonim, vēzim. Visi mani zinātniskie darbi, arī abas disertācijas, kandidāta un doktora, veltītas vē�a problēmas risinā�anai. �is darbs, manuprāt, beidzies samērā sekmīgi, jo esmu nonācis līdz tam, ka varu definēt, kas tas vēzis īstenība ir un kā no viņa var tikt vaļā. Visus savus patentus atdevu pasaulē lielākajai klīnikai -Meijo klīnikai, Ro�esterā, ASV, kur esmu maisījies vairāk nekā desmit gadus. Pa�reiz tur notiek izmēģinājumu pētījumi, un, ja Dievs dos, viss aizies un būsim kaut ko no Dieviņam apsolītā izpildīju�i.

Jūs jautājāt par apziņu un tamlīdzīgām lietām. Redziet apziņa, līdz �im zinātnē ir zināms, atrodas tik tie�ām smadzeņu kreisajā puslodē. Bet, ja mēs līdz �im domājām, ka smadzenes ir tas centrs, kas visu regulē, liek kustēties mūsu muskuļiem utt., glu�i tā viss nav. Jo eksistē tādi aparāti, rupji aparāti kā elektroencefalogramma, elektrokardiogramma, elektromiogramma, kas mēra mūsu pa�u radīto elektrību. Un, ja �odien elektrokardiogrammu ar pūlēm, es atkārtoju, ar pūlēm var at�ifrēt speciālists, jo ir tā saucamie mēmie infarkti, kur neko nevar redzēt, tad elektroencefalogrammu, vienmēr esmu teicis nav dzimis cilvēks, kas spējīgs pilnībā at�ifrēt visus tos viļņus un svārstības.

Parasti saka, nu, alfa ritmus salīdzina utt. Piemēram, elektromiogrāfi, kairinot muskuli, konstatē, ka elektroencefalogramma vēl neko nesaka. Tatad pirmais, kas darbojas, ir muskulis, un tikai pēc tam nāk impulss no smadzenēm, kas it kā būtu liku�as tam muskulim kustēties. Kāpēc? Atkal pateicoties hologrāfiskajam Visumam. Iznāk, ka tie�ām zinātne tagad ir ar kājām gaisā un mēs nokļūstam arvien tuvāk un tuvāk dzīvības un dzīves noslēpumiem.

Mani fascinē viens ļoti labs amerikāņu zinātnieks, doktors D�efrijs Tompsons, kur� izstrādājis "Mazo miega ma�īnu", kas da�u minū�u laikā palīdz iegrimt dziļā un veselīgā miegā. �ī ierīce darbojas, atskaņojot nomierino�u mūziku un vienlaicīgi raidot Delta viļņu impulsus. Impulsi līdzīgi tiem, ko rada smadzenes visdziļākā miega laikā. Bet Tompsonam pieder arī doma par to, ka ļoti grūti pateikt, kur cilvēka ķermenis sākas un kur beidzas. Ja viņ� reaģē 500 kilometru attālumā, tas ir ļoti nopietni.

�os vārdus viņ� pamato ar ASV bruņotajos spēkos izdarītu eksperi�mentu. Stobriņā izpumpēts gaiss, tur, protams, atradās da�i fotoni, un, kad tur ielika dzīvu DNS[19], kas bija ņemta no zaldāta mutes dobuma �ūnām, visi fotoni izveidoja regulāru, skaistu formu. Kad DNS izņēma ārā, �ī struktūra tur palika.

Nāko�ais mēģinājums. �o DNS, kas bija stobriņā tālu no donora, kairināja ar pozitīvām vai negatīvām emocijām. DNS momentā deva elektriskus impulsus. Tas pats notika, kad �o DNS struktūru nogādāja 500 kilometru attālumā. DNS uz impulsiem reaģē tajā pa�ā mirklī''. Kad to pārbaudīja ar Kolorādo atomu pulksteni, kas ir ļoti precīzs, ar nobīdi viena sekunde miljons gados�

BUIĶIS: Aptuveni tā, milzīga precizitāte. Citiem vārdiem, reakcija starp emociju un �ūnu reakciju bija nulle. Te jāatceras, ka vienā no iepriek�ējām sarunām tika atzīmēts, ka informācijas pārnese notiek miljardu rei�u ātrāk kā gaismas ātrums. Tādēļ arī pulkstenis �o sīko laika momentu nespēj fiksēt.

GRIGALINOVI�S: Nu, luk! �is Kolorado pulkstenis paradīja, ka viss notiek tajā pa�ā brīdī. Tatad nav nekādu raidī�anas viļņu turp un �urp.

Tas notiek tepat. Kāpēc? Hologrāfiskais Visums, kur viss notiek vienlaicīgi. Profesoram Buiķim rokās ir skaista grāmata "Mīlestības dziedino�ais spēks". Ir arī da�ādas filmas. Ar leikēmiju slima meitene iemīlējusies, un mīlestība izdziedina. Es jums pateik�u vēl vairāk. Ne tikai mīlestība dara brīnumus. Arī manā praksē. Atcerieties Latvijā 67. gada vētru, pēc kuras attīrīt tajā cietu�os me�us ienāca daudz gucuļu. Vienam no viņiem uzkrita baļķis, un uz kājas attīstījās sarkoma. Me�onīga sarkoma. Traumatoloģijas institūtā sacīja: kāja jāņem nost, metastāzes plau�ās, beigta balle. Bet viņ� atbildēja nē. Izrakstījās un aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu. Pēc pusgada �is cilvēks atbrauca uz Rīgu ar abām kājām, rentgenā metastā�u nav. Starp citu, sarkoma ir ļaundabīgāks audzējs par vēzi, attīstās daudz ātrāk. Brīnums? Bet brīnumu nav. Izrādās, ko viņ� darīja? Viņ� aizbrauca uz mājām, un viņa kopiena kolektīvi lūdza Dievu un dziedāja dziesmas. Toreiz es to nevarēju izskaidrot, �odien no hologrāfiskā Visuma tas ir vienkār�i. Toreiz mēģināju zinātniski skaidrot, ka tās ir vibrācijas. Dziesma dod attiecīgu frekvenci, un acīmredzot tajās sarkomas �ūnās iestājās rezonanse un tās sabruka. Piedodiet, es par daudz runāju.

Doktora Marena Hofmana grāmata "Mīlestības dziedino�ais spēks"

KĻAVA, BUIĶIS: Nē, nē.

BUIĶIS: Esmu sajūsmā par jūsu stāstīto. Ļoti interesanti.

GRIGALINOVICS: Tagad, kad mēs to zinām, varam saprast visas tā saucamās nesaprotamās lietas. Arī manu iemīļoto Ei�enu Finku, kuram Maskavas ielā 179 atklāts namiņ�. Savulaik tur atradās Finka fotodarbnīca, kurā viņ� pieņēma arī klientus zīlē�anai (mani uzaicina tur kā krusttēvu). Tagad tas viss kļūst izskaidrojams, arī milzīgais lūg�anu spēks. Man Dieviņ� uzklausīja tikai manu solo lūg�anu, man nebija apkārt, kas varētu lūgt.

LIA: Bet tā bija bērna lūg�ana!

GRIGALINOVICS: Jā, dakteris Kļava var to apliecināt, ka bērniem ir daudz lielākas iespējas piekļūt �iem Informācijas laukiem.

KĻAVA: 1a ir.

GRIGALINOVICS: Bērniem intuīcija daudz vairāk izteikta. Mes ar savu izglītību esam nobloķēti, nobremzēti, pataisīti vienkār�i truli. Kad Amerikā uzzināja �o gabaliņu no manas biogrāfijas, mācītājs sacīja: "Neva�jag meklēt brīnumus tālu, jūsu vidū ir brīnums, variet viņu aptaustīt."

KĻAVA: Par �iem bērniem. Manā pieredzē daudz tādu bērnu redzēts. Ar kuriem reanimācijā mēģināts runāt par apziņas gaismas tehnoloģijām. To ir ļoti grūti zinātniski, materiālistiski pierādīt, no kā tam bērnam paliek labi. No antibiotiķiem, elpinā�anas vai kādām speciālām imūnterapijas metodēm. Vai no tā, ka viņ� strādājis ar apziņu savā virtuālajā pasaulē. Katrā ziņā par to tiek runāts arī �ajā grāmatā.

Es parasti stāstu piemēru, kas tika oficiāli datēts un rādīts arī Ameri�kas televīzijā, par 12 gadus vecu puisīti, kuram pie stumbra ir audzējs, arī kājiņas paralizētas� Viņ� tikai ar kompjūteru var kādas spēlītes mazliet spēlēt. Un atkal, pateicoties Dievam, pie viņa nāca sociālais darbinieks, kur� ar �o puisīti strādāja. Un viņ� teica: "Klausies! Tu spēlē kompjūteru. �ī eksistence arī ir prāta kompjūters. Paņem un uzvari to audzēju!" Puisītis jautā, kā? Darbinieks parādīja zēnam to viņa magnētiskās rezonanses attēlu: "Redz, kur ir. Paņem viņu un vienkār�i at�auj! Tad, kad tu �auj kompjūterā, tie baltie �auj tos melnos, tie�i tāpat pārnes to virtuālo modeli savā apziņā. Apziņā, kas būtībā ir hologrāfisks informācijas lauks, paņem un at�auj to audzēju! Ar gribu, ar metodi, ar uzcītību!" Un �is puisītis bija pietieko�i attīstīts, viņam jau bija kādi padsmit gadi: divu mēne�u laikā viņ� staigāja, elpoja un magnētiskā rezonansē tas audzējs bija uzsūcies! Viņ� principā pierāda to, ka, pirms bija matērija, bija apziņa. Varētu teikt, ka arī �ī matērija ir apziņas informācijas izpausmes veids.

Protams, tie ir tādi rekordi, bet arī �ajā grāmatā "Hologrāfiskais Visums" daudz aprakstīts, un Amerikā ir, sarunas sākumā jau pieminēja, pirmsnāves izpētes asociācija un ārpusķermeņa izpētes asociācija, kas divdesmit gadus vāc materiālus. Ir tāds Ēriks Zammits, austrālie�u advokāts, kur� veltījis savu dzīvi �o zinā�anu interpretācijai un integrācijai. 1a grāmata saucas "Miljons dolāru tam, kas pierādīs, ka nav dzīve pēc nāves".

LIA: Pilnīgi pretēji!

KĻAVA: Jā, es ar to gribēju teikt, ka tie�i jaunā paaudze ir mūsu cerība, ka �ī apziņa, informācija un realitātes izpratne kvalitatīvi un kvantitatīvi varētu izmainīt vismaz �o Latvijas pīļu dīķi.

LIA: Vai izskaņā jūs vēlētos ko piebilst?

BUIĶIS: Es, Lia, esmu tev ļotijiateicīgs par ideju, ka tu uzaicini uz �īm sarunām vēl kādus cilvēkus. �odien ar milzīgu sajūsmu klausījos Grigalinovi�a kunga teiktajā.

KĻAVA: Es arī.

BUIĶIS: Gribētu divus aspektus. Pirmo reizi runājot par Finku un tagad, sarunas izskaņā, tika pieminētas vibrācijas. Es savulaik, teorētiski studējot sinerģētiku, tas ir, par lielu sistēmu mijiedarbībām, uzrakstīju vienu rakstu. Mani uzaicināja piedalīties Monreālā, pasaules socioloģijas kongresā par sociokibernētiku, un tur intuitīvi sajutu, ka vibrācijas jēdziens ir viens no visfundamentālākajiem jēdzieniem. Es par to stāstīju savā pirmajā grāmatā. Un, kad klausos, kā cilvēks ir savus patentus atdevis Amerikā, cik daudz paveicis, tas atkal ir gadījums, kur cilvēks reāli, ar savu profesionālo darbu parāda, kā viņ� vispār nonācis zinātnē! Ko tāds cilvēks, kur� tic kaut kam Augstākam, cik grandiozas lietas var izdarīt! Es sēdēju un�

KĻAVA: �kaifoju! BUIĶIS: Jā.

GRIGALINOVICS: Ko jūs!

KĻAVA: Bet, zināt, cik daudziem maniem kolēģiem, skolotājiem un profesūrai �īs lietas ir tālu. Tas nav pārmetums. Tas vienkār�i ir aicinājums. Nav lielāka laime kā, kad izglītojas kolektīvā apziņa! Kad cilvēki kolektīvi mācās to, kas sen ir pierādīts. Pie mums tas vēl ir sātanisms. Ne jau cīņa ar tumsu, bet tie�i cerība, ka, pateicoties jums un visiem, mācās jaunā paaudze, jaunatne. Paskatās filmu "Matriks" vai kādas japāņu multfilmas. Atceros, �ādā multenītē vienam bērnam bija kristāls. Un �is kristāls, kā psihiskās enerģijas akumulators, palīdzēja materializēt viņa iedomas. Si�ets būtībā ņemts no senām leģendām par �intamani akmeni[20], par ko arī Rērihi rakstīja. Kā kristāla enerģija sinerģetizējas ar mūsu psihisko enerģiju, ko zināja senie atlanti. Japāņiem �īs informācijas ir iestrādātas bērnu multiplikācijas filmās kā viņi mācās �o pasauli!

GRIGALINOVI�S: Buiķa kungs, jūs man iekrāsojāt sarkanus vaigus, es tie�ām neesmu supermens. Kur ir mans spēks? Lūk, �is sudraba krustiņ�, iesvētīts tanī vietā, kur piedzima Jēzus Kristus. Es biju Jeruzalemē, biju Betlēmē. Un arī tagad, kad Rīgā biju uz smagas operācijas galda, neļāvu to ņemt nost. Tas ir mans amulets. Esmu ļoti ticīgs cilvēks, un Dieviņ� līdz �im mani ir sargājis. Ceru, ka sargās arī turpmāk. Mīļ� paldies, man bija liels prieks atrasties tik burvīgā sabiedrībā. Lai Dieviņ� jūs visus sargā un palīdz!

BLUĶIS, KĻAVA: Paldies, jūs arī.

LIA: Paldies visiem. Lieki piebilst, kā es jūtos. Nebeidzu Dievam pateikties par iespēju jau vairāk kā desmit gadus būt kopā ar Andri Buiķi un Pēteri Kļavu, tagad ari ar jums, Grigalinovi�a kungs. Kā �odien runājām, cilvēka smadzenēm ir spēja kā atcerēties, tā aizmirst. Mēģināsim aizmirst to, kas nav bijis tik labs, un vienmēr atcerēties, cik liels spēks ir mīlestībai. Kā teica Pelegrīns:

"Divi cilvēki, ja viņi var �ai laikā stāvēt vienā telpā, tagad un �eit, ka viņi dzīvo �ajā laikā uz �īs zemes, tas man �ķita tik brīni�ķīgi!"

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un medicīnas zinātņu doktors, neirofiziologs ALBERTS ALDERSONS

LIA: �odien kopā ar mums ir viens no Latvijas vienpadsmit labākajiem ārstiem (skatoties Austrumu slimnīcas labāko ārstu goda plāksni), nei�rofiziologs Alberts Aldersons.

Pavisam īss doktora raksturojums cilvēks, kur�, citējot viņu pa�u: "Ilgus gadus ļoti pla�ā diapazonā nodarbojies ar veselības jautājumiem. No ļoti precīzas, zinātniskas izziņas, vienā galējā polā, līdz dziļi intuitīvai, uz hermētiskās mācības balstītai izpratnei, pretējā galējā polā. Tam visam pa vidu ilggadēja pieredze praktiskajā medicīnā. Pamatā mana darbība tiek vērsta uz visa organisma da�ādu orgānu un sistēmu savstarpējās harmonijas un sadarbības atjauno�anu un nostiprinā�anu, organisma kopējo pretspēku attīstības veicinā�anu, garastāvokļu uzlabo�anu, organisma noveco�anās procesa palēninā�anu. �o iedarbību rezultātā nostiprinās kaulu locītavu sistēma, nervu sistēma un caur �īm abām visas citas sistēmas un orgāni."

Aldersona kunga palīdzību cilvēks varēja saņemt, ja viņam ir sūdzības par kaulu, locītavu un galvas sāpēm, stīvu kaklu, ja ir samazinātas darba spējas, slikts miegs, nervozitāte, veģetodistonija, atmiņas grūtības, īsi sakot da�ādi iemesli, kas var novest līdz pat dzīves apnikumam. Ļoti būtiski, ka dok�tora izstrādātā atveseļo�anas programma tika veikta bez medikamentiem, tikai ar roku vai adatiņu. Tiesa, tagad doktors Aldersons vairāk pievērsies pētījumiem, tulko�anai, savas pasaules izpratnes padziļinā�anai.

BUIĶIS: Lia, atvaino par iejauk�anos, bet te man gribas nelielu paskaid�rojumu. Man gada sākumā bija pienācis ielūgums 2011. gada augusta beigās startēt ar plenāra referātu Pasaules zinātniskās un in�enieru akadēmijas un savienības (WSEAS) multikonferencē Florencē, Itālijā. Kā plenāra referents es saņēmu ielūgumu publicēt piecas zinātniskās publikācijas kopā ar saviem līdzstrādniekiem. �etras no tām man bija kopā ar saviem doktorantiem 9. Siltuma pārneses, termālās in�enierijas un apkārtējās vides konferencē, bet piekto mēs vienojāmies kopā ar Albertu Aldersonu publicēt (referātu "Matemātiskais algoritms sirds ritma variabilitātes analīzei"1 ') citā paralēli notieko�ajā WSFAS konferencē Jaunākā attīstība lieti�ķajā un biomedicīniskajā informātikā un datoru in�enierijā un sistēmu lietojumos. Tas būtībā ir mūsu abu Latvijas patenta algoritms2 '.

Problēma, ka sirds ritma variabilitātc, par to sīkāk vēlāk, ir saistīta ar datora tipa iekārtu. Tehnika mainās tik strauji, un tā realizācija darboties spējīgā iekārtā ir tik dārga, ka mēs nolēmām patenta matemātisko ideju izklāstīt �ajā rakstā.

Vispirms multikonferences organizatori novērtēja manu dalību tik at�ķirīgos virzienos un mani iekļāva visu multikonferences triju zinātnisko rakstu redaktoros. Man jau kāds jautāja, vai es tik labi pārvaldu itāļu valodu, ka esmu rakstu krājumu redaktors. Pirmkārt, laikam vairāk kultūras vai literatūras zinātņu virzienā redaktors atbild par literāro valodu. Otrkārt, tas jau ir standarts, ka jebkura nopietna starptautiska konference notiek angļu valodā. Tre�kārt, konkurence ir visur, arī zinātnē. �ie zinātniskie rakstu krājumi maksā naudu. Lai zinātnisko rakstu krājums būtu inte�resants, tā redaktoriem jābūt ar odziņu, pazīstamiem, lai lasītājam būtu vēlme �o krājumu pirkt. Piemēram, pirmās konferences rakstu krājums maksā, arī �odien, apaļus 100 eiro, bet medicīniskais pat 120 eiro. Nav tajā nekā priecīga, bet tāda nu �odien ir pasaule.

Un pēdējais, ka diezgan drīz pēc �īs konferences no pazīstama �urnāla ASV pienāca aicinājums publicēt pie viņiem �o, kā viņi raksta, izcilo rakstu vai tā papildinājumu un uzaicinājums kādam no mums kļūt par �urnāla redkolēģijas locekli. Protams, abi esam aizņemti, �im priek�likumam nepiekritām.

Lia, atvaino, ka tevi pārtraucu, bet man gribējās precizēt, kā Alberts nodarbojas ar pētījumiem.

LIA: Arī sarunā ar doktoru Aldersonu turpināsim vadīties pēc Maikla Talbota grāmatas "Hologrāfiskais Visums". Protams, rēķinoties arī ar iespējamām novirzēm no �īs vado�ās ass.

BUIĶIS: Kā jau teicu iepriek�ējā sarunā, pirms da�iem gadiem biju divas reizes ielūgts Grieķijā, kur kopā bija aicināti zinātnieki un ekstrasensi. Pirmā reize bija 2004. gadā, bet otra nākamajā, 2005. gadā. Otro reizi mēs bijām divatā ar medicīnas doktoru Albertu Aldersonu. Mani pēc veiksmīga pirmā brauciena palūdza ieteikt vēl kādu cilvēku no Latvijas, un labāku par ārstu, zinātnieku un filozofisko lietu zinātāju es iedomāties nevarēju.

LIA: Talbots un citi hologrāfisko teoriju piekritēji uzskata, ka mācī�anās ir process, kas turpinās arī pēc nāves, ka zinā�anas iespējams paņemt līdzi pat pēc nomir�anas. Eksistē kāda bezgalīga "informācijas bibliotēka". Varētu pabrīnīties, kāpēc mācī�anās ir tik nozīmīga dzīves laikā, ja jau visas atbildes un jebkuru pieredzi var iegūt pēc dzīves? Pēcnāves izjūtu pieredzētāji atbild, ka noteiktas atbildes nav. Ir tikai sajūta, ka mācībām ir kāds sakars ar dzīves jēgu un katra indivīda spējām kaut ko sasniegt un palīdzēt citiem.

"Hologrāfiskā Visuma" tre�ā nodaļa saucas "Hologrāfiskais modelis un psiholoģija". Tajā runāts par tik aizraujo�ām lietām kā virpuļi. Par domu virpuļiem, par sirds virpuļiem, par Kaut Ko, kas rezonē, par sinhronitāti. īsi sakot, par to, kam pamatā varētu būt ritms. Būtu ļoti saisto�i, izmantojot

Jьrgens Sacs Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte 2007. gada jūlijā katedras Diferenciālvienādojumi un tuvinātās metodes zinātniskā seminārā stāsta savus priek�status par over unity iekārtas saistību ar Visuma uzbūvi

to, ka kopā ar mums �odien ir Aldersona kungs, mēģināt sakārtot mūsu sirds un domu ritmus �ajā saraustītajā laikā.

Mani dziļi ietekmēja psihiatra Ulmaņa28 izteiktā doma, ka, citēju: "Ja vien mēs neiemācīsimies pārvarēt visus veidus, kādos esam sadalīju�i pa fragmentiem cilvēku rasi nacionāli, reliģiozi, ekonomiski un jebkurā citā veidā -, varam nejau�i iznīcināt visu kopējo gleznu." Man tas �ķiet ļoti aktuāli.

BUIĶIS: Ta ir ļoti interesanta tēma, saskaras ar to, par ko runājām pagāju�ajā reizē. Jo princips vibrācija, svārstība, virpulis ir viens no visfundamentālākajiem likumiem, kas darbojas ļoti izteikti. Sākot ar materiālo pasauli virpuļi upē, tornado (virpuļviesulis) un tamlīdzīgi, un aiziet līdz visaugstākajām sfērām. Ja mēs skatāmies Visumā uz veselām galaktikām, redzams, ka tās rotē, veido kaut kādus virpuļus. Tie�ām uzskatu to par vienu no fundamentālākajiem jēdzieniem zinātnē, kas, godīgi sakot, līdz galam vēl nav īsti aptverts. Kaut vai tornado princips, kas ASV rada grautiņus, iznīcina pilsētas, kur iet bojā cilvēki�

Dzīvē sagadījies, ka ar vienu kolēģi, in�enieri no Berlīnes, vairākus gadus strādājam ar virpuļu pārvēr�anu tehniskās iekārtās. Profesors Harijs Kalis, es un Jьrgens Sacs da�us teorētiskos aspektus esam publicēju�i zinātniskajos rakstos3 ', ta�u tie ir interesanti speciālistiem. Svarīgi ir praktiskie rezultāti. Pa�am Jurgenam Sacam ir 90. sākuma Volkswagen Passat ar karburatora dzinēju. Jau vairākus gadus, aprīlī aptuveni se�i gadi, viņa iekārtas dod no 20 līdz 50 procentiem benzīna ietaupījumu. Pēdējo

28 Montegjū Ulmans (Montague Ullman; 1916-2008) amerikāņu psihiatrs, psihoanalītiķis, Maimonida Medicīniskā centra Sapņu laboratorijas Bruklinā, Ņujorkā, dibinātājs, Ņujorkas Alberta Ein�teina Medicīnas koled�as klīniskās psihiatrijas goda profesors.

RKA (Reaktion Kraft Anlage reakcijas spēka iekārta) pirmais variants Berlīnē pie Jurgena Saca mājas uz auto Volkswagen Passat jumta

vēstuli no viņa saņēmu �ogad aprīlī, tie pa�i pozitīvie efekti. Ta�u manam Rover dzinējam ar degvielas iesmidzinā�anu un datora vadību neizdodas efektu atkārtot. Kā jau iepriek� teicu, galvenais ir nevis auto iekārta, bet virpuļviesuļa idejas izmanto�ana elektrības ra�o�anai.

Pēdējos desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadus �īs lietas notiek ļoti intensīvi. Bet Alberts Aldersons varētu ļoti skaisti pastāstīt mums par ritmiem. Sākot ar mūsu smadzeņu ritmiem, ar sirds ritmiem, par sasaisti ar �o materiālo sfēru un Augstākajām sfērām. Jo būtībā cilvēka ķermenī ir viss. Sākot ar materiālo ķermeni, ko daudzi uzskata kā vienīgo, līdz tam, ka atzīstam, ka mums ir septiņi ķermeņi, kā jogā. Mēs ar Albertu sapazināmies pirms gadiem desmit. Man pēc darba Vācijā bija sirds aritmija. Ļoti mocījos, un Rasma Rozīte ieteica doties pie Aldersona. Kā pacients sameklēju viņu Stradiņa slimnīcā, un ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Par �o satik�anos esmu ārkārtīgi gandarīts. Tadas zinā�anas un pasaules izpratne, kāda ir Albertam, tādu cilvēku Latvijā ir ļoti maz.

LIA: Ar kuriem virpuļiem tad jūs sāksiet, Aldersona kungs? Sirds, gal�vas, bruņo�anās virpuļiem� Viss ir viens virpulis. Kā lai cilvēks, nabadziņ�, noturas �ai virpuļu jūrā?

ALDERSONS: Sākumā varbūt kādu vārdu par to virpuli vispār. Kāpēc mūs interesē tie�i �is likums. Kā Andris teica cilvēkā ir viss. Da�ādas likumības redzam arī dabā. Kādēļ mūs piesaistīja virpulis un svārstības? Ļoti vienkār�i. �ī interese ir instinktīva, mēs sajūtam, ka te, faktiski, ir kas ļoti, ļoti universāls. Var jau būt ļoti interesanti likumi, ar ko nodarbojas zinātne, bet tie viegli un skaisti nepaceļas uz aug�u. BUIĶIS: Jā.

ALDERSONS: Un viss. Ar to pietiek.

BUIĶIS: 1a ir ļoti nopietna doma!

Tepat Rīgā, Pārdaugavā, pieregulējot otro RKA iekārtu uz ma�īnas jumta

ALDERSONS: Ir profesionalitāte, ir zinātne, labi, tur paiet visa dzīve. Bet pietrūkst tas viens. Likumi, kas eleganti paceļas aug�ā (diezgan labi tos zinām), ir kādi septiņi un nāk no Ēģiptes. Tie ir Hermesa29 likumi.

LIA: Lūdzu, atgādiniet.

ALDERSONS: Tie nāk no ļoti veciem laikiem un ietver visu, par ko mēs runājām unitaritāti, ritmiku, polaritāti. Visus pamatprincipus.

LIA: Kā aug�ā, tā apak�ā?

KĻAVA: Viss vibrāciju princips, jā.

ALDERSONS: Kā aug�ā, tā apak�ā.

LIA: To arī Curļonis30 bie�i akcentēja savās gleznās.

ALDERSONS: Jā. Par Hermesu pastāv uzskats, ka viņ� tomēr ir bijis Ābrahāma31 skolotājs.

BUIĶIS: Mēs varētu parunāt arī par Raini. Par Raiņa "Spēlēju, dancoju".

ALDERSONS: Raiņa darbi ir ar �iem principiem pieblīvēti, tā ir esence. Viņ� acīmredzot pietieko�i labi to visu zinājis, lieliski izmantojot mākslas darbos. Raini varam uzskatīt kā mācību grāmatu.

KĻAVA: Mūsdienās ļoti svarīgi, ka tiek uzrādīts �is antīkais kosmiskais viedums, kultūra, māksla, daiļliteratūra un klasiskā zinātne, ka tas viss ir kopā. Lai pavisam cita vērtība tad būtu senajām tautasdziesmām un mūsu mū�īgajam Rainim. Ir svarīgi tas, ko jūs tagad teiksiet, kā tad tas īsti ir? Jo ļoti daudzi saprot tikai vienu Raiņa vārdu.

BUIĶIS: Jā, Pēter, tas ir ļoti būtiski, ko tu tikko pateici.

29 Hermess atlantietis, kur� Ēģiptē cēla piramīdas, atnesdams senās zinā�anas, arī par astroloģiju.

3D Mikalojus Konstantins �urļonis (Mikalojus Konstantinas �iurlionis; 1875-1911) izcils lietuvie�u gleznotājs, komponists.

11 Ābrahāms viens no zināmākajiem islāma pravie�iem, no viņa pēcte�iem cēlusies cilts, kurā piedzima pēdējais pravietis Muhameds; Dieva vārdā viņ� gandrīz upurēja savu dēlu.

Multikonfereneē Tcncrifē, stāstot par RKA otrā varianta matemātisko modeli un virpuļu aprēķinu rezultātiem

KĻAVA: Kādreiz klausījos, profesor, jūsu lekcijās. Lūdzu pastāstiet �os principus mazliet sīkāk. Populārzinātniski par sirdi, smadzenēm, kas tie�i ar mums pa�iem saistīts.

LIA: Mūsu ritmu vai ritmu mūsos�

ALDLRSONS: Labi, tad pāriesim nedaudz pie cilvēka. Mēs zinām, ka cilvēkā ir ļoti daudz da�ādi ritmi. Sākot ar diennakts ritmiem. Un pilnīgi noteikti �iem ritmiem pakļaujas da�ādās fizioloģiskās funkcijas. Ir stundu ritmi. Bet ir ritmi, kuriem diezgan būtiska nozīme, ka vini aktīvi iesaistās organisma funkciju regulācijā. Tas ir tas interesantākais. �ādi ritmi ir viens no sirds ritmiem un smadzeņu ritmi. Valdīja doma, kā ari man mācīja fizioloģijā, neirofizioloģijā, ka tie ir artefakti, būtībā strādā ķīmiskās reakcijas. �ūna uzbudinās, kalcijs iek�ā, ārā, nātrijs, kālijs un tamlīdzīgi. Un tad visam pa vidu rodas arī elektrība. Pēdējos gados radu�ies diezgan jauni priek�stati, Andris labi zina, pētījumi, kas pamatā izstrādāti Amerikā. Lksistē pats ritms, svarīgi, kāds tas ir. Ritms vada ķīmiskos procesus utt.

LIA: Bet cilvēkam �ie ritmi ir at�ķirīgi?

ALDERSONS: Viņi jau būtībā nosaka cilvēka fizioloģisko stāvokli, palīdzot regulēt ļoti daudzas citas funkcijas. Jaunumi vēl ir tādi, ka sirds ritms vada smadzeņu ritmus. Tas ir kas neparasts.

BUIĶIS: Ta sirds apziņa.

KĻAVA: Kas ir grūti saprotams pat parasta līmeņa fiziologiem un parasta līmeņa profesūrai.

ALDERSONS: Neparastais ir tas, ka �im sirds ritmam uz smadzeņu ritmu ir pietieko�i liels iespaids, tas var daudz ko paregulēt. Tie, kas darbo�jas ar sirds regulāciju, zina, ka sirdij ir diezgan pamatīga personiskā nervu sistēma. Nervu gangliji tur ir spēcīgi, tiem ir diezgan liela autonomija, ko viņi var paveikt pa�i. Sirds rimts ģenerējas sirdī, bet tikai daļēji tiek iespaidots no augstākiem regulācijas līmeņiem.

KĻAVA: Ļoti interesanti, ka es kādreiz mācoties ķīnie�u adatu terapiju, ķīnie�u meridiānu sistēmas, pa kurieni plūst �īs nu jau zinātnē saprotamās ēteriskās vai gaismas enerģijas, ka �īs smadzenes ārstē uz sirds kanāliem. Tas zinā�anas, ko ķīnie�i saņēma pirms 5000 gadiem no Huandi[21], kas skaitījās ne zemes izcelsmes imperators, uzrādīja adatu terapijas principus, kas regulē, pat epilepsiju ārstē uz sirds ritmu bāzes. Mūsdienās ir daudz �ādu pacientu. Zinātne īsti nesaprot: da�ādi krampji, vai tie ir smadzeņu dabas dēļ vai sirds ritmu dabas dēļ. Tas vēlreiz pierāda to, ko jūs sakāt. Tas eleganti sakrīt ar to, ko runā visas klasiskās, senās viedas literatūras, ka �is ritma devējs atrodas sirdī. Atmans, Absolūts vai Dievs. Ka sirds projekcijas vietā atrodas ģenerators. Tas nav saprotams kā kaut kāds motoriņ�, bet tas ir, ko jūs teicāt, pats princips. Ritma princips, kas vairs nav tikai parastā materiālistiskā piesaiste. 1a ir īstā zinātne.

ALDERSONS: Tas atrodas sirdī, tas ir skaidrs. Mēs, kā mediķi, to zinām.

KĻAVA: Man neviens profesors neatbildēja, kad jautāju: "Sakiet, lūdzu, kā tā sirds pukst?" Visi mēģināja izskaidrot ķīmiski. Bet tas ir par maz. Par maz! Kā tad pati ķīmija iesākās?

LIA: Visa rezultātā, normāls cilvēks pateiktu, ka pirmais impulss nāk no sirds, ka tas ir vispareizākais un tam ir jāklausa.

ALDERSONS: Tas aizietu jau sadzīves līmenī.

KĻAVA: Pats process ir informācija. Informācijas lauks jau ir pats im�pulss. Kādreiz ar vienu ļoti cienījamu profesoru, kur� bija Amerikā daudz studējis un Latvijā strādā, diskutēju. Viņ� saka: "Jā, Pēter, viss ir skaidrs. Kā hromosomās gēni pārraksta informāciju, tas ir izpētīts." Es saku: "Bet, sakiet, lūdzu, kā viņi māk to darīt?" Ta jau ir zinātne. Kā viņi to māk darīt?

LIA: Un kā viņi māk?

KĻAVA: Tas kā jau ir tas Dievs! Kā kā Dao princips.

ALDERSONS: Tad vajadzētu parunāt, kas iet no aug�as, kas iet uz leju. Kas iet no lejas uz aug�u. Kāpēc iet, un kas notiek? Būtībā to vajadzētu sev �ad un tad pateikt. Mums ir trīs līnijas. Tas, kas mums savieno leju ar aug�u, ir trīs līnijas.

Kreisā līnija, kas iet no aug�as uz leju, labā līnija, kas iet no lejas uz aug�u, un viduslīnija. Abas malējās līnijas, kas mūs savieno ar aug�u, nav mūsējās. Mēs pār viņām nevaldām. Tas ir mūsu liktenis, tā mēs esam ielikti, esam visu laiku tam pakļauti, kā marionetes. Mūsu līnija, vienmēr un visur, ir viduslīnija. Tas ir mūsu pienākums un uzdevums dzīvē, starp �īm divām līnijām atrast �o un�

LIA: �noturēties!

BUIĶIS: Saistībā ar sirds ritma variabilitāti mēs divatā daudz diskutējām par �īm divām līnijām, par kurām Alberts teica, ka mēs pār viņām nevaldām. Tas tikai pirmajā mirklī tā �ķiet. Patiesībā varētu teikt, ka labā līnija, kas iet no apak�as uz aug�u, ir saistīta cilvēkā ar to, ko sauc par zinātnisko domā�anu, ar eksperimentiem, faktu pārbaudi un tamlīdzīgi. Ja visu laiku mācāmies, studējam un domājam, �ī līnija var pavirzīties vēl pa labi. Savukārt, kreisā līnija ir saistīta ar to, ko apzīmējam kā ekstrasensorās spējas, viss, kas saistās ar to, ko mēs apzīmējam kā Augstāks spēks, Dievs, garīgums. Tādēļ �ī līnija iet no aug�as uz leju, tas, kas mums ir, no kā augstāka dots. Un mūsu prasme izmantot �īs abas lietas, svārstoties starp kreiso un labo līniju, arī nosaka, kā veidojas mūsu dzīve. Bet, Albert, atvaino par iesprauk�anos, lūdzu, turpini.

ALDERSONS: Noturēties. Atrast pareizo vietu katrā dzīves mirklī. 1a ir pamata pamatpatiesība. Tālāk viņā eleganti ieiet iek�ā viens trīsstūris ar virsotni uz aug�u, otrs trīsstūris ar virsotni uz leju. �ie trīsstūru izvērsumi pa labi un pa kreisi ir �o līniju galējie stāvokļi. Tas ir tas, par ko mēs tie�i �odien runājam. Par ritmiku un amplitūdām. Mums ir ārkārtīgi svarīgi saprast ka mēs visu laiku svārstāmies! Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi� Izbēgt mēs nevaram. Tas izpau�as caur smadzeņu ritmiem, caur sirds ritmiem. Tas ir tas, kā viņ� nolai�as lejā līdz mūsu ikdienai. Un faktiski arī regulē, piespie�. Un, kā pretēji viņam, mēs varam iedarboties arī virzienā uz aug�u. �ajā ceļā mums parādās viss. Redzam ļoti daudzas lietas, kas cie�i saistītas ar mūsu ikdienas dzīvi. Pirmkārt, cilvēks. Katram cilvēkam izvērsums starp labo un kreiso līniju ir at�ķirīgs. Katrā garīgās attīstības brīdī viņam tas ir savādāks. Cilvēkam ejot uz aug�u, viņ� it kā praktiski uzreiz saduras ar �iem diviem trīsstūriem, un �ajā ģeometriskajā konfigurācijā, katrā attīstības pakāpē, katrā brīdī redz, kādas ir viņa dzīves grūtības. No kurienes un kāpēc tās nāk.

Lejupejo�ais trīsstūris. To mēs saprotam kā zinā�anas, kā kaut ko tādu, kas nāk uz leju. Kas mums visu laiku tiek dots. Kur mums ir bezgala daudz problēmu, kur mēs nespējam izskaidrot, ir nesapratne� Kur iet iek�ā visa zinātne, meklē kaut kādas likumības, caur kurām cer tikt aug�ā, uz kādiem aug�ējiem plāniem, bet absolūti neveiksmīgi. Vienmēr krīt. Mēs saprotam ar prātu, ka tas ir neiespējami, un tomēr cīnāmies.

Un labā līnija. Tas ir mūsu cēlējspēks. Kas mūs ceļ neatkarīgi no mūsu gribas. Kas mums grib pastiept roku pretī, un tu tikai ļauj. Tas ir Tas, kas visu laiku grib celt uz aug�u.

Kas notiek? �is spēks, kas nāk pa kreiso pusi uz leju, tas strādā ar lejupejo�o trīsstūri. Bet tagad, ja cilvēks ar viņu sastopas, ejot virzienā lejā, no lejas uz aug�u, viszemākajā punktā ir punkts. Izvērsums no labās uz kreiso pusi ritma amplitūda, kļūst aizvien platāka, platāka, platāka� Līdz ar to problēmu aizvien vairāk, vairāk, vairāk� grūtāk, grūtāk, grū-ū-ū-tāk� Līdz pēk�ņi, nonākam līdz aug�ējai līnijai un tank�! � saiet kopā!

Otrs trīsstūris iet otrādi. Mēs sākam no lejas. Sākam ar to, ka mums būtībā ir tikai lejupejo�ais. Drusku esam pakāpu�ies un pēk�ņi sastopamies ar aug�upejo�o trīsstūri! Ar visu savu pamatni pēk�ņi atklājam, ka ir-aug�a! Ir, ir, ir!!! Tik milzīga amplitūda! Tik neiespējami, tik nesaprotami. Kamēr sāk meklēt likumsakarības. Jo tu vairāk spēj iedziļināties likumsakarībās, jo tu sāc kaut ko vairāk saprast, kaut kas notiek. Tava brīvā griba kļūst arvien vairāk, vairāk, vairāk, nevis patvaļīga, bet pēc nepiecie�amības. Un vienā brīdi redzam, viņi ir vienādi!

LIA: Tie trīsstūri.

ALDERSONS: Jā. Un tad ir visgrūtāk. Kas notiek pēc tam? Tad, kad kāds tiek līdz tam, kad viņam tas lejupejo�ais trīsstūris pēk�ņi iz�ķīst, viņ� tam pārrāpjas pāri, tad vairs paliek tikai tā aug�upejo�ā virsotnīte. Lejupejo�ās vairs nav. Vairs nav nekādu �aubu. Nekur. Mēs neko te ne�varam izdarīt, nedzīvodami dzīvi. Vienu brīdi esam drusku augstāk, vienu nedaudz zemāk un �o visu tā skaisti, skaisti izdzīvojam.

LIA: Bet mums ir jāgrib tikt aug�ā uz to otru trīsstūri? Bez gribē�anas nekas dzīvē nenotiek.

BUIĶIS: Jā, tas ir tas, ko es arī gribēju jautāt. Redz, es tagad domāju par skeptiķiem, kas visas �īs lietas noliedz. Tas, ko Alberts ļoti skaisti ar to aug�upejo�o trīsstūri skaidroja. Tikko tu esi pacēlies, tu pēk�ņi ieraugi visu to milzīgo amplitūdu, tu ieraugi pilnīgi citas likumības, kur tu nekā nesaproti, tev ir iek�ējas bailes, un tu gribi visu to noliegt. Tas viss ir muļķu izdomāts, tur vispār nekā nav! Tas ir bailes, ka sagrūst tas skaistais materiālistiskais, vienkār�otais skats uz pasauli un stabilais stāvoklis tajā.

Savulaik, fiziķa no Nīderlandes Oto van Nīuvenhuizes (Otto van Nieuvvenhuijze) ielūgts, 1998. gadā piedalījos ar referātu pasaules socioloģijas kongresā. Mūsu grupas tēma bija Visums un cilvēks tajā, precīzāk, "Vienkār�ības sare�ģītība". Oto ļoti skaisti pateica savos ievad�vārdos: "Pasaules pamatprincipiem jābūt ļoti vienkār�iem, citādi pasaule, tas ir Visums, nevarētu tik ilgi pastāvēt." Tas man ienāca prātā, kad es sāku domāt par to, ko vēlos pastāstīt.

Ir tāds krievu in�enieris un matemātiķis Andrejs Zlobins4 '. Viņ� pēta Ston-

hend�u. �ie pētījumi palīdzēju�i atklāt ļoti interesantu formulu: ^ = j.

Atvainojiet, ka te rakstu tādu matemātisku formulu, ta�u tā rāda pasaules uzbūves skaistumu. Sāk�u ar paskaidrojumiem, ko �ie lielumi nozīmē. Pirmais ir no ģeometrijas zināmais skaitlis "pī": riņķa līnijas garums caur riņķa rādiusu. Riņķa līnijas garums bija skolā jāmācās: ?kR, kur R ir riņķa

rādiuss. Otrs skaitlis � = 1,6180339887� = ^^ir vēl slavenāks mākslinieku,

2

arhitektu un daudzu citu vidū, kuru Leonardo da Vin�i nosauca par "zelta griezumu"5 '. Vēlāk tiks pieminēta Fibona�i rinda, kuras nāko�ā skaitļa attiecība pret iepriek�ējo arī tuvojas "zelta griezumam". Sākumā 5/3 = 1,666�, tālāk 34/21 = 1,619048, vēl tālāk 987/610 = 1,618033. Varētu vēl

To define kā robe�u virknei: Tatad saucējā

eksponentfunkcija ir celta "zelta griezuma" pakāpē un tas viss ir vienāds ar visvairāk Visumā izplatītā ūdeņra�a atomsvaru: 1,0079! Tatad tīri ģeometriski matemātiskie, tā sauktie iracionālie skaitļi (tos nevar uzrakstīt kā daļskaitļus), �ādā veidā sakombinēti, dod Mendeļejeva tabulas pirmo elementu ūdeņradi.

Otra, ne mazāk interesanta ir Sergeja Suhonosa stabilitātes līkne6 '. Uz horizontālās ass atlikti garuma izmēri, sākot ar vismazāko, tā saukto Planka garumu, tālāk pieaugums ir 100000 rei�u, tas ir 105 . Vislielākais izmērs ir Visumam. �ajā līknē apak�ējie punkti, minimumi, raksturo stabi�las sistēmas, un centrā atrodas cilvēka �ūna. Aug�ējie maksimuma punkti raksturo nestabilas sistēmas, tajā skaitā cilvēku: mēs kā cilvēki kaut kad mirstam. Apak�ā ir da�ādi mums zināmie spēki. Redzams, ka iztrūkst viens spēks, atzīmēts ar jautājuma zīmi. Jā, man jāatvainojas, aizrāvos ar formulām, pie vārda netiek Alberts.

daudz stāstīt, bet pārejam pie formulas saucēja ev . Skaitlis e vai cx/> arī ir labi zināms matemātikā, to sauc par eksponentfunkciju, pakāpes funkciju.

ALDERSONS: Tāpēc jau (ko mēs �odien arī runājam), ka mums ir absolūti nepiecie�ami iedziļināties analoģiju spēkā, kas mums patie�ām tiek dots no aug�as. Tas ir tas, ko sauc par punktu sirdī. Mēs par viņu visi esam dzirdēju�i, da�ādi tas tiek traktēts, bet tas ir tas elementārais dzinulis. Ja tu gribi lūgt� Ja esi sajutis pirmo pieskārienu, ja esi aizķēries

Sergeja Suhonosa līkne

pie tā punkta sirdī� Ko tad īsti vajadzētu lūgt? Tikai un vienīgi, lai paceļ to gribē�anu! Lūgt gribē�anu! Redziet, arī to jau ir jālūdz.

BUIĶIS: Un īpa�a lūg�ana ir nevis parastā meditācija, bet meditācija caur sirds centru. Par to Drunvalo Melhisedeks ir uzrakstījis ļoti intere�santu un patiesi vērtīgu grāmatu "Dzīvo sirdī: kā ieiet sirds svētajā telpā".7)

LIA: Tu esi stiprs tik, cik tava griba!

ALDERSONS: Jā, cik tava griba.

KĻAVA: Zināt, cienījamie draugi, kas man liek pārdomāt. Kad �eit, Eiropā, visi vēl skraidīja ar gurnu apsējiem un mietiem, cits citu kāva nost, tad Indijā bija izstrādātas neiedomājami augstas zinā�anas. 1a pati Yoga Vasistha vai citas neiedomājami augstas kosmogoniskas tehnoloģijas apzinā�anās. Vai, konkrēti runājot, nāves prakse Thou, ko arī apraksta daudzas grāmatas kā �o punktu, Tibctā tas saucas Tiglē. Kad tev pienāk brīdis, kad jāiet pie Dieva, kā tu �o punktu apzinies. Kā tu pats viņu izvadi pa �o centrālo kanālu ārā. Iedomājieties, cik unikāli viņiem bija izstrādāta �ī izpratne, �ī metodoloģija, vadības princips, ka tu vari punktu, kas ir dzīvības punkts tevī vai absolūtā esības kvintesence, vai Tiglē, kad kopā saplūst sarkanais ar balto, ka viņi mācēja pa centrālo kanālu �o punktu izvadīt aug�ā, atpakaļ pie Avota. Cik eleganti tas viss sintezējas kopā! Nav ne misticisma, ne reliģijas. Ir tikai vienas neiedomājamas zinā�anas par eksistenci.

ALDERSONS: Atbildot, ko Andris teica, ir viena lieta, kas mums ļoti, ļoti, ļoti nopietni būtu jāpatur prātā nav kādas trīs da�ādas zinātnes, nav!

KĻAVA: Tas ir prāta problēmas.

ALDERSONS: Ir da�as metodoloģijas, kas ir zinātnē. Visa pamatā jau ir da�as ļoti vienkār�as un precīzas lietas, ko cilvēki dēvē par veselo saprātu.

Nu patie�ām, vienkār�as lietas nevajag sare�ģīt. Neteiksim, ka visiem tā rādās. Visiem nekad vienādi nerādās. Bet par tiem saucamajiem brīnumiem jāuzsver: kādi brīnumi? Nekādu brīnumu! Nekad, nekur nekā nav bijis. Nav un nebūs.

KĻAVA: Tikai zinā�anas.

ALDERSONS: Jebkur� brīnums ir zinā�anu trūkums. Un viss.

LIA: Bet, ja mēs neticēsim brīnumam, arī būs gals klāt.

ALDERSONS: Nē, nē, brīnums ir viena jauka lieta. Tajā ziņā, ka tas nepārtraukti mūs bīda uz aug�u. Kā dullajam Daukam: kas ir aiz tā horizonta?

KĻAVA: Bet tas To vai Tas ir definēts da�ādi. Un te arī sākas tie kari. Bet visi ta�u grib TO!

ALDERSONS: Tas ir sens mūsu instinkts. Un visus mūs bīda vienādi.

KĻAVA: Man patīk, kā kāds jogs teica: tas, kur� ir apskaidrots, kuram viss ir skaidrs, viņ� respektē to nabaga me�oni, kas pielūdz akmeni kā To, viņ� respektē to, kas pielūdz kaut kādu koka figūriņu kā To, viņ� respektē to, kas mēģina iet uz kādu svētvietu kā pie Ta, viņ� respektē to, kas atrod To sevī. Aug�ā ir viss Viens, tāpēc inteliģence jau ir tā sapra�ana, kas ir Augstākā zinā�ana.

AI.DHRSONS: Nekādā gadījumā nav pieļaujama absolūta gudrība, absolūts saprātīgums, absolūti svēta un patiesa dzīve vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas būtu kā ēdiens, kas mums jāēd bez sāls un sinepēm. Cilvēkiem, kuri sasniegu�i ļoti augstas pakāpes, ik pa brīdim jāpalai�as atpakaļ, lai nepazaudētu saikni ar to, kur viņ� vispār dzīvo un kas viņ� ir.

KĻAVA: Jā, bet tādu cilvēku nav daudz. Es zinu, ka viens no apskaidro�tajiem pēc �etrpadsmit gadu atra�anās tīrās gaismas koncentrācijas stāvoklī tomēr tā kā pieslēdzās �ai dimensijai. Un mēģināja vēl ko uzrakstīt. Tie ir ļoti reti gadījumi.

LIA: Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi.

KĻAVA: Nu jā. Tie ir tie serveri. Tie ir tie eksistenciālie serveri. Kas �ajā Zemes laukā vienkār�i uztur spriegumu. Vismaz �ajā Saules sistēmā.

ALDERSONS: Un viņi jau arī to ļoti lūdz, lai viņiem atļauj panākt atpakaļ, lai viņi varētu to izdarīt.

LIA: Aldersona kungs, vēl par tiem impulsiem. Kā tur ir? Vai tas pir�mais impulss tomēr ir galvenais? Vai tas nāk no tā pareizā, īstā un vienīgā sirds punkta?

ALDERSONS: Tas jau ir mūsu sarunas temats �odien, faktiski �is duālisms. Vienmēr, lai kas mums ienāktu prātā, lai ko mēs redzētu, jebkurus priek�metus, jebko, par ko mēs gribam kaut ko pateikt, pirmais, kas mums absolūti obligāti jāizdara, ir jāpasaka, kur ir viņa galējais labais un galējais kreisais aspekts. Kur atrodas manas domas attiecībā par viņu no sirds ritma.

LIA: Kā lai nekļūdās?

ALDERSONS: Vienalga, kļūdīsimies! Visu laiku kļūdīsimies, tas ir neizbēgami. Un citādi tas nevar būt.

KĻAVA: Ļoti lieliska atbilde!

ALDERSONS: Citādāk mums vispār nav iespējams brīvo gribu realizēt, tikai tā.

KĻAVA: Tas ir tu gribi iemācīties peldēt, neieejot ūdenī.

ALDERSONS: Līdzko saņemam gatavu padomu no mazliet augstākā līmeņa, tā mēs savu brīvo gribu anihilējam. Mēs esam pa-ga-lam! Nekam nav nekādas vērtības, izņemot mūsu brīvo gribu. Tas, kas mums tiek dots, tur nav mūsu darī�ana. Planēta tiek dota, zeme tiek dota, Saule, enerģija� Viss, kas nāk lejā. Tas veļas milzīgā daudzumā pa kreiso līniju lejā. Tas, ka mūs grib paraut aug�ā pa labo līniju tas atkal ir dots.

KĻAVA: Tada programma, jā.

ALDERSONS: Tas viss ir gatavs. Mēs tie neesam. Mēs pasaulē neesam tādēļ nāku�i, lai palīdzētu �o vai otru līniju taisīt. Kādēļ esam nāku�i? Tādēļ, ka katrs, kāds arī būtu vai nebūtu, acīmredzot esam kādam vajadzīgs. Esam vajadzīgi, gribi negribi, citādi loģika netur.

KĻAVA: Bet tas nav tādā egoistiskā domā, tas ir daudz dziļāk. Informatīvi, hologrāfiski, kā viena veseluma daļa. Arī sanāk ego princips, bet ļoti neslikts. Uzslāņojas: es kādam esmu vajadzīgs. Tas jau nav pretrunā. Gan tajā līmenī kā ego, gan absolūtā informācijas līmenī.

ALDERSONS: 1a nav nekāda pretruna! Jo, tikai uzmetot savu ego nāko�ajā pakāpē, mēs to mainām. Labojam.

KĻAVA: Mainām vibrācijas.

ALDERSONS: Bez ego mēs neko nevaram darīt. Egoisms jau ir primāra pasaules radība. Bet es neatbildēju uz jautājumu. Es ļoti gribētu, ka sirds būtu vado�ā, nevis prāts.

LIA: Pēteris vienmēr atkārto, lai prāts ir iztuk�ots un nemaisās, netraucē pieņemt pareizo lēmumu.

KĻAVA: Lai viņ� dzird sirds ritmus kas arī būs īstais prāts.

ALDERSONS: Andri, atceries, ka mēs strādājām pie tiem da�iem darbiem � sirdij bija kaut kādas veto tiesības.

BLUĶIS: Princips bija tāds, ka prāta domā�ana ir ļoti formāla, tādēļ sirds kādos iz�ķirīgos brī�os uz prātu �o informāciju nemaz nelai�. Pie tā mēs ar Albertu daudz strādājām, da�as lietas, kā jau teicu agrāk, noformējām arī patenta formā. Tur galvenā ideja bija, ka sirds ritma intervālu garumiem būtu jābūt kā elpo�anai: kādu brīdi tie pieaug, tad samazinās, tad atkal pieaug utt. Galvenā ideja bija, kā izstrādāt algoritmu, lai iespējami ātri uz datora iegūtu sirds ritma garuma intervālus, salīdzinot ar blakus intervālu. Nonākot pie atziņas, ka ideāli būtu, ja mēs varētu sajust, kur ir �ī kreisā līnija, kur labā, cen�oties starp �īm divām līnijām uzturēt maksimālu amplitūdu. Staigāt no viena pie otra. Vienā brīdī izanalizējam ar racionālo prātu, otrā mūsu intuitīvā, emocionālā izjūta.

LIA: Tadā līdzsvara sistēmā?

BUIĶIS: Jā. Starp �īm līnijām. Un tas būtu tas, kā mūs velk uz aug�u, mūsu pa�atdeve �ai aug�ai. Mūsu darbība ar to, jeb kā Ziedonis teicis, ja ir krusts. Mēs daudz strādājam horizontālā līmenī, bet nemaz nedomājam par vertikālo. Mums jādomā par vertikālo. Un tie�i tajā brīdī, kad mēģinām maksimālo amplitūdu, kad nobalansējam maksimālo svārstību starp racionālo prātu un sirdi.

LIA: Kā lai �ādu stāvokli notur Latvijā, ikdienā?

BUIĶIS: Par �o jautājumu esmu daudz domājis un runājis. Ja risināsim tikai ekonomiskās problēmas un garīgās risināsim kaut kad pēc tam, tad� kā sabruka Padomju Savienība. Un tas ir drauds arī Latvijai, īpa�i ņemot vērā �odienas pasaules lielo valstu egoismu, rūpes tikai par savu varenumu un lielo naudas ietekmi uz sabiedriski politisko dzīvi.

KĻAVA: 1a amplitūda uz to horizontāli bija: nu tik urrā, tik urr-rrā, latvie�iem. Nu ir sasniegu�i �o ieleju urrā dabūju�i kārtīgu kolapsu[22]. tagad tam kolapsam svarīgi aiziet uz pareizo pusi.

Es gribēju jums, profesor, jautāt par seno latvie�u zinā�anām. Duālismu, fluktuāciju, ierobe�o�anu un �īs integrālās pasaules redzējuma viedumu: "�e tev akmentiņu, saki: ne jā, ne nē, ne balts, ne melns." 'Iada pati klasika, kā tas ir Austrumos, ka tu nevari ne noliegt, ne apliecināt. Ļoti inteliģenta metode. Tu nekrīti konceptuālās galējībās, bet mēģini sajust vienoto, to abu trīsstūru sintēzi. Viss notiek kā duālisms, bet būtībā tas ir monisms.

LIA: Es nesen biju pie seno rotu �ifrētāja meistara Daumanta Kalniņa Cēsu pilī, kur� bērnībā daudz laika pavadījis Dailes teātra sufliera būdā, daudzkārt skatījies arī "Spēlēju, dancoju" izrādes. Viņa tēvs bija viens no Eduarda Smiļģa[23] rado�ā ansambļa komponists Indulis Kalniņ�. Un, lūk, Daumants Kalniņ� vienā mazā aprocītē iekaļ unikālas lietas. Priek�ā paraugs, autentiska rota no arheoloģiskiem izrakumiem. Seniem latvie�iem tie�ām tur bijis viss gan zeme, gan debess, gan zvaigznes, gan domas, gan māte, gan sirds. Viss zīmēs, vienā nelielā aprocītē!

KĻAVA: Lielais līdzsvars ielikts. Tas, kas tagad vajadzīgs.

ALDERSONS: Mēs �odien pamatā runājam par to, cik svarīgas ir galējās fluktuācijas. Tādā veidā mēs iepazīstam dzīvi.

KĻAVA: Intensitāti.

ALDERSONS: Bet viņā ie�ifrēta patie�ām otra milzīga gudrība. Tas ir ne vairāk, ne mazāk kā elementārs helikoptera efekts, kas mūs ceļ uz aug�u. No vienas puses mēs visu to gudrību gūstam pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, no sirds uz prātu, no smadzenēm uz sirdi, no sirds uz smadzenēm� Un beigās beigas! Laidiet mani vaļā, man pietiek!

LIA: Kas notiek?

ALDERSONS: Tas, kas bija vajadzīgs. Princips, kā izkļūst no visām �īm svārstībām ārā, ir elementārs, viņ� aizmūk. Tads mehānisms ir paredzēts.

KĻAVA: Ta kā atgrū�anās.

ALDERSONS: Nē, uz aug�u! Elementāri palec uz aug�u, uz nāko�o pakāpi. Un viss. Un tas tur apak�ā svārstās. Respektīvi tajā brīdī, kad viņ� tur �ausmīgi svārstījās, amplitūdā pa labi, pa kreisi, apziņa bija diezgan grūtā stāvoklī. Nekādas harmonijas, izmisuma dzīts. Būtībā viņam ir iespēja pakāpties solīti uz aug�u no tā, kas viņam eksistē vēl neizprotamā kārtā. Lai vismaz mazu daļiņu viņ� sāk saprast� Un ar to ir cauri. Apak�ā tā jūra norimst.

LIA: Profesor, jūs pieminējāt harmoniju. Vai senatnē cilvēki nebija harmoniskāki?

ALDERSONS: Nedomāju, ka cilvēki jebkad biju�i harmoniskāki. Pasaule ir tāda, kāda tā uztaisīta. Milzīga darbnīca. Kāpēc to laist bez pietieko�as noslodzes? Te ta�u nav nekāds Dieva dārzs. Uz vienas ass atrodas �ī nepārtrauktā tieksme, uz otras miers. Mums viņas atkal vajadzīgas abas. Ta labā un kreisā ass ik pa brīdim jānosauc citā vārdā. Tam ir tūksto� vārdu. Visa pasaule no tā vien sastāv. Mēs nekur nekad nevaram tikt, ja ik pa brīdim nedabūjam sev �o atelpu, kas ir miers, ka mēs varam apstāties. Tas ir obligāts solis. Grūtības mums būs mīlēt un cienīt, citādāk mums vispār nav nekāda izaugsmes ceļa, kā gan citādi. Nu tikai un vienīgi! Paklanīties viņām, ko tad citu�

BUIĶIS: Tas ir tas, kas �obrīd Latvijā trūkst.

ALDERSONS: Nu, nav cita ceļa, kā cilvēku celt uz aug�u caur grūtībām, nekad nav bijis. Tas, ka viņ� kādu brīdi ir harmonijā, brīni�ķīgi! Tajā brīdī tas ir viņa attīstības etaps. Pēc tam viņ� atkal nonāk grūtībās, viņam ir nelaimes� Bet kā tad citādi!?

LIA: Ja runājam globāli, arī pati Zeme atrodas da�ādās vibrācijās, visādos kosmiskos virpuļos. Zeme vismaz kustas harmoniski, pagaidām. Es ceru.

ALDERSONS: Te arī viss notiek harmoniski. Ta jau tas viss ir iecerēts.

KĻAVA: Interneta mājas lapā www.youtHbc.com , jaunā paaudze zinās, ir tas Fibona�i skaitlis[24]. Kā �is mūks atklāja �o matemātisko skaitli, pēc kā uztaisīta visa Saules sistēma, visi glieme�vāki� Pēc tā principa uztaisītas visas kapilārās līnijas, magnētiskie lauki, Zemes magnētiskais lauks, galaktikas, puķe� Kas vēlreiz apliecina to, ka tas, kā Viņ� to visu ir nomodulējis, ka lapiņa nokrīt puķei ar to arī viss ir kārtībā. Nav tā, ka tai puķei jāzied mū�īgi.

ALDERSONS: Jāpasaka pavisam vienkār�i visa �ī disharmonija ir �īs Augstākās kārtības sastāvdaļa. Tas ir kā mēs palūkojamies.

KĻAVA: Kad �is skaistais auglis ir apēsts, viņ� nonāk zarnu traktā. Un kāpēc lai mēs teiktu to, ka �is auglis ir �ādā izskatā pa�reiz? Viss kārtībā, tas tiek sadalīts, lai atkal varētu ēst nāko�o augli. Lai cik tas liekas nepareizi, no Absolūtā viedokļa viss ir kārtībā. Apliecinājums tam visam ir daudzie tūksto�i cilvēku, kuri ir atdzīvināti vai pārdzīvoju�i klīnisko nāvi. Arī viņiem licies, ka kaut kas nav kārtībā ar �o pasauli. Bet pēc tā redzējuma, no Pētera baznīcas aug�as: o, viss kārtībā! Arī tie rudens koki un sapuvu�ās lapas ļoti labi izskatās.

BUIĶIS: Es minē�u skaistāku piemēru. Tas bija, kad rakstīju vispirms kandidāta, pēc tam doktora disertāciju. Kad vienā brīdī pie beigām tev liekas, viss ir tik sare�ģīti, neko nevar saprast. Kaut kā norezonē, uzraksti un aizstāvot pēk�ņi jūti, esi citā līmenī. �obrīd to redzu arī pie saviem studentiem, bakalauriem un maģistriem: "Pasniedzēj, es neaizstāvē�u, es nevaru�" Tu pierunā viņu aizstāvēt, un viss ir labi.

Tapat Alberts par savām disertācijām, viņ� ir habilitētais medicīnas doktors, un viņ� saka: "Tagad divdesmit gadi pagāju�i, es atcerējos �o lietu. Pēk�ņi tas viss ir tik skaidrs!" Tu esi tajā iepriek�ējā līmenī, kur tev liekas baigais haoss, bet paiet laiks, pēk�ņi pacelies un ieraugi: viss iznāk ļoti skaisti.

KĻAVA: Ļoti svarīgi, kas ir atskaites sistēma! Vai mēs kaut ko sau�cam emocionāli nacionāli vai tomēr apskatām to transcendentāli kos�miski un caur savu es. Un, ja mēs bagātinām savu nacionāli emocionālo izrunā�anas sistēmu caur �o transcendentāli kosmisko, mū�īgo, tad varbūt tā fluktuācija paliek harmoniska.

LIA: Jūs atkārtoti pieminat fluktuāciju, kas tā ir?

KĻAVA: Fluktuācija nozīmē amplitūdu, pa labi, pa kreisi: vienā grāvī, otrā grāvī� Tas ne jā, ne nē ir tas gudrais līdzsvars.

BUIĶIS: Jā, tas ir tas, ko arī Alberts teica. Ka mēs svārstāmies, mums te ir visādas krīzes, sare�ģījumi un problēmas� Un tad svarīgais, ka sa�proti, ka sare�ģījumi dzīvē liecina par to, ka tev ir jāpaceļas augstākā līmenī. Nedrīkst būt tā, kā rāda detektīvfilmās, ka cilvēkam gadījies kas traģisks, viņ� grib tam otram atriebties, lai arī viņam būtu sāpes� Nē. Jāsaprot, dzīvē tā notika, bet es esmu citā izpratnes līmenī, es paeju augstāk. Dzīves sare�ģījumus jāuztver, ka tā ir tā dzīves skola, kas mūs velk uz aug�u. No aug�as mums dod roku! Tikai pa�am arī jāgrib iet uz aug�u.

KĻAVA: Ko profesors teica, ko Jēzus Kristus, Josifs Brodskis[25] savā Nobela runā, ka Ļevs Tolstojs un Jēzus Kristus neiedomājami ietekmēju�i apzinā�anos par tām pļaukām.

LIA: Ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru?

KĻAVA: Jā. Aizie�ana uz vertikalitāti ir atbildes reakcijas iztrūkums. Ja mēs neatbildam ar to pa�u. Tas ir galvenais mehānisms elevatoram uz aug�u. Tikko tu gribi atbildēt ar pretēju rezonanses principu, tā tu nabags tur ņemsies un ņemsies. Bet ar apstādinātu rezonansi, ar piedo�anu vai aizmir�anu, ja tā var, tā ir praktiska soļu sper�ana uz aug�u. Tad arī ietekmējas tava karma vai tava griba, tas ir tas, ko �ajā darbnīcā no mums pieprasa.

LIA: Izteiksmīga līdzība �ī pasaule kā darbnīca! Tu pieminēji karmu. Andris pagāju�ajā reizē arī ieminējās par karmām. Kas ar tām īsti notiek �ajā laikā?

BUIĶIS: Runa ir par �enelingu. Ļoti daudz cilvēku Amerikā, Krievijā no tādiem augsti attīstītiem gariem saņem informāciju. Viena no tām: ka tagad, līdz 2012. gadam, cilvēku karmas tiek atraisītas. It kā tiek noņemts �is iepriek� uzliktais, ka jāiet cauri da�ādām cie�anām, ka principā bez tā var iztikt. Tava brīvā griba ir atraisīta, lai tu varētu iet uz aug�u. Tuvāko divu gadu laikā visa cilvēce var nonākt pilnīgi citā līmenī. Bet �im nolūkam nepiecie�ams izmainīt mūsu apziņu. To, ko tikko Pēteris teica, ka nedrīkst ar to pa�u līmeni man iesita, es gāzī�u atpakaļ, un vēl divreiz stiprāk.

KĻAVA: Gribas izteikt novēlējumu visām tām dvēselēm, kuras dzīvo tā saucamo latvie�u ķermeņos tā saucamajā Latvijas teritorijā. Tibetā ir tāds teiciens, ka �ūskai, kura ielīdusi bambusā, ir vairākas iespējas. Līst atpakaļ, kas principā beigsies ļoti slikti, stāvēt bambusā pa vidu un nedarīt neko, tā arī nav izeja� Vienīgā izeja līst uz aug�u. Novēlējums Latvijai lēni, bet līdīsim! Un viss būs kārtībā.

LIA: Aldersona kungs, jums gala vārds!

ALDERSONS: Pilnīgi tāpat.

LIA: Līdīsim?!

ALDERSONS: Tikai uz aug�u! Citādi nekā, tikai uz aug�u. Un vēl atcerēsimies, ja mēs patie�ām turam cieņā un godā vienotības principu, lai kā tur būtu, viss ta�u no tā Viena pa�a vien nāk� Tad padomāsim!

KĻAVA: Kādreiz, kad ir ļoti grūti, es kolēģiem atgādinu: Rūdolfs Blaumanis sarakstīja "Nāves ēnā". Cilvēki lasa, skatās, pārdzīvo, raud. Bet neviens nepārmet Blaumanim, kāpēc viņ� rakstījis tie�i tā. Es gribētu novēlēt, lai mēs neraudam, nepārmetām, bet domājam, cik Blaumanis visu to labi sarakstījis! Kā mēs no tā visa mācāmies. Nevis: kā tas zēns izvilka to nepareizo lozi. Neviens nepārmet Zilam Vernam par "Kapteiņa Granta bērniem", ka viņam tāda grāmata sanākusi. Tadas amplitūdas! Visi gūst tajā baudu! Ja mēs visi atzīstam to vienīgo To un redzam, kā tas diferencējas, tad tie�i �ajā pietātē un izpratnē veidojas harmonija visās vertikālās un horizontālās līnijās. Tas ir grūti, protams. Bet mēs esam tāpēc, lai par to runātu. Tatad nav grūti.

LIA: Paldies jums visiem. Esmu pārliecināta, ka cilvēki, kurus �īs lie�tas interesē, rezonē ar mums uz vienas stīgas. No tikko runātā vislabāk atcerē�os sirds ritmus, kas vada mūsu smadzeņu ritmus, un, protams, �īs paralēlās līnijas ar katram no mums absolūti at�ķirīgu izvērsumu, savādāku da�ādos dzīves brī�os. Mūsu ziņā ir griba tiekties aug�up!

Bet Pētera domu par Blaumani un Zilu Vernu nobeig�u ar seno vēdu tekstu, kurā Joga Vasistha vienkār�i konstatē: "Pasaule ir tāda, kādu tu to redzi. Pats veids, kā tu uztver pasauli, rada to subjektīvo pasauli, kurā tu dzīvo. Tu vari atrasties pasakainā vidē paradīzē, ta�u, ja tavs prāts atrodas ellē, tad visa pasaule tavā priek�ā deg elles ugunīs. Ja tavs prāts atrodas debesīs, tad tu piedzīvo debesis visapkārt."

Grieķija "Patiesības vieta"

ANDRA BUIĶA saruna ar meitu LIENI MEĻĶI

Vispirms pastāstī�u par pirmo braucienu uz Grieķiju, izmantojot sarunu, kas man savulaik bija ar meitu Lieni un kas daļēji tika publicēta �urnālā "Mistērija" 2004. gada augusta numurā.

2004. gada maijā es pēk�ņi saņēmu vēstuli, mazliet līdzīgi kā Antona �ehova stāstā par puisīti, kur� nolēma uzrakstīt vēstuli ar adresi "vectētiņam ciematā", lai izstāstītu savu sāpi un pārdzīvojumus pie sve�ajiem. Protams, vectētiņ� vēstuli nesaņēma. Līdzīgi notika arī ar mani. Kādi cilvēki no agrākajām konferencēm laikam atcerējās manu uzvārdu un vēstuli adresēja: Profesoram A. Buiķim, Matemātikas institūts, Rīga, Latvija. Vēstule bija paklejojusi, bet pie manis beigās nonāca, un tā es saņēmu ielūgumu uz pir�mo tik�anos, kas ietilpst zinātnes programmu virknē (science programmē series) "Vieta patiesībai" jeb "Patiesības vieta". (Kaut kur izlasīju ziņu, ka Marko Bi�ofs esot bijis cilvēks, kas ieteicis piemērotas kandidatūras; arī �ajā ziemā saņēmu ielūgumu Albertam Aldersonam un sev ierasties uz nākamo tik�anos, bet darba parlamentā dēļ biju spiests atteikt, arī Alberts nebija tam �ogad gatavs.)

Un, kā ielūgumā bija teikts, tika aicināti cilvēki zinātnieki un ne-zinātnieki, lai pirmo sanāksmi simboliski veidotu vietā, kur Senajā Grieķijā bija strādāju�i pirmie zinātnieki un filozofi. Un tā mūsu tik�anās noritēja Parnasa kalnājā, lilatos Resort Hotel, Mt. Pamassus (varētu teikt, kūrorta viesnīcā), ļoti skaistā vietā netālu no Delfiem, kur savulaik dzīvoja un pareģoja Delfu orākuls. Starp citu, uz turieni mēs aizbraucām ekskursijā. Konference notika no 6. līdz 10. jūnijam, un bija ielūgti 25 cilvēki, kuriem ir kopējas intereses inovatīvos pētījumos par tādiem fundamentāliem cilvēku eksistences jautājumiem, kurus �odien nerisina ne zinātne, ne arī reliģija. Kā bija aprakstīts ielūgumā, tika apskatītas divas galvenās tēmas: pirmā zinātnes loma sabiedrībā, otrā trūksto�ās saites (tādā nozīmē, ka nav nepiecie�amo sai�u, ka tiek aizmirsts vai ignorēts mums apkārt notieko�o metafizisko fenomenu raksturs).

Kas organizēja �o tik�anos?

Ielūgumu pārdomas par iespējamām diskusiju tēmām bija parakstīju�i �etri cilvēki: doktors Pra�ans Kakodai (PrashantKakodaj), Integrālās veselības centra direktors Kembrid�ā, Lielbritānijā; fiziķis Torstens Ludvigs (Thorsten Ludwig) no Vācijas, Berlīnes; Fransuā Be�ērs (Francois Recher), elektroin�inieris no Parīzes, Francijas; un galvenā organizētāja, Dro�uļa Eljota (Drossoula Elliott) no Atēnām, Grieķijas. Pie iniciatoriem un sponsoriem pieskaitāmas arī vairākas institūcijas, tai skaitā Brama Kumaris (Brahma Kumaris), liela organizācija, kas strādā kādās 85 valstīs, arī Atēnu Zinātnes un humānisma attīstības biedrība, Ho�imilko universitāte no Mehiko, Meksikā, Garīgo zinātņu (Noetic Sciences) institūts un Grieķijas Kultūras ministrija tie ir organizētāji.

Arī Kultūras ministrija? Man tas �ķiet savādi.

Jā, tātad tas tika organizēts nopietnā līmenī, un es, protams, biju ļoti priecīgs piedalīties. Lielākai daļai no dalībniekiem ir zinātniskie grādi pieci profesori (profesori arī automātiski ir zinātņu doktori), bez tam ir vēl vienpadsmit ar doktora grādu, tātad apmēram divas tre�daļas dalībnieku bija titulēti zinātnieki. Visvairāk no Vācijas, septiņi, par vienu mazāk no Lielbritānijas, kādi pieci no Grieķijas (atsevi�ķās sēdēs Grieķijas pārstāvju gan bija vairāk). Viseksotiskākā pārstāve bija no Brazīlijas filozofi�jas doktore Leide Calvancanti, bet visi viņu sauca Ledī. Austrumus pārstāvēja Matejs Ku�nikovskis, ķīmiķis no Polijas, un es. Dzīvojām pa trīs vai �etriem atsevi�ķās guļbaļķu mājiņās. Mani kaimiņi bija kodolfiziķis, profesors Ronalds Braians (Ronald Bryan) no ASV un Vilfrīds Belhners (Wilfried Belehrter), profesors no Vācijas, Oldenburgas universitātes. Vien�laikus viņ� ir ari Vācijas Transpersonālās psiholoģijas asociācijas prezidents.

Pastāsti par tiem cilvēkiem, kas bija bez zinātniskajiem grādiem.

Drosulai Eljotai zinātniskā grāda nav, bet es jutu, ka viņa ir ļoti ietekmīga persona, jo ne velti viņai izdevās dabūt Grieķijas Kultūras minis�trijas finansiālu atbalstu �īs tik�anās organizē�anai. Viņa pēdējā dienā mums uzdāvināja sava tēva, mākslinieka, ofortus. Arī pirmajā dienā, kad mēs braucām uz turieni, bija domāts, ka mums vienkār�i autobusā iedos līdzi kaut kādus sausos ēdienus, bet nē viņa izdomāja un Atēnu priek�pilsētā ieveda savā mājā, un tas tā pasakaini: braucam pa ielu, vīteņaugiem aizau�gusi mūra sēta, aiz sētas baseins ar tik zilu ūdeni, kā rāda amerikāņu filmās, un bungalo tipa mājiņa, un viņa rāda, aiz �oga ir īstā viņas māja, divstāvu vai trīsstāvu ēka. Bet tur viņai nepatīk dzīvot, bērni viņai tagad ir pieaugu�i un kaut kur Amerikā izklīdu�i. Un viņa, lūk, dzīvo �ajā bungalo. Tad viens no kolēģiem zināja teikt, ka tur, tajā mājiņā, viņai ir bibliotēka ar 12 tūksto�iem grāmatu. Tatad ļoti interesants, nestandarta cilvēks. Tur patie�ām bija stipri eksotiska sajūta.

Tā kā �eit zinātniskie grādi nemaz nebija tik svarīgi, tās bija personības, kas mēģina skatīties uz pasauli kopumā.

Kādas jomas pārstāvēja �ie cilvēki?

Psihologi, filozofi, mediķi, fiziķi, ķīmiķi, matemātiķi. Viena no Grieķijas bija materiālzinātniece, kas saistāms jau ar in�enierzinātnēm. Bet ne tas ir tik būtiski. Svarīgi ir tas, ka tie ir cilvēki, kuri �obrīd Rietumu pasaulē apzinās nominālās jeb tradicionālās, jeb klasiskās zinātnes aprobe�otību, jo tā balstās tikai uz vienas smadzeņu puslodes darbību uz racionālo domā�anu. Lai to novērstu, tika arī sastādīta darba programma. �ie divdesmit pieci cilvēki, kas piedalījāmies, laiku pa laikam sadalījāmies nelielākās grupiņās un meditējām. Piemēram, katru rītu, no septiņiem līdz pusastoņiem mēs meditējām. Tiesa gan, tur nenāca visi, jo viena daļa, kas bija saistīta ar Brama Kumaris biedrību, cēlās �etros un meditēja savā grupiņā. Un tad mēs se�i astoņi cilvēki, kā nu kuru rītu, meditējām.

Mēs dzīvojām pietiekami augstu kalnos, tur noteikti bija vairāk par tūksto� metriem, ieplakā starp divām klin�u grēdām. Viena klin�u mala bija gandrīz vertikāla siena vairāku simtu metru augstumā. Praktiski kaila, diezgan gai�a, gandrīz vai balta, un zemāk priedes, egles un citi skujkoki saaugu�i, un cauri viņiem spīd baltās klintis. Un otrā pusē, diezgan stāvajā, apmēram 20-30 grādu leņķa klintī ir iecirsti tādi kā robiņi, un tur iebūvētas mājiņas. Apmēram �etrdesmit mājiņas, kur pirmajā stāvā ir divas atsevi�ķas istabas, un otrais stāvs pat nav atdalīts ar sienu, tie ir tādi kā bēniņi, man�sards, kur dzīvo viens cilvēks. Bet interesanti ir tas, ka, izejot uz lievenī�a, es redzu, jā, pa labi un pa kreisi ir mājiņas, bet viņām lievenī�i un logi ir uz citām pusēm. Līdz ar to katrs no mums varēja justies gandrīz kā viens.

Katru rītu, pēc meditācijas es gāju staigāt pa apkārtni, un man bija ļoti savdabīga sajūta, sākumā domāju, ka Parnass ir konkrēta virsotne, un es mēģināju uzminēt, kura ir īstā Parnasa virsotne. Skatījos, un tad man bija ļoti dīvaina sajūta, es pēk�ņi aptvēru, cik �ajā varenumā cilvēks ir maziņ�. Un naktī man bija sajūta, ka tās raganas, kas nedabūtu biļetes Valpurģu naktī uz Bloksbergu, ka tās varētu atjāt uz �ejieni.

Galvenajā, lielākajā mājā, pirmajā stāvā notika sanāksmes, bet otrajā bija atpūtas telpa, bārs ar leti. Tajā telpā divas sienas bija izveidotas no stikla, un varēja labi redzēt vertikālo klinti, un laiks tur tāds pats kā pie mums �ovasar vienā dienā var piecreiz līt, un tam pa vidu desmitreiz spīdēt saule. Un vienreiz bija ļoti interesanti. Es, kā jau parasti, biju paņēmis kafijas pauzē tēju un eju pie guļbaļķiem uztaisītā galda (visas mājiņas bija taisītas no guļbaļķiem). Es nolieku savu tasīti un aizeju pie stikla sienas, bet ir sācis līt. Un visa vertikālā klin�u siena ir aiz miglas pazudusi. Tad radās fantastiska sajūta tā varētu būt Latvija. Tu redzi da�as priedes un miglas sienu, un liekas, ka tur tālāk ir kaut kāda pļaviņa un tur var skaisti iziet pastaigāties. Bet es zinu, ka tur tālāk aiziet diezgan stāvs kritums un lejā ir aiza, bet balto sienu neredz. Kamēr es dzēru tēju, pēc piecpadsmit minūtēm milzīgais lietus un migla ir pazudusi, un atkal var redzēt �o vareno sienu.

Tur notika ļoti savdabīgas lietas, kas emocionāli ārkārtīgi spēcīgi iespaido. Un �ī pat nesaucās konference, varbūt varētu teikt satik�anās, tik�anās. Un pēc tās es varu formulēt apmēram tā tagad es uzskatu, ka pasaulē man ir divdesmit �etri garīgie brāļi un māsas. Piemēram, Rod�ers Teilors (Roger Taylor), imunologs no Lielbritānijas, man atrakstīja: "Tas bija tik vareni būt klāt tur, kur top jaunas pieejas zinātnei jeb "jaunā zinātne"."

Ielidoju Atēnās vienu dienu agrāk, tiku aizvests uz viesnīcu "Skats uz Akropoli", un nākamā diena bija pilnīgi manā rīcībā. Agrāk man bija sapnis apmeklēt "mū�īgo pilsētu" Romu, un pirms pāris gadiem, braucot no kādas matemātikas konferences, mums ar kundzi Margaritu bija iespēja nodzīvot vienu diennakti Romā. No rīta aizgāju uz Akropoli, un pie Zeva tempļa drupām Olimpa stadionā es pēk�ņi aptvēru, ka Atēnas un Grieķija atstājusi uz mani lielāku iespaidu. Un pie Zeva tempļa drupām es arī pratu noformulēt, kāpēc. Kāda ir at�ķirība starp to iespaidu, ko uz mani atstāja Roma, un Atēnu iespaidu. Roma, impērijas galvaspilsēta, kuru māju, celtņu varenums ir tomēr domāts elitei, valdniekiem. Pie Zeva tempļa drupām es palūdzu kādam japāņu tūristam, lai viņ� mani nobildē. Kad pēc tam pēc pavisam īsa brī�a es pagriezos, viņ� praktiski bija izgaisis, un �ajā milzīgajā stadionā sestdienas vakarā ap se�iem es biju pilnīgi viens. Tikai pārsimts metrus tālāk kāds no grieķiem izveda savu sunītu pastaigāties. Bet viņi man absolūti netraucēja, es pat varēju netraucēts meditēt. Un, skatoties uz tempļa drupām, es sapratu, ka �eit kaut ko tik varenu ir būvēju�i ne cilvēku vajadzībām, bet idejas vārdā dieviem. Tatad tur sabiedrībai bija skats uz veselumu. Tas ir nepietiekami, ja cilvēks vai valsts domā tikai par sevi, mums jādomā par tiem augstākajiem spēkiem, kas vada mūsu likteņus. Tas ir viens no tiem integrālajiem skatījumiem, sajūtām, kādas man radās Grieķijā. Un, staigājot pa Parnasa apkārtni, es vēlreiz sapratu to, cik ļoti atsevi�ķs cilvēks un līdz ar to arī visa cilvēce kopumā ir atkarīga no dabas spēkiem. Cik esam mazi �o vareno dabas spēku priek�ā. Un iedomāties, ka mēs varam pārtaisīt zemeslodi, kā mums ienāk prātā�

Es aptuveni gribētu citēt domu no grāmatas, par kuru mums varētu būt kāda no nākamajām sarunām. Ta ir "Apziņas revolūcija", ko ir sarakstīju�i Staņislavs Grofs, Ervins Lāslo un Pīters Rasels: "Cilvēce, cilvēki var būt pirmā suga, kura ar savu izturē�anos, dzīvesveidu pati sevi iznīcinās." Mums liekas, ka esam tik vareni, tik gudri, bet attiecībā pret zemeslodi esam kā vīrusi, kuri organismu moka, un organisms būs spiests ārstēties no �īs sērgas.

Grieķijas kultūra jau daudzējādā ziņā arī izaug no apkārtējās vides, vide rada pasaules izjūtu�

Jā, tie�ām, Grieķijas daba atstāj ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, un es varu saprast, ka tik tie�ām tās sabiedrības apziņā vietas ietekme uz domā�anu varētu būt ļoti spēcīga. Manas dzīves pieredzē Grieķijai būs īpa�a vieta. Un es ļoti gribētu uz turieni vēlreiz aizbraukt.

Bet vai nerodas sajūta, ka �ādas dabas varenības priek�ā cilvēks vispār nevar neko izdarīt, ir bezspēcīgs?

Jā, man ir �ī divējādā sajūta. Staigājot pa asfaltētajiem celiņiem, turpat blakus ir klintis, un es pamēģināju pakāpelēt kādus pārdesmit metrus pa �īm klintīm un jutu, ka tas ir riskanti, ka es tur ātri varu kāju pārlauzt� No vienas puses ir �ī sajūta, ka tu neko nevari, bet tajā pa�ā laikā, redzot, ko grieķi ir izdarīju�i, ir skaidrs, ja tu neaizmirsti �os divus līmeņus cilvēcisko un augsto līmeni, var izdarīt to, ko izdarīja viņi.

Kas tavuprāt ir tas, ko viņi i/darīja?

Izveidoja varenu civilizāciju, mums ta�u skolās māca Seno Grieķiju kā veselu mācību grāmatu, kā veselu vēstures posmu. Tas ir kaut kāds paraugs. Un arī manā skatījumā uz pasauli tai ir nozīmīga vieta. Teiksim, Monreālas kongresā 1998. gadā uzstājos ar referātu par cilvēces evolūciju no biosfēras elementa uz noosfēru, tas ir, uz saprāta sfēru: ka mēs dosim garīgumu visai biosfērai un tā kļūs par saprāta sfēru, un ka tas notiks caur noomiem atsevi�ķiem lokāliem civilizācijas straujiem uzplaukuma posmiem. Un, lai skatītos nākotnē, mums vispirms ir jāskatās pagātnē un jāpaņem pagātnes pieredze. Un pirmais, kas man nāca prātā bija tas, kas notika Grieķijā samērā īsā laikā, ierobe�otā zemeslodes vietā. Ārkārtīgi strauj� kultūras uzplaukums, tāds, kura augstākās virsotnes bija Platons, Pitagors, Sokrāts un citi. Un mēs joprojām uzskatām, ka tie ir vieni no cilvēces visaugstākajiem garīgajiem sasniegumiem. 1a kā ir, no vienas puses, tā, kā tu saki "tu neko nevari", bet, no otras puses, pareizi sabalansējot attiecības, var ļoti daudz izdarīt.

Tas varbūt arī bija �īs tik�anās virsuzdevums, kā mums veidot nākotnes sabiedrību, tai skaitā, kādai būt zinātnei, lai nebūtu tā, kā �odien � mēs attīstām tikai racionālās zinā�anas un izmantojam tikai vienu smadzeņu pusi. Tāpēc pēc diskusijām mēs meditējām grupiņās vai visi kopā, baudījām klusumu, lai attīstītu blakus racionālajai domā�anai arī transcendentālo domā�anu. Lai mēs spētu izprast tos transcendentos likumus, kas eksistē blakus racionālajiem. Un, piemēram, tur nevienam no dalībniekiem pat neradās jautājums par to, vai eksistē tā sauktās ekstrasensorās parādības, ko bie�i vulgarizējot sauc par mistiku. Tas bija pa�saprotami. Vienīgā problēma ir tā, ka mēs vēl nemākam tās izskaidrot. Un, kā viens no dalībniekiem teica, �eit ir jāmeklē jaunas zinātniskās metodes. Jo, ja eksaktās un dabas zinātnes viens no pamatprincipiem ir, ka parādība tiek novērota un pieņemta �ajās zinātnēs par patiesām tikai tad, ja �ī parādība, atkārtojot tos pa�us apstākļus, ir atkārtojama, arī cita zinātnieku grupa, neatkarīgi no tā, kura parādību ir atklājusi, ir spējīga to atkārtot. Bet, attiecībā uz psihiskajām parādībām, tai skaitā arī uz transcendentālajām lietām, ir jāpieņem, ka eksistē lietas, kas ir tikai daļēji atkārtojamas. Mēs nodro�inām apstākļus, bet klāt ir vēl kāds cits, mums nezināms faktors, un parādība nenotiek. Tas nenozīmē, ka iepriek� ir bijusi falsifikācija, mēs nezinām visus blakus apstākļus, kuri ietekmē �is parādības norisinā�anos vai nenorisinā�anos. Tas ir netradicionāli, un �obrīd zinātne to nevēlas pieņemt un neatzīst par normālu. Ja to nevar simtprocentīgi.atkārtot, tātad tas nav īsti zinātnisks fakts.

Tad tā it kā ir tā at�ķirība starp zinātni un starp� starp ko?

Es formulētu tā: starp to nepiecie�amo zinātnes papla�inājumu, dziļāku zinātnes izpratni, lai mēs varētu normāli attīstīties, jo, kā jau es "Mistērijai" agrāk esmu rakstījis ja cilvēce nemainīs savu izturē�anos, cilvēcei nav paredzama laba nākotne, cilvēcei nav ilglaicīgās izdzīvo�anas stratēģijas.

Ia, kā mēs dzīvojam �obrīd, mēs varētu vēl dzīvot desmit, trīsdesmit vai varbūt piecdesmit gadus. Un tad neatjaunojamie dabas resursi būs iztērēti, vide būs piesārņota. Un arī manis pieminētajā grāmatā "Apziņas revolūcija" ir skaidri pateikts: pat ja mēs �obrīd mainītu savu izturē�anos, mēs nevaram garantēt, ka tik un tā nebūs krīze, jo tas, kā mēs jau līdz �im esam piegānīju�i vidi, diez vai var palikt bez sekām.

Bet tas ta�u ir skaidrs, ka attieksme pret dabu nemainīsies.

Nē, tā nevar teikt. Ja tagad notiktu globāla kataklizma, kur ietu bojā varbūt tre�daļa cilvēces, vai arī notiktu kāda globāla neordināra, ekstrasensora parādība. Galu galā, pasaulē simtiem miljonu, dro�i vien miljardi, tomēr tic kaut kādiem augtākiem spēkiem kristīgā ticība, muhamedāņi, jūdaisti� Un, ja pietiekami lielai cilvēces daļai viņu jēdzienos parādītos �īs būtnes un pateiktu, ka kataklizmas notiek tāpēc, ka jūs nepareizi dzīvojat. Vai tas neizmainītu apziņu?

Es domāju, ka tam vairāk tic tie, kam mazāk naudas.

Bet tad pretjautājums, vai vairāk naudas, mantas nozīmē arī vairāk laimes?

Nē, bet es domāju, ka dabu visvairāk piesārņo un izmanto tie, kuriem nauda ir un kuriem to vajag vēl vairāk. Un viņi negribēs piekāpties.

Jā. Bet tagad pafantazēsim un pērkona balsī Dievs pasaka: "Tas jums, bagātie. Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā jums�" Bet jautājums ir, vai tie�ām ir nepiecie�amas kaut kādas globālas kataklizmas, lai mēs beidzot kaut ko darītu?

Es domāju, ka noteikti�

Bet tādēļ jau �ie zinātnieki, tai skaitā es, aizbraucām, cen�oties noskaid�rot, vai var vai nevar kaut ko darīt. Bet katrā ziņā mēs, divdesmit pieci, piederam tiem ideālistiem, kas tomēr domā, ka ir vismaz jāmēģina kaut ko darīt, lai nākotne nav tik traģiska.

Man labāk patika apokaliptiskās vīzijas. Tātad dabas katastrofas, bet kas pēc tam? Atpaka| uz alām?

Atkarībā no tā, kas pēc kataklizmām būs palicis. Varbūt Ararata kalns būs palicis, kur Noasam ar savu kuģīti būs vēlreiz jābrauc. Alas būs pārplūdu�as�

Varbūt pastāsti par konkrētākām lietām, ko jūs konferencē izrunājāt.

Piemēram, matemātiķis Gerhards Tomass (Gerhard Thomas) no Vācijas piedāvāja interesantu loģikas sistēmu. Mēs �obrīd lietojam divvērtīgo loģikas sistēmu, pareizs vai nepareizs: 0 vai 1. Viņ� uzzīmēja ļoti skaistu piemēru. Piecstūrī pa�ā aug�ā tiek likta nozīme "vērtības", blakus, kreisajā pusē "vieta", tālāk pa labi "izmaiņas", zemāk pāris "struktūra", "sakarības, saistības", un, ja visus blakuseso�os savieno, izveidojas piecstūris, bet, ja savieno pilnīgi visus elementus, tad rodas piecstaru zvaigzne. Un tālāk, no katra no �iem punktiem var atvasināt daudzus aspektus un ievilkt tālākus mezglu punktiņus. Un, ja pieņem, ka tālāk katrs līmenis ir ari blakus savienots, rodas ļoti skaists tāds kā zirnekļa tīkls. Un tas man uzreiz saistās ar Edgara Imanta �iliņa grāmatu, kur viņ� runā par Indras tīklu

Austrumu filozofijā viss ar visu ir saistīts jeb kā mūsu tautasdziesmā: "Pilna Māras istabiņa/ Simtiem mazu �ūpulī�u,/ Kad es vienu kustināju,/ Visi līdzi kustējās." Tatad Tomass Gerhards piedāvāja daudznozīmīgu jeb polikontekstuālu loģiku. Blakus "Nē" varētu būt "Maz ticams", tālāk varētu būt "Iespējams", "Izskatās, ka varētu", vēl tālāk "Ticams", "Ļoti ticams" un beigās "Absolūti patiess". 1a ir, pirmkārt, daudzvērtīga loģika, otrkārt, tā ir polikontekstuāla: tiek skatīts ne tikai teksta saturs, bet arī konteksts jeb dziļākās jēgas un zemteksti.

Bet kur tā ir pielietojama?

Daudz kur. Kaut vai parapsiholoģijā, no vienas puses, un, piemēram, eksperimentālajās zinātnēs, no otras puses. īpa�i tad, kad pētām pilnīgi jaunas parādības. Jo, ja, strādājot ar "jā", "nē" loģiku, eksperiments otrajā reizē neizdodas, �odienas zinātne uzreiz parādību noraida. Tatad �eit ar divvērtīgo loģiku ir nedaudz par maz. Ja mēs varētu izstrādāt metodoloģiju, kā daudzvērtīgās loģikas ietvaros strādāt, mums arī apziņa jāpārtaisa citādi, arī valoda jābagātina. Un, kā mēs sanāksmē formulējām nepietiek ar racionālajiem likumiem un viņu vārdisko izteiksmi. Lai mēs nonāktu tuvāk patiesībai, ir jāizmēģina da�ādus patiesības izziņas veidus. Un programmā mums, piemēram, bija arī klusuma brī�i, kad mēs vienkār�i domājām par pārrunāto problēmu. Un, ja pārdomu laikā nāk prātā kāda interesanta doma, tad pasakām vienu, divus vai pats augstākais �etrus vārdus. Un tad mēs arī sēdējām, kādas �etrdesmit minūtes meditējām, un laiku pa laikam kāds kaut ko pasaka. Un pēc tam apspriedām meditācijas laikā radu�ās spontānās idejas.

Pastāsti kādas interesantas atmiņas.

Piemēram, pēdējā dienā jau iepriek� pieminētais Gerhards Tomass turpināja savu pirmajā dienā iesākto ideju par to, ka zinātnei nepietiek ar formālo pieeju, vajag mēģināt sintezēt to arī ar mākslu, piemēram, deju. Viņam noteikti ir pāri par se�desmit gadiem un darba mū�ā uz vēdera ir uzaugusi pamatīga "tulzna". Un viņ� saka, ir, piemēram, krievu dejā savdabīgs solis, pēk�ņi viņ� pielec no savas vietas un tik vienreizēji graciozi sāk dejot pa apli, tik vieglā solī! Man pat radās sajūta, ka viņ� varbūt jaunībā ir profesionāli dejojis. Bet tā, lūk, to dara horvāti dejo �o pa�u soli! Bet holandie�i ar lielo siera rituli un viņ� iepleta rokas, it kā viņam būtu rokās milzīgs siera ritulis metra diametrā un turpināja dejot. Nu fantastiski, skaisti. Tie bija tādi momenti, kādus nekad nevar atļauties formālā zinātniskā konferencē.

Man ļoti patika, kā jau pieminētā Ledī no Brazīlijas mums atgādināja vienu Blē�a Paskala vēstuli, kurā viņ� bija uzrakstījis, ka atvainojas par to, ka vēstule ir tik gara, viņ� esot steidzies. Un �ajā kontekstā man nāk prātā cits gadījums. Vācu in�enieris Golo Piles (Golo Pilz), kur� strādā Indijā un ar kolēģiem izmanto Saules enerģiju: uztver to paraboliskajos spoguļos un uzkarsē ūdeni virtuvei. Lielākais projekts, kur dienā tiek sagatavots 38 tūksto�i ēdiena porciju. Un viņ� mums atgādināja formulējumu par

Indiju. Ja tu esi bijis Indijā divas dienas, tu vari uzrakstīt grāmatu, ja esi bijis trīs mēne�us, tad tu uzrakstīsi divas lapaspuses. Bet, ja tu būsi bijis divdesmit gadus, tad ir tikai klusums, meditācija, vārdi ir pārāk mazspējīgi ko būtisku pateikt.

Nikoss Vajakakos teica, ka viņam ļoti patīk sanāksmes nosaukums "Space for Truth", patiesības vieta jeb vieta patiesībai. Bet viņ� saka, ka tai saikne var būt arī citāda nevis for, bet of truth, ko varētu tulkot, kā patiesība, kas piederīga �ai vietai, jeb vieta patiesībā. Varētu arī tā space about truth, vieta ap patiesību, jeb with, vieta ar patiesību. Jeb without bez patiesības. Un tikai no katra mūsu garīgā potenciāla ir atkarīgs, cik mēs bagātīgi un kurus aspektus vai vispār bez aspektiem spēsim uztvert, saprast un interpretēt.

Tas ir domas, kas man spilgti iespiedu�ās atmiņā. Vēl, piemēram, Antonijs Strano (Anthony Strano) stāstīja par senās Grieķijas filozofijas attīstību, un tur garīgums bija zinātne. Piemēram, Arhimēds kautrējās no saviem in�enierzinātniskajiem risinājumiem. Jo viņam likās, ka tas ir zinātniekam pazemojo�i darboties ar tik praktiskām lietām. Zinātniekam ir jāmeklē patiesība, jādomā par garīgām lietām. Viņ� stāstīja arī par pitagorie�iem. Un tur pirmā lekcija notika, skolniekam Skolotāju nemaz neredzot, un pēc tam nākama lekcija ir tikai pēc diviem, pieciem vai septiņiem gadiem. Un pa to laiku ir jāmācās klusumu, nomierināt racionālo prātu, attīstīt sajūtas. Ir jāmācās ne tikai domāt, bet arī just. Un tas, ko es jūtu, ir ne mazāk svarīgi.

Un, vēlreiz pieminot Golo Pilcu, nāk prātā indie�u doma: "Redzi nejau�ību, domā likumsakarību." Notika tā. Mēs pusdienojām pie atsevi�ķiem galdiņiem ar �etrām sēdvietām. Golo Piles apsē�as man blakus un jautā, ar ko tie�i es matemātikā nodarbojos. Es pieminu, ka arī ar siltuma procesu modelē�anu. Viņam uzreiz iemirdzas acis, un viņ� sāk stāstīt par Saules enerģijas projektu Indijā. Izrādās, ka viņiem lielākā problēma ir tā, ka no paraboliskajiem spoguļiem gaisma tiek sakoncentrēta uz uztvērējiem, kur iek�ā ir ūdens, un ūdens iek�ā uzsilst. Ta�u tam ir zema efektivitāte tikai kādi 50 procenti no Saules enerģijas pārvēr�as siltumā. Un tur iek�ā viņiem ir riba. Tad man, kā jaunā paaudze teiktu, bija acis uz kātiņiem, jo, braucot uz Grieķiju, biju paņēmis līdzi portatīvo datoru, lai brīvajos brī�os piestrādātu pie nepabeigtas publikācijas "Siltuma apmaiņa sistēmās ar taisnstūra ribu". Tagad atkal viņ� uz mani skatās kā uz spoku, jo viņi tur iek�ā ir ieliku�i tie�i taisnstūra ribu. Nejau�ības un likumsakarības precīzi. Tagad mēs centīsimies atrast kopīgu sadarbību. �ādu interesantu sakritību man braucienā bija pietiekami daudz.

Kādu gadu pēc tam, man nācās būt par oponentu somu jaunajam zinātniekam Anti Lehtinenam (Antti Lektinen), kur� kā in�enieris izstrādāja metodi, kā aprēķināt datoru mikroshēmu sakar�anu1 '. Tehniski sasil�anai ir aug�ējā robe�a, virs kuras mikroshēmas sāk bojāties. Atceros, kā jau pēc aizstāvē�anās viņa vadītājs profesors Reijo Karvinens (Reijo Karvinen) teica, ka viņiem ir biju�as visai lielas grūtības ar oponentu atra�anu.

Nepiecie�ami speciālisti, kuri saprot problēmas fiziku un orientējas matemātikā. Viņi sameklēja mani un no Kanādas profesoru Mihaelu Jovanovi�u (Michael Yovanovicb). Un tad es atcerējos, ka 2000. gadā konferencē Portugālē, netālu no Lisabonas, kur man bija referāts par precīzo atrisinājumu taisnstūra ribai, piedalījās arī Anti Lehtinens.

Un, runājot par sakritībām, vēl viena ļoti interesanta sakritība bija tā, ka konferences vidū, 8. jūnijā, notika Veneras pārie�ana pāri Saulei. Venera kā mazs punktiņ� bija uz Saules virsmas. Cik es zinu, tad Latvijā to bija diezgan grūti redzēt, jo bija mākoņi. Arī Grieķijā nebija skaidras debesis, bet bija brī�i, kad mākoņi pazuda, un profesors Bernards Karrs (Bernard Carr) ar savu kundzi bija paņēmu�i līdzi mazu teleskopiņu un speciālas brilles, un tā arī es varēju redzēt to brīdi, kad Venera kā mazs punktiņ� bija Saules maliņā. Būtībā �ādas dabas parādības ir ļoti reti sastopamas. To mēs konferences kontekstā arī ļoti skaisti apspēlējām: ja Sauli simboliski uztver kā Patiesību, tad Mīlestība, Venera, krusto Patiesību, savienojas ar Patiesību. Bez Mīlestības Patiesība nav nekas.

Grieķiete Harā Markakis (Hara Markakis) ļoti skaisti pateica, ka vissare�ģītākais savā būtībā ir vienkār�s un ka cilvēkiem ārkārtīgi svarīgi ir brīvības meklējumi. Grieķu alfabēta pirmā burta Alfa viena no nozīmēm ir "es aizmirsu, cen�os atcerēties", tātad es esmu zinājis dievi�ķo patiesību. Un, kā es to saprotu, Dievs ir mūs radījis pēc savas līdzības, un mums būtībā ir dievi�ķās spējas, ta�u mēs miesiskajā ķermenī esam aizmirsu�i dievi�ķo sākumu, tāpēc "esmu Alfa un Omega": es cen�os atcerēties to, ko esmu aizmirsis. Man tas �ķiet ļoti skaisti pateikts. Varbūt filozofiem tas, ko es runāju, �ķiet triviāli un zināmi, bet uz mani tas atstāja dziļu iespaidu.

Tamperē, būdams oponents somu doktorantam Anti Lehtinenam viņa disertācijas aizstāvē�anā. Tur ir pieņemts, ka oponents disertācijas aizstāvē�anas laikā galvā uzliek �o cilindru ar emblēmu, sākumā to nesot pie viena sāna kā �eit

'Ia�u zinātnē, pārāk daudz balstoties uz jūtām, var arī ļoti bie�i k|ūdīties, "iebraukt galīgās auzās"�

Nu jā, tu tagad pārstāvi racionālo spārnu. Bet vai tad mēs jau neesam iebrauku�i galīgās auzās?!

Es domāju, ir jānovelk kaut kāda robe�a.

�o problēmu jau es minēju: ja mēs paliekam duālās loģikas ietvaros, tikai racionālās uztveres ietvaros, tad pēdējie gadsimti pierāda, ka, paliekot bagātākiem, dzīvojot komfortablāk, mēs lielās esības problēmas neatrisinām. Mēs neesam kļuvu�i laimīgāki, neizskatās, ka cilvēcei būtu ļoti gai�a nākotne priek�ā. Jāmeklē jauni ceļi� Un tas arī bija �īs tik�anās mērķis. Mēģināt likt prātus kopā, un ne tikai prātus, arī mūsu emocijas, mūsu transcendentālās pasaules sajūtas. Apmainīties ar informāciju, ko katrs zina.

Ko tu varēji jaunu pastāstīt?

"Mind and matter interaction" diskusija par prāta un matērijas mijiedarbību, kur es pastāstīju tās lietas, kas �obrīd ir Rietumu zinātnē saistītas tie�i ar kosmoloģiju, ar piekto lauku kvintesenci jeb, ko krievu literatūrā sauc par torsiona laukiem. Piemēram, par eksperimentiem, ko Krievijā vadīja akadēmiķis Mihails Lavrentjevs un kas 1990. gadā tika publicēti "Dokladi Akadjemiji Nauk" (Krievijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs). Viņi pētīja Saules patieso stāvokli, jo mēs redzam Sauli tur, kur tā bija pirms astoņām minūtēm. Tas ir laiks, kamēr Saules gaisma nonāk līdz mums. Viņi, pētot Saules patieso stāvokli, atklāja, ka mikroorganismu kolonija uztver kaut kādu enerģiju vai starojumu Saules patiesās atra�anās vietās. Tas nozīmē, ka kaut kāda enerģija, ko �ie organismi uztver, kustas ātrāk par Saules gaismu. Un tas ir dziļā pretrunā ar mūsdienu fiziku, kura saka, ka nekāda enerģijas forma nevar izplatīties ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu. Tas Rietumu kolēģiem izraisīja milzīgu interesi, neviens nezināja par �o pētījumu, lai gan tas tika publicēts vēl 90. gadu sākumā. Un te parādās vēl viena mūsdienu problēma grūtības atrast patiesi vajadzīgo un interesanto bibliotēku plauktos. �is ir ļoti interesants pētījums, kas apgā� vienu no mūsdienu zinātnes pamatpostulātiem, līdz ar to apdraud �odienas zinātnes paradigmu.

Varbūt parunāsim par �odienas paradigmu.

Tomass Kūns 20. gadsimta otrajā pusē runāja par zinātnes attīstību un formulēja, ka tā notiek cikliski. Ir tā saucamie normālie jeb kumulatīvie, uzkrājo�ie zinātnes periodi. Mums ir nofiksēts zinātnes priek�statu kopums, paradigma, un, uz to balstoties, notiek jauni atklājumi. Teiksim, fizikā balstās uz Ein�teina pieņēmumu, ka nekāds enerģētisks process nevar norisināties ātrāk par gaismas ātrumu. 1a ir neapstrīdama patiesība, kura �obrīd ir pieņemta. Ja kādā eksperimentā iznāktu citādi, tad sākumā lielākā daļa zinātnieku teiks, ka mērījumos noteikti ir kļūda, un tikai tad, kad �o faktu sakrājas ļoti daudz, sākas otrs zinātniskās revolūcijas pe�riods. Kumulatīvajā zinātnes periodā zinātnieku sabiedrība ir viendabīga, jo tā balstās uz vienu un to pa�u priek�statu kopumu paradigmu, bet revolūcijas periodā zinātnieku kopums sa�ķeļas divās daļās. Vieni saka, ka paradigma ir pareiza, bet kaut kas nav kārtībā ar eksperimentiem, otri saka, ka eksperimenti ir pareizi, bet kaut kas nav kārtībā ar paradigmu, lād tiek izstrādāta jauna paradigma un sākas jauns kumulatīvais periods. Piemēram, �ī konference ir ļoti tipiska periodam, kad beidzas normālā zinātnes attīstība un sākas zinātniskā revolūcija.

Tātad tagad mēs dzīvojam paradigmas mainas laikā?

Jā-

Kad un kāda bija iepriek�ējā paradigmas maiņa?

Tad, kad radās relativitātes teorija kopā ar kvantu mehāniku. 19. gad�simta beigās un 20. gadsimta sākumā uzskatīja, ka fizikā viss ir skaidrs kā zila debess un pie pamalītes ir divi neskaidri mākonī�i, pāris lietas, kas vēl ir nesaprotamas, bet mēs tās noskaidrosim, un tad fizika būs pabeigta, pilnīga. Tajā brīdī vēl nebija zināma radioaktivitāte, un tad, burtiski pēc da�iem gadiem, Rentgens konstatēja radioaktivitāti, Makss Planks definēja kvantu jēdzienu, Ein�teins relativitātes teoriju. Un tad no 20. gadsimta 20. gadiem notika ārkārtīgi spēcīga paradigmas maiņa.

Tikai viens piemērs, kas attiecas uz Visumu kopumā. Arī Ein�teins, izrakstot vispārīgās relativitātes teorijas vienādojumus, tāpat kā Ņūtons, pieņēma un uzskatīja, ka Visumā visas zvaig�ņu sistēmas ir stacionāras, tas ir, laikā nemainīgas. Katra stāv savā vietā, tā ir no laika gala bijis, un tā arī būs. Starp citu, tāpēc Ein�teinam radās milzīgas problēmas relativitātes teorijā gravitācijas spēku dēļ masas viena pie otras pievelkas, un visiem debesu ķermeņiem vajadzēja saplūst vienā superķermenī, bet reāli tā ta�u nav. Un Ein�teins tīri formāli vienādojumos ierakstīja tā saucamo kosmoloģisko konstanti, tas ir, kaut kādu telpai piemīto�u īpa�ību, kura neļauj visiem materiāliem ķermeņiem salipt kopā. Un drīz pēc tam Habls konstatēja tā saukto Habla sarkano novirzi, kas parādīja, ka, jo tālāk pārējās zvaigznes un galaktikas ir, jo ar lielāku ātrumu tās bēg projām. Visums laikā mainās, Visums izple�as. Ta bija grandioza priek�statu maiņa. Pēk�ņi izrādās, ka ir bijis Lielais sprādziens, Big Bang, un viss izple�as.

Līdz 20. gadsimta beigām uzskatīja, ka ir divi Visuma izple�anās scenāriji. Vai nu Visums izple�as ar vienmērīgu ātrumu, tas ir, gravitācija nespēj apturēt izple�anās procesu, vai gravitācijas dēļ Visuma izple�anās palēninās, un kādā brīdī tā apstāsies, un pēc tam viss sāks atkal iet atpakaļ kopā un sabruks iek�ā melnajā caurumā. Bet ar �o nestacionāro Visumu rodas filozofiska problēma tātad ir laika sākumpunkts tajā brīdī, kad notika Lielais sprādziens. Bet kas tad bija pirms tam? Laika vispār nebija? Matērijas nebija, tā bija sakoncentrēta vienā punktā, un no �ī punkta radās milzīgs matērijas daudzums, kas sastādīja gan Saules sistēmu, gan visas galaktikas. Un mēs tagad esam uzzināju�i, ka Visums izple�as paātrināti, bet mums zināmajos spēku laukos nav nekā tāda, kura dēļ Vi�sumam būtu jāizple�as paātrināti. Gravitācija cen�as palēnināt izple�anos, elektromagnētisms un divi kodola spēki �eit neder. Un tādēļ zinātnē kaui kas neiet kopā. To es stāstīju Grieķijā, un nevienam no sanāksmes dalībniekiem tas nebija zināms. Tas viņus ļoti ieinteresēja.

Tu pieskāries jautājumam par laika un telpas sākumu, bet es laikam īsti nesapratu�

Tas ir ļoti jauki, ka tu nesaprati, �ajā sakarā gribu pastāstīt anekdoti. Kad es stājos Fizikas un matemātikas fakultātē, iesniedzot dokumentus man bija jāgaida, un es nolēmu palasīt sienas avīzīti. Un, kā jau katrā avīzē, arī �eit bija humora stūrītis. Tas bija �āds. "Eksāmens. Pasniedzējs jautā studentam: "Kas ir elektrība?" Students sarauc pieri krunkās, kasa pakausi un saka: "Pasniedzēj, es aizmirsu, vēl vakarvakarā es zināju un �orīt aizmirsu�" Pasniedzējs saka: "Dieva dēļ, atceries, tu esi vienīgais cilvēks uz zemes, kas zina, kas ir elektrība!"" Un tā arī es �eit varu atbildēt.

Stāstījumu par pirmo braucienu uz Grieķiju gribu nobeigt ar tīri personīgu piedzīvojumu. Es jau stāstīju par pirmo dienu Atēnās. Biju aizgājis līdz parlamenta laukumam. Ta ir tā vieta, kuru bie�i rāda televīzijā, kur Grieķijas iedzīvotāji protestē pret valdību un parlamentu. No turienes nolēmu pa vienu no ieliņām doties atpakaļ uz savu viesnīcu. Eju, klausos skaistu melodiju: uz trotuāra sē� pajauns puisis, noteikti zem trīsdesmit gadiem, spēlē kaut ko līdzīgu mūsu koklei. Piegāju, sākām runāties. Viņ� ir no Irānas, tagad dzīvo Grieķijā un piedāvāja, lai es nopērku viņa mūzikas disku. Es tā arī izdarīju un vakarā uz sava datora klausījos �o uz santuras (:santur; santoor) atskaņoto mūziku. Mūzika ļoti savdabīga, arī tagad, rak�stot tekstu datorā, uzliku �o disku un uzreiz iejutos tā brī�a sajūtās. Tatad Omids Tamasebpurs (Omid Tahmasebpur), var arī kādus viņa ierakstus You Tube paklausīties. 7a sajūta bija ļoti dīvaina: pirmo reizi mū�ā esmu savā sapņu zemē Grieķijā un tur pirmajā vakarā satieku persieti, ja skatāmies vēsturiski. Tada dīvaina nu ir mūsu dzīve�

Turpinājumā piezīmes par otro braucienu uz Grieķiju, kopā ar Albertu Aldersonu, nākamajā, 2005. gadā. �oreiz konferencei nosaukums bija "Zinātne sastop (saskaras ar) klusumu" ("Science meets silence"). Līdzīgi, kā es teicu par pirmo sanāksmi, nez vai būtu pareizi to saukt par konferenci, jo oficiāli bija ielūgti tikai 28 cilvēki. Te ir arī finansiālais mo�ments: dzīvo�anu pie Parnasa kalna apmaksā organizētāji un liels skaits dalībnieku izmaksātu dārgi. Bet pārstāvētā pasaule bija ļoti da�āda: Fran�cija, Lielbritānija, Kolumbija, Portugāle, Spānija, Vācija, Kanāda, Ungārija, ASV un, protams, Grieķija. Viens no būtiskajiem jautājumiem, kur� interesēja organizatorus, ir par apziņas mijiedarbību ar matēriju, saistību starp redzamo un neredzamo realitāti. Organizatori sadalīja problēmas divās grupās. Pirmā intelekts kā zinātniskais instruments, otra tuvāk modernajai zinātnei vienā no strīdīgajām nozarēm interpretācijas ziņā kvantu mehānikai. Te par spinu viļņiem, par torsionu laukiem (lai kā tas nepatiktu zinātnes konservatoriem; uzsveru, ka tā nav mana ideja, es nebiju organizācijas grupas loceklis), vai tie spēj aprakstīt tādas lietas kā telepātiju, un par Ein�teina-Kartāna teoriju.

Paralēla vēstu re

ANDRA BUIĶA saruna ar meitu LIENI MEĻĶI

Saruna ar meitu Lieni 2005. gada beigās, kurā pārrunājam pedeja gada no�tikumus, daļēji publicēta 2006. gada janvāra un februāra �urnālā "Mistērija".

Tatad 2005. gads iznāk ļoti interesants un daudzveidīgs, ta�u es gribu sākt ar 2004. gadu, jo tā gada pieredze var būt noderīga arī kādam citam. Man bija kaut kāds smags rudens. Vispār 2004. bija garais gads, un mēdz teikt, ka garie gadi ir grūti, un man arī tā bija. Gada beigās slimoju un fak�tiski biju nokavējis raksta iesnieg�anas termiņus interesantai matemātikas konferencei ASV marta mēnesī. Ta�u kādu dienu janvāra sākumā, mājās slimojot, es nolēmu: ja �ādi ļau�u neveiksmīgiem notikumiem risināties arī tālāk, tad kaut ko palaidī�u garām, un tā tas aizies kā akmens no kalna lejā. Saņēmos un nolēmu: kaut arī termiņ� ir jau garām, es aizsūtī�u savu rakstu, kaut �aubījos pēc būtības konference bija nedaudz citā matemātikas virzienā. Tomēr drīz pienāca atbilde, ka viņi ir pieņēmu�i manu referātu.

Kādā matemātikas virzienā tas ir?

Tā ir tā saucamās galīgo elementu metodes apak�novirziens robe�elementu metode. Pati konference tātad bija par robe�elementiem un citām sākotnējās matemātiskās problēmas apjomu samazino�ām metodēm (Boundary elements and other mesh reduction methods). Mums, austrumpusē, savā laika �is virziens bija mazāk attīstīts, mēs vairāk izmantojām tā saukto galīgo diferen�u metodi. Man ir savs oriģināls, ja par matemātiku tā var teikt, ra�ojums konservatīvās viduvē�anas metode, un tā es uz �o ASV konferenci aizsūtīju savas metodes izmanto�anu siltuma problēmu risinā�anai kā vienu speciālu mēra, apjoma samazinā�anas me�todes veidu. Un izrādījās, ka manu referātu paņēma ne sekcijas sēdē, bet plenārsēdē, un izveidojās ļoti interesanti kontakti. Tūlīt pēc atgrie�anās no Amerikas es saņēmu ielūgumu uz lielu pasaules konferenci, kur sanāks kopā matemātiķi, fiziķi un in�enierzinātnes un kas notiks Madrasā, In�dijas Tehnoloģijas institūtā decembra mēnesī. 1a kā es tagad jau esmu �ī brauciena gaidās.

Bet, atgrie�oties pie Amerikas konferences, jau vienu punktu es iezīmēju. �is bija ļoti sekmīgs brauciens, jo iznāca tā. Lai dabūtu lētu lidma�īnas biļeti, es biju spiests palikt Amerikā da�as dienas ilgāk, un man �ajās brīvajās dienās izdevās ne tikai rado�i pastrādāt matemātikā, bet arī satikties ar vienu no izciliem pasaules mēroga domātājiem Jasuhiko Kimuru. Par �o cilvēku un viņa idejām mēs varētu veidot kādu atsevi�ķu sarunu vai pat uzrakstīt atsevi�ķu rakstu.

Pastāsti īsi par tik�anos ar Kimuru.

Mūsu personīgā saruna divatā bija ļoti īsa (kādas pāris minūtes varbūt). Tas bija viņa uzstā�anās laikā "Mindshift" kafejnīcā, kur viņ� rīko tik�anās ar cilvēkiem. Cilvēki atnāk, noklausās viņa uzstā�anos, pēc tam ir kādas pusstundas pauze, kur cilvēki, sē�ot pie galdiņiem kopā ar moderatoriem cilvēkiem, kuri Jasuhiko Kimuras tēmas jau labi pārzina, un viņi tad pie galdiņa mēģina izraisīt diskusijas par to, kā cilvēki dzirdēto sapratu�i, kādas asociācijas. Ta gadījās, ka pie mana galdiņa bija ne sevi�ķi veiksmīga moderatore. Tada diezgan garlaicīga vecāka kundze. Es todien pie galdiņa biju kopā ar Rudīti Raudupi, latvie�iem labi zināmu autori. Mēs ar Rudīti nolēmām, ka es pieie�u pie Kimuras, jo pie viņa aprunāties visu laiku gāja cilvēki. Es stādījos priek�ā un burtiski pēc sekundēm desmit, kad sākām runāties un pateicu, ka esmu matemātiķis, Kimura mani ļoti iepriecināts pārtrauca un teica: "Matemātika jau ir viena no pasaules filozofiskākajām lietām, tas ir brīni�ķīgi!" Man ir sajūta, ka viņ� neap�aubāmi ir cilvēks, kas dzīvē ir sajutis apskaidrības brīdi. Viņ� savulaik ir bijis budistu priesteris, bet tagad ASV Zinātnes un filozofijas universitātē ir viens no vado�ajiem speciālistiem un Amerikā ļoti atzīts filozofs. Es reiz intereses pēc apskatījos, ko internetā Google var atrast par viņu. 0,14 sekun�u laikā parādījās 48,5 tūksto�i atsau�u. Tas daudz ko izsaka. Viņam ir intervijas ASV radio, lielos �urnālos, izcilos ASV periodiskos izdevumos. Viņ� pats izdod �urnālu "Vision in Action". Latviski tas skanētu apmēram tā: "Redzējums darbībā". �urnāla moto: "Darbība bez vīzijas (redzējuma, mērķa) ir haotiska, (un līdz ar to var pat būt kaitīga!), savukārt, vīzija bez darbības ir tuk�a". Ja Tev ir kaut kāds redzējums, bet tu viņu nerealizē, tad tam arī nav nekādas jēgas. �ī doma vēl vairāk tiek vispārināta vienā no viņa pēdējām grāmatām, kur viņ� formulē, kādai būtu jābūt attieksmei pret dzīvi. Viņ� padziļina vispārzināmo tēzi: "Darbojies lokāli, domā globāli!" Viņ� saka: "Darbojies globāli, domā kosmiski!" Tatad-domā visa Universa mērogā. Apzinies savu domu patieso spēku. Te ir tas saskarsmes punkts, kur mēs burtiski pārdesmit sekun�u laikā atradām kopīgas intereses, apmainījāmies koordinātēm.

Manai grāmatai, kas Latvijā izsauca diezgan lielu interesi, doma jau arī ir tā pati. Es saku: "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam." Dziļākā jēga �im, no vienas puses, paradoksālajam izteikumam (jo kā tad mēs varam nebūt tie, kas mēs patiesībā esam?) ir vai mēs apzināmies savu dziļāko būtību, jeb mēs ikdienā esam tikai daļa no tā, kas mēs patiesībā varētu būt. Mēs ikdienas uztverē samazinām savu domu spēku, savas personības nozīmi. Neatkarīgi no tā, vai mēs esam atbildīgā vai mazāk atbildīgā vietā, mēs katrs varam daudz darīt. Un es atkal nonāku pie vienas no Kimuras pamattēzēm, ko viņ� teica savā uzstā�anās reizē. Taktiski lielākoties sabiedriskās struktūras tiek veidotas pēc principa: ir gudrais, kas zem sevis veido piramīdas struktūru, virsotnē ir viņ�, zem viņa izpildes aparāts. 1a tiek veidotas arī visas partijas, kur ir partijas vadītājs, tālāk valde. Vēl tālāk ir vienkār�ie partijas biedri, kas Latvijā sūdzas, ka viņi praktiski neko nevar ietekmēt un viņi īsti nezina, kas aug�ā notiek un ko valde domā, un kāpēc partija pieņem tādu vai citādu lēmumu. 1a ir viena no problēmām, kādēļ daudzi domājo�i cilvēki vispār izvairās iesaistīties partijās, vai arī liela daļa no tiem, kas ir iesaistīti, ir neapmierināti. Kimura saka, ka ir nepiecie�ams omnicentrisms. Katram ir svarīgi apzināties, ka es esmu kaut kam centrs. Tad veidojas daudzcentru struktūra, kas mijiedarbojas pavisam citādi.

Tas ir domāts idejiskā vai praktiskā līmenī?

Tas ir gan idejiskā, gan arī praktiskā nozīmē. Mēs katrs varam, pat ja mēs nebraucam pa pasauli (kā man pēdējā gada laikā ir iznācis!). Justies atbildīgam par to, kas notiek tur, kur dzīvoju, kur �obrīd atrodos. Veidot sevi, savu dzīvi tā, kā to saka sirdsapziņa. Neveltīt tik daudz domu dusmām par apkārt eso�ajām nejēdzībām, tai vietā ieguldīt enerģiju, lai padarītu apkārtni gai�āku. (Kaut vai tikai sevi pa�u!)

Pēc �ī pirmā Amerikas brauciena un tik�anās ar Kimuru, un visiem kontaktiem, kas izveidojās ar Ameriku, atkal sākās aktīvāks periods. Sajutos izveseļojies un sāku aktīvi darboties, pieteikties ar tēzēm jaunām konferencēm. Pēc tam jebkurā konferencē, kur esmu aizbraucis, man profesionālā nozīmē veidojās �ādas struktūras. Cilvēki nāk klāt un dod vizītkartes, uzaicina darboties starptautisku konferen�u organizācijas komitejās un matemātisku �urnālu redkolēģijās. Rodas jaunas zinātniskās tēmas matemātikā.

�īs intervijas laikā es iedomājos, ka kaut kas zemapziņā ir nostrādājis. Jeb�u Jasuhiko, kā jau apgaismota cilvēka domu spēkam, ir bijusi milzīga nozīme, jo es mūsu tik�anos bie�i atceros un domās ļoti daudz ar viņu diskutēju. Savā darbā es arī �o omnicentrisko principu sāku realizēt. �ī man liekas ir ļoti dziļa doma.

Gads tuvojas beigām, un ir jāveic atskaite par padarīto, lai gan man vēl ir divi ļoti interesanti braucieni priek�ā. �īs nedēļas nogalē esmu ielūgts ar stundu garu referātu Berlīnē, kur tikai divi cilvēki tiek ielūgti no ārpuses-es un viens anglis, �urnāla par kosmonautiku redaktors un grāmatas "The Hunt for Zero Point" autors Niks Kuks [Nick Cook]. Viņ� ir veicis pētījumus par ASV un PSRS slepenajām militārajām programmām. Pārējie ir vācie�i, kopā se�i ielūgtie referāti. Viņi atsūtīja mana ielūgtā referāta tēmu: gribot dzirdēt to,j>ar ko �eit vēl zobojas "Torsionu lauki: teorija un lietojumi". Genādija �ipova grāmata jau ir tulkota angliski, �ie jēdzieni sāk ieiet zinātniskās domas apritē. Es gan Berlīnes referāta tēmu papla�ināju uz "Torsionu lauki un virpuļi: teorija un lietojumi".

Kas ir torsionu lauki?

No teorijas puses: krievu zinātnieks Genādijs Sipovs 1990. gadu sākumā uzrakstīja grāmatu "Fizikālā vakuuma teorija". Viņa vienādojumi, kā viņ� pats saka, vispārina Ein�teina relativitātes teoriju. Vienkār�oti runājot, viņ� liek klāt arī kustības rotāciju. Ķermeņa rotācija var būt gan Saules virzienā, gan arī pret Sauli. Rodas tātad divas da�ādas torsionu lauka izpausmes. Ja tie ir līdzsvarā, tad torsionu lauka iedarbība vispār nav jūtama. No tā izriet daudzas interesantas lietas. Pirmkārt, materiālajā pasaulē: ja ir procesi ar rotācijas kustību, tad pastāv iespēja �o jauno fizikas lauku izmantot kā netradicionālu enerģijas avotu.

Pie jebkuras rotācijas?

Nē, �ķiet, ne pie jebkuras, la kā �ī ir jauna teorija, vēl uz daudziem jautājumiem ir grūti detalizēti un precīzi atbildēt. Varbūt tā eksistē arī pie jebkuras rotācijas, bet ir ļoti maza. Ja apstākļi ir laikā nemainīgi, tad torsionu lauka efekti var praktiski neizpausties.

�ogad tu divas reizes biji Berlīnē, vai ne?

Sevi�ķi interesants ir �is otrais brauciens ar ielūgto referātu, par kuru es jau pastāstīju. Vācie�i tomēr nespēj lasīt literatūru krievu valodā, tādēļ viņi daudz ko nezina no PSRS laika zinātnes attīstības vēstures.

Kāda bija �ī vēsture?

Bija Aukstais kar�, sacensība militārā jomā, bet, lai varētu uzturēt sacensību militārā jomā, bija sacensība arī zinātnē. Arī fundamentālajos pētījumos, bet īpa�i lieti�ķajos pētījumos. Sevi�ķi jau datoru izmanto�anā, matemātiskās modelē�anas izmanto�anā, jo tie�i matemātiskās metodes palīdzēja izstrādāt kara stratēģiju, aprēķināt variantus, izspēlēt tos uz dato�riem: kas notiks, ja izmantos vai neizmantos kodoliero�us vai taisīs lokālu konvenciālo uzbrukumu. To visu jau izspēlēja uz datoriem, un tam bija vajadzīga fundamentālā zinātne, nerunājot nemaz par to, ka fundamentālā zinātne un tās lieti�ķie pētījumi tika izmantoti, lai modernizētu kara tehniku lai tankiem būtu spēcīgākas bruņas, lai tie tālāk �autu vai lai uzlabotu vidējās darbības raķetes. Tas visas ir matemātiskas problēmas, kas reducējas uz tā saucamajiem parciālajiem diferenciālvienādojumiem, integrālvienādojumiem. Tie�i matemātiskās fizikas vienādojumi ir mana �aurākā specialitāte matemātiskajā modelē�anā. Savu pirmo konferenci es organizēju 1974. gadā par daudzfāzu �ķidruma filtrāciju, un tā bija visas Padomju Savienības zinātnieku konference, atbrauca kādi simts cilvēki. Daudzfāzu �ķidruma filtrācijai nozīmīgākais civilais pielietojums bija naftas un gāzes ieguves procesu modelē�ana. Atgrie�oties pie Berlīnes konferences viņiem tā laika pētījumu virzieni nav tik labi zināmi, jo visas �īs publikācijas ir krievu valodā.

No tā �ipovs attīstīja savu teoriju?

Sipovs savu teoriju attīstīja, turpinot Ein�teina vienotā lauka teori�jas meklējumus. Ta�u, atgrie�oties pie sarunas pamattēmas, ir milzīgas pētījumu jomas, kas interesē visu pasauli, daļu no tā ASV tulkoja savām militārām vajadzībām, bet tas nenozīmē, ka viņi dalījās ar katru ierindas zinātnieku, teiksim, Vācijā. Un Vācijā pētniekiem daudz kas no tā ir nezināms, savukārt man tas ir ļoti labi zināms, arī �ipova izstrādātās lietas kā jaunās enerģētikas pamats. Tāpēc vācie�i man lūdza nolasīt lekciju par torsionu laukiem, to teoriju un lietojumu. Kā jau teicu, Sipova grāmata tagad ir iztulkota angļu valodā, bet monogrāfija jau ir monogrāfija, tā ir ļoti koncentrēta, un tikai daļa ir izstāstīta. Un �ī grāmata ir matemātiski ļoti smaga, tā jebkuram ne-fiziķim un ne-matemātiķim ir ārkārtīgi grūti lasāma, jo tā vispārina Ein�teina teoriju, kas, kā visiem zināms, arī ir ļoti sare�ģīta. Tātad bija �is piedāvājums, kā arī man jau bija izveidojusies sadarbība ar vienu vācu izgudrotāju par kādu bionikas jautājumu.

Kas tas tāds?

Ta ir zinātnes nozare, kas tehniskos risinājumus noskatās no dabas, veido pēc dabas paraugiem. �ajā konkrētajā gadījumā runa ir par viesuļvētru tornādo. Tie vispār �ogad bija dramatiski spēcīgi. Visa pasaule sekoja līdzi, piemēram, Katrīnai, kur tūksto�iem cilvēku gāja bojā, un zaudējumi Savienoto Valstu tautsaimniecībai ir mērāmi desmitos miljardu dolāru. Bet �eit runa ir par to, vai tornādo principu nevar izmantot tehniskā iekārtā, lai efektīvi iegūtu, piemēram, elektroenerģiju.

Kā tornādo dabā rodas?

Tur jau tā lieta, ja tas viss būtu labi zināms, tad jau tā lieta būtu vienkār�a! Ir teorijas, bet visi �ie mehānismi nav līdz galam izpētīti, un ne tuvu nav skaidri. Bet pamatprincips ir skaidrs. Kad saule sasilda Atlantijas okeāna ūdeņus, izveidojas silta ūdens slānis, tas intensīvi iztvaiko, rodas cirkulāras plūsmas, tad veidojas virpuļi, kas paceļas vertikāli. Teorētiski, saskaņā ar hidrodinamikas likumiem, veidojas horizontālie virpuļi, kuri apņem arvien lielākus rajonus, un centrā iet arī vertikālie virpuļi. Agrāk es ar �īm lietām nebiju nodarbojies. Zināju tikai to, ka tur ir spirālveida kustība, un to, ka tornādo rodas uz okeāna. Tie ir līdz 10 kilometriem augsti, un diametrā tie var būt pat līdz 500-800 kilometriem. Ta�u ir centrālā daļa, kur iet vertikālais virpulis, kur ir ļoti koncentrēta enerģija. Pa�ā centrā, kā Mirdzai Bcndrupei dzejoļu grāmatas nosaukums, ir vētras acs. Visapkārt trako viesulis, bet pa�ā centrā ir miers un spīd saule.

Pagāju�ajā gadā biju Berlīnē pie izgudrotāja Jurgena �aca, kam ir ideja, kā tehniskā iekārtā vajadzētu realizēt principu, kas ir līdzīgs tornādo principam dabā. Tatad uztaisīt tehnisku iekārtu, kurā būtu �ī spirālveida horizontālā kustība un kura prastu sakoncentrēt enerģiju un pārvērst to vertikāli ejo�ā enerģijā, un tad iekārtas izejā uz turbīnas �o sakoncentrēto virpuļu enerģiju izmantot. Tālāk jau ir vienkār�i: lai grieztu turbīnu, ir nepiecie�ams gaisa rotācijas kustību sakoncentrēt ļoti intensīvā, �aurā rotācijas kustībā ar lieliem ātrumiem, un viss. Tas problēmu atrisinātu, tad nevajag termoelektrocentrāli, nevajag nekāda cita veida enerģiju. Tu vienkār�i izmanto parasto vēju, lai iekustinātu �o sistēmu, un tālāk jau �ī enerģija tiek koncentrēta un var ra�ot elektroenerģiju. Un, ja saliek �īs divas iekārtas kopā mūsu iekārtu, kas spēj ra�ot siltumu, bet kurai ir vajadzīga elektroenerģija, un savukārt iekārtu, kas ra�o elektroenerģiju, tad varam iegūt kaut ko vairāk nekā perpetuum mobile mū�īgo dzinēju. Tas ir tas, kas mulsina gan vienkār�us cilvēkus, gan zinātniekus, jo tā ta�u nevarot būt: ir pierādīts, ka perpetuum mobile nav iespējams. Ta�u te ir viena būtiska at�ķirība, ko cilvēki nepamana. Par perpetuum mobile var runāt tad, ja ir noslēgta sistēma, bet �o sistēmu gadījumos tā nav. Gan mūsu iekārta, gan "tornādo iekārta" ir atvērtas sistēmas, tās spēj apmainīties enerģijā ar apkārtējo vidi. Un tādā gadījumā vairs nav spēkā princips, ka mēs nevaram dabūt laukā vairāk enerģijas, kā ieliekam. Mēs ieliekam iek�ā daļu enerģijas un iekustinām sistēmu, bet tālāk tā jau mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un no tās gūst papildus enerģiju. Cits jautājums, caur ko tas notiek, vai caur torsionu laukiem, vai caur kvintesenci, vai caur tā saukto telpas enerģiju.

Iekārtas, kas dod pāri par vieninieku, izsauc lielu pārsteigumu un neizpratni, tādēļ vēlreiz atkārto�u galveno. Pēdējā desmitgadē pasaulē daudzviet notiek pētījumi un radītas tehniskās iekārtas ar over unity efektu. �ī angļu vārda latviskojums ir "pāri vieniniekam", kas nozīmē iekārta izejā dod ārā vairāk enerģijas, nekā tajā ir ievadīts. (Piemērs: apsildes iekārta ra�o vairāk siltuma, nekā tai tiek pievadīts elektrības.) �is over unity efekts ir, no vienas puses, pretrunā ar skolā mācīto likumu par enerģijas nezūdamību un klasisko jēdzienu perpetuum mobile jeb mū�īgo dzinēju. Pēdējais jēdziens nozīmē, ka slēgtā sistēmā izejo�ā enerģija nevar pārsniegt sistēmai pievadīto enerģiju. Praksē, ņemot vērā gandrīz neizbēgamos enerģijas zudumus, izejas enerģijai ir jābūt mazākai par ieejas enerģiju. Pats svarīgākais aspekts perpetuum mobile jēdzienā tas ir attiecināms tikai uz sistēmām, kurās nenotiek enerģijas vai vielas apmaiņa ar apkārtējo vidi. Tatad, over unity iekārtām, pirmkārt, jābūt atvērtām (vismaz enerģijas nozīmē), otrkārt, visas �odien radītās over unity iekārtas apvieno kopēja īpa�ība tajās noteikti ir jābūt rotācijas tipa kustībai (tā var arī būt skrūvveida vai spirālveida kustība). Kopumā to visu apzīmē kā torsionu (vērpes) lauku, kurus sākotnēji atklāja 20. gadsimta pirmajā pusē, bet dziļāks teorētisks skaidrojums tika iegūts 20. gadsimta beigās. Svarīgi, ka rotācijas tipa kustība tehniskā sistēmā (pat mehāniski noslēgtā iekārtā) var radīt sistēmas elementu mijiedarbi ar fizikālo vakuumu, iegūstot no tā papildus enerģiju, vienkār�i sakot tas var dot izejā vairāk enerģijas, nekā tiek sistēmā ievadīts. Rotācijas kustība rada virpuļus, kuru angliskais termins ir Vortex.

Vēl kāds nozīmīgs aspekts. Fizikā ir pretruna starp kvantu mehāniku un relativitātes teoriju. To īpa�i uzsver superstīgu teorijas autors Braiens Grīns savā grāmatā "Elegantais Visums. Superstīgas, noslēptās dimensijas un pasaules formulas meklējumos". Man ir �īs grāmatas vācu izdevums1 '.

Esmu ļoti pateicīgs mūsu Zinātņu akadēmijas akadēmiķim Talavam Jundzim par to, ka viņ� man deva iespēju lasīt sava tēva Edgara Jund�a (1906-1986) dienasgrāmatu un piezīmes "Atzinumi". Diem�ēl neatradu viņa dzīves aprakstā Vikipēdijā atziņu par to, ka viņ� ilgus gadus ir no�darbojies arperpetuum mobile. Interesanti, ka pa�ās mū�a beigās, pēdējā gadā, viņa piezīmēs parādās ļoti konkrētas idejas, kas būtībā sasaucas ar Tol�ina inercoīdu Genādija Sipova grāmatā un atsevi�ķās publikācijās, bet pilnīgi citā izpildījumā. Problēma, kā rotācijas kustību pārvērst taisnvirziena kustībā. Katrā ziņā, neskatoties uz to, ka viņa mācītāja darbs aizņēma daudz laika, viņ� praktiski katru dienu strādāja pie savām idejām. Nākotnē kādam jāpēta, ko �is izcilais cilvēks ir izdarījis �ajā neparastajā jomā.

Konference, kurā Berlīnē piedalījos, bija Vācijas Telpas enerģijas biedrības 25 gadu jubilejas konference, kura pārstāv tos zinātniekus, kuri atzīst jaunās enerģijas formas pastāvē�anu. Un tie ir cilvēki ar akadēmiskiem tituliem: zinātņu doktori un profesori. �īs idejas ir senas, sākot ar ģeniālo izgudrotāju Nikolu Teslu pirms simts gadiem un vēl senāk.

Pastāsti par Teslu.

Vācijā uzņem filmu "Pa Nikolas Teslas ideju pēdām", kur ierakstīja visu manu stundas referātu ar daudzajiem jautājumiem pēc tam. Un tūlīt pēc tam, vēl konferences darba laikā mani atsevi�ķi intervēja kā cilvēku, kur� Latvijā mēģina turpināt Teslas idejas. Nikola Tesla ir 19. gadsimta otrā pusē Serbijā dzimis izgudrotājs. Viņ� no Dienvidslāvijas vēlējās doties uz ASV pie toreiz pasaules slavenā Edisona. Rekomendācijas vēstule, ko Teslas profesors deva viņam līdzi ir bijusi �āda: "Augsti godātais Edisona kungs! Jūs zināt, cik augstu es jūs vērtēju. �obrīd pasaulē ir divi ģeniāli cilvēki, viens esat Jūs un otrs ir tas, kas stāv Jums pretī, kas �o vēstuli Jums nodod." Protams, Edisons viņu pieņēma darbā, un pēc da�u gadu sekmīgas sadarbības Tesla pameta Edisonu, nevis otrādi. Tesla uzskatīja, ka Edisons strādā pārāk rupji: kad viņam rodas kāda ideja, viņ� momentā sāk kaut ko no bleķiem taisīt. Neiet. Labi, viņ� atkal kaut ko uzlabo. Tesla uzskatīja, ka tā ir brutāla darbo�anās, jo sākumā viss ir prātā jāizdomā, un tad, kad tu taisi, tad vairs nekas nav jālabo. Viņam bija fantastiska iztēle! Vienā intervijā viņ� nedaudz piemin to, kā tas notiek: viņ�, ar aizvērtām acīm meditējot, ierauga zaļu fonu, kur it kā no bezgalības nāk kāds. Tad viņ� pamazām visu darāmo skaidri ierauga. Viens no interesantākajiem stāstiem par Teslu tad, kad viņ� kādā intervijā bija izstāstījis par to, kā viņ� domās to dara, viens no �urnālistiem negribēja ticēt, ka iztēlē to visu var tik precīzi ieraudzīt, un izteica �aubas. Viņi salīga. Tesla piedāvāja uztaisīt turbīnu un lika to darbināt trīsdesmit dienas. Tesla teica, viņ� turbīnu darbinā�ot �īs trīsdesmit dienas savās domās. Pēc tam viņ� pateica kādiem nodilumiem un bojājumiem reālajā turbīnā jābūt. Un, kad reālo turbīnu pārbaudīja, bija redzams, ka nodilis un saplīsis ir tie�i tas, ko Tesla teica. 1a kā viņa iztēles spēja ir neaptverama.

Ko Tesla ir izgudrojis?

Viņam ir neticami daudz izgudrojumu. Piemēram, da�ādas daudzfāzu elektroma�īnas, augstfrekvences ģeneratori, ir arī Teslas vārdā nosaukts transformators. Tesla vairāk darbojās ar maiņstrāvu, bet Edisons ar līdzstrāvu. Teslas maiņstrāvas iekārtas izrādījās daudz efektīvākas. Tādēļ Edisons pat palaida baumas, ka maiņstrāva cilvēka organismam ir kaitīga. Starp citu, man nesen atsūtīja interesantu grāmatu, kur krievu pētnieks Genādijs Nikolajevs21 no Sibīrijas parāda, ka vēl viena magnētiskā lauka forma, ko varētu izmantot, ir pazaudēta. Es ar to gribēju teikt mēs elektrību zinām jau vairākus gadsimtus, bet mēs līdz galam vēl to nesaprotam.

Kas ir magnētiskais lauks?

Jebkur� mainīgs elektriskais lauks momentā rada magnētisko lauku, jebkur� mainīgs magnētiskais lauks momentā producē elektrisko lauku. Viņi ir neatdalāmi kā iņ un jaņ. Viens pārvēr�as otrā.

Tatad, kad Tesla aizgāja no Edisona, viņ� ar kādu baņķieri noslēdza līgumu, ka par katru kilovatstundu elektrības, ko Tesla sara�os, viņam maksās 50 centus. Jo likās, ka to sara�ot ir nenormāli grūti. Bet Tesla varēja īsā laikā sara�ot daudz kilovatstundu, respektīvi, Tesla varēja �o baņķieri izputināt. Teslas piedāvājums bija 50 tūksto�i dolāru atpirk�anās nauda, abi vienojās, un viņ� saplēsa līgumu.

Visi zināja, ka elektrību labi vada var�, jo varam ir maza elektriskā pretestība. �is baņķieris bija par lētu naudu pasaulē nopircis iespējami daudz vara raktuves. Un tad pēc kāda laika Tesla viņam paziņo, ka ir at�radis veidu, kā varēs iegūt elektroenerģiju jebkurā telpas punktā un nebūs vajadzīgi nekādi elektriskie vadi. Visa telpa ir pilna ar enerģiju. Baņķieris aptvēra, ka tās viņam ir milzīgas nepatik�anas, un viņ� atteica naudu. Tesla bija spiests pārtraukt savus interesantos eksperimentus un bankrotēja. Un kop� tā laika pa pasauli klīst leģenda, ka pēc viņa nāves 20. gadsimta otrā pusē viņa arhīvam Dienvidslāvijā it kā ir tiku�i klāt Padomju Savienības izlūkdienesti. Militāristi �īs lietas ir izmantoju�i un izmanto vēl joprojām.

Tātad, ja �is baņķieris savu savtīgo nolūku vadīts nebūtu nobloķējis Teslas pētījumus, tad�

Jā, �ie pētījumi tika veikti Kolorādospringsā, kur Tesla bija sabūvējis lielas, interesantas elektroiekārtas. Tad, kad Tesla veica savus eksperi�mentus, viņ� ne reizes vien bija izsitis visus tuvējās pilsētas elektrotīkla transformatorus, tātad viņ� strādājis ar milzīgām jaudām. Jā, interesanta doma ir par cilvēces paralēlo attīstību: ja �īs baņķieris būtu progresīvs un ja viņam nebūtu savtīgās intereses dārgi pārdot savas vara raktuves, tad iedomājies, kāda tagad varētu būt cilvēces vēsture! To pat grūti iztēloties! Nebūtu vajadzīgs tik daudz vara un alumīnija, nebūtu vajadzīgas milzīgas transformatoru stacijas, kas sadalītu elektrības jaudu. Jo pretējā gadījumā mēs ejam uz iznīcību. Jāmeklē jauni enerģijas veidi, tāda tautsaimniecība kā pasaulē ir tagad, tā sagrauj zemeslodi. Zeme ilglaicīgi nespēs turēt mūsu rupjo enerģijas iegū�anas veidu.

Ko praktiski varētu nozīmēt telpas enerģijas iegū�ana? Es ta�u neie�u un neskrūvē�u kaut kur gaisā spuldzīti, un tā ta�u nedegs?

Piemēram, iedomājies kaut kādu mazu kastīti, tu viņai nospied kādu mazu podziņu, ieslēdzas kaut kāds ģenerators, un tiek ra�ota enerģija. Un tu vari, piemēram, darbināt televizoru. Vari pārnest kastīti uz citu istabu, nav sienās nekas jābā�. 1a ir fundamentāli citāda lieta. Medicīnā daudz tiek runāts par to, ka tagad pastāvo�o augstsprieguma elektrības pārvades līniju elektromagnētiskais starojums ir ļoti kaitīgs cilvēka veselībai.

Kāpēc tas ir kaitīgs cilvēka veselībai?

Tāpēc, ka tā ir enerģija, kura iet cauri mūsu ķermenim. Arī tagad mēs sē�am un mums visu laiku iet cauri elektromagnētiskie viļņi radio, televīzijas, mobilo telefonu viļņi. Un daļa �īs enerģijas paliek, uzsūcas mūsu organismā un līdz ar to, protams, tā vai citādi ietekmē mūsu dzīvības procesus. Tagad ir mobilie telefoni, televizori, telecentri, viņi ta�u raida elektromagnētiskos viļņus. Mēs labi saprotam, ko nozīmē ķīmiskais piesārņojums, piemēram, herbicīdi, pesticīdi. Tas ir vieliski, taustāmi, tam mēs varam izsekot. Bet ne mazāk bīstams ir enerģētiskais piesārņojums, un tas ir radies pēdējā gadsimta laikā. Elektromagnētiskie viļņi mums visu laiku skrien cauri, un 4 vai 6 procenti tomēr mūsos uzkrājas. Viena no medicīnas problēmām: daļa mediķu uzskata, ka daudzas slimības, kas mūsdienās saasinās, ir ne tik daudz no ķīmiskā, bet no �ī elektromagnētiskā piesārņojuma. Uz to ir bāzēta biorezonanses aparatūra, tā nolasa tavu elektromagnētisko starojumu, paskatās spektrā, kuri ir organismam nedabiskie starojumi, un tad no ārpuses raida �ādu starojumu ar pretēju fāzi, lai dzēstu.

Biorezonanse balstās uz to, ka dzē� cilvēka nepareizo elektromagnētisko starojumu, līdz ar to cilvēks izārstējas. Kas ir slimība? Pierastajā slimību koncepcijā tiek uzskatīts, ka tā ir nepareizas ķīmiskas reakcijas organismā un ka vienīgais veids, kā labot �īs reakcijas ievadīt organismā ķīmiskas vielas, zāles. Bet, to darot, papildus rodas citas ķīmiskās reakcijas. Tiek uzskatīts, ka daudzas nepareizās ķīmiskās reakcijas rodas no kaitīgā elektromagnētiskā smoga. Elektrosmogs ir tā elektrība, kas no da�ādiem elektroenerģijas izstarojuma avotiem plūst cauri apkārtējai videi un piesārņo to. 1a ir viena no fundamentālajām idejām jaunajā medicīnā, pie kuras daudz strādā arī Vācijā.

Bet elektrosmogs ta�u neizraisa visas slimības?

Ir vīrusu slimības, protams, bet arī tās �ādi var tikt pastiprinātas. Starp citu, Vācijas Telpas enerģijas biedrības viceprezidents, profesors Konstantīns Meils īpa�i strādā ar elektromagnētisko piesārņojumu. Viņ� man iedeva savu grāmatu, kas vēl nav izdota, un lūdza apskatīties matemātisko pusi, vienādojumus. Tie apraksta elektromagnētiski kaitīgās lietas. Ir ideja, ka elektrību varētu arī iegūt, attīrot telpu no elektrosmoga. īpa�i kaitīgi cilvēkam tas ir tādēļ, ka mūsu bioloģiskā evolūcija, izmaiņas notiek ļoti lēni, gadu tūkstotis nav nekas, bet tagad pārdesmit gadu laikā notiek milzīgas izmaiņas apkārtējā vidē minētā elektromagnētiskā piesārņojuma dēļ.

Atgrie�oties pie pamatidejas: ja toreiz, pirms 100 gadiem, Teslas idejai par telpas enerģiju būtu izdevies izpausties dzīvē, mums daudzas tehnoloģijas būtu pavisam citādas, un varbūt mums lielākā daļa �odienas tehnoloģisko problēmu ar vides piesārņojumu nebūtu. Var redzēt, cik ļoti viens noticis vai nenoticis zinātnisks atklājums var mainīt vēsturi. Jāmeklē jauni risinājumi, jāmeklē tīrākas tehnoloģijas, jo pretējā gadījumā cilvēcei nav cerības nākotnē.

Man pirmais punkts, par ko es domāju, ir mani bērni, par to, kādā pasaulē viņi dzīvos. Ja turpināsies �ī tehnoloģiskā attīstība, cilvēki kļūs arvien slimāki, arvien būs jāārstējas no kaut kā jauna. Jo pagaidām mēs domājam tikai par naudu, par to, kā vairāk nopelnīt, kā radīt ērtības, bet tajā pa�ā laikā cilvēks tiek attālināts no dabiskās vides, nokļūst arvien mākslīgākā un, lai uzturētu savas dabiskās funkcijas, cilvēkam pa�am jākļūst arvien mākslīgākam. Vairāk jāmēģina kaut ko sintezēt no dabas un mūsu mākslīgās vides, par paraugu daudz vairāk ņemot dabu.

Kopā ar Albertu Aldersonu netālu no viesnīcas Atēnās, tuvu Akropolei, ceļā uz Parnasa kalna piekāji, kur notika konference

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA

un animācijas meistari

ROZE STIEBRA un ANSIS BĒRZIŅ�

LIA: Klāt bridis ieskatīties Maikla Talbota grāmatas "Hologrāfiskais Vi�sums" 5. nodaļā "Brīnumu pilna kabata�". Tas moto likti Svētā Augustīna vārdi: "Brīnumi notiek nevis par spīti Dabai, bet gan� par spīti tam, ko mēs par Dabu zinām." Pirms sākam sarunu, pavisam īsi atgādinā�u, ko mēs zinām par cikla "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" �odienas viesiem.

Roze Stiebra animācijā darbojas jau no 1969. gada, kad kopā ar Ansi Bērziņu Latvijas Televīzijā nodibināja animācijas filmu grupu. Kā scenāriste un re�isore veidojusi muzikālas un multiplikācijas filmas, bijusi animācijas, dokumentālo un reklāmu filmu producente, animācijas filmu studijas "Dauka" prezidente un valdes priek�sēdētāja, starptautiskās Animatoru asociācijas ASIFA biedre. Saņēmusi vairākas balvas: nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps, sudraba godalgu �ikāgas Bērnu filmu festivālā un zelta godalgu Kairas Bērnu filmu festivālā par filmu "Kaķī�a dzirnavas".

Ansis Bērziņ� re�isors, producents, scenārists, veidojis dokumentālas, muzikālas un animācijas filmas. 1995. gadā viņam pie�ķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva "Par profesionālā animācijas kino iz�veidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veido�anu bērnu

Animācijas meistare Roze Stiebra

Animācijas meistars Ansis Bērziņ�

apziņā". Daudzas viņa filmas saņēmu�as starptautiskus apbalvojumus "Senā saule", "Skudriņa Tipa", "Skumj� stāsts par Keriju". Filmu ciklam "Fantadroms" , filmai "Bruņurupu�i", kā arī abu veidotajai pilnmetrā�as animācijas filmai "Ness un Nesija" Lielais Kristaps. Kopā tapu�i daudzi darbi, to skaits mērojams krietni pāri simtam. Latvijā ar �īm bezgala jaukajām, labestīgajam filmām uzaugu�as vairākas paaudzes. Var teikt, ka Rozes un An�a rado�ais darbs zināmā mērā saistīts ar brīnumu. Līdzīgi alķīmiķiem jūs uzburat bērna sirdī brīnumu, liekat tam noticēt, radot pārliecību, ka brīnumi nenotiek tikai pasakās vien. Neskaitāmas liecības par tiem atrodamas visā pasaules vēsturē. Ir tikai �im brīnumam jānotic!

Kā �o fenomenu skaidro "Hologrāfiskais Visums"? 5. nodaļā mēģināts to darīt, nonākot pie secinājuma, jo tālāk iek�ā zinātnē, jo vairāk saprot, ka ar zinātnes palīdzību �āds skaidrojums nav iespējams.

BUIĶIS: �ajā gadījumā var ļoti palīdzēt latvie�u valodā nesen tulkotā Masaru Emoto37 grāmata "Ūdens kristālu noslēpumi", kur bez tādām zināmām lietām, kā vārdi vai lūg�anas ietekmē ūdeni, Emoto izsaka arī savas hipotēzes un pārdomas. Viņ� ar interesentu grupu veido pētniecisko institūtu, kur ar �īm lietām nodarboties. Kad viņ� bija Rīgā, viņ� teica, ka pēc viņa lekcijas Brazīlijā kāds kungs viņam uzdāvinājis 40 tūksto�us hektāru zemes. Tādēļ viņam ir ideja, ka �is centrs varētu būt Brazīlijā.

Ideja tāda, ka ir klasiskā jeb tradicionālā, konvencionālā zinātne, par kuru neviens ne�aubās, kas ir neapstrīdama. Fiziķi tagad taisa savu visaptvero�o teoriju. Tt�u tā aptver tikai fiziku. Tajā nav ne gars, ne dvēsele.

"Masaru Emoto dz. 1943. gadā Japānā. Absolvējis Jokohamas Municipālo Universitāti humanitārajās zinātnēs. 1992. gadā ieguvis doktora grādu alternatīvajā medicīnā �rilankas Starptautiskajā Universitātē. Vada Ūdens izpētes institūtu (IHM) Tokijā un ir starptautiskā fonda "Ūdens dzīvībai" prezidents. Pētījumu rezultāti pierāda, ka mūzika, vārdi, domas un lūg�ana spēj mainīt ūdens kristālu struktūru, ūdenim ir atmiņa. Ta kā ūdens ir cilvēka ķermeņa būtiskākā substance, tas dod pamatu uzskatīt, ka ūdens ir tie�i saistīts ar mūsu individuālo un kolektīvo apziņu.

Ir nozare, kur zinātne robe�ojas ar neizzināto. Un vēl tālāk ir neizzinātais. Masaru Emoto runā tie�i par �o jomu. Arī mēs visu laiku, un īpa�i �ī 5. nodaļa, runājam par lietām, par kurām lielākā daļa klasiskās zinātnes pārstāvju smīnēs tas nav pierādīts, tas ir desmitreiz jāpārbauda utt.

LIA: Arī "Hologrāfiskajā Visumā" lasām, ka viens otrs ir smīnējis, kamēr pats nonācis līdz �īm konkrētajām atziņām.

BUIĶIS: Jā, grāmatā ir ļoti labi piemēri.

LIA: Un tagad vairs nesmīn.

BUIĶIS: Kā jau teicu kādā no iepriek�ējām sarunām, Masaru Emoto min faktu no kāda 80. gadu beigu zinātniskā �urnāla, kur saistībā ar ķīmiju viens izpētījis cilvēka ķermeni un organiskās molekulas. Tur frekvence, ar kādu svārstās cilvēka molekulas, ir 42 oktāvas virs pamata frekvences. Mēs ar ausīm dzirdam no 20 līdz apmēram 16000 herciem, tālāk aiziet megahercos un gigahercos� Neaptveramas frekvences. Manā izpratnē būtība ir tie�i �ajā aspektā. Ja mēs iedomātos milzīgas klavieres, kurām būtu 42 oktāvas, neviens normāls cilvēks to nevar uzspēlēt. Bet, staigājot kā �aha simultānspēlē, mēs varētu pa tām staigāt.

BĒRZIŅ�: Multiplikācijā to var.

BUIĶIS: Ansi, tev taisnība. Multiplikācijā ļoti skaisti, tā varētu būt jums ideja! Te ir tā at�ķirība, par ko runā Masaru Emoto, ka divi cilvēki sastopas un momentā viņiem rodas kaut kādas simpātijas. Vai antipātijas, jā. Emoto to izskaidro, ka tā ir sakritība, rezonanse starp �īm divām svārstībām, ko izstaro organisms. Tas jau aiziet aiz prāta robe�as, aiz virsprāta, tas ir �ūnu līmenī, vai mēs uztveram vai neuztveram. Iedomājieties, ka kādam cilvēkam, piemēram, desmit oktāvas vidiņā trūkst. Viņam absolūti nav rezonanses uz �īm lietām, par kurām mēs �odien runāsim. Tas nesakrīt ar skatu, kāds viņam ir uz pasauli, no viņa viedokļa tas ir pat neapstrīdami. Esmu daudz ar to cīnījies, mēģinājis pārliecināt savus kolēģus, bet redzu, ka argumenti kā zirņi no sienas lec atpakaļ. Tad vienkār�i ar �o cilvēku vairs nestrīdos. Viņ� sapratīs, kad pats nonāks kādā situācijā. Mēs ta�u redzam, notiek tādas dabas kataklizmas! Visa modernā tehnika, visa zinātne ir elementāri bezspēcīga pret normālām dabas parādībām, kas miljoniem gadu biju�as uz zemes.

LIA: Turpinām par brīnumiem. Sākot ar it kā spokiem, ar kolektīvo apziņu, kas redz brīnumus, ar ticīgajiem� Jūs, Roze un Ansi, ar brīnumiem gan laikam nevar pārsteigt.

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un Dailes teātra aktieris VARIS VĒTRA

LIA: Lai ari Latvijas ziņu portāli Vari Vētru popularizē kā dziesmu autoru un dzejnieku, mūsu cikla septītās sarunas ciemiņ�, pirmkārt, ir Dailes teātra aktieris, kur� dzīvi interesējas par ezoteriju. Jā, viņ� dzied, turklāt jau sen, lai atceramies atraktīvo kvartetu "Mū�īgais unisons" Varis Vētra, Jānis Pauk�tello, Ivars Kalniņ� un Andris Bērziņ�. Nu savos labākajos gados Varis sācis rakstīt dzeju, viņam iznācis arī mūzikas disks. Vētra piedalījies vairākās Rīgas kinostudijas filmās, vislielāko popularitāti gūdams Dzidras Ritenbergas filmā "�īs bīstamās balkona durvis".

Pirms pārslēgties uz Maikla Talbota "Hologrāfiskā Visuma" viļņa, ceru, Varis neliegs mums to prieku, paklausīties kādu no viņa pa�iem pirmajiem dzejojiem.

VĒTRA:

Es lieku plauktu uz domas savas.

Pa priek�u zemajos, kur visi klāt tam tiek.

Un tad es augu.

Plaukts uz aug�u stiepjas,

No �itās vietas aug�u neaizsniegt.

Un tad man gribas lidot.

Vai jums nav lidma�īna? Maza, jauka�

Un varbūt jūs man līdzi lidosit�

Zvaigznes spīd arī dienā,

Vajag pacelties augstāk.

Ne tikai naktī,

Arī dienā ar mums kaut kas notiek.

LIA: Abi konkrētie dzejoļi, Vari, pie tevis atnāca 2010. gada maijā. Ar tiem vēlējos sākt mūsu sarunu par grāmatas 6. nodaļu, kā saredzēt hologrāfiski. Klausoties tevī, prātā ienāca doma, ka hologrāfiski var arī sadzirdēt.

Mūsu �īsdienas saruna iecerēta par oreoliem, par aurām, par uztver�anas spējām, cik mēs redzam ar acīm un ko redz mūsu smadzenes� Arī

Aktieris un dziedātājs Varis Vētra

Talbots raksta par to: ja atgrie�amies mājās no kāda tālāka ceļojuma vai atvaļinājuma, pēk�ņi māja liekas pavisam savādāka, nekā ja ieejam tajā katru dienu. Tiek uzdots arī jautājums, ja reiz mēs ar acīm saredzam mazāk par pusi no tā, kas patiesībā eksistē, kas tad ir tas, ko mēs nesaredzam? D�ord�taunas universitātes profesors, neiroķirurgs Karls Pribrems ir pārliecināts, ka mistiķi, saskaroties ar savām pārpersoniskajām pieredzēm, spēju�i ieskatīties svārstību valstībā.

Senajos indie�u, Ķīnas un jūdaisma rakstos vēstīts, ka ikviena cilvēka ķermeni apņem olas apveida zaigojo�s burbulis. Auras minētas 97 da�ādās kultūrās. Arī iepriek�ējā sarunā pieminētajam indie�u svētajam Sai Babam da�kārt bijusi saredzama aura� Kas tas viss kopā ir?

BUIĶIS: Mēģinā�u uz �īm lietām paskatīties ļoti vispārīgi. "Hologrā�fiskajā Visumā" Talbots ļoti skaisti parāda, sākot ar seno Indiju, ar tiem laikiem, kad cilvēki tādas lietas kā auras vispār apzinājās, garīgi spēcīgus cilvēkus saredzēja, kā raksta Talbots, daudzi ar paaugstinātām psihes spējām apveltītie. Ir septiņi galvenie slāņi jeb liegie ķermeņi, no kuriem katrs nākamais ir arvien retinātāks. Viena kopēja sistēma pirmos �etrus nosauc par ēterisko ķermeni, tālāk ir astrālais vai emocionālais ķermenis, tad mentālais un kauzālais ķermenis. Tālāk, saka Talbots, pēdējie trīs ir saistīti ar dvēseli un garīgo funkcionē�anu augstākā līmenī.

Pārlasot Maikla Talbota rakstīto, atceros, kā mūsu vado�ie klasiskie zinātnieki mani mazgāja par torsionu laukiem. �ajā torsionu lauku teorijā iznāk pilnīgi analoģiska situācija. Un pirmie �etri līmeņi ir cietais, �ķidrais, gāzveida un plazmas, elementārdaļiņu līmenis, ko Genādijs �ipovs nosauc par "objektīvo fiziku". Trīs augstākie līmeņi ir "subjektīvā fizika" un ir saistīti ar absolūto "nekas". Kā Talbots runā par septiņiem ķermeņiem, tā arī fizikālā vakuuma teorijā ir septiņi līmeņi. Būtiskākais jautājums, kas �ajā grāmatā diezgan skaidri pateikts, no kura gala mēs skaitām. Mēs esam pieradu�i visu skatīt no sava fiziskā ķermeņa, pieņemot, ka tas irvisa sākums. Bet, runājot konkrēti par slimībām un tamlīdzīgi, tur tiek rādīts otrādi cilvēks vēl ir vesels, viss ir kārtībā, bet aurā jau parādās kādi plankumi, parādās problēmas. Tatad viss sākas no pa�iem smalkākajiem ķermeņiem. Tad ir ļoti loģiski, ko arīTalbots saka, ka Dievs būvēja pasauli no �ī smalkā gala. Viņ� ielika �īs pamata likumsakarības, un tās, viena otrai vijoties cauri uz leju, veidoja visu eso�o realitāti.

Viens no �iem diviem torsionu lauku pamatlicējiem, Akimovs, jau ir miris. Mēs ar viņu sazvanījāmies, burtiski vēl mēnesi pirms viņa nāves, un Akimovs pastāstīja, ka iepazīties ar viņa izstrādāto torsionu principu aparatūru, kas ļāva nofiksēt cilvēka auras, tās nofotografēt, atbrauku�i trīsdesmit japāņu farmaceitisko un medicīnisko firmu vadītāji. Pārbaudīju�i �o aparatūru katrs uz sevi. Un vienam no viņiem aurā ieraudzīju�i kādas ļoti minimālas izmaiņas. Japānis pārliecināts, ka viņ� ir pārbaudījies un nekā tamlīdzīga nevar būt. Aizbrauca atpakaļ uz Japānu, kur zinātnieki viņu izpētīju�i jau kaut kādā molekulārā līmenī. Un atrada, ka �im cilvēkam pa�ā, pa�ā sākuma stadijā ir kāda ļoti nopietna slimība. Rezultātā japānis ir milzīgā sajūsmā par �o Akimova torsionu aparatūru, kas ir tik smalka, ka var uztvert lietas, ko parastā medicīna vēl vispār nav spējīga ieraudzīt. Jo fiziskajā ķermenī tas vēl līdz tam nav aizgājis. Fenomenāla lieta!

Pēdējā laikā daudz esmu lasījis un pārrunājis ar zinātniekiem, kuri no�pietni pret �īm lietām izturas. Faktiski, uz Zemes milzīgā daudzumā pieaug to cilvēku skaits, kuri saprot un �īs lietas pieņem. ArīTalbots piemin, ka

Pirmajā zinātniskajā diskusijā Latvijā par torsionu laukiem Pētera baznīcā 1998. gada 2. martā. Runā Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Edgars Imants �iliņ�, pa labi no viņa Krievijas Dabas zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Starptautiskā teorētiskās un lieti�ķās fizikas institūta direktors Anatolijs Akimovs un akadēmiķis teorētiķis Genādijs Sipovs. Diem�ēl divu vairs nav mūsu vidū: tā pa�a gada maijā aizsaulē aizgāja E.l. �iliņ�, bet divtūksto�ā gada vidū A. Akimovs

pasaulē televīzijā un radio par tām tiek runāts visizdevīgākajos laikos. Jo sabiedrībā ir milzīgs pieprasījums, sabiedrība vēlas zināt! Piemēram, arvien vairāk parādās cilvēki, kuri apzinās to, ka reāli ir iespējams sevi ārstēt. Un tad man kā tāds humors liekas, kā Talbots stāsta, ka viņam ir liesas problēmas un kā viņ� vienā dienā savu liesu ir izlamājis. Otrā dienā viņ� satiekas ar pazīstamu gai�reģi un apjautājas, kā ir ar viņa veselību. Gai�reģe skatās uz Talbota liesu un glu�i izmisusi saka: "Ko tu esi izdarījis? Nekad nedrīkst lamāt nevienu savu orgānu! Tu esi viņu izlamājis, liesa darījusi, tā kā tu tai liki, tagad ir apjukusi un vispār vairs neko nesajēdz."

LIA: Tas mums būtu jāatceras.

BUIĶIS: Jā. Tas ir tie�i tas, ko gribēju teikt, ka patiesībā tas būtu jāatceras katram cilvēkam. Jo jūs varat ļoti, ļoti nopietni ietekmēt savu veselību pozitīvi vai negatīvi. Un, par ko mēs ne reizi vien esam runāju�i, beigsim reiz savu valsti lamāt! Ar to mēs izdarām milzīgu negatīvu darbu. Sevi�ķi internetā, izmantojot pseidonīmu, tiek bie�i runāts pat zemiski.

LIA: Diem�ēl darām to nepārtraukti.

BUIĶIS: 1a aizejot uz to negatīvo pusi. Ja jūs paskatāties atpakaļ gad�simtu izcilos gai�reģus Svēdenborgs, Nostradams, Vanga vai Keisijs, viņu nākotnes paredzējumi vairs nepiepildās. Un nepiepildās tādēļ, ka radu�ies ļoti daudz cilvēku, kuri ar savu apziņas maiņu garīgā veidā spēj ietekmēt zemeslodi. Par to ļoti daudz runā Krajons. Viņ� saka, ka divas reizes ir bijusi cilvēces aptauja �ūnu līmenī, pirmo reizi 1962. gadā, pēc tam 1987. gadā. Un �ogad būs tre�ā aptauja, jo atkal pagāju�i 25 gadi. Un būtiska bija otrā aptauja, kura parādīja, ka cilvēku apziņas līmenis ir tik strauji pieaudzis, ka augstākās vibrācijas būtiski pieaugu�as un līdz ar to cēlu�ās arī zemeslodes kā dzīvas būtnes vibrācijas, ka cilvēce ir mainījusi savu nākotnes likteni: visas pasaules gala pareģojumi, kurus deva citi gai�reģi, ir mainīju�ies. Tatad mēs spējam ietekmēt pa�i sevi un savu dzīvesvietu.

LIA: Ietekmēt pozitīvi.

BUIĶIS: Jā, līdz ar to mēs nākotni esam izmainīju�i. Nākotne ir citāda. Finks pareģoja, ka būs �ī otrā Atmoda. Ar �ādu lamā�anu mēs to iespēju faktiski pa�i izslēdzam.

Pēdējā lieta, kas man �ķiet nozīmīga, atzīmējot tādus vispārējus konceptus, kas Talbota grāmatas �ajā nodaļā pavīd ļoti skaidri, ka tās jaunās enerģijas, tādas mākoņveidīgas smalkās enerģijas (visi autori runā vienu un to pa�u), tās ir kaut kādas nezināmas enerģijas. Es gribu teikt, ka �odienas fiziķi jau atzīst: tas, kas notiek sākot no visa Universa, aize�jot līdz mazākajam tā saucamajam Planka garumam 10 " centimetri (neiedomājami mazs), ka visi fizikas likumi, viss, attiecas tikai uz �o apga�balu. Mums nav nekāda nojēga, kad mēs ietu aiz �īm centimetra daļām. Ja tur ir kādi likumi, tie ir pilnīgi citādi. Pieņem, ka tur laiks var būt diskrēts, saraustīts, arī telpai var būt citas īpa�ības. Nopietni zinātnieki saka, tur �odienas fizikai nav pagaidām ko darīt. Un tad ir jāpieņem, ko mēs sakām ar Dievu, ar Radītāju, ka Viņ� varbūt tajā laukā ir strādājis. Un tās ir tās

smalkās enerģijas, kas ir mūsu garā iek�ā. Skatoties no fiziskā ķermeņa viedokļa, tās ir par daudz smalkas lietas, kuras mēs nespējam saskatīt. LIA: Vēl.

BUIĶIS: Jā, kuras mēs vēl nespējam saskatīt vai spējam emocionāli īpa�i sakāpinātos brī�os. Kā pats Talbots stāsta, viņ� raksta grāmatu par vilka�iem un pēk�ņi ierauga, ka viņa roka jau ir kā vilkacim parādās spalvas, viss. Ienāk viņa paziņa, gai�reģe, un saka: "O, tu esi palicis par vilkaci! Tu turpini rakstīt savu romānu�"

LIA: Viņa to redzēja aurā?

BUIĶIS: Jā, viņa ieraudzīja.

LIA: Fantastiski!

BUIĶIS: Viņi sāka apspriest, kāds tad tas vilkacis īsti ir. Un konstatē, ka abi redz vienādi. Pa to laiku vilkacis pazūd. �ī ieie�ana romāna tēlā ļauj autoram sevi pārveidot. Nopietns zinātnieks viņa pieredzē parādās auras. Kad viņ� vēlas, viņ� var tās saskatīt.

LIA: Turpinām runāt par neredzamo pasauli, kas nav bīstama, ta�u ļaunprātīgi izmantota var kļūt bīstama. Konkrēts piemērs ar puisi, kur� �odien ir kopā ar mums. Filmā "tās bīstamās balkona durvis" tika aiznag�lotas, jo Varis, pēc scenārija, bija pa tām izgājis un nolecis no balkona, paliekot uz visu mū�u klibs. Kurā savas dzīves brīdī tu pats pārgāji robe�u starp �o redzamo un neredzamo pasauli? Kā un kāpēc tas notika?

VĒTRA: Es esmu Auns. Auns un Zivs, dzim�anas diena 22. marts. Esmu Jāņos ieņemts. Vecāki acīmredzot Jāņu vakarā lēku�i pāri uguns�kuram. Auns ir gribas cilvēks, un esmu ievērojis, ka pilnīgi viss, ko es gribu, notiek. Tad, dabiski, vienā brīdī nonācu situācijā, ka man nepatika tas, kas notiek. Jo tam, ko gribēju, nezināju, ka ir arī sekas. Visam� Apsēdos un dabūju pārlūkot visu no jauna. Kā sabalansēt prāta puslodi ar emocionālo puslodi? Manuprāt, viss, ko mēs vēlamies, piepildās. Bet piepildās tā redzamā daļa, ta�u mēs nezinām, kas ir aiz tās. Piemēram, ja kāds aktieris grib kļūt slavens, viņ� arī kļūst slavens. Nu un? Bet pēc tam viņam jādod tūksto�iem autogrāfu, jāatgaiņājas no tūksto�iem piedāvājumu� utt.

KĻAVA: Kāda tam visam ir cena!

VĒTRA: �eit ir tas joks! Es kā tādu humora piemēru, brī�am ar lielu prieku skatos krievu televīziju. Viņi uzskata, ka vīrietis ir ģimenē galve�nais: kā tas vīrietis teiks, tā sieviete darīs. Es tā neuzskatu. Iedomājieties situāciju, ka vīrietis ir bagāts, viņ� pieiet klāt jaunai meitenei un saka: "Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva! Ņem ma�īnu, ņem māju�" Viņam viss ir. Bet mani interesē, ko viņi dara otrajā dienā? Kad tas viss viņiem jau ir. Viņiem ta�u par kaut ko ir jārunā. Kad tie divu cilvēku ķermeņi savieno�jas, viņiem ta�u jābūt kaut kādiem nākotnes plāniem! Viņiem kaut kas pa vidu ir jādara.

Kad es ievēroju, ka manas ambīcijas un uzdrīkstē�anās ir lielākas nekā manas spējas izprast, apsēdos un sāku funktierēt. Sapratu, ja dzirdam, ka cilvēki vaimanā, tad, kā tikko teica akadēmiķis Buiķis, kaut mēs beigtu lamāt to, kas mums apkārt. Jo viss piepildās. Mēs jau piesaucam to visu, un viss tā arī notiek.

LIA: Es brīnos, kā tas internets nav uzsprādzis.

VĒTRA: Reiz es iegāju Delfos[38], kāds tur atkal bija par kaut ko sa�ūmējies, un uzrakstīju: "Ē, brāļi, bet tas jau ir labi." Viens man uzrakstīja� tu laikam esi oligarhs. Bet viena kundze uzrakstīja piedodiet, ka mēs te lamājamies. Ievēroju, ka tur tie rakstītāji ir kādi astoņi cilvēki, vairāk nav. Viņi arī "grie� pa riņķi". Sakot, neviens jau dzīvē mūs neklausās, tikai tāpēc arī lamājamies.

KĻAVA: Neviens mūs nesamīlē, neviens nepaglāsta.

VĒTRA: Tajā brīdi, kad jūs, Buiķa kungs, runājāt, atcerējos, kaut kur lasīju, ka zinātnieki ir papētīju�i, kāds ir magnētiskais lauks piramīdās, Heopsa[39] piramīdā, aug�ā. Tur magnētisms ir samazināts, mazāks nekā uz zemes, bet skaņas frekvence augstāka. Iznāk tā, kad mēs nodarbojamies ar meditāciju un lūg�anām, magnētiskais lauks samazinās un paceļas skaņas frekvence. Citiem vārdiem, ja mēs ejam pa ielu (to zina visi, kas saistīti ar lido�anu, ka skaņas frekvence mainās gandrīz katru dienu, bet magnētiskais lauks zemei samazinājies), tad notiek tā, ka vēlē�anās un vārdi, ko lieto�jam, ar lielu ātrumu piepildās. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk būsim saudzīgāki gan pret sevi, saviem tuvajiem, mīļajiem, gan savu zemi.

LIA: Nav nemaz jāpasaka skaļi, pietiek domu līmenī.

VĒTRA: Tie�i tā. Bez jebkādas didaktikas. Principā es ieteiktu nevis skatīties uz to, kas bija vai nebija vakar, nevis uz to, kas būs vai nebūs rīt, bet gan ar sajūsmu skatīties, cik liela veiksme ir būt taisni �ajā brīdī! Jo mēs esam, pirmkārt, dzīvi. Mēs varam redzēt, dzirdēt�

LIA: Iet.

VĒTRA: Mēs varam staigāt, izteikt savas domas, bet mēs� pļurkt! aizmirstam to. Kāpēc mēs aizmirstam? Ak! Kaut mēs spētu novērtēt to, kas mums ir dots! Un tad jau pamazām vertikāli ieraugām, kādi brīnumi ar mums saistās. Ar mums pa�iem. To nemāca neviena konfesija. Bet, kad sapratīsim, ka esam Dieva iztrūksto�ā daļa, ka mēs esam tie, kas īstenībā dzīvi veido�

BUIĶIS: Tas ir ļoti būtiski. Ka mēs sapratīsim, katrs no mums, vien�alga, kādā vietā un kā, ka katrs veidojam nākotni. Ar katru domu, ar katru darbību mēs veidojam to, kas ar mums pa�iem un visu apkārtni notiks. Ta ir tā galvenā doma! Arvien, arvien skaidrāk tā parādās gan daiļliteratūrā, gan zinātniskos pētījumos. Visur, visur tas parādās arvien skaidrāk. Bet Latvijā diem�ēl ļoti maz. Latvijas inteliģence par to izvairās runāt. Baidās. Un tas ir slikti. Par to jārunā regulāri.

VĒTRA: Vienu dienu man pienāk klāt kāds vīrs un saka: "Jūs raidījumā "�eit un tagad" runājāt, ka brī�am, ja ar mums kas notiek un mums �ķiet, ka tā ir nelaime, jūs teicāt: nē, nē, paskaties, varbūt, ka tā vispār ir laime."

LIA: Ar laika distanci.

VĒTRA: Tie�i tā. Dalailamam ir tādi Dzīves noteikumi, tur arī rakstīts: "Ja jūs saprastu, cik tā nelaime jums ir svarīga, priek� jūsu nāko�ās dzīves�" Es gribētu pateikt, lai drusku noapaļotu tautu un zemi, ka tā būtība ir tāda: mēs ar prātu izdomājam, piemēram, ma�īnu. Bet loterijas biļete, ko mēs esam nopirku�i, izrādās tuk�a. Mēs pārdzīvojam ak tu� Ta�u īstenībā mums ir veicies! Jo padomā, ja mums tā biļete būtu pilna, mums būtu jāatliek visi darbi, jābrauc pēc ma�īnas, jākārto nodoklis, vēl jāmaksā 25 procenti�

KĻAVA: Varbūt ar to ma�īnu tas cilvēks nāko�ajā dienā nosistos�

VĒTRA: Tie�i tā. Bet tagad mēs izejam priecīgi uz ielas, nāk pretī tas un tas un saka: "Klausies, vai tu negribi to un to�" Un viss notiek tālāk. Un mēs saprotam, ka �im notikumam ar mums bija jānotiek.

LIA: Ilfa un Petrova leģendārajā romānā "Divpadsmit krēsli" Ostaps Benders ar Ipolitu Matvejevi�u vecos krēslos meklēja tur paslēptos briljan�tus. Un ko viņ� sacīja pēc kārtējā tuk�ā sēdekļa uz�ķēr�anas? "Mūsu �anses palielinās!" Izredzes palielinās, jo katrs tuk�ais krēsls ir ceļ� pie nāko�ā, iespējams, pilnā.

KĻAVA: Ar katru valdību mūsu �anses pieaug! Nu ja, tautas attīstībā pieaug �anses izglītoties. Trigera mehānisms[40], kā tauta attīstās. Tas ir uz labu.

VĒTRA: Vienkār�s princips, lai mēs nepārtraukti nejūtamies vientuļi. Valsts līmenī nevar prasīt, lai katrā skolā mācītu kaut kādu dziesmu. Ir, piemēram, skolas, kurās nemāca dziedā�anu. Vai tad nevar noskaidrot, ka mums Latvijā ir nepiecie�ams, piemēram, tik daudz sporta zinā�anu, tik dziesmu, lai ir tētim, ko nodziedāt dzim�anas dienā, lai ir mammas, vecmāmiņas dziesma, lai ir māsiņai, midzinot� Tas ir jāiemācās! Bet mēs tikai strīdamies: vajag, nevajag� Labāk būt �veicei par kaut kādiem starpniekiem� Ra�ot mums vajag, mēs esam kreatīva tauta. Latvijas gars mūs atbalsta, lai mēs ra�otu, lai būtu rado�i! Mēs esam bagāti. Tas mums ir jāsaka sev no rīta pie brokastīm.

BUIĶIS: Bija ideja, ko ekonomisti savulaik arī atbalstīja, Latvija banku zeme. Kā �veice.

Un kur tās bankas mūs beigu beigās noveda? Tas ir tas, ka pietrūkst domu lidojuma, prasām kaut ko baigi zemu. Uz tiem zemajiem plauktiņiem, kā Vara dzejolī. Un tad es augu un saprotu, ka tas bija muļķīgi. Plauktiņ� aug līdzi, jeb es lieku augstākajā plauktiņā. Es esmu izaudzis, man tas apak�ējais vairs neder.

LIA: Precīzi! Bet tik slikti, paldies Dievam, tomēr nav. Ka mums vispār pietrūktu domu lidojuma.

BUIĶIS: Tik traki patie�ām nav. Mēs daudz esam runāju�i par japāņu zinātnieku Masaru Emoto, viņa ūdens kristāliem. Viens no mūsu fakultātes jaunajiem studentiem Kārlis O�lejs ar Emoto ir sazinājies un oktobrī [2010. gada] Masaru Emoto gatavs ierasties Latvijā. Lūdzu Kārlim, lai viņ� nodod sveicienu no manis, labprāt ar Emoto par �īm lietām parunātu. Arī Emoto izrādīja interesi.

Kādēļ gribēju runāt par �īm enerģijām? Tajā grāmatā par ūdens kristālu noslēpumiem, kas izdota arī Latvijā, Emoto ļoti skaidri runā par �iem ķīmiski bioloģiskajiem eksperimentiem, kuros konstatē, ka organiskās makromolekulas, viņu svārstību frekvence ir 42 oktāvas augstāk par normālo gammu. Tas nozīmē, ka cilvēka ķermenis staro vismaz 40 oktāvas. Mēs pārvaldām ārkārtīgi lielu �o gammu skaitu. Masaru Emoto izsaka domu, ka, ja divi cilvēki ierauga viens otru un viņiem rodas simpātijas vai antipātijas, tas nozīmē, ka viņu frekvences viena ar otru ļoti labi saskaņojas jeb arī nesaskaņojas. 1a arī ir viena ļoti interesanta un smalka lieta, kas mums jāapzinās. Mūsu starojums un mūsu domu augstums vai zemums (par ko arī Talbots runā, ka svētiem cilvēkiem tās vibrācijas ir augstākas) tas viss saistās, sākot ar fizisko ķermeni un aizejot līdz garīgajam.

Kādā citā viņa grāmatā "Dziedino�ais ūdens"1 ', kuras līdzautori ir vairāki speciālisti no Austrijas, ir daudz skaistu domu. Piemēram: "Ūdens iztvaiko�ana ir līdzīga nomir�anai: mēs mainām savu formu, mūsu forma, tas ir, ķermenis, sabrūk. Pie tam saglabājas visa informācija, kuru apguvusi dvēsele, visa mūsu pieredze, viss, ko mēs uzzinām un pārdzīvojam. Tagad dvēsele sāk savu personīgo ceļojumu: tā attīstās un nobriest, līdz pienāk brīdis, kad jāatgrie�as uz Zemes pāratdzimstot. Tie�i tāpat kā ūdens pile, kas pacēlusies debesīs ūdens tvaiku veidā, par jaunu nonāks uz planētas lietus pilienu veidā no mākoņiem, iesūksies zemē un, paejot ļoti ilgam laikam (varbūt simtiem vai tūksto�iem gadu), par jaunu pacelsies zemes virsū no artēziskās akas."

Masaru Emoto skolotājs doktors Sioi, kur� simts gadu vecumā uzvarēja golfa turnīrā, smagi slimodams, izdomāja elpo�anas tehniku kopā ar vizualizāciju un izstrādāja trīs zelta likumus: pirmkārt, par visu domāt pozitīvi, otrkārt, neaizmirst pateikties, tre�kārt, neņurdēt. Emoto atklātās ūdens īpa�ības apstiprina doktora Sioi likumus. Emoto uzskata, ka 25. jūlijs ir jāuzskata par Vispasaules mīlestības un pateicības dienu ūdenim.

KĻAVA: Mēs esam �eit, lai papla�inātu savu izsmalcināto pasaules jutību un uztveri. Par �o Talbota grāmatu man daudzi teiku�i, ka mēs reklamējam. Mēs nereklamējam, mēs vienkār�i stāstām. Imantam Zie�donim un Varim Vētrām tā vairs nav tik svarīga. Tapat visiem, kuriem ir jutība. Ja tā ir.

LIA: Bet es, piemēram, �ajā grāmatā vēlreiz saņemu apstiprinājumu.

KĻAVA: Ta galvenokārt domāta kreisās puslodes intelektuāļiem, lai viņi mazliet ierauga pasauli arī caur labo puslodi. Lai tas noved pie kaut kāda integrāla sirds redzējuma. Ta domāta biologiem, zinātniekiem, ārstiem, profesoriem� Jebkuram normāla līmeņa pasniedzējam Latvijā tā grāmata būtu jāizlasa. Jo studenti ir gudrāki par pasniedzējiem. Protams, profesoriem jāpārzina savs lauciņ� perfekti, bet viņiem ari jāredz tāds mūsdienu integrāls pasaules redzējums, ko piedāvā Talbota "Hologrāfiskais Visums".

Pirms mūsu ēras, kad Tibetā cilvēki jau pārvietojās Gaismas ķermeņos, materializēja un radīja, Rietumos nebija nekāda zinātne. Gribu uzsvērt, ka �ī grāmata jau nav par garīgumu. Ta mēģina aprakstīt �o garīgumu. Ka viss ir frekvence, ka viss ir garīgs, ka viss ir Gaismas lauks. Un tie�i 6. nodaļa runā par to, ko mūsu Latvijas di�ākais Skolotājs Imants Ziedonis jautāja: "Kas ir atņēmis paradīzi?" Mēs tā kādreiz kopā braukājām, un viņ� teica: "Pēter, man liekas, ka tas ir redzē�anas leņķis." Mēs nemākam redzēt paradīzi �eit un tagad. Tas acis vajag mazliet pastiept, kā Austrumos, un mēs ieraudzīsim to, kas ir �ai brīdī pilnīgs un dievi�ķīgs. Tajos laikos bija svētie un viņiem nevajadzēja �o grāmatu. Lai tauta mani pareizi saprot, �ī grāmata nepadarīs viņus par svētiem un redzo�iem. Tas, kur� redz, kā ziedi sarunājas, viņam �o grāmatu nevajag. Tas, kur� redz, kā bites sazinās ar kosmosu, arī viņam nevajag �o grāmatu. Viņ� jau to tāpat redz sirdī. Bet tādiem, kuri neredz, �ī grāmata iemācītu vismaz uzmanīgāk skatīties uz to, ko viņi nesaprot. Lai mēs nebūtu vienkār�i siera plakanie tārpi, kas ēd pa�i sevi. Grāmata varētu būt atskaites sistēma tādai kvantu attīstībai Latvijā. Starp citu, iznākusi arī jauna grāmata (man apgāds "Lietusdārzs" atsūtīja): Dīns Radins, "Sasaistītie prāti. Kvantu pasaules bezgalīgās iespējas". Ārkārtīgi laba grāmata.

BUIĶIS: Jā. Tu pieminēji tibetie�us. Minētajā Emoto grāmatā ir nodaļa "Ūdens, Mēness un sfēru mūzika". Tur viņ� stāsta, ka ar ļoti precīzu aparatūru ir izdevies atrast paisumus un bēgumus pat kafijas tasē. 'Ialāk: viņ� atzīmē, ka �obrīd sāk aizpildīties iebrukums, kur� eksistēja ļoti ilgi, starp intuitīvo pasaules uztveri, no vienas puses, un racionālo, no otras puses. Un visās kultūrās Mēness saistās arsievietisko sākumu un sasaistās ar jūtu pasauli un dvēseles stāvokli, tādēļ to var uzskatīt par intuitīvās, emocionālās uztveres simbolu. Himalaju kalnos jau kādus se�tūksto� gadus izgatavo tā sauktās Tibetas dziedo�ās tasītes. Tas esot izmantojis arī Buda Gautama pirms 2600 gadiem. Tasītes tiek gatavotas no septiņu metālu sakausējuma: zelts Saule, sudrabs Mēness, dzīvsudrabs Merkurs, var� Venēra, dzelzs Marss, alva Jupiters, svins Saturns.

Maisījuma procentuālais sastāvs bija liels noslēpums, un �o trauku kala trīs pilnmēness naktīs, lai tas sevī ietvertu Mēness enerģiju. To arī �odien izmanto Himalaju un citos Āzijas klosteros, lai nomierinātu, noskaidrotu un sakoncentrētu domas un sajūtas meditācijas laikā. Pagāju�ajā un �ajā gadsimtā tās izmanto Rietumu kultūrā mūzikas terapijā, tai skaitā "skaņu masā�ā" un "skaņu vannās".

Pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem �veicietis Hanss Kusto kā astrofiziķis un mūzikas zinātnieks ar matemātiskām un fizikālām metodēm atklāja Saules sistēmas planētu orbītas muzikālās frekvences2 '. Atgādinu, ka par sfēru mūziku runāja Pitagors. Johans Keplcrs savu orbītu likumu atklāja matemātiskā formā tādēļ, ka dzirdēja sfēru mūziku, brī�iem skaļāk, tad arvien klusāk. No tā viņam radās ideja par planētu riņķo�anu ap Sauli. Viņ� to visu nosauca par "sfēru mūziku".

Paskatījos internetā un atradu par autoru Kusto, pēc viņa vārda un uzvārda, vairākas lapas, tai skaitā YouTube ir viņa �īgada 20. aprīļa uzstā�anās Braun�veigas Zinātnes namā, kopā ar citiem autoriem izstrādājot Aka�as projektu (atkal Aka�a, kā Ervinam Lāslo). Runas ir vācu valodā, beigās arī mūzika. Saistībā ar viņa grāmatu "Oktāvas" atradu arī da�u planētu un Saules toņus. Saulei ir tonis 126,22 herci, krāsa gai�i zaļa. Tur ir ūdens toņi, zemākais CIS ir 140,2 herci, augstākais GIS ir 207,7 herci.

Masaru Emoto raksta, ka �ie planētu kamertoņi ļoti precīzi sakrīt ar aug�sti kvalitatīvu tibetie�u tasī�u toņiem. Vēl vairāk, OM tonis sakrīt ar planētu kamertoņiem, do diēzs Zemes gada tonis, dao tonis ķīnie�u kultūrā, fa Platona Zemes gads. Arī Rietumu kultūrā Baha un Mocarta laikā kamertonis bija noskaņots uz Mēness toni, mūsdienu orķestri spēlē kamertoņa 442-443 herci diapazonā, tas ir tas precīzi atbilst Veneras tonim. Hanss Kusto no toņu frekvencēm ieguva krāsu vibrācijas. Visbeidzot, Zemes dienas tonis (24 stundas) atbilst toņa sol vibrācijām un ir pilnā saskaņā ar DNS rezonansi, ir sarkanā krāsā un harmonē ar saknes �akru; Zemes gada tonis vibrē do dieza frekvencē, ir zaļā krāsā un rezonē ar sirds �akru; Platona Zemes gads, kur� ir aptuveni 26 tūksto�i gadu, saskan ar fa toni, ir violetā krāsā un vienlaicīgi harmonē ar paura �akru. Kā saka Emoto, kā lai nebrīnās, ka mūsu planētas trīs galvenās vibrācijas harmonē ar paura, sirds un saknes �akru un tādejādi harmonē ar ķermeņa, dvēseles un gara sfērām.

KĻAVA: Kā tie mūsu prāti visi sasaistīti! Tas ir tas, ko tu teici, Andri, ko Imants, par tiem sasaistītiem �ūpulī�iem. Tāpēc, es domāju, pienācis tāds laiks, to nav jāap�auba, caur da�ādām metodēm, da�ādām tehnikām katram jāatzīst to Lielo Patiesību, ko zināja senie Indijas nemirstīgie. Viņi teica: "Tu kļūsi par to, par ko tu domā, kas tu esi." Un pa�ās beigās visi nemirstīgo jogu raksti beidzas ar teikumu, ko es vienmēr esmu teicis Tat Tvam Asi, Tu esi Tas. Vai tu esi Devadatta Dieva dēls, ko zināja tautas dziesmās. Devadatta sanskritā ir tu esi Dieva Dēls. Arī Bībelē teikts jūs visi esat Dieva bērni. Tāpēc �ī izlīdzinā�anās tu jau esi tā die-vl-ba\ Tai cilvēkā nu nav nekas no cilvēka! Nav, nav tāds jēdziens cilvēks! Tāpēc �īs dievi�ķās pasaules redzē�ana izmainīs �o apzinā�anās leņķi, vai, kā mēs determinējam, kas ir kas. Bet tu esi �is dievi�ķais brīdis. Tu esi �ī dievi�ķā pienene, dievi�ķā bite, �ī dievi�ķā saule. Ta ir ieraudzī�anas tehnoloģija, bet intelekts �o smalko sajūtu nomo�ī, nobremzē. Un tad varbūt talkā nāk �īs grāmatas, kas to intelektu tā kā atliek atpakaļ. Un uzrāda, ka viss ir tā, kā tu patiesībā jūti. Ta ju�ana jau ir katrā, bet vienkār�i tas intelektuālais būrītis, tā tumsonība, aprobe�otība ir tā, kas neļauj tam piepildīties. Tāpēc Buda[41] vienmēr bija teicis: "Es jau neko nesasniedzu, tikai atmetu visu." Lai arī jebkura mammīte vai tētis neteiktu: vai, ko tad akadēmiķis un tas ārsts runā, es nevaru saprast� Jums nekas nav jāsaprot, jums jāatmet viss, ko dara prāts. Ir palikusi tikai jūsu patiesā mīlestība, kas nav Latvija, kas nav latvietis un kas nav cilvēks. Un tam nevajag daudz zinā�anu, tā ir intuitīvā pirmatnība mūsos.

LIA: Man patīk, kā Pēteris vienmēr saka: paglaudi kaķīti, un viss notiek. Ja tev gribas paglaudīt to kaķīti, tad ar tevi viss ir kārtībā.

VĒTRA: Man radās viena asociācija, par Lemūriju. Viņi analizē tādu lietu, ka cilvēkam ir lokālās smadzenes un omni smadzenes. Lokālās ir tās, kur tu saki, tā kreisā puslode, un omni smadzenes, kas ierauga visu pārējo. Un viņi darīja tā: kad vīrietis un sieviete sanāca kopā un izdomāja, ka viņiem būs bērniņ�, viņi deviņus mēne�us pirms ieņem�anas katru vakaru lasīja bērnam pasakas un runājās ar viņu. Tad viņu ieņem un atkal runājas un lasa pasakas. Un tad, kad viņ� piedzimst, atkal runājas un atkal lasa pasakas.

KĻAVA: Vai, cik skaisti!

VĒTRA: 27 mēne�us jau ar bērna garu ir runāts! Viņ� ir atnācis gaidīts.

KĻAVA: Vienīgais, kas priecē: ir arī Rietumu pasaulē, Amerikā, jau tādi darbi par audzinā�anu mātes miesās. Viena amerikāņu speciāliste stāsta, kā sarunāties, pirms tas bērns vēl nav, kā gatavoties. Ir arī pētījumi: māte spēlē klavieres� bērns piedzimst. Se�u gadu vecumā viņ� jau daudz ko var nospēlēt no tā, ko māte bija spēlējusi. Ja dari to apzināti, ar koncentrētu mīlestību, tādā rūpju programmā. Ka tas nav starp citu, bet apzināti tendēts. It kā tā pasaule jau tuvojas �īm atziņām. Bet kā ir Latvijā? Arī lēnām tuvojas�

BUIĶIS: Tad iedomāsimies, kā toreiz gatavojās bērna atnāk�anai! Un kā �odienas dzīve, kur visa sadzīve atvieglota, ir automa�īnas un viss� Un galvenajam mums neatliek laika. Ja �odien kādai ģimenei, tēvam un mātei, 27 mēne�us katru dienu būtu jālasa pasakas� Bērnam, kas pat vēl nemaz nav ieņemts! Tu gaidi to bērnu un katru dienu lasi� Pie mūsu �odienas dzīves apstākļiem, tā ir fantāzija, tas ir neiespējami.

KĻAVA: Tas ir jāmācās.

BUIĶIS: Tas rāda, cik ļoti mēs esam aizgāju�i prom no dabiskās vides, dabiskās eksistences. Nav jābrīnās, ka cilvēki arī nesaprot. Nekāda tre�ā acs, nekas neeksistē.

KĻAVA: Bērniem nav, ko dot ēst utt. Tāpēc jau arī nav, ko dot ēst, ka tev galvā nekā nav un sirdī.

LIA: Savulaik redzēju televīzijas si�etu par Maskavas �igānu teātra "ROMEN" premjeru Nikolaju Sļi�enko. Kamēr viņa sieva zīdīja bērniņu ar krūti, viņ� spēlēja ģitāru. Lai bērns, tā sakot, jau ar mātes pienu iesūktu �īs mūzikas skaņas.

KĻAVA: Pasaule nav tikai pirkt un pārdot.

VĒTRA: Kad Buiķa kungs runāja par valsti, iedomājos: kad runa ir par Latviju, kad mums draud kāds ārējais ienaidnieks, mēs visi sanākam kopā, novelkam bikses, iedodam kopējam streļķim to siksnu�

KĻAVA: Sasienam, jā.

LIA: Vai tu iedevi trīspadsmito pīrādziņu� Kolosāli!

KĻAVA: Un tu savu trīspadsmito algu, kā Grieķijā, atdevi nabagam.

VĒTRA: Un tu zini, kas notiek nākamajā dienā? Ja tu no sirds esi devis, �is vakuums palielinās desmit reizes! Pat vairāk. Ja dod ar aprēķinu, nekas nepalielinās. Bet, ja tu ej pa ielu, pienāk cilvēks un saka: es neesmu ēdis. Un kaut tev ir divi lati, vienu iedod viņam. Un uz nāko�ā stūra tu satiec kādu, kur� saka: "Klau, vecīt, es ta�u tev biju desmit latu parādā," un atdod tev to naudu.

LIA: Katra kārtīga tirgus sieviņa tev iedos pa virsu vai nu kādu neaizmirstules ziedu, vai tomātiņu.

KĻAVA: Jā, bet, mīļie cilvēki, ko mēs tagad gribam? Turpat astoņsimt gadus Latvija visu laiku ir ģenētiski mocīta, verdzināta. Es ceru, ka tas ļoti ātri izslimosies gribējās būt saimniekiem un valdīt. Bet līdz tam ir jāizaug, to nevar prasīt uzreiz. Tapat kā Mauglis, viņ� vispirms apmierinās savu instinktu. Tāpēc �ie pēdējie divdesmit, trīsdesmit gadi ir vienkār�i normāls, mazliet izbadēju�a, me�onīga bērna pārslimots sindroms.

LIA: Bet latvie�iem bijusi brīni�ķīga vēsture! Visi tie astoņsimt gadi verdzības nemaz nav tik viennozīmīgi.

BUIĶIS: Jā, tas gan tiesa.

KĻAVA: Es domāju, kolektīvās ilgas pēc savas valsts un brīvības ir ļoti dziļa, ģenētiska programmatūra. Tas, kas notiek, ir ļoti normāli. Izrāvās valsts no būrī�a, dabūja savu valsti un karogu, tagad skrien pa palmām un sit visu nost� Tas bija gaviles, divdesmit gadu lēkā�ana un laime. Bet nu kaut kas jāsāk tā kā civilizēti apzināties, kā to visu integrēt. Nesaku, ka tas viss bijis slikti. Ir labi, kas notika, bet tagad ir pienācis brīdis�

BUIĶIS: Tāpēc jau mēs runājam, Pēter! Jo pats no sevis nekas nenotiks.

BUIĶIS: Būtībā jau �īs grāmatas nosaukums "Hologrāfiskais Vi�sums" Visumā viss ir sajūgts kopā. Kā latvie�u tautasdziesmā: "Pilna Māras istabiņa,/ Simtu mazu �ūpulī�u,/ Kā to vienu kustināja,/ Visi līdzi kustējās." Tie lielie cikli, kas ir dabā, tie, protams, ietekmē. Savukārt mēs ar savu domā�anu, pozitīvo vai negatīvo, vai nu mēs darbojamies līdz vai ejam disonansē. Un tad ir beigās tas: ja mēs negatīvi, tad dabūjam kaut ko negatīvu ari atpakaļ. Ja mēs esam pozitīvi saskaņoti, tad, protams, tas vilnis aiziet vēl spēcīgāk.

VĒTRA: Esmu lasījis, ka 19. janvārī pilnīgi viss pasaules ūdens, lai jūs no kurienes to ņemtu, ir tīrs un strukturēts. Strukturēts ūdens ir vesels ūdens.

LIA: Interesanti, kāpēc tie�i 19. janvāris?

VF.TRA: Tāpēc, ka viens un deviņi kopā veido desmit.

LIA: Un galā ir viens.

VĒTRA: Galā viens. Ta esot.

KĻAVA: Ta ir astrofizika. Nav mistikas, ir tikai zinā�anas. Informācijas un smalko, kosmisko lauku fizika. Un cilvēks nav izolēts no �iem laukiem.

VĒTRA: Paņem ar kociņu un iesit pa roku. Izpēta to vietu, un izrādās, ka atomiem apkārt veidojas nestrukturēts ūdens. Ta vieta ir slima, jo viņa sāp, iekaist� Un secinājums tāds: tad, kad ūdens iet pa krānu, pa caurulēm, tas kļūst nestrukturēts.

BUIĶIS: Jā, 90 grādu liekumi tais punktos. To jau 20. gadsimta pirmajā pusē izdarīja austrie�u me�sargs un pētnieks, izcilība ūdens izpētē un izmanto�anā Viktors �aubergers.

�im izcilajam cilvēkam bija interesanta un pietiekami sare�ģīta dzīve. Daļa speciālistu ir sapratu�i viņa milzīgo nozīmi nākotnes tehnoloģijām, iznāk arvien jaunas grāmatas par viņu. Es izmanto�u grāmatu vācu valodā "Saprast un izmantot dabas enerģijas: Viktora �aubergera ģeniālie atklājumi", kuru nopirku 2002. gada jūnijā Berlīnes Inovatīvo enerģiju konferencē, kā arī interneta datus (austrie�u patentu angļu valodā) un tulkojumu krievu valodā no angļu izdevuma "Ūdens enerģijas".

Manuprāt, interesanta ir pirmās grāmatas autora Kelama Keuta (Callum Coats)3) biogrāfija. Dzimis Londonā, skolā mācījies Skotijā (bija kara laiks, jo dzimis 1939. gadā) un Vācijā, studējis un praktizējis arhitektūru Londonā un Austrālijā. 1977. gadā iepazinis Valteru �aubergeru un tālāk savu dzīvi veltījis viņa tēva ideju attīstī�anai. �ī vācu valodā iznākusī grāmata ir pamatīga (459 lappuses, ar bagātu bibliogrāfiju), pēc tās sācis �aubergera darbus tulkot angļu valodā, lai izdotu viņa kopotos rakstus.

Cik zinu, arī Latvijā ir vismaz viens interesents, kur� savās mājās, laikam Ik�ķilē, ir uzbūvējis �aubergera iekārtu.

Pēc ilgāka laika me�sarga darbā un daudziem sekmīgiem pētījumiem un patentiem 30. gadu beigās, pēc Austrijas pievieno�anas Vācijai �aubergers pētniecībā sadarbojās ar vācie�iem. Ir pārliecība, ka viņ� ir izstrādājis �ķīvī�u projektus un tic vācu armijā sekmīgi izmantoti. Pēc kara speciālisti viņu paņēma uz ASV, kur viņ� sadarbojās ar speciālajiem dienestiem un oriģinālajiem amerikāņu pētījumiem "neparastajās" jomās. Katrā ziņā, kā var saprast no vācu grāmatas komentāriem, bija ļoti sare�ģītas pārrunas par iespējamo Viktora kā tēva un Valtera kā dēla dalību kaut kādā implozijas eksperimentā (implozija nozīmē uz iek�pusi vērstu sprādzienu). Nāk prātā tik�anās kādā multikonferencē ar sprādzienu speciālistiem, kur tika runāts par kumulatīvajiem (enerģiju sakoncentrējo�iem) sprādzieniem, kur viens no viņiem pēc tam zem �etrām acīm teica, ka ir redzējis vakuuma bumbas sprādziena eksperimentu un tas esot briesmīgi.

Cik var saprast pēc rakstiem presē, Saubergers 1958. gadā sastrīdējās ar vadību un kopā ar dēlu atgriezās Austrijā. Lidma�īnā viņ� dēlam teica: "Mans gars vairs nepieder man pa�am. Manas domas nepieder man. Pēc visa, ko esmu izdarījis, vairs nekas nav palicis pāri. Es esmu cilvēks bez nākotnes." Diem�ēl pēc atgrie�anās 20. septembrī Austrijā, Lin�ā, viņ� drīz, jau 25. septembra pēcpusdienā, mira. Kā jau teicu kādā sarunā, 2002. gadā Berlīnes Inovatīvo enerģiju konferencē piedalījās viņa dēls Valters, demonstrējot vairākus tēva izgudrojumus un stāstot atmiņas. Saubergeru varētu saukt par pirmo nopietno ūdens pētnieku, Emoto un Plikins �o līniju turpina.

Diem�ēl ne visi �aubergera rakstītie materiāli ir saglabāju�ies, bet ir savākti viņa da�ādie izteikumi presē, kuros viņ� runā ne tikai par izgud�rojumiem, bet izsaka arī dziļas domas. Piemēram, viņ� saka: katrs, kas aiziet no ikdieni�ķās dzīves un vēr�as pie savas iek�ējās pasaules, ieiet nirvānā, no kuras vairs nav ceļa atpakaļ. Par forelēm un cilvēkiem: "Es daudzus gadus esmu novērojis foreles, kurām izdodas palikt praktiski nekustīgām straujajās kalnu upju straumēs. Tas man atļāva atklāt pa�u labāko un lētāko mehāniskās jaudas formu. Ta ir tādas formas enerģija, kas stimulēs veselīgu aug�anu un atbrīvos cilvēci no tehnoloģijām, kuras �obrīd padara mūs par vergiem."

LIA: Atgrie�oties pie ūdens citiem vārdiem, tas ir slims.

VĒTRA: Ja mēs sākam dzert tādu ūdeni, mēs savu organismu padarām slimu. Ja mēs dzeram ūdeni no svētavota, strukturētu ūdeni, principā mēs nevaram saslimt. To gribēju piebilst vēl tai ūdens sakarā.

BUIĶIS: Vēlreiz par Saubergeru. Interesanta ir Stutgartes tehniskās universitātes profesora Fran�a Popcla (Franz Poppel) atskaite par 1952. gada 9. februāra sarunām ar Viktoru un Valteru Saubergeriem un Bonnas valdības Ūdens resursu ministra palīgu Kampfa kungu. No diezgan lielā materiāla pateik�u tikai pāris momentu. īss Valtera �aubergera zinātniskais referāts par neeiklīda (Gausa) ģeometrijas dabas koncepciju, kas balstās uz kvantu fizikas faktiem un relativitātes teoriju. Ar to �aubergeri pamato, ka jāliek akcents uz dabas enerģijas centrbēdzes dinamiku, kā arī uz rezo�nanses procesiem Visumā. Dabiski, ka �tutgartes Higiēnas institūta direk�tors profesors Francs Popels, kā arī padomnieks Kapfs, balstoties uz to, ko visu laiku uzsver arī Pēteris, racionālā prāta loģiku (skaisti atsaucoties uz klasisko mehāniku kā modernās tehnoloģijas pamatu, un, ka �ķidruma vai gāzes kustība tiem pakļaujas, to nedrīkst noliegt), visu noraida.

Kas domāts ar neeiklīda ģeometriju? �aubergers saka: "Veselā organismā nav nekādu taisnu līniju un pareizu apļu." Tatad ideja, piedāvājot patentus, ir atteikties no nedzīvajām Ēiklīda ģeometrijas figūrām. Viņa konstrukcijas un formas sastāv no ievērptām spirālēm un liekumiem, kādi pastāv dabā.

Pateicoties tādām spirālveidīgajām konstrukcijām un olveidīgajām formām viņa izgudrojumi izstrādā da�ādas dzīvīgas enerģijas formas. �ajā grāmatā ir arī �aubergera foreles zīmējums no trijiem ortogonālajiem virzieniem, un viņ� katrā no skatu punktiem atklāj olas formu, kas ir foreles uzbūves pamatā. Ar to tās at�ķiras no �odien pieņemtajiem tradicionālajiem mehānismiem, kuri sagrauj dzīvību. Citāda pasaules un dzīvības uztvere ir ķīnie�iem un japāņiem. Tur nekur māju konstrukcijās nav taisnu līniju. Bet te viņa oponentiem ir ķibele: �aubergeriem ir patenti un cita tipa caurules, kas balstās uz neeiklīda ģeometriju. Tādēļ ir jāveic eksperimenti, un tie da�os aspektos ir negaidīti. �aubergeru zina ļoti daudzi, kuri interesējas par moderno zinātni. Bet kur� zina Fran�u Popelu? Es atradu viņa uzvārdu �aubergera lapā Vikipēdijā. Un tas ir līdzīgi ar visiem loģiskajiem kritizētājiem: viņiem ir enerģija apkarot "neticīgos", bet pa�iem savu oriģinālu ideju, ar ko palikt zinātnes vēsturē, nav.

Pēc tā, ko es citā sarunā teicu par Albertu Ein�teinu un esmu teicis par Nikolu Teslu, es gribu rezumēt īsi �ādi: Ein�teins nav vienīgais izcilais 20. gadsimta zinātnieks. Viņ� ir jāņem kopā ar Anrī Puankarē, Hermani Minkovski un Hendriku Antonu Loren�u, kuri matemātiski un filozofiski pamatoja Ein�teina izmantotās formulas. Bez tam netaisni aizmirsti ir divi izcili zinātnieki un izgudrotāji: Nikola Tesla un Viktors �aubergers. Viņus sāk saprast, bet vēl nenovērtē.

Man ir ļoti interesanti sagaidīt Masaru Emoto Latvijā. Te viņ� ieraudzīs, ka pie mums ir vismaz divas firmas, kuras gatavo ūdeni saskaņā ar viņa idejām. Es runāju par "Guttu", kura augļu sulām pievieno ūdeni, kur� glabājas konteineros ar vārdiem "Mīlestība", "Laime" un, sulu gatavojot, apstrādā ar iekārtu, kuru izgudroja �aubergers. Otra firma ra�o ūdeni "Memory Water"4 '. Negribu pārtraukt sarunu par Masaro Emoto, tādēļ kādā citā vietā pastāstī�u, kā mana pieredze par Emoto pētījumiem palīdzēja projektā ar Jurgenu �acu.

KĻAVA: Es piebildī�u par Masaru Emoto. Kad viņ� atbrauks uz Rīgu, tas Latvijas tautai varētu būt liels pienesums, �īs ļoti praktiskās zinā�anas par ūdeni, kas latvie�iem nav sve�as. Tas pienesums būs mūsu dzīves kvalitātei, gan bioloģiskais, gan garīgais.

BUIĶIS: Vēl jo vairāk, ka viņ� Japānā nodibinājis milzīgu pētniecisko centru. Ja mēs ar viņu nopietni �eit, Latvijā, sākam sadarboties, mums ir filiāle vai kaut kas tāds, vismaz uzturam ar viņu kontaktus. �ajā grāmatā "Ūdens kristālu noslēpumi" Emoto izsaka ļoti interesantas hipotēzes, tajā skaitā par �iem planetārajiem ķermeņiem, viņu iedarbību, visām frekvencēm, tās ir ļoti interesantas domas. Un mums ieslēgties �ādā pa�saules līmeņa lietā� Tas ir tas, ko vienmēr esmu teicis: kā maza valsts ar maziem līdzekļiem mēs varam līdzi startēt tikai tad, ja startējam agrāk, nekā pasaule sāk to darīt. Viņi grūdīs iek�ā miljardus, bet mums jau ir speciālisti, kuri �īs lietas zina. Tāpēc ļoti priecājos par �o jauno fiziķi Kārli O�leju, kur� sazinājās ar Emoto.

KĻAVA: �ie lielie cilvēki jau ir ļoti atvērti pasaulei, ļoti inteliģenti garā.

BUIĶIS: Jā, viņ�, lūk, atrod laiku oktobri atbraukt uz Rīgu.

KĻAVA: Pavisam praktiski nobeidzot, kā ārsts tajā pa�ā reanimācijā strādājot, visi bērniņi, atkopu�ies pēc komām, pēc operācijām, pirmais, ko visi prasa: iedodiet tīru ūdentiņu! Ne sulas, ne ko citu, viņi grib tīru ūdentiņu. Un cik svētīgi, ko arī Zilākalna Marta5) darīja, mācu jebkuram latvietim: paņemiet to ūdeni rokās un noskaitiet mīlestības lūg�anu savam bērnam! Pateicieties Dievam: Dievs, paldies, ka Tu arī esi kā tīrs ūdens. Ta ir pirmā palīdzība, ar ko māte ārstē to bērnu. Ja tas ūdens ir dzīvs, tā ir tā saruna. Tāpēc, kā tu, Vari, teici, visam pamatā ir saruna. Lai tas vīrs ar sievu runā, vecāki ar bērniem, lai mēs iemācāmies runāt ar ūdeni� tad mēs sāksim runāt ar Dievu un beidzot iemācīsimies klausīties tikai Viņā. Vairs neko nepieprasīt, bet ļaut tam brīnumam notikt.

LIA: Ta kā �oreiz esam tiku�ies īsi pirms Vasaras saulgrie�iem, kas ari brīnumu pilni kad tumsa ar katru aizejo�o brīdi raujas īsāka, kad triumfē gaisma un dabā vibrē jeb, kā jūs mēdzat teikt, rezonē katra puķe, katrs sīkākais zāles stiebriņ�. Vai �ādi spēcino�i notikumi dabā, kurus mēs pat varbūt nesaredzam ar aci, bet sajūtam ar sirdi, dvēseli, visām ādas porām un tām pa�ām aurām, īsi sakot, vai �āds laiks ietekmē, atstāj iespaidu uz cilvēku? Varis jau smaida� Sarunas sākumā viņ� teica, ka ieņemts Jāņos.

BUIĶIS: Būtībā jau �īs grāmatas nosaukums, par kuru visu laiku runājam, "Hologrāfiskais Visums" apstiprina, ka Visumā viss ir sajūgts kopā. Protams, ka tie lielie cikli mūs ietekmē. Tāpat kā mūsu domas Visumu.

2002. gada septembrī Jūrmalā notika vislielākā Eiropas mēroga kon�ference matemātiskajā modelē�anā, kurai es biju vadītājs. Tādēļ jau gada sākumā, janvārī, uz Rīgu atbrauca Oksfordas lieti�ķās matemātikas institūta direktore Hilarija Okendone (Hilary Ockendon), kura tajā laikā bija Eiropas konsorcija matemātikas izmanto�anai industrijā (ECMI Europian Consortium for Mathematics in Industry) prezidente, un Soushemptonas universitātes profesors Alistairs Fits (Alistair Fitt). Tie ir labi zināmi speciālisti, un tu, Lia, noorganizēji interviju Latvijas Radio. Un tad bija tas humora brīdis, ka kuluāros Okendonei tika pateikts, ka man ir iznākusi grāmata "Vai mēs esam tic, kas patiesībā esam" un ka �ī grāmata grāmatnīcās ir vispirktākā, bet Potera grāmata ir tikai otrā vietā. Un kāds bija viņu abu pārsteigums.

VĒTRA: 23. jūnijā pats biju klāt tādā rituālā. Mēs, cilvēki piecdesmit, līgojām Valmieras rajonā. Atbrauca dakteris Jānis Ķīsis un saka: tagad, trijos mēs visi pliki skriesim pa pļavu. Es, pēdējais skeptiķis, rūcu: ir jau trīs, es esmu noguris, kāda pļava� Visi vīri nometas pliki un skrien uz pļavu. Domāju: kas tu viens neskriesi? Es ar'. Aizskrēju tos pirmos 35 metrus, visi nolikāmies zemē un tā vāļājamies pa to rasu. Atpakaļ skrienot, jūtu, tas nevar būt!

Lia Guļevska 2002. gada janvārī, intervējot Eiropas konsorcija matemātikas izmanto�anai industrijā prezidenti profesori Hilariju Okcndoni un Soushemptonas universitātes profesoru Alistairu Eitu sakarā ar Jūrmalā plānoto Eiropas matemātikas konferenci

LIA: Tu lido�

VĒTRA: Es lidoju! Noskrējām vēl vienu līkumu. No tā brī�a visu skepsi esmu pazaudējis. Tas ir pilnīgi unikāli, kas notiek! Lieli brīnumi.

KĻAVA: Nu jā. Es domāju, ka visi reliģiskie svētki pievilkti aiz ausīm tie�i pateicoties �īm planetārām, galaktiskām, astrobioloģiskām ir tādas zinātnes, kas visu to skaidro, kāpēc tie�i �o lauku frekvences ir tik labvēlīgas. Jaunā paaudze zina, tas varētu būt, kā restartē kompjūteru, kad tas uzkāries. Bet 21., 22., 23. jūnijā tajās dienās izvārtās rasā, izpeldas Gaujā un pārrestartējas. Vecais tiek nomests nost, jo tu to dari apzināti. Ta visa ir informācijas un smalko kosmisko lauku fizika. Cilvēks nav izolēts no �iem laukiem. Tauta un senie priesteri to visu zināja un darīja, vai tas ir jūnijs vai decembris. Tie būtībā ir Saulgrie�i, Saules grie�i. Lai brīnumi notiek, lai tie Jāņi mums ir katru dienu!

LIA: Paldies. Ievērojot klasisko apļa kompozīciju, Vari, vai tu izskaņā lūdzu neuzticētu mums vēl kādu no saviem dzejoļiem.

Cik laimīga tu vari būt Neviens tev nepajautā to. Un nepajautā kā tev iet? Ko grib tie tipi, kuriem �ķiet, Bez viņiem nevar labi iet? Mums jātiek galā ir bez steigas, Tās vēl nav beigas."

"Cau! Kā tev ar mani tagad iet? Vai kāds tev ir, kam pasacīt, Cik svarīgi, un man tā �ķiet, Ir tevi kādam uzklausīt. Vai visam nevaj'g mainīties? Varbūt vaj'g mani nosodīt, Ja mani nevar piedabūt, lai saprastu Tam jābūt man, kam tava laime rūp.

VARIS: Kāpēc ne, labprāt.

8

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un Dailes teātra aktrise OLGA DREĢE

LIA: Turpinām ieskatīties Maikla Talbota grāmatā "Hologrāfiskais Visums", kur esam tiku�i līdz 7. nodaļai "Arpusprāta laiks". Runāsim arī par mācītāja Ralfa Kokina[45] grāmatu "Kurzemes vilka�u nostāsti", kā arī par vīru, kura vārds jums nav sve�s Masaru Emoto.

�odien mūsu cikla vie�ņa ir Dailes teātra aktrise Olga Dreģe. Pēc horoskopa Zivs garīgas atspirg�anas, mū�ības un reinkarnācijas simbols. �ai Zodiaka zīmei raksturīga tieksme pastaigāties pa me�u un pie ūdeņiem, dievināt ceļo�anu un romantiku. 1962. gadā beigusi Dailes teātra Tre�o studiju, kur laimējās vēl sajust teātra dibinātāja, latvie�u teātra vēsturē joprojām nepārspētā re�isora Eduarda Smiļģa salīdzino�i vājāku, tomēr vēl Lauvas kampienu. Aktrises tēlojums izceļas ar pāri malām kūsājo�u tem�peramentu, noslēpumainību un dzīvesziņu. Kad �ķiet, no viņas acu skata vien tūlīt uzvārīsies ūdens, izcepsies ola un priek�meti telpā pārvietosies pa�i no sevis. Tikai da�as Olgas raksturīgākās lomas: Ārija Raiņa "Indulī

Dailes teātra aktrise Olga Dreģe

un Ārijā", lēdija Anna �ekspīra "Ri�ardā III", Agnese Ibsena "Brandā", Anitra Ibsena "Pērā Gintā", Zāra Leandere. Kā rīta rasa aktrises talants visās varavīksnes krāsās atmirdzējis arī kino. Atgādinā�u vien Annu dzirkstīgajās "Vella kalpu" sērijās, Matildi "Purva bridējā", Jagnu "Liktenim spītējot", Dagniju "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", Zāļu Madi "Vilkatī Tomā", Mildu "Bailēs", Olgu "Vecajā jūrnieku ligzdā".

Tūlīt visi kopā esam gatavi uzklausīt akadēmiķi Andri Buiķi par viņa iespaidiem, nesen tiekoties personīgi ar unikālo japāņu zinātnieku Masaru Emoto.

Pirms izvērst pla�āku stāstījumu jau par tik�anos Rīgā, īsi atgādināsim viņa biogrāfiju: dzimis 1943. gadā Japānā, absolvējis Jokohamas Municipālo Universitāti humanitārajās zinātnēs, 1992. gadā ieguvis doktora grādu alternatīvajā medicīnā �rilankas Starptautiskajā Universitātē, �obrīd vada Ūdens izpētes institūtu (IHM) Tokijā un ir starptautiskā fonda "Ūdens dzīvībai" prezidents. Veicot patstāvīgus pētījumus par ūdens slēptajām īpa�ībām, Emoto atklājis, ka ūdens ir saistīts ar mūsu individuālo un kolektīvo apziņu. Pateicoties �iem oriģinālajiem pētījumiem, viņ� ieguvis lielu atzinību visā pasaulē.

Emoto ilgsto�o pētījumu rezultāti pierāda, ka mūzika, vārdi, domas vai lūg�ana spēj mainīt ūdens kristālu struktūru. Ta kā ūdens ir cilvēka ķermeņa būtiskākā substance, tas dod pamatu uzskatīt, ka ūdens ir tie�i saistīts ar mūsu individuālo un kolektīvo apziņu. Nozīmīgs pavērsiens Masaru Emoto pētnieciskajā darbībā bija ūdens kristāla pirmā fotoattēla iegū�ana Tokijas laboratorijā 1994. gadā. Tam sekoja ap divdesmit tūksto�iem ūdens kristālu fotouzņēmumu. Pētījumu rezultātā tika izstrādāta teorija, ka ūdens var uztvert un nodot informāciju. Radās "Hado" jēdziens, kas apzīmē ūdens iek�ējo vibrāciju atomu līmenī. Ta ir mazākā enerģijas vienība, kuras pamatā ir cilvēka apziņas enerģija. �is jēdziens ir kļuvis populārs Japānā un citās valstīs, kur notiek apspriedes par ekoloģiju, dabas un cilvēka fiziskās un garīgās veselības aizsardzību. Masaru Emoto ir aktīvs cīnītājs par mieru un harmoniju pasaulē.

Visjaunākā aktualitāte Masaru Emoto un Latvija. Kā jau minējām iepriek�ējā sarunā, mūsu jaunais fiziķis Kārlis O�lejs uzaicināja Masaru Emoto atbraukt uz Latviju. Grāmatas "Ūdens kristālu noslēpumi" un "Ūdens apslēptā dzīve" iznāku�as latvie�u valodā, par tām esam runāju�i vairākkārt, un pirms pāris nedēļām Masaru Emoto pats tie�ām ieradās Rīgā.

BUIĶIS: īsi sakot, tas ir cilvēks, kur� Japānā pētījis, kā domas un vārdi, un uzraksti, kaut vai uz ūdens glāzes, no kuras mēs dzeram, ietekmē ūdens kristālisko re�ģi.

KĻAVA: Kā domas ietekmē realitāti, kā ūdens ir informācijas nesējs. Cik svarīgi ir �o ūdeni svētīt, paturēt rokā, kā darīja Zilākalna Marta, pateikt ūdenim kādu labu vārdiņu.

BUIĶIS: Pirms atlido�anas uz Latviju mūsu puses uzņēmēji Emoto aizsūtīja Daugavas ūdeni. Paņemts pie Aizkraukles un Daugavas ietekas jūrā, divas menzūriņas. Bet viņam netika pateikts, no kuras vietas kur� ūdens ir. Un tik tie�ām, ūdens, ņemts no Aizkraukles, izveidoja ļoti skaistu kristālu. Emoto man pajautāja, ko redzu �ā kristāla centrā. Varēju stādīties priek�ā ozolu. Citi ieraudzīja no trim daļām sastāvo�u Latviju, liet otru kristālu (viņ� laikam negribēja mums bojāt garastāvokli), to nerādīja. No Mangaļsalas paņemtais nekādu kristālu, protams, neveidoja, tas ir draņķa ūdens.

LIA: "�os kristālus piepilda mācība par to, kā vajadzētu dzīvot," Emoto raksta savas grāmatas "Ūdens kristālu noslēpumi" ievadā. "Jo labāk izpratīsiet ūdeni, jo grūtāk būs noliegt Dieva pastāvē�anu." "Izprast ūdeni nozīmē izprast Visumu, dabas brīnumus un pa�u dzīvi. Vai nebūtu lieliski, ja mēs spētu pārklāt pasauli ar pa�iem skaistākajiem ūdens kristāliem. Kā to izdarīt? Atbilde meklējama mīlestībā un pateicībā. Vēlētos lūgt, lai vēlreiz rūpīgi ieskatāties kristālu skaistumā. Ja visiem pasaules cilvēkiem piemitīs mīlestība un pateicība, tad Zemes pirmatnējais skaistums atkal atgriezīsies." Cik zīmīgi un skaisti vārdi! Kāds tad viņ� bija Masaru Emoto tuvplānā?

BUIĶIS: Protams, ir ļoti interesanti, satikt cilvēku, kur� izvirza jautājumus, kas daudzus mulsina. Ja sāc jaunas lietas, nemēdz būt, ka visi to pieņem. �o tik�anos noorganizēja viens no manas fakultātes jaunajiem fiziķiem, dēls Jurim O�lejam, ar kuru kopā mēs savulaik darbojāmies Imanta Ziedoņa koku grupā. Masaru Emoto Latvijā ieradās no Vācijas, pēc tam devās tālāk uz Zviedriju, un vēl pēc �etrām dienām viņam bija jābūt Norvēģijā. Es pastāstīju, ka �ogad vienai no manām studentēm bija bakalaura darbs, kur mēs norvēģu stabulei uztaisījām matemātisko modeli, iegūstot ļoti interesantus rezultātus. Tagad �o darbu turpina doktorante Tabita Bobinska.1 ' Viņa jautājums bija: vai viņ� drīkstētu pusdienu laikā to pastāstīt Norvēģijas princesei. Atbildēju protams. Bet tas būtiskākais, viņ� atbrauca vakarā un nāko�ajā rītā deviņos mēs devāmies uz dzērienu fabriku "Gutta", kas ra�o minerālūdeņus un sulas. "Gutta" bez kādas reklāmas ilgāku laiku savu produkciju gatavo, ūdeņus apstrādājot ar mūziku. Un, kad mēs iegājām cehā, strādnieki bija uzliku�i Bēthovena "Elīzu". Emoto tas tik ļoti patika, ka viņ� vēlāk vairākas reizes vēl nodziedāja �o melodiju. Katrā ziņā viņ� bija patīkami pārsteigts. Milzīgie konteineri, kur desmitiem tonnu varēja būt, un uz tiem uzrakstīts vārds "Laime" un blakus arī vārds "Mīlestība".

KĻAVA: No kurienes viņiem radās tā ideja?

BUIĶIS: Zinot par Masaru Emoto pētījumiem.

LIA: Tad iedomājies, kādu sulu mēs dzeram!

KĻAVA: Ka Latvijā kas tāds vispār notiek!

BUIĶIS: Turpat blakus ir veikals. Viņi sāka ar to, ka nopirka rīsus, paņēma divpadsmit menzūras, sabēra rīsus iek�ā, salēja virsū ūdeņus un vienam uzrakstīja "Mīlestība", otram "Vienaldzība", vēl citam "Tu esi muļķis" utt.

KĻAVA: Visu, no kā latvie�i pārtiek.

BUIĶIS: Vienam traukam bija uzlikts vārds "Dievs". Un komentārs bija tāds, ka �is trauks, kur bija uzrakstīts "Dievs", esot ļoti interesanti smar�ojis, bijusi tāda neparasta smar�a. Galā izvēlējās vārdus � "Mīlestība" un "Laime". Tas uzrakstīts uz visiem lielajiem konteineriem. Mēs Emoto pārtulkojām, viņ� visu apskatījās. Un tajā cehā, kur ra�o sulas un liek klāt ūdeni, tur ir arī nopirku�i turbīnas tipa iekārtiņu, kur to ūdeni savērpj (esmu jau stāstījis par slaveno austrie�u pētnieku Viktoru �aubergeru''1 ). Man liekas, ka Masaru Emoto tas bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums.

LIA: Tas mums visiem ir patīkams pārsteigums. Mēs jau to nemaz nezinājām, reklāmu nekādu nav.

BUIĶIS: Jā, tad arī "Gutta" paskaidroja, kāpēc viņi savai produkcijai neliek nekādus uzrakstus. Jo kādi ir argumenti? Kādi jums zinātniskie pierādījumi? Man ir viena studente, kura varētu "Guttā" strādāt savu maģistra darbu, tās lietas pētīt. Tika runāts arī par iekārtu, lai �os kristālus varētu Latvijā fotografēt. Masaru Emoto teica, ka viņ� var to atsūtīt, bet jārēķinās, ka tas varētu maksāt līdz 5 tūksto�iem eiro. Telpai jābūt aukstai, kādi -3 grādi, ledusskapis, līdz -25, -30 grādiem, Petri trauki[46], mikroskops, speciāli fotoaparāti, videokameras. Rūpnīca to mierīgi uztvēra: "Gutta" būtu gatava to darīt.

Savā pirmajā grāmatā "Ūdens kristālu noslēpumi" Masaru Emoto runā par to, ka vēlas veidot milzīgu pētniecisko centru. Un braucienos pa pasauli viņ� bijis arī Brazīlijā. Tur kāds 75 gadus vecs kungs noklausījies viņa lekcijas un uzdāvinājis Emoto 40 tūksto�us hektāru zemes. No citiem investoriem nauda būvniecībai, un Brazīlijā būs pasaules ūdens pētnieciskais centrs, kas ar visām �īm lietām nodarbosies. Kad tik�anās laikā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tāpat preses konferencē Emoto uzdeva kādus nopietnākus jautājumus, viņ� uzreiz uzsvēra: es neesmu zinātnieks, es esmu pētnieks.

LIA: Kā Sent-Ekziperī "Mazajā princī".

BUIĶIS: �ī I ieta tālāk jāveic zinātniski. Kā cilvēks viņ� ir ļoti vienkār�s, kā jau visas izcilības.

DREĢE: Man bērnībā migla likās dzīva radība. Es viņu sajutu kā dzīvību. Man �ķita, tur nāk gari vai labas domas� Bet tas ta�u arī ir ūdens! Latvietis jau uz to ūdeni intuitīvi vienmēr bijis, viņ� jutis. Mana mammiņa vienmēr teica: "Zaļā ceturtdienā mute jāmazgā teko�ā ūdenī pret sauli." Iapat kristību ūdens. Kad kāds dusmīgs, vienmēr teica: padzeries ūdeni. �is maņas, stīgas, kas var iemū�ināties, dabas dievības, kas savieno ar Visumu, ar Kosmosu. Gribas ūdeni!

BUIĶIS: Tas ir ļoti precīzs komentārs. Par to miglu.

DREĢE: Man tā migla vienmēr stāv acīs.

KĻAVA: Jā� Ir filma par miglu. To daudz pēta militārie zinātnieki, parapsiholoģijas, metafizikas institūti, jo miglā daudzi ir pazudu�i. Kara�pulki pazudu�i Alpos, Mongolijā, Japānā. Tas ir aprakstīts, arī militāros aprakstos. Vārdu sakot, ezītis miglā.

DREĢE: Kā man savā laikā psihologs Leons Krūmiņ� teica: mums, kad esam emocionāli noskaņoti, sviedri nāk. Tatad pārvēr�as �ķidrumā. Tīksmē kļūst miklas acis� Ta ir �ī saistība ar dievi�ķo.

LIA: Cik procentu mūsos ir ūdens?

BUIĶIS: Sākotnēji embrijā 90 procenti. Un vēlāk samazinās, bet parasti pārsniedz 70 procentus.

KĻAVA: Vēlāk 70, 65 procenti. Var jau būt, ka kādreiz pierādīs, ka tad, kad aktieris runā emocionāli, ūdens tvaiki, ko viņ� izelpo, ir liels informācijas nesējs uz zāli. Gars ar ūdeni aiznes skatītājam domu.

BUIĶIS: Kā Masaru Emoto raksta savā "Ūdens noslēpumu grāmatā", kad mēs skatāmies radioaktīvos elementus, tad Mendeļejeva tabulā, viņ� uzskata, būtu 108 ķīmiskie elementi. Un tādā pa�ā procentuālā attiecībā, kādā viņi ir zemē, tie ir arī cilvēka organismā. Viņam ir tā ideja, ka div�padsmit Zodiaka zīmes reiz deviņas planētas ir 108. Savā centrā viņ� grib veidot 108 laboratorijas.

KĻAVA: Skaitlim 108 Austrumos ir maģiska konstante, arī astronomijā. Ir 108 lūg�anu krellītes, arī ro�ukronim. Ta ir kaut kāda universāla Visuma konstante. �ajā jautājumā neesmu kompetents, bet esmu par to lasījis.

BUIĶIS: Ar Emoto bija vēl tāds moments. Atbraucām atpakaļ uz viesnīcu "Latvija", uz viņa lekciju bija atbraukusi arī lietuvie�u delegācija, kas viņu momentā ielūdza uz Lietuvu. Tur viņ� brauks nāko�ā gada martā. 2011. gada jūlijā viņ� atbrauks uz visām Baltijas valstīm.

LIA: Tiktāl par ūdeni un japāņu zinātnieku Masaru Emoto. Otrs mūsu sarunas temats �odien ir pavisam savādāks. Un arī tā iniciators faktiski ir An�dris Buiķis. Runa ir par Ralfa Kokina grāmatu "Kurzemes vilka�u nostāsti".

BUIĶIS: �urnāliste Sandra Landorfa veidoja piecu sēriju filmu, balstītu uz �iem "Kurzemes vilka�u nostāstiem". Sākot ar Raudu, Milzkalna apkārtni līdz Plieņciema vecajai skolai, Enguri, kur tas stāstā pieminētais zilganais zārks. Ta kā es tagad dzīvoju Engurē, viņa vienā sestdienā at�brauca. Izbraukājām me�u aiz. Engures, atradām mazās upītes, kur viņi kā puikas gāju�i mak�ķerēt. Vecāmāte stingri pieteikusi, ka pusdienlaikā jābūt mājās, protams, pārnāku�i tikai vakarā, dabūju�i sukas, bet vakarā, pa taku nākot, viņiem licies, ka pakaļ skrien vilkacis� Mēs atradām �īs vietas me�ā, tās arī tika nofilmētas.

LIA: Draņķozolu arī atradāt?

BUIĶIS: Nē. Draņķozols esot jau lielā mērā nokaltis, tur apkārt viss izcirsts.

LIA: Bija jau arī se�simt gadus vecs. Man Draņķozola nostāsts atstāja visdziļāko iespaidu. Tukuma miesta baznīcas hronikās tas minēts jau 15./16. gadsimta hronikās, jau kā pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbū�anas laikā tā zaros kāru�ies līdz izmisumam novesti apkārtnes zemnieki, un arī jaunākajos laikos notiku�as mīklainas pa�nāvības un cilvēki pazudu�i bez vēsts. Tas tikai par ozolu vien, vilkacis būs pēc tam.

BUIĶIS: Jā, tas ir ļoti spēcīgi uzrakstīts. Mēs aizbraucām uz TukumaEngures �osejas vidus posmu, tur ir tāds ass pagrieziens un tiltiņ�, saistībā ar nostāstu par Engures zilgano zārku un bojā gāju�o meiteni un viņas draugu �ajā vietā (ar auto pret bērzu, nelaimīgi nosities). Tas saiet kopā arī ar citu stāstu �ajā grāmatā. Autors brauc cauri miglai, un pēk�ņi viņa ma�īnas priek�ā parādās salīkusi sieviņa. Viņ� milzīgā ātrumā bremzē, bet skaidrs, ka sabrauc to sievieti. Pēc gabaliņa aptur ma�īnu, miglā neko neie�rauga, it kā būtu to sievieti notriecis, bet nekur uz ceļa viņa nav atrodama.

Kā jau sākumā teicu, man �ī grāmata ļoti patīk, autors ne tikai apraksta, bet tur jūt visu to iepriek�ējo gadsimtu atmosfēru.

LIA: Pavisam īss fragments no jau pieminētā "Draņķozola stāsta". Cik tēlaini aprakstīts Raudas me�sarga patiesi piedzīvotais nevis 15. gadsimtā, bet pavisam nesen 20. gadsimta 60. gados.

"Lai arī viņ� dzīvē (..) piedzīvojis visu (..), sastapis bandītus un ne�skaitāmas naktis pārlaidis me�ā viens pats, no ieraudzītā viņ� �ausmās vai pamiris. Aizmugurē uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tum�s radījums. Ia augums bijis vismaz trīs vai �etri metri. Radījums līdzinājies cilvēkam un apak�ā bijis ļoti plats, bet aug�ā tievs. Kādu brīdi tas pat atgādinājis pārogļoju�os cilvēku. Galva tam bijusi kā vilkam, tikai bez ausīm, ar ļoti tum�ām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem, neregulāri līkiem zo�biem. Viss viņa augums bijis klāts ar melniem, it kā izspūru�iem matiem.

Piepe�i visu apņēmusi neizturama līķu smaka. (..) Bet tad noticis kas negaidīts. Vilkacis sācis izdot zemas, dīvainas skaņas (..). Tas ir bijis kas neaprakstāmi baiss un pārsteidzo�s vienlaikus. Viņa balss skanējusi kā milzīgas krāsns rūk�ana, kā dzirnavu mehānismu krak�ķē�ana, kā vaidē�ana no aizkapa pasaules. (..) kas totāli at�ķirīgs no cilvēku ru�nas, lai gan attāla līdzība bijusi ar somu, igauņu vai ziemeļu valodu. Vilkacis runājis dobji, neparasti zemā tonī kā ziemeļu �amanis, kā vecie orākuli (..). Brī�am �ķitis, ka tā ir kāda sensena sāga ar atskaņām, brī�am (..) gandrīz vai dziedājums. Tā ir bijusi kā mū�sena zemes un tās dziļumu balss, kā pirmcilvēku un pirmdzīvnieku valoda, kā dziesma, ko nelaimīgā kārtā sen jau esam aizmirsu�i. Sirdī gan kaut kas no �īs sve�ādās dziesmas esot licies pazīstams� Tas ir biju�as kā tālas, tālas atmiņas. Bet varbūt nojautas?"

Lasot mācītāja Ralfa Kokina grāmatu "Kurzemes vilka�u nostāsti", skudriņas skrien pa kauliem. Kā autors raksta: viņi ir taisnīgi, jo viņi zina to, ko mēs vairs nezinām, un prot to, ko mēs vairs neprotam. Viņi nogalina ļaunos, bet sirdī labajiem ļauj iet. Tas, vai mēs tiem ticam, jau ir cits jautājums, jo ne viss ir izskaidrojams. Kaut vai tas, kāpēc me�ā da�kārt ir baisi pat ne no kā -, vienkār�i ir.

Man pēc �īs grāmatas izlasī�anas vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka pastāv gan redzamā, gan neredzamā pasaule. Par ko ne mirkli arī neesmu �aubījusies. Ralfam Kokinam vilka�i nav tie, ar kuriem parasti tiek baidīti cilvēki. Tie�i otrādi. Senatnē latvie�iem vilks bijis labā simbols. To man stāstīja rakstnieks Jānis Lejiņ�, kur�, rakstot vēsturisko triloģiju par Lat�vijas senatni "Zīmogs sarkanā vaskā", �īs lietas sīki izpētījis. Tikai, laikam ritot, vilks ieguvis negatīvu pieskaņu. Ta�u �ie konkrētie, reāli redzētie, izskatā baismīgie, savā būtībā tādi nebūt nav. Jo "sirdī labajiem ļauj iet". Kad Kurzemes katlā latvie�u me�abrāļiem vairs nav, kur sprukt, sarkanie jau ir uz pēdām, absolūti bezcerīgā situācijā�

BUIĶIS: �parādās vilkacis un viņus izglābj.

LIA: Vilkacis izglābj! Citiem par brīdinājumu, paņemdams sev līdzi vienu no vajātājiem. Ta nav nedz teika, nedz mistika. Cilvēki to patiesi ir piedzīvoju�i.

KĻAVA: Tādi gadījumi ir visur, gan Ziemeļkanādā, gan Indijā, Ķīnā, Kalifornijā. Pie mums viņi tiek identificēti kā vilka�i, tur viņi runā kā par sniega cilvēkiem jeti. Kādreiz smējās, tagad arī pēta. Attiecīgos brī�os viņi arī ir aizstāvēju�i, piedalīdamies �īs vēstures veido�anā. Arī Anglijā tas ļoti daudz aprakstīts. Protams, tie ir tādi brīnuma elementi, bet paldies Dievam, ka vēl ir pasakas un vēl ir brīnumi.

LIA: Bāskervilu suns! Ta nav nekāda Konana-Doila iedoma. Spoku suņa parādī�anās, kas sev līdzi nes nāvi, sastopama joprojām, sākot no Anglijas līdz pat Krievijai. Da�ādos Britu salu apvidos �ādu suni sauc at�ķirīgi: Norfolkā Melnā glieme�nīca, Lanka�īrā Kliedzējs, Jork�īrā Klaido�nis. Ta�u pazīmes visiem ir vienādas: milzīgs, spalvains, melns kā nakts, ar lielām, tumsā spīdo�ām, sarkanām acīm. Vienu brīdi tika uzskatīts, ka tas ir norvēģu kara dieva Odina suņa spoks. �āds baismīgs suns satikts gan purvos, kā tas notika ar pa�u Konanu-Doilu, gan jūras piekrastē, gan kontinenta iek�ienē.

KĻAVA: Es kādreiz lasīju, kāpēc Anglijā, kas bija pilna ar �ādām teikām, kur tās pazuda. Izrādās, kā sākās �is tehnikas laikmets, tā proporcionāli katrā gadu desmitā izzūd ticība �īm garīgajām pasaulēm. Kuras vienlaicīgi nemaz nav tik garīgas, tās ir arī materiālas. Kā �ī tehnika, elektronika izgrū� no pasaules kolektīvās kultūras �ādas zinā�anas. Kas paliek būtībā kā grāmatu, kā pasaku vērtība. Beigās viss tiek noniecināts, ka viss ir blefs. Bet tas tā nav. Es personīgi esmu Krievijā redzējis fotogrāfijas, kur manā klātbūtnē kāds ļoti neparasts fotogrāfs, ļoti sensitīvs profesionālis ar melnbalto fotoaparātu pieskrēja (tas bija kādā sestajā stāvā) pie loga un ātri fotografēja� Pēc pāris stundām fotofilmu attīsta un attēlā projicējusies lidojo�a feja� Skaista feja! Tad, kur ir pasaka, kur realitāte? Protams, kāds zinātnieks padomās: nu ko tu, Pēter, tur muldi. Ko es jums varu no�vēlēt tikties ar �o feju, lai jūs paliktu labāks un laimīgāks. Un tāpēc �ādi stāsti vilka�i, fejas vai rūķī�i, vai sniega cilvēki, tas viss ir ļoti reāli.

DREĢE: Bet varbūt tie ir mūsu sen�i, kas mūs glābj? Ar savām enerģijām, savām domām.

BUIĶIS: Taisnība.

KĻAVA: Ļoti interesanta doma! Cik esmu lasījis, bie�i vien tie likumi, ko izstrādā Kosmiskais Saprāts, ir, ka tu nedrīksti parādīties tajā savā sejā, lai tu nebūtu atpazīts. Lai neizjauktu kādu laika-telpas informācijas pēctecību. Un tad ir tas labais vilks. 7a bija ļoti laba intuitīva atklāsme, ko Olga pateica.

DREĢE: "Vilkatis Toms".

LIA: Tas ir par "Vilkati Tomu", ko vēl pieminēsim. Bet Ēriks Lācis savulaik stāstīja, kā viņi abi lidoju�i mājās no kādas filmē�anas vietas biju�ajā Padomju Savienībā. Pēk�ņi, neticot savām acīm, abi saskatās. Aiz lidma�īnas loga parādījusies, Pēter, nevis feja, bet skaista, lidojo�a eņģeļa seja. Vēl varētu likties, ka vienam tas ir kāds optisks māns. Bet eņģeli redz abi! Vēl pārprasot: vai tu arī TO redzi?!

Re�isors stāstīja arī tādu epizodi, kā Cilinskis pirmo reizi ieraudzījis reklāmas plakātu filmai "Fronte tēva pagalmā": melns fons, nomaļus stāv Pāvuls, bet lejā gan guļus, gan profilā Gunārs, viņam apkārt svecītes. Plakāts, protams, veidots atbilsto�i filmas si�etam. Kad Gunārs afi�u ieraudzījis, viņ� sastindzis. Gara pauze� un viņ� to plakātu vairs nav gribējis redzēt.

Cilinskis uz �ādām lietām bija ļoti jūtīgs. Viņam par "Kurzemes vilka�u nostāstiem" nebūtu nekādu �aubu. �ēl, ka Gunārs nav mūsu pulkā, viņu �īs lietas ārkārtīgi interesēja jau sen.

KĻAVA: Pavisam nesen Anglijas studenti virs vienas Vācijas pilsētas nofiksēju�i (�ī fotogrāfija aplidoja visas pasaules informācijas tīklus) ne tā kā lidojo�a spāre, ne kā robots. Te ir tas, Andris labāk zina, ka enerģijas jaudas, kas ir �iem objektiem, ietekmē vai nu fotofilmu, vai vienkār�o elektronisko informācijas pārnesi uz, teiksim, �ipu. Ta arī ir zinātne.

DREĢE: Mums ģimenē bija tāda liktenszīme. Brālis apprecēja ebrejieti. Pēc tam iz�ķīrās. Bet, apbērējot sievas mammu, viņi tur kāpj iek�ā kapā, palīdzot tam rituālam�

LIA: To jau nedrīkstot darīt.

DREĢE: Un nedrīkst palikt kapos pēdējais. Bet viņ� tam visam neticēja, pusnaktī Sarkaņu kapsētā bij' zvanu zvanījis� Tik daudzas reizes izaicināja likteni. Pēc �ķir�anās mazais Raimonds, brāļa vienīgais dēls, nosapņoja savu aizie�anu. Kā var neticēt? Brālis aizbrauca pēc viņa uz laukiem, abi ļoti mīlēja viens otru, līdz nesamaņai. Puisītis vienmēr teica: "Mans tētis var mest ar motociklu kūleni, mums nekas nevar notikt, bet, ja notiks un viņ� nomirs, es sēdē�u pie kapa un raudā�u tik ilgi, kamēr arī es nomir�u." Ta viņ� vienmēr teica. Tajā rītā piecēlies un manai mam�mai, kura bija ļoti dievticīga un sirdsgudra, daudz pārdzīvojusi, vaicājis: "Vecomamm, ko tas nozīmē? Es redzēju drausmīgu sapni. Mēs ar tēti abi ejam jūrā peldēties. Skatos, tā nav jūra, bet plats ceļ� un mēs abi esam līdz ceļiem asinīs�" Un viņi arī ieskrēja neapgaismotā smagā ma�īnā uz ceļa pretī lidostai, abi uz vietas beigti. Viņ� bija tāds trausls bērns, ar jūtīgu dvēseli. Kādreiz stāstīja man par pazemes ejām zem Daugavas, ka viņ� tur bijis, cik to ir daudz. Tādas nojautas.

LIA: Atgrie�oties pie Ērika Lā�a filmas, jums "Vilkatī Tomā" kā Zāļu Madei nekas nebija jāizdomā, tikai jāatceras mamma.

DREĢE: Man mammīte daudz kur ir priek�ā. Viņai piemita īpa�a māka dzīvē at�ķirt galveno no mazsvarīgā. Arī spēja paredzēt. Kā tik kādam no mums kas notika, tūlīt bija klāt. Mamma paļāvās uz to, ka katram dzīvē jāizdara kas labs. Vienmēr sakot: "Es saviem bērniem ticu." Mamma savā dzīvē piedzīvojusi daudz brīnumu. Vienās no savām dzemdībām, kas bija mājās, tiktāl noasiņojusi, ka dakteris pateicis, ka bērniņ� ir sveiks un vesels, bet viņa vairs neizdzīvos. Mamma saka: "Es visu to dzirdu, bet ārkārtīgi stingri sevī nolemju, ja kaut divus gadus paliktu dzīva�" Viņa līdz diviem gadiem visus savus bērnus ar krūti baroja, pa�i jau pogāja pogas vaļā, līdz nāca nākamais. Un mamma saka: "Es zināju, ka Aglonā ir Dievmāte parādījusies, tur ir tāda vieta, un es lūdzu, ja viņa man dotu kaut tikai divus gadus� Brauktu uz Aglonu visu savu atliku�o mū�u viņai teikt paldies." Un pie savas visstingrākās apņem�anās mamma jūt, ka var pacelt roku, ka dzīvos. Pēc tam dakteris zvana: vai viņa aizgājusi? Nē, mamma dzīva. Viņ� netic brīnumam, atskrien pats pārliecināties� Visu mū�u, piecdesmit gadus, viņa brauca uz Aglonu. Pēc tam mēs vēl aizvedām ma�īnu ar ziediem.

LIA: Jūsu mammas lūg�anas izglāba otru jūsu brāli.

DREĢE: Atkal sūtība. Viņ� jau no bērnības grieza tikai enkurus, sakot, ka būs jūrnieks. Dzimis ar jūras stihiju, padomju laikā dienēja uz padomju zemūdenēm. Pēc tam astoņpadsmit gadus nobrauca garajos reisos, se�i mēne�i bez pārtraukuma jūrā. Bocmanis uz mazajiem zvejas kuģiem, visu pasauli izbraucis. Reiz no kuģa vairāki bēgu�i prom, pāri kādam �aurumam, viņi savukārt triekti tos meklēt, lai atgrieztu atpakaļ, un brālis noklīdis. Trīs dienas uz kaut kāda dēļa gabala noturējies jūrā, paļaujoties, kā būs, būs. Pēc tam stāstīja: "Man peld virsū haizivs, es saprotu, ka tās ir manas pēdējās minūtes. Un atceros mammu." Viņa vienmēr brāli brauca sagaidīt, zināja visas ostas. Viņ� mammu uz rokām iznēsāja pa visām kajītēm. Un saka: "Es atcerējos, ka mamma par mani vienmēr lūdz Dievu. Domās prasu: mammīt, vai tas ir gals? Haizivs piepeld pie manis un� aizpeld garām." Jā. "Es sapratu," viņ� saka, "ka mana mamma par mani lūdz katru dienu." Un viņa tie�ām par saviem bērniem lūdza katru dienu. Arī es par saviem tuvajiem lūdzu katru dienu.

KĻAVA: Kā Imants Ziedonis savā "Lūg�anā".

DREĢE: "�cik vien esam labi, tik būsim �ai brīdī kopā! Kungs, nedali mūsu labumu daļās� Cik es esmu stiprāks, tas tiks manam brālim, un viņa darbi atmirdzēs māsā un manī�" Jo domās mēs varam būt kopā!

BUIĶIS: Domām ir varens spēks. Te būtu interesanti pieminēt, ka Makss Planks, kur� par saviem pētījumiem fizikā jau 1918. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā, trīs gadus pirms savas nāves, būdams jau cienījamā vecumā astoņdesmit se�us gadus vecs, lekcijā Itālijā 1944. gadā teica �ādus interesantus vārdus: "Kā cilvēks, kur� veltījis visu savu dzīvi zinātnei kas vienmēr saglabā veselo saprātu -, matērijas pētījumiem, par saviem atoma uzbūves pētījumu rezultātiem es jums varu pateikt vien, lūk, ko: matērijas kā tādas nav! Visa matērija rodas un pastāv vienīgi tā spēka ietekmē, kas iesvārsta atoma daļiņas, liekot tām vibrēt, un satur kopā �o vissīkāko atoma Saules sistēmu. (..) Mums jāpieņem, ka �ī spēka pamatā eksistē saprātīgs un inteliģents Saprāts. �is Prāts ir visas matērijas matrice." Savdabīgi, ka �o citātu es neatradu fizikai veltītā literatūrā, bet gan grāmatā, kuru varētu saukt par ezotērisku: Gregs Bradens, "Dievi�ķā matrice".

DREĢE: Jūs ta�u arī darbojaties �ajā jomā.

KĻAVA: Jūsu emocionalitāte, jūsu personības ārkārtīgi spēcīgais enerģētiskais lauks, Olga� Paldies.

LIA: Talbota grāmatas 7. nodaļā "Ārpusprāta laiks", līdz kurai kopīgi esam tiku�i, arī netrūkst brīnumu. Piemēram, poļu gai�reģis Stefans Oso-

Imanta Ziedoņa jubilejā. Vidū Ausma Kantāne

veckis, kur� redz vīziju: akmens laikmets, un deg eļļas lampiņas� Nemaz nerunājot par to, ka magdalēnie�u sievietēm (ap 15 tūksto�iem gadu pirms mūsu ēras) biju�as ļoti sare�ģītas frizūras. Lai cik absurdi neizklausītos, vēlākie arheoloģiskie izrakumi apstiprināju�i, ka tā patie�ām bijis. Tie ir tikai pāris piemēri.

BUIĶIS: Tas ir loģiski tādā nozīmē, kā jau vēstī nodaļas nosaukums "Ārpusprāta laiks", par ko arī Pēteris runāja, ka senām ciltīm bija �ie ticējumi, patiesībā atkal �is domas spēks. Tikko ieej �ajā tehnikas laikmetā, tu �īs smalkās izjūtas vienkār�i noslāpē, elementāri nespēj �īs lietas vairs ieraudzīt.

Kad tu runāji par eņģeli, atcerējos, savulaik, kad darbojos ar savām enerģētiskajām iekārtām, 2000. gadā Moldāvijā tikos ar vienu moldāvu izgudrotāju Juriju Potapovu. Bija arī fiziķis teorētiķis Leonīds Fominskis Ukrainā, kur� netradicionālā veidā izstrādāja fiziku. Viņiem abiem kopā rakstot grāmatu "Virpuļu enerģētika un aukstā kodoltermiskā sintēze no kustību teorijas viedokļa", parādījās visa �ī enerģētikas saistība ar auksto kodoltermisko sintēzi.2 ' Leonīds Fominskis man atsūtīja savu grāmatu "Bezmaksas siltuma rotora ģeneratori. Uztaisi pats". Līdzīgi kā pie mums izturas pret torsionu laukiem, tā arī Ukrainā, Moldāvijā izturējās pret �o izgudrotāju Juriju Potapovu. Tādēļ pēc pirmās zinātniski tehniskās grāmatas iznāk�anas Leonīds Fominskis saprata, kaierēdniecisko pretestību �ai modernajai iekārtai var panākt tā, ka populārā grāmatā apraksta, ka �īs iekārtas var uztaisīt vienkār�s cilvēks. Tajā ne tikai ir detaļu zīmējumi ar precīziem izmēriem, tajā ir pat variants, ka, ja kādam ir grūtības ar metāla apstrādi, iekārtu var veidot no koka. Fominska ideja: ja Ukrainā būs simti un simti over unity iekārtu, tad konservatīvie ierēdņi un zinātnieki nespēs jaunās idejas apkarot. Tiesa, Fominskis lieto citu terminu apsildī�anas koeficients.

Ta�u saistībā ar sarunas tēmu vēl par grāmatu "Bezmaksas siltuma rotora ģeneratori. Uztaisi pats". Tajā pirmajā nodaļā viņ� apskata vispārīgus

Kopā ar Juriju Potapovu Moldāvijā, Ki�iņevā

jautājumus, un tur ir arī viena no PSRS kosmonautiem Vladimira D�anibekova stāsts, ka viņi, lidojot kosmiskajā kuģī, naktī pirms izie�anas kosmosā redzēja ļoti konkrētu sapni. Viņa pāriniece ko�smonaute Savickaja skatījās sānis un, tāpat kā pārējie kosmonauti, blakus tam redzēja astoņus eņģeļus. Tas pats ir ar amerikāņu astro�nautiem, kuri lidoju�i ap Zemi vai biju�i uz Mēness, arī tur redzēju�i brīnumus. Viens no viņiem pēc tam nodibināja Intelektuālo pētījumu institūtu. Pats Vladimirs D�anibekovs pēc tam iestājās Krievijas Dabas zinātņu akadēmijas Noosfēras tehnoloģiju nodaļā. la kā Leonīds Fominskis arī bija �ajā nodaļā, viņam bija iespēja �īs lietas pajautāt pa�am D�anibekovam. Tas atbildēja, ka pēc �iem piedzīvojumiem viņ� arī ieinteresējies Noosfēras tehnoloģiju nodaļā.

Citēju Fominska grāmatu: "Kosmosā ir ne tikai eņģeļi, bet arī citi redzējumi un dīvaini sapņi. Kosmonautus gatavojot pirmajam lidojumam, aizliegts viņiem par to stāstīt. Brīdina tikai pirms starta un aicina pret visu to izturēties mierīgi, kā pret redzējumiem un neko vairāk. Ta�u �ie redzējumi un sapņi kādam kosmonautam (viņ� nosauca uzvārdu, ta�u es to aizmirsu) sapnī parādījās, ka viņ� ir dinozaurs un brien pa mezozoja ēras [ēra starp paleozoja un kainozoja ērām, pirms 67-230 miljoniem gadu; no sve�vārdu vārdnīcas; pirms 30-40 gadiem uzskatīja, ka tā ilga 115 miljonus gadu, tagad jau ap 160-170 miljoniem gadu] d�ungļiem. Viņ� ļoti skaidri sajuta visa sava milzīgā ķermeņa svaru, kad virs mugurkaula skaidri sajūtama milzīgā aizsargsekste un kā viņ� rūpīgi liek savas trīspēdu ķepas uz izciļņiem un iedobumiem." D�anibekovs atzīmē, ka tiek izteikta doma, ka tas ir no okeāna virsmas ejo�ais torsionu lauka starojums. Okeāna virsma ir milzīga, tādēļ starojums ir spēcīgāks kā citās vietās.

LIA: Lasīju, ka Vladimirs D�anibekovs pievērsies zinātnei, viņa kolēģis, kosmonauts Gre�ko tā ari raksta: "Viņam izrādījās ir smadzenes."

BUIĶIS: Tagad D�anibekovs nodarbojas ar ļoti nopietniem fizikas pētījumiem.

KĻAVA: Aprobe�otību var atzīt tikai ļoti di�s zinātnieks, kur� uzskata, ka tā pasaule ir ārkārtēja un noslēpumaina.

LIA: Būtu interesanti noskaidrot par fantomiem, par pagātni. Kad spokojas ne tikai cilvēki, bet arī da�ādi veidojumi. Tas nozīmē, ka hologrāfiskajā Visumā ir ierakstīts viss, kas notiek.

BUIĶIS: Kā Keisijs! Keisijs lasīja Aka�as hronikas31 ! Viss, kas pasaulē kādreiz norisinājies, atstāj smalkās pēdas augstākajā, garīgajā pasaulē, kurām spēj izsekot tas, kam atvērtas �īs garīgās acis. Viņ� iemiga, it kā iemiga. Nonāca�

KĻAVA: �transa stāvoklī, jā.

BUIĶIS: Un gadījumos, kad cilvēkam bija kādas nopietnas slimības, Keisijs �ādā stāvoklī nodiktēja recepti. Pēc tam noskaidrojās, ka tāda recepte bijusi zināma pirms trīssimt gadiem, visi to sen aizmirsu�i. Tikai pēc tam atrod, ka tāda vispār pastāvējusi.

KĻAVA: Visu, par ko mēs runājam, mūsdienas pieprasa sakārtot kādā vienotā intelektuālā informācijas sistēmā. Varbūt nesaukt to vairs par spoku, bet kā zinātnē par leptona gāzes ķermeni, kas veidots no mazliet rupjākas ēteriskas enerģijas nekā dvēsele. Mūsdienās tas varbūt diskreditē garīgās lietas, ka tām ir arhaiska pieskaņa. Bet, ja to determinē atpazīstamā mūsdienu lingvistiskā sistēmā, tad tas ir interesanti pat jaunie�iem: ka spoks tā ir realitāte.

Nupat biju Kanādā, kur tikos ar diviem kvantu fiziķiem un pasaules Akustiskās fizikas asociācijas prezidentu. Tie�i "Hologrāfisko Visumu" pagāju�ajā gadā viņiem ieteicu izlasīt. �ogad jautāju, ko jūs tagad par to domājat, cienījamie zinātnieki? Un man bija prieks, ka �īs jaunās paaudzes zinātnieki neko nenoliedz. Viņi pa�i uzstāda vēl jaunus jautājumus par to, kā tas viss notiek, saskata tajā absolūtās realitātes paradigmas, kuras jāpēta un jāpēta. Jautājums tikai, kādas metodes vēl būtu jāpielieto, lai kvalitatīvāk izpētītu. Viņos nav tāds jēdziens: tas nevar būt, tas ir brīnums. Nav brīnumu, ir realitāte. Aprobe�otība ir brīnums cilvēkā.

BUIĶIS: Latvijā arī ir zinātkāra jaunā paaudze, kura dzīvi interesējas par �iem jautājumiem. Kāpēc es par to tā vāros un cepos? Ne jau tāpēc, lai cilvēkus mulsinātu. Bet tie�i, ka �īs pasaules noslēpumu, �īs pasaules daudzdimensiju izzinā�ana, tās uzrādī�ana tik ļoti ir vajadzīga �ajā laikmetā. Lai tas cilvēks galīgi nenojūgtos tajā savā pirk�anas/pārdo�anas alkatībā, paranojā. Lai uzrādītu jaunu dzīves modeli, jaunas vērtības, kur jāiegulda. Kur jāiegulda enerģija! Nevis kādā pesteļo�anā vai burvestībās. Bet tā ir realitāte, no kā mēs pa�i sastāvam, no kā sastāv eksistence. Tas ir tas, kas mūs var padarīt sakarīgākus, normālākus, papla�ināt apziņu. Tie�i �īs varbūt ir tās zinā�anas, kas radikāli var mainīt jēdzienu vara un atbildība. Tie�i tāpēc, ka tas ir tik neizdevīgi, tas arī tiek diskreditēts.

KĻAVA: Bet pasaules analītiķi, lasīju da�ādus ASV un Kanādas saitus, izrādās, ka ļoti lielie Amerikas ģenerāļi oficiāli publisko visu, kas saistīts ar atnācējiem. Kāda bijusi to iedarbība uz militāram struktūrām. Oficiāli publicē Anglija, Brazīlija, Amerika, Francija. Analītiķi sprie�, ko tas nozīmē? Kāpēc pēk�ņi tik lielas personas kā Pentagons un CIP darbinieki oficiāli runā par to, par ko visu laiku izsmēja, no partijas meta ārā. Kur nu vēl Kļava sāk runāt. Tu tur, Pēter, ar sātanu esi sapinies! Tātad pienācis laiks, kad pasauli vienkār�i savādāk vairs nevar pārvaldīt. Acīmredzot viņi saprot, ka tās kārtis jāņem ārā, ka ir kāda cita vara. Ta vara, kas ir ļoti neizdevīga �ai varai. Bet kas liek mainīties visām apak�struktūrām. Amerika zaudē vado�o statusu, tikai tāpēc tā arī saprot. Tapat kā tagad Vatikāns. Beidzot, ar trīs gadu nokavē�anos, atļāva iedot Nobela prēmiju cilvēkam, kur� mākslīgi radīja pirmo bērnu, oficiāli runā par atnācējiem, par citām kosmiskām kultūrām. Arī tādai struktūrai kā Vatikānam jāiet līdzi modernai realitātes izpratnei. Pienācis laiks par to runāt zinātniski.

LIA: Man vēl ir jautājums Olgai par dzīves kaprīzēm. Kā tās iespaido mūsu katra likteni? Jūs jau stāstījāt par savu mammu. Nav nejau�ība, ka tie�i jums biju�as daudzas lomas, kuras varētu saukt par liktenīgām. Gunāra Pie�a filmā "Nāves ēnā" spēlējāt, lai arī ķekatās, tomēr Nāvi. Vai �āda loma neiespaido arī pa�a tēlotāja likteni? Esmu dzirdējusi, ka daudzi aktieri ir māņticīgi, �is vārds gan nav precīzākais. Pat Mefistofeļa tēlā nejūtas labi, kas aktieriski būtu ļoti interesanti. Jau pieminētajā "Vilkatī Tomā" jūs bijāt viedā Zāļu Made.

DREĢE: 1a jau saka, ka lomas iespaido. Smiļģa laikā teica, ka aktieri aug līdzi lielajām lomām. Karalienes spēlē, kā "Marijā Stjuartē", kur analizē visus �os dzimtu likteņus. Katrai dzimtai ir sakarības, kas nolemtas, no kurām tu nevari izbēgt. Cik es varu sevī individuāli atrast spēku pretoties kaut kam tik lielam, paraut to dzimtas koku kādā gai�ākā zarā, cik tai cilvēka dabā dots. "Vilkatī" tās bija bailes. Kaut gan arī bailēs ir audzino�s moments. Mamniiņa stāstīja par spokiem Latgalē, naktī� Kāpēc vilkatis nāk naktī? Nakts it kā ir tas laiks, kad daba, ūdeņi, eņģeļi slavē un pateicas Dievam. Un arī tas melnais, ne�ķīstais ir �ajā tumsā. Ļoti interesanta pretruna. Mamma stāstīja, iet naktī garām kapiem, redz spoku, prasa: "Kas tu esi, spoks vai kas?" Kaimiņ� piedzēries, nevar pa ledu paiet. Atrast �o drosmi, pieiet klāt, arī tas audzina. Aktierim, tāpat kā ārstam vai ticībai, vajadzētu palīdzēt atrast katrā cilvēkā gaismu, to apliecino�o, savas esības dievi�ķo prieku. Prieks ir debesu atspīdums virs zemes! Ir tik daudz, kas palīdzētu cilvēkam apzināties sevi kā visa kopīgo daļiņu. Reizē arī niecību, bez kā tomēr nevar iztikt.

Mūsu profesija jau ir tāda velni�ķa, tu saārdi savas emocijas, savu dvēseli, arī tuviniekus bie�i izmanto. Kad filmējos "Nāves ēnā", tikko ar motociklu bija nosities brālis. Pirmo skatu nospēlēju, visi palika mēmi. Atkārtot vairs nevarēju, nebija spēka. Ne velti saka, jo vairāk dzīvē ir rētu, cie�anu un sāpju, jo cilvēks pilnveidojas. Nevar pie lielā nokļūt viegli. Dievs arī ziedoja savu Dēlu, lai mēs varētu apjaust pasauli. Jāziedojas. Es to zinu, esmu piedzīvojusi. Lai tas nerada izmisumu. Kaut arī man kā sievietei ir milzīgas bailes, par tuviniekiem, par bērniem, mazbērniem. Kā lai pārvar, kā lai pieņem �o Liktens nolemto? Mana mammiņa teica: "Dievs jau uzliek pārdzīvojumu tam un cik var nest." Jo tu esi spējīgāks, jo tev vairāk tiek krauts. Lai lielāka atklāsme nāk tevī. Aktiera profesija ir dievi�ķa un tajā pa�ā laikā gudra profesija. Jābūt prātam, lai nesabruktu, lai pasargātu no kādiem palīglīdzekļiem, kas tevi saārda. Mēs jau redzam, ārzemju aktieri lieto narkotikas utt. Bet, ja ļaujas �ai lūg�anai, ticībai, paļāvībai uz Augstāko, savu sen�u gudrībai� Kā Māra Zālīte savā pasakā: "Man to kādreiz teica māte, mātei māte stāstījusi�" Man par to ļoti daudz jādomā. Mēs savā lielajā dzimtā esam tik da�ādi. Es katram redzu pat savu vietu, kāpēc viņ� ir tie�i �ajā dzimtā. Bet kaut kas �ķīst, kaut kas plīst� Kā lai glābj, kā lai apvieno, kā lai patur, lai tas paliek kā tāds fundaments, kā vērtība. Kā to noturēt?

KĻAVA: Bet, kā jūs domājat, vai to var noturēt? Es ārkārtīgi iespaido�jos no jūsu runas. Ārkārtēja bauda no jūsu klātbūtnes, talanta un gara�

Cik jūs enerģiski varat izlikt to, kā teica Nilss Bors[48]: "Tur, kur beidzas kvantu fizika, tur sākas dzeja." Bet redziet, es domāju, ka tā māksla jau ir tā kas ir Olga Dreģe? Ģeniāla aktrise. Un tagad es kā dvēsele dvēselei teik�u: kas esi tu pati?

DREĢE: Nu ja.

KĻAVA: Atvainojiet, ka es tik familiāri, bet starp dvēselēm nav jūs. Jūs jau intuitīvi izteicāt to ļoti grūto vienlaicīgi, kas jādara aktieriem. Mēs, parastie cilvēki, knapi tiekam ar savām lomām, bet aktieriem jātiek ar n-padsmit lomām galā� Saglabājot savu identitāti. Es varbūt teiktu savādāk, bet tas, ka māte teica un vecmāmiņa teica, un jūs to sakāt, ir tā ideja. Jo vairāk aktieris, jebkur� no mums, uzkrājis pamatus, garīgos pamatus -kas ir kā, tad arī ir iespēja saglabāt, iespēja at�ķirt, kas esi tu un kas ir tava loma. Jo visgrūtāk ir novērot sevi. Just, ka mēs visi spēlējam savas lomas. It kā neviens nemākam, tas ir grūti novērot sevi. Bet tā ir ļoti interesanta tehnoloģija. Gan garīgi, gan psiholoģiski. Ka tu vienkār�i izjūti, ka kāds tevi novēro. Jautājums, vai tas esi tu vai kāds cits? Tad, kad tu saproti, ka tu esi �is tīrais, dievi�ķais novērojums, tu spēj iegūt sev spēkus un pareizi, adekvāti izspēlēt to, kas ir. Kur ir tas aktieris, kur ir tas ķermenis, pārejo�ais, un kas esi tu, tā mū�īgā, dievi�ķā? Kas grib, lai visiem aktieriem būtu labas lomas.

DREĢE: Tāpēc jau �ī izglītība, �īs zinā�anas, kas ir jāmācās. Jāmācās dzīvot, jāmācās mīlēt, visu mū�u, jo nekas ne�ķīsts no āra cilvēkā neienāk. No cilvēka pa�a ir ļaunums, zādzība, laulības pārkāpums� Cik būtiski cilvēkam ir sevi tīrīt! Savu garu, sev atvēlēto laiku, savu esību uzturēt.

KĻAVA: Bet cilvēkiem jāuzrāda, kāpēc tas jādara. Es domāju, ka jaunajai paaudzei pietieko�i populāri un informatīvi netiek uzrādīta jēga. Eksistenciālā jēga netiek uzrādīta. Kādreiz �o jēgu uzrādīja pasakas.

BUIĶIS: Tautasdziesmas�

KĻAVA: Uzrādīja tautasdziesmas. Bet nav programmatūra jaunajai paaudzei, kas uzrādītu jēgu tavai garīgajai evolūcijai. Ja to jēgu ļoti labi uzinstalē jaunajam prātam, viņ� pieņem.

LIA: Pieņem, jaunie�i ļoti labi pieņem.

KĻAVA: Protams, ka tā jābūt. Varbūt mēs tie�i mēģinām likt jau�nus pamatus �īm jaunajām garīgajām tehnoloģijām, kā seno viedumu. Mūsdienu zinātni un dzīves nākotnes jēgu likt, lai tā ir interesanta jaunajai paaudzei. Nevis tur ir gar�īgāk, tur dod lielākas porcijas. Dzīves jēga lielāka porcija! Amerikā, saprotiet, 152 saldējumi veikalā tā ir jēga.

LIA: Nesaki, nesaki, tur ir liela problēma, kuru izvēlēties?

KĻAVA: Nav kvalitatīva piedāvājuma. Netiek uzrādīta dzīves ilgsto�a stratēģiskas jēgas nepiecie�amība, kāda bija senajās Pitagora skolās, Grieķijas sievie�u skolās, kā sievietei par dievieti jākļūst, vai Tibctas klosteros, vai ko Rērihi[49] gribēja� Tur ir darbs. Darbs metodologiem� es nezinu kam, bet vispirms katrai mātei un tēvam, sākot ar sevi un tad ar bērnu.

BUIĶIS: Pēter, bet vidējā un vecākā paaudze, ja viņiem tā visa trūkst, ko viņi var iemācīt bērniem? Tajā ziņā man liekas ļoti nozīmīgi, kaut vai par ko mēs �odien runājam. Ralfa Kokina grāmata ļoti gudri uzrakstīta. Ar lielu pārdzīvojumu un atklāti viņ� runā par �īm lietām. Pēdējos gados vispār pieejamas ļoti nopietnas grāmatas. Par parapsiholoģijas vēsturi4 -', kur tūksto�iem eksperimentu. Tur var uzzināt visas tās lietas, kuras absolūti neiet kopā ar to, kas mūsu sabiedrībā pieņemts. Pēdējos gados pasaulē tik krasi audzis to zinātnieku skaits, kuri �īs lietas pieņem, ka, faktiski, tik mazai valstij kā mums tas ir izdzīvo�anas jautājums. Jaunā paaudze, ja viņai tas neieies asinīs, ka nevar par �īm lietām smieties� Ir jālasa, jādomā, jāskatās! Kaut vai maiju kalendārs 2012.

DREĢE: Es gribēju teikt, ka cilvēce ar savām vibrācijām pati ir to laiku attālinājusi.

BUIĶIS: Tajā ziņā, jā. Cenelingu[50] veidos un visādos citos veidos tas tiek ļoti skaidri pateikts. Runājot par to pa�u Edgaru Keisiju. Savulaik viņam nebija kļūdainu pareģojumu.

KĻAVA: Bet tagad ir 25 procenti.

BUIĶIS: Arvien vairāk kļūdu. Tie�i tas, ka cilvēki ar savu pozitīvo vibrāciju pieaugumu spēj mainīt. Par to Krajons[51] ļoti daudz runā. Es ļoti nopietni lasu viņa grāmatas, jo viņ� daudz vēstī arī par zinātni. Tajā skaitā par DNS lielo nozīmi, par to, kā Zemes magnētiskie lauki ietekmē DNS un kā mainās mūsu domā�ana. Un, ja tie gadi �obrīd ir klāt un tas arvien krasāk ienāks dzīvē, un mēs tam būsim nesagatavoti, tad mēs būsim kā kaut kāda ieziemie�u cilts, nesagatavoti jaunajām lietām.

DREĢE: Man tāds primitīvs piemērs. Es Grieķijā, alā būdama, zvanīju uz Latviju, un to dzird. No mazā mobilā telefoniņa, cik tad tur ir tā vibrācija. Bet, ja man nāk tik ārkārtīgi, no emocijām, kāds tam tad ir spēks!

KĻAVA: Ārkārtīgi labs salīdzinājums. Kādi mēs pa�i esam raidītāji.

LIA: Vai uztvērēji. Man patīk, �īs "Arpusprāta laika" nodaļas beigās ir teksts, ka nākotne nav sastingusi, ka tā ir maināma, kā jau tu, Andri, teici. Kā cilvēks rīkojas, par tādu viņ� top. Sent-Ekziperī bija doma par to: "Kas glābj no nāves, no bailēm, no vājuma, pat no slimībām un bada? I )arbība." Mūsu doktors Alberts Aldersons vēlēja mums lūgt Dievam gribu! Tikai gribu, kas mūs vedinātu uz darbību. Joga Vasistha arī saka, ka nekas nenotiks, ja tu pats neko nedarīsi. Ta arī paliksi, sē�ot uz vietas. Brīvā griba dota mums tāpēc, lai pielietotu to darbībā. Nevis lai tikai apsaukātu citus, kuri kaut ko dara. To zināja jau mana vecmāmiņa, kura vienmēr mēdza atgādināt, ka tas, kas kaut ko dara, tam viss kas gadās. Kas nedara neko, tam arī negadās nekas. Mums pa�iem vajag vizualizēt sev labāku nākotni un galvenais tai ticēt.

KĻAVA: Bet �ai ticībai jābūt ļoti konkrētai struktūrai: ko tu tici. Tas ir tehnoloģijas. Ko arī Hosē Silva''9 mācīja: kā tu vizualizē savā gaismas ekrānā. Konkrēti ko tu gribi, kā tu gribi un kā tas viss notiks. Tas ir tas, ko bērni mēģina atkārtot datora spēlēs, elektroniski. Bet tā pati elektronika ir tavā sirdī un prātā. Es domāju, ka ļoti daudziem tas notiek spontāni. Mums jātur dro�u prātu! Atceries, kā Bībelē bija teikts: "Vai jūsu pilsētā ir kaut viens cilvēks, kā dēļ to pilsētu atstāt?" Rīgā viņu ir simtiem, tūksto�iem�

LIA: Jūrmalā arī ir, laukos arī.

KĻAVA: Latvijā tie�ām ir ļoti daudz cilvēku, kas jūt, saprot, domā, apzinās. Bet pasaulē vispār viņu nav daudz.

LIA: To tu pēc Kanādas saki?

KĻAVA: To es sprie�u pēc Amerikas un Kanādas, jā. Ju�ana, Daba un Kosmoss, tas viss nav tikai tas, ko pasaka māte un tēvs. Tas ir sare�ģītāk. Kādā veidā tas ozols tur augot, vai tā zvaigzne tie�i tur spīdot, vai tas strauts tur tie�i tekot, vai tā Daugava tur plūstot, atspīdot mēnesim, ko viņa dara ar mums? Ta ir zinātne.

DREĢE: Ne jau tavs nopelns, ka tu esi tāda, kāda esi. �eit uz Sarkaņu māliem, uz mūsu āderēm esi augusi.

KĻAVA: Un, kad tu ieraugi ziedo�u ābeli ar bitēm, tā ir ļoti spēcīga iedarbība. Tas veido cilvēku. Ja tas cilvēks neredz kokus, ziedo�as ābeles un pienenes kā viņ� var būt par cilvēku?

LIA: Pēter! Tādu mazu, jauku labo maģiju! Lūdzu. Atceries, kad tikāmies ar cilvēkiem Majoros, vienmēr beidzām ar meditāciju. Vai tu tagad tā lēni, bet pārliecino�i, varētu iedarboties caur lasītāju acīm uz viņu sirdīm�

KĻAVA: Mūs arestēs�

LIA: �uz sirdīm un apziņu. Vizualizēsim savu mīļo Latviju, vistuvākā nākotnē.

KĻAVA: Nu jā. Lai cilvēki nebaidītos, jebkur� aktieris ir ekstrasenss. Aktieris ir tas dievi�ķais mags. Vistie�ākajā nozīmē. Pēc tam varbūt nāk skolotājs, zinātnieks, ārsts� Es priecājos, ka Olga Dreģe ir savā vietā, kā tas Dievs Tevs viņu ir nolicis. �odien jau ir notikusi iedarbība. Lai būtu universāla iedarbība uz katru sirdi, vienīgā parole ir:

Visi grib mīlestību, visi grib būt laimīgi, visi grib būt saticīgi, un visi grib būt veseli. To grib visi, tā ir sirds neizbēgamība. Bet mīlestība proporcionāli aug tad, cik tu izjūti pats sevī dievi�kīgumu. Tā ir aksioma. Jo tu vairāk atpazīsti, ka tevī, cilvēkā, nav nekas no cilvēka, ka tu esi tīra Dieva Gaismas saprāta sintēze un maģija, pats cilvēks, tad tāds apzinā�anās stāvoklis cilvēku noved pie atslābuma un pie pa�pietiekamas mīlestības sevī. Tad arī sākas �ī kolektīvā sintēze valstī.

Un tā nav ne zombē�ana, ko es pateicu, tā nav ne reliģija, ne filozofija. Ta ir patiesība. Lai nu kāds pasaka man pretī. Tāpēc es novēlu, lai mēs, kaut vai da�as sekundes, padomātu� Lai katrs cilvēks brīvprātīgi, priecīgi atpazīst savu dievi�ķo izcelsmi. Padomāsim visi kopā par to.

Mana saruna ar meitu daļēji publicēta �urnālā "Mistērija" 2004. gada decembra numurā.

"Hologrāfiskais Visums". Tā saucas Maikla Talbota pirms desmit ga�diem sarakstītā grāmata. Pie zinātniskās hipotēzes par to, ka Visums ir milzīga hologramma, no da�ādām pusēm ir nonāku�i divi pasaulē slaveni zinātnieki. Tie ir fiziķis Deivids Boms, Ein�teina skolnieks un darba turpinātājs, un neirofiziologs Karls Pribrems, kur� nodarbojas ar smadzeņu (apziņas) pētījumiem. Viņi nonāca pie slēdziena, ka mēs varam izprast visu apkārtējo realitāti, ieskaitot cilvēka apziņu, ja pieņemam, ka Visums ir grandioza hologramma.

Tātad atkal Rietumu zinātniskā doma un Austrumu filozofiskie priek�stati satuvinās. Atgādinu, ka ļoti daudzas Austrumu filozofiskās skolas mūsu materiālo pasauli neuzskata par patstāvīgu, patiesu realitāti, bet gan par ilūziju, sauktu maija.

Kas īsti ir hologramma?

Hologramma, vienkār�oti sakot, ir trīsdimensiju fotogrāfija. To iegūst, kad lāzera staru ar puscaurlaidīgu spoguli sa�ķeļ divos atsevi�ķos staros, no kuriem pirmais atstarojas no fotografējamā priek�meta un pēc tam saduras ar otro lāzera staru. �ie divi stari rada interferences attēlu, kur� tiek ierakstīts uz filmas. Apstarojot pēc tam filmu ar lāzera staru vai spilgtu gaismu, mēs ieraugām telpisku attēlu, kur� rada ļoti dzīva, "īsta" priek�meta ilūziju. Var iet apkārt �ai hologrāfiskajai "bildītei" un ieraudzīt priek�metu no da�ādiem leņķiem, tā, it kā tas tie�ām būtu reāls. Ta�u, mēģinot aptaustīt �o priek�metu, roka vienkār�i satvers gaisu. Nozīmīgi ir arī tas, ka jebkur� mazs filmiņas fragments joprojām satur pilnu informāciju par objektu: katrs gabaliņ�, tiesa gan, neskaidrāk, bet rāda nevis daļu, bet visu objektu. Ta ir hologrammas būtība. Tas atkal ļoti skaisti sasaistās ar Austrumu filozofijas priek�statiem mikro kosmoss atspoguļo makro kosmosu; katrā minimālajā daļiņā katra atsevi�ķā �ūnā vai cilvēkā ir ietvertas visas likumības un informācija par makro kosmosu.

Varbūt vēl pārsteidzo�āka ir kāda cita hologrammas īpa�ība: nedaudz izmainot lāzera stara leņķi, kādā tas krīt uz filmiņu, mēs varam ierakstīt uz tās pa�as filmiņas otru attēlu, pēc tam, atkal izmainot leņķi, vēl tre�o utt. Pētnieki ir aprēķināju�i, ka ar �ādu metodi filmiņas vienā kvadrātcentimetrā var ierakstīt tik daudz informācijas, cik satur desmit Bībeles.

Vai tas nozīmē, ka uz vienas filmiņas var ierakstīt bezgalīgi daudz attēlu un, paskatoties no cita leņķa, mēs ieraudzīsim citu bildi?

Nevarētu glu�i bezgalīgi daudz, bet ļoti daudz attēlu gan. Un tas lie�liski saskan ar to, ka cilvēka atmiņa spēj uzkrāt sevī neiedomājami lielu informācijas daudzumu. Ļoti slavenais 20. gadsimta matemātiķis D�ons fon Neimans ir aprēķinājis, ka caurmērā cilvēks sava mū�a laikā uzkrāj tik daudz informācijas vienību (bitu), ka �is skaitlis rakstāms kā 2,8 ar tam sekojo�ām divdesmit nullēm (2800000000000000000000)! Tas nav iespējams, ja mēs izmantojam klasiskos priek�status par to, ka informācija parastā, mehāniskā veidā tiek ierakstīta smadzeņu neironos.

Pribrema hipotēzei par to, ka atmiņa smadzenēs tiek ierakstīta hologrāfiskā veidā, atbilst cita labi zināmā cilvēka atmiņas īpatnība. Mēs spējam momentāni atpazīt mums zināmu cilvēku arī pēc ļoti daudziem gadiem, kad pats cilvēks ir mainījies gandrīz līdz nepazī�anai. Vai arī vēl kāda atmiņas īpatnība piemēram, kāda smar�a var izsaukt ļoti spilgtas atmiņas par tādu senu notikumu, kur� asociatīvi saistās ar �o smar�u.

Tavi piemēri ir diezgan teorētiski, vai ir kādi tie�āki pierādījumi tam, ka atmiņa vai apziņa ir hologrāfiska?

Tadā gadījumā es atsauk�os uz Karla Pribrema darbu "The Neourophysiology of Remembering" ("Atmiņas neirofizioloģija"), kur� 1969. gadā publicēts ļoti populārajā un autoritatīvajā izdevumā "Scientific Ameri�can". Tajā Pribrems parāda, ka kaķiem var noņemt 98 procentus optisko nervu un tik un tā tas netraucē tiem veikt sare�ģītus redzes uzdevumus. �is eksperiments rāda, ka nepareizs ir agrākais priek�stats (ko arī man mācīja skolā): mēs spējam redzēt tādēļ, ka gaisma, kura nāk no priek�meta, ejot cauri acs lēcai (līdzīgi tam, kā tas notiek fotoaparātā) projicējas plakana attēla formā uz smadzeņu redzes nerviem.

Maikla Talbota grāmatas lapaspusēs mēs sastopamies ar varoņiem, par kuriem esam runāju�i jau iepriek�ējās sarunās ar Staņislavu Grofu, par kura neparastajiem smadzeņu darbības pētījumiem mēs runājām septembra "Mistērijā". �eit sīkāk tiek apskatīti Staņislafa Grofa 50. gadu pētījumi, kad viņ� izmantoja halucinogēnu LSD savā psihiatrijas institūtā, lai uzzinātu, vai tas nav piemērots slimnieku ārstē�anai. Viņ� tik tie�ām konstatēja, ka izdodas gūt būtiskus sasniegumus: izdodas iekļūt pacienta zemapziņā, panākt to, lai daudzas traumatiskās atmiņas nonāk atpakaļ apziņā, un līdz ar to izdodas atbrīvoties no �īm psiholoģiskajām traumām. �izofrēnijas gadījumos izdodas pat slimniekus izārstēt. Bet visinteresantākais ir tas, ka pacienti savās atmiņās atgrie�as arvien agrākā bērnībā, līdz beidzot sāk atcerēties lietas, kas saistās ar sajūtām, pārdzīvojumiem vēl pirms dzim�anas, mātes miesās. Piemēram, da�i aprakstīja precīzus sirds pulsāciju raksturlielumus, akustisko parādību īpatnības, kādas ir mātes vēderā tas iziet ārpus daudzu pacientu dzīves pieredzes un izglītības līmeņa. Viņi aprakstīja arī �ūnu un da�ādu bioķīmisko procesu detaļas, svarīgas domas un jūtas, kas biju�i viņu mātēm grūtniecības laikā. Arī da�ādos notikumus un traumas, kurām viņi ir biju�i pakļauti. Psihiatri, psihologi un biologi, kuri piedalījās eksperimentos, bija ārkārtīgi pārsteigti, ka, pārbaudot informāciju pie �o cilvēku mātēm, stāstītais apstiprinājās.

Vispārsteidzo�ākie bija eksperimenti, kuros pacientu apziņa �ķietami izgāja ārpus pierastajām ego robe�ām un iemiesojās citās dzīvās būtnēs un pat priek�metos. Piemēram, pēk�ņi kāda paciente sāka Grofu pārliecināt, ka viņas personība ir pārdzimusi senvēsturiska sievie�u kārtas reptiļa ķermenī. Viņa spēja ne tikai ļoti detalizēti aprakstīt savas sajūtas, bet arī atzīmēja, ka �īs reptiļu dzimtas vīrie�u kārtas pārstāvjiem visseksuālākās ir krāsainas plēksnes pie ausīm galvas abās pusēs. Un sievietei nebija nekādu zinā�anu �ajā retajā zooloģijas virzienā. Grofs, satiekoties ar zoologu, �īs jomas speciālistu, noskaidroja, ka tie�ām da�ām reptīliju sugām �ādi krāsaini plankumi galvas abās pusēs ir ļoti nozīmīgi seksuālie uzbudinātāji. Gan minētie piemēri, gan daudzi citi Staņislafa Grofa veiktie pētījumi trīsdesmit gadu garumā ļauj viņam izdarīt secinājumu, ka hologrāfiskās saistības teorija paver praktiski neierobe�otas iespējas cilvēka psihes pētījumos.

Kā to saprast?

�ī hologrāfiskā mijiedarbība jeb saistība nozīmē to, ka caur kaut kādu dziļāku esības līmeni (pēc Deivida Boma pētījumiem fizikā zem atomārā līmeņa) citā, vēl dziļākā līmenī eksistē kaut kāda fundamentālāka realitāte, kuras hologrāfiskais attēls tad arī ir mūsu Visums, tajā skaitā arī mūsu apziņa. Un, ka �ādā līmenī visas dzīvo būtņu apziņas ir saistītas (atcerēsimies Karla Gustava Junga ideju par kolektīvo zemapziņu!). Staņislafs Grofs domā, ka, ja mēs no sava apziņas parastā stāvokļa nonākam izmainītajā, alternatīvajā vai neparastajā apziņas stāvoklī, tad iespējams, ka mēs ne tikai telepātiski uztveram citu cilvēku domas, bet mēs pat varam iemiesoties citās būtnēs.

�eit saistībā ar tavu jautājumu es gribētu citēt Leonīda Fominska, ukraiņu fiziķa, grāmatu par rotoru ģeneratoriem siltuma iegū�anai. Viņ� sākuma nodaļā, pirms teorētiskiem un praktiskiem jautājumiem apskata arī da�as vispārīgas lietas un pastāsta �ādu gadījumu. Kādā krievu valodā iznāku�ajā izdevuma "Slepenie Pētījumi" 2002. gada 12. numurā ir stāstīts par neticamu notikumu, kas ir savulaik, 1985. gadā, atgadījies kosmiskajā stacijā "Salut-7". Citēju: "Tur toreiz strādāja trīs kosmonauti Kizims, Satjkovs un Solovjovs, un tur ieradās arī papildus ekspedīcija Savicka, Volks un D�anibekovs, lai kādu īsāku laika sprīdi strādātu visi kopā. �urnālā bija stāstīts, ka visi se�i kosmonauti iluminatorā ieraudzīju�i lielu oran�as krāsas mākoni, kur� tuvojās kosmosa stacijai. Un �ajā mākonī atradās septiņas milzīga izmēra cilvēka figūras. Precīzāk sakot, ne glu�i cilvēka, bet katram no viņiem aiz pleciem bija milzīgi puscaurspīdīgi spārni, tātad viņi bija līdzīgi eņģeļiem. Tad viņi pavērsa savas sejas uz cilvēkiem, it kā būtu sajutu�i kosmonautu skatienus, un pasmaidīja. Bet tie nebija tādi kā sveiciena smaidi, bet gan sajūsmas un prieka smaidi, tādi kā cilvēki parasti nesmaida."

Fominskis tālāk raksta, ka to visu varētu uztvert kā avī�u "pīli", bet viņ� zināja, ka līdzīga informācija savulaik ir bijusi publicēta arī ame�rikāņu presē: ka, piemēram, amerikāņu kosmiskā kuģa "Shuttle" ekipā�a arī ir redzējusi eņģeļus. Tādēļ viņ�, izlasījis �o nelielo rakstiņu, nolēma pajautāt vienam no kosmonautiem D�anibekovam. D�anibekovs atbildēja, ka �urnālistiem ne viss tika izstāstīts. Eņģeļus D�anibekovs pirmo reizi esot ieraudzījis sapnī, tie�i pēdējā naktī pirms viņu slavenās izie�anas kosmosā. Starp citu, es arī atceros, ka Padomju Savienības prese par to rakstīja kā par milzīgu sasniegumu kosmonautikā. Atgādinu, tas bija 1985. gadā.

Kas tas īsti bija par sasniegumu?

Sasniegums tas bija tādēļ, ka izie�ana toreiz atklātā kosmosā bija kaut kas īpa�s, tehniski sare�ģīts un varbūt pat dzīvībai bīstams pasākums. Pie tam �ajā gadījumā abi kosmonauti nevis vienkār�i pastaigājās ārpus kosmiskās stacijas, bet arī veica pietiekami sare�ģītu tehnisku darbu ar plazmas griezēju, un tas bija apvienots ar tā laika padomju ideoloģijai raksturīgo propagandu viena no �ī darba veicējām bija padomju sieviete!

Un kāds ir stāsta turpinājums?

Tatad D�anibekovs kopā ar Svetlanu Savicku izgāja atvērtajā kosmosā, lai pārbaudītu reālā darbā plazmas griezēju. D�anibekovs sapnī redz priek�ā stāvo�o izie�anu kosmosā, un viņ� to redz līdz pat sīkākajām detaļām it kā no malas. Gan pa�u izie�anu, gan �ī plazmas griezēja sagatavo�anu, ar kuru Savickai bija jāsagrie� kāds metāla gabals un jāsametina kopā divi citi. Bet D�anibekovam ir jāpalīdz un jābūt darba nodro�inātājam. Kad darbs ar plazmas grie�ņi bija pabeigts, Svetlana tā vietā, lai grie�ņi izslēgtu, pagrie� galvu un skatās kaut kur sāņus. Arī D�anibekovs paskatās turp un ierauga oran�o mākoni ar eņģeļiem. Redzētais viņus abus tā pārsteidza un satricināja, ka viņi aizmirsa par plazmas griezēju, tā strūkla skāra D�anibekova aizsargķiveri un pārdedzināja skafandru. Viņ� pamodās aukstos sviedros, pārbijies un laimīgs, ka tas ir tikai sapnis. Pēc da�ām stundām viņi ar Svetlanu Savicku iziet kosmosā, sagatavo griezēju un paraugus, un Svetlana darba beigās, tāpat kā sapnī, patie�ām pagrie� galvu sānis. Ta�u D�anibekovs, vadoties no sapnī gūtās pieredzes, vairs neskatījās sānis, bet momentāni satvēra viņas roku, kurā atradās plazmas griezējs. Līdz ar to plazmas strūkla gan nedaudz skāra D�anibekova skafandru, bet necaurdedzināja to. To visu redzēja arī pārējā ekipā�a. D�anibekovs saka: "Es nezinu, vai eņģeļi smaidīja, bet mums abiem ne prātā nenāca smaidīt."

�ie sapņi un redzējumi varēja būt pavisam dīvaini. 1a, piemēram, kāds no kosmonautiem nosapņoja, ka viņ� ir dinozaurs un brien pa mezozoja ēras d�ungļiem. Viņ� ļoti skaidri juta visu savu milzīgo ķermeni, arī to, kā uz viņa muguras skriemeļiem spie� smagās bruņas. Un kā viņ� ļoti uzmanīgi ar savām trīs pirkstu ķepām brien pāri milzīgajiem akmeņiem. Un viņam ir bijusi pilnīga realitātes sajūta: viņ� skaidri redzējis visas mezozoja ēras apkārtējās vides detaļas, lai gan �im kosmonautam par �o aizvēsturisko laiku bija visai miglains priek�stats.

D�anibekovs atcerējās, ka par �o "dinozaura sapni" nesen bija rakstīju�as avīzes un ka rakstā �urnālisti bija izklāstīju�i arī hipotēzi, kas izskaidro �os dīvainos kosmonautu sapņus. Ta ir ietekme uz viņu psihi, ko rada lidojums kosmosa kuģī pāri okeānam. (�ie sapņi rādās tie�i tad, kad viņi lido pāri okeānam.) Okeāns ir milzīgs, un no tā nāk torsionu lauka starojums, un tas varētu izskaidrot iedarbību uz psihi.

Vai tu tam piekriti?

Man �ī hipotēze �ķiet visai interesanta, un es gribētu atzīmēt divus momentus. Pirmkārt, torsionu lauka struktūra, saskaņā ar fizikālā vakuuma teoriju, ir cie�i saistīta ar attiecīgā objekta formu un īpa�ībām. Okeāns ir milzīgs, un tā pamatviela ir ūdens. Savukārt, ūdens, kaut arī cilvēkiem vispazīstamākā un vispla�āk izplatītākā viela, tajā pa�ā laikā ir varbūt arī viena no visnoslēpumainākajām vielām, kā apgalvo daudzi pētnieki. Mūsu izklāsta nozīmē vissvarīgākā pēdējo gadu atziņa par ūdeni ir tā, ka tas ir uzskatāms par ļoti informatīvu vidi tajā var ierakstīt ļoti liela apjoma informāciju, kura pie tam saglabājas ārkārtīgi ilgi. Otrkārt, okeāna virsma aizņem lielāko zemeslodes virsmas daļu, nemaz nerunājot par tā dzīlēm. Un, ja cilvēka dzīvei piemērotākajā vidē uz sauszemes mēs pat vēl tagad izdarām pārsteidzo�us atklājumus, tad mēs varam tikai aptuveni nojaust, kādus brīnumus nākotnē varam sagaidīt okeānu un jūru pētījumos.

Tad, kā es saprotu, kosmonauts sapnī redzēja mezozoja ēru tāpēc, ka okeāns bija saglabājis informāciju par �o laiku.

Piekrītu.

Bet tad kāpēc �is kosmonauts redzēja tie�i mezozoja ēru, bet citi atkal LSI) iedarbībā sajuta sevi kā reptīliju? Kas to nosaka? Nejau nejau�ība.

Tu man uzstādi ļoti grūtu jautājumu. Ja es spētu dziļi uz to atbildēt, tad dro�i vien varētu pretendēt uz augstas klases speciālista lomu psiholoģijā. Atbildē�u īsi cilvēku psihes dzīles nav mazāk iespaidīgas kā okeānam, un mēs �obrīd visai maz zinām par tām likumībām, kas nosaka tā vai cita redzējuma parādī�anos vai tādu vai citādu mūsu individuālo psiholoģisko reakciju uz kādu notikumu.

Ta�u varbūt pievērsīsimies atkal hologrāfiskajam Visumam, kas ir mūsu sarunas pamattēma. Fominska grāmatā aprakstītais daudzējādā ziņā ir ļoti līdzīgs Grofa eksperimentiem ar LSD iedarbību, un abiem gadījumiem kopējais ir tas, ka cilvēka apziņai rodas mijiedarbība ar citām būtnēm vai dzīvības formām, vai pat priek�metiem.

Ta Talbots savā grāmatā par Staņislava Grofa pētījumiem apraksta gadījumu, kad kāds maz izglītots pacients ļoti sīki izstāsta par Senas Ēģiptes balzamē�anas tehniku un to, kā noris mumificē�anas process, kā arī sīki apraksta da�ādus amuletus un kapeņu formas. Citi LSD iespaidā ir sajutu�i sevi kā asins �ūnu, atomu vai kodoltermisko reakciju Saules iek�ienē, vai kā veselas planētas apziņu, vai pat visa kosmosa apziņu.

Vai kosmosam ir apziņa?

Tavs jautājums, no vienas puses, labi ieskicē vienu no galvenajām Maikla Talbota grāmatas pamattēzēm un, no otras puses, iezīmē vienu no iespējamām turpmākajām sarunu tēmām par Ervina Lāslo idejām. Abos gadījumos, kaut arī formulējumi ārēji ir at�ķirīgi, pamatideja ir viena un tā pati: Visumā viscaur, smalkā un dziļā līmenī vēl zem mikroskopiskā, atomārā līmeņa eksistē "kaut kas" vienojo�s. Vai to vienmēr var saukt par apziņu, tas jau ir cits jautājums. Pieminēto dziļāko līmeni Deivids Boms sauc par implikatīvo, tas ir, apslēpto līmeni; savukārt, mūsu eksistences līmeni sauc par eksplitīvo vai atklāto realitātes līmeni. Svarīgi atzīmēt, ka dziļākajā, implikatīvajā līmenī nepastāv sadalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē. �is pieņēmums ļauj izskaidrot daudzas ekstrasensorās parādības, tādas kā nākotnes paredzē�ana un citas.

Tad jau fizika savijas ar psiholoģiju?

Tie�i tā, tas ari ļoti labi redzams Talbota grāmatas struktūrā tā kopumā satur trīs daļas. Pirmā no tām "Jauns un ievērojams skats uz patiesību" satur divas nodaļas: pirmā saucas "Smadzenes kā hologramma", otrā "Kosmoss kā hologramma". Lasītājam grūtākā varētu būt tie�i otrā nodaļa, kurā daudz tiek runāts par kvantu mehānikas pamatnostādnēm, jo da�ādu fiziķu grupas visai at�ķirīgi interpretē �īs teorijas rezultātus. Tas ir zinātnes vēsturē labi zināmais strīds starp Albertu Ein�teinu un Nilsa Bora tā saukto Kopenhāgenas skolu. Zinātnisks un detalizēts �īs diskusijas izklāsts varbūt ir ne visai piemērots �ādai sarunai kā mūsējā, tādēļ �eit akcentē�u tikai da�us pa�us svarīgākos momentus. [Ja kādu lasītāju īpa�i ieinteresē �ie jautājumi, tad es ieteiktu palasīt attiecīgās esejas no Edgara Imanta �iliņa izcilās grāmatas "Lielo patiesību meklējumi".] Kvantu mehānikas grūtākais jautājums ir par to, kā saprast un izskaidrot mums pierastajos jēdzienos to, ka elementārdaļiņa var izpausties gan kā materiāla daļiņa, gan kā vilnis. Varbūt nedaudz vienkār�oti, bet mūsu sarunas kontekstā pietiekami būtu pateikt, ka �ajā diskusijā Ein�teins aizstāvēja viedokli, ka pasaulē valda noteiktība, viennozīmība ("Es neticu, ka Dievs darbojas ar metamo spēļu kauliņu"), bet Kopenhāgenas skola uzskatīja, ka mikropasaulē valdo�ā ir varbūtība. Mūsu izklāstam ir svarīgi, ka abas diskusijā iesaistītās puses, iespējams, pat to skaidri neapzinoties, pieņēma mikropasaules (atomāro) līmeni par dziļāko realitātes slāni. Citiem vārdiem, fiziķi uzskatīja un vairums arī vēl �odien nav mainīju�i savas domas, ka nevar būt nekādas realitātes, kura būtu "smalkāka" par elementārdaļiņu pasauli. Un �ajā diskusijā praktiski pilnīgā vientulībā iejaucas Deivids Boms ar savu koncepciju, ka subkvantu (mazākā, dziļākā) līmenī eksistē jauna veida lauks. �o ideju viņ� 1957. gadā izklāstīja savā grāmatā "Cēlonība un varbūtība mūsdienu fizikā". Savā darbā viņ� apgalvoja, ka cēlonība, kā to saprot zinātnē, ir pārāk ierobe�ota.

Paskaidro, lūdzu, �o Deivida Boma domu tuvāk.

Viņ� sajuta, ka sekām var būt bezgala daudz cēloņu, un viņ� dod �ādu skaistu piemēru: ja jūs jautāsiet, kas izsauca ASV prezidenta Ābrahama Linkolna nāvi, tad jums atbildēs, ka tā bija lode, ko raidīja D�ona Buta revolveris. Ta�u pilnam cēloņu sarakstam, kuram sekoja Linkolna nāve, būtu jāiekļauj sevī visus notikumus, kuru rezultātā varēja tikt izgatavots �is ierocis, visus faktorus, kuri piespieda Butu vēlēties Linkolna nāvi, visus cilvēka rases attīstības soļus, ieskaitot roku, kura būtu spējīga turēt re�volveri utt. un tā joprojām. Boms atzina, ka vairumā gadījumu var neņemt vērā milzīgo cēloņu virkni, kuri rada konkrētās sekas, ta�u uzskatīja, ka zinātniekiem ir ļoti svarīgi atcerēties: patiesībā nevienu no Visuma cēloņsakarībām nevar ignorēt. Nobeidzot �o Boma ideju izklāstu, mēs tās īsi varam rezumēt tā: Visums ir viens vienots veselums (kā tas vienmēr ticis uzsvērts Austrumu filozofijās) un tādējādi ir līdzīgs hologrammai.

�ajā vietā es atkal atsauk�os uz jau daudzkārt pieminēto Ervinu Lāslo, kur� tāpat kā Boms apgalvo, ka subatomu līmenī eksistē visu Visumu vienojo�a smalka realitāte, kuru viņ� ierosina saukt par psī (tļ/) lauku. Lāslo savās pēdējās, jau 21. gadsimtā izdotajās grāmatās, tam zinātņu kopumam, kas saistīts ar �ādu realitātes izpratni, dod nosaukumu Holoss.

Ksani apspriedu�i hologrāfisko skatījumu no fizikas viedokja, vai nevaram atgriezties pie psiholoģijas skatījuma?

Neesot profesionālim �ajā jomā, man būs grūtāk dot personiskajā pieredzē un pārdomās balstītu teorētisku vispārinājumu, ta�u es varu komentēt Maikla Talbota grāmatā izklāstītos visai interesantos gadījumus, kuri noved pie apziņas hologrāfiskās koncepcijas psiholoģijā.

Piemēram, laiku pa laikam Grofa pacienti sastapās ar ne-cilvēka inte�lektu. Kopumā Staņislavs Grofs ir veicis vairāk nekā 3 tūksto�us seansu, katrs no tiem ir turpinājies vismaz piecas stundas. Viņ� ir izpētījis vairāk nekā 2 tūksto�us pierakstu, un viņa secinājums ir tāds: ir nepiecie�ams steidzīgi un radikāli pārskatīt eso�ās paradigmas, kuras valda psiholoģijā, psihiatrijā, medicīnā un, iespējams, arī visā zinātnē. Staņislafs Grofs saka, ka viņ� �obrīd praktiski vairs ne�aubās, ka mūsdienu izpratne par Visumu, par realitātes dabu un īpa�i pārcilvēcisko būtņu īpatnībām ir ļoti virspusēja, fragmentāra un, kopumā ņemot, kļūdaina. Tie�i �ajā sakarā viņ� piedāvāja terminu "transpersonālais", lai ar to apzīmētu parādības, kad cilvēka apziņa iziet aiz ierastajām esamības robe�ām. Rezultātā pagāju�ā gadsimta 60. gadu beigās viņ� kopā ar da�iem citiem kolēģiem, ieskaitot psihologu Ābrahamu Maslovu, radīja jaunu psiholoģijas atzaru, kuru nosauca par transpersonālo psiholoģiju. Tie�i hipotēze par to, ka viss Visums ir milzīga hologramma, ļauj visas viņa novērotās parādības izskaidrot vienotas teorijas ietvaros.

Vai ir vēl kaut kas īpa�s, ko tu gribētu lasītājam pastāstīt?

Nu, protams, atkal par latvie�iem! Grāmatas priek�pēdējā nodaļa "Ceļojums superhologrammā" tiek stāstīts par ārpusķermeņa pieredzi (angliski OBE out-of-body expierence). �eit, stāstot par eksperimen�tiem, kādi pasaulē veikti ārpusķermeņa pieredzes izpētē, ne reizi vien tiek pieminēts vairāku ASV izdotu publikāciju autors Kārlis Osis. Piemēram, viņ� kopā ar D�enetu Lī Mi�elu ir pētījis ekstrasensu un pazīstamo ārpusķermeņa ceļotāju Aleksi Tanousu, uzdodot viņam eksperimenta ietvaros garā apmeklēt eksperimentālo istabu un aprakstīt tur izvietotos testiem izmantojamos priek�metus. Un izrādījās, ka �is ekstrasenss izstāsta par priek�metiem, kuri �ajā telpā būs pēc trim dienām! Pie tam, tas, ka Tanousa istabas apmeklējums ir hologrāfisks fenomens, nevis nākotnes paredzē�ana, apstiprina Kārļa O�a veiktais papildus pētījums: viņ� ir lūdzis citu ekstrasensu Kristīni Vaitingu iepriek� noteiktajā laikā būt �ajā eksperimentālajā telpā un fiksēt jebkura "apmeklētāja" parādī�anos. Neskatoties uz to, ka Vaitinga nezināja, kam un kad neredzamā veidā ir �ajā telpā jāparādās, viņa skaidri ieraudzīja Tanousa tēlu un aprakstīja viņa brūnās velveta bikses un balto kokvilnas kreklu to apģērbu, kur� bija Tanousam mugurā ārpusķermeņa pieredzes eksperimenta laikā. Un tie nav vienīgie Kārļa O�a pētījumi jau iepriek�, 60. gadu vidū, viņ� kopā ar Jarlu Fāleru ir pētījis ekstrasensorās uztveres parādību īpatnības un konstatējis, ka cilvēka spējas paredzēt nākotni būtiski pastiprinās, ja viņ� atrodas hipnozes stāvoklī. Man nav sīkāku datu par pa�u Kārli Osi, ta�u vārds un uzvārds skaidri norāda uz viņa latvisko izcelsmi.

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA astropsiholoģe VELTA KARNILAVI�IENE un medicīnas zinātņu doktors HENRIKS GRIGALINOVI�S

LIA: �odien mūsu viesi ir numcroloģe un hiromante Velta Karnilavi�iene un habilitētais doktors medicīnā, akadēmiķis Henriks Grigalinovi�s. Ar Grigalinovi�a kungu tikāmies jau ceturtajā sarunā, par Veltas kundzi jāteic, ka viņa studējusi Viļņas Parapsiholoģijas akadēmijā, apguvusi da�ādus kursus, desmit gadus par da�ādām problēmām konsultē cilvēkus �urnāla "Zintnieks" redakcijā, publicējusies �urnālos "Zintnieks", "Taka" un "Mistērija".

Visi kopā turpināsim ieskatīties MaiklaTalbota grāmatā "Hologrāfiskais Visums", �oreiz pārrunājot 8. nodaļu "Ceļojums superhologrammā".

Jau nodaļas sākumā autors informē, ka vēstures gaitā par ārpusķermeņa pieredzēm jeb OBE (out-of-body experiences) ziņoju�i cilvēki, kuri darboju�ies visda�ādākajās jomās Volfgangs Gēte, Augusts Strinbergs, D�eks Londons un citi. Tas bijis zināms gan senajiem ēģiptie�iem, gan Ziemeļamerikas indiāņiem, ķīnie�iem, grieķu filozofiem, ebrejiem un muhamedāņiem. Tipveida OBE parasti ir spontāns, visbie�āk notiek miegā, meditācijas, anestēzijas, slimības vai traumatisku sāpju laikā, lai gan tikpat labi var notikt arī citos apstākļos. Persona pēk�ņi pieredz ļoti

Astropsiholoģe Velta Karnilavi�iene

izteiktu sajūtu, ka prāts ir atdalījies no ķermeņa, bie�i jūt sevi peldam virs sava ķermeņa, atklājot, ka var ceļot uz citām vietām. �ādu stāvokli piedzīvoju�i cilvēki klīniskās nāves laikā, es pati vairākkārt esmu redzējusi sapņus, kuros mana apziņa, tie�i apziņa, nevis ķermenis, paceļas virs koku galotnēm un ceļo izplatījumā�

Visos gadījumos, kad cilvēks piedzīvo nāvi, tiek runāts par dzīves pārskatu pēc tam, turklāt �o ceļojumu spilgti aprakstīju�i arī tādi cilvēki, kuri dzīvē acu gaismu bija zaudēju�i.

Kā jūs to visu skaidrotu, un vai kāds no jums arī pats piedzīvojis ko līdzīgu?

GRIGALINOVICS: Es esmu patologs, pieradis visu aptaustīt savām rokām. Ja es nevaru sataustīt, tad tas nevar tā būt. Neraugoties uz manu akadēmisko izglītību, iepazinies arTalbota "Hologrāfisko Visumu", savu pasaules uzskatu esmu izmainījis. Varu pateikt, kā es to saprotu. Kas iziet no sava ķermeņa? Kāpēc iziet? Un vai atnāk atpakaļ? To zināja jau Senajā Grieķijā. Ar to nodarbojās tādi cilvēki kā Gēte, D�eks Londons un citi. Mūsdienās �ādi gadījumi daudz aprakstīti. Izrādās mēs visi zināmos apstākļos esam spējīgi iziet ārā no sava ķermeņa, ieiet citā dimensijā, paskatīties uz sevi no aug�as, paskatīties, kas bijis, kas ir un kas būs. Un pēc tam atgriezties atpakaļ. Talbots to sauc par OBE. Cilvēks, kur� ir dziļā transā, vai cilvēks miegā vai klīniskajā nāvē, viņ� atstāj savu ķermeni, īpa�i labi to aprakstījis profesors Mūdijs, juniors. Cilvēks tad peld virs sava ķermeņa un ļoti labi redz, kā ārsti cīnās ap to. Un tad viņ� nonāk citā dimensijā. Tiek ļoti mīļi un sirsnīgi uzņemts, Gaismas būtnes viņu sagaida. Ir da�ādi veidi: var iziet cauri gai�am tunelim, var iet cauri tum�sai, secinājums ir viens un tas pats visi nonāk ārkārtīgi spilgtas gaismas pasaulē, ko sauc par Aizsauli. �eit visi tiek sagaidīti ar ļoti lielu mīlestību, viņiem tiek parādīts liels gods. Tiek piedāvāts, ka viņ� �eit var palikt uz visiem laikiem, bet� cilvēkam ir jāatrāda savas Dzīves grāmata! īsā laikā jāiziet cauri visai savai biogrāfijai. Gan ko viņ� darījis labu, gan sliktu. Un �īs gai�ās būtnes, ēteriskās vibrācijas, kas ir apkārt, uzklausa un skatās �o viņa dzīves grāmatu, viņu nenosodot. Jautājot, vai tu esi visu izdarījis, gribi vēl ko darīt vai palikt �eit? Tur ir tik labi, tik skaisti, ka cilvēks, kur� tur nokļuvis, vienkār�i vairs negrib nākt atpakaļ. Bet tad būtnes no �īs Dieva valstības saka: nē, tev tomēr vēl jāpabeidz sava misija uz Zemes. Lūdzu, ej atpakaļ! Un cilvēks atgrie�as atpakaļ savā ķermenī.

Jūs saprotat, uz Viņsauli neviens nedodas ar videokameru jeb fotoaparātu rokās. Tāpēc mēs nevaram to precīzi parādīt. Bet mēs varam sastādīt aprakstu, ko �ie ceļotāji ir stāstīju�i. Un zināt, kas mani pārsteidz? Agrāk es vēl tā �aubījos, vai tas ir iespējams. Jā, tas ir iespējams! Piemēram, vakar Rotari kluba sēdē, viena mana kolēģe stāsta: "Redzēju dīvainu sapni pāri Rīgai veļas viens milzīgi liels vilnis, drausmīgi. Trīs viļņi, un Rīga ir zem ūdens, aug�ā paliek tikai torņi�" Ja skatāmies uz �iem eksperimentiem, ko veiku�i nopietni zinātnieki un kas aprakstīti �ajā Talbota grāmatā, ka cilvēki, kuri biju�i ārpus sava ķermeņa, redzēju�i, piemēram, uz �ī galda, kur nekā nav, tas ir tuk�s, bet viņi uz tā redzēju�i vienu grāmatu, otru grāmatu, pildspalvu, vēl kaut ko� Bet �ie priek�meti uz galda tika novie�toti trīs dienas pēc tam, kad cilvēks bija ceļojis un jau atnācis savā ķermenī atpakaļ. Kā tas iespējams? Viņi bija citā dimensijā, pieslēdzās paralēlai pasaulei un redzēja to, kas vēl tikai būs. Dod, Dievs, ka Lūcijas sapnis, ko viņa nosapņoja, paliktu tikai sapnis. Iziet no ķermeņa un atnākt atpakaļ ir iespējams arī sāpju �okā, ne tikai klīniskā nāvē, nav obligāti. Tas iespējams arī dziļā miegā. ASV ārpus sava ķermeņa izgāju�i un atkal atnāku�i atpakaļ 8 miljoni cilvēku, tas ir katrs divdesmitais. Svēdenborgs[54], dzimis 1688. gadā, iziet no sava ķermeņa iemācījies pusmū�a gados: regulāri ceļot, paskatīties, kas notiek Tur, un atnākt atpakaļ. Un tas bija tik fantastiski, ka pat Zviedrijas karaliene viņam palūdza noskaidrot, kāpēc viņas aizgāju�ais brālis neatbildēja uz viņas vēstuli. Svēdenborgs sakoncentrējās, iegāja dziļā transā, sakontaktējās ar karalienes brāli, nākamajā dienā atnāca pie karalienes un visu izstāstīja. Karaliene bija pārsteigta, jo to zināja tikai viņas brālis un viņa. Vairāk neviens.

KĻAVA: Tur bija runa arī par kabatas lakatiņu, ļoti intīmu. Pēc �ī noti�kuma karaliene iedeva �im zinātniekam Zviedrijā zaļo gaismu. Tas vēlreiz liecina par to, cik tas ir smalki un gudri. Ļoti interesants �is gadījums ar Svēdenborgu. Viņa misija ir vesels jauns posms dievi�ķajā cilvēces glāb�anas plānā.

GRIGALINOVICS: �ie cilvēki, kuri atstāju�i savu ķermeni, spējīgi pārvietoties laikā un telpā. Tur, kur viņi ierodas, nav ne laika, ne telpas. Starp citu, arī Ei�ens Finks prata pieslēgties paralēlajām pasaulēm. Ar ko arī izskaidrojams, ka viņa pareģojumi 99,3 procentos ir piepildīju�ies. Finkam bija arī spēja iet cauri sienām, iet cauri priek�metiem. �odien jau es uz to skatos kā uz realitāti. Mēs visi esam savā starpā saistīti. Tādēļ tur, Aizsaulē jeb paralēlajā pasaulē vai citās dimensijās, ir divas visbūtiskākās lietas, ko mums �eit vajadzētu ņemt vērā. Pirmais princips ir mīlestība. Kad tu nokļūsti Tur, tu izjūti ārkārtīgi lielu, patiesu mīlestību. Un otrs tu vienlaicīgi nokļūsti pie visām iespējamām zinā�anām.

BUIĶĪS: Es par to Lūcijas sapni. Pēteris ļoti bie�i ir pieminējis tibetie�u d�og�ena mācību un grāmatas. Nesen ir iznākusi Tenzina Vangjala Rinpo�es grāmata "Tibetas miega un sapņu grāmata".1 ' At�ķirībā no citām grāmatām �ī nav par nāvi kā tādu, bet orientēta uz dzīvojo�u cilvēku, mācot viņam citu skatu uz dzīvi un par prāta īpa�ībām. Jau grāmatas sākumā Rietumos dzīvojo�ais autors saka �ādus vārdus: "Ja nespējam saglabāt klātbūtni miega laikā, ja katru nakti sevi pazaudējam, cik liela ir iespēja, ka saglabāsim apziņu nāves brīdī? Ja apmaldāmies sapņos un mijiedarbojamies ar prāta radītiem tēliem, it kā tie būtu īsti, nevaram gaidīt, ka būsim brīvi pēcnāves stāvoklī. Vērojiet savu pieredzi sapņos, lai zinātu, kā jutīsieties nāvē." Drusku tālāk: "Pirmais solis sapņu praksē ir samērā vienkār�s ir jāapzinās sapņu milzīgais potenciāls garīgā ceļa veik�anai. Parasti sapņi tiek uzskatīti par "neīstiem" at�ķirībā no "īstās" nomoda dzīves. Tomēr nav nekā īstāka par sapni. �is apgalvojums kļūst saprotams tikai reizē ar apjausmu, ka nomoda dzīve ir tikpat neīsta kā sapņi. Pēc tam veidojas izpratne, ka sapņu joga attiecas uz visu pieredzi gan nomoda, gan sapņu."

Tenzina Rinpo�es grāmata ļoti daudz runā par sapņu saistību ar mūsu iek�ējo prāta stāvokli, kā tas var ietekmēt sapņus un citas visai interesantas lietas. Turpat tālāk viņ� izsaka vairākas interesantas domas: "Visa pieredze (arī sapņi) rodas no neapzinā�anās. (..) Tā ir mūsu un visas pasaules patiesās dabas neapzinā�anās, kuras dēļ esam sapinu�ies duālā prāta veidotajos maldos. Duālisms atklājas polaritātēs un pretstatos. Tas sadala �ķietamo pieredzes veselumu labajā un sliktajā, tevī un manī. (..) Otru neapzinā�anās veidu nosaka kultūra, kurā dzīvojam. (..) Katrs domā, ka taisnība ir viņam. At�ķirīgi uzskati veidojas no aizspriedumiem un pārliecības (un tā ir kultūras sastāvdaļa), nevis no patiesas gudrības. (..) Izglītība pastiprina paradumu redzēt pasauli caur noteiktu skatupunktu. (..) Kamēr netiek pārvarēta dabīgā neapzinā�anās, cilvēks apgūst iemācītus aizspriedumus, nevis patiesu gudrību. Mēs pieķeramies pat mazākajām lietām noteiktam ziepju zīmolam vai matu griezumam. Lielākā mērogā veidojam reliģijas, politiskās sistēmas, filozofijas, psiholoģijas un zinātnes. (..) Tas nav slikti. Tas tā vienkār�i ir."

�ajā ziņā ļoti interesants ir Reimonds Mūdijs. Atgādinā�u, ko es savulaik pirmās grāmatas komentāros teicu par zinā�anām, saskaņā ar to, ko apraksta Mūdijs grāmatas "Pārdomas par dzīvi pēc dzīves" nodaļā "Zinā�anu saredzē�ana": "Vairāki cilvēki man ir stāstīju�i par to, ka "tik�anās ar nāvi" laikā viņiem ir izdevies ar acs kaktiņu ieskatīties absolūti citā esības realitātē, kuras visas eksistējo�ās zinā�anas vai tās būtu pagātnes, tagadnes vai nākotnes sadzīvo kaut kādā bezlaikā.

�is stāvoklis tika aprakstīts kā apskaidrības mirklis, kura laikā tas, kas to izjuta, it kā ieguva pilnīgas zinā�anas.

Cen�oties raksturot savas izjūtas tajā laika sprīdī, visi mani sarunas biedri atzina, ka ir neiespējami aprakstīt ar vārdiem �o stāvokli.

Bez tam viņi visi bez izņēmuma apgalvo, ka, atgrie�oties atpakaļ dzīvē, �is pilnīgo zinā�anu stāvoklis zūd, neatstājot nekādas kosmiskās gudrības pazīmes.

Tie, kas ir izjutu�i �o pilnīgo zinā�anu stāvokli, apgalvo, ka tas ne tikai nav viņiem atņēmis vēlē�anos mācīties tie�i otrādi, tas viņus stimulējis vairāk izzināt �ajā dzīvē.

Pilnīgo (absolūto) zinā�anu sajūta tiek aprakstīta da�ādi: vieni saka, ka tas ir kaut kas līdzīgs kosmiskai apgaismībai, citi pārdzīvoto saista ar it kā kaut kādu augstāko izziņas institūciju, "skolu" vai "bibliotēku".

Un tomēr ikkatrs no maniem sarunu biedriem uzsvēra, ka vārdi, ar kuriem viņi mēģina aprakstīt savas izjūtas, tikai ļoti vājā pakāpē atspoguļo to "patieso" realitāti, kuru viņi uztvēra "tuvu nāvei" stāvoklī. Pēc mana uzskata, visu �o da�ādi izteikto stāstu pamatā ir viens un tas pats apziņas stāvoklis.

Kāda sieviete, kura "nomira un aug�āmcēlās", tā apraksta savas izjūtas:

"�ķiet, ka tas notika pēc tam, kad man acu priek�ā bija aizzibējusi visa mana dzīve. Man radās sajūta, it kā pēk�ņi visas zinā�anas visas, kuras kaut kad ir parādīju�ās un turpinās bezgalīgi parādīties it kā kādā sekundē būtu atnāku�as pie manis, un tagad es zināju visus mū�īgos noslēpumus, Visuma, zvaig�ņu, Mēness nozīmi visu uz pasaules.

Ta�u, tikko es nolēmu atgriezties, �īs zinā�anas pazuda, un tagad es nevaru atcerēties neko no tā, kas bija manī toreiz. �ķiet, ka tad, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, es izdzirdēju, ka man neizdosies sevī saglabāt zinā�anas, ta�u mani bērni sauca mani atpakaļ�

Ta, lūk, �īs visaptvero�ās zinā�anas atvērās manā priek�ā, �ķita, it kā kāds saka, ka es ilgi slimo�u un ka mani pavisam drīz vēl vairākas reizes pasauks.

Un tie�ām, drīz mani vairākkārt pasauca turp�

Man teica, ka tas pa daļai nepiecie�ams tādēļ, lai manī nodzistu tās visaptvero�ās zinā�anas, kuras da�us mirkļus man bija�, ka man ir tikusi reta izdevība uzzināt Visuma noslēpumus un ka nepiecie�ams zināms laiks, lai es aizmirstu uzzināto. Un tomēr es atceros to mirkli, kad es zināju visu, tas patie�ām bija, ta�u zinā�anas nebija tā dāvana, kuru var aiznest līdzi. Un tomēr es nolēmu atgriezties pie saviem bērniem� Visas atmiņas par izjustajām Visuma zinā�anām ir no atmiņas izdzisu�as ir palikusi tikai tā sajūta, ka tas bija. Jā, �ī vispārējo zinā�anu sajūta pazuda, tikko es atgriezos savā ķermenī.

Cik muļķīgi tas skan! Vismaz tad, kad to izsaka skaļi� Jebkurā gadījumā, es tā uzskatu tādēļ, ka līdz �im nekad neesmu varējusi vienkār�i apsēsties un kādam to izstāstīt.

Nezinu, kā to var paskaidrot, es vienkār�i zināju� Kā teikts Bībelē: "Un atvērsies tev katras lietas daba." Tajā mirklī nebija jautājumu, uz ku�riem es nezinātu atbildi. Nezinu, cik ilgi tas vilkās, ta�u jebkurā gadījumā tas nebija Zemes laiks."

"Kādā formā �īs zinā�anas atnāca pie jums? Vai tie bija vārdi, attēli vai kaut kas cits?"

"Tis bija visās iespējamās ziņojuma formās redzes attēli, skaņas, domas. Tas vienlaikus neatgādināja neko un tai pa�ā laikā ietvēra sevī visus iespējamos saziņas veidus.""

Man gribas citēt vēl vienu svarīgu vietu no �īs sievietes stāstītā, viņai atbildot uz Reimonda Mūdija jautājumu, vai ne�ķiet bezjēdzīgi meklēt Zemes zinā�anas pēc tam, kad viņa visu to ir pārdzīvojusi. Viņas at�bilde: "Nē, protams, nē. Atgriezu�ies no turienes, jūs īpa�i tiecaties pēc zinā�anām. Es līdz pat �im brīdim meklēju jaunas zinā�anas� Meklēt atbildes uz jautājumiem �eit, uz Zemes, tas nav muļķīgi. Es toreiz it kā sajutu, ka tieksme pēc zinā�anām ir mūsu Zemes eksistences jēgas sastāvdaļa� un ka �īs zinā�anas nav vis nepiecie�amas indivīdam, bet tām ir jāpieder visai cilvēcei. Mēs ta�u vienmēr cen�amies palīdzēt citiem ar savām zinā�anām." Man �ķiet, ka klīniskās nāves stāvoklī biju�ās sievietes stāstītais ir tik skaidrs, ka neprasa vairs nekādus tālākus komentārus.

LIA: 1a jau saka, ka cilvēkiem, kuri atgriezu�ies no klīniskās nāves, visiem ir bijusi pieeja �īm zinā�anām un visi ir kļuvu�i savādāki. Labāki. Vai tie�ām jānomirst, lai mēs kļūtu labāki?

KĻAVA: Te ir paradokss. Pirmām kārtām es priecājos, ka man blakus ir zinātnieks, kur� par to runā. Jo ļoti daudzi zinātnieki tik �ausmīgi baidās runāt, neielai�as nekādās sarunās par realitāti. Viņi nekā nav lasīju�i par �iem pētījumiem, bet izsaka viedokli. Bet zini, kas interesanti? Mēs visi esam kādreiz miru�i, bet neatceramies. Un nepaliekam labāki. Varētu teikt: katrs ir tik labs, cik viņ� tagad ir labs. Un tā viena dzīve ir tik īsa, lai uzlabotos. Mazliet jau sanāk. Bet tas ir ļoti īss laiks uzlaboties.

Kāpēc tas Dieviņ� izdarījis tā, lai mēs neatceramies? Ne savu izcelsmi, ne Dievu, ne zinā�anas� Kāpēc Dievs caur dabas programmu izdarījis tā, ka tā dvēsele neatceras neko? Kāpēc tikai da�i procenti bērnu līdz septiņu gadu vecumam atceras, pēc tam arī aiziet ciet un neatceras? Un neatbildēts paliek jautājums, kāpēc �īs vibrācijas, kas ir mūsu dvēsele, tiek ar �īm kaulu smadzenēm apkrautas ar prātu un intelektu un tiek nobloķētas. Viens no iemesliem ir izglītības sistēma, mūsu vecāki, kas ļoti mūs mīl. Bet tā mīlestība bie�i vien izpau�as ar paklausī�anu un pabaro�anu, un ārēju komfortu. Mēs nevaram to pārmest, kāpēc mēs to neatceramies, bet vismaz ir jābūt tolerantiem, atvērtiem un jāuzklausa pētījumi. Ir tomēr daudz pētījumu. Ta�u �ie atklājumi intelektam ir tik nepatīkami, tam parastajam zemes intelektam, kas tā kā ir uzkundzējies kā pasaules vara. �ī mīlestība, visaptvero�ās zinā�anas atņem jēdzienu varu tam, kas tagad ir pie varas. Tikko cilvēks uzzina, viņ� mainās. Un, ja viņ� pārdzīvojis klīnisko nāvi, viņ� vēl vairāk mainās. �īs garīgās izmaiņas �ajā Zemes pasaulē it kā ir nevēlamas, un tāpēc arī �ī kolektīvā apziņa. No kvantu fizikas viedokļa mēs katru brīdi veidojam �o kolektīvo apziņu. Tāpēc ļoti interesanti ir tie pētījumi, kā mēs �ajā brīdī kolektīvi varam iespaidot nākotnes informāciju. Lai izmainītu nākotni tagadnē. Tas ir zinātnes paradigmas, par ko runā militāristi, strādā psihologi, speciālisti. Kā mēs �ajā brīdi, �eit un tagad, ar apziņu, apzinoties, ka viss ir kaut kur ierakstīts un tu pats esi �ī hologrāfiskā Visuma neatņemama realitāte, kā mēs varam to mūziku pēk�ņi �ajā brīdī mainīt. Bet būs tagad tā! Te arī izskaidrojums tam, kāpēc gan Finkam, gan Keisijam, gan citiem pareģiem nākotnes redzējumos ir 25 procenti kļūdu. Vai nu viņi tie�ām nebija piekļuvu�i pie pilnīgi visiem informācijas failiem, ka viņiem uzrāda kļūdas, lai tomēr sabiedrība neizzinātu, kā būs patiesībā, lai neietekmētu� vai ari, pieaugot �ai mīlestībai, vienotības apzinā�anai un zinā�anām, ka �ajā brīdī kolektīvā apziņa maina to.

LI A: Uz pozitīvo. Sestais cilvēks, kur� staigājis pa Mēnesi, ASV astro�nauts Edgars Mi�els 1973. gadā nodibināja Intelektuālo zinātņu institūtu Kalifornijā-cilvēka prāta spēka pētījumiem. Viens no tematiem-apziņas nozīme pozitīvas nākotnes veido�anā.

KĻAVA: Tas ir, kā Edgars Keisijs, pasaulslavenais gai�reģis, viņam ir tāda grāmata "Dzīves upe", kur viņ� dalās savā pieredzē un pats sev uzdod jautājumu: "Kā tad ir? Vai viss ir nolemts vai tomēr nav nolemts?" Un pats arī atbild: "Nu, jā. Ir brīvā griba. Bet Dievs jau zina, kāda būs jūsu brīvā griba." Ta ir tāda sinhronizācija pie Dieva. Dievs ir visu uzrakstījis, bet tajā pa�ā reizē Dievs dod iespēju arī pats sev, kas it kā ir cilvēki, pārprogrammēt to, ko pats ir izdomājis. Tada dubultspēle. Tie ir ļoti interesanti pētījumi, ar ko nodarbojusies profesore Helēna Vambaha7 ' Kalifornijas universitātē: piecsimt cilvēki tiek sadalīti da�ādās grupās un tiek ievadīti nākotnes

75 Helēna Vambaha (Helen Vombab) ASV psiholoģe, hipnotizētāja, pazīstama ar reinkarnācijas pētījumiem; veikusi neskaitāmus eksperimentus, kuru laikā tūksto�iem cilvēkus sūtījusi kā pagātnē, tā simts un pat trīssimt gadus tālā nākotnē; raksturīgi, ka neviens no pētījumu dalībniekiem neraksturoja nākotnes dzīvi rozā toņos.

vīzijās, tas ir, progresīvajā hipnozē. Viņi redz da�ādas variācijas, kā var attīstīties sabiedrība. Un visi dalībnieki par nākotni saka cilvēku skaits ir dramatiski samazinājies. Vambaha aizhipnotizējusi cilvēkus ari pagātnē. Gandrīz visi vairākus gadsimtus veci pagātnes redzējumi detaļās atbilst tiem laikiem.

Tāpēc, es domāju, ir tik svarīgi runāt par �o dzīvi pēc nāves, par �iem pētījumiem, lai cilvēki bagātinās. Lai kompjūtera prāts tiek apdēts ar papildus informāciju. Kā kompjūterā vai nu ir videokarte, kas var filmu atvērt, vai nav. Trūkst pamatizglītības. Mēs te tomēr runājam par �ādu populārzinātnisku izglītību, kura jāaktualizē valstiski zinātniskā līmenī. Uzrādot �īs jaunās paradigmas, kā jau moderna zinātne.

LIA: Turpinot par klīniskās nāves pieredzi, kā Talbots, tā arī cilvēki, kuri atgriezu�ies no klīniskās nāves, visi stāsta, ka redzēju�i savas dzīves pārskatu. Spilgti ieraugot to, ko dzīvē nav paveiku�i, kā vajag. Un tā ir tā elle, ko sajūt sevī. No malas nekādi pārmetumi netiek izteikti.

KĻAVA: Mēs jau kādreiz elli veidojam savā ikdienā, to neatzīstot. Tad, kad tu esi izsists no sava ķermeņa, tev �o uzrādīto informāciju jāpieņem. Nekas cits vienkār�i neatliek. Bet tā māksla, ko aicina visi svētie pestītāji, ir dzīves laikā atpazīt savu iek�ējo elli, ko mēs radām �eit un tagad tajā ikdienā. Pēc tam jau tā kā mazliet par vēlu.

GRIGALINOVI�S: Atliek būt dziļā transā, atliek but hipnozē, jūs arī miegā mierīgi varat iziet no sava ķermeņa, bez mir�anas.

KĻAVA: Es esmu tādos ārpusķermeņa ceļojumos piedalījies. Tas ir tad, kad tu viņus vari vadīt. Tas cilvēks pat tevi dzird, tavu balsi. Interesanti, ka viņ� nejūt nekādas sāpes. Viņa garīgais ķermenis izgājis ārā un tā kā radio pārraida informāciju. Bet nejūt neko citu, ne skaņas, ne dūrienus, ne griezienus� Tas ir ārkārtīgi interesanti no zinātnes viedokļa.

GRIGALINOVI�S: Tādēļ, ka izrādās, apziņa nav smadzenēs. Nav. Ta ir plazmas hologrāfisko enerģiju laukā, kas apvij un caurvij dzīvo ķermeni.

KARNILAVICIENE: �o gudro kungu runā�ana, stāstī�ana par izie��anu ārpus ķermeņa ļoti sasaucas ar maniem pārdzīvojumiem, ko es pati piedzīvoju dziļā bezsamaņas jeb komas stāvoklī. Ta nebija klīniskā nāve. Bet es sajutu daudzas tādas lietas, kas sasaucas ar to, ko jūs stāstījāt. Es nelidoju pa tuneli, bet nonācu tumsā. Visapkārt ļoti tum�s, es jau gaidu to mirkli, kad man jāiet tālāk, dvēsele jau nolēmusi aiziet. Bet tai priek�ā nostājas Gaismas tēls un saka: "Pagaidi, apstājies! Kur tu gribi iet? Parādī�u, kas tev vēl dzīvē jādara. Tev vēl par agru aiziet." Man tajā laikā bija 31 gads. Man parāda ekrānu, es redzu tajā tumsā ekrānu, kas izgaismojas, redzu sevi kalnos, pie ugunskura. Nez kāpēc zinu, ka tā ir Spānija. Tum�mataini cilvēki, �igāni, un es nodarbojos ar kaut kādām mistiskām lietām. Manās rokās sarkana bumba, es skatos uz to, redzu kaut kādas vīzijas, redzu savu nākotni. Iedomājieties! Ta balss komentē: "Tev jāatgrie�as, un tev jāpalīdz cilvēkiem. Tu to vari darīt, jo tu tagad redzi, kas tu biji." Es sapratu, ka tā ir iepriek�ējā dzīve. "Tev jāturpina �is darbs, tu vēl neesi izgājusi to loku. Tev jāstrādā." Es tā kā sadrebinos un jūtu, ka ieslēdzas atpakaļgaita. 1-krāns nodziest, paliek tum�āks, tum�āks, es attālinos� Un jūtu, ka man sit pa vaigiem.

Man uzbrauca virsū motocikls. Pēc tam atklājās ļoti smags smadzeņu satricinājums. Vīrs bija blakus, viņ� man sit pa vaigiem, krata mani, pārbijies, ka esmu beigta. Un pirmie vārdi, ko runāju, sve�ā valodā. Vīrs domājis, ka laikam esmu sajukusi prātā. Esot runājusi piecās valodās uzreiz spāņu, fran�u, lietuvie�u, latvie�u un krievu. Jautājums bijis: kas es esmu, kas ar mani notika? Ļoti smags smadzeņu satricinājums un nieres kontūzija. Protams, man atvērās kanāls. Par �īm visām mistiskajām, garīgajām lietām interesējos jau no agras bērnības. Pastiprināti sāku mācīties, nonākot pie tā, kas tagad esmu.

KĻAVA: Nu klasika! Skaisti! Diem�ēl un par laimi jūs tāda neesat vienīgā. Parapsiholoģijas asociācija Amerikā iekļauta Amerikas Zinātņu asociācijas paspārnē kā oficiāla zinātne, starp citu, to vadīja Kārlis Osis, par kuru esam runāju�i, latvietis. Jā, Svēdenborgs, Kārlis Osis, Konstantīns Raudive2) un viņa kolēģis Johansons, kas pierakstīja miru�o cilvēku balsis n-reizes. Ar Johansonu tikās pāvests, pat Vatikāns sāka par to interesēties.

�is konkrētais gadījums ir vērtīgs ar to, ka tepat Latvijā mums ir cilvēki, kas dod �īs liecības. Protams, ļoti grūti pārbaudīt. Bet, kad daudzi cilvēki �īs lietas runā, tūksto�iem tādu ir pētītas, tad, paldies Dievam, tās tiek uzklausītas. Amerikā, Anglijā, kuras Psihisko pētījumu biedrība ir visvecākā pasaulē (150 gadi), kur cienījami Kembrid�as profesori, ar Konanu-Doilu priek�galā, �erloka Holmsa autoru, un viņa cienījamo sievu, kas bija ļoti liels medijs, varēja kontaktēties. Galvenais, ka �ie profesori sarunāja, ka viņi pēc nāves tomēr mēģinās pierādīt, ka ir dzīve pēc nāves. Un viņi bija atstāju�i da�ādiem cilvēkiem 3000 vēstījumus.

Man kā ārstam viena kolēģe saka, ka viņai rados ir kāds puisītis, pieci gadi, kur� jau sen redz to, ko mēs neredzam. Un vairs nebaidās. Tas ir tā kā tai filmā "Sestais prāts", kur viņ� redz miru�o cilvēku pasauli un apraksta viņus, un atceras �īs iepriek�ējās dzīves. Tas vienkār�i liecina par to, ka tas nav nekas pārpasaulīgs. Ta ir viena Dieva pasaule, tās ir daudzas istabas. Es vēlreiz uzsveru, ka �īs lietas nedrīkst būt pārvērstas par kaut kādu mistiku vai pseidozinātni, kā cilvēki cen�as darīt. Jo vairāk būs �ādu akceptu, jo vairāk tas kļūs par Dieva pasaules daudzdimensiju inteliģentu izziņas procesu. Tas iznākums ir tikai viens cilvēcei jāattīstās uz �o gaismu.

BUIĶĪS: Citē�u no Raudives grāmatas ievadu, kur autors raksta tā: "Pētniecības darba gaitā es nonācu pie uzskata, ka paralēli bioloģiski fiziskajam cilvēkam (..) pastāv otra pakāpe: psihiski garīgais cilvēks, kura darbo�anās kļūst brīva tikai pēc nāves. �is psihiski garīgais cilvēks cen�as ar radioviļņu palīdzību uzbūvēt tiltu starp savu pasauli un mūsu �īszemes eksistences formu. Tātad viņ� no savas puses tiecas pēc �ī kontakta, kas ved mūs uz jaunu īstenību. (..) saskaņā ar �o, nāve nebūtu nekas cits kā metamorfoze jeb pārvērtība, uzsākot jaunu attīstības līniju."

LIA: �obrīd lasu Emmas Balo�a joga Jnigaes Noimantagara mācību "Kosmosofija", 1935. gada izdevumu. Tajā līdzās aurām, krāsām, kli��ejām, egregoriem un citām lietām akcentēta doma, ka cilvēks savā attīstībā progresē un arvien iegūst jaunas atziņas, kas ir ierocis cīņā ar dzīves pretestībām. Ta�u katru jaunu atziņu cilvēces vairākums saņem ar neuzticību, pat naidu. Ta�u patiesība galu galā tomēr uzvar, kā rezultātā sliktums rodas pa�iem noliedzējiem. Tādēļ aicinājums: pēdējais laiks nākt pie atziņas, ka bez gara materiālā dzīve būs nedzīva. Jāatgrie�as pie Dieva garā un patiesībā, uzņemot jaunās garīgās atziņas. Tas, ko mēs arī �odien runājam, �ķiet tik pa�saprotami. Kādēļ vienai daļai cilvēku tomēr tāda neticība? Kā to skaidrot?

LIA: Kāpēc?

KĻAVA: Viņ� vienkār�i aprakstīja daudzu seno pasaules tautu mitoloģiskās kvintesences, kā kādreiz bijis uz zemes, debesīs� Tadas katastrofisma izpausmes, kas biju�as Saules sistēmā. Viņ� aizskāra kaut ko tik ļoti grūtu kolektīvajā apziņā, ka kolektīvās apziņas arhetips negrib atcerēties �ausmas un briesmas, un tāpēc tas tiek nobloķēts. Tagad jau �etrdesmit zinātniski darbi balstīti uz viņa grāmatu. Tie�i par astrofiziku, astrobioloģiju, Marsu, Jupiteru, uz ko viņ� būtībā atvēra vārtus, uz izpratni, kas tad ir bijis starp planētām. Kādi, izrādās, biju�i starpplanētu zibeņi Saules sistēmā. Kā radu�ies tie milzīgie kanjoni, kas ir elektriskās izlādes izrauti zemes gabali.

BUIĶIS: Man ārkārtīgi daudz bijis jādomā par to, ka tas, ko mēs runājam par garīgo pasauli, par mentālo, par visādiem individuāliem piedzīvojumiem� Kas man liekas ārkārtīgi būtiski? Ka mums, Latvijā, ļoti pieaug to cilvēkus skaits, kas tādā vai citādā formā, viņi pat nerunā par garīgo, par ezotēro, bet viņos Tas ir iek�ā. Tas, ko Krajons saka, kas ir iekodēts mūsu �ūnās, blakus DNS spirālei. Tas, ko mēs zinām par kli�mata maiņu, ja palasa Krajonu, ko viņ� saka par zinātni, ir lietas, kas reāli apstiprinās. Ka Lielā sprādziena teorija lielā mērā ir tāda neticama. Mēs kādreiz esam to nedaudz pieminēju�i. Kas tad bija ar Laiku pirms tam? Un kas tā bija par Telpu, kurā bija tas bezgalīgi mazais punkts, kas izsprāga un kā rezultātā veidojās Visums? Un kas palika ārpusē?

LIA: Mēs par to runājām Hokinga sakarā. Kur savā grāmatā "Vi�sums rieksta �aumalā" viņ� runā par ideju, ka Visumam var būt da�ādas iespējamās vēstures. Var izklausīties pēc zinātniskās fantastikas, ta�u tagad pieņemts jau kā zinātnisks fakts.

BUIĶIS: Jā, arī Stīvens Hokings un Rod�ers Penrouzs[57] Anglijā un citi sprieda par to, ka �ajā bezgalīgi mazajā, kur visa Visuma masa iek�ā, bet kas ir ārpusē? Un tagad zinātnieku vidē arī ir da�ādas domas par to, vai tā bijis vai nav bijis. Es vienkār�i akcentēju tādas nianses, kas parāda, ka pat zinātnes pasaulē notiek tāda� plivinā�anās, kā tu, Pēter, ar rokām rādi.

Tas nebūs tādā klasiskā formā kā out of body, kā ārpusķermeņa pieredze, bet es arī vienu nakti, �etros no rīta pamodos, sāku domāt: atnāks mums tas bud�ets, un ārprāt' īsā laikā jādod slēdziens. Ja mēs ievelkam janvārī, tad katru dienu zaudējam vairākus miljonus latu. Mēs tērējam vairāk, nekā mēs varam. Un tad tādā pusmiega stāvoklī man pielēca viena ideja no matemātiskās modelē�anas! Ļoti interesanta ideja. Nekur neatradu, ka kāds tādā veidā būtu pētījis. �ogad to absolūti nevar izdarīt, bet skatoties jau divus, trīs, �etrus gadus uz priek�u� varbūt nākotnē to var reāli ieviest dzīvē. Nevaru pateikt.

KĻAVA: Varbūt pa�reiz to-no howl Tu zini, bet publiski vēl nevajag teikt.

BUIĶIS: Nē, to es pagaidām arī neteik�u.

KĻAVA: Lai denaturētu informatīvā līmenī.

BUIĶIS: Es vienkār�i gribēju teikt-atcerieties, ka D�eimss Maksvels[58]izveidoja elektromagnētisma teoriju. Bet viņ� par pamatu ņēma jau zināmas fizikas nodaļas. Attīstot intuīciju un tajā naktī esot tādā miega/pusmiega stāvoklī, es sāku lietas ieraudzīt zināmos fizikas jēdzienos. Varbūt tā ir sava veida jauna forma, kā notiek saskarsme ar garīgo pasauli?

Latvija ir tādā fantastiskā stāvoklī. Mēs esam maza zeme, mums gadu tūksto�iem, sākot no dainām līdz �odienai, visu laiku nāk jaunas idejas.

Patiesībā �ai globalizētajā pasaulē Latvijai ir ļoti grūts stāvoklis. Globalizētā pasaule uzspie� savus miljardus, ekonomiskās attiecības, politiskās attiecības. Daudz runāts par to, kā mēs iesaistījāmies Irākā, Afganistānā. Kāpēc latvie�iem jāmirst sve�ās zemēs? No otras puses, mēs nevarējām neiet. Jo, ja gadījumā ar mums kas gadītos, kas tad būs tie, kas nāks mums palīgā? Te ir tās milzīgās pasaules problēmas! Kā Latvijai atrast savu vietu, savu līdzsvaru �ajā pasaulē? Tas ir lietas, par ko ir jādomā.

KĻAVA: Ja dzeja ir sirds apziņas izpausme rakstos, tad matemātika ir pilnīgi garīga padarī�ana. Nav nekas materiāls.

BUIĶIS: Tas taisnība. Matemātiskie jēdzieni ir tīra prāta produkts.

KĻAVA: Matemātika pati par sevi ir absolūti transcendentāla dimensija. Ko zināja Pitagors, mūsu Skolotājs, pats būdams iesvētītais Himalajos, matemātika būtībā ir garīguma transformācija garīgajā pasaulē. Priecājies, ka tu esi īstajā vietā un ka katra cilvēka klātbūtne, pat tikai klātbūtne, izraisa to starojumu, par ko mēs runājām. Tas starojums, kas ir matemātika, jau vien rada izmaiņas telpā. Ienāk cilvēks� un jau telpa mainās!

BUIĶIS: Patiesībā, Pēter, tas, ko tu tikko pateici, tā arī ir, kad tu esi out of body. Tu esi ķermenī, normāli strādā. Bet, kad tu esi garīgā pasaulē, tu it kā aizej kādā citā realitātē. Tu �epat vien esi, bet tomēr esi tālu projām. Ta man bija pavisam nesen. Sē�ot pie datora, gatavoju publikāciju angļu valodā starptautiskai konferencei. Mana kundze paver durvis un kaut ko saka. Es skatos un nekā nesaprotu. Tikai pēc brī�a attopos, ka viņa mani aicina pusdienās. Es biju datorā pieradis izrakstīt gala formulas, starpizvedumus paturot galvā. Izrādās, ka tādā brīdī esi kaut kur citur un nesaproti normālu latvie�u valodu.

LIA: Es tie�i gribēju jautāt, iespējams, ka tev palīdz arī no aug�as.

BUIĶIS: Es neap�aubāmi to uztveru kā kaut kādu palīdzību. Tas nenāk tā vienkār�i, tikai no manis. Pēk�ņi vienā mirklī viss ir pilnīgi skaidrs. Tu noformulē to sev trijos teikumos. Ta man bija 2011. gada vasarā pēc konferences Elorencē, Itālijā. Nāko�ā nakts Romā pirms atgrie�anās Rīgā bija nenormāli karsta, un es praktiski gulēju tādā pusmiegā. Nav jau pirmā reize dzīvē, kad bezmiegs. Es tādās reizēs cen�os nesatraukties un domāju par kādu interesantu jautājumu. Atcerējos konferenci Florencē par siltuma problēmām, kur man bija plenāra referāts, un sāku atcerēties, ko savā plenāra referātā stāstīja Dienvidkorejas profesors Kijung Hī Co3) par nano caurulītēm datoru mikroshēmu ventilācijas sistēmu uzlabo�anai, ieskaitot, ka at�ķirībā no parastajiem datoriem �eit tiek izmantots �ķidrums, kur� vāroties daudz intensīvāk dzesē plati ar mikroshēmām. Tad kaut kādā pusmiega stāvoklī man pēk�ņi parādījās, ka, ja nano izmērus uztver kā parastus izmērus, tad nonākam pie sistēmām ar izstieptām virsmām. Par �o matemātisko problēmu saistībā ar vācu in�enieri Golo Pilcu, kur� darbojās Indijā, es stāstīju sakarā ar braucienu uz Grieķiju, Parnasa kalna apkaimi. Miegs ātri pazuda, un es kādu pusstundu apdomāju, kādas problēmas mēs ar savu pieredzi varētu risināt (�ajā virzienā manā vadībā aizstāvēti trīs doktora darbi matemātikā pēdējos pāris gados), un izdomāju veselu virkni konkrētu matemātisku modeļu.

Pēc atgrie�anās Rīgā es uzrakstīju vēstuli profesoram Co, ka neesam konkurenti biznesā, jo mikroshēmas nera�ojam, bet varam būt sadarbības partneri matemātisko modeļu veido�anā. Profesors atbildēja un atsūtīja savu konferences prezentāciju. Rezultātā man tagad viena doktorante un viens matemātikas doktors nodarbojas ar �o problēmu.

KARNILAVI�IENE: Zinot, ka Visums ir hologrāfisks, cilvēciskā būtne garīgā un fiziskā plānā ir hologramma. Mini hologramma. Un viņa sasaucas. �īs vibrācijas starp cilvēku un kosmisko Visumu, ļoti svarīgi, lai tās vibrētu. Ja cilvēks ir noslēgts, viņam nav �īs saiknes ar Kosmosu, viņ� nevar nodarboties ne ar telepātiju, ne gai�redzību, ne ekstrasensoriku. Bet, ja cilvēkam �ī hologramma atveras, tiek uzķerts �is kontakts ar Kosmosu, viņ� saņem informāciju. Man tajā nelaimes gadījumā atvērās �is kanāls, es to attīstīju. Jo nepietiek, ka tas atveras, ir jābūt zinā�anām. Vai nu tev ir dots no Dieva un tu �īs īpa�ības attīsti, mācies un saņem informāciju. Ļoti pareizi profesors teica, ka ir tāds transa un pustransa stāvoklis. Un ļoti bie�i gai�reģi, ekstrasensi un arī es pati personīgi, strādājot ar cilvēkiem ar dziļām problēmām, slimībām, vēl kaut kādām nelaimēm, ir tādi brī�i, kad ieeju pustransā. Nerunāju ar prātu, bet man nāk informācija no aug�as. Ta ir vistie�ākā informācija, kas nāk pa kanālu no Kosmosa, ka es varu cilvēkam palīdzēt. Ieejot �ādā stāvoklī, tas kolosāli strādā! Es kaut ko atveru arī

Pēc pasaules kongresa ICCES'05'1 ' Indijā, �enai un D�aipurā, kur piedalījāmies kopā ar kundzi ar diviem referātiem par sistēmām ar izstieptām virsmām un intensīvā tērauda rūdī�anas modeli. Braucot uz lidostu, izdevās pa ceļam iebraukt ari Agrā, apskatīt un nofotografēties pie vienas no Indijas slavenākajām vietām Tad�mahala

Kopā ar kolēģi no Vācijas un mūsu sievām ICCES'05 konferences Indijā svinību vakarā

tajā cilvēkā. Kosmiskās vibrācijas savienojas ar cilvēka vibrācijām. Tad viss notiek. Un telepātijā un visur ir tāpat. Būtībā telepātija arī ir izie�ana no ķermeņa. Jo astrāls nonāk saskarē ar Informācijas kanālu, un viņ� vai nu redz, vai zina. Kosmosa vibrācijas ir pastiprinātas, tās pastiprinās ar�vien vairāk, un cilvēkus skar da�ādi satricinājumi. Visas krīzes, nelaimes, �ķir�anās, slimības� Viss notiek tāpēc, lai cilvēks atvērtu �o kanālu. Lai viņ� kļūtu zino�āks, redzo�āks un saprastu, kāpēc viņ� vispār dzīvo. Kas ir dzīve, kas ir nāve, un kas viņam �ajā dzīvē ir jāizdara.

Pēteris pareizi teica cilvēki baidās. Viņi baidās, jo viņi nezina. Viņiem vienkār�i nav zinā�anu. Viņiem būtībā ir ielikts ļoti labs kosmiskais kods, viņi varētu apgūt un daudz ko izdarīt, bet viņi ir aizslēgti. Viņi ir ciet. Līdz ar to viņiem nepiekļūst �īs vibrācijas un hologramma nestrādā. Ļoti svarīgi gan �īs meditācijas, gan holotropā elpo�ana, kas atver. Ticu reinkarnācijai un iepriek�ējai dzīvei. Padomju laikā tas viss bija nobloķēts, nebija informācijas, nebija pieejas ne grāmatām, ne lekcijām. Bet tagad mums ir daudz skolotāju. Lūk, �epat sē�, visi trīs kungi! Par �īm lietām ir jārunā, un cilvēki sāk par tām interesēties. Tad �īs bailes pazūd un cilvēkus nededzina uz sārta, kā kādreiz D�ordāno Bruno78 un raganas dedzināja.

LIA: Un vēl kāds daudz aprunāts un joprojām neizprasts objekts apsmietais un atkal reanimētais NLO. Pieminēts arī �ajā grāmatā, 8. nodaļā, kā hologrammiskas izcelsmes kuģi vai �ķīvji. Ko varētu teikt �ajā sakarā?

78 D�ordāno Bruno (Giordano Bruno, īstajā vārdā Filips Bruno; 1548-1600) dominikāņu mūks atkritējs, dzejnieks, dramaturgs, okultists; pats sevi uzskatīja par filozofu, magu, domātāju, ētikas reformatoru; dēvēts par vienu no daudzajiem Vidus�laiku okultistiem, ko mūsdienās pieņemts apzīmēt par ezotēriķi.

Madrasas tehnoloģiskais institūts ir uzbūvēts pilsētas malā un domāts kā modernās civilizācijas sasaiste ar dabu. Da�us metrus aiz manis pie autobusa pieturas ir stirna. Teritorijā stirnu ir ļoti daudz, var pieiet tām 4�6 metru tuvumā, tikai tad tās paiet da�us metrus tālāk

KĻAVA: Oficiāli par sākumu tiek uzskatīts Rozvelas79 fenomens. Tur nogāzās "�ķīvītis", ko ASV militāristi pievāca un pētīja, prezidents Eizenhauers bija tajā iesvētīts.

LIA: Tu arī Majoros, savulaik tiekoties ar cilvēkiem, ik pa laikam minēji par ASV un "�ķīvī�u" slepeno sadarbību.

KĻAVA: Pirmā tāda kopīgā tik�anās bija 1954. gada 21. februārī, kad ASV militāristi un Vatikāna pārstāvis tikās ar atnācējiem. Lai arī reliģija NLO pieskaita sātana izpausmēm, tomēr Eizenhauers nosprieda, ka Vatikāna atbalsts, lai arī slepens, būtu noderīgs.

LIA: Un ko viņi tiekoties ieraudzīja?

KĻAVA: Par to tagad daudz raksta, arī internetā. Runa ir par abpusēji izliektu objektu, diametrs tā ap 35 pēdām. Kad tas piezemējas, gaiss kļūst piesātināts ar ozonu. No "�ķīvja" izpeldēju�as divas būtnes, kas maz at�ķīru�ās no cilvēkiem. Tāds skandināvu paveids salīdzino�i gar� au�gums, gari, gai�i mati, gai�i zilas acis, vispār līdzīgi viens otram. Pārvietojās it kā uz gaisa spilvena, palecot uz priek�u. Pirmajā reizē viņiem nav

79 Rozvelas fenomens oficiāls sākums NLO, datējams ar 1947. gada 8. jūliju. Trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Rozvelas pilsētas, ASV Ņūmeksikas �tatā, kāda fermera laukā nogāzās citplanētie�u kuģis, kurā atradās �etru bojā gāju�u humanoīdu mirstīgās atliekas. Baumoja, ka ASV militāristi tās steidzamā kārtā evakuēju�i uz Raitfīldas (�odien Raitpatersona) bāzi Ohaio �tatā, ta�u ne visi citplanētie�i gāju�i bojā, viens izdzīvojis. Viņa organismā bija hlorofils: glu�i kā augs saules gaismu spēja pārvērst enerģijā. No citplanētie�a ASV valdība ieguva informāciju, kas ļāva tai nodibināt pastāvīgu kontaktu arcitplanētie�iem. 1951. gadā, kad viņ� saslima, zinātnieki mēģināja viņu izārstēt, ta�u veltīgi. 1952. gadā citplanētietis nomira.

izdevies vienoties, atnācēji pieprasīju�i, lai pārtrauc visu iero�u ra�o�anu. ASV tas, protams, nebija pieņemami. Pēc �im neveiksmīgajām pārrunām, tajā pa�ā gadā tika organizētas vēl divas. Jau ar citām rasēm, tajā skaitā ar tā sauktajiem Pelē�iem, kuri dzīvo uz vienas no Oriona zvaigznāja planētām. Viņiem draud izmir�ana, un tie spiesti meklēt iespēju savu rasi saglabāt. Ar Pelē�iem vieno�anās tika panākta. Ar noteikumu, ka atnācēji nejauksies Zemes iedzīvotāju lietās, bet Zemes iedzīvotāji, tas ir, ASV valdība, viņu klātbūtni uz mūsu planētas turēs noslēpumā. Citplanētie�i palīdzēs amerikāņiem tehnoloģiskajā attīstībā, par to viņiem būs ļauts nolaupīt zināmu skaitu cilvēku, lai veiktu savus ģenētiskos pētījumus. It kā ar mērķi kontrolēt cilvēku rases attīstību. Nolaupītos cilvēkus citplanētie�iem jānogādā atpakaļ uz Zemes, ar noteikumu, ka �ie cilvēki neko neatcerēsies. Tas tika īpa�i fiksēts, ka visiem nolaupītajiem jāpaliek dzīviem un pēc apskates jānonāk atpakaļ tur, no kurienes tie paņemti. Tūlīt gan jāsaka, ka �is punkts ir pārkāpts.

Sākumā sadarbība noritēja veiksmīgi. Tika uzceltas slepenas pazemes bāzes, Amerikas rūpniecība sāka apgūt jaunās tehnoloģijas, savukārt citplanētie�i veica savus medicīniskos pētījumus, eksperimentējot ar cilvēkiem. Diem�ēl, jau 1955. gadā kļuva skaidrs, ka atnācēji Eizenhaueru piemānīju�i. Tika izveidota speciāla grupa "Majestic-12", kuras uzdevums bija koordinēt visas ar citplanētie�iem saistītās akcijas. Grupā ietilpa augsta ranga ierēdņi, pat CIP vadība. Un tika konstatēts, ka citplanētie�i nolaupa simtiem tūksto�u cilvēku kā Amerikā, tā Eiropā un Āzijā. Visā ASV

Delfu orākula drupās 2005. gadā

teritorijā policija atradusi dīvainā veidā sakropļotu cilvēku un dzīvnieku līķus, kuriem izņemti iek�ējie sekrēcijas dziedzeri. Dabiski, ka attiecīgās ASV iestādes asi reaģēja, bet Pelēkie atbild, ka iek�ējie sekrēcijas dziedzeri nepiecie�ami viņu gēnu in�enieriem.

BUIĶIS: �obrīd daudzi slepeni dokumenti, saistīti ar NLO un citplanētie�iem, ar tiesas lēmumu tiek publiskoti. Pasaule pēc vairāk nekā pusgadsimta uzzina to, ko varenākā valsts slēpusi. Viena tāda patiesības stunda bija 2004. gada janvārī notiku�ajā Pasaules ekonomikas foruma slēgtajā sesijā Davosā, kurā tie�i tika apspriesta citplanētie�u klātbūtne uz Zemes.

KĻAVA: Tas ir mūslaiku periods. Pasaules literatūrā par to tiek runāts jau pirms mūsu ēras.

BUIĶIS: Arī Viduslaiku gleznās.

KĻAVA: Gleznās, jā. Ir kāda veca baznīca Mchetas pilsētā Gruzijā, kur vienas kolonnas gleznojumā Jēzum pie katras rokas ir lidojo�s disks. Kāds anonīms mākslinieks fresku gleznojis 17. gadsimta vidū.

LIA: Neticami! NLO kā Kristus krustā si�anas liecinieki! Kāpēc nepalīdzēja Jēzum? Jeb tā būtu tikai mākslinieka fantāzija?

KARNILAVI�IENE: Katrai fantāzijai mēdz būt reāls pamats.

LIA: Vai ne? Arī latvie�u teikām. Vismaz vēsturiskajām noteikti.

Lidojo�ais disks pie Jēzus rokas tuvplānā

KĻAVA: No viņiem nav ko gaidīt palīdzību tā vismaz domā grāmatas "Sfinksu sindroms" autors, protestantu mācītājs Valters Jergs Langbeins. Grāmatā runāts par to, kā senās civilizācijas jeb tā paleokontaktoloģija

17. gs. freska Mchetas pilsētā Gruzijā

Tie�ām laikmets ļoti mainās, informācija ļoti mainās uz zemes. To varu, ko viņi grib noturēt, noturēt vairs nevar. Viena no analītiķu domām, kāpēc netiek uzsākts kar� ar Irānu, ir tāpēc, ka kāds Augstāks spēks Ameriku notur to darīt. Ir parastās valdības un nezināmās valdības, kas ir iesvētītas. Tāpēc, es domāju, pa�reiz ir tāds laiks, kad tiek vērti vaļā tic zīmogi, kā ir patiesībā. Jo �āda informācija sagrauj jebkuru varu. Sabiedrība ir pakāpeniski jāsagatavo. Ja pēk�ņi visi sapratīs, ka nav jāiet deviņos uz darbu, sāksies haoss. Tāpēc �āda informācija pakāpeniski jādotē, lai sabiedrību pieradinātu. Caur filmām, caur romāniem, caur grāmatām, caur stāstiem.

Divdesmit piecus gadus man nācies lasīt par ufoloģiju, tie lidojo�ie aparāti ir ļoti da�ādi. Sie dievi, kas piedalīju�ies cilvēciskās rases genofonda evolūcijā. Tas nav ne labi, ne slikti. Pat tāda iestāde kā Vatikāns to atzīst. Mācītājiem steidzīgi par to jāmācās. Ta�u tas neatceļ to, par ko mēs runājām �odien garīgās gaismas un mīlestības evolūcijas ceļu. NLO tomēr vairāk saistīts ar tehnokrātiju, ar kosmisko tehnoloģiju attīstību. Tas ir neizbēgams kosmiskās evolūcijas sinerģētisks process. Bet, atkārtoju, nekādā gadījumā neatceļ �o Dieva cilvēka iek�ējo tap�anas procesu.

LIA: Kādā veidā mēs tomēr �os objektus interesējam? Ne jau ar kara tehniku, kas acīmredzot mums ir daudz sliktāka nekā viņiem.

BUIĶIS: Galvenais jautājums jau ir par to dzīvo būtni, cilvēku, kas esam mēs fiziskajā ķermenī. Kur mēs esam ierobe�oti trīs dimensiju telpā. Un tā ir pilnīgi cita evolūcija, kurā mēs zaudējam �o dievi�ķo saikni. Mums zūd informācija par to, kas mēs patiesībā esam, Lia. Kā mūsu pirmās grāmatas nosaukums "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam".

Savu īsto būtību mēs nezinām. Un tas ir brīdis, kad varbūt tuvojas tas laiks, kurā, kā Pēteris teica un kā Bībelē rakstīts, tic pēdējie zīmogi tiks atvērti un atvērsies visa Lielā Patiesība. Tas, kas notiek pēdējos desmit gados, kāda Pēterim ir disku kolekcija, kāda literatūra tiek izdota! Man stāv vismaz trīsdesmit grāmatas, kuras ar steigu būtu jālasa.

LIA: Tuvojas tie�ām tas iz�ķiro�ais 2012. gads?

KĻAVA: Jūs jau, Grigalinovi�a kungs, �odien teicāt, ļoti interesanti, par to, ka jūsu paziņa sapnī redzējusi to vilni. Es zinu vairākas sievietes, kuras stāsta tādu informāciju, ka pār Rīgu nāks viļņi. Mēs varam to informāciju iespaidot. Varbūt, kā tu, Andri, teici, tas jau virtuāli kolektīvi ir izdzīvots, tā informācija ir deformēta un vairs nenotiek. Tas man liekas ļoti būtiski, lai globālās klimata izmaiņas, kas daļēji ir ģeopolitizētas, lai tās notiek, bet lai notiek harmoniski vadāmās sāpēs.

LIA: Nu gan pateici! Harmoniski vadāmās sāpes�

KĻAVA: Tas tie�ām ir nopietni! Tc ir svarīga �ī enerģijas sinhronizācija. Cilvēki to jūt un uztraucas, neviens jau negrib tādas cie�anas. Kolektīvā apziņa ir vienīgā ideja, kas visā tajā var ieviest kaut kādas izmaiņas. Bet ne jau caur bailēm. Mēs nevienu nebaidām. Tas vairāk ir zinātnieku darbs, kā zinā�anas par Sīriusu ietekmēju�as da�ādus procesus uz Zemes, kāda ir tā ritmika, tie 12 tūksto�i gadu.

LIA: Lielvārdes jostā arī minēts, ka mēs nākam no Sīriusa.

KĻAVA: Gēni ir tik ļoti samiksēti uz Zemes. Gēnu analīze, DNS analīze uzrāda ļoti lielas paralēles, ka tas viss tomēr nācis no Āfrikas un no Divupcs83 , tas ir tas pēdējais periods. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, kas izmainās. Mēs nedrīkstam atskaitē dzīvot bailēs un fiziskās izmaiņās, ka

Latvijai būs kaut kas slikts un mums būs slikts. Mums jārunā par dzīvību un Gaismu, nevis par fiziskām izmaiņām uz Zemes.

GRIGALINOVI�S: Pirmīt mēs jau teicām, ka ar savu apziņu varam iespaidot materiālo pasauli. Tatad, ja mūsu kolektīvā apziņa būs pozitīvi vērsta uz labu, mēs varam iespaidot �īs visas kataklizmas, kas nāk. Mēs varam tās izmainīt. Atbildot uz Lias jautājumu par lidojo�iem �ķīvjiem, mans iemīļotais Svēdenborgs vienā no divdesmit grāmatām raksta, ka savā ārpusķermeņa ceļojumā viņ� ir saticies ar citplanētie�iem. Piedodiet, pirms 300 gadiem! Un tikai tagad mēs atgrie�amies pie tā labi aizmirstā vecā, jo, kā jūs zināt, vienu laiku jau bija pilnīga blokāde. Nekā nav, par to nedrīkstēja runāt, un viss!

KĻAVA: Sekss Krievijā vienkār�i nebija. Un NLO arī nebija.

LIA: Toties tagad ir dubultīgi! Abi.

GRIGALINOVI�S: Jā. Otrs, ko gribēju pateikt, ka esmu ļoti, ļoti priecīgs �odien atrasties tik brīni�ķīgā sabiedrībā. Mums bija dzīvs piemērs, Veltas kundze, kura pastāstīja to, kas ir rakstīts grāmatās! Liels paldies, lai Dievs jums visiem dod labu veselību!

LIA: Paldies, jāpiekrīt Grigalinovi�a kungam. Ta kā mēs esam daļa no Visuma, un, ja tic Maiklam Talbotam un vēl daudziem gudriem vīriem, tad Visums ir pilns līdzjūtības. Mums atliek vienīgi noturēt �o līdzjūtību arī sevī un ar savu pozitīvo apziņu palīdzēt Visumam.

KĻAVA: Ta hroniskā cilvēku slimība, ka tevi kāds nemīl, ka tu neesi samīlēts, novērtēts. Ta nav. Vienkār�i vajag uzticēties, ka jūs kāds ļoti mīl. Ļoti jūs mīl. Mazāk varbūt uz Zemes, bet debesīs jūs ļoti mīl. �ī dotācija, �is avanss, es garantēju, ka tas tā ir. Lai jūs ne�aubītos. Tikai tad, kad mēs pārvaram �o aizvainotību, notiek izmaiņas.

LIA: Paldies, mēs ne�aubāmies.

�īs sarunas izskaņā stāsts par cilvēku arī ar īpa�u likteni Krievijas Tautas mākslinieku Sergeju Zaharovu[62], kur� ar lieliem panākumiem koncertējis arī Latvijā. At�ķirībā no daudziem sava amata brāļiem, necen�oties par katru cenu būt uz "jaunā viļņa". �o dziedātāju brīnumainā kārtā absolūti neskar mainīgās modes kaprīzes, viņa dominante ir garīgums un mēra sajūta, kas vieglā �anra pasākumos nav tipiska parādība. Kad uz skatuves iznāk joprojām izskatīgais un staltais Sergejs Zaharovs, uzreiz ir skaidrs, ka viņ� neiekļaujas tajos rāmjos, kādos esam radu�i redzēt estrādes zvaigznes. Tik krasa ir at�ķirība no pārējiem! �im cilvēkam, pirmkārt, ir balss! Brīni�ķīgi tembrēts baritons, niansēti pasniegts no visklusākā piano \\&7.fortissimo.

Mēs sarunā �odien pieminējām zviedru Emanuēlu Svēdenborgu, viņ� savā mū�ā �etras reizes izglābies no dzīvības briesmām. Zaharovs uz nāves robe�as bijis trīs reizes bērnībā, krītot no koka, jaunībā, slīkstot Melnajā jūrā, un 46 gadu vecumā, piedzīvodams klīnisko nāvi.

Zaharovs: "Tajā brīdi jutos līdzīgi gaisa balonam. Karājos kaut kur zem griestiem, ļoti gribējās ātrāk izlidot ārā, kur gaidīja kas īpa�s. Lejā gulēja kāds tum�matains vīrietis. Es viņu nepazinu, biju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Istabā kaut ko ātri darīja cilvēki baltos virsvalkos, vienam no viņiem spīdēja kails pakausis. Pierastā zemes rosī�anās pēk�ņi �ķita vien nenozīmīga epizode bezgalīgajā dzīvju blīvumā. Naudai, karjerai, aizvainojumiem, tenkām, goda nosaukumiem, apbalvojumiem, aplausiem, nebija nekādas nozīmes tā mērķa vārdā, kura dēļ mēs tiekam sūtīti uz �o pasauli. Cilvēki nevajadzīgi iztuk�o sevi nemitīgās cīņas dēļ par neko. Par neko! Mērķis ta�u ir pavisam cits� �is pārbaudījums nāca no Visaugstākā. Nopietns pārbaudījums, es pat nojau�u, par ko. Laikam pārāk ātri biju sācis skriet pa dzīvi, tiku sodīts par pārsniegto ātrumu. Un, lūk, pienāca brīdis apstāties, ieskatīties cilvēkos un galvenais sevī. Neizskaidrojamā viegluma sajūta un svētlaime, ko izjutu �o savu da�u minū�u lidojuma laikā, mani vairs nepamet. Ja arī kaut kas sāk nedaudz satraukt, atceros �īs bezgalīgās tāles, un viss nostājas savās vietās. Ja mūsu dzīvē nebūtu cie�anas un pārdzīvojumi, kā mēs saprastu, kas ir laime? Pārbaudījumi netiek doti tāpat vien. Mūsu uzdevums ir apjēgt, kāpēc tie vajadzīgi, kādu mācību ar tiem mums sniedz Liktenis. Pieņemot to, kas ar mums notiek, kā mūsu nemirstīgās dvēseles pilnveido�anu.

Manī palikusi pārliecība, ka mūsu apziņa atdalās no ķermeņa, lai dotos uz Visuma Kopējo datu banku. Mūsos ievadīta programma, kuru katram jācen�as izpildīt. Esmu sapratis, ka nomirt, tas nemaz nav �ausmīgi. Kad esi uz nāves sliek�ņa, saproti, ka tavā priek�ā paveras milzīga bezgalība. Viss, ko esmu sevī uzkrājis, aiziet uz kopējo bezgalības datu bāzi. Tā nav tumsa, tas ir turpinājums. Pēc tam, kad biju TUR, vienkār�i smieklīga �ķiet visa �ī sīkā zemes burzma. �ajā pasaulē nav nekā augstāka par parastu, cilvēcisku prieku. Vai lielākā laime nav tā, ka Dievs man ir devis dzīvību?

Dziedātājs Sergejs Zaharovs

Iespēju katru dienu pamosties un dzīvot! Jau pati piedzim�ana ir liels brīnums. Dievs devis mums dzīvību, un mēs esam ieradu�ies uz Zemes. Vai tā pati par sevi jau nav vislielākā dāvana? Ar to pietiekami, lai mēs visu dzīvi attaisnotu �o savu atnāk�anu. Katrs sevī atrastu to labāko, ko dot citiem. Jo vairāk atdosi, jo laimīgāks būsi. Esmu sapratis, ka dzīves jēga ir pa�ā dzīvē."

Izņemot Āfriku, Sergejs Zaharovs koncertējis visos kontinentos. 1996. gadā dziedonim pie�ķirts Krievijas Tautas mākslinieka goda nosaukums, viņ� apbalvots ar starptautisko ordeni "Par laba vairo�anu uz zemes", ko saņēmu�i simts cilvēku 25 pasaules valstīs, tāpat presti�o ordeni "Par kalpo�anu mākslai", ko pie�ķīrusi sabiedriskās labdarības kustība "Pasaules labie cilvēki".

ANDRIS BUIĶIS un PĒTERIS KĻAVA

LIA: Tada dīvaina sajūta �ī ir pēdējā tik�anās ciklā, kurā spriedām par Maikla Talbota grāmatu "Hologrāfiskais Visums". Esam nonāku�i līdz pēdējai nodaļai -"Atgrie�anās sapņu laikā". Viens ir tas, ko vēsta �ī nodaļa, otrs ko katrs esam izsapņoju�i savā sapņu pasaulē. Fini�a taisnē esat tikai jūs abi, daudzu jo daudzu cilvēku dziļi un pamatoti cienīti. Iemīlēti vēl no tiem laikiem, kad vairāk nekā desmit gadus ar da�ādu paaud�u klausītājiem, kuri interesējas par ezoteriku85 , tikāmies Jūrmalā. Animācijas meistars Ansis Bērziņ� jūs pamatoti uzskata par Latvijas lielākajiem Skolotājiem. Divi akadēmiķi sfērā, kurā (mana brīvā improvizācija) primāri valda Bezgalīgā Apziņa, kur redzamais mijas ar neredzamo, sirds izglītība ar sirds apziņu un kurai daudzi skaidrojumi jau rodami mūsdienu modernajā fizikā, ķīmijā, astronomijā un matemātikā.

Pēc tik�anās Majoru kultūras namā, fonā Valda Kupra eņģeli

85 Ezoters � grieķu cilmes vārds, saistīts ar tādām nozīmēm kā slepens, iek�ējs, nepieejams.

�odien ar Maikla Talbota palīdzību mēģināsim atgriezties sapņu laikā. "Hologrāfiskā Visuma" pēdējai nodaļai likts zīmīgs moto, Lakotas samaņa Klibā Brie�a domas: "Vienīgi cilvēciskās būtnes ir nonāku�as līdz punktam, kurā tās vairāk nezina, kāpēc pastāv� Tas (..) aizmirsu�as savu ķermeņu, sajūtu un sapņu sakrālās zinā�anas."

Hinduistiem88 Brahmans[65] ir bez formas, bet tā dzim�anas vieta redzamajā realitātē ir it visās formās. Daba ir ilūzija, un Brahmans ir �īs ilūzijas veidotājs. Kas ir �eit, ir visur, pasaules centrs ir visur.

Dzenbudisti atzīst realitātes pirmcēloni galējo nedalāmību, viņu galvenais mērķis uztvert �o veselumu!

Ēģiptie�u pareģis: svarīgi ir saprast, ka lietu ārpusē ir tāpat kā iek�pusē un mazais ir tāds pats kā lielais. Viduslaikos �ī doma pazīstama: kā aug�ā, tā apak�ā.

Austrālijas aborigēni: bija laiki, kad visa zeme bija sapņu laiks. To atbalsta un tam piekrīt Keisijs.

�veices eksperts Kabalas lietās Leo �aija: visa radī�ana ir Dieva transcendentālo aspektu iluzorā projekcija.

Duglass �ārons: centrālā koncepcija, ka visām saredzamajām formām pasaulē dzīvajām un nedzīvajām pamatā ir kāda vitāla esence, no kuras tās rodas, kas to uztur un kurp viss atkal reiz atgrie�as�

Deivids Boms: visas �īs koncepcijas, ko lietojam, ir mūsu pa�u veidotas. Tas neeksistē, jo tur ārā pastāv vienīgi nedalāmais veselums Brahmans! Jābūt gataviem pilnveidoties no viena stāvokļa citā".

Tiktāl īss ieskats "Hologrāfiskā Visuma" 9. nodaļas ievadā.

Kādas ir jūsu domas? Kā īsti ir? Vai �is laiks jau būtu sācis apskaidrot cilvēces smadzenes? Meklējot atbildi uz jautājumu, kas mēs tie�ām esam un kāpēc esam sūtīti uz �īs zemes? Vai tas vēl ir nākotnes jautājums?

BUIĶIS: Būtībā par �īm lietām, kā jau tu minēji, daudzkārt esam runāju�i. Iespējams, iznāks atkārtoties. Vēl jo vairāk, ka �is ir mūsu cikla kopsavilkums. Patiesi, gribu atgādināt, toreiz, kad mēs ar Liu domājām par pirmās grāmatas nosaukumu "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam"�

LIA: �tāpēc jau �o ciklu arī nodēvēju tāpat.

KĻAVA: Arī es gribēju paturpināt, ko tu, Lia, teici par �amani. Kur viņ� par cilvēciskām būtnēm saka: "Tas nelieto smadzenes, un tās ir aizmirsu�as savu ķermeņu, sajūtu un sapņu sakrālās zinā�anas. Tas ne�lieto gara zinā�anas, kas ir ieliktas katrā no tām. Tas to pat neapzinās un akli maldās pa ceļu, kas ved uz nekurieni pa bruģētu ceļu, kuru pa�as ar buldozeru vēl nostumj un padara līdzenu lai varētu ātrāk nokļūt pie tā lielā tuk�ā cauruma ceļa galā, kas gaida, lai aprītu to." Redzi, �odien vajag buldozeru. Indiāņu kultūra iet bojā,Tibetas kultūra� Pat Dalailama saka: ir vajadzīga �ī integrācija, to arī Rērihu ģimenes locekļi ir teiku�i. Tāpēc Kosmoss aicina uz apzinā�anos! Un ļoti augstu tehnoloģisku sintēzi. Ka tas nav pretrunā. Bet mēs vairāk esam par tiem buldozeriem, nevis sakrālo sevis apzinā�anos. Tāpēc mūsdienu jaunatnei ir ļoti jāuzrāda �ī integrālā pieeja, ka cilvēks izzina sevi. Visi grib mīlestību. Tajā pa�ā reizē visi grib ar da�u pirkstiņu palīdzību to pasauli kustināt. Un tas būtībā nav pretrunā.

BUIĶIS: Atbilde ir apziņā. Kad lasīju �o vietu par Klibo Briedi, arī domāju, ka tā jāpiemin, un jūs abi to jau nocitējāt. Ja gribi to normāli saprast, tad ļoti uzmanīgi, reizi, divas, trīs, �etras, vārds pa vārdam jālasa, ko �amanis ir teicis. Jo tās ir mūsdienu filozofu pērles. Daudzi pat nespēj to saprast. Tu brauc pa to līdzeno ceļu, smadzenes arī tā ļoti līgani �ūpojas, un tu savas krokas vairs nemani, tu nespēj vairs normāli domāt un dzīvi normāli ieraudzīt.

LIA: Viņ� jau pats arī turpina, ka zemapziņa, pat tā, ir ieccmentēta.

BUIĶIS: Jā. Un atceramies, ko mēs runājām tajā reizē, kad klāt bija medicīnas doktors Henriks Grigalinovi�s, kur� skatījis Finka smadzenes. Viņ� teica, ka pasaulē otras tādas vairs nav redzējis, kurām būtu bijis tik dziļ� rievojums. Tatad Finkam pat smadzeņu�

KĻAVA: Anatomija.

BUIĶIS: �anatomija jau ir citāda. Tas ir tas, ko, pārtraucot Pēteri, teicu, ka viss ir apziņā. Kāda ir mūsu apziņa!

Atgādinā�u, ko Ervins Lāslo, Staņislavs Grofs un Pīters Rasels''0 runāja pirms desmit gadiem par cilvēces nākotni. �os cilvēkus esam sarunās pieminēju�i vairākkārt. Lasītājam varbūt būs interesanti uzzināt, ka �ai grāmatai priek�vārdu ir rakstījis Kens Vilbers, kura divas grāmatas izdotas arī latvie�u valodā.

Tatad par �o trīs domātāju divu dienu sarunu. Ervins Lāslo formulē problēmu �ādi: "Ļoti aktuāls ir �āds jautājums. Vai drīkstam turpināt �odienas dzīves stilu, neradot avārijas situācijas un krīzes un noliekot zem jautājuma zīmes visas pasaules labklājību (..). Baidos, ka jautājums vairs nav par to, vai mums jāmainās, bet gan par to, cik ātri un cik kvalitatīvi mēs mainīsimies (..). Mums jāpajautā sev, kur mēs atrodamies, kas mēs esam un kā mēs skatāmies uz pasauli un uz sevi (..). Lai mēs izdzīvotu un turpinātu savu attīstību, nenovedot sevi uz izmir�anu, mums jāpārskata savi priek�stati par Visumu, par cilvēku un par progresa un attīstības idejām." Un tad viņ� ar lielu pārliecību sāka par �īm lietām runāt un rakstīt. Cilvēcei būs milzīgas problēmas, tas bija pirmais secinājums.

Vienā punktā viņi nonāca līdz zinātnei kopumā. Un tur bija tas ārkārtīgi smagais apvainojums zinātnes elitei, tiem, kas zinātnē ieņem atbildīgos amatus. Tie iet sabiedrībai pa priek�u, vicinādami �o vulgāro materiālisma karogu. Viņi nespēj �īs smalkās lietas saprast.

Lūk, ko saka Staņislavs Grofs: "Mūsu dienās situācija ir pasliktinājusies, tādēļ ka materiālistiskā zinātne pastiprinās ar savu dziļo, ideoloģisko iedarbību. Valdo�ais zinātniskais pasaules skats kaut kādā nozīmē uztur dzīves stratēģiju, kura balstās uz. individuālismu un sacensību garu, nevis uz sinerģiju un sadarbību. Darvinistiskā un Freida domā�anas kontekstā pilnīgi dabīgi, likumsakarīgi un pieņemami ir egoistisku viedokļu vadīta darbība uz citu rēķina. Acīmredzamas arī tālejo�as ekoloģiskās vecās para�digmas sekas attiecībā uz dabu, par ko runāja Pīters un kuru pirmo reizi noformulēja Frānsiss Bēkons. 1a ir nesaudzīga dabas ekspluatācija, neat�jaunojamo resursu izlaupī�ana, apkārtējās vides globāla piesārņo�ana. Tādēļ mums nepiecie�ama jauna stratēģija, kura ļautu veikt tādu destruktīvu cilvēka darbības transformāciju kā nesaudzīga agresija un neapvaldīta iekāre, kā arī vispusēja tagad eksistējo�ās vērtību sistēmas pārskate un zinātnes pasaules uzskatu izmaiņa. Mūsu kultūrā, kurai ir raksturīga neiespējama, bie�i nepamatota un nereālistiska zinātnes apjūsmo�ana, nevar pārvērtēt paradigmas maiņas svarīgumu."

Lāslo turpina: "Sten [Staņislav], jūs runājat par patlaban eso�o zinātnes godinā�anu, pie tam pieminot karteziānisma, bēkonisma un ņūtonisma pasaules skatu. Man �ķiet, ka mēs kopjam pietāti pret pilnīgi no dzīves atpaliku�u zinātni (..). Viena no grūtībām, lai attīstītu un izplatītu jaunu domā�anu, ir saistīta ar nepiecie�amību stāvēt pretim dominējo�am skatam uz pasauli, jo tiek runāts par zinātnes tehniskās elites pasaules skatu, tādēļ nepiecie�ami arī mūsu priek�stati par to, ko patiesībā mums saka zinātne (..). Daudzi pētnieki ir neticami konservatīvi, būtībā tikpat konservatīvi kā citi viņu kolēģi akadēmiskajā pasaulē. Tādēļ tas nav viegls uzdevums pārliecināt zinātniekus uzņemties atbildību par zinā�anu nodo�anu, kurām ir patiesa nozīme un kas atver jaunas perspektīvas. Tradicionālajā, konservatīvajā un stingrajā zinātnē nav nekā saprātīga, ir tikai matemātika un mērī�anas iekārtu rādījumi. Cilvēkus neuztrauc �o mērījumu jēga, ja tikai vienādojumi strādā un tiek regulāri salīdzināti ar novērojumu rezultātiem. Tada pieeja ir ne tikai novecojusi, tā ir bīstama. Par laimi, konservatīvisms neietekmē zinātnes novatorisko un rado�o malu, kurā arī notiek lielākā daļa pārrāvumu. Tur mēs redzam atvērtību pret jaunām idejām, jaunam skatam uz pasauli un pat jaunu garīgumu."

Sākot ar to, ka cilvēki neapzinās, ka viņi kā bioloģiska rase kļuvusi naidīga visai pārējai pasaulei. Visu nīcina ārā. Sekas, protams, ir tādas, ka visa dzīvā pasaule, vēl jo vairāk, ja pieņem, kā to �odien dara zinātnieks D�eimss Lavloks (James Lovelock), ka Zeme ir dzīva būtne Gaija, ka viņa nepieļaus, ka visu pārējo iznīcina. Vairs neatceros, kurā darbā izlasīju, kā D�eimss Lavloks atgrie�as pie �īs jau gadsimtus ilgās idejas. Viņ� darbojās ar NASA pētījumiem, analizējot no pavadoņiem iegūtās fotogrāfijas, pie tam lielos daudzumos, da�ādos gadalaikos: pavasarī, rudenī, vasarā un ziemā, un, salīdzinot attēlus, viņ� ieraudzīja, kā Zeme elpo: skaidri redzams, ka da�os brī�os atmosfēras augstums samazinās (Zeme ieelpo, tad izelpo), kā mainās vulkānu aktivitāte un līdzīgas lietas.

Un arī �ajāTalbota nodaļā, kad runa ir par nāvei tuvu pieredzi un Lielo sprādzienu. Ta viena rindkopa patiesībā ir ļoti skaista. Ja mēs skatāmies uz Lielo sprādzienu, vai ir bijis viens? Tads, kas visu mūsu pasauli veidojis un no kura Visums veidojās? īstu eksperimentālu pierādījumu nav. Tas ir tikai tā pieņemts.

KĻAVA: Bet viss noticis. Sitiet krustā!

BUIĶIS: Ta ir pieņemts. Un Talbots tajā pa�ā rindkopā turpina: bet, ja cilvēks runā par savu tuvās nāves pieredzi, klīnisko nāvi, tad izsmej.

KĻAVA: Redz nāvi ikdienā un izsmej. Neviens nav redzējis Lielo sprādzienu, bet saka: jā-ā-ā! Tas bija! Civilizācijas infantilisms! Nelamājot kolektīvo apziņu, es domāju, pozitīvais ir tas, ka grāmata integrē sevī pa�u modernāko, pla�āko paradigmu par realitāti.

BUIĶIS: Kādas desmit.

KĻAVA: Jā. "Hologrāfiskā Visuma" vērtība, manuprāt, ir tā, ka �ie pa�saulslavenie zinātnieki, Deivids Boms, kvantu fiziķis, kas pat ar Ein�teinu īsti nesapratās, un Karls Pribrems, neirofiziologs, mēģināju�i definēt, kas ir realitāte. Viņu pētījumi un piecsimt zinātnieku refrēni interpretēti �ajā grāmatā, kas ļoti sakrīt ar seno, viedo, svēto Skolotāju zinā�anām. Kādreiz Majoros, kad satikāmies ar cilvēkiem un par to runājām, likās, ka mēs ar Andri esam ļoti vientuļi. Kā saucēja balss tuksnesī. Bet 2008. gadā �urnālā "New Scientist"[66] bija nopublicēts, ka zinātne tomēr atzīst, ka ir pieci pasaules lielākie jautājumi:

1.� Kas ir realitāte?

2.�� Kas ir apziņa?

3.�� Vai nākotne jau ir nolikta, tas ir, determinēta?

4.�� Kāds būs nākotnes cilvēks, kāda būs nākotne?

5.� Vai ir dzīve pēc nāves?

Tie ir pasaules lielākie jautājumi. Es gribētu domāt, ka mūsu galve�nais pienesums ir tas, lai cilvēki, kuri iepazīstas ar mūsu domām, mūsu uzskatiem un pārliecību, lai viņi apzinās �o nepiecie�amību izzināt sevi. Svarīgi tas, ka tauta priecīgi, apzinīgi kopā virzās uz kaut kādu kosmiskās inteliģences pusi. Tas ir tas, kas nepiecie�ams mūsdienās. Svarīgi, ka �odien, �ajā brīdī, kad jūs lasāt �os vārdus Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Madonā, Jūrmalā, ik Latvijas vietā, ar �īm domām esam savienoti. Ar �o apzinā�anos, ar patiesību meklējumiem. Tas ir tautas spēks. Tas, kas pa�reiz ir vajadzīgs.

BUIĶIS: Jā. Es nobeig�u, ko sāku stāstīt par Lāslo, Grofa un Rasela dialogu. Es dro�i vien jums bū�u apnicis ar �o grāmatu1 ', jo es viņu visai bie�i mūsu sarunās citēju. Bet te ir tāda maza nianse. Grāmatas krievu tulkojums iznāca 2004. gada sākumā, un es viņu tūlīt nopirku. Es jau reiz teicu, ka 2002. gadā Jūrmalā notika ECMI (Eiropas konsorcija matemātikas izmanto�anai industrijā)2 ' divgadu konference, kurai es biju priek�sēdētājs. Nākamā notika Kopenhāgenā, Dānijā, 2004. gadā. Mēs tikko bijām iestāju�ies Eiropas Savienībā, bet finansējums zinātnei bija palicis iepriek�ējā līmenī. Vienīgā iespēja aizbraukt uz �o kon�ferenci bija izmantot autobusu Eurolines, ar kuru braucām kādi �etri matemātiķi. Ta�u tā ir pamatīga brauk�ana, ilgāk par diennakti, un, lai nebūtu garlaicīgi, es lasī�anai paņēmu līdzi minēto autoru grāmatu. Jums būtu interesanti paskatīties, kā tā ir apstrādāta ar flomāsteru! Lapas praktiski sarkanas.

Izejot cauri visām problēmām, kā cilvēcei būs, ar ko tā saskarsies (ko mēs pēdējos gadus jau arī redzam), beigās viņi runā par to, ko mēs varētu darīt, kas būtu tas svarīgākais, nonākot pie lielajiem zinātnes jautājumiem: kas ir domā�ana un kas ir apziņa. Pīters Rasels saka: "Daudzi tūksto�i cilvēku dara to, kas pēc viņu izjūtas, ir pareizi. Un pareizu darbību arī ir ļoti daudz (..). Mēs katrs savu spēku ietvaros dodam ieguldījumu, un mūs atbalsta simti un tūksto�i citu cilvēku, kuri dara to, ko katrs uzskata par pareizu (..). Jo efektīvāk es daru savu personīgo darbu, jo vairāk tas paātrina izmaiņas, kuras notiek citos cilvēkos. Jo efektīvāk citi dara savu darbu, jo spēcīgāk tas ietekmē mani. Man kā rakstniekam viens no lielākajiem priekiem ir dzirdēt no citiem cilvēkiem, ka tas, ko esmu uzrakstījis savās grāmatās, ir radījis viņos dziļu iespaidu, ka tas viņiem ir bijis kā mozaīkas daļiņa, kura iegūlusies īstajā vietā (..). Mēs nevaram likt tam notikt, mēs varam atļaut tam realizēties. Sprie�ot pēc visa, to var darīt, veidojot pareizu iek�ējo noskaņu, pareizu apziņas stāvokli (..) iespējams, tas ir pareizi arī kolektīvā līmenī. Jo augstāks ir mūsu vispārējais apziņas līmenis, jo lielāka iespējamība da�ādiem negaidītiem brīnumiem. Mums var nebūt priek�stats par to, kādas būs izmaiņas un kad tās notiks, ta�u, rūpējoties par savu iek�ējo labestību, mēs palielinām iespējas tām parādīties." Secinājums viens mums ir jātransformē sava apziņa.

Trijatā viņi sprie�: "Bet mēs esam tikai trīs, mēs katrs varam tikai savu apziņu mainīt. Ko mēs varam izdarīt ar tiem miljardiem cilvēku, kas ir virs zemes?" Tas ir tas, Pēter, ko tu tikko pateici, ka jebkur�, vienalga, vai viņ� būtu Rīgā vai Madonā, laukos vai pilsētās, katrs, kas mēs mainām savu apziņu, darām lielo, kopējo cilvēces darbu. Tas ir tas, kas cilvēci kopumā var glābt. Ka mēs to sapņu pasauli, kurā tagad dzīvojam, padarām par reālo pasauli. Ka nebraucam vairs pa to buldozera nogludināto ceļu, bet mēs ejam kājiņām, kā pagāju�ās ziemās tajā lielajā sniegā gājām. Kad ar ma�īnu vairs nevar, tad tu apzinies, kāpēc tu virs zemes vispār esi.

LIA: Vēl viens citāts no Havaju salu �amaņiem: "It viss Visumā savie�nots bezgalīgā mijiedarbībā, un �o vienotību varētu uztvert kā tiklu. Pa�i sevi saredzot �ī tīkla centrā, tādējādi spēj ietekmēt jebkuru citu Visuma daļu." Būtu jauki, ja mēs spētu ietekmēt kaut vai Latviju.

KĻAVA: Tas ir tas, ko tu, Andri, vienmēr citē, par Māras �ūpulīti.

BUIĶIS: Pilna Māras istabiņa,/ Simtu mazu �ūpulī�u,/ Kā to vienu kustināja,/ Visi līdzi kustējās�

KĻAVA: Latvie�i zināja to pa�u, ko senā Indija zināja pirms 5000 gadiem. Visumu salīdzināja ar leģendāro pērļu tīmekli, kas nokarājas pār Dieva Indras pili. Un tas izkārtots tā, ka, skatoties uz vienu pērli, saredzi, ka tajā atspoguļojas visas pārējās. Katrs objekts pasaulē nav tikai viņ� pats, bet iesaista arī kādu citu objektu, faktiski, arī itin visu pārējo. Un te svarīgi, ko jūs gribat? Mums ir jāvienojas. Bet svarīgi, par ko mēs visi vienojamies, svarīga sinhronizācija. Vajadzīga viena frekvence, kad visi uzgrie� vienu radio.

Amerikāņu zinātnieki ar speciālām aparatūrām pētīju�i, kas notiek pasaulē, kad ir miljonu cilvēku kolektīvās apziņas saslēgums. Piemēram, princeses Diānas bērēs, Mātes Terēzes bērēs, pasaules hokeja un citos spor�ta �empionātos, kad tiek saslēgtas kopā miljardu smadzenes, kas vienlaicīgi pārdzīvo vienu efektu. Kas notiek ar telpas elektromagnētiskajiem stāvokļiem? Kā uz to reaģē psihes psihomorfoloģiskie lauki, un kas tiem, kas to pēta (specdienestiem), �ajā brīdī jāizdara, lai miljardus cilvēku ietekmētu. Ta, kā viņi grib. Brīdī, kad �ie miljardi cilvēku ir atkailināti, vāji un neapzinīgi, kad viņi pēk�ņi skatās: jā, bēres� Tajā brīdī cilvēce neapzināti ir ļoti neaizsargāta. Tāpēc nav nekas bīstamāks un svētāks par apzinīgu dieveilvēku uz Zemes.

BUIĶIS: Indie�u filozofi vēsta, ja mēs pieņemam, ka Dievs ir, tad katrs mēs esam tas punkts, tā riņķa centrs, no kurienes�

KĻAVA: Mikrosistēma.

BUIĶIS: Jā, mikrosistēma.

KĻAVA: Mikrodievs.

BUIĶIS: To riņķa līniju, kur būtu Dievs, to mēs neredzam, tā ir kaut kur ļoti tālu. Dievs tā ir bezgalība. Ar savu racionālo prātu, ar savām smadzenēm mēs nespējam to īsti aptvert.

Te būtu vieta vēlreiz atgādināt Drunvalo Melhisedeku.3 ' Bez jau iepriek� pieminētās grāmatas "Gaismas �ūska" viņam ir vairākas citas grāmatas. Viena no viņa pirmajām grāmatām, kuru es lasīju pirms desmit gadiem, 2002. gadā, bija krievu tulkojums viņa divu sējumu grāmatai "Dzīvības zieda senais noslēpums".4) Ievadā autors skaidri pasaka, ka viņu kop� 1971. gada apciemo divi eņģeļi, kuri daudz ko pastāsta un dod padomus viņa turpmākai rīcībai. Jāsaka atklāti, ka abus sējumus pat neesmu līdz galam izlasījis, tikai pirmo esmu lasījis un izsvītrojis kārtīgi, jo tas ir viņa pasaulē pazīstamo semināru "Dzīvības zieds" literāra apstrāde. Patiesību sakot, daudzi citi autori ir paņēmu�i idejas no Melhisedcka un no tā uztaisīju�i savu grāmatu ar literāriem izpu�ķojumiem. Drunvalo Melhisedeks jau pieminēts Bībelē. Diem�ēl man tagad bibliotēka ir daļēji Rīgā, daļēji Engurē, neatradu angļu izdevumu, kurā ir atsauces uz vārdu un attiecīgā vieta Bībelē norādīta. Zinu tikai, ka arī Latvijā Imantu Ziedoni sauc par mūsu Melhisedeku.

Atgrie�oties pie Melhisedeka grāmatas, varu tikai apstiprināt, ka tur ir bagātīgs materiāls, kur� ir visai precīzi un interesanti aprakstīts. Grāmatas lappuses malās ir atstāta vieta, kur atkārtotos izdevumos var pierakstīt jaunus, interesantus faktus. Vienas no pirmajām piezīmēm attiecas uz pirmās grāmatas lasītājiem labi zināmo tēmu par Bībeles kodu, autors ir Mihails Drosņins.5) Kā raksta Melhisedeks, citēju: "�ī grāmata, kad tā kļūs zināma pla�am ļau�u lokam, ietekmēs cilvēku apziņu un tā lielā mērā noraidīs mūsu sajūtu par at�ķirtību no Dieva. Doktors Elija Ripss, Izraēlas matemātiķis, atklāja, ka ebreju Bībelē ir ieslēpts ļoti sare�ģīts datora kods. �is atklājums tika pārbaudīts Jēlas un Harvarda universitātēs un pat Pentagonā, un viņi visi apstiprināja, ka tā ir taisnība (..). Precīza informācija par Jūsu dzim�anu un Jūsu nāvi (nākotnē), kā arī informācija par Jūsu dzīves notikumiem jau ir ierakstīta Bībelē. Tas izskatās �okējo�i, bet tā tas ir. Izlasiet Drosņina grāmatu pa�i. Vai tā nav tā "slepenā grāmata", par kuru Bībelē teikts, ka tā ir noslēpta un netiks atklāta līdz "laiku galam"? Saskaņā ar maiju kalendāru, mēs ieejam "laiku galā"."

Tajā pa�a lappusē ir dzeja sanskritā: "Ai, Dievs (Kri�na), iesvaidīts ar piena sievu jogurtu. Ai, kritu�o glābējs, ai, �ivas skolotāj, lūdzu, aizsargā mani." Atvainojos par brīvu tulkojumu, bet �ā dzejojuma jēga ir citā veidā. Pēc gadiem pētnieki atklāja, ka katrai no sanskrita skaņām var piekārtot ciparus no 0 līdz 9. Pēc tam, kad tos piemēroja minētajām vārsmām, tika iegūts decimāldaļskaitlis: 0,3141592653589793238462643383279. Atcerie�ties Zlobina formulu? �is skaitlis nav nekas cits kā "pī", dalīts ar 10, kam pareizi ir 32 cipari! Atgādinu, ka skaitlis "pī" ir iracionāls, tas ir bezgalīga ciparu virkne, kuri grupām neatkārtojas.

LIA: Senie grieķi gan to zināju�i, ka "Dievs ir aplis, kura centrs ir visur, bet tā riņķa līnijas nav nekur". Un viņi nav vienīgie. "Hologrāfiskā

Visuma" 9. nodaļā arī Talbots min, ka daudzas senās tradīcijas apgalvo, ka cilvēces izcelsme nav Zeme, ka mēs esam nāku�i no Dieva. Un, ja vēlamies, varētu tur atgriezties�

KĻAVA: Izraēlas-Libānas kara laikā zinātnieki eksperimentēja: cilvēki ar speciālām tehnoloģijām sāka meditēt par mieru. Izrādās, lai ietekmētu kādas teritorijas, valsts psihiskos modeļus vai emocionālās nostājas, vajag simts cilvēkus no miljona. Tatad Latvijai pietiek ar divsimt cilvēkiem, kuri sinhroni meditētu un nomierinātu savas smadzenes līdz alfa ritmam. Un �ajā miera stāvoklī, kad sirds ģenerē un smadzenes sinhronizējas, tiek ģenerēts stāvoklis Mīlestība un Miers. Tajā brīdī �ie divsimt ir tā svira, ar ko tiek kustināta pasaules telpa. Pasaulē kopā vajadzīgi kādi 8 tūksto�i, lai panāktu tādu sinhronizāciju, kur pēk�ņi� transformē atmosfēru! Vai, iedomājies, transformē Daugavā kvalitatīvu ūdeni! Vajadzīgas �īs kvalitatīvās, jaunās zinā�anas. Kur cilvēks ir ieinteresēts personīgi. Un arī tas it kā neapzinīgais, sliktais saprot, ka izeja ir tikai uz aug�u!

LIA: Latvijā �ādu cilvēku ir daudz vairāk. Mūsu tik�anās vakaros Ma�joros bie�i bija turpat divsimt cilvēku.

BUIĶIS: Jā, turpinot Pētera domu, 11. novembrī, tas ir 11.11, no rīta 11.11 jeb vakarā 23.11 cilvēki visā pasaulē meditēja par Gaismu, par Gaismas būtnēm. Cilvēces mērogā tas jau pavīd.

KĻAVA: Tas notiek, vadīti un apzināti.

BUIĶIS: Ja runājam par savu valsti, tā mums ir tuvākā, par to mēs visvairāk pārdzīvojam. Ja divsimt cilvēki �obrīd lasa mūsu domas un nolemj katru dienu pameditēt, ejot gulēt, vienu brīdi pasēdēt mierīgi� Tur nevajag nekādas tehnikas. Vienkār�i noskaņo sevi aizver acis un kaut vai pats paliec gai�s. Un, ja pats paliec gai�āks, tu jau �o gaismu raidi arī citiem. Iedomājies no debesīm nāk gaismas stars, un tu viņu laid pa Latviju� Ta būtu milzīga lieta! Milzīgs spēks! Jo Latvijā cilvēki, to esmu teicis daudzkārt un arī tu, Pēter�

KĻAVA: �ir ļoti izglītoti. Un ļoti saprot to, par ko mēs runājam.

BUIĶIS: Viņiem ir sirds-apziņa! Par to vēsta visas mūsu tautasdzies�mas, teikas par Latviju�

KĻAVA: Esmu pārliecināts: cik esmu bijis pasaulē, Latvijā ir visskaistākie, visgudrākie, visviedākie cilvēki. Tas varbūt daudziem tā neliekas, bet proporcionāli tik mazai teritorijai ir tik daudz gudru seju, tik daudz lielu sir�u! Ta ir liela laime, ka neesam Rietumi, kuros, man liekas, jau ir�

BUIĶIS: Patērētāju sabiedrība!

KĻAVA: Te ir sintēze. Latvijā ir tā iespēja, ka strādā sirds un smadzenes. Es ļoti uzticos jaunajai paaudzei. Kaut vai �is "Hologrāfiskais Visums"! Zinu, ka to lasīju�i tūksto�iem jaunie�u. Svarīgi atgādināt: kā tavā galvā, tavā apziņā tā ari dzīvē.

LIA: Ne velti Latvijā jau otro reizi notika Kryon seminārs, starp citu, tie�i 2011. gada Lieldienās. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tie�i Latvija,

Starptautiskā konferencē Kairā, Ēģiptē, 2007. gada decembrī, piedaloties ar plenāra referātu

Krajons ar sava vēstītāja Li Kerola starpniecību atbildēja: "Domāju, ka viens no galvenajiem un spēcīgākajiem �enelingiem notika Rīgā, 15. martā, 2009. gadā. Klausītāju enerģija tajā brīdī bija brīni�ķīga. Tas norādīja uz �ejienes dziļo interesi par Krajona vēstījumiem. �is �enelings atspoguļots 12. grāmatā par 12 DNS līmeņiem. Baltija ir pilna ar vecām, pieredzēju�ām dvēselēm, kuras pamostas. 1a ir mana ģimene, un man �eit jāatgrie�as."6 ' �is vēstījums jau nāk no Visuma, ka visam jāturpinās �eit, ka �āda informācija vajadzīga tie�i mums. Kopā ar Lī Kerolu �ajā seminārā bija arī Zemes kanāla vēstītāja Pepera Luisa no Amerikas, Pegija Dubro, cilvēka elektromagnētiskā lauka balansē�anas tehnikas autore, doktors Tods Ovokaitis, DNS pētnieks. Profesors atradis iespēju, kā var dziedināt ar gaismu. Viņ� izgudrojis īpa�u lāzeru, kas strādā laikā. Ovokaitis atklājis arī to, kā cilvēks caur skaņu var sevi dziedināt pats ar 16 līmeņu toņiem. Un komponists Roberts Koksons, Krajona vēstījumu mūzikas autors. Neiztrūksto�s �ajos semināros, praktiski piedalījies visos �enelingos kopā ar Lī Kerolu, no pa�iem sākumiem. Tie�i esot �ajos �enelingos, Koksonā atvēries �is kanāls, kā var dziedināties arī caur mūziku.

"Sieva ar savu vīru nodarbojas ar biznesu. Viņa jūt, ka tas nav īsti tas, kas viņai patie�ām nepiecie�ams, un kādu nakti daudz raud un lūdz Dievu viņai palīdzēt. Aizmiegot sapnī viņa ierauga sevi, spēlējot arfu. No rīta viņa to izstāsta savam vīram, un, būdams ar gudru sirdi, viņ� nopērk sievai arfu un pats uz ģitāras pavada. Mūzika ir ļoti mierīga un gai�a. Esmu strādājis �īs mūzikas pavadījumā, tā patiesi palīdz būt labā noskaņojumā."

Un vēl gribētu atgādināt zīmīgus, Latvijai veltītus Krajona vārdus: "Ja kāda tauta ir savā valodā izdevusi manas grāmatas, tas liecina, ka �ī

Pie Heopsa piramīdas konferences laikā 2007. gada decembri

tauta ir svētīta no Gaismas spēku puses un, protams, arī no manis. 1a ir kā zīme, kā simbols, ka jūsu dzimtajā valodā ir tapusi manu vēstījumu grāmata. Sargiet savu tautas dvēseles tīrību, un jūs pieredzēsiet vēl dau�dzus brīnumus, kurus jūs varēsiet aptvert tikai tad, ja paraudzīsities uz notikumiem jūsu tautā un salīdzināsit ar tiem notikumiem, kuri notiks citās tautās uz planētas kopumā. Tādējādi jūs sapratīsit, cik ļoti mēs jūs mīlam kā tautu un kā katru cilvēku atsevi�ķi."

BUIĶIS: Jā, Krajons devis speciālu vēstījumu Latvijai arī 2010. gada 18. novembrī. Cerīgs, labs vēstījums.

LIA: Tas bija lasāms 2011. gada �urnāla "Mistērija" janvāra numurā. Pavisam īss fragments: "Ta kā Latvijas tauta �obrīd karmiski veic savu enerģiju atstrādi caur padziļināto krīzi ne tikai ekonomikā, bet arī politikā, izglītībā, medicīnā, pārvaldes aparātā utt., tad �obrīd nav paredzēts papildus smagums tās pleciem ar da�ādām kataklizmām, piemēram, HES un tiltu sabruk�anu, zemestrīcēm vai milzīgiem, posto�iem plūdiem. Tie būs citās valstīs. Jūs savu karmu atstrādājat caur �o krīzi."

Turpinājumā Krajona doma, kāda pla�saziņas līdzekļos parādās pirmo reizi: "Nav īsti pareizi, ka Latvijas tautas daļa, kurai bija jāatstrādā karmiskie parādi Latvijā, aizbēgusi uz citām valstīm (Angliju, Īriju, Norvēģiju, Somiju utt.). �iem cilvēkiem karmas atstrāde notiks, tikai jau ar tajā valstī raksturīgajiem instrumentiem (vardarbību, atkarībām, tuk�uma sajūtu, pat bezcerību). Nopelnītā nauda ne vienmēr spēs glābt no dvēseles tuk�uma."

Turpinot par nodaļu "Atgrie�anās sapņu laikā", tajā tiek runāts, ka Visumā pastāv dziļāks kārtības līmenis. Dziļāks nekā uz Zemes, kur, kā Gēte rakstīja: "Ne rūpes, ne raizes var jaukt to, kas rit,/ Tas tevi tik mū�am no līdzsvara sit�" Viss vienalga notiks tā, kā tam ir jānotiek.

BLUĶIS: Sinerģētikā visas �īs lietas pēta, ta�u dziļākā līmeni mēs līdz galam to neapzināmies. Bradena grāmatā par dievi�ķo matrici viela kā tāda nepastāv. 1a pastāv tikai tāpēc, ka ir kāds prāts. Un otrajā grāmatā viņ� raksta par to, ka atvaļinājuma laikā Tibetas klosterī ticies ar vienu no vado�ajiem mūkiem un jautājis viņam, kas ir vislielākais spēks.

Citēju Bradcnu: "Kādā klosterī es mūkam pajautāju: "Kur� spēks jūsu tradīcijā savieno it visu Visumā?" Viņ� atbildēja ar vienu vienīgu vārdu. Nospriedu, ka tulkojumā gadījusies kļūda, un palūdzu tulkam pajautāt vēlreiz. Atskanēja tas pat vārds: "Līdzjūtība." Es teicu: "Kā tad ir vai līdzjūtība ir dabas spēks, kas savieno visu Visumā, vai tā ir pieredze mūsu sirdīs?" Kad tulks bija pārliecinājies, vai precīzi sapra�tis manu jautājumu, viņ� atkal atbildēja ar vienu vārdu: "Jā."" Pēc �īs gudrās mūka atbildes seko ļoti gudrais Bradena nākamais jautājums: "Vai tas ir kaut kāds ārējs, kosmiskais spēks, vai tas ir spēks, kas nāk no mūsu sirds?" Tulks vēlreiz precizē jautājumu, un mūks vienkār�i atbild jā. Te ir vismaz divas lietas.

LIA: Gan, gan.

KĻAVA: Viņ� teica abi. Gan, gan.

BUIĶIS: Jā. Visumā un sirdī. Viss iet caur mūsu sirdīm. Ja tajā ir līdzjūtība un mīlestība pret citiem, tad tas ir ceļ� gan tev pa�am, gan pārējiem uz priek�u.

BUIĶIS: Visi to grib, bet neviens nedara pietieko�i, lai tā notiktu.

LIA: Kāpēc? Vai tas tie�ām ir tik grūti?

KĻAVA: Tāpēc ka eksistenciālais paradokss, kādā veidā mēs neapzināmies to, kas ir vienkār�i novedis �o dievi�ķo prātu pie �īs koncepcijas: ka vienīgā realitāte ir tas, ko tu redzi, dzirdi, paod, paņem rokā un apēd. Un �is prāta afekts, kas tik �ausmīgi to visu grib, nabadziņ� nesaprot, ka tas ir viņa pa�a atspulgs. Rīgā vai pasaulē, kad tā vienkār�i ieskatās cilvēku acīs, reti tu redzi, ka viņ� kaut reizi dzīvē ir apsēdies, ieskatījies savā prātā un meditējis. Tas uzreiz redzams. Ja cilvēks kaut piecas minūtes ir apsēdies, vienkār�i mēģinājis iedziļināties, kas ir apziņa vai kas ir prāts, viņa seja momentā izmainās. Tas nozīmē, ka cilvēks uz mazu brīdi aizdomājies, kas es esmu, kā viss notiek, kas ir realitāte. Tas paradokss jau ir tāds (runāju uzreiz, tādās augstākās zinā�anās), ka tā pati prāta daba, kurā mēs esam sevi novietoju�i, savu es, savu ego, tas jau kā tāds nepastāv. To jau teiku�i gan Nilss Bors, gan Planks[67], gan Deivids Boms. Būtībā tā ir tīrā tuk�uma gaisma, kurai neko nevajag, kura tikai atspoguļo. Bet viņa, nabadzīte, domā, ka viņai to visu vajag, vajag, vajag� Viss jau beigās tāpat jāpamet. Tas pat nav �ahs, tā ir visprimitīvākā dambrete.

LI A: Citēju Talbotu, tibetie�u jogs Milarepa[68] ir pārliecināts, ka iemesls, kāpēc mēs nespējam uztvert tuk�umu kā tādu, ir mūsu zemapziņā, kas ir par daudz iecementēta savos aizspriedumos.

KĻAVA: Cilvēks neatpazīst To, un tikko viņ� sāk atpazīt, iestājas līdzsvars. Vajag apģērbties, vajag paēst, vajag, protams, pildspalvu utt., bet tas ir par tik, par cik. Bet tā eksistence nav sabojāta, tā nav saliekta. Ir harmonija: kas ir aug�ā ir apak�ā. Vienīgā diagnoze cilvēks nepazīst sevi, savu pirmatnējo stāvokli. Ja viņ� mazliet sāk to iepazīt, iestājas līdzsvars. Tas līdzsvars, par ko runā zinātnieki. Smadzenes nostājas alfa ritmā, par ko esam runāju�i, ari �eit ar profesoru Albertu Aldersonu. Alfa ritms ir ļoti sinhrons Sūmaņa9 '1 zemes frekvencēm, iestājas elektromagnētisks smadzeņu un Zemes lauka Saules sistēmā līdzsvars. Dzīvi nevar noliegt, bet nevajag to arī �ausmīgi pieņemt. Te ir tas: "Lai notiek, Tēvs, kā tam jānotiek." Bet es tajā visā esmu līdzapzinīgs piedzīvotājs, pārdzīvotājs, kā transformators. Tāpēc arī Talbota grāmatas pēdējā nodaļā ir tik svarīgi, arī filma "Matriks" par to runā, ari Jēzus Kristus teica: tad, kad tas dēls paliek gudrs (apmēram tā), tad arī tēvs nodod viņam visas lietas. Tad viņ� dara ar mani kopā. Sākumā, līdz divpadsmit gadiem, tu savu dēlu ma�īnā sēdini uz aizmugurējā sēdeklī�a, tad sēdini viņu sev jau blakus, pēc tam dod, lai viņ� pats stūrē. Mēs esam pa�reiz bagā�niekā. Apsvilu�i. Tads mums, civilizācijai, tas līmenis. Jānosē�as un vismaz jāsaprot, kas brauc, kā brauc un uz kurieni brauc.

BUIĶIS: Tu pieminēji Sūmaņa frekvenci. Pēdējie pētījumi saka, ka �ī konstante pēdējo gadu laikā būtiski mainījusies, ir jau 10, 11 herci. Tas nozīmē, ka notiek tas, par ko visu laiku tiek runāts, par ko Vanga runāja, Keisijs�

KĻAVA: Zemei tiek mainīts spriegums.

BUIĶIS: Jā, mēs dzīvojam laikā, kad ļoti būtiska loma ir tam, kāda ir mūsu apziņa. Ārējā pasaulē jau notiek ļoti būtiskas izmaiņas.

LIA: Pat uz Saules notiek sprādzieni.

BUIĶIS: Arī tas. Par ko NASA runā, Amerikas Astronautikas biedrība. Ļoti interesanti, runājot par izvirdumu uz Saules: viņi pēk�ņi piemin 2012. gadu. Lai gan no �ī viena sprādziena attiecībā uz �o gadu nekas neizriet. Tas liecina par to, ko esam runāju�i vairākkārt, ka ir divi līmeņi. Viens, ko zina valdība un pasaules vado�ie zinātnieki, otrs, kas tiek dots pla�ai publikai. Un te ir tas jautājums, nezinot �o pla�āko informāciju ko mēs varam darīt? Sirds apziņa, smadzeņu transformācija, apziņas maiņa ar to mēs attīstām sevi un glābjam visu cilvēci.

KĻAVA: Latvijai abi gali vaļā, gan Rietumu, gan Austrumu. Tāpēc varbūt ir tik grūti. Tajā pa�ā reizē tie�i grūtības nosaka attīstību. Pastāv multipotencialitāte. Deivids Boms domāja: pa lielam Dievam ir vienalga, kāpēc 75 procenti pareģojumu piepildās un 25 procenti nepiepildās. Pie Dieva, augstākās organizācijas līmenī, notiek informācijas izmaiņas. Tu vari iet taisni vai vienu solīti pa labi. Tapat tu iesi tur, kur tu ej. Bet �īs iespējamības robe�as pastāv atkarībā no �īs it kā brīvās gribas. Nevis brīvā griba egocentriski, bet griba, kas tiek apzināta caur meditāciju ar Augstāko kārtības līmeni. Un tad, iespējams, arī notiek �īs izmaiņas, kas pa�reiz notiek. Bet redz, ka tas var arī nenotikt, 'lapēc ir svarīgi tajā apziņā, pārstāvniecība katrā �ajā mikrorobotā, kas ir dievi�ķais cilvēks, ka ir iespējama �ī transformācija, �ī sintēze. Ka mēs apzinīgi ejam uz �o sadarbību ar Dievu vai ar Informācijas lauku, ar Kosmosu, Kosmisko Apziņu vai ar Kristu, vienalga, kā to sauc. Tas pirmais, tas sakabes mehānisms, tas password, vai kādā veidā mēs pasaucam mamma vai tēti, tās ir paroles, kādās mēs komunicējam. Tas/1&, Dievsl kā Sen�ermēns95 teica tajā alķīmijas kursā: "Ja tu gribi kaut ko sākt veidot, tev jāpasaka pirmais teikums "Dievs Tēvs, lai top Tava gaisma!"." Un �ajā teikumā "Dievs Tēvs, lai top Tava gaisma!" viņa tiek aktivizēta. To redz gai�reģi, to redz auru spektometri utt. Tajā brīdī iespējama �ī jaunā sintēze.

LIA: Jūs abi atkārtoti, arī �odien, pieminat meditāciju un lūg�anu spēku. Kā jūs vērtējat lūg�anu spēku? Un vai arī jūsu dzīvē lūg�ana ir jums palīdzējusi?

BUIĶIS: Tie ir ļoti nopietni un dziļi jautājumi. Es arī tagad katru vakaru, ejot gulēt, nodzē�u gaismu, meditēju. �ai grūtajā situācijā, kad Latvijai klājas tik smagi, tik tie�ām, kā mazs bērns. Vai kā tu, Pēter, teici par Sen�ermēnu, kad sāk, piesauc Dieva vārdu un lūdz. Viņa vārdā. Un tad jau viss strādā. Patiesībā tas ir galvenais. Pirmais, ka tev jāapzinās to, ka neesi viens, ka ir kādi Augstāki spēki. Un tu vari savā dzīvē desmitiem un simtiem rei�u pārliecināties, ka ar savu prātu un savu gribē�anu ir par maz. Vienmēr kaut kas notiek, kā tu neesi plānojis. Ja tu nepaļausies uz kaut ko lielāku, tev ir grūti. Pirmais pārvarēt savu lepnību! Es jaunībā arī tai esmu gājis cauri. Mamma bija ļoti ticīga, bet es tajā laikā nevarēju to pieņemt. Vēlāk tāpat caur savu dzīvi, savām grūtībām tu pie tā nonāc. Ka tu savā prātā vari iedomāties, ka esi pats gudrākais, bet tāpat ieraugi, ka nekā nevari izdarīt.

2011. gads Latvijai varētu būt lūzuma gads uz labāku dzīvi tie�i garīgā nozīmē. Mēs sākam �o zemi un �o valsti mīlēt. Ta ir mana dzimtene, te mans tēvs un vectēvs, un vecvectēvs, visi dzīvoju�i. Māte, viņas tēvs un vectēvs, katrs caur savu pieredzi. Tas ir tas, ko varu novēlēt, lai katrs atrod savu vietiņu, savu ceļu, kā viņ� nāk no pagātnes un ko grib aiznest nākotnei. Kas būs viņa bērniem, un kas tālāk būs Latvijai.

Es jaunībā tomēr biju ļoti nenopietns attiecībā pret savu dzimtu. Mūsu bērnība, visiem trim brāļiem, pagāja Staļina periodā ar visām izsūtī�anām un kolhozu dibinā�anu. Tevs, zinādams, ka mēs bērnībā varam izpļāpāties, neko daudz par savām dzīves gaitām nestāstīja. Ta�u rei�u reizēm kādos ģimenes svētkos pastāstīja par Pirmā pasaules kara laiku un savu vecāko brāli Jāni, kā tēvs bija bijis Nāves salā un kā viņa brālis palīdzējis kara dienestā. Man bija interesanti, ta�u pietrūka prāta �os tēva stāstus sīki pierakstīt. Tad ir tā briesmīgā diena, kad tēvs 1983. gadā nomirst. Un tad nu vairs nekā, dzīves steigā tas viss ir zudis.

Nesen mana kundze Margarita intcrnetā atrada tēva brāļa, Lā�plē�a ordeņa kavaliera biogrāfiju. Lasot to, daudz sasaistījās ar tēva stāstīto. To saku jaunajiem, ja jums vecāki kaut ko stāsta par savu dzīvi, to stingri paturiet atmiņā, pierakstiet. Citādi vēlāk būs ļoti �ēl. Lūk, te par manu tēva brāli, manu onkuli. Mans tēvs bija divus gadus jaunāks, dzimis 1898. gada 24. decembrī, Ziemassvētkos.

Buiķis Jānis Andreja dēls, dzimis 1896. gada 6. septembrī Bir�u pagastā, zemkopis. 4. Valmieras kājnieku pulka ser�ants. Ordenis pie�ķirts 1920. gadā. "No 1916. gada dienējis 7. Bauskas latvie�u strēlnieku bataljonā. Piedalījies kaujās pie Lo�metējkalna un citur. Apbalvots ar Jura krustu. Dienestu beidzis 1917. gadā. 1919. gada 3. janvārī mobilizēts Sarkanajā armijā, to atstājis 1919. gada maijā atkāp�anās laikā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. jūnijā Madonā. Piedalījies kaujās pret bermontie�iem, paaugstināts par ser�antu. 1919. gada 20. novembrī, ar kauju �ķērsojot Lielupi, Buiķis pirmais metās triecienā ienaidnieka nocietinājumiem. Pateicoties Buiķa drosmei, �ajā uzbrukumā mūsējiem izdevās ieņemt Grāvendāles pili. �ajā kaujā pats tika smagi ievainots. Personiski no�āva divus vācu virsniekus. Pēc ievainojuma armijā vairs nav atgriezies. Pie�ķirta jaunsaimniecība Madonas apriņķa Oļu pagasta Alejās, kur saimniekojis līdz savai nāvei 1947. gadā."

KĻAVA: No savas puses varētu teikt, ka lūg�ana, tas ir kā internets ar Dievu, varbūt lai jaunā paaudze uzreiz saprot. Mēs visu laiku esam savā aprobe�otajā mājas lapā, ko mēs radām savā prātā. Bet iziet pie Dieva uz kanālu, ja tā var izteikties, iziet tādā Google'"', kur ir viss, es runāju tādā līdzībā. Jāveic kustības, kad tu tur izej, jāuzraksta. Tapat redzot un pētot, un lasot, tie�i tajā pa�ā reanimācijā, kur es strādāju, pārsvarā cilvēki lūdz no prāta ātri, ātri, ātri� Kad ir problēmas, lūdz, un tie�ām nekas nenotiek. Ir tādi interesanti amerikāņu pētījumi, ari angļu un vācu. Bet tās mammas un tēti, kurus es personīgi esmu redzējis un pazīstu�

96 Google misija ir sniegt labākās meklē�anas iespējas intcrnetā, padarot pasaules informāciju visiem pieejamu un lietojamu; pasaules lielākās meklē�anas sistēmas attīstītājs, piedāvā ātrāko un visvieglāko ceļu informācijas atra�anai tīmeklī; lietojot vairāk nekā 1,3 biljonus tīmekļa lapu, piegādā atbilsto�us rezultātus lietotājiem visā pasaulē parasti ātrāk nekā pussekundē; �odien apkalpo vairāk nekā 100 miljonus meklējumus dienā.

Atceros vienu mammīti, viņa pati bija stāvoklī, astotajā mēnesī. Bērniņ� inficējās ar ļoti retu vīrusu, viņam paralizējās visa nervu sistēma, nevarēja ne staigāt, ne runāt, viņ� tika mākslīgi elpināts. Un māte sēdēja pie viņa gultiņas astotajā mēnesī, viņai nenobira neviena asara. Vienkār�i klusu sēdēja, klusu lasīja pasakas un tā lēni, līgani �ūpojās. Viņa producēja no sevis neiedomājamu miera enerģiju. Protams, viņa glāstīja, bu�oja to bērnu, tai mierā viņa kaut ko ļoti darīja. Tai mierā viņa atdevās Dievam.

Iapēc lūg�ana ir tad, kad prāts nomirst un ir atdo�anās Dievam. Un Dievs jau zina, ko tu zemapziņā gribi. Un tad notiek tie lielie brīnumi, kad ir �ī pilnīgā sava es pazaudē�ana. Jo prāts lūdzas prātam, matērija lūdzas matērijai. Bet matērijai ir jāapklust un jāpiedzīvo tas klusums. Tīrā, smalkā, iek�ējā Gaisma. Un, ja tad domās dziļā pazemībā tiek noformulēts, kā tu gribi, ko tu gribi, tas sāk veidoties.

Es esmu tādas mammas daudzas redzējis. Viņām pieminekļi jāuzceļ. Ta ir īstā lūg�ana. Ļoti konkrēta. Bet vispirms sevi jāievada �ajā stāvoklī, tas nav ar prātu. 'Iapēc ļoti daudzas lūg�anas piepildās un ļoti daudzas nepiepildās. Arī tas ir jāmācās lūgt. Kādreiz tas ir spontāni, bet lūg�anai jābūt ļoti precīzai, no ļoti precīza stāvokļa. Varbūt cilvēkam vienai lūg�anai jāgatavojas veselu mēnesi. Precīzais darbs, kas arī notiks, tā nav ikdienas pavir�ība.

LIA: Maikla Talbota grāmatas "Hologrāfiskais Visums", kurai veltītas visas mūsu sarunas, pēdējais teikums ir �āds: "(..) mēs vēl tikai mācāmies, kā pārdzīvot bezgalību." Jūs abi Zodiaka cikla garumā esat devu�i gaismu arī man. �ajā spirāles lokā mēs beidzam. Paldies jums par gai�umu, ko esat

Sen�u dzimtenē Grieķijā Akropolē, Atēnās

devu�i visiem, kuriem bijis lemts jūs dzirdēt, ar jums tikties. Lai �īs gaismas nekad, nekad nepietrūktu. Kaut mūsu ceļi dzīvē krustotos arī uz priek�u!

ABI: Paldies.

KĻAVA: Gribu novēlēt visiem praktisko mīlestību. Mīlēt Dievu, mīlēt cilvēkus ir visgrūtāk. Mīlestība sākas ar cilvēka noglāstī�anu. Lai cilvēks atļautos kādu noglāstīt� tas ir vairāk nekā vārdi. Noglāstīt, mazliet pie�spiest pie sevis un� vienkār�i noglāstīt vēlreiz.

LIA: Paldies. Es ļoti ceru, ka cilvēkiem dzīve kļūs kaut nedaudz gai�āka. Katra jauna diena tiks sākta ar labām domām: "Dievs Tēvs, lai top Tava gaisma!" Savukārt vakarā garīga sevis sakārto�ana un paldies par iespēju �o dienu nodzīvot.

�ī cikla izskaņā lūg�ana, kuru skaitot, simtiem tūksto�iem cilvēku visā pasaulē piedzīvoju�i brīnumus, es tajā skaitā. Tas īpa�o nozīmi var ievērot, jau meklējot �o rakstu vietu Bībelē: lūg�ana atrodas Israēla ciltsrakstu grāmatā, kas aizņem pavisam deviņas nodaļas un pa�ā vidū, starp visu paaud�u pēcnācējiem, tikai vienā vietā ir pravie�a Jabeca lūg�ana.

"Jabecs bija vairāk godāts par saviem brāļiem; un viņa māte bija no�saukusi viņu vārdā Jabecs, sacīdama: "Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi." Un Jabecs piesauca Dievu, sacīdams: "Kaut Tu mani svētīdams svētītu un papla�inātu manas robe�as, un kaut Tava roka būtu alla� ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācie� sāpes!" Un Dievs lika tam notikt, ko viņ� bija lūdzis."

I.ia Guļevska ar meitu Diānu Bērzu Grieķijā, Kalimnosas salā

Visaugstākais Kosmiskais Radītāji Kosmiskie Garīgie Gaismas Skolotāji! Mani mīļie Gaismas Sargeņģeļi! Visi Gaismas un Mīlestības spēki! Lūdzu, palīdziet man būt fiziski un garīgi veselam(-ai) un attīstītam (-ai), materiāli nodro�inātam (-ai), palīdziet man būt pozitīvā saskarsmē ar planētas redzamo un neredzamo daļu, būt visus mīlo�am (-ai) un pa�am (-ai) visu mīlētam (-ai). Es dodu atļauju manai dziedinā�anai ar Gaismas un Mīlestības enerģijām un manu vibrāciju cel�anai, lai es varu iziet aug�āmcel�anās procesu. Piepildiet mani maksimāli jaudīgi ar Gaismu un Mīlestību un celiet manas vibrācijas tik, cik es varu izturēt, un tik, cik tas ir harmoniski! Dziediniet mani un esiet kopā ar mani �odien, rīt un vienmēr! Gaismas un Mīlestības Spēki! Paldies Jums par Jūsu palīdzību un mīlestību.

LIAS guĻevskas sarunas ar andri BUIĶI

Turpmākās sarunas nav saistītas ar Maikla Talbota grāmatu "Holo�grāfiskais Visums", bet ir no agrākajiem gadiem, kad Lia Guļevska uzaici�nāja mani un Pēteri Kļavu uz Latvijas Radio runāt par tēmām, kas tuvas iepriek�ējām sarunām. Protams, vietām domas atkārtojas, ta�u katru reizi mazliet citā griezumā.

Par �īm divām sarunām Lieldienu laikā. Tajā laikā es nebiju iesaistīts politikā. Strādāju Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē par profesoru matemātiskās modelē�anas virzienā. Modelē�anas darbs ir saistīts ne tikai ar matemātiku, bet arī fiziku, kas mani vienmēr ir interesējusi, īpa�i tās filozofiskie jautājumi. Lai arī daudzi mani uzskata par fiziķi, tā tas tomēr nav.

īpa�i otrajā sarunā, kura notika 2008. gada pavasarī, es nopietni brīdinu par Latvijas ekonomisko krīzi, kura sākās tā pa�a gada beigās. Patiesībā notika tā, ka iepriek�ējā, 2007. gada, rudenī es lasīju universitātē speciālo kursu "Matemātiskā modelē�ana" matemātikas maģistriem. Kā pēdējos gados biju iesācis, es studentiem iedevu patstāvīgā darba tēmas, kuras viņiem bija jāsagatavo un seminārā jāizstāsta. Divas meitenes, kas strādāja bankā, lūdza, vai manis piedāvātās tēmas nevar aizvietot ar sava darba bankā izklāstu. Mums bija pieņemts, ka pēc izklāsta un kolēģu jautājumu atbildē�anas es dodu komentāru, izstāstu par literatūru vai analogām problēmām citās nozarēs. Es neesmu banku nozares speciālists, ta�u nobeiguma komentāros izteicu savu viedokli par meiteņu darbu un arī apsvērumus par banku un tautsaimniecības problēmām kopumā. Diezgan ātri �o semināru aizmirsu, bet pēc kāda laika man piezvanīja viens no studentiem un atgādināja manis teikto, papildinot to ar saviem novērojumiem Statistikas pārvaldē. Viņ� bija iepazinies ar pēdējiem datiem un viņa komentārs bija: "Profesor, Jūsu secinājums, ka Latvijai draud krīze, pilnībā apstiprinās. To rāda pēdējie dati." �is puisis patiesi bija labs students un diezgan drīz iestājās matemātikas doktorantūrā, gan ne manā, bet citā specialitātē.

Ar zināmu humoru varu teikt, ka Andrim �ķēlēm krustojumā bija jāierauga divas jaunas meitenes katra pie savas Porsche Cayenne stūres, lai saprastu, ka Latvijā būs krīze, man matemātiskā modelē�ana palīdzēja to izprast tāpat. Patiesībā ari vairākās publiskajās uzstā�anās reizēs es runāju par gaidāmo ekonomisko krīzi, īpa�i uzsverot banku nepārdomāto alkatību un brīdinot cilvēkus atturēties no nepārdomātu kredītu ņem�anas. Arī �īs izteiktās domas man kādā sarunā atgādināja viena no Latvijas aktīvajām sievietēm, par to biju stāstījis Piebalgas pusē, Ine�os.

Līdzīgi ir ar turpmākajām veļu laika sarunām 2006. gadā, kur Pēteris Kļava analizē "Tibetie�u miru�o grāmatu", bet es stāstu par jau iepriek� pieminēto Reimondu Mūdiju.

Aiz tām seko divas sarunas, kas savulaik publicētas �urnālā "Mistērija", turklāt visai nesen pagāju�ā, tas ir, 2011. gada beigās.

Grāmata "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" kļuvusi par bibliogrāfisku retumu

Aug�āmcel� anās

LIA: Vēlē�u tev, Andri, priecīgas Lieldienas! �os gai�os Pestītāja brīnumainās Aug�āmcel�anās svētkus, kas īstenībā ik sirdij liek uzdot jautājumu, vai �āda iespēja nepastāv arī mums? Vai to nesagādā ik rīts spēju pamosties, paraudzīties uz priek�u, pilnveidojoties no jauna katram savā garā? Mēdz sacīt, cerība mirstot pēdējā. Tie�i Lieldienu notikumi apstiprina pārliecību, ka cerība nemirst nekad.

Jautā�u tev kā zinātniekam, kuru pazīst un ciena pasaulē un kur� pazīst pasauli: vai �ī pasaules zinātne �obrīd var apgalvot, ka tā atzinusi Dieva kā Vienpersonīgā Gara vai kā Augstākā Saprāta esamību?

BUIĶIS: Sāk�u ar nelielu atkāpi. Man ļoti patīk �ī Lieldienu doma par Aug�āmcel�anos. Patiesi, ir Lielā Aug�āmcel�anās, ko cilvēce cen�as aptvert jau 2000 gadus, ir ikdieni�ķā aug�āmcel�anās un, manuprāt, var runāt arī par tre�o, kad cilvēkiem dzīvē rodas kāda drāma, veselības problēmas, rado�ās problēmas vai tuvu cilvēku aizie�ana� Vai tu spēj pēc tam garīgi aug�āmcelties un kā fēnikss[69] atdzimt no pelniem? Tādos brī�os Dievs tik tie�ām dod cilvēkiem vēl papildus impulsu.

Bet, atgrie�oties pie jautājuma par zinātni, uzreiz gribu teikt, lai mani nepārprot, kā tas bija saistībā ar pirmo grāmatu "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam". Toreiz da�i ļoti vienkār�oti uztvēra, ka es cen�os zinātniski pierādīt Dieva esamību uz racionālā saprāta balstītu zinātni. Tas principā vispār nav iespējams. Es �o jautājumu pārformulētu tā: no�darbojoties zinātnē pat ar ļoti racionālu lietu pētījumiem, būtiski, kāda ir �o zinātnieku attieksme ar Dievu. Viņu iek�ējā Dieva atzī�ana, Dieva pieņem�ana vai nepieņem�ana. Un �ādā nozīmē jā. Ļoti daudzi. īpa�i ārkārtīgi augstas klases zinātnieki bie�i vien caur striktu Dieva neatzī�anas koncepciju jaunībā mū�a otrā pusē nonāk pie tā, ka viņi saka: jā! Visa mana dzīve, visa mana zinātniskā pieredze apstiprina, ka ir jābūt Kaut Kam! Visbie�āk viņi uz �o jautājumu atbild nenoteikti, kādā dziļākā, pla�ākā vai abstraktākā nozīmē, kā tas zinātniekiem bie�i piemīt uztvert lietas vispārināti. Tas ir viens aspekts, kur mana atbilde ir jā! Atbilde jā, arī uz otru jautājumu. Vai caur zinātniskiem pētījumiem mēs varam nonākt pie tā, ka ir kāds Augstāks Gars, kāda Augstāka Būtība. Arī �eit atbilde ir-jā. Pirms pārsimts gadiem uz pasauli bija ļoti materiālistisks skatījums. Sabiedrībā valdīja spēks kur� stiprāks un tamlīdzīgi, sākās �is naudas kults. �ādos apstākļos arī zinātniskās koncepcijas nevar būt atrautas no savas sabiedrības, no �īs sabiedrības izpratnes. Es nerunāju �obrīd par Latviju, runāju pasaules kontekstā. Vismaz krietna daļa turpina �o veco līniju. Bet ļoti daudz izcilu zinātnieku, kuri strādā pie visjaunākajām problēmām, saka, ka tie�i pētījumu procesā gan par dzīvības noslēpumu, gan par Universa jeb Visuma bezgalību un attīstību laikā viņi nonāk pie tā, ka likumības, kas nosaka visu reālo pasauli, ir tik pārdomātas, tik harmoniskas, ka pieņemt, ka tas viss varējis veidoties caur gadījumiem un nejau�ībām, nav nopietni. Kā Ein�teins teica, viņ� nespēj pieņemt, ka Dievs spēlē spēļu kauliņus kā cipariņ� izkritīs, tā nākotnē būs. Tur, kur agrāk mēs skatījāmies uz lietām kā nejau�i notieko�ām, varam ieraudzīt, nē, tur apak�ā ir kādas daudz dziļākas likumsakarības.

LIA: Ein�teins, kur� tiek uzskatīts par 20. gadsimta ievērojamāko zinātnieku, vai viņ� pieņēma to, ka �ī relativitātes teorija tika viņam no kaut kurienes iedota? Tāpat Ņūtons, viens no visu laiku ietekmīgākajiem cilvēkiem vēsturē, tajā skaitā arī astronomijā. Atklājot gravitācijas likumu, viņaprāt, tā bija nejau�ība vai likumsakarība?

BUĪĶIS: Faktiski Ņūtons, vismaz līdz 20. gadsimta sākumam, lika pamatus tai zinātnei, kas pēc viņa attīstījās vismaz pārsimts gadus. Bet izrādās, ka viņ� ar fiziku nesāka nodarboties fizikas dēļ, bet tādēļ, ka gribēja saprast Dievu. Un, ja tu uzstādi sev tādu mērķi saprast Dievu, ne tikai ar sirdi, bet arī ar prātu�

Citē�u Marka evaņģēliju: "12. nodaļa. 28. Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies �ai viņu sarunā, ka Viņ� tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kur� ir augstākais bauslis par visiem?" 29. Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. 30. Un tev būs To Kungu, savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta un no visa sava spēka."" Ievēro: no visa sava prāta, ne tikai sirds un dvēseles!

LIA: Tad Dievs met ābolu.

BUIĶIS: Jā, Dievs met ābolu. Un pa ceļam tu kļūsti par vienu no visu laiku izcilākajiem fiziķiem. Līdzīgi ir arī ar Ein�teinu, kur� pret �īm lietām izturējās ārkārtīgi nopietni. Arī viņ� rado�o spēju intuīcijas paaugstinā�anai veica tādus garīgos vingrinājumus, kurus mēs �odien sauktu par meditāciju. Lai atslēgtu racionālo prātu, lai tas nebūtu tik dominējo�s, lai ieslēgtu arī otru smadzeņu puslodi. Viņ� mēģināja ieslīgt speciālā, ļoti dziļas relaksācijas stāvoklī. Bet, kā tu saproti, tad vienkār�i ļoti ātri var arī aizmigt. Viens no stāstiem ir, ka Ein�teins turējis rokā akmeni. Ja viņ� atslābst par daudz, akmens nokrīt uz grīdas un pamodina. Arī tas ir viens no aspektiem, kas pietiekami dziļi un uzskatāmi parāda, ka tie zinātnieki, kuri zinātnē sasniedz ļoti daudz, tādā vai citādā veidā nonāk līdz jautājumam par kaut kā Augstāka eksistenci. Viņi nekad neaprobe�ojas ar to, ka nonāk pie �ī Augstākā nolieguma. Arī to, kādā formā viņi to pieņem, kā abstrahētu būtni vai kā Augstāko ideju, tas vairs nav tik svarīgi.

Būtiskākais, ka tu nonāc pie pārliecības, ka, ja pastāv tikai reālā, materiālā pasaule, tā kļūst tuk�a, auksta un patiesībā arī naidīga. Tajā iespējamas visādas nejau�ības. Savukārt, ja dzīves jautājumos ielieku kādu Augstāku saprātu, sevi�ķi da�ādos sare�ģījumos, agri vai vēlu nonāku pie atziņas, ka cilvēciskajam prātam ir ierobe�ojumi, nespēja to saprast. Spēju tikai ieraudzīt, ka Kaut Kas visu eso�o ir sakārtojis tik skaisti, ka pilnībā man pat grūti to uztvert. Kur nu vēl domāt, ka es būtu varējis izdarīt labāk. Drīzāk varētu teikt, ka �īs sajūtas, �īs domas un atziņas zinātnē no ārējām izpausmēm pārgāju�as uz iek�ējām. Katrā ziņā ar katru gadu bie�āk �ajā pirms Lieldienu laikā man ir �īs iek�ējās pārdomas. Un mēs ieraugām, cik Lielā Aug�āmcel�anās ir noslēpumaina! Cik pasaulē viss ir brīnumaini sakārtots! Tikai mūsu ziņā, vai spējam to ieraudzīt. Un tas arī nosaka, cik savā dzīvē spējam būt laimīgi un piepildīti.

LIA: Vai piekrīti domai, ka katra jauna diena nes jaunas iespējas? Vismaz piedāvā?

BUIĶIS: Neap�aubāmi.

LIA: Mums vajadzētu mācēt ieraudzīt arī tās.

BUIĶIS: Un galvenais skatīties nevis no pesimista viedokļa, bet no iespēju viedokļa. Nevis to, kas ir palaists garām, bet tik un tā, līdz pēdējam elpas vilcienam, ka es varu to padarīt! Un manī ir cerība, ka tad Augstākais arī manu dzīvi varbūt pagarinās. Dodot man vēl vairāk iespēju.

Es tomēr �eit gribu pla�ākai publikai pastāstīt par manas mammas aizie�anu tajā saulē. Tas notika Latvijai iz�ķiro�ajā brīdī 1991. gada augustā. 1a mēne�a sākumā bija visai karsts laiks, un mana mamma, ejot pie kaimiņienes kādu kilometru projām, aizmirsa uzlikt galvā lakatu. Viņai jau bija astoņdesmit gadu, un rezultātā viņa dabūja smagu insultu. Es no Rīgas braucu uz Smārdi� Bet mēne�a vidū atbrauca mums tuva ģimene no Vācijas, Luteri Maija un Arvīds, kuru mājā es divus gadus dzīvoju, lasot lekcijas Kaizerslauternas universitātē. (Es �ai ģimenei esmu ļoti pateicīgs par īstu pirmās republikas latviskumu. Arvīds kara laikā bija cīnījies leģionā vācu armijā, no viņa to da�u gadu laikā es esmu daudz mācījies, jo pēc lekcijām man ar �o universitāti bija vairāki zinātniskās sadarbības projekti un mēs daudzus vakarus pavadījām kopā.) Un tad �is pēk�ņais paziņojums par ārkārtas stāvokli Padomju Savienībā un neskaidrā situācija, kas notiks ar mums Latvijā, vai būs jauna valsts okupācija. Arvīdam mēs baidījāmies teikt, jo viņ� bija dabūjis plau�u karsoni. Viss notika tā, ka es, īsi sakot, tās da�as dienas nevarēju aizbraukt uz Smārdi.

Un tie�i tajā dienā, kad Saeima pieņēma lēmumu par neatkarīgu Lat�viju, man piezvanīja kaimiņiene, ka mamma jau vairākas dienas ir pilnīgi nejūtīga, pat ūdeni no vates vairs nenorij. Es steidzīgi aizbraucu, ieeju pie

Andra Buiķa tēvs Alberts un mamma Elza

mammas istabā, viņa nekādi nereaģē. Es jūtos nelāgi, ka kādas (laikam trīs) dienas neesmu bijis pie viņas, un vienkār�i mammai stāstu (varbūt vairāk sev), ka es nevarēju mūsu Vācijas draugu un �o Maskavas notikumu un OMON dēļ ierasties, bet ka viss ir laimīgi beidzies un �odien Latvija ir pasludinājusi savu neatkarību. Un tad mamma pēc apmēram trīs nedēļu klusē�anas atver acis, ar pilnīgi skaidrām acīm paskatās uz mani un priecīgi, pilnīgi skaidrā balsī pasaka: "Dēls, tā ir liela laime mums." To neticamo sajūtu, kāda man bija tajā brīdī, es atcerē�os līdz mū�a beigām. Tas ir pretrunā tam, kā mēs iedomājamies cilvēka aizie�anu. Aizvēra acis, vairs neko nepateica un pāris dienu laikā nomira.

Man ir iek�ēja nojausma, kas mammai palīdzēja. Un Lieldienas ir tas brīdis, lai to izstāstītu arī saproto�am lasītājam. Un tas kādam palīdzēs saprast, ka ir personīgas lietas, kas man liek ticēt kam augstākam Dievam.

Notikums no mammas bērnības, kad viņa dzīvoja savās mājās Piebalgā, kad viņai bija kādi �etri vai pieci gadi. Mamma daudz slimojusi, kārtējo reizi temperatūra, un viņa no rīta guļ savā gultā istabā blakus virtuvei. Tur pie tēva atnācis kaimiņ�, uzzinot, ka meita Elza atkal ir slima, kaimiņ� paskaļi pasaka, ka manam vectēvam, mammas tēvam, jārēķinās, ka tā slimojo�ā meita ilgi jau neizdzīvos. �o gadījumu mamma izstāstīja man mū�a pēdējos gados. Kā viņa teica, viņai palika tik smagi ap sirdi, un tad viņa pēk�ņi redz pie virtuves durvīm Jēzu, ļoti svinīgi svētku drēbēs saģērbtu, kur� uz viņu skatās. Mamma satrūkās un paslēpa seju zem segas. Pēc mirkļa attapās, paskatījās, bet Jēzus jau bija pazudis. Mamma to ļoti pārdzīvoja, ka viņa aiz instinktīvām bailēm paslēpa seju un tā ilgāk neredzēja Jēzu Kristu.

Lai jums visiem skaistas Lieldienas un gai�a jūsu dzīve!

LIA: Paldies.

Ta uriņa sparna efekts

LIA: �I mūsu tik�anās notiek Pūpolsvētdienā. Dienā, kas baznīcas kalendārā ievada Kluso nedēļu, iezīmējot pēdējo laiku Pestītāja zemes dzīvē. Pasaulē �ī diena tiek saukta par Palmu svētdienu, jo, sagaidot Jēzu Jeruzalemē, tauta sveica Viņu ar palmu zariem. Latvijas pavasarī pirmie zied pelēkie kārkli, tādēļ pie mums to dēvē par Pūpolsvētdienu. Viena no mūsu sen�u �īs dienas senākajām tradīcijām ir agri no rīta ar pūpolu zariem nopērt savus tuvākos. Tas pirmsākumi, iespējams, saistīti pat ar pagāniskiem rituāliem. Tūlīt jāteic, ka līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuvie�iem un krieviem. Mazāk izplatīta, bet ievērota arī Polijā, �ehijā un Somijā. Pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, kur� tāpēc visu nāko�o gadu būs vesels. Senos laikos Pūpolsvētdienā pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājlopiņi, lai slimība tiem ietu apkārt ar līkumu.

Sveiks, Andri! Tad pēc senām tradīcijām: apaļ� kā pūpols, apaļ� kā pūpols, veselība iek�ā, slimība ārā!

BUIĶIS: Paldies, arī tev tāpat.

LIA: Kāds tavā ģimenē atnāk Pūpolsvētdienas rīts?

BUIĶIS: Nevarētu teikt, ka es labi prastu svinēt svētkus. Bie�i sev par to pārmetu. Tapat ļoti reti eju uz baznīcu. Man ir sajūta, ka varbūt nozīmīgāk ir ar Augstāko sarunāties iek�ēji.

LIA: Bet pūpoli uz galda vāzē stāv. Esmu pārliecināta, ka mājinieki tevi mīļi nopēru�i jau krietni pirms manis.

BUIĶIS: Protams, tas ir �īs dienas sadzīviskais līmenis. Bet es domāju vairāk tādā filozofiskā, vispārcilvēciskā līmenī. Nav jau vairs tie jaunības gadi, kad kā Rainis vari teikt: "Tu projām riti no sava sākuma." Nu jau tu pretī riti� Sāc veidot kādus kopsavilkumus, skatu uz dzīvi kopumā. Novērtējot, ko dari, kas ir izdarīts, kāda tam vispār ir jēga parastā nozīmē un padziļinātā nozīmē. Un patiesi, no sirds domājot, kādā valstī tu dzīvo un ko varētu �ai valstij palīdzēt. Jo pēdējās divās desmitgadēs ārkārtīgi daudz kas ir noārdīts. No tā, ko nedrīkstēja noārdīt. No svētām lietām. No tā, ko mēs saucam par dvēseli. Latvijai pāri nāku�i milzīgi pasaules vēji, putēju�as visādas pelavas, pelni no nodegu�ām mājām un sadegu�ām dvēselēm. Un, manuprāt, Ziemassvētki un Lieldienas ir tie brī�i, kad blakus me�onīgam ritmam, kurā dzīve mūs nepārtraukti iesvie�, lai elementāri izdzīvotu, der padomāt par to, ko Imants Ziedonis saka par vertikāli.

LIA: Nāko�ā nedēļa ir Klusā nedēļa, iespējams, pati drūmākā nedēļa gadā. Man jau Zaļajā ceturtdienā paliek �ķērmi ap sirdi. Kad tiek pāri Lielajai piektdienai, kļūst vieglāk. Ja runājam par apcerīgumu, tu pieminēji ceļu un devumu. Ta pakāpe, kurā tu darbojies, jau ir visaugstākās raudzes. Tu esi viens no pasaules zinātnes elites pārstāvjiem.

BUIĶIS: Par sevi grūti runāt. Ja tādā horizontāles līmenī, tad pēdējie gadi man tie�ām biju�i ļoti veiksmīgi. Vadu �etras disertācijas, vismaz piecreiz gadā braucu uz starptautiskām konferencēm. Praktiski nav nedēļa, kad neatnāktu kāds uzaicinājums uz konferenci. Tas lielā mērā man dod iespēju izvēlēties, uz kuru no tām braukt. �eit es skatos gan uz zinātnisko, gan, ja tā drīkst teikt, uz estētisko pusi: vienlaikus iepazīt arī pasauli. Tas nav tikai egoistiski. Ja esi kādā mums sve�ākā valstī, kur Latvijas vārds līdz tam nav bijis zināms, un tu esi �īs konferences elitē, tas veido arī valsts tēlu. Man pagāju�ajā gadā zinātniskajās konferencēs bija pieci plenāra referāti. Konferencē Grieķijā vispār bija tikai trīs Latvija, ASV un pati Grieķija. Trīs profesori, kuri uzstājās ar stundu gariem referātiem. Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu piedalījos starptautiskā zinātniskā konferencē Ēģiptē, �ogad jau notika konference Meksikā.

LIA: Par ko tu �ajos plenāra referātos referē?

BUIĶIS: Var pavisam cilvēciski tās ir lietas, kas saistītas ar in�eniertehniskajām zinātnēm. Priek�pēdējā, kas bija Kairā, � lieti�ķā matemātika zinātnē un in�enieru zinātnēs. Un mans plenāra referāts bija veltīts sadzīviskiem instrumentiem ledusskapji, radiatori, refri�eratori, kondicionieri un tamlīdzīgi, ko vienā vārdā sauc sistēmas ar izstieptām virsmām. Kuru tehniskais uzdevums ir intensificēt siltuma atdevi vai siltuma noraidī�anu, vai atdzesē�anu, vai uzkarsē�anu paātrinātā veidā. Automa�īnu motori, motocikliem (kur motociklistiem kājas, tur ir mo�tors, sānos tādas plāksnītes). Tas nav nekas cits kā: lai gaiss, plūstot garām, aiznestu lieko siltumu, lai motors nepārkarst.

LIA: Ne vēsts no garīguma jau dzirdu, kā tūlīt teiks kāds lasītājs.

BUIĶIS: Tie�i tā. Te ir, lūk, �ī� reizēm iek�ēji �izofrēniskā sajūta, ka tev interesē vienas lietas, bet dari pavisam ko citu. Tada ir dzīve. Bet esmu matemātiķis, un, pieejot no tāda matemātiski profesionālāka viedokļa, ko �ajā jomā kop� 1995. gada, kad par �īm sistēmām padzirdēju un pievērsu tām uzmanību, esmu paveicis, tika izstrādāta savdabīga, uz klasisku tā sauktā Grīna funkciju[70] metodi balstīta jauna metode, kur iegūstam precīzos atrisinājumus tādām metodēm, kur agrāk �ķita, ar matemātiskām metodēm vispār nevar mēģināt risināt. Nenoliedzami, tas ir ļoti saisto�i.

LIA: Tas viss ir ļoti svarīgi, bet turpināsim ar ezoteriska rakstura jautājumiem, konkrēti par daudzkārt aprunāto 2012. gadu, kas nemaz vairs nav tik tālu. Kāds principā ir pasaules zinātnieku uzskats? Par to, kādā stāvoklī �obrīd atrodas pasaule, ko tai var palīdzēt, ja var� Ir ta�u jums kaut kādas kuluāru sarunas?

BUIĶIS: Tie�i tā. Tikai kuluāru sarunās. Pirms gadiem trim biju vairākās speciālās konferencēs, kurās tika runāts par jaunajām enerģijām. Es �ādas lietas turpinu, sevi�ķi sadarbībā ar Vāciju. Da�as ļoti interesantas, perspektīvas lietas. Bet Pūpolsvētdiena īsti nav tā diena, kad gribētos par to runāt. Vairākums �ādās konferencēs tomēr ir in�enierzinātņu pārstāvji, un tie ir ļoti pragmatiski cilvēki. Ir burtiski trīs �etri zinātnieki, ar kuriem kuluāros esam pārrunāju�i tādas filozofiskas lietas. Kuri saprot un arī uztraucas par izdzīvo�anas problēmām. Jo cilvēcei kā tādai ir iespēja arī neizdzīvot. Domājot par tiem draudiem, ko savai eksistencei pa�i "ļoti veiksmīgi" esam radīju�i.

LIA: Tie�i tā, vārds vārdā, sacīja Gunārs Cilinskis, tas bija vēl 1991. gadā. Par globālo sasilumu cilvēki ilgi vīpsnāja, bet nu, paldies Dievam, arī Latvijā vairs nevīpsnā.

BUIĶIS: Nē, nu tikai tad, kad pa�iem āda svilst, gribi vai negribi, nākas to atzīt!

LIA: Latvijā nekad nav bijis tik daudz stipru vēju, nerunājot nemaz par pēdējo gadu gaisa temperatūrām.

BUIĶIS: Jā, par ziemu, kura vēl nav iestājusies. Jebkurā gadījumā pasaule, tāpat zinātne ir kaut kādā Amoka skrējienā. Tam velnam, tam zelta maisa glabātājam mēs tomēr klanāmies. Visa pasaule danco pēc viņa stabules.

LIA: Cik ilgi?

BUIĶIS: Jā, nu tas ir tas jautājums! Man ir bijusi saruna ar vairākiem kolēģiem par �o riskanto vai noslēdzo�o periodu 2012. gadu, kā �o krī�u un potenciālās domā�anas izmaiņas periodu. Arī no �iem lieti�ķajiem cilvēkiem ne viens vien zināja teikt, ka tad, kad notiek �ādas nopietnas kataklizmas, cilvēkiem tas atkal uzpeld atmiņā un viņi tā tramīgi, bet par to runā.

Globālās izmaiņas� 1a ir tik daudzu faktoru lieta un tik komplicēta, ka neviens nespēj ar lielāku vai mazāku ticamības procentu to aprēķināt. Runājot matemātiskās modelē�anas valodā, nākas izdarīt papildus pieņēmumus. Un pieņēmumi tas jau ir ticības jautājums. Tie procesi ir ļoti, ļoti jutīgi. Es neredzu, ka tuvākā laikā būs kāda iespēja, kur zinātnieku sabiedrība kopumā varētu vienoties, ka �īs lietas ir neapstrīdamas un ka būs tāds vai tāds scenārijs. Patlaban ir brīdis, kad tā lielā putra vārās. Tas katls iet pāri pār malām. Mēs nevaram pateikt, ar ko tas beigsies. Zinātniski ir gan zināms, ka brīdī, kad �ī vārī�anās notiek, sistēma ir tālu no līdzsvara stāvokļa. Ir tauriņa spārna efekts. Kad ļoti, ļoti maza iedarbība var novest uz vienu vai otru, vai tre�o ceļu. īpatnība vēl tāda, ka, katlam vāroties, ir ļoti daudz burbuļu. Bet ceļ�, kas izveidosies no �iem burbuļiem? Mēs nevaram pateikt, kur tā lavas straume gāzīsies. Aizies lejā pa dienvidu nogāzi, ziemeļu nogāzi vai pa ziemeļaustrumu nogāzi� Un �o variantu, pa kādu aizies, nav pārāk daudz.

Otra lieta, kas mani iek�ēji ļoti traumē, ir attiecībā uz Latviju. Sajūta, ka mūsu politiskā elite, gan izpildvaras, gan likumu varas līmenī, �īs neapstrīdamās, jau zinātniski pierādītās patiesības neizprot. Nemaz necen�as saprast. Cik nozīmīgi, pat liktenīgi var būt atsevi�ķi lēmumi, kurus izdara �ādā nelīdzsvara stāvoklī. Kad kāds kļūdains lēmums no plūsmas dienvidu nogāzē var aizsviest uz plūsmu ziemeļu nogāzē. Radikāli at�ķirīgi! Tādēļ negursto�i atkārtoju Latvija ir ārkārtīgi nestabilā, politiski, ekonomiski, finansiāli, visās nozīmēs, stāvoklī. Ari sabiedriskās stabilitātes apziņas noturības līmenī. Pastāv reālas iespējas no normālas evolucionāras attīstības pāriet uz revolucionāru, kad tauta neiztur un iziet ielās� Man liekas, ļoti daudzi no politiķiem to vispār nesaprot.

LIA: Pirmie simptomi jau bija gan pie Saeimas, kur tu jau pagāju�ā gada rudenī pats stāvēji, gan Daugavmalā. Ta bija tre�ā pamo�anās, ko vēlāk nosauca par Lietussargu revolūciju.

BUIĶIS: Tic bija ļoti nopietni simptomi. Bet tikai. Politiķi satraumējās uz pāris nedēļām. It kā pāris papildus ventilī�us izdomāja, �o to dekorācijās pamainīja, ta�u principiāli nekas jau nemainījās. Es runāju par sapratni.

LIA: Tad jāteic kā Rainim: "Tas vēl nav gals!"

BUIĶIS: Te jau ir tā bīstamība! Ka tas var novest pie tā, kā jau tas daudzkārt teikts, ka atkārtojas kas līdzīgs Piektajam gadam. Bet mums jau vairs nav vācu baroni.

LIA: Un tas vairs arī neiederas Pūpolsvētdienā. Bet rūpēs par Latviju, ko citu lai runā�

BUIĶIS: Tas viss vienkār�i apstiprina domu, ka no sinerģētikas, no nelineāro" procesu teorijas mūsu valsts Eiropas Savienības valstu vidū visizteiktāk ir tālu no līdzsvara stāvokļa. Mēs varam aiziet uz vienu, otru vai tre�o pusi.

LIA: Tu biji tas, kur� nepaguris atkārtoja, ka cilvēki ļoti daudz var mainīt ar gai�ām domām. Nevis kā mēs tagad. Bet nevar jau ari tēlot strausu�

BUIĶIS: Tur tā nelaime. Laiku pa laikam izskan: kur ir Latvijas inteliģence? Kāpēc tā nesaka, kā valstī ir patiesībā? Bet tā patiesība diem�ēl �odien ir diezgan rūgta. Negribu veicināt negatīvo, bet katram cilvēkam pie sirds gan gribu likt plānojot savu dzīvi, savus izdevumus, savu attīstību, ļoti rūpīgi pārdomāt un rēķināties ar to, ka mēs esam nestabilā situācijā. Lai neiznāk tā, ka vienā dienā kā azartisks kār�u spēlmanis nospēlē visu. Savukārt valsts vīriem atmest savas īslaicīgās partejiskās, personīgi finansiālās vai vēl kādas intereses. Arī viņi, kā kār�u spēlmaņi, var visu pazaudēt. Un tas ir tikai otro reizi pēc 91. gada. �obrīd, kad visa pasaule

" Nelineāro svārstību ma�īnu un mehānismu pielieto�ana zinātnē un ra�o�anā ļauj intensificēt darba ra�īgumu, ievērojami samazināt materiālu un laika patēriņus, vienlaicīgi uzlabojot ekspluatācijas rādītājus.

un visas pasaules ekonomika �ūpojas, sākot ar ASV nekustamo īpa�umu tirgiem. Kā saka: no�ķaudās Amerikā, un visai pasaulei piemetas gripa! Tada situācija patlaban ir. Un, tā kā mēs Eiropas Savienībā esam rekordisti negatīvā nozīmē, ar inflāciju un tamlīdzīgām lietām, mums jābūt īpa�i piesardzīgiem.

LIA: Tu pieminēji 91. gadu. 1991. gada 13. janvārī ar tautu runāja Lat�vijas arhibīskaps Kārlis Gailītis. Arī viņa teiktais toreiz pilnīgi saskan ar to, ko tu runā �obrīd 2008. gada pavasarī. Naudai piemīt viena brīni�ķīga lieta-tā dod iespējas, bet�

BUIĶIS: �jāprot tās pareizi izmantot.

LIA: Jāprot �īs iespējas pareizi izmantot. Atceroties, ka par naudu nevar nopirkt galveno sirds gudrību.

BUIĶIS: Arī sirdsmieru nē.

LIA: Un arī sirdsmieru nevar nopirkt. Lūk, lūk!

BUIĶIS: Vēl gribētos piebilst, ka nedrīkst naudas dēļ pazaudēt sirdsapziņu. Sirdsapziņu tas ir apzināties, ko tu dari. Sirdsapziņu un godaprātu nedrīkst pazaudēt.

LIA: Paldies. Tauriņa spārna efekts jeb kļūdaina lēmuma bieds pastāv, un, lai arī ir Pūpolsvētdiena, būtu naivi izlikties, ka tas mūs Latvijā varētu neskart�

LIAS GUĻEVSKAS saruna ar PĒTERI KĻAVU

LI A: Latvijā sācies veļu laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Domājot par mūsu sen�iem, esmu pārliecināta, ka viņi bija gudrāki par mums visās �ajās gadskārtu norisēs, Saules un Zemes ritumā, veļu jeb dievaiņu laiku ieskaitot. Senie latvie�i ticēja, ka �ajā laikā aizgāju�o tuvinieku gari nāk ciemoties pie dzīvajiem. Ļaudis teicās redzēju�i veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Tie apskatīju�i, kā piederīgie dzīvo, noklausīju�ies, ko viņi runā, da�iem ie�ukstēju�i pat labus padomus. Lai iemantotu veļu labvēlību, viņiem tika izlikts mielasts, labākie ēdieni, ko dzīvie nedrīkstēja aiztikt, un lūdza citugad nākt atkal. Veļu laikā ļaudis vakarēja, strādāja klusus darbus, minēja mīklas. Mielastu veļiem izlika istabā, saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola.

"(..) es redzu mūsu patum�o, lielo uztabu pildāmies aizgāju�o gariem, kas nāk ārā no kaktiem tīri kā no pazemes. Tur baltā veļu drūzmā es ieraugu ne vien tēvu, māti, vectēvu, bet veselu garu sen�u rindu iznirstam no sirmās senatnes. (..) Kā apstulbis aiz brīnumiem, blen�u �inī nepārredzamā sen�u pulkā, kas atdevu�i man savu garu, savas asinis, savu valodu un savu nesalau�amo dzīvesprieku, prieku par visu, kas dzīvo un kas nomiris; par rasas pilienu, kurā atspīd visa pasaule; savu pieticību un pazemību. �is mantojums ir tik liels, ka uz apkārtni es skatos it kā ar mājas acīm un runāju vēl �o baltu dien' mājas valodu (..).

Mūsmāja nav tikai vien pajumte, patvērums pret vēju un lietu, viņā uzglabājies arī kāds kripats no pa�as tautas dvēseles cauri visiem sve�u kungu laikiem."

Ta savas bērnības atmiņu tēlojumā "Pui�kans" raksta Antons Austriņ� (1884-1934), kur� savu saistību ar aizgāju�ajiem, �ķiet, izjutis viscie�āk. Atmiņā zīmējas arī Edvarta Virzas veļu laika tēlojums "Straumēnos", ta�u �odien esam nolēmu�i parunāt par citu grāmatu, senu, varenu un noslēpumainu "Tibetas miru�o grāmatu".

Kas attiecas uz veļu laika tradīcijām, vismaz cilvēku apziņā tās ir saglabāju�ās līdz pat mūsdienām, lai arī biju�i laiki, kad tas tika aizliegts. Bet varbūt tie�i tāpēc cilvēki centās �īs tradīcijas uzturēt. Aplam dīvaini būtu, ja �ī sasaiste notiktu Jāņu laikā, lai arī Līgo nakts nav parasta nakts. Ta�u tās burvība ir dzīvi kaislīgi apliecino�a. Turpretī veļu laiks ir pieminē�ana. Savu sakņu apceres un garīgās saskarsmes laiks. Mūsu priek�gājēji ticēja dvēseles nemirstībai. Kā ir �odien? Ko tu kā ārsts, kur� strādā reanimācijas nodaļā, par to domā?

KĻAVA: Gudrība jau nav definēta, intelekts viens pats nav gudrība. Tis, uz ko tiecas mūsdienu pasaule, ir informācija, modernas informācijas tehnoloģijas. Gudrība nāk no sirds. Un sirds, tā principā ir apziņa. Apziņa, kas spēj apzināties savu prātu. Ta kā prāts viens pats nebūtu gudrība. Mūsu civilizācijas negudrība ir atdalī�anās no garīgās apziņas tikai uz prātu. Un skaidrs, ka mūsu sen�iem bija tas, ko tagad māca modernās augstskolās. Piemēram, integrālās realitātes institūti, ko pasaulē vada Kens Vilbers, ļoti slavens transpersonālās psihoanalīzes pamatlicējs. Integrālais redzējums mūsu sen�iem noteikti bija daudz attīstītāks. Viņi lietu dabu, lietu kārtību un harmoniju redzēja daudz praktiskāku un arī daudz atbildīgāku, nekā mēs to varam apzināties. Kas bija, pirms tu biji, kas būs, kad tu vairs nebūsi. Kas ir labi, un kas ir slikti. Īstenībā tie divi likumi jau ir ļoti vienkār�i. Tāds jēdziens kā labestība, godīgums, atbildība jau ir ļoti vienkār�i likumi, kas nav prāta, bet apziņas, sirds likumi. Un tāpēc diem�ēl varētu teikt, ka mūsu civilizācija nav īpa�i gudra.

LIA: Ja vēl turpinām par mūsu sen�iem, dzīves gudrība vispirms jāmeklē latvie�u tautasdziesmās. Tajās lasāms arī par veļu valstību, kas tur notiek ar dvēseli utt. Tas ir mums, latvie�iem. Bet �odien mūsu uzmanības lokā ir grāmata, kas līdz mums atnākusi cauri tāliem laikiem� Apslēpta no lielākās daļas pasaules ilgāk nekā tūksto� gadus, tikai 20. gadsimtā pir�mo reizi pārtulkota angliski. �īs grāmatas apak�virsraksts ir "Aiz dzīves apvār�ņa" tātad par dzīvi, kas sākas pēc �īs dzīves.

Pieminot tos, kuru vairs mūsu vidū nav, atdodot viņiem godu un cieņu, gribētu lūgt, lai tu pastāstītu tuvāk par "Tibetas miru�o grāmatu", jo tā nav vienkār�a grāmata. Ko tā māca? Un vai mēs vispār būtu tai gatavi?

KĻAVA: Jā, manās rokās ir tibetie�u Miru�o grāmata, ko komentējis mūsdienās dzīvojo�s ļoti augsts lama Rinpo�e, viens no augstākajiem lamām, kur� mācību par realitātes pilnību māca arī pasaules augstskolās. Cik realitāte ir harmoniska un pēc savas dabas pabeigta. Augstu novērtējumu Sogjala Rinpo�es darbam devis Viņa Svētība Dalailama, kur� teicis: "Nāve un mir�ana ir Tibetas budisma un modernās zinātnes saska�res punkts. Es uzskatu, ka abām �īm jomām būtu lielā mērā jāsadarbojas, lai ļaudis sasniegtu dziļāku izpratnes līmeni un gūtu lielāku praktisko labumu." Grāmatai jau ir ļoti daudzi tulkojumi, latviski vēl nav.[71] Kāds sakars mums varētu būt ar to? Tadas Miru�o grāmatas katrai tautai ir savas, gan indie�iem, gan ārie�iem, gan tibetie�iem, gan ēģiptie�iem. Dro�i vien, latvie�u tautasdziesmās un teikās izteiktas tās pa�as gudrības.

Pēteris Kļava sagaida Viņa Svētību Dalailamu Rīgā

Ar ko tad �ī grāmata ir tik universāla? Ar savu algoritmisko loģiku un metodoloģiju. Ja salīdzina mūsdienu pētījumus par pirmsnāves sindromu un komas stāvokļiem, citiem pētījumiem, kas saistīti ar pirmsnāves pieredzi un tā saucamo ārpus ķermeņa pieredzi, ir ļoti lielas līdzības ar �īs grāmatas kvintesenci. Būtībā �ī grāmata saucas Termas teksts, tas nozīmē, ka tās sa�turs bija atrasts. Atrasts 8. gadsimtā kādā no tibetie�u tempļiem. Grāmatas autors ir viena no pilnīgākajām, svētākajām būtnēm, kāda dzīvojusi uz Zemes guru Rinpo�e Padmasambhava, tikpat liela autoritāte kā mums Jēzus Kristus. Cilvēks, kuram nebija ne tēva, nc mātes, kur� uzreiz pie�dzima astoņgadīga zēna izskatā, materializēja sevi no gaismas. Un viņ� mācīja Tibetas tautu. �is ir teksts, kas atstāts kā palīdzība cilvēkiem, kuri visu mū�u varbūt nav domāju�i par mū�ību un tagad mirst� Grāmata domāta, lai mēs to lasītu cilvēkam nāves brīdī vai pirms nāves, kamēr viņ� vēl ir pie apziņas. Lai lasītu arī tad, kad viņ� jau ir komā vai bez apziņas, daudzas dienas pēc nāves, lai cilvēks vismaz tad, klausoties �īs aksiomas, �īs zinā�anas, �īs palīdzības metodes prātam, varētu realizēties nāves brīdī un pēc nāves sasniegt Lielo pestī�anu vai ieiet Mū�īgā gaismā, par ko raksta ļoti daudzi mūsdienu Eiropas un Amerikas profesori. Par �o pirmatnējo Apziņas Gaismu, kas principā ir eksistences kvintesence.

LIA: Vai �is ceļ� ir nolemts katram? Pārkāpjot slieksni, kas viņu sa�gaida? Vai ir kādas līdzības vai tomēr Tur saņemam to, ko esam katrs �inī pusē sastrādāju�i?

KĻAVA: Ļoti ietilpīgs jautājums. Varētu teikt tā, pati modernākā teorija par realitāti ir hologrāfiskais Visums, par ko runā Deivids Boms, kvantu fiziķis, un Karls Pribrems, neirofiziologs. Ka mūsu realitāte ir mūsu pa�u smadzeņu matemātiskais modelis. Kādā veidā mēs sevi apzināmies un pieradinām redzēt realitāti. Latvie�i redz kā latvie�i,

indiāņi kā indiāņi, tibetie�i kā tibetie�i, musulmaņi kā musulmaņi, jūdi kā jūdi� Katram ir sava televīzijas programma, kurā viņ� sevi pieradinājis apzināties kādu atskaites sistēmu. 1a ir aprobe�otība. Tas ir viens no realitātes segmentiem, ko mēs domājam, kas ir patiesība un kas ir dzīve. Un skaidrs, ka cilvēkam, pametot savu ķermeni, tas prāts, kas kopā ar dvēseli ir nemirstīgs, jau paliek ar �ādu pa�u ierobe�otu skatījumu. Tāpēc varētu teikt tā kristie�i aiziet uz kristīgajām garīgajām pasaulēm, budisti uz savām budistu pasaulēm�

LIA: Bet tas nozīmē, ka tās pastāv?

KĻAVA: Jā. Tas pastāv kā mūsu kolektīvās apziņas informācijas lauki.

LIA: Mēs tur nokļūstam?

KĻAVA: Jā, mēs vienkār�i nokļūstam savas apziņas produkcijā. Mēs producējam pa�i savu prāta modeli. Tas it kā ir sare�ģīti, bet tādas �īs lielās atziņas ir. Tāpēc jau pestī�ana ir brīvība no modeļiem. Brīvība no uzskatiem, no iedomām un apsēstības. To jau gandrīz neviens cilvēks nevar realizēt, jo �īs grāmatas uzdevums ir-cilvēkam nāves brīdī atpazīt mū�īgo, pestījo�o, brīvo, bezgalīgo Gaismu. Kas ir brīva no jebkura prāta modeļa. Tas ir ārkārtīgi interesanti un saisto�i. Arī modernai zinātnei ir �ie pētījumi par virsgaismas eksistenci. Tie�i aprobe�otība un pieķer�anās ir tas, kas mums vismaz nāves brīdi, klausoties �o grāmatu, būtu jāatmet.

LIA: Ja viens cilvēks �ai gaismai tic, otrs netic. Arī pārkāpjot �o sliek�sni. Kas notiek?

KĻAVA: Labs jautājums. Tu zini, arī daudzos modernos ārstu pētījumos, tādi notiek jau apmēram divdesmit gadus, moderni pētījumi par nāvi, ko saka tie cilvēki, kuri ir atgriezti pēc reanimācijas. Secināts, ka neatkarīgi no tavas vai manas ticības, neatkarīgi no tautības, neatkarīgi no izglītības, neatkarīgi no maciņa biezuma �ajā brīdī notiek atkailinā�anās. Dvēseles atkailinā�anās, atmetot visas �īs lietas, kas nav Dievs. Jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu pēc viņa ieņemamā amata. Tāpēc �ajā brīdī notiek �ī totālā eksistenciālā dvēseles atkailinā�anās Dieva priek�ā. Dvēsele, kas it kā pati ir Dieva gaisma cilvēkā, saskaroties ar Lielo gaismu, tām būtu jāsaplūst. Bet tas nenotiek. Tāpēc, ka ir ārkārtīgi daudz uzskatu bailes, identificē�anās un tamlīdzīgi, kā rezultātā �ī atpestī�ana nenotiek. Mums �is vārds ir pilnīgi sve�s atpestī�ana. Bet es vismaz populāriem vārdiem mēģinu skaidrot, ko tas nozīmē. Bet cilvēki jau tam pretojas. Viņiem �ķiet, ka jādzīvo �eit un tagad uz zemes, kādas tur vēl muļķības tas ārsts runā� Bet tas, ka visi kaut kā nomirst, par to neviens nedomā. Izglītotam cilvēkam būt par to informētam, tas piederas pie uztveres apvār�ņiem. Kā tad lietas notiek īstenībā. Tas, man liekas, ir ļoti dabiski.

LIA: Bet tie cilvēki, kuri atgrie�as, kuri pēc tam liecina par to, ko tur piedzīvoju�i? Tie, kuri līdz tam nav ticēju�i, pēc tam ta�u tic!

KĻAVA: Jā. Jāsaka godīgi, arī tas ir pētīts. Ari Latvijā zinu sievietes, kuras piedzīvoju�as klīnisko nāvi. Arī tie cilvēki, kas pasaulē kaut reizi ir izgāju�i no sava fiziskā ķermeņa, nerunājot par to, ka izgāju�i caur to melno tuneli, vai būtībā ar savu informācijas kanālu, kas ir mūsu ķermenī iek�ējās dimensijās, sastopas ar Lielo gaismu. Viņiem visiem momentā fundamentāli mainās pasaules uztveres sistēma. �ādi cilvēki ne tikai izārstējas no hroniskām slimībām, uzlabojas arī viņu psihiskais stāvoklis, viņi kļūst ārkārtīgi pozitīvi, draudzīgi, iecietīgi� Tie�i iecietīgi, ar daudz dziļāku izpratni par mūsu mazā egoisma problēmām, uz kurām viņi skatās it kā no aug�as. Nevis augstprātīgi, bet vienkār�i pieaugusi viņu līdzjūtība pret mums, tum�iem cilvēciņiem.

LIA: Līdzcietība ir tā, kas mums lielās dozēs būtu nevis jākrāj, bet jādala citiem, cik vien iespējams.

KĻAVA: Jā, bet saproti, to nevar nopirkt, ne augstskolā sertificēt. Tas ir tāds stāvoklis, kas ir ļoti ilgsto�i izkopies. Izkopies daudzās dzīvēs, jo līdzjūtību nevar tā pēk�ņi iegūt vienas dzīves laikā. Tas ir ārkārtīgi smalks kristāls, kas pulējas, pulējas, pulējas� Un diem�ēl arī cie�anas nc vienmēr atpulē �o līdzjūtību. Cilvēkā cie�anas nereti rada tie�i niknumu, riebumu, neapmierinātību.

LIA: Tu varētu sacīt, ka "Tibetas miru�o grāmata" apstiprina to, ka mūsu eksistenciālā fiziskā nomir�ana ir kā garīgā atdzim�ana? Ka tas ir tikai turpinājums� Mani interesē arī dvēseles atgrie�anās. Kad tas notiek? Cik ilgi? Kāds ir �is starpstāvoklis? Vienam tas noteikti ir garāks, otram īsāks. Simts gadu dvēselei� priek� Mū�ības tas nav nekas.

KĻAVA: Precīzi tu esi izpratusi �o grāmatu.

LIA: Es tev pat varētu nocitēt, ko par "Tibetas miru�o grāmatu" saka analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs!

"Neatkarīgi no tā, kādus komentārus par "Tibetas miru�o grāmatu" nerakstītu, tā atvērsies vienīgi garīgai izpratnei. Bet �ādas spējas nevienam nav iedzimtas. Tās iegūstamas sociālos treniņos un īpa�ā pārdzīvojumā."

KĻAVA: Nu redz! Viss kārtībā.

LIA: Atzī�os, man nav biju�i īpa�i sociāli treniņi. Bet Dievs man devis to brīnumaino iespēju tik daudzus gadus tikties ar tevi, Pēter, ar Andri Buiķi, jūs esat mani vislielākie Skolotāji. Ne tikai man. Ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā. Bet turpināsim mūsu sarunu.

KĻAVA: Es jau nerunāju, ka "Tibetas miru�o grāmatā" galvenais būtu nāve, galvenais ir dzīve. Viss ir galvenais. �ī grāmata tie�i runā par to, ka mums dzīves laikā nav laika domāt par garīgām dimensijām. Bet grāmata palīdz izprast, kā vispār notiek realitāte, parādot �os algoritmus, sirds dzīvi tagad, uz Zemes. Tas ir viens no starpstāvokļiem, bardo stāvoklis[72]. Vienas eksistences nogrieznis ir tie�i nāves process. Un būtu ļoti svarīgi, lai kāds garīgais apstāv �o procesu, palīdz pareizi pāriet. Nāko�ais segments eksistencei ir tie�i �ī izie�ana no ķermeņa un sava pa�a prāta atpazī�anas spēja vai nespēja ar �o Gaismu saplūst. Un ceturtais stāvoklis, kad tava apziņa diferencējas, kur tad tu beigās aiziesi. Vai tu nāksi drīz vien atpakaļ kādā mātes miesā vai arī paliksi uz kādām astrālām vai mentālām sfērām.

LIA: Tas ir atkarīgs no pa�a izvēles?

KĻAVA: Daļēji jā. Bet tā mūsu pa�u izvēle ir mūsu pa�u apziņas motivācijas enerģijas summa, kur savilksies līdzīgs ar līdzīgu. Mēs ēdīsim tos savus augļus, kas ir mūsu pa�u būtība. Paldies Dievam, tur viss ir ļoti godīgi. Uz Zemes ir dota it kā �ī brīvība, bet �ī brīvība ir bīstama. Jo cilvēks augstāk attīstīts, jo viņ� atsakās no brīvības. Viņ� praktizē tikai vienu: Dievs Tēvs, lai notiek Tavs prāts.

Tas skaistums ir mūsu dvēseles kategorija, ka mēs varam radīt tās pasaules, kuras mūsu apziņa vispār ir spējīga radīt. �o daudzu kolektīvo apziņu summa tad arī rada savas pasaules mākslinieku pasaules, me�oņu pasaules, dēmonu pasaules� Tāpēc tāds ļoti kategorisks lūgums nevajadzētu iet iek�ā blāvajās gaismās pēc nāves! Tas, kas pievelk iedzimt ļoti zemās dimensijās. Ieteicams iet ļoti spilgtajās, krāsainajās gaismās: gai�i zilā ir cilvēku pasaule, baltā, spilgtā Dieva pasaule. Bet tā nav pestī�ana. Ta atkal ir ieie�ana kaut kādā tai saucamajā sansāras1C2 lokā, kad mēs tai eksistencē recirkulējam kā tādas ūdens molekulas. Nokrītam okeānā, atkal iztvaikojam, tad atkal sasalstam. Tapat notiek arī ar �īm prāta kapsulām, kurās iekapsulēta mūsu dvēsele. Un tāpēc tā atgrie�anās, būtībā palīdzība veļu laikā, ja runājam par �o laiku, vai tā ir kristīgā lūg�ana, vai tā ir vienkār�i doma, sirds mīlestības stars tai miru�ai dvēselei. Svarīgs tāds jēdziens kā izgaismoties. Lūg�ana ir gaismas stars. Kas palīdz mūsu prātam, mūsu aprobe�otajām, ļaunajām, tumsonīgajām, aizņemtajām domu kombinācijām atbrīvoties un ļauties gaismai.

LIA: Ja notiek nenovēr�amais un liktenis ir lēmis dvēselītei uziet aug�ā, vai es �e lejā ar savām absolūti patiesajām, cilvēciskajām skumjām nenodaru �ai dvēselei ļaunu?

KĻAVA: Nu jā� Ne vienmēr bēdas ir mīlestība. Bet mīlestībai bēdas ir viens no tādiem līdzfaktoriem. Mīlestība bija, pirms �ī pasaule tika radīta, un mīlestība būs, kad �ī pasaule tiks noārdīta. Bēdas būtībā ir prāta modifikācija un cie�anas neizpratnē par to, ka mēs vairs nesatiksimies. Nevar jau pateikt tagad esiet mierīgi, tas bērns mirst, un viņam būs labi. Tadu līmeni nevar neviens paņemt. Tas ir pārcilvēcisks līmenis. Ko tad darīt? Tāpēc jau cilvēki mācās garīgas lietas, lai saprastu �o pārejas brīdi tad, kad tas pienāk. Pats galvenais pāri darījums aizgāju�ām dvēselēm ir ilgsto�ā raudā�ana. Kad es prasu kāpēc jūs raudat? Par sevi vai par to bērnu? Mātēm un tēviem liekas, ka bērnam ar to māti un tēvu ir vislabāk. Bū�u riebīgs un teik�u tas nenozīmē, ka jūs būtu labāki par Dievu. Mūsu iedomīgā aprobe�otība, ka mēs nu zinām labāk, ko tam bērnam, tai dvēselei vajag. Ja jau tas tā noticis, tam visam ir savs likums. Tāpēc dzīvo�ana uz Zemes, nāves brīdī un pēc nāves, bez Dieva ir pilnīga aprobe�otība un tumsonība, kas arī prevalē sabiedrībā. Ir, protams, jācīnās par to bērna ķermeni, par jebkuru ķermeni, tāpēc ka ķermenis ir svarīgs, kurā dvēsele, prāts attīstās. Bet, ja jau tas notiek, tad nevajadzētu briesmīgas sēras. Vajadzētu tie�i ļoti intensīvas garīgas konsultācijas, studijas, lūg�anas, domas, ka mēs visi aiziesim uz tām pasaulēm. Tāpēc �ī spēja at�ķirt vai neat�ķirt mūsu bērnu vai tuvinieku no dievi�ķās dvēseles, kas nav mūsu tuvinieks, kas ir pats par sevi, ir tā mūsu intelekta mazspēja, ka mēs domājam, ka tas ir kaut kas no mums nācis. Ka tas pieder mums, mēs esam tam pieķēru�ies.

Kaut vai pēc piecdesmit gadiem, kad tu uzzini par kādu notikumu un tavā sirdī uzplaukst ārkārtīgas līdzjūtības enerģija, mīlestība� Tur nav jēdziens Laiks. Ir vienkār�i stāvoklis apziņā, kur visu laiku viss ir vienlaicīgi. Tas ir pierādīts, ka visa eksistence ir vienlaicīga. Tāpēc lūg�ana, nevis enerģija, ka tu �ēlojies un to dvēseli velc atpakaļ. Tie�i draudzīgs pestījums, draudzīgs novēlējums: uz priek�u! Tālāk! Augstāk! Tai starpstāvoklī dvēsele redz un principā var izskatīt jebkuru dimensiju. Mēs neko neredzam, esam garīgi akli. Ja dvēsele redz, ka mājinieki veic garīgas prakses, vakarā ir kopēja ģimenes meditācija vai parasta lūg�ana, tas ir lielākais enerģijas avots un prieks �ai dvēselei evolucionēt tālāk. Protams, mazliet ir jāparaud, mēs esam tikai cilvēki. Bet tam jābūt viens pret desmit. Pārējam jābūt savas apziņas attīstība uz Mū�ību.

LIA: Vai piedzim�ana arī nav mazlietiņ kā mir�ana? Tas brīdis, kad bērniņ� dzimst, viņam tas īstenībā ir �ausmu pilns ceļ��

KĻAVA: Jā, redzi, grūti jau mūsu intelektam uztvert, ka �is jaunpiedzimu�ais bērniņ� kādreiz bijis ļoti ievērojama vai mazāk ievērojama persona. Mēs neesam tā audzināti. Bet ir desmitiem tūksto�u akadēmisku, juridisku, notariāli pierādītu gadījumu, kur pierādīta reinkarnācija. Neviens normāls zinātnieks un izglītots cilvēks to vairs neapstrīd. Bērnam tas arī it kā nav jāatceras. Viņ� nāk, lai mācītos. Ja es tev tagad pateik�u kādreiz tu biji Anglijas karaliene, tev baigi sakāps galvā. Tagad tu esi Latvijā un tu neesi karaliene. Labāk nezināt. Arī Edgars Keisijs par to runāja: viņam riebās visu laiku tiem vīrie�iem un sievietēm skatīties Aka�as hronikās103 , kas tad viņi biju�i iepriek�ējās dzīvēs. Keisijam tas tā noriebās, ka viņ� beigās gāja ēdināt vistiņas. Ne jau ieņemamais amats, vai tu esi bijis prezi�dents vai valdnieks, ir svarīgs. Kuna ir par tavu sirds būtību. Un tāpēc �ajā piedzim�anā par jaunu pagātne it kā tiek aizmirsta. Lai tu tie�ajos apstākļos izprastu to, ko vienas dzīves laikā saprast ir ļoti grūti. Vienas dzīves laikā cilvēks attīstās ļoti maz.

LIA: Atgrie�oties Latvijā un veļu laikā, mūsu sen�iem bija paradums klāt veļiem mielasta galdu, visbie�āk jau pirtīs, �īs dvēseles cienāt. Ta bija �ī vēlē�anās atcerēties, pieminēt, godināt.

Pie eņģeļiem�

KĻAVA: Jā. Tas bija tas, ka �iem veļiem vai astrāliem ķermeņiem, kas ir mūsu miru�ie tuvinieki, kas saglabā savu gaismas ķermeni tie�i tādu, kāds viņ� bija te uz zemes vai arī drusku jaunāku, tur ir iespējams pilnīgi viss. Viņiem ir tās pa�as o�as, sajūtas, dzirdes, vienīgi viņiem ir smagāka tā aktīvā sajūta. Tas bija ne tikai latvie�iem, tas, kā tu zini, bija arī Senajā Grieķijā, pirms Kristus ērā. Tā ir saskarsme. Kur visas pasaules saskaras vienlaicīgi, kur būtībā tiek akcentēta Mū�ība. Tādējādi nav nekādu baiļu no nāves. Nāve nav nekāds bubulis, tie�i otrādi. Tiek uzlikta ārkārtēji delikāta atskaites sistēma �eit un tagad ikdienā. �ī izpratne par Mū�ību.

Un �ie galdi� Galds vispār ir laba tradīcija, kas vieno cilvēkus. Bet tur bija arī tā dziļākā doma, ka atvainojās. Piemēram, pazīstamais amerikāņu psihiatrs, profesors Mūdijs savā Alabamas universitātē (ASV), kur viņ� ar spoguļu palīdzību, mācoties no seniem Delfu orākuliem, kādā veidā tie tikās ar miru�ajiem, tie�i lai atvainotos, tur ir trīssimt datēti gadījumi, kad psihoterapeiti, ārsti, zinātnieki, biznesmeņi brauc pie viņa, lai ieietu speciālā Mūdija radītā telpā ar domu, lai notiktu �ī izlīdzinā�anās.

Nevienam negribas cie�anas un smagas atmiņas. Ja jau viss būtu kārtībā, veļi �eit nenāktu. Tas nozīmē, ka viņiem ir smagi, viņi nav aizgāju�i Gaismas pasaulēs, un smagi ir arī mums. Ir iespēja izlīdzināties ar aizgājējiem ne tikai veļu laikā, bet ikreiz, kad uznāk sirds impulss.

LIA: Esmu lasījusi, ka uz �īm veļu dvēselēm reaģē mājdzīvnieki: suņi rej, kaķi platām acīm skatās� Mēs nespējam ieraudzīt, bet viņi jūt.

KĻAVA: Jā, tādas lietas aprakstītas. īpa�i daudz esmu lasījis par Tibetu, Indiju� Lielie Skolotāji gan uzskata, ka nāves kā tādas nav. Viņi no smalkajām gaismas molekulām to ķermeni materializē atkal par jaunu. Sunī�i, kaķī�i ierauga pirmie, priecājas, laiza no prieka, tas ir pat redzēts. Ta ir fizika, tā ir gaismas optika. Suņiem un kaķiem acs tīklene savādāk uzbūvēta, kādā veidā viņi kādas frekvences spēj redzēt. Gaismas frekvences. Mēs gaismas spektru redzam ļoti ierobe�oti. Dzīvnieki spēj redzēt arī �o smalko gaismas līmeni. To spēj redzēt arī daudzas sievietes. Es pazīstu, kas �os veļus redzēju�as reanimācijas nodaļās, pie kapiem. �ie stāsti jau nav tā vienkār�i no pirksta izzīsti. Tie ir arī nofotografēti, tūksto�iem fotogrāfiju, kurās producējas �īs sejas un tēli. Tas ir enerģijas veids, kas spēj atstāt informāciju uz fotofilmām. Kas vienkār�i parāda, ka nāves kā tādas nav.

LIA: �ī sajūta, �ī apziņa un reāli taustāmā informācija, ko �obrīd jau varam saņemt, at�ķirībā no aizgāju�ā laika, tai būtu jāatvieglo cilvēka apziņa un dzīve �eit, uz Zemes? Kā tu domā?

KĻAVA: Jā, bet to var izdarīt tikai tad, ja tu pats to gribi. Latvija vēl, paldies Dievam, ir pietieko�i garīga zeme. Vēl neesam pilnīgi nojūgu�ies, kā viņi tur, Rietumos. Ta ir brīva izvēle. Tas, kur� grib, tas arī sameklē. Tas nenozīmē, ka ikdienā tas visu laiku jāproducē, bet savos klusajos, intīmajos, garīgajos dzīves brī�os, es domāju, tas būtu ļoti svētīgi. Ka katrs mazliet pār�ķirsta, pārdomā, sakārto savu eksistences atskaites sistēmu, kas arī būtu tā palīdzība. Tāpēc es novēlu, lai cilvēks tās zinā�anas atrastu pats sevī, pat nelasot grāmatas. Ja viņam gribas noglaudīt kaķīti, tad visas zinā�anas viņā jau ir. Ar ļoti klusu, pazemīgu sirdi viņ� sajutīs tās pa�as zinā�anas, kas principā ir universālas. Jo tā Gaisma jau nav tikai latvie�iem vai tibetie�iem. Ta ir universāla.

Reimonds Mūdijs. "Dzīve pēc dzīves"

LIAS GUĻEVSKAS saruna ar ANDRI BUIĶI

LIA: "Viņas valsts bija tikpat liela un pla�a kā Māras valsts �ai saulē, jo pie viņas beigās nonāca visi, kas bija dzīvoju�i. Ja sākumā, kad Dievs laida pasauli, viņas mājokļi bija galīgi tuk�i un viņa pati sarāvusies maziņa kaut kur izplatījumā, tad, laikiem ejot, viņas zeme plētās arvien lielāka un tanī saradās arvien vairāk veļu, kas mita dīvainā, spokainā un neīstenā pasaulē. Gaisma tur bija palsa un miglaina, veidoli neskaidri un netverami, lai gan joprojām saglabāja dzīvības izskatu. (..) Drūmi un klusi gulēja ūdeņi. Mēmi viņu krastos kvernēja tie, kas gaidīja tālāku pārcel�anos uz Aizsauli, kur atkal bija priecīgāka un gai�āka esamība, jo atradās tuvāk Dievam. (..)

Pienāca dievaiņu mēnesis, tum�ās rudens naktis ar drūmajiem vējiem, un veļi taisījās sērst pie dzīvajiem, jo zināja, ka tagad tiem klāti mielasta galdi viņu vecajās mājās, ka tuvinieki gaida viņus. Gāja pat tie, kas veļu valstī pavadīju�i vairākus mū�us, un pats sirmākais cēlās no saviem simts mū�iem un teicās: griboties �im redzēt savu tautu, kā viņa tagad dzīvojot, vai neesot aizmirsusi senos tikumus, Dievu, Laimu un mātes."

Tik tēlaini par veļiem "Latvju teiksmās" rakstījis Jānis Veselis (1896� 1962), kur� uzskatāms par vienu no talantīgākajiem prozaistiem ar savu īpa�o stilu un savdabīgu pasaules skatījumu. Veļu motīvs kā neapstrīdama un nepiecie�ama cilvēka dzīves sastāvdaļa izmantota daudzos latvie�u rakstnieku darbos. Atrodamas liecības, ka latvie�i �o iera�u atvasināju�i no grieķiem. Dvēseles cienāja �etras nedēļas un sauca vārdā, tāpat kā reiz to darīju�i senie grieķi.

21. gadsimta modernā zinātne �o procesu jau pragmatiski pamatojusi un izskaidrojusi, kad aizgājēja astrālais apvalks da�ādu iemeslu dēļ atgrie�as, lai kontaktētos ar zemes ļaudīm. Visbie�āk ar saviem tuvākajiem. Un nav nekā pārdabiska, ka ir cilvēki, kuri spēj �os veļus ne tikai sajust, bet arī ieraudzīt.

Kāpēc tomēr veļu laiks katram normālam cilvēkam ir tik nozīmīgs un būtisks? Vai ne tādēļ, lai caur �īm izjūtām mēs labāk iepazītu pa�i sevi? Mūsu ikviena sākums, neskaitāmie mūsu ģimenes, dzimtas priek�gājēji ir tur Viņas valstī� Mūsu sākums ir Tur. Vai tādēļ jo svarīgāk nav, kā un kādi mēs esam �īs Mū�ības ķēdes vidū?

Turpinām veļu laikā ar reanimatologu Pēteri Kļavu aizsākto sarunu par dzīvību un nāvi. Ko stāsta cilvēki, kuri atgriezu�ies no klīniskās nāves? Kas ir Reimonds Mūdijs, un ko viņ� aprakstījis savā grāmatā "Dzīve pēc dzīves"? Tie ir tikai da�i jautājumi, uz kuriem �odien lūg�u atbildēt vienu no Latvijas zinātnes visgai�ākajiem prātiem habilitēto matemātikas doktoru, akadēmiķi, profesoru Andri Buiķi.

Kā vispār radusies nāve, kāda ir tās nozīme attīstībā?

BUIĶIS: Tas ir ļoti pla�s jautājums. Mēģināsim modulēt situāciju kā pieņemts manā zinātnē � matemātikā. Pieņemsim, ka nāves nebūtu, ka cilvēks dzīvotu mū�īgi. Varētu ilgi slinkot, darīt visādas cūcības, pēc tam atkal sākt laboties utt. Atceros, kā pēc pirmā Zemes pavadoņa palai�anas manai mammai kāds no kaimiņiem bija teicis: "Nu, redzi, pa debesīm lai�as pavadoņi, nekāda Dieva nav. Bet es, muļķis, visu dzīvi kārtīgi centos dzīvot. Izrādās, pārvelti centos." Tatad kaut kādā nozīmē, faktiski, ļoti nopietnā nozīmē, nāve ir stimulējo�a. Vienalga, vai tu pieļauj, ka pēc nāves kaut kas ir un dzīve turpinās citā formā �o uzskatu arī es atbalstu�

LIA: Es neatbalstu, es ticu, ka tas tā ir.

BUIĶIS: �vai arī otrs uzskats, ka pēc nāves vairs nekā nav. Abos gadījumos tie�i bērnībā un jaunībā tas kaut kā ir ļoti aktuāli. Esmu jau to vairākkārtīgi sacījis, tomēr gribu atkārtot, tie lasītāji, kuriem autoritāte ir Rainis, lai no �āda aspekta pārlasa viņa dzeju krājumu "Gals un sākums". Gals nāve. Un sākums� Cik atceros, dzejolis saucas "Slieksnis", kur dzejnieks meklē un faktiski mūsu valodā nevar pat atrast vārdus, kā mēģināt aprakstīt to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves.

"Diena bez saules, Nakts bez zvaigznēm, Sauc vienā laidā Balss bez atbalss Pret slieksni.

Zempus zem ziņas Tumsa un smagums Trauc vienā laidā Kāpt uz ziņu Pār slieksni.

Slieksnis stāv sacelts, Durvis ar draudiem, Rauc vienā laidā! Augs tev ziņa Aiz sliek�ņa."

BUIĶIS: Slieksnis. Tas ir tikai slieksnis, kad mēs pārejam no vienas telpas otrā jeb no vienas realitātes citā realitātē. No vienas domā�anas un fiziskās būtības citā fiziskā būtībā. Tas mū�īgais, kas atkārtojas arī Raiņa dzejolī "Es ritu" ritu, "ritu, projām ritu"� Tatad jau tālāk no savas dzim�anas. Un pēc tam jau "pretī ritu"�

"Es ritu �

Skan sērās vēja kokle sārtā miglā, Mirdz rasas vaiņags tālumā aiz manis, Es ritu, projām ritu;

Es ritu dabas priekaduņas me�ā, Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas, Es ritu, garām ritu;

Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā, Kur ro�u vaiņagu sniedz zelta saule, Es ritu, cauri ritu;

Sauc vētras taure laukā dziņu dusmas, Zaļ� jaucas gaiss, plūkst ozolvaiņaglapas, Hej, ritu, vidū ritu;

Iet mū�am līdzi dūjas smeldzesbalss, Bālzila jūra, ērk�ķu vaiņags dūrējs, Es ritu, līdzi ritu;

Kluss mū�am gaida �ausmās ķirmja tik�is. Tum�zilā bedrē �ūsku vaiņags vījas, Es ritu, pretī ritu;

Vēl tas nau gals, i gals top vienaldzīgs, Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaig�ņu vaiņags, Es ritu, tāļāk ritu�"

"Es ritu, ritu,

Ņemot un dodot topu par citu Vēl ritu."

Vēl gribētos pasvītrot, ka visu krājumu Rainis sāk ar dzejoli moto visam krājumam: "Tev, pamat�ķira", kuru padomju laikā skolās mācīja. Ka Rainis ir proletariāta dzejnieks, jo �is dzejoļu krājums veltīts proletariātam, strādnieku �ķirai. Palasīsim �o dzejoli:

"Tev, pamat�ķira -

Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,

Līdz ļauns un sāpes ļau�u dvēslē dzīs;

Tev, pamat�ķira -

Kas celsies pāri sev, iek� vienības

Tās �ķiras veiks, kas ļaudis �ķīru�as;

Tev, pamat�ķira -

Kur lielāks gods kā tas, tev kareivs būt?

Tu izej cilvēci un sauli gūt."

Manuprāt, skaidri redzams, ka Rainis runā par nākotnes cilvēku, bet, kā labi redzams, �īs lietas ir grūti tā nepārprotami un skaidri pateikt. Beigās, kur Rainis apcer nāves daļu, viņ� mēģina runāt kosmiskos mērogos. Tie�ām iesaku Raiņa dzejoļu krājumu "Gals un sākums" paskatīties no �ī viedokļa. Kaut vai sākumā dzejoļos "Aiz vārtiem", "Viens atoms", pēc tam "Pasauls vientulība", "Pārvarīgais".

LIA: Bet �odien mūsu nolūks ir parunāt par amerikāņu psihiatra Reimonda Mūdija grāmatu "Dzīve pēc dzīves". 1a nav vienīgā, bet viena no pazīstamākajām. Vai tu, lūdzu, nepastāstītu tuvāk gan par autoru, gan par �o grāmatu, kā arī viņa statusu zinātnes sabiedrībā?

BUIĶIS: Sāk�u ar to, kādu lomu �ī grāmata nospēlēja manā dzīvē. Tas bija vēl padomju gados, kad pie varas bija Bre�ņevs. Es, vēl samērā jauns zinātnieks, regulāri klausījos ārzemju raidstacijas, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek pasaulē un varētu analizēt situāciju. Un reiz kādā BBC programmā, tās varēja būt 70. gadu beigas, raidījums jau bija sācies, tika pieminēts �is Mūdijs un stāstīts par klīniskajām nāvēm. Mūdija grāmatas pamatā ir viņa pa�a praktiskā pieredze. Sarunas ar cilvēkiem, kuri biju�i uz nāves sliek�ņa vai �im slieksnim jau pāri. Pēc tam viņi atdzīvināti vai atdzīvoju�ies, atgriezu�ies no klīniskās nāves un stāsta, ko aiz �īs robe�as pieredzēju�i. Mūdijs, kā zinātnieks, mēģinājis �ajā grāmatā sakvalificēt, kas un kā notiek.

Gatavojoties �ai mūsu sarunai, es paskatījos otru viņa grāmatu turpmākās pārdomas par dzīvi pēc nāves. Tur viņ� runā par to, ka sākumā vēl �aubījies, vai tomēr tā nav sagadī�anās, ka �os unikālos, retos cilvēkus liktenis piespēlējis tie�i viņam. Ta�u pēc pirmās grāmatas "Dzīve pēc dzīves" iznāk�anas, pasaulē ļoti slavenā daktere Elizabete Kiblere-Rosa sazinājusies ar Mūdiju un pateikusi, ka viņa par �o fenomenu zina jau sen un arī gatavo par to grāmatu. 1a kā fakts, ka kāds Rietumu zinātnieks to pasniedzis pētnieciskā formā un BBC, kā ļoti nopietna raidstacija, pārraida arī Krievijas klausītājiem krievu valodā, tas man toreiz tie�ām bija ļoti liels psiholoģisks pārdzīvojums. �obrīd jau par to daudz tiek runāts.

Starp citu, uzstājoties da�ādās auditorijās Latvijā, arī par modernās zinātnes lietām, pieminu arī �o klīniskās nāves stāvokli un to, kas tad notiek ar cilvēku. Un vismaz katrā otrajā reizē pēc uzstā�anās man pienāk kāds cilvēks un saka: "Buiķa kungs, jums ir pilnīga taisnība. Arī es esmu to piedzīvojis. Esmu bijis klīniskās nāves stāvoklī, tie�i tā, kā jūs stāstījāt. Kā pēc Reimonda Mūdija grāmatas. Un esmu no �ī stāvokļa atgriezies. Tas sakrīt arī ar manu pieredzi."

LIA: Pieņemsim, ka kāds par �ādu pieredzi uzzina pirmo reizi. Un kāds neticīgais vispār mēģina to noliegt. Kas notiek, pārkāpjot �o slieksni? Vai nevarētu minēt kādu no Mūdija aprakstītajiem daudzajiem piemēriem?

BUIĶIS: Labi. Tie, kuri noliegu�i, viņus var pārliecināt tikai pa�u dzīves pieredze. Kad viņu dzīvē būs kāda traģēdija vai kāds liels pārdzīvojums.

LIA: Vai nu pa�iem, vai tuviniekiem.

BUIĶIS: Jā, tad nonāk pie �īs atskārsmes. Un otra piezīme, tā gan vairs nesaistīsies ar Mūdiju.

LIA: Bija arī grāmata "Gaismas izglābtais".

BUIĶIS: Arī. Bet �obrīd nevaru atsaukt atmiņā divus uzvārdus, amerikāņus, kur vīrs, būdams Ņujorkas bir�ā kāds finansists [Bils Gugenheims, par viņu bija viena no pirmajām sarunām], bija tie�i �āda tipa cilvēks. Savukārt viņa sieva interesējusies par Reimonda Mūdija grāmatu, redzējusi to arī BBC televīzijas programmā un aicinājusi to darīt arī vīru, kur� tajā brīdi neaiziet paskatīties. Ta�u, kad par to uzzina, ārkārtīgi nopietni pārvērtē savu dzīvi. Rezultātā viņi uzrakstīja milzīgi apjomīgu grāmatu, kas iznāca jau pirms gadiem piecpadsmit. Amerikā nodibināta īpa�a biedrība, kurā apvienoju�ies miljoniem cilvēku.

LIA: Tie, kuri atgriezu�ies?

BUIĶIS: Ļoti daudzi, kuri atgriezu�ies, un ļoti daudz tādu, kuriem miris kāds tuvinieks, un viņiem �ī pieredze ir caur savu mīļo cilvēku.

LIA: Piemēram?

BUIĶIS: Piemēram mirst sieva, viņa izteikti lietojusi kādas smar�as. Vīrs ļoti skumst, kad pēk�ņi, esot savas mājas dārzā, ko sieva skaisti kopusi, viņam ir sajūta, ka sieva atrodas līdzās. Viņ� sajūt �īs viņas mīļākās smar�as. �ādā veidā vīru tas pārliecina. Viņa nevar sevi apliecināt citādāk, bet �ādi tas ir iespējams darīt zināmu, ka viņa zina, ko vīrs jūt un pārdzīvo. Tadu cilvēku Amerikā un Kanādā ir desmitiem miljonu.

LIA: Atgrie�amies pie Reimonda Mūdija.

BUIĶIS: Jā. Mūdijs �os gadījumus sadalījis kādos piecpadsmit pos�mos. Cilvēkam kaut kas notiek, viņ� cietis avārijā vai apstājusies sirds. Viņ� ir uz operāciju galda, ārsts pasaka: pacients ir miris. Pēc īsa brī�a cilvēks konstatē, ka skatās uz savu ķermeni no malas, atrodoties mazliet augstāk, virs galvas. Viņ� redz, kā ārsti darbojas ap viņa ķermeni, pēc tam parādās kaut kāds dūco�s, vibrējo�s troksnis. Vienam tas izskatās, ka viņu caur tuneli rauj uz aug�u, citu horizontālā virzienā, caur tum�u tuneli, kura galā ir gaisma. Un, dodoties cauri �im tunelim, viņ� konstatē, ka nav viens, ka viņam apkārt, nevis parastā, ķermeniskā formā (da�s to redz, da�s vienkār�i sajūt), ir viņa miru�ie radinieki. Tēvs, māte, brāļi, māsas, onkuļi, tantes�

LIA: Kuri viņu sagaida.

BUIĶIS: Jā. Un tūlīt arī parādās kas tāds, ko cilvēki saka, ir ļoti grūti noraksturot mūsu parastās valodas vārdiem. Man patīk formulējums, ka to nosauc par Gaismas būtni. Ļoti liela miera, mīlestības un gaismas pilna būtne. Un cilvēks �īs būtnes klātbūtnē kā filmā sāk pretējā virzienā redzēt būtiskus savus dzīves momentus.

LIA: Tīt to atpakaļ?

BUIĶIS: Jā, tīt atpakaļ savu dzīvi. Otrs, kas jāpasaka, ir ļoti grūti novērtēt laiku. Vai tie biju�i da�i mirkļi vai da�as minūtes. Cits tā arī pa�saka, ka atradies kādā īpatnējā bezlaikā. �īs filmas rādī�anas mērķis lai cilvēks it kā no malas spētu izanalizēt savu dzīvi. Ko tu dzīvē esi darījis labi un pareizi, un ko esi darījis sliktu.

LIA: Kas �ajā ārkārtīgi augstajā kvalitātē ir labs, un kas slikts? Vai labs ir, ka esi kādam palīdzējis, vai labs, ka esi sarausis sev naudu?

BUIĶIS: Piedod, bet nu tu man uzdevi naivu jautājumu.

LIA: Es uzdevu tev cinisku jautājumu. īpa�i �ajā, Latvijas 9. Saeimas pēcvēlē�anu gaisotnē. Kas kārtējo reizi bija pilna solījumiem, kurus aizmirst un nepilda.

BUIĶIS: Tur es piekrītu, jā. To, ko mēs �eit uz zemes atzīstam par cinisku, pēc reliģijas, pēc ētikas normām kop� vissenākajiem laikiem paudu�i arī visi izcilie pasaules domātāji. Vienalga, ķīnie�u, indie�u vai grieķu. Tas, kas ir labs tajās mācībās, tāds ir arī tajā nozīmē, kad esi uz nāves robe�as vai klīniskās nāves stāvoklī. Labs ir labs, un slikts ir slikts.

LIA: Citiem vārdiem sakot desmit bau�ļi.

BUIĶIS: Būtībā var teikt arī tā. Ko vēl svarīgi saprast? Tas nav tā, kā virs zemes, kad cilvēks izdarījis ko sliktu un tiesnesis viņu tiesā. �eit, izrādās, tiesnesis ir tava pa�a sirdsapziņa.

LIA: Ja uz zemes nav bijusi sirdsapziņa, vai aug�ā tā parādās?

BUIĶIS: Protams.

LIA: Jo smagāk?

BUIĶIS: Tie�i tā. Tas ir tas smagākais. Tu atgādināji grāmatu "Gaismas izglābtais". Arī tur cilvēks, pēc tam, kad viņam iespēra zibens, apdega, un neviens neticēja, ka viņ� vispār spēs izdzīvot. Arī viņ� bija aug�ā, redzēja un pārdomāja savu dzīvi. Sakot: "Kādas �ausmas! Es darīju pāri citiem cilvēkiem, kāvos�" Un kā tu teici: "�rau�u naudu. Tas irtas moko�ākais, ka mana sirdsapziņa visu to saprot. Un es ieraudzīju, cik biju briesmīgs." Tās ir milzīgas cie�anas.

LIA: Kā notiek �ī lielā �ķiro�ana? Kuram lemts atgriezties, kuram nē? Un kas notiek, kad �is cilvēks ir atgriezies uz zemes?

BUIĶIS: Viens piemērs nonāk līdz tādam mirklim, ka mātei paliku�i bērni, kuriem bez mātes būs ļoti grūti. Un tad ir tā, kā cilvēki stāsta, viņi tuvojas kā tādai lielai barjerai. Tur ir ļoti liels miers, nav vairs nekādu sāpju. Ja pirms tuneļa cilvēks vēl ir apjucis, tad �īs Gaismas būtnes klātbūtnē, pārvērtējot visu savu dzīvi, viņā ir milzīgs gai�ums un prieks, viņam tur patīk. Bet tad rodas �ī pienākuma sajūta man ir jāatgrie�as!

LIA: Tas ir tiem, kuriem lemts atgriezties.

BUIĶIS: Tie, kuriem nav lemts, par tiem mēs nekā nezinām. Cilvēks nonāk �ajā stāvoklī un it kā sadalās divās daļās. No vienas puses, viņam gribas palikt �ajā lielā miera, gaismas, tīrības un skaistuma pasaulē, no otras ir pienākums atgriezties. Un tad viņ� atgrie�as. Atrodas atpakaļ savā ķermenī, sākas sāpes un zemes dzīve.

LIA: Elle turpinās.

BUIĶIS: Elle turpinās. Un kā raksta Reimonds Mūdijs, �ie cilvēki atgrie�oties mēģina saviem tuviniekiem stāstīt, ko piedzīvoju�i. Bet lielāko tiesu viņus neviens nesaprot.

LIA: Domā, ka juku�i.

BUIĶIS: Vai arī, ka tas ir kāds īpatnējs stāvoklis pēc klīniskās nāves. Kādas halucinācijas.

LIA: Turklāt bijusi arī narkoze.

BUIĶIS: Viss kas bijis. Cilvēki redz, ka viņus nesaprot un noslēdzas sevī. Rakstot pirmo grāmatu, Mūdijs arī runā par to, ka sarunas ar �iem cilvēkiem izdodas tikai tad, ja ir radīta uzticamības gaisotne. Ta kā Mūdijam jau ir citu cilvēku dzīves apraksti, viņ� kaut ko var pateikt priek�ā, un cilvēks pārliecinās, ka ārsts viņu saprot, viņ� atveras un sāk stāstīt brīvāk.

Un kas interesanti? Man kā zinātniekam ļoti būtiski �ķiet, ka bez �iem piecpadsmit etapiem, kas ir kopēji visiem, da�i cilvēki redzēju�i ļoti intere�santas lietas. Pirmkārt, es jau minēju, par savdabīgo laika izjūtu. Vēl vairāk, kāda no sievietēm to raksturojusi kā bezlaiku. Kurā tagadne, pagātne un nākotne viss ir vienlaikus. Viņa saka: "Man pēk�ņi pavērās kādas unikālas, universālas, visu aptvero�as zinā�anas!" Kādas jebkad biju�as, un kādas jebkad būs. Viss par pasaules uzbūvi, par Saules, Mēness planētu dziļāko nozīmi, par visām Galaktikām, visām likumībām, kas valda lielajā Universā. Cilvēki �ajā stāvoklī saprot dziļāko dzīves jēgu, kādēļ mēs virs zemes vispār dzīvojam. Otrs moments, kas saistās ar �īm zinā�anām, ar �o unikālo pieredzi, ka cilvēks, atgrie�oties uz zemes atpakaļ savā fiziskajā ķermenī, nedrīkst vai nespēj tās paņemt līdzi.

LIA: Bet sajūtas paliek?

BUIĶIS: Jā. Tas ir tas, kas bija senajiem grieķiem: Hārons bija tas pārcēlājs�

LIA: Jā, Hārons cēla miru�o dvēseles pāri Aherontas upei.

BUIĶIS: Senajās teiksmās aprakstīta aina, kad cilvēki iedzer �īs upes ūdeni (tā, starp citu, ir ļoti interesanta tēma par ūdeni parunāsim citu reizi). Tad, lūk, iedzerot �īs upes ūdeni, cilvēks visu aizmirst. Tatad jau Senajā Grieķijā cilvēki bija informēti par tām zinā�anām, ko iegūs Tai saulē un kuras tu nevari paņemt līdzi �ai saulē. Cilvēki saka, viņi �īs zinā�anas aizmirst, bet atceras pa�u galveno, ka zemes dzīve nav bezjēdzīga. Ka mums katram ir jāveic kāds uzdevums. Kaut arī tur ir ļoti labi un gribas palikt, viņi saprot, lai pildītu kādu augstāku, Dieva dotu uzdevumu, jāatgrie�as fiziskajā ķermenī. Tas pirmkārt. Otrs, pats galvenais jāapgūst divas būtiskākās lietas. Jācen�as saprast jeb iegūt zinā�anas. Nevis tās, ko mēs saprotam ar vārdu tehniskās zinā�anas, bet dziļākās.

LIA: Garīgās.

BUIĶIS: Jā, ko mēs sauktu par viedību. Ne gudrība, bet viedība. Un tre�kārt, visbūtiskākais visas dzīves pamatā ir mīlestība. Ne tā vienkār�otā, ar seksu saistītā, kā �odien tiek uzskatīts. Bet visaptvero�ā mīlestība pret cilvēkiem kopumā. Pret jebkuru dzīvu būtni. Ja tāda radība ir virs zemes, tad arī viņai ir kāds uzdevums. Ja nodarī�u viņai pāri, tad darī�u pāri arī savai dvēselei. Kā minēju kādā no iepriek�ējām sarunā par Bradena interviju ar mūku un sarunā ar Pēteri: tevī ir līdzjūtība pret jebkuru dzīvību.

LIA: Un dabūsi par visu to atpakaļ cēloņu un seku likums. Arī zinātnieki sadalīju�ies akadēmiskajos un viedajos. Tiekoties ar viņiem pasaules līmeņa konferencēs, tu esi informēts par viņu domām arī �ajā jautājumā. To, kas da�am labam, lasot �o sarunu, var �ķist kā zinātniskā fantastika, kā to vērtē mūsdienu modernā zinātne? Akceptē, neakceptē? Noformulē, analizē� Kāda ir viņu attieksme?

BUIĶIS: Te ir diezgan sare�ģīta lieta, es teiktu, par klātieni un neklātieni. Tie�u tik�anos un netie�u tik�anos. Divas reizes biju Grieķijā. Pēc Grieķijas brauciena man pasaulē ir kādi 25 zinātnieki, kurus uzskatu par saviem garīgajiem brāļiem. �ie cilvēki patie�ām ir viedie. Tas konfe�rences nosaukums bija "Zinātne un klusums".

LIA: Cik ietilpīgi!

BUIĶIS: Visiem �īs lietas ir elementāri vienotas. Bet pārējās konfe�rences jau man ir par industriālo matemātiku. Kaut gan arī tajās da�as lietas es daru saistībā ar tehniskiem izgudrojumiem, kas manā izpratnē noved pie tā pa�a. Kaut vai torsionu lauki! Kur mēs desmit gadus par to runājām un mūs abus divus dauzīja� Arī tevi, ko tu ļauj vienam pustrakajam pa radio klāstīt tādas "muļķības"� Nu jau tas ir noiets etaps, bet tomēr. Vienā no pēdējām konferencēm pagāju�ā gadā novembrī Venēcijā pēc sēdes bija palicis laiks un notika diskusija par manu un vēl vienu globālu referātu. Ļoti interesantas diskusijas, kur mēs izrunājām ari �os garīgos aspektus. Un es redzēju, kā cilvēki mainās! Kā atklājās tas, ko viņi bija noglabāju�i dziļi sirdī. Tehniskā konferencē par to nevar runāt, bet te, pēk�ņi, jā, arī viņu pieredze rāda, ka kaut kas tāds ir.

LIA: Sarunā par "Tibetas miru�o grāmatu" Pēteris pateica ko tādu, ko no viņa mutes dzirdēju pirmo reizi: "Kad jūsu dvēseles pēc nāves nonāks tur, neuzķeraties uz blāvajām gaismām. Lai jūsu mērķis būtu tikai �īs gai�i zilās, spilgtās, vai arī tā Lielā gaisma, kas ir pats Dievs." Vai tā blāvā būtu kāda pasaule, kas mēģina mūsu dvēseles �ajā aug�upceļā pārtvert? Arī tur Tumsa ar Gaismu ir nepārtrauktā cīņā, līdzīgi kā uz zemes.

BUIĶIS: Tu jau būtībā pati uz �o jautājumu atbildēji. Es nevaru atbildēt konkrēti, jo pats tur neesmu bijis.

LIA: �ī Pētera uzrunas forma: "Es kategoriski jūs lūdzu nepalikt blāvajās gaismās!" Tas ir nopietni.

BUIĶIS: Runājot par �īm gaismām, īpa�i tas attiecas uz cilvēkiem, kuri aiziet pēk�ņā nāvē. Tur tiek runāts tie�i par �o, Raiņa vārdiem kaut kur �ī sliek�ņa rajonā. Ja tu ieej dzīvoklī un paliec mīņājoties pie durvīm, nekāda nopietna saruna nevar būt. Tu esi ciemiņ�, kur� ne īsti ienācis, ne īsti palicis ārpusē.

LIA: Jautā�u tev to pa�u, ko Pēterim. Vai �īm sajūtām, vismaz tādā līmenī, kādā runājām �odien, būtu jāatvieglo cilvēka dzīve? Vai tie�i otrādi? Tas padara viņu tramīgu, par to, kas sagaida tur aug�ā?

BUIĶIS: Nu� Es domāju, ka to katram cilvēkam var pateikt viņa pa�a sirdsapziņa. Ne velti ir desmit bau�ļi un morāles normas, kas saka tev nebūs zagt un tev nebūs citus aplaupīt! Cita sievu iemīlēt un tamlīdzīgi� Par visu ir jāmaksā tāpat kā virs zemes.

LIA: Elles katlos nevārīs, būs vēl smagāk.

BUIĶIS: Par tiem elles katliem ne viens vien autors saka, ka tie patiesībā ir sirdsapziņas mokas. Garīgā būtība, kas pēc tam mokās. Esi ļāvis savam fiziskajam ķermenim valdīt pār savu garu un savu dvēseli. Tagad par to ir jāmaksā. Tu esi atnācis uz zemes, atnācis savā fiziskajā ķermenī, tikai �ajā formā tu vari savas fiziskās pasaules lietas kārtot, arī mūsu attiecības. Un, ja tu to neizdari, jāmaksā ir tur.

LIA: Paldies, Andri. �ī saruna nebija no vieglākajām� Bet secinājums ir viens tikai �ajā savā fiziskajā formā uz zemes mēs varam kaut ko mācīties.

Sarunas sākumā atsaucu jūsu atmiņā Jāņa Vesela apceri par veļiem, tās izskaņā amerikāņu rakstnieka, "D�onatana Kaijas" autora Ri�arda Baha vēlējums dzīvajiem:

"Dzīvojiet tā, lai nekad nebūtu jākaunas, ja kaut kas no tā, ko jūs darāt vai sakāt, tiktu darīts zināms apkārtējai pasaulei. Pat ja tas, kas tiktu darīts zināms, nebūtu patiesība."

LIAS guĻevskas saruna ar andri buiĶi

Pēdējo gadu laikā es diezgan daudz esmu intervēts �urnālam "Mistērija". Pērn, 2011. gadā, mani intervēja Lia, un viens no daudzus interesēju�ajiem jautājumiem bija par 2012. gadu. Laiks skrien ātri, un tagad, pārlasot saru�nas un intervijas, jau krietni ir iesācies 2012. gads. Man ir sajūta, ka par �o tēmu jāparunā pla�āk, izmantojot pazīstamu ezotēro autoru darbus. Man visai tuvi ir darbi, kuru autori ir Drunvalo Melhisedeks (Drunvalo Melchizedek) un Hosē Argueljess (Josй Argūelles). 90. gadu vidū dabūju Hosē Argucljesa grāmatu "Maijas faktors. Taka viņpus tehnoloģijām" ("The Mayan Factor. Path Beyond Technology"). Kad es turpmākajā intervijā runā�u par �odienas zinātnē nepieņemtajiem jēdzieniem, lielā mērā izmantoju �o rakstnieku, kā arī citu līdzīgu autoru atziņas. Ta�u vispirms es gribu citēt man zinātniski visai tuvu matemātiķi. Tas ir Braiens Svimme (Brian Swimme), kur� uzrakstījis pamatīgu priek�vārdu �ai grāmatai un �obrīd ir Kalifornijas Integrālo studiju institūtā, Sanfrancisko, mans tuvs kolēģis matemātikā: speciālists matemātiskajā fizikā. Es pats gandrīz �etrdesmit gadu garumā lasīju pamatkursu "Matemātiskās fizikas vienādojumi", uzrakstīju arī nelielu mācību līdzekli studentiem un mana pētnieciskā darbība saistīta ar matemātiskajā fizikā un matemātiskajā modelē�anā eso�ajām problēmām.

Tātad Svimme raksta: "Nobeigumam es vēlētos izteikt da�us apsvērumus par trijiem doktora Argucljesa "visfantastiskākajiem" apgal�vojumiem. Ta kā es nodarbojos ar matemātisko fiziku, mana domu gaita dabiski atspoguļo mūsdienu zinātnes principus. Es vēlos īpa�i pasvītrot, ka neesmu noskaņots izteikt Maijas redzējumus zinātniskās kategorijās, viņu kosmoloģiju vienkār�i nav iespējams aprakstīt mūsdienu zinātnes terminos. Ta�u jau tagad rodas postmūsdienu zinātne virziens, kas savieno seno civilizāciju pasaules uztveri ar mūsdienīgo zinātnes skatu. Tādēļ es centī�os apskatīt �os jautājumus no tādas holistiskas, vienotas, vispārcilvēciskas postmūsdienu zinātnes skata."

Turpmākajai sarunai, kas ir jau publicēta �urnālā "Mistērija" (2011. gada septembra numurā), pievienotas tagad, 2012. gada pavasarī, radu�ās domas.

LIA: �obrīd pasaule it kā sadalījusies divās daļās vieniem rūp tikai nauda un materiālas vērtības, otri arvien vairāk tendēti uz garīgumu. Mūsu visu sliek�ņa priek�ā ir arī mistiskais 2012. gads, vienos izraisot neziņas sajūtas par tā saucamo pasaules galu, otros vie�ot cerību uz cilvēka apziņas pārveido�anos. Arī Latvija �ajā ziņā nav nekāds izņēmums. Ri�ardam Baham[73] ir vārdi: "Savu realitāti mēs radām pa�i."

Sāksim bez gariem ievadiem, jo spēlēties vairs nav laika. Dzīve pieprasa aktīvu rīcību.

BUIĶIS: Jā, tas �obrīd ir ārkārtīgi aktuāli pasaulei un ne mazāk aktuāli arī Latvijai.

Interesanti, kā Plikins nonāca pie ūdens pētījumiem, kas viņu no�veda pie �iem jaunajiem atklājumiem. Viņ� stāsta, ka 1971. gada jūlijā, būdams 4. kursa skaitļo�anas tehnikas students, nonāca I�evskas labākajā skaitļo�anas centrā, kur� atradies ēkas augstākajā stāvā, lielas ūdenskrātuves krastā. No turienes viņ� redzēja ūdenskrātuvi kā no helikoptera un kādu rītu, stāvot pie loga, ieraudzīja, kā neliels ekskursiju kuģītis aizbrauc no piestātnes, izveidojot V veida ceļu.

Diena skaidra, saulaina, ta�u vējaina, un uz ūdens ir kārtīgi viļņi. Kuģis jau tālu projām, ta�u V veida pēda ūdenī labi redzama. Tas Plikinu ieinteresēja, bet ķērās pie darba pienākumiem un aizmirsa. Kad ap se�iem vakarā gatavojās doties mājup, ejot gar logu, ieraudzīja, ka V veida pēda vēl joprojām redzama. Viņ� jūtas satriekts: ir neliela vētra, jo vēj� pa dienu pastiprinājies un tagad sajauc milzīgas ūdens masas, bet V veida pēda, neskatoties uz fizikas likumiem, joprojām pastāv, pie tam tajā pa�ā vietā. Apburts, apjucis viņ� pusstundu palika pie loga. �o notikumu viņ� nespēja aizmirst un katru reizi, kad brīvs brīdis, par to domāja. Kā viņ� pats saka: "Bija brī�i, kad manu prātu pārņēma �aubas: esmu �ai parādībai veltījis tik daudz laika, bet man nav nekāda praktiska risinājuma. Bet iek�ējā balss saka, ka �is notikums jau desmit gadus tur manu apziņu gūstā, ka "pēda" glabā sevī lielu Dabas noslēpumu (..). Viss tika pārdomāts, tika pārorientēta visa mana zinā�anu sistēma, tika veikta virkne eksperimentu ar ūdeni un novērojumi atklātās ūdenstilpnēs, tika izstrādāti jauni datoru modeļi un, beidzot, 1981. gada janvārī tika iegūts rezultāts, kur� pārsniedza visas manas cerības. "Pēdas ūdenī" tā nav fizikāla, bet gan (..) informācijas parādība. "Pēdas ūdenī" ūdens spēja veidot un saglabāt informācijas tēlu tajā notieko�ajiem procesiem. Ta nav plakana, bet TILPUMA problēma (..). Starpība starp parasto fizikālo pēdu, kura redzama uz ūdens virsmas da�us desmitus sekun�u, un informācijas pēdu ir tāda pati kā starpība starp parastu fotouzņēmumu un tā pa�a objekta hologrammu."

Redzams, cik tas skaisti saskaņojas ar to, ko �eit desmit sarunās runājām parTalbota grāmatu "Hologrāfiskais Visums".

Man �ķiet interesanti pievienot Plikina pārdomas par to, kā Bībele ietekmējusi viņa pētījumus. "Bībele uzrakstīta priek� simtiem paaud�u, un katra paaudze saņems no Bībeles to informāciju, kura atbilst �īs paaudzes garīgās attīstības līmenim. Visuma Varenie Likumi, kuri ir Bībelē, ir no�ifrēti, un atslēga katram cilvēkam ir sava. �is �ifrs ir cilvēka garīgās attīstības līmeņa noteikts. Bībeles patiesības nebūs pieejamas tam, kur� tās nedrīkst pārvaldīt. Es desmitām rei�u lasīju vārdus: "Sākumā bija vārds�" �ie vārdi neatstāja uz mani nekādu iespaidu, nemaz nerunājot par to izpratni. Bet tagad, lasītāj, es ceru, jūs arī sapratāt tās slēpto jēgu: sākumā bija INFORMĀCIJA pasaules uzbūves pamats. Ilgu laiku mani mulsināja Bībeles frāze: "�un izveidoja DIEVS [tā raksta Plikins] cietzemi� un nosauca DIEVS cietzemi par debesīm." (Tas ir burtisks tulkojums no krievu valodas; manā Bībeles izdevumā latviskais tulkojums ir �āds: "Un Dievs izveidoja izplatījumu, lai tas �ķirtu ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma. Un tā notika. Un Dievs nosauca izplatījumu par debesīm." Te labi redzams, ka at�ķiras Bībeles tulkojumi da�ādās valodās. Latviskais "izplatījums" spēcīgi at�ķiras no krievu "cietzeme".) Es to uzskatīju par absurdu. Nu kā debesis var būt ciet�zeme? Tagad es atklāju, ka tās ir slēgtās virpuļu informācijas enerģētiskās plūsmas, noformētas kā enerģētiskās Visuma �ūnas "bi�u �ūnu" formā, veidojot cietzemi cietu enerģētisku Visuma struktūru. Visums tā ir zeme, bet nevis tuk�ums (vakuums), kā mēs �obrīd uzskatām. Mani vienmēr mulsināja 1. Mozus grāmatas 7. pants: "Un izveidoja DIEVS cietzemi; un atdalīja ūdeni zem cietzemes no ūdens, kas virs cietzemes." Kas tie par diviem ūdeņiem, kurus DIEVS atdalīja vienu no otra, un kāpēc tos atdalīt? �ī nesapratne turpinājās aptuveni divdesmit gadus, līdz tam brīdim, kamēr netika atklātas divas Visuma informācijas pamatnes. Viena bioloģisko procesu informatīvā un Visuma bioloģiskās dzīvības pamatne tas ir ūdens (H,0). Otra iek�zvaig�ņu procesu informatīvā pamatne tas ir litija ūdens (Li2 0)."

Varētu citēt vēl citas interesantas Plikina domas, ta�u pastāstī�u par savu pieredzi ar ūdeni, saistībā ar saviem pētījumiem Vācijā. Jau iepriek�ējās sarunās pieminēju vācu izgudrotāju Jurgenu �acu, ar kuru es sadarbojos gadus se�us. Tur klāt ir ari fotogrāfijas, kur es uz sava auto Rover lieku zaļos RKA, citiem vārdiem, virpuļu veidotājus. Domāju, ka ir skaidrs, ka tic ra�oti nelielā eksemplāru skaitā, laikam piecpadsmit, kādā rūpnīcā Vācijas dienvidos, domāti investoriem, kā ari tiem, kuri pie �ī darba strādā. Protams, ka rūpnīcas direktors zināja, kam tie domāti, un tā nedēļas nogalē, braucot uz savām lauku mājām, viņ� savam modernajam autiņam uz jumta uzliek �o iekārtu, lai redzētu, vai tas ko dod. Pēc tam, braucot uz rūpnīcu pirmdien, viņ� �o RKA noņem. Modernajos auto ir attiecīgā brī�a benzīna patēriņa rādītājs, un tas rāda, ka notiek degvielas ietaupī�ana, kaut arī RKA ierīce ir noņemta! Kad īpa�nieks ma�īnu nomazgā un pielej jaunu benzīnu, vairs nekāda efekta nav!

Jurgens man zvana un stāsta, kādi brīnumi ir notiku�i ar RKA iekārtu un ka abi vācie�i ir �okā par neizskaidrojamo. Es klausos Jurgenu, atceros Viktoru Plikinu un Masaru Emoto, un saku Jurgenam, ka viss ir skaidrs. Izstāstu, ka benzīnā ir nedaudz ūdens, arī ma�īnas lakojumā ir ūdens un jaunajā darbības re�īmā ar benzīna ietaupījumu �ī informācija par efektīvāku darbību ierakstījusies ūdenī: svārstības mazākas, gaisa pretestība samazinājusies un tamlīdzīgi. Mazgājot auto un ielejot benzīnu ar parasto ūdeni, visa jaunā informācija nodzēsās.

Jurgens bija ļoti pārsteigts par �o interesanto un viņam nezināmo informāciju par �iem diviem "ūdens" vīriem. Pēc da�ām dienām jauna ziņa no viņa: man ir pilnīga taisnība viņ� manu ideju pārbaudījis un sava auto Passat dzesē�anas sistēma ielicis iekārtu ar zelta griezuma attiecību un pievienojis nelielus magnētus (man vēl tagad mājās ir Jurgena dāvātie magnēti). Rezultātā dzesē�anas sistēma darbojās, pēc pa�a Jurgena vērtējuma, divas, divas ar pusi reizes efektīvāk kā normāli. Tas ir tās sistēmas ar izstieptām virsmām, ar kuru matemātisko modelē�anu es nodarbojos piecpadsmit gadus.

2008. gadā Vācijā bija domāts �aurs zinātniski tehniskais seminārs cilvēkiem, kuri nodarbojas ar jaunās enerģijas lietām. Jurgens rakstīja tehnisko pamatojumu �ai sanāksmei. Viņ� man savulaik atsūtīja �īs vēstules kopiju. Tur ir daudzas lietas, par kurām nevaru runāt līdz to atrisinā�anai, bet �o vietu vēlos nocitēt: "Izejas punkts ir viens ar otru saskaņoti, ta�u viens no otra neatkarīgi profesora A. Buiķa (Latvija) un profesora H. Mat�inera (Vācija, Halle) konstatējumi par mikrosvārstībām ūdenī, atbilsto�i degvielā, kuras var tikt saglabātas."2 '

�ajā minētajā profesora Hermaņa Mat�incra publikācijā (kopumā 31 lappuse, klāt Eiropas patenta pieteikums uz 16 lappusēm) ir ļoti daudz interesanta faktu materiāla. Piemēram, Vācijā 2005. gadā bija gandrīz 446 tūksto�i kilometru garas kanalizācijas caurules, no kurām 17 procenti īsā vai vidējā termiņā jāsakopj, kas izmaksātu aptuveni 45 miljardu eiro! Ļoti daudz apsvērumu par virpuļiem. Interesants ir Hartmuts Millers (Hartmut Miiller) ar savu Vispārējo mērogo�anas teoriju (Clobal-Scaling-Theorie) par stabilu formu bie�uma sadalījumu. Ir zināmas īpa�i stabilas struktūras: orkāna diametrs ir ap 30 kilometru, viesuļvētra (harikens) vienmēr ir ap 50 metru diametrā, zibeņu kanāls ir starp 1,25 un 5 centimetriem. Ir atsauces uz Konstantinu Meilu.!) Komentāros atzīmētajā otrajā grāmatā ir apraksts par eksperimentālo iekārtu, kuru Meils uzbūvēja, balstoties uz Nikolas Teslas principiem. Vācijā atradās bagātāks cilvēks, kur� finansēja �o iekārtu būvi eksperimentiem, lai zinātnieki varētu �o skalāro viļņu sistēmu testēt. Ja mani atmiņa neviļ, tad pirms kādiem desmit gadiem poļu kolēģis vienu iekārtu atsūtīja Fizikālās enerģētikas institūtam. Es tiku ielūgts uz ekspe�rimentu. Problēma bija domā�anā: izskatījās, ka vairumam bija skaidrs, ka nekā jauna jau nebūs, mūsu zinātne jau visu pareizi izprot. Ne pārāk sen viens no kolēģiem teica, ka iekārta kaut kur mētājas. Bet Meils savus pētījumus turpina.

Kā jau iepriek�ējās sarunās teicu, 2005. gadā es tiku ielūgts ar referātu uz Vācijas Telpas enerģijas biedrības 25 gadu dibinā�anas kopsēdi. Tad Konstantīns Meils bija tās prezidents. Lai nekļūdītos rakstot, paskatījos toreizējo konferences programmu. Iek�ējā lapā atzīmētas analogas biedrības blakus valstīs. Austrijā Pitagora-Keplera skola, Teslas institūts; �veicē Jauno enerģiju institūts, Teslas piemiņas biedrība, �veices Brīvās enerģijas Darba grupa un citas.

Daudzviet raksta, ka nākamajā gadā beidzas maiju kalendārs un sakrīt vairāki ritmi. Saule un tai līdzīgās ap 100 miljardi zvaigznes veido Piena ceļa diska veida galaktiku ar diametru apmēram 100 tūksto� gaismas gadi. Visumā ir apmēram 20 miljoni galaktiku. Saules sistēma atrodas apmēram 3/5 attālumā no mūsu galaktikas centra un ar ātrumu 240 kilometri sekundē apriņķo ap galaktikas centru 240-250 (ezotēriski 216!) miljonu zemes gados. �o periodu sauc par Galaktisko gadu. Pa�reizējais stāvoklis ir īpa�i unikāls, jo notiek vairāku kosmisko ciklu nomaiņa. Nosacīti par �o ciklu robe�u pieņemti Ziemas saulgrie�i 2012. gadā, kad gaidāms rets astronomisks notikums Saule pāries pār mūsu Piena ceļa galaktikas asi un Zemes poli izlīdzināsies ar Galaktikas centru. Nosacīti tāpēc, ka precīzi izskaitļot ass �ķērso�anu nav iespējams milzīgo attālumu dēļ. �ajā laikā no blakus Galaktikas centram eso�ajiem kvazāriem pastiprināsies gamma un rentgenstaru starojums.

Es atkal citē�u Svimmes priek�vārdu Argueljesa grāmatai: "Galak�tiskais stars, caur kuru mēs pēc Maiju mācības ejam cauri. Vispirms es vēlos atzīmēt, ka mūsdienu zinātne nekad nav runājusi par �o staru tādā formā, kā par to runā Maiju mācība, ta�u pavisam nesen fiziķi pievērsa uzmanību tam, kādu iespaidu uz sabiedrību un personību atstāj stari, kuri iet cauri Galaktikai un tas jau ir ļoti zīmīgi. Mūsdienu astrofiziķi apraksta tādus galaktiskos starus kā blīvuma viļņus, kuri veļas cauri Galaktikai un kuri ļoti spēcīgi iespaido tās evolūciju, piemēram, mūsu Saule ir radusies pateicoties tādam vilnim: tas lika uzliesmot milzīgai protozvaigznei, kura pēc tam uzsprāga un radīja Saules sistēmu. Ra�anās un evolūcija praktiski visām zvaigznēm notiek �o galaktisko staru ietekmē, tādēļ mēs pamatoti varam galaktiku apzīmēt kā organismu, kur� atrodas pa�attīstības procesā, tas ir mēs varam runāt, ka galaktikai piemīt "pa�organizē�anās dina�mika". Ja pāriet vēl tuvāk dzīvu organismu analoģijai, mēs varam runāt par galaktiku, kurā zvaigznes pa�as rodas un attīstās, �ajā nozīmē tās ir galaktiskās epiģenēzes daļa. Saule saskaņā ar �ādu pieeju tika aktivizēta ar vispārēju dinamiku, kura radās galaktikas centrā, tāpat kā mēs varam teikt, ka vardes acs ir radusies organisma iek�ējās dinamikas ceļā. Rodas dabisks jautājums cik tālu at�ķiras galaktikas dinamikas ietekme uz Saules attīstību un tai apkārt eso�ajām planētām, citiem vārdiem sakot vai turpinās viņu iedarbība uz dzīvības evolūciju Saules sistēmā vai arī pēc mūsu zvaigznes ra�anās Saule un Zeme attīstās pa�as par sevi neatkarīgi. Katru reizi, kad Saule iet cauri vienam no �iem stariem, tie izmaina tās dinamiku un attiecīgi to staru enerģiju, no kura barojas Zeme."

�ī perioda laikā Zemes rotācijas ass stāvoklis daudzkārt izmainās katrus apmēram 26 tūksto�us gadus (precīzi 25920 gados) Zeme veic pilnu ass precesijas ciklu. Par to runā daudzi Rietumu domātāji, jo tas būs ļoti būtisks pagrieziena punkts arī garīgā nozīmē. Brīdī, kad Zeme iziet cauri �im līdzsvara punktam, ejot projām uz zemāko punktu, cilvēce it kā aizmieg. �obrīd mēs ejam tam punktam cauri un cilvēce atmostas. Tomēr �ī enerģija ir salīdzino�i maza, salīdzinot to ar enerģiju, kas izplūst no Centrālās Saules un tai atbilsto�ā melnā cauruma. Tie�i �īs enerģijas darbība izraisa galaktisko nobīdi, kas uz. Zemes sākās ap 1950. gadu un beigsies ap 2100. gadu. Tādējādi Zemes precesionālās izlīdzinā�anās perioda enerģija darbosies kā grūdiens cilvēka evolūcijai.

Atgrie�oties pie sarunas par Latviju. Jā, septiņi mēne�i un prezidenta nosauktais, ko �ī un arī iepriek�ējā, 9. Saeima, darījusi sliktu. Bet te nav vieta apvainojumiem, tā ir tautas iek�ējā sajūta. Mūsu tauta ir sena un gudra, un nostrādāja tas, ka jāmaina tautas un politiķu attiecības. Tas ir brīdinājuma signāls! Neskatoties un to, ka vairāk nekā puse deputātu 10. Saeimā bija ievēlēti pirmo reizi, referendumā par tās atlai�anu nobalsoja 95 procenti vēlētāju.

LIA: Kad vadzis pilns, tas lūst!

BUIĶIS: Tāpēc man ļoti patīk tevis liktais mūsu sarunas moto: nav laika spēlēties, jo laika atlicis patie�ām ārkārtīgi maz. Paskaties, kas noticis pēdējos mēne�os? Pirmo reizi kop� 1917. gada ir pazeminājies ASV rei�tings! Tas nozīmē to, ka tur ir tā, kā mums bija pirms divarpus gadiem, kad

Godmaņa valdība aizņēmās 7,5 miljardus. Ja tajā brīdī mēs ietu starptau�tiskajos finan�u tirgos, to saku jau kā zinātājs, jo septiņus mēne�us strādāju Saeimas Bud�eta komisijā, ja mēs būtu aizņēmu�ies naudu, mums būtu jāmaksā 15-17 procenti. Ta ir nenormāla summa! Tas nozīmē, ka mēs uz mū�īgiem laikiem būtu parādu verdzībā. Bet �obrīd, ir pagāju�i divi gadi, un mums tagad ir tikai 2 procenti. Neticami, ko patiesībā esam izdarīju�i!

LIA: Nc velti visi pasaules finansisti Latviju min kā piemēru citām valstīm.

BUIĶIS: Grieķija, Portugāle, tagad Itālija, kuras ekonomika brūk kopā, un Amerika! Nosauk�u vienu uzvārdu Georgijs Stankovs. Bulgārs, kur� kā students 70. gados sāka protestēt pret pastāvo�o komunistisko iekārtu, tika izraidīts no Bulgārijas un dzīvoja Vācijā. Viņ� nonāca pie pārliecības, ka fizika būtībā nav nekas cits kā lieti�ķā matemātika. Stankova Universālais likums pasaka: vienīgie pirmjēdzieni, uz ko viss balstās, ir Enerģija, Telpa un Laiks. Tie tiek definēti aksiomātiski. Sākotnējā aksioma skan: "Enerģija un telplaiks ir identiski jēdzieni." Identiski jāsaprot kā līdzvērtīgi jēdzieni. Sākotnējā aksioma tiek saukta arī par pēdējās vienādības principu. Citiem vārdiem, telplaiks ir tas enerģijas pārveidotājs, kas ir visa Visuma pamatā.

Uz �īs bāzes viņ� jau 1999. gadā uzrakstīja grāmatu "Universālais (Vis�pārējais) likums: Vispārējā fizikas teorija un kosmoloģija" un 2000. gadā "Vispārējā teorija par bioloģisko regulāciju: Universālais likums bioloģijas zinātnēs un medicīnā". Abas angļu valodā; jau 1998. gadā krievu valodā izdota grāmata "Universālais (Vispārējais) likums." Un tad 2011. gadā angļu valodā grāmata "Kosmiskais Radī�anas un Sagrau�anas likums: kāpēc un kā pasaules ekonomiskā kārtība sabruks 2011.". Stankovs runā arī par zāļu industriju, sakot, ka pastāv divu veidu zāles, par to varbūt parunāsim mazliet vēlāk.

Līdzīgi Plikinam, Stankovs piemin arī 2012. gadu, sakot, ka ap�gaismotām dvēselēm tas būs pacel�anās gads. Cik var saprast no viņa biogrāfijas, viņam ir bijis kāds apgaismības brīdis, kad viņ� visu ieraudzījis citā gaismā.

�ogad, jau marta mēnesī, es no kāda laba paziņas, varētu pat teikt drauga, saņēmu �ādu vēstuli:

"Sirsnīgs sveiciens, Andri! �oreiz vienkār�i nevaru nerakstīt! Tu jau zini, ka regulāri lasu jaunumus Stankova vietnē. Tā nu arī man ienāca prātā viņam uzrakstīt.

Viņa grāmatās un rakstos visai bie�i tiek minēts, ka, lai jebkura dzīva būtne varētu iegūt kristālisko ķermeni un ieiet 5. dimensijā, tai jāpaaugstina savas vibrācijas līdz 144. oktāvai. Ta kā oktāva nozīmē frekvences dubultojumu, tad kaut kāda pirmās oktāvas frekvence jādubulto 144 reizes! Mūsu pasaules mūzikā pieņemts pirmās oktāvas La = 440 Hz. Varbūt ir kāda kosmiskā 1. oktāva? Tad to pamata frekvenci vajadzētu reizināt ar 2expl 44. Tādu jautājumu ari aizsūtīju Stankovam. Viņ� atsūtīja ātru atbildi, ka tas esot bezgala interesants jautājums arī viņam, bet viņ� zinot vienīgi to, ka 144. oktāvas frekvences periods esot vienāds ar Planka laiku, tas ir, 5.39x10exp(-44) s, kam frekvence atbilst 1.86xl0exp43 Hz! To ir visai grūti pat iedomāties. Bet, lai dabūtu 1. oktāvas frekvenci (drīzāk gan pe�riodu), būtu Planka laiks jāpareizina ar �o 2expl44. Nav ne jausmas, kas tas varētu būt par periodu.

Stankovs tika palūdzis man aizsūtīt vairāk info par sevi. To arī izdarīju, minot, ka lielāko mū�a daļu tiku ņēmies ar� [Te ir konkrētas lietas, ko mans draugs ir darījis; esmu spiests izlaist, tā kā viņ� nevēlas sevi publiskot, viņa izvēli respektēju.] Tas viņu sajūsmināja vēl vairāk, un viņ� izrādīja vēlmi pamatīgākam �atam, bet pēc tam izdomāja, ka patlaban viņam daudz svarīgākas lietas darāmas, bet mēs kādu nākamgad varē�ot tur, 5. dimensijā, to visu izrunāt aci pret aci, bez kādiem laika ierobe�ojumiem! Tālāk sekoja piedāvājums piedalīties viņu komandā vadīt Ascension (Pacel�anās) procesu.

Atbildēju, ka man nav ne mazāko īpa�ību sajust smalkās enerģijas, ka manas �akras cie�i aizvērtas un nav nekādu cerību tās atvērt, pat profesionāls hipnotizētājs man nespēj neko iespaidot. Ieskaitot pat visādu tehnoloģiju smadzeņu skalo�anu. Ka nezinu, kā es tādā procesā spētu palīdzēt. Tālāk seko pats interesantākais. Nākamā viņa vēstule. Viņ� esot sazinājies ar manējo Augstāko Es un saņēmis priek� manis vēstījumu nesa�traukties, bet būt mierīgam, īstajā laikā �akras un citi saziņas kanāli tik�ot atvērti un viss notik�ot. Par to it kā varētu pavīpsnāt, bet turpinājumā tika uzskaitītas vairākas, man gau�i svarīgas lietas mū�a garumā, par kurām esmu tikai domājis, bet itin nevienam pat pieminējis! Es vienkār�i biju mēms kādu bridi! Ko tur lai saka?

Uz visa �ī fona gau�i no�ēlojami izskatās viss politikā un valsts vadībā notieko�ais, arī pasaulē. Kaut kāda agonija, tie�ām! Lai Tev ir labi -�"

Draugam taisnība. Ja paskatāmies, kas notiek pasaulē un arī Latvijā, tad man viņam jāpiekrīt.

Tālāk, te noteikti būtu jānosauc arī krievu zinātnieki Genādijs Sipovs un Anatolijs Akimovs, kuri 90. gadu vidū sāka runāt par torsionu laukiem, kad patiesībā sākās arī mūsu sadarbība, intervijas Latvijas Radio un tik�anās ar klausītājiem Jūrmalā. Toreiz bija maz cilvēku, kuri būtu risināju�i tik fundamentālas problēmas! Diem�ēl Akimovs jau ir citā saulē.

Jāpiemin Ervins Lāslo, par kuru esmu daudz runājis, tāpat jau pieminētais doktors Plikins, kuru es no viņa darbiem iepazinu 90. gadu vidū. Viņ� ārkārtīgi spēcīgi runā par Visuma uzbūvi un cilvēka lomu �ajā pasaulē. Tapat Gregs Bradens106 , kura grāmatas tulkotas ari latviski, par viņu arī esam daudz runāju�i� Visās valstīs ir �ādi pasaules mēroga domātāji! Noteikti ar vienu citātu jāpiemin ari tagad citā saulē eso�ais ASV fiziķis

D�ons Vīlcrs: "Laiks ir tas, kas neļauj visam norisināties vienlaikus." Ta nav zinātniska definīcija, bet skaista gan un saprotama jebkuram. Un cik tas skaisti komponējās kopā ar Stankova pamatjēdzienu telplaiks.

LIA: Un viņu sacītais daudzos jautājumos sakrīt, arī par 2012. gadu.

BUIĶIS: Tas jau ir tas būtiskākais! Lūk, kāda līmeņa cilvēki ir Jaunā Laikmeta nesēji! Viņi ta�u visi ir ar doktora grādiem. Un nebaidās par to runāt, nebaidās, ka tas nebūs zinātniski korekti.

LIA: Plikins arī formulējis, kāpēc ar mums �odien notiek tas, kas no�tiek: "Cilvēces vispārpieņemtais uzskats un izpratne par pasaules uzbūvi ir pilnīgi pretēja patiesībai, jo tas, ko cilvēks uzskata par reāliju, patiesībā ir ilūzija. Cilvēki dzīvo pēc pa�u izveidotajiem likumiem, kas ir pilnīgā pretrunā Visuma likumiem. (..) Visumā primāra ir nevis matērija, kā mums tika mācīts, bet gan informācija. Primāra ir Visuma attīstības programma. Izveidotais modelis parādīja, ka visa sākums ir informācija un enerģija."

"Visumā nav haosa un kataklizmu, viss ir saistīts savā starpā, viss iespaido cits citu. Mūs caurau� vienota vadāma informatīvi enerģētiskā plūsma. Visuma kodols ietekmē katru cilvēku, bet katra cilvēka enerģija un informācija sasniedz kodolu. (..) Zeme ir dzīvs organisms, ar savu apziņu un ķermeni apveltīta dzīva būtne. Zeme zina katru no mums, bet mēs izturamies pret to kā pret nedzīvu augsni, rakņājot un spridzinot to. Tāds ir mūsu neziņas līmenis (..) Tomēr mēs, gribam to vai negribam, esam Visuma būtnes, kuras kontrolē mūsu Visums, un arī katrs no mums ir Kosmosā eso�o enerģiju pārveidotājs."

BUIĶIS: Jā! Pēdējos mēne�os ļoti aizrautīgi lasu Krajona pēdējo, vienpadsmito grāmatu, kurā viņ� runā par zinātni, par DNS divpadsmit slāņiem, tāpat, ko Gregs Bradens runā� Tiesa, ir jābūt bāzei, ka tu gadiem ilgi daudz esi lasījis. Tad visas lietas skaisti sasaistās.

LIA: "Nekam nav praktiska pielietojuma, kamēr mēs neesam to sapratu�i," jācitē atkal Bahs.

BUIĶIS: Tie�i tā. Gadiem tu esi domājis un pēk�ņi ieraugi, ka arī visi �ie pasaules gudrie prāti īstenībā runā par vienu un to pa�u.

LIA: Tur jau ir tā sāls! Viss uz. vieniem vārtiem.

BUIĶIS: Tas pats Stankovs, runājot par medicīnu, viņ� izsaka to pa�u jēdzienu, ko Krajons par harmonisko konverģenci[75], kas cilvēcei bija 1989. gadā, kad mēs tikām aptaujāti �ūnu līmenī!

Jā, ko cilvēki mēs savā miesiskajā ķermenī neapzinājāmies. Un nākamā aptauja būs 2012. gadā.

Mēs esam runāju�i par Sūmaņa viļņiem. Es gribu nedaudz precīzāk par to parunāt, izmantojot manā bibliotēkā eso�ās vācu autoru grāmatas.4 ' Kā raksta Volfgangs Ludvigs, Zeme un tās atmosfēra veido tuk�as telpas lod�veida rezonatoru, ko norobe�o divas lodveidīgas virsmas. Zemes iek�ienē ir sālīts vai parasts ūdens, aptuveni 100 kilometru augstumā sākas jonosfēra, kura satur brīvos elektronus un ari spēj vadīt elektrisko strāvu. Jonosfēras apak�ējais slānis tiek saukts par Hevisaida slāni. Tas arī vada un atstaro elektromagnētiskos viļņus. Minhenes tehniskās universitātes profesors Vinfrīds Sūmans (Winfried Otto Schumann) uzdeva kādam studentam atrast stāvviļņus, kas veidojas �ajā slānī. Pirmie aprēķini deva pamatfrekvenci ap 10 herciem ar daudziem virstoņiem, kas sakrīt ar to, ko runājām ar Albertu Aldersonu: ar smadzeņu alfa ritmiem, tie starp 9 un 13 herciem. Pēc tam jau doktora darbā Herberts Kēnigs (Herbert L. Kцnig) konstatēja, ka rezonanse ir 7,8 herci. Precīzāk, tas sakrīt ar cilvēka �iekurveida dziedzera frekvenci; kā raksta doktors Volfgangs Ludvigs, tā pati frekvence ir visiem zīdītājiem. �is apgabals atbild par spēju koncentrēt uzmanības spējas un koncentrāciju, kā arī tam ir liela nozīme sapņos. Svarīgi, ka �is attālums starp Zemes virsmu un Hevisaida slāni dienā ir mazāks, bet naktī lielāks.

Un tagad citāts no Krajona grāmatas: "Atļaujiet man jums pastāstīt par planētas ģeoloģiskajiem aspektiem. Ir mērījumi, zinātniski mērījumi, ko jūs saucat par rezonansi. 1a mērī stāvviļņu aktivitāti starp Zemes virsmu un jonosfēras aug�ējo daļu. Pagātnē kop� pa�iem sākumiem rezonanse bija 7, mērot jūsu vibrāciju frekvences mērvienībās (hercos). Tagad tā jau ir sasniegusi 10 hercus un tuvojas nākamai atzīmei 11! Vai jūs to zinājāt? Planētas ģeoloģiskās pārmaiņas notiek jūsu labā."5 ' Pēc pieredzes ar konservatīvajiem kolēģiem, dzirdu, kā viņi saka: atradis autoritāti Krajonu. Tādēļ arī bija sākuma daļa ar vācu autoru teikto. Tur bija uzsvērts, ka apak�a ir ūdens, kurā ir sāļi. Ja mainās �is faktors, vai Saules magnētiskā ietekme, kas ietekmē �ūmaņa viļņu veido�anos, tas var būtiski mainīt frekvences. Medicīniskie pētījumi parāda, ka cilvēkam �ūmaņa viļņu klātbūtne ir svarīga. Vēl vairāk, ja runājam par frekvences paaugstinā�anos un ja uztveram Zemi kā dzīvu organismu, tad par �ādām izmaiņām nav jābrīnās.

LIA: Tas gan ir ko vērts!!! Krajona seminārā Rīgā tika akcentēta doma, ko uzsver arī Plikins, un ne tikai viņ�, ka Zeme ir dzīvs organisms. Un kā mēs pret Zemi izturamies� Ko tad varam vispār gribēt? Tas ir tas pats cēloņu un seku likums: "Ko sēsi, to pļausi!"

BUIĶIS: Tas jau ir tas, par ko arī viņi visi runā, ka mēs savu fizisko ķermeni uztveram kā vienīgo reālo. Un tā mēs skatāmies uz realitāti. Tas ir viens no tiem pieciem lielajiem pasaules jautājumiem: kas ir realitāte? Un kas ir apziņa?

LIA: Tie ir divi pirmie jautājumi. Tālāk-vai nākotne jau nolikta? Kāds būs nākotnes cilvēks? Vai ir dzīve pēc nāves? Par to, vai būs atvērts rēķins �veices bankā, netiek jautāts.

BUIĶIS: Un tad ir tas kas 2012. gadā savu apziņu nespēs mainīt, kosmiskie likumi darbojas, un daudziem cilvēkiem būs jāaiziet projām�

Par 2012. gadu es zinu divus noteiktus konkrētus datumus. Pirmais no tiem runā par �ī gada decembri, un to ir teikusi Japānas princese Kaoru Nakamaru 2012. gada 2. janvāri6 '. Tatad tas ir viņas runas tulkojums:

"1976. gadā man atvērās tre�ā acs un sākās fantastiska garīgā piere�dze. Zemes iek�ienē eksistē ļoti augsti attīstīta civilizācija. Es spēju ar tur dzīvojo�ajiem komunicēt. Saņemu informāciju ari par 2012. gada 22. decembri. Trīs dienu laikā �ī Zeme ieies 5. dimensijā. Ir tāda vieta NURU, tad mēs iesim garām �ai vietai. Trīs dienas un trīs naktis nevarēsim lietot elektrību, būs absolūta tumsa gan dienu, gan nakti. Nebūs saules, nebūs zvaig�ņu, nekādas gaismas. Mēs būsim absolūtā tumsā trīs dienas. Nekādu masu mediju vai informācijas. Slepenās valdības to zina. Un domā, ka paglābsies. Viņi cer aizlaisties prom no �īs planētas. Citi rok pazemes pilsētas Norvēģijā, Holandē, Austrālijā, �veicē. 10000 cilvēku elite domā tādējādi paglābties. Es gan nedomāju, ka valdības tur būs dro�ībā. Mums jāattīra mūsu garīgais stāvoklis gan fiziski, gan garīgi. Dievs, Radītājs ir Gaisma, Mīlestība un enerģija. Daļa no �īs enerģijas, Mīlestība un Gaisma, atrodas mūsu sirdī. Mums jādzīvo ar savu sirdsapziņu. Ikviens cilvēks ir ļoti skaista Radītāja daļa, daļa no Radītāja dvēseles, kas inkarnējas. Mums iek�ā atrodas mū�īgā dzīve. Mēs varam attīrīt mūsu dvēseli. Ik pa katriem pieciem gadiem kop� dzim�anas mēs varam izsekot sev, savai sirdsapziņai kā mēs domājam, rīkojamies, kā maināmies un attīstāmies. Tad varam redzēt, kādi esam, varam sevi attīrīt. Kad esam sevi attīrīju�i, tad sirds burtiski izple�as un atveras, kļūst lielāka. Mēs elpojam. Un tā pamazām visa tumsa iziet no mums ārā, bet iek�ā mūsu sirdīs ienāk Zeltīta Gaisma. Ta mēs kļūstam labāki un labāki. Mums vēl atlicis kāds laiciņ� līdz 2012. gada 22. decembrim. Fiziskā ķermeņa attīrī�ana. Pirmkārt, nedzert sulas no pakām un skārdeņu alu (alumīnijs ir ļoti kaitīgs). Otrkārt, pievērst uzmanību pārtikai. Tre�kārt, vajadzīgi arī fiziskie vingrinājumi. Pēc mūsu būtības mēs, cilvēkbūtnes, esam Gaisma un Mīlestība, jo daļa no Radītāja atrodas mūsu sirdī un �ī daļa ir tā, kura inkarnējas. Izdzīvojot dzīvi, �ī daļa atstāj ķermeni te uz Zemes, bet Gars turpina tālāku dzīvi. Es atceros daudzas dzīves, kas dzīvotas te uz �īs planētas. Esmu dzīvojusi arī citās vietās, nc tikai Japānā. Nāk atpakaļ da�ādas atmiņas, un tagad spēju runāt valodās, kādās �ajā dzīvē agrāk nekad neesmu runājusi. Es fiziski jūtu, ka teorija par inkarnāciju ir pareiza. Tie, kuri klausās �o uzrunu, es domāju, ir glābti un dro�ībā. Patlaban mēs esam tik sa�ķelti. Daļa cilvēku tic reinkarnācijai, citi nē. Tie, kuri netic, vai arī to garīgā būtība ir ļoti tum�a, piedzims uz citas planētas, kurā notiek kari un vardarbība. Tie piedzims uz citas planētas. Un tā mēs esam gatavi brīnumainam notikumam. Pavisam drīz. Pateicos."

Klāt pievienoti titri: "Vai tas, ko princese saka, ir patiesība vai nē. Vienalga. Bet ko tu vari darīt �ai lietā? Ja tā ir patiesība, tad no tās nevar paglābties. Tad kāpēc gan nepacensties un atkal nesākt Mīlēt?" "Un vien�alga, vai tā ir vai nav patiesība. Citi avoti saka, ka tumsa var būt arī tikai 30 stundas. Citi tikai acumirklis. Un daudzi cilvēki �o brīdi pavadīs miegā. Vai �īs trīs dienas un trīs naktis tevi baida? Ja tā, tad zini pie kā tev vēl jāpiestrādā! TICI sev un Radītājam. MĪLI sevi un citus. ATCERIES tu esi Gars, kur� dzīvo ķermenī, nevis ķermenis izdzīvo Garu. MOSTIES!

Lai cilvēce var apvienoties un tas sākas ar TEVI. MĒS UZ �ĪS PLANĒTAS DZĪVOJAM VISI KOPĀ! Viss �ai pasaulē ir sacensība. Uz mirkli apdomā iepriek�ējo teikumu. Vai redzi un saproti, ka visa pamatā ir sacensība? Apskaties visapkārt. Visu virza EGO! Mums ego nav vajadzīgs! Mums vajag sadarbību. Savstarpēju sadarbību. Nevis teikt es esmu vislabākais, man ir tas un tas, tu zaudē, es uzvaru. Jo viss ir būvēts no ego. Visa pamatā ir sacensība. SADARBĪBA, BRĪVĪBA, MĪLESTĪBA."

Otrs teiktais pieder Drunvalo Melhisedekam. Viņ� savā grāmatā "Gaismu neso�ā Gūska: Zemes Kundalini kustība un sievi�ķīgās svētības ausma. 1949-2013" min divus datumus. Citēju divus viņa grāmatas frag�mentus: "Katrus 13 tūksto�us gadus uz Zemes notiek slepens un svēts notikums, kas izmaina visu pat vēstures gaitu. �is retais notikums notiek tie�i �obrīd [tas rakstīts 2007. gadā] (..) Es runāju par Zemes Kundalini. Ar mūsu Zemes centru saistīta īpa�a veida enerģija, kura kaut kādā veidā līdzīga �ūskai. (..) Tie�i �īplanetārā Kundalini pamodina uz Zemes garīgos meklējumus ne tikai a�ramos, baznīcās un klosteros, bet arī parastos, civilajos cilvēkos, kuri savā veidā meklē Dievu. Zemes Kundalini ir slepena enerģija, kura saistīta ar katra cilvēka sirdi. Zemes Kundalini vienmēr ir piesaistīta kādai vietai uz Zemes apmēram 13 tūksto�us gadus. Tad tā pārvietojas uz citu vietu (..). 1a pārvietojās no Tibetas uz Indiju, tā līdzīgi �ūskai izlīda cauri daudzām valstīm līdz sasniedza Gīli, jaunā Zemes Kundalini jauno mājvietu, "Jauno Tibetu" (..) palīdzēja neuzvaramajai Baltajai �ūskai pārvietoties uz jauno dzīves vietu augstu Andu kalnos, Cīles teritorijā, kur tā tagad arī atrodas. �ī pārvieto�anās nozīmē ne tikai pāreju no vīrie�u garīgās enerģijas uz sievie�u, bet arī garīgā spēka pāreju no Tibetas un Indijas uz Cīli un Peru."

Otrs citāts: "Otrā Zemes puslodē sanāca kopā Meksikas, Belizas un Gvatemalas vecākie un sasauca Lielo padomi. Jaunākajos laikos tāda padome sasaukta pirmo reizi, un tas ir neticamas nozīmes notikums. Padome tika sasaukta tādēļ, ka maiju kalendārā bija skaidri norādīts, ka gaismu neso�ai �ūskai jāsāk kustēties 1959. gadā un viņas kustībai nepiecie�ama Ziemeļun Dienvidamerikas pirmatnējo tautu palīdzība (..). Jaunais laikmets saskaņā ar Gvatemalas maiju pareģojumu sākas 2013. gada 19. februārī. Kādēļ tie�i 2013. gada 19. februārī, bet ne 2012. gada 21. decembrī, kad, saskaņā ar precesijas cikla aprēķinu, Zeme ieies Ūdensvīra zvaigznājā? Lūdzu atvainot, bet to es jums nevaru pateikt. �is jautājums jāuzdod pa�iem Gvatemalas maijiem, jo tikai viņi zina, no kurienes ir radusies �ī divu mēne�u starpība."

LIA: īstais brīdis runāt par to, kā cilvēcei būtu jāuzvedas un jādzīvo. Atceries, kādreiz Pēteris Kļava teica, ka katra diena būtu jāsāk ar vārdiem: "Dievs Tēvs, lai top Tava gaisma!" BUIĶIS: Jā.

LIA: Savukārt profesors Plikins aicina piesaukt rado�o spēku "ES ESMU", kas ir pats spēcīgākais veidojo�ais spēks visā Visumā: "Viss, ko tu domā, saki, pēc �iem vārdiem iekustina attiecīgos pārdzīvojumus, piesauc un pievelk tos pie izteicēja. Visums nezina nekādu citu tunkcionē�anas paņēmienu un izvēlamo ceļu. Lai to visu panāktu, vispirms ir jāiemācās izsekot savām domām; domāt par to, par ko tu domā. Ja ievēro, ka domā negatīvas domas (attiecībā pret tavu augstāko ideju), tad pārdomā tās vēlreiz. (Je�ua: "Tā, kas tu esi, galīgajā realizācijā paliek tikai viena patiesība "ES ESMU""). "ES ESMU" kopumā izpau�as kā vīri�ķās un sievi�ķās enerģijas saplūsme laimīgā vienotībā. Tatad pastāv tikai divas pamatprakses darbs baiļu (zemo vibrāciju) samazinā�anai un darbs Mīlestības (augsto vibrāciju) palielinā�anai."

BUIĶIS: �ie vārdi parādās visur, arī Krajona grāmatā. Būtībā tā ir tāda gigantiska formula. To uzsver visi, ka Dievs mūs izveidojis, ka esam Viņa daļa. Mums ir dota brīvā griba, kādēļ arī sastrādājam muļķības un pēc tam par tām cie�am. Ja mēs �īs lietas nesaprotam un darbojamies tik vulgāri un brutāli, strādā galvenais princips, ka bez vieliskās pasaules ir vēl enerģētiskā vai smalkā pasaule. Bet, ja mēs sevi uztveram tikai kā vielisko ķermeni, kur� te dzīvo, kuru pēc nāves ieliek kapā un pēc tam vairs nekā nav, tad arī �ai Informatīvajai pasaulei mēs sūtām �o informāciju un atpakaļ saņemam pretinformāciju.

LIA: Pa�i sevi ieprogrammējam.

BUIĶIS: Piesaistām negatīvo informāciju. Un rezultātā, ja tu kādam vēlē ļaunu, pats dabū atpakaļ� Darbojas �is princips. Pirms pāris gadiem, kad nonācām krīzē un teicām, ka neesam normāla valsts, esam tik tādi antiņi, kā izrādījās, visa pasaule Grieķija, Itālija, Spānija, Portugāle, Īrija un pat Amerika ir tāda pati!

LIA: Ja �īs process nav speciāli radīts, un es pieļauju domu, ka tas tomēr ir speciāli darīts, kāpēc nepastāv iespēja �os drausmīgos parādus norakstīt? Vienkār�i dzēst. Anulēt un sākt pasaulē dzīvi, tā teikt, no jauna. Tapat kā Dievs noraksta mūsu parādus. Mums tikai ar to lietu iet grūtāk.

BUIĶIS: Redz, te mēs nonākam pie tā ļoti nepatīkamā jautājuma, ko sauc par sazvērestības teoriju. Tur ir tas vājprāts, ka, ja cilvēkam ir miljons, viņam vajag 10 miljonus, ja viņam ir 10 miljoni, viņ� iedomājas, ka vajag miljardu utt. Bet, paskaties, Bils Geits kompānijas Microsoft dibinātājs brīvprātīgi �ķīries no Zemes bagātākā cilvēka statusa, atdo�dot iespaidīgu naudas summu 28 miljardus dolāru labdarībai. Ja Geits naudu nebūtu ziedojis, viņa mantība �obrīd veidotu 88 miljardus dolāru. Morganu dinastija, kuras bagātības sakrātas grūtā darbā 150 gadu garumā, viņi apjautu�i, ka ar tām tomēr ir jādalās. Pusi savas naudas viņi jau atdod labdarībai! Morgani vienmēr tieku�ies savu bagātību izmantot arī savas nācijas garīguma un labklājības līmeņa cel�anai. Daļa pasaules miljardieru jau sākusi aptvert, ka dzīve kļuvusi sare�ģītāka un tie miljardi viņam neko nedod. Pateikt, kā būs, �obrīd ir absolūti neiespējami. Vēl pagāju�o gadu, kad mēs finansiāli ķepurojāmies no bedres laukā, ja kāds būtu teicis, ka arī Ameriku piemeklēs līdzīgs liktenis, visi būtu smēju�ies, vēderus turēdami.

LIA: Vai tas nozīmētu, ka tagad mums, kā nelaimīgiem mīlētājiem, būtu jāpaliek vieglāk, ka arī citiem nekā neiet?

BUIĶIS: Es ņemtu dziļāk. Ja mēs paskatītos ne vairs �o paaudzi, bet gadu simtus un tūksto�us atpakaļ, tad esam viena no vissenākajām civilizācijām. Un kā vieni no pirmajiem gājām iek�ā arī �ajās grūtībās. Ne velti Valkā, kad bija Vienotības dibinā�anas kongress, mūsu viesi, divi premjeri Igaunijas un Somijas premjers, kur� tajā laikā, kad Latvijā sākās krīze, skaidri un gai�i pateica: "Es kā finan�u ministrs nesapratu, kā Latvija no tām ziepēm vispār izķepurosies!" Bet mums radās jauns cilvēks, kur� pirms pāris dienām nosvinēja savu �etrdesmito dzim�anas dienu un kuram es arī uzdāvināju Lāslo grāmatu, sakot: "Skaties, Valdi, tev sākas īstie gadi! Tu pārveidoji Latviju, tagad piedalies kā radītājs visai pasaulei!" Ta sauc Lāslo grāmatu "Kosmoss: līdzradītāja ceļvedis vis-pasaulē"7) . Tas ir fundamentālas lietas.

Citēju: "Mūsu apzinā�anās strauji izple�as ārpus pagātnes ierobe�o�jumiem. Izmaiņas individuālajā apziņā, kā arī globālajā prātā, ko veido gandrīz septiņi miljardi (kad Lāslo rakstīja, tad nebija, tagad jau ir!) apziņu, sniedz dziļāku ieskatu vis-pasaules dabā un mērķī nekā jebkad agrāk."

LIA: Valdim Atālam bija ļoti interesanta doma par genofondu. Tai pa�ai Amerikai laupītāji, zelta meklētāji, prostitūtas un tamlīdzīgi. Tas labākais bizness nākotnē varētu būt labāka sava genofonda pirk�ana, tas, protams, teikts ar ironiju.

BUIĶIS: Taisnība. Man gribas te piebilst: Amerikā esmu bijis vienu reizi, esot visādās sanāksmēs un tiekoties ar da�ādiem gudrajiem, arī vienu sūfiju[76] skolotāju. Varu tikai visdziļāko paldies teikt mūsu tautietei Rudītei Raudupei, kura man �īs tik�anās bija noorganizējusi. Bet, pabraukājot pa Ameriku, es tie�ām novērtēju mūsu tautas genofondu. Tur ir 200 miljoni cilvēku, mums, pēc pēdējās aptaujas, vairs nav pat 2 miljoni. Un mēs, �is mazskaitlīgais cilvēku daudzums, tomēr spējam radīt pasaules līmeņa sasniegumus kultūrā, mākslā, zinātnē, sportā� To saka visur, kur ejam. Tas ir tas, ko arī es vienmēr uzsveru Latvijā tauta ir īpa�a! Ta dēļ es pēc septiņiem parlamentā nostrādātiem mēne�iem atkal ļoti nopietni gribu iet strādāt jaunajā parlamentā. Ļoti nopietni. Reizes trīs es 10. Saeimā no tribīnes runāju par �īm lietām un redzēju, ka daudzi deputāti pat nesaprata, par ko es runāju.

LIA: Tūlīt parunāsim par Karlosu Bariosu109 , cilvēku, kur� kā neviens izpētījis maiju kultūru un rakstījis arī �ādus vārdus: "Pasaule nebeigs pastāvēt. Ta transformēsies. Tikai pa�i maiju vecajie zina kā pareizi interpretēt maiju kalendārus, citi to neprot." "Ja esat inkarnējies �ajā laikā, tad jums jāveic garīgs darbs planētas līdzsvaro�anai. Mums ir jādarbojas, lai pārmaiņas notiktu, piemēram, jāievēl tādi mūs pārstāvo�i cilvēki, kas izprot un kas veiks nepiecie�amās politiskās darbības, lai saudzētu zemi. Meditācijas un garīgas prakses ir labas, bet nepiecie�ama ir arī darbība. Ir ļoti svarīgi noskaidrot, kas jūs esat un kādas ir jūsu attiecības ar Zemi. Attīstiet sevi saskaņā ar savām tradīcijām un savas sirds aicinājumu. At�cerieties cienīt at�ķirīgo un tiekties pēc vienotības."

Tu, Andri, precīzi pildi to, kas būtu jādara katram godīgam cilvēkam, kur� �ajā iz�ķiro�ajā laikā grib palīdzēt savai valstij un tautai.

BUIĶIS: Bariosa grāmatas neesmu lasījis, bet par viņu daudz rakstījis Gregs Bradens. Arī saistībā ar 2012. gadu.

LIA: Tad vēl viens citāts no pa�a Bariosa: "Mums tuvojas ēra, kur būs miers un cilvēki dzīvos harmonijā ar dabu, ar Zemes Māti. Mēs vairs neesam Ceturtās Saules Pasaulē, bet vēl neesam Piektās Saules Pasaulē. �is ir laiks pa vidu starp tām, pārejas un parmaiņu laiks. Virzoties cauri �īm pārmaiņām, mēs piedzīvosim globālu apkārtējās vides iznīcinā�anu, sociālu haosu, karus un arvien spēcīgākas Zemes pārmaiņas. Tas viss ir paredzēts maiju kalendāros. Maiju priesteri 2012. gada 21. decembri uzskata par atdzim�anas dienu, par Piektās Saules Pasaules sākuma dienu. Tas būs tādas jaunas ēras sākums, kuru noteiks tas, ka solārais meridiāns �ķērsos mūsu galaktikas ekvatoru un Zeme nostāsies vienā līnijā ar mūsu galaktikas centru. Izveidosies kosmisks krusts, kas tiek uzskatīts par Svētā Koka jeb Dzīvības Koka, jeb Pasaules Koka iemieso�anos. Koka, kas tiek pieminēts visās mūsu pasaules garīgajās tradīcijās. Da�i pētnieki saka, ka �ī planētu izlīdzinā�anās ar mūsu galaktikas sirdi atvērs kanālu kosmiskās enerģijas plūsmai cauri mūsu Zemei, tā paaugstinot visa �eit eso�ā vibrācijas. �is process jau ir iesācies. Pārmaiņas tagad paātrinās, un tās turpinās paātrināties. Ja cilvēki �ajā 2012. gada datumā nebūs iznīcināju�i pārāk daudz no tā, kas ir uz mūsu planētas, mēs pacelsimies jaunā augstākā līmenī. Lai tur nonāktu, mums ir jāpārveido ļoti stipri spēki, kas cen�as nobloķēt �o ceļu."

BUIĶIS: Jā, viena lieta, ko es jau tagad būtu darījis, ja parlaments nebūtu atlaists, jūlijā mūsu premjers Dombrovskis bija aizbraucis uz Brazīliju, un kopā ar viņu arī daudzi Latvijas uzņēmēji. Savukārt es jau esmu ticies ar Brazīlijas uzņēmējiem. Viņu pārstāvis, milzīgas multifirmas vadītājs, 82 gadu vecumā atlidoja uz Latviju, un mēs, �etri parlamenta deputāti no Brazīlijas sadarbības grupas un viņ� ar trijiem saviem vietniekiem, tikāmies. Viņ� runāja precīzi lielajos jēdzienos. Bija aizbraucis uz Koknesi (jo no turienes nācis Kārlis Balodis, kur�, kā jau vienā sarunā teicu, 1890. gadā aizbrauca uz Brazīliju), paskatījies Latviju un mums parlamentā teica: "�ī skaistā zeme, �ī vienreizējā tauta! Es ie�u visur Brazīlijas parlamentā, un teik�u, lai tur dibina sadraudzības grupu ar Latviju." Atcerēsimies, ka Brazīlija bija pirmā zeme, uz kurieni no Latvijas, kā cariskās Krievijas sastāvdaļas, aizbrauca pirmie latvie�i. Viņu pēcte�i dzīvo tur joprojām. Un tā ir valsts, kura tagad taisa fantastisku uzrāvienu ekonomikā, Ķīna, Indija, Brazīlija, kas sevi rūpīgi aizsargāja. �obrīd tā ir ļoti atvērta. Ja brazīlie�i mūsu ostā uztaisa loģistikas centru, grib �eit veidot kopuzņēmumus un sadarboties tur jāsaredz ekonomiskās lietas, finan�u lietas un jājūt �is pasaules skatījums! Ka mēs sākam jaunu laikmetu. Ta varētu būt viena no vietām, kur mēs veidosim simtus miljonus, ar ko atdot savus aizņemtos parādus. Un vēl, ja aiziet tas vācu projekts, kuru es �ogad kopā ar vācu investoru turpinu� Tas ir darbs, pie kura kopā ar izgudrotāju Jurgenu �acu strādāju jau se�us gadus. īsi sakot, kā savulaik slavenais austrietis, dabas pētnieks Viktors �aubergers to darīja ar ūdeni, mēs ko līdzīgu mēģinām darīt ar gaisu, veidojot virpuļu struktūras. Tas ir lieliski, ka mēs visi atrodam kopīgu valodu tur, kur nav zinātniskas informācijas.

LIA: "Materiālās struktūras mainīsies", saka arī Karloss Barioss, "tādējādi mums būs iespēja būt cilvēcīgākiem. Mēs dzīvojam maiju kalendāru un pareģojumu vissvarīgākajā laikā. Visas tradīcijas un pareģojumi mūsu pasaulē runā par vienu un to pa�u. Vairs nav laika spēlēties. �ī laika garīgais ideāls ir darbība. Ļoti daudzas spēcīgas dvēseles ir inkarnēju�ās tie�i �ajā laikā, ļoti stipras. Un tā ir patiesībā abās pusēs kā gaismas, tā tumsas� Tumsa var tikai tikt transformēta, kad pretī stājas vienkār�ība un atvērta sirds jeb īsta sirsnība. Tas ved pie apvieno�anās, saplū�anas kopā, kas ir Piektās Saules Pasaules pamats."

BUIĶIS: Viss, kas būvēts ar prastu, materiālistisku skatu, ārdās nost. Vēlreiz atkārto�os par Ameriku. Mēs nevaram pateikt, kas notiks �ā gada laikā. Ir jābūt cilvēkiem, kuri neapjūk, bet saprot, ka mēs pārejam jaunā stāvoklī.

LIA: Nerunājot par labām, gai�ām domām, līdzjūtību un citām pozitīvām lietām, man ļoti cilvēcīgi likās �ie praktiskie ieteikumi kā Melhisedeks �ī gada aprīļa vēstījumā: "Ejiet garās pastaigās, lieliem "malkiem" tveriet svaigo un tīro gaisu, atrodiet lietas, par ko pasmieties, izbaudiet un izsildieties karstā vannā, kuras ūdenim varat pievienojat epsomīta sāli (magnija sulfāts, rūgtā sāls), dziediet, klausieties pacilājo�u mūziku, mīliet, palīdziet citiem, brīvprātīgi iesaistieties organizācijā, kas reāli palīdz citiem, gatavojiet ēst, veidojiet figūriņas, modelējiet, zīmējiet vai gleznojiet, raks�tiet dzejoļus, saceriet stāstus, guliet, atpūtieties un tā tālāk. Tas visas ir mazas, vienkār�as lietas, kas neprasa naudas ieguldījumus, bet nodro�ina tik vajadzīgo mierinājumu un ļauj iezemēties, lai jau pēc maza brī�a sajustu atjaunotu prātu, ķermeni un garu. Un vēl, neaizmirstiet izdzert ik dienas vismaz astoņas glāzes tīra ūdens, tas ir ļoti būtiski, dzīvojot �ādā re�īmā."

BUIĶIS: Precīzi! Civilizācija aizvien vairāk attālinās no dabas, cik ilgi to var izturēt. Rezultātā Gaja Māte Zeme mums kļuvusi pilnīgi sve�a! Mēs vairs nesaprotam, ka esam viņas bērni. Un tagad� pēk�ņi notiek lūzums. Mani vecāki, lai cik smagi viņiem nebūtu Staļina laikā bijis jāstrādā, arī pēc tam, vasarās mamma vienmēr gāja pa pļavām, lasīja vīgriezes, asinszāles� Savos pēcstudiju gados, kad rakstīju disertāciju, man bija plau�u karsoņi, kad aizbraucu pie mammas, viņa ar �īm Latvijas pļavu zāļu tējām dabūja mani uz kājām. Es vairs neesmu nekāds jauneklis, bet, ja man ir enerģija, vēl varu braukāt pa pasauli uz zinātniskajām konferencēm, lielā mērā par to varu pateikties arī mammas slauktajam lauku pienam.

LIA: Arī Bariosa kungs iesaka: "Ēdiet gudri. Daudz pārtikas ir sabojāts viltīgā, neveselīgā veidā. Pievērsiet uzmanību tam, ko jūs uzņemat savā ķermenī. Mācieties uzglabāt pārtiku enerģiju iekonservējo�ā veidā. Iemācieties kādas labas elpo�anas tehnikas, lai apgūtu elpo�anas meistarību. Esiet tīri un gai�i. Sekojiet garīgajām tradīcijām ar senām un varenām saknēm."

Atklāti sakot, ļoti daudz cilvēku atkal meklē īstu lauku pienu, krējumu, sviestu, meklē zemniekus, no kuriem var to visu dabūt, audzē pa�i dārzeņus un ogas, gatavo ziemai ievārījumus, gurķus utt.

BUIĶIS: Bet, Lia, tas ir tie�i tas, ko teicu Latvijā ir ļoti gudra tauta! Vienkār�ā tauta elementāri to sajūt un darbojas.

LIA: Tie otrie gan arī nesē� un neskatās tikai TV. Viņi arī rīkojas.

BUIĶIS: Un viens no tiem ir arī �ī pārtika, kas tiek ķimizēta ar visām �īm E sastāvdaļām un sabojāta pasaulē. Un otra lieta, atkal pieminē�u bulgāru Georgiju Stankovu, kur� desmitiem gadu darbojies milzīgās farmaceitiskās kompānijās, un pēc tam, kad formulēja �o Pirmprincipu, ka Telpa un Laiks ir pirmjēdzieni, viņ� pielietoja to farmācijā. Un konstatēja, ka ir divu veidu zāles: vienas, kas �ūnas stimulē, otras� kas ir graujo�as, �ūnai graujo�as, depresīvas. Un ir ļoti grūti panākt, lai �ajā biznesā kas mainītos, jo gūtā peļņa skaitāma miljardos. Tu redzi, kā Laikā viss ārprāt' saspie�as!

LIA: Nesen tev bija izdevība augustā Tallinā tikties ar Tibetas garīgo Skolotāju Dalailamu�

BUIĶIS: Jā, tā bija jau mana otrā tik�anās ar vienu no �odienas pa�saules garīgajiem līderiem. Pirmā notika 2001. gada jūnijā mūsu Zinātņu akadēmijā. Toreiz uzdevu Dalailamam jautājumu par pieciem spēku laukiem fizikā un pieciem galvenajiem simboliem Tibetas pasaules priek�statos. Viņam laikam mans jautājums patika, jo pēc lekcijas, ļoti draudzīgi paglaudījis manu galvu, sacīja: "Gan jau nākotnē tiksimies."

�ogad augustā Dalailama atbrauca uz Igauniju. Viena mūsu tik�anās notika tie�i pirms viņa publiskās lekcijas. Otra, jau personīgāka, Igaunijas parlamenta ēkā. Latviju pārstāvējām pieci deputāti no Saeimas Tibetas atbalsta grupas. Dalailama raksturoja situāciju Tibctā. "Neaizmirstiet par mūsu likteni," viņ� teica, piebilstot, ka Baltijas valstu atbalsts Tibetai sevi�ķi svarīgs, jo tā pa�laik atrodas Ķīnas pārvaldījumā. Dalailama atgādināja, ka tie�i pirms divdesmit gadiem, apmeklējot mūsu valstis, tie�i �eit viņ� izjutis vislielāko atbalstu, arī to, ka Baltijas valstīm varētu būt liela loma Eiropas Savienības ietvaros. Dalailama uzsvēra, ka par savu galveno uzdevumu uzskata cilvēku garīgās kvalitātes uzlabo�anu un savstarpējās sirsnības veicinā�anu. Arī zinātne jau pierādījusi labestības pozitīvo ietekmi

Tik�anās laikā ar Dalailamu 2011. gada augustā Tallinā, dāvinot savu grāmatu un fotogrāfiju, kurā abi esam iemū�ināti pirms gadiem desmit Latvijas Zinātņu akadēmijā

uz cilvēku veselību dusmas saēd, sirsnība dod spēku un mieru. Pasaulei jācen�as vairot harmoniju. Savā būtībā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, neviena tauta nav pārāka par citām.

Ta kā es nesen saņēmu filozofijas goda doktora nosaukumu un Eiropas Tibetas medicīnas un jogas akadēmijas goda prezidenta titulu, mans uzdevums bija nodot Dalailamam �īs akadēmijas goda doktora diplomu. Neskatoties uz to, ka ir Nobela Miera prēmijas laureāts un pasaulē atzīts garīgais līderis, viņ� ir ļoti vienkār�s cilvēks, jautrs, ar labu humora izjūtu, ieraudzījis Imanta Parādnieka garos matus, viņ� saņēma tos savā plaukstā un noteica: "Ļoti labi, ļoti labi." Tad smaidot devās tālāk.

LIA: Ļoti labi. Mans pēdējais jautājums, kā tu pats atgūsties pēc garas un saspringtas darba dienas?

BUIĶIS: Pirms aizmig�anas palasu kādu nopietnu grāmatu par garīgām lietām, tad nodzē�u gaismu, pameditēju un noskaitu lūg�anu.

LIA: Paldies. Katra tik�anās ar tevi man ir patiess, garīgs pārdzīvojums. Atvadoties vēlējums visiem gai�iem cilvēkiem, ko ieteic Karloss Barioss:

"Kāda vienkār�a un efektīva lūg�anas tehnika ir: iededziet baltu vai gai�i zilu sveci. Brīdi esiet pilnīgā mierā. Izsakiet savu nodomu liesmā un nosūtiet �o gaismu līderiem, kuru varā ir izraisīt karu vai saglabāt mieru. Tas ir mūsu darbs, kas jādara."

ANDRIS BUIĶIS, PĒTERIS KĻAVA un LIA GUĻEVSKA

LIA: Novembra beigās grāmatu apgāds "Madris" izdeva manas meitas Diānas Bērzas grāmatiņu "Eņģeļu vēstījumi". Tas bija neparasti un saviļņojo�i, bet nekas jau nav beidzies� Diāna turpina ar viņiem sarunāties, es savukārt uzskatu par savu pienākumu da�as no eņģeļu nesen paustajām domām darīt zināmas arī jums.

Ir patiess prieks atkal būt kopā ar habilitēto matemātikas doktoru, akadēmiķi, 11. Saeimas deputātu Andri Buiķi un Bērnu slimnīcas reanimatologu, ārstu Pēteri Kļavu. Jūs abi dzīvi sekojāt eņģeļu vēstījumiem, lūk, vēl da�as ļoti zīmīgas viņu atziņas:

"Attīstība nevar pārmākt līdzsvaru, līdzsvars ir Visuma sakņu sistēma. Kamēr cilvēks manipulē ar savām idejām par ideālo pasauli, ideālā pa�saule stāv un gaida, lai kāds pie tās atgrieztos. Pasaule ir ideāla jau no pirmsākumiem. Ta IR radīta ideāla! Dieva plāns, ka jāattīstās garīgi! Suverēni, neapspie�ot, nemelojot, nenomelnojot, neuzurpējoties. Tīri! Katastrofāla attīstības neizpratne. Vieglākā ceļa meklē�ana nokļūt ātrāk, izdarīt vieglāk. Bet neko nevar izdarīt PIRMS LAIKA. Visam ir savs laiks. Tehnoloģijas attīstība ir daudz ko sasteigusi. Cilvēks visam netiek līdzi. Visam jānotiek līdzsvarā ar visu. Ne jau lidma�īnas ir vainīgas, bet cilvēks pats. Cilvēks jau izgudro, bet pēc tam pats krāpjas savu ideju patiesā realizācijā. Lai viss ir ātrāk un lētāk." (Vai tāpat nebija jau ar "Titāniku"?)

"Atliktu tikai cilvēkam būt GODĪGAM VISU LAIKU, un Visumā valdītu mū�īgs līdzsvars. Dievs nevar īsti uz cilvēku paļauties, cilvēku pasaule ir tik neviendabīga. Cilvēks visu grib ar varu, bet vara nav Visuma sastāvdaļa. Visumā valda LĪDZSVARS." BUIĶIS: Jā.

KĻAVA: Precīzi!

LIA: �oreiz mēs tiekamies ļoti zīmīgā datumā 2011.11.11. Laiku izkoriģēja Pēteris, sākumā it kā nejau�i, bet mēs visi zinām, ka nejau�ību nav. Ne tikai pasaulē, bet arī Visumā, kurā valda līdzsvars.

BUIĶIS: Jā, turklāt Latvijā �ī ir arī Lā�plē�a diena. Jau Krajona pirmajās grāmatās minēts, ka sākumā cilvēcei tika doti cipari 11.11., pēc tam 12.12., tagad ir tre�ais punkts 11.11.11. īsi sakot, saskaņā ar �enclingos doto informāciju, ieskaitot Georgija Stankova 2010. gadā un �ogad jūlijā un oktobrī rakstīto, sākot ar 11. novembri Gaismas darbinieku (Planētas pacel�anās: Planetary Ascension Team PAT) komanda sāks mainīt savu apziņu, apgūstot ceturto un piekto dimensiju. Vairums cilvēces to darīs 2012. gada beigās, jo patlaban tikai 0,5 procenti ir Gaismas darbinieki, pārējie 99,55 procenti, Stankova vārdiem sakot, atrodas mentālā komā.

LIA: Kādā no saviem vēstījumiem Krajons saka, ka 2012. gada enerģija atrodas kopā ar mums jau se�padsmit gadus un būs vēl divdesmit gadus, tā burtiski atnāk caur galaktiskā ekvatora centru. Kad to sāk ietekmēt Zemes ass svārstības un kad mēs pārvietojamies uz izlīdzinā�anās centru, atveras 36 gadu pieredzes logs. Un tas nav tikai notikums vienā ziemas saulgrie�u dienā. Krajons arī vēstī, ka mēs �ajā enerģijas laukā kādu laiku esam jau dzīvoju�i, ka mēs �ajā enerģijā jau dzīvojam.

BUIĶIS: Mūsu iepriek�ējā sarunā pieminēju bulgāru zinātnieku Georgiju Stankovu. "Mistērijas" lasītāji noteikti zinās arī Kārli Grund�teinu, izgudrotāju, kur� nodarbojas ar pasaules mēroga enerģijas problēmām. Grund�teins man atsūtīja pa�us pirmos materiālus par Stankovu. �im cilvēkam ir vairākas fundamentālas grāmatas. Interesanti, ka ezotēra tipa cilvēki runā par 11.11.11., ka tad sāksies viens no kārtējiem viļņiem, kas mainīs cilvēka apziņu augstākā pakāpē.

LIA: Savdabīgs ģeogrāfiski filozofisks skatījums par �iem cipariem ir NeoGeo.lv. Tas vēstī, ka uz mūsu planētas ir tikai viena vieta, kuras ģeogrāfiskās koordinātes ir: platums 11� 11*11", garums 11� 1 I'll". �ie punkti krustojas Āfrikā, Nigērijas stepē.

BUIĶIS: Skaitlis 11.11.11. mums saka pasaulei vēl ir izvēle, kurp doties! Mēs vēl esam krustcelēs. Mums vēl ir doti varianti! Daudz kas atkarīgs tie�i no mums pa�iem gan ģimenē, gan darbā, gan valstī un pasaulē, Latviju ieskaitot.

Sarunā �urnālam "Mistērija"

IJA: Mūsu iepriek�ējā sarunā septembrī tu minēji, ka cilvēce vienreiz tikusi aptaujāta, �ūnu līmenī.

BUIĶIS: Tas notika divreiz, mēs tikām aptaujāti 1962. un 1987. gadā, kad mainījās cilvēces liktenis. Ta kā 1987. gada līmenis vibrācijām bija būtiski paaugstinājies, tad mainījās cilvēces liktenis. Mēs no apokalipses pārejam uz 2012. gada decembra kritisko pāreju līdz 2013. gada februārim, kad mainīsies viss. Par to runā ļoti nopietni pasaules zinātnieki, Stankovu ieskaitot. Daudz kas sakrīt ar to, ko tu teici sākumā par Visumu, par līdzsvaru Visumā, un to, ka vara nav Visuma pamats. Stankova Universālais pamatlikums (Pēdējās ekvivalences princips) ir, ka enerģija ir vienlīdzīga laiktelpai, vienlīdzīga Universam, vienlīdzīga dabai, vienlīdzīga visam, kas eksistē lielajam Es, Apziņai, viss ir Viens un tas pats, vienlīdzīgs visiem simboliem, kas vien pasaulē pastāv, ko cilvēki zīmēju�i jau uz alu sienām. Lūk, �āds skats!

LIA: Stankovs runā par to enerģiju, kas nav ma�īnas motorā, enerģiju kā tādu.

KĻAVA: Ma�īnas motors nevarētu būt, ja nebūtu �īs pirmatnējās enerģijas.

BUIĶIS: Jā. Ta ir telpas un laika īpa�ība. Ka nav tā, kā esam iedomā�ju�ies esam baigi gudri, ar tehnoloģiju palīdzību daudz ko protam izmantot utt. Tu jau pieminēji, ka cilvēks vairs netiek tehnoloģijām līdz. Steiga to ievie�anā, lai ātri un daudz sapelnītu naudu, neļauj tehnoloģijas tā izveidot, lai tās neradītu problēmas apkārtējai videi vai pa�am cilvēkam.

LIA: Daudzi netiek līdzi arī informācijas līmenī.

BUIĶIS: Atcerieties, kā vienā no iepriek�ējām sarunām es runāju par Viktoru Plikinu. Viņam, tāpat kā Sipovam, informācija ir viens no mūsu Visumu veidojo�ajiem pamatprincipiem. Citē�u Plikina darba 1982.-1994. gadiem pamattēzi: "Visuma Saprāts ir sākums, informācija tam seko, enerģija ir tre�ajā vietā, bet matērija un apziņa ir pirmo triju atvasinājums."

KĻAVA: Patiesībā tas viss, kas notiek informācijas laukā, ir informācijas kar� augstākajā līmenī kur� kuru. Latvijā diem�ēl īpa�i izteikts.

BUIĶIS: "Gudrie meklē patiesību, bet muļķi to jau ir atradu�i,"-citāts no pasaulē ārkārtīgi populārā fran�u rakstnieka fantasta Bernāra Verbēra grāmatas "Tanatonauti", tic ir nāves pētītāji (NDE Near Death Expe�rience). Ne velti �is teikums grāmatā atkārtojas trīs reizes. Iedomājieties, ka Verbērs kādam muļķim pajautātu par NDE. Atbilde būtu, ka trīs romāni (otrs ir "Eņģeļu impērija", tre�ā "Mēs Dievi") ar aptuveni 1500 lappusēm ir muļķības, ka tā (klīniskās nāves stāvoklis) ir prāta ilūzija vai kaut ko tikpat stulbu. Zinot, ka mūsu muļķi to sapratīs triviāli, tī�ām ieliku to savā tviterī un tur pavisam drīz bija komentārs, ka gudrajiem jājautā muļķiem.

Bet tas ir ļoti nopietni, runa ir par to, vai vispār pastāvēs mūsu valsts!

KĻAVA: Es lekcijās arī esmu saskāries ar �o opozīciju.

BUIĶIS: Tas notiek jau divdesmit gadus, kop� mūs sarunām ar klausītājiem Majoros.

KĻAVA: Ideoloģijas kar� bijis vienmēr. Jēzu Kristu kā raidītāju viņa teritorijā uztvēra tikai divi uztvērēji, kam tas fails bija iemontēts viņu sirds kompjūterā. Pārējie sita Viņu krustā. Pat tādas enerģijas, tādas apziņas klātbūtne uzrāda, ka nav visvarena, nav spējīga izmainīt profāno bioloģisko organismu. Tie nav cilvēki, tie ir organismi, kuru uztveres spējas vēl nav attīstītas. Un te jau ir tas izmisums. Tadas proporcijas ir visu laiku.

BUIĶIS: Jā, bet cik gadi jau pagāju�i!

KĻAVA: īpa�i nekas nav mainījies. Principi paliek tie pa�i. Kā viens pateica: bie�i vien patiesība �ajā pasaulē ienāk kā ārlaulības bērns nolādētiem vecākiem. Ta patiesība neiet tik ātri. Man arī ārsti kādreiz saka: "Nu kāda dvēsele pēc nāves? Pēter, tie ta�u ir sievie�u murgi!" Bet, kad es pajautāju �iem profesoriem, vai viņi izlasīju�i pēdējās piecpadsmit zinātniskās grāmatas/pētījumus� Nē. Bet viņi izsaka viedokļus. Tas ir raksturīgi. Bet tad, kad viņiem iebā� sejā �īs zinā�anas, viņi kļūst mazliet atturīgāki.

LIA: Ko lai dara, visam savs laiks. Kā teica eņģeļi, neko nevar izdarīt pirms laika.

KĻAVA: Tas ir neizbēgami, tāds ir attīstības dzemdību ceļ�.

BUIĶIS: Latvijā ir Lā�plē�a diena: 11.11.1919. gadā, kad likās Latvijai glābiņa nav, to aizstāvēt, par to cīnīties gāja skolnieki, gāja tauta. �odien mums atkal ir ļoti grūta situācija. Latvijā 40 procenti nemaksā nodokļus! Tagad Ingrīda Circene mēģina �o sistēmu mainīt: ja esi darba spējīgs, bet nemaksā nodokļus, tad, ejot pie ārsta tu maksāsi pilnu cenu! Un kā darās vairumtirgotāji ar zālēm� Tapat firmās cilvēki strādā bezdarba līgumiem. Lietuva to skaisti atrisinājusi, ja darba vietā atrodas neatļauts cilvēks, soda nauda viņam, savukārt īpa�nieks maksā 4 tūksto�us eiro. Ja pieķer atkārtoti, sods ir 10 tūksto�i eiro. Lietuvie�i �o nelegālo lietu atrisināju�i īsā laikā. Ja tev atkārtoti jāmaksā 10 tūksto�i eiro, pekstiņus vairs negribas taisīt. Ja esi atnācis uz objektu, tev kabatā jābūt līgumam. Kāpēc vispār par to runāju? Nav tā, ka mēs ar Pēteri plivināmies tikai pa mākoņiem, nesaprotot reālo dzīvi. Ja līdz 200 tūksto�iem cilvēku spēka gados ar savām ģimenēm aizbrauku�i no Latvijas� Tādējādi Latvija zaudējusi 100 miljardus eiro! Mēs aizņēmāmies 4 miljardus, bet zaudējām 100 miljardus! Jo �ie cilvēki ra�o labumu citām valstīm.

KĻAVA: Bet �eit viņiem netika radīta vide un apstākļi, kur to darīt.

BUIĶIS: Bet atgrie�amies pie tā pa�a 1919. gada un �odienas. �ie cilvēki aizbrauca, lai viņiem ekonomiski būtu labāk. Viņiem nesāp, ka valsts varbūt iznīks. Un to padarīs pa�i latvie�i.

KĻAVA: Bet �iem cilvēkiem tomēr grūti pārmest, viņi nav vainīgi, ka brauc. Latvijā nav ko darīt.

BUIĶIS: Pēter, negribu nevienu vainot, es uzrādu simptomus. Un patiesībā vaina nemaz nav tikai Latvijai. Atceros, kad Eiropas Savienība sāka domāt par Austrumeiropas iekļau�anu Eiropas Savienībā, tad bija visai pla�a diskusija Rietumeiropā. Atceros, ka kāds fran�u profesors rakstīja �ādu tekstu: ja mēs Austrumeiropu padarīsim par mūsu noieta tirgu, nepalīdzot tai attīstīt modernu tautsaimniecību, tā būs nelaime ne tikai tām valstīm, bet visai Eiropai. Patlaban ir krīze, tas rāda, ka �im profesoram izrādījās taisnība. Kā jau sākumā tika teikts viss ir līdzsvarā.

LIA: Atliktu cilvēkam būt godīgam visu laiku un Visumā valdītu mū�īgs līdzsvars. Kaut vai runājot par tiem pa�iem uzņēmējiem.

KĻAVA: Jā, bet visi grib ātri un uzreiz! Man ienāca prātā līdzība ar Sauli. Iedomājieties, ja nebūtu Saules, nebūtu �ī civilizācija. Saule tā ir milzīga enerģija! Automātiski �ī enerģija ir vara pār iespējamībām, ko tā var izdarīt. Bet �ī Saule staro kā muļķiem, tā gudriem, tiem, kuri karo, un tiem, kuri nekaro. Jēzus Kristus, visi Skolotāji viņiem piemīt neiedomājama vara pār matēriju. Bet iznāk tā, jo augstāka ir inteliģence, jo augstāka ir vara. Bet tā vara nevis nodedzina vai uzspridzina, bet harmonizē. Atceros, kad mēs uzstājāmies Majoros, biju nedaudz patulkojis no senā ķīnie�u bībeles autora, nemirstīgā skolotāja Laodzi: viņam ir tāds klasisks teksts, ko visi kvantu fiziķi un Nobela prēmijas autori lasīju�i kā iedvesmas un apceres grāmatu par realitāti. Bet viņam ir arī grāmata līdera DAO. Kādam jābūt līderim, kādas ir viņa dievi�ķās īpa�ības viņ� neko nedara, bet viss tiek padarīts. Tas ir augstākās varas princips. Nevis ņem�anās, bet tā klātbūtne. Saule vienkār�i spīd, un zāle vienkār�i dīgst.

Tāpēc patiesā vara ir �īs mīlestības pilnības, harmonijas starojums, ko izstaro personība. Bet, tā kā Latvijā personības aizvestas, iz�autas, ģenētiski ļoti maz palikusi tā matrice, kas ir patiesā vara un inteliģence. Līdz ar to iznāk, ka tie mazie, sīkie kukainī�i, kas grib būt par tām bi�u mātēm, būtībā viņi ir tikai trani, bet grib uzņemties �o funkciju pār varu. Protams, ne jau visi. Ļoti daudzi jau gribētu �o harmoniju. Pēc visa lasītā un pētītā es uzskatu, ka �ī kvantu pāreja, uz ko aicina, piemēram, Melhisedeks vai tūksto�iem Amerikas zinātnieku, kas raksta rakstus senātiem un kongresiem, tāpat �ie inteliģentie krievu akadēmiķi, kā Kapickis, kur� rakstīja, ka: "Zinātne un civilizācija tuvojas pilnīga degradācijai. Nav vairs fundamentālisma, ir zemo augu noplūk�anas sindroms." Ko arī tu sākumā teici ātri un uzreiz! Iespējams, ka �ī bērni�ķīgā kreisuma slimība ir pārejo�a. Un �īs iesnas, ar ko cilvēce slimo pēdējos 4000 gadus, tāpat intelektuālā hroniskā caureja, ka tā beidzot sakārtosies. Mums jau gribas, lai tas notiek mūsu paaudzē, lai labi ir mums un mūsu bērniem.

LIA: Pat nevis mums, bet man!

KĻAVA: Jā, man, man, tas cgo. Varbūt "Mistērijas" lasītājiem kādreiz izdosies palasīt, ir tāda svētā zinātņu grāmata, ko inspirējis pats Babad�ijs, nemirstīgais Skolotājs, "Svētā zinātne", kur viņ� mēģina kristīgai pasaulei uzrādīt tās kosmiskās apziņas viedumu, ko zināja svētie, nemirstīgie indie�u Skolotāji. Uzrādot �īs mijiedarbības, kā caur ezotēru, sociālu un kosmisku prizmu astrofizika, astrobioloģija un astropsiholoģija ietekmē sociālos procesus. Mēs tie�i par to runājam, ka tuvojamies jau�nam kvantu lēcienam. Un, kā �is svētais vīrs raksta proporcionāli tam, kur atrodas Saules sistēma attiecībā pret Sīriusa dubultzvaigzni, notiek sabiedrības psihes attīstība. Tur ļoti smalki astronomiski un matemātiski tiek aprakstīts, kur mēs atrodamies. Cilvēces attīstība sākās tad, kad sāka runāt par elektrību, par magnētismu. Tas liecina, ka cilvēki sāk absorbēt �īs zinā�anas par to, ka Saules sistēma astrofiziski, ķīmiski atrodas tuvāk �im planetārajam starojumam.

BUIĶIS: Par magnētismu ļoti daudz caur Lī Kerolu vēsta arī Krajons.

KĻAVA: �īs kosmiskās enerģijas ver vaļā tos mūsu failus, kas guļ. Kā mums DNS ir guļo�ie gēni, tāpat cilvēka smadzenēs ir ļoti daudzi guļo�ie savienojumi, kuri nav spējīgi uztvert. Tam muļķim, tam tre�ajam tēva dēlam, Dievs bija skaidrs no dzim�anas, jo viņam bija tāds prāta kompjūters. Bet mūsu smadzeņu evolūcija, par to raksta ari �is svētais vīrs, ka paiet miljons gadu, lai mēs attīstītos tik, cik Skolotājs iziet vie�nas dzīves laikā. 1a ir smadzeņu garozas, mūsu neironu, �ī matrices tīkla jutība, izsmalcinātība un uztver�ana.

Zinātnieki, kā Rod�ers Penrouzs, kura darbus daudz lasījis arī An�dris (viņ� strādā kopā ar vienu no maniem skolotājiem, teorētiskajiem kolēģiem, Arizonas universitātes profesoru, anesteziologu Stjuartu Hamerofu), viņi kopā ar angļu zinātniekiem, kuri pētīju�i pirmsnāves sin�dromu, jau Apvienoto nāciju līmenī izvirza tēzi, ka zinātnei un sabiedrībai jāpanāk jauns domā�anas, jauns sevis un Kosmosa izpratnes princips. Ka cilvēka prāts maina ķermeņa sistēmu, ka ir Apziņa. Tas ir da�ādas lietas. Visi �ie pētījumi, kurus man pēdējos divdesmit gadus nācies lasīt, vērsti uz to, ka zinātnieki, tie�i ārsti neirobiologi, neiropsihiatri, kvantu fiziķi grib pierādīt, ka apziņa ir Dievs. Nāves brīdī visi redz gaismu. Ta nav nekāda mistika, tas ir eksistences veids, kas būtu jāsāk apzināties. Diem�ēl aprobe�otība ir diezgan totāla. �ī gaisma, domā zinātnieki, varētu būt virsgaismas informācijas vai tahionu gaismas lauks, kas ir vēl augstākas matērijas inteliģences veids. Universāla matrice tie�i visam pārējam, tas pirmsākums, par ko tu mums teici sākumā. Tas organizē�anās harmoniskais sākums, kas ir universālā svētība laime, pilnība, harmonija. Jo nomir�stot gan ļaunam cilvēkam, gan ļoti labestīgam, nāves brīdi visi atzīmē �o harmonijas, mīlestības un miera pilno stāvokli. Tas ir tas, ka tā Saule ir tik universāli pareiza un spīd visiem. Tāpēc es uzskatu, ka �ī pāreja, kas varētu būt �ajos gados, nenozīmē, ka visi 7 miljardi cilvēku apskaidrosies, visi paliks svētie un gudrie un varēs levitēt.

LIA: Aizmirsties?

KĻAVA: Par levitāciju uzskata cilvēku māku lidināties virs zemes, kas izsenis satraucis filozofu un zinātnieku prātus, kuri nodarbojas ar �ī fenomena pētī�anu. Runājot par nākotni, iespējams, tie būs astrofizikāli, astrobioķīmiski procesi, kas veicinās �is melnās plazmas atra�anos smadzenēs, kas ir kā transdusers starp bioloģiskām struktūrām un apziņas laukiem. Es domāju, tā pāreja varētu būt, ka kādās inteliģences un zinātnieku sabiedrības aprindās beidzot kaut kas būs ļoti kvalitatīvi saprasts. Kas tuvākajiem 2000 gadiem varētu radīt jaunu realitātes para�digmu, kā mums tālāk attīstīties. Jo, cilvēku ir par daudz, jau �oruden sākās neatgriezeniski dabas injekcijas procesi, zinātnieki saka, ka planētai paliku�i 75 gadi, tāpēc gan �ie kari Lībijā, Āfrikā, gan �ī ekonomika, gan, kā saka viens no pasaules galvenajiem ideologiem B�ezinska[77] kungs: "No Vladivostokas līdz Vankūverai ir viens enerģijas lauks ekonomiskais." Galvenais rusofobs, kur� gribēja krievus iznīcināt, tagad brauc uz Kremli un mēģina savilkt galus kopā.

LIA: Kā dzīvot tālāk?

KĻAVA: Ģeopolitiskās realitātes ļoti mainās un skaidrs, ka tādā juku laikā, kāds ir pa�reiz, grūti orientēties. Bet tas, ko tu mums pateici �īs sarunas sākumā, ka tie�i labestība un pārdomas par dievi�ķo universāla bijusi vienmēr. Tas muļķītis par Dievu domājis jau pirms Kristus un domās vēl pēc 10 tūksto� gadiem, bet gudrais grib to Dievu pierādīt ar prātu. Bet Dievs ir iracionāls, Dievs ir transcendentāls. Mūsdienu attīstībā mani priecē tas, ka inteliģentais, zinātniskais prāts tomēr mēģina ar likumu, for�mulu un pierādījumu palīdzību apstiprināt �o Lielo Pirmsākumu. Svarīgi, ka tas vispār tiek atzīts, jo tas ir ļoti neizdevīgi. Pat Vatikāns atzīst, ka uz citām planētām ir augstākas kosmiskās būtnes! Arī tādā pragmatiskā iestādē notiek informatīvas izmaiņas, lai saglabātu savu institūciju, jo ir priek�pēdējais pāvests. Lai vecā civilizācija izdzīvotu, uz galda tiek lik�tas pēdējās kārtis. Ja runā tādā Zemes līmenī, vis�ausmīgāk būtu, ja �īs nedaudzās 13-150 ģimenes un �etrdesmit transnacionālās korporācijas, kas organizē un pārvalda pasauli, ķertos pie pēdējā līdzekļa kara, par ko pa�reiz ļoti daudz runā. Ka tas varētu būt vienīgais atrisinājums viņu varas, kā viņi saprot varu, problēmām. Vienlaikus, skatoties no augstākas izpratnes viedokļa un palasot senos Austrumu darbus, teikts, ja kāds nav izpildījis savu pienākumu, tā maize piedeg. 1870. gadā uz pasaules bija 1 miljards cilvēku, �is skaits pieaudzis ģeometriskā progresijā. Tie pasaules varenie jau saprot, ka cilvēku regulācija notiek caur karu, ļaunumu un slimībām. Kad Augstākās būtnes atiet no pasaules pārvaldes sistēmas, uz Zemes notiek nesankcionēta savairo�anās. Un �ie pasaules kungi, kas runā par jauno pasaules kārtību, grūti pateikt, cik viņi ir apzināti vai neapzināti Augstāko spēku rokās. Varbūt tas kar� viņiem būs jātaisa. Viņi jau arī nesaprot, ko dara, tikai izspēlē savas lomas. Arī organismā ir regulējo�ie mehānismi. Tas līdzsvars, par ko tu runāji. Viss ķermenis pakļauts līdzsvaram kā mikrokosmoss. Un iespējams, ka pat tas nepatīkamais, ar ko mūs visu laiku baida, da�ādas kataklizmas utt., ir viens no �iem līdzsvarojo�iem mehānismiem, kas nav ne labs, ne slikts. Ir �ūnas, kas apēd citas �ūnas, to uzdevums ir iznīcināt.

Kas varētu būt lielā pāreja pārvaldes sistēmā? Es to redzu vairākās plāksnēs: ģeopolitiskajā iespējams kāds lielāks lokāls vai vēl lielāks kar�, kas atrisina dolāra vai vēl kādu problēmu, bet tas neatrisinās populācijas problēmu, jo galvenā problēma jau ir enerģija. Nākotnes naudas mērvienība būs kilovats stundā, cik tas maksā. Iespējams, ka Augstākie spēki pieļauj �ādu iespēju, lai tas cilvēks pieēdas un beigās savemjas no pārē�anās. Sabiedrība tehniski ir tā pārēdusies, ka pēc tā nāk slikta dū�a. Un �ī sliktā dū�a, iespējams, pārnestā nozīmē ir tas, ka tā vairs nevar. Bet, lai pie tā nonāktu, līdz galam, līdz �ausmām jāizsmeļ vai nu kar�, vai kas vēl sliktāks. Kamēr tas alkatīgais, resnais ego nav kā cūka pierijies un pārsprādzis, kā tas vilks ar Sarkangalvīti.

Latvijai ir līdzīga situācija, skaidrs, ka neesam izolēti, lielā pasaule kā vilks mūs ir aprijusi, smokam iek�ā. Bet, iespējams, ka �is vilka uzpūstības stāvoklis, kurā pa�reiz atrodas pasaule, varētu pārsprāgt.

LIA: Tu, Pēter, pieminēji Babad�iju. Jau 2010. gada pavasarī Babad�ijs vēstīja, ka jābūt gataviem neizbēgamām pārmaiņām, ka viss ir gatavs un būs paziņojums, kas darīs iespējamu atbrīvot vai iekustināt to, kam jānāk atklātībā un kas jāzina visai pasaules cilvēcei. Arī to, ka �īs atklāsmes nāks lēnām, cita pēc citas, ļaujot cilvēkiem saprast vienu informāciju, pirms parādās nākamā. Arī Babad�ijs akcentēja to, ka notiek skaļi un vulgāri mēģinājumi cilvēku starpā radīt �ķel�anos un disharmoniju. Ta�u, kā viņ� saka: "No mūsu redzes punkta �ie mēģinājumi nav tik veiksmīgi, kā tika iecerēti, un nepiecie�ama pretuguns pret pa�iem kūdītājiem. Drīz viss atkal apklusīs, jo cilvēce turpinās uzņemt sevī Radītāja Kosmisko Gaismu, kas tiek lieta pār Zemi, lai notiktu lielā tīrī�anās, attīrī�anās un atjauno�anās no visa jau piedzīvotā un tā, kas parādījies �obrīd priek�plānā, un viss tiks sakārtots reizi par visām reizēm." Izklausās vairāk nekā cerīgi, nav pamata tam neticēt.

BUIĶIS: Es gribētu atgādināt vēl kādu faktu. Tie dati ir ļoti da�ādi. Vieni ir, ka astoņpadsmit mēne�u laikā, kam man īsti negribas ticēt, otrs, ka desmit gadu laikā dubultojas cilvēku zinā�anu daudzums. Jo datori, visas eksperimentālās iekārtas dod laukā tik milzīgu informācijas daudzumu, ka nepietiek prāta, visu apsmadzeņot un izsecināt. Diem�ēl Latvijā vēl ilgi nebūs Nobela prēmijas laureātu. Nelaime tā, ka mūsu talantīgie, spēcīgie zinātnieki ārkārtīgi baidās noiet no tā maģistrālā ceļa, pa kuru iet visi. �obrīd mēs uzzinām faktus, ka �ūmaņa frekvence, kas caur elektromagnētiskajiem viļņiem rodas starp Zemes virsmu un stratosfēru, būtiski mainījusies.

LIA: Intcrnetā lasīju, ka Zemes sirdspukstu frekvence (kā dēvē �ūmaņa frekvenci) jeb elektromagnētisko vibrāciju bie�ums palielinās. 1987. gadā tā bija 7,8 herci, pagāju�ajā gadā jau 13 herci, bet tā saucamā pārejas perioda beigās 2012. gadā sasniegs 89 hercus. Milzīga starpība! Vai arī cilvēki mainās tai līdzi?

KĻAVA: Tas nenotiek tik ātri, vienā paaudzē. Divdesmit gados jaunietis var iemācīties tikai izspiest pumpas uz sejas. Tajā pa�ā laikā kādas izmaiņas divdesmit gados notiku�as Latvijā! Un, kā esmu mācīts, �īs izmaiņas notiek proporcionāli tam, kā Saules sistēma slīd Galaktikā. Tu nevari ātrāk izgudrot lidaparātu ar elektromagnētiskiem laukiem (nevis benzīna motoru), kamēr nav pienācis tas informācijas apstrādes līmenis. Kamēr tu nevari to saņemt, nekas nenotiek, tā kā tajā anekdotē: "Odna�di maļ�ik na�olpuļjemot, teper v derevņe ņikto ņe�ivjot" (reiz puisītis atrada lo�metēju, tagad sād�ā vairs neviens nedzīvo). Puisītis nezina, ko ar to puļjemotu darīt, viņ� vienkār�i nemāk apieties. Bet vienmēr ir bijusi tā dotācija uz priek�u. Vienreiz rādīja kādu ļoti vecu vācu filmu par cilvēces evolūciju. Sākumā atnācēji atstāj uz zemes obelisku, ļoti magnētisku, kas ir kā psihomagnētiskais regulētājs. Pie obeliska pienāk mērkaķu bars. Viens mērkaķis pieskaras tam obeliskam, tikai pieskaras, bet viņ� saņem kaut kādu informāciju, �o neredzamo radiovilni, ko izstaro kristāli utt. Un mērkaķī rodas drosme uz pa�apzinā�anos. Viņ� paņem tādu lielu iegurņa kaulu, sāk to sist, sit, sit un skatās, ka rezultātā pārlūzt viens cits kauls. Tajā brīdī mērkaķis saprot, ka viņa rokā ir ierocis, viņam ir vara! Vara un spēks. Viņ� pieskrien pie tā konkurējo�ā tēviņa, dod tam pa galvu, tas gar zemi, un mērkaķis saprot, ka viņ� ir �efs, ka viņam ir tā runga. Skaidrs, ka viņ� kļuva par tā reģiona barvedi. Viņ� kļuva par karali Arturu. Tads līmenis pa�reiz ir Latvijā. LIA: Cik ilgi?

KĻAVA: Tas var būt arī uz 10000 gadiem. Vara asociējas ar pakļau�anu.

LIA: Vienīgi Zālamanam bija citādāk.

KĻAVA: Pastāstī�u vēl vienu anekdoti. Viens no pasaules pirmajiem ebrejiem Mozus saka, ka tā patiesība ir aug�ā, un rāda uz Dievu. Zālamans saka, ka viss ir �eit, un rāda uz prātu. Jēzus Kristus saka viss ir �eit, un rāda uz sirdi, mīlestībā. Rot�ilds saka galvenais ir drukāt naudu, bet Ein�teins saka vispār tas viss ir ļoti relatīvi.

LIA: Diezgan precīzi, katram sava taisnība.

KĻAVA: Tāpēc, runājot par latvie�u tautu un sāpi, tīrā zemes mīlestība un infantilā ticība valstij, kāda bija kādreiz, vairs nebūs nekad. Rietumu kokakolas tārps to vienkār�i ir iz�akarējis. Vienīgā transformācija telpa ap tevi strukturizējas tad, kad tu strukturizējies. Tikai tad, kad tu sāc ieklausīties Augstākos ziņojumos, kad pats sev uzdod dziļāku jautājumu, kas es esmu.

LIA: Zini, kāds ir pirmais jautājums, ko cilvēki tagad uzdod gai�reģiem? Agnese no Ragaciema stāstīja: "Kas es esmu, un kāpēc esmu?" BUIĶIS: Skaisti!

KĻAVA: Presti�ākajā zinātnes �urnālā 2006. gadā bija publicēti pieci lielākie pasaules jautājumi: "Kas ir realitāte? Kas ir apziņa? Vai nākotne jau ir nolikta? Kāds būs nākotnes cilvēks, vai nākotne? Vai ir dzīve pēc nāves?" Ja tas tiek ģenerēts valstiskā matricē, tad tam cilvēkam tiek uzrādīts nevis �eit un tagad, uzreiz pa rīkli un man ir labi, bet tiek uzrādīts par viņa Augstāko ideju. Kas ir daudz interesantāk un nesalīdzināmi stāv pāri tam, ko tu vari nopirkt Spicē. Cilvēks netiek pabarots ar to Augstāko ideju. Un tie�i tagad tā baro�anās notiek. Spontāni, bie�i vien nekvalitatīvi un kroplīgi. Tāpēc Latvijā vajadzētu radīt Integrālo institūtu, kā Kens Vilbers1 " 2000. gadā radīja Amerikā.

Kādreiz ar Imantu Ziedoni un Robertu Mūku runājām, ka vajadzētu radīt sinenerģētikas institūtu, kas apkopotu un uzrādītu cilvēces augstāko garīgo intelektuālo ideoloģiju. Bet tā jau atkal traucē varai! Vara nekad neradīs instrumentu, lai pati sevi ar to nogalinātu. To viņa saprot. Tāpēc tas notiek individuāli.

BUIĶIS: Es jau reiz teicu Dalailamam, ka viņu filozofijā ir pieci gal�venie spēki, ka modernā zinātne runā, ka pastāv pieci spēku lauki. Nesen (2003. gadā) divi ASV autori Arturs Viginss(y4r^>�r W Wiggins), �ārlzs Vinns (Charles M. Wynn) uzrakstīja grāmatu "Piecas neatrisinātās zinātnes problēmas" ("The five biggest unsolved problems in science"). Viņuprāt, tās ir �ādas. Astronomijā: kāpēc Visums izple�as, pie tam papla�inā�anās ātrums pieaug; fizikā: kādēļ elementārdaļiņām ir masa, bet citām nav; ķīmijā: kādas ķīmiskās reakcijas ir novedu�as atomus pirmo dzīvo būtņu veido�anai; bioloģijā: kāds ir pilnīgais sastāvs un jēga proteomam; ģeoloģijā: vai iespējama precīza laika apstākļu paredzē�ana.

LIA: Ko darīt?

KĻAVA: Jo vairāk domā par Latviju tikai primitīvi, neko nevar izdarīt. Protams, nevajag zagt un melot, vajag iet uz darbu, to pildīt utt. Izmaiņas telpā var notikt tikai vertikāli. Horizontāli tā ir zag�ana, melo�ana un vara. Bet vertikāli ja katra latvie�a kosmiskā dvēsele tie�ām sāk apzināties savu kosmisko piederību. Ka tā tie�ām harmoniski tīra kosmisko Apziņu, kas �eit un tagad ir �ajā latvie�a ķermenī, �ajā Latvijas telpā. Latvija ir tas cilvēka �ūpulis, kur viņ� sevi attīsta �ajā inkarnācijā. Un tad ap viņu var strukturizēties ētika, morāle un harmonija. Bet tas notiks tikai tad, ja viņ� pieslēgsies tai sistēmai. Un, ja tādi ir daudzi, tad notiks tas, ko teica Laodzi: "Nekas netiks darīts, bet viss tiks padarīts." Bet tas ir ļoti grūti, jo cilvēki �ai vertikālei jāpievēr� zinātniski intelektuāli. Reliģija to nav izdarījusi, tie�i otrādi. Protams, tas nenotiks tik ātri. Gan Blavatska, gan Babad�ijs un citi viedie Skolotāji, kuri vislabāk zina �o ķīmisko virtuvi, viņi jau saka, ka paies vēl 7 tūksto�i gadu, lai mēs saprastu Augstākās atziņas, par ko runā Skolotāji. Pat ne lai saprastu, bet par tām būtu. Un tas notiks tikai tad, kad mūsu Saules sistēma atradīsies pavisam "tuvu" (pēdiņās) tām zvaig�ņu kopām mūsu sektorā, kas to nodro�ina. Tas ir kā ar maizi cepe�krāsnī tu vari to bezgalīgi turēt +5 grādos, tā nekad neuzcepsies. Izcep�anās notiks, kad būs tie 220 grādi. Kādam pietiek arī ar 50 grādiem, un tie ir �krobīgi, kāpēc necepas, kāpēc ir auksti. Bet tie, kas to saprot, kā tur bija tā proporcija�

LIA: Tu pats esi teicis, ka Latvijai pietiek ar divsimt cilvēkiem, kas par viņu lūgtu�

111 Kens Vilbers (Ķert Wither; 1949) dzimis ASV; tiek uzskatīts par integrālās psiholoģijas pamatlicēju; sarakstījis grāmatas "Apziņas spektrs", "Ar Gara Aci", "Visaptvero�ā teorija" u.c.

KĻAVA: Bet arī to nevar izdarīt mākslīgi. Piemēram, tibetie�u lamam, kur� meditē un ir svētais, ir divi dēli vienu tas interesē, otrs�

LIA: Pazudu�ais dēls�

KĻAVA: Pat sliktāk! Pazudu�ais dēls no�ēloja un atgriezās.

BUIĶIS: Taisnība. No otras puses tas ir līdzīgi kā pirms piecpadsmit gadiem: ievērojamie pasaules zinātnieki un domātāji Ervins Lāslo, Staņislavs Grofs un Pīters Rasels divas dienas runāja par apziņas revolūciju, izgāja cauri visam, par ko arī mēs �odien runājām, un otrās dienas beigās kopsavilkumā secināja, ka vienīgais, ko viņi var izdarīt, pa�iem mācīties, veidot sakarīgāku savu apziņu un iespēju robe�ās, kā katrs var, paust savus uzskatus-caur grāmatām, TV, radio, �urnāliem� Tie�i tas, ko mēs �obrīd darām. "Mistērija" publicēs �o sarunu, cilvēki, kurus tas interesē, atradīs un izlasīs, un ieinteresēsies arī par tām grāmatām, ko mēs �eit pieminam utt.

KĻAVA: Ar Latviju būs tas, kā tu sevi primāri pats atzīsi. Būtu pēdējais laiks zinātniski ieviest ideju, ka visa pamatā ir kosmiskā Apziņa. Vienpadsmit Nobela prēmijas ir par neiropsiholoģiju, par neirobioloģiju, deviņas no tām par smadzeņu darbību. Un nevienā nav pateikts, ka apziņa ir smadzeņu produkts. Bet arī matērija ir Dieva apziņa.

BUIĶIS: Atgādinu, ka Nobela prēmijas laureāts Makss Planks sava mū�a beigās pēc piecdesmit gadu pētījumiem pateica, ka matērija pati nevar eksistēt, tā var eksistēt tikai tāpēc, ka ir Prāts.

KĻAVA: Viņ� nonāca pie tā pa�a secinājuma, ko saka lielie Skolotāji.

BUIĶIS: Nobela laureāti pasaka, ka materiālisms ir miris, bet Latvijā�

KĻAVA: �krokodili lido zemu.

BUIĶIS: Mums zinātne ir ļoti materiālistiska.

LIA: Lai būtu līdzsvars, tauta tiecas uz apziņas papla�inā�anu.

KĻAVA: Jā. Ļoti interesanti.

BUIĶIS: Tas ir tie�i tas, par ko runāja Lāslo, Rasels un Grofs. Pārmetums zinātniekiem viņiem ir autoritāte, viņi iet sabiedrībai pa priek�u, vicinot �o rupjo materiālisma karogu.

KĻAVA: Kā uzskata pasaules politiskā elite, tur ir ļoti gudri cilvēki, kuru labā strādā daudzi zinātniski pētnieciskie institūti, viņi saprot, ka pateicoties internctam, grāmatām, informācijas pieejamībai radies nekontrolējams informācijas pieejamības bums. Informācijas ir visādas, arī diezgan nekvalitatīvas, pasaule vairs netiek kontrolēta, kā tas bija 70., 80. gados, kad to elementāri kontrolēja. Kaut arī Twitter un Facebook ir CIP metodoloģija, kas ietilpst viņu spiego�anas metodoloģijā, vienā dienā noklausās 3 miljardu sarunu. Tiek ierakstītas trīs miljardu sarunas! To kontrolē centri Minhenē, Anglijā, Austrālijā, Kanādā, bet tas neko nelīdz. Izmaiņas, kas notiek, ir pārākas par viņu kontroles iespējām.

LIA: Tas ir labi vai slikti?

KĻAVA: Tas ir labi. Tajā pa�ā reizē, tas viņus pa�us biedē. Tas biedē jebkuru, jo bija labi, kamēr to pasauli kontrolēja. Tagad pēdējais kon�troles mehānisms ir �ie lokālie kari. Tā ir bezizeja, agonija. Bet viss jau turpināsies, vai būs viens miljards iedzīvotāju vai septiņi, pa lielam Lielajai Apziņai nav svarīgi. Jo Lielā Apziņa neatskaitās ģeopolitiski, emocionāli un etniski. Lielā Apziņa atskaitās kaut kādā enerģijas kvalitātes stāvoklī. Vai tu esi tajā nonācis pēc tam, kad esi meditējis, raudājis vai priecājies, nav īpa�as nozīmes. Tāpēc priek� Kosmosa nav atskaites sistēmu. 7 miljardi ir nomiru�i, un 7 miljardi arī piedzimu�i.

LIA: Tu, Andri, teici, ka mūsu apziņa tika testēta jau 1987. gadā. 2012. gadā tas notiks atkal?

BUIĶIS: Jā, cilvēki tiek aptaujāti �ūnu līmenī, kā �is līmenis, �īs vibrācijas, �is apziņas pieaugums notiek. Mēs konstatēsim, kādi būs mūsu nākamie gadi. Ja apziņa pa �iem 25 gadiem būs būtiski izmainījusies, �eit varētu apvienot ezoterās lietas un fiziku � visu lietu teoriju, kur ir desmit vienpadsmit dimensijas. Mēs �obrīd apzināmies tikai trīs dimensijas, un ceturtais ir laiks. Ein�teins, Penrouzs, Hokings, visi, kuri runā par to, kā telpa un laiks izliecas, tātad arī laiks izliecas.

Tu, Pēter, sarunas sākumā pieminēji tahionus. Gribu atgādināt, ka tahioni ir hipotētiskas daļiņas, kuras kustas ātrāk par gaismu. Un te vietā atcerēties par Ein�teina hipotēzi, pieņēmumu, ka neviens fizikāls process nevar notikt ātrāk, kā kustas gaisma. Un tas ir, Pēter, tas, ko tu pirms brī�a teici, ka cilvēkam mirstot parādās gaisma. Ja tā ir no tām citām vienpadsmit dimensijām, par kurām runā modernā superstīgu teorija, tad mēs ar savām trīs telpu uztveres dimensijām nemaz normāli nevaram tikt klāt �īm parādībām. Un tad arī skaidrs, kāpēc zinātnieki to nevar pieņemt: jo mēs nespējam to uztvert. Un tad nu nonākam pie tā, ko runā �enelingos un par ko savās oktobra vēstulēs runā Georgijs Stankovs, ka pacel�anās ārpus ierastajām trīs dimensijām mūs padara par pilnīgi citiem cilvēkiem. Tatad Nobela prēmijas laureāti, kuri pēta apziņu un mijiedarbību ar matēriju: tas nozīmē, ka mēs varam fundamentāli �o laiku izmainīt. Ko rāda amerikāņu filmas? �īs Laika ma�īnas, kur varoņi pārlec citā laikā. To varēs izdarīt arī liela daļa cilvēces, kura ir apzinīga pārlēkt citā laikā.

KĻAVA: Tas ir tie�i tas! Bie�i pārdomāju, ka �ī pasaules elite, kas ir ļoti gudra sabiedrības zinātniskā daļa, to, ko neproponē parastajiem zinātniekiem, viņi ļauj izspēlēties Holivudai un NASA, kas ir viņu instru�menti. Ir tādi interesanti pētījumi, ka miljardi cilvēku, noskatoties filmu "2012. gads", kolektīvajā apziņā �ā laika pasaulē visu jau izdzīvo, visas �ausmas un briesmas, tādējādi sinhronizējot �o apzinā�anos. Jo vairāk cilvēku to dara, jo tas, ko rāda filmā, ir jau noticis. Mēs it kā pārlecam pāri tai potencialitātei, kad kolektīvā apziņa var mainīt �o realitātes re�ģi. Tas ir labi. Caur Holivudu notiek milzu izglītība. Diem�ēl, arī crazy.

LIA: Tai nūjai ir divi gali. Kad 11. septembrī sabruka abi tirdzniecības torņi, lielākā daļa amerikāņu domāja, ka TV rāda topo�ās filmas reklāmas rullīti. Pirmizrādei bija jānotiek oktobrī.

KĻAVA: Ir speciāla aparatūra, kas pēta kolektīvās apziņas emocionālā pārdzīvojuma mijiedarbības. Kāda mijiedarbība bija princeses Diānas bērēs un citur. Viņi pēta miljardu apziņas ietekmi uz laika/telpas struktūrām, ko mēs, parastie cilvēki, nemaz nezinām. Iespējams, ka caur apzinā�anos esam jau pārlēku�i pāri tam, kas varēja būt, jo tas ir izdzīvots. Ta ir viena no teorijām jo tu vairāk par to domā, tas beigās nenotiek.

BUIĶIS: Gribu atgādināt, 1999. gadā, kad pēc Nostradama vajadzēja būt lielai kataklizmai, mums Jūrmalā uz lekciju atnāca piecsimt se�simt cilvēku. Visi bija ļoti satrauku�ies, nekas nenotika. Par to daudzi raksta, arī Krajons runā, ka tās lietas realitātē nenotiek. Cilvēku apziņa, izrādās, ir augstāka. Tas vibrācijas ir pieaugu�as.

KĻAVA: Pasaules galu gaidīju�i jau tūksto�iem rei�u, bet tagad cilvēki ir attīstītāki, informētāki.

LIA: Vai informācija padara mūs labākus?

KĻAVA: Mēs toreiz bijām sirsnīgāki vergi. Tagad esam neatkarīgāki un brīvāki, tas ir progress. Brīvība ir relatīva. Nu, kā tu vispār vari būt brīvs? Vai Latvija Latvijas laikā bija brīva? Atkarīga no Anglijas ekonomikas, tas viss bija sasaistīts. Brīvība nav tikai karogs, banāni un pase, ar ko braukt uz Ameriku. Brīvība jau ir �ī spēja brīvi izglītoties! Izglītība ir vienīgais, kas nosaka izglītību, kultūru un emocijas. Nostradams teica, ka būs arī tāds Hislers, kļūdījās par vienu burtu� Viņ� teica-būs piecpadsmit māsas Austrumos, kas savā starpā iz�ķirsies. Te ir tas determinisms un kolektīvās apziņas mijiedarbība, pati interesantākā apziņas matērijas mijiedarbība. Prāts, matērija un apziņa, un informācija laiktelpā, ļoti interesanti un sare�ģīti.

Ta ir Latvijas cerība! Galvenais nepazaudēt to, kas ir iepotēts ebreju tautā, savu izredzētību. Tas, protams, ir infantili, bet tas notur tautas matrices spēku. Lai �ī tauta visu laiku nestu �o failu, kur� ver vaļā pārējos failus, tas ir videokartes fails. Tāpēc Latvijai ir tik svarīgi apzināties �o savu izredzētību integrācijai. Es esmu par �o integrāciju, tas ir Austrumu-Rietumu kosmoss. Pluss, mīnuss un uz aug�u! Lai ir tas mīnuss, lai ir tas pluss, kad viņ� spie�as, tas tiek izspiests uz aug�u. Līdzīgi zemestrīcei kāda plakne vienmēr ies uz aug�u. Tāpēc Latvijas tautai �ajā posmā ir svarīgi saglabāt neatkarību kā no Austrumiem, tā Rietumiem, saglabāt savu priesterību. Un tā kā tagad nolemts viens ekonomiskais lauks no Vladivostokas līdz Vankūverai, lai Latvija ir tas integrālais koridors, kur vieni nāk un maksā un otri nāk un maksā. Ir svarīgi at�ķirt savu latviskā ķermeņa dzīvi, kas ēd, skatās hokeju un brauc uz Rietumiem, Austrumiem, un to latvie�a dvēseli, kas nav latvietis, bet ir tā kosmiskā dvēsele. Saglabāt �o integrālo apzināto līmeni. Ta ir tautas izdzīvo�ana, nevis tu esi uz Briseli vērsts patērētājs. Arī tas tu esi, bet vienlaicīgi tu esi tā vertikalitāte. Tas visu laiku ir jāpotē, tā ir ideoloģija. Nav augstāka vara par informatīvo ideoloģiju.

BUIĶIS: To, ko mēs pa�reiz darām.

KĻAVA: Ta ir tā vara.

LIA: Ko jūs abi, tuvojoties tik zīmīgai gadu mijai, novēlētu Latvijai tā īpa�i?

BUIĶIS: Mums jāapzinās, ja vienā gadsimtā mazai tautai divas reizes ir bijusi iespēja veidot savu likteni patstāvīgā valstī, tā ir milzīga vērtība. Jāstāsta jaunatnei, kāda Latvija bija. Tas ir vareni, ka varam saglabāt savu valsti. Es varu tikai novēlēt, lai ikviens, kur� lasa �o rakstu, apzinās, cik tā ir milzīga vērtība, ka mums ir sava Latvija, sava valsts, ka nākam un piederam vienai no senākām civilizācijām baltiem.

KĻAVA: Mācīsimies no visas pasaules Skolotāja Laodzi vienkār�i klusi sēdēsim Gaujas krastā un skatīsimies, kā upe aiznes mūsu ienaidnieku līķus� Nekas nav jādara, vajag uzticēt Augstākiem spēkiem. Kā teikts Diānas "Eņģeļu vēstījumos" viņi gaida, ka tu ieiesi harmonijā un mēs visu izdarīsim. "Nomierinieties, attīriet savu sirdi klusumā, un es izdarī�u visu priek� jums."

Latvie�iem Kosmosā ir sava d�inu armija. Vajag to apzināties.

LIA: Paldies jums abiem par brīni�ķīgo iespēju atkal būt kopā. Ta kā mūs visus sagaida lielas izmaiņas, lai tās tie�ām notiek tikai pa vertikāli. Lai izdodas!

Kopā ar grāmatu apgāda "Madris" direktori Skaidrīti Naumovu

1.��������� saruna

1)�� Vairums Marko Bi�ofa (Marco Bischof) darbu, viņa dāvināti, ir manā bibliotēkā. Pirmā grāmata izdota viņa dzimtenē �veicē 1985. gadā, atkārtoti 2008. gadā, nu jau Vācijā: 1. Marco Bischof. "Unsere Seele kann fliegen", Drachen Verlag, 2008 (lat�viski būtu: "Mūsu dvēsele var lidot"). Apak�virsraksti (par Nikolu Teslu, izie�anu no ķermeņa, svētās vietas maģiskajā skaņu laukā, bioloģiskie un kosmiskie cikli, akmens laikmeta sejas, NL.O, ķeltie�u kristietība un ģeomantija) vien jau rāda, ka ir daudz interesantu lietu, par kurām var stāstīt vēlreiz pēc 23 gadiem.

2.�� Marco Bischof. "Tachyonen, Orgonenergie, Skalarwellen: Eeinstofliche Felder zwischen Mythos und Wissenschaft", AT Verlag, 2002 (latviski būtu: "Tahioni, orgona enerģija, skalāra viļņi: smalko vielu lauki starp mītiem un zinātni"). 413 lappu�u grāmatai bibliogrāfija aizņem 32 lappuses, uzvārdu un terminu vārdnīca 15 lappuses. No tā vien ir redzams, ka tā ir nopietns zinātniski vēsturisks pētījums ar dziļām bibliogrāfiskām izpētēm angļu, vācu, fran�u un krievu valodā.

3.�� Marco Bischof. "Der Kristallplanet: Globale Netze, platonische Kцrper und die Musik der Erde", Drachen Verlag, 2008 ("Kristāla planēta: globālie tīkli, platonis�kie ķermeņi un Zemes mūzika"). Gandrīz 150 lappuses veltītas Zemes kristāliskajai struktūrai, sākot ar sengrieķu Pitagora un Platona atziņām. Apskatīts mazāk zināmais �veicietis Hanss Ulrihs Smucs, Rūdolfa Steinera sekotājs. Tālāk ļoti daudz mūsdienīgu autoru, ieskaitot krievu zinātnieku grupu, un Bermuda trijstūris, īvana Sandersona "Divpadsmit Sātana kapsētas" u.c. Ar�iem piemēriem gribēju uzsvērt, ka Marko Bi�ofs strādā ar lielu aizrautību un kompetenci.

4.�� Marco Bischof. "Salutogenese Unterwegs zur Gesundheit: Neue Gesund�heitskonzepte und die Entfaltung einer Integrativer Medizin", Drachen Verlag, 2010. Nosaukumu varētu tulkot kā "Salūta attīstība ceļā uz veselību: jauni veselības konccpti un izvērsums integratīvai medicīnai". Pēdējos gados daudz par �ādām lietām raksta, un Marko Bi�ofs �ajā aspektā vēlējās aizstāvēt savu disertāciju.

5.� Marco Bischof. "Biophotonen. Das Licht in unseren Zellen", Zweitausendeins, 1996 (latviski būtu: "Biofotoni. Gaisma mūsu ķermenī"). Par �o grāmatu, kura pasaules literatūrā bija pirmā, kurā tika apskatīti biofotoni, tas ir, fotoni mūsu ķermenī, es jau rakstīju pirmajā grāmatā.

2)�� William A. Tiller. "Science and Human Transformation: Subtle Energies, Intentionality and Consciousness", Pavior, 1997.

3)��� Varbūt vēl negaidītāks no zinātnes viedokļa ir pēcnāves kontaktu fenomens. Pēdējos gados ārzemēs ir publicētas vairākas grāmatas par �o tēmu. Man ir izdevies detalizētāk iepazīties ar vienu no tām: Bill Guggenheim, Judy Guggenheim. "Trost aus dem Jenseits. Unerwartete Begegnungen mit Verstorbenen", Scherz, 1999 (latviski būtu: "Mierinājums no las puses. Negaidītas satik�anās ar miru�ajiem"), kas ir tulkojums no angļu valodas, oriģināls: "Hello from Heaven", Bantam, 1995. Atzīmē�u tikai vienu faktu: saskaņā ar �urnālā "American Health" 1987. gadā publicētajiem aptaujas datiem 42% pieaugu�o amerikāņu uzskata, ka viņiem ir bijis kontakts ar miru�ajiem.

4)�� Sk. grāmatu: Manfred von Ardenne, Gerhard Musiol, Siegfried Reball. "Effekte der Physik und ihre Anwendungen", Harri Deutsch, 1997, 549.-551. lpp.

5)��� Da�i jauni cilvēki Latvijā, tai skaitā Enriko Pliv�s, kur� izdeva grāmatu par Zilākalna Martu (Jānis Arvīds Plaudis. "Ar mīlestību, Jūsu Zilākalna Marta", Ameija, 2011), vēlas uzņemt filmu "Viss ir Viens". Cerams, ka tas notiks �ogad.

6)��� Raymond A. Moody. "Reflections on Life after Life", Bantam/Mockingbird, 1977. Krievu izdevums: Реймонд А. Моуди. "Дальнейшие размышления о жизни после жизни", София, 1996 (latviski: "Pārdomas par dzīvi pēc dzīves"). Arī pirmo viņa grāmatu man ir izdevies lasīt tikai krievu izdevumā: Реймонд Моуди. "Жизнь после жизни" grāmatā "Жизнь земная и последующая", Изд. политической литературы, 1991 (latviski: Reimonds Mūdijs. "Dzīve pēc dzīves"; vairāki izdevumi).

Man pēdējo gadu laikā ir nācies diezgan daudz uzstāties da�ādās auditorijās Latvijā. Ja es savā stāstā pieminu klīnisko nāvi, praktiski vienmēr ir bijis tā, ka pēc tam kāds pienāk pēc uzstā�anās klāt un pastāsta savu piedzīvojumu, apstiprinot stāstīto. Un interesanti, ka nekad nav bijis tā, ka kāds to jautājuma vai apgalvojuma formā būtu teicis publiski, cilvēki kautrējas. Tas ir tie�i tas, ko piemin ari Reimonds Mūdijs.

Pirmā Mūdija grāmata publicēta 1975. gadā, un 70. gadu beigās kādā BBC zinātnei veltītā radioraidījumā es pirmo reizi dzirdēju da�us fragmentus no �īs grāmatas. Vēl tagad spilgti atceros, kā mani ieintriģēja �ī informācija. Jaunajai paaudzei, kurai padomju laiks ir vēsture, varu pateikt, ka 70. gadu beigas bija ļoti stagnatīvs laiks un oficiāli iegūt kaut kādu ar valdo�o filozofiju dialektisko materiālismu nesakrīto�u viedokli bija tikpat kā neiespējami.

Laikā, kad tika gatavota manas pirmās grāmatas izdo�ana, latvie�u valodā tika publicēta ļoti interesanta grāmata: Evelīna Elzesere Valarino. "Pieredzējumi uz nāves sliek�ņa. Pirsnāves pieredzējumu zinātniska izpēte", Alberts XII, 2000. Ievadā dots pirmsnāves pieredzējumu attēlojums, kas lielā mērā atkārto Reimonda Mūdija grāmatu materiālu par �ī fenomena norises fāzēm. Atļau�os citēt no grāmatas ievada: "Pirmsnāves pieredzējumu pētījumi, manuprāt, liek mums apsvērt iespēju, ka eksistē racionāla, emocionāla, ārkārtīgi produktīva, tātad visas dzīvā īpa�ības aptvero�a apziņa, kas atrodas kādā bezlaika dimensijā."

Sarunā ar autori Puatjē universitātes fizikas un biofizikas profesors Re�ī Ditēls izsaka hipotēzi, ka apziņa ir tahioniskas virsgaismas ātruma matērijas lauks, tas ir, īstā fundamentālā Visuma daļa, savukārt mūsu pasaule tikai Visuma zemgaismas ātruma hologrāfiska projekcija. �ajā apjomīgajā, 288. lappu�u grāmatā atrodams ļoti interesants un bagātīgs materiāls.

7)� Atgādinu, ka sarunas Latvijas Radio notika 2010. gadā, kad tika vēlēta 10. Saeima.

8)��� Deivids R. Hamiltons. "Domā vesels! Apziņas dziedino�ais spēks", Lietusdārzs, 2009.

9)�� Gcorgija Stankova (Georgi Stankov) darbi ir viegli atrodami internetā angļu, vācu, krievu un bulgāru valodā. Uzrādī�u tikai vienu angļu izdevumu: Georgi Stankov. "The Universal Law. The general Theory of Physics and Cosmology", NF.A Press, 1999.

10)����� Latvie�u valodā: Ervins Lāslo, D�ūda Karivana. "Kosmoss: līdzradītāja ceļvedis vis-pasaulē", Lictusdārzs, 2009; Ervins Lāslo. "Zinātne un Aka�as lauks", Jumava, 2011.

Pirmā no Ervina Lāslo grāmatām, kuru rūpīgi izlasīju un kura mani patiesi ļoti spēcīgi iespaidoja, bija vācu valodā: Ervin Laszlo. "Das fьnfte Feld. Materie, Geist und Leben Vision der neuen Wissenschaften", Bastei-Lьbbe-Taschenbuch, 2000 (tulkojums no angļu valodas: Ervin Laszlo. "The Whispering Pond: A Personal Guide to the Emerging Vision of Science", Element, 1996).

So gadu laikā manā bibliotēkā ir nonāku�as vēl vairākas interesantas Ervina Lāslo grāmatas vācu valodā: Ervin Laszlo. "Kosmische Kreativitдt: Neue Grundlagen einer einheitlichen Wissenschaft von Materie, Geist und Leben", Insel Verlag, 1997 (lat�viski būtu: "Kosmiskā rado�ums. Jauni pamati vienotai zinātnei par matēriju, garu un dzīvību"). Interesanti, ka �ai grāmatai priek�vārdu ir rakstījis Karls Pribrems, tas, kur� piedāvāja hologrammu dzīvības zinātnēs. Ervin Laszlo. "Holos. Die Welt der neuen Wissenschaften", Via Nova, 2002. Abas grāmatas ir bagātas ar neparastu skatu uz daudzām zināmām lietām, parādot, ka tur, kur it kā viss ir skaidrs, atklājas būtiski trūkumi un ir vieta jaunam skatam uz eso�o. Ņemot vērā, ka ir arī grāmatas latvie�u valodā, iesākumam pietiks iepazīties ar tām. Kas grib nopietni izprast lietas, tam nāksies lasīt ārzemju izdevumus. Neno�ēlosiet, jo Ervins Lāslo patiesi ir izcils Rietumu domātājs.

1 I) Алексей Прийма. "Едгар Кейси", Олимп, 1999 (latviski būtu: Aleksejs Prijma. "Edgars Keisijs").

I.iclais jautājums kā dzīvot?

1)��� Ervina Lāslo (Ervin Laszlo) rakstītais par torsionu laukiem 2000. gadā savas grāmatas vācu izdevumā: "Das fьnfte Feld. Materie, Geist und Leben Vision der neuen Wissenschaften", Bastei-Lьbbe, 2000 (latviski būtu: "Piektais spēka lauks. Matērija, gars un dzīvība jauno zinātņu vīzija"). Tas sakrīt ar 1996. gadā rakstīto angļu valodas izdevumam: "The Whispering Pond. A Personal Guide to the Emerging Vision of Science", Element Books. Pavisam nesen izdota E. Lāslo grāmata angļu valodā: "Science and Akashic Field", Inner Traditions, 2007 (latviski: "Zinātne un Aka�as lauks", Jumava, 2011).

2)�� Jcanc Manning. "Freie Energie. Die Revolution des 21. Jahrhunderts", Omega Verlag, 1998 (latviski būtu: "Brīvā enerģija. 21. gadsimta revolūcija"). Otra viņas grāmata: "Energie. Bessere Alternative fьr eine saubere Welt", Omega Verlag, 2002. Oriģinālizdevums angļu valodā: "The Coming Energy Revolution: the Search for Free Energy", Avery Publishing, 1996.

3)�� Savulaik viens no ārzemju latvie�iem, tas varēja būt 1991. gadā, uzdāvināja man Harolda Aspdena grāmatu: Harold Aspden. "Physics Unified: an Account of the Phys�ics of Microcosmic and Cosmic Phenomona�", Sabberton Publications, 1980 (latviski būtu: "Vienotā fizika: fizikas mikrokosmisko un kosmisko parādību ietver�ana starp elektromagnētismu un Ein�teina gravitācijas likumu"). Autors ir filozofijas doktors un strādā Kembrid�as universitātes Trinitas koled�ā.

4)�� Stāstot par Zannu Mcnningu, jau minēju, kā alternatīvo enerģiju pētnieki izturējās pret naftinieku atbalstītāju D�ord�u Bu�u. Kad 2008. gadā par ASV prezidentu kļuva Baraks Obama, alternatīvo enerģiju pārstāvji uzrakstīja vēstuli (memorandu) prezi�dentam un kongresa locekļiem: www.theorionprojcct.org .

5)�� Citāts ņemts no priek�vārda pasaulē labi zināmai grāmatai: Fritjof Capra. "The Tao of Physics", Shambhala, 1975 (ceturtais izdevums 2004. gadā; latviski būtu: Fritjofs Карга. "Fizikas dao"). Viņam ir vēl vairākas grāmatas: "The Turning Point" (1982), "Uncommon Wisdom" (1988), "The Web of Life" (1996) u.c.

6) Citāts ņemts no grāmatas: Gregg Braden. "The Divine Matrix", Hay House, 2007 (latviski: Gregs Bradens. "Dievi�ķā matrice", Lietusdār/.s, 2008).

2. saruna

1)�� William A. Tiller. "Science and Human Transformation: Subtle Energies, Intentionality and Consciousness", Pavior, 1997.

2)�� E.E. Green, PA. Parks, P.M. Guyer, S.L. Farion, L. Coyle. "Anomalous Electro�static Phenomena in Exceptional Subjects"// "Subtle Energies", 2, 1993, p.69.

3)�� Par DNS fantoma efektu, ieskaitot divus fotonu sadalījuma grafikus, sk. sarunā "Lielais jautājums kā dzīvot" un piektajā komentārā.

4)�� Masaru Emoto. "Ūdens kristālu noslēpumi", Jāņa Rozes apgāds, 2010.

5)�� Ir vesela virkne Planka vārdā nosauktu vienību. Planka laiks ir 5,39x 10"14 sekundes, Planka laukums ir 2,61 X1070 metru. Svarīgi, ka fiziķi apgalvo, ka mūsdienu fizikas zinātne attiecas tikai uz laika momentiem lielākiem par Planka laiku un Planka garuma vienību.

6)�� "Latvijas grāmata", Jumava, 2002.

7)�� Алексей Прийма. "Едгар Кейси", Олимп, 1999 (latviski būtu: Aleksejs Prijma. "Edgars Kcisijs").

Kultura un subkultura

1)�� http://www.subtlecnergics.com/ormus/tw/paramag.htm

2)�� Алексей Дмитриев, Анатолий Русанов. "Сумерки людей", Трима, 1995 (latviski būtu: Aleksejs Dmitrijevs, Anatolijs Rusanovs. "Cilvēku mijkrēslis").

3)�� Richard Moody, Jr. "Albert Einstein: Plagiarist of the Century"// www.nexusmagazine.ru , 2004, Vol.11, №1, Dez./Jan.

4)�� Альберт Эйнштейн. "Собрание научных трудов", Наука, I., 1965; II, 1966.

5)��� Henri Poincarē. Lorentz-Festschrift, 1900, p. 252. Sis raksts ir Vikipēdijā Puankarē biogrāfijas beigās, literatūras sarakstā.

6)��� Pirmais izdevums: Albert Einstein. "The Meaning of Relativity", Princeton Univ. Press, 1921. Grāmata izdota vairākkārt.

7)�� Frenē vai Serra-Frenē formulas dod līknei atvasinājumus līknes virzienā vienības vektoriem: pieskarei I ,normālei n unbinormālei b ,]л к ir liekums, bet a ir vērpe, tad formulas izskatās �ādi: Jj _ _ _ jļ

� = kn, � -kt + ab, � = -an. ds ds ds

Labi redzams, ka otrā Frenē formula satur ne tikai pieskari, bet parādās arī vērpe. Tādēļ pilnam aprakstam nepiecie�ami visi trīs vienādojumi. Ja tre�o vienādojumu ar vērpi nepievieno, tad trīs lielumu noteik�anai ir tikai divi vienādojumi, tādēļ teorija bez vērpes nesanāk.

8)�� Hanss Joahims Gerbers, Ojārs Spāritis. "Gleznotājs Edgars Vinters", Zvaigzne ABC, [2009].

9)�� Rudīte Raudupe pastāvīgi dzīvo ASV, ta�u katru gadu kopā ar savu vīru Rustemu ierodas Latvijā. Viņas sarakstītās grāmatas ir visai populāras: "Pa�atklāsme: atgrie�anās pie vienkār�ības", Latvijas Viedas sadraudzības izdevniecība, 2000; "Dievatziņa vēdās un dainās", Madris, 2002; "Labi ļaudis: dainas un cilvēcisko attiecību dimensijas", Madris, 2005.

10)�� "Authentic Thinking for Creative Evolution (ATCE)".

3. saruna

1)��� Bernārs Vcrbērs. "Tanatonauti", Zvaigzne ABC, (2011). Oriģināls: Bernard Werber. "Les Thanatonautes", Editions Albin Michel, 1994.

2)�� Latviski izdevis "Lietusdārzs", 2010. Oriģināls: Dean Radiņ. "Entangled Minds. Extrasensory Exsperiences in a Quantum Reality", Paraview Pocket Books, 2006.

Vēl varu ieteikt grāmatu: Jenny Randies. "The Paranormal Source Book", Piatkus Books, 1996; krievu izdevums: Дженни Рсндлз. "Паранормальные явления", КронI Ipecc, 1998. Grāmata ar pla�u bibliogrāfiju pēc katras nodaļas.

Pazīstama pētnieka un vairāk kā �etrdesmit grāmatu autora Hansa Eizenka darbu: Ганс Айзенк. "Психология паранормального", Эксмо, 2005. Tajā apkopotas trīs viņa angļu valodā izdotās grāmatas: Hans J. Eysenck, Carl Sargent. "Explaining the Unexplained", 1982, 1993, 1997; "Arc you Psychic?", 1983, 1986; Hans J. Eysenck, Leon Kamin. "Intelegence: The Battle for the Mind", 1981.

3)�� Николай Александрович Козырев. "О воздействии времени на вещество"// "Физические аспекты современной астрономии", Наука, 1985, Вып. 11, с.82-91.

4)� Юрий А. Храмов. "Физики. Ниофафический справочник", Наукова Думка, 1977.

5)��� Л.С. Шихобалов. "Причинная механика Н.А. Козырева: анализ основ": http://rusnauka.narod.ru/lib/phisic/time/koz3.htm

6)�� Анатолий Михайлович Черепащук, Артур Давидович Чернин. "Вселенная, жизнь, черные дыры", Век-2, 2003.

7)�� М.М. Лаврентьев, И.А. Еганова, М.К. Луцет, С.Ф. Фоминых. "О регистрации истинного положения Солнца"//"Доклады АН СССР", Т.315, No.2, 1990, с.368-370.

8)��� Reimonds Mūdijs. "Par atkalredzē�anos pēc nāves: kā satikties ar miru�ajiem tuvajiem cilvēkiem", Aplis, 2002.

4.�� saruna

1)��� Maren Hoffman. "Der heilcndc Kraft der Liebe. Christos Drossinakis ein Geistheiler im Blickpunkt der Wissenschaft", Argo-Verlag, 2003.

2)�� Gregs Bradens. "Dievi�ķā matrice", Lietusdārzs, (2008), 59. lpp.

5.�� saruna

1)��� Alberts Aldersons, Andris Buikis. "Mathematical Algorithm for Heart Rate Variability Analysis"// "Recent Advances in Applied and Biomedical Informatics and Computational Engineering in Systems Applications". Editors: Myriam Lazard, Andris Buikis, Yuriy S. Shmaliy a.o., WSEAS Press, 2011, p. 381-386.

2)�� Andris Buiķis, Alberts Aldersons. "Paņēmiens sirds ritma variabilitātes kontrolei un atgriezeniskās saites parametru formē�anai un tā pielietojums emocionālā stresa samazinā�anai, fizioloģiskās koherences un autonomā līdzsvara veicinā�anai". Patents apstiprināts ar Nr. 13729 20.11.2008.

3)��� Andris Buikis, Harijs Kalis, Jurgen Schatz. "Velocity Field in the Ideal Fluid, Induced by Vortex Curves in a Finite Cylinder and Cone"// "WSEAS Transactions on Environment and Development", Vol. 1, Issue 1, October, 2005, p. 26-32.

4)�� Андрей Евгеньевич Злобин. Par viņa formulu rakstu krājumā krievu valodā: "Невозможная Цивилизация? Сборник", Знание, 1996.

5)�� Mario Livio. "The Golden Ratio. The story of psi, the world's most astonishing number", Broadway Books, 2003.

6)�� Сергей Иванович Сухонос. "Масштабная гармония Вселенной. Тропой духа за горизонт науки", София, 2000.

7)�� Друнвало Мельхиседек. "Живи в сердце", София, 2005. Oriģinālā: Drunvalo Melchizedek. "Living in the Heart: How to Enter into the Sacred Space within the Heart", Light Technology Publishing, 2003.

Grieķijā "Patiesības vietā"

1) Antti Lehtinen. "Analytical Treatment of Heat Sinks Cooled by Forced Convec�tion", Tampere University of Technology, Publication 579, 2005.

Paralēlā vēsture

1)�� Brian Greene. "Das elegante Universum. Superstrings, verborgene Dimcnsioncn und suche nach der Weltformel", Siedler, 2000. Oriģinālais izdevums angļu valodā: "The Elegant Universe. Superstrings, Hidden Dimensions, and the Quest for the Ultimate Theory", W.W Norton&Company, 1999.

2)���� Геннадий Васильевич Николаев. "Непротиворечивая Электродинамика. Теории, Эксперименты, Парадоксы", НТЛ, 1997.

6.�� saruna

1) Varu ieteikt no interneta pla�u materiālu The Science of Oneness.

7.�� saruna

Masaru F.moto.Jiirgcn Fliegc. "Die Heilkraft des Wassers", Koha VerlagGmbH, 2005; Эмото Macapy, Юрген Флиге. "Исцеляющая вода: Информация-вибрацияматерия", София, 2005.

Atradu internetā viņa grāmatas: Hans Cousto. "The Cosmic Octave Origin of Harmony", Life Rhythm, 2000 (tas pats vācu: "Die Oktave das Urgesetz der Harmony", Simon + Leutncr, 2007). Diem�ēl man nav �o interesanto grāmatu, sīkāka analīze jāatstāj citai grāmatai.

Callum Coats. "Naturenergien verstehen und nutzen: Viktor Schaubcrgcrs geniale Entdcckungen", Omega-Verlag, 1999; 6. Auflage, 2007; Виктор Шаубергер. "Энергия Воды", Эксмо, Яуза, 2007 (tulkojums no angļu valodas: Viktor Schauberger. "Energy Evolution"). Sk. patentus: http://www.rexresearch.com/schaub/schaub.htm .

Sk.: www.memoryw.com .

Jānis Arvīds Plaudis. "Ar mīlestību, Jūsu Zilākalna Marta", Ameija, 2011.

8.�� saruna

1) Tabita Bobinska, Andris Buikis. "A Mathematical Model for a Willow Flute"// "Recent Advances in Fluid Mechanics and Heat and Mass Transfer. Proceedings of the 9th IASME/WSEAS International Conference on Heat Transfer, Thermal Engeneering and Environment (HTE'l 1), Florence, Italy, 23-25 August, 2011", WSEAS Press, 2011,E 188-192.

2)�� ЮрийС. Потапов, Леонид П. Фоминский. "Вихревая энергетика и холодный ядерный синтез с позиций теории движения", ОКО-Плюс, 2000; Леонид П. Фоминский. "Роторные генераторы дарового тепла. Сделай сам", OKO-11люс, 2003.

3)��� Kevin J. Todeschi. "Edgar Cayce on the Akashic Records: The Book of Life", A.R.F.. Press, 1998. Tulkojums krieviski: Кевин Дж. Тодесчи. "Эдгар Кейси и Хроники Акаши", София, 1998.

4)��� Pirmkārt: Jeffrey Mishlove. "The Roots of Consciousness: Psychic Liberation Through History, Science and Experience", Random House, 1975; krievu tulkojums: Джеффи Мишлав. "Корни созания", София, 1995. Un vēlreiz jau minētā: Jenny Randies. "The Paranormal Source Book", Piatkus, 1996; krievu izdevums: Дженни Рендлз. "Паранормальные явления", Крон-Пресс, 1998.

9.��saruna

1)� Tenzins Vangjals Rinpo�c. "Tibetas miega un sapņu grāmata", Lictusdārzs, 2011.

2)��� Konstantīns Raudive. "Nedzirdamais kļūst dzirdams: garu pasaules pēdās. Pētījums eksperimentālajā parapsiholoģijā", Zintnieks, 2003.

3)�� Kyung Нее Cho. "Boiling Heat Transfer Enhancement Using Nano and Micro Technology"// "Recent Advances in Fluid Mechanics and Hcat&Mass Transfer. Pro�ceedings of the 9th IASME/WSEAS Intern. Conference on Heat Transfer, Thermal Engcneeringand Environment (HTE'11)", Plenary Lecture 8, Florence, Italy, August 23-25, 2011, p. 23.

Beom Seok Kim, Sangwoo Shin, Seung Jae Shin, Kyung Min Kim, Hyung Нее Cho. "Control of Superhydrophilicity/Superhydrophobicity using Silicon Nanowires via Electroless Etching Method and Fluorine Carbon Coatings", Langmuir, July, 2011, Vol. 27, p. 10148-10156.

4)��� International Conference on Computational&Experimental Engineering and Sciences. Sākās �īs augstas reputācijas starptautiskās konferences 1986. gadā, sākumā katru otro vai tre�u gadu, bet no 2000. gada ASV katru gadu.

10.�� saruna cikla fināls

1)�� "The Consciousness Revolution: A Transatlantic Dialogue: Two days with StanislavGrof, Ervin Laszlo, Peter Russell", Element, 1999. Krievu tulkojums: Станислав Гроф, Эрвин Ласло, Питер Рассел. "Революция сознания: Трансатлантический диалог", ACT, 2004.

2)��� "European Conference on Mathematics for Industry". �ogad būs 17. kon�ference, un pagāju�i 25 gadi kop� pirmās konferences. 1990. gadā tiku ielūgts uz konferenci Lahti, Somijā, un izdevumus apmaksāja organizācijas komiteja. Toreiz Latvijai nebija naudas, un tā bija organizatoru liela pretimnāk�ana man. Arī nākamajā gadā biju ielūgts uz konferenci Limerikā, Īrijā. Ta�u tajā laikā nomira mana māte un es neaizbraucu.

3)�� Sk.: http://www.drunvalo.net

4)��������������������������� Drunvalo Melchizedek. "The Ancient Secret of the Flower of Life. An edited transcript of the Flower of Life Workshop represented live to Mother Earth from 1985 to 1994", Vol. 1&2, Light Technology Publishing, 1999, 2000. Man ir krievu izdevuma 1. un 2. sējums: Друнвало Мельхиседек. "Древняя тайна цветка жизни. Отредактированный и дополненный текст видеозаписи семинара "11веток Жизни", посвященного Матери-Земле, в 1985-1994 гг.", Т. 1,2, София, 2000; 2002. Ta�u esmu redzējis jaunus, labāk noformētus vēlākus izdevumus, cietos vākos.

5)�� Bez Mihaila Drosņina grāmatas, kuru izmantoju savā pirmajā grāmatā, man rokās ir bijusi vēl viena interesanta grāmata: Joseph Noah. "Future Prospects of the World According to the Bible Code", New Paradigm Books, 2002.

6)� Te ir runa par 2010. gadu. Iespējams da�ādus �enelingus apskatīt internetā adresē: http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni

Vairs nav laika spēlēties

1)��� Виктор Дмитриевич Плыкин. ""В начале было слово�" или след на воле", Орион Плюс, 2000.

2)�� Hermann Matschiner, Dorit Wilke, H. Schulte. "F.influss von Schwingungen auf Phasenreaktionen"// 5. Internationale Fachtagung "Rcsonantc Pulsation in Fluiden", Halle, 27.10.2005. Semināra rakstu krājums: 5. Internationale Fachtagung Tagungsband "Resonante Pulsation in Fluiden", Hrsg. J. Briesovsky, H. Matschiner.

3)��� Konstantin Meyl. "Scalar Wave Transponder. Field-physical Basis for Electri�cally Coupled Bi-directional Far Range Transponder", Printed in Germany. Saņēmu 2005. gadā no pa�a autora ar ierakstu: kolēģim. Viņ� toreiz teica, ka iznāk viņa vācu izdevumu tulkojums angļu valodā. Ir vai nav, neesmu interesējies, jo ap 1999. gadu viņ� man uzdāvināja visus trīs sējumus, atzīmē�u �eit vienu, par kuru tekstā stāstu: Konstantin Meyl. "Skalarwcllcntcchnik. Dokumentation fьr das Demonstrations-Set zur Ьbertragung elektrischer Skalarwellen", Indel, 2001.

4)�� 1. "Bioresonanzund Multiresonanz-Therapie (BRT). Neue, zukunftsweisende Therapieformen mit ultrafeinen Kцrperenergien und Umwcltsignalen", Band 1, Haug, 1990. 2. Wolfgang Ludwig. "SIT System Informations Therapie: Schwingungs�medizin in Theorie und Praxis," Spitta, 1994.

5)�� Kryon. "Partnerattiecībās ar Dievu. Ceļvedis pārejai uz Jauno laikmetu: praktiska informācija jaunajai tūksto�gadei", 6. grāmata, ALIS, 2009.

6)�� Sk.: http://funfactory.spruz.com/forums

7)��� Ervins Lāslo, D�ūda Karivana. "Kosmoss: līdzradītāja ceļvedis vis-pasaulē", Lietusdārzs, 2009.

Pēcvārds

Ir 2012. gada jūlijs. Pirms da�ām dienām, agrāk pamodies, aizdomājos par grāmatas atvēr�anas svētkiem un par to, ko vēl bez tā, kas jau pateikts sarunās, vēlētos sanāku�ajiem sacīt. Atminējos, ka priek�vārdā solīju tre�o grāmatu un ka pagāju�i gandrīz vienpadsmit gadi kop� manas pirmās. Vai nebija pārsteidzīgi solīt, ka rakstī�u par moderno zinātni, par to, ko neieliku �ajā grāmatā? Tadai grāmatai patiesībā būtu cits lasītāju loks. Vēlreiz nāca prātā cilvēki, kurus pieminēju priek�vārdā, un arī tie, kurus nepieminēju. Ir ne viens vien, kuriem ir bijusi vieta manā dzīvē, arī tādi, ar kuriem attiecības kādu iemeslu dēļ pārtrūku�as. Bet pie tiem es atgriez�ties nevēlos.

Protams, kā pirmā vēlreiz jāmin LiaGuļevska. Mani joprojām mulsina viņas teiktais, ka pāris gadus nav varējusi saņemt dū�u, lai pienāktu klāt un sarunātu interviju. Tomēr, kad bijām iepazinu�ies un parunāju�ies un 90. gadu otrajā pusē sākām interviju ciklu radio raidījumā "Mājas svētība", tas izvērtās par pirmās grāmatas pamatu. Esam pazīstami jau padsmit gadu, kop� pagāju�ā gadsimta (man patīk �is salīdzinājums ar gadsimtiem, jo esam dzīvoju�i divos, kas laimējas ne katram). Atceros no pirmajām sarunām Jūrmalā arī viņas meitu Diānu, kurai pa�ai nesen iznāca ļoti interesanta grāmata sarunas ar eņģeļiem.

Pārdomājot man �ķiet, ka minētais raidījumu cikls kopā ar mūsu pirmo grāmatu savā veidā radīja interesi Latvijā par modernās zinātnes saistību ar ekstrasensorām parādībām, ar ezotēriku. Un tagad pietiekami daudz tiek izdota �āda veida tulkotā literatūra un Latvija �ajā jomā vairs neatpaliek no citām valstīm, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Jo ir pilnīgi skaidrs: kad radīsies jaunā, modernā zinātne, tā daudz cie�āk sasaistīs kopā dabas zinātnes, matemātiku ar bioloģiju, medicīnu un pat humanitārajām zinātnēm.

Kā nākamo es gribu minēt Albertu Aldersonu. Kopā darbojamies jau vairāk kā desmit gadus. Varbūt arī visus nepazīstu, bet Latvijā ir divi ārsti, kuri bez labas profesionālās sagatavotības ir lieli speciālisti laukā, ko varētu saukt par ekstrasensoriku, Alberts Aldersons un Juris Vecvagars. Alberts Aldersons �obrīd lielā mērā ir pametis praktisko medicīnu un nodarbojas ar citām sev saisto�ām lietām. Pazīstot viņa atturību, atstā�u viņa pa�a ziņā, ko sabiedrībai atklāt. Ja kādam ir vēlme dziļāk izprast viņa darbu vai uzskatus par dzīvi, iesaku ieiet mājas lapā doktorsalberts.lv. Tur ir gan biogrāfija, gan skatījums uz pasauli grāmata "Racionālais irracionālisms".

Vēl viens man nozīmīgs cilvēks ir Guntis Pīrāgs. Sabiedrība viņu varbūt atceras no laika, kad Līgatnes papīrfabrikai bija maksātnespējas process. Būdams valdes priek�sēdētājs, viņ� spēja rūpnīcu saglabāt, ta�u pēc tam bija spiests no tās aiziet. Viņam ir dziļa interese par netradicionālajām lietām zinātnē, tādām kā jaunās enerģijas. Savulaik kopā pabijām Moldāvijā pie izgudrotāja Jurija Potapova, kur� ir strādājis kopā ar Leonīdu Fominski, par kuru jau stāstīju sarunās, un Līgatnē ierīkojām jauna veida apkuri ar virpuļveida katlu. Diem�ēl projekts tālāk neattīstījās, jo tam bija nepiecie�ami līdzekļi, kurus rūpnīca nevarēja nodro�ināt. Ta�u ne jau par to ir stāsts. Mēs bie�i diskutējām, un es pārliecinājos, ka Guntis Pīrāgs ir ļoti zino�s ekonomists. Mani kā matemātiķi ekonomika vienmēr ir mulsinājusi ar daudzajām acīmredzamajām matemātiskajām nepilnībām. Mūsu daudzo sarunu laikā, kad spriedām par cilvēces mēroga jautājumiem, mani vienmēr pārsteidza Gunta prasme tos sasaistīt ar ekonomiku.

Vēlos izcelt vēl kādu cilvēku savā dzīvē Rudīti Raudupi. Zino�i lasītāji viņu pazīs kā vairāku grāmatu autori. Man viņa izrādījās īstais cilvēks laikā, kad piedalījos matemātikas konferencē ASV. Kad pēc tās apciemoju Rudīti Kalifornijā, netālu no slavenās Silikona ielejas, viņa mani sapazīstināja ar vairākiem izciliem pētniekiem. Un tā bija viņas ideja aiziet paklausīties Jasuhiko Genku Kimuru, par kuru stāstīju sarunās.

Da�us vārdus vēlos pateikt par savu ģimeni. Ceru, ka vienlaikus ar �o grāmatu iznāks arī dēla Emīla dzejas krājums. Meita Paula vēl studē, ta�u sagaidu no viņas lielas lietas. Interesanti raksta arī meita Liene, ar kuras sagatavotajām intervijām varat iepazīties �ajā grāmatā. Bet, kā man teica Imants Ziedonis tie�i saistībā ar Lieni, daudzas meitenes sākumā raksta interesanti, bet, veiksmīgi apprecoties, vairs neturpina. Lienītei ir jauka ģimene ar diviem skaistiem labradoriem Beketu un Elfu un dēls un mans mazdēls Augusts. Viņi ir bie�i viesi arī manās mājās, par laimi, ne visi reizē, jo ar kustīgo un enerģisko Augustu un mazliet blēdīgo Elfu tas nebūtu viegli.

Un vēl ir trīs cilvēki, kuri nepieder manai ģimenei, bet patiesībā ir kā brāļi un māsa: Imants Ziedonis un Ausma Kantāne-Ziedone, kuri ir mani patiesie sirdsdraugi jau no 1974. gada, un Pēteris Kļava. Ar viņiem pēdējā laikā daudz mazāk tiekos, jo visi esam cilvēki, kuri vienmēr aktīvi kaut ko dara, un tad ir kā ģimenē, kur ne vienmēr atliek laika, lai vienkār�i parunātos. Pat ar īstajiem brāļiem Uldi un Māri man iznāk reti tikties. Ar Māri, kur� arī ir profesors matemātikā, mēs jau pāris mēne�us nevaram norunāt tik�anos, lai arī abus interesē viena matemātiska problēma. Cerams, drīz atradīsim kopēju brīvu brīdi�

Un kā pēdējos, lai arī manā dzīvē nekādā gadījumā viņi nav pēdējie, vēlos minēt trīs cilvēkus, kuriem pienākas īpa�ais paldies: manu mammu, tēvu un sievu Margaritu. Negribu pat skaidrot, kas ir tas īpa�ais, par ko viņiem paldies. Ta vienkār�i ir.

Pēcvārdu veltīt tikai cilvēkiem, kuri tā vai citādi man ir palīdzēju�i, būtu mazliet nekorekti. Tādēļ īsi par divām nozīmīgām pasaules mēroga problēmām, kas �obrīd ir pievērsu�as sabiedrības un arī manu uzmanību. Ta kā praktiski daudz laika pavadu Engurē, varu balstīties tikai uz ziņu dienestu informāciju. Portālā "Apollo" izlasīju prezidenta Bērziņa teikto, ka tuvākie pāris gadi nesīs izmaiņas, kas tagad pat prātā neienāk. Lasītāju varbūt pārsteidz, ka to �eit pieminu, jo grāmatā esmu izvairījies komentēt aktuālos politiskos notikumus. Kāpēc tagad? Gribu atgādināt, ka prezi�dents ir amatpersona, kura pirmā saņem visu informāciju, kas medijos parādās vēlāk, un ka viņ� ir finansists. Bet vispirms ziņa no "Apollo":

"Tuvākie pāris gadi pasaulē nesīs tādas izmaiņas, kuras pat prātā nenāk un kuru dēļ Latvijā un Eiropā būs jāveido jaunas rīcībspējīgas varas struktūras, intervijā aģentūrai LETA sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņ�, jautāts, vai redz sevi prezidenta krēslā arī uz otru termiņu. (..) "Es jums varu dro�i apgalvot, ka pasaule būs izmainījusies, būs pavisam cita uzbūve un citas vajadzības. Esmu par to pārliecināts," situāciju pēc trīs gadiem raksturoja valsts pirmā persona. (..) "Starptautiskā Valūtas fonda paziņojumā teikts, ka Eiropa runā, bet nerīkojas. Es pieļauju, ka daudzu Eiropas pārvaldes struktūru konstrukcija pati par sevi neļauj rīkoties. Būs jāveido struktūras, kas ir rīcībspējīgas. Tajās struktūrās Latvijai būs liela nozīme. Es ceru, ka mēs tagad esam pietiekami izglītoti un sagatavoti, lai varētu tur piedalīties un teikt savu vārdu," sacīja Bērziņ�."

�o ziņu es uztveru saistībā ar pasaules finan�u sistēmas krīzi. Atcerie�ties, ko ir teicis Georgijs Stankovs par pasaules krīzi 2012. gadā, ko Krajons, kuru sarunās pieminējām ne reizi vien. Visbeidzot, ja angļu valoda nesagādā grūtības, palasiet internetā Deivida Vilkoka (David Wilcock) darbu "Finan�u tirānija" ("Financial Tyranny"). Apskatīdams jaunāko laiku vēsturi, sākot ar 1776. gadu, kad iznāca Ādama Smita grāmata par tautu bagātību (ko sarunā pieminēja arī Feifera kungs), Vilkoks apgalvo, ka patlaban 80 procenti pasaules bagātību pieder 1318 starptautiskajām kompānijām. Ceru, ka �ī kārtība beidzot mainīsies, tādēļ �ī ziņa ar manu īso komentāru.

Un vēl kāds notikums zinātnē, ko pirms pāris dienām pla�i atspoguļoja pasaules prese un televīzijas. Runa ir par Dieva daļiņas Higsa bozona iespējamo atklā�anu. Mazliet papla�inātā veidā atkāito�u to, ko teicu intervijā Romānam Koļedam �urnālam "Patiesā Dzīve". Tatad intervētāja teksts ar maniem papildinājumiem.

"Miljardu vērtais projekts, līdz �im lielākā zinātnei radītā būve Alpos, zem Francijas un �veices robe�as, dēvēta par Lielo hadronu kolaideru, iespējams, spējusi radīt elementārdaļiņu Higsa bozonu, kuras reāla atklā��ana var radīt jaunu pavērsienu cilvēces izpratnē par materiālās pasaules uzbūvi. Atliek vien atcerēties atombumbas radī�anas vēsturi�

�im notikumam ir gara priek�vēsture, kas sākas ar Ņūtona atklājumiem, Ein�teina teorijas aspektiem, ko ģeniālais zinātnieks pats vēlāk nosauca par savu stulbumu jeb ēzelību.

Vai jaunais zinātnes atklājums var tikt izmantots militāriem mērķiem cilvēku iznīcinā�anai? Teorētiski �āda iespēja pastāv. Neraugoties uz to, ka cilvēku zinātniski noskaņotā prāta kārtējā uzvara pār matērijas noslēpumiem vairāk pieder kvantu fiziķiem, PDz uz sarunu aicināja vienu no izcilākajiem un oriģinālāk domājo�iem Latvijas matemātiķiem, zinātnieku, Saeimas deputātu Andri Buiķi. Viņ� spēj komentēt atklājumu bez aizspriedumiem: "�obrīd atklāta elementārdaļiņa, kuras pastāvē�anu pieļāva Pīters Higss 1964. un 1966. gadā: no viņa veidotiem matemātiskiem vienādojumiem izrietēja, ka tie�i tā pārējām elementārdaļiņām pie�ķir masu. Par �o elementārdaļiņu amerikāņu zinātnieki �odien raksta aso�ciatīvi, bet precīzi: iedomājieties, ka armijas vienība brien pa lauku, pie zābakiem arvien vairāk pielīpot dubļiem. Katra zābakotā zaldāta kopējā masa pieaug. Kaut ko līdzīgu ar Visuma matēriju dara Higsa bozons. Ja runājam par nosaukumu, �īs elementārdaļiņas saistība ar Dievu ir tikpat liela kā ar Bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Bija cilvēka gars, bet Dievs izveidoja fizisko ķermeni Ādamam, pēc tam ar Ādama ribu arī Ievu. Radītājs izveidoja cilvēkus, savukārt Higsa bozons uzvedas attāli līdzīgi, citām Visumā eso�ām elementārdaļiņām pie�ķirot svaru.

Pieļauju domu, ka zinātnieki �o atklājumu publicitātē izmanto, jo viņiem nepiecie�ami lieli naudas līdzekļi turpmākiem pētījumiem.""

Te gribu atgādināt otro sarunu, kur citēju Ein�teina kritiķi Mūdiju junioru: "Fiziķi iegūst miljardus dolāru no pētījumu grantiem, tie, kuri atbalsta Ein�teinu, tiek apgaismoti ar viņa slavas atblāzmu, bet �urnāli, tādi kā "Time", tiek izdoti miljonu eksemplāru tirā�ās, izvietojot uz sava vāka Ein�teina portretu kā "gadsimta cilvēku"."

Ja atceramies, ka atomenerģijas atklājums radīja cilvēcei bīstamu ieroci atombumbu, rodas jautājums, vai Higsa bozonu pasaules varenie varētu izmantot ļaunprātīgos nolūkos.

Modernajā zinātnē patiesībā nav bijis atklājumu, kas netiktu militāri iz�mantoti. Minē�u pavisam konkrētu piemēru, ko piedzīvoju pērn, tiekoties ar cilvēkiem, kuri nopietni strādā pie tehnoloģijām, tādām kā virpuļviesulis. Visu �o pasākumu finansē viena privātpersona, biju�ais militārists. Viņ� man teica: "Nebaidieties, stāstiet visu, ko domājat esmu jau redzējis eksperimentus, kuri no fizikas viedokļa �ķiet neiespējami, bet militārajā sfērā darbojas!" Neap�aubāmi, arī saistībā ar Higsa bozonu atklājums var tikt izmantots pret cilvēka dzīvību. Lai sameklētu �o elementārdaļiņu, tika ieguldīti miljardi, bet man �ķiet, tā kā atklājums radīs desmitiem jaunu jautājumu, vajadzēs ieguldīt vēl vairāk miljardu.

Higsa bozona atklā�ana nav radusies intelektuāli tuk�ā vietā. Lai to saprastu, jāizseko līdzi Visuma izpētes vēsturei. Viss, kas saistās ar Higsa bozonu, faktiski elementārdaļiņām vispār, ir matemātiskas darbības, tikai tāpēc piekrītu tās komentēt, nebūdams fiziķis. Lai par �im lietām varētu sākt runāt, jāatkāpjas diezgan tālā pagātnē. Izaks Ņūtons bija viens no visizcilākajiem fiziķiem un izveidoja fizikas teoriju. Lai to radītu, bija nepiecie�ams attīstīt matemātiskās metodes. To arī izdarīja Ņūtons, pie tam vienlaikus ar vācu filozofu un matemātiķi Leibnicu. Un tā veido pamatus modernajai nepārtrauktajai matemātikai. Abu zinātnisko skolu sekotāju vidū izcēlās gadiem ilgs strīds: kur� no kura nozadzis ideju. Te ir tā sinhronitāte: ideja bija gaisā, un divi izcilākie matemātiķi vienlaikus to uztvēra. Nekas nebija jāzog, tā vienkār�i ienāca prātā abiem. Bet tomēr, kāpēc Ņūtons to darīja, kā vārdā? Ņūtons negribēja radīt jaunu matemātiku un fiziku, viņ� vienkār�i gribēja saprast, kā Dievs būvējis pasauli. Tādējādi gravitācijas likuma atklājums, ko viņ� aprakstīja 1687. gadā, sasaucas ar Higsa bozonu, ko sauc arī par Dieva daļiņu.

Kad Ņūtons aprakstīja pasauli ar planētām, zvaigznēm un miglājiem, viņ� tūlīt saprata, ka gravitācijas dēļ visai �ai masai jābūt salipu�ai kopā. Ta�u tā tas nav noticis. Tad Ņūtons sāka filozofēt par tā dēvēto Eiklīda telpu, kurā novietoti materiālie ķermeņi, un saprata: jebkuru materiālu ķermeni, piemēram, planētu, iespējams novietot nulles punktā (centrā) un salīdzināt ar materiāliem objektiem, kas atrodas tai apkārt, un pieņemt, ka viņu savstarpējā gravitācija �o planētu notur laikā nemainīgā līdzsvarā. Tik tālu viss brīni�ķīgi pasaules uzbūves pamati ir skaidri. Ta�u Ņūtons teica, ka par gravitācijas būtību pla�āk vispār nevēlas runāt, atstājot to citu zinātnieku ziņā, jo pats tikai aprakstījis, kā �is spēks darbojas. Kop� tā brī�a pagāju�i vairāk nekā trīssimt gadi, bet joprojām visu par gravitāciju tā īsti nezinām.

Divdesmitā gadsimta sākumā pasaulē parādījās vēl viens izcils fizi�ķis Alberts Ein�teins. Viņa realitātes teorija attiecas uz visu Visumu. Saskaņā ar Ein�tcina pasaules redzējumu, ikviens materiāls ķermenis izliec apkārt eso�o telpu. Tādā gadījumā vairs nedarbojas Ņūtona teorija, saskaņā ar kuru visi objekti telpā ir statiskās attiecībās. Parādās telpas un laika izliekums, un tā vairs nav Eiklīda telpa! Zinātnē sākas lielas ziepes. Ein�teins nolēma pie�ķirt telpai kādu gravitācijai pavisam pretēju īpa�ību jeb kosmoloģisko konstanti, bet pats vēlāk to nosauca par sava mū�a lielāko stulbību jeb ēzelību. Saskaņā ar Ņūtona un pat vēl Ein�teina laika pamatteorijām, Visums ir laikā nemainīgs, vienkār�āk sakot, kur nu katrs objekts telpā atrodas, tur arī mū�īgi paliks. Tas nozīmē, ka būtībā Ņūtona atklāto pasaules uzbūves skaidrojumu Ein�teins vienkār�i uzlaboja. Tik tālu viss atkal būtu kārtībā, bet pēc da�iem gadiem slavenais astronoms Edvīns Habls, pētot pasauli, nonāca pie atklājuma tā dēvētā Doplera efekta: ja vilciens brauc mums pretī un signalizē, skaņa ir augstāka, bet, vilcienam attālinoties, tā kļūst zemāka. Tas nozīmē, ka skaņas viļņi mainās.

Līdzīgi ir ar gaismu. Habls konstatēja: jo tālākas galaktikas aplūkojam, jo tās laikā no mums it kā attālinās. Nāca vēl citi, tostarp Aleksandra Frīdmena, atklājumi, kas apliecināja Visums laikā ir mainīgs. Tie�i �ajā brīdī Ein�teins savas kosmoloģiskās konstantes ievie�anu zinātnē no�ēloja un atteicās no tās. Līdz �odienai zinātnieki pieturas pie jaunas atziņas, ka Visums ir evolucionējo�s. Tajā darbojas vairāki likumi: gravitācijas spēks, kas visus materiālus ķermeņus satur kopā, elektromagnētisms, bet ne visā Visumā, jo tas nav elektromagnētiski lādēts, un vēl divi kodolspēki, kas darbojas mikroizmēros.

Ja domājam par Visuma evolucionē�anu, proti, tas ir sprādzis un izple�ties, iespējami divi scenāriji. Pirmais: eksplozijas brīdī enerģija bija baisi liela, salīdzinājumā ar kuru gravitācijas spēks ir ļoti mazs, tāpēc lielu lomu nespēlē, un tas nozīmē ar kādu spēku Visums sākumā izpletās, ar tādu turpina. Otrais scenārijs: lai gan gravitācijas spēks ir mazs, tas darbojas, un Visuma izple�anās ātrums lēnām samazinās. Tādā gadījumā, atbilsto�i pa�reizējiem aprēķiniem, pēc 13,6 miljardiem gadu lielajam Visuma ra�anās sprādzienam kaut kad pienāktu vecums. Tas nozīmē, ka Visumā materiālie objekti sāktu savstarpēji atkal tuvoties, līdz kļūtu par tā dēvēto gigantisko melno caurumu.

20. gadsimta vidū, kad astronomi sāka pētīt zvaig�ņu grupējumus un miglājus, tika aprēķināts, ka redzami ir tikai 10 procenti vielas, pārējā paliek neredzama. To nosauca par tum�o matēriju.

1998. gadā amerikāņu izpētes kosmosa kuģis "Satls" palaida satelītu ar Habla teleskopu. Tas atrodas ārpus atmosfēras, līdz ar to attēlam nav gaisa radītu traucējumu un iespējams redzēt daudz tālāk. Ar teleskopu varēja ieskatīties daudzu miljardu gaismas gadu attālumā un uztvert tālākās galakti�kas, kas savukārt ļāva novērtēt, kas Visumā pirms tik ilga laika noticis. Tie�i tad kļuva skaidrs, ka toreiz Visums izpleties lēnāk. Zinātnieki apstulba un tad saprata, ka Ein�teina ēzelība izrādījusies pareiza un pastāv antigravitācija!

To nosauca par tum�o enerģiju. Jaunā ideja noteica, ka bez visiem matērijas spēkiem (gravitācijas, elektromagnētisma, vājā un stiprā kodolspēka) pastāv arī tum�ā enerģija. Neviens skaidri nezina, kas tā ir. Iespējams, tum�ā matērija un tum�ā enerģija ir vienas un tās pa�as parādības divas izpausmes formas, vismaz ne viens vien pasaules fiziķis tā saka. Vispārējais viedoklis vēsta, ka Visumā pētām tikai �etrus procen�tus no matērijas. Tik maz. Un kas notiek ar pārējo? Pieņemts domāt, ka no tā mazliet mazāk ir tum�ā matērija (drusku pāri 20 procentiem), bet pārējais antigravitācijas tipa tum�ā enerģija (ap 75 procentiem). Ja tā tāda ir, skaidrs, ka �o vielu veido elementārdaļiņas, kas cita no citas atgrū�as. Tadā gadījumā mūsu pamata teorijas par Visuma uzbūvi ir nepilnīgas.

No teorijas par tā dēvēto lielo Visuma sprādzienu izriet, ka vielai un antivielai bija jārodas vienādā daudzumā. Neviens nezina, kāpēc �o vienādo daudzumu mēs izpētē atrast nevaram, bet konstatējam, ka matērija ņēmusi virsroku.

Ir daudz da�ādu teoriju, tostarp ka ir daudzi Visumi, tā saucamais Multiverss, kuros pastāv at�ķirīgi protoni un neitroni, da�ādas gravitācijas spēka konstantes, un tikai mūsu Visuma kārtība nosaka, ka spējam pastāvēt tik ilgi vairāk nekā trīspadsmit miljardus gadu.

Vai Higsa bozons jeb tā dēvētā Dieva daļiņa pēc rūpīgas zinātniskā atklājuma analīzes spēs sniegt atbildes uz jautājumiem par Visuma uzbūvi? Dro�i vien, ka nē. Atklātās elementārdaļiņas saistība ar Dievu, vienkār�i izsakoties, ir aiz matiem pievilkta. Tas visticamāk ir 21. gadsimta zinātnes mārketinga triks. Cilvēce joprojām paliks neziņā, kādā pasaulē īsti dzīvo un kāds ir eksistences mērķis. Līdz ar to Higsa bozona iegū�ana nav pa�saules reliģiju beigas, jo visbūtiskākais, tostarp liktenis, laime un nelaime, joprojām paliek katra pa�a dzīves noslēpums.

Sarunās diezgan daudz runājām par DNS fantoma efektu, par viļņu ģenētiku. Vai �ie atklājumi būtu mazāk nozīmīgi kā Higsa bozons, vēl jo vairāk tāpēc, ka bērni un bērnu bērni būs ļoti cie�i saistīti ar visām �īm parādībām? Vai arī, ja runājam par cilvēku kā tādu, ka mūsu DNS ir ieprogrammēts Dieva kods? Tie, kam �is jautājums interesē, latvie�u valodā var izlasīt Grega Bradcna grāmatu "Dieva kods: pagātnes noslēpums un nākotnes apsolījums". Vai Dieva daļiņa būtu svarīgāka kā Dieva kods mūsu DNS? Ir zinātne, un ir mārketings. Vismaz es tā domāju, un pie tā arī paliksim.

īpa�s paldies pienākas izdevniecībai "Madris" un tās direktorei Skaidrītei Naumovai, kura pacietīgi pieņēma visus manus labojumus un fiksās idejas. Paldies!!!

Gribu tev, lasītāj, jautāt: "Vai tas esi tu vai kāds cits?"

Andris Buiķis

"Laiks negaida, laiks rit� Ir jāgrib attīstīties. Dzirdēt un redzēt TALAK. Gribēt nozīmē darīt. Darīt nozīmē mainīt. Mainīt nozīmē augt. Augt nozīmē BŪT! Lai eksistētu klāt-būtnē, ir JA-būt! Ir JA-saka JA bū�anai.

Ir sācies Patiesības atklā�anas laiks.

Viss pulsē un raida signālus. Vajag tikai tos uztvert, lai atvieglotu sev dzīvi. Dzīve uz Zemes nav vienkār�a. Toties tik skaista kā nekur citur. Zeme ir brīnums. Visuma brīnumainākā parādība. Dievs to ir radījis pēc sava prāta un līdzības. Kā Pilnības iemiesojumu. Katra dzīve ir kā noslēpums, kamēr Tu neatver īstās durvis un neieraugi savu ceļu, kas izved no katakombām, kur esi iesprostots. Savas katakombas cilvēks uzceļ pats. Ar tik �aurām lūkām, ka gandrīz pietrūkst gaisa. Un tad brīnās, ka nav, ko elpot, ka sirdij pietrūkst skābekļa.

Izej ārā pacel galvu aug�up! Tur ir viss, kas tev vajadzīgs laimīgai dzīvei. Mīlestība. Gaisma. Un Enerģija. Un skābeklis. No tā visa sintezējas dzīvībai nepiecie�amais skābeklis. Kādam tas �ķiet tikai Mīlestība. Bet tā nav tiesa. Mīlestība ir sintēze. Kad Dvēsele sasniedz Dievu."

Tas ir fragments no Dianas Bērzas 2012. gadā pierakstītajām sarunām ar Erceņģeļiem, zem kura no patiesas sirds parakstās arī

SIA "Madris", Rīgā, Tallinas ielā 36a. Reģistrācijas apliecība Nr. 40003202668 www.madris.lv

" Bankas "Lehman Brothers" bankrots bija viens no katalizatoriem, kas saasināja globālo finan�u krīzi, kuras fundamentālie faktori bija pārlieku vieglā kreditē�ana, pārlieku lielā aizņemto līdzck|u izmanto�ana biznesā un finan�u sektoros, viegla naudas pieejamība, ko veicināja pārāk stimulējo�a monetārā politika, pārlieku liela aizrau�anās ar līdzekļu ieguldī�anu riskantos aktīvos un instrumentos, da�ādu finan�u instrumentu un institūciju necaurskatāmība, kas neveicināja investoru spēju saprast to, kādus riskus tie uzņemas.

24 Makss Fri�s (MaxFriscb; 1911-1991) -�veicie�u rakstnieks, dramaturgs un arhitekts, viens no nozīmīgākajiem vācu valodā raksto�ajiem autoriem pēc Otrā pasaules kara.

44 Stīvens Spīlbergs (Steven Spielberg, 1946) amerikāņu kinore�isors, scenārists, filmu producents; 2006. gadā �urnāls "Premiere" nosaucis par visietekmīgāko personu filmu industrijā, savukārt �urnāls "Time" iekļāvis 100 visnozīmīgāko gadsimta cilvēku sarakstā.

v Stīvens Viljams Hokings (Stephen William Hawking; 1942) viens no pasaules

53 Kārlis Osis (1917, Alla�os 1997) zinātnieks; Latvijas Universitātē studējis filozofiju, psiholoģiju un literatūru; Otrā pasaules kara gados bēgļu gaitās Vācijā, 1950. gadā Minhenes universitātē aizstāvējis disertāciju "Arpusjuteklisko apjautu teorētiskās problēmas"; 1957. gadā pārcēlies uz ASV, kur bijis Ņujorkas Parapsiholoģijas fonda priek�sēdētājs, vēlāk Djūka universitātes pētnieks.

61 Viktors �aubergers (Viktor Schauberger; 1885-1958) austrie�u dabas pētnieks, izgudrotājs; pirmais, kuram 20. gadsimta 30. un 40. gados izdevās radīt imploziju dzinēju modeļus. Da�iem pētniekiem izdevās radīt strādājo�us imploziju turbīnveida dzinēju modeļus: bezdegvielas dzinēji mehānisku darbu veic, iegūstot enerģiju no vakuuma. Pastāv arī daudz vienkār�ākas konstrukcijas, kas, izmantojot virpuļveida grie�anos, iegūst spēku kombinācijas, sastāvo�as no gravitācijas un centrbēdzes, kas �ķidrumos ļauj iegūt nepārtrauktu kustību.

64 Rērihi viņu vārds zelta burtiem ierakstīts pasaules un Krievijas kultūrā. Nikolajs

49 Hosē Silva (Jose Silva; 1914-1999) ASV pētnieks; populāra ir viņa 60. ga�dos izveidotā Mind Control metode, kuras pamatā ir it kā vienkār�i, psiholoģiski vingrinājumi meditācija, vizualizācija, koncentrē�anās, kuras gaitā cilvēks izjūt "brīni�ķo prāta nekustīgumu", iekļūstot dziļos apziņas slāņos. Stresa pārvalde un prāta attīstī�ana pēc Hosē Silvas psihotreniņa metodes atzīta par revolucionāru, tiek mācīta vairāk kā 130 valstīs un 30 valodās. Metodi apguvu�i vairāk nekā 18 miljoni cilvēku.

90 Ervins Lāslo, Staņislavs Grofs, Pīters Rasels trīs ļoti pazīstami zinātnieki. Romas kluba biedrs, daudzu grāmatu par globālām problēmām autors Ervins Lāslo, psihologs, kas pēta izmainītus apziņas stāvokļus. Staņislavs Grofs un teorētiķis Pīters Rasels pau� uzskatu, ka Rietumu pasaulei ir jāveic kārtējā revolūcija apziņas revolūcija, arī katram no mums. Grofs raksta, ka cilvēks, kam ir izmainītu apziņas stāvokļu pieredze (piemēram, pārdzīvojis klīnisko nāvi vai izjutis noteiktus psiholoģiskus pārdzīvojumus), citādi skatās uz pasauli: skaidrāk, iccietīgāk, jūtot savu saikni ar citiem, ar visām dzīvības formām.

94 Sūmaņa frekvence Zemes elektromagnētisko vibrāciju, Zemes sirdspukstu frekvence.

uzvedība vienmēr bija noslēpumaina, citu cilvēku klātbūtnē neko neēda, netie�i ap�

102 Sansāra dzīves va�as, nāve un pārdzim�ana, ko noteic karmas likums.

103 Aka�as hronikas sniedz absolūtas zinā�anas par būtības jēgu, par eso�o, pagāju�o un nākotni.

[1] rakstnieks maikls talbots (michael Talbot; 1953-1992) savā grāmatā "Hologrā�fiskais Visums" ("The Holographic Universe") apkopo vairumu Visuma un apziņas hologrāfisko teoriju un cen�as savienot fiziku un psiholoģiju ar reliģiju, ezotēriku un mistiku. (Lias Gufevskas komentārs; arī turpmāk zemsvītras piezīmēs.)

[2] elizabete kiblere-rosa (elisabeth Kubler-Ross; 1926-2004) pirmā ārste, kura 1965. gadā publiskoja pēc klīniskās nāves pieredzētos pacientu stāstus, uzrakstot grāmatu "Intervijas ar mirsto�ajiem". Tie�i viņa pievērsa uzmanību daudzo stāstu līdzībai, jo visi kā viens runāja par atrau�anos no ķermeņa un lidojumu cauri tunelim pretī �ilbino�ai gaismai. 20. gadsimta otrajā pusē sāka veidoties jauna ievirze medicīnā un psiholoģijā tanatoloģija, mācība par nāves procesu; pamats tai bija Kibleres-Rosas grāmata "Par nāvi un mir�anu" ("On Death and Dying", 1969).

1 Iela Ņujorkas lejasdaļā. Tajā vai netālu no tās atrodas galvenās ASV finan�u iestādes.

[2] Reimonds Mūdijs (Raymond A. Moody; 1944) pasaulē atzits ASV psihiatrs, lektors, rakstnieks un pētnieks; izcils speciālists jautājumā par nāves tuvuma pieredzi; viņa grāmata "Dzīve pēc dzīves" ("Life after Life", 1975) savulaik izraisīja intereses un diskusiju vilni abpus Atlantijas okeāna, apraksta līdzīgus mirsto�o Pārdzīvojumus nāve vienmēr iestājas kā brīni�ķīgs pārdzīvojums.

[3] deivids d�ozefs boms (dāvid Joseph Bohm\ 1917-1992) Londonas universi�tātes kvantu fiziķis; sniedzis nozīmīgu ieguldījumu teorētiskās fizikas, filozofijas un neiropsiholoģijas attīstībā; apgalvoja, ka visa taustāmā ikdienas dzīves realitāte patiesībā ir sava veida ilūzija, kas līdzīga hologrāfiskam attēlam.

[4] karls pribrems (karlpribram; 1919)-neirofiziologs, D�ord�taunas universitātes profesors, neiroķirurgs; pieder ideja, ka atmiņas ir sadalītas pa visām smadzenēm, nevis pa �auri lokalizētiem centriem.

[5] edgars keisijs (edgar casey; 1877-1945) asv gai�reģis un dziednieks, veica vairākus tūksto�us pareģojumu par visda�ādākajām tēmām, lielāko daļu transa stāvoklī; 43 gadus ar gai�redzības palīdzību veica medicīnisko diagnostiku, vadīja pa�a radīto Pētījumu un izglītības asociāciju, kas reģistrēja 30 tūksto�us gadījumu ar precīzi diagnosticētām slimībām. �ī asociācija pastāv vēl �odien, apvienojot aptuveni 100 tūksto�us biedru gan ASV, gan citur.

[6] imasumaka (yma sumac; 1922-2008) slavena peruāņu dziedātāja, 20. gadsimta 50. gados dēvēta par Peru dziedātājputnu; balss aptvēra �etras oktāvas, pārsvarā izpildīja Dienvidamerikas tautasdziesmas modernā manierē; sabiedrībā parādoties inku princeses tēlā, apgalvoja, ka sen�u raduraksti aizstiepjas līdz inku valdniekam Atahualpa; spēlējusi arī eksotiskas lomas da�ādās Holivudas filmās, to skaitā "The Secret of Inca".

[7] karls gustavs jungs (cari Gustav]ung\ 1875-1961) �veicie�u psihiatrs un filo�zofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs; viņa darbība atstājusi spēcīgu iespaidu 20. gadsimta filozofijā.

[8] marginals tie�ā tulkojumā no latīņu valodas "robe�sargs"; sevī ietver negatīvu nokrāsu, bie�i vien arī lamu vārds; tas, kur� atrodas uz atstum�anas robe�as, kas tiek atstumts no kopējās masas.

[9] staņislavs grofs (Stanislav Grof; 1931) �ehu izcelsmes ārsts un zinātnieks, vairāk kā �etrdesmit savas dzīves gadus ir veltījis cilvēka neparasto apziņas stāvokļu un garīgās izaugsmes pētījumiem; 1967. gadā saņēmis ASV psihiatrijas pētījumu atbalsta fonda stipendiju un turpinājis profesionālo pilnveidi, praksi un zinātnisko darbību ASV; viens no transpcrsonālās psiholoģijas virziena, kas radies 60. gados ASV, dibinātājiem.

[9] Ādams Smits (Adam Smitb; 1723-1790) skotu ekonomists un filozofs, liberālisma pamatlicējs ekonomikā.

[10] ekonomika vārds cēlies no sengrieķu valodas vārdiem "oikos" māja un "no�mos" likums vai kārtība, latvie�u valodā varētu tulkot kā "mājas kārtība", kas precīzi parāda ekonomikas kā zinātnes jēgu un saturu.

[11] pjērs Tei jārs dc �ardēns (Pierre Teilhard de Chfrdin, 1881 -1955) fran�u paleon�tologs, filozofs un teologs.

[12] tīts lukrēcijs kārs (Tītus Lucretius Carus, ap 99.-55. g. p.m.ē.) romie�u filozofs, dzejnieks; par savas mācības uzdevumu uzskatīja parādīt ceļu uz laimi, kas iespējama arī personībai, kura ierauta sabiedriskās dzīves mutulī un kuru nomāc nelaimes; darbos vērojama tieksme pēc fiziska un garīga miera; domāja, ka cilvēki apvienojas sabiedrībā, meklējot sev labumu, kopā ir dro�āk, vairāk var paveikt, iegūt vairāk zinā�anu. Viņa filozofiskā poēma "Par lietu dabu" ("De rerum natūra") ietekmēja Renesanses laika filozofiskās domas attīstību.

[13] sinerģētika (grieķu synergētiko$ tāds, kas līdzdarbojas) zinātnisku pētījumu starpnozaru virziens, kura uzdevums ir dabas parādību un procesu izpēte, pamatojoties uz sistēmu, kuras sastāv no apak�sistēmām, pa�organizē�anās principiem; zinātne, kas nodarbojas ar visda�ādāko struktūru pa�organizē�anās un ra�anās, atbalsta, noturības un sabruk�anas procesu izpēti.

[13] Bifurkācijas punkts nestabilitātes punkts, kad notiek sadalī�anās divās daļās.

[14]īzaks Ņūtons (isaacnewton, 1643-1727) -angļu fiziķis, matemātiķis, astronoms, dabas filozofs, alķīmiķis un teologs; viens no visu laiku ietekmīgākajiem cilvēkiem vēsturē; darbs "Dabas filozofijas matemātiskie principi" ("Philosophiae Naturalis Principia Mathematica"; 1687) uzskatāms par vienu no būtiskākajiem zinātnes vēsturē; apraksta gravitācijas likumu, ar saviem kustības likumiem likdams pamatus klasiskajai mehānikai.

[15] mohandass karam�ands gandijs (mobandas Karamchand Gandhi; saukts arī Mahatma Gandijs; 1869-1948) Indijas politiskais un garīgais līderis, neatkarības kustības vadītājs, politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvo�anās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā nevardarbīgās preto�anās koncepcija 20. gadsimta vidū ietekmēja koloniālisma izzu�anu visā pasaulē.

[16]jurga ivanauskaite (1961-2007) lietuvie�u proziste, esejiste, dramaturģe, māksliniece; izdoti se�i romāni, pasaku krājums bērniem, triloģija par Himalajiem, eseju un publicistikas krājums; grāmatas tulkotas angļu, latvie�u, poļu, krievu, vācu valodās; 1994. gadā pirmoreiz aizbrauca uz Indiju, kur Dharamsalā iepazinās arTibetas budismu, kas aizsāka jaunu viņas daiļrades posmu.

"tolteki (burtiski prasmīgie) acteku un maiju mitoloģijā mītiskie sen�i, kas izveidoju�i "civilizāciju". 20. gadsimta sākumā un vidū izvirzīta hipotēze, ka acteku un maiju pieminētie tolteki bijusi etniski radniecīga indiāņu cil�u grupa no nauatlu valodu grupas, kas mūsu ēras 8. gadsimtā iebruku�i Centrālamerikā, 9. gadsimtā izveidojot Tollanas lielvalsti, kas ietvērusi mūsdienu Meksikas centrālos un dienvidu rajonus, kā arī mūsdienu Gvatemalas teritoriju.

[18] Jurijs Ņikuļins (Юрий Никулин; 1921-2005) viens no populārākajiem padomju aktieriem, dziedātājs, komiķis, klauns, spēlējis daudzās padomju filmās, vairākas kļuva par kulta filmām "Briljantu roka", "Ve�i laupītāji", "Suns Barboss un neparastais kross".

[19] dns ģenētiskās informācijas glabātuve.

[20] �intamani akmens visu vēlmju piepildītājs, atmaksā visas taisnās tiek�anās.

[21] huandi (hudngdi) imperators, augstākā monarha tituls Ķīnā līdz 20. gadsimta pirmajai pusei; atmetot titulu van, radīja vienotās valsts un impērijas izveidotājs Cjiņs Sihuans, lai uzsvērtu savu īpa�o statusu; līdz pat 1912. gadam bija Visķīnas imperatoru oficiālais tituls.

[22] kolapss medicīnā akūts sirds, asinsrites vājums, asiņo�anas, intoksikācijas, infekcijas slimības, apdeguma, stipras fiziskas traumas, plau�u artērijas embolijas dēļ. Gravitācijas kolapss ārkārtīgi strauja zvaigznes saspie�anās savu gravitācijas spēku ietekmē evolūcijas beigu stadijā, kad zvaigznē beigu�ās kodolreakcijas un gāzes spie�diens vairs nespēj līdzsvarot gravitācijas spēku, un rezultātā izveidojas baltais punduris, neitronu zvaigzne vai melnais caurums.

[23] eduards smiļģis (1886-1966) Dailes teātra dibinātājs, mākslinieciskais vadītājs, aktieris, galvenais re�isors līdz 1964. gadam; leģendāra, harismātiska personība.

[24]par fibona�i skaitļiem matemātikā sauc virknes 1, 1, 2, 3, 5, 8, 13, 21, 34, 55,� elementus. Tas pirmie divi locekļi ir vienādi ar 1, bet katru nākamo locekli iegūst, saskaitot divus iepriek�ējos.

[25] Josifs Brodskis (Иосиф Александрович Бродский; 1940-1996) izcils ebreju dzejnieks un esejists, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs (1987).

[26] kirliāna efekts fiksē uz fotogrāfijas ēterisko ķermeni auru. Bēru fotogrāfijās nereti arī var redzēt miru�ā cilvēka garu�

"psihokinēze spēja pārvietot priek�metus ar domu spēku.

sai baba svētais vīrs Indijā, mistiķis, kuram izdevies pārvarēt laika un telpas robe�as; piemīt gai�reģa, telepāta un dziednieka spējas, prasme materializēt priek�metus no zila gaisa; veikums sociālo, medicīnas, izglītības un labdarības projektu izstrādē un īsteno�anā mūsdienu pasaulē (it sevi�ķi Indijā) ir vērienīgs: bezmaksas pakalpojumi modernās slimnīcās, cilvēku tūksto�u apgāde ar dzeramo ūdeni Indijas Prade�as �tatā un �enai (Madrasas) pilsētā, dibināti vairāk nekā 1200 Satja Sai centri 137 pasaules valstīs, organizētas starptautiskas brīvprātīgās sociālās palīdzības struktūras, celtas slimnīcas un mācību iestādes.

[29] vibhuti pelni svētie pelni, bagāti ar reti sastopamiem elementiem. Sanktpēterburgas zinātnieki spektrālanalīzēs atklāju�i pat tādus elementus, kuri dabā vairs nav atrodami, bet biju�i augu sastāvā pirms simtiem tūksto�iem gadu.

[30] dzenbudisms jeb dzen sinkrēta reliģiski filozofiska skola; viens no Mahājānas budisma virzieniem, kura adepti uzskata, ka pasaules likumsakarību un lietu iek�ējo būtību, savu patieso es var atklāt tikai intuitīvi, piepe�as, spontānas apskaidrības ceļā. Idejas pamatā ir doma, ka katrs cilvēks jau ir dzimis apskaidrots, ta�u dzīves laikā apaudzis ar sabiedrības uzspiestām normām, konvencijām un definīcijām, to visu atmetot, var "atbrīvot sevī bērnu".

[30] Pandoras lāde sengrieķu mitoloģijā Prometeja brāļa sieva, neievērodama aizliegu�mu, atver Zeva dāvāto lādīti, kur glabājas cilvēces nelaimes, tās izplatās pa v/su pasauli.

[31] "the secret" ("noslēpums", 2006) filma, kas cilvēkiem visā pasaulē palīdzējusi

nopelnīt lielu naudu, izārstēt nedziedināmas slimības, atrast savu otro pusīti. Filmā paustās dzīves gudrības ir pieejamas arī filmas producentes Rondas Bernas (Rhonda Byrne) grāmatā ar tādu pa�u nosaukumu.

[33]' laodzi (6.-5. gs. p.m.ē.; burtiski Vecais Meistars) ķīnie�u filozofs, darba "Daodedzin" autors; aplūko atsevi�ķa cilvēka un sabiedrības da�ādus dzīves aspektus un rīcību, veicinot domā�anas attīstību, iztēli un kritisku pieeju; daudzās daoisma formās uzskatīts arī par dievību, tai skaitā iekļauts arī triju skaidrību trīsvienības sastāvā.

izcilākajiem zinātniekiem teorētiskajā fizikā un matemātikā, īpa�i pievērsies laika un telpas īpa�ībām, kā arī laiktelpas neregularitātēm; no 1979. līdz 2009. gadam Kembrid�as universitātes matemātikas goda profesors, kas reiz bija arī īzaks Ņūtons. Lai arī slimībai progresējot (motoru neironu slimība, ko diagnosticēja 21 gada vecumā, ārsti apgalvoja, ka viņ� nenodzīvo�ot vairāk kā pāris gadu), zaudējis spēju runāt (pēc traheotomijas) un gandrīz nespēj pakustēties, Hokings pārvietojas un "runā" ar datoru aprīkota īpa�a braucamkrēsla palīdzību.

[35] stīvens i.ībs (stephen Leeb\ 1946) amerikāņu ekonomists, viens no vado�ajiem finan�u, investīciju un Volstrīta tenden�u ekspertiem.

[36] edvards liedskalniņ� (1887-1951) latvietis ASV, iespējams, viens no apdāvinātākajiem un noslēpumainākajiem cilvēkiem pēdējā gadsimtā; viņa veidotais koraļļu un akmens dārzs tiek salīdzināts ar Ēģiptes piramīdām un Stonhend�as akmeņiem; veltījis divdesmit gadus sava mū�a, lai atklātu Ed�ona mistisko noslēpumu kā bez palīgierīcēm viņ� spējis kustināt lielos tonnīgos akmeņus.

[37] d�uzepe moskati (Guiseppa Moscati, 1880-1927) demonstrējis absolūti unikālas spējas slimību diagnostikā, sintezējot tradicionālo medicīnu ar meklējumiem tolaik jaunajā zinātnes nozarē bioķīmijā. Izcēlies Vezuva izvirduma glāb�anas darbos, Pirmā pasaules kara laikā ārstējis ap 3 tūksto�iem karavīru. Saviem slimniekiem viņ� sniedza arī materiālu palīdzību, pieņemdams nabadzīgos pacientus ne tikai bez maksas, bet aploksnē kopā ar recepti ieliekot 50 liru banknotes. Viņa pārdomas arvien saistījās kā pie fiziskām, tā garīgām sāpēm. Doktors mēdza atkārtot: "Slimnieki ir Jēzus Kristus tēls, nemirstīgas, dievi�ķas dvēseles, uz kuriem attiecas evaņģēlija likums mīlēt otru kā sevi pa�u."

[38] delfi Latvijas populārākais interneta ziņu portāls; katru dienu aktuālās ziņas, kā arī daudz citu jaunumu un izklaide.

[39] heopsa piramīda vislielākā, ceturtās dinastijas otrā faraona piramīda; būvējis arhitekts Hcmiuns; 147 metrus augsta, katra tās sānu mala sasniedz 230 metru garumu, pati piramīda aizņem 5,25 hektāru lielu platību. Lai piramīdai apietu apkārt, jānosoļo gandrīz kilometrs, telpu apjoms no visas piramīdas aizņem tikai 3-4 procentus.

M Trigera mehānisms ģeofizisko procesu ierosinā�anas mehānisms; ar nelielu iedarbības enerģijas daudzumu ievērojami maina ģeofiziskās vides īpa�ības. �ādas iedarbības fizikālie mehānismi nav līdz galam skaidri (daudzmaz tie ir zināmi jonosfērai, magnetosfērai un kosmosa telpai), tāpēc lavīnveida mehānismu izpēte da�ādās ģeosfērās ir kļuvusi par galveno pētniecības darba uzdevumu. Augot stendu jaudai, sabiedrībā radās trauksme par �ādas iedarbības sekām, kas var negatīvi ietekmēt apkārtējo vidi: tiek publicēti sensacionāli raksti par ģeofiziskajiem iero�iem, kuru lieto�ana var novest pie laika un pat klimata pārmaiņām uz Zemes, ozona slāņa izzu�anas, plūdiem, viesuļvētrām un līdzīgām katastrofām. Reizē ar uzkarsē�anas stendiem tiek minēta arī aktīva iedarbība ar ļoti zemas un ļoti augstas frekvences radioviļņiem uz da�ādu kara tehniku lidma�īnām, vadāmām raķetēm, elektroniskām sakaru sistēmām, kas pēc savas būtības arī ir klasificējamas kā ģeofizisks ierocis.

[41] buda gautania (563.-483. g. p.m.e.) Meistars; Maitrejas brālis. Viņi bija starp tiem no cilvēces, kas pirmie guva iesvētību, un no tā laika ir cilvēces priek�galā. Viņ� pārklāja Mitru, Memnonu un Gautamu, tagad mīt mūsu planētas augstākajā centrā Sambalā, dar�bojas kā dievi�ķais starpnieks starp Sambalu un Hierarhiju, un ir dziļi iesaistīts Maitrejas kā Pasaules Skolotāja misijā; sūtīs divus iesvētītos, kas reformēs budismu.

[42] karalis Arturs leģendārs britu vadonis, kur� pēc viduslaiku nostāstiem un bruņinieku romāniem 6. gadsimta sākumā nostiprināja britu aizsardzību pret sak�u uzbrukumiem. Mūsdienās vēsturnieki joprojām debatē, vai ir bijis reāla personība, jo par viņu zināms tikai tas, kas atrodams folklorā.

[43] merlins mū�senais un mū�am dzīvais stāsts par vareno burvi Merlinu un tā līdzgaitniekiem karali Arturu, Apaļā galda bruņiniekiem.

[44] pitagors (ap 570.-500. g. p.m.ē.) sengrieķu filozofs un matemātiķis; Meistara Kuthumi iepriek�ējā inkarnācija. Pitagora skola ietekmēja csēņus, kas vēlāk apmācīja Jēzu.

'9 Tiānas Apolonijs Garīgais skolotājs un reformators mūsu ēras 1. gadsimtā. Jēzus nekavējoties iemiesojās kā Apolonijs un pieņēma piekto iesvētību tās dzīves laikā. Apolonijs apciemoja Ka�miru, un tur arī tika apglabāts. Apustulis Toms vairākkārt viņu satika, da�kārt arī uz ilgāku laiku.

[45] ralfs kokins (1968) luterāņu mācītājs, teoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns.

1,2 Petri trauks stikla trauks ar �etriem nodalījumiem; ārējais diametrs 100 mm, iek�ējais 90 mm.

[47] gunārs cilinskis (1931-1992) teātra un kino aktieris: "Noktirne", "Nāves ēnā", "Ceplis", "Teātris", "Melnā vē�a spīlēs" u.c.; kinore�isors filmām "Ezera sonāte", "Nakts bez putniem", "Agrā rūsa", "Vilka�u mantiniece", "Indrāni" u.c.

[48] nilss bors (nielsrohr; 1885-1962)-dāņu fiziķis, 1922. gada Nobela prēmijas laureāts.

harmonija izpaudās kā garīga un rado�a Vienotība, kurā katrs bija neaizstājams, unikāls un ārkārtīgi apdāvināts. Rērihu sabiedriskās un kultūras darbības mērogs ir planetārs.

[50] cenelingi vēstījumi; smalkā saskarsme, kas notiek starp cilvēku un augstākām Visuma būtnēm.

k " Krajons (Kryon) di�a kosmiskā būtne, uzlikusi Magnētiskā Dienesta mantiju, dienesta, kas nodarbojas ar Planētas jaunā magnētiskā lauka radī�anu un sadarbībā ar visu Gaismas Ģimeni ceļ cilvēci uz jaunu evolūcijas attīstības līmeni. Krajons par sevi paziņoja ar Lī Kerola starpniecību.

7Z Maikls Ņūtons (Michael Newton) filozofijas doktors, diplomēts augstākās kate�gorijas hipnoterapeits; privātā praksē palīdz cilvēkiem, izmantojot regresijas metodi, lai modinātu pacientu atceres par iepriek�ējām dzīvēm; negaidīti veica nepārvērtējamu atklājumu: izmainītā apziņas stāvoklī pacienti ir spējīgi stāstīt par to, ko darījusi viņu dvēsele starp dzīvēm uz Zemes; Garīgās regresijas sabiedrības dibinātājs, māca hipnoterapcitiem savus dzīves starp dzīvēm paņēmienus; uzstājies daudzos radio un televīzijas raidījumos, kā arī kabeļtelevīzijas kanālā "Discovery".

71 Sogjals Rinpo�e (1947) budisma skolotājs; dzimis Tibetā, kur vietējo meistaru vadībā kop� bērnības studējis budisma filozofiju.

[54] emanuēls Svēdenborgs (Emanuel Swedenborg; 1688-1772) zviedru zinātnieks, studējis matemātiku, fiziku, kalnu in�enierzinātnes; pirmās monogrāfijas veltīja matemātikai un Zviedrijas minerāliem. Viņa "Algebra" (1717) bija pirmā �ajā nozarē izdotā grāmata zviedru valodā. Svēdenborga pieeja filozofijai cie�i saistīta ar studijām anatomijā un fizioloģijā. No 1745. gada līdz mū�a beigām viņ� nodevās tikai teoloģijai, kas bija nepiecie�ama viņam uzdotās misijas veik�anai pārliecināt cilvēkus par viņpa�saules īstenību. Galvenais dzīves mērķis iegūt zinā�anas par cilvēka dvēseli.

[55] zigmunds freids (sigmund freud; 1856-1939) ebreju izcelsmes austrie�u neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs; dzimis Freibergā (tagad Pr�ibora, �ehijā); personības teorija veidota apmēram �etrdesmit gadus ilgā laika posmā.

[56] imanuels veļikovskis (immanuel velikovsky\ 1895-1979) amerikāņu valodnieks un psihologs; 1950. gadā publicēja grāmatu, ko vēl ilgi pēc tam apkaroja visi pasaules astronomi. Veļikovska ķecerība izrietēja no apgalvojuma, ka planētu un Mēness orbītas nav mū�īgas, ka gadu tūksto�u laikā tās var ievērojami mainīties, ka vēl pirms nepilniem trim tūksto�iem gadu abas Zemei tuvākās planētas Venera un Marss kustējās haotiski, vairākas reizes gandrīz saduroties ar Zemi. Par lielo plūdu un vairāku citu kataklizmu iemeslu Veļikovskis uzskatīja Veneru, kas, pēc viņa domām, bija milzīga Jupitera atlūza; atrāvusies no Jupitera, Venera pakāpeniski tuvojās Saulei, līdz ieņēma savu pa�reizējo vietu planētu sistēmā.