Prologs Izdzīvotājiem

Vibrācijas aizplūda līdz pat viņas zobiem. Tās satricināja katru ķermeņa kaulu un locītavu, bet vecas rētas izsāpēja atgādinājumus par pieredzēto. Stāvēdami malā, raktuvju strādnieki drūmi nolūkojās. Ja �ī būtu parasta diena, tad vadītu viņi. D�uljeta novērsās no pulverī sasmalcinātā betona un redzēja, kā viņi tur stāv, rokas sakrustoju�i pār platajām krūtīm, zobus sakodu�i, ar saspringtām sejas izteiksmēm, varbūt dusmīgi par to, ka D�uljeta piesavinājusies viņu agregātu. Vai varbūt par to, ka pārkāpts tabu un tiek rakts vietā, kur to ir aizliegts darīt.

D�uljeta norija mutē sakrāju�ās smiltis un krītu un koncentrējās uz drūpo�o sienu. Bija vēl kāda iespēja, un viņa nespēja par to nedomāt. D�uljetas dēļ bija gāju�i bojā krietni mehāniķi un raktuvju strādnieki. Kad viņa atteicās tīrīt, sākās ne�ēlīgas kaujas. Cik daudzi no �iem ļaudīm,

kas viņu vēro, ir zaudēju�i mīļoto, labāko draugu, ģimenes locekli? Cik daudzi vaino D�uljetu? Nav iespējams, ka viņa pati ir vienīgā.

Ekskavators ieķērās, un metāls d�inkstot atdūrās pret metālu. Metāla kauliem dzelzsbetona bālajā miesā atklājoties arvien vairāk, D�uljeta pastūrēja racēja urbjo�os �okļus sānis. Viņa ārējā elevatora sienā bija izgrebusi jau ievērojamu krāteri. Pirmā dzelzsbetona armatūras kārta bija izlocīta un karājās virs galvas, stieņu gali bija kļuvu�i gludi kā izkususi svece tajās vietās, kur viņa bija tos apstrādājusi ar lodlampu. Tiem bija sekoju�i se�desmit centimetri betona un vēl viena dzelzs stieņu rinda � elevatora sienas izrādījās biezākas, nekā D�uljeta bija iztēlojusies. Ar nejutīgiem locekļiem un notrulinātiem nerviem viņa virzīja agregātu atpakaļ sliedēs, ķīļveida virzulis atsāka ko�ļāt starp stieņiem saskatāmo akmeni. Ja viņa nebūtu redzējusi shēmu savām acīm, ja nezinātu, ka pastāv arī citi elevatori, tad būtu jau padevusies. �ķita, ka viņa rokas caur pa�u zemi. Rokas kratījās, plaukstas vibrēdamas zaudēja apveidu. Viņa ta�u uzbruka elevatora sienai, taranēja to, lai iztriektos cauri, lai pārvarētu sasodīto �ķērsli un tiktu ārā.

Raktuvju strādnieki neomulīgi sakustējās. No viņiem D�uljeta pievērsās vietai, kur notēmētais āmurs zvanīdams ietriecās vēl vienā tērauda kārtā. Viņa koncentrējās uz baltā betona laukumu starp stieņiem. Tad ar zābaku iespēra pa jaudas sviru, iegūlās ar visu svaru, un ekskavators ar aprūsēju�o kāpurķēdi pabīdījās vēl pāris centimetrus uz priek�u. Jau pirms krietna brī�a būtu vajadzējis apstāties un atpūsties. Krīta putekļi mutē smacēja, viņa vai mira no slāpēm, vajadzēja atpūtināt rokas, turklāt pie ekskavatora pamatnes bija sakrāju�ās atlūzas, kas maisījās pa kājām. Viņa paspēra kādu no lielākajiem gabaliem malā un turpināja rakt.

D�uljeta baidījās, ka tad, ja viņa vēlreiz apstāsies, vairs neizdosies viņus pārliecināt, lai ļauj viņai turpināt. Vai viņa bija mērs vai nē � maiņas vecākā vai nē � da�i vīri, ko D�uljeta bija uzskatījusi par bezbailīgiem, ar drūmām sejām jau bija pametu�i ģeneratoru telpu. Viņi laikam baidījās, ka D�uljeta varētu caurdurt svēto izolācijas kārtu un ielaist iek�ā indīgo, nāvējo�o gaisu. D�uljeta redzēja, kā tie uz viņu lūkojas, zinādami, ka viņa bijusi ārā, it kā viņa būtu kaut kāds rēgs. Daudzi turējās pa gabalu, it kā viņa pārnēsātu kādu sērgu.

D�uljeta vēlreiz ar zābaku uzsita pa plāksni, kas atbrīvoja ekskavatora bremzes. Agregāta kāpurķēde pagriezās vēl pāris centimetrus uz priek�u. Un vēl trīs. D�uljeta lādēja ekskavatoru un sāpes plaukstu locītavās. Lai nolādētas kaujas un tas, ka viņas draugi ir miru�i! Lai nolādēts tas, ka Solo un bērni ir vieni pa�i veselas akmens mū�ības attālumā! Un lai nolādētas �īs mēra amata muļķības, tas, kā cilvēki uz viņu skatās, it kā viņa pēk�ņi vadītu visas maiņas katrā līmenī, it kā zinātu, ko, pie velna, dara, it kā viņiem vajadzētu viņai paklausīt pat tad, ja viņi no viņas baidās�

Ekskavators pavirzījās uz priek�u vairāk nekā par pāris centimetriem, un āmurs triecoties griezīgi ievaidējās. D�uljetas roka zaudēja satvērienu, un ma�īna sāka griezties tuk�gaitā, it kā būtu gatava tūlīt eksplodēt. Raktuvju strādnieki iztrūkās kā circeņi, ēnām saplūstot, vairāki no tiem metās viņas virzienā. D�uljeta nospieda sarkano izslēg�anas slēdzi, kas zem baltās pūdera kārtas tikpat kā nebija redzams. Ekskavators noraustījās un salēcās, pakāpeniski norimdams pēc bīstamā tuk�gaitas stāvokļa.

�Tu tiki cauri! Tu tiki cauri!�

Aptvēris viņas nejutīgos locekļus ar savām bālajām un raktuvju darbā rūdītajām rokām, Rafs pavilka D�uljetu nost. Citi apkārt kliedza, ka viņa ir to izdarījusi. Pabeigusi. Ekskavators bija izdevis tādu skaņu, it kā būtu pārlūzis kāds klanis, spēcīgs dzinējs brīdino�i ievaidējās, tas strādāja bez berzes, bez pretestības. D�uljeta atlaida agregāta vadību un saguma Rafa skavās. Atgriezās izmisums, doma par viņas draugiem, kas dzīvi apbedīti tajā tuk�ajā elevatorā kā kapenēs, līdz kurām viņa nespēj nokļūt.

�Tu tiki cauri � atkāpies!�

Viņas muti aizspieda pēc eļļas un smaga darba smar�ojo�a plauksta, sargādama viņu no āra gaisa. D�uljeta nespēja paelpot. Betona putekļu mākonim nosē�oties, priek�ā parādījās melns laukums.

Tur, starp diviem dzelzs stieņiem, vīdēja melns tuk�ums. Tuk�ums aiz cietuma restēm, kas viņus ieskauj divās kārtās visapkārt elevatoram, no Mehānikas nodaļas līdz pat pa�am pirmajam līmenim.

Viņa bija tikusi cauri. Cauri. Tagad viņas acis skatīja vēl vienu at�ķirīgu ārpasauli.

�Lampu,� D�uljeta nomurmināja, atbrīvodama muti no Rafa raupjās plaukstas un ievilkdama gaisu. �Iedodiet man lodlampu! Un lukturi!�

�Tā sasodītā parikte ir galīgi sarūsējusi!�

�Tās izskatās pēc hidraulikas līnijām.�

�Dro�i vien tūksto� gadu vecas!�

Pēdējo izdvesa Fics, naftinieka izteiktie vārdi svilpa caur trūksto�o zobu spraugām. Raktuvju strādnieki un mehāniķi, kas rak�anas laikā bija turēju�ies pa gabalu, tagad pulcējās aiz D�uljetas muguras, kamēr viņa caur lēni izklīsto�o betona pūdera miglu spīdināja luktura gaismu drūmajā tumsā sev priek�ā. Rafs, bāls kā putekļi gaisā, nostājās viņai līdzās, un nu viņi abi stāvēja konusveida krāterī, kas bija izgrebts nepilnus divus metrus biezajā betonā. Albīna acis bija ieplestas, caurspīdīgie vaigi piepūsti, lūpas bālas un cie�i aizspiestas.

�Tu drīksti elpot, Raf!� D�uljeta viņam teica. �Tā ir tikai vēl viena telpa.�

Atviegloti noelsies, bālais raktuvju strādnieks izelpoja un palūdza aiz muguras stāvo�os negrūstīties. D�uljeta pasniedza lukturīti Ficam un novērsās no cauruma, ko bija izurbusi. Viņa izspiedās cauri nemierīgajam pūlim, pulss joņoja, ieraugot vēl kādu agregātu sienas otrā pusē. Redzēto ātri vien apstiprināja pārējo murdoņa � statņi, bultskrūves, �ļūtenes, nolupu�as krāsas un rūsas �vīku izraibināts metāla ap�uvums � mehāniska nezvēra veidota siena, kas sniedzās uz aug�u un sānis, cik vien tālu spēja izgaismot viņu vārie lukturī�u stari.

D�uljetas drebo�ajā plaukstā tika iespiesta skārda krūzīte ar ūdeni. Viņa kāri malkoja no tās. Ķermenis bija pārguris, bet prāts joņoja. Viņa nespēja sagaidīt, kad tiks līdz radio un varēs pastāstīt jaunumus Solo. Nespēja sagaidīt, kad varēs pastāstīt Lūkasam. Ir uzieta maza, apglabāta cerība.

�Ko tālāk?� Dovsons jautāja.

Tre�ās maiņas vecākais, kur� bija iedevis D�uljetai ūdeni, nu viņu uzlūkoja ar rai�pilnu skatienu. Viņ� bija apmēram �etrdesmit gadus vecs, bet naktsmaiņas bija ierakstīju�as vaibstos da�us gadus klāt. Viņa plaukstas bija lielas un mezglainas, jo pirksti bija lauzti un

to kauliņi apdauzīti, da�as traumas bija gūtas strādājot, da�as kaujoties. D�uljeta sniedza viņam krūzīti. Dovsons ielūkojās tajā un �igli izdzēra atliku�o malku.

�Tālāk taisīsim lielāku caurumu,� viņa atbildēja. �Iesim tur iek�ā un paskatīsimies, vai to aparātu var saglābt.�

D�uljetas skatienu piesaistīja kustība virs dūco�ā galvenā ģeneratora. Viņa paskatījās uz aug�u tie�i tajā brīdī, lai ieraudzītu, kā Sēr-lija pārmeto�i lūkojas lejup uz viņu. Tad Sērlija novērsās.

D�uljeta paspieda Dovsona plecu. �Palielinot �o vienu caurumu, mums paies vesela mū�ība,� viņa iesāka. �Mums vajadzīgi daudzi mazāki robi, ko varēsim savienot. Siena jāizplē� pa gabaliem. Vediet �urp otru ekskavatoru! Un liec, lai vīri pastrādā ar cērtēm, ja varat, centieties pārāk neputināties!�

Tre�ās maiņas vecākais pamāja un saņēma plaukstā tuk�o krūzīti. �Nespridzināt?� viņ� jautāja.

�Nespridzināt,� D�uljeta atbildēja. �Negribu otrā pusē kaut ko sabojāt.�

Viņ� apstiprino�i pamāja, un D�uljeta atstāja izrakumus viņa ziņā. Tad devās uz ģeneratora pusi. Arī �ērlija bija nolaidusi kombinezonu līdz viduklim un sasējusi piedurknes, uz apak�krekla kā liecība par smagu darbu vīdēja tum�s sviedru trijstūris. Katrā rokā paņēmusi pa lupatai, viņa mazgāja ģeneratora virsmu, aizslaucīdama gan vecās smērvielas, gan svaigo putekļu kārtiņu, kas radusies �īsdienas rak�anas darbu laikā.

D�uljeta atsēja sava kombinezona piedurknes un sabāza tajās rokas, lai piesegtu rētas. Gar ģeneratora sānu viņa uzrāpās aug�ā, labi zinādama, kur drīkst pieturēties, kuras daļas ir karstas un kuras � tikai siltas. �Vajag palīdzību?� D�uljeta pajautāja, tikusi līdz aug�ai un izbaudīdama ma�īnas siltumu un vibrāciju savos sāpo�ajos muskuļos.

Sērlija noslaucīja seju apak�krekla malā. Tad pakratīja galvu. �Ir jau labi,� viņa teica.

�Atvaino par gru�iem!� D�uljeta pacēla balsi pār dūkoņu, ko radīja masīvie virzuļi, celdamies aug�up un �audamies lejup. Nemaz ne tik senā pagātnē bija dienas, kad, stāvot uz �īs ma�īnas, viņai būtu izkratīti visi zobi, jo tā nebija noregulēta un atradās jau pusceļā uz elli.

Sērlija pagriezās un nometa netīri baltās lupatas lejā savai ēnai Kali, kas iemērca tās duļķaina ūdens spainī. Bija savādi noskatīties, kā Mehāniskās vadītāja nodarbojas ar kaut ko tik ikdieni�ķu kā ģeneratora tīrī�ana. D�uljeta mēģināja iztēloties Noksu te aug�ā darām to pa�u. Tad viņa jau simto reizi aptvēra, ka ir mērs un, paskat, pati pavada laiku, ārdīdama sienas un lauzdama ceļu cauri dzelzs stieņiem. Kali uzmeta lupatas atpakaļ aug�ā, un Sērlija tās noķēra tā, ka ūdens un putas pa�ķīda vien. D�uljetas senās draudzenes klusē�ana, atgrie�oties pie darba, izteica visu.

D�uljeta pagriezās un noskatījās uz racēju komandu, ko bija sapulcinājusi un kas lejā vāca gru�us un strādāja, lai palielinātu caurumu. Sērlija nebija priecīga par darbaspēka sarukumu un kur nu vēl par elevatora izolācijas pārrau�anu. Aicinājums uz izrakumiem bija nācis laikā, kad viņu rindas jau tāpat bija izretināju�i vardarbības uzplūdi. Nebija pat svarīgi, vai Sērlija vainoja D�uljetu sava vīra nāvē. D�uljeta pati vainoja sevi, un līdz ar to starp viņām saglabājās spriedze kā ellas kleksis.

Nepagāja ilgs laiks, līdz dauzī�anās pie sienas atsākās. D�uljeta ievēroja pie ekskavatora vadības Bobiju, viņa muskuļoto roku kontūras izplūda, jo viņ� vadīja atskaldī�anas āmuru. Skats uz sve�ādo ma�īnu aiz sienas, �o savādo artefaktu, strādniekos, kas pirms tam vilcinājās, bija iedvesis jaunu darba sparu. Bailes un �aubas bija pārvērtu�ās apņēmībā. Kāds nesējs ieradās ar pārtiku, un D�uljeta skatījās, kā jaunais, baskājainais vīrietis rūpīgi vēro pie sienas notieko�o. Viņ� strādniekiem atstāja nastu ar augļiem un karstām maltītēm, bet līdzi paņēma jaunas tenkas.

D�uljeta stāvēja uz dūco�ā ģeneratora, un viņas �aubas mazinājās. Viņa teica sev, ka rīkojas pareizi. D�uljeta pati savām acīm bija redzējusi, cik pasaule ir pla�a, pati bija stāvējusi kalna virsotnē un lūkojusies uz zemi visapkārt. Vajadzēja tikai parādīt to pārējiem. Tad viņi pēc �ī darba tieksies, nevis baidīsies no tā.

Tika izveidots pietiekami liels caurums, lai pa to varētu iespraukties telpā aiz sienas, un D�uljetai bija tas gods to darīt pirmajai. Ar lukturīti rokā viņa pārrāpās pāri gru�u kaudzei un iespraucās starp dzelzsbetona armatūras atliektajiem pirkstiem. Gaiss aiz ģeneratoru telpas bija vēss kā raktuvju dziļumos. Rak�anas laikā saceltie putekļi kairināja degunu un rīkli, pielikusi mutei priek�ā dūri, D�uljeta klepoja. Viņa nolēca uz grīdas aiz cauruma.

�Uzmanīgi,� viņa brīdināja pārējos, �zeme nav līdzena!�

Daļēji to tādu padarīja iek�ā sakritu�ie betona gabali,.bet arī bez tiem bija jāskatās, kur spert soli. Izskatījās, it kā �o telpu būtu izgrābusi mil�a ķetna.

Viņa pētīja iespaidīgo metāla ma�īnas sānu, virzīdama gaismas kūli no saviem zābakiem līdz pat griestiem augstu virs galvas. Galvenais ģenerators salīdzinājumā ar to bija punduris. Tāpat kā naftas sūkņi. �ādu kolosu nekad nav bijis paredzēts uzbūvēt, kur nu vēl salabot. D�uljetai apskrējās dū�a. Cerības �o apglabāto iekārtu atjaunot saira.

Tumsā un vēsumā, zem kājām grabinādams betona klu�us, viņai piebiedrojās Rafs. Albīnisms bija stāvoklis, kas neiedzima katrā paaudzē. Viņa uzacis un skropstas bija caurspīdīgas, tikpat kā neredzamas. Ada bāla kā cūkas piens. Tomēr ēnas raktuvēs, kas citiem lika izskatīties kā nokvēpu�iem, Rafam pie�ķīra veselīgu ādas krāsu. D�uljeta saprata, kādēļ, būdams zēns, viņ� bija pametis dārzus un devies strādāt tumsā.

Pārlaidis lukturī�a gaismu pār ma�īnu, Rafs nosvilpās. Pēc brī�a svilpiens atbalsojoties atgriezās, izsmiedams viņu kā putniņ� tālajās ēnās.

�Tas ir dievu radīts,� viņ� skaļi brīnījās.

D�uljeta neatbildēja. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka Rafs ir viens no tiem, kas klausās mācītāju stāstos. Protams, nebija iespējams pretoties bijībai, ko �is skats iedvesa. D�uljeta bija redzējusi Solo grāmatas, un viņai bija aizdomas, ka senās tautas, kas uzbūvēju�as �o

ma�īnu, ir uzcēlu�as arī sagrautos, bet iespaidīgos torņus, kas redzami aiz kalniem. Apziņa, ka viņi uzcēlu�i elevatoru, lika viņai justies niecīgai. D�uljeta ar plaukstu pārvilka pār metālu, kas nebija aizskarts un skatīts gadsimtiem ilgi, un apbrīnoja veikumu, uz ko senie ļaudis biju�i spējīgi. Varbūt priesteru stāsti nebija nemaz tik tālu no patiesības...

�Ak dieviņ!� Dovsons purpināja, trok�ņaini brizdams viņiem aiz muguras. �Ko mēs ar to iesāksim?�

�Jā, D�ūla,� bijībā pret garajām ēnām un vēl garāku laiku �ukstēja Rafs. �Kā mēs to izraksim ārā?�

�Mēs to nedarīsim,� D�uljeta atbildēja. Viņa pakāpās sānis starp betona sienu un tornim līdzīgo iekārtu. ��ī lieta ir uzbūvēta, lai pati izraktos ārā.�

�Tu pieņem, ka varam to iedarbināt,� Dovsons noteica.

Strādnieki no ģeneratoru telpas pulcējās pie cauruma un aizsedza no tā plūsto�o gaismu. Meklēdama veidu, kā apiet apkārt, D�uljeta pavērsa lukturī�a staru pret �auro spraugu starp elevatora ārsienu un augsto iekārtu. Viņa sāniski iegāja tumsā un kāpa aug�up pa viegli ieslīpo grīdu.

�Mēs to iedarbināsim,� viņa apņēmīgi paziņoja Dovsonam. �Tikai jāsaprot, kā tā darbojas.�

�Uzmanīgi!� Rafs brīdināja, kad uz viņa pusi paripoja kāds zem D�uljetas kājām izkustējies akmens. Viņa jau bija uzkāpusi augstāk par draugu galvām. Tagad D�uljeta redzēja, ka telpā nav ne stūru, ne tālākās sienas. Tā vienkār�i izliecās uz aug�u un tad atkal veda lejup.

�Tas ir liels aplis!� viņa sauca, balsij atbalsojoties pret klinti un metālu. �Domāju, ka �is ir pakaļgals.�

�Tur ir durvis!� paziņoja Dovsons.

D�uljeta pa slīpo grīdu no�ļūca līdz viņiem. Kāds no ziņkārīgajiem ģeneratoru telpā ieslēdza vēl vienu lukturīti. Tā stars piebiedrojās D�uljetas vadītajam un izgaismoja tapu eņģēs ieceltas durvis. Dovsons cīnījās ar rokturi ma�īnas pakaļgalā. Viņ� piepūlē nostenējās, un metāls �īkstēdams negribīgi padevās muskuļu spēkam.

Tiekot caur durvīm, ma�īna pavērās skatam kā pla�i ieplesta mute. Tajā redzamajam D�uljeta nebija gatavojusies. Iedomādamās par shēmām, ko bija redzējusi Solo pazemes patvērumā, viņa tagad aptvēra, ka racēji tajās attēloti mērogā. Mazie tārpiņi, kas atdalījās no Mehāniskās zemākajiem līmeņiem, bija stāvu augsti un divtik gari. �is milzīgais tērauda cilindrs bija apslēpts apaļā alā, it kā būtu pats sevi �eit apglabājis. D�uljeta teica saviem ļaudīm, lai uzmanās, ejot caur tā iek�ieni. Viņai piebiedrojās apmēram ducis strādnieku � viņu balsis sajaucās un atbalsojās labirintam līdzīgajās ma�īnas iek�ās^bet ziņkārībā un brīnumos tabu bija aizmirsts, tāpat kā pagaidām ari rak�ana.

��is domāts atme�u pārvieto�anai,� kāds teica. Gaismas stari slīdēja pār savienotu metāla plāk�ņu ķēdi. Zem plāksnēm vīdēja skrūves un zobrati, un otrā pusē tās pārklājās kā �ūskas zvīņas. D�uljeta uzreiz saprata, kā kustas visa �ī lente, kā plāksnes galā pagrie�as, lai pārtītos atkal uz sākumu. Tā tiktu aizstumti atdalītie akmeņi un būvgru�i. Pāris centimetru biezās, zemās sienas neļautu tiem nokrist no lentes. Racēja sairdinātie klints gabali tiktu stumti �eit cauri un izmesti pakaļgalā, kur ar tiem tālāk cīnītos vīri ar ķerrām.

�Tas viss ir sarūsējis kā elle,� kāds nomurmināja.

�Ne tik ļoti, kā būtu jābūt!� D�uljeta iebilda. �ī ma�īna te stāvējusi vismaz simtiem gadu. Viņa bija gaidījusi, ka uzies milzīgu rūsas piku un neko vairāk, tomēr da�viet tērauds bija pat spīdīgs. �Man liekas, ka �ī telpa bija hermētiski noslēgta,� viņa balsī nodomāja, atcerēdamās gaisa pūsmu uz kakla un putekļus, ko tā nesa, kad sienā tika izsists pirmais caurums.

�Tas viss ir hidraulisks,� Bobijs vilies teica, it kā būtu aptvēris, ka ari dievi mazgāju�i savas pakaļas ar ūdeni. D�uljetas noskaņojums bija daudz cerīgāks. Viņa redzēja, ka ma�īnu izdosies salabot, ja vien tās enerģijas avots joprojām bija neskarts. Viņi varētu to iedarbināt. Tā bija vienkār�a, it kā dievi būtu zināju�i, ka ma�īnas atklājēji nebūs tik attīstīti un spējīgi. Gar varenā racēja sāniem stiepās kāpurķēdes, tikai, at�ķirībā no viņu ekskavatora, smērvielām apķepu�ās asis rindojās visā tā garumā. Kāpurķēdes uz agregāta jumta un sāniem bija paredzētas saskarei ar tuneļa sienām. D�uljeta nesaprata vienīgi to, kā rak�anu iesākt. Gar slīdo�ajām lentēm un sadrupinātās klints un būvgru�u pārvieto�anas tehniku ma�īnas galā viņi nonāca pie tērauda sienas, kas aiz sijām un gājēju takām izgaisa skatam kaut kur tumsā augstu virs viņu galvām.

�Kāda tam visam jēga?� Rafs brīnījās, sasniedzis tālāko sienu. �Paskatieties uz �iem ratiem! Kurā virzienā tas verķis kustas?�

�Tie nav rati,� D�uljeta teica. Viņa norādīja ar gaismas kūli. �Visa �ī priek�ējā daļa rotē. Lūk, ass!� Viņa izgaismoja centrālo asi divu vīru platumā. �Un tie apaļie diski dro�i vien urbjas caur klinti un sasmalcina to.�

Bobijs neticīgi noelsās. �Caur blīvu akmeni?�

D�uljeta mēģināja pagriezt vienu no diskiem. Tas tikpat kā nekustējās. Vajadzēs kādu mucu eļļas.

�Man �ķiet, ka viņai taisnība,� piekrita Rafs. Viņ� bija pacēlis kādas divstāvu gultas izmēra kastes vāku un spīdināja tajā lukturi. ,,Sī te ir ātrumkārba. Izskatās pēc transmisijas.�

D�uljeta viņam piebiedrojās. Vīdēja cilvēka lieluma slīpzobu zobrati, kas iekaltu�i smērvielā. To izmērs atbilda zobiem, kas smalcinātu sienu. Kārba bija tikpat milzīga un pamatīga kā galvenā ģeneratora transmisijai. Pat lielāka.

�Sliktas ziņas,� teica Bobijs. �Paskatieties, kurp ved tā vārpsta!� Trīs gaismas stari savienojās un izsekoja kardāna vārpstai, kas izbeidzās tuk�ā gaisā. Milzīgās ma�īnas iek�iene, viss �is tuk�ums, kurā viņi stāvēja, bija robs, kuru vajadzētu aizpildīt nezvēra sirdij. �Viņa nekur neies,� nomurmināja Rafs.

D�uljeta aizsoļoja līdz ma�īnas pakaļgalam. Pamatīgie balsti, kas bija iebūvēti, lai turētu spēkstaciju, stāvēja tuk�i. Viņa kopā ar pārējiem mehāniķiem bija mīņājusies pa vietu, kurā vajadzēja atrasties dzinējam. Tagad, kad D�uljeta zināja, kas jāmeklē, viņa ievēroja balstu. Kopā se�us divdesmit centimetrus platus vītņveida stabus, kas klāti ar senu, sakaltu�u smērvielu. Katram atbilsto�s uzgrieznis bija iekārts un karājās āķī zem statņa. Dievi ar viņu sazinājās. Runāja. Senie radītāji bija atstāju�i vēsti, rakstītu valodā, ko zināja cilvēki, kas pazina ma�īnas. Viņi runāja ar D�uljetu caur bezgalīgu, pla�u laiku, teikdami: Lūk, �is jāliek te! Seko �iem norādījumiem!

Naftinieks Fics notupās D�uljetai līdzās un uzlika roku viņai uz delma. �Man �ēl tavu draugu,� viņ� teica, runādams par Solo un bērniem, bet D�uljeta nosprieda, ka viņ� izklausās itin priecīgs par visiem pārējiem. Palūkojusies uz metāla alas pakaļgalu, viņa redzēja citus mehāniķus un raktuvju strādniekus, kas lūkojās iek�ā, bet vilcinājās viņiem piebiedroties. Visi priecāsies, ja �is pasākums tepat arī beigsies, ja viņa neraks tālāk. Tomēr D�uljeta juta kaut ko vairāk nekā tikai spēcīgu vēlē�anos; viņa sāka just apņēmību. �ī ma�īna nebija no viņiem noslēpta. Tā bija dro�i noglabāta. Pasargāta. Iekonservēta. Noziesta ar smērvielām un pasargāta no gaisa ietekmes kāda viņai nezināma iemesla dēļ.

�Vai slēdzam to atkal ciet?� jautāja Dovsons. �ķita, ka pat nīgrais, vecais mehāniķis dedzīgi vēlējās mest �iem izrakumiem mieru.

�Tā kaut ko gaida,� D�uljeta teica. Viņa nocēla vienu milzīgo uzgriezni no āķa un uzlika to uz statņa, kas bija klāts ar apkaltu�ām smērvielām. Tā izmērs �ķita pazīstams. Viņa domāja par darbu, ko paveica, pirms veselas mū�ības noregulēdama galveno ģeneratoru. �To ir paredzēts atvērt,� D�uljeta teica. �Tās vēderu ir paredzēts atvērt. Pārbaudiet ma�īnas pakaļgalu, pa kuru ienācām! Tam vajadzētu būt sadalāmam, lai var izbirt atme�i, bet jābūt iespējai arī kaut ko ielikt iek�ā. Motora nemaz netrūkst!�

Blakus stāvēja Rafs, pavērsis luktura staru pret D�uljetas krūtīm, lai varētu ieskatīties viņas sejā.

�Es zinu, kādēļ viņi to te ieliku�i,� D�uljeta viņam teica, kamēr pārējie devās izpētīt ma�īnas pakaļgalu. �Es zinu, kādēļ tā noglabāta blakus ģeneratoru telpai.�

Kad D�uljeta iznāca no racēja vēdera, �ērlija un Kali joprojām mazgāja galveno ģeneratoru. Bobijs parādīja pārējiem, kā atvērt racēja pakaļgalu, kuras skrūves atgriezt un kuras plāksnes atdalīt. D�uljeta bija likusi viņiem izmērīt attālumu starp statņiem un salīdzināt to ar rezerves ģeneratora balstu, lai pārliecinātos par faktu, ko viņa jau zināja. Viņu atklātā ma�īna bija taustāma shēma! Tā patie�ām bija vēsts no senseniem laikiem. Viens atklājums bija novedis pie citu atklājumu virknes.

D�uljeta noskatījās, kā Kali izgrie� no lupatas dubļus, iemērc to spainī, kur bija nedaudz tīrāks ūdens, un pār viņu nāca atklāsme�dzinējs sabojātos, ja tas tūksto� gadus tiktu atstāts novārtā. Tas dūktu tikai tad, ja tiktu lietots, ja cilvēku komanda veltītu savas dzīves, lai par to rūpētos. �ērlijai slaukot dūco�o, lielo ģeneratoru, no karstā un putām notrieptā kolektora cēlās tvaiki, un D�uljeta saprata, ka viņi gadiem ilgi strādāju�i, lai īstenotos �is mirklis. Lai arī kā viņas senajai draudzenei � un nu Mehāniskās vadītājai�nepatika �is D�uljetas projekts, �ērlija visu laiku palīdzējusi to veikt. Galvenās elektroenerģijas stacijas otrā pusē novietotais rezerves ģenerators bija paredzēts kādam citam, augstākam mērķim.

�Balsti sakrīt!� lentmēru rokā turēdams, viņai teica Rafs. �Vai tu domā, ka viņi izmantoju�i to ma�īnu, lai ģeneratoru nogādātu �urp?�

�ērlija nometa lejā netīru lupatu un noķēra tīrāku, kas tika mesta aug�up. Strādniece un ēna ritmiski sadarbojās kā dūco�i virzuļi.

�Es domāju, ka rezerves ģenerators ir paredzēts, lai racējs varētu tikt prom,� viņa atbildēja Rafam. Tomēr D�uljeta nesaprata, kādēļ gan kāds būtu ar mieru pat uz īsu brīdi aizsūtīt prom vienīgo rezerves enerģijas avotu. Tas visu elevatoru pakļautu bojāejas riskam. Tikpat labi viņi būtu varēju�i otrpus sienai atrast motoru, kas pārvērties drū-po�as rūsas pikā. Bija grūti noticēt, ka plāniem, kas veidojās viņas prātā, atradīsies kaut viens atbalstītājs.

Lupata pazibēja gaisā un noplunk�ķēja brūna ūdens spainī. Nākamo Kali vairs nemeta. Viņa lūkojās uz ģeneratoru telpas ieeju.

D�uljeta sekoja ēnas skatienam un sajuta pārskrienam karstuma vilni. Tur, starp Mehāniskās melnajiem un netīrajiem ļaudīm, stāvēja un kādam ceļu jautāja nevainojami kopts jauns vīrietis mirdzo�ā sudraba tērpā. Uzrunātais norādīja ar roku, un Lūkass Kails, IT vadītājs, D�uljetas mīļotais, devās viņas virzienā.

�Veiciet rezerves ģeneratora apkopi,� D�uljeta teica Rafam, kur� manāmi saspringa. �ķita, ka viņ� zina, kas sekos tālāk. �Mums tas jāieliek tikai uz brīdi, lai redzētu, ko racējs spēj. Tik un tā bijām plānoju�i atvienot un iztīrīt izplūdes caurules.�

Sakodis zobus, Rafs pamāja. D�uljeta uzsita viņam pa muguru un, neiedro�inājusies paskatīties aug�up uz �ērliju, devās pretī Lūkasam.

�Ko tu te lejā dari?� viņa jautāja. D�uljeta bija runājo�i ar Lūkasu dienu iepriek�, un viņ� par apmeklējumu nebija pat ieminējies. Viņa mērķis bijis iedzīt D�uljetu stūrī.

Lūkass izslējās un sarauca uzacis, un D�uljeta sajutās briesmīgi par toni, kādā tas bija izskanējis. Ne apskāviena, ne sveicienam pasniegtas rokas. Pēc �īs dienas atklājumiem viņa bija pārāk satraukta, pārāk saspringta.

�Man vajadzētu jautāt to pa�u,� Lūkass atbildēja. Viņa skatiens palika piekalts tālākajā sienā izurbtajam krāterim. �Kamēr tu �eit lejā roc caurumus, IT vadītājs veic mēra pienākumus.�

�Tad jau nekas nav mainījies!� D�uljeta smiedamās teica, mēģinādama sarunas toni vērst par labu. Lūkass gan nesmaidīja. D�uljeta uzlika plaukstu uz viņa rokas un pavadīja prom no ģeneratora, tālāk gaitenī. �Piedod!� viņa teica. �Es vienkār�i biju pārsteigta tevi redzēt. Tev vajadzēja pateikt man, ka ieradīsies! Un, klau... man prieks tevi redzēt. Ja tev vajag, lai eju aug�ā un kaut ko parakstu, es ar lielāko prieku to izdarī�u. Ja gribi, lai saku runu vai noskūpstu kādu mazuli, es to izdarī�u. Bet pagāju�ajā nedēļā es tev teicu, ka atradī�u veidu, kā atbrīvot savus draugus. Un tā kā tu aizliedzi man iet atpakaļ pāri kalniem��

Izdzirdot vieglprātīgo ķecerību, Lūkasa acis iepletās. Viņ� paskatījās gaitenī, lai pārliecinātos, ka viņus nedzird vēl kāds. �D�ūla, tu uztraucies par saujiņu cilvēku, kamēr viss pārējais elevators sāk kļūt nemierīgs. Aug�ā uz katra stūra dzirdama neapmierināta kurnē�ana. Atbalsis no pēdējās sacel�anās, ko tu izraisīji, bet �oreiz tās ir vērstas pret mums.�

D�uljeta juta, kā sakarst āda. Viņas plauksta noslīdēja no Lūkasa piedurknes. �Es tajā cīņā negribēju piedalīties. Manis pat nebija �eit, kad tā notika!�

�Bet tagad tu esi �eit!� Viņa acīs bija skumjas, nevis dusmas, un D�uljeta aptvēra, ka Lūkasa dienas augstākajos līmeņos bija tikpat garas kā laiks, ko viņa pavada �eit lejā, Mehāniskajā. Pēdējās nedēļas laikā viņi bija runāju�i mazāk nekā toreiz, kad D�uljeta atradās elevatorā 17. Viņi abi atradās tuvāk viens otram, bet pastāvēja risks atsve�ināties.

�Ko tu gribi, lai es daru?� viņa jautāja.

�Iesākumā, lūdzu, neroc! Lūdzu! Billingss ir saņēmis du�iem sūdzību no līdzcilvēkiem, kas prāto par izrakumu rezultātu. Da�i saka, ka ārpasaule ienāks pie mums. It kā ar to vēl nepietiktu, kāds mācītājs vidus līmeņos �obrīd notur divas Svētdienas nedēļā, lai brīdinātu par briesmām, par �o savu vīziju, kurā elevatoru līdz malām piepilda putekļi un iet bojā tūksto�iem iedzīvotāju��

�Mācītāji�� D�uljeta izspļāva.

�Jā, mācītāji, kuru Svētdienas klausīties kāpj ļaudis gan no aug�as, gan dziļumiem. Kad viņ� nolems, ka jānotur trīs dievkalpojumi nedēļā, mums jau būs darī�ana ar satrakotu pūli.�

D�uljeta izlaida pirkstus caur matiem, un no tiem izbira akmentiņi un gru�i. Viņa vainīgi palūkojās uz putekļu mākoni. �Kā ļaudīm �ķiet, kas ar mani notika ārpus elevatora? Manas tīrī�anas laikā? Ko viņi saka?�

�Da�i tam nespēj noticēt,� Lūkass teica. �Tā jau pārvēr�as par leģendu. Ak, mēs IT zinām, kas notika, bet da�i ap�auba, vai tu maz esi sūtīta tīrīt. Dzirdēju tenkas, ka tas bijis vēlē�anu triks.�

D�uljeta pie sevis nolamājās. �Un kā viņi uztver ziņas par pārējiem elevatoriem?�

�Jau gadiem esmu mēģinājis ieskaidrot citiem, ka zvaigznes ir tādas pa�as saules kā mūsējā. Da�as lietas ir pārāk lielas, lai būtu aptveramas. Es nedomāju, ka, izglābjot savus draugus, tu to mainīsi. Tu vari uzvest savu radio draugu līdz tirgum un teikt, ka viņ� ieradies no cita elevatora, un tikpat labi cilvēki tam noticēs.�

�Vokeru?� D�uljeta no�ūpoja galvu, tomēr zināja, ka Lūkasam taisnība. �Lūk, es nedodos pakaļ saviem draugiem, lai pierādītu to, kas ar mani notika. Runa nemaz nav par mani. Viņi tur dzīvo starp miroņiem. Starp rēgiem.�

�Un mēs nē? Vai tad mēs nemielojamies ar saviem aizgājējiem? D�ūla, es tevi lūdzu! Lai tu izglābtu da�us, aizies bojā sirņti. Varbūt labāk, lai viņi paliek tur.�

Viņa dziļi ieelpoja un uz mirkli aizturēja elpu, no sirds cenzdamās nesadusmoties. �Nē, tā nebūs labāk, Lūkas. Vīrietis, ko esmu apņēmusies izglābt, ir pa pusei jucis no dzīves vienatnē visus �os gadus. Bērniem tur dzimst pa�iem savi bērni. Viņiem vajadzīgi mūsu ārsti un mūsu palīdzība. Turklāt... es viņiem apsolīju.�

Viņas lūgumam Lūkass atbildēja ar skumju skatienu. Bezcerīgi. Kā lai liek cilvēkam pieķerties tiem, ko viņ� nekad nav saticis? D�uljeta no viņa gaidīja neiespējamo, un pati bija tikpat vainīga. Vai viņai rūpēja ļaudis, kuru prāti tika divkārtīgi indēti Svētdienās? Vai varbūt kāds no sve�iniekiem, kas viņu ievēlēja vadībā, bet kuru viņa nebija satikusi?

�Es �o darbu negribēju,� viņa teica Lūkasam. Bija grūti apslāpēt balsī pārmetumu. Nevis D�uljeta pati, bet pārējie bija gribēju�i, lai viņa ir mērs. Tagad gan �ķita, ka to vēlas mazāk cilvēku nekā pirms tam.

�Es arī nezināju, ko ēnoju,� Lūkass atbildēja. Viņ� iesāka teikt vēl kaut ko, bet apklusa, kad no ģeneratoru telpas, katrā solī putot, iznāca raktuvju strādnieku pulciņ�.

�Tu grasījies kaut ko teikt?� D�uljeta jautāja.

�Gribēju lūgt, ja tu tomēr roc, tad dari to slepenībā. Ja nē, atstāj to �o vīru ziņā un nāc��

Viņ� nepabeidza domu.

�Ja tu grasījies teikt, lai nāku mājās, tad manas mājas ir �eit. Un vai mēs patie�ām neesam labāki par pēdējiem, kas bija pie varas? Melot saviem ļaudīm? Sazvērēties pret viņiem?�

�Es baidos, ka esam vēl ļaunāki,� Lūkass iesāka. �Viņi tikai centās saglabāt mūsu dzīvības.�

To izdzirdējusi, D�uljeta sāka smieties. �Mūsu dzīvības? Viņi nolēma tevi un mani sūtīt nomirt!�

Lūkass nopūtās. �Es domāju visus pārējos. Viņi strādāja, lai uzturētu pie dzīvības pārējos.� Bet viņ� vairs nespēja noturēties � kamēr D�uljeta smējās, arī Lūkasa sejā pavīdēja smaids. Uz noputēju�ajiem vaigiem viņa izsmērēja asaras dubļu �vīkās.

�Dod man vēl pāris dienas �eit lejā,� D�uljeta teica. Tas nebija lūgums, tas bija nosacījums. �Ļauj man paskatīties, vai maz spēsim rakt. Tad es nāk�u bu�ot tavus mazuļus un apbedīt miru�os � lai gan, protams, ne tādā secībā.�

Lūkass sarauca uzacis par viņas melno humoru. �Un tu pieklusināsi ķecerības?�

Viņa apstiprino�i pamāja. �Ja raksim, darīsim to klusi.� Pie sevis gan D�uljeta iedomājās, vai viņu atklātā ma�īna vispār varēs parakt bez dārdē�anas. �Tik un tā biju ieplānojusi nelielu elektroenerģijas piegādes atslodzi. Negribu, lai galvenais ģenerators visu laiku strādā ar pilnu jaudu. Katram gadījumam.�

Lūkass pamāja, un D�uljeta aptvēra, cik meli �ķita viegli un nepiecie�ami. Uz mirkli viņa apsvēra, vai atklāt Lūkasam vēl vienu no savām idejām, par ko bija domājusi nedēļām ilgi jau tad, kad slimnīcā ārstēja savus apdegumus. Bija kāda lieta, ko D�uljeta vēlējās aug�ā paveikt, bet viņa redzēja, ka Lūkass nav noskaņojumā, un tas varētu viņu sadusmot vēl vairāk. Tādēļ D�uljeta pastāstīja viņam plāna daļu, kas, viņasprāt, Lūkasam patiks.

�Kad darbi te lejā būs iesākti, esmu nodomājusi doties aug�ā un kādu laiku tur palikt,� D�uljeta teica, saņēmusi Lūkasa roku. �Kādu brīdi padzīvot mājās.�

Viņ� pasmaidīja.

�Tomēr klausies,� viņa iesāka, juzdama vajadzību pabrldināt. �Lūk, esmu redzējusi ārpasauli. Naktīs es palieku nomodā un klausos Voka radio. Tur ārā ir daudz tādu cilvēku kā mēs, viņi dzīvo bailēs, no�ķirtībā un neziņā. Es plānoju izdarīt vairāk nekā vienkār�i izglābt savus draugus. Ceru, ka tu to saproti. Esmu apņēmusies līdz galam noskaidrot, kas atrodas ārā aiz �īm sienām.�

Lūkass norija siekalas. Viņa smaids pagaisa. �Tu mērķē pārāk augstu,� viņ� lēnprātīgi noteica.

D�uljeta pasmaidīja un paspieda sava mīļotā roku. �Teica cilvēks, kur� vēro zvaigznes.�

<emphasis>Elevators 18</emphasis>

Strīds ar �ērliju par ģeneratoru nenoritēja veiksmīgi. D�uljeta panāca savu, bet, kad tas bija galā, nemaz nejutās kā uzvarētāja. Viņa noskatījās, kā viņas senā draudzene dusmīgi aizsoļo, un mēģināja iztēloties sevi viņas vietā. Kop� viņas vīra Marka nāves bija pagāju�i tikai pāris mēne�i. Pēc tam, kad D�uljeta pazaudēja D�ord�u, viņa bija sagrauta veselu gadu. Un nu kaut kāds mērs teica Mehāniskās vadītājai, ka savāc rezerves ģeneratoru. Nozog to. Tehniskas kļūmes gadījumā pamet elevatoru likteņa varā. Kāds mehānisms iziet no ierihdas, un visi līmeņi ieslīgst tumsā, visi sūkņi apklust, līdz to ir iespējams salabot.

D�uljetai nevajadzēja, lai Sērlija izvirza pretargumentus viņas nodomam. Tikpat labi viņa pati varēja tos uzskaitīt. Tagad D�uljeta stāvēja viena krēslainā gaitenī, klausījās, kā viņas draudzenes soļi pagaist klusumā, un brīnījās, ko, pie velna, viņa dara. Viņa sāka zaudēt pat tuvāko cilvēku uzticību. Un kādēļ? Solījuma dēļ? Vai vienkār�i tāpēc, ka ir ietiepīga?

Viņa pakasīja roku vietā, kur zem kombinezona kņudēja kāda rēta, un atcerējās, kā bija runājusi ar savu tēvu pirmo reizi pēc cietpau-rīgas klusē�anas divdesmit gadu garumā. Neviens no viņiem neatzina, cik dumji abi biju�i, tomēr tas karājās virs viņiem kā ģimenes vatētā sega. Lūk, Nikolsu lielākais trūkums, avots, kurā smelties spēku, lai sasniegtu dzīvē lielas lietas, un iemesls tam postam, kādu viņi bie�i vien aiz sevis atstāj, � �is nelaimi neso�ais lepnums.

D�uljeta pagriezās un iegāja atpakaļ ģeneratoru telpā. Klabo�s troksnis pie tālākās sienas atgādināja viņai daudz... nestabilākas dienas. Rak�anas troksnis daudz neat�ķīrās no izļodzītā ģeneratora dārdiem viņas pagātnē �jauns, karsts un bīstams.

Darbs pie rezerves ģeneratora jau ritēja pilnā sparā. Dovsons un viņa komanda jau bija atvienoju�i izplūdes cauruļu savienojumu. Rafs ar milzīgu atslēgu strādāja pie viena no lielajiem uzgrie�ņiem balsta

priek�pusē un atdalīja ģeneratoru no tā senās atra�anās vietas. D�uljeta aptvēra, ka viņa tik tie�ām to dara. Sērlijai bija visas tiesības uz viņu dusmoties.

D�uljeta �ķērsoja telpu, pieliekusi galvu zem dzelzs armatūras ribām, iekāpa vienā no caurumiem un pie lielā racēja pakaļgala ieraudzīja, kā Bobijs kasa bārdu. Bobijs bija klints, nevis virs. Viņam bija gari mati, kas sapīti raktuvju strādniekiem raksturīgā cie�ā bizē, nomelnējusi ogļpelēkā āda slēpa tum�o rak�anas darbu atstātās pēdas. Viņ� bija sava drauga Rafa pretstats visos iespējamos veidos. Viņam līdzās pie elkoņa klusi stāvēja Haila, viņa meita un ari ēna.

�Kā iet?� D�uljeta jautāja.

�Kā iet? Vai kā iet �ī ma�īna?� Bobijs pagriezās un uz mirkli viņu nopētīja. �Es tev pateik�u, kā iet �itais sarūsēju�ais spainis. To nevar pagriezt tā, kā tu esi nodomājusi. Tā ir notēmēta taisni kā lata. Vispār nav paredzēta stūrē�anai.�

D�uljeta sasveicinājās ar Hailu un novērtēja, cik tālu viņi tiku�i darbā ar racēju. Tīrī�ana veicās viegli, ma�īna bija lieliskā stāvoklī. Viņa uzlika plaukstu uz Bobija rokas. �Mēs to pavirzīsim,� D�uljeta pārliecino�i noteica. ��eit labajā pusē izvietosim dzelzs ķīļus gar sienu.� Viņa norādīja virzienu. Tum�o klinti virs galvas izgaismoja no raktuvēm atnestie pro�ektori. �Kad pret tiem atdursies pakaļgals, priek�gals būs spiests griezties sānis.� Ar vienu roku rādīdama racēju, viņa ar otru pastūma savu plaukstas locītavu, pagriezdama to tā, lai parādītu, kā manevrs izskatīsies.

Bobijs negribīgi nomurmināja piekri�anu. �Tas būs lēni, bet varētu nostrādāt.� Viņ� atlocīja plānu papīra loksni, visu elevatoru shēmu, un izpētīja ceļu, ko D�uljeta bija uzzīmējusi. Viņa bija nozagusi karti no Lūkasa slepenā kabineta, un viņas iecerētais tunelis lokveidā stiepās no elevatora 18 uz elevatoru 17 � no vienas ģeneratoru telpas līdz otrai. �Mums vajadzēs to spiest arī uz leju,� Bobijs piebilda. �Tā stāv slīpi, it kā būtu sataisījusies braukt uz aug�u.�

�Tas nekas. Kas notiek ar stiprinājumiem?�

Haila pētīja abus pieaugu�os, virpināja ogles gabaliņu vienā rokā un �īfera tāfeli otrā. Bobijs pacēla acis uz griestiem un sarauca pieri.

�Ēriks nemaz tik dedzīgi negrib aizdot tos, kas viņam ir. Viņ� saka, ka varēs sakasīt sijas kādam nepilnam kilometram. Teicu viņam, ka tev vajadzēs piecas līdz desmit reizes vairāk.�

�Tad nāksies izvilkt kaut ko no viņa raktuvēm.� D�uljeta pamāja ar galvu Hailai un viņas tāfelītei, norādīdama, lai ēna pieraksta.

�Tu esi apņēmusies sākt karus te lejā, vai ne?� Manāmi satraukts, Bobijs paraustīja savu bārdu. Haila pārtrauca virpināt ogli un, īsti nezinādama, ko iesākt, lūkojās uz saviem priek�niekiem, te uz vienu, te uz otru.

�Es parunā�u ar Ēriku,� D�uljeta teica Bobijam. �Kad apsolī�u viņam kaudzi tērauda siju, ko atradīsim otrā elevatorā, viņa pretestība sagrūs.�

Bobijs pacēla uzaci. �Slikta vārdu izvēle.�

Viņ� nervozi iesmējās, kamēr D�uljeta ar �estu mudināja viņa meitu pierakstīt. �Mums vajadzēs trīsdesmit se�as sijas un septiņdesmit divas kolonnas,� viņa teica.

Pirms Haila pierakstīja, viņa pameta vainīgu skatienu uz Bobiju. �Ja tā kustēsies, tad sara�os kaudzi gru�u,� Bobijs turpināja. �Vedot tos no �ejienes uz smalcinātāju raktuvēs, mēs radīsim lielu netīrību, turklāt tam vajadzēs tikpat daudz vīru kā rak�anai.�

Doma par smalcinātāja telpu, kur atme�i tika saberzti pūderī un izpūsti izplūdes cauruļvadā, atmodināja sāpīgas atmiņas. D�uljeta notēmēja lukturī�a staru uz Bobija kājām un centās nedomāt par pagātni. �Mēs nevedīsim atme�us ārā,� viņa teica. �Gandrīz tie�i zem mums atrodas sestā �ahta. Ja raksim taisni uz leju, trāpīsim tajā.�

�Tu plāno aizbērt sesto �ahtu?� Bobijs neticīgi pārjautāja.

�Sestā tik un tā ir gandrīz iztuk�ota. Turklāt brīdī, kad sasniegsim otru elevatoru, mūsu rūdas rezerves dubultosies.�

�Ēriks uzies gaisā. Tu nevienu neesi aizmirsusi, vai ne?� D�uljeta pētīja senā drauga seju. �Ko aizmirsusi?�

�Aizmirsusi nokaitināt vēl kādu.�

D�uljeta neatbildēja uzbrukumam un pievērsās Hailai. �Aiznes ziņu Kortnijai. Es gribu, lai rezerves ģeneratora apkope ir pilnībā pabeigta, pirms tas tiek vests �urp. Kad tas būs piemontēts te, nebūs vietas cilāt uzgaļus un pārbaudīt blīves. Griesti būs pārāk zemi.�

D�uljeta turpināja pētīt racēju, bet Bobijs rauca pieri. �Tu būsi �eit, lai to pārraudzītu, vai ne?� viņ� jautāja. �Tu ta�u būsi te, lai uzstādītu ģeneratoru �ajā monstrā?�

Viņa pa�ūpoja galvu. �Baidos, ka nē. Par to būs atbildīgs Dov-sons. Lūkasam ir taisnība, man jāiet pastrādāt aug�ā��

�Kādas muļķības!� Bobijs iebilda. �Kas notiek, D�ūla? Nekad neesmu redzējis, ka tu �ādi atstāj projektu pusratā pat tad, ja tas nozīmētu strādāt trīs maiņas pēc kārtas!�

D�uljeta pagriezās un palūkojās uz Hailu ar tādu izteiksmi, kura visiem bērniem un ēnām uzreiz lika noprast, ka viņu ausis �eit nav vēlamas. Meitene palika nopakaļ, kamēr abi senie draugi devās tālāk.

�Mana prombūtne izraisa nemieru,� D�uljeta teica klusā balsī, ko aprija ma�īnas milzīgie apmēri visapkārt. �Nākdams man pakaļ, Lūkass rīkojās pareizi.� Viņa nikni paskatījās uz veco raktuvju strādnieku. �Un, ja tas nonāks viņa ausīs, es tevi nodauzī�u zili melnu!� Bobijs iesmējās un pacēla plaukstas, it kā viņ� padotos. �Tev tas man nav jāsaka! Es esmu precējies.�

D�uljeta pamāja. �Labāk būs, ja jūs raksiet, kamēr esmu citur. Kalpo�u par uzmanības novērsēju, ļauj man to darīt!� Viņi sasniedza galu tuk�ajai telpai, ko drīz aizpildīs rezerves ģenerators. �is izkārtojums bija tik saprātīgs � turēt smalko dzinēju ārā, kur tas tiks izmantots un apkalpots. Pārējais racējs bija tikai tērauds un akmeni maļo�i zobi, smērvielās iepakoti mehānismi.

�Tie tavi draugi,� Bobijs iesāka. �Viņi ir �ī visa vērti?�

�Ir,� D�uljeta lūkojās senā drauga sejā. �Bet tas nav tikai viņu dēļ. Tas ir arī mūsu dēļ.�

Bobijs pako�ļāja bārdu. �Es nesaprotu,� viņ� pēc brī�a noteica. �Mums jāpierāda, ka tas darbojas,� D�uljeta paskaidroja. ��is ir tikai sākums.�

Bobijs samiedza acis. �Nu, ja �is nav sākums vienai lietai,� viņ� teica, �atļau�os teikt, ka tas ievadīs beigas kādai citai.�

Pie Vokera darbnīcas durvīm D�uljeta apstājās un pieklauvēja, pirms gāja iek�ā. Viņa bija dzirdējusi runas par to, ka Voks sacel�anās laikā staigājis apkārt, bet tas bija zobrats, ar kuru viņas galvā nekas cits nesaderēja kopā. Pēc viņas domām, tā drīzāk bija vienkār�a leģenda, lieta, kam neticēt, jo tā nebija redzēta pa�as acīm. D�uljeta pieņēma, ka tāpat ari vairumam ļau�u nebija aptverama viņas pastaiga starp elevatoriem. Baumas. Mīts. Kas bija �ī mehā-niķe, kura apgalvoja, ka redzējusi citu pasauli? �ādi stāsti netika uztverti nopietni � ja vien leģenda neiesakņojās un nostās asnu neizdzina reliģija.

�D�ūla!� Vokers pacēla skatu no galda, viena acs caur palielināmo stiklu spīdēja tomāta lielumā. Viņ� pavilka lēcu nost, un acs pieņēma normālu izmēru. �Labi, labi! Tāds prieks, ka tu esi �eit!� Viņ� mādams aicināja D�uljetu tuvāk. Telpā oda pēc degu�iem matiem, it kā vecais vīrs būtu noliecies pār lodējamo darbu un aizmirsis par savām garajām, pelēkajām matu �ķipsnām.

�Atnācu tikai tāpēc, lai pārraidītu kaut ko Solo,� viņa teica. �Un pateiktu tev, ka uz pāris dienām do�os prom.�

�Ak tā?� Vokers sarauca uzacis. Viņ� ielika da�us sīkus darbarīkus sava ādas priek�auta kabatā un iespieda lodāmuru mitrā sūklī. �ņākoņa atgādināja D�uljetai nelāgi noskaņoto kaķi, kas reiz dzīvoja sūkņu telpā un, paslēpies ēnās, uz viņu �ņāca. �Tas puisis Lūkass sauc tevi prom?� Vokers pajautāja.

Tas D�uljetai atgādināja, ka Vokers nedraudzējas ar atklātām telpām, toties itin labi saprotas ar nesējiem. Savukārt tie draudzējas ar viņa naudu.

�Daļēji,� D�uljeta atzina. Viņa izvilka no galda apak�as ķebli un atbalstījās pret to, pētīdama savas saskrambātās un ar eļļu nosmērētās rokas. �Otra lieta ir tāda, ka rak�ana prasīs kādu laiciņu, un tu jau zini, kāda es palieku, ja man jāsē� uz vietas. Man ir iecerēts vēl kāds projekts. Tas visiem nepatiks vēl vairāk nekā �is.�

Vokers brīdi viņā noraudzījās, vecā vīra acis pacēlās pret griestiem un tad iepletās. Kaut kādā veidā viņ� zināja, ko tie�i D�uljeta plāno darīt. �Tu esi kā Kortnijas �ili bļoda,� viņ� no�ukstēja. �Radi problēmas abos galos.�

D�uljeta iesmējās, bet juta pakrūtē ieduramies nelielu vil�anos par to, ka ir tik paredzama.

�Vēl neesmu pateikusi Lūkasam,� viņa brīdināja veco vīru. �Vai Pīteram.�

Izdzirdējis otro vārdu, Vokers savieba ģīmi jautājo�ā grimasē.

�Billingsam,� D�uljeta paskaidroja. �Jaunajam �erifam.�

�Ak pareizi!� Vokers atvienoja lodāmuru no elektrības un vēlreiz noslaucīja to sūklī. �Es aizmirstu, ka tas vairs nav tavs darbs.�

Tas gandrīz nekad nav bijis mans darbs, viņai gribējās teikt.

�Tikai vēlos pateikt Solo, ka gandrīz esam sāku�i rakt. Man jāpārliecinās, ka tur tiek kontrolēti plūdi.� D�uljeta norādīja uz viņa radio, kas spēja daudz vairāk nekā vienkār�i pārraidīt ziņojumus viena elevatora robe�ās. Tāpat kā radio telpā zem IT serveriem, Vokera uzkonstruētā ierīce spēja pārraidīt ziņas arī uz citiem elevatoriem.

�Skaidra lieta! Tikai �ēl, ka tu neej prom pēc dienas vai divām. Esmu gandrīz pabeidzis pārnēsājamo radio.� Viņ� parādīja D�uljetai plastmasas kastīti, nedaudz lielāku par vecajām rācijām, ko viņa un vietnieki mēdza nēsāt pie jostas. No tās joprojām karājās vaļēji vadi, un tai bija piestiprināta liela ārējā baterija. �Kad bū�u pabeidzis, kanālus varēsi pārslēgt ar ripu. Tam būs piekļuve gan ienāko�ajiem, gan izejo�ajiem signāliem abos elevatoros.�

D�uljeta uzmanīgi pacēla rāciju, un viņai nebija ne jausmas, par ko Vokers runā. Vecais norādīja uz slēd�a ripu ar trīsdesmit divām numurētām pozīcijām. To D�uljeta saprata.

�Tikai smuki jāievieto vecie akumulatori. Pēc tam piestrādā�u, lai noregulētu spriegumu.�

�Tu esi apbrīnojams!� D�uljeta no�ukstēja.

Vokers staroja. �Apbrīnojami ir ļaudis, kas to uztaisīja pirmoreiz. Nespēju beigt jūsmot par to, ko viņi spēju�i izdarīt pirms simtiem gadu. Tad cilvēki nebija vis tik stulbi, kā gribētos domāt!�

D�uljetai gribējās pastāstīt viņam par grāmatām, ko bija redzējusi, par to, ka �ķita, it kā pagātnes cilvēki būtu ieradu�ies no nākotnes.

Vokers noslaucīja rokas vecā lupatā. �Es brīdināju Bobiju un pārējos un domāju, ka arī tev vajadzētu to zināt. Jo dziļāk viņi raks, jo sliktāk radio darbosies, līdz viņi būs tiku�i otrā pusē.�

D�uljeta pamāja. �To esmu dzirdējusi. Kortnija teica, ka viņi, tāpat kā raktuvēs, izmantos ziņne�us. Nolēmu, ka viņa būs atbildīgā par izrakumiem. Viņa ir padomājusi par pilnīgi visu.�

Vokers sarauca pieri. �Dzirdēju, ka viņa grib �ajā pusē izvietot arī sprāgstvielas gadījumam, ja viņi uztrāpa slikta gaisa kabatai.�

�Tā bija Sērlijas ideja. Viņa vienkār�i mēģina atrast ieganstus, lai neraktu. Bet tu jau pazīsti Kortniju � ja viņa kaut ko ieņēmusi galvā, tas tiek izdarīts.�

Vokers pakasīja bārdu. �Kamēr vien viņa neaizmirsīs mani barot, ar mums viss būs kārtībā.�

D�uljeta iesmējās. �Esmu dro�a, ka neaizmirsīs.�

�Tad vēlu veiksmi tavos darbos!�

�Paldies!� D�uljeta teica. Viņa norādīja uz lielo radio, kas atradās uz Vokera darbagalda. �Vai vari mani savienot ar Solo?�

�Protams, protams! Septiņpadsmit. Aizmirsu, ka tu nenāci te lejā, lai pļāpātu ar mani. Piezvanīsim tavam draugam.� Viņ� pa�ūpoja galvu. �Teik�u tev vienu, no sarunām ar �o rādās, ka viņ� ir viens jan-cīgs tips.�

D�uljeta smaidīdama pētīja senā drauga seju. Viņa gribēja redzēt, vai viņ� joko, tad nosprieda, ka Vokers runājis pilnīgi nopietni, un sāka smieties.

�Kas ir?� Vokers jautāja. Viņ� ieslēdza radio un pasniedza D�uljetai rāciju. �Ko es tādu pateicu?�

Solo ziņojums raisīja pretrunīgas izjūtas. Mehāniskā bija sausa, tomēr, plūdiem atkāpjoties, bija pagājis īsāks laiks, nekā D�uljeta bija cerējusi. Līdz viņi tiks klāt, lai redzētu, kas otrā pusē saglābjams, var paiet nedēļas vai mēne�i, bet rūsa sāks iedarboties jau tagad. D�uljeta izmeta �īs tālās problēmas no galvas un koncentrējās uz lietām, kurām varēja ķerties klāt tūlīt.

Viss aug�upceļam nepiecie�amais ietilpa mazā pleca somā � viņas labais, sudrabotais kombinezons, ko D�uljeta tikpat kā nebija valkājusi, izlietnē izmazgātas un joprojām mitras zeķes un apak�veļa, apdauzīta un eļļā nosmērēta darba bla�ķe, skrūvgriezis un uzgaļu komplekts. Kabatās bija atvā�amais darbarīku komplekts un divdesmit �etoni, lai gan, kop� viņa kļuva par mēru, samaksu no viņas pieņēma retais. Vienīgā lieta, kā D�uljetai pietrūka, bija kārtīgs radio, bet Vokers bija izjaucis abas strādājo�ās rācijas, lai mēģinātu uzbūvēt jaunu, un tas vēl nebija gatavs.

Paņēmusi līdzi savu trūcīgo bagā�u un sajūtu, ka pamet draugus, D�uljeta atstāja Mehānisko aiz muguras. Gaiteņos un ārā kāpnēs viņai sekoja tālais rak�anas troksnis. Izejot caur apsardzes vārtiem, viņa it kā pārkāpa kādu prāta radītu robe�u. Tas atgādināja izie�anu caur gaisa slū�ām pirms visām tām nedēļām. Glu�i kā slēgvārsti, �ķita, ka da�as lietas atļauj kustību tikai vienā virzienā. D�uljeta ar ba�ām domāja, cik ilgs laiks paies, līdz viņa varēs atgriezties. Doma par to neļāva ievilkt elpu.

Viņa lēni kāpa arvien augstāk, kāpnēs parādījās arī citi gājēji, un D�uljeta juta, ka tie viņu vēro. Reiz pazītu cilvēku drūmie skatieni atgādināja vēju, kas bija triecies pret viņas stāvu uzkalna pakājē. Viņu acīs uzliesmoja neuzticība, bet tikpat a�i skatieni tika novērsti.

Drīz vien D�uljeta saprata, par ko bija runājis Lūkass. Lai kādu labvēlību būtu izvilinājusi viņas atgrie�anās, lai arī par kādu brīnumu ļaudis viņu uzskatīju�i pēc atteik�anās tīrīt un izdzīvo�anas lielajā ārpasaulē, tas viss drupa tikpat acīmredzami kā betons, pret kuru lejā triecās racēju āmuri. Lai gan viņas atgrie�anās no ārpasaules bija nesusi cerību, plāni zem elevatora rakt tuneli bija atmodināju�i ko citu. To viņa redzēja veikalnieka novērstajā skatienā, sargājo�ajā rokā, ko māte aplika ap plecu savam bērnam, �ukstos, kas nāca un tikpat pēk�ņi arī pagaisa. D�uljeta radīja kaut ko pavisam pretēju cerībai. Viņa izplatīja bailes.

Saujiņa cilvēku gan atzina viņas autoritāti, palocīdami galvas un sveicinādami: �Mēr!�, kad viņa kāpnēs gāja tiem garām. Kāds pazīstams, jauns nesējs apstājās un kratīja D�uljetas roku, izskatīdamies patiesi sajūsmināts, ka viņu saticis. Bet, apstājusies zemākajos dārzos simt divdesmit sestajā, lai nopirktu ēdienu, viņa jutās tikpat laipni gaidīta kā eļļotājs augstākajos līmeņos. Tomēr D�uljeta joprojām bija starp savējiem. Lai cik nemīlēta, viņa bija viņu mērs.

�ie starpgadījumi lika viņai �aubīties, vai iegriezties pie Henka, �erifa vietnieka dziļumos. Viņ� bija cīnījies sacel�anās laikā un redzējis, kā labi vīrie�i un sievietes zaudē dzīvības abās pusēs. Ieiedama vietnieka iecirknī simt divdesmitajā stāvā, D�uljeta prātoja, vai tas ir kļūdains solis; varbūt viņai vajadzētu vienkār�i kāpt tālāk. Tomēr tā viņā runāja vecā D�uljeta, kas baidījās satikt savu tēvu, meitene, kas ierakās darbos, lai izvairītos no pasaules. Viņa vairs nevarēja atļauties tāda būt. D�uljetai bija pienākums pret elevatoru un tā ļaudīm. Iet satikt Henku bija pareizi. Viņa pakasīja rētu plaukstas virspusē un drosmīgi iesoļoja vietnieka iecirknī. D�uljeta atgādināja sev, ka ir mērs, nevis cietumniece, kas tiek izsūtīta tīrīt.

Viņai ieejot, Henks pacēla skatu no rakstāmgalda. Atpazīstot D�uljetu, �erifa vietnieka acis iepletās � kop� viņas atgrie�anās viņi nebija ne tiku�ies, ne runāju�i. Viņ� piecēlās no krēsla un pagāja divus soļus viņai pretī, tad apstājās, un D�uljeta viņā redzēja to pa�u prieka un satraukuma mutuli, ko juta pati, un saprata, ka nebija vērts baidīties no �ī apmeklējuma, ka nav bijis vajadzības izvairīties no Henka. Viņ� bikli sniedza D�uljetai roku, it kā uztrauktos, ka viņa varētu neatbildēt rokasspiedienam. Viņ� �ķita gatavs to nolaist, ja D�uljeta izskatītos aizvainota. Lai kādas sirdssāpes viņa tam sagādājusi, �ķita, ka Henks joprojām mokās pa�pārmetumos par to, ka sekojis pavēlēm un izsūtījis viņu tīrīt.

D�uljeta satvēra �erifa vietnieka plaukstu, pievilka viņu klāt un apskāva.

�Piedod!� Henks �ukstēja, un balss viņu nodeva.

�Izbeidz!� D�uljeta atbildēja. Viņa atlaida likumsargu un, soli atkāpusies, nopētīja viņa plecu. �Es esmu tā, kurai būtu jāatvainojas. Kā tava roka?�

Henks paapļoja plecu. �Vēl turas klāt,� viņ� teica. �Un, ja tu kādreiz uzdrīkstēsies man atvainoties, es lik�u tevi arestēt.�

�Tad jau pamiers!� D�uljeta piedāvāja.

Henks smaidīja. �Pamiers,� viņ� noteica. �Es gan gribu teikt��

�Tu darīji savu darbu. Un arī es centos, cik spēju. Lai tas paliek.�

Viņ� pamāja un sāka pētīt savus zābakus.

�Kā rit dzīve �ajā pusē? Lūkass teica, ka dzirdēta kurnē�ana par manu darbu lejā.�

�Ir biju�i da�i izlēcieni. Nekas pārāk nopietns. Es domāju, ka vairums cilvēku ir pietiekami aizņemti, mēģinot atgriezt dzīvi normālās sliedēs. Bet, jā, �o to esmu dzirdējis. Tu jau zini, cik daudz pieprasījumu saņemam no �ejienie�iem, kas vēlas pārcelties uz vidu vai aug�u. Nu, pēdējā laikā saņemu desmit reizes vairāk nekā parasti. Baidos, ka ļaudis negrib atrasties tavas rosības tuvumā.�

D�uljeta iekoda lūpā.

�Daļa problēmas ir vienotu norādījumu trūkums,� Henks iesāka. �Negribu tev to uzkraut, bet mēs ar pui�iem īsti nesaprotam, uz kuru pusi �obrīd ir aug�a. Mēs nesaņemam ziņojumus no Apsardzes kā agrāk. Un tavs birojs...�

�Ir bijis kluss,� D�uljeta noteica.

Henks pakasīja pakausi. �Tie�i tā. Par tevi pa�u gan to glu�i nevarētu teikt. Da�kārt kāpņu laukumā varam dzirdēt jūsu sacelto troksni.�

�Tie�i tādēļ esmu ieradusies,� D�uljeta viņam atklāja. �Es gribu, lai zini, ka tavas rūpes ir arī manas rūpes. Dodos aug�ā uz savu biroju,

kur palik�u nedēļu vai divas. Iegriezī�os arī pārējos vietnieku iecirkņos. �eit daudzas lietas krietni uzlabosies.�

Henks sarauca pieri. �Tu zini, ka es tev uzticos un tā tālāk, bet, kad tu �ejienes ļaudīm saki, ka dzīve uzlabosies, viņi dzird tikai to, ka tā mainīsies. Un tiem, kas elpo un ir par to pateicīgi, tiem tas nozīmē vienu, tikai vienu lietu.�

Un D�uljeta iedomājās par visu, ko bija ieplānojusi gan dziļumos, gan arī aug�ā. �Kamēr man uzticēsies tādi labi cilvēki kā tu, mums nekas nenotiks,� viņa teica. �Tagad man tev ir kāds lūgums.� �Tev vajadzīgas naktsmājas,� Henks minēja. Tad norādīja uz cietuma kameru. �Esmu tev pietaupījis tavu istabu! Varu nolaist lāvu�� D�uljeta iesmējās. Viņa priecājās, ka viņi jau spēja jokot par tēmu, kas vēl pirms mirkļa abiem bija radījusi neērtības. �Nē,� viņa noteica. �Tiesa gan, paldies! Bet man līdz gaismu izslēg�anai jāpaspēj uzkāpt līdz vidus dārziem. Jāiestāda pirmais stāds tikko uzraktā zemes gabalā.� Viņa novēcināja gaisā roku. �Tā ir viena no tām lietām.� Henks smaidīdams pamāja.

�Patiesībā es gribēju tev lūgt, lai pieskati kāpnes. Lūkass pieminēja kurnē�anu aug�ā. Es dodos turp, lai to nomierinātu, bet vēlos, lai tu esi modrs, ja nu viss aiziet pa pieskari. Lejā mums ir kadru trūkums, un gaisotne ir saspīlēta.�

�Tu paredzi nepatik�anas?� Henks jautāja.

D�uljeta apsvēra �o jautājumu. �Jā,� viņa atbildēja. �Ja tev vajadzīgas pāris ēnas, es tam nodro�inā�u bud�etu.�

Henks rauca uzacis. �Parasti man patīk, ja manā virzienā ripo �etoni,� viņ� iesāka. �Kādēļ tad �oreiz es jūtos nelāgi?�

�Tam ir tāds pats iemesls kā tam, kādēļ es ar prieku samaksā�u,� D�uljeta teica. �Mēs abi zinām, ka �ī darījuma rezultātā tev, nevis man būs jāraujas vaiga sviedros.�

Kad D�uljeta bija devusies prom no vietnieka kabineta, viņa kāpa caur līmeņiem, kas bija pieredzēju�i kaujas, un vēlreiz skatīja elevatora karā gūtās rētas. Viņa gāja garām arvien briesmīgākiem atgādinājumiem par viņas prombūtnē notiku�o vardarbību, redzēja cīniņu atstātās pēdas � robainas, sudrabotas �vīkas vecā krāsā, melnus, nokvēpu�us traipus un izsistus robus betonā, kur kā salauzti kauli caur ādu rēgojās metāla armatūra .

Lielāko daļu savas dzīves D�uljeta bija veltījusi, lai �o elevatoru uzturētu kārtībā, lai nodro�inātu tā darbību. Uz �o laipnību elevators atbildēja ar gaisu, kas pildīja viņas plau�as, dārziem, kas sniedza ra�u un paņēma miru�os. Viņi bija atbildīgi viens par otru. Bez cilvēkiem �is elevators kļūtu tāds, kāds ir Solo elevators � sarūsējis un daļēji applūdis. Bez elevatora D�uljeta būtu galvaskauss uz pakalna, kas ar tuk�ām acīm lūkotos mākoņainajās debesis. Viņi bija viens otram vajadzīgi.

D�uljeta uzlika plaukstu uz margām; zem viņas pa�as rētainās rokas raupji slīdēja jaunās metinājuma vietas. Lielu dzīves daļu viņi uzturēju�i viens otra dzīvību � viņa un �is elevators. Tie�i līdz brīdim, kad viens otru gandrīz nobeidza. Un nu sīkās vainas Mehāniskajā, ko viņa bija cerējusi kādudien salāpīt, � �iksto�ie sūkņi, sūces caurulēs, caurumi izplūdes vados � viss nobālēja salīdzinājumā ar daudz lielāku ļaunumu, ko izraisījusi viņas aizie�ana. Glu�i tāpat kā nejau�ās rētas �ur un tur � atgādinājumi par jaunībā piedzīvotiem negadījumiem � nu bija pazudu�as zem izkropļotās ādas, �ķita, ka viena liela kļūda spēj aprakt visas sīkās.

Pa vienam pakāpienam vien D�uljeta kāpa augstāk un sasniedza vietu, kur sprādziens bija izrāvis kāpnēs robu. Pār izārdīto daļu stiepās metāla ielāpu kārta, stieņu un margu tikls, kas bija izveidots no kāpņu laukumiem, kas nu bija �aurāki nekā agrāk. Vietām vīdēja ar ogli uzrakstīti sprādzienā bojāgāju�o vārdi. D�uljeta uzmanīgi soļoja pār ieliekto metālu. Augstāk viņa redzēja, ka nomainītas Apgādes nodaļas durvis. �eit kaujas biju�as īpa�i asiņainas. Cena, ko �ie cilvēki dzeltenajās formās bija samaksāju�i par apvieno�anos ar viņas ļaudīm, kas tērpās zilā krāsā.

Tobrīd, kad D�uljeta tuvojās baznīcai deviņdesmit devītajā līmenī, pa tās durvīm sāka plūst Svētdienas apmeklētāji. Ļau�u pūļi gāja lejup pa spirāli uz pieklusu�ā tirgus pusi, kuram D�uljeta bija tikko pagājusi garām. Viņu lūpas bija cie�i sakniebtas no stundām ilgas nopietnas runas, viņu locītavas tikpat stīvas kā izgludinātie kombinezoni. D�uljeta gāja viņiem garām un ievēroja naidīgos skatienus.

Kad viņa bija sasniegusi kāpņu laukumu, ļau�u bija jau daudz mazāk. Nelielā svētnīca bija iespiedusies starp vecajiem hidjroponiska-jiem dārziem un strādnieku dzīvokļiem, kuros mēdza mitināties tie, kas strādāja dziļumos. Tas notika pirms viņas dzim�anas, bet Nokss reiz bija skaidrojis, kā �is templis deviņdesmit devītajā radies. Viņa pa�a tēvs vēl bijis zēns, un bija sāku�ies protesti pret Svētdienās izpildīto mūziku un lugām. Apsardze neesot likusies par to ne zinis, līdz protestētāju saujiņa pārauga veselā nometnē pie tirgus durvīm. Cilvēki esot gulēju�i kāpnēs un nobloķēju�i tās, līdz neviens vairs neesot varējis tikt garām. Lai sagādātu �im pūlim pārtiku, stāvu augstāk esot ticis izlaupīts dārzs. Ar laiku viņi esot pārņēmu�i lielāko daļu no hidropo-nikas līmeņa. Svētnīca divdesmit astotajā �eit esot iekārtojusi filiāli, un nu �ī filiāle deviņdesmit devītajā ir lielāka nekā tā, kas to radījusi.

Apiedama pēdējo līkumu, D�uljeta ieraudzīja kāpņu laukumā tēvu Vendelu. Viņ� stāvēja pie durvīm, paspieda rokas un pārmija īsas pieklājības frāzes ar katru draudzes locekli, kas devās prom no Svētdienas dievkalpojuma. Viņa baltais talārs �ķita izstarojam pats savu gaismu. Tas spīdēja tāpat kā viņa kailā galva, kas pēc sludinā�anas tik lielam pūlim mirguļoja no piepūles. �ķita, ka Vendels mirdz no galvvidus līdz pat talāra malai. It sevi�ķi tā likās D�uljetai, kas nāca taisnā ceļā no netīrumu un eļļas traipu valstības. Vien uzlūkojot tik nevainojamu tērpu, D�uljeta jutās netīra.

�Paldies, tēvs!� paspiezdama viņa roku, teica kāda sieviete, kas uz gurna turēja mazu bērnu. Cie�i aizmigu�ā mazuļa galva ļengani balstījās uz viņas pleca. Vendels uzlika uz tās plaukstu un teica da�us vārdus. Sieviete pateicās viņam vēlreiz un devās tālāk, bet Vendels jau spieda nākamā draudzes locekļa roku.

D�uljeta neuzkrīto�i nogaidīja aiz margām, kamēr garām pagāja pēdējā saujiņa baznīcēnu. Viņa noskatījās, kā viens no tiem apstājas un iespie� da�us �ķindo�us �etonus tēva Vendela atvērtajā plaukstā. �Paldies, tēvs!� arī viņ� kā savdabīgu mantru izteica �o atvadu frāzi. Vecajam vīram paejot garām, D�uljetai �ķita, ka viņa jūt kazu smar�u, kas aizvējoja viņam līdzi aug�up pa kāpnēm, viņ� dro�i vien bija ceļā atpakaļ uz lopu kūtīm. Viņ� bija pēdējais. Tēvs Vendels pagriezās pret D�uljetu un uzsmaidīja viņai, likdams nojaust, ka zinājis par viņas klātbūtni.

�Mēr!� viņ� teica, atplezdams rokas. �Kāds pagodinājums. Vai esat atnākusi uz dievkalpojumu vienpadsmitos?�

D�uljeta ieskatījās mazajā pulkstenī, ko nēsāja ap plaukstas locītavu. ��is nebija dievkalpojums vienpadsmitos?� viņa gribēja pārliecināties. Izrādījās, ka D�uljeta, raiti kāpdama caur līmeņiem, ieradusies agrāk.

�Tas sākās desmitos. Mēs esam uzsāku�i aizvadīt vēl vienu Svētdienu. Aug�as iedzīvotāji nāk uz vēlo dievkalpojumu.�

D�uljeta brīnījās, kādēļ gan aug�ējo līmeņu iedzīvotāji veic tik lielu attālumu. Viņa bija ieplānojusi savu ceļu tā, lai dievkalpojumus pilnībā izlaistu, un tā dro�i vien bija kļūda. Gudrāk būtu noklausīties vārdus, kas daudziem �ķiet tik vilino�i.

�Baidos, ka varu iegriezties tikai uz īsu mirkli,� viņa teica. �Atnāk�u uz Svētdienu pa ceļam lejup.�

Vendels sarauca pieri. �Un kad tas varētu būt? Dzirdēju, ka atgrie�aties darbā, kuram jūs izvēlējies Dievs un viņa ļaudis.�

�Domāju, ka pēc pāris nedēļām. Uzturē�os tur tik ilgi, cik būs nepiecie�ams, lai padarītu iekavētos darbus.�

Kāpņu laukumā parādījās baznīcas kalpotājs ar kokgriezumiem rotātu koka bļodu rokās. Viņ� a�i iegrūda Vendelam rokās tās saturu, un D�uljeta dzirdēja, kā viens pret otru �ķind �etoni. Zēnam mugurā

bija brūna mantija, un, kad viņ� paklanījās Vendelam, D�uljeta ievēroja, ka viņa galvvidus ir izskūts. Kad puisis pagriezās, lai ietu, Ven-dels satvēra viņu aiz rokas.

�Izrādi cieņu savam mēram!� viņ� teica.

�Kundze.� Baznīcas kalpotājs paklanījās. Viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. Tum�as acis zem biezām, tum�ām uzacīm, blāvas lūpas. D�uljeta juta, ka �is jaunietis nepavada daudz laika ārpus baznīcas.

�Tev nav jāsauc mani par kundzi,� viņa to laipni uzrunāja. �D�uljeta,� viņa sniedza sveicienam roku.

�Remijs,� puika atbildēja. No viņa mantijas pastiepās roka. D�uljeta to paspieda.

�Parūpējies par soliem!� Vendels nokomandēja. �Mums priek�ā vēl viens dievkalpojums.�

Remijs abiem paklanījās un aiz�ļūca prom. D�uljeta juta �ēlumu pret �o zēnu, lai gan pati nezināja, kādēļ. Vendels palūkojās pāri kāpņu laukuma margām un laikam ieklausījās, vai netuvojas gājēji. Turēdams durvis, viņ� aicināja D�uljetu iek�ā. �Nāciet!� viņ� teica. �Uzpildīsim jūsu bla�ķi. Es svētī�u jūsu ceļu.�

D�uljeta pakratīja savu bla�ķi, kas izklausījās gandrīz tuk�a. �Paldies!� viņa teica un sekoja viņam iek�ā.

Vendels izveda viņu cauri vestibilam un ieaicināja mazākā kapelā, kur arī D�uljeta pirms pāris gadiem bija apmeklējusi da�as Svētdienas. Remijs rosījās starp solu un krēslu rindām, nomainīdams spilvenus un izlikdams uz lēta papīra loksnītēm ar roku rakstītus paziņojumus. D�uljeta ievēroja, ka strādādams zēns viņu novēro.

�Dieviem jūsu pietrūkst,� teica tēvs Vendels, likdams noprast, ka zina, cik ilgs laiks pagājis, kop� D�uljeta apmeklējusi kādu no Svētdienām. Kop� pēdējās reizes, ko D�uljeta atcerējās, kapela �ķita papla�inājusies. Tajā vēdīja spēcīgā un dārgā zāģskaidu smar�a, ko izdalīja nesen pārveidota koksne, kas savākta no durvīm un citiem kaut kur iegūtiem seniem kokmateriāliem. Viņa uzlika plaukstu uz baznīcas sola, kas noteikti bija veselas bagātības vērts.

�Nu, dievi zina, kur mani atrast!� viņa atbildēja, noņemdama roku no sola. To teikdama, D�uljeta smaidīja, viņa to bija domājusi kā joku, bet ieraudzīja, ka tēva sejā uzplaiksnīja vil�anās.

�Da�kārt prātoju, vai jūs no viņiem neslēpjaties, cik labi vien spējat,� viņ� atbildēja. Tad ar galvu pamāja aiz altāra novietotās vitrā�as virzienā. Gaismas aiz tās spīdēja pilnā spilgtumā, uz grīdas un griestiem veidojot mazus, krāsainus laukumiņus. �No savas kanceles lasu jūsu paziņojumus par katru dzim�anu un katru nāvi un tajos saskatu ticību, ka viss ir dievu rokās.�

D�uljeta gribēja teikt, ka �os paziņojumus pat neraksta pati. Tie tika rakstīti viņas vietā.

�Bet da�kārt, redzot, cik vieglprātīgi uztverat viņu likumus, brīnos, vai jūs maz ticat dieviem.�

�Es ticu dieviem,� D�uljeta teica, juzdama, ka no �ādas apsūdzības asinis kļuvu�as karstākas. �Es ticu dieviem, kas radīja �o elevatoru. Patiesi! Un arī visus pārējos elevatorus��

Vendels sarāvās. �Zaimi!� viņ� no�ukstēja, iepletis acis, it kā viņas vārdi spētu nogalināt. Viņ� pameta skatu uz Remiju, kur� palocījās un devās gaiteņa virzienā.

�Jā, zaimi,� D�uljeta teica. �Bet es ticu, ka dievi uzcēla torņus tur, aiz uzkalniem, un ka viņi atstāju�i mūsu ziņā atklāt veidu, kā tikt no �ejienes prom. Tēvs Vendel, �ī elevatora dziļumos esam atklāju�i rīku, ar ko tas ir iespējams. Rak�anas ma�īna, kas var aizvest mūs uz jaunām vietām. Es zinu, ka jūs to neatbalstāt, bet ticu, ka �o rīku mums devu�i dievi, un es plānoju to izmantot.�

��is jūsu racējs ir velna darbs, un tas guļ dziļajā velna valstībā,� Vendels teica. Viņa sejā vairs nebija ne miņas no laipnības. Viņ� nosusināja pieri ar smalka auduma mutautiņu. �Nav tādu dievu, par kādiem jūs runājat, ir tikai dēmoni.�

Nu D�uljeta redzēja, ka tas ir viņa sprediķis. Viņa �obrīd klausījās dievkalpojumu vienpadsmitos. Cilvēki nāca tālu ceļu, lai dzirdētu �o.

Viņa spēra soli uz priek�u. Āda niknumā kaisa. �Starp maniem dieviem var būt arī dēmoni,� viņa piekrita, runādama svētā tēva mēlē.

�Dievi, kuriem es ticu... dievi, kurus pielūdzu, bija sievietes un vīrie�i, kas uzbūvēja �o vietu un vēl daudzas citas kā �ī. Viņi uzcēla �o vietu, lai pasargātu mūs no pasaules, ko bija iznīcināju�i. Viņi bija gan dievi, gan dēmoni. Bet viņi ir atstāju�i mums iespēju tapt atpestītiem. Viņi gribēja, lai esam brīvi, tēvs, un viņi pie�ķīra mums līdzekli, ar ko �o brīvību sasniegt.� D�uljeta norādīja uz saviem deniņiem. �Man viņi �o līdzekli pie�ķīra, lūk, te. Un viņi mums ir atstāju�i racēju. Tā ir. To izmantot nav nekāda zaimo�ana. Un es esmu redzējusi citus elevatorus, kurus jūs nebeidzat ap�aubīt. Es esmu tur bijusi.�

Vendels soli atkāpās. Viņ� berzēja kaklā uzkārto krustu, un D�uljeta ievēroja, ka gar durvju stenderes malu noskatās Remijs, kura biezās uzacis meta ēnu pār tum�ajām acīm.

�Mums vajadzētu izmantot visus līdzekļus, ko dievi mums devu�i,� D�uljeta teica. �Izņemot tos, kurus jūsu izmantojat, varu un spēju likt citiem baidīties.�

�Es?� Vendels piespieda pie krūtīm plaukstu. Ar otru roku viņ� norādīja uz D�uljetu. ,Jūs esat tā, kas izplata bailes!� Viņ� pameta roku uz kanceli un cie�ajām nesaderīgu krēslu, kastu un spaiņu rindām telpas tālākajā daļā. �Viņi �eit saspie�as trīs dievkalpojumos pēc kārtas un lauza rokas par visu velna darbu, ko jūs darāt! Bērni naktīs nespēj aizmigt aiz bailēm, ka jūs mūs visus nogalināsiet!�

D�uljeta pavēra muti, bet vārdi ārā nenāca. Viņa iedomājās par kāpnēs sastaptajiem skatieniem, par to māti, kas pievilka tuvāk savu bērnu, par pazīstamiem cilvēkiem, kas viņu vairs nesveicināja. �Es varētu jums parādīt grāmatas,� viņa klusi teica, iedomājusies par plauktiem, kuros glabājās Mantojums. �Es varētu jums parādīt grāmatas, un tad jūs saprastu.�

�Ir tikai viena grāmata, ko ir vērts lasīt!� Vendels noteica. Viņa skatiens strauji pievērsās lielajam, greznajam sējumam ar zeltītām malām, kur� bija uzlikts uz paaugstinājuma pie kanceles, kas atradās zem liela, izlocīta tērauda būra. D�uljeta atcerējās �īs grāmatas mācības. Viņa bija redzējusi tās lappuses, kur starp melnām, cenzētām rindām ik pa brīdim parādījās pa retam, mīklainam teikumam. Viņa ievēroja ari to, cik neprasmīgi paaugstinājums piemetināts pie tērauda grīdas seguma. Paranoiska metinājuma resnas grumbas. Tiem pa�iem dieviem, kuriem vajadzētu pasargāt visus elevatora ļaudis, nevarēja uzticēt pieskatīt vienu nieka grāmatu.

�Es dro�i vien do�os un ļau�u jums sagatavoties dievkalpojumam,� no�ēlodama savu dusmu lēkmi, teica D�uljeta.

Vendels nolaida gar sāniem sakrustotās rokas. D�uljeta juta, ka viņi bija aizgāju�i par tālu un abi to apzinājās. Viņa bija cerējusi izkliedēt �aubas, bet nu tās bija vēl spēcīgākas.

�Es vēlētos, kaut jūs varētu palikt,� Vendels teica. �Vismaz uzpildiet savu bla�ķi!�

Viņa pasniedzās aiz muguras un no somas noņēma bla�ķi. �vīkstot smagajai mantijai, atgriezās Remijs, uz pakau�a izskūtais laukums mirdzēja sviedros. �Tā arī darī�u, tēvs,� D�uljeta teica. �Paldies!�

Vendels palocīja galvu. Viņ� pamāja Remijam un klusēja, kamēr baznīcas kalpotājs uzpildīja D�uljetas bla�ķi kapelas strūklakā. Ne vārda. Agrākais solījums svētīt viņas ceļu bija aizmirsts.

D�uljeta piedalījās svinīgajā dēstī�anā vidus dārzos, paēda vēlas pusdienas un turpināja vienmuļo ceļu aug�up caur elevatoru. Ap to laiku, kad viņa bija sasniegusi trīsdesmitos līmeņus, gaismas sāka blāvot un D�uljeta pieķēra sevi, ka ilgojas pēc pazīstamās gultas.

Kāpņu laukumā viņu sagaidīja Lūkass. Viņ� smaidīdams sveicināja un uzstāja, ka paņems viņas pleca somu, lai cik viegla tā arī būtu.

�Tev nevajadzēja mani gaidīt,� D�uljeta teica. Tomēr patiesībā viņai tas likās mīļi.

�Es tikko atnācu,� Lūkass atrunājās. �Kāda nesēja mān teica, ka tu tuvojies.�

D�uljeta atcerējās jauno meiteni gai�i zilā kombinezonā, kas bija viņu apdzinusi �etrdesmitajos. Bija viegli aizmirst, ka Lūkasam bija ausis un acis visā elevatorā. Viņ� pieturēja durvis, un D�uljeta pārkāpa slieksni uz līmeni, kas pilns ar pretrunīgām atmiņām un emocijām. �eit bija miris Nokss. �eit tika noindēta mērs D�ensa. Te tika nolemts sūtīt viņu tīrī�anā, un te ārsti viņu izglāba pēc atgrie�anās.

D�uljeta pameta skatu uz sanāksmju telpas pusi un atcerējās, kā viņai tika paziņots, ka viņa būs mērs. Todien D�uljeta bija teikusi Pīteram un Lūkasam, ka viņiem jāatklāj pārējiem elevatora iedzīvotājiem patiesība � viņi nav vieni �ajā pasaulē. Par spīti viņu protestiem, D�uljeta joprojām uzskatīja, ka tā ir laba doma. Tomēr varbūt labāk būtu cilvēkiem nevis to pateikt, bet parādīt. Viņa iztēlojās, kā ģimenes dotos lielajā ceļojumā uz dziļumiem, tāpat kā �obrīd mēdza kāpt aug�up, lai paskatītos uz sienas ekrānu. Viņi ceļotu uz viņas pasauli, �ie tūksto�i ļau�u, kas nekad nav tur biju�i, nekad nav redzēju�i, kā izskatās ma�īnas, kas uztur viņu dzīvības. Viņi ceļotu lejā uz Mehānisko, lai izietu caur tuneli un apskatītu otru elevatoru. Pa ceļam viņi varētu apbrīnot galveno ģeneratoru, kas nu dūca un bija noregulēts precīzi līdz pilnībai. Viņi varētu apbrīnot tuneli, ko izraku�i D�uljetas draugi. Un tad viņi sajūsmināti piepildītu tuk�u pasauli, kas tik ļoti līdzīga �ai, un pārveidotu to pēc pa�u ieskatiem.

Lūkasam noskenējot caurlaidi, iepīkstējās apsardzes vārti, un D�uljeta pamodās no saviem nomoda sapņiem. Sargs aiz vārtiem viņai pamāja, un D�uljeta atbildēja sveicienam. Viņam aiz muguras IT nodaļa bija klusa un tuk�a. Vairums darbinieku pirms nakts bija devu�ies prom. Tuk�ie gaiteņi atgādināja D�uljetai elevatoru 17. Viņa iztēlojās, kā ap stūri iznāktu Solo ar puskukuli rokā, drupatām bārdā un priecīgu smīnu, kas parādītos, kad viņ� ieraudzītu D�uljetu. Tas gaitenis izskatījās glu�i tāds pats kā �is, protams, izņemot sasisto lampu, kas septiņpadsmitajā vados karājās no griestiem.

�īs da�ādās atmiņas jaucās viņas galvā, sekojot Lūkasam uz viņa personīgo dzīvokli. Divas vienādi izvietotas pasaules, divas dzīvotas dzīves, viena tur, otra �eit. Nedēļas, ko viņa pavadīja kopā ar Solo, �ķita kā vesels mū�s; tik ļoti divi cilvēki nelaimē spēja satuvināties. No tā kabineta, kur bērni iekārtoju�i sev mājas, varētu izlēk�ot Elīza un apķerties D�uljetai ap kāju. Dvīņi pie gultas strīdētos par kādiem atrastiem kārumiem. Riksons un Hanna tumsā slepus skūpstītos un sa�ukstētos par vēl vienu bērnu.

��bet tikai tad, ja tu esi ar mieru.�

D�uljeta pagriezās pret Lūkasu. �Ko? Ak jā. Labi, labi!�

�Tu nedzirdēji ne vārda no tā, ko es teicu, vai ne?� Viņi sasniedza Lūkasa dzīvokļa durvis, un viņ� noskenēja savu ieejas karti. �Da�kārt �ķiet, ka tu dzīvo kādā citā pasaulē.�

Viņa balsī D�uljeta dzirdēja rūpes, nevis dusmas. Viņa paņēma no Lūkasa somu un gāja iek�ā. Lūkass ieslēdza gaismas un nometa caurlaidi uz naktsgaldiņa pie gultas. �Tu jūties labi?� viņ� pajautāja.

�Vienkār�i esmu nogurusi no garā kāpiena.� D�uljeta apsēdās uz gultas malas un sāka siet vaļā zābakus. Viņa tos novilka un nolika parastajā vietā. Lūkasa dzīvoklis bija kā otrās mājas, pazīstams un mājīgs. Viņas pa�as dzīvoklis sestajā līmenī �ķita kā sve�a pasaule. Viņa tur bija bijusi divas reizes, tomēr nekad nebija palikusi pa nakti. To darīt nozīmētu pilnībā pieņemt savu mēra lomu.

�Es iedomājos, ka varētu pasūtīt, lai mums piegādā vēlas vakariņas,� Lūkass parakņājās skapī un izvilka no tā mīksta auduma peldmēteli, kurā D�uljetai patika ietīties pēc karstas du�as. Viņ� to uzkāra uz āķī�a pie vannasistabas durvīm. �Gribi, lai ielai�u vannā ūdeni?�

D�uljeta skaļi nopūtās. �Es nelabi o�u, vai ne?� Viņa paostīja plaukstas virspusi un mēģināja sajust eļļas smaku. Degunā iesitās skābenā lodlampas dvesma, racēja aso izplūdes gāzu smar�a � aromāts, kas viņas ādā ietetovēts tāpat kā zīmes, ko savās rokās iegrieza un ar tinti ierakstīja naftinieki. Un viss par spīti tam, ka viņa, pirms devās prom no Mehāniskās, bija iegājusi du�ā.

�Nē�� Lūkass izskatījās sāpināts. �Es tikai nospriedu, ka tev varētu patikt pazvilnēt vannā.� �

�Varbūt no rīta. Un es dro�i vien neēdī�u vakariņas. Esmu na�-ķojusies visu dienu.�

Viņa nogludināja palagu sev blakus. Lūkass smaidīdams apsēdās gultā viņai blakus. Viņa sejā vīdēja nogaido�s smīns, acīs tas pats mirdzums, ko D�uljeta tajās redzēja pēc mīlē�anās, bet, atskanot viņas nākamajiem vārdiem, �is skatiens pagaisa. �Mums jāparunā.� Viņa seja sa�ļuka. Pleci nolaidās. �Mēs nereģistrēsimies, ja?� D�uljeta satvēra viņa plaukstu. �Nē, ne jau par to! Protams, ka mēs reģistrēsimies! Protams!� Viņa piespieda Lūkasa plaukstu sev pie krūtīm un atcerējās mīlestību, ko bija slēpusi no Pakta pagātnē, un to, kā tas bija viņu nomocījis. �o kļūdu D�uljeta vairs nekad nepieļaus. �Runa ir par izrakumiem,� viņa teica.

Lūkas dziļi ieelpoja, mirkli aizturēja elpu un izplūda smieklos. �Tikai tas!� viņ� smaidīdams teica. �Apbrīnojami, ka tavi izrakumi var izrādīties mazākais no diviem ļaunumiem!�

�Ir vēl kāda lieta, ko es gribētu izdarīt, un tev tas nepatiks.� Viņ� pacēla uzaci. ,Ja tas saistīts ar mēģinājumiem izplatīt ziņas par citiem elevatoriem un stāstīt cilvēkiem par ārpasauli, tu zini, kāda ir mana un Pītera attieksme pret to. Es nedomāju, ka �ādas runas ir dro�as. Cilvēki tev neticēs, un tie, kas noticēs, gribēs celt nekārtības.� D�uljeta iedomājās par tēvu Vendelu un to, kā cilvēki ticēja brīnumainām lietām, ko viņu iztēlē radīju�i tikai vienkār�i vārdi, par to,

kā pārliecība var rasties no grāmatām. Bet varbūt viņiem bija jāgrib �im lietām ticēt. Un varbūt Lūkasam bija taisnība, un ne visi gribēs ticēt patiesībai.

�Es viņiem neko negrasos teikt,� viņa Lūkasam teica. �Es gribu viņiem parādīt. Ir viena lieta, ko vēlos izdarīt aug�ā, bet tam man būs vajadzīga tava un tavas nodaļas palīdzība. Man vajadzēs da�us no taviem cilvēkiem.�

Lūkass rauca pieri. �Man nepatīk, kā tas skan.� Viņ� paberzēja D�uljetas roku. �Kādēļ gan mēs nevarētu par to parunāt rit? Es vienkār�i vēlos izbaudīt to, ka �ovakar esi kopā ar mani. Vienu vakaru, kad nestrādājam. Es varētu izlikties, ka esmu vienkār�s serveru tehniķis, un tu varētu nebūt mērs.�

D�uljeta paspieda viņa plecu. �Tev taisnība. Protams. Un varbūt man vajadzētu a�i ieskriet du�ā��

�Nē, paliec!� Viņ� noskūpstīja D�uljetas kaklu. �Tu smar�o pēc sevis. Ieiesi du�ā rit.�

D�uljeta atmaiga. Lūkass atkal noskūpstīja viņas kaklu, bet, kad viņ� pasniedzās, lai atvilktu viņas kombinezona rāvējslēdzēju, viņa palūdza izslēgt gaismu. �oreiz, at�ķirībā no citām reizēm, Lūkass nesūdzējās par to, ka neredzēs viņu. Tā vietā viņ� ieslēdza gaismu vannasistabā un pievēra durvis, atstādams �auru spraugu, kas ielaida telpā tikko jau�amu spīdumu. Lai ari kā D�uljetai patika būt kailai kopā ar viņu, viņa negribēja, lai Lūkass to redz. Rētu raksti uz viņas ādas izskatījās kā caur granītu vīdo�as izrakteņu dzīslas � balta akmens tikls, kas izcēlās uz pārējā fona.

Lai ari cik nepievilcīgas skatam, tās spēcīgi juta pieskārienus. Katra rēta bija kā nerva gals, kas izniris no viņas pa�as dziļumiem. Kad Lūkass slidināja pār tām pirkstus kā elektriķis, kur� izseko savienojumu diagrammai, katrs pieskāriens meta dzirksteles. Kamēr viņi tumsā skāva viens otru un Lūkass ar pirkstu galiem pētīja viņas ādu, caur D�uljetas ķermeni skrēja strāva. Viņa juta, kā āda sakarst. �onakt viņi neaizmigs ātri. Zem Lūkasa maigā pieskāriena svara viņas shēmas un bīstamie plāni grima arvien dziļāk aizmirstībā. �onakt viņa atgriezīsies agrā jaunībā, jutīs, nevis domās, ceļos laikā uz vienkār�ākām dienām�

�Cik savādi,� Lūkasa roka apstājās.

D�uljeta nejautāja, kas ir savādi, un cerēja, ka viņ� par to aizmirsīs. Viņa bija pārāk lepna, tāpēc neteica, lai Lūkass turpina viņai pieskarties.

�Mana mīļākā mazā rētiņa ir pazudusi,� viņ� teica, paberzējis kādu vietu viņai uz rokas.

D�uljetai sametās karsti. Viņa jutās kā atpakaļ gaisa slū�ās. Viena lieta bija klusībā glāstīt viņas rētas, bet runāt par tām skaļi � pavisam kas cits. Viņa atvilka roku un pavēlās sānis, nodomādama, ka �onakt tomēr gulēs.

�Nē, lūdzu, ļauj paskatīties!� Lūkass lūdzās.

�Tu esi ne�ēlīgs,� D�uljeta noteica.

Lūkass berzēja viņas muguru. �Es neesmu! Es zvēru! Lūdzu, vai drīkstu aplūkot tavu roku?�

D�uljeta apsēdās gultā un pārvilka pār ceļiem segu. Tad aptvēra ceļus ar rokām. �Man nepatīk, ka tu tās piemini,� viņa teica. �Turklāt tev nevajadzētu būt mīļākajai rētai!� Viņa ar zodu norādīja uz vannas-istabas pusi, kur no durvju spraugas plūda vāra gaisma. �Vai tu, lūdzu, vari tās aizvērt un izslēgt gaismu?�

�D�ūla, es tev zvēru, es mīlu tevi tādu, kāda tu esi! Citādu es tevi neesmu redzējis!�

Viņa no Lūkasa teiktā saprata, ka viņ� nav redzējis viņu kailu pirms rētām, nevis to, ka vienmēr redzējis, ka viņa ir skaista. Izkāpusi no gultas, viņa devās izslēgt gaismu pati. Segu D�uljeta vilka līdzi, atstādama kailo Lūkasu gultā vienu pa�u.

�Tā bija tavas labās rokas elkoņa locītavā. Trīs no tām krustojās un veidoja mazu zvaigznīti. Esmu to skūpstījis simtiem rei�u.�

D�uljeta izslēdza gaismu un stāvēja viena tumsā. Viņa juta, ka Lūkass joprojām uz viņu skatās. Viņa juta, kā cilvēki blen� uz viņas rētām pat tad, kad bija apģērbta. D�uljeta iedomājās, ka viņu tādu redzētu D�ord�s, un juta kaklā kamolu.

Blakus viņai tumsā uzradās Lūkass, aplika roku un mierino�i noskūpstīja uz pleca. �Nāc atpakaļ gultā,� viņ� aicināja. �Piedod! Mēs varam gaismu atstāt izslēgtu.�

D�uljeta vilcinājās. �Man nepatīk, ka tu tās tik labi pazīsti,� viņa teica. �Es negribu būt viena no tavām zvaig�ņu kartēm.�

�Zinu,� Lūkass teica. �Es tur neko nevaru padarīt. Tās ir daļa tevis, vienīgās tevis, ko jebkad esmu pazinis. Varbūt vajadzētu, lai tavs tēvs uzmet aci�?�

Viņa izrāvās no Lūkasa skavām, bet tikai tāpēc, lai atkal ieslēgtu gaismu. Tad spogulī nopētīja vispirms labo, tad kreiso elkoņa locītavu, nospriedusi, ka viņ� varbūt kļūdās.

�Vai tu esi dro�s, ka tā tur bija?� D�uljeta pajautāja, rētu tīklā meklēdama kādu gludu skaidras debess laukumu.

Lūkass maigi saņēma viņas roku pie elkoņa un plaukstas locītavas, pacēla to un noskūpstīja.

�Lūk, �eit,� viņ� teica. �Esmu to skūpstījis simtiem rei�u.� D�uljeta notrausa no vaiga asaru, viņai nopū�oties, atskanēja smiekli, kas izlau�as pēc skumju emociju vētras. Atradusi sevi�ķi izteiktu ādas mezglu, �uvi, kas stiepās taisni pāri viņas apak�delmam, D�uljeta parādīja to Lūkasam, piedeva viņam, kaut arī neticēja.

�Un tagad �o,� viņa teica.

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

Silikona-oglekļa akumulatori, kas darbināja bezpilota lidma�īnas, bija elektriskās cepe�krāsniņas lielumā. �arlote sprieda, ka dro�i vien katrs no tiem sver �etrpadsmit līdz astoņpadsmit kilogramus. Tie bija izņemti no diviem lidaparātiem un ietīti noliktavas konteineros atrastā audumā. Katrā rokā �arlote saņēma pa akumulatoram un, veikdama izklupienus, lēnā aplī riņķoja pa noliktavu, viņas aug�stilbi piepūlē brēca, bet rokas bija kļuvu�as glu�i nejutīgas.

Veikto ceļu iezīmēja sviedru tērcītes, bet lielākais darbs vēl bija priek�ā. Kā viņa sev ļāvusi tā zaudēt formu? Visa skrie�ana un vingrojumi pamata apmācību laikā tikai tāpēc, lai sēdētu pie pults un vadītu lidma�īnas no attāluma, lai sēdētu uz pēcpuses un spēlētu kara spēlītes, lai sēdētu kafetērijā un stumtu māgā, lai sēdētu un lasītu.

Viņai bija liekais svars, lūk, kādas tās lietiņas. Un �arloti tas nebija uztraucis, līdz viņa nepamodās �ajā murgā. Viņa nekad nebija jutusi vēlē�anos celties un izkustēties līdz brīdim, kad kāds viņu uz pārsimt gadiem sasaldēja stīvu. Tagad �arlote gribēja atgūt ķermeni, ko atcerējās. Kājas, kas darbojās. Rokas, kas nesūrstēja pēc zobu mazgā�anas. Varbūt bija muļķīgi domāt, ka viņa var atgriezties, būt tā, kas reiz bijusi, nonākt atpakaļ pasaulē, kas glabājās atmiņās. Vai varbūt viņai vienkār�i trūka pacietības, lai atgūtos pamazām. Tādas lietas prasīja laiku.

Viņa bija veikusi pilnu apli un atgriezusies atpakaļ pie bezpilota lidaparātiem. Tas, ka �arlote spēja veikt apli ap telpu, nozīmēja, ka viņa kļuvusi spēcīgāka. Bija pagāju�as pāris nedēļas, kop� brālis �arloti pamodināja, viņa bija sākusi aprast ar rutīnu, ēdot, trenējoties un strādājot pie lidaparātiem. Vājprātīgā pasaule, kurā viņa pamodināta, sāka �ķist īsta. Tas viņā iedvesa �ausmas.

Viņa nolaida akumulatorus zemē un veica virkni dziļu ieelpu. Aizturēja elpu. Armijas dzīves ikdiena bija vienkār�a. Tā bija �arloti norūdījusi, tikai pateicoties tai, viņa �obrīd bija pie pilna prāta. Atra�anās slēgtās telpās nebija nekas jauns. Tāpat arī dzīve me�onīga tuksne�a vidū, kur nav dro�i iziet ārā. Nekas jauns nebija arī atra�anās starp vīrie�iem, no kuriem viņai vajadzētu baidīties. �arlote bija pieradusi pie �iem apstākļiem Otrā Irānas kara laikā, kad bija izvietota Irākā, viņa nepameta bāzi, negribēja iziet no savām kazarmām vai du�as kabīnes. Viņa bija pieradusi pie cīņas par savu skaidro saprātu. Garīgais treniņ� tam bija tikpat svarīgs kā fiziskais.

�arlote nomazgājās du�ās aiz lidaparātu vadības telpas, noslaucījās ar dvieli, paostīja visus trīs kombinezonus un nosprieda, ka pienācis laiks pamudināt Doniju atkal izmazgāt veļu. Viņa uzvilka viscie�amāko kombinezonu, pakarināja dvieli uz aug�ējās lāvas kājgaļa, lai tas iz�ūtu, un nevainojami saklāja gultu, kā to prata tikai gaisa spēku kareivji. Reiz Donalds bija dzīvojis sanāksmju telpā otrā noliktavas galā, bet �īs barakas ar saviem rēgiem �arlotei �ķita jau gandrīz ērtas. Sajūta kā mājās.

Tālāk gaitenī aiz barakām atradās telpa ar pilotu pultīm. Lielāko daļu sedza plastmasas pārklājs. Gar to pa�u sienu stiepās līdzens galds, uz kura stāvēja lielu monitoru mozaīka. Uz tā tika montēts kopā radio. Kādu dienu viņas brālis no zemākajām noliktavām bija atnesis veselu kaudzi rezerves detaļu. Līdz kāds ievēros, ka tās pazudu�as, varētu paiet desmitiem vai pat simtiem gadu.

�arlote ar slēdzi iededza spuldzīti, ko bija pakārusi virs galda, un iedarbināja savu veikumu. Tas jau spēja uztvert diezgan daudz staciju. �arlote grieza ripu, kamēr izdzirdēja �ņākoņu, tad atstāja to skanam un gaidīja balsis. Līdz tās atskanēs, viņa izliksies, ka tie ir jūras viļņi, kas �alc pret smil�ainu krastu. Citkārt tas bija lietus zaļoksnā lapotnē. Vai cilvēki, kas zālē klusi sarunājas pirms teātra izrādes. Viņa rakājās pa detaļām, ko bija savācis Donalds, un meklēja labākus skaļruņus, turklāt joprojām trūka mikrofona vai kāda cita līdzekļa, ar kura palīdzību pārraidīt balsi. �arlote vēlējās, kaut prastu labāk rīkoties ar tehniku. Viss, ko viņa mācēja, bija saslēgt lietas kopā. Tas bija tāpat kā salikt �aujamieroci vai datoru � viņa vienkār�i savienoja visu, kas turējās kopā, un piespieda slēdzi. Tikai vienu reizi tas bija beidzies ar dūmiem. Lielākoties tas prasīja pacietību, kuras �arlotei nebija pārāk daudz. Vēl bija vajadzīgs laiks, un tā viņai bija vesela jūra.

Soļu skaņa zālē ziņoja, ka ir klāt brokastis. Donaldam ienākot ar paplāti rokās, �arlote pagrieza �ņākoņu klusāk un atbrīvoja vietu uz galda.

�Labrīt!� viņa teica, piecēlusies, lai paņemtu paplāti no brāļa. Kājas pēc treniņa �ķita ļodzīgas. Kad brālis ienāca spuldzītes mestajā gaismas lokā, viņa ievēroja viņa rūpēs saraukto seju. �Viss kārtībā?� �arlote pajautāja.

Donalds pakratīja galvu. �Varētu būt, ka mums ir problēma.�

�arlote nolika paplāti. �Kas noticis?�

�Uzskrēju virsū kādam, ko pazinu savā pirmajā maiņā. Iestrēgu kopā ar viņu liftā. Ar tehniķi.�

�Tas gan nav labi.� �arlote pacēla iedauzīto metāla kupolu, kas sedza vienu no �ķīvjiem. Uz tā bija shēmas plate un vada ritulis. Arī mazais skrūvgriezis, ko viņa bija lūgusi.

�Tavas olas ir zem otra.�

�arlote nolika vāku malā un paņēma dak�iņu. �Vai viņ� tevi pazina?�

�Nevarēju saprast. Turēju galvu noliektu, līdz viņ� izkāpa. Bet es viņu pazinu tikpat labi kā jebkuru citu cilvēku �eit. �ķiet, ka vēl tikai vakar no viņa aizņēmos darbarīkus, lūdzu, lai nomaina griestu lampā spuldzi. Kas zina, kā viņ� to uztver. Tas var būt noticis vakar vai pirms vairākiem gadiem. �ajā vietā atmiņa darbojas savādi.�

�arlote apēda olu kumosu. Donijs bija tām uzkaisījis pārāk daudz sāls. Viņa iztēlojās brāli tur aug�ā, sālstrauciņu viņa trīco�ajā rokā. �Pat tad, ja viņ� tevi pazina,� viņa bilda starp kumosiem, �varbūt nodomāja, ka tu strādā vēl vienā maiņā. Cik daudz cilvēku pazīst tevi kā Tūrmanu?�

Donalds pa�ūpoja galvu. �Tādu nav daudz. Tomēr viss mūsu pasākums var izgāzties jebkurā brīdī. Es uznesī�u ēdienu no pārtikas noliktavas, vairāk sausās pārtikas. Samainīju arī tavas caurlaides statusu, lai tiec liftā. Un vēlreiz pārliecinājos, ka nevienam nav piekļuves �im stāvam. Man ļoti nepatiktu, ja tu paliktu te iesprostota gadījumā, ja ar mani kaut kas notiek.�

�arlote stumdīja olas pa �ķīvi. �Man nepatīk par to domāt,� viņa teica.

�Vēl viena problēma. Pēc nedēļas maiņu beidz �is elevatora vadītājs, un tas sare�ģīs visu vēl vairāk. Es paļaujos uz to, ka viņ� iepazīstinās nākamo vadītāju ar manu statusu. Tiktāl mums ir gājis pārāk gludi��

�arlote iesmējās un iemeta mutē vēl vienu kumosu. �Pārāk gludi!� viņa atkārtoja, �ūpodama galvu. �Es negribētu redzēt, kā izskatās, ja neiet gludi! Kādi ir jaunumi no tava mīļākā elevatora?�

��odien atbildēja IT vadītājs. Lūkass.�

�arlote nodomāja, ka brālis izklausās vīlies. �Un?� viņa jautāja. �Uzzināji kaut ko jaunu?�

�Viņam izdevies uzlauzt vēl vienu serveri. Tur ir vēl vairāk tādu pa�u datu � viss par tā iedzīvotājiem, katru darbu, kurā viņi strādāju�i, viņu raduraksti, visa dzīve no dzim�anas līdz nāvei. Es nesaprotu, kā tās ma�īnas no �īs informācijas izskaitļo elevatoru prioritā�u sarakstu. Informācija �ķiet pārāk juceklīga, it kā vajadzētu būt kaut kam citam.� Viņ� izvilka no kabatas salocītu papīra loksni, uz kuras bija izdrukāts jauns elevatoru saraksts. �arlote atbrīvoja vietu uz darbagalda, un Donalds nogludināja saburzīto ziņojumu.

�Redzi? Kārtība atkal ir mainījusies! Bet kas to nosaka?�

�arlote ēzdama pētīja ziņojumu, bet Donalds atvēra kādu no savām piezīmju mapēm. Viņ� pavadīja daudz laika, strādādams sanāksmju telpā, kur varēja visu izklāt uz galda un staigāt �urpu turpu, tomēr �arlotei labāk patika, ja brālis sēdēja pie �īs lidma�īnu vadības pults. Da�kārt viņ� tur palika stundām ilgi un pētīja savas piezīmes, kamēr �arlote strādāja pie radio, un abi klausījās sarunās, kas atskanēja, kad pārtrūka radio �ņākoņa.

�Elevators se�i atkal atgriezies pirmajā vietā,� viņa nomurmināja. Sajūta bija tāda, it kā lasītu brokastu pārslu sastāvu uz kārbas sāna, kamēr viņa ēda, tik daudz skaitļu, kas viņai neko daudz neizteica. Vienu no kolonnām sauca Komplekss, un Donalds bija paskaidrojis, ka tā viņi mēdza saukt elevatorus. Katram elevatoram blakus kā milzīga dienā uzņemamo vitamīnu deva vīdēja procenti: 99,992%, 99,989%, 99,987%, 99,984%. Pie pēdējā elevatora, kuram pie�ķirti procenti, bija rakstīts 99,974%. Katrs tālākais bija izsvītrots, vai tam blakus bija redzams ieraksts nav attiecināms. �ajā kategorijā atradās elevatori 40, 12, 17 un vēl da�i.

�Tu joprojām domā, ka pats pirmais ir tas, kur� izdzīvos?� viņa jautāja.

�Vai tu esi to izstāstījis tiem cilvēkiem, ar kuriem sazvanies? Jo nu viņi �ajā sarakstā ir diezgan zemā vietā.�

Donalds palūkojās uz māsu un sarauca pieri.

�Tu neesi pateicis! Tu tikai izmanto viņus, lai tie palīdz tev �o visu saprast.�

�Es viņus neizmantoju! Pie velna, es izglābu to elevatoru! Kamēr neziņoju par to, kas tur notiek, es to izglābju katru dienu!�

�Labi,� �arlote atkal pievērsās olām.

�Turklāt viņi noteikti domā, ka izmanto mani. Sasodīts, es domāju, ka no mūsu sarunām vairāk iegūst tie�i viņi! Lūkass, tas, kur� vada viņu IT, viņ� mani apber ar da�ādiem jautājumiem par to, kāda pasaule bija agrāk��

�Un mērs?� �arlote pagriezās un cie�i nopētīja brāli. �Ko viņa no tā iegūst?�

�D�uljeta?� Donalds �ķirstīja mapes saturu. �Viņai patīk man draudēt.�

�arlote iesmējās. �To gan es gribētu dzirdēt!�

�Ja tu savestu kārtībā to radio, tad varbūt pat varētu paklausīties.�

�Un tad tu pavadīsi vairāk laika, strādājot �eit? Tas būtu labi, vai ne? Samazinātu risku tikt atpazītam.� Viņa skrāpēja �ķīvi ar dak�iņu un nevēlējās atzīt, ka īstais iemesls, kādēļ viņa gribēja, lai Donalds uzturas �eit lejā, ir tas, cik tuk�a �ī vieta �ķita, kad viņ� bija prom.

�Pilnīgi noteikti!� Brālis paberzēja seju, un �arlote redzēja, cik viņ� ir noguris. Ēdot �arlotes skatiens aizslīdēja atpakaļ pie skaitļiem.

�Tas �ķiet tik netaisnīgi, vai ne?� viņa skaļi prātoja. �Ja �ie skaitļi nozīmē to, ko tu domā. Praktiski tie ir vienlīdzīgi.�

��aubos, ka tā tos redzēja cilvēki, kuri to visu plānoja. Viņiem ir vajadzīgs tikai viens no tiem. Glu�i kā rezerves detaļas kastē. Tu paņem vienu, un viss, kas tev rūp, ir zināt, vai tā strādās. Tas arī viss! Viņi vienkār�i grib pārliecināties, ka viss būs simtprocentīgs līdz pat smalkākajai detaļai.�

�arlote nespēja noticēt, ka viņi to iecerēju�i �ādi. Tomēr Donalds viņai bija parādījis Paktu un pietiekami daudz piezīmju, lai viņu pārliecinātu. Tiks iznīcināti visi elevatori, izņemot vienu. Tostarp arī komplekss, kurā atradās viņi.

�Pēc cik ilga laika būs gatavs nākamais lidaparāts?� Donalds jautāja.

�arlote iedzēra malku sulas. �Pēc dienas vai divām. Varbūt trim. �o gribu iztīrīt pavisam vieglu. Neesmu pat dro�a, vai tas lidos.� Pēdējie divi nebija aizkļuvu�i tik tālu kā pirmais. �arloti jau sāka mākt izmisums.

�Labi.� Ar plaukstām slāpēdams balsi, Donalds vēlreiz paberzēja seju. �Mums drīz vajadzēs izlemt, ko darīt. Ja nedarīsim neko, �is murgs turpināsies vēl divsimt gadu, bet mēs ar tevi tik ilgi neizvilksim.� Viņ� sāka smieties, bet smiekli pārvērtās par klepu. Donalds izmak�ķerēja no kabatas mutautiņu, un �arlote novērsās. Kamēr brālis mocījās klepus lēkmē, viņa vēroja vienu no tum�ajiem ekrāniem.

�arlote negribēja to Donaldam atzīt, tomēr viņa sliecās par labu domai ļaut visam iet savu gaitu. �ķita, ka cilvēces nākotne atrodas da�u skaitļojamo ma�īnu ziņā, un �arlote mēdza datoriem uzticēties daudz vairāk nekā viņas brālis. Viņa bija pavadījusi ilgus gadus, vadīdama bezpilota lidma�īnas, kas spēja lidot pa�as, spēja pieņemt lēmumus par to, kādam mērķim uzbrukt, spēja ļoti precīzi raidīt raķetes mērķos. Viņa bie�i bija jutusies nevis kā pilots, bet gan kā �okejs, cilvēks, kur� jāj uz zvēra, kas itin labi varētu skriet pats, kam tikai vajag kādu, kur� ik pa laikam pievelk gro�us vai izkliedz uzmundrinājumu.

Viņa vēlreiz pārlaida skatu ziņojuma skaitļiem. To, kur� dzīvos vai mirs, noteiks procentu simtdaļas. Un lielākā daļa mirs. Kad tas notiks, �arlote un viņas brālis būs vai nu aizmigu�i, vai jau sen miru�i. Skaitļi �o tuvojo�os holokaustu padarīja tik sasodīti... bezpersonisku.

Donalds ar mapi norādīja uz ziņojumu. �Vai ievēroji, ka astoņpadsmitais pakāpies par divām vietām?�

Viņa bija ievērojusi. �Klau, vai tev ne�ķiet, ka esi pārāk... pieķēries?�

Donalds novērsās. �Mums ar �o elevatoru ir sava vēsture. Tas arī viss.�

�arlote vilcinājās teikt vēl kaut ko. Viņa nevēlējās �o tēmu brālim uzspiest, tomēr neko nevarēja padarīt. �Es nerunāju par elevatoru,� viņa teica. �Tu liecies... citādāks ikreiz, kad runā ar mēru.�

Donalds dziļi ieelpoja, tad lēni izpūta gaisu. �Viņa tika izsūtīta tīrīt,� viņ� teica. �Viņa ir bijusi ārā.�

Uz mirkli �arlotei �ķita, ka tas arī būs viss, ko Donalds teiks par �o tēmu. It kā ar to pietiktu, it kā tas visu izskaidrotu. Viņ� mirkli klusēja, skatiens �audījās �urpu turpu.

�No tā nevienam nebūtu jāatgrie�as,� viņ� beidzot teica. �Nedomāju, ka datori ņem to vērā. Ne tikai to, ka viņa izdzīvoja, bet arī to, ka astoņpadsmitais vēl turas. Pēc visa sprie�ot, tā nevajadzētu būt. Ja viņi tiks cauri �im... tas liek aizdomāties, vai mūsu lielākā cerība nav tie�i �is elevators.�

�Tas liks aizdomāties tev� �arlote izlaboja. Viņa paplivināja papīra loksni. �Nav ne mazākās iespējas, ka mēs esam gudrāki par �iem datoriem, brālīt.�

Donalds izskatījās noskumis. �Mēs varam būt līdzjūtīgāki par tiem,� viņ� noteica.

�arlote apspieda vēlmi strīdēties. Viņa gribēja iebilst, ka �is elevators viņam rūp personiskā kontakta dēļ. Ja viņ� pazītu cilvēkus jebkurā citā elevatorā, ja zinātu viņu stāstus, vai viņ� justu līdzi tiem? Lai cik patiesi tas bija, uz to norādīt būtu ne�ēlīgi.

Donalds ieklepoja savā lupatiņā. Viņ� ievēroja, ka �arlote to vēro, pameta skatu uz asiņaino audumu un iebāza to kabatā.

�Man bail,� �arlote atzinās.

Donalds pakratīja galvu. �Man nav. Man nav bail no tā. Man nav bail mirt.�

�Es zinu, ka tev nav bail. Tas ir acīmredzami, citādi tu beidzot aizietu pie ārsta. Tomēr no kaut kā tev ta�u ir bail.�

�Protams! No daudz kā. Man bail tikt apglabātam dzīvam. Man bail kaut ko izdarīt nepareizi.�

�Tad nedari neko!� �arlote uzstāja. Viņa gandrīz sāka lūgties, lai brālis pieliek �im vājprātam, viņu no�ķirtībai punktu. Viņi varētu doties atpakaļ gulēt un atstāt to visu ma�īnu un sve�inieku briesmīgo plānu ziņā. �Nedarām neko!� �arlote lūdzās.

Viņas brālis piecēlās no krēsla, paspieda �arlotes plecu un pagriezās, lai ietu prom. �Iespējams, ka tas būtu vissliktākais, ko mēs varētu darīt,� viņ� klusi noteica.

Tonakt �arlote pamodās no murga, kurā lidoja. Atsperēm iedziedoties kā putnēnu pilnai ligzdai, viņa piecēlās sēdus savā gultā un joprojām juta, kā slīd caur mākoņiem, vējam glāstot seju.

Vienmēr �ie sapņi par lido�anu. Sapņi par kri�anu. Bezspārnu sapņi, kuros viņa nespēja pastūrēt, nespēja pacelties atpakaļ aug�ā. Krīto�a bumba, kas notēmēta uz vīrieti un viņa ģimeni, vīrietis pēdējā mirklī pagrie�as un paceļ roku, lai sargātu acis no pēcpusdienas saules, skats uz �arlotes tēvu, māti, brāli un viņu pa�u pirms trieciena un zudu�a signāla�

Putnu ligzda zem viņas apklusa. �arlote atlaida dūrēs sa�ņaugtos palagus, kas bija mitri no visa, ko sapņi izspiedu�i no �ausmu pārņemtas miesas. Gaiss telpā ap viņu bija smags un drūms. �arlote juta tuk�as gultas visapkārt, �o sajūtu, ka viņas biedri naktī izsaukti un atstāju�i viņu vienu pa�u. Viņa piecēlās un taustīdamās iegāja tualetē pāri gaitenim, pagriezdama slēd�us tikai nedaudz, lai gaisma nebūtu spilgta. Da�kārt �arlote saprata, kādēļ brālis dzīvojis sanāksmju telpā otrā noliktavas galā. �ajos gaiteņos klīda nedzīvo ēnas. Viņa juta, kā iet cauri guļo�o rēgiem.

�arlote nolaida ūdeni un nomazgāja rokas. Viņa vairs nevarēja iet atpakaļ gultā, nebija nekādu izred�u atkal aizmigt, ne jau pēc �ī sapņa. �arlote uzvilka sarkano kombinezonu, ko viņai bija atnesis Donijs, vienu no trim krāsām nelielai da�ādībai viņas dzīvē ieslodzījumā. Viņa nespēja atcerēties, kam bija domāts zilais vai zeltītais, bet atcerējās reaktora sarkano. Sarkano kombinezonu klāja da�ādas kabatiņas un cilpas darbarīkiem. To viņa valkāja, kad strādāja, tādēļ tas reti kad bija tīrākais no visiem. Pilnībā aprīkots, kombinezons svēra gandrīz desmit kilogramus un ejot grabēja. �arlote aizvilka rāvējslēdzēju un devās gaitenī.

Savādi, bet noliktavā jau dega gaisma. Vajadzēja būt nakts vidum. �arlote vienmēr gaismas rūpīgi izslēdza, un nevienam citam nebija pieejas �im līmenim. Sadzirdot no ēnām plūsto�us �ukstus,

�arlotei pēk�ņi izkalta mute. Viņa pielavījās pie tuvējām, ar brezentu segtajām lidma�īnām.

Aiz tām, netālu no augstajiem plauktiem ar rezerves daļu, darbarīku un avārijas pārtikas kastēm, kāds vīrs bija noliecies pār otru nekustīgu cilvēka apveidu. Izdzirdējis viņas darbarīku tink�ķē�anu, vīrietis pagriezās.

�Donij?�

Jā?�

Atvieglojuma vilnis. Pie viņas brāļa kājām saļimu�ais apveids nemaz nebija cilvēks. Tas bija tuk�s un nedzīvs polsterēts tērps, kas izklāts izplestām rokām un kājām.

�Cik pulkstenis?� viņa jautāja, berzēdama acis.

�Ir vēls,� Donalds atbildēja. Viņ� noslaucīja pieri ar piedurknes virspusi. �Vai arī agrs, kā uz to skatās. Vai es tevi pamodināju?�

�arlote noskatījās, kā viņ� nostājas, lai ar savu ķermeni aizsegtu skatu uz tērpu. Pametis vienu no tā starām aug�up, viņ� sāka to rullēt. Pie brāļa ceļiem uz grīdas stāvēja grieznes un sudrabotas līmlentes rullis, ķivere, cimdi un pudele, kas atgādināja netālu glabātos nirēju skābekļa balonus. Kā arī zābaku pāris. Audums kustoties �aukstēja; to viņa bija noturējusi par balsīm.

�Hm? Nē, tu mani nepamodināji. Es piecēlos, lai aizietu uz tualeti. Tad man likās, ka dzirdu troksni.�

Tie bija meli. Viņa bija iznākusi ārā, lai nakts vidū strādātu pie bezpilota lidma�īnas, darītu jebko, lai paliktu nomodā, lai paliktu uz zemes. Donalds pamāja un izvilka no krū�u kabatas mutautu. Viņ� tajā ieklepoja un iebāza atpakaļ kabatā.

�Ko tu te dari?� �arlote jautāja.

�Es tikai pārskatīju daļu krājumu.� Donijs sakrāva tērpa daļas kaudzē. �Da�as lietas, kas viņiem aug�ā vajadzīgas. Negribēju riskēt un ļaut, lai tām pakaļ atsūta kādu citu.� Viņ� paskatījās uz māsu. �Vēlies, lai atnesu tev brokastīs kaut ko siltu?�

�arlote apskāva sevi un pakratīja galvu. Viņai nepatika atgādinājumi par to, ka ir iesprostota �ajā līmenī, ka Donaldam viņai kaut kas jānes. �Jau sāku pierast pie ēdiena no kastēm,� �arlote atzina. �Man iegar�oju�ās kokosriekstu tāfelītes un ātri pagatavojamās maltītes,� viņa iesmējās. �Atceros, ka pamata apmācību laikā man tās riebās.� �Man tie�ām nav grūti tev kaut ko atnest,� Donijs teica, acīmredzami meklēdams ieganstu, lai tiktu no turienes prom, kādu iespēju mainīt sarunas tematu. �Turklāt drīz vien sadabū�u pēdējo lietu, kas mums ir vajadzīga, lai pabeigtu radio. Iesniedzu pieprasījumu pēc mikrofona, ko nespēju atrast nekur citur. Sakaru telpā viens nestrādā tā, kā nākas, ja nekas cits neizdosies, varbūt varē�u to nozagt.�

�arlote pamāja. Viņa noskatījās, kā brālis iebā� tērpu atpakaļ vienā no lielajām plastmasas kastēm. Donalds no viņas kaut ko slēpa. Viņa juta � kaut kas tiek noklusēts. Lielie brāļi mēdza tā darīt.

�ķērsojusi telpu līdz tuvākajai lidma�īnai, �arlote atsedza brezenta pārklāju un izlika uz priek�ējā spārna uzgrie�ņu atslēgu komplektu. Ar darbarīkiem viņa alla� rīkojusies neveikli, bet nedēļām ilgais darbs ar lidma�īnām, drīzāk neatlaidība, nevis pacietība, un �arlote jau sāka iemanīties lidaparātu uzbūvē. �Kam viņiem vajadzīgs tērps?� viņa jautāja, pūlēdamās izklausīties bezrūpīga.

�Man �ķiet, ka tas saistīts ar reaktoru.� Donalds paberzēja skaustu un sarauca pieri. �arlote ļāva meliem nedaudz atbalsoties telpā. Viņa gribēja, lai brālis tos dzird.

Atvērusi lidaparāta spārna ap�uvumu, �arlote atcerējās, kā atgriezās mājās pēc pamata apmācībām ar uztrenētiem muskuļiem un niknas sāncensības garu, ko bija ieguvusi, dzīvodama nodaļā kopā ar vīrie�iem. Tas bija, pirms viņa dienestā palaidās slinkumā. Toreiz �arlote bija stiegraina un veselīga pusaudze, bet brālis studēja aspirantūrā, un pēc viņa pirmās zobgalīgās piezīmes par māsas jauno figūru �arlote bija izlauzusi viņa roku uz muguras, iegrūdusi viņu dīvānā, kur Donalds smējās un turpināja viņu kaitināt.

Smējās gan, ta�u līdz brīdim, kad pie sejas tika piespiests dekoratīvais spilvens un Donijs sāka kviekt kā aizkauts vepris. Jautrība un ķircinā�anās pārvērtās nopietnās �ausmās, brāļa bailes tikt apraktam dzīvam bija atmodināju�as viņā kaut ko pirmatnēju, par to �arlote viņu nekad neķircināja un arī nekad vairs negribēja kaut ko tamlīdzīgu piedzīvot.

Tagad �arlote noskatījās, kā brālis aizvāko kasti, kurā atrodas tērps, un paslidina to atpakaļ zem plaukta. Viņa zināja, ka tas nav vajadzīgs citur elevatorā. Donalds neveikli taustījās kabatā pēc savas lupatas un atsāka klepot. Kamēr viņ� mocījās ar klepu, �arlote izlikās, ka koncentrējas uz lidaparātu. Donijs negribēja runāt par tērpu vai to, kas kai� viņa plau�ām, un �arlote viņu nevainoja. Viņas brālis mira. Viņa zināja, ka brālis mirst, tāpat kā savos sapņos redzēja viņu pēdējā mirklī pēcpusdienas saulē piesedzam acis. Viņa redzēja Donaldu kā jebkuru cilvēku viņa dzīves pēdējos mirkļos. Lūk, kur viņas ekrānā Donija skaistā seja, kas noskatās nenovēr�amajā kritienā no debesīm.

Viņ� mira un tie�i tādēļ gribēja izveidot �arlotei pārtikas krājumus un pārliecināties par to, ka viņa var iziet no noliktavas. Tādēļ viņ� gribēja nodro�ināt māsai radio � lai viņai būtu kāds, ar ko parunāt. �arlotes brālis mira un negribēja, lai tiek apglabāts te lejā, �ajā bedrē, kur nespēs paelpot.

Viņa sasodīti labi zināja, kam paredzēts tērps.

<emphasis>Elevators 18</emphasis>

Pār darbagaldu bija izklāts tuk�s tīrītāja tērps, viena piedurkne nokarājās pār malu, elkonis bija izgriezts nedabiskā leņķī. Atdalītās ķiveres nekustīgais sejsegs klusi vērās griestos. Mazais ekrāniņ� no ķiveres bija izņemts, atstāts tikai skaidrs plastmasas logs uz īsto pasauli. Retām sviedru lāsēm sa�ķīstot pret tā virsmu, pār tērpu bija noliekusies D�uljeta, piegriezdama cie�āk se�stūrainās skrūvju galviņas, kas pie auduma stiprināja apak�ējo apkakles daļu. Viņa atcerējās pēdējo reizi, kad bija veidojusi �ādu tērpu.

Pie tāda pa�a galda otrā darbnīcas malā strādāja Nelsons, jaunais IT tehniķis, kur� bija atbildīgs par tīrī�anas laboratoriju. D�uljeta bija izvēlējusies viņu par savu asistentu �ajā projektā. Viņ� prata strādāt ar tērpiem, bija jauns un neizskatījās, ka būtu noskaņots pret D�uljetu. Nebija gan tā, ka pirmajiem diviem kritērijiem būtu kāda nozīme.

�Nākamais punkts, kas mums jāaplūko, ir ziņojums par iedzīvotāju skaitu,� teica Mār�a. Jaunā asistente � palīdze, ko D�uljeta nebija lūgusi, � �onglēja ar kādu duci mapju, līdz atrada īsto. Uz blakus darbagalda bija izmētātas pārstrādāta papīra loksnes, kas pārvērta par vienkār�u rakstāmgaldu virsmu, kas bija paredzēta pavisam citu lietu konstruē�anai. D�uljeta uz mirkli pacēla acis un redzēja, kā Mār�a jaucas pa mapi. Viņas palīdze bija smalka meitene, tikko izkāpusi no pusaud�u vecuma, apveltīta ar ro�ainiem vaigiem un sīkās spirālēs cirtotiem, tum�iem matiem. īsu, bet juceklīgu laiku Mār�a bijusi pēdējo divu mēru asistente. Viņa bija nākusi komplektā ar amatu, glu�i tāpat kā zeltītā caurlaides karte un dzīvoklis sestajā līmenī.

�Lūk, kur tas ir!� Mār�a teica. Viņa iekoda lūpā un pārskatīja ziņojumu, bet D�uljeta ievēroja, ka uz katras loksnes tas drukāts tikai vienā pusē. Ar papīra daudzumu, ko patērēja viņas birojs, varētu atļauties veselu gadu pabarot kādu no dzīvokļu līmeņiem. Lūkass reiz

jokoja, ka tas tiek darīts tādēļ, lai pārstrādātāji nesēdētu bez darba. D�uljeta toreiz nesmējās, jo pastāvēja iespēja, ka tā tie�ām ir.

�Vai vari padot man tās paplāksnes?� viņa jautāja, norādīdama uz darbagaldu Mār�ai blakus.

Jaunā meitene jautājo�i norādīja uz kastīti ar sprostpaplāksnēm. Tad uz trauciņu ar da�ādām �ķelttapām. Galu galā viņas roka aizslīdēja līdz paplāksnēm. D�uljeta apstiprino�i pamāja. �Paldies!�

�Tātad pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā mums ir mazāk nekā piectūksto� iedzīvotāju,� Mār�a teica, atkal pievērsusies savam ziņojumam. �Ir bijis daudz... aizgājēju.� Lai gan D�uljeta koncentrējās uz to, lai iestiprinātu apkaklē paplāksni, viņa juta, kā meitene, to sakot, paskatās uz viņu. �Loterijas komiteja ir ierosinājusi veikt oficiālu skaitī�anu, lai varam apzināt��

�Ja varētu, loterijas komiteja skaitī�anu veiktu katru nedēļu.� D�uljeta ar pirkstu uzsmērēja eļļu uz paplāksnes un nostiprināja otru apkakles pusi.

Mār�a pieklājīgi iesmējās. �Nu jā, viņi drīz grib rīkot vēl vienu loteriju. Lūdza vēl divsimt numuru.�

�Numuri,� D�uljeta nopurpināja. Da�kārt viņa domāja, ka tas ir viss, kam derīgi Lūkasa datori, kaudze lielu ma�īnu, no kuru dūco�ajām pēcpusēm izvilkt numurus. �Vai izskaidroji viņiem manu ideju par atcel�anu? Viņi ta�u zina, ka grasāmies dubultot savu dzīves telpu, vai ne?� Mār�a samulsusi mīņājās. �Es viņiem teicu,� meitene atbildēja, �un pastāstīju par papildu telpu. Nedomāju, ka viņi to uztvēra sevi�ķi pozitīvi.�

Darbnīcas otrā galā Nelsons pacēla skatu no tērpa, pie kura strādāja. Vecajā darbnīcā, kur cilvēki reiz tika apģērbti, lai ietu nomirt, bija tikai viņi trīs. Tagad gan te tika strādāts pie kā cita, citādāka iemesla sūtīt cilvēkus ārā.

�Nu, ko tad komiteja teica?� D�uljeta jautāja. �Viņi ta�u zina, ka tad, kad sasniegsim otru elevatoru, man vajadzēs cilvēkus, kas nāks līdzi un palīdzēs to atkal iekārtot dzīvo�anai. Iedzīvotāju skaits �eit samazināsies.�

Nelsons atkal pārliecās pār savu darbagaldu. Mār�a aizvēra mapi ar iedzīvotāju skaita ziņojumu un lūkojās uz savām pēdām.

�Ko viņi teica par manu ierosinājumu loteriju uz laiku pārtraukt?� �Viņi neteica neko,� meitene atbildēja. Viņa pacēla galvu, un griestu lampu gaismā atspīdēja miklums viņas acīs. �Es nedomāju, ka daudzi no viņiem tic, ka jūsu otrs elevators pastāv.�

D�uljeta iesmējās un no�ūpoja galvu. Pievienojot apkaklei pēdējo saspiedējskrūvi, viņas rokas trīcēja. �Patiesībā nav lielas nozīmes tam, kam tic komiteja, vai ne?� Lai gan D�uljeta zināja, ka to pa�u varētu teikt arī par viņu. Tas attiecās uz pilnīgi visiem. Pasaule tur ārā bija tāda, kāda tā bija, nebija nozīmes tam, vai cilvēks uz to skatījās ar �aubānf, cerību vai naidu. �Izrakumi jau ir sāku�ies. Viņi veic gandrīz simts metrus dienā. Pieņemu, ka loterijas komitejai vienkār�i nāksies veikt ceļu lejup un apskatīties pa�iem. Tev vajadzētu viņiem to pateikt. Pasaki, lai aiziet un apskatās.� Mār�a sarauca pieri un pierakstīja. �Nākamais punkts dienas kārtībā...� Viņa atvēra savu darba �urnālu. �Saņemta virkne sūdzību par�

Pie durvīm kāds klauvēja. D�uljeta pagriezās, un tērpu laboratorijā smaidīdams ienāca Lūkass. Viņ� pamāja Nelsonam, kur� pavicināja pretī ar 3/8� uzgrie�ņu atslēgu. Lūkass ne�ķita pārsteigts, ka te ir arī Mār�a. Viņ� satvēra meitenes plecu. �Tev vajadzētu vienkār�i pārcelt to viņas lielo koka rakstāmgaldu te lejā,� viņ� jokoja. �Jums ta�u ne�anas bud�ets ir pietiekami liels.�

Mār�a smaidīja un tina ap pirkstu vienu no savām tum�ajām matu cirtām. Viņas skatiens pārskrēja pār laboratoriju. �Tie�ām vajadzētu,� viņa teica.

D�uljeta noskatījās, kā viņas jaunā asistente sarkst Lūkasa klātbūtnē, un klusībā pie sevis iesmējās. Ķivere ar kārtīgu klik�ķi saslēdzās ar apkakli. D�uljeta izmēģināja atvēr�anas mehānismu.

�Vai neiebildīsi, ja aizņem�os mēru?� Lūkass jautāja.

�Nē, nepavisam,� Mār�a atbildēja.

�Es gan iebildī�u.� D�uljeta pētīja vienu no tērpa piedurknēm. �Mēs esam krietni atpaliku�i no grafika.�

Lūkass sarauca pieri. �Nekāda grafika nav. Tu pati to nosaki. Turklāt, vai tev maz ir dota atļauja te darboties?� Viņ� stāvēja blakus Mār�ai un sakrustoja rokas uz krūtīm. �Vai tu maz esi pateikusi savai asistentei, ko grasies darīt?�

D�uljeta uz viņiem vainīgi paskatījās. �Vēl nē.�

�Kāpēc? Ko tu darīsi?� Mār�a nolaida darba �urnālu un aplūkoja tērpus, it kā būtu ieraudzījusi tos tikai tagad.

D�uljeta nelikās ne zinis par viņas jautājumiem. Viņa nikni lūkojās uz Lūkasu. �Es atpalieku no grafika, jo gribu to paveikt, pirms izrakumi ir galā. Viņi ir pamatīgi izrāvu�ies. Trāpīju�i mīkstas augsnes joslai. Es patie�ām gribētu būt lejā brīdī, kad viņi sasniegs otru pusi.�

�Un es gribētu, lai tu �odien aizej uz to sapulci, kuru nokavēsi, ja nesāksi kustēties.�

�Es neie�u,� D�uljeta teica.

Lūkass pameta skatu uz Nelsonu, kur� nolika malā savu uzgrie�ņu atslēgu, paņēma Mār�u aiz rokas un izslīdēja pa durvīm. D�uljeta noskatījās, kā viņi aiziet, un saprata, ka viņas jauniņais Lūkass ir ietekmīgāks, nekā viņa bija iedomājusies.

�Tā ir domes ikmēne�a sēde,� Lūkass teica. �Pirmā, kop� tiki ievēlēta. Es teicu tiesnesim Pikenam, ka tu tur būsi. D�ūla, tev ir jāspēlē mēra loma, vai arī tu drīz tāda vairs nebūsi��

�Labi!� D�uljeta pacēla rokas. �Es neesmu mērs! Es izdodu dekrētu par to.� Viņa novicināja gaisā skrūvgriezi. �Parakstītu un apzīmogotu.�

�Nē, nav labi! Kā tev �ķiet, ko par �o visu teiks nākamais cilvēks?� Viņ� noplātīja rokas darbagaldu virzienā. �Tev liekas, ka joprojām varēsi spēlēt �īs spēlītes? �ī telpa atgriezīsies pie tā, kam bija paredzēta jau no pa�a sākuma!�

D�uljeta norija vēlē�anos cirst viņam pretī, pateikt, ka viņa nespēlē nekādas spēlītes, ka tas ir kaut kas daudz ļaunāks.

Lūkass novērsās no viņas sejas, lai arī kādu izteiksmi tā rādītu. Viņa skatiens apstājās pie D�uljetas atnesto grāmatu kaudzītes, kas stāvēja pie gultas. Da�kārt viņa te gulēja, kad abi bija sastrīdēju�ies vai kad viņai vienkār�i gribējās pabūt vienai. Nevarētu gan teikt, ka pēdējā laikā viņa bie�i gulēja. D�uljeta izberzēja acis un mēģināja atcerēties, kad pēdējoreiz bija gulējusi �etras stundas pēc kārtas. Naktis viņa pavadīja, metinādama gaisa slū�ās. Dienas pagāja tērpu laboratorijā vai pie sakaru punkta. Tā īsti D�uljeta vairs negulēja. Viņa tikai ik pa brīdim �ur un tur uz laiciņu izslēdzās.

�Mums tās vajadzētu turēt aiz atslēgas,� Lūkass teica, norādījis uz grāmatām. �Tās nevajadzētu nest ārā.�

�Neviens tām neticētu pat tad, ja palasītu,� D�uljeta teica.

�Papīra dēļ.�

D�uljeta pamāja. Lūkasam bija taisnība. Viņa redzēja informāciju, bet kāds cits redzēs naudu. �Es aiznesī�u tās atpakaļ lejā,� viņa apsolīja, un dusmas aizplūda kā eļļa caur saplaisāju�u �ļūteni. D�uljeta iedomājās par Elīzu, kura pa radio bija stāstījusi par grāmatu, ko gatavo, vienu grāmatu, kas saturētu visas viņas mīļākās lappuses. D�uljetai vajadzētu tādu grāmatu. Vienīgi Elīzas grāmata dro�i vien būs pilna ar skaistām zivtiņām un ko�iem putniem, bet D�uljetas sējumā lappuses aizpildītu daudz drūmākas lietas. Lietas, kas mājoja cilvēku sirdīs.

Lūkass spēra soli tuvāk. Viņ� uzlika plaukstu uz D�uljetas rokas. ,,Sī sapulce��

�Esmu dzirdējusi, ka viņi domā pārvēlēt,� viņu pārtraukusi, teica D�uljeta. Viņa atglauda nepaklausīgu matu �ķipsnu no sejas un aizlika to aiz auss. �Es tāpat ilgi nebū�u mērs. Tie�i tādēļ man jāpaspēj tas izdarīt. Lai ap to laiku, kad visi vēlēs vēlreiz, tam nebūtu nozīmes.�

�Kāpēc? Tādēļ, ka tu būsi mērs jau citā elevatorā? Vai tāds ir tavs plāns?�

D�uljeta uzlika plaukstu uz ķiveres kupola. �Nē. Tādēļ, ka tad bū�u ieguvusi atbildes uz saviem jautājumiem. Jo līdz tam cilvēki jau būs redzēju�i. Viņi man ticēs.�

Lūkass sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņ� dziļi ievilka elpu. �Man jāiet lejā pie serveriem,� viņ� noteica. �Ja lejā neviens neatbild uz zvanu, pēc laika ari tuvējos kabinetos sāk mirgot gaismas, un visi jautā, kam, pie velna, tās paredzētas.�

D�uljeta pamāja. Viņa pati bija to redzējusi. Viņa zināja ari to, ka Lūkasam ilgās sarunas aiz serveriem patika tikpat ļoti kā viņai pa�ai. Tikai viņam tās padevās labāk. Visas viņas sarunas nonāca līdz strīdiem. Lūkass prata labi izlīdzināt negludumus, atrisināt nesaskaņas.

�D�ūla, lūdzu, pasaki man, ka aiziesi uz sapulci! Apsoli man, ka iesi!�

Viņa nopētīja tērpu uz tālākā darbagalda, lai redzētu, cik tālu ticis Nelsons. Viņiem vajadzēs vēl vienu tērpu papildu cilvēkam otrajās gaisa slū�ās. Ja viņa strādātu �onakt un rīt visu dienu�

�Manis dēļ!� viņ� lūdza.

�Es aizie�u.�

�Paldies!� Lūkass pameta skatu uz veco sienas pulksteni, kura sarkanie rādītāji neskaidri vīdēja caur plastmasas kupolu. �Tiksimies vakariņās?�

�Protams!�

Lūkass pieliecās tuvāk un noskūpstīja viņu uz vaiga. Kad viņ� pagriezās, lai ietu, D�uljeta sāka kārtot darbarīkus uz ādas paliktņa, lai noliktu tos vēlākam laikam. Viņa paņēma tīru lupatu un noslaucīja rokas. �Ak jā, Lūk?�

�Jā?� viņ� apstājās pie durvīm.

�Pasaki tam ķēmam, ka liku nodot sveicienus.�

Lūkass izgāja no tērpu laboratorijas un devās uz serveru telpu trīsdesmit ceturtā stāva otrā galā. Viņ� pagāja garām tuk�ai tehniķu telpai. Vīrie�i un sievietes, kas �eit strādāja, nu bija pārņēmu�i stafeti dziļumos un Apgādē, kur savas dzīvības bija zaudēju�i mehāniķi un strādnieki. IT ļaudis tika sūtīti aizstāt tos, kurus bija nogalināju�i.

Pēc nemieriem par atbildīgo lejā, Mehāniskajā, bija iecelta D�uljetas draudzene Sērlija. Viņa mū�īgi sūdzējās viņa birojam par strādnieku deficītu maiņās, bet tad, kad Lūkass aizsūtīja kādu palīgā, gaudās arī par to. Ko viņa no Lūkasa gribēja? Viņ� pieņēma, ka cilvēkus. Tikai ne vina cilvēkus.

Viņam tuvojoties, pie atpūtas telpas stāvo�ais tehniķu un apsardzes darbinieku pulciņ� apklusa. Viņ� pamāja, un rokas pieklājīgi māja pretī. �Ser,� kāds teica, un tas lika Lūkasam saviebties. Saruna atsākās tikai pēc tam, kad viņ� bija nogriezies ap stūri, un Lūkass atcerējās, kā pats reiz bija darījis tāpat, kad garām drāzās biju�ais priek�nieks.

Bernards. Lūkass kādreiz domāja, ka saprot, ko nozīmē būt galvenajam. Tu dari, ko vēlies. Lēmumus var pieņemt un var arī nepieņemt. Tu biji ne�ēlīgs tikai tāpēc, lai būtu ne�ēlīgs. Bet tagad Lūkass piekrita daudz ļaunākām lietām, nekā jebkad būtu iedomājies. Tagad viņ� pazina tādas �ausmas, ka brī�iem �ķita, ka viņa kaluma cilvēki nav piemēroti tam, lai vadītu. Viņ� nekad nespētu to pateikt skaļi, bet varbūt, ka atkārtotas vēlē�anas nāktu par labu. D�uljeta būtu lieliska laboratorijas tehniķe �eit, IT. Lodē�ana un metinā�ana nemaz nav tik at�ķirīgas, visu nosaka mērogs. Un tad Lūkass mēģināja iztēloties D�uljetu veidojam tērpu, kurā kādam būs jāiet tīrīt, vai sē�am un paklausīgi noskatāmies, kamēr viņi uzklausa no cita elevatora sniegtus rīkojumus par to, cik daudz cilvēkiem tajā nedēļā atļauts piedzimt.

Jauna mēra iecel�ana dro�i vien nozīmētu to, ka viņi daudz laika pavadītu atsevi�ķi. Vai ka Lūkasam nāktos pieprasīt pārcel�anu uz Mehānisko un iemācīties rīkoties ar uzgrie�ņu atslēgu. No IT vadītāja uz tre�ās maiņas eļļotāju. Lūkass iesmējās. Viņ� ar kodu atvēra

serveru telpas durvis un iedomājās, ka aizie�anai no darba un ierastās dzīves, lai būtu kopā ar viņu, piemita savdabīga romantika. Varbūt tas ir pat romantiskāk nekā kāpt aug�ā un vērot zvaigznes. Lūkasam vajadzētu pierast pie tā, ka D�uljeta viņu izrīko, bet tas nebūtu pārāk grūti. Pietiekami daudz smērvielu �ķīdinātāja, un viņas vecā istaba lejā varētu kļūt apdzīvojama. Līkumodams starp serveriem, Lūkass domāja par to, ka ir dzīvojis daudz ļaunākos apstākļos tepat zem grīdas. Nozīme bija tikai tam, ka viņi būtu kopā.

Gaismas virs galvas vēl nemirgoja. Viņ� bija atnācis pārāk agri, vai arī vīrs vārdā Donalds kavēja. Paiedams garām vairākiem serveriem ar atvērtiem sāniem un izkārtiem vadiem, Lūkass aizgāja līdz tālākajai sienai. Ar Donalda palīdzību Lūkass bija mēģinājis noskaidrot, kā iegūt pilnu pieeju �īm ma�īnām, kā uzzināt, kas tajās noglabāts. Pagaidām nekas aizraujo�s, tomēr viņam veicās arvien labāk.

Lūkass apstājās pie sakaru servera, kas jau kādu mazu mū�ību bija mājas viņa mājās. Tagad viņ�, aiz tā sēdēdams, iesaistījās citādākās sarunās. Savienojuma otrā galā bija citāds cilvēks.

Viņ� no lejas bija uznesis vienu no ļodzīgajiem koka krēsliem. Lūkass atcerējās, kā bija kāpis aug�up pa trepēm un stūmis to sev pa priek�u, kamēr D�uljeta kliedza uz viņu, ka vajadzēja nolaist virvi, un abi strīdējās kā jaunu nesēju pārītis. Līdzās krēslam savdabīgu galdu veidoja skārda grāmatu konteineru kaudzīte. Uz tās atvērts stāvēja viens no Mantojuma sējumiem. Lūkass iekārtojās krēslā un pacēla grāmatu. Viņ� bija atzīmējis lappuses, ielokot to stūrī�us. Vietās, par kurām viņam bija jautājumi, bija iezīmēti sīki punktiņi. Gaidīdams zvanu, Lūkass iz�ķirstīja grāmatu un pārskatīja materiālu.

Kas reiz �ajās grāmatās �ķita garlaicīgs, nu bija viss, kas Lūkasam rūpēja. Sava ieslodzījuma � sagatavo�anās � laikā viņ� bija spiests lasīt Kārtības daļas par cilvēku uzvedību. Tagad �o informāciju viņ� aprija nodaļām vien. Un Donaldam, balsij savienojuma otrā galā, bija viņu izdevies pārliecināt, ka visi �ie Laupītāju alas eksperimenta puikas, Milgrami un Skinneri nav vienkār�i stāsti. Da�as no grāmatās aprakstītajām lietām patie�ām bija notiku�as.

Apguvis �os stāstus, Mantojuma grāmatās viņ� atrada vēl vairāk informācijas. �obrīd Lūkasa uzmanība bija pievērsta vecās pasaules vēsturei. Epizodiskas sacel�anās bija notiku�as tūksto�iem gadu. Viņi ar D�ūlu bija strīdēju�ies par to, vai cikliskiem vardarbības uzplūdiem ir iespējams pielikt punktu. Grāmatas lika noprast, ka �ādas cerības ir veltas. Un tad Lūkass atklāja veselu nodaļu par to, cik bīstama ir situācija pēc sacel�anās; viņi tādā �obrīd atradās. Viņ� lasīja par vīriem, kuri saukti savādos vārdos � Kromvels, Napoleons, Kastro, Ļeņins �, kuri cīnījās, lai tautas atbrīvotu, un pēc tam paverdzināja tās vēl ļaunākā slogā.

D�uljeta uzstāja, ka tās ir leģendas. Mīti. Glu�i kā briesmoņi, ko vecāki izdomāja, lai piespiestu bērnus uzvesties rātnfc Viņa �ajās nodaļās saskatīja vēstījumu, ka pasauli noārdīt ir vienkār�i; cilvēku dabas gravitācija viegli padevās �ādam procesam. Sare�ģīta izrādās tie�i tās uzcel�ana no jauna. Ļoti maz cilvēku iedomājās par to, ko likt netaisnības vietā. Vienmēr tikai noārdī�ana, D�uljeta teica, it kā drupas un pelnus būtu iespējams salikt atpakaļ kopā.

Lūkass nepiekrita. Viņ� domāja, ka �ie stāsti ir īsti, un tā bija teicis arī Donalds. Jā, revolūcijas bija sāpīgas. Vienmēr būs periods, kad viss ir vēl ļaunāk. Tomēr ar laiku kļūst labāk. Cilvēki mācās no savām kļūdām. Par to viņ� bija centies D�uljetu pārliecināt kādā naktī, kad viņi nebija spēju�i aizmigt pēc Donalda zvana. Protams, ka D�ūla gribēja teikt pēdējo vārdu. Viņa bija uzvedusi Lūkasu aug�ā uz kafetēriju un norādījusi uz blāvojo�o horizontu, uz nedzīvajiem pakalniem, uz vāro leco�ās saules staru atspīdumu no sagrautajiem torņiem. �Lūk, kur tava pasaule, kas padarīta labāka!� viņa Lūkasam bija teikusi. �Tā cilvēki labi mācīju�ies no savām kļūdām.�

Vienmēr tas pēdējais vārds, lai gan Lūkass vēl gribēja kaut ko teikt. �Varbūt �ie ir sliktie laiki pirms labajiem,� viņ� bija ie�ukstējis savā kafijā. Savukārt D�uljeta bija izlikusies, ka to nedzird.

Lappuses zem Lūkasa pirkstiem atspīdēja sarkanas. Viņ� pacēla galvu un redzēja, ka gaismas virs galvas pulsē, ziņodamas par zvanu, uz ko jāatbild. Sakaru serveris dūca, mirgoja rādītājs virs pa�as pirmās ligzdas. Lūkass paņēma austiņas un attina vadu, iesprauda to ligzdā.

�Hallo?� viņ� teica.

�Lūkass,� ma�īna atņēma balsij jebkādu intonāciju, jebkādas emocijas. Izņemot vil�anos. Tas, ka nav atbildējusi D�uljeta, sagādāja ja ne glu�i dzirdamu, tad jūtamu vil�anos. Vai varbūt tas viss bija tikai Lūkasa galvā?

�Tikai es,� viņ� bilda.

�Ļoti labi. Jūsu zinā�anai, man �eit ir sare�ģījumi. Mums nav daudz laika.�

�Labi.� Lūkass atrada vietu grāmatā. Viņ� sameklēja, par ko viņi bija beigu�i runāt iepriek�ējā reizē. �īs sarunas atgādināja viņam mācības pie Bernarda, tikai tagad viņ� no Kārtības bija pārgājis uz Mantojumu. Un Donalds, at�ķirībā no Bernarda, atbildēja ātri, viņa atbildes bija pla�ākas. �Tātad... es gribēju jums pajautāt kaut ko par to Ruso��

�Pirms jūs to darāt,� Donalds pārtrauca, �esmu spiests vēlreiz lūgt jūs pārtraukt rak�anu.�

Lūkass aizvēra grāmatu, atstādams pirkstu starp lappusēm. Viņ� priecājās, ka D�uljeta bija devusies uz domes sapulci. Kad sākās runas par �o tēmu, viņa vienmēr iedegās. Kādu vecu draudu dēļ, ko viņa bija izteikusi, Donalds laikam domāja, ka viņi rok pirmā elevatora virzienā, un viņa bija likusi Lūkasam zvērēt, ka viņ� �os melus nepala-bos. Viņa negribēja, lai tie uzzina par viņas draugiem septiņpadsmitajā un nodomiem viņus izglābt. Lūkasam �ī viltība sagādāja neērtības. Kamēr D�uljeta �im vīrietim neuzticējās � lai gan viņ� bija tos abus brīdinājis, ka viņu mājas kādā noslēpumainā veidā var tikt iznīcinātas kuru katru mirkli, � Lūkass viņā saskatīja cilvēku, kur� mēģina viņiem palīdzēt, pats ar kaut ko riskēdams. D�ūla uzskatīja, ka Donalds baidās par savu dzīvību. Lūkass domāja, ka viņ� baidās par viņiem.

�Baidos, ka izrakumiem būs jāturpinās,� Lūkass teica. Viņam gandrīz paspruka, ka viņa neapstāsies, tomēr labāk būtu saglabāt kaut kādu solidaritāti.

�Mani ļaudis var uztvert vibrācijas. Viņi zina, ka kaut kas notiek.�

�Vai varat pateikt viņiem, ka mums ir problēmas ar ģeneratoru? Ka tas atkal jāregulē?�

Atskanēja vil�anās pilna nopūta, ko datori nespēja mainīt. �Viņi nav tik dumji. Esmu viņiem pavēlējis netērēt laiku, lai to izpētītu, un tas arī ir viss, ko varu darīt. Es jums saku, ka nekas labs no tā nevar sanākt.�

�Tad kādēļ jūs mums palīdzat? Kādēļ riskējat ar savu kaklu? Jo izskatās, ka tie�i to jūs darāt.�

�Mans pienākums ir nodro�ināt to, lai jūs neaizejat bojā.� Lūkass pētīja servera torņa iek�pusi, mirgojo�ās gaismiņas, vadus, elektroniskās plates. �Jā, bet �īs sarunas, grāmato studē�ana kopā ar mani, zvani katru dienu kā pēc pulksteņa, kādēļ jūs to darāt? Es gribu teikt... ko jūs no �īm sarunām iegūstat?�

Savienojuma otrā galā bija klusums, reti jūtams pārliecības trūkums viņu iespējamā labdara rāmajā balsī.

�Tas ir tādēļ... ka varu palīdzēt jums atcerēties.�

�Un tas ir svarīgi?�

�Jā, ir svarīgi. Man. Es zinu, kāda ir sajūta aizmirstot.�

�Vai tādēļ �eit ir �īs grāmatas?�

Vēl viena pauze. Lūkass juta, ka netī�am uzgājis kaut kādu patiesību. Viņam būs jāatceras �ī saruna un vēlāk jāatstāsta D�uljetai.

�Tās tur ir, lai tie, kas mantos pasauli, � tie, kas tiks izvēlēti, � zinātu...�

�Ko zinātu?� Lūkass izmisis jautāja. Viņ� baidījās, ka pazaudēs �o pavedienu. Donalds bija virzījies uz �o pusi arī viņu iepriek�ējās sarunās, tomēr nekad nebija pateicis to līdz galam.

�Lai zinātu, kā izlabot vecās kļūdas,� Donalds noteica. �Klausieties, mūsu laiks ir galā. Man jāiet.�

�Ko jūs gribējāt teikt par pasaules manto�anu?�

�Nākamreiz. Man jāiet. Sargiet sevi.�

�Jā,� Lūkass novilka. �Jūs arī��

Bet viņa austiņas jau bija noklik�ķēju�as. Vīrs, kur� kaut kādā veidā zināja tik daudz par veco pasauli, bija jau prom.

D�uljeta nekad agrāk nebija apmeklējusi nevienu domes sēdi. Viņa zināja par tām tāpat kā par to, ka sivēnmātēm dzimst mazuļi, bet nekad nebija jutusi vēlē�anos �o izrādi redzēt pa�as acīm. Pirmo reizi to nāksies darīt, esot mēra amatā, un D�uljeta cerēja, ka tā arī būs pēdējā.

Kamēr no gaiteņa plūda iedzīvotāji un meklēja vietas zālē, viņa pievienojās tiesnesim Pikenam un �erifam Billingsam uz paaugstinātas platformas. �ī platforma, uz kuras viņi D�uljetu uzsēdināju�i, viņai atgādināja skatuvi tirgū, uzreiz prātā nāca tēva reiz teiktais, kad viņ� salīdzināja �īs sapulces ar iestudētām lugām. Viņa zināja, ka tēvs nebija domājis to kā komplimentu.

�Es nezinu savu tekstu,� viņa noslēpumaini pa�ukstēja Pīteram Billingsam.

Abi sēdēja tik tuvu, ka viņu pleci saskārās. �Viss būs labi,� Pīters atbildēja. Viņ� uzsmaidīja kādai jaunai sievietei pirmajā rindā, viņa noplivināja pirkstiņus viņam pretī, un D�uljeta saprata, ka jaunais �erifs ar kādu iepazinies. Dzīve ar joni turpinājās.

D�uljeta mēģināja atslābināties. Viņa nopētīja skatītājus. Daudz sve�u seju. Da�as, ko viņa atpazina. No gaiteņa �ajā zālē veda trīs durvis. Divas vērās tie�i pretī ejām, kas sa�ķēla senu solu rindas. Tre�ā rinda atradās pie sienas. Ailes veidoja telpā trīs daļas, tāpat kā ne tik skaidri noteiktas robe�as sadalīja elevatoru. Nevajadzēja, lai D�uljetai kāds to pastāsta. Cilvēki, kas nāca iek�ā, to uzskatāmi parādīja.

Aug�ējo līmeņu soli telpas centrā bija jau pilni, un citi redzēt gribētāji stāvēja aiz tiem pie sienas, tur D�uljeta atpazina kafetērijas un IT darbiniekus. Vidus līmeņu rinda blakus bija tuk�āka. D�uljeta ievēroja, ka vairums iedzīvotāju nosēdu�ies tuvāk ejai, pēc iespējas tuvāk centram. Dārznieki zaļā. Hidroponikas santehniķi. Cilvēki ar sapņiem. Otra telpas puse bija gandrīz tuk�a. Tā bija paredzēta ļaudīm no dziļumiem. �īs daļas pirmajā rindā sēdēja kāds pavecs pāris, sadevies rokās. D�uljeta atpazina vīrieti, viņ� bija zābaku meistars. Viņi

bija atnāku�i tālu ceļu. D�uljeta gaidīja, kad parādīsies vairāk dziļumu iedzīvotāju, bet tas bija pārāk laikietilpīgs kāpiens. Tagad viņa atminējās, cik tālas �īs sanāksmes bija �ķitu�as, kamēr pati bija strādājusi elevatora dziļākajos līmeņos. Bie�i D�uljeta un viņas draugi par to, kas apspriests un kādi likumi pieņemti, padzirdēja tikai tad, kad tas jau bija noticis. Pie vainas bija ne tikai tālais ceļ�, vairums strādnieku bija pārāk aizņemti, izdzīvojot ikdienas smagajos darbos, lai vēl kaut kur kāptu un spriestu par to, ko nesīs rītdiena.

Kad iedzīvotāju plūsma pierima, tiesnesis Pikens piecēlās, lai sāktu sēdi. D�uljeta gatavojās, ka formalitātes viņu nogarlaikos līdz nāvei. īsa runa, ievads, un viņi bija gatavi klausīties iedzīvotāju sūdzībās un ierosinājumos. Apsolīt, ka strādās pie tā. Un turpināt tādā pa�ā garā kā pirms tam.

Viņai vajadzēja atgriezties pie darba. Vēl tik daudz jāpadara aug�ā, pie gaisa slū�ām, un lejā, tērpu laboratorijā. Pēdējais, ko D�uljeta �obrīd gribēja darīt, bija klausīties nenozīmīgās �ēlabās, aicinājumos rīkot atkārtotas vēlē�anas vai īdē�anā par viņas izrakumiem. Viņai bija aizdomas, ka problēmas, kas citiem varētu �ķist svarīgas, viņai tādas nepavisam neliksies. Kad esi bijis izsūtīts nāvē un atgrie�oties izdzīvojis ugunskristībās, tad lielāko daļu ikdienas ķildu prāts iedala pie nesvarīgākajām lietām.

Pikens piesita ar savu āmuru un pieprasīja zālē kārtību. Viņ� sveica visus klāteso�os un nolasīja sēdes darbakārtību. D�uljeta dīdījās uz sava sola. Viņa palūkojās auditorijā un ieraudzīja, ka lielākā daļa skatās tie�i uz viņu, nevis uz tiesnesi. Pikena pēdējā teikuma beigas D�uljeta dzirdēja tikai tādēļ, ka tika pieminēts viņas vārds: ��dzirdēsiet no sava mēra D�uljetas Nikolsas.�

Viņ� pagriezās un ar rokas mājienu aicināja D�uljetu uz paaugstinājuma. Pīters uzmundrino�i uzsita viņai pa celi. Viņai ejot uz paaugstinājuma pusi, vietās, kur nebija kārtīgi pieskrūvēts, zem zābakiem �īkstēja metāla grīdas segums. Tā bija vienīgā skaņa telpā. Tad zālē kāds ieklepojās. Tad solos, atkal sakustoties klausītājiem, atskanēja �aboņa. D�uljeta satvēra podija malas un apbrīnā nolūkojās uz krāsu daudzveidību savā priek�ā � uz zilajiem toņiem, sarkano, brūno un zaļo. Viņa redzēja virs �īm krāsām drūmas sejas. Da�ādu dzīves gājumu ļaudis, kurus vienoja dusmas. D�uljeta ieklepojās un aptvēra, cik viņa ir nesagatavojusies. Viņa bija cerējusi teikt da�us vārdus, pateikties iedzīvotājiem par rūpēm, pārliecināt viņus, ka nenogursto�i strādā, lai radītu viņiem jaunu un labāku nākotni. Tikai dodiet man iespēju, viņa gribēja teikt.

�Paldies�� D�uljeta iesāka, un tiesnesis Pikens paraustīja viņas piedurkni un norādīja uz podija mikrofonu. Kāds aizmugurē nokliedzās, ka neko nedzirdot. D�uljeta pievilka mikrofonu tuvāk un ieraudzīja, ka sejas auditorijā bija tādas pa�as kā kāpnēs. Tās viņu uzmanīja. Apbrīna vai kas tamlīdzīgs bija pārtapusi aizdomās.

��odien esmu �eit, lai uzklausītu jūsu jautājumus. Jūsu rūpes,� viņa teica, iztrūkusies no savas balss skaļuma. �Bet pirms tam vēlos teikt da�us vārdus par to, ko �ogad ceram paveikt��

�Vai jūs ielaidāt �eit indi?� kāds aizmugurē kliedza.

�Ko lūdzu?� D�uljeta pajautāja. Viņa vēlreiz nokrem�ļojās.

Piecēlās kāda sieviete ar mazuli uz rokām. �Kop� jūs atgriezāties, manam bērnam ir nepārtraukts drudzis!�

�Vai tie�ām pastāv citi elevatori?� kāds izkliedza.

�Kā ir tur ārā?�

Vidus līmeņu solos pielēca kāds vīrietis ar dusmās sasārtu�u seju. �Ko jūs tur lejā darāt, ka saceļat tādu troksni?��

Piecēlās vēl kāds ducis ļau�u un arī sāka klaigāt. Visi viņu jautājumi un sūdzības skanēja kā viens troksnis, kā dusmu dzinējs. Blīvā vidusdaļa izplūda ejās, jo cilvēkiem bija vajadzīga vieta, kur rādīt ar pirkstiem un māt, lai iegūtu uzmanību. D�uljeta ievēroja, ka aizmugurē stāv viņas tēvs, kur� pūlī izcēlās ar rāmu stāju un rai�pilnu seju.

�Pa vienam�� D�uljeta teica. Viņa pacēla rokas. Pūlis līda tuvāk, un atskanēja �āviens.

D�uljeta salēcās.

Viņai blakus atskanēja vēl viens skaļ� blīk�ķis, jo āmurs tiesne�a Pikena rokā vairs nestāvēja dīkā. Koka disks uz podija salēcās un griezās, bet tiesnesis to atkal un atkal piesita atpakaļ vietā. Pie durvīm stāvo�ais �erifa vietnieks Hoils beidzot atmodās no transa un cauri pūlim iebrida ejā, kur mudināja visus ieņemt savas vietas un turēt mutes. Arī Pīters Billingss bija piecēlies no savas vietas un sauca, lai iedzīvotāji nomierinās. Galu galā pār auditoriju nolaidās saspringts klusums. Tomēr kaut kas �ajos ļaudīs kūsāja. Viņi bija kā dzinējs, kas vēl nedarbojas, bet grasās to darīt, tepat zem virsmas zumēja elektrība, tā dūca un nogaidīja. D�uljeta rūpīgi izvēlējās vārdus.

�Es nevaru pateikt jums, kā ir tur ārā��

�Nevari vai negribi?� kāds pajautāja. So personu apklusināja nikns vietnieka Hoila skatiens, kur� nu stāvēja ejā. D�uljeta dziļi ievilka elpu.

�Es nevaru jums pateikt, jo mēs to nezinām.� Viņa pacēla rokas, lai uz brīdi noturētu pūli mierā. �Viss, kas mums stāstīts par pasauli aiz �īm sienām, ir biju�i meli un izdomājumi��

�Kā lai mēs zinām, ka jūs neesat tā, kas melo?�

Viņa pūlī meklēja balss īpa�nieku. �Tādēļ, ka es atzīstu, ka mēs nezinām gandrīz neko. Es esmu tā, kas �odien atnāca pie jums, lai teiktu, ka mums vajadzētu iziet ārā un palūkoties pa�iem. Ar jaunu skatienu. Ar patiesu zinātkāri. Es ierosinu darīt kaut ko vēl nebiju�u, tas ir, aiziet un paņemt paraugu, atnest āra gaisu un izpētīt, kas pasaulei kai��

Kņada aizmugurē apslāpēja atliku�o teikuma daļu. Cilvēki atkal bija pielēku�i kājās, par spīti tam, ka citi centās tos nomierināt. Tagad da�i bija ieinteresēti. Citi vēl niknāki nekā pirms tam. Āmuriņ� klaudzēja, bet Hoils noņēma no jostas steku un brīdino�i novicināja to pirmajai rindai. Tomēr pūlis vairs nebija valdāms. Uzlicis plaukstu uz pistoles roktura, priek�ā izgāja Pīters.

D�uljeta atkāpās no paaugstinājuma. No�īkstēja skaļruņi, jo tiesnesis Pikens bija ar roku apgāzis mikrofonu. Koka ripa bija pazudusi, un viņ� dauzīja podiju, D�uljeta redzēja, ka to no iepriek�ējiem mēģinājumiem atjaunot kārtību kā smaido�as un drūmas mutītes jau bija izraibināju�i pusmēne�i koka virsmā.

Vietniekam Hoilam nācās atkāpties līdz skatuvei, jo ļaudis spiedās tuvāk, daudzi ar jautājumiem, citi nevaldāmās dusmās. No trīso�ām lūpām �ķīda putas. D�uljeta dzirdēja vēl vairāk apsūdzību, redzēja kundzi ar mazuli, kas vainoja viņu par kaut kādu slimību. Mār�a aizskrēja līdz skatuves aizmugurei un atrāva vaļā metāla durvis, kas bija nokrāsotas tā, lai izskatītos pēc koka, un Pīters, ar roku mādams, aicināja D�uljetu iek�ā, atpakaļ tiesne�a telpās. Viņa negribēja iet. D�uljeta gribēja �os cilvēkus nomierināt, pastāstīt viņiem, ka vēl tikai labu, ka viņa var visu izlabot, ja tikai tie viņai ļaus. Bet viņa tika vilkta iek�ā caur garderobi, kur kā ēnas karājās melnas tiesne�u mantijas, tika aizbīdīta pa gaiteni, pie kura sienām �ķībi sakārti biju�o tiesne�u portreti, līdz pat vecam metāla rakstāmgaldam, kas nokrāsots tāpat kā durvis.

Klaigas aprāvās līdz ar aizcirstām durvīm. Pa tām mirkli kāds sita ar dūrēm, Pīters lādējās. D�uljeta iegāzās ar līmlenti salabotā, vecā atzveltnes krēslā un saķēra rokās seju. Viņu dusmas bija D�uljetas dusmas. Viņa juta, kā novirza tās uz Pīteru un Lūkasu, kas bija padarīju�i viņu par mēru. Lūgu�ies, lai viņa pamet izrakumus un nāk aug�ā, nāk uz �o sapulci. It kā būtu iespējams �o pūli nomierināt.

Uz mirkli, kamēr tika atvērtas durvis, gaitenī ieplūda troksnis. D�uljeta gaidīja, ka viņiem piebiedrosies tiesnesis Pikens. Viņa bija pārsteigta, ieraugot savu tēvu.

�Tēt!�

D�uljeta piecēlās no vecā krēsla un �ķērsoja telpu, lai sasveicinātos ar viņu. Tēvs viņu apskāva, un D�uljeta sajuta pie tēva krūtīm vietu, kur bija radusi mierinājumu kā bērns.

�Dzirdēju, ka tu varētu būt �eit,� viņas tēvs no�ukstēja.

D�uljeta klusēja. Lai cik veca viņa justos, blakus tēvam, viņa roku apskautai, gadi izkusa kā nebiju�i.

�Dzirdēju arī, ko tu esi nodomājusi darīt, un es negribu, ka tu ej.�

D�uljeta atkāpās, lai ielūkotos tēva sejā. Pīters atvainojās un izgāja. Durvīm atveroties �oreiz, troksnis nebija tik liels, un D�uljeta aptvēra, ka tiesnesis Pikens, kur� bija ļāvis ienākt viņas tēvam, pats bija ārā un pūlējās nomierināt satrakotos ļaudis. Viņas tētis bija redzējis, kā cilvēki reaģēja uz D�uljetas vārdiem, bija dzirdējis, ko viņi teica. Viņa norija pēk�ņu asaru kamolu.

�Viņi nedeva man iespēju paskaidrot�� viņa iesāka, slaucīdama acis. �Tēt, ir citas pasaules, tādas pa�as kā mūsējā! Ir vājprāts sēdēt te iek�ā un cīnīties savā starpā, kamēr pastāv citas pasaules��

�Es nerunāju par izrakumiem,� tēvs viņu pārtrauca. �Es dzirdēju, ko esi nodomājusi darīt aug�ā.�

�Tu dzirdēji...� Viņa vēlreiz izslaucīja acis. �Lūkass�� D�uljeta nomurmināja.

�Tas nebija Lūkass. Nelsons, tas tehniķis, bija atnācis uz pārbaudi, jautāja, vai bū�u tuvumā, lai sniegtu palīdzību, ja kaut kas noies greizi. Man nācās izlikties, ka saprotu, par ko viņ� runā. Pieņemu, ka grasījies �odien tur paziņot par saviem plāniem?� Viņ� pameta skatu uz garderobi.

�Mums jāzina, kas tur ārā notiek!� D�uljeta iesaucās. �Tēt, viņi nav mēģināju�i uzlabot stāvokli. Mums nav pat visniecīgākās nojausmas��

�Tad ļauj pārbaudīt nākamajam tīrītājam. Ļauj viņam savākt paraugus, kad viņ� tiks izsūtīts ārā. Neej pati!�

D�uljeta pakratīja galvu. �Tēt, vairs nebūs nekādu tīrītāju. Kamēr es esmu mērs. Es nesūtī�u nevienu tur laukā.�

Viņ� satvēra D�uljetas roku. �Un es neļau�u iet savai meitai!� Viņa atrāvās. �Piedod!� D�uljeta teica. �Man tas ir jādara. Es noorganizē�u visus iespējamos dro�ības pasākumus. Es apsolu!�

Tēva seja nocietinājās. Viņ� pagrieza roku un palūkojās uz plaukstas virspusi.

�Mums noderētu tava palīdzība,� D�uljeta ieminējās, cerēdama mest tiltu pārjauno plaisu, ko negribēdama bija sākusi radīt. �Nelso-nam ir taisnība. Būtu labi, ja komandā būtu ārsts!�

�Es netaisos tajā piedalīties,� viņ� noteica. �Paskaties, kas ar tevi notika iepriek�ējā reizē!� Viņ� pameta skatu uz D�uljetas kaklu, kurā tērpa metāla apkakle bija iekausējusi izliektu rētu.

�Tā bija uguns,� piekārtodama kombinezonu, teica D�uljeta.

�Un nākamreiz tas var būt kas cits.�

Viņi skatījās viens otram acīs �ajā telpā, kur klusumā tika tiesāti cilvēki, un D�uljeta juta pazīstamu kārdinājumu bēgt no konflikta. Tam pretojās jauna vēlē�anās pieglaust vaigu tēva krūtīm un raudāt tā, kā viņas vecuma sievietēm nebija ļauts, kā mehāniķes nekad nedrīkstēja.

�Es negribu pazaudēt tevi vēlreiz,� viņa teica tēvam. �Tu esi visa mana ģimene. Lūdzu, atbalsti mani!�

To izteikt bija grūti. Viņa bija ievainojama un atklāta. D�uljetā nu dzīvoja daļiņa Lūkasa � tas bija viņa nopelns.

D�uljeta gaidīja reakciju un redzēja, ka tēva vaibsti atmaigst. Varbūt viņa tikai iztēlojās, tomēr �ķita, ka viņ� panācis soli tuvāk un nolaidis savas bruņas.

�Es tevi pārbaudī�u gan pirms, gan pēc tam,� viņ� noteica.

�Paldies! Ak jā, runājot par apskatēm, ir vēl kāda lieta, par ko gribēju tev pajautāt.� Viņa uzrotīja kombinezona piedurkni līdz elkonim un nopētīja baltās rētas uz plaukstas locītavas. �Vai esi kādreiz dzirdējis par to, ka rētas ar laiku pazūd? Lūkass domāja�� Viņa pacēla skatu uz tēvu. �Vai tās mēdz pazust?�

Tēvs dziļi ieelpoja un uz mirkli aizturēja elpu. Viņa skatiens aizklīda kaut kur tālumā pār D�uljetas plecu.

�Nē,� viņ� teica. �Ne rētas. Pat ne ar laiku.�

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

Kapteiņa Brevarda septītā maiņa bija gandrīz noslēgusies. Paliku�as vēl tikai trīs. Vēl trīs maiņas, sē�ot aiz caurlaides vārtiem, atkal un atkal lasot saujiņu vienu un to pa�u romānu, līdz nodzeltēju�ās lappuses padevās un izkrita. Vēl trīs maiņas, sakaujot savus vietniekus galda tenisā � katrā maiņā jaunu � un stāstot viņiem, ka pēdējoreiz spēlējis pirms veselas mū�ības. Trīs maiņas, kur būs tas pats apniku�ais ēdiens, tās pa�as apniku�ās filmas un tas pats apniku�ais viss pārējais, kas sagaidīja viņu katrā pamo�anās reizē. Vēl trīs. Viņ� to spēs.

Elevatora 1 apsardzes priek�nieks nu skaitīja maiņas, tāpat kā reiz bija skaitījis gadus līdz pensijai. Lai tie paiet mierīgi, tā skanēja viņa mantra. Rāma dzīve bija laba. Aizejo�ais laiks gar�oja pēc vaniļas. Par to viņ� domāja, stāvēdams pie atvērta kriopoda, ko izraibināja pie�ķiestas, sakaltu�as asinis, un gar�a viņa mutē bija nelāga, nepavisam kā vaniļa.

No vietnieka Stīvensa fotoaparāta uzzibsnīja �ilbino�a gaisma, jaunais vīrietis fiksēja kapsulas iek�puses stāvokli vēl vienā fotogrāfijā. Ķermenis bija aiznests pirms vairākām stundām. Medicīnas tehniķis veicis blakus kapsulas apkalpi un pamanījis asins traipu uz �ī vāka. Viņ� bija notīrījis pusi traipa un tikai tad aptvēris, kas tas ir. Tagad Brevards pētīja tehniķa lupatas atstātās pēdas. Viņ� iedzēra vēl vienu malku rūgtas kafijas.

Krūzīte vairs nekūpēja. Pie vainas bija �īs ķermeņu noliktavas aukstais gaiss. Brevardam te lejā nepatika. Viņam nepatika �ajā vietā pamosties kailam, riebās, ka viņu veda atpakaļ lejā un iemidzināja, derdzās tas, ko �ī telpa nodarīja viņa kafijai. Viņ� iedzēra vēl vienu malku. Vēl trīs maiņas, un tad pensija, lai ko tas arī nozīmētu. Par tik tālu nākotni neviens nedomāja. Tikai par nākamo maiņu.

Stīvenss nolaida savu kameru un ar zodu norādīja uz izejas pusi. �Dārsijs atgriezies, ser.�

Abi kārtībsargi noskatījās, kā kriopodu zāli �ķērsoja naktssargs Dārsijs. Viņ� bija pirmais, kur� ieradās notikuma vietā agri no rīta, viņ� bija pamodinājis vietnieku Stīvensu, kur� savukārt pamodinājis savu priek�nieku. Tad Dārsijs bija atteicies aizvākties un iet pagulēt, kā bija pavēlēts. Tā vietā viņ� bija palīdzējis aizvest ķermeni līdz Medicīniskajai un pieteicies sagaidīt pārbau�u rezultātus, kamēr pārējie vīri izpētīja nozieguma vietu. �obrīd Dārsijs viņiem tuvojās pārāk priecīgi, vicinādams kādu papīra lapu.

�Es nevaru ciest to �ali,� Stīvenss pa�ukstēja savam priek�niekam.

Brevards diplomātiski iemalkoja kafiju un vēroja, kā tuvojas viņa naktssargs. Dārsijs bija jauns � ap trīsdesmit � blonds, sejā ierakstīts nepārejo�i muļķīgs smīns. Tipiska, nepieredzējusi persona, kādas policija mēdza likt naktsmaiņās, kuru laikā notika visas draņķības. Tas nebija loģiski, bet tāda bija tradīcija. Balva par pieredzi bija dziļ� miegs, kamēr apkārt klīda juku�ie.

�Jūs neticēsiet, ko es atnesu!� divdesmit soļu attālumā līksmi sauca Dārsijs.

�Tu atnesi sakritību,� sausi noskaldīja Brevards. �Asinis uz vāka sakrīt ar asinīm kapsulā.� Viņ� gandrīz piebilda, ka Dārsijs pilnīgi noteikti nav atnesis krūzīti karstas kafijas viņam vai Stīvensam.

�Tā ir daļa ziņu,� teica Dārsijs, pēk�ņi izskatīdamies saīdzis. �Kā jūs zinājāt?� Noskrējies viņ� pāris reizes dziļi ievilka elpu un sniedza priek�niekam ziņojumu.

�Tāpēc, ka sakritības ir aizraujo�as,� paņēmis lapu, teica Brevards. �Jūs vicināt to pa gaisu tā, it kā jums būtu kas sakāms. Par sakritībām sajūsminās advokāti un zvērinātie.� Un jauniņie, viņ� gribēja piebilst. Brevards nebija dro�s, ko Dārsijs bija darījis pirms apmācībām, bet skaidrs, ka tas nebija darbs policijā. Iemetis aci ziņojumā, viņ� redzēja standarta DNS sakritību, stabiņu rindu, caur kuru stiepās līnijas vietās, kur tie bija identiski. Un �ie divi bija identiski � sistēmā reģistrētais fails, kas atbilda kapsulai, un asins paraugs no vāka.

�Ir vēl kas,� Dārsijs teica. Naktssargs vēlreiz dziļi ieelpoja. Viņ� laikam bija skrējis pa gaiteni no lifta. �Vēl daudz kas!�

�Mēs domājam, ka esam saliku�i visu pa plauktiņiem,� pārliecināti noteica Stīvenss. Viņ� pameta ar zodu uz atvērtā kriopoda pusi. �Ir diezgan skaidrs, ka �eit notikusi slepkavība. Tā ir sākusies��

�Ne jau slepkavība!� iejaucās Dārsijs.

�Dodiet vietniekam iespēju,� paceldams krūzīti, teica Brevards. �Viņ� �o ir pētījis stundām ilgi.�

Dārsijs sāka kaut ko bilst, bet apklusa. Viņ� izberzēja acis, izskatījās pārguris, bet pamāja.

�Tātad,� noteica Stīvenss. Viņ� ar fotoaparātu norādīja uz krio-podu. �Asinis uz vāka nozīmē, ka te ir sācies cīniņ�. Vīrietis, ko �eit iek�ā atradām, būs piekāpies mūsu slepkavam pēc preto�anās, tā uz vāka nonāku�as asinis. Tad viņ� iemests pa�a kriopodā. Viņa rokas bija sasietas; pieņemu, ka piedraudēja ar �aujamieroci, jo ap viņa plaukstu locītavām neievēroju nekādus noberzumus vai citas preto�anās pazīmes. Vīrietis nogalināts ar �āvienu krūtīs.� Stīvenss norādīja uz asiņainajām �vīkām un plankumiem vāka iek�pusē. �Seit iz�ļakstītās asinis norāda, ka upuris atradies sēdus stāvoklī. Tomēr tas, kā tās notecēju�as, norāda, ka vāks tūlīt pēc tam aizvērts. Nokrāsa liecina, ka tas, visticamāk, noticis mūsu maiņā, katrā ziņā pēdējā mēne�a laikā.�

Brevards visu �o laiku vēroja Dārsija seju un skatījās, kā tā nepiekrītot savelkas. Sīkais uzskatīja, ka zina labāk par vietnieku.

�Kas vēl?� Brevards jautāja Stīvensam, mudinot savu tuvāko padoto turpināt.

�Ak jā. Pēc tam, kad upuri nogalināja, mūsu slepkava savienojis tā ķermeni ar intravenozo sistēmu un ievietojis katetru, lai līķis nesadalītos, tādēļ vainīgais ir kāds ar pieredzi medicīnas jomā. Protams, viņ� joprojām varētu atrasties savā maiņā. Tie�i tādēļ uzskatījām, ka �o visu labāk apspriest te lejā, nevis medicīnas personāla klātbūtnē. Gribēsim viņus nopratināt pa vienam.�

Brevards pamāja un iemalkoja kafiju. Viņ� gaidīja naktssarga reakciju.

�Tā nebija slepkavība!� zaudējis pacietību, iesaucās Dārsijs. �Vai jūs gribat dzirdēt, ko vēl es uzzināju? Sāksim ar to, ka asinis uz vāka atbilst datubāzes ierakstam par kapsulu, glu�i kā jūs teicāt, bet tās neatbilst upura asinīm. Cilvēks kapsulā ir kāds cits!�

Brevards gandrīz izspļāva savu kafiju. Viņ� ar roku noslaucīja ūsas. �Ko lūdzu?� apsardzes priek�nieks pārjautāja, nebūdams pārliecināts, ka sadzirdējis pareizi.

�Asinis uz vāka bija sajauktas ar siekalām. Tās nāku�as no kāda cita. Ārsts teica, ka tas dro�i vien bijis klepus, iespējams, ievainojums krūtīs. Tātad mūsu vainīgais, visticamāk, ir ievainots.�

�Pagaidiet! Kas tad ir vīrietis, kuru atradām kapsulā?� jautāja Stīvenss.

�Viņi nezina. Viņi pārbaudīja tā asinis, bet izskatās, ka viņa dati sistēmā mainīti. Puisim, uz kura vārda reģistrēta �ī kapsula, nemaz nevajadzētu atrasties vadības spārnā. Viņam vajadzēja būt dziļajā saldētavā. Asinis no vāka iek�puses sakrīt ar daļēju ierakstu vadības failos, tādēļ viņam vajadzēja atrasties kaut kur �eit��

�Daļēju ierakstu?� Brevards pārjautāja.

Dārsijs paraustīja plecus. �Tie faili ir galīgi saputroti. Tā teica doktors Vitmors.�

�Ahā!� iesaucās vietnieks, uzsizdams knipi. �Skaidrs! Es zinu, kas �eit notika.� Viņ� ar kameru norādīja uz kapsulu. �Te notiek cīniņ�, ja? Puisis, kur� negrib, lai viņu iemidzina. Viņ� pamanās atbrīvoties, zina, kā uzlauzt��

�Pagaidiet!� paceldams roku, pārtrauca Brevards. Viņ� redzēja Dārsija sejā, ka viņ� grib teikt vēl kaut ko. �Kādēļ jūs nebeidzat uzstāt, ka tā nebija slepkavība? Mums ir �auta brūce, iz�ļakstītas asinis, aizvērts vāks, ierocis ir pazudis, vīrie�a rokas sasietas, uz kapsulas vāka, lai uz kāda vārda tā reģistrēta, ir asins traips. Tas viss vienkār�i kliedz � slepkavība!�

�Tie�i to es mēģināju jums pastāstīt,� teica Dārsijs. �Tā nebija slepkavība, jo vīrietis tika pieslēgts kapsulai. Viņ� tai bija pieslēgts visu laiku, pat vēl pirms tika sa�auts. Un kapsula joprojām bija ieslēgta un darbojās. �is Trojs � vai vienalga, ko no tās esam izvilku�i, �viņ� joprojām ir dzīvs!�

Trīs vīrie�i atstāja kapsulu aiz muguras un devās uz medicīnas spārnu un operāciju zāli. Domas Brevarda galvā joņoja. Viņam nebija vajadzīga �ī draņķība vienā no viņa maiņām. Tā nebija vaniļa. Viņ� iedomājās ziņojumus, ko pēc �ī visa nāksies rakstīt, cikjautri būs ar to iepazīstināt nākamo kapteini.

�Kā jums �ķiet, vai vajadzētu iesaistīt Ganu?� jautāja Stīvenss, runādams par administratīvā spārna galveno vadītāju, vīru, kur� lielākoties bija visai savrups.

Brevards nicīgi no�ņācās. Viņ� ar kodu atvēra dziļās- saldētavas durvis un izlaida pārējos gaitenī. �Man �ķiet, ka tas ir nedaudz zem viņa kompetences, vai jums tā neliekas? Ganam ir veseli elevatori, par ko raizēties. Var redzēt, kā tas viņu nomāc, kā viņ� ieslēdzas un strādā viens pats. Atrisināt �ādas lietas ir mūsu darbs. Pat tad, ja tā ir slepkavība.�

�Jums taisnība,� piekrita Stīvenss.

Dārsijs, joprojām aizelsies, pūlējās neatpalikt.

Viņi ar liftu uzbrauca divus stāvus augstāk. Brevards prātoja par to, kāds apskatot bija �ķitis sa�autā ķermenis. Vīrietis bija auksts un stīvs kā morgā, bet vai pamostoties viņi visi nav tādi? Viņ� domāja par kaitējumu, ko nodara sasaldē�ana un atkausē�ana, kā ma�īnas viņu asinīs spēj �ūnu pa �ūnai atjaunot viņu ķermeņus. Ja nu �īs mazās ma�īnas to pa�u var izdarīt ar �autu brūci?

Lifts atvērās se�desmit astotajā. Brevards dzirdēja, ka no operāciju zāles plūst balsis. Bija grūti atteikties no teorijām, ko viņi ar Stīvensu bija savērpu�i pēdējās stundas laikā. Bija grūti atteikties un pieņemt to, ko viņiem pastāstījis Dārsijs. Doma par izmainītajiem datubāzes ierakstiem padarīja �o problēmu daudz sare�ģītāku. Bija paliku�as tikai trīs maiņas, un nu �is. Bet, ja upuris patie�ām bija dzīvs, bija garantēts, ka vainīgais tiks notverts. Ja viņ� būs tādā stāvoklī, ka spēs parunāt, tad varēs identificēt cilvēku, kur� viņu sa�āva.

Nelielajā uzgaidāmajā telpā pie reti izmantotās operāciju zāles bija ārsts un viens no viņa asistentiem. Cimdi bija novilkti, ārsta sirmie mati izspūru�i un nevī�īgi, it kā viņ� būtu caur tiem izlaidis pirkstus. Abi vīrie�i izskatījās pārguru�i. Brevards palūkojās caur novēro�anas logu un ieraudzīja to pa�u vīrieti, ko viņi bija izcēlu�i no kapsulas. Viņ� gulēja, it kā būtu aizmidzis, āda pavisam citā krāsā, no blāvi zila papīra krekla apak�as stiepās da�ādas caurulītes un vadi.

�Dzirdēju, ka mums ir negaidīts pavērsiens,� Brevards iesāka. Viņ� piegāja pie izlietnes un izgāza tajā savu kafiju, palūkojās apkārt pēc kannas ar svaigu brūvējumu, bet nekur to neredzēja. Viņ� būtu uz vietas piekritis vēl vienai maiņai par karstas kafijas krūzīti, cigare�u paciņu un atļauju tās aizkūpināt.

Ārsts plik�ķināja palīgam pa plecu un sniedza instrukcijas. Jaunais vīrietis māja ar galvu, izzvejojis no kabatas cimdu pāri, ar muguru atspieda vaļā durvis un iegāja operāciju zālē. Brevards noskatījās, kā viņ� pārbauda vīrietim pieslēgtās ierīces.

�Vai viņ� var parunāt?� apsardzes priek�nieks jautāja.

�Ak jā!� atbildēja ārsts Vitmors. Viņ� pakasīja savu sirmo bārdu. �Kad viņ� nāca pie samaņas, piedzīvojām �eit diezgan iespaidīgu jandāliņu. �is pacients ir daudz spēcīgāks, nekā izskatās.�

�Un nav nemaz tik beigts,� Stīvenss piebilda.

Neviens nesmējās.

�Viņ� bija ārkārtīgi satraukts,� stāstīja Vitmors. �Uzstāja, ka viņa vārds neesot Trojs. Tas bija, pirms es veicu analīzes.� Viņ� norādīja ar zodu uz papīra lapu Brevarda rokās.

Brevards palūkojās uz Dārsiju, lai saņemtu apstiprinājumu.

�Es biju tualetē,� Dārsijs nokaunējies atzina. �Nebiju klāt, kad viņ� pamodās.�

�Iedevām viņam nomierino�u līdzekli. Un es paņēmu asins paraugu, lai noskaidrotu pacienta identitāti.�

�Ko jūs atradāt?�

Ārsts Vitmors no�ūpoja galvu. �Ieraksti par viņu ir izdzēsti. Man vismaz tā likās.� Paņēmis no kāda skapī�a plastmasas glāzīti, viņ� ielēja no krāna ūdeni un padzērās. �Tie tika atklāti daļēji, jo man tiem nav pieejas. Tikai rangs un kriopodu līmenis. Atcerējos, ka esmu to redzējis agrāk, pirmajā maiņā. Tas bija vēl kāds vīrietis no vadības spārna, un tad atcerējos par vietu, kur jūs atradāt �o d�entlmeni.�

�Vadības spārns,� Brevards noteica. �Bet �ī nebija viņa kapsula, vai ne?� Viņ� atcerējās Dārsija teikto. �Asinis uz vāka atbilst kapsulai, bet vīrietis, ko tajā atradām, ir kāds cits. Vai tas nenozīmē, ka noziedznieks izmantojis savu kapsulu, lai noslēptu tajā līķi?�

�Ja nojauta mani neviļ, ir vēl ļaunāk.� Vitmors iedzēra vēl vienu malku ūdens un izlaida pirkstus caur matiem. �Vārds, uz kura reģistrēta kapsula vadības spārnā, � Trojs � atbilst uztriepei, ko paņēmu no vāka, bet �im cilvēkam �obrīd vajadzētu atrasties dziļajā saldētavā. Viņ� tika iemidzināts vairāk nekā pirms gadsimta un kop� tā laika nav modināts.�

�Bet uz vāka bija viņa asinis,� iebilda Stīvenss.

�Un tas nozīmē, ka viņ� kop� tā laika ir pamodināts,� papildināja Dārsijs.

Brevards palūkojās uz savu naktsmaiņas apsargu un aptvēra, ka �o jauno cilvēku novērtējis nepareizi. Sasodīts, tā bija ar �o darbu maiņās, kur katru reizi jāsastrādājas ar citiem cilvēkiem. Nevarēja nevienu tā īsti iepazīt, nevarēja izsvērt viņu vērtību.

�Tādēļ es no sākuma meklēju ierakstos ārpuskārtas darbības dziļajā saldētavā. Gribēju pārbaudīt, vai no turienes kāds ir modināts.� Brevards jutās neērti. Ārsts bija izdarījis visu darbu viņa vietā. �Vai kaut ko atradāt?� viņ� jautāja.

Vitmors pamāja. Ārsts ar rokas vēzienu aicināja viņus pie uzgaidāmās telpas datora. �Darbības dziļajā saldētavā �is birojs veicis divas reizes. Ņemiet vērā, ka ne manā maiņā. Tomēr jau divreiz cilvēki pamodināti vietās, kuru koordinātes atrodas dziļajā saldētavā. Viens no tiem ir vecās dziļās saldētavas centrā, noliktavā, kas tika piepildīta pirms apmācībām.�

Ārsts apklusa, lai ļautu viņiem apdomāt �o informāciju. Brevardam tas prasīja kādu brīdi. Viņa pārguru�ais naktssargs izrādījās nedaudz a�āks.

�Sieviete?� Dārsijs pajautāja.

Vitmors domīgi sarauca pieri. �Grūti pateikt, bet ari man ir tādas aizdomas. Nezināmu iemeslu dēļ man nav pieejas �īs personas datiem. Aizsūtīju Maiklu lejā pārbaudīt, apskatīties, kas tur guļ.�

�Mums var būt darī�ana ar kaisles izraisītu noziegumu,� sprieda Stīvenss.

Brevards piekrīto�i noņurdēja. Viņ� jau domāja par to pa�u. �Pieņemsim, ka ir vīrietis, kur� nevar izturēt vientulību. Viņ� slepenībā modinājis savu sievu; visticamāk, lai iegūtu pieeju, viņam jābūt no vadības. Par to uzzina kāds zemāka ranga darbinieks, tādēļ viņ� nolemj to nogalināt. Bet... tā vietā tiek nogalināts pats�� Brevards pakratīja galvu. Tas kļuva pārāk sare�ģīti. Viņam sāka trūkt kofeīna. �Lūk, kur īstais āķis,� turpināja Vitmors.

Brevards nepacietībā novaidējās. Viņ� no�ēloja, ka izlējis savu veco kafiju. Apsardzes priek�nieks ar mājienu mudināja, lai ārsts runā.

�Ir bijis vēl viens gadījums, kad kāds modināts no dziļās saldētavas, un �ī cilvēka datiem man ir pieeja.� Ārsts nopētīja trīs dro�ībsargu sejas. �Vai kāds vēlas minēt, kā viņu sauc?�

�Viņu sauc Trojs,� teica Dārsijs.

Acis pārsteigumā iepletis, ārsts uzsita knipi. �Bingo!�

Brevards pagriezās pret savu naktssargu. �Un kā, pie velna, tu to izdomāji?�

Dārsijs paraustīja plecus. �Visiem patīk sakritības!�

�Sakiet, vai es pareizi sapratu,� Brevards iesāka. �Mums uz brīvām kājām ir slepkava no dziļās saldētavas, kur� sa�āvis vadītāju, ieņēmis viņa vietu un, visticamāk, viņa kodus un pamodinājis sievieti.� Priek�nieks pagriezās pret Stīvensu. �Labs ir, es domāju, ka jums ir taisnība. Laiks iesaistīt Ganu. Tas viss nupat pacēlās līdz viņa kompetences līmenim.�

Stīvenss apstiprino�i pamāja un devās uz durvju pusi. Bet, pirms viņ� paguva aiziet, gaitenī atskanēja steidzīgi soļi. Noskrējies un bez elpas ap stūri parādījās Maikls, viens no sanitāriem, kas bija palīdzēju�i izcelt upuri no kapsulas. Atbalstījis rokas pret ceļiem, viņ� vairākas reizes dziļi ieelpoja un nenolaida acis no sava priek�nieka.

�Es teicu, lai esat ātrs,� ārsts Vitmors teica, �bet nebiju domājis, ka jums jāskrien!�

�Jāser�� Maikls joprojām elsa. �Kungi, mums ir problēma.� Ārsta palīgs paskatījās uz apsardzes vīriem un saviebās.

�Kas par lietu?� jautāja Brevards.

�Tā bija sieviete,� teica Maikls, mādams ar galvu. �Tas tā kā būtu skaidrs. Bet viņas kapsulas rādījumi mirgoja, tādēļ veicu īsu pārbaudi.� Viņ� me�onīgi paskatījās klāteso�o acīs, un Brevards saprata. Viņ� saprata, ta�u kāds pasteidzās ierunāties pirms viņa.

�Viņa ir mirusi,� noteica Dārsijs.

Sanitārs drud�aini māja ar galvu, rokas joprojām turēdams uz ceļiem. �Anna,� viņ� izdvesa. �Vārds uz kapsulas ir Anna.�

Muskuļiem piebriestot vecajās un stiegrainajās rokās, vīrietis, kuram nebija vārda, operāciju zālē izmēģināja savas saites. Ārsts Vitmors lūdza d�entlmeni nekustēties. Otrā nestuvju pusē stāvēja kapteinis Brevards. Viņ� juta tikko pamodināta vīra smaku, vīra, kur� atstāts nomirt. Me�onīgs skatiens pārslīdēja apkārtējiem un apstājās pie viņa. Sa�autais vīrietis laikam prata noteikt, ka Brevards �eit ir galvenais.

�Atsieniet mani!� vecais vīrs teica.

�Tikai tad, kad noskaidrosim, kas ir noticis,� Brevards viņam atbildēja. �Tad, kad jums kļūs labāk.�

Iemēģinot izturību, ap vecā vīra plaukstu locītavām �īkstēja ādas saites. �Man kļūs labāk, kad tik�u nost no �ī sasodītā galda!�

�Jūs esat sa�auts,� teica ārsts. Viņ� uzlika roku uz pacienta pleca, lai viņ� nomierinātos.

Vecais vīrs nolaida galvu uz spilvena, skatiens ceļoja no ārsta uz apsardzes priek�nieku un atpakaļ. �Es zinu,� viņ� noteica.

�Vai atceraties, kur� to izdarīja?� Brevards jautāja.

Vīrietis pamāja. �Viņa vārds ir Donalds.� Viņ� sakoda zobus.

�Nevis Trojs?� pārjautāja Brevards.

�Tie�i to es arī gribēju teikt. Tas pats cilvēks.� Brevards vēroja, kā vecā vīra plaukstas sa�ņaudzas dūrēs un tad atslābst. �Klausieties, es esmu viens no �ī elevatora Vadītājiem. Es pieprasu, lai mani atbrīvo. Pārbaudiet manus datus��

�Mēs visu noskaidrosim�� Brevards sāka teikt.

Saites no�īkstēja. �Pārbaudiet nolādētos ierakstus!� vecais vīrs atkārtoja.

�Kāds tos ir izmainījis,� Brevards viņam atklāja. �Vai varat pateikt mums savu vārdu?�

Vecais mirkli mierīgi gulēja, muskuļi bija atslābu�i. Viņ� lūkojās griestos.

�Kuru no visiem?� viņ� pajautāja. �Mans vārds ir Pols. Vairums cilvēku uzrunā mani uzvārdā � Tūrmans. Kādreiz mani dēvēja par Senatoru��

�Gans,� noteica kapteinis Brevards. �Pols Tūrmans ir vīrs, kuru dēvē par Ganu.�

Vecais vīrietis samiedza acis. �Nē, nedomāju gan,� viņ� teica. �Savā laikā esmu saukts da�ādos vārdos, bet tā nekad.�

<emphasis>Elevators 18</emphasis>

D�uljeta stāvēja gaisa slū�ās, kamēr viņai visapkārt tika sūknēta gāze. Tīrī�anas tērps bija sakrokojies un piespiedies viņas ādai. Viņa nejuta bailes, ko bija piedzīvojusi, kad tika sūtīta ārā pēdējoreiz, bet nejuta arī maldino�o cerību, kas daudziem lika doties izsūtījumā labprātīgi. Kaut kur starp bezjēdzīgiem sapņiem un bezcerīgu apdraudētības izjūtu bija vēlē�anās iepazīt pasauli. Un, ja iespējams, padarīt to labāku.

Spiediens gaisa slū�ās palielinājās, un viņas tērpa krokas atrada katru izvirzīto rētu uz viņas ķermeņa, tās spiedās klāt vietās, kur reiz bija viņu apdedzināju�as. Miljons sīku, smalku adatu dūrieniņu, tie pieskārās uzreiz visām viņas ķermeņa jutīgajām daļām, it kā �īs gaisa slū�as atcerētos, it kā tās viņu pazītu. Mīļotā atvaino�anās.

Gar sienām bija noklāta caurspīdīga plastmasas plēve. Tā sāka viļņoties un tika cie�i piespiesta caurulēm, sakļāvās ap solu, uz kura D�uljeta tika apģērbta. Vairs nav ilgi. Ja viņa kaut ko juta, tad tā bija aizrautīga nepacietība. Atvieglojums. Ilgi lolots projekts tuvojās noslēgumam.

D�uljeta noņēma vienu no paraugu trauciņiem, kas bija piestiprināti viņas krūtīm, un pavēra vāciņu, savākdama inerto argonu, lai būtu, ar ko salīdzināt āra gaisu. Uzskrūvējusi vāku atpakaļ, viņa izdzirdēja biezo ārdurvju iek�ienē pazīstamu klaudzoņu. Elevators atvērās, un, izplūstot spiedienam pakļautajai gāzei, kas neļāva iekļūt āra gaisam, parādījās miglas strūklas.

Migla ap viņu piebrieda un virmoja. Tā stūma viņu no mugurpuses, steidzināja doties laukā. D�uljeta pacēla kāju, pārkāpa slieksnim pie biezajām elevatora 18 ārdurvīm un atkal bija laukā.

Rampa bija glu�i tāda pati, kādu viņa to atcerējās � betona platforma, kas veda no viņas pazemes māju pēdējā līmeņa līdz pat zemes virsmai. Smiltis, kas sakrāju�ās asajos stūros, tos padarīja slīpus, dubļu �vīkas un traipi izraibināja sienas. Smagās durvis noklaudzēja viņai aiz muguras, un pa�ķīdusi migla cēlās arvien augstāk pretī mākoņiem. D�uljeta sāka kāpienu aug�up pa lēzeno slīpumu.

�Tev viss kārtībā?�

Viņas ķiveri piepildīja Lūkasa maigā balss. D�uljeta pasmaidīja. Bija tik labi, ka viņ� atnācis līdzi. Viņa saspieda kopā īk�ķa un rādītājpirksta galus un iedarbināja ķiverē iemontēto mikrofonu.

�Uz rampas vēl neviens nekad nav nomiris, Lūkas. Ar mani viss ir kārtībā.�

Viņ� �ukstus atvainojās, un D�uljetas smaids kļuva vēl platāks. Iet ārā ar visu �o atbalstu bija pavisam citādi. Daudz patīkamāk nekā tad, ja esi izsūtīta, kamēr nokaunējusies pasaule ir pagriezusi muguru un neuzdrīkstas pat paskatīties.

D�uljeta sasniedza rampas galu, un viņu pārņēma pareizības izjūta. Bez bailēm vai elektroniska sejsega digitālajiem meliem viņa juta sev apkārt to, kas cilvēkiem arī būtu jājūt � skurbino�u pla�umu, izgaisu�as sienas, kailu zemi, kas ple�as uz visām pusēm, kilometru kilometrus atklātas telpas un mutuļojo�us mākoņus. Viņas ķermenis kņudēja atklājuma priekā. D�uljeta bija atradusies ārā divas reizes, bet �is bija kas jauns. �oreiz viņas gājienam bija mērķis.

�Ņemu pirmo paraugu,� viņa teica, saspiedusi kopā pirkstus.

D�uljeta noņēma no tērpa vēl vienu mazo konteineru. Viss bija sanumurēts glu�i kā tīrī�anā, bet darbības bija mainīju�ās. Nedēļām ilga plāno�ana un gatavo�anās bija pārvērtusies �ajā rosībā te aug�ā, kamēr viņas draugi dziļumos rakās caur zemi. Viņa noņēma trauciņa vāku, tad, skaitīdama līdz desmit, paturēja to gaisā un uzskrūvēja vāku atpakaļ. Tvertnes gals bija caurspīdīgs. Tajā grabēja pāris paplāk�ņu, un pie tās dibena bija piestiprinātas divas hermētiskās lentes loksnes. Ap vāka malu D�uljeta apzieda vaskam līdzīgu izolācijas materiālu un hermētiski noslēdza trauku. Numurētais paraugs tika ielikts blakus gaisa slū�ās ņemtajam paraugam makā ar pārloku, kas bija piestiprināts viņas aug�stilbam.

Austiņās park�ķēja Lūkasa balss: �Gaisa slū�as ir pilnās liesmās. Pirms ie�anas iek�ā Nelsons pagaidīs, lai telpa nedaudz atdziest.�

D�uljeta pagriezās ar seju pret antenu torni. Viņa cīnījās ar vēlē�anos pacelt roku, sveicināt du�iem sievie�u un vīrie�u, kas vēroja kafetērijas sienas ekrānu. Tad D�uljeta palūkojās lejup uz krūtīm un mēģināja sakārtot domas, atcerēties, kas viņai jādara tālāk.

Augsnes paraugs. Viņa spēra soļus prom no rampas un torņa uz kādu zemes pleķīti, pa kuru, iespējams, neviens nebija soļojis vairākus gadsimtus. Nometusies ceļos, apak�tērpam ieduroties ceļu locītavās, viņa ar seklo kastīti iegrāba zemi. Augsne bija pieblietēta un grūti uzrokama, tādēļ D�uljeta saslaucīja saujā smiltis no zemes virsmas un uzbēra tās pa virsu, lai trauks būtu pilns.

�Augsnes paraugs paņemts,� viņa teica, saspiedusi biezajā cimdā pirkstus. D�uljeta uzmanīgi aizskrūvēja vāku, noslēdza to ar vaska kārtu un ieslidināja makā uz otra aug�stilba.

�Labs darbiņ�!� teica Lūkass. Viņ� dro�i vien centās D�uljetu uzmundrināt. Viss, ko viņa dzirdēja, bija ārkārtīgās raizes viņa balsī.

�Nākamo ņem�u dziļo paraugu.�

D�uljeta satvēra darbarīku abās rokās. Tā galā viņa bija piemontējusi lielu ,,T� veida rokturi, lai būtu dro�a, ka lielajos cimdos spēs to cie�i satvert. Pielikusi urbja galu zemei, D�uljeta grieza rokturi uz riņķi kā korķviļķi, spiezdama savu svaru uz rokām, lai asmens sadrupinātu blīvo augsni.

Uz pieres izspiedās sviedri. Kāda lāse sa�ķīda pret sejsegu un trīcēja sīkā peļķītē acu priek�ā, kamēr viņa sasprindzinājās un ar grūdieniem spieda rokas uz leju. Pret tērpu triecās spēcīga, kodīga gaisa pūsma un stūma D�uljetu sānis. Kad rīks bija ieurbts zemē līdz pat

ar lenti atzīmētajai vietai uz roktura, D�uljeta piecēlās un atspērusies izvilka to no zemes.

Viņa izcēla urbi, dziļākajai augsnei birstot un drūpot sausajā caurumā. D�uljeta ieslidināja augsnes paraugu trauciņā un noglabāja to paredzētajā vietā. Viss bija radīts un apstrādāts, izmantojot Apgādes labākos materiālus. D�uljeta ielika darbarīku atpakaļ tam paredzētajā somā, uzmeta to plecos un dziļi ieelpoja.

�Viss labi?� Lūkass pajautāja.

Viņa pamāja tornim. �Viss labi. Atliku�i vēl divi paraugi. Cik tālu ir tiku�i ar darbiem gaisa slū�ās?�

�Ļauj paskatīties.�

Kamēr Lūkass aizgāja palūkoties, kā tiek sagatavota viņas atgrie�anās, D�uljeta soļoja uz tuvākā pakalna pusi. Viņas vecās pēdas bija aizskalojis viegls lietus, tomēr D�uljeta labi atcerējās ceļu. Ieloce kalnā stāvēja kā aicino�as kāpnes, kā rampa, uz kuras nekustīgi gulēja divi apveidi.

D�uljeta apstājās pie kalna un izvilka vēl vienu kastīti ar paplāksnēm un hermētisko lenti. Vāciņ� atvērās viegli. Viņa pacēla to pret vēju, ļaudama traukā ieplūst visam, ko tas nesa. Cik viņiem bija zināms, �īs bija pirmās āra gaisa pārbaudes, kas jebkad veiktas. Papīru kaudzes ar fiktīviem ziņojumiem no iepriek�ējām tīrī�anām bija tikai tuk�i skaitļi, kas izmantoti, lai uzturētu un attaisnotu elevatora iedzīvotāju bailes. Tā bija parodija par attīstību, izlik�anās, ka tiek pieliktas pūles, lai pasauli padarītu labāku, bet patiesībā viss, kas tiem rūpējis, bija iestāstīt pārējiem, cik tā ir bīstama.

Vienīgā lieta, kas D�uljetu pārsteidza un iespaidoja vēl vairāk nekā �īs sazvērestības mērogs, bija tas, cik ātri un ar kādu atvieglojumu bija sagruvu�i tās mehānismi IT nodaļā. Trīsdesmit ceturtā līmeņa ļaudis viņai bija atgādināju�i bāreņus no elevatora 17 � pārbiju�ies, ar plati ieplestām acīm viņi izmisīgi alka pēc kāda pieaugu�ā, kuram varētu pieķerties un uzticēties. Citur elevatorā viņas pārdro�ā doma izpētīt ārpasauli tika uzlūkota ar aizdomām un bailēm, bet IT daļā, kur viņi izliku�ies, ka dara �o darbu paaudzēm ilgi, daudzi �o iespēju patie�ām pārbaudīt ārpasauli bija sveiku�i ar me�onīgu entuziasmu.

Sasodīts!

D�uljeta uzspieda kastītei vāku. Viņas domas bija aizklīdu�as, un D�uljeta bija aizmirsusi skaitīt līdz desmit, dro�i vien noturējusi to vaļā divreiz ilgāk.

�Hei, D�ūla?�

Viņa saspieda pirkstus kopā. �Jā?� Atlaidusi mikrofona pogu, viņa cie�i piespieda vāku, pārliecinājās, ka uz tā rakstīts �2�, un aizsmērēja malas. Lādēdama savu izklaidību, D�uljeta nolika to pie iepriek�ējā parauga.

�Gaisa slū�as ir izdegu�as. Nelsons pēc tam iegāja, lai sagatavotu visu tavai atnāk�anai, bet viņi saka, ka paies kāds brīdis, līdz atkal uzpildīsies argons. Vai esi dro�a, ka jūties labi?�

Viņa uz mirkli apstājās, lai izpētītu, kā jūtas, un sniegtu godīgu atbildi. Pāris dziļas ieelpas. Viņa izkustināja locītavas. Palūkojās aug�up uz tum�ajiem mākoņiem, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā ar redzi un līdzsvara sajūtu.

�Jā. Es jūtos normāli.�

�Labi! Kad nāksi atpakaļ, viņi tomēr palaidīs liesmas. Izskatās, ka tās patie�ām varētu būt nepiecie�amas. Pirms izgāji ārā, rādījumi gaisa slū�ās bija visai aizdomīgi. Dro�ības pēc Nelsons �obrīd tīra iek�ējo slū�u kameru. Gatavojamies tevi sagaidīt, cik ātri vien varēsim.�

D�uljetai nekas no dzirdētā nepatika. Viņas gājiens cauri elevatora 17 gaisa slū�ām bija �ausmino�s, tomēr palieko�as sekas tas nebija atstājis. Lai izdzīvotu, bija pieticis sev uzgāzt zupu. Viņi bija strādāju�i, vadoties pēc teorijas, ka apstākļi ārā nav tik ļauni, kā viņiem likts noprast, un ka liesmas drīzāk paredzētas, lai aizkavētu iedzīvotājus pamest elevatoru, nevis attīrītu gaisu. �īs D�uljetas misijas lielākais izaicinājums bija nokļūt atpakaļ iek�ā, necie�ot no atkārtotiem apdegumiem un izvairoties no atkārtotas gulē�anas slimnīcā. Tomēr viņa nedrīkstēja apdraudēt pārējos elevatora iemītniekus.

Pēk�ņi iedomājusies par visu, kas likts uz spēles, D�uljeta saspieda kopā pirkstus. �Vai aug�ā joprojām ir skatītāji?� viņa jautāja Lūkasam.

�Jā, sajūsma jūtama pat gaisā. Cilvēki nespēj noticēt, ka tas patie�ām notiek.�

�Es gribu, lai jūs viņus vedat prom,� viņa noskaldīja.

D�uljeta atlaida īk�ķa galu. Atbildes nebija.

�Lūkas? Vai tu mani dzirdi? Es gribu, lai visi tiek evakuēti vismaz līdz ceturtajam līmenim. Vediet lejā visus, kas �obrīd nestrādā ar mums, labi?�

Viņa gaidīja.

�Jā,� Lūkass noteica. Liela kņada fonā. �To mēs �obrīd darām. Mēģinām panākt, lai cilvēki nekrīt panikā.�

�Pasaki viņiem, ka tas ir tikai piesardzības pasākums. Tas ir tikai gaisa slū�u rādītāju dēļ.�

�Izdarīsim!�

Viņ� izklausījās aizelsies. D�uljeta cerēja, ka neizraisa paniku nieku dēļ.

�Gatavojos ņemt pēdējo paraugu,� viņa teica un koncentrējās, lai veiktu nākamo uzdevumu. Viņi bija sagatavoju�ies ļaunākajam. Viss būs kārtībā. D�uljeta bija pateicīga par vienkār�ajiem mēraparātiem, ko viņi bija uzstādīju�i gaisa slū�ās. Nākamajā ekspedīcijā viņa plānoja uzstādīt pastāvīgu iekārtu uz elevatora torņa jumta. Tomēr nedrīkstēja pārāk aizrauties. D�uljeta tuvojās vienam no paugura pie-kājē guļo�ajiem tīrītājiem.

Ķermenis, ko viņi bija izvēlēju�ies, reiz bija piederējis D�ekam Brentam. Bija pagāju�i deviņi gadi, kop� viņ� tika izsūtīts tīrīt, viņ� bija sajucis prātā pēc sievas otrā aborta. D�uljetai nebija sevi�ķi daudz citas informācijas par �o cilvēku. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ viņa bija izvēlējusies to pēdējam paraugam.

D�uljeta piegāja pie atliekām. Vecais tērps jau sen bija kļuvis pelēks kā zeme. Metāla pārklājums nolobījies kā veca krāsa. Zābaki saēsti, sejsegs sadrupis. D�eks gulēja, rokas salicis uz krūtīm, kājas izstiepis taisni, it kā būtu atgūlies, lai nosnaustos, ta�u nekad vairs nebūtu pamodies. Drīzāk gan tāpēc, lai apgūlies lūkotos aiz sejsega redzamajās skaidrajās, zilajās debesis.

D�uljeta izvilka pēdējo kastīti, kas atzīmēta ar �3�, un nometās ceļos pie miru�ā tīrītāja. Viņa ar baismām iedomājās, ka pa�u būtu sagaidījis �āds liktenis, ja Skotijs, Vokers un Apgādes ļaudis nebūtu tik ļoti riskēju�i, lai viņai palīdzētu. D�uljeta izņēma no parauga trauciņa asu nazīti un izgrieza no tērpa materiāla kvadrātu. Uzlikusi asmeni uz tīrītāja krūtīm, viņa paņēma paraugu un iemeta to kastītē. Aizturējusi elpu, D�uljeta atkal satvēra asmeni un, uzmanīdamās, lai nesadurtu savu tērpu, �ķērsām iegrieza uz tīrītāja vēdera atsegtajā, sapuvu�ajā apak�tērpā.

Pēdējais paraugs bija jāizgrebj ar asmeni. Ja tur iek�ā vai parauga gabalā bija miesa, D�uljeta tik un tā nespēja to at�ķirt. Par laimi, zem sapluinītā un iziru�ā tērpa viss bija tum�s. �ķita, ka tur ir tikai augsne, ko starp izkaltu�iem kauliem sanesis vēj�.

D�uljeta ielika paraugu traukā un atstāja nazi pie tīrītāja, jo tas vairs nebija vajadzīgs, viņa negribēja riskēt un vēl ilgāk turēt to apjomīgajos cimdos tērptajos pirkstos. Viņa piecēlās un pagriezās torņa virzienā.

�Vai jūties normāli?�

Lūkasa balss izklausījās citāda. Apslāpēta. D�uljeta izelpoja un jutās nedaudz apreibusi, jo bija tik ilgi aizturējusi elpu.

�Ar mani viss ir kārtībā.�

�Esam gandrīz gatavi tevi uzņemt. Es tavā vietā sāktu soļot

�urp.�

D�uljeta apstiprino�i pamāja, lai gan viņ� dro�i vien tik tālu nespēja to saskatīt, pat ne caur augstajiem sienas ekrāniem, kas pasauli palielināja.

�Hei, vai zini, ko mēs aizmirsām?�

D�uljeta apstājās kā iemieta un nopētīja torni.

�Kas ir?� viņa prasīja. �Ko mēs aizmirsām?� Gar vaigu, kutinādama ādu, aizslīdēja sviedru lāse. Uz skausta viņa juta rētu me�ģīni, ko iekausējis iepriek�ējais tīrītāja tērps.

�Aizmirsām iedot tev līdzi pāris vilnas spilventiņus,� Lūkass atbildēja. �Te jau sakrāju�ies redzami putekļi. Un zini, kamēr biji ārā...�

D�uljeta nikni paskatījās uz torni.

�Es tikai saku,� Lūkass turpināja. �Varbūt tu būtu varējusi nedaudz notīrīt��

D�uljeta gaidīja rampas apak�ā. Viņa atcerējās pēdējo reizi, kad stāvēja �ajā vietā ar Solo pagatavotu hermētiskās lentes segu rokās un prātoja par to, vai gaiss izbeigsies, pirms atvērsies durvis, par to, vai izdosies dzīvai izkļūt no pārbaudījumiem, kas viņu gaida iek�ā. Viņa atcerējās, kā bija domājusi, ka tur sastaps Lūkasu, bet tā vietā cīnījās ar Bernardu.

D�uljeta centās izmest �īs atmiņas no galvas. Palūkojusies lejup uz kabatām, viņa pārliecinājās, ka to pārloki ir cie�i noslēgti. Prātā virknējās tuvojo�ās attīrī�anas procedūras soļi. Viņa paļāvās uz to, ka viss un visi būs savās vietās.

�Aiziet!� radio atskanēja Lūkasa balss. Tā atkal �ķita neizteiksmīga un tāla.

Kā uz burvja mājienu ie�īkstējās gaisa slū�u durvju mehānisms un caur spraugu izplūda saspiesta argona mākonis. D�uljeta metās miglā, nokļūstot atpakaļ zem jumta, viņu pārņēma spēj� atvieglojuma vilnis.

�Esmu iek�ā! Esmu iek�ā!� viņa sauca.

Durvis aiz muguras ar būk�ķi noslēdzās. D�uljeta paskatījās uz iek�ējām gaisa slū�u durvīm, ieraudzīja aiz stikla iluminatora ķiveri, kāds lūkojās iek�ā, vēroja. Piesteigusies pie sagatavotā sola, viņa atvēra hermētiski noslēgto kasti, ko viņas prombūtnē �eit novietojis Nelsons. Vajadzēja kustēties ātri. Gāzes kameras un liesmas darbojās automātiski.

Noplēsusi no tērpa aug�stilbiem noslēgtās kabatas, D�uljeta tās ievietoja kastē. Tad nocēla no muguras urbi un ar to iegūto paraugu un pievienoja arī tos. Pēc tam aizspieda vāku un aizvēra slēdzenes. Par labu nāca iepriek� veiktie procedūras izmēģinājumi. Kustības tērpā �ķita ērtas. Naktīs viņa bija gulējusi gultā atvērtām acīm un prātā atkārtojusi katru darbību, līdz tās bija kļuvu�as par ieradumu.

�ķērsojusi nelielo gaisa slū�u telpu, D�uljeta satvēra pa�as same-tinātās, milzīgās metāla tvertnes malu. Materiāls joprojām glabāja

pēdējā liesmu izvirdumā uzkrāto siltumu, bet Nelsona iepildītais ūdens to bija pamatīgi atdzesējis. Dziļi, bet bezjēdzīgi ievilkusi elpu, D�uljeta pārrāpās pār tvertnes malu.

Ūdens skalojās gar ķiveri, un viņa juta pirmo īsto baiļu uzplūdu. Elpo�ana paātrinājās. Atkal atrodoties ūdenī, pastaiga ārā �ķita kā bērnu spēle. Mutē spiedās pārplūdu�ā elevatora rāva; viņa juta, ka sūc gaisu maziem malciņiem, juta pakāpienu sarūsēju�ā tērauda gar�u; D�uljeta aizmirsa, kas viņai jādara.

Pamanījusi vienu no rokturiem tvertnes dibenā, viņa pasniedzās pēc tā un pievilkdamās nozuda zem ūdens. Vispirms ar vienu, tad ar otru zābaku viņa sataustīja stieni otrā tvertnes galā un aizāķēja aiz tā pēdas, tā turēdamās baseina dibenā un paļaudamās uz to, ka mugura ir nosegta. Tomēr pat caur ūdeni un ķiveri D�uljeta dzirdēja sa�ūpotā �ķidruma �ļakstus, kas pāri tvertnes malai �ķīda uz gaisa slū�u telpas grīdas. Viņa dzirdēja, kā tiek palaistas rēco�ās liesmas, kā tās laiza baseina sienas.

�Trīs, �etri, pieci�� Lūkass skaitīja, un prātā uzplaiksnīja sāpīgas atmiņas, blāvās, zaļās avārijas gaismas, panika viņas krūtīs�

�Se�i, septiņi, astoņi��

D�uljeta gandrīz juta eļļu un degvielu, pēc kā bija gar�ojis pēdējais izmisīgais elpas vilciens, ar ko viņa dzīva iznira no appludināto dziļumu tumsas.

�Deviņi. Desmit. Dedzinā�ana noslēgusies.�

Atlaidusi rokturus un atbrīvojusi zābakus, D�uljeta uzpeldēja līdz vāro�ā ūdens virspusei, karstums spiedās cauri tērpam. Viņa pūlējās, lai noturētu ceļus un zābakus zem sevis. Visapkārt �ļakstījās un tvaikoja ūdens. D�uljeta baidījās no nākamā posma � jo ilgāk tas noritēs, jo vairāk viņai pieķersies kaitīgais gaiss, kas saindēs otrās gaisa slū�as.

Zābakiem bīstami slīdot, D�uljeta steidzās uz durvīm, kuru rats jau bija sācis griezties.

Ātrāk, ātrāk, viņa klusībā mudināja.

Durvis pavērās. D�uljeta mēģināja mesties iek�ā, paslīdēja un sāpīgi piezemējās uz sliek�ņa. Kad viņa sāka rāpties uz priek�u, viņu sagrāba vairākas cimdotas rokas, divi tehniķi tērpos ierāva D�uljetu iek�ā un aizcirta durvis.

Divi biju�ie tērpu tehniķi � Nelsons un Sofija � turēja gatavībā birstes. Viņi tās iemērca zila, neitralizējo�a līdzekļa tvertnē un berza D�uljetu, lai pēc tam ķertos klāt pa�i sev un viens otram.

D�uljeta pagrieza muguru un pārliecinājās, ka viņi notīra arī to. Viņa piegāja pie tvertnes un izzvejoja no tās tre�o birsti, pagriezās un sāka tīrīt Sofijas tērpu. Un ieraudzīja, ka tā nemaz nav Sofija.

Viņa saspieda cimdā iemontēto mikrofonu. �Lūk! Pie velna, ko tu dari?�

Izskatīdamies vainīgs, Lūks paraustīja plecus. Viņa iedomājās, ka Lūkass nav varējis izturēt domu, ka jāriskē citiem. Vai varbūt viņ� vienkār�i gribēja būt gaisa slū�u durvju tuvumā gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. D�uljeta nespēja uz viņu dusmoties, viņa būtu darījusi tāpat.

Viņi trijatā izberza otrās gaisa slū�as, kamēr Pīters Billingss un vēl pāris cilvēki viņus vēroja no �erifa kabineta. Tīrī�anas līdzekļa burbuļi cēlās gaisā, tad drebelīgi lidoja uz lūku pusi, pa kurām no jaunajām gaisa slū�ām tika izsūknēts gaiss. Nelsons berza griestus, kurus viņi ar nolūku bija atstāju�i zemus. Telpā mazāk gaisa. Mazāk apjoma. Vieglāk aizsniegt. D�uljeta meklēja Nelsona sejā kādas pazīmes, kas liecinātu par laiku, ko viņ� pavadījis iek�ējās gaisa slū�ās, tomēr piesarcis un nosvīdis viņ� laikam bija enerģiskā darba dēļ.

�Jums tur ir pilnīgs vakuums,� pa sava kabineta radio paziņoja Pīters. D�uljeta deva pārējiem zīmi � pārslidināja plaukstu pār kaklu un savilka to dūrē. Abi pamāja un turpināja tīrīt. Kamēr no kafetērijas tika iesūknēts jauns gaiss, viņi vēlreiz notīrīja viens otru, un D�uljetai beidzot bija mirklis laika, lai aptvertu faktu, ka viņa ir atpakaļ. Atpakaļ iek�ā. Viņi bija to paveiku�i. Nekādu apdegumu, nekādu slimnīcu, nekādas saindē�anās. Un tagad, cerams, viņi kaut ko uzzinās.

Viņas ķiveri atkal piepildīja Pītera balss: �Negribējām tev neko teikt, kamēr vilki tērpu, bet pirms kādas pusstundas racējs izlauzās cauri otrā pusē.�

D�uljeta juta uzvirmojam gan prieku, gan vainas apziņu. Viņai būtu vajadzējis būt tur lejā. Pētījumu veik�anas brī�a izvēle nebija tā labākā, bet viņa bija jutusi, ka laiks, lai rīkotos �eit aug�ā, izsīkst. Galu galā, D�uljeta priecājās par Solo un bērniem un juta atvieglojumu, ka viņu ilgajam un smagajam pārbaudījumam pienācis gals.

Pavērās otro gaisa slū�u noslēgtās stikla durvis, ko viņa bija izveidojusi no du�as kabīnes. Vecajās gaisa slū�ās aiz muguras uzplaiksnīja spilgta gaisma, un mazais iluminators iemirdzējās sarkans. Nelielajā telpā uzliesmoja un ārdījās otrais uguns vilnis, tas laizīja saindētās sienas, pārogļoja pat gaisu, iztvaicēja ūdeni, ko D�uljeta bija iz�ļakstījusi uz grīdas, un pārvērta lielo ūdens tvertni trakojo�ā tvaika katlā.

Piesardzīgi vērodama un atcerēdamās vecās gaisa slū�as, D�uljeta pamāja pārējiem, ka laiks doties ārā no jaunajām. Viņa atcerējās, kā ir tur atrasties. Lūkass atgriezās un izveda viņu ārā pa durvīm biju�ajā cietuma kamerā, kur visi trīs izģērbās līdz pat apak�tērpiem un piedzīvoja vēl vienu ber�anās raundu. Plēsdama nost izmirku�ās kārtas, D�uljeta spēja domāt tikai par noslēgto un ugunsdro�o kasti, kas palika uz sagatavo�anās sola. Viņa cerēja, ka risks atmaksāsies un ka tajā būs dro�i noglabātas atbildes uz virkni ne�ēlīgu jautājumu.

Lielā rak�anas ma�īna stāvēja klusa un mierīga. No vietas, kur tā bija izgrauzusies cauri griestiem, lejā laidās putekļi, un lielie tērauda zobi un rotējo�ie diski pēc ceļojuma caur cieto klinti mirdzēja kā nopulēti. Racēja purngals starp diskiem bija piegrūsts ar smiltīm, gru�iem, sarautiem dzelzsbetona armatūras stieņiem un lieliem akmeņiem. Gar �īs ma�īnas malu, vietā, kur tā iespiedusies elevatora 17 sirdī, stiepās melna plaisa, kas savienoja divas ārkārtīgi at�ķirīgas pasaules.

D�imijs vēroja, kā no otras pasaules viņējā ieplūst sve�inieki. Spēcīgi vīri ar tum�ām bārdām un dzelteniem smaidiem, viņu rokas bija melnas no eļļas. Viņi nāca iek�ā un, samiegdami acis, pētīja sarūsēju�ās caurules pie griestiem, peļķes uz grīdas, klusos un mierīgos elevatora orgānus, kas senā pagātnē bija dūku�i, bet nu stāvēja bez dzīvības.

Viņi spieda D�imija roku, sauca viņu par Solo un apkampa pārbiedētos bērnus. Viņi teica, ka D�ūla lika nodot sveicienus. Tad vīri noregulēja ķiverēs iebūvētos lukturī�us, kas meta to priek�ā zeltītus konusus, un �ļakstīdamies devās dziļāk D�imija mājās.

Kamēr garām spiedās vēl viena raktuvju strādnieku un mehāniķu grupa, Elīza pieķērās D�imija kājai. Sve�iniekiem sekoja divi suņi, tie apstājās, lai paostītu peļķes, tad trīco�o Elīzu, un devās saimniekiem pa pēdām. Kortnija � D�uljetas draudzene � beidza sniegt instrukcijas kādai ļau�u grupai un atgriezās pie D�imija un bērniem. D�imijs vēroja, kā viņa nāk. Viņas mati bija gai�āki nekā D�uljetai, vaibsti asāki, viņa nebija glu�i tikpat gara, tomēr Kortnijai piemita tas pats spēks. Viņ� prātoja, vai visi ļaudis no �īs citas pasaules būs tādi pa�i � bārdaini, sodrējiem klāti vīri un patstāvīgas, izdarīgas sievietes.

Kamēr Hanna �ūpoja savu bērniņu un mēģināja ieaijāt viņu miegā, Riksons savaldīja dvīņus. Kortnija pasniedza D�imijam lukturīti.

�Man nepietiek gaismas, ko izdalīt jums visiem,� viņa teica, �tādēļ jums vajadzētu turēties cie�i kopā.� Viņa pacēla virs galvas roku. �Tunelis ir pietiekami augsts, tikai uzmanieties no balstiem. Un zeme ir nelīdzena, tādēļ ejiet lēni un centieties turēties tuneļa vidū.�

�Kāpēc mēs nevaram palikt te un gaidīt, kad ārsti atnāks pie mums?� jautāja Riksons.

Uz gurna �ūpodama bērnu, Hanna uzmeta viņam �iglu skatienu.

�Vietā, uz kuru jūs aizvedīsim, ir daudz dro�āk,� teica Kortnija, lūkodamās uz mitrajām, rūsas klātajām sienām. Tas, kā viņa skatījās uz D�imija mājām, radīja vēlē�anos tās aizstāvēt. Viņi jau krietnu laiku bija veiksmīgi ar visu tiku�i galā.

Riksons pameta skatu uz D�imiju, likdams manīt arī savas �aubas par to, vai otrā pusē būs dro�āk. D�imijs zināja, no kā viņ� baidās. Viņ� bija dzirdējis dvīņus runājam, un dvīņi bija noklausīju�ies, par ko sa�ukstas vecākie bērni. Hannai gurnā tiks ie�ūts tāds pats implants kā viņu mātēm. Riksonam tiks pie�ķirta kombinezona krāsa un darbs, kas neļaus visu laiku rūpēties par ģimeni. Jaunais pāris �o pieaugu�o dēļ raizējās tāpat kā D�imijs.

Par spīti ba�ām, viņi lika galvās cepures, ko bija aizņēmu�ies no ļaudīm, kuri plūda viņu mājās, sadevās rokās un iespiedās lielajā plaisā. Aiz racēja zobiem atklājās tunelis, tik tum�s kā D�ungļi, kad tajos izslēgtas visas gaismas. Tomēr �eit valdīja vēsums, un viņu balsis nepavisam neatbalsojās kā D�ungļos. �ķita, ka zeme aprij viņus visus, kamēr D�imijs mēģināja neatpalikt no Kortnijas un kamēr bērni centās tikt līdzi viņam.

Nelielais pulciņ� iegāja pa metāla durvīm un devās cauri garajai, vēl siltajai rak�anas ma�īnai. Tālāk caur �auru gaiteni, kurā ļaudis spiedās garām pretējā virzienā, ārā pa vēl vienām durvīm un atpakaļ tuneļa tumsā un vēsumā. Sasaucās ļaudis, viņu ķiveru mestie gaismas kūļi dancoja pa tuneļa sienām, kamēr viņi pa�i cīnījās ar gru�u kaudzēm, kas sniedzās līdz pat griestiem un tālu ārpus redzesloka. Ripoja un grabēja akmeņi. Katrā pusē slējās grēdas, starp kurām tuneļa vidū aizvijās nedro�a, �aura taciņa. Garām steidzās pēc dubļiem un sviedriem smar�ojo�i strādnieki. Kājāmgājējiem nācās apiet kādu klintsbluķi, kas bija augstāks par D�imiju.

�ķita savādi tā iet taisni uz priek�u vienā virzienā. Viņi gāja un gāja, bet neatdūrās pret sienu un nepagriezās atpakaļ. Tas bija pretdabiski. Tālais tuk�ums bija biedējo�āks nekā ar retām gaismiņām izraibinātā tumsa. Baisāks nekā no griestiem birsto�o putekļu plīvurs vai retie akmeņi, kas ripoja lejup no kaudzēm. Tas bija ļaunāks par sve�iniekiem, kuri tumsā grūdās garām, vai tērauda stabiem, kas ejas vidū iznira no mutuļojo�ām ēnām. Priek�ā nebija �ķēr�ļa, kas varētu viņus apturēt, un tas �ķita nereāli. Viņi gāja un gāja, un gāja vienā virzienā, un tam nebija ne gala, ne malas.

D�imijs bija pieradis kāpelēt aug�up un lejup pa vītņveida kāpnēm. Tas bija normāli. �is nebija. Tomēr viņ� klumburēja tālāk pār sagrauztās klints nelīdzeno virsmu, garām sievietēm un vīrie�iem, kuri sasaucās gaismas staru caurdurtajā tumsā starp zemes grēdām, kas slējās pār �auro taciņu tuneļa vidū. Viņi apdzina cilvēkus, kuri stiepa no D�imija elevatora paņemtas iekārtu daļas un tērauda stieņus, un viņ� vēlējās tiem kaut ko teikt. Elīza �ņaukājās un teica, ka viņai bail. D�imijs pacēla viņu un ļāva apķerties sev ap kaklu.

Tunelis nebeidzās. Pat tad, kad galā parādījās gaisma, nelīdzens gaismas kvadrāts, nācās spert neskaitāmus soļus, lai tai pietuvotos. D�imijs domāja par D�uljetu, kura �ādu attālumu veikusi ārpusē. �ķita neiespējami, ka viņa �ādā ceļojumā izdzīvojusi. Viņam nācās atgādināt sev, ka kop� tā laika viņ� ir dzirdējis D�uljetas balsi du�iem rei�u un ka viņa tie�ām to ir paveikusi, devusies pēc palīdzības un turējusi solījumu ierasties viņam pakaļ. Divas pasaules nu bija savienotas.

Viņ� izvairījās no vēl vienas tērauda kolonnas ejas centrā. Pavērsis lukturīti aug�up, Solo redzēja virs galvas sijas, ko �ie stabi balstīja. No tuneļa griestiem drūpo�ie akmeņi radīja jaunu iemeslu trauksmei, un D�imijs aptvēra, ka sācis dedzīgāk sekot Kortnijai. Viņ� devās tālāk, pretī daudzsolo�ajai gaismai sev priek�ā, un aizmirsa, ko atstāj aiz muguras un kurp dodas, domādams tikai par to, kā ātrāk tikt prom no nedro�ajiem zemes griestiem sev virs galvas.

Kaut kur tālu aiz viņiem atskanēja skaļ� krak�ķis, kam sekoja ripojo�u akmeņu graboņa un strādnieku saucieni, kas aicināja uzmanīties. Hanna spiedās D�imijam garām. Viņ� nolaida Elīzu zemē, un meitenīte kopā ar dvīņiem aizskrēja pa priek�u, te pavīdēdami, te nozuzdami skatam Kortnijas lukturī�a gaismas kūlī. Garām uz D�imija māju pusi steidzās ļau�u straumes ar gaismiņām pie ķiverēm. Refleksa vadīts, viņ� uzsita sev pa krūtīm un sataustīja veco atslēgu, ko bija uzlicis kaklā, pirms devās prom no serveru telpas. Viņa elevators palika neaizsargāts. Tomēr bailes, ko D�imijs juta bērnos, padarīja viņu stiprāku. Viņ� nebija tik ļoti pārbijies kā mazie. D�imija pienākums bija būt stipram.

Pienāca sengaidītais tuneļa gals, un dvīņi pirmie izrāpās ārā. Viņus ieraudzīju�i, skarbie ļaudis satrūkās, viņiem bija tum�i zili kombinezoni ar eļļainiem ceļiem un ādas priek�auti, kas apkārti ar darbarīkiem. Sejās, kas bija bālas no krīta un melnas no sodrējiem, iepletās acis. Pie tuneļa izejas D�imijs apstājās un palaida pa priek�u Riksonu un Hannu. Ieraugot tīstokli Hannas rokās, visi darbi aprima. Kāda no sievietēm spēra soli uz priek�u un pacēla roku, it kā gribētu bērnam pieskarties, bet Kortnija ar mājienu viņu apturēja un lika pārējiem atgriezties pie darba. Lai gan tie bija teiku�i, ka viņa ir aug�ā, D�imijs pūlī meklēja D�uljetu. Elīza lūdzās, lai viņu atkal panes, mazās rociņas snaikstījās gaisā. D�imijs sakārtoja mugursomu un paklausīja, nelikdamies ne zinis par sāpēm gurnā. Pret ribām sitās Elīzas kaklā uzkārtā somiņa ar smago grāmatu.

Viņ� pievienojās mazajiem gājienā, kas vijās cauri darba vietās sastingu�u strādnieku rindām, viņi glauda savas bārdas un kasīja pakau�us, un skatījās uz D�imiju kā uz cilvēku no pasaku zemes. Un dziļi sirdī D�imijs zināja, ka ir pieļauta liktenīga kļūda. Bija savienotas divas pasaules, tomēr tās nemaz nebija līdzīgas. �eit viss pulsēja enerģijā. Stabili dega gaismas, un telpas bija pilnas ar pieaugu�iem cilvēkiem. Smar�oja citādi. Ma�īnas dūca, nevis klusēja. Pēk�ņā panikas uzplūdā ilgās noveco�anas desmitgades nokrita no pleciem un D�imijs steidzās panākt pārējos kā vēl viens izbijies jaunietis, kur� no ēnām un klusuma izniris spilgtā, pārpildītā un trok�ņainā pasaulē.

Bērniem bija iekārtota neliela guļamistaba, un tālāk gaitenī atradās atsevi�ķa telpa D�imijam. Elīzu �āda kārtība neapmierināja, un viņa ar abām rokām turējās pie D�imija plaukstas. Kortnija pastāstīja, ka ēdiens no kafetērijas jau ir ceļā un viņi var ieiet du�ā. Uz vienas no divstāvu gultām stāvēja tīru kombinezonu kaudzīte, ziepju gabals un da�as apdilu�as bērnu grāmatas. Tomēr vispirms Kortnija visus iepazīstināja ar garu vīrieti blāvi sarkanā kombinezonā, kas bija tīrākais, kādu D�imijs jebkad atminējās redzējis.

�Esmu doktors Nikolss,� vīrietis teica, paspiezdams D�imija roku. �Domāju, ka pazīstat manu meitu.�

D�imijs nesaprata. Tad viņ� atcerējās, ka D�uljetas uzvārds ir Nikolsa. Viņ� izlikās, ka ir drosmīgs, kamēr �is garais, gludi skūtais vīrs ieskatījās viņa acīs un mutē. Tad pie D�imija krūtīm tika piespiests auksts metāla gabals, un vīrs savās caurulēs kaut ko uzmanīgi klausījās. Tas viss �ķita pazīstams. Kaut kas no viņa senās pagātnes.

D�imijs paklausīja un dziļi ievilka elpu. Bērni noraizēju�ies visu vēroja, un viņ� saprata, ka rāda tiem priek�zīmi � priek�zīmi būt normāliem, būt drosmīgiem. Viņ� gandrīz iesmējās, lai gan vajadzēja elpot tā, kā ārsts licis.

Elīza pieteicās būt nākamā. Doktors Nikolss notupās uz ceļiem un pārbaudīja caurumu tajā vietā, kur izkritis viņas zobs. Viņ� pajautāja kaut ko par fejām, un, kad Elīza pakratīja galvu un teica, ka neko par tādām nav dzirdējusi, no kabatas tika izvilkta desmit centu monēta. Uzreiz pieskrēja dvīņi un lūdzās, lai viņus pārbauda nākamos.

�Vai fejas ir īstas?� jautāja Mailss. �Vietā, kur dzīvojām, dārzos mēdza skanēt dīvaini trok�ņi.�

Markuss aizspraucās brālim priek�ā. �Es tie�ām viendien redzēju feju!� viņ� stāstīja. �Un, kad biju mazs, man izkrita divdesmit zobi!�

�Patie�ām?� jautāja doktors Nikolss. �Vai vari man uzsmaidīt? Lieliski! Tagad atver muti! Divdesmit zobi, tu saki?�

�Aha!� Markuss apstiprināja. Viņ� noslaucīja muti. �Un visi izauga no jauna, izņemot to vienu, ko izsita Mailss.�

�Tas bija netī�ām!� Mailss iebilda. Viņ� pacēla kreklu un lūdza, lai ārsts paklausās arī viņa elpu. D�imijs noskatījās, kā, vērodami notieko�o, Riksons un Hanna saspie�as cie�āk kopā ap savu mazuli. Viņ� ievēroja arī to, ka, pat izmeklēdams abus zēnus, ārsts Nikolss nespēja nolaist acis no bērna Hannas rokās.

Pēc pārbaudes abi dvīņi saņēma pa monētai. �Desmit centu monētas dvīņiem nes veiksmi,� ārsts piebilda. �Vecāki liek pa pārim zem saviem spilveniem, cerot, ka viņiem piedzims tik veselīgi puikas kā jūs.� Dvīņi staroja un sīki izpētīja monētas, meklēdami kādu izbalēju�u profila vai vārda daļu, kas varētu liecināt, ka tās ir īstas. �Arī Riksons kādreiz bija dvīnis,� Mailss piebilda.

�Ak tā?� Ārsts Nikolss nu pievērsās vecākajiem bērniem, kuri plecu pie pleca sēdēja uz zemākās gultas.

�Es negribu implantu!� Hanna auksti noteica. �Manai mātei tāds bija, bet tas tika izgriezts no viņas. Es negribu, lai mani grie�!�

Riksons aplika roku viņai ap pleciem un pievilka tuvāk. Viņ� ar samiegtām acīm lūkojās uz garo ārstu, un D�imijs sāka uztraukties.

�Jums nav jāie�uj implants,� doktors Nikolss no�ukstēja, tomēr D�imijs ievēroja skatienu, ko viņ� pameta uz Kortnijas pusi. �Vai neiebilstat, ja paklausī�os jūsu bērna sirdspukstos? Es tikai vēlos pārliecināties, ka tie ir spēcīgi un veselīgi��

�Kāpēc gan lai tie tādi nebūtu?� izriezis krūtis, noprasīja Riksons.

Doktors Nikolss mirkli pētīja zēnu. �Jūs satikāt manu meitu, vai ne? D�uljetu.�

Puisis pamāja. �Uz īsu brīdi,� viņ� atbildēja. �Drīz pēc tam viņa devās prom.�

�Nu, lūk, viņa atsūtīja mani �eit lejā, jo viņai rūp jūsu veselība. Es esmu ārsts. Mana specialitāte ir bērni, it sevi�ķi pa�i mazākie. Es

domāju, ka jūsu mazulis izskatās ļoti spēcīgs un vesels. Tikai vēlos pārliecināties.� Doktors Nikolss pacēla klausāmo cauruļu galā piestiprināto metāla disku un piespieda pie tā savu plaukstu. �Lūk. Tā tas būs silts un jauks. Jūsu zēns pat nepamanīs, ka klausos.�

D�imijs paberzēja krūtis vietā, kur tika pārbaudīta viņa elpa, un brīnījās, kāpēc ārsts to neuzsildīja arī viņam.

�Par desmit centiem?� Riksons pajautāja.

Ārsts pasmaidīja. �Kā būtu ar da�iem �etoniem?�

�Kas ir �etons?� jautāja Riksons, bet Hanna jau iekārtojās uz gultas, lai ārsts varētu aplūkot bērnu.

Kamēr apskate turpinājās, uz D�imija pleca uzgūla Kortnijas plauksta. Viņ� pagriezās, lai redzētu, ko viņa vēlas.

�D�uljeta gribēja, lai padodu viņai ziņu, tiklīdz jūs visi esat �eit. Pēc kāda brī�a atgriezī�os, lai palūkotos, kā jums iet��

�Pagaidiet!� D�imijs teica. �Es gribētu iet līdzi. Es vēlos ar viņu parunāt.�

�Es arī!� piespiedusies pie viņa kājas, iesaucās Elīza.

Kortnija sarauca pieri. �Labi,� viņa noteica. �Bet iesim ātri, jo jums visiem jāpaēd un jāatsvaidzinās.�

�Jāatsvaidzinās?� Elīza pārjautāja.

�Jā, ja vēlaties doties aug�ā, lai aplūkotu savas jaunās mājas.� �Jaunās mājas?� �oreiz pārjautāja D�imijs.

Bet Kortnija jau bija pagriezusies, lai ietu.

D�imijs izsteidzās pa durvīm un metās gaitenī pakaļ Kortnijai. Elīza paķēra savu plecu somu ar smago grāmatu un aizlēk�oja viņam līdzi.

�Ko viņa teica par jaunām mājām?� meitenīte jautāja. �Kad mēs atgriezīsimies mūsu īstajās mājās?�

D�imijs kasīja bārdu un cīnījās ar patiesību un meliem. Varbūt mēs nekad neatgriezīsimies mājās, viņ� gribēja teikt. Vienalga, kur nonāksim, nekad vairs nejutlsimies kā mājās.

�Man liekas, ka �īs būs mūsu jaunās mājas,� viņ� atbildēja Elīzai un centās, lai balss neaizlūst. D�imijs pasniedzās un uzlika uz viņas smalkā pleciņa savu krunkaino plaukstu, juta, cik viņa ir trausla, �ī mazā būtne, ko var ievainot pat vārdi. �Tās būs mūsu mājas vismaz uz kādu laiku. Līdz viņi padarīs mūsu vecās mājas labākas.� Viņ� palūkojās uz Kortniju, kura neatskatījās.

Elīza apstājās gaiteņa vidū un palūkojās pār plecu. Kad viņa pagriezās, Mehānikas nodaļas blāvajās gaismās iemirdzējās asaras. D�imijs jau grasījās viņai teikt, lai neraud, kad Kortnija nometās ceļos un pasauca Elīzu pie sevis. Meitene pat nepakustējās.

�Vai tu vēlies nākt mums līdzi, piezvanīt D�uljetai un parunāt pa radio?� Kortnija jautāja.

Elīza ko�ļāja savu pirkstu un pamāja. Pār vaigu noripoja asara. Viņa abām rokām apķēra somu ar grāmatu, un D�imijam prātā ienāca bērni no kādas citas dzīves, kuri tie�i tāpat pieķērās lellēm.

�Pēc tam, kad būsim piezvanīju�i un jūs būsiet atsvaidzināju�ies, es jums no noliktavas atnesī�u saldo kukurūzu. Vai tev tas patiktu?�

Elīza paraustīja plecus. D�imijs gribēja pastāstīt, ka bērni nekad nav ēdu�i saldo kukurūzu. Viņ� pats par to nebija neko dzirdējis. Bet tagad D�imijs gribēja to nogar�ot.

�Iesim un visi kopā piezvanīsim D�uljetai!� Kortnija aicināja.

Elīza no�ņaukājās un pamāja. Meitenīte saņēma D�imija roku un palūkojās uz viņu. �Kas ir saldā kukurūza?� viņa jautāja.

�Tas būs pārsteigums,� D�imijs atbildēja, un skaidrs, ka tā bija tīra patiesība.

Kortnija veda viņus pa gaiteni un nogriezās kādā līkumā. Nepagāja ne mirklis, un līkumi un pagriezieni atgādināja D�imijam tum�o un mitro vietu, ko viņ� atstājis aiz muguras. Svaigās krāsas kārtas un dūco�ās lampas pie griestiem, kārtīgie vadu kūļi un svaigu smērvielu smar�a tikai piesedza labirintu, kas bija identisks sarūsēju�ajai posta�ai, pa kuru viņ� bija klaiņojis pēdējo divu nedēļu laikā. Viņ� gandrīz dzirdēja peļķes �ļakstāmies zem pēdām, viņu uzraudzīto, rēco�o sūkni, kur� sūca gaisu no tuk�a baseina, � bet tad pie kājām atskanēja īsts troksnis. Skaļ� smilksts.

Elīza iekliedzās, un sākumā D�imijs nodomāja, ka ir meitenei uzkāpis. Tomēr atklājās, ka viņam pie kājām ir liela, brūna �urka ar baismu asti, tā spiedza un griezās uz riņķi.

D�imija sirds pamira. Elīza kliedza un kliedza, bet tad viņ� aptvēra, ka dzird pats savu balsi. Meitenes rokas bija sagrābu�as viņa kāju, un tas neļāva pagriezties un bēgt. Tikmēr Kortnija locījās smieklos. Kad viņa pacēla milzīgo �urku no grīdas, D�imijs gandrīz zaudēja samaņu. Radījums sāka laizīt viņas zodu, un D�imijs saprata, ka tā nav �urka, bet gan suns. Mazulis. Zēna gados D�imijs bija redzējis pieaugu�us suņus sava elevatora vidus līmeņos, tomēr kucēnu viņ� sastapa pirmo reizi. Manīdama, ka dzīvnieks viņiem neko ļaunu nedarīs, Elīza atlaida tvērienu.

�Tas ir kaķis!� meitenīte iesaucās.

�Tas nav kaķis!� D�imijs noteica. Kaķus viņ� pazina.

Kortnija joprojām smējās par viņu, kad ap stūri elsodams parādījās kāds jauns vīrietis, kuru, bez �aubām, �urp bija atvedu�i D�imija baiļu spiedzieni.

�Te tu esi!� viņ� iesaucās, izņēmis dzīvnieku Kortnijai no rokām. Kucēns skrāpēja vīrie�a plecu un mēģināja iekost auss ļipiņā. �Sasodītais zvērs.� Mehāniķis pasita kucēna purnu prom. Viņ� satvēra to aiz skausta un ļāva ķepām mētāties gaisā.

�Vai tie ir jauni?� pajautāja Kortnija.

�Tas pats metiens,� vīrietis attrauca.

�Koneram vajadzēja viņus iemidzināt pirms vairākām nedēļām!�

Vīrs paraustīja plecus. �Koners raka to sasodīto tuneli. Bet es ar viņu par to parunā�u.� Viņ� palocīja galvu Kortnijas virzienā un, nesdams dzīvnieku aiz skausta, aizsoļoja tur, no kurienes nācis.

�Nobiedēja jūs,� Kortnija smaidīdama teica D�imijam.

�Domāju, ka tā ir �urka,� D�imijs paskaidroja, atcerēdamies grauzēju ordas, kas bija ieņēmu�as zemākos dārzus.

�Kad te lejā apmetās da�i ļaudis no Apgādes, pie mums sākās suņu invāzija,� Kortnija pastāstīja. Viņa veda abus tālāk gaitenī, virzienā, kurā bija aizgājis vīrietis ar suni. Beidzot Elīza lēk�oja pa priek�u. �Un kop� tā laika tie biju�i ļoti aizņemti, ra�ojot citus suņus. Pati atradu vienu metienu sūkņu telpā zem siltummaiņiem. Pirms da�ām nedēļām kucēni tika atrasti arī darbarīku skapī. Drīz atradīsim sasodītos plu�ķus savās gultās! Viņi tikai ēd un visu piemēslo.�

D�imijs iedomājās par savu jaunību serveru telpā, kur viņ� ēda zaļas pupiņas no bund�ām un nokārtojās uz grīdas re�ģiem. Dzīvu būtni ta�u nevar ienīst par to vien... ka tā ir dzīva, vai ne?

Garais gaitenis noslēdzās ar strupceļu. Elīza, it kā meklēdama kaut ko, jau pētīja pagriezienu pa kreisi.

�Vokera darbnīca ir uz �o pusi,� norādīja Kortnija.

Elīza pameta skatu atpakaļ. Kaut kur atskanēja smilksts, meitene pagriezās un metās prom.

�Elīza!� D�imijs iesaucās.

Viņa ielūkojās aiz kādām pavērtām durvīm un nozuda iek�ā. Kortnija un D�imijs steidzās viņai pa pēdām.

Kad viņi nogriezās ap stūri, viņi ieraudzīja, ka meitene stāv pie rezerves daļu kastes, kurā kaut ko lika gaitenī sastaptais vīrietis. Elīza satvēra kastes malu un pārliecās pār to. No plastmasas trauka plūda smilksti un skrāpē�anās trok�ņi.

�Uzmanies, bērns!� Kortnija steidzās viņas virzienā. �Tie ko�!�

Elīza pagriezās pret D�imiju. Viens no kustīgajiem dzīvnieciņiem bija viņas rokās un elsoja, izkāris sārtu mēli.

�Noliec to atpakaļ!� D�imijs teica.

Kortnija pasniedzās pēc dzīvnieka, bet vīrietis, kur� kucēnus bija sagūstījis, jau saņēma to aiz skausta. Viņ� iemeta dzīvnieku atpakaļ kastē un ar troksni aizcirta vāku.

�Atvaino, priek�niec!� Kamēr Elīza �ēli īdēja, viņ� ar kāju pastūma kasti sānis.

�Vai tu viņus baro?� Kortnija noprasīja. Viņa norādīja uz ēdiena pārpalikumiem uz kāda veca �ķīvja.

�To dara Koners. Zvēru! Tie ir no tā suņa, ko viņ� pieņēma. Tu jau zini, kā viņ� pret to zvēru attiecas. Es viņam pastāstīju, ko tu teici, bet viņ� turpina to atlikt.�

�Parunāsim par to vēlāk,� Kortnija noteica, paskatījusies mazās Elīzas virzienā. D�imijs redzēja, ka viņa negrib darāmo apspriest bērna klātbūtnē. �Ejam!� Kortnija aizveda D�imiju līdz durvīm un atpakaļ gaitenī. Savukārt viņ� vilka sev līdzi neapmierinātu meitēnu.

Galamērķī viņus sagaidīja pazīstams un nepatīkams aromāts. Glu�i kā dūco�o serveru telpā sakarsu�u elektronisku ierī�u smar�a jaucās ar dvaku, ko izdalīja nemazgājies cilvēks. D�imijam tā bija iespēja paostīt atmiņas par veco sevi un vecajām mājām. Un arī paklausīties. Gaisā �ņāca statika � pazīstams, rēgains �uksts, kādā ar D�imiju bija sarunājies viņa radio. Viņ� sekoja Kortnijai telpā, ko piepildīja darbagaldi un lū�ņu kaudzes ar neskaitāmiem projektiem, bija grūti pateikt, vai tie tikko iesākti vai jau pamesti.

Uz skapī�a pie durvīm bija izkaisītas datoru detaļas,, un D�i-mijs iedomājās, kā būtu rājies viņa tēvs, ieraudzījis, cik tās nevī�īgi sakārtotas. Pie viena no tālākajiem galdiem pret viņiem pagriezās vīrietis ādas virsvalkā ar kūpo�u metāla nūju rokā, viņa krūtis izraibināja priek�autā iestiprinātie darbarīki, kas spraucās ārā no simtiem kabatiņu, seju slēpa izspūrusi bārda, un acīs vīdēja me�onīga dzirksts. Tādu vīru D�imijs nekad mū�ā nebija redzējis.

�Kortnij!� vīrietis iesāka. Viņ� no mutes izvilka spilgtu sudrabota vada gabalu, ko bija turējis starp lūpām, nolika uz galda nūju un ar plaukstu pavēdināja no sejas dūmus. �Vai klāt vakariņas?�

�Vēl nav pat pusdienlaiks,� atbildēja Kortnija. �Lūdzu, iepazīsties ar diviem D�uljetas draugiem! Viņi ir no otra elevatora.�

�Otra elevatora.� Vokers nolaida lēcu pār vienu redzokli un, samiedzis aci, nopētīja savus ciemiņus. Viņ� lēni piecēlās no ķebļa. �Esmu ar jums runājis,� vecais teica. Viņ� noslaucīja plaukstu kombinezona sē�ā un sniedza roku. �Solo, vai ne?�

D�imijs spēra soli uz priek�u un atbildēja rokasspiedienam. Abi vīri ko�ļāja savas bārdas un mirkli viens otru pētīja. �Dodu priek�roku, ja mani sauc par D�imiju,� viņ� beidzot ieminējās.

Vokers pamāja. �Jā, jā. Pareizi!�

�Un es esmu Elīza!� Mazā pamāja. �Hanna sauc mani par Liliju, bet man nepatīk, ka mani sauc par Liliju. Man patīk Elīza.�

�Tas ir labs vārds,� Vokers piekrita. Pētīdams meitenīti, viņ� glaudīja bārdu un �ūpojās uz papē�iem.

�Viņi cer sazināties ar D�ūlu,� teica Kortnija. �Un man bija jāpiezvana viņai un jāpaziņo, ka viņi ir ieradu�ies. Vai viņa... vai viss noritēja veiksmīgi?�

Vokers pamodās kā no transa. �Ko? Ak! Ak jā.� Viņ� sasita plaukstas. ��ķiet, ka viss beidzās labi. Viņa ir atpakaļ iek�ā.�

�Kādēļ viņa gāja ārā?� jautāja D�imijs. Viņ� zināja, ka D�uljeta labu laiku pie kaut kā strādājusi, tomēr D�imijam nebija ne jausmas, kas tas ir. Vienkār�i kāda ideja, ko viņa nevēlējās apspriest pa radio, jo nezināja, kas varētu noklausīties.

�Acīmredzot viņa gāja palūkot, kas tur ārā ir,� paskaidroja Vokers. Viņ� kaut ko nomurmināja un, saraucis degunu, palūkojās uz darbnīcas durvīm, kas bija paliku�as atvērtas. Acīmredzot viņ� neuzskatīja, ka tas ir pietiekams iemesls, lai kaut kur dotos. Pēc neveikla klusuma brī�a vecā vīra skatiens aizslīdēja līdz galdam. Viņ� veikli pacēla vecajās rokās neparasta paskata radio, kas bija kā nokaisīts ar da�ādiem slēdzī�iem un rādītāju skalām. �Palūkosim, vai varam viņu uzcelt,� Vokers noteica.

Viņ� zvanīja D�uljetai, bet atbildēja kāds cits. Sve�ais lūdza mirkli uzgaidīt. Vokers pasniedza rāciju D�imijam, kur� paņēma ierīci, labi zinādams, kā tā strādā.

Gaisā ie�erkstējās balss: �Jā? Hallo�?�

Tā bija D�uljetas balss. D�imijs nospieda pogu.

�D�ūla?� Viņ� pameta skatu uz griestiem un aptvēra, ka pirmo reizi pēc veselas mū�ības viņa atrodas kaut kur virs viņa, ka abi ir atkal zem viena jumta. �Vai tu tur esi?�

�Solo!� Un D�imijs viņu nepalaboja. �Tu esi pie Vokera! Vai tur ir arī Kortnija?�

�Lieliski! Tas ir lieliski! Man tik ļoti �ēl, ka nevarēju būt klāt! Ie�u lejā, kolīdz varē�u! Viņi iekārto bērniem dzīvoklīti pie dārziem, tur būs kā mājās. Man palicis tikai... viens neliels projekts, kas jāpabeidz. Tam vajadzētu prasīt tikai da�as dienas.�

�Tas nekas,� D�imijs teica. Viņ� nervozi uzsmaidīja Kortnijai un pēk�ņi jutās ļoti jauns. Patiesībā da�as dienas �ķita ļoti ilgs laiks. D�imijs gribēja satikt D�ūlu vai doties mājās. Vai abas �īs lietas. �Es gribu drīz tevi satikt,� viņ� piebilda. �Centies to izdarīt ātri!�

Statiskā �ņākoņa. Skaņa, kas rodas, kad radio viļņi domā. �Tas nebūs ilgi. Es apsolu. Vai jūs satikāt manu tēti? Viņ� ir ārsts. Es aizsūtīju viņu lejā pārbaudīt tevi un bērnus.�

�Mēs viņu satikām. Viņ� ir �eit.� D�imijs palūkojās lejup uz Elīzu, kura vilka viņu uz durvju pusi un dro�i vien domāja pqj saldo kukurūzu.

�Labi. Tu teici, ka tur ir Kortnija. Vai vari iedot rāciju viņai?� D�imijs pasniedza rāciju un ievēroja, ka viņa roka dreb. Kortnija paņēma ierīci. D�uljeta pastāstīja viņai kaut ko par lielajām kāpnēm, bet Kortnija ziņoja par jaunumiem, kas saistīti ar izrakumiem. Tika runāts par to, ka radio jānes aug�ā, lai ar to var rīkoties D�ūla, un tad viņas strīdējās par to, kādēļ D�uljetas tēvs nav aug�ā un nepārliecinās, ka viņai un kādam cilvēkam vārdā Nelsons nekas nekait, lielu daļu no tā D�imijs nesaprata. Viņ� mēģināja sekot sarunai, bet domas klejoja. Tad viņ� ievēroja, ka pazudusi Elīza.

�Kur tas bērns palika?� viņ� iejautājās. D�imijs noliecās un palūkojās zem darbarīku galda, bet apak�ā nebija nekā, izņemot rezerves daļu un salūzu�u ierī�u kaudzi. Viņ� piecēlās un palūkojās aiz viena no augstajiem skapī�iem. Nebija īstais brīdis, lai spēlētu paslēpes. Viņ� pārbaudīja darbnīcas tālāko stūri, un kaklā sāka kāpt vēsa panikas gar�a. Viņa vecajā elevatorā Elīza bie�i pazuda, viņai bija tieksme aizrauties ar da�ādām lietām, aizklīst, vienkār�i ieraugot kaut ko spīdīgu vai sajūtot kaut sīkāko augļu aromāta dvesmiņu. Tomēr �eit... te bija pilns ar sve�iniekiem un vietām, kuras viņ� nepazina. D�imijs lā�oja pār telpu, palūkojās starp soliem un aiz piekrautajiem plauktiem, un ar katru soli sirdspuksti viņa ausīs kļuva arvien skaļāki.

�Viņa tikko bija�� Vokers bilda.

�Esmu te!� iesaucās Elīza. Viņa pamāja, stāvēdama turpat gaiteni pie durvīm. �Vai varam iet atpakaļ pie Riksona? Man gribas ēst.� �Un es apsolīju tev saldo kukurūzu,� smaidīdama piebilda Kort-nija. Saruna ar D�uljetu bija galā. Viņa nebija ievērojusi minūti vai divas, ko D�imijs bija pavadījis pilnīgā panikā. Ceļā uz durvīm Kort-nija pasniedza viņam savādo radio. �D�ūla grib, lai paņemat �o līdzi.� D�imijs to uzmanīgi satvēra.

�D�ūla teica, ka paies vēl diena vai divas, bet pēc tam viņa jūs apciemos jūsu jaunajās mājās pie zemākajiem dārziem.�

�Man ļoti, ļoti gribas ēst!� Elīza nepacietīgi teica. D�imijs iesmējās un norādīja, lai meitenīte uzvedas pieklājīgi, tomēr arī viņa vēders rūca. Viņ� izgāja gaiteni pie Elīzas un redzēja, ka viņa no plecu somas izņēmusi savu lielo atmiņu grāmatu. Meitenīte cie�i spieda to pie krūtīm. No vākiem da�ādos leņķos spraucās ārā vaļīgas un raibas lappuses, kas vēl jāie�uj.

�Nāciet līdzi!� aicināja Kortnija un veda viņus tālāk gaiteni. �Kā jums gar�os mammas D�lnas saldā kukurūza!�

D�imijs bija dro�s, ka tā būs taisnība. Viņ� steidzās nopakaļ Kortnijai, nespēdams sagaidīt, kad varēs paēst un tad satikt D�ūlu. Aiz viņa sīkiem solī�iem tipināja mazā Elīza. Meitenīte abās rokās turēja lielo grāmatu un klusi pie sevis dungoja, jo neprata svilpot, savukārt viņas plecu somā kaut kas spārdījās, kūņojās un izdeva vēl citas skaņas.

D�uljeta iegāja gaisa slū�ās pēc paraugiem; viņa juta izdegu�ās uguns karstumu vai arī iztēlojās to. Varbūt tā bija pa�as temperatūra, kas cēlās, ķermenim atrodoties aizsargtērpā. Vai varbūt vienkār�i iespaids, ko atstāja skats uz noslēgto, uz gatavo�anās sola atstāto kasti, kuras vāks liesmu mēlēs bija zaudējis krāsu.

Viņa pārbaudīja konteinera virsmu ar cimdā tērpto plaukstu. To sedzo�ais materiāls nenolupa un nelipa pie metāla, virsma bija vēsa. Vairāk nekā stunda mazgā�anas, pārģērb�anās jaunos tērpos, gaisa slū�u tīrī�anas, un nu viņu rīcībā bija kaste ar pierādījumiem. Kaste ar āra gaisu, augsni un citiem paraugiem. Iespējams, ar pavedieniem, kuri palīdzēs noskaidrot visu, kas ar �o pasauli nav kārtībā.

Viņa paņēma kasti un piebiedrojās pārējiem aiz otrajām gaisa slū�ām. Tur gaidīja liela, iek�pusē ar svinu izklāta lāde; tās kustīgās daļas bija hermētiski noslēdzamas, un iek�puse oderēta. Metinātā paraugu kaste tika ieguldīta lādē. Pēc tam, kad vāks bija noslēgts, Nelsons aizdrīvēja spraugas, bet Lūkass palīdzēja D�uljetai noņemt ķiveri. Kad tā bija nost, viņa aptvēra, cik grūti bija kļuvis elpot. �ī tērpu valkā�ana bija sākusi viņu nogurdināt.

D�uljeta izlocījās no tērpa, kamēr Pīters Billingss noslēdza visas gaisa slū�as. Viņa kabinets blakus kafetērijai pēdējās nedēļas laikā bija pārvērties par būvlaukumu, un D�uljeta juta, ka �erifs priecātos, ja ļaudis, kuri �eit staigā, beidzot dotos prom. Viņa bija solījusi demontēt iek�ējās slū�as, cik drīz vien iespējams, tomēr brīdināja, ka, pirms tas notiks, ekskursijas dro�i vien turpināsies. Vispirms viņa vēlējās izpētīt mazās āra gaisa kabatas, ko bija ienesusi elevatorā. Un līdz tērpu laboratorijai trīsdesmit ceturtajā bija tāls ceļ� ejams.

Nelsons un Sofija devās pa priek�u, lai atbrīvotu kāpnes. D�uljeta un Lūkass viņiem sekoja, katrs satvēris pa rokturim abos lādes galos kā nesēju tandēms. D�uljeta nodomāja, ka pieļauts vēl viens Pakta pārkāpums. Cilvēki sudrabotā nes kravu. Cik daudz likumu

viņa vēl pārkāps, kamēr būs amatā, kas tos aizstāv? Vai viņa spēs pietiekami izveicīgi attaisnot savu rīcību?

No daudzajām hipotēzēm domas aizklīda līdz izrakumiem dziļi lejā un ziņai, ka Kortnija izrakusies cauri un Solo ar bērniem ir dro�ībā. D�uljetai bija tik ļoti �ēl, ka viņa nevarēja draugus sagaidīt lejā, tomēr vismaz viņas tēvs bija tur. Sākumā viņ� nevēlējās ieņemt nekādu lomu viņas ārpasaules ceļojuma organizē�anā, bet pēc tam atteicās meitu pamest, lai tā vietā apskatītu bērnus. D�uljeta bija viņu pārliecinājusi, ka ir veikts pietiekami daudz dro�ības pasākumu, lai veselības pārbaude nebūtu nepiecie�ama.

Lāde sa�ūpojās un ar griezīgu blīk�ķi noklaudzēja pret margām, un D�uljeta centās koncentrēties uz veicamo uzdevumu.

�Tev tur aizmugurē viss kārtībā?� Lūkass sauca.

�Kā nesējiem tas izdodas?� viņa jautāja, saņemdama rokturi otrā rokā. Ar svinu oderētās lādes svars vilka viņu uz leju, bet apmērs traucēja spert soļus. Lūkass bija zemāk lejā un varēja ar taisni nostieptu roku gar sānu nest lādi pakāpieniem pa vidu � tas izskatījās daudz ērtāk. Ejot augstāk, D�uljetai nekas tamlīdzīgs neizdevās. Nākamajā kāpņu laukumā viņa lika Lūkasam pagaidīt, kamēr izvēra no kombinezona vidukļa jostu un piesēja to pie roktura, pārmezdama to cilpā pār plecu tā, kā bija redzējusi to darām kādu nesēju. Tas ļāva iet sānis, kamēr lādes svars atdūrās pret gurnu, glu�i tāpat kā viņi nesa melnos maisus ar miru�ajiem, kas jāapglabā. Kad bija veikts viens līmenis, tas kļuva gandrīz ērti, un D�uljeta spēja saskatīt ne�anas aroda pievilcību. Tas deva cilvēkam laiku padomāt. Kamēr ķermenis kustējās, prāts norima. Tomēr tad doma par melnajiem maisiem, kravu, ko viņi abi nesa, un citi prātojumi atrada kādu tum�u ēnu, kurā aprimt.

�Kā tev iet?� viņa pajautāja Lūkasam, kad pilnīgā klusumā bija veiktas divas cilpas lejup.

�Labi,� viņ� atbildēja. �Zini, es vienkār�i prātoju, ko mēs te nesam. Kas atrodas kastē.�

Viņa prātā bija ieslīdēju�as tās pa�as ēnas.

�Tev liekas, ka tā bija slikta doma?� viņa jautāja.

Lūkass neatbildēja. Bija grūti pateikt, vai viņ� paraustīja plecus vai palaboja savu tvērienu.

Viņi pagāja garām vēl vienam kāpņu laukumam. Nelsons un Sofija bija aizlīmēju�i durvis, bet aiz netīrā stikla vīdēja ziņkārīgas sejas. D�uljeta ievēroja vecu sievieti, kura pie stikla bija piespiedusi spilgtu krustiņu. Kad viņa pagriezās, vecā paberzēja krustu un noskūpstīja to, un D�uljeta iedomājās par tēvu Vendelu un viņa domu par to, ka D�uljeta elevatoram nes bailes, nevis cerību. Cerību, ko piedāvā viņ� un baznīca, kādu vietu, kur pastāvēt arī pēc nāves. Bailes radās no iespējas, ka, mainot pasauli uz labo pusi, viņa var padarīt visu daudz ļaunāku.

D�uljeta pagaidīja, līdz viņi nonāca zem kāpņu laukuma. �Hei, Lūk?�

Jā?�

�Vai tu kādreiz domā par to, kas ar mums notiks pēc nāves?� �Es zinu, kas ar mums notiks,� viņ� teica. �Mūs sakuls sviestā un ēdīs kopā ar kukurūzu.�

Viņ� pasmējās par savu jociņu.

�Es runāju nopietni. Vai tev �ķiet, ka mūsu dvēseles uzlidos mākoņos un atradīs kādu labāku pasauli?�

Lūkasa smiekli pierima. �Nē,� viņ� teica pēc ilga pārtraukuma. �Es domāju, ka mēs vienkār�i beigsim pastāvēt.�

Viņi veica vēl vienu loku un pagāja garām nākamajam kāpņu laukumam ar dro�ības nolūkos aizlīmētām durvīm. D�uljeta aptvēra, ka viņu balsis ceļo aug�up un lejup pa pilnīgi tuk�ām un klusām kāpnēm.

�Tas, ka manis kādu dienu nebūs, mani neuztrauc,� Lūkass pēc brī�a turpināja. �Es neuztraucos par to, ka manis nebija pirms simt gadiem. Domāju, ka nāve lielā mērā ir kaut kas līdzīgs. Pēc simt gadiem mana dzīve būs tie�i tāda pati, kāda tā bija pirms simt gadiem.� Un atkal viņ� vai nu mainīja tvērienu, vai paraustīja plecus. Nebija iespējams noteikt.

�Bet es tev pateik�u, kas ir mū�īgs.� Lūkass pagrieza galvu, lai pārliecinātos, ka D�uljeta var sadzirdēt teikto, un viņa jau gatavojās kaut kam banālam kā �mīlestība� vai kaut kam muļķīgam kā �tavi kastroļi�.

�Kas ir mū�īgs?� viņa padevās, būdama dro�a, ka nāksies to no�ēlot, bet viņa juta, ka Lūkass vēlas dzirdēt viņas jautājumu.

�Mūsu lēmumi,� viņ� noteica.

�Vai varam uz mirkli apstāties?� D�uljeta palūdza. Sāka sūrstēt vieta, kur pie kakla siksna berzās gar ādu. Viņa nolaida savu nesamā galu uz kāda pakāpiena, bet Lūkass turēja savējo, lai lāde nesasvērtos. Viņa pārbaudīja mezglu un apgāja apkārt, lai nomainītu puses. �Piedod � �mūsu lēmumi�?� Viņa bija zaudējusi domas pavedienu.

Lūkass pagriezās pret D�uljetu. �Jā. Mūsu rīcība, vai saproti? Tā pastāv mū�īgi. Lai ko mēs darītu, tas vienmēr būs tas, ko mēs izdarījām. To nevar atsaukt.�

�ādu atbildi viņa nebija gaidījusi. Balstot kasti pret savu celi un runājot par to, Lūkasa balsī skanēja skumjas, un D�uljetu aizkustināja viņa atbildes nevainojamā vienkār�ība. Kaut kas tajā viņu piesaistīja, tomēr viņa nebija dro�a, kas tie�i. �Pastāsti vairāk,� viņa teica. D�uljeta apmeta siksnu ap otru plecu un gatavojās to atkal pacelt. Lūkass ar vienu roku turējās pie margām, un izskatījās, ka viņ� neiebilstu, ja varētu atpūsties nedaudz ilgāk.

�Es gribu teikt, ka pasaule grie�as ap sauli, vai ne?�

�Tā tu domā!� Viņa iesmējās.

�Nu, tā ir! To apstiprina Mantojums un vīrs no elevatora 1.�

D�uljeta nosprauslājās, it kā nevarētu uzticēties ne vienam, ne otram. Lūkass to ignorēja un turpināja.

�Tas nozīmē, ka mēs neatrodamies vienā vietā. Glu�i pretēji � viss, ko darām, paliek tādā kā... sliedē tur laukā, lielā lēmumu gredzenā. Katra darbība, ko veicam��

�Un kļūda.�

Viņ� pamāja un noslaucīja pieri piedurknē. �Un katra kļūda. Bet tur paliek arī katrs labais darbs, ko paveicam. Tie ir nemirstīgi, katrs pieskāriens, ko atstājam aiz sevis. Nav pat nozīmes, ja neviens tos neredz vai neatceras. Tā sliede vienmēr būs tas, kas notika, tas, ko izdarījām, katrs mūsu lēmums. Pagātne dzīvo mū�īgi. To nav iespējams mainīt.�

�Rada vēlē�anos visu nesa�akarēt,� piebilda D�uljeta, aizdomājusies par visām tām reizēm, kad ir to izdarījusi. Viņa prātoja, vai lāde starp viņiem ir vēl viena kļūda. �ajā lielajā, kosmiskajā cilpā viņa redzēja sevi da�ādās ainās � strīdoties ar tēvu, zaudējot mīļoto, ejot ārā tīrīt � un tās visas veidoja milzīgu, sāpjpilnu spirāli, glu�i kā kāpjot lejup pa kāpnēm ar asiņojo�u pēdu.

Un traipi nekad nebūs notīrāmi. Lūk, ko teica Lūkass. Viņa vienmēr būs sāpinājusi savu tēvu. Kā lai to formulē? Vienmēr būs kaut ko izdarījusi. Tas bija mū�īgais laiks. Jauns gramatikas likums. Vienmēr būs bijusi vainīga draugu nāvē. Vienmēr būs pieredzējusi, kā mirst brālis un māte atņem sev dzīvību. Vienmēr būs piekritusi ieņemt to sasodīto �erifa amatu.

Atpakaļceļa nebija. Atvaino�anās nebija metināts savienojums; tā bija atzī�anās, ka kaut kas salūzis. Bie�i vien starp diviem cilvēkiem.

�Tev viss kārtībā?� Lūkass pajautāja. �Esi gatava doties tālāk?�

D�uljeta zināja, ka viņa jautājumā slēpjas kas vairāk, tā nebija vienkār�a interese par to, cik nogurusi ir viņas roka. Lūkasam piemita spējas ievērot viņas slepenās raizes. Viņa redze bija asa, un tā ļāva starp bieziem mākoņiem pamanīt vissīkāko sāpju stariņu.

�Viss kārtībā,� D�uljeta sameloja. Un viņa meklēja savā pagātnē kādu cēlu varoņdarbu, kādu pakāpienu, kas nav nosmērēts ar asinīm, kaut vienu pieskārienu, kas padarījis �o pasauli labāku. Tomēr, kad viņa tika izsūtīta tīrīt, D�uljeta bija atteikusies noberzt lēcas. Vienmēr būs atteikusies. Viņa bija pagriezusi muguru un aizgājusi, un nekad nebūs iespējas atgriezties un izdarīt to citādi.

Tērpu laboratorijā viņus gaidīja Nelsons. Viņ� jau bija sagatavojies un uzvilcis savu otro tērpu, bet pagaidām nebija uzlicis ķiveri. Tērps, kas D�uljetai bija mugurā, ejot ārā, un tie divi, kas tika izmantoti, kamēr viņa tika noberzta, bija paliku�i gaisa slū�ās. Bija saglabātas tikai apkaklēs iemontētās rācijas. D�uljeta bija pajokojusi, ka tās ir tikpat dārgas un mīļas kā cilvēki. Nelsons un Sofija jau tās bija iestiprināju�i �ajā tērpu pārī; Lūkasa rīcībā bija tre�ais radio gaitenī.

Viņi nolaida lādi uz grīdas pie tīra darbagalda; gan D�uljeta, gan Lūkass �ūpoja rokas, lai tajās atgrieztos sajūtas un asinsrite. �Vai parūpēsies par durvīm?� viņa pajautāja Lūkasam.

Viņ� pamāja un caur sarauktu pieri pameta pēdējo skatienu uz metāla lādi. D�uljeta juta, ka viņ� labprātāk paliktu un palīdzētu. Lūkass paspieda viņas plecu, noskūpstīja D�uljetu uz vaiga un, izgājis no telpas, aizvēra durvis. D�uljeta apsēdās uz lāvas un iespraucās vēl vienā tīrī�anas tērpā, kamēr klausījās, kā viņ� kopā ar Sofiju ar lenti noslēdz durvis. Ventilācijas lūkas virs galvas jau bija divkār�i nopa-kotas. D�uljeta pieņēma, ka konteinerā bija daudz mazāk gaisa, nekā viņa bija ielaidusi elevatorā 17 � un toreiz viņa bija izdzīvojusi � tomēr viņi joprojām ievēroja visus dro�ības pasākumus. Viņi izturējās tā, it kā pat viens vienīgs konteiners saturētu pietiekami daudz indes, lai nogalinātu visus elevatora iedzīvotājus. D�uljeta bija uzstājusi, ka jāievēro �āds nosacījums.

Nelsons aizvilka rāvējslēdzēju viņai uz muguras un piespieda liplentes pārloku, cie�i noslēgdams tērpu. Viņa uzvilka cimdus. Abu ķiveres noklik�ķēja savās vietās. Lai netrūktu ne gaisa, ne laika, D�uljeta bija paņēmusi skābekļa balonu no kāda acetilēna komplekta. Gaisa plūsmu regulēja neliels slēdzis, savukārt pārpalikums izplūda pa dubultiem dro�ības vārstiem. Izmēģinādama aprīkojumu, D�uljeta bija atklājusi, ka ar mazumiņu balonā uzglabātā gaisa viņi abi varētu izdzīvot dienām ilgi.

�Tev viss ir labi?� izmēģinādama mikrofona skaļumu, viņa jautāja Nelsonam.

�Jā,� viņ� atbildēja. �Esmu gatavs.�

D�uljeta priecājās par saikni, kas starp viņiem abiem bija izveidojusies, ritmu, kurā iegāju�i divi vienā maiņā strādājo�i mehāniķi, kuri nakti pēc nakts kopā darbojas pie viena un tā pa�a projekta.

Lielākā daļa viņu sarunu bija par darbu, par sare�ģījumiem, kas jāpārvar, un darbarīkiem, kas jāpadod �urp un tad atpakaļ. Tomēr D�uljeta bija uzzinājusi arī to, ka Nelsona māte mēdza strādāt kopā ar viņas tēvu, ka pirms pārcel�anās uz dziļumiem un kļū�anas par ārsti viņa bijusi medmāsa. Viņa uzzināja arī to, ka Nelsons bija veidojis divus pēdējos tīrītāju tērpus, bija ņēmis Holstona mēru un tik tikko izvairījies no D�uljetas tērpa izgatavo�anas. D�uljeta bija nospriedusi, ka �is pasākums ir gan viņas, gan tikpat lielā mērā arī Nelsona grēku izpirkums. Viņ� tajā bija ieguldījis ilgas stundas, un no cita darbinieka viņa neko tādu nebūtu sagaidījusi. Viņi abi centās visu vērst par labu.

Izvēlējusies no darbarīku statīva plakanu skrūvgriezi, -D�uljeta sāka skrāpēt tepi no lādes vāka malām. Arī Nelsons paņēma skrūvgriezi un ķērās pie darba otrā lādes pusē. Kad viņi satikās, D�uljeta jautāja, vai viņ� ir gatavs, un abi nocēla vāku, zem kura glabājās metāla kaste no gaisa slū�ām. Izcēlu�i kasti ārā, viņi to nolika uz attīrītās darba virsmas. D�uljeta vilcinājās. Gar sienām bija sakārts ducis tīrī�anas tērpu, kas uz viņiem lūkojās klusā nosodījumā.

Bet viņi bija ievēroju�i visus dro�ības pasākumus. Pat visdīvainākos. Tērpi, ko viņi valkāja, bija atbrīvoti no visa liekā polsterējuma, kas varētu traucēt strādāt. Tāpat arī cimdi. Viņa bija piekāpusies visām Lūkasa prasībām. Bija glu�i kā ar Sērliju, rezerves ģeneratoru un izrakumiem � viss aizgāja tik tālu, ka viņi samazināja galvenā ģeneratora jaudu, lai kristos slodze, vai izlika tunelī sprāgstvielas gadījumam, ja noplūst indīgs gaiss; tika darīts viss, lai projekts varētu virzīties uz priek�u.

Pamanījusi, ka Nelsons viņu gaida, D�uljeta atgriezās tagadnē. Viņa atvēra vāku un no kastes izcēla paraugus. Divos bija gaiss, vienā kontroles paraugs ar gaisa slū�u argonu, pa vienam ar augsnes virskārtu un dziļāku urbumu, kā arī viens ar izkaltu�ām cilvēka paliekām. Katru no tiem viņa novietoja uz darbagalda, bet metāla kaste tika nolikta malā.

�Ar kuru tu vēlies sākt?� jautāja Nelsons. Viņ� paņēma pirkstos sprīdi garu tērauda caurulīti, kuras galā bija iestiprināts krīta gabals, tas bija improvizēts rakstāmrlks cimdotām rokām. Uz ķebļa noliktā tāfeles plāksne gaidīja piezīmes.

�Sāksim ar gaisa paraugiem,� D�uljeta teica. Nesot paraugus līdz laboratorijai, bija pagāju�as jau vairākas stundas. D�uljeta klusībā baidījās, ka no paplāksnēm nekas vairs nebūs palicis pāri, ka nebūs nekā, ko novērot. D�uljeta pārlūkoja uz trauciņiem uzrakstītos numurus un atrada to, kur� bija atzīmēts kā �2�. Tas bija paņemts kalnu pakājē.

�Vai zini, tas ir ironiski,� Nelsons iesāka.

D�uljeta paņēma no viņa parauga trauku un ielūkojās iek�ā pa caurspīdīgo plastmasas vāku. �Kā tu to domā?�

�Vienkār�i...� Viņ� pagriezās un pameta skatu uz sienas pulksteni, tad uzskrāpēja uz tāfeles laiku un ar vainīgu skatienu palūkojās D�uljetā. �Tas, ka man ir ļauts �o visu darīt, redzēt, kas tur ārā ir, pat runāt par to. Es gribu teikt, ka es ta�u saliku kopā tavu tērpu. Es biju �erifa tērpa galvenais tehniķis.� Viņ� sarauca pieri aiz caurspīdīgā ķiveres kupola. D�uljeta redzēja, ka viņa piere mirdz sviedros. �Atceros, kā palīdzēju viņam apģērbties.�

Tas bija Nelsona tre�ais vai ceturtais neveiklais mēģinājums atvainoties, un D�uljeta spēja to novērtēt. �Tu vienkār�i darīji savu darbu,� viņa puisi mierināja. Un tad iedomājās, cik daudz varas piemīt �ādam apgalvojumam, cik tālu neceļos tas var aizvest cilvēku, kur� vienkār�i peld pa straumi un dara savu darbu.

�Bet ironija ir tajā, ka �ī telpa�� Viņ� ar cimdu norādīja uz tērpiem, kas, piekārti pie sienas, abos noraudzījās. �Pat mana mamma domāja, ka �ī telpa domāta, lai palīdzētu cilvēkiem, palīdzētu tīrītājiem izdzīvot, cik ilgi vien iespējams, lai palīdzētu izpētīt ārpasauli, par kuru neviens nedrīkst runāt. Un te nu mēs beidzot esam. Darām daudz vairāk, nekā vienkār�i runājam.�

D�uljeta klusēja, bet Nelsonam bija taisnība. Tā bija telpa, kas viesa gan cerības, gan �ausmas. �Tas, ko alkstam uzzināt, un tas, kas atrodas tur ārā, ir divas da�ādas lietas,� viņa galu galā teica. �Koncentrēsimies darbam.�

Nelsons pamāja un sagatavoja savu krīta gabalu. D�uljeta pakratīja pirmo paraugu kastīti, līdz abas paplāksnes bija atdalīju�ās viena no otras. Izturīgākā, kas ņemta no Apgādes, bija pilnīgi vesela. Uz tās malām joprojām vīdēja dzeltenās atzīmes. Otras paplāksnes stāvoklis bija daudz ļaunāks. Trauciņā noslēgtais gaiss bija saēdis sarkanās atzīmes, tāpat arī paplāksnes malas. To pa�u varēja teikt par abiem hermētiskās lentes paraugiem, kas bija pielīmēti pie trauka dibena. �etrstūrainais gabaliņ� no Apgādes bija vesels. Lai varētu tās at�ķirt, IT lenti D�uljeta bija griezusi trijstūros. �ajā trijstūrī bija izgrauzts neliels caurums.

�Es teiktu, ka noēsta astotdaļa otrā parauga paplāksnes^� D�uljeta konstatēja. �Hermētiskajā lentē viens caurums, apmēram trīs milimetrus plats. Abi Apgādes paraugi izskatās neskarti.�

Nelsons pierakstīja viņas novērojumus. D�uljeta bija nolēmusi izmērīt indes līmeni gaisā, izmantojot paplāksnes un hermētisko lenti, kas ra�ota, lai ārā sadalītos, salīdzinot tās ar materiāliem, kas, kā viņa bija pārliecinājusies, izturētu. Viņa padeva Nelsonam kastīti, lai viņ� varētu teikto apstiprināt, un aptvēra, ka viņi ir ieguvu�i pirmo informācijas mazumiņu. Tas bija apstiprinājums, kas pielīdzināms faktam, ka viņa izdzīvoja pēc gājiena ārā no elevatora. Aprīkojums, kas tika izvilkts no tīrītāju tērpu noliktavām, bija paredzēts sair�anai. Aptvērusi �ī pirmā soļa nozīmi, D�uljeta juta, kā pār muguru pārskrien skudriņas. Jau tagad prātā �audījās idejas par eksperimentiem, kas veicami turpmāk. Un viņi pat vēl nebija atvēru�i trauciņus, lai pārbaudītu, kāds ir tajos notvertais gaiss.

�Apstiprinu astotdaļu nodiluma uz paplāksnes,� lūkodamies kastītē, teica Nelsons. �Lentei es dotu divus ar pusi milimetrus.�

�Atzīmē divus ar pusi!� D�uljeta piekrita. Nākamreiz viņa �o procesu mainītu, pie�ķirot katram savu tāfeli. Viņas novērojumi varēja ietekmēt Nelsona viedokli un otrādi. Tik daudz, ko mācīties! Kamēr Nelsons skrāpēja skaitļus, viņa paņēma nākamo paraugu.

�Pirmais paraugs,� viņa paziņoja. ��is ir ņemts no rampas.� Ieskatījusies iek�ā, D�uljeta pamanīja veselo paplāksni, kas noteikti iegūta Apgādē. Otra bija saēsta līdz pusei. Vienā vietā tā bija gandrīz caura. Apgāzusi trauciņu otrādi un pakratījusi to, D�uljeta panāca, ka paplāksne nokrīt uz caurspīdīgā vāka. �Te kaut kas nav pareizi,� viņa teica. �Paskatīsimies lampas gaismā!�

Nelsons pagrieza uz viņas pusi galda lampu. D�uljeta pagrieza to pret griestiem, noliecās pār darbagaldu un, neērti izgriezusi ķermeni un galvu, lūkojās garām saēstajai paplāksnei uz spīdīgo lentes gabalu dziļāk traukā.

�Es teiktu, ka paplāksne nodilusi līdz pusei. Hermētiskajā lentē caurumi piecu... nē, se�u milimetru platumā. Es gribu, lai tu paskaties uz �o.�

Nelsons atzīmēja skaitļus un paņēma no viņas trauciņu. Tad pavērsa lampu uz savu galda pusi. D�uljeta nebija gaidījusi, ka starp paraugiem būs liela at�ķirība, tomēr, ja viens no tiem bija kodīgāks, tam vajadzēja būt gaisam no piekalnes, nevis rampas. Ne jau vietā, kur viņi izlai� ārā labo gaisu.

�Varbūt esmu izvilkusi tos ārā nepareizā secībā,� viņa prātoja. D�uljeta paņēma nākamo kastīti, kurā atradās kontroles paraugs. Ārā viņa ta�u bija tik uzmanīga, tomēr atcerējās, ka brī�iem domas bija klīdu�as citur. Vienā brīdī viņa bija aizmirsusi skaitīt un noturējusi kārbu atvērtu pārāk ilgi. Lūk, kādēļ tā!

�Es apstiprinu,� teica Nelsons. ��īs ir cietu�as krietni vairāk. Vai tu esi dro�a, ka �is paraugs ņemts pie rampas?�

�Man liekas, ka es kļūdījos. Noturēju vienu no tām atvērtu pārāk ilgi. Mums vajadzēs no �iem skaitļiem atteikties. Vismaz salīdzinot ar pārējiem paraugiem.�

�Tie�i tādēļ mums ir vairāk nekā tikai viens paraugs,� noteica Nelsons. Viņ� ieklepojās, un tas aizmigloja ķiveres sejsegu. Nelsons nokrem�ļojās. �Nepārmet sev!�

Viņ� D�uljetu pazina pietiekami labi. Zem deguna lādēdama sevi, viņa paķēra kontroles paraugu un iedomājās, ko gan �obrīd domā Lūkass, klausīdamies viņos gaiteņa radio. �Pēdējais,� viņa ziņoja un sakratīja kārbu.

Krītu virs tāfeles turēdams, Nelsons gaidīja skaitļus. �Aiziet!� �Es ne...� Viņa iespīdināja iek�ā gaismu. Tad sakratīja trauciņu. Gar �okli slīdēja un no zoda pilēja sviedru lāses. �Man likās, ka �is ir kontroles paraugs,� D�uljeta brīnījās. Viņa nolika paraugu un paņēma nākamo kastīti, bet tā bija pilna ar zemi. D�uljetas sirds joņoja, un galva griezās. Nu viņa vairs neko nesaprata. Ja vien nav izvilkusi paraugu traukus nepareizā secībā. Vai viņa ir sabojājusi pilnīgi visu?

�Jā, tas ir kontroles paraugs,� apstiprināja Nelsons. Viņ� uzsita ar savu krīta caurulīti pa trauku, ko D�uljeta bija tikko pārbaudījusi. �Lūk, kur atzīme.�

�Ļauj man mirkli padomāt,� viņa teica. D�uljeta pāris reizes dziļi ieelpoja. Viņa vēlreiz ielūkojās kontroles paraugā, kur� tika paņemts gaisa slū�ās. Tajā vajadzēja būt tikai argonam. D�uljeta pasniedza kastīti Nelsonam.

�Jā, nav gan pareizi,� viņ� piekrita. Tad sakratīja trauciņu. �Kaut kas nav kārtībā.�

D�uljeta tik tikko dzirdēja, ko viņ� saka. Prātā joņoja domas. Nelsons ielūkojās kontroles parauga traukā.

�Es domāju...� viņ� vilcinājās. �Es domāju, ka varbūt paplāksne izkrita, kad tu vēri vaļā vāku. Un tas nav nekas briesmīgs. Tā gadās. Vai varbūt...�

�Neiespējami!� D�uljeta pārtrauca. Viņa bija bijusi uzmanīga. Viņa atcerējās, ka redzēja traukā abas paplāksnes. Nelsons ieklepojās un nolika kontroles paraugu uz darbagalda. Viņ� noregulēja galda lampu tā, lai tā spīd taisni iek�ā. Abi pieliecās tuvāk. D�uljeta bija dro�a, ka nekas nav izkritis ārā. Tomēr viņa bija pieļāvusi kļūdas. Tās mēdza gadīties katram�

�Te ir tikai viena paplāksne,� Nelsons teica. �Es tie�ām domāju, ka tā izkrita��

�Hermētiskā lente,� D�uljeta noteica. Viņa pagrieza lampu. Kārbas dibenā atspīdēja sudrabotais lentes gabals. Otras plēksnes nebija. �Vai tu gribi teikt, ka izkrita arī pielīmēts lentes gabals?�

�Tādā gadījumā ir kļūda kārbu secībā,� viņ� turpināja. �Tās ir jārindo otrādi. Ja visi paraugi tiek sarindoti otrādāk, viss kļūst skaidrs. Tad piekalnē iegūtais paraugs nav tik nodilis kā pie rampas ņemtais. Lūk, kur tas āķis.�

D�uljeta bija iedomājusies par to, tomēr tas bija mēģinājums salikt kopā to, ko viņa zināja, un to, ko rādīja acis. Viņas gājiena galvenais mērķis bija apstiprināt aizdomas. Ko nozīmēja tas, ka nu viņi redzēja kaut ko pilnīgi citu?

Un tad kā trieciens ar uzgrie�ņu atslēgu pa pakausi viņai nāca apjausma. Trieciens kā milzīga nodevība. Nodevība no ma�īnas, kas vienmēr bijusi tik laba pret viņu kā uzticams sūknis, kas pēk�ņi bez jebkāda iemesla sāk darboties pretējā virzienā. Trieciens, kad mīļotais uzgrie� muguru, kamēr viņa krīt, kā ārkārtīgi nozīmīga saikne, kas tiek nevis vienkār�i pārrauta, bet patiesībā nekad nav eksistējusi.

�Lūk!� viņa teica mikrofonā, cerēdama, ka viņ� klausās, ka viņa radio ir ieslēgts. D�uljeta gaidīja. Nelsons ieklepojās.

�Esmu te,� viņ� atbildēja klusā un tālā balsī. �Es jūsos klausījos.� �Argons,� D�uljeta iesāka, vērodama Nelsonu caur diviem sej-segiem. �Ko mēs zinām par to?�

Nelsons samirk�ķināja, lai notrauktu acīs satecēju�os sviedrus. �Ko zinām?� Lūkass pārjautāja. �Tur kaut kur jābūt periodiskajai tabulai. Man liekas, ka vienā no skapī�iem.�

�Nē!� D�uljeta teica, pacēlusi balsi, lai pārliecinātos, ka viņu var dzirdēt. �Es domāju � no kurienes tas nāk? Vai mēs vispār zinām, kas tas ir?�

Donalda krūtis kaut kas grabēja, kaut kur sitās kāda vaļīgi piestiprināta detaļa, iek�ējais trauksmes signāls ziņoja, ka viņa stāvoklis pasliktinās � viņam kļūst arvien sliktāk. Lai kā viņam pa�am tas nepatika, lai cik ļoti no piepūles sūrstēja diafragma, dega rīkle un sāpēja muskuļi, Donalds piespieda sevi klepot. Viņ� noliecās uz priek�u krēslā un kāsēja, līdz kaut kur dziļi viņā kaut kas atrāvās vaļā un, nonācis uz mēles, tika izspļauts netīrajā auduma �etrstūrī.

Viņ� salocīja lupatu, nemaz neskatījās uz to, tad sasvīdis un pārguris atgāzās krēslā. Viņ� ievilka dziļu, ne tik grabo�u ieelpu. Vēl vienu. Pāris vēsu gaisa malku, kas viņu tik ļoti nespīdzināja. Vai jebkad kaut kas ir bijis labāks par nesāpīgu ieelpu?

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

Viņ� apstulbis paskatījās visapkārt un �ajā telpā uztvēra katru lietu, ko reiz bija uzskatījis par pa�saprotamu, � pusapēstas maltītes, kār�u kava, romāns ausainos papīra vākos ar apbrūnēju�ām lappusēm un salauzītu muguriņu � tās visas bija liecības par izturētām, tomēr ne izciestām maiņām. Cieta viņ�. Viņ� cieta, gaidīdams, kad elevators 18 atbildēs. Donalds pētīja shēmu ar visiem �iem pārējiem elevatoriem, par kuriem uztraucās. Viņ� redzēja miru�as pasaules. Izmirs tās visas, izņemot vienu. Kaklā kņudināja, un Donalds skaidri zināja, ka būs miris, pirms pagūs kaut ko izlemt, pirms atradīs kādu veidu, kā palīdzēt vai izvēlēties, vai novirzīt �o plānu no ieņemtā pa�nāvnieciskā kursa. Viņ� bija vienīgais, kur� par to zināja vai kuram tas rūpēja, un Donalda līdzcietība un zinā�anas tiks apglabātas kopā ar viņu.

Bet ko gan viņ� bija iedomājies? Ka varēs visu izlabot? Ka varēs izglābt pasauli, ko ir palīdzējis iznīcināt? Pasaule jau sen bija neglābjama. Tā jau sen bija nelabojama. Viens mirklīgs skats uz zaļiem laukiem un zilām debesīm, un viņa prāts bija izgājis no ierindas. Tagad kop� �ī mirkļa bija pagājis tik ilgs laiks, ka viņ� jau bija sācis ap�aubīt

tā patiesumu. Donalds zināja, kā darbojas tīrī�anas. Viņ� nebija tik naivs, lai uzticētos kaut kādas ma�īnas rādītajam.

Tomēr naiva cerība bija viņu atkal atvedusi uz �o sakaru telpu, lai mēģinātu vēlreiz. Naiva cerība lika viņam sapņot par �ī visa galu, par kādu veidu, kā �iem ļau�u pilnajiem elevatoriem rast iespēju dzīvot pa�iem savas dzīves bez nebeidzamas iejauk�anās. Viņu mudināja arī ziņkārība, vēlē�anās uzzināt, kas notiek serveros, kas bija pēdējā lielā mīkla, ko viņ� varēja atklāt tikai ar pa�a ieceltā IT vadītāja palīdzību. Donalds vēlējās tikai atbildes. Viņ� ilgojās pēc patiesības un nesāpīgas nāves sev un �arlotei. Izbeigt maiņas un sapņus. Ilgojās pēc pēdējās atdusas vietas, iespējams, tur uzkalnā ar skatu uz Helēnas kapu. Viņ� nedomāja, ka tas ir par daudz prasīts.

Donalds pameta skatu uz sienas pulksteni. Viņi neatbildēja. Jau piecpadsmit minūtes. Kaut kas noticis. Donalds vēroja, kā notrīs otrais pulksteņa rādītājs, un aptvēra, ka visa operācija un visi elevatori bija kā milzu pulkstenis. Viss darbojās automātiski. Un pamazām stājās.

Līdz ar vējiem pa planētu skrēja neredzamas ma�īnas, kas iznīcināja ikvienu cilvēcisku būtni un dabu atkal padarīja par tuksnesi. Zem zemes ieraktie cilvēki bija noglabātas sēklas, kurām pirms izdīg-�anas nāksies gaidīt vēl divsimt gadu. Donalds atkal sajuta kaklā kņu-doņu un iedomājās, vai spēs izturēt vēl divas dienas.

Tobrīd viņam bija vien piecpadsmit minūtes. Ceturtdaļstunda, līdz atsāksies operatoru darbs. �īs sarunu sesijas bija kļuvu�as regulāras. Slepenu sarunu gadījumā palūgt pārējiem pamest telpu nebija nekas neparasts, tomēr sāka izskatīties aizdomīgi, ka viņ� to darīja katru dienu vienā un tajā pa�ā laikā. Donalds redzēja, kā viņi saskatās, kamēr ņem savas kafijas krūzes un dodas uz izeju. Dro�i vien domāja, ka tas ir kāds romantisks sakars. Donaldam bie�i �ķita, ka savā ziņā tā arī ir. Romantisks sakars starp seniem laikiem un patiesību.

�obrīd viņ� tika pievilts. Pusi sesijai atvēlētā laika viņ� bija izniekojis, klausīdamies, kā dūc neatbildētais zvans. Tur kaut kas notika. Kaut kas slikts. Vai varbūt viņ� tā uztraucās, jo bija saņēmis ziņojumus par līķi, kas atrasts pa�a elevatorā, kaut kādu slepkavību, ko izmeklēja ļaudis no Apsardzes. Cik savādi, ka tas viņu tikpat kā neskāra. Citi elevatori viņam rūpēja vairāk, un viņ� bija zaudējis līdzjūtību pret savējā ļaudīm.

Zvano�ajās austiņās atskanēja klik�ķis. �Hallo?� viņ� jautāja, balss bija nogurusi un vāja. Donalds cerēja, ka ma�īnas liks viņam izklausīties stiprākam.

Neatskanēja atbilde, tikai klusa elpa. Arī tā bija pietiekami laba stādī�anās priek�ā. Lūkass vienmēr sasveicinājās.

�Mēr,� Donalds sveicināja.

�Jūs zināt, ka man nepatīk, ka mani tā sauc,� viņa noteica. Balss izklausījās aizelsusies, it kā viņa būtu skrējusi.

�Jūs dodat priek�roku D�uljetai?�

Klusums. Donalds prātoja, kādēļ viņ� labprātāk sarunājas ar �o sievieti. Viņam patika Lūkass. Viņ� piedalījās jaunekļa iniciācijā, turklāt apbrīnoja viņa zinātkāri un vēlmi izzināt Mantojumu. Runājot ar Lūkasu par veco pasauli, viņ� varēja gremdēties nostalģijā. Tā bija savdabīga psihoterapija. Turklāt Lūkass bija cilvēks, kur� palīdzēja viņam nocelt serveru vākus un izpētīt to saturu.

D�uljetas pievilcība slēpās citās lietās. Apsūdzībās un pārmetumos, kurus viņ� labi apzinājās, ka ir pelnījis. Niknajā klusumā un draudos. Kāda daļa Donalda vēlējās, lai �ī sieviete atnāk un piebeidz viņu, pirms to izdarīs klepus. Pazemojums un sods � tas bija Donalda ceļ� uz grēku izpirkumu.

�Es zinu, kā jūs to darāt,� D�uljeta beidzot teica, balsī skanēja uguns. Inde. �Es beidzot saprotu. Es uzzināju.�

Donalds pacēla vienu austiņu un noslaucīja sviedru tērcīti. �Ko jūs saprotat?� viņ� jautāja. Viņ� prātoja, vai D�uljetu saniknojis kāds Lūkasa atklājums vienā no serveriem.

�Tīrī�anas,� viņa izspļāva.

Donalds palūkojās pulkstenī. Piecpadsmit minūtes paies kā nebiju�as. Drīz atgriezīsies cilvēks, kur� lasa �o grāmatu, un tie, kuri iesāku�i to kār�u spēli. �Es ar prieku parunā�u par tīrī�anām��

�Es tikko biju ārā,� viņa teica.

Donalds piesedza mikrofonu un ieklepojās. �Kur ārā?� viņ� pajautāja. Donalds iedomājās tuneli, ko, kā viņa apgalvoja, tie raka, to troksni, ko tie tur sacēla un kas nesen apklusis. Viņ� iedomājās, ka D�uljeta runā par izie�anu ārpus elevatora robe�ām.

�Ārā ārā. Kalnos. Pasaulē, ko pametu�as senās tautas. Es paņēmu paraugus.�

Donalds paliecās uz priek�u savā krēslā. D�uljetas nolūks bija viņam draudēt, bet viss, ko dzirdēja Donalds, bija solījums. Viņa gribēja viņu spīdzināt, bet viņ� juta tikai sajūsmu. Ārā. Un ņemt paraugus! Viņ� par �ādu gājienu varēja tikai sapņot. Sapņot, ka atklāj, ko tur ārā ir ieelpojis, ko viņi ir nodarīju�i pasaulei, uzzināt, vai kļūst labāk vai ļaunāk. D�uljeta noteikti domāja, ka viņam ir atbildes, bet Donalda rīcībā bija tikai jautājumi.

�Ko jūs atklājāt?� Donalds �ukstēja. Un nolādēja ma�īnas, kas liks viņam izklausīties neieinteresētam, kas radīs iespaidu, ka viņ� zina. Kādēļ viņ� nespēja vienkār�i pateikt, ka viņam nav ne jausmas, kas notiek ar pasauli un viņu pa�u, un lūgt, lūgt, lai tie viņam palīdz? Lai viņi palīdz viens otram.

�Jūs nesūtāt mūs tur ārā tīrīt. Jūs sūtāt kaut ko citu. Es pateik�u jums, ko atklāju��

Donaldam viņas balss bija viss universs. Zemes svars virs galvas pagaisa tāpat kā pamats zem kājām. Donalds lidoja tuk�umā, viņ� un �ī balss.

�Mēs paņēmām divus paraugus ārā un vienu gaisa slū�ās, kurās vajadzēja atrasties saspiestai gāzei. Mēs paņēmām paraugu uz rampas un pie kalniem.�

Pēk�ņi viņ� bija tas, kur� klusēja. Kombinezons lipa pie miesas. Viņ� gaidīja un gaidīja, bet D�uljeta bija pacietīgāka. Viņa gribēja, lai Donalds lūdzas. Varbūt viņa zināja, cik apjucis viņ� ir.

�Ko jūs atradāt?� viņ� jautāja vēlreiz.

�To, ka tu esi melīgs maitas gabals! Viss, kas mums ir stāstīts katru reizi, kad tev uzticējāmies, bijām muļķi! Visu, ko mums parādīji, visu, ko stāstīji, mēs uztvērām kā pa�u par sevi saprotamu, bet nekas no tā nav patiesība. Varbūt nekādu seno tautu nav bijis! Zini tās nolāpītās grāmatas te lejā? Sadedzināt tās visas! Un tu liki Lūkasam ticēt �īm blēņām��

�Grāmatas ir īstas!� Donalds aizstāvējās.

�Nemuldi! Tāpat kā argons? Argons ir īsts? Pie velna, ko jūs iesūknējat gaisa slū�ās, kad mēs ejam ārā tīrīt?�

Donalds domās atkārtoja viņas jautājumu. �Ko jūs ar to domājat?� viņ� nesaprata.

�Pietiek spēlī�u! Tagad es zinu, kas notiek! Kad jūs sūtāt mūs ārā, jūs iesūknējat gaisa slū�ās kaut ko, kas mūs saēd! Vispirms tas sabojā izolāciju un paplāksnes, bet pēc tam saēd mūsu ķermeņus! Jūs esat to izvērtu�i par veselu zināti, vai ne? Un, vai zini, es atradu jūsu noslēptos videokameru kabeļus. Es tos pārgriezu jau pirms vairākām nedēļām! Jā, tā biju es! Un es redzēju ienāko�ās strāvas līnijas. Es redzēju caurules. Gāze ir tajās caurulēs, vai ne?�

�D�uljeta, paklausieties manī��

�Neizrunā manu vārdu, it kā tu mani pazītu! Tu mani nepazīsti! Visas tās runas, stāstot man, kā mans elevators uzbūvēts, it kā tu pats to būtu izdarījis, visas tās pļāpas Lūkasam par zudu�u pasauli, it kā tu pats būtu to redzējis. Tu mēģināji panākt, ka iepaticies mums? Liki domāt, ka esi mūsu draugs? Sakot, ka gribi palīdzēt?�

Donalds vēroja, kā pulkstenī iztek laiks. Drīz atgriezīsies tehniķi. Viņam būs jākliedz uz tiem, lai vācas ārā. Viņ� nedrīkstēja ļaut sarunai beigties �ādi.

�Beidz mums zvanīt!� noskaldīja D�uljeta. �Mums jau sāp galvas no tās dūk�anas un mirgojo�ām gaismām! Ja tu turpināsi to katru dienu darīt, es sāk�u kaut ko ārdīt, un man ir gana lietu, par ko uztraukties arī bez tā.�

�Paklausieties... Lūdzu��

�Nē, tu paklausies! Jūs tiksiet no mums atslēgti! Mēs negribam jūsu kameras, jūsu elektrību, jūsu gāzi! Es to visu nogriezī�u! Un �ajā elevatorā neviens vairs nekad netīrīs. Vairs nekāda viltus argona! Nākamreiz, kad ie�u ārā, tas notiks tīrā gaisā. Tagad at�ujies un ļauj mums dzīvot!�

�D�uljeta��

Bet savienojums bija pārtraukts.

Donalds norāva no galvas austiņas un meta tās pret galdu. Pajuka spēļu kārtis, un grāmata nokrita uz grīdas, aizverot lappuses, līdz kurām kāds bija izlasījis.

Argons? Kas, pie velna, viņai uznācis? Pēdējoreiz tik nikna viņa bija toreiz, kad bija atradusi kaut kādu ma�īnu un draudēja ierasties Donaldam pakaļ. Tomēr tagad bija citādāk. Argons. Izplūst tīrī�anas laikā. Donaldam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Izplūst tīrī�anas laikā�

Pēk�ņi noreiba galva, un Donalds iegrima atpakaļ krēslā. Kombinezons bija mitrs no sviedriem. Viņ� saspieda dūrē asiņaino lupatu un atcerējās miglas pilnās gaisa slū�as. Donalds atcerējās, kā klupdams krizdams trok�ņainā pūlī gāja pa rampu un sauca Helēnu, kā sprādzienu uzliesmojumi joprojām vīdēja acu priek�ā, kā Anna un �arlote vilka viņu sev līdzi, kamēr visapkārt virmoja baltas vērpetes.

Gāze. Viņ� zināja, kā norit tīrī�ana. Gaisa slū�ās tika iepildīta saspiesta gāze. Gāze, kas izspieda āra gaisu. Gāze, kas izspieda.

�Putekļi ir gaisā,� Donalds bilda. Ceļiem drebot, viņ� atspiedās pret pulti. Nanoroboti, kas izārdīja cilvēci, tika izlaisti pasaulē katrā tīrī�anas reizē, mazi mākonī�i kā pēc pulksteņa � tik, tak � līdz ar katru izsūtīto iedzīvotāju.

Austiņas klusēja. �Es esmu no senajām tautām,� Donalds teica, izmantodams viņas vārdus. Viņ� paķēra austiņas no galda un skaļi atkārtoja mikrofonā: �Es esmu no senajām tautām! To izdarīju es!�

Donalds vēlreiz sa�ļuka pret galdu, nenoturējās un nokrita, murminādams: �Piedodiet. Piedodiet, piedodiet.� Tad skaļi kliegdams: �Piedodiet!�

Bet neviens neklausījās.

�arlote pakustināja bezpilota lidaparāta kreisā spārna eleronu. Joprojām kaut kas nestrādāja tajos kabeļos, kas kontrolēja plāksni. Viņa paņēma uz lidaparāta uzkārto darba lupatu un nosusināja skaustu. Tad iebāza roku darbarīku somā un izvēlējās vidēja lieluma skrūvgriezi. Zem lidaparāta bija saliktas da�ādas tā daļas, tur bija sameklēts viss iespējamais, kas lidojumam nebija nepiecie�ams. Lādiņu nome�anas dators, munīcijas satvari no spārniem un palai�anas automātiskās vadības sistēmas. Viņa bija izņēmusi visas kameras, izņemot vienu, un nomontējusi pat da�us no stiprinājumarelemen-tiem, kas ļāva lidaparātam pacelties pat divpadsmit tūksto�u metru augstumā. �is būs taisns lidojums, spārni netiks noslogoti. �oreiz viņi lidos ātri un zemu, nedomājot par to, vai lidma�īnu kāds pamanīs. Bija svarīgi redzēt tālāk, pārliecināties un apstiprināt. �arlote pie �īs sasodītās ma�īnas bija pavadījusi veselu nedēļu, un viss, par ko viņa spēja domāt, bija tas, cik ātri bija salūzu�as pēdējās divas un kāda laimīga nejau�ība bija tas pirmais lidojums.

Atgūlusies uz muguras un stumdamās ar pleciem un gurniem, �arlote palīda zem bezpilota lidma�īnas astes. Ekspluatācijas panelis jau bija vaļā, visi kabeļi kā uz delnas. Katrs panelis pirms salik�anas kopā tika pamatīgi izolēts ar tepi, lai pasargātu ma�īnu no indīgajiem putekļiem. Tas nostrādās, viņa domāja, kamēr pieregulēja kabeli turo�o stiprinājuma elementu. Tam būs jānostrādā. Lūkodamās uz savu brāli, stāvokli, kurā viņ� atradās, �arlote bija sākusi domāt, ka vēl vienu lidojumu viņi neizturēs. �oreiz būs viss vai nekas. Pie vainas nebija tikai klepus � tagad �ķita, ka Donalds zaudē prātu.

Viņ� bija atnācis no sava pēdējā zvana un aizmirsis atnest māsai vakariņas. Tāpat arī pēdējo radio nepiecie�amo detaļu, ko bija apsolījis. Nu viņ�, pie sevis murminādams, riņķoja ap lidaparātu, kamēr �arlote strādāja. Tad aizsteidzās pa gaiteni uz sanāksmju telpu un sāka rakņāties pa savām piezīmēm. Pēc brī�a smagiem soļiem lā�oja atpakaļ

pie lidma�īnas, atsākdams sarunu, kas, kā �arlotei likās, nemaz nav domāta viņas ausīm.

��viņu bailes, vai tad tu neredzi? Mēs to darām ar viņu bailēm.� �arlote pabāza galvu no lidaparāta apak�as un ieraudzīja, kā brālis pa gaisu vicina rokas. Viņa āda bija pelnu pelēka. Uz kombinezona vīdēja asins lāses. Gandrīz pienācis laiks mest plinti krūmos, kāpt tajā liftā un abiem padoties elevatora vadībai. Vienkār�i tāpēc, lai viņu apskatītu ārsts.

Donalds pamanīja, ka viņa skatās.

�Viņu bailes ne tikai iekrāso pasauli, ko viņi redz,� viņ� turpināja ar me�onīgu dzirksti acīs. �Ar tām viņi to saindē. �īs bailes ir inde! Viņi izsūta savējos ārā tīrīt, un tas saindē pasauli!�

�arlote nezināja, ko atbildēt. Viņa izstūmās no lidma�īnas apak�as, lai vēlreiz pārbaudītu eleronu, un prātoja, ka darbi veiktos daudz ātrāk, ja rokas pieliktu divi cilvēki. Viņa apsvēra, vai nelūgt Donaldam palīdzību, bet neizskatījās, ka brālis spēj nostāvēt vienā vietā, kur nu vēl turēt uzgrie�ņu atslēgu.

�Un tas lika man iedomāties par gāzi. Es gribu teikt, ka man ta�u vajadzēja zināt, vai ne? Mēs to iesūknējam viņu mājās, kad esam izlēmu�i tikt no viņiem vaļā. Tā mēs viņus iznīcinām. Tā ir tā pati gāze. Es esmu to darījis.� Donalds soļoja mazā aplī, bakstīdams sev krūtīs pirkstu. Viņ� ieklepoja elkoņa locītavā. �Dievs zina, ka esmu to darījis. Tomēr tā nav vienīgā lieta!�

�arlote nopūtās un atkal izvilka skrūvgriezi. Vēl nedaudz par vaļīgu.

�Zini, varbūt to var pavērst otrādi!� Viņ� kā nemaņā aizklīda atpakaļ uz sanāksmju telpu. �Viņi izslēdza savas kameras. Un vēl bija tas elevators, kur� atslēdza sagrau�anas sistēmu. Varbūt viņi prot izslēgt gāzi��

Donalda balss aizklīda līdz ar viņu. �arlote nopētīja gaiteni aiz noliktavas. Kamēr Donalds soļoja �urpu turpu un uz riņķi starp savām piezīmēm un tabulām, sanāksmju telpas mestajā gaismā dejoja viņa ēna. Viņi abi bija iestrēgu�i apļos. �arlote dzirdēja, kā brālis lādējas.

Viņa savādā uzvedība �arlotei atgādināja abu vecmāmiņu, kura nebija aizgājusi ar cieņu. Lūk, ko viņa atcerēsies, kad brāļa vairs nebūs, kā viņ� klepoja asinis un murmināja muļķības. Viņ� vairs nekad nebūs kongresmenis Kīns nevainojamā uzvalkā, nekad nebūs viņas vecākais un gudrākais brālis, vairs nekad.

Kamēr viņ� mocījās ar lēmumu, ko iesākt, �arlotei bija pa�ai savas idejas. Kā būtu, ja viņi visus pamodinātu, tāpat kā Donalds to bija izdarījis ar viņu? Katrā maiņā vienlaicīgi bija tikai apmēram simt vīru. Lejā atradās tūksto�iem aizmigu�u sievie�u. Daudz tūksto�u. �arlote iedomājās par armiju, ko viņa varētu izveidot. Tomēr viņa prātoja, vai Donijam varētu būt taisnība �ja nu viņas atteiktas cīnīties pret saviem tēviem, vīriem un brāļiem? Lai to darītu, būtu nepiecie�ama neparasta drosme.

Pār gaismu gaiteņa galā atkal pārskrēja ēna. Tā soļoja �urpu turpu, �urpu turpu. �arlote dziļi ievilka elpu un palocīja spārna plāksni. Viņa domāja par brāļa ideju, kā atjaunot pasauli, attīrīt gaisu un atbrīvot ieslodzītos. Vai vismaz dot viņiem visiem iespēju. Vienlīdzīgu iespēju. Viņ� to bija pielīdzinājis robe�u nojauk�anai vecajā pasaulē. Donalds nebeidza atkārtot kādu teicienu par priviliģētajiem, kas vēlējās paturēt savas priek�rocības, par pēdējiem, kas aiz sevis paceļ trepes. �Nolaidīsim trepes!� viņ� bija teicis ne vienu reizi vien. Neļausim izlemt datoriem. Ļausim to darīt cilvēkiem.

�arlote joprojām nesaprata, kā tas varētu notikt. Un �ķita, ka to nezināja arī viņas brālis. Viņa paslīdēja atpakaļ zem lidaparāta un mēģināja iztēloties laikus, kad cilvēki piedzima, lai darītu konkrētu darbu, laikmetu, kad viņiem nebija izvēles. Vecākais dēls darīja to pa�u, ko bija darījis tēvs. Nākamais dēls devās karā, jūrā vai pievērsās baznīcai. Katrs nākamais zēns varēja iesākt, ko vēlas. Meitas nonāca pie citu vīru dēliem.

Uzgrie�ņu atslēga noslīdēja no atsaites, un viņa atsita pirkstu kauliņus pret korpusu. �arlote nolamājās un nopētīja roku, nobrāztajā vietā sāka sūkties asinis. Viņa nosūca tās no dūres un atcerējās vēl kādu netaisnību, kas reiz bija likusi viņai aizdomāties. �arlote atcerējās dienestu un pateicību, ko juta par to, ka ir piedzimusi �tatos, nevis Irākā. Loterija. Neredzamas robe�as, kas iezīmētas kartēs un ir tikpat reālas kā elevatoru sienas. Nejau�i iesprostoti. To, kādu dzīvi tu dzīvo, noteica kaut kāds tavas tautas, tavu līderu aprēķins, un tāpat tavu likteni izskaitļoja datori.

Viņa izrāpās laukā vēlreiz un izmēģināja spārnu. Kļūda kabelī bija novērsta. Bezpilota lidma�īna bija vislabākajā stāvoklī, kādu �arlote spēja panākt. Viņa salasīja darbarīkus, kurus vairs nevajadzēs, un sāka kārtot tos atpakaļ darbarīku somā, kad aiz plauktiem liftu pusē atskanēja zvans.

�arlote sastinga. Pirmā doma bija par ēdienu. Zvans nozīmēja, ka Donijs viņai nes maltīti. Bet viņas brāļa ēna vīdēja gaiteņa galā!

Viņa dzirdēja, kā lifta durvis atslīd vaļā. Kāds skrēja. Vairāki kādi. Zābaki dunēja kā pērkons, �arlote riskēja un sauca Donalda vārdu. Viņa izkliedza to gaitenī, tad apskrēja ap lidma�īnu un paķēra brezenta pārsegu. �arlote to kā zvejnieka tīklu pārmeta pār lidaparāta platajiem spārniem un detaļu un darbarīku klājumu. Vajadzēja paslēpties. Paslēpt viņas darbu, un tad arī pa�ai kaut kur nolīst. Donijs bija viņu izdzirdējis. Viņ� arī noslēpsies.

Uz iesprostota gaisa spilvena pārsegs nolaidās līdz pat grīdai, tad noviļņojās un aprima. �arlote pagriezās pret gaiteni, lai skrietu pie Donija, kad ap augstās plauktu rindas stūri parādījās skrieno�i vīri. Viņa tūlīt pat metās uz grīdas, būdama pārliecināta, ka ir pamanīta. Zābaki aizdunēja garām. Sagrābusi pārsega malu, �arlote to lēni pacēla un pievilka ceļgalus pie vēdera. Kustinādama plecu un gurnu, viņa pastūmās zem brezenta pie lidma�īnas. Donijs bija dzirdējis viņas saucienu. Viņ� izdzirdēs zābakus un noslēpsies sanāksmju telpas vannasistabā, ielīdīs du�ā vai kaut kur citur. Tie nevarēja zināt, ka viņi ir �eit lejā. Kā �ie cilvēki tiku�i iek�ā? Brālis bija teicis, ka augstākā līmeņa pieeja ir tikai viņam.

Soļi palēninājās. Viņi devās tie�i uz telpām aiz noliktavas gandrīz tā, it kā zinātu, kur meklēt. Tuvumā atskanēja balsis. Vīrie�i sarunājās. Gar lidaparātu aizgāja lēnāki soļi. �arlotei �ķita, ka Donijs iekliedzās, kad tika atrasts. Līzdama uz vēdera, viņa zem lidaparāta pastūmās līdz otrai pārklāja malai. Balsis izgaisa, garām pagāja lēni soļi. Viņas brālis bija ķezā. Viņa atcerējās abu sarunu pirms pāris dienām un prātoja, vai toreiz liftā viņ� tika atpazīts. Viņu bija redzējis darbinieks. Tumsa zem pārklāja sabiezēja līdz ar domu par to, ka viņa paliks viena, par to, ka viņ� tiks aizvests prom. �arlote bija atkarīga no viņa. Viņa juka prātā jau tad, kad brālis bija �eit un neliedza savu sabiedrību. Bez viņa � �arlote negribēja to pat iztēloties.

Atbalstījusi zodu pret vēsajām tērauda grīdas plāksnēm, viņa pastūma rokas uz priek�u un ar plaukstu virspusi pacēla pārsegu no grīdas. Atklājās �aura ārpasaules josla. Bīstami tuvu stāvēja zābaki. Viņa juta eļļas smar�u uz grīdas. Izskatījās, ka viņas priek�ā ir kāds vīrs, kuram grūti paiet, un vēl kāds sudrabotā kombinezonā, kur� tam palīdz nostāvēt, abu kājas spēra soļus, it kā būtu viena prāta vadītas.

Aiz viņiem gaiteni pārņēma spilgta gaisma; tika iedegtas visas griestu lampas, kuras Donijam patika atstāt izslēgtas. Ieraugot, ka no sanāksmju telpas tiek izvilkts viņas brālis, �arlote ievilka elpu. Viens no vīriem spilgti sudrabotajos kombinezonos iesita viņam pa ribām. Brālis ievaidējās, un �arlote juta triecienu pa�as vēderā. Viena roka atlaida pārsegu un �ausmās piesedza muti. Otra plauksta drebēdama pacēla brezentu augstāk, viņa negribēja skatīties, bet viņai bija jāredz. Brālim iesita vēlreiz, bet grīļīgais vīrietis pavēcināja roku. Viņa izdzirdēja, kā vārga balss pavēl tiem pārtraukt.

Abi vīri sudrabotajos tērpos piespieda viņas brāli pie grīdas un darīja, kā tiem bija likts. �arlote aizmirsa elpot, kamēr vēroja, kā viņ� � �is �ķietami vārgais vīrs � ienāk gai�ajā gaitenī. Viņa mati bija tikpat balti un spilgti kā spuldzes virs galvas. Viņ� pūlējās spert soļus, atbalstījies pret jaunekli, kur� balstīja viņu, aplicis roku ap muguru, līdz piegāja pie �arlotes brāļa.

�arlote redzēja Donija acis. Viņ� gulēja piecdesmit metru attālumā, bet viņa redzēja, cik tās ir platas. Brālis blenza aug�up uz �o veco un vārgo vīru, nenovērsās pat tad, kad viņu pārņēma smaga klepus lēkme no trieciena pa ribām, tā apslāpēja vārdus, ko teica vīrs, kur� tik tikko spēja nostāvēt.

�arlotes brālis mēģināja runāt. Viņ� kaut ko atkārtoja vēl un vēl, bet viņa nespēja sadzirdēt. Un tievais, sirmais vīrs tik tikko varēja nostāvēt, tik tikko varēja nostāvēt, bet joprojām spēja spert. Jaunais vīrietis viņu balstīja, un �arlote bija pārbijusies un drebēja, viņa noskatījās, kā vēl un vēlreiz tika pacelta kāja, kā tā triecās uz priek�u un smags zābaks ar ne�ēlīgu spēku dauzīja viņas brāli, kur�, pievilcis kājas pie krūtīm un ar rokām apņēmis ceļus, mēģināja sevi pasargāt, kamēr divi vīri piespieda viņu pie grīdas, neļaujot noslēpties no brutāliem, smagiem un nikniem spērieniem, kas sekoja cits citam.

�Vai tu esi dro�a, ka tev vajadzētu te rakņāties?� Lūkass jautāja. �Nekustini lukturi!� D�uljeta attrauca. �Man palikusi vēl viena.� �Bet vai mums nevajadzētu par to parunāt?�

�Es tikai skatos, Lūk. Vienīgi �obrīd es neko, pie velna, neredzu!� Lūkass pagrieza gaismu, un D�uljeta ielīda dziļāk. Tā bija otrā reize, kad viņa pētīja, kas atrodas aiz grīdas re�ģiem zem serveru telpas trepēm. Tie�i līdz �ejienei viņa bija izsekojusi novēro�anas kameru vadus pirms mēne�a, neilgi pēc tam, kad Lūkass bija padarījis viņu par mēru. Viņ� bija parādījis D�uljetai, ka viņi var ielūkoties jebkurā elevatora telpā, un D�uljeta bija jautājusi, kur� vēl to redz. Lūkass bija uzstājis, ka neviens, līdz viņa atrada, ka vadi pazūd kādā noslēgtā pieslēgvietā pie elevatora ārējās sienas. Viņa atcerējās, ka toreiz kūlī redzēja vēl citus kabeļus. Tagad D�uljeta gribēja pārliecināties.

Elevators 18

Viņa izskrūvēja no vāka paneļa pēdējo skrūvi. Tas nonāca nost, atklādams du�iem vadu, ko viņa bija pārgriezusi, no katra spurojās simtiem sīku �ķiedriņu, kas atgādināja sudrabotus matus. Paralēli �iem kūļiem vīdēja biezi kabeļi, kas atgādināja galvenās padeves līnijas pie abiem Mehānikas nodaļas ģeneratoriem. Turpat stiepās arī divas vara caurules.

�Vai esi redzējusi gana?� Lūkass pajautāja. Viņ� noliecās aiz D�uljetas virs noņemtā grīdas re�ģa un laida gaismas staru viņai pār plecu.

�Otrā elevatorā �ajā līmenī joprojām ir elektrība. Visā trīsdesmit ceturtajā stāvā ir enerģija, lai gan ģenerators nedarbojas.� Viņa uzsita pa biezajiem kabeļiem ar savu skrūvgriezi. �Arī serveri tur joprojām dūc. Un da�i izdzīvotāji pieslēdzās �ai enerģijai, lai darbinātu elevatora sūkņus un tamlīdzīgas lietas. Es domāju, ka visa tā elektroenerģija nāk no �ejienes.�

�Kāpēc?� Lūkass jautāja. Viņ� uzspīdināja gaismu �im kūlim un nu �ķita vairāk ieinteresēts.

�Tāpēc, ka viņiem bija nepiecie�ama elektrība sūkņiem un fotosintēzes lampām!� D�uljeta noteica, būdama pārsteigta, ka viņai tas jāpaskaidro.

�Nē, kāpēc viņi vispār �o elektrību piegādā?�

�Varbūt viņi mums neuztic darbināt visu pa�iem. Vai varbūt serveriem nepiecie�ams vairāk enerģijas, nekā spējam sara�ot. Es nezinu.� D�uljeta paliecās sānis un palūkojās atpakaļ uz Lūkasu. �Es gribu saprast, kādēļ viņi atstāja to darbojamies arī pēc tam, kad bija mēģināju�i visus nogalināt. Kāpēc neizslēgt to kopā ar visu pārējo?� �Varbūt viņi izslēdza. Varbūt tavs draugs ielīda �eit un ieslēdza to atpakaļ.

D�uljeta iesmējās. �Nē. Ne jau Solo ��

Gaiteņa galā atskanēja balss. �aurā eja satumsa, jo Lūkass pavērsa lukturi citur. Te iek�ā nevarēja atrasties vēl kāds.

�Tas ir radio,� viņ� teica. �Ļauj man palūkoties, kas tur ir.� �Lukturīti!� D�uljeta iesaucās, bet viņ� jau bija aizskrējis. Zābaku soļi nozvanīja un pagaisa gaitenī.

D�uljeta pasniedzās un aptaustīja vara caurules. Tas bija īstais izmērs. Nelsons bija viņai parādījis, kur atrodas argona tvertnes. Tur bija sūknis un filtrē�anas mehānisms, kas it kā ieguva svaigu argona devu no zemes dzīlēm līdzīgi tam, kā darbojās gaisa apgādes sistēma. Bet tagad D�uljeta zināja, ka nekam nedrīkst uzticēties. Pacēlusi aiz tvertnēm eso�ās grīdas plāksnes un sienas paneļus, viņa bija atklājusi divas caurules, kas ietiecās gāzes tvertnēs neatkarīgi no pārējās piegādes sistēmas. Viņai bija aizdomas, ka �ī piegādes sistēma nedarīja pilnīgi neko. Glu�i tāpat kā paplāksnes un hermētiskā lente, otra enerģijas padeves sistēma, melīgais sejsegs � tas viss bija tikai fasāde. Patiesība bija paslēpta aiz tās.

Smagiem soļiem pieskrēja Lūkass. Viņ� notupās uz ceļiem, un caurumā atgriezās gaisma.

�D�ūla, man vajag, lai tu nāc no turienes laukā.�

�Lūdzu, padod man lukturīti!� viņa teica. �Es ne sūda neredzu.� �is būs vēl viens strīds glu�i kā toreiz, kad viņa pārgrieza videokameru kabeļus. It kā viņa grasītos pārzāģēt caurules, nezinot, kas tajās iek�ā�

�Man vajag, lai tu nāc laukā. Es... lūdzu!�

Un viņa izdzirdēja to Lūka balsī. Bija noticis kas nelāgs. D�uljeta atskatījās un ap�ilba no luktura gaismas.

�Vienu mirkli!� viņa teica. Tad rāpus līda viņam pretī, līdz sasniedza atvērto ekspluatācijas paneli. Savu daudzfunkciju darbarīku komplektu viņa atstāja caurumā.

�Kas par lietu?� D�uljeta apsēdās taisni un izstaipīja muguru, atsēja matus, savāca atrisu�ās �ķipsnas un sasēja tos atpakaļ zirgastē. �Kas tur bija?�

�Tavs tēvs�� Lūkass iesāka.

�Kaut kas noticis ar manu tēvu?�

Viņ� pa�ūpoja galvu. �Nē, viņ� bija tas, kur� zvanīja. Tas... viena no bērniem vairs nav.�

�Kāds pazudis?� Bet viņa zināja, ka ne jau to Lūks mēģināja pateikt. �Lūk, kas noticis?� D�uljeta piecēlās, notrausa putekļus no krūtīm un ceļiem un devās radio virzienā.

�Viņi bija ceļā aug�up uz dārziem. Pretī uz leju devās pūlis. Viens no bērniem pārkrita pār margām��

�Nokrita?�

�Divdesmit līmeņus,� Lūkass nobeidza.

D�uljeta nespēja tam noticēt. Viņa paņēma rāciju un, pēk�ņi noreibusi, atspiedās ar plaukstu pret sienu. �Kur� tas bija?�

�Viņ� neteica.�

Pirms D�uljeta nospieda mikrofona pogu, viņa ievēroja, ka �is radio bija noregulēts uz 17. kanālu vēl kop� pēdējās reizes, kad viņa zvanīja D�imijam. Viņas tēvs dro�i vien izmantoja Vokera jauno, pārnēsājamo rāciju. �Tēt? Vai tu mani dzirdi?�

Viņa gaidīja. Lūkass sniedza savu bla�ķi, bet D�uljeta to atraidīja.

�D�ūla? Vai varu tev pārzvanīt? Tikko noticis vēl kaut kas.� Viņas tēvs izklausījās satriekts. Līnija �ņāca. �Man jāzina, kas notiek!� viņa sauca rācijā.

�Pagaidi! Elīza��

D�uljeta aizklāja muti ar plaukstu.

��mēs esam pazaudēju�i Elīzu. D�imijs devās viņu meklēt. Meitiņ, ejot aug�ā, mums radās problēma. Lejā nāca pūlis. Saniknots pūlis. Viņi zināja, kas nāk man līdzi. Un Markuss pārkrita pāri margām. Lūdzu, piedod��

D�uljeta juta uz pleca Lūkasa plaukstu. Viņa slaucīja acis. �Vai viņ� ir�?�

�Es vēl neesmu ticis lejā pārbaudīt. Riksonu ievainoja kautiņā. Es par viņu parūpē�os. Hannai, Mailsam un mazulim nekas nekai�. �obrīd atrodamies Apgādē. Klau, man patie�ām tagad jāiet. Mēs nevaram atrast Elīzu, un D�imijs ir devies viņai pakaļ. Kāds esot redzējis, ka viņa iet uz aug�u. Es negribu, lai tu kaut ko pasāc, bet domāju, ka gribēsi zināt par zēnu.�

Viņa saspieda mikrofonu drebo�ā plaukstā. �Es eju lejā. Jūs esat Apgādē simt desmitajā?�

Ilga pauze. D�uljeta zināja, ka tēvs apdomā, vai strīdēties ar viņu par do�anos lejup. Radio nopark�ķēja, un viņ� padevās bez cīņas.

�Jā, es esmu simt desmitajā. Es dodos lejā pārbaudīt, kas noticis ar zēnu. Atstā�u Riksonu un pārējos �eit. Teicu, lai D�imijs atved Elīzu uz �ejieni, kad atradīs.�

�Neatstāj viņus tur!� D�uljeta iesaucās. Viņa nezināja, kam viņi var uzticēties, kur bērni varētu būt dro�ībā. �Tēt, ņem viņus līdzi un aizved uz Mehānisko! Ved viņus mājās!� D�uljeta noslaucīja pieri. Tas viss bija kļūda. Vest viņus �urp bija kļūda.

�Vai tu esi dro�a?� jautāja tēvs. �Tas pūlis, ar ko saskrējāmies. Es domāju, ka viņi devās tajā virzienā.�

Elīza bija apmaldījusies cirkā. Viņa bija dzirdējusi, ka to kāds tā sauc, un tas patie�ām bija pareizais vārds, kādā saukt �o vietu, vietu, kur virmoja neiedomājami pūļi, �o valstību, kas bija tik dīvaina, ka tās nosaukums �o savādību tik tikko attaisnoja.

Tas, kā Elīza te nonāca, bija nedaudz mulsino�i. Saskrienoties ar milzīgu sve�inieku baru, kurā bija vairāk ļau�u, nekā viņa spēja iztēloties vienlaicīgi pastāvam, bija pazudis viņas kucēns, un Elīza bija aizskrējusi aug�up pa kāpnēm tam pakaļ. Kāpnēs sastaptie ļaudis viens pēc otra izpalīdzīgi rādīja uz aug�u. Sieviete dzeltenās drēbēs bija teikusi, ka redzējusi vīru ar suni dodamies uz cirka pusi. Līdz Elīza sasniedza simto kāpņu laukumu, viņai bija nācies uzkāpt desmit stāvus.

Kāpņu laukumā stāvēja divi vīri, kas no deguniem pūta dūmus. Viņi teica, ka cilvēks ar suni tikko iegājis iek�ā. Viņi bija aicināju�i Elīzu ienākt.

Elīzas mājās simtais līmenis bija baisms tuksnesis ar �aurām ejām un tuk�ām telpām, kurās mētājās atkritumi, gru�i un klaiņoja �urkas. �eit tas bija tāds pats, tikai pilns arī ar cilvēkiem un dzīvniekiem, turklāt visi klaigāja un dziedāja. Tā bija spilgtām krāsām un briesmīgām smakām pārpildīta vieta; cilvēki �eit ieelpoja un izelpoja dūmus, ko turēja pirkstos un kūpināja ar mazām uguns dzirkste-lītēm. Te bija vīri, kuri staigāja ar nokrāsotām sejām. Kāda sieviete, kura ģērbusies sarkanā, ar asti un ragiem bija aicinājusi Elīzu teltī, bet Elīza bija pagriezusies un skrējusi prom.

Viņa skraidīja no vienas baisas lietas pie otras, līdz bija galīgi apmaldījusies. Visapkārt mud�ēja ceļgali, kuros viņa nepārtraukti ieskrēja. Nu Elīza vairs nemeklēja Kucēnu, nu viņa vienkār�i gribēja prom. Viņa palīda zem kādas rosīgas letes un sāka raudāt, bet tas nepalīdzēja. Tad viņai sanāca �ausmino�i tuvu redzēt resnu un bez-spalvainu dzīvnieku, kas izdeva tādas skaņas glu�i kā Riksons, kad krāca. �o dzīvnieku viņai garām aizveda virvē, kas bija apsieta tam ap kaklu. Elīza izslaucīja acis, izvilka no somas savu grāmatu un pētīja attēlus, līdz varēja nosaukt zvēru par cūku. Dot lietām vārdus vienmēr bija lietderīgi. Pēc tam tās vairs nelikās tik baisas.

Lai gan viņa nebija klāt, tie�i Riksons lika Elīzai atkal izkustēties no vietas. Viņa dzirdēja, kā Riksona skaļā balss plūst cauri D�ungļiem un saka viņai, ka tur nav no kā baidīties. Viņ� kopā ar dvīņiem mēdza sūtīt Elīzu pēc ēdiena piķa melnajā tumsā jau tad, kad viņa bija knapi sākusi staigāt. Toreiz, kad tur vēl bija cilvēki, no kuriem baidīties, viņi sūtīja viņu pēc mellenēm, plūmēm un delikatesēm, kas auga pie kāpnēm. �Vismazākajiem ir visdro�āk,� Riksons mēdza viņai teikt. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Elīza vairs nebija tik maziņa.

Viņa ielika grāmatu atpakaļ somā un nosprieda, ka tum�ie D�ungļi ar lapainajiem pirkstiem, kas snaikstās gar kaklu, klik�ķo�ajiem sūkņiem un klabo�ajiem zobiem bija daudz baisāki nekā nokrāsoti cilvēki, kuriem pa degunu nāk dūmi. Sejiņa bija sasarkusi no raudā�anas, viņa izrāpās no letes apak�as un iejuka ceļgalu me�ā. Vienmēr pagriezdamās pa labi, jo tāds bija triks, lai tumsā tiktu ārā no D�ungļiem, viņa attapās piedūmotā gaitenī, kur kaut kas skaļi �ņāca un gaiss smar�oja pēc vārītas �urkas.

�Hei, sīkā, tu esi apmaldījusies?�

No kādas nojumes stūra viņu pētīja zēns ar īsi apcirptiem matiem un zaļām acīm. Viņ� bija vecāks par Elīzu, tomēr tikai nedaudz. Tikpat liels kā dvīņi. Elīza pakratīja galvu. Tad viņa pārdomāja un pamāja.

Puika iesmējās. �Kā tevi sauc?�

�Elīza,� viņa teica.

�Tas ir nedzirdēts vārds.�

Nezinādama, ko atbildēt, viņa paraustīja plecus. Zēns ievēroja, ka viņa skatās uz vīru, kas viņam aiz muguras ar lielu dak�iņu cilāja �urksto�us gaļas gabalus.

�Esi izsalkusi?�

Elīza pamāja. Viņa vienmēr bija izsalkusi. It sevi�ķi tad, kad bija nobijusies. Bet varbūt tas bija tādēļ, ka viņa nobijās, kad gāja ārā meklēt pārtiku, un meklēt pārtiku viņa gāja tad, kad bija izsalkusi. Bija grūti atcerēties, kas bija pirmais. Zēns nozuda aiz letes. Viņ� atgriezās ar biezu gaļas gabalu rokās.

�Vai tā ir �urka?� Elīza pajautāja.

Puika iesmējās. �Tā ir cūka.�

Elīza atcerējās dzīvnieku, kas pirms brī�a bija ņurdējis, un savieba sejiņu. �Vai tā gar�o kā �urka?� viņa jautāja cerību pilnā balsī.

�Pasaki to vēl skaļāk, un mans tētis tev novilks ādu! Tu to gribi vai nē?� Viņ� sniedza gaļas �ķēli. �Pieņemu, ka tev kabatās nav pat pāris �etonu.�

Elīza paņēma gaļu un neko neatbildēja. Viņa nokoda mazu gabaliņu, un uz mēles izplauka mazi prieka sprādzieniņi. Tā bija gar�īgāka nekā �urka. Zēns viņu vēroja.

�Tu esi no vidus, vai ne?�

Elīza pakratīja galvu un nokoda vēl vienu kumosu. �Es esmu no elevatora 17,� viņa ko�ļādama teica. Mute bija pilna ar siekalām. Viņa vēroja vīru, kur� cepa gaļas �ķēles. Markusam un Mailsam vajadzētu atnākt tās pagar�ot.

�Tu domā septiņpadsmito līmeni?� Zēns sarauca pieri. �Tu neizskaties pēc aug�ējiem. Nē, pārāk netīra, lai būtu no aug�ējiem.�

�Es esmu no otra elevatora,� Elīza stāstīja. �Uz rietumiem no �ejienes.�

�Kas ir uz rietumiem?� zēns jautāja.

�Rietumi. Kur noriet saule.�

Puika uz viņu dīvaini palūkojās.

�Saule! Tā aust austrumos un noriet rietumos. Tāpēc kartes rāda uz aug�u. Tās rāda uz ziemeļiem.� Elīza iedomājās, ka varētu izvilkt savu grāmatu un parādīt viņam pasaules kartes, paskaidrot, kā saule grie�as uz riņķi un uz riņķi, bet viņas pirksti bija taukaini, un puika tik un tā neizskatījās pārāk ieinteresēts. �Viņi izrakās cauri un izglāba mūs,� Elīza paskaidroja.

Padzirdot �o, zēna acis iepletās. �Izrakumi. Tu esi no otra elevatora! Tas ir īsts?�

Elīza notiesāja pēdējo gaļas kumosu un nolaizīja pirkstus. Tad pamāja ar galvu.

Puika izstiepa sveicienam roku. Elīza noslaucīja plaukstu un saņēma to savējā. �Mans vārds ir �ovs,� viņ� teica. �Vai gribi vēl vienu cūkas gabalu? Nāc zem letes! Es iepazīstinā�u tevi ar savu tēvu. Hei, pap, es gribu tevi ar kādu iepazīstināt!�

�Es nevaru. Es meklēju Kucēnu.�

�ovs saviebās. �Kucēnu? Tad tev jāiet uz nākamo gaiteni.� Viņ� ar zodu norādīja vajadzīgajā virzienā. �Bet, klau, cūka ir daudz gar�īgāka! Suns ir sīksts kā �urka, un kucēni vienkār�i ir daudz dārgāki, bet gar�o tāpat kā suņi.�

Elīza sastinga. Cūka, kas pirms tam gāja garām pavadā, varbūt �ī cūka bija mīlulis? Varbūt viņi �eit ēda mīluļus glu�i kā Markuss un Mailss, kas vienmēr gribēja paturēt kādu �urku savam priekam pat tad, kad pārējie bija izsalku�i. �Viņi ēd kucēnus?� viņa jautāja �im zēnam.

�Kā tad, ja vien tev ir �etoni!� �ovs saņēma viņas roku. �Nāc ar mani atpakaļ pie grila! Es gribu, lai tu iepazīsties ar manu tēti. Viņ� saka, ka jūs visi neesat īsti.�

Elīza izrāvās no tvēriena. �Man jāatrod mans kucēns!� Viņa pagriezās un caur pūli aizskrēja zēna norādītajā virzienā.

�Ko tu ar to gribi teikt � tavs kucēns?� zēns nokliedza viņai pakaļ.

Aiz kādas kiosku rindas Elīza atrada vēl vienu piedūmotu gaiteni. Vēl vairāk smar�u, kas atgādināja uz kociņa uzdurtu �urku, ko cepina virs atklātas liesmas. Kāda sieviete stīvējās ar putnu, gar plaukstu locītavām sitās divi dusmīgi spārni. Elīza iekāpa mēslos un gandrīz paslīdēja. Savādās lietas visapkārt sakusa ar domām par to, ka pazudis viņas kucēns. Viņa izdzirdēja kādu saucam kaut ko par suni, tad devās balss virzienā. Kāds vecāks zēns, dro�i vien Riksona vecumā, turēja gaisā sarkanu gaļas gabalu, milzīgu gabalu ar baltām svītrām, kas izskatījās pēc kauliem. Turpat bija aizgalds, virs kura rindojās sanumurētas zīmes. Ļaudis no pūļa apstājās un ielūkojās tajā. Da�i norādīja uz kaut ko aizgaldā un uzdeva jautājumus.

Elīza lauzās viņiem cauri uz to pusi, no kuras plūda smilksti. Aizgaldā bija dzīvi suņi. Viņa redzēja caur no�ogojuma re�ģi un, ja pacēlās uz pirkstgaliem, tad gandrīz pāri aug�ējai malai. Milzīgs dzīvnieks, tikpat liels kā cūka, rūkdams metās pret �ogu, un re�ģis sa�ūpojās. Tas bija suns, bet ap purnu tam bija apsieta virve, lai tas nevarētu atvērt muti. Elīza juta karsto elpu, ko tas pūta no deguna. Viņa paspraucās gar �ogu, lai nebūtu nevienam priek�ā, un nostājās aizgalda sānos.

Aizmugurē bija vēl viens mazāks aizgalds. Viņa pagāja garām letei, kur divi jauni vīrie�i pieskatīja uz grila �urksto�u gaļu. Viņi bija uzgriezu�i Elīzai muguru. Kāda sieviete tiem kaut ko iedeva un saņēma pretī paciņu. Elīza satvēra zemāka �oga aug�malu un palūkojās tai pāri. Tur uz sāniem gulēja suns ar pieciem, nē, se�iem sīkiem dzīvnieciņiem, kas ēda tā vēderu. Sākumā Elīza domāja, ka tās ir �urkas, bet izrādījās, ka tie ir ļoti mazi kucēni. Blakus tādiem Kucēns izskatītos pēc pieaugu�a suņa. Un tie suni neēda � viņi zīda pupus, tāpat kā Hannas mazulis ēda no viņas krūts.

Elīza bija tā aizrāvusies, vērojot sīkos radījumus, ka dzīvnieku, kur� lēca viņai virsū no �oga apak�as, viņa pamanīja, kad bija jau par vēlu. Viņai pa �okli trāpīja melns, slapj� deguns un sārta mēle. Meitene palūkojās tie�i lejup �oga otrā pusē un ieraudzīja Kucēnu, kur� atkal lēca viņai pretī.

No prieka Elīzai paspruka kliedziens. Pasniegusies pāri �ogam, viņa ar abām rokām satvēra dzīvnieku, kad pēk�ņi kāds sagrāba viņu no mugurpuses.

�Nedomāju, ka tu to varēsi atļauties,� teica viens no vīriem, kur� strādāja pie letes.

Elīza locījās viņa tvērienā un centās noturēt rokās Kucēnu.

�Nu, mierīgi!� vīrietis teica. �Laid to vaļā!�

�Laid mani vaļā!� meitenīte kliedza.

Kucēns izslīdēja no viņas rokām. Elīza izgrozījās no vīrie�a tvēriena, un somas pleca siksna pārvilkās viņai pār galvu. Viņa nokrita vīrietim pie kājām, piecēlās un atkal sniedzās pēc Kucēna.

�Kas tad mums te ir?� viņa dzirdēja vīru sakām.

Elīza pārliecās pāri �ogam un vēlreiz satvēra savu mīluli. Kucēna ķepas skrāpēja �ogu, it kā viņai palīdzētu. Viņa priek�ķepas pārkārās pār Elīzas plecu, un mitra mēle slapināja ausi. Elīza pagriezās un ieraudzīja, ka virs viņas slejas vīrie�a stāvs, ap vidu viņam bija apsiets asiņains balta auduma gabals, bet rokās viņ� bija paņēmis viņas atmiņu grāmatu.

�Kas tas ir?� viņ� jautāja, �ķirstīdams lappuses. Da�as no neie�ū-tajām lapām krita ārā, un viņ� tās drud�aini noķēra.

�Tā ir mana grāmata,� Elīza teica. �Atdod to!�

Vīrietis paglūnēja uz viņu no aug�as. Kucēns laizīja Elīzas seju.

�Iemainī�u pret to tur,� viņ� teica, rādīdams uz Kucēnu.

�Tie abi ir mani!� Elīza uzstāja.

�Nekā nebija, es par to �urkulēnu samaksāju. Bet ar �o pietiks.� Viņ� pasvārstīja grāmatu rokās, tad pasniedzās lejup un izstūma Elīzu ārā no kioska, atpakaļ gaiteņa drūzmā.

Elīza sniedzās pēc savas grāmatas. Viņas soma bija palikusi iek�ā. Kucēns iekoda viņai rokā un gandrīz izrāvās brīvībā. Spiegdama uz vīru, lai tas atdod viņas mantas, Elīza aptvēra, ka raud. Viņ� atieza zobus un sagrāba viņu aiz matiem, nu vīrietis bija sadusmojies. �Roj! Nāc un savāc �ito sīkaļu!�

Elīza spiedza. Uz viņas pusi nāca puisis, kur� bija garāmgājējiem saucis, ka tiek pārdoti suņi. Kucēns bija gandrīz izslīdējis no rokām. Elīza atkal vairs nespēja viņu noturēt, un vīrietis grasījās izraut viņas matus!

Viņa pazaudēja Kucēnu un spiedza, jo vīrs bija pacēlis viņu no grīdas. Tad kaut kas nozibsnīja kā suns, kas meties kādam virsū, pavīdēja tikai brūns kombinezons, nevis brūna spalva, lielais vīrietis novaidējies nokrita uz grīdas. Elīza novēlās viņam blakus.

Viņ� bija atlaidis viņas matus. Elīza ieraudzīja savu somu. Savu grāmatu. Sagrābusi saujā neie�ūtās lapas, viņa paķēra tās abas. Tur bija �ovs, zēns, kur� bija pacienājis viņu ar cūkas gaļu. Viņ� pacēla no grīdas Kucēnu un plati uzsmaidīja Elīzai.

�Bēdz!� viņ� iesaucās, nozibinājis baltos zobus.

Elīza skrēja. Viņa izvairījās no zēna gaitenī un triecās virsū ļaudīm pūlī. Palūkojusies pār plecu, Elīza redzēja, ka aiz viņas skrien �ovs, kur� bija sagrābis Kucēnu un turēja to kājām gaisā, ar ķepām uz aug�u. Pūlis sasaucās un deva ceļu vīriem no kioska, kas bija metu�ies viņiem pakaļ.

�Uz �o pusi!� nokliedza �ovs, smejoties apdzīdams Elīzu un nozuzdams aiz kāda stūra. No acīm plūda asaras, bet arī Elīza smējās. Smējās, bija �ausmās un arī laimīga par to, ka ir atguvusi savu grāmatu un mīluli un ka ir tikusi prom, un arī par �o zēnu, kur� pret viņu bija jaukāks nekā dvīņi. Viņi paspruka zem vēl kādas letes, tur nesmar�oja pēc svaigiem augļiem, un kāds viņiem uzkliedza. �ovs izskrēja cauri tum�ai istabai ar nesaklātām gultām, caur virtuvi, kurā kāda sieviete gatavoja ēst, tad atpakaļ ārā vēl vienā kioskā. Gar�, tum�ādains vīrs nikni novēcināja viņiem pakaļ cepamo lāpstiņu, bet abi jau bija ārā pūlī, kur skrēja, smējās un dancoja starp�

Un tad kāds no pūļa sagrāba zēnu. Lielas un spēcīgas rokas parāva viņu gaisā. Elīza paklupa. �ovs kliedza un spēra vīrietim, bet Elīza palūkojās uz aug�u un ieraudzīja, ka puiku tur Solo. Viņ� uzsmaidīja meitenei caur biezo bārdu.

�Solo!� Elīza iespiedzās. Viņa sagrāba viņa kāju un apkampa to cie�i, cie�i.

�Vai �is zēns paņēmis kaut ko tavu?� viņ� jautāja.

�Nē, viņ� ir mans draugs! Laid viņu zemē!� Elīza palūkojās pūlī, vai nemana vīrus, kuri dzinās viņiem pakaļ. �Mums vajadzētu iet prom,� viņa teica Solo. Tad saspieda viņa kāju vēl nedaudz cie�āk. �Es gribu mājās.�

Solo pabu�ināja viņas matus. �Un tie�i turp mēs arī dodamies.�

Elīza ļāva Solo nest viņas somu un grāmatu, kamēr pati stiepa Kucēnu. Viņi izlavierēja caur ļau�u masām, atrada izeju no cirka un nonāca atpakaļ kāpnēs. �ovs viņiem sekoja, lai gan Solo bija viņam piekodinājis atgriezties pie savas ģimenes. Kamēr Elīza un Solo kāpa lejup pa kāpnēm, lai atrastu pārējos, viņa ik pa laikam pameta skatu atpakaļ un redzēja, kā zēns brūnajā kombinezonā glūn aiz centrālās kolonnas vai caur stāvu augstāka kāpņu laukuma margām. Viņa apdomāja, vai nepateikt Solo, ka �ovs joprojām viņiem seko, tomēr to neizdarīja.

Da�us līmeņus zem cirka viņus panāca nesējs un nodeva ziņu. Lejā nāca D�uela un meklēja viņus. Viņa bezmaz vai pusei visu nesēju bija likusi sadzīt pēdas Elīzai. Un Elīza nemaz nezināja, ka bija pazudusi.

Kamēr viņi gaidīja nākamajā kāpņu laukumā, Solo lika Elīzai padzerties no savas bla�ķes. Tad viņa ielēja sīku ūdens peļķīti Solo vecajās un krunkainajās plaukstās, no kurām Kucēns alkatīgi padzērās. Pagāja gandrīz vesela mū�ība, līdz ieradās D�uela, bet, kad viņa bija klāt, tas bija kā steidzīgu zābaku pērkons. �ūpojās viss kāpņu laukums. D�uela bija galīgi sasvīdusi un aizelsusies, bet neizskatījās, ka Solo tas rūpētu. Abi apskāvās, un Elīza sāka prātot, vai viņi jelkad laidīsies vaļā. Kāpņu laukumā nāca un gāja ļaudis, kuri, ejot garām, viņiem veltīja savādus skatienus. Kad abi beidzot atlaidās, D�uela gan smaidīja, gan raudāja. Viņa Solo kaut ko pateica, un nu bija viņa kārta raudāt. Abi palūkojās uz Elīzu, un viņa saprata, ka tie ir noslēpumi vai kaut kas slikts. Tad D�uela pacēla Elīzu, noskūpstīja uz vaiga un apskāva, līdz bija grūti paelpot.

�Viss būs labi,� viņa Elīzai teica. Bet Elīza nezināja, kas tad nav

labi.

�Es dabūju atpakaļ Kucēnu!� viņa pastāstīja. Un tad atcerējās, ka D�uela nezina par viņas jauno mīluli. Elīza palūkojās lejup un ieraudzīja, ka Kucēns �urā uz D�uelas zābaka, tā noteikti bija sasveicinā�anās.

�Suns,� D�uela noteica. Tad paspieda Ellzas plecu. �Tu nevari viņu paturēt. Suņi ir bīstami.�

�Viņa nav bīstama!�

Kucēns ko�ļāja Elīzas roku. Meitene pavilka to nost un pabu�i-nāja Kucēna galvu.

�Vai tu viņu dabūji tirgū? Vai tur tu biji?� D�uela palūkojās uz Solo, kur� pamāja ar galvu. D�uela dziļi ievilka elpu. �Tu nevari ņemt lietas, kas tev nepieder. Ja tu viņu dabūji no tirgotāja, man viņa būs jānes atpakaļ.� �Kucēns nāk no dziļumiem,� Elīza teica. Viņa noliecās un apskāva sunīti. �Viņ� ir no Mehāniskās. Varam nest viņu atpakaļ uz turieni. Bet ne uz cirku. Piedod, ka paņēmu viņu.� Elīza piespieda Kucēnu sev klāt un iedomājās vīrieti, kur� turēja rokās jēlo gaļas gabalu ar baltajām ribām. D�uela atkal pagriezās pret Solo.

�Tas nav no tirgus,� viņ� apstiprināja. �Viņa paņēma to no kādas kastes lejā, Mehāniskajā.�

�Labi. To nokārtosim vēlāk. Mums jāpanāk pārējie.�

Elīza redzēja, ka visi, ieskaitot viņu un Kucēnu, bija noguru�i, tomēr viņi tik un tā devās ceļā. �ķita, ka pieaugu�ie ļoti vēlas ātrāk sasniegt dziļumus, un tagad, kad bija redzējusi cirku, Elīza jutās tie�i tāpat. Viņa izstāstīja D�uelai, ka vēlas doties mājās, un D�uela teica, ka viņi jau ir ceļā uz turieni. �Vajadzētu, lai viss ir tā pat kā agrāk,� Elīza viņiem abiem teica.

Tas D�uelu nezin kādēļ sasmīdināja. �Tu esi pārāk jauna, lai būtu nostalģiska,� viņa teica.

Elīza jautāja, ko nozīmē būt nostalģiskai, un D�uela atbildēja: �Tas ir tad, kad tu domā, ka pagātne bija labāka nekā patiesībā, bet tikai tāpēc, ka tagadne ir tik �truntīga.�

�Es bie�i esmu nostalģiska,� Elīza paziņoja.

Gan D�uela, gan Solo par to smējās. Bet pēc tam viņi izskatījās bēdīgi. Elīza bie�i pieķēra viņus bēdīgi saskatāmies, un D�uela nebeidza vien slaucīt acis. Galu galā Elīza pajautāja viņiem, kas noticis.

Viņi apstājās kāpņu loka vidū un izstāstīja. Izstāstīja par Markusu, kur� bija paslīdējis un pārkritis pāri margām, kad viņu bija apgāzis tas trakais pūlis un kad Kucēns bija aizbēdzis. Markuss bija nokritis un nomiris. Elīza paskatījās uz margām sev līdzās un nesaprata, kā Markuss varēja pārkrist pāri tik augstām margām. Viņa nesaprata, kā tas noticis, bet zināja, ka tas ir līdzīgi kā toreiz, kad viņu vecāki aizgāja un nekad neatgriezās. Tas bija tā. Markuss nekad vairs nenāks smiedams viņai pretī caur D�ungļiem. Elīza noslaucīja vaigus, un viņai bija tik ļoti �ēl Mailsa, kur� vairs nav dvīnis.

�Vai tāpēc mēs ejam mājās?� viņa pajautāja.

�Tas ir viens no iemesliem,� teica D�uela. �Man nevajadzēja vest jūs �urp.�

Elīza pamāja. Tas nudien bija neapstrīdami. Tikai tagad viņai bija Kucēns, un to viņa bija atradusi �eit. Un, lai ko arī viņa teica D�u-elai, Elīza Kucēnu nevienam neatdos.

D�uljeta ļāva Elīzai iet viņiem pa priek�u. No skrējiena lejup sāpēja kājas; pāris reizes viņa bija gandrīz paklupusi. Tagad D�uljeta nevarēja sagaidīt, kad redzēs bērnus atkal kopā un mājās, dro�ībā, bet nespēja beigt vainot sevi par to, kas noticis ar Markusu. Slīgstot no�ēlā, garām ritēja stāvi, bet tad kāds zvanīja pa rāciju.

�D�ūla, vai tu tur esi?�

Tā bija �ērlija, un viņa izklausījās satraukta. D�uljeta noāķēja rāciju no jostas. �ērlija dro�i vien bija pie Vokera un runāja pa kādu no viņa rācijām. �Es klausos!� viņa atbildēja. Ar otru roku D�uljeta pieturējās pie margām un runādama sekoja Elīzai un Solo. Garām paspiedās kāds nesējs un jauns pāris, kas devās pretējā virzienā.

�Sasodīts, kas notiek?� �ērlija prasīja. �Mums cauri tikko izlauzās saniknots pūlis! Frenkiju pie vārtiem gandrīz sabradāja! Viņ� ir slimnīcā! Un caur to tavu sasodīto tuneli man grib iet vēl divi vai trīs du�i ļau�u. Ja es būtu zinājusi, ka notiks kas tamlīdzīgs, nemū�am nebūtu tam visam piekritusi!�

D�uljeta sprieda, ka tā bija tā pati grupa, kas vainojama Markusa nāvē. D�imijs pagriezās un palūkojās uz rāciju un tās nestajām ziņām. D�uljeta pagrieza to klusāk, lai Ellza nedzirdētu.

�Ko tu gribi teikt � vēl divi vai trīs du�i? Kas vēl ir tur lejā?� D�uljeta jautāja.

�Pirmkārt, tava racēju komanda. Vēl arī da�i mehāniķi no tre�ās maiņas, kuriem vajadzētu gulēt, bet kuri vēlas redzēt, kas atrodas otrā pusē. Un plāno�anas komiteja, ko esi nosūtījusi.�

�Plāno�anas komiteja?� D�uljeta palēnināja gaitu.

�Jā! Viņi teica, ka tu esot viņus atsūtījusi. Teica, ka drīkstot pārbaudīt tuneli. Uzrādīja atļauju no tava biroja.�

D�uljeta atcerējās, ka Mār�a bija viņai kaut ko teikusi pirms domes sanāksmes. Bet viņa bija bijusi pārāk aizņemta darbā ar tērpiem.

�Vai tad tu viņus nesūtīji?� Sērlija noprasīja.

�Varbūt, ka sūtīju,� D�uljeta atzina. �Bet tā otra grupa, tas pūlis, mans tēvs saskrējās ar viņiem pa ceļam uz leju. Cilvēks nokrita un nositās.�

Otrā galā bija klusums. Bet tad: �Es dzirdēju, ka bijis kritiens. Nezināju, ka tas saistīts ar �o. Es tev saku, ka esmu par mata tiesu no tā, lai sauktu visus atpakaļ un slēgtu to tuneli ciet. Mēs vairs nespējam kontrolēt situāciju, D�ūla!�

Es zinu, D�uljeta nodomāja. Bet to viņa nepārraidīja. Pat neiz-dvesa skaļi. �Drīz bū�u klāt. Esmu jau ceļā!�

Sērlija neatbildēja. D�uljeta pieāķēja rāciju pie jostas un nolamāja sevi. D�imijs palēnināja soli un ļāva Elīzai iet pa priek�u, lai varētu parunāt ar D�ūlu.

�Man ir tik ļoti �ēl, ka viss tā izvērties,� D�uljeta viņam teica.

Vienu kāpņu loku viņi gāja klusēdami.

�Cilvēki tunelī, es redzēju, ka da�i no viņiem ņēma to, kas viņiem nepieder,� D�imijs iesāka. �Kad viņi mūs veda cauri, bija tum�s, bet es redzēju, ka ļaudis no mana elevatora uz �o nesa caurules un aprīkojumu. It kā tas būtu bijis plānots visu laiku. Bet tu ta�u teici, ka mēs manas mājas atjaunosim. Nevis izmantosim tās rezerves daļām.�

�Es tā teicu. Tā ir! Es plānoju tās atjaunot. Kolīdz būsim lejā, es ar viņiem parunā�u. Viņi neņem rezerves daļas.�

�Tad tu viņiem neteici, ka tā var darīt?�

�Nē. Es... varbūt es viņiem teicu, ka ir vērts doties pakaļ tev un bērniem, ka otrs elevators varētu daudz ko... dubultot��

�Bet tas ta�u nozīmē rezerves daļas.�

�Es ar viņiem parunā�u. Es apsolu! Galu galā viss būs labi.� Viņi kādu brīdi gāja klusumā.

�Jā,� Solo beidzot noteica. �To tu nebeidz atkārtot.�

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

�arlote pamodās tumsā, izmirkusi sviedros. Nosalusi. Metāla grīda bija auksta. Seja sūrstēja no ilgās gulē�anas uz tērauda. Viņa novēlās no sagulētas rokas, saberzēja seju un juta tajā atstātos rombiņu nospiedumus.

Kā neskaidrs sapnis apziņā atgriezās uzbrukums Donijam. Viņa bija sarāvusies �okurā un gaidījusi. Bija kaut kā aizturējusi asaras. Un, pārgurusi no piepūles vai no bailēm pakustēties, galu galā viņa bija padevusies miegam. Pirms pārsega pacel�anas �arlote ieklausījās, vai nedzirdēs soļus vai balsis. Ārpusē valdīja piķa melna tumsa. Tikpat melna kā zem lidma�īnas. Viņa izlīda no metāla putna paspārnes kā cālēns no ligzdas, locītavas bija stīvas, krūtis smacēja smagums, visapkārt tikai �ausmino�a vientulība.

Kaut kur zem brezenta vajadzēja būt �arlotes darba lukturītim. Viņa novilka no lidaparāta pārklāju un sāka taustīties, uzgāja da�us darbarīkus, apgāza un pa grīdu skaļi izkaisīja sprūdratu komplektu. Atcerējusies par lidaparāta priek�ējo lukturi, viņa iebāza roku atvērtajā ekspluatācijas panelī, uztaustīja pārbaudes slēdzi un nospieda to. Putna degungalā izritinājās zeltīts paklājs. Ar to pietika, lai atrastu lukturīti.

�arlote paņēma to un arī lielu uzgrie�ņu atslēgu. �eit vairs nebija dro�i. Pār nometni bija pārlaidies mīnmetējs, nolīdzinājis telti līdz ar zemi un saņēmis gūstā biedru. Kuru katru mirkli tam svelpdams varēja sekot nākamais.

Viņa pavērsa lukturīti pret liftiem, baidīdamās no tā, kas no tiem bez brīdinājuma varēja iznākt. Klusumā skanēja pa�as sirdspuksti. �arlote pagriezās un devās uz sanāksmju telpu, pēdējo vietu, kur bija viņu redzējusi.

Uz grīdas nemanīja nekādas cīniņa pazīmes. Iek�pusē galds joprojām bija nokaisīts ar piezīmju lapām. Varbūt to nebija tik daudz kā pirms tam. Bija pazudu�as vairākas kastes, kas mētājās starp krēsliem. Kāds bija nevī�īgi uzkopis. �is kāds vēl atgriezīsies.

�arlote izslēdza gaismas un pagriezās, lai ietu prom. �oreiz, iedama pār uzbrukuma vietu, viņa uz sienas ievēroja uz�ļakstītās asinis. Viņa juta kaklā ceļamies elsas, ko bija apspiedusi pirms aizmig�anas, tās sagrāba rīkli un �ņaudza, un �arlote iedomājās, vai brālis maz vēl ir dzīvs. Viņa gara acīm redzēja sirmo vīru, kas te stāvēja un velni�ķīgā niknumā spēra vēl un vēl. Un nu viņai vairs nebija neviena. Caur tum�o noliktavu �arlote steidzās pie iedegtās lidma�īnas gaismas. Izrauta no miega, iepazīstināta ar �ausmino�u pasauli un nu atstāta viena.

Gaisma no lidaparāta purngala plūda pār grīdu un izgaismoja durvis.

Ne glu�i viena.

�arlote saņēmās. Viņa pasniedzās līdz pogai ekspluatācijas panelī un izslēdza lidaparāta priek�ējo lukturi. Tad rūpīgi sakārtoja brezenta pārklāju. Vairs nedrīkstēs atstāt lietas kā pagadās � viņai būs vienmēr jāapzinās, ka ir iespējami viesi. �ūpodama lukturīti, viņa piegāja pie durvīm, apstājās, tad devās atpakaļ pēc savas darbarīku somas. Bezpilota lidaparāts nu vairs nebija prioritā�u saraksta aug�galā. Paņēmusi darbarīkus, viņa aizsteidzās gar barakām un iegāja pilotu telpā gaiteņa galā. Pie tālākās sienas atradās radio, kas bija prasījis vairāku nedēļu darbu. Tas darbojās. Kopā ar brāli viņa bija klausījusies tālu pasauļu sarunās. Varbūt bija kāds veids, kā likt tam pārraidīt. Meklēdama viņa parakņājās brāļa atstātajā rezerves daļu kaudzē. Ja neizdosies, �arlote varēs klausīties. Varbūt viņai izdosies uzzināt, ko tie izdarīju�i ar viņas brāli. Varbūt �arlote izdzirdēs viņu vai varēs uzrunāt kādu citu dvēseli.

Ikreiz, kad viņ� ieklepojās, Donalda ribas eksplodēja tūksto� �ķēpelēs. �ie �rapneļi caurdūra viņa plau�as un sirdi un uztrieca paisuma vilni aug�up pa mugurkaulu. Viņ� bija pārliecināts, ka tas viss notiek viņa ķermenī, visas �īs kaulu un nervu eksplozijas. Donaldam jau pietrūka vienkār�o mocību, ko radīja dego�as plau�as un sūrsto�s kakls. Sasistās un ielauzītās ribas nu ņirgājās par vecajām mokām. Vakardienas lielākās sāpes bija kļuvu�as par dārgām atmiņām.

Sasists un asiņojo�s viņ� gulēja uz lāvas un bija atmetis domu par bēg�anu. Durvis bija pamatīgas, un telpa virs griestu paneļiem neveda nekur. Viņ� nedomāja, ka atrodas administrācijas līmeņos. Varbūt Apsardzes spārnā. Vai dzīvojamā zonā. Vai vēl kādā citā vietā, ko nepārzināja. Gaitenis aiz durvīm bija rēgaini kluss. Varēja būt nakts vidus. Dauzī�anās pie durvīm ribās iesvēla brutālas sāpes, bet klieg�ana nenāca par labu rīklei. Tomēr viscaururbjo�ākās sāpes viņu pārņēma, kad Donalds iedomājās, kur ir ievilcis savu māsu un kas ar viņu notiks. Kad atgriezīsies Tūrmana sargi, viņam vajadzētu tiem pateikt, ka viņa ir tur lejā, un lūgt ap�ēloties. Tūrmanam viņa bija kā meita, un viņas modinā�anā bija vainojams tikai Donalds. Tūrmans to sapratīs. Viņ� �arloti atkal iemidzinās, lai viņa varētu gulēt, līdz viņiem visiem pienāks gals. Tā būs vislabāk.

Ritēja stundas. Stundas, kuru laikā pampa sasitumi un pulss dauzījās visās malās. Donalds nemierīgi grozījās, un pazemes kapenēs diena un nakts kļuva vēl neiz�ķiramākas. Viņu sagrāba dedzino�s drudzis drīzāk no bailēm un no�ēlas, nevis no infekcijas. Donalds murgoja par sasalu�ām kapsulām, kas aizdedzinātas, par uguni, ledu un putekļiem, par kūsto�u miesu un kauliem, kas pārvēr�as pelnos.

Brī�iem iegrimdams snaudā, brī�iem pamozdamies, Donalds redzēja vēl vienu sapni. Sapni par aukstu nakti pla�os okeāna ūdeņos, par kuģi, kas grima viņam zem kājām, klāju, kas drebēja, jūras satricināts. Donalda rokas bija piesalu�as pie stūres rata, elpa bija melu mākonis. Viļņi plūda pār bortu, un viņam uzticētais kuģis grima

arvien dziļāk un dziļāk. Un tam visapkārt ūdenī dreifēja aizdegu�ās glāb�anas laivas. Tur dega visas sievietes un bērni, viņi kliedza un bija iesprostoti glāb�anas laivās, kas izskatījās pēc kriopodiem, kuriem nekad nebūs lemts sasniegt krastu.

Tagad Donalds to saprata. Viņ� to saprata pamodies � elsodams, klepodams un svīzdams � tāpat kā sapņos. Viņ� atminējās, kā reiz domājis, ka sievietes noglabātas saldētavās, lai nebūtu nekā, par ko cīnīties. Tomēr patiesība bija glu�i pretēja. Viņas bija tur lejā, lai sniegtu pārējiem mērķi, kura dēļ cīnīties. Kādu, kuru izglābt. Viņu dēļ vīrie�i strādāja �ajās tum�ajās maiņās, gulēja �ajās tum�ajās naktīs un sapņoja par nākotni, kas nekad nepienāks.

Viņ� piesedza muti, pavēlās gultā uz sāniem un izklepoja asinis. Kādu, kuru izglābt. Cilvēces muļķība � muļķība, kas slēpās sasodītajos elevatoros, ko viņ� bija palīdzējis uzcelt, � �is pieņēmums, ka lietas ir jāglābj. Tām vajadzēja likt mieru � gan cilvēcei, gan planētai. Cilvēcei bija tiesības izmirt. Dzīvība tā dara, tā izmirst. Tā dod vietu nākamajam sarakstā. Bet atsevi�ķi cilvēki alla� bija stāju�ies pretī dabiskajai kārtībai. Viņiem bija nelegāli klonēti bērni, viņu nanopro-cedūras, rezerves daļas un kriopodi. Atsevi�ķiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas �o visu sarīkoja.

Soļu skaņa, kas viņam tuvojās, signalizēja par maltīti un galu nebeidzamajam murgam, kurā nācās aizmigt me�onīgās domās un gulēt nomodā necie�amās fiziskās sāpēs. Tām vajadzēja būt brokastīm, jo Donalds bija badā. Tas nozīmēja, ka lielāko nakts daļu viņ� bijis nomodā. Viņ� domāja, ka ienāks tas pats sargs, kur� bija atnesis pēdējo maltīti, bet tā vietā atvērtajās durvīs parādījās Tūrmana stāvs. Aiz viņa ar drūmu seju stāvēja kāds vīrs Apsardzes sudrabotajā uniformā. Tūrmans ienāca telpā un, būdams pārliecināts, ka Donalds nespēj viņu apdraudēt, aizvēra aiz sevis durvis. Viņ� izskatījās veselīgāks un spēcīgāks nekā vakar. Varbūt par labu nācis nomodā pavadītais laiks. Vai jaunu dziedinātāju deva, kas ielaista viņa asinsritē.

�Cik ilgi jūs mani �eit turēsiet?� piecēlies sēdus, jautāja Donalds. Viņa balss bija �erksto�a un klusa kā �abo�as rudens lapas.

�Ilgi nē,� atbildēja Tūrmans. Vecais vīrs pavilka uz savu pusi gultas kājgalī nolikto lādi un apsēdās uz tās. Viņ� cie�i nopētīja Donaldu. �Tev atliku�as vien pāris dienas, ko dzīvot.�

�Tā ir medicīniska diagnoze vai tiesas spriedums?�

Tūrmans pacēla uzaci. �Abi. Ja paturēsim tevi �eit un atstāsim bez medicīniskas aprūpes, tu nomirsi no gaisa, ko esi ieelpojis. Tā vietā mēs tevi iesaldēsim.�

�Pasarg� Dievs, ja jūs atbrīvosiet mani no cie�anām!�

Izskatījās, ka Tūrmans apdomā priek�likumu. �Esmu domājis par to, ka varētu ļaut tev �eit nomirt. Es zinu, kādas sāpes tu ciet. Es varētu tevi izglābt vai ļaut sabrukt līdz galam, bet man neceļas roka darīt ne vienu, ne otru.�

Donalds mēģināja smieties, bet sāpes bija pārāk spēcīgas. Viņ� pasniedzās pēc paplātes, uz kuras bija glāze, un iedzēra ūdens malku. Kad viņ� nolika glāzi atpakaļ, caurspīdīgajā �ķidrumā griezās sārta, asiņaina spirāle.

��ajā pēdējā maiņā esi bijis ļoti rosīgs,� Tūrmans iesāka. �Trūkst gan bezpilota lidaparātu, gan bumbu. Esam pamodināju�i pāris nesen iemidzinātus cilvēkus, kuri varēs tavu roku darbu izpētīt. Vai tu maz apjēdz, ar ko esi riskējis?�

Tūrmana balsī bija kaut kas ļaunāks par dusmām. Sākumā Donalds nespēja saprast, kas tas ir. Tā nebija vil�anās. Ne arī kāda veida niknums. Niknums bija izplūdis ārā pa viņa zābaku purngaliem. Tas bija kaut kas apspiests. Kaut kas līdzīgs bailēm.

�Ar ko esmu riskējis?� Donalds pārjautāja. �Esmu sakārtojis tevis atstāto nekārtību.� Paceļot glāzi pret viņa veco skolotāju, iz�ļakstījās ūdens. �Tos elevatorus, ko sabojāji. Elevatoru, kur� pirms daudziem gadiem satumsa. Tas joprojām bija tur��

�Elevators �etrdesmit. Es zinu.�

�Un septiņpadsmit.� Donalds nokrem�ļojās. Tad paņēma maizes donu no paplātes un nokoda sausu kumosu, ko�ļāja, līdz sāka sāpēt �okļi, un noskaloja to ar asiņaina ūdens malku. Viņ� zināja tik daudz lietu, par kurām Tūrmanam nebija ne jausmas. To Donalds tobrīd saprata. Visas sarunas ar ļaudīm no elevatora 18, laiks, kas pavadīts, pētot shēmas un piezīmes, nedēļas, kas aizritēju�as, mēģinot to visu izprast un esot galvenajam. Viņ� zināja, ka savā �ī brī�a stāvoklī nespētu stāties Tūrmanam pretī fiziskā cīņā, tomēr joprojām jutās stiprāks par viņu. Tā justies lika viņa zinā�anas. �Septiņpadsmitais nebija miris,� viņ� atklāja un nokoda vēl vienu kumosu maizes.

�To esmu dzirdējis.�

Donalds ko�ļāja.

��odien slēdzu astoņpadsmito,� Tūrmans klusi noteica. �Ko �is komplekss mums maksājis...� Vecais no�ūpoja galvu, un Donalds prātoja, vai viņ� domā par Viktoru, galveno vadītāju, kur� bija iz�ķaidījis sev smadzenes, kad tajā vietā notika sacel�anās. Pēc mirkļa viņ� aptvēra, ka nu miru�i arī cilvēki, uz kuriem viņ� bija licis tik lielas cerības. Viss �is laiks, kas pavadīts, slepus piegādājot �arlotei rezerves daļas, sapņojot pielikt elevatoriem punktu, cerot uz nākotni zem zilām debesīm, tas viss bijis veltīgs. Norijot maize �ķita apkaltusi. �Kādēļ?� viņ� pajautāja.

�Tu zini, kādēļ. Tu esi ar viņiem runājis, vai ne? Par ko tu biji cerējis to vietu padarīt? Ko tu biji iedomājies?� Tūrmana balsī ielavījās pirmās niknuma pazīmes. �Vai iztēlojies, ka viņi izglābs tevi? Ka kādu no mums iespējams izglābt? Ko, pie velna, tu biji iedomājies?�

Donalds nebija domājis atbildēt, bet atbilde izlauzās automātiski kā klepus: �Es domāju, ka viņi ir pelnīju�i vairāk. Es domāju, ka viņi ir pelnīju�i iespēju��

�Kādu iespēju?� Tūrmans �ūpoja galvu. �Tam nav nozīmes. Tam nav nekādas nozīmes. Mēs visu esam izplānoju�i.� Pēdējos vārdus viņ� murmināja pie sevis. �Visvairāk man �ēl, ka nevaru negulēt, ka nevaru būt �eit un kontrolēt visu. Tas ir tāpat kā sūtīt debesīs bezpilota lidma�īnas, lai gan tev pa�am būtu jābūt tur ar roku uz stūres.� Tūrmans gaisā savilka dūri. Mirkli viņ� pētīja Donaldu. �Tu tiksi iemidzināts rīt no pa�a rīta. Lai gan esi pelnījis kaut ko daudz ļaunāku. Bet, pirms atbrīvojos no tevis, es gribu, lai izstāsti man, kā tu to izdarīji, kā nonāci �eit ar manu vārdu. Es nedrīkstu pieļaut, lai tas atkārtojas��

�Tātad tagad es tevi apdraudu.� Donalds atkal padzērās ūdeni un noskaloja kaklā sakāpu�o kņudoņu. Viņ� mēģināja dziļi ievilkt elpu, bet sāpes krūtīs lika saliekties uz pusēm.

�Tu mani neapdraudi, toties to var izdarīt nākamais cilvēks, kur� to atkārtos. Mēs mēģinājām pārdomāt pilnīgi visu, bet vienmēr zinājām, ka lielākā vājība, jebkuras sistēmas lielākā vājība ir sacel�anās varas aug�galā.�

�Glu�i kā elevatorā divpadsmit,� Donalds noteica. Viņ� atcerējās �ī elevatora kri�anu, kas sākās ar tum�u ēnu tā serveru telpā. Viņ� bija bijis tās aculiecinieks, bija rakstījis ziņojumu par to. �Kā jūs varējāt cerēt, ka �āds scenārijs neīstenosies?� viņ� jautāja.

�Mēs uz to nemaz necerējām. Mēs plānos iekļāvām visu. Tie�i tādēļ mums ir rezerves. Tādēļ mums ir iniciācijas saruna, iespēja pārbaudīt kandidāta garu, kaste, kurā ielikt mūsu tik�ķo�ās bumbas ar laika degli. Tu esi par jaunu, lai to saprastu, bet visgrūtākais uzdevums, ko cilvēce jebkad ir mēģinājusi paveikt � un ko nekad neesam tā īsti apguvu�i � ir nodot augstāko varu no vienām rokām otrās.� Tūrmans izpleta rokas. Vecās acis iedzirkstījās, atmodās viņā snaudo�ais politiķis. �Līdz �im brīdim. Mēs to �eit atrisinājām ar kriopodiem un maiņām. Vara ir īslaicīga, un tā nekad netiek nodota citiem ārpus �aura loka. Tā netiek nodota tālāk.�

�Apsveicu,� Donalds pavīpsnāja. Tad atcerējās, kā reiz bija Tūrmanam teicis, ka viņ� varētu kļūt par prezidentu, un vecais bija licis manīt, ka tas būtu pazeminājums amatā. Tagad Donalds to saprata.

�Jā. Tā bija laba sistēma. Līdz tu pamanījies to sabojāt.�

�Es pateik�u tev, kā to izdarīju, ja atbildēsi uz vienu manu jautājumu.� Donalds piesedza muti un sāka klepot.

Tūrmans sarauca pieri un gaidīja, kad viņ� pārtrauks. �Tu mirsti,� viņ� teica. �Mēs ieliksim tevi kastē un ļausim sapņot, līdz visam pienāks gals. Ko vēl tu gribētu zināt?�

�Patiesību. Esmu atklājis tik lielu tās daļu, bet joprojām ir da�i robi. Tie sāp stiprāk nekā caurumi manās plau�ās.�

�Par to es �aubos,� Tūrmans noteica. Tomēr izskatījās, ka viņ� apsver piedāvājumu. �Ko tu gribi zināt?�

�Serveri. Es gribu zināt, kas tajos ir. Detalizēta informācija par ikviena iemītnieka dzīvi elevatoros, viņu darbavietām, nodarbo�anos, dzīves ilgumu, bērnu skaitu, ēdienkarti, vietām, ko viņi apmeklē, par visu. Es gribu zināt, kam tas vajadzīgs.�

Tūrmans viņu nopētīja. Viņ� neko neteica.

�Es atradu procentu sarakstus. Tos, kas mainās. Tās ir iespējas, ka �ie ļaudis izdzīvos, ja tiks palaisti brīvībā, vai ne? Bet kā tas tās zina?

�Tas zina,� Tūrmans atbildēja. �Un tu domā, ka elevatori to dara?�

�Es domāju, ka norit kar�, jā. Kar� starp visiem �iem elevatoriem, un tikai viens no tiem uzvarēs.�

�Tad ko tu gribi no manis?�

�Man liekas, ka tas nav viss. Pastāsti man, un es tev atklā�u, kā ieņēmu tavu vietu.�

Donalds pacēla kājas uz gultas un apskāva apak�stilbus, kamēr rīkli un ribas ārdīja klepus lēkme. Tūrmans pagaidīja, līdz tā mitēsies.

�Serveri dara tie�i to, ko tu teici. Tie veido datubāzes par visām �īm dzīvēm un izvērtē tās. Tāpat tie nosaka loteriju iznākumu, un tas nozīmē, ka mēs varam �os cilvēkus veidot ļoti tie�ā veidā. Mēs palielinām savas izredzes, ļaujam vislabākajiem veidot nākamās paaudzes. Tie�i tādēļ �jo ilgāk to darām, jo augstākas ir izredzes.�

�Protams,� Donalds jutās kā muļķis. Viņam būtu vajadzējis to zināt. Viņ� neskaitāmas reizes bija dzirdējis Tūrmanu sakām, ka nekas netiek atstāts nejau�ības ziņā. Un vai loterija nav nejau�ība?

Donalds ievēroja skatienu, ko Tūrmans viņam veltīja. �Tava kārta,� viņ� mudināja. �Kā tu to izdarīji?�

Donalds atbalstīja muguru pret sienu. Viņ� klepoja dūrē, kamēr Tūrmans platām acīm klusi vēroja. �Tā bija Anna,� Donalds teica. �Viņa atklāja tavu plānu. Tu grasījies viņu iemidzināt pēc tam, kad biji saņēmis no viņas visu nepiecie�amo palīdzību, un viņa baidījās, ka nekad vairs nepamodlsies. Tu sniedzi viņai pieeju sistēmām, lai viņa varētu atrisināt problēmu ar elevatoru �etrdesmit. Viņa to noregulēja tā, lai tavu vietu ieņemtu es. Un atstāja zīmīti, kurā lūdza manu palīdzību, viņa to atstāja tavā e-pastā. Es domāju, ka viņa gribēja tevi iznīcināt. Izbeigt �o visu.�

�Nē!� Tūrmans neticēja.

�O, jā! Es pamodos un nesapratu, ko viņa no manis grib. To es uzzināju, kad bija jau par vēlu. Tikmēr problēmas ar elevatoru �etrdesmit turpinājās. Kad pamodos un sāku �o maiņu, �etrdesmitais��

�Mēs jau bijām to nokārtoju�i,� teica Tūrmans.

Donalds atspieda pakausi pret sienu un lūkojās griestos. �Tā viņi ļāva jums domāt. Lūk, ko es domāju. Pēc manām domām, Anna atklāja, ka elevators �etrdesmit bija ielauzies sistēmā. Viņi mainīja savu novēro�anas kameru pārraides, lai mēs nezinātu, kas notiek, dumpīgs IT vadītājs, sacel�anās pa�ā aug�galā, glu�i kā tu teici. Tad viņi pārtrauca videosignālu padevi un satumsa. Bet vispirms tika mainīta gāzes padeves sistēma, lai mēs nevarētu viņus nogalināt. Un pirms tam, ja nu kaut kas tāds notiktu, viņi atslēdza bumbas, kas paredzētas elevatoru sagrau�anai. Viņi atrada veidu, kā pavērst sistēmu otrādi. Viņi visu kontrolēja jau tajā laikā, kad elevators satumsa. Glu�i kā es. Glu�i kā tas, ko Anna paveica manā labā.�

�Kā viņi spēja�?�

�Es nezinu, varbūt viņa viņiem palīdzēja. Viņa ta�u palīdzēja man. Un kaut kādā veidā to uzzināja citi elevatori. Vai varbūt ap to laiku, kad Anna bija beigusi glābt tavu ādu, viņa saprata, ka taisnība ir viņiem, nevis tev. Varbūt viņa lika elevatoram �etrdesmit mieru un ļāva darīt visu, ko tie vēlējās. Pēc manām domām, viņa cerēja, ka viņi būtu varēju�i izglābt mūs visus.�

Donalds noklepojās un iedomājās par senatnes varoņu sāgām, par vīrie�iem un sievietēm, kas cīnījās par taisnību, par mū�dien laimīgajām beigām, uzvarām neiespējamos apstākļos, mū�īgajiem māņiem. Varoņi neuzvarēja. Par varoņiem kļuva tie, kuri pamanījās uzvarēt. Vēsture saglabāja viņu stāstu � miru�ie neizdvesa ne vārda. Tas viss bija blēņas.

�Es uzspridzināju elevatoru �etrdesmit, pirms sapratu, kas notiek,� Donalds skaidroja. Viņ� palūkojās uz griestiem, juzdams uz saviem pleciem visus �os līmeņus, zemi un smagās debesis. �Es viņus uzspridzināju�o man bija nepiecie�ams pievērst uzmanību kam citam, jo man bija vienalga. Es nogalināju Annu, jo viņa mani �eit ievilka, jo viņa izglāba manu dzīvību. Abas reizes es paveicu tevis uzdoto darbu, vai ne tā? Es apspiedu divas sacel�anās, kuras tu pat nebiji paredzējis��

�Nē!� Tūrmans piecēlās. Viņ� izslējās virs Donalda.

�Jā,� Donalds noteica. Viņ� samirk�ķināja acīs sariesu�ās asaras, juta tuk�umu sirdī, kurā agrāk bija mājojis naids pret Annu. Tagad tur bija tikai vainas apziņa un no�ēla. Viņ� bija nogalinājis to, kura bija mīlējusi viņu visvairāk, bija cīnījusies par viscēlākajiem mērķiem. Donalds nekad nebija mēģinājis pajautāt, padomāt, parunāties.

�Tu sāki �o sacel�anos, kad pārkāpi pats savus noteikumus,� viņ� teica Tūrmanam. �Tas sākās, kad tu viņu pamodināji. Tu biji vāj�. Tu visu apdraudēji, bet es to izlaboju. Un lai esi nolādēts par to, ka klausīji viņu! Par to, ka atvedi mani �urp! Par to, ka pārvērti mani par �o!� Donalds aizvēra acis. Viņ� juta, kā gar vaigiem norit asaras un kā caur pievērtajām skropstām sakustējās gaisma, ko aizsedza Tūr-mana stāvs. Donalds gatavojās sitienam. Viņ� atgāza galvu, pacēla zodu un gaidīja. Viņ� domāja par Helēnu. Domāja par Annu. Domāja par �arloti. Atcerējies viņ� Tūrmanam sāka stāstīt par savu māsu un vietu, kurā viņa noslēpusies, pirms trieciens skāra viņa seju, pirms viņ� saņēma sitienus, ko bija pelnījis par palīdzību �iem briesmoņiem, par to, ka bijis nesaprātīgs darbarīks viņu rokās ar katru soli, ko spēris. Viņ� sāka stāstīt Tūrmanam par �arloti, bet caur plakstiem iespiedās gaisma, ēna aizslīdēja, un durvis tika nikni aizcirstas.

To, ka noticis kas nelāgs, Lūkass juta, pirms bija pievienojis austiņas kontaktam. Gaismas virs serveriem mirgoja sarkanas, bet nebija īstais laiks. Zvani no elevatora 1 tika veikti kā pēc pulksteņa. �oreiz zvans atrāva viņu no vakariņām. Dūco�ās un mirgojo�ās gaismas bija iedegu�ās viņa kabinetā un pēc tam pārcēlu�ās uz gaiteni. Vecais Apsardzes priek�nieks Simss bija uzmeklējis Lūkasu atpūtas telpā, lai pateiktu, ka kāds mēģina ar viņiem sazināties, un Lūkasa pirmā doma bija par to, ka noslēpumainais labdaris vēlas viņus par kaut ko brīdināt. Vai varbūt viņ� zvanīja, lai pateiktos, ka viņi beidzot mitēju�ies rakt.

Izveidojot savienojumu, austiņās atskanēja klik�ķis. Gaismas virs galvas pārtrauca nepielūdzamo mirgo�anu. �Hallo?� Lūkass teica, mēģinādams atgūt elpu.

<emphasis>Elevators 18</emphasis>

�Ar ko es runāju?�

Kāds cits. Balss bija tā pati, bet vārdi, ko tā izdvesa, nebija īstie. Kādēļ lai �is cilvēks nezinātu, kas viņ� ir?

��eit Lūkass. Lūkass Kails. Ar ko es runāju?�

�Es vēlos runāt ar jūsu elevatora vadītāju.�

Lūkass pielēca kājās. �Es esmu �ī elevatora vadītājs. Pasaules kārtības operācijas piecdesmit astoņpadsmitā elevatora vadītājs. Ar ko es runāju?�

�Jūs runājat ar viru, kur� �o Pasaules kārtību izdomāja. Tagad ejiet un atvediet man vadītāju. Man te ir rakstīts kāds... Bernards Hollands.�

Lūkasam gandrīz paspruka, ka Bernards ir miris. Visi zināja, ka viņ� ir miris! Tas bija vispārzināms fakts. Viņ� bija noskatījies, kā Bernards sadeg, nevis iet ārā tīrīt, noskatījies, kā viņ� iet bojā liesmās, nevis ļauj sevi izglābt. Bet �is cilvēks to nezināja. Un apjausma par sare�ģītajām norisēm otrā �is līnijas galā, �īs nepielūdzamās līnijas otrā pusē, lika telpai ap viņu sa�ūpoties. Dievi nebija visvareni.

Vai viņi visi neēda pie viena galda. Vai varbūt tas, kur� sevi sauca par Donaldu, bija vēl lielāks dumpinieks, nekā Lūkass bija iedomājies. Vai � kā teiktu D�uljeta, ja būtu �eit, � �ie cilvēki �akarē viņa prātu.

�Bernards ir... ē, viņ� �obrīd nav sasniedzams.�

Klusums. Lūkass juta, kā uz pieres un kakla izspie�as sviedri, serveru un sarunas karstums sāka viņu iespaidot.

�Pēc cik ilga laika viņ� būs atpakaļ?�

�Es neesmu dro�s. Es varētu mēģināt, ē, viņu pasaukt?� Teikuma beigām bija kāpjo�a intonācija, lai gan tam nepavisam nebija jābūt jautājumam.

�Piecpadsmit minūtes,� balss noteica. �Pēc tam gan jums, gan visiem pārējiem tur klāsies ļoti slikti. Ļoti slikti. Piecpadsmit minūtes.�

Savienojums atslēdzās, pirms Lūkass paguva iebilst vai pieprasīt vairāk laika. Piecpadsmit minūtes. Telpa turpināja griezties. Viņam vajadzēja D�ūlu. Vajadzēja kādu, kur� varētu izlikties par Bernardu � varbūt Nelsons. Un ko �is vīrs gribēja teikt, kad pieminēja, ka ir izdomājis Pasaules kārtību? Tas nebija iespējams!

Lūkass skrēja uz trepēm un steidzīgi nokāpa lejā. Viņ� no uzlādē�anas statīva paķēra pārnēsājamo rāciju un uzrāpās atpakaļ aug�ā. Meklēdams Nelsonu, viņ� piezvanīs D�uljetai. Cita balss palīdzēs iegūt nedaudz laika, līdz viņ� sapratīs, ko iesākt tālāk. Savā ziņā Lūkass vienmēr bija gaidījis �o zvanu, gaidījis kādu, kur� gribēs zināt, kas, pie velna, notiek viņu elevatorā. Lūkass to bija gaidījis, un nu tas bija viņu pārsteidzis nesagatavotu.

�D�ūla?� Viņ� sasniedza trepju pēdējo pakāpienu un mēģināja piezvanīt. Ja nu viņa neatbild? Piecpadsmit minūtes. Un ko tad? Cik lielu ļaunumu elevatoram tie varētu nodarīt? Otra balss � Donalds � bija ik pa laikam izmetusi biedējo�us, bet nekonkrētus brīdinājumus. Bet �oreiz viss �ķita citādāk. Lūkass vēlreiz mēģināja sazināties ar D�uljetu. Viņa sirdij nevajadzētu tā dauzīties. Viņ� atvēra serveru telpas durvis un aizjoņoja pa gaiteni.

�Vai varu tev pārzvanīt?� rācijā viņa plaukstā ie�erkstējās D�ūlas balss. �Te lejā ir gatavais murgs. Pēc piecām minūtēm?�

Lūkass smagi elsoja. Gaiteni viņ� izvairījās no Simsa, kur� pagriezās un noskatījās, kā IT vadītājs aizskrien. Nelsonam vajadzētu būt tērpu laboratorijā. Lūkass nospieda pārraides pogu. �Patiesībā palīdzība man noderētu tie�i �obrīd. Vai tu joprojām esi ceļā uz leju?� �Nē, esmu jau klāt. Tikko atstāju bērnus pie tēva. Dodos pie Vokera pēc baterijas. Vai tu skrien? Tu ta�u nenāc lejā, vai ne?�

Dziļas ieelpas. �Nē, es meklēju Nelsonu. Kāds zvanīja un teica, ka grib runāt ar Bernardu, ka citādi mums būs nepatik�anas. D�ūla, mani māc ļoti slikta priek�nojauta.�

Viņ� apskrēja ap stūri un redzēja, ka durvis uz tērpu laboratoriju ir atvērtas. Gar aplodu plivinājās hermētiskās lentes loksnes.^

�Nomierinies!� teica D�uljeta. �Ievelc elpu. Kas tur zvanīja? Un kādēļ tu meklē Nelsonu?�

�Es gribu, lai viņ� ar to cilvēku parunā, izliekas, ka ir Bernards, lai vismaz iegūtu mums nedaudz laika. Es nezinu, kas zvana. Izklausās pēc tā pa�a vīrie�a, bet tas nav viņ�.�

�Ko viņ� teica?�

�Viņ� teica, lai pasaucu Bernardu, teica, ka ir cilvēks, kur� izdomājis operāciju piecdesmit. Nolāpīts, Nelsona �eit nav!� Lūkass pameta skatu uz darbagaldiem un darbarīku skapī�iem. Viņ� atcerējās, ka gaitenī redzēja Simsu. Vecajam Apsardzes priek�niekam bija ļauta pieeja serveru telpai. Lūkass izskrēja no tērpu laboratorijas un metās atpakaļ gaitenī.

�Lūkas, es neko nesaprotu.�

�Es zinu, es zinu! Klau, es tevpārzvanī�u. Man jānoķer Simss�� Viņ� aizskrēja pa gaiteni. Garām slīdēja kabineti, lielākā daļa no tiem bija tuk�i, darbinieki bija pārcelti uz citām nodaļām vai aizgāju�i vakariņās. Viņ� pamanīja, kā Simss nozūd ap stūri netālu no caurlaides vārtiem.

�Sims!�

Apsardzes priek�nieks pabāza galvu atpakaļ ap stūri, ienāca gaitenī un nopētīja Lūkasu, kur� aizelsies pieskrēja pie viņa. Lūkass prātoja, cik minū�u jau pagājis, cik stingrs būs �is vīrs.

�Man vajadzīga jūsu palīdzība,� viņ� teica. Lūkass norādīja uz serveru telpas durvīm, kas slējās vietā, kur savienojās divi gaiteņi. Simss pagriezās un ari paskatījās uz durvīm.

,Jā?�

Lūkass ievadīja savu kodu un atgrūda durvis. Gaismas iek�ā jau atkal mirgoja sarkanas. Nevar būt, ka jau pagāju�as piecpadsmit minūtes! �Man vajadzīgs milzīgs pakalpojums,� Lūks teica Simsam. �Klausieties, tas ir... sare�ģīti, bet man vajag, lai jūs manā vietā ar kādu parunājat. Vajag, lai jūs izliekaties par Bernardu. Jūs ta�u viņu gana labi pazināt, vai ne?�

Simss pacēla galvu. �Par ko izlikties?�

Lūkass pagriezās, sagrāba lielā vira roku un mudināja viņu nākt līdzi. �Nav laika paskaidrot! Vajag, lai jūs vienkār�i atbildat uz �ī cilvēka jautājumiem. Tā ir kā mācību trauksme. Vienkār�i esiet Bernards! Iestāstiet sev, ka esat Bernards! Izturieties, it kā būtu saniknots vai kā tamlīdzīgi! Un pārtrauciet sarunu, cik ātri vien iespējams! Patiesībā runājiet, cik maz vien iespējams!�

�Ar ko man jārunā?�

�Pēc tam paskaidro�u. Man vienkār�i vajag, lai jūs �obrīd to izdarāt. Apmuļķojiet viņu!� Lūkass pieveda Simsu pie atvērtā servera un iespieda viņam rokās austiņas. Simss uz tām skatījās tā, it kā �ādu priek�metu redzētu pirmo reizi mū�ā. �Vienkār�i lieciet tās sev uz ausīm!� Lūkass pamācīja. �Es jūs savieno�u. Tas ir tāpat kā runāt pa rāciju. Atcerieties, ka jūs esat Bernards! Mēģiniet izklausīties pēc viņa, labi? Vienkār�i esiet viņ�!�

Simss pamāja. Viņa vaigi bija sārti, gar pieri noritēja sviedru lāse. Vecais apsargs izskatījās desmit gadus jaunāks un ellīgi satraucies.

�Nu, aiziet!� Lūkass pievienoja kontaktu ligzdai un nodomāja, ka Simss �im uzdevumam dro�i vien ir vēl piemērotāks nekā Nelsons. �ādi viņi iegūs nedaudz laika, un viņ� varēs saprast, kas notiek. Viņ� redzēja, kā Simss saraujas, dro�i vien austiņās izdzirdēja sveicienu.

�Hallo?� viņ� jautāja.

�Pārliecinātāki� Lūkass no�ņāca. Rācijā, ko viņ� turēja rokā, iepark�ķējās D�uljetas balss, un Lūkass pagrieza to klusāk, jo negribēja, lai to izdzird otrā galā. Viņam nāksies D�ūlai pārzvanlt.

�Jā, �eit Bernards,� Simss runāja caur degunu augstā, saspringtā balsi. Drīzāk izklausījās pēc vīrie�a, kur� atveido sievietes balsi, nevis pēc aptuvena biju�ā elevatora vadītāja līdzinieka. ��eit runā Bernards,� Simss atkārtoja, bet �oreiz jau uzstājīgāk. Viņ� ar lūdzo�ām acīm pagriezās pret Lūkasu un izskatījās pilnīgi bezpalīdzīgs. Lūkass vēzēja plaukstu mazā aplītī, mudinādams viņu turpināt. Kaut ko uzklausīdams, Simss pamāja un noņēma austiņas no galvas.

�Nu?� Lūkass �ņāca.

Apsardzes priek�nieks sniedza viņam austiņas. �Viņ� grib runāt ar jums. Man ļoti �ēl. Viņ� zina, ka tas nav Bernards.�

Lūkass novaidējās. Viņ� iespieda padusē rāciju un līdz ar to arī sīko un tālo D�uljetas balstiņu un uzlika uz ausīm sviedrainās, slidenās austiņas.

�Hallo?�

�Tā jums nevajadzēja darīt.�

�Bernards ir... es nespēju ar viņu sazināties.�

�Viņ� ir miris. Tas bija negadījums, vai arī viņ� tika noslepkavots? Kas tur pie jums notiek? Kur� ir galvenais? Mēs �eit nesaņemam novēro�anas kameru signālus.�

�Galvenais esmu es,� Lūkass teica. Viņ� sāpīgi apzinājās, ka Simss viņu pēta. ��eit viss ir kārtībā. Varu palūgt, lai Bernards jums piezvana��

�Jūs esat runāju�i ar kādu no �ejienes.�

Lūkass neatbildēja.

�Ko viņ� jums stāstīja?�

Lūkass pameta skatu uz koka krēslu un grāmatu kaudzi. Simss sekoja skatienam, ieraugot tik daudz papīra vienuviet, viņa acis iepletās.

�Mēs runājām par iedzīvotāju skaita ziņojumiem,� Lūkass teica. �Apspiedām sacel�anos. Jā, Bernards kaujās tika ievainots��

�Man �eit ir ma�īna, kas spēj noteikt, kad jūs melojat.�

Pēk�ņi Lūkasu pameta visi spēki. Tas �ķita neiespējami, bet viņ� �im vīram ticēja. Lūkass pagriezās un sabruka krēslā. Simss norūpējies vēroja. Lūkasa Apsardzes priek�nieks redzēja, ka kaut kas nav kārtībā.

�Mēs darām to, kas ir mūsu spēkos,� Lūkass turpināja. ��eit viss ir kārtībā! Es esmu Bernarda ēna. Es izturēju iniciāciju��

�Es zinu. Bet domāju, ka jūs esat saindēti. Man ļoti �ēl, dēls, bet man to vajadzēja izdarīt jau sen. Tā būs labāk visiem. Man patie�ām ļoti �ēl.� Un tad klusi un noslēpumaini, glu�i kā teikdama to kādam citam, balss izdvesa vārdus: �Slēdziet viņus ciet.�

�Pagaidiet�� Lūkass iesaucās. Viņ� palūkojās uz Simsu, un nu viņi abi bezpalīdzīgi skatījās viens otram acīs. �Ļaujiet man��

Pirms viņ� paguva pabeigt teikumu, pie griestiem atskanēja �ņākoņa. Lūkass pacēla galvu un ieraudzīja, kā no ventilācijas lūkām nolai�as balti mākoņi. Migla izpletās. Viņ� atcerējās �ādas izplūdes gāzes no senajiem laikiem, kad bija ieslēdzies serveru telpā un ļaudis no Mehāniskās centās iepludināt tajā gāzi, lai izsvēpētu viņu laukā. Viņ� atcerējās sajūtu, ka �ajā telpā nosmaks. Tomēr �ī migla bija citāda. Tā bija bieza un draudīga.

Lūkass pārvilka pār muti apak�kreklu un kliedza, lai Simss viņam seko. Līkumodami starp melnajām ma�īnām un pēc iespējas izvairīdamies no mākoņa, abi izskrēja caur serveru telpu. Viņi tika līdz durvīm, kas veda ārā uz IT, kuras, kā Lūkasam �ķita, bija gaisa necaurlaidīgas. Uz paneļa līksmi mirgoja sarkana gaismiņa. Lūkass neatminējās, ka būtu aizslēdzis durvis. Aizturējis elpu, viņ� ievadīja panelī savu kodu un gaidīja, kad gaisma kļūs zaļa. Nekas nenotika. Lūkass ievadīja kodu vēlreiz, viņ� koncentrējās un bija apreibis no gaisa trūkuma, bet ciparu panelis dūca un mirk�ķināja viņam ar savu vienīgo sarkano aci.

Lūkass pagriezās pret Simsu, lai sūdzētos, un ieraudzīja, ka lielais vīrs nespēj atraut skatienu no savām plaukstām. Tās bija klātas ar asinīm. Asinis tecēja no Simsa deguna.

D�uljeta nolamāja rāciju un beidzot ļāva pamēģināt Vokeram. Norūpējusies abus vēroja Kortnija. Viņi bija dzirdēju�i Lūkasu pāris reizes, tomēr viss, kas atskanēja rācijā, bija soļu dunoņa un viņa elpa vai kaut kāda statiskā �ņākoņa.

Vokers pārbaudīja pārnēsājamo rāciju. Ar pogām un skalām, ko viņ� bija pievienojis, rācija bija kļuvusi nevajadzīgi sare�ģīta. Viņ� nedaudz paķimerējās un paraustīja plecus. �Man izskatās, ka viss kārtībā,� Vokers teica, glaudīdams bārdu. �Varbūt vaina ir otrā galā.�

Atdzīvojās viena no pārējām rācijām uz viņa galda. Tā bija lielākā no viņa būvētajām ierīcēm, tās vadi karājās no griestiem. Pirms �ņākoņas uzplūdiem atskanēja pazīstama balss: �Hallo? Vai kāds var man atbildēt? Mums te lejā ir problēma.�

D�uljeta apskrēja ap darbagaldu un paķēra mikrofonu, pirms to paguva izdarīt Vokers vai Kortnija. Viņa atpazina �o balsi. �Henk, te D�uljeta. Kas notiek?�

�Mums ir... ak, ziņojumi no vidus par kaut kādu tvaika noplūdi. Vai tu vēl esi tajā apvidū?�

�Nē, es esmu lejā, Mehāniskajā. Kas tā par tvaika noplūdi? Un no kurienes?�

�Man liekas, ka kāpnēs. �obrīd esmu ārā, kāpņu laukumā, bet neko neredzu. Toties virs sevis dzirdu kņadu. Izklausās pēc milzīgas kustības. Nevaru pateikt, vai tā virzās uz aug�u vai uz leju. Tiesa, ugunsdzēsības signalizācija nav nostrādājusi.�

�Pārtraukt! Pārtraukt!�

Iejaucās vēl viena balss. D�uljeta atpazina Pīteru. Viņ� lūdza pārtraukumu sarunā, lai varētu kaut ko ziņot.

�Mēs klausāmies, Pīter!�

�D�ūla, arī man �eit aug�ā ir kaut kāda noplūde! Tā ir gaisa slū�ās.�

D�uljeta pameta skatu uz Kortniju, kura paraustīja plecus. �Apstiprini, ka tev gaisa slū�ās ir dūmi!� viņa teica.

�Es nedomāju, ka tie ir dūmi. Turklāt tie ir jaunajās gaisa slū�ās, tajās, ko pievienoji tu. Pagaidi! Nē... tas ir savādi.�

D�uljeta attapās, ka sākusi riņķot starp Vokera darbagaldiem. �Kas ir savādi? Izstāsti, ko tu redzi!� Viņa iztēlojās pārrāvumu izplūdes gāzu caurulēs, kaut kur no galvenā ģeneratora. Viņiem nāksies to slēgt ārā, un rezerves ģenerators ir prom. Nolādēts! Viņas ļaunākais murgs. Kortnija lūkojās D�uljetā, saraukusi pieri, viņa dro�i vien domāja tie�i to pa�u. Nolādēts, nolādēts!

�D�ūla, dzeltenās durvis ir vaļā. Es atkārtoju � iek�ējo gaisa slū�u durvis ir pla�i vaļā! Un es to neizdarīju! Vēl pirms mirkļa tās bija slēgtas.�

�Kas ir ar dūmiem?� D�uljeta jautāja. �Vai to kļūst vairāk? Turies grīdas tuvumā un piesedz seju. Tev vajadzēs mitru lupatu vai kaut ko��

�Tie nav dūmi. Un tas krājas aiz jaunajām durvīm, ko tu sameti-nāji. Tās durvis joprojām ir ciet. Es �obrīd skatos caur stiklu. Tur iek�ā viss ir pilns ar miglu. Un es... es redzu cauri dzeltenajām durvīm. Tās ir pla�i atvērtas. Tā ir... sūdu bū�ana��

D�uljeta juta, kā dauzās sirds. Viņa balss intonācija. Viņa nespēja atcerēties nevienu reizi, kad Pīters būtu izdvesis kādu lamu vārdu, kop� viņa viņu pazina un kop� viņi kopā pārcietu�i visļaunāko. �Pīter?�

�D�ūla, ārējās durvis ir vaļā. Es atkārtoju vēlreiz, ārējās gaisa slū�u durvis ir pla�i atvērtas. Es redzu tie�i cauri gaisa slū�ām un... kaut ko, kas izskatās pēc rampas. Man liekas, ka es skatos ārā. Kungs, ap�ēlojies, D�uljeta, es skatos taisni laukā��

�Man vajag, lai tu tiec no turienes prom,� D�uljeta sauca. �Atstāj visu tā, kā ir, un taisies prom! Aizver aiz sevis kafetērijas durvis! Noslēdz tās ar kaut ko! Paņem lenti vai tepi, vai kaut ko no virtuves! Vai tu dzirdi?�

�Jā. Jā.� Izklausījās, ka viņam bija grūti runāt. D�uljetas prātā uzplaiksnīja Lūkasa teiktais par to, ka notiks kaut kas slikts. Viņa paskatījās uz Vokeru, kur� joprojām rokā turēja jauno pārnēsājamo rāciju. Viņai bija vajadzīga vecā rācija. Nevajadzēja ļaut viņam to pārveidot. �Man vajag, lai tu sazinies ar Lūku,� viņa lūdza.

Vokers bezpalīdzīgi paraustīja plecus. �Es jau cen�os!� viņ� teica. �D�ūla, �eit atkal Pīters. Kāpnēs notiek kustība manā virzienā. Es viņus dzirdu. Izklausās pēc puses elevatora. Es nezinu, kādēļ viņi nāk �urp!�

D�uljeta iedomājās Henka ziņojumu par kustību kāpnēs. Ja elevatorā izcēlās ugunsgrēks, visu pienākums bija vadīt ugunsdzēsības �ļūteni vai nokļūt līdz dro�am līmenim un gaidīt palīdzību. Kādēļ cilvēki skrēja aug�up?

�Pīter, nelaid viņus biroja tuvumā! Neļauj tuvoties gaisa slū�ām! Nelaid viņus cauri!�

Domas virpuļoja. Ko viņa darītu, ja būtu tur aug�ā? Vajadzētu tikt iek�ā ar tērpu un aizvērt tās durvis. Bet tas nozīmētu, ka jāatver jauno gaisa slū�u durvis. Jauno gaisa slū�u durvis! Tām tur nevajadzēja atrasties! Pie velna dūmus, āra gaiss tagad ieplūda elevatorā. Ara gaiss� �Pīter?�

�D�ūla, es... es nevaru �eit palikt. Visi uzvedas kā juku�i! Viņi ir birojā, D�ūla! Es... es negribu ne uz vienu �aut. Es nevaru!� �Paklausies manī! Tvaiki. Tas ir argons, vai ne?�

�Tas... varbūt. Jā. Tā tas izskatījās. Es redzēju, kā tas piepilda gaisa slū�as tikai vienu reizi, kad gāji ārā. Bet, jā��

D�uljeta juta, kā sirds pamirst, noreibst galva. Riņķojot pa grīdu, viņa vairs nejuta, kā kājas skar zemi, krūtīs tuk�ums, viņa bija nejutīga un puskurla. Gāze. Inde. Parauga traukā trūksto�ā paplāksne. Tas nelietis no elevatora viens un viņa draudi! Viņ� to ir izdarījis. Viņ� viņus visus nogalina! Caur D�uljetas prātu skrēja tūksto�iem nekam nederīgu plānu un shēmu, tās visas bija bezcerīgas un nāca par vēlu. Daudz par vēlu.

�D�ūla?�

Viņa saspieda mikrofonu, lai atbildētu Pīteram, un tad saprata, ka balss nāca no Vokera rokām. Tā plūda no pārnēsājamās rācijas. �Lūkas!� viņa noelsās. Sniedzoties pēc rācijas, miglojās skats.

�D�ūla? Nolādēts! Man bija nogriezta skaņa. Vai tu mani dzirdi?�

�Es tevi dzirdu, Lūkas! Sasodīts, kas notiek?�

�Velns! Velns!�

D�uljeta dzirdēja klaudzienus un būk�ķus.

�Man viss kārtībā! Viss kārtībā! Nolāpīts! Vai tās ir asinis? Labi, jātiek līdz pieliekamajam. Vai tu vēl tur esi?�

D�uljeta aptvēra, ka neelpo. �Vai tu runā ar mani? Kādas asinis?� �Jā, es runāju ar tevi. Nokritu pa trepēm. Simss ir miris. Viņi to dara. Viņi slēdz mūs ciet. Mans stulbais deguns! Es eju iek�ā pieliekamajā�� Signāls pārvērtās �ņākoņā.

�Lūkas? Lūkas!� viņa pagriezās pret Vokeru un Kortniju, abi viņu vēroja platām un miklām acīm.

��neder. Nego neval no tulienes uztvelt.� Lūkasa balss burbuļoja, it kā viņ� būtu aizspiedis degunu vai mēģinātu aizturēt �ķavas. �Mīļā, tev kaut kul jāieslēdzas. Nevaļu abstādināt degunu��

D�uljetu caurstrāvoja panikas vilnis. Viņus slēdz ciet! Draudi, kas solīja viņu galu, nospie�ot vienu pogu. Viņu gals. Elevators, kādā dzīvoja Solo. Varbūt paskrēja sekunde, bet varbūt divas, �ajā īsajā mirklī D�uljeta atcerējās Solo stāstus par to, kā kritis viņa elevators, par to, kā iedzīvotāji steigu�ies aug�up, par skrie�anu laukā, ārpasaulē, par līķu kaudzēm, kurām viņa bija gājusi pāri pēc vairākiem gadiem. Vienā mirklī viņa bija bijusi gan atpakaļ, gan uz priek�u laikā. �ī bija elevatora 17 pagātne; D�uljeta bija aculieciniece tā elevatora kri�anai, un tā �obrīd noritēja viņas mājās. Un viņa bija redzējusi viņu visu drūmo nākotni, bija redzējusi, kas notiks ar viņas pasauli. D�uljeta zināja, kā tas beigsies. Viņa zināja, ka Lūkass jau bija miris.

�Aizmirsti radio!� viņa viņam teica. �Lūkas, es gribu, lai tu aizmirsti radio un noslēdz tā pieliekamā durvis! Es mēģinā�u izglābt tik daudz cilvēku, cik vien spē�u.�

Viņa paķēra otru rāciju, kas bija noregulēta uz viņas elevatora kanālu. �Henk, vai tu mani dzirdi?�

�Jā?� Viņa dzirdēja, kā Henks elso. �Hallo?�

�Ved visus lejā uz Mehānisko! Visus, ko vari, un pēc iespējas ātrāk! Tūlīt pat!�

�Man liekas, ka vajadzētu iet aug�up,� Henks iebilda. �Visi skrien uz aug�u!�

�Nē!� D�uljeta kliedza rācijā. Vokers salēcās un nometa otra radio mikrofonu. �Paklausies manī, Henk! Visus, ko vari sadabūt! Lejā! Tūlīt!�

D�uljeta satvēra rāciju abās rokās un palūkojās visapkārt, vai nemanīs vēl kaut ko noderīgu, ko paķert līdzi.

�Vai mēs slēdzamies iek�ā Mehāniskajā?� Kortnija jautāja. �Kā pirms tam?�

Kortnija dro�i vien runāja par tērauda plāksnēm, ar kurām barikā�u laikā tika aizmetināti apsardzes vārti. �uvju atstātās rētas bija redzamas joprojām, ta�u plāksnes jau sen bija demontētas.

�Tam mums nav laika,� D�uljeta noteica. Viņa nepiebilda, ka tas viss varētu būt bezjēdzīgi. Gaiss varēja būt saindēts jau �ajā mirklī. Nebija iespējams pateikt, cik ātri tas notiks. Kāda daļa viņas prāta alka koncentrēties uz visu, kas atradās virs galvas, visu, ko viņa nespēja izglābt � gan cilvēkus, gan arī lietas. Viss, kas pasaulē bija labs un vajadzīgs, vairs nebija sasniedzams.

�Paņemiet visnepiecie�amāko, un ejam!� Viņa palūkojās uz abiem. �Mums jāiet tūlīt pat! Kortnij, tiec līdz bērniem un pasaki, lai dodas atpakaļ uz savu elevatoru��

�Bet tu teici... tas pūlis��

�Man vienalga! Ej! Un ņem Voku sev līdzi! Parūpējies, lai viņ� tiek līdz tunelim! Satiksimies tur!�

�Kur tu iesi?� Kortnija jautāja.

�Savākt pēc iespējas vairāk pārējo.�

Mehāniskās gaiteņos valdīja savāds miers. D�uljeta skrēja garām ikdieni�ķām ainām, cilvēkiem, kuri devās no un uz savām maiņām, ratiem ar rezerves daļām un smagiem sūkņiem, caur dzirksteļu lietu, kas radās, kādam metinot, garām mirgojo�ai kabatas baterijas gaismai garāmgājēja rokās, kur� sita pa lukturi ar dūri. Radio viņai bija paziņojis jaunumus pirms laika. Neviens cits neko nenojauta.

�Skrieniet uz tuneli!� viņa kliedza visiem, kas nāca garām. �Tā ir pavēle! Tūlīt! Tūlīt pat! Ejiet!�

Viņu reakcija kavējās. Sekoja jautājumi. Aizbildinājumi. Ļaudis skaidroja, kurp dodas, ka ir aizņemti, ka viņiem �obrīd nav laika.

D�uljeta ieraudzīja Dovsona sievu Reinu, kura bija tikko beigusi maiņu. Viņa sagrāba sievietes plecus. Reinas acis iepletās, ķermenis sastinga no pēk�ņā uzbrukuma.

�Skrien uz klasēm!� D�uljeta viņai teica. �Savāc savus bērnus, savāc visus bērnus un ved viņus cauri tunelim! Tūlīt!�

�Sasodīts, kas notiek?� kāds jautāja. Pāris cilvēki aizskrēja garām pa �auro gaiteni. Starp viņiem bija viens no D�uljetas vecajiem pirmās maiņas palīgiem. Viņi pulcēja ļaudis.

�Skrieniet uz nolāpīto tuneli!� D�uljeta kliedza. �Mums jāevakuējas! Ņemiet līdzi visus, ko varat, savus bērnus, visu, ko uzskatāt par vajadzīgu! �ī nav mācību trauksme! Aiziet! Aiziet!�

D�uljeta sita plaukstas. Reina bija pirmā, kas metās pretējā virzienā un aizskrēja, ar elkoņiem izbrīvēdama sev ceļu ļau�u pilnajā gaitenī. Tie, kas viņu pazina vislabāk, sarosījās tūlīt pēc tam un ceļā sauca līdzi vēl citus. Saukdama, lai visi dodas uz otru elevatoru, D�uljeta skrēja uz kāpņu pusi. Viņa metās pāri caurlaides vārtiem, un de�urējo�ais sargs pacēla galvu un izbijies iesaucās: �Hei!� Aiz muguras varēja dzirdēt, ka vēl kāds sauc, lai pārējie seko, lai kustas. Priek�ā drebēja kāpnes. Viņa dzirdēja, kā dzied metinājuma vietas un kā grab vaļīgi statņi. Tam visam pāri dunēja neskaitāmi zābaki, kas soļoja viņas virzienā.

D�uljeta nostājās kāpņu apak�ā un lūkojās aug�up platajā spraugā starp kāpnēm un kāpņu telpas betona sienām. No lielās spirāles uz visām pusēm sniedzās da�ādi kāpņu laukumi � platas tērauda loksnes, kas, attālumam pieaugot, pārvērtās �aurās lentēs. Virs galvas �ahta iegrima tumsā. Un tad viņa aug�ā ieraudzīja baltus, dūmiem līdzīgus mākoņus. Varbūt tie plūda no vidus līmeņiem.

D�uljeta nospieda rācijas pogu.

�Henk?�

Atbildes nebija.

�Henk, atsaucies!�

Kāpnēs dūca smagas, bet tālas kustības virstoņi. D�uljeta piegāja tuvāk un uzlika plaukstu uz margām. Tās vibrēja, padarot ādu nejutīgu. Zābaku klaudzieni auga skaļumā. Pavērusies aug�up, viņa redzēja, kā viņai virs galvas pa margām slīd plaukstas, dzirdēja uzmundrino�as un apjuku�as balsis.

Saujiņa cilvēku no simt trīsdesmitajiem līmeņiem apgāja pēdējo loku ap galveno kolonnu un �ķita apjuku�i par to, kurp doties tālāk. Viņi izskatījās apstulbu�i kā ļaudis, kuri nekad nebija iedomāju�ies, ka kāpnēm ir gals, ka to beigās zem viņu mājām atrodas �is stāvs ar betona grīdu. D�uljeta viņiem uzsauca, lai viņi iet iek�ā. Viņa pagriezās un kliedza Mehāniskajā, lai kāds parāda viņiem ceļu, lai izlai� cauri apsardzei. Viņi devās garām � vairums tuk�ām rokām, pāris ar pie krūtīm piespiestiem vai pie rokas vestiem bērniem vai rokās nestiem tīstok-lī�iem. Viņi runāja par uguni un dūmiem. Kāds vīrs klupdams krizdams noskrēja lejā, pielicis rokas pie sava asiņainā deguna. Viņ� uzstāja, ka viņiem vajadzētu iet atpakaļ, ka visiem vajadzētu skriet uz aug�u.

�Tu!� D�uljeta sauca, noķērusi viņu aiz rokas. Viņa nopētīja vīrie�a seju, no pirkstu kauliņiem pilo�ās, tum�sarkanās lāses. �No kurienes tu nāc? Kas notika?� Viņa norādīja uz vīrie�a degunu.

�Es nokritu!� viņ� teica, atklājis seju, lai varētu runāt. �Tas bija darbā��

�Labi! Tas nekas. Seko pārējiem!� Viņa norādīja virzienu. Radio ie�erkstējās bezmiesiska balss. Kāds kliedza. Bezdievīga dunoņa.

D�uljeta atkāpās no kāpnēm un aizspieda vienu ausi, pie otras piespiezdama rāciju. �ķiet, ka izklausījās pēc Pītera. Viņa gaidīja, līdz viņ� būs beidzis kliegt.

�Tik tikko tevi dzirdu!� viņa sauca. �Kas notiek?�

Viņa atkal aizspieda ausi un sasprindzināja dzirdi, lai iz�ķirtu viņa teiktos vārdus. ��tiek cauri. Uz ārpasauli. Viņi iet ārā��

D�uljetas mugura atdūrās pret kāpņu telpas betona sienu. Viņa gar sienu noslīdēja tupus zemē. Pa kāpnēm noskrēja vairāki du�i cilvēku. Viņiem piebiedrojās da�i iepaliku�ie dzeltenajos kombinezonos no Apgādes, nesdami da�as lietas. Beidzot ieradās Henks, regulēdams kustību un kliegdams uz tiem, kuri gribēja griezties atpakaļ un doties pretējā virzienā. Da�i ļaudis no Mehāniskās piesteidzās palīgā. D�uljeta koncentrējās uz Pītera balsi.

��nevar paelpot,� viņ� teica. �Mākonis spie�as iek�ā. Esmu galerijā. Cilvēki plūst aug�up. Visi. Uzvedas kā juku�i. Krīt pāri. Visi miru�i. Ārā��

Viņ� elsoja un sēca pēc katra otrā vārda. Radio izslēdzās. D�uljeta pāris reizes iekliedza rācijā, bet nespēja viņu vairs sasniegt. Pacēlusi galvu, viņa redzēja miglu. Likās, ka kāpnēs plūsto�ie dūmi sabiezēja arvien vairāk. Tie kļuva arvien blīvāki, kamēr D�uljeta noskatījās, �ausmās sastingusi.

Tad kaut kas triecās tiem cauri � melna ēna baltajos tvaikos. Tā kļuva lielāka. Atskanēja kliedziens, asinis stindzino�s ķērciens, kamēr tā lidoja arvien zemāk, garām kāpņu laukumiem, tad truls būk�ķis, cilvēkam atsitoties pret grīdu. D�uljeta juta trieciena spēku zābaku zolēs.

Vēl vairāk kliedzienu. �oreiz no tuvējiem ļaudīm, tiem du�iem, kas plūda lejup pa kāpnēm, tiem da�iem, kas bija tik tālu tiku�i. Izmisīgi raudamies uz Mehānikas nodaļu, tie rāpās viens otram pāri. Bet baltie dūmi laidās lejup pa kāpnēm kā bendes cirvis.

D�uljeta sekoja pārējiem Mehānikas nodaļā � viņa bija pēdējā. Dro�ības vārtu turniketa zari bija atlauzti otrādi. Pūlis plūda pāri vārtiem, kamēr da�i skrēja sānis caur izlauzto robu. Sargs, kura pienākums būtu �ādu situāciju novērst, palīdzēja cilvēkiem nokāpt otrā pusē un rādīja virzienu, kurā skriet tālāk.

D�uljeta pārlēca pāri norobe�ojumam un caur pūli steidzās uz guļamtelpu, kurā tika izmitināti bērni. Skrienot garām, viņa dzirdēja, ka atpūtas telpā kāds grabinās, cerams, ka �is cilvēks laupīja noderīgas lietas. Cerams, ka laupīja. Pēk�ņi pasaule bija sajukusi prātā. -

Guļamtelpa bija tuk�a. D�uljeta pieņēma, ka Kortnija jau te bijusi. Tāpat vairs nebija ceļa ārā no Mehāniskās. Un dro�i vien tik un tā bija jau par vēlu. D�uljeta skrēja atpakaļ gaitenī un devās uz vītņu kāpnēm, kas savienoja Mehāniskās līmeņus. Līdz ar blīvu ļau�u masu viņa devās lejup uz ģeneratoru telpu un izrakumu vietu.

Ap naftas urbjtorni bija izkaisītas atme�u un dzelzs armatūras izraibinātu betona gabalu kaudzes, bet tas turpināja cilāt galvu uz aug�u, uz leju, it kā zinātu skumjo pasaules kārtību, it kā teiktu: �Protams. Protams.�

Vēl vairāk rak�anas laikā sara�oto atme�u un gru�u krājās kaudzēs ģeneratoru telpā, te atradās viss, kas vēl nebija sagrūsts sesto raktuvju �ahtā. Te pulcējās cilvēki, tomēr viņu bija daudz mazāk, nekā D�uljeta bija cerējusi. Lielākā daļa, visticamāk, bija mirusi. Un tad kā gaisto�a ideja pār viņu nāca vēlme smieties un justies muļķīgai, doma, ka dūmi nav nekas svarīgs, ka gaisa slū�as aug�ā ir noturēju�ās, ka viss ir kārtībā un D�uljetas draugi drīz vien ķircinās viņu par paniku, ko viņa radījusi.

Tomēr �ī cerība izgaisa tikpat ātri, kā tā parādījās. Nekas nespēja atvairīt metālisko baiļu gar�u uz mēles, Pītera balsi, kas bija teikusi, ka gaisa slū�as ir pla�i vaļā, ka cilvēki krīt zemē miru�i, vai Lūka balsi, kas bija teikusi, ka miris Simss.

Viņa metās pūlī, kas plūda iek�ā tunelī, un sauca bērnus. Tad D�uljeta pamanīja Kortniju un Vokeru. Vokera acis bija pla�i ieplestas,

�oklis pavērts. D�uljeta palūkojās uz cilvēku plūdiem caur viņa acīm un aptvēra, kādu nastu uzkrāvusi Kortnijai, cik grūti ir atkal izvilkt �o savrupnieku no viņa midzeņa.

�Vai satiki bērnus?� viņa mēģināja pārkliegt ļau�u balsis.

�Viņi jau ir iek�ā!� Kortnija sauca pretī. �Kopā ar tavu tēvu!�

D�uljeta paspieda viņas aug�delmu un steidzās tum�ajā ejā. Priek�ā mirgoja gaismas � da�iem bija racēju ķiveres, kurās iebūvēti ar baterijām darbināmi lukturi � tomēr starp �iem stariem stiepās pla�as piķa melnas tumsas joslas. D�uljeta spiedās tunelī kopā ar citiem neredzamiem cilvēkiem, kuri burtiski materializējās no ēnām. Katrā ejas pusē no atme�u kaudzēm grabēdami bira akmeņi; no griestiem krita putekļi un gru�i, kam sekoja kliedzieni un lamā�anās. Eja starp gru�u kaudzēm bija ļoti �aura. Tunelis bija paredzēts saujiņai cilvēku, ne vairāk. Lielāko daļu no milzīgā cauruma, ko viņi bija zemē izraku�i, aizņēma racēja radītie atkritumi.

Vietās, kur veidojās sastrēgumi, da�i ļaudis mēģināja rāpties aug�ā un iet pa atme�u kalnu aug�pusi. Tas tikai stūma zemi un akmeņus virsū cilvēkiem, kuri gāja pa eju tuneļa centrā, un piepildīja tumsu ar kliedzieniem un lāstiem. D�uljeta palīdzēja izrakt kādu no gru�iem un mudināja visus turēties ejas vidū un negrūstīties, lai gan tajā pa�ā brīdī kāds burtiski pārrāpās viņai pāri.

Bija tādi, kas mēģināja skriet atpakaļ, jo viņi bija nobiju�ies, apjuku�i un neuzticējās �im skrējienam tumsā vienā taisnā līnijā. D�uljeta un pārējie kliedza, lai viņi turpina pareizajā virzienā. Viss pārvērtās murgā, kurā ļaudis skrēja virsū steidzīgi saliktajām balstu kolonnām ejas vidū, kurā bija jārāpo uz ceļiem pāri daļējiem iebrukumiem, kurā mazs bērniņ� kaut kur tumsā brēca, cik tik spēka. Pieaugu�ajiem apspiest savas elsas izdevās labāk, tomēr D�uljeta skrēja garām du�iem cilvēku, kuri raudāja. Skrējiens �ķita bezgalīgs, it kā viņiem būtu jārāpjas un jāklūp caur �o tuneli mū�īgi, līdz indīgais gaiss no mugurpuses viņus panāks.

Priek�ā veidojās sastrēgums, cilvēki grūstījās, un lukturī�u stari slīdēja pār racēja tērauda sienu. Tuneļa gals. Durvis ma�īnas galā bija atvērtas. D�uljeta ieraudzīja, ka pie tām stāv Rafs, tumsā mirdzēja viņa bālā seja, acis bija ieplestas un baltas.

�D�ūla!�

Viņa tik tikko spēja to sadzirdēt caur kliedzieniem, kas atbalsojās tum�ajā �ahtā. D�uljeta aizlauzās līdz viņam un jautāja, kuri jau ir tiku�i cauri.

�Ir pārāk tum�s,� viņ� atbildēja. �Viņi var tikt cauri tikai pa vienam. Pie velna, kas notiek? Kāpēc te ir visi �ie ļaudis? Mēs domājām, ka tu teici��

�Vēlāk!� viņa pārtrauca un cerēja, ka �vēlāk� tie�ām pienāks. Par to D�uljeta �aubījās. Visdrīzāk līķu kaudzes būs abos elevatora galos. Tā būs vislielākā at�ķirība starp 17 un 18. Līķi abos galos. �Bērni?� viņa pajautāja un uzreiz iedomājās, kādēļ tagad, kad mirst un jau miru�i tik daudzi, viņa koncentrējas tikai uz da�iem. Viņai bija aizdomas, ka nostrādājis mātes instinkts, kas viņā nekad nav izpaudies. Pirmatnēja tieksme pieskatīt savus pēcnācējus, lai gan ir apdraudēts vēl daudz kas cits.

�Jā, cauri iznāca diezgan daudz bērnu.� Viņ� pārtrauca sarunu un izkliedza norādījumus kādam pārim, kur� nevēlējās iet iek�ā pa racēja durvīm. D�uljeta nespēja viņus par to vainot. �ie cilvēki pat nebija no Mehāniskās. Ko gan viņi domāja par notieko�o? Vienkār�i sekoja citu panikā izkliegtajām komandām. Dro�i vien domāja, ka ir apmaldīju�ies raktuvēs. Pat D�uljetai, kura bija �ķērsojusi uzkalnus un redzējusi ārpasauli, �ī bija biedējo�a pieredze.

�Kā ar �ērliju?� D�uljeta jautāja.

Rafs iespīdināja lukturi iek�ā. �Pilnīgi noteikti redzēju viņu. Es domāju, ka viņa ir racējā. Regulē kustību.�

Viņa paspieda Rafa aug�delmu un palūkojās atpakaļ uz tumsā mud�o�ajām, ēnainajām figūrām sev aiz muguras. �Skaties, lai pats tiec cauri!� viņa teica, un Rafa bālā seja piekrīto�i pamāja.

D�uljeta iespiedās rindā un ielīda racējā. Iek�ā kliedzieni un raudas grabēja kā bērnu bļāvieni tuk�ās zupas skārdenēs. �ērlija stāvēja pie dzinēja un virzīja ļau�u masu, kas stumdījās un grūstījās caur plaisu tumsā, tā bija tik �aura, ka visiem nācās sagriezties sānis, lai izsprauktos cauri. Racēja iek�ienē sakārtās gaismas, kas palīdzēja saskatīt izvedamos atme�us, bija izslēgtas, rezerves ģenerators nestrādāja, bet D�uljeta juta, ka no tā plūst siltums, kas bija radies, to darbinot. Viņa dzirdēja, kā dzisdams klik�ķēja metāls. D�uljeta iedomājās par to, vai Sērlija darbinājusi ma�īnu, lai pārvietotu to un tās dzinēju atpakaļ uz elevatoru 18. Viņas ar Kortniju bija strīdēju�ās par to, kur ma�īnai būtu īstā vieta.

�Sasodīts, kas notiek?� pamanījusi D�uljetu, Sērlija noprasīja. D�uljeta gribēja izplūst asarās. Kā paskaidrot to, no kā viņa baidījās, kā pateikt, ka pienācis gals visam, ko viņas jebkad pazinu�as? D�uljeta pakratīja galvu un iekoda lūpā. �Mēs zaudējam elevatoru,� viņa beidzot izmocīja. �Ara gaiss tiek iek�ā.�

�Kāpēc tu sūti viņus �urp?� Sērlijai nācās pārkliegt apkārtējo balsis. Viņa aizvilka D�uljetu aiz ģeneratora, prom no trok�ņa.

�Gaiss nāk lejā pa kāpnēm,� D�uljeta teica. �To nevar apturēt. Es grasos aizbērt tuneli.�

Sērlija mēģināja aptvert dzirdēto. �Gāzīsi balstus?�

�Ne glu�i. Tos lādiņus, ko tu gribēji izlikt��

�ērlijas seja pārvērtās akmenī. �Tie lādiņi ir salikti no otras puses! Es tos izvietoju tā, lai aizbērtu �o pusi, lai noslēgtu �o elevatoru un pasargātu mūs no �ejienes gaisa!�

�Bet �ejienes gaiss tagad ir viss, kas mums atlicis!� D�uljeta iespieda Sērlijai rokās rāciju, vienīgo lietu, ko bija paņēmusi līdzi no mājām. Sērlija saņēma to rokās. Viņa mēģināja nenomest zemē lukturīti, kas spīdēja pret D�uljetas krūtīm. Atstarotajā gaismā D�uljeta redzēja savas nabaga draudzenes apjukumā pārvērsto seju. �Pieskati visus!� D�uljeta viņai teica. �Solo un bērnus�� Viņa paskatījās uz ģeneratoru. �Dārzi �eit ir izmantojami. Un gaiss��

�Tu ta�u netaisies�� Sērlija iesāka.

�Es parūpē�os, lai pēdējie no mūsējiem tiek cauri. Aiz manis vēl bija pāris du�i. Varbūt kāds simts cilvēku.� D�uljeta ar rokām apņēma senās draudzenes plecus. Viņa iedomājās, vai maz abas vairs ir draudzenes. Vai starp viņam vēl pastav tā saikne. Viņa pagriezās, lai ietu.

�Nē!�

Sērlija sagrāba D�uljetas roku, rācija grabēdama nokrita uz grīdas. D�uljeta mēģināja izrauties.

�Lai es esmu nolādēta!� Sērlija kliedza. Viņa apgrieza D�uljetu otrādi. �Lai es esmu nolādēta, ja tu atstāsi mani ar �o visu, atbildīgu par viņiem visiem! Lai velns mani parauj��

Kaut kur skanēja raudas, nebija iespējams pateikt, vai raudāja bērns vai pieaugu�ais. Tikai apjuku�u un �ausmās pārvērstu balsu kakofo-nija, kas atbalsojās pārpildītajās lielās tērauda ma�īnas telpās. Un tumsā D�uljeta nemanīja triecienu, kas nāca pār viņas galvu, nemanīja Sērlijas dūri. Viņa tikai juta to pret �okli, nobrīnījās par spilgtās gaismas uzliesmojumu piķa melnajā tumsā un tad kādu brīdi neatcerējās vairs neko.

Viņa atguvās pāris mirkļus vai minūtes vēlāk, nevarēja pateikt pēc cik ilga laika. Viņa bija sarāvusies �okurā uz racēja tērauda grīdas, balsis visapkārt skanēja slāpēti un tāli, D�uljeta gulēja, nekustējās un juta, kā pulsē seja.

Mazāk cilvēku. Tikai tie, kuri paspēju�i, un viņi virzījās cauri racēja iek�ām. �ķita, ka viņa bijusi bezsamaņā kādu minūti vai divas. Varbūt ilgāk. Daudz ilgāk. Kāds sauca viņas vārdu, meklēja viņu tumsā, bet viņa bija neredzama un ierāvusies pie ģeneratora tālākā sāna tumsā apslēptā ēnā. Kāds sauca viņas vārdu.

Tad tālumā atskanēja varens sprādziens. It kā astoņus centimetrus bieza tērauda plāksne kristu un atsistos pret grīdu tepat blakus viņas galvai. Zeme sakustējās, tā trīcēja un kopā ar to arī racējs, un D�uljeta zināja. Sērlija bija aizgājusi uz vadības telpu un ieņēmusi D�uljetas vietu. Viņa bija uzspridzinājusi lādiņus, kas bija paredzēti, lai pasargātu viņas vecās mājas no �īm jaunajām. Viņa bija nolēmusi sevi nāvei līdz ar pārējiem.

D�uljeta raudāja. Kāds sauca viņas vārdu, un viņa aptvēra, ka skaņa nāk no rācijas, kas nokritusi uz grīdas. Neko nejuzdama, apjukusi viņa sniedzās pēc tās. Tas bija Lūkass.

�Lūk,� viņa no�ukstēja, piespiedusi pārraides pogu. Viņa balss nozīmēja to, ka viņ� atrodas ārpus tērauda skapja, gaisa necaurlaidīgā pieliekamajā, kas pilns ar ēdienu. Viņa iedomājās par Solo, kur�, ēdot no �īm bund�ām, izdzīvoja gadu desmitiem ilgi. Ja kāds varēja, to varētu arī Lūkass. �Ej atpakaļ iek�ā!� viņa �ņukstēdama teica. �Ieslēdzies!� D�uljeta saņēma rāciju abās rokās un palika guļam uz grīdas.

�Es nevaru,� Lūkass teica. Atskanēja klepus, moko�a sēk�ana. �Man bija... bija jādzird tava balss. Vēl pēdējo reizi.� Nākamo klepus lēkmi D�uljeta juta glu�i kā savās krūtīs, kurās kaut kas gatavojās trūkt. �Ar mani ir cauri, D�ūla. Cauri...�

�Nē!� Viņa raudāja pie sevis un nospieda rācijas pogu. �Lūkas, tūlīt pat ej atpakaļ noliktavā! Aizslēdz to un turies! Vienkār�i turies�� Viņa klausījās, kā Lūkass klepo un ar mokām spēj parunāt. Balss atskanēja ķērkstot: �Nevaru. Viss. Viss. D�ūla, es tevi mīlu. Mīlu ...� Pēdējie vārdi bija �uksts, tik tikko skaļāks par statiku. D�uljeta raudāja, sita pa grīdu un kliedza uz viņu. Viņa nolādēja viņu. Nolādēja sevi. Caur atvērtajām racēja durvīm pār visu pārskrēja putekļu mākonis, ko nesa vēsa pūsma, un D�uljeta juta to uz mēles, uz lūpām. Tas bija sausais sa�ķaidītā akmens krīts, atliekas no �ērlijas sprādziena tālu tuneļa otrā galā, tas gar�oja pēc visa, ko D�uljeta jebkad pazinusi... un tas bija miris.

�arlote apstulbusi paliecās tālāk no radio. Viņa blenza uz park-�ķo�o skaļruni, klausījās statiskajā �ņākoņā un izspēlēja �o ainu savā prātā atkal un atkal. Atvērtas durvis, pa kurām ieplūst indīgs gaiss, cilvēki mirst, tiek sabradāti, elevators iet bojā. Elevators, kuru viņas brālis pūlējās izglābt, bija pagalam.

Sniedzoties, lai pagrieztu radio skalu, viņas roka drebēja. Pārslēgdama kanālus, �arlote dzirdēja citas balsis no citiem elevatoriem � sīkus sarunu un klusuma fragmentus bez konteksta, pierādījumus, ka citur dzīve ritēja pilnā sparā.

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

��omēnes tas noticis jau otro reizi. Pasaki Kerolai��

��ja tu man to pietaupītu, kamēr tieku līdz turienei, es būtu ļoti patei��

��sapratu! �obrīd viņa ir aizturēta��

Statiskā �ņākoņa starp �īm sarunām aizpildīja vietas, kurās bija elevatori, kas pilni ar miru�u gaisu. Elevatori, kas pilni ar miru�ajiem.

�arlote pārslēdzās atpakaļ uz 18. Atkārtotāji �ajā elevatorā joprojām sūtīja signālus aug�up un lejup; to varēja noteikt pēc �ņākoņas. �arlote klausījās, vai neizdzirdēs to balsi, to sievieti, kas sauca, lai visi dodas uz apak�ējiem līmeņiem. �arlote bija dzirdējusi kādu sakām viņas vārdu. Bija savādi apzināties, ka viņa dzirdējusi tās sievietes balsi, ar kuru bija apsēsts viņas brālis, �o dumpīgo mēru, kā viņ� bija viņu saucis, �o tīrītāju, kas atgriezusies mājās.

Tā varēja būt kāda cita, bet �arlote tā nedomāja. Tādas komandas izteica cilvēks, kuram ir ietekme. Viņa iztēlojās sievieti, kas pulcē ļaudis kāda tāla elevatora dziļumos, kādā tum�ā un vientulīgā vietā, un izjuta pēk�ņu saikni ar viņu. Ko gan �arlote nebūtu gatava atdot, lai spētu pārraidīt, nevis tikai klausīties, lai rastu kādu veidu, kā sazināties ar �iem cilvēkiem!

Paliekusies uz priek�u, �arlote paberzēja to radio sānu, kur būtu jāpievieno mikrofons. Bija aizdomīgi, ka brālis �o daļu bija atstājis pēdējo. It kā neuzticētos, ka �arlote ne ar vienu nerunās. It kā būtu gribējis, lai viņa tikai klausās. Vai varbūt viņ� bija raizējies pats par sevi. Varbūt Donalds nezināja, vai pietiktu gribasspēka, ja \£iņam būtu iespēja savas domas pārraidīt citiem. Viņi �eit neklausījās, ko runā elevatoru vadītāji, �is radio sasniedza jebkuru iedzīvotāju ar rāciju.

�arlote uzsita pa krū�u kabatu, juta tajā ID, ko Donalds bija viņai iedevis, un acu priek�ā uzplaiksnīja aina ar zābaku, kas cēlās un krita, ar sienu un grīdu, kas no�ķiestas ar asinīm. Beigās tie nebija devu�i viņam iespēju. Bet �arlotei bija kaut kas jādara. Viņa nevarēja �eit sēdēt mū�īgi un klausīties statikas �ņākoņā, klausīties, kā cilvēki mirst. Donijs bija teicis, ka liftos viņas ID darbosies. Vēlme kaut ko pasākt bija nepārvarama.

�arlote izslēdza radio un apsedza to ar plastmasas pārklāju. Viņa novietoja krēslu tā, lai izskatītos, ka tas nav izmantots, un nopētīja lidaparātu vadības telpu, meklēdama vēl kādas pazīmes, ka te kāds bijis. Atgriezusies guļamtelpā, viņa atvēra savu lādi un aplūkoja tajā noglabāto apģērbu. �arlote izvēlējās reaktora sarkano. Tas bija vaļīgāks nekā pārējie. Izvilkusi kombinezonu no lādes, viņa pārbaudīja uz�uvi ar vārdu. Stens. Viņa varētu būt Stens.

�arlote apģērbās un devās uz noliktavu. Pie izjauktā bezpilota lidaparāta varēs atrast pietiekami daudz smērvielu. Viņa uzsmērēja nedaudz eļļas uz plaukstas, sameklēja noliktavas kastēs cepuri ar nagu un devās uz tualeti. Vīrie�u tualeti. Kādreiz �arlotei patika lietot kosmētiku. �ķita, ka tas bijis citā dzīvē, kad viņa bija cits cilvēks. Viņa atcerējās, kā no datorspēļu spēlē�anas pievērsās centieniem izskatīties glīti, kā ietonēja vaigus, lai tie neizskatās tik apaļīgi. Tas bija vēl pirms pamata apmācībām, kas uz īsu brīdi padarīja viņu slaidu un stingru. Tas bija, pirms divas misijas dienestā viņai palīdzēja atgūt dabiskās ķermeņa formas, pierast pie �ī ķermeņa, pat iemīlēt to.

�arlote uzsmērēja eļļu uz vaigiem, lai padarītu vaigu kaulus nemanāmākus. Nedaudz melnuma uzacīs lika tām izskatīties pilnīgākām. Uzsmērējot plānu, nelāgi gar�ojo�u kārtiņu uz lūpām, tās vairs neizskatījās tik sārtas. Tas bija pretstats jebkurai kosmētikai, ko viņa jebkad lietojusi. �arlote sabāza matus cepurē un pavilka nagu zemāk, piekārtoja kombinezonu, līdz tās izskatījās pēc auduma krokām, nevis krūtīm.

Tā bija no�ēlojama maskē�anās. Viņa redzēja tai cauri vienā mirklī. Tomēr �arlote ta�u to zināja. Vai kāds turēs viņu aizdomās pasaulē, kur sievietēm ieeja aizliegta? Viņa nebija dro�a. Kā viņa varēja to zināt? �arlote ilgojās pēc Donalda, kuram varētu to pajautāt. Viņa iztēlojās, kā brālis smietos par viņu, un ar to gandrīz pietika, lai sāktu raudāt.

�Stulbā, nesāc man vēl te raudāt!� susinādama acis, viņa teica spogulim. �arlote uztraucās, ko raudā�ana varētu nodarīt viņas grimam. Tomēr asaras plūda tik un tā. Tās ritēja un neko nesabojāja. Tās bija tikai ūdens lāses, kas slīdēja pār eļļu.

Kaut kur bija jābūt elevatora shēmai. �arlote pārmeklēja Donija piezīmju mapi pie radio, bet tur to neatrada. Viņa mēģināja meklēt sanāksmju telpā, kur brālis bija pavadījis lielu daļu laika, pārskatīdams kastes, kas pilnas ar dokumentiem. �eit viss bija sajaukts. Vairums viņa piezīmju bija aiznestas prom. Viņi noteikti plānoja atgriezties pēc pārējā, dro�i vien darīs to no rīta. Vai arī viņi varētu ierasties tūlīt, un �arlotei būtu jāpaskaidro, ko viņa te dara:

�Mani atsūtīja lejā paņemt... ē...� Viņas mākslotā balss izklausījās smieklīgi. �arlote �ķirstīja atvērtās mapes, pārskatīja atsevi�ķās lapas un mēģināja vēlreiz, bet �oreiz savā balsī, kas bija tikai nedaudz pazemināta. �Man lika �o visu aiznest uz pārstrādi,� viņa skaidroja tuk�ajai telpai. �Ak tā? Un kurā stāvā pārstrāde atrodas?� viņa sev jautāja. �Man nav ne mazākās nojausmas,� �arlote atzina. �Tie�i tādēļ es meklēju karti.�

Viņa atrada karti. Tā gan nebija pareizā. Tur bija re�ģī sarindoti aplī�i, no kuriem izejo�ās sarkanās līnijas satecēja vienā punktā. To, ka tā ir karte, viņa saprata tikai tādēļ, ka atpazina izkārtojumu ar re�ģi, kura sānos rindojās burti, bet aug�pusē � skaitļi. Gaisa spēki reiz �ādos re�ģos bija atzīmēju�i diennakts mērķus. Viņa paņemtu ēdnīcā vir-tuli un kafiju, bet vīrietis un viņa ģimene no D-4 mirtu uguns viesulī. Pusdienu pārtraukums. �ķiņķa, siera un rudzu maizes sviestmaizes.

�arlote atpazina re�ģī izvietotos apļus. Tie bija elevatori. Pār �o uzkalnu reljefu viņa bija vadījusi jau trīs lidma�īnas. Sarkanās līnijas gan bija savādas. Viņa izsekoja vienai ar pirkstu. Tās atgādināja lidojumu trajektorijas. No katra elevatora stiepās pa līnijai, izņemot vienu elevatoru kartes centra tuvumā, kur�, kā viņai likās, varētu būt tas, kurā atrodas viņa. Vienreiz Donalds viņai bija rādījis �o izkārtojumu uz lielā galda, tā, kur� tagad bija ierakts papīru kalnos. �arlote salocīja karti, iebāza to krū�u kabatā un turpināja meklēt.

Izskatījās, ka iepriek� manītā elevatora 1 shēma bija pazudusi, bet viņa atrada kaut ko gandrīz tikpat labu. Personu rādītāju. Tajā pēc ranga, maiņu iedalījuma, nodarbo�anās, dzīvesvietas un darbavietas līmeņiem bija atrodams viss elevatora personāls. Grāmata bija nelielas pilsētiņas telefonu grāmatas biezumā un atgādināja viņai, cik daudz cilvēku uz maiņām darbināja �o elevatoru. Nevis cilvēki � vīrie�i. Pārlūkojusi vārdus, �arlote redzēja, ka tie visi ir vīrie�i. Viņa iedomājās par Sa�u, vienīgo sievieti, kas kopā ar viņu bija izgājusi mācību nometni jauniesauktajiem. Bija savādi iedomāties, ka Sa�a ir mirusi, ka starp dzīvajiem vairs nav neviens no viņas pulka vīriem, neviens no pilotu skolas, viņi visi bija miru�i.

�arlote atrada reaktora mehāniķa vārdu un darbavietas līmeni, meklēja haosā uz galda kādu pildspalvu, atrada to un pierakstīja līmeņa numuru. Atklājās, ka administrācija atrodas trīsdesmit ceturtajā līmenī. Muļķīgi, ka tajā pa�ā līmenī darbojās arī sakaru in�enieris. Viņai nepatika domāt par sakaru telpu, kas atrodas tikai pāris durvis tālāk gaitenī, kurā strādāja ļaudis, kas visu �o pasākumu vadīja. Apsargs strādāja divpadsmitajā. Ja Donijs tiek turēts gūstā, tad varbūt viņ� atrodas tur. Ja vien tie nav viņu iemidzināju�i. Ja vien viņ� neatrodas vietā, kas �eit tiek uzskatīta par slimnīcu. Viņa prātoja, ka krio-podi atrodas lejā. �arlote atminējās, kā liftā brauca aug�up pēc tam, kad brālis bija viņu pamodinājis. Uzmeklējot kādu, kas tur strādā, viņa atrada galvenā kriopodu operāciju biroja līmeni, bet ķermeņi dro�i vien netika uzglabāti tur. Vai varbūt tomēr?

�arlotes piezīmes pārvērtās �vīkājumu jūklī, aptuvenā skicē par lietām, kas atrodas virs un zem viņas. Bet kur sākt meklējumus? Apgādes un rezerves daļu noliktavas, ko bija pārmeklējis viņas brālis, nekur nebija minētas dro�i vien tādēļ, ka �ajos līmeņos neviens tā īsti nestrādāja. Sākusi no jauna uz tīras papīra loksnes, �arlote uzzīmēja cilindru un, kā nu prata, izveidoja shēmu, aizpildīdama stāvus, ko zināja no Donija ikdienas gaitām, un arī tos, ko bija atradusi rādītājā. Sākusi ar kafetēriju pa�ā aug�ā, viņa zīmēja, līdz bija tikusi līdz kriopodu operāciju birojam, kas, pēc viņas pierakstiem, atradās viszemāk. Vispirms viņa dotos uz tuk�ajiem līmeņiem. Da�i no tiem būs glabātavas un noliktavas, bet tikpat labi lifts var atvērties istabā, kas pilna ar vīrie�iem, kuri spēlē kārtis � vai ko nu viņi te dara, lai nosistu laiku, kamēr nogalina pasauli. �arlote nevarēja vienkār�i skriet uz labu laimi; viņai bija vajadzīgs plāns.

Viņa izpētīja karti un apsvēra savas iespējas. Vieta, kur pilnīgi noteikti būs mikrofons, ir sakaru telpa. Viņa ielūkojās sienas pulkstenī. Divdesmit piecas pāri se�iem. Vakariņu laiks un maiņas beigas, apkārt staigā daudz cilvēku. �arlote pieskārās sejai vietā, kur bija uzsmērējusi eļļu, lai nomaskētu savus vaigu kaulus. Bija jāapsver ar skaidru galvu, dro�i vien nevajadzētu nekur iet vismaz līdz vienpadsmitiem. Vai varbūt labāk iejukt rosīgā pūlī? Kā tur ārā bija? Viņa riņķoja pa telpu un sprieda. �Es nezinu, es nezinu,� �arlote teica, izmēģinādama savu jauno balsi. Izklausījās, ka viņa ir saaukstējusies. Tas bija labākais veids, kā izklausīties pēc vīrie�a � runāt, it kā būtu saaukstējusies.

�arlote atgriezās noliktavā un nopētīja lifta durvis. Kāds varētu pa tām iznākt �ajā pa�ā mirklī, un lēmums tiktu pieņemts viņas vietā. Viņai vajadzētu vēl pagaidīt. Atgriezusies pie bezpilota lidaparātiem, viņa norāva pārsegu tam, pie kura bija strādājusi, un palūkojās uz vaļējiem paneļiem un izmētātajiem darbarīkiem. Pametusi skatu uz sanāksmju telpu, �arlote tur uz grīdas redzēja sarāvu�os Doniju, kur� mēģina izvairīties no spērieniem, kamēr divi vīri bija piespiedu�i viņu pie grīdas, viņu � cilvēku, kur� tik tikko spēja �ausmino�os triecienus izturēt.

�arlote paņēma skrūvgriezi un ielika to vienā no kombinezona darbarīku kabatiņām. īsti nezinādama, ko iesākt, viņa ķērās klāt lidaparātam, lai nosistu laiku. �arlote dosies ārā vēlāk vakarā, kad gaiteņos būs mazāk cilvēku un saruks iespēja tikt ievērotai. Vispirms viņa sagatavos �o ma�īnu lidojumam. Donija �eit vairs nebija � viņa darbs palicis nepabeigts � bet viņa varēja turpināt misiju. Viņa varēja salikt lietas atpakaļ kopā pa vienai skrūvītei un uzmavai vien. Un �onakt viņa ies ārā un atradīs vajadzīgo detaļu. �arlote atgūs savu balsi un, ja kāds no viņiem vēl ir dzīvs, sazināsies ar ļaudīm tajā nelaimes pārņemtajā elevatorā.

Izsauktais lifts ieradās pusnakti. Pareizāk sakot, piecas minūtes pāri pusnaktij. Tad �arlote beidzot bija saņēmusi drosmi doties ārā un lifta zvans atbalsojās iero�u noliktavā.

Durvis grabēdamas atvērās, un viņa iekāpa atmiņās par zaudētu laiku un vietu, atmiņās par normālu pasauli, kurā lifti veda cilvēkus uz darbu un prom no tā. Satverot ID karti, ko Donijs viņai bija iedevis, pakrūtē vēlreiz iedūrās �aubas. Durvis sāka vērties ciet. �arlote pa tām izbāza savu zābaku, ļāva durvīm sisties pret pēdu, un lifts atkal atvērās. Viņa gaidīja, ka atskanēs signalizācija, kad viņa neļāva durvīm aizvērties otro reizi. Varbūt viņai vajadzētu no tās sasodītās kastes kāpt ārā un pārdomāt, ļaut liftam doties savās gaitās un nogaidīt vēl kādu stundu vai divas. Durvis joprojām spaidīja viņas zābaku un atkāpās kā nezvērs, kur� apsver iespēju viņu apēst. �arlote nolēma, ka ir vilcinājusies jau pietiekami ilgi.

�arlote piespieda ID karti pie lasītāja, tā acs iedegās zaļa, un viņa nospieda trīsdesmit ceturtā līmeņa pogu. Administrācija un sakari. Lauvu bedre. Likās, ka durvis, beidzot aizvēru�ās, pateicībā nopūtās. Garām sāka slīdēt stāvi.

�arlote aptaustīja skaustu un sajuta pāris atrisu�as matu �ķipsnas. Viņa pabāza tās zem cepures. Doties uz administrācijas stāvu bija riskanti � tērpta sarkanajā, reaktoram paredzētajā kombinezonā, viņa izcelsies � tomēr vēl ļaunāk varētu būt ierasties vietā, kurā viņai būtu jāiederas, un nezināt, uz kuru pusi doties vai ko vajadzētu darīt. �arlote aptaustīja kabatas, lai pārliecinātos, vai ir paņēmusi savus darbarīkus, pielūkoja, lai tie ir redzami. Tie bija viņas aizsegs. Sānu kabatu uzkrīto�i vilka uz leju tajā noslēptā pistole, ko viņa bija paņēmusi no kādas kastes noliktavā. Līmeņiem slidot garām, �arlotes sirds auļoja. Viņa mēģināja iztēloties ārpasauli, par ko viņai bija stāstījis Donalds, to sauso un nedzīvo tuksnesi. �arlote iztēlojās, kā lifts uzslīd līdz pat pa�ai aug�ai, atveras noplicinātās, paugurainās ainavas vidū un kā gar tā durvīm gaudo vēj�. Tas varētu nākt kā atvieglojums.

Ceļā uz aug�u neviens pasa�ieris nepiebiedrojās. Doties turp �ajā diennakts stundā bija pareizais lēmums. Trīsdesmit sestais, trīsdesmit piektais, un lifts palēnināja gaitu. Durvis atvērās kādā gaitenī, gaismas pie griestiem bija ne�ēlīgas un spilgtas. �arlote tūlīt pat sāka ap�aubīt savu masku. Duci soļu tālāk pie caurlaides vārtiem galvu pacēla apsargs. �ajā pasaulē nebija nekā pazīstama, tā nepavisam neatgādināja viņas pēdējo nedēļu mājas. �arlote pavilka zemāk cepures nagu un labi apzinājās, ka tās krāsa nesaskan ar kombinezonu. Bija svarīgi būt pārliecinātai, un �arlote tāda nemaz nejutās. Esi dro�a! Tie�a. Viņa iestāstīja sev, ka ikdiena �eit ir vienmuļa. Visi redzēs to, ko gaida. Viņa piegāja pie vīrie�a un vārtiem un sniedza savu ID karti.

�Jūs kāds gaida?� apsargs pajautāja. Viņ� norādīja uz skeneri viņas pusē. �arlote izslidināja karti caur to, nezinādama, kas varētu notikt, būdama pilnīgi gatava skriet, izvilkt pistoli, padoties vai apjukumā darīt to visu vienlaicīgi.

�Mums uzrāda... ē, enerģijas zudumus �ajā stāvā.� Mākslīgi slimā balss pa�as ausīs izklausījās pilnīgi muļķīga. Tomēr viņa savu balsi pazina labāk nekā jebkur� cits � �arlote sev iestāstīja, ka tie�i tādēļ tā izklausās muļķīgi. Kādam citam tā var �ķist normāla. Tāpat viņa cerēja, ka enerģijas zudums �im vīram izsaka tikpat maz kā viņai pa�ai. �Mani uzsūtīja aug�ā pārbaudīt sakaru telpu. Vai zināt, kur tā atrodas?�

Jautājums viņam. Lūgums pēc norādēm, lai paglaimotu viņa vīri�ķajam ego. �arlote juta, kā gar skaustu aizrit sviedru lāse, un iedomājās, vai varētu būt izmuku�as vēl kādas matu �ķipsnas. Paceļot roku, ap krūtīm varētu nevajadzīgi savilkties kombinezons. Ar skatienu novērtējusi �o lielo vīru, �arlote iztēlojās, kā viņ� viņu sagrābj un triec pret zemi, sizdams ar savām plaukstām, kas bija tik lielas kā �ķīvji.

�Sakari? Protams! Jā! Pa �o gaiteni līdz galam, tad pa kreisi. Otrās durvis pa labi.�

�Paldies!� Palokot cepures naga malu, viņa varēja turēt galvu pieliektu. �arlote izspiedās caur turniketa stieņiem, kas klak�ķēja, it kā tos vadītu neredzama pulksteņa mehānisms.

�Kaut ko neaizmirsāt?�

Viņa pagriezās. Roka aizslīdēja līdz smagajai kabatai pie kājas.

�Man vajag, lai parakstāt darba �urnālu.� Sargs pasniedza apdilu�u digitālo plan�eti, tās ekrānu aizmigloja līkumaini skrāpējumi.

�Pareizi.� �arlote satvēra plastmasas irbuli, kas bija iekārts ar līmlenti aptītā vadā. Viņa aplūkoja aizpildāmo aili ekrāna centrā. Tur bija rūtis, kur ierakstīt laiku, vietu un viņas vārdu. �arlote aizpildīja laika lauciņu un, jau aizmirsusi, pameta skatu sev uz krūtīm. Stens. Viņas vārds bija Stens. �arlote skribelēja nekārtīgi, mēģināja, lai izskatās nevērīgi, un pasniedza sargam plan�eti un irbuli.

�Tiksimies, kad nāksiet ārā!� viņ� noteica.

�arlote palocīja galvu un cerēja, ka arī ceļ� ārā izrādīsies tikpat mierīgs.

Viņa sekoja vīrie�a norādēm un devās dziļāk gaitenī. Visapkārt bija lielāka kustība un vairāk trok�ņu, nekā viņa bija cerējusi pieredzēt �ajā diennakts laikā. Da�os kabinetos dega gaismas, �īkstēja krēsli un dokumentu skapju atvilktnes, klabēja datoru tastatūras. Tālāk gaitenī atvērās durvis, iznāca vīrietis un aizvēra tās aiz sevis. �arlote ieraudzīja viņa seju un pēk�ņi vairs nejuta savas kājas. Pāris soļus viņa veica nedro�i, uz kaula un miesas stabiem. Sareiba galva. Viņa gandrīz nokrita.

�arlote pielieca galvu un, neticēdama savām acīm, pakasīja skaustu. Bet tas bija Tūrmans! Izskatījās slaidāks un vecāks. Un tad atgriezās aina ar Doniju, kur� ir sarāvies �okurā uz grīdas un tiek piekauts gandrīz līdz nāvei. Gaiteni aizmigloja asaras. Baltie mati, slaidais stāvs. Kāpēc viņa neatpazina viņu jau toreiz?

�Jūs gan esat tālu no mājām,� Tūrmans nobrīnījās.

Viņa balss skanēja kā smil�papīrs. Pazīstama skaņa. Tāpat kā viņas mātes vai tēva balss, ja viņi vēl būtu dzīvi.

�Pārbaudu enerģijas zudumus,� �arlote atbildēja, viņa neapstājās un nepagriezās, cerēdama, ka viņ� runā par kombinezona krāsu, nevis viņas dzimumu. Kā viņ� nedzird, ka tā ir viņas balss? Kā viņ� var nepazīt viņas gaitu, stāvu, kailo ādas laukumu uz skausta, tos da�us centimetrus nepiesegtās miesas, jebko, kas varētu �arloti nodot?

�Parūpējieties par to,� viņ� teica.

�arlote pagāja duci soļu. Divus du�us. Svīzdama. Juzdamās piedzērusies. Viņa pacietās, kamēr bija tikusi līdz gaiteņa galam, un jau sāka griezties ap stūri, kad paskatījās atpakaļ uz caurlaides vārtiem. Tūrmans tālumā sarunājās ar sargu. Viņa baltie mati mirdzēja kā saule skaidrā dienā. Otrās durvis pa labi, �arlote sev atgādināja. Sirds dauzījās tik spēcīgi, domas joņoja tā, ka viņa riskēja aizmirst sarga sniegtos norādījumus. �arlote dziļi ievilka elpu un atgādināja sev, kādēļ tur atrodas. Viņu bija satriekusi tik�anās ar Tūrmanu un apjausma, ka viņ� bija tas, kur� pacēla roku pret Doniju. Tomēr �obrīd nebija laika domāt par to. Viņas priek�ā bija durvis. �arlote nospieda rokturi uz leju un iegāja iek�ā.

Sakaru telpā sēdēja tikai viens vīrietis, kur� lūkojās monitoru un mirgojo�u rādītāju sienā. �arlotei ienākot, viņ� pagriezās krēslā, un atklājās krūze viņa rokā un lielais vēders, kas iespiests starp krēsla roku balstiem. Pār kailo galvu �ķērsām bija pārķemmētas plānas matu �ķipsnas. Viņ� no vienas auss pacēla austiņu un jautājo�i savilka uzacis.

Pie U-formā izkārtotajiem darbagaldiem un ērtajiem dator-krēsliem rindojās vismaz pusducis radio ierī�u. Bagātību pārpilnība. �arlotei bija vajadzīga tikai viena detaļa.

�Jā?� jautāja radio operators.

Viņas mute �ķita izkaltusi. Ar vieniem meliem �arlote bija tikusi garām sargam; tālāk viņa bija sagatavojusi vēl vienus. �arlote izmeta no galvas gaitenī redzēto Tūrmanu un skatu, kā viņ� spārda viņas brāli.

�Atnācu, lai salabotu vienu no jūsu ierīcēm,� viņa teica. �arlote izvilka no kabatas skrūvgriezi un uz mirkli iztēlojās, kā būtu cīnīties ar �o vīru, juta pēk�ņu adrenalīna uzplūdu. Viņai bija jābeidz domāt kā kareivim. Viņa bija elektriķis. Un vajadzēja panākt, lai runā viņ� un pa�ai tas nav jādara. �Kuram ir tas beigtais mikrofons?� Viņa novēzēja skrūvgriezi pār radio ierī�u rindu. Gadiem ilgā bezpilota lidaparātu vadī�anas pieredze un darbs ar datoriem bija iemācījis viņai vienu lietu � vienmēr ir kāds agregāts, ar kuru rodas problēmas. Vienmēr.

Radio operators samiedza acis. Viņ� mirkli lūkojās �arlotē, tad pārlaida skatu pār telpu. �Jūs dro�i vien domājat numuru divi,� viņ� sāka stāstīt. �Jā. Poga ķeras. Es jau biju atmetis cerības, ka kāds uzmetīs tam aci.� Vīrietim atgā�oties atzveltnē un saāķējot aiz skausta pirkstus, ie�īkstējās krēsls. Padusēs vīdēja tum�i pleķi. �Pēdējais puisis teica, ka tas neesot nekas svarīgs. Neesot vērts mainīt. Teica, lai lietojam, līdz vairs nestrādā.�

�arlote pamāja un piegāja pie operatora norādītās iekārtas. Tas bija pārāk vienkār�i. Uzgriezusi vīrietim muguru, viņa ar skrūvgriezi ķērās klāt sānu panelim.

�Jūs strādājat lejā, reaktora līmeņos, vai ne?�

Viņa pamāja.

�Jā. Pirms kāda laika sēdējām pretī pie kafetērijas galda.�

�arlote gaidīja, ka operators jautās, lai viņa atgādina savu vārdu, vai mēģinās turpināt ar citu tehniķi iesākto sarunu. Skrūvgriezis izmuka no sasvīdu�ās plaukstas un grabēdams nokrita uz galda. Viņa to atkal pacēla. �arlote juta, kā operators vēro viņas darbu.

�Domājat, ka varēsiet to salabot?�

�arlote paraustīja plecus. �Jāpaņem līdzi. Rīt atnesī�u atpakaļ.� Viņa nocēla sānu paneli un atskrūvēja skrūvīti, kura turēja mikrofona vadu pie apvalka. Vads atvienojās no plāksnes ierīces iek�ienē. Nedaudz apsvērusi, �arlote noskrūvēja �o plāksni un izņēma arī to. Viņa nespēja atcerēties, vai ir jau tādu uzstādījusi, turklāt tas radīja iespaidu, ka viņa zina, ko, pie velna, te dara.

�Rīt būs gatavs? Lieliski! Patie�ām liels paldies!�

�arlote savāca detaļas un piecēlās. Ar cepures naga palocī�anu pietika, lai atvadītos; viņa pagriezās un devās uz durvīm, turklāt viņai bija aizdomas, ka tas izskatās pārāk steidzīgi. Sānu panelis un skrūves palika uz galda. īsts tehniķis būtu ieskrūvējis tos atpakaļ, vai ne? �arlote nebija pārliecināta. Viņa zināja da�us pilotus no citas pasaules, kuri būtu smēju�ies, redzot, kā �arlote izliekas, ka ir tehniskas dabas cilvēks � pārveido lidaparātus, montē radio, smērē sev uz sejas eļļu, nevis vaigu sārtumu.

Operators teica vēl kaut ko, bet viņa vārdus noslāpēja durvis, ko �arlote aizvēra sev aiz muguras. Viņa pa gaiteni steidzās uz galveno eju un jau bija gatava, ka aiz stūra viņu sagaidīs Tūrmans ar sargiem, kuru platie pleci aiz�ķērsos viņai ceļu. �arlote ielika skrūvgriezi atpakaļ kabatā un satina mikrofona vadu, tad piespieda to un plāksni pie krūtīm. Apejot ap stūri, galvenajā gaitenī nebija neviena, izņemot sargu. �ķita, ka gājiens pa gaiteni līdz caurlaides vārtiem ir stundām ilgs. Dienām ilgs. Sienas spiedās virsū un pulsēja līdz ar viņas sirdspukstiem. Kombinezons lipa pie mitrās ādas. Darbarīki grabēja, un pistole smagi vilka gurnu uz leju. Ar katru sperto soli lifta durvis nesaprotamā kārtā paslīdēja divus soļus prom no viņas.

Pie vārtiem �arlote apstājās, atcerējās ievadvirsmā to vietu, kur atzīmēt promie�anas laiku, bet, pirms to ierakstīja, vēl demonstratīvi ielūkojās apsarga pulkstenī.

�Tas gan bija ātri,� sargs pabrīnījās.

�arlote piespieda sevi pasmaidīt, bet galvu nepacēla. �Nebija nekas nopietns.� Viņa sniedza sargam plan�eti un izgāja caur klak�ķo�ajiem vārtiem. Kaut kur gaitenī aiz viņas kāds aizvēra kabineta durvis, uz flīzēm no�īkstēja zābaku zoles. �arlote soļoja uz liftu un nospieda lifta pogu vienreiz, tad divreiz, izmisīgi vēlēdamās, kaut sasodītā kaste pasteigtos. Lifts ieradās un nozvanīja. Aiz muguras kāds skrēja.

�Hei!� kāds iesaucās.

�arlote nepagriezās. Viņa iesteidzās liftā, kamēr vēl kāds klik�ķēdams izspiedās cauri apsarga vārtu turniketam.

�Pagaidiet mani!�

Pret lifta durvīm atsitās ķermenis, iek�ā iespraucās roka. �arlote izbailēs gandrīz iekliedzās, gandrīz sāka �o roku sist, bet durvis jau vērās vaļā, un viņai blakus liftā iespiedās smagi elsojo�s vīrietis.

�Uz leju, vai ne?�

Vārda uz�uvē uz viņa pelēkā kombinezona bija rakstīts Erens. Kamēr durvis vērās ciet, viņ� atguva elpu. �arlotei drebēja roka. Lai noskenētu karti, bija vajadzīgi divi mēģinājumi. Viņa pasniedzās pēc pogas ar numuru �54�, bet attapās, pirms bija to nospiedusi. Viņai nebija, ko �ajā līmenī meklēt. Nevienam nebija. Vīrietis viņu vēroja, izvilcis savu karti, un gaidīja, kad viņa izlems.

Kurā līmenī ir reaktors? Viņa bija uzrakstījusi to uz papīra gabala, kas glabājās vienā no kombinezona kabatām, bet �arlote nedrīkstēja izvilkt to un izpētīt. Pēk�ņi viņa juta uz sejas uzsmērētās eļļas smar�u, juta sviedriem piemirku�o apģērbu. Saņēmusi vienā rokā radio detaļas, �arlote nospieda kādu no zemākajiem līmeņiem, cerēdama, ka �is vīrietis izkāps ātrāk un lifts paliks viņas ziņā.

�Es atvainojos,� viņ� teica, paliekdamies uz priek�u, lai noskenētu savu karti. �arlote juta sastāvēju�ās kafijas smārdu viņa elpā. Viņ� nospieda �etrdesmit otrā līmeņa pogu, un lifts izkustējās.

�Vēlā maiņa?� Erens pajautāja.

�Jā,� �arlote atbildēja, nepaceldama ne galvu, ne balsi.

�Vēl tikai mostaties?�

Viņa pakratīja galvu. �Nakts maiņa.�

�Nē, es gribēju teikt, vai esat nesen no saldētavas? Nedomāju, ka būtu jūs redzējis. �obrīd esmu maiņas vadītājs.� Viņ� iesmējās. �Nu, vismaz vēl vienu nedēļu bū�u.�

�arlote paraustīja plecus. Liftā bija neizturami karsts. Stāvi skaitījās uz leju tik sasodīti lēni. Būtu vajadzējis nospiest kādu no tuvākajiem stāviem, izkāpt un pagaidīt nākamo liftu. Nu jau bija par vēlu.

�Hei, paskaties uz mani!� vīrietis teica.

Viņ� zināja! Viņ� stāvēja tik tuvu! Pārāk tuvu, lai viņu aizdomīgi nepētītu! �arlote pacēla acis; viņa juta pret kombinezonu spie�amies krūtis, juta matus, kas izslīdēju�i no cepures apak�as, juta savus vaigu kaulus un gludo zodu � visu, kas padarīja viņu par sievieti, turklāt viena no spēcīgākajām izjūtām bija riebums pret �o sve�o vīrieti, kas blenza uz viņu, �o vīrieti, kur� bija viņu iesprostojis un padarījis bezspēcīgu �ajā �aurajā liftā. Viņa ieskatījās viņam acīs, juzdama to visu un vēl daudz ko citu. Bezpalīdzīga un nobijusies.

�Kas, pie velna?� vīrietis iesaucās.

�arlote spēra celi aug�up starp viņa kājām, cerēdama viņu ievainot, bet Erens pagrieza gurnu un atlēca sānis. Viņa trāpīja pa viņa aug�stilbu. Viņa kabatā taustījās pēc pistoles, bet maks, kurā ta bija ielikta, bija ciet. Viņa pat neiedomājās, ka var nākties to izvilkt steigā. �arlote atvēra maku un satvēra pistoli brīdī, kad vīrietis uztriecās viņai virsū, izsizdams no plau�ām gaisu un no rokas ieroci. Pistole un radio detaļas grabēdamas nokrita uz grīdas. Abiem cīkstoties, �īkstēja zābaku zoles, tomēr pārspēks nebija �arlotes pusē. Vīrie�a rokas sāpīgi sagrāba viņas plaukstu locītavas. Viņa iekliedzās, augstā balss bija kā atzī�anās. Lifts palēnināja gaitu, un durvis zvanīdamas atvērās viņa līmenī.

,,Ei!� Erens kliedza. Viņ� mēģināja izvilkt �arloti pa durvīm, bet viņa atspieda zābaku pret paneli un spēra ar otru kāju, mēģinādama izlocīties no viņa tvēriena. �Palīgā!� viņ� pār plecu kliedza krēslainajā un tuk�ajā gaitenī. �Ve�i! Palīgā!�

�arlote iekoda viņa plaukstā pie īk�ķa pamatnes. Caurdurot miesu, gar zobiem nopauk�ķēja kāds asinsvads, un mutē parādījās asiņu rūgtā gar�a. Vīrietis nolamājās un atlaida �arlotes plaukstas locītavu. Viņa izspēra viņu ārā pa durvīm, pazaudēja savu cepuri un juta, kā, sniedzoties pēc pistoles, gar kaklu izlai�as mati.

Durvis sāka vērties ciet, atstājot vīrieti gaitenī. Viņ� bija nokritis rāpus, ta�u pielēca kājās un bija atpakaļ liftā, pirms durvis paguva noslēgties. Erens uztriecās �arlotei virsū, viņa ar muguru atsitās pret lifta sienu, un tas turpināja savu jauko izpriecu braucienu lejup pa elevatoru.

Trieciens trāpīja pa �okli. �arlote redzēja, kā uzzibsnī spilgta gaisma. Viņa parāva galvu atpakaļ, pirms pa seju trāpīja nākamais sitiens. Vīrietis piespieda viņu pie lifta sienas, niknumā, �ausmās un izbīlī elsdams kā satrakots dzīvnieks. Viņ� mēģināja viņu nogalināt � �o personu, kuras eksistenci nespēja aptvert. Viņa bija viņam uzbrukusi, un nu viņ� grasījās �arloti nogalināt. Trieciens ribās, un �arlote ievaidēdamās saķēra sānu. Viņa juta ap kaklu sa�ņaudzamies plaukstas; tās saspiedās arvien cie�āk un pacēla viņu no grīdas. Pirksti uztaustīja kombinezonā ielikto skrūvgriezi.

�Stāvi... mierā!� vīrietis izspieda caur sakostiem zobiem.

�arlote rīstījās. Nespēja paelpot. Tik tikko spēja izdvest kādu skaņu. Viņas balsene tika saspiesta. Satvērusi skrūvgriezi labajā dūrē, viņa pacēla to pār vīrie�a plecu un trieca pret viņa seju, cerēdama viņu saskrāpēt, nobiedēt, likt atlaist tvērienu. Viņa to trieca ar visu ķermenī atliku�o spēku, ar pēdējām gaisto�ās samaņas paliekām, jo tum�ais tunelis acu priek�ā jau sāka sakļauties.

Vīrietis pamanīja tuvojo�os triecienu un, iepletis acis, mēģināja no tā izvairīties, un pavērsa galvu sānis. Viņa netrāpīja sejā. Skrūvgriezis ietriecās viņa kaklā. Viņa tvēriens atlaidās, un �arlote juta, kā skrūvgriezis pagrie�as un plē� viņa rīkli, kamēr viņa turējās pie tā roktura, lai nenokristu.

Sejā ie�ķīda kaut kas silts. Lifts pēk�ņi apstājās, un viņi abi nokrita uz grīdas. Kaut kas gārdza, un karstums uz �arlotes sejas bija vīrie�a asinis, kas sārtām strūklām �ļācās no viņa kakla. Abi kampa pēc gaisa. Kaut kur tālāk gaitenī skanēja smiekli, dārdēja skaļas balsis, pavērās skats uz mirdzo�u grīdu, kas atgādināja medicīnas spārnu, kurā viņa tika modināta.

�arlote grīļodamās piecēlās kājās. Pelēkā tērptais vīrietis, kur� bija viņai uzbrucis, spārdījās un locījās pa grīdu, viņa dzīvība plūda ārā pa kaklu, platās acis izmisīgi lūdza, lai �arlote � jebkur� � palīdz. Viņ� mēģināja runāt, pasaukt cilvēkus gaitenī, bet atskanēja vien burbuļo�ana. �arlote pieliecās un sagrāba viņu aiz apkakles. Durvis vērās ciet. Viņa pasita starp tām kāju, un tās atkal atvērās. Raudama vīrieti, kur�, zābaku zolēm sitoties pret lifta sienu, slīdēja un locījās pa�a asinīs, viņa izvilka viņu gaitenī un pārliecinājās, ka viņa zābaki nevar aizkavēt lifta durvis. Lifts atkal vērās ciet, draudēdams atstāt �arloti �eit pie viņa. Netālu kādā istabā atskanēja vēl skaļāki smiekli � vīrie�u pulciņ� rēca par kādu joku. �arlote metās liftā, kas vērās ciet, iebāza starp durvīm roku, un tās vēlreiz atvērās. Viņa ieklupa iek�ā, būdama nejutīga un pārgurusi.

Visapkārt bija asinis. Tajās slīdēja viņas zābaki. Lūkodamās �ausmu ainā uz grīdas, viņa ievēroja, ka trūkst vienas lietas. Pistoles. Durvīm aizveroties pēdējo reizi, kad viņa pacēla acis, pakrūti sa�ņaudza panika. Atskanēja apdullino�s �āviena troksnis, mirsto�ā vīra acīs uzplaiksnīja naids un bailes, un viņa tika atsviesta atpakaļ ar plecā izvirdu�u uguni.

�Nolādēts!�

�arlote klupdama �ķērsoja liftu, pirmā doma bija panākt, lai tas kustas, bēgt. Viņa juta vīru aiz durvīm, iztēlojās, ka viņ� ar vienu roku sagrābis savu kaklu, otrā rokā tur sa�ņaugtu pistoli, gara acīm redzēja, kā viņ�, nosmērēdams sienu ar asinīm, snaikstās gar lifta izsauk�anas pogu. Viņa nospieda vairākas pogas, atstādama uz tām asiņainas pēdas, bet neviens stāvs neiedegās. Nolamājusies viņa sāka taustīties pēc ID kartes. Viena roka neklausīja. Viņa neveikli pasniedzās sev pāri ar otru roku, izmak�ķerēja no kabatas ID, gandrīz nometa to zemē un beidzot noskenēja.

�Nolādēts! Nolādēts!� �arlote �ukstēja, plecs dega kā ugunī. Viņa nospieda piecdesmit ceturtā stāva pogu. Mājas. Viņas cietums bija kļuvis par mājām, dro�u patvērumu. Pie kājām mētājās radio detaļas. Kāda zābaks bija pārlauzis vadības plāksni uz pusēm. Aijādama savu roku, cīnīdamās, lai paliktu pie samaņas, �arlote lēni nometās tupus un pacēla mikrofonu. Viņa aiz vada apkāra to sev ap kaklu un atstāja pārējās detaļas uz grīdas. Visapkārt bija asinis. Kāda daļa noteikti piederēja viņai. Reaktora sarkanais. Tas labi saplūda ar viņas kombinezonu. Lifts brauca aug�up, palēnināja gaitu un apstājies pavēra skatu uz tum�o noliktavu piecdesmit ceturtajā līmenī.

�arlote grīļodamās iznāca no lifta, kaut ko atcerējās un iegāja atpakaļ iek�ā. Kad durvis mēģināja aizvērties, viņa spēra tās vaļā, nu bija dusmīga uz tām. �arlote mēģināja ar elkoni noslaucīt lifta pogas. Uz piecdesmit ceturtās pogas bija asins traips, pirksta nospiedums, zīme, kas norādīja, kurp viņa devusies. Tas nebija notīrāms. Durvis atkal mēģināja aizvērties, un par �īm pūlēm �arlote tām atkal spēra. Izmisusi viņa pieliecās un iemērca plaukstu vīrie�a asinīs uz grīdas, un notriepa katru paneļa pogu ar biezu kārtu. Galu galā �arlote noske-nēja savu ID karti un nospieda pirmo līmeni, aizsūtīdama sasodīto kasti tālu prom, tik tālu, cik vien iespējams. Grīļīgi iznākusi ārā, viņa sabruka uz grīdas. Durvis sāka vērties ciet, un �oreiz �arlote ar prieku to atļāva.

Tie viņu meklēs. Viņa bija būrī ieslēgta bēgle, kas atradās milzīgā, noslēgtā ēkā. Tie viņu sadzīs rokā.

Domas joņoja. Ja vīrietis, kuram viņa uzbruka, gaitenī nomira, viņai varētu būt laiks līdz maiņas beigām, līdz viņ� tiks atrasts un viņi sāks meklēt �arloti. Ja viņam kāds būs palīdzējis, �arlotes rīcībā varētu būt pāris stundas. Bet viņi ta�u būs dzirdēju�i �āviena troksni, vai ne? Viņi izglābs viņa dzīvību. �arlote cerēja, ka viņi izglābs viņa dzīvību.

�arlote atvēra vienu no kastēm, kurās bija redzējusi aptieciņu. Nepareizā kaste. Tā glabājās blakus kastē. Viņa izrakņāja aptieciņu un, raudama vaļā aizdari, atvēra kombinezonu. Izvilkusi rokas no piedurknēm, �arlote ieraudzīja biedējo�o ievainojumu. Tum�i sarkanas asinis spiedās no cauruma viņas rokā un plūda lejup gar elkoni. Viņa pasniedzās un saviebdamās uztaustīja mugurpusē lodes izejas vietu. No ievainojuma vietas uz leju roka bija nejutīga. No brūces uz aug�u tā pulsēja.

�arlote ar zobiem atrāva vaļā marles rulli, tad aptina to zem paduses un vairākas kārtas uz riņķi, apmeta loku ap kaklu un pār otru plecu, lai noturētu to vietā. Beigās vēl pāris apļus ap brūci. Viņa bija aizmirsusi tamponus un kompresi, bet negribēja atkārtot visu vēlreiz. Tā vietā �arlote apmeta pēdējo loku, cik cie�i vien spēja izturēt, un nostiprināja galus ar �ņaugu. Tas bija nekam nederīgs pārsējs. Viss pamata apmācībās apgūtais cīņas laikā un pēc tās bija izkritis no galvas. Paliku�i tikai impulsi un refleksi. �arlote aizvākoja kasti, ievēroja uz aizdares paliku�ās asinis un aptvēra, ka, lai tagad izdzīvotu, vajadzēs domāt daudz skaidrāk. Viņa atkal atvēra tvertni, paķēra vēl vienu marles rulli, satīrīja asinis un devās palūkoties uz grīdu pie liftiem.

Tā bija posta�a. �arlote devās paņemt mazu alkohola pudelīti, viņa atcerējās, kur bija redzējusi lielu tīrītāja pudeli, paķēra to un vēl vairāk marles un notīrīja grīdu. Nesteidzoties. To nedrīkstēja darīt pavir�i.

Sasmērētā un plankumainā auduma tīstoklis nonāca atpakaļ grozā, vāks tika aizsperts ciet. Apmierināta ar grīdas izskatu, �arlote steidzās uz guļamtelpām. Viņas lāva bija acīmredzams pierādījums tam, ka te kāds dzīvo. Pārējie matra�i stāvēja neuzklāti. Pirms �arlote tika galā ar to, viņa noģērbās, paķēra citu kombinezonu un devās uz du�as telpu. Nomazgājusi rokas, seju un notīrījusi spilgti sarkanās asinis, kas bija notecēju�as gar kaklu un starp krūtīm, �arlote izslaucīja izlietni un pārģērbās. Sarkanais kombinezons nonāca viņas lādē gultas galā. Ja viņi tur ieskatīsies, ar viņu būs cauri.

�arlote norāva no lāvas gultas veļu, paņēma spilvenu un pārliecinājās, ka viss pārējais izskatās neskarts. Atgriezusies noliktavā, viņa atvēra bezpilota lidaparātu lifta angāra durvis un sameta savas lietas iek�ā. Tad devās pie plauktiem, savāca sauso pārtiku un ūdeni un arī to visu salika liftā. Pēc tam vēl vienu nelielu aptieciņu. Lielajā ātrās palīdzības piederumu kastē viņa atrada mikrofonu, kur� dro�i vien tur iekritis, kamēr viņa meklēja marli. Liftā nonāca gan tas, gan divi rezerves lukturī�i un rezerves bateriju komplekts. Tā bija pēdējā vieta, kur kāds varētu viņu meklēt. Durvis bija gandrīz neredzamas, ja vien nezināja, ko meklēt. To augstums sniedzās viņai tikai līdz ceļiem, un tās bija tādā pa�ā krāsā kā siena.

�arlote apdomāja, vai nelīst iek�ā jau tagad, viņai nāktos izturēt tikai pirmo vispārīgo elevatora pārmeklē�anu. Viņi koncentrēsies uz plauktiem, kastu grēdām, nospriedīs, ka te neviena nav, un dosies tālāk uz citiem labirintiem, kuros viņa varētu slēpties. Bet, pirms �arlote to gaidīs, lūk, kur mētājās satītais mikrofons, par kura iegū�anu viņa bija samaksājusi tik augstu cenu. Radio. Viņa sev iestāstīja, ka ir vēl da�as stundas laika. �ī ta�u nebūs pirmā vieta, kur viņi nāks meklēt. Viņai noteikti bija vēl da�as stundas.

Sareibusi no negulē�anas un zaudētajām asinīm, �arlote devās uz lidojumu vadības telpu un norāva no radio tā plastmasas pārklāju. Aptaustījusi krū�u kabatas, viņa atcerējās, ka ir nomainījusi kombinezonu. Turklāt tas skrūvgriezis bija pagalam. Viņa uz darbagalda meklēja vēl vienu, atrada to un noskrūvēja paneli no ierīces sāniem. Tajā jau atradās plāksne, par kuru �arlote nebija dro�a, vai tā te ir iemontēta. Izrādījās, ka atliek vienkār�i iespraust mikrofona vadu. �arlote pat nepiestiprināja to pie ierīces sāniem un nepieskrūvēja atvērto paneli atpakaļ.

Viņa pārbaudīja vadības paneļa iestatījumus. Līdzīgi kā datorā, �ī radio daļas viena otru papildināja, bet �arlote nebija nekāda elektro-tehniķe. Viņai nebija ne jausmas, vai nav vajadzīgs vēl kaut kas vai nekā netrūkst. Un nekas viņu vairs nepiespiedīs doties vēl vienā gājienā pēc detaļām. Viņa ieslēdza radio un izvēlējās kanālu ar atzīmi �18�.

�arlote gaidīja.

Noregulējusi skaņas pogu, viņa pagrieza �ņākoņu pietiekami skaļi, lai saprastu, ka radio darbojas. Kanālā valdīja klusums. Piespie�ot mikrofona pogu, �ņākoņa apklusa, un tā bija laba zīme. Lai gan �arlote bija nogurusi, sāpēja roka, māca raizes gan par sevi, gan savu brāli, viņai sejā atausa viegls smaids. Mikrofona klik�ķis skaļruņos bija maza uzvara.

�Vai mani kāds dzird?� �arlote jautāja. Viņa atbalstīja vienu elkoni uz galda, bet otra roka bezpalīdzīgi nokarājās gar sānu. Viņa mēģināja vēlreiz. �Vai tur ir kāds ar austiņām? Lūdzu, atsaucieties!�

�ņākoņa. Tā neko nepierādīja. �arlote ļoti labi spēja iztēloties �ī elevatora radio ierīces kaut kur kilometriem tālu un to, ka visi �o ierī�u operatori bija pārlieku�ies pār galdiem un miru�i. Brālis bija izstāstījis viņai par to reizi, kad nogalināja visus elevatora iedzīvotājus, nospie�ot vienu pogu. Reiz viņ� nakts vidū bija atnācis pie �arlotes un ar slimīgi mirdzo�u skatienu acīs visu izstāstījis. Un nu �is elevators bija pagalam. Vai varbūt viņas radio neko nepārraidīja.

Bija jādomā ar skaidru galvu. Pirms pārsteidzīgu secinājumu izdarī�anas vajadzēja pārbaudīt vēlreiz. Sniegdamās pēc kanālu ripas, �arlote uzreiz iedomājās par otru elevatoru, kura sarunas viņi ar brāli bija noklausīju�ies, blakus kompleksu, kurā saujiņa izdzīvotāju sarunājās un spēlēja rācijās tādas spēles kā paslēpes. Ja viņa atcerējās pareizi, tad astoņpadsmitā elevatora mērs agrāk bija pārraidījusi ziņojumus arī �ajā frekvencē. Pavisam aizmirsusi vēlo nakts stundu, �arlote pagrieza kanālu uz �17�, lai pārbaudītu mikrofonu un palūkotu, vai kāds atbildēs. Pēc pieraduma viņa izmantoja savu veco gaisa spēku izsaukuma kodu.

�Hallo! Hallo! Te �ārlijs divi-�etri. Vai mani kāds dzird?�

Viņa ieklausījās �ņākoņā un jau grasījās pārslēgt citu kanālu, kad pa skaļruņiem izlauzās drebelīga un tāla balss.

�Jā! Hallo! Vai jūs mūs dzirdat?�

�arlote vēlreiz nospieda mikrofona pogu, sāpes plecā pazuda vienā mirklī, saziņa ar sve�o balsi bija kā adrenalīna injekcija.

�Es jūs dzirdu! Jā! Vai mani labi uztverat?�

�Kas, pie velna, tur notiek? Mēs netiekam atpakaļ pie jums. Tunelis... tunelis ir aizgruvis. Neviens neatsaucas. Mēs esam �eit iesprostoti!�

�arlote mēģināja saprast dzirdēto. Viņa vēlreiz pārbaudīja pārraides frekvenci. �Lēnāk,� viņa teica un dziļi ievilka elpu, uzklausīdama pati savu padomu. �Kur jūs atrodaties? Kas notiek?�

�Vai es runāju ar �ērliju? Mēs esam iestrēgu�i te, �ajā... otrajā vietā. Viss ir sarūsējis. Cilvēki krīt panikā. Jums jādabū mūs ārā no �ejienes!�

�arlote nezināja, vai atbildēt vai vienkār�i izslēgt radio un mēģināt vēlāk. Bija sajūta, ka viņa iejaukusies kādā sarunā un samulsinājusi vienu no tās dalībniekiem. Kā pierādījums �ai teorijai atskanēja cita balss.

�Tā nav �ērlija,� teica sievietes balss. ��ērlija ir mirusi.�

�arlote noregulēja skaļumu. Viņa uzmanīgi klausījās. Uz mirkli viņa aizmirsa lejā gaitenī mirsto�o vīru, cilvēku, kuru bija sadūrusi, un brūci rokā. Viņa aizmirsa par tiem, kas noteikti dzen viņai pēdas un meklē. Tā vietā �arlote ar milzīgu interesi klausījās �ajā sarunā septiņpadsmitajā kanālā, ieklausījās balsī, kas �ķita jau kaut kur dzirdēta.

�Kas runā?� jautāja pirmā � vīrie�a � balss.

Sekoja klusums. �arlote nesaprata, kam viņ� to jautā, no kā cerēja dzirdēt atbildi. Viņa pacēla mikrofonu pie lūpām, bet kāds cits jau atbildēja.

�Te D�uljeta.�

�ķita, ka viņa runāja ar piepūli, izklausījās pārgurusi.

�D�ūla? Kur tu esi? Kāpēc tu saki, ka �ērlija ir mirusi?�

Vēl viens statikas park�ķis. Vēl viena �ausmino�a pauze.

�Es tev saku, ka viņi visi ir miru�i,� viņa turpināja. �Tāpat kā

- � mes.

Ie�ņācās statika.

�Es nogalināju mūs visus.�

D�uljeta atvēra acis un ieraudzīja savu tēvu. Uzplaiksnīja balta gaisma, kas slīdēja no vienas viņas acs otrā. Aiz tēva muguras D�uljetā vērās vairākas sejas. Gai�i zili, balti un dzelteni kombinezoni. Kas sākumā �ķita kā sapnis, nu pamazām pārvērtās par īstenību. Kas tika izjusts vienkār�i kā murgs, nu apziņā materializējās � viņas elevators tika slēgts. Durvis ir atvērtas. Visi ir miru�i. Pēdējais, ko D�uljeta atcerējās, bija rācija viņas rokā, balsis, kurām viņa paziņoja, ka visi ir miru�i. Un viņa tos nogalinājusi.

D�uljeta ar roku atgaiņājās no gaismas un mēģināja pavelties uz sāniem. Viņa negulēja gultā, bet gan uz mitras tērauda grīdas, kāds viņai pagalvī bija pabāzis savu apak�kreklu. Vēders savilkās, bet nekas nenāca ārā. Tas bija tuk�s, sāpēja un raustījās krampjos. D�uljeta norīstījās un izspļāva uz grīdas siekalas. Tēvs mudināja viņu elpot. Tur bija arī Rafs, kur� jautāja, vai ar viņu viss kārtībā. D�uljeta apvaldīja vēlmi kliegt uz viņiem visiem, kliegt uz pasauli, lai, pie velna, liek viņu mierā un ļauj apskaut ceļus un raudāt par izdarīto. Bet Rafs nebeidza jautāt, vai ar viņu viss kārtībā.

<emphasis>Elevators 17</emphasis>

D�uljeta noslaucīja roku piedurknē un mēģināja piecelties sēdus. Telpā valdīja tumsa. Viņa vairs neatradās racējā. Kaut kur atmirdzēja kustīga gaisma kā no atklātas liesmas, gaisā manīja dego�a biodīzeļa smārdu, kāds dedzināja pa�darinātu lāpu. Tumsā viņa ieraudzīja, kā dejo un �ūpojas lukturi neredzamās rokās un pie raktuvju strādnieku ķiverēm, kad cilvēki staigāja viens pie otra un palīdzēja, kā spēja. �ur tur bija izkaisītas sīkas grupiņas. Starp vietām dzirdamām raudām pār telpu kā sega bija nolaidies apstulbis klusums.

�Kur es esmu?� viņa jautāja.

Atbildēja Rafs. �Viens no pui�iem atrada tevi aiz tās ma�īnas. Teica, ka tu tur sarāvusies guli. Sākumā viņi domāja, ka esi mirusi��

Viņas tēvs pārtrauca Rafu. �Es paklausī�os tavu sirdi. Ja vari, tad elpo dziļi.�

D�uljeta nestrīdējās pretī. Viņa jutās maziņa, maza un sagrauta tāpēc, ka salauzusi kaut ko, pievīlusi viņu. Rafa lukturī�a gaismā tēva bārdā iemirdzējās sudrabs. Viņ� ielika ausīs stetoskopu, un D�uljeta jau zināja, kas jādara. Viņa pavēra kombinezonu. Tēvs klausījās, kā viņa lēni ievilka gaisa malkus un pacietīgi tos izelpoja. Pametusi skatu uz aug�u, D�uljeta ieraudzīja pietiekami daudz cauruļu, elektrības kabeļu un izplūdes vadu, lai saprastu, kur atrodas. Viņi bija lielajā sūkņu telpā blakus ģeneratoru telpai. Zeme bija mitra, jo visa �ī vieta vēl nesen bija applūdusi. Kaut kur aug�ā noteikti bija sakrājies ūdens, kas lēni iztecēja, kāds rezervuārs, kas pamazām tuk�ojās. D�uljeta atcerējās, cik daudz ūdens te bija. Kādā sen pagāju�ā dzīvē viņa bija uzvilkusi tīrī�anas tērpu un peldējusi �ai vietai garām.

�Kur ir bērni?� viņa jautāja.

�Viņi aizgāja kopā ar tavu draugu Solo,� pastāstīja tēvs. �Viņ� teica, ka vedīs viņus mājās.�

D�uljeta pamāja. �Cik daudzi izglābās?� Viņa vēlreiz dziļi ievilka elpu un prātoja, kas vēl ir izdzīvojis. Viņa atcerējās, kā caur tuneli veda visus, ko vien varēja. Viņa bija redzējusi Kortniju un Vokeru. Ēriku un Dovsonu. Ficu. D�uljeta atcerējās redzētās ģimenes, da�us skolas bērnus un mazo zēnu no tirgus, kur� bija tērpts veikalnieku brūnajā kombinezonā. Bet �ērlija... D�uljeta pacēla roku un uzmanīgi aptaustīja sāpo�o �okli. Viņa atkal dzirdēja sprādzienu un juta, kā grūst zeme. Sērlijas vairs nebija. Lūkasa vairs nebija. Nelsona un Pītera. Viņas sirds nespēja to visu izturēt. D�uljeta gaidīja, ka tā apstāsies, atteiksies darboties, kamēr tēvs tajā klausījās.

�Mēs nevaram pateikt, cik daudzi ir izglābu�ies,� teica Rafs. �Visi ir... tur ārā valda haoss.� Viņ� pieskārās D�uljetas plecam. �Bija viena grupa, kas ieradās pirms kāda laika, pirms viss aizgāja pa pieskari. Mācītājs ar draudzi. Pēc tam atskrēja vēl kāds bars. Un tad jūs.�

Tēvs uzmanīgi klausījās viņas ietiepīgajos sirdspukstos. Viņ� pārlika metāla uzgali no vienas viņas muguras puses uz otru, un

D�uljeta veica dziļas, kārtīgas ieelpas. �Da�i no taviem draugiem mēģina izdomāt, kā pagriezt to ma�īnu otrādi un izrakties ārā no �ejienes,� piebilda tēvs.

�Da�i jau rok,� Rafs papildināja. �Ar rokām. Un lāpstām.� D�uljeta mēģināja piecelties sēdus. Sāpes par zaudēto nomāca bailes pazaudēt tos, kas vēl atliku�i. �Viņi nedrīkst rakt!� viņa noteica. �Tēt, otrā pusē nav dro�i. Mums viņi jāaptur.� Viņa satvēra kombinezona malas.

�Tev jānomierinās,� viņ� teica. �Aizsūtīju kādu, lai atnes tev ūdeni��

�Tēt, ja viņi raks, mēs mirsim. Visi �eit nomirs!�

Klusums. To pārtrauca soļi uz mitrās grīdas. Krēslu pār�ķēla gaismas stars, un ieradās Bobijs, nesdams iedauzītu skārda bla�ķi, kurā �ļakstījās ūdens.

�Ja viņi mūs izraks ārā, mēs nomirsim!� D�uljeta atkārtoja. Viņa nepiebilda, ka viņi visi jau tāpat ir miru�i. Viņi bija staigājo�i līķi �ajā elevatora �aulā, �ajā vājprāta un rūsas mājvietā. Tomēr viņa izklausījās tikpat jukusi kā visi pārējie, kas bija brīdināju�i nerakt, jo gaiss �eit varētu būt indīgs. Tagad viņi gribēja izrakt tuneli pretī savai nāvei tikpat ļoti, kā D�uljeta bija vēlējusies to izrakt pretī savējai.

Ūdenim līstot gar zodu uz krūtīm, viņa dzēra no bla�ķes un apdomāja visu �o vājprātu. Tad atcerējās draudzi, kas bija ieradusies izdzīt �ī saindētā elevatora dēmonus vai varbūt aplūkot nelabā roku darbu pa�u acīm. Nolaidusi bla�ķi, D�uljeta pagriezās pret tēvu, kur� Rafa lāpas spilgtajā gaismā izskatījās pēc neskaidra silueta.

�Tēvs Vendels un viņa ļaudis,� D�uljeta iesāka. �Vai tie bija...? Vai viņi bija tie, kas ieradās pirms pārējiem?�

�Viņi redzēti dodamies aug�up, ārā no Mehāniskās,� Bobijs paskaidroja. �Es dzirdēju, ka viņi meklēja kādu lūg�anu vietu. Vēl da�i citi gāja aug�ā uz dārziem, jo bija padzirdēju�i, ka tur vēl kaut kas aug. Daudzi uztraucas par to, ko mēs ēdīsim, līdz tiksim no �ejienes ārā.� �Ko mēs ēdīsim,� D�uljeta nomurmināja. Viņa gribēja pateikt Bobijam, ka viņi no �ejienes netiks ārā. Nekad. Viss bija zudis. Viss,

ko viņi jebkad pazinu�i. Vienīgais iemesls, kādēļ viņa to zināja, bet apkārtējiem nebija ne jausmas, bija tas, ka viņa bija rāpusies pāri kaulu kaudzēm un miroņu grēdām, lai tiktu iek�ā �ajā elevatorā. Viņa bija redzējusi, kas notiek ar kritu�u pasauli, bija dzirdējusi Solo stāstus par dienām tumsā, bija dzirdējusi rācijā, kā �ie notikumi tiek izspēlēti atkal. Viņa bija uzklausījusi draudus, �os draudus, kas nu bija īstenoti tikai un vienīgi viņas pārdro�ības dēļ.

Rafs mudināja viņu iedzert ūdeni, un D�uljeta redzēja viņu lukturī�u izgaismotajās sejās, ka �ie izdzīvotāji uzskata, ka nonāku�i tikai īslaicīgā ķezā, ka neērtības būs jāpiecie� tikai kādu laiku. Patiesībā �is bija viss, kas atlicis no viņas ļaudīm, �ie da�i simti, kas pamanījās tikt cauri tunelim, tie, kuriem paveicās, jo dzīvesvieta atradās dziļumos, satraukts pūlis no zemākajiem vidus līmeņiem un fanātiķu draudze, kas nebija �ai vietai ticējusi. Tagad viņi pa�ķīda kur kurais, meklēdami veidus, kā pārciest �o stāvokli, kas, pēc viņu domām, ilgs tikai da�as dienas vai nedēļu, vienkār�i uztraukdamies par to, ko ēdīs, līdz tiks izglābti.

Viņi nesaprata, ka ir izglābti. Visi pārējie bija miru�i.

D�uljeta sniedza bla�ķi atpakaļ Rafam un sāka celties kājās. Tēvs mudināja viņu nekustēties, bet D�uljeta neklausīja. �Mums jāaptur rak�ana,� viņa teica, piecēlusies kājās. Kombinezona sē�a bija izmirkusi uz mitrās grīdas. Kaut kur griestos un līmeņos virs viņiem bija sūce, pa kuru lēni iztecēja sakrātais ūdens. Viņa iedomājās, ka vajadzēs to novērst. Un tikpat ātri D�uljeta aptvēra, ka tam nebūtu nekādas jēgas. Sāda veida plāno�anai bija pielikts punkts. Tagad bija jādomā, kā izdzīvot nākamo minūti, nākamo stundu.

�Kurā pusē viņi rok?� D�uljeta jautāja.

Rafs negribīgi norādīja ar kabatas lukturi. D�uljeta vilka viņu līdzi, bet apstājās, kad ieraudzīja veco sūkņu meistaru D�omsonu, kur�, kaut ko turēdams plaukstās, bija atspiedies pret klusu un sarūsēju�u sūkņu sienu. D�omsons klusi pie sevis elsoja, cilādams plecus aug�up un lejup kā virzuļus, un lūkojās plaukstās.

D�uljeta norādīja tēvam uz vīrieti un piegāja pie viņa. �D�oms, vai tev kaut kas sāp?�

�Es paglābu �o,� D�omsons izdvesa caur elsām. �Es paglābu �o. Es paglābu �o.�

Rafs iespldināja lukturi mehāniķa klēpī. Plaukstās mirdzēja �etonu kaudze. Vairāku mēne�u alga. Viņa ķermenim trīcot, tie �ķindēja, monētas ņudzēja kā kukaiņi.

�Ēdnīcā,� viņ� teica starp �ņukstiem un elsām. �Ēdnīcā, kamēr visi skrēja. Es atvēru kases aparātu. Bund�u bund�as un burkas pieliekamajā. Un �is. Es paglābu �o.�

�Ku�,� D�uljeta mierināja, uzlikusi roku uz viņa drebo�ā pleca. Viņa palūkojās uz tēvu, kur� pa�ūpoja galvu. Viņi D�omsonam nevarēja palīdzēt.

Rafs pavērsa lukturī�a staru uz citu pusi. Dziļāk telpā sēdēja kāda māte, viņa �ūpojās un vaimanāja. Pie krūtīm viņa bija piespiedusi mazuli. �ķita, ka bērnam nekas nekai�, mazā rociņa sniedzās pretī mātei, pirkstiņi atvērās un sakļāvās dūrītē, bet viņ� neizdvesa ne skaņas. Bija pazaudēts tik daudz. Visiem bija tikai tas, ko viņi spēju�i panest, un nekas vairāk, tikai ātrumā paķertas lietas. D�omsons raudāja par to, ko paņēmis līdzi, kamēr no griestiem pilēja ūdens, arī elevators lēja asaras, raudāja visi, izņemot bērnus.

D�uljeta sekoja Rafam caur lielo racēju un devās iek�ā tunelī. Viņi ilgi gāja pār akmeņu kaudzēm, klupdami rāpās pār atme�u lavīnām, kas grabēdamas bira virsū no abām pusēm, redzēja, ka mētājas apģērba gabali, viens zābaks, daļēji aprakta sega, ko kāds pametis. Ceļā pagadījās arī kāda nozaudēta bla�ķe, ko Rafs pacēla; viņ� to pakratīja un pasmaidīja, kad iek�ā saskalojās ūdens.

Tālumā, izgaismojot zemes dzīļu jēlo brūci, atklāta liesma iekrāsoja klinti oran�i sarkanu. No pilnīgi iebruku�ajiem griestiem lejup stiepās svaiga gru�u kaudze � �ērlijas upura rezultāts. D�uljeta iztēlojās savu draudzeni �o akmeņu otrā pusē. Viņa redzēja Sēr-liju, saļimu�u ģeneratoru vadības telpā, nosmaku�u vai saindētu, vai vienkār�i sairsto�u āra gaisā. Zaudētās draudzenes tēlam pievienojās Lūkass savā mazajā dzīvoklītī zem serveriem, viņa jaunā roka bez dzīvības nokarājās pār klusējo�u rāciju.

Arī D�uljetas rācija bija apklususi. Nakts vidū bija īsa pārraide no kāda virs viņiem, pārraide, kas D�uljetu pamodināja un kuru viņa pārtrauca, paziņojot, ka visi ir miru�i. Pēc �īs sarunas viņa bija mēģinājusi sasniegt Lūkasu. Viņa bija centusies vēl un vēlreiz, bet klausīties �ņākoņā bija pārāk sāpīgi. Mēģinot viņa galēja sevi un bateriju, tādēļ galu galā bija izslēgusi rāciju pēc tam, kad mirkli bija apsvērusi domu piezvanīt uz pirmo kanālu un kliegt uz mērgli, kas bija viņu nodevis, tomēr D�uljeta negribēja, lai viņi uzzina, ka da�i no viņas ļaudīm ir izdzīvoju�i, ka vēl ir palacis, ko nogalināt.

D�uljeta svārstījās starp niknumu par ļaunumu, ko tie nodarīju�i, un sērām par ļaudīm, kurus tie nogalināju�i. Viņa atbalstījās pret tēvu un sekoja Rafam un Bobijam pretī klak�ķiem, būk�ķiem un racēju saucieniem. �obrīd viņai vajadzēja iegūt laiku, paglābt to, kas vēl atlicis. D�uljetas smadzenes bija pārslēgu�ās izdzīvo�anas re�īmā, ķermenis bija nejutīgs un grīļīgs. Viņa skaidri zināja tikai to, ka abu elevatoru savieno�ana nozīmētu viņu visu nāvi. Viņa bija redzējusi, kā baltā migla nolai�as kāpnēs, zināja, ka tā nav nekāda nekaitīga gāze, bija redzējusi, kas palicis pāri no paplāksnes un hermētiskās lentes. Tā viņi saindēja āra gaisu. Tā viņi pielika pasaulēm punktu.

�Uzmaniet savus pirkstgalus!� kāds norēja. Grabēdams garām aizstūmās kāds racējs ar gru�u ķerru. D�uljeta juta, ka iet pa slīpu grīdu, ka griesti tuvojas arvien vairāk. Priek�ā viņa saklausīja Kortni-jas balsi. Ari Dovsona. Tālāk no iebrukuma vietas bija savestas atme�u kaudzes, kas liecināja par jau paveikto. D�uljetu plosīja vēlme brīdināt Kortniju, lai pārtrauc iesākto, un tikpat stipra vēlē�anās mesties uz priek�u, rakt pa�as rokām un atlauzt nagus, rokoties līdz tam, kas noticis otrā pusē, lai viss nolādēts.

�Labi, iztīrām to aug�u, pirms rokam tālāk. Kāpēc vēl nav atnests domkrats? Vai mēs, lūdzu, varam dabūt no ģeneratora elektrību hidraulikai? Tas, ka te ir tum�s, nenozīmē, ka es neredzu, kā jūs, slīmesti, haltūrējat��

Ieraudzījusi D�uljetu, Kortnija apklusa. Seja nocietinājās, lūpas cie�i sakniebās. Un D�uljeta juta, ka draudzene svārstās starp to, vai viņu iepļaukāt vai apskaut. Sāpināja tas, ka viņa nedarīja ne vienu, ne otru.

�Tu esi pamodusies,� Kortnija noteica.

D�uljeta novērsa skatienu un palūkojās uz klintsbluķiem un akmeņu grēdām. Gaisā griezās sodrēji no dego�ajām dīzeļa lāpām. Tās padarīja auksto gaisu dziļi zem zemes sausu un plānu, un D�uljeta iedomājās par sadedzināto skābekli un to, vai reti apstādītie elevatora 17 dārzi spēs apmierināt pieprasījumu pēc tā. Un kā tad vēl ar jaunajām plau�ām � simtiem pāru �, kas to tagad patērēs?

�Mums par �o jāparunā,� D�uljeta teica, pamājusi uz iegruvuma

pusi.

�Par to, kas te, pie velna, notika, varam parunāt pēc tam, kad būsim izraku�i ceļu atpakaļ uz mājām. Ja gribi ņemt lāpstu��

��ie akmeņi ir viss, kas paglābj mūsu dzīvības,� D�uljeta noteica.

Ieraudzīju�i, ar ko Kortnija runā, vairāki strādnieki jau bija pārtrauku�i rak�anu. Viņa tiem uzkliedza, lai turpina strādāt, un tie paklausīja. D�uljeta nezināja, kā delikāti atrisināt �o situāciju. Viņa vispār nezināja, kā to izdarīt.

�Es nezinu, ko tu gribi teikt�� Kortnija iesāka.

�Sērlija sagrāva eju un izglāba mūs. Ja tu tam izraksies cauri, mēs mirsim. Es esmu pārliecināta par to.�

��ērlija�?�

�Mūsu mājas tika saindētas, Korta. Es nezinu, kā to izskaidrot, bet tā notika. Cilvēki aug�ā mira. Es dzirdēju no Pītera un�� Viņa ievilka elpu. �No Lūka. Pīters redzēja ārpasauli. Ārpasauli. Durvis atvērās, un cilvēki mira. Un Lūks�� D�uljeta koda lūpā, līdz sāpes sakārtoja domas. �Pirmais, kas man ienāca prātā, bija dabūt visus �urp, jo zināju, ka te ir dro�i��

Kortnija nicino�i iesmējās. �Dro�i? Tu domā, ka te._v?� Viņa paspēra soli pretī D�uljetai, un pēk�ņi vairs neviens neraka. D�uljetas tēvs saņēma meitas delmu un mēģināja pavilkt viņu atpakaļ, bet D�uljeta nekustējās ne no vietas.

�Tu uzskati, ka te ir dro�i?� Kortnija �ņāca. �Kur, ellē, mēs vispār esam? Tur aiz muguras ir zāle, kas izskatās sasodīti līdzīga mūsu ģeneratoru telpai, varbūt vienīgi at�ķirībā no tās tur viss ir sarūsējusi lū�ņu kaudze. Tu domā, ka tie motori vēl kādreiz griezīsies? Cik daudz gaisa mums te ir? Cik daudz degvielas? Kā ar ūdeni un pārtiku? Ja netiekam atpakaļ mājās, es dodu mums da�as dienas! Tās ir da�as dienas nepārtrauktas rak�anas, turklāt lielākoties ar rokām. Vai tev vispār ir kāda nojausma, ko tu esi izdarījusi, atvilkdama mūs �urp?�

D�uljeta nenoraidīja pārmetumus. Viņa tos pieņēma. Pati ilgojās uzkraut savai nastai vēl da�us akmeņus.

�Es to izdarīju,� viņa noteica. Viņa atrāvās no tēva un ielūkojās racēju sejās, kuras tik labi pazina. D�uljeta pagriezās un izkliedza to tum�ajā bedrē, no kuras tikko bija nākusi. �Es to izdarīju/� viņa kliedza no visa spēka, un vārdi atbalsodamies plūda pie tiem, kurus viņa bija nolādējusi un nolēmusi nelaimei. Viņa kliedza vēl: �Es to izdarīju!�, rīklē koda sodrēji, atzī�anās plēsa vaļā krūtis, kas asiņoja no�ēlā. D�uljeta juta uz pleca plaukstu, tas atkal bija tēvs. Kad atbalsis noklusa, tunelī sprak�ķēja un �ukstēja tikai liesmas.

�Es to izraisīju,� D�uljeta teica, pamājusi ar galvu. �Mums jau pa�ā sākumā nevajadzēja �urp nākt. Nevajadzēja. Varbūt iemesls, kādēļ viņi mūs saindēja, bija mana rak�ana vai mans gājiens ārā, bet �eit gaiss ir tīrs. Es jums visiem apgalvoju, ka �ī vieta te ir un ka gaiss te ir elpojams. Un tagad es jums tikpat dro�i saku, ka mūsu mājas ir zudu�as. Tās ir saindētas. Atvērtas ārpasaulei. Visi, ko tur atstājām�� Viņa mēģināja ievilkt elpu, sirds bija tuk�a, vēderu vilka �okurā. Un atkal tēvs viņu atbalstīja. �Jā, tā ir mana vaina. Mana rosī�anās. Tādēļ cilvēks, kur� to izdarīja��

�Cilvēks?� Kortnija pārjautāja.

D�uljeta uzlūkoja savus biju�os draugus, vīrie�us un sievietes, ar kuriem plecu pie pleca strādājusi gadiem ilgi. �Cilvēks, jā. Vienā no elevatoriem. Ir piecdesmit tādu elevatoru kā mūsējais��

�Tā tu mums saki,� skarbi noteica viens no racējiem. �Tā rāda kartes.�

D�uljeta notvēra viņa skatienu. Tas bija naftinieks un biju�ais mehāniķis Fics. �Un tu man netici, Fic? Vai tagad tu tici, ka visumā ir tikai divi un ka tie atradās tik tuvu viens otram? Ka pārējā karte ir meli? Es tev saku, ka stāvēju kalna galā un redzēju tos pa�as acīm. Kamēr mēs stāvam �ajā tum�ajā bedrē un elpojam dūmus, desmitiem tūksto�u cilvēku dodas ikdienas gaitās, gaitās, kādās gājām arī mēs�� Un tu domā, ka mums vajadzētu rakt viņu virzienā?�

To D�uljeta nebija apsvērusi. �Varbūt,� viņa teica. �Tā varētu būt mūsu vienīgā izeja no situācijas, kādā esam nonāku�i, ja vien spēsim viņus sasniegt. Bet vispirms mums jānoskaidro, kas tajā ir un vai tas ir dro�i. Tas var būt miris tāpat kā mūsu elevators. Vai tuk�s kā �is. Vai pilns ļau�u, kas nemaz nepriecāsies mūs redzēt. Kamēr rokam, varam uzdurties indīgam gaisam. Bet es jums saku, ka ir citi elevatori!�

Kāds no strādniekiem no�ļūca no gru�u kaudzes un iesaistījās sarunā. �Un ja nu aiz �īs kaudzes viss ir kārtībā? Vai tad tu neesi tā, kurai vienmēr jāiet paskatīties?�

D�uljeta neatbildēja uz pārmetumu. �Ja tur viss ir kārtībā, tad viņi atnāks mums pakaļ. Mēs par viņiem vēl dzirdēsim. Es tik ļoti gribētu, lai tā ir patiesība, lai tā tie�ām notiktu. Es ar prieku kļūdītos. Bet tā nav.� D�uljeta uzlūkoja viņu noputēju�ās sejas. �Es jums saku, ka tur nav nekā, izņemot nāvi. Jūs domājat, ka es negribu cerēt? Esmu zaudējusi... mēs visi esam zaudēju�i savus mīļos. Es klausījos, kā vīri, kurus mīlēju un kuri man bija dārgi, dvesa pēdējo elpu, un jums �ķiet, ka es negribu aiziet un paskatīties pati? Pienācīgi viņus apglabāt?� D�uljeta izslaucīja acis. �Nedomājiet, ka es negribu ņemt rokās lāpstu un strādāt trīs maiņas pēc kārtas, kamēr būsim līdz viņiem aizraku-�ies! Bet es zinu, ka tas nozīmēs apglabāt tos, kuri ir izdzīvoju�i. Mēs �īs smiltis un akmeņus bērtu uzreiz pa�i savos kapos.�

Neviens nebilda ne vārda. Kaut kur gravitācija uzvarēja sīkā cīņā ar akmeni, un kāds vaļīgs gabals grabēdams novēlās viņiem pie kājām.

�Ko tu gribi, lai mēs darām?� jautāja Fics, un D�uljeta dzirdēja, kā Kortnija strauji ievelk elpu dusmās par domu vien, ka viņi atkal ir gatavi uzklausīt D�uljetas padomu.

�Mums vajadzīgas pāris dienas, lai noskaidrotu, kas notika. Kā jau teicu, ir daudz tādu pasauļu kā mūsējā. Es nezinu, kas tajās notiek, bet zinu, ka viena no tām, �ķiet, uzskata, ka ir galvenā. Viņi draudēja mums jau agrāk, teikdami, ka var nospiest pogu un nogalināt mūs, un es domāju, ka tas ir noticis. Es domāju, ka to pa�u viņi izdarīja arī ar �o otru pasauli.� Viņa norādīja tunelī, kas veda uz elevatoru 17. �Un, jā, tas varētu būt noticis tādēļ, ka uzdrīkstējāmies rakt, vai tādēļ, ka devos ārā meklēt atbildes, un par �iem grēkiem varat sūtīt mani ārā tīrīt. Es ie�u ar prieku. Es tīrī�u un nomir�u jūsu acu priek�ā. Bet vispirms ļaujiet man padalīties tajā mazumiņā, ko zinu! �is elevators, kurā atrodamies, applūdīs. Pat �obrīd tas lēni piepildās ar ūdeni. Mums jāiedarbina sūkņi, kas uztur to sausu, un jāparūpējas par to, lai tiek aplaistīti dārzi, neizdziest gaismas, lai mums pietiek gaisa, ko elpot.� D�uljeta norādīja uz vienu no lāpām pie sienas. �Mēs patērējam ārkārtīgi daudz gaisa.�

�Un kur tad lai mēs to elektrību ņemam? Es biju viens no pirmajiem, kas nonāca otrā pusē. Tur viss ir viena liela, sarūsējusi lū�ņu grēda!�

�Elektrība ir aug�ā, trīsdesmitajos,� D�uljeta stāstīja. �Tīra elektroenerģija. Tā darbina sūkņus un gaismas dārzos. Bet mums nevajadzētu uz to paļauties. Esam atvedu�i līdzi pa�i savu enerģiju��

�Rezerves ģeneratoru,� kāds piebalsoja.

Pateicīga, ka viņi ieklausīju�ies, D�uljeta pamāja. Vismaz �obrīd viņi bija pārstāju�i rakt.

�Es uzņem�os atbildību par to, ko esmu izdarījusi,� D�uljeta teica, un lāpu gaismas izplūda asaru plīvurā. �Bet �o elli pār mūsu galvām uzsūtīja kāds cits. Es zinu, kur� tas bija. Es esmu ar viņu runājusi. Mums jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai liktu viņam un viņa ļaudīm samaksāt��

�Atriebība,� asā �ukstā no�ņāca Kortnija. �Pēc tam, kad miru�i visi tie cilvēki, kas mēģināja kaut kā tikt galā ar haosu, kas radās pēc tavas do�anās tīrīt��

�Nevis atriebība, nē. Piesardzības pasākums.� D�uljeta ielūkojās dziļā tuneļa tumsā. �Mans draugs Solo atceras, kas notika, kad �ī pasaule � viņa pasaule � tika iznīcināta. To mums neuzsūtīja dievi, bet gan cilvēki. Cilvēki, kas atrodas tik tuvu, ka vari ar viņiem sarunāties pa radio. Un no viņu �ēlastības ir atkarīgas vēl citas pasaules. Iedomājieties, ka pirms mums kāds cits būtu sācis rīkoties! Mēs būtu turpināju�i ikdienas dzīvi, pat nenojauzdami briesmas, kas mums draud! Mūsu mīļie �obrīd būtu dzīvi.� D�uljeta uzgrieza muguru Kortnijai un pārējiem. �Mums nevajadzētu uzmeklēt �os ļaudis tādēļ, ka viņi mums to nodarīja. Nē. Mums vajag viņus uzmeklēt tādēļ, ka viņi ir spējīgi to nodarīt. Pirms viņi izdara to atkal.�

D�uljeta pagriezās un, meklēdama sapratni, piekri�anu, ieskatījās senās draudzenes acīs. Tā vietā Kortnija viņai uzgrieza muguru. Viņa novērsās no D�uljetas un aplūkoja atme�u kaudzi, ko viņi bija mēģināju�i aizvākt. Laiks apstājās, gaisu pildīja dūmi, oran�ās liesmas �ukstēja.

�Fic, ņem to lāpu,� Kortnija nokomandēja. Mirkli vilcinājies, vecais vīrs paklausīja. �Dzēs to nost,� viņa teica, un izklausījās, ka Kortnija jūt riebumu pati pret sevi. �Mēs velti tērējam gaisu.�

Elīza dzirdēja kāpnēs balsis. Viņas mājās bija sve�inieki. Sve�inieki. Lai viņi uzvestos paklausīgi, Riksons mēdza viņai un dvīņiem stāstīt baisus stāstus par sve�iniekiem, tādus stāstus, kurus noklausoties, gribējās nekad nepamest mājas aiz dārziem. Toreiz, senos laikos, Riksons mēdza teikt, ka ikviens, kuru tu nepazīsti, grib tevi nogalināt un paņemt tavas mantas. Nedrīkstēja uzticēties pat da�iem no tiem, kuri tevi pazina. Lūk, ko Riksons stāstīja vēlos vakaros, kad klik�ķo�ie skaitītāji pēk�ņi lika izslēgties dārzu lampām.

Riksons vēl un vēlreiz stāstīja viņiem stāstu par to, kā viņ� piedzima, jo divi cilvēki bija iemīlēju�ies � lai ko tas arī nozīmētu � un viņa tēvs bija izgriezis saindētu kapsulu no viņa mātes gurna, un tā cilvēkiem radās bērni. Bet ne visiem bērni radās tāpēc, ka divi cilvēki bija iemīlēju�ies. Viņ� stāstīja, ka da�kārt tie bija sve�inieki, kas atnāca un paņēma visu, ko gribēja. Tajās senajās dienās tie bija vīrie�i, un bie�i vien viņi gribēja, lai sievietēm ir bērni, tādēļ viņi izgrieza indīgās kapsulas ārā no sievie�u miesas, un tad viņām bija bērni.

Elīzas miesā nebija saindētas kapsulas. Vēl ne. Hanna teica, ka tās tur ieauga vēlu kā pieaugu�o zobi, tādēļ bija svarīgi dzemdēt bērnus, cik agri vien iespējams. Riksons teica, ka tā nemaz nav patiesība, ja tu piedzimi bez kapsulas gurnā, tad tev tāda nekad neizaugs, bet Elīza nezināja, kam ticēt. Viņa kāpnēs apstājās un paberzēja sānu, meklēdama tur kādu izcilni. Koncentrējusies, ar mēli taustīdama caurumu starp zobiem, Elīza sajuta smaganās augam kaut ko cietu. Gribējās raudāt no apziņas, ka viņas ķermenis varēja darīt tādas muļķīgas lietas kā audzēt zobus un kapsulas zem ādas, nelūdzot viņas atļauju. Viņa sauca kāpnēs Kucēnu, kas atkal bija izrāvies brīvībā un aizklīdis prom no skata. Kucēnam piemita tāds nelāgs niķis. Elīza sāka brīnīties, vai kucēni maz var kādam piederēt vai varbūt tie vienmēr muka prom. Bet viņa neraudāja. Elīza satvēra margas un spēra vienu soli pēc otra. Viņa negribēja bērnus. Elīza tikai gribēja, lai Kucēns nebēg no viņas prom, tad ķermenis varētu darīt visu, kas tam ienāk prātā.

Kāpnēs Elīzu apdzina kāds vīrietis � tas nebija Solo. Solo bija teicis, lai viņa turas tuvumā. �Pasaki Kucēnam, lai turas tuvumā,� viņa teiks, kad viņu panāks Solo. Sagatavot �ādas atrunas atmaksājās. Kā ķirbju sēkliņas kabatās. Vīrietis, kur� viņu apdzina, palūkojās uz Elīzu pār plecu. Viņ� bija sve�inieks, bet neizskatījās, ka viņ� gribētu Ellzas mantas. Viņam jau bija da�ādas lietas, piemēram, ritulis ar melni dzelteno vadu, kas karājās pie griestiem dārzos un ko Riksons bija piekodinājis nekad neaiztikt. Varbūt �is virs nezināja noteikumus. Bija savādi redzēt �eit, mājās, cilvēkus, kurus Elīza nepazina, bet Riksons da�kārt meloja, un citas reizes viņam nebija taisnība, varbūt viņ� būs melojis vai kļūdījies arī ar saviem baisajiem stāstiem, bet taisnība būs bijusi Solo. Varbūt �ie sve�inieki bija labi. Vairāk ļau�u, kas palīdzēs kaut ko remontēt un rakt augsnē ūdens tran�ejas, lai visi augi var kārtīgi padzerties. Vairāk tādu cilvēku kā D�uljeta, kura bija atnākusi un uzlabojusi viņu mājas, aizvedusi viņus uz vietu, kur gaisma deg visu laiku un var uzsildīt ūdeni vannai. Labi sve�inieki.

Skaļiem soļiem kāpdams, parādījās vēl viens vīrs. Viņam uz muguras bija maiss, kas pilns ar zaļām lapām, paejot garām, uzvēdīja gatavu tomātu un kazeņu smar�a. Elīza apstājās un noskatījās, kā viņ� aiziet. Tik daudz vienā reizē plūkt nedrīkst, viņa dzirdēja sakām Hannu. Pārāk daudz. Vēl kāds noteikums, ko neviens nezināja. Elī-zai vajadzēs viņus pamācīt. Viņai bija grāmata, kas varēja iemācīt cilvēkiem, kā zvejot un sadzīt pēdas dzīvniekiem. Un tad viņa atcerējās, ka zivju vairs nav. Turklāt viņa nevarēja sadzīt pēdas pat vienam nieka kucēnam.

Domas par zivīm uzdzina Elīzai izsalkumu. Viņai ļoti sagribējās ēst �ajā pa�ā mirklī, turklāt tik daudz, cik vien iespējams. Pirms vairs nekas nebūs atlicis. Da�kārt izsalkums radās, kad viņa redzēja, kā dvīņi ēd. Pat tad, ja Elīza nebija izsalkusi, viņa arī gribēja ēst. Daudz. Pirms viss apēsts.

Somai ar atmiņas grāmatu sitoties pret aug�stilbu, Elīza soļoja aug�up pa kāpnēm un vēlējās, kaut būtu palikusi kopā ar pārējiem vai kaut Kucēns vienkār�i nebūtu aizbēdzis no viņas.

�Hei, tu!�

Pār nākamā kāpņu laukuma margām lejup uz viņu raudzījās vīrietis. Viņam bija melna bārda, tā gan nebija tik nekārtīga kā Solo. Elīza uz mirkli apstājās, tad turpināja kāpt aug�up. Vīrietis uz kāpņu laukuma pazuda skatam, jo viņa kāpa augstāk un nonāca tie�i zem laukuma grīdas. Kad meitenīte sasniedza kāpņu laukumu, viņ� viņu tur gaidīja.

�Tu esi nomaldījusies no ganāmpulka?� vīrietis jautāja.

Elīza pagāza galvu sānis. �Es nevaru būt no ganāmpulka,� viņa teica.

Vīrietis ar tum�o bārdu un gai�ajām acīm nopētīja viņu. Viņam mugurā bija brūns kombinezons. Riksonam arī tāds bija, un viņ� to da�kārt valkāja. Tam zēnam no cirka arī bija brūns kombinezons.

�Un kādēļ nevari?� vīrietis pajautāja.

�Es neesmu aita,� atbildēja Elīza. �Ganāmpulkos dzīvo aitas, bet nevienas aitas vairs nav.�

�Kas ir aita?� brīnījās sve�inieks. Un viņa gai�ās acis iemirdzējās vēl gai�āk. �Esmu tevi redzējis! Tu esi viena no bērniem, kas te dzīvoja, vai ne?�

Elīza palocīja galvu.

�Tu vari piebiedroties mūsu ganāmpulkam. Ganāmpulks ir cilvēku draudze. Baznīcas locekļi. Vai tu ej uz baznīcu?�

Elīza pa�ūpoja galvu. Viņa uzlika plaukstu uz atmiņu grāmatas, kurā bija lappuse par aitām, par to, kā tās audzēt un kā par tām rūpēties. Viņas atmiņu grāmatā teiktais nesaskanēja ar �ī vīra teikto. Mēģinādama saprast, kuram ticēt, Elīza vēderā sajuta tuk�umu. Viņas domas sliecās par labu grāmatai, kurai bijusi taisnība tik daudzās citās lietās.

�Vai vēlies ienākt?� Vīrietis ar �estu norādīja uz durvīm. Elīza ieskatījās tum�ajā gaitenī viņam aiz muguras. �Vai esi izsalkusi?�

Meitene palocīja galvu.

�Mēs vācam pārtiku. Atradām baznīcu. Pārējie drīz atgriezīsies no dārziem. Vai gribi ienākt, paēst un padzerties? Es salasīju, cik varēju panest. Es ar tevi padalī�os!� Viņ� uzlika roku Elīzai uz pleca, un viņa nopētīja vīrie�a apak�delmu, uz kura auga tum�i, biezi mati tāpat kā uz Solo rokām, bet ne kā Riksonam. Viņas vēders rūca, un līdz dārziem bija jāiet vēl tik tālu.

�Man jāatrod Kucēns,� Elīza teica, un viņas balstiņa lielajās kāpnēs izklausījās tik sīka, mazs miglas mākonītis vēsajā gaisā.

�Mēs sameklēsim tavu kucēnu,� vīrietis solīja. �Iesim iek�ā! Pastāsti man par savu pasauli! Zini, tas ir brīnums. Vai tu zināji, ka esi brīnums? Tu tie�ām esi!�

Elīza to nepavisam nezināja. Tas nebija rakstīts tajās grāmatās, no kurām viņa bija izņēmusi atmiņas. Tomēr daudzas lappuses viņa bija palaidusi garām. Ierūcās vēders. Tas sarunājās ar Elīzu, tādēļ viņa sekoja vīrietim ar tum�o bārdu tum�ajā gaitenī. Iek�ā bija dzirdamas balsis, klusi un nomierino�i �uksti un skandē�ana, un Elīza prātoja, vai tā skan ganāmpulks.

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

�arlote bija atgriezusies kastē. Kastē, bet tikai bez aukstuma, bez aizsarmoju�ā loga, bez spilgti zila vada, kas ievadīts dziļi viņas vēnā. �ai kastei trūka �o lietu, cerības uz saldiem sapņiem un pamo�anās �ausmu. Tā bija vienkār�a metāla kaste, kas locījās un skanēja, kad viņa mēģināja iekārtoties ērtāk.

�arlote bija iekārtojusi kārtīgas mājas bezpilota lidma�īnu liftā � metāla tvertnē, kas bija pārāk zema, lai tajā apsēstos, pārāk tum�a, lai redzētu savā priek�ā izstieptu pa�as plaukstu, un pārāk klusa, lai viņa spētu saklausīt savas domas. Divas reizes viņa bija gulējusi tur un klausījusies zābaku soļos aiz durvīm, kamēr viņu medīja sve�inieki. Tonakt viņa bija palikusi liftā. �arlote gaidīja, ka tie atgriezīsies, bet viņiem noteikti bija vēl daudz citu līmeņu, ko pārmeklēt.

Ik pēc pāris minūtēm viņa grozījās neauglīgos mēģinājumos iekārtoties ērtāk. Vienu reizi, vairs nespēdama paciesties, �arlote devās uz tualeti, jo baidījās, ka ilgāk neizturēs. Noskalot vai nenoska-lot? Riskēt ar troksni vai pierādījumiem klozetpodā? Viņa noskaloja un iztēlojās, kā kaut kur tālumā nograb caurules, iztēlojās kādu, kur� spēj noteikt, no kurienes troksnis cēlies.

Aizgājusi līdz gaiteņa galam, �arlote pārliecinājās, ka viņi nav atradu�i radio. Viņa domāja, ka tas būs pazudis tāpat kā Donalda piezīmes, bet viss joprojām atradās savā vietā zem plastmasas pārklāja. Mirkli vilcinājusies, �arlote paņēma mapes līdzi. Tās bija pārāk vērtīgas, lai pazaudētu. Viņa aizsteidzās atpakaļ uz caurumu un sastūma savas lietas stūrī. Līzdama atpakaļ liftā, viņa iztēlojās, kā zābakos autas kājas spārda viņas brāli.

�arlote domāja par Irāku. Toreiz viņa piedzīvoja baisas naktis, gulēdama savā kazarmu gultā, kamēr vīrie�i nāca no maiņām un gāja uz tām, �īkstināja matra�u atsperes un sa�ukstējās. Tum�as naktis, kuru laikā �arlote jutās daudz neaizsargātāka nekā viņas lidaparāts

debesīs. Kazarmas bija �ķitu�as kā tuk�a autostāvvieta nakts vidū, kad tālumā skan soļi un viņa nespēj atrast automa�īnas atslēgas. Slēp�anās mazajā liftā lika justies tāpat. Kā guļot tum�ā garā�ā, vīrie�iem pilnās kazarmās, nezinot, kas var sagaidīt, kad viņa pamodīsies.

�arlote ilgi nespēja pagulēt. Ar vaigu piespiedusi kabatas lukturīti pie pleca, viņa caurskatīja Donalda mapes, cerot, ka sausa teksta lasī�ana uzdzīs miegu. Klusumā pie viņas atgriezās vārdi un rācijā dzirdēto sarunu fragmenti. Bija iznīcināts vēl viens elevators. Viņa bija klausījusies viņu izmisu�ajās balsīs, ziņojumos par to, ka atvērtas ārējās durvis, ziņojumos par gāzi, ar kuru viņas brālis bija draudējis �os cilvēkus noindēt. Viņa bija dzirdējusi D�uljetas balsi, kas paziņoja, ka visi ir miru�i.

Vienā no mapēm �arlote atrada nelielu shēmu, karti ar sanumurētiem apļiem, vairāki no tiem bija izsvītroti. Viņa domāja par to, ka �ajos apļos dzīvo cilvēki. Un nu vēl viens no tiem bija tuk�s. Vēl viens ,,X�, ko pārvilkt pāri. Vienīgi tagad �arlote, tāpat kā viņas brālis, juta saikni ar �iem cilvēkiem. Viņa kopā ar Donaldu bija klausījusies viņu balsīs, bija dzirdējusi Donalda stāstus par mēģinājumiem ar viņiem sazināties, ar �o vienu elevatoru, kura ļaudis bija atvērti tam, kas viņam sakāms, kas bija palīdzēju�i ielauzties elevatora datoros, lai saprastu, kas notiek. Reiz viņa bija Donaldam jautājusi, kādēļ viņ� nesazinās arī ar citiem elevatoriem, un brālis bija teicis, ka vadītāji nav uzticami. Tie būtu viņu nodevu�i. Kaut kādā veidā viņas brālim un �iem ļaudīm bija izdevies dumpis, bet nu viņi visi bija pagalam. Lūk, kas notika ar tiem, kas dumpojās. Tagad �eit, tumsā un klusumā, bija palikusi tikai �arlote.

Viņa �ķirstīja brāļa pierakstus, un neērtās pozas dēļ kaklu sāka vilkt krampis. Temperatūra kastē pieauga, līdz kombinezons kļuva mitrs no sviedriem. �arlote nespēja aizmigt. �ī nebija pielīdzināma tai otrai kastei, kurā viņi bija viņu guldīju�i. Jo vairāk �arlote lasīja, jo labāk izprata brāļa nebeidzamo, nervozo riņķo�anu, vēlē�anos kaut ko iesākt un pielikt punktu �ai sistēmai, kurā viņi bija iesprostoti.

Taupot pārtiku un ūdeni, dzerot maziem malciņiem un ēdot sīkiem kumosiņiem, �ķita, ka �arlote palika liftā dienām ilgi, lai gan tās varēja būt tikai vairākas stundas. Kad atkal savajadzējās uz tualeti, viņa nolēma aizlavīties līdz gaiteņa galam un vēlreiz pamēģināt kaut ko pārraidīt pa radio. Vēlmei atviegloties bija pielīdzināma tikai vēlē�anās uzzināt, kas notiek. Bija izdzīvotāji. Astoņpadsmitā elevatora ļaudis bija pamanīju�ies pārkļūt pāri kalniem un sasniegt citu elevatoru. Bija izdzīvojusi kāda saujiņa � bet cik ilgi viņi izturēs?

Viņa noskaloja ūdeni un klausījās, kā attīrīta ūdens straume burbuļodama skrien pa caurulēm viņai virs galvas. �arlote nolēma riskēt un doties uz bezpilota lidma�īnu vadības telpu. Viņa neieslēdza gaiteņa apgaismojumu un atsedza radio. Elevatorā 18 skanēja tikai �ņākoņa. Tas pats arī 17. Viņa izmēģināja duci citu kanālu, līdz izdzirdēja balsis un bija dro�a, ka ierīce darbojas. �arlote atgriezās 17. kanālā un gaidīja. Viņa apzinājās, ka var nākties tā gaidīt veselu mū�ību. �arlote varēja gaidīt, līdz viņi ienāks un atradīs viņu. Sienas pulkstenis vēstīja, ka tikko apritējusi tre�ā nakts stunda, nakts vidus, kas viņai �ķita labs laiks. Varbūt �obrīd tie viņu nemeklēja. Tomēr bija iespējams, ka neviens arī neklausījās. Viņa tik un tā nospieda mikrofona pogu.

�Hallo!� �arlote teica. �Vai kāds mani dzird?�

Viņa gandrīz atklāja, kas ir un no kurienes pārraida, bet tad iedomājās, vai varētu būt, ka klausās arī cilvēki no viņas elevatora, varbūt viņi noklausās visas stacijas. Un ja nu tā ir? Viņi nezinās, no kuras telpas viņa pārraida. Ja vien neizseko signālam ar atkārtotājiem. Varbūt tas ir iespējams. Bet vai tas nav viens no tiem elevatoriem, kas izsvītroti no viņu saraksta? Viņiem to nevajadzētu noklausīties. �arlote pastūma malā savus darbarīkus un uzmeklēja papīra lapu, ko bija atnesis Donijs, elevatoru sarakstu ar procentiem. Tas bija ierindots iznīcināto elevatoru saraksta apak�galā�

�Kas runā?�

No radio plūda vīrie�a balss. �arlote paķēra mikrofonu, iedomādamās, vai �ajā frekvencē pārraida kāds no viņas elevatora.

�Es esmu... Ar ko es runāju?� viņa pajautāja, nezinādama, kā atbildēt.

�Jūs esat lejā, Mehāniskajā? Vai maz zināt, cik ir pulkstenis? Ir nakts vidus!�

Lejā, Mehāniskajā. Tas bija viņu, nevis �arlotes elevatora izkārtojums. Viņa pieņēma, ka sarunājas ar kādu no izdzīvotājiem. Tāpat ienāca prātā, ka var noklausīties vēl citi, tādēļ �arlote nolēma neriskēt.

�Jā, esmu Mehāniskajā,� viņa teica. �Kas notiek piejums tur... aug�ā?�

�Es mēģinu gulēt, lūk, kas, bet Korta teica, lai turam rāciju ieslēgtu gadījumam, ja viņa zvana. Cīnāmies te ar ūdensvadiem. Cilvēki piesaka tiesības uz dārziem, iezīmē dobes. Ar ko es runāju?�

�arlote nokrem�ļojās. �Es meklēju... es cerēju, ka varē�u parunāt ar jūsu mēru D�uljetu.�

��eit viņas nav. Man likās, ka viņa bija lejā piejums. Ja nav nekas steidzams, pamēģiniet no rīta. Un pasakiet Kortai, ka mums te aug�ā noderētu pāris cilvēki. Kārtīgs dārznieks, ja mums tādi ir. Un nesējs.� ,,Ē... labi.� �arlote atkal pameta skatu uz pulksteni, lai redzētu, cik ilgi nāksies gaidīt. �Paldies,� viņa noteica. �Mēģinā�u vēlāk.�

Atbilde neatskanēja, un �arlote brīnījās, kādēļ vispār juta vēlē�anos ar viņiem sazināties. Viņa nekādi nespēja �iem cilvēkiem palīdzēt. Vai viņa bija iedomājusies, ka viņi var kaut ko izdarīt viņas labā? �arlote nopētīja radio, ko bija salikusi kopā, pie pamatnes izkaisītās liekās skrūves un vadus, darbarīku krājumu. Staigāt apkārt bija riskanti, tomēr ne tik �ausmino�i kā vienai gulēt lidaparātu liftā. Iespēja ar kādu sazināties atsvēra risku tikt atklātai. Pēc da�ām stundām viņa mēģinās vēlreiz. Līdz tam brīdim viņa mēģinās pagulēt. �arlote apsedza radio un apsvēra iespēju nosnausties vecajā gultā barakās, gaiteņa galā, tomēr beigās atsaucās bezlogu metāla kastes aicinājumam.

Brokastis Donaldam uzradās kompānija. Iepriek�ējā dienā tie bija liku�i viņu mierā un nebija atnesu�i maltīti. Donalds sprieda, ka tā ir kaut kāda nopratinā�anas tehnika. Tāpat kā nemitīgā staigā�ana aiz durvīm nakts vidū, kas neļāva viņam aizmigt. Viss tikai tāpēc, lai sajauktu viņa miega ritmu, padarītu viņu nervozu, liktu zaudēt prātu. Vai varbūt tas notika pa dienu, un nakts vidus bija tagad, un viņ� nemaz nebija izlaidis maltīti. Bija grūti pateikt. Donalds bija zaudējis laika izjūtu. Vietā, kur kādreiz karājās pulkstenis, tagad blāvoja apaļ� laukums un izvirzīts skrūves gals.

Līdz ar Tūrmanu un brokastīm ieradās arī divi vīri apsargu kombinezonos. Donalds bija gulējis apģērbā. Viņ� ievilka kājas gultā, un trīs vīri saspiedās viņa mazajā istabiņā. Abi apsargi nopētīja viņu ar aizdomu pilniem skatieniem. Tūrmans sniedza Donaldam paplāti, uz kuras bija �ķīvis ar olām, cepums, glāze ūdens un sula. Donalds mocījās neiedomājamās sāpēs, tomēr bija izsalcis kā vilks. Viņ� meklēja galda piederumus, bet, tos neatradis, ņēma olas ar pirkstiem un ēda. Silts ēdiens remdēja sāpes ribās.

�Pārbaudi griestu plāksnes!� nokomandēja viens no apsargiem. Donalds viņu pazina. Brevards. Viņ� bijis apsardzes priek�nieks gandrīz visu �īs Donalda maiņas laiku. Varēja redzēt, ka Brevards pret viņu neloloja draudzīgas jūtas.

Otrs vīrietis bija jaunāks. Donalds viņu nepazina. Lai paliktu nepamanīts, viņ� parasti bija staigājis apkārt vēlu naktīs un naktssargu pazina labāk nekā �os divus. Jaunākais kārtībsargs uztrausās uz skapja, kas bija piemetināts pie sienas, un pacēla kādu no griestu paneļiem. Tad noņēma no jostas kabatas lukturīti un paspīdināja gaismu uz visām pusēm. Donalds labi zināja, ko �is vīrietis meklē. Viņ� pats jau to bija pārbaudījis.

�Te ir ciet,� jaunais apsargs konstatēja.

�Tu esi dro�s?�

�Tas nebija viņ�,� Tūrmans noteica. Viņ� nebija novērsis skatu no Donalda. Tūrmans norādīja uz istabu. �Visur bija asinis. Viņ� būtu ar tām nosmērējies.�

�Ja vien kaut kur nenomazgājās un nepārģērbās.�

Padzirdējis �ādu domu, Tūrmans sarauca pieri. Viņ� stāvēja pāris soļus no Donalda, kur� pēk�ņi vairs nejutās izsalcis. �Kur� tas bija?� Tūrmans noprasīja.

�Kur� bija kas?�

�Neizliecies par muļķi! Kāds uzbruka vienam no maniem vīriem, un par reaktora tehniķi pārģērbies cilvēks tajā pa�ā naktī ierakstījies �ī līmeņa darba �urnālā. Pieņemu, ka viņ� nācis uz �o gaiteni meklēt tevi. Bijis sakaru nodaļā, kur tu, kā mēs zinām, pavadīji daudz laika. Nav ne mazākās iespējas, ka tu visu �o esi darījis viens pats. Tu esi kādu savervējis, varbūt kādu no savas pēdējās maiņas. Kur� tas ir?� Donalds nolauza krekera gabalu un ielika to mutē, lai lūpas būtu nodarbinātas. �arlote. Ko viņa dara? Klaiņo pa elevatoru, meklēdama viņu? Iet sakaru telpā? Ja tā ir māsa, tad viņa ir galīgi zaudējusi prātu! �Viņ� kaut ko zina!� Brevards iesaucās.

�Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat,� Donalds teica. Viņ� iedzēra malku ūdens un pamanīja, ka trīc roka. �Kam uzbruka? Vai ar viņiem viss kārtībā?� Viņ� iedomājās par iespēju, ka asinis, ko viņi atradu�i, zaudējusi viņa māsa. Ko viņ� ir sastrādājis, �arloti pamodinādams? Donalds jau atkal iedomājās, ka vajadzētu atzīties un atklāt viņiem, kur māsa slēpjas, tikai tāpēc, lai viņai nebūtu jāpaliek vienai.

�Tas bija Erens,� Tūrmans iesāka. �Viņ� beidza vēlo maiņu, skrēja uz liftu un trīsdesmit stāvus zemāk tika atrasts guļam asiņu peļķē.�

�Erens ir ievainots?�

�Erens ir miris,� noskaldīja Brevards. �Viņam kaklā iedurts skrūvgriezis. Viens no liftiem pludo viņa asinīs. Es gribu zināt, kur ir cilvēks, kur� to izdarīja��

Tūrmans pacēla roku, un Brevards aprāvās. �Dodiet mums minūti divatā,� vecais noteica.

Uz skapja stāvo�ais jaunais apsargs kārtoja griestu paneli, līdz tas ieslīdēja savā vietā. Viņ� nolēca lejā un noslaucīja plaukstas aug�stilbos, atstādams uz skapī�a putekļu pūkas un putuplasta drumslas. Abi apsargi izgāja ārā. Pirms durvis aizvērās, Donalds atpazina garāmejo�o biroja darbinieku, gandrīz pasauca viņu un nobrīnījās, ko gan visi bija padomāju�i, kad uzzināja, ka viņ� nav tas, par ko izlikās.

Tūrmans iebāza roku krū�u kabatā un izvilka no tās salocītu auduma �etrstūri, tīru mutautu. Viņ� pasniedza to Donaldam, kur� to pieņēma ar pateicību. Savādi, kādas lietas varēja kļūt par dāvanu. Viņam likās, ka būs jāklepo, bet bija iestājies rets atelpas mirklis. Tūrmans izstiepa rokās plastikāta maisiņu un atvēra to. Donalds saprata, kam tas domāts, izvilka no kabatas veco mutautu un iemeta asiņaino lupatu maisiņā.

�Analīzēm, ja?�

Tūrmans no�ūpoja galvu. �Vairs nav nekā tāda, ko mēs par tevi nezinātu. Tas ir tikai... �ests. Vai zini, es mēģināju tevi nogalināt. �is mēģinājums bija vājības pazīme, bet tie�i tādēļ, ka biju vāj�, man tas neizdevās. Izrādās, ka tev bija taisnība par Annu.�

�Vai Erens patie�ām ir miris?�

Tūrmans apstiprino�i pamāja. Donalds atlocīja mutautu, tad atkal salocīja to. �Man viņ� patika.�

�Viņ� bija labs cilvēks. Viens no maniem rekrū�iem. Vai tu zini, kur� viņu nogalināja?�

Tagad Donalds redzēja, kas patiesībā ir mutauts. Sliktais policists bija kļuvis par labo policistu. Viņ� pakratīja galvu. Donalds mēģināja iztēloties, ka �arlote dara tādas lietas, bet nespēja. Lai gan viņ� nespēja iztēloties arī to, kā māsa vada bezpilota lidma�īnas, bombardē pilsētas vai piepumpējas piecdesmit reizes. Viņa bija Donalda bērnībā ieslēgta mīkla, kas sagādāja nepārtrauktus pārsteigumus. �Nespēju iedomāties nevienu, kas varētu tā nogalināt cilvēku. Izņemot tevi.�

Uz to Tūrmans nereaģēja.

�Kad mani iemidzinās?�

��odien. Man ir vēl viens jautājums.�

Donalds paņēma no paplātes ūdens glāzi un kārtīgi padzērās. Ūdens bija auksts. Apbrīnojami, cik labi var gar�ot ūdens. Tagad viņam vajadzētu Tūrmanam pastāstīt par �arloti. Vai pagaidīt, līdz viņu vedīs uz iemidzinā�anu. Bija skaidrs, ka viņ� nedrīkstēja māsu atstāt te vienu. Donalds aptvēra, ka Tūrmans gaida. �Sper vaļā,� viņ� teica.

�Vai atceries, ka Anna būtu pametusi iero�u noliktavu, kamēr biji nomodā? Es saprotu, ka tu tur biji tikai īsu brīdi.�

�Nē,� Donalds atbildēja. Turklāt toreiz tas ne�ķita kā īss brīdis. �is laiks bija licies kā vesela mū�ība. �Kāpēc tu jautā? Ko viņa izdarīja?�

�Varbūt atceries, ka viņa pieminēja gāzes padeves vadus?� �Gāzes vadus? Nē. Es pat nesaprotu, par ko tu runā. Kāpēc jautā?�

�Mēs atradām ielau�anās pēdas. Kāds ir mainījis gāzes vadu padevi starp Medicīnisko un Iedzīvotāju skaita kontroles daļu.� Tūrmans atmeta ar roku, it kā teiktajam nebūtu nozīmes. �Kā jau teicu, �ķiet, ka tev bija taisnība par Annu.� Viņ� pagriezās, lai ietu. �Pagaidi!� Donalds iesaucās. �Man ir jautājums.�

Tūrmans uzlika plaukstu uz durvju roktura.

�Kas man kai�?� Donalds pajautāja.

Vecais paskatījās uz sarkano lupatu plastikāta maisiņā. �Vai esi kādreiz redzējis, kāda izskatās zeme pēc kaujas?� Viņa balss bija pieklususi. Apslāpēta. �Tavs ķermenis �obrīd ir karalauks. Lūk, kas ar tevi notiek. Tevī �obrīd karo miljardu armijas. Ma�īnas, kas grib tevi saraut gabalos, un tās, kas cer saturēt tevi kopā. Un tās sabradās tavu ķermeni, līdz paliks tikai �rapneļi un dubļi.�

Tūrmans ieklepoja dūrē. Viņ� sāka vērt vaļā durvis.

�Es todien negrasījos iet pāri korei,� Donalds iesāka. �Es negāju ārā, lai mani kāds ieraudzītu. Es tikai gribēju nomirt.�

Tūrmans pamāja. �Vēlāk es par to iedomājos, jā. Un man vajadzēja ļaut tev to izdarīt. Bet viņi ieslēdza trauksmes signālu. Uzgāju aug�ā un ieraudzīju, ka vīri stīvē mugurā tērpus un ka tu esi gandrīz

pagaisis no redzesloka. Manos ierakumos bija iemesta granāta, un jau pirms daudz gadiem biju pieņēmis lēmumu, kā rīkoties, ja tā notiktu. Tādēļ es metos tai virsū.�

�Tev nevajadzēja tā darīt,� Donalds teica.

Tūrmans atvēra durvis. Otrā pusē gaidīja Brevards.

�Es zinu,� vecais noteica. Un tad viņ� bija prom.

Dārsijs bija nometies rāpus. Viņ� iegrūda savu sarkano lupatu spainī ar sarkanu ūdeni, izgrieza, līdz tā kļuva sārta, un metās atpakaļ mazgāt asinis, ar kurām bija pie�ķiests lifts. Sienas jau bija tīras, paraugi aiznesti analīzēm. Strādādams viņ� pie sevis purpināja un mēdīja Brevarda balsi: �Paņem paraugus, Dārsij! Satīri, Dārsij! Atnes man kafiju, Dārsij!� Viņ� nesaprata, kādā veidā par viņa darba pienākumiem bija kļuvusi kafijas piene�ana un asiņainu grīdu mazgā�ana. Viņam pietrūka vienmuļo naktsmaiņu; Dārsijs nevarēja vien sagaidīt, kad dzīve atkal atgriezīsies normālās sliedēs. Apbrīnojami, ko cilvēks varēja sākt uzskatīt par normālu. Viņ� gandrīz vairs nejuta vara smar�u gaisā, un no mēles bija nozudusi metāliskā gar�a. Tas bija tāpat kā dieni�ķās devas papīra glāzītēs, bezgar�īgās maltītes, pat atvērto durvju bezdievīgā dūk�ana lifta kabīnē. Visas �īs lietas, pie kurām pierod, līdz to vairs nav. Lietas, kas pagaisdamas pārvērtās trulās sāpēs tāpat kā atmiņas par iepriek�ējo dzīvi.

Neko daudz no savas vecās dzīves Dārsijs neatcerējās, bet viņ� zināja, ka bija labi veicis savu darbu. Viņam bija nojauta, ka ir strādājis apsardzē senos laikos pasaulē, par kuru neviens nerunāja, pasaulē, kas sastingusi vecās filmās un sapņos, kas visu laiku atkārtojās. Dārsijs neskaidri atcerējās, ka ir mācījies, kā izlēkt priek�ā lodei, kas domāta citam. Vienmēr atkārtojās viens skaidrs sapnis par rīta skrējienu, par to, kā vēsais rīta gaiss veldzēja sasvīdu�o pieri un kaklu, kā �ivināja putni, bet viņ� skrēja aiz paveca vīra treniņbiksēs un ievēroja, ka viņam drīz draud plikpaurība. Dārsijs atcerējās, kā viena no austiņām kļuva slidena un neturējās, vienmēr krita ārā no viņa auss. Viņ� atcerējās, kā vēroja garāmgājējus, kā salēcās sirds, kad sprāga baloni un �āva aizvēsturisku motorolleru izpūtēji, kā vienmēr gaidīja iespēju mesties priek�ā� Lodei.

Dārsijs beidza berzt un nosusināja seju piedurknē. Viņ� lūkojās uz spraugu starp lifta sienu un grīdu, kur bija iegūlis kaut kas spilgts,

kāds mazs metāla akmentiņ�. Viņ� mēģināja saņemt to pirkstos, bet nevarēja tos iebāzt spraugā. Lode. Viņam �ā vai tā nevajadzētu to aiztikt.

Lupata plīk�ķēdama iekrita spainī. Dārsijs paņēma uz gaiteņa grīdas nolikto paraugu vāk�anas koferi. Lifts nebeidza dūkt un dūkt, tam nepatika stāvēt uz vietas, tas gribēja kaut kur doties. �Atslābsti!� Dārsijs no�ukstēja. No kādas kastītes koferī viņ� izvilka vienu paraugu maisiņu. Pincete neatradās vietā, kur tai būtu jābūt. Viņ� rakņājās kofera dibenā, līdz to atrada, lādēdams citu maiņu vīrus par necieņu pret kolēģiem. Kā dzīvojot kopmītnēs, Dārsijs nodomāja. Nē, nepareizais vārds, nepareizās atmiņas. Kā dzīvojot barakās. Tā bija kārtības fasāde, kas piesedza jucekli visapkārt. Svaigi palagi ar nolocītiem stūriem pār plankumainiem matra�iem. Lūk, kas tas bija, cilvēki nelika lietas atpakaļ tām paredzētajās vietās.

Viņ� satvēra lodi ar pinceti un iemeta to plastmasas maisiņā. Tā bija viegli deformēta, tomēr ne pārāk. Nebija trāpījusi nekam cietam, tomēr kaut kur bija ietriekusies. Paberzējis lodi caur plastikātu un pavērsis to pret gaismu, Dārsijs ievēroja, ka uz materiāla palicis sārts traips. Uz lodes bija asinis. Viņ� aplūkoja grīdu, lai pārbaudītu, vai nav berzis ar asiņaino ūdeni to vietu, kur lode bija iesprūdusi, vai nav to nosmērējis aiz neuzmanības.

Tā nebija. Atrastais miru�ais vīrietis bija sadurts kaklā, bet netālu viņi bija uzgāju�i �aujamieroci. No liftā atrastajām asinīm Dārsijs bija paņēmis duci paraugu da�ādās vietās. Paraugus bija pieņēmis kāds laborants, un Stīvenss ar priek�nieku bija teiku�i Dārsijam, ka visi paraugi atbilst upura asinīm. Bet nu bija ļoti iespējams, ka Dārsija rīcībā ir joprojām brīvībā klīsto�ā uzbrucēja asins paraugs. Vīrs, kur� nogalinājis Erenu. īsts pavediens.

Viņ� paņēma parauga maisiņu un gaidīja, kad ieradīsies ekspresis. Mirkli Dārsijs apsvēra iespēju rīkoties saskaņā ar protokolu un nodot to Stlvensam, bet lodi bija atradis viņ�, Dārsijs zināja, kas tas ir, bija uzmanījies, to paņemot. Viņam vajadzētu būt tam, kur� redz rezultātus.

Priecīgi nozvanījis, ieradās ekspresis. Pēc skata pārguris vīrs violetā kombinezonā ar mazgājamās birstes kātu no tā izstūma spaini uz ratiņiem. Tā vietā, lai pieteiktu savu atradumu, Dārsijs bija izsaucis papildspēkus. Naktssargs. Abi vīri sarokojās. Dārsijs pateicās viņam, ka viņ� palicis vēlajā maiņā, nosolījās būt liels parādnieks. Tad ieņēma �ī vīra vietu ekspresī.

Viņam vajadzēja nobraukt tikai divus līmeņus. Braukt ar ekspresi divus stāvus �ķita nejēdzīgi. �im elevatoram bija vajadzīgas kāpnes. Viņ� bija pieredzējis tik daudz rei�u, kad vajadzēja nokļūt tikai stāvu augstāk vai zemāk, bet nācās piecas minūtes stāvēt un gaidīt sasodīto liftu. Tas bija neloģiski. Viņ� nopūtās un nospieda medicīnas spārna pogu. Pirms lifts aizvērās, viņ� blakus durvīs izdzirdēja slapjas birstes plīk�ķi.

Doktora Vitmora kabinets bija pilns. Ne ar darbiniekiem � tur rosījās tikai viņ� un divi palīgi � bet gan ar līķiem. Uz operāciju galdiem gulēja divi ķermeņi. Viena bija sieviete, kas tika atrasta mirusi dienu iepriek�; Dārsijs atminējās, ka viņas vārds bija Anna. Otrs bija Erens, biju�ais elevatora vadītājs. Vitmors sēdēja pie datora un rakstīja piezīmes, kamēr laboranti strādāja pie aizgājējiem.

�Ser?�

Ārsts pagriezās. No Dārsija sejas viņa skatiens noslīdēja līdz viņa rokām. �Kas jums tur ir?�

�Vēl viens paraugs. Uz lodes. Vai varat man to pārbaudīt?�

Vitmors pamāja vienam no vīrie�iem operāciju zālē, kur� iznāca, pacēlis plaukstas plecu augstumā.

�Vai varat izmeklētājam pārbaudīt �o?�

Neizskatījās, ka laboratorijas tehniķis būtu sajūsmināts par �o uzdevumu. Viņ� ar skaļu plīk�ķi norāva no rokām asiņainos cimdus un iemeta tos izlietnē mazgā�anai un sterilizē�anai. �Paskatīsimies,� laborants noteica.

Ma�īnai nevajadzēja ilgu laiku. Tā nopīkstēja, dūca un izdeva darbīgas skaņas, līdz ar haotiskiem grūdieniem izspļāva kādu papīra lapiņu. Tehniķis pasteidzās to paņemt pirms Dārsija. �Jā. Atbilstība atrasta. Tās pieder... Hmm. Tas gan ir savādi.�

Dārsijs paņēma ziņojumu. Uz tā bija stabiņu shēma, personai pie�ķirtais DNS svītrkods. Ar neizdibināmiem apzīmējumiem bija raksturoti da�ādi lielumi un procentu attiecības: IFG, PLT, Hgb. Tomēr vietā, kur sistēmai būtu vajadzējis izdrukāt informāciju par atbilsto�o personāla failu, vienā no daudzajām līnijām vienkār�i bija rakstīts Arkart. Pārējie personas datu lauki bija tuk�i.

�Arkart,� laborants noteica. Viņ� aizgāja līdz izlietnei un sāka mazgāt rokas un cimdus. �Tas gan ir jocīgs vārds. Kur� gan izvēlētos sev �ādu vārdu?�

�Kur ir pārējie rezultāti?� Dārsijs pajautāja. �Tie, kas tika iegūti agrāk.�

Tehniķis ar zodu norādīja uz papīrgrozu pie doktora Vitmora kājām, bet ārsts, nelikdamies ne zinis, klabināja savu tastatūru. Dārsijs parakņājās papīrgrozā un atrada vienu no iepriek�ējām rezultātu lapiņām. Viņ� salika abas blakus, lai salīdzinātu.

�Tas nav vārds,� Dārsijs teica. �Tas būtu rakstīts pirmajā rindā. �ajā vajadzētu būt atra�anās vietai.� Otrā ziņojumā vārds Erens bija rakstīts virs rindas, kurā bija saldē�anas zāle un miru�ā uzglabā�anas kapsulas koordinātas. Dārsijs atcerējās, kā tika saukta viena no mazajām saldē�anas zālēm.

�Ārkārtas personāls,� viņ� apmierināts noteica. Dārsijs bija atrisinājis mazu mistēriju. Viņ� uzsmaidīja telpai, bet pārējie vīri jau bija atgriezu�ies pie darba.

Ārkārtas personāla telpa bija mazākā no saldē�anas zālēm. Dārsijs nostājās pie metāla durvīm, uz kurām viņa elpas mākoņi atstāja miglainas pēdas. Viņ� ievadīja savu kodu, bet ciparu panelis nomirgoja sarkans un nodūca, to atraidīdams. Nākamo Dārsijs izmēģināja galveno apsardzes kodu, un durvis atvērās un ieslīdēja sienās.

Sirds sitās bailēs un priecīgā satraukumā. Pie vainas nebija vienkār�i pavedieni, kuriem veiksmīgi izdevās sekot, bet drīzāk gan virziens, kurā tie viņu veda. Ārkārtas personāls bija paredzēts visekstrēmākajiem gadījumiem, tādām reizēm, kad ar apsardzi nepietiktu. Kā caur biezu miglu viņ� atcerējās reizi, kad policisti pakāpās malā un deva ceļu smagi bruņotiem vīriem, kuri izlēca no furgoniem un ieņēma ēku ar militāru precizitāti. Vai Dārsijs ir bijis viens no viņiem? Kādā biju�ajā, pagāju�ajā dzīvē? Viņ� nespēja atcerēties. Tik un tā �ie vīri ārkārtas zālē bija citādi. Daudzi no viņiem nesen biju�i nomodā. Dārsijs atminējās savas maiņas sākumu. Sie ļaudis bija piloti. Viņ� atcerējās, kā trīcēja kafija viņa krūzītē dienā, kurā vēlāk noskaidrojās, ka no bezpilota lidaparātiem mestas bumbas. Iedams no vienas kapsulas pie otras, Dārsijs meklēja, kura būs tuk�a. Viņam bija aizdomas, ka kāds nebija aizgājis gulēt, kad vajadzēja. Vai varbūt kāds pamodināts, lai darītu sliktas lietas.

�ī otrā iespēja pildīja sirdi ar bailēm. Kuram gan ir pieeja �ādam personālam? Kuram ir iespēja slepus pamodināt �os karavīrus? Viņam bija aizdomas, ka, vienalga, kuram viņ� paziņotu par saviem atklājumiem, informācija ceļotu aug�up pa varas ķēdi un sasniegtu vainīgo vai vainīgos. Tāpat viņ� aptvēra, ka nogalinātais vīrietis bija visa elevatora vadītājs �ajā maiņā, visu elevatoru vadītājs. Tas bija liela mēroga noziegums. Milzīga mēroga. Cīņa starp elevatora vadītājiem? Tas varētu viņu uz visiem laikiem atbrīvot no kafijas vārī�anas un grīdu mazgā�anas!

Riņķodams �urpu turpu, Dārsijs jau bija izstaigājis divas tre�daļas kriopodu rindu, kad sāka apsvērt iespēju, ka varētu būt kļūdījies. Tas viss bija tik nepārliecino�i. Viņ� izlikās, ka spēj darīt kāda cita darbu. Neviena netrūks, neatklāsies nekāda milzu sazvērestība, neviens nebūs pamodināts, lai nogalinātu cilvēkus�

Un tie�i tobrīd viņ� ieskatījās kapsulā, kuras logā nebija sejas, kuras stikls nebija apsarmojis. Viņ� uzlika uz kapsulas vāka plaukstu, un apstiprinājās, ka tā ir izslēgta. Virsma bija tikpat vēsa kā gaiss telpā, tomēr ne ledusauksta. Dārsijs palūkojās uz displeju, baidīdamies, ka arī tas varētu būt izslēgts un tuk�s, tomēr ekrāns darbojās. Vienīgi tajā nebija vārda. Tikai numurs.

Dārsijs izvilka savu piezīmju bloknotu un noklik�ķināja pildspalvu. Tikai numurs. Viņam bija aizdomas, ka vārds, ko �is numurs slēpa, varētu būt slepena informācija. Bet viņam �is vīrs bija rokā. Ak, viņ� bija notverts. Un pat tad, ja Dārsijs neiegūs vārdu, viņ� zināja, kur �ie piloti pavadīja laiku, kamēr strādāja. Viņ� itin labi zināja, kur �is pazudu�ais vīrs ar �auto brūci varētu slēpties.

�arlote sagaidīja rītu, pirms viņa mēģināja pārraidīt vēlreiz. �oreiz viņa zināja, ko grib teikt. Tāpat viņa zināja, ka nav daudz laika. Torīt viņa atkal bija dzirdējusi aiz bezpilota lidaparātu lifta durvīm ļaudis, kas viņu meklēja.

Pagaidījusi, līdz bija dro�a, ka viņi ir prom, �arlote paok�ķerēja visapkārt un ievēroja, ka tie no sanāksmju telpas aiznesu�i atliku�ās Donalda piezīmes. Viņa devās uz du�as telpām un lēnā garā pārsēja ievainojumu, roka bija pārvērtusies kreveļainā haosā. Viņa bija gatava tam, ka gaiteņa galā būs pazudis radio, bet vadības telpa bija palikusi neskarta. Dro�i vien viņi nebija pat palūkoju�ies zem plastmasas pārklāja un bija vienkār�i pieņēmu�i, ka viss, kas telpā atrodams, nepiecie�ams bezpilota lidma�īnu vadībai. �arlote noņēma pārklāju, un ierīce tiekot ieslēgta iedūcās. �arlote sakārtoja Donalda mapes, kas bija noliktas virs viņas darbarīku jūkļa.

Prātā ienāca Donija teiktais. Viņ� bija stāstījis, ka abi nedzīvos mū�īgi. Ārpus kapsulām viņi nenodzīvos tik ilgi, lai redzētu savas rīcības rezultātus. Tādēļ bija tik grūti saprast, kā labāk rīkoties. Ko darīt �o cilvēku, �o atliku�o trīs du�u elevatoru labā? Nedarot neko, tik daudzi tiek nolemti nāvei. �arlote izjuta viņas brāļa nepiecie�amību steigties. Viņa satvēra mikrofonu un apsvēra, ko apņēmusies darīt, �ādi sazinoties ar sve�iniekiem. Tomēr sazināties bija labāk nekā vienkār�i klausīties. Vakar viņa bija jutusies kā ārkārtas palīdzības tālruņa operatore, kura varēja tikai noklausīties, kā tiek veikts noziegums, bet nespēja ne atbildēt, ne sūtīt palīdzību.

Viņa pārliecinājās, ka frekvence noregulēta uz septiņpadsmito kanālu, pieregulēja skaļumu un fona trok�ņu līmeni, līdz tika apbalvota ar klusu statikas �ņākoņu. Saujiņai cilvēku bija kaut kādā veidā izdevies izdzīvot sava elevatora bojāejā. �arlotei bija aizdomas, ka viņi bija pārceļoju�i pa virszemi. Viņu mērs � �ī D�uljeta, ar kuru bija runājis �arlotes brālis, � bija pierādījusi, ka tas ir iespējams. �arlote nojauta, ka tie�i tas bija piesaistījis brāļa uzmanību. Pēc tērpa, pie kura

Donalds bija strādājis, �arlote zināja, ka viņ� sapņoja, ka varēs kaut kā izbēgt. Varbūt �ie ļaudis bija atradu�i veidu, kā to izdarīt.

�arlote atvēra brāļa mapes un izklāja uz galda viņa atklājumus. Lūk, kur elevatoru uzskaitījums pēc kārtas, kas veikts, ņemot vērā to iespēju izdzīvot. Lūk, pa�nāvības pakts, vēstule no Senatora. Un visu elevatoru karte � ne tā ar daudziem ,,X�, bet gan otra, kurā sarkanas līnijas satiekas vienā punktā. Pirms zvanī�anas �arlote izkārtoja piezīmes un saņēmās. Viņai bija vienalga, ja viņu atklās. �arlote sasodīti labi zināja, ko vēlas pateikt, ko, pēc viņas domām, Donijs bija vēlējies teikt, bet nebija zinājis, kā to izdarīt.

�Sveicināti, elevatora astoņpadsmit ļaudis! Elevatora septiņpadsmit ļaudis! Mans vārds ir �arlote Ķīna. Vai jūs mani dzirdat? Beidzu.� Viņa gaidīja, pārraidot savu vārdu, atļaujoties �o pārdro�ību, pār ķermeni pārskrēja nervozs adrenalīna vilnis. Ļoti iespējams, ka viņa tikko bija sabikstījusi lapseņu pūzni, kurā pati slēpjas. Tomēr �arlotei bija jāizstāsta patiesība. Brālis bija pamodinājis viņu murgā, tomēr �arlote atcerējās pasauli, kas bijusi pirms tam, pasauli, kurā ir zilas debesis un zaļa zāle. Un viņa bija redzējusi �o pasauli ar bezpilota lidma�īnas palīdzību. Ja �arlote būtu piedzimusi �eit un nekad nebūtu zinājusi neko citu, vai viņa vēlētos, lai viņai pasaka? Lai viņu atmodina? Vai �arlote gribētu, lai viņai tiek atklāta patiesība? Uz mirkli sāpes plecā tika aizmirstas. Pulsējo�ās sajūtas pagaisa baiļu un satraukuma uzplūdā� �Dzirdu jūs labi un skaidri,� atbildēja kāda vīrie�a balss. �Vai meklējat kādu astoņpadsmitajā? Nedomāju, ka tur aug�ā kāds ir. Atkārtojiet, kā jūs sauc?�

�arlote sa�ņaudza mikrofonu. �Mani sauc �arlote Ķīna. Ar ko es runāju?�

��eit Plāno�anas komitejas vadītājs Toms Higinss. Esam �erifa vietnieka birojā, aug�ā septiņdesmit piektajā. Dzirdējām, ka bijis iegruvums, ka mums nevajadzētu doties atpakaļ lejā. Kas lejā notiek?� �Es neatrodos zem jums,� �arlote teica. �Es esmu citā elevatorā.� �Lūdzu, atkārtojiet! Kas runā? Ķīna, jūs sakāt? Es neatminos, ka sarakstos būtu redzējis jūsu uzvārdu.�

�Jā, �arlote Klna. Vai tur ir jūsu mērs? D�uljeta?�

�Jūs sakāt, ka atrodaties mūsu elevatorā? Vai esat no vidus līmeņiem?�

�arlote sāka kaut ko bilst, aptvērusi, cik tas būs grūti, kad sarunā iejaucās vēl kāda balss. Pazīstama balss.

��eit D�uljeta.�

�arlote pieliecās tuvāk aparātam un noregulēja skaļumu. Viņa nospieda mikrofona pogu. �D�uljeta, mans vārds ir �arlote Ķīna. Jūs esat runājusi ar manu brāli Doniju. Tas ir, Donaldu.� Viņa bija uztraukusies. �arlote apklusa, lai noslaucītu kombinezona bik�u starās sasvīdu�ās plaukstas. Kad viņa atkal paņēma mikrofonu, tajā pa�ā frekvencē runāja vīrietis, ar kuru viņa bija sākusi �o sarunu.

��dzirdēja, ka mūsu elevatora vairs nav. Vai jūs varat to apstiprināt? Kur jūs atrodaties?�

�Esmu Mehāniskajā, Tom. Kad varē�u, uzie�u aug�ā ar jums parunāt. Jā, mūsu elevatora vairs nav. Jā, jums vajadzētu palikt tur, kur esat. Tagad ļaujiet man noskaidrot, ko vēlas �ī sieviete.�

�Kā jūs to domājat � �vairs nav�? Es nesaprotu!�

�Miru�i, Tom. Visi ir miru�i. Varat saplēst savus nolāpītos sarakstus. Tagad, lūdzu, neaizņemiet frekvenci! Patiesībā, vai varam nomainīt kanālu?�

�arlote gaidīja, ko vīrietis teiks. Un saprata, ka mērs runā ar viņu. Viņa steidzīgi nospieda mikrofona pogu, pirms pārraidē paspēja iejaukties otra balss.

�Es... ē, jā. Es varu pārraidīt visās frekvencēs.�

Atkal iejaucās Plāno�anas komitejas vadītājs, vai kā nu viņ� bija sevi nosaucis: �Vai jūs teicāt, ka viņi ir miru�i? Vai to izdarījāt jūs?�

�Astoņpadsmitais kanāls,� noskaldīja D�uljeta. �Astoņpadsmitais,� atkārtoja �arlote. Viņa sniedzās, lai pagrieztu skalu, bet no radio skanēja jautājumu plūdi. Ar pirkstiem pagriezusi ripu, �arlote apklusināja vīrie�a balsi.

��eit �arlote Ķīna astoņpadsmitajā kanālā. Beidzu.�

Viņa gaidīja. Sajūta bija tāda, ka telpā ir ievilkts līdzzinātājs un tiek cie�i aizvērtas durvis.

��eit D�uljeta. Jūs sakāt, ka pazīstu jūsu brāli? Kurā līmenī jūs atrodaties?�

�arlote nespēja noticēt, cik grūti ir likt viņiem saprast. Viņa dziļi ievilka elpu. �Nevis līmenī. Elevatorā. Atrodos elevatorā viens. Jūs vairākas reizes runājāt ar manu brāli.�

�Jūs atrodaties elevatorā viens. Donalds ir jūsu brālis.�

�Tie�i tā.� Beidzot izklausījās, ka tas nu ir noskaidrots. Tas nāca kā atvieglojums.

�Jūs piezvanījāt, lai patīksminātos?� noprasīja D�uljeta. Viņas balss pēk�ņi uz�ķīla dzirksteli, tajā spēji iesvilās naids. �Vai jums ir kāda nojausma, ko esat izdarīju�i? Cik daudz cilvēku esat noslepkavoju�i? Jūsu brālis man teica, ka spēj to izdarīt, bet es viņam neticēju. Es ne mirkli viņam neticēju. Vai viņ� tur ir?�

�Nē.� �

�Nu, tad pasakiet viņam, lūk, ko. Un es ceru, ka viņ� man noticēs. Katra mana doma �obrīd tiek veltīta tam, kā labāk viņu nogalināt, kā nepieļaut, ka tas atkārtojas vēl kādreiz. Pasakiet viņam to!�

�arlotei pārskrēja drebuļi. �ī sieviete domāja, ka �arlotes brālis viņus visus nolēmis nāvei. Satverot mikrofonu cie�āk, plaukstas bija vēsas un mitras. Viņa nospieda pogu, juta, ka tā ieķērusies, un sita ar to pa galdu, līdz tā kārtīgi noklik�ķēja.

�Donijs ne... Varbūt viņ� jau ir miris,� �arlote teica, cīnīdamās ar asarām.

�Cik �ēl! Tad jau man nāksies ierasties pēc tā, kur� ir nākamais rindā.�

�Nē, paklausieties manī! Donijs... to neizdarīja viņ�. Es jums zvēru! Citi viņu aizveda prom. Viņ� nemaz nedrīkstēja ar jums runāt. Viņ� gribēja jums kaut ko izstāstīt, tikai nezināja, kā to izdarīt.� �arlote atlaida mikrofona pogu un lūdzās, kaut tiktu saprasta, kaut �ī sve�iniece viņai noticētu.

�Jūsu brālis brīdināja mani, ka var nospiest pogu un pielikt punktu mums visiem. Nu tā poga ir nospiesta un manas mājas ir iznīcinātas. Cilvēki, kas man bija dārgi, nu ir miru�i. Ja pirms tam es pie jums, draņķiem, negāju, tad tagad ir ellīgi skaidrs, ka tie�i to es darī�u.�

�Pagaidiet!� �arlote lūdza. �Paklausieties! Mans brālis ir briesmās. Viņ� ir briesmās, jo runāja ar jums. Mēs abi... mēs �ajā visā neesam iesaistīti.�

�Jā, kā tad! Jūs gribat, lai mēs runājam! Gribat uzzināt visu, ko varat! Un tad jūs mūs iznīcināsiet. Jums tas viss ir spēlītes. Izsūtāt mūs ārā tīrīt, lai gan patiesībā saindējat gaisu. Lūk, ko jūs darāt! Liekat mums bīties vienam no otra, bīties no jums, un tā mēs izsūtām laukā pa�i savus ļaudis, un pasauli saindē mūsu naids un bailes, vai ne?�

�Es ne � Paklausieties, es jums zvēru, ka nesaprotu, par ko jūs runājat! Es... varbūt jums būs grūti tam noticēt, bet es atceros laiku, kad pasaule ārā bija pavisam citādāka. Kad mēs varējām tur dzīvot un elpot. Un es domāju, ka daļa no tās var atkal tāda kļūt! Tā jau tagad tāda ir! Mans brālis gribēja jums pateikt, ka pastāv cerība.�

Pauze. Smaga elpa. �arlotes roka atkal pulsēja.

�Cerība.�

�arlote gaidīja. Radio �ņāca uz viņu kā nikna elpa, kas izspiesta caur sakostiem zobiem.

�Manas mājas, mani ļaudis ir miru�i, un jūs gribat man dot cerību. Es esmu redzējusi cerību, ko jūs sniedzat, spilgti zilās debesis, ko mēs pārvelkam sev pār galvām, melus, kas liek izsūtītajiem darīt, ko jūs gribat, liek tīrīt. Es esmu to redzējusi, bet, paldies Dievam, man pietika prāta to ap�aubīt. Tas ir nirvānas reibums. Tā jūs piespie�at mūs izturēt �o dzīvi. Apsolāt mums debesu valstību, vai ne? Bet ko gan jūs zināt par mūsu elli?� Viņai bija taisnība. �ai D�uljetai bija taisnība. Kā gan varētu notikt �āda saruna? Kā viņas brālis to spēja? Tās bija sve�as rases, kas nesaprotamā veidā runāja vienā valodā. Tie bija dievi un mirstīgie. �arlote mēģināja sazināties ar skudrām � skudrām, kas uztraucās par savu labirintu līkumiem zem zemes, nevis par kārtību virszemes pla�umos. Viņa nespēs likt tiem ieraudzīt�

Bet tad �arlote aptvēra, ka �ī D�uljeta neko nezina par viņas pa�as elli. Tādēļ viņa izstāstīja viņai.

�Manu brāli piekāva gandrīz līdz nāvei,� �arlote noteica. �Tikpat labi viņ� varētu būt jau miris. Tas notika manu acu priek�ā. Un vīrs, kur� to izdarīja, bija mums abiem tēva vietā.� Viņa pūlējās saņemties, neļaut asarām iezagties balsī. �Mani �obrīd medī. Viņi mani atkal iemidzinās vai nogalinās, un es nedomāju, ka ir kāda at�ķirība. Viņi mūs tur sasaldētus gadiem ilgi, kamēr vīrie�i strādā maiņās. Te ir datori, kas spēlē spēlītes un kas kādudien izlems, kuram no jūsu elevatoriem ļauts nonākt brīvībā. Pārējie mirs. Mirs visi elevatori, izņemot vienu. Un mēs nevaram izdarīt neko, kas varētu to aptiurēt.�

Viņa meklēja mapē piezīmes, elevatoru sarakstu, bet caur aizmigloto skatu nespēja to atrast. Tā vietā �arlote paņēma karti. D�uljeta klusēja, dro�i vien �arlotes elle viņu apmulsināja tikpat ļoti, kā viņas elle bija apmulsinājusi �arloti. Tomēr tas bija jāpasaka. Viņu atklātās briesmīgās patiesības bija jānodod tālāk. Tā bija laba sajūta.

�Mēs... Donijs un es tikai mēģinājām izdomāt, kā jums palīdzēt, kā palīdzēt jums visiem, es zvēru! Manam brālim... viņ� bija pieķēries jūsu ļaudīm.� �arlote atlaida mikrofonu, lai �is sve�ais cilvēks nedzirdētu, kā viņa raud.

�Maniem ļaudīm,� nomākta atkārtoja D�uljeta.

�arlote pamāja ar galvu. Viņa dziļi ievilka elpu. �Jūsu elevatoram.�

Ilgs klusums. Viņa noslaucīja piedurknē seju.

�Kāpēc domājat, ka jums uzticē�os? Vai saprotat, ko jūs visi esat izdarīju�i? Cik dzīvību jūs esat laupīju�i? Tūksto�iem cilvēku ir miru�i ��

�arlote pasniedzās, lai pieregulētu skaļumu, lai pagrieztu to atkal klusāk.

�� un mēs pārējie viņiem piebiedrosimies! Bet jūs sakāt, ka gribat palīdzēt! Kas, pie velna, jūs tāda esat?�

D�uljeta gaidīja viņas atbildi. �arlote palūkojās uz �ņāco�o kasti. Tad nospieda mikrofona pogu. �Miljardi,� viņa teica. �Ir miru�i miljardi.�

Atbildes nebija.

�Mēs esam nogalināju�i daudz vairāk, nekā jūs spējat iztēloties. Skaitļi nav pat aptverami. Mēs nogalinājām gandrīz visus. Es nedomāju, ka... tūksto�u zudums... tas pat nav salīdzināms. Tie�i tādēļ viņi spēj to izdarīt.�

�Kur�? Jūsu brālis? Kur� to izdarīja?�

�arlote notrausa no vaigiem svaigas asaras un pakratīja galvu. �Nē. Donijs nekad to nedarītu. Tas bija... jūs dro�i vien nezināt tos vārdus, jums nav tāda vārdu krājuma. Cilvēks, kur� bija vadītājs pasaulē, kad tā vēl bija dzīva. Viņ� uzbruka manam brālim. Viņ� mūs atrada.� �arlote pameta skatu uz durvīm, daļēji gaidīdama, ka Tūr-mans tās izgāzīs un metīsies iek�ā, lai to pa�u darītu ar viņu. Viņa bija dro�a, ka nu ir satricinājusi lapseņu pūzni. �Viņ� nogalināja pasauli un jūsu cilvēkus. Viņa vārds irTūrmans. Viņ� bija... kaut kas līdzīgs mēram.�

�Jūsu mērs iznīcināja manu pasauli. Nevis jūsu brālis, bet gan �is otrs vīrs. Vai viņ� iznīcināja arī �o pasauli, kurā es �obrīd stāvu? Tā ir izmirusi jau desmitiem gadu. Vai viņ� izpostīja arī to?�

�arlote aptvēra, ka �ī sieviete par visu pasauli uzskata elevatorus. Prātā ienāca irākie�u meitene, ar kuru viņa reiz runāja, mēģinādama noskaidrot, kā nonākt citā pilsētā. Tā bija saruna citā valodā par citādu pasauli, tomēr tā bija bijusi vienkār�āka nekā �ī.

�Jā, vīrietis, kur� aizveda manu brāli, iznīcināja visu pla�o pasauli.� �arlote redzēja mapē ielikto vēstuli, dokumentu ar virsrakstu �Pakts�. Kā lai to izskaidro?

�Jūs runājat par pasauli ārpus elevatoriem? Pasauli, kur dārzi auga virs zemes un elevatoros glabājās sēklas, nevis cilvēki?�

�arlote izelpoja aizturētu dva�u. Brālis būs paskaidrojis viņiem vairāk, nekā lika noprast.

�Jā. To pasauli.�

�Tā pasaule ir mirusi tūksto�iem gadu.�

�Simtiem gadu,� palaboja �arlote. �Un mēs... mēs �eit esam ļoti ilgu laiku. Es... es kādreiz dzīvoju tajā pasaulē. Es to redzēju, pirms tā tika izpostīta. To izdarīja cilvēki, kuri atrodas �ajā elevatorā. Es jums saku!�

Klusums. Tas bija sūco�ais vakuums pēc eksplozijas. Skaidri izteikta atzī�anās. �arlote bija izdarījusi to, ko, �ķiet, viņas brālis bija gribējis izdarīt vienmēr. Atklāt �iem cilvēkiem, ko viņi ir izdarīju�i. Norādīt mērķi. Aicināt uz atriebību. To visu, ko viņi ir pelnīju�i.

�Ja tā būtu taisnība, es gribētu nobeigt jūs visus. Vai jūs mani saprotat? Vai jūs zināt, kā mēs dzīvojam? Vai zināt, kāda ir ārpasaule? Vai esat to redzējusi?�

�Jā.�

�Pati savām acīm? Jo es esmu!�

�arlote dziļi ieelpoja. �Nē,� viņa atzina. �Ne pa�as acīm. Caur kameru. Bet es esmu redzējusi tālāk par jebkuru citu un varu jums teikt, ka tur ir labāk. Es domāju, ka jums ir taisnība par to, ka saindējam pasauli, bet man �ķiet, ka tā ir ierobe�ota teritorija. Es domāju, ka ap mums ir milzīgs mākonis. Aiz �ī mākoņa ir zilas debesis un cerība izdzīvot. Jums man jātic, ja es spētu palīdzēt jums izkļūt brīvībā un izlabot to visu, es to izdarītu, nedomājot ne mirkli.�

Ilgs klusums. Ļoti ilgs klusums.

�Kā?�

�Es neesmu... es nedomāju, ka varu jums palīdzēt. Es tikai saku, ka darītu to, ja varētu. Es zinu, ka jums tur draud briesmas, bet arī man pa�ai �eit neklājas diez cik labi. Kad viņi mani atradīs, dro�i vien nogalinās. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Es esmu izdarījusi...� Viņa pieskārās uz darbagalda noliktajam skrūvgriezim. �Kaut ko ļoti briesmīgu.�

�Mani ļaudis gribēs manu nāvi tāpēc, ka izraisīju �o nelaimi,� D�uljeta noteica. �Viņi sūtīs mani tīrīt, un �oreiz es nenāk�u atpakaļ. Tad jau sanāk, ka mums ir kaut kas kopīgs.�

�arlote iesmējās un noslaucīja vaigus. �Man patie�ām �ēl,� viņa iesāka. �Man ļoti �ēl par visu, kas jums jāizcie�! Piedodiet, ka mēs to jums visiem nodarījām!�

Klusums.

�Paldies. Es gribu jums ticēt, gribu ticēt, ka jūs un jūsu brālis nebijāt pie tā vainīgi. Lielākoties tādēļ, ka man tuvs cilvēks gribēja, lai ticu, ka jūsu brālis mēģināja palīdzēt. Tādēļ ceru, ka negadīsieties man ceļā, kad nokļū�u pie jums. Tikko teicāt, ka esat izdarījusi kaut ko briesmīgu, vai jūs to nodarījāt sliktiem cilvēkiem?�

�arlote iztaisnoja muguru. �Jā,� viņa no�ukstēja.

�Labi. Tas ir labs sākums. Un tagad ļaujiet man jums pastāstīt par manu pasauli. Visā savā mū�ā esmu mīlējusi tikai divus vīrie�us, un abi mēģināja mani pārliecināt par to, ka pasaule ir laba, ka mēs varam padarīt to vēl labāku. Kad es uzzināju par racējiem, kad izsapņoju tuneli, kas vedīs uz �ejieni, es zināju, ka tas ir veids, kā to izdarīt. Bet tas visu padarīja tikai ļaunāku. Un tie divi vīrie�i un visas tās cerības, kas pildīja viņu sirdis? Viņi abi ir miru�i. Lūk, tādā pasaulē es dzīvoju.�

�Racēji?� �arlote pārjautāja. Viņa mēģināja saprast dzirdēto. �Jūs nonācāt otrā elevatorā caur gaisa slū�ām. Pāri pakalniem.�

Sākumā D�uljeta neatbildēja. �Esmu izstāstījusi pārāk daudz,� viņa noteica. �Man jābeidz.�

�Nē, pagaidiet! Palīdziet man saprast! Jūs izrakāt tuneli no viena elevatora uz otru?�

�arlote noliecās pār galdu un atkal izklāja piezīmes, paķēra karti. Lūk, viena no mīklām, kas nebija atrisināma, līdz neatklājās kāds jauns likums vai informācija. Viņa izsekoja vienu no sarkanajām līnijām, kas bija novilktas no elevatoriem līdz punktam, kas nosaukts par SĒKLU.

�Es domāju, ka tas ir svarīgi!� �arlote iesaucās. Pār viņu pārskrēja priecīga satraukuma vilnis. Nu viņa redzēja, kā �ai spēlei jāatrisinās, kam jānotiek pēc divsimt gadiem. �Jums jātic tam, ko tagad teik�u, bet es esmu no vecās pasaules. Es zvēru! Es esmu redzējusi augus, kas... kā jūs sakāt, aug virs zemes. Bet ārpasaule, kas izskatās izpostīta, es nedomāju, ka tāda tā stiepjas līdz bezgalībai. Es esmu tai uzmetusi skatu. Un �ie racēji, kā tos nosaucāt. Es domāju, ka zinu, kam tie paredzēti! Paklausieties! Man �eit ir karte, ko mans brālis uzskatīja par ļoti svarīgu. Tajā parādītas līnijas, kas ved uz vietu, kas apzīmēta kā S-Ē-K-L-A.�

�Sēkla,� D�uljeta atkārtoja.

�Jā. Sls līnijas izskatās pēc lidojumu trajektorijām, tādēļ mēs nespējām saprast, kam tās domātas. Bet man �ķiet, ka tās ved uz labāku vietu. Es domāju, ka racējs, ko atradāt, nebija paredzēts, lai ceļotu starp elevatoriem. Es domāju ��

Aiz muguras atskanēja troksnis. �arlotei bija grūti to aptvert, lai gan viņa bija to gaidījusi stundām, dienām ilgi. Par spīti bailēm, ka tie viņu meklē, apziņai, ka tiek medīta, viņa bija tik ļoti pieradusi pie vienatnes.

�Ko jūs domājat?� D�uljeta pārjautāja.

Pagriezusies �arlote noskatījās, kā atsprāgst vaļā bezpilota lidaparātu vadības telpas durvis. Gaitenī stāvēja vīrietis, kas bija ģērbts tāpat kā cilvēki, kuri bija spiedu�i pie grīdas viņas brāli. Viņ� bija viens un nāca viņai virsū, kliegdams, lai nekustas, pavēlēdams pacelt rokas. Pret �arloti tika pavērsts pistoles stobrs.

No radio plūda D�uljetas balss. Viņa aicināja �arloti turpināt, izstāstīt, kam paredzēti racēji, atbildēt. Tomēr �arlote bija pārāk aizņemta, pakļaujoties �im vīram un paceļot vienu roku virs galvas, bet otru tik augstu, cik ļāva sāpes. Un viņa zināja, ka nu viss ir galā.

<emphasis>Elevators 17</emphasis>

Dārdēdams atdzīvojās elektroģenerators. Dziļi lielā racēja vēderā kaut kas iegrabējās, un elevatora 17 sūkņu telpā, ģeneratoru telpā un galvenajā zālē uzmirgojot iedegās virkne gaismu. Pārguru�ie mehāniķi uzgavilēja un aplaudēja, un D�uljeta aptvēra, cik nozīmīgas ir �ādas mazas uzvaras. Kur reiz biezēja tumsa, nu mirdzēja gaisma.

D�uljetai katra ieelpa bija maza uzvara. Kā smaga nasta viņas sirdi spieda Lūkasa nāve, tāpat arī Pītera, Mār�as un Nelsona zaudējums. Pagalam bija visi, ko viņa bija iepazinusi IT, visi, kuriem piedevusi. Kafetērijas personāls. Gandrīz visi Apgādes darbinieki, visi, kas nebija metu�ies bēgt. Katrs no viņiem bija smagums uz viņas krūtīm. D�uljeta vēlreiz dziļi ieelpoja un brīnījās, ka tas joprojām ir iespējams.

Aizpildot Sērlijas atstāto tuk�umu, mehāniķu vadību bija uzņēmusies Kortnija. Viņa ar savu komandu vilka gaismas un vadus, laboja un automatizēja sūkņus. D�uljeta klīda apkārt kā rēgs. �ķita, ka viņu ievēro vien saujiņa cilvēku. Tikai viņas tēvs un pāris tuvākie draugi, kuri bija uzticami līdz kapa malai.

Racēja pakaļgalā viņa atrada Vokeru, kur� �auro telpu un stabilās elektroenerģijas padeves dēļ tur jutās gandrīz kā mājās. Viņ� aplūkoja rāciju un paziņoja, ka tā darbojas, tomēr to nepiecie�ams uzlādēt. �Pāris stundu laikā varu salikt tev lādētāju,� viņ� bilda, it kā atvainotos.

D�uljeta nopētīja konveijera lenti, no kuras bija noslaucītas smiltis un gru�i un kas tagad kalpoja par Vokera un racēju komandas darbagaldu. Kortnijas uzdevumā Vokers bija iesācis vairākus projektus � pārtinamas sūkņu spoles un kaut ko, kas izskatījās pēc izjauktiem raktuvju detonatoriem. D�uljeta pateicās vecajam vīram, bet piebilda, ka drīz dosies aug�up; lādētāji bija gan �erifa vietnieku iecirkņos, gan IT daļā, trīsdesmit ceturtajā stāvā.

Dziļāk viņa ievēroja racēju komandas dalībniekus, kuri bija pārlieku�ies pār shēmu, kas izklāta uz konveijera lentes. D�uljeta paņēma

no Vokera rāciju un kabatas lukturi, uzsita viņam pa plecu un piebiedrojās racējiem.

Veco raktuvju maiņas vadītājs Ēriks ar cirkuli rēķināja attālumus kartē. D�uljeta iespiedās starp strādniekiem, lai palūkotos tuvāk. Tā bija elevatoru karte, ko viņa bija nonesusi no IT pirms vairākām nedēļām. Tajā bija redzams apļu re�ģis, da�i no tiem bija nosvītroti. Starp diviem elevatoriem bija atzīmēts racēja veiktais ceļ�. Strādnieku komanda bija izmantojusi �o shēmu, lai apzinātu rak�anas virzienu, kas balstījās uz D�uljetas visrūpīgāk apsvērtajiem minējumiem par virzienu un attālumu, ko viņa bija veikusi, ejot virs zemes.

�Līdz numuram se�padsmit mēs varētu aizrakties divu rffedēļu laikā,� rēķināja Ēriks.

Bobijs ieņurdējās. �Nu beidz! Lai tiktu līdz �ejienei, mums vajadzēja vairāk laika.�

�Es paļaujos uz jūsu papildu motivāciju izkļūt no �ejienes,� Ēriks piebilda.

Kāds iesmējās.

�Ja nu tur nav dro�i?� iejautājās Fics.

�Visticamāk, ka nav,� noteica D�uljeta.

Pret viņu pagriezās noputēju�as sejas.

�Tev ir draugi tajos visos?� jautāja Fics. Viņ� burtiski ņirgājās par D�uljetu. Viņa juta komandā valdo�o spriedzi. Vairums bija izglābu�i savas ģimenes, savus mīļos, bērnus, brāļus un māsas. Tomēr ne visi.

D�uljeta iespiedās starp Bobiju un Hailu un pabungāja ar pirkstu pa vienu no apļiem kartē. �Man ir draugi, lūk, �eit,� viņa teica.

Ēnas kā piedzēru�ās līgojās pār karti līdz ar vadā iekārto spuldzi virs galvas. Ēriks izlasīja D�uljetas norādītā apļa numuru. �Elevators 1,� viņ� noteica. Tad novilka ar pirkstu pāri trim elevatoru rindām, kas to �ķīra no viņu atra�anās vietas. �Tas būs vēl ilgāk.�

�Tas nekas,� viņa atteica. �Es ie�u viena.�

Skatieni no kartes pievērsās viņai. Vienīgā skaņa bija ģeneratora dārdoņa otrā racēja galā.

�Es ie�u pa virszemi. Un zinu, ka jums vajadzīgs katrs pieejamais lādiņ�, bet redzēju, ka no izrakumiem da�as kastes paliku�as pāri. Es ļoti vēlētos paņemt pietiekami, lai izsistu caurumu �ī elevatora aug�galā.�

�Ko tu runā?� nesaprata Bobijs.

D�uljeta pārliecās pār karti un ar pirkstu parādīja, kur nodomājusi iet. �Es ie�u pa virszemi pārveidotā tērpā. Grasos piestiprināt pie �ī elevatora durvīm pēc iespējas vairāk sprāgstvielas stieņu un atvērt to kuces dēlu kā zupas bund�u.�

Fics pasmaidīja bezzobainu smaidu. �Kas tie tev tur par draugiem?�

�Tādi, kas ir beigti,� noteica D�uljeta. �Tur dzīvo cilvēki, kas mums to nodarīja. Viņi padara ārpasauli neapdzīvojamu. Man liekas, ka pienācis laiks viņiem tajā padzīvot.�

Kādu mirkli visi klusēja. Līdz Bobijs pajautāja: �Cik biezas ir gaisa slū�u durvis? Es gribēju teikt, ka tu ta�u esi tās redzējusi.�

�Kādi septiņi līdz desmit centimetri.�

Ēriks pakasīja bārdu. D�uljeta ievēroja, ka vai puse ap galdu sastāju�os vīru kaut ko apdomāja. Neviens no viņiem negrasījās D�uljetu atrunāt.

�Tur vajadzēs kādus divdesmit līdz trīsdesmit stieņus,� kāds ieminējās.

D�uljeta palūkojās balss virzienā un ieraudzīja kādu nepazīstamu vīrieti. Varbūt kāds paguvis noskriet lejā no vidus līmeņiem. Tomēr viņam mugurā bija mehāniķa kombinezons.

�Kāpņu galā jūs bijāt sametināju�i trīs centimetrus biezu plāk�ņu sienu. Lai izsistos tai cauri, mēs izmantojām astoņus stieņus. Es ieteiktu paredzēt, ka vajadzēs trīs līdz �etras reizes vairāk sprāgstvielas.�

�Tu esi pārcelts no aug�as?� D�uljeta pajautāja.

�Tie�i tā, kundze,� viņ� palocīja galvu. Un, palūkojoties uz īsi apgrieztajiem matiem un balto smaidu zem putekļu kārtas, D�uljeta saskatīja viņā aug�ējo stāvu iemītnieku. Vienu no tiem vīriem, ko IT nosūtīja, lai papildinātu rindas Mehāniskajā. Kādu, kur� spridzinājis barjeru, ko viņas draugi bija cēlu�i sacel�anās laikā. Viņ� zināja, par ko runā.

D�uljeta uzlūkoja pārējos. �Pirms es do�os, mēģinā�u sazināties ar da�iem elevatoriem, palūko�u, vai kāds no tiem ir ar mieru jūs uzņemt. Bet man jūs jābrīdina, ka visu �o vietu vadītāji strādā to cilvēku labā. Kad iztrieksieties cauri viņu sienai, iespēja, ka viņi jūs nogalinās, ir tikpat liela kā tā, ka viņi jūs pabaros. Es nezinu, kas �eit vēl ir glābjams, bet ir iespējams, ka jums klāsies labāk, ja paliksiet tepat. Iztēlojieties, ko būtu domāju�i mēs, ja da�i simti sve�inieku caur tuneli ienāktu mūsu mājās un lūgtu, lai dodam tiem patvērumu.� �Mēs viņiem to ļautu,� teica Bobijs.

Fics nicīgi iesmējās. �Tev viegli runāt, tev jau ir divi bērni. Kā tad ar tiem no mums, kas joprojām cer uz loteriju?�

Tas izraisīja vārdu plūdus no vairākiem cilvēkiem uzreiz. Ēriks uzsita ar roku pa konveijera lenti, lai viņus apklusinātu. �Pietiek!� viņ� iesaucās. Tad nikni palūkojās uz sanāku�ajiem. �Viņai taisnība. Vispirms mums jāzina, kurp doties. Tikmēr varam sākt gatavoties. Mums vajadzēs visus �ī elevatora raktuvēs atrodamos balstus, un tas nozīmē, ka mums ir jāsūknē ārā milzīgs ūdens lērums un daudz kas jāizpēta.� �Kā tie�i mēs �o ierīci nomērķēsim?� iejautājās Bobijs. �Jau stūrējot �urp, tā bija īsta maita. Sitie verķi nelabprāt grozās.�

Ēriks pamāja ar galvu. �Esmu par to jau domājis. Raksim tai apkārt un atbrīvosim pietiekami daudz telpas, lai tā var pagriezties uz vietas. Korta teica, ka ir iespējams vienlaicīgi darbināt tikai da�us ratus � nedaudz uz priek�u vienā pusē, nedaudz atpakaļ otrā. Ja priek�ā nebūs sienu, tad tā apgriezīsies.�

D�uljetai līdzās parādījās Rafs. Sarunas laikā viņ� bija turējies aizmugurē. �Es ie�u tev līdzi,� viņ� teica.

D�uljeta aptvēra, ka tas nebija jautājums. Viņa pamāja.

Kad Ēriks bija paskaidrojis, kas tālāk darāms, strādnieki sāka izklīst. D�uljeta pievērsa Ērika uzmanību un parādīja rāciju. �Pirms do�os prom, satik�os ar Kortniju un savu tēvu, turklāt da�i mani draugi devu�ies uz dārziem. Kolīdz atradī�u vēl vienu rāciju, palūg�u, lai kāds to tev nones lejā. Un lādētāju. Es tev paziņo�u, ja izdosies sazināties ar elevatoru, kas būtu gatavs jūs uzņemt.�

Ēriks palocīja galvu. Viņ� sāka kaut ko bilst, bet, nopētījis strādniekus, kas joprojām uzkavējās telpā, pasauca D�uljetu sānis. D�uljeta iedeva rāciju Rafam un sekoja.

Pāris soļus tālāk Ēriks pameta skatu visapkārt un pamājis aicināja viņu vēl dziļāk. Un vēl dziļāk. Līdz viņi bija nonāku�i atme�u savāk�anas telpas tālākajā galā, kur �ūpodamās raustījās pēdējās spuldzītes gaisma.

�Esmu dzirdējis, ko da�i no viņiem runā,� Ēriks iesāka. �Tikai gribēju tev pateikt, ka tas viss ir muļķības, skaidrs?�

D�uljeta apjukumā savilka seju. Ēriks dziļi ievilka gaisu, pameta skatu uz saviem strādniekiem tur tālumā. �Kad viss sākās, mana sieva strādāja simt divdesmitajos. Visi viņai apkārt skrēja uz aug�u, bet, lai kā viņai bija gribējies tiem sekot, viņa skrēja taisni lejā pie mūsu bērniem. Viņa vienīgā no sava līmeņa izdzīvoja. Un cīnījās pret ellīgu pūli, lai tiktu �urp. Cilvēki uzvedās kā juku�i.�

D�uljeta paspieda viņa aug�delmu. �Man prieks, ka viņa paspēja.� Viņa vēroja, kā svārstīgā gaisma mirdz Ērika acīs.

�Sasodīts, D�ūla, klausies, ko es tev stāstu! �orīt es pamodos uz sarūsēju�as tērauda plāksnes, un kaklā man ir krika, ar kuru var nākties sadzīvot visu atliku�o mū�u, divi sasodīti sīkie gulēja uz manis kā uz matra�a, un mana pakaļa bija pilnīgi nejutīga no aukstuma�� D�uljeta iesmējās.

��bet Leslija gulēja turpat un vēroja mani. It kā būtu skatījusies uz mani jau labu laiku. Un mana sieva palūkojās visapkārt uz �o sarūsēju�o elles caurumu un pateicās Dievam, ka mums bija �ī vieta, kur atbēgt.�

D�uljeta aizgriezās un izslaucīja acis. Ēriks sagrāba viņas roku un piespieda ielūkoties viņa sejā. Viņ� negrasījās ļaut D�uljetai �ādi atkāpties.

�Viņa ienīda �os izrakumus. Ienīda! Ienīda mani par to, ka uzņēmos otru maiņu, ienīda manu sūkstī�anos un vaidē�anu par balstiem, ko tu atņēmi, ienīda to, ko izdarījām ar sesto. Ienīda, jo to ienīdu es. Saproti?�

D�uljeta pamāja.

�Lai nu kā, bet es zinu, kur ar �o esam iekūlu�ies, tikpat labi kā jebkur� cits. Es nedomāju, ka ar �o nākamo rakumu kaut kur tiksim, bet mums vismaz būs, ko darīt, līdz sitīs pēdējā stunda. Līdz tam es ar sāpo�u muguru modī�os līdzās sievietei, ko mīlu, ja man paveiksies, tad darī�u to pa�u nākamajā rītā pēc tam, un katrs no tiem ir kā dāvana. Sī nav elle. �ī ir vieta pirms tās. Un to mums devi tu.�

D�uljeta noslaucīja no vaigiem asaras. Daļa viņas ienīda sevi par to, ka apraudājusies �ī vīra priek�ā. Kāda cita vēlējās mesties viņam ap kaklu un �ņukstēt. Tobrīd viņai pietrūka Lūkasa vairāk, nekā viņa būtu spējusi iedomāties.

�Es neko nezinu par to neiespējamo izgājienu, ko esi apņēmusies veikt, bet ņem no manis visu, kas tev vajadzīgs. Ja tas nozīmē vairāk rak�anas ar kailām rokām, lai tā būtu. Ej un sadod tiem nelie�iem! Kad nonāk�u ellē, es gribu, lai viņi jau ir priek�ā.�

D�uljeta uzmeklēja tēvu pagaidu klīnikā, ko viņ� bija iekārtojis iztīrītā, sarūsēju�ā noliktavas telpā. Uz matra�a bija atgūlusies otrās maiņas elektriķe Railija, kura bija devītajā grūtniecības mēnesī, līdzās bija notupies viņas vīrs, un abi turēja rokas uz viņas vēdera. D�uljeta sasveicinājās ar pāri un aptvēra, ka viņu bērns būs pirmais cilvēks � varbūt pat jebkad � kur� dzimis citā elevatorā nekā viņa vecāki. �is bērns nekad nebūs redzējis mirdzo�o Mehānikas nodaļu, kurā viņi bija dzīvoju�i un strādāju�i, nekad nedosies ceļojumā uz tirgu, lai dzirdētu mūziku vai noskatītos teātra izrādi, iespējams, viņa acis nekad neuzlūkos funkcionējo�u sienas ekrānu un neiepazīs ārpasauli. Un, ja tā būs meitene, viņai var nākties saskarties ar risku dzemdēt savus bērnus tāpat kā Hannai, kurai nebija neviena, kas pamācītu, kā ir labāk. �Tu dodies ceļā?� jautāja D�uljetas tēvs.

Viņa pamāja. �Tikai iegriezos, lai atvadītos.�

�Tu to saki tā, it kā es tevi nekad vairs neredzē�u. Kolīdz tik�u galā �eit, ie�u aug�ā apraudzīt bērnus. Kolīdz būsim sagaidīju�i mazo.� Viņ� uzsmaidīja Railijai un viņas vīram.

�Pagaidām atā,� D�uljeta teica. Viņa bija likusi pārējiem zvērēt, ka par viņas plāniem tie nevienam neteiks, it sevi�ķi Kortai un D�uljetas tēvam. Pēdējo reizi apskaujot tēvu, D�uljeta valdījās, lai rokas viņu nenodotu.

�Un tavai zinā�anai,� viņa teica, atlaizdama tvērienu, �viņi ir kā manis pa�as bērni, jo man tādu nebūs. Tādēļ, kad manis nav tuvumā, lai viņus pieskatītu, būtu labi, ja tu varētu sniegt Solo palīdzīgu roku... Da�kārt man �ķiet, ka viņ� ir vislielākais bērns no visiem.�

�Es palīdzē�u. Un es zinu. Un man tik ļoti �ēl Markusa. Es vainoju sevi.�

�Nevaino sevi, tēt! Lūdzu nevajag! Vienkār�i... pieskati viņus, kad esmu pārāk aizņemta. Tu jau zini, kā es mēdzu iekulties visādos bezcerīgos pasākumos.�

Viņ� pamāja.

�Es tevi mīlu,� D�uljeta teica. Tad viņa pagriezās un gāja, pirms bija paguvusi nodot sevi un savus plānus vēl vairāk. Gaitenī stāvēja Rafs ar smagu somu plecos. D�uljeta paņēma no grīdas otru. Abi izgāja no spuld�u virtenes izgaismotā gaiteņa gandrīz pilnīgi tum�os līkumos, neieslēgu�i kabatas lukturus, gaiteņi bija pietiekami pazīstami, un acis drīz pierada pie krēslas.

Viņi pagāja garām nepieskatītajam apsardzes postenim. D�uljeta ievēroja uz grīdas aizvijamies dubultā nostiepto elpo�anas cauruli, atcerējās, kā peldējusi cauri �ai telpai. Abiem ar Rafu uzsākot ilgo gājienu aug�up, kāpnes priek�ā mirdzēja bāli zaļā izturīgo avārijas lampu gaismā. D�uljeta pārdomāja sarakstu ar ļaudīm, kuri jāsatiek;- un lietām, kuras pa ceļam jāpaņem. Bērni būs atgriezu�ies savās vecajās mājās zemajos dārzos. Tāpat arī Solo. D�uljeta gribēja viņus satikt un tad doties uz �erifa vietnieka iecirkni pēc lādētāja un, cerams, vēl vienas rācijas. Ja viņiem paveiksies un ies raiti, tad viņa jau �onakt būs savās vecajās mājās tīrī�anas tērpu laboratorijā un liks kopā savu pēdējo tērpu.

�Vai atcerējies paņemt no Vokera detonatorus?� D�uljeta pajautāja. Bija tāda sajūta, ka viņa ir kaut ko aizmirsusi.

�Paņēmu. Arī baterijas, ko tu gribēji. Un es uzpildīju tavas bla�ķes. Viss kārtībā.�

�Es tikai pārbaudu.�

�Kā ar tērpu pārveidi?� jautāja Rafs. �Esi dro�a, ka tur aug�ā būs viss, kas tev vajadzīgs? Starp citu, cik to tur palicis?�

�Vairāk nekā pietiekami,� D�uljeta atbildēja. Viņa gribēja uzreiz pateikt, ka ar diviem tērpiem pietiks un vēl paliks pāri. Viņa bija diezgan dro�a � Rafs iedomājies, ka ies ar viņu līdz galam. Sim strīdam D�uljeta vēl gatavojās.

�Jā, bet cik tie�i? Mani vienkār�i māc ziņkāre. Agrāk par �īm lietām nebija ļauts runāt...�

D�uljeta iedomājās noliktavas starp trīsdesmit ceturto un trīsdesmit piekto, starpstāvu bunkurus, kuru, �ķiet, tur bija bez skaita. �Divi... varbūt trīs simti tērpu,� viņa teica. �Vairāk, nekā es spēju saskaitīt. Esmu pārveidojusi tikai divus.�

Rafs nosvilpās. �Tur pietiek da�iem simtiem tīrī�anas gadu, ne? Pieņemot, ka tos sūta ārā ik gadu.�

D�uljeta nodomāja, ka apmēram tā arī ir. Un tagad, kad viņa zināja, kā tika saindēts āra gaiss, D�uljeta pieņēma, ka dro�i vien tāds ir plāns � vienmērīga izsūtīto plūsma. Izsūtīto, kas nevis tīra, bet gan dara tie�i pretējo. Piesārņo pasauli.

�Hei, vai atceries D�īnu no Apgādes?�

D�uljeta pamāja, un pagātnes izteiksme trāpīja kā savilkta dūre. No Apgādes lejā bija noskrēju�i diezgan daudzi, tomēr D�īnas starp tiem nebija.

�Vai tu zināji, ka mēs tikāmies?�

D�uljeta no�ūpoja galvu. �Es nezināju. Man ļoti �ēl, Raf.�

�Ta gan.

Kāpņu līkumu viņi veica klusējot.

�D�īna reiz analizēja da�u rezerves daļu krājumus. Vai zini, ka viņiem bija tāds dators, kurā tika uzskaitīts viss, kur kas atradās, cik daudz pasūtījumu rindā, tas viss? Nu lūk, IT bija sadedzināju�i da�us savu serveru �ipus � bum, bum, bum � vienā no tām nedēļām, kad dzel�i jūk nost visi pēc kārtas��

�Es atceros tās nedēļas,� D�uljeta piebilda.

�Nu lūk, D�īna bija iedomājusies paskatīties, cik daudz laika atlicis, līdz viņiem tie �ipi izbeigsies. Tā bija viena no tām detaļām, kuras viņi pa�i nevarēja izgatavot, saproti? Smalkas lietiņas. Tāpēc viņa paskatījās vidējo bojā�anās ātrumu, cik daudz �ipu viņiem vēl atlicis plauktos, un izrēķināja, ka to pietiek divsimt �etrdesmit astoņiem gadiem.�

D�uljeta gaidīja turpinājumu. �Tas skaitlis kaut ko nozīmē?� viņa pajautāja.

�Nē, sākumā nenozīmēja. Bet, to redzēdama, viņa kļuva ziņkārīga, jo tāpat, joka pēc, bija pieprasījusi līdzīgu atskaiti un skaitlis bijis tam ļoti tuvs. Pēc pāris nedēļām viņas kabinetā izdega spuldze. Vienkār�a spuldze. Tā izdzisa, kamēr viņa pie kaut kā strādāja, un tas padarīja viņu domīgu. Tu esi redzējusi spuld�u krājumus, kas viņiem tur ir, vai ne?�

�Godīgi sakot, neesmu gan.�

�Nu, tie ir milzīgi. Vienreiz viņa mani turp aizveda. Un...�

Uz pāris pakāpieniem Rafs pieklusa.

�Nu lūk, tā noliktava ir pustuk�a. Tāpēc D�ina pieprasīja atskaiti par vienkār�u spuldzi visam elevatoram, un rezultāts rādīja krājumus divsimt piecdesmit vienam gadam.�

�Aptuveni tas pats skaitlis.�

�Tie�i tā! Un nu viņa kļuva patie�ām ziņkārīga � tev tas viņā būtu paticis � viņa sāka veidot �ādas atskaites brīvajā laikā par tādām svarīgām lietām kā kurināmā elementi, grūtniecības implanti un taimeru �ipi. Un to visu pietiek apmēram divsimt piecdesmit gadiem. Un tā viņa izprātoja, ka mums palicis aptuveni tik daudz laika.�

�Divsimt piecdesmit gadu,� D�uljeta atkārtoja. �Viņa tev tā teica?�

�Jā. Man un vēl da�iem pie dzērienu glāzes. Ņem vērā, ka viņa bija jau krietni iedzērusi. Un es atceros...� Rafs iesmējās. �Atminos, kā D�onijs teica, ka viņa atceras sakritības, bet ir aizmirsusi nesakrīto�ās atskaites, un, runājot par aizmir�anu, viņam bija jādodas mājās pie kundzes. Un viena no D�īnas draudzenēm no Apgādes teica, ka cilvēki tā runāju�i jau laikos, kad viņas vecmāmiņa bijusi dzīva, un ka viņi tā runā�ot vienmēr. Tad D�īna iebilda, ka visi uzreiz to neiedomājas tāpēc, ka vēl ir par agru. Viņa teica, lai pagaidām vēl kādus divsimt gadus, kad cilvēki ies lejā uz tuk�ām telpām, lai paņemtu kādu no pēdējiem eksemplāriem, tad tas bū�ot acīmredzami.�

�Man patie�ām �ēl, ka viņas �eit nav,� D�uljeta teica.

�Man arī.� Viņi veica da�us pakāpienus. �Bet ne jau tādēļ es sāku par to runāt. Tu teici, ka tur ir pāris simti tērpu. Izskatās pēc tā pa�a skaita, vai ne?�

�Tas bija tikai minējums,� D�uljeta atteica. �Esmu bijusi lejā tikai pāris rei�u.�

�Bet liekas, ka tā varētu būt. Vai neizskatās, ka mums iztek laiks? Vai nu dievi zināja, cik daudz noglabāt, vai arī viņi mums nav neko ieplānoju�i tālāk pēc kāda konkrēta datuma. Tas liek tev justies kā cūkas pienam, ne? Katrā ziņā man tā �ķiet.�

D�uljeta pagriezās un nopētīja savu draugu albīnu, redzēja, kā zaļās avārijas gaismas pie�ķīra viņa sejai tādu kā rēgainu mirdzumu. �Varbūt,� viņa noteica. �Varbūt D�īna bija kaut kam uz pēdām.�

Rafs no�ņaukājās. �Jā, bet pie velna to visu. Kad tas brīdis pienāks, mēs jau sen būsim miru�i.�

Viņ� par to pasmējās, balsij atbalsojoties kāpnēs aug�up un lejup, bet �ī ideja D�uljetai lika skumt. Ne tikai tādēļ, ka visi, ko viņa pazīst, būs miru�i, pirms �ī diena pienāks, bet arī tādēļ, ka, to zinot, �ķita vieglāk sagremot �ausmīgo un baiso patiesību � viņu dienas bija skaitītas. Doma kaut ko glābt bija muļķīga, it sevi�ķi jau dzīvību. Neviena dzīvība visā cilvēces vēsturē nekad nav pa īstam izglābta. Tās tikai paildzinātas. Gals pienāk visam.

Dārzi slīga tumsā, griestu lampas gulēja, kamēr tālumā tik�ķēja lampu taimeri. No garās un lapām aizaugu�ās ejas plūda balsis, tur tika pieteiktas un tikpat ātri apstrīdētas tiesības uz dobēm. Lietas, kas nevienam nepiederēja, nu tika paņemtas īpa�umā. Hannai tas atgādināja baismus laikus. Viņa piespieda bērnu pie krūtīm un turējās Rik-sona tuvumā.

Mazais Mailss rādīja ceļu ar savu dziesto�o kabatas lukturi. Katrreiz, kad tas apdzisa, viņ� uzsita pa to ar plaukstu, kaut kā izdabūdams no tā vēl nedaudz dzīvības. Hanna pār plecu pametg skatu kāpņu virzienā. �Kur Solo tik ilgi kavējas?� viņa ba�ījās.

Neviens neatbildēja. Solo bija aizskrējis pakaļ Elīzai. Tas, ka viņa nozuda, kaut kam pievērsusi uzmanību, nebija nekas neparasts, tomēr tagad bija citādi, jo visapkārt bija �ie sve�ie ļaudis. Hanna uztraucās.

Bērniņ� viņas rokās ieraudājās. Viņ� tā darīja tad, kad bija izsalcis. Viņam bija ļauts tā darīt. Hanna apspieda vēlmi pasūdzēties; arī viņa gribēja ēst. Viņa iekārtoja bērnu rokās, atāķēja vienu kombinezona sprādzi un pielika mazo pie krūts. Izsalkums likās daudz ļaunāks, kad viņa iedomājās, ka jāēd par diviem. Un vietās, kur �ajā ejā gar viņas elkoņiem bija �abēju�as augu lapas � kur tuk�s vēders bija viena no pēdējām lietām, par ko uztraukties, � sazaļoju�as dobes bija paliku�as biedējo�i tuk�as. Nopostītas. Paņemtas īpa�umā.

Stublāji un lapas �aukstēja kā papīrs, kamēr Riksons pārrāpās pāri margām un izpētīja otro un tre�o rindu, meklēdams kādu tomātu, gurķi vai ogas, kas kā savvaļā bija sāku�as izplatīties starp pārējām kultūrām, vijot savas mazās, sprogainās rociņas ap lielo brāļu stublājiem. Viņ� trok�ņodams atgriezās un iespieda kaut ko Hannai rokā, kaut ko mazu un mīkstu tajā vietā, kura pārāk ilgi gulējusi uz zemes. ,,Se,� viņ� noteica un atgriezās krūmos, lai meklētu vēl.

�Kāpēc viņi uzreiz paņem tik daudz?� jautāja Mailss, meklēdams pārtiku pats sev. Hanna paostīja Riksona mazo dāvanu, kas vāji oda pēc negatava ķirbja. Strīdīgās balsis tālumā kļuva skaļākas. Viņa nokoda mazu kumosiņu un saviebās no rūgtās gar�as.

�Viņi paņēma tik daudz tāpēc, ka nav ģimene,� atbildēja Rik-sons. Viņa balss skanēja kaut kur aiz tumsā slīgsto�ajiem augiem, kas �abēja pie katras kustības.

Mailss paspīdināja lukturi uz to pusi, kur Riksons tuk�ām rokām līda ārā no kukurūzas vagām. �Bet mēs neesam ģimene,� Mailss teica. �Ne jau īsta. Un tomēr mēs tā nekad neesam darīju�i.�

Riksons veikli pārlēca pāri �ogam. �Protams, ka mēs esam ģimene!� viņ� iebilda. �Mēs dzīvojam kopā un strādājam kopā tā, kā to dara ģimenes. Bet �ie cilvēki tā nedara, vai neesi redzējis? Redzēji, kā viņi saģērbu�ies da�ādās krāsās, lai būtu at�ķirami? Viņi nedzīvo kopā. �ie sve�inieki cīnīsies, tāpat kā cīnījās mūsu vecāki. Arī mūsu vecāki nebija ģimene.� Riksons atsēja matus, saņēma acīs krīto�ās �ķipsnas zirgastē un atkal tos sasēja. Viņa balss bija pieklusināta, skatiens vērsts tumsā, no kuras plūda dusmīgās balsis. �Viņi darīs tāpat kā mūsu vecāki un cīnīsies par pārtiku un sievietēm, līdz nebūs vairs ne viena, ne otra. Tas nozīmē, ka mums būs jācīnās pretī, ja gribēsim dzīvot.� �Es negribu cīnīties!� Hanna teica. Viņa sarāvās, atvilka bērnu no sūrsto�ā krūtsgala un sāka darboties ap kombinezonu, lai pieliktu viņu pie otras krūts.

�Tev to nevajadzēs darīt,� teica Riksons. Viņ� palīdzēja Hannai sakārtot kombinezonu.

�Pirms tam viņi lika mums mieru,� ieminējās Mailss. �Mēs tur iek�ā dzīvojām gadiem ilgi, un viņi nāca, paņēma, ko tiem vajadzēja, un nekāvās ar mums. Varbūt �ie cilvēki darīs tāpat.�

�Tas bija sen,� Riksons teica. Viņ� pavēroja, kā mazulis zī� mātes krūti, tad gar �ogu devās dziļāk krūmos pameklēt vēl kaut ko. �Viņi lika mums mieru tāpēc, ka mēs bijām mazi un bijām viņu bērni. Hanna un es bijām tavā vecumā. Jūs ar brāli bijāt pavisam mazi. Lai arī cik briesmīgi cīniņi kļuva, viņi lika mums, bērniem, mieru, lai mirstam vai dzīvojam, kā pa�i protam. Tas, ka viņi mūs pameta, bija dāvana.�

�Bet viņi mēdza nākt,� bilda Mailss, �un nest mums kaut ko.� �Piemēram, Ellzu un viņas māsu?� Hanna pajautāja. Un nu gan viņa, gan Riksons bija ieminēju�ies par miru�iem brāļiem un māsām. Viņa aptvēra, ka �ī eja bija pilna ar miru�ajiem, tiem, kas noplūkti vēl negatavi. �Būs jācīnās,� viņa teica Mailsam, kur� vēl ne�ķita pārliecināts. �Mēs ar Riksonu vairs neesam bērni.� Viņa pa�ūpoja rokās mazuli, �o zīdo�o atgādinājumu par to, cik ļoti viņi ir izaugu�i.

�Kaut viņi vienkār�i aizvāktos,� Mailss īgni noteica. Viņ� uzsita pa kabatas lukturi, kas atkal iedegās. �Kaut viss atkal būtu kā parasti! Kaut Markuss būtu �eit! Bez viņa es nejūtos pareizi.�

�Tomāts!� Riksons noteica, izniris no ēnām kā uzvarētājs. Viņ� turēja sarkano bumbuli Mailsa gaismas starā, kas meta uz viņu sejām sārtu atblāzmu. Parādījās nazis. Riksons sagrieza guvumu trīs daļās, un Hanna savējo dabūja pirmā. No viņa rokas, Hannas lūpām un na�a asmens kā asinis pilēja sarkana sula. Viņi ēda relatīvā klusumā, balsis ejas galā bija tālas un biedējo�as, un no na�a pilēja dzīvība, lai gan tas varētu būt kaut kas daudz ļaunāks.

Kāpdams pa kāpnēm, D�imijs sevi lādēja. Viņ� to darīja, kā bija paradis � tā, ka to dzirdēja tikai viņ� pats, jo vārdiem, ceļojot no lūpām līdz pa�a ausīm, nebija jāmēro liels attālums. Viņ� lādēja sevi un smagiem soļiem stampāja uz riņķi un uz riņķi, sūtīdams metāla vibrācijas aug�up un lejup, kur tās sajaucās ar citu radītajām. Pieskatīt Elīzu bija kļuvis patie�ām grūti. Viens acu uzmetiens citā virzienā, un viņa jau bija prom. Tā mēdza darīt Ēna, kad izslēdzās aug�anas gaismas.

�Nē, ne kā Ēna,� viņ� pie sevis murmināja. Ēna lielākoties bija pinies viņam pa kājām. D�imijs vienmēr klupa pār viņu. Elīza bija citādāka.

Tā garām aizslīdēja vēl kāds tuk�s un vientulīgs līmenis, un D�imijs prātoja, ka tas nav nekas jauns. Tas nav nekas pēk�ņs. Elīza vienmēr bija nākusi un gājusi, kā vien vēlējās. Vienkār�i, kad elevators bija tuk�s, viņ� nekad par meiteni nebija uztraucies. Tas raisīja pārdomas par to, kas padara vietu bīstamu. Varbūt pati vieta nemaz nebija pie vainas.

,,Ei, jūs tur!�

D�imijs sasniedza vēl vienu kāpņu laukumu � simt divdesmit otro. No durvīm pamāja kāds vīrs. Viņam mugurā bija zeltīts kombinezons, kas kaut ko nozīmēja pagātnē, kad lietām bija nozīmes. Tā bija pirmā seja, ko D�imijs sastapa, kāpdams pēdējo duci līmeņu.

�Vai esat redzējis meiteni?� D�imijs pajautāja, nelikdamies ne zinis par to, ka �is vīrs bija grasījies uzdot kādu jautājumu viņam. D�imijs pielika roku pie gurna. ��itik garu. Septiņus gadus vecu. Trūkst viena zoba.� Viņ� caur bārdu norādīja uz pa�a muti.

Vīrietis pakratīja galvu. �Nē, bet jūs esat tas vīrs, kur� �eit dzīvoja, vai ne? Izdzīvotājs?� Vīrietim rokā bija nazis, kas nozibsnīja kā zivs zvīņas ūdenī. Tad zeltītā tērptais sve�inieks iesmējās un palūkojās pāri kāpņu laukuma margām. ��ķiet, ka tagad mēs visi esam izdzīvotāji, ne tā?� Pastiepis roku, viņ� satvēra vienu no gumijas �ļūtenēm, ko D�imijs kopā ar D�uljetu bija stiprinājis pie sienām, lai novadītu plūdu ūdeni. Ar veiklu na�a cirtienu tā tika nogriezta. Sve�inieks sāka vilkt aug�ā apak�ējo daļu, kas brīvi karājās tālu zem viņiem.

�Tas bija domāts plūdiem�� D�imijs iesāka.

�Jūs par �o vietu noteikti daudz zināt,� vīrietis turpināja. �Atvainojiet! Mans vārds ir Terijs. Terijs Hārlsons. Esmu Plāno�anas komite�� Viņ� samiegtām acīm palūkojās D�imijā. �Velns, ne jūs zināt, ne jums tas rūp, vai ne? Jums mēs visi nākam no vienas un tās pa�as vietas.�

�D�imijs,� viņ� atbildēja. �Mani sauc D�imijs, bet vairums ļau�u dēvē mani par Solo. Un tā �ļūtene��

�Vai jums ir kāda nojausma, no kurienes nāk �ī elektrība?� Terijs pameta ar zodu uz zaļajām gaismām, kas izraibināja pakāpienus zem viņiem. �Mēs esam apmetu�ies kādus �etrdesmit līmeņus augstāk. Tur darbojas rācija. Da�os no �iem kabeļiem, kas te no vienas vietas savilkti, arī ir elektrība. To izdarījāt jūs?�

�Da�ās vietās,� D�imijs teica. �Da�i jau tādi bija. Uz �o pusi skrēja maza meitene vārdā Elīza. Vai jūs�?�

�Pieņemu, ka elektrība nāk no aug�as, bet Toms man teica, lai pārbaudu te lejā. Viņ� stāstīja, ka mūsu elevatorā elektroenerģija vienmēr nāca no apak�as un ka tāpat vajadzētu būt arī te. Viss cits ir tāds pats. Bet es redzēju ūdens atzīmi tur lejā, kas rāda, cik tālu bija uzkāpis līmenis. Domāju, ka jau labu laiku elektrība nenāk no turienes. Bet jums to vajadzētu zināt, vai ne? Vai �ai vietai ir kādi noslēpumi, par kuriem jūs varētu mums pastāstīt? Tik ļoti gribētos zināt par to elektrību.�

Caurule jau gulēja saritināta pie �ī vīra kājām. Atkal tika izvilkts nazis, iemirdzēdamies viņa rokā. �Vai esat kādreiz domājis par dalību komitejā?�

�Man jāatrod mana draudzene,� D�imijs noteica.

Vēl viens cirtiens, bet elektrības vadi izrādīja lielāku pretestību. Pie vainas bija var� to centrā. Vīrs saņēma plaukstā melnā vada cilpu un zāģēja �urpu turpu, spēcīgiem muskuļiem izspie�oties caur sviedros izmirku�o apak�kreklu. Pēc neilgas piepūles nazis izrāvās cauri, vads bija pārzāģēts pu�u.

�Ja jūsu draudzene nav kopā ar vīriem dārzos, viņa, visticamāk, ir pie dievlūdzējiem. Gāju viņiem garām pa ceļam uz leju. Viņi atradu�i kapelu.� Terijs norādīja ar nazi uz aug�u, tad aizbāza to aiz jostas un sāka tīt vadu cilpās ap roku.

�Kapela,� D�imijs atkārtoja. Viņ� zināja, kur tas ir. �Paldies, Terij!�

�Tas ir tikai godīgi,� paraustījis plecus, vīrietis attrauca. �Paldies, ka pateicāt, no kurienes plūst visa �ī elektrība.�

�Elektrība�?�

�Jā, jūs teicāt, ka tā nāk no aug�as. No līmeņa..

�Trīsdesmit �etri? Es tā teicu?�

Sve�inieks pasmaidīja. �Domāju, ka teicāt gan.�

Lejā, kur kādreiz bija plūdi, Elīza bija vērojusi cilvēkus, kuri strādāja, lai izraktos ārā, iedarbinātu elektrību un iedegtu gaismas. Viņa bija redzējusi arī ļaudis dārzos, kuri vāca pārtiku un prātoja, kā visus pabarot. Un nu �eit bija tre�ā cilvēku grupa, kas pārbīdīja mēbeles, slaucīja grīdu un visu kārtoja. Viņai nebija ne jausmas, ko �ie mēģina izdarīt.

Jaukais vīrs, kur� pēdējais bija redzējis Kucēnu, stāvēja malā un sarunājās ar kādu citu cilvēku baltā tērpā, �im vīrietim bija kails galvvidus, lai gan viņ� izskatījās pārāk jauns, lai būtu plikgalvains. Tērps gan bija savāds. Kā sega. Divu staru vietā tam bija tikai viena, turklāt pietiekami liela, lai viļņotos ap viņu un gandrīz aizsegtu viņa pēdas. Izskatījās, ka jaukais vīrs ar tum�ajām ūsām mēģina viņam kaut ko iestāstīt. Baltajā segā ietinies vīrietis vienkār�i stāvēja, saraucis pieri. �ad un tad kāds no viņiem pameta skatu uz Elīzu, un meitene sāka uztraukties, ka tie runā par viņu. Varbūt viņi apsprieda, kā atrast Kucēnu.

Mēbeles tika sabīdītas taisnās rindās, un tās visas bija vērstas vienā virzienā. Te nebija galdu kā istabās aiz dārziem, kur viņa mēdza ēst, telpās, kurās viņa mēdza slēpties zem mēbelēm un izlikties, ka ir �urciņa ar veselu �urkulēnu ģimeni, kas kustina ūsas un sarunājas. �eit bija tikai krēsli un soli, kas vērsti pret sienu, kurā iebūvēta krāsaina stikla bilde, no kuras bija izlūzu�i da�i gabali. Aiz �īs sienas darbojās kāds kombinezonā tērpts vīrs, viņ� bija redzams caur izsistajiem caurumiem un aiz atliku�ā stikla izskatījās izplūdis. �is cilvēks sarunājās ar vēl kādu, kur� caur durvīm vilka melnu vadu. Viņi pie kaut kā strādāja, un tad aiz sienas parādījās gaisma, kas meta pār istabu daudzkrāsainus starus, liekot da�iem no mēbeles stumdo�ajiem ļaudīm apstāties un lūkoties tajā. Da�i sa�ukstējās. Izklausījās, ka viņi visi �ukst par vienu un to pa�u.

�Elīza!�

Vīrietis ar tum�ajām ūsām nometās uz ceļiem viņai blakus. Elīza satrūkās un savu somu piespieda pie krūtīm. �Jā?� viņa �ukstus vaicāja.

�Vai tu esi dzirdējusi par Paktu?� viņ� jautāja. Otrs virs ar kailo galvvidu un balto segu ap pleciem stāvēja viņam aiz muguras, un viņa piere joprojām bija saraukta grumbās. Elīza iedomājās, ka viņ� nekad nesmaida.

Viņa pamāja ar galvu. �Bars¹ ir dzīvnieku pulks, piemēram, brie�u, suņu un kucēnu.�

Vīrietis pasmaidīja. �Pakts, nevis bars.� Bet Elīzai �ie vārdi izklausījās vienādi. �Turklāt suņi un kucēni ir vieni un tie pa�i dzīvnieki.�

Elīzai nebija drosmes viņa teikto palabot. Savā grāmatā un cirkā viņa bija redzējusi suņus, un tie izskatījās baisi. Kucēni tādi nebija.

�Kur tu esi dzirdējusi par brie�iem?� jautāja baltajā segā tērptais vīrs. �Vai jums �eit ir bērnu grāmatas?�

Elīza pakratīja galvu. �Mums ir īstas grāmatas. Es esmu redzējusi brie�us. Viņi ir lieli, smieklīgi un ar tievām kājām, viņi dzīvo me�ā.� �ķiet, ka oran�ajā kombinezonā tērptajam vīram ar ūsām brie�i neinteresēja. Ne tik ļoti kā tam otram. Elīza palūkojās uz durvīm un prātoja, kur paliku�i visi, ko viņa pazīst. Kur ir Solo? Viņam būtu vajadzējis palīdzēt Elīzai atrast Kucēnu.

�Pakts ir ļoti svarīgs dokuments,� stāstīja vīrs oran�ā. Meitene pēk�ņi atcerējās, ka viņa vārds ir Ra�a kungs. Viņi bija iepazinu�ies, bet Elīza slikti atcerējās vārdus. Vienmēr bija vajadzējis zināt tikai da�us. Ra�a kungs bija ļoti jauks pret viņu. �Pakts ir kā grāmata, tikai mazāks,� viņ� turpināja. �Līdzīgi kā tu esi sieviete, tikai mazāka.� �Man ir septiņi gadi,� Elīza noteica. Viņa vairs nebija maziņa. �Un tu nepagūsi ne attapties, kad tev jau būs septiņpadsmit.� Ūsainais vīrietis pastiepa roku un pieskārās Elīzas vaigam. Elīza izbijusies atrāvās, likdama viņam saraukt uzacis. Viņ� pagriezās un palūkojās uz vīru baltajā segā, kur� nenolaida acis no Elīzas.

�Kas tās bija par grāmatām?� viņ� jautāja. �Tās par dzīvniekiem, vai tās atradās �ajā elevatorā?�

Elīza juta, kā plaukstas sargājo�i apķer somu un paliek tur, uz viņas atmiņu grāmatas. Viņai patika zaļā pasaule, stāsti par zvejo�anu un dzīvniekiem, sauli un zvaigznēm. Viņa iekoda lūpā, lai nebūtu nekas jāsaka.

Ūsainais vīrs � Ra�a kungs � nometās ceļos viņai blakus. Viņam rokās bija papīra lapa un violeta krīta stienītis. Viņ� tos nolika uz sola viņai blakus un uzlika plaukstu uz Elīzas ceļgala. Otrs vīrs pienāca tuvāk.

�Ja tu zini par grāmatām �ajā vietā, tavs pienākums pret Dievu ir mums atklāt, kur tās glabājas!� teica vīrs segā. �Vai tu tici Dievam?�

Elīza pamāja. Hanna un Riksons bija mācīju�i viņai par Dievu un vakara lūg�anām. Pasaule visapkārt kļuva neskaidra, un Elīza aptvēra, ka acīs sariesu�ās asaras. Viņa tās izberzēja. Riksonam nepatika, ka viņa raud.

�Kur ir �īs grāmatas, Elīza? Cik to tur ir?�

�Daudz,� viņa atbildēja, domādama par visām grāmatām, no kurām bija izņēmusi lappuses. Kad Solo uzzināja, ka viņa griezusi no grāmatām attēlus un pamācības, viņ� bija tik dusmīgs. Bet pamācības viņai bija atklāju�as labāku mak�ķerē�anas veidu, un tad Solo bija parādījis, kā kārtīgi izņemt un ie�ūt grāmatu lappuses, un viņi bija mak�ķerēju�i kopā.

Baltajā segā ietinies vīrs nometās ceļos viņai blakus. �Vai �īs grāmatas izkaisītas pa visu elevatoru?�

��is ir tēvs Remijs,� bilda Ra�a kungs, iepazīstinādams Elīzu ar plikgalvaino vīru un atbrīvodams viņam vietu. �Tēvs Remijs izvedīs mūs cauri �iem grūtajiem laikiem. Mēs esam draudze. Mēs mēdzām sekot tēvam Vendelam, bet da�i draudzi pamet, kamēr citi tai piebiedrojas. Kā tu.�

��īs grāmatas,� turpināja Remija kungs, kur� �ķita pārāk jauns, lai būtu tēvs, viņ� nelikās daudz vecāks par Riksonu. �Vai tās ir kaut kur tuvumā? Kur mēs varam tās atrast?� Viņ� novēcināja roku no sienas līdz griestiem un runāja savādā, skaļā balsī, kas dunēja Elīzas krūtīs, balsī, kas lika gribēt atbildēt. Un viņa acis � zaļas kā applūdu�ie dziļumi, kuros viņi ar Solo mēdza mak�ķerēt, � lika meitenītei gribēt izstāstīt patiesību.

�Visas vienā vietā,� no�ņaukājusies atbildēja Elīza.

�Kur?� vīrietis �ukstēja. Viņ� bija saņēmis viņas plaukstas savējās, bet otrs vīrs to vēroja ar dīvainu izteiksmi sejā. �Kur grāmatas atrodas? Tas ir tik svarīgi, mana meita! Tu jau zini, ka ir tikai viena grāmata. Tās visas pārējās ir meli. Tagad pasaki man, kur tās ir!�

Elīza iedomājās par vienu grāmatu savā somā. Tajā nebija rakstīti meli. Bet viņa negribēja, lai �is vīrs aiztiek viņas grāmatu. Vispār negribēja, lai viņ� pieskaras viņai. Elīza mēģināja pasēsties tālāk, bet viņa lielās plaukstas satvēra viņu vēl stingrāk. Viņa skatienā kaut kas yirmoja.

�Trīsdesmit �etri,� viņa no�ukstēja.

�Līmenis trīsdesmit �etri?�

Elīza pamāja, un viņa tvēriens atlaidās. Viņam pieceļoties, atgriezās Ra�a kungs un uzlika plaukstu uz Elīzas rokas vietā, kuru bija saspiedis otrs vīrs.

�Tēvs, vai mēs drīkstam...?� jautāja Ra�a kungs.

Vīrietis ar kailo galvvidu pamāja, un Ra�a kungs paņēma uz sola uzlikto papīra lapu. Viena tās puse bija apdrukāta. Uz otras kaut kas bija rakstīts ar roku. Paņēmis violeto krīta gabalu, Ra�a kungs jautāja Elīzai, vai viņa prot rakstīt vai pazīst burtus.

Elīza apstiprino�i pamāja. Viņas rociņa, sargādama grāmatu, atkal uzgūla somai. Viņa prata lasīt labāk nekā Mailss. To bija panākusi Hanna.

�Vai vari man uzrakstīt savu vārdu?� vīrs jautāja. Viņ� parādīja Elīzai papīru. Apak�ā bija uzzīmētas līnijas. Divi vārdi jau bija uzrakstīti. Vēl viena līnija bija tuk�a. �Lūk, �eit,� viņ� teica, uz to norādīdams. Viņ� iespieda krītu Elīzai pirkstos. Meitene lasīja da�us citus vārdus, bet rokraksts bija nekārtīgs. Tas bija ātri uzkricelēts uz nelīdzenas virsmas. Turklāt miglojās acis. �Tikai tavu vārdu,� viņ� vēlreiz mudināja. �Parādi man!�

Elīza gribēja prom. Viņa gribēja pie Kucēna un Solo, un D�u-elas, pat pie Riksona. Meitenīte noslaucīja asaras un apspieda elsas, kas grasījās viņu nosmacēt. Ja viņa izdarīs to, ko tie grib, tad varēs iet. Telpā pulcējās arvien vairāk un vairāk cilvēku. Da�i no tiem viņu pētīja un sa�ukstējās. Viņa dzirdēja kādu vīru sakām, ka da�iem ir paveicies, ka vīrie�u ir vairāk nekā sievie�u, ka daudzi paliks tuk�ā, ja neuzmanīsies. Tie skatījās uz Elīzu un gaidīja, un mēbeles bija iztaisnotas, grīdas izslaucītas, �ur tur bija izkaisītas no dārzu augiem noplūktas lapas.

�Lūk, �eit,� mudināja Ra�a kungs. Viņ� satvēra Elīzas plaukstas locītavu un virzīja to, līdz krīts bija uz līnijas. �Tavu vārdu.� Un visi skatījās. Elīza pazina burtus. Viņa lasīja labāk nekā Riksons. Bet viņa tik tikko spēja kaut ko saskatīt. Viņa bija kā tās zivis, ko kādreiz mēdza ķert, viņa peldēja zem ūdens un lūkojās aug�up uz visiem �iem izsalku�ajiem cilvēkiem. Bet viņa uzdrukāja savu vārdu. Elīza cerēja, ka tas liks viņiem visiem pazust.

�Laba meitene!�

Ra�a kungs pieliecās un noskūpstīja viņu uz vaiga. Ļaudis plauk�ķināja. Un tad baltajā segā tērptais vīrs, kur� bija tā aizrāvies ar grāmatām, noskandēja da�us vārdus, viņa balss bija duno�a un vienlaikus skaista. Viņa vārdi atbalsojās dziļi Elīzas krūtīs, kad viņ� Pakta vārdā kādu pasludināja par vīru un sievu.

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

Dārsijs uzbrauca ar liftu līdz iero�u noliktavai. Viņ� noglabāja mazo paciņu ar lodi, iebāza asins analī�u rezultātus kabatā, izkāpa no lifta un sāka taustīties gar sienu, kur vajadzēja atrasties pla�ajam gaismas slēd�u klāstam. Kaut kas lika viņam domāt, ka no ārkārtas personāla kriopoda pazudu�ais pilots slēpjas �ajā līmenī. �eit viņi bija atradu�i vīrieti, kur� izlikās par Ganu. �eit pirms apmēram mēne�a bija izmitināti un rosīju�ies arī vairāki piloti. Viņ� kopā ar Stīvensu un vēl da�iem bija �o stāvu pārbaudījis jau vairākas reizes, bet Dārsiju nelika mierā aizdomas. To pamatā bija fakts, ka nepiecie�ama īpa�a pieejas atļauja, lai lifts viņu vispār atvestu uz �o līmeni.

�āda atļauja bija tikai saujiņai ļau�u no vado�ā personāla un apsardzes, un iepriek�ējos apmeklējumos Dārsijs bija sapratis, kādēļ tas tā bija. Plauktos rindojās munīcijas kastes. Zem brezenta pārsegiem vīdēja apveidi, kas izskatījās pēc armijas bezpilota lidma�īnām. Statīvos glabājās �āviņu piramīdas. Neviens negribētu, lai kaut kam tādam uzskrien virsū kāds virtuves darbinieks, kur� nācis pakaļ kartupeļu pulvera bund�ai, bet liftā nospiedis nepareizo pogu.

Iepriek�ējās pārmeklē�anas reizes bija beigu�ās nesekmīgi, bet starp augstajiem plauktiem, kas piekrauti ar lielajiem plastmasas konteineriem, vajadzēja būt tūksto�iem vietu, kur varētu noslēpties. Kad raustīdamās ieslēdzās griestu lampas, Dārsijs ielūkojās ejās starp tiem. Viņ� iztēlojās, ka ir �is pilots, kur� te ieradies asinīm pie�ķiestā liftā mirkli pēc tam, kad ir nogalinājis cilvēku, ka viņ� bēg un meklē vietu, kur noslēpties.

Pieliecies Dārsijs nopētīja pulētā betona grīdu pie lifta. Durvju priek�ā tā bija spīdīgāka. Varbūt no nevienmērīgās kustības, zābaku zolēm, pakāpeniska nodiluma. Viņ� notupās uz grīdas un dziļi ieelpoja, pamanīja lapu, prie�u un citronu aromātu, tā smar�oja sen aizmirsti laiki, kad zeme bija dzīva, zaļojo�a un smar�oja pēc svaiguma.

Kāds �eit bija mazgājis grīdu. Viņ� nodomāja, ka tas noticis nesen. Paturēdams prātā, ka viņ� �eit nav viens, Dārsijs saliecies ieskatījās ejās, gar kuru malām rindojās kastes ar iero�iem un pirmās palīdzības materiāliem. Viņam vajadzētu doties taisnā ceļā pie Bre-varda un atvest papildspēkus. �eit slēpās vīrs, kur� gatavs nogalināt, kāds no militārā personāla, kāds, kur� ir trenēts un kuram ir pieeja visiem iero�iem, kas glabājas �ajos konteineros. Tomēr �is cilvēks bija arī ievainots, noslēpies un nobijies. Un papildspēki ne�ķita laba doma.

Ne glu�i tādēļ, ka Dārsijs bija tas, kur� atminējis �o mīklu, un viņam pienāktos visi atzinības lauri, bet pie vainas bija augo�ā pārliecība, ka �īs slepkavības norādīja uz pa�u personāla aug�galu. �eit bija iesaistīti augstākā līmeņa vadītāji. Bija mainīts personu lietu saturs, aiztikti dziļo saldētavu kriopodi, un līdz �im tas viss bijis nepieļaujams. Varētu būt iesaistīti cilvēki, kuru pakļautībā viņ� strādā. Turklāt Dārsijs bija stāvējis un balstījis īsto Ganu, kamēr viņ� spārdīja viltvārdi. Nekas no tā neatbilda protokolam. Tā bija personiska izrēķinā�anās. Dārsijs pazina vīru, kur� tika piekauts, bija alla� saticis viņu vēlajās maiņās, �ad tad pārmijis kādu vārdu. Bija grūti iztēloties, kā �is cilvēks kādu nogalina. Viss bija sagriezts kājām gaisā.

Dārsijs noņēma no jostas kabatas lukturi un sāka pārmeklēt plauktus. Viņam bija vajadzīgs kaut kas vairāk par spilgtu gaismu, kaut kas vairāk par to aprīkojumu, kas pie�ķirts naktssargiem. Uz kastēm bija apzīmējumi no citas dzīves, no tās, kuru tik tikko varēja atsaukt atmiņā. Klusu nopauk�ķot hermētiskajām aizdarēm, viņ� pacēla vairāku tvertņu vākus, līdz atrada meklēto � H&K .45, pistoli, kas bija gan mūsdienīga, gan antīka. Tikko izvestas no rūpnīcas, tās bija vienas no labākajām, tomēr no �īm rūpnīcām bija palicis pāri tikai nedaudz vairāk par atmiņām. Viņ� ielādēja ierocī aptveri un cerēja, ka munīcija vēl ir derīga. Ar �aujamieroci rokā Dārsijs jutās dro�āk un turpināja lavīties caur noliktavu ar jaunu apņēmību, kas at�ķīrās no pavir�ajiem apļiem, kuri tika veikti vakar vēl pirms pārējo astoņdesmit līmeņu pārmeklē�anas.

Viņ� palūkojās zem visiem brezenta pārklājiem. Zem viena no tiem Dārsijs atrada izbārstītus darbarīkus un detaļas, �is lidaparāts bija daļēji izjaukts vai tika labots. Kāds nesen te darbojies? To nevarēja noteikt. Putekļu nebija, tomēr zem pārklāja to nebūtu tik un tā. Viņ� apstaigāja tuvāko apkārtni, meklēdams baltas putu drumslas no kustinātām griestu plāksnēm, pārbaudīja kabinetus pie pa�as diben-sienas, meklēja vietas, kur plaukti varētu būt ielieku�ies, skatījās, vai augstu tajos nemanīs lielas kastes. Viņ� devās baraku virzienā, kad pirmo reizi ievēroja zemās metāla durvis.

Dārsijs pārliecinājās, ka ir nolaidis dro�inātāju. Viņ� satvēra durvju rokturi un atrāva tās vaļā, tad, strauji noliecies, pavērsa kabatas lukturi un pistoles stobru pret tumsu.

Viņ� gandrīz sa�āva kāda guļvietu. Tur bija saburzīta spilvenu un segu kaudze, kas pirmajā mirklī izskatījās pēc guļo�a cilvēka. Dārsijs ieraudzīja vēl da�as mapes, kas līdzinājās tām, ko viņ� bija palīdzējis iznest no sanāksmju telpas. �eit dro�i vien bija slēpies vīrietis, kuru viņi aizturēja. Vajadzēs parādīt to Brevardam un savākt atliku�os dokumentus. Viņ� nespēja iedomāties, kā ir dzīvot �ādi � kā �urkai. Dārsijs aizvēra angāru un gar sienu devās uz durvīm, kas veda uz barakām. Nedaudz tās pavēris, viņ� pārliecinājās, ka gaitenis ir tuk�s. Viņ� klusi pārvietojās no vienas telpas otrā un tās visas rūpīgi pārmeklēja. Guļamtelpa izskatījās pilnīgi neapdzīvota. Du�as telpas bija klusas un mierīgas. Gandrīz rēgainas. Izejot no sievie�u tualetes, Dār-sijam �ķita, ka viņ� dzird balsi. �ukstu. Kaut ko aiz durvīm gaiteņa galā.

Dārsijs sagatavoja pistoli un nostājās gaiteņa galā. Viņ� piespieda ausi pie durvīm un ieklausījās.

Tur kāds runāja. Dārsijs nospieda rokturi un atklāja, ka durvis nav aizslēgtas, tad dziļi ievilka elpu. Ja �is virs kaut vai tikai mēģinās sniegties pēc iero�a, viņ� �aus. Dārsijs jau galvā dzirdēja, kā skaidros Brevardam, kas noticis, kā stāstīs par savu nojautu, seko�anu pavedienam un to, kā nav iedomājies izsaukt papildspēkus, nonācis lejā un atradis �eit ievainoto un asiņojo�o slepkavu. Viņ� pirmais bija izvilcis pistoli. Dārsijs bija aizsargājies. Vēl viens līķis un vēl viena slēgta lieta. Tā viņ� teiks, ja viss beigsies nelāgi. Atraujot durvis un metoties iek�ā ar paceltu pistoli rokās, prātā uzplaiksnīja tas viss un vēl daudz kas cits.

Telpas galā pret viņu pagriezās kāds vīrietis. Slīdēdams viņam tuvāk, Dārsijs kliedza uz viņu, lai nekustas, viņ� pat nedomāja par savu rīcību, treniņi bija iesēdu�ies galvā un pārvērtu�ies par dabisku instinktu. �Nekustēties!� viņ� sauca, un jaunais puisis pacēla rokas. Tas bija jauns vīrietis pelēkā kombinezonā, vienu roku viņ� bija pacēlis virs galvas, bet otra nedzīvi nokarājās gar sāniem.

Tad Dārsijs pamanīja, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Viss bija a�gārni. Tas nemaz nebija vīrietis.

�Ne�aujiet!� �arlote lūdza. Viņa pacēla vienu roku un noskatījās, kā �is vīrietis tuvojas, pavērsis pistoles stobru pret viņas krūtīm.

�Piecelies un atkāpies no galda!� vīrietis pavēlēja. Viņa balss pat neietrīcējās. Viņ� norādīja ar pistoli uz sienu.

�arlote pameta skatu uz radio. D�uljeta jautāja, vai viņa dzird viņu, lūdza pabeigt sakāmo, bet �arlote nepārbaudīja �ī vīrie�a pacietību, sniedzoties pēc pārraides pogas. Viņas skatiens pārslīdēja uzgaida izmētātajiem darbarīkiem, skrūvgrie�iem, vadu knaiblēm, un apziņā atgriezās vakardienas �ausmino�ā cīņa. Zem marles pārsēja pulsēja brūce. Bija sāpīgi pacelt plaukstu pat pleca augstumā. Vīrietis tuvojās.

�Abas rokas aug�ā!�

Viņa stāja, tas, kā viņ� turēja ieroci, atgādināja mācības. �arlote ne�aubījās, ka �is cilvēks var viņu no�aut.

�Es nevaru pacelt augstāk,� viņa teica. D�uljeta atkal lūdza atbildēt. Vīrietis paskatījās uz radio.

�Ar ko tu sarunājies?�

�Ar vienu no elevatoriem,� viņa paskaidroja. Tad lēni sniedzās pēc skaņas pogas.

�Neaiztiec to! Pret sienu! Tūlīt pat!�

�arlote darīja tā, kā bija pavēlēts. Vienīgais mierinājums bija cerība, ka �is cilvēks aizvedīs viņu pie brāļa. Viņa vismaz zinās, ko tie ar viņu izdarīju�i. Vientuļās, rai�pilnās dienas bija galā. �arlote juta atvieglojumu par to, ka ir atrasta.

�Pagriezies ar seju pret sienu! Novieto rokas aiz muguras! Sakrusto plaukstu locītavas!�

�arlote darīja tā, kā bija likts. Tomēr viņa pagrieza galvu sānis un pār plecu palūkojās uz �o cilvēku, ievēroja plastmasas saiti, ko viņ� noņēma no jostas. �Pieri pret sienu!� viņ� pavēlēja. Un tad �arlote juta, kā viņ� pienāk, varēja saost viņu, dzirdēt viņa elpu, bet domas par pagrie�anos un cīņu pagaisa, kad plastmasas �ņaugs sāpīgi savilkās ap plaukstu locītavām.

�Vai te ir vēl kāds?� viņ� noprasīja.

�arlote pakratīja galvu. �Tikai es.�

�Tu esi pilote?�

�arlote pamāja. Viņ� satvēra �arlotes plecu un pagrieza viņu ar seju pret sevi. �Ko tu �eit dari?� Ieraugot pārsieto roku, viņ� samiedza acis. �Erens tevi sa�āva!�

�arlote neatbildēja.

�Tu nogalināji labu cilvēku,� viņ� noteica.

�arlote juta, kā acīs saskrien asaras. Viņa vēlējās, kaut �is sve�inieks vienkār�i aizvestu viņu tur, kur viņiem jāiet, aizmidzinātu, ļautu satikt Doniju, vienalga, kas sekotu pēc tam. �Es negribēju!� bija viss, ko viņa spēja izdvest sev par attaisnojumu.

�Kā tu �eit nokļuvi? Tu biji kopā ar citiem pilotiem? Vienkār�i... sievietes netiek...�

�Mani pamodināja mans brālis,� �arlote paskaidroja. Viņa ar zodu norādīja uz apsardzes emblēmu viņam uz krūtīm. �Jūs viņu aizvedāt.� �arlote atcerējās dienu, kad viņi ieradās pēc Donija, un jauno vīrieti, kur� balstīja Tūrmanu. Viņa atpazina cilvēku savā priek�ā, un asaras nespēja rimties. �Vai viņ�... vēl ir dzīvs?�

Vīrietis mirkli novērsās. �Jā. Knapi.�

Viņa juta, kā asaras rit pār vaigiem.

Vīrietis atkal uz viņu palūkojās. �Viņ� ir tavs brālis?�

�arlote pamāja. �ādi ar mugurpusē sasietām rokām viņa nespēja noslaucīt degunu, nespēja pat aizsniegt plecu, lai noslaucītu to kombinezonā. �arlote bija pārsteigta, ka �is vīrietis atnācis viens, ka viņ� nesauc papildspēkus. �Vai es drīkstu viņu satikt?� viņa pajautāja.

��aubos. �odien tie viņu atkal iemidzinās.� Viņ� norādīja ar pistoli uz radio, pa kuru skanēja D�uljetas lūgumi atsaukties. �Vai zini, tas galīgi nav labi. �ie cilvēki, ar kuriem tu runāji, tevis dēļ var nonākt briesmās, lai kas arī viņi nebūtu. Ko gan tu domāji?�

Viņa nopētīja �o vīrieti. Izskatījās apmēram viņas vecuma, nedaudz pāri trīsdesmit, drīzāk karavīrs, nevis policists. �Kur ir pārējie?� �arlote jautāja. Viņa pameta skatu uz durvīm. �Kādēļ jūs mani nevedat prom?�

�Es vedī�u. Bet pirms tam vēlos kaut ko saprast. Kā tu un tavs brālis... kā jūs tikāt laukā?�

�Es jau teicu, viņ� mani pamodināja.� �arlote pameta skatu uz galdu, uz kura stāvēja Donija pieraksti. Mapes bija paliku�as vaļā. Virspusē bija karte, zem tās redzama Pakta vēstule. Apsargs pagriezās, lai palūkotos, kas piesaistījis viņas uzmanību. Viņ� atkāpās no �arlotes un uzlika plaukstu uz vienas no mapēm.

�Un kur� pamodināja tavu brāli?�

�Kāpēc jūs nepajautājat viņam?� �arlote sāka raizēties. �ķita aizdomīgi, ka vīrietis viņu neveda prom, likās, ka viņ� darbojas ārpus likuma. Irākā viņa bija redzējusi vīrie�us, kuri darbojas ārpus likuma. Tas nekad nenotika labu nodomu dēļ. �Lūdzu, vienkār�i aizvediet mani pie brāļa,� viņa teica. �Es padodos. Vienkār�i apcietiniet mani!�

Viņ� paskatījās �arlotē samiegtām acīm, tad atkal pievērās mapēm. �Kas tas ir?� Viņ� paņēma karti un nopētīja to, nolika uz galda un pacēla vēl kādu papīra lapu. �Otrā istabā mēs savācām kastēm �ādu papīru. Velns, pie kā jūs abi te strādājat?�

�Vienkār�i arestējiet mani!� �arlote lūdzās. Viņai sāka kļūt baisi. �Pēc mirklī�a.� Viņ� nopētīja radio, atrada skaņas pogu un noregulēja to klusāk. Tad atbalstījās pret galdu, nevērīgi turēdams pistoli gurnu augstumā. �arlote aptvēra, ka viņ� tūlīt nolaidis bikses. Viņ� piespiedis �arloti mesties ceļos. Viņ� nebija redzējis sievieti vairākus gadsimtus un nu mēģināja saprast, kā viņas pamodināt. Lūk, ko viņ� gribēja! �arlote apsvēra domu skriet uz durvju pusi, cerēdama, ka vīrietis viņu no�aus, cerēdama, ka viņ� netrāpīs vai nogalinās viņu ar pirmo �āvienu� �Kā tevi sauc?� viņ� pajautāja.

�arlote juta, kā gar vaigiem rit asaras. Balss raustījās, bet kaut kā izdevās no�ukstēt savu vārdu.

�Mani sauc Dārsijs. Nomierinies! Es tev neko sliktu nedarī�u!� �arlote sāka drebēt. Viņa iztēlojās, ka tie�i to vīrietis teiktu, pirms nodarītu kaut ko zvērīgu.

�Pirms nododu tevi tālāk, es vienkār�i gribu saprast, kas, pie velna, te notiek. Tāpēc, ka viss, ko esmu redzējis, liecina, ka tas ir kaut kas daudz lielāks nekā tikai tu un tavs brālis. Kaut kas svarīgāks par manu darbu. Velns, kā es varu zināt, varbūt mirklī, kad uzvedī�u tevi līdz birojam, viņi mani iemidzinās, bet tevi vedīs atpakaļ uz �ejieni, lai tu turpinātu strādāt!�

�arlote iesmējās. Viņa pagrieza galvu un noslaucīja plecā no �okļa pilo�ās asaras. �Diez vai,� viņa noteica. �arlotei sāka rasties aizdomas, ka �is vīrietis patie�ām nedarīs viņai pāri, ka viņ� tie�ām ir tik ieinteresēts uzzināt patiesību, kā izskatās. Viņas skatiens atkal aizslīdēja līdz mapēm. �Vai jūs zināt, ko viņi ir ieplānoju�i darīt ar mums?� viņa pajautāja.

�Grūti pateikt. Tu esi nogalinājusi ļoti svarīgu cilvēku. Tev nevajadzētu būt nomodā. Es pieņemu, ka viņi ieliks tevi dziļajā saldētavā. Dzīvu vai miru�u � to es nezinu.�

�Nē, ne jau to, ko viņi darīs ar mani un manu brāli, bet ko viņi plāno darīt ar mums visiem. Kas notiks pēc mūsu pēdējās maiņas.� Dārsijs mirkli padomāja. �Es... es nezinu. Nekad neesmu par to domājis.�

Viņa pamāja uz mapēm viņam blakus. �Tur tas viss ir rakstīts. Kad mani iemidzinās, nebūs svarīgi, vai bū�u dzīva vai mirusi. Es nekad vairs nepamodī�os. Tāpat kā jūsu māsa vai mamma, vai sieva, vai kāds cits, ko viņi �eit ievedu�i.�

Dārsijs pameta skatu uz mapēm, un �arlote aptvēra, ka viņa kavē�anās vest viņu prom ir iespēja, nevis problēma. Tie�i tādēļ viņi nedrīkstēja izpaust patiesību. Ja cilvēki to zinātu, viņi nebūtu ar mieru. �Tu to izdomāji,� Dārsijs neticēja. �Tu nezini, kas notiks pēc�� Pajautājiet savam priek�niekam! Paskatieties, ko viņ� teiks. Vai sava priek�nieka priek�niekam. Un turpiniet jautāt. Varbūt dziļajā saldētavā viņi pie�ķirs jums kapsulu blakus manējai.�

Dārsijs mirkli viņā lūkojās. Viņ� nolika pistoli un atpogāja sava kombinezona aug�ējo pogu. Un tad nākamo. Viņ� turpināja tās atpogāt līdz pat viduklim, un �arlote zināja, ka jau no pa�a sākuma viņai bijusi taisnība par �ī sve�inieka nodomiem. Viņa gatavojās gāzties tam virsū, spert starp kājām, kost�

Dārsijs paņēma mapes un aizbāza tās mugurpusē aiz �ortiem. Tad sāka pogāt kombinezonu ciet.

�Es to papētī�u. Tagad gan ejam!� Viņ� paņēma pistoli un norādīja uz durvīm, bet �arlote atviegloti nopūtās. Viņa apgāja ap bez-pilota lidma�īnu vadības paneļiem. Viņu mocīja klusas pretrunas. �arlote bija gribējusi, lai �is vīrietis aizved viņu pie pārējiem, bet nu viņa gribēja parunāt. Viņa bija no viņa baidījusies, bet tagad gribēja uzticēties. Arests un iemidzinā�ana �ķita kā atpestī�ana, bet nu rokas stie-piena attālumā vīdēja cits glābiņ�.

Iesoļojot gaitenī, sirds dunēja. Dārsijs aizvēra vadības telpas durvis. Viņa pagāja garām guļamtelpām un du�ām un apstājās gaiteņa galā, būdama bezpalīdzīga un ar sasietām rokām, viņa gaidīja, kad vīrietis atvērs durvis uz iero�u noliktavu.

�Vai zini, es pazinu tavu brāli,� Dārsijs teica, pieturēdams durvis. �Viņ� nekad nelikās tāds. Tāpat arī tu.�

�arlote no�ūpoja galvu. �Es negribēju nevienam nodarīt neko ļaunu. Mēs tikai meklējām patiesību.� Viņa caur iero�u noliktavu devās lifta virzienā.

�Tur jau tā bēda ar patiesību,� Dārsijs sacīja. �Gan meļi, gan godīgi ļaudis saka, ka tā ir viņu pusē. Tādēļ tādi cilvēki kā es nonāk sare�ģītā situācijā.�

�arlote apstājās. Tas, �ķiet, izbiedēja Dārsiju, kur� soli atkāpās un stingrāk satvēra pistoli. �Iesim tālāk,� viņ� teica.

�Pagaidiet!� �arlote lūdza. �Jūs gribat patiesību?� Viņa pagriezās un ar zodu norādīja uz brezenta segtajām bezpilota lidma�īnām. �Varbūt beidziet ticēt tam, ko cilvēki jums saka? Beidziet lemt par to, kuram ticēt, tikai pēc nojautām. Ļaujiet, es jums parādī�u! Paskatieties pats, kas ir tur ārā!�

Donalda sāns bija violetu, melnu un zilu plankumu jūra. Viņ� bija nolaidis kombinezonu līdz viduklim un pacēlis apak�kreklu, lai palūkotos uz savām ribām vannasistabas spogulī. Ziluma centrā bija oran�i dzeltens plankums. Viņ� tam pieskārās, tik tikko piedūrās ar pirkstu galiem, un caur kājām ceļos ietriecās strāvas �āviņ�. Viņ� gandrīz nokrita, nācās kādu brīdi pacīnīties, lai atgūtu elpu. Donalds piesardzīgi nolaida kreklu, aizpogāja kombinezonu un nedro�iem soļiem aizgāja atpakaļ līdz gultai.

Sāpēja apak�stilbi, ar kuriem viņ� bija centies piesegt ķermeni, lai pasargātu to no Tūrmana spērieniem. Uz apak�delma bija mezgls, kas izskatījās pēc otra elkoņa. Turklāt Donalds vēlējās nomirt katru reizi, kad viņu sagrāba klepus lēkme. Viņ� pūlējās aizmigt. Miegs bija līdzeklis, kā aizvadīt laiku, izvairīties no tagadnes. Miegs bija depresijas mākto, nepacietīgo un mirsto�o tramvajs. Un Donalds bija visu trīs apvienojums.

Viņ� izslēdza lampiņu pie gultas un gulēja tumsā. Donalds prātoja, ka kriopodi un maiņas bija pārspīlētas miega formas. Tas, ko uzskatām par pretdabisku, drīzāk atkarīgs no tā apmēra, nevis veida. Alu lā�i guļ vienu gadalaiku. Cilvēki guļ katru nakti. Diena bija maiņa, katra no tām kā neliela dzīves daļa, kurā visa īslaicīgā plāno�ana noveda pie vēl viena tumsas perioda, un tik reti kāds iedomājas savirknēt �īs dienas tā, lai tām būtu nozīme, lai tās pārvērstos vērtīgā pērļu virtenē. Tikai vēl viena diena, ko izdzīvot.

Viņ� ieklepojās, un tas nosūtīja agonijas triecienus ribām un uz�ķīla baltus zibeņus gar acīm. Donalds lūdzās, kaut zaudētu samaņu, kaut izdzistu, bet par viņa dzīvi atbildīgie dievi bija īsti spīdzinā�anas speciālisti. Tie�i tik, cik vajag, bet ne pārāk daudz. Nenogaliniet ta�u viņu, Donalds klausījās, kā sa�ukstas viņa brūces. Mums viņ� vajadzīgs dzīvs, lai ciestu par to, ko ir izdarījis!

Klepus pārgāja, uz lūpām parādījās vara gar�a, kombinezonu notraipīja asinis, bet Donaldam bija vienalga. Viņ� atgāza galvu,

mirka sāpju un piepūles sviedros un klausījās vārgajos vaidos, kas nāca pār lūpām.

Pagāja stundas vai minūtes. Dienas. Pie durvīm kāds viegli pieklauvēja, kaut kas ieslīdēja un noklik�ķēja slēdzenē, kāds nospieda gaismas slēdzi. Tas būs sargs ar vakariņām vai brokastīm, vai vēl kādu bezjēdzīgu pieturas punktu, kas apzīmēja diennakts stundu. Tas būs Tūrmans, kur� atnācis viņu bārt, nopratināt, aizvest un iemidzināt.

�Donij?�

Tā bija �arlote. Gaitenī aiz viņas valdīja tre�ajai maiņai raksturīgā puskrēsla. Kad viņa pienāca tuvāk, durvīs parādījās kāds vīrietis, viens no apsargiem. Viņi bija atradu�i �arloti un nu ieslodzīs arī viņu. Bet viņi vismaz atvēlēju�i Donaldam �o mirkli. Viņ� pārāk strauji piecēlās sēdus, gandrīz zaudēja līdzsvaru, bet viņu rokas sakļāvās, un apskaujoties abi saviebās.

�Manas ribas!� Donalds sēca.

�Uzmanīgi ar manu roku!� teica māsa.

Viņa atlaida brāli, atkāpās, un Donalds jau grasījās jautāt, kas noticis ar viņas roku, bet �arlote piespieda pirkstu sev pie lūpām. �Ātri!� viņa �ukstēja. �Nāc līdzi!�

Donalds pavērās uz vīru viņai aiz muguras. Sargs lūkojās uz abām pusēm gaitenī un izskatījās vairāk noraizējies par iespēju, ka viņus kāds varētu pamanīt, nekā to, ka viņ� vai �arlote varētu izbēgt. Saprotot, kas notiek, sāpes Donalda ribās mazinājās.

�Mēs ejam prom?� viņ� pajautāja.

Māsa palocīja galvu un palīdzēja viņam piecelties. Donalds sekoja viņai gaitenī.

Tik daudz jautājumu, bet klusums �obrīd bija svarīgāks par visu. Nebija īstais brīdis. Apsargs aizvēra un aizslēdza durvis. �arlote jau lavījās liftu virzienā. Donalds basām kājām kliboja viņai nopakaļ, uz katra soļa iesmeldzās kreisā kāja. Viņi atradās administrācijas līmenī. Donalds pagāja garām grāmatvedības birojiem, kuros tika uzskaitītas rezerves daļas un krājumi; Dokumentācijas daļai, kurā tika reģistrēti katra elevatora nozīmīgākie notikumi un ievadīti serveros; Iedzīvotāju skaita kontroles daļai, kurā reiz radās tik daudzi viņa ziņojumi. Laikam bija ļoti agra rīta stunda, jo visos kabinetos valdīja klusums.

Apsarga postenis bija tuk�s. Aiz tā viņus gaidīja lifts, uzstājīgi dūcot, jo atstāts aizturē�anas re�īmā. Donalds kabīnē juta spēcīgu tīrī�anas līdzekļu aromātu. �arlote atbrīvoja aizturē�anas pogu, noskenēja savu ID un nospieda iero�u noliktavas stāva pogu. Apsargs sāniski ieslīdēja starp durvīm, kas jau vērās ciet, un Donalds ievēroja viņa rokā pistoli. Viņ� saprata, ka �is cilvēks nenēsā to līdzi aiz bailēm, ka viņi tiks atklāti. Viņi nebija pilnīgi brīvi. Jaunais vīrietis nostājās lifta pretējā pusē un ba�īgi nolūkojās uz abiem.

�Es tevi pazīstu,� Donalds iesāka. �Tu strādā naktsmaiņās.� �Dārsijs,� sargs noteica. Viņ� nesniedza roku sveicienam. Donalds iedomājās par tuk�ajiem caurlaides vārtiem un aptvēra, ka �im cilvēkam vajadzētu atrasties tur.

�Pareizi, Dārsijs! Kas te notiek?� Viņ� pagriezās pret māsu. Zem īsās apak�krekla piedurknes vīdēja marles apsējs. �Vai tev nekas nekai�?�

�Viss kārtībā.� Viņa ar acīmredzamu nepacietību vēroja, kā iedegas un paskrien garām stāvu numuri.

�Mēs palaidām vēl vienu lidma�īnu.� �arlotes ugunīgās acis pievērsās Donaldam. �Tā izturēja.�

�Jūs to redzējāt?� Ievainojumi tika aizmirsti; liftā stāvo�ais vīrs ar ieroci pagaisa no prāta. Kop� viņu pirmā lidojuma, kas sniedza īsu mirkli zilas debess, bija pagājis tik ilgs laiks, ka viņ� bija sācis par to �aubīties, sācis pieņemt, ka tas nemaz nebija noticis. Pārējie lidojumi bija nesekmīgi, un viņiem vairs nebija izdevies nokļūt tik tālu. Tuvodamies noliktavai, lifts palēnināja gaitu.

�Pasaule nav gājusi bojā,� �arlote apstiprināja. �Mirusi tikai daļa, zem kuras dzīvojam mēs.�

�Kāpsim ārā no lifta,� teica Dārsijs. Viņ� norādīja ar pistoli. �Un tad es gribu saprast, kas, pie velna, notiek. Un, paklau, es galvoju, ka ieslēg�u jūs abus atpakaļ, pirms sāksies rīta maiņa. Es nolieg�u, ka �āda saruna jebkad notikusi.�

Tikko pārkāpis iero�u noliktavas slieksni, Donalds dziļi, sēco�i ieelpoja un aptaustīja kombinezona aizmugures kabatu. Tad no tās izvilka lupatu un saliecies klepoja, lai mazinātu spiedienu uz ribām. Viņ� ātri iebāza auduma gabalu kabatā, lai �arlote to neredzētu.

�Sameklēsim tev ūdeni,� viņa noteica, palūkojusies noliktavas plauktu virzienā.

Donalds atmeta ar roku un pagriezās pret Dārsiju. �Kādēļ tu mums palīdzi?� viņ� aizsmaku�ā balsi jautāja.

�Es jums nepalīdzu,� Dārsijs uzsvēra. �Es jūs uzklausu.� Viņ� ar zodu norādīja uz �arlotes pusi. �Tava māsa ir izteikusi da�us pārdro�us apgalvojumus, un es nedaudz palasīju, kamēr viņa lika kopā savu putnu.�

�Es iedevu viņam tavus pierakstus,� �arlote piebilda. �Un aparāts lidoja. Viņ� palīdzēja man to palaist. Es nosēdināju to zaļā pļavā, īstā zālē, Donij! Sensori noturējās vēl veselu pusstundu. Mēs vienkār�i sēdējām un skatījāmies uz to.�

�Tik un tā,� Donalds turpināja, palūkojies uz Dārsiju. �Tu mūs nepazīsti.�

�Es nepazīstu arī savus priek�niekus. Ne līdz galam. Bet es redzēju, kā viņi tevi piekāva, un mani pārņēma nelāga sajūta. Jūs abi par kaut ko cīnāties, un tas var būt kaut kas slikts, kaut kas, ko es apturē�u, bet es esmu ievērojis kādu tendenci. Viņi grib, lai nostrādāju naktsmaiņu un uzvāru tiem no rīta svaigas kafijas kannu, bet es atceros, ka citā dzīvē biju kaut kas vairāk. Esmu mācīts pakļauties pavēlēm, bet tikai līdz noteiktai robe�ai.�

Donalds drūmi pamāja. Viņ� prātoja, vai �is jaunais vīrietis varētu būt karojis ārzemēs. Viņ� prātoja, vai Dārsijs varētu būt cietis no pēctraumas stresa sindroma vai viņ� lietojis kādus medikamentus. Kaut kas viņā bija atausis, kaut kas līdzīgs sirdsapziņai.

�Es tev pastāstī�u, kas te notiek,� viņ� teica. Donalds veda viņus prom no lifta durvīm uz eju, kuras plauktos tika glabātas ūdens bund�as un ātri pagatavojamās maltītes. �Mans vecais priek�nieks � vīrs, kur�, kā tu redzēji, mani �ādu padarīja, � man �o to paskaidroja.

Dro�i vien vairāk, nekā pats gribēja. Lielāko daļu es biju izskaitļojis pats, bet viņa teiktais aizpildīja da�us robus.�

Donalds pacēla kādas koka kastes vāku, ko pirms tam bija atlauzusi viņa māsa. Viņ� sāpēs saviebās, un �arlote piesteidzās palīgā. Viņ� no tās izcēla ūdens bund�iņu, atvēra vāku un kārtīgi padzērās, kamēr �arlote paņēma vēl divus traukus ar ūdeni. Dārsijs pārlika pistoli otrā rokā un pieņēma viņas sniegto bund�iņu, bet Donalds juta visapkārt rindu rindas ar kastēm, kurās ir �aujamiero�i. Viņam metās nelabi no tiem. Viņ� vairs nebaidījās no pistoles Dārsija rokā. Sāpes krūtīs bija cita veida �āviena brūce. Ātra nāve nāktu kā svētība.

�Mēs neesam pirmie, kuri mēģināju�i palīdzēt kādam elevatoram,� Donalds iesāka. �To man pastāstīja Tūrmans. Un tagad daudz kas kļuvis skaidrāks. Nāciet!� Viņ� viņus abus no �īs ejas ieveda citā. Virs galvas raustījās kādas spuldzes gaisma. Drīz tā izdzisīs. Donalds prātoja, vai kāds to maz nomainīs. Viņ� atrada meklēto plastmasas konteineru, kas bija noslēpts citu kastu jūrā, mēģināja nocelt to no plaukta un juta, kā protestēdamas iesmeldzās ribas. Viņ� saņēmās un, māsai ar vienu roku palīdzot, vilka to tik un tā, un abi aizstiepa to līdz sanāksmju telpai. Dārsijs sekoja.

�Annas darbs,� viņ� noelsās, uzceldams smago kasti uz sanāksmju telpas galda, kamēr Dārsijs ieslēdza gaismas. Zem biezas stikla plāksnes atradās liela elevatoru kompleksa shēma, bet stikla virsmu izraibināja veci vaska raksti, kas bija kļuvu�i nesalasāmi, jo tie bija saskrāpēti un izsmērēti ar elkoņiem, mapēm un viskija glāzēm. Pārējie Donalda pieraksti bija pazudu�i, bet tas nekas. Viņ� meklēja kaut ko vecu, kaut ko no pagātnes, no viņa iepriek�ējās maiņas. Donalds no kastes izvilka vairākas mapes un nometa tās uz galda. �arlote sāka tās caurskatīt. Dārsijs palika pie durvīm un ik pa brīdim pameta skatu uz gaiteņa grīdu, kas joprojām bija notriepta ar izkaltu�ām asinīm.

�Pirms kāda laika par pārraidī�anu vispārējā kanālā tika slēgts kāds elevators. Tas nenotika manā maiņā.� Viņ� norādīja uz galdu, kur zem sarkana ,,X� paliekām vīdēja desmitā elevatora shematiskais attēls. �Sirdsapziņas uzplūdā kāds pārraidīja patiesību da�os kanālos, un �is elevators tika slēgts. Ta�u lielāko gada daļu Anna bija aizņemta ar elevatoru 40.� Viņ� atrada meklēto mapi un at�ķīra to. Ieraugot viņas rokrakstu, aizmiglojās skatiens. Viņ� vilcinājās, ar pirkstiem noglāstīja Annas rakstītos vārdus un atcerējās, ko ir izdarījis. Viņ� bija nogalinājis vienīgo cilvēku, kur� mēģināja viņam palīdzēt, vienīgo, kur� viņu mīlēja. Vienīgo cilvēku, kur� centās palīdzēt �iem elevatoriem. Un viss tikai vainas apziņas un pa�pārmetumu dēļ, jo viņ� arī viņu mīlēja. �Lūk, kur hronoloģisks notikumu pārskats,� viņ� teica, aizmirsis, ko pats meklē.

�Ko tu centies pateikt?� Dārsijs noprasīja. �Kas tas viss ir? Mana maiņa beidzas pēc divām stundām, un drīz ausīs gaisma. Līdz tam man jūs abus jādabū aiz atslēgas!�

�Tūlīt.� Donalds izslaucīja acis, saņēma sevi rokās un norādīja uz kādu galda stūri. �Pirms krietna laika visi �ie elevatori satumsa. Apmēram ducis. Viss sākās ar �etrdesmito. Pie viņiem dro�i vien notika kāda klusa revolūcija. Bez asinsizlie�anas, jo mēs par to nesaņēmām nevienu ziņojumu. Viņi ne mirkli neuzvedās savādi. Diezgan līdzīgi tam, kas �obrīd notiek astoņpadsmitajā��

�Notika,� iejaucās �arlote. �Es ar viņiem runāju. Viņi ir slēgti.� Donalds pamāja. �Tūrmans man izstāstīja. Es gribēju teikt �notika�. Viņ� piebilda arī to, ka sākotnēji viņi bija plānoju�i būvēt mazāk elevatoru, tomēr turpināja palielināt skaitu, lai veidotu lielākas rezerves. Atradu arī da�us ziņojumus, kas par to liecina. Vai zināt, ko es domāju? Man �ķiet, ka viņi pievienoja pārāk daudz. Viņi nespēja tos visus pietiekami rūpīgi novērot. Līdzīgi kā izvietojot kameras katrā ielu krustojumā, lai gan trūkst cilvēku, kas varētu visas �īs pārraides noskatīties. Tādēļ tas nemanīts paslīdēja garām.�

�Par ko tu runā, sakot, ka �ie elevatori satumsa?� pajautāja Dārsijs. Viņ� gar sānu pienāca pie galda un nopētīja zem stikla izklāto shēmu.

�Vienlaikus pazuda visas videonovēro�anas pārraides. Viņi vairs neatbildēja uz mūsu zvaniem. Kārtībā bija teikts, ka dumpo�anās gadījumā viņi jāslēdz, tāpēc mēs �o elevatoru saindējām. Atvērām durvis. Un tad satumsa vēl viens elevators. Un vēl viens. Maiņas vadītāji nosprieda, ka līdz ar videonovēro�anas kabeļiem viņi atradu�i arī gāzes vadus. Tādēļ visos �ajos elevatoros tika aktivizēti sagrau�anas kodi��

�Sagrau�anas kodi?�

Donalds pamāja un noslīcināja klepu ar ūdens malku. Viņ� noslaucīja muti piedurknē. Bija mierino�i redzēt visas �īs piezīmes, kas izklātas uz galda. Fragmenti iegūla savās vietās.

�Elevatori ir būvēti, lai tiktu sagrauti. Un tiks sagrauti visi, izņemot vienu. Gravitācija tos nevar iznīcināt, tādēļ viņi lika mums tos būvēt � lika man tos projektēt � ar biezām betona kārtām starp līiņeņiem.� Donalds no�ūpoja galvu. �Tobrīd es to nesapratu. Bedre bija jārok dziļāka, palielinājās izmaksas, tika patērēts vājprātīgi daudz betona. Man tika teikts, ka tas saistīts ar pretbunkuru lādiņiem vai radiācijas noplūdēm. Tomēr tas bija vēl ļaunāk. Biezās plāksnes tika ieliktas, lai viņiem būtu kaut kas, ko sagraut. Sienas nekur nepaliks � tās ir piesaistītas zemei.� Donalds iedzēra vēl vienu malku ūdens. �Tādēļ tika izmantots betons. Un gāzes dēļ viņi negribēja liftus. Es nekad nevarēju saprast, kādēļ viņi lika mums tos izņemt ārā. Teica, ka vēlējās �atvērtāku� dizainu. Ja līmeņus var nobloķēt, tad piepildīt visu ar gāzi ir grūtāk.�

Donalds ieklepoja saliektā elkonī, tad ar pirkstu apvilka kādu kartes daļu. �Sie elevatori bija kā vēzis. �etrdesmitais dro�i vien sazinājās ar saviem kaimiņiem vai atvienoja tos tādā pa�ā veidā, attālināti ielau�oties sistēmā. Maiņas vecākie mūsu elevatorā sāka modināt cilvēkus, kas varētu tikt ar to galā. Nestrādāja ne sagrau�anas kodi, ne arī kaut kas cits. Anna nosprieda, ka �etrdesmitajā atklātas sprāgstvielas un nobloķēta frekvence � kaut kas tamlīdzīgs.�

Donalds apklusa un atsauca prātā Annas radio �ņākoņu, viņas izmantoto �argonu, no kura viņam tolaik sāpēja galva, bet kas lika viņai izklausīties tik gudrai un pārliecinātai. Skatiens aizslīdēja līdz istabas stūrim, kur reiz stāvēja viņas gulta, no kuras viņa mēdza izlavīties nakts vidū, lai patvertos viņa skavās. Donalds izdzēra ūdeni un vēlējās, kaut pie rokas būtu kas stiprāks.

�Beigās Annai izdevās pārprogrammēt detonatorus un sagraut �os elevatorus,� viņ� turpināja. �Vai nu tā, vai ari viņiem nāktos uzņemties risku un sūtīt turp lidma�īnas vai kājniekus, kas Kārtībā minēti kā galēji ārkārtas pasākumi. Ja nekas cits vairs nelīdz.�

�Lūk, ko mēs �eit esam darīju�i,� �arlote noteica.

Donalds pamāja. �Pirms pamodināju tevi un pirms �is līmenis bija pilns ar pilotiem, es izdarīju vēl kaut ko.�

�Bet kas notika ar visiem �iem elevatoriem? Tie tika sagrauti?� �Tā teica Anna. Izskatījās, ka viss atkal ir kārtībā. �ī elevatora vadība uz viņu paļāvās un ticēja viņai uz vārda. Mūs visus atkal iemidzināja. Man likās, ka tā ir mana pēdējā reize, ka es nekad vairs nepa-modī�os. Dziļā saldētava. Bet tad mani pamodināja vēl vienai maiņai, un cilvēki mani uzrunāja citā vārdā. Es tiku pamodināts kāda cita vietā.�

�Tūrmana,� Dārsijs noteica. �Gana vietā.�

�Jā, tikai es �ajā stāstā biju aita.�

�Tu biji tas, kur� gandrīz pazuda aiz kalna?�

Donalds ievēroja, kā �arlote sastinga. Viņ� atkal pievērsās mapēm un neatbildēja.

�Sieviete, par kuru tu runā,� Dārsijs iesāka, �vai viņa ir tā pati, kura samainīja ierakstus datubāzē?�

�Jā. �ī problēma bija tik nopietna, ka, lai to atrisinātu, tie viņai pie�ķīra pilnu pieeju visam. Un ziņkārības dzīta Anna uzgāja arī ko citu. Viņa atrada �o vēstuli par galu, ko mums viņas tēvs kopā ar pārējiem ieplānojis, un saprata, ka sagrau�anas kodi un gāzes sistēmas nav veidotas tikai ārkārtas gadījumiem. Katrs elevators, mēs visi esam viena liela, tik�ķo�a bumba ar laika degli. Viņa saprata, ka tiks ielikta kapsulā un nekad vairs nepamodīsies. Un pat tad, ja viņa prata izmainīt, ko vien vēlējās, Anna nespēja izmainīt savu dzimumu. Viņa nespēja likt kādam sevi pamodināt, tādēļ mēģināja iegūt palīdzību no manis. Viņa ielika mani sava tēva vietā.�

Donalds apklusa un rija asaras. �arlote uzlika plaukstu viņam uz muguras. Telpā ilgi valdīja klusums.

�Bet es nesapratu, ko viņa no manis grib. Es pats sāku rakņāties. Tikmēr atklājās, ka elevators 40 nemaz nav pagalam. Tas joprojām darbojās. Es to sapratu, kad satumsa vēl viens elevators.� Donalds pieklusa. �Tobrīd es biju vadītājs, nedomāju skaidri un parakstīju bombardē�anas rīkojumu. Vienalga ko, lai tikai tas viss beigtos. Man nerūpēja ne satricinājums, ne iespēja, ka lidaparāti tiks pamanīti, es vienkār�i pavēlēju to izdarīt. Viss, kas tobrīd tur atradās, nu ir krāteris. Viņus iznīcināja bezpilota lidaparātu �āviņi.�

�Es to atceros,� piebilda Dārsijs. �Ap to laiku es sāku savu maiņu. Aug�ā kafetērijā visu laiku bija piloti. Viņi daudz strādāja nakts laikā.� �Un viņi strādāja �eit. Kad viņi savu darbu pabeidza un tika atkal iemidzināti, es pamodināju savu māsu. Es tikai gaidīju, kad viņi dosies prom. Es negribēju mest bumbas. Es gribēju redzēt, kas tur ārā ir.� Dārsijs ielūkojās sienas pulkstenī. �Un tagad mēs visi to esam redzēju�i.�

�Līdz brīdim, kad tiks iznīcināti visi elevatori, paies vēl divsimt gadu,� Donalds teica. �Vai esi iedomājies, kādēļ �ajā elevatorā ir tikai lifti un nav kāpņu? Vai zini, kādēļ viņi sauc to par ekspresi, bet tik un tā jāgaida vesela mū�ība, lai ar to sasodīto kasti kaut kur aizbrauktu?� ��eit ir uzstādītas sprāgstvielas, lai mūs uzspridzinātu,� Dārsijs noteica. �Starp mūsu stāviem atrodas tāda pati betona masa kā citur.� Donalds pamāja. �im puisim bija galva uz pleciem. �Ja viņi ļautu mums pārvietoties pa kāpnēm, mēs to redzētu. Mēs zinātu. Un gana daudz cilvēku zinātu, kam tas domāts, ko tas nozīmē. Tikpat labi viņi varētu uz katra rakstāmgalda uzlikt pa atpakaļskaitī�anas pulkstenim. Cilvēki sajuktu prātā.�

�Divsimt gadu,� Dārsijs novilka.

�Citiem tas var likties ilgi, bet mums tās ir pāris snaudas. Redzi, tur jau ir tā jēga. Mums jābūt miru�iem, lai neviens neatcerētos. �is viss�� Donalds novēzēja roku pār sanāksmju galdu un elevatoru karti. �Tā ir tāda pati laika ma�īna kā tik�ķo�s pulkstenis. Tas ir veids, kā iztīrīt zemi un aizsūtīt kādu cilvēku grupu, kādu tikpat kā nejau�i izvēlētu cilti uz nākotni, kurā viņi mantos pasauli.�

�Drīzāk gan kā aizsūtīt viņus atpakaļ pagātnē,� �arlote noteica. �Atpakaļ kaut kādā primitīvā stāvoklī.�

�Tie�i tā! Kad es pirmo reizi uzzināju par nanotehnoloģijām, ar tām strādāja Irāna. Viņu doma bija izrēķināties ar kādu etnisku grupu. Mums jau bija ma�īnas, kas darbojās �ūnu līmenī. �is bija tikai nākamais solis. Tēmēt uz visu sugu ir pat vienkār�āk nekā izrēķināties ar kādu rasi. Tā bija bērnu spēle. Erskins, vīrs, kur� to izdomāja, teica, ka tas bijis nenovēr�ami, ka agrāk vai vēlāk kāds to izdarīs un radīs klusu bumbu, kas noslaucīs no zemes virsas visu cilvēci. Es domāju, ka viņam bija taisnība.�

�Tad ko tu meklē �ajās mapēs?� pajautāja Dārsijs.

�Tūrmans gribēja zināt, vai Anna ir pametusi iero�u noliktavu. Esmu diezgan dro�s, ka viņa bija to darījusi. �eit parādījās lietas, ko es nevarēju atrast plauktos. Un viņa minēja kaut ko par gāzes vadiem�� Mums atlikusi pusotra stunda, pēc tam man jāved jūs atpakaļ,� Dārsijs pārtrauca.

�Jā, labi. Tātad es domāju, ka Tūrmans atrada kaut ko �ajā elevatorā. Kādu lietu, ko viņa meita izdarījusi, izlavoties no �ejienes. Es domāju, ka viņa atstāja vēl kādu pārsteigumu. Kad viņi pielaida ar gāzi astoņpadsmito, Tūrmans minēja, ka �oreiz tas izdarīts tā, kā pienākas. Ka viņi izlaboju�i kāda sastrādāto nekārtību. Es nodomāju, ka viņ� runā par manu nekārtību, maniem pūliņiem to vietu izglābt, bet vainīga bija Anna, kas kaut ko izmainījusi. Es domāju, ka viņa bija pagriezusi kaut kādas sviras vai samainījusi kādu kodu, ja viss ir datorizēts. Pastāv divu veidu roboti, un tie abi �obrīd atrodas manās asinīs. Ir tādi, kas satur mūs kopā glu�i kā kriopodos. Un ir tie, kas atrodas ap elevatoriem, tie, ko iesūknējam elevatoros, lai tos iznīcinātu. Tās ir divas pilnīgi pretējas polaritātes. Es domāju, ka Anna mēģināja tās apgriezt, samainīt, lai nākamais elevators, kuru slēgsim, dabūtu devu ar tiem, kurus pielietojam pa�i. Viņa spēlēja Robiņu Hudu �ūnu līmenī.�

Donalds beidzot atrada meklēto ziņojumu. Tas bija krietni apdilis. Izskatījās pārskatīts simtiem rei�u.

�Elevators septiņpadsmit,� viņ� iesāka. �Es nebiju nomodā, kad tas tika slēgts, bet esmu �o lietu izpētījis. Tur bija cilvēks, kur� atbildēja uz zvanu pēc tam, kad elevatorā tika iesūknēta gāze. Es nedomāju, ka tas tika saindēts. Vismaz ne paredzētajā veidā. Es domāju, ka Anna paņēma to, ko dabūjam savās kapsulās, lai mēs nesairtu, un aizsūtīja to uz �o elevatoru.�

�Kāpēc?� jautāja �arlote.

Donalds pacēla galvu. �Lai pārtrauktu pasaules galu. Lai vairs nevienu nenoslepkavotu. Lai izrādītu �ēlsirdību pret cilvēkiem.� �Tātad septiņpadsmitajā visi ir dzīvi?�

Donalds pār�ķīra ziņojuma lappuses. �Nē,� viņ� teica. �Kaut kāda iemesla dēļ viņa nespēja novērst elevatora durvju atvēr�anu. Tā ir daļa no procedūras. Ņemot vērā gāzes daudzumu ārpusē, viņiem nebija nekādu izred�u.�

�Es runāju ar cilvēkiem septiņpadsmitajā,� �arlote ieminējās. �Tava draudzene... tas mērs ir tur. Tur ir cilvēki. Viņa teica, ka viņi līdz tam izraku�i tuneli.�

Donalds pasmaidīja. Tad pamāja. �Protams. Protams. Viņa gribēja, lai domāju, ka viņi nāk pakaļ mums.�

�Nu, es domāju, ka tagad viņi to dara.�

�Mums ar viņu jāsazinās.�

�Ziniet, kas mums jādara?� iejaucās Dārsijs. �Mums jāsāk domāt par �īs maiņas beigām. Apmēram pēc stundas sāksies milzīgs tracis.� Donalds un �arlote pagriezās pret viņu. Dārsijs stāvēja pie durvīm, tie�i tajā vietā, kur tika spārdīts Donalds.

�Es runāju par savu priek�nieku,� Dārsijs turpināja. �Viņ� būs nikns, kad pamodīsies un atklās, ka manas maiņas laikā izbēdzis ieslodzītais.�

<emphasis>Elevators 17</emphasis>

D�uljeta un Rafs apstājās zemākajā �erifa vietnieka iecirkni, lai pameklētu vēl kādu rāciju vai lieku bateriju. Viņi neatrada ne vienu, ne otru. Uzlādē�anas statīvs joprojām bija pie sienas, tomēr tas nebija pievienots pa�darinātajām elektrības līnijām, kas stiepās gar kāpņu �ahtas sienu. D�uljeta apsvēra, vai ir vērts tur palikt, lai uzlādētu rāciju, vai labāk vienkār�i pagaidīt, līdz viņi nonāks vidus līmeņu iecirkni vai IT� �Hei,� no�ukstēja Rafs. �Vai tu kaut ko dzirdi?�

D�uljeta iespīdināja kabatas lukturī�a staru dziļi tum�ajos kabinetos. Izklausījās, ka tur kāds raud. �Ejam,� viņa noteica.

Viņa atstāja lādētāju un devās kameru virzienā. Pēdējā no tām �ņukstēdams sēdēja kāds tum�s apveids. Sākumā D�uljeta nodomāja, ka tas ir Henks, ka viņ� ir atklīdis līdz vietai, kas kaut cik atgādina viņa mājas, un sapratis, kādā stāvoklī ir �ī pasaule. Bet �im vīram mugurā bija talārs. Sēdēdams aiz restēm, galvu pret viņiem pacēla tēvs Vendels. Kabatas luktura gaismā mirdzēja viņa asaras. Blakus uz sola pilēdama dega svece.

Kameras durvis nebija līdz galam aizvērtas. D�uljeta tās atvēra un iegāja iek�ā. �Tēvs?�

Vecais vīrs izskatījās briesmīgi. Viņ� bija sa�ņaudzis rokās apbru�ātas paliekas no senas grāmatas. Pat ne no grāmatas, bet no vaļējas lappu�u kaudzes. Tās bija izkaisītas gan uz sola, gan uz grīdas. Pavērsusi gaismu pret zemi, D�uljeta redzēja, ka stāv uz smalkas drukas paklāja. Vietās, kur teikumi un vārdi padarīti nesalasāmi, pār lappusēm stiepās melnu restu raksti. D�uljeta bija redzējusi �ādas lappuses grāmatā, kas tika turēta aiz restēm, grāmatā, kurā tikai viens teikums no pieciem bija izlasāms.

�Lieciet mani mierā,� teica tēvs Vendels.

D�uljeta juta vilinājumu, tomēr to nedarīja. �Tēvs, tā esmu es, D�uljeta! Ko jūs �eit darāt?�

Vendels no�ņaukājās un �ķirstīja lappuses, it kā kaut ko meklētu. �Jesaja,� viņ� teica. �Jesaja, kur tu esi? Viss ir sajaukts!�

�Kur ir jūsu draudze?� D�uljeta jautāja.

�Tā vairs nav mana.� Viņ� noslaucīja degunu, un D�uljeta juta, kā Rafs parausta viņas elkoni, liekot manīt, lai atstāj �o cilvēku mierā.

�Jūs nevarat �eit palikt,� viņa teica. �Vai jums ir kaut nedaudz pārtikas vai ūdens?�

�Man nekā nav. Ejiet prom!�

�Ejam!� no�ņāca Rafs.

D�uljeta piekārtoja smago nastu uz muguras � dinamīta stieņus. Tēvs Vendels izklāja ap zābakiem vēl vairāk lappu�u, pārbaudīdams abas to puses, pirms nolika uz grīdas.

�Ļau�u grupa lejā plāno vēl vienus izrakumus,� viņa sāka stāstīt. �Es atradī�u viņiem kādu labāku vietu, un viņi aizvedīs mūsējos no �ejienes prom. Varbūt jūs varat nākt mums līdzi uz kādu no dārziem un palūkot, vai tur ir ēdiens, paskatīties, vai varat palīdzēt. Cilvēkiem lejā noderētu jūsu palīdzība.�

�Kāda palīdzība?� Vendels noprasīja. Viņ� ar plaukstu uzsita kādu lappusi uz sola, un pārējās pajuka kur kurā. �Elles liesmas vai cerība,� viņ� teica. �Izvēlieties! Vienu vai otru. Pestī�ana vai lāsts. Katra lappuse. Izvēlieties! Izvēlieties!� Vecais mācītājs lūdzās, lūkodamies viņu sejās.

D�uljeta pakratīja savu bla�ķi, noskrūvēja vāku un pasniedza to Vendelam. Svece uz sola sprak�ķēja un dūmoja, ēnas te stiepās, te sarāvās. Vendels paņēma bla�ķi un iedzēra malku. Tad sniedza to atpakaļ.

�Vajadzēja redzēt to pa�a acīm,� viņ� �ukstēja. �Es devos tumsā, lai palūkotos uz nelabo. Es to izdarīju. Gāju un gāju, un te nu tas ir. Vēl viena pasaule. Es ievedu savu draudzi postā.� Viņ� savilka seju un mirkli lasīja kādu lappusi. �Vai pretī pestī�anai. Izvēlieties.�

Norāvis sveci no sola, Vendels pielika to pie lappuses, lai labāk redzētu. �Ak, Jesaja, te tu esi!� Un svētdienas dievkalpojuma balsī viņ� lasīja: �Es tevi paklausīju �ēlastības laikā un tev palīdzēju pestī�anas dienā; es tevi pasargā�u un cel�u tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu�² Vendels pielika lappuses stūri pie liesmas un dobji nokliedza vēlreiz: �Izpostīto mantas tiesu!�

Lapa dega, līdz viņ� bija spiests palaist to vaļā. Tā virpuļoja gaisā kā oran�s, sa�ervelējies putns.

�Iesim!� �oreiz Rafs no�ņāca jau uzstājīgāk.

D�uljeta pacēla roku. Viņa piegāja pie tēva Vendela un, notu-pusies viņam pretī, uzlika roku uz viņa ceļgala. Dusmas, ko viņa juta pret �o cilvēku Markusa dēļ, bija prom. Dusmas par apmelojumiem, ko mācītājs iedvesis cilvēku prātos par viņu un viņas izrakumiem, bija pagaisu�as. To vietā bija stājusies vainas apziņa par to, ka visas viņu bailes un neuzticība biju�as pamatotas.

�Tēvs,� viņa teica. �Mūsu ļaudis būs nolemti nāvei, ja paliks �eit. Es nevaru viņiem palīdzēt. Manis �eit nebūs. Lai izkļūtu ārā otrā pusē, viņiem būs vajadzīgs jūsu atbalsts.�

�Es viņiem neesmu vajadzīgs,� viņ� teica.

�Esat gan! Sievietes �ī elevatora dziļumos apraud savus bērnus. Vīrie�i apraud savas mājas. Jūs esat viņiem vajadzīgs!� Un D�uljeta zināja, ka tā ir taisnība. Vissmagākajos mirkļos viņ� tiem bija vajadzīgs visvairāk.

�Jūs viņus izvedīsiet cauri,� teica tēvs Vendels. �Jūs viņus izvedīsiet cauri.�

�Nē, neizvedī�u. Viņu glābiņ� esat jūs. Es dodos iznīcināt tos, kuri iedzina mūs postā. Es aizsūtī�u viņus taisnā ceļā uz elli.�

Vendels pacēla acis no sava klēpja. Pār viņa pirkstiem plūda karsts vasks, bet nelikās, ka viņ� to jūt. Telpu pildīja degu�a papīra smārds, un viņ� uzlika plaukstu uz D�uljetas galvas.

�Tādā gadījumā, mana meita, es dodu svētību tavam ceļam.�

Ar �o svētību ceļ� aug�up pa kāpnēm �ķita vēl smagāks. Vai varbūt pie vainas bija sprāgstvielas, ko D�uljeta nesa uz muguras, jo viņa zināja, ka tās būtu noderēju�as tuneļa rak�anas darbos lejā. Tās varētu nest pestī�anu, bet D�uljeta tās izmantos nolādē�anai. Tās bija glu�i kā lappuses Vendela grāmatā, kas bagātīgi piedāvāja gan vienu, gan otru. Tuvojoties dārziem, D�uljeta sev atgādināja, ka Ēriks bija uzstājis, lai viņa ņem dinamītu. Arī citi dedzīgi vēlējās, lai viņas nodoms izdotos.

D�uljeta ar Rafu ieradās zemajos dārzos, un, tiklīdz abi tajos iegāja, viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Paverot durvis, sejā iesitās karstuma vilnis, nikna gaisa brāzma. Pirmā doma bija par ugunsgrēku, un no laika, ko bija nodzīvojusi �ajā elevatorā, D�uljeta zināja, ka �eit vairs nav funkcionējo�u ūdens �ļūteņu. Tomēr spilgtie gaismas stari, kas gaiteņa galā gāzās pār tuvākajām dārzu dobēm, liecināja par kaut ko citu.

Pie caurlaides vārtiem, izgāzies uz grīdas, �ķērsām pāri ejai gulēja kāds vīrs. Viņ� bija tērpts vien �ortos un apak�kreklā. Tikai piegājusi viņam gandrīz pavisam klāt, D�uljeta atpazina �erifa vietnieku Henku. Viņa bija atvieglota, kad Henks sakustējās. Viņ� piesedza acis ar plaukstu un cie�āk satvēra uz krūtīm uzlikto pistoli; viņa apģērbs bija izmircis sviedros.

�Henk?� D�uljeta jautāja. �Vai ar tevi viss kārtībā?� Viņa pati jau sāka justies lipīga, un likās pilnīgi iespējams, ka nabaga Rafs varētu novīst.

�erifa vietnieks piecēlās sēdus un paberzēja skaustu. Tad norādīja uz caurlaides vārtiem. �Ja atbalstās pret tiem, var dabūt nedaudz ēnas.�

D�uljeta palūkojās iedegtajās gaismās. Tās patērēja milzum daudz elektrības. Izskatījās, ka vienlaicīgi apgaismotas visas dobes. Karstumu varēja pat saost. Varēja saost, kā augi tajā apsvilst. D�uljeta iedomājās, cik gan ilgi pavir�i savilktie elektrības vadi �ādu strāvas daudzumu spēs izturēt.

�Vai iestrēgu�i taimeri? Kas te notiek?�

Henks pameta ar zodu uz gaiteņa otru galu. �Cilvēki sāku�i pieteikt īpa�uma tiesības uz dobēm. Vakar izcēlās kautiņ�. Vai tu pazīsti D�īnu Samplu?�

�Es pazīstu D�īnu. No Sanitārijas daļas.�

Henks sarauca pieri. �D�īns ir miris. Tas notika, kad izdzisa gaismas. Un tad tie kāvās par tiesībām viņu apbedīt, izturējās pret nabaga D�īnu kā pret mēslojumu! Da�i ļautiņi savācās kopā un nolīga mani, lai atjaunoju kārtību. Es teicu viņiem, lai neizslēdz gaismas, līdz viss netiks atrisināts.� Henks slaucīja skaustu. �Pirms tu man kaut ko pārmet, es zinu, ka tas nenāk par labu stādiem, bet tie jau bija izplūkāti. Es ceru uz to, ka izdosies �os ļautiņus izsvēpēt, likt pietiekami daudziem aizvākties, lai citiem būtu, kur apgriezties. Es domāju, ka pēc vēl vienas dienas viss nokārtosies.�

�Pēc dienas tev kaut kur jau būs izcēlies ugunsgrēks. Henk, vadi tur ārā pietiekami sakarst arī tad, kad gaismas darbojas cikliski. Es esmu pārsteigta, ka tie �o visu spēj izturēt! Kad trīsdesmitajos uzies gaisā kāda slēgiekārta, tev �eit lejā ļoti ilgu laiku nebūs nekā, izņemot tumsu.� Henks ielūkojās gaitenī. D�uljeta ieraudzīja, ka otrā vārtu pusē ir sakrājusies mizu, ser�u un citu pārtikas atlikumu �upiņa. �Kā viņi tev maksā? Ar pārtiku?�

Viņ� pamāja. �Viss ēdiens sabojāsies. Viņi ir noplūku�i pilnīgi visu. Nonāku�i �eit, cilvēki uzvedās kā juku�i. Man liekas, ka da�i devās aug�up, bet apkārt klīst baumas, ka �ī elevatora durvis ir vaļā un ka, uzejot pārāk augstu, var nomirt. Un, ja noej lejā, tad arī mirsti. Daudz baumu.�

�Nu, tev �īs baumas jāizkliedē!� D�uljeta teica. �Es esmu pārliecināta, ka aug�ā vai lejā ir labāk nekā �eit. Vai tu esi redzējis Solo un bērnus, tos, kuri �eit dzīvoja? Es dzirdēju, ka viņi nāku�i uz �o pusi.� �Jā, da�i no tiem bērniem bija paņēmu�i dobi tie�i pa�ā gaiteņa galā, pirms pārslēdzu gaismas. Bet pirms pāris stundām viņi devās prom.� Henks pameta skatu uz D�uljetas plaukstas locītavu. �Cik vispār ir pulkstenis?�

D�uljeta ielūkojās tajā. �Ir piecpadsmit pāri diviem.� Viņa redzēja, ka �erifa vietnieks grasās uzdot vēl vienu jautājumu. �Pēcpusdienā,� viņa piebilda.

�Paldies!�

�Mēs iesim un mēģināsim viņus panākt,� D�uljeta teica. �Vai varu paļauties, ka tu nokārtosi situāciju ar �īm gaismām? Tu nedrīksti tērēt tik daudz elektrības! Un aicini, lai vairāk cilvēku apmetas augstākos līmeņos. Vidus dārzos ir daudz vairāk pārtikas, vismaz tā bija tad, kad es �eit dzīvoju. Un, ja tev uzrodas cilvēki, kuriem nav ko darīt, Mehāniskajā vajadzīgas darba rokas.�

Henks pamāja un ar pūlēm pietrausās kājās. Rafs jaujgāja izejas virzienā, viņa kombinezons bija plankumains no sviedriem. D�uljeta uzsita Henkam uz pleca, un tad arī viņa pati devās laukā.

�Hei!� Henks sauca nopakaļ. �Tu teici, cik ir pulkstenis. Bet kas �ī ir par dienu?�

D�uljeta apstājās pie durvīm. Viņa pagriezās un redzēja, ka, piesedzis acis ar plaukstu, Henks uz viņu lūkojas. �Vai tam ir kāda nozīme?� viņa pajautāja. Un, kad Henks neatbildēja, viņa pieņēma, ka tam nav nozīmes. �obrīd visas dienas bija vienādas, turklāt tās bija skaitītas.

Pirms do�anās atpakaļ D�imijs bija nolēmis pameklēt Elīzu vēl divos līmeņos. Viņam sāka rasties aizdomas, ka ir palaidis viņu garām, ka meitenīte ieskrējusi kādā stāvā, lai atrastu savu dzīvnieku vai lai izmantotu tualeti, un viņ� pagājis viņai garām. Ļoti iespējams, ka viņa bija atgriezusies atpakaļ dārzos, kamēr viņ� te viens pats kāpelē aug�up un lejup pa visu elevatoru.

Nākamajā kāpņu laukumā D�imijs pavēra līmeņa ieejas durvis, redzēja, ka aiz tām ir tikai tumsa un klusums, pasauca Elīzu un apsvēra iespēju iet viņu meklēt vēl stāvu augstāk. Pagrie�oties atpakaļ pret kāpnēm, viņ� ar acs kaktiņu pamanīja, kā aug�ā pazib kaut kas brūns. D�imijs ar plaukstu piesedza savas vecās acis un caur zaļo krēslu samanīja zēnu, kas pār margām lūkojās tie�i pretī. Sīkais pamāja. D�imijs nemāja pretī.

Viņ� devās kāpņu virzienā, nolēmis atgriezties zemajos dārzos, bet drīz vien izdzirdēja tuvojamies vieglu soļu dipoņu, kas riņķoja uz viņa pusi. Vēl viens bērns, kas jāpieskata, viņ� nodomāja. D�imijs zēnu negaidīja un turpināja soļot. Kad puika viņu panāca, viņ� bija mērojis jau pusotru kāpņu loku.

D�imijs pagriezās, lai nobārtu zēnu par to, ka tas viņu traucē, bet tad atpazina viņu. Brūns kombinezons un cietu kukurūzas krāsas matu ērkulis. Tas bija puika, kur� bija dzinies Elīzai pakaļ tirgū.

,,Ei,� smagi elsdams, zēns no�ņāca. �Tu esi tas onkulis!�

�Es esmu tas onkulis,� D�imijs piekrita. �Tu dro�i vien meklē pārtiku. Nu, man nav pilnīgi nekā��

�Nē!� Pui�elis pakratīja galvu. Viņam vajadzēja būt kādus deviņus vai desmit gadus vecam. Apmēram Mailsa vecumā. �Es gribu, lai tu nāc man līdzi. Man vajadzīga tava palīdzība.�

Visiem vajadzīga D�imija palīdzība. �Esmu diezgan aizņemts,� viņ� noteica. Tad pagriezās, lai ietu.

�Es runāju par Elīzu,� puika neatlaidās. �Es viņu izsekoju. Caur raktuvēm. Kaut kādi cilvēki te aug�ā nelai� viņu vaļā!� Viņ� �ukstēdams pameta skatu augstāk kāpnēs.

�Tu esi redzējis Elīzu?� D�imijs pārjautāja.

Puika apstiprino�i pamāja.

�Ko tu ar to gribi teikt � cilvēki?�

�Tas ir tas bars no baznīcas. Mans tētis iet uz viņu Svētdienām.�

�Un tu saki, ka Elīza ir pie viņiem?�

�Jā! Un es atradu viņas suni. Viņas suns bija iespundēts aiz izlauztām durvīm pāris stāvus zemāk. Es viņu ie�ogoju, lai viņ� nevar izmukt. Un tad es atradu, kur tie tur Elīzu. Es mēģināju tikt pie viņas, bet kaut kāds vecis teica, lai vācos.�

�Kur tas ir?� D�imijs jautāja.

Zēns norādīja uz aug�u. �Divi līmeņi,� viņ� noteica.

�Kā tevi sauc?�

��ovs.�

�Labi pastrādāts, Sov!� D�imijs steidzās uz kāpnēm un sāka kāpt lejup.

�Es teicu, ka jāiet uz aug�u!� zēns iesaucās.

�Man kaut kas jāpaņem,� D�imijs viņam teica. �Tas nav tālu.�

�ovs steidzās viņam nopakaļ. �Labi! Un, klau, onkuli, es gribu, lai tu zini, cik ļoti man gribējās ēst. Bet es negrasījos apēst to suni!�

D�imijs apstājās un ļāva zēnam viņu panākt. �Es nemaz nedomāju, ka tu to darīsi,� viņ� teica.

�ovs pamāja. �Tas tā, lai Elīza zinātu,� viņ� piebilda. �Es gribu, lai viņa zina, ka es nekad tā nedarītu.�

�Es viņai noteikti pateik�u,� D�imijs teica. �Tagad nāc! Pasteigsimies!�

Divus līmeņus zemāk D�imijs iespīdināja kabatas lukturīti kādā tum�ā gaitenī; viņ� virzīja gaismas staru pār sienām, tad vainīgs pagriezās pret �ovu, kur� lavījās cie�i aiz viņa. �Aizgāju par tālu,� D�imijs atzina.

Viņ� pagriezās un, būdams neapmierināts ar sevi, sāka kāpt atpakaļ līmeni augstāk. Tik grūti atcerēties, kur viņ� visu noglabājis. Tas bija tik sen. Agrāk viņ� mēdza izdomāt da�ādus atgādinājumus, kas palīdzētu glabātavas atcerēties. Viens �aujamierocis bija noslēpts krietni augstāk � 51. līmeni. To viņ� atcerējās, jo bija vajadzīga vesela plauksta, lai ieroci noturētu, un vēl viens pirksts, lai nospiestu gaili. Pieci un viens. Tas �aujamais bija ietīts segā un noglabāts kādā vecā lādē. Bet vienu viņ� bija noglabājis arī �eit lejā. Viņ� bija nonesis to lejā uz Apgādi pirms veselas mū�ības; tas būs bijis gājiens, kura laikā viņ� atrada Ēnu. D�imijs nebija nesis to atpakaļ � nepietika roku. Simt astoņpadsmit. Tas būs īstais. Nevis simt deviņpadsmit. Sākot smelgt kājām, D�imijs steidzās uz kāpņu laukumu un iegāja gaiteni, kuram abi ar �ovu pirms brī�a bija pagāju�i garām.

�is ir īstais. Dzīvokļi. Tajos viņ� atstājis daudz ko. Lielākoties kakas. Viņ� toreiz nezināja, ka var nokārtoties dārzos, tie�i zemē. Vēlāk dzīvē to viņam bija iemācīju�i bērni. To viņam bija iemācījusi Elīza. D�imijs iedomājās, ka cilvēki nodara kaut ko ļaunu Elīzai, un atcerējās, ko bija darījis cilvēkiem, kad pats vēl bija zēns. Viņ� bija jauns, kad iemācījās �aut ar ieroci. Viņ� atcerējās troksni, ko tas radīja. D�imijs atcerējās, ko tas nodarīja tuk�ām zupas skārdenēm un cilvēkiem. Tas lika lietām salēkties un palikt, nekustīgi guļot. Tre�ais dzīvoklis pa kreisi.

�Paturi!� viņ� teica �ovam, ieejot dzīvoklī. Tad sniedza savu kabatas lukturīti zēnam, kur� pavērsa gaismas kūli pret telpas centru. D�imijs satvēra pie sienas piestumto metāla kumodi un pavilka to. Glu�i kā vakar. Tikai klāt bija nākusi biezā putekļu kārta, kas klāja skapīti. Viņa vecie zābaku nospiedumi bija pazudu�i. D�imijs uzkāpa uz kumodes, viņ� pacēla un nolika sānis vienu no griestu plāksnēm, tad palūdza kabatas lukturi. Iespīdinot caurumā gaismu, pīkstēdama aizskrēja kāda �urka. Melnais �aujamierocis viņu jau gaidīja. D�imijs to nocēla un nopūta putekļus.

Elīzai nepatika jaunās drēbes. Viņi bija atņēmu�i viņas kombinezonu, teikdami, ka tas esot nepareizā krāsā, un ietinu�i Elīzu priek�pusē sa�ūtā segā, kas kņudināja ādu. Viņa bija vairākas reizes lūgusi, vai drīkst iet prom, bet Ra�a kungs bija teicis, ka viņai jāpaliek.

Gaiteņos bija telpas ar vecām gultām, viss drausmīgi smirdēja, bet cilvēki mēģināja tās uzkopt un uzlabot. Tomēr Elīza vienīgi gribēja iet pie Kucēna un Hannas, un Solo. Tie bija parādīju�i viņai istabu un teiku�i, ka tās būs viņas jaunās mājas, bet Elīza dzīvoja aiz D�ungļiem un nekad nav gribējusi dzīvot kaut kur citur.

Tie aizveda Elīzu atpakaļ uz lielo istabu, kur viņa bija rakstījusi savu vārdu, un lika atkal sēdēt uz sola. Ja viņa mēģināja piecelties, Ra�a kungs sa�ņaudza viņas plaukstas locītavu. Kad Elīza raudāja, viņ� spieda vēl stiprāk. Tie lika viņai sēdēt uz sola, ko sauca kādā citā vārdā, un klausīties, kā viens vīrietis lasa grāmatu. Malā starp diviem citiem vīriem stāvēja kāda sieviete, un viņa neizskatījās priecīga. Daudzi no solos sēdo�ajiem ļaudīm drīzāk vēroja viņu, nevis vīrieti, kur� lasīja.

Elīza jutās gan samiegojusies, gan nemierīga. Viņa gribēja tikt prom un nosnausties kaut kur citur. Kad vīrs bija beidzis lasīt, viņ� pacēla grāmatu gaisā, un visi ap Elīzu stāvo�ie teica vienu un to pa�u, un tas izklausījās tik dīvaini, it kā viņi visi iepriek� būtu zināju�i, ka to teiks, un viņu balsis bija jocīgas un dobjas, it kā viņi būtu iegaumēju�i vārdus, bet nezinātu, ko tie nozīmē.

Vīrietis ar grāmatu aicināja abus malā stāvo�os un sievieti kāpt uz paaugstinājuma, gandrīz izskatījās, ka tie viņu nes. Aizmugurē pie krāsainā stikla, caur kuru spīdēja gaisma, bija sastumti kopā divi galdi. Kad vīrie�i viņu uzcēla uz tiem, sieviete izdeva skaņu. Viņai bija uzvilkta tāda pati sega kā Elīzai, tikai lielāka, un tā ļāva vīrie�iem viegli atsegt viņas kailo kāju. Cilvēki uz soliem staipīja kaklus, lai labāk redzētu. Nu Elīza vairs nejutās tik miegaina kā iepriek�. Viņa �ukstus pajautāja Ra�a kungam, kas notiek, un viņ� teica, lai Elīza klusē un nerunā.

Vīrs ar grāmatu izvilka no sava talāra nazi. Tas bija gar� un zibsnīja gaismā kā zivs sāns.

�Augļojieties un vairojieties!³� viņ� teica. Tad pagriezās pret skatītājiem, un sieviete uz galdiem grozījās, bet nespēja nekur aizbēgt. Elīza gribēja tiem pateikt, lai netur viņas rokas tik cie�i.

�Redzi,� vīrietis izsaucās, lasīdams no grāmatas, �es tagad ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums.� Un Elīza brīnījās, kas ir tie nācēji, kas nāks pēc viņiem. Un viņ� turpināja un teica: �Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta. Ja es ar mākoņiem pārklā�u zemi, padebe�os parādīsies asmens.⁴�

Viņ� pacēla nazi vēl augstāk, un solos sēdo�ie kaut ko murmināja. Pat kāds par Elīzu jaunāks zēns zināja vārdus. Viņ� kustināja lūpas vienā ritmā ar pārējiem.

Vīrietis pielika nazi pie sievietes sāna, bet neiedeva to viņai. Viens vīrs turēja viņas potītes, bet otrs � plaukstu locītavas, un viņa centās nekustēties. Un tad Elīza saprata, ko tie dara. Tas pats bija noticis ar viņas mammu un Hannas mammu. Un, nazim iegrie�oties ādā, no sievietes izlauzās baiss kliedziens, un Elīza nespēja atraut acis, izspiedās asinis, kas notecēja pa viņas kāju, un Elīza juta, kā asinis tek pa viņas pa�as kāju; viņa mēģināja izrauties brīvībā, bet arī viņas roka tika turēta, un Elīza zināja, ka pienāks diena, kad viņa būs �īs sievietes vietā, kliedzieni nebeidzās un nebeidzās, vīrietis rakņājās ar nazi un saviem pirkstiem, viņa piere mirdzēja sviedros, kamēr viņ� kaut ko teica vīriem, kuriem bija grūti sievieti noturēt, solos sākās sa�ukstē�anās, un Elīzai palika karsti, vēl vairāk asiņu, līdz vīrs ar nazi izsaucās un nostājās pret soliem ar kaut ko augstu paceltu pirkstos, kamēr asinis pa roku tecēja lejup līdz elkonim, viņa sega bija pavērusies, kliedzieniem pieklustot, sejā parādījās smaids.

�Paverieties!� viņ� sauca.

Un cilvēki plauk�ķināja. Vīrie�i pārsēja uz galdiem guļo�ās sievietes brūci un noveda viņu lejā, lai gan viņa tik tikko spēja nostāvēt. Elīza ievēroja, ka pie skatuves stāv vēl viena sieviete. Viņas stājās rindā. Un viņi sāka plauk�ķināt ritmā glu�i kā reizēs, kad Elīza ar dvīņiem soļo aug�up pa kāpnēm, vienlaicīgi vērodami viens otra pēdas � klap, klap. Plauk�ķi pieņēmās skaļumā. Līdz nodārdēja milzīgs plauk�ķis, kas apklusināja tos visus. Plauk�ķis, kas lika sirsniņai viņas krūtīs apmest kūleni.

Galvas pagriezās uz telpas aizmuguri. No skaļā blīk�ķa Elīzai sāpēja ausis. Kāds iekliedzās un norādīja uz kaut ko, Elīza pagriezās un durvīs ieraudzīja Solo. No griestiem bira balts pūderis, bet rokās viņam bija kaut kas melns un gar�. Solo blakus stāvēja Sovs, zēns brūnajā kombinezonā, kuru viņa bija satikusi cirkā. Elīza brīnījās, kā viņ� te nonācis.

�Atvainojiet,� Solo teica. Viņa skatiens slīdēja pār solu rindām, līdz viņ� ieraudzīja Elīzu, tad caur bārdu atspīdēja viņa smaids. �Es ņem�u to jauno dāmu sev līdzi.�

Atskanēja kliedzieni. Vīrie�i cēlās no savām vietām, rādīja ar pirkstiem un kliedza, Ra�a kungs bļāva kaut ko par savu sievu, īpa�umu un to, ar kādām gan tiesībām viņ� iejaucas. Un tad sadusmojās vīrs ar asinīm un nazi, un viņ� skrēja pa eju, tādēļ Solo pacēla melno priek�metu pie pleca.

Vēl viens plauk�ķis, it kā Dievs to darītu ar savām lielākajām plaukstām, tik skaļ� blīk�ķis, ka Elīzai iesāpējās iek�as. Pēc tam bira saplīsis stikls, un Elīza pagriezusies ieraudzīja, ka glītais, krāsainais logs sabojājies vēl vairāk.

Cilvēki pārstāja klaigāt un virzīties uz Solo pusi, un Elīza nodomāja, ka tas ir ļoti labi.

�Nāc nu!� Solo teica Elīzai. �A�i!�

Elīza pielēca no sola un sāka skriet ejas virzienā, bet Ra�a kungs sagrāba viņu aiz rokas. �Viņa ir mana sieva!� Ra�a kungs sauca, un Elīza saprata, ka tas ir ļoti slikti. Tas nozīmēja, ka viņa nevar doties prom.

�Laulības piejums nudien notiek ātri,� Solo uzrunāja kluso pūli. Viņ� novēcināja melno priek�metu viņu visu virzienā, un tas, �ķiet, lika viņiem uztraukties. �Un kā ar bērēm?�

Melnais priek�mets nu bija notēmēts uz Ra�a kungu. Elīza juta, ka viņa tvēriens atslābst. Viņa izskrēja ejā un joza garām vīram ar pilo�ajām asinīm, metās pie Solo un Sova un prom pa gaiteni.

D�uljeta atkal slīka. Viņa juta rīklē ūdeni, acis koda, krūtīs svilināja. Mērojot pakāpienus aug�up, viņa ap sevi juta vecos plūdus, tomēr ne jau tas radīja sajūtu, ka viņa nespēj paelpot. Tie bija saucieni, kas atbalsojās aug�up un lejup kāpnēs, jau redzamās vandalisma un zādzību pēdas, garie vadu un cauruļu posmi, kas pazudu�i no sienas, zari, lapas un augsne, kas izbiru�i ļaudīm, kuri steigu�ies prom ar nozagtiem augiem.

D�uljeta cerēja, ka spēs pacelties pāri netaisnībām, kas vidēja visapkārt, izbēgt no �is pēdējās civilizācijas spazmas, pirms iestājas haoss. Tas tuvojās, un viņa to zināja. Tomēr, lai cik augstu viņa un Rafs kāpa, viņi sastapa cilvēkus, kas vēra vaļā durvis, lai izpētītu un meklētu aiz tām ko noderīgu, lai pieteiktu tiesības uz teritoriju, lai no kāpņu laukumiem sauktu lejup par kādu atradumu vai izkliegtu aug�up kādu jautājumu. Mehāniskās dziļumos D�uljeta bija skumusi par to, cik maz cilvēku izdzīvoju�i. Un nu �ķita, ka viņu ir tik daudz.

Apstā�anās, lai mēģinātu kaut ko no tā visa apturēt, būtu veltīga laika tērē�ana. D�uljeta uztraucās par Solo un bērniem. Viņa ba�ījās par izpostītajiem dārziem. Tomēr sprāgstvielu svars uz pleciem deva viņai mērķi, un posts visapkārt stiprināja apņēmību. Viņa devās ārā, lai pārliecinātos, ka nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtosies.

�Es jūtos kā nesējs,� atzinās Rafs, starp vārdiem sēkdams.

�Ja nu tu atpaliec, mēs dodamies uz trīsdesmit ceturto. Abos vidus līmeņu dārzos vajadzētu būt pārtikai. Ūdeni vari dabūt no sūkņiem.�

�Es tieku tev līdzi,� Rafs uzstāja. �Tikai saku, ka mums tas nepiestāv.�

D�uljeta pasmējās par lepno raktuvju strādnieku. Viņa gribēja pastāstīt Rafam, cik rei�u viņa tā skrējusi, vienmēr likdama Solo atpalikt un atmest ar roku, viņ� teica, lai tik viņa iet, un solīja, ka panāks viņu. D�uljetas domas atgriezās tajās dienās, un pēk�ņi viņas elevators joprojām bija dzīvības pilns, tajā rosījās civilizācija, tā bija tālu prom un dzīvoja tālāk bez viņas, tomēr bija tur un dzīvoja.

Nu vairs nē.

Tomēr pastāvēja du�iem citu elevatoru, kuros kūsāja dzīvība un dzīvības. Kaut kur vecāki bāra savu bērnu. Pusaud�i slepus saskūpstījās. Tika pasniegta silta maltīte. Papīru pārstrādāja celulozē un atpakaļ papīrā; burbuļojot sūknēja un dedzināja naftu; lielajā, aizliegtajā ārpasaulē izvadīja izplūdes gāzes. Visas �īs pasaules dūkdamas darbojās, neko nezinot par citām. Kaut kur izsūtīja tīrīt cilvēku, kur� uzdro�inājies sapņot. Kādu apglabāja, kāds cits piedzima.

D�uljeta domāja par elevatora 17 bērniem, kuri dzimu�i vardarbībā un nekad neko citu nav pazinu�i. Tas notiks atkal. Tas notiks tepat. Un D�uljeta nodomāja, ka aizkaitinājums, ko viņa j.uta pret Plāno�anas komiteju un tēva Vendela draudzi, bija nevietā. Vai viņas mehāniķi nebija sadumpoju�ies? Vai viņa pati �obrīd nedarbojas uz savu galvu? Kas gan ir jebkura grupa, ja ne bariņ� cilvēku? Un kas gan ir cilvēki, ja ne dzīvnieki, kas padodas bailēm tikpat ātri kā �urkas, kas izdzirdēju�as soļus?

��tad jau panāk�u tevi vēlāk!� Rafs sauca kaut kur tālu aiz muguras, un D�uljeta saprata, ka ir atrāvusies. Viņa palēnināja soli un pagaidīja. Tagad nebija īstais laiks vienatnei, kāpienam bez biedra līdzās. Un �ajā vienatnes elevatorā, kur viņa bija iemīlējusi Lūkasu, jo viņ� bija viņai līdzās garā un balsī, D�uljetai viņa pietrūka vairāk un skaudrāk nekā jebkad. Bija atņemta cerība, muļķīga cerība. Viņa vairs netiks atpakaļ pie Lūka, nekad neredzēs viņu, lai gan bija nāvīgi pārliecināta, ka drīz viņam piebiedrosies.

Sirojumā pa otro vidus līmeņu dārzu viņiem izdevās atrast nedaudz pārtikas, lai gan tā auga daudz dziļāk, nekā D�uljeta atminējās. Rafa kabatas lukturis atklāja nesenas rosības pēdas: vēl neno�u-vu�us, dubļainus zābaku nospiedumus, dzer�anai nolauztu laistī�anas cauruli, kas turpināja pilēt, bet vēl nebija iztuk�ota, samītu tomātu, ko vēl nebija apsēdu�as skudras. D�uljeta un Rafs paņēma tik, cik varēja panest � zaļo papriku, gurķus, kazenes, vērtīgu apelsīnu, duci vēl negatavu tomātu � lai pietiktu da�ām maltītēm. D�uljeta saēdās kazenes, cik vien spēja, jo pārnēsājot tās viegli bojājās. Parasti viņa no tām atteicās, jo viņai nepatika, kā tās smērē pirkstus. Tomēr, kas reiz �ķita kā apgrūtinājums, nu bija svētība. Lūk, cik ātri izslka pēdējie krājumi � katrs no da�iem simtiem cilvēku paņēma vairāk, nekā bija nepiecie�ams, turklāt pat lietas, kuras tie patiesībā negribēja.

No dārza līdz trīsdesmit ceturtajam nebija tāls ceļ� ejams. D�uljetai tas �ķita gandrīz kā ceļ� mājup. Tur būs stabila elektropadeve, viņas darbarīki un viņas gulta, radio, kāda vieta, kur strādāt, pirms viņas tauta izmirst, vieta, kur padomāt, no�ēlot, izveidot vienu pēdējo tīrītāja tērpu. Viņu uzrunāja nogurums kājās un mugurā, un D�uljeta saprata, ka atkal kāpj aug�up, lai aizbēgtu. �ī vēlme bija stiprāka par kāri atriebt. Tā bija bēg�ana no draugu skatieniem, kurus viņa bija pievīlusi. Viņa meklēja alu, kurā ielīst. Bet at�ķirībā no Solo, kur� bija dzīvojis alā zem serveriem, D�uljeta cerēja izspridzināt krāteri virs citu galvām.

�D�ūla?�

Viņa apstājās kāpņu laukumā, pusceļā līdz trīsdesmit ceturtā stāva durvīm. Rafs stāvēja pie aug�ējā pakāpiena. Viņ� pietupās un pieskārās pakāpienam ar pirkstiem, tad pacēla roku, lai D�uljeta redzētu, ka tie notriepti ar kaut ko sarkanu. Viņ� pielika pirkstu pie mēles.

�Tomāts,� Rafs noteica.

�eit jau kāds bija. Tagad D�uljetai atspēlējās diena, ko viņa bija velti izniekojusi, sarāvusies gulēdama un raudādama racēja vēderā.

�Viss būs kārtībā,� viņa teica. Prātā uzplaiksnīja diena, kad viņa bija dzinusies pakaļ Solo. Viņa bija dimdo�iem soļiem metusies lejup pa �iem pakāpieniem, atradusi aizbarikādētās durvis un, lauzdamās iek�ā, pārlauzusi slotas kātu uz pusēm. �oreiz durvis viegli atvērās. Gaismas spilgti dega. Ne miņas no cilvēkiem.

�Ejam!� D�uljeta teica. Viņa steidzās klusi un ātri. Viņa negribēja, lai abus pamana nepazīstami cilvēki, negribēja, lai viņiem kāds sekotu. D�uljeta prātoja, vai Solo būs bijis vismaz tik piesardzīgs, lai aizvērtu serveru telpu un lūkas ieeju. Tomēr nē, serveru telpas durvis gaiteņa galā bija atvērtas. Kaut kur skanēja balsis. Dūmu smārds. Dūmaka gaisā. Vai varbūt D�uljeta zaudēja prātu un iztēlojās Lūkasu un gāzi, kas viņu nogalināja? Vai tādēļ viņa bija �eit? Ne radio dēļ, ne tādēļ, lai atrastu mājas saviem draugiem, ne tādēļ, lai uzkonstruētu tērpu, bet gan tāpēc, ka �eit atradās viņas māju spoguļattēls, varbūt Lūkass bija lejā un gaidīja viņu, būdams dzīvs �ajā miru�ajā pasaulē�

D�uljeta caur durvju spraugu iespiedās serveru telpā, un dūmi izrādījās īsti. Tie krājās pie griestiem. Viņa steidzās gar pazīstamajiem serveru torņiem. Dūmi gar�oja citādi nekā pārkarsu�a sūkņa dego�ās smērvielas, gruzdo�i elektrības vadi, svilsto�a, iz�uvusi rotora lāpstiņas gumija vai rūgtas motora izplūdes gāzes. Kaut kas dega ar liesmu. D�uljeta noslēpa muti elkoņa locītavā, atcerējās, kā Lūkass bija sūdzējies par dūmiem, un ienira miglā.

Tie plūda no lūkas aiz sakaru servera, no tās cēlās dūmu stabs. Solo miteklī bija izcēlies ugunsgrēks, varbūt dega viņa guļasvieta. D�uljeta iedomājās par radio un pārtiku tur lejā. Viņa atrāva kombinezona rāvējslēdzēju un pārvilka pār muti un degunu savu sviedros izmirku�o apak�kreklu, dzirdēja, kā Rafs kliedz, lai viņa neiet, kad viņa notupās un uzlika kājas uz trepju pakāpieniem, tad praktiski no�ļūca lejā, līdz zābaki atsitās pret grīdas re�ģi.

Saliekusies viņa tik tikko spēja redzēt cauri dūmakai. Dziļāk bija dzirdams, kā sprak�ķ liesmas, savāda un dzidra skaņa. Pārtika, radio, dators un neaizstājamās kartes pie sienas! Vienīgais dārgums, par ko viņa nedomāja, steigdamās tuvāk, bija grāmatas. Tomēr dega tie�i tās.

Grāmatu grēda, tuk�u skārda kārbu kaudze, jauns, baltā talārā tērpts vīrietis, kur� meta kaudzē vēl vairāk grāmatu, degvielas smaka. Viņ� bija pagriezis D�uljetai muguru, uguns atblāzmā mirdzēja sviedri uz viņa kailā galvvidus, bet liesmas, �ķiet, viņu nesatrauca. Viņ� tās baroja. Vīrietis atgriezās pie plauktiem, lai paņemtu vēl.

D�uljeta pieskrēja pie Solo gultas viņam aiz muguras un paķēra segu, no kuras krokām izmuka �urka. Acīs koda, rīkli dedzināja dūmi, viņa pieskrēja pie sārta un pārmeta segu pār grāmatu kaudzi. Liesmas pazuda, bet pa vīlēm tām piekļuva gaiss. Sega sāka kūpēt. D�uljeta aiz krekla ieklepojās un skrēja atpakaļ pēc matra�a; vajadzēja noslāpēt uguni, prātā pavīdēja doma par tuk�o ūdens tvertni blakus telpā, par visu, kas tiks pazaudēts.

Kamēr D�uljeta cēla matraci, talārā tērptais vīrietis viņu pamanīja. Viņ� iegaudojās un metās D�uljetai virsū. Abi uzkrita uz matra�a un gultas veļas kaudzes. Pret D�uljetas seju tika triekts zābaks, bet viņa parāva galvu atpakaļ. Jaunais vīrietis kliedza. Viņ� bija kā balts putns, kur� pasprucis tirgū un ar spārniem sit pa apkārtējo galvām. D�uljeta kliedza, lai viņ� netuvojas. Liesmas uz�āvās augstāk. D�uljeta parāva matraci, uz kura viņ� bija uzkritis, un vīrietis novēlās no tā otrā pusē. Tikai pāris mirkļi, lai apvaldītu uguni, pirms viss tiek zaudēts. Tikai pāris mirkļi! D�uljeta paķēra otru Solo segu un sāka sist ar to pa liesmām. Viņa nespēja vienlaicīgi cīnīties gan ar tām, gan ar �o cilvēku! Nebija laika! D�uljeta klepoja un sauca Rafu, bet vīrietis talārā ar vājprātīgu skatienu, rokas vēcinādams, atkal metās viņai virsū. D�uljeta nolieca plecu līdz viņa vēderam, pieliecās, un vīrietis pārvēlās viņai pār muguru. Viņ� nokrita uz grīdas un sagrāba viņas kājas, paraudams viņu sev līdzi.

D�uljeta mēģināja atbrīvoties, bet viņ�, ieķerdamies ar nagiem, bija uzrāpies no viņas potītēm līdz viduklim. Liesmas aiz viņa auga augumā. Sega bija aizdegusies. Vīrietis ķērca bezdievīgā niknumā, bija zaudējis prātu. D�uljeta stūma prom viņa plecus un sēdus mēģināja atkāpties, lai atbrīvotos. Viņa tik tikko spēja paelpot vai kaut ko saskatīt. Vīrietis virs viņas iekaucās ar jaunu spēku, jo bija aizdedzies viņa talārs. Liesmas pa viņa muguru līda pāri abiem, un D�uljeta atkal bija atpakaļ gaisa slū�ās, pār galvu bija pārmesta sega, un viņa sadega dzīva.

Pār D�uljetas seju triecās zābaks, kas trāpīja jaunajam mācītājam, un viņa juta, ka viņu sagrābu�ās rokas pamet spēks. Kāds vilka viņu no mugurpuses. D�uljeta spārdīdamās atbrīvojās. Dūmi bija kļuvu�i pārāk biezi, lai varētu kaut ko saskatīt. Viņa mēģināja atrast savas mantas, nevaldāmi klepoja, vēl iedomājās par to, kur meklējams radio, zināja, ka tas ir pagalam. Kāds vilka viņu pa �auro gaiteni, Rafa bālā seja izskatījās pēc rēga dūmos, un viņ� mudināja D�uljetu rāpties aug�ā pa kāpnēm viņam pa priek�u.

Serveru telpa pildījās ar dūmiem. Uguns lejā izpletīsies, līdz būs aprijusi visu, kas deg, aiz sevis atstājot vien apsvilu�u metālu un izkusu�us vadus. D�uljeta palīdzēja Rafam izrāpties no lūkas un paķēra tās vāku. Viņa uzmeta to uz ieejas un saprata, ka ar to dūmus neaizkavēs � tas bija sasodīts re�ģis.

Rafs pazuda aiz kāda no serveriem. �Ātri!� viņ� iesaucās. D�uljeta aizrāpoja līdz viņam un ieraudzīja, ka Rafs piespiedies pie sakaru torņa sāna, atbalstījis vienu kāju pret tuvāko serveri un grū� no visa spēka.

D�uljeta metās viņam palīgā. Sāpo�i muskuļi sasprindzinājās un svila. Abi ie�ūpoja nekustīgo metālu, lai gan D�uljeta kā pa miglu atcerējās skrūves, ar kurām serveru pamatnes piestiprinātas pie grīdas, torņa svars viņiem palīdzēja. Metāls ievaidējās. Izkustinātās skrūves tika izceltas no savām vietām, un augstais, melnais tornis paliecās, nodrebēja un uzgāzās virsū caurumam grīdā, to pilnīgi nosegdams.

D�uljeta un Rafs sabruka uz grīdas, viņi klepoja un kampa pēc gaisa. Telpā valdīja dūmaka, tomēr tā nekļuva biezāka. Un kliedzieni kaut kur dziļi zem grīdas galu galā apklusa.

<emphasis>Ekvators 1</emphasis>

Aiz bezpilota lidma�īnu lifta durvīm skanēja balsis. Dipēja soļi. Vīri staigāja �urpu turpu, meklēdami viņus.

Donalds un �arlote apskāvu�ies sēdēja tum�ajā telpā ar zemajiem griestiem. �arlote bija meklējusi veidu, kā no iek�puses nostiprināt durvis, bet tā bija gluda metāla siena ar niecīgu spraugu bultai. Donalds turējās, lai neklepotu, juta kņudoņu kaklā, kas drīz vien pārņēma katru viņa būtnes kvadrātcentimetru. Viņ� ar abām rokām aizspieda muti un klausījās savu vajātāju slāpētajos kliedzienos �tīrs� un �viss tīrs�.

�arlote beidza taustīties gar durvīm, un abi vienkār�i saspiedās kopā un centās nekustēties, jo grīda locīdamās skanēja katru reizi, kad kāds pārnesa ķermeņa svaru no viena punkta uz citu. Gaidīdami, ka meklētāju komanda atgriezīsies viņu stāvā, abi bija pavadīju�i mazajā liftā visu dienu. Kad elevators modās, Dārsijs bija devies atpakaļ uz savu darba vietu. Donaldam un viņa māsai �ī bija gara, nemierīga bezmiega diena, jo viņi zināja, ka meklē�ana izvērtīsies pa visu elevatoru un kļūs izmisīga. Viņiem uz kakla bija brīvībā klīsto�s slepkava un nu arī no dziļās saldē�anas izbēdzis cietumnieks. Donalds varēja iztēloties, kādu apjukumu tas radījis Tūrmanam. Viņ� spēja iedomāties, kādu kāvienu dabūs, ja viņi tiks atrasti. Donalds vienkār�i lūdzās, kaut �ie zābaku soļi attālinātos. Tomēr tie negāja prom. Tie tuvojās liftam.

Kāds uzsita pa angāra metāla durvīm, pret tām triecās dusmīga dūre. Donalds juta, kā saspringst �arlotes roka viņam uz muguras, kā tā saspie� viņa sasistās ribas. Durvis izkustējās. Donalds mēģināja noturēt tās vietā, bet nebija, pie kā pieķerties. Sasvīdu�ās plaukstas �vīkstēdamas slīdēja pa tēraudu. Nu visam gals. �arlote mēģināja palīdzēt, bet kāds jau vēra vaļā viņu slēpni. Abus ap�ilbināja kabatas luktura gaisma � tā spīdēja tie�i acīs.

�Tīrs!� Sauciens atskanēja pietiekami tuvu, lai Donalds justu kafijas smar�u Dārsija elpā. Durvis tika aizsistas ciet, pa tām divreiz uzsita ar plaukstu. �arlote atvieglojumā sabruka. Donalds uzdrīkstējās nokrem�ļoties.

Kad izsalku�i un pārguru�i viņi beidzot izlīda no slēpņa, bija jau vēls vakars. Iero�u noliktavā bija tum�s un kluss. Dārsijs bija teicis, ka mēģinās atgriezties, kad sāksies viņa maiņa, tomēr viņ� bija ba�ījies, ka �ī naktsmaiņa nebūs tik klusa kā parasti un ka viņam neizdosies aizlavīties prom.

Donalds un �arlote iesteidzās baraku gaitenī un aizskrēja katrs uz savu tualeti. Donalds dzirdēja, kā nograb caurules pēc tam, kad māsa noskalojusi ūdeni. Viņ� atgrieza krānu virs izlietnes, atklepoja asinis, izspļāva un noskatījās, kā rubīnsarkanie pavedieni riņķodami pazūd notekā; tad Donalds padzērās no krāna un vēlreiz izspļāva, pēc tam arī pats beidzot izmantoja tualeti.

Kad viņ� aizgāja uz telpu gaiteņa galā, �arlote jau bija atsegusi un ieslēgusi radio. Viņa uzrunāja jebkuru, kur� varētu dzirdēt viņas ziņojumu. Donalds nostājās aiz māsas un vēroja, kā viņa pārslēdzas no astoņpadsmitā kanāla uz septiņpadsmito un atkārto ziņojumu. Neviens neatbildēja. �arlote atstāja septiņpadsmito kanālu un klausījās �ņākoņā. �Kā tu ar viņiem iepriek� sazinājies?� Donalds pajautāja.

�Tie�i �ādi.� Viņa mirkli lūkojās uz ierīci, tad ar rai�pilnu izteiksmi sejā pagriezās krēslā pret brāli. Donalds gaidīja, ka atskanēs tūksto� jautājumu. Cik ilgi, līdz viņus atkal sagūstīs? Ko viņi iesāks tālāk? Kā viņi varētu nokļūt dro�ībā? Viņ� gaidīja tūksto� jautājumu, bet ne to, kuru māsa, skumji �ukstot, pajautāja: �Kad tu gāji ārā?�

Donalds soli atkāpās. Viņ� nebija pārliecināts par to, kā atbildēt. �Ko tu ar to domā?� viņ� pajautāja, lai gan zināja, par ko māsa runā.

�Es dzirdēju, kā Dārsijs teica, ka tu gandrīz pazudi aiz kalna. Kad tas bija? Vai tu joprojām ej ārā? Vai tur tu dodies, kad atstāj mani vienu? Vai tādēļ tu esi slims?�

Donalds atbalstījās pret vienu no bezpilota lidaparātu vadības pultīm. �Nē,� viņ� noteica. Viņ� vēroja radio, cerēdams, ka caur

�ņākoņu izlauzīsies kāda balss un izglābs viņu. Bet māsa gaidīja atbildi. �Es biju tikai vienu reizi. Es izgāju... ar domu nekad neatgriezties.� �Tu izgāji ārā nomirt.�

Donalds pamāja ar galvu. Un �arlote nekļuva nikna. Viņa neuzbruka viņam un nekliedza, kā viņ� bija baidījies un kādēļ nebija viņai par to stāstījis. Viņa vienkār�i stāvēja tur, tad pieskrēja pie brāļa un apskāva viņa vidukli. Un Donalds sāka raudāt.

�Kādēļ viņi mums to nodara?� �arlote �ņukstēja.

�Es nezinu. Es gribu, lai tas izbeidzas.�

�Bet ne jau �ādi!� Māsa atkāpās un izslaucīja acis. �Donij, tev man tas jāapsola! Ne jau �ādi!�

Donalds neatbildēja. Vietā, kur māsa bija viņu apskāvusi, sāpēja ribas. �Es gribēju redzēt Helēnu,� viņ� beidzot izdvesa. �Es gribēju redzēt, kur viņa dzīvojusi un nomirusi. Tas bija... smags laiks. Kopā ar Annu. Ieslodzījumā �eit lejā.� Viņ� atcerējās, ko juta pret Annu tobrīd un ko juta tagad. Tik daudz kļūdu! Viņ� bija pieļāvis kļūdas ik uz soļa. Tādēļ bija tik grūti pieņemt lēmumus un rīkoties �obrīd.

�Jābūt kaut kam, ko varam darīt!� �arlote teica. Viņas acis iemirdzējās. �Mēs varētu padarīt lidma�īnu tik vieglu, ka tā aiznestu mūs no �ejienes prom. Pretbunkuru lādiņi noteikti sver kādus se�desmit kilogramus. Ja mēs pārveidotu vēl vienu lidaparātu, es varētu aizvest tevi prom!� �Un kā tu to vadīsi?�

�Es palik�u �eit un to pilotē�u!� �arlote ieraudzīja brāļa sejas izteiksmi un sarauca pieri. �Labāk, lai vismaz viens no mums tiek prom,� viņa noteica. �Tu zini, ka man ir taisnība! Mēs varētu pacelties gaisā, pirms aust gaisma, un vienkār�i aizsūtīt tevi, cik tālu vien varam. Nodzīvo kaut vienu dienu prom no �īs briesmīgās vietas!�

Donalds mēģināja iztēloties lidojumu �āda putna mugurā, vēju, kas sistos pret viņa ķiveri, kūleņo�anu strauji piezemējoties, gulē�anu zālē un skatī�anos zvaigznēs. Viņ� izvilka savu lupatu, iespļāva tajā asinis un, likdams to atpakaļ, pakratīja galvu. �Es mirstu,� viņ� teica māsai. �Tūrmans teica, ka man atlikusi diena vai divas. To viņ� man teica pirms dienas vai divām.�

�arlote klusēja.

�Varbūt mēs varam pamodināt vēl vienu pilotu,� viņ� ierosināja. �Es varētu piedraudēt viņam ar pistoli. Mēs dabūtu prom gan tevi, gan Dārsiju.�

�Es tevi nepametī�u!� māsa noteica.

�Bet tu ļautu man doties prom vienam?�

Viņa paraustīja plecus. �Es esmu liekule.�

Donalds iesmējās. �Dro�i vien tāpēc viņi tevi nolīga.�

Abi klausījās radio �ņākoņā.

�Kā tev �ķiet, kas notiek visos pārējos elevatoros?� �arlote pajautāja. �Tu ar tiem strādāji. Vai tur ir tikpat ļauni kā �eit?�

Donalds apdomāja jautājumu. �Es nezinu. Es pieņemu, ka da�os no tiem dzīve rit diezgan laimīgi. Cilvēki precas, viņiem ir bērni. Viņiem ir darbs. Viņi neko nezina par pasauli aiz savām sienām, tādēļ pieņemu, ka par to, kas notiek ārā, viņi neuztraucas tik ļoti kā mēs ar tevi. Bet es domāju, ka viņi jūt kaut ko citu, ko mēs nejūtam, kaut kur dziļi sevī viņi jūt, ka ar viņu dzīvi kaut kas nav kārtībā. Ka viņi ir aprakti zem zemes. Un mēs to saprotam, mūs tas smacē, bet viņi, man �ķiet, izjūt to kā hronisku trauksmi. Es nezinu.� Viņ� paraustīja plecus. �Esmu redzējis pietiekami daudz vīru, kuri diezgan laimīgi aizvada savas maiņas. Esmu noskatījies, kā citi sajūk prātā. Es mēdzu... Es mēdzu stundām ilgi savā datorā spēlēt pasjansu, un tie�i tad manas smadzenes bija patie�ām atslēgu�ās, un es nejutos no�ēlojami. Tomēr es nebiju arī pa īstam dzīvs.�

�arlote pasniedzās un saņēma viņa roku savējā.

�Es domāju, ka da�os elevatoros, kas satumsa, tas bija labākais, kas ar tiem varēja notikt��

�Nerunā tā!� �arlote no�ukstēja.

Donalds ielūkojās māsas sejā. �Nē, ne jau tā. Es nedomāju, ka tie ir miru�i, ne jau visi. Es domāju, ka da�i no tiem pamanījās izdzīvot un turpina darboties pietiekami klusu, lai neviens tos vairs netraucētu. Tie vienkār�i vēlas, lai tiem liek mieru, lai tos nekontrolē, lai ļauj izvēlēties, kā dzīvot un kā mirt. Es domāju, ka Anna vēlējās sniegt tiem �o iespēju. Dzīve �ajā līmenī veselu gadu, mēģinājumi izjust dzīvi, kad aizliegts iet laukā, es domāju, ka tas mainīja viņas uzskatus par �o visu.�

�Vai varbūt tos mainīja iespēja kādu brīdi neatrasties kastē,� �arlote minēja. �Varbūt Annai nepatika, kāda ir sajūta, kad tu tiec iemidzināts.�

�Vai arī tas,� Donalds piekrita. Viņ� atkal iedomājās, kā viss būtu izvērties, ja viņ� būtu pamodinājis Annu, kaut nedaudz viņai uzticoties, ja būtu viņu uzklausījis. Ja Anna varētu viņiem palīdzēt, viss būtu daudz cerīgāk. Bija sāpīgi to atzīt, bet Donaldam Annas pietrūka tikpat skaudri kā Helēnas. Anna bija viņu izglābusi, bija mēģinājusi izglābt citus, bet Donalds bija pārpratis un ienīdis viņu par viņas rīcību.

�arlote atlaida viņa roku un pieregulēja radio. Viņa mēģināja sazināties ar kādu abos kanālos, izlaida pirkstus caur matiem un klausījās �ņākoņā.

�Krietnu brīdi es domāju, ka tas ir labi,� Donalds iesāka. �Tas, ko viņi izdarīja, mēģinot izglābt pasauli. Viņi bija pārliecināju�i mani, ka masveidīga izmir�ana ir nenovēr�ama, ka sāksies kar�, kas paņems visu dzīvības. Bet, vai zini, ko es domāju? Es domāju, ka viņi zināja � ja starp visām �īm neredzamajām ma�īnām izceltos kar�, atsevi�ķas cilvēku grupiņas �ur un tur izdzīvotu. Tādēļ viņi uzcēla �o. Viņi nodro�ināja pilnīgu iznīcību, lai varētu to kontrolēt.�

�Viņi gribēja būt dro�i, ka vienīgās izdzīvoju�o cilvēku grupiņas būtu viņu kabatās,� �arlote piebilda.

�Tie�i tā. Viņi nemēģināja izglābt pasauli � viņi centās izglābt sevi. Pat tad, ja mēs būtu izmiru�i, pasaule mierīgi dzīvotu tālāk bez mums. Daba atrastu veidu.�

�Arī cilvēki atrod veidu,� �arlote iebilda. �Paskaties uz mums abiem!� Viņa iesmējās. �Mēs abi esam kā nezāles, ne tā? Zāle, kas izspraucas gar malām. Mēs esam kā tie elevatori, kas atsakās pakļauties. Kā viņi bija iztēloju�ies to visu vienmēr saturēt kopā? Vai viņi domāja, ka nekas tamlīdzīgs nekad nenotiks?�

�Es nezinu,� Donalds teica. �Varbūt tādi cilvēki, kuri mēģina labot pasauli, uzskata, ka ir gudrāki par pa�u haosu.�

�arlote slēdza kanālus �urpu un turpu gadījumam, ja kādā no tiem kāds atbildētu. Izskatījās, ka viņa zaudē pacietību. �Viņiem vienkār�i jāliek mūs mierā!� viņa teica. �Vienkār�i jāizbeidz un jāļauj augt tā, kā mēs gribam!�

Donalds piecēlās no krēsla un izslējās taisni.

�Kas notika?� �arlote pajautāja. Viņa sniedzās pēc radio. �Vai tu kaut ko izdzirdēji?�

�Viss,� Donalds viņai teica. �Lieciet mūs mierā!� Viņ� taustījās pēc sava mutauta un noklepojās. �arlote pārtrauca spēlēties ar radio. �Nāc!� viņ� teica. Donalds norādīja uz rakstāmgaldu. �Paņem savus darbarīkus!�

�Lidma�īnai?� �arlote brīnījās.

�Nē. Mums jāsaliek kopā vēl viens tērps.�

�Vēl viens tērps?�

�Ie�anai ārā. Un tu teici, ka pretbunkuru lādiņ� sver aptuveni se�desmit kilogramus. Cik tie�i tas ir?�

��is nav labs plāns,� �arlote teica. Viņa pievilka stingrāk ķiverei piestiprināto elpo�anas aparātu, paņēma vienu no lielajām gaisa pudelēm un sāka stiprināt cauruli pie tās. �Ko mēs tur ārā darīsim?�

�Mirsim,� Donalds viņai atbildēja. Un redzēja, kādu skatienu māsa viņam veltīja. �Bet varbūt tikai pēc nedēļas. Un ne �eit.� Viņ� uz grīdas bija izlicis veselu klājumu ar līdzi ņemamām lietām. Apmierināts Donalds sāka tās likt vienā no nelielajām armijas mugursomām. Ātri pagatavojamās maltītes, ūdeni, aptieciņu, kabatas lukturīti, pistoli un divas aptveres, papildu munīciju, krama stienīti un nazi.

�Kā tev �ķiet, cik ilgam laikam pietiek �ī gaisa?� �arlote pajautāja. ��īs pudeles domātas karavīriem, kas pa virszemi tiek nosūtīti uz citiem elevatoriem, tādēļ ar tām vajadzētu pietikt, lai sasniegtu vistālāko elevatoru. Mums vienkār�i jātiek nedaudz tālāk par to, turklāt mēs nenesīsim tik smagu bruņojumu.� Donalds ar siksnu aiztaisīja somu un nolika to blakus otrai.

�Tas ir tāpat kā atbrīvot no svara lidaparātu.�

�Tie�i tā!� Paņēmis lentes rulli, Donalds izvilka no kabatas salocītu karti un sāka stiprināt to pie viena tērpa piedurknes.

�Vai tas ir mans tērps?�

Donalds pamāja. �Tu labāk proti orientēties. Es tev seko�u.� Otrpus plauktiem atskanēja lifta zvans. Donalds pameta iesākto un no�ņāca, lai �arlote pasteidzas. Viņi metās uz lidaparātu liftu, bet Dārsijs jau sauca, lai abi bēgļi saprastu, ka ieradies tikai viņ�. Viņ� nāca gar augstajiem plauktiem ar ne�ļavu rokās � tīriem kombinezoniem un ēdiena paplātēm.

�Atvainojiet!� viņ� teica, redzēdams, kādu paniku izraisījis. �Nav glu�i tā, ka varu jūs pabrīdināt.� Viņ� vainīgi sniedza viņiem paplātes. �Pārpalikumi no vakariņām.�

Dārsijs nolika paplātes, un �arlote viņu apskāva. Donalds redzēja, cik ātri grūtības vieno cilvēkus. Lūk, ķīlniece, kas apskāva sargu, jo tas viņu nesit, jo izrāda kripatu līdzjūtības. Donalds priecājās par otru tērpu. Tas bija labs plāns.

Dārsijs palūkojās uz darbarīkiem un somām uz grīdas. �Ko jūs darāt?� viņ� pajautāja.

�arlote, it kā meklēdama apstiprinājumu, palūkojās uz brāli. Donalds pa�ūpoja galvu.

�Klau,� Dārsijs iesāka, �es jūtu līdzi jūsu situācijai. Patie�ām. Man arī nepatīk te apkārt notieko�ais. Un vēl vairāk tas, ko atceros � jo vairāk atceros, kas es biju, jo vairāk domāju, ka cīnītos pret to kopā ar jums. Bet es ar jums neesmu uz vienu roku pavisam, draugi. Un tas�� Viņ� norādīja uz tērpiem. �Manuprāt, tas neizskatās pēc kaut kā laba. Tas neizskatās gudri.�

�arlote padeva Donaldam �ķīvi un dak�iņu. Viņa apsēdās uz vienas no noliktavas plastmasas kastēm un ķērās klāt maltītei, kas izskatījās pēc ceptas konservētas gaļas, bietēm un kartupeļiem. Donalds apsēdās viņai blakus un dūra dak�iņu glumajā gaļā, sadalīdams to gabaliņos. �Vai tu atceries, ko darīji pirms tam?� Donalds pajautāja. �Vai tava atmiņa atgrie�as?�

Dārsijs pamāja. �Daļēji. Esmu pārtraucis dzert zāles�� Donalds iesmējās.

�Kas ir? Par ko tu smejies?�

�Piedod,� Donalds atvainojās un atmeta ar roku. �Vienkār�i... nekas. Tas ir labi. Vai tu biji armijā?�

�Jā, bet neilgi. Es domāju, ka agrāk strādāju slepenajā dienestā.� Kādu brīdi Dārsijs vēroja, kā viņi ēd. �Un kā ar jums abiem?�

�Gaisa spēki,� �arlote atbildēja. Viņa ar dak�iņu norādīja uz Donaldu, kur� ēda pilnu muti. �Kongresmenis.�

�Nopietni?�

Donalds pamāja. �Drīzāk gan arhitekts.� Viņ� norādīja uz telpu viņiem visapkārt. �Tādēļ gāju skolā.�

�Lai celtu �ādas vietas?� Dārsijs jautāja.

�Lai celtu �o,� Donalds noteica. Viņ� iemeta mutē vēl vienu kumosu.

�Nevar būt!�

Donalds pamāja un iedzēra malku ūdens.

�Kur� tad mums to nodarīja? Ķinie�i?�

Donalds un �arlote saskatījās.

�Kas ir?� Dārsijs brīnījās.

�To izdarījām mēs,� Donalds teica. ��I vieta netika uzbūvēta vienkār�i katram gadījumam. Tā tika speciāli projektēta.�

Dārsijs pavērtu muti skatījās te uz Donaldu, te �arloti.

�Es domāju, ka tu zini. Tas viss ir rakstīts manās piezīmēs.� Ja tu zini, ko meklēt, Donalds nodomāja. Citādi tas viss bija pārāk acīmredzami un nekaunīgi, lai apjaustu.

�Nē. Es domāju, ka �is ir kaut kas līdzīgs tam kalnu bunkuram, kur valdība dodas izdzīvot��

�Tā ir,� �arlote viņu pārtrauca. �Bet �ādi viņi paguva noslēpties īstajā brīdī.�

Kamēr Donalds un viņa māsa ēda, Dārsijs blenza uz saviem zābakiem. Tā nemaz nebija slikta pēdējā maltīte. Donalds palūkojās uz �arlotes aizdotā kombinezona piedurkni un pirmo reizi ieraudzīja tajā lodes caurumu. Varbūt tādēļ viņa izturējās kā jukusi, kad viņ� mēģināja to uzvilkt. Pretī sēdo�ais Dārsijs sāka lēni māt ar galvu. �Jā,� viņ� teica. �Ak Kungs, jā! Viņi to izdarīja!� Viņ� palūkojās uz Donaldu. �Pirms pāris maiņām liku kādu cilvēku dziļajā saldētavā. Viņ� klaigāja kā jucis. Kāds puisis no grāmatvedības.�

Donalds nolika savu paplāti malā. Tad izdzēra ūdeni.

�Viņ� nebija traks, vai ne?� Dārsijs pajautāja. �Tas bija labs cilvēks.�

�Iespējams,� Donalds noteica. �Katrā ziņā viņ� bija sācis kļūt labāks.�

Dārsijs izlaida pirkstus cauri īsajiem matiem. Viņa uzmanība atgriezās pie mantām uz grīdas. �Tērpi,� viņ� iesāka. �Jūs domājat doties prom? Ja tā, tad ziniet, ka nevaru jums palīdzēt to darīt.�

Donalds nelikās ne zinis par apsarga jautājumu. Viņ� aizgāja līdz ejas galam un atstūma kravas ratiņus. Abi ar �arloti jau bija uzcēlu�i uz tiem pretbunkuru lādiņu. Pie tā konusveidlgā gala �ūpojās plastmasas etiķete, kas viņam, pēc �arlotes teiktā, būs jānoplē�, lai to aktivizētu. Viņa jau bija izslēgusi altimetra kontrolierīces un dro�inātājus. Pabeigusi �arlote bija to nosaukusi par �muļķu bumbu�. Donalds stūma ratiņus uz lifta pusi.

�Hei!� Dārsijs iesaucās. Viņ� pielēca kājās no savas kastes un aiz�ķērsoja eju. �arlote nokrem�ļojās, un Dārsijs pagriezies ieraudzīja, ka viņa pavērsusi pistoli pret viņu.

�Piedod!� viņa teica.

Dārsija roka noslīdēja līdz viņa izliektajai kabatai. Donalds stūma kravas ratiņus viņam virsū, liekot griezt ceļu. �

�Mums tas ir jāapsprie�!� Dārsijs izsaucās.

�Mēs jau esam to apspriedu�i,� Donalds viņam teica. �Nekusties!� Viņ� apturēja kravas ratiņus līdzās jaunajam apsargam un iebāza roku viņa kabatā. No tās Donalds izvilka pistoli un iebāza to sava kombinezona kabatā, tad palūdza Dārsijam viņa ID karti. Jaunais vīrietis to viņam pasniedza. Donalds ielika to kabatā, atspiedās pret kravas ratiņu rokturi un turpināja stumt tos lifta virzienā.

Dārsijs pa gabalu sekoja. �Vienkār�i piebremzē!� viņ� teica. �Tu domā laist to gaisā? Beidz, vecīt! Nomierinies! Parunāsim! Tas ir nopietns lēmums!�

�Un es zvēru, ka pie tā neesmu nonācis ar vieglu sirdi. Reaktors tur lejā darbina serverus. Serveri kontrolē visu cilvēku mū�us. Mēs �os cilvēkus atbrīvosim. Ļausim viņiem dzīvot un nomirt tā, kā viņi pa�i to gribēs.�

Dārsijs nervozi iesmējās. �Serveri kontrolē viņu dzīves? Par ko tu runā?�

�Tie izvēlas loterijas numurus,� Donalds atbildēja. �Tie izlemj, kam ir tiesības radīt pēcnācējus. Tie atlasa iedzīvotājus un veido populācijas. Tie izspēlē iedomātus karus, lai izvēlētos uzvarētāju. Bet ne vairs ilgi.�

�Nu labi, bet �eit esam tikai mēs trīs! Tas ir pārāk nozīmīgi, lai to izlemtu tikai mēs! Nopietni, vecīt��

Donalds apturēja ratiņus tie�i pie lifta durvīm. Viņ� pagriezās pret Dārsiju, redzēja, ka māsa piecēlusies kājās, lai neizlaistu viņu no acīm.

�Vai tu gribi, lai nosaucu visus gadījumus vēsturē, kad viens cilvēks izraisījis miljonu nāvi?� Donalds pajautāja. ��o visu noorganizēja apmēram pieci vai kāds ducis cilvēku. Iespējams, tu varēsi atsijāt viņus līdz galvenajiem trim. Un, kur� gan zina, vai viens no �iem vīriem nav ietekmējis abus pārējos? Ja �o visu varēja uzcelt viens cilvēks, nevajadzētu arī vairāk par vienu, lai to sagrautu. Gravitācija ir īsta maita, ja vien nedarbojas tavā labā.� Donalds norādīja uz eju starp plauktiem. �Tagad ej un apsēdies!�

Kad Dārsijs nepakustējās, Donalds izvilka nevis apsarga ieroci, bet gan pistoli, kas bija pielādēta un ar nolaistu dro�inātāju atradās viņa otrā kabatā. Vil�anās un sāpes, kas pavīdēja jaunā cilvēka sejā, pirms viņ� pagriezās un paklausīja, bija kā fizisks trieciens. Donalds vēroja, kā Dārsijs pagāja garām �arlotei un atgriezās ejā. Tad satvēra māsas roku, pirms viņa pagriezās, lai viņam sekotu, apskāva �arloti un noskūpstīja viņu uz vaiga. �Ej un uzvelc savu tērpu,� Donalds viņai teica.

�arlote pamāja, sekoja Dārsijam, apsēdās uz plastmasas konteinera un sāka vilkt apjomīgo tērpu.

�Tas nenotiks!� Dārsijs noteica. Viņ� pameta skatu uz pistoli, ko �arlote bija nolikusi blakus, kamēr mēģināja ielocīties tērpā.

�Pat nedomā par to!� Donalds iesaucās. �Patiesībā tev arī vajadzētu sākt ģērbties.�

Gan māsa, gan apsargs pagriezās un neizpratnē uzlūkoja Donaldu. �arlote jau bija uzvilkusi tērpu kājās. �Ko tu runā?� viņa jautāja.

Donalds pacēla no darbarīku kaudzes āmuru un parādīja to viņai. �Es neriskē�u ar iespēju, ka tas neuzsprāgs,� viņ� teica.

�arlote mēģināja piecelties, bet viņas kājas jau bija ietērptas skafandra starās. �Tu teici, ka esi izdomājis, kā to detonēt attālināti!�

�Tā ir. Attālināti no tevis.� Viņ� pavērsa stobru pret Dārsiju. �Ģērbies! Jums ir piecas minūtes, lai ielīstu tajā liftā��

Dārsijs metās pēc iero�a, kas bija nolikts uz kastes blakus �arlotei. Donalda māsa bija veiklāka un paķēra to pirmā. Donalds soli atkāpās un saprata, ka māsa notēmējusi ieroci uz viņu. �Pats ģērbies!� viņa pavēlēja brālim. Viņas balss drebēja, acis mirdzēja asaras. �Mēs tā nevienojāmies! Tu apsolīji!� �

�Es esmu melis,� Donalds atzina. Viņ� noklepojās elkoņa locītavā un pasmaidīja. �Tu esi liekule, un es esmu melis.� Tēmēdams uz Dārsiju, viņ� sāka atkāpties lifta virzienā. �Tu mani neno�ausi,� viņ� teica māsai.

�Dod pistoli man!� Dārsijs teica �arlotei. �Viņ� paklausīs, ja to turē�u es!�

Donalds iesmējās. �Tu arī mani neno�ausi. Tā pistole nav pielādēta. Tagad ģērbieties! Abi taisieties no �ejienes prom! Es dodu jums pusstundu laika. Lidma�īnu lifts līdz aug�ai nonāk divdesmit minūtēs. Durvis vislabāk aizturēt ar tuk�u kasti. Re, es vienu tur atstāju.�

�arlote raudāja un raustīja tērpa staras, mēģinādama izstumt pēdas cauri līdz galam. Donalds zināja, ka viņa nekad neies bez viņa, ja vien viņ� māsu nepiespiedīs, viņ� zināja, ka viņa izdarīs kaut ko muļķīgu. �arlote skrietu, apskautu viņu un lūgtos, lai viņ� nāk līdzi, uzstātu, ka paliks un nomirs kopā ar viņu. Vienīgā iespēja, kā dabūt viņu prom, bija atstāt kopā ar Dārsiju. Viņ� bija varonis. Viņ� izglābsies pats un izglābs arī �arloti. Donalds nospieda lēnā lifta izsauk�anas pogu.

�Pusstunda!� viņ� atkārtoja. Donalds redzēja, ka Dārsijs jau velk vaļā tērpa rāvējslēdzēju, lai sāku ģērbties. Māsa kliedza uz Donaldu, mēģināja piecelties, gandrīz paklupa un nokrita. Viņa sāka raut tērpu nost, nevis vilka virsū to līdz galam. Lifts nozvanīja un atvērās. Donalds atspiedās pret kravas ratiņiem un ievilka tos iek�ā. Redzot sāpes, ko viņ� sagādā �arlotei, acīs saskrēja asaras. Kad durvis sāka vērties ciet, viņa bija pusceļā līdz liftam.

�Es tevi mīlu,� viņ� teica. Donalds nebija dro�s, ka �arlote dzirdēja. Durvis aizvērās viņai degungalā. Donalds noskenēja savu ID karti, nospieda pogu, un lifts sāka kustēties.

<emphasis>Elevators 17</emphasis>

Lai gan zem tā plosījās uguns, sakaru serveris atdzisa. No grīdas zem tā spiedās dūmu strūkliņas. D�uljeta izpētīja lielās, melnās ma�īnas iek�ieni un redzēja salauztu shēmas pla�u jūkli. Garā austiņu kontaktu rinda bija sasista, un vairāki vadi ma�īnas pamatnē bija izstiepu�ies un pārtrūku�i, kad tā gāzusies.

�Vai tā izdegs?� Rafs pajautāja, ba�īgi lūkodamies uz dūmu strūkliņām.

D�uljeta ieklepojās. Viņa joprojām juta rīklē dūmus, uz mēles sagar�oja dego�o lappu�u smārdu. �Es nezinu,� viņa atzina. Tad pacēla galvu pret griestu lampām, lai redzētu, vai gaisma tajās nesāk raustīties. �Elektrība, ko �is elevators saņem, nāk caur kabeļiem tur lejā, zem �ī re�ģa.�

�Tad jebkurā mirklī tas var satumst kā raktuves?� Rafs pietrau-sās kājās. �Es aizie�u pēc mūsu somām un izvilk�u kabatas lukturus, lai tie ir gatavībā. Un tev ir jāiedzer vēl ūdens!�

D�uljeta noskatījās, kā viņ� aiziet. Viņa juta �īs grāmatas zem sevis. Juta, kā sakūst vadi radio korpusā. Viņa nedomāja, ka elektroenerģija pazudīs, viņa cerēja, ka tā nenotiks, tomēr viņi bija pazaudēju�i citas vērtīgas lietas. Pagalam bija lielās shēmas, kas varētu palīdzēt izvēlēties, ar kuru elevatoru sazināties un uz kuru pusi rakt.

Augstās, melnās ma�īnas dūca un klik�ķēja visapkārt, �ie nesatricināmie mil�i ar platajiem pleciem. Visi neizkustināti, izņemot vienu. D�uljeta piecēlās kājās, nopētīja apgāzto serveri, un saikne starp �īm ma�īnām un elevatoriem kļuva vēl acīmredzamāka. Lūk, viens bija sagruvis glu�i kā viņas vecās mājas. Glu�i kā Solo mājas. D�uljeta palūkojās uz serveru rindām un atcerējās, ka tie izkārtoti tāpat kā elevatori. Rafs atgriezās ar viņu somām. Viņ� pasniedza D�uljetai ūdens bla�ķi. Viņa aizdomājusies iemalkoja no tās.

�Man ir tavs kabatas luktu��

�Pagaidi,� D�uljeta pārtrauca. Viņa uzskrūvēja bla�ķei vāciņu un iegāja dziļāk starp serveriem. D�uljeta piegāja vienam no mugurpuses un nopētīja virs vadu ligzdas piestiprināto sudraboto plāksni. Uz tās bija redzams elevatora simbols ar trim uz leju vērstiem trijstūriem. Tā centrā bija iegravēts numurs �29�.

�Ko tu meklē?� jautāja Rafs.

D�uljeta uzsita pa plāksni. �Lūkass mēdza teikt, ka viņam jāpastrādā pie sestā servera vai trīsdesmitā servera un tamlīdzīgi. Atceros, kā viņ� man rādīja, ka �īs kastes izkārtotas tāpat kā elevatori. Shēma mums tepat vien ir!�

Viņa devās septiņpadsmitā un astoņpadsmitā servera virzienā. Rafs sekoja. �Vai mums vajadzētu uztraukties par elektrību?� viņ� ba�ījās.

�Mēs tur neko nevarēsim līdzēt. Grīdai un sienām tur lejā nevajadzētu kļūt tik karstām, ka aizdegas kabeļi. Kad tas izdegs, aiziesim paskatīties�� Sekojot kabeļiem starp serveriem, kaut kas piesaistīja D�uljetas uzmanību. Vadi zem grīdas re�ģa stiepās gan kūļos, gan atsevi�ķi, savienodami ma�īnu pamatnes. Viņai apstāties lika sarkanie vadi, kas vietām vīdēja starp melnajiem.

�Kas nu atkal?� jautāja Rafs. Viņ� lūkojās D�uljetā, it kā būtu noraizējies. �Hei, vai tu jūties labi? Zini, es esmu redzējis ve�us raktuvēs, kas dabū ar akmeni pa galvu un uzvedas neriktīgi veselu dienu�� Man nekas nekait,� D�uljeta noteica. Viņa norādīja uz vadu kūli un iztēlojās, kā �ie vadi stiepjas no viena servera uz nākamo. �Karte,� viņa teica.

�Jā,� Rafs piekrita. �Karte.� Viņ� paņēma D�uljetu aiz rokas. �Nāc te un pasēdi. Tu esi saelpojusies daudz dūmu��

�Paklausies manī! Meitene, kas ziņoja pa radio, tā no elevatora viens, stāstīja, ka ir tāda karte ar sarkanām līnijām. Viņa to atklāja pēc tam, kad biju pateikusi par racēju. Viņa �ķita ļoti priecīga, teica, ka saprotot, kādēļ visas līnijas stiepjas prom un vienā punktā satiekas. Uzreiz pēc tam radio pārstāja darboties.�

�Nu labi.�

��ie ir elevatori,� D�uljeta teica. Viņa pastiepa rokas pret augstajiem serveriem. �Nāc �u! Paskaties!� Viņa apskrēja ap nākamo rindu, meklēdama pētīja plāksnes ar numuriem. �etrpadsmit. Se�padsmit. Septiņpadsmit. �Redz, kur esam mēs. Un te mēs rakām tuneli. Un tas ir mūsu vecais elevators.� Viņa norādīja uz nākamo serveri.

�Un tu saki, ka varam izvēlēties, ar kuru no tiem sazināties pa radio, apskatoties, kur� ir tuvāk? Mums lejā ir tie�i tāda pati karte. Tā ir pie Ērika.�

�Nē, es saku, ka sarkanās līnijas viņas kartē ir kā �ie vadi. Redzi? Tuneļi dziļi zem zemes. Racēji nebija paredzēti, lai pārvietotos no viena elevatora uz otru. Bobijs man stāstīja, cik grūti bijis to agregātu pagriezt. Tas jau bija notēmēts kādā virzienā.�

�Kādā?�

�Es nezinu! Tam man vajadzētu to karti. Ja vien�� Viņa pagriezās pret Rafu, kura bālā seja bija nosmērēta ar dūmiem un sodrējiem. �Tu biji izrakumu komandā. Kāds bija racēja degvielas bākas tilpums?� Viņ� paraustīja plecus. �Mēs ne reizi to neizmērījām. Vienkār�i papildinājām. Korta lika pāris reizes pārbaudīt, cik daudz mēs sadedzinām. Atceros � viņa teica, ka to, kas tur iek�ā, mēs nekad neiztērēsim.�

�Tas tādēļ, ka tas bija paredzēts tālākam ceļam. Daudz tālākam. Mums tas jāizmēra vēlreiz, lai saprastu, cik tālam. Un Ērika kartei vajadzētu parādīt, kādā virzienā tas bija pavērsts sākumā. Ja vien�� D�uljeta uzsita knipi. �Mums ir otrs racējs!�

�Es nesaprotu. Kam mums divi racēji? Mums ir tikai viens darbināms ģenerators.�

D�uljeta paspieda viņa aug�delmu, juta, kā pati staro, domas joņoja aulek�iem. �Mums nevajag otru, lai raktu! Mums tikai jāpaskatās, kurā virzienā tas pavērsts. Ja izsekosim kartē tai līnijai un atzīmēsim, kur būtu vajadzējis rakt mūsu agregātam, abām �īm līnijām vajadzētu satikties. Un, ja �is attālums atbildīs degvielas rezervēm bākā, tas būs kā apstiprinājums. Mēs redzēsim, kur un cik tālu atrodas �ī vieta, par kuru viņa man stāstīja. �ī sēklas vieta. Pēc viņas teiktā izklausījās, ka tas ir vēl viens elevators, bet tāds, kur� atrodas ārā, vietā, kur gaiss ir��

Telpas otrā galā atskanēja balsis, no gaiteņa kāds nāca. D�uljeta pievilka Rafu pie kāda servera un pie�āva pie mutes pirkstu. Bet kaut kas, klusi klik�ķēdams, it kā pa metālu bungotu pirksti, nāca tie�i viņu virzienā. D�uljeta apspieda vēlmi mesties skrie�us, un tad pie viņas kājām parādījās brūngans apveids, kur� pacēla kāju, un pret viņas zābaku pa�ķīda urīna strūkliņa.

�Kucēn!� viņa dzirdēja Elīzu kliedzam.

D�uljeta apskāva bērnus un Solo. Viņa nebija viņus satikusi kop� sava elevatora bojāejas. Viņi D�uljetai atgādināja, kādēļ viņa to visu dara, kādēļ cīnās un par ko ir vērts cīnīties. Viņā bija sakrājies niknums, visaptvero�s impulss izrakties caur zemi viņiem zem kājām un izka�ņāt atbildes no ārpasaules smiltīm. Un viņa bija izlaidusi no redzesloka �o, �os cilvēkus, kurus bija vērts glābt. Viņa bijusi pārāk aizņemta ar tiem, kuri pelnīju�i sodu.

�īs dusmas pagaisa, jūtot Elīzas rociņas sev ap kaklu un to, kā Solo bārda skrāpē seju. Lūk, kas vēl ir palicis, lūk, kas viņiem vēl bija, un pasargāt to bija svarīgāk nekā atriebties. Lūk, ko bija atklājis tēvs Vendels. Viņ� bija lasījis nepareizos pantus grāmatā, tos, kuri sēja naidu, nevis cerību. Un D�uljeta bijusi tikpat akla. Viņa bija gatavojusies aizskriet un visus pamest.

D�uljetai un bērniem piebiedrojās Rafs, un viņi sapulcējās pie viena no serveriem un pārrunāja zemākajos līmeņos redzēto vardarbību. Solo nēsāja līdzi �aujamieroci un nebeidza atkārtot, ka viņiem jāaizbarikādē durvis un jānoslēpjas.

�Mums vajadzētu paslēpties �eit un nogaidīt, līdz viņi viens otru nogalinās,� viņ� teica ar me�onīgu blāzmu acīs.

�Vai tā tu �eit izdzīvoji visus tos gadus?� Rafs pajautāja.

Solo pamāja. �Mans tēvs mani ieslēdza. Pirms izgāju ārā, pagāja ļoti ilgs laiks. Tā bija dro�āk.�

�Tavs tēvs zināja, kas notiks,� D�uljeta teica. �Viņ� ieslēdza tevi, lai no tā visa pasargātu. Tā pa�a iemesla dēļ mēs visi esam �eit lejā un �ādi dzīvojam. Kaut kad sen kāds to pa�u izdarīja ar mums. Viņi mūs ieslodzīja, lai izglābtu.�

�Tāpēc mums vajadzētu slēpties atkal,� noteica Riksons. Viņ� palūkojās uz pārējiem. �Vai ne?�

�Cik daudz pārtikas ir palicis pieliekamajā?� D�uljeta uzrunāja Solo. �Ja pieņemam, ka uguns to nesabojāja.�

Solo noglauda bārdu. �Krājumi kādiem trim gadiem. Varbūt �etriem. Bet tikai man.�

D�uljeta parēķināja. �Pieņemsim, ka izglābās divsimt cilvēku, lai gan nedomāju, ka viņu bija tik daudz. Kas tur sanāk? Varbūt piecas dienas?� Viņa nosvilpās. Da�ādie dārzi un saimniecības vecajās mājās nu ieguva pilnīgi citu nozīmi. Lai nodro�inātu pārtiku tūksto�iem cilvēku simtiem gadu garumā, līdzsvars tajos bijis ārkārtīgi svarīgs. �Mums vispār jābeidz slēpties,� viņa teica. �Kas mums ir vajadzīgs...� D�uljeta lūkojās to cilvēku sejās, kas viņai pilnībā uzticējās. �Mums ir vajadzīga domes sēde.�

Nospriedis, ka viņa joko, Rafs iesmējās.

�Kas?� Solo pārjautāja.

�Mums vajadzīga sapulce. Ar visiem. Visiem, kas paliku�i. Mums jāizlemj, vai paliksim slēpties vai dosimies no �ejienes prom.� �Man likās, ka mēs raksimies uz citu elevatoru,� Rafs bilda. �Vai raksimies uz to otru vietu.�

�Es domāju, ka rak�anai mums pietrūks laika. Tas prasīs nedēļas, bet dārzi ir izpostīti. Turklāt man ir labāka doma. Ātrāks risinājums.� �Un kā ar dinamīta stieņiem, ko nesām? Es domāju, ka iesim laist gaisā cilvēkus, kas pie �ī visa vainīgi.�

�Tas joprojām nav izslēgts. Klau, tas mums būs jādara tik un tā. Mums jātiek no �ejienes prom. Citādi D�imijam būs taisnība. Mēs vienkār�i viens otru apslaktēsim. Tādēļ visi jāsasauc kopā.�

�Mums tas būs jādara atpakaļ lejā, ģeneratoru telpā,� Rafs sprieda. �Kādā pietiekami lielā vietā. Vai varbūt dārzos.�

�Nē.� D�uljeta pagriezās un aplūkoja telpu ap sevi. Viņa paskatījās uz sienām aiz augstajiem serveriem, redzēja, cik pla�a patiesībā ir �ī telpa. �Mēs to darīsim �eit. Mēs parādīsim viņiem �o telpu.�

��eit?� Solo brīnījās. �Divsimt cilvēku? �eit?� Viņ� izskatījās manāmi satriekts un sāka abām rokām glaudīt bārdu.

�Kur viņi visi sēdēs?� pajautāja Hanna.

�Kā viņi kaut ko redzēs?� gribēja zināt Elīza.

D�uljeta aplūkoja pla�o zāli ar augstajām, melnajām iekārtām. Daudzas no tām klik�ķēja un dūca. No to virsotnēm griestos iestiepās vadi. Izsekodama videonovēro�anas kameru kabeļus savās vecajās mājās, D�uljeta bija noskaidrojusi, ka tie visi ir savstarpēji-savie-noti. Viņa zināja, kā elektroenerģija tiek padota caur to pamatnēm, kā noņemami sānu paneļi. D�uljeta ar plaukstu noglauda vienu no iekārtām, uz kuras Solo bija atzīmējis savu jaunības dienu skaitu. Tās bija sakrāju�ās gados.

�Aizej, lūdzu, uz tērpu laboratoriju un paņem manu darbarīku somu!� viņa teica Solo.

�Projekts?� viņ� pajautāja.

D�uljeta pamāja, un Solo nozuda starp augstajām ma�īnām. Rafs un bērni vaicājo�i lūkojās D�uljetā. Viņa pasmaidīja. �Bērni, jums tas patiks!�

Kad aug�pusē bija nogriezti vadi un pie pamata atskrūvētas skrūves, atlika vien pietiekami spēcīgi pagrūst. Tas sagāzās daudz vieglāk nekā sakaru tornis. D�uljeta apmierināti noskatījās, kā ma�īna sasvērās, nodrebēja un nogāzās ar blīk�ķi, ko viņa caur zolēm juta pēdās. Mailss un Riksons sita pieci un klaigāja kā jau zēni, kas dara blēņas. Hanna un �ovs jau bija pievērsu�ies nākamajam serverim. D�uljetas pacelta, Elīza uzrāpās aug�ā ar vadu knaiblēm rokās, bet Kucēns rēja, lai viņa uzmanās.

�Tas ir kā griezt matus,� teica D�uljeta, vērodama Elīzu darbā.

�Nākamo mēs varētu apgriezt Solo bārdu,� meitenīte ieminējās.

��aubos, vai viņam tas patiktu,� nosmēja Rafs.

D�uljeta pagriezās un redzēja, ka raktuvju strādnieks atgriezies no sava uzdevuma. �Nometu lejā kādu simtu zīmī�u,� viņ� pastāstīja. �Vairāk nespēju uzrakstīt. Plaukstu jau sāka vilkt krampī. Izkaisīju tās uz visām pusēm, tādēļ da�as noteikti sasniegs apak�u.�

�Labi. Vai uzrakstīji, ka te aug�ā ir pārtika? Ka pietiek visiem?�

Viņ� pamāja.

�Tad mums vajadzētu nostumt to agregātu no lūkas un paskatīties, vai nebūsim sameloju�i. Citādi nāksies izlaupīt dārzus virs mums.�

Rafs sekoja D�uljetai nogāztā sakaru servera virzienā. Viņi pārliecinājās, ka no spraugas neplūst dūmi, un D�uljeta aptaustīja pamatni, lai justu, vai tā ir karsta. Solo patvēruma sienas klāja metāls, tādēļ viņa cerēja, ka uguns nebūs izplatījusies tālāk par grāmatu kaudzi. Tomēr neko nevarēja zināt. Stumjot sānis, nokritu�ais tornis �ausmīgi �īkstēja. No cauruma izvēlās tum�u dūmu mākonis.

D�uljeta gaiņāja to ar roku un klepoja. Rafs aizskrēja aiz servera un grasījās stumt to atpakaļ. �Pagaidi!� teica D�uljeta, iznirdama no mākoņa. �Tie izsīkst.�

Gaiss serveru telpā kļuva dūmakains, bet melnums no lūkas vairs nevēlās. Tikai izplūda tā daļa, kas bija sakrājusies zem servera. Rafs sāka kāpt lejā, bet D�uljeta uzstāja, ka ies pirmā. Viņa ieslēdza savu kabatas lukturīti un nokāpa izklīsto�ajos dūmos.

Lejā D�uljeta pieliecās un elpoja caur savu apak�kreklu. Kabatas luktura stars izskatījās pēc cietas vielas, it kā uzbrukuma gadījumā viņa varētu ar to kādam iesist. Tomēr neviens neuzbruka. Gaiteņa vidū, joprojām sakumpis, gulēja kāds apveids. Smaka bija briesmīga. Tālāk dūmi bija retāki, un D�uljeta uzsauca Rafam, ka var dro�i kāpt lejā.

Kamēr D�uljeta pārkāpa līķim un izpētīja telpai nodarītos bojājumus, viņ� trok�ņaini kāpa, grabinādams trepes. Gaiss bija silts un smags, bija grūti paelpot. Tobrīd D�uljeta iztēlojās, ko, �eit lejā smakdams, piedzīvojis Lūkass. Asaras acis saskrēja ne tikai no dūmiem.

�Tās bija grāmatas.�

Rafs nostājās līdzās un skatījās uz melno pelnu kaudzi telpas vidū. Viņ� dro�i vien bija redzējis grāmatas, kad glāba D�uljetu, jo �obrīd no tām vairs nebija ne miņas. Nu �īs lappuses bija gaisā. Tās bija viņu plau�ās. D�uljetu smacēja atmiņas par pagātni.

Viņa piegāja pie sienas un nopētīja radio. Metāla būris joprojām bija atliekts tajā vietā, kur viņa to tik sen salauza. Viņa nospieda ieslēg�anas pogu, bet nekas nenotika. Plastmasas slēdzis bija lipīgs un silts. Ierīces iek�as dro�i vien bija sakusu�as vienā lielā gumija^un vara pikucī.

�Kur tā pārtika ir?� Rafs pajautāja.

�Aiz tām durvīm,� D�uljeta norādīja. �Rokturim izmanto kādu lupatu!�

Viņ� devās dziļāk, lai izpētītu dzīvokli un pieliekamo, kamēr D�uljeta pētīja sakusu�o datora monitoru ar karstumā saplīsu�u ekrānu, kas stāvēja uz veca rakstāmgalda paliekām. No Solo guļasvietas vairs nebija ne miņas, atlikusi vien kaudze metāla kārbu, kurās kādreiz glabājās grāmatas, da�as kārbas milzīgajā karstumā bija ielieku�ās. D�uljeta aiz sevis pamanīja melnus pēdu nospiedumus un aptvēra, ka zābaku gumijas zoles karstumā sāku�as kust. Viņa izdzirdēja, ka blakus telpā Rafs priecīgi iesaucās. D�uljeta iegāja pa durvīm un redzēja, ka draugs sagrābis pilnas rokas ar bund�ām un, muļķīgi smaidīdams, ar zodu piespiedis tās, kas svārstījās kaudzes virspusē.

�Te ar tādām pilni plaukti!� viņ� teica.

D�uljeta piegāja pie ieejas un iespīdināja iek�ā gaismu. Plaukti bija pla�i un tuk�i, tikai vietām pavīdēja pa kādai bund�ai. Tomēr telpas dziļumā da�i plaukti izskatījās pilnāki. �Ja visi atnāks, mums ar to pietiks tikai da�ām dienām, ne vairāk,� viņa teica.

�Varbūt mums nevajadzēja visus saukt.�

�Nē,� D�uljeta noteica. �Mēs rīkojamies pareizi.� Viņa pievērsās sienai pie mazā ēdamgalda. Uguns nebija tikusi cauri durvīm. Palagu lieluma shēmas karājās pie sienas pilnīgi neskartas. D�uljeta pārlaida acis pār tām, meklēdama vajadzīgās. Atradusi viņa tās noplēsa. Locīdama kartes, D�uljeta izdzirdēja augstu virs viņiem slāpētu būk�ķi � tur krita vēl viens serveris.

Viņi nāca pa da�iem, tad pa pulciņiem un visbeidzot straumēm. Viņi brīnījās par stabilo apgaismojumu gaiteņos un izpētīja kabinetus. Neviens no �iem cilvēkiem nekad nebija bijis IT nodaļā. Tikai nedaudzi no viņiem bija pabiju�i augstākajos līmeņos bie�āk, nekā bija nepiecie�ams, lai veiktu svētceļojumu pēc tīrī�anām. Ģimenes klīda no vienas telpas otrā; bērni staipīja līdzi papīra kaudzes; daudzi nāca pie D�uljetas vai pārējiem jautāt par zīmītēm, ko bija salocījis un izmētājis Rafs, jautāja par pārtiku. Viņi izskatījās citādi, lai gan bija pagāju�as tikai da�as dienas. Kombinezoni bija nosmērēti un saplēsti, sejas sakritu�ās un noaugu�as ar bārdas rugājiem, zem acīm bya tum�i loki. Tikai da�u dienu laikā. D�uljeta redzēja, ka viņiem atliku�as tikai da�as dienas, līdz iestāsies izmisums. To redzēja visi.

Tie, kuri ieradās agrāk, palīdzēja sagatavot ēdienu un apgāzt atliku�os serverus. Telpu pildīja siltu dārzeņu un zupas smar�a. Divi karstākie serveri � �etrdesmitais un trīsdesmit astotais � tika nolaisti zemē, neatvienojot no strāvas. Uz to karstajiem sāniem tika saliktas atvērtas bund�iņas, to saturs lēni vārījās. Trūka galda piederumu, tādēļ daudzi stāvēja, dzerdami zupu vai dārzeņu sulu tie�i no siltajām skārdenēm.

Kamēr Riksons parūpējās par mazuli, Hanna palīdzēja D�uljetai sagatavoties domes sēdei. Viena karte jau bija piesprausta pie sienas, un Hanna strādāja pie otras. Viņa pārbaudīja D�uljetas darbu un pārvilka visas līnijas ar diegu. Ceļ� tika atzīmēts ar ogli. D�uljeta noskatījās, kā ienāk vēl kāda ļau�u grupa. Viņa aptvēra, ka �ī ir viņas otrā domes sēde un ka pirmā nebeidzās diez ko labi. D�uljeta saprata, ka �ī būs arī viņas pēdējā iespēja uzrunāt savus ļaudis.

Vairums sanāku�o bija no dārziem, tomēr sāka parādīties arī da�i mehāniķi un raktuvju strādnieki. No vidus līmeņu �erifa vietnieka iecirkņa ieradās Toms Higinss un Plāno�anas komiteja. D�uljeta redzēja, kā viens no viņiem nostājās uz kritu�a servera ar ogli un papīru rokās un bakstīja gaisā pirkstu, mēģinādams saskaitīt galvas un lādēdams ņudzo�o pūli, kas apgrūtināja viņa uzdevumu. D�uljeta iesmējās, bet tad saprata, ka tas, ko viņ� dara, ir svarīgi. Viņiem tas būs jāzina. Pie viņas kājām gulēja tīrī�anas tērps, viens no sanāksmes uzskates līdzekļiem. Viņiem būs jāzina, cik ir tērpu un cik ir cilvēku.

D�uljetai par pārsteigumu, caur pūli spiedās Kortnija. D�uljeta plati pasmaidīja un apskāva draudzeni.

�Tu od pēc dūmiem,� Kortnija konstatēja.

D�uljeta iesmējās. �Es necerēju, ka tu atnāksi!�

�Zīmītē bija teikts, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums.� �Tie�ām?� Viņa palūkojās uz Rafu.

Bālais raktuvju strādnieks paraustīja plecus. �Varbūt da�ās bija tā rakstīts,� viņ� noteica.

�Nu, kas te notiek?� Kortnija jautāja. �Gar� kāpiens pēc drusciņas zupas? Kas tev padomā?�

�Es izstāstī�u visiem reizē.� Rafam: �Vai vari palūkot, lai visi ienāk iek�ā? Un varbūt aizsūti Mailsu un �ovu vai kādu no nesējiem uz kāpnēm paskatīties, vai nenāk vēl kāds.�

Kad viņ� aizgāja, D�uljeta ievēroja, ka visi jau sē� uz serveriem, muguras kopā saspiedu�i, strebj no skārdenēm, kamēr no lielajām kaudzēm aiz Solo muguras tiek atvērtas un ņemtas jaunas. Viņ� bija uzņēmies vērt vaļā bund�as ar kādu grīdas kontaktam pievienotu elektrisku ietaisi. Daudzi sēdo�ie noskatījās uz pārtikas krājumiem, kas iznesti no Solo pieliekamā. Vēl vairāk acu pāru bija pievērsti D�uljetai. �uksti �alca kā izmucis tvaiks.

Redzēdama, ka cilvēku skaits telpā pieaug, D�uljeta uztraucās un soļoja �urpu turpu. �ovs un Mailss atgriezās ar ziņām, ka nāk vēl tikai da�i cilvēki un kāpnēs ir diezgan kluss. �ķita, ka kop� brī�a, kad D�uljeta un Rafs cīnījās ar uguni, pagājusi vesela diena; viņa negribēja ielūkoties rokas pulkstenī un aptvert, ka patiesībā pagāju�as vien stundas. D�uljeta jutās nogurusi. It sevi�ķi tagad, kad visi �eit sēdēja, sa�ķiebu�i skārdenes pie lūpām, sizdami pa to dibeniem, slaucīdami mutes piedurknēs un vērodami viņu. Gaidīdami.

Ēdiens bija viņus apklusinājis un uz mirkli apmierinājis. Skār-denes deva darbu viņu mutēm un rokām. D�uljeta bija ieguvusi mirkli atelpas. Viņa zināja, ka jārīkojas tagad vai nekad.

�Es saprotu, ka gribat zināt, kādēļ esmu jūs sasaukusi,� viņa iesāka. �Kādēļ mēs esam �eit.� D�uljeta pacēla balsi, un sarunas ap sagāztajiem serveriem pieklusa. �Un es nerunāju par to, kādēļ esam �eit, �ajā telpā. Es runāju par �o elevatoru. Kādēļ mēs bēgām? Visapkārt virmo daudz baumu, bet esmu �eit, lai izstāstītu jums patiesību. Esmu ievedusi jūs �ajā visslepenākajā telpā, lai atklātu patiesību. Mūsu elevators tika iznīcināts. Tas tika saindēts. Tie, kuri nepaguva izbēgt kopā ar mums, ir gāju�i bojā.�

Telpu pār�alca �ukstu vilnis. �Kas to saindēja?� kāds nokliedzās. �Tie pa�i cilvēki, kuri ieveda mūs pazemē pirms simtiem gadu. Man vajag, lai jūs paklausāties. Lūdzu, klausieties!�

Pūlis pieklusa.

�Mūsu sen�i tika ievesti pazemē, lai mēs izdzīvotu, kamēr apstākļi pasaulē uzlabojas. Kā daudzi no jums zina, pirms mums tika atņemtas mūsu mājas, es izgāju ārā. Es paņēmu gaisa paraugus un domāju � jo tālāk mēs no �ejienes tiksim, jo labāki būs apstākļi. To es pieņemu ne tikai mērījumu rezultātu dēļ; esmu dzirdējusi no cita elevatora, ka tālāk ir zilas deb��

�Muļķības!� kāds nokliedzās. �Es esmu dzirdējis, ka tie ir meli, kaut kas, ko viņi izdara ar tavām smadzenēm, pirms tiec sūtīts tīrīt.�

D�uljeta atrada cilvēku, kur� to teica. Tas bija kāds pavecāks nesējs, cilvēks, kura profesijas pārstāvji glabāja ne tikai tenkas, bet arī noslēpumus, kuri bija pat pārāk bīstami, lai tos pārdotu. Kamēr ļaudis atkal sa�ukstējās, D�uljeta ievēroja, ka caur biezajām metāla durvīm izspraucas jauns atnācējs. Sakrustojis rokas uz krūtīm un tās paslēpis piedurknēs, ienāca tēvs Vendels. Bobijs noaurojās, lai visi aizver mutes, un ļaudis pamazām paklausīja. D�uljeta pamāja sveicienu tēvam Ven-delam, un viņa virzienā pagriezās vairākas galvas.

�Es lūdzu daļai manis sacītā vienkār�i noticēt,� D�uljeta teica. �Es zinu, ka daļa no tā, ko teik�u, pilnīgi noteikti ir patiesība. Es zinu, lūk, ko � mēs varētu palikt �eit un iekārtoties uz dzīvi, bet nezinu uz cik ilgu laiku. Un mēs dzīvotu bailēs. Baidoties ne tikai viens no otra, bet arī no tā, ka jebkurā mirklī mūs var piemeklēt nelaime. Viņi var atvērt mūsu durvis nejautājot, var saindēt mūsu gaisu nepasakot un atņemt mūsu dzīvības bez brīdinājuma. Un es nezinu, kas tā būtu par dzīvi.�

Ļaudis sēdēja nekustīgi, it kā būtu pamiru�i.

�Alternatīva ir iet. Bet, ja mēs to darīsim, atpakaļceļa nebūs��

�Uz kurieni iet?� kāds sauca. �Citu elevatoru? Un ja nu tas ir sliktāks par �o?�

�Nē, ne uz elevatoru.� D�uljeta atbildēja. Viņa atkāpās, lai viņi redzētu pie sienas piekārto karti. �Lūk, kur tie ir. Piecdesmit elevatori. �īs bija mūsu mājas.� D�uljeta norādīja, un, kombinezoniem �abot, ļaudis staipīja kaklus, lai saskatītu. D�uljeta juta kaklā kamolu no visaptvero�a prieka un skumjām par to, ka beidzot var saviem ļaudīm izstāstīt patiesību. Viņa aizbīdīja pirkstu līdz blakus elevatoram. �Lūk, kur mēs atrodamies �obrīd.�

�Cik to daudz!� viņa dzirdēja kādu �ukstam.

�Cik tālu tie ir?� jautāja kāds cits.

�Lai parādītu, kā mēs �eit nokļuvām, es uzvilku līniju.� Viņa norādīja uz to. �Aizmugurē varētu būt grūti saskatīt. Un, lūk, �ī līnija rāda virzienu, kādā bija pavērsta mūsu rak�anas ma�īna.� Viņa novilka pa to ar pirkstu, lai tie redzētu, kur tā aizved. D�uljetas pirksts slīdēja sānis ārā no kartes un apstājās uz sienas. Pamājusi Elīzai, D�uljeta palūdza viņu pienākt un uzlikt pirkstu vietā, ko viņa jau bija atzīmējusi.

��ajā kartē redzams elevators, kurā �obrīd atrodamies.� D�uljeta piegāja pie nākamās papīra loksnes. �Tā pamatos redzama vēl viena rak�anas ma�īna��

�Mēs negribam tavu rak�anu��

D�uljeta pagriezās pret skatītājiem. �Es arī negribu rakt. Godīgi sakot, es nedomāju, ka mums tam pietiktu degvielas, jo esam to dedzināju�i kop� dienas, kad �eit ieradāmies, turklāt mēs pamatīgi nopūlējāmies, lai �o ma�īnu pagrieztu. Un es nedomāju, ka mums pietiks pārtikas vēl nedēļai vai divām � ne jau visiem. Mēs neraksim. Bet mūsu shēma atbilda mājās atrastās ma�īnas izmēriem un atra�anās vietai. Tā pilnībā atbilst mērogam un pat virzienam, kurā tā bija pavērsta. �eit man ir shēma, kurā redzams �is elevators un �is racējs.� Viņa ar roku norādīja uz otru papīra loksni, tad atgriezās pie lielās kartes. �Ievērojiet, kā uzsāktā līnija tiecas cauri kartei, neskarot nevienu no*pārējiem elevatoriem.� D�uljeta gāja un virzīja pirkstu pa līniju, līdz skāra Elī-zas pirkstu. Meitene pacēla galvu un plati uzsmaidīja viņai.

�Mums ir labas aplēses par degvielas daudzumu, ko patērējām, lai nokļūtu �ajā elevatorā, un tās atlikumu. Mēs zinām, ar kādu daudzumu darbus uzsākām un cik ātri tā sadeg. Esam aprēķināju�i, ka ar iespējamu desmit procentu rezervi racējā tika uzpildīts tik daudz degvielas, lai aizvestu mūs tie�i līdz �im punktam.� Viņa atkal pieskārās Elīzas pirkstam. �Turklāt racēji ir pavērsti nelielā leņķī uz aug�u. Mēs domājam, ka tie �eit tika novietoti, lai aizvestu mūs līdz �im punktam � lai dabūtu mūs no �ejienes prom.� Viņa ievilka elpu. �Es nezinu, kad viņi grasījās mums to pateikt � ja vispār grasījās to darīt � bet mans ierosinājums ir negaidīt, kad mums liks to darīt. Es saku � ejam!�

�Vienkār�i ejam?�

D�uljeta pārlaida skatu pār pūli un redzēja, ka runā viens no Plāno�anas komitejas vīriem.

�Es domāju, ka ārā mums varētu būtu dro�āk nekā paliekot �eit. Es zinu, kas notiks, ja mēs paliksim. Es gribu zināt, vai būs labāk, ja dosimies prom.�

�Tu ceri, ka tur ir dro�āk,� kāds noteica.

D�uljeta nemeklēja balss īpa�nieku. Viņa ļāva skatienam slīdēt pār ļau�u galvām. Visi, ieskaitot viņu pa�u, domāja vienu domu.

�Tie�i tā! Es ceru. Es paļaujos uz sve�inieka teikto. Man ir �uksti, ko dvesa cilvēks, kuru nekad neesmu satikusi. Man ir sajūta pakrūtē, manā sirdi. Man ir �is līnijas, kas krustojas kartē. Un, ja jūs domājat, ka ar to nepietiek, es jums piekritī�u. Visu savu dzīvi esmu dzīvojusi, ticēdama tikai tam, ko redzu. Man ir vajadzīgi pierādījumi. Man jāredz rezultāti. Un pat tad man jāpārliecinās otro un tre�o reizi, pirms eju palūkoties, kā ir īstenībā. Tomēr �is ir gadījums, kad zinu skaidri � dzīve, kas mūs sagaida �eit, � to nav vērts dzīvot. Un pastāv iespēja, ka citur mūs gaida labāka dzīve. Esmu gatava iet un palūkoties, ta�u tikai tad, ja pietiekami daudzi no jums nāks man līdzi.�

�Es ie�u tev līdzi,� noteica Rafs.

D�uljeta pamāja. Telpa acu priek�ā nedaudz izplūda. �Es zinu, ka tu nāksi,� viņa teica.

Solo pacēla roku. Ar otru viņ� glauda bārdu. D�uljeta juta, ka Elīza satver viņas plaukstu. �ovs turēja nemierīgo kucēnu, tomēr tik un tā pamanījās pacelt roku.

�Kā mēs tur nokļūsim, ja neraksim?� nokliedzās viens no raktuvju strādniekiem.

D�uljeta pieliecās, lai paceltu kaut ko no grīdas. Kamēr galva bija pieliekta, viņa izslaucīja acis. Tad iztaisnojās un pacēla vienu no tīrī�anas tērpiem, vienā rokā turēdama to, bet otrā � ķiveri.

�Mēs iesim ārā,� viņa teica.

Kamēr viņi strādāja, pārtikas krājumi izslka. Skaitot pazūdo�ās skārdenes un pēdējo ra�u no dārziem, kļuva drūmi. Ne visi �ajā elevatorā nonāku�ie piedalījās; daudzi tā ari neieradās uz sanāksmi; citi vienkār�i devās prom, aptvēru�i, ka varēs piesavināties vairāk dobju, ja pasteigsies. Vairāki mehāniķi lūdza atļauju nokāpt lejā līdz Mehānikas daļai, lai sasauktu tos, kuri bija atteiku�ies kāpt, mēģinātu pierunāt viņus nākt līdzi, palūkotos, vai varēs izkustināt Vokeru. D�uljeta bija sajūsmā par iespēju, ka vēl vairāk cilvēku varētu nākt līdzi. Visiem kopā strādājot, viņa arī juta, kā pieaug spriedze.

Serveru telpa bija pārvērtusies milzīgā darbnīcā, tā atgādināja kādu skatu no Apgādes daļas zālēm. �eit bija izklāti gandrīz simt piecdesmit tērpi, un katru no tiem vajadzēja pielāgot un piemērīt. D�uljetu skumdināja tas, ka tērpu ir vairāk, nekā būs valkātāju, tomēr viņa juta arī nelielu atvieglojumu. Ja būtu otrādi, tas radītu problēmas.

D�uljeta bija parādījusi kādam ducim mehāniķu, kā savienot vārstus tāpat kā tērpos, ko viņi ar Nelsonu bija izmantoju�i, lai elpotu tērpu laboratorijā. IT trūka vārstu, tādēļ nesējiem tika pie�ķirti paraugi, un viņi tika aizsūtīti lejā uz Apgādi, kur � D�uljeta bija dro�a � vajadzētu atrasties vairāk �o detaļu, kas citādi bija nederīgas izdzīvo�anai elevatorā. Bija nepiecie�amas paplāksnes, hermētiskā lente un izolācijas materiāli. Viņiem tika pieteikts arī sastiprināt kopā un uzvilkt aug�ā gan Apgādē, gan Mehānikas daļā atrodamos metinā�anas komplektus. D�uljeta parādīja viņiem at�ķirību starp skābekļa un acetilēna baloniem un piekodināja, ka acetilēnu viņiem nevajadzēs.

Izmantojot karti, Ēriks aprēķināja attālumu un nosprieda, ka uz duci cilvēku varētu izsniegt vienu skābekļa balonu. D�uljeta ieteica, ka dro�ības labad tie varētu būt desmit cilvēki. Kamēr apmēram piecdesmit ļaudis strādāja pie tērpiem � nogāztie serveri kalpoja par darbagaldiem, pie kuriem tie bija sasēdu�ies un satupu�i, � D�uljeta sapulcēja nelielu grupu nepatīkamam uzdevumam kafetērijā. Līdzi nāca tikai viņas tēvs, Rafs, Dovsons un divi pavecāki nesēji, kuri, pēc D�uljetas domām, jau agrāk bija strādāju�i ar līķiem. Pa ceļam uz aug�u viņi apstājās zem dārziem un gar sūkņu telpām aizlīkumoja līdz kriminālmeklētāja birojam. D�uljeta atrada salocītu melnu maisu krājumus un izvilka kādus piecus du�us. Tālāk viņi kāpa klusēdami.

Elevatorā 17 vairs nebija gaisa slū�u. Ārējās durvis joprojām bija pavērtas kop� elevatora kri�anas, kas notika pirms vairākiem desmitiem gadu. D�uljeta atcerējās, kā jau divas reizes spraukusies caur �īm durvīm, kā pirmajā reizē iestrēga viņas ķivere. Vienīgās barjeras starp viņiem un āra gaisu bija iek�ējo gaisa slū�u durvis un tās durvis, kas veda uz �erifa biroju. Nieka membrānas starp miru�u un mirsto�u pasauli.

D�uljeta palīdzēja pārējiem pārcelt krēslu un galdu barikādes, kas aiz�ķērsoja ieeju kabinetā. Starp mēbelēm vīdēja �aura eja, pa kuru D�uljeta bija ienākusi un izgājusi pirms vairāk nekā mēne�a, tomēr, lai strādātu, viņiem vajadzēja vairāk vietas. Viņa brīdināja pārējos par līķiem, kas guļ aiz durvīm, bet to, kādēļ tika pasaukti, viņi jau bija sapratu�i, kad gāja pēc melnajiem maisiem. Uz durvīm, ko D�uljeta grasījās atvērt, sastapās vairāku kabatas lukturu stari. Viņas tēvs bija uzstājis, ka visiem jāvelk maskas un gumijas cimdi. D�uljeta prātoja, vai to vietā viņiem būtu vajadzējis līst tīrī�anas tērpos.

Ķermeņi aiz durvīm izskatījās tie�i tā, kā viņa tos atcerējās � pelēku, nedzīvu locekļu mud�eklis. Viņas masku piepildīja sastāvējusies, metāliska smaka, un D�uljeta atcerējās, kā bija uzgāzusi sev vecas zupas katlu, lai noskalotu āra gaisu. Tā oda nāve un vēl kaut kas cits.

Pa vienam vien viņi iznesa miru�os un ievietoja tos līķu maisos. Tas bija nepatīkams darbs. Ļengana miesa slīdēja nost no kauliem kā sautēta gaļa. �Aiz locītavām,� D�uljeta brīdināja balsī, ko karsēja un slāpēja maska. �Aiz padusēm un ceļiem!�

Ķermeņi tik tikko turējās kopā, tomēr bija pietiekami stingri, cīpslas un kauli noturēja lielāko daļu svara. Melnie rāvējslēdzēji tika aizvilkti ar atvieglojumu. Gaisā skanēja klepus un rlstī�anās.

Vairums �erifa kabinetā guļo�o līķu bija sakritu�i viens otram virsū, it kā pūlētos iekļūt atpakaļ iek�ā, atpakaļ kafetērijā. Izskatījās, ka citi apgūlu�ies mierīgākā stāvoklī. Vīrietis, kur� bija atgāzies sadriskātās gultas paliekās atvērtajā aizturē�anas kamerā, gulēja uz sarūsēju�ā rāmja, jo matracis jau sen bija pagalam. Kāda sieviete stūrī, salikusi rokas uz krūtīm, izskatījās kā aizmigusi. Pēdējos ķermeņus D�uljeta iznesa kopā ar tēvu un redzēja, cik platas ir tēva acis, kā viņa skatiens piekalts meitai. Kāpdamās atpakaļ, ārā no �erifa kabineta, D�uljeta pār viņa plecu palūkojās uz gaisa slū�u durvīm, kas viņus visus gaidīja, to dzelteno ādu, no kuras lobījās nost krāsas plēksnes.

�Tas nav pareizi,� tēvs noteica aiz maskas slāpētā balsī, kamēr tā kustējās līdz ar viņa �okli. Viņi ielika līķi atvērtā maisā un aizvilka rāvējslēdzēju.

�Mēs viņus pienācīgi apbedīsim,� D�uljeta viņu mierināja, domādama, ka tēvs runā par to, kā viņi izturas pret cilvēku mirstīgajām atliekām � viņi tos bija sakrāvu�i kā netīras veļas maisus.

Viņ� novilka cimdus un masku, tupus pārnesa svaru uz papē�iem un ar plaukstas virspusi noslaucīja pieri. �Nē. �ie cilvēki. Es domāju, ka tu teici, ka �ī vieta bija praktiski izmirusi, kad tu �eit nokļuvi.�

�Tā bija. �eit dzīvoja tikai Solo un bērni. �ie cilvēki ir miru�i jau ļoti ilgu laiku.�

�Tas nav iespējams!� viņas tēvs iebilda. �Viņi ir pārāk labi saglabāju�ies.� Viņa skatiens slīdēja pār maisiem, sejā parādījās rūpju vai apjukuma grumbas. �Es teiktu, ka viņi ir miru�i pirms trim nedēļām. Ilgākais pirms �etrām vai piecām.�

�Tēt, viņi bija �eit, kad es ierados. Es rāpos viņiem pāri. Reizjautāju Solo par viņiem, un viņ� teica, ka atradis tos pirms daudziem gadiem.�

�Tas vienkār�i nevar būt��

�Tas dro�i vien tādēļ, ka viņi nav apglabāti. Vai gāze no āra atbaidīja kukaiņus. Tam ta�u nav nozīmes, vai ne?�

�Ja kaut kas ir tik ļoti nepareizs, tam ir milzīga nozīme! Kaut kas nav kārtībā ar visu �o elevatoru, ka es tev saku!� Viņ� piecēlās un devās uz kāpņu pusi, kur Rafs lēja uznesto ūdeni salasītajās krūzītēs un bund�iņās. Tēvs paņēma vienu sev, bet otru pasniedza D�uljetai. Viņa redzēja, ka tēvs aizdomājies. �Vai tu zināji, ka Elīzai bija dvīņumāsa?� viņ� pajautāja.

D�uljeta pamāja. �Man pastāstīja Hanna. Mirusi dzemdību laikā. Tāpat kā viņas mamma. Viņi par to daudz nerunā, it sevi�ķi ar Elīzu.�

�Un tie divi zēni. Markuss un Mailss. Vēl divi dvīņi. Vecākais zēns Riksons saka, ka domājis, ka viņam bijis brālis, bet tēvs atteicies par to runāt, un viņ� nepazina savu māti, kurai varētu pajautāt.� Tēvs iedzēra malku ūdens un ieskatījās skārdenē. D�uljeta mēģināja noskalot no mēles metālisko gar�u, kamēr Dovsons palīdzēja tikt galā ar vienu no maisiem. Viņ� ieklepojās un izskatījās gatavs apvemties.

�Daudz nāves,� D�uljeta piekrita, raizēdamās par virzienu, ko ieņēmu�as tēva domas. Viņa iedomājās par brāli, kuru tā arī nekad neiepazina. D�uljeta meklēja tēva vaibstos kādu zīmi, norādi uz to, ka tas viss atgādina viņam zaudēto sievu un dēlu. Bet viņ� prātoja par kādu citu noslēpumu.

�Nē, daudz dzīvības. Vai tad tu neredzi? Trīs dvīņu gadījumi se�ās dzemdībās? Un �ie bērni ir veseli kā rutki pilnīgi bez nekādas aprūpes. Tava drauga D�imija zobos nav neviena pa�a cauruma, un viņ� neatminas pēdējo reizi, kad slimojis! Neviens no viņiem neatminas! Kā tu to izskaidrosi? Kā tu izskaidrosi to, ka �ie līķi te guļ, it kā būtu miru�i tikai pirms pāris nedēļām?�

D�uljeta pieķēra sevi, ka lūkojas uz savu roku. Viņa steig�us izdzēra atliku�o ūdeni, pasniedza skārdeni tēvam un sāka atrotīt piedurkni. �Tēt, vai atceries, ka jautāju tev par rētām, par to, vai tās var pazust?�

Viņ� pamāja.

�Da�as no manām rētām ir pazudu�as.� Viņa parādīja tēvam elkoņa iek�pusi, it kā viņ� zinātu, ko tur vajadzētu ieraudzīt. �Kad

Lūkass man pateica, es viņam neticēju. Bet �eit patie�ām bija rēta. Un �eit vēl viena. Un tu ta�u teici, ka mana izdzīvo�ana pēc apdegumiem ir brīnums, vai ne?�

�Tu nekavējoties saņēmi labu medicīnisko aprūpi��

�Un Fics man neticēja, kad stāstīju viņam par to, kā ieniru, lai salabotu sūkni. Viņ� teica, ka ir strādājis applūdu�ās raktuvju �ahtās un redzējis, kā vīriem, kas ir divtik lielāki par mani, kļūst slikti, ieelpojot gaisu jau desmit metru dziļumā, kur nu vēl trīsdesmit vai �etrdesmit. Viņ� teica, ka, izdarot to, ko izdarīju, es būtu nomirusi.�

�Par darbu raktuvēs es nezinu pilnīgi neko,� noteica viņas tēvs. �Fics zina, un viņ� domā, ka man vajadzētu būt miru�ai. Un tu domā, ka �iem cilvēkiem vajadzētu būt sapuvu�iem��

�Viņiem vajadzētu būt kailiem kauliem. Ka es tev saku.� D�uljeta pagriezās un palūkojās uz tuk�o sienas ekrānu. Viņa iedomājās, vai tas viss varētu būt tikai sapnis. Vai �is viss notiek ar mirsto�u dvēseli; tā tvēra pēc kāda pakāpiena, kādām trepēm, pie kā pieķerties, kādas iespējas nekrist. Viņa bija tīrījusi un nomirusi uz tā pakalna pie sava elevatora. Viņa nekad nav mīlējusi Lūkasu. Nekad nav viņu pa īstam iepazinusi. Sī bija rēgu un māņu pasaule, ko saturēja kopā tuk�u sapņu virknes, smoko�a prāta ilūzijas. Viņa jau sen ir mirusi, bet tikai tagad sāk to aptvert�

�Varbūt kaut kas ir ūdenī,� ieminējās viņas tēvs.

D�uljeta novērsās no tuk�ās sienas. Viņa pasniedzās, saņēma tēva rokas savējās, tad pienāca tuvāk. Viņi apskāvās. Tēva bārdas rugāji skrāpēja viņas vaigu, un D�uljeta pūlējās apspiest asaras.

�Viss kārtībā,� tēvs teica. �Viss ir labi.�

Viņa nebija mirusi. Bet kaut kas nebija kārtībā.

�Tas nebūs ūdens,� viņa noteica, lai gan �ajā elevatorā norijusi vairāk ūdens, nekā viņai gribētos. D�uljeta atlaida tēvu un noskatījās, kā pirmie maisi tiek nesti uz kāpnēm. Kāds bija sasējis sadalītus elektrības kabeļus kā virvi un pārmetis pār margām, lai nolaistu kādu ķermeņi lejā. Sasodītie nesēji � nu viņa redzēja. Pat nesēji teica sasodītie nesēji.

�Varbūt tas ir gaisā,� viņa teica. �Varbūt tā notiek, kad vieta netiek piepildīta ar gāzi. Es nezinu. Bet es tev piekrītu, ka ar �o elevatoru kaut kas nav kārtībā. Un es domāju, ka pienācis laiks tikt no �ejienes prom.�

Tēvs izdzēra pēdējo ūdens malku. �Kad mēs iesim?� viņ� pajautāja. �Un vai tu esi dro�a, ka tā ir laba doma?�

D�uljeta pamāja. �Labāk, lai mēs mirstam tur ārā nekā �eit, nokaudami viens otru.� Un viņa saprata, ka izklausās pēc visiem tiem, kas sūtīti ārā tīrīt, visiem bīstamajiem sapņotājiem un juku�ajiem muļķiem, tiem, par kuriem pati bija smējusies un kurus nekad nebija sapratusi. Viņa izklausījās pēc cilvēka, kur� tic, ka ma�īna darbosies, lai gan nav vispirms ieskatījies iek�ā, nav izjaucis to un pārbaudījis.

<emphasis>Elevators 1</emphasis>

�arlote ar plaukstu dauzīja lifta durvis. Viņa bija uzsitusi pa izsauk�anas pogu mirklī, kad viņas brālis pazuda aiz lifta durvīm, bet bija jau par vēlu. Uzvilkusi tērpu tikai līdz pusei, viņa lēkāja uz vienas kājas, lai noturētu līdzsvaru. Ejā viņai aiz muguras Dārsijs pūlējās iestīvēties savā tērpā. �Vai viņ� to izdarīs?� viņ� sauca.

�arlote pamāja ar galvu. Viņ� izdarīs. Otru tērpu viņ� bija izvilcis Dārsijam. Tāds ir bijis viņa plāns jau no sākta gala. �arlote klapēja durvis un lādēja savu brāli.

�Tev jāģērbjas!� Dārsijs teica.

Viņa pagriezās un noslīdēja uz grīdas, apskāva ceļus. Viņa negribēja kustēties. �arlote noskatījās, kā Dārsijs iegrozās savā tērpā un pārmauc pār galvu apkakli. Viņ� nostājās un mēģināja aizsniegt rāvējslēdzēju uz muguras, bet galu galā padevās. �Vai vispirms man vajadzēja uzlikt mugursomu?� Viņ� paķēra un atvēra vienu no somām, ko bija sakravājis �arlotes brālis. Izvilka skārdeni, iebāza to atpakaļ. Tad atrada pistoli un atstāja to ārā. Tad atkal izvilka rokas un galvu no tērpa. ��arlote, mums ir pusstunda laika. Kā mēs tiksim no �ejienes prom?�

�arlote noslaucīja vaigus un pieslējās kājās. Dārsijam nebija ne mazākās sajēgas, kā �is tērps jāvelk. Viņa uzvilka tērpu kājās, atstādama, lai piedurknes un apkakle karājas, un steidzās pa eju pie viņa. Aiz muguras nozvanīja. �arlote apstājās un pagriezās, domādama, ka Donalds atgriezies, pārdomājis, un aizmirsdama, ka nospiedusi izsauk�anas pogu.

No ekspre�a kabīnes uz viņu blenza divi vīrie�i gai�i zilos kombinezonos. Viens no tiem apjukumā palūkojās uz pogām, tad atkal uz �arloti � �o sievieti, kas pa pusei ietērpta sudrabotā tērpā, � un durvis lēni aizvērās.

�Nu ir sūdi,� Dārsijs teica. �Mums patie�ām jādodas prom!�

�arloti pārņēma panika, sāka tik�ķēt iek�ējs skaitītājs. Viņa iedomājās par to, kā brālis bija uz viņu palūkojies no lifta, kā Donalds bija viņu uz atvadām noskūpstījis. �ķita, ka viņas krūtis tiks izrauts caurums, tomēr �arlote piesteidzās pie Dārsija un palīdzēja viņam izvilkt rokas no piedurknēm un uzstīvēt plecos mugursomu. Kad tērps bija uzvilkts pilnībā, viņa aizvilka aizdari uz muguras. Dārsijs palīdzēja viņai izdarīt to pa�u un tad sekoja līdz ejas galam. �arlote norādīja uz zemajām angāra durvīm un sniedza viņam abas ķiveres. Kaste, ko brālis viņiem atstāja, atradās tie�i tur, kur viņ� bija teicis. �Atver �īs durvis un atstutē tās ar kasti! Es ie�u ieslēgt liftu!�

Viņa atgrūda baraku durvis un, neveikli gāzelēdamās, skrēja pa gaiteni, ceļgaliem traucēja biezais tērps. Aiz nākamajām durvīm joprojām darbojās un �ņāca radio. Viņa iedomājās, cik tas bijis bezjēdzīgs, cik daudz laika patērēts, liekot to kopā, meklējot detaļas, un nu viņa to vienkār�i pameta. Pieskrējusi pie liftu vadības paneļa, �arlote norāva plastmasas pārklāju un pasita galvenos vadības slēd�us uz aug�u. Viņa bija pārliecināta, ka devusi Dārsijam pietiekami daudz laika, lai iespīlētu durvīs kasti. Vēl viens neveikls skrējiens pa gaiteni garām barakām, kas biju�as viņas mājas visas �īs moko�ās nedēļas, laukā viņas ellē � iero�u noliktavā, kur viņas pēdējie putni skumst zem brezenta pārklājiem, � kaut kur atskanēja viens vienīgs �iepstiens. No lifta. Viņu virzienā tuvojās duno�i soļi, Dārsijs sauca, lai viņa lien lidaparātu liftā.

Donalds liftā uzbrauca līdz se�desmit otrajam stāvam. Pabraucis garām se�desmit pirmajam, viņ� nospieda avārijas apstā�anās pogu. Lifts noraustījies apstājās un sāka dūkt. Donalds nostiprināja uz ratiņiem lādiņu un izvilka āmuru, tad saņēmās un noplēsa no lādiņa gala etiķeti. Viņ� nebija dro�s, kādi būtu postījumi, ja viņ� to uzspridzinātu liftā, tomēr Donalds bija gatavs to darīt, ja kāds mēģinātu viņu apturēt. Viņ� vēlējās sniegt māsai pietiekami daudz laika, tomēr bija gatavs riskēt ar visu, lai pieliktu �ai vietai punktu. Donalds vēroja pulksteni lifta displejā un gaidīja. Tas sniedza viņam pietiekami daudz laika pārdomām. Pagāja piecpadsmit minūtes, un viņ� ne reizi neieklepo-jās vai nenokrem�ļojās. Tas viņu sasmīdināja un lika aizdomāties, vai viņa stāvoklis varētu būt uzlabojies. Tad Donalds atcerējās, ka gan viņa vectēvs, gan tante bija jutu�ies labāk dienu pirms nāves. Dro�i vien tas pats notika ar viņu.

Āmurs kļuva arvien smagāks. Bija neaptverami stāvēt blakus kaut kam tik iznīcino�am kā �is lādiņ�, pieskarties priek�metam, kas var nogalināt tik daudzus un mainīt tik daudz. Pagāja vēl piecas minūtes. Viņam vajadzētu iet. Nu jau bija par ilgu. Paies kāds laiks, līdz viņ� nokļūs līdz reaktoram. Donalds pagaidīja vēl vienu minūti, kāda racionāla viņa prāta daļa apzinājās, ko viņ� ir nolēmis darīt, kāda dziļi apglabāta daļiņa, kas kliedza, lai viņ� to apdomā, lai ir saprātīgs.

Donalds uzsita pa apturē�anas slēdzi, pirms bija zaudējis drosmi. Lifts izkustējās. Viņ� cerēja, ka māsa un Dārsijs jau ir gabalā.

�arlote metās lidaparātu liftā, ķivere atsitās pret tā griestiem, gaisa balona svars uz muguras lika sasvērties sānis. Dārsijs iemeta liftā ķiveri un sāka līst viņai pakaļ. Iero�u noliktavā kāds iekliedzās. �arlote sāka stumt plastmasas kasti, kas bija vienīgā lieta, kas �obrīd atturēja liftu no aizvēr�anās un kustības uz aug�u. Grūda arī Dārsijs, bet kaste bija ļoti cie�i iestrēgusi. Vēl viens sauciens ārpusē. Dārsijs pagrāba pistoli, ko bija izņēmis no mugursomas. Viņ� nogūlās sānis un iz�āva no lifta; metāla kastē norībēja apdullino�i blīk�ķi. �arlote redzēja, kā vīri sudrabotos kombinezonos pieliecas un noslēpjas aiz lidma�īnām. Atskanēja atbildes �āvieni; netrāpījusi lode skaļi ietriecās lifta sienā. �arlote pagriezās, lai izspertu kasti ar kāju, bet durvis bija iespiedu�ās tās vākā. Kaste bija saspiedusies un drīzāk stūmās iek�ā, nevis ārā. �arlote mēģināja to ievilkt, bet nebija nekā, kur varētu pieķerties.

Dārsijs sauca, lai viņa nekustās. �arlotei par �ausmām, �audams, lai uzbrucēji būtu spiesti meklēt aizsegu, viņ� uz elkoņiem rāpās ārā no lifta. Dārsijs izlīda no lifta un sāka stumt kasti no otras puses. �arlote kliedza, lai viņ� pārstāj, lai nāk atpakaļ. Durvis aizvērsies, un viņ� paliks tur laukā! Atskanēja vēl viens �āviens, kas netrāpījis nod�inkstēja pret metālu. Dārsijs iespēra pa konteineru ar zābaku, un tas pavirzījās vairākus centimetrus dziļāk.

�Pagaidi!� �arlote kliedza. Viņa neveikli rausās durvju virzienā, negribēja nekur doties viena pati. �Pagaidi!�

Dārsijs iespēra pa kasti vēlreiz. Lifts izkustējās. Tas bija gandrīz brīvs, bija atliku�i vien da�i centimetri. Vēl viens �āviens no lidma�īnu puses, bet �oreiz tas nenod�inkstēja pret sienu netrāpījis. Dārsijs novaidējās, nokrizdams ceļos, viņ� pagriezās un nikni �āva pretiniekiem sev aiz muguras.

�arlote sāka vilkt viņu aiz rokas. �Nāc!� viņa kliedza.

Dārsijs iestūma viņas rokas liftā. Tad atbalstīja plecu pret kasti un uzsmaidīja viņai. Pirms viņ� iestūma kasti liftā līdz galam, viņ� teica: �Ir jau labi. Tagad es atceros, kas esmu.�

Pirms reaktoru līmeņa lifts palēnināja gaitu, durvis atvērās, un Donalds ar kāju uzspieda uz kravas ratiņiem un sasvēra tos atpakaļ. Viņ� stūma lādiņu uz apsardzes vārtu pusi. Tajos sēdo�ais apsargs vēroja, kā viņ� tuvojas, vieglā ziņkārē pacēlis uzacis. Lūk, cik viss ir nepareizi, nodomāja Donalds. Lūk, sargs, kur� neatpazīst slepkavu, jo viņ� ved lādiņu. Lūk, vīrietis noskenē ID ar Dārsija vārdu, iedegas zaļa gaismiņa, un izpau�as sen apniku�ā, nebeidzamā darba ietekme, kad viņam tiek pamāts, lai dro�i dodas vārtiem cauri. �eit visi redzēja, kas tuvojas, bet tik un tā laipni aicināja elli savās telpās.

�Paldies,� teica Donalds, riskēdams, ka �is cilvēks varētu viņu atpazīt.

�Lai labi sokas ar to tur!�

Donalds nekad agrāk nebija redzējis reaktorus. Tie bija ieslēgti aiz lielām durvīm un aizņēma trīs līmeņus. Katrā maiņā viru sarkanā �eit bija gandrīz tikpat daudz kā visu pārējo elevatora darbinieku kopā. Lūk, bezdvēseliskas ma�īnas sirds, kas bija tās vienīgais ievainojamais orgāns.

Viņ� devās pa izliektu gaiteni, gar tā sienām un griestiem stiepās resnas caurules un smagi kabeļi. Viņ� pagāja garām diviem sarkanā tērptiem darbiniekiem, un neviens no tiem neievēroja caurumus viņa kombinezona plecā vai to, ka asins traipi jau bija sāku�i brūnēt. Abi strādnieki sveicienā palocīja galvas un pameta uz viņa kravu a�us skatus, kas pat vēl ātrāk tika novērsti, lai viņam neienāktu prātā palūgt palīdzību. Viens no ratiņu riteņiem, neapmierināts ar briesmīgo nastu, �ikstēja, it kā sūdzētos par Donalda plānu.

Donalds apstājās pie galvenās reaktoru telpas durvīm. Bija gana tālu iets. Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka āmuru. Apsvēra, ko grasās darīt. Viņ� iedomājās par Helēnu, kura bija mirusi tā, kā cilvēkiem jāmirst. Lūk, kā tas darbojās. Tu dzīvo. Tu centies, cik spēj. Tu dod ceļu citiem. Ļauj izvēlēties tiem, kuri nāk pēc tevis. Ļauj viņiem izlemt, dzīvot savas dzīves pēc pa�u ieskatiem. Tāds ir pareizais ceļ�.

Viņ� pacēla āmuru virs galvas, un nodārdēja �āviens. �āviens un uguns viņa krūtīs. Donalds lēni pagriezās, āmurs grabēdams nokrita uz grīdas, un zem kājām pazuda pamats. Viņ� ķērās pie lādiņa, cerēdams paņemt to sev līdzi, nogrūst uz grīdas. Pirksti uztaustīja konusu, noslīdēja, aizķērās aiz ratiņu roktura, un lādiņ� nokrita līdz ar viņu. Donalds attapās guļus uz muguras, spēcīgajai vibrācijai atbalsojoties ķermenī, lādiņ� atsitās pret grīdu un lēni, nekaitīgi aizripoja pie sienas, kur nebija aizsniedzams.

Ilgā un tum�ā aug�upceļa galā bezpilota lidaparātu lifts atvērās automātiski. �arlote vilcinājās. Viņa meklēja kādu veidu, kā liftu nolaist, doties atpakaļ lejā. Tomēr vadības pults bija palikusi dziļi zem viņas. Rāpjoties ārā, lielais, pie muguras piestiprinātais skābekļa balons sitās pret lifta griestiem. Dārsijs bija pagalam. Viņas brālis bija pagalam. Ne jau to �arlote bija gribējusi!

Virs galvas mutuļoja melni mākoņi. Viņa rāpās aug�ā pa slīpu rampu; viss �ķita tik pazīstams. Viņa �eit jau bijusi, bet ne klātienē. �o skatu viņa bija redzējusi no saviem lidaparātiem, �o skatu, ar kuru atalgota �etru lidojumu laikā. Akseleratora iestumta, viņa paceltos tur, mākoņos, strauji manevrētu un lidotu brīva.

Tomēr �oreiz �arlote piespieda noguru�os muskuļus uznest viņu aug�ā pa rampu. Viņa sasniedza tās galu un redzēja, ka jātiek lejā uz betona apmales. Putns bez spārniem, zemei piesaistīts ceļotājs, viņa norausās no �īs apmales un nolēca smiltīs kā putnēns, kas izkritis no ligzdas.

Sākumā �arlote nebija dro�a, kurā virzienā doties. Turklāt viņai slāpa, bet pārtika un ūdens atradās somā, kas bija viņai uz muguras zem tērpa. Viņa pagriezās un pūlējās aizsniegt līdzi paņemtās mantas, iemeta aci kartē, ko brālis bija pielīmējis pie tērpa piedurknes, un bija dusmīga uz viņu par to. Dusmīga un pateicīga. Tāds bijis viņa plāns no sākta gala.

�arlote pētīja karti, bija pieradusi pie digitāla displeja, pla�āka skata, lidojuma plāna, tomēr rampa, kas veda zemes dziļumā, palīdzēja viņai noteikt, kurā pusē ir ziemeļi. Ceļu rādīja sarkanas līnijas kartē. Smagiem soļiem viņa vilkās pretī kalniem un pārskatāmākam augstumam.

Un �arlote atcerējās �o vietu, atcerējās, kā �eit stāvēja pēc lietus, kad zāle bija slapja un pakāpenisko slīpumu izraibināja dubultu riepu slie�u brūnie raksti. �arlote atminējās, ka bija aizkavējusies lidostā. Viņa kāpa �ajā kalnā, un brālis skrēja viņu satikt. Tas bija laiks, kad pasaule bija vesela. Tu varēji palūkoties debesīs un redzēt lidma�īnu atstātās sliedes. Varēji aizbraukt uz ātrās ēdinā�anas restorānu. Varēji piezvanīt saviem mīļajiem. Te reiz pastāvēja pasaule ar savu kārtību.

�arlote pagāja garām vietai, kur bija apskāvusi savu brāli, un jebkāds bēg�anas plāns zaudēja nozīmi. Viņa nevēlējās iet tālāk. Viņas brālis bija miris. Pasaule vairs nepastāvēja. Pat tad, ja viņa izdzīvos un redzēs zaļu zāli, ieēdis vēl kādu ātri pagatavojamo maltīti, sagriezīs lūpu uz vēl kādas ūdens skārdenes malas... kāda tam jēga?

�arlote slāja aug�up pa nogāzi soli pa solim tikai tādēļ, ka kājas pa�as nesa sevi uz priek�u, asarām ritot gar vaigiem, viņa jautāja � kāda tam jēga?

Donalda krūtis dega kā ugunīs. Ap kaklu krājās silta asins peļķe. Viņ� pacēla galvu un ieraudzīja, kā gaiteņa galā �urp soļo Tūr-mans. Pie katra sāna pa apsardzes vīram, to iero�i �au�anas gatavībā. Donalds taustījās kabatā pēc savas pistoles, bet bija jau par vēlu. Par vēlu! Acīs saskrēja asaras, un tās bija par cilvēkiem, kas dzīvos �ajā sistēmā, par simtiem tūksto�u, kas mirs un dzims, un cietīs. Viņ� pamanījās izvilkt pistoli, bet spēja pacelt to vien da�us centimetrus virs grīdas. �ie vīri nāk viņu nogalināt. Ārā viņi noķers �arloti un Dār-siju. Viņi uzbruks viņa māsai ar lidma�īnām. Viņi iznīcinās elevatoru pēc elevatora, līdz būs palicis tikai viens �ajā kaprīzajā dvēseļu tiesā, �ajā sistēmā, kur cilvēku dzīves vada ne�ēlīgi serveri un bezdvēseliska programma.

Viņu iero�i bija pavērsti pret Donaldu gatavībā izdzēst viņa dzīvību, viņi gaidīja, kad viņ� izdarīs kādu kustību. Viņ� mēģināja pacelt pistoli ar pēdējiem atliku�ajiem spēkiem. Donalds redzēja, kā tuvojas Tūrmans, �is cilvēks, kuru viņ� jau reiz bija no�āvis un nogalinājis, viņ� pacēla pistoli, ar pūlēm spēja noturēt to augstāk par desmit centimetriem.

Bet ar to pietika.

Donalds izstiepa roku, notēmēja uz varenā lādiņa konusu, kas bija veidots, lai iznīcinātu �ādus briesmoņus, un nospieda gaili. Viņ� dzirdēja rībienu, bet nespēja noteikt, kas bija tā cēlonis.

Zeme sa�ūpojās, un �arlote nokrita rāpus uz priek�u. Kā pēc granātas, kas iesviesta dziļā ezerā, atskanēja slāpēts blīk�ķis. Nogāze nodrebēja.

�arlote pagriezās sānis un palūkojās lejup. Līdzenajā zemē atvērās plaisa. Vēl viena. Betona tornis laukuma vidū sagāzās sānis, un zeme atvērās. Izveidojās krāteris, balta betona pulvera mākoņiem ceļoties no plaisām, ieplaka starp pakalniem sāka grimt, raudama, gāzdama un vilkdama dziļumā zemi kā milzīgs notekas caurums.

Kalns rībēja. Smiltis un sīki akmeņi slīdēja lejup, sacenzdamies viens ar otru, kamēr zeme bija kļuvusi kustīga. �arlote, sirdspukstiem joņojot un prātam noskaidrojoties, atmuguriski rāpās aug�up pa nogāzi un prom no bedres, kas pletās pla�umā.

Viņa pagriezās, piecēlās kājās un saliekusies rāpās, cik ātri vien spēja, ar rokām tverdama pēc zemes savā priek�ā, līdz pamats zem kājām atkal atgriezās. Viņa rāpās, līdz sasniedza kori, raudas bija pagaisu�as �okā, skatot tik varenas iznīcības ainu, vēj� pūta spēcīgi, tērps bija auksts un apjomīgs.

Uzkalna korē �arlote pakrita. �Donij!� viņa �ukstēja. Viņa pagriezās un nolūkojās caurumā, ko viņas brālis bija izrāvis zemes vaigā. �arlote gulēja uz muguras, bet smiltis sijājās pret tērpu, un sej-segā kauca vēj�, skats uz pasauli kļuva arvien neskaidrāks, visu aizklāja putekļi.

D�uljeta atminējās mir�anai paredzētu dienu. Viņa tika izsūtīta tīrīt, tika iepakota līdzīgā tērpā kā �is, viņa caur �auru sejsegu vēroja, kā viņai tika atņemta zili zaļā pasaule, kā krāsas izbalēja pelēkā, kolīdz viņa �ķērsoja pakalna kori un ieraudzīja īsto pasauli.

Un nu, lau�oties caur spēcīgo vēju, smiltīm �ņācot pret sejsegu, pulsam dunot un elpai smagi atbalsojoties kupolā, viņa vēroja, kā brūnais un pelēkais izsīkst un atkāpjas.

Sākumā pārmaiņas bija pakāpeniskas. Vietām bija manāmi blāvi zili plankumi. Bija grūti saprast, vai acis viņu nemāna. D�uljeta soļoja pirmajā grupā kopā ar Rafu, savu tēvu un septiņiem citiem stāviem, kuru tērpi bija savienoti ar kopējo skābekļa balonu, ko viņi stiepa uz maiņām. Pakāpeniskas izmaiņas pēk�ņi kļuva acīmredzamas, it kā viņi izietu caur kādu sienu. Dūmaka izklīda; spīdēja gaisma, vēj�, kas �austīja viņu no visām pusēm, aprima, parādījās krāsu laukumi � zaļas, zilas un spilgti baltas joslas. Pēk�ņi D�uljeta atradās pasaulē, kas bija gandrīz pārāk dzīvīga, pārāk spilgta, lai būtu ticama. Pret zābakiem kā nokaltu�i kukurūzas laksti �abēja brūni zāles stiebri, bet tie �ajā ainavā bija vienīgie miru�ie augi. Tālāk viļņojās un locījās zaļa zāle. Pār debesjumu slīdēja balti mākoņi. Un nu D�uljeta redzēja, ka bērnībā �ķirstītās bil�u grāmatas patiesībā biju�as blāvas, salīdzinot ar �o, to lappuses bija izbalēju�as.

Kāds uzlika plaukstu viņai uz muguras, un pagriezusies D�uljeta ieraudzīja tēvu, kur� platām acīm lūkojās ainavā. Izelpai aizmiglojot sejsega stiklu, Rafs ar plaukstu piesedza acis spilgtajā saulē. Hanna smaidīdama lūkojās uz mazuli, ko nesa zem tērpa un bija piespiedusi pie krūtīm, kamēr piedurknes brīvi plandījās vējā. Riksons aplika roku viņai ap pleciem, bet Elīza un �ovs pacēla rokas gaisā, it kā gribētu apskaut mākoņus. Bobijs un Fics nolika zemē skābekļa balonu un kādu mirkli vienkār�i blenza.

Aiz viņas grupas no putekļu sienas iznira vēl viena. Ķermeņi izlauzās caur putekļu plīvuru, un piepūlē savilktas, noguru�as sejas izgaismoja izbrīns un jauna enerģija. Kādam no stāviem tika palīdzēts, viņ� tika praktiski nests līdzi, tomēr krāsainais skats deva viņa kājām jaunu sparu.

Palūkodamās aiz muguras, D�uljeta redzēja, kā debesīs ietiecas putekļu siena. Dzīvība uz zemes, kas uzdrīkstējusies �ķērsot �o smacējo�o robe�u, bija iznīkusi, zāle pārvērtusies pūderī, retie ziedi sabrū-nēju�i sausos stublājos. Debesīs riņķoja putns, �ķiet, ka tas pētīja �os iebrucējus spilgtos, sudrabotos tērpos, bet tad, vairīdamies no briesmām, tas aizlidoja tālāk zilgmē.

D�uljeta juta līdzīgu pievilk�anas spēku, kas vilināja viņu zaļajā zālē, prom no miru�ās zemes, no kuras viņi izlīdu�i. Viņa pamāja savam pulciņam, mēmi caur sejsegu aicināja, lai tie seko, un palīdzēja Bobijam nest balonu. Visi kopā viņi devās lejup pa nogāzi. Pēc tam nāca citi. Katrs pulciņ� apstājās un brīnījās glu�i kā tīrītāji nostāstos, ko D�uljeta bija dzirdējusi. Kāda grupa nesa ķermeni, �ļauganu tērpu, un viņu sejas vēstīja drūmu ziņu. Toties pārējie bija eiforijā. D�uljeta juta to savās kūsājo�ajās smadzenēs, kas bija plānoju�as �odien mirt; viņa juta to uz ādas, aizmirsusi par rētām; viņa juta to noguru�ajās kājās un pēdās, kas nu varēja soļot līdz pat horizontam un vēl tālāk.

D�uljeta pamāja, lai nākamie pulciņi seko viņiem lejā pa nogāzi. Ieraudzījusi, ka kāds vīrs taustās ap ķiveres aizdari, D�uljeta �estikulēja, lai grupas biedri viņu aptur, un mēmā ziņa tika nodota no viena pulciņa otram. D�uljeta joprojām dzirdēja skābekļa balona �ņākoņu pa�as ķiverē, bet viņu sagrāba jauna apjausma. Pie viņu kājām bija vairāk nekā cerība, vairāk nekā akla cerība. �is bija solījums. Sieviete rācijā bija teikusi patiesību. Donalds patie�ām bija vēlējies viņiem palīdzēt. Cerība, ticība un uzticē�anās bija sniegu�as viņas ļaudīm prieku, lai cik īss tas varētu izrādīties. Viņa izvilka no numurētās, tīrī�anai paredzētās kabatas karti un pārbaudīja līniju virzienu. Tad aicināja visus tālāk.

Priek�ā bija vēl viens slīpums � liels, lēzens pakalns. D�uljeta devās tā virzienā. Viņai pa priek�u brida Elīza, nostiepusi savu cauruli līdz galam un pie katra soļa iztrūcinādama kukaiņus zālē, kas sniedzās viņai pāri ceļiem. Abu caurulēm gandrīz sāpinoties, viņai pakaļ dzinās �ovs. D�uljeta izdzirdēja sevi smejamies un nobrīnījās, kad pēdējoreiz izdvesusi �o skaņu.

Viņi uzbrida kalnā, līdz ar pieaugo�o augstumu �ķita, ka izple�as arī zeme viņiem visapkārt. Sasniedzot virsotni, D�uljeta saprata, ka tas nav kalns, bet gan vēl viens mākslīgi veidots zemes uzbērums. Tālāk zeme atkal veidoja bļodu. Pagriezusies, lai aplūkotu ainavu visapkārt, D�uljeta saprata, ka �is iedobums atrodas atsevi�ķi no pārējiem piecdesmit. Tālumā, tajā pusē, no kuras viņi bija atnāku�i, aiz zaļojo�as ielejas cēlās melnu mākoņu siena. Viņa redzēja, ka tā ir nevis vienkār�a siena, bet gan milzīgs kupols, kura centrā atradās elevatori. Un otrā virzienā, aiz �ī ieloka, pletās me�s kā no Mantojuma grāmatām, tāla dobe, kas pilna ar milzīgiem brokoļu �emuriem, kuru mērogs nebija prātam aptverams.

D�uljeta pagriezās pret pārējiem un uzsita ar plaukstu pa ķiveri. Viņa norādīja uz melnajiem putniem, kas planēja gaisā. Viņas tēvs pacēla roku un lūdza pagaidīt. Viņ� saprata, ko D�uljeta grasās darīt. Tēvs pasniedzās pēc savas ķiveres slēd�iem D�uljetas vietā.

D�uljeta juta tās pa�as izbailes, ko justu, ja viņas mīļotais piedāvātu noņemt ķiveri pirmais, bet ļāva tēvam to darīt. Rafs palīdzēja atvērt slēd�us, kas bija gandrīz neiespējami, ja rokās ir biezie cimdi. Galu galā tie noklik�ķēja, ķivere bija nost. Ievelkot pirmo izmēģinājuma gaisa malku, iepletās tēva acis. Viņ� pasmaidīja, ieelpoja atkal, bet �oreiz dziļāk, krūtis pacēlās, roka atslāba, ķivere izslīdēja no viņa pirkstiem un ievēlās zālē.

Izcēlās īsts tracis, cilvēki ķērās viens pie otra apkaklēm. D�uljeta nolika savu smago mugursomu zemē un palīdzēja Rafam, kur� savukārt ķērās pie viņas ķiveres. Kad tā bija noņemta, pirmais, ko viņa ievēroja, bija skaņas. Tie bija viņas tēva un Bobija smiekli, līksmās bērnu klaigas. Tad sekoja smar�as � augsnes un hidroponisko dārzu aromāts, auglīgas, uzraktas zemes smar�a, kad tā gatava uzņemt sēklas. Un gaisma, spilgta un silta kā fotosintēzes lampas, bet izkliedēta lielā attālumā, ietverdama visu ap viņiem, virs viņas tuk�ums, kas iesniedzās bezgalībā, virs viņu galvām nekā, izņemot tālus mākoņus.

Apskaujoties tērpu apkakles sitās kopā un klabēja. Pulciņi aiz viņiem steidzās ātrāk, ļaudis skrēja un palīdzēja piecelties pakritu�ajiem, caur kupoliem mirdzēja smaidi, miklas acis un asarās slapji vaigi, aizmirsti skābekļa baloni nostieptās caurulēs vilkās pa zemi, kādu zēnu nesa uz rokām.

Tika plēsti cimdi un tērpi, un D�uljeta aptvēra, ka viņi nekad nebija uz to cerēju�i. Pie viņu tērpiem nebija piestiprināti na�i, ar kuriem tos sagriezt. Viņi nebija cerēju�i jebkad pamest savus sudrabotos kapus. Viņi bija izgāju�i no elevatora sudrabotajos tērpos kā tīrītāji, jo dzīve sprostā kļūst neizturama, jo pat aizsoļo�ana pār kalnu, lai nomirtu, kļūst par ilgotu sapni.

Bobijs pamanījās saplēst savu cimdu ar zobiem un atbrīvot roku. Fics sekoja viņa piemēram. Visi smējās un svīda, mēģinādami atvērt viens otra liplentes aizdares un muguras rāvējslēdzējus, izvilkt rokas no piedurknēm, galvas no apkaklēm un drud�aini raustīt zābakus. Basām kājām un daudzkrāsainos, netīros apak�tērpos bērni izrāvās brīvībā un viens pēc otra metās kūleņot zālē. Elīza nolika zemē savu suni, kuru bija nesusi, piespiestu pie krūtīm kā bērnu, un iekliedzās, kad dzīvnieks nozuda garajos, zaļajos puduros. Viņa atkal to pacēla. �ovs smējās un izvilka no sava tērpa Elīzas grāmatu.

D�uljeta noliecās un pārlaida plaukstu pār zāli. Tā bija kā nezāles dārzos, tomēr saaugusi kopā cie�ā paklājā. D�uljeta iedomājās par augļiem un dārzeņiem, ko da�i bija paņēmu�i līdzi tērpā. Būs svarīgi saglabāt to sēklas. Viņa jau domāja, ka viņiem izdosies izdzīvot ilgāk par vienu dienu. Par vienu nedēļu. To iedomājoties, iesmeldzās dvēsele.

Atbrīvojies no tērpa, Rafs viņu sagrāba un noskūpstīja uz vaiga.

�Kas, pie joda?� Bobijs auroja, griezdamies uz riņķi ar izstieptām rokām, plaukstas pavērsis pret debesīm. �Kas, pie joda!�

Pienāca tēvs un norādīja lejā, zemes ielokā. �Vai tu to redzi?� viņ� pajautāja.

D�uljeta piesedza acis un palūkojās uz ieliekuma centru. Tur atradās zaļ� pagurs. Nē, ne paugurs, tas bija tornis. Tornis bez antenām, toties ar sudrabotu jumtu, kas �ur tur vīdēja caur vīteņaugiem. Lielāko daļu betona slēpa zāle.

Uzkalna korē pulcējās smejo�i ļaudis, un zāli drīz vien klāja zābaki un sudrabotas ādas. D�uljeta nopētīja betona torni, jau zinādama, ko viņi tajā atradīs. Lūk, kur sēkla jaunam sākumam. Viņa pacēla savu smago somu ar dinamītu. D�uljeta novērtēja viņu glābiņu.

�Ne vairāk, kā mums ir nepiecie�ams!� D�uljeta brīdināja. Viņa redzēja, ka laukumā ap betona torni drīz būs vairāk mantu, nekā viņi spēs panest. Tur bija apģērbs un darbarīki, konservēta pārtika, hermētiski noslēgtas plastikāta paciņas ar da�ādu nosaukumu sēklām � par lielu daļu �o augu viņa nekad nebija dzirdējusi. Elīza bija ieskatījusies savā grāmatā, un tās lappusēs bija atrodami tikai da�i no tiem. Starp krājumiem mētājās betona gabali un durvju atlūzas � durvju, kuras bijis paredzēts atvērt tikai no iek�puses.

Tālāk no torņa Solo un Vokers rosījās ap kādu auduma maisu un nūju komplektu un prātoja, kā tas uzstutējams. Viņi kasīja bārdas un apspriedās. D�uljeta bija patiesi pārsteigta par to, cik ātri Vokers pieradis pie jaunās vides. Sākumā viņ� bija atteicies līst ārā no sava tērpa un bija palicis tajā, līdz balonā izsīka skābeklis. Pēc tam viņ� bija izlīdis no tā drud�ainā steigā.

Elīza joņoja viņu tuvumā, viņa klaigāja un zālē ķerstīja savu dzīvnieku. Vai varbūt �ovs ķerstīja meitēnu � bija grūti pateikt. Hanna sēdēja uz lielas plastmasas kastes kopā ar Riksonu, zīdīja mazuli un lūkojās mākoņos.

Ap torni vēdīja silta ēdiena smar�a, jo Fics bija pamanījies izdabūt liesmu no viena skābekļa balona, un D�uljeta nodomāja, ka tas ir visbīstamākais ēdiena pagatavo�anas veids. Viņa pagriezās, lai ietu atpakaļ iek�ā un turpinātu pārlūkot plauktus, kad no bunkura smaidīdama iznāca Kortnija ar kabatas lukturi rokā. Pirms D�uljeta paguva pajautāt, ko draudzene atradusi, viņa ievēroja, ka torņa iek�ienē bija elektrība un spilgti dega gaismas.

�Ko tu izdarīji?� D�uljeta brīnījās. Viņi bija izpētīju�i bunkuru līdz pat pa�ai apak�ai � tas bija tikai divdesmit līmeņus dziļ�, turklāt stāvi bija tik nenormāli saspiesti kopā, ka tā dziļums drīzāk atgādināja septiņus līmeņus. Apak�ā viņi bija atradu�i nevis mehānikas telpas, bet gan divas trepes, kas izbeidzās telpā ar kailu akmens grīdu. Kāds bija izteicis minējumu, ka tas ir racēja apstā�anās laukums. Vieta, kas sagaida atbraucējus. Ģeneratora gan �eit nebija. Tātad arī elektroenerģijas. Lai gan kāpnēs un līmeņos bija apgaismes ķermeņi.

�Es izsekoju kabeļiem,� teica Kortnija. �Tie stiepjas līdz sudrabotajām plāksnēm uz jumta. Es lik�u pui�iem tās notīrīt un palūkot, kā tās darbojas.�

Drīz vien viņi iedarbināja arī kustīgo platformu kāpņu spirāles vidū. Tā slīdēja aug�up un lejup, izmantojot vairākus kabeļus, atsvarus un nelielu motoru. No Mehānikas nodaļas nāku�ie apbrīnoja iekārtu, bet bērnus nevarēja dabūt no tās nost. Viņi visu laiku lūdza atļauju pavizināties vēl pēdējo reizi. Krājumu pārvieto�ana ārā no bunkura vairs nebija tik nogurdino�a, lai gan D�uljeta paturēja prātā, ka viņiem vajadzētu atstāt pietiekami daudz nākamajiem cilvēkiem, kas �eit ieradīsies, ja kāds vispār to kādreiz izdarīs.

Bija ļaudis, kas vēlējās dzīvot tepat un neizjuta vēlmi klīst kaut kur tālāk. Viņiem bija sēklas un vairāk augsnes nekā sajēgas, turklāt noliktavas varētu pārvērst dzīvokļos. Tās būtu labas mājas. D�uljeta klausījās, kā viņi to apsprie�.

�o jautājumu iz�ķīra Elīza. Viņa atvēra grāmatā kādu karti, norādīja uz sauli, pastāstīja visiem, uz kuru pusi ir ziemeļi, un teica, ka viņiem vajadzētu doties ūdens virzienā. Elīza pastāstīja, ka zina, kā ķert savvaļas zivis, ka zemē atrodamas sliekas un Solo zina, kā tās liekamas uz āķiem. Norādījusi uz kādu lappusi atmiņu grāmatā, Elīza teica, ka viņiem vajadzētu iet uz jūru.

Pieaugu�ie pētīja kartes un sprieda par to, kā rīkoties. Atkārtoti ierunājās tie, kuri domāja, ka viņiem vajadzētu patverties tepat, bet D�uljeta pakratīja galvu. ��īs nav mājas,� viņa teica. ��ī ir noliktava. Vai mēs gribam dzīvot tā ēnā?� Viņa pameta ar zodu uz tum�o mākoni, pie horizonta vīdo�o putekļu kupolu.

�Un ja nu �eit ierodas vēl citi?� kāds ieminējās.

�Vēl viens iemesls te nepalikt,� bilda Riksons.

Apspriede turpinājās. Viņu bija nedaudz vairāk par simtu. Viņi varētu palikt �eit un iekopt dārzus, gūt ra�u, pirms izbeidzas konservētā pārtika. Vai arī celt plecos visu nepiecie�amo un pārbaudīt,

vai leģendas par neierobe�otu daudzumu zivju un ūdeni, kas stiepjas līdz pat horizontam, ir patiesas. D�uljeta gandrīz norādīja, ka viņi var darīt gan tā, gan citādi, ka nav nekādu noteikumu, ka zemes un vietas ir pietiekami un ka cīņas sākas tad, kad lietu sāk trūkt un izsīkst resursi.

�Kā tad būs, mēr?� pajautāja Rafs. �Mēs apmetamies �eit vai kustamies tālāk?�

�Skatieties!�

Kāds norādīja uz pakalna kori, un ducis galvu pagriezās, lai redzētu. Tur pār kalna kori, lejup pa sabradāto un slideno zāli klupdams nāca stāvs sudrabotā tērpā. Kāds no viņu elevatora bija pārdomājis.

D�uljeta metās skrie�us pa zāli, juzdama nevis bailes, bet gan ziņkārību un raizes. Kāds, ko viņi atstāju�i elevatorā, kāds, kur� viņiem sekojis. Tas varēja būt jebkur�.

Pirms D�uljeta paguva mērot attālumu līdz tam, sudrabotais stāvs nokrita zemē. Cimdotas rokas ķēra pēc ķiveres slēd�iem, taustījās gar apkakli. D�uljeta skrēja. Pie �ī cilvēka muguras bija piestiprināts liels balons. Viņa uztraucās, ka tērpa iek�ienē varētu būt beidzies gaiss, brīnījās par to, kā un ko �is cilvēks piestiprinājis pie muguras, lai varētu elpot.

�Mierīgi!� viņa iesaucās, nomezdamās zemē aiz smoko�ā sve�inieka muguras. Viņa iespieda īk�ķus slēd�os. Tie noklik�ķēja. Viņa pacēla ķiveri un dzirdēja kādu el�am un klepojam. Sve�inieks sēkdams saliecās uz priek�u, atrisa sviedros izmirku�i mati � sieviete. D�uljeta uzlika roku uz �īs sievietes pleca, viņa viņu nepazina, lai gan viņa varēja būt kāda no draudzes loceklēm vai vidus līmeņu iemītniecēm.

�Elpo lēni!� viņa pamācīja. D�uljeta pacēla galvu un redzēja, ka sanāk pārējie. Ieraugot sve�inieci, viņi apstājās dro�ā attālumā.

Sieviete noslaucīja muti un pamāja ar galvu. Dziļā ieelpā cilājās krūtis. Vēlreiz. Viņa atglauda matus no sejas. �Paldies!� viņa noelsās. Sve�iniece palūkojās uz debesīm un mākoņiem, un viņas skatienā vīdēja kaut kas cits, nevis apbrīna. Tas bija atvieglojums. Viņas skatiens koncentrējās un sekoja kaut kam gaisā, palūkojusies aug�up, D�uljeta ieraudzīja, ka vēl kāds putns lēni planē debesīs. Pūlis ap viņām nenāca tuvāk. Kāds pajautāja, kas tā tāda.

�Jūs neesat no mūsu elevatora, vai ne?� D�uljeta pajautāja. Pirmā doma viņas prātā bija, ka �ī ir tīrītāja no kāda tuvēja elevatora, kas pamanījusi viņu gājienu un sekojusi. Viņas otrā doma bija neiespējama. Ta�u tā bija arī pareiza.

�Nē,� sieviete atbildēja. �Es neesmu no jūsu elevatora. Esmu no... kādas pavisam citādākas vietas. Mans vārds ir �arlote.�

Sveicienam tika sniegts cimds � cimds un noguris smaids. �ī smaida siltums atbruņoja D�uljetu. Pati sev par pārsteigumu, viņa saprata, ka neglabā sirdī ne dusmas, ne aizvainojumu pret �o sievieti, kura bija atklājusi viņai patiesību par �o vietu. Varbūt pie viņiem ieradusies radniecīga dvēsele. Un jauns sākums, kas bija vēl jo svarīgāk. D�uljeta atguva domu skaidrību, pasmaidīja pretī un paspieda �īs sievietes roku. �D�uljeta,� viņa noteica. �Ļaujiet palīdzēt jums tikt no tā laukā!�

�Jūs esat viņa,� �arlote smaidīdama teica. Viņas uzmanība atgriezās pie pārējiem ļaudīm, torņa un krājumu kaudzēm. �Kas �ī ir par vietu?�

�Otra iespēja,� D�uljeta teica. �Tomēr mēs �eit nepaliekam. Mēs dodamies ūdens virzienā. Es ceru, ka nāksiet kopā ar mums. Bet man jūs jābrīdina, ka ceļ� būs tāls.�

�arlote uzlika roku D�uljetai uz pleca. �Tas nekas,� viņa teica. �Es jau esmu nākusi tālu ceļu.�