Duglass Adamss
Galaktikas ceļvedis stopētājiem-2. Restorāns Visuma galā
Ir kāda teorija, kas vēsta: ja kādreiz atklātu, kāpēc pastāv Visums un kāda ir tā jēga, tas acumirkli pazustu un vietā uzrastos kaut kas vēl ērmīgāks un neizprotamāks. Ir kada cita teorija, ka tas jau esot noticis.
triloģija �etrās daļās� Duglass Adamss ;
no angļu val. Ieva Zālīte.
2.grām.
Liels paldies
D�efrijam Pērkinsam par neiespējamā sasnieg�anu,� dijam Kingslendam, Lizai Braunai un Alikam Helam Manro par to, ka viņam palīdzēja, D�onam Loidam par to, ka viņ� palīdzēja sarakstīt oriģinālo �Tūksto�ceļu� scenāriju, Saimonam Bretam, kas to visu iesāka, Polam Saimonam par albumu �One Trick Pony�, ko es nemitīgi klausījos, rakstīdams �o grāmatu. Pieci gadi ir daudz par ilgu. Un ļoti liels paldies D�ekijai Greiemai ' bezgalīgo pacietību, laipnību un ēdienu, ko saņēmu, kad biju postā
Izdevniecība AGB, 2006.
Duglass Adamss
Galaktikas ceļvedis stopētājiem-2. Restorāns Visuma galā
īss līdz�inējo�notikumu �atstāsts.
Sākumā tika radīts Visums.
Tas ārkārtīgi saniknoja milzum daudz cilvēku, un to bie�i uzskata par neveiksmīgu gājienu.
Daudzas rases tic, ka Visumu radīja kaut kāds Dievs, lai gan d�atravārtidu tauta no Viltvodles VI tic, ka būtībā visu Visumu no sava deguna iz�ķaudīja radījums, ko sauc par Lielo Zaļo Ap�ī-lēkmi.
D�atravārtidi, kas dzīvo nepārtrauktās bailēs no laika, ko pa�i sauc par Lielā baltā kabatlakatiņa atnāk�anu, ir mazi, zili radījumi tiem katram ir vairāk par piecdesmit rokām; viņi ir unikāli tāpēc, ka ir vienīgā rase vēsturē, kas izgudrojusi pū�amo dezodorantu vēl pirms riteņa.
Tomēr Lielā Zaļā Ap�īlēkmes teorija nav guvusi pla�u atzinību ārpus Viltvodles VI robe�ām, tādēļ pastāvīgi tiek meklēti citi skaidrojumi, jo Visums ta�u ir tik noslēpumaina vieta.
Piemēram, hipersaprātīgu visdimensiju būtņu rase reiz uzbūvēja milzum lielu superdatoru, ko sauca par Dziļo Domu, lai reizi par visām reizēm izskaitļotu atbildi uz Galīgo jautājumu par Dzīvi, Visumu un It visu.
Septiņarpus miljonus gadu Dziļā Doma skaitļoja un rēķināja, un beigās paziņoja, ka atbilde būtībā ir ��etrdesmit divi�, � un tāpēc bija jāuzbūvē vēl viens, pat vēl lielāks dators, lai atklātu, kāds tad īsti ir jautājums.
Un �is dators, ko sauca par Zemi, bija tik liels, ka to bie�i kļūdaini noturēja par planētu it īpa�i dīvainās, pērtiķiem līdzīgās būtnes, kas klaiņoja pa tā virsmu, nepavisam neapzinoties, ka glu�i vienkār�i bija daļa no gigantiska datora programmas. Un tas ir ļoti savādi, jo, nezinot �o tik ļoti vienkār�o un acīmredzamo faktu, visā uz Zemes notieko�ajā dro�i vien nevarēja saskatīt ne vismazāko jēgu-
Tomēr tie�i pirms iz�ķiro�ā rādījumu nolasī�anas brī�a Zemi negaidot iznīcināja vougoni, lai atbrīvotu vietu tā viņi apgalvoja -jaunam hipertelpas apvedceļam, un tādā kārtā visas cerības atklāt dzīves jēgu bija zudu�as uz mū�iem.
Tā varētu �ķist.
Divi no �iem savādajiem, pērtiķiem līdzīgajiem radījumiem izdzīvoja.
Arturs Dents izglābās pa�ā pēdējā brīdī, jo kāds viņa sens draugs, Fords Prifekts, pēk�ņi izrādījās esam no mazas planētas Betelgeizes tuvumā un nevis no Gildfordas, kā bija apgalvojis, un, kas vēl svarīgāk, viņ� zināja, kā nostopēt lidojo�os �ķīvī�us.
Trisija Makmilana vai Triļjana jau se�us mēne�us agrāk bija aizlaidusies no planētas kopā ar Zeifodu Bīblbroksu, tolaik Galaktikas prezidentu.
Divi izdzīvoju�ie.
Viņi ir viss, kas atlicis no vislielākā eksperimenta, kads jebkad ticis veikts atrast Galīgo jautājumu un Galīgo atbildi uz Dzīvi, Visumu un It visu.
Un nepilnu pusmiljonu jūd�u no tās vietas, kur zvaig�ņu kuģis laiski peld pa melnummelno kosmosa tumsību, viņiem pretim lēnām virzās vougonu kuģis.
Tāpat kā citi vouganu kuģi, ari �is izskatījās tā, it kā nebūtu vis konstruēts, bet vienkār�i sarecināts. Netīkamie dzeltenie klunku�i un būves, kas izvirzījās uz āru trulos leņķos, būtu izķēmoju�i paskatu lielākajai dajai kuģu, bet �ajā gadījumā tas diem�ēl nebija iespējams. Debesīs ir novērotas ari neglītākas parādības, ta�u to aculiecinieki nav pārāk uzticami.
Faktiski, lai ieraudzītu kaut ko krietni neglītāku par vougonu kuģi, būtu jādodas tajā iek�ā un jāpaskatās uz pa�u vougonu. Tomēr, ja būsi gudrs, tad de�i to tu vairīsies darīt, tāpēc ka caurmēra vougons nedomās divreiz, pirms tev nodarīs kaut ko tik bezjēdzīgi derdzīgu, ka tu vēlēsies, kaut nemaz nebūtu piedzimis vai (skaidrāk izsakoties) kaut vougons nemaz nebūtu piedzimis.
Caurmēra vougons laikam nedomātu pat vienreiz. Viņi ir vientiesīgi, ietiepīgi radījumi ar glieme�a smadzenēm, jo patie�ām nav radīti domā�anai. Analizējot vougonu anatomiju, atklājas, ka to smadzenes sākotnēji biju�as stipri deformētas, nevietā novietotas un dispeptiskas aknas. Tā ka pats taisnīgākais, ko var pateikt par vougoniem, ir tas, ka viņi zina, kas viņiem patīk, un tas parasti ir saistīts ar cilvēku sāpinā�anu un, kad vien iespējams, negantiem dusmu uzplūdiem.
Toties viņiem netīk pamest darbu pusratā. It īpa�i tas attiecas uz �o vougonu un da�adu iemeslu dēļ uz �o darbu.
�is vougons bija kapteinis Prostetniks Vougons D�elcs no Galaktikas hipertelpas plāno�anas padomes, un viņa darbs bija sagraut tā saukto planētu Zemi.
Neizsakāmi nejaukais ķermenis grozījās nepiemērotajā, gļotainajā sēdeklī un cie�i vērās videomonitorā. Vougoni sistemātiski novēroja zvaig�ņu kuģi �Zelta sirds�.
Viņu pārāk neuztrauca tas, ka �Zelta sirds� ar bezgalīgas neiespējamības dzinēju bija visskaistākais un visrevolucionārākais kuģis, kāds jebkad uzbūvēts. Estētika un tehnoloģija �im vougonam bija kā aizzieģelētas un ja notiktu pēc viņa prāta an sadedzinātas un apraktas grāmatas.
Vēl jo mazāk viņa prātu nodarbināja fakts, ka uz �Zelta sirds� klāja atradās Zeifods Bīblbrokss. Zeifods Bīblbrokss tagad bija Galaktikas eksprezidents, un, lai gan visi policijas spēki Galaktikā pa�laik dzinās pakaļ gan viņam, gan �im kuģim, ko viņ� bija nozadzis, tas �o vougonu neinteresēja.
Viņam bija darāms kas cits.
Ir teikts, ka vougoni nestāv pāri mazai kukuļo�anai un uzpirk�anai, glu�i tāpat kā jūra nestāv pāri mākoņiem, un �ajā gadījumā tā bija nenoliedzama patiesība. Kad Prostetniks dzirdēja atskanam vārdus �godīgums� vai �morāls taisnīgums�, viņ� pasniedzās pēc savas vārdnīcas, bet, kad dzirdēja �ķindam skaidru naudu lielos daudzumos, tad pasniedzās pēc likumu grāmatas un aizmeta to prom.
Tik nepielūdzami tiekdamies izpostīt Zemi un visu, kas tur atradās, viņ� nedaudz pārkāpa un pārsniedza savas profesionālā pienākuma prasības. Tika pat ap�aubīts, vai iepriek�minēto apvedceļu īstenībā vispār būvēs, tomēr �o lietu pieklusināja.
Vougons noņurdēja atbaido�u apmierinājuma rūcienu.
Dator, viņ� ķērca, sazvani manu smadzeņu aprūpes speciālistu.
Pēc da�ām sekundēm ekrānā parādījās Sprūda Pusknauķa seja, kas smaidīja kā cilvēks, kur� zina, ka atrodas desmit gaismas gadu attālumā no vougona sejas, uz kuru viņ� skatījās. Smaidam bija piejaucies ari ironijas atspīdums. Lai gan �is vougons par viņu nemitīgi izteicās kā par �manu personisko smadzeņu aprūpes speciālistu�, tam nebija daudz smadzeņu, ko aprūpēt, un faktiski Pus-knauķis pats nodarbināja vougonu. Viņ� maksāja �ausmīgi daudz naudas, lai vougons paveiktu da�us ļoti netīrus darbiņus. Būdams viens no Galaktikas visizcilākajiem un veiksmīgākajiem psihiatriem, viņ� kopā ar savu kolēģu konsorciju bija nobriedis iztērēt �ausmīgi daudz naudas, kad likās, ka uz spēles varētu būt visa psihiatrijas nākotne.
Nu, viņ� teica, sveicināts, mans vougonu kapteini Prostet-nik, kā mēs jūtamies �odien?
Vougonu kapteinis viņam izstāstīja,, ka da�u beidzamo stundu laikā bija iznīdējis gandrīz pusi savas komandas, lai to disciplinētu. Pusknauķa smaids ne uz bridi neapdzisa.
Nu, viņ� sacīja, vai zināt, es domāju, ka tā ir pilnīgi normāla vougona uzvedība. Agresīvo instinktu dabiska un veselīga novirzī�ana bezjēdzīgas vardarbības aktos.
Tas, rūca vougons, ir tas, ko tu vienmēr saki.
Nu, Pusknauķis atbildēja, es domāju, ka tā ir pilnīgi normāla psihiatra uzvedība. Labi. Skaidrs, ka mūsu garīgais stāvoklis
�odien ir ļoti labs. Tagad izstāstiet man, ka sokas ar kaujas uzdevumu?
Mēs esam noteiku�i kuģa atra�anās vietu.
Brīni�ķīgi, teica Pusknauķis, brīni�ķīgi! Un kas ir uz klāja?
Zemietis ir tur.
Lieliski! Un�?
Mātīte no tās pa�as planētas. Viņi ir pēdējie.
Labi, labi, Pusknauķis staroja. Kas vēl?
Tas Prifekts.
-Jā?
Un Zeifods Bīblbrokss.
Uz brīdi Pusknauķa smaids apdzisa.
Ak jā, viņ� sacīja, es to jau gaidīju. Tas ir ļoti no�ēlojami.
Personisks draugs? � apjautājās vougons, kas kādreiz kaut kur bija padzirdējis �o izteicienu un nolēmis to izmēģināt.
Ai nē, atbildēja Pusknauķis, vai zināt, manā profesijā personiskus draugus neiegūst.
Ahā, ņurdēja vougons, profesionāla objektivitāte.
Nē, Pusknauķis priecīgi atteica, mums vienkār�i uz to nav ķēriena.
Viņ� pieklusa. Viņa mute turpināja smaidīt, bet acis nedaudz samiedzās.
Bet Bīblbrokss, vai zināt, � viņ� sacīja, ir viens no maniem visizdevīgākajiem klientiem. Viņam bija tādas personības problēmas, kas pārspēja jebkurus psihoanalītiķu sapņus. Pusknauķis mazliet vēl pakavējās pie �īs domas un tad to negribīgi atvairīja.
Lai nu kā, � viņ� noprasīja, vai esat gatavs izpildīt uzdevumu?
Jā-
Labi. Nekavējoties iznīciniet kuģi!
Un kā ar Bīblbroksu?
Nu, Pusknauķis skanīgi atbildēja, Zeifods ir tikai tas puisis, vai ne?
Viņ� nozuda no ekrāna.
Vougonu kapteinis nospieda skaļruņa pogu, kas viņu savienoja ar komandas adiekām.
Uzbrukumā, viņ� teica.
Tie�i tajā mirklī Zeifods Bīblbrokss atradās savā kajītē un ļoti skaļi lādējās. Pirms divām stundām Galaktikas eksprezidents bija teicis, ka dosies ātri iekost uz restorānu Visuma galā, pēc tam pamatīgi saplēsās ar kuģa datoru un nikni aizmetās uz savu kajīti, kliegdams, ka aprēķinā�ot neiespējamības koeficientu ar zīmuli.
�Zelta sirds� neiespējamības dzinējs padarīja to par visspēcīgāko un visneparedzamāko kuģi no visiem. Nebija nekā tāda, kas tam nebūtu pa spēkam, ja vien tu zināji, tie�i cik neiespējama bija varbūtība, ka reiz varētu notikt tas, ko tu gribēji.
Bīblbrokss bija nozadzis �o kuģi tie�i tad, kad viņam kā prezidentam bija paredzēts to palaist pirmajā lidojumā. Viņ� nezināja, kāpēc bija tā rīkojies, ja neņem vērā to, ka viņam kuģis patika.
Viņ� nezināja arī, kāpēc bija kļuvis par Galaktikas prezidentu, ja neņem vērā, ka būt par prezidentu �ķita esam tīra izprieca.
Viņ� zināja gan, ka bija ari labāki iemesli, tomēr tie bija aprakti kaut kur abās smadzenēs, kādā tum�ā, aizslēgtā segmentā. Viņ� vēlējās, kaut abu smadzeņu tum�ie, aizslēgtie segmenti pazustu, tāpēc ka tie laiku pa laikam uz bridi uzradās un no tiem prāta gai�ajos, jautrajos segmentos parādījās savādas domas, kas mēģināja novirzīt viņu no tā, ko pats uzskatīja par savas dzīves galveno nodarbo�anos, proti, apbrīnojami labi pavadīt laiku.
�obrīd viņ� nepavadīja laiku apbrīnojami labi. Bija izbeigusies pacietība un zīmuļi, un viņ� jutās ļoti izsalcis.
Ka tevi meteors! Bīblbrokss kliedza.
Tie�i tajā bridi Fords Prifekts atradās gaisā. Ne jau tāpēc, ka kaut kas nebūtu kārtībā ar kuģa mākslīgo gravitācijas lauku, bet tāpēc, ka viņ� lēca lejā pa kāpņu �ahtu, kas veda uz kuģa apkalpes privātajām kajītēm. Tas bija ļoti augsts lēciens, ja to gribēja paveikt vienā piegājienā, un viņ� neveikli piezemējās, paklupa, atguvās, traucās pa gaiteni, aizlidināja pa gaisu pārīti miniatūru apkalpo�anas robotu, ap�ļūca ap stūri, iedrāzās Zeifoda durvīs un paskaidroja savas iera�anās iemeslu.
Vougoni, � viņ� teica.
īsu bridi pirms tam Arturs Dents bija iznācis no savas kajītes, lai iebaudītu tasi tējas. �os meklējumus viņ� neuzsāka ar milzīgu optimismu, jo zināja, ka vienīgais karsto dzērienu avots visā kuģī bija neizglītots aparatūras gabals, ko ra�ojusi Sīriusa Kibernētikas korporācija. Gudro agregātu sauca par uzturmātikas dzērienu sintezatoru, un viņ� ar to bija saskāries jau agrāk.
Tas solījās izgatavot vispla�āko iespējamo dzērienu klāstu, lai ikviens, kas vien gribēja izmantot aparātu, saņemtu savai personiskajai gaumei un vielmaiņai pielāgotu dzērienu. Tomēr nemainīgi pasūtītāja rokās nonāca plastmasas tase, piepildīta ar �ķidrumu, kas bija gandrīz, bet ne pilnīgi, pavisam at�ķirīgs no tējas.
Arturs mēģināja ievilkt �o priek�metu diskusijā.
Tēju! viņ� uzsauca.
Dalies un izbaudi, aparāts atbildēja, tomēr pasniedza viņam vēl vienu tasi salkanā �ķidruma.
Viņ� to aizsvieda projām.
Dalies un izbaudi, aparāts atkārtoja un pasniedza vēl vienu tasi.
�Dalies un izbaudi� ir ļoti veiksmīgās Sīriusa Kibernētikas korporācijas Sūdzību nodaļas moto. Sūdzību nodaļa pa�laik pārklāj trīs vidēja lieluma planētu visus lielākos sauszemes apgabalus un ir vienīgā korporācijas sastāvdaļa, kam pēdējo gadu laikā vienmēr bijusi peļņa.
Moto stāv vai drīzāk stāvēja uzrakstīts ar trīs jūd�u augstiem apgaismotiem burtiem netālu no Sūdzību nodaļas kosmodroma uz īdreksa. Diem�ēl uzraksta svars bija tik varens, ka neilgi pēc tam, kad tas bija uzstādīts, grunts zem burtiem iebruka, un tie pa pusei iegāzās daudzu jaunu un talantīgu sūdzību administratoru nu jau nelaiķu birojos.
Burtu aug�ējās daļas, kas redzamas no ārpuses, vietējā valodā nozīmē �Ej, iebāz savu galvu cūkā�, tāpēc tagad tās apgaismo tikai īpa�u svinību laikā.
Arturs aizsvieda projām sesto tasi �ķidruma.
Paklausies, aparāta gabal, viņ� sacīja, tu lielies, ka vari sintezēt visus dzērienus, kādi vien pastāv, tad kāpēc visu laiku man pasniedz to pa�u nebaudāmo �ļurgu?
Barības vielu un patīkamu sajūtu dati, purpināja aparāts. Dalies un izbaudi.
Tas gar�o pretīgi!
Ja esi izbaudījis visu, ko var sniegt �is dzēriens, � aparāts turpināja, kāpēc tev nedalīties tajā ar saviem draugiem?
Tāpēc, Arturs dzēlīgi atbildēja, ka negribu viņus zaudēt. Vai tu pacentīsies aptvert, ko tev saku? Tas dzēriens�
Tas dzēriens, aparāts mīlīgi teica, bija individuāli pielāgots, lai atbilstu tavām personiskajām barības vielu uzņem�anas un baudas prasībām.
Ai, Arturs nopūtās, tādā gadījumā es esmu diētai pakļauts mazohists, ko?
_ Dalies un izbaudi.
Aizveries!
Vai tas būs viss?
Arturs nolēma padoties.
Jā, viņ� atteica.
Ta�u tad nolēma nolādēts, viņ� nepadosies.
Nē, viņ� sacīja, � paklausies, tas ir ļoti, ļoti vienkār�i� viss, ko es gribu� ir tase tējas. Un tu man vienu pagatavosi. Ciet klusu un klausies.
Un viņ� apsēdās, un pastāstīja uzturmātikas aparātam par Indiju, viņ� tam pastāstīja par Ķīnu un Ceilonu. Par platām lapām, kas �āvējas saulē, par sudraba tējkannām. Viņ� tam pastāstīja par tējas dzer�anu vasaras pēcpusdienās piemājas zālienā, īpa�i pieminot piena ielie�anu pirms tējas, lai karstais ūdens to nesareci-nātu. Viņ� tam īsumā izstāstīja pat Austrumindijas kompānijas vēsturi.
Tad tā tas ir, ja? jautāja uzturmātikas aparāts, kad viņ� bija beidzis.
Jā, atbildēja Arturs, tas ir tas, ko es gribu.
Tu gribi ūdenī vārītu �āvētu lapu gar�u?
Jā gan. Ar pienu.
Izspiestu no govs?
Nu jā, es pieņemu�
Kādam būs drusku man jāpalīdz, � aparāts kodolīgi sacīja. No viņa balss bija pagaisusi visa mundrā murminā�ana, tagad tā skanēja lieti�ķi.
Darī�u, ko spē�u, Arturs atteica.
Tu esi izdarījis pietiekami daudz, aparāts norūca. Tad izsauca kuģa datoru.
Sveiki! atsaucās dators.
Uzturmātikas aparāts pastāstīja tam par tēju. Dators satrūkās, savienoja savas loģiskās shēmas ar uzturmātikas aparātu, un viņi kopā iegrima drūmā klusumā.
Arturs brītiņu pagaidīja, bet nekas tālāk nenotika.
Viņ� iebelza aparātam, bet joprojām nekas nenotika.
Visbeidzot viņ� padevās un aizklimta līdz komandtiltiņam.
Tuk�ajā kosmosa telpā mierīga �ūpojās �Zelta sirds�. Tai apkārt laistījās miljards Galaktikā izkaisīto kniepadatas galviņu, bet pretī vilkās vougonu kuģa neglītais, dzeltenais kluncis.
Vai kādam ir tējkanna? � Arturs pavaicāja, uznākdams uz komandtiltiņa, bet tūdaļ viņu pārņēma izbrīns kāpēc gan Tril-jana brēca uz datoru, lai tas ar viņu runājot, Fords dauzīja to un Zeifods spārdīja ar kājām? Jā, un kāpēc novēro�anas ekrānā rēgojās draudīgs, dzeltens kluncis?
Arturs nolika tuk�o tasi, ko nesa līdzi, un piegāja viņiem klāt.
Ei, kas lēcies? viņ� jautāja.
Tajā brīdī Zeifods metās uz pulētajām marmora virsmām, kurās atradās parastā fotonu dzinēja vadības rīki. Tie materializējās zem viņa rokām, un Zeifods pārslēdza dzinēju uz rokas vadību. Viņ� grūda, viņ� vilka, viņ� spieda un lādējās. Fotonu dzinējs slimīgi salēcās un atkal pārtrauca darboties.
Vai kaut kas atgadījies? Arturs vēlreiz apjautājās.
Ei, vai dzirdējāt? uzsauca Zeifods, lēk�us mezdamies pie bezgalīgas neiespējamības dzinēja rokas vadības pults. Pērtiķis runāja!
Neiespējamības dzinējs divreiz vāji no�īkstēja un apklusa.
Tas ieies vēsturē, draugs, sacīja Zeifods, iesperdams neiespējamības dzinējam, runājo�s pērtiķis!
Jūs kaut kas sarūgtinājis� Arturs turpināja.
Vougoni! atcirta Fords. Mums uzbrūk!
Arturs steig�us nobēra: Nu, ko tad ka�ķējamies? Taisāmies, ka pazūdam no �ejienes!
Nevar. Dators uzkāries.
Uzkāries?
Tas rāda, ka visas shēmas ir aizņemtas. Uz kuģa nekur nav enerģijas.
Fords attālinājās no datortermināļa, ar piedurkni notrausa sviedrus no pieres un atgāzās pret sienu.
Mēs neko nevaram darīt, viņ� sacīja, nikni vērdamies tuk�umā un kodīdams lūpu.
Kad Arturs mācījās skolā ilgi pirms Zemes sagrau�anas viņ� mēdza spēlēt futbolu. Puisim tas pagalam nepadevās, un svarīgās spēlēs bie�i vien gadījās iesist bumbu pa�am savos vārtos. Kad vien tas notika, skaustu pārņēma savāda drpoņa, kas gausi līda aug�up pāri vaigiem un nokaitēja pieri. Piepe�i atmiņā spilgti atausa dubļi un zāle, un milzum daudz virsū krīto�u mazu, ņirdzīgu zēnu.
Arī tagad savādā tirpu sajūta kņudēja sprandā, lo�ņāja pa vaigiem un nokaitēja pieri.
Viņ� mēģināja ko teikt, ta�u vārdi nenāca pār lūpām.
Viņ� mēģināja vēlreiz, ta�u joprojām bez panākumiem.
Visbeidzot viņam izdevās dabūt pār lūpām kādu skaņu.
Ē, viņ� novilka un nokrem�ļojās.
Pasakiet man, Arturs turpināja tik nervozi, ka visi pārējie pagriezās, lai viņu cie�i uzlūkotu. Viņ� uzmeta acis novēro�anas
ekrānam, kur tuvojās dzeltenais kukurznis. Pasakiet, viņ� atkārtoja, vai dators sacīja, kas to nodarbina? Es tikai gribu zināt�
Visu acis bija kā piekaltas viņam.
Un, ē� nu, tā ir, patie�ām, es tikai vaicāju.
Zeifods izstiepa roku un satvēra Arturu aiz skausta.
Ko tu esi nodarījis datoram, pērtiķcilvēk? viņ� izdvesa.
Nu, � Arturs atbildēja, būtībā neko. Tas ir, man tikai liekas, ka pirms īsa brī�a tas mēģināja aplēst, kā�
-jā?
Kā pagatavot man teju.
Tas tiesa, pui�i, � dators piepe�i iedziedājās, es pa�laik mēģinu tikt galā ar �o problēmu, un, jāatzīst, tā nudien ir pamatīga. Pēc kāda laiciņa atgriezī�os pie jums.
Tas atkal iegrima klusumā, ar kura pilnīgo intensitāti varēja mēroties tikai klusums, ko radīja trīs cilvēki, kas cie�i lūkojās uz Arturu Dentu.
It kā lai mazinātu spriedzi, vougoni izvēlējās �o bridi ap�audes sāk�anai.
Kuģis kratījās un dārdēja. Ārpusē collu biezais spēka vairogs �ulgoja, sprak�ķēja un sprēgāja zem du�a 30 miljonu dro�nāves fot-razonu lielgabalu sprostuguns, un izskatījās, ka ilgi vairs neizturēs. �etras minūtes tik daudz laika tam vēl atvēlēja Fords Prifekts.
Trīs minūtes un piecdesmit sekundes, bridi vēlāk viņ� teica.
�etrdesmit piecas sekundes, viņ� piebilda vēl pēc mirkļa. Tad laiski uzsita knipi da�iem nekam nederīgiem slēd�iem un uzmeta nelaipnu skatienu Arturam.
Mirt tējas tases dēļ, ko? � viņ� ievaicājās. � Trīs minūtes un �etrdesmit sekundes.
Vai beigsi skaitīt! � ņurdēja Zeifods.
Jā, � atbildēja Fords Prifekts, � pēc trim minūtēm un trīsdesmit piecām sekundēm.
Prostetniks Vougons D�elcs vougonu kuģī bija apjucis. Viņ� bija gaidījis pakaļdzī�anos, satrauco�u cīkstiņu ar traktora stariem, iespēju likt lietā speciāli ierīkoto subciklisko normalitātes aiz-stāvjtronu, lai neitralizētu �Zelta sirds� bezgalīgas neiespējamības dzinēju, bet subcikliskais normalitātes aizstāvjtrons gulēja dīkā, jo �Zelta sirds� vienkār�i stāvēja un ļāvās notieko�ajam.
Ducis 30 miljonu dro�nāves fotrazonu lielgabalu turpināja nepārtraukti ap�audīt �Zelta sirdi�, un tā joprojām vienkār�i ļāvās notieko�ajam.
D�elcs pārbaudīja visus sensorus, kas bija viņa rīcībā, lai redzētu, vai netiek gatavota kāda izsmalcināta viltība, bet nekas par to neliecināja.
Viņ�, protams, nezināja par tēju.
Viņ� arī nezināja, kā �Zelta sirds� iemītnieki pavada savas dzīves beidzamās trīs minūtes un trīsdesmit sekundes, kas viņiem bija atliku�as.
Kā īsti Zeifods Bīblbrokss nonāca pie domas �ajā brīdī noturēt garu izsauk�anas seansu, to viņ� nekad īsti skaidri nesaprata.
Protams, nāves tēma virmoja gaisā, bet vairāk kā kaut kas tāds, no kā izvairīties, nevis pie kā uzkavēties.
Iespējams, �ausmas, kas pārņēma Zeifodu, kad viņam uzradās izredzes atkal apvienoties ar saviem nelaiķa radiniekiem, izraisīja domu, ka viņi varētu tāpat justies Zeifoda sakarā un kas vēl
svarīgāk varētu mēģināt kaut ko pasākt, lai �o atkalapvieno�anos atliktu uz vēlāku laiku.
Vai ari �ī doma vienkār�i varēja būt viens no tiem savādajiem norādījumiem, kas laiku pa laikam uzradās no tās viņa smadzeņu tum�ās daļas, ko pats bija neizskaidrojami noslēdzis, pirms kļuva par Galaktikas prezidentu.
Tu gribi parunāties ar savu vecvectēvu? satrūkās Fords.
-Jā-
� Vai tam jānotiek tagad?
Kuģis turpināja kratīties un dārdēt. Temperatūra cēlās. Gaisma kļuva blāvāka visa enerģija, ko datoram nevajadzēja tērēt rūpēm par tēju, tika iesūknēta strauji rūko�ajā spēka laukā.
Jā! uzstāja Zeifods. Paklausies, Ford, es domāju, ka viņ� varētu mums palīdzēt.
Vai esi pārliecināts, ka gribi teikt �domāju�? Rūpīgāk izvēlies vārdus.
Tad pasaki, ko citu mēs varētu darīt.
Ē, nu�
Labi, nāciet pie galvenās vadības pults. Tūlīt. Nāciet! Tril-jana, pērtiķcilvēk, kustieties!
Viņi apmulsu�i sapulcējās ap galveno vadības pulti, apsēdās un, juzdamies ārkārtīgi muļķīgi, sadevās rokās. Ar savu tre�o roku Zeifods izslēdza ugunis.
Kuģi sagrāba tumsa.
Ārpusē dro�nāves lielgabala apdullino�ā rēkoņa turpināja plosīt spēka lauku.
Koncentrējieties, Zeifods �ņāca, uz viņa vārdu.
Kāds tas ir? pavaicāja Arturs.
Zeifods Bīblbrokss Ceturtais.
Ko?
Zeifods Bīblbrokss Ceturtais. Koncentrējieties!
Ceturtais?
Jā. Paklausies, es esmu Zeifods Bīblbrokss, mans tēvs bija Zeifods Bīblbrokss Otrais, mans vectēvs Zeifods Bīblbrokss Tre�ais�
Ko?
Pievīla pretapaugļo�anās līdzeklis un laika ma�īna. Tagad koncentrējieties!
Trīs minūtes, � teica Fords Prīfekts.
Kāpēc, Arturs Dents iejautājās, mēs to darām?
Aizveries, uzsauca Zeifods Bīblbrokss. Triljana neteica neko. �Ko te lai saka,� viņa nodomāja.
Vienīgais komandtiltiņa gaismas avots bija divi blāvi sarkani trīsstūri tālākajā kaktā, kur sa�ļucis sēdēja paranoiskais androīds Mārvins, ignorēdams visu un visa ignorēts, un atrazdamies pats savā diezgan nepatīkamā pasaulē.
Ap centrālo vadības pulti cie�i sakumpa �etri augumi, cenzdamies izdzēst no apziņas kuģa �ausmino�o drebē�anu un viscaur atbalsojo�os drausmīgo rēkoņu.
Viņi koncentrējās.
Vēl aizvien viņi koncentrējās.
Un viņi nevarēja vien beigt koncentrēties.
Sekundes ritēja uz priek�u.
Uz Zeifoda pieres parādījās sviedru lāsītes vispirms no koncentrē�anās, tad no vil�anās un visbeidzot no apmulsuma.
Pēdīgi viņ� dusmās iekliedzās, atrāva rokas no Triļjanas un Forda un piebikstīja gaismas slēdzim.
Nu beidzot, es jau sāku domāt, ka tu vispār neieslēgsi gaismu, ierunājās kāda balss. Nē, lūdzu, ne pārāk spilgti, manas acis vairs nav tādas kā agrāk.
�etri augumi salecās stāvus savos sedekļos. Lēnītēm viņi pagrieza galvas, lai palūkotos, ta�u viņu pakau�i izteikti tiecās palikt turpat, kur bija.
Tatad kas mani traucē tādā laikā? jautāja mazs, salīcis, izdēdējis stāvs, kas atradās komandtiltiņa tālākajā galā blakus papar�u zariem. Viņa abas mazās, matu kum�ķiem klātās galvas izskatījās tik senas, ka, likās, varētu glabāt neskaidras atmiņas par pa�u galaktiku dzim�anu. Viena bija noslīgusi miegā, bet otra asi �ķielēja uz viņiem. Ja viņa acis vairs nebija tādas kā agrāk, tādā gadījumā tās kādreiz varēja izmantot par stikla griezējiem.
Zeifods brīdi nervozi stostījās. Viņ� izsmalcināti palocīja abas galvas, veikdams tradicionālo Betelgeizes �estu, ar kuru izrāda cieņu ģimenes locekļiem.
Ai� ē, sveiks, vecvectēv� viņ� izdvesa.
Mazais, vecais stāvs pieslīdēja viņiem tuvāk. Viņ� pēto�i lūkojās cauri blāvajai gaismai un ar kaulainu pirkstu iebakstīja savam maz-mazdēlam.
Ā, � stāvs atcirta. Zeifods Bīblbrokss. Pēdējais no mūsu lielās dzimtas. Zeifods Bīblbrokss Nekurais.
Pirmais.
Nekurais, atsvieda stāvs.
Mazmazdēls necieta viņa balsi. Zeifodam vienmēr likās, ka tā �ņirkstēja kā nagi, kas skrāpē tāfeli, ko viņam labpatika iztēloties par savu dvēseli.
Viņ� neveikli sagrozījās savā sēdeklī.
E, nu jā, viņ� murmināja. � E, paklausies, ja runājam par ziediem, man patie�ām ir ļoti �ēl, es gribēju tos nosūtīt, bet, vai zini, veikalā vainagi bija tikko beigu�ies un�
Tu aizmirsi! atcirta Zeifods Bīblbrokss Ceturtais.
Nu�
Biji pārāk aizņemts. Tu nekad nedomā par citiem cilvēkiem. Visi dzīvie ir vienādi.
Divas minūtes, Zeifod, bijīgi �ukstēja Fords.
Zeifods nervozi dīdījās.
Jā, bet es patie�ām biju domājis tos nosūtīt, viņ� sacīja. � Turklāt es rakstī�u vecvecmāmiņai, līdzko dksim ārā no �ī�
Tava vecvecmāmiņa, � apcerīgi no�ņirkstināja sīkais, izģin-du�ais stāvs.
Jā, atsaucās Zeifods. Kā viņai klājas? Vai zini ko, es ņem�u un viņu apciemo�u. Bet vispirms mums jātiek�
Tavai
Ai� ak�
Bet mēs esam ļoti vīlu�ies tevī, jaunais Zeifod�
Jā, nu� Zeifodam savādā kārtā nebija spēka uzņemties �īs sarunas vadību, un Forda smagā elpa līdzās vēstīja, ka sekundes aizrit strauji. Troksnis un kuģa zvāļo�anās bija kļuvusi �ausmino�a. Drūmajā pustumsā varēja saskatīt Triļjanas un Artura nobālu�ās, sdngās sejas.
Ē, vecvectēdņ�
Mēs esam vēroju�i tavus panākumus, juzdami ievērojamu grūtsirdību�
Jā, paklau, dkai �ajā brīdī, vai zini�
� lai neteiktu nicinājumu!
Vai tu, lūdzams, varētu brīdi paklausīdes�
Kā tu iznieko savu dzīvi?
Man uzbrūk vougonu flote! kliedza Zeifods. Viņ� pārspīlēja, bet tā �obrīd bija vienīgā iespēja skaidri izklāsdt lietas būtību.
Tas mani nepavisam nepārsteidz, paraustījis plecus, sacīja mazais, vecais stāvs.
Bet tas notiek tie�i �obrīd, vai zini, Zeifods bija drud�aini neatlaidīgs.
Spokainais ciltstēvs pamāja ar galvu, pacēla tasi, ko bija ienesis Arturs Dents, un ieinteresēts to aplūkoja.
E� vecvectētiņ�
Vai tu zināji, viņu pārtrauca rēgainais stāvs, ar bargu skatienu sasaistīdams Zeifodu, ka Betelgeizes Pieci orbīta ir kļuvusi nedaudz ekscentriska?
Zeifods nezināja un atzina, ka ir grūd pievērsties �ai informācijai, ja visapkārt valda tāds troksnis un nāves nenovēr�amiba.
Ē, nē� paklausies, � viņ� sacīja.
Jo es kapā apgrie�os otrādi! uzbļāva ciltstēvs. Viņ� nosvieda tasi un ar trīco�u, izkaltu�u, caurspīdīgu pirkstu norādīja uz Zeifodu.
Tā ir tava vaina! viņ� spalgi kliedza.
Viena minūte trīsdesmit, murmināja Fords, paslēpis rokās galvu.
Jā, paklausies, vecvectētiņ, vai tu vari palīdzēt� jo, raugi�
Palīdzēt? izsaucās vecais spoks, it ka viņam būtu pieprasīts
sermulis.
Jā, palīdzēt, un, tā sakot, tūlīt, tāpēc ka citād�
Palīdzēt! atkārtoja ciltstēvs, it kā viņam nudien būtu pieprasīts smalkmaizītē iecepts, viegli grilēts sermulis ar kartupeļiem. Viņ� bija izbrīnīts.
Tu klimsti pa visu Galaktiku ar saviem� sencis nicino�i pamāja roku, ar saviem apkaunojo�ajiem drauģeļiem, pārāk aizņemts, lai noliktu ziedus uz mana kapa! Būtu pieticis ar plastmasas ziediem, tas tie�i pēc tevis izskatītos, bet nē. Pārak aizņemts. Pārāk moderns. Pārāk skeptisks līdz piepe�i iekulies sīka ķezā un pēk�ņi esi noskaņots astrālāk par astrālu!
Viņ� pakratīja galvu uzmanīgi, it kā lai neiztraucētu snaudo�o otru galvu, kas jau kļuva nemierīga.
Nu, es nezinu, jaunais Zeifod, sencis turpināja, rādās, ka man jāpadomā par to.
Viena minūte desmit, dobji sacīja Fords.
Zeifods Biblbrokss Ceturtais veltīja viņam ziņkārīgu skatienu.
Kāpēc tas puisis visu laiku runā skaitļos? � viņ� jautāja.
Tic skaitļi, Zeifods kodolīgi atbildēja, parāda laiku, cik mums atlicis dzīvot.
Ak tā, noņurdēja viņa vecvectēvs. Uz mani tas, protams, neattiecas, � viņ� sacīja un aizgāja uz komandtiltiņa tum�āko ni�u, meklēdams, kur vēl varētu iebāzt savu degunu.
Zeifods juta, ka atrodas uz vājprāta robe�as, un prātoja, vai nevajadzētu vienkār�i pārlēkt tai pāri un pielikt punktu.
Vecvectētiņ, viņ� iesaucās, tas attiecas uz mums! Mēs vēl aizvien esam dzīvi, bet tūlīt zaudēsim savas dzīvības.
Labi darīts.
Ko?
Kāda jēga no tavas dzīves? Kad es domāju, ko tu ar to esi izdarījis, man prātā neatvairāmi ienāk vārdi �salaist dēļi�.
Bet es ta�u biju Galaktikas prezidents, vecīt!
Ha, hā, murmināja viņa ciltstēvs. Vai gan tas ir Bībl-broksa cienīgs darbs?
Ko tu saki! Vienīgais prezidents, vai zini! Visā Galaktikā!
Mazs, iedomīgs megapienapuika.
Zeifods samulsumā samirk�ķināja acis.
Ei, ē, ko tu esi iecerējis, vecīt? Es gribēju teikt vecvectētiņ.
Mazais, sakumpu�ais stāvs cēli piesoļoja pie sava mazmazdēla
un viņam bargi uzsita pa ceļgalu. Zeifods atcerējās, ka runā ar spoku, jo it neko nesajuta.
Tu zini un es zinu, ko nozīmē būt prezidentam, jaunais Zei-fod. Tu zini tāpēc, ka esi tas bijis, bet es tāpēc, ka esmu miris, un tas cilvēkam dod tik brīni�ķīgi skaidru perspektīvu. Mums te, aug�ā, ir tāds teiciens. �Dzīvie tikai iz�ķie� dzīvi.�
Jā, � Zeifods rūgti sacīja, � ļoti lieliski. Ļoti nopietni. Sobnd man aforismi vajadzīgi tikpat ļoti, cik caurumi galvās.
Piecdesmit sekundes, ņurdēja Fords Prifekts.
Pie kā es paliku? jautāja Zeifods Bīblbrokss Ceturtais.
Pie dogmatizē�anas, atbildēja Zeifods Bīblbrokss.
Ak jā.
Vai �is tips, Fords, klusi murminot, jautāja Zeifodam, -īstenībā var mums palīdzēt?
Cits neviens nevar, at�ukstēja Zeifods.
Fords grūtsirdīgi palocīja galvu.
Zeifod! spoks teica. Tam, ka tu kļuvi par Galaktikas prezidentu, bija iemesls. Vai esi to aizmirsis?
Vai mēs to varētu apspriest vēlāk?
Vai esi to aizmirsis? spoks neatlaidās.
Jā! Protams, es aizmirsu! Man bija jāaizmirst. Kad tu dabū to darbu, viņi tev pārbauda smadzenes, vai ziniS Ja viņi atklātu, ka man ir pilna galva ar blēdīgām idejām, es būtu izmests tie�i uz ielas ar neko citu, kā vien pieklājīgu pensiju, sekretāru baru, kuģu floti un pārīti pārgrieztu rīkļu.
Ā, spoks apmierināti palocīja galvu, tātad atceries gan!
Bridi valdīja klusums.
Labi, viņ� noteica, un troksnis mitējās.
�etrdesmit astoņās sekundes, sacīja Fords. Viņ� atkal palūkojās savā rokaspulkstenī un pakratīja to. Tad pacēla skatienu.
Ei, troksnis ir mitējies, viņ� sacīja.
Spoka bargajās actiņās uzdzirkstīja draiskulīgs mirdzums.
Es uz bridi padarīju laiku gausāku, � viņ� sacīja, � tikai uz bridi, saprotiet. Man netiktos, ja tu palaistu garām manus vārdus.
Nē, uzklausi mani, tu � vecais, caurspīdīgais mērgli! -iesaucās Zeilbds, pielēkdams no sava krēsla. � A, � paldies, ka apturēji laiku un tā� lieliski, kolosāli, brīni�ķīgi� bet � bē nē, paldies par sprediķi, skaidrs? Es nezinu, kas ir tas lieliskais darbiņ�, kas man jāpaveic, un rādās, ka man to nebija paredzēts zināt. Un to es necie�u, skaidrs?
Mans vecais �es� zināja. Vecais �es� par to uztraucās. Jauki, tiktāl pa pirmo. Tikai vecais �es� par to uztraucās tik ļoti, ka viņ� patie�ām iekļuva pats savās smadzenēs manās smadzenēs un noslēdza daļas, kas zināja un kas uztraucās, jo, ja es zinātu un uztrauktos, es nebūtu spējīgs to paveikt. Es nebūtu spējīgs iet un kļūt par prezidentu, un es nebūtu spējīgs nozagt �o kuģi, bet tas noteikti bija svarīgi.
Un �is agrākais �es�, pārveidodams manas smadzenes, iznīcināja pats sevi, vai ne? Labi, tā bija viņa izvēle. Jaunajam �es� ir jāizdara �āva izvēle, un dīvainas sakritības dēļ viņ� ir izvēlējies nezināt un neuztraukties par �o svarīgo lietu, lai kas tā būtu. To viņ� gribēja, to ari dabūja.
Tikai vecais �es� mēģināja paturēt gro�us savās rokās, atstādams man pavēles tajā smadzeņu daļā, ko viņ� noslēdza. Nē, es neko negribu zināt, un es negribu tās dzirdēt. Tā ir mana izvēle. Es nevienam nekalpo�u par marioneti, it īpa�i jau pats sev.
Zcifods niknumā dauzīja vadības pulti, neievērodams sev piesaistītos apstulbu�os skatienus.
Vecais �es� ir miris! viņ� ārdījās. Nogalinājis sevi! Miru�ajiem nevajadzētu slaistīties apkārt un traucēt dzīvos!
Un tomēr tu izsauc mani, lai es tev palīdzētu tikt laukā no ķezas, sacīja spoks.
Ai, teica Zeifods, atkal apsēzdamies, nu, tas ir savādāk, vai ne?
Viņ� vārgi uzsmaidīja Triljanai.
Zeifod, ķērca parādība, es domāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc tevis dēļ iz�ķie�u savu elpu, ir tas, ka miru�am man nav kur to izmantot.
Labi, sacīja Zeifods, kāpēc tu man nepastāsti, kas ir lielais noslēpums. Pārbaudi mani.
Zeifod, kad biji Galaktikas prezidents, tu zināji, tāpat kā pirms tam zināja Jūdens Vrenkss, ka prezidents nav nekas. Nulle. Kaut kur aizmugurē slēpjas vēl viens cilvēks, būtne, kaut kas, kam pieder galīgā vara. Tev ir jāatrod tas cilvēks vai būtne, vai kaut kas cilvēks, kas kontrolē �o Galaktiku un mums ir aizdomas -ari citas. Iespējams, visu Visumu.
Kāpēc?
Kāpēc? izsaucās pārsteigtais spoks. Kāpēc? Paskaties sev apkārt, puisi, vai tev izskatās, ka tas atrodas labās rokās?
Te viss ir kārtībā.
Vecais spoks nikni raudzījās uz viņu.
Es ar tevi nestrīdē�os. Tu vienkār�i aizvedīsi �o kuģi ar neiespējamības dzinēju uz turieni, kur tas vajadzīgs. Tu to izdarīsi. Nedomā, ka vari aizbēgt no sava mērķa. Neiespējamības lauks tevi kontrolē, tu esi tā nagos. Kas tas tāds?
Viņ� stāvēja, bungodams pa vienu no klāja datora Edija termināļiem. Zeifods viņam izstāstīja.
Ko tas dara?
Tas mēģina, brīni�ķā savaldībā atbildēja Zeifods, pagatavot tēju.
Labi, sacīja viņa vecvectēvs, tas man patīk. Un nu, Zeifod, viņ� sacīja, pagriezdamies un pakratīdams ar pirkstu, es
nezinu, vai tu patie�am varēsi gut sekmes savā darbā. Es domāju, ka tu nespēsi no tā izvairīties. Tomēr pārāk ilgi esmu bijis miris un jūtos gana noguris, lai mani tas uztrauktu tikpat ļoti kā agrāk. Es tev palīdzu galvenokārt tāpēc, ka nevaru izturēt domu, ka tu �eit aug�ā vazātos apkārt kopā ar saviem modernajiem draugiem. Saprati?
Jā, milzīgs paldies!
Un vēl ko, Zeifod�
Ē,jā?
Ja tu atkal reiz atklāsi, ka tev vajadzīga palīdzība, vai zini -ja būsi iekūlies nepatik�anās, ja vajadzēs, lai kāds tevi izpestī no ķezas�
-Jā?
Lūdzu, nevilcinies ne mirkli un pazudi!
Vienā sekundē no izdēdēju�ā vecā spoka rokas līdz datoram aizzibsnīja gaismas bulta, spoks izgaisa, komandtiltiņ� piepildījās ar bangojo�iem dūmiem, un �Zelta sirds� pārlēca nezināmu attālumu laika un telpas dimensijās.
Desmit gaismas gadus tālāk Sprūds Pusknauķis savņ smaidu paaugstināja par vairākām pakāpēm. Vērodams ekrānā no vou-gonu kuģa komandtiltiņa pārraidīto attēlu, viņ� redzēja, kā tiek norautas �Zelta sirds� spēka vairoga pēdējās paliekas un pats kuģis izgaist dūmu mutulī.
�Labi,� viņ� nodomāja.
�Pienācis gals pēdējiem noklīdu�ajiem cilvēkiem, kas bija izdzīvoju�i manis pasūtītajā planētas Zeme iznīcinā�anā.
Pienācis vispēdējais gals �im (tie�i psihiatriem) tik bīstamajam un (tie�i psihiatrus) graujo�ajam eksperimentam, kurā tika mēģināts rast Jautājumu, uz kuru jāsniedz Galīgā atbilde par Dzīvi, Visumu un It visu.
�ovakar kopā ar biedriem nedaudz pasvinēsim, un no rīta visi atkal satiksim savus nelaimīgos, apmulsu�os un ļoti ienesīgos pacientus, dro�i zinādami, ka tagad reizi par visām reizēm, noteikti un ticami netiks noskaidrota Dzīves jēga,� viņ� domāja.
Ģimene vienmēr ir apgrūtino�a, vai ne? kad dūmi sāka izklīst, Fords apvaicājās Zeifodam.
Viņ� ieturēja pauzi, tad pavērās apkārt.
Kur ir Zeifods?viņ� jautāja.
Ari Arturs un Triļjana truli pavērās apkārt. Viņi bija bāli un satraukti, un nezināja, kur ir Zeifods.
Mārvin? iesaucās Fords. Kur ir Zeifods?
Bridi vēlāk viņ� jautāja: Kur ir Mārvins?
Robota kakts bija tuk�s.
Kuģis bija pilnīgi kluss. Tas atradās piķa melnā kosmosā. Laiku pa laikam tas �ūpojās un līgojās. Visas ierīces bija apklusu�as, novēro�anas ekrāni satumsu�i. Viņi konsultējās ar datoru. Tas sacīja:
Diem�ēl man pagaidām ir atslēgta jebkādu sakaru iespēja. Pa to laiku mazliet paklausieties vieglo mūziku.
Viņi izslēdza vieglo mūziku.
Apjukumam un nemieram augot augumā, viņi pārmeklēja katru kuģa kaktu. Viss joprojām bija tum�s un kluss. Nekur ne miņas no Zeifoda vai Mārvina.
Kā vienu no beidzamajām vietām viņi pārbaudīja mazu ni�u, kurā atradās uzturmātikas aparāts.
Uz dzērienu sintezatora izsnieg�anas plāksnes bija maza paplāte, uz tās trīs porcelāna tasītes un apak�tasītes, porcelāna piena krūze, sudraba tējkanna, pilna ar vislabāko tēju, kādu Arturs jelkad bija nobaudījis, un maza, drukāta zīmīte, kurā bija teikts: �Pagaidiet!�
Da�i teic, ka Flazā Lā�a Beta ir viena no visdrausmīgākajām vietām mums pazīstamajā Visumā.
Lai gan tā ir nomāco�i bagāta, �ausmīgi saulaina un brīni�ķīgi aizraujo�u ļau�u tur ir vairāk nekā granātābolā sēklu, diez vai drīkst noklusēt faktu, ka pēc tam, kad nesen kādā �
Uz Mazā Lā�a Betas nakts vispār nav.
Tā ir rietumu joslas planēta, kas neizskaidrojamas un nedaudz aizdomīgas topogrāfijas savādības dēļ gandrīz pilnībā sastāv no subtropu piekrastes. Tikpat aizdomīgas laika relastatikas īpatnības dēļ tur gandrīz vienmēr ir sestdienas pēcpusdiena tie�i pirms pludmales bāru slēg�anas.
No Mazā Lā�a Betas galvenajām dzīvības formām, kas lielāko daļu laika pavada, cen�oties sasniegt garīgu apgaismību, skrienot
apkārt peldbaseiniem un aicinot Galaktikas Ģeolaika vadības padomes inspektorus �patīkami pavadit diennakts anomāliju�, nesagaidīt nekādu piemērotu �is parādības izskaidrojumu.
Uz Mazā Lā�a Betas ir tikai viena lielpilsēta, un to sauc par lielpilsētu vien tāpēc, ka peldbaseini tur izvietoti nedaudz blīvāk nekā citur.
Ja tu Gaismas pilsētai tuvojies pa gaisu (un nav nekāda cita veida, kā tai tuvoties, ne ceļu, ne ostu ja tu nelido, Gaismas pilsētā tevi negrib redzēt), tad ievērosi, kāpēc tai ir �āds nosau-kums. �eit saule spīd visspo�āk, tā apmirdz peldbaseinus, laistās uz baltajiem, ar palmām apstādītajiem bulvāriem, spulgo pār veselīgi iedegu�ajiem plankumiem, kas kustas pa bulvāriem �urpu turpu, met dzirkstis uz villām, dūmakainiem gaisa spilveniem, pludmales bāriem un tā joprojām.
It īpa�i tā apspīd kādu celtni, augstu, skaistu ēku, kas sastāv no diviem baltiem trisdesmitstāvu torņiem, kurus pa vidu savieno tiltiņ�.
�ī celtne ir kādas grāmatas mājvieta, un to �eit uzbūvēja par ieņēmumiem, ko ieguva neparastā autortiesību prāvā, kas tika izcīnīta starp gramatas redaktoriem un brokastu pārslu ra�otāj-kompāniju.
�ī grāmata ir ceļvedis ceļojumu grāmata.
Tā ir viena no visievērojamākajām un noteikti visveiksmīgākajām grāmatām, ko jebkad laidu�as klajā lielās Mazā Lā�a Betas izdevniecības � populārāka par �Dzīve sākas piecsimt piecdesmit gados�, pārdotāka par izdevumu �Lielā sprādziena teorija Zimo-loģijas Ļumbumbas (trīskrāsainās padauzas no Erotikona 6) personiskais viedoklis� un strīdīgāka par Ulona Kollufida pēdējo grāvēju �Viss, ko jūs nekad negribējāt zināt par seksu, bet bijāt spiesd atklāt�.
(Un daudzās no garīgi atbrīvotākajām civilizācijām Galaktikas Ārējo Austrumu nomalē �Ceļvedis stopētājiem� jau ilgi ir stājies lielās �Galaktikas enciklopēdijas� vietā kā visu zinā�anu un gudrības vispāratzīta krātuve, jo, lai gan tajā daudz kas ir izlaists un daudz kas ap�aubāms vai vismaz briesmīgi neprecīzs, tas pārspēj vecāko un garlaicīgāko darbu divos svarīgos punktos. Pirmkārt, tas ir nedaudz lētāks. Otrkārt, uz tā vāka ar lieliem, patīkamiem burtiem rakstīti vārdi �Bez panikas!�.)
Protams, �ī ir tā nenovērtējamā rokasgrāmata visiem tiem, kas grib apskatīt Visuma brīnumus par mazāk nekā trīsdesmit Altaira dolāriem dienā �Galaktikas ceļvedis stopētājiem�.
Ja tu stāvētu ar muguru pret ceļve�a biroju ēkas galveno ieeju (pieņemot, ka būtu jau izkāpis no kuģa un atspirdzinājies pēc ceļa, ātri pamērcējoties baseinā un ieejot du�ā) un tad dotos uz austru-miem, tu izietu cauri Dzīves bulvāra lapotnes mestajai ēnai, tevi pārsteigtu pludmaļu, kas ple�as kreisajā pusē, bāli zeltainā krāsa, tevi izbrīnītu prāta sērfotāji, kas bezrūpīgi peld uz priek�u, pacēlu�ies divas pēdas virs viļņiem, it kā tas nebūtu nekas īpa�s, tevi pārsteigtu un galu galā ari nedaudz aizkaitinātu milzīgās palmas, kas dūc neizteiksmīgus niekus visu cauru dienu, citiem vārdiem sakot, nenorimti.
Aizstaigājis līdz Dzīves bulvāra galam, tu nokļūtu Lalamatina rajonā, kur atrodas veikali, bolo riekstkoki un ielas kafejnīcas, kur ML betie�i dodas pēc smagas pēcpusdienas atpūtas pludmalē. Lalamatina rajons ir viena no tām pavisam nedaudzajām vietām, kur neiepriecē nepārtraukta sestdienas pēcpusdiena toties tur iepriecē nepārtraukta agra sestdienas vakara vēsums. Tālāk atrodas naktsklubi.
Ja tie�i �ajā dienā, pēcpusdienā, pievakarē sauc to, kā vēlies, � tu būtu piegājis pie otrās ielas kafejnīcas pa labi, tad ieraudzītu parasto ML betie�u pūli jautri un bezrūpīgi tērzējam, dzeram un nejau�i uzmetam skatienu citu pulksteņiem, lai redzētu, cik dārgi tie ir. Tu būtu pamanījis arī pārīti diezgan izspūru�u stopētāju no Algola, kas nesen ieradu�ies ar Arktura megakravas kuģi, uz kura bija pavadītas da�as skarbas dienas. Viņi bija saniknoti un apmulsu�i, atklādami, ka �eit, vietā, no kurienes var saskatīt pa�a Galaktikas ceļve�a māju, vienkār�as augļu sulas glāze maksā vairāk nekā se�desmit Altaira dolārus.
Pārdo�anās, � viens no viņiem rūgti sacīja.
Ja tajā brīdi tu būtu palūkojies uz aiznākamo galdiņu, noteikti ievērotu, ka tur sē� Zeifods Bīblbrokss un izskatās ļoti pārsteigts un samulsis. Un kā nu ne vēl pirms piecām sekundēm viņ� bija sēdējis uz zvaigzņu kuģa �Zelta sirds� komandtiltiņa.
Neap�aubāma pārdo�anās, atkal atskanēja balss.
Zeifods nervozi pa�ķielēja uz diviem izspūru�iem stopētājiem
pie blakus galdiņa. Kur, ellē, viņ� atradās? Kā te nokļuvis? Kur viņa kuģis? Viņ� aptaustīja krēsla paroci, tad galdiņu sev priek�ā. Likās, tie ir pietiekami īsti. Viņ� sēdēja ļoti rāmi.
Kā viņi var sēdēt un rakstīt ceļvedi stopētājiem tādā vietā kā �ī? turpināja balss. Tu tikai paskaties uz to. Paskaties uz to!
Zeifods paskatījās. �Jauka vieta,� viņ� domāja. �Bet kur? Un kāpēc?�
Viņ� pagrābstījās pa kabatu, meklēdams abus saulesbriļļu pārus. Roka sajuta cietu, gludu, nepazīstamu metāla gabalu. Zeifods izvilka to ārā, aplūkoja un pārsteigumā samiedza acis. Kā tas te nokļuvis? Viņ� iemeta to atpakaļ kabatā un uzlika saulesbrilles, sapīcis atklādams, ka metāls saskrāpējis vienu lēcu. Tomēr, uzlicis brilles, viņ� sajutās daudz omulīgāk. Tas bija dubults pāris �Hū Hanta 200� superhromatisku briesmjutīgu saulesbriļļu, kas bija īpa�i veidotas, lai palīdzētu cilvēkiem nesaspringt, nokļūstot bries
to
mās. Kad parādās pirmās nepatik�anu pazīmes, brilles kļūst pilnīgi melnas un neļauj saskatīt neko, kas varētu izraisīt nemieru.
Ja neņem vērā skrambu, lēcas bija skaidras. Viņ� atslāba, bet tikai mazliet.
Nīgrais stopētājs turpināja skatīties uz aplam dārgo augļu sulu.
� Visļaunākais, kas kādreiz noticis ar ceļvedi, ir pārvāk�anās uz Mazā Lā�a Betu, � viņ� kurnēja, viņi visi ir kļuvu�i gļēvi. Vai zini, esmu pat dzirdējis, ka �ie vienā birojā radīju�i veselu elektroniski sintezētu Visumu, tā ka pa dienu var doties ekspedīcijās, bet vakarā �ļūkt uz ballītēm. Lai gan �ajā vietā nav lielas starpības: diena vai vakars.
�Mazā Lā�a Beta,� domāja Zeifods. Tagad vismaz viņ� zināja, kur atrodas. Viņ� pieņēma, ka �o joku izspēlējis vecvectēvs, bet kāpēc?
Par lielu apgrūtinājumu prātā ie�āvās doma. Tā bija ļoti skaidra, noteikta, un viņ� bija nonācis līdz tam, ka spēja �īs domas pazīt. Instinkti lika tām pretoties. Tie bija jau agrāk izdomāti pamudinājumi, kas nāca no viņa prāta tum�ajām un noslēgtajām daļām.
Viņ� sēdēja un drud�aini ignorēja domu. Tā no viņa neatlaidās. Viņ� to ignorēja. Tā no viņa neatlaidās. Viņ� to ignorēja. Tā no viņa neatlaidās. Viņ� tai padevās.
�Velns parāvis,� viņ� domāja, �ļaujies straumei!� Viņ� bija pārāk noguris, samulsis un izsalcis, lai pretotos. Viņ� pat nezināja, ko �ī doma nozīmē.
Hallo? Jā? Plegadodo publikācijas, �Galaktikas ceļvedis stopētājiem�, pati visievērojamākā grāmata visā zināmajā Visumā, kā varu jums palīdzēt? � to visu vienā no septiņdesmit tālruņu klausulēm, kas �Galaktikas ceļve�a stopētājiem� biroju ēkas vestibilā rindojās gar visu hromēto reģistratūras galda pla�umu, ierunāja prāvs kukainis ar sārtiem spārniem. Tas saplivināja tos un izbolīja acis. Tas nikni raudzījās uz visiem nevī�īgajiem ļaudīm, kas drūzmējās vestibilā, notraipīja paklājus un atstāja netīrus plaukstu nospiedumus uz polsterējuma. Kukainis bija sajūsmā par to, ka strādā �Galaktikas ceļvedī stopētājiem�, ta�u vēlējās, kaut būtu kāds veids, kā visus stopētājus turēt no �ejienes pa gabalu. Vai tad nebija paredzēts, ka tie slaistīsies netīros kosmodromos vai tamlīdzīgās vietās? Kukainis jutās pārliecināts, ka vienā grāmatā bija kaut ko lasījis par to, cik svarīgi ir slaistīties netīros kosmodromos. Diem�ēl �ķita, ka lielākā daļa no viņiem, tiku tikām izslaistīju�ies ārkārtīgi netīros kosmodromos, nāk un slaistās �ajā jaukajā, tīrajā,
mirdzo�ajā vestibilā. Un viņi mū�dien nedarīja neko citu, kā vien sūdzējās. Kukainis savēcināja spārnus.
Kā lūdzu? � viņ� vaicāja klausulē. Jā, es nodevu jūsu ziņojumu Brēkāksta kungam, bet diem�ēl man liekas, ka viņ� ir pārāk kolosāls, lai pieņemtu jūs tūlīt pat. Viņ� ir starpgalaktiku reisā.
Kukainis neiecietīgi pamāja ar taustekli vienam no nevī�ām, kas dusmīgi mēģināja piesaistīt tā uzmanību. Neiecietīgais tausteklis pavēlēja dusmīgajai personai paskatīties uz paziņojumu kreisajā pusē pie sienas un netraucēt svarīgu tālruņa sarunu.
Jā, sacīja kukainis, viņ� atrodas savā birojā, bet pa�laik ir starpgalaktiku reisā. Liels paldies par zvanu. Tad nosvieda klausuli.
Izlasi paziņojumu, viņ� sacīja dusmīgajam vīrietim, kas mēģināja sūdzēties par kādu no grāmatā ietvertās maldino�ās informācijas visno�ēlojamākajiem un bīstamākajiem fragmentiem.
�Galaktikas ceļvedis stopētājiem� ir rokasgrāmata, kas nepiecie�ama tiem, kuri alkst izprast dzīves jēgu �ajā bezgalīgi sare�ģītajā un mulsino�ajā Visumā, jo, lai gan nevar cerēt, ka tas būs noderīgs vai sniegs informāciju visos gadījumos, ceļvedis nomierino�i apgalvo, ka tur, kur tas ir kļūdains, tas vismaz ir
Tāda bija paziņojuma būtība. Tur bija teikts: �Ceļvedis ir neapstrīdams. īstenība bie�i ir kļūdaina.�
Tas bija izraisījis da�as interesantas sekas. Piemēram, kad ģimenes, kuru piederīgie bija nomiru�i, pārāk burtiski uztverot �ķirkli par planētu Trālu (tur teikts �rijīgie vaboļtark�ķa nezvēri bie�i sagādā ļoti labu maltīti iebrauco�ajiem tūristiem�, nevis �rijīgajiem vaboļtark�ķa nezvēriem bie�i ļoti labu maltīti sagādā iebrauco�ie tūristi�), iesūdzēja tiesā ceļve�a redaktorus, tie apgalvoja, ka pirmais teikuma variants bijis estētiski tīkamāks, uzaicināja zvērinātu dzejnieku liecināt, ka skaistums ir patiesība, patiesība -skaistums, un cerēja tādā veidā pierādīt, ka vainīgā puse ir pati Dzīve, jo tai neizdodas būt nedz skaistai, nedz patiesai. Tiesne�i tam piekrita un aizkustino�ā runā paziņoja, ka pati Dzīve nepakļaujas tiesas spriedumam, tāpēc to likumīgi konfiscēja visiem klāteso�ajiem un tad aizgāja izbaudīt patīkamu vakara ultragolfu.
Vestibilā ienāca Zeifods Bīblbrokss un platiem soļiem piegāja pie kukaiņa reģistratora.
Labi, viņ� sacīja. Kur ir Brēkāksts? Sadabū man Brēk-ākstu.
Atvainojiet, godātais ledaini vaicāja kukainis. Viņam bija vienalga, ka viņu uzrunā �ādā veidā. Ko jūs vēlaties?
Brēkākstu. Dabū viņu rokā, skaidrs? Nekavējoties dabū viņu rokā.
Nu, godātais, atcirta mazais, trauslais radījums, ja jūs mazliet atvēstu�
Paklau, sacīja Zeifods, esmu jau pamatīgi atvēsis. Esmu tik apbrīnojami vēss tips, ka manī veselu mēnesi varētu glabāt gaļas gabalu. Esmu tik spics, ka pats visu laiku saduros. Un vai tagad tu kustēsies, pirms es visu salai�u dēli?
Ja jūs man ļautu paskaidrot,
�Nolādēts,� domāja Zeifods.
Kad viņ� būs atpakaļ? viņ� jautāja.
Atpakaļ, godātais? Viņ� ir savā birojā.
Zeifods ieturēja pauzi, mēģinot aptvert �o īpatnējo domu. Nekas viņam nesanāca.
Tas runcis ir starpgalaktiku reisā� savā
Ko jūs no sevis iztēlojaties, dārgumiņ? kukainis nepacietīgi sakustējās, nikni raustīdams spārnus. Zeifodu Bīblbroksu, vai?
Saskaiti galvas, � Zeifods griezīgi no�ukstēja.
Kukainis pamirk�ķināja. Tad vēlreiz pamirk�ķināja.
Jūs
Jā, atbildēja Zeifods, bet nekliedz, vai ari viņi visi metīsies man virsū.
Nē, vienkār�i Zeifods Bīblbrokss, vai neesi dzirdējis, ka esmu dabūjams komplektā pa se�iem gabaliem uzreiz?
Kukainis uztraukumā sagrabināja taustekļus.
Bet, godātais, tas spiedza, es tikko dzirdēju apak�ētas radio ziņojumu. Tur teica, ka jūs esot miris�
Jā, tas tiesa, sacīja Zeifods, es tikai vēl neesmu beidzis kustēties. Un tagad pasaki, kur lai atrodu Brēkākstu?
Nu, godātais, viņa birojs ir piecpadsmitajā stāvā, bet�
Bet viņ� ir starpgalaktiku reisā, jā, jā, kā lai es tieku pie viņa?
Nesen ierīkotie Sīriusa Kibernētikas kompānijas vertikālie cilvēku transportieri atrodas tālākajā stūri. Bet, godātais kungs�
Zeifods jau pagriezās, lai ietu projām. Tad tomēr atskatījās.
Jā? viņ� prasīja.
Vai drīkstu vaicāt, kāpēc jūs vēlaties satikt Brēkāksta kungu?
Nūjā, atbildēja Zeifods, kas pats nebija īsti pārliecināts par to, es sev teicu man tas jāizdara.
Vai jūs, lūdzu, neatkārtotu, godātais?
Zeifods sazvērnieciski noliecās uz priek�u.
Es nupat no zila gaisa materializējos vienā jūsu kafejnīcā -viņ� teica, pēc tam, kad biju sastrīdējies ar sava vecvectēva rēgu. Tiklīdz es attapos �eit, mans biju�ais �es� tas, kas veica manu smadzeņu operāciju uzradās manā galvā un sacīja: �Ej, uzmeklē Brēkākstu.� Es nekad nebiju dzirdējis par to runci. Tas ir viss, ko zinu. Turklāt man jāatrod cilvēks, kas pārvalda Visumu.
Viņ� pamirk�ķināja.
Godātais Bīblbroksa kungs, � godbijīgā izbrīnā sacīja kukainis, -jūs esat tik dīvains, ka varētu filmēties kino.
Jā, sacīja Zeifods, paplik�ķinādams pa mirdzo�o, sārto spārnu, un tev, bērniņ, būtu jādzīvo patiesā dzīve.
Kukainis bridi klusēja, lai atgūtos no uztraukuma, tad izstiepa taustekli, lai atbildētu uz tālruņa zvanu.
To atturēja metāla roka.
Piedodiet, sacīja rokas īpa�nieks balsī, kas sentimentālāk noskaņotam kukainim liktu izplūst asarās.
Sis nebija tāds kukainis, turklāt nevarēja ciest robotus.
~ Jā,
Par to es �aubos, atbildēja Mārvins.
Nu, tādā gadījumā, ja jūs mani atvainotu�
Tagad zvanīja se�i tālruņi. Miljons lietu gaidīja, lai tām tiktu pievērsta kukaiņa uzmanība.
Neviens man nevar palīdzēt, novilka Mārvins.
Jā, godātais, nu�
Protams, neviens jau ari nav mēģinājis. Metāla roka ļengani nokrita Mārvinam gar sāniem. Viņa galva pavisam nedaudz noslīga uz priek�u.
Vai tie�ām? kukainis dzēlīgi prasīja.
Diez vai vērts tērēt laiku, lai palīdzētu robotam pakalpiņam, vai ne?
_ Man �ēl, godātais Ja�
Citiem vārdiem kāds labums izturēties laipni vai izpalīdzīgi pret robotu, ja tam nav nevienas pateicības shēmas?
Un jums nevienas nav? � apvaicājās kukainis, kas, kā likās, nespēja pārtraukt �o sarunu.
Man nekad nav bijis izdevības to noskaidrot, Mārvins viņu informēja.
Paklausies, tu no�ēlojamā, nekam nederīgā metāla �upa�
Vai negrasāties pavaicāt, ko es vēlos?
Kukainis ieturēja pauzi. Viņa garā, plānā mēle iz�āvās ārā un nolaizīja acis, tad atkal ie�āvās atpakaļ.
Vai tas ir tā
Vai vispār kaut kas ir kā vērts? Mārvins nekavējoties atjautāja.
Es kādu meklēju.
Ko? �ņāca kukainis.
Zeifodu Bīblbroksu, sacīja Mārvins, viņ� ir, lūk, tur. Kukainis dusmās drebēja. Viņ� knapi jaudāja parunāt.
Tad kāpēc jūs vaicājat man? tas spiedza.
Es tikai gribēju ar kādu parunāties, atbildēja Mārvins.
Ko?!
Aizkustino�i, vai ne?
Mehānismiem �ņirkstot, Mārvins pagriezās un aizvēlās projām. Viņ� panāca Zeifodu, kas tuvojās liftiem. Tas pārsteigumā apsviedās apkārt.
Ei.� Mārvin? viņ� ievaicājās. Mārvin! Kā tu �eit nokļuvi? Mārvins bija spiests pateikt ko tādu, ko izrunāt viņam nācās ļoti grūti.
Es nezinu, viņ� sacīja.
Bet�
Vienu bridi es sēdēju tavā kuģī, juzdamies ļoti nomākts, bet nākamajā mirklī jau atrados �eit un jutos pavisam no�ēlojami. Man liekas, tas ir neiespējamības lauks.
Jā, noteica Zeifods, es domāju, ka tevi atsūtīja mans vecvectēvs, lai man būtu sabiedrība.
Milzīgs paldies, vecvectētiņ, � viņ� pie sevis �ukstus piebilda.
Tad kā tev klājas? viņ� skali pajautāja.
Ak lieliski, Mārvins atbildēja, ja vien kādam patīk būt par mani, kas personiski man nepatīk.
Jā, jā, � lifta durvīm atveroties, noteica Zeifods.
Sveicināti, mīļi ierunājās lifts, ceļojumā uz jūsu izvēlēto stāvu es bū�u jūsu lifts. Mani ir konstruējusi Sīriusa Kibernētikas kompānija, lai es jūs, �Galaktikas ceļve�a stopētājiem� apmeklētāju, aizvestu uz �iem birojiem. Ja brauciens, kas būs ātrs un patīkams, darīs jums prieku, tad jūs varētu pabraukāties arī da�os citos liftos, kas nesen dku�i ierikod Galaktikas nodokļu departamenta, �Uķi-uķi zīdaiņu putriņas� un Sīriusa Valsts psihiatriskās slimnīcas birojos, kur daudzi Sīriusa Kibernēdkas kompānijas biju�ie vado�ie darbinieki ar prieku uzņems jūsu apciemojumus, līdzjūtību un līksmus stāstus par ārpasauli.
Jā, iekāpdams liftā, teica Zeifods, ko vēl tu proti bez runā�anas?
Es dodos aug�up, lifts atbildēja, vai ari lejup.
Labi, sacīja Zeifods. Mēs dosimies aug�up.
Vai lejup, -I lifts viņam atgādināja.
Jā, labi, aug�up, lūdzu!
Iestājās klusuma mirklis.
Lejā ir ļod jauki, lifts cerīgi ierosināja.
Aktā?
Ārkārtīgi.
_ Labi, � teica Zeifods. � Vai nu tu mūs uzvedīsi aug�ā?
Vai drīkstu vaicāt, lifts apjautājās savā vissaldākajā, vissaprātīgākajā balsī, vai esat apsvēru�i visas iespējas, ko jums varētu piedāvāt brauciens lejup?
Zeifods trieca pret iek�ējo sienu vienu no savām galvām. �To nu nevajadzēja,� viņ� pie sevis domāja, �vairāk par visu pārējo, ko nevajadzēja.� Viņ� nebija lūdzis atrasties �eit. Ja Zeifodam �obrīd pavaicātu, kur viņ� vēlētos būt, tas, iespējams, atbildētu, ka gribētu gulēt pludmalē kopā ar vismaz piecdesmit skaistām sievietēm un mazu ekspertu komandu, kas izstrādātu jaunus veidus, kā varētu pret viņu labi izturēties. Tā bija viņa parastā atbilde. Piedevām viņ�, iespējams, būtu kaut ko dedzīgi piemetinājis par ēdiena tēmu.
Tas, ko viņ� noteikti negribēja dant, bija dzīties pakal vīrietim, kas valdīja Visumā un tātad tikai darīja darbu, ko viņ� tikpat labi varētu arī paturēt. Ja to nedarītu viņ�, vienkār�i uzrastos kāds cits. Visvairāk viņ� negribēja stāvēt biroju masīvā, strīdoties ar liftu.
Piemēram, kadas citas iespējas? viņ� noguris vaicāja.
Nu, lifta balss plūda kā medus uz cepumiem, �eit ir pagrabs, mikrokartotēka, apkures sistēma� ē�
Balss pieklusa.
Nekas sevi�ķi aizraujo�s, lifts atzina, � bet tās ir alternatīvas.
Svētais Zārkvon, murmināja Zeifods, vai es
Kas tai lietai kai�? viņ� izgrūda.
Tas negrib doties aug�ā, vienkār�i sacīja Mārvins. Es domāju, ka tam ir bail.
Bail? iekliedzās Zeifods. No kā? No augstuma? Lifts, kam bail no augstuma?
Nē, lifts bēdīgi sacīja, � no nākotnes�
No
Tobrīd aiz muguras reģistrācijas zālē izcēlās satraukums. No sienām viņiem visapkārt atskanēja piepe�i iedarboju�os mehānismu troksnis.
Mēs visi varam ieskatīties nākotnē, �ukstēja lifts, kā likās, �ausmu pārņemts, tā ir daļa no mūsu programmas.
Zeifods palūkojās ārā pie citiem liftiem bija sapulcējies uztraukts pūlis, kas uz kaut ko norādīja un kliedza.
Visi lifti �ai mājā ļoti ātri brauca lejup.
Zeifods ieslīdēja atpakaļ kabīnē.
Mārvin, viņ� teica, nokārto, lai �is lifts brauc aug�up, labi? Mums jātiek pie Brēkāksta.
Kāpēc? Mārvins sērīgi apvaicājās.
Nezinu, Zeifods atbildēja, bet, tikko Brēkākstu atradī�u, nenāktu par ļaunu, ja viņam būtu ļoti labs iemesls tam, ka vēlos viņu satikt.
Modernie lifti ir savādi un sare�ģīti objekti. Antīkajai elektriskajai vin�ai un ierīcēm, kuru �maksimālā celtspēja ir astoņi cilvēki�, ar Sīriusa Kibernētikas kompānijas laimīgajiem vertikālajiem cilvēku transportieriem ir tikpat liels sakars kā zirga nojūg�a-nas mākai ar visu Sīriusa Valsts psihiatriskās slimnīcas rietumu spārnu.
Tas tāpēc, ka tie darbojas pēc neparastā �defokusēta pārejo�as uztveres� principa. Citiem vārdiem sakot, tiem piemīt spējas miglaini ielūkoties tuvākajā nākotnē, kas liftam ļauj atrasties pareizajā stāvā, lai tevi tur uzņemtu, pirms tu vēl zini, ka to vēlies, tādējādi novēr�ot visu garlaicīgo pļāpā�anu, atpū�anos un sadraudzē�anos, kam cilvēki agrāk bija spiesti nodoties, gaidīdami liftu.
Nav nekā nedabiska tajā apstāklī, ka daudzi ar saprātu un paredzē�anas spēju apveltītie lifti kļuva �ausmīgi neapmierināti par to, ka tiem bezjēdzīgi jābraukā aug�ā lejā, aug�ā lejā. Kurno�ie lilti kādu laiciņu paeksperimentēja ar nodomu braukt sāniski, tā savā veidā izsakot eksistenciālu protestu; viņi pieprasīja līdzdalību lēmumu pieņem�anas procesā un beidzot īgņodamies palika tupam pagrabā.
Mūslaikos nabadzības apsēsts stopētājs, kas apmeklē kādu planētu Sīriusa zvaigznes sistēmā, var viegli gūt peļņu, piestrādājot par neirotisku liftu konsultantu.
Piecpadsmitajā stāvā lifta durvis ātri atvērās.
Piecpadsmitais, teica lifts, un atcerieties, es to daru tikai tāpēc, ka man patīk jūsu robots.
Zeifods un Mārvins izvīk�ījās no lifta, kas acumirklī aizcirta durvis un krita lejup tik ātri, cik vien ļāva mehānismi. Zeifods piesardzīgi palūkojās apkārt. Gaitenis bija tuk�s un kluss un nedeva nekādu norādi, kur varētu atrast Brēkākstu. Visas durvis bija aizvērtas, un uz tām nemanīja nekādu uzrakstu.
Viņi stāvēja tuvu pie tiltiņa, kas veda �ķērsām pāri no viena celtnes torņa uz otru. Pa lielu logu iespīdēja Mazā Lā�a Betas spo�ās saules gaisma, kurā dejoja sīki puteklī�i. Vienubrīd garām aizlaidās ēna.
Lifta pamests nelaimē, murmināja Zeifods, kas bija savā vismazāk līksmajā noskaņojumā.
Viņi stāvēja un lūkojās te uz vienu, te otru pusi.
-Vai tu ko zini? Zeifods pajautāja Mārvinam.
Dro�i vien vairāk nekā tu spēj iedomāties.
Es esmu nāvīgi pārliecināts, ka �ai celtnei nevajadzētu drebēt, Zeifods sacīja.
Tās bija tikai vieglas trīsas, ko sajuta viņa pēdas un vēlreiz. Puteklī�i saules staros dejoja sparīgāk. Garām aizlaidās vēl viena ēna.
Zeifods skatījās uz grīdu.
Vai nu, � viņ� ne visai pārliecino�i teica, � �eit ir kāda vibrācijas sistēma, lai darba laikā tonizētu muskuļus, vai�
Viņ� piegāja pie loga un piepe�i paklupa, tāpēc tajā brīdī viņa �Hū Hanta 200� superhromatiskās briesmjutīgās saulesbrilles kļuva pavisam melnas. Garām logam, griezīgi dūkdama, aizlaidās kāda varen liela ēna.
Zeifods norāva saulesbrilles, un pa to laiku celtni sadrebināja apdullino�a dārdoņa. Viņ� pielēca pie loga.
� vai ari, viņ� turpināja, māju bombardē!
Celtni satricināja jauni dārdi.
Mīļā Galaktika, kas gan var gribēt bombardēt izdevniecību? Zeifods vaicāja, bet Mārvina atbildi nesadzirdēja, tāpēc ka tajā brīdī māju sadrebināja vēl viens bumbu uzbrukums. Viņ� mēģināja aizstreipuļot atpakaļ uz liftu saprata, ka tas ir bezjēdzīgs gājiens, ta�u vienīgais, ko viņ� spēja izdomāt.
Piepe�i tā gaiteņa galā, kas taisnā leņķī veda prom no �ī, viņ� pamanīja kādu vīri�ķa augumu. Tas ieraudzīja Zeifodu un iekliedzās:
Bīblbroks, �eit!
Zeifods neuzticīgi nopētīja sve�o, un tikām vēl viens bumbas sprādziens sa�ūpoja celtni.
Nē, sauca Zeifods, Bīblbrokss �eit! Kas tu esi?
Draugs! vīrietis atkliedza. Viņ� skrēja pretī Zeifodam.
Ak tā? pajautāja Zeifods. Kādas konkrētas personas draugs vai vienkār�i labvēlīgi noskaņots pret cilvēkiem kopumā?
Vīrietis traucās pa gaiteni, grīdai kā savandītai segai saslienoties zem viņa kājām. Viņ� bija maza auguma, plecīgs un norūdījies, un viņa drēbes izskatījās tā, it kā kopā ar savu saimnieku būtu divreiz aplidoju�as apkārt Galaktikai.
Vai zini, Zeifods uzsauca sve�ajam vīram, ka tava māja tiek bombardēta?
Vīrietis apliecināja, ka viņ� to apzinās.
Piepe�i vairs nebija gai�s. Uzmetis skatienu logam, lai redzētu, kāpēc tā, Zeifods pārsteigts noraudzījās, kā garām mājai gaisā aizslīdēja pārsteidzo�i liels, gliemjveida, bronzas zaļ� kosmosa kuģis. Tam sekoja vēl divi.
Valdība, no kuras tu dezertēji, mēģina tevi saņemt ciet, Zei-fod, �ņāca vīrietis, viņi ir nosūtīju�i Vardeszvaigznes iznicinātāju eskadriļu.
Vardeszvaigznes iznīcinātāji! murmināja Zeifods. Zārk-von!
Tev ir pareizs priek�stats.
Kas ir Vardeszvaigznes iznīcinātāji? Zeifods bija pārliecināts, ka ir dzirdējis kādu par tiem runājam, kad bija prezidents, bet viņ� nekad nepievērsa lielu vērību oficiālajām lietām.
Vīrietis viņu vilka atpakaļ uz durvīm. Zeifods gāja līdzi. Gaisā �ņākdams aiz�āvās mazs melns zirnekjveida objekts un pazuda gaitenī.
Kas tas bija? � �ņāca Zeifods.
Vardeszvaigznes A kategorijas izlūkrobots, kas meklē tevi, -atbildēja vīrietis.
Ei, tie�ām?
Pieliecies!
No pretējās puses naca lielāks melns zirnekļveida objekts. Tas aizsvelpa viņiem garām.
Un tas bija�
Vardeszvaigznes B kategorijas izlūkrobots, kas meklē tevi.
Un tas? Zeifods jautāja, kad cauri gaisam aiz�ņāca tre�ais.
Vardeszvaigznes C kategorijas izlūkrobots, kas meklē tevi.
Ei, Zeifods pie sevis noķiķināja, diezgan stulbi roboti, ne?
Uz tiltiņa atskanēja ļoti skaļi duno�i dārdi. �urp no pretējā
torņa virzījās milzīgs, melns siluets, kas bija tanka paskatā.
Svētais fotons, kas tad tas?
Tanks, atbildēja vīrietis. Vardeszvaigznes D kategorijas izlūkrobots nākt tevi saņemt ciet.
Vai mums jāiet prom?
Es domāju gan.
Mārvin! sauca Zeifods.
Ko tu gribi?
Mārvins piecēlās no gruve�u kaudzes tālāk gaitenī un lūkojās uz viņiem.
Vai redzi to robotu, kas nāk mums pretim?
Mārvins paskatījās uz milzīgo, melno siluetu, kas pa tiltiņu virzījās viņiem pretī. Tad pavērās lejup uz pa�a mazo metāla ķermeni un visbeidzot atkal pievērsās tankam.
Es pieņemu, ka tu gribi, lai es to apturu, viņ� sacīja.
Jā.
Kamēr jūs glābjat savu ādu.
Jā, � sacīja Zeifods, stājies �eit!
Tikai tik ilgi, sacīja Mārvins, kamēr es zinu, kur ir mana vieta.
Vīrietis parāva Zeifodu aiz piedurknes, un tas viņam sekoja projām pa gaiteni.
Viņam ienāca prātā jautājums.
_ Kurp mēs ejam? viņ� pavaicāja.
Uz Brēkāksta biroju.
Vai tad tagad ir laiks atcerēties sarunāto tik�anos? Ļ Nāc!
Mārvins stāvēja tiltiņa galā. Patiesībā viņ� nebija īpa�i mazs robots. Viņa sudraba ķermenis dzirkstīja putekļainajos saules staros un trīcēja no nemitīgās sprostuguns, kurai joprojām tika pakļauta ēka.
Un tomēr viņ� izskatījās no�ēlojami sīciņ�, kad milzīgais melnais tanks pieripoja klāt un apstājās viņa priek�ā. Tanks izpētīja pretinieku ar zondi. Zonde ievilkās atpakaļ.
Mārvins stāvēja.
Nost no mana ceļa, mazais robot, dārdināja tanks.
Diem�ēl, Mārvins atbildēja, esmu �eit atstāts, lai tevi apturētu.
Zonde izstiepās, lai viņu vēlreiz ātri pārbaudītu. Tad atkal atvilkās.
Tu? Lai mani apturētu? rēca tanks. Ko mels?
Nē, man patie�ām tas ir jāizdara, Mārvins vienkār�i atbildēja.
Ar ko tu esi apbruņots? � tanks neticīgi rēca.
_ Uzmini, atbildēja Mārvins.
Tanka motors rūca, zobrati �ņerkstēja. Tā mikrosmadzeņu dzīlēs apjukumā �urpu turpu �audījās elektroniski molekulas lieluma releji.
Uzminēt? pārjautāja tanks.
Zeifods un līdz �im brīdim vārdā nenosauktais vīrs streipuļoja aug�up pa vienu gaiteni, lejup pa otru un uz priek�u pa tre�o. Ēka turpināja ļodzīties un stipri vibrēt, un tas mulsināja Zeifodu. Ja viņi gribēja uzspridzināt celtni, kāpēc tas prasīja tik daudz laika?
Ar milzu pūlēm abi sasniedza vienas no daudzajām pilnīgi anonīmajām durvīm, uz kurām nebija nekāda uzraksta, un ar spēku metās pret tām. Durvis atsprāga vaļā, un viņi ievēlās iek�ā.
�Viss �is ceļ�,� domāja Zeifods, �visas �īs grūtības, visa �ī negulē�ana pludmalē, brīni�ķīgi pavadot laiku� Kādēļ tas viss? Viens vienīgs krēsls, viens vienīgs galds un viens vienīgs netīrs pelnu-trauks pieticīgajā birojā.� Galds bija tuk�s, ja neņem vērā virs tā mazliet virmojo�u putekļu un vienu vienīgu revolucionāras formas papīra saspraudi.
Kur ir Brēkāksts? Zeifods jautāja, juzdams, ka mazinās viņa jau tā niecīgā nojausma par notieko�ā jēgu.
Viņ� ir starpgalaktiku reisā, vīrietis atbildēja.
Zeifods centās novērtēt jauno paziņu. �Nopietns tips,� viņ� domāja, �nav nekāds pajoliņ�. Dro�i vien ne mazums laika pavadīja, skraidot �urpu turpu pa ļoganiem gaiteņiem, lau�ot durvis un tuk�os birojos izsakot mīklainas piezīmes.�
Ļauj man stādīties priek�ā, vīrietis teica. Mans vārds ir Rūsta, un �is ir mans dvielis.
Sveiks, Rūsta, atbildēja Zeifods. Sveiks, dvieli, viņ� piebilda, kad Rūsta pastiepa pretī samērā riebīgu, vecu, puķainu dvieli. Nezinādams, ko ar to iesākt, viņ� pakratīja drānas gabalu aiz stūra.
Gar logu aizdārdināja viens no milzīgajiem, bronzas zaļajiem gliemjveida kosmosa kuģiem.
Jā, turpini, Mārvins teica milzīgajai kaujas ma�īnai, tu mū�am neuzminēsi.
Ēē, hmmm� ma�īna novilka, vibrēdama no neierastās domas, lāzera stari?
Mārvins nopietni pakratīja galvu.
Nē, � ma�īna murmināja, izdodama zemu, guturālu rīboņu. Pārāk acīmredzami. Antivielas stars? tā riskēja.
Daudz par daudz acīmredzami, pārmeta Mārvins.
Jā, mazliet apmulsusi kurnēja ma�īna. Ē� un kā ar elektronu blieti?
Tas Mārvinam bija jaunums.
Kas tā tāda? � viņ� pajautāja.
Viena no �īm, dzīvi atteica ma�īna.
No tās bruņu torņa parādījās ass �uburs, kas izspļāva vienu vienīgu nāvējo�u gaismas uzliesmojumu. Siena aiz Mārvina muguras nodunēja un sabruka putekļos. Tie kādu bridi vēl virmoja gaisā, tad norima.
Nē, sacīja Mārvins, man nav vienas no tām.
Ta�u tā ir laba, vai ne?
Ļoti laba, piekrita Mārvins.
Es zinu, � vēl bridi apdomājusies, sacīja Vardeszvaigznes kaujas ma�īna, tev jābūt vienam no tiem jaunajiem urinskābes restruktronu destabilizēta ksenona izstarotājiem!
_ Tie ir jauki, vai ne? � Mārvins noteica.
Tev tie ir? ma�īnas jautājumā bija jūtama godbijība.
Nē, Mārvins atbildēja.
Ak, � ma�īna vīlusies noteica, � tad tam jābūt�
Tu domā nepareizā virzienā, sacīja Mārvins. Tu neņem vērā kaut ko diezgan raksturīgu cilvēku un robotu attiecībās.
Ē, es zinu, � sacīja kaujas ma�īna, � tas ir� � un atkal tā apklusa, iegrimdama domās.
Tu tikai padomā, Mārvins mudināja, viņi atstāj mani, parastu pakalpiņrobotu, lai es apturētu milzīgu lieljaudas kaujas ma�īnu, kamēr pa�i bēg, glābdami savu ādu. Kā tev rādās, ko viņi varēja man atstāt?
Ooo, ēē, ma�īna uztraukusies murmināja, jādomā, kaut ko sasodīti pamatīgi posto�u.
Jādomā! sacīja Mārvins. � Ak jā, domā vien. Es tev pateik�u, ko viņi man iedeva, lai varu aizstāvēties, ja?
Jā, nu labi, saspringti bilda kaujas aparāts.
Neko, Mārvins paziņoja.
Iestājās bīstama pauze.
Glu�i neko, Mārvins �ķērmi novilka, � pat ne elektronu bieti.
Ma�īna svaidījās niknumā.
Nu, vai tas nav vienkār�i satrieco�i! tā rēca. � Ak tad itin neko? Viņi vienkār�i nedomā ar galvu, vai ne?
Un man, klusā, zemā balsī sūrojās Mārvins, man tik �ausmīgi sāp visas diodes kreisajā sānā.
Tas nu gan var nokaitināt, vai ne?
Jā, Mārvins no sirds piekrita.
Velns, tas mani sanikno, auroja ma�īna, liekas, es sa�ķaidī�u to sienu!
Elektronu bliete vēlreiz izspļāva �ņāco�as liesmas un iZg-sienu, pie kuras stāvēja tanks.
Kā tu domā, kā es jūtos? Mārvins rūgti jautāja.
Vienkār�i aizlaidās un tevi atstāja, vai ne? ma�īna dār dināja.
Jā, atbildēja Mārvins.
Domāju, ka pie viena iz�au�u arī tos sasodītos griestus! trakoja tanks.
Tas izārdīja komandtiltiņa griestus.
Ļoti iespaidīgi, murmināja Mārvins.
Tas vēl nebija nekas, apsolīja ma�īna, es varu izgāzt ari �o grīdu tas man nesagādās nekādas pūles!
Tā izgāza ari grīdu.
Velns un elle! ma�īna rēca, strauji krizdama piecpadsmit stāvus lejup un apak�ā uz zemes sa�ķīzdama druskās.
Cik nomāco�i muļķīga ma�īna, Mārvins noteica un aizslāja projām.
Tad mis �eih vienkār�i sēdēsim vai kā? Zeifods nikni jautāja. Ko tie pui�i tur ārā grib?
Tevi, Bīblbroks, atbildēja Rūsta. Viņi grasās tevi aizvest uz Vardeszvaigzni pa�u visjaunāko pasauli Galaktikā.
Ak tā? Zeifods teica. Viņiem vispirms būs jānāk un jādabū mani rokā.
Viņi ir atnāku�i un dabūju�i tevi rokā, sacīja Rūsta. Paveries pa logu.
Zeifods skatījās ieplestām acīm.
Zeme pazūd! viņ� elsa. Kur �ie liku�i zemi?
�ie ir paņēmu�i māju, sacīja Rūsta. � Mūs nes pa gaisu.
Garām biroja logam joņoja mākoņi.
Atkal būdams ārā, Zeifods varēja saskatīt tum�i zaļus Vardes-zvaigznes iznīcinātājus, kas bija izkārtoju�ies lokā ap zemei atņemtās celtnes torni. No tiem izstaroja spēka staru tikls, kas turēja torni stingrā tvērienā.
Zeifods apjukuma purinaja galvu.
Ko es tādu esmu izdarījis? viņ� jautāja. Es ieeju mājā, bet viņi to aiznes prom.
Viņus neuztrauc tas, ko esi izdarījis, sacīja Rūsta, bet gan tas, ko grasies darīt.
Vai tad man �ajā jautājumā nav nekādas teik�anas?
Tu jau izlēmi pirms daudziem gadiem. Labāk turies stingri, brauciens paredzams strauj� un nelīdzens.
Ja kādreiz sevi satik�u, sacīja Zeifods, tad pie�taukā�u tā, ka pat nezinā�u, kas mani piekāvis.
Pa durvīm ieslampāja Mārvins, pārmeto�i paskatījās uz Zei-fodu, nogāzās kaktā un izslēdzās.
Uz �Zelta sirds� komandtiltiņa viss bija klusu. Arturs cie�i lūkojās uz plauktu sev priek�ā un domāja. Viņ� uzmeta skatienu Triļjanai, kas pēto�i lūkojās pretī, bet tad atkal pievērsās plauktam.
Beidzot viņ� tos ieraudzīja piecus mazus plastmasas kvadrātus. Arturs pacēla tos un nolika uz dēļa, kas atradās tie�i pretī plauktam.
Uz pieciem kvadrātiem bija uz�ņāpti pieci burti I, Z, M, E un K. Arturs nolika tos blakus burtiem L, Ē, T, S.
Izmeklēts, � viņ� sacīja, un uz �ī lauciņa punktu skaits trīskār�ojas. Baidos, ka kopā sanāk diezgan daudz.
Kuģis salēcās un jau kuro reizi izsvaidīja da�us burtus.
Triljana nopūtās un sāka tos kārtot no jauna.
Klusajos gaiteņos krustām �ķērsām atbalsojās Forda Prīfekta soļi, kad viņ� drasēja pa kuģi, dauzīdams pamiru�os instrumentus.
�Kāpēc kuģis turpina drebēt,� viņ� domāja.
Kāpēc tas līgojas un �ūpojas?
Kāpēc viņ� nevar saprast, kur viņi atrodas? Un kur viņi galu galā atrodas?
�Galaktikas ceļve�a stopētājiem� biroju ēkas kreisais tornis joņoja starpzvaig�ņu telpā ar tik lielu ātrumu, kam līdzīgu ne pirms, ne pēc tās reizes nav sasniedzis neviens cits biroju masīvs Visumā.
Pa istabu, kas atradās kaut kur vidējā stāvā, pikti soļoja Zeifods Biblbrokss.
Rūsta sēdēja uz rakstamgalda malas, veicot kārtējo darbiņu, kas nepiecie�ams, lai uzturētu kārtībā dvieli.
Ei, kā tu teici, uz kurieni lido �ī celtne? � Zeifods prasīja.
Uz Vardeszvaigzni, Rūsta atbildēja, pa�u visļaunāko vietu Visumā.
Vai viņiem tur ir ēdiens? jautāja Zeifods.
Ēdiens? Tu dodies uz Vardeszvaigzni un uztraucies, vai tur ir ēdiens?
Nepaēdis es varu arī neizvilkt līdz Vardeszvaigznei.
Ārā pa logu viņi nespēja saskatīt neko citu kā vien dziesto�o spēka staru gaismu un neskaidras zaļas svītras, kas, jādomā, bija Vardeszvaigznes iznīcinātāju izķēmotas kontūras. Lidojot tādā ātrumā, pati telpa bija neredzama un patie�ām nereāla.
Ņem, pasūkā �o, Rūsta ieteica, piedāvādams Zeifodam savu dvieli.
Zeifods cie�i lūkojās uz likteņa biedru, itin ka gaidītu, ka no viņa pieres izleks dzeguze uz atsperītes.
Tas ir izmērcēts barības vielās, paskaidroja Rūsta.
Kas ir, tu mū�dien noķērnājies, vai? jautāja Zeifods.
Dzeltenajās svītrās ir daudz olbaltumvielu, zaļajās ir B un C vitamīnu komplekss, mazie, sārtie ziediņi satur kvie�u asnu ekstraktu.
Zeifods paņēma dvieli un pārsteigts uz to skatījās.
Kas ir brūnie traipi? viņ� pavaicāja.
Bāra bekjū mērce, atbildēja Rūsta, � tām reizēm, kad man kļūst slikti no kvie�u asniem.
�aubu mākts, Zeifods apo�ņāja dvieli.
Vēl neuzticīgāk viņ� pasūkāja dvieļa stūri. Tad izspļāva to laukā.
Brr! Zeifods noskurinājās.
Jā, sacīja Rūsta, kad esmu sūkājis to galu, man parasti vajag drusku pasūkāt ari otru galu.
Kāpēc? aizdomu pilns vaicāja Zeifods, kas tur ir iek�ā?
Antidepresanti, paskaidroja Rūsta.
Man pilnīgi pietiek, vai zini, sacīja Zeifods, pasniegdams dvieli atpakaļ Rūstam.
Rūsta to paņēma, nolēca no rakstāmgalda, apgāja tam apkārt, apsēdās krēslā un sacēla aug�ā kājas.
Bīblbroks, viņ� jautāja, salikdams rokas aiz galvas, vai vari iedomāties, kas ar tevi notiks uz Vardeszvaigznes?
Viņi mani pabaros? Zeifods riskēja, cerību pilns.
Viņi tevi iebaros, atteica Rūsta, pilnīgas perspektīvas virpulī!
Zeifods par to nekad nebija dzirdējis. Viņ� uzskatīja, ka ir dzirdējis par visām jautrajām lietām Galaktikā, tāpēc pieņēma, ka pilnīgas perspektīvas virpulis nebija nekas jautrs. Zeifods apvaicājās, kas tas īsti ir.
Tā glu�i vienkār�i, Rūsta stāstīja, ir visne�ēlīgākā psihiskā spīdzinā�ana, kādai var pakļaut jutīgu būtni.
Zeifods rezignēti palocīja galvu.
Tātad, viņ� sacīja, ēdiena nebūs, ko?
Paklausies! Rūsta viņu apsauca. Var nogalināt cilvēku, iznīcināt viņa ķermeni, salauzt viņa garu, bet tikai pilnīgas perspektīvas virpulis var iznīdēt cilvēka dvēseli! Procedūra ilgst da�as sekundes, bet tās sekas ilgst visu adiku�o dzīvi!
Vai esi kādreiz dzēris Visgalaktikas guldzoņdragātāju? � dzēlīgi pavaicāja Zeifods.
Virpulis ir ļaunāks.
Oho! � dzirdētā stipri iespaidots, atzina Zeifods.
Vai tev ir kāda ideja, kāpēc �ie tipi varētu gribēt man to nodarīt? viņ� brīdi vēlāk pajautāja.
Viņi tic, ka tas būs labākais veids, kā tevi iznīcināt uz mū�īgiem laikiem. Viņi zina, ko tu meklē.
Vai viņi nevarētu man atsūtīt zīmīti, lai es arī to uzzinātu?
Tu zini, atteica Rūsta, tu zini, Bīblbroks. Tu gribi satikt vīru, kas valda pār Visumu.
Vai viņ� prot gatavot? Zeifods ievaicājās. Tad, brīdi padomājis, piebilda: � Es stipri �aubos. Ja viņ� prastu pagatavot labu maltīti, tad neuztrauktos par pārējo Visumu. Es gribu satikt pavāru.
Rūsta smagi nopūtās.
Lai nu kā, saki, ko tu �eit dari? Zeifods vaicāja. Kāds tam visam sakars ar tevi?
Esmu tikai viens no tiem, kas to visu saplānoja kopā ar Brēkākstu, Jūdenu Vrenksu, tavu vecvectēvu. Kopā ar tevi, Bīblbroks.
Mani?
Jā, tevi. Man stāstīja, ka esi mainījies, bet es neaptvēru, cik lielā mērā.
ES
Bet�
Esmu �eit, lai paveiktu vienu darbiņu. Es to paveik�u, tevi pametī�u.
pirms
Kādu darbiņu, draugs, par ko tu runā?
Es to paveik�u, pirms tevi pametī�u.
Rūsta ieslīga necaurlau�amā klusumā.
Zeifodu pārņēma traks prieks.
Gaisā ap otro planētu Vardeszvaigznes sistēma bija piesmacis un neveselīgs.
Drēgnie vēji, kas nerimtīgi to pluinīja, brāzās pāri solon�akiem, izsusēju�am purvājam, mud�eklīgai, pūsto�ai veģetācijai un izpostītu pilsētu sadrupu�ajiem gruve�iem. Neviena dzīva būtne ne�ķērsoja �īs vietas � tāpat kā daudzas planētas �ajā Galaktikas daļā, tās sen bija pamestas.
Vēja kaukoņa bija pagalam nomāco�a, kad tas traucās cauri pilsētu vecajām, trūdo�ajām mājām; tā kļuva vēl baisāka, vējam �austot augstu, melnu torņu pakājes, kas uz �īs pasaules vietvietām neomulīgi �ūpojās. Torņu virsotnēs dzīvoja lielu, prāvu, noliesēju�u, stipri smirdo�u putnu kolonijas vienīgie dzīvi paliku�ie radījumi, kas piederēja pie civilizācijas, kura reiz apdzīvoja �o zemi.
Tomēr vis�au�alīgāk kaukoņa skanēja tad, kad vēj� pūta pāri kādai pumpai, kas atradās lielākās pamestās pilsētas nomalē -pla�a, pelēka līdzenuma vidū.
Pumpas dēļ �ī pasaule bija nopelnījusi pa�as visļaunākās vietas reputāciju Galaktikā. No ārpuses tas bija vienkār�s, pēdas trīsdesmit plats tērauda kupols, ta�u pumpas iek�iene slēpa sev! kaut ko tik necilvēcīgu, ka tas nebija prātam aptverams.
Kādus simt jardus nostāk, aiz bakurētainas un izrakņātas zemes strēles visneauglīgākās zemes, kāda vien iedomājama, atradās ne �āds, ne tāds lidlauks. Prod, tur palielā teritorijā bija izkaisītas divu trīs du�u avarēju�u māju smagnējās atliekas.
Ap �īm mājām un pāri tām lidinājās prāts, kas kaut ko gaidīja.
Prāts pievērsa uzmanību gaisam, un drīz vien tālumā parādījās plankums, ko lokveidā ietvēra mazāki plankumi.
Lielākais plankums bija �Galaktikas ceļve�a stopētājiem� biroja ēkas kreisais tornis, kas laidās cauri Vardeszvaigznes B pasaules stratosfērai.
Tam nolai�oties, Rūsta piepe�i pārtrauca ilgo, neērto klusumu, kas bija samilzis abu vīrie�u starpā.
Viņ� piecēlās, iestūķēja somā savu dvieli un teica:
Bīblbroks, tagad es paveik�u to darbu, kura dēļ esmu atsūtīts.
Zeifods pavērās uz viņu no kakta, kur sēdēja, dalīdamies ar
Mārvinu skaļi neizteiktās domās.
Jā? � viņ� ievaicājās.
Ēka drīz piezemēsies. Kad tu to atstāsi, neej laukā pa durvīm, sacīja Rūsta, ej pa logu.
Labu veiksmi, � viņ� vēl piebilda un devās ārā pa durvīm, pazuzdams no Zeifoda dzīves tikpat noslēpumaini, cik noslēpumaini tajā bija uzradies.
Zeifods pielēca kājās un mēģināja atvērt durvis, bet Rūsta jau bija tās aizslēdzis. Viņ� paraustīja plecus un atgriezās kaktā.
Divas minūtes vēlāk celtne avarēdama piezemējās citu vraku vidū. Tās pavadoņi Vardeszvaigznes iznīcinātāji deaktivēja savus spēka starus un atkal pacēlās gaisā, gatavi braucienam uz Var-deszvaigznes A pasauli, nesalīdzināmi labvēlīgāku vietu. Tie nekad nepiezemējās Vardeszvaigznes B pasaulē. Neviens to nedarīja. Te nekad nespēra kāju neviens cits kā pilnīgas perspektīvas virpulim paredzētie upuri.
Zeifodu avārija bija stipri uztraukusi. Viņ� bridi gulēja putekļainajos gruve�os un saprata, ka atrodas visgrūtākajā stāvoklī, kāds dzīvē jelkad ir bijis. Viņ� jutās apmulsis, vientuļ�, neviena nemīlēts. Visbeidzot viņ� saprata, ka vajadzētu tikt ar to galā, lai kas arī tas būtu.
Zeifods pārlaida skatienu sapostītajai istabai. Siena pie durvju rāmja bija ieplaisājusi, un durvis atsprāgu�as vaļā. Logs brīnumainā kārtā palicis aizvērts un neizsists. Kādu laiciņu svārstījies, Zeifods nolēma ja jau savādais ceļabiedrs Rūsta bija pārcietis to visu tikai tāpēc, lai pateiktu viņam savu sakāmo, tam vajadzēja būt pamatotam iemeslam.
Ar Mārvina palīdzību viņ� atdabūja vaļā logu. Avārijas saceltais putekļu mākonis un citu celtņu sadragātie korpusi neļāva neko daudz saskatīt.
Nevarētu teikt, ka Zeifods par to pārmērīgi raizētos. Galvenās rūpes sagādāja tas, ko viņ� ieraudzīja, kad palūkojās lejā. Brēkāksta birojs atradās piecpadsmitajā stāvā. Ēka bija piezemējusies apmēram �etrdesmit piecu grādu slīpumā, ta�u no domas, ka būs jānokāpj lejā, tomēr pamira sirds.
Galu galā, Mārvina nepārtraukti nicino�o skatienu mudināts, viņ� dziļi ievilka elpu un izrāpās uz ēkas malas stāvā slīpuma. Mār-vins sekoja, un abi kopā sāka lēnām un moko�i rāpties lejup, leti pieveiktu piecpadsmit stāvus, kas viņus �ķīra no zemes.
Plau�as smacēja drēgnais gaiss un putekļi, acis smeldza, un no �ausmino�ā attāluma līdz lejai uznāca reibonis.
Mārvina nejau�i izteiktās piezīmes �tad tas patīk jums, dzīvajām būtnēm, vai ne; es tikai gribu zināt� diez ko neuzlaboja viņa garastāvokli. Tiku�i pusceļā, viņi apstājās atpūsties. Zeifods gulēja, elsodams bailēs un spēku izsīkumā, un viņam �ķita, ka Mārvins rādās mazdrusciņ mundrāks nekā parasti. Galu galā viņ� aptvēra, ka tā tomēr nav. Robots tikai rādījās mundrs salīdzinājumā ar viņa pa�a noskaņojumu.
Cauri putekļu mākoņiem, kas gausi izklīda, spārnus plivinādams, atlidoja prāvs, izkāmējis putns un, pastiepis lejā kaulainās kājas, nosēdās uz slīpas loga dzegas pāris jardu no Zeifoda. Tad sakļāva lempīgos spārnus un neveikli �ūpojās savā laktā.
Lidoņa spārnu pletums varēja būt apmēram se�as pēdas, ari galva un kakls likās aizdomīgi lieli, ja ņem vērā, ka tas bija purns. Viņa seja �ķita glu�i plakana, knābis vāji attīstīts, un zem spārnu lejasdaļas skaidri varēja saskatīt rokām līdzīgus rudimentus.
Faktiski tas izskatījās gandrīz cilvēcīgs.
Putns pievērsa acis Zeifodam un nesakarīgi noklik�ķināja knābi.
Ej projām, sacīja Zeifods.
Labi, īgni nomurmināja putns un no jauna aizplivinājās prom putekļos. Zeifods samulsis vēroja, kā tas aizlido.
Vai tas putns tikko runāja ar mani? viņ� nervozi apvaicājās Mārvinam, jo bija gatavs noticēt citam izskaidrojumam: tam, ka patiesībā cietis no halucinācijām.
Jā, apstiprināja Mārvins.
Nabaga dvēseles, � Zeifodam ausī ierunājās zema, ēteriska balss.
Strauji apsviedies riņķī, lai atklātu balss avotu, Zeifods gandrīz nokrita no celtnes. Viņ� izmisīgi sagrāba uz āru izvirzītu loga stiprinājumu un sagrieza uz tā roku. Zeifods karājās augstu gaisā, ieķēries logā un smagi elpodams.
Balsij nebija nekada redzama avota nevienas dzīvas dvēseles. Un tomēr tā atkal ierunājās.
Viņiem aiz muguras ir traģiska pagātne, vai zini. Briesmīgs posts.
Zeifods izmisīgi lūkojās visapkārt. Balss bija zema un klusa. Citos apstākļos to pat varētu nosaukt par nomierino�u. Tomēr nav nekā nomierino�a faktā, ka tevi no tuk�a gaisa uzrunā balss bez ķermeņa, it īpa�i, ja tu, tāpat kā Zeifods Bīblbrokss, neesi savā labākajā formā un sagrautā ēkā karājies pie dzegas astoņu stāvu augstumā.
Ei, ē� viņ� stostījās.
Vai man pastāstīt par viņiem? balss klusītēm apjautājās.
Ei, kas tu esi? � Zeifods elsa. Kur tu esi?
Nu, tad varbūt vēlāk, balss nomurmināja. Esmu Gārgra-vārs. Pilnīgas perspektīvas virpuļa uzraugs.
Kāpēc es nevaru redzēt�
Tu atklātu, ka nokāp�ana sokas daudz labāk, � balss ierunājās skaļāk, ja pārvietotos kādus divus jardus pa kreisi. Kāpēc tev to nepamēģināt?
Zeifods paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja īsu horizontālu ierobu rindu, kas veda visu ceļu lejup gar mājas sāniem. Bezgala pateicīgs viņ� aizrāpās līdz ierobiem.
Tad tiksimies lejā, labi? jautāja balss, atkal kļuvusi klusāka.
Ei, iesaucās Zeifods. Kur tu esi�
Tas prasīs tikai pāris minū�u� balsi vairs knapi varēja saklausīt.
Mārvin, Zeifods dedzīgi teica robotam, kas nomākts tupēja viņam blakus, vai� vai tā balss tikko�
Jā, Mārvins kodolīgi atbildēja.
Zeifods palocīja galvu. Viņ� atkal izņēma no kabatas savas briesmjutīgās saulesbrilles. Tas �ķita pavisam melnas un pa �o laiku jau diezgan stipri saskrambātas ar metāla priek�metu, kas negaidīti bija uzradies viņa kabatā. Viņ� tās uzlika uz acīm. Nokāpt lejā būs vieglāk un ērtāk, ja nevajadzēs �o nodarbi vērot.
Pēc da�ām minūtēm viņ� jau pārtrausās pāri mājas saplaisāju�ajiem un sadrupu�ajiem pamatiem un, noņēmis saulesbrilles, nogāzās zemē.
Mirkli vēlāk viņam pievienojās Mārvins, kas apgūlās ar seju putek]os un gruve�os. Neizskatījās, ka viņ� būtu noskaņots izkustēties no �īs pozas.
Ā, jūs esat �eit, � Zeifoda ausī piepe�i atskanēja balss. � Piedodiet, ka jūs tā atstāju, man no augstuma briesmīgi reibst galva. Vismaz, balss sapņaini piebilda, man no augstuma briesmīgi
Zeifods gausi un rūpīgi raudzījās visapkārt tikai tāpēc, lai redzētu, vai nav palaidis garām ko tādu, kas varētu būt balss avots. Tomēr skatienam pavērās vien putekli, gruve�i un apkārtnes ēku augstie karkasi.
Ei, kāpēc es tevi nevaru ieraudzīt? viņ� jautāja. I Kāpēc tu neesi �eit?
Es esmu �eit, balss rimti atbildēja. Mans ķermenis ari gribēja ierasties, bet �obrīd tas ir aizņemts. Jāpadara da�i darbi, jāapciemo da�i cilvēki. Izdvesusi tādu kā ēterisku nopūtu, balss piebilda: Tu jau zini, kā tas ir ar ķermeņiem.
Zeifods par to nebija īsti pārliecināts.
Es domāju, ka zināju, viņ� teica.
Es tikai ceru, ka tas ir aizgājis uz sanatoriju, turpināja balss, | ar tādu dzīvesveidu kā pēdējā laikā viņ� pa�laik noteikti vairs tik tikko turas uz elkoņiem.
Uz elkoņiem? pārjautāja Zeifods. Vai tu negribēji sacīt
�uz kājām�?
Balss kādu laiciņu neko neteica. Zeifods nemierīgi palūkojās apkārt. Viņ� nezināja, vai tā bija aizgājusi projām vai arī joprojām kavējās tepat, un ko tā vispār darīja. Tad balss atkal ierunājās.
Tātad tevi ir jāievieto virpulī, ja?
E, nu, � sacīja Zeifods, ļoti neveiksmīgi cen�oties izlikties bezrūpīgs, �is tipiņ� nepavisam nesteidzas. Vai zini, es varu vienkār�i tāpat paslaistīties un aplūkot vietējos dabas skatus.
Vai esi redzējis vietējos dabas skatus? vaicāja Gārgravāra balss.
Ē, neesmu.
Zeifods pārrāpās pāri gruve�iem un apgāja ap viena vraka stūri, kas viņam aizsedza skatienu. Tad palūkojās ārā uz Vardeszvaigznes B pasaules ainavu.
Ai, nu labi, � viņ� sacīja, tādā gadījumā es te vienkār�i maķenīt paslaistī�os.
Nē, atteica Gārgravārs, tev ir sagatavots virpulis. Tev jānāk. Seko man.
Ak tā? Zeifods jautāja. Un kā tad lai es to daru?
Es tev padungo�u, teica Gārgravārs. Seko dungo�anai.
Gaisā atskanēja liega, �ēlabaina skaņa, blāva, skumīga skaņa.
�ķita, ka tā plūst no visām pusēm. Tikai ļoti uzmanīgi klausoties, Zeifods spēja noteikt virzienu, no kurienes tā nāca. Apdullis viņ� klupdams krizdams gausi devās tai pa pēdām. Kas gan cits atlika?
103. Eksports nav.
Visums, kā novērots jau agrāk, ir satrauco�i liela vieta. �o faktu milzum daudz cilvēku tiecas ignorēt mierīgas dzīves labad.
Daudzi labprāt pārvāktos uz kādu pa�izgudrotu, stipri mazāku vietu, un tie�i to vairums būtņu ari dara.
Piemēram, vienā Galaktikas Austrumu atzara stūri atrodas liela me�u planēta Oglarūna. Visi tās �saprātīgie� iedzīvotāji pastāvīgi mitinās kādā diezgan mazā un pārapdzīvotā riekstkokā. Sajā kokā viņi ir dzimu�i, dzīvo, iemīlas, iegrie� mizā sīkus teorētiskus rakstus par dzīves jēgu, nāves veltīgumu un dzimstības regulē�anas svarīgumu, izcīna pa kādam ārkārtīgi nenozīmīgam karam un galu galā mirst, piesprādzēti zem da�iem grūtāk pieejamiem ārējiem zariem.
Faktiski vienīgie oglarūnie�i, kas jebkad atstāj savu koku, ir tie, kurus no tā nosvie� lejā, jo viņi ir pastrādāju�i �au�alīgu noziegumu prātoju�i, vai kāds cits koks spētu uzturēt dzīvību, vai pat pieļāvu�i iespēju, ka citi koki nav tikai ilūzijas, kas radu�ās no pārāk daudzu oglariekstu apē�anas.
Lai cik ekstravaganta varētu likties �āda izturē�anās, Galaktikā nav nevienas dzīvības formas, kas jelkādā veidā nebūtu vainojama tādā pa�ā rīcībā, un tāpēc pilnīgas perspektīvas virpulis ir tik ļoti drausmīgs.
Jo, kad tu esi ievietots virpulī, tev ļauj tikai vienu acumirkli uzmest skadenu visai neiedomājamajai radības bezgalībai, un tajā ir sīciņ� apzīmējums, mikroskopisks punkts uz mikroskopiska punkta, kur rakstīts �Tu esi �eit�.
Drūms līdzenums pavērās Zeifoda skatienam izpostīts, sagrauts līdzenums. Pāri tam traucas me�onīgs vēj�.
Pa�ā vidu slējās tērauda kupola pumpa. Tur, secināja Zeifods, bija tā vieta, kurp viņ� devās. Pilnīgas perspektīvas virpulis.
Viņ� drūmi vērās uz kupolu. Piepe�i no ta izlauzās gau�as vaimanas, it kā kādam �ausmu pārņemtam cilvēkam svēpētu dvēseli laukā no miesas. Gaudas apslāpa vēja kauk�anā, tad izdzisa pavisam.
Zeifods bailēs satrūkās, viņa asinis �ķita pārvēr�amies �ķidrā hēlijā.
Ei, kas tas bija? viņ� bikli murmināja.
Ieraksts, atbildēja Gārgravārs. Tas bija beidzamais cilvēks, kas tika ievietots virpulī. Katrs upuris vienmēr dabū noklausīties iepriek�ējo. Tā ir tāda kā prelūdija.
Ei, tas patie�ām izklausās slikti� � stostījās Zeifods. Mēs varbūt varētu uz brītiņu aiz�aut uz kādu ballīti vai ko tamlīdzīgu, padomā par to!
Cik man zināms, sacīja Gārgravāra ēteriskā balss, es, iespējams, pa�laik tādā atrodos. Proti, mans ķermenis. Tas uz daudzām ballītēm dodas bez manis. Teic, ka es tikai maisos viņam pa kājām. Ju hū!
Kas īsti ir ar tavu ķermeni? Zeifods jautāja, ļoti vēlēdamies novilcināt to, kas tūlīt ar viņu notiks, lai kas tas būtu.
Nu, tas ir� tas ir aizņemts, vai zini, svārstīgi atbildēja Gār-gravārs.
Tu gribi teikt, ka tas izrīkojas, kā pa�am ienāk prātā? jautāja Zeifods.
Pirms Gārgravārs atkal ierunājās, viņ� ieturēja garu un nedaudz noraido�u pauzi. ,
Jāsaka, � viņ� beidzot atbildēja, ka �ī piezīme man likās diezgan bezgaumīga.
Zeifods apjucis un samulsis nomurmināja atvaino�anos.
Nav svarīgi, sacīja Gārgravārs, tu to nevarēji zināt.
Balss nelaimīgi nodrebēja tas vedināja domāt, ka tā ļoti stipri
centās savaldīt jūtas.
Patiesība ir tāda, ka mums pa�laik ir �ķirtas dzīves izmēģinājuma periods. Man ir aizdomas, ka tas beigsies ar �ķir�anos.
Balss atkal bija mierīga, un Zeifodam neienāca prātā piemērots sakāmais. Viņ� kaut ko neskaidri bubināja.
Es domāju, ka mēs laikam neesam sevi�ķi piemēroti viens otram mans ķermenis un es, beidzot Gārgravārs ierunājās no jauna. Mēs nekad nebijām īsti laimīgi, darot vienu un to pa�u. Vislielākie strīdi mums vienmēr bija par seksu un mak�ķerē�anu. Galu galā mēs mēģinājām abas nodarbes apvienot, bet tas noveda tikai pie katastrofas, kā tu dro�i vien vari iedomāties. Un tagad mans ķermenis atsakās laist mani iek�ā. Tas pat nevēlas mani redzēt�
Viņ� atkal ieturēja traģisku pauzi. Vēj� �austīja līdzenumu.
Tas apgalvo, ka es gribu tikai iedzīvoties. Es aizrādīju, ka man ta�u pienākas tajā dzīvot, bet �is atteica, ka tā ir tie�i tāda nekaunīga piezīme, kādas pa taisno jāizpū� no ķermeņa caur kreiso
nāsi, un pie tā mēs palikām. �is laikam dabūs aizbildniecībā manu priek�vārdu.
Ā� Zeifods tikko dzirdami noteica. Kāds tas ir?
Mi�ampods, atbildēja balss. Mans vārds ir Mi�ampods Gārgravārs. Tas nudien visu izsaka, vai ne?
Ē� � Zeifods līdzjūtīgi teica.
Un tāpēc mans, bezmiesiska prāta darbs ir būt par pilnīgas perspektīvas virpuļa uzraugu. Uz �īs planētas neviens nekad nespers kāju. Izņemot virpuļa upurus baidos, ka viņi patie�ām neskaitās.
Ai�
Es tev kaut ko izstāstī�u. Vai vēlies to dzirdēt?
Ē�
Pirms daudziem gadiem �ī bija plauksto�a, laimīga planēta -ar cilvēkiem, pilsētām, veikaliem, vārdu sakot normāla pasaule. Tikai pilsētu galvenajās ielas bija saradies nedaudz vairak kurpju veikalu nekā vajadzīgs. Lēnām un nodevīgi kurpju veikalu skaits turpināja augt. Tas ir sen pazīstams ekonomikas fenomens, ta�u traģiski redzēt, kā tas notiek. Jo vairāk kurpju veikalu te uzradās, jo vairāk kurpju bija jāizgatavo un jo sliktākas un nevalkājamākas tās kļuva. Un, jo nepiemērotākas valkā�anai tās kļuva, jo vairak kurpju cilvēkiem bija jāpērk, lai varētu apauties, un jo vairāk izpletās veikali, līdz visa �ejienes ekonomika �ķērsoja to, ko, manuprāt, sauc par �notikuma ar kurpēm� apvārsni, un ekonomistu skatījumā vairs nebija iespējams būvēt neko citu, kā vien kurpju veikalus. Rezultātā sabrukums, bojāeja un bads. Lielākā daļa iedzīvotāju izmira. Tie nedaudzie, kas bija pareizā veidā ģenētiski nestabili, mutācijas rezultātā pārtapa putnos vienu no viņiem tu redzēji. Tie noladēja savas pēdas, nolādēja zemi un apzvērēja, ka neviens vairs nespers kāju uz tās. Nelaimīga sabiedrība. Nāc, man jāved tevi uz virpuli.
Zeifods apstulbis pakratīja galvu un klunkurēja pa līdzenumu uz priek�u.
Un tu, viņ� vaicāja, tu nāc no �ī elles cauruma, ja?
Nē, nē, pārsteigts atbildēja Gārgravārs, es nāku no Var-deszvaigznes C pasaules. Skaista vieta. Tur var brīni�ķīgi mak�ķerēt. Vakaros es lai�os atpakaļ uz turieni. Ta�u tagad vairs varu tikai vērot. Pilnīgas perspektīvas virpulis ir vienīgā manta uz �īs planētas, kas pilda kādu funkciju. �eit tas tika uzbūvēts tāpēc, ka neviens to negribēja pie savām namdurvīm.
Tajā brīdī gaisu pār�ķēla vēl viens nomāco�s, spalgs kliedziens, un Zeifods nodrebēja.
Kas var kaut ko tādu nodarīt cilvēkam? viņ� izdvesa.
Visums, vienkār�i atteica Gārgravārs, viss bezgalīgais Visums. Neskaitāmas saules, bezgalīgi attālumi starp tām un tu pats neredzams punkts uz neredzama punkta, bezgalīgi mazs.
Ei, vai zini, draugs, es esmu Zeifods Bīblbrokss, murmināja Zeifods, cenzdamies uzjundīt pēdējās patmīlības atliekas.
Gārgravārs neko neatbildēja, tikai atsāka sērīgi dungot un turpināja �o nodarbi, līdz viņi sasniedza apsūbēju�o tērauda kupolu līdzenuma vidū.
Tā sānos tūlīt dūkdamas atvērās durvis, atklājot skatam mazu, aptum�otu kameru.
Ej iek�ā, sacīja Gārgravārs.
Zeifods bailēs satrūkās.
Ei, ko, tūlīt? viņ� jautāja.
Tūlīt.
Zeifods nervozi ielūkojās iek�ā. Kamera izskatījās ļoti maza. Ta bija izklāta ar tēraudu, un tajā tik tikko pietika vietas vienam cilvēkam.
Tā� ē� tā neizskatās pēc nekāda virpuļa, Zeifods teica.
Tas nav virpulis, Gārgravārs paskaidroja, tas ir tikai lifts.
Ej iek�ā.
Bezgala uztraukts, Zeifods iekāpa liftā. Viņ� sajuta, ka līdzas ir ari Gārgravārs, lai gan bezmiesiskais cilvēks �obrid nerunāja.
Lifts sāka braucienu lejup.
Man jānoskaņojas pareizajā garastāvokli, murmināja Zeifods.
Nav tāda pareizā garastāvokļa, bargi teica Gārgravārs.
Tu patie�ām zini, kā likt cilvēkam justies nepilnvērtīgam.
Es nezinu. Virpulis zina.
�ahtas apak�ā lifts atvērās, un Zeifods izklunkurēja no tā pamazā, funkcionālā, ar tēraudu izklātā kamerā.
Telpas tālākajā malā rēgojās stateniska tērauda kaste tie�i tik liela, lai tajā varētu nostāties cilvēks.
Tas bija tik vienkār�i.
Viens vienīgs resns vads to savienoja ar visādu sastāvdaļu un mehānismu jūkli.
Un tas ir viss? pārsteigumā iejautājās Zeifods.
Tas ir viss.
�Neizskatās pārāk ļauni,� domāja Zeifods.
Un man jāiet tur iek�ā, vai ne? viņ� vaicāja.
Tev jāiet tur iek�ā, � atbildēja Gārgravārs, � un diem�ēl man liekas, ka tas jādara tūlīt.
Labi, labi, Zeifods teica.
Viņ� atvēra kastes durvis un iegāja iek�ā.
Tur viņ� gaidīja.
Pēc piecām sekundēm atskanēja klik�ķis, un kastē kopa ar viņu jau bija viss Visums.
Pilnīgas perspektīvas virpulī visa Visuma attēlu iegūst pēc ekstrapolētas vielas analīzes principa.
To var izskaidrot �ādi tā kā ikvienu vielas fragmentu Visumā kaut kādā veidā iespaido jebkur� cits vielas fragments, teorētiski ir iespējams itin visu ikkatru sauli, ikkatru planētu, to orbītas, sastāvu un ekonomikas un sabiedrības vēsturi ekstrapolēt no, teiksim, viena maza kēksa gabaliņa.
Vīrietis, kas izgudroja pilnīgas perspektīvas virpuli, to būtībā izdarīja, lai pakaitinātu savu sievu.
Trins Tragula tā viņu sauca bija sapņotājs, domātājs, teorētiķis filozofs vai, kā sacītu viņa sieva idiots.
Viņa nemitīgi kasījās, ka vīrs pārmērīgi daudz laika pavadot, vērdamies kosmosā, gremdējoties pārdomās par sprau�amadatu mehāniku vai veicot kēksa gabaliņu spektrogrāfisko analīzi.
Vajag ta�u mēra sajūtu! viņa mēdza teikt, da�kārt veselas trīsdesmit astoņas reizes vienā dienā.
Tā nu viņ� uzbūvēja pilnigas perspektīvas virpuli tikai tāpēc, lai parādītu viņai, ko spēj.
Vienā ierīces galā Trins pievienoja visu no kēksa gabaliņa ekstrapolēto realitāti, bet otrā � savu sievu: kad viņ� ieslēdza ierīci, sieva acumirklī ieraudzīja visu radī�anas bezgalību un sevi attiecībā pret to.
Trinam Tragulam par lielām �ausmām, �is trieciens pilnīgi iznīcināja viņas smadzenes; toties viņ� ar gandarījumu aptvēra, ka ir neapstrīdami pierādījis: lai �āda lieluma Visumā spētu pastāvēt dzīvība, tā noteikti nevar atļauties mēra sajūtu.
Virpuļa durvis atsprāga vaļā.
Savā bczmiesiskajā prātā Gārgravārs nomākts vēroja notieko�o. Savādā kārtā Zeifods Biblbrokss viņam bija diezgan labi paticis. Viņ� noteikti bija cilvēks ar raksturu, pat ja tas būtu slikts.
Gārgravārs gaidīja, kad viņ� izvelsies ārā no kastes, kā to darīja viņi visi.
Ta�u Zeifods rāmi izkāpa ārā.
Sveiks! � viņ� teica.
Bīblbroks� Gārgravāra prāts pārsteigumā noelsās.
Vai es, lūdzu, varētu dabūt padzerties? Zeifods palūdza.
Tu� tu� biji virpulī? stostījās Gārgravārs.
Tu ta�u redzēji, sīkais.
Un tas darbojās?
Protams.
Un tu tur ieraudzīji visu radī�anas bezgalību?
Protams. Patie�ām glīta vieta, tu to zināji?
Gārgravāra prāts izbrīnā �ķobījās. Ja ķermenis būtu bijis kopā ar viņu, tas atkristu zemē ar atkāru�os �okli.
Un tu ieraudzījis sevi, Gargravārs jautaja, attiecībā pret to visu?
Ak, jā.
Bet� ko tu piedzīvoji?
Zeifods pa�apmierināti paraustīja plecus.
Tikai to, ko jau zināju visu laiku. Es patie�ām esmu kolosāls un izcils tips. Vai tad neteicu, mazulīt, ka esmu Zeifods Bīblbrokss!
Viņa skatiens pārslīdēja mehānismiem, kas darbināja virpuli, un piepe�i pārsteigumā apstājās.
Viņ� smagi ieelpoja.
Ei, Zeifods vaicāja, vai tas patie�ām ir gabaliņ� kēksa? Tad norāva mazo konditorejas izstrādājumu no sensoriem, kas
to saturēja.
Ja es sāktu klāstīt, cik ļoti man tas bija vajadzīgs, viņ� steig�us bēra vārdus, man nebūtu laika to apēst.
Un viņ� to apēda.
Bridi vēlāk ZeiFoids skrēja pa līdzenumu izpostītas pilsētas virzienā.
Drēgnais gaiss smagi sēca viņa plau�ās, un viņ� bie�i paklupa. Turklāt nāca virsū nakts, un nelīdzenā zeme nodevīgi lika �ķēr�ļus.
Ta�u joprojām viņā virmoja nesen piedzīvotais prieks. Viss Visums. Viņ� bija redzējis visu Visuma bezgalību ple�amies sev visaplīk it visu. Un to pavadīja skaidra un neparasta apjauta, ka viņ� tajā bija vissvarīgākais. Parasta lieta, ja tev piemīt augstprātīgs egoisms, ta�u, ja to patie�ām pavēsta kāds aparāts, tas ir pavisam kas cits.
Viņam nebija laika apdomāt �o jautājumu.
Gārgravārs bija pateicis, ka viņam jābrīdina savi saimnieki par to, kas noticis, tomēr viņ� esot gatavs pirms tam nogaidīt pienācīgi ilgi, lai Zeifods paspētu aizlaisties un sameklēt kādu paslēptuvi.
Zeifods nezināja, ko tagad iesākt, bet sajūta, ka viņ� ir vissvarīgākā persona Visumā, ļāva pārliecināti noticēt, ka padoms atradīsies.
Nekas cits uz �īs posta piemeklētās planētas nevarētu viņam sniegt pamatu optimismam.
Zeifods turpināja skriet un drīz vien sasniedza pamestās pilsētas nomali. Viņ� gāja uz priek�u pa ceļiem, kuros rēgojās platas plaisas un kas bija nosēti izkaltu�ām nezālēm. Bedres un grambas bija pilnas ar trūdo�ām kurpēm. Ēkas, kam viņ� pagāja garām, likās tik sadrupu�as un ļodzīgas, ka viņ� neriskēja kādā no tām iet iek�ā. Kur gan varētu paslēpties? Zeifods steidzās tālāk.
Pēc kāda laika no ceļa, pa kuru viņ� gāja, nogriezās kāds plats, aizaudzis ceļ�. Tā galā rēgojās milzīga zema ēka, kurai visriņķī slējās da�ādas mazākas celtnes, un to visu ietvēra apļveida no�ogojuma drupas. Lielā galvenā ēka izskatījās vēl pieņemami stabila, un Zeifods devās turp, lai noskaidrotu, vai tā varētu viņam sniegt� nu, vienalga ko.
Viņ� tuvojās ēkai. Tās vienā malā varētu domāt, ka priek�pusē, jo tā bija pavērsta pret pla�u betonētu laukumu, bija trīs gigantiskas durvis, varbūt pat se�desmit pēdu augstas. Tālākās durvis bija atvērtas, un Zeifods aulek�oja turp.
Iek�ā valdīja tumsa, putekļi un nekārtība. Pāri visam klājās milzīgi zirnekļu tīkli. Daļa no ēkas infrastruktūras bija sabrukusi, daļa no dibensienas iegruvusi, un grīdu sedza vairākas collas biezs nospiedo�s putekļu slānis.
Cauri tumsai vīdēja gruve�iem klātas milzu kontūras da�viet cilindriskas, da�viet sīpolveida, da�viet līdzīgas olām vai drīzāk ieplaisāju�ām olām. Lielākā daļa atsprāgu�as vaļā vai sadalīju�ās gabalos, no da�ām bija paliku�i tikai karkasi.
Tie visi bija kosmosa kuģi, visi pamesti.
Zeifods vīlies klīda starp karkasiem. Te nebija nekā tāda, kas kaut nedaudz atgādinātu lietojamu mantu. Jau viņa soļu vibrācija vien lika vienam �aubīgam vrakam sabrukt vēl vairāk.
Kaut kur celtnes dziļumā slējās viens vecs kuģis, mazliet lielāks par citiem un ieaudzis pat vēl biezākos putekļu un zirnekļu tiklu blāķos. Tā aprises tomēr likās veselas. Zeifods ieinteresēts tam tuvojās un paklupa pār vecu baro�anas vadu.
Viņ� mēģināja aizsviest kabeli sāņus un pārsteigumā atklāja, ka tas joprojām ir pievienots kuģim.
Pilnīgi izbrīnīts, viņ� atklāja, ka baro�anas vads an nedaudz dūc.
Viņ� neticībā cie�i uzlūkoja kuģi un tad vēlreiz paskatījās uz vadu, ko turēja rokās.
Zeifods norāva jaku un aizsvieda to sāņus. Rāpdamies pa zemi, viņ� sekoja baro�anas vadam līdz punktam, kur tas savienojās ar kuģi. Savienojums nebija bojāts, un auss vēl skaidrak varēja uztvert vieglas, dūco�as vibrācijas.
Zeifoda sirds strauji dauzījās. Viņ� notrausa nedaudz kvēpu un piespieda ausi pie kuģa sāna. Bija sadzirdams tikai vaj�, neskaidrs troksnis.
Viņ� drud�aini rakņājās visapkārt gulo�ajos gruve�os, līdz atrada īsu caurules gabalu un bioloģiski nenoārdāmas plastmasas tasīti. No atrastā viņ� izveidoja primitīvu stetoskopu un pielika to pie kuģa sāna.
No tā, ko varēja saklausīt, viņam galvā viss sagrie�as.
Kāda balss sacīja:
�Starpzvaig�ņu kruīza līnijas� vēlas atvainoties pasa�ieriem, ka izlido�ana joprojām kavējas. Mēs pa�laik gaidām, kad tiks papildināti mūsu papīra salvetī�u ar citronu aromātu krājumi, kas jums ceļojuma laikā nodro�inās ērtības, atspirdzinājumu un higiēnu. Mēs pateicamies par jūsu pacietību. Apkalpojo�ais personāls drīzumā pasniegs kafiju un cepumus.
Drūmi uzlūkodams kuģi, Zeifods atstreipuļoja atpakaļ.
Kādu laiku viņ� apstulbis klīņāja apkārt. Tad piepe�i pamanīja milzīgu izlido�anas tablo, kas vēl aizvien karājās no griestiem virs viņa galvām, gan tikai vienā balstā. Ari tablo sedza sodrēji, bet da�i cipari joprojām bija saskatāmi.
Zeifoda acis kaut ko meklēja starp skaitļiem, tad veica da�us īsus aprēķinus. Viņa acis iepletās.
Deviņsimt gadu� viņ� pie sevis izdvesa. Tik ilgi kavējās kuģis.
Jau pēc pāris minūtēm viņ� bija uz klāja.
Gaiss, kas viņu saņēma, iznākot no hermētiskās telpas, likās vēss un svaigs tātad ari kondicionē�ana joprojām darbojās.
Gaismas vēl joprojām bija ieslēgtas.
No mazās ieejas kameras viņ� iegāja īsā, �aurā gaitenī un nervozi soļoja pa to uz priek�u.
Piepe�i atvērās durvis, un acu priek�ā pavīdēja stjuartes stāvs.
Lūdzu, atgriezieties savā vietā, kungs, � androīdā stjuarte sacīja. Uzgriezusi muguru, viņa aizgāja pa gaiteni viņam pa priek�u.
Kad Zeifoda sirds atsāka pukstēt, viņ� sekoja stjuartei. Viņa atvēra durvis gaiteņa galā un izgāja pa tām.
Viņ� sekoja.
Tagad viņi atradās pasa�ieru nodalījumā, un Zeifoda sirds atkal uz bridi apstājās.
Katrā sēdeklī sēdēja pa pasa�ierim, visi piesprādzēti.
Pasa�ieru mati bija gari un pinkaini, nagi izaugu�i kā leme�i, vīrie�iem vaigus klāja bārda.
Viņi visi glu�i nepārprotami bija dzīvi, bet � gulēja.
Zeifodam �ermuļi skrēja pār kauliem.
Viņ� gausi vilkās pa eju kā sapnī. Kad viņ� nonāca ejas vidū, stjuarte bija sasniegusi tās otru galu. Viņa pagriezās un mīlīgi ierunājās.
_ Labdien, dāmas un kungi! Paldies, ka esat biju�i pacietīgi �īs īslaicīgās aizkavē�anās laikā. Mēs pacelsimies, cik drīz vien iespējams. Ja jūs tagad vēlētos pamosties, es pasniegtu kafiju un cepumus.
Atskanēja viegla dūkoņa.
Tajā brīdī visi pasa�ieri atmodās.
Viņi atmodās spiegdami un plosīdami savas dro�ības jostas un dzīvības uzturē�anas sistēmas, ar ko cie�i bija iesaitēti sēdekļos. Viņi sacēla tādu troksni, ka Zeifods sāka ba�īties par savām bungādiņām.
Viņi plosījās un auroja, kamēr stjuarte pacietīgi pārvietojās pa eju, ikviena pasa�iera priek�ā novietodama mazu kafijas tasi un cepumu paciņu. Tad viens no viņiem piecēlās no sēdekļa un sāka vērot Zeifodu.
Zeifoda āda viscaur sāka kņudēt, it kā mudinādama doties projām. Viņ� izmetās pa durvīm atpakaļ gaitenī un bēga no �īs trakomājas.
Tas vīrietis viņam dzinās pakaļ.
Zeifods izmisumā traucās uz gaiteņa galu, izskrēja cauri ieejas kamerai un joza tālāk, kur acis rāda. Viņ� uzdrāzās uz starta klāja, aizcirta aiz sevis durvis un aizbultēja. Tad, smagi elpodams, atspiedās pret tām.
Pēc pāris sekundēm durvis sāka dauzīt kāda roka.
No starta klāja viņu uzrunāja metāliska balss.
Pasa�ieriem nav atļauts atrasties uz starta klāja. Lūdzu, atgriezieties savā vietā un gaidiet, lai kuģis paceļas. Tiek pasniegta kafija un cepumi. Runā jūsu autopilots. Lūdzu, atgriezieties savā vietā!
Zeifods cieta klusu. Viņ� smagi elpoja, bet pie durvīm turpināja klauvēt neredzamā roka.
Lūdzu, atgriezieties savā vietā, atkārtoja autopilots. pasa_ �ieriem nav atļauts atrasties uz starta klāja!
Es neesmu pasa�ieris, elsa Zeifods.
Lūdzu, atgriezieties savā vietā!
Es neesmu pasa�ieris! no jauna iekliedzās Zeifods.
Lūdzu, atgriezieties savā vietā!
Es neesmu� Ei, vai tu dzirdi mani?
Lūdzu, atgriezieties savā vietā!
Tu esi autopilots? pajautāja Zeifods.
Jā, atbildēja balss no lidojuma vadības pults.
Tu esi atbildīgs par �o kuģi?
Jā, vēlreiz atbildēja balss, mēs kavējamies. Lai pasa�ieriem nodro�inātu ērtu un patīkamu lidojumu, uz laiku ir jāpārtrauc viņu dzīvības procesi. Kafiju un cepumus pasniedz katru gadu, pēc tam pasa�ieriem atkal pārtrauc dzīvības procesus, lai viņi turpinātu justies ērti un patīkami. Izlidosim tad, kad būs pietiekami papildinātas lidojuma rezerves. Mēs lūdzam atvainot par kavē�anos.
Zeifods gāja nost no durvīm dauzī�ana tagad bija norimusi. Viņ� tuvojās lidojuma vadības pultij.
Kavē�anos? � viņ� kliedza. Vai tu esi redzējis ārpasauli? Tur ir tuk�ums, tuksnesis. Civilizācija ir bijusi un aizgājusi, draugs. Papīra salvetes ar citronu aromātu netiek piegādātas!
Statistiska varbūtība, autopilots stīvi turpināja, ir tāda, ka radīsies citas civilizācijas. Kādu dienu �eit būs papīra salvetes ar citronu aromātu. Līdz tam laikam mēs nedaudz kavēsimies. Lūdzu, atgriezieties savā vietā.
Bet�
Bet tajā brīdī atvērās durvis. Zeifods apsviedās riņķī, un ieraudzīja tur stāvam vīru, kas bija dzinies viņam pakaļ. Vīrietis nesa prāvu portfeli. Viņ� bija eleganti ģērbies, un viņa mati bija īsi un sakopti. Viņam nebija ne bārdas, ne garu nagu.
Zeifod Bīblbroks, viņ� teica, mans vārds ir Brēkāksts. Es domāju, ka tu gribēji mani satikt.
Zeifods Bīblbrokss saļima. Viņa mutes runāja muļķības. Viņ� atkrita krēslā.
Ak, draugs, ak, draugs, no kurienes tu uzradies? viņ� jautāja.
Es tevi �eit gaidīju, vīrietis atbildēja darījumu cilvēka tonī.
Viņ� nolika zemē portfeli un apsēdās citā krēslā.
Man prieks, ka tu ievēroji instrukcijas, viņ� sacīja. Jāatzīmē, mazliet ba�ījos, ka tu varētu būt atstājis manu biroju pa durvīm, nevis pa logu. Tad tu būtu ķezā.
Zeifods papurināja galvas un kaut ko nopurpināja.
Ienācis pa mana biroja durvīm, tu nokļuvi manā elektroniski sintezētajā Visumā, Brēkāksts paskaidroja. Ja tu izietu pa durvīm, tad nokļūtu atpakaļ īstajā Visumā. Mākslīgais darbojas no �ejienes.
Viņ� pa�apmierināti uzplīk�ķināja pa portfeli.
Zeifods nikni raudzījās uz viņu, juzdams aizvainojumu un pretīgumu.
Kāda starpība? viņ� murmināja.
Nekādas, sacīja Brēkāksts, tie ir identiski. Ai ja neņem vērā tādu sīkumu, ka Vardeszvaigznes Iznīcinātāji reālajā Visumā ir pelēki.
Kas te notiek? izgrūda Zeifods.
Vienkār�i, sacīja Brēkāksts. Viņa pa�pārliecība un pa�apmierinātība tracināja Zeifodu.
Ļoti vienkār�i, � atkārtoja Brēkāksts. � Es noteicu koordinātes, pēc kurām var atrast to vīru, kas valda Visumā, un atklāju, ka viņa pasauli aizsargā neiespējamības lauks. Lai aizsargātu savu noslēpumu � un sevi � es patvēros �ī pilnīgi mākslīgā Visuma sniegtajā dro�ībā un paslēpos aizmirstā kruīzlainerī. Es biju pasargāts. Pa to laiku mēs ar tevi�
Jā, atbildēja Brēkāksts, mēs labi pazinām viens otru.
Man vispār nebija gaumes, Zeifods noteica un atsāka īgni klusēt.
Pa to laiku mēs ar tevi vienojāmies, ka tu nozagsi neiespējamības dzinēja kuģi vienīgo, kas varēja sasniegt valdnieka pasauli, un atvedīsi to �eit pie manis. Es ceru, to tu tagad esi izdarījis, tālab apsveicu tevi. Viņ� pasmaidīja skopu smaidiņu, pa kuru Zeifods gribēja iesist ar ķieģeli.
Ak, un gadījumā, ja tu par to prāto, � piemetināja Brēkāksts, �is Visums bija radīts speciāli tāpēc, lai tu te ierastos. Tādējādi tu esi vissvarīgākā persona �ajā Visumā. Reālajā pasaulē, -viņ� sacīja ar vēl vairāk ķieģeļprasīgu smaidu, tu nekad nebūtu izdzīvojis pilnīgas perspektīvas virpulī. Vai iesim?
Kurp? Zeifods īgni jautāja. Viņ� jutās pārguris.
Uz tavu kuģi. �Zelta sirdi�. Es ceru, ka tu to atvedi?
Nē.
Kur ir tava jaka?
Zeifods mulsi skatījās uz Brēkākstu.
Mana jaka? Es to novilku. Tā ir ārpusē.
Labi, iesim un uzmeklēsim to.
Brēkāksts piecclās un pamaja, lai Zeifods viņam seko.
Nokļuvu�i ieejas kamerā, viņi varēja dzirdēt trok�ņainos pasa�ierus, kam tika iebarota kafija un cepumi.
Tevi gaidīt nebija patīkami, sacīja Brēkāksts.
Brēkāksts pacēla brīdino�u pirkstu, un tobrīd atsprāga vaļā
lūka. Gruve�os da�as pēdas no viņiem varēja saskatīt Zeifoda jaku.
Ļoti ievērojams un ļoti spēcīgs kuģis, Brēkāksts sacīja. Skaties!
Viņi vēroja, kā piepe�i izspiedās jakas kabata. Tā ie�ķēlās, pārplīsa. Mazs metāla �Zelta sirds� modelis, kuru samulsu�ais Zeifods bija atklājis savā kabatā, sāka augt.
Tas auga augumā un pēc divām minūtēm jau sasniedza pilnu apjomu.
Neiespējamības līmenī, Brēkāksts teica, � � ai, es īsti nezinu, bet ļoti lielā.
Zeifods sagrīļojās.
Tu gribi teikt, ka man tas visu laiku bija līdzi?
Brēkāksts pasmaidīja. Viņ� pacēla savu portfeli un atvēra to.
Tad pagrieza vienīgo slēdzi, kas tajā atradās.
Uz redzē�anos, mākslīgais Visum, viņ� sacīja, sveiks, īstais! Ainava viņu acu priek�ā īslaicīgi nomirgoja � un parādījās no
jauna tie�i tāda pad kā agrāk.
Vai redzi? jautāja Brēkāksts. Tie�i tāds pats.
Tu gribi teikt, Zeifods sasprindzināti atkārtoja, ka tas man visu laiku bija līdzi?
Jā gan, Brēkāksts atbildēja, protams. Tas arī bija pats galvenais.
Tad nu tā, sacīja Zeifods. No �ī brī�a tu vari mani neņemt vērā. Man pilnīgi pietiek. Spēlē pats savas spēlītes.
-Baidos, ka tu nevari aiziet, Brēkāksts teica, tu esi iepinies neiespējamības laukā. Tu nevari izbēgt.
Viņ� atkal uzsmaidīja smaidu, kuram Zeifods bija gribējis iesist, un �oreiz viņ� patie�ām tam iesita.
Fords �PrīFekts aizlēk�oja uz �Zelta sirds� komandtiltiņu.
Triljana! Artur! viņ� sauca. � Tas darbojas! Kuģis ir iedarbināts!
Triljana un Arturs aizmigu�i gulēja uz grīdas.
Ei, ļautiņi, mēs dodamies ceļā, mēs esam ceļā, viņ� sacīja, modinot tos ar kājas spērienu.
Sveicināti, ļautiņi! � ie�ivinājās dators. � Es varu teikt, ka ir patie�ām lieliski atkal būt kopā ar jums, un es tikai gribu pateikt, ka�
Aizveries, norūca Fords. Labāk pasaki, kur, ellē, mēs atrodamies.
Vardeszvaigznes B pasaulē, un tā, draugs, ir īsta mēslu bedre, sacīja Zeifods, uzskriedams uz komandtiltiņa. Cau, ļautiņi, jūs noteikti tik ārkārtīgi priecājaties, mani ieraugot, ka jums pat vārdu trūkst, lai pateiktu, cik krūts frūds esmu!
Kas, kas? mulsi noprasīja Arturs, uzsvempdamies no grīdas un neko no tā visa neaptverdams.
Es zinu, kā tu jūties, sacīja Zeifods. Esmu tik di�ens, ka pat man ķeras mēle, sarunājoties ar sevi. Ei, ir tik labi jūs redzēt, Triļjana, Ford, Pērtiķcilvēk! Ei, dator�
Sveicināts, Bīblbroksa kungs, protams, godātais, tas ir liels gods�
Aizveries un dabū mūs prom no �ejienes � ātri, ātri, ātri!
Skaidra lieta, draugs, kurp tu gribi doties?
Vienalga, kurp, tam nav nozīmes, kliedza Zeifods. Nē, ir gan! viņ� pēk�ņi attapās. Mēs gribam doties uz tuvāko vietu, kur var paēst!
Skaidra lieta, dators laimīgi atteica, un komandtiltiņ� nodrebēja pamatīgā sprādzienā.
Kad kādu minūti vēlāk ienāca Brēkāksts ar zilu aci, viņ� ieinteresēts aplūkoja �etras dūmu strūklas.
�etri ķermeņi stingi grima virpuļojo�ā melnumā. Apziņa bija mirusi, auksta aizmirstība tos vilka aizvien dziļāk un dziļāk nebūtības atvarā. Visapkārt drūmi atbalsojās klusuma rēkoņa, un beidzot viņi iegrima tum�ā un rūgtā bangojo�a sarkanuma jūrā, kas viņus gausi aprija acīmredzot uz visiem laikiem.
Kā likās, pagāja vesela mū�ība, līdz jūra atkāpās un atstāja viņus guļam kā Dzīves, Visuma un It visa straumju izskalotas drazas uz aukstas, cietas zemes. Viņus sarāva aukstuma krampji, apkārt �ķebino�i lēkāja gaisma. Aukstā, cietā zeme sa�ķiebās, sagrie�as un tad norima. �is krasts tum�i spīdēja, bija varen gluds, salts un ciets.
Viņus nosodo�i vēroja zaļ� traips.
Tas noklepojās. Labvakar, kundze, labvakar, d�endmeņi, -tas sacīja. Vai esat rezervēju�i vietas?
Forda Prīfekta apziņa atsprāga atpakaļ kā savilkta un vaļā palaista bik�u gumija, likdama smadzenēm iesmelgdes. Viņ� apdullis pavērās aug�up uz zaļo traipu.
_ Rezervēju�i vietas? viņ� izdvesa.
Jā, godātais, atbildēja zaļais traips.
Vai pēcnāves dzīvē ir nepiecie�ams rezervēt vietas?
Ja nu zaļ� traips spēj nievājo�i saraukt uzacis, tad tie�i to tas tagad izdarīja.
Pēcnāves dzivē, godātais? � traips pārvaicāja.
Arturs Dents grābājās pēc savas apziņas, tāpat kā meklē vannā pazaudētu ziepju gabalu.
Vai �ī ir pēcnāves dzīve? viņ� stostījās.
Nu, man tā �ķiet, sacīja Fords Prifekts, mēģinādams izprast, kur ir aug�a, kur apak�a. Viņ� pārbaudīja teoriju, ka, ceļoties aug�ā, būtu jāatraujas no aukstā, cietā krasta, uz kura patlaban gulēja, un uztrausās kājās. Vismaz tā viņ� cerēja.
Es gribu teikt, Fords bilda, viegli grīļodamies, nav ta�u iespējams, ka mēs varētu būt izdzīvoju�i tai sprādzienā, vai ne?
Nē, � nomurmināja Arturs. Viņ� bija pieslējies uz elkoņiem, bet nelikās, ka no tā kļūtu labāk. Viņ� atkal noslīga zemē.
Nē, tomēr piecēlusies teica Triljana, tas ir galīgi neiespējami.
Līdzās atskanēja dobja, aizsmakusi, gārdzo�a balss. Tur mēģināja runāt Zeifods Bīblbrokss. Es noteikti neizdzīvoju, viņ� gārdza. Es jau biju nāvei parādā. Blīk�, blāk� gatavs.
Jā, paldies tev, sacīja Fords. Mums nebija ne mazāko izred�u. Tagad noteikti esam saraustīti gabalos. Visur mētājas rokas un kājas.
Jā, Zeifods teica, trok�ņaini svempdamies aug�ā.
Ja dāma un kungi vēlētos pasūtīt dzērienus� tark�ķēja zaļais traips, nepacietīgi mīņādamies turpat blakus.
Blauk�, turpināja Zeifods, mēs vienā mirklī kļuvām par molekulu putru. Ei, Ford, viņ� ievaicājās, pazinis vienu no
_
traipiem, kas viņa tuvumā gausi sabiezēja, vai tev bija tā, ka acu priek�ā aizslīdēja visa dzīve?
Tev arī tā bija? Fords atjautāja. Visa tava dzīve?
_ Jā, atbildēja Zeifods, vismaz es pieņemu, ka tā bija manējā. Vai zini, es bie�i zaudēju galvas.
Viņ� skatījās apkārt uz visvisādiem veidoliem, kas beidzot pieņēma īstās formas, vairs nebūdami miglaini, drebelīgi, bezformīgi �veidoli�.
Tātad� viņ� noteica.
Tātad kas? jautāja Fords.
Tātad mēs esam �eit, svārstīgi sacīja Zeifods, guļam kā beigti�
Stāvam, Triljana viņu pārlaboja.
Ē, stāvam kā beigti, turpināja Zeifods, �ajā pamestajā�
Restorānā, sacīja Arturs Dents, kas ari bija piecēlies kājās un tagad, sev par lielu pārsteigumu, spēja redzēt glu�i skaidri. Proti, viņu pārsteidza nevis tas, ka varēja redzēt, bet tas, ko varēja ieraudzīt.
�eit mēs esam, nelokāmi turpināja Zeifods, 1 stāvam kā beigti �ajā vientulīgajā�
� pieczvaig�ņu� sacīja Triljana.
� restorānā, S pabeidza Zeifods.
Dīvaini, vai ne? teica Fords.
Ē,jā.
Lustras tomēr jaukas, Triljana piezīmēja.
Viņi apstulbu�i skatījās apkārt.
Tā nav tik daudz pēcnāves dzīve, sacīja Arturs, kā kaut kas līdzīgs
Pēcnāves dzīve (fran�u vai.).
Lustras patiesībā bija nedaudz uzkrīto�as, un zemie, velvētie griesti, no kuriem tās nokarājās, ideālā Visumā nebūtu nokrāsoti �ādā īpa�ā piesātinātā tirkīza tonī, un, ja nu tomēr būtu, tos neizceltu slēptas, noskaņu rado�as spuldzes. Tomēr �is nav ideāls Visums, kā pierādīja ari inkrustētās marmora grīdas raksti, kuros varēja acis izme�ģīt, un stils, kādā bija izgatavota astoņdesmit jardus garās marmora letes priek�puse. To veidoja kādi divdesmit tūksto�i kopā sadiegtu Antaresa mozaīkķirzaku ādu, par spīti tam, ka divdesmit tūksto�iem lietā iesaistīto ķirzaku ādas bija vajadzīgas, lai tajās glabātu savas iek�as.
Da�i smalki tērpti radījumi laiski zvilnēja pie letes vai atpūtās bagātīgi izkrāsotos sēdekļos, kas bija izkaisīti pa visu bāru. Pa lielām dūmstikla durvīm bāra tālākajā galā restorāna galvenās daļas �ilbino�ajā gaismā ienāca jauns vlhērgzu virsnieks un viņa zaļā un kūpo�ā jaunā dāma.
Arturam aiz muguras atradās liels erkers, kam priek�ā bija aizvilkti aizkari. Viņ� pavilka sāņus aizkara stūri un palūkojās ārā uz ainavu, no kuras normālos apstākļos �ermuļi būtu skrēju�i pār kauliem. �ie tomēr nebija normāli apstākļi, jo tās, kas viņam dzīslās sastindzināja asinis un lika skudriņām skriet pa muguru, bija debesis. Debesis�
Sulainis pieklājīgi aizvilka aizkaru atpakaļ vietā.
Visam savs laiks, godātais, � viņ� sacīja.
Zeifodam iegailējās acis.
Ei, pagaidiet, mirējve�i, viņ� teica. Es domāju, ka mēs tagad palai�am garām kādu ultrasvarigu jautājumu, vai zināt. Kāds to pateica, bet mēs palaidām garām.
Arturu dziļi atviegloja iespēja novērst uzmanību no tā, ko tikko bija ieraudzījis.
Viņ� sacīja: Es teicu, tas bija kaut kas līdzīgs
Ja, un vai tu nevēlētos, kaut nebūtu to teicis? Zeifods jautāja. � Ford?
Es teicu, ka tas ir dīvaini.
Jā, trāpīgi, bet patiesībā garlaicīgi, iespējams, tas bija�
Iespējams, viņu pārtrauca za]ais traips, kas pa �o laiku bija pieņēmis maza, izdēdēju�a, tum�ā uzvalkā tērpta viesmīļa aprises, iespējams, ka jūs vēlētos apspriest �o jautājumu pie kādas dzēriena glāzītes�
Dzērieni! kliedza Zeifods. Lūk, kas tas bija! Redzi, ko var palaist garām, ja nesaglabā modrību.
Patiesi, godātais, viesmīlis pacietīgi sacīja. Ja dāma un kungi vēlētos pasūtīt dzērienus pirms vakariņām�
Vakariņām! Zeifods kaislīgi izsaucās. Paklausies, mazā, zaļā persona, mans vēders varētu pievākt tevi un visu nakd apmīļot par �o domu vien!
� un jums par prieku, viesmīlis pabeidza iesākto teikumu, būdams apņēmības pilns neļaut sevi novirzīt no ceļa, kam jau bija saskatāms galapunkts, � vēlāk uzsprāgs Visums.
Fords lēnām pagrieza galvu pret viesmīli un izjusti ievaicājās:
Oho, kādus dzērienus �eit pasniedz?
Viesmīlis iesmējās sīku un pieklājīgu viesmīļa smiekliņu.
Ai, viņ� sacīja, es domāju, ka sers, iespējams, mani ir pār-prads.
Ak, es ceru, ka ne, � izdvesa Fords.
Viesmīlis nosmēja pieklājīga viesmīlēna smiekliņu.
Tas, ka mūsu klienti ir nedaudz dezorientēd pēc ceļojuma laikā, nav nekas neparasts, viņ� sacīja, tā ka, ja es varētu ieteikt..
Ceļojuma laikā? vaicāja Zeifods.
Ceļojuma laikā? atkārtoja Fords.
Ceļojuma laikā? piebilda Triļjana.
Jūs gribat teikt, ka �ī nav pēcnāves dzīve? jautāja Arturs.
Viesmīlis pasmaidīja pieklājīga viesmīlēna smaidiņu. Viņ� bija
gandrīz izsmēlis savu pieklājīga viesmīlēna repertuāru un drīz varētu ielēkt diezgan nerunīga un sarkastiska viesmīlēna lomā.
Pēcnāves dzīve, godātais? � viņ� pārvaicāja. � Nē, godātais.
Un mēs neesam miru�i? � jautāja Arturs.
Viesmīlis saknieba lūpas.
Neesat gan, viņ� sacīja. Godātais pavisam dro�i ir dzīvs, citādi tak es nemēģinātu viņu apkalpot.
Ar neparastu �estu, kuru nav jēgas mēģināt aprakstīt, Zeifods Bīblbrokss vienlaikus iesita sev pa abām pierēm un ar tre�o roku -pa vienu no aug�stilbiem.
Ei, Jaudis, viņ� sacīja, tas ir pilnīgs vājprāts. Mums izdevās. Mēs beidzot esam nonāku�i tur, uz kurieni devāmies. �ie ir �Tūksto�ceļi�!
Jā, godātais, sacīja viesmīlis, pārspīlēti izrādīdams savu pacietību, �ie ir �Tūksto�ceļi� restorāns Visuma galā.
Kā galā? pārjautāja Arturs.
Visuma, � viesmīlis atkārtoja, ļoti nepārprotami un nevajadzīgi skaidri.
Kad tam pienāca gals? Arturs pajautāja.
Vēl tikai da�as minūtites, godātais, � viesmīlis atbildēja. Viņ� dziļi ievilka elpu. Tas gan bija lieki, jo viņa ķermeni ar izdzīvo�anai vajadzīgo gāzu maisījumu apgādāja maza intravenoza ierīce, kas bija piesprādzēta pie kājas. Tomēr ir reizes, kad nepiecie�ams dziļi ievilkt elpu, lai kāda arī būtu tava vielmaiņa.
Un nu, ja jūs beidzot vēlētos pasūtīt dzērienus, � viņ� teica, -es jums ierādī�u galdiņu.
Zeifods atieza zobus divos platos, maniakālos smaidos, aizstaigāja līdz bāram un izpirka lielāko daļu tā satura.
Restorāns Visuma gali ir viens no visneparastākajiem uzņēmumiem visā sabiedriskās ēdinā�anas vēsturē. To uzcēla uz smalkajām drupām� to
Ceļojot laikā, viena no lielākajām problēmām nav tā, ka tu nejau�i kļūsti pats par savu tēvu vai māti. Kļūstot pa�am par savu tēvu vai māti, nerodas tādas problēmas, ar kurām iecietīga un labi pielāgojusies ģimene nevarētu tikt galā. Vēstures gaitas mainī�ana arī nerada nekādas problēmas vēstures gaita nemainās, tāpēc ka visa vēsture sader kopā kā saliekamie klucī�i. Visas svarīgās pārmaiņas ir norisināju�ās pirms notikumiem, par kuriem domāja, ka tie tādējādi tiks mainīti, un beigās it viss nokārtojas pats no sevis.
Vislielāko problēmu glu�i vienkār�i sagādā gramatika, un galvenais darbs, kas �ajā jautājumā jāapgūst, ir doktora Dena Ielupiemi-nētāja �1001 gramatiskā laika veido�anas rokasgrāmata ceļotājam laikā�. Tā izstāstīs, piemēram, kā aprakstīt kaut ko, kas gandrīz notika ar tevi pagātnē, pirms tu no tā izvairījies, pārlecot laikā divas dienas uz priek�u, lai no tā izvairītos. Notikums tiks aprakstīts at�ķirīgi atkarībā no tā, vai tu par to runā no sava dabiskā laika viedokļa, no laika tālākā nākotnē vai laika tālākā pagātnē, un visu vēl vairāk sare�ģī iespēja sarunāties pa to laiku, kamēr tu ceļo no viena laika uz citu nolūkā kļūt pats par savu tēvu vai māti.
Vairums lasītāju tiek līdz nākotnes puskondicionālā apzīmētāja plagāli apgrieztajam imperfektīvajam pagātnes konjunktīvam, pirms padodas: un īstenībā vēlākajos grāmatas izdevumos visas lapas aiz �īs vietas ir tiku�as atstātas tuk�as, lai ietaupītu uz tipogrāfijas izdevumu rēķina.
�Galaktikas ceļvedis stopētājiem� �o akadēmiskas abstrakcijas jucekli apskata ļoti virspusēji, tikai piezīmējot, ka termins �vienkār�ā nākotne� ir atmests, kop� tika atklāts, ka tas nav patiess.
Rezumējums.
Restorāns Visuma galā ir viens no visneparastākajiem uzņēmumiem visā sabiedriskās ēdinā�anas vēsturē.
Tas ticis uzcelts uz beidzot izpostītas planētas sīkajām drupām, kuras ir (būselēja iroju�as be) prāva laika burbuļa iek�pusē, un aizgrūsts uz nākotni, uz tie�i to bridi, kad Visumam pienāk gals.
Daudzi teiktu, ka tas ir neiespējami.
Viesi tajā ieņem (būsa beieņem) savas vietas pie galdiņa un ēd (būsa beēd) bagātīgas maltītes, pa to laiku vērodami (būsosties vērodaju�i), kā viņiem apkārt uzsprāgst visa radība.
Daudzi teiktu, ka tas ir tikpat neiespējami.
Tu vari atlidot (varēni atlidoni betiklīdz), uz kuru vakaru vien vēlies bez iepriek�ējas (vēlākas pirmstiklīdz) rezervē�anas, tāpēc ka vari rezervēt vietu ar atpakaļejo�u datumu, tā sakot, kad tu atgriezies pats savā laikā (tu vari berezervēt pirmstiklīdz priek�drizoties atgriezī�odamies retromājās).
Daudzi tagad apgalvotu, ka tas ir absolūti neiespējami.
Restorānā tu vari satikties un pusdienot ar (vareni satiknies ar pusdienoni be tiklīdz' visu telpas un laika iedzīvotāju apburo�u izlasi.
Var pacietīgi izskaidrot, ka tas ari ir neiespējami.
Tu vari apmeklēt restorānu tik daudzas reizes, cik vien tev tīk ivarēni bcapmckl�t atkaibeapmeklējot� un tā tālāk pareizās laika formas jāmeklē doktora Ielupicminēlāja grāmatai, un būt dro�s, ka nekad nesatiksi sevi, tāpēc ka tas parasti izraisa nepatīkamus un mulsino�us brī�us.
Pat ja pārējais būtu bijis patiesība, kas nav tiesa, tad �is jau nu ir nepārprotami neiespējami, saka neticīgie.
Tev tikai savā laikmetā ir jānogulda krajkonta viens penijs, un, uzkrājoties procentu procentiem, kad tu ierodies laika galā, pasakaina summa par tavu maltīti jau ir samaksāta.
Tas, daudzi apgalvo, ir ne rikai neiespējami, bet pilnīgs vājprāts, un tāpēc reklāmas darbinieki no Bastablona zvaigznes sistēmas ir izdomāju�i �ādu saukli: �Ja tu �orīt esi izdarījis se�as neiespējamas lietas, kāpēc nepielikt punktu ar brokastīm �Tūksto�celos�, restorānā Visuma galā?�
Bārā ZeiFods strauji nogura ka tritons. Viņa galvas sitas kopa, un smaidi vairs nebija sinhroni. Tomēr viņ� jutās bezgala laimīgs.
Zeifod, Fords ierunājās, kamēr vel esi spējīgs� vai tu nevēlētos man izstāstīt, kas, pie fotona, nolika? Kur tu biji? Kur mēs bijām? Nav jau liela lieta, bet man patiktu to noskaidrot.
Zeifoda kreisa galva atskurba, at�ujot labo slīgstam tālāk dzēriena izraisītajā neskaidrība.
Jā, viņ� atbildēja, tepat vien jau biju. Viņi grib, lai es atrastu cilvēku, kas valda par Visumu, bet es negribu to satikt. Esmu pārliecināts, ka �is cilvēks nemāk gauvot.
Viņa kreisa galva vēroja, ka laba galva runa, un ud pamaja.
Pareizi, tā sacīja, iedzer vel vienu glāzi.
Fords izdzēra vel vienu Visgalaktikas guldzoņdragataju dzērienu, kas ticis aprakstīts ka alkoholisks laupī�anas ekvivalents dārgi izmaksa un kaite galvai. �Lai kas butu noticis,� Fords prātoja, �īstenība tas mani pārlieku neiniercsc.�
Paklausies, Ford, Zeifods teica, tas viss ir kolosāli.
Tu gribi sacīt, ka viss tiek kontrolēts�
Nē, atteica Zeifods, es negribu teikt, ka viss tiek kontrolēts. Tas nebūtu kolosāli. Ja vēlies zināt, kas notika, atbilde ir vienkār�a visa situācija bija man kabatā. Vai skaidrs?
Fords paraustīja plecus.
Zeifods ķiķināja savā dzērienā. Tas putodams pārlija pāri glāzes malai un sāka ieēsties marmora letes virsmā.
Viņiem pienāca klāt debesu �igāns ar me�onīgu ādu un spēlēja elektrisko vijoli tik ilgi, līdz Zeifods iedeva viņam labi daudz naudas. Tikai tā no viņa varēja tikt vaļā.
�igāns piegāja pie Artura un Triļjanas, kas sēdēja citā bāra kaktā.
Es nezinu, kas �ī ir par vietu, Arturs teica, bet man liekas, ka, uzturoties te, mani pārņem �ermuļi.
Iedzer vēl vienu glāzi, ieteica Triļjana. Izklaidējies.
Ko tie�i? Arturs jautāja. �īs iespējas savstarpēji izslēdz viena otru.
Nabaga Artur, tu patie�ām neesi radīts �ai dzīvei, vai ne?
Tu to sauc par dzīvi?
Tu sāc izklausīties pēc Mārvina.
Mārvins ir vissaprātīgākais domātājs, ko es pazīstu. Kā tu domā, kā lai to vijolnieku dabū projām?
Tuvojās viesmīlis.
Jūsu galdiņ� ir sagatavots, viņ� sacīja.
Skatoties no ārpuses, ko neviens nekad nedara, �is restorāns atgādina milzīgu, mirdzo�u jūras zvaigzni, kas piemetusies uz aizmirstas klints. Katrā restorāna spārnā ir izvietoti bāri, virtuves, spēka lauka ģeneratori, kas aizsargā visu ēku un satrūdēju�o planētu, uz kuras tā atrodas, un laika turbīnas, kas lēnām aiz�ūpo visu iestādījumu �urpu turpu pāri iz�ķiro�ajam brīdim.
Pa�ā centrā atrodas gigantisks zelta kupols, gandrīz pilnīga lode, un �ajā zonā tagad iegāja Zeifods, Fords, Arturs un Triljana.
Pirms tam tur bija nogādātas vismaz piecas tonnas spīguļu, apklājot ar liem ikvienu pieejamo virsmu. Citas virsmas varēja uzskatīt par nepieejamām, jo tās bija jau inkrustētas ar dārgakmeņiem, dārgiem jūras glieme�vākiem no Santragīnusa, zelta lapām, flī�u mozaīku, ķirzaku ādām un miljoniem nepazīstamu izgreznojumu un rotājumu. Stikls mirdzēja, sudrabs spīdēja, zelts dzirkstīja, Arturs Dents izbolīja acis.
Au, noteica Zeifods. Johaidī!
Satrieco�i! izdvesa Arturs. Cilvēki� Mantas�
Mantas, � �ukstēja Fords Prīfekts, arī ir cilvēki.
Cilvēki� � rezumēja Arturs, � citi cilvēki�
Gaismas� nopūtās Triljana.
Galdiņi� teica Arturs.
Apģērbs� piebilda Triljana.
Viesmīlis domāja, ka viņi izklausās pēc tiesu izpildītāju bariņa.
Visuma gals ir ļoti populārs, � teica Zeifods, nedro�i lauzdams sev ceļu starp milzum daudziem galdiņiem. Da�i bija izgatavoti no marmora, da�i no grezna ultrasarkankoka, da�i pat no platīna, un pie ikviena sēdēja eksotisku radījumu pulciņ�, kas tērzēja savā starpā un pētīja ēdienkartes.
Ļaudīm patīk uzcirsties, kad viņi brauc uz �ejieni, � turpināja Zeifods. � Tas pie�ķir svinīgu noskaņu.
Galdiņi bija izvietoti lielā vēdekļveida lokā ap centrālo skatuvi, uz kuras mazs orķestris spēlēja vieglu mūziku; tur bija vismaz tūksto� galdiņu, minēja Arturs, un starp tiem izkaisītas slējās līganas palmas, svelpjo�as strūklakas, groteskas skulptūras, īsāk sakot,
atribūti, kas kopēji visiem restorāniem, kur maz kas taupīts, lai radītu iespaidu, ka nekas nav taupīts. Arturs aplaida visapkārt acis, teju vai sagaidīdams, ka redzēs kādu filmējam
Zeifods uzstreipuļoja Fordam, kas savukārt uzstreipuļoja Zeifo-dam.
Au, Zeifods teica.
Ķit� vai nazīt, piebalsoja Fords.
Mans vecvectētiņ� patie�ām būs sa�akarējis datoru, Zeifods turpināja. Es viņam liku mūs aizvest uz tuvāko vietu, kur paēst, bet �is mūs aizsūta uz Visuma galu. Kādreiz atgādiniet man, ka jābūt laipnam pret viņu.
Viņ� pavērās apkārt.
Ei, �eit ir ikviens, vai zināt. Ikviens, kas kādreiz bija kaut kas.
Bija? jautāja Arturs.
Visuma galā bie�i jālieto pagātnes forma, sacīja Zeifods, -jo it viss ir izdarīts, vai zini. Ei, pui�i, viņ� uzsauca netālajam milzīgu iguānu dzīvības formu pulciņam. Kā jums klājās?
Vai tas ir Zeifods Bīblbrokss? � viena iguāna apvaicājās citai iguānai.
Man tā �ķiet, otrā iguāna atbildēja.
Nu, vai tas nav satrieco�i, sacīja pirmā iguāna.
Vecā, dīvainā dzīve, otrā iguāna noteica.
Tā ir tāda, kā tu to nodzīvo, piebilda pirmā, un viņas atkal ieslīga klusumā. Viņas gaidīja lielāko izrādi Visumā.
Ei, Zeifod, iesaucās Fords, tverdams pēc viņa piedurknes un tre�ā Visgalaktikas guldzoņdragātāja dēļ nespēdams to satvert. Tur ir mans sens draugs, � viņ� sacīja, rādot ar trīco�u pirkstu. Melnkvēlais Deziato! Redzi to vīrieti pie platīna galdiņa platīna uzvalkā?
Zeifods mēģināja ar skatienu sekot Forda pirkstam, bet no tā viņam sareiba galva. Beidzot viņ� ieraudzīja vajadzīgo vīru.
Ak jā, � viņ� noteica un bridi vēlāk pēk�ņi atskārta, ka pazīst to. Ei, viņ� teica, tam puisim ta�u ir grandiozi veicies! Jā, vairāk nekā visu laiku vislielākajam veiksminiekam. Nerunājot par mani.
Kas tad viņ� tāds ir? -Triljana pavaicāja.
Melnkvēlais Deziato? Zeifods bija pārsteigts. Tu nezini? Nekad neesi dzirdējusi par �Katastrofas zonu�?
Nē, atbildēja Triljana, jo patie�ām nebija dzirdējusi.
Par lielāko, sacīja Fords, skaļāko�
� bagātāko� � ierosināja Zeifods.
� rokgrupu vēsturē visā� Fords meklēja īsto vārdu.
� vēstures gaitā, ņurdēja Zeifods.
Nē, teica Triljana.
Johaidī, Zeifods iesaucās, mēs esam Visuma galā, un tu pat neesi vēl dzīvojusi! Visu esi palaidusi garām!
Viņ� aizveda Triļjanu pie galdiņa, kur visu �o laiku bija gaidījis viesmīlis. Arturs sekoja viņiem, juzdamies ļoti pazudis un vientuļ�.
Fords urbās cauri pūlim, lai atjaunotu senu pazī�anos.
Ei, ē, Melnkvēlais, viņ� uzsauca, � kā klājas? kāds prieks, ka esi tik liels vīrs, un kā tev iet ar trok�ņa sacel�anu? Tu izskaties satrieco�i, nudien ļoti, ļoti resns un nevesels. Apbrīnojami.
Viņ� uzplīk�ķināja vīrietim pa muguru un bija manāmi pārsteigts, ka tas neizraisīja nekādu reakciju. Visgalaktikas guldzoņ-dragātāji, kas viņā mutuļoja, ieteica doties tik uz priek�u.
Atceries senās dienas? viņ� jautāja. Mēs mēdzām �ur tur uzdzīvot, vai ne? �Nelegālajā bistro�, atceries? �Blē�a rīkles� lielveikalā? �Ne�ķīstdromā Zūparāmā� tie tik bija lieliski laiki, ko?
Melnkv�lais Deziato neizteicās, vai tie bija biju�i lieliski laiki vai ne. Fords tādēļ neuztraucās.
Un, kad bijām izsalku�i, izlikāmies par sabiedrības veselības inspektoriem, atceries? Staigājām apkārt, konfiscēdami ēdienus un dzērienus, līdz saindējāmies ar kādu ēdmaņu. Ai, un tad vēl bez-galgarās naktis, kad runājāmies un dzērām tais smirdo�ajās istabās virs �Atejkafejnīcas� Jaunsektā, Grēteles pilsētā, un tu vienmēr biji blakus istabā pie savas ad�ītāras, cenzdamies sacerēt dziesmas, kas mums visiem tik ļoti riebās. Tu sacīji, ka tev vienalga, bet mēs teicām, ka mums gan ne, jo tās patiesi visiem riebās� Forda acis sāka aizmigloties.
Un tu teici, ka negribi būt zvaigzne, viņ� turpināja, gremdēdamies nostalģijā, tāpēc ka nicināji zvaig�ņu sistēmu. Un mēs Hadra, Salid�u un es sacījām, ka, pēc mūsu domām, tev nav izvēles. Un ko tu tagad dari? Tu
Viņ� pagriezās un pieprasīja, lai pie tuvējiem galdiņiem sēdo�ie pievērstu viņam uzmanību.
�eit, viņ� paziņoja, ir vīrietis, kas
Melnkvēlais Deziato �o faktu nemēģināja nedz apstiprināt,
nedz noliegt, un īslaicīgo klausītāju uzmanība strauji izsīka.
Es domāju, ka da�s labs ir piedzēries, savā vīna glāzē murmināja purpursārta, krūmam līdzīga būtne.
Fords sagrīļojās un smagi apsēdās krēslā ar seju pret Melnkvēlo Deziato. Kāds ir tavs priek�nesums? viņ� vaicāja, meklēdams atbalstu, un tāpēc muļķīgi satvēra pudeli un apgāza to saturs glu�i nejau�i ielija blakus noliktā glāzē. Lai neizniekotu veiksmīgu nejau�ību, Fords iztuk�oja glāzi.
Tas nudien ir pamatīgs numurs, viņ� turpināja, kas īsti tur notiek? Kaut kāds �Bumm! Bumm! Burum!� Un beigās tas kuģis iedrā�as tie�i saulē, un tu to patie�ām dari!
Fords ietrieca savu dūri otrā rokā, lai uzskatāmi attēlotu �o varoņdarbu. Viņ� atkal nogāza pudeli.
Kuģis! Saule! Bladāc! viņ� kliedza. Aizmirstiet tos lāzerus un pārējos niekus, jums, pui�i, ir domāti saules uzliesmojumi un
Viņa acis sekoja �ķidruma straumei, kas guldzēdama izlija no pudeles uz galdiņa. �Kaut ko �ajā sakarā vajadzētu darīt,� Fords domāja.
Ei, vai nevēlies iedzert? viņ� pajautāja. Viņa alkoholā �ļaksto�ajā prātā pamazām sāka iespiesties doma, ka �ajā apvieno�anās pasākumā kaut kā trūka, un trūksto�ais
Melnkvēlais? Fords ierunājās.
No mugurpuses viņa plecam uzgūla liela, gaļīga roka un pastūma viņu sāņus. Fords neveikli noslīdēja no sēdekļa un pavērās aug�up, lai noskaidrotu, vai viņ� var saskatīt nelaipnās rokas īpa�nieku.
Tas nepavisam nenācās grūti, jo �is tips bija kādas septiņas pēdas gar� un turklāt apveltīts ar varenu miesasbūvi. Faktiski viņ� līdzinājās ādas dīvānam, spīdīgam, kunkuļainam dīvānam, kurā ir milzum daudz cieta pildījuma. Uzvalks, kurā bija iestūķētas vīrie�a miesas, izskatījās tā, it kā tā vienīgais mērķis būtu parādīt, cik sare�ģīti ir iedabūt �ādu ķermeni jelkādās drānās. Sejai bija apelsīna tekstūra un ābola krāsa, bet tur ari izbeidzās līdzība ar kaut ko saldu.;
Sīkais� � sacīja balss, kas no vīrie�a mutes izskanēja tā, it kā viņa krū�kurvī būtu pavadījusi tie�ām grūtus laikus.
Ē, jā? runīgi atsaucās Fords. Viņ� no jauna uztrausās kājās un bija neapmierināts, ka viņa galvas virsa neatradās kaut kur augstāk pie vīrie�a ķermeņa.
Krades prom! sve�ais pavēlēja.
Ak tā? Fords novilka, prātodams, vai viņ� uzvedas prātīgi. Un kas esi tu?
Vīrieds mazliet apdomājās. Viņ� nebija radis uzklausīt �ādus jautājumus. Tomēr pēc brītiņa sniedza atbildi.
Esmu tips, kas pieprasa, lai tu krades, viņ� sacīja, pirms tevi pa�u sakrata pa krietnam.
Tagad paklausies, Fords nervozi teica. Viņ� vēlējās, kaut galva mitētos reibt un palīdzētu dkt galā ar �o situāciju.
Tagad paklausies, � viņ� turpināja, � es esmu viens no Melnkvēlā senākajiem draugiem un�
Viņ� uzmeta skadenu Melnkvēlajam Deziato, kas vēl aizvien nebija pat acis samirk�ķinājis.
� un� Fords atkārtoja, prātodams, kāds varētu būt piemērots vārds, ko pateikt pēc �un�.
Prāvais vīrieds izdomāja veselu teikumu, kam sekot pēc �un�. Viņ� to pateica.
Teikums skanēja �ādi:
Un es esmu Deziato kunga miesassargs, atbildīgs par viņa miesu, ta�u neesmu atbildīgs par tavējo, tāpēc aizvāc to projām, pirms tai Uek nodarīti bojājumi.
Ei, pagaidi minūtīd, Fords nerimās.
Ne minūu! noducināja miesassargs, nekādas gaidī�anas! Deziato kungs ne ar vienu nerunā!
Nu, varbūt jūs viņam ļautu pateikt, ko viņ� pats domā par �o lietu, Fords bilda.
Viņ� ne ar vienu nerunā! miesassargs auroja.
Fords vēlreiz uzmeta nemierīgu skatienu Melnkvēlajam un bija spiests atzīt, ka fakti, kā rādās, ir miesassarga pusē. Joprojām nebija ne mazākās miņas no kustības, kur nu vēl dedzīgas ieinteresētības Forda labklājībā.
Kāpēc? � Fords jautāja. Kas viņam kai�?
Miesassargs viņam to izstāstīja.
�GalakFikas ceļvedī stopētājiem� pieminēts, ka �Katastrofas zonu�, plutonija rokgrupu no Gagrakakas Prāta joslām, parasti uzskata ne tikai par skaļāko rokgrupu Galaktikā, bet faktiski par visskaļāko no visiem trok�ņiem. Pastāvīgie koncertu apmeklētāji sprie�, ka vislabāko baudījumu parasti var gūt, klausoties �o mūziku lielos betona bunkuros kādas trīsdesmit septiņas jūdzes no skatuves, kamēr pa�i mūziķi spēlē savus instrumentus ar tālvadības pults palīdzību no kosmosa kuģa, kas, aprīkots ar kārtīgu skaņas izolāciju, riņķo orbītā ap planētu, uz kuras notiek koncerts, bie�āk gan ap pilnīgi citu planētu.
Viņu dziesmas kopumā ir ļoti vienkār�as un lielākoties izmanto labi zināmo motīvu, kur pui�a radījums satiek meitenes radījumu zem sudrabaina mēness, kas tad bez kāda pietiekami izpētīta iemesla uzsprāgst.
Daudzas pasaules pa�laik ir pavisam aizliegu�as viņu uzstā�anos, reizēm māksliniecisku iemeslu dēļ, bet parasti galvenokārt
tāpēc, ka grupas skaļruņu sistēma neatbilst vietējiem stratēģisko iero�u ierobe�ojumu līgumiem.
Tas tomēr nav traucējis viņu ieņēmumiem atstumt tālāk tīrās hipermatemātikas robe�as, un viņu galvenais zinātniskais grāmatvedis nesen ticis iecelts par neomatemātikas profesoru Maksimega-lona universitātē, tā parādot atzinību gan viņa vispārējai, gan speciālajai �Katastrofas zonas� nodokļu atgū�anas teorijai, ar kurām viņ� pierāda, ka viss telplaika nepārtrauktības materiāls ir ne tikai vienkār�i izliekts, bet faktiski pilnīgi saliekts.
Fords aizstreipuļoja atpakaļ pie galdiņa, kur Zeifods, Arturs un Triļjana sēdēja, gaidīdami, kad sāksies jautrība.
Kaut kas jāieēd, Fords teica.
Ei, Ford, Zeifods piebikstīja viņam, tu runājies ar to lielā trok�ņa tipu?
Fords izvairīgi pamāja ar galvu.
Melnkvēlo? Zināmā mērā es runājos ar viņu, jā.
Ko viņ� teica?
Nu, patie�ām neko daudz. Viņ�� ē�
-Jā?
Viņ� nodokļu dēļ gadu pavada miris. Man jāapsē�as.
Viņ� apsēdās.
Pienāca viesmīlis.
Vai jūs vēlētos aplūkot ēdienkarti? viņ� jautāja, vai varbūt vēlaties satikt dienas ēdienu?
Ko? nostiepa Fords.
Ko? atkārtoja Arturs.
Ko? viņiem piebalsoja Triljana.
I Kolosāli, sacīja Zeifods. Izpētīsim �o lietu līdz kaulam.
Mazā istabā vienā no restorāna kompleksa spārniem gar�, vāj�, izstīdzējis stāvs pavilka sāņus priek�karu, un viņam sejā raudzījās aizmirstība. Tā ne�ķita glīta seja, varbūt tāpēc, ka aizmirstība tajā bija raudzījusies tik daudz rei�u. Vispirms jau tā bija pārāk izstiepta, acis pārāk iegrimu�as, plakstiņi pārāk nokāru�ies, vaigi pārāk iekritu�i. Viņa lūpas bija pārāk plānas un pārāk garas, un, kad tās pavērās, zobi izskatījās pārāk līdzīgi nesen nospodrinātam erke-ram. Rokas, kas turēja priek�karu, arī bija garas un tievas: turklāt tās bija pārāk aukstas. Rokas viegli atdusējās pie priek�kara krokām un radīja iespaidu ja viņ� tās neuzmanītu kā vanags, tās aiz-rāpotu projām pa�as pēc savas iegribas un nodarītu ko neizsakāmi baisu.
Viņ� ļāva priek�karam nokrist, un �ausmīgā gaisma, kas bija rotājusies viņa vaibstos, aizslīdēja prom, lai rotātos kādā veselīgākā vietā. Viņ� lo�ņāja pa savu mazo kambari kā dievlūdzējkukainis, kas domā par vakara medībām, un beidzot piemetās uz ļodzīga krēsla pie galda uz steķveida kājām, kur pār�ķirstīja da�as joku lapas.
Atskanēja zvans.
Viņ� pastūma sāņus plānu papīru �ūksni un piecēlās. Viņ� ļengani pārlaida roku pār da�iem no vesela miljona varavīksnes krāsu vizuļu, ar kuru vītnēm bija izrotāti svārki, un izgāja laukā pa durvīm.
Restorānā apdzisa gaismas, orķestris paātrināja tempu, viena vienīga pro�ektora gaisma iedūrās kāpņu tumsā, kas veda uz skatuves centru.
Aug�up pa kāpnēm lēk�oja gar�, mirdzo�i krāsains stāvs. Viņ� uzbrāzās uz skatuves, viegli pietipināja pie mikrofona, noņēma to no statīva ar vienu savas garās, vājās rokas vēzienu un brīdi stāvēja, klanīdamies skatītājiem pa labi un kreisi, saņemdams aplausus un izrādīdams savu erkeru. Viņ� pamāja saviem īpa�ajiem draugiem skatītāju vidū, lai gan tur tādu nebija, un gaidīja, līdz norims aplausi.
Tad pacēla roku un uzsmaidīja smaids izstiepās ne tikai no vienas auss līdz otrai, bet �ķita izple�amies vēl ārpus sejas robe�ām.
Paldies, dāmas un kungi! viņ� kliedza. Liels paldies! Liels paldies!
Viņ� vēroja skatītājus, acīm zibsnījot.
Dāmas un kungi, viņ� turpināja, Visums, kādu mēs to pazīstam, ir pastāvējis vairāk nekā simt septiņdesmit tūksto�u miljonu miljardus gadu, un tam pienāks gals pēc nedaudz vairāk nekā pusstundas. Tādēļ visi kopā un katrs atsevi�ķi esiet sveicināti �Tūk-sto�ceļos�, restorānā Visuma galā!
Ar rokas mājienu viņ� izveicīgi izsauca vēl vienu spontānu aplausu vētru. Ar nākamo mājienu viņ� pārtrauca to.
�onakt esmu jūsu namatēvs, viņ� runāja tālāk, � mans vārds ir Makss Kvordplīns� (To zināja ikviens, viņa numurs bija slavens visā pazīstamajā Galaktikā, bet tomēr viņ� stādījās priek�ā, jo tas izraisīja jaunus aplausus, kurus Makss saņēma ar atvairo�u smaidu un kārtējo rokas mājienu.) � un es esmu tikko ieradies tie�i no pilnīgi otra gala laika, kur vadīju izrādi �Lielā sprādziena burgerbārā� � kur, varu jums teikt, mēs pavadījām ļoti satrauco�u vakaru, dāmas un kungi, un es bū�u kopā ar jums visā �ajā vēsturiskajā notikumā, pa�as vēstures beigās!
Vēl viens aplausu vilnis drīz norima, kad gaismas apdzisa vēl vairak. Uz ikviena galdiņa spontāni pa�as no sevis aizdegās sveces, izvilinādamas vieglas elsas no visiem vakariņotājiem un ievīdamas viņus tūksto� dziesto�ās gaismiņās un miljonā intīmu ēnu. Satraukuma trīsas saviļņoja aptum�oto restorānu, kad lielais zelta kupols virs apmeklētājiem sāka lēnītēm apdzist, satumst, izzust.
Un tā, dāmas un kungi, Maksa balss tagad pieklusa, sveces ir aizdegtas, orķestris spēlē liegu mūziku, un spēka vairoga klātā velve virs mūsu galvām kļūst caurspīdīga, atsedzot pietūksto�ās, tum�ās debesis ar līķbālo zvaig�ņu seno gaismu. Kā redzu, mēs visi �eit esam sapulcēju�ies uz pasakaino vakara apokalipsi!
Te orķestra liegās skaņas aprāvās, jo visus, kas agrāk nebija redzēju�i �o skatu, pārņēma apdullino�s �oks.
Nedabiska, �au�alīga gaisma lējās pār viņiem:
derdzīga gaisma,
� nāvīgi versmaina gaisma,
� gaisma, kas pat elli darītu spokaināku.
Tuvojās Visuma gals.
Da�as nebeidzamas sekundes restorāns klusi virmoja trakojo�ajā tuk�umā. Tad Makss atkal ierunājās.
Tie, kas kādreiz cerēja redzēt gaismu tuneļa galā, viņ� teica, raugiet �urp te nu tā ir!
Orķestris atkal sāka spēlēt.
Paldies, dāmas un kungi, kliedza Makss, es atgriezī�os pie jums pēc maza bri�a, bet pa to laiku atstāju jūs mistera Rega Anulēta un viņa �Kataklizmas ansambļa� prasmīgajās rokās. Lūdzu aplausus Rēgam un pui�iem, dāmas un kungi!
Debesu drūmie pirmsnāves krampji turpinājās.
No skatītāju puses atskanēja pa�ķidri aplausi, un pēc mirkļa vai diviem atsākās parastās sarunas. Makss ķērās pie galdiņu apgaitas, plē�ot jokus, skaļi smejoties, vārdu sakot pelnot iztiku.
Zeifoda Bīblbroksa galdiņam pietuvojās liels pienalops trekns, ga|īgs. govsveida �etrkājis ar lielām, valgām acīm, maziem radziņiem un glu�i vai pieglaimīgu smaidu uz lūpām.
Labvakar, tas nomāva un smagi atslīga uz pakaļkājām, esmu dienas ēdiens. Vai drīkstu jums piedāvāt sava ķermeņa daļas? -
Lops nokrem�ķinājās un mazliet paguldzināja, tad salocīja pakaļējo ceturtdaļu ērtākā pozā un mierīgi skatījās uz viesiem.
Viņa acis satikās ar Artura un Triljanas izbiedēti apmulsu�ajiem skatieniem, Forda Prifekta rezignētu plecu paraustī�anu un Zei-foda Bīblbroksa me�onīgu izsalkumu.
Varbūt kaut ko no pleciņa? ierosināja dzīvnieks. Baltvīna mērcē�
Ē, tavu plecu? Arturs �ausmās no�ukstēja.
Nu dabiski, ka manu, godātais, lopiņ� apmierināti nomau-roja, � neviena cita plecs man nepieder, tāpēc nevaru tos piedāvāt.
Zeifods pielēca kājās un atzinīgi aptaustīja brango plecu.
Ari astes gabals ir ļoti labs, �aloja dzīvnieks. Esmu to vingrinājis un ēdis pulka graudu, tāpēc tur tik daudz labas gaļas. � Viņ� samtaini no�ņācās un sāka gremot. Tad norija gremokli un piebilda: Bet varbūt manu sautējumu?
Tu domā, �is dzīvnieks patiesi grib, lai mēs viņu ēdam? � Fordam �ukstus vaicāja Triljana.
Es? Fords nozibsnīja stiklainu skatienu. Es neko nedomāju.
Tas ir tik drausmīgi! � iesaucās Arturs. Visriebīgākais, ko jelkad esmu dzirdējis.
Kas par problēmu, zemieti? vaicāja Zeifods, kur� tagad savu uzmanību veltīja dzīvnieka varenajam dibengalam.
Es vienkār�i negribu ēst dzīvnieku, kas �eit stāv un aicina mani to darīt, teica Arturs, tas ir cietsirdīgi.
Labāk, nekā ēst dzīvnieku, kas negrib tikt apēsts, � Zeifods
teica.
Ne jau tur tā lieta, Arturs iebilda, bet tad bridi iegrima domās. Labi, viņ� sacīja, varbūt tie�i tur ir tā lieta. Man vienalga, es tagad par to nedomā�u. Es tikai� ē�
Visums nāves mokās trakoja ap viņu.
Domāju, ka paņem�u lapu salātus, viņ� nomurmināja.
Varbūt vēlaties manas aknas? dzīvnieks nerimās. Tām tagad jābūt varen sātīgām un maigām, esmu sevi spaidu kārtā barojis mēne�iem ilgi.
Lapu salātus, Arturs uzsvēri atkārtoja.
Lapu salātus? dzīvnieks nosodo�i pabolīja acis uz Arturu.
Vai jūs vēlaties teikt, prasīja Arturs, ka man nevajadzētu ēst lapu salātus?
Nu, dzīvnieks ievilka elpu, es pazīstu daudzus dārzeņus, kas par to ir pilnīgi pārliecināti. Tālab jau nolēma beidzot darīt galu �ai same�ģītajai problēmai un izaudzēt dzīvnieku, kas patiesībā gribētu tikt apēsts un spētu to pateikt skaidri un gai�i. Un te nu es esmu.
Viņ� viegli paklanījās.
Glāzi ūdens, lūdzu, sacīja Arturs.
Klau, teica Zeifods, mēs gribam ēst, nevis te putroties. �etrus pusjēlus steikus, lūdzu, un pasteidzieties. Mēs neesam ēdu�i piecsimt septiņdesmit se�i tūksto�i miljonus gadu.
Dzīvnieks grīļodamies uzslējās kājās. Viņ� atkal samtaini guldzi-nāja.
Tā ir ļoti prātīga izvēle, godātais, ja drīkstu tā izteikties. Ļoti laba. Es tikai ātri aizie�u un no�au�os. Viņ� pagriezās un draudzīgi pamirk�ķināja Arturam.
I Neuztraucieties, godātais, viņ� teica, es bū�u ļoti humāns. Tad nesteidzīgi iegāzelēja virtuvē.
Pēc da�ām minūtēm viesmīlis ieradās ar �etriem milzīgiem, kūpo�iem steikiem. Zeifods un Fords tūdaļ tajos iekampās. Triļjana bridi vilcinājās, tad paraustīja plecus un ari ķērās pie sava gabala. Vienīgi Arturs blenza uz savējo un jutās pagalam nelāgi.
Ei, zemied, teica Zeifods ar ļaunu sminu tajā sejā, kas sevi nepiestūķēja, ko tu tāds sagrauzts?
Orķestris turpināja spēlēt.
Visās restorāna malās cilvēki un mantas atslāba un tērzēja. Gaiss bija piepildīts runām par �o un to un eksodsku augu, ekstravagantu ēdienu un viltīgu vīnu smar�u sajaukumu. Visapkārt neskaitāmu jūd�u tālumā brieda vispārēja kataklizma, gatavodamās apdullino�am kulminācijas punktam. Uzmeds skadenu rokaspulk-stcnim, Makss ar pla�u �estu atgriezās uz skatuves.
Un nu, dāmas un kungi, viņ� staroja, � vai visi brīni�ķīgi pavadāt �o pēdējo laiku?
Jā, iesaucās tie ļautiņi, kas aizvien saka �jā�, kad komiķi tiem vaicā, vai viņi brīni�ķīgi pavada laiku.
Tas ir brīni�ķīgi, � Makss jūsmoja, nudien brīni�ķīgi. Un, kamēr fotonu vētras ap mums savācas mutuļojo�ās masās, gatavojoties saplosīt beidzamo sarkano, karsto sauli, es zinu, ka jūs visi tagad ierīkosieties ērtāk un kopā ar mani izbaudīsiet to, kas neap�aubāmi mums visiem būs ārkārtīgi aizraujo�a pēdējā pieredze.
Uz bridi viņ� pieklusa, lai ar mirdzo�u skatienu piesaistītu sev iespējami vairāk uzmanības.
Ticiet man, dāmas un kungi, viņ� sacīja, �ī vis nebūs nekāda priek�pēdējā.
Un atkal sekoja pauze. �ovakar laiks bija saplānots nevainojami. Reizi pēc reizes viņ� bija vadījis �o izradi, vakaru pēc vakara. Vārdam �vakars� gan �eit, laika galējā robe�ā, nebija nekādas nozīmes. Te bija tikai bezgalīga beidzamā brī�a atkarto�ana, kad restorāns lēnām pār�ūpojās pāri laika tālākajai malai � un tad atkal atpakaļ. Ta�u �is �vakars� �ķita labs, skatītāji bija cie�i sagrābti viņa vārgās rokas delnā. Maksa balss kļuva klusāka. Publikai vajadzēja saspringt, lai viņu sadzirdētu.
�is, viņ� sacīja, patie�ām ir absolūts gals, pati pēdējā stindzino�ā pamestība, kurā izzūd viss majestātiskais radības pla�ums. �is, dāmas un kungi, ir vispārzināmais �tas�.
Viņ� pieklusināja balsi vēl vairāk. Tādā gaisotnē pat mu�a nebūtu uzdrīkstējusies nokrem�ļoties.
Pēc �ī, � viņ� sacīja, � nav nekā. Pamestība. Tuk�ums. Aizmirstība. Absolūti nekā�
Viņa acis no jauna iemirdzējās vai arī uzzibsnīja?
Nekā� izņemot, protams, saldumu galdiņu un lielisko Alde-barana liķieru izlasi!
Ieskanējās orķestris, lai pastiprinātu teiktā iespaidu. Viņ� vēlējās, kaut muzikanti tā nedarītu, tas nebija vajadzīgs, ne jau tik lielam māksliniekam kā viņam. Viņ� valdīja pār klausītājiem kā pats pār savu mūzikas instrumentu. Tie atviegloti iesmējās. Makss turpināja.
Un tikai �oreiz, viņ� līksmi kliedza, jums nav jāuztraucas par to, ka no rīta būs paģiras tāpēc ka vairs nebūs nekādu ritu!
Viņ� starojo�i uzsmaidīja laimīgajiem, smejo�ajiem klausītājiem. Viņ� uzmeta skatienu debesīm, kas ik vakaru veica to pa�u monotono darbu, bet viņa skatiens kavējās tur tikai niecīgu sekundes daļu. Viņ� uzticējās debesīm, zinādams, ka tās paveiks savu darbu kā jau viens profesionālis mēdz uzticēties otram.
Un tagad, viņ� sacīja, cienīgi soļodams pa skatuvi, riskējot apslāpēt brīni�ķo nolemtības un niecības noskaņu, es vēlētos sveikt da�as viesu grupas.
Makss izvilka no kabatas kartīti.
Vai mums ir� viņ� pacēla roku, lai apklusinātu ovācijas, � vai �eit ir Dzenandeles Liesmekļa brid�a kluba grupa no Ku-rānes tuk�umvirpuļa viņas puses? Vai viņi ir �eit?
Zāles beigās atskanēja piekri�anas saucieni, bet Makss izlikās ka tos nedzird. Viņ� lūkojās apkārt, cenzdamies viņus sameklēt.
_ Vai viņi ir �eit? viņ� parvaicaja, lai izvilinātu skaļākus saucienus.
Makss tos saņēma, kā vienmēr.
_ A, tur viņi ir. Nu, pēdējais riņķis, jaunekļi, � un nekādas krāp�anās, atceries, �is ir ļoti svinīgs bridis.
Makss alkatīgi uztvēra smieklus.
Un vai mums ir ari, vai mums ir� jaunāko dievību grupa no Asgardas zālēm?
No viņa pa labi atskanēja pērkona grāviens. Pāri skatuvei aiz-zibsnīja zibens. To radīja pulciņ� matainu viru, kas bija uzliku�i galvā ķiveres un izskatījās ar sevi ļoti apmierināti. Sveicinot tie pacēla glāzes.
�Biju�ās slavenības,� Makss nodomāja pie sevis.
Piesardzīgi ar to āmuru, godātais, viņ� teica.
Vīri vēlreiz parādīja savu triku ar zibeni. Makss tiem uzsmaidīja cie�i sakniebtām lūpām.
Un, tre�kārt, viņ� sacīja, tre�kārt, Jauno konservatīvo grupa no Sīriusa B, vai viņi ir �eit?
Smalki tērptu jaunu suņu grupa pārtrauca savā starpā mētāties ar maizītēm un sāka mest tās uz skatuves pusi. Viņi nesaprotami vauk�ķēja un rēja.
Jā, teica Makss, tā visa ir jūsu vaina, vai aptverat to?
Un visbeidzot, � Makss sacīja, pieklusinādams skatītājus un pieņemdams svinīgu sejas izteiksmi, � visbeidzot esmu pārliecināts, ka kopā ar mums �ovakar ir ari ticīgo grupa, ļoti patiesu ticīgo, no Lielā pravie�a Zārkvona otrās atnāk�anas baznīcas.
Viņu tur bija apmēram divdesmit, viņi sēdēja pa�ā zāles malā, askētiski tērpti, nervozi malkodami minerālūdeni un turēdamies pa gabalu no slavenībām. Viņi aizvainoti samiedza acis, kad pretī tika pavērsts pro�ektors.
Tur viņi ir, Makss teica, pacietīgi sē�. Viņ� sacīja, ka atkal atnāks, un viņ� jums ilgi ir licis gaidīt, tāpēc cerēsim, ka viņ� steidzas, ļaudis, jo ir adiku�as tikai astoņas minūtes!
Zārkvona sekotāju grupa sēdēja stīvi, neļaudami sevi satriekt cietsirdīgu smieklu viļņiem, kas viņus apņēma.
Makss apvaldīja skatītājus.
Nē, bet nopietni ta�u, ļautiņi, nopietni, es nevienu nedomāju aizvainot. Es zinu, ka nav labi uzjautrināties par stipru ticību, tāpēc, lūdzu, sniegsim vētrainus aplausus Lielajam pravietim Zārk-vonam�
Skatītāji godbijīgi plauk�ķināja.
� lai kur viņ� būtu aizgājis!
Viņ� aizsūtīja gaisa skūpstu grupai ar akmeņainajām sejām un atgriezās skatuves vidū.
Tad pakampa augstu ķeblīti un apsēdās uz tā.
Tas ta�u ir brīni�ķīgi, viņ� turpināja tark�ķēt, redzēt, ka jūs �ovakar �eit esat tik daudzi � nu, tā ta�u ir, vai ne? Jā, neap�aubāmi brīni�ķīgi.Jo es zinu, ka tik daudzi nojums ierodas �eit atkal un atkal, kas, man domāt, tie�ām ir brīni�ķīgi nākt vērot �o pa�u pēdējo It visa galu un tad atgriezties mājās savā laikmetā� un dibināt ģimeni, pūlēties izveidot jaunu un labāku sabiedrību, izcīnīt briesmīgus karus tā labā, par ko jūs zināt, ka tas ir pareizi� tas patie�ām dod cerību uz nākotni visai dzīvībai. Protams, ja neņem vērā to, viņ� pamāja uz strauji uzbrūko�o nemierīgo matēriju, � ka mēs zinām tādas tai nav�
Arturs pagriezās pret Fordu viņ� īsti nebija ticis skaidrībā, kas te notiek. Paklau, viņ� ierunājās, ja Visumam kuru katru brīdi pienāks gals� tad jau arī mums?
Fords uzmeta viņam trīs Visgalaktikas guldzoņdragātāju skatienu. Citiem vārdiem sakot, tas bija diezgan nedro�s.
Nē, viņ� atbildēja. Paskaties vien tiklīdz tu tur ienirsti, tevi notur �ī zināmā mērā apbrīnojamā spēka vairoga klātā laika vērpe. Es tā domāju.
Ak tā, � sacīja Arturs. Viņ� atkal pievērsās zupas bļodai, ko bija paveicies dabūt no viesmīļa kā steika aizstājēju.
Paskaties, sacīja Fords, es tev parādī�u.
Viņ� pakampa no galdiņa salveti un sāka to ņurcīt.
Paskaties, � Fords atkārtoja, iedomājies �o salveti kā Visumu laikā, skaidrs? Un �o karoti kā matērijas izliekuma transdukci-jas re�īmu�
Lai nobeigtu teikumu, pagāja kāds laiciņ�, un Arturam bija neērti viņu pārtraukt.
Tā ir karote, ar kuru es ēdu, Arturs sacīja.
Nu labi, Fords teica, iedomājies, ka
Ei, vai tu neatlaistu manu dak�iņu? atcirta Zeifods.
Nu labi, sacīja Fords, nu labi, labi. Kāpēc neteikt� kāpēc neteikt, ka �ī vīna glāze ir Visums laikā�
Tā, kuru tu tikko nosviedi uz grīdas un sadauzīji?
Vai es tā izdarīju?
Jā-
Nu labi, sacīja Fords, aizmirsti to. Es gribu teikt� paklau, vai zini, kā īstenībā sākās Visums?
Iespējams, ka nezinu, � atbildēja Arturs, kas vēlējās, kaut viņ� nebūtu to iesācis.
Nu labi, Fords teica, tad iedomājies. Jā, tie�i tā. Tev ir vanna. Pareizi. Liela, apaļa vanna. Un tā ir no melnkoka.
No kurienes? jautāja Arturs.
Tam nav nozīmes.
Tā tu visu laiku atkārto.
Paklausies.
Nu labi.
Tev ir tā vanna, saproti? Iedomājies, ka tev tā ir. No melnkoka. Un konusveida.
Konusveida? Arturs izbrīnījās. Kāda veida..
Ku�! Fords viņu apklusināja. Tā ir konusveida. Tātad, lūk, ko tu dari, saproti, tu to piepildi ar smalkām, baltām smiltīm, ja? Vai cukuru. Smalkām, baltām smiltīm vai cukuru. Vienalga, ar ko. Tam nav nozīmes. Cukurs der lieliski. Un, kad tā ir pilna, tu izvelc ārā aizbāzni..! vai tu klausies?
Es klausos.
Tu izvelc ārā aizbāzni, un tas viss vienkār�i aizvirpuļo projām vai redzi, aizvirpuļo projām, ārā pa notekcaurumu.
Es saprotu.
Tu nesaproti. Tu nepavisam nesaproti. Es vēl neesmu nonācis pie vissmalkākā. Tu gribi dzirdēt vissmalkāko?
Izstāsti man par vissmalkāko.
Es tev izstāstī�u par vissmalkāko.
Fords bridi domāja, cenzdamies atcerēties, kas bija vissmalkākais.
Vissmalkākais, viņ� teica, ir, lūk, kas: nofilmē, kā tas notiek!
Smalki.
Nē, tas nav vissmalkākais. Vissmalkākais, zini, ir, lūk, kas -es tagad atceros, ka vissmalkākais ir tas, ka tu tad ieliec filmu projektorā� atpakaļgaitā!
Atpakaļgaitā?
Jā. Rādīt to atpakaļgaitā noteikti ir vissmalkākais. Tā, lūk. Tu tikai sēdi un skaties, un liekas, ka it viss vienkār�i kā spirāle iznāk ārā pa notekcaurumu un piepilda vannu. Saproti?
Un tā iesākās Visums, vai ne? jautaja Arturs.
Nē, atbildēja Fords, bet tas ir brīni�ķīgs veids, kā atpūsties.
Viņ� pasniedzās pēc savas vīna glāzes.
Kur mana glāze? viņ� jautāja.
Ta ir uz grīdas.
Ai�
Atgāzdamies ar savu krēslu atpakaļ, lai uzmeklētu glāzi, Fords uztriecās virsū mazajam, zaļajam viesmīlim, kas patlaban tuvojās galdiņam, nesdams pārvietojamu tālruni.
Fords atvainojās viesmīlim, paskaidrodams, ka tas notika tāpēc, ka viņ� ir pamatīgi piedzēries.
Viesmīlis atteica, ka viss ir kārtībā un viņ� to saprotot.
Fords pateicās viesmīlim par laipno iecietību, mēģināja paraut viņu aiz cekula, bet kļūdījās par se�ām collām un novēlās uz grīdas zem galdiņa.
Zeifoda Bīblbroksa kungs? apjautājās viesmīlis.
Ē, jā? Zeifods atsaucās, paceldams acis no sava tre�ā steika.
Jums zvana.
Ei, ko?
Zvana, godātais.
Man? Uz �ejieni? Ei, bet kur� zina, kur es esmu?
Viens no viņa prātiem traucās uz priek�u, otrs sirsnīgi kavējās pie ēdiena, ko Zeifods joprojām stūķēja iek�ā.
Piedodiet, ja es turpinā�u ēst, labi? sacīja gremojo�ā galva un turpināja ēst.
Tagad Zeifodam pakaļ dzinās tik daudz cilvēku, ka lāga vīram bija sajuku�i rēķini. Viņam nevajadzēja ienākt tik uzkrīto�i. �Velns, bet kāpēc gan ne,� viņ� domāja. �Kā lai cilvēks zina, ka pamatīgi izpriecājies, ja neviens nevēro, kā viņ� to dara?�
Varbūt kāds brīdinājis Galaktikas policiju, sacīja Tril-jana. Visi redzēja, kā tu ienāci.
Tu gribi teikt, ka viņi grasās mani arestēt pa tālruni? -jautāja Zeifods. Varētu būt. Esmu stipri bīstams tips, it īpa�i, kad esmu iedzīts stūri.
Jā, piekrita balss no pagaldes, tu uzsprāgsti gaisā tik ātri, ka citus ievaino �rapneļi.
Ei, kas tad nu, vai pienākusi Pastarā tiesa? atcirta Zeifods.
Vai mēs to ari dabūsim redzēt? Arturs nervozi vaicāja.
Es nesteidzos, murmināja Zeifods. Labi, kas tad ir tas tips, kur� zvana? Viņ� iespēra pagaldē Fordam. Ei, celies aug�ā, sīkais, tu man vari būt vajadzīgs!
Es neesmu, sacīja viesmīlis, personiski pazīstams ar pieminēto metāla d�entlmeni, ta�u�
Metāla?
Jā, godātais.
Vai tu teici �metāla�?
~ Jā gan, godātais. Es teicu, ka es neesmu personiski pazīstams ar pieminēto metāla d�entlmeni..
Labi, turpini.
Bet esmu informēts, ka viņ� ir gaidījis jūsu atgrie�anos krietni daudzas tūksto�gades. �ķiet, jūs drusku steidzāties, kad devāties prom no �ejienes.
Devāmies
Patiesi, viesmīlis ne par kam neatlaidās, ta�u, pirms jūs ieradāties, godātais, kā noprotu, jūs devāties prom.
Zeifods centās to saprast vispirms ar vienām smadzenēm, tad ar otrām. Tu saki, viņ� nokrem�ļojās, pirms mēs ieradāmies �eit, mēs devāmies prom?
��is būs gar� vakars,� nodomāja viesmīlis.
Tie�i tā, godātais, viņ� atbildēja.
Piemaksā savam psihoanalītiķim par bīstamu darbu, sīkais, -Zeifods deva viņam padomu.
Nē, pagaidi minūtīti, sacīja Fords, izrāpies no pagaldes, kur tie�i ir �ejiene?
Pilnīgi precīzi runājot, godātais, tā ir Vardeszvaigznes B pasaule.
Bet mēs no tās nupat devāmies
Jā, godātais, � piekrita viesmīlis, sajuzdams, ka tagad viņ� ir jau pavisam tuvu pie mērķa, restorāns tika uzcelts uz tās drupām.
Ā, Arturs mo�i ierunājās, tu gribi teikt, ka mēs esam ceļoju�i laikā, bet ne telpā.
Paklausies, tu, pusevolucionēju�ais p�rtiķveidigais, iejaucās Zeifods, ej uzkāp kokā, skaidrs?
Arturs saskaitās.
Ej sasit kopā savas galvas, �etraci, viņ� ieteica Zeifodam.
Nē, nē, viesmīlis sacīja Zeifodam, tavs pērtiķis to pareizi ir sapratis, godātais.
Arturs vārījās niknumā, nespēdams pateikt neko sakarīgu.
Jūs pārlēcāt uz priek�u� es uzskatu, ka piecsimt septiņdesmit se�us tūksto�us miljonus gadu, un palikāt tie�i tajā pa�ā vietā, -paskaidroja viesmīlis. Viņ� smaidīja. Viņam bija brīni�ķīga sajūta, ka beidzot ir pārvarējis to, kas �ķita esam nepārvarams �ķērslis.
Tā ir! izsaucās Zeifods. Es sapratu. Es teicu datoram, lai aizsūta mūs uz tuvāko vietu, kur paēst, un tie�i to tas izdanja. Piecsimt septiņdesmit se�i tūksto�i miljoni gadu uz vienu vai otru pusi, bet citādi mēs neesam izkustēju�i ne no vietas. Gaumīgi.
Visi piekrita, ka tas ir ļoti gaumīgi.
Bet kas, Zeifods jautāja, ir tas tips, kur� zvana?
Kas ir noticis ar Mārvinu? � iejautājās Triljana.
Zeifods iebelza pa savām galvām.
Paranoiskais androīds! Es viņu atstāju �ņaukājamies uz Var-deszvaigznes B.
Kad tas bija?
Nu� ē� pirms piecsimt septiņdesmit se�iem tūksto�iem miljoniem gadu, es pieņemu, sacīja Zeifods. Ei, ē� pasniedz man runasnūju, �ķīvju kapteini.
Mazā viesmīļa uzacis apmulsumā klejoja pa viņa pieri.
Kā lūdzu, godātais? viņ� jautāja.
Tālruni, viesmīl, � sacīja Zeifods, pats to pakampdams. Dieniņ, jūs, pui�i, esat tik atpaliku�i, brīnums, ka nestaigājat autiņos.
Patie�ām, godātais.
Ei, Mārvin, vai tas esi tu? Zeifods sauca. Kā tev klājas, sīkais?
Sekoja ilga pauze, līdz klausulē atskanēja vāja, zema balss.
Es domāju, tev jāzina, ka jūtos ļoti depresīvi, tā sacīja. Zeifods aizklāja klausuli ar plaukstu.
Tas ir Mārvins, viņ� teica.
Ei, Mārvin, viņ� turpināja, mēs lieliski pavadām laiku. Ēdiens, vīns, mazliet personisku apvainojumu, un Visumam ar blīk�ķi pienāk gals. Kur mēs tevi varam sameklēt?
Atkal pauze.
Tev nav jāizliekas, ka esi uzmanīgs pret mani, vai zini, beidzot sacīja Mārvins, es saprotu glu�i labi, ka es esmu tikai robots pakalpiņ�.
Labi, labi, attrauca Zeifods, bet kur tu esi?
�Izme�u strūklu atpakaļgaitā, Mārvin,� tā viņi man saka. �Atver tre�o hermētisko telpu, Mārvin. Vai tu vari pacelt to papīra
gabalu, Mārvin?� Vai es varu pacelt to papīra gabalu! �eit es esmu, ar smadzenēm planētas lielumā, un viņi man prasa�
Jā, jā, Zeifods gandrīz nemaz nejuta līdzi.
Bet esmu jau samērā pieradis pie tā, ka mani pazemo, bubināja Mārvins, � es pat varu iet un iebāzt galvu ūdens spainī, ja gribat. Vai jūs gribētu, lai es eju un iebā�u galvu ūdens spainī?
Man viens ir sagatavots. Pagaidiet minūtīti.
Ē, paklau, Mārvin� Zeifods viņu pārtrauca, bet bija par vēlu. Klausulē atskanēja skumīgi klunk�ķi un burbuļo�ana.
Ko viņ� saka? Triljana vaicāja.
Neko, Zeifods atbildēja, viņ� tikai piezvanīja, lai izmazgātu sev galvu mūsu klātbūtnē.
Nu, sacīja Mārvins, atgriezies pie telefona un viegli burbuļodams, ceru, ka tas jūs gandarīja�
Jā, jā, Zeifods rūca, vai nu tu, lūdzu, mums nepateiktu, kur esi?
Stāvvietā, Mārvins atbildēja.
Stāvvietā? Zeifods brīnījās. Ko tu tur dari?
Novietoju ma�īnas, ko gan citu dara stāvvietā?
Labi, uzkavējies tur, mēs tūlīt būsim lejā.
Vienā mirklī Zeifods pielēca kājās, nosvieda klausuli un uz rēķina uzrakstīja �Melnkvēlais Deziato�.
Nāciet, ļaudis, viņ� aicināja, Mārvins ir stāvvietā. Ejam lejā!
Ko viņ� dara stāvvietā? vaicāja Arturs.
Novieto ma�īnas, ko gan citu? Dum-du-dum!
Bet kā ar Visuma galu? Mēs palaidīsim garām lielo brīdi.
Esmu to redzējis. Patiesībā blēņas vien ir, � sacīja Zeifods, nekas cits kā sīkais sneizdārps.
Kas?
Lielā sprādziena pretmets. Nāciet a�āk!
Tikai nedaudzi vakariņotāji pamanīja, kā viņi cauri restorānam lauzās uz izeju. Visu acis bija piesaistītas debesu �ausmām.
Ir interesanti vērot, Makss atsāka savu priek�nesumu, aug�ējo kreiso debesu kvadrantu, kur, ja ielūkojas ļoti uzmanīgi, var redzēt, kā Hastromila zvaig�ņu sistēma izvārās ultravioletajos staros. Vai �eit ir kāds no Hastromila?
Kaut kur no zāles beigām atskanēja viens vai divi nedro�i bravo saucieni.
Nu, sacīja Makss, priecīgi un starojo�i viņiem uzsmaidīdams, tagad ir pārāk vēlu ba�īties par to, vai neatstājāt atgrieztu gāzi.
Galvenais Foajē bija gandrīz tuk�s, bet Fords tomēr lauzas tam cauri. Zeifods viņu cie�i satvēra aiz piedurknes un iebīdīja kabīnē, kas atradās blakus ieejai.
Ko tu ar viņu dari? Arturs pavaicāja.
Atskurbinu, Zeifods atbildēja un iemeta spraugā monētu. Uzliesmoja ugunis, gaisā sagriezās gāzes virpuli.
Sveiki, pēc brī�a iznākdams no turienes laukā, ierunājās Fords. Uz kurieni mēs ejam?
Lejā uz stāvvietu, nāc nu.
Varbūt izmantosim personāla laika teleportu? 1 apvaicājās fords. tas mūs aizvestu tie�i atpakaļ uz �Zelta sirdi�.
Jā, bet es pret to kuģi esmu atsalis. Brēkāksts var to paturēt. Negribu piedalīties viņa spēlītēs. Paskatīsimies, vai nevaram sadabūt ko citu.
Sīriusa Kibernētikas kompānijas laimīgais vertikālais cilvēku transportieris noveda viņus dziļi zem restorāna ie�u pamatslāni.
Viņi priecājās, ka lifts bija izdemolēts un nemēģināja viņus piedevām ari padarīt laimīgus.
Kad bija sasniegts �ahtas dibens, lifta durvis atvērās un ielaida iek�ā aukstu, smacīgu gaisa brāzmu.
Pametu�i liftu, pa�u pirmo viņi ieraudzīja garu betona sienu. Tajā bija vairāk nekā piecdesmit durvju, kas visām piecdesmit lielākajām dzīvības formām piedāvāja apmeklēt tualed. Tomēr, tāpat kā visas citas stāvvietas visā Galaktikas stāvvietu vēsturē, ari �ī galvenokārt oda pēc nepacietības.
Viņi pagriezās ap stūri un atklāja, ka atrodas uz kustīgām platformām. Tās �ķērsoja pla�u, alai līdzīgu telpu, kas aizstiepās tālu tālumā.
Tā bija sadalīta posmos, katrā no tiem atradās pa kosmosa kuģim, kas piederēja kādam no aug�stāva vakariņotājiem. Da�i kuģi bija pamazi un utilitāri masu produkcijas modeli, citi milzīgi, spīdo�i limuzīnkuģi, ļoti bagāto lau�u spē]mantiņas.
Kad Zeifods tiem pagāja garām, viņa acīs iedzirkstījās kas tāds, kas varēja būt, bet varēja ari nebūt mantrausība. Faktiski vislabāk ir būt skaidrībā par to tā pilnīgi noteikti bija mantrausība.
Tur viņ� ir, sacīja Triļjana. Mārvins tur, lejā.
Viņi pavērās norādītajā virzienā, kur tikko varēja saskatīt sīku metāla augumu, kas ar mazu lupatiņu gurdeni berzēja milzīga sudraba sauleslainera tālāko stūri.
Gar kustīgo platformu bija izvietotas lielas, caurspīdīgas caurules, kas veda lejup uz apak�stāvu. Zeifods iekāpa vienā un liegi laidās lejup. Pārējie sekoja. Vēlāk domās pie tā atgrie�oties, Arturs Dents prātoja, ka tas bija vispatīkamākais, ko viņ� pieredzējis, ceļojot pa Galaktiku.
� Ei, Mārvin, Zeilods, soļodams robotam pretim, viņu uzrunāja, ei, sīkais, mēs tā priecājamies tevi redzēt!
Mārvins pagriezās. Viņa pilnīgi inertā metāla seja izskatījās tik pārmeto�a, cik vien iespējams.
Nē, jūs nepriecājaties, viņ� sacīja, to neviens nekad nedara.
Kā vēlies, � Zeifods atteica un novērsās, lai raidītu kuģiem mīlas pilnus skatienus. Fords aizgāja kopā ar viņu.
īstenībā pie Mārvina piegāja tikai Triljana un Arturs.
Nē, mēs patie�ām priecājamies, sacīja Triljana, uzplīk�ķinot robotam tādā veidā, kas viņam stipri nepatika. Tev te bija jāuzturas visu �o laiku, gaidot mūs.
Piecsimt septiņdesmit se�i tūksto�i miljonu trīstūksto� piecsimt septiņdesmit deviņus gadus, Mārvins teica, es tos saskaitīju.
Te nu mēs tagad esam, sacīja Triljana, no Mārvina skatiena jauzdama, ka �ī piebilde ir lieka un muļķīga.
Pirmie desmit miljoni gadu bija visjaunākie, sacīja Mārvins, un otrie desmit miljoni ari visļaunākie. Tre�o miljonu desmitu es lāgā neizbaudīju, pēc tam stāvoklis nedaudz pasliktinājās.
Viņ� ieturēja pauzi tie�i tik ilgi, lai liktu just, ka viņiem kaut kas ir jāsaka, un tad pārtrauca klusumu.
Tie ir cilvēki, ko �ai darbā nākas satikt, viņi patie�ām padara grūtsirdīgu, Mārvins nopūtās un atkal ieturēja pauzi.
Triljana nokrem�ļojās.
Vai tas�
Labākā saruna, kas man bijusi, norisinājās pirms vairāk nekā �etrdesmit miljoniem gadu, Mārvins turpināja.
Atkal pauze.
AkD�
Un tā bija ar kafijas aparātu.
Vēl viena pauze.
Tas ir�
Tev nepatīk runāt ar mani, vai ne? Mārvins jautāja zemā, nelaimīgā tonī.
Triljana labāk runāja ar Arturu.
Tālāk kamerā Fords Prifekts bija atradis ko tādu, kas izskata ziņā viņam ļoti patika, fakdski vairākas tādas lietas.
Zeifod, viņ� klusā balsī sacīja, tu tikai paskaties uz �iem mazajiem zvaig�ņu ratiņiem�
Zeifods paskatījās un ieskatījās.
Kuģis, kuru viņi aplūkoja, faktiski bija diezgan mazs, ta�u neparasts no tām ārkārtīgi bagāto ļau�u spēļmantiņām. Nebija daudz, ko pētīt. Kuģis neko neatgādināja tik ļoti kā pēdas divdesmit garu papīra �autriņu, kas izgatavota no plānas, bet izturīgas metāla folijas. Aizmugurē atradās maza, horizontāla kabīne, paredzēta diviem cilvēkiem. Kuģim bija sīciņ� �armanto kvarku dzinējs, kas nespēja uzņemt nekādu lielo ātrumu. Tomēr tam bija siltuma izkliedētājs.
Siltuma izkliedētāja masa bija kādi divtūksto� miljardi tonnu, un tas bija iestiprināts elektromagnētiskā lauka saturētā melnajā caurumā kuģim pa vidu. �ī ierīce ļāva manevrēt kuģi da�u jūd�u attālumā no saules, lai vērotu uzliesmojumus, kas iz�ļācās no tās virsmas, un vizinātos tajos.
Vizinā�anās uzliesmojumos ir viens no visekstravagantākajiem un uzmundrino�ākajiem sporta veidiem, kādi vien pieejami, un tie, kuri spēj to atļauties, ir padarīti par vislielākajām slavenībām Galaktikā. Protams, tas ir ari ļoti bīstams pasākums tie, kas nenomirst vizinoties, neizbēgami izlai� garu seksuālo spēku izsīkuma rezultātā kādā no Daidala kluba pēcuzliesmojumu ballītēm.
Fords ar Zeifodu vēl bridi pavēroja kuģi un tad gāja tālāk.
Un �is mazulītis, sacīja Fords, mandannkrasas zvaig�ņu bagijs ar melniem saulesplosdem�
Atkal jāteic, ka zvaig�ņu bagijs bija mazs kuģis, turklāt nosaukts pagalam nepiemērotā vārdā, jo starpzvaig�ņu attālumi tam nekādi nevarēja būt pa spēkam. Būtībā tas bija sportisks starpplanētu lēkātājs. Tomēr jaukām līnijām. Viņi gāja tālāk.
Nākamais lidaparāts bija varens, trīsdesmit jardus gar� pasa�ieru limuzīnkuģis, acīmredzami konstruēts ar vienu nolūku: to, kas ieraudzīs kuģi, padarīt zaļu no skaudības. Krāsojums un pa-pilddetaļas nepārprotami pauda: �Els ne tikai esmu pietiekami bagāts, lai atļautos �ādu greznību, esmu ari gana bagāts, lai to neuztvertu nopietni.� Tas bija apbrīnojami pretīgs veidojums.
Tu tikai paskatieties uz �o, Zeifods teica. Daudzpuduru kvarku dzinējs, perspuleksa pakāpieni. Tam jābūt Lāclara Lirikona izpildītam īpa�am pasūtījumam.
Viņ� izpētīja katru kuģa collu.
Jā, viņ� nespēja rimties, paskaties, infrarozā ķirzakas emblēma uz ncitrīno pārsega. Lāclara pre�zīme. Tam tipam nu gan nav kauna!
Man reiz pabrauca garām viena no �īm karalienēm tur, pie Aksela miglāja, Fords atcerējās. Es braucu pilnā ātrumā, un ta mani bez pūlēm apdzina, lai gan zvaig�ņu dzinējs darbojās ar minimālo jaudu. Vienkār�i satrieco�i.
Zeifods atzinīgi nosvilpās.
Desmit sekundes vēlāk, Fords pabeidza, tā ietriecās tie�i D�aglana Betas tre�ajā menesī.
Tie�ām?
Tomēr �is kuģis izskatās apbrīnojami. Atgādina zivi, ari pārvietojās ka zivs, turklāt vadāms tik viegli kā govs.
Fords aplūkoja kuģi no otras puses.
Ei, nāc paskaties, � viņ� iesaucās, � uz �ī sāna ir liels gleznojums. Sprāgsto�a saule �Katastrofas zonas� pre�zīme. �im jābūt Melnkvēlā kuģim. Laimīgais vecais pakaļa! Viņiem ir tā briesmīgā dziesma, vai zini, kuras beigās kaskadierkuģis ietriecas saulē? Viņi to iecerēju�i kā apbrīnojamu izrādi. Ta�u kaskadierkuģus gan vajag pulka.
Zeifoda uzmanību tomēr piesaistīja kas cits. Viņ� vēroja kādu kuģi, kas stāvēja blakus Melnkvēlā Deziato limuzīnam. Un viņa �okļi atkārās.
Tas, � viņ� murmināja, � tas� nudien nenāk par labu acīm�
Fords paskatījās. Arī viņ� jutās pārsteigts.
Tas bija kuģis ar klasisku, vienkār�u dizainu un izskatījās kā saplacināts lasis divdesmit jardus gar�, ļoti tīrs, ļoti spīdīgs. Tam piemita tikai viena ievērojama īpa�ība.
Tas ir tik�
Zeifods neko neteica. Viņ� vienkār�i bija iemīlējies.
Melnais tonis likās tik iespaidīgs, ka gandrīz nebija iespējams pateikt, cik tuvu pie kuģa tu stāvi.
Acis vienkār�i noslīd no tā� brīnījās Fords. Tas bija emocionāls mirklis. Viņ� iekoda lūpā.
Zeifods virzījās uz priek�u, pretim kuģim lēnām, kā pārņemts vīrietis vai, pareizāk sakot, kā vīrietis, kas gribēja pārņemt. Viņa roka pasniedzās, lai noglāstītu kuģi. Viņa roka apstājās. Viņa roka atkal pasniedzās, lai noglāstītu kuģi. Viņa roka atkal apstājās.
Nāc un patausti tā virsmu, viņ� sacīja pieklusu�ā balsī.
Fords izstiepa roku. Ari tā apstājās.
To� to nevar� viņ� teica.
Redzi? Zeifods turpināja, tam vispār nav berzes. Tam jābūt īstam dzinējspēku karalim�
Viņ� nopietni uzlūkoja Fordu. Vismaz viena no viņa galvām -otra turpināja godbijīgi vērot kuģi.
Kā tu uzskati, Ford? viņ� jautāja.
Tu domā� ē� Fords pavērās pār plecu. Tu domā aizlidot ar to? Tu domā, ka mums to vajadzētu?
Nē.
Es ari nedomāju.
Bet mēs to izdarīsim, vai ne?
Kā mēs varētu to neizdarīt?
Viņi vēl mazliet pavēroja kuģi, tad Zeifods piepe�i saņēmās.
Mums iespējami drīz jātinas prom, viņ� teica. � Pēc kāda brī�a Visumam būs pienācis gals, un visi kapteiņi Līdēji sagāzīsies �eit, lai uzmeklētu savus bur�ujmobiļus.
Zeifod, Fords atsaucās.
-Jā?
Kā mēs to izdarīsim?
Vienkār�i, Zeifods atbildēja un apsviedās riņķī. Mār-vin! viņ� uzsauca.
Gausi, samocīti, lai�ot darbā miljoniem �vadzo�u un �īksto�u troksnī�u, ko viņ� bija iemācījies simulēt, Mārvins apgriezās riņķī, lai atsauktos aicinājumam.
Nāc �urp, Zeifods teica. Tev ir darbiņ�.
Mārvins pieslampāja pie viņiem.
Man tas nesagādās prieku, viņ� teica.
Sagādās gan, Zeifods jūsmoja,� tev paveras pilnīgi jauna dzīve.
Ak, ne jau vēl viena, Mārvins vaidēja.
Vai tu vienreiz aizvērsies un sāksi klausīties! Zeifods �ņāca. �oreiz būs uztraukums un piedzīvojumi, patie�ām me�onīgas lietas.
Izklausās briesmīgi, Mārvins teica.
Mārvin! Viss, ko es mēģinu tev lūgt�
Es pieņemu, ka tu gribi, lai es atveru �o kosmosa kuģi?
Ko? Ē� jā. Tas tiesa, Zeifods satraukti atbildēja. Vismaz trīs acis viņ� bija pievērsis ieejai. Laika nebija daudz.
Nu, es gribētu, kaut tu vienkār�i man to pateiktu, nevis mēģinātu atmodināt manu entuziasmu, � sacīja Mārvins, jo man tāda nav.
Viņ� piegāja pie kuģa, pieskārās tam, un lūka atsprāga vaļā.
Fords un Zeifods cie�i lūkojās uz atveri.
Nav vērts par to runāt, Mārvins noteica. Ā, jūs to arī nedalījāt. Viņ� atkal aizslāja projām.
Pienāca Arturs un Triļjana.
Kas notiek? Arturs vaicāja.
Ieskaties tik, Fords teica, ieskaties �ī kuģa iek�pusē.
Arvien dīvaināk un dīvaināk, izdvesa Zeifods.
Tur ir melns, sacīja Fords. It viss tajā ir vienkār�i pilnīgi melns�
Restorānā notikumi ātri tuvojās mirklim, pēc kura mirkļu vairs nebūs.
Visas acis bija piekaltas kupolam, izņemot Melnkvēlā Deziato miesassarga acis, kuras uzmanīgi skatījās uz Melnkvēlo Deziato, un pa�a Melnkvēlā Deziato acis, kuras miesassargs aiz cieņas bija aizvēris. Miesassargs paliecās uz priek�u pāri galdiņam. Ja Melnkvē-lais Deziato būtu bijis dzīvs, viņ�, iespējams, uzskatītu, ka �is ir labs mirklis, lai atsliektos atpakaļ vai pat izietu īsā pastaigā. Viņa miesassargs nebija no tiem, kas tuvumā izskatās labāk. Sava nelaimīgā stāvokļa dēļ Melnkvēlais Deziato tomēr palika pilnīgi nekustīgs.
Deziato kungs, godātais� �ukstēja miesassargs. Kad vien viņ� runāja, likās, it kā muskuļi abpus viņa mutei rāptos cits pār citu, lai tiktu nost no ceļa.
Deziato kungs? Vai dzirdat mani?
Melnkvēlais Deziato, glu�i dabiski, neko neteica.
Melnkvēlais! �ņāca miesassargs.
Melnkvēlais Deziato, glu�i dabiski, atkal neatbildēja. Ta�u pārdabiskā kārtā pēc bri�a viņ� tomēr atbildēja.
Uz galdiņa viņa priek�ā nograbēja vina glāze un dak�iņa pacēlās kādu collu gaisā un piesita pie glāzes. Tad tā atkal nogūla uz galdiņa.
Miesassargs izdvesa apmierinātu ņurdienu.
Mums laiks iet, Deziato kungs, viņ� murmināja, negribu grūstīties pūli, kad esat tādā stāvokli. Nākamajā koncerta jūs gribat nokļūt apmierināts un atpūties. Tam bija patie�am daudz klau-sitāju. Viens no labākajiem. Kakrafuna. Pirms piecsimt septiņdesmit se�tūksto� diviem miljoniem gadu. Vai esat to gaidijis?
Dak�iņa atkal pacēlās, izvairīgi pamāja un no jauna nokrita.
Ai, nu vai zināt, miesassargs teica, tas būs ir bijis lielisks. Jūs viņus pilnīgi satriecāt. Doktoru Danu Ielupieminētāju būtu ķērusi trieka, dzirdot, kā runā miesassargs.
Melnais kuģis, kas ietriecas saulē, viņus vienmēr paņem savā varā, un jaunais ir īsts skaistulis. Būt patie�ām �ēl redzēt, kā tas aiziet. Ja mēs nokāpsim lejā, es iedarbinā�u melnā kuģa autopilotu un mēs aizvizināsimies limuzīnā. Labi?
Dak�iņa vienreiz piekrītot piesita, un vīna glāze neizprotamā kārta pati iztuk�ojās.
Miesassargs izstūma Melnkvēlā Deziato krēslu ārā no restorāna.
Un tagad, skatuves vidū kliedza Makss, ir mirklis, kuru jūs visi esat gaidīju�i! Viņ� pasvieda gaisā rokas. Orķestranti aiz viņa muguras uzsāka neprātīgi dauzīt sitamos instrumentus un dārdo�us sintakordus. Makss bija ar viņiem par to strīdējies, bet viņi apgalvoja � līgumā ierakstīts, ka tie�i tas esot jādara. Viņa aģentam būs �ī lieta jānokārto.
Debesis sāk vārīties! viņ� kliedza. Daba sabrūk kliedzo�ā tuk�umā! Divdesmit sekun�u laikā Visumam pa�am būs beigas! Redziet, kur virs mums ielau�as bezgalības gaisma!
Ap viņiem kvēloja pretīgais sair�anas trakums un tajā mirklī kā no bezgalīga tāluma atskanēja pagaidām vēl klusas trompetes skaņas.
Makss pagriezās, lai uzmestu piktu skatienu orķestrim. Neizskatījās, ka tur kāds spēlētu trompeti. Piepe�i uz skatuves viņam blakus sagriezās un iemirgojās dūmu strūkliņa. Trompetei bija pievienoju�ās vēl citas trompetes. Vairāk nekā piecsimt rei�u Makss bija vadījis �o izrādi, un nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Viņ� ba�īgi atrāvās no virpuļojo�ajiem dūmiem, un pa to laiku tajos lēnām materializējās kāds stāvs � sirmgalvja stāvs, bārdains, tērpts mantijā un gaismas apvīts. Viņa acīs dega zvaigznes, un uz pieres bija zelta kronis.
Kas tas ir? Makss nikni �ukstēja. Kas notiek?
Restorāna dziļumā, skandēdama slavas dziesmas un raudādama, akmeņainām sejām ekstātiski pielēca kājās Lielā pravie�a Zārkvona otrās atnāk�anas baznīcas grupa.
Makss izbrīnā samiedza acis. Viņ� pacēla rokas pretim skatītājiem.
Ilgsto�us aplausus, lūdzu, dāmas un kungi, viņ� bļāva, lielajam pravietim Zārkvonam! Viņ� ir atnācis! Zārkvons ir atkal atnācis!
Sacēlās vētraini aplausi, kad Makss pārsoļoja pāri skatuvei un pasniedza savu mikrofonu pravietim.
Zārkvons noklepojās. Viņ� pēto�i nolūkojās uz sanāku�ajiem ļaudīm. Zvaigznes viņa acīs satraukti mirk�ķināja. Viņ� apmulsis paņēma rokās mikrofonu.
� Ē� � viņ� teica, � sveiki. Ē, paklausieties, es atvainojos, ka mazliet nokavēju. Man patie�ām klājās drausmīgi, pēdējā brīdī uz galvas sakrita visādas darī�anas.
Izskatījās, ka gaido�ais godbijīgais klusums viņu nervozē. Viņ� nokrem�ļojās.
Ē, kā mums ir ar laiku? viņ� jautāja. Vai man ir kāda min�
Un tā Visumam pienāca gals.
Viens np galvenajiem visnotaļ ievērojamās ceļojumu grāmatas �Galaktikas ceļvedis stopētājiem� pircēju pievilinā�anas līdzekļiem, nerunājot par tās relatīvo lētumu un faktu, ka uz vāka ar lieliem, patīkamiem burdem ir rakstīti vārdi �Bez panikas!�, ir tās īsā un palaikam pareizā vārdnīca. Piemēram, statistika, kas attiecas uz Visuma ģeosociālo dabu, ir veikli izklāstīta no deviņsimt trīsdesmit astoņtūksto� trīssimt divdesmit ceturtās līdz deviņsimt trīsdesmit astoņtūksto� trīssimt divdesmit sestajai lappusei; un vienkār�oto stilu, kādā tā sarakstīta, daļēji izskaidro tas, ka redaktori, kam bija jāiekļaujas termiņā, pārrakstīja informāciju no brokastu pārslu kastes otras puses, uz ātru roku to izpu�ķodami ar da�ām zemsvītras piezīmēm, lai izvairītos no apsūdzības saskaņā ar neizprotami same�ģītajiem Galaktikas autortiesību likumiem.
Interesanti, ka vēlāk kāds blēdīgs redaktors nosūtīja grāmatu atpakaļ pagātnē, izmantodams laika vērpi, un tad sekmīgi iesūdzēja tiesā brokastu pārslu kompāniju par to pa�u likumu pārkāp�anu.
1. platība: bezgalīga.
Bezgalīgs:
E. Imports: nav.
3. Eksports nav.
V Iedzīvotāji: nav.
5. naudas vienība: nav.
6. Piekala: nav.
1. Sekss; nav.
Restorāns turpināja eksistēt, bet viss pārējais bija apstājies. Laika relastatika to noturēja un aizsargāja nebūtībā, kas nebija tikai vakuums tā bija vienkār�i nekas; nebija nekā, par ko varētu teikt, ka tur ir vakuums.
Spēka vairoga ietvertais kupols vēl vienu reizi bija padarīts necaurredzams, ballīte bija beigusies, vakariņotāji gāja projām, Zārkvons bija izgaisis kopā ar pārējo Visumu, laika turbīnas gatavojās aizvilkt restorānu atpakaļ pāri laika malai, lai tas būtu gatavs pusdienu izrādei, un Makss Kvordplīns atkal sēdēja savā mazajā, aizkarotajā ģērbistabā, cenzdamies tempofonā sazvanīt savu aģentu.
Stāvvietā rēgojās melns kuģis, slēgts un klusējo�s.
Stāvvietā ieradās nelaiķis Melnkvēlais Deziato kungs, ko viņa miesassargs bīdīja uz priek�u pa kustīgo platformu.
Viņi nolaidās lejup pa cauruli. Kad viņi pietuvojās limuzīn-kuģim, no tā sāniem nolaidās lūka, saslēdza ratiņkrēsla riteņus un
ievilka to iek�ā. Miesassargs sekoja un, redzēdams savu saimnieku stabili pieslēgtu nāves nodro�inā�anas sistēmai, uzkāpa aug�ā uz mazu kabīni. �eit viņ� iedarbināja tālvadības mehānismu, kas aktivizēja autopilotu melnajā kuģī blakus limuzīnam, tādējādi sagādājot dziļu atvieglojumu Zeifodam Bīblbroksam, kas jau vairāk nekā desmit minūtes bija pūlējies iedarbināt �o mantiņu.
Melnais kuģis viegli izslīdēja no stāvvietas, pagriezās un klusam virzījās prom pa centrālo dambi. Dambja galā tas strauji paātrināja gaitu, iemetās laika pacel�anās kamerā un sāka garo ceļojumu atpakaļ uz tālo pagātni.
�Tūksto�ceļu� pusdienu ēdienkarte citē (ar autortiesību īpa�nieka atļauju) fragmentu no �Galaktikas ceļve�a stopētājiem�. Fragments ir �āds:
Tālāk ēdienkartē minēts, ka �Tūksto�ceļi�, restorāns Visuma galā, ir ļoti piemērota un izsmalcināta atbilde uz tre�o jautājumu.
Tur gan nav ierakstīts, ka lielai civilizācijai parasti paiet daudzi tūksto�i gadu, kamēr tā iziet cauri Kā, Kāpēc un Kur fāzei, toties mazi sabiedrības grupējumi saspringtos apstākļos var tām iziet cauri ārkārūgi ātri.
Ka mums klājas? jautāja Arturs Dents.
Slikti, atbildēja Fords Prīfekts.
Kur mēs braucam? jautāja Triljana.
Es nezinu, atbildēja Zeifods Bīblbrokss.
Kāpēc ne? � jautāja Arturs Dents.
Aizveries, � ierosināja Zeifods Biblbrokss un Fords Prifekts.
Būtībā jūs mēģināt pateikt, Arturs Dents ignorēja �o ierosinājumu, ka mēs esam zaudēju�i kontroli.
Kuģis pretīgi �ūpojās un dārdēja, Fordam ar Zeifodu mēģinot no autopilota pārņemt vadību. Motori kauca un �inkstēja kā noguru�i bērni lielveikalā.
Tā ir me�onīgā krāsu sistēma, kas dara mani traku, sacīja Zeifods, kura mīlas dēka ar �o kuģi bija ilgusi gandrīz trīs lidojuma minūtes, � katru reizi, kad tu mēģini iedarbināt kādu no �īm dīvainajām melnajām kontrolierīcēm, kas apzīmētas ar melnu krāsu uz melna fona, iedegas maza, melna gaismiņa, lai tu zinātu, ka esi to izdarījis. Kas te ir? Kaut kādi galaktikas hiperlīķrati?
Līganās kajītes sienas ari bija melnas, griesti bija melni, rudimentārie sēdekli bija melni, vadības pults bija melna, instrumenti bija melni, skrūvītes, kas tos noturēja vietā, bija melnas, plānais, pu�ķainais neilona grīdas segums bija melns, un, kad viņi bija pacēlu�i tā stūri, atklājās, ka putuplasta paklājums arī bija melns.
Iespējams, tam, kas konstruēja kuģi, acis reaģēja uz citiem vijņu garumiem, Triljana piedāvāja �ādu iespēju.
Vai varbūt nebija daudz iztēles, murmināja Arturs.
Varbūt, piebilda Mārvins, viņ� jutās ļoti depresīvi, īstenībā ta�u to viņiem nebija lemts zināt �āds krāsojums
izvēlēts par godu kuģa īpa�nieka skumjajam, no�ēlojamajam un ar nodokli neapliekamajam stāvoklim.
Kuģis sa�ķiebās īpa�i �ķebino�i.
-Nesteidzieties, lūdzās Arturs, man nojums ir kosmosa slimība.
Laika slimība, izlaboja Fords, mēs ātri krītam atpakaļ pagātnē cauri laikam.
Paldies, sacīja Arturs, domāju, ka tagad man patie�ām būs nelabi.
Uz priek�u, � sacīja Zeifods, � �o vietu nekaitētu nedaudz izkrāsot.
�ī ir pieklājīga saruna pēc pusdienām, vai ne? atcirta Arturs.
Zeifods atstāja Fordu ņemoties gar kontrolierīcēm un noliecās pie Artura.
Paklau, Zemes cilvēk, viņ� nikni teica, tev būs darbiņ�. Izdomājautājumu, uz kuru iespējama Galīgā atbilde, labi?
Ko, to tur? Arturs jautāja. Es domāju, mēs par to esam aizmirsu�i.
Es ne, mazulīt. Kā jau peles sacīja, īstajās aprindās par to samaksātu milzum daudz naudas. Un tas viss ir ieslēgts tavā galviņā.
Jā, bet�
Nekādu �bet�! Padomā par to. Dzīves jēga! Mūsu nagos būtu tas, par ko mēs varētu no ikviena Galaktikas psihiatra pieprasīt izpirk�anas maksu, un tas ir krietns �ūksnis. Es savējam esmu parādā skaistu summiņu.
Arturs dziļi ievilka elpu, neizrādot lielu entuziasmu.
Nu labi, � viņ� teica, � bet kur lai sāk? Kā lai es to zinu? Viņi teic, ka Galīgā atbilde vai kas nu tur � ir �etrdesmit divi. Kā tad lai es zinu, kāds ir jautājums? Tas varētu būt jebkas. Teiksim, cik ir se�reiz septiņi?
Zeifods brīdi uz viņu cie�i skatījās. Tad viņa acis satraukumā iemirdzējās.
�etrdesmit divi! viņ� iekliedzās.
Arturs ar plaukstu noslaucīja pieri.
Jā, � viņ� pacietīgi teica, � es to zinu.
Zeifoda sejas sakritās.
Es tikai saku, ka jautājums varētu būt pilnīgi jebkāds, sacīja Arturs, � ta�u nesaprotu, kā es to varētu zināt.
Tāpēc, � Zeifods �ņāca, � ka tu tur atradies, kad tava planēta piedzīvoja lielo uguņo�anu.
Mums uz Zemes ir kas tāds� Arturs iesāka teikumu.
Bija, � izlaboja Zeifods.
� ko sauc par taktiskumu. Ai, neņem vērā. Paklau, es vienkār�i nezinu.
Kajītē dobji atbalsojās zema balss.
Es zinu, sacīja Mārvins.
Fords kliedza no vadības ierīces, ar kuru joprojām izcīnīja kauju tajā viņ� neap�aubāmi zaudēja.
Neiejaucies, Mārvin, viņ� sauca, �ī ir organismu saruna.
Tas ir iespiests Zemes cilvēka elektroencefalogrammā, turpināja Mārvins, bet man neliekas, ka jūs būtu ļoti ieinteresēti to uzzināt.
Tu gribi teikt, Arturs saminstinājās, tu gribi teikt, ka vari ieskatīties manā prātā?
Jā, Mārvins atbildēja.
Arturs izbrīnā viņu cie�i uzlūkoja.
Un�? viņ� jautāja.
Mani izbrīna tas, kā tu spēj dzīvot ar kaut ko tik mazu.
Tas ir apvainojums, sacīja Arturs.
Jā, � apstiprināja Mārvins.
Ai, neņem viņu pierē, sacīja Zeifods, viņ� to tikai sadomā.
Sadomā? Mārvins atkārtoja, grozīdams galvu, tā parodējot izbrīnu. Kāpēc man būtu jāgrib kaut ko sadomāt? Dzīve ir pietiekami slikta tāda, kā tā ir, nemaz nav jāgrib sagudrot vēl vairāk.
Mārvin, � Triljana sacīja maiga, laipna balsī, kadu tikai viņa vēl prata likt lietā, runājot ar �o nelaimes putnu. Ja tu to visu laiku zināji, kāpēc nepateici mums?
Mārvina galva apgriezās riņķī ar seju pret Triljanu.
Jūs nevaicājāt, viņ� vientiesīgi atbildēja.
Tagad mēs tev vaicājam, metāla cilvēk, � sacīja Fords, pagriezies apkārt, lai palūkotos uz viņu.
Tajā brīdī kuģis piepe�i beidza �ūpoties un dārdēt, motora smilksti norima liegā dūkoņā.
Ei, Ford, Zeifods teica, tas izklausās labi. Vai saprati, kā darbojas �īs laivas vadība?
Nē, Fords atbildēja, es tikai beidzu ar to blēņoties. Es uzskatu, ka mēs vienkār�i lidosim uz turieni, kurp kuģis dodas, un tad ātri kāpsim ārā.
Jā, pareizi, sacīja Zeifods.
Es ta�u zināju, ka jūs patie�ām tas neinteresē, Mārvins pie sevis nomurmināja, nogāzās kaktā un izslēdzās.
Lieta tāda, Fords teica, ka mani uztrauc vienīgais mēraparāts visā �ajā kuģī, no kura var kaut ko nolasīt. Ja tas ir tas, ko es domāju, un ja tas saka to, ko es domāju, tad mēs jau esam aizbrauku�i pārāk tālu atpaka) pagātnē. Varbūt veselus divus miljonus gadu pirms mūsu laika.
Zeifods paraustīja plecus.
Laiks ir blēņas, � viņ� noteica.
Es tomēr prātoju, kam �is kuģis pieder, � ierunājās Arturs.
Man, atteica Zeifods.
Nē. Kam tas patie�ām pieder.
Patiesām man, � Zeifods neatlaidās. � Paklau, īpa�ums ir zādzība, pareizi? Tādējādi zādzība ir īpa�ums, un �is kuģis ir mans, skaidrs?
Pasaki to kuģim, Arturs teica.
Zeifods piesoļoja pie vadības pults.
Kuģi, viņ� sacīja, dauzīdams pa paneļiem, �is ir tavs jaunais īpa�nieks, kas runā ar�
Tālāk viņ� netika. Vienlaikus notika vairākas lietas.
Kuģis izgāja no ceļo�anas laikā un atkal parādījās reālā telpā.
Visas kontrolierīces uz vadības pults, kas ceļojuma laikā bija izslēgtas, tagad iedegās.
Liels novēro�anas ekrāns virs vadības pults zibsnīdams atdzīvojās, atklājot pla�u zvaig�ņu ainavu un vienu vienīgu lielu sauli, kas nekustīgi rēgojās viņiem tie�i priek�ā.
Tajā pa�ā brīdī neredzams fizisks spēks atsvieda Zeifodu un visus pārējos atpakaļ kajītes dziļumā.
Viņus atsvieda atpakaļ viens vienīgs apdullino�i graujo�s troksnis, kas izlauzās no skaļruņiem, kuri ietvēra novēro�anas ekrānu.
Lejā uz sausās, sarkanās Kakrafūnas pasaules, pla�ā Rusena tuksne�a vidū, skatuves tehniķi pārbaudīja skaņu sistēmu.
Tuksnesī atradās skaņu sistēma, nevis tehniķi. Viņi bija atkāpu�ies dro�ībā �Katastrofas zonas� milzīgajā kontrolkugi, kas karājās orbītā kādas �etrsimt jūdzes virs planētas virsmas, un pārbaudīja skaņu sistēmu no turienes. Piecu jūd�u attālumā no skaļruņa torņa neviens nepārciestu �o troksni.
Ja Arturs Dents būtu atradies piecu jūd�u attālumā no skaļruņa torņa, tad viņa pati pēdējā doma būtu tāda, ka gan pēc lieluma, gan formas skaņu ierīce stipri atgādina Manhetenu. Paceldamās no torņa, neitronu fāzes skaļruņu grēdas nedabiski slējās pret debesīm, aizēnojot plutonija reaktorus un seismiskos pastiprinātājus aizmugurē.
Dziļi ierakti betona bunkuros, zem skaļruņu pilsētas gulēja instrumend, ko mūziķi vadīs no sava kuģa smaga fotonu ad�i-tāra, basa detonators un megablīk�ķa bungu komplekts.
īsa
�is būs skaļ� pasākums.
Uz milzīgā vadības kuģa klāja valdīja rosība un kņada. Meln-kvēlā Deziato limuzīnkuģis, kas tam līdzās izskatījās pēc nieka kur-kulēna, bija ieradies un novietots piestātnē, un apraudātais d�entlmenis bija aiztransportēts pa augsd velvētiem gaiteņiem, lai viņu satiktu medijs, kas iztulkos psihiskos impulsus un aizvadīs tos uz ad�ītāras klaviatūru.
Nupat bija ieradies arī ārsts, loģiķis un jūras biologs, kuri uz �ejieni tika atgādāti pa gaisu no Maksimegalona, iztērējot fenomenālu summu, lai viņi mēģinātu vest pie prāta dziedātāju, kas bija ieslēdzies vannasistabā ar table�u pudeli un atteicās nākt ārā, iekams viņam neapstrīdami pierādīs, ka viņ� nav zivs. Basists bija aizņemts, jo savā guļamistabā �audījās ar lo�metēju, bet bundzinieks uz klāja nekur nebija atrodams.
Izmisīgi meklējot, tika atklāts, ka bundzinieks atrodas pludmalē uz Santragīnusa V vairāk nekā simt gaismas gadu attālumā, kur, kā pats apgalvoja, esot bijis laimīgs pirms nu jau vairāk nekā pusstundas, turklāt atradis mazu akmeni, kas ar viņu draudzē�oties.
Grupas mened�eris jutās dziļi atvieglots. Tas nozīmēja, ka septiņpadsmito reizi �ajā koncertturnejā bungas spēlēs robots un tādējādi �ķīvji atskanēs pareizajā laikā.
Apak�ēta zumēja no skatuves tehniķu sarunām, pārbaudot skaļruņu kanālus, un tās tika translētas melnajā kuģī.
Kuģa apstulbu�ie iemītnieki gulēja, atspiedu�ies pret kajītes dibensienu, un klausījās skaļruņu balsīs.
Labi, devītais kanāls darbojas, � sacīja kāda balss, pārbaudu piecpadsmito kanālu�
Vēl viens drausmīgs krak�ķis satricināja kuģi.
Piecpadsmitais A kanāls kārtībā, atsaucās cita balss.
Iejaucās tre�ā balss.
Melnais kaskadierkuģis �obrīd atrodas izejas pozīcija, ta sacīja, tas izskatās labi. Būs lielisks saulespikējums. Vai skatuves dators ir pieslēgts?
Pieslēgts, datora balss sacīja.
Pārņemiet melnā kuģa vadību.
Melnajam kuģim ir ieslēgta trajektorijas programma, tas ir gatavībā.
Pārbaudu divdesmito kanālu.
Zeifods lēk�iem �ķērsoja kajīti un slēgalēja apak�ētas uztvērēju, līdz viņus satrieca nākamais smadzenes �ķaido�ais troksnis. Viņ� trīcēja pie visām miesām.
Ko, vājā, klusā balsī pajautāja Triljana, nozīmē saulespikējums?
Tas nozīmē, atbildēja Mārvins, ka kuģis piķēs tie�i saulē. Saule� Pikējums. To ir ļoti vienkār�i saprast. Ko gan citu var gaidīt, ja nozog Melnkvēlā Deziato kaskadierkuģi?
Kā tu zini� Zeifods jautāja balsī, no kuras kļūtu auksti Ve-gas sniega ķirzakai, ka �is ir Melnkvēlā Deziato kaskadierkuģis?
Vienkār�i, sacīja Mārvins, es to noliku stāvvietā.
Kāpēc� tu� mums� nepateici!
Tu sacīji, ka gribi satraukumu un piedzīvojumus, un patie�ām me�onīgas lietas.
Tas ir briesmīgi, Arturs pārtrauca iestāju�os pauzi.
Tā jau es teicu, � apstiprināja Mārvins.
Citā frekvencē apak�ētas uztvērējā skanēja sabiedriskā radio pārraide, kas tagad atbalsojās kajītē.
� �odien �eit ir jauks laiks, tie�i kā radīts koncertam. Es �eit stāvu skatuves priek�ā, � reportieris meloja, � Rūsena tuksne�a vidū un ar hiperbinoptisko briļļu palīdzību gandrīz varu saskatīt visu milzīgo klausītāju pulku, kas man visapkārt dirn pie apvār�ņa.
Aiz muguras kā stāva klints pace|as skaļruņu kaudzes, un augstu virs manis spīd saule un nezina, kas grasās tajā ietriekties. Vides aizsardzības advokāti gan zina, kas grasās tajā ietriekties, un viņi apgalvo, ka koncerts izraisīs zemestrīces, paisuma viļņus, viesuļvētras, neizlabojamus atmosfēras postījumus un visas parastās lietas, par kurām parasti tark�ķ vides aktīvisti.
Bet tikko es saņēmu paziņojumu, ka �Katastrofas zonas� pārstāvis pusdienlaikā tikās ar vides aktīvistiem un lika viņus visus no�aut, tā ka tagad nekas nestājas ceļā�
Zcifods izslēdza uztvērēju un pagriezās pret Fordu.
Vai zini, ko es domāju? � viņ� jautāja.
Es tā domāju, atbildēja Fords.
Pasaki man, ko tu domā, ka es domāju.
Es domāju, ka tu domā, ka mums ir laiks nokāpt no �ī kuģa.
Es domāju, ka tev taisnība, sacīja Zeifbds.
Es domāju, ka tev taisnība, sacīja Fords.
Kā? jautāja Arturs.
Klusu, attrauca Fords un Zeifbds, mēs domājam.
Ak tā tas ir, noteica Arturs, � tātad mēs nomirsim.
Es vēlos, kaut tu beigtu to skandināt, sacīja Fords.
�ajā vietā ir vērts atkārtot teorijas, ar kurām Fords nāca klajā viņa pirmajā sadursmē ar cilvēciskām būtnēm, lai izskaidrotu to savādo ieradumu nemitīgi paziņot un atkārtot ļoti, ļoti acīmredzamo piemēram, �ir jauka diena� vai �jūs esat ļoti gar��, vai �tā tas ir, mēs nomirsim�.
Viņa pirmā teorija bija tāda ja cilvēki regulāri nevingrina lūpas, tad viņu mutes dro�i vien pārtrauc darboties.
Pēc da�iem novērojumu mēne�iem viņ� bija nācis klajā ar otru teoriju, kas savukārt bija �āda: �Ja cilvēki regulāri nevingrina lūpas, viņu smadzenes sāk strādāt.�
Faktiski �ī otra teorija burtiski atbilda belccrcbonie�iem no Kakrafunas.
Belcerebonie�i kaimiņu rasēs mēdza izraisīt lielu aizvainojumu un nedro�ību, jo bija viena no visizglītotākajām, visvairāk sasniegu�ajām un galvenais visklusākajām civilizācijām Galaktikā.
Kā sodu par �o uzvedību, kas tika uzskatīta par aizvainojo�i pa�taisnu un provokatīvu, Galaktikas Tribunāls viņiem uzlika visļaunāko no visām sociālajām slimībām telepātiju. Sekas bija tādas -lai katru sīkāko domiņu, kas vien ienāca prātā, nepārraidītu visiem cilvēkiem piecu jūd�u rādiusā, viņiem nu bija ļoti skali un nepārtraukti jārunā par laiku, savām sīkajām kaitēm un likstām, �īs pēcpusdienas sacīkstēm un to, cik trok�ņaina vieta Kakrafuna piepe�i ir kjuvusi.
Vēl viena metode, kā īslaicīgi aizklāt savas domas, ir būt par �Katastrofas zonas� koncerta vadītāju.
Koncerta laika plānojumam bija iz�ķiro�a nozīme.
Kuģim bija jāuzsāk pikējums pirms koncerta sakuma, lai ietriektos saulē se�as minūtes un trīsdesmit septiņas sekundes pirms attiecīgās dziesmas kulminācijas, tā ka saules uzliesmojumu gaismai būtu laiks aizceļot uz Kakrafunu.
Kuģis jau piķēja vairākas minūtes, kad Fords Prifekts beidza pārmeklēt citus melnā kuģa nodalījumus. Viņ� iebrāzās atpakaļ kajītē.
Novēro�anas ekrānā biedējo�i liela vīdēja Kakrafūnas saule; tās liesmojo�ā, baltā pekle, kur sintezējās ūdeņra�a kodoli, nemitīgi kjuva aizvien lielāka, kuģim raujoties uz priek�u un neievērojot to, kā pa vadības pulti bel� un dauza Zeifoda rokas. Arturam un Tril-janai bija tā stingā sejas izteiksme, kas piemīt tru�iem uz nakts ceļa, kuri domā, ka labākais veids, kā tikt galā ar tuvojo�os pro�ektoru gaismām, ir tās cie�i uzlūkot.
Zeifods zvēro�ām acīm apsviedās riņķī-
Ford, viņ� jautāja, cik daudz glāb�anās kapsulu tur ir?
Nevienas, Fords atbildēja.
Zeifods kaut ko novāvuļoja.
Vai tu tās
Divreiz, sacīja Fords. Vai tev izdevās kontaktēties ar skatuves brigādi pa radio?
Jā, � rūgti noteica Zeifods, � es sacīju, ka uz klāja ir vesels bars cilvēku, un viņi piekodināja, lai visus pasveicinu.
Fords izbolīja acis.
Vai tu viņiem nepateici, kas mēs esam?
Ak jā. Viņi apgalvoja, ka tas ir liels gods. Runāja ari par restorāna rēķinu un maniem testamenta izpildītājiem.
Fords pastūma Arturu sāņus un noliecās uz priek�u pār vadības pulti.
Vai tad
Kuģis nekam neklausa.
Sa�ķaidi autopilotu.
Vispirms atrodi to. Nekur nekādu savienojumu.
Mirkli valdīja salts klusums.
Arturs klunkurēja pa kajītes dibenu. Piepe�i viņ� apstājās.
Starp citu, ko nozīmē teleports? viņ� apjautājās.
Pagāja vēl kāds bridis.
Pārējie lēnītēm pievērsa viņam skatienus.
Varbūt �is nav īstais bridis, lai to jautātu, Arturs teica. Es tikai atceros, kā pirms mirkļa dzirdēju tevi lietojam �o vārdu, un es par to ierunājos tikai tāpēc, ka�
Kur, Fords Prifekts klusām jautāja, ir uzraksts �teleports�?
Nu, faktiski tie�i �eit, Arturs atbildēja, norādīdams uz tum�u vadības ierīces kasti kajītes dziļumā, tie�i zem vārda �avārijas�, virs vārda �sistēma� un blakus zīmei �nestrādā�.
Ellīgajā troksnī, kas acumirkli iestājās, vienīgā darbība bija tā, ka Fords Prīfekts metās pāri kajītei pie mazas, melnas kastes, uz ko bija norādījis Arturs, un vairākkārt iebikstīja mazai, melnai pogai, kas tajā bija iestrādāta.
Blakus slīdot atvērās se�as pēdas liels kvadrātveida panelis, atklādams nodalījumu, kur� atgādināja daudzvietigu du�as telpu, kas atradusi jaunu dzīves uzdevumu: būt par elektriķa graba�u noliktavu. Puspabeigta elektroinstalācija karājās no griesdem, pamestu sastāvdaļu juceklis gulēja izkaisīts uz grīdas, un programmē�anas panelis bija izkāries no cauruma sienā, kurā tam vajadzēja būt nostiprinātam.
Jaunakais �Katastrofas zonas� grāmatvedis, apmeklēdams kuģu būvētavu, kur tika gatavots �is kuģis, bija gribējis no darbu vadītāja uzzināt, kāda velna pēc viņi uzstāda ārkārugi dārgu teleportu kuģī, kuram jāveic dkai viens svarīgs ceļojums un tas pats bez apkalpes. Darbu vadītājs bija izskaidrojis, ka teleports bija dabūjams ar desmit procentu adaidi, un grāmatvedis bija izskaidrojis, ka tas bija ncbūdski; darbu vadītājs bija izskaidrojis, ka tas bija vissmalkākais, visspēcīgākais un sare�ģītākais teleports, ko var nopirkt par naudu, un grāmatvedis bija izskaidrojis, ka nauda negribēja to nopirkt; darbu vadītājs bija izskaidrojis, ka cilvēkiem tomēr vajadzēs ieiet kuģī un iziet no tā, un grāmatvedis bija izskaidrojis, ka kuģim ir pilnīgi derīgas durvis; darbu vadītājs bija izskaidrojis, ka grāmatvedis var iet nokārtoties, un grāmatvedis bija izskaidrojis darbu vadītājam, ka tas, kas viņam strauji tuvojas no kreisās puses, ir dūre. Kad izskaidrojumi bija pabeigti, darbs pie teleporta tika pārtraukts, pēc tam tas faktūrrēķinā paslīdēja garām neievērots kā �Svētd. pask.� par pieckārtēju samaksu.
Velns un elle, murmināja Zeifods, kopā ar Fordu mēģinādams sa�ķirot elektroinstalācijas mud�ekli.
Pēc kāda bri�a Fords tam lika atkāpties. Viņ� iesvieda teleportā monētu un pasvārstīja slēdzi uz ļodzīgās vadības pults. Atskanot sprak�ķim un uzzibsnījot gaismai, monēta pazuda.
Tas strādā, Fords sacīja, tomēr vadības sistēmas nav. Vielas pārvieto�anas teleports bez vadības programmas var tevi aiznest� nu, jebkur.
Ekrānā milzīga kvēloja Kakrafunas saule.
Kam tas rūp, sacīja Zeifods, mēs dosimies turp, kurp dosimies.
Un, piebilda Fords, � nav ari autosistēmas. Mēs nevarētu iet visi. Kādam būtu jāpaJiek un jādarbina teleports.
Bridi valdīja nopietnība. Saule iezīmējās aizvien lielāka un lielāka.
Ei, Mārvin, mazulīt, Zeifods mo�i apjautājās, kā tev klājas?
Es pieņemu, ka ļoti slikti, Mārvins murmināja. �1_
Jau pēc bri�a koncerts uz Kakrafunas sasniedza negaidītu kulmināciju.
Melns kuģis kopā ar tā vienīgo drūmo pasa�ieri tie�i paredzētajā laikā lika iegrūsts saules kodolkurtuvē. Milzīgu liesmu mēles iz�āvās kosmosā miljoniem jūd�u tālu, saviļņojot un da�os gadījumos aiz�|akstot kādu duci uzliesmojumu karsēju, kas �ī bri�a gaidas braukalēja tuvu pie saules virsmas.
īsi pirms uzliesmojuma gaisma sasniedza Kakrafunu, bangojo�ais tuksnesis saplaisāja tektoniska lūzuma zonā. Milzīga un līdz �im neatklāta apak�zemes upe, kas bija tecējusi dziļi zemes dzīlēs, jy�|ārā< virspusē, un pēc da�ām sekundēm tai sekoja miljoniem tonnu verdo�as lavas, kas izvirda simtiem pēdu augstu, acumirklī .
iztvaicējot upi gan virs zemes, gan pazemē. Sprādziens aizskanēja līdz pasaules tālākajam galam, un tad atbalss atgriezās atpakaļ.
Tie loti nedaudzie notikuma aculiecinieki, kas izdzīvoja, apzvēr, ka veseli simt tūksto�i kvadrātjūd�u tuksne�a pacēlās gaisā kā jūdzi bieza pankūka, apmetās riņķī un nokrita atpakaļ lejā. Tie�i tajā bridi saules uzliesmojumu radiācija izfiltrējās cauri iztvaikoju�a ūdens mākoņiem un sasniedza zemi.
Gadu vēlāk simt tūksto�i kvadrātjūdzes tuksne�a bija puķu pilnas. Atmosfēras struktūra apkārt planētai bija viegli mainīta. Vasarā saules kvēle �ķita cie�amāka, ziemā sals koda maigāk, bie�āk lija patīkams lietus, un Kakrafunas tuksne�a pasaule lēnām kļuva par paradīzi. Eksplozijas spēks bija uz mū�iem izkliedējis pat tele-pādsko spēku, Kakrafunas (au�u lāstu.
Vēlāk tika citēti �Katastrofas zonas� pārstāvja tā pa�a, kur� bija licis no�aut visus vides aktīvistus, vārdi, ka tas bijis �labs koncis�.
Daudzi cilvēki aizkustino�i runāja par mūzikas dziedējo�o spēku. Da�i skeptiski zinātnieki rūpīgāk izpētīja ziņas par notikumiem un apgalvoja, ka esot atklāju�i milzīga mākslīgi izraisīta neiespējamības lauka niecīgas paliekas, kas iepeldot no kāda blakuseso�a kosmosa apgabala.
Arturs pamodās un tūlīt pat to no�ēloja. Viņ� bija piedzīvojis paģiras, bet nekad neko tādu. �īs bija tās lielās, neizsakāmi drausmīgās. Vielas pārvieto�anas stari, viņ� nosprieda, bija ne tik daudz izklaide, cik, sacīsim, ļoti pamatīgs spēriens pa galvu.
Trulu, stampājo�u pulsāciju dēļ kādu brīdi negribēdams kustēties, Arturs gulēja un domāja.
�Lielākās daļas transporta veidu problēma,� viņ� prātoja, �būtībā ir tāda, ka tie nav visu sevis izraisīto nepatik�anu vērti. Uz Zemes kad bija pastāvējusi Zeme, pirms tā tika sagrauta, lai dotu ceļu jaunam hipertelpas apvedceļam, grūtības radīja automa�īnas. To trūkumu vidū galvenais bija tas, ka daudz melnu, lipīgu gļotu tika izvilkts ārā no grunts, kur tās bija dro�i paslēptas. Tad tās tika pārvērstas darvā, ar ko noklāt zemi, dūmos, ar ko piepildīt gaisu, un atlikums tika izliets jūrā. Tas viss �ķita būtiskāks nekā tas, ka varēja ātrāk nokļūt no vienas vietas uz citu it īpa�i tad, ja tā vipta, kur tu ieradies, rezultātā bija kļuvusi ļoti līdzīga tai vietai,kuru tu biji atstajis, piemēram, noklātā ar darvu, pilna dūmiem, un turklāt vēl tajā trūka zivju.
Un kā ar vielas pārvieto�anas stariem? Jebkur� transporta veids, kuru izmantojot, tevi paredzēts saraut gabalos pa vienam atomam, izsviest �os atomus caur apak�ētu un pēc tam saspiest atkal kopā tie�i tad, kad tie daudzu gadu laikā pirmo reizi izjutu�i brīvības gar�u, noteikti nevarēja būt nekas labs.�
Daudzi cilvēki pirms Artura Denta ir domāju�i tie�i tāpat un pat ņēmu�ies sacerēt dziesmas. Lūk, viena dziesma, kuru uz Lai-meszemes III pie Sīriusa Kibernētikas kompānijas teleportu sistēmu rūpnīcas regulāri skandēja milzīgi pūli.
Arturs juta lēnām mazināmies sāpju viļņus, ta�u vēl aizvien uztvēra trulas, stampājo�as pulsācijas. Lēnītēm un piesardzīgi viņ� piecēlās.
Vai tu dzirdi trulas, stampājo�as pulsācijas? apjautājās Fords Prīfekts.
Arturs apsviedās riņķī un viegli sagrīļojās. Fords Prīfekts tuvojās piesārtu�ām acīm un neveselīgu sejas krāsu.
Kur mēs esam? elsa Arturs.
Fords palūkojās apkārt. Viņi stāvēja garā, izliektā gaitenī, kura abi gali nebija sasniedzami skatienam. Arējā tērauda siena kas bija nokrāsota tajā riebīgajā bāli zaļajā tonī, kuru izmantoja skolās, slimnīcās un garīgi slimo patversmēs, lai ieslodzītie būtu padevīgi, izliecās virs viņu galvām, kur satikās ar iek�ējo perpendiku-
lāro sienu, kas, lai cik savādi nebūtu, bija klāta ar tum�i brūnu maisaudekla tapsējumu. Grīda bija no tum�i zaļas rievotas gumijas.
Fords pietuvojās ļoti biezam, caurspīdīgam, ārsienā iebūvētam panelim. Tas bija vairākus slāņus dziļ�, tomēr tam cauri viņ� varēja saskatīt tālu zvaig�ņu gaismiņas.
Es domāju, ka mēs esam kādā kosmosa kuģī, viņ� sacīja.
Gaitenī atbalsojās trulas stampājo�as skaņas.
Triljana? � Arturs nervozi sauca. Zeifod?
Fords paraustīja plecus.
Viņu nav nekur tuvumā, viņ� sacīja, es jau meklēju. Viņi varētu būt jebkur. Neieprogrammēts tcleports var tevi aizsviest gaismas gadu attālumā jebkurā virzienā. Sprie�ot pēc tā, kā es jūtos, jādomā, ka mēs patie�ām esam nobrauku�i ļoti garu ceļu.
Kā tu jūties?
Slikti.
Vai tu domā, ka viņi ir�
Kur viņi ir, kā viņiem ir, to mēs nekādi nevaram zināt un nekādā ziņā mēs neko tur nevaram iesākt. Dari to pa�u, ko es.
Ko?
Nedomā par to.
Arturs savā prātā apsvēra �o domu, negribīgi ieraudzīja tās gudrību, salocīja to un nolika sāņus. Viņ� dziļi ievilka elpu.
Soļi! piepe�i izsaucās Fords.
Kur?
Tas troksnis. Tas stampājo�ās trīsas. Duno�i soļi. Klausies!
Arturs klausījās. Troksnis atbalsojās pa gaiteni, nākdams no nenosakāma attāluma. Tā bija apslāpēta duno�u soļu skaņa, un tagad tā kļuva ievērojami skaļāka.
Kustamies, spalgi ieteicās Fords. Viņi abi kustējās pretējos virzienos.
Nē, ne uz to pusi, sacīja Fords, soļi nak no turienes.
Nē, tā nav, sacīja Arturs, tie nāk no tās puses.
Nē, tie�
Viņi abi apstājās. Viņi abi apgriezās. Viņi abi uzmanīgi klausījās. Viņi abi piekrita viens otram. Viņi atkal abi devās ceļā pretējos virzienos. Viņus sagrāba bailes.
No abām pusēm troksnis aizvien pieņēmās spēkā.
Da�us jardus pa kreisi no viņiem atdalījās vēl viens gaitenis, kas ar iek�sienu veidoja taisnu leņķi. Viņi aizskrēja līdz tam un traucās uz priek�u. Gaitenis bija tum�s, ārkārtīgi gar�, un viņiem radās iespaids, ka tas kļūst ari aukstāks un aukstāks. Pa kreisi un labi nogriezās citi gaiteņi, katrs ļoti tum�s, un katrs uzdvesa asas ledaina gaisa brāzmas, kad viņi pagāja tiem garām.
Uz bridi tie uztraukti apstājās. Jo tālāk viņi bija gāju�i, jo skaļāka kļuva savādo soļu duna.
Viņi atspiedās pret auksto sienu un drud�aini klausījās. Aukstums, tumsa un neredzamo gājēju soļi darīja savu. Fords drebēja, pa daļai no aukstuma, bet pa daļai tāpēc, ka atcerējās stāstus, ko viņā mīļā māte mēdza stāstīt, kad viņ� bija sīks betelgeizie�u knauķis, Arktura megasienāzim līdz potītēm. Tie bija stāsti par miru�iem kuģiem, rēgu vrakiem, kas bez atpūtas klejoja pa dziļā kosmosa mazpazīstamākajiem reģioniem, ļauno garu vai aizmirstu komandu spoku apsēsti; ari stāsti par nepiesardzīgiem ceļotājiem, kas atrada �ādus kuģus un iegāja tajos; stāsti par� tad Fords atcerējās brūno maisaudekla tapsējumu pirmajā gaitenī un saņēmās.
�Lai gan spoki un dēmoni var nolemt izgreznot savus nāves vrakus,� Fords pie sevis nodomāja, �varētu saderēt uz jebkuru summu, ka ne jau ar maisaudekla tapsējumu.� Viņ� satvēra Arturu aiz rokas.
Mes ejam atpakaļ, viņ� apņēmīgi sacīja, un viņi saka atkāpties.
Brīdi vēlāk abi kā izbiedētas ķirzakas lēk�oja atpakaļ pa tuvāko gaiteņu savienojumu, jo klaudzino�o soļu īpa�nieki piepe�i parādījās tie�i viņu priek�ā.
Paslēpu�ies aiz stūra, viņi pārsteigumā izbolīja acis, kad apmēram divi du�i vīrie�u un sievie�u treniņtērpos un ar lieko svaru aiz-dimdināja garām, elsdami un sēkdami tā, ka sirds ķirurgam aizrautos elpa.
Fords Prifekts cie�i nolūkojās viņiem pakaļ.
Skrējēji! viņ� �ņāca, kad viņu soļu dipoņa atbalsojās krustām �ķērsām pa gaiteņu tiklu.
Skrējēji? �ukstēja Arturs Dents.
Skrējēji, � atteica Fords Prifekts, paraustīdams plecus.
Gaitenis, kurā viņi bija noslēpu�ies, at�ķīrās no citiem. Tas bija
ļoti īss un izbeidzās pie lielām tērauda durvīm. Fords tās izpētīja, atklāja atvēr�anas mehānismu un atgrūda durvis plati vaļā.
Pirmā lieta, kas viņiem iekrita acīs, kā likās, bija zārks.
Un nākamās �etrtūksto� deviņsimt deviņdesmit deviņas lietas, kas iekrita viņiem acīs, ari bija zārki.
Velvēti telpa bija zemien griestiem, vāji apgaismota un milzīga. Tālākajā galā, apmēram trīssimt jardus nostāk, arkveida eja veda cauri, kā �ķita, aizņemtai kamerai.
Fords Prifekts klusi nosvilpās, nokāpdams lejā uz velvētās telpas grīdas.� Me�onīgi, viņ� sacīja.
Kas gan miru�os cilvēkos ir tik lielisks? vaicāja Arturs, nervozi kāpdams lejā viņam nopakaļ.
Nezinu, Fords atbildēja. Noskaidrosim to, labi?
Tuvāk apskatot, zārki drīzāk �ķita esam sarkofagi. Tie stāvēja
apmēram vidukļa augstumā no zemes un bija izgatavoti no kā tāda, kas izskatījās pēc balta marmora, bet tas tikai izskatījās pēc balta marmora. Vāki bija pa pusei caurspīdīgi, un tiem cauri varēja neskaidri nomanīt to nelaikā aizgāju�o un, jādomā, kāda apraudāto iemītnieku sejas. Tie bija cilvēkveidīgie, un nepārprotami tās pasaules raizes, no kuras viņi nāca lai kas nu tā būtu bija paliku�as tālu aiz muguras. Neko daudz vairāk nevarēja saskatīt.
Pa grīdu starp sarkofagiem lēnām vēlās smaga, eHaini balta gāze, kura, kā Arturs vispirms nodomāja, varētu būt paredzēta atmosfēras radī�anai, bet tad atklājās, ka tā saldē viņa potītes. Ari pieskaroties sarkofagiem, bija jūtams stiprs aukstums.
Fords piepe�i pieplaka pie zemes līdzās vienam sarkofagam. Viņ� izvilka no savas plecu somas dvieļa stūri un sāka kaut ko neganti berzēt.
_ Paskaties, �im ir piestiprināta plāksne, � viņ� paskaidroja Arturam. Tā ir pārklājusies ar sarmu.
Viņ� noberza sarmu nost un pētīja iegravētās zīmes. Arturam tās izskatījās pēc pēdām, ko atstājis zirneklis, kas dabūjis mazliet par daudz no tā, ko nu zirnekļi dabū savos ārpus mājas pavadītajos vakaros, bet Fords acumirklī pazina agrīnu Galaktikas vienkār�-raksta formu.
Tur rakstīts �Golgafrin�amas �ķirsta flote, B kuģis, septītā kravas telpa, otrās �ķiras tālruņa sanitārapkopējs� un kārtas numurs.
Tālruņa sanitārapkopējs? vaicāja Arturs. Miris tālruņa sanitārapkopējs?
Labākā klase.
Bet ko viņ� �eit dara?
Fords caur vāku pēto�i palūkojās uz iek�ā gulo�o augumu.
Neko daudz, viņ� sacīja, un piepe�i uzplaiksnīja viens no tiem viņa platajiem smaidiem, kas vienmēr lika cilvēkiem domāt, ka tā īpa�nieks pēdējā laikā ir pārpūlējies un ka viņam būtu jāmēģina mazliet atpūsties.
Viņ� piedrāzās klāt vēl vienam sarkofagam. Brītiņu rosīgi pastrādāja ar dvieli un paziņoja: Sī ir mirusi friziere. Johaidī!
Nākamais sarkofags atklāja, ka ir pēdējās atpūtas vieta reklāmas firmas klientu apkalpotājam; nākamajā atradās lietotu automa�īnu tirgotājs, tre�ā �ķira.
Piepe�i Forda uzmanību piesaistīja kontrollūka grīdā, un viņ� nometas ceļos, lai atdarītu to vaļā, gaiņādams prom stindzino�ās gāzes mākoņus, kas draudēja viņu pilnibā ietīt.
Arturam ienāca prātā kāda doma.
Ja �ie ir tikai zārki, viņ� jautāja, kāpēc dek glabāti tādā aukstumā?
Patie�ām, kāpēc tie vispār tiek glabāti, atsaucās Fords, atvilkdams vaļā lūku. Pa to lējās laukā gaze. Patiesībā, kāpēc kāds ir gatavs pieciest visas �īs grūtības un izdevumus, lai cauri kosmosam aizvestu piecus tūksto�us līķu?
Desmit tūksto�us, sacīja Arturs, norādīdams uz arkveida eju, pa kuru bija neskaidri redzama nākamā kamera.
Fords izbāza galvu pa grīdas lūku. Tad no jauna palūkojās aug�up.
Piecpadsmit tūksto�us, viņ� sacīja, tur lejā ir vēl viena partija.
Piecpadsmit miljonus, � pavēstīja kāda balss.
Tas ir daudz, teica Fords. Daudzumdaudz.
Lēnām griezieties apkārt, uzbļāva balss, un paceliet rokas! Jebkura cita kustība, un es jūs sa�ķaidī�u gabalu gabalos.
Sveiki, Fords teica, lēnām apgriezdamies apkārt, paceldams rokas un neizdarīdams nevienu citu kustību.
Kāpēc, jautāja Arturs Dents, neviens nekad nepriecājas, mūs redzot?
Durvīs, pa kurām viņi bija ienāku�i velvētajā telpā, stāvēja vīrietis, kas nepavisam nepriecājās, viņus redzot. Nepatiku daļēji izteica viņa balss bļaustigais, draudīgais tembrs un daļēji ļaunprātība, ar kādu viņ� gūstekņu virzienā vicināja garu sudraba nīcināvētāja
�auteni. �autenes konstruktors nepārprotami nebija saņēmis norādījumus runāt caur puķēm. Uztaisi to ļaunu, viņam bija teikts. Lai ir pilnīgi skaidrs, ka �ai �autenei ir pareizais un nepareizais gals. Lai ikvienam, kas stāv tās nepareizajā galā, ir pilnīgi skaidrs, ka viņam galīgi neveicas. Ja tas nozīmē, ka tai visās malās ir jāpievieno visvisādi asumi un �uburi, un melni krāsoti gabali, tad lai tā arī ir. �ī nav �autene, kuru uzkarināt virs kamīna vai iebāzt lietussargu statīvā, tā ir �autene, ar kuru iet ārā un padarīt cilvēkus no�ēlojamus.
Fords ar Arturu nelaimīgi skatījās uz �auteni.
Vīrietis pagāja nost no durvīm un sāka riņķot viņiem apkārt. Gaismā varēja saskatīt viņa melni zeltīto formu, kuras pogas bija tik ļoti nospodrinātas un spīdēja dk intensīvi, ka liktu �urp brauco�am automobilistam sapīkumā uzspīdināt gaismas.
Sve�ais pamāja uz durvīm.
Ārā, viņ� sacīja. Cilvēkiem, kas spēj sagādāt tādu daudzumu �au�anas jaudas, nav vajadzība pēc darbības vārdiem. Fords ar Arturu izgāja ārā, viņiem cie�i sekoja nepareizais nīci-nāvētāja �autenes gals un pogas.
Gaitenī viņiem uzgrūdās virsū divdesmit �etri skrējēji, kas tagad bija nomazgāju�ies du�ā un pārģērbu�ies, un aiznesās prom, iek�ā velvētajā telpā. Arturs apmulsumā atskatījās.
Kusdedes! spalgi uzbļāva viņu sagūstītājs.
Arturs kustējās.
Fords parausūja plecus un arī kustējās.
Velvētajā telpā skrējēji piegāja pie divdesmit �etriem tuk�iem sarkofagiem, kas atradās pie malējās sienas, atvēra tos, sakāpa iek�ā un iekrita divdesmit �etros bezsapņu miegos.
Ē, kapteini�
Jā, Pirmais?
Otrais man tikko tā kā sniedza ziņojumu.
Ak vai!
Augstu uz kuģa komandtiltiņa kapteinis ar vieglu nemieru vērās laukā bezgalīgajos kosmosa pla�umos. Atgāzies zem plata, kupolveida burbuļa, viņ� kuģa priek�ā un virs galvas varēja saskatīt bezgalīgu zvaig�ņu panorāmu, pa kuru viņi pārvietojās, ceļojuma gaitā panorāma bija kļuvusi ievērojami retāka. Skatīdamies atpakaļ, pāri pla�ajam, divu jūd�u garajam kuģim, viņ� varēja saskatīt daudz blīvāku zvaig�ņu masu, kas �ķita veidojam gandrīz nepārtrauktu joslu. Tas bija skats caur Galaktikas centru, no kura viņi ceļoja un patiesi bija ceļoju�i gadiem ilgi ar tādu ātrumu, ko �obrīd īsti nevarēja atcerēties, bet viņ� zināja, ka tas ir �ausmīgi ātri. Tas bija kaut kas, kas tuvojās kaut kā cita ātrumam vai ari tas bija trīskār�s vēl kaut kā cita ātrums? Katrā ziņā ellīgi iespaidīgi. Viņ� nepēto�i lūkojās spo�ajā tālumā aiz kuģa, kaut ko meklēdams. Viņ� to darīja ik pēc pāris minūtēm, bet nekad neatrada to, ko meklēja. Viņ� tomēr nekrita panikā. Zinātnieku pui�i bija ļoti neadaidlgi apgalvoju�i, ka it viss būs pilnīgā kārtībā, ja neviens nekritīs panikā un ikviens ņems un kārtīgi darīs savu darāmo.
Viņ� nekrita panikā. Viss, kam bija sakars ar viņu, notika spīdo�i. Viņ� paplīk�ķināja sev pa plecu ar prāvu, putainu sūkli. Prātā atkal iezagās doma, ka viņ� par kaut ko bija juties viegli satraukts. Kas gan tas bija? Viegla noklepo�anās pievērsa viņa uzmanību faktam, ka kuģa pirmais virsnieks joprojām stāvēja tepat tuvumā.
Jauks puisis tas Pirmais. Viņam nebija pārāk gai�a galva, dīvainā kārtā viņam bija grūti sasiet savas kurpju auklas, bet, par spīti visam, viņ� bija kā radīts virsnieks. Kapteinis nebija no tiem, kas iespertu puisim, kad viņ� noliecies sasiet kurpju auklas lai cik ilgu laiku tas viņam aizņemtu. Ne tā, kā briesmīgais Otrais, kas solo visapkārt, spodrina savas pogas un katru stundu sniedz ziņojumus: �Kuģis joprojām kustas, kapteini�, �Joprojām esam uz pareizā kursa, kapteini�, �Skābekļa līmenis joprojām dek uzturēts, kapteini�. �Atstāj to mierā,� bija kapteiņa lēmums. Ak jā, tā bija tā lieta, kas viņu darīja nemierīgu. Viņ� palūkojās lejup uz Pirmo.
� Jā, kapteini, Otrais kliedza, ka esot atradis da�us gūstekņus.
Kapteinis iegrima domās. Viņam tas likās stipri neticami, bet
viņ� nebija no tiem, kas stātos ceļā saviem virsniekiem.
Nu, iespējams, ka tas viņam kādu laiciņu liks justies laimīgam, � viņ� noteica pie sevis. Otrais vienmēr ir gribējis kādu gūstekni.
Fords Prīfekts un Arturs Dents slāja uz priek�u, dodamies aug�up pa kuģa �ķietami bezgalīgajiem gaiteņiem. Otrais soļoja aizviņiem, laiku pa laikam izbrēkdams pavēli neizdarīt kādu viltus gājienu vai nemēģināt neko aizdomīgu. �ķita, ka viņi ir pagāju�i garām vismaz jūdzei nepārtraukta brūnā maisaudekla sienas tap-sējuma. Beidzot skatienam pavērās lielas tērauda durvis tās slīdēdamas atvērās, kad Otrais kaut ko uzkliedza.
Viņi iegāja iek�ā.
Forda Prifekta un Artura Denta acīs visievērojamākais kuģa komandtiltiņā nebija puslodes formas kupols piecdesmit pēdu diametrā, kas jumās pāri un caur kuru iespīdēja �ilbino�s zvaig�ņu klāsts: cilvēkiem, kas ieturēju�ies restorānā Visuma galā, �ādi brīnumi ir ikdieni�ķi. Tā nebija arī mulsino�ā instrumentu ierinda, kas pārpildīja visu garo lokveida sienu. Pēc Artura domām, tie�i tā kosmosa kuģiem tradicionāli arī jāizskatās, bet, pēc Forda domām, kuģis izskatījās pamatīgi novecojis: tas apstiprināja viņa aizdomas, ka �Katastrofas zonas� kaskadierkuģis ir viņus aizvedis atpakaļ vismaz miljonu, ja ne divus miljonus gadu pirms viņu pa�u laika.
Nē, tas, kas patie�ām viņus izsita no līdzsvara, bija vanna.
Vanna stāvēja uz se�as pēdas augsta, raupji tēsta zila ūdens kristāla pjedestāla, un tai piemita tas barokālais nedabiskums, kāds nav bie�i sastopams ārpus Maksimegalona slimīgo izdomājumu muzeja sienām. Cauruļu iek�u mud�eklis bija apklāts ar zelta foliju, nevis, kā piedienētos, pusnaktī aprakts kapā bez norādes; krāni un du�as stiprinājums liktu gārgulei skaudībā salēkties.
Kā zvaig�ņu kuģa komandtiltiņa vado�ais rotājums vanna nekur nederēja, un Otrais tai tuvojās ar sarūgtinātu sejas izteiksmi � kā jau cilvēks, kas to apzinās.
Kapteini, godātais! viņ� kliedza sakostiem zobiem sare�ģīts triks, bet viņam bija bijis gadiem laika to izkopt līdz pilnībai.
Liela, labsirdīga seja un tikpat labsirdīga, putu klāta roka pabāzās virs kroplīgās vannas malas.
Ā, sveicināts, Otrais, sacīja kapteinis, vēcinot līksmu sūkli vai labi pavadi laiku?
Otrais ieņēma vēl lielāku miera stāju nekā iepriek�.
Esmu atvedis piejums gūstekņus, ko atradu saldētavas septītajā ni�ā, godātais! viņ� novauk�ķēja.
Fords un Arturs apmulsumā noklepojās.
Ē� sveiki, � viņi sacīja.
Kapteinis viņiem starojo�i uzsmaidīja. Tātad Otrais patie�ām bija atradis da�us gūstekņus. �Nu, jo labāk viņam,� domāja kapteinis, �jauki redzēt puisi darot to, kas viņam padodas vislabāk.�
Ai, sveicināti, viņ� sacīja. Piedodiet, ka nepieceļos, esmu uz brīdi iegājis vannā. Nu, tad visiem d�inarto niksu. Paskaties ledusskapī, Pirmais.
Protams, godātais.
Ir kāds interesants fakts turklāt neviens nezina, cik lielu nozīmi tam pie�ķirt -, ka apmēram astoņdesmit piecas pasaules Galaktikā vai tās būtu primitīvas vai augsti attīstītas ir izgudroju�as dzērienu, ko sauc par d�inarto niksu vai d�īn arto niku, vai par dzina artoniku, vai vēl kādā no tūksto� vai vairāk tās pa�as fonētiskās tēmas variācijām. Pa�i dzērieni nav vienādi un variē no sivol-vie�u ��inarto mnigas�, kas ir parasts ūdens, ko pasniedz temperatūrā, kas nedaudz augstāka par istabas temperatūru, līdz gagrakakie�u �ģin artonī kam�, kas simt soļu attālumā nogalina govi; un faktiski to visu vienīgā kopējā īpatnība, izņemot faktu, ka nosaukumi izklausās vienādi, ir tā, ka tie visi izgudroti un nosaukti, pirms attiecīgās pasaules nodibināja sakarus ar kādu citu pasauli.
Ko no �ī fakta var secināt? Tas ir pilnīgi izolēts no visa pārējā. Kas attiecas uz glu�i visām strukturālās lingvistikas teorijām, tas nekur neiederas un tomēr eksistē. Veci strukturāllingvisti ļoti saniknojas, kad jauni strukturāllingvisti par to runā bez pārtraukuma.
Jaunus strukturāllingvistus tas ļoti satrauc, un viņi paliek nomodā līdz vēlai naktij, pārliecināti, ka ir ļoti tuvu kaut kam stipri svarīgam, un beigās viņi pārlieku agri kļūst par veciem strukturālling-visriem un ļoti saniknojas uz jaunajiem. Strukturālā lingvistika ir ārkārtīgi sa�ķēlusies un nelaimīga disciplīna, un liels daudzums tās praktizētāju pārāk daudzas naktis pavada, slīcinot savas problēmas viskī arkolā.
Otrais stāvēja kapteiņa vannas priek�ā, neapmierināti trīcēdams.
Vai jūs nevēlaties nopratināt gūstekņus, godātais? viņ� vaicāja.
Kapteinis neizpratnē uz viņu paskatījās.
Kāda velna pēc man tas būtu jāvēlas? viņ� vaicāja.
Lai izdabūtu no viņiem informāciju, godātais! Lai noskaidrotu, kāpēc viņi �eit ieradu�ies!
Ai, nē, nē, nē, � sacīja kapteinis, � es domāju, ka viņi tikai iegriezās, lai uz ātru roku iedzertu d�inarto niksu, vai ne?
Bet, godātais, viņi ir mani gūstekņi! Man viņi jānopratina! Kapteinis �aubu mākts skatījās uz viņiem.
A, nu labi, viņ� sacīja, ja tev vajag. Bet pavaicā, ko viņi grib dzert.
Ass, auksts spīdums parādījās Otrā acīs. Viņ� gausi virzījās pie Forda Prifekta un Artura Denta.
Nu labi, jūs, sala�ņas, viņ� ņurdēja, jūs, parazīti� Viņ� iebikstīja Fordam ar nīcināvētāja �auteni.
Uzmanīgi, Otrais, maigi aizrādīja kapteinis.
Nu, d�inarto nikss izklausās ļoti patīkami, Fords atbildēja. Kā ir ar tevi, Artur?
Arturs samiedza acis.
Ko? Ā, ē, jā, viņ� sacīja.
Ar
Ā, lūdzu, ar ledu, � atbildēja Fords.
Jā, lūdzu, � Fords teica, � un vai jums nav kāds no tiem mazajiem cepumiņiem? Jūs zināt, tiem ar sieru?
Ē, Otrais� � kapteinis rāmi ierunājās.
Jā, godātais?!
Aizvācies, ja, esi tik labs. Es mēģinu izbaudīt atslābino�u vannu.
Otrā acis samiedzās un kļuva par to, kas klieg�anas un cilvēku nogalinā�anas amatā ir pazīstams kā aukstais miedziens. Jādomā, tā galvenais nolūks ir radīt savam pretiniekam iespaidu, ka esi pazaudējis brilles vai ari tev grūtības palikt nomodā. Kāpēc tas ir biedējo�i, tā joprojām ir neatrisināta problēma.
Viņ� virzījās tuvāk kapteinim, cie�i sakniebis lūpas. Un atkal ir grūti saprast, kāpēc to uztver kā kaujiniecisku uzvedību. Ja, klejodams pa Trālas d�ungļiem, piepe�i uzduries leģendārajam rijiga-jam vaboļtark�ķa nezvēram, ir iemesls justies pateicīgam, ja tā mute būtu cie�i sakniebta līnija, nevis, kā parasti notiek, milzum daudzu siekalainu ilkņu pilna pla�i ieplesta aiza.
Vai drīkstu jums atgādināt, godātais, Otrais uz�ņāca kapteinim, ka jūs tajā vannā atrodaties jau vairāk nekā tris gadus?! -Iz�āvis beidzamo lādiņu, Otrais apgriezās uz papē�a un aizdrasēja uz kaktu, lai tur spoguli pavingrinātos ar acīm mest zibeņus.
Kapteinis sagrozījās vannā. Viņ� greizi uzsmaidīja Fordam Pri-fektam.
Nu, tādā darbā kā manējais ir krietni daudz jāatpū�as, viņ� sacīja.
Fords lēnam nolaida rokas. Tas neizraisīja nekādu reakciju. Arturs nolaida savējās.
Ļoti lēnām un piesardzīgi sperdams soļus, Fords pietuvojās vannas pamatnei. Viņ� paplik�ķināja pa to.
Jauki, viņ� meloja, klusībā prātodams, vai būtu dro�i plati pasmaidīt. Ļoti lēnām un piesardzīgi viņ� plati pasmaidīja. Tas bija dro�i.
E� � viņ� teica kapteinim.
Jā? atsaucās kapteinis.
Es prātoju, � sacīja Fords, vai drīkstu jums pavaicāt, kas patiesībā ir jūsu darbs?
Kāda roka uzplik�ķināja viņam pa plecu. Viņ� apsviedās riņķī.
Tas bija Pirmais virsnieks.
Jūsu dzērieni, � viņ� paziņoja.
Ai, paldies, sacīja Fords. Viņi ar Arturu paņēma savus d�inarto niksus. Arturs iemalkoja un pārsteigts atklāja, ka dzēriens stipri gar�oja pēc viskija ar kolu.
Es gribu teikt, ka nespēju nepamanīt līķus kravas telpās, -Fords turpināja, ari ieņemdams malku.
Līķus? pārsteigumā jautāja kapteinis. Fords ieturēja pauzi. �Nekad neko neuzskati kā pa�u par sevi saprotamu,� viņ� klusībā domāja. �Vai varētu būt, ka kapteinis nezina par piecpadsmit miljoniem miroņu uz kuģa?�
Kapteinis līksmi pamāja ar galvu. Izskatījās, ka viņ� turklāt vēl spēlējas ar gumijas pīlīti.
Fords pavērās apkārt. Otrais spogulī cie�i paskatījās uz viņu, bet tikai mirkli: viņa acis pastāvīgi atradās kustībā. Pirmais virsnieks vienkār�i stāvēja tur, turēdams dzērienu paplāti un laipni smaidīdams.
Līķi? vēlreiz jautāja kapteinis.
Fords aplaizīja lūpas.
Jā, viņ� atbildēja, visi tie miru�ie tālruņu sanitārapkopēji un kontu administratori, vai zināt, tur, lejā, kravas telpās�
Kapteinis veltīja viņam cie�u skatienu. Tad piepe�i atmeta atpakaļ galvu un iesmējās.
Ai, tie nav miroņi, viņ� sacīja. Ak Kungs, nē, nē, viņi ir iesaldēti. Viņi tiks atdzīvināti.
Fords izdarija ko tādu, ko darīja ļoti reti. Viņ� samiedza acis.
Likās, ka Arturs atgūstas no transa.
Jūs gribat sacīt, ka jums ir pilnas kravas telpas ar iesaldētiem frizieriem? viņ� vaicāja.
Jā gan, kapteinis atbildēja. Viņu ir miljoniem. Frizieri, apniku�i televīzijas re�isori, apdro�inā�anas aģenti, personāla inspektori, apsargi, sabiedrisko attiecību speciālisti, vadības konsultanti, viss, ko vien var iedomāties. Mēs grasāmies kolonizēt citu planētu.
Fords tikko manāmi sagrīļojās.
Satrauco�i, vai ne? � kapteinis iesmējās.
Ko, ar to kompāniju? pārjautāja Arturs.
Nepārprotiet mani, kapteinis atbildēja, mēs esam tikai viens no kuģiem �ķirstu flotē. Mēs esam B �ķirsts, vai zināt. Atvainojiet, vai es varētu jūs palūgt ielaist vannā mazliet vairāk karstā ūdens?
Arturs viņam pakalpoja, un vannā sagriezās sārti putojo�s ūdenskritums. Kapteinis labsajūtā nopūtās.
Liels paldies, dārgais draugs. Ielejiet sev vēl dzeramo!
Fords vienā rāvienā izmeta savu d�inarto niksu, no pirmā virsnieka paplātes paņēma pudeli un piepildīja glāzi no jauna.
Kas, ļjg viņ� vaicāja, ir B �ķirsts?
| Tas ir �is, kapteinis atteica un priecīgi pērās ar pīlīti pa putaino ūdeni.
Jā, norūca Fords, bet�
Nu, vai zināt, notika tā, kapteinis stāstīja, ka mūsu planēta pasaule, no kuras nākam bija, tā sakot, nolemta bojāejai.
Nolemta bojāejai?
Jā gan. Tāpēc visi nosprieda, ka vajag sasēdināt iedzīvotājus kādā milzīgā kosmosa kuģī un doties uz citu planētu.
Viņ� apmierināti ņurdēdams, iegrozījās vannā ērtāk.
Jūs domājat, uz ne tik nolemtu? Arturs mudināja stāstīt tālāk.
Ko tu teici, dārgais draugs?
Jūs grasījāties apmesties uz ne tik nolemtas planētas?
Grasāmies apmesties, jā. Tātad tika izlemts uzbūvēt trīs kuģus, vai zināt, trīs �ķirstus kosmosā, un� es ta�u jūs negarlaikoju, vai ne?
Nē, nē, Fords dro�ināja, jūs stāstāt tik aizraujo�i.
Vai zināt, tas ir debe�ķīgi, kapteinis iegrima pārdomās, ja pārmaiņas pēc gadās kāds cits, ar ko parunāties.
Otrā acis atkal drud�aini �audījās pa istabu un tad no jauna pievērsās spogulim kā pārītis mu�u, kas uz īsu brīdi biju�as novērsu�ās no sava iecienītā laupījuma mēne�iem vecas gaļas.
Tādā ilgā ceļojumā kā �is, turpināja kapteinis, gribot negribot tu vienkār�i daudz runājies pats ar sevi. Ar laiku tas kļūst �ausmīgi apnicīgi, tāpēc ka pusē gadījumu tu jau zini, ko tālāk teiksi.
Tikai pusē gadījumu? pārsteigts vaicāja Arturs.
Kapteinis bridi padomāja.
Jā, es teiktu, ka apmēram pusē. Bet kur manas ziepes? Viņ� pameklēja vannā un atrada tās.
Jā, nu, katrā ziņā, kapteinis rezumēja, doma bija tāda, ka pirmajā kuģī, A kuģī, iekāps visi spīdo�ie vadoņi, zinātnieki, lielie mākslinieki, vai zināt, visi iekarotāji; un tre�ajā jeb C kuģī visi
cilvēki, kas patie�am stradāja, kas izgatavoja lietas un paveica darbus. Un tad B kuģī tie esam mēs iekāptu visi pārējie, starpnieki, tā sakot.
Viņ� laimīgi uzsmaidīja gūstekņiem.
Un mēs devāmies ceļā pirmie, viņ� piemetināja un sāka dungot vannā ejamo dziesmiņu.
Vannā ejamā dziesmiņa, kuru kapteinim bija sacerējis viens no viņa pasaules visaizraujo�ākajiem un ra�īgākajiem reklāmas d�in-glu komponistiem (kas pa�laik bija aizmidzis trīsdesmit sestajā kravas telpā kādus deviņsimt jardus aiz viņiem), aizpildīja to, kas citādi būtu bijis neērts klusuma bridis. Fords ar Arturu �ļūkāja kājas un drud�aini vairījās ielūkoties viens otram acīs.
Ē� Arturs pēc brī�a ierunājās, bet kas kaitēja jūsu planētai?
Ā, kā jau teicu, tā bija nolemta bojāejai, kapteinis stāstīja. Tā acīmredzot grasījās ietriekties saulē vai tamlīdzīgi. Vai varbūt bija tā, ka mēness grasījās taranēt mūsu planētu. Nu kaut kas tādā garā. Neap�aubāmi drūmas izredzes, lai kā tās sauktu.
Ai, � piepe�i ierunājās Pirmais virsnieks, � es domāju, ka planētai grasījās uzbrukt milzīgs divpādsmit pēdu garu piraju bi�u spiets. Vai tad tā nebija?
Otrais apsviedās apkārt, acīm zvērojot aukstos, ledainos zib�ņos, kas panākams vien ar tik apzinīgu vingrinā�anos, kādai viņ� bija gatavs nodoties.
Tas nav tas, ko stāstīja man! viņ� �ņāca. Mans komandējo�ais virsnieks teica, ka visai planētai draud nenovēr�amas briesmas, ka to apēdīs milzīgs zvaig�ņu kazas mutants!
Ak, patie�ām� novilka Fords Prifekts.
Jā! Necilvēcīgs radījums no elles dibena ar griezīgiem, des-mittūksto� jūd�u gariem zobiem un elpu, kas iztvaicētu okeānus,nagiem, kas varētu noplēst kontinentus no to saknēm, tūksto� acīm kas liesmo kā saule, siekalainu rīkli miljons jūd�u platumā tāds nezvērs, kādu jūs nekad� nekad� it nekad�
Un jūsu grupa tika aizsūtīta prom pirmā, vai ne? apjautājās Arturs.
Jā gan, kapteinis atbildēja, visi piekrita, ļoti jauki no viņu puses, un es domāju, ka laba noskaņojuma radī�anai ir ļod svarīgi sajust, ka ari viņi ieradīsies uz planētas, kur dks pie labas frizūras un tālruņi būs tīri.
Jā, Fords piekrita, es saprotu, tas būtu ļoti svarīgi. Un pārējie kuģi, ē� viņi jums sekoja, vai ne?
Kādu bridi kapteinis klusēja. Viņ� sagrozījās savā vannā un pavērās atpakaļ pāri milzīgajam kuģim uz gai�o Galaktikas centru. Acis samiedzis, viņ� skatījās neaptveramā tālumā.
Nu, jocīgi, ka tu tā saki, � viņ� beidzot ierunājās un atļāvās uzmest Fordam Prīfektam nedaudz neapmierinātu skatienu, -tāpēc ka� lai cik dīvaini tas būtu, mēs neesam no viņiem dzirdēju�i ne pīkstienu, kop� devāmies ceļā pirms pieciem gadiem� bet viņiem jābūt kaut kur aiz mums.
Viņ� atkal vērās tālumā. Fords lūkojās kopā ar viņu un domīgi sarauca pieri.
Protams, ja vien, viņ� klusi piebilda, viņus nav apēdusi kaza�
Ak jā� noteica kapteinis, un viņa balsī iezagās vieglas �aubas, kaza� Viņa skatiens pārslīdēja instrumentu un datoru stingrajām kontūrām, kas ietvēra komandtiltiņu. Tās viņam nevainīgi pamirk�ķināja. Viņ� skatījās ārā uz zvaigznēm, bet neviena no tām neteica ne vārda. Viņ� uzmeta skatienu savam pirmajam un otrajam virsniekam, bet abi tobrīd �ķita iegrimu�i domās. Viņ� uzlūkoja Fordu Prīfektu, bet tas sarauca uzacis.
_ Tas ir jocīgi, vai zini, beidzot kapteinis turpināja, bet tagad, kad es to patie�ām izstāstu kādam citam� es gribu teikt, vai tas tev neliekas savādi, Otrais?
Hmmmmmm� Otrais norūca.
Es saprotu, ka jums ir daudz pārsprie�amu jautājumu, -Fords sacīja, tāpēc paldies par dzērieniem un� ja jūs varētu mūs izlaist uz tuvākās piemērotās planētas�
_ Ai, tas ir pasare�ģlti, vai zini, kapteinis atteica, tāpēc, ka mūsu trajektorija tika noteikta, pirms atstājām Golgafrin�amu, domāju, daļēji tāpēc, ka man diez ko neveicas rēķinā�anā�
Tu gribi teikt, ka mēs esam iestrēgu�i uz �i kuģa? iesaucās Fords, kuram piepe�i aptrūka pacietības spēlēt tālāk �o komēdiju. Kad jūs plānojat sasniegt to planētu, ko vēlaties kolonizēt?
Ai, mēs gandrīz jau esam klāt, kapteinis atbildēja, nu jau kuru katru bridi. Faktiski man būtu laiks izkāpt no �īs vannas. Ai, tomēr es nesaprotu, kāpēc lidojumam jābeidzas tie�i tad, kad es baudu vannu!
Tātad, patiesību sakot, mēs tūliņ piezemēsimies?
Nu, faktiski ne tik daudz
Par ko tu runā? skarbi vaicāja Fords.
Nu, kapteinis turpināja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus, cik atceros, tika ieprogrammēts, lai mēs avarētu.
Avarētu? vienā balsī iekliedzās Fords ar Arturu.
Ē� jā, kapteinis atbildēja, tā ir plāna sastāvdaļa, es domāju. Tam bija �ausmīgi labs iemesls, kuru �obrīd īsti nevaru atcerēties. Tas bija kaut kā saistīts ar� ē�
Fords uzsprāga.
Jūs esat sasodīts nekur nederīgu trako bars! viņ� kliedza.
Ak jā, kapteinis atplauka smaidā, tas bija tas iemesls.
Lūk, kas par GolgaFrin�anu ir sakāms �Galaktikasceļvedim stopētājiem�:
_
Tajā naktī kuģis avarējat piezemējās uz galīgi nenozīmīgas zilzaļas planētiņas, kas riņķo ap mazu, novārtā pamestu dzeltenu sauli kaut kur Galaktikas Rietumu spirāles atzara pīļu dīķī, kas pat kartē nav atzīmēts.
Pirms avārijas Fords Prifekts stundām ilgi neganti, tomēr veltīgi bija pūlējies atslēgt kuģa kontrolierīcēs iepriek� nosprausto lidojuma trajektoriju. Viņam drīz vien kļuva skaidrs, ka kuģis ir ieprogrammēts tā, lai savu kravu dro�i, kaut arī neērti, nogādātu uz tās jaunajām mājām, bet �ajā procesā sevi padarītu pilnīgi nederīgu.
Liesmojo�ā, gaudojo�ā nolai�anās caur atmosfēru bija norāvusi kuģim lielāko daļu virsbūves un ārējā aizsargapvalka, un tā pēdējais apkaunojo�ais kritiens uz vēdera drūmā purvā kuģa komandai atstāja tikai da�as tumsas stundas, kuru laikā atdzīvināt un izlādēt ārā stipri sasaldēto un nevajadzīgo kravu, jo kuģis gandrīz tūliņ sāka iegrimt dūkstī. Reizi vai divas �ai nakti tas skaidri iezīmējās
pret debesīm, kad tām pāri plaiksnīja dego�i meteori no kuģa nolai�anās pārpaliku�ās atlūzas.
Pelēkā pirmsausmas gaismā kuģis izdvesa piedauzīgu, rūco�u murdoņu un uz mū�iem nogrima smirdo�ajā zaņķī.
Kad torīt parādījās saule, tā izstaroja savu vājo, blāvo gaismu pāri pla�ai teritorijai, kurā mud�ēja vaimanājo�i frizieri, sabiedrisko attiecību speciālisti, sabiedrības viedokļa aptaujātāji un visi pārējie, kas izmisīgi kārpījās uz sauszemi.
Iespējams, mazāk enerģiska saule būtu tūlīt atkal nolaidusies lejup, bet �ī turpināja savu ceļu pa debesīm, un pēc laiciņa tās maigo staru ietekmē vārgie radījumi sāka atgūt spēkus.
Neskaitāms daudzums ļau�u tonakt bija pazudis purvā, kas nemaz nepārsteidz, un miljoniem citu dūksts bija iesūkusi sevī kopā ar kuģi, bet tie, kuri izdzīvoja, joprojām bija skaitāmi simtiem tūksto�os. Dienai gausi ritot uz priek�u, viņi lo�ņāja �urpu turpu, līda pāri, katrs meklējot da�as kvadrātpēdas cietas zemes, uz kuras sabrukt un atgūties no smagā, murgainā pārbaudījuma.
Divi augumi turējās savrup. No tuvina kalna nogāzes Fords Prī-fekts un Arturs Dents vēroja �ausmas, kurām viņi nejutās piederīgi.
Pretīgi nekrietns triks, murmināja Arturs.
Fords ar �agaru skrāpēja zemi un raustīja plecus.
Es teiktu, ka izdomas bagāts problēmas risinājums, viņ� sacīja.
Kāpēc cilvēki vienkār�i nevar iemācīties dzīvot kopā mierā un saskaņā? Arturs jautāja.
Fords skaļi un griezīgi iesmējās. �etrdesmit divi! viņ� sacīja ar ļaunu smaidu. Nē, neder. Neņem galvā.
Arturs paskatījās uz Fordu tā, it kā tas būtu sajucis prātā un, neredzēdams neko, kas liecinātu par pretējo, apjēdza, ka būtu pilnīgi saprātīgi pieņemt, ka tas patie�ām ir noticis.
Kā tu domā, kas ar viņiem visiem būs? viņ� pēc britiņa jautāja.
Bezgalīgā Visumā var notikt viss, Fords atbildēja. Viņi
var pat izdzīvot. Savādi, bet tā ir padesība.
Neparasta izteiksme parādījās viņa acīs, kad tās pārslīdēja kādai
ainavai un tad apstājās pie posta kalna pakājē.
Es domāju, kādu laiciņu viņi tiks ar to galā, viņ� teica.
Arturs strauji pacēla acis.
Kāpēc tu tā saki? viņ� jautāja.
Fords paraustīja plecus.
Tikai nojauta, � viņ� atbildēja un atteicās ielaisties tālākos skaidrojumos.
Paskaties, viņ� piepe�i ieteicās.
Arturs ar skatienu sekoja Forda izstieptajam pirkstam. Lejā, pla�ajās ļau�u masās, līkņāja kāds stāvs � iespējams, pareizāk būtu teikt, ka grīļojās. Likās, viņ� kaut ko nes uz pleca un glu�i kā piedzēries vicinās viņu virzienā. Pēc britiņa stāvs padevās un saļima.
Arturam nebija ne jausmas, kā tas jāsaprot.
Kinokamera, sacīja Fords. Ieraksta vēsturisko bridi.
Nezinu, kā ir ar tevi, pēc brī�a Fords ierunājās no jauna, bet es esmu prom.
Viņ� laiciņu sēdēja klusēdams.
Tad �ķita, ka �iem vārdiem nepiecie�ams komentārs.
Ē, kad tu saki, ka esi prom ko tu domā ar to? Arturs vaicāja.
Labs jautājums, Fords atbildēja. Pilnīgs klusums.
Skatīdamies pāri Forda plecam, Arturs pamanīja, ka viņ� groza
melnas kastītes pogas. Viņ� jau bija Arturam parādījis �o kastīti un pateicis, ka tā ir apak�ētas sensomātika, bet Arturs bija izklaidīgi pamājis ar galvu, nemēģinot noskaidrot ko vairāk. Viņam Visums
joprojām iedalījās divās daļās � Zemē un visā pārējā. Tā kā Zeme bija sagrauta, lai atbrīvotu vietu jaunam hipertelpas apvedceļam, tad �is skatījums uz lietām �ķita nedaudz vienpusīgs, bet Arturam bija tieksme pieķerties pie �ī vienpusīguma kā pie beidzamā atli-ku�ā kontakta ar viņa mājām. Apak�ētas sajūtomātika noteikti piederēja pie kategorijas �viss pārējais�.
Nav ne cepelīna, sacīja Fords, sakratīdams mantiņu.
�Cepelīns,� pie sevis domāja Arturs, gurdeni vērdamies uz primitīvo pasauli ap viņu, �ko tik es neatdotu par labu Zemes cepe-līnu ar gaļas pildījumu!�
Vai vari noticēt, Fords saniknojies jautāja, ka gaismas gadu attālumā no �ī tum�ās mēslaines netiek pārraidīti nekādi dati? Vai tu manī vispār klausies?
Ko? Arturs satrūkās.
Mums ir nepatik�anas, Fords teica.
Jā gan, Arturs atsaucās. Tās viņam izklausījās pēc mēnesi vecām ziņām.
Kamēr mēs ar �o aparātu kaut ko neuztversim, sacīja Fords, � mūsu izredzes tikt prom no �ejienes līdzinās nullei. Varbūt planētas magnētiskajā laukā ir kāds neparasts viļņu apstādinā�anas efekts tādā gadījumā mēs vienkār�i ceļosim, līdz atradīsim skaidras uztver�anas zonu. Tu nāksi?
Viņ� paņēma savus piederumus un aizsoļoja.
Arturs noskatījās lejup. Vīrietis ar kinokameru bija atkal uztrau-sies kājās, tie�i laikā, lai nofilmētu sabrūkam kādu kolēģi.
Arturs noplūca zāles stiebru un platiem soļiem aizslāja pakaļ Fordam.
Es ceru ka jums bija patīkama maltīte? Brēkāksts apjautājās Zeifodam un Triljanai, kad tie no jauna bija materializēju�ies uz zvaig�ņu kuģa �Zelta sirds� komandtiltiņa un elsodami gulēja uz grīdas.
Zeifods atdarija da�as acis un nikni uz viņu noraudzījās.
Tu, viņ� nicīgi izgrūda, tad uzslējās kājās un aizslāja, lai sameklētu kādu krēslu. Atradis vienu, viņ� tūlīt iegāzās tajā.
Es ievadīju datorā mūsu ceļojumam piemērotas neiespējamības koordinātes, sacīja Brēkāksts, mēs ļoti drīz būsim galā. Kāpēc lai tikām tu neatslābinātos un nesagatavotos sarunai?
Zeifods neatbildēja. Viņ� atkal piecēlās, piegāja pie maza skapī�a, izņēma no tā Vecā D�enksa spirta pudeli un ierāva dū�īgu malku.
Un, kad tas būs padarīts,� Zeifods saniknots ierunājās, tad tas būs galā, ja? Tad es varē�u brīvi iet un darīt, ko gribu, velns parāvis, gulēt pludmalēs un tā joprojām?
� Tas atkarīgs no tā, kas atklāsies tik�anās laika, atbildēja Brēkāksts.
� Zeifod, kas ir �is vīrietis? Triljana, celdamās kājās, drebo�ā balsī pajautāja. Ko viņ� �eit dara? Kāpēc atrodas uz mūsu kuģa?
� Tas ir ļoti muļķīgs vīrietis, Zeifods atbildēja. Viņ� grib satikt cilvēku, kur� pārvalda Visumu.
� Ā, -Triljana nodūca, paņemdama no Zeifoda pudeli un uzcienādamās. Tātad karjerists.
Galveni problēma
Kopsavilkumā: ir labi zināms, ka tie cilvēki, kuriem
Tātad mēs sastopamies ar �ādu situāciju: virkne Galaktikas prezidentu, kam tik ļoti patīk jautrība un glaimi, ko nodro�ina fakts, ka viņiem ir vara, ļoti reti pamana, ka viņiem nav varas.
Un kaut kur ēnās aiz viņiem slēpjas kas?
Kas varētu valdīt, ja nevienam, kas grib to darīt, to nedrīkst ļaut?
Plazpazīslamā pasaulītē, kaut kur galīgi ellē ratā proti, tā neatrodas vietā, ko kādreiz iespējams atklāt, jo to aizsargā pla�s neiespējamības lauks, kura atslēga �ajā Galaktikā ir tikai se�iem cilvēkiem, lija.
Lietus gāza kā ar spaiņiem, un tā jau stundām ilgi. Tas sakūla jūras virsmu dūmakā, tas dauzīja kokus, tas saputoja un saķēmēja dubļu vannā aizaugu�u zemes strēmeli netālu no jūras.
Lietus grabinājās un dejoja uz mazas būdas rievotā skārda jumta. Būda stāvēja �ī aizaugu�ā zemes pleķī�a vidū. Tas iznīcināja mazo, nelīdzeno celiņu, kas veda no būdas lejup uz jūras krastu, un iz�ķaidīja interesanto glieme�vāku akurātās kaudzītes, kas bija novietotas pie celiņa.
Lietus troksnis uz būdas jumta varēja apdullināt, bet tās iemītnieks, kura uzmanība bija aizņemta ar citām lietām, to lielākoties neievēroja. Viņ� bija gar�, neveikls vīrietis ar asiem salmu krāsas matiem, kas caurā jumta dēļ bija kļuvu�i mitri. Viņa apģērbs �ķita pagalam noplucis, mugura sakumpusi, un acis, kaut atvērtas, izskatījās kā aizvērtas.
Viņa būdā bija vecs, sagrabējis atzveltnes krēsls, vecs, saskrambāts galds, vecs matracis, da�i spilveni un krāsns maza, bet silta.
Tur bija arī vecs un nedaudz no�ņurcis kaķis, un pa�laik tas atradās vīrie�a uzmanības centrā. Viņ� pārliecās pār to ar savu neveiklo augumu.
Minka, minka, minka, vīrs teica, kis, kis, kis, kis, kis� vai minka grib savu zivi?Jauks gabaliņ�� vai minka to grib?
Kaķis, kā likās, nespēja iz�ķirties par �o jautājumu. Tas diezgan vis�ēlīgi paķepoja zivs gabalu, ko vīrietis bija pasniedzis, ta�u tad viņa uzmanību novērsa puteklis uz grīdas.
Minka neēd savu zivi, minka kļūst vāj� un nonīkst badā, sacīja vīrietis. Viņa balsī ieskanējās �aubas.
Es iedomājos, ka notiks tā, � viņ� sacīja, bet kā es varu to zināt?
Viņ� atkal piedāvāja zivi.
Minka domā, viņ� teica, ēst zivi vai neest. Es domāju, būs labāk, ja tur neiesaistī�os. Viņ� nopūtās. Es domāju, ka zivs ir jauka, bet es arī domāju, ka lietus ir slapj�. Tad kā gan es varu spriest?
Viņ� atstāja zivi uz grīdas, un atgriezās savā krēslā.
Ā, es laikam redzu, ka tu to ēd, vīrs atkal ierunājās, kad kaķis izsmēla putekļu sniegtās izklaides iespējas un metās virsū zivij,
Man patīk, kad redzu, ka tu ēd zivi, viņ� turpināja, tāpēc ka, manuprāt, tu nonīktu badā, ja neēstu.
Viņ� paņēma no galda papīra gabalu un zīmuļa galu, turēja vienu vienā rokā un otru otrā un eksperimentēja ar da�ādiem veidiem, kā tos savest kopā. Viņ� mēģināja turēt zīmuli zem papīra, tad uz papīra, tad blakus papīram. Viņ� mēģināja aptīt papīru zīmulim apkārt, viņ� raudzīja paberzēt zīmuļa strupo galu pret pa*
pīru, un tad viņ� izmēģināja paberzēt ari zīmuļa aso galu pret papīru. Tas atstāja zīmi, un �is atklājums viņu sajūsmināja, tāpat kā katru dienu. Viņ� paņēma no galda vēl vienu papīra gabalu. Uz tā bija krustvārdu mīkla. Viņ� to drusku papētīja, ierakstīja pāris atrisinājumu, tad zaudēja interesi.
Viņ� pamēģināja sēdēt uz vienas no savām rokām, un viņu ieintriģēja pa�a gū�as kaulu radītā sajūta.
Zivs ir nākusi no tālienes, � viņ� sacīja, tā vismaz man stāstīja. Vai ari es iztēlojos, ka man stāstīja. Kad ierodas cilvēki, vai kad manā prātā cilvēki ierodas savos se�os melnajos, spo�ajos kuģos, vai viņi ierodas ari tavā prātā? Ko tu redzi, minka?
Viņ� palūkojās uz kaķi, kas bija vairāk aizņemts ar to, lai apritu zivi, cik ātri vien iespējams, nekā ar �iem prātojumiem.
Un, kad es dzirdu viņu jautājumus, vai an tu tos dzirdi? Ko viņu balsis nozīmē tev? Varbūt tu vienkār�i domā, ka viņi tev dzied dziesmas. Viņ� apdomāja sacīto un pamanīja kļūdu pieņēmumā.
Varbūt viņi tev dzied dziesmas, viņ� teica, un es tikai domāju, ka viņi man uzdod jautājumus.
Viņ� atkal ieturēja pauzi. Reizēm viņ� ieturēja pauzi dienām ilgi vienkār�i, lai redzētu, kā tas ir.
Vai tu domā, ka viņi �odien ieradās? viņ� jautāja. Es domāju, ka ieradās. Uz grīdas ir dubļi, cigaretes un viskijs uz galda, tev zivs uz �ķīvja, un atmiņas par viņiem manā prātā. Tie nav diez ko pārliecino�i pierādījumi, es zinu, tomēr visi pierādījumi ir gadījuma rakstura. Un paskaties, ko vēl viņi man ir atstāju�i.
Viņ� noliecās pie galda un paņēma no tā da�as mantas.
Krustvārdu mīklas, vārdnīcas un kalkulatoru.
Viņ� stundu spēlējās ar kalkulatoru, bet kaķis pa to laiku aizgāja gulēt un lietus ārā turpināja gāzt. Galu galā viņ� nolika kalkulatoru sāņus.
Liekas, man jābūt taisnībai, domājot, ka viņi man uzdod jautājumus, viņ� sacīja. Adidot tik tālu ceļu un atstāt visas �īs mantas, lai iegūtu privilēģiju dziedāt tev dziesmas būtu ļoti savāda rīcība. Vai arī man tā liekas. Kas to lai zina, kas to lai zina.
Viņ� paņēma cigareti un aizdedzināja to ar skalu no krāsns. Tad dziļi ieelpoja un atkal apsēdās.
Es domāju, ka �odien redzēju vēl vienu kuģi debesīs, viņ� beidzot sacīja. Lielu, baltu kuģi. Nekad neesmu redzējis lielu, baltu kuģi, tikai se�us melnus. Un se�us zaļus. Un citus, kas sakās nākam no ļoti tālas zemes. Nekad lielu, baltu. Varbūt se�i mazi un melni kuģi noteiktās reizēs var izskatīties pēc viena liela un balta. Varbūt man patiktu glāze viskija. Jā, tas �ķiet ticamāk.
Viņ� piecēlās un atrada glāzi, kas bija gulējusi uz grīdas pie matra�a. Viņ� ielēja tajā viskiju un atkal apsēdās.
Iespējams, kādi citi cilvēki ierodas mani apmeklēt, viņ� sacīja.
Simt jardus tālāk zem lietus gāzmām stāvēja �Zelta sirds�.
Tās lūka atvērās, un parādījās trīs augumi � sarāvu�ies, lai pasargātu seju no lietus.
Tur iek�ā? Triljana kliedza, lai pārspētu lietus sacelto troksni.
Jā, Brēkāksts atbildēja.
Tā būda?
Jā.
Dīvaini, sacīja Zeifods.
Bet tas ir galīgā elles caurumā, Triljana nerimās, � mēs noteikti esam ieradu�ies nepareizā vietā. No būdas nevar pārvaldīt Visumu.
Viņi steig�us devās cauri lietus gāzmām un caurcaurēm slapji nok|uva pie būdas. Viņi pieklauvēja. Viņi drebēja.
Durvis atvērās.
Sveicināti! teica vīrietis.
Ai, piedodiet, � sacīja Brēkāksts, � man ir iemesls uzskatīt�
_ Vai jūs pārvaldāt Visumu? � pajautāja Zeifods.
Vīrietis viņam uzsmaidīja.
_ Es mēģinu to nedarīt, viņ� atbildēja. Vai esat slapji?
Zeifods pārsteigumā sarauca uzacis.
_ Slapji? viņ� kliedza. � Vai tad neizskatās, ka mēs būtu slapji?
_ Man izskatās, sacīja vīrietis, bet tas, kā jūs jūtaties, var būt pavisam kas cits. Ja jūtat, ka siltums jūs iz�āvēs, tad labāk nāciet iek�ā!
Viņi paklausīja uzaicinājumam.
Ienāku�i viņi pārlaida skatienu mītnes iek�ienei Brēkāksts ar vieglu nepatiku, Triljana ar interesi, Zeifods ar sajūsmu.
Ei, hm� Zeifods nokrem�ļojās. Kāds ir tavs vārds?
�aubu mākts, namatēvs skatījās uz viņiem.
Es nezinu. Kāpēc tu domā, ka man tādam būtu jābūt? �ķiet ļoti savādi dod vārdu neskaidru sajūtu uztveres kum�ķim.
Viņ� uzaicināja Triljanu apsēsties krēslā. Pats apsēdās uz krēsla malas, Brēkāksts klīrīgi atspiedās pret galdu, bet Zeifods atlaidās uz matra�a.
Oho! Zeifods izsaucās. Varas sēdeklis! Viņ� pakutināja kaķi.
Paklausies, sacīja Brēkāksts, man jāuzdod tev da�i jautājumi.
Labi, vīrietis laipni sacīja, tu vari uzdziedāt manam kaķim, ja vēlies.
Vai viņ� to vēlētos? vaicāja Zeifods.
Labāk pavaicā viņam, � vīrietis atteica.
Vai viņ� runā?-jautāja Zeifods.
Neatceros, ka viņ� kādreiz būtu runājis, bet uz mani nepavisam nevar pajauties.
Brēkāksts izvilka no kabatas piezīmes.
Tātad, � viņ� sacīja, � tu tie�ām pārvaldi Visumu, vai ne?
Kā lai es to zinu? � atjautāja vīrietis.
Brēkāksts kaut ko atķeksēja uz papīra.
Cik ilgi tu to jau dari?
A, � sacīja vīrietis, �is ir jautājums par pagātni, vai ne? Brēkāksts apmulsis sarauca pieri. Tas nebija glu�i tas, ko viņ�
gaidīja.
Jā, viņ� atteica.
Kā lai es zinu, vīrietis vaicāja, ka pagātne nav izdomājums, kas izplānota, lai izskaidrotu manu tie�o fizisko sajūtu un mana prāta stāvokļa neatbilstību?
Brēkāksts cie�i uzlūkoja namatēvu. No viņa izmirku�ajām drānām sāka pacelties garaiņi.
Vai tu uz visiem jautājumiem atbildi tādā garā? � viņ� pavaicāja.
Vīrietis steig�us nobēra:
Es saku, ko man ienākt prātā sacīt, kad domāju, ka dzirdu cilvēkus runājam. Neko vairāk nevaru pateikt.
Zeifods laimīgi iesmējās.
Uz to es iedzer�u, viņ� sacīja un izvilka pudeli D�enksa spirta. Viņ� pielēca kājās un pasniedza pudeli Visuma valdniekam, kas to ar prieku paņēma.
Tev veicies, lielais valdniek, viņ� teica, � tu saki patiesību.
Nē, paklausies manī, Brēkāksts sacīja, cilvēki ierodas pie tevis, vai ne? Kuģos�
_ Man ta liekas, � vīrietis noteica. Viņ� pasniedza pudeli Tril-janai.
_ Un viņi tev prasa, Brēkāksts turpināja, lai tu pieņemtu lēmumus par cilvēku dzīvēm, par pasaulēm, par ekonomiku, par kariem, par it visu, kas notiek tur, Visumā?
_ Tur? jautāja vīrietis. Kur tur?
Tur! � atbildēja Brēkāksts, norādīdams uz durvīm.
_ Kā tu vari zināt, ka tur kaut kas ir? � vīrietis pieklājīgi vaicāja. Durvis ir ciet.
Lietus turpināja dauzīt jumtu. Iek�ā būdā bija silts.
Bet tu zini, ka tur, ārā, ir viss Visums! kliedza Brēkāksts. Tu nevari izlocīties no saviem pienākumiem, sakot, ka tie neeksistē!
Visuma valdnieks domāja ilgu laiku, kamēr Brēkāksts vai plīsa no dusmām.
Tu esi Joti pārliecināts par saviem faktiem, viņ� beidzot sacīja. � Es nevaru uzticēties tāda cilvēka domām, kas uzskata Visumu ja tāds ir kā pa�u par sevi saprotamu.
Brēkāksts joprojām īga, bet klusēja.
Es izlemju tikai par savu Visumu, klusām turpināja vīrietis. Mans Visums ir manas acis un manas ausis. Viss pārējais ir baumas.
Bet vai tu nekam netici?
Vīrietis paraustīja plecus un paņēma rokās kaķi.
Es nesaprotu, ko tu gribi teikt, viņ� sacīja.
Tu nesaproti, ka tas, ko tu nolem �ajā būdā, ietekmē miljoniem cilvēku dzīvi un likteni? Tas viss ir drausmīgi nepareizi!
Es nezinu. Nekad neesmu saticis visus �os cilvēkus, par kuriem tu runā. Man ir aizdomas, ka ari tu neesi. Viņi pastāv tikai vārdos, ko mēs dzirdam. Teikt vai zināt, kas notiek ar citiem
cilvēkiem, ir neprātībā. Tikai viņi zina, vai viņi pastāv. Viņiem ir pa�iem savu acu un ausu Visumi.
Triljana sacīja:
Es tikai uz brītiņu izskrie�u.
Viņa atvēra būdas durvis un izgāja āra, lietū.
Vai tu tici, ka eksistē citi cilvēki? Brēkāksts neatlaidās.
Man nav viedokļa. Kā lai es to zinu?
Es labak paskatī�os, kas noticis ar Triljanu, sacīja Zeifods un ari izslīdēja ārā.
Ārpusē viņ� tai teica:
Es domāju, ka Visums ir diezgan labās rokās, vai ne?
Ļoti labās, sacīja Triljana. Viņi aizgāja lietū.
Būdas iek�pusē Brēkāksts turpināja: Bet vai tu nesaproti, ka cilvēki dzīvo vai mirst pēc tavas pavēles?
Visuma valdnieks gaidīja tik ilgi, cik vien jaudāja. Izdzirdis klusinātu skaņu, sākot darboties kuģa dzinējiem, viņ� beidzot ierunājās, lai tos noslāpētu.
Tam nav nekāda sakara ar mani, viņ� sacīja. Es neesmu saistīts ar cilvēkiem. Kungs zina, ka neesmu cietsirdīgs vīrs.
A! uzbļāva Brēkāksts. Tu saki �Kungs�. Tu kaut kam tici!
Mans kaķis� vēlīgi sacīja vīrietis, noglaudīdams dzīvnieku. Es viņu saucu par Kungu. Esmu laipns pret viņu.
Nu labi, Brēkāksts turpināja uzbrukumu, cenzdamies iestāstīt savu pārliecību, kā tu zini, ka viņ� eksiste? Ka tu zini, ka viņ� zina, ka tu esi laipns, vai priecājas par to, ko uztver kā tavu laipnību?
Es nezinu, smaidīdams atbildēja savādais vīrs, man nav ne jausmas. Man vienīgi ir prieks izturēties noteikta veida pret to, kas �ķiet esam kaķis. Vai tu izturies savādāk? Lūdzu, atvaino, man liekas, ka esmu noguris.
Brckāksts izdvesa neapmierinātu nopūtu un pavērās apkart.
_ Kur ir abi pārējie? viņ� piepe�i iejautājās.
Kādi abi parejie? jautāja Visuma valdnieks, no jauna iekārtodamies krēslā un piepildīdams savu viskija glāzi.
_ Biblbrokss un meitene! Tie divi, kas bija �eit!
Es nevienu neatceros. Pagātne ir izdomājums, lai izskaidrotu�
Iebāz to zini kur, atcirta Brēkāksts un izskrēja ārā, lietū. Kuģa tur nebija. Lietus turpināja kulstīt dubļus. Nebija ne zīmes, kas norādītu, kur kuģis atradies. Viņ� auroja lietū. Viņ� pagriezās un skrēja atpakaļ uz būdu, bet atklāja, ka tā ir aizslēgta.
Visuma valdnieks mazliet pasnauda savā krēslā. Pēc brītiņa viņ� jau atkal spēlējās ar zīmuli un papīru un jutās iepriecināts, atklājis, kā ar vienu var atstāt pēdas uz otra. Ārpusē turpināja skanēt da�ādi trok�ņi, bet viņ� nezināja, vai tie bija īsti vai ne. Tad viņ� nedēļu runāja ar savu galdu, lai redzētu, kā tas reaģēs.
Tonakt parādījis zvaigznes, �ilbino�i mirdzo�as un dzidras. Fords ar Arturu bija nogāju�i vairāk jūd�u, nekā spēja saskaitīt, un beidzot apstājās atpūsties. Nakts bija vēsa un liega, gaiss tīrs, apak�ēkas sajūtomātika pilnīgi klusa. Brīni�ķīgs rāmums klāja pasauli, burvīgs miers, kas apvienojās ar me�a liegajām smar�ām, kukaiņu kluso �irkstē�anu un mirdzo�o zvaig�ņu gaismu, lai remdētu viņu satraukto garu.
Pat Fordu Prīfektu, kas bija redzējis vairāk pasauļu, nekā spēja saskaitīt garā pēcpusdienā, tas rosināja uz domām, vai �ī nav visskaistākā pasaule, kādu viņ� redzējis. Visu dienu viņi bija gāju�i pa lēzeniem, zaļiem pakalniem un ielejām, ko bagātīgi klāja zāle, smar�īgas savvaļas puķes un vareni koki ar biezu lapotni; viņus bija sildījusi saule un atvēsināju�as vieglas vēsmiņas, un Fords Prīfekts savu apak�ētas sajūtomātiku pārbaudīja arvien retāk un retāk un izrādīja arvien mazāk un mazāk sapīkuma par tās ieilgu�o klusē�anu. Viņ� sāka domāt, ka viņam �eit patīk.
Lai gan nakts gaiss bija vēss, viņi cie�i un ērti gulēja zem klajas debess un atmodās da�as stundas pēc tam, kad parādījās viegla rasa, juzdamies atspirgu�i, bet izsalku�i. Fords �Tūksto�ceļos� bija iebāzis savā somā da�as mazas maizītes, un viņi tās notiesāja brokastīs, pirms devās tālāk.
Līdz �im viņi bija klīdu�i pilnīgi uz labu laimi, bet tagad izlēmīgi devās uz austrumiem, jauzdami ja grasās izpētīt �o pasauli, ir jābūt kādai skaidrai izpratnei par to, no kurienes viņi atnāku�i un kurp dodas.
īsi pirms pusdienlaika viņi ievēroja pirmo pazīmi, ka pasaule, uz kuras bija piezemēju�ies, nav neapdzīvota: viņus vēroja starp kokiem ieslēpusies seja. Tā izgaisa tajā pa�ā brīdī, kad viņi to ieraudzīja, un abiem bija radies priek�stats par cilvēkveida radību, kas ziņkāri grib viņus apskatīt, bet nav satraukta. Pusstundu vēlāk viņi pamanīja vēl vienu tādu seju un pēcāk atkal vienu.
Tad viņi iemaldījās pla�ā izcirtumā un pēk�ņi apstājās.
Izcirtuma vidū stāvēja cilvēku grupiņa, kurā bija apmēram divi du�i vīrie�u un sievie�u. Tie mierīgi un klusi bija pavērsu�i sejas pret Fordu un Arturu. Ap da�ām sievietēm spiedās mazi bērni, un turpat līdzās vidēja pussagruvusi ierinda mazu, no dubļiem un zariem celtu mājokļu.
Fords un Arturs aizturēja elpu.
Garākais no vīrie�iem �ķita mazliet vairāk nekā piecas pēdas gar�, viņi visi bija nedaudz salieku�ies uz priek�u. Viņiem bija pagaras rokas un pazemas pieres, skaidras, spo�as acis, ar kurām tie cie�i un uzmanīgi uzlūkoja sve�iniekus.
Redzot, ka iedzimtajiem nav iero�u un viņi netuvojas, Fords ar Arturu nedaudz atslāba.
Kādu bridi visi cie�i skatījās cits uz citu, neviens pat lāga nepakustējās. Iezemie�us, kā likās, mulsināja atnācēji lai ari tie neiz-radīja agresijas pazīmes, viņi tomēr glu�i skaidri neizteica nekādu uzaicinājumu.
Nekas nenotika. Veselas divas minūtes nekas turpināja nenotikt. Tad Fords nosprieda, ka pienācis laiks kaut kam notikt.
Sveiki, � viņ� sacīja.
Sievietes cie�āk piekļāva sev bērnus.
Vīrie�i joprojām tikpat kā nepakustējās, un tomēr viņi nepārprotami pauda, ka sveiciens nebija vēlams tas netika ņemts |aunā, tas tikai nebija vēlams.
Viens no vīrie�iem, kas stāvēja nedaudz priek�ā pārējai grupai un tādējādi varētu būt viņu vadonis, paspēra soli pretī atnācējiem. Viņa seja bija atturīga un mierīga, gandrīz rāma.
Agggāāggrrr ā ā rarr arrgg, � viņ� klusām sacīja.
Tas Arturu pārsteidza nesagatavotu. Bija tik ļoti pierasts, ka visu, ko viņ� dzirdēja, tūlīt zemapziņā iztulkoja ausī iemitinātā Bābeles zivtiņa, ka viņ� bija mitējies to apzināties, un tās klātbūtni viņam tikai tagad atgādināja fakts, ka tā, kā likās, nedarbojās. Kaut kur smadzenēs bija uzzibsnījusi miglaina teiktā jēgas atblāzma, bet nekas tāds, ko varētu kaut cik skaidri saprast. Viņ� minēja, nevil�us pareizi, ka �ie cilvēki vēl nebija attīstīju�i neko vairāk par pa�iem trūcīgākajiem valodas pamatiem un Bābeles zivtiņa tādējādi nespēja palīdzēt. Viņ� uzmeta acis Fordam, kas �ajās lietās bija neizmērojami vairāk pieredzējis. .
Es domāju, Fords pusbalsī teica, ka viņ� vaicā, vai mēs neiebilstu apiet apkārt gar ciema robe�ām.
Bridi vēlāk vīrie�radījuma �ests �ķita to apstiprinām.
Rarrgg arrggg; argh argh (ā rā) rraarraā ag, turpināja vīrie�radījums.
Lietas būtība, sacīja Fords, ciktāl es varu noprast, ir tāda, ka mēs esam laipni lūgti turpināt mūsu ceļojumu, kā vien mums patīk, bet, ja mēs apietu riņķi viņa ciemam, nevis ietu tam cauri, tas viņus visus darītu ļoti laimīgus.
Tad kā mēs rīkosimies?
Es domāju, padarīsim viņus laimīgus, Fords atbildēja.
Lēnām un vērīgi viņi apgāja apkārt izcirtumam. �ķita, ka �is
solis tika ļoti atzinīgi novērtēts no iezemie�u puses, jo tie viņiem viegli paklanījās un tad pievērsās savām darī�anām.
Fords un Arturs devās tālāk pa me�u. Da�us simtus jardus pēc izcirtuma viņi piepe�i uzgāja mazu augļu kaudzīti, tā gulēja tie�i ceļā ogas, kas izskatījās ārkārtīgi līdzīgas avenēm un kazenēm, un mīksti augļi ar zaļu mizu, kas izskatījās ārkārtīgi līdzīgi bumbieriem.
Līdz �im viņi bija izvairīju�ies no augļiem un ogām, kas gadījās ceļā, lai gan koki un krūmi bija nolīku�i no to smaguma.
Palūkojies uz to no �īs puses, Fords Prifekts bija teicis, augļi un ogas uz sve�ām planētām vai nu ļauj tev izdzīvot, vai ari liek nomirt. Tādējādi īstais brīdis, kurā sākt niekoties ar tiem, ir tad, kad tu mirsi, ja tā nedarīsi. Tādā veidā tu pasteidzies priek�ā notikumiem. Veselīgas stopē�anas noslēpums ir ēst neveselīgu pārtiku.
Viņi ar aizdomām lūkojās uz kaudzīti ceļā. Ta izskaujas tik labi, ka no bada gandrīz uznāca reibonis.
Paskaties uz to no �ī puses, sacīja Fords, mm�
Jā? atsaucās Arturs.
Es cen�os izdomāt pusi, no kuras uz to paskatīties tā, lai mums tie būtu jāapēd, teica Fords.
Lapu izraibinātā saules gaisma rotājās uz to priek�metu mīkstās mizas, kas izskadjās līdzīgi bumbieriem. Priek�meti, kas izskaūjās līdzīgi avenēm un zemenēm, �ķita sulīgāki un gatavāki nekā visi citi, ko Arturs kādreiz bija redzējis. Pat saldējuma reklāmas te nestāvēja klāt.
Kāpēc mes tos neapedam un nedomājam pēc tam? viņ� vaicāja.
Varbūt tas ir tas, ko viņi no mums grib.
Nu labi, paskaties uz to no �īs puses�
Tiktāl izklausās labi.
Aug|i ir �eit, lai mēs tos apēstu. Tas ir vai nu labi, vai slikti, viņi grib mūs vai nu pabarot, vai noindēt. Ja tie ir indīgi un mēs tos neēdīsim, viņi vienkār�i mums uzbruks kādā citā veidā. Ja mēs neēdīsim, mēs jebkurā gadījumā zaudēsim.
Man patīk, kā tu domā, � Fords teica. � Tagad apēd vienu. Arturs svārstīgi pacēla vienu no tiem priek�metiem, kas izskatījās līdzīgs bumbieriem.
-Es vienmēr esmu tā domājis, atminoties stāstu par Ēdenes dārzu, � sacīja Fords.
Ko?
Ēdenes dārzs. Koks. Ābols. Tas gabals, atceries?
Jā, protams, atceros.
Jūsu Dieva persona noliek ābeli dārza vidū un saka, dariet, (autiņi, ko vien gribat, ak, bet neēdiet ābolu. Ak, kads pārsteigums, viņi to apēd, un �is izlec no krūma, kliegdams, bļaudams: �Rokā ir!� Nebūtu nekādas starpības, ja viņi nepieskartos tam auglim.
Kāpēc ne?
Ja tev ir darī�anas ar kādu, kam patīk atstāt uz ietves cepures, zem kurām ir ķieģeļi, tu pilnīgi noteikti zini, ka viņ� nepadosies. Beigās tik un tā dabūs tevi rokā.
Par ko tu runā?
Neņem galvā, ēd augļus.
Vai zini, �ī vieta gandrīz izskatās pēc Ēdenes dārza.
Ēd augļus.
Ari �ie vārdi skan diezgan līdzīgi.
Arturs nokoda kumosu no augļa, kas izskatījās lidzīgs bumbierim.
Tas ir bumbieris, viņ� teica.
Da�us mirkļus vēlāk, kad viņi bija apēdu�i visu kaudzi, Fords Prifekts apgriezās apkārt un iesaucās:
Paldies! Liels paldies! Jūs esat ļoti laipni!
Viņi devās tālāk savu ceļu.
Pa�a fakta deļ (latiņu vai.).
Nākamās piecdesmit jūdzes savā ceļojumā uz austrumiem viņi laiku pa laikam atrada ceļā augļu velti, un, lai gan vēl reizi vai divas uz īsu brīdi starp kokiem pamanīja iezemie�u vīrie�radījumu, nekad vairs nenonāca tie�ā saskarsmē ar to. Un tomēr viņiem diezgan labi patika �ie ļautiņi, kas pauda pateicību vienkār�i par to, ka viņus netraucēja.
Augļi un ogas izbeidzās pēc piecdesmit jūdzēm, jo tur sākās jūra.
Tā kā nekur nebija jāsteidzas, viņi uzbūvēja plostu un pārbrauca jūrai pāri. Tā bija samērā mierīga, tikai kādas se�desmit jūdzes plata, un lielā ūdens klaja �ķērso�ana �ķita gana patīkama. Viņi piestāja zemē, kas bija vismaz tikpat skaista kā tā, kuru viņi bija atstāju�i.
īsāk sakot, dzīve likās smieklīgi viegla, un ar bezmērķības un izolācijas problēmām viņi vismaz uz brīdi bija spējīgi tikt galā, nolemjot tas ignorēt. Kad alkas pēc sabiedrības kļūtu pārāk lielas, viņi zinātu, kur to atrast, bet �obrīd pietika ar apziņu, ka golgafrin�a-mie�i paliku�i simtiem jūd�u aiz muguras.
Tomēr Fords Prifekts atkal sāka darbināt savu apak�ētas sajūto-matiku. Tikai vienreiz viņam izdevās uzķert signālu, bet tas bija tik vaj� un nāca no tik ārkārtīgi liela attāluma, ka nomāca viņu vairāk ncka klusums, kas citādi netika pārtraukts.
Paklausot mirkļa iedomai, viņi pagriezās uz ziemeļiem. Soļoju�i nedēļām ilgi, viņi nonāca pie vēl vienas jūras, uzbūvēja vēl vienu plostu un vēlreiz �ķērsoja lielu ūdens klaju. �oreiz tas bija grūtāk, jo klimats kļuva aukstāks.
Arturu sāka mākt aizdomas, ka Fordam Prifektam piemīt mazohisma iezīmes pieaugo�ās ceļojuma grūtības �ķita dodam viņam mērķa sajūtu, kuras citādi trūka. Viņ� platiem soļiem nerimsto�i devās uz priek�u.
Ceļojums uz ziemeļiem noveda viņus stāvu kalnu pakājē, no to pla�uma un skaistuma aizrāvās elpa. Varenas, robotas, sniegiem klātas virsotnes valdzināja viņu sajūtas. Aukstums sāka kost kaulos.
Viņi ietīņājās dzīvnieku ādās un ka�okos, kurus Fords Prifekts ieguva ar kāda paņēmiena palīdzību, ko reiz bija iemācījies no pārī�a biju�o prelītu mūku, kas vadīja prāta sērfo�anas kūrortu Hun-nijas kalnos.
Galaktika ir kā pieslānīta ar biju�ajiem prelītu mūkiem, kas visi dzenas pēc naudas un varas, tāpēc ka psihiskās kontroles paņēmieni, ko Ordenis ir izstrādājis kā dievbijīgas disciplīnas veidu, atklāti sakot, ir sensacionāli, un neparasti daudz mūku atstāj Ordeni tie�i pēc tam, kad ir pabeigu�i dievbijības apmācību, un tie�i pirms tam, kad viņiem jādod pēdējais solījums visu atliku�o dzīvi palikt ieslēgtiem mazās metāla kastēs.
Forda paņēmiens �ķita sastāvam galvenokārt no īslaicīgas stāvē�anas nekustīgi un smaidī�anas.
Pēc brītiņa starp kokiem parādījās dzīvnieks � iespējams, briedis un piesardzīgi viņu vēroja. Fords turpināja smaidīt, viņa acis kļuva maigas un iemirdzējās, likās, ka viņ� izstaro dziļu un vispārēju mīlestību, kas izpletās, lai apskautu dzīvo radību. Visu apkārtni tad pārņēma brīni�ķīgs klusums, mierīgs un dzidrs tas izplūda no �ī pārveidotā vīrie�a. Briedis lēnītēm tuvojās, soli pa solim, līdz tas viņam jau gandrīz piebikstīja ar purnu, un tad Fords Prifekts pastiepās un pārlauza dzīvniekam kaklu.
� Feromonu kontrole, � viņ� teica. � Tev tikai jāzina, kā izstrādāt pareizo smar�u.
Da�as dienas pēc piestā�anas �ajā kalnainajā zemē viņi uzdūrās piekrastei, kas pa diagonāli aizstiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, monumentāli grandiozai piekrastei, ko rotāja dziļas, majestātiskas aizas, augstas ledus fjordu smailes.
Divas turpmākās dienas, me�onīgā skaistuma pārņemti, viņi kāpa un rāpās pāri klintīm un �ļūdoņiem.
Artur! � piepe�i iesaucās Fords.
Tā bija otrās dienas pēcpusdiena. Arturs sēdēja uz augstas klints, vērodams, kā pērkondārdo�a jūra triecas pret klin�ainiem zemesragiem.
Artur! Fords iekliedzās vēlreiz.
Arturs paskatījās uz to pusi, no kurienes bija atskanējusi Forda balss, tik tikko sadzirdama vējā.
Fords bija aizgājis izpētīt �ļūdoni, un Arturs viņu tur atrada, pieplaku�u pie milzīgas zila ledus sienas. Viņ� bija sasprindzis uztraukumā � viņa skatiens uz�āvās līdz Artura acīm.
� Paskaties, � viņ� sacīja, paskaties!
Arturs skatījās. Viņ� redzēja masīvu zila ledus sienu.
� Jā, � viņ� teica, tas ir �ļūdonis. Es jau esmu to redzējis.
� Nē, � Fords nepiekrita, � tu esi uz to skatījies, bet neesi to redzējis. Paskaties!
Fords norādīja ledus sirds dziļumā.
Arturs pēto�i lūkojās, bet neredzēja neko citu, kā vien neskaidras ēnas.
� Atkāpies no tā, neatlaidās Fords, paskaties vēlreiz.
Arturs atkāpās un paskatījās vēlreiz.
� Nudien nesaprotu, � viņ� noteica un paraustīja plecus, � kas man būtu jāmeklē?
Un piepe�i viņ� to ieraudzīja.
� Tu to redzi?
Viņ� to redzēja.
Viņa mute sāka runāt, bet smadzenes izlēma, ka tām vēl nav nekā, ko teikt, un muti atkal aizvēra. Tad smadzenes sāka cīnīties ar problēmu, ko izraisīja tas, uz ko, kā teica acis, tās skatījās, bet, to darot, smadzenes atslābināja kontroli pār muti, kas nekavējoties atkal atvērās.
Vēlreiz paceldamas �okli, smadzenes zaudēja kontroli pār viņa kreiso roku, kas tad sāka kustēties bezmērķīgā manierē. Kādu sekundi smadzenes mēģināja notvert kreiso roku, neatlai�ot vaļā muti, un vienlaikus lūkoja domāt par to, kas bija aprakts ledū � dro�i vien tie�i tāpēc kājas aizgāja savu ceļu un Arturs nokrita zemē.
Tas, kas izraisīja �o nervu drudzi, bija ēnu tīklojums ledū, apmēram astoņpadsmit collu dziļumā. Ja uz to lūkojās no pareizā leņķa, ēnas izkliedējās stingrās sve�a alfabēta burtu kontūrās, katrs burts bija apmēram trīs pēdu augsts. Tiem, kas nemācēja lasīt magratejie�u valodā ari Arturam virs burtiem ledū bija iekārta sejas skice.
Tā bija veca seja, vāja un cienījama, rūpju sagrauzta, bet ne nelaipna.
Tā bija tā vīrie�a seja, kas ieguva balvu par to, ka izveidoja piekrasti, uz kuras viņi tagad stāvēja.
Smalki smilksti piepildīja gaisu. Tie virpuļoja un kauca pa kokiem, iztraucējot vāveres. Da�i putni satraukti aizlidoja projām. Troksnis lēkāja un skraidīja izcirtumā. Tas brēca, tas griezās ausīs, tas vispār kaitināja.
Kapteinis tomēr vientuļo dūdinieku uzlūkoja ar iecietīgu skatienu. Maz kas varēja iztraucēt viņa aukstasinību; patiesi, kad viņ� reiz bija ticis pāri tam, ka purva nepatik�anu laikā ir pazaudējis savu grezno vannu, jaunā dzīve viņam sāka likties stipri piemērota. Lielā laukakmenī, kas zvilnēja izcirtuma vidū, bija izgrebts dobums, un tajā kapteinis ik dienu gozējās, kamēr kalpotāji ap�ļakstīja viņu ar ūdeni. Jāteic gan, ne sevi�ķi siltu ūdeni, jo viņi vēl nebija atradu�i iespēju to sasildīt. Tas nekas, tas nāks ar laiku, un tikmēr pētnieku grupas pārlūkoja tuvus un tālus apvidus, meklējot karsto avotu, vēlams, jaukā lapu koku klajumā, un, ja vēl tas atrastos ziepju raktuvju tuvumā tā būtu pati pilnība. Tiem, kas iebilda, ka viņiem esot tāda sajūta, ka ziepes neatrod raktuvēs, kapteinis
bija uzdro�inājies izteikt domu, ka tas varbūt ir tāpēc, ka neviens nebija pietiekami centīgi meklējis, un �ī iespēja tika negribīgi atzīta.
Nē, dzīve nudien �ķita ļoti patīkama, un pats lieliskākais bija ap zināties, ka tad, kad tiks atrasts karstais avots, ko
�Aimanu, aimanu, �ņirks, aimanu, a-ū, ūū, �īks,� skanēja dūdas, palielinot kapteiņa jau krietni lielo labpatiku ar domu, ka tagad kuru katru bridi tās varētu apklust. Tas bija kas tāds, ko viņ� ari gaidīja ar prieku.
�Kas vēl ir patīkams?� viņ� sev vaicāja. Nu, ārkārtīgi daudz kas: sarkanie un zeltītie koki, tagad, kad tuvojās rudens; mierīgā �ķēru �ņirkstē�ana da�as pēdas no viņa vannas, kur pārītis frizieru vingrinājās savās prasmēs, izmantojot snaudo�u reklāmas mākslinieku un viņa asistentu; saules gaisma, kas atspīdēja no se�iem spīdīgiem tālruņiem, sarindotiem gar viņa akmenī tēstās vannas malu. Vienīgais, kas �ķita jaukāks par tālruni, kas visu laiku nezvanīja (vai patiesi vispār nezvanīja), bija se�i tālruņi, kas visu laiku nezvanīja (vai patiesi vispār nezvanīja).
Un tomēr pats jaukākais bija visi laimīgi murdo�ie cilvēku simti, kas lēnām sapulcējās izcirtumā ap viņu, lai vērotu pēcpusdienas komitejas sanāksmi.
Kapteinis rotaļīgi iedunkāja pa knābi savai gumijas pīlītei. Pēcpusdienas komitejas sanāksmes viņ� bija ļoti iecienījis.
* Turpinājumā (fran�u vai.). Elt
Ari citas acis vēroja sanāko�o pūli. Pa�ā izcirtuma malā augstu kokā tupēja Fords Prifekts, nesen atgriezies no sve�zemju ārēm. Pēc se�us mēne�us ilgā ceļojuma viņ� bija kalsns un veselīgs, viņa acis dzirkstīja, viņ� bija uzvilcis ziemeļbrie�a ādas mēteli; viņa bārda bija tik bieza un seja tik iedegusi kā kantri dziedātājam.
Viņi ar Arturu Dentu jau gandrīz nedēju vēroja golgafrin�a-mie�us, un Fords bija nospriedis, ka pienācis laiks mazliet uzjundīt notikumus.
Tagad izcirtums bija pilns. Simtiem vīrie�u un sievie�u laiskojās, tērzēdami, ēzdami augļus, spēlēdami kārtis un vispār nepiespiesti pavadot laiku. Viņu treniņtērpi tagad bija netīri un pat saplēsti, bet viņiem visiem bija nevainojami ieveidoti mati. Fords jutās apmulsis, redzot, ka daudzi piestūķēju�i savus treniņtērpus pilnus ar lapām, un prātoja, vai tā būtu siltumizolācija pret tuvojo�os ziemu. Forda acis samiedzās. Viņus ta�u piepe�i nevarēja ieinteresēt botānika, vai ne?
�o pārdomu vidū pāri kņadai pacēlās kapteiņa balss.
Labi, viņ� sacīja, es vēlētos saukt �o sanāksmi pie kārtības, ja tas vispār ir iespējams. Vai nevienam nav iebildumu? Viņ� labsirdīgi pasmaidīja. Pēc minūtes. Kad jūs visi būsiet gatavi.
Runā�ana pakāpeniski norima, un izcirtums noklusa, izņemot dūdinieku, kas likās atrodamies kādā me�onīgā un neapdzīvojamā muzikālā pasaulē. Da�i cilvēki, kas atradās tuvākajā apkārtnē, pasvieda dūdiniekam da�as lapas. Ja tam bija kāds iemesls, tad Fordam Prifektam tas �obrīd paslīdēja garām nepamanīts.
Maza ļau�u grupiņa bija savākusies ap kapteini, un viens no viņiem izrādīja nepārprotamu vēlmi runāt. Viņ� piecēlās, nokrem�ļojās un vērās prom tālumā, it kā lai pavēstītu ļautiņiem, ka pēc mirkļa viņ� pievērsīsies tiem.
Pūlis, protams, bija piesaistīts, un visi viņam pievērsa skatienus.
Sekoja klusuma bridis, kuru Fords uzskatīja par pareizo dramatisko bridi, lai veiktu savu uznācienu. Vīrietis pavēra muti, lai
runātu.
Fords nokrita no koka.
Sveicināti, � viņ� teica.
Pūlis saviļņojās.
Ai, mans dārgais! iesaucās kapteinis. Vai tev ir līdzi sērkociņi? Vai �ķiltavas? Kaut kas tamlīdzīgs?
Nē, � Fords atbildēja, nedaudz apmulsis. Tas nebija tas, ko viņ� bija gaidījis. Viņ� nosprieda, ka labāk būs, ja cie�āk turēsies pie savas tēmas.
Nē, man nav, viņ� turpināja. Nav sērkociņu. Tā vietā atnesu jums jaunumus�
Zēl, � sacīja kapteinis. � Tie mums visiem ir beigu�ies, vai zini. Nedēļām neesmu ticis pie karstas vannas.
Fords nedomāja novērsties no temata.
Es jums atnesu jaunumus, viņ� teica, � atklājumu, kas varētu jūs interesēt.
Vai tas ir darba kārtībā? � atcirta vīrietis, ko Fords bija pārtraucis.
Fords pasmaidīja platu kantri dziedātāja smaidu.
Ei nu, ko tu! viņ� teica.
Ļoti �ēl, sapīcis sacīja vīrietis, bet, runājot kā vadības konsultantam ar daudzu gadu stā�u, man tomēr jāuzstāj, ka ir ļoti svarīgi ievērot komitejas kārtības rulli.
Fords pārlaida skatienu pūlim.
Viņ� ir jucis, vai zināt, viņ� sacīja. Sī ta�u ir aizvēsturiska planēta.
Vērsies pie priek�sēdētāja! atcirta vadības konsultants.
�eit nav priek�sēdētāja, paskaidroja Fords, te ir tikai gulētājs vannā.
Vadības konsultants nosprieda, ka īgnums �ajā situācijā nepiecie�ams vairāk par visu.
Sauc to par priek�sēdētāju, viņ� īgni sacīja.
Kāpēc nesaukt to par gulētāju? Fords pavaicāja.
Tev acīmredzami nav sajēgas par modernām biznesa metodēm, � sacīja vadības konsultants, neatmetot īgnumu vecmodīgās augstprātības labā.
Un tev nav sajēgas par to, kur atrodies, � atbildēja Fords.
Kājās pielēca meitene ar asu balsi un nekavējoties laida to
darbā.
Aizverieties, jūs abi, viņa sauca, es vēlos likt galdā ierosinājumu!
Tu domāji likt ierosinājumu uz laukakmens, ķiķināja frizieris.
Kārtību, kārtību! vauk�ķēja vadības konsultants.
Nu labi, noteica Fords, paskatīsimies, kā jums sokas.
Viņ� smagi atslīga pret zemi, lai noskaidrotu, cik ilgi spēj savaldīties.
Kapteinis samierino�i nokrek�ķējās.
Es vēlētos saukt pie kārtības, viņ� laipni sacīja, piecsimt septiņdesmit tre�o Me�vārgvikas kolonizācijas komitejas sanāksmi�
�Desmit sekundes,� Fords konstatēja, no jauna pielēkdams kājās.
Tas nav nopietni, viņ� iesaucās. Piecsimt septiņdesmit trīs komitejas sanāksmes, un jūs vēl neesat pat pie uguns tiku�i!
Ja tu pacenstos, teica meitene ar griezīgo balsi, izpētīt darba kārtības lapu�
Darba kārtības akmeni, laimīgi trallināja frizieris.
Paldies, es uz to jau norādīju, murmināja Fords.
� tad� tu� redzētu� meitene apņēmīgi turpināja, ka mums �odien ir friziera Uguns attīstības apak�komitejas ziņojums.
Ai� ā, sacīja frizieris ar pamuļķa izskatu, kas pazīstams visā Galaktikā un nozīmē �Ē, vai nākamā otrdiena derēs?�.
Nu labi, � sacīja Fords, mezdamies viņam virsū. Ko jūs esat izdarīju�i? Ko grasāties darīt? Kādas ir jūsu domas par uguns attīstību?
Nu, es nezinu, sacīja frizieris. Viss, ko viņi man iedeva, bija pārītis �agaru�
Tad ko tu ar tiem esi izdarījis?
Frizieris nervozi paurķējās treniņtērpa aug�daļā un tad pasniedza sava darba augļus Fordam.
Fords pacēla tos gaisā, lai visi redzētu.
Cirtojamās knaibles, � viņ� teica.
Pūlis aplaudēja.
Neuztraucieties, � sacīja Fords. � Ari Roma netika nodedzināta vienā dienā.
Pūlim nebija ne mazākās sapra�anas, par ko viņ� runā, bet viņiem tas tomēr ļoti patika. Viņi aplaudēja.
Tu, protams, acīmredzami esi pilnīgi naivs, sacīja meitene. Kad būsi nostrādājis mārketingā tikpat ilgi, cik es, gan sapratīsi, ka pirms var izstrādāt kādu jaunu produktu, ir jāveic pienācīga izpēte. Mums jānoskaidro, ko cilvēki grib no uguns, kā viņi pret to izturas, kāds viņiem ir priek�stats par to.
Pūlī valdīja spriedze. Ļaudis gaidīja no Forda kaut ko brini�-ķīgu.
� Iebāz to sev degunā, viņ� teica.
� Tā ir tie�i tā lieta, kas mums ir jāzina, uzstāja meitene. Vai cilvēki grib uguni, ko var lietot nazāli?
Vai gribat? Fords vaicaja pūlim.
Jā! da�i laimīgi kliedza.
Nē! citi taurēja vēl skaļāk.
Viņi nezināja, viņi tikai domāja, ka tas ir lieliski.
Un ritenis, kapteinis ieminējās, kā paliek ar to riteņa lietu? Tas izklausās pēc �ausmīgi interesanta projekta.
Ai, atbildēja mārketinga meitene, tur mums radu�ās da�as grūtības.
Grūtības? iesaucās Fords. Grūtības? Kā tu to domā, grūtības? Tas ir pats vienkār�ākais aparāts visā Visumā!
Mārketinga meitene viņam uzmeta īgnu skatienu.
Nu labi, Gudreļa kungs, viņa teica, ja jau esi tik gudrs, tad pasaki mums, kādā krāsā tam jābūt.
Pūlis kļuva me�onīgs. �Viens punkts mājinieku komandas labā,� tas domāja. Fords paraustīja plecus un atkal apsēdās.
Visvarenais Zārkvon, viņ� teica, vai neviens no jums neko nav izdarījis?
It kā atbildot viņa jautājumam, no izcirtuma ieejas piepe�i atskanēja trok�ņainas klaigas. Pūlis nevarēja vien noticēt tam, cik daudz izklaides iespēju viņi dabū �ajā pēcpusdienā: izcirtumā iemar�ēja armijas nodaļa, kurā bija apmēram ducis Golgafrin�amas 3. pulka formastērpu atliekās tērptu vīru. Kāda puse no viņiem vēl aizvien nesa nīcināvētāja �autenes, pārējiem tagad bija �ķēpi, kurus mar�ējot saskandināja. Viņi izskatījās iedegu�i, veselīgi un bra�i, galīgi novārgu�i un nota�ķīju�ies. �ķindēdami tie apstājās un rībēdami ieņēma miera stāju. Viens no viņiem nokrita un vairs nepakustējās.
Kapteini, godātais! kliedza Otrais, jo viņ� bija pulka komandieris. Lūdzu, atļaujiet ziņot, godātais!
Jā, labi, Otrais, esi sveicināts atgrie�oties un tā joprojām. Vai atradāt kādus karstos avotus? kapteinis grūtsirdīgi jautāja.
Nē, godātais!
Tā jau domāju, ka neatradīsiet.
Otrais pla�iem soļiem izgāja cauri pūlim un vannas priek�ā salutēja ar �auteni.
Mēs esam atklāju�i vēl vienu kontinentu!
Kad tas bija?
Tas atrodas aizjūras� Otrais atbildēja, zīmīgi samiedzot acis, uz austrumiem!
-Ā.
Otrais pagriezās pret pūli. Viņ� pacēla savu �auteni virs galvas. �Tas būs lieliski,� domāja pūlis.
Mēs esam pasludināju�i tam karu!
Me�onīgi piekri�anas saucieni brāzās pār izcirtumu, pārsniedzot visas cerības.
Mazliet pagaidi, kliedza Fords Prifekts. Mazliet pagaidi! Viņ� pielēca kājās un pieprasīja klusumu. Pēc brī�a viņ� to dabūja vismaz labāko klusumu, uz kādu varēja cerēt �ādos apstākļos, un apstākļi bija tādi, ka dūdinieks spontāni sacerēja nacionālo himnu.
Vai �eit noteikti ir jābūt dūdiniekam? Fords pajautāja.
Ak jā, kapteinis atbildēja, mēs viņam esam pie�ķīru�i dotāciju.
Fords apsvēra, vai nenodot �o ideju apsprie�anai, bet ātri izlēma, ka tādā veidā iestājas ārprāts. Viņ� aizlingoja dūdinieka virzienā labi notēmētu akmeni un pagriezās ar seju pret Otro.
Karu? viņ� jautāja.
Jā! Otrais cie�i un nicino�i skatījās uz Fordu Prifektu.
Pret kaimiņu kontinentu?
I Jā! Vispārējs kar�! Kar�, lai izbeigtu visus karus!
Bet tur neviens pat vēl nedzīvo!
�Ahā, interesanti,� domāja pūlis, �laba piezīme.�
Otrā skatiens lidinājās apkārt, neviena netraucēts. �ai ziņā viņa acis bija kā odu pāris, kas mērķtiecīgi laidelējas trīs collas no tava deguna un neļauj sevi iztraucēt rokas mājieniem, mu�u pletnēm vai sarullētiem laikrakstiem.
Es to zinu, � viņ� sacīja, bet kādu dienu dzīvos! Tāpēc mēs atstājām beztermiņa ultimātu.
Ko?
Un uzspridzinājām da�as militāras iekārtas.
Kapteinis izliecās no savas vannas.
Militāras iekārtas, Otrais? viņ� izbrīnā sarauca pieri.
Kādu brīdi Otrais nezināja, kur likt acis.
Jā, godātais, potenciālas militāras iekārtas. Nu labi� teiksim, kokus.
Nedro�ības mirklis bija garām viņa acis nu �audījās pāri klausītājiem kā pletnes.
Turklāt mēs nopratinājām gazeli! viņ� rēca.
Veikli iespiedis padusē savu nīcināvētāja �auteni, Otrais aizmar-�ēja prom elles troksnī, kas tagad bija izcēlies visā ekstātiskajā pūlī. Viņ� paguva paspert vien da�us soļus, kad ļaudis viņu panāca un aiznesa uz pleciem goda aplī apkārt izcirtumam.
Fords sēdēja un laiski dauzīja vienu pret otru pārīti akmeņu.
Un ko vēl jūs esat izdarīju�i? viņ� apjautājās pēc tam, kad bija norimusi �ī godinā�ana.
Mēs esam liku�i pamatus kultūrai, atbildēja mārketinga meitene.
Ak tā, norūca Fords.
Jā. Viens no mūsu re�isoriem jau uzņem apburo�u dokumentālo filmu par �ī rajona vietējiem alu cilvēkiem.
Viņi nav alu cilvēki.
Viņi izskatās pec alu cilvēkiem.
Vai viņi dzīvo alās?
Nu�
Viņi dzīvo būdās.
Varbūt viņi savās alās veic kosmētisko remontu! pūlī iesaucās kāds jokupēteris.
Fords nikni viņam metās virsū.
Ļoti smieklīgi, viņ� sacīja, bet vai jūs esat pamanīju�i, ka viņi izmirst?
Atceļā Fords un Arturs bija uzgāju�i divus pamestus ciemus un daudzu iezemie�u līķus me�os, kur viņi pēdējiem spēkiem bija aizvilku�ies nomirt. Tie, kas vēl dzīvoja, bija vārgi un gurdeni, it kā ciestu drīzāk no kādas gara, nevis miesas slimības. Viņi kustējās kūtri un bezgalīgi grūtsirdīgi. Viņiem bija atņemta nākotne.
Izmirst! atkārtoja Fords. Vai saprotat, ko tas nozīmē?
E� vai mums nevajadzētu viņiem pārdot dzīvības apdro�inā�anu? � atkal iesaucās tas pats jokupēteris.
Fords izlikās viņu nedzirdam un vērsās pie visa pūļa.
Vai jūs varētu pacensties saprast, viņ� sacīja, ka tikai kop� mūsu iera�anās viņi sāka izmirt!
Faktiski jau �ajā filmā tas �ausmīgi labi parādās, mārketinga meitene teica, un piedod to griezīgo niansi, kas raksturo patie�ām lielisku dokumentālo filmu. Re�isors ir ļoti nodevies savam darbam.
Viņam tādam jābūt, murmināja Fords.
Kā es secinu, meitene turpināja, pievērsdamās kapteinim, kas bija sācis snauduļot, nākamo filmu viņ� grib uzņemt par jums, kapteini.
Vai patie�ām? kapteinis uztrūcies jautāja. Tas ir briesmīgi jauki.
Viņ� grib parādīt ļoti svarīgu aspektu, vai zināt, par atbildības nastu, pavēlniecības vientulību�
Kapteinis kādu brīdi kaut ko dungoja un dūca.
Nu, es to aspektu pārlieku neuzsvērtu, vai zināt, viņ� beidzot sacīja. Cilvēks nekad nav viens, ja viņam ir gumijas pīlīte.
Viņ� pacēla aug�up pīlīti, un tā pūlī veica goda apli.
Vadības konsultants visu laiku bija sēdējis stingā klusumā, viņa pirkstu gali bija piespiesd pie deniņiem, lai norādītu, ka viņ� gaida un varētu gaidīt visu dienu, ja būtu nepiecie�ams.
�ajā brīdī viņ� izlēma, ka galu galā negaidīs visu dienu, tikai izliksies, ka pēdējās pusstundas nav bijis.
Viņ� piecēlās kājās. Ja mēs uz brīdi varētu pievērsties finan�u politikas jautājumam, viņ� kodolīgi iesāka.
Finan�u politika! pārsteigumā iesaucās Fords Prīfekts. Finan�u politikā!
Vadības konsultants viņam uzmeta tādu skatienu, ko būtu varējusi izturēt tikai zivs, kas var elpot arī ar plau�ām.
Jā, finan�u politika� viņ� atkārtoja, lūk, to es teicu.
Kā jums var būt nauda, Fords iekaisa, ja neviens nojums neko nera�o? Nauda kokos neaug, vai zināt.
Ja jūs ļautu man turpināt�
Fords nomākti palocīja galvu.
Paldies. Kop� da�as nedēļas iepriek� mēs izlēmām pieņemt lapu par likumīgo maksā�anas līdzekli, mēs, protams, visi esam kļuvu�i ārkārtīgi bagāti.
Fords neticīgi uzlūkoja pūli, kas, dzirdot �os vārdus, atzinīgi murmināja un alkatīgi aptaustīja lapu ku�ķus, ar kuriem bija piebāzti treniņtērpi.
Bet mēs arī esam, � turpināja vadības konsultants, � piedzīvoju�i mazu inflācijas problēmu lapu pieejamības augstā līmeņa dēļ, un tas nozīmē to, ka pa�reizējais kurss, kā es secinu, ir apmēram tāds, ka par trim lapu koku me�iem var nopirkt viena kuģa vestos zemesriekstus.
Pūli pār�alca satraukums. Vadības konsultants ar rokas mājienu viņus pieklusināja.
Tāpēc, lai novērstu �o problēmu, viņ� turpināja, un noteiktu jaunu lapas vērtību, mēs grasāmies uzsākt intensīvu lapu iznīcinā�anas kampaņu un� ē, nodedzināt visus me�us. Es domāju, ka jūs visi piekritīsiet, ka �ajos apstākļos tā ir saprātīga rīcība.
Da�as sekundes �ķita, ka sapulcēju�ies ļaudis par to nav īsti pārliecināti, līdz kāds pievērsa viņu uzmanību tam, cik ļoti tad palielinātos viņu kabatās eso�o lapu vērtību. Mirkli vēlāk jau visi izkliedza prieka saucienus un sarīkoja ilgsto�as ovācijas vadības konsultantam. Viņu vidū eso�ie grāmatve�i ar prieku gaidīja ienesīgu rudeni.
Jūs visi esat juku�i, iesaucās Fords Prifekts.
Jūs esat pilnīgi ķerti, viņ� papildināja iepriek�teikto.
Jūs esat bezcerīgu ārprātīgo bars, � viņ� nespēja un nespēja rimt.
Noskaņojums sāka pavērsties pret Fordu. Tas, kas bija sācies kā teicama izklaide, tagad pūļa skatījumā bija izvērties vienā vienīgā zākā�anā, un, tā kā �ī zākā�ana pamatvilcienos bija vērsta pret viņiem, tā sāka apnikt.
Sajuzdama noskaņojuma maiņu, mārketinga meitene pievērsās Fordam.
Varbūt tagad pienāktos pajautāt, ko tādā gadījumā visus �os mēne�us esat darīju�i jūs? viņa vaicāja. Tu un tas otrs cilvēks, kas jaucas citu darī�anās. Nojums nebija ne vēsts kop� tās dienas, kad ieradāmies �eit.
Mēs bijām ceļojumā, � sacīja Fords. � Mēģinājām kaut ko noskaidrot par �o planētu.
Ak, meitene �ķelmīgi noteica, tas neizklausās sevi�ķi produktīvi.
Nē? Nu labi, dārgā, man ir jaunumi. Mēs esam atklāju�i, kāda ir �īs planētas nākotne.
Fords gaidīja, ka �is paziņojums atstās iespaidu. Ta�u neatstāja. Viņi nezināja, par ko sve�inieks runā.
Viņ� turpināja.
Lai ko jūs visi turpmāk izlemtu darīt, tas neko nenozīmēs, -viņ� turpināja. � Nodedziniet me�us, vienalga ko, tas nenieka nemainīs. Jūsu nākotnes vēsture jau ir notikusi. Jums ir divi miljoni gadu, un tas arī ir viss. Kad �is laiks paies, jūsu rase būs mirusi, beigta un pagalam, un pasaule no jums būs laimīgi tikusi vaļā. Atcerieties to, divi miljoni gadu!
Pūlis sapīkumā ņurdēja. Cilvēkiem, kas piepe�i bija kļuvu�i tik bagāti, nevajadzētu spiest klausīties �ādu buldurē�anu. Varbūt viņi varētu ie�ķiebt �im puisim pāris lapu, un viņ� aizietu.
Viņiem nevajadzēja raizēties. Fords jau cēli soļoja ārā no izcirtuma, piestādams vien tāpēc, lai pakratītu galvu Otrā virzienā, kas ar savu nīcināvētāju jau blieza uz tuvīnajiem kokiem.
Vienu reizi Fords atskatījās.
Divi miljoni gadu! viņ� pateica un iesmējās.
Nu, mierino�i smaidīdams, sacīja kapteinis, vēl da�as reizes var pagūt ieiet vannā. Vai kāds nevarētu padot sūklīti? Man tikko tas pārkrita pāri vannas malai.
Kādu jūdzi nostāk, me�a viducī, Arturs Dents bija pārāk dziļi iegrimis savā darāmajā, lai sadzirdētu tuvojamies Fordu Prifektu.
Viņa darāmais bija diezgan neparasts, proti: uz plata, plakana laukakmens viņ� bija ieskrāpējis liela kvadrāta aprises un iedalījis tās sīkāk simt se�desmit deviņos mazākos kvadrātos, pa trīspadsmit katrā malā. Viņ� turklāt bija arī savācis kaudzīti pamazu, ieplakanu akmeņu un uz katra ieskrāpējis kāda burta kontūras. Pie laukakmens sēdēja pārītis saīgu�u vīrie�u izdzīvoju�ie iezemie�i, kurus Arturs Dents centās iepazīstināt ar neparasto jēdzienu, kas iemiesots �ajos akmeņos.
Līdz �im tas diez kā neveicās. Da�us akmeņus viņi bija mēģināju�i apēst, citus aprakt, bet pārējos aizmest projām. Beidzot Arturs bija iedro�inājis vienu iezemieti novietot pārīti akmeņu uz saskrāpētās plāksnes, ta�u pat vēl iepriek�ējā dienā viņ� bija sasniedzis vairāk. �ķita, ka līdztekus tam, ka �iem radījumiem strauji pasliktinājās noskaņojums, glu�i tāpat pasliktinājās arī prāta spējas.
Mēģinādams viņus paskubināt, Arturs pats izlika uz dēļa vairākus burtus un tad centās iedro�ināt iezemie�us tur pievienot vēl da�us.
Sekmes nepriecēja.
Fords klusi vēroja notieko�o, stāvēdams zem tuvīna koka.
Nē, � Arturs skaidroja vienam iezemietim, kas bezgalīgas nomāktības uzplūdos nupat bija pastumdījis da�us burtus, par Z pienākas desmit punkti, saproti, un uz �ī lauciņa punktu summa trīskār�ojas, tātad� paklau, es ta�u tev izskaidroju noteikumus� nē, nē, lūdzu, paklau, liec nost to �okļa kaulu� nu labi, sāksim no jauna. Un �oreiz mēģini koncentrēties.
Fords atspieda elkoni pret koku un roku pret galvu.
Ko tu dari, Artur? viņ� klusītēm vaicāja.
Arturs satrūcies pacēla skatienu. Viņam piepe�i sāka likties, ka tas viss varētu izskatīties mazliet muļķīgi. Viņ� zināja tikai to, ka bērnībā �ī spēle uz viņu bija pasakaini iedarbojies. Bet toreiz viss bija citādāk, pareizāk sakot, būs.
Es mēģinu iemācīt alu cilvēkiem spēlēt burtu loto, viņ� atbildēja.
Viņi nav alu cilvēki, sacīja Fords.
Viņi izskatās pēc alu cilvēkiem.
Fords nesāka strīdēties.
Saprotu, viņ� noteica.
Tas ir ellīgs darbs, � Arturs saguris teica. Vienīgais vārds, ko viņi zina, ir �ņerr�, bet viņi to nemāk izrunāt pa burtiem.
Viņ� nopūtās un atkal apsēdās.
Un ko tu ar to domā panākt? Fords apvaicājās.
Mums viņus jāpamudina evolucionēt! Attīstīties! Arturs dusmās uzsprāga. Viņ� cerēja, ka saguruma nopūta, kurai sekoja dusmu lēkme, varētu kaut kā neitralizēt visu nomāco�o muļķības
ezi
sajutu, no kuras viņ� �obrīd cieta. Tā nenotika. Viņ� atkal pielēca
kājās.
Vai tu spēj iztēloties, kāda pasaule varētu rasties no �iem�
kretīniem, ar kuriem kopā mēs te ieradāmies? viņ� jautāja.
Iztēloties? saraukdams uzacis, pārprasīja Fords. Mums
nav jāiztēlojas. Mēs to esam redzēju�i.
Bet� Arturs bezcerīgi vēcināja rokas.
Mēs to esam redzēju�i, sacīja Fords, no tā nav glābiņa.
Arturs iespēra akmenim.
Vai tu viņiem izstāstīji, ko mēs esam atklāju�i? viņ� vaicāja.
Hmm? diezgan izklaidīgi norūca Fords.
Norvēģiju, sacīja Arturs. Slirtibirstpirta parakstu �jūdoni. Vai tu viņiem izstāstīji?
Kāda tam jēga? � Fords jautāja. Ko tas viņiem nozīmētu?
Nozīmētu? pārjautāja Arturs. Nozīmētu? Tu lieliski zini, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka �ī planēta ir Zeme! Tas ir manas mājas! Seit ir tā vieta, kur es piedzimu!
Piedzimi? Fords prasīja.
Nu labi, piedzim�u.
Jā, pēc diviem miljoniem gadu. Kāpēc tu viņiem
Arturs drūmi klusēja.
Samierinies ar to, sacīja Fords, ka tavi sen�i ir tur tie mērgji, nevis �ie nabaga radījumi.
Fords piegāja pie pērtiķcilvēkiem, kas gurdeni rakņājās pa akmens burtiem. Viņ� pa�ūpoja galvu. Liec nost burtu loto, Artur, viņ� teica, tas neizglābs cilvēku rasi, tāpēc ka �is bariņ�
nebūs cilvēku rase. Cilvēku rase pa�laik sē� viņpus pakalna apkārt laukakmenim, uzņemot dokumentālas filmas par sevi.
Arturs saviebās.
Ir jābūt kaut kam, ko mēs varam darīt, � viņ� sacīja un nodrebēja, juzdamies briesmīgi skumj� un atstāts, �eit, uz Zemes, kas �ausmino�i patvaļīgā katastrofa bija zaudējusi savu nākotni un kam tagad, kā likās, bija lemts pazaudēt arī pagātni.
Nē, � sacīja Fords, � nav nekā, ko mēs varētu darīt. Zemes vēsture nemainās, vai saproti, tie�i �ī
Viņ� pacēla � burtu un iesvieda to tālīnā ligustra krūmā, trāpot jaunam trusim. Trusis �ausmās aizdrāzās prom un neapstājās, līdz tam uzbruka lapsa, kura to apēda, aizrijās ar kaulu un nomira pie strauta, kas pēc tam lapsu aizskaloja projām.
Nākamo nedēļu laikā Fords Prīfekts norija savu lepnumu un uzsāka attiecības ar meiteni, kas uz Golgafrin�amas bija strādājusi par personāldaļas speciālisti, un bija �ausmīgi sarūgtināts, kad viņa piepe�i aizmiga uz mū�iem, jo bija dzērusi ūdeni no dīķa, ko piesārņoja lapsas līķis. Vienīgā morāle, ko iespējams smelties no �ī stāsta, ir tāda, ka cilvēkam nekad nevajag sviest Z burtu ligustra krūmā, ta�u diem�ēl ir reizes, kad tas ir nenovēr�ami.
Tāpat kā lielākā daļa patiesi iz�ķiro�u dzīves apstākļu, arī �ī notikumu virkne Forda Prīfekta un Artura Denta acīm palika pilnīgi apslēpta. Viņi skumji lūkojās uz vienu no iezemie�iem, kas īgni grūstīja pārējos burtus.
Nabaga nolāpītais alu cilvēks, Arturs teica.
Viņi nav�
Ko?
Ai, neņem galvā.
No�ēlojamais radījums �ēli iegaudojās un iesita pa akmeni.
Viņi tā ir tikai iz�ķiedu�i laiku, vai ne? Arturs jautāja.
A ā urgrrr, iezemietis murmināja un atkal dauzīja akmeni.
Evolūcijas gaitā viņus ir uzveiku�i tālruņu sanitārapkopēji.
Erg, gr gr, grā! neatlaidās iezemietis, turpinādams dauzīt akmeni.
Kāpēc viņ� visu laiku dauza akmeni? Arturs netika gudrs.
Es domāju, viņ� dro�i vien grib, lai tu ar viņu atkal uzspēlētu burtu loto, Fords atbildēja. Viņ� rāda uz burtiem.
Dro�i vien atkal uzrakstījis
Iezemietis atkal dauzīja akmeni.
Viņi palūkojās pāri tā plecam.
Viņiem iepletās acis.
Burtu juceklī da�i bija izlikti skaidrā, taisnā līnijā.
Tie veidoja divus vārdus.
Sos vārdus:
Grrrerg gā gā, paskaidroja iezemietis. Viņ� dusmīgi aizmēza burtus un gāja kopā ar savu kolēģi pazvilnēt zem tuvējā koka.
Fords un Arturs viņu cie�i uzlūkoja. Tad tikpat cie�i uzlūkoja viens otru.
Vai tur bija rakstīts tas, kas man likās, ka tur bija rakstīts? -viņi abi vaicāja viens otram.
Jā, viņi abi atbildēja.
�etrdesmit divi, sacīja Arturs.
�etrdesmit divi, sacīja Fords.
Arturs pieskrēja pie abiem iezemie�iem.
Ko jūs mēģināt mums pateikt? viņ� kliedza. Ko tam būtu jānozīmē?
Viens iezemietis uz zemes apmeta kūleni, pasvieda kājas gaisā, tad vēlreiz apmeta kūleni un aizgāja gulēt.
Otrs uzlēca kokā un apmētāja Fordu Prifektu ar kastaņiem. Lai kas viņiem būtu sakāms, viņi to jau bija pateiku�i.
Vai zini, ko tas nozīmē? jautāja Fords.
Ne glu�i.
�etrdesmit divi ir skaitlis, ko Dzijā Doma sniedza kā Galīgo atbildi.
Jā-
Un Zeme ir dators, ko Dziļā Doma konstruēja un uzbūvēja, lai atrastu Jautājumu, uz kuru ir Galīgā atbilde.
Tā mums teica.
Un dzīvā daba bija datora matricas sastāvdaļa.
Ja tu tā saki.
Es tā saku gan. Tas nozīmē, ka �ie iezemie�i, �ie pērtiķcilvēki ir neatņemama datora programmas daļa, bet mēs un golgalrin�a-mie�i
Bet alu cilvēki izmirst, un golgafrin�amie�i acīmredzami stāsies to vietā.
Tie�i tā. Nu tad redzi, ko tas nozīmē.
Ko?
Sa�akarēts, atbildēja Fords Prīfekts.
Arturs vērās sev apkārt.
�ai planētai ir pienāku�i nāvīgi slikti laiki, viņ� nopūtās.
Fords bridi lauzīja galvu.
Kaut kam tomēr ir jāsanāk, viņ� beidzot bilda. Mārvins ta�u sacīja, ka viņ� tavā elektroencefalogrammā var saredzēt Jautājumu.
Bet�
Iespējams, ka nepareizo vai izkropļotu pareizo jautājumu. Tomēr, ja mēs to varētu atrast, tas sniegtu kādu pavedienu. Es tikai neredzu, kā mēs to varētu izdarīt.
Klusās skumjās viņi klimta apkārt. Arturs apsēdās zemē un sāka raustīt zāles kum�ķus, bet atklāja, ka tā nebija nodarbo�anās, kurai viņ� varētu no sirds nodoties. �ai zālei viņ� nespēja noticēt, koki �ķita bezjēdzīgi, viļņojo�ie pakalni likās viļņojam uz nekurieni, un nākotne �ķita esam tikai tunelis, caur kuru jāizrāpjas.
Fords niekojās ar savu apak�ētas sajūtomātiku. Tā klusēja. Viņ� nopūtās un nolika to pie malas.
Arturs pacēla vienu burtu akmeni no sava pa�taisītā burtu loto komplekta. Tas bija D. Viņ� nopūtās un nolika to atkal zemē. Nākamais burts, ko viņ� nolika līdzās pirmajam, bija S. Sanāca DS. Viņ� nosvieda blakus vēl pārīti burtu. Glu�i nejau�i tie izrādījās S un U.
Dīvainas sakritības rezultātā iegūtais vārds nevainojami izteica to, kā Arturs tobrīd jutās. Viņ� kādu bridi cie�i uzlūkoja vārdu. Viņ� nebija to salicis ar nodomu, tas bija nejau�s gadījums. Smadzenes gausi ieslēdzās pirmajā ātrumā.
Ford, viņ� piepe�i ierunājās, paklau, ja tas Jautājums ir iespiests manā elektroencefalogrammā, bet es to apzināti nejūtu, tam jābūt kaut kur manā bezapziņā.
Jā, es pieņemu, ka tā ir.
Varētu būt kāds veids, kā neapzināto modeli izvilkt gaismā.
Aktā?
Jā, ievie�ot kādu nejau�u elementu, ko modelis var ietekmēt.
Kā tad?
Piemēram' uz aklo izvelkot burtus ārā no maisa.
Fords pielēca kājās.
Spīdo�i! � viņ� iesaucās. Tad izrāva no somas savu dvieli un, veikli sasiedams da�us mezglus, pārveidoja to maisā.
Pilnīgs vājprāts, � viņ� sacīja, � absolūtas blēņas. Bet mēs to izdarīsim, tāpēc ka tās ir spīdo�as blēņas. A�āk, a�āk!
Saule godbijīgi aizslēpās aiz mākoņa. Nokrita da�as skumjas lietus lāsītes.
Viņi visus atliku�os burtus sakrāva vienā kaudzē un tad iemeta maisā. Viņi sakratīja maisu.
Labi, teica Fords, aizver acis. Velc tos ārā. A�āk, a�āk. Nu a�āk ta�u!
Arturs aizvēra acis un iegremdēja roku akmeņiem pilnajā dvielī. Viņ� samaisīja akmeņus, trīs izvilka ārā un pasniedza Fordam. Fords nolika tos uz zemes tādā kārtībā, kādā saņēma.
C, I, K� Fords teica un samirk�ķināja acis. Cik!
Man liekas, ka sanāk! viņ� iesaucās.
Arturs pastūma viņam vēl trīs akmeņus.
I, R, D� Ird. Ai, varbūt nesanāk gan, noteica Fords.
Lūk, nākamie trīs.
E, V, I� Irdevi� Diem�ēl tas neko nenozīmē.
Arturs izvilka no maisa vēl divus akmeņus. Fords tos nolika vietā.
Ņ, I, irdeviņi� Ir deviņi! kliedza Fords. Sanāk! Tas ir apbrīnojami, mums patie�ām sanāk!
�eit ir vēl, Arturs drud�aini svieda akmeņus ārā no maisa, cik ātri vien spēdams.
R, E, � sacīja Fords, � I, Z� Cik ir deviņi reiz� S, E, �, I� Cik ir deviņi reiz se�i� Viņ� pieklusa. Ei, kur ir nākamais?
Viss, Arturs atbildēja, tas ir viss, kas tur bija.
Viņ� apmulsis atkal apsēdās, parakņājās sasietajā dvielī, bet vairāk burtu nebija.
Tu gribi teikt, ka tie�ām viss? jautāja Fords. Tas ir viss.
Deviņi reiz se�i. �etrdesmit divi.
Tas ir viss. Tas ir viss, kas ir.
Parādījis saule un līksmi uzsmaidīja viņiem. Dziedāja putns. Silta vēsmiņa ie�alcās kokos un pacēla puķu galvas, aiznesdama to smar�as me�ā. Garām aizdūca kukainis, kas bija ceļā, lai darītu to, ko nu kukaiņi dara vēlā pēcpusdienā. Starp kokiem atskanēja līksmas balsis, brīdi vēlāk tām sekoja divas meitenes, kas pārsteigumā apstājās, ieraudzīju�as Fordu Prīfektu un Arturu Dentu guļam uz zemes un raustāmies agonijā. Patiesībā viņi valstījās klusos smieklos.
Nē, neaizejiet, elsodams sauca Fords Prifekts, mēs pēc brī�a jums pievienosimies!
Kas jums kai�? � pavaicāja viena meitene. Viņa no abām bija garākā un slaidākā. Uz Golgafrin�amas viņa strādāja par jaunāko personāldajas speciālisti, bet viņai tas diez ko nebija paticis.
Fords saņēmās.
Piedodiet, viņ� sacīja. Sveikas! Mēs ar manu draugu tikko apcerējām dzīves jēgu. Nenopietna nodarbe.
A, tas esi tu, meitene iesmejas. Tu nu gan �odien spēlēji teātri. Sākumā tas bija diezgan jautri, bet tad tu pārāk aizrunājies.
Vai patie�ām? Nu jā�
Un kāpēc tas viss? pavaicāja otra meitene, apaļu seju un neliela auguma, kas uz Golgafrin�amas bija strādājusi par galveno mākslinieci mazā reklāmas kompānijā. Lai kādi būtu �īs pasaules trūkumi, viņa katru vakaru gāja gulēt, juzdamās tai dziļi pateicīga, jo, lai vai kādi pārsteigumi gaidītu no rīta, tās nebūs simts gandrīz identiskas, drūmi apgaismotu zobu pastas tūbiņu fotogrāfijas.
Kāpēc? Tam nav iemesla.
Meitenes skatījās uz viņiem, �aubu māktas.
Es esmu Agda, � garākā pateica, �ī ir Mella.
Sveika, Agda, sveika, Mella, sacīja Fords.
Vai tu vispār runā? Mella jautāja Arturam.
Vispār jau jā, smaidot atteica Arturs, bet ne tik daudz kā Fords.
Labi.
Iestājās īsa pauze.
Ko tu domāji, � pavaicāja Agda, � sacīdams, ka mums ir atvēlēti aptuveni divi miljoni gadu? Es nesapratu, ko tu gribēji pateikt.
Ak tu runā par to� Tam nav nozīmes, Fords atbildēja. Pasauli tikai iznīcinās, lai atbrīvotu vietu hipertelpas apvedceļam, noteica Arturs un paraustīja plecus. Bet tas būs pēc diviem miljoniem gadu lai. nu kā, vougoni mēdz tā darīt.
Vougoni? Mella pārprasīja.
-Jā, jūs viņus nepazīstat.
Kā jums tas ienāca prātā?
Tam patie�ām nav nozīmes. Tas ir tikai kā sapnis par pagātni vai nākotni, Arturs pasmaidīja un novērsa skatienu.
Vai tevi uztrauc tas, ka tevis teiktajā nav ne mazākās jēgas? -pavaicāja Agda.
Paklau, aizmirsti to, Fords sacīja, aizmirsti to visu. Nekam nav nozīmes. Paskaties, �ī ir tik skaista diena, izbaudi to. Sauli, pakalnu zaļumu, upi tur ielejā, kvēlojo�os kokus.
Pat ja tikai sapnis, tā ir loti drausmīga iedoma, sacīja Mella, � iznīcināt pasauli, lai uzbūvētu apvedceļu.
Ai, esmu dzirdējis par vēl sliktākām iedomām, atteica Fords. Es lasīju par vienu planētu septītajā dimensijā, ko starp-galaktiku bāra biljarda spēlē izmantoja par bumbu. To ieraidīja tie�i melnajā caurumā. Nogalināja desmit miljardus cilvēku.
Tas ir neprāts, Mella nopūtās.
Jā, turklāt par to dabūja tikai trīsdesmit punktus.
Agda ar Mellu pārmija skatienus.
Paklausieties, Agda teica, �ovakar pēc komitejas sanāksmes ir ballīte. Jūs varat atnākt, ja vēlaties.
Jā, labi, � Fords atsaucās.
Es arī vēlētos, Arturs viņam piebalsoja.
Daudzas stundas vēlāk Arturs ar Mellu sēdēja zemē un vēroja pāri vienmuji sarkanajai koku blāzmai paceļamies mēnesi.
Tas stāsts par pasauli, kas tika iznīcināta� � ierunājās Mella.
Pēc diviem miljoniem gadu, jā.
Tu to saki tā, it kā patie�ām domātu, ka tas ir patiess.
Jā, es domāju, ka tā ir. Es domāju, ka es tur biju.
Mella apmulsusi pakratīja galvu.
Tu esi ļoti savāds, � viņa teica.
Nē, es esmu ļoti parasts, -! atbildēja Arturs, � bet esmu piedzīvojis da�us ārkārtīgi savādus notikumus. Varētu teikt, es ne tik daudz at�ķiros, cik esmu no�ķirts.
Un tā cita pasaule, par kuru runāja tavs draugs tā, kuru iegrūda melnajā caurumā?
Ai, par to es neko nezinu. Tas izklausās kā no grāmatas.
Kādas grāmatas?
Arturs pieklusa.
No �Galaktikas ceļve�a stopētājiem�, viņ� beidzot atbildēja.
Kas tas ir?
Ai, vienkār�i kaut kas, ko �ovakar iesviedu upē. Nedomāju, ka vēl kādreiz to vēlē�os, sacīja Arturs Dents.