DEIVIDS GIBINSS

ATLANTĪDA

Vecais virs ar �ļūco�o gaitu apstājās un pacēla galvu tādā pa�ā bijībā, kāda viņu bija pārņēmusi, stāvot tempļa priek�ā pirmo reizi. Viņa dzimtajās Atēnās nebija uzcelts nekas līdzīgs. Augstu virs vīra galvas monumentālā ieeja �ķita nesam visu debesu svaru, tās milzīgie pīlāri meta ēnu tālu aiz tempļa apkārtnes tuksne�a mirdzo�ajos pla�umos. Priek�ā vidēja milzīgu kolonnu rindas, paceļoties aug�up līdz alai līdzīga�jai priek�telpai; to pulētās virsmas klāja hieroglifu raksti un augsti cilvēku veidoli, kas tik tikko bija saskatāmi plīvojo�ajā lāpas gaismā. Vienīgo nojausmu par to, kas atrodas tālāk, sniedza maiga, veldzējo�a vēsma, nesot sev līdzi pelējumam līdzīgo vīraka dvaku. �ķita, it kā kāda roka tikko būtu atvērusi durvis uz sen aizzīmogotām kapenēm. Vecais vīrs negribot nodrebēja; viņa filozofam raksturīgo pa�pārliecinātību pēk�ņi nomainīja neizprotamas bailes no nezināmā, bailes no dievu varenības - tādu dievu, kuru iegribas viņ� nespēja apmierināt un kuriem nebija nekādas intereses par viņa tautas likteni.

- Nāc, grieķi. - Vārdi �ņācot atskanēja no tumsas, kad kal�potājs aizdedza savu lāpu pie vienas no durvju lāpām, tās plaiksnījo�ajai gaismai atklājot lokanu, muskuļotu ķermeni, ko sedza vienīgi gurnauts. Kad kalpotājs devās uz priek�u, par viņa pārvieto�anos liecināja vienīgi lēkājo�ā lāpas uguns.

Kā parasti, viņ� apstājās pie ieejas iek�ējā svētnīcā, nepacie�tīgi gaidot veco viru, kura sakumpu�ais stāvs sekoja cauri priek�telpai. Kalpotājam neatlika nekas cits kā vien nicināt �o hellenos, �o grieķi ar kaili skūto galvu un nekopto bārdu, kur� uzdeva nebeidzamus jautājumus un kur� lika viņam uzturēties templī vēl ilgi pēc noliktās stundas. Rakstot savus rakstu ruļ�ļus, grieķis uzvedās tā, kā bija atļauts vienīgi priesteriem.

Tagad kalpotāja nicinājums bija pārvērties naidā. �orīt viņa brālis Sets bija atgriezies no rosīgās ostas Naukrātijas, pie kuras Nīlas brūnie plūdu ūdeņi ietecēja Lielajā Vidus Jūrā. Sets jutās nomākts un apjucis. Abi bija uzticēju�i baķi auduma no viņu tēva darbnīcas Faijūmā kādam grieķu tirgonim, kur� tagad apgalvoja, ka audums gājis bojā, kuģim grimstot. Brāļi jau agrāk bija pilni aizdomu, ka blēdīgie grieķi izmanto viņu nezinā�anu tirdzniecības lietās. Tagad nelāgās priek�nojautas bija vērtu�ās naidā. Tirgo�anās bija viņu pēdējā cerība izbēgt no dzīvības vilk�anas templī, nolemtiem eksistencei, kura bija tikai mazliet labāka nekā babuīniem un kaķiem, kas glūnēja no tum�ajām ailēm aiz kolonnām.

Kalpotājs naidīgi blenza uz veco vīru, kad tas tuvojās. Veco mēdza saukt par Likumu Veidotāju. - Es tev parādī�u, - kal�potājs no�ukstēja pie sevis, - ko mani dievi domā par taviem likumiem, tu, grieķi.

Aina, kas pavērās iek�ējā svētnīcā, neiedomājami at�ķīrās no priek�telpas draudīgā di�enuma. No eļļas lampām, kas at�radās visapkārt klintī izkaltajai telpai, kā jāņtārpiņi sprēgāja tūksto�iem spo�u dzirksteļu. Pie griestiem karājās meistarīgi izstrādāti bronzas vīraka kvēpekļi, un dūmu strūkliņas ietina visu telpu kā miglā. Sienās atradās ailes, kas atgādināja ap�bedījumu ni�as nekropolēs; ta�u �eit tās nepildīja līķautos ietītas mūmijas un pelnu urnas, bet augstas, vaļējas krūkas, no kurām rēgojās papirusa ruļļi. Abiem vīriem kāpjot lejā pa kāpnēm, vīraka smar�a kļuva aizvien spēcīgāka un klusumu pārtrauca balsu murdoņa, kas pieņēmās skaļumā. Priek�ā vidēja divi pīlāri ar ērgļu galvām, kas kalpoja kā stenderes lielam, viņiem pretī atvērtām bronzas durvīm.

Pa ieejas durvīm skatienam pavērās taisnas rindas ar vī�rie�iem, no kuriem da�i sakrustotām kājām sēdēja uz niedru pinumiem un bija tērpti vienīgi gurnautos, visi salīku�i pār zemiem galdiņiem. Da�i pārrakstīja rakstu zīmes no ruļļiem, kas bija noklāti tiem blakus; citi pierakstīja to, ko viņiem stāstīja melnos apmetņos tērpu�ies priesteri; viņu pusbalsī deklamētie vārdi skanēja viegli viļņojo�ā monotonā tonī, ko abi ienācēji bija dzirdēju�i tuvojoties. �is bija skriptorijs - gud�rības miteklis, pla�a rakstisko un atmiņās uzglabāto zinā�anu krātuve, ko priesteris priesterim bija nodevis jau kop� vēstures pirmsākumiem, pat pirms piramīdu celtniekiem.

Kalpotājs atkāpās kāpņu �ahtas ēnā. Ieeja rakstu krātuvē viņam bija liegta, un tagad sekos ilgā gaidī�ana, līdz pienāks laiks pavadīt grieķi atpakaļ. Ta�u �ovakar viņ� nevadīja stun�das grūtsirdīgā aizvainojumā, bet gan drūmi tīksminājās par naktī iecerēto.

Vecais vīrs paspraucās viņam garām, dedzīgi vēloties sākt. �ī bija viņa pēdējā nakts templī, pēdējā iespēja izdibināt no�slēpumu, kas vairs nelaida viņu vaļā kop� iepriek�ējā ap�meklējuma. Rīt sāksies mēnesi ilgais Tota festivāls, kad visi jaunpienācēji tiks padzīti no tempļa. Viņ� zināja, ka pēc tam sve�iniekam vairs netiks dota iespēja tikties ar augsto pries�teri.

Grieķis steig�us ieklumburēja telpā un netī�ām izmeta no rokām papirusa rulli un spalvas ar tādu graboņu, ka rakstve�i acumirklī pacēla skatienu no sava darba. Viņ� aizkaitināts kaut ko noburk�ķēja un pameta visapkārt atvaino�anās pilnu ska�tienu, iekams savāca savu saini un cauri ļau�u pūlim izstūmās līdz atsevi�ķam nodalījumam telpas attālajā galā. Grieķis pie�liecās, lai nesasistu galvu pret zemo durvju aplodu, un apsē�dās uz niedru pinuma, no iepriek�ējo apmeklējumu pieredzes nojauzdams, ka viņa priek�ā tumsā sē� vēl kāds.

- Solon Likumu Veidotāj, es esmu augstais priesteris Amen- hoteps.

Balss bija tikko sadzirdama, tikai nedaudz skaļāka par �ukstu, un izklausījās sena kā dievi. Ta ierunājās atkal:

-��� Tu esi atnācis uz manu templi Saisā, un es tevi pieņemu. Tu meklē zinības, un es do�u tev to, ko atvēlēs dievi.

Pēc oficiālā apsveikuma grieķis ātri sakārtoja pār ceļiem balto tuniku un sagatavoja papirusa rulli. No tumsas uz priek�u paliecās Amenhoteps, tikai tik tālu, lai viņa seju ap�gaismotu plaiksnījo�ā gaismas strēle. Solons bija to redzējis jau daudzas reizes, ta�u tā arvien dziļi dvēselē lika viņam nodrebēt. �ķita, ka tai nav ķermeņa - tumsā pakārts gais�mas aplis, kā rēgs, kas glūn no pazemes dzīlēm. Tā bija it kā apturēta laikā, it kā mumificēta jaunekļa seja: āda - cie�i savilkta un caurspīdīga, gandrīz līdzīga pergamentam, un acis aizmigloja piena blāvs aklums.

Amenhoteps bija vecs vīrs jau tad, kad Solons piedzima. Stāstīja, ka Solona vecvectēva laikos viņu apmeklējis Homērs un ka tas bijis tie�i viņ�, kas tam pastāstījis par Trojas ap�lenkumu, Agamemnonu, Hektoru un Helēnu un par Odiseja klejojumiem. Solons mīļuprāt būtu uzdevis Amenhotepam jau�tājumus par �īm un citām lietām, ta�u, �ādi rīkodamies, viņ� pārkāptu vieno�anos neizpra�ņāt veco priesteri.

Solons vērīgi paliecās uz priek�u, cie�i nolēmis nepalaist garām neko no �ī pēdējā apmeklējuma. Beidzot Amenhoteps atkal ierunājās; viņa balss izklausījās kā rēgaina dvesma:

-���� Likumu Veidotāj, pastāsti man, par ko es vakar runāju.

Solons ātri attina savu rulli, ar acīm skrejot pāri blīvi pie�rakstītajām rindiņām. Pēc brī�a viņ� sāka lasīt, tulkojot grieķu rakstu zīmes ēģiptie�u valodā, kurā abi pa�laik sarunājās:

"Reiz pār lielāko pasaules daļu valdīja varena impērija." So�lons ielūkojās tumsā. "Tās valdnieki mita pla�ā citadelē augstu virs jūras milzīgā, nemū�am vēl neredzētā eju labirintā. Viņi bija prasmīgi amatnieki, apstrādājot zeltu un ziloņkaulu, un bezbailīgi vēr�u cīņu dalībnieki. Ta�u tad par to, ka viņi bija metu�i izaicinājumu jūras dievam Poseidonam, citadeli va�renos plūdos aprija viļņi, un tās ļaudis vairs nekad netika redzēti." Solons beidza lasīt un cerīgi pacēla skatienu. - Jūs beidzāt �eit.

Pēc �ķietami bezgalīga klusuma brī�a priesteris atkal ierunājās - viņa lūpas bija gandrīz nekustīgas un balss tikai nedaudz skaļāka par klusu murminā�anu:

-��� �onakt, Likumu Veidotāj, es tev pastāstī�u daudz ko. Ta�u sākumā ļauj man runāt par �o zudu�o pasauli, �o dievu uzcelto lepnības pilsētu, �o pilsētu, kuru viņi dēvēja par Atlantīdu.

Pēc daudzām stundām grieķis nolika spalvu - no nemitī�gās rakstī�anas viņam sāpēja roka - un satina rulli. Amen�hoteps bija beidzis. Tagad bija iestājusies pilnmēness nakts, Tota svētku sākums, un priesteriem, pirms rītausmā ierodas dievlūdzēji, vajadzēja sagatavot templi.

-��� Tas, ko es tev stāstīju, Likumu Veidotāj, nāca no �ejienes, ne no citurienes, - Amenhoteps bija �ukstējis, ar līko pirkstu lēni piesitot pie galvas. - Pēc sena likuma mums, augstajiem priesteriem, kuri nedrīkst atstāt �o templi, �ī gudrība jāsargā. Tikai pēc astrologos, tempļa gai�reģa pavēles tu vari atras�ties �eit - kaut kādas nezināmas dievi�ķā Ozīrisa iegribas dēļ. - Vecais priesteris paliecās uz priek�u ar smaida ēnu uz lūpām. - Un, Likumu Veidotāj, atceries: es nerunāju mīklās kā jūsu grieķu orākuli, ta�u manā sakāmajā var būt mīklas. Es stāstu man nodotu patiesību, nevis pats savu. Tu te biji ieradies pēdējo reizi. Tagad ej! - Kad nāvei līdzīgā seja izzuda tumsā, Solons lēni piecēlās, mirkli pavilcinājās un pēdējo reizi atskatījās, pirms izgāja nu jau tuk�ajā skriptorijā un devās uz lāpu apgaismoto ieeju.

Ro�pirkstu ausma jau skāra debesis austrumos, un maigā blāzma aizēnoja mēness gaismu, kas joprojām rotājās Nīlas ūdeņos. Vecais grieķis bija palicis viens; kalpotājs viņu kā pa�rasti bija atstājis ārpus tempļa teritorijas. Solons bija labpa�tikā nopūties, ejot garām tempļa kolonnām, to palmu lapām līdzīgajiem kapiteļiem, kas tik ļoti nelīdzinājās vienkār�ajām grieķu formām, un pēdējo reizi uzlūkojis Svēto ezeru ar tā obelisku un pārdabiskajām falangām, sfinksu ar cilvēku galvu un milzīgajām faraonu statujām. Viņ� ar prieku atstāja to visu aiz muguras un apmierināts gāja pa putekļaino ceļu uz kleķa būdiņu ciemu, kur bija apmeties. Rokās, cie�i satvēris, vecais vīrs turēja dārgo rakstu rulli, un viņam pār plecu karā�jās soma, kuru uz leju vilka smags naudas zutenis. Rīt pirms do�anās ceļā viņ� ziedos zeltu dievietei Neitai, kā bija apsolījis Amenhotepam abu pirmās sarunas laikā.

Grieķis joprojām ar apbrīnu prātā pārcilāja dzirdēto. Zelta laikmets - tādas greznības laikmets, kāda nebūtu nākusi prātā pat faraoniem. Tauta, kas spēja paveikt visu ar uguni, akmeni un metālu. Un tomēr tie bija cilvēki, nevis mil�i; tie nebija ciklopi, kas uzcēla senās Akropoles sienas. Viņi bija atradu�i dievi�ķo augli un paņēmu�i to. Viņu citadele mirdzēja kā Olimpa kalns. Viņi bija uzdrīkstēju�ies izaicināt dievus, un dievi bija viņus iznīcināju�i.

Tomēr �ie ļaudis turpināja dzīvot.

Savā apcerīgumā Solons nepamanīja divus tum�us stāvus, kas izzagās no mūra ēnas, kad viņ� iegāja ciemā. Sitiens pār�steidza veco vīru pilnīgi nesagatavotu. Kad grieķis pakrita zemē un tumsa pavērās, viņ� vēl mirkli apjauta rokas, kas norāva no pleca somu. Viens uzbrucējs izrāva Solonam no ro�kām rakstu rulli un saplēsa strēmelēs, aizsvie�ot tās atkritumu pilnā ieliņā. Abi nozuda tikpat klusu, kā bija parādīju�ies, atstājot upuri netīrumos asiņojo�u un bezsamaņā.

Kad Solons atguvās, viņ� neatcerējās �o pēdējo nakti templī. Sava mū�a atliku�ajos gados vecais vīrs reti mēdza stāstīt par Saisā pavadīto laiku un nekad vairs ar spalvu neskāra papīru. Amenhotepa viedums neatstāja tempļa svētnīcu un �ķita zudis uz mū�iem, kad nomira pēdējie priesteri un Nīlas dūņas apklāja templi un tā atslēgu un piepulcināja to pagāt�nes dziļākajiem noslēpumiem.

-���� Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējis!

�os vārdus sacīja kāds hidrotērpā ietērpts nirējs, kur� tikko bija uzpeldējis aiz pētniecības kuģa pakaļgala, - no sajūs�mas viņ� bija gandrīz bez elpas. Aizpeldējis līdz kāpnēm, viņ� noņēma pleznas un masku un pasniedza tos de�urējo�ajam virsniekam. Nirējs smagi izlīda no ūdens; smagie baloni uz mirkli lika viņam zaudēt līdzsvaru, ta�u izpalīdzīgas rokas viņam palīdzēja sveikam un veselam nokļūt uz klāja. Ap pi�lo�o stāvu ātri sapulcējās citi komandas locekļi, kas bija jau gaidīju�i uz ienir�anas platformas.

D�eks Hovards nokāpa no komandtiltiņa un uzsmaidīja sa�vam draugam. Viņ� joprojām nespēja saprast, kā �is masīvais ķermenis zem ūdens var būt tik kustīgs. Pārlūkojot mud�eklī samesto nir�anas aprīkojumu uz pakaļējā klāja, viņ� skaļi iesaucās ķircino�ajā tonī, kas �ai komandai bija raksturīgi jau vairāku gadu garumā.

-���� Mēs jau domājām, ka tu esi aizpeldējis atpakaļ uz Atē�nām, lai sava tētiņa baseina malā iedzertu d�inu ar toniku. Ko tad tu tur atradi, Sābas karalienes pazudu�os dārgumus, vai?

Kostass Kazancakis nepacietīgi kratīja galvu, gar treliņiem virzīdamies uz D�eka pusi. Viņ� bija tik satraukts, ka pat negrasljās novilkt savu tērpu. - Nē, - viņ� elsa. - Es runāju nopietni. Paskaties uz �o!

D�eks pie sevis lūdza Dievu, lai jaunās ziņas būtu labas. Tas bija solo ieniriens, lai izpētītu ar sanesām pārklātu rifu virs kāda pazemes vulkāna virsotnes, un abi pārējie nirēji, kuri bija sekoju�i Kostasam, drīz iznāks no dekompresijas kameras. �ajā sezonā nir�ana vairs nebija paredzēta.

Kostass attaisīja karabīni un pasniedza D�ekam zemūdens videokameru, vienlaikus nospie�ot atkārtotas rādī�anas pogu. Pārējie komandas locekļi sapulcējās aiz garā angļa muguras, kad viņ� atvāza miniatūro �ķidro kristālu ekrānu un sāka demonstrēt ierakstu. Pēc da�iem mirkļiem D�eka skeptisko smīnu nomainīja neviltots pārsteigums.

Zemūdens ainu apgaismoja spēcīgi starme�i, kas ļāva sa�skatīt dzelmi simt metru dziļumā. Divi nirēji bija nometu�ies ceļos uz jūras gultnes un darbināja gaisa sūkni - lielu va�kuuma cauruli, kas uzsūca apskates vietu klājo�ās sanesas. Viens no viņiem centās noturēt gaisa sūkni vietā, bet otrs pie�sardzīgi slaucīja nogulas uz caurules atveres, atsedzot sen�lietas tā, kā darītu arheologs uz zemes, izmantojot slotu un lāpstiņu.

Kad kamera pārslēdzās uz tuvplānu, skatienam efektīgi atklājās nirēju uzmanības objekts. Tum�ā kontūra, kas vīdēja nogāzē, nebija klints, bet gan sastingusi daudzu metāla plātņu masa, kuri savstarpēji pārklājās kā jumta lubiņas.

-��� Vēr�ādu lietņi, - D�eks sajūsmināts teica. - Simtiem. Un tur ir ari pārsedzo�ais �agaru slānis, glu�i tāds, kādu Homērs aprakstījis Odiseja kuģī.

Katra plātne bija aptuveni metru gara ar izvirzītiem stū�riem - to forma atgādināja nodīrātu un izplestu vēr�a ādu. Tie bija bronzas laikmetam raksturīgie vara lietņi - vairāk nekā trīsarpus tūksto�us gadu veci.

-���� Izskatās pēc agrīnajiem, - kāds no komandas sastāvā iekļautajiem studentiem uzdrīkstējās paziņot. - Se�padsmitais gadsimts pirms mūsu ēras?

-���� Neap�aubāmi, - D�eks atteica. - Un joprojām rindās, tie�i tā, kā iekrauti, lai pasargātu kuģa korpusu. Mūsu priek�ā, iespējams, ir vissenākais jebkad atklātais kuģis.

D�eka sajūsma vēl pieauga, kad kamera devās lejup pa no�gāzi. Starp vara lietņiem un nirējiem rēgojās trīs milzīgas māla krūkas, katra vīra augumā un vairāk nekā metru apkārtmērā. Tās izskatījās tie�i tādas pa�as kā krūkas, ko D�eks bija re�dzējis Knosās noliktavās Krētas salā. To iek�pusē varēja redzēt stabos sakrautas tasītes, apgleznotas ar brīnumaini dabiskiem motīviem - gan astoņkājiem, gan jūras ainavām, kuru vijīgās formas �ķita pieskaņotas jūras gultnei.

�ī podniecības māksla, bez �aubām, piederēja mīnojie�iem, slavenajai salu civilizācijai, kas uzplauka Ēģiptes Vidējo un Jauno valstu laikā, ta�u tad aptuveni 1400 gadus pirms mūsu ēras pēk�ņi izzuda. Knosa - slavenais Mīnotaura labirints - sa�vulaik bija viens no pagāju�ā gadsimta sensacionālākajiem atklājumiem. Sekojot tie�i pa pēdām Trojas atradējam Hein- riham �līmanim, angļu arheologs Arturs Evanss bija metis izaicinājumu, lai pierādītu, ka leģenda par Atēnu princi Tē�sēju un viņa mīļoto Ariadni reālos notikumos sakņojas tikpat lielā mērā kā Trojas kar�. Pla�ā pils dienvidos no Hēraklejas liecināja par zudu�u civilizāciju, ko Arturs Evanss pēc viņu leģendārā valdnieka vārda nosauca par mīnojie�iem. Gaiteņu un telpu juceklis pie�ķīra ārkārtīgi lielu ticamību "Ieseja cīņai ar Mīnotauru un pierādīja, ka vairākus gadsimtus vēlāk sace�rētie grieķu mīti ir biju�i tuvāk patiesībai, nekā kāds jebkad spējis iedomāties.

-��� Jā! - D�eks trieca gaisā savas brīvās rokas dūri - tā bija viņa sen glabātā rezerve, lai atbrīvotu pēk�ņa atklājuma ra�dītās emocijas. Tajā izsprāga ilgie vienpatņa kaislības gadi, jau kop� zēnības lolotā sapņa piepildījums. �is bija atklājums, kas varētu sacensties ar Tutanhamona kapenēm; atklājums, kas nodro�inās viņa komandai pirmo vietu arheoloģijas hro�nikās.

D�ekam pietika jau ar �iem attēliem. Tomēr tur bija vēl vairāk, daudz vairāk, un viņ� kā piekalts palika stāvam pie

ekrāna. Kamera pievērsās nirējiem uz zema rifa zem lietņu kaudzes.

-��� Dro�i vien aizmugures nodalījums, - Kostass norādīja uz ekrānu. - Tie�i zem �īs rifa malas ir akmens enkuru virkne un koka stūres airis.

Tie�i priek�ā atradās mirdzo�i dzeltena josla, kas starme�u gaismā iezīmējās ūdens nogulsnēs. Kad tika ieregulēts kame�ras asums, atskanēja kopīga pārsteiguma nopūta.

-��� Tās nav smiltis, - students no�ukstēja. - Tas ir zelts!

Tagad, kad visi zināja, ko uzlūko, aina patie�ām izskatījās

neiedomājami krā�ņa. Pa�ā vidū stāvēja grezns vīna kauss, dro�i vien izgatavots pa�am valdniekam Mino�am. Tas bija rotāts ar rūpīgi darinātu reljefu, kas attēloja vēr�u cīņu. Bla�kus gulēja sievietes zelta statuja dabiskā lielumā ar lūdzo�i paceltām rokām un �ūskām apvītu galvassegu. Sievietes kai�lās krūtis bija veidotas no ziloņkaula, un mirgojo�s, krāsains loks norādīja uz vietu, kur viņas kaklu greznoja dārgakmeņi. Priek�plānā bija sai�ķis, ko veidoja bronzas zobeni ar zelta rokturi; uz to asmeņiem bija redzamas kauju ainas no sudraba inkrustācijām un zilas emaljas.

Tomēr pats pārsteidzo�ākais atradās nirējiem tie�i priek�ā. �ķita, ka katrs rokas vēziens atklāj nākamo mirgojo�o priek��metu. D�eks pamanīja zelta stieņus, valdnieku zīmoggredze�nus, dārglietas un smalkas diadēmas, ko veidoja saviju�ās lapas, visas saspiestas kopā, it kā tās kādreiz būtu gulēju�as dārgumu �ķirstā.

Kamera pēk�ņi pavērsās uz pacel�anas tauvu un ekrāns acumirklī nodzisa. Apdullino�ajā klusumā D�eks nolaida ka�meru un palūkojās uz Kostasu.

-���� Izskatās, ka būsim �o to atradu�i, - viņ� klusi teica.

D�eks bija iekarojis tāda cilvēka slavu, kuram padodas pla�a mēroga pasākumi. Desmit gadu laikā kop� doktora grāda iegū�anas viņu bija pārņēmusi ideja atklāt mīnojie�u kuģa vraku - tāds atradums apstiprinātu viņa teoriju par mīno�jie�u pārākumu jūrā bronzas laikmetā. D�ekā bija nobriedusi pārliecība, ka vislielākā iespēja �o vraku atrast būtu kādā rifu un mazu saliņu grupā aptuveni septiņdesmit jūras jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Knosās.

Tomēr vairākas nedēļas aizritēja veltīgos meklējumos. Pirms da�ām dienām cerības atgriezās un atkal zuda, atklājot kādu romie�u kuģa vraku - D�eks to bija iecerējis kā sezonas pēdējo nir�anas reizi. �odien bija paredzēts novērtēt jauno aprīkojumu nākamajam projektam. Kārtējo reizi D�eku bija piemeklējusi veiksme.

-��� Vai nepalīdzēsi?

Kostass noguris bija atzvēlies pie "Jūras meklētāja" pakaļ�gala treliņiem, viņa nirēja aprīkojums vēl atradās plecos, un ūdens uz sejas sajaucās ar sviedru straumītēm. Egejas jūras vēlās pēcpusdienas saule lēja savus starus pār viņa ķermeni. Viņ� palūkojās aug�up uz slaido stāvu, kas slējās virs viņa. Lai cik neticami tas būtu, D�eks bija atvase vienai no senākajām Anglijas dzimtām, ta�u par viņa aristokrātisko izcelsmi lieci�nāja vien dabiskā grācija. Viņa tēvs - piedzīvojumu meklē�tājs - bija atmetis ar roku savai izcelsmei un izmantojis savu bagātību, lai kopā ar ģimeni apceļotu pasaules nomaļākos no�stūrus. Netradicionālās audzinā�anas dēļ D�eks nekad nebija juties piederīgs savam sociālajam slānim - �ī tipa cilvēki visla�bāk jūtas pa�i savā sabiedrībā un nepieder nevienam. Viņ� bija dzimis līderis, kuru respektēja uz komandtiltiņa un klāja.

-��� Ko gan tu bez manis iesāktu? - D�eks, noņemot balonus Kostasam no muguras, smīnēdams jautāja.

Grieķijas kuģniecības magnāta dēls Kostass nicināja dīkdie- nīgo dzīvesveidu, kāds viņam piedienētos sava sociālā stāvokļa dēļ, un izvēlējās desmit gadus pavadīt Stenfordas Universitātē un Masa�ūsetsas Tehnoloģiju institūtā, lai kļūtu par zemūdens tehnoloģiju speciālistu. Vienmēr atrazdamies da�ādu viņam vien pazīstamu instrumentu un detaļu juceklī, Kostass, glu�i kā mūsdienu Karaktakuss Pots, mēdza nākt klajā ar idejām par brīnumainiem izgudrojumiem. �ī cilvēka kaismei pēc izaicinā�juma līdzinājās vienīgi viņa sabiedriskā daba - nenovērtējama īpa�ība profesijā, kur svarīgs ir darbs komandā.

Abi vīrie�i pirmo reizi bija satiku�ies NATO bāzē Izmirā, Turcijā. Tur D�eks bija norīkots dienestā flotes izlūko�anas skolā, bet Kostass bija civilais konsultants Apvienoto Nāciju pretzemūdeņu bruņojuma pētniecības - UNANTSUB* institū�cijā. Pēc da�iem gadiem D�eks uzaicināja Kostasu pievienoties viņam Starptautiskajā Jūras universitātē jeb SJU - pētniecības iestādē, kas tagad jau vairāk nekā desmit gadus bija viņu mā�jas. Pa �o laiku D�eks bija pieredzējis savu SJU lauka operāciju direktora darbības apjomu pieaugam līdz �etriem kuģiem un vairāk nekā divsimt cilvēkiem. Un, par spīti līdzīgi plauksto�ai karjerai in�eniertehniskajā departamentā, �ķita, ka Kostass vienmēr atrod iespēju pievienoties D�ekam tad, kad viss sāk izskatīties aizraujo�i.

-���� Paldies, D�ek. - Kostass lēni piecēlās, pārāk noguris, lai sacītu vēl kaut ko. Viņ� augumā sniedzās draugam tikai līdz pleciem, viņam bija mucai līdzīgs krū�kurvis un spēcīgas, no grieķu sūkļu zvejniekiem un jūrniekiem mantotas rokas, kā ari atbilsto�a personība. �is pasākums bija tuvs arī Kostasa sirdij, un viņu pēk�ņi bija pārņēmis atklājuma prieks. Tie�i viņ�, izmantojot sava tēva sakarus Grieķijas valdībā, bija daudz darījis, lai varētu uzsākt ekspedīciju. Kaut gan tagad komanda atradās neitrālos ūdeņos, Grieķijas flote sniedza nenovērtē�jamu atbalstu, un svarīgi bija ari tas, ka flote piegādāja viņiem nir�anai nepiecie�amos attīrītas gāzes balonus.

-���� Ak, gandrīz piemirsu. - Kostasa apaļā, iedegusi seja at�plauka smaidā, kad viņ� iebāza roku balasta jakas kabatā. - Gadījumā, ja tev �ķiet, ka tā ir videomontā�a.

Viņ� izvilka neoprēna aizsargapvalkā ievīstītu sainīti un ar triumfa mirdzumu sejā pasniedza to D�ekam. Draugs nebija sagatavojies, ka sainītis būs tik smags, un viņa roka strauji nolaidās. Viņ� attina iesaiņojumu un pārsteigumā noelsās.

Tas bija metāla disks apmēram plaukstas diametrā; tā virsma mirdzēja tik spo�i, it kā tas būtu tikko izgatavots.

' UNANTSUB - United Nations anti-submarine. - Red. piez.

Tas, bez �aubām, bija tīra zelta mirdzums - tāda zelta, kur� attīrīts līdz buljona dzidrumam.

At�ķirībā no daudziem saviem akadēmiskajiem kolēģiem D�eks nekad nemēdza izlikties, ka dārgumi viņu atstāj vien�aldzīgu, un brīdi viņ� ļāvās jūsmai, ko radīja vairāki kilogrami zelta. Kad D�eks pacēla disku pret sauli, no tā atstarojās �il�bino�s gaismas kūlis, it kā atbrīvojot gadu tūksto�iem krātu spēcīgu enerģiju.

D�eka sajūsma pieauga, kad viņ� ieraudzīja, kā saule at�mirdz gravējumos uz diska virsmas. Viņ� nolaida disku zemāk Kostasa ēnā un pārlaida pirkstus padziļinājumiem, kas bija rūpīgi veidoti vienā no izliektajām pusēm.

Centrā atradās interesants taisnleņķa veidojums, kas atgā�dināja lielu H burtu, no kura �ķērssvītras uz leju stiepās īsa līnija, bet katrā malā kā ķemmes zari izvirzījās pa �etrām līni�jām. Diska malā iezīmējās trīs koncentriskas joslas, katra sada�līta divdesmit daļās. Katrā daļā metālā bija iegravēts at�ķirīgs simbols. D�ekam likās, ka ārējais loks satur piktogrammas - simbolus, kas nozīmē kādu vārdu vai frāzi. Jau pirmoreiz uz�metot acis, viņ� saskatīja cilvēka galvu, ejo�u cilvēku, airi, laivu un vārpu kūli. Iek�ējās sadaļas atbilda ārējām, ta�u tajās bija lineāras zīmes, katra - at�ķirīga, ta�u tās vairāk līdzinājās burtiem, nevis piktogrammām.

Kostass stāvēja un vēroja diska pētī�anā iegrimu�o draugu. D�eka acīs dega uguntiņa, kādu Kostass bija redzējis jau agrāk. D�eks pa�laik pieskārās mītu un leģendu apvītajam Varoņu laikmetam, periodam, par kuru uzskatāmi liecināja di�enas pilis un cietok�ņi, grandiozi mākslas darbi un līdz mirdzu�mam uztrīti kaujas iero�i. Viņ� sazinājās ar senajiem cilvē�kiem tādā veidā, kāds bija iespējams vienīgi ar kuģa vraka starpniecību, - turot rokās nenovērtējamu senlietu, kas nebija gājusi bojā, bet saglabājusies līdz kuģa katastrofas brīdim. �o senlietu apvija noslēpums, un D�eks zināja, ka tas viņu dzīs uz priek�u bez atelpas, līdz viņ� būs atrisinājis visas tās glabātās mīklas.

D�eks vairākas reizes apgrozīja rokās disku un atkal aplū�koja tajā iegravētos uzrakstus, domās atgrie�oties iesācējiem paredzētajos kursos rakstības vēsturē. Viņ� atcerējās, ka diska attēls pa elektronisko pastu jānosūta profesoram D�eimsam Dilenam - viņa vecajam padomdevējam Kembrid�as Univer�sitātē un nenoliedzamai pasaules autoritātei sengrieķu rakstu izpētes jomā.

D�eks atdeva disku atpakaļ Kostasam. Abi vīrie�i, acīm sa�jūsmā mirdzot, bridi lūkojās viens otrā. D�eks steidzās pie�vienoties komandai, kas bija sapulcējusies pie aizmugures kāpnēm. Ieraugot zeltu, D�eka degsme bija divkār�ojusies. Lielākos draudus arheoloģijai nozīmē fakts, ka starptautiskie ūdeņi nav nevienas valsts pārziņā. Visi mēģinājumi ieviest vienotu vispasaules jūras likumdo�anu bija cietu�i neveiksmi. Problēmas, kādas radītu kārtības uzturē�ana tik neaptveramā teritorijā, �ķita nepārvaramas. Turpretī tehnoloģijas progress nozīmēja, ka zemūdenes ar distances vadību, kādas tika iz�mantotas, lai meklētu Titāniku, tagad ir tikai mazliet dārgā�kas par automa�īnām. Dziļūdens pētniecība, kas savulaik bija nedaudzu institūtu privilēģija, tagad kļuvusi visiem pieejama un novedusi pie pla�as vēsturisko vietu izpostī�anas. Organi�zēti laupītāji ar jaunāko tehnoloģiju klejoja pa jūras gultni, neliekoties ne zinis par nākamajām paaudzēm. Senlietas, kas uz mū�iem nozuda privātu kolekcionāru krātuvēs. Un SJU ko�mandas darbojās ne tikai pret likumīgajiem jūras dzīļu pēt�niekiem. Salaupītas senlietas bija kļuvu�as par galveno valūtu noziedzīgajā pasaulē.

D�eks palūkojās aug�up uz koordinatora platformu un, kad ar zīmi paziņoja par savu nolūku ienirt, izjuta pazīstamos adrenalīna uzplūdus. Viņ� sāka rūpīgi kārtot savu aprīkojumu, ieregulēja nir�anas datoru un pārbaudīja spiedienu cilindros, rīkodamies metodiski un profesionāli, it kā �ī diena neizceltos ne ar ko īpa�u.

Patiesībā D�eks tik tikko spēja apvaldīt satraukumu.

Moriss Hībermeijers piecēlās un noslaucīja nosvīdu�o pieri. Viņ� ielūkojās pulkstenī. Tuvojās pusdienlaiks un līdz ar to arī - darbadienas beigas. Tuksne�a karstums bija kļuvis ne�cie�ams. Vīrietis iztaisnoja muguru un savieba seju, pēk�ņi sapratis, cik ļoti sāp viss ķermenis pēc piecu stundu pava�dī�anas salīku�ā pozā pār putekļainu tran�eju. Hībermeijers lēni devās uz izrakumu vietas centrālo daļu, lai veiktu savu parasto darbadienas beigu apskati. Ar platmaļu cepuri, ma�zajām, apaļajām brillītēm un �ortiem līdz ceļgaliem viņ� likās nedaudz komisks, atgādinādams kādas senas impērijas celtnieku, - �is necilais ārējais tēls slēpa vienu no pasaules izcilākajiem eģiptologiem.

Moriss Hībermeijers klusēdams vēroja izrakumus, un viņa domas pavadīja pazīstamā kapļu �ķindoņa un - laiku pa lai�kam - kādas ķerras ie�īkstē�anās. Varbūt te pietrūkst Vald�nieku ielejas di�enuma, viņ� prātoja, ta�u te ir daudz vairāk senlietu. Bija nepiecie�ami daudzi neauglīgu meklējumu gadi, līdz tika atrastas Tutanhamona kapenes; turpretī �eit viņi gan�drīz līdz ceļiem brida pa mūmijām, to jau bija atrasts simtiem, un ik dienas, attīrot ejas no smiltīm, viņi atrada vēl citas.

Hībermeijers piegāja pie dziļās bedres, kur viss bija sācies. Pāri tās malai viņ� ielūkojās pazemes labirintā, ko veidoja klintī izkalti tuneļi ar ni�ām, kur gadsimtu gaitā miru�ie bija paliku�i netraucēti, nepiesaistot tik daudzas valdnieku kapa�vietas iznīcināju�o kapeņu aplaupītāju uzmanību. Atklāt ka- takombas bija palīdzējis kāds noklīdis kamielis; nelaimīgais dzīvnieks bija novirzījies no ceļa un pazudis smiltīs sava īpa��nieka acu priek�ā. Dzinējs bija pieskrējis klāt �ai vietai un �ausmās sastindzis, kad ieraudzīja tālu lejā līķu rindas, kuru sejas blenza aug�up viņam pretī, it kā pārmetot par miera traucē�anu viņu svētajā atdusas vietā.

- Visticamāk, �ie cilvēki ir tavi sen�i, - Hībermeijers bija teicis kamieļu dzinējam pēc tam, kad viņ� no Aleksandrijas Arheoloģijas institūta bija ieradies tuksne�a oāzē divsimt ki�lometrus uz dienvidiem. Izrakumi apliecināja, ka viņam bijusi taisnība. Sejas, kas bija tā pārbiedēju�as dzinēju, patiesībā bija izsmalcināti gleznojumi. Da�u kvalitāte bija palikusi ne�pārspēta līdz pat Itālijas renesanses laikam. Tomēr tie bija amatnieku, nevis kāda izcila senlaiku meistara darbi, un mū�mijas nebija di�ciltīgie, bet gan cilvēki no vienkār�ās tautas. Vairums no viņiem bija dzīvoju�i nevis faraonu laikmetā, bet gadsimtos, kad Ēģipte bija pakļauta Grieķijai un Romai. Tas bija arvien pieaugo�as labklājības laiks, kad, ievie�ot monētu kal�anu, cilvēki kļuva bagātāki un jaunā vidus�ķira varēja atļauties zeltītus mūmiju sarkofāgus un greznus apbedī�a�nas rituālus. Viņi bija dzīvoju�i Faijūmā - auglīgajā oāzē, kas pletās se�desmit kilometrus uz austrumiem no nekropoles Nīlas virzienā.

Hībermeijers apcerēja, ka �ie apbedījumi daudz spilgtāk atspoguļo tālaika dzīvi nekā valdnieku nekropole un stāsta par notikumiem, kas ir tikpat aizraujo�i kā tie, par kuriem vēsta Ramzesa vai Tutanhamona mūmijas. �ajā rītā vien viņ� bija atracis kādu audēju ģimeni - vīrieti, vārdā Sets, viņa tēvu un brāli. Kartonā�u - ģip�a un auduma plāksni, kas veidoja zārku virsmas, - rotāja krāsainas tempļa dzīves ainas. Uz�raksts vēstīja, ka abi brāļi biju�i zema ranga kalpotāji Neitas templī Saisā, ta�u tad viņiem uzsmaidījusi veiksme un viņi iesaistīju�ies sava tēva uzņēmumā, kur� tirgojis audumus grie�ķiem. Cik varēja spriest pēc dārgajiem ziedojumiem mūmiju līķautos un zelta folijas maskām, kas klāja sejas, viņi katrā ziņā bija pelnīju�i labi.

-���� Doktor Hībermeijer, domāju, ka jums tas jāredz.

Balss piederēja vienai no Hībermeijera pieredzes bagātāka�jām izrakumu pārraudzēm - ēģiptie�u studentei, kura mācījās pēdējā kursā un, kā cerēja profesors, kādudien ieņems viņa - institūta direktora - amatu. Ai�a Faruka lūkojās aug�up pār bedres malu; viņas patīkamā, tumsnējā seja atgādināja tēlu no pagātnes, it kā pēk�ņi būtu atdzīvojies kāds no mūmiju portretiem.

-��� Jums vajadzēs kāpt lejā.

Hībermeijers nomainīja platmali pret dzeltenu dro�ības ķiveri un uzmanīgi kāpa lejup pa kāpnēm, piepalīdzēdams kādam no vietējiem fellahiem - strādniekiem, kas izrakumu vietā piepelnījās. Ai�a bija noliekusies pār kādu mūmiju smil��akmens ni�ā tikai da�u soļu dziļumā no virsmas. Tā bija viena no kapavietām, ko krītot bija sabojājis kamielis, un Hībermei�jers varēja redzēt, kur terakotas sarkofags bija pārlūzis un tā iek�ā eso�ās mūmijas apvalks pārplēsts.

Viņi atradās izrakumu senākajā daļā - seklā eju mud�eklī, kas veidoja nekropoles sirdi. Hībermeijers no visas sirds cerēja, ka studentei izdevies atrast kaut ko tādu, kas apstiprinātu viņa teoriju, ka kapeņu komplekss izveidots jau tik sen kā sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras jeb vairāk nekā divus gad�simtus pirms tam, kad Aleksandrs Lielais iekaroja Ēģipti.

-��� Nu labi. Kas tad mums te ir? - Hībermeijera vācu akcents pie�ķīra viņa balsij zināmu autoritāti.

Profesors nokāpa no kāpnēm un iespiedās blakus savai asis�tentei, piesargādamies, lai vēl vairāk nesabojātu mūmiju. Abi bija aizsegu�i seju ar vieglu medicīnisko marles masku, lai pasargātu sevi no vīrusiem un baktērijām, kas varētu dusēt līķautos un ko varētu atmodināt karstums un viņu plau�u izdalītais mitrums. Hībermeijers aizvēra acis un viegli no�lieca galvu - tas bija viņa pa�a cieņas izrādī�anas �ests, ko viņ� izmantoja ikreiz, kad atvēra kādu kapeņu nodalījumu.

Pēc tam kad miru�ie bija uzklausīti, profesors alla� raudzījās, lai tie atkal tiktu apbedīti un varētu turpināt savu ceļojumu aizsaulē.

Kad Hībermeijers bija sagatavojies, Ai�a pieregulēja lampu un pasniedzās zārkā, uzmanīgi pa�ķirot nelīdzeno plīsuma vietu, kas līdzīgi lielai rētai �ķērsoja mūmijas vēderu.

- Tikai ļaujiet man to attīrīt!

Ai�a strādāja ar ķirurga precizitāti, pirkstiem izveicīgi ma�nipulējot ar birstītēm un zobu bakstāmajiem, kas bija kārtīgi salikti uz paplātes viņai blakus. Pēc da�ām minūtēm, novākusi sava iepriek�ējā darba atliekas, meitene nolika darbarīkus pie malas un sāniski pakāpās nostāk zārka galvgalī, atbrīvojot vietu Hībermeijeram, lai viņ� varētu visu aplūkot tuvāk.

Profesors pārlaida lietpratīgu skatienu priek�metiem, ku�rus studente bija izņēmusi no mūmijas sveķiem piesūcinātā līķauta, kas cauri gadsimtiem vēl bija saglabājis savu kodīgo aromātu. Viņ� tūlīt pamanīja zelta ba - spārnoto dvēseles sim�bolu, tam blakus - sargājo�os amuletus, kas bija veidoti kob�ras formā. Paplātes vidū stāvēja amulets Quebeh-sennuef -1. s. zarnu sargs. Tam blakus atradās smalka fajansa piespraude, kas bija veidota kā dievs-ērglis ar izplestiem spārniem; silikāta materiāls bija apdedzināts līdz mirdzo�i zaļganai nokrāsai.

Hībermeijers pastūma savu drukno ķermeni garām plauk�tam, līdz atradās tie�i virs iegriezuma apvalkā. Mūmijas ķer�menis bija novietots ar seju pret austrumiem, lai savā simbo�liskajā atdzim�anā varētu sveikt austo�o sauli, - �īs tradīcijas sākums meklējams dziļi cilvēces priek�vēsturē. Zem saplēstā auduma viņ� redzēja pa�as mūmijas rūsas krāsas torsu; āda ap krū�kurvi bija stingri nostiepta un līdzīga pergamentam. Mū�mijas nekropolē nebija sagatavotas tā kā faraonu mūmijas, no kuru ķermeņiem bija izņemti iek�ējie orgāni un tad piepildīti ar balzamējo�iem sāļiem; �eit lielāko darba daļu bija paveicis tuksne�a �āvējo�ais sausums, jo balzamētāji bija izņēmu�i ti�kai gremo�anas orgānus. Romas periodā tika pamesta novārtā pat �ī procedūra. Tuksne�a saglabājo�ie apstākļi arheologiem bija kā Dieva dāvana, tikpat svarīga kā zemūdens izrakumu vietas, un Hībermeijeru nebeidza izbrīnīt tas, kā neizturīgie organiskie materiāli gadu tūksto�iem saglabāju�ies gandrīz ideālā stāvoklī.

-��� Vai redzat? - Ai�a vairs nespēja noslēpt sajūsmu. - Tur, zem jūsu labās rokas.

-���� Ak jā. - Hībermeijera skatienu piesaistīja noplēsta strē�mele mūmijas līķautā, kuras apdriskātā mala gulēja uz vēdera lejasdaļas.

Materiālu klāja sīkas rakstu zīmes. Tas visumā nebija nekas jauns; senie ēģiptie�i bija nenogurdināmi dokumentu glabā�tāji, kas bagātīgi aprakstīja loksnes, kuras izgatavoja, saveļot kopā papirusa niedru �ķiedras. Izlietots papiruss tāpat bija arī ideāls materiāls mūmiju ietī�anai, un to vāca un pārstrādāja balzamē�anas speciālisti. �īs strēmeles alla� izrādījās vērtīgā�kie nekropoles atradumi, un galvenokārt to dēļ Hībermeijers bija uzsācis tik pla�a mēroga izrakumus.

Pa�laik viņu pat tik lielā mērā neinteresēja teksta saturs kā iespēja pēc stila un valodas noteikt mūmijas vecumu. Viņ� saprata Ai�as sajūsmu. Atplēstā mūmija sniedza reto iespēju noteikt tās vecumu tepat. Parasti vajadzēja gaidīt vairākas nedēļas, līdz speciālisti Aleksandrijā rūpīgi kārtu pa kārtai noņēma līķautu.

-��� Tā ir grieķu rakstība, - Ai�a teica, un viņas balsī aizrautība ņēma virsroku pār godbijību. Tagad studente bija saliekusies blakus profesoram, ar matiem skarot viņa plecu, un norādīja uz papirusu.

Hībermeijers pamāja. Meitenei bija taisnība. �is, bez �au�bām, bija vijīgais grieķu raksts, kas ļoti at�ķīrās no faraonu laikmeta vienkār�otajiem hieroglifiem un grieķu un romie�u laiku Faijūmas reģiona koptu raksta.

Zinātnieks jutās apjucis. Kā gan grieķu teksta fragments varēja nonākt pie Faijūmas mūmijas no sestā vai piektā gad�simta pirms mūsu ēras? Septītajā gadsimtā pirms mūsu ēras grieķiem bija atļauts nodibināt tirdzniecības koloniju Naukrā- tijā pie Nīlas attekas Kanopes, ta�u viņu pārvieto�anās zemes iek�ienē tika stingri kontrolēta. Grieķu ietekme Ēģiptē nebija pārāk nozīmīga, līdz Aleksandrs Lielais 332. gadā pirms mūsu ēras to iekaroja, un nebija iedomājams, ka ēģiptie�u doku�menti pirms �ī brī�a būtu rakstīti grieķu valodā.

Hībermeijers pēk�ņi jutās nomākts. Grieķu dokuments Faijūmā, visticamāk, varētu būt no Maķedonijas Ptolemaju dinastijas laikiem, kas sākās ar Aleksandra karavadoni Ptole�maju I Lagusu un beidzās ar Kleopatras pa�nāvību un romie�u iebrukumu 30. gadā pirms mūsu ēras. Kā gan viņ� varēja tā kļūdīties, datējot �o nekropoles daļu? Profesors pagriezās pret Ai�u, un viņa sejā arvien izteiksmīgāk atspoguļojās vil�anās.

-���� Nedomāju, ka man tas patīk. Jāpaskatās tuvāk.

Hībermeijers pievilka grozāmo lampu tuvāk mūmijai. Iz�mantojot birstīti no Ai�as paplātes, viņ� uzmanīgi noslaucīja putekļus no papirusa stūra, atsedzot tik svaigas rakstu zīmes, it kā tās būtu ar spalvu uzrakstītas �odien. Profesors izvilka lupu un aizturēja elpu, pētīdams tekstu. Burti bija mazi un sarakstīti vienlaidus, bez pieturzīmēm. Hībermeijers zināja, ka būs vajadzīgs laiks un liela pacietība, iekams būs iespējams veikt pilnīgu tulkojumu.

Pa�laik svarīgākais bija dokumenta stils. Hībermeijers va�rēja uzskatīt sevi par laimīgu, ka viņam bija iespēja studēt pie profesora D�eimsa Dilena - slavena valodnieka, kura pasnieg�tās zinības atstāja tik neizdzē�amu iespaidu, ka Hībermeijers arvien vēl spēja atcerēties ikvienu sīkumu pat divdesmit ga�dus pēc tam, kad viņ� pēdējo reizi bija studējis seno grieķu kaligrāfiju.

Pēc brī�a profesora sejā atplauka smaids un viņ� pagriezās pret Ai�u.

-���� Varam būt mierīgi. Tas ir pietiekami sens, esmu par to pārliecināts. Piektais, varbūt sestais gadsimts pirms mūsu ēras.

Hībermeijers atviegloti aizvēra acis, un Ai�a viņu strauji apkampa; distance starp studenti un profesoru acumirklī pa�zuda. Meitene jau iepriek� bija noteikusi periodu, jo viņas maģistra darba temats bija seno grieķu uzraksti Atēnās. �ajā jomā Ai�a orientējās labāk nekā Hībermeijers, ta�u studente vēlējās sagādāt savam pasniedzējam atklājuma prieku, apmie�rinājumu par to, ka viņa hipotēze par nekropoles dibinā�anas laiku izrādījusies pareiza.

Hībermeijers vēlreiz uzlūkoja papirusu; viņa domas �au�dījās. No cie�i saspiestā un nepārtrauktā raksta bija skaidrs, ka �is nav administratīvs dokuments - vienkār�s vārdu un skaitļu saraksts. Katrā ziņā tas nebija raksturīgs Naukrātijas tirgoņiem. Vai Ēģiptē �ajā laikposmā atradās arī citi grieķi? Hībermeijeram bija zināms vienīgi par to, ka da�iem zināt�niekiem tika dota retā atļauja piekļūt tempļa arhīviem. Tā sauktais vēstures tēvs Hērodots no Halikarnasas bija apmek�lējis priesterus piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, un tie bija viņam pastāstīju�i daudzas brīnumainas lietas par pasauli pirms konflikta starp grieķiem un persie�iem, kas bija viņa grāmatas galvenais temats. Arī agrāk Ēģipti bija apmeklēju�i grieķi, galvenokārt Atēnu valstsvīri un mācīti vīri, ta�u par �iem apmeklējumiem gandrīz nekad netika rakstīts un nebija saglabājies neviens no viņu ziņojumu oriģināliem.

Hībermeijers neuzdro�inājās izteikt savas pārdomas Ai�ai, apzinoties jezgu, kādu izraisītu priek�laicīgs paziņojums, kas līdzīgi me�a ugunsgrēka liesmām izplatītos starp sensācijas alksto�ajiem �urnālistiem. Ta�u profesors tik tikko spēja sa�valdīties. Vai tie�ām viņi būtu atradu�i kādu sen zudu�u seno laiku vēstures ratu ass tapu?

Gandrīz visa literatūra, kas saglabājusies no antīkajiem laikiem, bija pazīstama tikai no viduslaiku kopijām - manu�skriptiem, ko pacietīgi bija pārrakstīju�i mūki klosteru cel�lēs pēc Romas impērijas sabrukuma rietumos. Vairums seno manuskriptu bija sairu�i pī�ļos vai arī tos bija iznīcināju�i iekarotāji un reliģiskie fanātiķi. Ilgus gadus zinātnieki bija loloju�i cerības, ka Ēģiptes tuksnesis varētu atklāt zudu�us tekstus, rakstu pieminekļus, kas radītu apvērsumu seno laiku vēsturē. Ta�u visvairāk viņi sapņoja par kaut ko tādu, kas va�rētu būt saglabājis Ēģiptes priesteru - zinātnieku gudrību. Hē- rodota un viņa priek�te�u apmeklēto tempļu rakstu krātuves glabāja liecības par notikumiem, kas norisinājusies pirms dau�dziem tūksto�iem gadu, līdz aizsākusies senā vēsture.

Hībermeijers satraukti pārcilāja prātā iespējas. Vai �is bija oriģināls ziņojums par ebreju klejojumiem - dokuments, kam vajadzētu atrasties blakus Vecajai Derībai? Vai varbūt vēstī�jums par bronzas laikmeta beigām vai - par pasauli pirms Tro�jas kara? Tas varētu arī vēstīt par vēl senāku vēsturi, pierādot, ka ēģiptie�i ne tikai tirgojās ar bronzas laikmeta Krētu, bet patie�ām būvēja grandiozās pilis. Ēģiptie�u valdnieks Mīnojs? �ī doma Hībermeijeram likās ārkārtīgi vilino�a.

Atpakaļ realitātē viņam lika atgriezties Ai�a, kas bija turpi�nājusi attīrīt papirusu un tagad norādīja viņam uz mūmiju.

-���� Paskatieties!

Studente bija darbojusies gar papirusa malu, kur tā rēgojās no nebojātā līķauta. Viņa piesardzīgi pacēla auduma sloksni un norādīja ar birstīti.

-��� Tas ir kaut kāds simbols, - meitene teica.

Tekstu pārrāva savāds perpendikulāru līniju zīmējums, kura daļu joprojām slēpa audums. Tas izskatījās kā dārza grābekļa zari ar �etrām izvirzītām līnijām.

-��� Ko jūs par to domājat?

-��� Nezinu, - Hībermeijers aprāvās, negribēdams savas stu�dentes priek�ā izskatīties pēc nejēgas. - Tas varētu būt kāds ciparu veidojums, varbūt atvasināts no ķīļraksta. - Viņ� cen�tās atsaukt atmiņā Tuvo Austrumu māla plātnītēs iespiestajos agrīnajos rakstos attēlotos ķīļveida simbolus.

-���� �eit. Tas varētu dot kādu norādi. - Profesors paliecās uz priek�u, līdz viņa seja atradās tikai da�as collas no mūmijas, un viegli nopūta putekļus no teksta, kas turpinājās zem sim�bola. Starp simbolu un tekstu atradās viens vienīgs vārds, kura grieķu burti bija lielāki nekā rakstu zīmju turpinājums uz pārējā papirusa gabala.

-����� Domāju, ka varu to izlasīt, - Hībermeijers purpināja. - Izņem no manas aizmugurējās kabatas piezīmju blociņu un pieraksti burtus tādā secībā, kā es tos sauk�u.

Ai�a darīja, kā likts, un notupās blakus zārkam ar zīmuli kaujas gatavībā, glaimota, ka pasniedzējs uzticas viņas spējai pierakstīt burtus.

-���� Nu labi. Uz priek�u. - Hībermeijers pieklusa un pacēla lupu. - Pirmais burts ir alfa. - Viņ� ieņēma citu pozu, lai varētu labāk redzēt. - Tad tau. Tad atkal alfa. Nē, nosvītro. Lambda. Pēc tam atkal alfa.

Par spīti ēnai ni�ā, sviedri plūda pa zinātnieka pieri. Viņ� mazliet pavirzījās atpakaļ, lai tie neuzpilētu uz strēmeles.

-���� Nī. Tad atkal tau. Jota, man �ķiet. Jā, noteikti. Un tagad pēdējais burts. - Neatrāvis skatienu no papirusa, Hībermeijers uz paplātes sataustīja nelielu pinceti un ar to pacēla līķauta daļu, kas aizsedza vārda beigas. Viņ� vēlreiz viegli uzpūta tekstam.

-��� Sigma. Jā, sigma. Un tas ari viss. - Hībermeijers izslējās taisni. - Labi. Kas mums sanācis?

Patiesībā viņ� to bija zinājis jau kop� tā brī�a, kad ieraudzīja vārdu, ta�u prāts atteicās aptvert to, ko redzēja acis. Tas pār�spēja visus viņa pārdro�ākos sapņus; tā bija iespēja, kas sak�ņojās iztēlē tik dziļi, ka vairums zinātnieku to pirmajā brīdī vienkār�i nespētu aptvert.

Abi apstulbu�i lūkojās piezīmju grāmatiņā, vienkār�ais vārds bija pārņēmis viņus kā burvestība, viss pārējais pēk�ņi pagaisa un zaudēja nozīmi.

-��� Atlantis. Atlantīda. - Hībermeijera balss skanēja kā vārgs �uksts.

Viņ� aizgriezās, vairākas reizes samirk�ķināja acis un atkal pievērsās blociņam. Vārds vēl joprojām atradās turpat. Domas pēk�ņi sāka drud�aini darboties, izvelkot no atmiņas visu zi�nāmo un cen�oties to apkopot.

Pieredze, ko deva zinātnē pavadītie gadi, lika viņam sākt ar pa�u neapstrīdamāko, lai sākumā mēģinātu ievietot �o at�klājumu parastajos rāmjos.

Atlantīda. Hībermeijers vērās tuk�umā. Senajiem cilvēkiem �is stāsts ierindotos viņu radī�anas mīta beigās, kad Gigantu laikmets atkāpās, lai dotu vietu Pirmajam cilvēku laikmetam.

Varbūt papirusā bija vēstīts par �o leģendāro zelta laikmetu, par Atlantīdu, kuras saknes nestiepjas vis vēsturē, bet gan mītā.

Hībermeijers ielūkojās zārkā un klusējot pa�ūpoja galvu. Tas ta�u nevarēja būt tiesa. �ī vieta, �is laiks. Pārāk daudz sakritību. Intuīcija nekad nebija viņu pievīlusi, un tagad viņ� to izjuta spēcīgāk nekā jebkad.

Hībermeijeram �ķita, ka acu priek�ā sagrūst pazīstamā, reālā pasaule, kurā ir mūmijas un faraoni, priesteri un tempļi. Tagad viņ� spēja domāt vienīgi par iztēli un milzīgajām pūlēm, kas tika ziedotas seno laiku pagātnes atjauno�anai, - �ī ēka pēk�ņi likās tik trausla un nedro�a.

Jocīgi, prātoja profesors, bet iespējams, ka kamielis būs atbildīgs par jebkad veikto di�āko arheoloģisko atklājumu.

-��� Ai�a, es gribu, lai tu sagatavo �o zārku tūlītējai aizve�anai. Aizpildi iedobi ar putām un aizzīmogo. - Hībermeijers atkal jutās kā izrakumu vietas vadītājs, un milzīgā atbildības iz�jūta par grandiozo atklājumu pārvarēja da�u pēdējo minū�u puicisko aizrautību. - �odien tas jāiekrauj kravas ma�īnā un jāaizved uz Aleksandriju, un es gribu, lai tu brauc līdzi. Parū�pējies par parasto bruņoto apsardzi, ta�u nevajag neko īpa�u, jo es negribu piesaistīt lieku uzmanību.

Viņi vienmēr atcerējās draudus, ko radīja mūsdienu kapeņu aplaupītāji, maitu ērgļi cilvēku izskatā, kas slapstījās kāpās ap izrakumu vietu un kļuva arvien nekaunīgāki savos centienos nozagt kaut mazāko nieciņu.

-���� Un, Ai�a, - profesors bilda, un pēk�ņi viņa seja kļuva ārkārtīgi nopietna. - Zinu, ka varu tev uzticēties un ka tu neizdvesīsi ne zilbes par �o atradumu nevienam, pat mūsu kolēģiem un draugiem komandā ne.

Hībermeijers atstāja Ai�u un kāpa aug�up, pēk�ņi sajuz�dams, cik ļoti situācijas ārkārtīgais dramatiskums viņu no�gurdinājis. Profesors devās pāri izrakumu laukumam, nedaudz grīļodamies svelmējo�ās saules staros, nelikdamies ne zinis par racējiem, kas joprojām pacietīgi gaidīja, kad viņ� nāks pārbaudīt darbu. Hībermeijers iegāja izrakumu vadītāja būdā un smagi atslīga blakus satelīttelefonam. Noslaucījis seju un uz mirkli pievēris acis, viņ� sakoncentrējās, ieslēdza aparātu, sastādīja numuru, un drīz austiņās atskanēja balss, sākumā - spraksto�a, bet pēc tam, kad profesors pieregulēja antenu, - skaidrāka.

- Labdien, jūs esat piezvanījis uz Starptautisko Jūras uni�versitāti. Ar ko varu jums pakalpot?

Hībermeijers strauji atsaucās no satraukuma aizsmaku�ā balsī: - Hallo, te Moriss Hībermeijers no Ēģiptes. Tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu, tūlīt savienojiet mani ar D�eku Hovardu.

Vecās ostas ūdeņi laiski �ļakstījās pret molu, un katrs vil�nis ievilka joslas plīvojo�ajās jūraszālēs, kas pletās tik tālu, cik vien skatiens sniedza. Visā akvatorijā zvejnieku laivu rin�das mirdzot �ūpojās pusdienas saulē. D�eks Hovards piecēlās un piegāja pie balustrādes; brīze purināja tum�os matus, un iedegu�ās sejas vaibsti liecināja par bronzas laikmeta kuģa vraka meklējumos pavadītajiem mēne�iem. Viņ� atspiedās pret margām un nolūkojās dzirksto�ajā ūdenī. Reiz �ī bija senā Aleksandrijas osta, ar kuras krā�ņumu varēja mēroties vie�nīgi Kartāga un pati Roma. �eit buras uzvilka un no �ejienes ceļā devās labības vedēju flotes - platvēderaini tirdzniecības kuģi, kas Ēģiptes lauku veltes nogādāja miljoniem Romas iedzīvotāju. Tāpat no �ejienes bagāti tirgoņi nosūtīja zelta un sudraba lādes pāri tuksnesim uz Sarkano jūru un vēl tā�lāk; pretī tie saņēma Austrumu bagātības, vīraku un mirres, lazurītu, safīrus un perlamutru, zīdu un opiju. To visu atveda vētrās rūdīti jūrasbraucēji, kas uzdro�inājās būrāt pa musonu ceļu no Arābijas un tālās Indijas.

D�eks palūkojās uz masīvo akmens pamatni desmit met�rus zemāk. Pirms divtūksto� gadiem tur atradās viens no pa�saules brīnumiem - leģendām apvītā Aleksandrijas bāka. To iesvētīja Ptolemajs II Filadelfs 285. gadā pirms mūsu ēras - nieka piecdesmit gadus pēc tam, kad pilsētu bija nodibinājis Aleksandrs Lielais. Bāka slējās simt metrus augstāk par Lielo Gizas piramīdu. Pat mūsdienās, vairāk nekā se�us gadsimtus pēc tam, kad bāka sagruva zemestrīcē, tās pamati arvien vēl saglabāju�ies kā viens no senās pasaules brīnumiem. Sienas bija pārbūvētas par viduslaiku cietoksni, un celtne tagad kal�poja kā Aleksandrijas Arheoloģijas institūta, mūsdienu gal�venā Ēģiptes grieķu-romie�u perioda pētījumu centra, galvenā mītne.

Bākas atliekas joprojām bija izkaisītas pa ostas gultni. Tikai nedaudz zem ūdens līmeņa gulēja milzīga bloku un kolonnu kaudze; to masīvās formas jaucās ar sadragātām valdnieku un valdnie�u, dievu un sfinksu skulptūrām. D�eks pats bija atklā�jis vienu no pa�ām iespaidīgākajām - milzīgu statuju, kas bija sabrukusi jūras gultnē kā Ozimandijs, valdnieku valdnieks - apgāztu Ramzesa II tēlu, ko tik slavenu bija padarījis �ellijs. D�eks bija uzstājis, ka skulptūras jāreģistrē un jāatstāj dzelmē glu�i kā to poētiskās līdzinieces tuksnesī.

D�eks ar prieku vēroja, kā pie zemūdeņu ostas veidojas apmeklētāju rinda, kas liecināja, cik lielu interesi izraisa zem�ūdens parks. Ostas pretējās puses siluetā dominēja futūristiskā Aleksandrijas bibliotēka - rekonstruētā senatnes grāmatu krā�tuve, vēl viena saikne ar slaveno pagātnes mantojumu.

-���� D�ek! - Apsprie�u telpas durvis atsprāga vaļā, un uz balkona parādījās drukns stāvs. D�eks pagriezās, lai apsveiktu ienācēju.

-���� Profesors Hībermeijera kungs! - D�eks pasmaidīja un pastiepa roku. - Nespēju noticēt, ka jūs likāt man mērot �o ceļu, lai aplūkotu mūmijas līķauta gabalu.

-���� Es jau zināju, ka Senā Ēģipte beidzot tevi aizraus.

Abi vīrie�i Kembrid�ā bija studēju�i tie�i vienā un tajā pa�ā laikā, un viņu sāncensība bija devusi ierosmi abu kopīgajai kaislībai uz antīko pasauli. Hovards zināja, ka Hībermeijera ārējā atturība slēpj ļoti asu prātu, bet viņ� savukārt prata izlauzties cauri D�eka atturībai. Pēc tik daudziem projektiem citās pasaules malās D�eks dedzīgi vēlējās atkal sacensties ar savu seno studiju biedru. Kop� studiju laikiem Hībermei�jers nebija pārāk mainījies, un viņu domstarpības par Ēģiptes ietekmi uz Grieķijas civilizāciju patiesībā veidoja būtisku abu draudzības sastāvdaļu.

Aiz Hībermeijera muguras stāvēja gados vecāks vīrs, ģēr�bies nevainojamā gai�ā uzvalkā ar tauriņu un ar pārsteidzo�i asu skatienu aiz sirmu matu �ķipsnas. D�eks piegāja viņam klāt un sirsnīgi sarokojās ar abu pasniedzēju profesoru D�eimsu Dilenu.

Dilens pakāpās malā un ielaida pa durvīm vēl divus cil�vēkus.

-���� D�ek, nedomāju, ka esi ticies ar doktori Svetlanovu.

Sieviete ar vērīgām zaļām acīm pasmaidīja, paspie�ot D�e�ka roku. - Lūdzu, sauciet mani par Katju. - Lai gan angliski viņa runāja ar akcentu, tomēr nevainojami - pateicoties des�mit Amerikā un Anglijā pavadītajiem gadiem, pēc tam, kad zinātniecei beidzot atļāva izbraukt no Padomju Savienības. D�eks bija dzirdējis par Katju, ta�u nebija varējis iedomāties, ka izjutīs pret viņu tik pēk�ņas simpātijas. Parasti viņ� spēja pilnībā koncentrēties uz jaunu atklājumu, ta�u �oreiz notika citādi. Viņ� nevarēja novērst no sievietes skatienu.

-��� D�eks Hovards, - viņ� atbildēja, aizkaitināts, ka bija ļāvis sev aizrauties; tikmēr doktores Svetlanovas vēsais un uzjaut�rinātais skatiens �ķita viņu caururbjam.

Katjas garie, melnie mati noviļņoja, kad viņa pagriezās, lai iepazīstinātu ar savu kolēģi. - Un �ī ir mana asistente Olga Ivanovna Borceva no Maskavas Paleogrāfijas institūta.

Katjas Svetlanovas izsmalcinātais un elegantais tērps lie�cināja par labu gaumi un aristokrātisku izcelsmi, turpretim Olgas sen�i dro�i vien bija krievu zemnieki. Viņa mazliet atgā�dināja Lielā Tēvijas kara propagandas tēlu, nodomāja D�eks, - vienkār�a un bezbailīga, stipra kā vīrietis. Olga bija apkrāvu�sies ar grāmatām, tomēr cie�i ielūkojās D�eka acīs, kad viņ� pastiepa roku.

Kad oficiālā iepazī�anās bija beigusies, Dilens pavadīja visus uz apsprie�u telpu. Tie�i viņam vajadzēja vadīt sanāksmi, jo

Hībermeijers bija atteicies no savas parastās vadītāja lomas, respektējot vecākā kolēģa pieredzi un nopelnus.

Visi apsēdās pie galda. Olga saudzīgi nolika grāmatu kalnu blakus Katjai un tad ieņēma vietu uz viena no krēsliem, kas bija sarindoti pie telpas aizmugures sienas.

Hībermeijers sāka runāt, soļodams �urpu turpu telpas galā un ilustrēdams savu stāstījumu ar diapozitīviem. Viņ� sniedza īsu pārskatu par atklājuma apstākļiem un pastāstīja, ka tikai pirms divām dienām zārks pārvests uz Aleksandriju. Kop� �ī brī�a speciālisti bija strādāju�i dienu un nakti, lai iztītu mū�miju un atbrīvotu papirusu. Profesors apstiprināja, ka nav citu rakstisku fragmentu un ka papiruss bijis tikai da�us centimet�rus garāks par to, kas bija redzams izrakumu laikā.

Atradums bija novietots zem stikla plāksnes uz galda - aptuveni trīsdesmit centimetrus gara un uz pusi tik plata sloksne, kuras virsmu, izņemot pārrāvumu vidū, blīvi klāja rakstu zīmes.

-��� Ārkārtēja sagadī�anās, ka kamielim vajadzēja spert kāju tie�i tur, - Katja teica.

-��� Tas ir ārkārtēji, un arheoloģijā tā atgadās bie�i, - D�eks pamāja Katjai, un abi pasmaidīja.

-���� Vairums lielo atklājumu ir veikti nejau�ības dēļ, - Hī�bermeijers turpināja, nepievērsdams abiem uzmanību. - Un atcerieties, mums ir vēl simtiem mūmiju, ko atvērt. �is bija tie�i tāds atklājums, uz kādu es cerēju, un tādu var būt vēl daudz.

-���� Brīni�ķīgas izredzes, - Katja piekrita.

Dilens paliecās pār galdu, lai paņemtu projektora distances vadības pulti. Viņ� izklāja papīru kaudzi, kuru bija izņēmis no savas mapes Hībermeijera runas laikā.

-��� Draugi un kolēģi, - viņ� iesāka, lēni pētīdams ieinteresētās un gaido�ās sejas. - Mēs visi zinām, kāpēc atrodamies �eit.

Visu uzmanību piesaistīja ekrāns telpas attālajā galā. Tuks�ne�a nekropoles attēlu nomainīja papirusa tuvplāns. Tagad ekrānu pildīja vārds, kur� tik ļoti bija piesaistījis Hībermeijera uzmanību tuksnesī.

-���� Atlantīda, - D�eks noelsās.

-��� Man jālūdz jūs būt pacietīgiem. - Dilens nopētīja sejas, apzinādamies, cik ļoti �ie cilvēki vēlas dzirdēt viņa un Katjas veikto teksta tulkojumu. - Pirms runāju, es vēlētos, lai doktore Svetlanova sniegtu mums pārskatu par Atlantīdas leģendu, kāda tā mums ir zināma pa�laik. Lūdzu, Katja.

-���� Labprāt, profesor.

Abi bija sadraudzēju�ies tolaik, kad Katja Dilena vadībā studēja Kembrid�ā. Nesen viņi kopā bija apmeklēju�i Atēnas pēc tam, kad pilsētu bija izpostījusi spēcīga zemestrīce. Tā radīja plaisu Akropolē un atsedza klintī iekaltu katakombu labirintu, kas glabāja sen zudu�o senās pilsētas arhīvu. Katja un Dilens bija uzņēmu�ies atbildību publicēt tekstus, kas lie�cināja par grieķu atklājumiem ārpus Vidusjūras reģiona. Tikai pirms da�ām nedēļām viņu fotogrāfijas rotāja preses izde�vumu pirmās lappuses visā pasaulē; sekoja preses konference, kurā abi skaidroja, kā grieķu un ēģiptie�u dēkaiņu ekspedīcija bija �ķērsojusi Indijas okeānu līdz pat Dienvidķīnas jūrai.

Ari Katja bija viena no pasaules lielākajām speciālistēm jautājumos par Atlantīdas leģendu un bija paņēmusi līdzi at�tiecīgo seno tekstu kopijas. Viņa paņēma divas nelielas grā�matiņas un at�ķīra iezīmētas lappuses.

-���� Kungi, atļaujiet man sākumā paust savu prieku par to, ka esmu uzaicināta uz �o simpoziju. Maskavas Paleogrāfijas institūtam tas ir liels gods. Cerams, ka vēstures pētnieku starp�tautiskā sadarbība kļūs arvien pla�āka.

Ap galdu atskanēja atzinīga murdoņa.

-��� Izteik�os īsi. Vispirms - varat dro�i aizmirst gandrīz visu, ko jebkad esat dzirdēju�i par Atlantīdu.

Sieviete bija pieņēmusi nopietnas zinātnieces stāju, no �ķel- mīguma acīs vairs nebija ne vēsts, un D�eks secināja, ka ir pilnībā koncentrējies uz visu, ko tagad klausīsies.

-��� Jūs dro�i vien domājat, ka Atlantīda ir vispasaules le�ģenda, kāda sena vēstures epizode, kas daļēji atspoguļota daudzās at�ķirīgās kultūrās un kas saglabājusies mītos un leģendās visā pasaulē.

-��� Kā teiksmas par Lielajiem Grēku plūdiem, - D�eks iestar�pināja.

-���� Tie�i tā. - Katja ar mazliet ironisku interesi ieskatījās D�eka acīs. - Ta�u jums nebūtu taisnība. Ir tikai viens avots. - Runājot viņa paņēma abas grāmatiņas. - Senais grieķu filozofs Platons.

Pārējie atslīga ērtāk krēslos un klausījās.

-���� Platons dzīvoja Atēnās no 427. līdz 347. gadam pirms mūsu ēras, vienu paaudzi pirms Hērodota, - Katja stāstīja. - Jaunekļa gados Platons noteikti bija dzirdējis par oratoru Periklu, apmeklējis Eiripīda, Eshila un Aristofana teātra izrā�des, redzējis, kā Akropolē tiek celti grandiozie tempļi. Tas bija klasiskās Grieķijas slavas laikmets, di�ākais mums zināmais civilizācijas uzplaukuma periods.

Katja nolika grāmatas un atvēra tās. - �īs abas grāmatas ir pazīstamas kā "Tīmajs" un "Kritijs". Tie ir iztēlē radīti dialogi starp vīriem ar �ādiem vārdiem un Platona skolotāju Sokrātu, par kura gudrību mūsdienās var spriest tikai no viņa skolnieka rakstiem.

-��� �eit, iedomātā sarunā, Kritijs stāsta Sokratam par varenu civilizāciju, kas iznākusi no Atlantijas okeāna pirms deviņiem tūksto�iem gadu. Atlanti bija jūras dieva Poseidona pēcte�i. Kritijs stāsta Sokratam:

"Bija sala, kas atradās pie �auruma, ko jūs saucat parHērakla stabiem; �ī sala bija lielāka par Lībiju un Āziju kopā. �ajā Atlan�tīdas salā bija liela un brīnumaina impērija, kas valdīja pār �o salu un vairākām citām, kā arī pār daļu kontinenta, un bez tam Atlantīdas ļaudis bija pa/c/āvu�i Lībijas daļas ap Hērakla stabiem līdz pat Ēģiptei un Eiropā - līdz pat Tirānijai. �is varenais spēks, apvienojies vienā veselumā, centās pakļaut uzreiz jūsu un mūsu zemi, un visu reģionu ap �aurumu."

Katja paņēma otru sējumu, uz mirkli paceļot skatienu. - Lī- bija ir Āfrikas senais nosaukums, Tirēnija - Itālijas vidiene, un Hērakla stabi - Gibraltāra �aurums. Ta�u Platons nebija ne ģeogrāfs, ne vēsturnieks. Viņa grāmatu temats bija monumen�tālais kar� starp atēnie�iem un atlantie�iem, kurā, protams, uzvarēja atēnie�i, ta�u tikai pēc tam, kad bija izglābu�ies no ārkārtīgi lielām briesmām.

Katja atkal ielūkojās tekstā.

-���� Un tagad kulminācija, leģendas kodols. �ie da�i pēdējie teikumi ir spīdzināju�i zinātniekus vairāk nekā divtūksto� ga�dus un novedu�i neskaitāmos strupceļos.

"Betpēc tam notika briesmīgas zemestrīces un plūdi; un vienas nelaimīgas dienas un nakts laikā visu jūsu kareivīgo vīru miesas iegrima zemē, un līdzīgi jūras dzīlēs nogrima Atlantīdas sala."

Katja aizvēra grāmatu un zobgalīgi pavērās D�ekā. - Ko jūs cerētu atrast Atlantldā?

D�eks sev neraksturīgi vilcinājās, apzinoties, ka �ī sieviete pirmoreiz mēģina izdibināt viņa zinātnieka potenciālu. - At�lantīda vienmēr ir nozīmējusi vairāk nekā tikai zudu�u civi�lizāciju, - viņ� atbildēja. - Senajiem cilvēkiem tā atgādināja par kritu�o godību, par di�enumu, ko pazudināja iedomība un lepnība. Katram laikmetam ir savas fantāzijas par Atlantīdu. Hs vienmēr saistās ar neredzētas greznības pasauli, kas met savu ēnu pār visu vēsturi. Nacistiem tā bija pārcilvēku dzim��anas vieta, sākotnējā ārie�u mājvieta, kas mudināja izmisīgi meklēt rases ziņā tīrus pēcte�us visā pasaulē. Pārējiem tas bija Ēdenes dārzs, Zaudētā paradīze.

Katja pamāja un klusi turpināja: - Ja �ajā stāstā ir daļa patiesības, ja papiruss sniegs mums vēl kādas norādes, tad varbūt mēs spēsim atrisināt vienu no senās vēstures lielāka�jiem noslēpumiem.

Iestājās klusums, klāteso�ajiem uzlūkojot citam citu, viņu sejās atspoguļojoties atzinībai un vāji slēptai sajūsmai.

-���� Paldies, Katja. - Dilens piecēlās, acīmredzot juzdamies ērtāk, ja varēja runāt stāvus. Viņ� bija pieredzējis lektors, pie�radis pie klausītāju uzmanības.

-��� Domāju, ka Atlantīdas leģenda nav vēsture, bet alegorija. Platona mērķis bija iegūt vairākas morāles mācības. Grāmatā "Timajs" kārtība triumfē pār haosu kosmosa veido�anās pro�cesā. "Kritijā" cilvēki, kuriem piemīt pa�disciplīna, mērenība un cieņa pret likumu, triumfē pār lepniem un iedomīgiem ļaudīm. Konflikts ar Atlantīdu tika pieminēts, lai parādītu, ka atēnie�i vienmēr biju�i izlēmīgi cilvēki, kuri beigu beigās uzvarētu jebkurā karā. Pat Platona skolnieks Aristotelis uzska�tīja, ka Atlantīda nekad nav pastāvējusi. - Dilens atbalstījās ar rokām pret galdu un paliecās uz priek�u.

-��� Es domāju, ka Atlantīda bija politiska fabula. Platona vēs�tījums par to, kā viņ� nonācis līdz �im stāstam, ir patvaļīga fantāzija, līdzīgi Svifta ievadam grāmatā "Gulivera ceļojumi", kurā tiek uzrādīts avots, kur� ir iespējams, ta�u kuru nemū��am nevar pārbaudīt.

D�eks zināja, ka Dilens pa�laik uzstājas glu�i kā sātana advokāts. Viņ� vienmēr sajūsminājās par sava vecā profesora runas mākslu, kas bija izkopta pasaules izcilākajās universi�tātēs pavadītajos gados.

-��� Būtu lietderīgi, ja jūs īsi raksturotu �o Platona avotu, - Hībermeijers ieminējās.

-��� Protams. - Dilens ielūkojās savās piezīmēs. - Kritijs bija Platona vecvectēvs. Kritijs apgalvo, ka viņa pa�a vecvectēvs stāstu par Atlantīdu dzirdējis no slavenā Atēnu likumu veido�tāja Solona, kur� savukārt noklausījies to no kāda veca ēģip�tie�u priestera Saisā Nīlas deltā.

D�eks prātā veica ātru aprēķinu. - Solons dzīvoja aptuveni no 640. līdz 560. gadam pirms mūsu ēras. Templī viņu uzņemtu tikai gadījumā, ja viņ� būtu godājams zinātnieks. Tātad - ja mēs sprie�am, ka viņ� apmeklējis Ēģipti kā padzīvojis virs, ta�u ne pārāk vecs, lai ceļotu, tad �ī tik�anās varētu būt no�tikusi sestā gadsimta sākumā pirms mūsu ēras, teiksim, 590. vai 580. gadā.

-��� Tas ir, ja mēs sastopamies ar faktu, nevis izdomājumu. Es vēlētos uzdot jautājumu. Kā tas var būt, ka tik ievērojams stāsts nebija zināms pla�āk? Hērodots apmeklēja Ēģipti piektā gadsimta vidū pirms mūsu ēras, aptuveni pusgadsimtu pirms Platona laika. Viņ� bija nenogurdināms pētnieks, īsta �agata, kas kāri tvēra ikkatru sīkumu, un viņa darbs ir saglabājies visā pilnībā. Tomēr tur nav ne vārda par Atlantīdu. Kāpēc?

Dilens pārlaida skatienu telpā sēdo�ajiem, pakavējoties pie katra no tiem. Viņ� apsēdās. Pēc brī�a piecēlās Hībermeijers un nostājās aiz sava krēsla.

-��� Man �ķiet, ka es varu atbildēt uz tavu jautājumu. - Viņ� ieturēja nelielu pauzi. - Pasaulē raksturīga tendence uzlūkot vēstures zinā�anas kā universālu bagātību. Protams, ir izņē�mumi un mēs visi zinām, ka ar vēsturi var manipulēt, ta�u vispār neko būtisku ilgsto�i nav iespējams paturēt noslēpumā. Nu, lūk, ta�u Senajā Ēģiptē viss bija citādi.

Pārējie uzmanīgi klausījās.

-���� At�ķirībā no Grieķijas un Tuvajiem Austrumiem, kuru kultūras aizslaucīja sve�inieku iebrukumi, Ēģiptē pastāvēja seno zinā�anu glabā�anas tradīcija, kas bija sākusies agrīnajā bronzas laikmetā, agrīnajā dinastiju periodā ap 3100. gadu pirms mūsu ēras. Da�i pat uzskata, ka tā sākusies vēl senāk, ar pirmo zemkopju iera�anos gandrīz �etrus tūksto�us gadu agrāk.

Ap galdu atskanēja ieinteresēta murdoņa.

-���� Tomēr Solona laikā piekļūt �īm senajām gudrībām bija arvien grūtāk. It kā tās būtu sadalītas mazos gabaliņos, kā no daļām saliekams attēls, tad iesaiņotas un noglabātas. - Hīber�meijers pieklusa, pats priecādamies par savu salīdzinājumu. - Gudrības nonāca daudzos da�ādos tempļos un tika veltītas daudziem da�ādiem dieviem. Priesteri pa�aizliedzīgi sargāja katrs savu zinā�anu fragmentu kā pa�i savus dārgumus. Sve�i�niekiem tās varēja atklāties tikai kādas neticamas sagadī�anās dēļ, pateicoties dievu zīmei. Dīvainā kārtā, - Hībermeijers pie�bilda, pamirk�ķinājis ar aci, - �ādas zīmes visbie�āk parādījās tad, ja kāds interesents piedāvāja atlīdzību, parasti zeltā.

-��� Tātad zinā�anas bija iespējams nopirkt? - D�eks jautāja.

-���� Jā, bet, tikai daudziem apstākļiem sakrītot, īstajā mē�ne�a dienā, kad, vadoties pēc citām zīmēm un pareģojumiem, nenotika nekādi reliģiski svētki. Ja viss nebija, kā nākas, tad zinā�anu kārotājs tika atraidīts pat tad, ja viņ� ieradās ar pilnu kuģi zelta.

-���� Tātad Atlantīdas leģenda varētu būt zināma tikai vienā templī un izstāstīta tikai vienam grieķim.

-���� Tie�i tā, - Hībermeijers godbijīgi pamāja D�ekam. - Ti�kai da�iem grieķiem ir laimējies iekļūt kāda tempļa rakstu krātuvē. Priesteri ar aizdomām uzlūkoja tādus cilvēkus kā Hērodots, kuri bija pārlieku ziņkārīgi un nekritiski, ceļojot no tempļa uz templi. Da�kārt Hērodotam tī�ām tika sniegta dezinformācija, pārspīlēti un nepatiesi stāsti. Kā mēdzat teikt jūs, angļi, viņu vazāja aiz deguna.

Pa�as vērtīgākās zinā�anas bija pārāk svētas, lai tās uz�ticētu papīram. Tās tika nodotas no mutes mutē, no viena augstā priestera citam. Vairums to nomira kopā ar pēdējiem priesteriem, kad grieķi slēdza tempļus. Tas mazumiņ�, kas bija uz papīra, zuda romie�u laikos, kad 48. gadā pirms mūsu ēras pilsoņu kara laikā tika nodedzināta Aleksandrijas biblio�tēka, un atjaunoto bibliotēku piemeklēja tāds pats liktenis, kad imperators Teodosijs 391. mūsu ēras gadā pavēlēja iz�nīcināt visus atliku�os pagānu tempļus. Pateicoties norādēm līdz mūsdienām izdzīvoju�ajos senajos tekstos, kaut kas no zudu�ā mums jau ir zināms. Piteja Jūrasbraucēja "Ģeogrāfija". Imperatora Klaudija "Pasaules vēsture". Trūksto�ie Galēna un Celza sējumi. Di�eni vēstures un zinātnes darbi, farmācijas zinātnes apkopojumi, kas neiedomājami būtu veicināju�i me�dicīnas attīstību. Mēs tik tikko spējam apjaust ēģiptie�u sle�penās zinā�anas, kurām bija lemts tas pats liktenis.

Hībermeijers apsēdās, un atkal ierunājās Katja.

-����� Es gribētu ierosināt alternatīvu hipotēzi. Es domāju, ka Platons stāstīja patiesību par savu avotu. Ta�u kaut kāda iemesla dēļ Solons neuzrakstīja pārskatu par savu apmeklē�jumu. Vai priesteri bija viņam to aizliegu�i?

Katja paņēma grāmatas un turpināja: - Es uzskatu, ka Platons ņēma viņam zināmos kailos faktus un pielāgoja tos saviem mērķiem. �eit es daļēji piekritu profesoram Dilenam.

Platons pārspīlēja, tēlojot Atlantīdu kā daudz tālāku un bijību iedveso�u vietu, kas pastāvējusi senos laikos. Tāpēc viņ� le�ģendu pārcēla tālā pagātnē, pielīdzināja Atlantīdu lielākajai zemes platībai, kādu viņ� spēja iztēloties, un novietoja to rietumu okeānā aiz antīkās pasaules robe�ām. - Katja uzlū�koja D�eku. - Pastāv kāda teorija par Atlantīdu, kuru atbalsta arheologi. Laimīgā kārtā viens no tās galvenajiem pārstāvjiem �odien atrodas �eit. Hovarda kungs?

D�eks ar pulti jau bija uzdabūjis uz ekrāna Egejas jūras reģiona karti ar Krētas salu tā centrā.

-���� Tas kļūst ticami vienīgi tad, ja mēs samazinām mēro�gus, - viņ� teica. - Ja mēs pieņemam, ka viss noticis deviņus simtus, nevis deviņus tūksto�us gadu pirms Solona, mēs no�nākam aptuveni 1600. gadā pirms mūsu ēras. �ajā periodā pastāvēja lielās bronzas laikmeta civilizācijas, Jaunā Ēģiptes valsts, Sīrijas un Palestīnas kanaānie�i, Anatolijas heti, Grie�ķijas mikēnie�i, Krētas mīnojie�i. �is ir vienīgais iespējamais Atlantīdas leģendas konteksts.

D�eks notēmēja uz karti zīmuļa izmēra gaismas stara rā�dītāju. - Un es uzskatu, ka vienīgā iespējamā Atlantīdas atra��anās vieta ir Krēta. - Viņ� uzlūkoja Hībermeijeru. - Faraonu laikmetā vairumam ēģiptie�u Krēta bija viņu zinā�anu galējā ziemeļu robe�a. Skatoties no dienvidiem, tā ir iespaidīga zeme, gar� krasts ar kalniem fonā, tomēr ēģiptie�i no savām ekspedīcijām uz Knosās pili ziemeļu piekrastē būtu zināju�i, ka tā ir sala.

-��� Un kā ar Atlantijas okeānu? - Hībermeijers apvaicājās.

-��� Par to vari aizmirst, - D�eks atteica. - Platona laikos jūra uz rietumiem no Gibraltāra bija nepazīstams, pla�s okeāns, kur� ved uz pasaules ugunīgo malu. Tie�i tāpēc Platons Atlan�tīdu novietoja tur. Viņa lasītājiem diez vai iedvestu godbijību nez kāda Vidusjūras sala.

-��� Un pats vārds Atlantīda?

-��� Jūras dievam Poseidonam bija dēls Atlants, muskuļots milzis, kas uz saviem pleciem balsta debesis. Atlantijas oke�āns bija Atlanta, nevis Atlantīdas okeāns. Nosaukumu Atlantija pirmo reizi lieto Hērodots, tā ka ap to laiku, kad rakstīja Pla�tons, iespējams, ka tas tika pla�i lietots. - D�eks apklusa un palūkojās uz pārējiem.

-���� Pirms papirusa ieraudzī�anas es būtu argumentējis, ka Platons ir izdomājis vārdu Atlantīda, kas būtu ticams nosau�kums Atlanta okeānā zudu�am kontinentam. No rakstiem mēs zinām, ka ēģiptie�i mīnojie�us un mikēnie�us dēvēja par cilvē�kiem no Keftiu, cilvēkiem no ziemeļiem, kas ieradās kuģos ar nodevām. Es būtu domājis, ka zudu�ā kontinenta sākotnējais nosaukums bijis Keftiu, nevis Atlantīda. Tagad es vairs neesmu tik pārliecināts. Ja �is papiruss tie�ām radies pirms Platona laika, tad skaidrs, ka �o vārdu nav izgudrojis viņ�.

Katja atglauda garos matus un cie�i uzlūkoja D�eku. - Vai kar� starp atēnie�iem un atlantie�iem īstenībā bija kar� starp mikēnie�iem un mīnojie�iem?

-���� Es tā domāju, - D�eks vērīgi atbildēja sievietes skatie�nam. - Iespējams, ka Atēnu Akropole bija pats iespaidīgākais no visiem mikēnie�u cietok�ņiem, pirms tas tika nojaukts, lai dotu vietu klasiskā perioda būvēm. Drīz pēc 1500. gada pirms mūsu ēras Mikēnu kareivji ieņēma Knosu Krētā un valdīja tur, līdz simt gadus vēlāk pils gāja bojā ugunsgrēkā un grautiņā. Vispārpieņemtais uzskats ir tāds, ka mikēnie�i bija kareivīgi, bet mīnojie�i - miermīlīgi. Iebrukums notika pēc tam, kad Mīnoju nopostīja kāda dabas katastrofa.

-���� Mājiens uz to varētu būt iekļauts leģendā par Tēsēju un Mīnotauru, - Katja ieteicās. - Atēnu valdnieka dēls Tesejs vē�lējās iegūt Ariadni, Knosās valdnieka Mīnoja meitu, ta�u, pirms viņ� drīkstēja iegūt tās roku, viņam vajadzēja cīnīties ar Mīnotauru labirintā. Mīnotaurs bija pa pusei vērsis, pa pusei cilvēks, kas noteikti simbolizēja mīnojie�u iero�u spēku.

Iejaucās Hībermeijers: - Grieķijas bronzas laikmetu no jauna atklāja cilvēki, kuri ticēja, ka leģendās ir savs patiesības grauds. Sers Arturs Evanss Knosā, Heinrihs �līmanis Trojā un Mikēnās. Abi ticēja, ka Trojas kari, ko Homērs astotajā gad�simtā pirms mūsu ēras aprakstīja Iliādā un Odisejā, ir atmiņas par juceklīgajiem notikumiem, kas noveda pie bronzas laik�meta civilizācijas sabrukuma.

-��� Te nu mēs arī nonākam pie mana beidzamā argumenta, - D�eks teica. - Platons neko nebūtu zinājis par bronzas laik�meta Krētu, kas tika aizmirsta tā sauktajā Tum�ajā laikmetā, kas sekoja klasiskajam periodam. Tomēr leģendā daudz kas atgādina par mīnojie�iem, detaļas, kuras Platons nevarētu zi�nāt. Katja, vai drīkstu? - D�eks pasniedzās pāri galdam un paņēma abas grāmatas, ko sieviete pastūma uz priek�u, vien�laikus ieskatoties viņas acīs. D�eks pa�ķirstīja vienu no tām un atvēra to tuvu pie beigām.

-���� �eit. Atlantīda bija ceļ� uz citām salām, un no tām varēja nokļūt visā pretējā kontinentā. Tie�i tā Krēta izskatās no Ēģip�tes, bet citas salas ir Dodekanesas un Kiklādu arhipelāgi Egejas jūrā, bet kontinents - Grieķija un Mazāzija. Un te ir vēl. - D�eks atvēra otru grāmatu un nolasīja vēl vienu teikumu:

"Atlantīda no jūras puses bija ļoti augsta un stāva un ietvēra lielu, kalnu ielenktu līdzenumu." D�eks piegāja pie ekrāna, uz kura tagad bija redzama liela mēroga Krētas karte. - Tie�i tā izskatās Krētas dienvidu piekraste un lielais Mesaorijas lī�dzenums.

Jaunais vīrietis aizgāja atpakaļ uz vietu, kur uz galda bija atstājis grāmatas.

-���� Un visbeidzot pa�i atlantie�i: "Viņi bija iedalīti desmit sa�mērā neatkarīgos administratīvos apgabalos, pār kuriem valdīja karaliskā metropole." D�eks apgriezās un norādīja uz karti. - Arheologi uzskata, ka Mīnoja Krēta bija iedalīta aptuveni desmit daļēji autonomās lēņu pilīs, no kurām pati svarīgākā bija Knosa.

D�eks noklik�ķināja pulti, lai demonstrētu skaistu skatu, kurā bija redzama izrakumos atsegtā Knosās pils ar atjau�noto troņa zāli. - �ī noteikti ir greznā galvaspilsēta pusceļā gar piekrasti. - Viņ� atrada diapozitīvu, kurā bija attēlota pils kanalizācijas sistēma. - Un, tāpat kā mīnojie�i bija izcili hid�raulikas speciālisti, tā arī atlantie�i taisīja cisternas, no kurām da�as bija zem klajas debess, bet citas - zem jumta, lai ziemā tās izmantotu kā karstas pirtis; bija pirtis valdniekiem, parastiem cil�vēkiem, zirgiem un lopiem. Un tad vēl vērsis. - D�eks nospieda izvēles taustiņu, un parādījās vēl viens Knosās skats, kurā �oreiz bija redzama grandioza vēr�a ragu skulptūra pagalma malā. Viņ� atkal lasīja no grāmatas: - "Tur bija vēr�i, kuri bija pielīdzināti Poseidona templim, un valdnieki, atstāti templī vieni pēc tam, kad bija raidīju�i lūg�anas dievam, lai tas pieņem tam piedāvāto upuri, medīja vēr�us bez iero�iem, bet gan ar mietiem un cilpām."

D�eks pagriezās pret ekrānu un pārklik�ķināja pārējos at�tēlus. - Knosās sienas gleznojums ar vērsi un leco�u akro�bātu. Akmens ziedojumu vāze vēr�a galvas veidā. Zelta kauss ar iegravētu vēr�a medību ainu. Izrakumu bedre ar simtiem vēr�u ragu, kas nesen atklāta zem pils galvenā pagalma. - D�eks apsēdās un pavērās citos. - Un �im stāstam ir vēl viena beigu daļa.

Uz ekrāna parādījās Tēras salas aerofotogrāfija, ko D�eks tikai pirms da�ām dienām bija uzņēmis no "Jūras meklētājā" helikoptera. Skaidri varēja saskatīt robaino krātera kontūru; tā pla�u teritoriju apjoza gleznainas klintis, uz kurām slējās mūsdienu ciematu balsinātās mājiņas.

-��� Vienīgais aktīvais vulkāns Egejas reģionā un viens no lie�lākajiem pasaulē. Otrā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras �is monstrs reiz uzgāja gaisā. Astoņpadsmit kubikkilometru ak�meņu un pelnu tika uzsviesti astoņdesmit kilometru augstumā un simtiem kilometru tālumā uz dienvidiem pār Krētu un Vidusjūras reģiona austrumiem, aptum�ojot debesis uz vairā�kām dienām. Satricinājums lika drebēt mājām Ēģiptē.

Hībermeijers pēc atmiņas citēja Veco Derību: - "Un Tas Kungs teica Mozum, pastiep savu roku pret debesīm, lai tumsa nolai�as pār Ēģiptes zemi, pat tāda tumsa, ko var sataustīt. Un Mozus pastiepa roku pret debesīm; un visā Ēģiptes zemē iestājās bieza tumsa uz trim dienām."

-��� Pelni dro�i vien pārklāja Krētu un izpostīja lauksaimnie�cību veselas paaudzes laikā, - D�eks turpināja. - Milzīgi pai�suma viļņi, cunami, triecās pret ziemeļu piekrasti, nopostot pilis. Sekoja spēcīgas zemestrīces. Paliku�ie iedzīvotāji ne�spēja pretoties mikēnie�iem, kad tie ieradās pēc bagātīga lau�pījuma.

Katja atspieda delnā zodu un ierunājās:

-��� Tātad. Ēģiptie�i izdzird milzīgu troksni. Debesis satumst. Da�i dzīvi paliku�ie dodas uz Ēģipti ar �ausmino�iem stāstiem par plūdiem. Keftiu vīri vairs neierodas ar nodevām. Atlantīda patiesībā nenogrimst viļņos, bet uz mū�iem pazūd no ēģip�tie�u pasaules. - Katja pacēla galvu un uzlūkoja D�eku, kur� viņai uzsmaidīja.

-���� Mans stāsts ir beidzies, - viņ� teica.

Visas �īs diskusijas laikā Dilens bija sēdējis klusējot. Viņ� zināja, ka visi saprot: papirusa fragmenta tulkojums varētu atklāt noslēpumus, kas apgrieztu kājām gaisā visus līdz�inē�jos uzskatus. Kad D�eks atkal parādīja uz digitālā projektora pirmo attēlu, visi ar cerībām pavērās Dilenā. Ekrānu atkal pildīja blīvais sengrieķu valodas raksts.

-���� Vai esat gatavi? - Dilens jautāja grupai.

Atskanēja dedzīga piekri�anas murdoņa. Gaisotne telpā kļuva arvien saspringtāka. Dilens pasniedzās lejup un atvēra savu mapi, izvilka lielu rulli un attina to klāteso�o priek�ā. D�eks nodzēsa griestu apgaismojumu un ieslēdza dienasgais�mas spuldzi virs sapluinīta sena papirusa gabala galda vidū.

Viņus interesējo�ais priek�mets bija redzams visos sīkumos; senais rakstu gabals gandrīz mirdzēja zem aizsargājo�ās stikla plāksnes. Visi pievilka krēslus tuvāk, sejas rēgojās no ēnas gaismas loka malās.

-���� Sāksim ar materiālu.

Dilens palaida apkārt nelielu plastmasas parauga kārbiņu, kurā atradās pēc mūmijas iztī�anas analīzei paņemtais frag�ments.

-��� Bez �aubām - papiruss, Cyperus papyrus. Var redzēt krus�tenisko faktūru vietās, kur niedru �ķiedras saplacinātas un saspiestas kopā.

-���� Mūsu ēras otrajā gadsimtā papiruss Ēģiptē jau bija gan�drīz izzudis, - Hībermeijers teica. - Tā iznīk�anas pamatā bija ēģiptie�u maniakālā tieksme visu dokumentēt. Viņiem teicami padevās purvu nosusinā�ana un lauksaimniecība, ta�u neizde�vās saglabāt niedru audzes pie Nīlas. - Profesors runāja, no aizrautības piesarcis. - Un tagad es varu atklāt, ka senākais zināmais papiruss datēts ar 4000. gadu pirms mūsu ēras, gan�drīz tūksto� gadu pirms iepriek�ējā atraduma. Tas tika atrasts manos izrakumos �ogad Neitas templī Saisā Nīlas deltā.

Ap galdu atskanēja sajūsmas saucieni. Katja paliecās uz priek�u.

-��� Un tā. Par manuskriptu. Mūsu rīcībā ir sens informācijas avots, ta�u tas varētu būt radies jebkurā laikā līdz mūsu ēras otrajam gadsimtam. Vai mēs varētu būt precīzāki?

Hībermeijers papurināja galvu. - Sprie�ot tikai no mate�riāla - nē. Mēs varētu izmēģināt radioaktīvā oglekļa metodi, ta�u izotopu proporcijas varētu būt izjauku�as citas organis�kas vielas mūmijas līķautā. Turklāt, lai iegūtu pietiekami lielu paraugu, mums vajadzētu iznīcināt papirusu.

-���� Tas ir pilnīgi nepieņemami, - D�eimss Dilens pārņēma diskusijas vadību savās rokās. - Ta�u mūsu rīcībā kā pierādī�jums ir pats teksts. Ja Moriss nebūtu to pamanījis, mēs �odien �eit nesēdētu.

-���� Pirmā to pamanīja mana studente Ai�a Faruka. - Hīber�meijers pārlaida skatienu apkārtējiem. - Es domāju, ka apbe�dījums un papiruss ir no viena laika posma. Papiruss nebija sens skribelējums, bet gan nesen uzrakstīts dokuments. To apliecina burtu skaidrās kontūras.

Dilens piesprauda pie galda �etrus sava ruļļa stūrus, lai pārējie varētu redzēt, ka to klāj no papirusa nokopēti simboli. Viņ� bija sagrupējis vienādus burtus, burtu pārus un vārdus. Tadā veidā tika analizēta stilistiskā regularitāte, ar kuru bija pazīstami tie, kas studēja pie Dilena.

Dilens norādīja uz astoņām nepārtraukta raksta rindiņām lapas apak�ā. - Morisam bija taisnība, kad viņ� identificēja �o kā agrīnu grieķu rakstības formu, kas nav vēlāka par augsto klasisko periodu piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras. - Dilens pacēla skatienu un ieturēja pauzi. - Viņam bija taisnība, ta�u es varu būt vēl precīzāks.

D�eimsa Dilena roka virzījās pie burtu sakopojuma lapas aug�daļā. - Grieķi pārņēma alfabētu no feniķie�iem pirmā gadu tūksto�a sākumā pirms mūsu ēras. Da�i feniķie�u burti pa�lika nepārveidoti, citi laika gaitā mainīja savu veidolu. Grieķu alfabēts savu galīgo formu sasniedza sestā gadsimta beigās pirms mūsu ēras. - Dilens ar gaismas staru norādīja uz ruļļa aug�ējo labo stūri. - Tagad aplūkojiet �o!

Kāds vienāds burts bija pasvītrots vairākos no papirusa no�kopētos vārdos. Tas izskatījās kā uz kreiso pusi apgāzts burts A; �ķērssvītra bija pagarināta uz abām pusēm kā koka figūras rokas.

D�eks sajūsmā noteica: - Feniķie�u burts A.

-���� Pareizi. - Dilens pievilka krēslu pie galda. - Feniķie�u burtu veids izzūd ap sestā gadsimta vidu pirms mūsu ēras. �ī iemesla, kā arī vārdu krājuma un stila dēļ es uzskatu, ka teksts varētu būt sarakstīts gadsimta sākumā. Varbūt 600., bet ne vēlāk kā 580. gadā pirms mūsu ēras.

Visi noelsās.

-���� Cik lielā mērā jūs esat par to pārliecināts? - D�eks jau�tāja.

-��� Tikpat pārliecināts kā vienmēr.

-��� Un tagad es varu atklāt mūsu pa�u svarīgāko un dro�āko mūmijas pierādījumu, - triumfējo�i paziņoja Hībermeijers. - Zelta amulets, uz kura attēlota sirds, ib, zem saules diska, re, kas kopā veido faraona Apriesa dzim�anas vārdu Wah-Ib-Re. Amulets varētu būt personiska dāvana kapa iemītniekam - vērtīga lieta, kas tiek ņemta līdzi aizkapa dzīvē. Apriess bija divdesmit sestās dinastijas faraons, kur� valdīja no 595. līdz 568. gadam pirms mūsu ēras.

-���� Fantastiski! - Katja iesaucās. - Ja neskaita da�us frag�mentus, mūsu rīcībā nav oriģinālu grieķu manuskriptu, kas būtu senāki par piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. �is ir radies tikai gadsimtu pēc Homēra, tikai da�as paaudzes pēc tam, kad grieķi sāka lietot jauno alfabētu. �is ir pats svarīgākais atras�tais rakstu piemineklis vairāku gadu desmitu laikā. - Katja pieklusa, lai sakārtotu domas. - Lūk, mans jautājums. Kāpēc papiruss ar grieķu rakstu atrodas Ēģiptē sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, vairāk nekā divsimt gadu pirms Aleksandra Lielā atnāk�anas?

Dilens pārlaida skatienu klāteso�ajiem. - Labi, vairs ne�spēlē�u paslēpes. Es uzskatu, ka mūsu rīcībā ir fragments no Solona Likumu Veidotāja zudu�ā darba, viņa ziņojums par apmeklējumu pie augstā priestera Saisā. Mēs esam atradu�i avotu Platona leģendai par Atlantīdu.

Pēc pusstundas visa grupa stāvēja uz balkona ar skatu uz Lielo ostu. Dilens kūpināja pīpi un ar sirsnību vēroja D�eku un Katju, kas stāvēja nomaļus un sarunājās. Nebija pirmā reize, kad viņ� to redzēja, tomēr varbūt beidzot D�ekam vei�dojās kas nopietns. Pirms gadiem profesors bija saskatījis izcilas spējas nemierīgajā studentā, kuram trūka vispārpie�ņemtās izglītības diplomu; tie�i viņ� bija iekārtojis D�eku militārajā izlūko�anā ar noteikumu, ka pēc pārnāk�anas no dienesta jauneklis pievērsīsies arheoloģijai. Vēl kāds Dilena biju�ais students - Eframs Jakobovi�s - bija pie�ķīris dotāciju no sava datorprogrammatūras biznesa, no kura tika finansēti visi Starptautiskās Jūras universitātes jeb SJU pētījumi, un Dilens pie sevis priecājās par �ī dāvinājuma sniegto iespēju iesaistīties D�eka piedzīvojumos.

D�eks atvainojās, lai pa satelīta telefonu piezvanītu uz "Jū�ras meklētāju", uz mirkli uzlika plaukstu Katjas delmam un devās uz durvīm. Viņa sajūsma par atrasto papirusu cīnījās ar nepiecie�amību sekot vraka izrakumiem. Bija pagāju�as tikai divas dienas, kop� Kostass bija atradis zelta disku, ta�u jau tagad atraduma vieta atklāja milzīgas bagātības, kas varēja pārspēt visu līdz �im atrasto.

Kad D�eka prombūtnes laikā sarunas pieklusa, pārējie pie�vērsās kādā sienas ni�ā uzstādīta televizora ekrānam. Tas bija CNN ziņojums par kārtējo teroristu uzbrukumu biju�ajā Padomju Savienībā; �oreiz tas bija automa�īnā ievietots spri�dzeklis Gruzijas Republikas galvaspilsētā. Līdzīgi vairumam citu neseno vardarbības aktu, tas nebija fanātiķu roku darbs, bet gan aprēķina vadīta personiska atriebība, kārtējā drūmā epizode pasaulē, kur ekstrēmistu ideoloģiju bija aizstājusi al�katība un atriebe kā galvenais pasaules nestabilitātes cēlonis. Uz balkona stāvo�os �ī situācija īpa�i lielā mērā skāra pa�laik, kad darījumu veicinā�anai tika izmantotas zagtas senlietas un melnā tirgus darboņi kļuva arvien nekaunīgāki savos centie�nos iegūt pa�us vērtīgākos dārgumus.

Atgriezies D�eks turpināja sarunu ar Katju. Sieviete neko daudz nestāstīja par saviem motīviem, ta�u vairāk, nekā ļāva viņas pa�reizējais stāvokhs, izrādīja kvēlu vēlē�anos iesaistīties cīņā pret noziedzniekiem, kas tirgojās ar senlietām. D�eks uz�zināja, ka Svetlanovai piedāvāti presti�i amati Rietumu uni�versitātēs, ta�u viņa, par spīti korumpētajai ierēdniecībai un vienmēr pastāvo�ajiem �antā�as un atriebības draudiem, iz�vēlējusies palikt Krievijā un iesaistīties �ajā cīņā.

Abiem pievienojās Hībermeijers ar Dilenu, un viņi atsāka sarunu par papirusu.

-���� Mani alla� mulsinājis fakts, ka Solons nav atstājis vēstī�jumu par savu Ēģiptes apmeklējumu, - Katja teica. - Viņ� ta�u bija slavens zinātņu vīrs, sava laika izglītotākais atēnietis.

-��� Vai �ādi pieraksti varētu būt veikti pa�ā tempļa teritorijā? - D�eks pēto�i uzlūkoja Hībermeijeru, kur� tīrīja briļļu stiklus un acīm redzami svīda.

-��� Iespējams, kaut arī �ādi gadījumi noteikti bija ļoti reti. - Hībermeijers uzlika brilles atpakaļ uz deguna un noslaucīja pieri. - Ēģiptie�iem rakstu māksla nozīmēja dievi�ķo Tota dā�vanu; tie bija raksti dieviem. Pasludinot to par svētu, priesteri varēja paturēt zinības savā kontrolē. Un jebkādi rakstudarbi, ko kāds ārzemnieks veiktu templī, tiktu uzskatīti par svētuma zaimo�anu.

-��� Tātad viņ� dro�i vien nebija īpa�i iecienīts, - D�eks ko�mentēja.

Hībermeijers papurināja galvu. - Tie, kuri nepiekristu aug�stā priestera lēmumam atklāt savas zinā�anas, viņu uzlūkotu ar aizdomām. Tempļa kalpotājus aizvainotu ārzemnieka klāt�būtne, kur� ieradies, lai mestu izaicinājumu dieviem. - Hī�bermeijers ar pūlēm izkļuva no �aketes un atrotīja krekla piedurknes. - Un ēģiptie�u tempļos grieķus mīļi nesagaidīja. Faraoni nesen bija atļāvu�i viņiem nodibināt tirdzniecības apmetni Naukrātijā Nīlas deltā. Grieķus pazina kā blēdīgus tirgotājus, kuriem bija pieredze darījumos ar feniķie�iem, tur�pretī Ēģipte daudzus gadus bija norobe�ota no pārējās pasau�les. Ēģiptie�iem, kuri grieķu tirgoņiem uzticēja savas preces, nebija ne jausmas par komercijas skarbo īstenību. Tie, kuri neguva peļņu uz līdzenas vietas, jutās apkrāpti un nodoti. Valdīja liels aizvainojums.

-��� Tātad tu gribi teikt, - D�eks pārtrauca, - ka Solons izda�rīja �os pierakstus, ta�u tos viņam kāds atņēma un saplēsa?

Hībermeijers pamāja. - Iespējams. Tu ta�u vari iztēloties, kāds zinātnieks viņ� bija. Uzticīgs zinātnei līdz apsēstībai, nepievēr�ot gandrīz nekādu vērību apkārtējiem. Un naivs, ska�toties uz reālo pasauli. Viņ� noteikti nēsāja sev līdzi smagu naudas zuteni, un tempļa kalpotāji to dro�i vien zināja. Viņ� varētu būt bijis viegls laupījums �ajos nakts klejojumos cauri tuksnesim no tempļa teritorijas līdz pilsētai, kur viņ� dro�i vien bija apmeties.

-��� Tātad mēs varam secināt, ka Solonam tuksnesī kāds uz�bruka un viņu aplaupīja. Viņa papirusa rullis ir saplēsts un izmests. Drīz pēc tam da�as strēmeles ir savāktas un izman�totas mūmiju ietī�anai. Uzbrukums noticis pēc Solona pēdējā tempļa apmeklējuma, tā ka viss pieraksts ir gājis bojā.

-���� Bet tas vēl nav viss, - Hībermeijers no jauna iesaistījās sarunā. - Solonu piekāva tik spēcīgi, ka viņ� spēja atcerēties tikai stāsta fragmentus, varbūt pat neko no �ī pēdējā ap�meklējuma. Viņ� jau bija vecs vīrs, un viņa atmiņa bie�i vien aptum�ojās. Atgriezies Grieķijā, Solons nekad vairs ar spalvu nepieskārās papīram un izjuta pārāk dziļu kaunu, lai atzītu, cik daudz zaudējis pats savas muļķības dēļ. Viņ� vienīgi iz�stāstīja da�iem tuviem draugiem izkropļotu versiju no tā, ko spēja atcerēties.

Dilens ar acīm redzamu apmierinājumu klausījās, kā abi viņa biju�ie studenti turpina diskusiju. �āda sanāksme ko�pumā bija kas vairāk nekā tikai tās atsevi�ķu daļu summa; sa�stapu�ies prāti kā dzirkstis izmeta jaunas idejas un nosprauda turpmākās rīcības vadlīnijas.

-��� Lasot tekstus, es pats nonācu pie ļoti līdzīga secinājuma, - viņ� teica, - salīdzinot Platona leģendu ar papirusu. Tūlīt jūs redzēsiet, ko es ar to domāju. Iesim atpakaļ iek�ā.

Visi atgriezās sanāksmju telpā. Tur pēc laukā valdo�ās svel�mes senie mūri sniedza atsvaidzino�u vēsumu. Visi nogaidot vērās Dilenā, kur� papirusa fragmenta priek�ā apkopoja do�mas.

-��� Domāju, ka tas ir diktētas runas pieraksts. Teksts ir raks�tīts steigā, un tā kompozīcija nav īpa�i noslīpēta. �ī ir tikai skranda no sākotnējā ruļļa, kurā varētu būt uzrakstīts tūksto��iem rindu. Pāri palicis divu īsu rindkopu ekvivalents, kuras no�ķir aptuveni se�u rindiņu plats pārtraukums. Tā centrā ir �is simbols, kam seko vārds Atlantīda.

-���� Es to kaut kur jau esmu redzējis. - D�eks noliecās pār galdu un cie�i uzlūkoja savādo simbolu papirusa fragmenta vidū.

-��� Jā, esi gan. - Dilens uz īsu mirkli pacēla skatienu no sa�vām piezīmēm. - Ta�u, ja drīkstu, pie tā es atgriezī�os maz�liet vēlāk. Ne�aubos, ka to ir pierakstījis Solons Saisas tempļa rakstu krātuvē, sē�ot pretī augstajam priesterim.

-���� Viņa vārds bija Amenhoteps. - Hībermeijers atkal bija satraukumā piesarcis. - Pagāju�ā mēne�a izrakumos Neitas templī mēs atradām divdesmit sestās dinastijas priesteru sa�raksta fragmentu. Pēc hronoloģijas Solona apmeklējuma laikā Amenhoteps bija vairāk nekā simt gadu vecs. Ir saglabājusies pat viņa statuja. Tā atrodas Britu muzejā.

Hībermeijers pasniedzās, ieslēdza multimediju projektoru, un uz ekrāna parādījās cilvēka figūra klasiskā ēģiptie�u pozā, kura rokās turēja naos �ķirstiņu. Seja �ķita vienlaikus jau�neklīga un nenosakāma vecuma, tāda, kas slēpj vairāk nekā atklāj, ar sērīgu veca vīra sejas izteiksmi, kur� nodevis tālāk visu, kas viņam ir, pirms nāve slēdz viņu savās skaujās.

-��� Vai varētu būt tā, - Katja iejaucās, - ka pārtraukums tek�stā nozīmē pārtraukumu diktātā? Tātad - ka raksts aug�daļā ir viens vēstījums, kas beidzies, tiekoties ar priesteri vienā dienā, bet raksts zemāk ir nākamā sākums?

-���� Tie�i tā, - Dilens staroja. - Vārds Atlantīda ir virsraksts, jaunas nodaļas sākums. - Profesora pirksti pārvietojās pa mul�timediju projektoram pieslēgtā portatīvā datora tastatūru. Ta�gad monitora ekrānā bija redzams digitāli apstrādāts grieķu teksta attēls blakus tā tulkojumam angļu valodā. Dilens sāka lasīt tulkojumu, pie kura viņ� un Katja bija strādāju�i kop� savas iera�anās iepriek�ējā dienā:

"Un viņu citadelēs bija vēr�i, tik daudz, ka tie pildīja pagal�mus un �auros gaiteņus, un vīri dejoja ar tiem. Un tad, faraona Tutmosa laikā, dievi sodīja zemi ar briesmīgu grāvienu un pār zemi nolaidās tumsa, un Poseidons svieda aug�up varenu, grau�jo�u vilni, kas noslaucīja visu savā priek�ā. Tāds bija Keftiu salas karaļvalsts gals. Un tālāk mēs dzirdēsim vēl par vienu varenu karaļvalsti, par nogrimu�o citadeli, ko sauc par Atlantīdu."

-���� Un tagad par otro nodaļu, - Dilens turpināja. Viņ� no�spieda kādu taustiņu, un attēls pārvietojās uz leju aiz pārtrau�kuma. - Atcerieties, ka �is ir diezgan nenoslīpēts teksts. Solons rakstot tulkoja no ēģiptie�u uz grieķu valodu, tā ka mums tas ir samērā vienkār�s, tajā ir tikai pāris sare�ģītu frā�u vai nesaprotamu vārdu. Ta�u ir viena cita problēma.

Klāteso�o skatieni vērās ekrānā. Teksts bija aizbīdījies līdz beigām, un vietās, kur papiruss bija izplēsts, trūka vārdu. Pirmā rindkopa vēl bija labi saglabājusies, bet otrajā rindas kļuva arvien īsākas saplosītajās malās, kas savirzījās kopā burta V veidā. Beidzamajās rindiņās rēgojās tikai vārdu frag�menti.

Katja sāka lasīt:

-���� Atlantīda. - Viņas akcents pie�ķīra zilbēm papildu uz�svaru, palīdzot apjaust to, kas atradās visu acu priek�ā.

-��� Pirmā teikuma jēga ir neapstrīdama. - Sieviete koncen�trējās uz ekrānu un klusi lasīja:

-���� "Dia ton nēson mechri hou hē thalatta stenoutai." - Atda�rinot senās valodas skanējumu, patskaņi izklausījās gandrīz kā ķīnie�u valodā.

-��� "Cauri salām, līdz jūra kļūst �aurāka. Garām Bosas katarrak- tēs."

Hībermeijers samulsis sarauca pieri. - Manas grieķu valo�das zinā�anas ir pietiekami labas, lai es zinātu, ka katarraktēs nozīmē gā�anos lejup vai ūdenskritumu, - viņ� teica. - Tas tika lietots, lai aprakstītu Nīlas aug�teces krāces. Bet kā to varētu attiecināt uz jūru?

Dilens piegāja pie ekrāna. - �ajā savienojuma vietā mēs sākam no teksta zaudēt veselus vārdus.

Katja turpināja lasīt: - "Un tad divdesmit dromus uz priek�u gar dienvidu piekrasti."

-��� Dromos nozīmēja aptuveni se�desmit stades, - Dilens ko�mentēja. - Aptuveni piecdesmit jūras jūdzes.

-��� Patiesībā �ī mērvienība bija ļoti mainīga, - D�eks iebilda. - Dromos nozīmē "skrējiens", proti, attālumu, kādu kuģis var veikt vienā dienā, kamēr spīd saule.

-���� Dro�i vien �ī mērvienība katrā vietā bija at�ķirīga, - Hī�bermeijers prātoja. - Atkarībā no vējiem, straumēm un ga�dalaika, ņemot vērā gadalaiku pārmaiņas klimatā un dienas garumā.

-���� Tie�i tā. "Skrējiens" bija mērvienība, kas rādīja, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai labvēlīgos apstākļos nokļūtu no punkta A uz punktu B.

-���� "Zem augstā bukraniona, vēr�a zīmes," - Katja turpināja.

-���� Vai vēr�a ragiem, - Dilens piebilda.

-���� Fantastiski, - Hībermeijers runāja gandrīz vai pats ar sevi. - Viens no priek�vēstures zīmīgākajiem simboliem. Mēs tos jau redzējām D�eka rādītajos attēlos no Knosās. Tie pa�rādās arī neolīta svētajos rakstos un Tuvo Austrumu bronzas laikmeta pilīs. Bukranium monumentālajā mākslā visur figurē pat tik vēlu kā Romas periodā.

Katja pamāja. - Tagad teksts kļūst fragmentārs, ta�u mēs ar profesoru esam vienisprātis par tā iespējamo nozīmi. Jums būs vieglāk to saprast, ja redzēsiet, kur parādās pārtraukumi.

Katja pārslēdza projektoru transparenta re�īmā, vienlaikus uzliekot uz stikla plāksnes caurspīdīgu loksni. Uz ekrāna zem papirusa apak�ējās daļas V veida formas parādījās viņas glīti uzrakstītie vārdi:

"Tad jūs sasniedzat citadeli. Un zem tās ir pla�s zelta līdze�nums, dziļi baseini, sālsezeri, ciktāl vien skatiens spēj sniegt. Un pirms divsimt cilvēka mū�iem Poseidons atriebās Atlantīdas iedzīvotājiem par to, ka viņi uzdro�inājās dzīvot kā dievi. Ūdens gāzās lejup. Lielās citadeles zelta durvis aizvērās uz visiem lai�kiem, un Atlantīdu aprija viļņi." - Katja ieturēja pauzi. - Mēs domājam, ka �o pēdējo teikumu nolūks bija saistīt stāstu ar Keftiu zemes bojāeju. Varbūt augstā priestera stāstījuma te�mats bija jūras dieva atmaksa, Poseidona atriebība cilvēkiem par viņu lepnību.

Katja norādīja uz ekrānu. - Dro�i vien nākamā nodaļa bija sīks Atlantīdas apraksts. Diem�ēl mūsu rīcībā ir tikai da�i sav�starpēji nesaistīti vārdi. �eit, mums �ķiet, ir zelta nams vai ar zelta sienām. Un �eit skaidri var salasīt grieķu burtiem rakstītu vārdu piramīda. Pilnībā frāze tulkojama kā milzīgas akmens piramīdas. - Viņa jautājo�i uzlūkoja Hībermeijeru, kur� bija pārāk satriekts, lai sniegtu komentārus, un spēja tikai blenzt uz ekrānu.

-��� Un tad �ie beidzamie vārdi. - Katja norādīja uz sapluinīto dokumenta beigu malu. - Dievu nams, varbūt dievu mājoklis, kas atkal saucas kata boukēros, ar nozīmi zem vēr�a zīmes. Un te teksts beidzas.

Pirmais ierunājās Hībermeijers, balsij satraukumā trīsot:

-��� Protams, tas visu noliek savās vietās. Ceļojums starp salām uz vietu, kur jūra sa�aurinās. Tas var nozīmēt vienīgi virzienu uz rietumiem no Ēģiptes, gar Sicīliju uz Gibraltāra �aurumu. - Viņ� apstiprino�i uzsita ar plaukstu pa galdu. - Atlantīda beigu beigās tomēr atradās Atlantijas okeānā!

-���� Un kā ar ūdenskritumu? - D�eks jautāja. - Gibraltāra �aurumu grūti nosaukt par trakojo�u straumi.

-��� Un pla�ais zelta līdzenums, un sālsezeri, - piebilda Katja.

-���� Atlantijas okeānā ir tikai ūdens vienā pusē un augsti kalni vai tuksnesis - otrā.

-���� Mulsina ari dienvidu krasts, - D�eks teica. - Tā kā tur Atlantijas okeāna pusē nav izteikta dienvidu krasta, tas no�zīmē, ka Atlantīda atradās Vidusjūrā, un es nevaru iedomāties citadeli Rietumsahāras neauglīgajā piekrastē.

Dilens izņēma transparentu un pārslēdza projektoru dia�pozitīvu re�īmā, pārlādējot digitālos attēlus. Ekrānu piepildīja kalnu virkne ar sniegotām virsotnēm; priek�plānā starp zaļo�jo�ām terasēm atradās drupas.

-��� D�ekam bija taisniba, kad viņ� saistīja Platona Atlantīdu ar bronzas laikmeta Krētu. Teksta pirmā daļa ir skaidri sais�tāma ar mīnojie�iem un Teras izvirdumu. Problēma ir tā, ka Krēta nav Atlantīda.

Katja domīgi pamāja. - Platona vēstījumā ir abu �o zemju apvienojums.

-��� Tie�i tā. - Dilens pakāpās atpakaļ aiz sava krēsla un ru�nāja �estikulēdams: - Mums ir divu da�ādu stāstu fragmenti. Vienā aprakstītas bronzas laikmeta beigas, tas ir, Keftiu zeme. Otrs ir par daudz senāku civilizāciju, proti, Atlantīdu.

-���� Laika starpība ir nepārprotama. - Hībermeijers runājot slaucīja seju. - Pirmajā papirusa rindkopā Keftiu iznīcība laika ziņā saistīta ar Tutmosa valdī�anas laiku. Viņ� bija vienpa�dsmitās dinastijas faraons se�padsmitā gadsimta beigās pirms mūsu ēras, tie�i tajā laikā, kad notika Tēras izvirdums. Un, runājot par Atlantīdu, otrajā rindkopā minētie "divsimt cil�vēka mū�i" patiesībā ir diezgan precīzs aprēķins, ņemot vērā to, ka ēģiptie�u hronistiem mū�s nozīmēja aptuveni divdes�mit piecus gadus. - Hībermeijers prātā veica ātru aprēķinu. - Pieci tūksto�i gadu pirms Solona, tātad ap 5600. gadu pirms mūsu ēras.

-��� Neiedomājami, - D�eks neticīgi nogrozīja galvu. - Vesels laikmets pirms pirmajām pilsētvalstīm. Sestais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras vēl bija neolīts - laiks, kad lauksaimniecība Eiropā bija jaunums.

-���� Mani mulsina viens sīkums, - Katja sacīja. - Ja jau �ie stāsti tā at�ķiras, kā gan abos vēstījumos var tik pārliecino�i figurēt vēr�a tēls?

-���� Nekā nesaprotama te nav, - D�eks atbildēja. - Vērsis bija ne tikai mīnojie�u simbols. Jau kop� neolīta sākuma tas saistījās ar spēku, vīri�ķību, kundzību pār zemi. Agrīnajiem laukkopjiem jūga vēr�i bija īpa�i svarīgi. Vēr�a simbols ir sa�stopams visās reģiona agrīnajās laukkopju sabiedrībās.

Dilens domīgi lūkojās papirusā. - Domāju, ka mēs esam atklāju�i divarpus tūksto�u gadu ilgu nepareizu pieņēmumu cēloni. Pabeidzot �o vēstījumu par Keftiu, augstais priesteris Amenhoteps darīja zināmu savu nākamās tik�anās tematu, radot intrigu par to, kas vēl sekos. Viņ� gribēja uzturēt Solonā interesi, lai nodro�inātu to, ka klausītājs dienu pēc dienas at�griezīsies līdz pēdējam datumam, kad to atļāva tempļa kalen�dārs. Varbūt priesteris cerēja uz zelta zuteni vai vēl dāsnākām veltēm. Man �ķiet, ka pēdējā teikumā ziņojumā par Keftiu tiek radīta interese par Atlantīdas teiksmu.

D�eks acumirklī uztvēra sava pasniedzēja domu gaitu. - Jūs gribat teikt, ka vienmēr, kad Solons atcerējās stāstu par mīno�jie�u bojāeju, viņ� savā apjukumā varētu būt aizstājis Keftiu nosaukumu ar Atlantīdas vārdu?

-��� Tie�i tā. - Dilens pamāja. - Platona vēstījumā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka Solons būtu atcerējies kaut ko no teksta otrās daļas. Nekāda ūdenskrituma, nekāda pla�a līdzenuma. Un nekādu piramīdu, kuras būtu grūti aizmirst. Tajā pēdējā naktī kāds itin spēcīgi viņam ir iesitis pa galvu.

Saule rietēja, un tās stari meta ro�ainu atblāzmu lejā duso��ās Lielās ostas ūdeņos. Pēc vēlās pēcpusdienas pārtraukuma visi bija atgriezu�ies apsprie�u telpā uz pēdējo sanāksmes daļu. Kaut gan viņi ilgas stundas bija pavadīju�i, saspiedu�ies ap galdu ar vērtīgo dokumentu, nevienā sejā nebija redzamas noguruma pēdas. Visus vienoja atklājuma prieks, fakts, ka varbūt bija atrasta atslēga uz pagātni, kas varētu mainīt visu civilizācijas rītausmas ainu.

Dilens atlaidās krēslā un ierunājās: - Un visbeidzot, D�ek, par simbolu, kuru tu esot redzējis.

�ajā brīdī pie durvīm atskanēja skaļ� klauvējiens un telpā ielūkojās kāds jauns vīrietis.

-������������ Piedodiet, profesor, bet tas ir ļoti steidzami. Doktor Ho- vard.

D�eks piegāja pie durvīm un paņēma viņam pasniegto tele�fonu, iziedams uz jūras puses balustrādes, lai viņu nedzirdētu pārējie.

-���� Hovards klausās.

-������������� D�ek, te Kostass. Trauksmes signāls! Tev nekavējoties jāatgrie�as uz "Jūras meklētāja".

D�eks atlaida vadības sviru, un helikopters Lynx nekustīgi karājās gaisā. Rotora parastā rūkoņa bija vājinājusies līdz vib�rējo�ai klaboņai. Viņ� pieregulēja savas radioaustiņas un viegli piespieda kreiso pedāli, liekot astes propelleram a�i uzņemt apgriezienus, lai pagrieztu lidaparātu un varētu vērot krā�ņo ainavu lejā. D�eks pagriezās pret Kostasu, un abi lūkojās ārā pa atvērtajām kreisā sāna durvīm.

Tūksto� metru zemāk gulēja Tēras gruzdo�ā sirds. Viņi li�doja virs gigantiska krātera applūdu�ajām atliekām - pla�as, iztuk�otas vulkāna �aulas, no kuras virs jūras līmeņa rēgojās vienīgi robainās malas. Ap tām slējās kraujas klintis. Tie�i lejā bija Neakameni, kura virsma bija apdegusi un bez dzīvības. No krātera centra vietā, kur vulkāns atkal centās izspraukties caur zemes garozu, pacēlās nodevīgas dūmu strūkliņas. Tā ir brīdinājuma zīme, nodomāja D�eks, iznīcības vēstnesis, glu�i kā vērsis, kur� pirms uzbrukuma sprauslā un kārpa zemi.

Iek�ējo sakaru līnijā atskanēja balss - tā, kura D�ekam likās arvien neatvairāmāka.

- Tas ir iespaidīgi, - Katja sacīja. - Āfrikas un Eirāzijas plātnes spie�as kopā, radot vairāk zemestrī�u un vulkānu nekā jebkurā citā vietā uz planētas. Nav nekāds brīnums, ka grieķu dievi bija tik vardarbīgi. Veidot civilizāciju �eit nozīmē to pa�u, ko būvēt pilsētu uz Sanandreasa lūzuma līnijas.

-��� Protams, - Kostass atteica. - Ta�u, ja nebūtu plātņu tek�tonisko kustību, kaļķakmens nekad nepārvērstos marmorā. Nebūtu ne tempļu, ne skulptūru. - Viņ� norādīja uz klin�u sienām. - Un kā ar vulkāniskajiem pelniem? Fantastiska viela. Romie�i atklāja, ka tad, ja tos piejauc kaļķu javai, iegūst be�tonu, kas saglabājas pat zem ūdens.

-��� Tas tiesa, - Katja piekāpās. - Tāpat no vulkānu izme�iem rodas neiedomājami auglīga augsne. Līdzenumi ap Etnu un Vezuvu bija senās pasaules maizes klētis.

D�eks pie sevis pasmaidīja. Kostass bija sievie�u mīlulis, un viņi ar Katju bija atklāju�i kopīgu vājību uz ģeoloģiju, kas visu laiku ceļā no Aleksandrijas kļuva par viņu sarunu galveno tematu.

Lynx atgriezās no Jūras muzeja Kartāgā, kad Kostass no "Jūras meklētāja" kapteiņa Toma Jorka saņēma trauksmes sig�nālu. Kostass nekavējoties sazinājās ar D�eku un nogriezās dienvidu virzienā uz Ēģipti. Pēcpusdienā blakus ostai viņ� bija noskatījies, kā D�eks �igli atvadās no Dilena un Hībermeijera; jebkādu iespējamo vil�anos maskēja satraukums, kas skaidri iezīmējās abu vaibstos.

Izrādījās, ka Katja ir pieredzējusi nirēja, un tad, kad viņa bija pienākusi D�ekam klāt uz balkona un jautājusi, vai drīkst doties līdzi, viņ� neredzēja nekādu iemeslu atteikumam.

-��� Tā ir mana iespēja nokļūt kaujas priek�postenī, - doktore Svetlanova bija teikusi, - redzēt, ar ko nodarbojas mūsdienu arheologi.

Pa to laiku Katjas asistentei Olgai bija steidzami jāatgrie�as Maskavā.

-��� Te nu tas ir.

Helikopteram sasveroties uz priek�u, viņu skatiens pievēr�sās austrumu apvārsnim. Tagad Tēra jau vairs nebija saska�tāma un dūmakā neskaidri iezīmējās "Jūras meklētāja" kon�tūras. Pielidojot tuvāk, tum�i zilā Vidusjūra satumsa kā zem mākoņa ēnas. Kostass paskaidroja, ka tas ir nogrimis vulkāns, kura virsotne kā gigantisks atols paceļas no bezdibeņa.

D�eks pārslēdza iek�ējo sakaru sistēmu. - Nedomāju, ka �eit varētu atrast izrakumu vietu, - viņ� teica. - Vulkāna vir�sotne atrodas trīsdesmit metrus zem ūdens - pārāk dziļi, lai tur kādreiz būtu varējis atrasties rifs. Mūsu mīnojie�u kuģi ir nogremdējis kaut kas cits.

Tagad viņi atradās tie�i virs "Jūras meklētāja" un sāka sa�mazināt augstumu virzienā uz helikoptera nosē�anās laukumu kuģa pakaļgalā. Piezemē�anās marķējuma līnijas kļuva skaid�rāk saskatāmas, kad altimetra bultiņa nokritās zem piecsimt pēdām.

-��� Ta�u mums ir neiedomājami paveicies, ka kuģis nogrima tie�i tur, kur tas nogrima, - tādā dziļumā, kur var strādāt mūsu nirēji. �ī ir vienīgā vieta daudzu jūd�u apkaimē, kur jūras dibens ir seklāks par piecsimt metriem.

Austiņās atskanēja Katjas balss: - Jūs sakāt, ka kuģis nogri�mis se�padsmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Tas ir pārdro�s minējums, bet vai kuģa nogrim�anā nevarētu būt vainojams Tēras izvirdums?

-���� Pilnīgi pareizi, - D�eks dedzīgi atbildēja. - Un, lai cik dīvaini tas būtu, ar to var izskaidrot arī vraka teicamo sagla�bā�anos. Iespējams, ka kuģi aprija pēk�ņs vilnis un tas uzreiz nogrima metrus septiņdesmit zem plaisas virsotnes.

Atkal ierunājās Kostass: - Dro�i vien da�as dienas pirms vulkāna izvirduma notika zemestrīce. Mēs zinām, ka Tēras iedzīvotāji saņēma iepriek�ēju brīdinājumu un varēja aizbraukt, paņemot līdzi lielāko daļu sava īpa�uma.

D�eks pamāja. - Eksplozijas izme�i katrā ziņā iznīcināja visu jūdzēm tālu, - Kostass turpināja. - Ta�u tas bija tikai sā�kums. Ūdens gā�anās krāterī noteikti izraisīja atsitienu, un tas savukārt radīja simt metru augstus cunami. Mēs atrodamies samērā tuvu Tērai, un �eit viļņi nebūtu varēju�i zaudēt īpa�i daudz no sava spēka. Tie savā ceļā uz sa�ķī�anu pret krastu būtu sadragāju�i jebkuru kuģi, atstājot vienīgi drumslas. Mūsu vraks saglabājās jūras dibenā tikai tāpēc, ka ieķīlējās plaisā zem viļņu svārstību dziļuma.

Helikopters karājās gaisā aptuveni simt pēdas virs "Jūras meklētāja", tikmēr D�eks pieprasīja nolai�anās atļauju. Viņ� izmantoja iespēju, lai ar kritisku skatienu uzlūkotu savu lep�numu un prieku. Aiz helikoptera nolai�anās laukuma un Zo- diac piepū�amajām glāb�anas laivām uz kuģa bija trīsstāvu dzīvojamais bloks, kurā varēja apmesties divdesmit zinātnieki un trīsdesmit cilvēku komanda. Ar saviem 75 metriem "Jūras meklētājs" bija gandrīz divreiz garāks par Kusto "Kalipso". Ku�ģis pēc speciāla pasūtījuma bija būvēts Somijā, kuģu būvētavā, kur tapa arī slavenie "Akademik" klases kuģi Krievijas Okea- noloģijas institūtam. Līdzīgi tiem, arī "Jūras meklētājam" bija garenvirziena un �ķērsvirziena palīgdzinēji, lai būtu iespējams dinamiski noturēties virs precīzi noteiktas vietas jūras gultnē, kā ari automātiska līdzsvara sistēma, lai nodro�inātu stabi�litāti, regulējot ūdens plūsmu balasta tvertnēs. Tagad kuģim bija jau vairāk nekā desmit gadi, un tam būtu nepiecie�ams kapitālais remonts, ta�u tas joprojām ieņēma būtisku vietu SJU pētījumos un ekspedīcijās visā pasaulē.

Kad D�eks nospieda vadības sviru, visu uzmanību piesais�tīja tum�s siluets priek�ā pie apvār�ņa. Tas bija cits kuģis, zems un draudīgs, kas stāvēja uz vietas da�us kilometrus no "Jūras meklētāja" priek�gala.

Visi zināja, kas tas ir. �ī iemesla dēļ D�eks tik steidzami bija atsaukts no Aleksandrijas. Katja un Kostass apklusa, jo domas no arheoloģijas apjūsmo�anas atgriezās atskurbino�ajā reali�tātē. D�eks drūmā apņēmībā pastiepa uz priek�u �okli, precīzi nosēdinādams helikopteru nolai�anās laukuma oran�ajā aplī. Aukstasinīgā pa�pārliecinātība slēpa niknumu, kas mutuļoja viņā. D�eks bija nojautis, ka viņu izrakumus atklās, ta�u nebija paredzējis, ka tik ātri. Pretinieku rīcībā bija iespēja piekļūt biju�ajai padomju satelītu izlūko�anas sistēmai, ar kuru varēja iz�ķirt cilvēka seju no �etrsimt kilometru augstas orbītas. No Vidusjūras skaidrajām vasaras debesīm "Jūras meklētājs" bija pilnībā atklāts, un fakts, ka kuģis palicis uz vietas vairākas dienas, acīmredzot bija modinājis interesi.

-���� Apskati �o. To mēs izcēlām vakar, pirms es izlidoju.

Kostass vadīja D�eku un Katju cauri galdu labirintam "Jūras

meklētāja" konservācijas laboratorijā. Dienasgaismas spuldzes no konsolēm virs galvas lēja telpā spo�u gaismu. Grupa bal�tos virsvalkos tērptu tehniķu tīrīja un reģistrēja desmitiem vērtīgu atradumu, kas divu iepriek�ējo dienu laikā bija izcelti no mīnojie�u kuģa vraka, sagatavojot tos konservācijai pirms izstādī�anas apskatei. Telpas attālajā galā Kostass apstājās pie gara sola un piesardzīgi pacēla pārvalku, atsedzot kādu aptu�veni metru augstu priek�metu.

Katja pārsteigumā dziļi ievilka elpu. 1a bija vēr�a galva dabiskā lielumā, veidota no Ēģiptes melnā steatīta, acis - no Afganistānas lazurita, ragi - no masīva zelta, pārklāti ar mir�dzo�iem Indijas rubīniem. Caurums mutē liecināja, ka tas ir ritons - dobs trauks, kurā ievietot ziedojumus dieviem. Tik greznu priek�metu varēja lietot vienīgi augstie priesteri vis�svarīgākajās mīnojie�u ceremonijās.

-���� Cik skaists, - Katja murmināja. - Pikaso tas būtu pati�cis.

-���� Brīni�ķīgs izstādes galvenais eksponāts, - Kostass pie�bilda.

-��� Jūras muzejā? - Katja jautāja.

-��� D�eks savam sen lolotajam Mīnojas vrakam ir sagatavojis vienu no trirēmu �ķūņiem. Vraks ir gandrīz pilns, bet izrakumi - tikko sāku�ies.

SJU Vidusjūras bāze atradās Kartāgas senajā vietā Tunisijā, kur bija pamatīgi pārbūvēta apaļā feniķie�u kara osta. �ķūņi kādreiz bija izmantoti galerām, bet tagad tajos mājvietu bija radu�i priek�meti no daudzajiem viņu izraktajiem senajiem kuģu vrakiem.

D�ekā pēk�ņi uzbangoja niknums. Tas, ka tik vērtīgs vēs�tures atradums varētu krist par laupījumu kriminālām padi�benēm, būtu pārāk liela nekaunība. Pa�laik neko nelīdzētu ari muzeja dro�ais patvērums. Kad �is siluets bija parādījies pie apvār�ņa, tika pieņemts lēmums neizmantot parasto he�likopteru satiksmi ar krastu. Lynx bija īpa�i jaudīgs un īsās distancēs spēja apsteigt burtiski jebkuru citu lidaparātu ar rotējo�iem spārniem. Ta�u tas, kā jau jebkur� aparāts, kur� kustas lēnāk nekā skaņa, nebija pasargāts no lāzeru vadības �āviņiem "kuģis-gaiss". Ja ienaidnieks tam trāpītu, viņ� ar globālās pozicionē�anas sistēmas jeb GPS palīdzību noteiktu katastrofas vietu un tad, izmantojot zemūdens transporta lī�dzekļus ar distances vadību, izvilktu helikoptera vraku. Visi dzīvi paliku�ie komandas locekļi beigās tiktu nogalināti, un nolaupītās senlietas ietu zudībā uz mū�iem.

Tā bija jauna un nāvi neso�a pirātisma forma pasaules jū�rās.

D�eks un viņa biedri devās uz kapteiņa Toma Jorka dienas kabīni. �im drukna auguma sirmajam anglim bija bijusi izcila karjera Karaliskajā flotē kā vertikālās pacel�anās un nolai�anās reaktīvo lidma�īnu bāzes kuģa kapteinim. Viņam pretī sēdēja skarba izskata, tomēr pievilcīgs vīrs, kura fizisko formu bija kaldinājusi piedalī�anās savas dzimtās Jaunzēlandes regbija iz�lasē. Pīters Hovs divdesmit gadus bija pavadījis Karalisko jūras spēku kājniekos un Austrālijas speciālajā gaisa karaspēkā un tagad bija SJU galvenais dro�ības virsnieks. Iepriek�ējā naktī viņ� bija ielidojis no SJU Kornvolas �tāba Anglijā. Hovs drau�dzējās ar D�eku jau kop� skolas laikiem, un visi trīs bija kopā dienēju�i flotes izlūko�anā.

-���� Es vairs nespētu ietilpt mūsu alpīnistu tērpā. - Hovs apveltīja D�eku ar skumju skatienu.

-���� Neraizējies! - D�eka sejā parādījās smaids. - Lik�u to nogādāt ar gaisa transportu. Gan jau pēc �ī pasākuma mēs atradīsim kādu kalnu, kur uzkāpt.

Uz galda gulēja divvirzienu ultraaugstas frekvences rācija un admiralitātes Egejas jūras reģiona karte. Kostass un Katja iespiedās blakus Jorkam un Hovam. D�eks palika stāvot, aiz�segdams durvis ar savu garo augumu un pēk�ņi kļūdams la�konisks un precīzs.

-���� Nu labi. Kas tad mums te ir?

-��� �is mums ir jauns, - Hovs teica. - Viņa vārds ir Aslans.

Katja pēk�ņi manāmi nodrebēja, un viņas acis neticīgi

iepletās. - Aslans. - Sievietes balsi tikko varēja sadzirdēt.

-��� Vai jūs pazīstat to vīru? - D�eks jautāja.

-��� Pazīstu gan, - Katja runāja nedro�i. - Aslans - tas nozīmē lauva. Viņ� ir� - sieviete vilcinājās, un viņas seja bija bāla. - Viņ� ir kaujinieks, bandīts. Pats ļaunākais.

-��� Izsakoties precīzāk, no Kazahstānas. - Toms Jorks izvilka fotogrāfiju un nometa to uz kartes. - To es pirms da�ām mi�nūtēm saņēmu pa elektronisko pastu no SJU preses aģentūras Londonā.

Fotogrāfijā bija redzami vīrie�i, kas bija ģērbu�ies maskē�a�nās tērpos un ar tradicionālajām islāma regālijām. Fonā varēja redzēt neauglīgas saules izdedzinātas aizas un nogruvu�as nogāzes. Rokās viņi turēja Kala�ņikova automātus, bet priek��plānā atradās augsta grēda ar padomju laika iero�iem, sākot ar lielkalibra ma�īnpistolēm un beidzot ar reaktīvo �āviņu palai�anas iekārtām.

Klāteso�o uzmanību piesaistīja ne tik daudz biedējo�ais ar�senāls, jo �ādi skati bija pierasti jau kop� mod�ahedu kustības sākuma Afganistānā; visiespaidīgāk izskatījās centrā sēdo�ais vīrietis. Tas bija plecīgs liela auguma vīrs, ar rokām aptvē�ris ceļus un izaicino�i izvirzījis sānos iespiesto roku elkoņus. Pretstatā viņam apkārt stāvo�ajiem aizsargkrāsas tērpos viņ� bija ģērbies platā, baltā halātā un cie�i piegulo�ā cepurē. Zem deguna vīdēja plāna ūsu strēmelīte. Varēja redzēt, ka sejas vaibsti kādreiz biju�i smalki, pat pievilcīgi, ar Vidusāzijas nomadiem raksturīgo izliekto degunu un izvirzītajiem vaigu kauliem. Acis, kas raudzījās no �aurajiem dobumiem, bija mel�nas kā ogle un caururbjo�as.

-��� Aslans, - Jorks turpināja. - īstajā vārdā Pjotrs Aleksandro- vi�s Nazarbetovs. Tēvs mongolis, māte kirgiziete. Galvenā mītne Kazahstānā, ta�u viņam ir bāze Gruzijas Republikas no�ķirtajā provincē Abhāzijā. Lai cik neticami tas �ķistu - biju�ais padomju akadēmiķis un mākslas vēstures profesors Bi�kekas Universitātē.

Hovs pamāja. Tā bija viņa sfēra. - Noziedzīgās peļņas milzī�gie apjomi �ajā pasaules daļā piesaistīju�i visu slāņu ļautiņus. Un mākslas vēsturnieks ir vajadzīgs, lai spētu noteikt senlietu vērtību un zinātu, kur tās meklēt. - Hovs uzlūkoja jaunpienā- cējus. - Esmu pārliecināts, ka jūs visi zināt, kāda ir situācija Kazahstānā. - Viņ� norādīja uz karti pie sienas. - Parastais stāsts. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Kazahstāna iegūst neatkarību. Ta�u valdības vadītājs ir biju�ais komunistiskās partijas vadonis. Korupcija zeļ un plaukst, bet demokrātija nī�kuļo. Kaut gan valstī ir lieli naftas krājumi un ārvalstu investī�cijas, situācija iek�ējās dro�ības jomā arvien vairāk pasliktinās. Tautas sacel�anās dod Krievijai iemeslu ievest armiju, kurai pēc asiņaina kara jāatkāpjas. Nacionālistu spēki ir ievērojami novājināti, un viss atstāts anarhijas varā.

-���� Un tad spēlē iesaistās kaujinieki, - Kostass iestarpināja.

-��� Pareizi. Nemiernieki, kuri savulaik kopā cīnījās pret krie�viem, tagad sacen�as savā starpā, lai aizpildītu radu�os tuk��umu. Agrāko ideālistu vietā stājas slepkavas un reliģiski ekstrēmisti. Pa�i ne�ēlīgākie no tiem slepkavo un laupa visā valstī. Viņi sadala teritorijas savā starpā kā viduslaiku baroni, uztur pa�i savas armijas un iedzīvojas no narkotiku un iero�u tirdzniecības naudas.

-��� Es kaut kur lasīju, ka Kazahstāna kļūst par pasaules lie�lāko opija un heroīna ra�otāju, - Kostass bilda.

-��� Tā ir, - Hovs atbildēja. - Un �is vīrs kontrolē lielāko daļu no tā. Stāsta, ka viņ� ir viesmīlīgs namatēvs �urnālistiem, kas uzaicināti ar viņu tikties, zinātnieks, kur� neiedomājamos apmēros kolekcionē mākslas darbus un senlietas. - Hovs pie�klusa un palūkojās visriņķī galdam. - Tāpat viņ� ir arī slep�kavniecisks psihopāts.

-���� Cik ilgi viņ� jau te blen� uz mums? - D�eks jautāja.

-���� Redzamības zonā viņi iebrauca pirms divdesmit �etrām stundām, tie�i tad, kad Kostass zvanīja tev uz Aleksandriju, - Jorks atbildēja. - SATSURV jau brīdināja mūs par iespējamu naidīgu ielau�anos, karakuģim līdzīgu peldo�u transportlī�dzekli, kur� neatbild uz starptautiskajiem izsaukuma signā�liem.

-��� Un tad jūs nomainījāt atra�anās vietu. - "Jūras meklētājs" tagad atradās atola ārmalā divas jūras jūdzes no vraka.

-��� Ta�u pirms tam mēs izvietojām burbuļmīnas, - Jorks at�teica.

Katja jautājo�i palūkojās uz D�eku.

-���� SJU jaunievedums, - D�eks paskaidroja. - Miniatūras kontaktmīnas galda tenisa bumbiņu lielumā, kuras glu�i kā burbuļu slāni savieno tievas �ķiedras. Tās iedarbina fotoelek- triski sensori, kas spēj iz�ķirt nirēju un zemūdens transporta līdzekļu kustību.

Kostass pievērsās Jorkam: - Kādas ir mūsu izredzes?

-��� Lai ko mēs arī tagad darītu, tas var izrādīties bezjēdzīgi. - Jorka balss skanēja bezpersoniski. - Mums izvirzīts ultimāts. - Kapteinis pasniedza D�ekam papīra loksni, ko tikko bija saņē�mis pa elektronisko pastu. D�eks ātri pārlaida acis tekstam; viņa sejā neatspoguļojās iek�ējais nemiers.

-���� "Jūras meklētāj", te "Plēsoņa". Brauciet prom astoņpa�dsmitos nulle nulle, vai arī tiksiet iznīcināti.

Kostass palūkojās uz papīru. - Viņ� nu gan neblēņojas, ko?

Glu�i kā pēc pasūtījuma atskanēja ļoti skaļa rēco�i �ņāco�a skaņa, it kā pāri zemu lidotu reaktīvā lidma�īna, un tai se�koja pērkona grāvienam līdzīgs sprādziens aiz labā priek�ējā borta. Toms Jorks apcirtās apkārt uz tuvāko iluminatoru tie�i brīdī, kad loga stiklu ap�ļāca augsts balta ūdens stabs. �āviņ� gandrīz bija viņiem trāpījis.

-��� Maitas tādi. - Jorks runāja caur sakostiem zobiem ar pro�fesionāla flotes virsnieka niknumu, kur� jūtas bezspēcīgs, lai dotu atbildes triecienu.

�ajā brīdī sāka sprak�ķēt rācija, un Jorks nikni nospieda pogu uz iek�ējo sakaru pults, lai varētu dzirdēt visi.

-���� �eit "Jūras meklētājs". - Jorks tik tikko spēja kontrolēt savu balsi, tā izklausījās gandrīz kā rūk�ana. - Paziņojiet savus nolūkus. Beidzu.

Pēc brī�a skaļrunī atskanēja balss, kuru pēc stieptajiem vārdiem un cietajiem rīkles toņiem varēja ne�aubīgi pazīt kā krievu.

-��� Labdien, kapteini Jork. Major Hov. Un doktor Hovard, cik es saprotu? Pieņemiet mūsu laimes vēlējumus! �eit "Plēsoņa". - Iestājās pauze. - Jūs tikāt brīdināti.

Jorks riebumā izslēdza rāciju un atvāza kādu vāku sev bla�kus. Pirms kapteinis nospieda lejup nodalījumā eso�o sviru, viņ� palūkojās uz D�eku, un viņa balss tagad skanēja aukst�asinīgi un nosvērti:

-���� Mēs aizstāvēsimies.

Da�u minū�u laikā pēc trauksmes signāla "Jūras meklētājs" no pētniecības kuģa pārvērtās par karakuģi. Nir�anas aprī�kojums, kas parasti bija sablīvēts uz klāja, jau bija noslēpts tilpnēs, tiklīdz "Plēsoņa" parādījās pie apvār�ņa. Tagad tilpnē kabīnes priek�ā tehniķu grupa baltos, gaismu neatstarojo�os kombinezonos sagatavoja kaujai "Jūras meklētāja" iero�u plat�formu - 40 mm dubultās padeves lielgabalu Breda 170, kas bija pielāgots SJU prasībām. �im slavenā Otrā pasaules kara Bofora zenītlielgabala pēctecim, "Ātrajam �etrdesmitniekam", bija dubults baro�anas mehānisms, kas raidīja ārkārtīgi eks�plozīvus un bruņas caursito�us lādiņus ar ātrumu 900 �āvieni minūtē. Platforma bija noslēpta atsevi�ķā �ahtā un tika pacelta tie�i pirms lieto�anas.

Tilpnē visi pa�laik nenodarbinātie komandas locekļi bija sa�pulcēju�ies pie "Jūras meklētāja" glāb�anas zemūdenes "Nep- tūns II". Zemūdene ātri sasniegtu Grieķijas teritoriālos ūdeņus un satiktos ar grieķu flotes fregati, kas stundas laikā varētu iziet jūrā no Krētas. Tā paņemtu līdzi arī vēr�a galvas ritonu un citas senlietas, kas bija izceltas no jūras dzīlēm pēc beidzamā helikoptera lidojuma uz Kartāgu.

Jorks liftā ātri noveda grupu lejā dziļi zem ūdens līmeņa, atverot durvis, aiz kurām atklājās izliekts metāla korpuss, kas atgādināja tilpnē iesprostotu lidojo�o �ķīvīti.

Jorks uzlūkoja Katju. - Komandas sastāva modulis. - Viņ� papliķēja spīdo�o virsmu. - Divdesmit centimetru biezs ar ti�tānu leģēts tērauds. Viss �is konteiners var atdalīties no "Jūras meklētāja" un nepamanīts doties prom, jo tai ir tāda pati mas�kē�anās tehnoloģija, kāda izmantota glāb�anas zemūdenē.

-��� Man tā �ķiet kā milzīga katapulta, - Kostass staroja. - Kā veco Mēness raķe�u "Saturns" komandsastāva moduļi.

-��� Tikai lai tas neaizsūta mūs kosmosā, - Katja atteica.

Jorks kaut ko pateica mikrofonā, un apaļais vāks atvērās.

Blāva sarkana gaisma no kontroles paneļiem kapsulas otrā galā lēja pār tās iek�ieni spocīgu mirdzumu. Viņi pielieku�ies iegāja iek�ā, un kapteinis aiz viņiem aizvilka vāku, grie�ot ratu tā vidū, līdz noslēdzo�ie stieņi bija pilnībā ieslīdēju�i to vietās.

Tie�i priek�ā da�i komandas locekļi sagatavoja �aujam�iero�u munīciju, pildot magazīnas ar patronām un saliekot iero�us. Katja piegāja klāt un paņēma kādu ieroci un maga�zīnu, prasmīgi pielādēja to un nospieda aizslēgu.

-���� Enfield SA80, marka 2, - viņa paziņoja. - Britu armijas personālais ierocis. Trīsdesmit patronu magazīna, 5,56 mili�metri. Rokturis magazīnas priek�ā, piemērots kaujai �aurās telpās. - Katja uzlūkoja pārējos. - Infrasarkanais �etrkārtīgais palielinājums ir jauka lietiņa, bet man tomēr labāk dodiet jauno kala�ņikovu AK102. - Viņa noņēma aptveri un pirms iero�a novieto�anas atpakaļ plauktā pārbaudīja, vai stobrā nav patronu.

D�eks prātoja, ka elegantajā melnajā kleitā Katja izskatās samērā neiederīga �ajā vidē. Tomēr bija skaidrs, ka �ai būtnei piemīt pietiekami daudz nepiecie�amo iemaņu, lai noturētos kaujā.

-��� Jūs esat apbrīnojama sieviete, - D�eks teica. - Sākumā pasaules līmeņa eksperte sengrieķu rakstos, tagad armijas �aujamiero�u instruktore.

-���� Tur, no kurienes es nāku, - Katja attrauca, - svarīga ir otrā specialitāte.

Ejot gar iero�iem, Jorks palūkojās uz D�eku. - Mums tagad jāizlemj par mūsu darbībām.

D�eks pamāja.

Jorks pa īsu pakāpienu laidumu uzveda visus aug�ā uz plat�formu aptuveni piecu metru diametrā. Viņ� norādīja uz gro�zāmo krēslu pusloku, kura vienā pusē atradās datoru rinda.

-���� Komandtiltiņa konsole, - kapteinis paskaidroja Katjai. - Tā kalpo kā komandcentrs un virtuālās realitātes tilts, kas ļauj mums vadīt "Jūras meklētāju", izmantojot pētī�anas un attēlu pārraides sistēmas aug�pusē.

Virs viņiem izliektā ekrānā parādījās digitāls panorāmas attēls, kas reproducēja no komandtiltiņa redzamo skatu. Ka�meras bija aprīkotas ar infrasarkanajiem un siltuma starojuma sensoriem. Tāpēc, kaut gan jau krēsloja, viņi joprojām varēja iz�ķirt "Plēsoņas" zemo korpusu un tās priek�ējā lielgabala torņa dziesto�o siltuma siluetu.

-��� Pīters tagad pastāstīs par mūsu dro�ības iespējām, - Jorks pievērsās Hovam.

Pīters Hovs ar skumju skatienu uzlūkoja pārējos. - Runā�u atklāti. Situācija ir slikta, tie�ām slikta. Mums pretī stāv īsts karakuģis, kas līdz zobiem bruņots ar jaunākajiem iero�iem un gan bruņojuma, gan ātruma ziņā ir pārāks par praktiski jebkuru flotes vai krasta apsardzes kuģi, kam būtu dots uz�devums tikt ar to galā.

D�eks pievērsās Katjai: - SJU politika �ādās situācijās ir paļauties uz draudzīgo valstu atbalstu. Iebiedē�anai bie�i vien pietiek ar karakuģu un lidma�īnu klātbūtni pat tad, ja tie atrodas ārpus teritoriālajiem ūdeņiem un likumīgi nedrīkst iejaukties.

Hovs nospieda kādu taustiņu, un ekrānā virs viņiem parā�dījās admiralitātes Egejas jūras reģiona karte.

-��� Grieķi nedrīkst arestēt vai padzīt "Plēsoņu". Kuģis var at�rast ceļu tālāk par se�ām jūdzēm no krasta pat starp Grieķijas salām ziemeļos, un jūras �aurumi, kas ved uz Melno jūru, ir pasludināti par neitrāliem ūdeņiem. Krievi to zina. Kuģim ir brīvs ceļ� uz savu ostu Abhāzijā.

Hovs ar gaismas staru norādīja uz viņu pa�reizējo atra�anās vietu kartes apak�ā.

-��� �ovakar grieķu flote būs izvietojusi fregates �eit, �eit un �eit. - Viņ� norādīja uz ziemeļiem un rietumiem no nogrimu�ā vulkāna. - Tuvākā vieta ir tikai mazāk par se�ām jūras jūdzēm uz dienvidaustrumiem no Tēras, gandrīz "Jūras meklētāja" redzamības zonā. Ta�u viņi netuvosies.

-��� Kāpēc? - Katja jautāja.

-��� Tā ir brīnumainā lieta, ko sauc par politiku. - Hovs ap�griezās krēslā ar seju pret pārējiem. - Mēs atrodamies strīdī�gos ūdeņos. Da�as jūdzes uz austrumiem atrodas neapdzīvotu saliņu grupa, uz kurām pretendē gan grieķi, gan turki. Strīds ir novedis viņus gandrīz līdz karam. Mēs ziņojām turkiem par "Plēsoņu", ta�u politika nosaka, ka viņiem jāpievēr� uz�manība grieķiem, nevis kaut kādam neceļos noklīdu�am kazaham. Ar Grieķijas karakuģu klātbūtni zonas tuvumā ir pietiekami, lai Turcijas jūras aizsardzības virspavēlniecība iz�sludinātu augstākā līmeņa trauksmi. Pirms stundas �etri Tur�cijas gaisa spēku F16 izlidoja perimetra lidojumā piecas jūdzes uz austrumiem. Grieķi un turki vienmēr ir biju�i draudzīgi SJU, ta�u tagad tie nespēj iejaukties. - Hovs pārslēdza attēlu, un ekrānā atgriezās skats ārpus "Jūras meklētāja".

Jorks piecēlās un sāka soļot starp krēsliem, cie�i sakrus�tojis rokas aiz muguras. - Mēs nemū�am nevarētu spēkoties ar "Plēsoņu" un cerēt uz uzvaru. Mēs nevaram paļauties uz palīdzību no ārpuses. Mūsu vienīgā iespēja ir piekrist viņu prasībām, nekavējoties doties prom un pamest vraku. Man - kapteinim - pirmajā vietā jāizvirza manas komandas dro��ība.

-��� Mēs varētu izmēģināt pārrunas, - Kostass piedāvāja.

-��� Pilnīgi izslēgts! - Jorks ar roku uzsita pa konsoli, pēk�ņi izrādot da�u pēdējo stundu spriedzi. - Tie ļaudis piekritīs pārrunām tikai aci pret aci un savā teritorijā. Tas, kur� dosies uz "Plēsoņu", uzreiz kļūs par ķīlnieku. Es neriskē�u ne ar viena sava komandas locekļa dzīvību, nododot viņu �o rīkļurāvēju rokās.

-��� Ļaujiet pamēģināt man.

Visi blenza uz Katju, kuras sejā neatspoguļojās nekādas emocijas.

-��� Ta ir jūsu vienigā iespēja, - viņa klusi teica. - Es esmu neitrāla persona. Saņemot mani kā ķīlnieci, Aslans neiegūtu neko, bet zaudētu visu savos darījumos ar Krievijas valdību. - Katja pieklusa, pēc tam viņas balss kļuva stingrāka: - Viņu ļau�dis ciena sievietes. Un man ir ietekmiga ģimene. Varu piemi�nēt da�us vārdus, kas izraisītu �ajā cilvēkā milzīgu interesi.

Iestājās ilgs klusums, kamēr visi centās aptvert sievietes teikto. D�eks centās neļaut vaļu emocijām, apsverot visas iespējas. Viņ� sarāvās, iedomājoties, ka Katja jāpakļauj bries�mām, ta�u apzinājās, ka viņai taisnība. Katjas sejas izteiksme apstiprināja, ka viņam nav nekādu citu iespēju.

-��� Nu labi. - D�eks piecēlās. - Es Katju �eit uzaicināju, tāpēc jārunā man. Atveriet kādu dro�u sakaru kanālu un savienojiet mani ar "Plēsoņu".

D�eks pacēla binokli un notēmēja to uz tālo plankumu - vienīgo atskaites punktu starp zemi un debesīm. Kaut gan nu jau bija tum�s, viņ� spēja saredzēt katru tālā kuģa detaļu, jo optiskais pastiprinātājs izcēla eso�o gaismu, lai attēls būtu skaidrs kā dienā. Viņ� pat varēja izlasīt kirilicā rakstītos burtus zem priek�gala.

"Plēsoņa". Cik piemērots nosaukums, domāja D�eks. Tie�i tāds tas arī bija - slapstīgs maitēdājs, kas glūn ap savu slep�kavo�anas zonu, līdz pienāk īstais brīdis uzklupt un aprīt citu darba augļus.

Toms Jorks stāvēja viņam blakus. - Projekts 911, - viņ� teica, sekojot D�eka skatienam. - Krievi tos sauc par eskorta kuģiem - NATO korve�u un frega�u ekvivalents. �is ir jaunā�kais modelis, kas ra�ots pretterorisma patrulē�anai pēc 2001. gada notikumiem. Apmēram tāds pats kā mūsu Sea klases kuģi, bet slaidāks. Ta�u ma�īnas jau ir no citas līgas. Divas GT dīzeļa gāzes turbīnas, kas ra�o 52 000 zirgspēku un dod iespēju attīstīt 36 mezglu parasto brauk�anas ātrumu. Turbo�reaktīvie pastiprinātāji, kas ar zemūdens spārniem ļauj attīstīt 60 mezglus, gandrīz tādu pa�u ātrumu kā neliela lidma�īna. "Plēsoņa" ir viens no se�iem kuģiem, kas izņemti no apgrozī�bas pēc tam, kad Krievijas flote pārdzīvoja savu pēdējo sama�zinā�anu. Oslo līgums prasa, lai Krievijas Federācija pārdotu liekos karakuģus tikai ANO atzītām valstīm, tā ka �is noteikti iegūts kādā tum�ā darījumā vēl pirms tam, kad atstāja kuģu�būves rūpnīcu.

D�eks pievērsa binokli platformām abās "Plēsoņas" priek��gala pusēs, tad nedaudz pagrieza to, ietverot redzeslaukā priek�ējo torni ar stobru, kas bija vērsts tie�i pret viņiem.

Jorks ievēroja �o kustību. - Tulas ma�īnbūves rūpnīcā ra�ots 130 mm automātiskais lielgabals. Datorizēta GPS tēmē�anas sistēma, kas jauj mirkli veikt trieciena korekcijas. Spēj iz�aut urāna bruņu caursi�anas �āviņu, kas izplēstu caurumu "Jūras meklētāja" komandmodulī no divdesmit jūd�u attāluma.

Abi vīri stāvēja uz "Jūras meklētāja" helikopteru nosē�anās laukuma. Vēsajā brīzē liegi plīvoja SJU karogs kuģa priek�galā. Viņi satraukti vēroja, kā Katja, tagad tērpusies situācijai pie�mērotākajā SJU kombinezonā, ar vienu no kuģa "Zodiakiem" aizbrauca tumsā; abi 90 zirgspēku jaudīgie dzinēji nogādās viņu pie "Plēsoņas" da�u minū�u laikā. Pirms Katja nokāpa lejup pa kāpnēm, D�eks bija klusi pasaucis viņu malā, pē�dējo reizi atkārtojot "Zodiaka" darbību un atsvaidzinot atmiņā Jorka un Hova instrukcijas par iespējamo rīcību gadījumā, ja viss izvērstos pavisam ļauni.

Bija pagāju�as tikai divdesmit minūtes kop� Katjas prom�būtnes, bet gaidī�ana jau �ķita bezgalīga. Kostass izlēma sa�saukt telefonkonferenci ar Dilenu un Hībermeijeru, lai nodar�binātu D�eka prātu, un abi vīrie�i devās uz navigācijas telpu aiz "Jūras meklētāja" komandtiltiņa.

Kostass ievadīja komandu, un monitors viņu priek�ā atdzī�vojās, parādot divu cilvēku tēlus tik skaidri, it kā viņi sēdētu galda otrā pusē. D�eks pievirzījās tuvāk Kostasam, lai līdzīgi tiktu projicēti viņu attēli. Viņiem pietrūks Katjas zinā�anu, ta�u telefonkonference �ķita piemērotākais veids, kā apkopot paveikto. Dilens un Hībermeijers bija paliku�i Aleksandrijā, lai sagaidītu ziņas no "Jūras meklētāja", un Kostass jau bija paziņojis viņiem par "Plēsoņas" draudiem.

- Profesor. Moris. Sveicināti!

-��� Priecājos tevi atkal redzēt, D�ek, - Dilens teica. - Es gri�bētu turpināt ar to, pie kā palikām, - ar �iem simboliem.

Nospie�ot taustiņu, varēja atvērt iepriek� ieskenētu attēlu sēriju. Monitora labajā apak�ējā stūri pa�laik bija redzams Kostasa triumfālais atklājums - ievērības cienīgais zelta disks no mīnojie�u kuģa vraka. Savādie simboli uz tā virsmas bija digitāli palielināti, lai tos varētu aplūkot tuvāk.

Hībermeijers paliecās uz priek�u. - Tu, D�ek, teici, ka �o centrālo zīmi esot redzējis jau agrāk.

-��� Jā. Un arī tos simbolus ap malu - mazās galviņas, airus un tā tālāk. Izlidojot no Aleksandrijas, es pēk�ņi atcerējos, kur. Uz Festas diskiem.

Kostass jautājo�i palūkojās, kad D�eks atvēra uz ekrāna divu keramikas disku attēlu - abi diski �ķita vienādi, un tos klāja miniatūru simbolu spirālveida josla. Viens no simboliem atgādināja zīmi uz papirusa un zelta diska. Pārējie likās kā no citas pasaules, it īpa�i mazās galviņas ar līkajiem deguniem un mohikāņu matu sakārtojumu.

-���� Acteki? - Kostass minēja.

-���� Labs mēģinājums, tomēr nē, - D�eks atbildēja. - Daudz tuvāk mājām. Mīnojie�u Krēta.

-���� Disks kreisajā pusē tika atrasts pie Festas pils gandrīz pirms simt gadiem. - Dilens runājot uzklik�ķināja uz ekrāna, un projektorā uzplaiksnīja pla�a akmens priek�pagalma skats virs līdzenuma ar sniegotiem kalniem fonā. Pēc brī�a attēls atgriezās pie diskiem. - Tie ir no māla, apmēram se�padsmit centimetru diametrā, un simboli ir iespiesti abās pusēs. Dau�dzi ir identiski, iespiesti ar to pa�u formu.

Dilens palielināja disku labajā pusē. - �is tika atrasts fran�u izrakumos pagāju�ajā gadā.

-��� Datējums? - Hībermeijers pieprasīja.

-���� Pils tika pamesta se�padsmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras pēc Tēras izvirduma. At�ķirībā no Knosās tā vairs nekad netika apdzīvota. Tā ka diski varētu būt zudu�i aptuveni tajā pa�ā laikā, kad jūsu kuģa vraks.

-���� Bet tie varētu būt senāki, - D�eks ieminējās.

-��� Daudz senāki. - Tagad Dilena balsi skanēja jau pazīstamā sajūsma. - Kostas, kas tev zināms par termoluminiscences (TL) datē�anu?

Kostass izskatījās apjucis, ta�u atbildēja ar prieku: - Ja ap�rok minerālu kristālus, tie pakāpeniski absorbē radioaktīvos izotopus no apkārtējā materiāla, līdz to līmenis kļūst vienāds. Ja minerālu pēc tam karsē, piesaistītie elektroni tiek emitēti kā termoluminiscence. - Kostass sāka minēt, izprātodamies visādi. - Karsējot keramiku, tā emitē uzkrāto TL, līdz tās TL pulkstenis atgrie�as pie nulles. Aprokot keramiku, tā atkal sāk absorbēt izotopus noteiktā ātrumā. Ja ir zināms �is ātrums, tāpat arī apkārtējo nogul�ņu TL, tad var noteikt māla vecumu, to uzkarsējot un mērot TL emisiju.

-���� Cik precīzi? - Dilens jautāja.

-���� Pēdējie uzlabojumi optiski stimulētajā luminiscencē jeb OSL ļauj mums doties atpakaļ pusmiljona gadu senā pagātnē, - Kostass atbildēja. - Tas ir apdedzināto zemes keramikas ma�teriālu datējums no senākajām neandertālie�u apmetnēm Ei�ropā. Ja runājam par cepļos apdedzināto keramiku, kas pirmo reizi parādās piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Tuvajos Austrumos, kombinētā TL un OSL metode, ja pastāv labvēlīgi apstākli, ļauj noteikt māla lauskas vecumu ar precizitāti līdz da�iem simtiem gadu.

Kostass pēc pievieno�anās SJU bija ieguvis vērā ņemamu pieredzi arheoloģijas zinātnē; viņu vadīja pārliecība, ka vai�rumu D�eka izvirzīto jautājumu par tālu pagātni kādudien atrisinās zinātne.

-��� Otrs, pagāju�ajā gadā atrastais disks bija apdedzināts. - Runājot Dilens paņēma papīra loksni. - Viens tā fragments tika nosūtīts uz Oksfordas termoluminiscences laboratoriju analīzei, kas tiek veikta, izmantojot jaunu stroncija metodi, un ļauj noteikt apdedzinā�anas laiku ar vēl lielāku precizitāti. Es tikko saņēmu rezultātus.

Visi nogaidot lūkojās ekrānā.

-���� Plus mīnus aptuveni simt gadi, �is disks apdedzināts 5500. gadā pirms mūsu ēras.

Klāteso�ie pārsteigumā noelsās.

-��� Neiespējami, - Hībermeijers norūca.

-��� Tas ir nedaudz senāks par mūsu vraku, - Kostass iesau�cās.

-��� Tikai �etrtūksto� gadu senāks, - D�eks klusi noteica.

-����� Divarpus tūksto�i gadu pirms Knosās pils. - Hībermei�jers arvien vēl �ūpoja galvu. - Tikai da�i gadsimti pirms tam, kad Krētā ieradās pirmie zemkopji. Un, ja tā ir rakstībā, tad tā ir divus tūksto�us gadu senāka par līdz �im zināmo. Tuvo Austrumu ķīļraksts un Ēģiptes hieroglifi parādās tikai ceturtā gadu tūksto�a beigās pirms mūsu ēras.

-��� Tas �ķiet neticami, - Dilens atteica. - Ta�u drīz jūs sapra�tīsiet, kāpēc esmu pārliecināts, ka tā ir taisnība.

D�eks un Kostass cie�i vēroja ekrānu, kamēr Dilens ielādēja savā klēpjdatorā kompaktdisku un saistīja to ar multimediju projektoru. Keramikas disku attēlu nomainīja stabiņos sakār�toti simboli, veidojot simbolu grupas, kas līdzinājās vārdiem. Viņi saprata, ka profesors ir lietojis līdzīgus analīzes paņē�mienus tiem, ko bija izmantojis, pētot grieķu rakstu uz pa�pirusa.

D�eks no jauna aktivizēja telefonkonferences moduli, un viņi atkal bija aci pret aci ar Dilenu un Hībermeijeru divsimt jūd�u attālajā Aleksandrijā.

-��� Tie ir simboli no Festas diskiem, - teica D�eks.

-���� Pareizi. - Dilens nospieda vienu taustiņu, un atkal pa�rādījās abi diski, �oreiz kreisajā apak�ējā stūrī. - Zinātniekus visvairāk mulsināja tas, ka diski ir gandrīz identiski, izņemot vienu būtisku iezīmi. - Viņ� pārvietoja kursoru, lai iezīmētu da�ādus attēlus. - Vienā pusē, kuru es saucu par priek�pusi, abiem diskiem ir tie�i simt divdesmit trīs simboli. Abos tie ir sadalīti trīsdesmit vienā grupā, katrā no diviem līdz septiņiem simboliem. Izvēlne, ja jums tā tīk, ir tāda pati un satur �etr�desmit divus da�ādus simbolus. Un atkārto�anās bie�ums ir identisks. Tā, piemēram, mohikāņa galva parādās trīspadsmit reizes, ejo�ais cilvēks - se�as reizes, vēr�āda - vienpadsmit reizes, un tā tālāk. Tas pats ir arī otrā pusē, izņemot to, ka tur ir trīsdesmit vārdi un simt astoņpadsmit simboli.

-��� Tomēr to secība un grupējums at�ķiras, - D�eks norādīja.

-���� Tie�i tā. Paskatieties uz pirmo disku. Ejo�ais cilvēks un koks - trīs reizes. Saules disks plus mohikāņa galva - astoņas reizes. Un divreiz pilnā secībā bulta, nūja, airis, laiva, vēr�āda un cilvēka galva. Neviens no �ādiem grupējumiem neparādās uz otra diska.

-���� Savādi, - Kostass nomurmināja.

-���� Es domāju, ka diski tika turēti kopā kā pāris - viens la�sāms, bet otrs bezjēdzīgs. Lai arī kas to būtu darījis, viņ� centies teikt, ka svarīgs ir simbolu veids, skaits un bie�ums, nevis to secība. Tā bija viltība, iespēja novērst uzmanību no simbolu grupējumiem, lai ziņkārīgajiem nepareizi liktu meklēt jēgu secībā.

-���� Bet tur noteikti ir sava jēga, - Kostass nepacietīgi pār�trauca. Viņ� uzklik�ķināja ar peli, lai izgaismotu kombinācijas pirmajā diskā. - Laiva blakus airim. Ejo�s cilvēks. Mohikānis, kur� vienmēr lūkojas vienā virzienā. Vārpu kūlis. Apļa sim�bols, dro�i vien saule, aptuveni pusē grupējumu. Tas ir sava veida ceļojums, varbūt ne īsts, bet ceļojums cauri gadam, kas demonstrē gadalaiku maiņu.

Dilens pasmaidīja. - Tie�i tā domā zinātnieki, kuri uzskata, ka pirmajā diskā ir ziņojums un ka tas nav tikai dekoratīvs. �ķiet, ka tajā ir vairāk jēgas nekā otrajā diskā un ka tā tēlu secība ir loģiskāka.

-���� Bet?

-���� Bet tā var būt viltības dala. Pirmā diska veidotājs var būt apzināti sapārojis simbolus, kas �ķietami sader kopā, kā laiva un airis, cerībā, ka citi centīsies at�ifrēt disku tie�i �ādā veidā.

-����� Ta�u airis un laiva patie�ām sader kopā, - Kostass iebilda.

-��� Tikai tad, ja pieņem, ka tās ir piktogrammas, un �ajā ga�dījumā airis nozīmē airi, bet laiva - laivu. Airis un laiva kopā nozīmē ceļojumu pa ūdeni, jūras braucienu, kustību.

-����� Piktogrammas bija pirmā rakstibas forma, - Hībermei- jers piebilda. - Ta�u pat visi agrīnie ēģiptie�u hieroglifi nebija piktogrammas.

-��� Simbols var būt arī fonogramma, kur priek�mets nozīmē skaņu, nevis kādu lietu vai darbību, - Dilens turpināja. - Mēs varētu izmantot airi, lai attēlotu burtu A vai zilbi ai.

Kostass domīgi pamāja. - Tātad jūs uzskatāt, ka simboli uz diskiem varētu būt sava veida alfabēts?

-��� Jā, kaut arī vārda tie�ā nozīmē - ne. Mūsu alfabēta se�nākā versija bija feniķie�u alfabēta ziemeļsemītu priek�tecis, kas radās otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Jauninājums bija at�ķirīgs simbols katram no galvenajiem patskaņiem un līdzskaņiem. Tā mēs skaidrojam mīnojie�u lineāro A un mi- kēnie�u lineāro B rakstību. - Dilens nospieda taustiņu, un uz ekrāna parādījās zelta diska attēls. - Un tas mūs noved pie atrastā vraka.

Dilens palielināja attēlu, lai parādītu zelta diska centrā dziļi iespiesto noslēpumaino simbolu. Pēc brī�a tam pievienojās cits attēls - neregulāras formas melna plāksne, ko klāja trīs atsevi�ķas smalka raksta joslas.

-���� Rozetas akmens? - Hībermeijers izskatījās samulsis.

-���� Kā jau jūs zināt, Napoleona armijā Ēģiptes karagājiena laikā 1804. gadā bija zinātnieku un rasētāju leģions. �is bija pats sensacionālākais atklājums, ko viņi atrada netālu no se�nās Saisas pie Nīlas Rozetas atzarojuma. - Dilens pēc kārtas izgaismoja katru teksta sadaļu, sākot no aug�as. - Ēģiptie�u hieroglifi. Ēģiptie�u hieroglifu vienkār�otā forma. Hellādas grieķu raksts. Pēc divdesmit gadiem kāds filologs, vārdā �am- polions, saprata, ka tie ir trīs viena un tā pa�a teksta, proti, trīsvalodu dekrēta, tulkojumi, ko izdeva Ptolemajs V 196. gadā pirms mūsu ēras, kad Ēģipti pārvaldīja grieķi. �ampolions lika lietā savas sengrieķu valodas zinā�anas, lai iztulkotu abus pārējos tekstus. Rozetas akmens bija atslēga, lai at�ifrētu hie�roglifus. - Dilens nospieda taustiņu, un akmens pazuda, bet uz ekrāna atkal parādījās zelta disks.

-��� Uz mirkli ignorējiet figūru centrā un pievērsiet uzmanību simboliem ap malu. - Dilens pēc kārtas izgaismoja katru no trijām joslām, no ārējās līdz iek�ējai. - Mikēnie�u lineārais B. Mīnojie�u lineārais A. Festas simboli.

Tik daudz D�eks jau bija izdomājis pats, tomēr apstiprinā�jums lika viņa sirdij satraukti iepukstēties.

-���� D�entlmeņi, mums ir pa�iem savs Rozetas akmens.

Nākamo minū�u laikā Dilens paskaidroja, ka mikēnie�iem, kuri pārņēma Krētu pēc Tēras izvirduma, sākotnēji nebija pa��iem savas rakstības, toties viņi aizguva lineārās A rakstības simbolus no mīnojie�u jūrasbraucējiem, kas tirgojās ar Grie�ķijas kontinentā daļu. Viņu rakstība - lineārā B - veiksmīgi tika at�ifrēta drīz pēc Otrā pasaules kara kā grieķu rakstības agrīnā versija. Ta�u mīnojie�u rakstība bija palikusi noslēpums līdz pat tā pa�a gada sākumam, kad Knosā tika atklāta visu laiku lielākā lineārās A rakstības plātnī�u krātuve. Pateicoties laimīgam gadījumam, vairākas plātnītes bija gan lineārajā A, gan B valodā. Tagad zelta disks sniedz ārkārtējo iespēju at��ifrēt arī Festas disku simbolus.

-���� Nav Festas simbolu no Knosās, un nav arī to bilingvāla teksta, - turpināja Dilens. - Es pieņemu, ka tā ir zudusi va�loda, kas lielā mērā at�ķiras no mīnojie�u vai Mikēnu grieķu valodas.

Visi uzmanīgi klausījās, kamēr Dilens metodiski aplūkoja lineārā A un lineārā B raksta simbolus uz zelta diska, demon�strējot to atbilstību citiem rakstu pieminekļiem no bronzas laikmeta Krētas. Lai pētītu visu simbolu kopsakarības, viņ� bija sakārtojis tos rindās un stabiņos.

-��� Es sāku ar pirmo Festas disku, kas tika atrasts pirms simt gadiem, - Dilens teica. - Glu�i tāpat kā jūs, arī es domāju, ka drīzāk jēga varētu būt tam.

Dilens nospieda taustiņu, un ekrāna apak�daļā parādījās visas trīsdesmit viena simbola grupas ar fonētisko tulkojumu zem tiem.

-����������� Te nu tas ir, lasot no centra uz ārpusi, tātad - sekojot ejo�ā cilvēka un sejas simboliem, kā būtu loģiski diktēt.

D�eks a�i pārlaida skatienu rindiņām. - Es neredzu nevienu lineāru vārdu un nevienu pazīstamu zilbju sakopojumu.

-����������� Baidos, ka tev taisnība. - Dilens atkal nospieda taustiņus, un ekrāna apak�daļā parādījās citas grupas - trīsdesmit viena. - Te tas ir, pa spirāli virzoties no malas uz centru. Tas pats stāsts. Pilnīgi nekā.

Ekrāns nodzisa, un iestājās īss klusuma brīdis.

-���� Un otrs disks? - D�eks jautāja.

Dilena sejas izteiksme nedaudz mainījās, un par viņa sa�jūsmu liecināja tikai smaida ēna. Profesors nospieda taustiņus un atkārtoja vingrinājumu.

-��� Te tas ir pa spirāli uz ārpusi.

D�eka dū�a saplaka, kad viņ� vārdos atkal nesaskatīja neko zināmu. Tad viņ� ievēroja simbolu pārus, kas izskatījās savādi pazīstami.

-��� Tur kaut kas ir, bet ar to kaut kas nav kārtībā.

Dilens ļāva D�ekam vēl bridi lūkoties ekrānā.

-��� No malas uz centru, - Dilens paziņoja.

D�eks atkal ar skatienu ieurbās ekrānā un pēk�ņi iesita ar plaukstu pa galdu. - Nu protams!

Dilens vairs nespēja noturēties un plati pasmaidīja, pēdējo reizi nospie�ot taustiņus, un simboli parādījās apgrieztā se�cībā. D�eks strauji ievilka elpu, pēk�ņi saprazdams to, ko redz.

-������������ Neiedomājami, - viņ� murmināja. - �is disks radīts vēl divtūksto� gadu pirms bronzas laikmeta sākuma. Tomēr tā ir lineārā A valoda, Krētas valoda mūsu kuģa vraka laikā. - D�eks tik tikko spēja noticēt pats saviem vārdiem. - Tā ir mīnojie�u valoda.

�ajā brīdī uz "Jūras meklētāja" iesprak�ķējās iek�ējo sakaru līnija un pārtrauca klusumu.

-����������� D�ek, nāc tūlīt uz klāja! Uz "Plēsoņas" vērojamas aktivi�tātes. - Toma Jorka balss nespēja noslēpt satraukumu.

D�eks, nesakot ne vārda, pielēca kājās un izskrēja uz ko�mandtiltiņa, viņam tūlīt sekoja Kostass. Da�u sekun�u laikā abi vīrie�i stāvēja blakus Jorkam un Hovam, un visu skatieni bija pievērsti tālajai gaismas atblāzmai pie apvār�ņa.

Mierīgais jūras līmenis viņu acu priek�ā viegli saviļņojās, bija redzama �ļakatu svītra, ko drīz varēja sazīmēt kā "Jūras meklētāja" "Zodiaku". Drīz viņi jau varēja iz�ķirt Katju pie stūres, garajiem matiem plīvojot vējā. D�eks sagrāba treliņus un uz mirkli aizvēra acis; pēdējo stundu spriedzi pēk�ņi no�mainīja atslābums. Paldies Dievam, ar viņu viss kārtībā.

Jūtu uzplūdā Kostass uzlūkoja draugu. Viņ� pārāk labi zi�nāja, ka D�eka emocionālā daba atraisās ātri.

Kad laiva piestāja pie kuģa un izslēdzās dzinēji, gaisu pie�pildīja jauna skaņa - attālu dīzeļdzinēju apslāpētā rēkoņa. D�eks paķēra nakts redzamības binokli un pievērsa to apvār�snim. Attēlu piepildīja "Plēsoņas" pelēkais siluets ar zemo un draudīgo korpusu. Pēk�ņi tā aizmugurē parādījās baltas ban�gas kā mirdzo�s dzinēju izsviestā ūdens loks. Lēni, laiski, glu�i kā pamodināts zvērs, kam ne no kā nav jābaidās, "Plēsoņa" slaidā lokā apgriezās un rēcot pazuda tumsā. Viļņi aiz kuģa �ūpojās ūdenī vēl ilgi pēc tam, kad to bija aprijusi nakts.

D�eks nolaida binokli un palūkojās uz sievieti, kas tikko bija pārrāpusies pār bortu. Viņa viegli pasmaidīja un pamāja. D�eks ierunājās tik klusi, ka viņa vārdus sadzirdēja vienīgi blakus stāvo�ais Kostass:

- Katja, tu esi eņģelis.

Helikopters metās lejup zemā lidojumā pār Turcijas rie�tumu kalniem, tā rotora skaņai atbalsojoties dziļajās aizās, kas grauzās piekrastē. Austrumos saullēkta ro�ainā blāzma atklāja skatienam Anatolijas plakankalnes robotās kontūras, un pāri Egejas jūrai cauri rīta miglai varēja saskatīt vien salu spokainās aprises.

D�eks atlaida Lynx vadības konsoli un ieslēdza autopilotu. Helikopters nekļūdīgi sekos kursam, ko viņ� bija ievadījis tā navigācijas datorā, lai nogādātu savus pasa�ierus paredzētajā mērķī gandrīz piecsimt jūras jūd�u attālumā uz ziemeļrietu�miem.

Austiņās atskanēja pazīstama balss.

- Kaut ko mūsu zelta diskā es tomēr nesaprotu, - Kostass teica. - Domāju, ka tas izgatavots ap 1600. gadu pirms mūsu ēras, īsi pirms kuģa vraka. Tomēr vienīgā paralēle ar �iem simboliem ārējā joslā ir �etrtūksto� gadus senāka un atrodama uz otrā Festas diska no Krētas.

Sarunā iesaistījās Katja: - Pārsteidzo�i, ka bronzas laikmeta Krētas valodā runāja jau pirmie salas neolīta laikmeta kolo�nisti. Profesora Dilena at�ifrējums pilnībā mainīs mūsu priek��status par Grieķijas civilizācijas izcelsmi.

D�eku vēl arvien sajūsmināja Katjas iepriek�ējā vakara pa�nākumi, novēr�ot sadursmi ar "Plēsoņu". �ī izglāb�anās lī�dzinājās brīnumam, un viņ� to apzinājās. Katja stāstīja, ka rādījusi Aslanam attēlus ar romie�u kuģa atliekām vietā, kur D�eks bija niris pirms nedēļas, un pārliecinājusi laupītāju, ka viņi atradu�i vienīgi keramikas amforas, ka vraks nav Aslana uzmanības vērts un ka "Jūras meklētājs" tur atrodas vienīgi tāpēc, lai pārbaudītu jauno kartogrāfijas aprīkojumu.

D�eks bija pārliecināts, ka tur slēpjas kas vairāk, nekā Katja vēlas vai var stāstīt. �o sievieti acīmredzot varētu cepināt uz lēnas uguns, bet viņa nebilstu ne vārda. D�eks pārāk labi pazina tum�o veikalu un apmaiņas darījumu pasauli, mafijas lietu un kukuļo�anas apstākļus, kādos jādarbojas biju�ās Pa�domju Savienības pilsoņiem. Katja �ajā pasaulē noteikti spēj pastāvēt.

Urdo�ā nepacietība, kas pavadīja D�eku visu telefonkonfe- rences un Katjas prombūtnes laiku, tagad bija pārvērtusies milzīgā vēlmē turpināt iesākto. Pēc atgrie�anās Katja atteicās no atpūtas un pievienojās D�ekam un Kostasam, kuri līdz dziļai naktij urbās vraka plānā un nākamajā izrakumu posmā; tagad, kad bija zināms, ka projektu varēs īstenot netraucēti, entuziasms dzina viņus uz priek�u.

Tikai Katjas apliecinājums, ka "Plēsoņa" vairs neatgriezī�sies, bija licis D�ekam doties �īrīta lidojumā. Sākumā tas bija iecerēts kā parasts apmeklējums - pārbaude uz "Jūras meklē�tāja" līdzinieka, kuģa "Jūras drosminieks" Melnajā jūrā. Ta�u tagad tam īpa�u nozīmi pie�ķīra ziņojumi par pārsteidzo�u atklājumu pie Turcijas ziemeļu piekrastes.

-Jūs nezināt to, - D�eks teica, - ka tagad mūsu rīcībā ir ne�atkarīgs zelta diska datējums. Kamēr jūs gulējāt, to atsūtīja pa elektronisko pastu. - Viņ� pasniedza papīra loksni Kostasam pilota blakus sēdeklī. Pēc mirkļa atskanēja prieka sauciens.

- Hidratācijas datējums! Viņiem tas ir izdevies! - Kostass, kuram vienmēr labāk patika zinātnes konkrētie rezultāti, nevis teorijas, no kurām nekad nevarēja gūt precīzus secinājumus, jutās kā zivs ūdenī. - Tas ir SJU izstrādāts paņēmiens, - viņ� skaidroja Katjai. - Konkrēti minerāli uz savas virsmas laika gaitā absorbē mikroskopisku ūdens daudzumu. �ī hidratācijas plēvīte no jauna rodas uz cilvēka apstrādātām vai veidotām virsmām, tāpēc to var izmantot, lai noteiktu akmens un me�tāla senlietu vecumu.

-���� Klasisks piemērs ir obsidiāns, - D�eks piebilda. - Tas ir stiklveida vulkāniskais iezis, ko Egejas jūras reģionā var atrast tikai Mēļas salā. Obsidiāna apstrādes darbarīki no mednieku un vācēju apmetnēm Grieķijas kontinentālajā daļā ar hidratā�cijas paņēmienu ir datēti līdz pat 12 000 gadiem pirms mūsu ēras, proti, leduslaikmeta beigu posmam. Tā ir senākā liecība par jūras tirdzniecību senajā pasaulē.

-����� Zelta hidratācijas datē�ana ir iespējama tikai ar ļoti augstas precizitātes aprīkojumu, - Kostass aizrādīja. - SJU ir pārņēmusi iniciatīvu hidratācijas pētījumos, jo mēs zeltu atrodam visbie�āk.

-���� Kāds ir datējums? - Katja noprasīja.

-��� Trīs simbolu joslas ir tiku�as iespiestas otrā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras. Aptuvenais datējums ir 1600. gads pirms mūsu ēras, plus mīnus simt gadu.

-��� Tas atbilst vraka datējumam, - Katja teica.

-��� Diez vai rakstu zīmes varētu būt daudz senākas, - D�eks norādīja. - Iek�ējās joslas rakstu zīmes ir mikēnie�u lineārais B raksts, kas tajā laikā tikai veidojās.

-���� Ta�u tas ir tikai simbolu datējums, laiks, kad tie tiku�i iespiesti metālā. Tas izriet no pa�u simbolu hidratācijas slā- nī�a. - Kostass runāja ar vāji slēptu sajūsmu. - Pats disks ir vecāks. Daudz vecāks. Un tas centrālais simbols bija uz diska jau no pa�a sākuma. Vai vēlaties minēt? - Kostass turpināja gandrīz bez pauzes. - Tas datēts ar 6000. gadu pirms mūsu ēras.

Pa to laiku bija iestājies mirdzo�s vasaras rīts, un visapkārt nekas netraucēja skatienam. Viņi lidoja pār Turcijas ziemeļrie�tumu zemesragu virzienā uz Dardaneļiem - jūras �aurumu, kas �ķir Eiropu no Āzijas. Austrumu virzienā tas papla�inājās kā Marmora jūra, lai pēc tam atkal sa�aurinātos kā Bosfora �aurums, kas ved Melnajā jūrā.

D�eks veica nelielu korekciju autopilotā un palūkojās pār Kostasa plecu. Skaidri bija saskatāma Gallipoli - lielais zemes�rags, kas iestiepās Egejas jūrā, veidojot Dardaneļu ziemeļu piekrasti. Tie�i lejā atradās Hisarlikas līdzenums - slavenās Trojas atra�anās vieta. Viņi atradās vēstures virpulī - vietā, kur zeme un jūra sa�aurinājās, kā piltuve veicinot milzīgu cilvēku masu pārvieto�anos no dienvidiem uz ziemeļiem un no austrumiem uz rietumiem, no pirmo cilvēkveidīgo būtņu laikiem līdz islāma pirmsākumiem. Rāmajā ainavā nekas ne�liecināja par laika gaitā izraisītajiem asiņainajiem konfliktiem no Trojas aplenkuma līdz Gallipoli slaktiņam pēc trīstūksto� gadiem Pirmā pasaules kara laikā.

D�ekam un Kostasam �ī nebija nekāda spoku zeme, bet gan pazīstama teritorija, kura saistījās ar patīkamām atmiņām par abu pagātnes sasniegumiem. Tie�i �eit viņi bija veiku�i savus pirmos kopīgos izrakumus, kad bija dislocēti NATO bāzē Iz- mirā. Kāds zemnieks starp pa�reizējo krastu un Trojas drupām bija izaris da�us nomelnēju�us baļķus un bronzas iero�us. Izrakumi liecināja, ka �ī vieta ir nogulu klātā bronzas laikmeta krasta līnija, un atklājās kara galeru ierindas pārogļoju�ās atliekās. �ie kuģi bija sadegu�i milzīgā ugunsgrēkā ap 1150. gadu pirms mūsu ēras.

Tas bija sensacionāls atklājums - pirmās senlietas no pa�a Trojas kara, atklājums, kas lika zinātniekiem no cita aspekta palūkoties uz leģendām, kuras savulaik tika uzskatītas par puspatiesībām. D�eka dzīvē tas nozīmēja pagrieziena punktu, pieredzi, kas no jauna atmodināja viņa kaislību uz arheoloģiju un neatrisinātajiem pagātnes noslēpumiem.

- Nu labi. Saliksim visu pa plauktiņiem! - Kostass centās pēdējo dienu ārkārtējos atklājumus apkopot vienā veselumā.

- Vispirms - �is Ēģiptē atrastais papiruss, kas liecina, ka Platons nav izdomājis leģendu par Atlantīdu. To grieķim Solo- nam ir nodiktējis kāds ēģiptie�u priesteris aptuveni 580 gadus pirms mūsu ēras. Stāsts bija gandrīz neizmērojami sens, da�tēts ar vairākiem gadu tūksto�iem pirms faraonu laikiem.

-�� Papiruss pierāda ari to, ka Platona stāstā viss ir saputrots, - D�eks aizrādīja.

-��� Pieraksts nekad nesasniedza ārpasauli, jo tas tika nozagts un gāja zudībā. Pāri palika tikai izkropļots mistrojums par mīnojie�u civilizācijas galu otrā gadu tūksto�a beigās pirms mūsu ēras, sajaukts ar to, ko Solons spēja atcerēties par Atlan�tīdu. Viņa apjukums lika zinātniekiem pielīdzināt Atlantīdas leģendu Tēras izvirdumam un Krētas piļu sagrāvei.

-��� Tas ir vienīgais ticamais izskaidrojums, - D�eks teica.

-���� Tālāk. Tagad mēs zinām, ka Atlantīda bija citadele, ne�vis kontinents vai sala. Tā atradās ūdensmalā, tur bija pla�a ieleja un augstu kalnu iek�ējā teritorija. To visu sevī ietver vēr�a simbols. Da�u dienu ceļojuma attālumā no Atlantīdas bija ūdenskritums, un starp ūdenskritumu un Ēģipti - salu pilna jūra. Un tad reiz laikā pirms septiņiem vai astoņiem tūksto�iem gadu Atlantīda pazuda jūras dzīlēs.

-���� Un tagad mums ir tā neizprotamā disku mīkla, - Katja teica.

-���� Papirusu un diskus saista dīvains simbols. Tas izskatās kā burts H ar �etriem atzariem katrā pusē.

-��� Domāju, ka mēs dro�i varam to saukt par Atlantidas sim�bolu, - Katja apgalvoja.

-��� Tas ir vienīgais, kam nav nekādas saistības ar lineāro A vai lineāro B rakstu, - D�eks teica. - Tā varētu būt logogramma, kas apzīmē pa�u Atlantīdu, kā Minojas Knosās vērsis vai kla�siskā Atēnu pūce.

-���� Mani mulsina tikai tas, - Kostass bilda, - kāpēc vispār tika izgatavoti māla diski un zelta disks. Moriss Hībermeijers stāstīja, ka svētās zinības augstie priesteri nodevu�i pa vār�dam no mutes mutē cits citam, lai nodro�inātu to, ka tās paliek nesagrozītas un lai turētu tās noslēpumā. Tad kāpēc viņiem bijis vajadzīgs atkodē�anas līdzeklis �o disku veidā?

-���� Man par to ir sava teorija, - D�eks sacīja.

Uz instrumentu paneļa iemirgojās sarkana signālspuldzīte. D�eks pārgāja uz rokas vadību un pieslēdza divas tālam lido�jumam nepiecie�amās papildu degvielas tvertnes. Pēc atgrie��anās autopilota re�īmā viņ� iestūma konsolē kompaktdisku un no kabīnes griestiem atlocīja miniatūru ekrānu. Tajā bija redzama iespaidīga garu laivu procesija, kuras atstāj pilsētu; tikmēr iedzīvotāji lūkojas pa kārtīgi sarindotu krastmalas māju logiem.

-��� Slavenā marīnas freska, kas atklāta 1960. gadā Admirāļa namā Akrotirā pie Tēras. Parasti skaidro, ka tajā attēlota ce�remonija, varbūt jauna augstā priestera iesvētī�ana.

D�eks nospieda taustiņu, un ekrānā parādījās aerofotogrā- fija, kurā bija redzamas mūru un balustrā�u drupas, kas slējās aug�up no klints virsmas.

-���� Zemestrīce, kas pagāju�ajā gadā sagrāva Panteonu, no�bīdīja arī klints virsmu Tēras grupas otrās lielākās salas Palea Kameni krastā. Atklājās atliekas no celtnes, kas varētu būt bijis klosteris klints virsotnē. Vairums no tā, kas mums zināms par mīnojie�u reliģiju, nāk no tā sauktajām virsotņu svētnīcām - slēgtām svētajām vietām Krētas pakalnu un kalnu virsotnēs. Tagad mēs uzskatām, ka Tēras sala bija lielākā virsotnes svēt�nīca no visām.

-���� Dievu mājoklis, ieeja pazemē, - Kostass piedāvāja.

-��� Kaut kas tamlīdzīgs, - D�eks atbildēja. - Tēras izvirduma laikā virsotnes svētnīca tika sa�ķaidītā drumslās. Ta�u bija ari reliģiskā sabiedrība, kas aiz iegruvu�ā krātera tika aprakta zem pelniem un pumeka.

-���� Un tava teorija par diskiem? - Kostass neatlaidās.

-���� Pie tās es vēl nonāk�u, - D�eks teica. - Sākumā aplūko�sim mūsu kuģa vraku. Visticamāk, tas gāja bojā pirms Tēras izvirduma, tātad - nogrima trieciena vilnī pirms galvenā iz�virduma.

Abi pārējie piekrīto�i pamāja.

-���� Tagad es domāju, ka kuģis nebija tikai bagāta tirgoņa īpa�ums. Padomājiet par tā kravu! Zelta kausi un kaklarotas. Zelta un ziloņkaula statuetes, da�as gandrīz dabiskā lielumā.

Ritons vēr�a galvas formā, no retā Ēģiptes porfira izgriezti ziedojumu altāri. Daudz vairāk bagātības, nekā parasti uzti�cētu vienai kravai.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? - Kostass jautāja.

-����� Domāju, ka mēs esam atradu�i Tēras augsto priesteru dārgumus, pa�u svarīgāko bronzas laikmeta civilizācijas krā�tuvi. Uzskatu, ka diski bija pats svētākais augsto priesteru īpa�ums. To iznesa tikai pa�ās svētākajās ceremonijās, un uz tā sākotnēji nebija citu zīmju, izņemot centrālo simbolu. Se�nais māla disks - vecākais no abiem Festas diskiem - drīzāk bija rakstu plātne, nevis pielūgsmes objekts. Tajā atradās at�slēga uz zinā�anām, ta�u tā bija uzrakstīta senos simbolos, ko at�ifrēt spēja vienīgi priesteri. Pēc brīdino�ās zemestrīces, baidoties no apokalipses, augstais priesteris pavēlēja iegravēt �os simbolus ap zelta diska malu. Tā bija vārdnīca, seno māla diska simbolu vienotība ar tolaik lietoto lineāro A un B rakstu. Jebkur� izglītots mīnojietis atskārstu, ka zilbju grupējumi ir viņa pa�a valodas senā versija.

-��� Tātad tā bija glu�i kā apdro�inā�anas polise, - Katja iemi�nējās. - Kodu grāmata, lai izlasītu māla disku gadījumā, ja visi priesteri ietu bojā.

-Jā. - D�eks pagriezās pret sievieti. - Kopā ar lielisko vēr�a galvu nirēji izcēla ari sai�ķi melnkoka un ziloņkaula stieņu, kas bija smalki izrotāti ar di�ās dievietes-mātes attēliem. Mēs domājam, ka tie bija mīnojie�u svētie zi�ļi, tādi pa�i rituāla piederumi kā bīskapu un kardinālu zi�ļi. Domāju, ka tie pava�dīja pa�u augsto priesteri, kad viņ� bēga no salas svētnīcas.

-��� Un Festas diski?

-���� Tajā pa�ā laikā, kad augstais priesteris lika zelta diskā iegravēt simbolus, viņ� arī pavēlēja izgatavot senā māla diska kopiju, kura izskatītos kā aprakstīta ar tādu pa�u tekstu, bet kurai patiesībā nebūtu nekādas nozīmes. Kā teica profesors Dilens, kopijas mērķis būtu nepieļaut, lai sve�inieki meklētu simbolos pārāk lielu nozīmi. Teksta svarīgums būtu saprotams tikai priesteriem, un viņiem būtu pieejams vienotais teksts uz zelta diska.

-���� Bet kā tie nokļuva Festā? - Kostass noprasīja.

-���� Domāju, ka sākumā tie atradās tajā pa�ā krātuvē, kur zelta disks, tajā pa�ā tempļa noliktavā Tēras salā, - D�eks teica. - Augstais priesteris nosūtīja tos ar agrāku sūtījumu, kas dro�i vien sasniedza Krētu. Festa varētu �ķist kā iespējama patvēruma vieta; tā atradās augstu virs jūras līmeņa, un no vulkāna to sargāja īdi kalns ziemeļos.

-���� Un tas bija reliģisks centrs, - Katja piebilda.

-����� Netālu no pils ir Hagiatriada - drupu komplekss, kas jau sen mulsina arheologus. Tie�i tur pirms simt gadiem tika atklāti abi diski. Tagad mēs domājam, ka tas bija sava veida seminārs - skola, kur apmācīja priesterus, kurus pēc tam no�sūtīja uz virsotņu svētnīcām.

-��� Ta�u izvirduma laikā tika sagrauta gan Festa, gan Hagi�atriada, - Katja pārtrauca. - Tā kā zemestrīce izpostīja abas, tās nekad vairs netika apdzīvotas un diski tika aprakti drupās tikai da�as dienas pēc to atve�anas no Teras.

-��� Man ir beidzamais jautājums, - Kostass sacīja. - Kā augs�tais priesteris no Saisas tempļa Nīlas deltā varēja zināt par Atlantīdu gandrīz tūksto� gadu pēc Tēras izvirduma un �o disku pazu�anas?

-��� Domāju, ka ēģiptie�i ir zināju�i �o stāstu no tā pa�a avota, no tālas aizvēstures, un ka stāsts ir saglabājies abās civilizā�cijās. Tas bija svēts, tika rūpīgi nodots tālāk bez izskaistinā�jumiem vai grozījumiem, par ko liecina identiskie Atlantīdas simboli gan uz papirusa, gan diskiem.

-���� Par �o saistību mums jāpateicas Solonam Likumu Vei�dotājam, - Katja teica. - Ja viņ� nebūtu smalki pārzīmējis �o simbolu blakus grieķiskajam Atlantīdas nosaukumam, mēs varbūt nemaz nebūtu nokļuvu�i tik tālu.

-��� Festas diski bija nevērtīgi, izgatavoti no keramikas, - Kos�tass prātoja. - To vērtība slēpās tikai simbolos. Ta�u disks no vraka ir tīrs zelts bez piemaisījumiem, varbūt pat lielākais tīrradnis, kas saglabājies no seno laiku vēstures. - Viņ� pa�griezās krēslā un cie�i uzlūkoja D�eku. - Man �ķiet, ka te ir kaut kas vairāk, nekā acs spēj saskatīt. Domāju, ka mūsu zelta papīru spiede varbūt atklās vēl lielāku noslēpumu.

Viņi bija tiku�i garām Marmora jūrai un tagad lidoja virs Bosfora. Egejas jūras reģiona tīro gaisu tagad nomainīja pla�ās Stambulas smoga dūmaka. Tik tikko varēja iz�ķirt Zelta ragu - līci, kur astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu kolonisti nodibināja Bizantiju. Tam blakus no rīta miglas slējās mina- retu me�s. Zemesragā varēja saskatīt Topkapi pili, kas savu�laik bija pats izteiktākais Austrumu pagrimuma simbols, bet mūsdienās - viens no pasaules bagātīgākajiem arheoloģijas muzejiem. Jūras krastā slējās Bizantijas impērijas galvaspil�sētas Konstantinopoles di�enie mūri - Romas priek�postenis austrumos, līdz pilsēta 1453. gadā krita turku rokās.

-��� Tā ir viena no manām mīļākajām pilsētām, - D�eks teica. - Tiklīdz izdodas tajā orientēties, tur var atrast pa�u bagātī�gāko vēstures materiālu.

-���� Kad �is pasākums būs beidzies, es gribētu, lai jūs mani aizvedat turp, - Katja teica.

Priek�ā pletās Melnā jūra; �ķita, ka pla�ie krasti abās Bos�fora pusēs pēk�ņi atkāpjas bezgalībā. GPS uzrādīja ceļojuma pēdējo posmu virzienā uz austrumiem, kādas desmit jūras jūdzes uz ziemeļiem no Turcijas ostas Trabzonas. D�eks su- peraugstas frekvences (SAF) raidītājā atvēra SJU kanālu un iedarbināja �ifrē�anas iekārtu, ieregulējot raidītāju parastajā pozīcijā, lai sazinātos ar "Jūras drosminieka" komandu.

Pēc brī�a virs centrālās konsoles novietotā ekrāna labajā apak�ējā stūrī iemirgojās zila gaisma.

-���� Ienākusi vēstule elektroniskajā pastā, - Kostass teica.

D�eks divreiz noklik�ķināja peli un gaidīja parādāmies ad�resi.

-���� No profesora Dilena. Cerams, ka tajā būs viņa veiktais Festas diska tulkojums.

Katja paliecās uz priek�u no aizmugures sēdekļa, un visi klu�sējot sastinga gaidās. Drīz vien uz ekrāna parādījās vārdi.

"Sveiks, dārgais D�ek!

Pēc mūsu telefonkonferences vakar es dariju visu iespējamo, lai pabeigtu tulkojumu. Lielā mērā palīdzēja sadarbība ar ko�lēģiem visā pasaulē. Knosā atrastais lineārā A raksta arhīvs tika nosūtīts izpētī�anai daudziem da�ādiem zinātniekiem, un tu jau zini, kā viņi visi sargā savus vēl nepublicētos datus - atceries, cik grūti mums bija piekļūt Nāves jūras ruļļiem, kad sākām meklēt Sodomu un Gomoru. Laimīgā kārtā vairums Mīnojas rakstu pētnieku ir mani biju�ie studenti.

Jēga bija tikai otrā diska aversam. Centieni noslēpt īsto tekstu izrādījās vēl lielāki, nekā mums �ķita.

Mūsu noslēpumainais simbols parādās divreiz, un es to tulkoju vienkār�i kā Atlantīdu.

Te tas ir:

Zem vēr�a zīmes atrodas spārnus izplētis ērgļa dievs. (Pie) tā astes (ir) Atlantīda ar zelta mūriem, (citadeles?) lielās zelta durvis. (Viņa) spārnu gali skar saules lēktu un rietu. (Pie) saules lēkta (ir) uguns un metāla kalns. (Te ir) augsto priesteru nams [Troņa zāle? Pieņemamā telpa?]. Aug�ā (ir) Atlantīda. (Te ir) dieviete-māte. (Te ir) dievu mājvieta (un) zinā�anu glabātava.

Es vēl nezinu, ko par to domāt. Vai tā ir mīkla? Moriss un es degam nepacietībā uzzināt, ko Tu par to saki.

Ar sveicienu D�eimss Dilens."

Viņi klusējot vairākas reizes pārlasīja tulkojumu. Pirmais ierunājās Kostass, kura prāts, kā vienmēr, meklēja kaut ko praktisku tur, kur pārējie saskatīja vienīgi noslēpumu.

- Tā nav mīkla. Tā ir dārgumu karte.

-���� D�ek! Esi sveicināts uz klāja!

Balss pārskanēja Rolls-Royce Gem turbodzinēju rēkoņu, kad tie samazināja apgriezienus. D�eks tikko bija izkāpis uz pie�pū�amā pontona, ar ko jūras versijā bija nomainīti SJU heli�kopteru parastie riteņi, lai būtu iespējams nosēsties uz ūdens. Viņ� steidzās paspiest Malkolma Makleoda pastiepto roku, pie�liecot garo augumu, kad rotors ar rāvienu apstājās. Kamēr atbraucēji kāpa laukā no helikoptera, da�i komandas locekļi steidzās pie Lynx, lai nostiprinātu to uz klāja, un sāka izkraut aprīkojuma somas no bagā�as nodalījuma.

"Jūras drosminieks" no "Jūras meklētāja" at�ķīrās vienīgi ar pla�āku aprīkojumu - kā jau galvenajam SJU dziļjūras pēt�niecības kuģim. Nesen tas to izmantoja pirmajā cilvēku va�dītajā dziļūdeņu pētījumā Mariannas ieplakā Klusā okeāna rietumos. Tā pa�reizējais uzdevums Melnajā jūrā iesākās kā parasta nogulu analīze, ta�u tagad bija noticis pārsteidzo�s pavērsiens.

-���� Sekojiet man uz komandtiltiņa konsoli!

Malkolms Makleods aizveda viņus zem tāda pa�a kupol�veida ekrāna, kāds bija ari uz "Jūras meklētāja". Makleods bija D�eka partneris okeanogrāfijas departamentā - cilvēks.

kura pieredzi D�eks bija iemācījies novērtēt daudzajos viņu sadarbības projektos visā pasaulē.

Plecīgais, rudmatainais skots apsēdās operatora krēslā pie konsoles.

-��� Sveicināti uz "Jūras drosminieka"! Domāju, ka varam pa�gaidīt ar inspekciju, līdz es parādī�u jums, ko esam atra�du�i.

D�eks pamāja. - Uz priek�u!

-��� Vai jums kaut kas ir zināms par Mesīnas sāls krīzi?

D�eks un Kostass pamāja, ta�u Katja izskatījās apmulsusi.

-���� Nu labi. Pastāstī�u mūsu jaunajai kolēģei. - Makleods uzsmaidīja Katjai. - �is nosaukums radies pēc nogulumie�iem, kas tika atrasti netālu no Mesīnas �auruma Sicīlijā. 70. gadu sākumā pētnieki uz dziļūdens urb�anas kuģa Glomar Challen- ger ņēma jūras dibena paraugus Vidusjūrā. Zem jūras gultnes viņi atrada milzīgu kompaktu iztvaikojumu slāni, da�viet pat triju kilometru biezumā. Tas bija veidojies vēlajā miocēnā - jaunākajā ģeoloģiskajā ērā pirms mūsējās, aptuveni pirms pieciem ar pusi miljoniem gadu.

-���� Iztvaikojumi? - Katja pārjautāja.

-��� Pārsvarā halīts, parastais akmenssāls, proti, viela, kas pa�liek pāri, kad iztvaiko jūras ūdens. Virs un zem tā ir merģelis - parastās jūras nogulsnes, ko veido māls un kalcija karbonāts. Sāls slānis ir veidojies vienlaikus visā Vidusjūrā.

-���� Ko tas nozīmē?

-��� To, ka Vidusjūra ir iztvaikojusi.

Katja neticīgi paskatījās. - Vidusjūra iztvaikojusi? Visa?

Makleods pamāja. - To izraisīja milzīga atmosfēras tempe�ratūras kri�anās, kad bija daudz aukstāk nekā mūsu nesenajā leduslaikmetā. Polārie ledāji sasaldēja neiedomājamu dau�dzumu pasaules okeāna ūdens, liekot jūras līmenim kristies pat par piecsimt metriem. Vidusjūra tika no�ķirta no okeāna un sāka iz�ūt, beigu beigās atstājot tikai sāļus dubļus dziļā�kajās vietās.

-���� Kā Nāves jūra, - Katja minēja.

-��� Pat vēl sāļākus - tas faktiski nemaz vairs nebija �ķidrums. Pārāk sāļ� vairumam dzīvības formu, tāpēc arī tur ir tik maz fosiliju. Pla�as teritorijas pārvērtās tuksne�os.

-���� Kad jūra atkal piepildījās ar ūdeni?

-��� Aptuveni pēc divsimt tūksto�iem gadu. Tas noteikti bija iespaidīgs process, ko izraisīja lielu ūdens masu ku�ana po�los. Pirmās strūkliņas no Atlantijas okeāna pārvērtās varenās straumēs - tas bija visu laiku lielākais ūdenskritums, simt rei�u lielāks par Niagāru, kas izgrauza Gibraltāra �aurumu līdz tā pa�reizējam dziļumam.

-���� Kāds tam sakars ar Melno jūru? - Katja jautāja.

-���� Mesīnas sāls krīze ir pierādīts zinātnisks fakts. - Mak�leods cie�i palūkojās D�ekā. - Tas jums palīdzēs noticēt it kā neiespējamajam, ko gatavojos jums pavēstīt.

Visi sapulcējās pie "Jūras drosminieka" distances vadības zemūdeņu jeb DVZ stacijas konsoles attālākajā galā. Makleods aicināja Katju apsēsties pie ekrāna un parādīja viņai, kā lietot vadības sviru.

-��� Iedomājieties, ka tas ir lidojuma simulators. Izmantojiet vadības sviru, lai lidotu jebkurā virzienā - uz aug�u vai uz leju, uz sāniem vai atpakaļgaitā. Ātrumu var mainīt ar pogu kreisajā pusē.

Makleods uzlika savu roku uz Katjas plaukstas un veica pilnu loku pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Platformāta videoekrāns kļuva piķa melns, ta�u virziena rādītājs pagrie�zās par 360 grādiem. Dziļuma mērītājs rādīja 135 metrus, un GPS koordinātu komplekts uzrādīja DVZ pozīciju ar iespējamo precizitātes kļūdu, mazāku par pusmetru.

Makleods novietoja svīru atpakaļ tās sākuma stāvoklī.

-���� Brīvā kritiena apgrieziens ar ideālu atgrie�anos. - Viņ� zīmīgi uzsmaidīja D�ekam, kur� labi atcerējās abu DVZ cī�ņas, kad viņi kopā mācījās SJU dziļjūras iekārtu stacijā pie Bermudu salām.

-���� Tagad zinātnieku grupas DVZ izmanto jau pāris des�mit gadu, - Makleods paskaidroja. - Ta�u da�u pēdējo gadu laikā tehnoloģija ir nemitīgi uzlabota. Pētniecības darbā mēs izmantojam autonomas vadības zemūdenes (AVZ), kurām ir multifunkcionālu sensoru komplekti, to skaitā video un sānu meklē�anas sonori. Tiklīdz mērķis ir atklāts, mēs izmantojam tie�ās vadības DVZ. SJU 7. markas modelis, ko �eit liekam lietā, nav lielāks par portfeli, tātad - pietiekami mazs, lai iekļūtu jūras gultnes plaisās.

-���� �os mazulī�us var apgriezt burtiski uz vietas, - Kostass piebilda. - Un Doplera radio impulsu vadība nozīmē, ka tas var pārvietoties piecpadsmit jūras jūdzes horizontāli vai tie�i lejup visdziļākajā bezdibenī.

-��� Esam gandrīz klāt, - pārtrauca Makleods. - Ieslēdzu ap�gaismojumu.

Viņ� atlaida vadības sviru, vienlaikus pārslēdzot vairākus slēd�us uz konsoles paneļa. Ekrāns pēk�ņi atdzīvojās, un tin�tes melnumu nomainīja spo�u plankumu ņirba.

-���� Nogulumi, - Makleods paskaidroja. - Mūsu gaismas at�starojas no ūdenī peldo�ajām daļiņām.

Varēja sākt iz�ķirt kaut ko konkrētāku - ēnainu fonu, kas pakāpeniski kļuva skaidrāk saskatāms. Tas bija jūras dibens - blāvs, bezveidīgs pelēks laukums. Makleods ieslēdza DVZ ap�vidus kontūru radaru, kas rādīja, ka jūras gultnes slīpums ir 30 grādi lejup no dienvidiem.

-���� Dziļums 148 metri.

Pēk�ņi redzeslaukā iepeldēja dīvaina torņveida konstruk�cija, un Makleods apturēja DVZ da�us metrus no tās.

-���� Kārtējais Kostasa atjautīgais verķis. Distances vadības ekskavators, kas spēj izurbt paraugus simt metru zem jūras gultnes vai uzvandīt lielus nogulumu apjomus. - Ar brīvo roku Makleods pasniedzās kastē aiz krēsla. - Un �o mēs atradām tie�i zem jūras gultnes.

Viņ� pasniedza Katjai spīdīgu, melnu priek�metu savas dūres lielumā. Sieviete pasvārstīja to rokā un jautājo�i palūkojās.

-��� Pludmales olis?

-��� Jā, viļņu nopulēts jūras krastā. Visā �ajā slīpumā mēs atradām senas krasta līnijas pēdas simt piecdesmit metru dzi�ļumā un desmit jūras jūdzes no krasta. Vēl pārsteidzo�āks ir tā datējums. Tas ir viens no ievērojamākajiem atklājumiem, kādu mēs jebkad esam veiku�i.

Makleods ievadīja GPS koordinātas, un attēls ekrānā sāka kustēties; apgaismotajā jūras gultnē nevarēja redzēt nekādas pārmaiņas, jo DVZ saglabāja to pa�u dziļumu.

-��� Es to ieslēdzu autopilotā. Piecpadsmit minūtes līdz mēr�ķim.

Katja atdeva melno pludmales oli. - Vai to var saistīt ar Mesīnas sāls krīzi?

-��� Mēs katrā ziņā teiktu, ka tas �eit bijis pirms cilvēku - vai drīzāk cilvēkveidīgu būtņu - iera�anās �ajā reģionā pirms di�viem miljoniem gadu.

-���� Bet?

-���� Bet mēs kļūdītos. Ārkārtīgi klūdītos. Mūsu darbā izzu�du�as krasta līnijas nav nekas neparasts, ta�u �ī ir kaut kas pilnīgi jauns. Skatieties, un es jums parādī�u.

Makleods ielādēja datora sastādītu izometrisku Melnās jū�ras un Bosfora karti.

-��� Attiecības starp Vidusjūru un Melno jūru ir kā samazināts Atlantijas okeāna un Vidusjūras modelis, - viņ� skaidroja. - Bosfora dziļums ir tikai aptuveni simt metru. Pietiek ar Vi�dusjūras līmeņa pazeminā�anos zem �ī augstuma, un tas pārvēr�as par zemes tiltu, norobe�ojot Melno jūru. Tie�i �ie apstākļi ļāva pirmajām cilvēkveidīgajām būtnēm ienākt Eiropā no Āzijas. - Makleods pārvietoja kursoru, lai izgaismotu trīs jūrā ieteko�u upju sistēmas.

-��� Kad Bosfors kļuva par zemes tiltu, iztvaiko�ana lika Mel�nās jūras līmenim pazemināties, glu�i kā Vidusjūrai sāls krī�zes laikā. Ta�u Melno jūru papildināja tajā ieteko�ās upes - Donava, Dņepra un Dona. Līdzsvars tika sasniegts tad, kad iztvaiko�anas ātrums kļuva vienāds ar ieplūdes ātrumu, un pēc tam sāka mainīties sāļuma pakāpe, līdz beigās Melnā jūra kļuva par milzīgu saldūdens ezeru.

Makleods nospieda taustiņu, un dators sāka simulēt viņa aprakstītos notikumus, parādot, kā iz�ūst Bosfors un Melnās jūras līmenis krītas līdz punktam aptuveni 150 metrus zem pa�reizējā un 50 metrus zem Bosfora, un tur to notur upju ieplūde.

Makleods apgriezās krēslā un uzlūkoja pārējos.

-���� Un tagad - pārsteigums. �is attēls nav no agrīnā pleis�tocēna, proti, leduslaikmeta dzīlēm. Jūs redzat Melno jūru aptuveni pirms desmit tūksto�iem gadu.

Katja izskatījās apstulbusi. - Jūs gribat teikt - pēc ledus�laikmeta?

Makleods enerģiski pamāja. - Pēdējais apledojums savu kul�mināciju sasniedza aptuveni pirms divdesmit tūksto�iem gadu. Mēs uzskatām, ka Melnā jūra tika izolēta zināmu laiku pirms tam un tās līmenis jau bija no krities līdz simt piecdesmit met�riem. Mūsu pludmale bija jūras krasts nākamos divpadsmit tūksto�us gadu.

-���� Un kas notika pēc tam?

-���� Atkārtojās Mesīnas sāls krīze. Ledāji kūst, Vidusjūras lī�menis ceļas, ūdens gā�as pār Bosforu. Tie�ais cēlonis varētu būt atkāp�anās fāze Rietumantarktīdas ledus slānī aptuveni pirms septiņiem tūksto�iem gadu. Mēs domājam, ka Melnajai jūrai bija vajadzīgs tikai gads, lai sasniegtu savu pa�reizējo līmeni. Tā kā ik dienas jūrā iegāzās divdesmit kubikkilometri ūdens, tās līmenis cēlās par �etrdesmit centimetriem dienā vai diviem līdz trim metriem nedēļā.

D�eks norādīja uz kartes apak�ējo daļu. - Vai vari parādīt to tuvplānā?

-��� Protams. - Makleods nospieda vairākus taustiņus, un ek�rānā parādījās Turcijas ziemeļu piekraste. Izometriskais kartes veidotājs turpināja rādīt zemes topogrāfiju pirms plūdiem.

D�eks runājot paliecās uz priek�u: - Pa�laik mēs atrodamies vienpadsmit jūras jūdzes no Turcijas ziemeļu piekrastes, teik�sim, astoņpadsmit kilometrus, un jūras dziļums zem mums ir aptuveni simt piecdesmit metru. Pa�reizējā jūras krasta kon�stantais slīpums nozīmē desmit metru pacēlumu uz katru pus�otru kilometru cietzemes, teiksim, attiecību viens pret simt piecdesmit. Tas ir samērā mazs, tik tikko pamanāms slīpums. Ja jūras līmenis cēlās tik ātri, kā tu saki, tad mēs redzam, kā ik nedēļu jūra ieplūst cietzemē kādus trīs vai �etrus simtus metru, teiksim, piecdesmit metrus dienā.

-����� Vai pat vairāk, - Makleods teica. - Pirms plūdiem vai�rums teritorijas zem mums atradās tikai da�us metrus virs jūras līmeņa, slīpumam pieaugot tuvāk pa�reizējam krastam un sākot pacelties Anatolijas plakankalnē. Nedēļu laikā tika applūdinātas milzīgas platības.

D�eks klusējot da�us mirkļus uzlūkoja karti. - Mēs runājam par agrīno neolītu, pirmo zemkopības periodu, - viņ� prātoja.

-��� Kādi �eit varētu būt biju�i apstākļi?

Makleods staroja. - Par �o tematu es saviem paleoklimato- logiem liku strādāt virsstundas. Viņi izpildīja sēriju simulā�ciju ar visiem iespējamiem mainīgajiem lielumiem, lai rekons�truētu vidi starp pleistocēna beigām un plūdiem.

-���� Un?

-��� Viņi domā, ka �is bijis pats auglīgākais reģions visos Tu�vajos Austrumos.

Katja klusi iesvilpās. - Tas varētu būt pilnīgi kā jauns gobe�lēns cilvēces vēsturē. Divdesmit kilometru plata un simtiem ki�lometru gara piekrastes josla vienā no galvenajām civilizācijas attīstības teritorijām. Un to nekad nav pētīju�i arheologi.

Makleods sajūsmā trīsēja. - Un tagad iemesls, kāpēc jūs esat �eit. Ir laiks atgriezties pie DVZ monitora.

Jūras gultne tagad bija viļņotāka ar da�iem klin�u izaugu�miem un vagu veida padziļinājumiem tur, kur kādreiz biju�as aizas un upju ielejas. Dziļuma mērītājs rādīja, ka DVZ atrodas uz applūdinātās zemes virsmas, aptuveni piecpadsmit metrus seklāk un kilometru zemes iek�ienē no senās krasta līnijas. GPS koordinātas sāka tuvoties Makleoda ieprogrammētajiem mērķa skaitļiem.

-���� Melnā jūra varētu būt arheologa sapnis, - D�eks teica.

-���� Aug�ējos simt metros sāls saturs ir zems, tas ir saldūdens ezera relikts un upju ieplūdes rezultāts. Jūras ķirmjiem, tā�diem kā kuģu tārps Teredo navalis, nepiecie�amāka sāļāka vide, tāpēc senie kokmateriāli te var saglabāties neskarti. Mans sap�nis vienmēr ir bijis atrast trirēmu - senu airu karakuģi.

-���� Ta�u Melnā jūra ir biologa murgs, - Makleods iebilda. - Zem simt metru dziļuma ūdens ir saindēts ar ūdeņra�a sul�fīdu, kas radies jūras ūdens ķīmisko pārmaiņu rezultātā, jo baktērijas to izmanto, lai sagremotu lielo organisko vielu dau�dzumu, kas ieplūst no upēm. Un lielajos dziļumos ir vēl ļau�nāk. Kad sāļie Vidusjūras ūdeņi gāzās pār Bosforu, tie nogrima gandrīz divsimt metru dziļumā līdz jūras dziļākajai daļai. Tas joprojām ir tur - staigns divsimt metru dziļ� slānis, kur ne�spēj uzturēties neviens dzīvs organisms. Viena no veselībai kaitīgākajām vidēm pasaulē.

-��� NATO Izmiras bāzē es pratināju kādu zemūdenes jūrnieku, kur� bija dezertējis no padomju Melnās jūras flotes, - Kostass teica. - Viņ� bija in�enieris, strādājis pie viņu augstākās sle�penības dziļjūras pētījumiem. �is vīrs apgalvoja, ka ir redzējis kuģu vrakus, kas lepni stāv jūras dibenā ar nebojātu takelā�u. Viņ� rādīja man fotouzņēmumu, kur varēja iz�ķirt pat cilvēku līķus, sāļūdenī iekonservētu spokainu tēlu ņudzekli. Tas bija viens no rēgainākajiem skatiem, kādu jebkad esmu redzējis.

-���� Gandrīz tikpat ievērības cienīgs kā �is.

Kad GPS koordinātas sakrita ar ievadītajām, ekrāna labajā apak�ējā stūrī sāka mirgot sarkana gaisma. Gandrīz vienlai�kus jūras gultne pārvērtās tik neparastā ainavā, ka aizrāvās elpa. Tie�i DVZ priek�ā starme�u gaismā pavērās zemu ēku komplekss, kuru plakanie jumti bija savienoti savā starpā kā Dienvidamerikas indiāņu ciemā. Apak�stāvu un aug�stāvu tel�pas bija savienotas ar kāpnēm. Viss bija klāts ar spokainu nogulumu kārtu, kas atgādināja vulkāna izvirduma pelnus. Tas bija rēgains un posta pilns skats, tomēr lika klāteso�o sirdīm iepukstēties sajūsmā.

-��� Fantastiski! - D�eks iesaucās. - Vai varam to visu aplūkot tuvāk?

-���� Aizbrauksim tur, kur mēs bijām, kad es tev vakar zva�nīju.

Makleods pārslēdzās uz rokas vadību un vadīja DVZ uz ieeju vienas mājas bēniņos. Uzmanīgi kustinot vadības sviru, viņ� ievirzījās iek�ā, lēni lai�ot kameru pār sienām. Tās bija rotātas ar tumsā tik tikko saskatāmiem apsūbēju�iem tēliem, garkaklai- niem dzīvniekiem, varbūt kalnu ā�iem, kā arī lauvām un tīģe�riem, kas bija attēloti lēcienā uz priek�u ar izplestām ķepām.

-���� Hidrauliskā java, - Kostass purpināja.

-���� Kas? - D�eks izklaidīgi jautāja.

-���� Tas ir vienīgais veids, kā �īs sienas varēja saglabāties zem ūdens. Javā noteikti ir hidrauliska saistviela. Viņiem bija pieejami vulkāniskie putekļi.

Applūdinātās telpas attālajā galā atradās darinājums, ko uzreiz pazītu jebkur� senās vēstures students. Tā bija vēr�a ragu U veida forma, par dabisko izmēru lielāks veidojums, platā pamatnē iestrādāts kā altāris.

-��� Tas ir agrīnais neolīts. Par to nav �aubu. - D�eks bija prie�cīgi satraukts, pilnībā koncentrējis uzmanību uz neparastajiem tēliem viņa priek�ā. - Tā ir mājas svētnīca, tie�i tāda pati kā tā, ko pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem izraka �atalhijikā.

-���� Kur? - Kostass pārjautāja.

-��� Turcijas vidienē, Konjas līdzenumā aptuveni �etrsimt ki�lometrus uz dienvidiem no �ejienes. Iespējams, ka tā bijusi senākā pilsēta pasaulē, kur mitusi zemkopju sabiedrība, kas dibināta zemkopības rītausmā pirms desmit tūksto�iem gadu. Kompakts māla ķieģeļu ēku konglomerāts ar baļķu karkasu, glu�i kā �īs.

-���� Unikāla vieta, - Katja teica.

-���� Līdz �im. �eit redzamais maina visu.

-��� Te ir vēl vairāk, - Makleods teica. - Daudz vairāk. Sonors uzrāda �ādas anomālijas gar seno krastu, ciktāl vien mēs esam izpētīju�i, aptuveni trīsdesmit kilometru uz abām pusēm. Tā�das parādās ik pa da�iem kilometriem, un katra no tām ne��aubīgi ir kārtējais ciems vai saimniecība.

-��� Pārsteidzo�i. - D�eka domas �audījās. - �ī zeme noteikti ir bijusi neiedomājami ra�īga un uzturējusi daudz vairāk iedzīvotājus nekā Mezopotāmijas un Levantijas auglīgais ieloks. - Viņ� ar platu smaidu sejā uzlūkoja Makleodu. - Kā dziļjūras hidrotermisko atveru speciālists tu esi paveicis tīri labu darbiņu.

Aiz "Jūras drosminieka" palika baltu putu vāls, kad kuģis devās uz dienvidiem pār seno applūdināto krasta līniju. De�besis bija skaidras, bet jūra - tum�a un draudīga salīdzinā�jumā ar Vidusjūras spilgto zilgmi. Priek�ā vīdēja Turcijas zie�meļu me�ainās nogāzes un Anatolijas plakankalnes kore, kas iezīmēja Mazāzijas kalnieņu sākumu.

Tiklīdz bija izcelta DVZ, "Jūras drosminieks" ar maksimālo ātrumu bija devies uz SJU atbalsta bāzi Trabzonā, Melnās jūras ostā, kur balsinātās ēkas bija ērti iekārtoju�ās jūras dienvidu piekrastē. Katja izbaudīja savu pirmo iespēju atpūsties kop� iera�anās Aleksandrijā pirms trim dienām; viņas garie mati plīvoja brīzē, kad viņa izģērbās līdz peldkostīmam, kas rosi�nāja iztēli. Blakus viņai uz klāja D�ekam bija grūti koncentrē�ties, sarunājoties ar Kostasu un Makleodu.

Kostass bija devis padomus Makleodam, kā vislabāk atzī�mēt kartē nogrimu�o neolīta laikmeta ciemu, atsaucoties uz saviem panākumiem ar fotogrammetriju pie mīnojie�u vraka. Abi vienojās, ka "Jūras meklētājs" pēc iespējas ātrāk pievieno�sies "Jūras drosminiekam" Melnajā jūrā; lai pētījumus varētu veikt pilnībā, bija svarīgs tā aprīkojums un pieredze. No Kar- tāgas jau bija nosūtīts cits kuģis, lai sniegtu palīdzību vraka

atra�anās vietā un pēc tam pārņemtu �o uzdevumu no "Jūras meklētāja".

-��� Ja pēc tam, kad tika pārrauts Bosfors, jūras līmenis pa�cēlās par �etrdesmit centimetriem dienā, - Kostass klāstīja, paaugstinādams balsi, lai pārspētu spēcīgo vēju, - tad krasta iedzīvotāji to dro�i vien ievēroja. Pēc da�ām dienām viņi no�teikti saprata, ka ilgtermiņa prognoze nav nekāda spīdo�ā.

-��� Pareizi, - Makleods piekrita. - Neolīta ciems atradās des�mit metrus augstāk par seno krasta līniju. Viņu rīcībā varētu būt bijis kāds mēnesis, lai tiktu prom. Tas varētu izskaidrot senlietu trūkumu mūsu redzētajās telpās.

-��� Vai tie varētu būt Bībeles grēku plūdi? - Kostass uzdrīk�stējās minēt.

-���� Praktiski ikvienai civilizācijai ir savs mīts par plūdiem, bet vairums no tiem ir saistīti ar upju plūdiem, nevis kādu okeāna katastrofu, - D�eks teica. - Visticamāk, ka milzīgi upju plūdi notika agrāk, jo cilvēki iemācījās izbūvēt krastmalas un kanālus, lai savaldītu ūdeni.

-��� Tas man vienmēr �ķitis pats ticamākais pamatojums epo�sam par Gilgame�u, - Katja teica. - Teiksma par plūdiem, kas sarakstīta uz divpadsmit māla plātnēm aptuveni 2000 gadu pirms mūsu ēras un atklāta Nīnives drupās Irākā. Gilgame�s bija �umeru valdnieks Urukā pie Eifratas, vietā, kas pirmo reizi bija apdzīvota sestā gadu tūksto�a beigās pirms mūsu ēras.

-���� Bībelē minētajiem plūdiem var būt arī cita izcelsme, - Makleods piebilda. - SJU ir izpētījusi Izraēlas Vidusjūras pie�krasti un atradusi liecības par cilvēku darbību jau leduslaik- meta beigās, lielās ledāju ku�anas laikos pirms divpadsmit tūksto�iem gadu. Piecu kilometru attālumā no krasta mēs at�radām akmens darbarīkus un glieme�vāku kaudzes tur, kur bija apmetu�ies paleolīta laikmeta mednieki un vācēji pirms apmetnes applū�anas.

-��� Vai tu domā, ka Vecās Derības izraēlie�i ir saglabāju�i at�miņas par �iem notikumiem? - Kostass jautāja.

-���� Mutvārdu mantojums var saglabāties tūksto�iem gadu, it sevi�ķi - cie�i noslēgtā sabiedrībā. Ta�u Izraēlā tāpat varētu būt apmetu�ies da�i no mūsu padzītajiem Melnās jūras zemkopjiem.

-���� Atcerieties Noas �ķirstu, - D�eks teica. - Milzīgo kuģi, kas tika uzbūvēts pēc brīdinājuma par plūdiem. Pa pārim no katras dzīvnieku sugas. Padomājiet par mūsu Melnās jūras zemkopjiem. Jūra varēja būt viņu galvenais glāb�anās ceļ�, un viņi būtu ņēmu�i līdzi pēc iespējas vairāk savu dzīvnieku, lai uzsāktu jaunu populāciju.

-��� Nebiju domājis, ka tik sen varētu būt biju�i tādi lieli kuģi, - Kostass iebilda.

-���� Neolīta laikmeta kuģu būvētāji prata uzbūvēt garas lai�vas, kas spēja pārvadāt vairākas tonnas kravas. Pirmajiem Kip- ras zemkopjiem bija milzu sumbri - mūsdienu liellopu priek��te�i -, kā arī cūkas un brie�i. Neviena no �īm sugām nebija vietējas izcelsmes, un dzīvniekus varēja pārvadāt vienīgi ar laivu. Tas notika aptuveni 9000 gadus pirms mūsu ēras. Dro�i vien pēc tūksto� gadiem tas pats notika Krētā.

Kostass domigi pakasīja zodu. - Tātad stāstā par Nou varētu slēpties patiesības grauds - tas bija nevis viens liels kuģis, bet daudzi mazāki, kas no Melnās jūras veda zemkopjus un lopus.

D�eks pamāja. - Tā ir ļoti interesanta doma.

"Jūras drosminieka" dzinēji samazināja apgriezienus, ku�ģim iegrie�oties Trabzonas ostas ieejā. Blakus austrumu pu�ses molam varēja saskatīt divu Dogan klases FBP-57 ātrgaitas iznīcinātāju pelēkās aprises - tā bija daļa no Turcijas flotes reakcijās uz aizvien pieaugo�o kontrabandas izplatību Melnajā jūrā. Turki bija uzsāku�i bezkompromisa cīņu pret kontraban�distiem, dodot spēcīgus un ātrus triecienus un raidot nāvē�jo�us �āvienus. D�eku �is skats iedro�ināja, jo viņ� zināja, ka viņa sakari Turcijas flotē nodro�inās ātru reakciju gadījumā, ja nāktos piedzīvot nepatik�anas teritoriālajos ūdeņos.

Viņi stāvēja pie aug�klāja treliņiem, kamēr "Jūras drosmi�nieks" tuvojās rietumu molam. Kostass vēroja bieziem me�iem apaugu�ās kalnu nogāzes virs pilsētas.

-���� Kurp viņi devās pēc plūdiem? Viņi ta�u nevarētu kopt zemi tur aug�ā.

-���� Viņiem būtu jādodas dziļi iek�zemē, - D�eks piekrita. - Un tā bija liela populācija, vismaz vairāki desmiti tūksto�u, kā var spriest pēc sonora nolasījumos uzrādītā apmetņu skaita.

-��� Tātad viņi sa�ķēlās.

-��� Tā varēja būt organizēta aizie�ana, ko vadīja kāda centra�lizēta vara, lai nodro�inātu iespēju atrast piemērotas jaunas zemes visai tautai. Vieni devās uz dienvidiem pāri tai grēdai, citi uz austrumiem, citi uz rietumiem. Malkolms pieminēja Izraēlu. Ir ari citi acīmredzami ceļamērķi.

Nu jau Kostass bija iededzies. - Agrīnās civilizācijas. Ēģipte. Mezopotāmija. Indas ieleja. Krēta.

-���� Nav jau jāķer tik tālu. - �os vārdus teica Katja, kura bija piecēlusies sēdus un kuru saruna bija pilnībā pārņēmusi savā varā. - Runājot par valodas vēsturi, viens no pārsteidzo�āka�jiem faktiem ir tas, ka tā nāk no kopējas saknes. Vairumam valodu, ko mūsdienās runā Eiropā, Krievijā, Vidējos Austru�mos, Indijas subkontinentā, ir vienota izcelsme.

-���� Indoeiropie�u valoda, - Kostass pateica priek�ā.

-��� Sena pirmvaloda, par kuru daudzi valodnieki jau līdz �im ir uzskatīju�i, ka tā nāk no Melnās jūras reģiona. Mēs varam rekonstruēt tās vārdu krājumu pēc vārdiem, kas ir kopīgi vē�lākajās valodās, kā sanskrita pitar, latīņu pater, vācu Vater, angļu father, un visi tie nozīmē tēvs.

-��� Un kā ar zemkopības vārdiem? - Kostass apvaicājās.

-���� Vārdu krājums liecina, ka viņi ir aru�i zemi, ģērbu�ies vilnas apģērbos un apstrādāju�i ādu. Viņi ir pieradināju�i māj�dzīvniekus - govis, cūkas un aitas. Viņiem ir biju�as sare�ģī�tas sabiedriskās struktūras un dalījums slāņos pēc bagātības līmeņa. Viņi ir pielūgu�i lielo dievieti-māti.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Daudzi no mums jau tagad uzskata, ka indoeiropie�u ek�spansija ir notikusi pakāpeniski daudzus gadus reizē ar zemkopības izplatī�anos. Tagad es domāju, ka tas ir vienas migrācijas rezultāts. Mūsu Melnās jūras zemkopji bija sākot�nējie indoeiropie�i.

D�eks uz treliņiem centās noturēt līdzsvarā piezīmju blo�ciņu un zīmuli, lai ātri uzzīmētu senās pasaules kontūrkarti.

-���� Te būs hipotēze, - viņ� stāstīja. - Mūsu indoeiropie�i atstāj savu dzimteni Melnās jūras krastos. - D�eks novilka slaidu bultu uz austrumiem no viņu pa�reizējās atra�anās vie�tas. - Viena grupa ceļo uz Kaukāzu, kur tagad atrodas Gruzija. Citi pa zemesceļu dodas uz Zāgrosa kalnāju un beigās sasniedz Indas ieleju Pakistānā.

-���� Drīz vien pēc do�anās iek�zemē viņi ieraudzīja Ararata kalnu, - Makleods piekrita. - Tas noteikti bija iespaidīgs skats - augstākais no kalniem, kādu viņi līdz �im pazinu�i. Tas varētu būt minēts folklorā kā vieta, kur viņi beidzot saprata, ka iz�glābu�ies no plūdiem.

D�eks kartē ievilka vēl vienu bultu. - Otrā grupa dodas uz dienvidiem pāri Anatolijas plakankalnei uz Mezopotāmiju un apmetas Tigras un Eifratas krastos.

-���� Un vēl viena - uz ziemeļrietumiem no Donavas, - Kos�tass minēja.

D�eks kartē ievilka tre�o bultu. - Vieni apmetas tepat, bet citi pa upju sistēmu dodas uz Eiropas vidieni.

Makleods jau bija zirgā. - Britu salas kļuva par salām pēc leduslaikmeta beigām, kad pārplūda Ziemeļjūra. Ta�u �iem cilvēkiem bija nepiecie�amā tehnoloģija, lai pārceltos pāri. Vai tie bija pirmie zemkopji Britu salās, Stounhend�as celtnieku sen�i?

-��� Ķeltu valoda Britu salās piederēja indoeiropie�u saimei, - Katja piebilda.

D�eks novilka bultu uz rietumiem, kas glu�i kā nolīcis koks sadalījās vairākos atzaros. - Un beidzamā grupa, varbūt pati svarīgākā, pa ūdeni airējas uz rietumiem, izbrauc cauri Bos- foram, tad izceļas krastā un apmetas ap Egejas jūru. Vieni iekārtojas uz dzīvi Grieķijā un Krētā, citi - Izraēlā un Ēģiptē, bet citi - pat tik tālu kā Itālijā un Spānijā.

-���� Bosforā noteikti bija iespaidīgs skats, - Kostass prātoja. - Tāds, kas saglabājās tautas atmiņā, glu�i kā Ararata kalns austrumu grupai - no �ejienes radies ari diskā minētais Bosas ūdenskritums.

Katja vērīgi palūkojās D�ekā. - Tas brīni�ķīgi saskan ar va�lodniecības liecībām, - viņa teica. - Ir vairāk nekā �etrdesmit seno valodu ar indoeiropie�u saknēm.

D�eks pamāja un ieskatījās savā kartē. - Profesors Dilens stāsta, ka mīnojie�u lineārā A valoda un Festas simboli ir pats tuvākais, kas mums zināms par indoeiropie�u pirmvalodu. Krēta varētu būt pieredzējusi di�āko izdzīvoju�ās indoeiro�pie�u kultūras uzplaukumu.

Tagad "Jūras drosminieks" lēni slīdēja gar Trabzonas molu. Da�i komandas locekļi bija izlēku�i malā un pietauvoja kuģi. Krastmalā bija sapulcējusies neliela grupiņa - Turcijas varas iestā�u pārstāvji un SJU sagādes daļas darbinieki -, kas dega nepacietībā dzirdēt par jaunākajiem atklājumiem. Starp vi�ņiem vīdēja arī biju�ā Turcijas flotes virsnieka un tagadējā SJU pārstāvja �ajā valstī Mustafas Alkozena staltais stāvs. D�eks un Kostass māja sveicienus savam senajam draugam atkaltik- �anās priekā pēc tam, kad viņi kopā bija strādāju�i Izmiras bāzē un Mustafa bija viņiem pievienojies, veicot Trojas kara galeru izrakumus.

Kostass pagriezās un pavērās Makleodā. - Man ir vēl pē�dējais jautājums.

-���� �auj vaļā!

-���� Datējums.

Makleods plati pasmaidīja un papliķēja pa savu mapi. - Es visu laiku gaidīju, kad tu par to jautāsi.

Viņ� izvilka trīs lielas fotogrāfijas un pasniedza tās pārē�jiem. Tie bija momentuzņēmumi no DVZ kamerām, kuru la�bajā apak�ējā stūrī bija uzdrukāts dziļums un koordinātas. Ta�jās bija redzams liels koka karkass ar baļķu grēdām malās.

-���� Izskatās pēc būvlaukuma, - Kostass noteica.

-��� To mēs uzgājām vakar blakus mājai ar �ķirstu. Laikā, kad cilvēki pameta ciematu, bija uzsākta jaunu ēku celtniecība. -

Makleods norādīja uz vienu baļķu grēdu jūras dibenā. - Mēs ar DVZ ūdensstrūklu noskalojām nogulas. Tie ir nesen gāzti koki, kuriem stingri turas klāt miza un uz virsmas vēl ir sveķi.

Makleods atvēra mapi un izņēma aptuveni pusmetru garu caurspīdīgu plastmasas cilindru. Tajā atradās tievs koka stie�nis.

-���� DVZ ir aprīkota ar dobtu urbi, ar kuru no baļķiem un citiem materiāliem var izvilkt līdz diviem metriem garus pa�raugus.

Medus krāsas �ķiedras bija saglabāju�ās tik labi, it kā būtu ņemtas no dzīva koka. Makleods pasniedza koka gabalu Kos�tasam, kur� uzreiz aptvēra, kas par lietu.

-���� Dendrohronoloģija.

-��� Tie�i tā. Mazāzijā ir atrodami koki ar nepārtrauktu gads�kārtu secību no 8500 gadiem pirms mūsu ēras līdz mūsdie�nām. Mēs ieurbām līdz koka serdei un atradām piecdesmit �etrus gadskārtu gredzenus, ar ko pietika, lai noteiktu koka vecumu.

-���� Un?

-��� "Jūras drosminieka" laboratorijā ir skeneris, kas da�u se�kun�u laikā salīdzina gadskārtu secību.

D�eks vaicājo�i palūkojās Makleodā, kur� acīmredzami iz�baudīja klausītāju interesi, kas pieauga, stāstu velkot ga�rumā.

-���� Tu esi arheologs, - Makleods teica. - Kāds ir tavs vēr�tējums?

D�eks pieņēma spēles noteikumus. - Drīz pēc leduslaik- meta beigām, ta�u pietiekami sen pirms tam, kad Vidusjūra sasniedza Bosfora ūdens līmeni. Es teiktu, ka tas ir astotais, varbūt septītais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras.

-��� Silts, bet ne karsts. �is koks ir nogāzts 5545. gadā pirms mūsu ēras, gads �urp vai turp.

Kostass neticīgi paskatījās Makleodā. - Neiespējami! Tas ir pārāk vēlu!

-���� To apstiprina pārējie būvlaukuma koku gadskārtu pa�raugi. Rādās, ka mēs par kādu gadu tūkstoti būsim kļūdīju�ies, novērtējot laiku, kad Vidusjūra sasniedza savu pa�reizējo lī�meni.

-��� Vairums valodnieku uzskata, ka indoeiropie�i pastāvēju�i laikā starp 6000. un 5000. gadu pirms mūsu ēras! - Katja iesaucās. - Tas viss ideāli saskan.

Kad "Jūras drosminieka" traps tika nostiprināts pie mola apak�ā, D�eks un Kostass cie�āk satvēra treliņus. Pēc tik daudz kopā piedzīvotā viņiem bija raksturīgas vienādas nojautas, abi gandrīz spēja nolasīt viens otra domas. Tomēr viņi tik tikko spēja noticēt tam, uz kurieni virzījās; tā bija tik fantastiska iespēja, ka prāts tai pretojās, līdz virsroku guva loģikas spēks.

-���� �is datējums, - Kostass klusi teica. - Mēs esam to jau redzēju�i.

D�eka balsī skanēja pilnīga pārliecība, kad viņ� paliecās tuvāk Makleodam: - Es varu pastāstīt par �iem indoeiropie- �iem. Viņiem bija liela citadele pie jūras, zinā�anu krātuve, kurā varēja ieiet pa lielām zelta durvīm.

-���� Par ko tu runā?

D�eks aprāvās un tad klusi teica: - Par Atlantīdu.

-���� D�ek, mans draugs! Priecājos, tevi redzot!

Zemā balss piederēja vīram uz mola, kura melnīgsnējās se�jas vaibstus vēl vairāk izcēla baltais krekls ar SJU emblēmu.

D�eks pasniedzās un sarokojās ar Mustafu Alkozenu, kad viņi abi ar Kostasu pa trapu nokāpa uz mola. Lūkojoties pāri mūsdienīgajai pilsētai uz citadeles drupām, bija grūti iztēlo�ties, ka �ī reiz bijusi galvaspilsēta Trapezundas karalistei - viduslaiku Bizantijas nostūrim, kas bija slavens ar savu grez�nību un tikumu pagrimumu. Jau kop� pa�iem pirmsākumiem �ī pilsēta bija zēlusi un plaukusi kā tirdzniecības centrs starp austrumiem un rietumiem; �o tradīciju tagad turpināja melnā tirgus darboņi, kuri te ieradās pēc Padomju Savienības sabru�kuma un sniedza patvērumu organizētās noziedzības aprindu kontrabandistiem un pārstāvjiem austrumos.

Malkolms Makleods jau bija sācis pārrunas ar amatpersonu un �urnālistu pūli, kas bija sapulcējies, kad "Jūras drosminieks" ienāca ostā. Viņi bija vienoju�ies, ka paziņojums par atklāto neolita ciemu līdz turpmākiem pētījumiem būs apzināti ne�konkrēts. Visi zināja, ka viņu darbu no satelīta jau vēro nozie�dzīgas acis un ka jāizvairās izpaust vairāk, nekā nepiecie�ams, lai apmierinātu �urnālistu ziņkāri. Laimīgā kārtā atraduma vieta bija tikai vienpadsmit jūras jūd�u attālumā no krasta, tātad vēl teritoriālajos ūdeņos. Jau tagad ostas otrā pusē pietauvotajiem Turcijas flotes ātrā uzbrukuma kuģiem bija dota pavēle ievērot modrību visas diennakts garumā, līdz tiks pabeigta izpēte un Turcijas valdība pie�ķirs atraduma vietai īpa�as aizsardzības statusu.

-���� Mustafa, iepazīsties ar mūsu jauno kolēģi, doktori Katju Svetlanovu.

Katja bija uzvilkusi kleitu un rokā turēja plaukstdatoru un dokumentu mapi. Viņa sarokojās ar Mustafu un uzsmaidīja tam.

-���� Labdien, doktore Svetlanova. D�eks man pa rāciju jau stāstīja par jūsu ārkārtīgi lielo pieredzi. Priecājos iepazīties!

D�eks un Mustafa pa priek�u abiem pārējiem devās uz SJU ēku mola galā. Ziņojot Mustafam par visiem notikumiem pēc papirusa atra�anas, D�eks runāja ātri un klusi. Viņ� bija izlē�mis izmantot "Jūras drosminieka" pārtikas krājumu atjauno��anas pieturu, lai smeltos no turku kolēģa unikālajām zinā��anām un ievestu viņu tajā nelielajā cilvēku lokā, kuriem bija zināms par papirusu un diskiem.

Pirms ieie�anas zemajā betona ēkā D�eks pasniedza pie�zīmju blociņu, kuru otrs vīrs nodeva tālāk savai sekretārei, kad viņi bija sasniegu�i durvis. Tajā atradās saraksts ar ne�piecie�amo arheoloģisko un nir�anas aprīkojumu no SJU nolik�tavas, kuru D�eks bija sastādījis beidzamajās minūtēs pirms nokāp�anas no "Jūras drosminieka".

Pie lielām tērauda durvīm abiem pievienojās Katja un Kos�tass. Pēc tam, kad Mustafa bija nospiedis dro�ības kodu, dur�vis atvērās, un Alkozens veda pārējos caur laboratoriju un remontdarbnīcu pildīto ēku. Tās attālajā galā visi iegāja telpā ar koka skapī�iem gar sienām un galdu vidū.

-��� Kar�u telpa, - Mustafa paskaidroja Katjai. - Pie viena ari ricības �tābs. Lūdzu, sēdieties.

Viņ� atvēra kādu atvilktni un izvilka Egejas un Melnās jūras dienvidu karti, kurā bija iekļauta visa Turcijas piekraste līdz pat tās austrumu robe�ai ar Gruzijas Republiku. Mustafa to atlocīja un piesprauda pie galda. No mazas atvilktnes zem tā viņ� izņēma navigācijas cirkuļu un kartogrāfijas lineālu kom�plektu un sarindoja tos citu citam blakus, bet Katja ieslēdza savu datoru.

Pēc da�iem mirkļiem sieviete pacēla galvu. - Esmu gatava.

Visi bija norunāju�i, ka Katjai jālasa papirusa tulkojums, kamēr viņi mēģinās to attēlot kartē.

Katja lēni lasīja no ekrāna: "Cauri salām, līdz jūra kļūst �au�rāka."

-��� Skatoties no Ēģiptes, tas noteikti domāts par Egejas arhi- pelāgu, - D�eks teica. - Egejas jūrā nelielā teritorijā ir vairāk nekā pusotra tūksto�a salu. Skaidrā dienā ziemeļos no Krētas nav iespējams, braucot ar kuģi, neredzēt vismaz vienu salu.

-��� Tad jau �aurums ir Dardaneļi, - Kostass piekrita.

-��� Āķis ir nākamajā teikumā. - Trīs viri nogaidot palūkojās Katjā. "Garām Bosas katarraktēs."

Pēk�ņi D�eku pārņēma satraukums. - Tas ta�u skaidrs kā diena. Tas ir Bosfors, ieeja Melnajā jūrā.

Kostass neticīgi pievērsās Katjai: - Vai tad mūsu Bosfora nosaukums varētu būt tik sens?

-���� Tas cēlies vismaz pirms divarpus tūksto�iem gadu, se�nāko grieķu ģeogrāfisko aprakstu laikā. Ta�u, iespējams, tas ir vēl tūksto�iem gadu senāks. Bos indoeiropie�u valodā nozīmē "vērsis".

-���� Vēr�a jūras �aurums, - Kostass prātoja. - Tas varētu būt pārsteidzīgs pieņēmums, ta�u es domāju par tiem vēr�a sim�boliem neolīta mājā un Mīnojas Krētā. Tie ir samērā abstrakti, un vēr�a ragi tur attēloti kā sava veida segli, nedaudz līdzīgi japāņu galvas paliktnim. Tie�i tā Bosfors noteikti izskatījies no Melnās jūras pirms plūdiem - kā lieli segli, kas izgrebti kalna korē augstu virs jūras.

D�eks atzinīgi uzlūkoja draugu. - Tu vienmēr mani pār�steidz. �ī ir vislabākā ideja, kādu no tevis pēdējā laikā esmu dzirdējis.

Kostass pats tīksminājās par savām fantāzijām. - Ļaudīm, kuri pielūdza vērsi, visa tā ūdens masa, kas gāzās starp ragiem, noteikti likās ļaunu vēsto�a zīme, kā dievu brīdinājums.

D�eks pamāja un pievērsās Katjai: - Tātad esam nonāku�i Melnajā jūrā. Kurp tālāk?

"Un tad divdesmit dromus uz priek�u gar dienvidu piekrasti."

D�eks noliecās pār karti. - Te nu sastopamies ar problēmu. Ir da�i apraksti par ceļojumiem Melnajā jūrā Romas periodā. Viens no tiem sākas �eit, vietā, ko romie�i dēvēja par Meotas ezeru. - Viņ� norādīja uz Azovas jūru - lagūnu blakus Kri�mas pussalai. - No �ejienes bija nepiecie�amas vienpadsmit dienas, lai nokļūtu Rodas salā. Melnajā jūrā tika pavadītas tikai �etras dienas.

Mustafa uzmanīgi skatījās kartē. - Tātad divdesmit dienu ceļojums no Bosfora, divdesmit dromi jeb gājieni, novestu mūs aiz Melnās jūras austrumu piekrastes.

Kostass izskatījās sadrūmis. - Varbūt senās laivas bija lē�nākas.

-���� Tie�i otrādi, - D�eks iebilda. - Garās airu laivas būtu ātrākas par buru kuģiem, jo tās ir mazāk atkarīgas no vēju kaprīzēm.

-��� Un ienāko�ā plūdu straume vēl ievērojami paātrinātu ceļu uz austrumiem, - Mustafa drūmi novilka. - Pietiekami, lai aiznestu kuģi līdz tālajam krastam tikai da�u dienu laikā. Bai�dos, ka Atlantīda �ajā kartē neietilpst.

Telpu pārņēma nomāco�a vil�anās sajūta. Pēk�ņi Atlantīda atkal �ķita tikpat nereāla kā vienmēr, kā stāsts, kas iederas tikai mītu un teiksmu pasaulē.

-���� Ir risinājums, - D�eks lēni teica. - Ēģiptie�u ziņojums nebalstās uz viņu pa�u pieredzi. Ja tā, tad viņi nekad neap�rakstītu Bosforu kā ūdenskritumu, jo Vidusjūras un Melnās jūras līmenis bija izlīdzinājies jau sen pirms tam, kad ēģiptie�i sāka pētīt �os tālos ziemeļus. Tā vietā viņu informācijas avots bija ziņojums, ko sniedza Melnās jūras migranti, stāstot par savu ceļojumu no Atlantīdas. Ēģiptie�i vienkār�i apvērsa to otrādi.

- Nu protams! - Mustafu atkal pārņēma sajūsma. - No Atlantīdas nozīmē pret straumi. Aprakstot ceļojumu uz Atlan�tīdu, ēģiptie�i izmantoja to pa�u ceļā pavadīto laiku, par kādu viņiem stāstīja migranti, ceļojot laukā no Melnās jūras. Viņi nevarēja iedomāties, ka starp �iem diviem lielumiem varētu pastāvēt būtiska at�ķirība.

D�eks cie�i palūkojās uz Mustafu. - Mums jānosaka strau�mes ātrums, jāaprēķina neolīta laikmeta laivas ātrums pret straumi. No turienes mēs uzzinātu katrā dienā veikto attā�lumu un attālumu no Bosfora līdz iekāp�anas vietai laivās pirms divdesmit dienām.

Mustafa izslējās un pa�pārliecināti atbildēja: - Jūs esat no�nāku�i īstajā vietā.

Kad grupa atkal sapulcējās kar�u telpā, pār piekrasti rietēja saule. Mustafa jau trīs stundas salīcis bija sēdējis pie datoru ekrāniem blakustelpā un pabeidzis savu darbu tikai desmit minūtes pirms tam, kad sasauca pārējos. Viņiem pievienojās Malkolms Makleods, kur� bija sasaucis preses konferenci, lai paziņotu par neolīta ciema atklā�anu tad, kad nākamajā rītā virs atraduma vietas būs ieņēmis pozīciju flotes ātrās reaģē��anas iznīcinātājs.

Pirmais krēslu paņēma Kostass. Pārējie sanāca apkārt, ka�mēr viņ� nepacietīgi pārlūkoja konsoli.

- Ko tu atradi?

Mustafa atbildēja, neatraujot skatienu no centrālā ekrāna: - Da�as kļūdas navigācijas programmatūrā, kuras man vaja�dzēja novērst, bet citādi viss saskan itin jauki.

Pirmo reizi abi bija sastrādāju�ies tad, kad Mustafa bija kap�teiņleitnants, kas komandēja datorizētās navigācijas pētniecī�bas un attīstības nodaļu NATO bāzē Izmirā. Pēc aizie�anas no Turcijas flotes un filozofijas zinātņu doktora grāda iegū�anas arheoloģijā viņ� bija specializējies datorizētās navigācijas tehnoloģiju izmanto�anā zinātnes mērķiem. Iepriek�ējā gada laikā Mustafa kopā ar Kostasu bija strādāju�i pie jaunas datorprogrammatūras paketes, ar kuras palīdzību varēja aprēķināt vēja un straumju ietekmi uz navigāciju senajos lai�kos. Viņu uzskatīja par vienu no gai�ākajiem prātiem �ajā jomā, un viņ� bija ari stingrs stacijas vadītājs, kur� ne vienu reizi vien bija pierādījis savu vērtību jau agrāk, kad SJU bija darbojusies Turcijas ūdeņos.

Mustafa uzsita pa taustiņiem, un centrālajā ekrānā parādī�jās laivas attēls. - To atradām mēs ar D�eku.

-��� Tā būvēta no neolīta laikmeta kokiem, kas tika izrakti pa�gāju�ajā gadā Donavas deltā, - D�eks paskaidroja. - �ī ir vaļēja laiva, aptuveni divdesmit piecu metru garumā un trīs metru platumā. Airē�ana kļuva izplatīta tikai bronzas laikmeta bei�gās, un tai ir piecpadsmit airētāju vietu katrā pusē. Kā attēlots �eit, tā varēja pārvadāt divus vēr�us, vairākus pārus mazāku dzīvnieku, piemēram, cūkas vai brie�us, aptuveni divus du�us sievie�u un bērnu, kā ari rezerves airētāju komandu.

-���� Vai esi pārliecināts, ka laivai nebija buru? - Makleods jautāja.

D�eks pamāja. - Burā�ana tika izgudrota agrīnajā bronzas laikmetā Nīlā, kur laivas pa straumi varēja nobraukt līdz deltai un pēc tam būrāt atpakaļ pret straumi, izmantojot valdo�o ziemeļu vēju. Patiesībā ēģiptie�i varētu būt ieviesu�i burā�anu Egejā, lai gan īstenībā tur airē�ana bija labāks veids, kā pār�vietoties starp salām.

-��� Programma norāda, ka kuģis pilnīgā bezvējā varētu virzī�ties ar ātrumu se�i mezgli stundā, - Mustafa teica. - Tās ir se��as jūras jūdzes jeb aptuveni septiņas angļu jūdzes stundā.

-���� Viņiem bija nepiecie�ama dienas gaisma, lai piestātu krastā, aprūpētu lopus un iekārtotu nometni, - D�eks pie�bilda. - Un darītu to pa�u otrādā secībā no rīta.

-��� Tagad mēs zinām, ka izceļo�ana notika vēlā pavasarī vai vasaras sākumā, - Makleods atklāja. - Mēs ar savu augstās iz��ķir�anas spējas zemgultnes profilētāju pārbaudījām aptuveni vienu kvadrātkilometru lielu platību blakus neolīta ciemam. Nogulas slēpa lieliski saglabāju�os lauku sistēmu ar uzartām vagām un apūdeņo�anas kanāliem. Paleovides pētniecības laboratorija tikko pabeigusi zemes paraugu analīzi, ko mēs paņēmām no DVZ. Tā rāda, ka labība bijusi graudaugi. Izsako�ties precīzāk, kvie�i Triticum monococcum, kas iesēti aptuveni divus mēne�us pirms plūdiem.

-���� �ajos platuma grādos graudaugus parasti sēj aprīli vai maijā, - D�eks piebilda.

-��� Pareizi. Mēs runājam par jūniju vai jūliju, aptuveni divus mēne�us pēc Bosfora pārplū�anas.

-���� Se�i mezgli nozīmē �etrdesmit astoņas jūras jūdzes as�toņu stundu braucienā, - Mustafa turpināja. - Pieņemot, ka ir rezerves komanda, ūdens un pārtika un darbadiena ilgst astoņas stundas. Mierīgā jūrā mūsu laiva būtu nobraukusi gar dienvidu piekrasti nedaudz vairāk kā vienpadsmit dienu laikā. - Viņ� vienpadsmit reizes nospieda kādu taustiņu, pār�vietojot miniatūro laivas simbolu uz priek�u pa Melnās jūras izometrisko karti. - Lūk, tagad spēlē iesaistās datorizētā na�vigācijas programma.

Viņ� vēlreiz nospieda taustiņus, un attēls mazliet mainījās. Jūra kļuva nemierīga, un līmenis pazeminājās, parādot Bos- foru kā ūdenskritumu.

-��� Te nu mēs esam 5545. gada vasarā pirms mūsu ēras, ap�tuveni divus mēne�us pirms plūdu sākuma.

Mustafa novietoja laivu pie Bosfora.

-���� Pirmais mainīgais lielums ir vēj�. Vasarā valdo�ie ir zie�meļu vēji. Kuģi, kas brauc uz rietumiem, nopietnu ātrumu attīstīt varētu tikai pēc tam, kad būtu sasniegu�i Sinopu ap�tuveni pusceļā gar dienvidu krastu, kur krasta līnija sāk pa�griezties uz rietumiem-dienvidrietumiem. Pirms tam, ejot gar krastu rietumu-ziemeļrietumu virzienā, viņiem būtu vajadzīgi airi.

-���� Kādas bija klimata at�ķirības? - Katja jautāja.

-���� Mūsdienās galvenās pārmaiņas izraisa Ziemeļatlantijas svārstības, - Mustafa atbildēja. - Siltajā fāzē zemais atmo�sfēras spiediens virs Ziemeļpola izraisa spēcīgus rietumu vējus, saglabājot Arktikas gaisu ziemeļos. Tas nozīmē, ka Vi�dusjūras un Melnās jūras reģionā ir karsts un sauss klimats.

Aukstajā fāzē gaiss no Arktikas plūst uz dienvidiem, izraisot ziemeļu vēju virs Melnās jūras. Tad laiks pārsvarā ir vējaināks un mitrāks.

-��� Un senajos laikos?

-���� Mēs domājam, ka agrīnais holocēns, da�i pirmie gadu tūksto�i pēc lielās ku�anas, vairāk atbilstu aukstajai fāzei. Tad klimats nebija tik sauss kā tagad un bija ievērojami vairāk nokri�ņu. Melnās jūras dienvidu piekraste varēja būt īpa�i piemērota vieta zemkopības attīstībai.

-��� Kā klimats ietekmēja navigāciju? - D�eks apjautājās.

-���� Par divdesmit līdz trīsdesmit procentiem spēcīgāki zie�meļu un rietumu vēji. Es ievadīju �os datus un saņēmu vispre�cīzākās prognozes katram piecdesmit jūras jūd�u piekrastes sektoram divus mēne�us pēc plūdu sākuma, ņemot vērā vēja un ūdens kustības ietekmi.

-��� Otrajam mainīgajam lielumam vajadzētu būt pa�iem plū�diem.

-���� Mēs redzam desmit kubikjūdzes ūdens, kas jūrā gā�as iek�ā katru dienu astoņpadsmit mēne�u laikā, tad pakāpe�nisku ūdens līmeņa kri�anos, līdz tiek sasniegts līdzsvars. Iz�ceļo�ana notika maksimālās ieplūdes periodā.

Mustafa nospieda taustiņus, un ekrānā labajā pusē parā�dījās skaitļu virkne.

-��� �eit attēlots straumes ātrums uz austrumiem no Bosfora. Tas samazinās no divpadsmit mezgliem pie ūdenskrituma līdz diviem mezgliem pa�ā galējā austrumu sektorā vairāk nekā piecsimt jūdzes tālāk.

Sarunā iesaistījās Kostass: - Ja mūsu neolīta zemkopju laivu ātrums bija tikai se�i mezgli, tad viņi nemū�am nesasniegtu Bosforu.

Mustafa pamāja. - Es pat varu iedomāties, kur viņi pēdējo reizi izkāpa krastā - trīsdesmit jūdzes uz austrumiem, kur straume kļuva pārāk spēcīga. No �ejienes viņi vilka laivas pa Bosfora Āzijas krastu līdz Dardaneļiem. Straume �aurumos arī noteikti bija ļoti spēcīga, tāpēc es �aubos, ka viņi būtu varēju�i atkal stumt laivas ūdenī pirms Egejas jūras sasnieg�anas.

-��� Tā nu gan bijusi ellīga vilk�ana, - Makleods noteica. - Kā�das divsimt jūras jūdzes!

-��� Dro�i vien viņi izjauca laivu korpusus un izmantoja jūga vēr�us, lai vilktu kokus uz sliecēm, - D�eks atbildēja. - Pir�mās ar plankām ap�ūtās laivas tika būvētas, sasienot kokus ar virvēm, tā ka korpusi bija viegli izjaucami.

-��� Varbūt tie, kas devās uz austrumiem, tie�ām atstāja savus kuģus pie Ararata kalna, - Katja prātoja. - Viņi dro�i vien izjauca laivu kokus un vilka tos līdz vietai, kur kļuva skaidrs, ka tie vairs nebūs vajadzīgi. At�ķirībā no rietumu grupas, kas, velkot laivas, visu laiku redzēja jūru.

Kostass nenovērsa skatienu no Dardaneļiem. - Viņi pat va�rētu būt devu�ies tālāk pa jūru no Hisarlikas kalna. Da�i no mūsu zemkopjiem varētu būt paliku�i tur un kļuvu�i par pir�majiem trojie�iem.

Kostasa vārdi atkal lika visiem apzināties �ī atklājuma no�zīmīgumu, un uz brīdi visus pārņēma bijības sajūta. Rūpīgi, metodiski viņi bija saliku�i mozaīku, kas bija nodarbinājusi zinātnieku paaudzes, atklāju�i konstrukciju, kas nemaz vairs neatgādināja spekulāciju. Bija izdevies ne tikai salikt vienu mozaīkas stūri, bet arī sākt pārrakstīt vēsturi lielos mēro�gos. Tomēr avots bija tiktāl gremdēts fantāzijā, ka joprojām �ķita kā leģenda, kā atklājums, kura esamību viņi tik tikko iedro�inājās atzīt.

D�eks pievērsās Mustafam. - Cik tālu �ādos apstākļos ir divdesmit dromu?

Mustafa norādīja uz ekrānu pa labi no sevis. - Iesim atpakaļ no krastā izcel�anās vietas pie Bosfora! Pēdējā dienā pārceļo- tāji pret straumi un vēju spēja pabraukt vairs tikai ar kādu pusmezglu, tātad ne vairāk kā �etras jūdzes dienā. - Viņ� no�spieda taustiņu, un laiva nedaudz pavirzījās uz austrumiem.

-���� Tad attālumi arvien pieaug, līdz mēs sasniedzam brau�cienu garām Sinopai, kur ceļotāji spēja pieveikt pa trīsdesmit jūdzēm dienā. - Mustafa divpadsmit reizes uzsita pa taustiņu, un laiva aizlēca atpakaļ līdz Melnās jūras piekrastes vidum.

-��� Pēc tam da�as dienas kļūst mazliet grūtāk, jo viņiem jācīnās ar valdo�o vēju, dodoties uz ziemeļrietumiem.

-��� Tie ir piecpadsmit skrējieni, - D�eks bilda. - Kurp mūs aizved pēdējie pieci?

Mustafa uzsita pa taustiņu vēl piecas reizes, un laiva no�nāca Melnās jūras dienvidaustrumu stūrī, tie�i uz iepriek� paredzētās vietas krasta kontūrā pirms plūdiem.

-��� Gatavs, - D�eks noteica.

Pēc datorizētās navigācijas datu izdrukā�anas Mustafa ieveda pārējos nodalījumā blakus kar�u telpai. Viņ� nodzēsa gaismu un salika vairākus krēslus ap centrālo konsoli virtu�ves galda lielumā. Mustafa nospieda kādu slēdzi, un virsma izgaismojās.

-����� Hologrāfiskais gaismas galds, - paskaidroja Mustafa.

-��� Jaunākais izgudrojums jūras dziļuma mērī�anas jomā. Trīs�dimensiju attēlā spēj modelēt jebkuru jūras dibena fragmentu, par kuru mums ir izpētes dati, sākot ar veselu okeānu un beidzot ar pāris metru gabaliem. Piemēram, arheoloģisko iz�rakumu vietu.

Mustafa ievadīja komandu, un galdiņ� iemirdzējās krāsās. Tā bija zemūdens izrakumu vieta; mirdzo�i skaidrajā attēlā asi iezīmējās katras detaļas kontūras. Nogulu masa bija aizvākta, atsedzot keramikas mucu un metāla lietņu rindas kuģa �ķērs- virzienā un baļķus abās pusēs. Korpuss bija iesprūdis ieplakā virs kraujas nogāzes, un abās pusēs dzelmē izzuda lielas ak�meņu kaudzes vietās, kur reiz bija plūdusi lava.

-���� Tā izskatījās mīnojie�u vraks pirms desmit minūtēm. D�eks man lūdza likt to pārraidīt, lai viņ� varētu novērot darba gaitu. Tiklīdz �ī iekārta pilnībā būs pieslēgta datortīklam, mēs būsim iegāju�i distances vadības darba laikmetā un spēsim veikt izrakumus, pat nesaslapinot kājas.

Agrāk bija nepiecie�ami milzu pūliņi, lai fiksētu plānā zem�ūdens izrakumu vietas, nogurdino�i veicot visus mērījumus ar rokām. Tagad �īs pūles vairs nebija vajadzīgas, jo tika lietota digitālā fotogrammetrija - sare�ģīta kartografē�anas programmatūras pakete, kas ļauj izmantot distances vadības zemūdenes, lai pārraidītu attēlus tie�i uz "Jūras meklētāju". �orīt, desmit minūtēs pārpeldot pāri kuģa vrakam, DVZ bija ieguvusi vairāk datu nekā visu izrakumu gaitā agrāk. Dati, tāpat kā hologramma, tika ievadīti lāzera projektorā, kas "Jū�ras meklētāja" apsprie�u telpā "uzbūvēja" izrakumu vietas lateksa modeli, kurā nemitīgi tika ieviestas pārmaiņas, kad ekskavatori novāca senlietas un nogulas. �ī jaunradītā sistēma bija vēl viens iemesls pateikties SJU dibinā�anas sponsoram Eframam Jakobovi�am, kur� pilnībā bija nodevis pētnieku rī�cībā savas milzīgās datorprogrammatūras firmas pieredzi.

�ajā pēcpusdienā D�eks bija pavadījis vairākas stundas, rūpīgi izpētot hologrammu telefonkonferences laikā ar izra�kumu komandu. Toties pārējiem �is skats aizrāva elpu, it kā viņi pēk�ņi būtu nonāku�i Egejas jūras dibenā astoņsimt jūras jūd�u attālumā. Hologramma uzrādīja, cik daudz bija paveikts divdesmit �etru stundu laikā pēc tam, kad viņi bija izlidoju�i ar helikopteru. Komanda bija novākusi lielāko daļu traucējo�o nogulu un nosūtījusi uz Kartāgas muzeju kārtējo seno dār�gumu kravu. Zem rituāliem paredzētā vīraka pildītu keramikas amforu slāņa gulēja kuģa korpuss, kas bija saglabājies daudz labāk, nekā D�eks bija iedro�inājies cerēt; tā tapu savienojumi izskatījās tik cie�i un tīri, it kā būtu izkalti vakar.

Mustafa atkal uzsita pa taustiņiem. - Un tagad - Melnā jūra.

Vraks izjuka krāsu kaleidoskopā, no kura izveidojās Melnās jūras modelis. Centrā bija bezdibeņa līdzenums - saindētā zemūdens pasaule aptuveni 2200 metru dziļumā. Gar tā ma�lām atradās piekrastes seklā josla, kuras slīpums bija lēzenāks nekā vairumā Vidusjūras daļu.

Mustafa nospieda vēl kādu taustiņu, lai izgaismotu krasta līniju pirms plūdiem.

- Mūsu mērķa zona.

Attālajā dienvidaustrumu stūrī parādījās gaismas punktiņ�.

-���� Ziemeļu platums - �etrdesmit divi grādi, austrumu ga�rums - �etrdesmit divi grādi. Tas ir pats precīzākais rādītājs, kādu mēs varam iegūt, aprēķinot attālumu no Bosfora.

-���� Tas ir samērā liels apgabals, - Kostass �aubīdamies no�teica. - Jūras jūdzes garums atbilst vienai platuma minūtei, un vienā grādā ir se�desmit minūtes. Tas nozīmē trīssimt se��desmit kvadrātjūdzes.

-���� Atceries, ka mums jāmeklē piekrastē, - D�eks iebilda. - Sekojot senajai krasta līnijai iek�zemes pusē, mēs beigu bei�gās varētu sasniegt mūsu mērķi.

-��� Jo precīzāk mēs varam to noteikt tagad, jo labāk, - se�cināja Mustafa. - Pēc jūras dziļuma mērījumiem senā krasta līnija �ajā sektorā atrodas vismaz trīsdesmit jūdzes no pa�rei�zējās piekrastes, pietiekami tālu aiz teritoriālajiem ūdeņiem. Skaidri redzams, ka mēs meklējam pa konkrētu kontūru. Mūs dro�i vien vēros kādas ziņkārīgas acis.

No klausītāju puses atskanēja murdoņa, jo sekas, kas iz�rietēja no �ī fakta, acīmredzami nomāca. Kartē varēja redzēt, cik bīstami tuvu viņi atrastos Melnās jūras attālajam krastam, kur austrumi sastopas ar rietumiem jaunā un draudīgā veidā un kur mājo mūsdienu barbari.

-���� Mani ieinteresēja �is veidojums. - Makleods norādīja uz nelīdzenumu jūras gultnē - aptuveni piecus kilometrus garu kalnu grēdu paralēli senajai krasta līnijai. Tās jūras pusē atra�dās �aura aiza, kuras dziļums pārsniedza piecsimt metrus, - anomālija, kur vidējais dziļums nesasniedza tādu lielumu vēl trīsdesmit jūdzes tālāk no krasta. - �ī ir vienīgā augstākā vieta daudzu jūd�u apkaimē. Ja es grasītos būvēt citadeli, es izraudzītos vietu, no kuras var kontrolēt apkārtni. �ī ir acīm�redzami izdevīga vieta.

-���� Ta�u papirusa pēdējā teikumā kaut kas teikts par sāls�ezeriem, - Kostass iebilda.

Katja pārtvēra sarunas pavedienu un lasīja no sava plaukst�datora:

Tad jūs sasniedzat citadeli. Un zem tās ir pla�s zelta līdzenums, dzi(as ūdenstilpes, sālsezeri, ciktāl vien skatiens spēj sniegt.

-�� Tie�i tādu es iztēlojos Vidusjūru Mesīnas sāls krīzes laikā, - Kostass komentēja. - Stāvo�a sālsūdens ezeri, kā Nāves jūras dienvidu daļa mūsdienās.

-��� Domāju, ka man ir skaidrojums. - Mustafa uzsita pa kla�viatūru, un hologramma pārveidojās par dienvidaustrumu sektora tuvplānu. - Kad jūras līmenis pazeminājās par simt piecdesmit metriem, vairums teritorijas virzienā uz zemes iek�ieni no �īs grēdas atradās sausumā, kādu metru vai divus virs senās krasta līnijas. Lieli apgabali īstenībā atradās da�us metrus zem jūras līmeņa. Kad līmenis ap pleistocēna beigām sasniedza savu zemāko punktu, �ajos pazeminājumos būtu paliku�i sālsezeri. Tie bija sekli un ātri iztvaikoja, atstājot mil�zīgus sāls līdzenumus. No paaugstinājuma tie būtu pārska�tāmi lielā attālumā, it īpa�i tāpēc, ka tajos nespētu izdzīvot nekāds augājs.

-���� Un atcerēsimies, cik svarīgs bija sāls, - D�eks piebilda. - Tā bija būtisks konservē�anas līdzeklis, viena no vērtīgāka�jām precēm. Agrīnā Roma piedzīvoja uzplaukumu tāpēc, ka tai bija iespēja kontrolēt sāls līdzenumus pie Tibras ietekas, un tas pats varētu būt noticis �eit vēl tūksto�iem gadu pirms tam.

Kostass domīgi teica: - Zelta līdzenums varētu nozīmēt kvie�u un mie�u laukus - bagātu, iekoptu labības prēriju ar Anatolijas kalniem fonā. Tas bija Platona vēstījumā minētais "kalniem apjoztais līdzenums".

-���� Tie�i tā, - Mustafa piekrita.

-���� Vai man taisnība, ka daļa no �īs grēdas mūsdienās jo�projām atrodas virs ūdens? - Kostass uzmanīgi pētīja holo�grammas ģeomorfoloģiju.

-���� Tā ir kāda neliela vulkāna virsotne. Kalnu grēda ir daļa no seismiski aktīvās zonas gar Āzijas plātni, kas ple�as uz rietumiem no ziemeļu Anatolijas lūzuma. Vulkāns nav pilnīgi apdzisis, ta�u nav izvirdis pierakstītās vēstures laikā. Krātera diametrs ir aptuveni kilometrs, un tas paceļas trīssimt metrus virs jūras līmeņa.

-���� Kā to sauc?

-��� Tam nav nosaukuma, - Makleods atbildēja. - Tā ir strīdīga teritorija jau kop� Krimas kara laikiem, kas notika no 1853. līdz 1856. gadam starp Osmaņu Turciju un carisko Krieviju. Tas atrodas starptautiskajos ūdeņos, ta�u tie�i blakus robe�ai starp Turciju un Gruziju.

-��� �is apgabals jau ilgu laiku ir slēgta zona, - Mustafa turpi�nāja. - Da�us mēne�us pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā kaut kur tā tuvumā mīklainos apstākļos gāja bojā kodolzemūdene. - Pārējos pārņēma interese, un Mustafa pie�sardzīgi turpināja: - Tā netika atrasta, ta�u meklē�anas gaitā tika noskaidrots, ka Turcijas un padomju karakuģi apmainīju��ies ar �āvieniem. Tas bija potenciāls pasaules mēroga karstais punkts, ņemot vērā to, ka Turcijā atrodas NATO karabāzes. Abas puses vienojās par atkāp�anos, un �ī sadursme tika no�klusēta, ta�u tāpēc �ajā zonā tikpat kā nav veikti hidrogrāfiski pētījumi.

-���� Rādās, ka mums atkal neveicas, - drūmi novilka Kos�tass. - Abās pusēs draudzīgas valstis, ta�u neviena nespēj iejaukties.

-��� Mēs darām, ko varam, - Mustafa aizstāvējās. - 1992. gadā tika parakstīts Melnās jūras sadarbības līgums un nodibināta Blackseafor - Melnās jūras sadarbības mērķa grupa. Tas ir vairāk labas gribas �ests nekā kaut kas īpa�i nozīmīgs, un vairums Turcijas jūras izmanto�anas aizliegumu joprojām ir vienpusēji. Ta�u vismaz ir pamats iejaukties. Tāpat pastāv arī cerības dzirksts no zinātnes viedokļa. Turcijas Nacionālā okeanogrāfijas komisija apsver Gruzijas Zinātņu akadēmijas sadarbības piedāvājumu pētījumam, kas ietvertu arī �o salu.

-��� Bet nav nekādu cerību uz aizsardzību no valsts puses, - Kostass minēja.

-��� Nekādu. Situācija ir samērā delikāta. Bumba atrodas mūsu laukuma pusē.

Saule bija norietējusi, un tumsa ietina me�ainās nogāzes aiz Trabzonas ugunīm. D�eks un Katja lēni gāja pa oļaino liedagu, un oļu �ņirkstoņai zem viņu kājām pievienojās viļņu skaņa, tiem maigi veļoties krastā.

Pirms tam viņi bija piedalīju�ies saietā Blackseafor koman�diera, viceadmirāļa rezidencē, un no turienes brīvdabas pie�ņem�anas viņus pavadīja prie�u skuju aromāts. Austrumu pie�stātne jau bija palikusi tālu aiz muguras. D�ekam mugurā joprojām bija vakara uzvalka �akete, ta�u viņ� bija atpogājis krekla apkaklīti un noņēmis kaklasaiti, ieliekot to kabatā kopā ar dienesta izcilības krustu, ko viņ� negribīgi bija aplicis par godu �im notikumam.

Katja bija ģērbusies mirdzo�i melnā vakarkleitā, izlaidusi matus un novilkusi kurpes, lai basām kājām pabradātu pa viļņiem.

-��� Jūs izskatāties satrieco�i.

-��� Jūs jau pats arī nemaz neizskatāties tik slikti. - Katja paskatījās uz D�eku un pasmaidīja, maigi pieskaroties viņa delmam. - �ķiet, ka nu jau būsim aizgāju�i pietiekami tālu.

Abi pagāja uz priek�u pa pludmali un apsēdās uz klints plātnes ar skatu uz jūru. Uzleco�ais mēness lēja ūdenī dzirks�to�u gaismu, viļņi viņu priek�ā dejoja un laistījās mēnesnīcā. Ziemeļos pie apvār�ņa vīdēja piķa melna josla - negaisa fronte, kas vēlās �urp no Krievijas stepēm. Vēsa brīze brīdināja par gadalaikam neraksturīgām laika izmaiņām, kas da�ās dienās mainīs jūras noskaņojumu.

D�eks pievilka kājas un aptvēra ar rokām ceļgalus, pievēr�sis skatienu horizontam. - �is vienmēr ir pats saspringtākais laiks, kad tu jau apzinies, ka rokas tvēriena attālumā ir liels atklājums. Kaitina jebkāda kavē�anās.

Katja vēlreiz viņam uzsmaidīja. - Jūs esat izdarījis visu, ko varējāt.

Viņi bija pārrunāju�i, kā nākamajā dienā apvienoties ar "Jū�ras meklētāju". Pirms pieņem�anas D�eks pa SJU dro�o kanālu bija konsultējies ar Tomu Jorku. Tagad "Jūras meklētājs" jau pilnā ātrumā traucās Bosfora virzienā, atstājis vraka atrak�anu palīgkuģa apkalpes dro�ajās rokās. Laikā, kad viņiem bija pa�redzēts tikties, izlidojot ar helikopteru nākamajā rītā, "Jūras meklētājs" jau atrastos Melnajā jūrā. Viņi dega nepacietībā nokļūt uz kuģa pēc iespējas ātrāk, lai pārliecinātos, ka viss aprīkojums ir pilnīgā kārtībā.

Katja lūkojās pretējā virzienā, un �ķita, ka viņas prātu kaut kas nodarbina.

-��� Jūs nemaz nedalāties manā sajūsmā.

Katjas vārdi apstiprināja D�eka nojausmas, ka sievieti kaut kas nomāc.

-���� Jums Rietumos tādi cilvēki kā Aslans �ķiet nereāli, kā aukstā kara laiku ienaidnieki, - viņa teica. - Turpretī man viņi ir dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm. Briesmoņi, kas manu dzimteni padarīju�i par neierobe�otas vardarbības un alkatī�bas pilnu nostūri. Lai to aptvertu, tur jādzīvo - �ajā terora un anarhijas pasaulē, kādu Rietumi nav pieredzēju�i kop� vidus�laikiem. Apspiestības gadi audzināju�i un baroju�i apspiestu neprātu, kur� tagad izlauzies brīvībā un kur vienīgie, kas kaut ko spēj kontrolēt, ir bandīti un kaujinieki. - Katja vērās tālu jūrā, bet viņas balss skanēja ļoti emocionāli. - Un tā ir mana tauta. Es esmu viena no viņiem.

-���� Viena no viņiem, kam piemīt griba un spēks, lai ar to visu cīnītos. - D�eku neizsakāmi valdzināja sēdo�ās sievietes tum�ais siluets, kas pret zemo apvārsni iezīmējās mijkrēslī.

-��� Mēs tagad gatavojamies ieiet manā pasaulē, un es nezinu, kā jūs aizsargāt. - Katja pagriezās ar seju pret vīrieti, un viņas skatiens, ielūkojoties viņa acīs, �ķita bezgalīgi dziļ�. - Ta�u, protams, es pievienojos jūsu lielajai sajūsmai.

Abi apskāvās un skūpstījās, sākumā viegli un maigi, bet pēc tam ilgi un kaislīgi. D�eku pēk�ņi pārņēma iekāre, kad viņ� sa�juta sev piekļāvu�os Katjas augumu. Viņ� novilka vakarkleitas lencītes pār sievietes pleciem un pievilka viņu tuvāk.

-��� Stāvu uz vietas tris-viens-pieci. Dzijums se�desmit pieci metri, pacel�anās ātrums viens metrs sekundē. Driz jau re�dzēsim ūdens virsmu.

Caur organiskā stikla kupolu D�eks palūkojās pa kreisi. Par spīti tumsai, viņ� varēja saskatīt Kostasu, kas atradās zem lidzīga kupola aptuveni piecpadsmit metrus tālāk; spokainajā mērinstrumentu paneļa gaismā izskatījās, ka viņa galva ir atdalīta no ķermeņa. Kad viņi cēlās aug�up, zemūdens trans�porta ierīci varēja saskatīt skaidrāk. Kupols sedza dzeltenu konteineru cilvēka auguma lielumā, kura korpuss bija izliekts uz priek�u, lai tā vadītājs varētu ērti sēdēt. Zem tā atradās pontoniem līdzīgas balasta tvertnes, bet aizmugurē - nodalī�jums akumulatoram, kur� baroja kādas desmit ap ārējo kar�kasu izvietotas ūdens sprauslas. Divas spīlēm līdzīgas robotu rokas transportā līdzekli padarīja līdzīgu milzīgai skarabeja vabolei.

-���� Te nu tas ir.

D�eks palūkojās aug�up un divdesmit metrus augstāk ierau�dzīja "Jūras meklētāja" siluetu. Viņ� pieregulēja ūdens balasta izsvie�anu, lai palēninātu kāpumu, un atkal paskatījās uz Kos�tasu, kur� blakus veica manevrus, sagatavodamies uzpeldē��anai virspusē.

Kostass starodams uzlūkoja draugu. - Misija pabeigta.

Kostasam bija pilnīgs pamats būt apmierinātam ar sevi. Viņi tikko bija pabeigu�i jūrā izmēģināt Aquapod IV - jaunāko vienvietīgo zemūdens transporta ierīci, ko SJU uzdevumā bija izstrādājusi viņa komanda. Maksimālais darba dziļums, ko tā varēja sasniegt, bija tūksto� piecsimt metri, proti, gandrīz div�reiz lielāks par iepriek�ējo robe�u. Lielas ietilpības litija anoda akumulators spēja darboties piecpadsmit stundas ar optimālo trīs mezglu pārvieto�anās ātrumu. Viņu tā rīta stundu ilgā ienir�ana līdz Melnās jūras dibenam liecināja, ka iekārta ir labi sagatavota paredzētajam uzdevumam - senās krasta līnijas izpētei tālāk uz austrumiem, nekā viņi jebkad bija devu�ies.

-��� "Jūras meklētāj", �eit Aquapod Alfa. Mēs ceļamies aug�up, ar mums viss kārtībā. Beidzu.

Jau varēja redzēt �etrus nirējus, kas gaidīja tie�i zem ūdens�līmeņa, lai ievadītu zemūdens transporta ierīci kuģī. Kad bija paliku�i vēl desmit metri, viņi apstājās, lai saslēgtu kopā abas transporta ierīces - tā bija parastā procedūra, kuras mērķis bija neļaut viņiem sasisties kopā nemierīgā jūrā. Kamēr D�eks palika uz vietas, Kostass piesardzīgi manevrēja, līdz saslēg��anās mehānismi atradās vajadzīgajā stāvoklī. Pārslēdzot slē�dzi, viņ� caur ārējā korpusa atverēm izbīdīja �etrus metāla stieņus.

-���� Saslēg�anās pabeigta. Velciet mūs iek�ā!

Nirēji ātri laidās lejā un pievienoja pacel�anas tro�u kon�strukciju. D�eks un Kostass pārslēdza rācijas gaidī�anas re�īmā un atvienoja līdzsvara fiksatorus, kas turēja viņus horizontāli. Kad nirēji aizpeldēja dro�ā attālumā, vin�as operators līgani ievilka zemūdens transporta ierīces kuģa korpusā.

Ūdenslīmeni viņi pār�ķēla apgaismotā nodalījumā, kas ap�mēros līdzinājās nelielas lidma�īnas angāram. "Jūras meklē�tājs" bija aprīkots ar iek�ēju doka piestātni - tā noderēja, kad jūra bija pārāk nemierīga, lai veiktu darbības no klāja, vai kad viņi vēlējās palikt nepamanīti. Korpuss bija atvēries kā milzīgas lidma�īnas bumbu nodalījuma durvis. Kad abas daļas aizvērās, D�eks un Kostass atbrīvoja kupolus, kas kalpoja arī kā gaisa slū�as. Zem viņiem paslīdēja platforma un pacēlās kā lidma�īnu bāzes kuģa lifts, cie�i noblivējoties pēc tam, kad no tās bija notecēju�as pēdējās ūdens paliekas.

Priek�ā jau stāvēja Toms Jorks, lai sveiktu abus vīrus, kad tie rāpās ārā no saviem zemūdens braucamajiem.

-��� Ceru, ka izmēģinājums bija veiksmīgs?

Pirmais uz klāja nolēca D�eks. Novelkot savu aizsargtērpu, viņ� runāja ātri:

-���� Nav nekādu sare�ģījumu. Mēs izmantosim abus akvapo- dus izlūko�anas braucienā �opēcpusdien. Robotu rokas būs jānomaina ar digitālo videokameru un starme�iem.

-���� Kamēr mēs runājam, tas jau tiek darīts.

D�eks pameta skatienu apkārt un redzēja, ka apkalpo�a�nas komanda jau cītīgi strādā pie viņu transporta līdzekļiem. Kostass bija noliecies pār akumulatoru uzlādē�anas iekārtu, dziļi iegrimis sarunā ar vienu no tehniķiem. D�eks pie sevis pasmaidīja, redzot, ka draugs pat piemirsis noņemt austiņas savā dedzībā pārspriest zemūdenes darbību ar savu in�enieru komandu.

D�eks, soļodams uz priek�u un iestumdams aizsargtērpu vienā no skapī�iem telpas malā, runāja ar Jorku.

-���� Mums vēl ir stunda laika, līdz "Jūras meklētājs" būs no�nācis vajadzīgajā vietā. Tā ir izdevība vēl pēdējo reizi pārskatīt visas iespējas. Es vēlos vienpadsmitos nulle nulle sasaukt visu personālu komandtiltiņa konsolē.

Pēc divdesmit minūtēm viņi stāvēja vīrie�u un sievie�u pusloka priek�ā "Jūras meklētāja" komandmodulī. Jorks bija ieslēdzis automātisko navigācijas un novēro�anas sistēmu, iedarbinot virtuālo tiltu, kas ļāva kuģi vadīt no konsoles bla�kus D�ekam. Puslodes formas ekrānā virs viņiem bija redzama jūras panorāma; vēja sakapātā pelēkā virsma draudīgi vēstīja par vētru, kas pēdējo divdesmit �etru stundu laikā bija plo�sījusies ziemeļos.

D�eks sakrustoja rokas uz krūtīm un uzrunāja grupu:

-���� Mēs esam sākuma komanda, un tas padara mūsu uzde�vumu vēl atbildīgāku. Negrasos no jums neko slēpt. Mums priek�ā ir liels risks, varbūt lielāks par jebkādu no tiem, ar kuriem esam sastapu�ies agrāk.

Pēc atlido�anas iepriek�ējā dienā uz "Jūras meklētāju" D�eks bija nolēmis samazināt apkalpes locekļu skaitu līdz minimumam. Brīvprātīgi bija pieteikusies visa komanda, ta�u D�eks bija nolēmis nepakļaut briesmām zinātnieku dzīvības, kuru darbs īstenībā sāktos tikai pēc atklājuma veik�anas. Bez klāja un in�eniertehniskajiem darbiniekiem viņ� bija izvēlējies vispieredzēju�ākos iero�u tehniķus, tajā skaitā arī vairākus biju�os speciālo vienību kareivjus, kurus D�eks pazina vēl no flotes laikiem.

-���� Kādu atbalstu varam sagaidīt no ārpuses?

Jautājumu uzdeva Katja, kura stāvēja starp komandas lo�cekļiem, tērpusies zilā standarta kombinezonā ar SJU zīmotni uz pleca. D�eks bija centies pierunāt viņu pamest kuģi kopā ar pārējiem tad, kad "Jūras drosminieks" bija ieradies viņiem pretī, braucot gar Trabzonu. Ta�u Katja bija uzstājusi, ka viņas valodnieces zinā�anas būtu noderīgas gadījumā, ja viņi atrastu kādus uzrakstus. Patiesībā D�eks pēc iepriek�ējā vakarā kopā pavadītajām ilgajām stundām zināja, ka viņa to tagad vairs neatstās, ka viņus vieno nesaraujamas saites un ka sieviete, dodoties arvien dziļāk bīstamajā zonā, kopā ar viņu uzņemas atbildību par "Jūras meklētāju" un tā komandu.

-���� Uz �o jautājumu ļau�u atbildēt mūsu dro�ības virsnie�kam.

Pīters Hovs panāca uz priek�u un ieņēma D�eka vietu.

-���� Sliktā ziņa ir tā, ka mēs atrādīsimies starptautiskajos ūdeņos aiz divpadsmit jūd�u robe�as, par kuru tika panākta vieno�anās 1973. gada protokolā starp PSRS un Turciju. Labā ziņa ir tā, ka Gruzija un Turcija 1998. gadā parakstīju�as pie�krastes dro�ības sadarbības līgumu un vienoju�ās sniegt sav�starpēju palīdzību gadījumā, ja tiktu veikti svarīgi atklājumi. Tā pamatā ir ar ANO ratifikāciju abu valstu tikko parakstītais vieno�anās memorands par sadarbību ģeoloģiskajos pētīju�mos �ajā vulkāniskajā salā. Tās rīkosies saskaņā ar starptau�tiskās likumdo�anas noteikumiem.

Hovs pakāpās atpakaļ un pievērsa skatienu admiralitātes Melnās jūras austrumu piekrastes kartei virs konsoles.

-���� Problēma ir tā, ka abas valstis palīdzēs tikai tad, ja būs iespējams kliedēt Krievijas aizdomas par zemūdeni, par kuru pēdējo reizi dzirdēts kaut kur �eit 1991. gadā. Pietiek pat ar mājienu, ka meklējumos varētu iesaistīties citas valstis, un krievi var kļūt eksplozīvi. Burtiskā nozīmē. Bez tam ir arī citas problēmas. Kop� deviņdesmito gadu sākuma Krievijā aktīvi piedalījusies Abhāzijas pilsoņu karā, vārdos aizbildinoties ar miera un stabilitātes uzturē�anu �ajā reģionā, bet patiesībā, lai atkal to pakļautu Maskavas kontrolei. Krieviju galvenokārt interesē nafta. 1999. gadā viņu Kaspijas jūras naftas ieguves monopolu apdraudēja pirmais cauruļvads, kas apgāja Krieviju no Baku Azerbaid�ānā uz Supsu Gruzijas piekrastē netālu no Abhāzijas. Krievi darīs visu, lai nepieļautu turpmākas Rietumu investīcijas pat tad, ja tas nozīmētu anarhiju un pilsoņu karu. - Hovs pagriezās ar seju pret sapulcēju�os grupu.

-����� Mēs paziņojām Krievijas vēstniecībai, ka veicam hidro�grāfiskus pētījumus saskaņā ar vienoto līgumu ar Turcijas un Gruzijas valdību. �ķiet, ka viņi uzķēru�ies. Ta�u, ja krievi ieraudzīs, ka �ajā vietā sāk pulcēties karakuģi, viņi iedomāsies, ka mēs meklējam zemūdeni. Var jau būt, ka krievu lācis zaudē�jis vairumu savu nagu, ta�u tā rīcībā joprojām atrodas lielākā flote �ajā reģionā. Narkotiku tirdzniecības dēļ attiecības starp Ankāru un Maskavu jau tā nav nekādas labās. Var sagaidīt vismaz nepatīkamu starptautisku incidentu, kur�, iespējams, pāraugtu īstā karā ar �au�anu, kas ātri vien varētu aptvert visu �o pasaules nostūri.

-��� Tikai tā, starp citu, - Kostass iestarpināja. - Es nezināju, ka Gruzijai ir kara flote.

-��� Tā ir vēl viena problēma, - drūmi atteica Jorks. - No pa�domju Melnās jūras flotes Gruzija nemantoja praktiski neko. Viņiem ir Ukrainā būvēts ātrās reaģē�anas iznīcinātājs Projekts 206MP un norakstīts ASV krasta apsardzes kuteris, kas viņiem nodots ASV aizsardzības resursu pārpalikumu realizācijas pro�grammas ietvaros. Ta�u nelolojiet lielas cerības. Iznīcinātājam nav lādiņu, jo nav, kur tos glabāt un pārbaudīt. Un kuterim ir tikai viens piecdesmitā kalibra lo�metējs.

-��� Tā nav īstā Gruzijas kara flote.

Visi pagriezās pret Katju.

-���� īstā Gruzijas kara flote ir noslēpta gar piekrasti uz zie�meļiem, - viņa teica. - Tā ir flote, kas pieder kaujiniekiem, vī�riem no Vidusāzijas, kuri izmanto Abhāziju, lai gūtu bagātīgu laupījumu Melnajā jūrā un Vidusjūrā. Jābaidās ir no viņiem, mani draugi, nevis no krieviem. Es runāju no personiskās pieredzes.

Komanda Katju uzklausīja ar lielu cieņu. Viņu acīs Katjas autoritāte bija neapstrīdama, jo viņa pirms divām dienām viena pati bija novērsusi atkāp�anos Egejas jūrā.

-���� Un kā ar Turcijas floti? - Kostass ar cerībām palūkojās Mustafā, kur� iepriek�ējā dienā bija ieradies ar "Jūras dros�minieku".

-����� Melnajā jūrā mūsu rīcībā ir nopietni spēki, - atbildēja turks. - Ta�u tie ir pārāk aizņemti cīņā pret kontrabandu. Lai sniegtu palīdzību "Jūras meklētājam", Turcijas flotei nāktos nosūtīt vienības no Egejas jūras. Mēs tos nevaram pārvietot jau iepriek�, jo jebkādas pārmaiņas mūsu Melnās jūras flotē uzreiz krievos izraisītu aizdomas. Mana valdība �ādu risku uzņemsies tikai tad, ja apstiprināsies fakts, ka gaidāms tie�ām nozīmīgs atklājums.

-��� Tātad - mēs esam vieni pa�i?

-���� Baidos, ka tā ir.

īsajā klusuma brīdī, kas sekoja, Jorks nosūtīja divus ko�mandas locekļus uz klāja, jo spēkā pieaugo�ais vēj� apdrau�dēja aprīkojumu, kuru vajadzēja piesiet pie klāja. D�eks ātri iejaucās, lai novirzītu sarunu uz pa�reiz veicamo uzdevumu; satraukums vīrie�a balsī liecināja par to, cik maz laika pali�cis viņu rīcībā līdz brīdim, kad "Jūras meklētājs" ieradīsies pētījumu vietā.

-���� Mums jābūt pārliecinātiem, ka jau pirmajā reizē trāpām īstajā vietā. Varat būt dro�i, ka mūs tie�i pa�laik no satelīta vēro to cilvēku acis, kuri ilgi vairs neticēs pasaci rogrāfiskajiem pētījumiem.

Viens no biju�ajiem flotes vīriem pacēla roku. ser, bet ko tie�i mēs meklējam?

D�eks pagāja nostāk, lai komanda varētu ro ekrānu konsoles priek�ā. - Mustafa, ļau�u tev pa mēs esam nonāku�i tik tālu.

Mustafa parādīja uz ekrāna Melnās jūras izome un īsumā pastāstīja par viņu papirusa teksta s virzot laivu gar piekrasti, līdz tā sasniedza dienv sektoru. Tagad, kad viņi savā mar�rutā bija atst ostu, D�eks nolēma pilnībā uzticēties "Jūras mc mandai. Tie, kuri vēl nebijā dzirdēju�i stāsta det, kā hipnotizēti; pat veterānus satrieca atklājuma di �ķita brīnumainā veidā vīdam cauri leģendas mij

-����� Mēs sasniegsim mērķa punktu, sekojot 15C ļuma kontūrai, proti, krasta līnijai pirms plūdiem, austrumiem no Trabzonas, tā aiziet arvien dziļāk "Jūras meklētājs" atrodas nedaudz tālāk par divp. jūdzēm no krasta, ta�u, turpinot ceļu uz austrun jābrauc tālāk jūrā.

Mustafa nospieda kādu taustiņu, un attēls pā plāna kartē.

-��� �is ir mūsu visticamākais Atlantīdas scenāri desmit jūras jūdzes gara un piecas jūdzes plata j> teritorija. 150 metru dziļuma kontūra iet pa tās z tā ka viss, ko mēs te redzam, bija sauszeme. Paz< līmeni līdz �ai kontūrai, mums rodas priek�stati skatu pirms plūdiem.

Attēls pārveidojās, un tagad bija redzams saus nums, gar kuru vairāku kilometru garumā kras kalnu grēda. Aiz tās atradās vulkāns.

-��� Nav zināms pārāk daudz detaļu, jo �ajā apgal jūras dziļuma mērījumu datu. Ta�u mēs esam pā: īstā vieta atrodas vai nu kalnu grēdā, vai pie vū grēda paceļas simt metru augstumā virs senās k

Nelaime tā, ka nav akropoles, vietas citadelei. Bez tās papirusu ir grūti saprast.

-��� Vulkāns ir teicams orientieris, - atzīmēja Hovs. - Tā zie�meļrietumu pusē pirms klints ir vairākas terasveida platfor�mas. �ajā vietā uzbūvēta citadele atrastos lieliskā vietā, no kuras var redzēt jūdzēm tālu uz visām pusēm. Var iztēloties pilsētu, kas ple�as pa zemākajām nogāzēm gar jūras krastu.

-���� Varbūt aizsardzība bija svarīgākais faktors, kaut ari tas varētu nebūt galvenais, ja tuvumā nebija citu pilsētvalstu, - iebilda D�eks. - Vienīgos draudus varētu radīt klejojo�as med�nieku un vācēju laupītāju bandas. Augstākas vietas izvēles pamatā varētu būt vēlme izvairīties no palienēm un purvā�jiem.

-���� Un kā ar vulkānisko aktivitāti? - Jorks apvaicājās.

-���� Krietni ilgāk par miljonu gadu nav bijis vērā ņemamu izvirdumu, - Mustafa atbildēja. - �odien var redzēt gadījuma rakstura ventilācijas aktivitāti, gāzes un tvaiku �altis, kas laiku pa laikam iz�aujas, pieaugot spiedienam Zemes garozas iek��ienē.

Visi vērās virtuālās realitātes ekrānā, kur tagad pie apvār�ņa jau varēja sazīmēt salu. Virs ūdens pēc plūdiem bija palikusi vulkāna smaile. No virsotnes kāpjo�ās tvaiku strūkliņas �ķita saplūstam ar pelēkajām un zemajām debesīm, vētras priek�ējo malu, kas ar satrauco�u ātrumu vēlās no ziemeļiem.

D�eks atkal ierunājās: - Senatnē seismiskās parādības gan�drīz vienmēr uzskatīja par dievu zīmēm. Vulkāns ar vāju ak�tivitāti varēja kļūt par rituālu izpildes vietu, kas varbūt bija viens no sākotnējiem iemesliem, lai apmestos �ajā vietā. Es domāju, ka tik auglīgā reģionā apdzīvots bija gan vulkāns, gan kalnu grēda. Ta�u mums jāizvēlas starp abiem. Varbūt mums vairs nebūs iespējas mēģināt otrreiz, pirms ierodas nevēlami viesi. Līdz brīdim, kad "Jūras meklētājs" atradīsies virs kalnu grēdas, mums ir divdesmit minūtes. Gaidu priek�likumus.

Iestājās vēl viena īsa pauze, kuras laikā D�eks apspriedās ar Jorku. Viņi veica da�as korekcijas uz navigācijas konsoles un pārskatīja radaru pārraidītos attēlus. Kad abi vīri atkal

pievērsās sapulcētajai apkalpei, Katja izņēma savu plaukstda�toru un ievadīja virkni komandu.

-������������ Tekstam atbilst abas �īs vietas, - viņa paziņoja. - Gan no kalnu grēdas, gan vulkāna paveras skats uz pla�u ieleju dienvidos ar kalniem tālumā un sālsezeriem pa vidu.

-���������� Vai papiruss vēsta vēl kaut ko, kas varētu mums palīdzēt? - kāds no apkalpes locekļiem jautāja.

-������������ Ne glu�i. - Katja vēlreiz cie�i ielūkojās tekstā un pa�ū�poja galvu. - Rādās, ka raksta pēdējie fragmenti attiecas uz citadeles iek�ieni.

-��� Tur ir vēl kaut kas.

Visi pievērsa skatienu Kostasam, kur�, salas attēlam kļūstot lielākam un skaidrākam, to neatlaidīgi vēroja. Viņ� novērsa skatienu no attēla un pagriezās pret Katju.

-������������ Nolasiet mums to pirmo frāzi pēc Atlantīdas sasnieg�a�nas.

Katja ievadīja komandu un lasīja no ekrāna:

"Zem vēr�a zīmes."

Visi jautājo�i lūkojās Kostasā.

-��� Jūs ta�u zināt to jumta bāru Kartāgas Jūras muzejā?

Atskanēja vispārējas piekri�anas murdoņa.

-����������� Skats pār Tunisijas līci uz austrumiem, vakara saule lej savu ro�aino gaismu pār jūru, fonā debesīs duras Bala Kvar- naina dubultā virsotne.

Visi pamāja.

-����������� Nu, varbūt ne tik daudziem no jums ir pazīstams �is skats agri no rīta. Vasaras vidū saule aust tie�i sedlienē starp vir�sotnēm. Feniķie�iem tas bija svēts kalns, veltīts debesu die�vam. Bals Kvarnains nozīmē "divragainais kungs". - Kostass pagriezās pret D�eku. - Es domāju, ka vēr�a zīme apzimē salas profilu.

Visi palūkojās aug�up uz ekrānu, kurā vīdēja Zemes apri�ses.

-����������� Nezinu gan, - Hovs bilda. - No �ejienes, kur mēs atro�damies, sala neko tamlīdzīgu neatgādina.

-���� Pamēģiniet no cita virziena, - Kostass ierosināja. - Mēs skatāmies uz dienvidaustrumiem. Bet, ja nu skatītos no krasta līnijas, no vietas vulkāna pakājē, kur varētu būt atradusies apmetne?

Mustafa ātri uzsita pa taustiņiem, lai mainītu skata orien�tāciju no ziemeļrietumiem, vienlaikus palielinot attēlu, lai pārvietotu skatpunktu lejup uz seno krasta līniju vulkāna pakājē.

Kad attēls bija pagriezts, visi pārsteigumā noelsās. Virs vi�ņiem slējās divas smailes, ko atdalīja dziļa sedliene.

Kostass triumfējo�i palūkojās uz ekrānu. - Lūk, dāmas un kungi, arī mūsu vēr�a ragi.

D�eks veltīja draugam platu smaidu. - Es jau zināju, ka bei�gās tu tomēr paveiksi ko noderīgu. - Viņ� pievērsās Jorkam:

-��� Domāju, ka esam dabūju�i atbildi. Ar maksimālo ātrumu uzņem kursu uz to salu.

Starme�i akvapodu abās pusēs spilgti apgaismoja jūras di�benu; stari bija savirzlti kopā, lai saplūstu piecus metrus ze�māk. Viņiem braucot cauri nebeidzamiem plankumainas dūma�kas plīvuriem, gaismā atspoguļojās miljoniem nogulu daļiņu. Atsevi�ķas klin�u radzes izslējās viņu priek�ā un pazuda aiz muguras, kad viņi traucās tām garām ar maksimālo ātrumu. Kreisajā pusē jūras dibens strauji sliecās lejup bezdibeni, un jūras tuksnesīgais pelēkums ieslīdēja draudīgā melnumā, kurā trūka jebkādas dzīvības.

Iesprak�ķējās rācija.

-��� D�ek, �eit "Jūras meklētājs". Vai dzirdat mani? Beidzu.

-���� Dzirdam jūs skaļi un skaidri.

-��� Sonors kaut ko ir uzgājis. - Jorka balsī varēja nojaust sa�traukumu. - Saglabājot pa�reizējo trajektoriju, jums vajadzētu sasniegt tā pozīciju aptuveni pēc piecsimt metriem. Nosūtī�u koordinātas, lai varat tās ieprogrammēt.

Pirms tam �ajā dienā sala kā mītiska parādība bija iznirusi virs apvār�ņa. Tie�i pirms "Jūras meklētāja" iera�anās jūra bija kļuvusi pilnīgi mierīga; iestājās pārdabisks klusums, kad jūra it kā savāca savus izgarojumus spokainā aizsegā. Kad vēj� atkal atsāka pūst un vēla miglas plīvurus pret neauglīgo krastu, viņi jutās kā pirmatklājēji, kas uzgāju�i zudu�u pasauli. Sala, ko vei�doja tikai kailas klintis, �ķita mū�veca, skarbs akmens tuksnesis, ko laiks un klimata apstākli samazināju�i līdz tās neauglīgajai būtībai. Tomēr, ja pētniekus nevīla intuīcija, tad tie�i �eit pirmo reizi bija sakņoju�ās visas cilvēces cerības un iespējas.

"Jūras meklētājs" bija noenkurots divas jūras jūdzes uz rie�tumiem no salas. Lai izlūkotu zemūdens nogāzes, tika izman�tota sonora zonde, nevis DVZ, ar kuru varēja veikt tikai vizuālo novēro�anu. Trīs stundas sonors nebija uzrādījis neko nepa�rastu, un viņi jau bija izlēmu�i izmantot arī abus akvapodus. Ātrums pa�laik bija galvenais.

D�eks parādīja paceltu īk�ķi Kostasam, kur� jūras gultnē turējās 140 metru dziļumā. Katrs no viņiem sajuta otra satrau�kumu, priekpilnas gaidas, kurām nebija nepiecie�ama vārdu apmaiņa. Kop� telefona zvana, kad Hībermeijers pirmo reizi bija izrunājis vārdu no papirusa, D�eks jau bija zinājis, ka viņus gaida vēl lielāki atklājumi. Visā nogurdino�ajā tulko�a�nas un at�ifrē�anas procesa gaitā viņ� bija dziļi pārliecināts, ka �is ir īstais, ka zvaig�ņu stāvoklis �oreiz ir labvēlīgs. Ta�u notikumu ātrā gaita pēc koda at�ifrē�anas vairs nebija atstā�jusi daudz laika pārdomām. Tikai pirms da�ām dienām viņu bija sajūsminājis mīnojie�u kuģa vraks. Tagad viņi stāvēja uz visu laiku di�ākā arheoloģiskā atklājuma sliek�ņa.

Akvapodi palēnināja gaitu, un viņi turpināja pārvietoties klusumā. Viņi vēroja viens otru caur organiskā stikla kupo�liem, un tikmēr dzeltenie konteineri collu pa collai virzījās uz priek�u tumsā da�u metru attālumā viens no otra.

Pēc da�iem mirkļiem dūmakā sāka pieņemt apveidus spek�tra krāsu ainava. Pētot neolīta ciematu pie Trabzonas, viņi jau bija gatavoju�ies �im brīdim. Ta�u nekas nespēja viņus saga�tavot realitātei, ieejot vietā, kas pasaulei bija zudusi gandrīz astoņus tūksto�us gadu.

Un tad pēk�ņi tas notika.

- Piebremzē, - D�eks teica ar aizturētu elpu. - Paskaties uz to.

Tas, kas bija �ķitis kā savādi regulārs viļņojums jūras di�benā, pieņēma jaunu veidolu, kad D�eks uzpūta ūdensstrūklu, lai noskalotu nogulas. Kad tās nosēdās, varēja redzēt pāri mil�zīgu, sānu pie sāna apraktu keramikas krūku ar vaļēju atveri starp zemām atdalo�ajām sienām. Vēl viens pūtiens atklāja nā�kamo krūku pāri, un tādi pa�i nelīdzenumi turpinājās aug�up pa nogāzi, ciktāl skatiens vien spēja sniegt.

-��� Tā ir noliktava, dro�i vien labībai, - D�eks teica. - Tās ir glu�i kā pithoi Knosā. Tikai �etrus tūksto�us gadu vecākas.

Pēk�ņi priek�ā parādījās lielāks siluets, pilnīgi aiz�ķērsojot ceļu. Uz mirkli �ķita, ka viņi nonāku�i pasaules malā, jo atradās milzīgas klints pakājē, kas vienā līnijā stiepās uz abām pusēm, bet vienlaidu sienu kā izkropļotu seju klāja radzes un plaisas. Tad viņi sienā pamanīja interesantus, piķa melnus, taisnstūrai�nus laukumus regulāros attālumos un vienā līmenī.

Abi vīrie�i apstulbu�i aptvēra, kas atrodas viņu acu priek�ā.

Tas bija milzīgs sienu un plakanu jumtu sakopojums, kuru pārtrauca logi un ieejas, un visu klāja nogulu sega. Tas bija kaut kas līdzīgs neolīta ciematam, tikai nesamērojami lielāks. Ēkas bija �etrus vai piecus stāvus augstas, un uz augstākajiem blokiem varēja nokļūt pa terasēm uz jumtu platformām, ko savienoja kāpnes.

Abi apturēja savus akvapodus un bijībā uzlūkoja �o skatu, liekot prātam pieņemt ainu, kas drīzāk līdzinājās fantāzijai nekā īstenībai.

-��� Tas atgādina milzīgu daudzdzīvokļu māju, - brīnījās Kos�tass.

D�eks cie�i aizvēra acis un tad atkal tās atvēra, neticībai pārvēr�oties izbrīnā, kad akvapodu uzjundītās nogulas sāka nosēsties un atsegt ne�aubīgās cilvēku darbības pēdas visap�kārt viņiem.

-���� Cilvēki pārvietojās pa jumtiem, caur �īm lūkām. - Sirds dauzījās, mute bija sausa, ta�u D�eks piespieda sevi runāt profesionāla arheologa bezkaislīgajā tonī. - Es domāju, ka katrā no �iem blokiem mitinājās viena liela ģimene. Kad telpas kļuva par �aurām, ģimene būvējās uz aug�u, pievienojot ēkai māla ķieģeļu stāvus ar koka karkasu.

Lai�oties lejā, abi draugi redzēja, ka ēku blokus caurau� �auru ieliņu labirints, kas pārsteidzo�i atgādināja viduslaiku pilsētu tirgu Vidējos Austrumos.

-��� Te noteikti bija papilnam amatnieku un tirgotāju, - D�eks minēja. - Nevar būt, ka �ie ļaudis nodarbojās tikai ar zem�kopību. Tur noteikti bija arī prasmīgi podnieki, namdari un metāla apstrādātāji.

Viņ� pieklusa, caur organisko stiklu pētot kaut ko, kas iz�skatījās pēc pirmā stāva veikaliņa skatloga.

-��� To zelta disku ir izgatavojis kāds �ejienietis.

Vairākas minūtes viņi �ķērsoja vēl citas augstceltnes ar pla�kanu jumtu, kuru tum�ie logi sve�iniekus uzlūkoja kā neredzī�gas acis, ko notvērusi viņu starme�u gaisma. Aptuveni piec�simt metrus uz austrumiem no noliktavas ēku sakopojums pēk�ņi izbeidzās. Melnajā tumsā priek�ā varēja iz�ķirt vēl vienu kompleksu, varbūt metrus divdesmit atstatu, un apak�ā - brīvu vietu, kas salīdzinājumā ar �aurajām ieliņām bija platāka un ar regulāru formu.

-���� Tas ir ceļ�, - D�eks teica. - Tas noteikti ved lejā uz seno jūras malu. Dosimies zemes iek�ienē un tad atjaunosim sā�kotnējo kursu.

Abi draugi pagriezās uz dienvidiem un sekoja ceļam, kas veda aug�up pa nogāzi. Pēc divsimt metriem to �ķērsoja cits ceļ�, kas veda no austrumiem uz rietumiem. Viņi nogriezās un sekoja tam austrumu virzienā, saglabājot divdesmit metru augstumu, lai izvairītos no ēku masas abās ceļa pusēs.

-���� Neiedomājami, - D�eks sacīja. - �os blokus nodala re�gulārs ielu tīkls - tūksto�iem gadu senāks par līdz �im zi�nāmo.

-���� Kāds �ai vietai ir izstrādājis plānu.

Tutanhamona kapenes, Knosās pils, leģendārie Trojas mūri, visi arheoloģijas svētākie atklājumi pēk�ņi �ķita niecīgi un pasaulīgi, vienkār�i pakāpieni uz brīnumu, kas tagad gulēja viņu priek�ā.

-��� Atlantīda, - Kostass noelsās. - Vēl pirms da�ām dienām es pat neticēju, ka tāda ir pastāvējusi. - Viņ� palūkojās uz draugu otrā organiskā stikla kupolā. - Es jau nu būtu pelnījis nelielu pateicību.

D�eks pasmīnēja par spīti tam, ka bija koncentrējies uz brīnumainajiem skatiem ap viņiem.

-��� Nu labi. Tu aizvedi mūs pareizajā virzienā. Esmu tev pa�rādā lielu d�inu ar toniku.

-��� Tas jau bija pagāju�oreiz.

-���� Nu tad savus mū�a iekrājumus.

-���� Norunāts.

Pēc brī�a ēku rindas abās pusēs pēk�ņi izbeidzās un jūras dibens pazuda skatienam. Vēl pēc piecdesmit metriem vairs nebija nekā, izņemot uzjundīto nogulu dūmaku.

-���� Mans dziļuma sonors rāda, ka jūras dibens ir pazemi�nājies gandrīz divdesmit metrus zem ceļa līmeņa, - D�eks iesaucās. - Domāju, ka mums jālai�as zemāk un jāatgrie�as vietā, kur izbeidzās ēkas.

Viņi uzņēma ūdens balastu, līdz starme�u gaismā parādījās jūras gultne. At�ķiribā no viļņotās virsmas, kuru viņi bija �ķēr�soju�i ceļā uz pilsētas rietumu malu, tā bija līdzena un tuk�a.

Pēc da�ām minūtēm abi bija atgriezu�ies vietā, kur pēdējo reizi bija manīju�i būves. Acu priek�ā jūras dibens strauji pa�cēlās 45 grādu leņķī, līdz sasniedza ēku pamatnes aug�ā, ceļa galā.

Kostass virzīja savu akvapodu uz priek�u, līdz tā balasta tvertnes balstījās uz jūras dibena vietā, kur tas sāka slieties aug�up. Viņ� raidīja uz slīpumu spēcīgu ūdensstrūklu un tad atgriezās blakus D�ekam.

-��� Tā jau es domāju.

Nogulas nosēdās, atklājot pakāpienveida terasi, kas līdzi�nājās skatītāju vietām teātri. Starp zemi un terases sākumu slējās trīs metru augsta vertikāla siena.

-���� Tā ir izkalta klintī, - Kostass konstatēja. - Tufs, vai ne? Tas pats tum�ais akmens, kādu izmantoja Senajā Romā. Viegls, bet stiprs; viegli iegūstams, ta�u lieliski iztur slodzi.

-���� Bet mēs neesam redzēju�i nevienu mūra ēku, - D�eks iebilda.

-���� Kaut kur jābūt patiesi masīvām būvēm.

D�eks rūpīgi aplūkoja veidojumus viņu priek�ā. - Tās nav vienkār�as akmeņlauztuves. Sekosim �im terasēm un redzē�sim, kurp tās mūs aizvedis.

Pēc divdesmit minūtēm abi pētnieki bija �ķērsoju�i pla�a, applūdu�a laukuma malas gandrīz kilometra garumā un pus�kilometra platumā. Ceļ� vadījās pēc senās krasta līnijas un gāja tai paralēli un perpendikulāri, bet laukums bija orientēts uz dienvidaustrumiem. Viņi bija brauku�i tam apkārt pulk�steņa rādītāju kustības virzienā un tagad atradās pie tā dien�vidaustrumu robe�as pretī viņu izejas punktam. Virs abiem draugiem atkal atsākās ēkas un ceļ� tie�i tāpat kā pretējā lau�kuma pusē.

-��� Izskatās pēc stadiona, - Kostass nomurmināja. - Atceros, tu stāstīji, ka tie pils pagalmi Krētā bija paredzēti vēr�u cīņām, ziedo�anai un citiem rituāliem.

-��� Mīnojas pagalmi bija mazāki, - D�eks atteica. - Pat Ro�mas Kolizeja arēnas diametrs ir tikai astoņdesmit metru. �is te ir milzīgs. - Viņ� apdomājās. - Tas ir tikai pieņēmums. Ta�u, pirms turpinām doties uz priek�u pa ceļu, aplūkosim laukuma vidu.

Kostass savā kupolā piekrīto�i pamāja.

Abi devās pāri laukumam rietumu virzienā. Aptuveni pēc 150 metriem viņiem vajadzēja apstāties. Viņu priek�ā bija nogulu klāta neregulāras formas akmens masa. Tā nemaz ne�līdzinājās laukuma apmalei.

Kostass pavērsa ūdensstrūklu pret akmens virsmu, ietinot savu kupolu nogulu mākonī. Pēc da�iem mirkļiem D�eka aus�tiņās atskanēja drauga balss:

-��� Tas ir izcilnis, kas atstāts, kad pārējā klints tika izkalta.

D�eks lēnām pārvietojās uz dienvidaustrumiem gar klints

izcilni, kas izvirzījās kādus divdesmit metrus no galvenās ma�sas. Tas izbeidzās ar aptuveni divus metrus augstu un piecus metrus platu noapaļotu radzi. Kostass sekoja D�ekam, kad viņ� notīrīja virsmu ar ūdensstrūklu, noskalojot nogulas un atsedzot kailu akmeni.

Abi kā hipnotizēti vēroja atklāju�os formu, prātā nespēdami aptvert to, kas atrodas viņu priek�ā.

-��� Mans Dievs.

-���� Tā ir� - drebo�ā balsī iesāka D�eks.

-��� Tā ir ķepa, - Kostass no�ukstēja.

-������������ Lauvas ķepa. - D�eks ātri atguva pa�savaldī�anos. - Tai jābūt gigantiskai statujai, vismaz simt metru garai un trīs�desmit metru augstai.

-���� Vai tu domā to pa�u, ko es?

-��� Sfinksa.

Kādu brīdi abi vīri apdullino�ā klusumā blenza viens otrā caur saviem kupoliem. Beidzot rācijā iekrak�ķējās Kostasa balss.

-����������� Tas �ķiet neticami, ta�u �eit ir iespējams viss. Lai kas arī būtu tur aug�ā, tas atrodas tālu no mūsu iebrauk�anas mar��ruta, un mēs to nevarējām pamanīt. Ie�u un apskatī�os.

D�eks palika uz vietas, kamēr Kostass papeldēja uz aug�u, pamazām izzūdot skatienam, līdz palika tikai vāja gaismas atblāzma. Gandrīz jau izzudusi, tā pēk�ņi apstājās aptuveni trīsdesmit metru augstumā virs jūras gultnes.

D�eks nepacietībā gaidīja, līdz Kostass kaut ko pastāstīs. Kad bija pagājis vairāk par minūti, viņ� vairs nespēja nociesties.

-���� Ko tu redzi?

Balss, kas izlauzās cauri klusumam, likās savādi aiz�ņaugta.

-������������ Atgādini man, lūdzu! Sfinksai ir lauvas ķermenis un cil�vēka galva, vai ne?

-���� Pareizi.

-��� Kā variantu vari aplūkot �o.

Kostass ieslēdza savus starme�us uz pilnu jaudu. Tēls, kas parādījās augstu virs D�eka, radīja bijību un �ausmas, glu�i kā murgainā sapnī. Likās, ka zibens uzliesmojums negaisa naktī atklājis milzīgu nezvēru, kas izslējies virs viņiem; tā vaibsti vīdēja spokainā gaismā, kas lau�as cauri mākoņu vāliem.

D�eks sastindzis lūkojās aug�up, tik tikko aptverdams skatu, uz kuru nespējā sagatavot visa viņu pieredze, visi pētījumu un neparastu atklājumu gadi.

Tā bija gigantiska vēr�a galva; tā milzīgie ragi slējās aug�up tumsā ārpus gaismas loka; mute bija puspavērta, it kā dzīvnieks gatavotos noliekt galvu un kārpīt zemi pirms uzbrukuma.

Pēc brī�a, kas �ķita ilgstam veselu mū�ību, Kostass pavir�zīja savu akvapodu uz priek�u un ļāva gaismas staram slīdēt lejup pa nezvēra kaklu, parādot vietu, kur tas pārtop lauvas ķermenī.

-��� Tas izkalts klintī, �ķiet, bazaltā, - viņ� teica. - Ragi slejas vismaz desmit metru augstumā virs ēkām. Dro�i vien kādreiz to veidojusi uz jūru plūsto�as sastingu�as lavas grēda.

Tagad Kostass laidās lejup straujāk un drīz sasniedza D�eku.

-���� Vērsis skatās uz vulkānu, - viņ� turpināja. - Tas ari iz�skaidro laukuma neparasto novietojumu. Tas veidots, orientē�joties pēc dubultsmailes, nevis krasta līnijas, kas būtu prak�tiskāka pieeja ielu izkārtojumam.

D�eks ātri aptvēra Kostasa vārdu nozīmīgumu.

-��� Un austo�ā saule spīdētu tie�i starp vēr�a ragiem un abām smailēm, - viņ� turpināja. - Tam jābūt skatam, ko pat senie cilvēki nespētu iztēloties savās vispārdro�ākajās fantāzijās par zudu�o Atlantīdas pasauli.

Abi akvapodi reizē lēni pacēlās pār apmali, un, atsperoties no laukuma pamatnes, to ūdensstrūklas uzvandīja nogulu mākoņus. Milzīgo vēr�a sfinksas kolosu aprija tumsa aiz vi�ņiem, ta�u masīvās galvas tēls ar izliektajiem ragiem palika kā iekalts abu atmiņā.

Laukuma dienvidaustrumu perimetrs bija augstāks par pā�rējo, vertikāli slejoties vismaz desmit metru augstumā.

-��� Tās ir kāpnes, - D�eks secināja. - Di�enā ieeja laukumā.

Abi akvapodi nogriezās katrs uz savu pusi: D�eks - pa kreisi

un Kostass - pa labi. Drīz katrs no viņiem redzēja otru vienīgi kā tālu, dzeltenu lāsumiņu tumsā. Aug�ā vijās plats ceļ�, un ūdensstrūklas atklāja tā mirdzo�i balto virsmu.

-���� Izskatās pēc marmora seguma.

-���� Man nebija ne mazākās nojausmas, ka cilvēkiem jau tik sen ir biju�as akmeņlauztuves. - Kostasu jau agrāk bija pārsteigu�i akmens kal�anas mērogi laukumā, bet te jau varēja redzēt pat liecības par mūrniecību. - Biju domājis, ka akmens kal�ana sākās tikai ar ēģiptie�iem.

-���� Akmens laikmeta mednieki raka kramu, lai izgatavotu darbarīkus, ta�u �ī ir senākā liecība par precīzi apstrādātiem būvakmeņiem. Tā ir vismaz divtūksto� gadu vecāka nekā pir�mās Ēģiptes akmeņlauztuves.

Abi klusi turpināja savu ceļu uz priek�u; ne viens ne otrs vēl īsti nespēja aptvert lielā atklājuma apmērus. Sakultas fos- forescējo�as daļiņas vijās aiz pētniekiem kā tvaiku mutuļi. Ceļ� bija virzīts tāpat kā laukums un veda no vēr�a sfinksas �ausmino�ā skatiena uz vulkāna pakāji.

-���� Pa labi redzu celtnes, - Kostass paziņoja. - Pjedestālus, pīlārus, kolonnas. Tie�i pa�laik braucu garām vienai no tām, kam ir kvadrāta �ķērsgriezums aptuveni ar divu metru garu malu. Tā paceļas aug�up ārpus redzamības zonas. Izskatās pēc obeliska.

-���� Manā pusē ir tādas pa�as, - D�eks atsaucās. - Tās iz�vietotas simetriski, glu�i kā Ēģiptes tempļu apkaimē Luksorā un Kārnākā.

Starme�u gaismā parādījās spokainu formu rinda abās procesiju ceļa malās; to kontūras pavīdēja skatienam un tad izzuda kā smil�u vētrā parādījusies mirā�a. Viņi redzēja altā�rus un cokolus, statujas ar dzīvnieku galvām un pārāk dīvainu radību tēlus, lai tos varētu nosaukt vārdā. Abi vīri sāka mazliet nervozēt, it kā �ie nekustīgie sargkareivji vilinātu viņus pasaulē, kas ple�as tālu aiz viņu lidz�inējās pieredzes robe�ām.

-��� Tā ir kā ieeja Aīda valstībā, - Kostass murmināja.

Viņi pieņēma izaicinājumu un slīdēja caur spokainajām statuju rindām; to glūno�ā un nomāco�ā klātbūtne it kā pār�meta sve�iniekiem ielau�anos valstībā, kas gadu tūksto�iem piederējusi vienīgi tām.

Pēc brī�a dūmaka pagaisa, kad ceļ� pēk�ņi beidzās pie di�vām lielām būvēm, kuras no�ķīra centrālā eja. Tās platums - aptuveni desmit metri - bija mazāk par pusi no ceļa platuma, un tai bija zemi pakāpieni, līdzīgi tiem, kas veda aug�up no laukumā.

-���� Es redzu taisnstūra formas blokus; katrs ir �etrus vai piecus metrus gar� un varbūt divus metrus augsts. - Kostasu pēk�ņi pārņēma sajūsma. � Tad te nonāku�i visi izkaltie ak�meņi! - Viņ� apstājās tie�i ejas vidū un ar ūdensstrūklu no�skaloja nogulas no sienas pamatnes. Kostass pavērsa gaismu tā, lai tā apspīdētu būvi.

D�eks atradās metrus desmit no drauga un varēja saskatīt viņa seju kupolā.

-���� Mana kārta doties izlūkos.

D�eks sūknēja ūdeni no balasta tvertnēm un sāka pacel�a�nos, ta�u pēk�ņi viņ� nevis pakāpeniski pacēlās aug�up, bet gan pazuda aiz apmales pavisam netālu aug�ā.

Pēc da�ām minūtēm, kas, �ķiet, ilga veselu mū�ību, Kostasa austiņās atskanēja D�eka balss:

-���� Kostas, vai tu mani dzirdi? Tas ir prātam neaptverami.

-���� Kas tas ir?

Iestājās pauze. - Iedomājies Senās Ēģiptes pa�us slavenā�kos pieminekļus. - D�eka akvapods parādījās atkal, kad viņ� laidās lejup ejā.

-��� Ta�u ne jau nu piramīda.

-��� Tie�i tā.

-���� Bet piramīdām ir slīpas malas. �īs ir vertikālas.

-���� Tu pa�laik skaties uz masīvas terases pamatni, - D�eks skaidroja. - Kādus desmit metrus virs mums tā pārvēr�as des�mit metru platā platformā. Virs tās ir vēl viena tikpat liela terase, tad nākamā, un tā tālāk. Es nogāju visu �īs malas ga�rumu un redzēju, ka terase turpinās dienvidaustrumu pusē. Pamatā tās projekts ir tāds pats kā pirmajām Ēģiptes pakā- pienveida piramīdām no tre�ā gadu tūksto�a sākuma pirms mūsu ēras.

-���� Cik liela tā ir?

-��� Tur ari ir tā starpība. �ī ir milzīga, vairāk līdzīga lielajai Gīzas piramīdai. Lē�u, ka tās pamatnes diagonāle ir simt piec�desmit metri un augstums - astoņdesmit metri - vairāk nekā pusceļ� līdz jūras līmenim. Tas ir neiedomājami. �ī noteikti ir senākā un lielākā mūrētā būve pasaulē.

-���� Un manā pusē?

-���� Tāda pati. Gigantisku piramīdu pāris, kas iezīmē proce�siju ceļa beigas. Domāju, ka aiz tām atrodas kāds templis vai kapeņu komplekss, varbūt iekalts vulkāna malā.

Kostass ieslēdza navigācijas monitoru, kas glu�i kā iznīci�nātāja pilota tēmēklis pacēlās viņa priek�ā. D�eks palūkojās lejup, kad radio impulsu modems pārraidīja to pa�u attēlu uz viņa ekrāna.

-��� Hidrogrāfiskā karte, kurai nesen noņemts slepenības sta�tuss, - Kostass paskaidroja. - To veidoju�i britu pētnieki uz kuģa, kas ar eholoti veica mērījumus pēc tam, kad Pirmā pa�saules kara beigās Antante sakāva Osmaņu Turciju. Diem��ēl Britu Karaliskajai flotei bija tikai ierobe�otas piekļū�anas iespējas, pirms Turcijas Republikā sāka pārraudzīt �o teritoriju un padomju militārie spēki slēdza pieeju Melnajai jūrai. �ī ir vissmalkākā mūsu rīcībā eso�ā karte, ta�u mērogā 1:50 000 tā rāda tikai aptuvenas jūras gultnes aprises.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-���� Paskaties uz salu! - Kostass ievadīja tuvplāna komandu. - Vienīgās neregulārās formas, kas bija pietiekami lielas, lai parādītos pētījumā, ir �īs divas zemūdens virsotnes salas zie�meļrietumu pusē. Neparasti simetriskas, vai ne?

-���� Piramīdas! - D�eka seja atplauka platā smaidā. - Te nu ir mūsu izmeklē�anas darbs! Atlantīda iezīmēta kartē nu jau ilgāk nekā astoņdesmit gadus.

Abi lēni devās uz priek�u pa ejas vidu; augstās masīvo, per�fekti savienoto akmens bluķu piramīdas abās pusēs tumsā tik tikko varēja saskatīt. Kā jau D�eks bija aplēsis, garām stūriem viņi pagāja pēc 150 metriem. Soļi veda uz priek�u tumsā.

Kustībā uz priek�u vienīgā skaņa bija ūdensstrūklu �ņākoņa metru virs jūras dibena.

-���� Uzmanies!

Iestājās pēk�ņs apjukums, un bija dzirdamas apslāpētas lamas. Uz sekundes daļu Kostass bija novērsis uzmanību un saskrējies ar kādu �ķērsli tie�i sev priek�ā.

-���� Viss kārtībā? - D�eks bija sekojis piecu metru attālumā aiz Kostasa muguras, ta�u tagad metās uz priek�u; cie�i lūko�joties caur nogulu virpuli, viņa sejā atspoguļojās rūpes.

-���� Redzamu bojājumu nav, - atbildēja Kostass. - Laimīgā kārtā mēs līdām kā glieme�i.

Kostass ierasti pārbaudīja robota rokas un starme�us, pirms atkāpās da�us metrus atpakaļ.

-���� Satiksmes noteikums numur viens: vienmēr skaties, kur brauc, - D�eks pamācīja draugu.

-���� Paldies par ieteikumu.

-��� Kas tad tas bija?

Abi vīri sasprindzināja skatienu, lai redzētu cauri nogulām. Duļķes bija samazināju�as redzamību līdz nepilnam metram, ta�u, kad tās nosēdās, viņi tie�i sev priek�ā sāka iz�ķirt priek��metu interesantā formā.

-��� Izskatās pēc ļoti liela vannas istabas spoguļa, - Kostass ieteicās.

Tas bija milzīgs disks, varbūt metrus piecus diametrā, un tas stāvēja uz aptuveni divus metrus augsta pjedestāla.

-���� Pameklēsim uzrakstus, - D�eks ierosināja. - Tu paskalo nost nogulas, bet es uzlaidī�os augstāk un paskatī�os, vai kaut ko nevar atrast.

Kostass no instrumentu paneļa atkabināja metāla cimdu, iebāza tajā kreiso roku un savilka pirkstus. Robota roka akva- poda priek�ā precīzi atkārtoja viņa kustības. Kostass aizvadīja roku līdz ūdensstrūklas sprauslām, kas rēgojās no �asijas, un izvēlējās zīmuļa resnuma caurulīti. Iedarbinājis sprauslu, viņ� sāka attīrīt disku virzienā no centra uz ārpusi, velkot pa ak�meni arvien pla�ākus lokus.

-���� Smalkgraudains akmens. - Balss nāca no dzeltena plan�kuma - tas bija viss, ko D�eks varēja saskatīt no apak�ā sēdo�ā Kostasa. - Granīts vai brek�ija, līdzīgs Ēģiptes porfīram. Tikai �im ir zaļgani plankumi kā Spartas lapis lacedaemonia. Tas dro�i vien bijis plūdu nogremdētais vietējais marmors.

-���� Vai redzi kādu uzrakstu?

-���� Ir da�as lineāras rievas.

Kostass līgani atpeldēja atpakaļ un nolaidās blakus D�e�kam. Kad nogulas nosēdās, atklājās viss gravējums.

D�ekam paspruka prieka sauciens: - Jā!

Ar ģeometrisku precizitāti akmeņkalis pulētajā virsmā bija iegravējis horizontālu un vertikālu rievu kompleksu. Centrā stāvēja simbols kā burts H, no �ķērssvītras nodalijās vertikāla līnija, un malās kā dārza grābekļa zari izpletās īsas horizon�tālas līnijas.

D�eks ar brīvo roku pasniedzās kabatā un triumfējo�i pa�cēla zelta diska polimēru kopiju, lai Kostass to redzētu. Tā bija precīza, ar lāzera palīdzību Kartāgas muzejā izgatavota kopija, bet oriģināls tagad bija ieslēgts muzeja seifā. Kopija bija sa�sniegusi "Jūras drosminieku" ar helikopteru neilgi pirms pa�a kuģa iera�anās.

-���� Katram gadījumam paņēmu līdzi, - D�eks pasmīnēja.

-��� Atlantīda. - Kostass staroja pretī D�ekam.

-���� �is noteikti ir ieejas apzīmējums. - D�eks bija sajūsmi�nāts, tomēr jautājo�i lūkojās draugā. - Mums jāpasteidzas. Mēs jau tā esam pārsniegu�i savu izlūko�anas laiku, un "Jūras meklētājs" dro�i vien gaida, kad mēs atjaunosim sakarus.

Abi palielināja ātrumu, un katrs pa savu pusi apslīdēja ap�kārt akmens diskam, ta�u gandrīz tūlīt atkal piebremzēja, kad priek�ā parādījās strauj� slīpums nogāzē. Eja sa�aurinājās līdz stāvām kāpnēm, kas nebija daudz platākas par akvapodu. Kad abi sāka celties aug�up, abās pusēs varēja iz�ķirt vienīgi vul�kāna galvu reibino�ās klin�u nogāzes.

Kostass pacēla starme�us aug�up un cie�i lūkojās uz priek�u, atceroties sadursmi pirms pāris minūtēm. Kad viņi bija pacē�lu�ies tikai par da�iem pakāpieniem, viņ� teica: - �eit ir kaut kas dīvains.

D�eks bija pievērsis uzmanību izkaltām dzīvnieku galvām, kas rindojās uz kāpnēm tajā pusē, kur atradās viņ�. �ķita, ka tās iet uz aug�u un velk viņu sev līdzi, un uz katra pa�kāpiena tās bija vienādas. Sākumā tie izskatījās pēc �umeru un ēģiptie�u mākslā sastopamajiem rēco�ajiem lauvām. Ta�u, ieskatoties rūpīgāk, D�eks pārsteigumā ieraudzīja, ka tiem ir milzīgi ilkņi kā leduslaikmeta zobenzobu tīģeriem. Tik daudz, ko apbrīnot, tik daudz, ko atcerēties, viņ� domāja.

-��� Kas tas ir? - viņ� jautāja.

Kostass izklausījās samulsis: - Virs mums ir neiedomājama tumsa, gandrīz piķa melna. Mēs esam pacēlu�ies līdz simt metru dziļumam, un tagad jau mums vajadzētu redzēt vairāk saules gaismas. Vajadzētu kļūt gai�ākam, nevis tum�ākam. Tas ir kaut kāds pārklājs. Domāju, ka mums� Stop! - viņ� pēk�ņi iekliedzās.

Akvapodi apstājās tikai da�as collas no �ķēr�ļa.

-��� Jēziņ, - Kostass skaļi nopūtās. - Gandrīz saskrējos vēl�reiz.

Abi vīri blenza, izbrīnā pavēru�i mutes. Virs viņiem vīdēja milzīgs siluets, kas pletās uz abām pusēm, ciktāl vien skats sniedza. Tas bija aiz�ķērsojis kāpnes, neļaujot viņiem doties tālāk un noslēpjot jebkādu ieeju, kas varētu būt aiz tā.

-���� Mans Dievs! - D�eks iesaucās. - Es redzu kniedes. Tas ir kuģa vraks.

Viņa domas auļoja, pārslēdzoties no dziļākās senatnes uz mūsdienu pasauli, uz iebrukumu, kas pēc visa redzētā �ķita gandrīz kā svētuma zaimo�ana.

-��� Tas noteikti ir ieķilējies starp piramīdām un vulkānu.

-��� Tā tikai mums vēl trūka, - D�eks skumji novilka. - Dro�i vien no Pirmā vai Otrā pasaules kara. Viscaur Melnajā jūrā ir milzums nereģistrētu kuģu, ko nogremdēju�as zemūdenes.

-���� Man ir nelāga priek�nojauta. - Kostass bija sācis virzīt savu akvapodu aug�up pa korpusa izliekumu. - Pēc brī�a tik�simies.

Viņ� aizbrauca pa kreisi gandrīz ārpus redzesloka, tad ap�griezās un tūlīt devās atpakaļ, pagriezis starme�us pret tum�o masu. D�eks prātoja, cik lieli postījumi ir nodarīti, cik daudz dārgā laika būs vajadzīgs, lai tiktu pāri �im neparedzētajam, jaunajam �ķērslim.

-���� Nu, kas tas ir?

Kostass nostājās blakus un runāja lēni; viņa balsī ba�as mijās ar lielu sajūsmu:

-���� Uz kādu laiciņu vari aizmirst par Atlantīdu. Mēs esam atradu�i krievu atomzemūdeni.

- Tā ir Akula klases SSN\ kaujas zemūdene ar kodoldzinēju. Ne�aubos, ka tas ir Kazbeks, zemūdene, kas pazuda �ajā sektorā 1991. gadā. - Jorks bija noliecies pār ekrāniem "Jūras meklētāja" komandtiltiņa konsolē, acu skatiens �audījās starp sonora attēlu, ko viņi tikko bija ieguvu�i pēc tam, kad vraku �ķērsoja DVZ, un no SJU datu bāzes ielādēto specifikāciju kom�plektu par agrākā padomju bloka flotes kuģiem.

D�eks un Kostass savos akvapodos bija atgriezu�ies pirms nepilnas stundas un uzreiz devu�ies uz apspriedi ar Jorku un Hovu. Vētra, kas visu ritu bija briedusi ziemeļu puses debe�sīs, tagad lika just savu klātbūtni, un Hovs bija aktivizējis ūdens balasta regulē�anas sistēmu, lai noturētu kuģi stabilu. Tas bija nelāgs notikumu pavērsiens, kas vairoja D�eka ne�pacietību nonākt atpakaļ zem ūdens pēc iespējas drīz. Visi brīvie komandas locekļi tagad bija sadrūzmēju�ies ap konsoli, cen�oties noskaidrot, kāds drūms traucēklis aiz�ķērso viņiem ceļu jūras gultnē.

-Akula ir NATO apzīmējums, krieviski tas nozīmē "haizivs". Vārds Kazbeks zemūdenei pie�ķirts par godu augstākajam kalnam Centrālajā Kaukāzā. - Katja piegāja pie konsoles, ar smaidu pasniegdama D�ekam kafiju. - Padomju apzīmējums tai bija Projekts 971.

-���� Kā gan jūs to visu zināt?

Jautājumu uzdeva kāds zinātnieks, vārdā Lanovskis, kur� bija pievienojies "Jūras meklētājam" Trabzonā. �is vīrietis ar taisniem matiem un oļu formas acenēm uzlūkoja Katju ne�slēpti nievājo�i.

-��� Pirms studijām doktora grāda iegū�anai es pabeidzu sa�vas valsts dienestu kā padomju kara flotes izlūko�anas direk�torāta zemūdeņu kara taktikas divīzijas analītiķe.

Zinātnieks paspēlējās ar savām brillēm un apklusa.

-���� �īs mēs uzskatījām par labākajām universālajām kaujas zemūdenēm, amerikāņu Los Angeles klases ekvivalentu, - pie�bilda Katja. - Kazbeks tika nolaists ūdenī 1988. gadā Komso- moļskā pie Amūras un sagatavots ekspluatācijai 1991. gada sākumā. Tikai viens reaktors, pretēji Rietumu izlūkdienestu vērtējumam. �etras 650 milimetru un se�as 533 milimetru starta iekārtas da�ādiem iero�iem, to skaitā spārnotajām ra�ķetēm.

-���� Ta�u tai nav kodolgalviņu, - Jorks stingri noteica. - �ī nav SSBN - stratēģiskais ballistisko iero�u nesējkuģis [1] . Mani mulsina tas, kāpēc krievi tik fanātiski centās paturēt noslē�pumā zemūdenes bojāeju. Lielākā daļa tehnoloģiju, kas atra�dās uz tās, bija mums pazīstama jau kop� tā laika, kad �is zemūdenes tips parādījās pirmoreiz astoņdesmito gadu vidū. Tie�i pirms aizie�anas no Karaliskās flotes es Stratēģiskā bru�ņojuma ierobe�o�anas līguma ietvaros piedalījos Ziemeļu flo�tes Jageļnajas zemūdeņu bāzes apmeklējumā netālu no Mur- manskas, kur mūs veda ekskursijā ar gidu pa jaunāko Akulu. Mums rādīja visu, izņemot reaktora telpu un taktisko operā�ciju centru.

-��� SJU komanda norakstīja vienu Akula I tā sauktās Vladivos- tokas tīrī�anas laikā pirms diviem gadiem, - Kostass piebilda. - Es pats personiski dalīju to gabaliņu pa gabaliņam.

Ierunājās kāds komandas loceklis: - Kas notika ar Kazbeku? Reaktora kļūme?

-��� Tie�i no tā mēs visu laiku baidījāmies, - priek�ā iznāca un grupu uzrunāja Mustafa Alkozens. - Reaktora izku�ana izrai�sītu spēcīgu radiācijas noplūdi, nogalinātu zemūdenes apkalpi un padarītu jūru radioaktīvu daudzu jūd�u apkārtnē. Tomēr Turcijas brīdinā�anas sistēma nav reģistrējusi paaugstinātu radiāciju teritoriālajos ūdeņos.

-��� Reaktora kļūmes dēļ reaktors ne vienmēr izkūst, - Jorks iebilda. - īstenībā bie�āk kļūme pat samazina radiācijas emi�siju. Un tās vēl nav beigas. Ja urāna serdeni nav iespējams aktivizēt no jauna, vienmēr paliek rezerves dlzeļdzinēji.

-��� Atbildi varētu sniegt tas, ko mēs gatavojamies apskatīt, - Kostass pievērsa klāteso�o uzmanību videomonitoram virs konsoles. Tur bija ielādēti attēli, ko viņ� bija uzņēmis no sava akvapoda jūras dibenā. Kostass notēmēja distances vadības pulti un ātri pārtina neparasto vēr�a sfinksas un piramīdu ainu sēriju, līdz apveidi kļuva neskaidrāki. Viņ� apturēja video, kad ekrānā bija redzama salocīta metāla masa; tur, kur star�me�u gaisma atspoguļojās ūdenī uzjundītajās nogulās, vraku apvija dzeltenas gaismas oreols.

-���� Aizmugures daļa, - Kostass paskaidroja. - Dzenskrūve vai tas, kas no tās palicis pāri. Visas septiņas lāpstiņas ir ve�selas, ta�u skrūve no vārpstas ir nolauzta. Tā lū�ņu kaudze priek�plānā ir apak�ējā stabilizatora ķīlis, un virs tā redzams Akula klases zemūdenēm raksturīgais augstais pakaļgala sta- bilizators.

-���� Bijis ellīgs trieciens, - kāds no komandas noteica.

-��� Tie�i pirms uzpeldē�anas mēs pārlūkojām austrumu pi�ramīdu, - Kostass turpināja. - Akmeņu mūrējums vulkānam pretējā stūrī ir stipri bojāts. Mēs domājam, ka zemūdene de�vusies uz dienvidrietumiem ar savu maksimālo ātrumu, kas ir trīsdesmit mezgli, un pamanījusi �īs būves pārāk vēlu, lai pagūtu izvairīties. Viņi izvairījās no tie�a trieciena, nogrie�o�ties pa kreisi, ta�u manevra laikā ietriecās piramīdā ar aiz�muguri, un rezultāts ir jūsu acu priek�ā. Zemūdene turpināja virzīties vēl kādus simt metrus, līdz tās priek�gals iesprūda plaisā tie�i priek�ā senajām kāpnēm. Tā nogrima starp pira�mīdu un vulkānu.

-�� Neiedomājami, - Jorks noteica. - Galīgs neprāts iet ar lielu ātrumu tik tuvu salai, kas ir tik nepilnīgi iezīmēta kartē.

-���� Kaut kas sagājis pilnīgi grīstē, - Kostass piekrita.

-���� Cik mums zināms, izdzīvoju�o nebija, - Jorks turpināja. - Tomēr pat simt metru dziļumā komandai būtu iespēja izman�tot �teinkes kapuces tipa glāb�anas vestu padomju versiju un elpo�anas aparātus. Satelītu monitori pēc kapucē iemontētā miniatūrā radioraidītāja atklātu pat vienu vienīgu slīkoni. Kāpēc viņi nepalaida SLOT* boju - no zemūdenes palai�amu vienvirziena raidītāju - ZPVR? Vēl vairāk mulsina korpuss. Jūs apgalvojat, ka bojājumi ir ārēji un nav pierādījumu, ka būtu bojāts ap�uvums. Kāpēc viņi neizsūknēja balasta tvertnes? Akula ir zemūdene ar dubultu korpusu, un tās rezerves peld- spēja ir trīs reizes lielāka nekā zemūdenei ar vienu korpusu.

-��� Tie visi ir labi jautājumi. - D�eks iznāca no ēnas, kur bija klusi stāvējis un klausījies. - Un mēs dro�i vien arī atradīsim atbildes uz tiem. Tomēr mums jāatceras mūsu uzdevums. Laika nav daudz.

D�eks izgāja grupas priek�ā blakus Kostasam un cie�i uz�lūkoja klāteso�os.

-���� Mēs esam �eit, lai atrastu Atlantīdas sirdi, nevis atsāktu auksto karu. Mēs domājam, ka papirusa teksts ved mūs vul�kāna iek�ienē, pa procesiju ceļu no vēr�a sfinksas uz kaut kāda veida svētnīcu. Kāpnes turpinās zem zemūdenes, bet ne aiz tās. Mēs pārbaudījām.

D�eks iesprauda rokas sānos.

-��� Mūsu mērķis atrodas zem simt astoņdesmit metru gara metāla cilindra, kur� sver deviņus tūksto�us tonnu. Dro�i vien balasta tvertnes nav iespējams iztuk�ot. Pat tad, ja mūsu rī�cībā būtu iekārtas, ar ko nobīdīt zemūdeni, mūsu darbības pamanītu ārpusē, un krievi nāktu mums uz pēdām kā likts. Mēģinot saņemt jebkādu palīdzību no ārpuses, mēs zaudētu iniciatīvu. Atlantīda kļūtu brīvi pieejama Aslanam un viņa lau�pītāju bandai. Izrakumu vietas attēli, ko jūs tikko redzējāt, mums būtu pēdējie.

D�eks nedaudz pieklusa un tad turpināja runāt lēni:

-��� Ir tikai viena iespēja: mums jāiekļūst iek�ā un jātiek līdz klints sienai.

-���� Dziļums - septiņdesmit pieci metri; tas krītas. Tagad mums jāiekļūst redzamības zonā.

Katja pavērās pa organiskā stikla iluminatoru kreisajā pusē. Pirmajā brīdī �ķietami necaurredzamā tumsa pamazām at�klājās kā masīvu formu un ēnu veidota jūras dibena ainava. Nogrimu�ās zemūdenes tum�ais korpuss pēk�ņi iznira priek�ā visā savā �ausmino�ajā di�enumā.

Kostass atvilka atpakaļ stūres konsoli un uzrunāja savu līdz�braucēju: - D�ek, sagatavo piezemē�anās iekārtu. Tūlīt būs trieciens!

Katja sēdēja blakus abiem apkalpes locekļiem un masai ap�rīkojuma DSRV-4 [2] , dziļās iegrimes glāb�anas transportlīdzekļa DIGT centrālajā fizelā�ā, kas bija standarta aprīkojums visiem SJU Sea klases kuģiem. Tā grīdas priek�pusē atradās universāls savienojums, ko varēja pievienot praktiski jebkuras zemūde�nes glāb�anas lūkai, lai grupās pa astoņiem vai desmit varētu izdabūt no tās iesprostotos jūrniekus. Apkalpes locekļi bija veiku�i beidzamos pielāgojumus parastajam pārejas tambu- ram, lai tas atbilstu krievu SSN.

Pirms divdesmit minūtēm viņi pēdējo reizi bija redzēju�i "Jūras meklētāju", kad tā virmojo�ais siluets bija izzudis ban�gojo�ajos ūdeņos virs viņiem.

-���� Pagrie�os par 180 grādiem uz dienvidiem. Palielinu dzi�ļumu līdz 95 metriem.

Kad viņi piezemējās uz zemūdenes priek�ējā apvalka, at�skanēja truls būk�ķis. Priek�ā pacēlās masīvais vadības tor�nis, kura periskops un antena starme�u gaismā bija tik tikko redzami virs komandtiltiņa tum�ajiem iluminatoriem. Tikai tagad viņi varēja īsti novērtēt zemūdenes milzīgos apmērus; tās tonnā�a bija gandrīz divas reizes lielāka nekā "Jūras mek�lētājam", bet garums - kā futbola laukumam.

Kostass palūkojās uz D�eku. - Akula klases zemūdenes bija klusākās, kādas jebkad radīju�i padomju in�enieri. Tām ir skaņu slāpējo�s apvalks, plānas gumijas plātnes uz ārējā kor�pusa, kas paredzētas, lai absorbētu aktīvos sonora impulsus. Tāpēc arī, mums piezemējoties, neradās skaļāks troksnis. Tā�pat tās atvieglo arī pieķer�anos korpusam ar hidrauliskajiem piesūcekņiem mūsu piezemē�anās aprīkojumā.

Kostass paspieda vadības sviru uz priek�u, un DIGT ar palē- cieniem pārvietojās da�us metrus tuvāk ķīlim. Kad viņ� atkal apstājās, kļuva redzama ieeja glāb�anas lūkā.

-��� Tie�i tā, kā bija iedomājies Jorks. Lūka ir aizvērta un no- blīvēta. Ja būtu noticis mēģinājums glābties, tā būtu vaļā.

Kostass bija aprēķinājis, ka senajām kāpnēm jābūt zem tor�pēdu nodalījuma netālu no priek�gala konusa, tātad priek�ējā glāb�anas lūka būtu viņu tuvākais piekļū�anas punkts. Katja bija skaidrojusi, ka pat nelielas trauksmes gadījumā starpsie�nas būtu automātiski atdalīju�as reaktoru no priek�gala darba zonas, neļaujot piekļūt torpēdu nodalījumam no pakaļgala lūkas.

-��� Tagad mierīgi.

Kostass bija izmantojis digitālo navigācijas displeju, lai pie�tuvinātu DIGT tā mērķim. Pēc brī�a, kad savienojuma gredzens uzgāja virsū glāb�anas lūkai, atskanēja būk�ķis. Kostass izslē�dza navigācijas iekārtu un pavilka �etrus rokturus abās vadī�bas sviras pusēs, liekot DIGT nolaisties uz klāja un iedarbinot stabilizācijas kājas ar piesūcekņiem.

-���� Eja noblīvēta. Pāreja nodro�ināta.

Kostass atbrīvoja dro�ības jostu un pagriezās, vēr�oties pie Katjas un abiem apkalpes locekļiem:

-��� Pēdējo reizi atkārtosim darbību secību. DVZ dziļās darbī�bas sonors rāda, ka zemūdenes priek�daļa joprojām ir noblī- vēta. Par pārējo zemūdeni mēs nevaram zināt, jo lielu daļu iek�ējās telpas aizņem reaktors un citi mehānismi, ta�u arī tur varētu būt sauss.

Kostass līda uz priek�u pie savienojo�ā tambura, un cie�i aiz viņa sekoja D�eks.

-��� Tie�i zem mums ir priek�ējā glāb�anas lūka, - viņ� turpi�nāja. - Ja notiek tā sauktā slapjā glāb�ana, komandas locekļi iekāpj kamerā un uzliek savus gaisa reģeneratorus. Apak�ējā lūka aizveras, kamera piepildās ar ūdeni, un komandas locekļi izkļūst ārā pa aug�ējo lūku.

-��� Un sausās glāb�anas gadījumā? - Katja jautāja.

-��� DĪGT savienojas tie�i ar ārējo glāb�anas lūku, - Kostass atbildēja. - Modificētajā Akula I lūka ievirzās divus metrus korpusā, veidojot papildu ārējo kameru kā dro�ības līdzekli glāb�anas komandai. Ar mūsu pa�u lūkas aizvaru mēs varam pievienoties korpusam, atvērt ap�uvuma lūku, izsūknēt sausu ārējo kameru un divus metrus zemāk ar robota roku atvērt glāb�anas lūku. Tad mēs izmantosim DIGT ārējo sensoru ierīci, lai pārbaudītu iek�ējo vidi, pa�i tajā neieejot.

Kostass pamāja komandas locekļiem, un tie sāka nostip�rināt blīvējumu. Pēc gredzena nostiprinā�anas ar rokām viņi aizlīda uz sava transportlīdzekļa aizmugurējo daļu un apsēdās blakus pie nelielas konsoles. Nospie�ot slēdzi, lūkas aizsegs Katjas priek�ā ieslīdēja DIGT korpusā, atsedzot izliektu orga�niskā stikla kupolu, kas izgaismojās, kad ieslēdzās starmetis, un komandas locekļi sāka atvērt zemūdenes lūku. Pēc da�iem mirkļiem atskanēja spalga �ņākoņa, kad tika izsūknēts jūras ūdens no kameras iek�ienes un to aizstāja gaiss no viena DIGT ārējā augstspiediena balona.

-���� Kamera atbrīvota, un spiediens izlīdzināts, - viens no komandas locekļiem ziņoja. - Iedarbinu robota roku.

Katja iespiedās starp Kostasu un D�eku, lai varētu visu re�dzēt labāk. Zem viņiem varēja saskatīt tievu caurulīti, kas izbeidzās satvērējam līdzīgā ierīcē, kuras kustību viens no komandas locekļiem vadīja ar nelielu vadības sviru un navi�gācijas ekrānu.

-���� Tas darbojas, izmantojot spiediena starpību, - Kostass skaidroja. - Mēs esam piepildīju�i kameru ar gaisu, kuram ir normāls atmosfēras spiediens, tāds pats kā DIGT iek�ienē. Mēs piekabinām roku lūkai, fiksējam, lai varētu mazliet pavilkt, tad lēni samazinām spiedienu kamerā, līdz tas kļūst zemāks nekā zemūdenes iek�ienē. Tad lūka atsprāgst vaļā.

Visi vēroja, kā robota roka neitralizē dro�ības aizslēgu un satver centrālo rokturi, stienim saspringstot, kad tika pielikts spēks. Apkalpes loceklis konsoles attālajā galā koncentrējās uz ekrānu, kas ļāva viņam tuvplānā vērot zemūdenes korpusu.

-���� Spiediens viens bārs. Samazinu. - Vīrietis atvēra ventili uz caurules virs viņa un iedarbināja sūkni, kas izsūca gaisu no kameras.

-��� Nulle, komats, deviņdesmit pieci bāri. Nulle, komats, de�viņi. Nulle, komats, astoņdesmit pieci. Nulle, komats, astoņi. Tagad!

Kad tehniķis aizvēra ventili, varēja redzēt, ka lūkas vāks paceļas, it kā to nestu vilnis. Roka automātiski atvirzījās at�pakaļ un pievilka lūku cie�i pie kameras malas. Tagad varēja ieskatīties zemūdenes "vēderā", starme�a gaismai dejojot pa cauruļvadiem un starpsienām zemāk eso�ajā ejā.

-��� Spiediens nulle, komats, septiņdesmit pieci bāri.

-���� Apmēram to es ari gaidīju. - Kostass uzlūkoja apkalpes locekļus. - Pirms izlīdzinām spiedienu, dodiet man pilnu vides analīzes aprīkojumu.

No ārējā konteinera skatiena joslā tika nolaists sensoru komplekts, kurā ietilpa gāzu spektrometrs, Geigera skaitītājs un radiācijas dozimetrs.

-��� Radiācijas deva nulle, komats, se�i milirentgeni stundā - mazāk, nekā var saņemt, lidojot aviolaineri. Vispārējais tok�siskuma limenis vidējs, netiek uzrādīta kāda konkrēta gāze vai ķīmiska noplūde. Augsta amonjaka koncentrācija, dro�i vien organiskās pū�anas dēļ. Skābeklis astoņi, komats, divi procenti, slāpeklis septiņdesmit procenti, oglekļa dioksīds div�desmit divi procenti, oglekļa oksīds nulle, komats, astoņi pro�centi - nedaudz par riskantu, lai tur uzturētos ilgsto�i. Tem�peratūra plus divi grādi pēc Celsija.

-���� Paldies, Endij. - Kostass �ķībi pablenza uz D�eku. Kāpt tur iek�ā tagad nozīmētu nolaisties Everesta virsotnē ar mu�gursomu, kas pilna ar puvu�ām olām.

-���� Brīni�ķīgi, - D�eks novilka. - Kāpēc tā vienmēr notiek tad, kad pasākumu vadi tu?

Kostass pasmīnēja un atkal pievērsa skatienu konsolei.

-��� Endij, kompensē līdz normālam atmosfēras spiedienam, iz�mantojot tīru skābekli, un iedarbini C02 savācējus.

Atskanēja spalga �ņākoņa, kad DIGT no saviem ārējiem gā�zes baloniem sāka pūst lūkā skābekli.

-��� Akula klases zemūdenēm ir pa�ām savi savācēji, - Katja teica. - Ja mums izdotos tos iedarbināt, tie padarītu darbu mūsu vietā. Tāpat tur ir arī mezgls, kas sadala jūras ūdeni, atbrīvojot skābekli. �ī tipa zemūdenes spēj palikt zem ūdens mēne�iem ilgi, un tajās ir tīrāks un ar skābekli bagātāks gaiss nekā virszemē.

Kostass notrausa sviedrus no pieres un palūkojās Katjā.

-���� Tas paņemtu pārāk ilgu laiku. Akumulatori, kas baro �īs sistēmas, būs izlādēju�ies da�u mēne�u laikā pēc dīzeļa palīg- dzinēju apstā�anās, un es labāk pataupītu DIGT akumulatoru, lai ieslēgtu avārijas apgaismojumu. Mūsu pa�u uzsūcējā ir oglekļa oksīda un ūdeņra�a sadedzinātāji, kā arī da�ādi ķī�miskie filtri.

No konsoles atskanēja balss: - Esam panāku�i normālu at�mosfēras spiedienu. Pēc desmit minūtēm būs pabeigts attī�rī�anas cikls.

-���� Labi, - Kostass noteica. - Laiks sākt pārģērbties.

Viņi bija ģērbu�ies cie�i piegulo�os elastīgos tērpos - visām vidēm piemērotos aizsargtērpos no armēta presēta neoprēna -, tie sevi apvienoja labāko, ko spēja sniegt jaunākie nirēju tērpi, un bija aprīkoti ar ASV kara flotes SEALS ķīmisko un bioloģisko aizsardzību. Pie kāju lieliem bija piesaitētas elastīgas silikona pleznas, ko zem ūdens varēja uzvilkt kājās.

Aizspie�ot aizdares slēd�us, Kostass sniedza īsus norādīju�mus: - Elpo�anai tur vajadzētu būt dro�ai, tomēr es iesaku valkāt seju nosedzo�ās maskas, jo to regulatori mitrinās un sasildīs gaisu, kā arī filtrēs piemaisījumus. Tām ir arī papildu skābekļa baro�ana, kas ieslēdzas, tiklīdz sensors atklāj atmo�sfēras nepietiekamību.

Maska bija ar silikonu papildināta ķivere, kas cie�i piegūla sejas formai. Pēc sava ietērpa sakārto�anas D�eks palīdzēja Katjai uzvilkt viņas dzīvības uzturē�anas sistēmu - plūdlīniju polipropilēna mugursomu, kurā bija kompakts skābekļa reģe- nerators, daudzpakāpju regulators un triju ar titānu armētu balonu komplekts, kuros spiediens sasniedza astoņsimt at�mosfēras. SJU cilindri bija ārkārtīgi viegli - tie svēra mazāk nekā viens vecā parauga elpo�anas aparāts, turklāt tiem bija ergonomiska forma, tā ka papildu krava gandrīz nebija jū�tama.

Pie plaukstām piestiprinātās mikrokonsoles uzrādīja visus vides datus, kā arī hēlija, skābekļa un gaisa elpo�anas mai�sījumu aprēķinus balonos. Gāzes tika sajauktas automātiski, un dators ņēma vērā dziļumu, nir�anas profilu, temperatūru un pat katra cilvēka psiholoģiskās īpatnības.

-��� Sakaru iekārtai vajadzētu ļaut mums sazināties ar DIGT, - Kostass teica. - Ieslēdziet to, kad aktivizējat SCLS sistēmu, pirms mēs dodamies iek�ā.

Pēc tam kad abi bija vēlreiz veiku�i viens otra atkārtotu pārbaudi, D�eks no plaukta virs lūkas paņēma 9 milimetru Beretta 92FS. Viņ� ievietoja spalā piecpadsmit patronu aptveri un, piestiprinājis pie krūtīm rezerves aptveri, noglabāja pistoli ūdensdro�ā makstī.

-��� Standarta aprīkojums. - D�eks, atcerējies abu iepriek�ējā vakara sarunu par iespējamiem riska faktoriem, uzmundrino�i palūkojās uz Katju. - �ajā spēlītē nekad nevar justies dro�s.

-����� Doktor Hovard! Steidzams ziņojums no "Jūras meklē�tāja".

-��� Pārslēdz uz audio. - D�eks atvēra ķiveri un paņēma no apkalpes locekļa mikrofonu. - �eit Hovards. Beidzu.

-���� D�ek, te Toms. - Balss fonā skanēja statiskās elektrības sprak�ķi. - Tā vētras fronte beidzot ir mūs sasniegusi. Spēcigas elektriskās vētras, redzamība mazāka par piecdesmit metriem. Vētras stiprums ir desmit balles, un tas turpina pieaugt. Daudz ļaunāk, nekā biju gaidījis. Es nevaru palikt pa�reizējā pozīcijā tik tuvu salai. Atkārtoju - nevaru saglabāt pa�reizējo pozīciju. Beidzu.

Neskatoties uz traucējumiem, Toma balsī skaidri bija sa�klausāms satraukums.

D�eks pārslēdza mikrofonu uz atbildē�anas re�īmu. - Kāda ir prognoze? Beidzu.

-���� Viena no spēcīgākajām vētrām, kāda jebkad reģistrēta �ajā gadalaikā. Jums ir pēdējā iespēja mest mieru. Beidzu.

DIGT bija pārāk liels, lai to paņemtu tilpnē pa "Jūras meklē�tāja" iek�ējo lūku - to iecēla kuģī ar aizmugures celtni. Piere�dze bija likusi viņiem skaudri apjaust briesmas, kādas draud, atgrie�oties uz kuģa nemierīgā jūrā.

-���� Kāda ir alternatīva? Beidzu.

-Jūs varat palikt vieni divdesmit �etras stundas. Esmu no�domājis aizvest "Jūras meklētāju" divdesmit jūras jūdzes uz ziemeļiem aiz vētras frontes un tad sekot tai uz dienvidiem no aizmugures. Beidzu.

-���� DIGT nekādi nevar sekot "Jūras meklētājam" zem ūdens tik tālu, - Kostass noburk�ķēja. - Akumulators paredzēts dzī�vības uzturē�anai glāb�anas operāciju laikā un aizvestu mūs tikai kādas da�as jūdzes uz priek�u, līdz izlādētos.

D�eks pirms mikrofona paņem�anas ieturēja pauzi. - Tom, pagaidi mirkli. Beidzu.

īsajā klusuma brīdī D�eks uzlūkoja pārējos un saņēma gal�vas mājienu no katra. Endijs un Bens bija SJU veterāni, Endijs - zemūdens transportlīdzekļu speciālists un Kostasa galvenais tehniķis, bet Bens - biju�ais Karaliskās jūras flotes kājnieks, kur� bija dienējis speciālo kuģu daļā, pirms iestājās darbā PItera Hova vadītajā dro�ības nodaļā. Abi vīri, būdami dziļi uzticīgi SJU mērķiem, bija gatavi iet līdzi D�ekam kaut uz elli. D�eks sajuta adrenalīna uzplūdus, redzot, ka atbilde ir vienprātīga un seko bez kavē�anās. Viņi jau bija aizgāju�i pā�rāk tālu, lai ļautu mērķim izslīdēt no rokām. Ap �o laiku "Jū�ras meklētāja" manevri jau noteikti ir izsauku�i interesi viņu pretinieku vidū - �ie cilvēki jebkuru iznīcinātu bez vilcinā�a�nās, ja kāds stātos tiem ceļā. Visi apzinājās, ka �ī ir vienīgā iespēja.

D�eks atkal paņēma mikrofonu.

-��� Mēs paliekam. Atkārtoju - mēs paliekam. Izmantosim laik- apstākļus. Es domāju, ka �eit nevar piekļūt arī nekādi preti�nieku kuģi. Kamēr jūs būsiet prom, mēs pārmeklēsim zem�ūdeni. Beidzu.

-���� Saprotu. - Caur statiskās elektrības traucējumiem balss bija tik tikko saklausāma. - Ievelciet savu radioboju un iz�mantojiet to tikai avārijas gadījumā, jo tās signālu uztvers ikviens uztvērējs daudzu jūd�u apkaimē. Gaidiet, kamēr mēs ar jums sazināsimies. Vēlu veiksmi jums visiem! "Jūras mek�lētājs" beidz sakarus.

Kādu brīdi vienīgo skaņu radīja C02 sadalītāji un elektrisko motoru klusā dūkoņa, kad tie ievilka radioboju.

-���� Desmit minūtes pagāju�as, - Bens ziņoja no konsoles. - Varat iet.

-��� Labi. Sākam izrādi.

Endijs piegāja un atvēra savienojuma blīvējumu. Lūka at�vērās uz ārpusi bez pretestības; tagad spiediens DIGT un zem�ūdenē bija izlīdzināts.

Kostass pārmeta kājas pār malu un uzmeklēja kāpņu pa�kāpienus pie iek�ējās sienas. Viņ� sāka pacelt masku un tad aprāvās.

-��� Un vēl kas.

D�eks un Katja palūkojās uz viņu.

-���� �ī nav nekāda Marija Selesta. Uz Kazbeka nogrim�anas brīdī bija pilna septiņdesmit triju cilvēku apkalpe. Tur iek�ā

mūs var sagaidīt padrūmi skati.

*

-���� Iesim uz priek�u pa galveno eju. Siena aiz mums atdala mūs no reaktora nodalījuma.

Kostass nokāpa no kāpņu beidzamā pakāpiena glāb�anas nodalījumā un apgriezās; viņa galvas spuldze meta svārstīgu gaismas strēli zemūdenes iek�ienē. D�eks sekoja cie�i aiz drauga; viņa garais stāvs saliecās gandrīz uz pusēm, kad viņ� paliecās atpakaļ, lai pasniegtu roku Katjai. Sieviete pameta pēdējo skatienu uz apkalpes locekļiem, kas lūkojās lejup no DIGT, tad saliekusies sekoja abiem vīrie�iem lūkā.

-���� Kas ir tā baltā viela? - viņa jautāja.

Visapkārt virsmu klāja sarmai līdzīga garozas kārtiņa. Katja ar cimdu paberzēja margas, un viela nobira kā sniegs, atsedzot spīdīgo metālu zem tās.

-��� Tās ir nogulsnes, - Kostass atbildēja. - Dro�i vien radu��ās jonizācijas reakcijā starp metālu un pieaugo�o ogļskābās gāzes līmeni pēc tam, kad pārstāja darboties gaisa attīrītāji.

Spokainais mirdzums tikai papildināja iespaidu, ka �ī ir pilnībā no ārpasaules no�ķirta vieta, tik tāla no realitātes, ka senā pilsēta �ķita piederam citai - sapņu pasaulei.

Viņi lēni devās aug�up pa slīpo eju vaļējā telpā, ko pildīja tumsa. Spēris pāris soļu iek�pusē, Kostass apstājās zem elek�trības sadales kārbas, kas bija novietota starp cauruļvadiem virs viņu galvām. Viņ� parakņājās savā darbarīku jostā un izvilka miniatūru ogļskābās gāzes patronai pievienotu pnei�matisku attīrītāju, ar kuru nopūta nogulsnes no ligzdas. Kad viņ� bija iespraudis vadu, ko bija atvilcis līdzi no DIGT, virs paneļa sāka mirgot oran�a signālspuldze.

-��� Paskat tik. Pēc visiem �iem gadiem tas joprojām darbojas. Un mēs vēl domājām, ka padomju tehnoloģija ir tik slikta. - Viņ� uzlūkoja Katju. - Negribēju nevienu apvainot.

-���� Neviens jau ari neapvainojas.

Pēc mirkļa iedegās dienasgaismas spuldzes, kuru pirmie uzplaiksnījumi atgādināja tāla zibens atblāzmu. Kad pētnieki izslēdza savas galvas spuldzes, skatienam pavērās dīvaina aina - baltiem plankumiem klāts konsoļu un iekārtu jūklis. Likās, ka viņi atrodas ledus alā, un �o iespaidu vēl vairoja zil�ganais apgaismojums un izelpas garaiņi, kas no viņu maskām pacēlās vēsajā gaisā.

-��� �ī ir uzbrukuma centra vadības telpa, - Kostass paskaid�roja. - Te vajadzētu atrasties kādai liecībai par to, kas noti�cis.

Visi piesardzīgi devās uz ejas galu un lejup pa īsām kāpnī�tēm. Uz galda gulēja Kala�ņikova automātu grēda, to pazīs�tamās banāna formas aptveres rēgojās pretī kāpnēm. D�eks vienu paņēma, un Katja to aplūkoja.

-��� Speciālo vienību modelis ar pielokāmu laidi, - viņa skaid�roja. - Automāta AK-47 5,45 milimetru atvasinājums AK-74M. Pasliktinoties politiskajai situācijai, padomju ģenerāl�tāba iz�lūko�anas pārvalde (ĢIP) uz da�ām kodolzemūdenēm izvietoja flotes speciālo uzdevumu vienību desantniekus. Labāk pazīs�tami pēc to saīsinājuma krievu valodā - specnaz. ĢIP baidījās no dezertē�anas vai dumpja, un specnaz vienības bija pakļau�tas tie�i izlūko�anas pārvaldei, nevīs zemūdenes kapteinim.

-���� Ta�u normālā situācijā viņu iero�i būtu ieslēgti iero�u telpā, - D�eks aizrādīja. - Un �eit ir vēl kas dīvains. - Viņ� noņēma aptveri un atvilka aizslēgu. - Aptvere ir pustuk�a, un kamerā ir viena patrona. Ar �o ieroci ir �auts.

Ātra pārbaude atklāja, ka ar pārējiem iero�iem ir līdzīga si�tuācija. Zem automātiem varēja redzēt pistoļu, tuk�u aptveru un patronu kastu jūkli.

-��� Izskatās, ka kāds te pēc kaujas ieviesis kārtību.

-���� Tie�i tas te ari ir noticis, - Kostass, kas atradās tālāk, teica. - Palūkojieties apkārt!

Telpas vidū stāvēja komandiera krēsls, kura abās pusēs slē�jās divas kolonnas ar periskopiem. Sienās ap paaugstinājumu atradās iero�u un navigācijas vadības konsoles, kas veidoja zemūdenes vadības sirdi.

Visapkārt valdīja iznīcība. Datoru monitori bija pārvērtu��ies saplēstu stiklu caurumos, to iek�ējās detaļas bija izrau�tas vadu un shēmu jūklī. Abi periskopi bija sa�ķaidīti līdz nepazī�anai, to sabojātie okulāri karājās nedabiskos leņķos. Kar�u galds bija salauzts tī�ām, un caurumu rindas tā virsmā nekļūdīgi liecināja par automāta kārtām.

-��� Zemūdenes vadības centrs ir galīgi izdemolēts. - Kostass pētīja grautiņa pēdas telpas attālajā galā. - Tagad es saprotu, kāpēc viņi nevarēja pabraukt.

-���� Kur ir apkalpe? - Katja noprasīja.

-��� Ir biju�i izdzīvoju�ie, - Kostass uz mirkli apklusa. - Kāds sakrāvis kaudzē �os iero�us, un es domāju, ka ir biju�i līķi, kas ir kaut kur likti.

-��� Lai arī kur tie noslēpti, tas nav �eit, - teica D�eks. - Do�māju, ka mums vajadzētu doties uz dzīvojamām telpām.

Katja veda pārējos pa eju virzienā uz zemūdenes priek�ē�jiem nodalījumiem. Viņi atkal ienira tumsā, jo elektroenerģijas rezerves sistēma nodro�ināja tikai avārijas apgaismojumu gal�venajos nodalījumos. Taustoties uz priek�u, D�eks un Kostass spēja iz�ķirt tikai Katjas siluetu, kad viņa tvēra pēc margām un meklēja savas galvas spuldzes slēdzi.

Pēk�ņi atskanēja metāla �ķindoņa un sirdi ploso�s spie�dziens. D�eks un Kostass metās uz priek�u. Katja bija saļimusi ejā.

D�eks nometās ceļos un pārbaudīja viņas regulatoru. Viņa sejā bija lasāmas ba�as, ielūkojoties sievietes acīs.

Katja murmināja kaut ko nesakarīgu krievu valodā. Pēc brī�a viņa paslējās uz viena elkoņa, un abi vīrie�i palīdzēja viņai piecelties. Viņa runāja saraustīti:

-���� Man bija� �oks, tas arī viss. Es tikko ieraudzīju�

Sievietes balss aprāvās, kad viņa pacēla roku un norādīja

sonora telpas virzienā gaiteņa galā.

D�eks ieslēdza savu galvas spuldzi. Tās gaismā atklājās �ausmu skats; glu�i kā aina no visļaunākā murga. Tumsā spocīgi vīdēja pakārta vīrie�a balti nosarmoju�ais stāvs; tā rokas no�karājās kā ķēmīgai lellei, bet seja ar izkārto mēli baismīgi blenza viņos ar sen izdzisu�o acu skatienu.

Tas bija glu�i kā pats nāves iemiesojums, tāda kapa sargs, kur nebija vietas nevienai dzīvai būtnei. D�eks pēk�ņi sajuta cauri visam ķermenim izstrāvojam aukstumu.

Katja savaldījās un iztaisnojās. Visi trīs piesardzīgi lavījās iek�ā telpā. Līķis bija tērpts padomju flotes virsnieka mel�najā formas tērpā un karājās ap kaklu apmestā vada cilpā. Pa visu grīdu mētājās izlietotas kartona pārtikas kārbas un citas drazas.

-���� Viņu sauca Sergejs Vasiļjevi�s Kuzņecovs, - Katja lasīja dienasgrāmatu, ko bija atradusi uz galda aiz līķa. - Padomju flotes otrā ranga kapteinis. Sarkanās zvaigznes ordenis par nopelniem valsts dro�ības labā. Viņ� bija Kazbeka zampoļits, komandiera vietnieks politiskajos jautājumos. Atbildīgs par politiskās uzticamības uzraudzību un to, lai kapteinis pakļau�tos viņa pavēlēm.

-��� VDK ieliktenis, - Kostass papildināja.

-���� Man nāk prātā da�i pazīstami Melnās jūras flotes kap�teiņi, kuriem �āds skats ietu pie sirds, - Katja piebilda un turpināja lasīt. - Savas pēdējās dienas viņ� ir pavadījis tie�i �eit. Aktīvais sonors bija atslēgts, tā ka viņ� nevarēja nosū�tīt signālu. Ta�u �is cilvēks uzraudzīja pasīvā radara impulsu viļņu detektoru, lai apkārtnē varētu vērot jebkādu kuģu kus�tību. - Katja pār�ķīra lappusi.

-��� Mans Dievs! Pēdējais ieraksts izdarīts 1991. gada 25. de�cembrī. Tā nu ir sagadījies, ka tā bija pēdējā diena, kad virs Kremļa plīvoja sarkanais karogs� - Katja pla�i ieplestām acīm pacēla skatienu uz D�eku un Kostasu. - Zemūdene nogrima tā pa�a gada 17. jūnijā, un tas nozīmē, ka �is cilvēks �eit ir palicis dzīvs vairāk nekā se�us mēne�us!

Visi baisā apbrīnā uzlūkoja līķi.

-��� Tas ir iespējams, - Kostass beidzot teica. - Tas ir, fiziskā ziņā. Akumulators varēja uzturēt ogļskābās gāzes sadalītājus un elektrolīzes atsāļo�anas ma�īnu, kas iegūst skābekli no jūras ūdens. Un acīmredzot ēdamā un dzeramā te bijis papil�nam. - Kostass pārlaida skatienu tuk�ajām degvīna pudelēm, kas mētājās uz grīdas starp pārējām drazām. - Cita lieta, kā tas bijis psiholoģiski. Nespēju aptvert, kā �ādos apstākļos iespējams palikt pie pilna prāta.

-��� Dienasgrāmata ir pilna ar politiskām frāzēm, tuk�u komu�nistu propagandu, ko mums dauzīja iek�ā glu�i kā reliģiju, - Katja stāstīja. - Par politiskajiem virsniekiem izraudzījās ti�kai pa�us fanātiskākos partijas biedrus - līdzīgi nacistu ges�tapo.

-��� Te noticis kaut kas ļoti dīvains, - D�eks purpināja. - Ne�spēju noticēt, ka se�u mēne�u laikā viņ� nebūtu varējis atrast nekādu iespēju, kā nosūtīt signālu ārpasaulei. Varēja ta�u ar roku nosūtīt boju caur torpēdu lūku vai izlaist ārā peldo�us atkritumus. Es te nesaskatu nekādu jēgu.

-���� Paklausies �o, - Katjas balsī bija jūtama nojausma par īstenību, kad viņa pār�ķirstīja lappuses, laiku pa laikam ap�stājoties, lai izlasītu kādu ierakstu. Sieviete mirkli pavilcinājās un tad sāka tulkot:

-���� "Es esmu izredzētais. Apglabāju savus biedrus ar pilnu mi�litāro godu. Viņi ziedoja savu dzīvību Tēvzemei. Viņu spēks dod man spēku. Lai dzīvo revolūcija!" - Katja pacēla skatienu.

-���� Ko tas nozīmē? - Kostass apjautājās.

-��� Kā liecina dienasgrāmata, viņi biju�i divpadsmit, un pie�cas dienas pēc zemūdenes nogrim�anas no sava vidus izrau�dzījās vienu, kur� izdzīvos. Pārējie iedzēra ciānkālija tabletes. Līķiem piekāra atsvaru un viņus izgrūda pa torpēdu lūkām.

-��� Vai tad viņi bija zaudēju�i visas cerības? - Kostasa balsī skanēja neticība.

-���� �iem cilvēkiem bija neiedomājami stingri iegalvots, ka zemūdene nedrīkst nonākt NATO rokās. Viņi bija gatavi iznī�cināt kuģi, ja kāds potenciālais glābējs izrādītos no naidigas valsts.

-��� Nu jau es gandrīz te saskatu loģiku, - Kostass teica. - Lai uzspridzinātu lādiņus, ir vajadzīgs tikai viens cilvēks. Viens cilvēks patērē mazāk pārtikas un gaisa, tā ka zemūdeni var apsargāt daudz ilgāk. Visi pārējie ir vairāk nekā lieki, tā ir dāigo resursu �ķie�ana. Viņi noteikti izvēlējās vīru, kur� būtu visspējīgākais nesalūzt.

D�eks notupās blakus tuk�ajām pudelēm un pa�ūpoja gal�vu. - Tur jābūt vēl kaut kam. Tas viss īsti neiet kopā.

-��� Viņu pasaule bija uz sabrukuma robe�as, - Kostass teica.

-���� �ādi pārliecināti fanātiķi dro�i vien bija iestāstīju�i sev, ka viņi ir pēdējais komunisma bastions, beidzamais nocietinā�jums pret Rietumiem.

Visi palūkojās uz Katju.

-���� Mēs visi apzinājāmies, ka beigas ir tuvu, - viņa teica,

-��� bet da�i atteicās to atzīt. Tomēr atomzemūdenēs glu�i plān�prātiņus nelika.

Kop� brī�a, kad viņi bija ieraudzīju�i pakārto līķi, visus ne�mitīgi bija urdījis viens jautājums, un Kostass beidzot izteica to skaļi:

-��� Kas notika ar pārējo apkalpi?

Katja lasīja citu dienasgrāmatas daļu, un neticības izteiksme viņas sejā aizvien pieņēmās spēkā, kad viņa mēģināja izdarīt secinājumus.

-��� Ir tie�i tā, kā mēs flotes izlūko�anā toreiz domājām, tikai vēl ļaunāk, - viņa teica. - �ī bija dezertieru zemūdene. Tās kapteinis Jevgeņijs Mihailovi�s Antonovs it kā devās parastā patruļbraucienā no Melnās jūras zemūdeņu bāzes Sevasto- polē. Viņ� izzuda dienvidu virzienā, pat nemēģinot vēlreiz uzņemt kontaktus.

-��� Viņ� ta�u nevarēja cerēt nepamanīts izkļūt no Melnās jū�ras, - Kostass �aubījās. - Turki ļoti rūpīgi kontrolē Bosforu.

-���� Es ari nedomāju, ka tāds bija kapteiņa nolūks. Domāju, ka viņ� devās uz tik�anos, varbūt pie �īs salas.

-��� �ķiet dīvains laiks, lai dezertētu, - D�eks piezīmēja. - Pa��ās aukstā kara beigās, kad jau ir skaidri redzams Padomju Savienībās sabrukums. Tā tuvo�anos būtu manījis jebkur� kaut cik saprātīgs flotes virsnieks. Daudz gudrāk būtu bijis vien�kār�i likties mierā un nogaidīt.

-��� Antonovs bija ne tikai izcils zemūdenes komandieris, bet ari liels vienpatis. Viņ� tik loti ienīda amerikāņus, ka neviens neriskēja norīkot viņu uz ballistisko iero�u kuģiem. Nedomāju, ka tā bija dezertē�ana.

D�eks joprojām nebija nomierinājies: - �im cilvēkam no�teikti bija kaut kas, ko kādam piedāvāt, kaut kas, kā dēļ bija vērts riskēt.

-��� Vai dienasgrāmatā ir teikts, kas ar viņu notika? - Kostass jautāja.

Katja atkal lasīja, iekams pacēla skatienu: - To, kas notiek, mūsu draugs zampoļits uzzināja da�as stundas pirms no�grim�anas. Viņ� sapulcēja specnaza komandu un stājās pretī kapteinim vadības telpā. Antonovs jau bija izsniedzis saviem virsniekiem pistoles, ta�u tās nevarēja stāties pretī kaujas iero�iem. Pēc asiņainas kaujas viņi piespieda kapteini un dzī�vus paliku�os komandas locekļus padoties, ta�u tikai pēc tam, kad zemūdene bija zaudējusi vadību un ietriekusies jūras di�benā.

-��� Ko viņi izdarīja ar kapteini?

-���� Pirms sadursmes Kuzņecovs bija atblīvējis in�enierko�munikāciju nodalījumu un apvērsis otrādi izsūk�anas venti�latorus, tā ka tie in�enieru telpās sūknēja sadalītājos uzkrāto oglekļa monoksīdu. In�enieri noteikti bija miru�i jau pirms tam, iekams apzinājās notieko�o. Savukārt Antonovs un viņa vīri tika aizvesti aiz glāb�anas kameras un ieslēgti reaktora nodalījumā.

-���� Lēna nāve no radiācijas. Tā varēja ilgt vairākas dienas, pat nedēļas. - Kostass stingi lūkojās miroņa sejā - tas bija kā derdzīgs sargkareivis, kas pat nāvē �ķita palicis uzticīgs savam pienākumam. Izskatījās, ka Kostass grib triekt dūri sa- �okurotajā galvā. - Tādu galu tu arī esi pelnījis, sadistiskais izdzimteni!

-��� �is ir miroņu kuģis. Jo ātrāk taisīsimies prom, jo labāk.

Katja aizcirta dienasgrāmatu un pārējiem pa priek�u devās

ārā no sonora telpas garām līķim, kas lēni �ūpojās. Sieviete izvairījās uzmest ķermenim pēdējo skatienu - tā spokainais tēls jau tāpat neatstāja viņas domas.

-���������� Tagad visu laiku atstājiet ieslēgtas galvas spuldzes, - Kos�tass norīkoja. - Jādomā, ka viņ� ir parūpējies, lai zemūdene uzsprāgtu.

Pēc da�iem soļiem Kostass pacēla roku.

-����������� Virs mums atrodas iero�u ielādē�anas lūka, - viņ� stāstīja. - Pa tekni mums vajadzētu spēt nokļūt lejā torpēdu nodalī�jumā. Tā ir vaļēja lifta �ahta, bet tās iek�pusē atrodas pakā�pieni.

Visi piegāja pie �ahtas malas tie�i zem lūkas. Kad Kostass jau gatavojās uzkāpt uz aug�ējā pakāpiena, viņ� apstājās un aplūkoja vienu no caurulēm, kas veda no sonora telpas lejup �ahtā. Kostass notrauca nosēdumus no neliela paaug�stinājuma, kas stiepās visā caurules garumā, atsedzot divus vadus ar sarkanu izolāciju, kas ar līmlenti bija piestiprināti metālam.

-��� Pagaidiet �eit!

Kostass devās atpakaļ uz sonora telpu, laiku pa laikam ap�stādamies, lai notrauktu nosēdumus. Viņ� uz īsu bridi pazuda aiz pakārtā līķa un tad atgriezās.

-���� Tie�i tā, kā biju domājis, - viņ� paziņoja. - Vadi ved uz slēdzi, kas ar līmlenti piestiprināts pie konsoles. Tas ir vien- pola dubultslēdzis (VPDS), ar kuru var ieslēgt strāvu un kon�trolēt divus da�ādus slēgumus. Domāju, ka vadi iet lejā uz torpēdu nodalījumu, kur mūsu draugs ir aktivizējis pāris kau�jas galviņu. Sprādziens iz�ķaidītu �o zemūdeni sīkos gabaliņos un mūs kopā ar to.

Kostass devās pa priek�u abiem, sekodams vadiem �ahtā, un pārējie piesardzīgi gāja aiz viņa. Nosēdumi slāpēja viņu soļu skaņu līdz trulai atbalsij, kas, līdzīgi ļaunai priek�no�jautai, dunēja �ahtā. Pusceļā lejup viņi apstājās, lai pa lūku ieskatītos virsnieku guļamtelpā, kur galvas spuld�u gaisma ļāva ieraudzīt vēl vienu grautiņa ainu, kurā pa grīdu bija iz�mētāta gultas veļa un tās iesaiņojuma maisi.

Pēc da�iem mirkļiem Kostass sasniedza �ahtas pamatni.

-���� Labi. Avārijas apgaismojums darbojas arī �eit.

Nodalījumu aiz viņiem pildīja blīvi piekrauti plaukti, un

tikai �aura eja ļāva nokļūt tā attālajā galā. Eja bija projek�tēta tā, lai kaujas �āviņu galviņas pa �ahtu varētu virzīt tie�i balsta statņos un ar automātisku transportieri aizvest līdz palai�anas caurulēm.

-��� Parastā projekta 971U komplektācija būtu trīsdesmit �ā�viņi, - Katja teica. - Līdz divpadsmit SS-N-21 Samsona vadā�majiem �āviņiem un pretkuģu �āviņu sortimentu. Ta�u lielākās kaujas �āviņu galviņas dro�i vien ir uz torpēdām.

Kostass sekoja vadiem �aurā ejā starp plauktiem centrālās ejas kreisajā pusē. Pēc neilgas rāpo�anas uz ceļiem un elko�ņiem viņ� piecēlās ar triumfējo�u mirdzumu acīs.

-��� Lieliski. Tie ir tie abi statņi tie�i jums priek�ā. Divas 65-76 torpēdas Kit. Lielākās torpēdas, kādas jebkad uzbūvētas, gan�drīz vienpadsmit metru garas. Katrā ir 450 kilogramu eksplo�zīvas sprāgstvielas, ar to pietiek, lai izsistu caurumu spiediena korpusā ar titāna armatūru. Ta�u noteikti vienkār�āk būs neitralizēt kaujas �āviņu galviņas un noņemt vadus.

-��� Kop� kura laika tu esi krievu torpēdu neitralizē�anas spe�ciālists? - D�eks vaicāja ar �aubām balsi.

-���� Ikreiz, kad izmēģinu kaut ko jaunu, �ķiet, ka man tas izdodas. Nu jau tev būtu laiks to zināt. - Kostass pēk�ņi kļuva nopietns. - Mums nav citas iespējas. Detonatori ir elektromag�nētiski, un pēc tik daudziem gadiem �ādā vidē slēgumā var būt radu�ies bojājumi. Tie dro�i vien ir bīstami, un mūsu ap�rīkojums būs radījis traucējumus elektromagnētiskajā laukā. �o problēmu mēs nedrīkstam ignorēt.

-��� Nu labi, tu mani pārliecināji. - D�eks uzlūkoja Katju, kura piekrīto�i pamāja. - Tik tālu mēs esam nonāku�i. Nu tad da�rām to!

Kostass apgūlās uz muguras �aurajā telpā starp plauktiem un stūmās ar kājām pa priek�u, līdz apstājās, veicis ceturtdaļu ceļa starp torpēdām. Viņ� uz mirkli pacēla sejsegu un sarauca degunu, ievilcis pirmo elpas vilcienu zemūdenē bez gaisa filtra sniegtajām priek�rocībām.

Abi pārējie pienāca blakus, D�eks - pa �auro eju labajā pusē un Katja - pa platāko centrālo eju. Abi redzēja Kostasa aug�up vērsto seju. Viņ� ielocījās zem torpēdas blakus D�ekam, līdz viņa galva bija gandrīz zem tās.

-���� Mums paveicies. Torpēdu ārējā apvalkā ir izskrūvējams aizbāznis, kas ļauj torpēdas iedarbināt ar roku gadījumā, ja tiktu bojāta elektronikas iekārta. �īs torpēdas aizbāznis ir iz�skrūvēts, un vads iet iek�ā. Domāju, ka varē�u pasniegties un izslēgt detonatoru, bet pēc tam pārgriezt vadu. - Kostass pavēlās uz sāniem un pētīja otru torpēdu. - Tas pats ir ari �eit.

-���� Atceries, ka �īs lietiņas ir ugunsnedro�as, - brīdināja Katja. - Tās nav elektriskas, kā vairums torpēdu, bet darbojas ar petroleju un ūdeņra�a pārskābi. 2000. gadā Barenca jūrā gāja bojā zemūdene Kursk, eksplodējot noplūdu�ai ūdeņra�a pārskābei no �ādas pa�as torpēdas 65-76.

Kostass sa�ķobīja seju un pamāja. Viņ� atvēlās atpakaļ un nekustīgi apgūlās starp abiem plauktiem, galvas spuldzei spī�dot tie�i uz aug�u.

-���� Kas par lietu? - D�eks noprasīja.

-��� Es iedomājos sevi mūsu drauga vietā. Ja jau viņ� un viņa drauģeļi tik fanātiski vēlējās aizsargāt �o zemūdeni, viņiem katrā ziņā bija nodro�inājums gadījumam, ja mirtu visi. Viņi noteikti iedomājās, ka vraku beigu beigās atradīs. Domāju, ka pie �ī detonatora ierīkotas kādas lamatas. Pavisam vien�kār�i.

-���� Un ko tu ierosini?

-��� Pastāv viena acīmredzama iespēja. - Kostass pasniedzās pie savas darbarīku jostas un izvilka ierīci kabatas kalkula�tora lielumā. Iedarbinot sensoru, bija redzams tikai digitālā �ķidro kristālu ekrāna mirdzums. Kostass pacēla aparātu pie vada starp torpēdām tie�i virs savas galvas un uzmanīgi to pievienoja ar miniatūru krokodila tipa spaili.

-��� Jēziņ! Tā jau es domāju.

-���� Kas ir?

-��� �is ir voltampērmetrs. Tas uzrāda piecpadsmit miliampē- rus. �ajā vadā ir strāva.

-��� Un ko tas nozīmē? - D�eks jautāja.

-���� Tas nozīmē, ka vads ir pieslēgts akumulatora izvadam. Zemūdenes centrālajos svina un skābes akumulatoros dro�i vien vēl ir pietiekami liels spriegums, lai radītu strāvu pie tik zema ampēru rādītāja. Slēgums dro�i vien ir nepārtraukts savienojums starp akumulatora pozitīvo un negatīvo polu ar slēdzi sonora telpā, kura ķēdē ieslēgti abu kaujas �āviņu gal�viņu detonatori. Tā izveido�ana dro�i vien bija riskanta, ta�u viņi noteikti bija aprēķināju�i, ka strāva ir par vāju, lai kau�jas �āviņu galviņas uzsprāgtu. Galvenais �eit ir pārspriegums, kas rodas, ja kāds mēģina noņemt vadus. Atvienojot kaujas �āviņu galviņas detonatora aktivizētāju, momentā rodas pār�spriegums. Ieslēdzot slēdzi sonora telpā, notiek tas pats. Nav ķēdes pārtraucēja, lai atslēgtu strāvu. Mēs sadalītos atomos, vēl pirms es pagūtu atlaist pirkstus no vada.

D�eks gari nopūtās un atsēdās pret ejas malu. - Ko tad mēs tagad darīsim?

-���� Tā ir līdzstrāva, tā ka elektriskie lādiņi plūst vienā vir�zienā. Ja es pārgriezī�u negatīvo vadu, radīsies pārspriegums un mēs būsim pagalam. Ja pārgriezī�u pozitīvo, viss atslēgsies un mēs būsim dro�ībā.

-���� Un kur� vads ir kur�?

Kostass pagrieza galvu pa labi un pa �auro spraugu skumji palūkojās D�ekā. - Var būt, ka mūsu draugs tomēr smiesies pēdējais. Pie tik vājas strāvas to nevar noteikt nekā.

D�eks atgūlās ejā un aizvēra acis. Pēc brī�a Kostass atkal ierunājās:

-���� Lai ierosinātu bumbas detonāciju ar elektrisko pārsprie- gumu, uzliesmojuma punktam jābūt tie�ā kontaktā ar sprāgst�vielu detonatorā vai galvenajā lādiņā. Viņiem būs vajadzējis atvērt kaujas �āviņa galviņu, lai ievadītu izejo�o vadu. Katjas pusē ir vairāk telpas kustībām, tāpēc es sprie�u, ka tas ir pievienots tur. Tādējādi vads no manis pa kreisi būtu pozi�tīvais.

Kostass pagriezās pret Katju un atspiedās pret torpēdu, cik vien spēja, izstiepis kreiso roku zem statņa, līdz sataustīja no kaujas �āviņu galviņas nāko�o vadu. Viņ� nolaida roku līdz grīdai un sāka ka�ņāties nogulsnēs.

-���� Es sataustīju vadu.

Katja atsedza vadu tālāk un stingri nostiepa to lidz iero�u ielādē�anas �ahtai. Pirms atgrie�anās viņa steig�us �ķērsoja to un paskatījās aug�up pa kāpnēm.

-��� Tas iet uz slēdzi, - sieviete paziņoja.

-���� Pareizi. Esmu par to pārliecināts. - Kostass atvilka roku atpakaļ un pasniedzās jostā pēc kompakta daudzfunkciju dar�barīka, atvēris to kā vadu knaibles ar augstu precizitāti. Viņa gumijas aizsargtērps nodro�inātu izolāciju pret strāvas trie�cienu, kaut gan, ja tāds notiktu, tā valkātājs vairs nenodzīvotu pietiekami ilgi, lai par to uztrauktos.

Kostass atlieca galvu atpakaļ pret D�eku.

-���� Vai tu tagad esi kopā ar mani?

-���� Es esmu kopā ar tevi.

Kostass atgriezās iepriek�ējā pozā; tagad viņa kreisā roka turēja knaibles tie�i zem vada vietā, kur tas slaidā lokā noka�rājās no ligzdas kaujas �āviņu galviņas korpusā.

Da�as sekundes Kostass gulēja nekustīgi. Vienīgā skaņa bija nemitīgā kondensāta pilē�ana un tikko jau�amā izelpa no respiratoriem. Katja un D�eks zem torpēdas statņa lūkojās viens uz otru.

Kostass zem maskas svīda un ar labo roku pacēla to uz aug�u, lai varētu labāk redzēt. Viņ� starp ceļiem novilka cimdu un noslaucīja pieri, bet pēc tam apņēmības pilns uzlūkoja vadu.

Katja cie�i aizvēra acis tajās sekundes daļās, kas bija vaja�dzīgas Kostasam, lai ar knaibļu asmeņiem satvertu vadu. Viņ� cie�i saspieda knaibles, un atskanēja skaļ� knak�ķis.

Pēc tam sekoja klusums.

Visi trīs aizturēja elpu uz mirkli, kas �ķita līdzināmies mū��ībai. Tad Kostass gari nopūtās un novēlās uz grīdas. Pēc brī�a viņ� ielika jostā savu darbarīku, pievienoja atpakaļ sejas aiz�segu un respiratoru, pa�ķieba galvu D�eka virzienā un pie�miedza aci.

-���� Redzēji? Nekā sare�ģīta.

Drauga acīs bija filozofisks skatiens - kā jau vīram, kur� kārtējo reizi ielūkojies nāvei acīs. Tad viņ� pievērsās Kostasam un izspieda vārgu smaidiņu.

-���� Nekā sare�ģīta.

Pie ieejas iero�u nodalījumā Kostass no jostas izvilka vēl vienu rīku - dzeltenu kārbiņu mobilā telefona lielumā. Viņ� atvēra vāciņu, un zem tā atklājās neliels �ķidro kristālu dis�plejs, kas spīdēja blāvi zaļā krāsā.

-���� Globālās pozicionē�anas sistēma (GPS), - viņ� paziņoja. - Tam vajadzētu izdoties.

-���� Kā tas var darboties �eit? - Katja jautāja.

Uz ekrāna nozibsnīja skaitļu rinda.

-���� �ī kastīte ir mūsu izgudrojums - kombinēts zemūdens akustiskais GPS uztvērējs un navigācijas dators, - paskaidroja D�eks. - Zemūdenes iek�ienē mēs nevaram noraidīt akustiskos viļņus, tātad mums nav pieejama GPS. Tāpēc mēs ielādējām �īs zemūdeņu klases specifikāciju no SJU datu bāzes un salī�dzinājām to ar GPS datiem, ko paņēmām ar virsmas bojām ārpus zemūdenes mūsu �īrīta akvapodu izlūkbraucienā. Da�toram vajadzētu palīdzēt mums orientēties iek�pusē tā, it kā mēs izmantotu GPS.

-��� Gatavs, - Kostass paziņoja. - Akvapodā es piefiksēju vietu, kur kāpnes pazūd zem zemūdenes. Tā atrodas torpēdu telpas kreisā borta pusē. Divsimt �etrdesmit viens grāds no mūsu pa�reizējās atra�anās vietas, septiņus, komats, se�us metrus uz priek�u un divus metrus uz leju. Tas ir aiz iero�u statņiem tie�i pretī kreisā borta balasta tvertnei.

Kad Kostass sāka meklēt ceļu caur piekrautajiem statņiem, Katja satvēra viņu aiz rokas.

-��� Pirms ejam, te ir kaut kas, ko tev vajadzētu redzēt.

Viņa norādīja uz centrālo eju iero�u nodalījumā tie�i aiz

vietas, kur viņi vēl pirms da�ām minūtēm nāves bailēs bija gulēju�i zemē.

-���� �ajā ejā nevajadzētu atrasties �ķēr�ļiem, kuri traucētu transportierim pacelt iero�us no statņiem un nogādāt līdz cau�rulēm. Ta�u tā ir aiz�ķērsota.

Citkārt tas būtu pamanāms uzreiz, ta�u visi bija tik ļoti koncentrēju�ies uz lamatām, ka pat nebija pievērsu�i uzma�nību pārējai telpai.

-��� Tur ir da�as kaudzē sakrautas kastes. - Kostass iespiedās �aurajā telpā starp kastēm un iero�u statņiem; viņa galva bija tik tikko redzama pār aug�ējās kastes malu.

-���� Tur tālāk ir vēl divas. Un vēl divas aiz tām. - Kad Kos�tass slīdēja tālāk, viņa balss bija apslāpēta. - Pavisam se�as, katra apmēram �etru metru garumā un pusotra platumā. Tās dro�i vien ir nolaistas lejā pa �ahtu un ievilktas savā vietā ar torpēdu transportieri.

-��� Vai tās ir iero�u kastes? - D�eks painteresējās.

Kostass atkal parādījās ārpusē un nokratija tērpam pieķēru��ās balto nosēdumu daļiņas. - Tās ir pārāk īsas torpēdām vai �āviņiem un pārāk platas, lai tās palaistu pa cauruli. Mums va�jadzētu vienu atvērt, ta�u mums nav ne darbarīku, ne laika.

-���� Te ir kaut kādi apzīmējumi. - Katja bija notupusies pie apak�ējās kastes un enerģiski trausa nost nosēdumus. Tie no�bira, atsedzot metāla virsmu ar iespiestiem skaitļiem, kas bija izvietoti divās atsevi�ķās grupās. - Padomju Aizsardzības mi�nistrijas kodējums, - Katja norādīja uz aug�ējo simbolu grupu. - Tie katrā ziņā ir iero�i.

Sievietes roka virzījās pie otras grupas, kuru viņa pētīja rūpīgāk.

-��� Elektro� - Katja aprāvās. - Elektrohimpribor.

Visi pēk�ņi saprata neiedomājamo.

-���� Kombināts Elektrohimpribor, - klusi noteica Katja. - Pa�zīstams ari kā 418. rūpnīca - galvenā padomju termisko ko�doliero�u montā�as vieta.

Kostass smagi atslīga pret torpēdu statni. - Svētā Diev�māte! Tie ir kodoliero�i. Katra no �īm kastēm ir tie�i tik liela kā uz zemūdenes bāzēts ballistiskais �āviņ�.

-���� Izsakoties precīzāk, tips SS-N-20 Store. - Katja piecēlās un uzlūkoja abus vīrie�us. - Katrs no �iem ir piecas reizes jaudīgāks par Hirosimas bumbu. Te ir se�as kastes, katrā pa desmit kaujas galviņām. - Katja pieklusa un skatījās uz kas�tēm. - Varas iestādes līda vai no ādas laukā, lai paturētu no�slēpumā �īs zemūdenes pazu�anu. Vēlāk noslēpumaini pazuda vairāki cilvēki, visvairāk no Kazbeka mājvietas - Sevastopoles ostas. Tagad es saprotu, ka viņi kļuva par veco staļinistu garā veiktas tīrī�anas upuriem. H gada vētraino notikumu fonā da�u cilvēku pazu�ana palika nepamanīta.

-��� Vai tu domā, ka �ie kodoliero�i ir nozagti? - Kostass ne�ticīgi jautāja.

-���� Padomju militāristi bija dziļi vīlu�ies pēc Afganistānas kara 80. gados. Flotē iestājās apsīkums, kuģi stāvēja ostās, un to komandas garlaikojās. Samaksa bija niecīga, vai tās ne�bija vispār. Da�os pēdējos Padomju Savienības pastāvē�anas gados Rietumiem tika pārdots vairāk slepenas informācijas nekā aukstā kara ziedu laikos.

-��� Un kāda te loma Antonovam? - Kostass jautāja.

-��� Viņ� bija vīrs, kuru varēja ļoti labi izmantot, lai gūtu mak�simālu efektu. Ta�u viņ� kļuva bīstams, kad tika atlaisti gro�i. Viņ� ienīda atklātību un pārbūvi un sāka nicināt re�īmu par tā slepenajām sarunām ar Rietumiem. �is izskatās kā izmisīgs kapteiņa nepakļau�anās akts.

-��� Ja jau re�īms vairs nespēja uzbrukt Rietumiem, tad to varēja viņ�, - Kostass nomurmināja.

-��� Un komanda sekotu viņam kaut uz pasaules galu, it īpa�i - pakļaujoties atalgojuma vilinājumam.

-���� Un kam viņ� �itos vestu?

-���� Sadāmam Huseinam Irākā. Talibiem Afganistānā. "Ha- mas" pārstāvjiem SIrijā. Uz Ziemeļkoreju. Atceries, tas notika 1991. gadā.

-���� Bija nepiecie�ams starpnieks, - D�eks sacīja.

-��� Maitu ērgļi meta lokus jau pirms Padomju Savienības sa�brukuma, - Katja drūmi atteica.

-���� Esmu pārāk zemu novērtējis mūsu draugu zampoļitu, - Kostass klusi secināja. - Var jau būt, ka viņ� bija fanātiķis, tomēr viņ� varbūt izglāba cilvēci no �ausmīgas katastrofas.

-�� Vēl jau viss nav beidzies, - D�eks iebilda. - Kaut kur slēpjas neapmierināts pasūtītājs, kāds, kur� vērojis un nogaidījis visus �os gadus. Un viņa potenciālie klienti tagad ir daudz bīstamāki nekā jelkad agrāk; tie ir teroristi, kurus vada vienīgi naids.

Ar zilgano zemūdenes avārijas apgaismojuma blāzmu tik tikko pietika, lai kliedētu tumsu torpēdu telpas attālajā galā. Kostass ieslēdza savu galvas spuldzi uz pilnu jaudu un devās pārējiem pa priek�u caur iero�u statņu labirintu uz savā uz�tvērējā redzamajām koordinātām. D�eks un Katja sekoja cie�i aiz viņa, un visu triju aizsargtērpi pieņēma aizvien spocīgāku izskatu, ber�oties pret baltajiem nosēdumiem, kas klāja ik�vienu zemūdenes iek�telpu virsmu. Izspiedu�ies cauri pēdējai ejai, viņi zosu gājienā salieku�ies iznāca �aurā ejā blakus ārējā korpusa apvalkam.

Kostass ar muguru atspiedās pret apvalku un ar pirkstiem ieāķējās vienā no metru garajiem grīdas re�ģiem.

-���� Aiziet!

Kostass paliecās uz priek�u un vilka no visa spēka. Pēc da��ām sekundēm re�ģis padevās ar metālisku �ņirkstoņu un no- sēdumu birumu. D�eks palīda uz priek�u un palīdzēja nostumt to malā, atstādams draugam vietu, lai viņ� varētu pārmest pār malu kājas un ielūkoties tumsā zem sevis. Kostass laidās lejā, līdz virs ejas bija redzama vairs tikai viņa ķivere.

-��� Esmu uz grīdas virs notekūdeņiem, - viņ� paziņoja. - Tā�lāk lejup vairs nevar iet, lai nenāktos brist pa indīgu zupu. - Kostass izvilka no kabatas GPS ierīci.

D�eks pārkāpa pāri caurumam, lai Katja varētu pienākt pie tā malas. Visas trīs galvas spuldzes tagad apgaismoja mirgo�jo�o zaļo displeju.

-���� Lieliski. - Kostass pacēla skatienu no ekrāna un lūkojās korpusā, kas atradās tuvāk nekā izstieptas rokas attālumā. - Esmu piecus metrus virs punkta, kur pakāpieni izzuda zem�ūdenes apak�ā. Mēs esam tie�i pie mērķa.

-���� Kāds izskatās korpuss? - D�eks jautāja.

-��� Mums ir paveicies. Gandrīz visā garumā Kazbekam ir du- bultkorpuss - iek�ējā spiediena apvalks un ārējais hidrodinamis�kais apvalks, ko atdala divdesmit centimetru gumijas slānis. Tas nodro�ina labāku akustisko izolāciju un vietu balasta tvertnei. Ta�u tie�i pirms priek�gala konusa tas pāriet vienā biezumā, lai sniegtu vairāk telpas iek�ienē tur, kur korpuss savirzās kopā.

Katja paliecās uz priek�u. - Es kaut ko īsti neizprotu.

-��� Stāsti!

-���� Starp mums un klints virsmu atrodas divdesmit centi�metru bieza metāla siena. Kā mēs tiksim tai cauri?

Kostass atgāza galvu, lai paskatītos uz Katju. Pēc kaujas �āviņu galviņu neitralizē�anas viņ� bija atstājis sejas aizsargu vaļā, un sviedru urdziņu izvagotā netīrumu kārta kopā ar bal�tajiem nosēdumiem izskatījās pēc dīvaina kaujas krāsojuma.

-���� Gaismas pastiprinā�ana ar stimulētu radiācijas emisiju' [3] .

Katja bridi apdomājās. - Lāzers?

-��� Tie�i tā.

�ajā brīdī aiz viņu muguras atskanēja metāla klaboņa. Pirms izie�anas no iero�u nodalījuma Kostass pa rāciju bija sazinājies ar Benu un Endiju DIGT un izstāstījis, kā nokļūt torpēdu telpā. Abi vīri bija gāju�i pa perimetra eju un tagad parādījās pilnā aizsargietērpā un ar instrumentu somām.

-�� Sagatavojieties tam, ka mums vajadzēs palielāku caurumu, - Kostass teica vīriem. - Tagad nāciet te lejā pie manis.

D�eks un Katja izņēma vēl divus re�ģus, lai abi vīri varētu nolaisties uz grīdas virs notekūdeņiem. Nokļuvu�i �aurajā telpā, viņi atvēra somas un sāka uzstādīt aparātu.

Kostass ar krītu novilka uz korpusa apvalka apli, izmantojot mērlenti diametra - aptuveni viens metrs - noteik�anai. Viņ� pagāja nostāk, kad abi komandas locekļi pacēla aparātu un nolika to vietā. Tas izskatījās pēc samazināta Mēness visurgā�jēja - �arnīru kāju mud�eklis, kas izbīdījās no daudzskaldņa formas centrālā bloka galda datora lielumā. Bens turēja bloku pretī GPS fiksētajai vietai, tikmēr Endijs izvietoja kājas ap krita apli. Pēc īsas pārbaudes viņ� ieslēdza kādu slēdzi, un piesūcekņi piesūcās korpusam. Vienlaikus caur katru locīklu iz�āvās stieņi, saslēdzot aparātu vienā stingrā veselumā.

Bens no abām centrālā bloka pusēm izvilka teleskopisku cauruli, vienu tās galu novietojot krīta apļa centrā, bet otru - tum�ajā dobumā zem grīdas metāla re�ģiem. Pa kreisi no cen�trālā bloka atradās aptuveni pusmetru plata trijstūra formas kaste ar atvērtu aug�daļu. Virs caurules bija skatī�anās ierīce, bet zem tās - rokturis ar sprūdu.

Pēc īsas pārbaudes Bens pievienoja kabeli, ko viņi bija at�vilku�i no DIGT. �ķidro kristālu ekrāns aiz bloka atdzīvojās un nozibsnīja virkni nolasījumu, bet pēc tam parādīja tuk�u ekrānu ar programmu simboliem.

-��� Labs darbs, pui�i, - Kostass paslavēja. - Tagad liksim �im mazulim pastrādāt.

Kostass ievadīja virkni komandu, skatienam �audoties starp klaviatūru un ekrānu. Kad programma beidza savu darbu, viņ� paliecās uz priek�u un piespieda labo aci skatu meklētājam, lai abās pusēs ar mazām vadības svirām nedaudz pieregulētu caurules novietojumu.

Nepagāja ne piecas minūtes kop� strāvas pieslēg�anas, kad Kostass iztaisnoja muguru un palūkojās D�ekā.

-���� Mēs esam gatavi.

-���� Nu tad sākam!

Kostass satvēra rokturi ar sprūdu. Pavelkot to, katodstaru lampa virs klaviatūras sāka mirgot dzintara krāsā.

-���� Laiks - mīnus se�desmit sekundes.

Gaismas stars iekrāsojās zaļ�.

-���� Gatavs, - Kostass paziņoja.

-���� Nepiecie�amais laiks? - D�eks pieprasīja.

-���� Divas minūtes. Mēs varētu izgriezties cauri korpusam kā sviestam, ta�u nevaram pieļaut �ādu DIGT akumulatoru izlādi. Pat tas, ko darām pa�laik, apdraud mūsu dro�ību, ja esam paredzēju�i izmantot DIGT, lai atgrieztos uz "Jūras mek�lētāja". - Kostass palūkojās uz Katju, un viņa sejā bija lasāma apslāpēta sajūsma.

-��� Pa�laik jūs redzat dziļi infrasarkano noblivēto gāzes pus�vadītāju lāzeru, - viņ� paskaidroja. - Pieslēdziet �o mazulīti abām DIGT septiņsimt ampēru sudraba-cinka baterijām, un jūsu rīcībā ir desmit kilovatu desmit, komats, se�u mikronu stars. Ar to pietiek, lai izurbtos cauri vienalga kam.

D�eks kaut ko nepacietīgi norūca, bet Kostass pārbaudīja laiku un ieslēdza kādu slēdzi uz klaviatūras.

-���� Skatu meklētājs ir pozicionē�anas ierīce, kas ļauj raidīt staru perpendikulāri fiksētajai vietai uz korpusa, - viņ� tur�pināja. - Lāzers pa�laik dedzina apvalkā caurumu viena cen�timetra diametrā. Es tikko ievietoju vienvirziena vārstu, kas ļauj izdabūt ārā materiālu, nelai�ot iek�ā jūras ūdeni.

-���� Teorētiski, - D�eks atcirta.

-���� Aukstai du�ai nav nekādas vainas.

No moduļa atskanēja zema brīdinājuma skaņa. Kostass atkal ieņēma vietu pie ekrāna un sāka pārskatīt diagnostikas rezul�tātu sēriju. Pēc neilga laika viņ� uzlika labo roku uz roktura.

-��� Piecus milimetrus pirms cauruma beigām stars automā�tiski izslēdzās. Tagad es to iedarbinu no jauna.

Kostass nospieda sprūdu un nekustīgi sastinga. Pēc mirkļa zaļais stars pēk�ņi kļuva mirgojo�i dzeltens. Kostass lūkojās skatu meklētājā, un sviedri no viņa pieres pilēja uz caurules. Viņ� atliecās taisni un atslāba.

-��� Tapa ir iek�ā. Mēs esam izgāju�i cauri.

Kostass pagāja sāņus, ļaujot Benam ieņemt vietu pie kon�soles. Viņi kopā pabeidza pievienot bloka kreisajā pusē kasti ar atvērto aug�daļu. Tajā kā miniatūra teātra skatuves fons iespīdējās zaļi mirdzo�u līniju tīkls.

-���� Benam ir lielāka prakse, - Kostass paskaidroja. - Da�as programmas ir tik jaunas, ka man nav iznācis laika ar tām parotaļāties, pirms mēs devāmies uz vraka izrakumiem.

-��� Tu gribi teikt, ka nekad iepriek� neesi to izmēģinājis? - Katja noprasīja.

-���� Viss reiz notiek pirmoreiz.

Katja uz mirkli pievēra acis. Neskatoties uz visu augsto tehnoloģiju un militārā stila plāno�anu, �ķita, ka SJU operāci�jas, tajā skaitā �āviņu neitralizē�ana, turas tikai uz lūg�anām un goda vārda.

-���� Paskat, kā "mazulis" darbojas, - sajūsminājās Kostass. - �is ir viens no sare�ģītākajiem daudzfunkciju lāzeriem, kāds jebkad radīts. Pakatieties uz to kasti!

Blāvi zaļais spīdums pārvērtās sīku daļiņu mirgā, kas pul�sēja ik pēc da�ām sekundēm. Pēc katra uzplaiksnījuma attēls, kura līnijas kļuva arvien skaidrākas, veidojās daudz sare�ģī�tāks. Aptuveni pēc kādas minūtes attēls jau bija kļuvis trīsdi- mensionāls. Bija tā, it kā kastē būtu ielikta mirdzo�i zaļa tepe, no kuras prasmīgas rokas darina miniatūru grotu.

-���� Hologramma! - Katja iesaucās.

-��� Pareizi. - Kostass palika kā piekalts attēlam. - Otrā fāze bija zema enerģijas patēriņa ultravioleto staru lāzera iebī- dī�ana pa caurumu korpusā - tā ir kartografē�anas ierīce, kas attēlu rāda kā hologrammu "kastē". Lāzeru var ieregulēt tā, ka tas attēlo tikai kāda konkrēta blīvuma materiālu, �ajā gadījumā - vulkāna poraino bazaltu.

D�eks paskatījās uz Katju. - Mēs to izmantojam, lai izgata�votu senlietu kopijas, - viņ� teica. - Mērījumu dati tiek nova�dīti uz augstas intensitātes infrasarkano staru lāzeru, kas spēj griezt praktiski jebkuru materiālu ar precizitāti līdz vienam mikronam; tas ir mazāk par putekļu daļiņas izmēriem.

-��� Ar to tika izgatavota mīnojie�u kuģa vrakā atrastā zelta diska sintētisko polimēru kopija.

D�eks pamāja. - SJU ir izstrādājusi arī datortehniku, kas nepiecie�ama, lai reproducētu Elginas marmoru Atēnu Parte- nonam.

Kostass pārliecās pār konsoli. - Labi, Ben. Maksimālo iz��ķirtspēju!

Aug�up un lejup pulsējo�ajā zaļajā gaismā iezīmējās asākas līnijas, kas vēl pirms mirkļa bija iz�ķiramas tikai kā kontūras. Varēja redzēt bazalta burbuļveida izvirzījumus, lavas sienu, kas bija radusies gadu tūksto�us pirms tam, kad �o piekrasti sasniedza pirmās cilvēkveidīgās būtnes.

Tie�i Katja pirmā ievēroja regulārās formas attēla apak�ā.

-��� Es redzu pakāpienus! - viņa iesaucās.

Visi vēroja, kā horizontālās līnijas pieņem nepārprotamus apveidus. Beidzamais pusducis pakāpienu, kas veda aug�up no klints virsmas, izbeidzās ar piecu metru platu platformu. Virs tās klin�u kore sniedzās līdz pat zemūdenei, pilnībā no�robe�ojot pieeju platformai.

Ar katru lāzera impulsu Bens sāka skaitīt: - Deviņdesmit septiņi� deviņdesmit astoņi� deviņdesmit deviņi� simts. Pilnīga iz�ķirtspēja.

Visu skatieni pievērsās tum�ajam dobumam attēla centrā. Tas, kas sākumā �ķita kā neskaidrs miglas plankums, pama�zām izveidojās par �etrus metrus augstu un trīs metrus platu regulāras formas ni�u. Tā atradās platformas aizmugurē aiz kāpnēm, un bija skaidri redzams, ka tā izkalta klintī.

Kad skeneris tika atvilkts atpakaļ, ni�a kļuva skaidri sa�skatāma. Centrā varēja iz�ķirt vertikālu rievu no grīdas līdz griestiem. Horizontālas rievas pletās pa aug�ējo un apak�ējo malu. Katru paneli rotāja nepārprotamais U formas vēr�a ragu veidojums.

Kad Katja paliecās uz priek�u, lai varētu labāk redzēt, Kos�tass klusi iesvilpās.

D�eks parakņājās priek�ējā kabatā un izvilka saburzītu papīra lapiņu. Viņ� klusi nolasīja Dilena tulkojumu: "Di�ās citadeles zelta durvis."

Kostass palūkojās draugā un ieraudzīja pazīstamo aizrau�tības dzirksti.

-��� Negalvoju par zeltu, - D�eks teica. - Ta�u viens ir pilnīgi skaidrs. Mēs esam atradu�i vārtus uz Atlantīdu.

D�eks vēroja Katju otrā ejas pusē. Viņa bija pārliekusies pār atveri un sarunājās ar Kostasu; sievietes saliektais augums liecināja, cik �aura ir telpa starp iero�u plauktiem un korpusa apvalku. Galvas lukturu gaismas lēkājo�ā deja it kā vēl vairāk padziļināja kapa tumsu ap viņiem. Tur vajadzētu atskanēt vis�maz veco starpsienu vaido�ajai �īkstoņai, neprecizitā�u pazi- mei, kas atdzīvinātu jebkuru korpusu. D�eks atgādināja sev, ka Kazbeks nolaists ūdenī gandrīz pirms diviem gadu desmitiem, bet arvien vēl ir pietiekami izturīgs, lai pretotos daudzkārt lielākam ūdens spiedienam par pa�reizējo. �ķita, ka zemūdene cīkstas ar savu spokaino iek�ieni, ar nosēdumiem, kas izska�tījās tā, it kā būtu veidoju�ies jau kop� senseniem laikiem kā kaļķakmens alas nogulsnes.

Kad D�eka skatiens klīda pa tum�ajām dzīlēm, viņ� sajuta pēk�ņu spriedzi, pirmatnēju baiļu uzplūdus, kurus nespēja kontrolēt.

Ui'ņ� nedrīkstēja ļaut tam vēlreiz notikt ar sevi.

Ne �eit. Ne tagad.

D�eks piespieda sevi atraut skatienu no zemūdenes dzīlēm un pievērsties darbībām līdzās. Uz mirkli viņ� aizvēra acis un sakoda zobus, sakopojot visus spēkus, lai pretotos murgai�najam klaustrofobijas tvērienam. Pēdējo stundu saspringums

bija darījis viņu pārāk viegli ievainojamu, pavēris plaisu viņa bruņās.

Jābūt piesardzīgam.

Tie�i tad, kad D�eka elpa kļuva vienmērīga, Kostass uzmeta draugam skatienu un norādīja uz hologrāfisko ekrānu, kur bija redzams klints sienas attēls virtuālajā realitātē. Tas bija apliecinājums tam, ka viņi atrodas tie�i pie mērķa.

-������������ Tre�ajā fāzē mums jānokļūst caur korpusu līdz ieejai, - viņ� teica Katjai.

-���� īsts saldumiņ�, kā jūs mēdzat teikt.

-��� Pagaidi un paskaties.

Pēk�ņi atskanēja tāda �ņākoņa, it kā ūdens tecētu no ra�diatora ventiļa.

-������������ Starp zemūdenes apvalku un klinti ir piecu metru attā�lums, - Kostass skaidroja. - Mums jāizveido kaut kas līdzīgs glāb�anas tunelim. - Viņ� norādīja uz aparātam pievienotu cilindru. - Tas ir pilns ar �ķidru silikātu, elektromagnētisko hidrosilikātu 4 jeb EH-4. Mēs to saucam par burvju dubļiem. �ņākoņa rodas no tā, ka gāzes spiediens �os dubļus spie� laukā pa caurumu, kuru mēs tikko izgriezām korpusa ārpusē, un tur tie sarec kā galerts.

Kostass aprāvās, lai palūkotos uz procentu rādījumiem ekrānā. Kad skaitlis sasniedza simtu, �ņāk�ana pēk�ņi izbei�dzās.

-���� Labi, Endij. Izspie�ana pabeigta.

Endijs aizvēra ventili un piestiprināja vēl vienu cilindru.

Kostass atkal pievērsās Katjai. - Vienkār�i izsakoties, mēs veidojam piepū�amu kameru, no silikāta izgatavojot zemūde�nes korpusa pagarinājumu.

-��� Burvju dubļi.

-��� Jā. Un �eit iesaistās Lanovskis.

-������������ Ak! - Katja savilka grimasi, atceroties no Trabzonas ieradu�os jaunpienācēju, kur� negribēja ticēt, ka viņa varētu kaut ko zināt par zemūdenēm.

-������������� Var jau būt, ka viņ� nav ideāls kompanjons vakariņām, - Kostass teica. - Toties izcils polimēru in�enieris. Mēs nolaupījām

viņu Masa�ūsetsas tehnoloģiju institūtam, kad ASV Aizsar�dzības departaments bija nolīdzis SJU, lai atrastu veidu, kā saglabāt Otrā pasaules kara vrakus Pērlhārborā. Viņ� atklāja hidraulisku blīvējo�u līdzekli, kas var trīskār�ot metāla kor�pusu atlieku atturību, atdalīt posto�os jūras sāļus no veca tē�rauda un aizkavēt koroziju. �eit, protams, mēs to izmantojam citiem mērķiem. Lanovskis atklāja, ka tas kalpo arī kā lieliska saistviela da�iem kristālveida minerāliem.

-���� Kā tu no tā izpūtīsi burbuli? - Katja painteresējās.

-��� Tas jau ir visbrīnumainākais.

�īs sarunas laikā Bens un Endijs bija samontēju�i vēl vienu lāzera iekārtas komponentu. Ap krīta apli viņi lokā bija izvie�toju�i nelielas ierīces, un tās visas bija piestiprinātas pie kor�pusa ar vakuuma pistoles iedarbinātiem piesūcekņiem. Vadi kā vēdeklis stiepās loka iek�pusē uz vadības paneli blakus konsolei.

-��� Tās ir diodes. - Kostass norādīja uz ierīcēm. - Cietie pus�vadītāji. Katrā ir solenoīda tinums. Vadot caur to strāvu, tas darbojas kā magnēts. Kabelis no DIGT ir pievienots vadības panelim un līdz ar to - �iem vadiem. Ar kabeļa palīdzību mēs uzlādējam rezerves akumulatoru, lai nepiecie�amības gadī�jumā varētu strādāt neatkarīgi. Jebkurā gadījumā mums ir pietiekami spēcīgs spriegums, lai raidītu elektromagnētisku staru tie�i cauri korpusa apvalkam.

Lai ļautu komandas locekļiem ieņemt vietu pie vadības pa�neļa, Kostass pagāja malā.

-���� Izspiesto maisījumu balsta �ķidrs oglekļa dioksīda C02 hidrāts, - Kostass skaidroja. - �ķīdumam ir lielāks blīvums nekā jūras ūdenim, un ūdens spiediens �ajā dziļumā neļauj tam sadalīties pilienos. Zemūdenes ārējais, skaņu slāpējo�ais pārklājums ir kā smil�papīrs. Tam nevajadzētu ļaut maisīju�mam no tā notecēt.

Uz datora monitora tagad bija parādījusies hologrāfiskā at�tēla versija. Endijs nolasīja koordinātas, tikmēr Bens ar klavia�tūru ievadīja skaitļus, ar katru ievadījumu veidojot uz ekrāna nelielu sarkanu krustiņu. Pamazām krustiņi sāka izskatīties kā neregulārs aplis ap ieeju.

-���� Lanovskis izstrādāja metodi, kā izmantot kristālu nano- tehnoloģiju, lai caur �ķīdumu izaudzētu magnētisku re�ģi, - Kostass turpināja. - Pa�laik maisījums ir kā �ķidrs stiklaplasts ar miljoniem sīciņu pavedienu, kas piespiesti cits citam. Pēc elektromagnētiskā starojuma trieciena tās impulsa virzienā saspie�as kopā kā akmenscieta masa.

-��� Līdzīgi armētam betonam, - Katja minēja.

-���� Labs salīdzinājums. Tikai mūsu viela pēc sava svara un blīvuma ir aptuveni simt rei�u stiprāka par jebkuru līdz �im pazīstamu celtniecības materiālu.

Krustiņi beidzot veidoja nepārtrauktu apli, un uz apak�ējās vadības joslas sāka mirgot zaļa gaisma. Endijs iz�ļūca no sē�dekļa, un viņa vietu pie hologrāfijas kastes ieņēma Kostass.

-���� Nu labi. - Kostass izslējās. - Ejam tālāk.

Bens pārslēdza kādu slēdzi uz dio�u paneļa. Atskanēja klusa dūkoņa, un gaisma ap attēlu sāka mirk�ķināties. Pro�centu vērtību skaitītājs aizsteidzās līdz simtam un iemirgojās zaļā krāsā.

-��� Viss notiek. - Kostass palūkojās uz Katju, un viņa seja bija piesarkusi no satraukuma. - Tikko mēs caur diodēm ielaidām 140 voltu elektromagnētisko strāvu, magnetizējot EH-4 aplī, kas tobrīd bija projicēts kā vienu centimetru bieza membrāna krustiņu noteiktajās koordinātās. Kamerai ir konusa forma, un tās platais gals ir vērsts pret visu klints platformu. - Kos�tass nospieda da�us taustiņus uz klaviatūras. - Strāva piespie� membrānu korpusam kā vienlaidu cietu masu. Zondes rādījumi liecina, ka bazalta magnetizācijas pakāpe ir liela, tāpēc strāva, neskatoties uz virsmas negludumiem, spēja iespiesties klintī.

Endijs atvienoja vadus, kas veda no diodēm uz tranzistoru paneli.

Tagad, kad sākotnējais impulss izgājis cauri, mums lādiņa uzturē�anai nepiecie�ami tikai divi vadi, - Kostass skaidroja. Noņemot pārējos, mēs varēsim piekļūt korpusam un pabeigt pēdējo posmu.

-���� Izgriezt caurumu korpusā? - Katja jautāja.

Kostass pamāja. - Sākumā mums jāiztuk�o nodalījums. En�dijs tūlīt iedarbinās vakuuma sūkni, kur� pa caurumu izsūknēs ūdeni un izlies to zemūdenē. Notekūdeņu līmenis var celties vēl par kādu metru. �ai zemūdenei tik un tā vairs nekur nav jābrauc.

-��� Vismaz pagaidām, - D�eks teica. Viņ� visu �o laiku bija klusējot vērojis notikumus no celiņa - aizsargtērpos ģērbto cilvēku un lāzera iekārtas darbību, kas atgādināja ainu no fantastiskas filmas. D�eks nespēja atbrīvoties no domām par kodolbriesmām, kuras viņiem bija jānovēr�.

-���� Gatavs ieslēgt sūkni, - Bens paziņoja.

Kostass pārslēdza slēdzi, un transformatora dūk�anu pār�māca elektromotora kaukoņa. Pēc da�ām sekundēm jau bija dzirdama ūdensstrūkla, kas gāzās lejā tumsā.

-���� Mēs vienlaikus pū�am iek�ā gaisu ar atmosfēras spie�dienu, - Kostass teica. - Membrāna ir pietiekami izturīga, lai neļautu kamerai ieliekties jūras ūdens svara ietekmē.

Strūkla pēk�ņi mitējās, un Endijs norādīja uz ekrānu. - Mēs esam sausumā, - viņ� paziņoja. - Sākam ceturto fāzi.

D�eks noliecās un cītīgi pētīja hologrāfisko kasti, lai pa�manītu jebkādas izmaiņas klints virsmā. Pulsējo�ais attēls liecināja, ka skeneris atsācis darboties un sūta datus attēla hologrāfiskajam pārveidotājam.

-���� �ķiet, ka durvis pie klints turas, - viņ� teica.

Kostass uzmeta skatienu hologrammai. - Zonde atklājusi ne�lielu noplūdi gar durvju aplodu. Tie�i tas arī bija gaidāms.

-���� Mēs iepriek�ējā naktī �o scenāriju modelējām uz "Jūras meklētāja", - D�eks paskaidroja. - Mēs spriedām, ka kāpnes ved uz kaut kādām durvīm. Tāpat arī, ka jūras ūdens ir ticis tur cauri un visu applūdinājis. Tā kā durvis zem ūdens svara nav atvēru�ās, dro�i vien klints akmenī ir atdure, kas neļauj tām atvērties uz ārpusi. Tur ir ļoti maz jūraszāļu, jo ūdeņra�a sulfīds ūdenī noēd visas kalcija nogulsnes.

Pēk�ņi zem viņiem atskanēja ūdens �alkoņa, un automātiski ieslēdzās vakuuma sūknis, lai izsūknētu ūdens peļķi, kas bija sākusi krāties kameras otrā galā.

-���� Ir jābūt arī kaut kādai noslēgierīcei, - D�eks murmināja. - Ja �is tie�ām ir ceļ� uz Atlantīdu, viņi noteikti ir centu�ies darīt visu, lai nelaistu iek�ā nevēlamus viesus.

-���� Tā vai citādi, mēs tur ieiesim zem ūdens, - Kostass at�teica.

Katja izskatījās satraukta. - Ieiesim zem ūdens?

-��� Tas ir vienīgais veids, kā varam nokļūt aiz durvīm, - Kos�tass paskaidroja. - Mēs iziesim sausumā, ta�u tad mums nāk�sies noblīvēt korpusu un pārplūdināt kameru. Ja durvis veras uz iek�u, mums vajadzēs izlīdzināt spiedienu pret ūdens masu no otras puses. Nokļuvu�i iek�ā, mēs atrādīsimies zem ūdens, līdz sasniegsim jūras līmeni.

Bens un Endijs veica pēdējos sagatavo�anas darbus pie robota rokas, ko viņi bija atvilku�i no centrālā mezgla līdz vietai tie�i virs krīta apļa. Pārbaudīju�i tās stāvokli, Bens tajā ievietoja fiksējo�o tapu, bet Endijs apsēdās pie konsoles un ievadīja komandu secību.

Kostass paliecās uz priek�u, lai apskatītu iekārtu, bet pēc tam uzrunāja abus pārējos:

-��� �ī roka ir tā lāzera pagarinājums, kuru mēs izmantojām, lai izurbtu caurumu korpusā. Tā grie�as pulksteņa rādītāju kustības virzienā ap centrālo asi, un tai vajadzētu viegli pār�griezt korpusu. Laimīgā kārtā Akula klases zemūdenes izga�tavotas no tērauda, nevis no titāna.

-��� Vai lūka neiespiedīsies uz iek�u, kad kamera piepildīsies ar ūdeni? - Katja jautāja.

-���� Griezums ir uz ārpusi, tāpēc lūka vērsies tikai kameras virzienā, un, kad mēs būsim izgāju�i, ūdens spiediens atvirzīs to atpakaļ.

Endijs pagriezās pret Kostasu. - Visas sistēmas darbojas. Gatavs aktivizēt beigu fāzi.

Kostass cie�i satvēra ejas no�ogojuma malu un pēdējoreiz pārbaudīja savu aprīkojumu.

-��� Iedarbini.

Katja apbrīnas pilna vēroja, kā lāzers pulksteņa rādītāju kustības virzienā sāk aprakstīt loku uz zemūdenes apvalkā, manipulatora rokai kā lielam rasē�anas cirkulim grie�oties ap centrālo mezglu. Griezums bija tikai da�us milimetrus plats un sekoja riņķa līnijai, ko Kostass ar krītu bija uzvilcis ap GPS fiksēto punktu. Kad stars bija veicis pirmo kvadrantu, Bens pie griezuma vietas pielika nelielu metāla caurulīti. Ar izveicīgu kustību viņ� sadabūja miniatūru C02 cilindru, kas izspieda ārā magnētisku joslu, veidojot eņģes, lai lūka atvērtos pret kameras sienas membrānu.

-���� Vēl piecpadsmit minūtes, - Kostass teica. - Laiks gata�voties.

D�eks pasniedza roku, kad draugs izkāpa uz ejas.

-��� Tiklīdz lūka būs ciet, mums vairs nebūs nekādas aizsar�dzības. Mūsu dzīvība atkarīga no aprīkojuma un citam no cita.

Lēni un pamatīgi viņ� vēlreiz pārbaudīja dzīvības uzturē��anas aprīkojumu, ko viņi bija uzliku�i, vēl atrazdamies DIGT. Pēc dekompresijas datora kalibrē�anas uz kreisās plaukstas locītavas viņ� apskatīja Katjas aizsargtērpa blīvējumu.

-��� Kevlara armētais audums ir ļoti izturīgs pret akmeni un metālu, - viņ� stāstīja. - Gumijas blīves sadala tērpu vairākās daļās, tāpēc sūce vienā no tām vēl nenozīmē, ka jūs pilnībā applūstat. Bet tomēr mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Gandrīz simt metru dziļumā mēs atrodamies zem pa�a dziļākā ter- moslāņa, un temperatūra būs tikai pāris grādu virs nulles - tikpat auksti kā Atlantijas okeānā.

Pēc tam kad Kostass bija licis D�ekam uzmest aci savam aprīkojumam, viņ� no kreisā pleca atbrīvoja nelielu konsoli. Tajā bija digitāls �ķidro kristālu displejs, un tā ar cauruļvadu bija pievienota mugursomai.

-��� Kad kamera applūdīs, mēs būsim pakļauti apkārtējā jūras ūdens spiedienam, gandrīz desmit atmosfērām, - viņ� skaid�roja. - Tas ir tāds pats dziļums kā tas, kurā atrodas mīnojie�u vraks, tāpēc izmantosim mūsu pārbaudīto triju gāzu maisī�juma formulu. Dziļāk palielinās iespēja saindēties ar skābekli. Mums katrā ziņā vajadzīgs, lai �is ceļ� vestu uz aug�u, nevis uz leju.

-���� Un kā ar kesona slimību? - Katja jautāja.

-��� Nevajadzētu būt problēmām. - Kostass piestiprināja kon�soli atpakaļ vietā. - �ajā dziļumā triju gāzu maisījums sastāv galvenokārt no hēlija un skābekļa. Mums ceļoties aug�up, pa�kāpeniski palielināsies slāpekļa saturs, jo, mazinoties spie�dienam, regulators automātiski pielāgo maisījuma sastāvu. Ja nekavēsimies pārāk ilgi, mums vajadzēs tikai da�as īsas dekompresijas pieturas.

-���� Mēs kāpsim aug�up, - D�eks iedro�ināja. - Es domāju, ka eja ved uz kādu svētvietu kalna galā.

-��� Tam būtu jēga ari no ģeoloģiskā viedokļa, - Kostass pie�krita. - Būtu Hērakla cienīgs uzdevums horizontāli izurbties caur blīva bazalta slāņiem. Viņi būtu trāpīju�i izejas atverēs un pat magmas skurstenī. Būtu vieglāk veidot tuneli uz aug�u gar lavas plūsmas līniju apmēram kāpņu leņķī.

-��� Nu, mēs jau gan zinām, ka �ie ļaudis bija izcili in�enieri. - Runājot Katja pieregulēja savu augstfrekvences rāciju uz abu pārējo frekvenci. - Viņi spēja izkalt klintī platību futbola lau�kuma lielumā, uzbūvēt piramīdas, kas pārspēj visu Senajā Ēģiptē redzamo. Nedomāju, ka tuneļa rak�ana būtu sagādā�jusi viņiem lielas grūtības. - Katja pievienoja sakaru konsoli atpakaļ pie ķiveres. - Tomēr mums jāparedz viss un pat tas, ko nevar paredzēt.

Vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt, bija ģeneratora klusā dū�koņa, kamēr lāzers jau bija ticis līdz pusei. At�ķirībā no ro�botajām malām, kādas var iegūt ar acetilēna degli, mala bija tik līdzena, kā griezta ar augstas precizitātes instrumentu. Manipulatora rokas vienmērīgā virzība �ķita skaitām pēdējās minūtes līdz brīdim, kad viņi spers soli nezināmajā.

Tie�i tobrīd, kad lāzers iegāja pēdējā kvadrantā, bija jūtama pēk�ņa vibrācija. Bija tā, it kā visu zemūdeni satricinātu zemes grūdiens. Tam sekoja truls belziens un apslāpēta �ķindoņa, tad - ļaunu vēsto�s klusums.

-��� Pieslēgt rezerves akumulatoru! - Kostass norīkoja.

-��� Jau izdarīts. Strāvā nav atklāts pārtraukums.

Elektriskā dūkoņa atsākās, kad Endijs izvilka kabeli, kas veda uz DIGT, un pārlūkoja ekrānu, meklējot kļūdas.

-���� Pie velna, kas tas bija? - D�eks noprasīja.

-��� Tas nāca caur korpusa apvalku, - Endijs atbildēja. - Ne�spēju noteikt tā avotu.

-��� Tas nebija no priek�gala, - Bens pārliecino�i teica. - Mēs atrodamies tikai da�us metrus no priek�ējā aptecētāja un zi�nātu par jebkuru triecienu no turienes. Tam jābūt aizmugurē, varbūt tie�i otrajā pusē starpsienai, kas atdala mūs no reak�tora kameras.

Kostass drūmi uzlūkoja D�eku. - Jāpieņem, ka DIGT ir ne�tīrs.

-��� Ko tu ar to gribi teikt - netīrs? - Katja noprasīja.

-���� Es domāju, ka mums ir viesi.

D�eks atvilka savas beretas aizslēgu un pārbaudīja, vai stobra kanālā ir patrona. Pēc tam viņ� viegli pārbīdīja dro��inātāju slēgtā pozīcijā. Vajadzības gadījumā da�u sekun�u laikā viņ� spēs iz�aut piecpadsmit 9 milimetru Parabellum pat�ronas.

-���� Neko nesaprotu, - Katja brīnījās. - Vai tie ir mūsējie?

-��� Tas nav iespējams, - Kostass atteica. - Vētra plosīsies līdz rītdienas rītausmai, vēl divpadsmit stundas kop� �ī brī�a. "Jūras meklētājs" atrodas vismaz desmit jūras jūdzes uz zie�meļiem. Tas ir pārāk liels attālums akvapodam, un �ādos laik- apstāklos neviens helikopters nevarētu nolaisties pietiekami zemu, lai izmestu nirējus �īs vietas tuvumā.

-��� Ja tie būtu SJU nirēji, viņi tagad jau būtu ar mums sazi�nāju�ies, kaut vai klaudzinot Morzes signālus pa apvalku, - Bens piebilda.

Katja vēl arvien nesaprata: - Kā gan "Jūras meklētājs" va�rēja viņus nepamanīt? Viņi katrā ziņā ir �eit ieradu�ies pirms vētras sākuma, tomēr monitori piecpadsmit jūd�u apkārtnē neuzrādīja nevienu virsmas transporta līdzekli.

-��� �ajos apstākļos satelītu novēro�anas sistēma gandrīz ne�darbojas, ta�u �ajā sektorā "Jūras meklētāja" radaram vajadzētu konstatēt jebkādu anomāliju uz ūdens virsmas. - Kostass uz mirkli pieklusa, ar pirkstiem bungājot pa margām. - Ir viena iespēja. - Viņ� palūkojās uz D�eku. - Varbūt kāds kuģis jau agrāk atradās vulkāna otrā pusē, piebraucis tik tuvu, ka tā radara signāls vairs nav uztverams. Iespējams, ka no turie�nes palaists zemūdens transporta līdzeklis atradis Kazbeku un savienojies ar DIGT, un tādējādi iebrucēju komanda iekļuvusi glāb�anas tunelī.

-��� Ta�u tas neizskaidro troksni, - Bens iebilda.

-��� Jau atradās tur? - Katja neizklausījās pārliecināta. - Kā gan viņi jau varētu būt ieņēmu�i pozīcijas aiz salas? Nevienam citam nav teksta par Atlantīdu, nevienam nav tādas pieredzes, lai iztulkotu un izskaidrotu norādījumus. - Viņa palūkojās uz vīrie�iem. - Es baidos par "Jūras meklētāja" dro�ību.

D�eks atbildēja Katjas skatienam mirkli ilgāk nekā pārējie. �ajā sekundes daļiņā viņ� sajuta, ka kaut kas nav kārtībā, ka �ī sieviete slēpj kaut ko vairāk nekā tikai ba�as, ko centās apslēpt viņi visi. Tie�i tobrīd, kad D�eks grasījās pajautāt, zemūdeni satricināja vēl viens grūdiens, atstumjot malā visus pieņēmumus. D�eks satvēra beretu makstī uz krūtīm.

-��� Kostas, paliec �eit ar Endiju. �ī lūka var izrādīties mūsu vienīgais glāb�anas ceļ�. Ben, nāc man līdzi.

-���� Es ari ie�u, - Katja runāja vēsi un lieti�ķi. - Mums var ievajadzēties visu mūsu arsenālu. Akula tipa zemūdenēs virs�nieku kajītē ir rezerves iero�i. Tas nozīmē - klājā virs mums. Es zinu, kur tas atrodas.

Nebija laika strīdēties. Viņi ātri noņēma savu uzkabi un atslēja to pret sienu.

Kad visi sanāca kopā ejā, D�eks teica: - �ie cilvēki nav nā�ku�i, lai meklētu senlietas. Viņi domā, ka esam uzgāju�i viņu preci un esam no�ķirti no sakariem ar ārpasauli. Atliek vienīgi iznīcināt mūs, un viņi varēs pabeigt darījumu, kas nogāja greizi pirms daudziem gadiem. Te vairs nav runa par Atlan�tīdu. Piecus metrus tālāk atrodami pietiekami daudz kodol�iero�u, lai iznīcinātu Rietumu civilizāciju.

Kad Katja uzkāpa uz pirmā pakāpiena kāpnēm, kas veda uz aug�ējo klāju, viņa paliecās sāņus, lai izvairītos no balto nosēdumu pārslām, kas nobira pēc D�eka kāpiena. Kad visi bija piesardzīgi uzkāpu�i aug�up apmēram desmit pakāpie�nus, sieviete uzsita pa D�eka kāju, tajā pa�ā laikā ar zīmēm brīdinot Benu, kur� kāpa aiz viņas.

-��� Te tas ir, - viņa no�ukstēja.

Viņi bija sasniegu�i līmeni virs torpēdu telpas, kur pirms nepilnas pusstundas lejupceļā bija redzēju�i komandas telpas. Katja izkāpa caur lūku un pastūma malā gruve�us, kas mētājās ap ieeju. Tie�i aiz viņas sekoja D�eks, un pēc brī�a - arī Bens. Kad viņi bija saspiedu�ies kopā tumsā, D�eks pasniedzās un ieslēdza Katjas galvas lukturi.

-���� Tas ir ieslēgts uz mazāko jaudu, - viņ� �ukstēja. - Būs labi, kamēr tu nespīdināsi to �ahtā, kur gaisma varētu atspo�guļoties ejā virs mums.

Katja pievērsa �auro staru telpas attālajam galam. Aiz da��iem salauztiem galdiem rēgojās puspavērta lūka. Viņa norā�dīja vīriem, lai tie paliek uz vietas, un �ķērsoja telpu, cen�oties neizraisīt troksni un turēt staru vērstu uz priek�u. Kamēr Katja lavījās uz lūku, Bens paliecās atpakaļ �ahtā, ieklausoties katrā vismazākajā troksnītī aug�ā.

Pēc da�ām saspringta klusuma minūtēm Katja atkal parā�dījās, izslēgusi lukturi, lai neiespīdinātu gaismu �ahtā. Vīrie�i redzēja, ka viņa apkārusies ar iero�iem.

-���� AKS-74U, - Katja �ukstēja. - Vēl arī deviņu milimetru Makarova pistole, līdzīga lValther PPK. Iero�u telpa ir gandrīz iztuk�ota, un te ir viss, ko es varēju atrast. Tur ir arī munī�cijas kaste.

-��� Ar to pietiks. - Bens noņēma automātu no Katjas pleca. AKS-74U izmēri bija tādi pa�i kā Heckler & Koch MP5, pazīsta�majam Rietumu policijas ierocim, ta�u at�ķirībā no vairuma automātisko iero�u tam bija liela ātruma 5,45 milimetru �au�tenes lo�u aptvere. Kala�ņikova armijas projektē�anas biroja in�enieri bija pilnveidoju�i skaņas slāpētāju tā, ka tas neie�tekmē lodes ātrumu, un izstrādāju�i papla�inā�anās kameru, kas padarīja ieroci automātiskajā re�īmā daudz ērtāku lieto��anā nekā jebkuru citu līdzīga kalibra �aujamieroci.

Tālumā zemūdenes dzīlēs atkal atskanēja slāpēta skaņa. D�eks satrūcies pacēla galvu, un visi saspringti ieklausījās. Troksnis, kas sākumā bija izklausījies kā attāla metāliska �ķin�doņa, tagad pakāpeniski kļuva skaidrāks - truli klaudzieni, kas turpinājās aptuveni divdesmit sekundes un tad apklusa.

-��� Soļi, - D�eks no�ukstēja. - Līmenī virs mums virzienā uz glāb�anas tuneli. �ķiet, ka mūsu draugi ir vadības telpā. Mums viņi jāaptur, pirms tie nokļūst ielādē�anas �ahtā.

D�eks un Katja katrs paņēma pa Kala�ņikova aptverei un ātri iespieda tajā patronas no munīcijas kastes. Katja pasnie�dza savu aptveri Benam, kur� to kopā ar atliku�ajām patro�nām ielika savā jostas somā. Otru aptveri viņ� piestiprināja automātam, atvilka aizslēgu un uzlika ieroci uz dro�inātāja. Katja satvēra Makarova pistoli un ieslidināja to zem instru�mentu jostas uz gurniem.

-��� Kārtībā, - D�eks klusi teica. - Ejam.

*

�ķita, ka pagājusi vesela mū�ība kop� uzdur�anās �ausmi�no�ajai ainai pie ieejas sonora telpā. Kad visi bija sasniegu�i kāpņu aug�ējos pakāpienus, D�eks jutās pateicīgs tumsai, kas noslēpa viņus sargkareivja ļaunajam skatienam.

Viņ� pasniedzās lejup, lai palīdzētu Katjai uzkāpt. Pēc da��ām sekundēm visi trīs stāvēja ar iero�iem �au�anas gatavībā. Pa eju aizmugurē varēja redzēt avārijas apgaismojuma blāvo atblāzmu vadības telpā.

D�eks, turot beretu izstieptā rokā, veda viņus zosu gājienā pa ejas kreiso pusi. Tie�i pirms ieejas viņ� sastinga un brīdinot pacēla roku. Katja paslēpās aiz viņa, bet Bens �ķita saplūstam ar tumsu pretējā ejas pusē.

No savas ierobe�otā skata pozīcijas Katja spēja saskatīt vie�nīgi izjauktu iekārtu un sadragātu konsoļu masu. Nosēdumu pārklājums pie�ķīra ainai sava veida divdimensiju izskatu, it kā viņi uzlūkotu kādu pārāk abstraktu gleznu, lai tajā iz�ķirtu atsevi�ķus priek�metus vai faktūras.

Pēk�ņi Katja ieraudzīja to, kā dēļ D�eks bija apstājies. Starp periskopa deformētajām atliekām no fona atdalījās kāds silu�ets; to varēja iz�ķirt tikai tad, kad tas kustējās. Kad spokainais tēls virzījās viņiem pretī, kļuva skaidrs, ka tas apzinās viņu klātbūtni.

No D�eka beretas atskanēja apdullino�s grāviens. Caur balto puteni, kas nobira no sienām, Katja vēroja, kā siluets atmuguriski aizstreipuļo līdz periskopa korpusam un neveikli nokrīt uz grīdas. D�eks ātri iz�āva vēl piecas reizes, katram �āvienam izraisot lo�u fragmentu krusu, kas svelpjot sitās pa telpu.

Katju �okēja trok�ņa skaļums. Sev par lielām �ausmām viņa ieraudzīja, ka siluets lēni pieceļas un, tuvojoties pa eju, no�tēmē Uzi automātu. Viņa skaidri saskatīja iedobes, kur D�eka lodes, nenodarot nekādu kaitējumu, bija atsitu�ās no kevlara aizsargapvalka. Pretinieks sāka �aut no Uzi - me�onīgs, ausis ploso�s troksnis, kas sūtīja lodes pa eju, kuras galā tās ar dzirkstelēm atsitās pret iekārtām viņiem aiz muguras.

No tumsas blakus atskanēja Bena AKS-74U tark�ķi; to troks�nis caur slāpētāju plosīja ausis mazāk nekā beretas �āvieni, ta�u to iedarbība bija nāvējo�āka. Lodes triecās tuvāk nāko�ajā siluetā un svieda to atpakaļ pret periskopa korpusu, liekot Uzi lodēm apmest me�onīgu loku griestos. Katrs �āviens triecās pret uzbrucēju ar vesera spēku, liekot viņa locekļiem kā lu�patu lellei raustīties trakā dejā. Kevlara kārtai iz�ķīstot, cilvēka augums nedabiski saliecās uz priek�u vietā, kur mugurkauls bija izsists no muguras. Viņ� bija miris, vēl pirms pieskārās grīdai.

Kaut kur no telpas tālā gala kanonādei pievienojās vēl viena automāta tark�ķi. �āvienu atbalsis lika drebēt visai zemūde�nei; trieciena viļņi iesūca gaisu, kad lodes lidoja garām.

D�eks pavirzījās uz priek�u un saliecās ceļgalos kā sprin�teris pirms skrējiena.

- Piesedz mani!

Bens iztuk�oja savas aptveres atlikumu, bet D�eks pameta aizsegu un skrēja uz centrālo paaugstinājumu, no beretas raidot �āvienus telpā aiz periskopa, no kurienes nāca otra automāta kārtas. Atskanēja kliedziens un klaboņa, un pēc tam - soļi, kas attālinājās. Katja izskrēja aiz D�eka, ausīm d�inkstot no �āvienu trok�ņa. Viņiem ātri pievienojās Bens, un visi trīs blakus atslīga pret sadragāto periskopa korpusu.

-���� Cik viņu tur vēl ir? - Bens jautāja.

-��� Divi, varbūt trīs. Vienu mēs piebeidzām. Ja mums izdosies noturēt tos ejā, tas ierobe�os viņu uguns zonu.

Abi vīrie�i izņēma aptveres un pārlādēja. Kamēr Bens spieda aptverē patronas no savas somas, Katja pārlaida skatienu slak�tiņa ainai viņiem aiz muguras.

Skats nebija no patīkamajiem. Starp reco�ām asinīm un iz�autajām Uzi �aulītēm vīrie�a ķermenis bija saliecies ne�dabiskā leņķī, un galva atradās ar seju uz leju. Lodes bija saplosīju�as viņa elpo�anas aparātu; cilindrus un regulatoru klāja kaulu un miesas gabaliņi. Zemāk vietā, kur reiz bija at�radu�ās plau�as un sirds, rēgojās izplēsts caurums. Caurumā bija ietriekta norauta caurule no skābekļa regulatora, veidojot asiņainas putas, kas �ņākuļoja un burbuļoja, it kā izsmējīgi parodējot vīra pēdējos elpas vilcienus.

Katja nometās ceļos un pacēla aug�up vīrie�a galvu. Viņa notrīsēja un ātri to atlaida. D�eks bija pārliecināts, ka viņa miru�o pazinusi. Viņ� pasniedzās, lai uzliktu roku sievietei uz pleca, un viņa apgriezās.

-��� �ajā zemūdenē jau ir bijis pietiekami daudz nāves. - Pēk��ņi Katja izskatījās nogurusi. - Pienācis laiks to izbeigt.

Iekams D�eks paguva sievieti apturēt, viņa piecēlās, it kā padodoties pacēla abas rokas un izgāja spraugā starp peris- kopiem.

-��� Mani sauc Katja Svetlanova, - viņa skaļi runāja krieviski, vārdiem atbalsojoties telpā.

Uzreiz kļuva dzirdama kņada un apslāpēta saruna. Beidzot atbildēja kāda vīrie�a balss dialektā, ko nesaprata ne D�eks, ne Bens. Katja nolaida rokas un uzsāka dzīvu dialogu, kas ilga vairākas minūtes. Likās, ka sieviete pilnībā kontrolē situāciju; viņas balsī skanēja pārliecība un pa�paļāvība, turpretim vīrie�tis �ķita nedro�s un godbijīgs. Pēc pēdējā īsā teikuma Katja iebāza pistoli jostā un atgriezās pie savējiem.

-��� Viņ� ir kazahs, - Katja paskaidroja. - Es viņam pateicu, ka esam mīnēju�i ejas starp �ejieni un torpēdu telpu. Teicu, ka runāsim tikai aci pret aci ar viņu vadoni. Tā nenotiks, ta�u tas mums dos laiku, kamēr viņi apsvērs nākamo gājienu.

D�eks apbrīnā paskatījās uz Katju. �ī sieviete jau divas rei�zes bija izrādījusies noderīga, novēr�ot nelaimi, - pirmoreiz, nepieļaujot "Plēsoņas" uzbrukumu Egejas jūrā, un tagad, sarī�kojot pārrunas ar �āvējiem. Likās - kamēr vien viņa būs klāt, ienaidnieki turēsies pa gabalu un nogaidīs izdevīgu brīdi.

-���� �ie cilvēki, - D�eks minēja. - Domāju, ka tie ir mūsu draugi no "Plēsoņas".

-��� Tev taisnība, - Katja klusi atbildējā. - Un viņi ir ārkārtīgi ne�ēlīgi.

-���� Ko tagad iesāksim? - Bens jautāja.

Zemūdenē no tālienes atskanēja dobji klaudzieni.

-���� Lūk, arī atbilde, - D�eks teica. Tas bija iepriek� noru�nātais signāls no Kostasa, ka korpusa pārgrie�anas operācija pabeigta. D�eks piecēlās kājās un veda abus pārējos ārā no vadības telpas, apmetot loku ap asins tērcīti, kas joprojām sūcās no līķa pie paaugstinājuma. Kad viņi atkāpās pa gaiteni, D�eks vēl pēdējo reizi atskatījās uz telpā valdo�o grautiņu, lai pārliecinātos, ka neviens neseko.

Bens palika tupam ēnā pie ielādē�anas �ahtas aug�gala. Viņ� ar zīmēm bija darījis zināmu savu nolūku un ar mājienu norādīja, lai D�eks un Katja turpina ceļu. Ar nepilnu pusotru aptveri viņa izredzes nebija nekādas izcilās, ta�u D�eks zināja, ka tad, ja nonāks līdz kaujai, katra lode atradīs savu mērķi.

D�ekam un Katjai vajadzēja tikai da�as minūtes, lai pa ceļu, kas nu jau bija pazīstams, dotos lejup caur lūku un ap stūri uz torpēdu telpu. Sasniegu�i atveri re�ģī, abi bez vārdiem uz�lika plecos tur atstāto dzīvības uzturē�anas uzkabi, pārbaudot viens otra lences un ieslēdzot regulatoru konsoles.

Viņi zināja, kas jādara. Nebija nekādas jēgas uzkavēties pie Bena un Endija - aplenkumam varēja būt tikai viens iznākums. Viņu aizsardzība balstījās uz Katjas draudiem, un, tiklīdz tie izrādītos bezspēcīgi, viņu skaitam vairs nebūtu nozīmes. �ī bija vienīgā iespēja, vienīgā cerība sasniegt palīdzību, kamēr aug�ā plosās vētra.

Uz spēles bija likts neiedomājami daudz.

Nolai�oties noteku līmenī, viņi redzēja, ka Kostass jau ir aizvēris sejsegu un noblīvējis ķiveri. Abi pārējie tūlīt sekoja viņa piemēram, ta�u pirms tam Katja pasniedza savu pistoli Endijam pie konsoles.

-���� Iespējams, ka tev tā būs vajadzīga vairāk nekā man, - viņa teica.

Endijs pateicīgi pamāja un apjoza ieroci, bet pēc tam atkal pievērsās ekrānam. Kamēr D�eks ātri izstāstīja par sadursmi vadības telpā, Kostass pabeidza ievilkt atpakaļ teleskopisko roku. Lāzers korpusa apvalkā bija izgriezis ideālu apli pusotra metra diametrā.

-��� Tas veras uz mūsu ieliktās eņģes, - Endijs paziņoja. - Ta�gad man atliek tikai samazināt gaisa spiedienu kamerā, un tas atlēks uz āru.

Visi satraukti lūkojās uz korpusu, apzinoties draudo�ās briesmas, tomēr pilni nevaldāmās dziņas ieraudzīt zudu�o pasauli, kas pārspētu viņu vispārdro�ākajās fantāzijās redzē�tās ainas.

-���� Nu labi, - Kostass teica. - Darām to!

Kostass izlīda cauri atverei, cenzdamies izvairīties no asās kā nazis malas, kur lāzers bija iegriezies korpusā. Viņ� pa�sniedzās, lai pārbaudītu magnetizētās membrānas stiprumu, tad apgriezās, lai palīdzētu Katjai un D�ekam. Kad visi bija tiku�i laukā, Kostass aizvēra lūku, baidoties, ka kāds plīsums membrānā varētu izraisīt zemūdenes applū�anu. Vienādais savienojums vietā, kur aizvērās lūka, bija pierādījums lāzera mikroķirurģiskajai precizitātei.

Lai gan membrāna bija caurspīdīga, �ajā dziļumā dabiskās gaismas tikpat kā nebija. Turklāt tās ceļu aiz�ķērsoja klints pārkare, kas pletās līdz pat zemūdenei un no�ķīra viņus no pārējās jūras.

Kad viņi ieslēdza galvas lukturus, gaisma visapkārt atsta�rojās no membrānas kristāliskā re�ģa, radot mirdzo�i baltu spīdumu. Priek�ā eso�ā klints siena �ķita savādi sve�a, jo ho�logrammas viendabīgais zaļums nedeva nekādu priek�statu par tās zaigojo�o virsmu. �ķita, ka viņi skatās uz senlaicīgu sēpijas fotogrāfiju, kuras izplūdusī apmale ierāmē kādas sen zudu�as grotas ietonēto attēlu.

Visi lēni devās uz priek�u, izsliedamies, kad tunelis papla��inājās. Membrāna bija cieta kā akmens un, par spīti ūdens- strūkliņai, kas plūda no platformas, priek�ā turējās dro�i.

Nogāju�i aptuveni astoņus metrus, viņi sasniedza vietu, kur membrāna bija magnētiski savienota ar klints sienu. Kostass devās pārējiem pa priek�u uz kāpnēm un pieliecās, lai izpētītu to virsmu.

-���� Gandrīz nemaz nav jūras nosēdumu, pat aļģu ne. Nekad neesmu redzējis tik nedzīvu jūru kā �ī. Ja mēs noņemtu ķi�veres, �ī vieta no ūdenī iz�ķīdu�ā ūdeņra�a sulfīda smirdētu pēc puvu�ām olām.

Kostass pagrozīja skaļuma regulatoru uz savas sakaru kon�soles un palūkojās atpakaļ, lai redzētu, vai pārējie viņu dzird. D�eks piekrīto�i noņurdēja, ta�u viņu bija aizrāvis skats priek�ā. Viņi ar Katju stāvēja blakus tikai da�us metrus no tumsas platformas aizmugurē.

Kad Kostass abiem pievienojās, viņa lukturis palīdzēja ainavu saskatīt skaidrāk. Tie�i priek�ā atradās klintī iekalta taisnstūra formas ni�a - aptuveni divreiz tik augsta kā viņi un trīs reizes platāka. Tā par metriem trim bija iedziļināta klintī un pēc tam noslīpēta līdz nevainojamam gludumam. Uz aizmugures sienas vīdēja simbols, kas bija piesaistījis viņu uzmanību hologrammā, - milzīgu dubultu durvju kontūra.

Katja pirmā satraukumā aiz�ņaugtā balsī skaļi izteica acīm�redzamo:

-��� Tas ir zelts\

Kad lukturu stari savirzījās vienā punktā, mirdzums visus ap�ilbināja. Katja piesardzīgi pavērsa savu lukturi uz apak�ējo malu zem tā.

-���� �ķiet, apzeltītas, - Kostass lieti�ķi noteica. - Izkaltas un nopulētas, bet pēc tam piestiprinātas pie akmens plātnēm apak�ā. Tajā laika periodā Kaukāzā izskaloja daudz upju zelta, ta�u ar to diez vai pietiktu, lai izgatavotu durvis no tīra zelta. Un tas arī būtu pārāk mīksts materiāls.

Pa spraugu durvju malā no telpas aiz tām tievā strūkliņā smidzinājās ūdens. Galvas lukturu gaismā kā kaleidoskopā atmirdzēja neskaitāmas mazas varavīksnes, vairojot jau tā spo�o zelta spīdumu.

-���� Tās atduras pret aplodu - padziļinājumu klintī ap visu durvju apmali. - Kostass skatījās uz apak�ējo labo stūri. - Tie�i tāpēc durvis nav atsprāgu�as uz mūsu pusi. Kā jau paredzē�jām, tās veras uz iek�u.

Kostass piecēlās stāvus un pagriezās pret D�eku. - Mums jāapplūdina �ī kamera, lai izlīdzinātu ūdens spiedienu abās durvju pusēs. Vai esam gatavi?

Abi pārējie pamāja un iestatīja savas regulatoru konso�les, nomainot elpo�anas gāzu sastāvu no saspiesta gaisa uz triju gāzu maisījumu, kāds nepiecie�ams izdzīvo�anai simt metru dziļumā zem jūras līmeņa. Katja sajuta vieglu reiboni, ieelpojot līdz �im nepazīstamo gāzu sajaukumu, un nedaudz sagrīļojās. Kostass pastiepa roku, lai viņu pieturētu.

-���� Tu pie tā pieradīsi, - viņ� teica. - Tas apskaidros tavu prātu, lai tu spētu iztulkot visus uzrakstus, ko mēs tur atra�dīsim.

Pirms apstiprino�as zīmes do�anas Kostasam Katja un D�eks pārbaudīja viens otra cilindru spiedienu. Kostass gar mem�brānu aizgāja līdz zemūdenei. Ieslēdzis pats savu regulatoru, viņ� ar savu daudzfunkciju instrumentu uzbungoja pa kor�pusu virkni sitienu. Pēc da�ām sekundēm spēcīga ūdens- strūkla iz�ļācās pa caurumu lūkas vidū, triecoties klintī ar ūdens lielgabala spēku. Endijs bija ieslēdzis augstspiediena sūkni apgrieztās darbības re�īmā, un tas tagad sūknēja ūdeni no notekām, izmantojot filtru, lai attīrītu ūdeni no indīgām vielām un cietām daļiņām.

Visi piespiedās pie sienas, lai izvairītos no ūdensstrūklas, kas gāzās viņiem garām. Kad tā atsprāga no klints sienas un sāka viņus applūdināt, D�eks sāpēs noelsās.

-���� Kas ir? - Katja noprasīja. - Vai ar tevi viss kārtībā?

-���� Nekas.

Pēc D�eka stājas varēja noprast tie�i pretējo - viņa stāvs bija saliecies, mēģinot balstīties pret klinti. Vīrietis lēni izslē�jās tikai tad, kad ūdens jau skalojās ap viņu kājām; sakaru sis�tēmā bija skaidri sadzirdami viņa saraustītie elpas vilcieni.

- Tas notika mūsu mazās izklaides laikā. - D�eka balss to�nis nenodeva viņa sāpes. - Kad mēs skrējām iek�ā telpā, man trāpīja labajā sānā. Es neko neteicu, jo tur neko nevarēja labot. Lode izgāja cauri kevlaram, tāpēc ka manā tērpā ir caurums. Ūdens ir auksts. Gan jau pāries.

īstenībā viss bija daudz nopietnāk. Kaut gan tā bija tikai neliela ātruma Uzi lode, tā bija ielauzusi ribu un atstājusi brūci miesā. D�eks jau bija zaudējis daudz asiņu un apzinājās, ka situācija ir diezgan nepatīkama. Ūdens plūsma bija apturē�jusi asiņo�anu un remdējusi sāpes, ta�u plīsums aizsargtērpā izrādījās lielāks, nekā viņ� bija domājis. �ajos apstākļos viņa ādas temperatūra drīz vien varēja pazemināties līdz bīstamam līmenim.

D�eks centās kontrolēt savu elpu, tomēr sajuta pēk�ņu rei�boni, ko izraisīja skābekļa trūkums. Pēc tik liela asiņu zuduma viņa ķermeņa pastiprinātā prasība pēc "uztura" netika apmie�rināta. D�eks sāka elpot strauji, tādējādi patērēdams pārāk daudz ogļskābās gāzes no asinīm.

Ta�u ne atkal!

Kad ūdens līmenis cēlās un aptvēra D�eku, viņ� tomēr spēja piecelties. Telpai virs ūdens līmeņa sarūkot arvien mazākai, viņ� vēlējās, kaut būtu vairāk brīvas vietas; sāka uzmākties klaustrofobija.

D�eku pārmāca izmisīga vēlme pārliecināt sevi, ka �ī ir fizioloģiska, dabiska reakcija, nevis akla panika, ķermenim vienkār�i cen�oties pielāgoties.

Atslābinies. Vienkār�i ļaujies tam.

D�eka elpa kļuva saraustīta, kad viņ� nokrita ceļos; rokas nekustīgi karājās gar sāniem, un galva noslīga, bet regulatoru noslāpēja kūsājo�ais ūdens katls visapkārt. Viņ� tik tikko sazī�mēja Katjas un Kostasa siluetus sev priek�ā. �ķita, ka tie viņu neredz; abi vēroja ceļamies ūdens līmeni, bet viņu ķermeņus ietina ūdens putas.

D�eks aizvēra acis.

Pēk�ņi viņu atgrūda ūdens banga, aptverot ķermeni, it kā viņ� atrastos strūklvannas virpulī. �ķita, ka tā apņem visu augumu, bet spiediens no priek�as kā smaga masa spieda uz viņu, pienaglojot membrānai.

D�eks pārbīli atvēra acis.

Viņ� redzēja vienīgi cie�i klāt piespiedu�os rēgainu tēlu, kas glu�i kā vājprātīga lelle ar tuk�iem acu dobumiem un ņirdzīgu smīnu ar savām spokainajām rokām cen�as apkampt viņu nāvējo�ā tvērienā. Ar katru nākamo bangu ūdens arvien vairāk pārklājās ar baltiem un pelēkiem plankumiem, kas lī�dzīgi sniegam bira no spoka ķermeņa.

D�eks nespēja pretoties; viņ� jutās kā nokļuvis paralizējo�ā murgā bez jebkādām cerībām uz glābiņu. Tas viņu neatlaidīgi pārņēma savā varā.

D�eks vairs neelpoja; lūpas bija sastingu�as neizkliegtā saucienā.

Tā ir halucinācija.

D�eka veselais saprāts teica, ka viņam ir apziņas traucē�jumi. Vīrs, kuru viņi nogalināja ap�audē. Pakārtais līķis sonora telpā. Tie bija zemūdenes spoki, parādības, kas bija paliku�as, lai viņus vajātu.

Vīrietis cie�i aizvēra acis, ar visiem spēkiem pretodamies ieslīg�anai tumsā.

Pēk�ņi viņ� it kā atkal atradās liktenīgajā vietā - raktuvju �ahtā pirms pieciem mēne�iem. D�eks atkal sajuta grūdienu, kad gāze triecās aug�up pa �ahtu, svie�ot viņu pret siju, pār�traucot gaisa ieplū�anu un izdzē�ot visu gaismu. Smacējo�o slāp�anas sajūtu piķa melnajā tumsā, līdz Kostass viņu atrada un ar elpo�anu no mutes mutē atgrieza dzīvē. Izbailes, kad otrais gāzes trieciens izsvieda viņu no drauga tvēriena un izlidināja virspusē. Rekompresijas kamerā pavadītais laiks - absolūta spēku izsīkuma pilnas stundas, kas atkal lika izjust paniku. Tās bija sajūtas, no kurām baidās visi nirēji, - tādas, kas sagrauj visu gadu gaitā rūpīgi veidoto pa�pārliecību un noved pasaulē, kurā visa kontrole, visi parametri sāpīgi jā�veido no jauna, no pa�a sākuma.

Un nu tas notika atkal.

-���� D�ek! Paskaties uz mani! Viss ir kārtībā! Viss beidzies.

Kostass, sagrābis D�eka plecus, lūkojās viņa pla�i atvērtajās

acīs. Kad ūdensstrūklas troksnis mitējās un D�eks atkal sāka just savu elpu, viņ� drud�aini noelsās un sāka atslābināties.

Tas bija Kostass. Viņ� joprojām atradās kamerā.

-��� Tas noteikti bija viens no līķiem, ko Kuzņecovs izsvieda pa torpēdu lūku. Tas bija iesprūdis klints ni�ā, un tagad to izskaloja ūdensstrūkla. Nav nekāds patīkamais skats. - Draugs norādīja uz balti plankumoto līķi, kas tagad ūdenī peldēja zemūdenes virzienā; ķermenis bija jūtami bojāts vietā, kur Kostass bija pagrūdis to sāņus, sagraujot taukaudus, kas jo�projām vēl turējās pie skeleta.

D�eks neizjūta pretīgumu, bet gan milzīgu atvieglojumu - izdzīvo�anas prieku, kādu sajūt cilvēks, kur� vaigā skatījis nāvi un spējis to uzvarēt. Adrenalīna vilnis dos spēku iet cauri visam, kas viņus sagaida priek�ā.

Ūdens spēks bija piespiedis Katju pie membrānas, un vi�ņai bija gājis secen D�eka izmisums. D�eks paskatījās uz sie�vieti un piesmaku�ā balsī ierunājās iek�ējo sakaru sistēmā, joprojām mazliet elsodams:

-��� Tā es reaģēju uz �oku, tas arī viss.

Katja nemū�am neuzzinās par dēmoniem, kas vajā D�eku, par to spēku, kas bija viņu aicinājis pie sevis un gandrīz aiz�vedis sev līdzi.

Nāvējo�ais virpulis beidzās, un, kad viss norima, ūdens kļuva dzidri skaidrs. Kostass nenovērsa skatienu no D�eka, līdz bija noprotams, ka viņ� ir pilnībā atguvies. Pēc brī�a Kos�tass pasniedzās un atraisīja saites, kas turēja drauga rokas pie kājām, pārvelkot silikona loksnes pār pēdām un noliekot tās vietā.

D�eks uz sāna apgriezās otrādi un vēroja, kā burbulī�i no izelpas caurules savienojas caurspīdīgās pilēs, kas, atmirdzot cits citā, saplūst pie membrānas griestiem. Viņ� juta, kā cilindru uzkabe ber�as pret zemi, un ātri iepūta aizsargtērpā gaisu, lai panāktu neitrālu peldspēju.

Kostass no zemūdenes apvalka aizpeldēja līdz klints sienai. Brīdi, kad viņ� to sasniedza, pārējo austiņās atskanēja nesa�protams troksnis augstā tonī. D�eks juta, ka trīc pie visām miesām, da�u pēdējo minū�u izbailēm pārvēr�oties neprātīgā priekā.

-���� Paklau, Mikimausi, - viņ� teica. - Domāju, ka tev vaja�dzētu ieslēgt balss modulatoru.

Lielā spiediena un hēlija ietekmē balss bija komiski iz�kropļota, un SJU bija izstrādājusi kompensējo�u iekārtu, lai izvairītos no �ādas reakcijas, ar kuru D�eks tik tikko spēja tikt galā.

-��� Atvainojos, pamēģinā�u vēlreiz. - Kostass pagrieza kādu pogu sava sejsega malā. Viņ� sameklēja pa�u piemērotāko frekvenci, tad pārslēdzās automātiskajā re�īmā, iepriek� no�dro�inot, lai modulators, mainoties dziļumam, reaģētu uz spie�diena izmaiņām un gāzu sastāvu.

-��� Endijs ir atlaidis magnetizāciju, lai membrāna kļūtu maz�liet elastīga, ļaujot apkārtējā jūras ūdens spiedienam iekļūt �ajā telpā un izlīdzināties ar ūdens spiedienu aiz durvīm. Gan�drīz 100 metru dziļumā tie ir aptuveni 9,8 bāri. �ajā dziļumā triju gāzu maisījumā mums pietiks kādai pusstundai.

Samazināju�i galvas lukturu spīdē�anas jaudu uz pusi, lai izvairītos no atspīduma, viņi jau konkrētāk sazīmēja ieejas durvju kontūras. Uz katra paneļa di�ojās jau hologrammā saskatītais zeltā izlietais un reljefi izceltais vēr�a galvas sim�bols.

Kostass no jostas izvilka vēl kādu riku.

-��� To es nospēru SJU ģeofizikas laboratorijā, - viņ� paskaid�roja. - Gultnes izpētes radars, kas ģenerē platjoslas elektro�magnētiskos viļņus, lai atklātu formas zem jūras gultnes. Mēs tos saucam par akustiskajiem lukturiem. �ie radari sniedzas tikai piecu metru dziļumā, ta�u ar to vajadzētu būt pietiekami, lai mēs varētu noteikt, vai otrā pusē ir cieti �ķēr�ļi.

Kostass izvilka raidītāja antenu un sāka peldēt �urpu turpu gar ieejas pamatu, beidzot apstādamies pie spraugas starp durvīm.

-���� Viss tīrs, - viņ� paziņoja. - Pusmetra attālumā nekādu �ķēr�ļu - tas laikam ir durvju biezums. Es uzmanīgi apskatīju apak�ējo aplodu, un tur nav nekā, kas varētu sagādāt mums nepatik�anas.

-��� Metāla korozija? - Katja painteresējās.

-���� Zelts jūras ūdenī jūtami nekorodē.

Kostass ielika mēraparātu atpakaļ jostā un ar pirkstiem pa�taustīja siju zem durvīm. Viņ� vairākas reizes pavilka ķermeni uz priek�u un atpakaļ, tad likās mierā.

-���� Pagaidi tik, - viņ� noteica.

Pēk�ņā enerģijas uzplūdā viņ� kā raķete �āvās uz priek�u, ar visu spēku triecot ķermeni pret durvīm. Ta Kostass turpināja kādu brīdi, līdz noguris noslīga zemē. Durvis �ķita kā ciets akmens, to divu metru augstās kontūras bija vien skrāpējums klints sienā.

-���� Nekā nepadarīsi, - viņ� klusi noteica.

-��� Pagaidi. Paskaties uz �o!

D�eks karājās ūdenī kādu metru augstāk, un viņu aptvēra burbulī�u mākonis no Kostasa izelpas. Viņa uzmanību bija piesaistījis kāds interesants veidojums, kuru izkropļoja sakul�tais ūdens; �ī anomālija bija pārāk maza, lai to spētu fiksēt hologrāfa lāzers.

Tas atgādināja sekla �ķīvja lieluma iespiedumu starp diviem vēr�a ragu pāriem. Sprauga starp durvīm bija noslēpta zem tā, un veidojums izskatījās kā zīmogs, kas iespiests metālā pēc tam, kad durvis aizvērtas pēdējo reizi.

Katja piegāja blakus D�ekam un pasniedzās, lai aptaustītu dīvaino veidojumu.

-��� Tas �ķiet kā kristāls, - viņa secināja. - Tam ir sare�ģīta forma, daudz taisnu leņķu un plakņu.

Kristāls bija tik nevainojami tīrs, ka to gandrīz nevarēja redzēt. Katjas rokas kustības, aptaustot tā formu, atgādināja mīma priek�nesumu. Tikai tad, kad viņi samazināja savu

lukturu gaismas intensitāti, parādījās forma, no kuras atsta�rojās gaisma, atklājot līnijas un leņķus.

Kad D�eks pakustējās, līnijas pēk�ņi iezaigojās pazīstamās aprisēs.

-��� Mans Dievs, - viņ� noelsās. - Atlantīdas simbols!

Bridi viņi pārsteigti skatījās uz to; pēdējo stundu pārbau�dījumi uzreiz pazuda nebūtībā, it kā tos līdzīgi sūklim būtu uzsūcis atklājuma radītais milzīgais satraukums.

-������ Kad braucām ar akvapodiem, mēs redzējām �o simbolu iegravētu aplī pie piramīdām, - D�eks teica. - Ir tikai likum�sakarīgi, ka tas parādās arī �eit.

-����� Jā, - Katja piekrita. - Kā talismans, kas vēsta par �īs vie�tas svētumu.

Kostass piespieda sejsegu kristālam. - �is gravējums ir ne�iedomājams, - viņ� murmināja. - Vairums silīcija savienojumu tik ilgi neizturētu jūras ūdenī ar tādu augstu sēra saturu, reakcijā neveidojoties apsūbējumam.

D�eka domas, uzlūkojot durvis, joņoja aulēk�iem. Pēk�ņi viņ� nokāsējās un izvilka iegarenu sainīti, ko bija iestūķējis jostā blakus beretai.

-��� Man te ir līdzi mans pa�a talismans.

Viņ� izsaiņoja mīnojie�u vraka zelta diska kopiju. Kad viņ� to pagrieza, atsedzot simbolu, viņa luktura gaismas stars at�spīdēja no virsmas.

-��� Lūk, jums Atlantīdas atslēga! - viņ� triumfējo�i paziņoja.

Kostass sajūsmā iekliedzās. - Nu protams! - Viņ� paņēma

disku no D�eka un pacēla to gaisā. - Liektā forma precīzi atbilst ieliekumam durvīs. Simbols uz diska ir apgriezts un iespiests metālā, bet kristāls ir tā spoguļattēls cilnī. Diskam tur jāiederas kā atslēgai slēdzenē.

-��� Man likās, ka tas varētu noderēt, - D�eks noteica.

-������ Durvis nepadodas ne par collu, - Kostass bilda. - �ī var izrādīties mūsu vienīgā iespēja.

D�eks ar pāris vēzieniem paīrās uz aug�u, līdz atradās tie�i pretī simbolam durvis. Katja, ne mirkli nevilcinoties, piepel�dēja viņam kreisajā pusē.

-��� Ir tikai viena iespēja, kā to noskaidrot, - viņ� teica.

Kad D�eks pielāgoja disku durvīm, �ķita, ka kristāls viņu pievelk tā, it kā pirmatnējs spēks vilktu kopā divas viena ve�seluma puses, kuras pārāk ilgi turētas �ķirti. Un, protams, disks derēja kristālam un gludi ieslīdēja tajā, līdz bija vienā līmenī ar durvīm.

- Lieliski, - viņ� klusi noteica.

D�eks uzlika plaukstu uz diska un spēcīgi vēzēja pleznas, lai uzspiestu uz durvīm. Pēk�ņi disks iegrima durvīs un strauji pagriezās pulksteņa rādītāju kustības virzienā; kustība izrai�sīja ūdens virpuli kā aiz kuģa dzenskrūves. Kad disks beidza griezties, atskanēja zema, �ņirksto�a skaņa, disks atbrīvojās, un durvis pavērās.

D�eks sajuta tikai nelielu pretestību, atstumjot durvis līdz galam. Skatienu uzreiz apmigloja mirgojo�s ūdens mutulis, kad ledusaukstais ūdens no iek�ienes sajaucās ar apkārtējo jūras ūdeni. D�eks aizturēja elpu, lai apvaldītu sāpju lēkmi; tā bija dun�a dūrienam līdzīga sajūta vietā, kur plīsums aizsargtērpā atsedza viņa krū�kurvi ledainajam ūdenim. Abi pārējie redzēja D�eka mokas, ta�u zināja, ka viņ� atraidīs to līdzjūtību.

Kostass bija pārpeldējis pār slieksni un pētīja durvju malā iemontēto mehānismu.

-��� Fantastiski, - viņ� pie sevis purpināja. - Durvis balsta gra�nīta bluķis kā �ķērssija, kas veidota no divām kopā salaistām daļām. Aug�ējā virsmā iegrebtas rievas un izciļņi kā sazobe. Kristāls ievietots akmens cilindrā ar sadero�ām rievām.

Kad D�eks iespieda disku, sazobe atdalījās.

Kostass izvilka disku no kristāla un pasniedza draugam, lai tas to noglabātu.

-���� Kā tas varēja griezties pats no sevis? - Katja jautāja.

-��� Sijas gali ir līdzsvaroti, dro�i vien ar iek�ējiem dobumiem blakus aplodām. Kad sazobe iedarbojās, svars atvilka abas daļas vienu no otras, pagrie�ot cilindru.

-��� Vērotājam no malas �ī automātika liktos brīnumaina, kā dievu darbs, - D�eks atzina.

-���� Iespaidīgs in�enieru veikums.

-���� Vienkār�s lieto�anā, ekonomisks projekts, ilgsto�i notu�rīgi materiāli. - Kostass caur sejsegu pasmīnēja. - Tas būtu izcīnījis pirmo vietu studentu jaunrades konkursā MTI, kad es vēl tur studēju.

Visi ieslēdza lukturus uz pilnu jaudu. Ūdens virs viņiem bija kristāldzidrs, gadu tūksto�u gaitā attīrījies no indīgajām vielām, jo tās pirmās izsūcās caur spraugām durvīs.

Stariem klejojot no vienas puses uz otru, gaisma atspīdēja no klints sienām. Viņi atradās taisnstūra formas telpā, kas bija apmēram zemūdenes torpēdu kameras lielumā. Tie�i viņu priek�ā vīdēja klintī izcirsts masīvs pjedestāls.

-��� Tas ir altāris! - D�eks iesaucās. - Uz kāpnēm ārpusē var redzēt kanālus, pa kuriem notecēt asinīm.

-���� Cilvēku upuri? - Kostass minēja.

-��� Tiem ir sena vēsture Tuvo Austrumu semītu tautu vidū, - Katja paskaidroja. - Atceries Ābrahāmu un īzāku no Vecās Derības!

-���� Ta�u nekad ne masveida, - D�eks iebilda. - Stāsts par Ābrahāmu un īzāku ir tik apbrīnojami precīzs tāpēc, ka tas atspoguļo izņēmumu. Arī mīnojie�i upurēja cilvēkus, ta�u vie�nīgais pierādījums tam ir virsotnes svētnīca pie Knosās, kur zemestrīce sagrāva templi rituāla vidū un saglabāja skeletu.

Dro�i vien to veica vienīgi saistībā ar tādām katastrofām kā Teras izvirdums.

Visi trīs peldēja uz pjedestālu telpas vidū, un viņu lukturu stari savirzījās kopā ziedojumu platformas malā. Kad kļuva redzama tās virsma, skatienam pavērās aina, kas bija gandrīz pārāk fantastiska, lai to aptvertu, - rēgs, kas izzuda kā pasaku d�ins, tiklīdz viņi tam tuvojās.

-��� Vai jūs redzējāt to pa�u, ko es? - Katja noelsās.

-��� Neiedomājami, - Kostass noburk�ķēja. - Kauli acīmredzot iz�ķīdu�i jau pirms tūksto�iem gadu, ta�u nekustīgajā ūdenī kalcija sāļi paliku�i turpat, kur tie nokrita. Pie vismazākās ūdens sakustē�anās tie izgaisa kā dūmi.

Uz sekundes daļu viņi bija redzēju�i gulo�u vērsi, no kura milzīgā stāva bija paliku�i tikai baltu svītru nospiedumi kā izbalēju�ā fotonegatīvā. Galda stūros varēja iz�ķirt caurumus, kur vēr�a locekļi bija piesieti pirms ziedo�anas; virve jau sen bija izzudusi, jūras ūdens līmenim ceļoties un iekļaujot kar�kasu savos ledainajos apskāvienos.

D�eks pacēla dunci, kas gulēja galda vienā malā. Akmens spalā bija iegravēts �au�alīgs briesmonis - pa pusei vērsis, pa pusei ērglis.

-��� Lūk, ari atbilde, - viņ� klusi noteica. - Laukums ar milzīgo statuju piekrastē bija pasaulē pirmā vēr�u cīņu arēna. Nāvei nolemtos dzīvniekus veda pa procesiju ceļu starp piramīdām un tad pa kāpnēm aug�up uz �o plātni. Uz visu pilsētu līdze�numā kalna pakājē noteikti pavērās grandiozs skats; upurē��anas laiks varbūt tika izvēlēts tad, kad pirmais saules stars starp vulkāna dvīņu smailēm apmirdzēja vēr�a sfinksas ragus laukumā tālu lejā. To godbijīgi noskatīties dro�i vien sanāca visa pilsēta.

D�eks pieklusa un svētsvinīgi caur sejsegu uzlūkoja abus pārējos. - Mēs tikko bijām liecinieki pēdējam ziedojumam, priesteru pēdējiem izmisīgajiem centieniem apturēt kāpjo�os jūras ūdeņus, pirms �īs telpas durvis tika aizslēgtas uz visiem laikiem.

Visi trīs pārpeldēja pār altāri un virzījās uz vaļēju melnu caurumu telpas aizmugurē. Viņiem pārvietojoties uz priek�u, atmirdzums pieņēmās spēkā; lukturu gaisma atspīdēja no sie�nām, it kā tās būtu viļņojo�i kristāla un zelta paklāji.

-��� Atlantīda ar zelta sienām, - D�eks klusi noteica.

Tie�i pirms portāla Kostass nogriezās pa labi, un, kad viņ� piepeldēja cie�i klāt sienai, viņa luktura stars samazinājās līdz nelielam aplītim.

-���� Tas ir dzelzs pirīts, tā sauktais muļķu zelts, - Kostasa balss bijībā pieklusa līdz �ukstam. - Kristāli ir tik lieli un atrodas tik cie�i kopā, ka izskatās pēc zelta plāksnes, iekams tiem nepieiet pavisam klāt.

-��� Sala ta�u sastāv no vulkāniskajiem ie�iem, - Katja iebilda.

-��� Pārsvarā no bazalta, - Kostass piekrita. - Izkususi magma, kas atdzisa pārāk strauji, lai paspētu izveidoties minerālu kris�tāli. Bazaltam starp klinti un seno krasta līniju bija zems silī�cija saturs, tāpēc tas sacietēja lēni, izplūstot pār kaļķakmens pamatni. Pēc tam tas veidojās no skābas un ar silīciju bagātas lavas, kas sacietēja, tiklīdz pieskārās virsmai. Akvapodos mēs redzējām obsidiāna sakusumus. Tas ir melnais vulkāniskais stikls, kas veidojas, kad lavas straume tiek strauji atdzesēta.

-���� Obsidiāna asmeņi bija pazīstami kā visasākie, pirms vi�duslaikos izgudroja tēraudu ar augstu oglekļa saturu, - D�eks stāstīja. - Tas duncis bija no obsidiāna.

Kostass tuvojās gar aizmugures sienu. - Neiedomājami, - viņ� apbrīnas pilns teica. - Obsidiāns darbarīkiem, tufs celt�niecībai, vulkāniskie putekļi javai, sāls pārtikas konservē�anai. Nemaz nerunājot par auglīgāko zemi visapkārt un zivju pilno jūru. �iem ļaudīm bija viss.

-���� Un kā ar durvju granītu? - Katja apvaicājās.

-��� Arī vulkānisks, - Kostass atbildēja. - Ta�u tas nav radies vulkāna izvirdumā. Tas ir intruzīvs iezis, kas veidojas dziļi zemes garozā, magmai lēni atdziestot, formējot kristāla struk�tūras, pārsvarā lauk�patu un kvarcu. To pēc grieķu pazemes dieva vārda sauc par plūtonisku iezi. Tas tika izstumts virspusē plātnes tektonisko kustibu dēļ.

-���� Tas izskaidro vēl viena materiāla krājumus, - sarunā iejaucās D�eks. - Spiediens ari pārveidoja jūras gultnes kaļķ�akmeni marmorā, radot smalkgraudainu akmeni skulptūrām ārpusē. Tā atradnēm vajadzētu būt zemāk �ajās nogāzēs un kalna korē rietumos.

-��� Mēs atrodamies tāda vulkāna iek�ienē, kas veidots no sa�liktiem materiāliem, - Kostass turpināja. - Izded�u konusa un vulkāna plātnes kombinācija, starpslāņos lava ar piroklastis- kiem pelniem un akmeņiem. Atcerieties Svētās Helēnas kalnu, Vezuvu, Tēru! Magma nevis krājas kā aiz korķa un izverd ar sprādzienu, bet ceļas aug�up pa spraugām plūtoniskajos ie�os un sacietē kā bazalta plātne - tas notiek ik reizi, pieaugot spiedienam. Domāju, ka �īs klints dzīlēs atrodas katls, pilns ar verdo�ām gāzēm un lavu, kas ar spiedienu izplūst caur plaisām, atstājot aiz sevis �ūnām līdzīgu alu un eju labirintu. Dziļi �ajā vulkānā burtiski plūst uguns upes.

-��� Un kā ar muļķu zeltu? - Katja nerimās.

-���� Kopā ar granītu aug�up pacēlās neparasti blīvs dzelzs kamols. Tam lēni atdziestot dziļi zemes garozā, veidojās lieli kristāli. Tie ir brīnumaini, unikāls atklājums.

Visi pagriezās atpakaļ, lai pēdējo reizi uzmestu skatienu pa�saulei, kuru viņi tagad atstāja. Lukturu gaismā ūdens likās pār�plūdināts ar krāsām, gaismai atstarojoties no zelta mirgas.

-��� �ī telpa ir īsts ģeologa sapnis, - Kostass satriekts murmi�nāja. - To noslīpējot, pavērtos aina, kas apburtu katru skatī�tāju. Priesteriem tā noteikti likās dievu sūtīta. Bijību iedveso�s papildinājums pa�a vulkāna pirotehnikai.

Aiz altāra silueta tuneļa galā varēja samanīt zemūdenes korpusu. Tas viņiem atgādināja par ļauno ienaidnieku, kas bija aiz�ķērsojis viņu ceļu uz ārpasauli aug�ā, par to, ka Bena un Endija vienīgā cerība izglābties atradās piķa melnajā tumsā viņu priek�ā.

Pirms tuvo�anās biedējo�ajai portāla tumsai Kostass aizīrās atpakaļ uz telpas vidu. Viņ� kaut ko izņēma no jostas un pirms atgrie�anās appeldēja apkārt altārim, no spoles uzkabē tīdams oran�u lenti.

-��� Par to es iedomājos, kad tu stāstīji mums leģendas, kas saistītas ar konfliktu starp mikēnie�iem un mīnojie�iem bron�zas laikmetā, - viņ� paskaidroja. - Kad "Iesejs ieradās Knosā, lai nogalinātu Mīnotauru, Ariadne iedeva viņam diega kamolu, lai viņ� atrastu ceļu labirintā. Zem �īs klints mums nav pie�ejama GPS, un mēs varam orientēties, rēķinoties tikai ar kom�pasu un dziļuma mērītāju. Ariadnes pavediens var izrādīties mūsu vienīgā dro�ības trose.

D�eks pirmais devās laukā no svētnīcas cauri portālam, pie�vērsis gaismas staru tunelim sev priek�ā. Pēc metriem desmit eja sa�aurinājās un strauji nogriezās pa labi. D�eks apstājās, lai abi pārējie piepeldētu klāt viņam katrs savā pusē - tunelis bija tie�i tik plats, lai visi varētu nostāties blakus.

Viņi bija vieni vietā, kur valdīja nāves klusums un kur ne�viena cilvēciska būtne nebija spērusi kāju kop� civilizācijas rītausmas. D�eks izjuta pazīstamos sajūsmas uzplūdus, kad adrenalīna uzbangojums uz īsu bridi mazināja sāpes viņa brūcē un dzina viņu uz priek�u nezināmajā.

Eja kā �ūska sāka līkumot pārmaiņus pa labi un pa kreisi, un katrs līkums �ķita bezgalīgi palielinām attālumu līdz ieejai. Tas radīja dīvainu dezorientējo�u iespaidu, it kā senās pasau�les arhitekti būtu zināju�i, cik graujo�i cilvēka virziena izjūtu ietekmē taisnu līniju trūkums.

Viņi apstājās, kad Kostass iz�ķetināja pēdējos lentes metrus un tās galā piestiprināja jaunu spoli. �aurībā lukturi meta spo�u gaismu uz sienām ap viņiem; to virsma spīdēja, it kā gadu tūksto�u gaitā būtu nemitīgi pulēta.

D�eks paīrās da�us metrus uz priek�u un ievēroja uz sienas kaut ko neparastu.

-��� Te ir zīmes.

Abi pārējie ātri piepeldēja viņam blakus.

-��� Cilvēka roku darbs, - Kostass apstiprināja. - Iekaltas klintī. Tās atgādina aploces ap tiem priek�vēstures hieroglifiem, ko Hībermeijers atklāja uz senā akmens templī, kur Solons ap�meklēja augsto priesteri.

Simtiem gandrīz vienādu zīmju bija izkārtotas divdesmit horizontālos reģistros, kas turpinājās aiz katra nākamā ejas līkuma. Katru zīmi veidoja simbols, ko aptvēra ovāla līnija - Kostasa pieminētā aploce. Simboli aplocēs bija taisnleņķa - katru veidoja vertikāls stumbrs un at�ķirīgs horizontālu līniju skaits un izkārtojums abās tā pusēs.

-���� Izskatās pēc rūnām, - Kostass minēja.

- - Izslēgts, - Katja atcirta. - Rūnas radu�ās no etrusku un latīņu alfabētiem, kontaktos ar Vidusjūras kultūrām klasiskā perioda laikā. Mums tas ir se�us gadu tūksto�us par vēlu.

Abi pārējie pavirzījās sāņus, lai Katjai būtu vairāk vietas. Viņa rūpīgi pētīja vienu no reģistriem, tad atkāpās, lai gūtu pla�āku skatu.

-��� Nedomāju, ka tas vispār ir alfabēts, - sieviete teica. - Alfa�bētā pastāv tie�a sakarība starp grafēmām un fonēmām, starp simbolu un skaņas vienību. Vairumā alfabētu ir no divdesmit līdz trīsdesmit simboliem, un tikai da�ās valodās ir vairāk par �etrdesmit zīmīgu skaņu. �eit ir pārāk daudz variāciju horizontālo svītru skaitā un izvietojumā. Tomēr to te nav pie�tiekami, lai tās būtu logogrammas, kur simbols attēlo vārdu, kā ķīnie�u valodā.

-���� Zilbes? - Kostass minēja.

Katja pakratīja galvu. - Simboli uz Festas diskiem ir zilbju fonogrammas. Nav iespējams, ka Atlantīdas iedzīvotāji būtu izveidoju�i divas zilbju raksta sistēmas lieto�anai reliģiskā kontekstā.

-���� Sagatavojieties pārsteigumam, - Kostasa balss austiņās skanēja skaļi un skaidri, kaut arī viņ� jau bija nozudis aiz nā�kamā ejas līkuma. Abi pārējie peldēja pakaļ, gaismas stariem savirzoties kopā, kad viņi sekoja Kostasa skatienam.

Simboli beidzās pie vertikālas līnijas, kas bija iekalta sienā no grīdas līdz griestiem. Aiz tās stāvēja milzīgs bareljefā iz�kalts vērsis dabiskā lielumā. Milzīgā galva ar līkajiem ragiem bija pagriezta pret ienācējiem, masīvais ķermenis ar izples�tām kājām gulēja uz platformas. Acis bija dziļi iekaltas, varēja redzēt to zīlītes, un tās bija nedabiski platas, it kā dzīvnieku būtu pārņēmu�as pirmatnējas bailes.

-��� Nu protams! - Katja pēk�ņi iesaucās. - Tie ir cipari!

D�eks uzreiz saprata. - Tie attiecas uz svēto rituālu priek��telpā, - viņ� sajūsminājās. - Simboli ir reģistrs, atskaite par katru upurē�anu.

-���� Tie pat ir izkārtoti kā boustrophēdon. - Katja uzlūkoja Kostasu. - Kā jau zināms no mūsdienu grieķu valodas, bous nozīmē "vērsis", bet strophos - "grie�anās". "Kā grie�as vērsis, arot lauku", pretējos virzienos. Kā �ūskas un kāpnes. - Viņa norādīja uz veidu, kā aploce ap katru simbolu savijas ar nā�kamo zem tās.

Kostass apgriezās, lai uzrunātu D�eku; viņa acīs dega aiz�rautība.

-���� Kad notiek upurē�ana?

-���� Gadījumos, kas saistīti ar pļauju un gadalaiku maiņu. Vasaras un ziemas saulgrie�os, iestājoties pavasarim, patei�cībā par labu ra�u.

-���� Saistībā ar mēness ciklu? - Kostass tincināja.

-��� Ļoti iespējams, - D�eks atbildēja. - Laika intervāls starp pilnmēness fāzēm, iespējams, bija pirmais precīzais laika mē�rījums, kāds jebkad veikts. Starpība starp mēness un saules gadu bija tie�ām nozīmīga cilvēkiem, kuri bija atkarīgi no zi�nā�anām par to, kurā punktā viņi atrodas ra�as ciklā. Sinodis�kais jeb mēness cikls atpaliek no saules gada par vienpadsmit dienām, tāpēc ik pa trijiem vai �etriem gadiem tiek pievienots papildu mēnesis. Debesu novērojumi, lai izmērītu �o at�ķirību, dro�i vien tika veikti Mīnojas kalnu virsotņu observatorijās. Varu derēt, ka arī �eit ir observatorija.

Kostass norādīja uz interesantu simbolu kopu tie�i virs vēr�a.

-��� Tāpēc es arī jautāju.

Tas, kas sākotnēji bija �ķitis kā abstrakts rotājums, pēk�ņi ieguva jaunu nozīmi. Tie�i virs dzīvnieka muguras rēgojās apaļ� veidojums aptuveni divu plaukstu platumā. Abās tā pusēs simetriski vēdekļa formā bija izvietota virkne simbolu spoguļattēlu - sākumā pusaplī, tad ceturtdaļaplī un beidzot vienā izliektā līnijā.

-���� Lūk, mēness cikls! - Kostass iesaucās. - Jauns mēness, ceturtdaļmēness, pusmēness, pilns mēness, un tad tas pats apgrieztā secībā.

-��� Zelta disks, - D�eks klusi noteica. - Tas bija mēness sim�bols. Priek�pusē attēlots pilns mēness, bet elipses formas pro�fils attēlo mēnesi, kad tas iet cauri ikmēne�a ciklam.

D�eks nemaz nevilka ārā disku, jo visi tāpat saprata, ka viņam taisnība, - izliektā forma precīzi atbilst iespiedumam apaļajā veidojumā, kas iekalts klintī virs viņiem.

Kostass papeldēja da�us metrus pa kreisi no vēr�a, kur sienas gravējumu kopa bija izklāta viņa priek�ā kā eksotisks austrumnieku paklājs.

-���� Maksimālais līniju skaits katra stumbra labajā pusē ir se�i, un bie�i līnijas turpinās ari kreisajā pusē. Tas fakts, ka kreisajā pusē da�kārt ir septiņas, gandrīz apgāza manu teo�riju.

-���� Un kāda tā būtu? - D�eks painteresējās.

Varēja dzirdēt, kā Kostass ievelk dziļu elpu no regulatora. - Katra aploce nozīmē gadu, katra horizontālā svītra - mēnesi. Sākumā jāiet aug�ā pa labo pusi, tad aug�ā pa kreiso. Janvāris ir apak�ējā labajā stūri, decembris - aug�ējā kreisajā.

D�eks peldēja gar sienu virs Kostasa, kur vairumam aplo�u bija maksimālais līniju skaits.

-��� Nu protams! - viņ� iesaucās. - Tajās aplocēs, kur parādās papildu līnija, to pavisam ir trīspadsmit. Mēness kalendārā tās noteikti nozīmē gadus ar lieko mēnesi. Paskaties uz �o secību! Liekais mēnesis parādās ik pa trim un �etrām aplocēm, tie�i tik bie�i, cik nepiecie�ams, lai mēness gads turētos līdzi saules ciklam.

-��� Un ko tu teiksi par trūksto�ajiem mēne�iem? - Katja bija noliekusies līdz grīdai un pētīja apak�ējās aploces. Da�ās no tām bija tikai vertikālā līnija, bet citās - tikai viena vai divas horizontālās līnijas ar �ķietami juceklīgi izvietotiem punktiem abās pusēs.

-���� Vairums upuru ir pielabinā�anās, vai ne? Tie tiek nesti ceribā uz kādu ieguvumu, kādu dievu labvēlības zīmi. Un tādu visvairāk ta�u varētu sagaidīt no aktīva vulkāna. Magmas no�plūdes, seismiskie grūdieni, pat gāzes un tvaiku izraisītas varavīksnes.

-��� Tātad upuris vienmēr tika nests mēne�a sākumā, - Katja uzreiz uztvēra Kostasa domu gājienu. - Ja zīmi novēroja pirms nākamās jauna mēness fāzes, tika novilkta vertikāla līnija, bet, ja ne, tad tādas nebija.

-��� Tie�i tā, - Kostass piekrita. - Centrālajā daļā pretī D�e�kam ir daudz simbolu, gandrīz katru mēnesi kādu divdesmit piecu vai trīsdesmit gadu garumā. Tad seko ilgi periodi ar nedaudziem simboliem. Domāju, ka mēs atklāsim līdzīgu �āda tipa vulkānu modeli. Raksturīgi, ka vairākas desmitgades tas darbojas diezgan aktīvi un tad iestājas gandrīz pilnīga miera periods. Mēs nerunājam par iespaidīgiem izvirdumiem, drīzāk tas atgādina katlu, kas pāriet pāri malām un pēc tam atkal lēni piepildās.

-���� Sprie�ot pēc zīmēm, pēdējais upuris nests maijā vai jū�nijā, tātad precīzi tajā gada laikā, kurā saskaņā ar Trabzonas ziedputek�ņu analīzēm notiku�i plūdi, - Katja teica. - Vairā�kus gadus pirms tam vispār nav nekādu zīmju. Izskatās, ka pēdējais ziedojums nesis veiksmi.

-���� Viņiem tā bija vajadzīga, - Kostass noteica ar greizu smaidu.

Atlantīdas viesi nenovērsa skatienu no pēdējā simbolā - steidzīgi iekaltas zīmes, kas spēcīgi kontrastēja ar iepriek�ējo gadu rūpīgajiem grebumiem. Tikpat kā nebija iespējams ap�tvert cilvēku izbailes, kad viņu acu priek�ā norisinājās neie�domājamu mērogu katastrofa un viņi izmisīgi meklēja kādu cerību zīmi, pirms pameta savu tēvu zemi, kur �ī civilizācija bija piedzīvojusi uzplaukumu kop� vēstures pirmsākumiem.

D�eks aizīrās atpakaļ līdz pretējai sienai, lai varētu skatienā ietvert lielāko daļu simbolu.

-��� Pavisam kopā ir aptuveni tūksto� piecsimt aplo�u, - viņ� aplēsa. - Skaitot atpakaļ no plūdu brī�a 5545. gadā pirms mūsu ēras, nonākam astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tas ir prātam neaptverami. �ī vieta izmantota nepārtraukti tūksto� piecsimt gadus, un �ajā laikā nav notiku�i ne kari, ne dabas katastrofas. Toties atlantie�iem bija pietiekami daudz lopu, lai ik mēnesi varētu upurēt vērsi. Atlantīda nav radusies vienas dienas laikā.

-��� Atcerieties, ka mēs skatāmies tikai uz notikumu reģistrā�ciju kop� ejas papla�inā�anas, - Kostass brīdināja. - Sākotnēji te bija plaisa vulkānā, kurā varēja iekļūt no ārpuses. Varu de�rēt, ka �ī vieta ir apmeklēta jau ilgi pirms pirmā ziedojuma.

-���� Mums jāiet, - D�eks mudināja. - Nav zināms, kas mūs sagaida priek�ā.

Vēr�a bareljefs veidoja izliektu, pagarinātu formu, aplieco- ties ap pēdējo sienas līkumu. Kad pētnieki bija tiku�i garām astei, eja kļuva taisna un bez novirzēm turpinājās tik tālu, cik vien spēja sniegt lukturu gaisma. Abās pusēs klintī bija izkaltas ni�as; katra līdzinājās seklai bļodai zem pārkares, mi�niatūrai ceļmalas svētnīcai.

-��� Lāpām vai svecēm, ko dro�i vien izgatavoja no dzīvnieku taukiem, - D�eks ievēroja.

-��� Patīkami apzināties, ka visi �ie vēr�u līķi izmantoti kaut cik lietderīgi, - Kostass piebilda.

Viņi devās uz priek�u. Pēc metriem piecpadsmit eja pēk�ņi izbeidzās pie trijām ieejām, no kurām divas bija izvietotas ieslīpi blakus centrālajai. �ķita, ka ejas aiz tām vienādā veidā stiepjas vulkāna klints piķa melnajā tumsā.

-��� Vēl viena pārbaude, - Kostass neizteiksmīgi novilka.

-��� Tikai ne pa centrālo eju, - D�eks teica. - Tas būtu pārāk vienkār�i.

Katja ielūkojās labās puses ieejā, un abi vīrie�i virzījās uz viņas pusi. Visi satikās pie sliek�ņa un bez vārdiem pamāja cits citam. Katja izrāvās uz priek�u un uzņēmās grupas vadību. Eja bija tikai tik plata, lai viens otram blakus tur ietilptu divi, un tik zema, ka pa to tikko varēja pārvietoties stāvus.

Eja bez līkumiem veda uz priek�u divdesmit metrus, un tās gludajās sienās nebija nekādu nelīdzenumu. Atstatums starp

Katju un abiem vīrie�iem pieauga, kad Kostass apstājās, lai piesietu vēl vienu spoli lentei, kas vilkās aiz viņa, bet D�eks apstājās, lai viņu pagaidītu. Viņ� pielika labo roku aizsargtērpa plīsumam sānos.

D�eks savilka grimasi. - Ūdens kļūst siltāks. Es to jūtu.

Nedz Kostasam, nedz Katjai nebija ne mazākās nojausmas par temperatūru ārpus saviem tērpiem, un līdz �im brīdim abiem nebija nekāda iemesla pārbaudīt termometrus viņu konsolēs.

-���� Man ir nelāga priek�nojauta, - Kostass ierunājās. - Tur jābūt kādai vulkāna plaisai, kas silda ūdeni. Mums jātiek laukā no �ejienes.

Pēk�ņi viņi aptvēra, ka Katja neatbild. Kad D�eks sparīgi peldēja uz priek�u, iemesls kļuva skaidrs. Austiņās skanēja tādi statiskās elektrības sprak�ķi, kas noslāpētu jebkādu uz�tveramo signālu.

-���� Lokāls elektromagnētiskais lauks, - Kostasa balss kļuva skaidrāka, kad viņ� piepeldēja blakus. - Kaut kāda magnē�tiskā dzelzsrūda klintī, koncentrēti izspiesti minerāli, glu�i kā muļķu zelts ieejas priek�telpā.

Pagrieziens pa labi norādīja uz vietu, kur skatienam bija pazudusi Katja. Abi vīrie�i īrās ātri, uzmanību pilnībā koncen�trēju�i uz tumsu sev priek�ā. Kad viņi pagriezās ap līkumu, sienu mirdzo�ais spīdums izzuda un pārvērtās par rupji kaltu rūdas raktuvju sienu. Ainava priek�ā bija miglaina un trīsēja kā mirā�a.

-��� Ūdens plaucē, - D�eks izdvesa. - Es vairs nevaru turpi�nāt ceļu.

Viņi bija atstāju�i aiz sevis cilvēka aptēstās sienas, un ta�gad viņus aptvēra robainās vulkāna plaisas kontūras. Pēk�ņi kā fantoms tuksne�a vētrā no tumsas iznira Katja, un �ajā sekundes daļā viņi sajuta kaut kādu tum�u spēku aiz Katjas, kādu dzīļu iemītnieku, kas steidzas viņu virzienā ar nepielū�dzami ļauniem nolūkiem.

-���� Ejam! - Katja kliedza. - Atpakaļ uz eju!

D�eks pasniedzās sievietes virzienā, ta�u viņu atsvieda at�pakaļ spēcīgs vilnis, kam viņ� nespēja pretoties. Vienīgais, ko varēja iesākt, bija izmisīgi censties izvairīties no lavas ro�botajām malām, ārprātīgā ātrumā kūleņojot pa ūdeni. Pirms viņi to apzinājās, visi jau atradās starp ejas gludajām sienām. Ārkārtīgi spēcīgs grūdiens bija atstājis viņus �okētus un ap�dullu�us gandrīz desmit metru attālumā no plaisas.

Katja bija aizrijusies ar gaisu un centās atgūt elpu. D�eks piepeldēja pie sievietes un pārbaudīja viņas aprīkojumu. Uz mirkli, tikai gaisto�u mirkli, viņ� atcerējās pats savas bailes, ta�u ar stingru gribasspēku it kā nolika tās sava prāta ma�liņā, nolēmis, ka tās, līdzīgi liesmām, patērēju�as savu pēdējo kurināmo un tagad izdzisu�as.

-���� �ķiet, ka tas nebija pareizais ceļ�, - Katja noelsās.

Kostass iztaisnojās un papeldēja da�us metrus atpakaļ, lai

sasietu lenti, ko bija pārrāvis spēks, kur� gandrīz bija viņus iznīcinājis. Trijotne atkal bija nonākusi magnētisko traucē�jumu zonā, un balsis sakaru sistēmā krak�ķēja.

-���� Freatiska eksplozija. Tāda notiek, kad ūdens saskaras ar izkusu�u lavu. Sprāgst kā �aujampulveris. - Kostass apstājās, lai atgūtu elpu, un teikumus atdalīja dziļi elpas vilcieni no regulatora. - Un �ī plaisa ir kā �autenes stobrs. Ja nebūtu iz�rauts caurums kaut kur aiz mums, mēs būtu pēdējais punkts upuru sarakstā.

Visi trīs ātri devās atpakaļ uz trijām ieejām. Joprojām uzti�coties D�eka intuīcijai, viņi negāja iek�ā centrālajā. Tuvojoties ieejai kreisajā pusē, D�eks, nelabuma pārņemts, saļima uz grīdas, jo viņa ķermenis neveiksmīgi mēģināja pretoties tem�peratūras pārmaiņām no dedzino�a karstuma uz ledainajiem ūdeņiem ejā.

-��� Ar mani viss kārtībā, - viņ� nosēcās. - Tikai dodiet man mirkli atelpas.

Kostass norūpējies uzlūkoja draugu un tad pavadīja Katju līdz durvju slieksnim. Sieviete vēl nebija atguvusies no �oka.

-��� Tagad tava kārta iet pa priek�u, - viņa aiz�ņaugtā balsī teica. - Es gribu palikt blakus D�ekam.

Kreisās puses tunelis strauji novirzījās uz leju, sienas sa�spiedās kopā arvien cie�āk un kā pa piltuvi veda viņus vulkāna dzīlēs. �ī aina viesa D�ekā nemieru, kamēr viņ� centās pārvarēt sāpes. Tagad vēl bija jātiek galā ar vājino�o pieaugo�ā spiediena iedarbību, visiem iegrimstot tuneļa ledainajā melnumā.

-��� Es lejā redzu kaltus pakāpienus, - Kostass paziņoja. - Jā�skaita lūg�anas, lai līmenis drīz izlīdzinātos. Vēl desmit metri, un ar mums ir cauri.

Kamēr trijotne laidās lejup, automātiskajiem peldē�anas kompensatoriem pū�ot tērpos pietiekami daudz gaisa, lai viņi neapmestos otrādi, Kostass noba�ījies sekoja savam dziļuma mērītājam. Pēc da�iem metriem slīpums uz leju strauji pie�auga. Brīdi D�eks un Katja neredzēja neko, jo skatu aizklāja burbuļu mākonis no Kostasa izelpas, kad tas nogrima tie�i zem viņiem.

-��� Viss kārtībā, - atskanēja Kostasa balss. - Es redzu grīdu.

Kad siena kļuva vertikāla, lejā eso�os pakāpienus nomai�nīja kāp�ļi. D�eks nopeldēja lejup da�us pēdējos metrus un piezemējās uz ceļgaliem. Katja viņam sekoja.

-���� Simt se�padsmit metri, - noburk�ķēja Kostass. - Tā ir galējā robe�a �im triju gāzu maisījumam. Vēl pāris metru, un regulatori pārtrauktu darboties.

No abiem pārējiem nesekoja nekāda atbilde, un Kostass ba�īgi nopētīja viņu sejas, vai nav manāmas slāpekļa narkozes pēdas. Kad Kostasa acis aprada ar apkārtni, viņ� saprata, kāpēc biedri klusē. Klaustrofobiskā tuneļa �aurība atkāpās, lai dotu vietu pla�ai magmas alai, kuras ugunīgais saturs jau sen bija pagaisis, atstājot aiz sevis iegarenu dobumu, kas līdzinājās viduslaiku pils zālei. Līdzība �ķita īsti piemērota, kad Kostass palūkojās atpakaļ uz vietu, pa kuru viņi ienāca. Tunelis aug�ā melnēja kā sena dūmeņa �ahta, bet klints siena lejā pletās tumsā kā barona kamīns.

Pati ala �ķita pilnīgi dabisks veidojums, kura kuģa korpu�sam līdzīgā forma radusies Zemes garozas titānisko spēku, nevis cilvēka iedarbības dēļ. Kad Kostasa prāts sāka aptvert telpas lielumu, viņ� abās pusēs bazaltā sāka saskatīt izplūdu��us tēlus, saraustītu veidolu burzmu, it kā lavas kaskāde būtu sastingusi plūduma vidū. Pēk�ņi viņ� ieraudzīja, kas piesaistī�jis abu pārējo uzmanību. Bija tā, it kā viņam būtu uzdota mīkla un viņa prāts intuitīvi būtu koncentrējies uz ģeoloģiju. Tiklīdz Kostass saskatīja alternatīvu, acu priek�ā pavērās fantastiska aina. Uz sienām varēja redzēt krā�ņu dzīvnieku parādi. Te bija uzgleznoti uz klints un iegrebti tajā; to formas atbilda alas aprisēm un iekļāvās bazalta dabiskajos veidojumos. Da�i bija dabiskā lielumā, citi lielāki, ta�u visi bija attēloti ļoti naturā- listiski, un tāpēc tos viegli varēja pazīt.

No pirmā acu uzmetiena Kostass pamanīja degunradzi, bi- zonu, briedi, zirgus, milzīgus kaķus un vēr�us. To bija simtiem; da�i stāvēja vieni, ta�u pārsvarā tie bija izvietoti savstarpēji pārklājo�ās grupās; attēls pēc attēla sablīvēti cits uz cita kā gleznas krāsas kārtas. Iespaids bija pārsteidzo�i telpisks, un savienojumā ar slāpekļa nedaudz halucinogēno iedarbību Kos�tasam dzīvnieki �ķita dzīvi - kā siekalainu zvēru bars, kas bā�as virsū līdzīgi uzmācīgai mirā�ai.

- Neiedomājami, - D�eks beidzot pārtrauca klusumu; viņa balss bijībā pazeminājās līdz �ukstam. - Pirmatnējo cilvēku zāle.

Kostass it kā nopurināja spokainos tēlus nost no sevis un jautājo�i palūkojās draugā.

-���� Tu jau uz to norādīji, - D�eks paskaidroja. - Ka cilvēki �eit dzīvoju�i jau ilgi pirms pirmajiem vēr�u upuriem. Lūk, arī pierādījums. �ie gleznojumi ir no aug�ējā paleolīta, senā akmens laikmeta beigu perioda, kad cilvēki ledāju malā me�dīja lielus dzīvniekus. Mēs tikko esam aizpeldēju�i laikposmā pirms tūksto�iem gadu līdz pirmajai cilvēka mākslinieciski rado�ās izpausmes eksplozijai, kas notika pirms trīsdesmit pieciem līdz divpadsmit tūksto�iem gadu.

-��� Kā tu to vari zināt?

-���� Paskaties uz dzīvnieku sugām.

Trijotne blakus vienā rindā peldēja uz galerijas centru, un izelpas burbuļi lielos sudrabā mākoņos cēlās pret griestiem. Visur, kurp vien viņi virzīja lukturu starus, atklājās arvien jauni senās mākslas brīnumi. Par spīti tam, ka bija jāstei�dzas tālāk, neviens nespēja atrauties no di�enuma viņu acu priek�ā.

-���� Tur nav mājdzīvnieku, - Katja ievēroja. - Ne govju, ne aitu, ne cūku. Un da�i man izskatās pēc izmiru�u sugu pār�stāvjiem.

-���� Pareizi, - Kostass teica, nespēdams slēpt sajūsmu. - Le- duslaikmeta megafauna, milzīgi zīdītāji, kas izmira pleistocēna beigās pirms desmit tūksto�iem gadu. Var pat iz�ķirt apak�- sugas. Tas ir apbrīnojami. Vēr�i, piemēram, nav kā mūsdienu lopi, bet gan sumbri, Bos primigenius, savvaļas vēr�i, mājlopu priek�te�i, kas �ajā reģionā izzuda neolītā. Spalvainais degun�radzis, vēl viena izmiru�u dzīvnieku suga; viņu augstums pār�sniedza divus metrus. Un �ie izskatās pēc neparasti lieliem muskusvēr�iem - vienīgajiem pleistocēna reliktiem.

Ejot tālāk, pie sienas kreisajā pusē skatienam atklājās gran�diozs stāvs, kura torsu veidoja dabisks klints izcilnis. Tas bija gandrīz trīs reizes augstāks par cilvēku, un tam bija milzīgi, vismaz se�us metrus gari un plati izvērsti ilkņi.

-���� Spalvains mamuts! - D�eks iesaucās. - Mamuti dienvi�dos no Kaukāza izmira pēdējā periodā starp leduslaikmetiem, kad tiem tik tālu dienvidos klimats kļuva pārāk silts. Vai nu �ie mākslinieki dzīvoju�i ļoti pla�ā teritorijā, līdz pat ledāju malām ziemeļu stepēs, vai arī mēs pa�laik aplūkojam vismaz �etrdesmit tūksto�us gadu vecu gleznojumu.

-��� Biju domājusi, ka paleolīta alu gleznojumi atrodami tikai Rietumeiropā, - Katja noteica pie sevis.

-���� Galvenokārt Pirenejos un Dordoņā, slavenākie no tiem ir Altamīrā un Lasko. �ie te ir vienīgie līdz �im zināmie uz austrumiem no Itālijas - pirmais pierādījums tam, ka Eiropas mednieki un vācēji ir sasniegu�i rietumu Āzijas krastus.

-��� Es domāju, ka �iem gleznojumiem ir kaut kāda reliģiska nozīme, - Kostass minēja. - Dzīvnieku kults, to garu pielūg��ana?

-��� Mākslas pirmsākumos daudziem �ādiem attēliem bija ma�ģiska nozīme, - piekrita D�eks. - It īpa�i, ja tos bija gleznoju�i samani vai burvji, kuri uzmeklēja �ādas vietas, kur viņu darbi iedvestu īpa�u bijību.

-��� Vai sievie�u kārtas �amanes, - Katja iestarpināja. - Dau�dzās mednieku un vācēju sabiedrībās valdīja matriarhāts, un tās pielūdza dievieti māti. Sievie�u uzdevums nebija tikai audzi�nāt bērnus un lasīt ogas.

Skatienam atklājās vēl kāds attēls fantastiskā lielumā, �o�reiz tas bija milzīgs sumbru tēviņ�. Pie pretējās sienas atra�dās tā spoguļattēls - vienreizējs izkārtojums, kas lika abiem izskatīties kā draudīgiem sargiem, kuri stātos pretī ikvienam, kas nāktu pa galeriju. Sumbri bija sagumu�i uz priek�u, bals�toties uz spēcīgajām, muskuļotajām priek�kājām, un tos bija pārņēmis spēcīgs seksuāls uzbudinājums.

-��� Tie atgādina upura vērsi ejā, - Kostass ievēroja. - Un to poza ir tāda pati kā milzu vēr�a sfinksai laukumā.

D�eks centās apkopot viņu atklājumu kopsakarības: - Plūdu laikā vairums �o dzīvnieku nozīmēja mītiskus pagātnes bries�moņus - mamuts un degunradzis bija kā sfinksa vai grifs vēlā�kajās kultūrās. Viens no nepārtrauktības nodro�inātājiem bija vērsis. Aizvēsturiskajiem medniekiem trakojo�ais sumbrs sim�bolizēja pa�u varenāko spēku. Agrīnajiem zemkopjiem vēr�i bija svarīgi kā jūga dzīvnieki un lopi, no kuriem varēja iegūt gaļu, pienu un ādas.

-���� Vai tu gribi teikt, ka Atlantīdas neolīta laikmeta cilvēki pielūdza jau trīsdesmit tūksto�us gadu senus attēlus? - Kos�tass neticīgi vaicāja.

-��� Ne jau visi gleznojumi ir tik seni, - D�eks atbildēja. - Vai�rums alu mākslas galeriju nav viendabīgas, bet gan pārstāv epizodiskus uzkrājumus ilgu periodu gaitā, kuros senākie glez�nojumi aizkrāsoti vai pārgleznoti. Ta�u pat visjaunākie papil�dinājumi no pa�ām leduslaikmeta beigām noteikti ir vismaz divpadsmit tūksto�us gadu seni, radīti vairāk nekā piecus tūk�sto�us gadu pirms Atlantīdas bojāejas.

-�� Tas ir tikpat tālu no Atlantīdas ļaudīm kā bronzas laikmets no mums, - Katja piebilda.

-��� Agrīnajās sabiedrībās māksla pārsvarā izdzīvoja galveno�kārt tad, ja tai bija nepārtraukta kultūras vai reliģiska nozīme,- D�eks pārliecino�i teica. - Līdz �ai vietai visas telpas bija iz�kaltas taisnstūra formā un slīpētas, tomēr Atlantīdas dārgumu glabātāji �o alu speciāli atstāju�i bez pārmaiņām. �ie glezno�jumi tika godāti kā sen�u mantojums.

D�eks piepeldēja pie mamuta un aplūkoja tā milzīgo pakaļ�kāju, uzmanīdamies, lai nebojātu krāsu pigmentus, kas ledai�najā un nekustīgajā ūdenī bija saglabāju�ies tik ilgi.

-��� Es jau zināju, ka Atlantīda noteikti glabā ārkārtīgi lielus pārsteigumus, - viņ� teica. - Ta�u nekad nebiju cerējis atrast pirmo konkrēto saikni starp agrīno Homo sapieris un mūsu neolīta sen�u ticību - vēr�a kultu, kas pastāvējis jau kop� vēstures rītausmas. - D�eks viegli atgrūdās atpakaļ, joprojām ar bijību uzlūkodams mamuta tēlu. - Ne arī atklāt pa�u senāko mākslas darbu pasaulē.

Tagad trijotne atradās vairāk nekā desmit metrus no ieejas �ahtas un galerijas vidū. Virs viņiem kā di�ena katedrāle slē�jās klints, bet griestus veidoja viļņojo�as lavas velve, kas bija sastingusi, plūstot lejup pa sienām. Kad sumbru attēli palika aiz muguras, parādījās citas grupas, vietām tik blīvas, ka pēt�niekiem �ķita, ka pār galvu dimdot brā�as dzīvnieku bari.

-��� Lasko atrodas se�i simti gleznojumu un divpadsmit tūk�sto�i gravējumu, - D�eks murmināja. - Te to ir trīs vai �etras reizes vairāk. Tā ir sensācija. Tas ir kā klejot pa aizvēsturisku Luvru.

D�eks un Katja bija tā aizrāvu�ies ar pārsteidzo�ajām ainām abās pusēs, ka pat nepamanīja, ka nokļuva lidz telpas galam. Kostass, kur� pēc konsultē�anās ar savu nir�anas datoru bija papeldējis uz priek�u, viņus brīdināja.

-���� Paskatieties sev priek�ā, - viņ� teica.

Galerijas gals tagad atradās tuvāk par desmit metriem. Kad lukturu stari slīdēja pār klinti, varēja redzēt, ka uz tās nav gleznojumu, bet virsma ir noslīpēta un nopulēta kā ejās pirms tam. Ta�u tad varēja sākt iz�ķirt gravējuma kontūras. Tas bija milzīgs un pletās vismaz piecpadsmit metru platumā pa visu sienu.

Kostasa luktura stars pievienojās abiem pārējiem, un attēls kļuva redzams pilnībā.

-���� Tas ir plēsīgs putns! - Katja iesaucās.

-��� Spārnus izpletis ērgļa dievs, - D�eks klusi teica.

Veidojums bija tāds pats bareljefs kā svētais vērsis ejā. Tas

izskatījās ievērojami līdzīgs senās Divupes un Romas impē�riju ērgļiem; galva bija stingri pagriezta pa labi, un acs augst�prātīgi skatījās pār aso, lejup vērsto knābi. Ta�u tā spārni ne- pletās taisni uz sāniem, bet gan bija vērsti uz telpas stūriem. Izskatījās tā, it kā putns grasītos uzklupt laupījumam; tā nagi stiepās gandrīz līdz grīdai.

-��� Tas ir jaunāks par gleznojumiem, - D�eks secināja. - Pa�leolīta medniekiem nebija darbarīku, lai �ādi gravētu bazaltā. Tam jābūt no viena laikposma ar vēr�a figūru, no neolīta.

Kad lukturi apgaismoja draudīgos nagus, pētnieki redzēja, ka ērglis lidinās virs vairākām tum�ām ieejām sienas apak�ā. Kopā to bija �etras - pa vienai zem katra spārna gala un pa vienai zem katras kājas nagiem.

-���� Izskatās, ka mums ir �etras iespējas, - D�eks konstatēja.

Viņi drud�aini meklēja norādes uz sienas, apzinoties, ka

�ajā dziļumā atlicis bīstami maz laika. Zemūdeni viņi bija atstāju�i jau gandrīz pirms pusstundas. Nopeldēju�i gar sienu un pēc kārtas izpētīju�i katru ieeju, visi atkal satikās centrā.

-��� Tās ir vienādas, - Katja bezcerīgi novilka. - Atkal jāiet uz labu laimi.

-��� Pagaidiet. - Kostass cie�i lūkojās uz ērgļa attēlu virs vi�ņiem. Tā spārnu gali gandrīz izzuda alas augstumos. - �ī for�ma. Es to kaut kur esmu redzējis.

Abi pārējie sekoja Kostasa skatienam. Katja pēk�ņi strauji ievilka elpu.

-��� Atlantīdas simbols!

Kostass vai gavilēja: - Pleci un spārni veido simbola cen�trālo H. Kājas ir apak�ējais balsts. Atlantīdas simbols ir spār�nus izpletis ērglis!

D�eks satraukts izvilka disku, lai visi varētu apskatīt tā virsmā iespiesto taisnleņķa veidojumu - �is attēls bija tik pazīstams, ta�u līdz �im vēl nebija izdibināts tā formas no�slēpums.

-���� Varbūt tas līdzinās ēģiptie�u ankha simbolam? - Katja minēja. - Krusta hieroglifs ar cilpu aug�ā, kas apzīmēja dzī�vības spēku.

-���� Ieraudzījis svēto reģistru ejā, es sāku domāt, ka Atlantī�das simbols ir kas vairāk nekā vienkār�i atslēga, ka tas ir arī ciparu attēlojums, - Kostass ieteicās. - Varbūt binārais kods, kur ar horizontālām un vertikālām līnijām attēlotas nulles un vieninieki, vai kalkulators saules un mēness ciklu aprēķi�nam. Ta�u tagad tas izskatās vienkār�i kā svētā ērgļa attēls, abstrakcija, ko, pateicoties tā taisnleņķa līnijām, viegli kopēt uz da�ādiem materiāliem. Un pat ja tā�

-���� Tajā var būt slēpts kāds vēstījums, - D�eks iestarpi�nāja.

-���� Karte?

D�eks piepeldēja pie Katjas. - Vai tu vari sadabūt Dilena tulkojumu no Festas diska?

Katja ātri noņēma no pleca ūdensdro�ajā apvalkā ietērpto plaukstdatoru. Pēc da�iem mirkļiem ekrānā parādījās rind�kopa.

Zem vēr�a zīmes atrodas spārnus izpletis ērgļa dievs. Pie tā astes ir Atlantīda ar zelta mūriem, citadeles lielās zelta durvis. Viņa spārnu gali skar saules lēktu un rietu. Pie saules lēkta ir uguns un kristāla kalns. Te ir augsto priesteru nams�

-��� Apstājies �eit, - D�eks pievērsās Kostasam. - Kāds ir mūsu novietojums?

Kostass bija uzminējis drauga domas un jau lūkojās kom�pasā. - Ņemot vērā iespējamo klints radīto magnētisko no�virzi, es teiktu, ka �ī siena ir orientēta gandrīz precīzi virzienā no austrumiem uz rietumiem.

-��� Pareizi. - D�eks ātri sakārtoja domas. - Vēr�a zīme nozīmē �o vulkānu, tā dvīņu smailes. Spārnus izpletu�ais ērgļa dievs ir �is attēls virs mums, kura spārni ir vērsti precīzi uz saules lēktu un rietu. Augsto priesteru nams atrodas pie uzleco�ās saules. Tātad jāiet pa austrumu eju zem kreisā spārna gala.

Kostass pamāja, nenovēr�ot skatienu no simbola. - Tur ir vēl kaut kas. - Viņ� paņēma disku no D�eka un runājot vilka ar pirkstu pa līnijām: - Iedomājies, ka �ī ir karte - nevis mē�roga karte, bet shēma, kā metro plāns. Vertikālā līnija, kas atbilst ērgļa kājām, ir eja, kura ved no durvīm klints sienā. �īs divas līnijas ērgļa kāju vidū ir strupceļa ejas tie�i aiz vēr�a skulptūras. Pa�laik mēs atrodamies simbola sirdī - punktā, no kura spārni ple�as pa labi un pa kreisi.

-���� Tātad divas ejas mums priek�ā ved uz ērgļa kaklu un galvu, - D�eks teica. - Un teksts uz diska sniedz dubultu vēs�tījumu, kas ne tikai liek mums iet pa austrumu durvīm, bet arī sekot ejām aiz tām līdz punktam, kur� atbilst kreisā spārna galam.

-���� Domāju, ka vairums eju veido tuneļu un galeriju kom�pleksu, kas līdzinās �im. Iztēlojieties pazemes klosteri, kur ir daudz kulta telpu, priesteru un kalpu mitekļu, virtuvju un pārtikas noliktavu, rakstu krātuvju un darbnīcu. Paleolīta laik�meta mednieki, kuri pirmie �eit ieradās, dro�i vien ievēroja simetrisko izkārtojumu, dabas untumu, ko varēja uztvert kā spārnus izplētu�a ērgļa formu. Vēlāk klintī izkaltās ejas pie��ķīra labirintam vēl izteiktāku regulāru formu.

-��� Diem�ēl mums vairs nav laika turpināt izpēti. - Kostass bija piepeldējis blakus D�ekam un satraukti lūkojās viņa fiziskā stāvokļa mērinstrumentā. - Atsegtā �autā brūce paātrinājusi tavu elpo�anas tempu. Tu jau gandrīz esi nonācis līdz avārijas rezervei. Tev ir pietiekami daudz triju gāzu maisījuma, lai nokļūtu atpakaļ līdz zemūdenei, bet ne vairāk. Tava izvēle.

D�eks atbildēja bez vilcinā�anās. Kamēr viņu aplencēji atra�dās tuvumā, nebija nekādu iespēju atgriezties caur zemūdeni. Vienīgā izeja bija caur tuneļu labirintu atrast ceļu uz ūdens virspusi.

-���� Ejam uz priek�u!

Kostass uzlūkoja draugu un bez vārdiem pamāja. Katja pa�sniedzās un satvēra D�eka roku. Viņi peldēja uz kreisās pu�ses eju, uzmetu�i pēdējo skatienu alai aiz muguras. Gaismas stariem dejojot uz viļņainās virsmas, dzīvnieku formas likās izkropļotas un pagarinātas, it kā tie būtu saslēju�ies kājās un censtos viņiem sekot fantastiskā kavalkādē no leduslaikmeta dzīlēm.

Sasniedzis stūri, Kostass apstājās, lai piesietu vēl vienu len�tes spoli. Tad viņ� peldēja uz priek�u biedējo�ajā ejas tumsā, bet D�eks un Katja turējās viņam abās pusēs.

-���� Nu labi, - Kostass teica. - Sekojiet man.

- Tēsej, te Ariadne. Tēsej, te Ariadne. Vai dzirdat mani? Beidzu.

Toms Jorks vēlreiz atkārtoja ziņojumu, ko bija nemitīgi sūtī�jis pēdējās pusstundas laikā, izmantojot kodētos nosaukumus, par kuriem bija vienojies ar D�eku un pārējiem, pirms tie ar DIGT bija devu�ies uz zemūdeni. Jorks izslēdza mikrofonu un novietoja to atpakaļ uz SAF rācijas blakus radara konsolei. Tagad bija agrs rīts, un "Jūras meklētājs" jau gandrīz bija at�griezies savā iepriek�ējā pozīcijā, sekojot vētrai, kas brāzās uz Melnās jūras dienvidu piekrasti. Kaut arī kop� viņu �ķir��anās bija pagāju�as jau gandrīz divpadsmit stundas, Toms Jorks nebija pārlieku noraizējies. Katrā ziņā bija nepiecie�ams zināms laiks, lai iekļūtu zemūdenē, un Kostasa lāzera iekārta vēl nebija izmēģināta. Varbūt viņi izlēmu�i neizmantot DIGT radioboju, līdz laikapstākļi virs ūdens kļūst mierīgāki.

Pirms tam, izmantojot SJU saikni ar britu sakaru un izlū�ko�anas �tābu �eltenhemā, Jorks bija noskaidrojis, ka viens no jaunās paaudzes digitālajiem kartogrāfijas satelītiem pēc pusstundas atradīsies virs viņiem. Viņi stāvēja tā redzesloka malā un būs redzami tikai piecas minūtes, ta�u, ja mākoņi pa�ķirtos pietiekami, lai neaiz�ķērsotu skatu no se�simt kilo�metru augstās orbītas trajektorijas, viņiem vajadzētu saņemt kvalitatīvu salas attēlu ar augstu iz�ķirtspēju. Pat pastāvot vizuāliem �ķēr�ļiem, detalizētu attēlu sniegtu infrasarkano staru termiskie sensori; attēlā gan dominētu vulkāna intensī�vais starojums, ta�u tajā varētu parādīties arī atsevi�ķu cilvēku pēdas, ja vien viņi atrastos pietiekami tālu no kalna.

-�� Kaptein, redzama zeme. Dienvidos-dienvidrietumos priek�ā no labā borta.

Kad uzausa gaisma, Jorks kopā ar stūrmani bija pārcēlu��ies no virtuālā komandtiltiņa modulī uz klāja kabīni. Kuģim zvalstoties un �ūpojoties, viņ� satvēra margas un paskatījās ārā pa lietus pārplūdināto logu, pārlūkojot ar dēļiem nostip�rināto aprīkojumu uz priek�ējā klāja, kas bija pārcietis vētras uzbrukumu. Blāvā rītausma atsedza nemierīgu jūru, kuras ro�baino virsmu vainagoja baltas putu galotnes. Apvārsnis arvien atkāpās, kad jūras miglas vāli izgaisa un tiem cauri izspiedās saules stari.

-��� Attālums trīs tūksto�i metru, - Jorks aplēsa. - Samaziniet ātrumu līdz vienai ceturtdaļai un pagriezieties par septiņdes�mit pieciem grādiem.

Komandas loceklis pārbaudīja lāzera attāluma mērītāju, bet Jorks apstiprināja GPS fiksētās koordinātas un pārliecās pār ad�miralitātes karti blakus kompasa korpusam. Pēc da�iem mirk�ļiem redzeslaukā efektīgi izpeldēja sala, kuras mirdzo�ā virs�ma veidoja gandrīz ideālas formas konusu.

-���� Mans Dievs! - iesaucās stūrmanis. - Tur notiek izvir�dums!

Jorks nolika cirkuli un paņēma binokli. Lietussargam līdzīgo mākoni, kas aptvēra salu, veidoja ne tikai migla, bet arī dūmi no pa�a vulkāna. Mākoņiem paceļoties augstāk, dūmi kā josta stiepās debesīs, tās aug�daļai plandot �urpu turpu, līdz vēj� aiznesa to dienvidu virzienā. Vidū rotājās no�ķelta varavīk�sne - dzīvīga gaismas josla, kas spilgti iezaigojās, kad cauri mākoņiem izlauzās saule.

Jorks veselu minūti nespēja atrauties no �ī skata.

-��� Nedomāju vis, - viņ� atteica. - Tas nav nekas īpa�s. Esmu to redzējis jau agrāk Vanuatu salās Klusā okeāna dienvidos.

Lietusūdens piesūcina porainos pelnu aug�slāņus un iztvaiko, nonākot kontaktā ar magmu un veidojot dūmu vērpeti, kas ceļas gaisā vēl vairākas stundas pēc tam, kad mākoņi izklidu�i. Ta�u nekad neesmu redzējis tādu kā �ī. Liekas, ka tvaiki nāk no viena dūmvada, veidojot dūmu stabu, kura platums, �ķiet, nepārsniedz divdesmit metrus.

-��� Ja tas notiktu senos laikos, tas �ķistu biedējo�i, kā pār�dabiska parādība, - stūrmanis minēja.

-����� Es vēlētos, kaut to redzētu D�eks. - Jorks vērīgi lūko�jās viļņos. - Tas pie�ķir ticamību viņa teorijai, ka kalns bijis svētvieta jeb lūg�anu vieta līdzīgi mīnojie�u kalnu galotņu svētnīcām. Tas varētu likties kā pa�u dievu mājoklis.

Jorks atkal pacēla binokli, lai pētītu vulkānu, kura nogāze slējās tie�i viņu priek�ā. H virsma �ķita pamesta un bez dzī�vības; konusa izded�u pelni zemāk atkāpās, lai dotu vietu neauglīgajam bazalta bluķu juceklim. Aptuveni vidū varēja redzēt tum�u plankumu virkni virs taisnstūra formas veidoju�miem, kas izskatījās pēc platformām vai balkoniem. Jorks uz mirkli pievēra acis pret sauli, paskatījās vēlreiz, tad ieņurdējās. Viņ� nolika binokli un piegāja pie augstas iz�ķirtspējas tāl�skata blakus kompasam, bet te pēk�ņi viņu iztraucēja balss pie durvīm.

-��� Tas nu gan ir skats! Domāju, ka tie ir ūdens tvaiki. - Uz tiltiņa uzkāpa Pīters Hovs. Viņ� bija ģērbies zaļos gumijas zābakos, brūnās velveta biksēs un baltā svīterī ar atlokāmu apkakli, un rokās viņ� nesa divas kūpo�as kafijas krūzes.

-���� Tu jau izskaties kā tikko no kaujas Atlantijas okeānā, - Jorks teica.

-���� Drīzāk no Melnās jūras kaujas. �ī nu gan bija ellīga nak�sniņa. - Hovs pasniedza Jorkam krūzi un atzvēlās stūrmaņa sēdeklī. Viņa seja bija neskūta un noguruma izvagota, un pār�pūle vēl vairāk uzsvēra viņa stiepto jaunzēlandie�a akcentu. - Zinu, ka tu pasargāji mūs no vētras centra, ta�u mums tāpat bija daudz darba, lai neļautu aprīkojumam aizvelties prom. Gandrīz pazaudējām glāb�anas zemūdeni.

Zemūdens transporta līdzekli viņi bija pacēlu�i drīz pēc DIGT pavadī�anas ceļā un nogādāju�i tā pasa�ierus dro�ībā uz "Jūras drosminieka" trīsdesmit jūd�u attālumā uz rietumiem. Kaut gan iek�ējā nodalījumā zemūdene bija nostiprināta, tā naktī bija izsitusies no saviem �arnīriem, gandrīz izraisot spē�cīgu līdzsvara centra pārvieto�anos, kas kuģim un tā komandai varētu izrādīties liktenīga. Ja Hova un viņa komandas pūliņi nebūtu vainagoju�ies panākumiem, viņiem neatliktu nekas cits kā vien zemūdeni pamest; tādējādi būtu glābts "Jūras meklētājs", toties būtu nogriezts vienīgais glāb�anās ceļ�.

-���� Mums ir tikai minimālā komanda - divpadsmit vīru, - Hovs turpināja. - Mani cilvēki strādāja visu nakti. Kāda ir mūsu pozīcija?

Jorks palūkojās uz satelītu navigācijas monitoru un vēroja, kā viņu koordinātas savirzās ar GPS fiksēto punktu, kur viņi iepriek�ējā dienā bija nolaidu�i dziļumā DIGT. Vētra bija gan�drīz norimusi, jūra mēreni viļņojās, un rīta saules gaisma at�spīdēja no salas stiklainās virsmas. Bija sagaidāma lieliska vasaras diena.

-��� Ja pēc se�ām stundām mēs vēl neko nebūsim dzirdēju�i no D�eka, es sūtī�u lejā nirējus. Pagaidām vari uz nākamo maiņu atbrīvot komandu, lai mazliet atpū�as. Es sauk�u visus uz klāja divpadsmitos nulle nulle.

-���� Un kā ar mūsu sargeņģeļiem?

-Ja nebūs kontakta, mēs noraidīsim trauksmes signālu div�padsmitos nulle nulle.

Sargeņģeli bija speciāli norīkota flotes vienība - viņu pēdējā cerība. Jau tagad viena Turcijas fregate un ātrgaitas iznīcinā�tāju flotile bija izgāju�as cauri Bosforam un pilnā gaitā devās uz �o pusi; Trabzonā paaugstinātas gatavības pakāpē gaidīja vairāki Seahawk helikopteri ar Turcijas speciālo uzdevumu amfībiju desanta brigādi. Mustafa Alkozens un augsta ranga Turcijas diplomātu grupa bija aizlidoju�i uz Gruzijas galvas�pilsētu Tbilisi, lai parūpētos par to, ka jebkādu iejauk�anos varētu novērst, sadarbojoties divām valstīm.

-��� Pareizi, - Hovs runāja ar acīmredzamu atvieglojumu. - Es pārbaudī�u priek�ējo lielgabala tornīti un tad arī pats lik�os uz auss. Tiksimies pusdienlaikā!

Jorks pamāja un atgriezās pie kompasa statņa. Pirms div�desmit minūtēm stūrmanis bija ziņojis par lielu plaisu jūras gultnē - iepriek� kartēs neiezīmētu tektonisku anomāliju des�mit kilometru garumā un vairāk nekā piecsimt metru dziļumā. Viņ� bija vērojis, kā dziļuma mērītājs fiksē kuģa gaitu no kan�jona līdz senajai krasta līnijai 150 metru dziļumā. Tagad "Jūras meklētājs" bija sasniedzis tik�anās vietu un atradās dreifā pusotru jūras jūdzi uz ziemeļiem-ziemeļrietumiem no salas, gandrīz tie�i tajā vietā, kur D�eks un Kostass iepriek�ējā dienā no akvapodiem pirmo reizi bija redzēju�i seno pilsētu.

Jorks palūkojās uz salu - tagad skaidri bija saskatāmas dvīņu smailes un sedli vietā, kur pirms neskaitāmiem gadu tūksto��iem bija iegruvis krāteris. Viņ� stāvēja nekustīgi, bijīgi prā�todams, kas varētu atrasties zem tā. Bija gandrīz neticami, ka ūdeņi viņa priek�ā slēpj lielāko senās pasaules brīnumu - pil�sētu, kura ir celta tūksto�iem gadu agrāk nekā visas pārējās un kurā ir augstas piramīdas, milzīgas statujas un daudzstāvu dzīvojamās ēkas, kurā dzīvojusi daudz progresīvāka sabiedrība par jebkuru citu priek�vēsturē. Un visu vēl vainago tas, ka dziļi apak�ā guļ drūmais padomju kodolzemūdenes rēgs - kaut kas tāds, ko iznīcināt viņ� bija mācīts vai pusi mū�a.

Rācijā iesprak�ķējās balss: - "Jūras meklētāj", te "Jūras drosminieks". Vai dzirdat mani? Beidzu.

Jorks paķēra mikrofonu un satraukti atbildēja: - Makleod, te "Jūras meklētājs". Pasakiet savas koordinātas. Beidzu.

-����� Vētra joprojām tur mūs Trabzonā. - Elektrisko traucē�jumu dēļ balss 100 jūd�u bija saraustīta un izkropļota. - Ta�u Mustafam izdevās kontaktēties ar satelītu. Tas dod termisku attēlu. Tagad tam vajadzētu būt redzamam.

Jorks pagriezās, lai cie�āk ielūkotos navigācijas konsoles ekrānā, un piegāja blakus komandas loceklim, kur� stāvēja pie stūres. Mirgojo�a gaisma lēnām pārvērtās par klin�u ainavu un tad sadalījās pikseļu mozaīkā.

-��� Tu tagad skaties uz salas centrālo daļu. - Makleoda balss bija tik tikko sadzirdama. - Austrumu piekraste ir aug�pusē. Atliku�i tikai da�i mirkļi, līdz satelīts būs prom.

Ekrāna aug�daļa palika tuk�a, bet pēc skenera nākamā ap�grieziena atklājās kustīgs attēls centrā. Blakus robainajiem lavas lūzumiem bija platas platformas mala, bet kreisajā pusē varēja tikko saskatīt vienmērīgos attālumos izvietotu akmeņu rādiusu. Savukārt labajā pusē nekļūdīgi varēja iz�ķirt klintī iekaltas kāpnes.

-��� Jā! - stūrmanis pasita gaisā roku. - Izdevās!

Jorks satraukts sekoja viņa skatienam. No kāpnēm atdalījās divi sarkani plankumi. Tre�ais no pikseļu miglas iznira ekrāna aug�daļā.

-��� Savādi. - Jorku pārņēma nemiers. - Viņi dodas uz priek�u no krasta līnijas virziena, lai gan D�eks bija pārliecināts, ka zemūdens eja novedīs tuvu vulkāna virsotnei. Un pēc jūras līmeņa sasnieg�anas viņiem vajadzēja sazināties ar mums pa rāciju.

Glu�i kā uz pieprasījumu apstiprinājās Jorka ļaunākās aiz�domas. Abās kāpņu pusēs skatienam parādījās vispirms ce�turtā, tad - piektā figūra.

-��� Jēziņ! - komandas loceklis iesaucās. - Tie nav mūsējie.

Attēls izzuda, un rācijas sprak�ķi kļuva nepārtraukti. Ko�mandas loceklis strauji pagrieza galvu uz brīdinājuma gais�mas pusi blakus eso�ajā ekrānā.

-���� Ser, jums tas jāredz.

Monitorā bija redzams militārās specializācijas virsmas pār�meklē�anas un navigācijas radara Racal Decca TM1 226 riņķ�veida kustība.

-���� Objekts atdalās no salas austrumu puses. Nevaru būt pārliecināts, līdz attēls nenoskaidrojas, ta�u domāju, ka mēs redzam karakuģi fregates lielumā, varbūt lielu ātrgaitas iznī�cinātāju.

Tie�i tobrīd virs galvas atskanēja asinis stindzino�s kau�ciens, un abi vīri tika ar sparu atsviesti atpakaļ. Jorks piecē�lās un skrēja uz labo bortu, tie�i īstajā brīdī, lai ieraudzītu ūdensstabu uz�ļācamies gaisā piecsimt metru attālumā no kuģa priek�gala. Tajā pa�ā mirkli varēja dzirdēt tālus �āvienus, kuru skaņa atbalsojās no salas un skaidrajā rīta gaisā vēlās viņu virzienā.

-��� Visas sistēmas nedarbojas, atkārtoju - visas sistēmas ne�darbojas! - komandas loceklis iekliedzās. - Ne radars, ne ra�dio, ne datori! Viss ir pagalam.

Jorks aizstreipuļoja atpakaļ uz komandtiltiņu un ātri paska�tījās apkārt. Pa durvīm uz navigācijas telpu viņ� redzēja, ka viņa monitors ir tum�s. Bija nodzisusi gaisma, un nedarbojās tiltiņa SAF rācija, kā ari GPS uztvērējs un visi pārējie �ķidro kristālu displeji. Jorks nekavējoties norāva lejup mehāniskā trauksmes signāla rokturi un atsita vāciņu uz balss cauruli, kas bija savienota ar visiem kuģa nodalījumiem.

-��� Klausieties! - viņ� pārkliedza trauksmes signālu. - Trauk�smes signāls! Trauksmes signāls! Mums uzbrūk! Visa elektro�nika nedarbojas. Atkārtoju, visa elektronika nedarbojas. Majo�ram Hovam nekavējoties ierasties uz tiltiņa! Pārējai komandai pulcēties iek�ējā nodalījumā un sagatavoties iedarbināt glāb��anas zemūdeni Neptūns II. - Viņ� aizcirta vāku un ar drūmu seju palūkojās uz stūrmani. Elektroniskā bumba.

Otrs vīrs saproto�i pamāja. Bīstamākais teroristu arsenāla pēdējo gadu papildinājums bija elektromagnētiskās bumbas - magnētiski lādēti �āviņi, kas sprāgstot izstaro daudzu mil�jonu vatu mikroviļņu impulsus. Pa�as spēcīgākās no tām lika zibens uzliesmojumam līdzināties elektriskajai spuldzītei un spēja savas darbības rādiusā atslēgt elektrisko strāvu, sabojāt datorus un sakaru ierīces.

-��� Pievienojies pārējiem, Maik! - Jorks pavēlēja stūrmanim. - Zemūdenes rezerves akumulatoru komplekts un vadības modulis ir aizsargāti no elektromagnētiskās iedarbības, tāpēc tiem vēl vajadzētu darboties. Mēs ar Pīteru paliksim, cik ilgi vien iespējams, un nepiecie�amības gadījumā atstāsim kuģi modulī. Galvenais, lai jūs būtu sasniegu�i Turcijas teritoriālos ūdeņus, pirms pārraidāt savas koordinātas. Izsaukuma kods dro�ajā SJU kanālā ir "Ariadnei vajadzīgs Sargeņģelis". Tev kā vecākajam komandas loceklim ir manas pilnvaras.

-��� Klausos, ser. Un labu veiksmi, kaptein.

-��� Tev ari!

Kad komandas loceklis steigā kāpa lejup pa kāpnēm, Jorks pavērsa binokli uz salas galējo austrumu galu. Pēc da�ām sekundēm no klin�u aizsega izslīdēja zems siluets, kura slī�pais priek�gals izskatījās draudīgs kā haizivs purns. Dzidrajā rīta gaismā visas līnijas �ķita īpa�i asas, no lielgabala tornī�a slaidās virsbūves priek�galā līdz reaktīvo dzinēju korpusiem aizmugurē.

Jorks zināja, ka tā var būt vienīgi "Plēsoņa". Bez ASV un Lielbritānijas vienīgi Krievija bija izstrādājusi elektromagnē�tisko impulsu artilērijas �āviņus. Pēdējā Lī�a konflikta laikā Krievijas tēlotā neitralitāte bija likusi vairākiem konservatī�viem aukstā kara cīnītājiem domāt, ka tā slepeni ir apgādājusi uzbrucējus ar iero�iem. Tagad Jorks bija guvis apstiprinājumu daudzu aizdomām, ka �āviņi ir daļa nelegālā iero�u transporta no vecajiem padomju arsenāliem, kas ar kriminālās pasaules starpniecību nokļūst pie teroristiem. Aslans dro�i vien nebija vienīgais kaujinieks, kur� daļu trofeju bruņojuma atstāja savā personiskajā lieto�anā.

Kad Jorks aizdarīja aizsargtērpu, aug�up pa kāpnēm lēk�oja Hovs. Viņ� bija jau ietērpies baltā ugunsdro�ā kombinezonā un otru tādu pa�u pasniedza Jorkam. Abi vīri steig�us ietērpās tajos, un katrs no konsoles apak�as paņēma pa ķiverei; to kevlara korpusos bija iebūvēti pū�ļveida ausu aizsargi un trie- ciendro�i atvelkami sejsegi.

-��� Tad tik tālu gan, - Hovs noteica.

-��� Lai Dievs stāv mums klāt!

Abi vīri pa kāpnēm noskrēja uz klāja. Helikoptera nolai�a�nās laukums aiz virsbūves bija tuk�s, jo Lynx bija izlidojis uz Trabzonu, tiklidz izcēlās vētra.

-�� Automātiskā �au�anas sistēma bez elektronikas būs nede�rīga, - Hovs teica. - Ta�u pēdējās pārbaudes laikā es pārslēdzu to uz rokas vadību, tā ka mums vajadzētu spēt ar vin�u uzvilkt to aug�ā pa�u spēkiem.

Viņu vienīgā cerība bija iespēja pārsteigt pretinieku. Uz "Plēsoņas" nezināja, ka viņiem ir stacionārs bruņojums; "Jūras meklētāja" parastās darbības laikā iero�u bloks atradās kuģa korpusā. Bez �aubām, Aslana nolūks bija uzkāpt uz borta, laupīt un tad sev par prieku iznīcināt kuģi. Jorka un Hova rīcībā nebija tādu spēku, lai ietekmētu "Jūras meklētāja" lik�teni, ta�u viņi vismaz varēja gūt kaut nelielu gandarījumu. Nebija nekādu �aubu: ar "Plēsoņas" lielgabalu, kas notēmēts uz viņiem, jau pirmais �āviens radis īstu elli - me�onīgu uz�brukumu, kādu kuģis neizturēs.

Abi vīri blakus aizlavījās līdz klāja vidum un pacēla apaļas lūkas vāku. Zem viņiem atradās blāvi pelēkais ierocis; Breda 40 milimetru dubultie stobri slējās no kompaktās konstruk�cijas centrā.

Hovs nometās zemē pie strēlnieka platformas aiz stobra mehānisma un palūkojās aug�up uz Jorku. - Mums jābūt ga�taviem �aut uzreiz, tiklīdz pacelsim torni un notēmēsim uz mērķi. Mums jārīkojas tāpat kā agrāk. Es esmu tēmētājs, bet tu - priek�ējais vērotājs.

Parastā gadījumā ierocis tiktu vadīts no "Jūras meklētāja" komandtiltiņa, kur attālumu noteiktu Bofors 9LV 200 markas 2 meklē�anas radars un 9LV 228 uguns vadības sistēma. Pa�laik Jorkam nebija pat rokas lāzera attāluma mērītāja, un viņam vajadzēja paļauties uz savām navigācijas iemaņām. Laimīgā kārtā viņ� atcerējās attālumu no tik�anās vietas koordinātām līdz salas austrumu galam, kur "Plēsoņa" tagad pilnībā atklā�jās skatam no sāniem.

- Attālums - trīs tūksto�i trīs simti metru. - Jorks pacēla rokas, veidodams neprecīzu vizuālo instrumentu, izslējis labo roku �etrdesmit piecu grādu leņķī no "Jūras meklētāja" priek��gala un kreiso nomērķējis uz "Plēsoņas" pakaļgalu. - Azimuts divsimt �etrdesmit grādi no mūsu ass.

Hovs atkārtoja instrukcijas un grieza ratu blakus strēlnieka sēdeklim, līdz stobri bija pagriezti uz "Plēsoņu". Viņ� ātri aplēsa vertikālo leņķi, grie�ot sprūdratu uz pusapaļā metāla kompasa, lai stobri būtu vērsti pareizajā trajektorijā tad, kad viņi pacels tornlti.

-��� Atmosfēras spiediens un mitrums normāls, vēja ātrums neievērojams. �ādā attālumā kompensācija nav nepiecie�ama.

Jorks nogūlās zemē blakus Hovam, lai palīdzētu viņam ar munīciju. Aptveres len�u barotāji bija tuk�i, jo kuģis pirms uzbrukuma nebija sagatavots kaujai, un tie tāpat nedarbo�tos bez elektronikas. Viņi sāka vilkt ārā �āviņus no rezerves aptverēm abās tornl�a pusēs.

-��� Būs jāizmanto rokas ielādē�ana, - Hovs teica. - Sprāgsto��os kreisajam stobram, bruņas caursito�os - labajam, pa pie�ciem katram. Nedomāju, ka mums būs iespēja iz�aut vairāk. Pie�audei izmantosim sprāgsto�os, jo to trāpījums ir labāk re�dzams, bet pēc tam pārslēgsimies uz bruņas caursito�ajiem.

Jorks sāka kraut piecus kilogramus smagos �āviņus stat�ņos virs to uztvērējiem: sarkani marķētos - pa kreisi un zili marķētos - pa labi. Kad viņ� bija beidzis, Hovs apsēdās strēl�nieka sēdeklī un atvilka aizslēgu katram stobram, lai ielādētu �āviņu kamerā.

-��� Sasodīti kaitino�i, ka mums ir tikai desmit �āviņi ierocim, kas spēj iz�aut �etrsimt piecdesmit �āviņus minūtē, - Hovs nevērīgi izmeta. - Varbūt mums uzsmaidīs Atlantīdas dievi.

Abi vīri novilka lejup dro�ības sejsegus. Jorks iespieda savu ķermeni �aurajā telpā pie rata, ar kuru varēja vadīt stobra pacēlumu, bet Hovs satvēra rokas vadības ratu, ar kuru pacelt un nolaist torni. Izmēģinājis pagriezt ratu, viņ� paskatījās uz Jorku.

-���� Gatavs pacelties?

Jorks pacēla īk�ķi.

-���� Gatavs!

Kad tornītis pacēlās un stobri tika atbrīvoti, Jorks sajuta, kā viņam cauri izstrāvo adrenalīns. Viņ� daudzreiz bija pie�dalījies kaujas darbībās, ta�u no attālinātas pozīcijas uz til�tiņa vai vadības telpā. Tagad viņ� gatavojās iesaistīties cīniņā ar ienaidnieku uz dzīvību vai nāvi pie iero�a aukstā metāla.

Pirmo reizi viņ� apzinājās, kā savulaik jutu�ies viri, salieku�ies aiz Nelsona Victory lielgabaliem vai ari varenajos drednautu lielgabalu torņos pie Jitlandes vai Nordkapa. Abu viru dzīvība karājās mata galā, izredzes nepavisam nebija viņu pusē, jo uz viņiem bija notēmēts "Plēsoņas" 130 milimetru lielgabals un modernākais ar GPS saistīto tēmē�anas sistēmu.

Tornis pacēlās virs klāja, un kļuva redzams "Plēsoņas" si�luets. Novērojis, kā stobri nolai�as līdz iepriek� noteiktajai atzīmei un fiksējas vietā, viņ� aizcirta pacel�anas rata rokturi un pacēla labo roku.

-���� Pēc mana signāla!

Hovs noņēma dro�inātāju un uzlika pirkstu uz gaiļa.

-���� Uguni!

Atskanēja ausis ploso�s grāviens, un kreisās puses stobrs spēcīgi atlēca atpakaļ atsperēs. Jorks paķēra binokli un sekoja �āviņa trajektorijai, kur� kaukdams aizlidoja pa gaisu. Pēc da��iem mirkļiem ūdensstabs iz�ļācās gaisā tie�i blakus "Plēso�ņai" labajā pusē.

-���� Divdesmit grādus pa kreisi! - Jorks noaurojās.

Hovs pagrieza azimutā ratu un nofiksēja lafeti vietā.

-���� Uguni!

No kreisā stobra nogranda vēl viens grāviens un iz�ā�vās liesmu strūkla. Gāzu atsitiens mirklī pacēla korpusu un ielādēja kamerā nākamo �āviņu.

-��� Trāpīts! - Jorks iesaucās. - Bruņu caursito�o, piecus uz�reiz!

Jorks bija redzējis sarkano uzliesmojumu, kur �āviņ� bija uzsprādzis pret metālu un izsējis �ķembu lietu pār "Plēsoņas" pakaļgalu. Tagad varēja cerēt, ka caursito�ais �āviņ� sagraus kuģa dzinēju sistēmu, sabojājot turboskrūvju paātrinātājus, kas pie�ķīra "Plēsoņai" tādu ātrumu kā gandrīz jebkuram sauszemes transporta līdzeklim.

-���� Uguni!

Hovs pavilka labās puses gaili un pieturēja to. Ar troksni kā no milzu pneimatiskā āmura lielgabals pilnā cikla ātrumā iz�āva piecu �āviņu kārtu, iztuk�ojot aptveri ātrāk nekā se�kundē un pēc katra atsitiena izmetot tuk�ās �aulas no kor�pusa.

Vēl nebija rimusies atbalss, kad bija sajūtams smags trie�ciens pret "Jūras meklētāja" pakaļgalu un spēcīga vibrācija pa visu klāju. Abi vīri �ausmās vēroja, kā kuģis saņem pusduci triecienu tie�i virs ūdenslinijas. �ādā attālumā "Plēsoņas" spē�cīgais Nitrex reaktivais lielgabals varēja �aut praktiski horizon�tālā trajektorijā, un bruņas caursito�ie �āviņi, no kuriem bija izņemts urāns, izcaurumoja "Jūras meklētāju" no pakaļgala līdz kuģa vidum. �ķita, it kā kuģi būtu caurdūrusi milzīga dak�iņa; katrs �āviņ� bez grūtībām izurbās caur korpusu un ar uguns un gruve�u strūklu iznāca ārā otrā pusē.

-��� Tagad viņi �aus pa tiltiņu, - Jorks nokliedzās. - Pēc tam pa mums.

Kamēr "Jūras meklētājs" zvalstījās un dārdēja, Jorks pie�vērsa binokli "Plēsoņas" pakaļgalam. Dūmu mutuļi norādīja uz vietu, kur kuģim bija trāpīts. Kāda kustība piesaistīja viņa uzmanību. "Jūras meklētāja" virzienā peldēja cieta korpusa piepū�ams plosts, kura abi ārējie borti lika uzbangot platam V veida vilnim. Tā iek�ienē varēja saskatīt pielieku�os cilvēku stā�vus. Plosts jau bija veicis vairāk par pusceļu un ātri tuvojās.

-��� Tuvojas ienaidnieka cieta korpusa piepū�ams plosts - CPP, attālums astoņsimt metru, - Jorks sauca. - Nolai�u stobrus līdz minimālam pacēlumam. Izmanto atklāto skatu!

Jorks drud�aini grieza pacel�anas ratu, kamēr Hovs atsita vaļā metāla skatu meklētāju strēlnieka sēdekļa priek�ā. Tie�i brīdī, kad viņa roka satvēra kreisās puses gaili, atskanēja ap�dullino�s grāviens, kas nosvieda abus vīrus uz grīdas. Ar skaņu, kas līdzinājās tūksto� izsistu logu stiklu �ķindoņai, metāla �ķembu krusa atsitās no torņa bruņām. Viena no tām dziļi ietriecās Jorka kājā, un kombinezons piesūcās ar asi�nīm. Pēc da�ām sekundēm pār klāju nogranda divas nākamās eksplozijas, un spēcīgs trieciens liecināja par kārtējo bruņas caursito�o �āviņu, kad tas iztriecās cauri klāja kabīnei un uz�sprāga jūrā netālu no labā borta priek�puses.

Jorks ar pūlēm pieslējās kājās; ausīs neprātīgi d�inkstēja, un kreiso kāju nevarēja pakustināt. Viņ� blenza tuk�ajā cau�rumā, kur tikko vēl atradās komandtiltiņ�. Vīram, kur� bija kā pielaulāts jūrai, tas �ķita �ausmino�s skats, it kā viņam būtu bezpalīdzīgi jānoraugās uz savu mīļoto sievieti nāves krampjos, bez elpas un valodas, ar saplosītu seju.

-��� Piebeigsim tos maitas! - Par spīti sāpēm Jorka balss bija auksta un mierīga.

-���� Klausos, ser.

Hovs no strēlnieka sēdekļa vēroja CPP, kas nesās viņu vir�zienā un nu jau bija tuvāk par divsimt metriem. Maksimāli nolaistiem stobriem viņ� ar sekundes intervāliem iz�āva pali�ku�os sprāgsto�os �āviņus. Pirmais nokrita par tuvu, ta�u pa�cēla plosta pontonus, līdz tajos iekļuva vēj� un �ķita paceļam plostu gaisā. Otrais trāpīja zem ķīļa un pilnībā izsvieda CPP no ūdens ar gaisā paceltu pakaļgalu; varēja redzēt, kā se�i vīri nirēju tērpos izmisīgi ķeras pie grīdas dēļiem. Tre�ais sprāga pret korpusu, aizdedzinot degvielu un liekot plostam un tā pasa�ieriem uzliesmot uguns bumbā, kas biedējo�ā ātrumā brāzās pretī kuģim.

Abiem vīriem nebija laika tīksmināties par �o skatu. Beigas bija tie�i tik vardarbīgas un ne�ēlīgas, kā jau varēja paredzēt.

Tajā pa�ā brīdī, kad pret torni atsitās pirmie CPP dego�ie gabali, viņi sajuta neiedomājami spēcīgu triecienu kārtu zem kājām. Kniedes izbira, un metāls ķēmīgi saliecās no vienas klāja puses uz otru. Pēc mirkļa vēl viens �āviņ� notrieca torni no pamatnes un meta abus vīrus pret labā borta treliņiem. Viņus aptvēra uguns posto�ā masa kā dego�s virpulis, kas ieskāva abus �aurā lokā.

Cīnoties ar nemaņu, Jorks pēdējo reizi saskatīja "Jūras mek�lētāju" - iznīcības sārtu, kas brīnumainā kārtā vēl turējās virs ūdens. Kuģis bija saplosīts līdz nepazī�anai, tomēr izaicino�s kā vulkāns, kas bezkaislīgi rēgojās aiz muguras.

Ieniru�i tuneļa biedējo�ajā tumsā zem ērgļa kreisā spārna gala, trīs draugi redzēja, ka tā sienas ir izlīdzinātas un nopu�lētas glu�i kā iepriek�ējās ejās. Da�us pirmos metrus aiz sen�u zāles vadībā peldēja Kostass, ta�u drīz eja kļuva platāka un viņam blakus varēja peldēt ari D�eks un Katja. Aptuveni pēc kādiem desmit metriem grīda pārgāja lēzenās kāpnēs, kuru izdeldētie pakāpieni nemainīgā leņķī veda aug�up, cik vien spēja sniegt viņu lukturu gaisma.

-��� �oreiz dievi ir mūsu pusē, - Kostass noteica. - Vēl da�as minūtes �ajā dziļumā, un mēs te paliktu uz mū�iem.

Dodoties aug�up pa slīpumu, viņi taupīja enerģiju, kāpumam izmantojot peldspējas kompensatorus. Sienu frizē nemitīgi at�kārtojās iegrebti vēr�i, kuru liektās formas pārsteidzo�i atgā�dināja mīnojie�u vēr�u gleznojumus Krētā. Dodoties aug�up, �ķita, ka vēr�i abās pusēs nikni blen� un kārpa zemi.

Tie�i tad, kad D�eka elpa kļuva vienmērīgāka, dators deva skaņas brīdinājumu, ka viņ� pāriet uz rezervi. D�eks sajuta īslaicīgu pārtraukumu regulatorā, ieslēdzoties avārijas rezer�vei, bet pēc tam gāzu maisījums atkal plūda brīvi.

-��� Kāpjot aug�up un spiedienam mazinoties, tu no rezerves krājuma varēsi iegūt lielāku tilpumu, - Kostass viņu mierināja. -Ja tev izbeigsies skābeklis, mēs vienmēr vēl varam elpot no viena aparāta.

-���� Lieliski. - D�eks caur sejsegu savilka grimasi, koncentrē�joties uz to, lai uzturētu savu peldspēju tikai mazliet lielāku par neitrālu.

Nākamo minū�u laikā vienīgo skaņu radīja burbuļu izplū�ana no izelpas, kad visi trīs pamazām cēlās aug�up pa eju. Aptuveni pēc simt metriem Kostass ar �estu lika pārējiem apstāties.

-��� Tagad mēs esam septiņdesmit metrus zem jūras līmeņa, - viņ� paziņoja. - Mans dators saka, ka mums nepiecie�ama piecu minū�u dekompresijas pauze. Kaut arī pārsvarā esam elpoju�i hēliju un skābekli, mēs esam uzsūku�i ari daudz slā�pekļa. Mums jāatbrīvojas no gāzes.

Par spīti duro�ajām sāpēm sānā, D�eks ļoti centās neelpot pārāk strauji. Viņ� pārguris nolaidās līdz kāpnēm un pasnie�dzās pēc diska.

-���� Laiks ieskatīties kartē, - viņ� teica.

Abi pārējie nometās blakus D�ekam, kamēr viņ� grozīja disku, līdz simbols bija pagriezts ejas virzienā.

-���� Ja esam pareizi at�ifrēju�i, mēs atrodamies �eit, ērgļa kreisā pleca malā, - Kostass norādīja. - Mums vairs nav daudz atlicis iet pa �o mar�rutu. Mēs tuvināmies klints sienai.

-���� Kad �ī eja beigsies, mums jānogrie�as pa labi, - Katja sacīja. - Pēc tam visu ceļu gar ērgļa spārnu līdz beidzamajam pagriezienam pa kreisi, pēc tam uz austrumu spārna galu.

-��� Ja mēs dodamies uz krāteri, mums jāpaceļas kādi simt metri un jāiet �etrsimt metrus uz dienvidiem trīsdesmit grādu leņķī. Kādā brīdī mēs �ķērsosim jūras līmeni, ta�u joprojām atrādīsimies pazemē.

-���� Kas notiks, ja eja vedīs uz leju? - jautāja Katja.

-����� Mēs izvārīsimies dzīvi, - Kostass neskanīgi atbildēja. - Garoza ir verdo�a izkusu�as lavas un dedzino�as gāzes masa. Pat virzienā uz aug�u mūsu ceļu var aiz�ķērsot lava, kas iz�tecējusi pēc plūdiem.

Viņu hronometri vienlaikus deva skaņas signālu, ka pagā�ju�as piecas minūtes un pauze beigusies. D�eks iebāza disku atpakaļ kabatā un stīvām kustībām atgrūdās no kāpnēm.

-��� Mums nav izvēles, - viņ� teica. - Lūgsim Dievu, kaut Bens un Endijs izturētu. Mēs esam viņu vienīgā glāb�anas trose.

Kad viņi bija �ķērsoju�i se�desmit metru dzijumu, regulatori sāka nomainīt hēliju ar slāpekli kā galveno inerto gāzi. Drīz viņu elpo�anas maisījums at�ķirsies no atmosfēras gaisa vienīgi ar paaugstināto skābekļa saturu, kas tiks ievadīts da�os pēdējos metros, lai izspiestu no asinsrites visu lieko slāpekli.

Kostass aizpeldēja priek�ā, kad kāpņu sienas sāka savirzīties �aurā tunelī. Pēc pēdējā pakāpiena eja pagriezās pa labi, acīm�redzot sekojot dabiskai plaisai, bet pēc tam turpināja sākotnējo virzienu, un pētnieki pēk�ņi atradās pie ieejas nākamajā alā.

-��� Te ari ir mūsu krustojums, tie�i mērķī.

Lukturu gaismā pavērās aptuveni desmit metru gara un piecu metru plata telpa ar durvīm visās �etrās pusēs. Dekom- presijas pauze bija atgriezusi D�ekā spēku, un viņ� peldēja uz priek�u, lai visu aplūkotu labāk. Centrā atradās iegarens galds, kura malās aptuveni divu metru attālumā no katra stūra bija izvietoti paaugstinājumi. Galds bija izkalts klinti, un tam bija pacelta apmale kā otrādi apgrieztam sarkofāga vākam. Pa�augstinājumi bija atsevi�ķi izvietoti rezervuāri, kas līdzinājās viduslaiku baznīcu kristāmajiem traukiem.

-���� Te nav noteku asinīm, un būtu neiespējami ievest lielu dzīvnieku tik dziļi kalnā, - D�eks teica. - Upurē�ana ir pub�lisks rituāls, bet tajā, kas notika �eit, varēja piedalīties vienīgi da�i izredzētie.

-��� Attīrī�anās rituāla apmazgā�anas galds? - Kostass minēja.

Katja aizīrās pie durvīm pretī viņu ieejai. Viņa ielūkojās

gaitenī aiz tām un uz īsu mirkli izslēdza lukturi.

-��� Es redzu gaismu, - viņa teica. - Tā ir tik tikko saskatāma, ta�u tur ir �etri atsevi�ķi baseini, kas izvietoti ar vienādām atstarpēm.

D�eks un Kostass piepeldēja klāt. Ari viņi saskatīja blāvus miglaini zaļas gaismas plankumus.

-��� Mēs atrodamies tikai piecdesmit metrus zem jūras līmeņa un da�us metrus iek�ā klints sienā, - Kostass runājot atkal ieslēdza lukturi. - Arā ir agrs rīts, tā ka �ādā dziļumā vaja�dzētu būt redzamai vismaz minimālai gaismai.

-���� Gaitenis atbilst vienai no paralēlajām līnijām, kas izvir�zās no ērgļa spārna, - D�eks teica. - Varu derēt, ka tie ir dzīvojamie kambari ar logiem un balkoniem, no kuriem pave�ras skats uz piramīdām. Glu�i kā mīnojie�u kompleksā Tēras klintīs - di�enajā būvē, kas kalpoja mūku ideāliem, ta�u arī pārvaldīja iedzīvotājus lejā piekrastē.

-����� Mēs varētu izkļūt pa vienu no �iem logiem, - Katja iero�sināja.

-��� Nekādā ziņā, - Kostass atbildēja. - Tie izskatās kā venti�lācijas �ahtas, dro�i vien �aurākas par metru. Un mums nav laika to izpētīt. Mūsu karte līdz �im mūs nav pievīlusi, un es esmu par to, lai mēs tai sekotu.

Tie�i tad caur viņu ķermeņiem izstrāvoja vibrācija - ūdens savirmojums, kas D�ekā pēk�ņi izraisīja bailes, ka viņ� varētu zaudēt samaņu. Tai sekoja cita vibrācija un pēc tam trulu si�tienu trok�ņi; pēc katra atskanēja apslāpēta skaņa, it kā kaut kur tālumā plīstu stikli. Nekādi nebija iespējams noteikt vir�zienu, no kura nāk skaņa.

-���� Zemūdene! - Katja iesaucās.

-���� Skaņa ir pārāk skaidra, pārāk vienmērīga, - Kostass at�teica. - Ja sprādziens notiktu uz Kazbeka, mēs te vairs nesa�runātos.

-���� �ādu skaņu jau esmu dzirdējis. - D�eks lūkojās uz Kos- tasu, un viņa niknums bija jūtams pat caur sejsegu. - Es do�māju, ka �o vibrāciju rada �āviņi, triecoties caur kuģa korpusu. Uz ūdens virs mums plosās ap�aude.

-���� Lai kas tas arī būtu, mums tagad jātiek ārā, - Kostass skubināja. - Nāciet.

Viņi īrās uz ieeju, kas iezīmēja simbolā norādīto pagrie�zienu pa labi. Papeldējis garām ūdenstvertnēm, Kostass ap�stājās, lai ieskatītos kompasā.

-��� Uz dienvidiem, - viņ� paziņoja. - Tagad mums atliek tikai sekot �im ceļam līdz galam un tad nogriezties pa kreisi.

Katja tuvojās ieejai da�us metrus priek�ā abiem pārējiem. Pēk�ņi sieviete apstājās.

-��� Paskatieties uz aug�u, - viņa satraukta teica.

Virs ieejas bija milzīga klintī iekalta pārsedze. Tās priek��pusē bija dziļi iegrebti simboli, no kuriem da�i aizņēma visu plātnes pusmetra augstumu. Simboli bija sadalīti divās grupās pa �etriem, un katru grupu aptvēra iekalta robe�a hieroglifa aploces formā.

Simboli bija labi pazīstami.

-��� Labības kūlis. Airis. Pusmēness. Un tās pa�as mohikāņu galvas, - Katja vēroja.

-��� �is ir pēdējais pierādījums, - D�eks murmināja. - Festas disks, zelta disks no vraka. Tie abi nāku�i no �ejienes. Mēs redzam Atlantīdas svētos rakstus.

-��� Ko tas nozīmē? - Kostass jautāja.

Katja jau lūkojās savā plaukstdatorā. Viņa un Dilens bija to ieprogrammēju�i secībā, kurā katrs Atlantīdas simbols bija savienots ar tā zilbes ekvivalentu lineārajā A rakstā, sniedzot labāko tulkojumu no mīnojie�u vārdu krājuma, kāds līdz �im bija at�ifrēts.

-��� Ti-ka-ti-re, ka-ka-me-re. - Katja lēni un skaidri izrunāja ska�ņas, viņas krievu akcents pie�ķīra vieglu cietu piesitienu katra vārda pēdējai zilbei.

Katja meklēja vārdu nozīmi pēc alfabētā, bet D�eks un Kos�tass vēroja mirgojo�os vārdus, kad tie parādījās �ķidro kristālu displejā.

-��� Tie abi ir mīnojie�u vārdu krājumā, - viņa paziņoja. - Ti- ka-ti nozīmē ceļu vai virzienu. Ka-ka-me nozīmē miru�o vai nāvi. Piedēklis re nozīmē "pie" vai "no". Tātad to tulko - "nā�ves trase", "nāves ceļ�".

Viņi lūkojās aug�up uz uzrakstu virs galvas, kuru simboli bija redzami tik skaidri, it kā būtu izkalti tikai pirms da�ām dienām.

-��� Neizklausās pārāk daudzsolo�i, - Kostass drūmi novilka.

D�eks saviebās, un abi pārējie viņu uzlūkoja ar jaunu uz�traukumu. D�eks sakopoja atliku�o enerģiju un devās uz priek�u ejā.

-����� �im vajadzētu būt pēdējam atzarojumam. Sekojiet man!

Kostass uz brīdi aizkavējās, lai piesietu savai uzkabei pē�dējo lentes spoli. No abiem pārējiem viņ� spēja saskatīt vienīgi to sakulto ūdeni; eja �aurā leņķī sliecās uz aug�u. Kad Kostass īrās aiz viņiem, lukturu mirdzums bija redzams tālāk tunelī.

-��� Celieties uz aug�u lēnāk par metru piecās sekundēs, - viņ� rīkoja. - Mūsu iepriek�ējā telpā pavadītais laiks uzskatāms par vēl vienu dekompresijas pieturu, un ar �ādu pacel�anās ātrumu mums vairs nevajadzētu apstāties, pirms sasniedzam ūdens virsmu.

Pamats bija raupj�, it kā apzināti neapstrādāts, lai sniegtu labāku saķēri. Abās pusēs bija paralēlas gropes kā seno ratu ceļu grambas. Pēk�ņi viņi atradās pie ieejas vēl vienā telpā; sienas piķa melnajā tumsā atkāpās katra uz savu pusi, ta�u pamatne turpināja savu virzību uz aug�u.

Tā bija ala, kas lika justies niecīgai pat sen�u slavas zālei. Visapkārt pletās viļņaina klin�u virsma, kas �ķita ņirbam, kad viņi �ūpoja lukturus �urp un turp. Sānu sienas slīpi nosvērās va�ļējā bezdibenī; stāvo kritumu pārtrauca vienīgi grubuļaini lavas izciļņi, kas klāja sienas kā mezgli veca ozola mizu. Visapkārt kā liecinieces varenajiem spēkiem bija salūzu�as lavas upes, kas bija trauku�ās cauri alai no izkusu�ās Zemes garozas.

-���� Vulkāna kodolam jāatrodas tikai pāris simtu metru uz dienvidiem, - Kostass teica. - Magma un gāze ir izlauzu�ās caur saspiestajiem konusa pelniem, atstājot vaļējas atveres un tad sastingstot. Rezultāts ir �ī milzīgā �ūna - izplētusies tuk�a garoza ar bazalta veidojumu re�ģi.

Visi trīs lūkojās caur kristāldzidro ūdeni, un slīpums izrā�dījās kā milzīgs dambis, liela klints kore, kas pletās tik tālu, cik vien skatiens sniedza. Kreisajā pusē lukturu gaismā varēja saskatīt vēl vienu masīvu dambi, aiz kura tādā pa�ā attālumā atradās vēl viens; abi taisnā leņķī atdalījās no centrālās kores un saplūda ar alas sienu.

Tie�i Kostass vārdos izteica acīmredzamo - iemeslu, kāpēc ģeometrija izskatās tik savādi pazīstama:

-��� Centrālā kore ir simbola aug�ējais spārns. Dambji ir divi atzari pa kreisi. Mēs esam uz pareizā ceļa.

-���� Tas viss katrā ziņā iedvesa bijību pirmajiem cilvēkiem, kas iekļuva �ajā alā, - D�eks teica. - Es domāju, ka kalna otrā pusē ari ir bazalta dzīslas, kas vērstas uz āru vietās, kur magma pa plaisām plūda uz ārpusi. Ja to forma ir simetriska, tad ir viegli saprast, kā tās ieguvu�as maģiskas īpa�ības. Tas bija viņu svētā ērgļa dieva attēls.

Katja nespēja atraut skatienu no skaistajām klin�u kaskā�dēm ap viņiem. Dambis bija kā pēdējais tilts uz pazemes cie�toksni, pēdējais nervu pārbaudījums. Tas ļautu ikvienam, kur� ir pietiekami drosmīgs, lai uzdro�inātos to �ķērsot, nokļūt pāri uguns aizsarggrāvim.

Katja tik tikko saskatīja ieejas sienā abu slīpo ceļu galā. Tie�i priek�ā simt metru attālumā varēja redzēt klints attālo atspīdumu; tās apmērus slēpa tumsa. Katja notrīsēja, atcero�ties drūmo uzrakstu virs ieejas alā.

Kostass apņēmīgi sāka peldēt gar dambi. - D�ekam gaisa atlicis tikai piecām minūtēm. Pēdējais laiks uzmeklēt vietu, kur iznirt laukā.

D�eks un Katja, turoties katrs savā pusē Kostasam, peldēja virs gropēm, kas turpinājās no ejas. Uzreiz pēc tam, kad viņi bija pagāju�i garām savienojumam ar pirmo dambi kreisajā pusē, parādījās vēl viens veidojums - padziļinājums centrālās kores vidū, kas nebija redzams no ieejas.

Tuvojoties �im darinājumam, pētnieku acīm pavērās ne�parasta aina. Padziļinājums stiepās visā dambja piecu metru platumā un bija arī tikpat gar�. Tas bija aptuveni divus metrus dziļ�, un no katras puses tajā varēja iekļūt pa pakāpieniem. Virs kanjona labajā pusē atradās vēr�a ragu skulptūra ar rak�sturīgajām vertikālajām malām un noapaļoto iek�ējo likni. Tie�i tāds pats veidojums pacēlās pa kreisi no centra, un starp abiem atradās masīva plātne. Vēr�u ragi bija izkalti klintī, un to galiņi slējās gandrīz dambja līmenī, bet pati plātne bija no mirdzo�i balta marmora, kas līdzinājās tam materiālam, ko viņi bija redzēju�i izveidotu fantastiskos dzīvnieku tēlos pie procesiju ceļa ārā.

Nolaidu�ies lejup, lai apskatītu veidojumu tuvāk, viņi ierau�dzīja, ka plātne atrodas metra augstumā virs padziļinājuma.

-��� Nu protams! - D�eks iesaucās. - Tas uzraksts. Nevis "nā�ves ceļ�", bet gan "miru�o ceļ�". Jau kop� pirmā brī�a, kad mēs ieraudzījām Atlantīdu, es prātoju, kur gan ir viņu kapenes. Tagad mēs to zinām. Tā iepriek�ējā telpa bija morgs, sagata�vo�anas kambaris. Un �eit viņi apglabāja miru�os.

Pat Kostass mirklī aizmirsa par to, ka steidzami jātiek ārā, un piepeldēja klāt, lai ielūkotos bezdibenī. Viņ� uz da�ām sekun�dēm ieslēdza lieljaudas halogēna staru, apzinoties, ka pat īss uzplaiksnījums varētu iztuk�ot viņa akumulatora rezerves.

-���� Viņi izvēlēju�ies īsto vietu, - Kostass secināja. - Lava tur lejā ir robaina, ātri sacietējo�ais tips, un piepilda plaisu kā sacietējusi straume. Pirms septiņiem tūksto�iem gadu �ī visnotaļ varēja būt aktīva plaisa. Izkusu�as lavas vārī�anās temperatūra ir 1100 grādi pēc Celsija, un ar to pietiek, lai izkausētu automa�īnu, - lūk, jums arī gatava krematorija.

Katja pētīja pakāpienus, kas veda lejup uz platformu.

-���� �eit viņi noteikti nolika līķus pirms to novieto�anas uz plātnes, lai nosūtītu ceļā, - viņa prātoja. - Atstatums starp gropēm uz rampas ir divi metri - tie�i pietiekami katafalkam. Tās noteikti ir iestaigāju�as zārku nesēju pēdas neskaitāmu tūksto�u bēru ceremoniju laikā.

D�eks lūkojās bezdibeņa dzīlēs, sasprindzinājis visu savu iztēli, lai uzburtu acu priek�ā rituālu, kas pēdējo reizi izpildīts �ajā vietā pirms gadu tūksto�iem. Viņ� bija piedalījies daudzu senu apbedī�anas vietu izrakumos, kur nāve bie�i vien stāstīja vairāk nekā dzīvo atstātais mantojums, un bija cerējis, ka viņu lielākais atklājums būs bagātīga nekropole. Tagad viņ� saprata, ka vienigās Atlantīdas ļau�u mirstīgās atliekas bija iekodētas viņos pa�os, bezbailīgo jūrasbraucēju gēnos, kuri bija izglābu�ies no plūdiem un izplatīju�i civilizācijas sēklu.

-��� Tad �ī ir seno cilvēku apak�zemes pasaule, - viņ� teica, smagi vilkdams elpu, jo sāka pietrūkt gaisa. - Un Stiksa nebija nekāda mierīga pazemes upe, bet gan liesmojo�as lavas straume.

-�� Vecais pārcēlājs Harons �eit būtu atlicis pasākumu, - teica Kostass. - Tas man izskatās pēc elles vārtiem. Lai�amies prom no �ejienes, iekams neesam uzmodināju�i �īs vietas dievu un viņ� nav atkal iekūris sārtu.

Kad viņi īrās uz aug�u pa pēdējo rampas daļu, D�eks smagi tvēra pēc gaisa. Bija dzirdama viņa saraustītā elpa, un Katja satraukusies pagriezās pret viņu. Kostass visu laiku bija cie�i blakus draugam un tagad apturēja viņu.

-��� Laiks dalīties elpā, - viņ� teica.

Ātri paracies uzkabē, viņ� sadabūja vulkanizētu �ļūteni, ku�ras galu iebāza D�eka kolektorā. Kostass par pāris apgriezie�niem pavēra vārstu, un atskanēja �ņākoņa, kad spiediens starp abām sistēmām izlīdzinājās.

-��� Paldies. - D�eka elpa pēk�ņi kļuva vienmērīgāka.

-��� Mums ir problēma, - Kostass paziņoja.

D�eks visu laiku bija koncentrējies uz elpo�anu, ta�u tagad pievērsa skatienu klints sienai, kas rēgojās viņu priek�ā.

-��� Lavas korķis, - viņ� neskanīgi teica.

Pēc metriem pieciem priek�ā klints kore izbeidzās alas zie�meļaustrumu stūri. Varēja saskatīt ieeju, kura bija tuneļa pla�tumā un virs kuras atradās pārsedze. Ta�u �īs formas aizklāja milzīgs sacietēju�as lavas blāķis - neglīts izplūdums, kas snie�dzās dziļi bezdibenī, atstājot vienīgi nelielu spraugu virspusē.

Kostass pievērsās D�ekam. - Mēs atrodamies tikai astoņus metrus zem jūras līmeņa, skābekļa saindē�anās desmit metru dro�ības zonā. Tāpēc, kamēr tiekam galā ar �o, varam attīrīt savas sistēmas.

Kostass pārslēdza savu un Katjas datoru uz rokas vadību un atvēra skābekļa vārstus viņu kolektoros. Tad viņ� un D�eks blakus piepeldēja pie cauruma un ielūkojās telpā aiz tā.

-��� Lavas straume ir izlauzusies cauri bazaltam un ieplūdusi ejā kaut kad pēc plūdiem, - Kostass teica. - Sprauga radusies, izplūstot gāzēm. Ja mums paveiksies, tur jābūt tuk�umam visas ejas garumā.

D�eks ielīda robainajā plaisā tā, ka pazuda viņa galva un pleci. Viņ� redzēja, ka aiz �ķēr�ļa ala papla�inās kā ventilācijas �ahta, kuras sienas izraibināju�i apdegu�i caurumi vietās, kur gāze izsprāgusi no atdziesto�ās lavas ar reaktīvās lidma�īnas dzinēja spēku.

-���� Mēs tur nevaram tikt cauri ar visu uzkabi, - viņ� sacīja. - Pēc izvirduma lava sacietējot ir izpletusies, da�os pirmajos metros atstājot tuneli, kas tik tikko ir pietiekami plats Katjai, nemaz nerunājot par mani vai tevi.

Visi saprata, kas darāms. D�eks sāka noņemt cilindru ap�rīkojumu.

-��� Būs prātīgi, ja pirmais ie�u es. Tev un Katjai vēl ir rezerve. Un es esmu tas, kur� spēj brīvi ienirt līdz �etrdesmit metru dziļumam.

-��� Ne jau ar lodes caurumu sānos.

-��� Es iepūtī�u tunelī skābekli, - D�eks atbildēja. - Es redzu iedobes griestos, kur varētu uzkrāties gāze un kas varētu kal�pot kā dro�ības pieturvietas.

Kostass aprāvās, instinktīvi nevēlēdamies iztērēt daļu no viņu zūdo�ajiem krājumiem, ta�u saklausīja jēgu D�eka vār�dos. Viņ� no uzkabes izvilka otru regulatora pakāpi un padeva to draugam. Ar savu garo roku D�eks iebāza �ļūteni atverē tik tālu, cik vien spēja, un nospieda iztuk�o�anas vārstu. Atskanēja pērkonam līdzīga dārdoņa, kad skābeklis izvirda telpā un kā baltas ūdens putas izklājās pa klints aug�ējo virsmu.

Kostass cie�i vēroja, kā viņa krājumu mēraparāta rādījums nokritās zem piecdesmit bāriem un sāka mirgot rezerves brī�dinājuma spuldzīte.

-���� Pietiek! - viņ� iesaucās.

D�eks atlaida vārstu un novietoja regulatoru spraugas malā. Kad viņ� nolika uzkabi un iespieda to lavas plaisā, Kos�tass atvienoja lenti no savas uzkabes un apsēja to ap drauga aug�delmu.

-����� Parastie virves signāli, - viņ� teica. - Viens rāviens nozīmē, ka viss kārtībā. Divi rāvieni - tev vajag vēl vienu skābekļa devu. Vairāki rāvieni nozīmē, ka tu esi ticis cauri un mums tev jāseko.

D�eks pamāja, pārbaudot, vai spole grie�as brīvi. Viņ� būs atslēgts no sakaru sistēmas, jo vajadzēs atvilkt sejsegu, lai piekļūtu gaisa kabatām tunelī. D�eks atbrīvoja ķiveres dro�ī�bas aizslēgu un palūkojās uz Kostasu, kur� tikko datorā bija pārliecinājies, ka dekompresijas prasības ir apmierino�as.

-���� Gatavs!

-���� Pārslēdzies uz regulatoru!

Kad Kostass atvienoja gaisa padevi, D�eks cie�i aizvēra acis un atvilka atpakaļ ķiveres sejsegu, vienlaikus iebā�ot mutē regulatora otro pakāpi un izvelkot sejas masku, kas līdz �im glabājās sānu kabatā avārijas gadījumam. Viņ� iespieda to sejai un izpūta gaisu caur degunu, lai izspiestu ūdeni, uz da��iem mirkļiem palikdams nekustīgi, lai elpo�anas temps no�mierinātos, pierodot pie aukstuma.

Atkabinājis rokas lukturi, D�eks piepeldēja pie cauruma, bet Kostass sekoja cie�i aiz viņa, lai pārliecinātos, ka �ļūtene nav nostiepta pārāk stingri. Kad D�eks satvēra pārsedzi, viņ� sataus�tīja padziļinājumu vietā, kur lava bija plūdusi pār klints virsmu. Vīrie�a pirksti slīdēja pār dziļi bazaltā iekalto simbolu.

Kostass pagriezās pret Katju un jūsmīgi �estikulēja. Katja pārspīlēti pamāja, un viņas skatiens atkal pievērsās D�ekam; viņu katrā ziņā daudz vairāk uztrauca D�eka izredzes izkļūt cauri tunelim.

D�eks atkal pievērsās caurumam un pilnībā atslābinājās, ķermenim nokarājoties no pārsedzes; viņa acis bija aizvērtas. Izmantojot nirēja iemaņas, viņ� elpoja lēni un dziļi, lai piesā�tinātu ķermeni ar skābekli. Pēc kādas minūtes viņ� ar zīmēm parādīja Kostasam, ka viss kārtībā, un uzlika roku uz regu�latora. Viņ� ievilka piecus ātrus elpas vilcienus, tad izspļāva �ļūteni un burbuļu jūklī metās uz priek�u.

Kostass pasniedzās pēc lentes - vienīgās viņu dzīvības glā�bējas. Kad tā sāka slīdēt caur pirkstiem, viņ� klusi pie sevis noteica:

-���� Labu veiksmi, mans draugs. Mums tā vajadzīga.

Da�us pirmos metrus D�ekam nācās ar spēku spiesties caur �auro tuneli, kur lava bija sagāzusies priek�ā ieejai. Viņ� juta, kā plīst aizsargtērps, spie�oties gar lavas asajām radzēm. Vī�rietis pameta skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nav bojāta lente, un tad ātri devās uz priek�u pa tuneli, izstiepis rokas, lukturim apgaismojot ceļu tie�i priek�ā.

Steidzoties tālāk, D�eks sajuta pakāpenisko slīpumu, kur lavas plūsma pielāgojās ejas virzienam uz aug�u. Viņ� apgrie�zās uz muguras un pie griestiem redzēja mirdzo�us laukumus, kur bija uzkrājies skābeklis no Kostasa regulatora. Gandrīz tie�i minūti pēc iepriek�ējā elpas vilciena viņ� iebāza galvu skābekļa kabatā, kas bija sakrājusies lavas plaisā. Viņ� trīs�reiz ātri ievilka elpu, vienlaikus pārbaudot dziļuma mērītāju, un izņēma Cyalume ķīmisko luminiscējo�o zīmuli, ko atstāja peldam burbulī kā ceļa rādītāju pārējiem.

- Trīs metri zem jūras līmeņa, - viņ� teica pats sev. - Lie�liski.

D�eks pieliecās un atkal devās ejā. Gandrīz uzreiz pēc tam eja sadalījās divās daļās. D�eks minēja, ka viena eja ved uz dro�ību, bet otra - uz plaisu, kur lava izlauzusies no garozas. Bija jāpieņem iz�ķirīgs lēmums, kas noteikti ietekmēs ari abu pārējo likteni.

Ielūkojies kompasā, D�eks izlēmīgi iepeldēja kreisajā ejā, nedaudz izelpodams, lai, spiedienam krītoties, neplīstu plau��as. Viņa priek�ā parādījās visās varavīksnes krāsās zaigojo�a lēca, kas bija pārāk liela, lai būtu skābeklis pie tuneļa gries�tiem.

D�eka plau�as krampjaini sarāvās, kad viņ� arvien izmi- sīgāk ar nagiem ķērās klin�u radzēs. Izspiedies cauri lavai un izkļuvis virs ūdens, viņ� gandrīz sasita galvu pret klints griestiem. D�eks vēlreiz dziļi ievilka elpu, tad izklumburēja no ūdens. Viņ� bija sasniedzis jūras līmeni, tomēr joprojām vēl atradās dziļi vulkāna iek�ienē. Bija tāda sajūta, ka eja priek�ā, kas arvien vēl veda slīpi aug�up, beigsies ar strupceļu.

Bija pagāju�as tikai trīs minūtes, kop� viņ� bija �ķīries no Kostasa un Katjas, ta�u tās �ķita kā vesela mū�ība. Cīnoties ar samaņas zudumu, D�eks koncentrēja visu enerģiju uz lenti, kas stiepās aiz viņa, atkal un atkal raustot to, līdz tā atslāba D�eka rokās un viņ� gulēja nekustīgi.

Ar lielu �ļakatu mākoni parādījās Kostass, kā valis iznir�dams no ūdens. Pēc da�ām sekundēm viņam sekoja Katja un, ieraudzījusi asins strūkliņu, kas sūcās caur plīsumu D�eka tērpā, uzreiz ar norūpēju�os seju sāka pētīt viņa brūci.

Kostass norāva masku un smagi elpoja; tum�ie mati bija pielipu�i pie pieres, bet seja bija pietūku�i un sarkana.

-��� Atgādiniet man, ka jāievēro diēta, - viņ� elsa. - Man nācās krietni nopūlēties, kamēr tiku cauri tai pēdējai daļai.

Kostass aizvilkās līdz ūdens malai un ar kāju spērieniem atbrīvojās no pleznām. D�eks jau bija pietiekami atguvies, lai paslietos uz elkoņiem, un skrūvēja nost pro�ektoru no sava luktura, lai kailā spuldzīte sniegtu viņiem blāvu gaismu.

-���� Pievienojies mūsu klubiņam, - viņ� teica. - Es jūtos kā izlaists caur gaļas ma�īnu.

Pēc savstarpējo sakaru iekārtā dzirdētā viņu balsis skanēja neierasti pla�i. D�eks pavilkās aug�up pa slīpo virsmu un sa�rāvās no sāpēm.

-��� Katjas uzkabi es noglabāju tuneli, - Kostass sacīja. - Tur ir pietiekami daudz triju gāzu maisījuma, lai mēs abi, kopīgi elpojot, vajadzibas gadījumā nokļūtu līdz zemūdenei. Tāpat es piesēju lentes galu pie zīmuļa kabatā. Ja mums būtu jādodas atpakaļ, tad tikai jāatceras sazarojumā nogriezties pa labi.

Ūdenī rotājās sīki burbulī�i, kas cēlās uz aug�u. Visi, elpu aizturēju�i, tos vēroja.

-��� Tas ir savādi, - Kostass brīnījās. - Izskatās, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai skābekļa atliekas no regulatora. Varbūt no vulkāniskās plaisas izdalās kāda gāze?

Tagad, veiksmīgi izkļuvu�i laukā, trijotne spēja sākt aplū�kot jauno apkārtni. Aug�up pa slīpumu vīdēja vēl viena klintī iekalta taisnstūra formas eja, kas nenoliedzami veda aug�up, ta�u tā jau izskatījās pavisam citāda.

-�� Tās ir aļģes, - Kostass paskaidroja. - Tātad te ir pietiekami daudz dabiskās gaismas, lai varētu notikt fotosintēze. Mēs dro�i vien esam tuvāk ārpusei, nekā biju domājis.

Tagad, kad ūdens skalo�anās bija norimusi, varēja dzirdēt vienmērīgu pilē�anu.

-��� Lietusūdens, - Kostass teica. - Pēc vētras vulkāns ir pilns ar to. Aug�ā noteikti ir dūmu vērpete, kas līdzinās kodolsprā�dziena sēnei.

-���� Vismaz "Jūras meklētājam" nebūs nekādu sare�ģījumu mūs atrast. - D�eks ar grūtībām izrunāja vārdus, sliedamies kājās. Skābekļa pieplūdums bija uzturējis viņa spēkus tunelī, ta�u tagad ķermenis jau bija pārpūlēts, darbodamies, lai at�brīvotos no liekā slāpekļa. D�eks pieceļoties streipuļoja, cen��oties izvairīties no slidenajām peļķēm, ko viņiem visapkārt bija izveidojis lietusūdens. Viņ� apzinājās, ka pārbaudījumi vēl nav beigu�ies. D�eks bija apsteidzis laiku, kad izbeidzas gaisa krājumi, ta�u tagad, bez ūdens remdino�ā aukstuma, viņam draudēja vēl spēcīgākas sāpes.

D�eks ievēroja pārējo rai�pilnos skatienus. - Ar mani viss būs labi. Kostas, ej tu pa priek�u.

Jau gatavodamās doties tālāk, Katja uzlūkoja D�eku.

-��� Ak, es gandrīz piemirsu.

Sievietes olīvkrāsas āda un taisnie, melnie mati mirdzēja, kad no tiem pilēja ūdens.

-��� Tas uzraksts uz pārkares, - viņa turpināja. - Es to aplū�koju, kamēr mēs gaidījām, kad tu tiksi cauri. Pirmais simbols bija mohikāņa galva, zilbe at. Esmu pārliecināta, ka otrais simbols bija labības kūlis, al vai la. Man nav �aubu, ka viss uzraksts kopā lasāms kā Atlantīda. Tas ir mūsu pēdējais ceļa rādītājs.

D�eks tikai pamāja, jo bija pārāk apdullis, lai runātu.

Trijotne sāka ceļu aug�up pa slīpumu. Tagad, kad visi bija atbrīvoju�ies no elpo�anas aparātiem, vajadzēja iztikt bez gal�vas luktura, kas bija ķiveres sastāvdaļa. Rokas lukturī�i bija paredzēti kā avārijas mirgojo�ās bākas, un to nemitīga lieto��ana ātri iztuk�oja baterijas. Kāpjot uz aug�u, visu lukturī�u gaisma vienlaikus sāka raustīties un bālēt.

-��� Pienācis laiks ķīmiskajai iluminācijai, - Kostass paziņoja.

Viņi iebāza kabatās lukturī�us, un Kostass un Katja atrāva

vaļā lāpas. Kopā ar dabiskās gaismas blāvo spīdumu lāpas ra�dīja nedabisku auru, kas biedējo�i atgādināja avārijas apgais�mojumu, kuru viņi bija ieslēgu�i zemūdenes vadības telpā.

-Jāturas cie�i kopā, - Kostass brīdināja. - �īs lāpas var degt stundām, ta�u tās gandrīz neapgaismo pamatu. Mēs nezinām, ko varam sagaidīt.

Kad viņi nogriezās pa līkumu ejā, kodīgais smārds, kas bija kairinājis nāsis visu laiku kop� izkāp�anas uz sauszemes, pēk��ņi kļuva neaprakstāmi necie�ams. Silta vēja pūsma nesa tam līdzi nelabumu uzdzeno�u saldenu trūdu smaku, it kā Atlantī- das miru�ie vēl joprojām pūtu savās kapenēs tālu lejā.

-���� Sēra dioksīds, - Kostass paskaidroja, viegli saraucis de�gunu. - Nepatīkams, ta�u ne indīgs, ja vien mēs te nepaliekam pārāk ilgi. Kaut kur tuvumā jābūt aktīvai atverei.

Turpinot ceļu aug�up, pētnieki ieraudzīja vietu, kur bija izlauzusies vēl viena lavas straume, izgā�ot savu saturu kā sacietēju�u betonu pa tuneļa grīdu. Lava bija nelīdzena un trausla, ta�u neaiz�ķērsoja ceļu kā iepriek�ējā straume. Cau�rumu, no kuras tā bija izplūdusi, vagoja plīsumi un plaisas.

un no turienes ari nāca smirdīgais vēj�, kas pastiprinājās ar katru soli.

-���� �īs abas lavas straumes, ar kurām mēs satikāmies, vul�kāns izvirdis diezgan nesen, - Kostass stāstīja. - Tās noteikti izlauzu�ās plūdu laikā, jo pretējā gadījumā priesteri būtu li�ku�i tās aizvākt un salabot tuneli.

-��� Līdzīgi izvirdumi noteikti notiku�i ari Atlantīdas laikā, - Katja nedro�i ieminējās. - �ī vieta ir daudz aktīvāka, nekā ģeologiem jebkad ienācis prātā. Mēs atrodamies laika bumbas iek�ienē.

D�eks visu laiku cīnījās ar iznīcino�u sāpju sajūtu, kas jo�projām pastiprinājās pēc tam, kad bija zudis aukstuma notru�lino�ais efekts. Tagad katrs elpas vilciens līdzinājās ne�ēlīgam dūrienam, katrs solis atgādināja agonijas krampi, un tie viņu bija novedu�i uz sabrukuma sliek�ņa.

-���� Ejiet abi uz priek�u! Mums pēc iespējas ātrāk jāsazinās ar "Jūras meklētāju"! Tikko spē�u, es seko�u jums.

-����� Nekādā ziņā. - Kostass vēl nekad nebija redzējis, ka draugs ļautos sakāvei, un zināja, ka D�eks turēsies, līdz kritīs, lai kādas arī būtu izredzes. - Ja nonāksim tik tālu, es nesī�u tevi uz muguras.

D�eks sakopoja atliku�os spēkus un lēni, krampjaini se�koja abiem pārējiem pāri lavai, uzmanīgi izvēloties ceļu starp robainajiem veidojumiem. Iet kļuva vieglāk, kad slīpā grīda pārtapa par zemiem pakāpieniem. Aptuveni divdesmit metrus aiz lavas eja nogriezās uz dienvidiem un, kad gludās sienas atkāpās vulkāniskās plaisas dabiskās virsmas priek�ā, pama�zām zaudēja regulāro formu. Tunelis tālāk kļuva �aurāks, un viņi ar Kostasu priek�galā turpināja ceļu zosu gājienā.

-��� Es redzu priek�ā gaismu, - viņ� paziņoja. - Laikam bei�dzot būsim tiku�i laukā.

Kāpums strauji kļuva stāvāks, un drīz uz priek�u burtiski vajadzēja rāpot. Tuvojoties blāvajam gaismas lokam, aļģes padarīja katru nākamo soli arvien bīstamāku. Kostass pār�ļūca pāri pēdējam pakāpienam un apgriezās, lai pasniegtu D�ekam roku.

Viņi bija iznāku�i laukā pie trīs metrus platas un trīs met�rus dziļas �ahtas, kuras malas bija nogludinājusi gadu tūk�sto�u erozija. Tās dibenā plūda sekla straume, kas �ķita gā�a�mies �aurā aizā; bija dzirdama tāla ūdens �alkoņa, ta�u ska�tienu pilnībā aiz�ķērsoja sīku pilienu migla. Labajā pusē �ahta veda uz klints sienu, aiz kuras atspīdēja gaisma.

Kostass palūkojās uz konsoli, lai pārbaudītu altimetru.

-���� Mēs aprēķinājām, ka pirms plūdiem vulkāna augstums bijis trīssimt piecdesmit metru. Tagad mēs atrodamies simt trīsdesmit piecus metrus virs pa�reizējā jūras līmeņa, tātad tikai apmēram astoņdesmit metrus zem konusa virsotnes.

Viņi bija iegāju�i vulkānā no ziemeļu puses, bet tagad devās uz rietumiem; eju virziens atspoguļoja aug�ējo nogā�u slī�pumu. Likās, ka tum�ā tuneļa atvere viņu priek�ā ved atpakaļ labirintā, ta�u tas tikpat labi varēja būt arī īss posms, pirms viņi sasniedz izeju.

-���� Esiet uzmanīgi, - Kostass brīdināja. - Viens nepareizs solis, un �ī �ahta nosūtīs mūs pa taisno uz elli.

Kop� dienu iepriek� trijotne ar DIGT bija atstāju�i "Jūras meklētāju", viņiem bija pilnīgi zudusi laika izjūta. Klin�u labirints atgādināja īstu ēnu un neskaidru tēlu pildītu rēgu pasauli. Kad viņi pārvarēja īsu klintī iekaltu pakāpienu lai�dumu, eja kļuva vēl tum�āka, un atkal nācās paļauties uz lāpu spokaino gaismu.

Tunelis sekoja bazalta dzīslai, un sienu griezumā bija skaidri saskatāms katrs nākamais slānis. Plūsma bija aprakusi zem se�vis gāzu pildīto lavu no virsotnes konusa; pelni bija sablīvēju��ies kā betons kopā ar pumeka gabaliem un masā iespiestiem asiem vulkāniskajiem izded�iem. Jo augstāk viņi kāpa, jo po�raināks kļuva pamats, no plaisām griestos pilēja lietusūdens. Varēja just, kā temperatūra paaugstinās.

Pēc metriem divdesmit tunelis sa�aurinājās, un pretī teko��ais ūdens piltuves efekta dēļ pārvērtās par varenu straumi. D�eks nostreipuļoja malā, jo viņa ķermeni pēk�ņi sagrāba sā�pes. Katja piebrida viņam klāt, lai palīdzētu noturēties pret mutuļojo�o straumi, kas tagad jau sniedzās līdz gurniem. Abi krampjaini lēni cīnījās uz priek�u gar �ķērsli, bet Kostass devās taisni uz priek�u un izzuda miglas plīvurā. D�ekam un Katjai tā klibojot uz priek�u, sienas pēk�ņi atkal pa�ķīrās un straume pārvērtās sīkā tērcītē. Viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja nekustīgi stāvam Kostasu, kura pilo�ais apģērbs izcēlās uz blāvas gaismas fona.

-��� Tā ir spo�a debesu gaisma, - viņ� jūsmīgi paziņoja. - Mēs esam tie�i zem krātera.

Atvērums tālu aug�ā bija pietiekami liels, lai vājā dienas gaisma atklātu viņu priek�ā eso�ā krātera bijību iedveso�os apmērus. Tā bija pla�a rotonda, vismaz piecdesmit metru diametrā un piecdesmit metru augsta, un tās sienas pacēlās aug�up uz apaļu atveri, kas ieskāva debesis kā milzu acs. D�e�kam tas pārsteidzo�i atgādināja Romas Panteonu - seno visu dievu templi, kura augstās sienas simbolizēja valdī�anu pār debesīm.

Vēl iespaidīgāka bija parādība centrā. No debesīm līdz pa�matam slējās milzīgs mutuļojo�as gāzes stabs - tie�i atveres platumā. Likās, ka tas novada dienas gaismu lejā kā milzu stars, kā mirdzo�s bālas gaismas pīlārs.

Brīdi bijīgi to uzlūkojusi, trijotne aptvēra, ka gaismas stabs milzīgā ātrumā traucas aug�up, radot iespaidu, ka viņi pa�i nepielūdzami slīgst lejup, vulkāna ugunīgajās dzīlēs. Visi in�stinkti pauda, ka �eit vajadzētu valdīt apdullino�ai rēkoņai, tomēr telpa bija spokaini klusa.

-��� Tie ir ūdens tvaiki! - Kostass beidzot iesaucās. - Tātad, lūk, kas notiek ar lietusūdeni, kas neiztek ārā. �ī ir kā domnas krāsns.

Arvien pieaugo�ais karstums, ko viņi bija sajutu�i kāpienā uz aug�u, tika izvadīts ārā pa dūmvadu tie�i viņu priek�ā.

Visi trīs stāvēja pla�as platformas ārmalā, kas veda ap ro- tondu da�u metru augstumā virs pamatnes. Klintī visapkārt perimetram ar vienādiem intervāliem bija iekaltas ieejas, līdzīgas tām, no kādas viņi tikko bija iznāku�i. Virs katras atradās nu jau pazīstamie simboli. Aiz platformas iek�ējās malas varēja iz�ķirt telpas centrālo paaugstinājumu. Ap tvaiku stabu atradās �etri akmens sēdekļi. Katram no tiem bija vēr�a ragu forma, un tie bija izvietoti galvenajos kompasa adatas virzienos. Skatu uz sēdekli pret viņiem aizsedza platforma, ta�u bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir lielāks par pārējiem, un tā ragu smailes bija vērstas aug�up pret atveri.

-��� Tā noteikti ir sava veida troņa zāle, - Kostass bijīgi teica. - Augsto priesteru pieņemamā telpa.

-���� Sen�u zāle. Apbedījumu zāle. Un tagad - pieņem�anas zāle, - Katja murmināja. - Katrā ziņā �ī ir mūsu pēdējā pietura pirms visu svētumu svētuma.

Kop� zemūdenes atstā�anas visi atradās pastāvīgā milzu satraukumā, ko vēl vairoja sajūsma par atklājumu. Tagad, kad viņi bija nokļuvu�i pa�ā vulkāna sirdī, jūtu pārpilnību sāka pārmākt nemiers, it kā viņi apzinātos, ka beidzamais atklā�jums netiks pasniegts par velti. Pat Kostass vilcinājās atstāt tuneli, kur visi jutās dro�ībā, un ar galvu pa priek�u mesties nezināmajā.

Tas bija D�eks, kur� pārtrauca klusumu un mudināja iet uz priek�u. Viņ� pagriezās pret abiem pārējiem; viņa seju klāja netīrumi un jau tā skarbos vaibstus vēl saasināja sāpes.

-��� Tie�i �urp mūs veda teksts, - viņ� teica. - Atlantīdas svēt�nīca atrodas kaut kur netālu.

Velti netērēdams laiku, D�eks klibodams devās uz priek�u; gribasspēks bija vienīgais, kas neļāva viņam saļimt. Kostass gāja blakus, un Katja ar nesatricināmu sejas izteiksmi sekoja abiem vīrie�iem uz platformas malu.

Tie�i tobrīd, kad aiz platformas malas kļuva redzams tronis, viņus ap�ilbināja gaismas stars. Visi trīs instinktīvi sarāvās un aizsedza acis. Caur spilgto gaismu varēja iz�ķirt divus siluetus, kas iezīmējās pa labi un pa kreisi.

Gaisma izzuda tikpat pēk�ņi, kā parādījās. Kad acis aprada, viņi redzēja, ka abi stāvi ir tērpu�ies melnā, glu�i kā uzbrucēji zemūdenē, un katrs no gurna bija notēmējis uz viņiem Heckler & Koch MP5. D�eks un Kostass pacēla rokas; nebija nekādu izre�d�u aizsniegt iero�us, pirms viņus notriektu lo�u krusa.

Priek�ā uz paaugstinājumu veda divpadsmit zemi pakāpieni. Blakus kāpnēm bija novietots uz viņiem notēmēts pārnēsājams pro�ektors. Paaugstināts ceļ� veda tie�i uz vēr�a ragu skulptūru, kuras smailes viņi bija redzēju�i pār platformas malu. Vēr�a ragu skulptūra kalpoja kā atzveltne masīvam akmens sēdeklim; �is sēdeklis bija daudz greznāks par pārējiem.

Sēdeklī kāds sēdēja.

-���� Doktor Hovard. Cik patīkami jūs beidzot satikt.

D�eks pazina �o balsi - tās pa�as stieptās rīkles skaņas, kas no "Plēsoņas" bija atskanēju�as "Jūras meklētāja" radio pirms trijām dienām. D�eku un Kostasu rupji novilka lejā pa kāpnēm, un kļuva skaidri redzams lielīgā Aslana stāvs. Pi�rāts bija atzvēlies tronī, viņa kājas stingri atspiedās zemē un milzīgās rokas nokarājās gar sāniem. Ja korpulentais augums neuzrādītu me�onīgu pārmērību pazīmes, gandrīz varētu do�māt, ka �ī bālā un nenosakāmā vecuma seja pieder kādam senatnes priesterim. Ar savu plato sarkano mantiju un aus�trumnieciskajiem sejas vaibstiem Aslans �ķita iemiesojam kādu Austrumu despotu un atgādināja tēlu no �ingishana galma. �o iespaidu mazināja vienīgi mūsdienīgie karotāji vi�ņam abās pusēs. Katrs no viņiem rokās turēja automātu.

Tie�i blakus Aslanam labajā pusē stāvēja neizteiksmīgā pe�lēkā virsvalkā tērpusies sieviete ar raupjiem sejas vaibstiem. �īs būtnes mati pakausī bija sasieti mezglā, un viņa īsti ne�iederējās �ajā vidē.

-���� Olga Ivanovna Borceva, - Katja no�ņācās.

-Jūsu pētniecības asistente izrādījās ļoti noderīga, - Aslans labsirdīgi nodārdināja. - Kop� tā brī�a, kad saņēmu viņas ziņo�jumu, es nemitīgi novēroju jūsu kuģi. Jau sen vēlējos apmeklēt �o salu. Laimīgā kārtā mani vīri ārpusē atrada ceļu aug�up un uz �o telpu. Rādās, ka esam ieradu�ies tie�i laikā. - Pēk�ņi barve�a balsī ieskanējās skarbāki toņi: - Esmu ieradies �eit, lai atgūtu kādu zudu�u īpa�umu.

Kostass vairs nespēja savaldīties un metās uz priek�u. Viņ� acumirklī saļima uz grīdas, kad automāta laide ietriecās viņa vēderā.

-��� Kostass Demetrioss Kazancakis, - Aslans ar vlpsnu sacīja. - Grieķis. - Pēdējo vārdu viņ� izteica ar nicinājumu.

Kamēr Kostass slējās kājās, Aslans pievērsās Katjai; viņa tum��ās acis piemiedzās un lūpu kaktiņos varēja nojaust smīnu.

-���� Kitja Svetlanova. Vai man vajadzētu teikt - Jekaterina Petrovna Nazarbetova?

Katjas skatienā vīdēja nikns izaicinājums. D�eks juta, ka kājas zem viņa it kā aizslīd kaut kur tālu prom, kad ķerme�nis beidzot padevās ilgsto�ajam sasprindzinājumam. �ķita, ka Katjas atbilde nāk kaut kur no tālienes, no ēnu pasaules, kam nav nekāda sakara ar īstenību.

-���� Tēvs.

Bens gandrīz nemanāmi �ūpojās gurnos, nenolai�ot ska�tienu no gaismas plankuma, kas rēgojās vadības telpā ejas galā. Viņ� jau vairākas stundas bija stāvējis �ādā pozā, un tikai uz īsiem brī�iem viņu nomainīja Endijs no torpēdu telpas lejā. Ar korpusam piespiestu ķermeni un apbiris ar baltajiem no- sēdumiem, Bens izskatījās gandrīz kā zemūdenes sastāvdaļa un pat nedaudz atgādināja baiso zampoļita līķi, kas karājās tumsā tikai izstieptas rokas attālumā.

Par spīti aizsargtērpam, aukstums viltīgi bija ielavījies viņa ķermenī, un AKSU gaiļa aizsargu aptvēru�ie pirksti bija nejū�tīgi jau stundām. Tomēr Bens prata norobe�oties no sāpēm, ignorēt visu, izņemot to, kas bija nepiecie�ams vēro�anai un gaidī�anai. Jau pirms daudziem gadiem viņ� bija sapratis, ka sīkstuma īstā pārbaude ir ārkārtīga izturība - �ī retā īpa�ība bija izcēlusi viņu pārējo speciālo vienību rekrū�u vidū.

- Man izdevās sadabūt �itādu padzērienu. - Endijs piela�vījās blakus biedram ar kūpo�u dzērienu krūzē. - Kaut kāda �truntīga padomju marka.

Bens kaut ko noņurdēja, ta�u ar brīvo roku pateicīgi satvēra kafijas krūzi. Zemūdenē nebija citas pārtikas kā vien enerģijas stienī�i avārijas paketēs, ta�u viņi virsnieku telpā bija uzgāju�i

da�as aizvērtas ūdens pudeles un pārliecināju�ies, ka tas ir derīgs lieto�anai.

-��� Vai kaut kas notiek? - apvaicājās Endijs.

Bens papurināja galvu. Bija pagāju�as jau gandrīz astoņ�padsmit stundas, kop� D�eks un pārējie bija prom, - vesela diena, kop� viņi pēdējo reizi bija redzēju�i saules gaismu. Pulk�steņi rādija, ka ir agra pievakare, ta�u bez saiknes ar ārpa�sauli. Pretinieki viņu priek�ā trok�ņaini bija noskaidroju�i savu situāciju zem glāb�anas lūkas; periodus ar aktivitātēm un skaļām balsīm nomainīja ilgi klusuma brī�i. Stundām ilgi viņi bija pacietu�i kāda ievainota vīra vaidus un kaucienus, līdz apslāpēts �āviens darīja tiem galu. Pirms pusstundas bija notikusi intensīva kustība; Bens zināja: tas nozīmē, ka ienaidnieka zemūdene savienojas ar viņu pa�u glāb�anas zem�ūdeni, un viņ� dzirdēja soļu klaudzē�anu ieejas lūkā. Bens bija nobungājis iepriek� norunātu signālu Endijam, lai tas viņam pievienojas un sagatavojas uz visļaunāko.

-��� Tūlīt sāksies.

Pēk�ņi ejā viņu virzienā parādījās gaismas stars. Par spīti negaidītajam ap�ilbumam, neviens no vīriem nepamirk�ķināja ne aci. Bens nolika krūzi un noņēma AKSU dro�inātāju, bet Endijs izvilka Makarova pistoli un tumsā aizslīdēja pie pre�tējās sienas.

Vīrie�a balss, kas atskanēja, bija skarba un sasprindzināta, viņ� runāja pa pusei angliski, pa pusei krieviski:

-���� "Jūras meklētāja" komandas locekļi! Mēs gribam runāt.

Bens asi atcirta krieviski: - Pienāciet vēl tuvāk, un mēs

iznīcināsim zemūdeni.

-���� Tas nebūs vajadzīgs, - �oreiz vārdi skanēja angliski un runātāja bija sieviete. Bens un Endijs turēja acis plati vaļā, ap�zinoties, ka mirkļa ap�ilbums starme�a gaismā atņems viņiem priek�rocības. Abi dzirdēja, ka sieviete panāk priek�ā vīrietim un stāv aptuveni piecu metru attālumā no viņiem.

-��� Jūs esat tikai bandinieki citu cilvēku spēlēs. Pārnāciet mūsu pusē, un jūs tiksiet bagātīgi atalgoti. Savus iero�us varat paturēt. - Sievietes pieglaimigais tonis lika viņas akcentam izklausīties vēl vēsākam un griezīgākam.

-���� Es atkārtoju, - Bens teica. - Tikai vēl vienu soli.

-���� Jūs gaidāt savus draugus. - Atskanēja nicīgi smiekli. - Katja, - sieviete it kā izspļāva �o vārdu, - ir īsta kļūda. Ta�u man bija tas gods satikt doktoru Hovardu Aleksandrijā. Vēl interesantāk tas bija Atlantīdas atra�anās vietā. Un pats patīkamākais bija �orīt atkal tikties ar viņu un doktoru Ka- zancaki.

-���� Brīdinām jūs pēdējo reizi!

-��� Jūsu tā sauktie draugi ir miru�i vai sagūstīti. Jūsu kuģis ir iznīcināts. Nevienam citam nav zināma �īs zemūdenes atra��anās vieta. Jūsu pasākums ir cietis neveiksmi. Pievienojieties mums, un jūs izglābsiet savu dzīvību.

Bens un Endijs uzmanīgi klausījās; neviens no viņiem ne mirkli nesvārstījās un neticēja nevienam vārdam. Bens palū�kojās uz Endiju, tad pagriezās atpakaļ.

-��� Nemaz neceriet, - viņ� atteica.

Kad rīta saules stari sāka rotaļāties uz D�eka sejas, viņ� strauji pamodās, atvēra acis, samiegojies palūkojās apkārt, tad atkal tās aizvēra. "Es laikam sapņoju," viņ� domāja. D�eks gulēja uz muguras platā gultā tīros palagos. Gulta atradās alai līdzīgas telpas malā; telpas sienas bija balsinātas, un pie tām karājās kāds pusducis modernistu gleznu. Visas �ķita pazīsta�mas. Viņam pretī baltoja milzīgs stūra logs, caur kura tonēto stiklu varēja redzēt skaidras debesis bez neviena mākonī�a un virkni saules izbalinātu pakalnu.

D�eks sāka slieties aug�ā un sajuta sāpju dūrienu kreisajā sānā. Viņ� palūkojās lejup un redzēja, ka krū�kurvi zem dau�dziem nobrāzumiem klāj apsējs. Pēk�ņi atmiņā atausa viss - ne ar ko nesalīdzināmais piedzīvojums vulkānā, to iznāk�ana pieņem�anas zālē, krampjos savilktais Kostasa tēls un Katja, kas stāvēja viņam blakus. D�eks ar strauju rāvienu piecēlās sēdus, atcerējies sievietes pēdējo vārdu; prāts joņoja, nespējot tam noticēt.

-���� Labrīt, doktor Hovard! Namatēvs jūs gaida.

D�eks pacēla skatienu un ieraudzīja pie durvīm stāvam at�turīgu nenosakāma vecuma vīrieti ar Vidusāzijas mongololda sejas vaibstiem. Tomēr viņa angļu valodas izruna bija tikpat nevainojama kā sulaiņa uniforma.

-���� Kur es atrodos? - D�eks pastrupi noprasīja.

-��� Visam savs laiks, kungs. Vai nevēlaties nomazgāties? Van- nasistaba ir tur.

D�eks paskatījās vīrie�a norādītajā virzienā. Viņ� apzinājās, ka nav lielas jēgas iebilst, un izkāpa no gultas uz greznās mahagonija koka grīdas. D�eks iegāja vannasistabā, ignorēja d�akuzi un izvēlējās du�u. Atgriezies viņ� ieraudzīja jaunas drēbes - melnu Armani kreklu ar atlokāmu apkakli, baltas brīvi krito�as bikses un Gucci ādas kurpes; viss derēja kā uzliets. Trīs dienas neskūtās bārdas rugāji un vēja aprautie vaibsti �ķita nesaderam ar slaveno modes mākslinieku veidoto apģērbu, ta�u D�eks jutās laimigs, ticis ārā no aizsargtērpa ar nepatī�kamo sakaltu�o asiņu un jūras ūdens sāļu "apdari".

D�eks atglauda atpakaļ biezos matus un pamanīja, ka su�lainis neuzkrīto�i gaida durvju ārpusē.

-���� Nu labi, - viņ� drūmi noteica. - Iesim uzmeklēt tavu kungu un pavēlnieku.

Kopā ar sulaini braucot lejup pa eskalatoru, D�eks secināja, ka telpa, kurā viņ� bija uzturējies, atrodas vienā no vairākiem atsevi�ķiem nama blokiem. Tie bija izkaisīti pakalna nogāzē un savienoti ar cauruļveida ejām, kuras sagāja kopā centrālajā ēkā ielejā.

Viņi tagad iegāja pla�ā, apaļā ēkā ar mirdzo�i baltu kupolu. Piegājis tuvāk, D�eks pamanīja, ka tās ārējie paneļi izvietoti tādā leņķi, lai uztvertu ielejā iespīdo�os rīta saules starus, un ka lejā atrodas vēl viena blakus būvei novietota saules paneļu baterija, kas izskatījās pēc ģeneratoru stacijas. Viss komplekss atgādināja dīvainu futūristisku objektu, Mēness stacijas ma�ketu, ta�u bija daudz sare�ģītāks par jebko, ko kādreiz izvei�dojusi NASA.

Sulainis aizvēra aiz D�eka durvis, un viņ� piesardzīgi iegāja telpā. Ēkas lieti�ķais ārējais veidols krasi kontrastēja ar to, ko viņ� ieraudzīja iek�ienē. Tā bija precīza Romas Panteona kopija. Pla�ās telpas izmēri pilnībā atbilda oriģinālam, tā bija pietiekami apjomīga, lai ietvertu sevī apļveida celtni vairāk nekā �etrdesmit trīs metru diametrā, pat lielāku par Sv. Pētera katedrāles kupolu Vatikānā. No atveres augstu virs viņiem sau�les staru kūlis apgaismoja ornamentiem rotātās velves, kuru apzeltītā virsma apgaismoja iek�ieni tie�i tāpat kā oriģinālā mūsu ēras otrajā gadsimtā.

Zem kupola rotondas sienās slēpās virkne dziļu ni�u un seklu padziļinājumu; to malā stāvēja marmora kolonnas ar grezniem kapiteļiem virs tām. Grīdu un sienas klāja da�ādu eksotisku �ķirņu marmors no Romas perioda. D�eks uzreiz pa�zina imperatoru iecienīto sarkano Ēģiptes porfīru, zaļo Spartas lapis lacedaemonis un skaisto Tunisijas medus krāsas giallo antico.

D�ekam tas nozīmēja kaut ko vairāk nekā liela mēroga an�tikvāru retumu. Ni�as piepildīja nevis valdnieku katafalki, bet grāmatas, un padziļinājumos atradās gleznas un skulptūras. Milzīgā apsīda blakus D�ekam bija auditorija ar greznu sē�dekļu rindām liela kinoekrāna priek�ā, un pa visu telpu bija izvietoti galdi ar datoriem. Tie�i pretī apsīdai atradās milzīgs logs. Tas bija vērsts uz ziemeļiem; �eit pavērās ainava uz at�tālo pakalnu grēdu, ko D�eks bija redzējis no savas guļamis�tabas loga. Kreisajā pusē mirgoja jūra.

Pats pārsteidzo�ākais antīkā plānojuma elements atradās pa�ā centrā - �is veidojums bija vienlaikus ārkārtīgi moderns un pilnībā iederīgs Romas arhitektoniskās koncepcijas atda�rinājumā. Tas bija planetārija projektors, kas uz pjedestāla atgādināja Zemes mākslīgo pavadoni. Senatnē izredzētie va�rēja vērties aug�up un redzēt, kā kārtība triumfē pār haosu; tomēr �eit fantāzija bīstamā lepnībā bija gājusi soli tālāk tur, kur senie cilvēki nekad neiedro�inātos spert kāju. Naksnīgo debesu projicē�ana kupolā liecināja par galēju varas ilūziju, fantāziju par pilnīgu kontroli pār pa�ām debesīm.

D�eks nosprieda, ka �ī ir kultūras un zinātnes darbinieka rotaļu istaba, kas pieder neizsakāmi bagātam un laiskam cil�vēkam, kura egoisms nepazīst robe�as un kur� vienmēr cen�as valdīt pār apkārtējo pasauli un līdzcilvēkiem.

-��� Mana mazā pa�apliecinā�anās, - kāda balss nodārdināja.

-����� Diem�ēl nevarēju iegūt oriģinālu, tāpēc uzbūvēju kopiju. Jums jāpiekrīt, ka �ī ir uzlabota versija. Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc es tajā vulkāna krāteri jutos kā mājās.

Tā kā telpā bija izcila akustika, �ķita, ka runātājs atrodas blakus D�ekam, ta�u īstenībā balss skanēja no krēsla pie loga attālajā sienā. Krēsls apgriezās, un skatienam parādījās Aslans. Viņa poza un ietērps bija iespiedu�ies D�eka atmiņā pirms samaņas zaudē�anas.

-��� Ceru, ka baudījāt patīkamu nakti. Mani ārsti apkopa jūsu savainojumus. - Aslans norādīja uz zemu galdu viņa priek�ā.

-��� Vai vēlaties brokastis?

D�eks neteica ne jā, ne nē un vēlreiz pārlaida skatienu tel�pai. Tajā atradās vēl kāds - tā bija Olga Borceva, Katjas bijusī asistente. Viņa blenza uz D�eku no ni�as pie galda, kas bija apkrauts ar atvērtiem foliantu sējumiem. D�eks apveltīja viņu ar ļaunu skatienu, un viņa tam izaicino�i atbildēja ar tādu pa�u.

-���� Kur ir doktors Kazancakis? - D�eks noprasīja.

-��� Ak jā, jūsu draugs Kostass, - dobji smiedamies atbildēja Aslans. - Jums nav iemesla ba�ām. Viņ� ir dzīvs, kaut ari vairs nespārdās. Viņ� palīdz mums uz salas.

D�eks negribīgi �ķērsoja telpu. Viņa ķermenis izmisīgi lū�dzās pēc rezervju papildinājuma. Kad viņ� tuvojās galdam, parādījās divi sulaiņi ar dzērienu un izsmalcinātu ēdienu pa�plātēm. D�eks izvēlējās sēdekli attālajā galā pretī Aslanam un piesardzīgi atslīga mīkstajos ādas spilvenos.

-���� Kur ir Katja? - viņ� jautāja.

Aslans izlikās, ka �o jautājumu nav dzirdējis.

-��� Ceru, ka jums patika manas gleznas, - viņ� nevērīgi teica.

-���� Liku jūsu dzīvokli izrotāt ar da�iem maniem jaunākajiem ieguvumiem. Es saprotu, ka jūsu ģimenei ir īpa�a interese par divdesmitā gadsimta sākuma kubisma un ekspresionisma mākslu.

Pēc Pirmā pasaules kara D�eka vectēvs bija viens no lielā�kajiem Eiropas mākslinieku mecenātiem, un Hovarda galerija bija slavena ar savām modernistu gleznām un skulptūrām.

-���� Da�i jauki audekli, - D�eks sausi atteica. - Pikaso "Sie�viete ar bērnu", 1938. gads. Kop� pagāju�ā gada pazudusi no Parīzes Modernās mākslas muzeja. Un es skatos, ka jūsu ko�lekcijā nav tikai gleznas vien. - D�eks norādīja uz stikla kasti vienā no ni�ām. Tajā atradās senlieta, ko visa mākslas pasaule acumirklī pazītu kā Agamemnona masku - lielāko bronzas perioda Mikēnu dārgumu. Tas vienmēr bija glabājies Atēnu Nacionālajā muzejā, bet, glu�i kā Pikaso glezna, bija pazudis pārdro�u ielau�anos sērijā, kas iepriek�ējā vasarā bija notikusi visā Eiropā. D�ekam maska �ķita kā di�enuma simbols, kas izsmej sava groteskā jaunā saimnieka iedomību.

-��� Es biju islāma mākslas profesors, un mana sirds joprojām pieder tai, - Aslans klāstīja. - Ta�u es neierobe�oju savu ko�lekcionāra dabu tikai ar tiem tūksto� �etrsimt gadiem, kop� Muhameds saņēma Allāha vārdu. Dieva varenība mirdz cauri visu laikmetu mākslai. Viņ� ir svētījis mani ar talantu izveidot kolekciju, kas patiesi atspoguļo Viņa di�enumu. Lai svētīts Allāhs!

-��� Tas, ka tēlojat Dievu, nevairos jūsu draugu skaitu islāma pasaulē, - D�eks klusi teica. - Nav pārāk dievbijīgi glabāt kolekciju, kas atdarina Dieva radīto pasauli.

Iezvanījās Aslana mobilais telefons, un viņ� atvainodamies pamāja ar roku. Viņ� izņēma telefonu no kabatas krēslā un runāja rīkles skaņu valodā, kura, iespējams, bija viņa dzimtā kazahu valoda.

Ēdiens uz galda rosināja apetīti, un D�eks izmantoja izde�vību apēst lielāko daļu no tā.

-���� Atvainojos. - Aslans ieslidināja telefonu atpakaļ krēsla kabatā. - Baidos, ka bizness svarīgāks par izklaidēm. Tāds sī�kums kā aizkavējusies piegāde vienam no mūsu cienījamajiem klientiem. Jūs jau zināt �o stāstu.

D�eks palaida to gar ausīm. - Es sprie�u, ka atrodos Ab- hāzijā, - viņ� minēja.

-��� Jums ir pilnīga taisnība. - Aslans nospieda kādu pogu, un viņa krēsls pagriezās pret Melnās jūras karti pie pretējās sienas. Viņ� ar lāzera rādītāju norādīja uz kalnu un ieleju re�ģionu starp Gruziju un Krievijas Kaukāzu. - Tas ir liktenis. �ī piekraste bija Volgas krastos izvietotās rietumu mongoļu Zelta Ordas impērijas hanu vasaras rezidence. Es esmu tie�s �ingishana un Timurlenga pēctecis. Vēsture atkārtojas, doktor Hovard. Vienīgi es neapstā�os �eit. Es tver�u zobenu tur, kur sakāvi cieta mani sen�i.

Spītīgi neatkarīgā un me�onīgā Abhāzija bija kā radīta, lai sniegtu patvērumu kaujiniekiem un teroristiem. PSRS sabru�kums 1991. gadā biju�ajā Gruzijas padomju republikas auto�nomajā apgabalā bija izraisījis asiņainu pilsoņu karu un etnisko tīrī�anu, kurā dzīvību zaudēja tūksto�iem cilvēku. Uzbangojot islāma ekstrēmismam, bija atsāku�ās kaujas, un Gruzijas valdībai neatlika nekas cits kā vien atteikties no visām prasībām uz �o reģionu. Kop� tā laika Abhāzija bija kļuvusi par vienu no pa�ām anarhistiskākajām vietām uz ze�meslodes, kuras valdo�ā hunta pārtika no bandītu un d�ihādas kaujinieku maksājumiem, kas �eit bija ieradu�ies no visām pasaules malām un pārvērtu�i vecos padomju piekrastes kū�rortus savās privātajās mui�ās.

-��� Abhāzijas robe�a atrodas simt piecdesmit kilometrus uz ziemeļiem no vulkāna, - D�eks secināja. - Ko jūs esat pare�dzējis ar mums iesākt?

Aslana izturē�anās pēk�ņi mainījās: seja savilkās smīnā, bet plaukstas sagrāba krēsla roku balstus, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti.

-��� Par jums personiski es pieprasī�u izpirkuma maksu. - As�lana balss bija ņurdo�a, un niknums kūsāja. - Par jūsu galvu mēs saņemsim krietnu �ūksni no tā �īda. - Pēdējo vārdu Aslans izspļāva ar visu indi, kādu vien spēja sakopot; viņa naids bija kā indīgs kokteilis, kas sastāvēja no antisemītisma un skaudības par Eframa Jakobovi�a izcilajiem finansista un uzņēmēja panākumiem.

-���� Un kā ar pārējiem?

-���� Grieķis sadarbosies, kad es viņam pateik�u, ka pretējā gadījumā jūs spīdzinās un beigās nocirtis galvu. Viņam mūsu labā jāveic neliels uzdevums: jāaizved mūs atpakaļ cauri vul�kānam pie Kazbeka.

-���� Un Katja?

Pār Aslana seju pārslīdēja vēl viens tum�s mākonis, un viņa balss vairs nebija daudz skaļāka par �ukstu:

-���� Egejas jūrā es nolēmu atkāpties pēc tam, kad viņa solīja aizvest mūs pie vēl lielākiem dārgumiem. Es devu viņai divas dienas, ta�u viņa ar mums nesazinājās. Laimīgā kārtā Olga Aleksandrijā jau bija nokopējusi senos tekstus un paveikusi savu darbu. Mēs zinājām, ka jūs varat doties vienīgi uz �e�jieni.

-��� Kur ir Katja? - D�eks centās valdīt pār savu balsi.

-��� Viņa bija mīļ� bērns. - �ķita, ka Aslana skatiens uz brīdi atmaigst. - Ar lielu prieku atceros mūsu brīvdienas vasarnīcā pirms viņas mātes priek�laicīgās nāves. Mēs ar Olgu centāmies darīt visu, ko varējām, lai Katja būtu laimīga.

Aslans uzlūkoja Olgu, kura li�ķīgi atsmaidīja pretī no fo�liantu galda. Kad Aslans atkal pievērsās D�ekam, viņa balss pēk�ņi kļuva spalga un asa.

-��� Mana meita ir apkaunojusi mani un savu ticību. Padomju laikā es nevarēju kontrolēt viņas izglītību, bet pēc tam viņa aizbēga uz Rietumiem un tur tika samaitāta. �im skuķim pie�tika nekaunības atteikties no mana tēvvārda un pieņemt savas mātes uzvārdu. Es paturē�u viņu uz "Plēsoņas" un aizvedī�u atpakaļ uz Kazahstānu, kur ar viņu rīkosies pēc �ariata li�kuma.

-���� Tas nozīmē - pazemos un paverdzinās, - D�eks ledaini noteica.

-��� Viņa tiks attīrīta no miesas kārībām. Pēc apgraizī�anas ri�tuāla es nosūtī�u viņu uz svēto morālās �ķīstī�anās skolu. Tad atradī�u viņai piemērotu vīru, insh'allah. Ja Dievs tā gribēs.

Aslans uz da�iem mirkļiem aizvēra acis, lai nomierinātos. Tad viņ� noklik�ķināja pirkstus, un parādījās divi sulaiņi, lai palīdzētu resnim piecelties. Aslans pieglauda sarkano mantiju un sakrustoja rokas virs lielā vēdera.

-��� Nāciet, - viņ� pamāja uz logu. - Pirms ķeramies pie lietas, vēlos jums kaut ko parādīt.

Kad D�eks sekoja milzīgajam gāzelīgajam stāvam, viņa ska�tienu piesaistīja vēl viena stikla kaste, kas atradās uz cokola blakus logam. Ar trīso�u sirdi viņ� pazina divus izsmalcinātus ziloņkaula dekoratīvos �ķīvjus no senā Zīda ceļa izrakumu vie�tas Begramā - dārgumus, kas tika uzskatīti par zudu�iem uz mū�iem, kad talibi savas valdī�anas laikā Afganistānā izpos�tīja Kabulas muzeju. Viņ� apstājās, lai aplūkotu interesantos gravējumus uz mūsu ēras otrajā gadsimtā no Hanu Ķīnas im�portētajiem �ķīvjiem, kas tika atrasti kādā pils noliktavā bla�kus nenovērtējamām Indijas emaljas un retiem Romas stikla un bronzas meistardarbiem. D�eks jutās iepriecināts, ka dār�gumi saglabāju�ies, ta�u izjuta nepatiku, ka mākslas priek��meti atrodas �ajā pa�pielūgsmes templī. D�eks no visas sirds ticēja, ka pagātnes atklā�ana palīdz vienot tautas, slavinot to kopīgo devumu cilvēces attistībā. Jo vairāk di�enu mākslas darbu pazūd banku seifu un privātu galeriju melnajos cauru�mos, jo tālāks �ķita �is mērķis.

Aslans apgriezās un ievēroja sava gūstekņa interesi. Likās, ka viņ� gūst milzīgu prieku no tā, ko uzskatīja par D�eka skaudību.

-��� Tā ir mana aizrau�anās, mana kaislība, par kuru stiprāka ir vienīgi mana ticībā, - bandīts sēca. - Es ceru izvēlēties priek�metus no muzeja Kartāgā kā daļu no izpirkuma maksas par jums. Mani ļoti interesē arī da�as gleznas no Hovarda galerijas.

Aslans aizveda D�eku pāri telpai pie loga, kas liecās apkārt rotondai. �ķita, it kā viņi skatītos no lidostas vadības torņa, un �o iespaidu vēl pastiprināja skrejceļu komplekss, kas pletās ielejā zem viņiem.

D�eks centās ignorēt Aslanu un koncentrēties uz ainavu. Skrejceļi veidoja milzīgu L veida formu, kurā betona klājums zem viņiem virzienā no austrumiem uz rietumiem robe�ojās ar ielejas dienvidu malu, bet ziemeļu-dienvidu skrejceļ� stiepās uz rietumiem, kur apkārtējie pakalni bija zemāki. Tiem blakus noliktavu apmēru ēku puduris iezīmēja termināļa vietu. Tam blakus atradās helikopteru nosē�anās laukums, kurā trīs no �etrām stāvvietām bija aizņemtas - tur stāvēja viens Asaris E, viens Postītājs un Kamova Ka-50 Vilkatis. Vilkatis pēc savas manevrē�anas un uguns spējas bija pielīdzināms amerikāņu Apache. Jebkur� no tiem spēja iznīcināt patruļkuģi vai policijas helikopteru, kas iedro�inātos būt pietiekami pārgalvīgs, lai iejauktos Aslana darbībās.

D�eka skatiens pievērsās tum�u atveru rindai ielejas attā�lajā galā, kur beidzās skrejceļi. Tie bija dziļi klin�ainajā nogāzē ierakti lidma�īnu angāri. Sev par pārsteigumu D�eks konsta�tēja, ka divi pelēkie silueti priek�plānā ir Harrier vertikālās pacel�anās iznīcinātāji, kuru priek�galu smailes rēgojās no maskē�anās pārklājiem, kas paliek neredzami satelītu izlū�ko�anai.

- Jūs redzat, ka mana tehnika neaprobe�ojas ar biju�o pa�domju arsenālu. - Aslans no lepnuma vai staroja. - Nesen jūsu valdība muļķīgā kārtā izformēja Karaliskās flotes jūras Harrier gaisa spēkus. Oficiāli tie visi tika norakstīti lū�ņos, ta�u kāds iero�u tirdzniecībā ieinteresēts biju�ais ministrs iz�rādījās gatavs noslēgt darījumu. Laimīgā kārtā man netrūkst labi apmācīta personāla. Olga bija padomju gaisa kara spēku rezerves pilote, un nesen mēs devāmies pirmajā izmēģinā�juma lidojumā.

Ar pieaugo�ām izbailēm D�eks sekoja Aslana skatienam, kad viņ� nospieda kādu pogu uz balustrādes un grāmatu plaukti abās pusēs atvirzījās, atsedzot skatu uz piekrasti. Pakalnu grē�das ap ieleju turpinājās, veidojot pla�u dabisku ostu. Viņiem tuvākā klin�u radze robe�ojās ar masīvu betona molu, kas bija vērsts uz ziemeļiem, lai noslēptu ostu no garāmbrauco�ajiem kuģiem.

Aslana jaunākais kuģis bija Krievijas projektā 1154 Ņeus- tra�imij klases fregate, kas bija līdzīga "Plēsoņai", bet ar trīs�reiz lielāku tonnā�u. Norisinājās pēdējie darbi tās aprīko�anā ar iero�iem un sakaru blokiem, ko ostmalas celtņi cēla uz borta. Attālas dzirksteles liecināja, ka papla�inātajā helikop�teru nosē�anās laukumā un iznīcinātāju vertikālās pacel�anās platformā cītīgi strādā metinātāji.

D�eks atkal iedomājās par "jūras meklētāju". Kuģim tagad vajadzētu atrasties virs Atlantīdas pēc tam, kad tas, vētrai norimstot, bija tai sekojis uz dienvidiem. D�eks neiedro�inā�jās kuģi pieminēt gadījumā, ja tam būtu izdevies izvairīties no atklā�anas. Ta�u �ķita neticami, ka tas nebūtu pamanīts pēc tam, kad nokļuvis "Plēsoņas" radaru uztver�anas zonā. D�eks atcerējās tālo ap�audi - viņ� bija pārliecināts, ka tie�i to viņi bija dzirdēju�i kapenēs. D�eks sāka uztraukties par visļaunāko.

-����� Mēs esam jau gandrīz gatavi pirmajam izbraucienam. Jūs būsiet mans goda viesis iesvētī�anas ceremonijā. - Aslans ieturēja pauzi, sakrustojis rokas virs vēdera. Sejā atmirdzēja nesātīga pa�apmierinātība. - Ar saviem abiem kuģiem es va�rē�u pēc sirds patikas laupīt okeānos. Manā ceļā nestāsies nekas.

Kad D�eks pēdējo reizi pārlaida skatienu ainavai, viņ� bei�dzot sāka apzināties Aslana varas �ausmino�o lielumu. Vietā, kur ieleja sa�aurinājās uz austrumiem, atradās �autuves un būves, kas izskatījās pēc pilsētu militārās apmācības laukumu maketiem. Starp termināli un jūru slējās vēl viena apaļa celtne, ko rotāja satelītu �ķīvji un antenu rindas. Gar kalnu grēdu varēja redzēt maskētas izlūko�anas stacijas, un liedagā bija uzstādīti iero�i starp palmām un eikaliptiem - tas arī bija viss, kas atlicis no kādreiz ielejā izvietotā komunistu partijas kūrorta.

-��� Tagad jūs dro�i vien saprotat, ka mēģināt bēgt būtu vel�tīgi. Austrumos ir Kaukāza kalni, bet ziemeļos un dienvidos - bandītu zeme, kurā neizdzīvotu neviens rietumnieks. Ceru, ka jūs labprātāk baudīsiet manu viesmīlību. Priecājos, ka man būs sarunu biedrs, ar kuru parunat par mākslu un arheolo�ģiju.

Aslanu pēk�ņi �ķita pārņēmusi eiforija; viņa rokas bija pa�celtas un seju pārplūdināja aizgrābtība.

-��� �ī ir mana Kehlsteinhaus, mana Ērgļa ligzda, - viņ� skan�dēja. - �is ir mans svētais templis un cietoksnis. Jūs ta�u pie�kritīsiet, ka skats ir tikpat skaists kā Bavārijas Alpos?

D�eks atbildēja klusi, joprojām nenovēr�ot skatienu no ielejas zem viņiem.

-��� Tā procesa laikā, ko jūs saucat par Lielo Tēvijas karu, mans tēvs bija Karalisko gaisa spēku izlūklidma�īnas pilots, - viņ� teica. - 1945. gadā viņam bija izdevība vadīt uzbrukumu Ober- zalcbergai Berhtesgādenē. Ne fīrera villa, ne SS �tābs neizrā�dījās tik neieņemami, kā to radītājs bija paredzējis. - D�eks pagriezās un cie�i ielūkojās Aslana kraukļa melnajās acīs. - Un vēsturei, kā jūs, profesor Nazarbetov, jau teicāt, piemīt nelāga īpa�ība atkārtoties.

Kad transporta līdzeklis uzņēma gaitu pa vienu no caurules veida ejām, gaisa spilvenam to liegi �ūpojot, ātrumu gandrīz nejuta. D�eks un Aslans sēdēja viens otram pretī; bandīta ap�jomīgais rumpis gandrīz aizņēma visu kupeju. D�eks minēja, ka viņi nolaidu�ies ielejā un tagad dodas virzienā uz centrālo ēku, ko viņ� bija redzējis no Panteona telpas atdarinājuma.

Pirms mirkļa viņi bija apstāju�ies, lai uzņemtu vēl vienu pasa�ieri. Tagad starp viņiem nekustīgi stāvēja milzīgs, cie�i piegulo�ā melnā kombinezonā tērpies lācim līdzīgs vīrs ar slīpu pieri, plakanu degunu un cūkas a�telēm, kas truli blenza zem izvirzīta uzacu loka.

- Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar jūsu miesassargu, - Aslans labsirdīgi teica. - Vladimirs Jurjevi�s Dalmotovs. Biju�ais spec- naza desantnieks, Afganistānas kara veterāns, kur� dezertēja pie �e�enu brīvības cīnītājiem pēc tam, kad viņa brāli sodīja ar nāvi par tā virsnieka no�ņaug�anu, kur� bija sūtījis viņa vadu nāvē Groznijā. Pēc �e�enijas viņ� pieteicās pie AI Qaeda svētajiem kaujiniekiem, lai atbrīvotu Abhāziju. Es viņu atradu, sekojot līķu virknei. Viņ� netic nevienam dievam, ta�u Allāhs viņam piedod.

Kad transporta līdzeklis apstājās, atvērās durvis un ienāca divi kalpotāji, lai palīdzētu Aslanam pieslieties kājās. D�eks bija gaidījis izdevīgu brīdi, jo domāja, ka Kostass un Katja joprojām vēl atrodas uz salas. Kad Dalmotovs izstūma viņu ārā, D�eks ievēroja, ka apsargam uz muguras karājas uzi, ta�u viņam nav ķermeņa bruņu.

Telpa, kurā visi iegāja, asi kontrastēja ar dzīvojamo telpu iemidzino�o greznību. Tas bija milzīgs angārs, kura durvis stāvēja atvērtas, atsedzot skatienam helikopteru nolai�anās laukumu, ko D�eks bija redzējis jau iepriek�. Uz betona klā�juma vīdēja Asara masīvais siluets; tehniķu grupa rosījās ap tā korpusu, bet blakus gaidīja degvielas uzpildī�anas cisterna.

-���� Mūsu transporta līdzeklis no salas iepriek�ējā vakarā, - Aslans paziņoja. - Tagad tam jāpilda paredzētais uzdevums.

Skatu uz āru daļēji aiz�ķērsoja zema un plata kravas ma��īna, kas bija novietota tie�i ārpus durvīm. Kamēr viņi vēroja, vīru brigāde sāka izkraut kastes un likt tās pie sienas blakus statnim ar lidotāju tērpiem.

Dalmotovs kaut ko noburk�ķēja Aslanam un pārlēk�oja pāri telpai. Viņ� pacēla vienu no kastēm un ar kailām rokām at�plēsa to vaļā, izvelkot un saliekot kopā tajā eso�ās sastāvda�ļas. Jau pirms tam, kad miesassargs to pacēla, lai pārbaudītu tēmēkli, D�eks bija to pazinis kā Barrett M82A1 - iespējams, pa�u nāvējo�āko snaiperu �auteni pasaulē. Tā bija pielāgota Brauninga automātiskās �autenes BMG kalibram vai tā krievu 12,7 milimetru ekvivalentam, lielā ātrumā iz�aujot lodes, kas no piecsimt metru attāluma spēja caursist tanku bruņas vai noraut cilvēka galvu no trisreiz lielāka attāluma.

-��� Mans necilais ieguldījums d�ihādā. - Aslans plati pasmai�dīja. -Jūs dro�i vien pamanījāt mūsu snaiperu apmācības skolu blakus skrejceļam. Dalmotovs ir mūsu galvenais instruktors. Mūsu klienti ir gan īru Republikāņu armijas Jaunā brigāde, gan Al Qaeda, un viņi vienmēr ir biju�i pilnīgi apmierināti.

D�eks atcerējās augstas klases snaiperu uzbrukumu uzplū�dus gada sākumā - tā bija jauna un posto�a fāze teroristu karā pret Rietumiem.

Kamēr Dalmotovs pārraudzīja iero�u salik�anu, D�eks se�koja Aslanam uz noliktavu angāra pretējā pusē. Iek�ā cilvēki tehniķu kombinezonos aiznagloja un pārbaudīja kastes. Kad garām brauca autoiekrāvējs, D�eks paspēja saskatīt vārdu, kas sarkaniem burtiem ar �ablonu bija uzpūsts uz kādas kastes. Viens no D�eka pirmajiem uzdevumiem militārajā izlūko�anā bija pārtvert kravas kuģi no Lībijas, kas veda līdzīgas kastes. Tas bija semtekss - nāvējo�ā plastikāta sprāgstviela no �ehi�jas, ko ĪRA izmantoja savā terora kampaņā Lielbritānijā.

-��� �is ir mūsu galvenais tranzīta mezgls, - Aslans paskaid�roja. - Parasti �is angārs ir aizzīmogots, jo tajā glabājas bio�loģiskie un ķīmiskie iero�i, ta�u es tikko ar transporta heli�kopteru nosūtīju mūsu pēdējo kravu kārtējam apmierinātajam klientam Vidējos Austrumos. - Bandīts pieklusa, sakrustojis rokas pār vēderu un lēni virpinādams tuklos īk�ķus. Viņ� pie�miedza acis un skatījās kaut kur tālumā.

D�eks jau sāka pierast pie Aslana ātrās dabas izpausmēm.

-���� Man tomēr ir kāds neapmierināts klients, kura pacietība tiek stipri pārbaudīta kop� 1991. gada. Kad sekojām "Jūras meklētājam" no Trabzonas, mēs zinājām, ka tam var būt ti�kai viens iespējamais ceļamērķis - vieta, uz kuru bija norādī�jusi Olga pēc senā teksta izpētes. Mēs pa tumsu aizbraucām līdz vulkānam. Jūs sniedzāt man ideālu aizsegu, lai es varētu doties turp, kur politiķi man neļāva nokļūt daudzus gadus. Agrāk jebkur� �īs salas apmeklējums momentā būtu izraisījis militāru reakciju. Tagad, ja satelīts reģistrēs kādu darbību, viņi pieņems, ka tie esat jūs ar savu likumīgo zinātnisko pro�jektu. Tur mums bija jātiekas ar krieviem, ja vien tas stulbenis Antonovs neprasmes dēļ nebūtu nogremdējis savu zemūdeni kopā ar manu preci.

-���� Kapteinis Antonovs būtu piegādājis kravu, - D�eks ne�izteiksmīgi atbildēja. - Izcēlās dumpis, ko vadīja politiskais virsnieks. Iespējams, ka tas ir vienīgais labais darbs, ko jebkad paveikusi VDK.

-���� Un kodoliero�i? - Aslans asi pārtrauca.

-���� Mēs redzējām vienīgi parastos iero�us, - D�eks meloja.

-��� Tad kāpēc mana meita pārrunās ar maniem vīriem drau�dēja ar kodolkatastrofu?

D�eks brīdi klusēja. �o sīkumu par savām sarunām zem�ūdenes vadības telpā Katja nebija atklājusi.

-���� Mani vīri nelaidīs jūs klāt, - viņ� klusi atbildēja. - Jūsu draugi fundamentālisti nav vienīgie, kas gatavi mirt idejas vārdā.

-���� Viņi varētu izlemt citādi, ja padzirdētu par likteni, kāds sagaida jūs un to grieķi, ja jūs nepadosieties. - Aslans pa�smaidīja bez jautrībās, un uz īsu brīdi atgriezās viņa rāmums. - Domāju, ka mūsu nākamā pieturvieta jums liksies ļoti in�teresanta.

Viņi atstāja angāru pa citu eju, �oreiz vaļējā vagoniņā uz transportiera lentes, un devās uz centrālo ēku aptuveni kilo�metru tuvāk jūrai. Pēc piecu minū�u brauciena abi uzkāpa uz eskalatora, kas aizveda viņus līdz lifta durvīm. Kāds apkalpo�tājs nospieda pogu, lai aizvestu viņus augstāk.

Tur izskatījās kā NASA kosmosa kuģu vadības centrā. Telpa lieluma ziņā līdzinājās Panteonam, ta�u to piepildīja datori un izlūko�anas aparāti. Izkāpjot D�eks redzēja, ka viņi atrodas cilindrā, kas paceļas telpas centrā kā no�ķelta kolonna. Tā bija kā mūsdienu amfiteātra arēna, kuru aptvēra koncentriski datoru darba vietu apļi, pavērsti pret viņiem nemitīgā krāsu ņirboņā. Pie sienas aiz muguras uz milzīgiem ekrāniem tika demonstrētas kartes un televīzijas attēli. Viss komplekss atgā�dināja stipri palielinātu "Jūras meklētāja" vadības moduli ar pietiekami daudz monitoriem un sakaru iekārtām, lai vadītu nelielu karu.

Divi kalpotāji palīdzēja Aslanam iekļūt elektroniskā ratiņ- krēslā. Pie monitoriem sakumpu�ie ēnu silueti tik tikko pa�manīja viņu iera�anos.

-���� Man labāk patīk baudījums, ko sagādā "Plēsoņa". Roka uz pulsa, kā jūs teiktu. - Bandīts atzvēlās krēslā. - Ta�u no �ejienes es varu vadīt visas savas operācijas vienlaikus. No komandu krēsla es neizkustoties varu vērot jebkuru ekrānu �ajā telpā.

Kāds kalpotājs, kur� bija nervozi gaidījis malā, pieliecās un kaut ko satraukti ie�ukstēja Aslana ausī. Viņa seja palika neizteiksmīga, ta�u pirksti sāka bungot pa krēsla roku bals�tiem. Neteicis ne vārda, viņ� nospieda kādu pogu uz krēsla un aiz�āvās pie konsoles, pie kuras pulcējās cilvēku grupa. D�eks un Dalmotovs sekoja uz pēdām. Tuvojoties konsolei, D�eks ievēroja, ka ekrāni tie�i pa labi ir dro�ības monitori, līdzīgi tiem, kādi tika izmantoti Kartāgas muzejā, lai novērotu kompleksa iek�telpas.

Cilvēki klusējot pa�ķīrās, lai palaistu Aslanu pie ekrāna. D�eks piegāja klāt, līdz stāvēja tie�i aiz ratiņkrēsla un opera�tora, kur� darbojās ar konsoles klaviatūru. Dalmotovs nostājās pie viņa elkoņa.

- Beidzot esam nodibināju�i sakarus, - operators teica an�gliski. - Tūlīt tie�saistē ienāks SATSURV.

Vīrietis izskatījās pēc aziāta, ta�u bija tērpies d�insos un baltā kreklā, nevis melnā kombinezonā, kas �eit bija stan�darta apģērbs. Akcents liecināja, ka viņ� varētu būt studējis Anglijā.

Operators sākumā palūkojās uz D�eku un tad veltīja jau�tājo�u skatienu Aslanam. Milzis garlaikoti pamāja - �is �ests nenozīmēja vienaldzību, bet gan cie�u pārliecību, ka viesim nekad nebūs izdevības pastāstīt par to, kas �eit redzēts vai dzirdēts.

Pikseļu mozaīkā iznira Melnās jūras skats, kuras dienvid�austrumu stūri joprojām daļēji klāja vētras mākoņi. Termis�kais attēls pārvērta ainavu krāsu spektrā; krasta līnija bija skaidri redzama, kad satelīts uztvēra infrasarkano starojumu zem mākoņu slāņa. Operators izvēlējās nelielu kvadrātiņu un palielināja to, līdz tas piepildīja visu ekrānu. Viņ� atkārtoja procesu, līdz ekrānā parādījās sala. Tur, kur Zemes garoza iz�staroja spēcīgu siltumu, salas centru veidoja sārti un dzelteni mirgojo�a blāzma.

Blakus jūrā iezīmējās krāsaina �vīka, kas norādīja uz kuģi. Operators palielināja attēlu, līdz tas aizpildīja visu ekrānu, un iz�ķirtspēja tagad bija mazāka par metru. Kuģis nekustīgi stā�vēja ūdenī, korpuss bija sasvēries uz kreiso pusi, priek�gals - iegrimis ūdenī, bet labā skrūve karājās gaisā virs sadragāta�jām stūres atliekām.

Sev par �ausmām D�eks pazina "Jūras meklētāju", kura kon�tūras, par spīti briesmīgajiem bojājumiem, joprojām bija skaid�ras. Siltuma starojums norādīja uz vietām, kur bruņas caursito- �ie �āviņi bija ietrieku�ies korpusā un atstāju�i vaļējas izejo�ās brūces glu�i kā liela ātruma lodes cilvēka ķermenī. Vērojot �o iznicības ainu, D�eku sagrāba niknums. Viņ� strauji apgrieza otrādi ratiņkrēslu un pavērsa Aslanu ar seju pret sevi.

-���� Kur ir mani cilvēki? - viņ� noprasīja.

-��� Cilvēku pazīmes vairs nav redzamas, - Aslans vēsi atbil�dēja. - Divi jūsu komandas locekļi izrādījās pietiekami nesa�prātīgi, lai vakar no rīta iesaistītos ap�audē ar "Plēsoņu". Tā, kā jūs varat iedomāties, bija spēle vienos vārtos. Drīz mēs nosūtīsim Asari, lai iznīcinātu vraku.

D�eks redzēja, ka uz "Jūras meklētāja" saārdītā priek�klāja ticis pacelts un izmantots iero�u tornītis. Stobri bija vērsti nedabiskā virzienā - acīmredzot tie�a trāpījuma sekas. D�eks zināja, ka Jorks un Hovs nebūtu atstāju�i kuģi bez cīņas. Viņ� klusībā lūdzās, kaut viņiem pēc tam būtu izdevies izbēgt zem�ūdenē kopā ar pārējo komandu.

-��� Viņi bija zinātnieki un jūrnieki, nevis fanātiķi un slepka�vas, - D�eks auksti noteica.

Aslans paraustīja plecus un atkal pievērsās ekrānam.

Attēls nomainījās, parādot citu kuģi, kur� atradās tuvāk pie salas. Kad attēls tika palielināts, visu skatieni bija kā piekalti tā aizmugurei. Varēja saskatīt grupu cilvēku, kuri izjauca divas lielas caurules, kas uzrādīja siltuma starojumu, it kā tās būtu degu�as. Tie�i tobrīd, kad D�eks aptvēra, ka redz "Plēsoņai" kaujā nodarītos bojājumus, Aslans uzsita knipi un kāda roka sagrāba D�eka plecu kā knaiblēs.

-���� Kāpēc man neviens neko nav teicis? - Aslans nikni klie�dza. - Kāpēc to no manis ir noslēpu�i?

Telpā iestājās klusums, un Aslans norādīja uz D�eku. - Viņ� nav izpirkuma vērts. Viņu iznīcinās tāpat kā viņa komandu. Aizvāciet viņu no manām acīm!

Pirms D�eku aizgrūda prom, viņ� prātā ātri fiksēja GPS ko�ordinātas SATSURV satelītu novēro�anas ekrānā. Kad Dalmo�tovs gūsteknim iebelza, viņ� izlikās, ka paklūp pret dro�ības monitoriem, jo jau pirms tam uz diviem tuvākajiem ekrāniem bija pamanījis piebrauk�anas eju un ieeju angārā. Streipuļo�jot gar vadības paneli, D�eks nospieda pauzes taustiņu. Citas iek�ējās televīzijas novēro�anas kameras turpināja darboties. Ta�u, tā kā visu skatieni bija pievērsti "Plēsoņas" attēlam, pastāvēja iespēja, ka viņus neviens neievēros.

Jau kop� pamo�anās no rīta D�eks bija izlēmis rīkoties. Viņ� zināja, ka Aslana garastāvoklis mēdz strauji mainīties, ka pēdējais dusmu izvirdums drīz atkal pārvērtīsies �ķietamā omulībā. Ta�u gūsteknis bija nolēmis vairs nerotaļāties ar lielummānijas apsēstā maniaka kaprīzēm. �okējo�ais "Jūras meklētāja" attēls un komandas nezināmais liktenis vēl vairāk stiprināja �o lēmumu. D�eks bija parādā tiem, kas varbūt sa�maksāju�i augstāko cenu. Un viņ� apzinājās, ka Kostasa un Katjas liktenis ir viņa rokās.

Izdevība radās, kad vietējais transporta līdzeklis ar viņiem traucās no vadības ēkas atpakaļ uz angāru. Tie�i ap ceļa vidu Dalmotovs pakāpās uz priek�u, lai paskatītos uz pieturu, kas tikko parādījās skatam. Tas bija acumirklīgs modrības zudums, kļūda, kādu miesassargs nekad nebūtu pieļāvis, ja viņa in�stinktus nebūtu notrulinājis pārāk ilgais Aslana midzenī pava�dītais laiks. D�eks zibenīgi atvilka atpakaļ kreiso dūri un trieca to Dalmotova mugurā - tas bija me�onīgs grūdiens, kas izsita D�eku no līdzsvara un lika sa�ņaugt roku sāpēs.

�āds sitiens būtu nogalinājis jebkuru parastu vīru. D�eks bija tajā ielicis visu savu spēku, lai trāpītu vienā no mugur�kaula vājajiem punktiem, kur trieciens var vienlaikus apstādi�nāt sirdsdarbību un elpo�anu. Viņ� neticīgi vēroja, ka sākotnēji Dalmotovs pat nepakustējās - �is milzīgais stāvs �ķita nesatri�cināms. Tad upuris nomurmināja kaut ko nesaprotamu un no�slīga uz ceļiem. Da�as sekundes milzenis, kājām trīcot, palika �ādā pozā, tad saguma uz priek�u un vairs nekustējās.

D�eks aizvilka gulo�o ķermeni ārpus novēro�anas kameru redzesloka. Pietura bija tuk�a, un vienīgie cilvēki, ko viņ� redzēja, atradās uz helikopteru nosē�anās laukuma angāra ieejas ārpusē. Kad braucamais apstājās, D�eks izkāpa un no�spieda atgrie�anās pogu, nosūtot vagoniņu un tā bezsamaņā eso�o pasa�ieri vadibas ēkas virzienā. Viņ� centās iegūt laiku, apzinoties, ka svarīga ir katra sekunde.

Nevilcinoties D�eks pārdro�i devās uz izeju pie helikop�teru laukuma, domās lūgdamies, kaut viņa pārliecino�ā gaita novērstu jebkādas aizdomas. Bēglis sasniedza statni ar lido�tāju tērpiem, izvēlējās garāko un apģērba to. Viņ� aizdarīja glāb�anas vesti un uzlika ķiveri, nolai�ot sejsegu, lai nebūtu redzama seja.

D�eks paķēra kādu audekla somu un izvēlējās vienu no Barrett snaiperu �autenēm. Viņ� bija redzējis, kā Dalmotovs saliek ieroci, un ātri atrada fiksējo�o tapu. D�eks atdalīja laidi no stobra un abas daļas ieslidināja somā. Blakus bija sakrautas kartona kārbas ar apzīmējumu BMG - tās bija 5. kalibra Brau- ninga automātiskās �autenes patronas. D�eks paņēma sauju masīvo 14 milimetru patronu un ielika tās blakus ierocim.

Aizvilcis somas rāvējslēdzēju, D�eks apņēmīgi turpināja ceļu uz ieeju angārā. Nonācis pie tās, viņ� pietupās, lai pār�lūkotu apkārtni, izliekoties, ka sakārto potītes saiti. Betons bija sakarsis; vasaras saule bija iztvaicējusi iepriek�ējās nakts lietusūdeni. Tveicē kompleksa ēkas �ķita apdegu�as un kar�stuma nomāktas, glu�i kā apkārtējie pakalni.

D�eks jau bija izlēmis, uz kuru helikopteru doties. Vilkatis bija pats modernākais, ta�u tas kopā ar Postītāju bija novietots helikopteru laukuma attālajā galā. Asaris, pilnīgi sagatavots lidojumam, atradās priek�ā tikai divdesmit metru attālumā. Tas bija Krievijas kara ma�īnas "kaujas zirgs", un tā deguns ar pakāpenisko dubulto vadības kabīni iedvesa uzticību.

D�eks pieslējās kājās un piegāja pie komandiera, kur� ieva�dīja patronu lenti munīcijas ielādē�anas uztvērējā.

- Ārkārtas pavēle, - D�eks norēcās. - Grafiks mainīts. Man jāizlido tūlīt.

D�eka krievu valoda bija neveikla un ar spēcīgu akcentu, ta�u viņ� cerēja, ka tā izturēs pārbaudi vietā, kur personāls sastāvēja galvenokārt no kazahiem un abhāziem.

Komandieris izskatījās mazliet pārsteigts, ta�u ne pārāk.

- Iero�u ligzdas vēl ir tuk�as, un jums ir tikai �etrsimt 12,7 milimetru patronas, bet citādi esam gatavi lidojumam. Varat kāpt iek�ā un sākt pirmslidojuma pārbaudes.

Bēglis pārmeta somu pār plecu un ierāpās pa labā borta durvīm. Viņ� iekāpa kabīnē, ielocījās pilota sēdeklī un pastūma somu nost no ceļa. Neizskatījās, ka vadības ierīces varētu sa�gādāt problēmas; tās bija tādas pa�as kā citiem armijas heli�kopteriem, ar kādiem viņ� bija lidojis.

Piesprādzējies D�eks palūkojās ārā pa kabīnes kupolu. Pa izliekto strēlnieka kabīnes organiskā stikla logu viņ� redzēja grupu tehniķu, kas stūma divus platformas ratiņus, piekrautus ar Spiral radiovadāmo bruņas caursito�o �āviņu palai�anas iekārtām. Asaris tika uzlādēts, lai veiktu pēdējo uzbrukumu "Jūras meklētājam". Tajā pa�ā brīdī viņ� pamanīja divus vīrie��us lidotāju tērpos, kas tuvojās no angāra ieejas; tie acīmre�dzot bija Asara pilots un strēlnieks. Mirklī, kad komandieris paņēma mobilo telefonu un satraukts pacēla skatienu, D�eks saprata, ka ir atmaskots.

Milzīgais piecu spārnu propellers jau griezās, dubultās 2200 zirgspēku Izotova TV3-117 turbīnas pirms lidojuma jau bija iesildītas. D�eks pārskatīja mēraparātu skalas un redzēja, ka degvielas tvertne ir pilna un eļļas un hidraulikas spiediens turas normas robe�ās. Viņ� no visas sirds lūdzās, kaut Aslana pretgaisa aizsardzībai vēl nebūtu dota pavēle notriekt kādu no saviem lidaparātiem. D�eks satvēra abus vadības kloķus; kreisais spēcīgi pavilka kopējo sviru un atvilka droseli, bet labais pastūma apgriezienu kloķi tik tālu uz priek�u, cik vien bija iespējams.

Pāris sekun�u laikā rotora spārnu sitieni pārvērtās varenā kre�endo un Asaris pacēlās gaisā ar "degunu" uz leju. Da�us krampjainus mirkļus nebija nekādas kustības, kamēr heli�kopters cīnījās ar gravitācijas spēku, dārdēdams apdullino�ā kakofonijā, kas atbalsojās ēkās ap helikopteru laukumu. Kamēr D�eks prasmīgi rīkojās ar pedāļiem, lai neļautu lidaparātam slīdēt uz sāniem, viņ� ar acs kaktiņu pamanīja milzīgu, lācim līdzīgu vīru izskrienam no angāra un rupji pagrū�am malā abus pārsteigtos lidotājus. Dalmotovs pat necentās ķerties pie sava uzi, apzinoties, ka 9 milimetru lodes atsprāgs no helikoptera bruņu seguma, nenodarot tam nekādu kaitējumu. Tā vietā viņ� pacēla daudz bīstamāku ieroci, ko bija pagrābis pa ceļam cauri angāram.

Pirmais 50. kalibra BMG �āviņ� iztriecās tie�i cauri priek�ē�jai strēlnieka kabinei - tā bija vieta, ko D�eks būtu ieņēmis, ja vien zinātu, ka helikopteram ir dublēta vadība. Kad lidapa�rāts pēk�ņi rāvās uz priek�u, otrais �āviens trāpīja kaut kur aizmugurē - tas bija spēcīgs trieciens, kas pasvieda fizelā�u sāņus un lika bēglim to kompensēt ar papildu astes rotora apgriezieniem.

Kamēr D�eks cīnījās ar vadības svirām, helikopters pacēlās virs angāra un ar pieaugo�u ātrumu kāpa debesīs virzienā uz dienvidu jūras piekrastes grēdu. Kreisajā pusē piekalnē viņ� redzēja Aslana futūristisko pili, bet labajā - fregates plūdlī�niju formas. Pēc brī�a D�eks �ķērsoja perimetru un atradās virs atklātas jūras. �asija slīdēja pa viļņiem, kad viņ� centās ieņemt tādu pozīciju, lai no radariem būtu pēc iespējas ma�zāk saskatāms. Ar maksimālu gāzi un uz priek�u sasvērtu priek�ējo rotoru bēglis drīz sasniedza helikoptera maksimālo ātrumu jūras līmenī - 335 kilometrus stundā. �o skaitli iz�devās nedaudz palielināt, kad D�eks atrada slēdzi, ar kuru nomest �asiju. Krasts tagad ātri atkāpās uz austrumiem, un priek�ā bija skaidrās rīta debesis, kas pie apvār�ņa pārgāja zilpelēkā dūmakā.

Nonācis 150 jūras jūdzes atklātā jūrā, D�eks nospieda pe�dāli, kas kontrolēja astes rotoru, un pavērsa priek�ējo rotoru pa kreisi, līdz kompass rādīja 180 grādus uz dienvidiem. Viņ� jau bija atklājis, kā iedarbināt radaru un GPS ierīci, un tagad ieprogrammēja salas koordinātas, kuras viņ� pirms trim die�nām bija ielāgojis uz "Jūras meklētāja". Dators aprēķināja, ka atliku�ais attālums ir nedaudz mazāks par 150 kilometriem, - virzoties ar pa�reizējo ātrumu lidojums varētu ilgt aptuveni pusstundu. Kaut gan tādējādi helikopters patērēja diezgan daudz degvielas, D�eks bija nolēmis saglabāt nelielu lidojuma augstumu un maksimālu ātrumu, jo �ajā attālumā ar tvertnēs eso�ajiem krājumiem pietiktu atliku likām.

Bēglis ieslēdza autopilotu un pacēla ķiveres sejsegu. Ne�vilcinoties viņ� paņēma audekla somu un sagatavoja �auteni. D�eks zināja, ka ne uz mirkli nedrīkst ļaut atslābt modrībai. Aslans darīs visu iespējamo, lai gūstekni notvertu.

- Apstādini helikopteru un gaidi pavadoņus! Paklausi neka�vējoties, vai arī tiksi iznīcināts. Vairāk brīdinājumu nebūs!

Agrāk �o balsi D�eks bija dzirdējis tikai vienu reizi, rupji lamājoties krievu valodā, ta�u Dalmotova rācijā sprak�ķo�o vēstījumu nebija iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Lidojuma laikā bēglis bija atstājis rāciju ieslēgtu un gaidījis kontaktu, tiklīdz vajātāji iekļūs raidī�anas zonā. Pēdējo desmit minū�u laikā viņ� radara ekrānā bija vērojis, kā no ziemeļiem viņa virzienā traucas divi sarkani punkti, kuru ātrums un trajek�torija neatstāja nekādas �aubas, ka tie ir Postītājs un Vilkatis no Aslana bāzes.

D�eks atradās tikai desmit jūras jūdzes uz ziemeļiem no salas, no kuras viņu �ķīra mazāk nekā piecas minūtes lidojuma laika. Viņ� bija upurējis maksimālo ātrumu, turoties zemu virs viļņiem, lai neparādītos radaros - �ī viltība gandrīz bija at�taisnojusies. Par spīti savam vecumam. Asaris bija ievērojami ātrāks un spēcīgāks par abiem pārējiem lidaparātiem, ta�u tie bija viņu panāku�i, lidojot lielākā augstumā, kur gaisa pretes�tība ir mazāka.

Līdz ar stacionāru 30 milimetru liela ātruma lielgabalu un divām divdesmit �āviņu 80 milimetru raķe�u palai�anas iekārtām Postītājs un Vilkatis nesa sev līdzi nāvējo�o lāzeru vadības gaiss-gaiss tipa un kuģu iznīcinā�anas �āviņu kom�bināciju - �os iero�us D�eks bija redzējis iekrau�anas vietā. Turpretī Asara strupo spārnu raķe�u turētāji bija tuk�i, un vienīgo uguni varēja raidīt no standarta �etrstobru 12,7 mi�limetru lo�metēja tornī�a zem priek�gala. Tas bija graujo�s ierocis, īsts masu iznīcinātājs Afganistānas un �e�enijas karos, ta�u bez strēlniekā D�eks ar to varēja �aut tikai fiksētā trajek�torijā atklātā vietā. Ar �au�anas ātrumu 1200 �āviņi minūtē no katra stobra �etras simt bruņu sitēju �āviņu lentes ļautu raidīt vienīgi piecu sekun�u kārtu, ar kuru pietiktu, lai radītu vērā ņemamus bojājumus īsā distancē, bet ar kuru būtu grūti stāties pretī diviem tik spēcīgiem pretiniekiem.

D�eks zināja, ka cīņā no attāluma viņa stāvoklis būtu bez�cerīgs. Vienīgā izglāb�anās iespēja būtu brutāla tuvcīņa.

- Nu labi, Dalmotov, �oreiz tu uzvarēji, - D�eks pie se�vis drūmi norūca, atlaidis droseli un apgriezis helikopteru ar "seju" pret ienaidnieku. - Ta�u neceri, ka vēl kādreiz ieraudzīsi mājas!

Trīs helikopteri vienā līnijā karājās gaisā trīsdesmit met�rus virs viļņiem, un to rotori radīja �ļakatu virpuļus. Centrā eso�ais Asaris izskatījās uzkrīto�i masīvs, jo abi pārējie lid�aparāti bija konstruēti ar lielāku manevrē�anas spēju un tiem bija samazināta kaujas lauka pārskatāmība. Mi-28 Postītājs no D�eka pa labi ar savu zemu novietoto kabīni un smailo purnu izskatījās kā izbadējies �akālis. �ķita: Ka-50 Vilkata standarta dubultie pretēja virziena rotori vairo tā jaudu, ta�u samazina korpusa apmērus gandrīz vai līdz kukaiņa lielumam.

Aiz Vilkata lo�u dro�ā stikla D�eks iz�ķīra Dalmotova nik�numā kvēlojo�o skatienu.

Dalmotovs lika pretiniekam lidot piecdesmit metrus pa priek�u saviem pavadoņiem. Rotoru troksnis pārvērtās grau�jo�ā dārdoņā, kad visi trīs lidaparāti sasvērās uz priek�u un cie�i kopā sāka virzīties uz ziemeļaustrumiem.

Klausīdams pavēlei, D�eks atvienoja rāciju, kas ļautu vi�ņam meklēt palīdzību no ārpuses. Ieslēdzis autopilotu, viņ� atlaidās sēdeklī un nolika Barrett �auteni sev klēpī ar tādu aprēķinu, lai tā nebūtu redzama no ārpuses. Pilnībā salikts, ierocis bija gandrīz pusotru metru gar� un svēra �etrpadsmit kilogramus. Bēglim vajadzēja noņemt desmit patronu aptveri, lai varētu paslēpt stobru zem paneļa. Ar labo roku viņ� pār�baudīja kameru, kur bija ielādējis vienu no masivajām 50. ka�libra BMG patronām. Ar katru nākamo kilometru D�eka izre�dzes aizbēgt samazinājās, un viņ� saprata, ka jārīkojas pēc iespējas ātrāk.

Izdevība radās ātrāk, nekā bija cerēts. Pēc piecām minū�tēm helikopteri pēk�ņi sastapās ar iepriek�ējās nakts vētras dēļ radu�os termisko virpuli. Tie lēkāja un �ūpojās kā ameri�kāņu kalniņos, un virpulis �ķita pārejam no Asara uz abiem pārējiem lidaparātiem. Sekundes daļā, kas bija nepiecie�ama pārējiem, lai tiktu galā ar vadību, D�eks izlēma rīkoties. Nāka�majā virpuļa triecienā viņ� atvilka droseli atpakaļ un spēcigi parāva rotora sviru. Par spīti dzinējā jaudas kritumam, vilkme aug�up bija pietiekama, lai paceltu helikopteru ar maksimāli sagrieztiem rotora spārniem. Asaris palēcās divdesmit metrus augstāk par sākotnējo kursu, tad sagrīļojās un sāka krist. Abi pārējie kā palēninātā filmā paslīdēja garām apak�ā, to rotoru lāpstiņām gandrīz skarot Asara vēderu. Pēk�ņi D�eks atradās aiz viņiem. Tas bija klasisks Pirmā pasaules kara gaisa kauju manevrs, ar kuru britu Harrier tipa lidma�īnas guva graujo�u pārsvaru pār argentīnie�u Mirage Folklendu konflikta laikā.

Iespiedis �autenes stobru zem kreisā loga, D�eks nolēma izmantot Asara iebūvēto iero�u uguni pret helikopteru labajā pusē. Viņ� palielināja apgriezienus līdz maksimumam un no�virzījās sāņus, līdz Postītājs bija viņa tēmēklī. Viss manevrs bija prasījis ne vairāk kā piecas sekundes, un bija maz ticams, ka pa �o laiku pārējiem būtu izdevies pamanīt viņa nozu�anu, kur nu vēl veikt izvairī�anās manevru.

Kad Asaris atradās aptuveni piecdesmit metrus aiz Postītāja, D�eks atsita vaļā dro�ības vāciņu un nospieda sarkano uguns pogu. �etri stobri tornītī zem kabīnes īzvirda neiedomājami skalu trok�ņa vilni - dārdo�u stakato, kas atsitienā pasvieda D�eku uz priek�u. Katrs stobrs izspļāva divdesmit �āviņus sekundē, un �aulas platā lokā tika izmestas uz abām pusēm. Piecas sekundes liesmu �uburi �āvās no deguna apak�as, un brāzmojo�a uguns krusa gāzās pret ienaidnieku.

Sākumā �ķita, ka Postītājs uzņem �āviņus sevī, kad tie trie�cās caur fizelā�as aizmugures ap�uvumu. Tad no priek�as līdz aizmugurei pēk�ņi parādījās liels vaļējs caurums, jo lodes bija sadragāju�as visu, kas tām trāpījās ceļā, un kabīne kopā ar tajā sēdo�o cilvēku iz�ķīda asiņu geizerā. Kad Asaris paslēja degunu uz aug�u, beidzamā lo�u straume trāpīja Postītāja dze�no�o vārpstu, sadragājot rotoru, kas aizlidoja prom kā prātā jucis bumerangs. Pēc da�ām sekundēm fizelā�a eksplodēja gi�gantiskā aviācijas degvielas un sprāgsto�as munīcijas uguns bumbā.

D�eks spēcīgi pavilka rotora sviru un pacēlās virs bojā gā�ju�ā helikoptera. Viņ� ieņēma vienādu trajektoriju ar Vilkati, kura drūmais siluets tagad atradās trīsdesmit metrus pa kreisi un nedaudz priek�ā. D�eks redzēja, kā pilots cīnās ar vadī�bas svirām, kad vieglāko korpusu mētāja termiskie virpuļi un sprādziena vilnis. �ķita, ka Dalmotovs ir sastindzis, ne�spēdams aptvert notiku�o, ta�u D�eks zināja, ka tas ilgs tikai mirkli; viņa rīcībā bija da�as sekundes, lai izmantotu savas priek�rocības.

Bēglis izstūma Barrett pa logu un iz�āva. Lode izsprāga ar skaļu troksni, kas atbalsojās austiņās. Ieraudzījis dzirksteles atlecam no Vilkata fizelā�as aug�daļas, D�eks nolamājās un ātri ielādēja vēl vienu patronu. �oreiz viņ� tēmēja pa labi, lai kompensētu gaisa plūsmu, kuras ātrums bija 200 kilometri stundā. Viņ� iz�āva tie�i tad, kad Dalmotovs pagrieza galvu un paskatījās uz D�eku.

Kā vairums tuvcīņas helikopteru, Vilkatis bija labi aizsargāts pret uzbrukumiem no zemes; bruņu plātne ap kabīni bija pro�jektēta, lai spētu izturēt 20 milimetru lo�metēju �āvienus. Tā vājums slēpās fizelā�as aug�daļā un dzinēja montē�anas vietā - zonas, kas bija mazāk pakļautas ugunij no zemes, kur aizsargplātnes tika upurētas, lai ar bruņām varētu maksimāli aizsargāt apkalpes nodalījumu. Pretējos virzienos rotējo�ajā propellerā vienlaikus koncentrējās gan tā spēks, gan vājums, jo tas nodro�ināja lidaparātam augstu manevrē�anas spēju.

Otrā lode trāpīja tie�i zem apak�ējā rotora, iztriecoties cauri mehānismam un pārraujot vadības līniju. Brīdi nenotika ne�kas, un helikopters ar "degunu" uz leju turpināja lidot uz priek�u. Tad tas sāka spēcīgi vibrēt un saslējās aug�up neda�biskā leņķī. D�eks saskatīja, kā Dalmotovs drud�aini rausta vadības sviras. Pat no attāluma bija skaidrs, ka cikliskā un kopējā svira nedarbojas un lidaparāts nereaģē uz pedāļu spai�dī�anu. Pretinieks pasniedzās pēc sarkanā avārijas roktura, kas karājās virs viņa galvas.

Vilkatis starp kaujas helikopteriem bija unikāls - aprīkots ar pilota katapultu. Problēma katapultē�anā no helikoptera vien�mēr bijusi virs kabīnes novietotais rotors, ta�u konstruktors Kamovs bija izgudrojis atjautīgu sistēmu, kurā rotora lāpstas atvienojas un pilota sēdeklis tiek izmests dro�ā augstumā, lai varētu atvērt izpletni.

Kop� roktura parau�anas brī�a Dalmotovs dro�i vien no�jauta, ka kaut kas ir ārkārtīgi nepareizi. Rotora spārni ne�atdalījās, bet palika savā vietā, tikmēr sprāgsto�ie lādiņi ap strēlnieka vietu detonēja ar īsiem starplaikiem. Kabīnes kupols ietriecās rotorā un aizlidoja debesīs, saliecot, ta�u neapstādi- not rotora lāpstiņas. Pēc da�ām sekundēm sēdeklis iz�āvās dūmu mutulī. Nejau�ības dēļ tas iesprūda starp abiem roto�riem un griezās trakā dejā kā iluminācijas rats, spļaujot uguni. Pēc diviem pilniem apgriezieniem Dalmotova ķermenis bija sagriezts gabalos, bet ķiverē tērptā galva aizlidoja kā futbola bumba. Pēc pēdējā apgrieziena rotori izsvieda to, kas bija pa�licis no baisās ne�ļavas, un tā pazuda lejā �ļakatu mākonī.

D�eks bezkaislīgi vēroja, kā Vilkatis arvien �aurākos lokos dejo neprātīgu deju, rotora spārniem pa vienam atdaloties pieaugo�ā gaisa spiediena ietekmē, līdz fizelā�a iekrita jūrā un eksplodēja.

Vairs nevilcinoties ne mirkli, D�eks pagrieza lidaparātu uz dienvidiem, ieņēma iepriek�ējo kursu un atvilka droseli līdz maksimumam. Dalmotovs dro�i vien bija ieslēdzis automātisko avārijas signālu un noraidījis pozīcijas koordinātas, un tehniķi Aslana vadības centrā jau paspēju�i orientēt SATSURV satelītu pēc degvielas un atlūzu plankuma vietā, kur bija nokritu�i helikopteri. �is skats vienīgi uzkurinātu Aslana niknumu, kur� pēc bojājumu nodarī�anas "Plēsoņai" jau tā bija nokaitēts līdz baltkvēlei. D�eks zināja, ka jebkuru vērtību, kas varētu pie�mist viņam kā ķīlniekam, tagad pārspētu Aslana tieksme pēc atriebības.

Pēk�ņi D�eks satraukts pamanīja, ka degvielas līmeņa rā�dītājs mirgo, brīdinot, ka rezerves ir gandrīz izsmeltas. Kad pirms desmit minūtēm viņ� bija tvertni pārbaudījis, tā vēl bija gandrīz pilna. Nevarēja būt, ka nule notiku�ās darbības būtu patērēju�as vairāk nekā pusi degvielas. D�eks atcerējās Dalmotova iero�a triecienu helikoptera aizmugurē, kad viņ� bija pacēlies no helikopteru laukuma. Ja lode būtu trāpījusi degvielas līnijā, tad kratī�anās termiskajā virpulī varēja vēl palielināt bojājumus, pārraujot vadu un radot lielus degvielas zudumus.

D�ekam nebija laika to pārbaudīt. Viņ� pastūma droseli atpakaļ, lai samazinātu degvielas patēriņu, un nolaidās līdz trīsdesmit metru augstumam. No rīta dūmakas iznira salas attālās aprises ar zīmīgajām vēr�a ragiem līdzīgajām dvīņu smailēm, kuras D�eks bija redzējis no "Jūras meklētāja" pirms trijām dienām. Vienīgā cerība tagad bija, ka Asaris noturēsies pietiekami ilgi, lai viņ� nokļūtu tuvāk ziemeļu krastam un varētu līdz tam aizpeldēt.

Kad abas turbīnas sāka spļaudīties un rīstīties, D�eka ska�tienu momentā aizsedza melnu dūmu vērpete. Viņ� atguvās no smakas - kodīga bezdūmu pulvera un dego�as plastma�sas smārda. Pēc da�ām sekundēm tā pagaisa, un viņam tie�i priek�ā mazāk nekā divsimt metru attālumā iznira "Jūras meklētāja" vraks.

Satelīta attēli nespēja sniegt priek�statu par baiso īstenību. SJU galvenais pētniecības kuģis zvalstījās viļņos ar priek�ējo klāju gandrīz zem ūdens; virsbūve bija sadragāta līdz nepazī��anai, bet labajā bortā, vietās, kur "Plēsoņas" �āviņi, triecoties cauri kuģim, bija norāvu�i ap�uvumu, rēgojās lieli caurumi. Bija brīnums, ka kuģis vēl turējās virs ūdens, ta�u D�eks sa�prata, ka priek�ējās starpsienas drīz salūzis un tas nogrims.

Asaris tik tikko vairs karājās gaisā, raustoties virs sapluinltā vraka. Gandrīz momentā helikopters sāka zaudēt augstumu, jo rotors vairs nespēja noturēt to gaisā. Kad dzinējs sāka klepot nāves krampjos, D�ekam bija laiks rīkoties.

Viņ� ātri atbrīvoja dro�ības jostu un stūma rotora sviru tik tālu uz priek�u, cik vien spēja. Nosvēris helikoptera priek�galu uz leju, pilots pacēla sānu spārnus, lai tie netraucētu viņam izkļūt laukā, ta�u tas lika lidaparātam nirt ar "degunu" uz leju. Bija atliku�as tikai da�as sekundes; D�eks nometa ķiveri, saliecās aiz kabīnes un izmetās ārā, cie�i sakrustojis kājas un stingri piespiedis rokas krūtīm, lai tās netiktu rautas uz aug�u tad, kad viņ� pieskarsies ūdenim.

Bez ķiveres D�eks samazināja pātagas cirtiena efektu, ta�u ari tāpat trieciens gandrīz sadragāja kaulus. D�eks ieslīdēja jūrā ar kājām pa priek�u un iegrima pietiekami dziļi, lai sa�justu temperatūras maiņas zonu. Viņ� izpleta rokas un kājas, lai negrimtu dziļāk. Peldot atpakaļ uz ūdens virsmu, viņ� sa�juta asas sāpes vietā, kur bija atvērusies brūce sānos. Pusceļā uz aug�u bija dzirdams graujo�s satricinājums, kas lika ūdeni izplatīties trieciena vilnim. Izpeldējis virspusē, D�eks netālu ieraudzīja Asara dego�ās atliekas - iznīcības ainu, kas tikpat labi būtu varējusi kļūt par viņa pa�a sārtu.

Bēglis atrāva vaļā C02 patronu uz glāb�anas vestes un sāka peldēt uz "Jūras meklētāju". Pēk�ņi viņu pārņēma nogurums; adrenalīna pieplūdums bija paņēmis gandrīz visu no pētnieka jau izslku�ajām spēka rezervēm.

"Jūras meklētājs" jau bija tik tālu zem ūdens, ka D�eks va�rēja pārpeldēt pār iegrimu�o priek�galu un uzvilkties uz slīpā klāja iero�u torni�a priek�ā. Tā bija Jorka un Hova iepriek�ējās dienas pēdējās kaujas vieta. Drūmi pārlaidis skatienu apkārt valdo�ajai posta�ai, D�eks novilka glāb�anas vesti un uzma�nīgi lavījās kabīnes atlieku virzienā. Tie�i pirms tam, kad vi�ņam izdevās sasniegt lūku uz tilpni, bēglis zaudēja lidzsvaru un smagi pakrita. D�eks izbailēs pamanīja, ka paslīdējis uz sarecēju�ām asinīm; tum�sārtas sliedes veda uz korpusa labā borta pusi.

D�eks apzinājās, ka nav jēgas apcerēt savas komandas pē�dējos mirkļus. Viņ� atsliga blakus lūkai, lai nedaudz atvilktu elpu, apkopodams visu atliku�o gribu un spēku.

Pēdējā mirklī D�eks ar acs kaktiņu pamanīja helikopteru. Tas vēl bija tālu, tikko parādījies ap salas stūri, un tā rotora skaņu nomāca troksnis, lūstot "Jūras meklētājam". No brīvās vietas nolai�anās laukumā viņ� zināja, ka Aslanam ir vēl ce�turtais kaujas helikopters, un viņ� minēja, ka �is ir Kamova Ka-28 Spirāle, kas izlidojis no "Plēsoņas". D�eks piemiegtām acīm paskatījās pret rīta sauli un ieraudzīja helikopteru lido�jam zemu virs ūdens tie�i viņa virzienā. D�eks bija pieredzējis pietiekami daudz helikopteru uzbrukumus, lai zinātu, ko no tiem var sagaidīt, ta�u reti viņ� bija juties tik neaizsargāts kā patlaban.

Bija redzams tāls uzliesmojums; no helikoptera atdalījās teiksmains gaismas oreols un sāka palielināties biedējo�ā āt�rumā. Tas bija smagais kuģu iznīcinā�anas �āviņ�, iespējams, viena no �ausmas iedveso�ajām Exocet AM.39 kaujas �āviņu galviņām, ko bēglis bija redzējis sakrautus grēdās Aslana mītnē. D�eks izspraucās caur lūku un novēlās uz apak�ējā klāja, burtiski iekrītot vadības modulī. Tie�i brīdī, kad viņ� pagrieza slēgratu, notika neiedomājami spēcīgs trieciens. Tas ar milzīgu spēku svieda D�eku pret starpsienu, un visā pasaulē pēk�ņi iestājās tumsa.

Durvis aizcirtās aiz Kostasa, kad viņ� lidoja starpsienā. Tas bija graujo�s trieciens; viņ� no visa spēka ar krūtīm atsitās pret metāla izvirzīto stūri un cīnījās pēc elpas. Acu apsējs bija norauts, ta�u viņ� redzēja vienīgi tum�i sarkanu miglu. Kostass nedaudz pavēlās atpakaļ, visam ķermenim raustoties sāpju krampjos, un lēni pacēla roku, lai pieskartos sejai. Labā acs bija pietūku�i tik stipri, ka to nevarēja atvērt, un pieskā�riens tai nebija jūtams. Kostass pievirzīja pirkstus kreisajai acij un pirms tās atvēr�anas noslaucīja lipīgo �ķidrumu. Pamazām skatiens kļuva skaidrāks. No vietas, kur viņ� gulēja, varēja redzēt balti krāsotas caurules gar sienu, uz kuras bija simboli un burti, ko viņ� atpazina kā kirilicu.

Viņam nebija ne jausmas par laiku vai vietu. Pēdējais, ko viņ� skaidri atcerējās, bija tas, kā D�eks saļima pieņem�anas telpā. Pēc tam iestājās tumsa, ko brī�iem pārtrauca miglainas atmiņas par kustību un sāpēm. Viņ� bija atjēdzies piesiets krēslam, un acīs spīdēja spilgta gaisma. Tad aizritēja daudzas stundas ar vienu vienīgu spīdzinā�anu, kliedzieniem un apdul�lino�iem sitieniem. Visu laiku vieni un tie pa�i melnā tērptie silueti, visu laiku viens un tas pats jautājums, izkliegts lauzītā angļu valodā. Kā tu izkļuvi no zemūdenes? Kostass domāja, ka atrodas uz "Plēsoņas", ta�u prāts pa�laik nebija spējīgs nedz spriest, nedz analizēt, tas bija koncentrējies tikai uz izdzīvo��anu. Atkal un atkal viņu iemeta �ajā telpā, tad atkal izvilka no tās tie�i tad, kad jau �ķita, ka viss beidzies.

Un nu tas notika atkal. �oreiz nebija pat mirkļa atpūtas. Durvis atsprāga, un Kostass saņēma spēcīgu sitienu pa mu�guru, kas lika viņam rīstoties un klepojot izspļaut asinis un vēmekļus. Viņu uzrāva ceļos, atkal uzlika acu apsēju, savilka to tik cie�i, ka Kostass sajuta asinis iz�ļācamies no pietūku�ā acs dobuma. Viņ� bija domājis, ka vairs nav iespējams izjust cita veida sāpes, ta�u te nu tās bija. Kostass koncentrēja visu savu būtni uz vienīgo, kas vēl turēja viņu pie dzīvības, - mo�cīts tiek viņ�, nevis D�eks. Viņam bija jāiztur viss, kas vēl sekos, līdz "Jūras meklētājs" nokļūs pie mērķa un paziņos par atrastajām kaujas �āviņu galviņām.

Kostass atjēdzās ar seju uz galda. Rokas bija cie�i sasietas aiz krēsla, kurā viņ� sēdēja. Nebija ne mazākās nojausmas par to, cik ilgi viņ� tur atrodas, un viņ� redzēja vienīgi nelabumu uzdzeno�us zvaig�ņainus plankumus tur, kur apsējs spieda acis. Kā caur miglu gūsteknis saklausīja balsis, kas nepiederēja viņa spīdzinātājiem, bet kādam vīrietim un sievietei. No apkār�tējo sarunu drumslām viņ� bija uzzinājis, ka viņa sagūstītāji gaida Aslana atgrie�anos helikopterā no viņu galvenās mītnes kompleksa. Pat pa�i ne�ēlīgākie no viņiem �ķita noba�īju�ies. Bija notikusi kaut kāda krīze, notriekts helikopters, izbēdzis gūsteknis. Kostass lūdza Dievu, kaut tas būtu D�eks.

Balsis �ķita nākam no attāluma, no gaiteņa vai blakustel- pas, ta�u sievietes balsī skanēja dusmīgi toņi, un Kostass visu saklausīja skaidri. Abi runāja brī�am krieviski, brī�am angliski, un viņ� saprata, ka tie ir Aslans un Katja.

-��� Tie ir personiskas dabas jautājumi, - Aslans teica. - Ru�nāsim angliski, lai mans mod�aheds nedzird �īs muļķības.

-���� Tavs mod�aheds, - Katjas balsī jautās dziļ� nicinājums. - Tavi mod�ahedi ir d�ihādisti. Viņi cīnās par Allāhu, nevis Aslanu.

-��� Es esmu viņu jaunais pravietis. Viņi ir uzticīgi Aslanam.

-���� Aslanam! - Katja izspļāva �o vārdu ar izsmieklu. - Kas ir Aslans? Pjotrs Aleksandrovi�s Nazarbetovs. Caurkritis pro�fesors ar lielummānijas ilūzijām no aizdomīgas universitātes. Tev pat nav svēta vīra bārdas. Un atceries, ka man ir zināms par mūsu mongoļu saknēm. �ingishans bija neticīgais, kur� iznīcināja pusi musulmaņu pasaules. Būtu labi, ja kāds to pa�stāstītu taviem svētajiem karotājiem.

-���� Neaizmirsties, mana meita. - Balss bija ledaina.

-���� Es atceros, kas man bērnībā bija jāmācās. Cilvēks, kur� godās Korānu, dzīvos labklājībā, bet cilvēku, kur� pret to no�grēkosies, sakapās zobens. Ticība neļauj slepkavot nevainīgus cilvēkus. - Katjas balsī bija saklausāmi niknuma pilni �ņuksti. - Es zinu, ko tu nodarīji manai mātei.

Aslana smagā elpa Kostasam izklausījās pēc augstspiediena katla, kur� tūlīt eksplodēs.

-��� Tavi mod�ahedi tikai gaida izdevīgu brīdi, - Katja turpi�nāja. - Viņi tevi izmantos, kamēr vien spēs. Tā zemūdene kļūs par tavu kapu. Radot �o teroristu midzeni, tu esi paātrinājis savu galu.

-��� Klusu! - Vājprātīgajam kliedzienam sekoja kautiņa troks�nis, un pēc tam kaut ko aizvilka prom. Pēc brī�a atkal at�skanēja soļi. Tie apstājās aiz Kostasa muguras. Smagas rokas atrāva viņa plecus atpakaļ pret krēsla atzveltni.

-��� Tava klātbūtne �eit piesārņo telpu, - kāda balss, joprojām smagi sēcot, �ņāca viņa ausī. - Tu dosies savā pēdējā ceļo�jumā.

Atskanēja knipis ar pirkstiem, un divi roku pāri uzrāva Kos- tasu stāvus. Savā tumsas pasaulē viņ� neapzinājās, ka nāk kārtējais sitiens; sāpju mirklim sekoja �ēlsirdīga bezsamaņa.

D�ekam �ķita, ka viņ� atrodas dzīvā murgā. Visapkārt val�dīja piķa melna tumsa, kas izslēdza jebkādu sajūtu sniegtu atskaites punktu iespējas. Visapkārt valdīja ārprātīgs un vis�aptvero�s troksnis, kurā dominēja krak�ķē�ana un �īkstē�ana. Prāts centās saskatīt jēgu neiedomājamajā. Greizi guļot, at�spiedies pret sienu, viņ� sajuta savādu svara zudumu; ķerme�nis gandrīz lidoja, it kā viņu būtu sagrābis kāds dēmonisks spēks.

Tagad D�eks zināja, kāda ir sajūta, atrodoties gūstā grim�sto�a kuģa tilpnē, kur� slīgst arvien dziļāk bezdibenī. Viņa glā�biņ� bija "Jūras meklētāja" vadības modulis, kura piecpadsmit centimetru biezās ar titānu leģētā tērauda sienas pasargāja viņu no graujo�ā spiediena, kas tagad jau būtu pārplēsis viņa ausu bungādiņas un sadragājis galvaskausu. D�eks dzirdēja plīsumus un burbuļo�anu, iz�ķīstot atliku�ajām gaisa kaba�tām, - �is troksnis nozīmētu acumirklīgu nāvi, ja vien viņ� laikā nebūtu paguvis iekļūt modulī.

Tagad D�ekam atlika vienīgi gatavoties neizbēgamajam. Kritiens �ķita bezgalīgs, daudz ilgāks, nekā D�eks bija gaidī�jis, un troksnis pieauga līdz spalgam kre�endo, it kā tuvotos ātrvilciens. Kritiena beigas bija tikpat graujo�as, cik negaidī�tas. Vraks ar sāpīgu grūdienu triecās pret jūras gultni paātri�nājumā, kas būtu viņu nogalinājis, ja viņ� nebūtu sakumpis ar galvu rokās. D�ekam bija vajadzīgi visi spēki, lai neļautu sviest sevi aug�up, kad korpuss atsitās un triecienu pavadīja �ausmino�a plīsuma skaņa. Tad vraks ieņēma miera stāvokli un iestājās klusums.

- Ieslēdz avārijas apgaismojumu!

D�eks runāja pats ar sevi, aptaustīdams ķermeni un mek�lēdams jaunus ievainojumus. Balss skanēja it kā atsevi�ķi no ķermeņa, tās nianses apslāpēja skaņas izolācijas paneļi sienās, ta�u tā sniedza zināmu realitātes izjūtu pasaulē, kurā bija zudu�i visi orientieri.

Kā nirējs D�eks bija pieradis orientēties pilnīgā tumsā, un tagad viņ� lika lietā visu savu pieredzi. Pēc ievel�anās pa lūku �āviņa sprādziena vilnis bija aizsviedis viņu gar iero�u skapi līdz vadības paneļiem moduļa otrā galā. Laimīgā kārtā "Jūras meklētājs" bija nogrimis vertikāli. Kad D�eks nedro�i pieslējās kājās, viņ� sajuta klāja slīpumu, priek�galam ieduroties jūras gultnē. Vīrietis atkal nometās ceļos un taustījās uz priek�u pa grīdu; tas, ka viņ� sīki pārzināja kuģi, kura projektē�anā pats bija piedalijies, deva viņam iespēju virzīties uz priek�u gar konsolēm līdztekus sienām.

D�eks sasniedza elektrosadales skapi pie sienas pa kreisi no ieejas lūkas un taustījās pēc slēd�a, kas pievieno aizsarg- korpusā ievietoto rezerves akumulatoru galvenajai strāvas maģistrālei. Roka atrada sviru, kas ieslēdz avārijas apgais�mojumu. Vairs ne pirmo reizi �ajā dienā D�eks aizvēra acis un lūdzās veiksmi.

D�ekam par atvieglojumu telpu mirklī piepildīja fluorescē�jo�i zaļgana gaisma. Acis ar to ātri aprada, un viņ� apgriezās, lai pārskatītu telpu. Modulis atradās zem kuģa ūdenslīnijas, un "Jūras meklētāju" izcaurumoju�ie �āviņi bija pārlidoju�i kuģa korpusā tam pāri. �ķita, ka iekārtas un stiprinājumi ir kārtībā; modulis bija projektēts tie�i tā, lai atvairītu �ādus uzbrukumus.

Pirmais uzdevums bija atvienot moduli no kuģa korpusa. D�eks grīļīgiem soļiem devās pie centrālā paaugstinājuma. Gandrīz neaptverami, ka aptuveni pirms 48 stundām viņ� �eit bija pulcinājis kuģa komandu. D�eks smagi iezvēlās vadības krēslā un ieslēdza vadības paneli. Pirms atvieno�anās dar�bību uzsāk�anas �ķidro kristālu ekrāns pieprasīja veselu virkni paroļu. Pēc tre�ās paroles atsprāga vaļā kāda atvilktne, un D�eks izņēma atslēgu, ko iebāza panelī un pagrieza pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Elektroniskās dzinējspēka un atmo�sfēras kontroles sistēmas ieslēgsies, tiklīdz modulis atradīsies dro�ā attālumā no vraka.

Bez "Jūras meklētāja" sensoriem D�eka rīcībā nebija nekādu datu par dziļumu vai apkārtējo vidi līdz brīdim, kad modulis būs atdalījies no korpusa un iedarbinājis pats savas sistēmas. D�eks minēja, ka viņ� iekritis bezdibenī, ko "Jūras meklētājs" bija reģistrējis ziemeļos no salas, - desmit kilometru garā un puskilometru platā plaisā, ko Kostass bija identificējis kā tektonisku lūzumu vienā līnijā ar vulkānu. Ja tā, tad viņ� bija iestidzis Melnās jūras dienvidaustrumu atkritumu tvertnē - vietā, kur nogulsnes un sāļi krāju�ies vēl no leduslaikmeta. Ar katru nākamo minūti vraks iegrims arvien dziļāk nosēdumu putrā, kas iesūc vēl ātrāk nekā plūsto�ās smiltis. Pat tad, ja izdosies atdalīties no korpusa, var gadīties, ka modulis tiks iedzīts vēl dziļāk dūņās un tā pasa�ieris tiks dzīvs aprakts savā kapā bez cerībām izglābties.

D�eks piesprādzējās krēslā un atbalstīja galvu pret balstu. Dators deva viņam trīs iespējas pārtraukt operāciju, un katru reizi viņ� nospieda taustiņu "turpināt". Pēc pēdējās darbības centrā sāka mirgot sarkans brīdinājuma trijstūris ar vārdiem "notiek atdalī�anās" centrā. Uz vienu satrauco�u mirkli, kad dators pārslēdza elektrisko slēgumu uz iek�ējo akumulatoru komplektu, telpa ietinās tumsā.

Pēc da�ām sekundēm klusumu pārtrauca truls stakato troks�nis ārpus korpusa kreisajā pusē. Katrs apslāpētais satricinā�jums nozīmēja, ka neliels sprāgstvielas lādiņ� izsit kniedes no "Jūras meklētāja" korpusa un veido pietiekami lielu cau�rumu, lai modulis varētu pa to izspraukties ārā. Kad panelis izgāzās, telpa ap moduli piepildījās ar jūras ūdeni un iedar�bojās batimetriskais sensors. D�eks ar krēslu pagriezās izejas trajektorijas virzienā un ieķērās tā balstos. Tikmēr iedarbojās ūdensstrūklu dzinēji - atskanēja zema dūkoņa, kas pārvērtās īstā kre�endo, kad dzinēji atspērās no eņģēm, kas bija turēju��as moduli pie korpusa. Aiz viņa muguras bija dzirdama sprā�dzienu sērija, kad modulis atbrīvojās no stiprinājuma skrū�vēm. Vienlaikus savilkās atpakaļ fiksējo�ās skavas, un D�eku ar milzīgu spēku iespieda sēdeklī - �ķīvim iz�aujoties, paāt�rinājums vairākkārtīgi pārsniedza gravitācijas paātrinājumu, it kā paceļoties kosmosa kuģim.

Modulis bija projektēts tā, lai tas tiktu iz�auts no grimsto�a kuģa aiz iesūco�ā virpuļa, kas rodas, korpusam pazūdot jū�ras dzīlēs. D�eks bija piedalījies simulācijā SJU dziļūdens pār�baudes stacijā pie Bermudām, kad �ķīvis apstājās simt metru attālumā. �eit paātrinājumam sekoja tikpat varens trieciens pretējā virzienā, kad modulis apstājās tikai da�us metrus no vraka.

D�eks bija noliecis galvu uz priek�u parastajā dro�ības pozā, un viņa vienīgie savainojumi bija sāpīgas �vīkas tur, kur plecos griezās dro�ibas jostas. Dziļi ievilcis elpu, viņ� atsaitēja siksnas un pagriezās pret datora darba vietu, ar labo roku atspiedies pret vadības paneli, lai neslīdētu uz priek�u turp, kur modulis bija iedūries jūras gultnē.

Kreisajā pusē atradās mazāks monitors, kas uzrādīja bati- metriskos datus. Kad sāka ņirbēt skaitļi, D�eks ieraudzīja, ka dziļuma mērītājs uzrāda neiedomājamu dziļumu - 750 met�rus zem jūras līmeņa - tātad veselus simt metrus dziļāk par moduļa oficiālo maksimālo darbības dziļumu. Plaisas pamats izrādījās daudz dziļāks, nekā viņi bija iedomāju�ies, - vairāk nekā puskilometru zem senās krasta līnijas.

D�eks ieslēdza skaņas navigāciju un attāluma mērī�anas sistēmu un nogaidīja, līdz ekrāns atdzīvojas. Aktīvais sonora signālu pārveidotājs raidīja augstfrekvences �auras joslas im�pulsu staru 360 grādu vertikālā lokā, lai sniegtu jūras dibena profilu un uzrādītu jebkādus peldo�us objektus ceļā uz ūdens virsmu. Kad "Jūras meklētājs" pirms divām dienām bija pel�dējis pāri kanjonam, viņi bija konstatēju�i, ka plaisa ir vērsta no ziemeļiem uz dienvidiem. Tāpēc D�eks ieregulēja sonora trajektoriju no austrumiem uz rietumiem, lai gūtu priek�statu par savas atra�anās vietas �ķērsgriezumu dūņās.

Stara ātrums nodro�ināja to, ka bija redzams viss profils vienlaikus. Lāsumainais zaļums abās pusēs rādīja, kur aptu�veni �etrsimt metrus viena no otras slejas kanjona sienas. Tuvu aug�daļai bija robaini izvirzījumi, kur profils kļuva vēl �aurāks. Kanjonam piemita visas horizontālas plaisas īpa�ības, kas lika Zemes garozas plātnēm atvirzīties vienai no otras, nevis berzties gareniski. Tas bija ģeoloģisks retums, kas būtu iepriecinājis Kostasu, ta�u D�ekam tas sagādāja vienīgi raizes, liekot apzināties situācijas nopietnību.

D�eks saprata, ka līdz �im viņam ir patiesi fantastiski lai�mējies. Ja "Jūras meklētājs" būtu nogrimis tikai piecdesmit metrus tālāk uz rietumiem, tas būtu atsities pret kanjona malu un savainojis tā pasa�ieri līdz bezsamaņai jau ilgi pirms tam, kad vraks sasniedza jūras dibenu tālu lejā.

D�eks pievērsa uzmanību plaisas pamatnei, kur profils uz�rādīja gai�i zaļu masu, kas nozīmēja simtiem metru dziļas nogulsnes. Augstāk vienā līmeni ar sonora līniju atradās hori�zontāla virsma - tas bija ciets slānis, uz kura tagad atdusējās "Jūras meklētājs". Virs tā vīdēja izkaisīti gai�ākas krāsas plan�kumi, kuri apzīmēja uzjundītās nogulsnes. Tas turpinājās vēl vismaz divdesmit metrus, līdz ekrāns kļuva skaidrs, norādot tīru ūdeni.

D�eks zināja, ka viņ� atrodas nogulu slāņa virsotnē, kur� ir vēl vismaz tikpat dziļ� kā jūra virs viņa un kuru veido mil�zīgi sauszemes sanesu daudzumi, kas sajaukti ar miru�iem jūras organismiem, dabiskajiem jūras gultnes māliem, vul�kāniskajām atlūzām un sāļiem no leduslaikmeta iztvaiko�a�nas. To nemitīgi papildināja nogulas no aug�as, un tas viss jebkurā brīdī varēja pētnieku aprīt kā plūsto�ās smiltis. Un pat tad, ja viņu nepiebeigs plūsto�ās smiltis, to var panākt lavīna. Nogulas virs vraka karājās ūdenī dubļu straumes dēļ. SJU zinātnieki bija novēroju�i tādas dubļu straumes Atlantijas okeāna kaskādē tālu no kontinentālā �elfa. To ātrums sasniedz 100 kilometrus stundā, un tās izgrau� zemūdens kanjonus un pārvieto miljoniem tonnu nogulu. Un, līdzīgi sniega lavīnām, vienas radītais satricinājums var izraisīt citu. Ja D�eks atras�tos kaut kur tik milzīgas zemūdens masas tuvumā, viņ� būtu nolemts nāvei bez cerībām izglābties.

Jau pirms tam, kad D�eks mēģināja iedarbināt dzinējus, viņ� jau zināja, ka tās ir veltīgas cerības. Saraustītā dūkoņa, kad viņ� ieslēdza �o mezglu, tikai apstiprināja to, ka ūdens sprauslas ir piedzītas ar nogulām un nespēj izstumt moduli no kapa, kurā tas pats bija sevi apracis. SJU in�enieri nekādi nebija varēju�i iedomāties, ka viņu garabērna pirmais izmēģi�nājums notiks divdesmit metrus zem dūņām kartē neiezīmētā bezdibenī.

Vienīgā cerība bija slū�u kamera aiz muguras, pa kuru va�rēja ienākt un iziet nirēji. Korpusu aug�ā klāja virpuļojo�s nogulu mākonis, kas varētu izrādīties pietiekami �ķidrs, lai caur to izkļūtu. Tomēr ar katru minūti izredzes mazinājās, jo arvien vairāk cieto vielu izdalījās no �ķīduma un ieraka moduli dziļāk saspiestu nogulu masā.

Uzmetis pēdējo skatienu sonora profilam, lai paturētu at�miņā tā rādīto ainu, D�eks devās uz slū�u kameru. Slēgrats pagriezās viegli, un viņ� iegāja iek�ā. Tur atradās divi nodalī�jumi, katrs mazliet lielāks par drēbju skapi; pirmais kalpoja kā aprīkojuma noliktava un ģērbtuve, bet otrs bija pa�as slū�as. D�eks pastūmās garām aizsargtērpu un triju gāzu regulatoru statnim, līdz nonāca pie metāla monstra, kas izskatījās kā vājas zinātniski fantastiskās filmas atribūts.

Kārtējo reizi D�ekam bija iemesls just pateicību pret Kos�tasu. Pirms vadības moduļa pārbaudes draugs bija uzstājis, ka tajā jābūt vienas atmosfēras ūdenslīdēja skafandram; D�eks �o dro�ības pasākumu bija apstiprinājis negribīgi, jo tā uzstā�dī�ana prasīja papildu laiku. Toreiz viņ� bija palīdzējis iebāzt skafandru kamerā, tāpēc labi pārzināja pa�u izstrādāto glāb��anās procedūru.

D�eks nostājās uz re�ģa pretī ūdenslīdēja skafandram un atbrīvoja savienojuma gredzenu, paliecot ķiveri uz priek�u un atsedzot iek�pusē eso�o vadības paneli. Apmierināts se�cinājis, ka visas sistēmas darbojas, D�eks atsprādzēja jostas, kas turēja skafandru pie sienas, un pārbaudīja tā ārpusi, lai pārliecinātos, ka visi savienojumi ir pilnībā noblīvēti.

Autonomajam Dziļjūras antropodam (ADJA), kā oficiāli sauca skafandru, bija vairāk kopīga ar akvapodam līdzīgu zemūdens transporta līdzekli nekā ar parastu ūdenslīdēja aprīkojumu. 5. markas ADJA ļāva vienatnē ienirt okeānu dzīlēs dziļāk par �etrsimt metriem. Dzīvības uzturē�anas sistēmā ietilpa elpas atra�otājs, kas ieplūdināja skābekli, attīrot izelpoto gaisu no oglekļa dioksīda un nodro�inot iespēju elpot līdz �etrdesmit astoņām stundām. Tāpat kā agrākie ūdenslīdēju skafandri, ADJA bija spiedienizturīgs, ar �ķidrumu pildītām locīklām un viscaur klāts ar metāla bruņām, tomēr �eit izmantotais materiāls bija ar titānu leģēts augstas izturības tērauds, kas iztur līdz �im nepieredzētu ūdens spiedienu, kur� atbilst 2000 metriem ūdens dziļuma.

ADJA uzskatāmi demonstrēja lielo progresu, kādu SJU bija sasniegusi dziļūdens tehnoloģijā. Ultraskaņas daudzvirzienu sonors noraidīja kustigu trīsdimensiju attēlu atvā�amā ekrānā ķiveres iek�ienē, nodro�inot virtuālās realitātes navigācijas sistēmu nulles redzamības apstākļos. Lai pārvietotos ūdenī, skafandrs bija aprīkots ar datorizētu maināmas peldspējas iekārtu un virzītas ūdensstrūklas paketi - tā bija kombinā�cija, kas nodro�ināja kustīgumu kā astronautam kosmosā bez balasta nepiecie�amības.

Atbrīvojis skafandru, D�eks atgriezās galvenajā nodalījumā un ātri devās pie iero�u skapja. No aug�ējā plaukta viņ� pa�ņēma 9 milimetru Berretta pistoli, lai aizstātu to, ko bija kon�fiscējis Aslans, un iebāza �aujamo lidotāja tērpa kabatā. Tad viņ� atbrīvoja SA80-A2 kaujas �auteni un paķēra trīs aptveres. Uzmetis �auteni uz pleca, D�eks izvilka divas nelielas Semtex plastikāta sprāgstvielas, ko parasti izmantoja zemūdens spri�dzinā�anai, un divas diplomāta tipa portfeļa lieluma kastes, kurās bija burbuļmīnas un detonatora raidītājs.

Atgriezies slū�u kamerā, D�eks pieāķēja kastes pie karabī- nēm ADJA priek�pusē un nostiprināja tās ar fiksējo�u jostu. Viņ� pasniedzās un ieslidināja �auteni aptveres maisā zem vadības paneļa, kur SA80 ietilpa viegli. Aizvēris lūku uz ka�meru un aizgriezis slēgratu, D�eks kāpa aug�up pa metāla kāpnēm un iekūņojās skafandrā. Tas izrādījās pārsteidzo�i pla�s; viņam pietika vietas, lai izvilktu rokas no metāla roku apvalkiem un rīkotos ar konsoles vadības instrumentiem. Par spīti pustonnas svaram, viņ� varēja locīt kāju locīklas un sa�spiest un atlaist pincetēm līdzīgās roku spīles. Pārbaudījis skā�bekļa krājumu, D�eks aizvēra kupolu un nostiprināja kakla blīvi; viņa ķermenis tagad bija ievietots autonomā dzīvības uzturē�anas sistēmā, un pasaule ārpus iluminatoriem pēk�ņi likās tāla un nevajadzīga.

D�eks gatavojās pēdējo reizi atstāt "Jūras meklētāju". Ne�bija laika apcerei, vienīgi cie�ai pārliecībai, ka viņu zaudējums nav veltīgs. Skumjas nāks vēlāk.

D�eks ieslēdza zemas intensitātes iek�ējo apgaismojumu, ieregulēja termostatu uz 20 grādiem pēc Celsija un ieslēdza sensorus. Pārbaudījis peldspējas un pārvieto�anās vadības ierīces, viņ� pastiepa labās rokas spīli uz slēdzi durvīs. Fluo�rescējo�ā gaisma nodzisa, un iek�ā sāka līt ūdens. Kad bie�zais �ķidrums pacēlās virs iluminatoriem, D�eks sajuta slapju plankumu vietā, kur asinis bija izsūku�ās no iepriek�ējā dienā iegūtās �autās brūces. Viņ� centās nomierināties.

- Mazs solis cilvēkam, - viņ� purpināja. - Liels solis cil�vēcei.

Kad lūka atvērās un lifts pacēla D�eku virs moduļa, viņu apņēma tumsa - melna bezgalība, kura �ķita viņu ieslogām bez cerībām uz glābiņu. D�eks ieslēdza pro�ektorus.

Priek�ā eso�ais skats nelīdzinājās nekam no tā, ko viņ� bija redzējis iepriek�. Tā bija pasaule bez jebkādiem pieras�tiem atskaites punktiem, tāda, kurā parastās telpas un formu dimensijas �ķita nemitīgi pārejam cits citā. Stars izgaismoja mirdzo�us nogulu mākoņus, kas virmoja visos virzienos, lēnus virpuļus, kas savijās kā neskaitāmas miniatūras galaktikas. D�eks izstiepa savas manipulatora rokas un vēroja, kā dūņas sadalās vijīgās joslās un staru kārtās, formās, kas drīz atkal sa�vienojās un izzuda. Spēcīgajā gaismā tās �ķita baltas kā nāve, kā vulkānisko pelnu aizsegs, staram apgaismojot daļiņas, kas bija simt rei�u smalkākas par pludmales smiltīm.

D�eks skaidri zināja, ka ir vienīgā dzīvā būtne, kas jebkad iekļuvusi �ajā pasaulē. Daļai iz�ķīdu�o nogulu bija bioloģiska izcelsme, tās bija radu�ās no vien�ūņiem un citiem organis�miem, kas nokritu�i no aug�as. Ta�u at�ķirībā no Atlantijas vai Klusā okeāna bezdibeņu līdzenumiem Melnās jūras dzīlēs nemājoja pat mikroorganismi. Viņ� tie�ām atradās aizsaulē, nedzīvā tuk�umā, kam līdzīga nav nekur citur uz pasaules.

Mirkli �ķita, ka virpuļojo�ā masa pieņem spokainas sen miru�u jūrasbraucēju seju aprises, kam dūņu paisumos un bēgumos lemts mū�īgi dejot baiso deju. D�eks piespieda savu prātu koncentrēties uz veicamo uzdevumu. Nogulas sēdās daudz ātrāk, nekā viņ� bija paredzējis; daļiņas saspiedās kopā paisuma dubļu ķepigajā staignumā. Tās jau bija pārklāju�as vadības moduļa virspusi un biedējo�i līda aug�up pa ADJA kā�jām. D�eka rīcībā bija tikai da�as sekundes, iekams skafandrs vēl nebija kļuvis par nekustīgu zārku jūras dibenā.

D�eks ieslēdza peldspējas kompensatoru un piepildīja re�zervuāru uz muguras ar gaisu, ātri samazinādams spiedienu līdz normālam. Kad rezultāts bija pozitīvs, viņ� pastūma sviru un parāva droseli. Ar rāvienu modulis pacēlās aug�up; nogu�las drāzās garām arvien pieaugo�ā ātrumā. D�eks izslēdza ūdensstrūklu, lai izvairītos no tās ieplūdes aizsērē�anas, un turpināja celties aug�up, izmantojot vienīgi peldspēju. Bridi, kas �ķita kā mū�ība, viņ� cēlās aug�up caur nemitīgiem virpu�ļiem. Tad, gandrīz trīsdesmit metrus virs vraka, viņ� beidzot bija no tiem atbrīvojies. D�eks pacēlās vēl divdesmit metrus, neitralizēja peldspēju un pavērsa starmeti lejup uz nogulām, kas tagad aptvēra "Jūras meklētāja" vraku.

Skatu, kas pavērās priek�ā, nebija iespējams salīdzināt ne ar vienu reālu ainu. Tā līdzinājās no satelīta uzņemtai tropiskai vētrai, kad nogulu virpuļi lēni vērpās kā milzu cikloni. D�eks gandrīz jau gaidīja apak�ā trakojo�ās elektriskās vētras zibeņu uzliesmojumus.

D�eks pievērsa uzmanību sonora skenerim, ko pirms brī�a bija ieslēdzis. Apaļajā ekrānā vīdēja bezdibeņa tran�ejai līdzī�gais profils, kura aprises skaidrāk bija redzamas tagad, kad sensori bija brīvi no nogulām, D�eks izsauca NAVSURV pro�grammu un ievadīja ielāgotās "Jūras meklētāja" pēdējās atra��anās vietas un salas ziemeļu krasta koordinātas. Ar zināmām atskaites koordinātām NAVSURV varēja uzrādīt pa�reizējo atra��anās vietu, noteikt piemērotāko kursu un atkarībā no sonora displejā redzamā reljefa veikt nepārtrauktas korekcijas.

D�eks ieslēdza autopilotu un vēroja, kā dators ievada da�tus dzinēju un peldspējas mezglos. Kad programma beidza savu sagatavo�anās darbu, D�eks izvilka austiņas un nolaida sejsegu. Ķiveres ekrāns kā ar nabassaiti bija pieslēgts pie da�tora ar elastīgu vadu, tomēr atļāva pilnīgu kustību brīvību, bet sejsegs kalpoja kā caurspīdīgs ekrāns, lai joprojām varētu vērot iluminatorus.

D�eks ieslēdza kādu slēdzi, un sejsegs atdzīvojās. Skatienu tagad aizsedza bāli zaļ� re�ģis, kas ar katru galvas pagriezienu mainīja savu veidolu. D�eks kā pilots lidojuma simulatorā re�dzēja apkārtējo topogrāfiju virtuālās realitātes attēlā kā so�nora displeja trīsdimensiju versiju. Viegli tonētās līnijas bija pierādījums, ka viņ� nav iekļuvis kādā mū�īgā murgā, ka �ī ir galīga pasaule ar savām robe�ām, kuras varēs pārvarēt, ja veiksme viņu neatstās.

Kad iedarbojās ūdensstrūklas un D�eks sāka virzīties uz priek�u, viņ� pamanīja, ka roku metāla locīklas ir kļuvu�as spilgti dzeltenas. D�eks atcerējās, kāpēc Melnās jūras dzīles ir tik sterilas. Tas bija ūdeņra�a sulfīds, no upēm plūsto�o bak�tēriju pū�anas dēļ radies organisks savienojums. Viņ� mirka indes mucā, kas pārspēja visas pasaules ķīmisko iero�u arse�nālu, smirdo�ā brūvējumā, kas iznīcinātu o�as sajūtu ar pirmo dvesmu un nogalinātu ar vienu elpas vilcienu.

ADJA bija projektēts saskaņā ar pēdējām prasībām pret ķī�misko un bioloģisko iedarbību, kā arī paredzēts ārkārtējām spiediena vērtībām. Tomēr D�eks saprata, ka ir tikai laika jau�tājums, līdz sēra korozija izēdīsies cauri locīklai līdz atklātam metālam. Pat niecīga ķermenī iekļuvusi deva būtu nāvējo�a. D�eks sajuta sev cauri izstrāvojam aukstu nolemtības vilni, apziņu, ka viņ� ielauzies pasaulē, kur pat miru�ie netiek gai�dīti.

Pēc pēdējās sistēmu pārbaudes D�eks satvēra droseli un drūmi pavērās tuk�umā, kas rēgojās viņa priek�ā.

- Nu labi, - viņ� nomurmināja. - Laiks atkal apmeklēt ve�cus draugus.

*

Nepagāja ne piecas minūtes pēc izkļū�anas no nogulu vēt�ras, kad D�eks bija sasniedzis kanjona rietumu sienu. Trīsdi�mensiju tīkls, kas projicējās viņa sejsegā, precīzi sakrita ar tagad priek�ā redzamo klints sienu - milzīgu krauju, kas slējās �etrsimt metrus augstāk virs viņa. Pavērsis gaismu pret sienu, D�eks redzēja, ka klints ir tik kaila kā tikko izcirsta raktuvju siena; tās virsmu jūras augi nebija skāru�i kop� tā laika, kad titāniskie spēki pirms miljons gadiem bija pārplēsu�i jūras gultni.

D�eks ieslēdza aizmugures �ķērssprauslu un pagrieza ADJA kursā uz dienvidiem paralēli klints sienai. Divdesmit metrus zem viņa nogulu viesuļvētra �ķita kūsājam un vārāmies kā biedējo�a daļēji �ķidra un daļēji cieta zemūdens pasaule, kas apņēma klints sienu. Saglabājot pastāvīgu augstumu virs no�gāzes, skafandrs pamazām cēlās aug�up; dziļuma mērītājs pirmajā puskilometrā gar kanjona sienu uzrādīja pacēlumu par gandrīz simt metriem.

Kad nogāze kļuva stāvāka, parādījās kāds kanjona gultnes sektors, kur� bija pilnīgi brīvs no nogulām. D�eks minēja, ka tā ir zona, kurā nogulas uzkrāju�ās, bet pēc tam kā lavīna nogruvu�as lejup pa nogāzi. Viņ� zināja, ka �ī ir bīstama vieta; jebkāds satricinājums varēja iekustināt nogulas augstāk no�gāzē, kas viņu apraktu.

Atklāto jūras gultni klāja dīvains apaugums - kristāliska masa, ko ūdeni saindēju�ais ūdeņra�a sulfīds bija iekrāsojis neveselīgi dzeltenu. D�eks izpūta peldē�anas rezervuāru un nolaidās lejā, vienlaikus izbīdīdams vakuuma zondi, lai pa�ņemtu apauguma paraugu. Pēc da�iem mirkļiem ekrānā uz�plaiksnīja rezultāti. Tas bija nātrija hlorīds, parastais sāls. D�eks lūkojās uz iztvaiko�anas nogulsnēm, kas radu�ās pirms daudziem tūksto�iem gadu, uz pla�ām sāls iegulām, kas nosē�du�ās bezdibenī tad, kad Bosfors leduslaikmetā bija atdalijies no Melnās jūras. Kanjons, kuru D�eks bija nokristījis par At- lantldas plaisu, tolaik kalpoja par visa jūras dienvidaustrumu sektora notekgrāvi.

Pārvietojoties uz priek�u, sāls paklājs kļuva plankumains un atkāpās, lai dotu vietu ēnainu formu izķēmotai ainavai. Tas bija lavas lauks, sastingu�u pirue�u jūklis, kur magma uz�ļā- kusies aug�up un sastingusi, sastopoties ar ledaino ūdeni.

D�eka skatienu aizklāja necaurredzama dūmaka, kas mir�goja kā caurspīdīgs plīvurs. Arējās temperatūras rādītājs uz�lēca līdz biedējo�iem 350 grādiem pēc Celsija - pietiekami, lai izkausētu svinu. D�eks tik tikko paguva ievērot pārmai�ņas, kad viņu ar spēku parāva uz priek�u un ADJA pa spirāli aizkūleņoja uz kanjona gultni. Neapzināti D�eks izslēdza dzi�nēju sprauslas tie�i tobrīd, kad skafandrs atsitās pret dibenu un nokrita ar seju lejup; priek�ējais akumulatoru nodalījums nekustīgi iestrēga lavas spraugā un sejsegs tika piespiests pie robainas lavas radzes.

D�eks skafandrā pacēlās �etrrāpus un noliecās pār vadības paneli. Ar atvieglojumu viņ� konstatēja, ka �ķidro kristālu ek�rāni joprojām darbojas. Viņam kārtējo reizi bija neiedomājami paveicies. Ja būtu radu�ies nopietni bojājumi, viņ� dro�i vien jau būtu miris, jo vairāku tonnu ārējais spiediens nodro�inātu ātru, kaut arī riebīgu nāvi.

D�eks izslēdza no apziņas murgaino pasauli ārpus skafandra un koncentrējās uz izkļū�anu no lavas �ņaugiem. No dzinējiem nebūtu liela labuma, jo tie bija montēti aizmugurē un no�dro�ināja tikai taisnvirziena vai �ķērsvirziena pārvieto�anos. Acīmredzot vajadzēs izmantot peldspējas kompensatoru. Ro�kas vadību varēja darbināt ar divu stāvokļu slēdzi uz vadības sviras - spiediens atpakaļ, lai iepūstu gaisu, un spiediens uz priek�u, lai iztuk�otu kameru.

Sasparojies D�eks spēcīgi uzspieda uz slēd�a. Viņ� dzir�dēja gaisu ieplūstam rezervuārā un vēroja, kā rādītājs tuvojas maksimālajai vērtībai. D�ekam par izbailēm nesekoja nekāda kustība. Viņ� iztuk�oja un atkal piepildīja rezervuāru, ta�u rezultāts bija tāds pats. D�eks apzinājās, ka �o procedūru at�kārtot vairs nevar, jo tad tiktu iztērēti visi gaisa krājumi.

Vienīgā izeja - fiziski atdalīt ADJA no jūras gultnes. Līdz �im viņ� bija izmantojis skafandru kā zemūdens transporta līdzekli, ta�u tas bija arī īsts, staigā�anai zem ūdens paredzēts skafandrs. Par spīti savam neveiklajam izskatam, ārkārtīgi mobils; tā trīsdesmit kilogramu iegrimes svars pieļāva tādu kustību brīvību, kādu apskaustu jebkur� astronauts.

D�eks piesardzīgi izpleta rokas un kājas, līdz stāvēja uz visām �etrām. Ieķēries ar spīlēm jūras dibenā un nofiksējis locīklas, viņ� ar elkoņiem atspiedās pret aug�ējo vairogu. Ta�gad viss bija atkarīgs no viņa spējas atbrīvot akumulatoru nodalījumu no klints tvēriena.

Sakoncentrējis visus spēkus, D�eks metās uz aug�u. Kad viņ� atliecās savās dro�ības jostās, sāpes no �autās brūces lika viņam sarauties krampjos. D�eks saprata - tagad vai ne�kad; ķermenis jau bija izsmēlis visas savas rezerves, zaudējis spēku.

D�eks gandrīz saļima nespēkā, kad atskanēja �ņirksto�a skaņa un bija tik tikko jūtama kustība uz aug�u. Viņ� sakopoja visas atliku�ās enerģijas rezerves un saspringa pēdējo reizi. Pēk�ņi skafandrs atbrīvojās un pielēca kājās; trieciens svieda D�eku pret konsoli.

Viņ� bija brīvs.

Iztuk�ojis peldspējas rezervuāru, lai ne�autos aug�up kā raķete, D�eks paskatījās apkārt. Priek�ā vīdēja nelīdzens rel�jefs, kur lēni plūsto�ās lavas upes bija sacietēju�as burbuļveida klin�u spilvenos. Pa labi stāvēja milzīga lavas kolonna - piecus metrus augsts veidojums ar tuk�u vidu, kur ātri plūsto�a lava bija saķērusi ūdeni, kas pēc tam bija uzvārījies un sviedis at�dziesto�o iezi aug�up. Blakus bija noticis vēl viens vulkānisko ie�u izvirdums; �is vairāk līdzinājās miniatūram vulkānam, kas starme�a gaismā izskatījās dzeltenīgs un sarkanbrūns. D�eks minēja, ka dedzino�ais karstuma vilnis, kas bija viņu triecis pret zemi, nācis no hidrotermiskas atveres, vaļējas po�ras jūras dibenā, kur pārkarsēts ūdens izvirdis no magmas ezera zem plaisas. Kamēr D�eks nolūkojās uz miniatūro vul�kānu, no tā virsotnes kā no fabrikas skursteņa atdalījās piķa melns dūmu mutulis. Ģeologi to sauc par melno dūmotāju - tas ir ar minerāliem pielādēts mākonis, kas vēlāk nosē�as apkārtējā jūras gultnē. D�eks domās atgriezās pie neparastās Atlantīdas ieejas telpas, kuras sienās mirdzēja minerāli, kas varētu būt radu�ies, kad dziļjūras atvere tika grūsta uz aug�u vulkāna veido�anās laikā.

Hidrotermiskajās atverēs vajadzētu kūsāt dzīvībai, nodo�māja D�eks, un viņam kļuva neomulīgi; katra ir kā miniatūra oāze, kas piesaista tālu aug�ā peldo�os mikroorganismus. Tās ir unikālas ekosistēmas, kuru pamatā ir ķīmija, nevis foto�sintēze, vai arī mikrobu spēja izmantot ūdeņra�a sulfīdu no atverēm un veidot pirmos posmus barības ķēdē, kas ir pilnīgi �ķirta no saules dzīvino�ajām īpa�ībām. Ta�u tur nebija nekā - ne asinssarkanu tārpu armiju, ne organismu paklāju; apkārt kā apdegu�i koku stumbri pēc me�a ugunsgrēka melnēja lavas skursteņi. Melnās jūras indīgajās dzīlēs nespēja izdzīvot pat visvienkār�ākās baktērijas. Tas bija tuksnesis; �ķita, ka tum�sas spēki nav tur ielaidu�i radī�anas brīnumu. D�eku pēk�ņi pārņēma vēlē�anās pēc iespējas ātrāk tikt prom no �īs vietas, kurā valdīja tik pilnīgs dzīvības trūkums, ka �ķita noliedzam visus spēkus, kuri bija viņa eksistences pamatā.

D�eks atrāva skatienu no melnās ainavas laukā un pārska�tīja instrumentu paneli. Sonors rādīja, ka viņ� atrodas 30 met�rus no bezdibeņa rietumu sienas un 150 metrus tuvāk ūdens līmenim nekā "Jūras meklētāja" vraks; viņa absolūtais dziļums tagad bija tikai nedaudz lielāks par 300 metriem. D�eks bija veicis vienu tre�daļu ceļa uz salu, kura tagad atradās nedaudz tālāk par diviem kilometriem dienvidu virzienā.

D�eks palūkojās uz priek�u un ieraudzīja pienainu dūmaku, kas atgādināja augstu smil�u kāpu. Tā bija nestabilo nogulu slāņa priek�ējā mala, kas rādīja, ka lavīnas atsegtā pamata zona tuvojas beigām. Visapkārt rēgojās iepriek�ējo nogru�vumu izskalotās pēdas. D�ekam bija jāatrodas virs nemierīgās zonas gadījumā, ja viņa kustība izraisītu kārtējo lavīnu. Viņ� uzlika kreiso roku uz peldspējas vadības slēd�a un labo - uz dzinēju sviras, vienlaikus paliekdamies uz priek�u, lai pēdējo reizi palūkotos ārā.

Tas, ko viņ� ieraudzīja, bija kaut kas �ausmino�s. Nogulu siena lēni un nepielūdzami, virpuļojot kā me�onīgs cunami, nāca viņa virzienā; vēl biedējo�āk tas bija tāpēc, ka nevarēja dzirdēt nekādu troksni. D�eks tik tikko paguva nospiest peld�spējas slēdzi, pirms viņu aptvēra mutuļojo�a tumsas vētra.

Kad karstais ūdens pilēja no Kostasa sejas, viņ� nikni pie�miedza acis. Gūsteknis bija nosviests uz akmens grīdas pēc tam, kad uz vienu �ausmino�u brīdi tika iebāzts tvaiku stabā - pla�ajā, baltajā kolonnā, kas viņa priek�ā pacēlās uz apļveida atvērumu kupolā tālu aug�ā.

Kostass atkal atradās pieņem�anas zālē, tur, kur pēdējo reizi bija redzējis D�eku. Da�u pēdējo stundu laikā viņ� bija paģībis tik daudz rei�u, ka bija zaudējis jebkādu apjēgu par laiku, ta�u minēja, ka nakts pagājusi un tagad ir gai�a diena, jo no labirinta viņi bija izkļuvu�i Aslana luktura gaismā.

Kostass nocietināja savu prātu pret to, kas sekos. Kā tu izkfuvi no zemūdenes? Atkal un atkal, tik bie�i, ka viņa ķerme�nis bija pārvērties par nepārtrauktu nobrāzumu un sasitumu masu. Tomēr Kostass bija dzimis optimists, un ik reizi, kad Aslana slepkavas viņu sita, viņ� apjauta cerību stariņu, domu, ka Bens un Endijs paliku�i nelokāmi un joprojām turas pretī iebrucējiem.

Kostass tikai neskaidri saskatīja plīvurā tītu siluetu ar aiz�sietām acīm, kas sēdēja tronī da�us metrus no viņa. Kad apsējs tika norauts, vīrietis saprata, ka tā ir Katja. Sieviete Kostasu pirmajā mirklī nepazina, bet tad viņas acis iepletās �ausmās,

ieraugot viņa izskatu. Gūsteknis, saņēmis visus spēkus, centās pasmaidīt.

Turpmākie notikumi uzdzina Kostasam bezpalīdzības dre�buļus. Parādījās īsa, strupa būtne, tērpusies standarta melnajā kombinezonā, ta�u varēja skaidri saprast, ka tā ir sieviete. Viņa pielika Katjai pie rīkles izliektu arābu tipa nazi, tad lēni virzīja to uz jaunās sievietes vidukli. Katja aizvēra acis, bet troņa roku balstus satvēra tik cie�i, ka parādījās baltie pirkstu kauliņi.

-��� Ja notiktu pēc mana prāta, mēs tagad pieliktu punktu. - Kostass tik tikko iz�ķīra krievu vārdus, kas tika spļauti Katjas sejā. - Un pēc mana prāta arī notiks! �is plīvurs būs tavs līķauts.

Satriekts Kostass aptvēra, ka tā ir Olga. Pelēcīgā, tomēr ārēji diezgan patīkamā sieviete, kuru viņ� bija redzējis helikopteru nolai�anās laukumā Aleksandrijā un kuras balsi dzirdējis tik daudz rei�u pēdējo elli�ķīgo stundu laikā. Patiesībā �is sievi��ķis noteikti ir īsts briesmonis. Kad viņa turpināja ņirgāties par Katju, Kostass centās piecelties, ta�u spēcīgs sitiens mugurā atkal notrieca viņu zemē.

Telpas malā, kur pa ieeju ieplūda saules gaisma, bija jū�tama kustība. Ar savu veselo aci Kostass pamanīja parādāmies Aslanu, resni katrā pusē balstīja melnā tērpti silueti. Viņ� no- �ļūca pa pakāpieniem, līdz elsdams un sēkdams nostājās Olgas priek�ā, ar nepacietīgu �estu likdams palīgiem paiet nostāk.

Uz mirkli Kostass redzēja Aslana skatienu �audāmies starp abām sievietēm, �aubu ēnu tum�ajās acīs, pirms viņ� uzlūkoja Olgu. �ajā brīdī Kostass saprata, ka �ī būtne nav tikai Aslana favorīte, ka tās ietekme patiesībā ir lielāka, nekā viņ� pats jebkad ir apzinājies. Katjas sejas izteiksme liecināja, ka arī viņa zina patiesību, to, ka Aslana lielummāniju uzkurina cits ļauns spēks, kas iznīcinājis �ajā vīrā visas tēva jūtas.

-��� Tagad ej prom! - Aslans krieviski uzrunāja Olgu. - Lido ar "Plēsoņas" helikopteru atpakaļ uz Abhāziju un sazinies ar mūsu klientu. Domāju, ka prece driz būs gatava transportē��anai.

Olga vēlreiz nevērigi novicināja nazi gar Katjas seju, tad apgriezās un kopā ar abiem vīriem kāpa aug�up pa pakāpie�niem. Viņa viegli trīcēja, lūpas drebēja slimīgā sajūsmā par to, ko viņa gandrīz bija izdarījusi. Kostass ar �ausmām skatījās, brīnīdamies, cik liels ļaunums mājo �ajā sievietē.

Kad visi bija prom, Aslans ar grūtībām noliecās pār Kostasu; tagad �ajā sejā trakoja dusmas. Viņ� parāva gūstekņa galvu aug�up un pielika pistoli pie viņa zoda. Kostass sajuta vīrie�a elpu, kas oda pēc puvu�as gaļas. Acis bija pieplūdu�as asinīm un izvalbītas, āda - taukaina un nespodra. Kostass riebumā novērsās.

-��� Pirms jūs vakar izlīdāt, es nosūtīju trīs savus vīrus lejup pa to pa�u tuneli, - Aslans �ņāca. - Viņi neatgriezās. Kur viņi ir?

Kostass pēk�ņi atcerējās burbuļus, kas bija pacēlu�ies no vulkāniskās atveres zemūdens ejas pēdējā posmā.

-���� Dro�i vien būs nogriezu�ies pa nepareizo eju.

Aslans ar pistoli iesita viņam pa seju, un Kostass nomocīts atkrita atpakaļ, ar asinīm no�ķaidot troni.

-��� Tad tu aizvedīsi mūs pa pareizo ceļu. - Alans ar �aujamo norādīja uz nir�anas aprīkojumu, kas tagad mētājās uz grīdas, tad pamāja uz troni blakus, kur Katja izmisīgi pretojās diviem viņa algotņiem. - Vai arī mana meita tiks iesvētīta �ariata rituālos krietni agrāk, nekā viņai �ķiet.

Kad D�eks kā raķete �āvās aug�up caur nogulām, viņ� visu uzmanību pievērsa navigācijas sistēmai. Radara reljefa attē�lotājs rādīja, ka viņ� paceļas bīstami tuvu kanjona austrumu sienai; tās mala tagad atradās tuvāk par piecdesmit metriem. Dziļuma rādījumi cēlās ātrāk par diviem metriem sekundē; samazinoties ārējam spiedienam, �is ātrums dramatiski pie�augtu, ta�u D�eks nevarēja atļauties to ierobe�ot, iekams ne�bija izkļuvis no plaisas.

Pēk�ņi sāka mirgot sarkana spuldzīte: radars viņu bridināja par briesmām virs galvas. Tajā pa�ā sekundes daļiņā, kurā D�eks pamanīja kanjona malu, viņ� nogriezās uz austrumiem un iedarbināja sprauslas. D�eks saliecās, gaidot triecienu, kas brīnumainā kārtā nesekoja; ADJA tik tikko paguva patraukties garām pārkarei, kas būtu norāvusi dzinēju un peldspējas pa�keti un nosūtītu D�eku nāvē bezdibeņa dzīlēs.

Tiklīdz D�eks bija izkļuvis no kanjona, viņ� iztuk�oja rezer�vuāru, lai negrimtu dziļāk, un tad, izmantojot virzītās spraus�las, sasvērās uz priek�u. Likās, ka viņ� lido virs gigantiskas lēnas vētras, bangojo�as masas, kas iekļāva kanjona malu un neļāva saskatīt vaļējo aizu lejā. D�ekam bija kolēģi, kuri degtu nepacietībā atgriezties �ajā vietā ar jūras dibena zondēm, lai atklātu hidrotermiskās atveres, ta�u pētnieks pats no visas sirds cerēja, ka �is ir viņa vienīgais iebrukums tuksnesī, kas �ķita sevī slēpjam visus ļaunākos jūras bezdibeņa murgus.

Un tagad priek�ā tumsā slēpās atklājums, kas bija atvedis viņus �eit, perspektīva, kas lika D�eka sirdij joņot aulēk�iem, kamēr viņ� trieca skafandru salas koordinātu virzienā. Dzi�ļuma mērītājs rādīja 148 metrus, gandrīz applūdinātās senās krasta līnijas līmeni. Viņ� joprojām atradās trūcīgajā vidē zem skābekļa līnijas, un zilgani pelēkajās dūņās nebija vērojamas nekādas dzīvības pazīmes. Pēc da�ām minūtēm D�eks sāka iz�ķirt krauju, nepārtrauktu zemu slieksni, kas acīmredzot bija senās piekrastes nogāze.

D�eks nolēma iekļūt senajā pilsētā no tās austrumu kvad�ranta, pretējā galā sektoram, kuru viņi ar Kostasu pirms divām dienām bija izpētīju�i akvapodos. Pirmais skatiens uz nogulu klātajām būvēm atsauca atmiņā toreiz izjusto spēcīgo satrau�kumu; atklājuma prieks pēk�ņi lika aizmirst pēdējo divdesmit �etru stundu pārbaudījumus. Ar augo�u degsmi viņ� pacēlās pāri slieksnim un pārskatīja ainavu sev priek�ā.

D�eka domas uzreiz atgriezās pie draugiem. Tagad "Jūras drosminieks" jau stundām nebūs saņēmis nekādas ziņas no kuģa-līdzinieka un būs brīdinājis Turcijas un Gruzijas varas iestādes. Ta�u viņi bija nolēmu�i sākumā paziņot krieviem par atrasto zemūdeni, tāpēc, iespējams, saskaņota atbilde pienāks tikai pēc vairākām dienām.

Palīdzība tomēr varētu viņus sasniegt pārāk vēlu.

D�eks lūdza Dievu, kaut Bens un Endijs būtu noturēju�ies. Aslana viri centīsies izkļūt cauri labirintam, tāpēc derētu sarī�kot viņiem pārsteigumu. Vienīgā viņu iespēja atrast ceļu būtu izmantot Kostasu vai Katju kā pavadoņus, piespie�ot viņus klaudzināt pa zemūdenes korpusu kodu, kas liktu komandas locekļiem atvērt lūku. D�eks zināja, ka pēc tam viņu izredzes palikt dzīviem būtu niecīgas. Bija jādara viss, lai sazinātos ar Benu un Endiju, tad jānokļūst līdz pieņem�anas zālei un jāaizsargā eja, cik vien iespējams.

Akumulatori palēnām sāka tuk�oties, un D�eks zināja, ka tie jāpietaupa pēdējam izrāvienam. Viņ� nolaidās līdz jūras dibenam un sāka skafandrā soļot pa platu ceļu, katram solim uzjundot nelielu nogulu mākonīti. Labajā pusē, nogulu klāts, rēgojās kaut kas savādi pazīstams. D�eks pārsteigts secināja, ka viņa priek�ā ir pasaulē pirmie rati, vairāk nekā 2000 gadus vecāki par pirmajiem Divupē atrastajiem transporta līdzek�ļiem.

Kreisajā pusē vīdēja dziļa ieplaka, kādreizējā ieeja no jūras, kas papla�inoties veidoja taisnstūra formas baseinu aptuveni trīsdesmit metru platumā. Viņ� pagāja garām kārtīgi sakrau�tām baļķu grēdām; dro�i vien tās bija egles, apses un kadiķi, kas izsenis auga me�os, kādi vēl tagad sedz ziemeļaustrumu Turciju; vidē bez skābekļa tie bija lieliski saglabāju�ies. Skats aiz tiem pārspēja D�eka vispārdro�ākās cerības. Piekrastē at�radās divi pa pusei pabeigti kuģu korpusi, katrs aptuveni div�desmit metru garumā; tie bija uzlikti uz koka �abloniem. Tādu skatu varētu redzēt jebkurā mūsdienu Melnās jūras laivu bū�vētavā. Kuģi bija ar vaļēju un �auru korpusu, paredzēti drīzāk airētājiem, no kuriem katrs tur divus, nevis vienu airi, bet visumā tie bija tikpat slaidi un smalki kā garie vikingu kuģi. Kad D�eks piegāja pie pirmā korpusa un viegli uzsita ar ma�nipulatora roku, lai nokratītu nogulas, atsedzās kopā salaistu dēļu konstrukcija - tie�i tādu paņēmienu viņi ar Mustafu bija piedēvēju�i neolīta jūrasbraucējiem.

Tālāk piekraste bija piekrautā ar tēstiem dēļiem un resnu virvju rituļiem. Pa starpu blakus cits citam pret baseinu atradās pieci �ablonu komplekti, katrs no tiem pietiekami liels �etrdesmit metru garam kuģa korpusam. Tuk�ie balsti lieci�nāja, ka kuģu būvētāji sen bija pametu�i �o vietu, ta�u acīm�redzot da�as izmisīgas nedēļas sestā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras �eit dro�i vien notika aktīva celtniecība, ko pār�spēja vienīgi Ēģiptes piramīdu būvē�anas laikmets. Kad ūdeņi applūdināja pilsētas zemākos apgabalus, cilvēki acīmredzot pārvietoja darbarīkus un kokus aug�up pa nogāzēm, nespē�dami iedomāties, ka viņu mājvieta drīz būs zudusi uz visiem laikiem. D�eks bija atklājis vienu no galvenajām vēstures arēnām, vietu, kur tika apvienota visa Atlantīdas iedzīvotāju gudrība un enerģija, lai izplatītu civilizāciju no Rietumeiropas līdz Indas ielejai.

Reljefa radars sāka attēlot priek�ā eso�ās nogāzes kontūras. D�eks pārslēdzās uz zemūdenes re�īmu un aiz senā piekras�tes līdzenumā ar strūklām �ķērsoja hipodroma lieluma plato ar pla�u atveri centrā. Viņ� atcerējās ūdensvadu vulkānā un minēja, ka �ī ir sistēmas otrā pakāpe - milzīgs klintī izkalts rezervuārs. Tas acīmredzot bija kalpojis kā sadales punkts akveduktiem, kuri veda lejā uz pilsētas rūpnieciskajiem un dzīvojamiem rajoniem.

D�eks turpināja ceļu dienvidu virzienā aug�up pa nogāzi. Saskaņā ar kartes uzmetumu, ko viņ� bija ievadījis datorā, viņam tagad būtu jāsasniedz procesiju ceļa aug�ējā daļa. Pēc da�ām sekundēm reljefa attēls to apstiprināja, jo trīsdimensiju ekrānā parādījās austrumu piramīdas pakāpienveida siena. Tie�i aiz tās sāka iezīmēties neregulārās vulkāna formas, bet pa vidu vīdēja savāds cilindrisks veidojums, kas aiz�ķērsoja spraugu starp piramīdu un robaino klints sienu.

Spokainajā tumsā parādījās salocīta metāla masa. ADJA �ķita niecīgs blakus milzīgajai zemūdenei; korpusa apvalks slējās augstāk par �etrstāvu māju, un tā garums pārsniedza futbola laukumu. D�eks piesardzīgi �ķērsoja no�ķelto dzenskrūvi, pa�teikdamies Dievam, ka skafandra elektrodzinējs ir tik tikko dzir�dams un ūdens sprauslu radītā ūdens turbulence - minimāla. D�eks izslēdza starme�us un nodzēsa �ķidro kristālu ekrānus.

Paejot garām aizmugures glāb�anas lūkai aiz reaktora ka�meras, viņ� īsu bridi padomāja par kapteini Antonovu un viņa komandu; �ie radiācijas saēstie līķi nozīmēja vēl vienu papildinājumu nāves ra�ai, ko bija ievāku�i �ī drūmā jūra. Tuvojoties konusveida tornim, viņ� centās atvairīt �o mur�gaino tēlu. Tumsā aiz tā varēja iz�ķirt atspīdumu no pro�ek�toru rindas virs labā borta priek�klāja. Gaismas ķermeņi bija montēti uz zemūdens transporta līdzekļa, kas līdzīgi parazī�tiskam kukainim bija piesūcies DIGT vietā, kur tas bija pie�vienojies zemūdenes priek�ējai glāb�anas lūkai. Aslana vīri bija iekļuvu�i Kazbekā, pievienojoties DIGT aizmugures lūkai ar pieslēggredzenu.

D�eks piesardzīgi nosēdināja ADJA uz zemūdenes skaņu slāpējo�ā apvalka. Viņ� iebāza savas rokas manipulatorā un izstiepa tās, līdz redzēja elkoņu un plaukstu locīklas. Metāls izskatījās dzeltens un ūdeņra�a sulfīda saēsts, ta�u blīves bija izturēju�as. D�eks virzīja abas rokas kopā, līdz tās skāra abas metāla kastes, ko viņ� bija piestiprinājis skafandra priek�daļā virs akumulatoru paketes. D�eks izmantoja trīs metāla pirkstus katras rokas galā, lai atvērtu kasti un izņemtu tās saturu. Tad viņ� ar spīli pārgrieza saiti un izvilka sai�ķi galda tenisa bum�biņu lieluma lodī�u, kuras kopā saturēja smalku �ķiedru tīkls.

Parasti mīnas tika sadalītas virknēs un izmantotas kā pel�do�s lietussargs virs arheoloģisko izrakumu vietām. Katrs no diviem simtiem lādiņu bija paredzēts eksplozijai pēc kontakta un bija potenciāli nāvējo�s nirējam. Kopā tās veidoja vienu ļoti eksplozīvu lādiņu, ar kuru pietika, lai padarītu zemūdeni darboties nespējīgu.

Aktivizējis detonatoru, D�eks izvilka rokas un satvēra vadī�bas sviru, izmantojot peldspējas slēdzi, lai piesardzīgi paceltos no zemūdenes. Kaut gan D�eks atradās ārpus apgaismojuma loka, viņ� baidījās, ka viņu nepamana, tāpēc pla�ā lokā appel- dēja ap Kazbeka kreiso bortu un atpakaļ pie ienaidnieka zem�ūdens transporta līdzekļa pakaļgala. D�eks iespiedās aiz metru platā cilindra, kas aizsargāja transporta līdzekļa dzenskrūvi, ieslēdzis peldspējas sistēmu neitrālajā stāvoklī, lai paliktu tajā pa�ā dziļumā, kamēr viņa rokas nav uz vadības ierīcēm. D�eks iedarbināja aizmugures sprauslu, līdz bija ticis tik tālu, cik vien varēja, un tad atkal ātri iebāza savas rokas manipulatorā.

Tie�i tad, kad D�eks gatavojās ar karabīni piestiprināt mīnas pie vārpstas, kāds spēks viņu atsvieda atpakaļ no dzenskrūves korpusa. Viņ� sāka griezties pa spirāli kā kontroli zaudējis astronauts, bet zemūdens transporta līdzekļa gaismas loks atkāpās, kamēr viņ� centās iztaisnot savu stāvokli, izmantojot sānu sprauslas. Kad D�eks beidzot bija apstājies, viņ� palūko�jās atpakaļ un redzēja, ka ūdens virpulis nāk no dzenskrūves vārpstas. Tāpat bija neomulīga sajūta, redzot, ka zemūdens transporta līdzekļa starme�i ir ieslēgti, jo tā būtu nevajadzīga akumulatoru enerģijas tērē�ana, un tagad viņ� redzēja, ka ra- dioboja tiek ievilkta iek�ā.

D�eks iedarbināja aizmugures sprauslas un traucās atpakaļ uz Kazbeka konusveida torni. Burbuļmīnas nedro�i �ūpojās pie zemūdens transporta līdzekļa dzenskrūves apvalka, kur viņ� bija tās atstājis. Ja mīnas noslīdētu, viss plāns izgāztos. Bija jāuzspridzina lādiņ�, tiklīdz viņ� būs ticis aiz Kazbeka ķīļa ārpus sprādziena viļņa iedarbības zonas.

D�eks pasniedzās krū�u kabatiņā un izvilka distances deto�natoru - nelielu aparātu, kas pēc izskata līdzinājās rokas rāci�jai. Viņ� bija ieregulējis spridzinā�anas frekvenci 8. kanālā.

Tuvojoties Kazbeka korpusa aug�daļai, D�eks atļāvās pamest a�u skatienu uz labo bortu. Sev par izbailēm viņ� pamanīja, ka zemūdens transporta līdzeklis ir atvienojies un tagad atrodas tuvāk par desmit metriem; tā cilindriskais korpuss tuvojās kā plēsīga haizivs. Caur iluminatoru kāda seja skatījās tie�i uz viņu; tās izteiksme pauda pārsteigumu un dusmas.

Bija jārīkojas ātri. Nebija nekādu cerību aizbēgt no sve�ā zemūdens transporta līdzekļa. Viņ� labi pārzināja �o tipu - britu glāb�anas zemūdenes LR5 atvasinājumu ar hidrauliskām dzinēju sprauslām, ko varēja pagriezt par 180 grādiem, pie�ķi�rot tai helikopteram līdzīgu manevrē�anas spēju. Tā atradās pārāk tuvu, lai riskētu uzspridzināt lādiņus, ne tikai tāpēc, ka varētu ciest D�eks pats, bet arī tāpēc, ka trieciena vilnis varētu sabojāt Kazbeka avārijas dzīvības uzturē�anas sistēmu un izkustināt no vietas tajā eso�os �āviņus. Vienīgā iespēja bija palikt uz vietas un cīnīties, ievilināt zemūdens transporta līdzekli divcīņā, kas izskatītos pēc pa�nāvības. �ajā spēlē D�eks varēja likt kārti uz zemūdens transporta līdzekļa svaru. Ja tas ir pilns ar pasa�ieriem un tātad - neveikls, katrs tā uzbrukums prasītu pilnu apgrie�anās ciklu. Tie�i �ī manipulācija varētu zemūdens transporta līdzekli izvest no bīstamās zonas.

Kā kosmosa laikmeta matadors D�eks nostājās uz Kazbeka korpusa un pagriezās ar seju pret uzbrucēju. Viņ� tik tikko pa�guva ieliekties kājās, kad zemūdene jau �āvās virs viņa, un tās pontoni, traucoties pār korpusu, par mata tiesu pagāja garām. D�eks sagatavojās nākamajam uzbrukumam, izpletis rokas kā toreadors, kas kaitina vērsi. Viņ� redzēja, ka zemūdene iztuk�o balasta tvertnes un palēnina gaitu, rāpjoties aug�up gar klints sienu un apgrie�oties nākamajai ienir�anai. Tā pārbrāzās pāri �ausmino�ā ātrumā, un tās pro�ektori ap�ilbināja D�eku, kad viņ� ar seju lejup nokrita uz korpusa. Kad zemūdene �āvās pāri vēlreiz, tās izraisītais virpulis apgrieza D�eku uz muguras, un atkāries burbuļminu virknes gals aiztraucās garām bīstami tuvu. Nebija nekādu cerību, ka mīnu jūklis izturētu vēl vienu �ādu braucienu, nenoslīdot vai neieķeroties dzenskrūvē. Ja eksplozija notiktu pārāk tuvu Kazbekam, tas nozīmētu nāvi.

D�eks vēroja, kā zemūdens transporta līdzeklis traucas uz jaunu starta punktu, tās niecīgajam siluetam sastingstot pie piramīdas platās dienvidu skaldnes. �oreiz D�eks palika guļam uz zemūdenes korpusa un vērtēja attālumu. Divdesmit metri. Divdesmit pieci metri. Trīsdesmit metri. Tagad vai nekad. Tie�i tad, kad zemūdene uzsāka apgriezienu, D�eks nospieda 8. ka�nāla pogu.

Bija redzams spilgts uzliesmojums, kam sekoja grūdienu sērija, satricinot D�eka ķermeni līdzīgi skaņas vilnim. Sprā�dziens bija norāvis zemūdens transporta līdzekļa stūri un lika braucamā vrakam negantā spirālē krist uz jūras gultni. Triecienviļņa spēks noteikti bija momentā nogalinājis visus iek�ā sēdo�os.

-��� Vai dzīvības uzturē�anas sistēma darbojas? Beidzu.

D�eks ar manipulatora roku klaudzināja savu jautājumu

pret zemūdenes korpusu vietā, kur zem tās pazuda klintī kal�tie pakāpieni. Neskatoties uz pārklājuma skaņu slāpējo�o efektu, jau pēc pirmajiem klaudzieniem nekavējoties tika sa�ņemta priekpilna atbilde. Da�os Morzes kodā klaudzinātos teikumos viņ� no Endija un Bena uzzināja, ka Katjas draudi iznīcināt zemūdeni ir liku�i uzbrucējiem atkāpties un bija iestājies pamiers. Tikmēr abi SJU viri uz maiņām stāvēja sar�dzē virs iero�u ielādē�anas �ahtas.

-���� Mums derētu kafija. Beidzu.

D�eks noklaudzināja pēdējo teikumu.

-���� īstas angļu brokastis jau tuvojas. Gaidiet atgrie�anos. Viss.

Pēc divdesmit minūtēm ADJA bija apbraucis apkārt salas austrumu zemesragam un pacēlies līdz trīsdesmit metriem zem jūras līmeņa. D�eks zināja, ka viņam jāatrod ceļ� pāri vulkānam uz pieņem�anas zāli, ta�u pirms tam viņam kaut kas bija vēl jāizdara. Aslana rezidencē viņ� bija ielāgojis GPS SATSURV attēla norādītās "Plēsoņas" koordinātas un iepro�grammējis tās ADJA navigācijas sistēmā. Reljefa radars pilnībā attaisnoja uz sevi liktās cerības, un trīsdimensiju virtuālās realitātes displejs sniedza detalizētu batimetrisko attēlu sim�tiem metru attālumā uz abām pusēm, kā ari ūdens virsmas kontaktus, ko nebija iespējams redzēt �ajā elles tumsā.

Tie�i mērķi divsimt metrus priek�ā parādījās ne ar ko nesa�jaucamais liela kuģa veidols. D�eks jutās kā miniatūras zem�ūdenes vadītājs, iepeldot ienaidnieka ostā, kuras iemītniekiem nav ne jausmas par sve�inieka ielau�anos. Viņiem D�eks jau sen bija miris, kavēklis, no kura tie bija atbrīvoju�ies uz visiem laikiem tad, kad saplosītais "Jūras meklētāja" vraks apraka viņu bezdibenī.

Reljefa radars rādīja, ka D�eks tuvojas kuģa pakaļgalam; ek�rānā skaidri bija redzamas abas dzenskrūves un stūre. Divdes�mit metrus zemāk viņ� uzsāka pēdējo pacel�anos, lēni ielai�ot gaisu peldspējas kamerā un kā korķviļķis ceļoties aug�up ar sānu sprauslu palīdzību. Piecpadsmit metru dziļumā korpusa tum�ās kontūras jau bija saskatāmas ar neapbruņotu aci, un D�eks redzēja sauli rotājamies viļņos abās tā pusēs. Piepeldot tuvāk, viņ� saskatīja bojājumus vietās, kur Jorka un Hova varo�nīgās pūles bija atstāju�as savas zīmes, un tie�i virs sevis tur�bīnu caurulēs dzirdēja apslāpētus remontdarbu klaudzienus.

D�eks piekļāva skafandru stūres mehānismam un atkārtoja procedūru, ko pirms nepilnas stundas bija veicis pie zemūdens transporta līdzekļa. Viņ� izvilka otru burbuļmīnu sai�ķi un aptina to ap stūres tapu, �oreiz nostiprinot tā galus ar pa�pildu virkni zem skrūves. Ieslēdzot detonatoru, viņ� paskatījās aug�up un pamanīja divus izplūdu�us siluetus atslēju�os pret labā borta margām. Laimīgā kārtā elpas attīrītājs at�ķirībā no parasta ūdenslīdēja skafandra neradīja nodevīgus izelpas burbuļus, un uz tum�ās dzelmes fona viņ� nebija redzams.

D�eks apzinājās iespēju, ka Katja un Kostass varētu atras�ties kuģī virs viņa. Sprāgstvielā izraisīs spēcīgus dzenskrūves un stūres bojājumus, ta�u sprādziena spēku mazinās korpusa bruņu ap�uvums. Tas bija risks, kuru vajadzēja uzņemties. D�eks atkal noskaitīja klusu lūg�anu.

Viņ� bija rēķinājies ar to, ka komanda būs aizņemta ar iepriek�ējās dienas ap�audes radīto bojājumu novēr�anu uz klāja un jau būs veikusi izpēti zem ūdenslīnijas. Lai mazi�nātu risku, ka viņu kāds varētu pamanīt, viņ� laidās lejup, izmantodams sprauslas, nevis peldspējas kameru, kaut gan tas pamatīgi tuk�oja akumulatoru rezerves.

Tikai desmit minūtes pēc tam, kad D�eks pirmo reizi tikai ieraudzīja korpusu, ADJA pazuda tikpat klusu kā parādījies, ieslīgstot tum�ajās jūras dzīlēs un aizzogoties prom; to nebija ne redzējis, ne dzirdējis neviens no "Plēsoņas" komandas.

Navigācijai izmantojot reljefa radaru, D�eks, izmantojot sprauslas, nokļuva puskilometra attālumā salas rietumu pie�krastes virzienā un uzmeklēja nelielu līci, kas no "Plēsoņas" nebija redzams. Kad klin�ainais jūras dibens cēlās viņam pretī, pēk�ņi viss pārstāja darboties. Akumulators bija tuk�s. D�eks samazināja peldspēju un nolaidās lejup, lai pēdējo ceļa gabalu veiktu kājām, pa viļņaino lavu soļojot aug�up krasta līnijas virzienā.

Divu metru dziļumā D�eks atrada plakanu klinti un pie�sardzīgi �ķērsoja ūdenslīmeni. Viņ� saslēdza ADJA locīklas un atbrīvoja kakla gredzenu. Atgrūdis vaļā ķiveri, pētnieks saules gaismā nikni samiedza acis un vairākas reizes dziļi ieelpoja, piepildot plau�as ar svaigu gaisu pirmo reizi, kop� vairāk nekā pirms trim stundām bija ievēlies vadības modulī uz "Jūras meklētāja".

D�eks izlīda no skafandra un notupās uz klints malas. Bija brīni�ķīga vasaras pēcpusdiena; saules stari atmirdzēja no viļņiem, kas skalojās ap viņa kājām. Pāri kailajam krastam priek�ā slējās salas kraujās nogāzes. Virs pa�as augstākās krau�jas varēja redzēt debesīs kāpjam baltu tvaiku stabu.

D�ekam nebija laika izbaudīt atvieglojumu par to, ka palicis dzīvs. Sāpes brūcē plosīja viņa sānus, un viņ� apzinājās, ka nedrīkst zaudēt laiku.

Pametis a�u skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka ir viens, D�eks izņēma priek�metus, ko bija dabūjis iero�u skapī. Viņam mugurā joprojām bija lidotāja tērps. D�eks iebāza detonatora raidītāju vienā sānu kabatā un abus Semtex lādiņus otrā. Viņ� izvilka beretu, pastūma slīdni uz priek�u, to pielādēdams, un ielika atpakaļ krū�u maksti. Tad D�eks paņēma SA80 un trīs aptveres, vienu no tām pievienoja ierocim, bet abas pārējās iestūma sānu kabatās. Pārbaudījis skaņas slāpētāju, viņ� pa�vilka skrūvi un pārmeta �auteni pār plecu.

D�eks aizvēra ķiveri un līgani ieslidināja ADJA viļņos. Ska�fandrs bija viņa dzīvības glābējs, atgādinājums, ka visu �o laiku Kostass domās ir bijis blakus. Ta�u tagad viņa dro�ību vairs negarantēja tehnoloģija. Viss bija atkarīgs no pa�a fizis�kās izturības un gribasspēka.

D�eks pagriezās atpakaļ un uzlūkoja klin�aino nogāzi sev priek�ā.

- Laiks atmaksai, - viņ� pie sevis nomurmināja.

Kad D�eks devās zemes iek�ienē, virs viņa rēgojās robainā klints siena. Starp viņu un plato kādus astoņdesmit metrus augstāk atradās trīs terases. Katra no tām beidzās ar asu smaiļu rindu, kuras iezīmēja lūzuma līnijas un ieplakas. Cie�tais un raupjais bazalts bija ideāls atbalsta punkts. Viņam nebija citas izvēles kā vien rāpties pa to aug�up.

D�eks cie�āk satvēra SA80 un sāka kāpt uz aug�u pa ver�tikālu dūmu eju, kas sniedzās visa pirmā terases pakāpiena augstumā. Pusceļā telpa kļuva �aurāka, un D�eks, iepletis kā�jas uz abām pusēm, collu pa collai virzījās arvien augstāk, līdz nokļuva uz �auras platformas aptuveni trīsdesmit metrus virs izejas punkta. Otrs pakāpiens bija stāvs, toties taisns; D�eka plātās rokas un kājas bija īsti vietā, kāpjot aug�up pa iedobēm, kurās ieķerties ar pirkstiem, un klintsradzēm. Viņ� gar otru rad�u rindu turpināja ceļu līdz tre�ajam pakāpienam, iekams sasniedza vietu tie�i zem virsotnes, kur visā klints garumā izvirzījās gandrīz metru plata pārkare.

Izplestām rokām un kājām balansējot uz klints sienas, D�eks saprata, ka ikviena vilcinā�anās vājinātu viņa apņē�mību. Apzināti nepieļaudams pat domu par iespēju kļūdīties, viņ� pastiepa labo roku uz āru un ar pirkstiem ieķērās pārkarē. Tiklīdz D�eks bija dro�s par atbalsta punktu, viņ� atlaida otru roku un ieķērās ar to blakus pirmajai. Viņ� karājās galvu rei�bino�ā astoņdesmit metru augstumā virs klints sienas, pret kuru krītot viņ� iz�ķīstu. D�eks sāka �ūpot kājas, sākumā lēni, bet tad aizvien spēcīgāk. Pēc otrā mēģinājuma viņ� pārsvieda labo kāju pāri dzegai un uzrāpās dro�ībā.

Priek�ā pavērās elpu aizraujo�a ainava. D�eks nometās zemē, lai atgūtu spēkus, un nolūkojās uz sacietēju�ās lavas me�onīgo skaistumu. Aptuveni divsimt metrus no viņa slējās vulkāns, kura konuss izsvieda apjomīgu tvaika mākoni, kas virpuļojo�ā stabā cēlās augstu debesīs. Konusa vidusdaļā virs klintī izkaltiem pakāpieniem bija saskatāma neuzkrīto�a zema ieeja, kas līkumoja lejup no sedlienes viņa virzienā un izzuda skatienam kreisajā pusē. Tas acīmredzot bija sens ceļ� aug�up vulkānā no ārpuses, un tie�i pa to bija gājis Aslans ar saviem vīriem, kad pirmo reizi sasniedza salu.

Zemākā smaile trīsdesmit metrus uz priek�u izrādījās ma�sīvs piķa melnas lavas izcilnis. Tās virsotne bija līdzena kā no�lai�anās laukums, un �o iespaidu vairoja Kamova Ka-28 Spirāle helikopters, kas bija novietots tās centrā. Ap perimetru D�eks saskaitīja �etrus melnā tērptus siluetus. Visi bija bruņoti ar AK vai Heckler & Koch automātiem.

Pats pārsteidzo�ākais skats pavērās uz struktūru ap heli�kopteru. Platformu apjoza milzīgu akmens bluķu loks - tie bija vertikāli akmeņi vismaz trīs vīru augstumā un divu metru �ķērsgriezumā. Akmeņus bija sagrauzis gadu tūksto�u laika- zobs, ta�u varēja redzēt, ka reiz tie biju�i gludi pulēti. Uz tiem bija uzliktas masīvas plātnes, kas veidoja nepārtrauktu apļveida pārsedzi. Apļa iek�pusē atradās pieci atsevi�ķi triju elementu veidojumi. Katru no tiem veidoja divi akmeņi un viena pārsedze; tie bija izkārtoti pakava formā, kura vaļējais gals atvērās uz rietumiem, vulkāna konusa virzienā.

D�eks ar bijību saprata, ka viņa acu priek�ā ir Stounhend�as priek�tecis. Tie�i �eit Atlantīdas iedzīvotāji bija novēroju�i at�ķirības starp saules un mēness gadu, kas bija apkopotas tabulās ejā tālu apak�ā. Vulkāna konuss bija kā tēmēklis, un saules stāvoklis tā abās pusēs norādīja attiecīgo gadalaiku. Pavasara un rudens saulgrie�os izskatījās, ka saule nogrimst vulkānā, un �is notikums it kā apliecināja Atlantīdas dzīvību sargājo�o spēku.

D�eks koncentrējās, lai gūtu taktiskas priek�rocības. Atbrī�vojis SA80 dro�inātāju, viņ� ieslīdēja plaisā, kas līdzīgi tran��ejai veda platformas virzienā. īsiem pārskrējieniem vīrietis ātri sasniedza tuvāko akmeni un pieplaka pie tā. D�eks pie�sardzīgi pavērās apkārt un ieraudzīja, ka helikopters ir tuk�s un tuvumā nav neviena sarga. Izvilcis Semtex paketi, viņ� kā bulta izlidoja caur iek�ējo pakavu un piestiprināja vienu sprāgstvielas bloku pie helikoptera izpūtēja, bet otru - zem kabīnes, vienlaikus ieslēdzot detonatorus.

D�eks jau apgriezās, lai atstātu �o vietu, bet pēk�ņi atradās aci pret aci ar melnā tērptu vīru, kas aiz viena akmens iznira acu priek�ā. Sekundes dalu abi sastinga pārsteigumā. Pirmais reaģēja D�eks. Atskanēja divi �āvieni no SA80, un vīrs nokrita zemē kā maiss; viņu mirklī nogalināja liela ātruma 5,56 mili�metru lodes, kas izurbās caur kaklu.

Ienaidnieka automāta tark�ķi pievērsa pārējo uzmanību. D�eks skrēja viņiem tie�i pretī, un visi satikās pie helikoptera. Pirms kāds no pretiniekiem paguva pacelt savu ieroci, D�eks no gurna cie�ā lokā iztuk�oja atliku�o aptveres saturu. Lodes triecās no stobra, atsitās pret klinti, un visi trīs viri bez dzī�vības nokrita zemē.

D�eks pielika nākamo aptveri un pa galvu pa kaklu metās lejup pa rampu uz kāpnēm. Viņ� rēķinājās ar to, ka pārējie Aslana kaujinieki atrodas vai nu uz "Plēsoņas", vai vulkāna iek�ienē.

D�eks sasniedza ieeju kāpņu aug�galā, un nekas neliecināja par to, ka viņu kāds būtu pamanījis. Portāls tuvumā izskatījās vēl iespaidīgāk; tā atvere bija pietiekami plata procesijām, kas senatnē bija gāju�as no akmens loka uz pieņem�anas zāli. D�eks redzēja, ka eja ved pa kreisi un ka tās galā atspīd tāla gaisma. Atguvis elpu, viņ� vērsa ieroci uz priek�u un pa no�deldētajiem pakāpieniem piesardzīgi virzījās ejas tumsā.

Nogājis desmit metrus, D�eks nogriezās ap stūri un ierau�dzīja dūmakainu gaismas plankumu. Tad kļuva redzams tvaika stabs, un D�eks saprata, ka tuvojas tai pa�ai paaugstinātajai platformai, kur viņi bija stāvēju�i dienu iepriek�, tikai pa citu ieeju. Viņ� noslēpās ēnā un paliecās uz priek�u, lai ielūkotos iek�ā.

Augstu virs sevis D�eks redzēja debesis kupola aug�ā. Viņa priek�ā rampa veda lejup, un nekas neaiz�ķērsoja skatu uz telpas vidu. Uz centrālā paaugstinājuma atradās pieci silueti, no tiem divi bija melnā tērpti sargi abās pusēs troni sēdo�ai sievietei. Tās acis sedza plīvurs, ta�u seju varēja saskatīt.

Tā bija Katja. Viņa izskatījās izspūrusi un pārguru�i, tomēr ne�ķita, ka būtu savainota. D�eks uz mirkli atviegloti pievēra acis.

Labajā pusē stāvēja kāds vīrs, kur� bija novērsis skatienu atveres virzienā. Plīvojo�ajā sarkanajā mantijā un ar oreolu, ko tvaiki veidoja aiz viņa galvas, viņ� izskatījās kā groteska senatnes priesteru parodija, kā Aīda valstības iemītnieks, kas atsūtīts izpildīt kādu baisu rituālu un uz visiem laikiem ap�kaunot Atlantīdas svētumu.

Aslans mazliet pavirzījās sāņus, un D�eks pamanīja vēl vienu siluetu, kādu pazīstamu stāvu, kas bija nometies ceļos starp troņiem, noliecis galvu bīstami tuvu tvaika stabam. Tam bija sasietas rokas un kājas un mugurā bija saplosītās SJU nirēja tērpa atliekas. Sev par �ausmām D�eks ieraudzīja, ka Aslans klasiskā nāvessoda izpildītāja pozā ir notēmējis pistoli uz Kostasa pakausi.

D�eka instinkti ņēma virsroku, un viņ�, pacēlis ieroci, metās laukuma vidū. Jau skrienot viņ� apzinājās, ka izredzes ir viens pret tūkstoti. Ne�ēlīgs trieciens ķēra viņa muguru, un SA80 tika izrauta no viņa rokām.

- Doktor Hovard! Cik patīkams pārsteigums! Es nemaz ne�biju iedomājies, ka tik viegli tiksim no jums vaļā.

Sargs, kur� bija slēpies ieejas malā, rupji nogrūda D�eku lejup pa kāpnēm. Sargs izvilka beretu no lidotāja tērpa kabatas un atdeva to Aslanam, kur� laiski sāka mest patronas ārā no aptveres. Katja skatījās uz D�eku, it kā viņ� būtu spoks.

-��� Viņi mums teica, ka tu esot miris, - Katja teica aizsmaku�ā balsi. - Sprādziens, helikopters� - Katja izskatijās apjukusi. Viņas acu plakstiņi bija sarkani, un zem acīm vidēja tum�i loki.

D�eks atbildēja ar iedro�ino�u smaidu.

Aslans nepacietīgi pavicināja ieroci un pievērsās starp tro�ņiem sakumpu�ajam stāvam.

-���� Tavam draugam naksniņa nebija neko jauka. Ja mana meita būtu mums izstāstījusi to, ko zina, tad viņam būtu gājis vieglāk.

Kostass mazliet pagriezās un izspieda samocītu smaidu, līdz viens no sargiem ar sitienu lika viņam ieņemt iepriek�ējo pozu. D�eku �okēja drauga izskats. Viņa nirēja tērps bija saplo�sīts un seju klāja sitienu atstātās rētas un nobrāzumi; vietās, kur to bija skāris tvaika stabs, tā bija sarkana. Viena acs bija aizpampu�i, un D�eks saprata, ka Kostasam situ�i ne tikai pa seju, bet arī pa visu ķermeni.

-���� Jūsu draugs tikko piekrita pa tuneļiem aizvest manus vīrus līdz zemūdenei. - Aslans norādīja uz trim blakus ram�pai noliktajiem gāzu maisījuma komplektiem, bet pēc tam atkal uz izmocīto ķermeni sev priek�ā. - Kā jau jūs redzat, bija nepiecie�ama zināma pārliecinā�ana. Ta�u tagad, kad �eit esat jūs, no viņa var atbrīvoties. Jūs iznīcinājāt trīs manus helikopterus, un par to ir jāmaksā.

Aslans notēmēja beretu uz Kostasa galvu un uzvilka gaili.

-���� Nē! - D�eks iesaucās. - Viņ� ir vienīgais, kas zina atpa�kaļceļu. Viņa uzdevums bija ielāgot ceļa rādītājus, kamēr mēs ar Katju pētījām arheoloģiju.

Aslans viltīgi pasmaidīja un paspieda dro�inātāju uz priek�u. - Es jums neticu. Ta�u esmu gatavs uz laiku pietaupīt jūsu grieķu draugu, ja vien piekritīsiet manām prasībām.

D�eks neteica neko, bet bezkaislīgi uzlūkoja Aslanu. Savā praksē viņ� bija iemācījies vienmēr ļaut ķīlnieku saņēmējam justies kā uzvarētājam - it kā tas pilnībā visu kontrolētu. Ja vien �is laupītājs zinātu, ka puse viņa vīru ir miru�i un viņa dārgajam dzelzs gabalam tūlīt jāuzsprāgst, viņ� dro�i vien ļautos aklu dusmu izvirdumam.

-��� Pirmām kārtām �is. - Aslans izvilka no tunikas zelta diska kopiju. - Es atļāvos atbrīvot jūs no �ī, kamēr bijāt mans viesis. Neliela atlīdziba par manu viesmīlību. Es sprie�u, ka tā ir sava veida atslēga, varbūt no kāda slepena seifa. - Runātājs iepleta rokas pret durvīm, kas atradās ap telpu. - Es vēlos iegūt visus �īs vietas dārgumus.

Aslans nolika disku uz troņa blakus Katjai un uzkāpa uz apaļās platformas. Tvaika strūkla bija samazinājusies, un va�rēja saskatīt plaisu da�us metrus no Aslana kājām. Tā bija kā strutojo�a brūce - vaļējā spraugā bija redzama �ausmino�a vā�rī�anās zem vulkāna. Tālu apak�ā uzvirmoja magmas uzplūdi; tās dego�ās stīgas kā saules uzliesmojumi iz�āvās no karstās lavas upes. Apak�ā bija dzirdami sprādzieni un triecieni, kur ar milzīgu spēku plīsa gāzes pū�ļi.

Aslans novērsās no ainas; kvēle pie�ķīra viņa vaibstiem dē�monisku spīdumu.

-���� Mana otrā prasība, - viņ� turpināja. - Domāju, ka jūsu otrais kuģis, "Jūras drosminieks", jau ir ceļā uz �ejieni. Jums jāsazinās ar to un jāsaka, ka ar "Jūras meklētāju" viss kārtibā. Es sprie�u, ka esat vienoju�ies ar Turcijas un Gruzijas valdību. Jūs paziņosiet savam kapteinim, ka neko neesat atradu�i un atstājat salu. Vai jums ir raidītājs? Pārmeklējiet viņu!

Sargs ātri atrada detonatora raidītāju D�eka kreisajā kabatā un pasniedza to savam pavēlniekam.

-���� Dod �urp. Kāds kanāls?

D�eks uztvēra Kostasa skatienu un gandrīz nemanāmi pamāja. Viņ� vēroja kaujinieku vadoņa tuklos pirkstus grāb�stāmies ap raidītāju, līdz tas klusi apstiprināja ekrānā re�dzamo.

-���� 8. kanāls.

Mirklī, kad Aslans nospieda 8. kanāla pogu, laukā nodārdēja divi sprādzieni. Pēc da�ām sekundēm sekoja vēl spēcīgāks sprādziens, kas nogranda pār jūru. Pietika ar sekundes daļu, lai Aslana vīri zaudētu savas priek�rocības. Kostass apvēlās uz sāniem un iespēra pa apsarga kājām tā, ka tas zaudēja līdz�svaru. D�eks pievārēja savējo ar me�onīgu sitienu pa kaklu. Katja momentā aptvēra notieko�o un zibenīgi uzbruka tre�a�jam vīram, apveltot viņu ar spēcīgu sitienu pa saules pinumu un nosvie�ot pie zemes.

Izdzirdējis sprādzienus, Aslans nometās uz vēdera; ban�dīta seju bija izķēmoju�as dusmas. Viņ� iemeta detonatoru plaisā un bīstami sagrīļojās virs bezdibeņa, plati izpletis rokas, cen�oties saglabāt līdzsvaru un neiekrist atveres verdo�ajā karstumā.

Ieraudzījusi notieko�o, Katja iekliedzās. D�eks pastiepa ro�kas, lai viņu saturētu, bet bija jau par vēlu. Zemi satricināja spēcīgi grāvieni, jo sprādzieni bija izraisīju�i seismiskus trie�cienus. Aslanu iesūca vulkāna centrifūgas spēks, viņa sejā arvien vairāk atspoguļojās apziņa, ka viņam tūlīt jātiekas ar nāvi; seja bija vienlaikus spokaina un savādi samierināta, līdz ķermenis ietērpās liesmās kā pa�upurējo�s elks. Tvaika plaucējo�ais karstums pārvērta oglēs mantiju un lika ādai sa��okuroties, līdz bija redzami vairs tikai roku kauli un baltais galvaskauss. Ar dvēseli stindzino�u kliedzienu Aslans apgrie�zās un iegrima bezdibenī kā dzīva uguns lode, kas uz mū�iem izzūd vulkāna ellē.

Nāves upe bija paņēmusi savu pēdējo upuri.

-�� D�ek Hovard! �eit "Jūras drosminieks". Vai tu mani dzirdi? Beidzu.

Kostass pasniedza tikko no "Plēsoņas" paņemto pārnēsā�jamo SAF uztvērēju D�ekam, un draugs nospieda atbildes pogu.

-��� Dzirdu jūs skaļi un skaidri. Kur jūs esat? Beidzu.

D�eku pārņēma trīsas, kad viņ� atkal izdzirdēja Toma Jorka

pazīstamo balsi. D�eks bija gatavojies uz visļaunāko, proti, ka Toms nav izdzīvojis slaktiņā, kas bija iznīcinājis "Jūras mek�lētāja" priek�ējo klāju.

-�� Atrodamies trīs jūdzes uz ziemeļrietumiem no salas. Mūsu virzienā dodas �etri Seahavvk ar turku desantniekiem un gru�zīnu pretterorisma vienībām. Jums drīz vajadzētu viņus re�dzēt.

D�eks jau bija dzirdējis attālo klaboņu un ticis skaidrībā par tās izcelsmi.

-��� Kā tu tiki prom no "Jūras meklētāja"? - viņ� apvaicājās.

-���� Mani nosvieda no borta tad, kad uzbruka "Plēsoņa". Laimīgā kārtā komandas loceklis, kur� vadīja glāb�anas zem�ūdeni, fiksēja ap�audes radītās vibrācijas un atgriezās, lai pār�meklētu �o rajonu. Man kājā ir nejauks caurums, bet citādi viss kārtībā.

-��� Un Pīters?

Jorka balss bija saspringusi: - Mēs viņu joprojām meklējam. Bū�u pret tevi atklāts, D�ek. Lielu cerību nav.

-���� Saprotu. Tu darīji visu, ko spēji.

Kaut arī D�eku pārņēma milzīgs prieks par to, ka Jorks izglābies, tomēr Piters Hovs bija viņa bērnības draugs. Sajūta bija tāda, it kā būtu zaudēts brālis, un pēk�ņi zaudējuma cena �ķita pārāk augsta. D�eks aizvēra acis.

Jorks nolika rāciju gaidī�anas re�īmā un pēc brī�a atgrie�zās.

-���� Tikko saņēmām ziņojumu no Bena un Endija Kazbeka. Viņiem izdevies palaist radioboju, un viņi ir sasniedzami pa rāciju.

Tuvojo�os helikopteru rēkoņa sāka slāpēt sarunu.

-���� Nāksies beigt, kamēr ierodas kavalērija! - nokliedzās D�eks. - Saki kapteinim, lai dodas uz �ādām koordinātām un gaida turpmākus rīkojumus. - D�eks nolasīja kartes datus, kas atbilda punktam vienu kilometru uz ziemeļiem no applūdu- �ajām piramīdām. - Man te vēl jānokārto da�as lietas. Mēs ar tevi sazināsimies. Viss.

D�eks bija sanervozējies; viņu sāpināja Hova liktenis, toties priecēja tas, ka pārējie izglābu�ies no nāves. D�eks palūkojās Kostasa sejā, kurā varēja redzēt sitienu pēdas, un viņu pār�steidza drauga nesatricināmais miers.

Viņi bija notupu�ies uz pakāpieniem pie klintīs izkalto durvju ārpuses. Katja joprojām sēdēja tronī pieņem�anas zālē ar Heckler & Koch MP5 uz ceļiem. Pēc tēva nāves D�eks bija mēģinājis viņu mierināt, ta�u sieviete nespēja par to runāt un pat neieskatījās D�eka acīs. Viņ� zināja, ka tur neko nevar līdzēt, iekams nebūs pārgājis sākotnējais �oks.

Kopā ar trim miesassargiem, kas sasieti gulēja uz centrālā paaugstinājuma, tur vēl atradās divdesmit cilvēki no "Plēso�ņas". Komanda bija padevusies pēc tam, kad D�eks un Kostass bija uzkāpu�i uz kustēties nespējīgā kuģa un paziņoju�i par viņu vadoņa nāvi. Par spīti saviem ievainojumiem, Kostass bija uzstājis, ka nāks līdzi, argumentējot ar to, ka viņa stāvoklis nav sliktāks kā D�ekam viņu ceļojuma laikā vulkāna iek�ienē. Katja lūdza ļaut viņai apsargāt gūstekņus; tā viņa varēja būt viena ar savām domām.

-���� Labie pui�i beigās tomēr uzvar, - Kostass teica.

-��� Vēl jau viss nav beidzies.

Kostass sekoja D�eka skatienam pāri salai, kur helikopters Lynx, kas bija pacēlies no "Jūras drosminieka", pārmeklēja Jorka un Hova pēdējās kaujas vietu. Zem tā jūras viļņus ķem�mēja �etri "Zodiaki".

Virs galvas dārdēdams pārlidoja pirmais Sikorska S-70A Seahawk helikopters; tā rotora izraisītais vēj� nesa atspirdzi�no�u vēsa gaisa pūsmu. Helikoptera durvis atsprāga vaļā virs akmeņu loka blakus otrai smailei, un pa tām izbira smagi bruņoti vīri, pabrā�oties garām Ka-28 Spirāles dūmojo�ajam vrakam. Kamēr viņi pa kāpnēm traucās pretī D�ekam un Kos�tasam, draugi paskatījās viens uz otru un abi reizē izteica savu seno saukli:

-���� Laiks gatavoties.

Tikai stundu vēlāk abi vīri, no kuriem pilēja ūdens, stāvēja zemūdenes torpēdu telpā. Izmantojot jauno aprīkojumu, kas ar helikopteriem bija atgādāts no "Jūras drosminieka", viņi bija devu�ies atpakaļ cauri labirintam, sekojot lentēm, kuras Kostass bija izritinājis pirmajā gājienā. Membrānas kamerā draugi bija aizvēru�i apzeltītās durvis un noklaudzināju�i sig�nālu uz Kazbeka korpusa. Pēc da�iem mirkļiem sūknis iztuk��oja kameru un lūka atvērās, atklājot skatam Bena un Endija novārgu�ās sejas.

-��� Mums vairs nav daudz laika, - Bens brīdināja. - Ūdeņra�a pārskābes C02 attīrītāji ir pārsātināti, un DIGT rezerves gaisa tvertnes ir gandrīz tuk�as.

D�eks un Kostass ātri nometa savu nirēju aprīkojumu un sekoja komandas locekļiem ap torpēdu telpas stūri un aug�up pa iero�u ielādē�anas �ahtu. Durvis uz sonora telpu ar tās spocīgo sargu bija aizvērtas; iek�ā bija dzirdama slāpēta dau�zī�ana pa tām.

-��� Divi Aslana viri, - Endijs bilda. - Viņi bija atstāti sardzē, kad pārējie aizlaidās ar zemūdens transporta līdzekli. Pade�vās gandrīz bez vārda runas. Mēs domājām, ka viņiem patiks uzturēties mūsu VDK drauga sabiedrībā.

-���� Pārējiem gan tā nepaveicās, - D�eks drūmi noteica.

Bens un Endijs izskatījās tikpat izvārgu�i kā viņi, tomēr

D�eks arvien vēl apbrīnoja viņu izturību pēc tik daudzām zemūdenes ieslodzījumā pavadītajām stundām.

Pēc mirkļa viņi jau atradās vadības telpā. D�eks nostājās vietā, kur lode gandrīz bija prasījusi viņa dzīvību. Stūrī zem segas gulēja miru�ā kazahu trieciennieka līķis. Ap�audē miru��ais liecinieks bija kļuvis par ainas daļu, par kārtējo iznīcības slāni, kas papildināja zemūdenes komandas pēdējās izmisīgās cīņas atspoguļojumu.

-���� Kur ir balasta vadības pults? - D�eks apvaicājās.

-���� �eit, - Endijs norādīja. - Tā ir gana sadragāta, ta�u lai�mīgā kārtā mums nav jāpaveic nekas sare�ģīts. Mēs domājam, ka spiediens gaisa tvertnēs ir pietiekams, lai veiktu avārijas pacel�anos. Ir tikai jāparauj �ie rokturi, un tad vārstus varēs atvērt ar roku. - Endijs norādīja uz diviem sēnes formas izciļ�ņiem paneļa aug�daļā, kurus varēja paraut operators, stāvot konsoles priek�ā.

-���� Pareizi, - Kostass piekrita. - Laiks kāpt zirgā. Jūs, pui�i, jau sen esat pelnīju�i atpūtu.

Kamēr Kostass un abi komandas locekļi devās atvienot DIGT, D�eks ķērās pie nākamās plāna īsteno�anas pakāpes, pie pēdējās darbības, kas uz visiem laikiem iznīcinātu Aslana ļaunuma impēriju.

Kamēr Kostass atgriezās no glāb�anas ejas, D�eks apsē�dās pie iero�u paneļa uguns vadības zonā. Tā bija viena no nedaudzajām vietām, kas pēc uzbrukumiem bija palikusi ne�skarta.

-���� Ko tu tur dari? - Kostass painteresējās.

-���� Man vēl jānokārto da�i rēķini. - D�eks pavēsi uzlūkoja draugu. - Vari to saukt par zaudējumu atlīdzību.

Kostasa apdullu�ajā skatienā parādījās interese. - Tu jau te esi priek�nieks.

-��� Ja atstāsim Aslana mītni tādu, kāda tā ir, draud lielas ne�patik�anas. Visiem būs pa�i labākie nolūki, ta�u ne gruzīni, ne turki to neaiztiks, baidoties no pilsoņu kara saasinā�anas un Krievijas kaitinā�anas. Un mēs �eit nerunājam tikai par kārtējo kaujinieku midzeni. �I vieta ir kā radīta terorisma atbalsta centra uzturē�anai - visu Al Qaeda darboņu sapnis, kuriem noteikti ir Aslana telefona numurs un kuri to vien gaida, lai tiktu pie �ādas iespējas. - D�eks uz mirkli pieklusa, domās kavēdamies pie Pītera Hova. - Un man ir arī personiskas dabas motīvi. Esmu to parādā kādam senam draugam.

D�eks ieslēdza divus �ķidro kristālu ekrānus sev priek�ā un veica virkni datora darbības pārbau�u.

-���� Pirms mēs aizgājām, es aprunājos ar Katju. Acīmredzot palaist �os iero�us ir apmācīti pat tik zemas dienesta pakāpes izlūko�anas virsnieki kā viņa. Kodolkara gadījumā viņi varētu izrādīties vienīgie izdzīvoju�ie kādā zemūdenē vai bunkurā. Visas sistēmas bija patstāvīgas un projektētas darbībai ār�kārtas apstākļos. Katja domāja, ka dublējo�ais dators varētu joprojām darboties.

-��� Tu ta�u netaisies palaist �āviņu, - Kostass noelsās.

-���� Sasodīts, taisos gan.

-��� Un kā ar mākslas darbiem?

-���� Vairums to atrodas dzīvojamā kompleksā. Tas ir risks, ar kuru jārēķinās. - D�eks pārlaida a�u skatienu monito�riem. - Pēc tam kad mēs atbruņojām kaujas �āviņu galviņas, es pārbaudīju. Ceturtajā caurulē ir iz�au�anai gatavs Kh-55 granātu �āviņ�. Tā atveri arvien vēl bloķē membrānas spie�diena apvalks. Astoņi metri garumā, �au�anas attālums trīs tūksto�i kilometru, lido�anas ātrums nulle, komats, septiņ�desmit, viens tūkstotis kilogramu tie�ā trieciena eksplozīvais lādiņ�. Padomju ekvivalents Tomahavvk cietzemes uzbrukuma �āviņam.

-��� Vadības sistēma?

-���� Reljefa kontūras kopējo�a programmatūra un GPS, glu�i kā tomahaukam. Laimīgā kārtā trajektorija ved pār klaju jūru, tāpēc nav vajadzības pēc atsevi�ķas programmas, lai izvairī�tos no �ķēr�ļiem. Man ir precīzas mērķa koordinātas, tāpēc mums nav vajadzīga meklējo�ā galviņa un silueta meklē�anas sistēma. Es varē�u izvairīties no vairuma sare�ģīto program�mē�anas procedūru.

-���� Bet mēs esam pārāk dziļi, lai palaistu �āviņu, - Kostass protestēja.

-��� Tie�i tāpēc jau tu ienāci. Es gribu, lai tu iedarbini avāri�jas uzpeldē�anas vārstus. Tiklīdz būsim sasniegu�i divdesmit metru dziļumu, dod pavēli �aut.

Kostass lēni pa�ūpoja galvu, un viņa savainotās sejas vaib�stos iezagās greizs smīns. Bez iebildumiem viņ� ieņēma po�zīciju pie balasta vadības paneļa. D�eks brīdi palika noliecies pār konsoli, bet tad pacēla galvu drūmā izlēmībā.

-��� Tagad izstrādāju uguns vadības risinājumu.

Abu kustības nevēstīja par atsitiena spēku, kādam vaja�dzēja sekot. D�eks bija pilnībā koncentrējies uz monitoru sev priek�ā; pirksti klaudzināja komandu virknes, apstājoties, tikai lai sagaidītu atbildes. Pēc nepiecie�amo datu ievadī�anas ek�rānā parādījās punktu un līniju virkne. Parastā darbības scenā�rija risinājumā parādītos labākais meklē�anas lauks, ta�u, tā kā mērķa koordinātas jau bija zināmas, ekrānā vienkār�i atainojās attāluma un trajektorijas projekcija un iezīmētais mērķis.

-���� Es ielādēju uzdevuma datus TERCOM datorā un tagad vairs tikai "uzsildu" �āviņu, - D�eks paziņoja. - Tagad uzsāku �au�anas procedūru.

D�eks, notraucis nosēdumu kārtu no �āviņa palai�anas va�dības paneļa, pagrieza krēslu pret uguns vadības konsoli un atsedza sarkano starta pogu. Viņ� pārliecinājās, ka visa elek�tronika darbojas, un palūkojās uz Kostasu, kur� stāvēja pie peldspējas vadības paneļa. D�ekam nebija nepiecie�ams ap�stiprinājums tam, ka viņ� rīkojas pareizi, ta�u drauga zilu�miem klātā seja jo vairāk stiprināja viņa izlēmību. Abi klusējot pamāja, pirms D�eks atkal pievērsa skatienu ekrānam.

-��� Uz priek�u!

Kostass pasniedzās un ar troksni pavilka lejup abas sviras. Sākumā nenotika nekas, ta�u tad apdullino�ā gāzu �ņākoņa �ķita piepildām visas caurules virs abiem vīriem. Pēc da�iem mirkļiem to papildināja it kā attāla pērkona dārdoņa, kad sa�spiestais gaiss piepildīja balasta tvertnes starp abiem korpusa pārklājuma slāņiem.

Notika lēna, gandrīz nemanāma kustība, �ņirkstē�ana un �īkstē�ana, kas pārgāja griezīgā kre�endo un likās pārejam no viena zemūdenes gala līdz otram. �ķita, it kā mostos kāds sen duso�s nezvērs, laisks milzis, kur� ņurdēdams ceļas pēc gadsimtiem ilgas, netraucētas snaudas.

Pēk�ņi zemūdenes priek�gals satrauco�ā leņķī paslējās aug��up, atsvie�ot abus vīrus malā. Kad atdalījās dzenskrūves un stūres atliekas, atskanēja ausis ploso�a griezīga skaņa.

-��� Turies! - iesaucās Kostass. - Tā ceļas aug�up!

Ar pēdējo �īkstoņu zemūdenes korpuss cēlās aug�up, un tās deviņtūksto� tonnas beidzot bija brīvas. Dziļuma mērītājs Kostasa acu priek�ā sāka joņot satrauco�ā ātrumā.

-�� Pēc mana rādītāja! - viņ� iekliedzās. - Astoņdesmit metri� se�desmit metri� �etrdesmit� trīsdesmit� uguni!

D�eks nospieda sarkano pogu, un zemūdenes priek�galā atskanēja pudeles korķa pauk�ķim līdzīgs troksnis. �āviņa pa�lai�anas sistēma automātiski bija atvērusi caurules hidraulisko aizslēgu un palaidusi vaļā eksplozīvo lādiņu, kur� lika �āviņam traukties uz priek�u ūdenī. Tikai da�us metrus no zemūdenes korpusa dzinēja raķete izgrūda �āviņu ūdens virspusē, un tā trajektorija tagad bija nenovēr�ami virzīta uz nāvējo�o mērķi ziemeļrietumos.

Toms Jorks, balstīdamies uz kruķiem, stāvēja uz "Jūras drosminieka" komandtiltiņa blakus kuģa kapteinim un stūr�manim. Viņi vēroja, kā pēdējie Seahawk helikopteri paceļas no salas, lai ar maksimālu dro�ību glābtu teroristu gūstekņus Gruzijā. Tagad viņu uzmanību piesaistīja "Plēsoņa", kuras korpuss, pateicoties D�eka piestiprinātajai sprāgstvielai, bija dziļi iegrimis ūdenī. "Jūras drosminieku" tikko bija atstāju�i trīs "Zodiaki" ar 90 zirgspēku piekaramajiem motoriem, lai aizvilktu zemūdenes korpusu virs dziļjūras ieplakas.

Kad Jorks nolūkojās uz salu, viņa uzmanību pēk�ņi piesais�tīja ūdenslīmeņa viļņo�anās aptuveni kilometru tālāk. Kādu brīdi tā atgādināja trieciena vilni pēc zemūdens sprādziena. Iekams Jorks paguva brīdināt pārējos, caur viļņiem iztraucās tērauda �ķēps, ar savām izplūdes gāzēm uzjundot pla�u �ļa�katu mākoni kā pēc raķetes pacel�anās. Pacēlies aptuveni trīs�desmit metru augstumā, �āviņ� laiski pagriezās un aptuveni sekundi nekustīgi karājās gaisā, līdz nokrita izdegu�ais dzinējs un izvirzījās spārni. Tad ar pērkondārdo�u rēkoņu ieslēdzās turbodzinējs un �āviņ� horizontālā trajektorijā traucās uz austrumiem, drīz sasniegdams virsskaņas ātrumu un kā zi�bens lidojot pār viļņiem.

Pēc da�ām sekundēm visu skatieni pievērsās jūrai. Kazbeks kā liels valis izlauzās virs jūras virsmas; zemūdenes korpuss izslējās virs ūdens un tad ar neiedomājamu troksni atzvēlās atpakaļ. Kad milzīgais melnais siluets ieslīga viļņos, vienīgais, kas liecināja par tā ilgsto�o uzturē�anos ūdens dzīlēs, bija neliels dzeltējums uz da�ām korpusa daļām un pāris bojā�jumu aizmugures daļā. Uz īsu bridi, iekams zemūdene atkal nogrima zem ūdens, bija redzams apaļ� caurums vietā, kur bija atplīsusi EH-4 membrāna; torpēdu nodalījums tagad bija applūdis, ta�u Kostass bija to noblīvējis. Zemūdenes lielums iedvesa bijību; tas bija viens no prāvākajiem jebkad izstrādā�tajiem nāves nesējiem.

Daudziem "Jūras drosminieka" jaunākajiem apkalpes lo�cekļiem �is skats reiz būtu iedvesis bijību un bailes, glu�i kā vācu zemūdenes iepriek�ējām paaudzēm Otrā pasaules kara laikā. Ta�u tagad to apsveica gaviles, jo krievu zemūdenes parādī�anās virs ūdens liecināja par to, ka kārtējais masu iz�nīcinā�anas ierocis nenokļūs teroristu rokās, kas mūsdienās apdraud visas pasaules flotes.

- "Jūras drosminiek", te Kazbeks. Vai jūs mani dzirdat? Bei�dzu.

Tiltiņa radiosistēmā atskanēja sprak�ķo�a balss, un Jorks pacēla rāciju.

-���� Kazbek, dzirdu jūs skaļi un skaidri. Paldies par salūtu. Beidzu.

-���� Da�as koordinātas. - D�eks nolasīja divpadsmit ciparu kombināciju un pēc tam atkārtoja to vēlreiz. - Jūs dro�i vien gribēsiet caur SATSURV sazināties ar Manheimu. Satelītam tūlīt vajadzētu atrasties tie�i virs mums. Gadījumā, ja kāds no komandas vēl brīnītos, - tie�i �ie pui�i izsita no ierindas "Jūras meklētāju".

Pēc da�ām minūtēm visi bija sapulcēju�ies "Jūras drosmi�nieka" sakaru telpā; priek�ā tika palaisti "Jūras meklētāja" komandas locekļi, kuri bija patvēru�ies glāb�anas zemūdenē. Viņiem pievienojās Bens un Endijs, kuri tikko bija ieradu�ies ar DIGT. Visi bija sagatavoju�ies vērot uzpeldēju�ās zemūdenes radītos beidzamos viļņus un pievērsa skatienu ekrānam, kad tie�saistē parādījās attēls.

Pelēkā miglā parādījās spokainu ēku grupa, kas lokā bija sarindoju�ās ap vienu centrālo celtni. Labajā pusē infrasar�kano staru sensors sazīmēja aptuveni desmit cilvēkus, kas dar�bojās ap diviem milzīgiem dubultu rotoru helikopteriem - transporta helikopteriem, kas bija ieradu�ies pēc D�eka aiz�bēg�anas. Likās, ka viņi, kā ari otra grupa, kas bija redzama jūras malā, ļoti steidzas. Helikopteros tika krauti priek�meti, kas aizdomīgi atgādināja gleznas un statujas.

Pēk�ņi parādījās ap�ilbino�s uzliesmojums, un no ekrāna centra uz visām pusēm gaismas ātrumā izstaroja krāsaini apļi. Kad tie izzuda, skatienam atklājās neiedomājama posta�a. Centrālā ēka bija pilnīgi sagrauta; tās korpuss bija sadalījies miljons sīkos fragmentos. Infrasarkano staru attēls rādīja, kur trieciens bija iznīcinājis ejas no galvenās ēkas. Trieciena vilnis bija brāzies tālāk, saplosot helikopterus un visus pirms tam redzamos cilvēkus; to nedzīvie ķermeņi mētājās ap tikko nes�tajām kravām. Viņi tā arī neuzzināja, kas viņus iznīcinājis.

Komanda klusi aplaudēja. Visi apzinājās, ka tas nav kailas atriebības akts; likmes bija daudz augstākas.

-��� �ēl, ka tā notika ar Pīteru Hovu.

Moriss Hībermeijers tikko bija izrāpies no helikoptera un tagad gāja akmens apļa virzienā, lai uzliktu roku uz D�eka pleca. Tas bija aizkustino�s �ests - draudzības apliecinājums, kam nebija nekāda sakara ar profesionālu līdzjūtību.

-���� Mēs vēl neesam atmetu�i cerības.

D�eks kopā ar Katju un Kostasu stāvēja kāpņu apak�ā, kas veda uz ieeju vulkānā. Viņi bija baudīju�i pelnītu atpūtas nakti uz "Jūras drosminieka" un tagad nolūkojās rīta saulē, kas aus�trumu pusē cēlās pār akmeņu loku. Zilais SJU kombinezons slēpa D�eka tikko apsaitēto sānu, bet Kostasa sejā varēja re�dzēt to, ko viņ� bija pārdzīvojis. Katja vēl aizvien bija klusa un nerunīga.

-��� Apsveicu ar atklājumu. Tāpat arī ar to, ka pārvarējāt �ķēr��ļus savā ceļā, - teica D�eimss Dilens, spie�ot D�eka roku. Viņ� ielūkojās Katjas un Kostasa sejā.

No helikoptera Dilenu pavadīja Ai�a Faruka, Hībermeijera palīdze, kas pirmā bija atklājusi Atlantīdas papirusu tuks�nesī un tagad bija aicināta viņiem pievienoties. Blakus stā�vēja labestīgais Eframs Jakobovi�s - datoru programmatūras miljardieris, kura naudai pateicoties, visi viņu pētījumi bija iespējami.

D�ekam nu jau �ķita, ka sapulce Aleksandrijas pili notikusi pirms mū�ības. Tomēr kop� tās bija pagāju�as tikai �etras dienas. Un viņus joprojām �ķira viens solis no mērķa - no tā avota, kas bija licis priesteriem saglabāt un turēt godā savu noslēpumu tik daudzu paaud�u gaitā.

Tobrīd, kad viņi jau gatavojās doties aug�up pa klinti iekal�tajiem pakāpieniem, pa platformu tuvojās Mustafa Alkozens, nesot rokās divus nirēju starme�us.

-��� Atvainojos par kavē�anos, - viņ� aizelsies teica. - Mums bija nemierīga nakts. Vakar vakarā kāda Turcijas gaisa spēku Boeing 737 brīdinā�anas lidma�īna reģistrēja sprādziena vilni Abhāzijas piekrastē netālu no Gruzijas robe�as. - Mustafa pa�māja D�ekam. - Mēs nolēmām, ka tie ir draudi valsts dro�ībai, un nosūtījām īpa�o bruņoto spēku ātrās reaģē�anas vienību, lai noskaidrotu situāciju.

-���� Un kā ar mākslas darbiem? - D�eks apvaicājās.

-��� Vairums to vēl arvien atradās Aslana rezidencē, un daļa evakuēto darbu bija ārpus galvenās trieciena zonas. Pa�laik, kamēr mēs runājam, kara flotes Seahavvk helikopteri ved tos uz Stambulas Arheoloģijas muzeju, lai identificētu un sagla�bātu, un pēc tam tos atdos likumīgajiem īpa�niekiem.

-���� �ēl gan, - Kotass iestarpināja. - No tiem varētu sarī�kot unikālu ceļojo�o izstādi. Visu periodu un kultūru labākās mākslas paraugi, kuri nekad agrāk nav biju�i aplūkojami vien�kopus. Tā būtu satrieco�a izstāde.

-��� Da�i satraukti kuratori sākumā vēlētos redzēt savu īpa��umu, - D�eks iebilda.

-��� Ideja ir lieliska, - klusi, ta�u aizrautīgi iestarpināja Eframs Jakobovi�s. - Tas būtu labs izmanto�anas veids Aslana mi�dzenī konfiscētajiem fondiem. Turklāt man prātā nāk kāds privāts mecenāts, kur� varētu pie�ķirt nepiecie�amo sākuma kapitālu.

D�eks atzinīgi pasmaidīja un atkal pievērsās Mustafam: - Un kā ar dro�ību?

-����� Mēs meklējām iemeslu, lai uz kādu laiciņu uzturētos Abhāzijā, - Mustafa atbildēja. - Tā ir kļuvusi par galveno nar�kotiku tranzīta punktu ceļā no Vidusāzijas. Tā kā teroristu saikne tagad ir pilnībā atklāta, gan Gruzijas, gan Krievijas valdība mums ir apsolījusi sadarbību.

D�eks centās noslēpt skepsi. Viņ� saprata, ka Mustafam jāpār�stāv oficiālais viedoklis, kaut gan viņ� pats apzinājās: savstarpēji saskaņota darbība �ādā situācijā ir visai maz iespējama.

Visi pievērsa skatienus Kazbeka zemajam siluetam un Tur�cijas un Krievijas ātrās reaģē�anas kuģu flotilei. Tā bija iera�dusies naktī un kalpoja kā pierādījums tam, ka sācies kodolie�ro�u izkrau�anas process un zemūdenes drīz atgriezīsies savā dzimtajā ostā, lai to norakstītu. Pēc tam kad kodolreaktors būs demontēts, kapteiņa Antonova un viņa komandas locekļu mirs�tīgās atliekas tiks atstātas uz borta un pati zemūdene nogrem�dēta kā pēdējais piemineklis aukstā kara cilvēku upuriem.

-���� Kas notiks ar tehniku? - D�eks jautāja.

-��� Visu, ko vēl var izmantot, nodos Gruzijai. Tai tas vajadzīgs visvairāk. Mēs bijām cerēju�i piedāvāt viņiem "Plēsoņu", ta�u tagad redzu, ka tas vairs nav iespējams. - Mustafa uzsmaidīja D�ekam. - Tāpēc viņi tās vietā saņems pavisam jaunu Krievijas projekta 1154 Ņeustra�imij klases fregati.

-���� Kas notiks ar "Plēsoņu"? - Katja klusi jautāja.

Visi palūkojās uz attālo vraku, kas bija tauvā aizvilkts uz vietu virs zemūdens kanjona. Izskatījās no�ēlojami - kūpo�s sārts, kas bija pēdējais liecinieks viena cilvēka mantrausībai un godkārei.

Mustafa ielūkojās pulkstenī. - Domāju, ka jūs tūlīt saņem�siet atbildi.

Tie�i tobrīd gaisu saplosīja griezīgā reaktīvo dzinēju kau�koņa. Pēc da�ām sekundēm pār galvu aizdārdēja divi Turcijas gaisa spēku F-15E Strike Eagle iznīcinātāji; to dubultie dzinēji meta sarkanas liesmas, kad abi cie�i blakus lidoja uz savu mērķi. Aptuveni divus kilometrus aiz salas no kreisajā pusē lidojo�ā iznīcinātāja tika nomesta kanna, kas sāka lēkāt pa viļņiem kā peldo�a mīna. Kad lidma�īnas aiztraucās uz dienvi�diem, jūra izvirda uguns sienā, ietinot vraku bijību iedveso�ā pirotehnikas izrādē.

-��� Termiskā spiediena bumba, - Mustafa sausi noteica. - Iz�gudrota tuneļu attīrī�anai; pirmo reizi to izmantoja ameri�kāņi Afganistānā. Mums bija nepiecie�ams reāls mērķis, lai pārbaudītu jauno Strike Eagle lidaparātu bumbu nome�anas sistēmu. - Viņ� pagriezās, kad pār viņiem norībēja troksnis, un norādīja uz durvīm. - Nāciet! Iesim iek�ā!

Vēsais gaiss ejā sniedza patīkamu atelpu pēc karstās saules, kas bija sākusi necie�ami dedzināt klinti ārpusē. Tiem, kas vēl nebija redzēju�i pieņem�anas zāli ar augstā kupola griestiem, pirmais skats uz to pārspēja visu, ko līdz tam bija redzēju�i. Tagad, kad nekas vairs neatgādināja par Aslanu, zāle likās neskarta; troņi stāvēja tuk�i, it kā gaidot augsto priesteru at�grie�anos, kas bija tos pametu�i vairāk nekā pirms septiņiem tūksto�iem gadu.

Skurstenis tagad bija tīrs, pēdējās lietusūdens atliekas pa nakti bija iztvaikoju�as, un tvaika strūklas vietā paaugstinā�jumu kā teātra pro�ektors apgaismoja mirdzo�s saules gais�mas stabs.

Brīdi valdīja klusums. Pat Hībermeijers, kuram parasti pēc vārdiem nebija kabatā jāmeklē un kur� bija pieradis pie Senās Ēģiptes dārgumiem, noņēma aizsvīdu�ās acenes un stāvēja kā bez valodas.

Dilens pagriezās ar seju pret pārējiem.

-��� Dāmas un kungi, - viņ� teica. - Tagad mēs varam turpināt tur, kur aprāvās teksts. Domāju, ka mēs atrodamies vienu soli no ārkārtīgi nozīmīga atklājuma.

D�eks nekad nevarēja beigt apbrīnot sava skolotāja spēju pārvarēt atklājuma izraisīto jūsmu. Tērpies nevainojamā baltā uzvalkā un apsējis tauriņu, viņ� �ķita nākam no kāda cita laikmeta, kad dabiska elegance bija tāda pati zinātnieka amata sastāvdaļa kā mūsdienās viņa skolnieku paaudzei - sare�ģītā tehnoloģija.

-��� Mūsu rīcībā nav daudz informācijas, ta�u tā ir nenovēr�tējama, - Dilens brīdināja. - Papiruss ir sapluinīta driska, un Festas disks ir tikpat mīklains. No uzraksta virs ieejas mēs varam secināt, ka nosaukums "Atlantīda" attiecināms uz �o citadeli, �o klosteri. Sve�iniekiem tas, iespējams, nozimēja ari pa�u pilsētu, ta�u iedzīvotājiem tas konkrēti apzīmēja viņu pa�u svētāko vietu, klin�ainās nogāzes un alas, no kurām sā�kās pilsēta.

-���� Kā Akropole Atēnās, - Kostass minēja.

-����� Tie�i tā. Diskā minēts, ka Atlantīdas iek�ienē ir vieta, kuras nosaukumu es tulkoju kā "dievu mājokli", bet Katja - kā "visu svētumu svētumu". Tāpat tas apzīmē arī dievieti- māti. Cik man zināms, �ajā kategorijā neiederas neviens no jūsu atklājumiem.

-���� Tai tuvākais varētu būt sen�u slavas zāle, kā mēs nodē�vējām alu gleznojumu galeriju, - D�eks bilda. - Ta�u tā radīta paleolīta laikmetā un tajā nav cilvēku attēlu. Neolīta svētnīcā es cerētu atrast cilvēkveidīgas dievības, lielāku tās mājas svētnīcas versiju, ko mēs redzējām applūdu�ajā ciemā pie Trabzonas.

-��� Un kā ar �o telpu - pieņem�anas zāli? - apjautājās Eframs Jakobovi�s.

D�eks pakratīja galvu. - Tā ir pārāk liela. �ī telpa ir pub�liska, jo, līdzīgi baznīcai, tā paredzēta reliģiskām sanāksmēm. Ta�u mēs meklējam kaut ko ārkārtēju, noslēptu. Jo kāda vieta ir svētāka, jo ierobe�otāks cilvēku skaits var tai piekļūt. Tajā būtu atļauts ieiet vienīgi priesteriem, apliecinot viņu statusu kā starpniekiem, kas sazinās ar dieviem.

-��� Tabernākuls, - Eframs minēja.

Uz dzegas blakus rampai parādījās Katja un Ai�a. Kamēr pārējie sarunājās, viņas ātri bija pārlūkoju�as durvis, kas rin�dojās ap zāli.

-��� �ķiet, ka būsim atradu�as, - Katja teica. Viņas sajūsma par Atlantīdas noslēpumu pētī�anu un atklā�anu bija atstūmusi malā da�u pēdējo dienu murgainos notikumus. - Pavisam kopā ir divpadsmit ieejas. Divas varam atmest, jo tās ved uz mums jau zināmajām ejām, vienu - no ārpuses un otru - no apak�as. No atliku�ajām deviņas ir vai nu strupceļ�, kas neved nekur, vai ari ejas, kas ved uz leju. Domāju, ka mums jāiet uz aug�u.

-Ja �eit tie�ām atrodas visu kalnu virsotņu svētnīcu māte, - D�eks atteica, - tad - jo augstāk, jo labāk.

Katja norādīja uz durvīm zāles rietumu galā, tie�i pretī ieejai. - Tās ir īstās. Arī virs tām ir spārnus izplētu�ā ērgļa dieva attēls.

D�eks plati uzsmaidīja Katjai, ar prieku vērodams, ka viņa sāk atgūties no saviem pārbaudījumiem, un pievērsās Dilenam.

-���� Profesor, varbūt jūs varētu vadīt mūs pa �īm durvīm?

Dilens pieklājigi pamāja un kopā ar D�eku devās uz rie�tumu durvīm; viņa elegantais izskats asi kontrastēja ar biju�ā studenta saules kveldēto un vēju appūsto tēlu. Viņiem sekoja Katja un Kostass, pēc tam pārējie �etri; gājienu neuzkrīto�i noslēdza Eframs Jakobovi�s. Tuvojoties ieejai, D�eks pameta skatienu atpakaļ uz Kostasu.

-���� Pierunāji. Tevi gaida d�ins ar toniku baseina malā.

Kostass veltija draugam greizu smaidu. - Tā jau tu vienmēr

saki.

Dilens apstājās, lai aplūkotu gravējumu uz pārsedzes; tā bija nevainojama spārnus izplētu�ā ērgļa miniatūra, ko pārējie bija redzēju�i sen�u slavas zālē. D�eks un Kostass ieslēdza lukturus un iespīdināja tos priek�ā valdo�ajā tumsā. Tāpat kā applūdu�o alu sienās, arī �eit bazalts bija nopulēts līdz mirdzu�mam; tā graudainajā virsmā zaigoja minerālu ieslēgumi, kas bija pacēlu�ies no zemes mantijas vulkāna veido�anās laikā.

D�eks pakāpās malā, lai palaistu pa priek�u Dilenu. Pēc metriem desmit viņ� pēk�ņi apstājās.

-��� Mēs laikam esam iestrēgu�i.

D�eks pienāca blakus un ieraudzīja, ka eju aiz�ķērso masīvs akmens portāls, kas gandrīz nemanāmi saplūda ar sienām, ta�u tuvumā varēja redzēt, ka portāls sadalīts divās vienādās daļās. D�eks nomērķēja luktura staru uz centru un ieraudzīja jau pazīstamo veidojumu.

-���� Domāju, ka man ir atslēga, - viņ� pārliecināti teica.

D�eks parakņājās sava SJU kombinezona kabatās un izvilka

zelta diska kopiju, ko bija pamanījies pagrābt no paaugstinā�juma pēc Aslana pēk�ņās aizie�anas. Kamēr pārējie vēroja.

viņ� iebāza to �ķīvja formas padziļinājumā. Bridi, kad viņ� atrāva roku, disks sāka griezties pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Pēc da�ām sekundēm durvis atsprāga vaļā uz viņu pusi; ilgi krājies apsūbējums nespēja daudz pretoties akmens plāk�ņu svaram, kas pagriezās abās ejas pusēs.

-���� Maģija. - Kostass apbrīnā no�ūpoja galvu. - Tie�i tāds pats mehānisms kā durvīs klints sienā, un joprojām darbojas pēc septiņiem ar pusi tūksto�iem gadu. Ap bronzas laikmetu �ie ļaudis jau būtu izgudroju�i datora mikroshēmu.

-���� Tad es tagad būtu bez darba, - Eframs noirgojās aiz�mugurē.

Viņiem pretī dvesa nepatīkams smārds - kā no kapeņu velvēm, it kā piesmaku�a gaisa dvesma būtu izsūkusies caur senajām sienām, nesot sev līdzi pa�u miru�o garu kā pēdējo sve�u tauku un vīraka aromātu, ko priesteri bija kūpināju�i pēdējā atvadu ceremonijā, pirms uz mū�iem aizzīmogoja savu svētnīcu. Iespaids līdzinājās halucinācijai, un visi sajuta �o pēdējo svēto aktu baiļu un satraukuma atmosfēru. Bija tā, it kā būtu aizslaucītas divsimt vēstures paaudzes un mūsdienu zinātnieki pievienotos Atlantīdas svētumu glabātājiem viņu izmisīgajā bēg�anā.

-��� Tagad es saprotu, kā jutās Kārters un Karnārvons, atverot Tutanhamona sarkofāgu, - Hībermeijers novilka.

Katja vēsajā gaisā trīcēja. Glu�i kā faraonu kapenēs Vald�nieku ielejā, ejā aiz durvīm nebija nekādu rotājumu, nekāda mājiena par to, kas gaida tālāk.

-��� Vairs nevar būt tālu, - Kostass paziņoja. - Mans altimetrs rāda, ka mēs atrodamies mazāk nekā trīsdesmit metrus zem kalna virsotnes.

Dilens pēk�ņi apstājās, un D�eks uzskrēja viņam virsū, luktura staram metot me�onīgus lokus, kamēr viņ� atguva līdzsvaru. Tas, kas bija licies kā vēl vienas durvis, patiesībā bija deviņdesmit grādu pagrieziens pa kreisi. Eja ar zemiem pakāpieniem veda aug�up.

Dilens pagāja uz priek�u un atkal apstājās. - Es priek�ā kaut ko redzu. Paspīdiniet pa labi un pa kreisi! - Dilena balsī skanēja satraukums, un tas viņam nepavisam nebija rakstu�rīgi.

D�eks un Kostass paklausīja, un atklājās fantastiska aina. Abās pusēs stāvēja divu milzīgu vēr�u torsi, kuru no�ķeltās formas bija cirstas bareljefā. Tie skatījās aug�up pa kāpnēm. Ar pagarinātajiem kakliem un augstu virs galvas izslietajiem ragiem ciļņi izskatījās agresīvāki nekā dzīvnieku skulptūras zemūdens ejās, it kā censtos izlauzties brīvībā un traukties aug�up tumsā.

Kāpjot aug�up pa kāpnēm, vēr�u priek�ā pavērās virkne tēlu, kas smalkgraudainajā bazaltā bija precīzi izkalti seklākā reljefā.

- Tie ir cilvēki, - Dilens, piemirsis savu parasto atturību, runāja ar klusinātu bijību. - Dāmas un kungi, lūk, Atlantīdas ļaudis.

No figūrām burtiski staroja drosme un pa�pārliecinātība, kā jau pienākas citadeles sargiem. Kalumi abās pretējās sie�nās bija viens otra spoguļattēli. Tie bija cilvēku tēli dabiskā lielumā - gara auguma silueti, kas soļoja vienā rindā. Katrs no tēliem bija izstiepis vienu roku, aptverot caurumu, kur savulaik bija atradies sve�turis ar dego�u tauku sveci. Figūras bija veidotas divās dimensijās, līdzīgi seno Tuvo Austrumu un Ēģiptes akmenī cirstajiem tēliem, ta�u �īm nepiemita profilu attēliem parasti raksturīgais stīvums, tie demonstrēja loka�nību un cēlumu, kas �ķita pārņemta kā tie�s leduslaikmeta naturālistisko dzīvnieku gleznojumu mantojums.

Kad lukturu stari pēc kārtas apgaismoja katru figūru, kļuva skaidrs, ka tās pieder da�ādiem dzimumiem. Sievietēm bija kailas krūtis, zem viņu cie�i piegulo�ajiem tērpiem slēpās apaļīgām formām apveltīti, tomēr skaisti veidoti ķermeņi, mati bija sakārtoti biezās pīnēs. Tāpat kā vīrie�iem, arī sie�vietēm bija platas mandeļu formas acis. Vīrie�i bija ar garām bārdām un tērpu�ies brīvi krīto�ās mantijās. Viņu sejas �ķita it kā kaut kur redzētas, tomēr pazīstamas ne, it kā varēja iz�ķirt atsevi�ķu cilvēku sejas vaibstus, ta�u viss kopumā bija neatkārtojams un konkrētam priek�statam neatbilsto�s.

-��� Sievietes izskatās ļoti atlētiskas, - ievēroja Ai�a. - Varbūt vēr�u cīņās piedalījās viņas, nevis vīrie�i.

-��� Man viņi atgādina varjagus, - Katja bilda. - Tā bizantie�i sauca vikingus, kas pa Dņepru kuģoja pat līdz Melnajai jūrai. Svētās Sofijas katedrālē Kijevā ir sienu gleznojumi, kuros at�tēloti �iem tēliem līdzīgi gara auguma vīri, vienīgi tiem ir līki deguni un blondi mati.

-��� Man tie atgādina Anatolijas hetus no otrā gadu tūksto�a pirms mūsu ēras, - Mustafa iestarpināja. - Vai Divupes �u- merus un asīrie�us.

-��� Vai Grieķijas un Krētas bronzas laikmeta cilvēkus, - D�eks nomurmināja. - Sievietes varētu būt dāmas ar kailām krūtīm no Knosās freskām. Toties vīrie�i �ķiet nāku�i tie�i no sasis�tajām zelta vāzēm ar karavīru attēliem, kas pagāju�ajā gadā tika atrastas valdnieku kapeņu lokā pie Mikēnām.

-��� Viņi varētu simbolizēt visus vīrie�us un visas sievietes, - Dilens klusi apliecināja. - Sākotnējie indoeiropie�i, pirmie baltās rases pārstāvji. No viņiem cēlu�ās gandrīz visas Eiro�pas un Āzijas tautas. Ēģiptie�i, semīti, grieķi, Rietumeiropas akmens veidojumu celtnieki, pirmie Mohend�odaro valdnieki Indas ielejā. Da�os gadījumos viņi pilnībā nomainīja vietējos iedzīvotājus, bet citos notika sajauk�anās starp tautām. Visos �ajos cilvēkos mēs redzam pēdas, ko atstāju�i viņu priek�te�i, civilizācijas veidotāji.

Kamēr Dilens veda visus aug�up pa pakāpieniem, viņi atkal bijīgi uzlūkoja tēlus. Figūras iemiesoja spēku un izlēmību, it kā tās nepielūdzami mar�ētu uz savu vietu vēsturē.

Pēc metriem desmit pamī�us soļojo�ie vīrie�i un sievietes it kā atkāpās, lai dotu vietu trim tēliem abās pusēs, kas acīmre�dzot vadīja gājienu. Viņi nesa milzīgus zi�ļus, un galvā tiem bija dīvainas koniskas formas cepures, kas sniedzās līdz pat griestiem.

-���� Augstie priesteri, - D�eks konstatēja.

-��� Izskatās pēc burvjiem, - Kostass teica. - Pēc druīdiem.

-��� Varbūt tas nemaz nav tik tālu no patiesības, - atbildēja Katja. - Vārds "druīdi" ir cēlies no indoeiropie�u vārda vid.

proti, "zināt". Tie katrā ziņā bija neolīta laikmeta Atlantīdas zinā�anu glabātāji, kas pielīdzināmi ķeltu priesteru �ķirai Ei�ropā pēc piectūksto� gadiem.

-��� Apbrīnojami. - Hībermeijers izbrīvēja sev ceļu cauri gru�pai. - Cepures ir tādas pa�as kā tajos attēlos, kas bija redzami uz sasistajiem bronzas laikmeta nogulās atrastajiem zelta ziedokļu kausiem. Vienu tādu mēs pagāju�ajā gadā atradām Ēģiptē, atverot Hefrena piramīdas slepeno dārgumu krātuvi.

Hibermeijers pasniedzās pret pirmo tēlu sienā - sievietes figūru pa kreisi un noņēma acenes, lai aplūkotu to rūpīgāk.

-�� Tā jau es domāju! - viņ� iesaucās. - To klāj sīki apaļi un pus�mēness formas simboli, glu�i kā bronzas laikmeta cepures. - Hībermeijers nospodrināja briļļu stiklus un svinīgi pasludi�nāja: - Esmu pārliecināts, ka �is ir Metona cikla logaritmisks atspoguļojums.

Kamēr pārējie sapulcējās, lai aplūkotu grebumu, D�eks uz�tvēra Kostasa izbrīna pilno skatienu.

-��� Metons bija Atēnu astrologs, - viņ� paskaidroja. - Sokrātā laikabiedrs, Platona skolotājs. Viņ� bija pirmais grieķis, kur� konstatēja at�ķirību starp saules un mēness mēne�iem, proti, sinodisko ciklu. - D�eks ar mājienu norādīja uz gravējumiem sienās. - �ie pui�i ieviesa svēto kalendāru ar liekajiem mēne��iem, ko mēs redzējām iegrebtu ejā.

Dilens bija no�ķīries no grupas un stāvēja pretī portālam kāpņu aug�ā blakus procesijas priek�ā ejo�ajiem priesteriem.

-���� Viņi bija laika pavēlnieki, - Dilens paziņoja. - Ar savu akmeņu loku viņi spēja reģistrēt saules kustību attiecībā pret mēnesi un zvaigznājiem. �īs zinā�anas padarīja viņus par pra�vie�iem, kuriem pieejama augstākā gudrība, kas ļauj ielūkoties nākotnē. Viņi spēja pateikt, kad jāsēj labība un kad jānovāc ra�a. Viņi valdīja pār debesīm un zemi.

Dilens ar pla�u �estu norādīja uz zemo ieeju aiz viņa mu�guras: - Un tagad viņi vedīs mūs uz savu iek�ējo svētnīcu, viņu visu svētumu svētumu.

Grupa bija sapulcējusies ap portālu un ielūkojās tum�ajā ejā aiz tā. Atkal viņi sajuta senatnes dvesmu, sasmaku�u gaisu, kas �ķita nesam sev līdzi gadu tūksto�u vieduma koncentrātu. Pēk�ņi D�eka iztēlē it kā iznira Solona Likumu Veidotāja un mū�senā priestera tēli Saisas tempļa svētnīcā. Vīzija gandrīz acumirklī pazuda, ta�u D�eks bija pārliecināts, ka viņi gra�sās ielūkoties to cilvēku noslēpumos, kuri pagaisu�i vēstures krustcelēs pirms daudziem tūksto�iem gadu.

Pēc da�iem metriem viņi bija sasniegu�i ejas galu, un D�eks raidīja gaismas staru uz priek�u. Viņam blakus stāvo�ais Di�lens mirk�ķināja acis, kamēr prāts aptvēra neparasti di�o ainu priek�ā.

-���� Kas tad tas? - Hībermeijers nespēja noslēpt sajūsmu. - Ko jūs redzat?

-��� Vienu telpu, aptuveni desmit metrus garu un se�us met�rus platu, - D�eks atbildēja profesionāla arheologa nosvērtajā balsī. - Tās vidū atrodas akmens galds un aizmugurē - sa�dalo�a starpsiena. Ak jā, un vēl zelts. Sienas klāj biezi zelta paneļi.

D�eks un Dilens salieku�ies izgāja cauri ieejas durvīm, un pārējie piesardzīgi sekoja. Kad visi bija iek�ā, D�eks un Kostass apvienoja savu lukturu starus platā gaismas strēlē un virzīja to telpas dziļumā.

D�eka lakoniskais apraksts ne tuvu neatspoguļoja īstenību. Abās pusēs sienas rotāja maslvas pulēta zelta plātnes, katra divu metru augstumā un metra platumā. Tās mirdzēja �il�bino�ā greznībā; aizsargājo�ajā atmosfērā virsmas bija sagla�bāju�ās neskartas un spogulgludas. Pavisam bija desmit pa�neļi, pa pieciem abās pusēs, kas vienmērīgi bija izvietoti ar pusmetra atstarpi starp plāksnēm. Tos klāja zīmes, ko uzreiz nekļūdīgi varēja pazīt kā Atlantīdas simbolus.

-��� Tikai paskaties, - Kostass no�ukstēja.

Viņa luktura stara lokā bija iekļuvis milzīgs tēls telpas aiz�mugurē. To tik tikko varēja sazīmēt kā cilvēciskas būtnes at�veidu; tā izskatījās kā groteska sievietes ķermeņa parodija ar līganām krūtīm, milzīgiem dibena apaļumiem un lielu vēderu, kas ķermenim pie�ķīra gandrīz lodes formu. Abās pusēs sie�vietes tēlam atradās divi dabiska izmēra vēr�i, kas raudzījās uz to. Viss attēls atgādināja heraldiskas grupas triptihu telpas aizmugurē.

D�eks novērtēja kolosu un tad palūkojās uz Kostasu. - Lūk, tas, ko aizvēstures pētnieki cildino�i dēvē par Veneras figūru, - viņ� ar smaidu paskaidroja. - Kādas astoņdesmit ir atrastas Eiropā un Krievijā; pārsvarā tās ir nelielas ziloņkaula vai ak�mens statuetes. �ī te ir vienreizēja - vienīgā man zināmā, kas lielāka par vidēja auguma cilvēku.

-���� Viņa nedaudz at�ķiras no tām jaukajām meitenēm, kas bija redzamas ejā pa ceļam uz �ejieni, - ar no�ēlu novilka Kostass.

-���� Tā tev nav nekāda striptīza dejotāja, - Katjas tonis bija maķenīt pamāco�s. - Tu ta�u redzi, ka statujai nav pabeigtas kājas un rokas un sejas vietā ir tuk�ums. Apzināts pārspīlē�jums, lai uzsvērtu auglību un veselību. Var jau būt, ka viņa neatbilst mūsdienu Rietumu skaistuma ideālam. Ta�u cilvē�kiem, kas visu mū�u dzīvoju�i nemitīgās bailēs no bada nāves, apaļīga sieviete varētu simbolizēt labklājību un izdzīvo�anas garantiju.

-���� Sapratu. - Kostass pasmaidīja. - Un cik tad veca ir �ī dāma?

-Jaunākais paleolīts, - nekavējoties atbildēja D�eks. - Visas Venēras figūriņas veidotas laikā no 40 000 un 10 000 gadiem pirms mūsu ēras - tie�i tajā pa�ā laikā, kad radīti gleznojumi sen�u slavas zālē.

-���� �īs statuetes tika veidotas kā dievietes-mātes simboli, - Hībermeijers kaismīgi piebilda. - Ta�u nav noskaidrots, vai visās akmens laikmeta Eiropas sabiedrībās valdīja matriar- hāts. Drīzāk �ādi sievietes tēli blakus vīri�ķajām dievībām tika pielūgti kā auglības simboli, glu�i tāpat kā dzīvnieku gari un neietekmējamie dabas spēki.

Iestājās klusuma brīdis, kuru pārtrauca D�eks: - Simtiem tūksto�iem gadu cilvēkveidīgās būtnes dzīvoja nemainīgā ek�sistences fāzē senajā akmens laikmetā, kam sekoja neolīta laikmeta apvērsums. Nav nekāds brīnums, ka Atlantīdas iedzī�votāji toreiz joprojām cienīja laika gaitā sevi pierādīju�os sen�u dievus - un viņu sen�i bija mednieki un vācēji, kuri leduslaikmetā pirmie sāka gleznot dzīvniekus slavas zālē.

Eframs Jakobovi�s klusi iestarpināja: - Vecajā Derībā mi�nētie senie izraēļi arvien pielūdza auglības dievu. Pat pirmie Vidusjūras apkaimes kristie�i savos rituālos iekļāva pagānu dievības, kas da�kārt pieņēma viņu svēto vai Jaunavas Marijas veidolu. Atlantīdas Venera varbūt nemaz nav tik sve�a mūsu uzskatiem, kā mums varētu �ķist.

Statujas priek�ā stāvēja masīvs akmens galds. Tas sniedzās gandrīz līdz pa�ai ieejai; tā galā viņu priek�ā bija izvirzīta dzega, uz kuras rotājās noapaļots neregulāras formas veido�jums aptuveni metra diametrā. Zelta sienas paneļu atstarotajā gaismā tas �ķita nedabiski balts, it kā to būtu nospodrināju�i neskaitāmie lūdzēji, kas nāca pielūgt di�o dievieti.

-��� Izskatās pēc svēta akmens, - D�eks sacīja. - Pēc tāda, ko senie grieķi sauca par baetyl - meteorītu izcelsmes akmeni vai arī par omphalos - centru vai nabu. Bronzas laikmeta Krētā �ādi akmeņi atradās pie svēto alu ieejām. Klasiskā laikmeta

Grieķijā pa�i slavenākie svētie akmeņi atradās pie aizas, kuras malā stāvēja Delfu orākuls.

-���� Tie iezīmēja ieeju dievības namā, glu�i kā svētā ūdens avoti pie katoļu baznīcām, - Eframs minēja.

-��� Jā, kaut kas tamlīdzīgs, - D�eks piekrita.

-��� Akmenim noteikti ir meteorītu izcelsme. - Kostass apaļo veidojumu aplūkoja tuvāk. - Ta�u tas ir savāds, drīzāk līdzīgs saliektam metāla gabalam, nevis cietam akmenim.

-���� Tas varētu būt kaut kas tāds, ko akmens laikmeta med�nieki atradu�i kalna ledus cepurē, - D�eks prātoja. - Vairums meteoru fragmentu tiek atrasti uz ledus, jo tur tos ir vieg�lāk ieraudzīt. �is varētu būt svēts priek�mets, ko Atlantīdas iemītniekiem nodevu�i viņu sen�i, - vēl viena saikne ar senāko aizvēsturi.

Ai�a jau bija aizgājusi līdz galda otram galam un apstājās pirms dievietes tēla. - Nāciet paskatieties! - viņa iesaucās.

Abu lukturu stari pārslīdēja galda virsmai. To klāja koka gabali, no kuriem da�i kā kastu stūri bija savienoti taisnā leņķī. Varēja redzēt galdnieku darbarīkus - kaltus un spīles, īlenus un koka āmurus. Izskatījās pēc jezgas mēbeļu darbnīcā, kur viss steigā pamests, ta�u nevainojami saglabājies no pu�tekļiem brīvajā vidē.

-��� Te ir vēl vairāk, nekā izskatās. - Dilens noliecās pār galdu blakus Ai�ai un piesardzīgi notrausa koka skaidas no paaugsti�nātās virsmas sev priek�ā. Atklājās koka rāmis, kas atgādināja pārnēsājamu rakstāmo dēlīti. Kad Dilens atlieca muguru, visi pamanīja zelta spīdumu.

-���� Tas ir rakstve�a dēlītis, - triumfējo�i paziņoja Dilens. - Un tā aug�daļā ir zelta plātne.

Sapulcēju�ies ap atradumu, visi ieraudzīja, ka plātnes aug��ējo tre�daļu klāj blīvs Atlantīdas simbolu virknējums; da�i �ķita uzmesti steigā, ta�u visi sadalīti teikumos glu�i kā Festas diskā. No nelielas kārbiņas plātnes malā Dilens izņēma trīs cigāra lieluma akmens matricas; to galos spoguļattēlā uzreiz varēja pamanīt mohikāņa galvu, labības kūli un kanoe airi.

Vēl vienā, kas palika guļam uz galda, vīdēja pazīstamais At�lantīdas simbols.

- Tie ir identiski ar uzrakstiem pie pretējās sienas, - Katja teica. - Rakstvedis ir atkārtojis simbolus uz otrā paneļa no kreisās puses.

Visi palūkojās Katjas norādītajā virzienā un spēja iz�ķirt vien atsevi�ķus simbolus - to virkne bija cītīgi rakstīta līdz divpadsmitajai rindiņai, kur tā pēk�ņi aprāvās.

Eframs Jakobovi�s palika stāvam galda galā un, iegrimis domās, uzlūkoja koka detaļas. Nepacēlis skatienu, viņ� nokā�sējās un sāka citēt:

"Un tre�ās dienas rītā notika tā, ka bija pērkoni un zibeņi, un liels mākonis virs kalna, un skaļi atskanēja trompe�u skaņas tā, ka notrīsēja visi, kas bija pulcēju�ies apmetnē. Un Mozus izveda ļaudis ārā, lai tie tiktos ar Dievu; un tie pulcējās kalna apak�ā. Un Sīnāja kalns jau bija tērpies dūmos, jo Tas Kungs ugunīs iegrima tajā; un kalna dūmi cēlās kā no ziedokļu sārta, un viss kalns nodrebēja."

Eframs aizvēra acis un turpināja:

"Un Bezalēls uztaisīja lādi no svēta koka; tas bija divu ar pusi olek�u garumā un pusotras olekts platumā, un augstums bija pusotra olekts; un viņ� pārklāja to ar tīru zeltu un uztaisīja ap to zelta kroni. Un viņ� izkala tam �etrus zelta gredzenus, ko nolikt tā �etros stūros; divus gredzenus vienā un divus - otrā pusē. Un viņ� taisīja svētā koka dēļus un pārklāja tos ar zeltu. Un viņ� ielika dēļus gredzenos lādes malās, lai tie turētu lādi."

Iestājās saspringts klusums. Eframs pacēla skatienu. - Otrā Mozus grāmata, - viņ� paskaidroja. - Manas ticības pārstāvji uzskata, ka Dievs deva Mozum desmit bau�ļus un ierakstīja tos plāksnītēs, ko izraēļu tauta veda �ķirstā. Bībeles stāstos par faraoniem �is notikums tiek datēts ar otrā gadu tūksto�a otro pusi pirms mūsu ēras. Ta�u tagad es prātoju, vai �ajā stāstā nav minētas ziņas par vēl daudz senākiem notikumiem, par cilvēkiem pirms daudziem tūksto�iem gadu, kuriem nā�cās pamest savu dzimteni; cilvēkiem, kuri paņēma līdzi savu desmit svēto rakstu kopijas no svētnīcas, kas atradusies pie vulkāna virsotnes.

D�eks pacēla skatienu no neaprakstītu zelta plātņu krā�vuma. - Nu protams! - viņ� iesaucās. - Pa vienai kopijai vaja�dzēja ņemt līdzi katrai no aizceļoju�ajām grupām. Māla plāt�nes būtu pārāk trauslas; uzrakstu iekal�ana akmeni prasītu pārāk ilgu laiku, un savukārt vara plātnēm draudētu apsū�bē�ana. Viņiem pietika Kaukāza zelta, un tas bija pietiekami izturīgs, bet tajā pa�ā laikā mīksts, lai tajā ātri iestrādātu ierakstus. Katrs no desmit plātnī�u komplektiem tika ievietots Derības �ķirstā. Priesteri palika savā vietā līdz pēdējam brīdim un pameta pēdējās kopijas rakstī�anu tikai tad, kad pilsētu jau pārņēma plūdi.

- �ie varētu būt svēti teksti, ta�u tie noteikti nav desmit bau�ļi. - Katja bija sadabūjusi savu plaukstdatoru un salīdzi�nāja Atlantīdas simbolus ar mīnojie�u lineāro A rakstu. - Būs nepiecie�ams zināms laiks, lai iztulkotu tos pilnībā, ta�u es jau tagad aptuveni saprotu to nozīmi. Pirmā plātne kreisajā pusē stāsta par labības, pāk�augu, ari vīnogu ra�u, kā arī gadalaikiem. Otrā, kuru pārrakstīja mūsu rakstvedis, vēsta par lopu pāro�anos. Tre�ā ir par vara un zelta iegū�anu, bet ceturtā - par būvmateriālu izmanto�anu celtniecībā. - Katja ieturēja pauzi un pacēla skatienu. - Ja vien es nemaldos, �īs plātnes ir kā sava veida enciklopēdija - vēstījums par dzīvi neolīta laikmeta Atlantīdā.

D�eks pārsteigumā pa�ūpoja galvu. - Aslans būtu vīlies. Nekādu karalisku dārgumu, nekādu nenovērtējamu mākslas darbu. Vienīgi pats lielākais dārgums, kas nepakļaujas nekā�dam vērtējumam. Atslēgas no visas civilizācijas sākumiem.

Kamēr Katja un Dilens D�eka luktura gaismā centās tulkot tekstus, Kostass paspraucās garām Ai�ai, lai tuvāk aplūkotu dievieti un vēr�us. Starp labās puses vēr�a priek�kājām un dievietes apjomīgajiem gurniem atradās ieeja, ko bija nodel�dēju�i cilvēku soļi daudzās paaudzēs. Kostass pieliecās un no�zuda skatienam; par viņa klātbūtni liecināja vienīgi gaismas stars, kas lika apjaust pret dievietes galvu saslēju�os vēr�u kontūras.

-��� Nāciet �urp! - Kostasa balss bija piesmakusi, tomēr skaidri saklausāma. - Te ir vēl kaut kas.

Visi pienāca tuvāk un nostājās ar mugurām pret statujām. Viņi atradās �aurā blakustelpā pie nelīdzenas klints sienas.

-��� �is laikam arī ir visu svētumu svētums, - Dilens runādams apbrīnā skatījās visapkārt. - Līdzīgs grieķu tempļu cellēm vai kristie�u baznīcu sakristejām. Ta�u mani pārsteidz tas, ka te nav nekādu rotājumu.

-���� Izņemot �os. - Kostass pavērsa luktura staru uz klints sienu.

Uz klints sienas bija attēlotas trīs uzgleznotas figūras, no kurām vidējā izskatījās gandrīz tikpat liela kā dieviete-māte, bet abas pārējās - nedaudz mazākas. Likās, ka tās atkārto dievietes un vēr�u izkārtojumu. Figūras bija blāvi sarkanas, to pigments - tāds pats kā sen�u slavas zālē izmantotais, tikai �eit krāsa bija izbalējusi. Pēc sava stila arī tās atgādināja ledus- laikmeta mākslu ar pla�iem, impresionistiskiem triepieniem un, kaut gan bija attēlotas vienīgi kontūras, sniedza spēcīgu kustības iespaidu. Ta�u pēc savas formas �īs figūras bija pilnīgi at�ķirīgas no visa līdz �im Atlantīdā redzētā.

Tie nebija ne spēcīgi dzīvnieki, ne statujām līdzīgi priesteri; figūras tik tikko varēja pazīt kā �īs pasaules būtnes, drīzāk - abstrakti tēli, kuriem gandrīz nepiemita nekas ķermenisks. Katram tēlam bija apaļīgs bumbiera formas ķermenis ar ķē- mīgi sāņus izstieptiem locekļiem; katra roka un kāja beidzās ar desmit vai divpadsmit izplestiem pirkstiem. Salīdzinājumā ar ķermeņiem galvas likās nesamērīgi lielas. Acis atgādināja nedabiski lielas lēcas, kuru apmales bija apvilktas ar melnu krāsu, līdzīgi kā seno ēģiptie�u portretos, kas zīmēti ar ogli. Izskatījās, it kā bērns būtu centies attēlot cilvēka apveidus. Tomēr visus trīs tēlus vienoja kaut kas savādi mērķtiecīgs.

-���� Tie ir seni, ļoti seni, - D�eks murmināja. - Vēlīnais le- duslaikmets, varbūt kādi pieci tūksto�i gadu pirms plūdiem. Tie ir uzgleznoti uz neapstrādātas klints, glu�i kā dzīvnieki sen�u slavas zālē. Visā pasaulē ir daudz minimālistisku cil�vēku formu atveidojumu uz klintīm - petroglifos Āfrikā un Austrālijā, kā ari Amerikas Savienoto Valstu dienvidrietumos. Ta�u man nekad vēl nav nācies redzēt �ādas aizvēsturiskas figūras.

-�� Tie nevar būt nopietni centieni attēlot cilvēku ķermeņus. - Kostass neticīgi �ūpoja galvu. - Nevar būt, ka leduslaikmeta māksla būtu tik primitīva. Dzīvnieki sen�u slavas zālē ta�u ir pārsteidzo�i dabiski.

-���� Varbūt tie ir drīzāk humanoīdi, nevis antropomorfiski, - D�eks iebilda. - Atceries, ka �ie ir tūksto�iem gadu senāki par ejā iegravētajiem Atlantīdas iedzīvotājiem; tie drīzāk at�gādina �amaņus, garus vai dievus, kam nav noteiktas fiziskas formas. Da�ās sabiedrībās cilvēka ķermeni uzskatīja par ne�aizskarami svētu un tas nekad netika attēlots. Ķeltu Eiropas dzelzs laikmeta mākslinieki bija apbrīnojami prasmīgi, ta�u, ja tu aplūkotu cilvēku portretus, kurus viņi sāka zīmēt Romas pakļautībā, tu uzskatītu viņus par galēji primitīviem.

D�eks vērsa sava luktura staru uz nelielu reljefu veidojumu virs centrālās figūras. Tā bija aptuveni pusmetru gara aploce, un tās iek�ienē atradās divi Atlantīdas simboli - spārnus iz- pletu�ais ērglis un vertikāls airis.

-��� �ie ir jaunāki nekā gleznojumi, - D�eks skaidroja. - Virsma ir gludāka, un gravējumiem būtu nepiecie�ami metāla darba�rīki. Vai ir kāda nojausma par to tulkojumu?

Katja jau no galvas zināja gandrīz visu zilbju rakstu, un viņai pat nevajadzēja ielūkoties datorā. - Tas nav kopsakarībā ar pārējo, - viņa pārliecino�i apgalvoja. - Tas varētu būt kāds darbības vārds vai lietvārds, ar kuru mēs vēl neesam saskāru��ies. Ta�u kontekstā es teiktu, ka tas drīzāk ir īpa�vārds.

-���� Kā to izrunā? - no telpas attālā gala apvaicājās Eframs.

-���� Katrs Atlantīdas simbols attēlo kādu zilbi - līdzskani, pirms vai pēc kura ir patskanis, - Katja atbildēja. - Ērglis ar izplestajiem spārniem vienmēr ir J, bet vertikāls airis - V. Es domāju, ka tas ir viens vārds, kuru izrunā kā je-ve vai ja va, turklāt patskaņi drizāk ir īsi, nevis gari.

-��� Tetragramatons! - Eframa balsī skanēja neticība. - Vārds, kuru nedrīkst izrunāt. Visu lietu pirmsākums, debesu un ze�mes valdnieks. - It kā instinktīvi viņ� aizgriezās no attēliem uz sienas, novērsis acis un pazemīgi saliecis ķermeni.

-��� Jahve. - Pēk�ņi Dilens vairs nelikās tik pārsteigts. - Gal�venais Dieva vārds ebreju Vecajā Derībā - dievi�ķais vārds, kuru drīkstēja izrunāt augstais priesteris Tabernākulā, visu svētumu svētumā, pastarajā dienā. Grieķiem tas bija "�etru burtu vārds" jeb tetragramatons. Agrīnie kristie�i to tulkoja kā Jehovu.

-��� Mozus un Ābrahāma Dievs. - Runājot Eframs pamazām atguva savu līdz�inējo mieru. - Sīnāja pirmatnējais dievs laikā, kad izraēļu tauta pameta Ēģipti, ta�u tas varēja atklāties cil�vēkiem jau daudz agrāk. At�ķirībā no citiem dieviem, kas kār�dināja izraēļus, �is bija ļoti pieejams, nesalīdzināmi atsaucīgs uz savu pielūdzēju lūg�anām un spējīgs izmainīt notikumu gaitu viņiem par labu. Viņ� veda tautu cīņās un trimdā un deva tai desmit bau�ļus.

-��� Un glāba viņus no plūdiem.

�os vārdus teica Kostass, kur� pēk�ņi sāka citēt Pirmo Mo�zus grāmatu:

"Un Dievs runāja uz Nou: �is ir derības apliecinājums, ko es esmu noslēdzis starp sevi un visu radību, kas mājo uz zemes. Un Noas dēli, kas gāja pa priek�u �ķirstam, bija �ems un Hems, un Japets; un Hems ir Kanaānas ciltstēvs. �ie ir trīs Noas dēli, kas sēja dzīvību visā pasaulē."

D�eks labi zināja par sava drauga audzinā�anu pareizticīgo garā un viegli pamāja; runājot viņa acīs mirdzēja atskārsmes prieks.

-��� Nu protams. Ebreju Dievs lika Zemei applūst un pēc tam apstiprināja savu līgumu ar izredzētajiem, parādot viņiem varavīksni. �ķirsta būvē�ana, dzīvnieku pāru izvēle, Noas pēc�te�u izplatība visā pasaulē. Senie plūdu miti vēsta mums ne tikai par upju pārplū�anu un lielo ledāju ku�anu leduslaikmeta beigās. Tie stāsta arī par citu kataklizmu - par plūdiem sestajā gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kas aprija pasaules pirmo pilsētu, iznicinot agrīno civilizāciju, kurai līdzīgas nebija vēl tūksto�iem gadu pēc tam. Beigu beigās Platons nav vienigais Atlantīdas stāsta vēstītājs. Tas visu laiku ir bijis mūsu priek�ā un �ifrēti aprakstīts di�ākajā no jebkad sacerētajiem literatū�ras darbiem.

Rūpīgi izpētīju�i pārējo iek�ējās svētnīcas daļu, visi atkal sapulcējās galvenajā telpā. Viņi sanāca tās galā pie mīklainā sfēriskā metāla ķermeņa. Dilens ieradās pēdējais un no gru�ve�iem uz galda paņēma kaltu.

-��� �I ir bronza, - viņ� paziņoja. - Vara un alvas sakausējums, kas veidots zināmu laiku pirms �īs telpas atstā�anas kaut kad sestā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras. Ārkārtējs atklā�jums. Pirms �īs dienas arheologi apgalvotu, ka bronza pirmo reizi iegūta ap 3500. gadu pirms mūsu ēras, visticamāk, Anato�lijā, un kļuva pla�i pazīstama tikai nākamajā gadu tūkstotī.

Dilens nolika kaltu un ar rokām atbalstījās pret galdu.

-Jautājums ir: kāpēc bija nepiecie�ams tik ilgs laiks, lai pēc Melnās jūras pārplū�anas bronza atkal parādītos?

-���� Iespējams, ka Atlantīdas civilizācija attīstījās izolēti, - Kostass minēja, - un daudz straujāk nekā jebkurā citā vietā.

D�eks pamāja un sāka soļot �urpu turpu. - īstajā laikā un īstajos apstākļos progress var būt pārsteidzo�s. Kad pirms desmit tūksto�iem gadu beidzās leduslaikmets, Melnās jūras dienvidu reģionā jau bija bagātīga flora un fauna. Tā kā Bos�fors bija slēgts, lielā ku�ana �eit darbojās tikai daļēji. Aug�sne ap vulkānu bija ārkārtīgi auglīga, jūrā mud�ēja zivis, un sauszemē ganījās sumbri, brie�i un me�acūkas. Turklāt �eit bija vēl citi mums zināmi dabas resursi - kalnu me�u koksne; piekrastes iztvaikoju�o ieplaku sāls; zelts, var� un - kas varbūt ir pats svarīgākais - alva. Tā bija īsta leiputrija, Ēdenes dārzs, it kā kāds augstāks spēks būtu �eit vienā vietā koncentrējis visu labai dzīvei nepiecie�amo.

Kostass nenovērsa skatienu no dievietes-mātes apjomīgās figūras. - Un tā, - viņ� iesāka, - kāda īpa�i dinamiska med- nieku-vācēju formācija ieceļo �ajā apvidū aptuveni pirms �etr�desmit tūksto�iem gadu. Viņi atklāj labirintu vulkāna iek�ienē. Dzīvnieku gleznojumi sen�u slavas zālē pieder viņiem, un �ī telpa ir viņu svētnīca. Leduslaikmeta beigās viņi ievie� zem�kopību.

-��� Tiktāl viss pareizi, - D�eks piekrita. - Vienīgi ap to pa�u laiku zemkopība varēja rasties arī visos Tuvajos Austrumos vienlaikus un ātri izplatīties. Komplicētas neolīta apmetnes pastāvēja arī citur jau desmitajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, no tām pazīstamākās ir Jērika Palestīnā un �atalhijika dienvidu Anatolijā - �īs divas vietas visvairāk līdzinās mūsu neolīta ciemam pie Trabzonas.

-��� Labi, - Kostass turpināja. - Tāpat kā Anatolijas iedzīvotāji, arī Atlantīdas ļaudis apstrādā varu, ta�u viņiem izdodas iemā�cīties veidot metāla sakausējumus un attīstībā panākt milzu lēcienu. Glu�i kā Jērikas iedzīvotāji, arī viņi rada monumen�tālus arhitektūras pieminekļus, vienīgi nebūvē mūrus un tor�ņus, bet gan arēnas, procesiju ceļus un piramīdas. Ap 8000. gadu pirms mūsu ēras notiek kaut kas neaptverams. Zemkopju un zvejnieku sabiedrība pārvēr�as metropolē ar piecdesmit, varbūt simt tūksto�iem iedzīvotāju. Viņiem ir pa�iem sava rakstība, reliģiskas mītnes, kas līdzinās jebkuram viduslaiku klosterim, publiskas arēnas, no kurām iedvesmu varētu būt smēlu�ies romie�i, sare�ģīta ūdensapgādes sistēma - tas ir neiedomājami.

-���� Un nekas tāds nav noticis nekur citur, - D�eks papildi�nāja. - �atalhijika tika pamesta sestā gadu tūksto�a pirms mūsu ēras beigās, un tur vairs nekad neatgriezās iedzīvotāji - iespējams, kara dēļ. Jērika izdzīvoja, ta�u slavenie Bībelē minētie mūri vairs bija vien blāvs atspulgs, kas palicis no to neolīta laika priek�te�iem. Kamēr Atlantīdas ļaudis cēla pira�mīdas, vairums Tuvo Austrumu valstu iedzīvotāju tikai sāka niekoties ar podniecību.

-���� Un galu galā �o brīnumaino attīstību noteikti veicināja bronza. - Runājot Mustafa noliecās pār galdu; bārdaino seju apgaismoja luktura stars. - Padomājiet tik, kā bija iespējams izmantot cietus un asus darbarīkus, kuriem varēja pie�ķirt jebkādu formu un pēc tam atkal pārkausēt. Bez kaltiem un te�- ļiem neviens �ķirsta projekts nekad neatstātu rasējamo dēli. Bronzas darbarīki bija būtiski nepiecie�ami derīgo izrakteņu ieguvē, akmens apstrādē un zemkopībā. Arklu leme�i, kapļi un dak�as, pakavi un lāpstas, sirpji un izkaptis. Bronza tie�ām veicināja otro zemkopības revolūciju.

-��� Mezopotāmijā jeb mūsdienu Irākā tā veicināja arī pasaulē pirmo bruņo�anās sacensību, - Hībermeijers piebilda, spodri�nādams briļļu stiklus.

-���� Būtisks arguments, - atsaucās Dilens. - Agrīnajās Mezo- potāmijas un Levantijas valstīs karo�ana bija otr�ķirīga, bie�i vien tikai valdo�o slāņu mantrausības rezultāts, nevis īsta cīņa par resursiem. Tas ir kļūdains un bīstams mūsdienu pieņēmums, ka bruņo�anās paātrina tehnoloģisko progresu. In�enierzinātņu sniegtos ieguvumus daudzkārt pārspēj cilvē�ces atjautība, izgudrojot jaunus masu iznīcinā�anas veidus. Varbūt pilnībā kontrolējot bronzas iegū�anu un izmanto�anu, Atlantīdas priesteri spēja nepieļaut tās izlieto�anu iero�u ra��o�anai.

-���� Iedomājieties sabiedrību, kurā nepastāv bruņo�anās, bet kurai tik drīz pēc leduslaikmeta ir neierobe�oti bronzas krā�jumi, - Hībermeijers teica. - Tas fantastiski varētu paātrināt civilizācijas attīstības gaitu.

-�� Tātad, ja Atlantīdas iedzīvotāji vienīgie bija atklāju�i bron�zas iegū�anas noslēpumu, vai pēc Atlantīdas applū�anas �īs zinā�anas pazuda? - Kostass jautāja.

-���� Tās nepazuda, bet tika turētas noslēpumā, - Dilens at�bildēja. - Mums jāatgrie�as pie Amenhotepa, Ēģiptes augstā priestera Saisas tempļa rakstu krātuvē. Domāju, ka viņ� bija zinā�anu glabātājs, viens no tiem, kuri nepārtrauktā virknē nodeva tās tālāk piecu tūksto�u gadu gaitā kop� Atlantīdas laikiem. Pirmie Saisas priesteri bija pēdējie Atlantīdas pries�teri, to vīrie�u un sievie�u pēcte�i, kuri atstāja �o pa�u telpu un devās bīstamā ceļojumā uz rietumiem no Bosfora. Viņu uzdevums bija regulēt cilvēku darbības saskaņā ar to, kā viņi traktēja dievu gribu. Tas tika īstenots, ne tikai ievie�ot mo�rāles normas, bet arī sargājot zinā�anas, tajā skaitā tādas, par kurām bija zināms, ka tās var nest postu. Domāju, ka pēc Atlantīdas izzu�anas viņi saglabāja bronzas noslēpumu daudzu paaud�u gaitā; tās nodeva meistars māceklim, sko�lotājs skolniekam. - Dilens norādīja uz zaigojo�ajiem sienu paneļiem.

-��� �eit mūsu priek�ā paveras viss Atlantīdas priesteru zinā��anu kopums, kas �ifrēts kā svēts teksts. Da�as zinā�anas, kā zemkopības pamati, bija pieejamas visiem. Da�as, varbūt, pie�mēram, dziedniecības māksla, bija vienīgi priesteru rīcībā. - Dilens ar pla�u rokas �estu norādīja uz neiztulkotajām plāk�snēm no viņa pa kreisi. - Par pārējo varam izteikt vienīgi minējumus. �ajos rakstos var būt senas gudrības, ko augstie priesteri paturēja vienīgi sev, lai atklātu tās dievu noteiktajā laikā.

-��� Tomēr bronzas izgatavo�anas pamati noteikti būtu visiem pieejamas zinā�anas, - Kostass neatlaidās.

-��� Nav teikts. - D�eks nostājās aiz metāla veidojuma. - Kad es ar ADJA peldēju pār pilsētas austrumu daļu, ievēroju kaut ko dīvainu. Es redzēju kokapstrādes zonas, akmeņkaļu pagal�mus, podnieku darbnīcas, labības kaltes un maizes ceptuves. Ta�u nemanīju nevienu smēdi vai kalēju darbnīcu. - D�eks vaicājo�i palūkojās uz Mustafu, kura doktora darbs par ag�rīno Mazāzijas metalurģiju bija pla�i pazīstams vēsturnieku aprindās.

-���� Ilgu laiku valdīja uzskats, ka visa bronzas laikmetā iz�mantotā alva nākusi no Vidusāzijas, - Mustafa teica. - To�mēr darbarīku sastāva izpēte tikpat labi varēja norādīt arī uz atradnēm dienvidaustrumu Anatolijā. Un tagad es domāju, ka mūsu priek�ā ir vēl viens avots - tāds, par kuru neviens nevarēja pat iedomāties pirms �ī atklājuma.

D�eks aizrautīgi pamāja, bet Mustafa turpināja:

-���� Metālu kausē�ana un apstrāde nav tāds darbs, ko var veikt mājas apstākļos. D�ekam taisnība, ka tik attīstītai sa�biedrībai būtu nepiecie�ama pamatīga metāla apstrādes rūp�nīca krietni tālu no dzīvojamiem rajoniem. Vieta, kur būtu spēcīgs karstums no dabiska avota.

-���� Nu protams! - Kostass iesaucās. - Vulkāns! Starp izvir�dumos virspusē nonāku�ajiem minerāliem noteikti bija ari kasiterīts jeb alvas rūda. Tās bija raktuves, galeriju �ūnas, kas sekoja rūdas dzīslām dziļi kalna dzīlēs.

-��� Un, tā kā kalns iek�ienē jau bija tuk�s, - Dilens piebilda,

-���� priesteri varēja kontrolēt pieeju ne tikai bronzas ra�otnei, bet arī tās būtiskai sastāvdaļai. Bez tam viņi varēja uzbū�vēt vēl papildu barjeru kā aizsargmūri. Priesteru �ķira var pastāvēt tāpēc, ka tie izprot patiesības, kas nav pieejamas vienkār�ajiem cilvēkiem, un to izmanto. Pasludinot bronzu par svētumu, viņi spēja attīstīt metalurģijas nozari līdz augstas mākslas līmenim.

D�eks nenovērsa skatienu no galda sev priek�ā. - Mēs stā�vam virs senas tehnoloģijas katakombām, virs sare�ģītas smē�des, kas darītu godu pa�am uguns dievam Hēfaistam.

-�� Tātad kas īstenībā notika bēg�anas laikā no Melnās jūras? - Kostass jautāja.

-���� Tagad mēs nonākam pie vissvarīgākā, - Dilens atteica.

-��� Kad Bosfors tika pārrauts un sāka celties plūdu ūdeņi, cilvēki katrā ziņā domāja visļaunāko, proti, ka tuvojas pasaules gals. Pat priesteri nespēja sniegt skaidrojumu jūras nepielūdzama�jam uzbrukumam, tik pārdabiskai parādībai, kas pārspēja pa�a vulkāna iek�ienē notieko�os procesus.

Dilens sāka soļot pa telpu, un viņa �esti meta uz sienām savādas ēnas.

-��� Lai remdētu dievu dusmas, viņi ķērās pie samierinā�anās ziedojuma. Varbūt uzvilka pa procesiju ceļu milzīgu vērsi un uz altāra pārgrieza tam rīkli. Kad �ī rīcība nedeva gaidītos rezultātus, viņi izmisumā varēja ķerties pie galējiem līdzek�ļiem - cilvēku upuriem. Iespējams, ka viņi nogalināja savus upurus uz sagatavo�anas plātnes morgā un no apbedī�anas paaugstinājuma iemeta ķermeņus vulkāna sirdī.

Dilens apstājās un palūkojās aug�up.

-��� Un tad tas notika. Varbūt tie bija magmas uzplūdi kopā ar spēcīgu lietusgāzi, kas izraisīja ievērības cienīgo tvaika stabu un pēc tam krā�ņu varavīksni. H bija sengaidītā zīme. Sienā steig�us tika iegrebts pēdējais uzraksts. Jahve galu galā tomēr nebija viņus pametis. Vēl bija cerība. Tā pārliecināja �os ļaudis atstāt �o vietu, nevis palikt un gaidīt galu.

-���� Un tad viņi laivās devās prom, - Kostass turpināja.

-��� Da�i izvēlējās īsāko ceļu uz cietzemi, uz austrumiem Kau�kāza virzienā un uz dienvidiem pāri līdzenumam gar Ararata kalnu Mezopotāmijas un Indas ielejas virzienā. Citi airēja uz rietumiem Donavas ietekas virzienā, un da�i no tiem beigās sasniedza Atlantijas okeāna piekrasti. Ta�u es domāju, ka lie�lākā grupa apgāja Bosforu un nokļuva līdz Vidusjūrai. Viņi apmetās Grieķijā, Ēģiptē un Levantijā, bet da�i pat tik tālu rietumos kā Itālijā un Spānijā.

-��� Ko viņi ņēma lidzi? - Eframs apjautājās.

-���� Atcerieties Noas �ķirstu, - Dilens atbildēja. - Mājdzīv�nieku pārus. Liellopus, cūkas, brie�us, aitas, kazas. Un maisus ar sēklām. Kvie�u, mie�u, pupu, pat olīvkoku un vīnogu sēklas. Tomēr vienu ārkārtīgi svarīgu lietu viņi atstāja.

Kostass uzlūkoja Dilenu. - Bronzu?

Dilens drūmi pamāja. - Tas ir vienīgais iespējamais izskaid�rojums tam, kāpēc nākamo divu gadu tūksto�u laikā nav pil�nīgi nekādu arheoloģisku liecību par bronzas esamību. Bēgļu laivās pietiktu vietas, lai paņemtu līdzi darbarīkus un iekārtas, ta�u es domāju, ka priesteri bija to aizliegu�i. Varbūt tas bija pēdējais dievu ie�ēlinā�anas akts, upuris, kas sargātu atlan- tie�u ceļojumu nezināmajā. Varbūt viņi pat sameta darbarīkus jūrā kā ziedojumu tiem spēkiem, kas iznīcināja viņu pilsētu.

-���� Bet priesteri ta�u paņēma līdzi savas metalurģijas zinā��anas, - Kostass iebilda.

-��� Jā gan. Domāju, ka priesteri noslēdza vieno�anos ar sa�viem dieviem, derību, ja jums tā tīk. Pēc tam kad zīme bija devusi cerības uz glābiņu, viņi ar steigu metās pie darba, lai pārrakstītu sava svētā teksta vārdus no desmit plātnītēm uz zelta plāksnēm. Skaidrs, ka viņu zinā�anās ietilpa zemkopī�bas, lopkopības un būvniecības pamati, tāpat arī daudz kas cits, kas atklāsies tikai tad, kad būs pabeigts tulkojums. - Di�lens uzlūkoja Katju. - Ikviens plātnī�u komplekts tika ievie�tots koka futrālī un uzticēts augstajam priesterim, kur� pava�dīja katru no aizbrauco�ajām flotilēm.

-��� Vienai grupai bija nepilns komplekts, - D�eks iestarpināja. - Nepabeigtā zelta plāksne mūsu priek�ā, kas pamesta pus�ceļā, pārrakstot ceturto plātnīti.

Dilens pamāja. - Un es ari domāju, ka viena grupa bija lielāka par pārējām; tajā ietilpa vairums priesteru un viņu pavadoņi. Izdalot svētā teksta kopijas katrai grupai, priesteri nodro�ināja to, ka viņu mantojums saglabāsies neatkarīgi no tā, kas atgadītos ar galveno flotili. Ta�u viņu mērķis bija uz�meklēt jaunu svēto kalnu, jaunu Atlantīdu.

-���� Un jūs gribat teikt, ka viņu pēcte�i vienkār�i tupēja uz savām zinā�anām divus tūksto�us gadu, - Kostass neticīgi novilka.

-��� Atcerieties Saisas priesterus, - Dilens atbildēja. - Paaudzi pēc paaudzes viņi slēpa stāstu par Atlantīdu, par civilizāciju, kas zēla un plauka veselu mū�ību pirms tam, kad pie varas nāca pirmie faraoni. Cik mums zināms, Solons bija pirmais sve�inieks, kam atklāja viņu noslēpumus.

-��� Un priesteri varēja piedāvāt vēl daudz ko citu, ne tikai me�talurģijas noslēpumus, - D�eks piebilda. - Viņi varēja izman�tot savas astronomijas zinā�anas, lai noteiktu gadalaikus un paredzētu pa�us izdevīgākos sējas un pļaujas datumus. Ēģiptē viņi varēja vairot savu autoritāti, paredzot Nīlas ikgadējos plūdus kā brīnumu, kam nepiecie�ama dievi�ķa iejauk�anās. Tas pats bija spēkā arī citos civilizācijas �ūpuļos, kur upes applūdināja zemi, kā pie Tigras un Eifratas Divupē un Indas ielejā Pakistānā.

-���� Un mums nevajadzētu nepelnīti aizmirst to, kas varētu būt vēl tie�āks bronzas mantojums, - Mustafa papildināja. - Sestajā un piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras krama un akmens apstrādes meistari sasniedza savas meistarības kalngalus, ra�ojot izcilus na�us un sirpjus. Da�i no tiem for�mas ziņā ir tik līdzīgi metāla darbarīkiem, ka varētu būt iz�gatavoti, atceroties bronzas instrumentus. Pie Varnas Bulgā�rijas piekrastē kādās kapenēs tika atrasti pārsteidzo�i zelta un vara ornamenti. Izrakumu vietas vecums ir aptuveni 4500 gadi pirms mūsu ēras, tā ka pirmie �īs apmetnes iemītnieki varētu būt izceļotāji no Atlantīdas.

-���� Neaizmirsīsim arī valodu, - Katja iestarpināja. - Varbūt viņu lielākā bagātiba bija �ajās plātnītēs iegravētais teksts in�doeiropie�u valodā. Tā bija īstā mātes valoda, pirmo Vecās pa�saules rakstīto valodu pamats. Grieķu. Latīņu. Senslāvu. Irāņu. Sanskrits. Ģermāņu, no kuras radusies senangļu valoda. To pla�ais vārdu krājums un sintakse veicināja ideju izplatī�anos ne tikai par abstraktiem reliģijas un astronomijas jēdzieniem, bet arī par tīri pasaulīgām lietām. Pats skaidrākais norādījums uz indoeiropie�u valodu vienotību ir vārdu krājums zemkopī�bas un lopkopības nozarē.

-���� Starp �īm abstraktajām idejām bija arī monoteisms jeb viena dieva pielūg�ana. - �ķita, ka Eframu Jakobovi�u savā varā pārņēmis kārtējais atklājums; viņa balss aizrautībā trī�sēja. - Ebreju tradīcijas mums māca, ka Vecās Derības stāstu pamatā ir galvenokārt vēlīnā bronzas un agrīnā dzelzs laik�meta notikumi otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un pirmā gadu tūksto�a sākumā. Tagad �ķiet, ka tie apkopo neiedomā�jami senākas atmiņas. Melnās jūras plūdi un Noa. Zelta plāt�nītēs un Derības �ķirsts. Pat liecības par upuriem, iespējams, cilvēku upuriem kā galējo apliecinājumu ticībai Dievam, kas atsauc atmiņā stāstu par Ābrahāmu un viņa dēlu īzaku Morijas kalnā. Pārāk daudz, lai tā būtu vienkār�a sakritība.

-��� Daudz no tā, kas reiz tika uzskatīts par patiesību, būs jā�pārskata, daudz vēstures lappu�u jāpārraksta, - Dilens svinīgi pasludināja. - Līdz �im atklājumam ir novedusi vesela unikālu nejau�ību virkne. Papirusa atra�ana tuksnesī. Mīnojie�u kuģa vraka izrakumi un atrastais zelta disks ar tā vērtīgo simbolu virkni. Festas māla diska tulkojums. - Viņ� pēc kārtas uzlū�koja Ai�u un Hībermeijeru, Kostasu, D�eku un Katju, atzinīgi novērtējot katra ieguldījumu. - Visus �os atradumus vieno kopīgs pavediens, kaut kas tāds, ko es sākotnēji neņēmu vērā un uzskatīju par tīru sagadī�anos.

-���� Mīnojie�u Krēta, - D�eks uzreiz atbildēja.

Dilens pamāja. - �ķita, ka Platona sagrozītā Atlantīdas stāsta versija attiecas uz bronzas laikmeta mīnojie�iem, viņu pazu��anu pēc Tēras izvirduma. Tomēr, pateicoties milzu veiksmei, saglabātais papirusa fragments norādīja uz to, ka Solons ir pierakstījis divus atsevi�ķus ziņojumus - vienu, kas tie�ām stāstīja par kataklizmu Egejas jūrā otrā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras, un otru, kas apraksta Atlantīdas izzu�anu Melnajā jūrā �etrus gadu tūksto�us iepriek�.

-��� Tie ir divi savā starpā pilnīgi nesaistīti notikumi, - Kos�tass iestarpināja.

Dilens pamāja. - Biju domājis, ka Amenhoteps sniedzis So- lonam īsu pārstāstu par pagātnes varenajām dabas katastro�fām, plūdos un zemestrīcēs bojā gāju�o civilizāciju sarakstu, kaut ko tādu, kas atbilst seno grieķu dramatisma izpratnei. Pēc viena gadsimta ēģiptie�u priesteri piestāstīja Hērodotam pilnu galvu ar visādiem stāstiem par neparastiem notikumiem tālās vietās, no kuriem da�i bija acīmredzami nepatiesi. Ta�u tagad esmu mainījis savus uzskatus. Sāku domāt, ka Amenhotepa mērķis bija augstāks.

Kostass izskatījās samulsis. - Man �ķita, ka vienīgais iemesls, kāpēc priesterus interesēja Solons, bija zelts, - viņ� teica. - Ci�tādi viņi nemū�am nebūtu izpaudu�i savus noslēpumus, it īpa�i jau nu sve�zemniekam.

-��� Tagad es domāju, ka tā ir tikai viena medaļas puse. Iespē�jams, Amenhoteps juta, ka faraonu Ēģiptes dienas ir skaitītas, ka nevar vairs rēķināties ar dro�ības sistēmu, kas viņa priek��te�iem tik daudzu paaud�u laikā ļāva nosargāt noslēpumus. Grieķi jau sāka dibināt tirdzniecības apmetnes Nīlas deltā, un tikai pēc nieka diviem gadsimtiem Aleksandrs Lielais trauk�sies pār �o zemi un uz visiem laikiem aizmēzīs veco kārtību. Turklāt Amenhoteps varbūt bija saistījis ar grieķiem savas cerības. Viņu sabiedrība atradās uz demokrātijas robe�as, tajā valdīja apgaismība un alkas pēc zinā�anām; tā bija vieta, kur filosofs tie�ām varēja kļūt valdnieks. Senās Grieķijas pasaulē cilvēki kārtējo reizi varēja atrast Utopiju.

-���� Un tas, ka Amenhotepa priek�ā nostājās lūdzo�s zinību vīrs, varēja atdzīvināt viņā atmiņas par teiksmaino zemi pie ziemeļu apvār�ņiem, par civilizācijas saliņu, kas reiz bija gla�bājusi lielākās priesteru cerības uz atdzim�anu. - D�eka sejā iemirdzējās sajūsma. - Tapat es arī ticu tam, ka Amenhoteps bija viens no pēdējiem Atlantīdas priesteriem, tie�s to svēto vīru pēctecis, kas pirms pieciem tūksto�iem gadu bija aizva�dīju�i trimdinieku grupu līdz Ēģiptes krastiem un veidoju�i �īs zemes likteni. Augstie priesteri, patriarhi, pravie�i - sauciet tos, kā vēlaties. Citas grupas izcēlās krastā Levantijā; Itāli�jas rietumos tie bija etrusku un romie�u priek�te�i; Spānijas dienvidos uzplauka tartēsie�u kultūra. Ta�u man �ķiet, ka pati lielākā flotile netika tālāk par Egejas jūru.

-��� Tēras sala! - Kostass iesaucās.

-���� Pirms liktenīgā izvirduma Tēra noteikti bija pats nozī�mīgākais vulkāns Egejas jūrā - milzīgs konuss, kas dominēja pār apkārtni, - D�eks atbildēja. - Bēgļiem tā tālās kontūras noteikti pārsteidzo�i atgādināja zudu�o dzimteni. Pēdējo laiku rekonstrukcijas rāda, ka Tēras vulkānam biju�as divas smailes, kas lielā mērā līdzinās tam, kā mēs no "Jūras meklētāja" pirmo reizi skatījām �o salu.

-���� Klosteris, ko mēs pagāju�ajā gadā atklājām Tēras klintīs pēc zemestrīces, - Kostass bilda. - Vai tu gribi teikt, ka to cēlu�i Atlantīdas iemītnieki?

-Jau visu laiku pēc tam, kad 1967. gadā tika atklāta aizvēs�turiskā Akrotira, arheologi ir lauzīju�i galvu par to, kāpēc tik plauksto�ā apmetnē nav bijis pils, - D�eks atteica. - Pagā�ju�ā gada atklājums pierāda to, par ko daudzi no mums ir do�māju�i jau ilgi, un proti: ka salas galvenā funkcija bija kalpot par reliģisku teritoriju, kurā noteikti atradās ari di�ena kalna virsotnes svētnīca. Mūsu kuģa vraks sniedz pēdējo pierādī�jumu �im faktam. Tā ceremoniālo priek�metu un svēto lietu krava liecina par to, ka priesteri biju�i bagāti kā valdnieki.

-��� Ta�u vraks, noteikti ir no bronzas laikmeta, kas iestājās vairākus gadu tūksto�us pēc bēg�anas no Melnās jūras, - Kos�tass iebilda.

-Jā, Akrotira bija bronzas laikmeta apmetne, tirdzniecības centrs jūras krastā, ta�u neolīta podniecības izstrādājumi un akmens darbarīki ir atrodami visā salā. Senākā apmetne dro�i vien atradusies dziļāk salas iek�ienē un kalnā, jo tā bija dro��āka vieta tad, kad zēla un plauka jūras pirātisms.

-���� Kurā laikā pastāvēja �is klosteris? - Kostass pajautāja.

-��� Tas ir pārsteidzo�i sens, jo celts piektajā vai sestajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tagad viss nostājas savā vietā. Un, ja runājam par kuģa vraku, tad varbūt ne tikai zelta disks, bet arī daudzas citas senlietas uz tā borta ir daudz senākas - paaudzēs godāts mantojums, kas radīts vairākus tūksto�us gadu pirms bronzas laikmeta.

-��� Un kā te iederas mīnojie�u Krēta?

D�eks sagrāba galda malu; viņa sajūsma kūsāja pāri ma�lām.

-���� Kad cilvēki domā par seno pasauli pirms grieķiem un romie�iem, parasti viņiem prātā nāk ēģiptie�i, asīrie�i vai ci�tas Bībelē minētās Tuvo Austrumu kultūras. Ta�u daudzējādā ziņā pati neparastākā civilizācija bija tā, kas attīstījās Krētas salā. Var jau būt, ka viņi necēla piramīdas un zikurātus, tomēr viss norāda uz neparasti bagātu kultūru, kas bija brīnumaini rado�a un pilnībā atbilsto�a savas zemes dāsnumam. - D�eks sajuta pieaugo�o sajūsmu pārējos, kad tie prātā sāka apkopot visu, ko bija uzzināju�i kop� sanāksmes Aleksandrijā.

-���� Mūsdienās to grūti iztēloties, ta�u no vietas, kur mēs atrodamies tagad, Atlantīdas iedzīvotāji kontrolēja pla�u teritoriju līdzenumā, kas stiepās no senās krasta līnijas līdz Anatolijas kalnu pakājei. Ari Tēras sala ir ļoti auglīga, tomēr pārāk maza tik lielam iedzīvotāju skaitam. Tāpēc priesteri vērsa savus skatus uz dienvidiem, uz pirmo sauszemi divu dienu jū�ras brauciena attālumā no Akrotiras - milzum pla�u kalnainu piekrasti, kas viņiem varēja �ķist kā jauns kontinents.

-��� Pirmie iedzīvotāji Krētā parādījās neolītā, - Hībermeijers komentēja. - Ja atmiņa mani neviļ, senākās zem Knosās pils atrastās senlietas pēc radioaktīvā oglekļa metodes datētas ar septīto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

-���� Tūkstotis gadu pirms Atlantīdas iznīcības, daļa no salu apdzīvo�anas viļņa pēc leduslaikmeta, - D�eks piekrita. - Ta�u mēs jau bijām nospriedu�i, ka vēl viens ieceļotāju vilnis ieradās sestajā gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, atnesot sev līdzi podniecību un jaunus priek�status par arhitektūru un reliģiju.

D�eks pieklusa, lai sakārtotu domas.

-���� Tagad es domāju, ka tie bija Atlantīdas izceļotāji, kolo�nisti, kas ar airu kuģiem ieradās no Tēras. Viņi apmetās ieleju terasēs gar Krētas ziemeļu piekrasti, iekopa vīna dārzus un olīvkoku birzis, audzēja aitas un liellopus no līdzpaņemtajiem dzīvnieku pāriem. Viņi izmantoja obsidiānu, ko atrada Mēļas salā, un sāka kontrolēt tā eksportu, glu�i tāpat kā Atlantīdas priesteri bija kontrolēju�i bronzas ieguvi un izmanto�anu. Ob�sidiānu sāka izmantot ceremoniālās dāvanu apmaiņās, kas palīdzēja nodibināt draudzīgas attiecības visā Egejas jūras apkaimē. Vairāk nekā divus tūksto�us gadu priesteri vadīja salas attīstību, bet sabiedrība pakāpeniski apvienojās ciemos un pilsētās un lauksaimniecības produkcijas pārpilnība cēla viņu labklājību.

-���� Bet kā lai izskaidro to, ka bronza tre�ajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras parādījās visur Tuvajos Austrumos vairāk vai mazāk vienlaikus? - Kostass jautāja.

Mustafa atbildēja: - Alvu ieveda Vidusjūras reģionā no aus�trumiem. Tas izraisīja to, ka visa reģiona varkaļi sāka veidot eksperimentālus sakausējumus.

-���� Un es domāju, ka priesteri samierinājās ar neizbēgamo un nolēma atklāt savu lielāko noslēpumu, - D�eks piebilda.

-��� Es domāju, ka viņi, glu�i tāpat kā viduslaiku mūki vai ķeltu druldi, bija starptautiski kultūras un tieslietu arbitri, emisāri un starpnieki, kas saistīja bronzas laikmeta jaunizveidoju�ās valstis un palīdzēja uzturēt mieru, kur un kā to vien spēja. Viņi parūpējās par to, lai Atlantīdas mantojums kļūtu par vienotu valūtu reģiona kultūrā, kurā bija tādi grandiozi veidojumi kā Krētas un Tuvo Austrumu pilis.

-��� No kuģa vrakā atrastajiem pierādījumiem mēs zinām, ka viņi nodarbojās ar tirdzniecību, - Mustafa piebilda.

-���� Pirms mūsu vraka Vidusjūras austrumos tika atrasti trīs bronzas laikmeta kuģi; neviens no tiem nebija mīnojie�u, bet gan bija izgatavots vēlākā laikposmā, - D�eks turpināja.

-��� Atradumi liecina, ka dārgmetālu tirdzniecību kontrolēja tie�i priesteri, vīrie�i un sievietes, kas pavadīja kravas tālajos ceļo�jumos uz Egeju un no tās. Domāju, ka tie pa�i priesteri pirmie atklāja bronzas tehnoloģijas brīnumus; �is atklājums izplatī�jās pa visu reģionu, bet visspēcigāk izpaudās Krētas salā - vietā, kur tās rūpīga izkop�ana neolīta laikmetā nodro�ināja priek�noteikumus di�enā eksperimenta atkārto�anai.

-���� Un tad vēl pastiprino�ais efekts. - Runājot Katjas seja lāpas gaismā �ķita piesarkusi. - Bronzas darbarīki veicina otro zemkopības revolūciju. Ciemi kļūst par pilsētām, pilsētās tiek celtas pilis. Priesteri ievie� lineāro A rakstību, lai atvieglotu uzskaiti un pārvaldi. Drīz mīnojie�u Krēta kļūst par lielāko civilizāciju, kādu jebkad pieredzējis Vidusjūras reģions; tās spēks neslēpjas militārā varā, bet gan ekonomikas panākumos un kultūras attīstībā. - Katja uzlūkoja D�eku un lēni pamāja.

-���� Tev beigu beigās izrādījās taisnība. Krēta bija Platona At- lantīda. Tikai tā bija jauna Atlantīda, atdzimusi Utopija, otrs di�ens veidojums, kas turpināja seno laiku sapni par paradīzi zemes virsū.

-��� Ap otrā gadu tūksto�a vidu pirms mūsu ēras mīnojie�u Krēta bija sasniegusi savu augstāko līmeni, - Dilens teica.

-���� Tā bija tie�i tāda, kā aprakstīts Solona papirusa pirmajā daļā, - di�enu pilu un izsmalcinātas kultūras, vēr�u cīņu un mākslinieciskas greznības zeme. Tēras izvirdums satricināja �o pasauli līdz pa�iem pamatiem.

-��� Izvirdums bija lielāks par Vezuva un Svētās Helēnas kalna izvirdumiem kopā, - Kostass teica. - �etrdesmit kubikkilo- metru izme�u un paisuma vilnis, ar ko pietiktu, lai applūdi�nātu Manhetenu.

-���� �īs kataklizmas ietekme sniedzās daudz tālāk par Mī- noju. Tā kā bija pilnībā iznīcināti gandrīz visi priesteri, sāka ļodzīties visa bronzas laikmeta ēka. Iepriek� plauksto�ā un dro�ā pasaule ieslīga anarhijā un haosā; to plosīja iek�ējas pretrunas, un tā nespēja pretoties iebrucējiem, kas tuvojās no ziemeļiem.

-��� Da�i priesteri tomēr izglābās, - Kostass pārtrauca. - Mūsu kuģa vraka pasa�ieri gāja bojā, ta�u da�iem - tiem, kas aiz�brauca agrāk, - izdevās izbēgt.

-��� Tie�ām, - Dilens piekrita. - Glu�i kā Akrotiras iemītniekus, arī klostera priesterus brīdināja kāda zīme, varbūt spēcīgi ze�mes grūdieni, kādi, pēc seismologu domām, satricināja salu da�as nedēļas pirms kataklizmas. Domāju, ka jūsu kuģī gāja bojā vairums uz tā eso�o priesteru. Ta�u citi sasniedza dro�u patvērumu seminārā Festā Krētas dienvidu piekrastē, un citi bēga vēl tālāk, lai pievienotos saviem ticības brāļiem Ēģiptē un Levantijā.

-��� Tomēr vairs nesekoja jauni centieni atdzīvināt Atlantīdu, nekādi turpmāki eksperimenti ar Utopiju, - uzdrīkstējās minēt Kostass.

-���� Pār bronzas laikmeta pasauli jau klājās tum�as ēnas, - Dilens drūmi noteica. - Ziemeļaustrumos heti jau kārtojās rindās savā Bogazkejas cietoksnī Anatolijā; tā bija kā briesto�a vētra, kas izpļāva sev ceļu līdz pat Ēģiptes pievārtei. Krētā izdzīvoju�ie mīnojie�i nespēja pretoties mikēnie�u karotājiem, kuri uzbruka no Grieķijas cietzemes; tie bija Agamemnona un Menelāja priek�te�i, kuru titānisko cīņu ar austrumiem iemū�inājis Homērs savos eposos par Trojas aplenk�anu.

Dilens ieturēja pauzi un uzlūkoja kolēģus.

-��� Priesteri apzinājās, ka nav vairs viņu spēkos veidot savas pasaules likteni. Ar savu uzdrīkstē�anos tie bija no jauna mo�dināju�i dievu dusmas, kārtējo reizi izraisot debesu atmaksu, kas bija iznīcinājusi viņu pirmo dzimteni. Tēras izvirdums no�teikti �ķita apokaliptisks, kā Armagedonas zīme. No �ī brī�a priesteri vairs aktīvi nepiedalījās pasaulīgajās norisēs, bet no�robe�ojās svētnīcu dzīlēs un ietina savas zinā�anas noslēpuma plīvurā. Drīz mīnojie�u Krēta, glu�i kā pirms tam Atlantīda, bija virs tikai miglainas atmiņas par paradīzi, teiksma par cilvēku uzdrīkstē�anos dievu priek�ā, stāsts, kas pārgāja mītu pasaulē, un leģenda, kas uz mū�iem tika noslēpta pēdējo at�liku�o priesteru mantrās.

-��� Saisas tempļa svētnīcā, - Kostass minēja.

Dilens pamāja. - Ēģipte bija vienīgā civilizācija Vidusjūras krastos, kuru bronzas laikmeta beigās neskāra izpostī�ana, vienīgā vieta, kur priesteri varēja nodro�ināt gadu tūksto�u nepārtrauktību no Atlantīdas laikiem. Domāju, ka Amenho�teps bija pēdējais dzīvais posms, vienīgais, kur� vēl pastāvēja klasiskās ēras rītausmā. Un arī �ī civilizācija bija lemta iznīcī�bai pēc diviem gadsimtiem, kad ieradās Aleksandrs Lielais.

-���� Un tomēr mantojums nav gājis postā, - D�eks norādīja. - Amenhoteps nodeva zinību lāpu Solonam, vīram, kura kul�tūra lika cerēt, ka kādā dienā varētu atdzivināt civilizācijas pamatlicēju ideālus. - Viņ� aprāvās un tad klusi turpināja ar vāji slēptām emocijām: - Un nu �is svētais pienākums ir ticis mums. Pirmo reizi kop� antīkajiem laikiem cilvēces priek�ā ir nolikts Atlantīdas mantojums, ne tikai mūsu redzētais, bet arī neizsakāma gudrība, kuru nespētu izpaust pat Amenhoteps.

Visi atstāja telpu un pa kāpnēm lēni devās uz gaismas lau�kumu to apak�ā. �ķita, ka abās pusēs viņiem garām aug�up kāpj klintī kaltās priesteru un priesterieņu figūras kā svētā procesijā, mū�īgi tiecoties pēc visu svētumu svētuma.

Ejas beigās bija jau�ama kustība, un viņiem pretī steidzās Bens kopā ar diviem "Jūras drosminieka" komandas locek�ļiem.

-������������ Jums nekavējoties jādodas laukā! Parādījies iespējams iebrucējs.

D�eks apmainījās skatieniem ar Kostasu, un abi nevilcino�ties kopā ar komandas locekļiem zibenīgi metās uz priek�u.

-���� Kāda ir situācija?

-����������� Nenoskaidrota lidma�īna, kas zemā trajektorijā lido tie�i mūsu virzienā. Radars to atklāja pirms piecām minūtēm. Tā neatbild ne uz kādiem izsaukumiem. Un tās ātrums ir krietni lielāks nekā virsskaņas ātrumus.

-���� Kur tā pa�laik atrodas?

-������������ Lidojuma trajektorija 140 grādi, dienvidu - dienvidrie�tumu virzienā.

Visi sasniedza pieņem�anas zāli un steidzās uz izeju pretējā pusē. Pat turoties pie platformas malas, visi juta kvēlojo�o karstumu no vulkāna centra, pēk�ņu tā aktivitātes uzbango�jumu, kamēr viņi bija atradu�ies ejā.

-���� Izskatās, ka te kaut kas notiek.

-��� Turklāt pietiekami nozīmīgs.

D�eks ar �estu lika pārējiem pasteigties un pagaidīja, līdz Hībermeijers un Dilens panāca pārējos, nosegdams aizmuguri, bet visi klupdami un krizdami steidzās ārā pa izejas tuneli. Kad viņi izklumburēja ārā spilgtā saules gaismā vienā pusē no tuneļa, viņiem garām pabrāzās svilino�as gāzes vilnis.

-���� Tās ir Zemes garozas kustības! - Kostass pūlējās pār�kliegt arvien pieaugo�o skaļo rēkoņu no telpas, kuru viņi bija tikko atstāju�i. - Viens no tiem gadījumiem, kādus Atlantīdas iedzīvotāji reģistrēja savā kalendārā. Tur var nākt lava.

-���� Iebrucēja dēļ Toms Jorks jau ir devis pavēli par pilnīgu evakuāciju, - Bens kliedza. - Tas ir jūsu pa�u dro�ības dēļ.

-���� Ejam tev līdzi!

Visi ātri sekoja Benam lejup pa pakāpieniem uz improvizēto helikopteru nosē�anās laukumu, mirk�ķinādami acis spilgtajā dienas gaismā. Pēdējie Seahaw/c helikopteri jau bija devu�ies uz savām pozīcijām virs jūras, un vienīgais atliku�ais lidapa�rāts bija "Jūras drosminieka" Lynx, kura rotori jau griezās, un abi piloti jau bija izlieku�ies pa sānu durvīm, lai palīdzētu visiem iekāpt.

-��� Tā ir kara lidma�īna. - Bens skrienot bija ar roku piespie�dis austiņas pie galvas. - Tāda �eit vēl nav redzēta. Krievu ātrās reaģē�anas kuģa kapteinis domā, ka tā ir Harrier.

Brīdī, kad D�eks palīdzēja Dilenam nokļūt līdz helikopteram, pēk�ņā īstenības apjausma viņam uzdzina nelabuma vilni.

Aslana trieciendro�ie angāri. Olga Ivanovna Borceva.

Ielecot helikopterā, D�eks redzēja divu �āviņu �vīkas gaisā, kas pacēlās no Kazbekam tuvākā ātrās reaģē�anas kuģa. Kamēr tās meklēja mērķi, virs viļņiem pie apvār�ņa austrumu pusē parādījās melns punkts.

Viņa nenāk pēc zemūdenes. Viņa nāk, lai pievienotos savam mīlniekam ellē.

-���� Ātrāk! - D�eks iekliedzās. - Tā nāk pēc mums!

Kad pilots pacēla helikopteru no zemes, viņi redzēja lid�ma�īnu traucamies pār zemūdeni; tai sekoja divu �āviņu as�tes. D�eks pagriezās pret vaļējām durvīm tie�i īstajā brīdī, lai redzētu �āviņus trāpām mērķī un noplē�am Harrier asti.

Lynx arvien straujāk cēlās gaisā, kamēr vraks pabrāzās garām zem viņiem; kabīnē uz mirkli bija redzama sieviete ar ķiveri galvā, bet tad eksplozija skāra fizelā�as priek�daļu. Pirms kāds aptvēra, kas notiek, neiedomājami spēcīgs trieciena vilnis pa�svieda helikopteru aug�up, gandrīz izmetot D�eku un durvju vīru no lidaparāta.

Dego�ais Harrier kā komēta ietriecās klints sienā. Lidma�īna bija notēmēta tie�i uz ieeju vulkānā, un tās atliekas turpināja ceļu pieņem�anas telpā, izzuzdamas, it kā tās iesūktu vulkāna rīkle. Uz īsu brīdi uguns un troksnis pilnībā pagaisa.

- Tā tūlīt uzsprāgs! - Kostass ieaurojās.

Kad helikopters bija pacēlies tūksto� pēdu augstumā un pagriezās jūras virzienā, visi �ausmās vēroja ainu zem viņiem. Da�as sekundes pēc sadursmes atskanēja varena dārdoņa, un no ieejas vulkānā kā no milzu degļa iz�āvās liesmu strūkla. Lidma�īnas trieciens bija saspiedis un aizdedzinājis uzliesmo�jo�ās gāzes, kas bija sakrāju�ās pieņem�anas zālē. Kad viņus sasniedza neiedomājami skaļais sprādziena troksnis, �ķita, ka vulkāna konuss trīc. Uz�ļācās uguns strūklaka simtiem metru augstu gaisā tur, kur iepriek� bija tvaika stabs.

No mutuļojo�a putekļu mākoņa, kas aizsedza sabrūko�o konusu, bija redzama ugunīga mala, izkusu�as magmas mēles, kas pa nogāzēm sāka velties jūras virzienā.

Atlantīda pēdējo reizi bija atklājusi savus noslēpumus.

Rieto�ās saules pēdējie stari meta siltu blāzmu pār viļņiem, kas skalojās gar "Jūras drosminieka" pakaļgalu. Tālu austru�mos jūra ugunīgā dūmakā saplūda ar debesīm, bet rietumos grimsto�ā lode meta atliku�o gaismu pla�os lokos. Pēc izvir�duma viss bija tērpts pasteļtoņos; vulkāna atra�anās vieta ti�nās putekļu un tvaika virpulī, ko aptvēra oran�i sārts oreols.

D�eks un pārējie sēdēja uz aug�klāja virs komandtiltiņa, un viņu acu priek�ā bija redzama visa da�u pēdējo dienu pano�rāma. Pēc neparastajiem rīta atklājumiem un atra�anās par mata tiesu no nāves visi jutās pārguru�i, ta�u laimīgi un tagad mierīgi gozējās pēcdienas siltumā.

-�� Es prātoju, ko par to visu būtu domājis tavs senais grieķis. - Kostass, atspiedies uz vienas rokas, pievērsa D�ekam savu stipri cietu�o seju.

-��� Viņ� dro�i vien būtu brīdi pakasījis galvu, noteicis "ak", bet tad izvilcis savu rituli un sācis visu aprakstīt. Tas pēc viņa izskatās.

-��� Tipisks arheologs, - Kostass nopūtās. - Pilnīgi nespējīgs par kaut ko sajūsmināties.

Salas vietu joprojām klāja tvaika mākoņi tur, kur lava bija ieplūdusi jūrā, ta�u pētnieki zināja, ka virs ūdens vairs nav palicis nekas. Pazemes labirints bija pakāpeniski sabrucis pēc tam, kad aug�ā izplūdu�ās magmas svars bija licis iegrūt pie�ņem�anas zālei. Da�as satrauco�as stundas �ajā pēcpusdienā viņi bija pieredzēju�i Teras trieciena viļņa paveidu; kad sa�bruka lielākās telpas, jūra gāzās tajās un izraisija nelielus cunami, kas apdraudēja pat "Jūras drosminieka" stabilizatoru sistēmu. Visi apzinājās, ka pat tagad izvirdums turpinās dziļi zem ūdens, atbrīvojot lavas upes, kas plūst pa senajiem ceļiem un paņem savos apskāvienos pilsētas ārējās nomales.

-��� Izrakumi vēl varētu būt iespējami, - bilda Kostass. - Pa�skaties uz Pompejiem un Hērakleju, pat Tēras Akrotiru.

-���� Pompejiem bija nepiecie�ami divsimt piecdesmit gadi, un pat tagad viņi ir tiku�i tikai līdz pusei, - D�eks atbildēja. - Un to sedz pelni un izded�i, nevis lava. Un bez tam Pompeji neatrodas zem ūdens.

Visi mierināja sevi, ka gar seno krasta līniju ir jāatklāj vēl citi brīnumi, ideāli saglabāju�ās vietas, piemēram, ciems pie Trabzonas. Tas sniegtu atbildes uz daudziem jautājumiem par to, kādu uzplaukumu piedzīvoju�i �īs ārkārtīgi izcilās kultūras ļaudis vairāk nekā pirms septiņiem tūksto�iem gadu.

D�ekam nebija nekā svarīgāka par atklāsmi par Atlantīdu un tās nozīmīgo vietu pasaules vēsturē. Ja viņi zinātu, ka vi�ņiem min uz papē�iem, viņi nekad vispār nebūtu iegāju�i vulkānā; nir�ana cauri labirintam un svētnīcas atklā�ana tagad �ķita kā dievu svētīti piedzīvojumi, kuriem nekad vairs nav lemts atkārtoties.

D�eks bija pārliecināts, ka zemūdenes nodo�ana dro�ās rokās un Aslana iznīcinā�ana, iespējams, novērsusi kodolka- tastrofu. Paveiktais bija cerību stariņ�, neliela zīme, ka cil�vēki vēl joprojām spēj veidot pa�i savu likteni. �o civilizācijas rītausmas gai�redzīgo priesteru dēļ vajadzēja gādāt par to, lai viņu atklājumu nepieminētu vienīgi kā pagāju�ās slavas atspoguļojumu, bet arī nākotnes solījumu. Tas bija patiesais Atlantīdas mantojums.

Rimsto�ā vēja pūsma saplosīja jūras virsmu blāvi oran�ās joslās, kas traucās uz rietumu pusi. Ziemeļos vēl varēja redzēt eļļaino plankumu - tas bija viss, kas palicis no "Plēsoņas";

pirms kādas stundas tās izdegusi �aula gandrīz nemanāmi bija pazudusi zem viļņiem. Tuvāk pie krasta ainavā asi iezīmējās milzīgais Kazbeka siluets. 1a apsardzes loks bija pavēries, lai ļautu pozīciju ieņemt Krievijas glāb�anas kuģim. Tālāk bija izvietojies vēl viens karakuģu kordons, kuru skaits dienas laikā bija pastāvīgi pieaudzis. Viņi nepaļāvās uz nejau�ību, jo pēdējie notikumi bija pierādīju�i, ka noziedznieki ir pie�tiekami ne�ēlīgi un uzdrīkstas uzbrukt pa�iem varenākajiem starptautiskajiem spēkiem.

Eframs Jakobovi�s, pagriezis grupai muguru, klusi runāja pa mobilo telefonu. Izmantojot savu pārrunu rīkotāja prasmi, kas viņam bija palīdzējusi kļūt par vienu no pasaules bagātā�kajiem cilvēkiem, viņ� jau bija nokārtojis darījumu, kas ļautu sadalīt Aslana mantojumu starp trim galvenajām iesaistītajām pusēm. Turcija saņems nepiecie�amo rezervi zemestrīces seku likvidē�anai, bet Gruzija - līdzekļus dro�ības spēku papildinā��anai. SJU varēs uzbūvēt "Jūras meklētāju II", un tai paliks pāri vairāk nekā pietiekami daudz līdzekļu, lai finansētu pētījumu programmu gar visu Melnās jūras piekrasti.

D�eks palūkojās uz Kostasu.

-���� Starp citu, paldies par ADJA. Ja tu nebūtu uzstājis, ka tas jāiekļauj vadības modulī, es tagad uz visiem laikiem gulētu jūras dibenā.

Kostass tobrīd pacēla lielu glāzi ar d�inu un toniku, kas vi�ņam bija gādīgi sarūpēta. - Paldies tev, ka parādījies tie�i īstajā brīdī, - viņ� atbildēja. - Tur, kur es atrados, gāja īpa�i karsti.

-��� Man ir viens jautājums, - D�eks ieminējās. - Ko tu būtu darījis, ja es nebūtu parādījies?

-���� Es būtu piekritis aizvest Aslana vīrus cauri vulkānam pie zemūdenes. Atceries to pēdējo zemūdens tuneļa daļu, kur bija izlauzusies lava tie�i pirms tam, kad mēs izpeldējām virs ūdens? Es būtu vedis viņus lejup pa kreiso eju.

-��� Tie�i magmas dobumā.

-���� Man tur tāpat bija jānokļūst, - Kostass skumji noteica. - Tā es vismaz būtu paņēmis sev līdzi pārīti Aslana vīru un de�vis iespēju Katjai. Kā tu teiktu - lai iegūtu lielāku labumu.

D�eks palūkojās uz Katjas domīgo stāvu; saules stari zel�tīja sievietes seju, kad viņa bija atspiedusies pret margām un pievērsusi skatienu jūrai. Da�u pēdējo dienu laikā viņi bija atklāju�i neiedomājamas lietas, ta�u �ī sieviete bija pārdzī�vojusi kaut ko tik baisu, ko D�eks nemū�am nebūtu varējis paredzēt, kad viņi pirms da�ām dienām pirmo reizi satikās Aleksandrijā.

Viņ� atkal pievērsa skatienu drauga savainotajai sejai.

-���� Lai izvilktu lielāku labumu, - viņ� klusi atkārtoja.

Dilens klusi sēdēja vienā malā un nekustīgi vēroja apvārsni;

viņa seja pauda dziļu apceri, kamēr viņ� sūca savu seno māla pīpi. Kad pārējie pieklusa, profesors pagriezās pret D�eku un jautājo�i to uzlūkoja.

-���� Un man ir viens jautājums tev, - Dilens teica. - Tas ne�pilnais plātnī�u komplekts. Kā tu domā, kura grupa to pa�ņēma?

D�eks brīdi padomāja. - Viņiem bija viss līdz ceturtajai plātnei, proti, zemkopības, dzīvnieku audzē�anas un būvnie�cības pamati. Viņi varētu būt devu�ies uz Rietumeiropu, kur bronzas laikmets sākās vēlāk nekā Tuvajos Austrumos, - uz Spāniju, Francijas rietumiem vai Britu salām.

-���� Vai vēl tālāk, - Dilens piebilda.

-��� Da�ām Centrālamerikā un Ķīnā uzietajām agrīnās priek��vēstures senlietām nekad nav atrasts pienācīgs izskaidro�jums, - D�eks teica. - Kad abos Amerikas kontinentos attīs�tījās pilsētu būvniecība, to arhitektūra bija neticami līdzīga Vecās pasaules formām - tur bija piramīdas, laukumi un pro�cesiju ceļi. Varētu būt, ka Atlantīdas mantojums patiesi ir bijis visas pasaules fenomens, ka pasaule tajos laikos ir bijusi tik savstarpēji saistīta kā nekad agrāk vai pēc tam.

Uz aizmugures helikopteru nolai�anās laukuma iedegās pie�zemē�anās gaismas, un D�eks pagriezās, lai vērotu notieko�o. Nolai�anās laukums visu dienu atradās darbības centrā. Agrāk pēcpusdienā "Jūras drosminieka" Lynx bija atlidojis ar ANO kodoliero�u pārbaudes grupu, lai nogādātu to uz Kazbeka, un tagad tas bija ieradies uzpildīt degvielu. Tas veda nenovērtē�jamu mākslas priek�metu kravu no Aslana sadragātās mītnes Abhāzijā. Kad Lynx pacēlās, lai turpinātu ceļu uz Stambulu, varēja dzirdēt dobju divu Westland transporta helikopteru rē�koņu, kuri karājās gaisā, gaidot savu kārtu nolaisties.

Par sp'ti nogurumam, D�eks saprata, ka viņ� darījis pareizi, nekavējoties sarīkodams preses konferenci. Nedaudz vēlāk kā pēc stundas reportieri būs atgriezu�ies SJU mītnē Trabzonā, un ziņas par atklājumu zibenīgi apskries pasauli, lai aizpildītu nākamā rīta avī�u pirmās lappuses.

Kad pirmais helikopters nosēdās uz laukuma un no tā izbira steidzīgu televīzijas operatoru grupas, D�eks piecēlās; viņa skarbie vaibsti asi iezīmējās uz zūdo�ās dienas gaismas fona. Pirms do�anās lejup pa kāpnēm, lai stātos pro�ektoru priek�ā, viņ� pagriezās pret pārējiem.

-���� Es palik�u �eit uz "Jūras drosminieka", līdz meklē�ana tiks pārtrauktā, - viņ� paziņoja. - Pīters to nebūtu gribējis, ta�u esmu viņam to parādā. Es viņu �urp atsaucu, un viņ� bija mans draugs.

-��� Viņ� bija varonis, - Katja klusi noteica. - Pasaule ir kļuvusi labāka nekā pirms piecām dienām.

Visi palūkojās turp, kur Katja joprojām bija atslējusies pret treliņiem, veroties uz austrumiem. Sieviete pagriezās pret D�eku un atbildēja viņa skatienam. Viņas sejā bija manāmi pēdējo dienu pārdzīvojumi, ta�u likās, ka vakara gaismas mai�gie vara krāsas toņi aiztrauc prom raizes un izstaro cerības uz labāku nākotni. Katja piecēlās un ar noguruma pilnu smaidu nostājās blakus D�ekam.

Viņ� dziļi ievilka elpu un tad atkal pievērsās pārējiem.

-���� Ak jā, un jūs visi varat baudīt pelnītu atpūtu uz mana rēķina.

-��� Piedod, veco zēn. - Dilens silti uzsmaidija D�ekam, cie�i sakodis zobos pīpi. - Man jāvada paleolingvistikas konference, un �is nelielais starpgadījums man nemaz nav ļāvis tai saga�tavoties. Baidos, ka man rīt jānokļūst atpakaļ Kembrid�ā.

-��� Un man jāatrod Noas �ķirsts, - Mustafa nevērīgi izmeta. - Nevis Ararata kalnā, bet piekrastē, kur dienvidu grupējums izvilka krastā savus kuģus, pirms devās zemes vidienē. Man jāorganizē SJU pētnieku komanda.

D�eks pievērsās Hībermeijeram un Ai�ai: - Un jums dro�i vien steidzami jāizrok da�as garlaicīgas vecas mūmijas.

Hībermeijers atļāvās pasmaidīt sev neraksturīgā manierē. - Īstenībā - jā.

-���� Tikai neatrodi vairs nekādas dārgumu kartes.

-��� Mēs tikko saņēmām intriģējo�u ziņojumu par atklājumu nekropoles hellēņu daļā. Tam ir sakars ar Aleksandru Lielo, ar slepenu sūtījumu pāri Indijas okeānam uz kādu tālu kalnu karaļvalsti.

Visi redzēja, ka D�eka skatienā pēk�ņi iekvēlojas milzīga interese un ka viņ� prātā jau pārcilā iespējamos atklājuma variantus.

-���� Un gadījumā, ja jūs to būtu piemirsu�i, mums vēl jāizceļ mīnojie�u kuģa vraks. - Kostass bija nolicis malā dzērienu un plaukstdatorā pārskatīja pēdējos ziņojumus. - Viņi tikko ir izcēlu�i da�us interesantus priek�metus - zelta plātnes, kuras klāj savādi pazīstami simboli. - Kostass pasmaidīja un palūko�jās uz draugu. - Kur� tad būs mūsu nākamais projekts?

-��� Tas jau ir cits stāsts.

�i stāsta pamatā eso�ais atklājums ir izdomāts. Tomēr ar�heoloģiskais pamatojums ir tik ticams, cik to atļauj stāsts, ņemot vērā pa�reiz pieejamās zinā�anas un viedokļus. �o pie�zīmju mērķis ir noskaidrot un precizēt faktus.

Melnās jūras plūdi. Mesīnas sāls krīze ir reāls notikums, kas noticis tektonisku un glacioeistatisku procesu dēļ, kuri atdalīja Vidusjūru no Atlantijas okeāna; krīze notikusi laikposmā no 5,96 līdz 5,33 miljoniem gadu pirms mūsu dienām, un tās beigās notika applū�ana pār Gibraltāra zemes tiltu. Pēc tam Vidusjūras līmenis pacēlās par kādiem 130 metriem "lielās ku��anas" laikā pirms divpadsmit līdz desmit tūksto�iem gadu.

Nesen savākti pierādījumi, kas ļauj secināt, ka Melnā jūra ir bijusi atdalīta no Vidusjūras vēl da�us tūksto�us gadu un abu līmeņi izlīdzinājās vienīgi tad, kad sestajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tika pārrauts dabiskais aizsprosts pār Bosforu. Ze�mes garozas paraugi, kas ņemti zem Melnās jūras gultnes, liecina par nogulu maiņu no saldūdens uz sāļūdeni pirms aptuveni 7500 gadiem; �is laiks noteikts, veicot visās jūras malās ņemtu molusku �aulu radioaktīvā oglekļa analīzi. Ap �o laiku varēja notikt strauja rietumu antarktiskās ledus plātnes atkāp�anās fāze, un iespējams, ka �āds notikums kombinācijā ar tektonisku darbību lika jūrai velties pāri Bosforam.

1999. gadā pētnieki, izmantojot sonoru un bagaru, atklāja iespējamu senās krasta līnijas kranti 150 metrus zem jūras līmeņa Turcijas ziemeļos netālu no Sinopas. Lai gan pastāv daudz strīdu par Melnās jūras plūdu laiku, straujumu un ap�jomu, to pastāvē�ana ir vispār atzīta.

Neolīta trimda. Daudzi speciālisti uzskata, ka indoeiropie�u valoda radusies Melnās jūras reģionā laikā starp septīto un piekto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Krietnu laiku pirms Melnās jūras plūdu hipotēzes slavenākie arheologi izvirzīja versiju, ka indoeiropie�u valoda attīstījusies starp pirmajiem Anatolijas zemkopjiem ap 7000. gadu pirms mūsu ēras, sa�sniegusi Eiropu aptuveni 6000 gadus pirms mūsu ēras un ka tās izplatība notikusi paralēli ar zemkopības un lopkopības ievie�anu lielās teritorijās. �ī hipotēze izraisījusi daudz pret�runu; no tām viena no svarīgākajām ir par to, vai �ajā tautu sajauk�anās procesā ir biju�i iesaistīti cilvēki vai idejas, ta�u hipotēze paliek galvenā jebkurā disputā par civilizācijas iz�celsmi.

Atlantīda. Vienīgais Atlantīdas leģendas avots ir grieķu fi�lozofa Platona ceturtā gadsimta pirmajā pusē pirms mūsu ēras sarakstītie dialogi "Tīmajs" un "Kritijs". Stāsta ticamība balstās uz diviem pieņēmumiem: pirmkārt, ka Platons to nav vienkār�i izdomājis; otrkārt, ka viņa atzītajam avotam, Atēnu zinātniekam Solonam, kur� dzīvoja da�as paaudzes agrāk, nav sastāstīju�i pasakas Saisas priesteri Ēģiptē, no kuriem, kā tiek uzskatīts, viņ� ieguvis �o informāciju kaut kad sestā gadsimtā sākumā pirms mūsu ēras.

�ķiet ticami, ka ēģiptie�u priesteru rīcībā tie�ām biju�i vai�rākus gadu tūksto�us seni raksti. Grieķu zinātniekam Hērodo- tam, kur� guva milzumu informācijas, lielākoties nepārbau�dītu, no priesteriem, kad apmeklēja tos piektā gadsimta vidū pirms mūsu ēras, tika rādīts papiruss ar "trīssimt trīsdesmit"

Ēģiptes valdnieku secīgu sarakstu (Hērodots, Vēsture ii, 100). Viņ� pats sniedz brīdino�u piezīmi: "Tie, kas domā, ka ēģip�tie�u stāsti ir ticami, var pieņemt tos vēsturei" (ii, 122).

Solona laikā Vidusjūras reģiona jūrasbraucējiem bija zināmi tāli krasti aiz Sarkanās jūras austrumos un Hērakla stabiem rietumos. Tomēr Atlantīda nav jāmeklē tik tālu. Sestajā gad�simtā pirms mūsu ēras ēģiptie�iem, kas pēc bronzas laikmeta pasaules sabrukuma bija izolēti vairākus gadsimtus, Krētas sala bija noslēpumaina zeme aiz apvār�ņa, kur reiz mitusi apbrīnojama civilizācija. Visi kontakti zuda pēc dabas kata�klizmas, ko tie pieredzēju�i Vecajā Derībā pieminētajā elles tumsā un siseņu apsēsti (Otrā Mozus grāmata, 10).

Mūsdienās daudzi, kas atzīst Platona stāsta ticamību, Atlan�tīdu saskata mīnojie�u Krētas civilizācijā un tās izzu�anā pēc

Tēras izvirduma otrā gadu tūksto�a vidū pirms mūsu ēras.

*

Mīnojie�u kuģa vraks vēl ir jāizrok. Tomēr ir atrasti daudzi vēlīnā bronzas laikmeta vraki, tajā skaitā 1982. gadā pie dien�vidrietumu Turcijas krastiem, kas tiek apsveikts kā di�ākais arheoloģijas atklājums kop� Tutanhamona sarkofāga. Starp atradumiem ir desmit tonnas vēr�ādas formas vara un alvas lējumu; milzums kobaltzila stikla lējumu; melnkoka bluķi un ziloņu ilkņi; brīni�ķīgi bronzas zobeni; Tuvo Austrumu tir�goņu zīmogi; zelta izstrādājumi un lielisks zelta kauss; kā ari izsmalcināts Nofretetes zelta skarabejs, kas norāda, ka vraks ir no �etrpadsmitā gadsimta pirms mūsu ēras. Metāla bija pietiekami, lai apbruņotu veselu armiju, un tā varētu būt no�deva valdniekam. Starp atradumiem ir pat reliģiskas nozīmes priek�meti, kas tiek traktēti kā priesteru atribūti. �ie atradumi

tagad eksponēti Zemūdens arheoloģijas muzejā Bodrumā.

*

2001. gadā Dmanisi Gruzijas Republikā tika atrasts cil�vēkveidīgas būtnes galvaskauss, kur� pārsteidzo�ā kārtā tika datēts ar 1,8 miljoniem gadu pirms mūsu dienām - tātad tas ir gandrīz miljonu gadu vecāks par senākajām Eiropā atrastajām cilvēkveidīgo būtņu fosilijām. Daudz vēlākais migrācijas vilnis no Āfrikas atveda Homo sapieris sapieris, kuri uz alu sienām sāka gleznot izcili dabiskus dzīvnieku attēlus aptuveni pirms 35 000 gadiem.

"Sen�u slavas zāles" pamatā ir ne tikai slavenie alu glezno�jumi Lasko Francijā un Altamirā Spānijā, kas datēti attiecīgi ar 20 000 gadiem un 17 000 gadiem pirms mūsdienām, bet ari divi jaunāki atklājumi. 1994. gadā �ovetā Francijas dienvidos speleologi atklāja kompleksu, ko priek�vēsturē aizbēris klin�u nogruvums. Gleznojumi tika datēti ar 35 000 gadiem pirms mūsdienām; �is fakts ierindoja tos starp senākajiem jebkad at�rastajiem; tie liecina, ka akmens laikmeta mākslinieki sasniedza savas prasmes virsotnes tikai da�us tūksto�us gadu pēc tam, kad reģionā ieradās mūsdienu cilvēkiem anatomiski līdzīgas būtnes. Starp attēliem ir milzīgi spalvaini mamuti un citi ledus�laikmeta megafaunas pārstāvji. Citā alā netālu no Marseļas, par kuru tika ziņots 1991. gadā, bija vairāk nekā 140 gleznojumu un gravējumu; tas ir īpa�i nozīmīgs atklājums, jo alas ieeja atrodas 37 metrus zem jūras līmeņa. Koskvē ala liecina, ka leduslaik�meta beigās applūdu�ajās alās var slēpties vēl citi dārgumi.

Tika uzskatīts, ka valoda ar rakstu zīmēm ir attēlota pirms daudziem tūksto�iem gadu; senākās zināmās rakstības formas bija Divupes ķiļraksts un Ēģiptes hieroglifi aptuveni 3200 ga�dus pirms mūsu ēras. Tomēr starp aug�ējā paleolīta atklāju�miem (35 000-11 000 gadi pirms mūsdienām), kas līdzīgi alu laikmeta mākslas darbiem, ir kauli ar iegravētām līnijām un punktiem, kuri varētu apzīmēt skaitļu rindas, varbūt dienu skaitu vai mēness kalendāru. Tādējādi rakstības ideja varētu būt radusies jau krietni pirms nepiecie�amības pēc pla�as uz�skaites agrīnajā bronzas laikmetā.

*

Izdomātie Atlantidas priesteri ir mednieku un vācēju sa�biedrību �amaņu un dziednieku vīru apvienojums ar pirmo pilsētvalstu priesteriem valdniekiem. Tie ir ari attāli priek�te�i druldiem, noslēpumainajiem priesteriem, kas pla�i pazīstami no Cēzara Gailu kariem. Druīdi varētu būt biju�i ietekmīgi starpnieki, kas apvienoja atsevi�ķās ķeltu Eiropas ciltis. Viņu priek�te�i varētu būt valkāju�i koniskās, ar astroloģiskiem sim�boliem greznotās zelta "burvju cepures", kas nesen uzietas starp citiem bronzas laikmeta atradumiem; �ie simboli liecina par spēju reģistrēt un paredzēt debess ķermeņu kustību, tajā skaitā mēness ciklu; �īs zinā�anas atklājas arī akmens krā�vumu observatorijās, tādās kā Stounhend�a. Senākā cepure datēta ar aptuveni 1200 gadiem pirms mūsu ēras, un līdz �im

nav saņemtas ziņas, ka tādas atrastas ārpus Rietumeiropas.

*

Pirmie Vidusjūras salu zemkopji pa pāriem audzēja māj�dzīvniekus, tajā skaitā brie�us, aitas, kazas, cūkas un liellopus, kas nebija vietējās sugas un dro�i vien tika atvesti lielās airu laivās no cietzemes. Izrakumi Kiprā liek domāt, ka �āda mig�rācija sākās jau devītajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, ļoti ātri pēc zemkopības ievie�anas Anatolijas un Tuvo Austrumu "Auglīgajā pusmēnesī".

Senākās zināmās koka laivas ir Dānijā izrakumos atrastie fragmenti no piektā līdz ceturtajam gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Pirmās Ēģiptes un Tuvo Austrumu laivas varēja būt izgatavotas no niedru sai�ķiem, par ko liecina vēlāko ap�bedījumu kuģu "papirusa forma", turpretim kokmateriālu pār�pilnība Melnās jūras dienvidu krastā liek domāt, ka tur būvēti kuģi no koka pat pirms metāla darbarīku parādī�anās.

Noas �ķirsta modelis ir "Duvras laiva" - neparasti labi sa�glabājies kuģa korpuss, kas 1992. gadā tika atrasts tāda pa�a nosaukuma Anglijas ostā. Kaut ari tā datēta ar bronzas laik�metu, tās forma ir tāda, kāda varētu būt tipiska senākajiem jūras kuģiem. Laiva bija aptuveni piecpadsmit metru gara un būvēta no dēļiem, kas sa�ūti kopā ar īves klūgām, un tos varēja izjaukt remontam un pārvadā�anai pa sauszemi. Ar astoņpadsmit līdz divdesmit airētājiem tā varēja pārvadāt pasa�ierus, lopus un citas kravas pāri Laman�am. Ticamāk, ka neolīta laikmeta trimdinieki pārvietojās ar �ādiem kuģiem veselām flotilēm, nevis ar vienu �ķirstu, kā teikts Vecajā De�rībā. It īpa�i tāpēc, ka vēl nebija pazīstami metāla namdaru

darbarīki un izgudrots efektīvs burā�anas aprīkojums.

*

Pa�as nozīmīgākās līdz �im atklātās agrīnā neolīta apmet�nes ir Jērika un �atalhijika (ari Katalhojika). Jēriku, Bībelē mi�nēto pilsētu, kas identificētā kā Telessultāna Izraēlas Jordānas ielejā, apjoza masīvs akmens mūris, kas celts aptuveni 8000 gadus pirms mūsu ēras pirms neolīta laikmeta podniecības. Nav daudz citādu tie�u karadarbības liecību - nocietinājumu, nodedzinātu apmetņu vai masu slepkavību vietu - pirms sestā gadu tūksto�a pirms mūsu ēras, un nesen aizstāvēts viedoklis, ka Jērikas "nocietinājumi" patiesībā bija paredzēti aizsardzībai pret plūdiem.

�atalhijika Turcijas dienvidu centrālajā daļā uzplauka no septītā gadu tūksto�a beigām lidz sestā gadu tūksto�a vidum pirms mūsu ēras, bet tad tika pamesta. Hs Dienvidamerikas indiāņu ciematam līdzīgās ēkas, vēr�a ragiem un neskaitāmiem sienu gleznojumiem rotātās kulta telpas ir autentisks piemērs iedomātajām būvēm Melnās jūras dibenā. Starp atradumiem ir māla un akmens figūriņas, kas attēlo groteski korpulentu dievieti-māti, kurai līdzinās stilizēts sievietes māla tēls, kas nesen atrasts Turcijas Melnās jūras piekrastē pie Ikiztepes.

Viens no daudzajiem neparastajiem �atalhijikas atradu�miem ir kāda kulta telpā uzieta, ar 6200 gadiem pirms mūsu ēras datēta freska. Tajā attēlots vulkāns, no kura izplūst mil�zīgs pelnu mākonis. Ar savām divām smailēm un starp tām eso�ajiem sedliem vulkāns atgādina vēr�u ragu attēlus no svētnīcām. Zem vulkāna atrodas pilsēta, kas ple�as it kā gar jūras krastu; ēkas ir līdzīgas kā �atalhijikā, ta�u sadalītas kom�paktos taisnstūra formas blokos. Vulkāns varētu būt izded�u konuss Karapinaras vulkānu laukā aptuveni piecdesmit kilo�metrus uz austrumiem, un pilsēta varētu būt pati �atalhijika;

vai ari tā varētu būt tāla senatnes aina, kur kāda jūras pie�krastes pilsēta tie�ām ple�as zem divām vulkāna smailēm. �is gleznojums ir senākais zināmais aktiva vulkāna un plānotas pilsētas attēls.

Melnās jūras apkārtnē uzskatāmākais agrinās attīstibas pie�mērs atrodas Vārnā, Bulgārijā, kur kādās kapenēs atrasts mil�zīgs daudzums zelta un vara senlietu kopā ar krama un kaula priek�metiem. �ie atradumi liecina ne tikai par seno metalurgu ārkārtīgi nozīmīgajiem sasniegumiem, bet ari par noslāņotu sabiedrību, ko apliecina materiālā labklājība. Kapenes datētas ar vēlīno neolītu, periodu, ko mēdz saukt arī par "kaļķakmens" vai vara laikmetu, un tika izmantotas ap piektā gadu tūksto�a vidu pirms mūsu ēras.

*

Astoņdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Krētas atrodas vulkāniskā sala Tēra. Ir atsegta tikai daļa no aizvēsturiskās Akrotiras pilsētas, ta�u, paceļoties no sava pelnu un pumeka kapa, tā atgādina bronzas laikmeta Pompejus. Pilsētas iedzī�votāji it kā bija saņēmu�i brīdinājumu par izvirdumu, varbūt kā spēcīgu zemestrī�u virkni. Patlaban vēl nav atsegts neviens "klosteris", ta�u krā�ņā freska ar jūras ainu, kas attēlo kuģu rindu un pilij līdzīgu celtni jūras krastā, liek domāt, ka reli�ģiskajiem rituāliem un ceremonijām ir bijusi nozīmīga loma salas iemītnieku dzīvē.

Daudzi arheologi datē izvirdumu aptuveni ar 1500 gadiem pirms mūsu ēras, balstoties uz liecībām par Krētas piļu sagrau��anu un mikēnie�u iera�anos. Tomēr nesen zinātnieki atradu�i ticamāku versiju, proti: pētot skābju slāņus Grenlandes ledos, radioaktīvā oglekļa datus un veicot Īrijas ozolu un Kalifornijas prie�u dendrohronoloģisko analīzi, - 1628. gads pirms mūsu ēras. Lai kāds ari būtu precīzais datējums, nevar būt �aubu par izvirduma kolosālajiem apmēriem. Tas iznīcināja Tēras ap�metni, pārklāja Vidusjūras austrumu daļu ar milzīgu dūmu mākoni un izraisīja cunami viļņus, kas izpostīja Krētas ziemeļu piekrasti un nogremdēja kuģus daudzu jūd�u apkaimē.

Aleksandrija, di�enā osta, ko 331. gadā pirms mūsu ēras Ēģiptes Vidusjūras piekrastē dibināja Aleksandrs Lielais, ir �ajā grāmatā minētās konferences vieta. Tā notika mūsu ēras piecpadsmitā gadsimta Kveitbejas cietoksnī, kas būvēts uz senās bākas pamatiem pie ieejas ostā. Vietā, kur bāka sabruka �etrpadsmitajā gadsimtā, jūras gultnē ir atrasti un iezīmēti daudzi celtniecības un tēlniecības fragmenti.

Vairāk nekā divus tūksto�us kilometru uz rietumiem atro�das Kartāga, kurā ir izdomātais jūras muzejs. Kop� 1972. gada UNESCO programma "Glābiet Kartāgu!" panākusi to, ka �ī pil�sēta ir viena no vairāk pētītajām antīko laiku pilsētām. Par spīti tam, ka 146. gadā pirms mūsu ēras to nopostīja romie�i un pēc tam gandrīz deviņsimt gadus vēlāk - arābi. Mūsdienās ievērības cienīga ir zemes apņemtā apaļā osta, kur izrakumos

ir atklāti stāpeļi. Tur savulaik stāvējusi kara galeru flote.

*

Solons ir reāla vēsturiska persona, kas dzīvoja aptuveni no 640. līdz 560. gadam pirms mūsu ēras. 594. gadā pirms mūsu ēras viņ� bija galvenais Atēnu pārvaldnieks un slavens kā valstsvīrs, kura reformas bruģēja ceļu Zelta laikmeta de�mokrātiskajai pilsētvalstij. Vēlāk viņ� bie�i apceļoja Ēģipti un Mazāziju un tika godināts kā viens no Grieķijas "septiņiem gudrajiem". No viņa rakstiem ir saglabāju�ies tikai nedau�dzi dzejas fragmenti, ta�u nevar būt �aubu, ka viņ�, glu�i kā gadsimtu vēlāk Hērodots, ir veicis pla�us priesteru un citu informācijas avotu stāstījumu pierakstus.

"Atlantīdas papiruss" ir izdomāts, lai gan tā iedomāto atra��anas apstākļu pamatā ir ievērojamu atradumu virkne Ēģiptes rietumos. 1996. gadā Baharijas oāzē kāds ēzelis caur smiltīm iebruka klintī iekaltā nekropolē, kuras miers nebija traucēts piecpadsmit gadsimtus. Kop� tā laika atsegtas vairāk nekā divsimt mūmijas, kuru maskas bie�i vien bija apzeltītas un ap�gleznotas ar portretiem un reliģiskām ainām. Tās ir no grieķu- romie�u perioda pēc Aleksandra karagājiena 332. gadā pirms mūsu ēras, ta�u 1999. gadā arheologi, kas veica izrakumus zem Elbaviti oāzes pilsētas, atklāja divdesmit sestās dinastijas (664.-525. gads p. m. ē.) Baharijas pārvaldnieka sarkofāgu; tas bija Solona ceļojumu laiks.

Saisas drupas atrodas zem mūsdienu Selhagaras ciema rie�tumu deltā netālu no Nīlas Rozetas atzarojuma, aptuveni trīs�desmit kilometrus no Vidusjūras. Glu�i kā Kartāgā un Alek- sandrijā no upes krasta metropoles nekas daudz nav palicis pāri; tās ēkas ir sagrautas, un to pamatus klāj nogulu metri. Tomēr Saisa, iespējams, bija svarīgs kulta centrs Ēģiptes vēs�tures rītausmā pat pirms agrīnā dinastiju perioda (ap 3100. gadu pirms mūsu ēras). Ap Solona apmeklējuma laiku tā bija divdesmit sestās dinastijas valdnieku galvaspilsēta, vieta, kas grieķiem noteikti bija labi zināma no viņu blakus eso�ās Nau- krātijas tirdzniecības apmetnes.

Svētceļnieki mēroja tuvus un tālus ceļus, lai apliecinātu savu godbijību dievietes Neitas templim - tas bija pla�s kom�plekss, ko aprakstīja Hērodots, apmeklējot to nākamajā gad�simtā. Viņ� tikās ar "pārrakstītāju", kā viņ� apzīmēja augsto priesteri, kur� "uzturēja Atēnas (Neitas) svēto dārgumu sa�rakstu Saisas pilsētā", vīru, kur� diem�ēl "�ķiet, nebija pret mani patiess" (Vēsture ii, 28). Templim bija torņveida obeliski, tajā atradās milzīgas statujas un sfinksas ar cilvēku galvām (ii, 169-171, 175). Mūsdienās nepiecie�ama attīstīta fantāzija, lai �ajā vietā iztēlotos ko līdzīgu, ta�u zems kaļķakmens mūris liek domāt par tikpat lielu teritoriju kā slavenajā Kārnākās kompleksā Aug�ēģiptes teritorijā.

Izrakumi, kuros atrasti agrīnie hieroglifi un priesteru sa�raksts, ir izdomāti. Tomēr neparastas sagadī�anās dēļ ir zi�nāms tā vīra vārds, kur� varētu būt tas pats Solona sastaptais priesteris: Amenhoteps, kura iespaidīgā pelēcīga smil�akmens statuja, iespējams, no Saisas, un ir no divdesmit sestās dinasti�jas, atrodas Britu muzejā (Nr. EA41517). Viņ� rokās tur naas, relikviju �ķirstu ar dievietes Neitas svētbildi.

Bronzas laikmeta jūrasbraucēji, kuru mērķis bija sasniegt Nilu no Krētas, varētu būt devu�ies ceļā no nesen atraktās Komosas ostas salas dienvidu krastā, kas redzama no Festas pils. No savas di�enās vietas pils izceļas virs Mesaorijas lī�dzenuma un piekļaujas Idas kalnam ar tā svētajām alām un virsotņu svētnīcām. Trīs kilometrus tālāk atrodas komplekss, kas pazīstams kā Hagiatriada - parasti to traktē kā valdnieka rezidenci, ta�u varbūt tas ir sava veida mīnojie�u priesteru seminārs. Tie�i �eit 1908. gadā tika atrasts slavenais Festas disks. 241 simbols un 61 "vārds" līdz �im nav iztulkots, ta�u tiem varētu būt saistība ar kādu senu valodu, kurā runāts Anatolijas rietumos, un tādējādi arī ar indoeiropie�u valodu, kurā runāja agrīnajā neolītā. Zīme, kas �eit nosaukta par "At�lantīdas simbolu", patie�ām pastāv, un tā atrasta tikai uz �ī diska; skaidri saskatāmas vairākas no tām, iespiestas ar vienu formu - viena atrodas tuvu vienas diska puses centram.

Otrs disks nav atrasts. Tomēr eso�o disku apmeklētāji var tuvumā apbrīnot Hēraklejas Arheoloģiskajā muzejā, kur tas

eksponēts blakus citiem minojie�u pasaules dārgumiem.

*

Hagiatriadā Krētas salā atrasts arī apgleznots sarkofags, kas attēlo uz altāra piesietu vērsi; no kakla asinis plūst ziedokļa traukā. Pie Arhanesas aptuveni piecdesmit kilometrus uz ziemeļiem arheologi atradu�i cita veida upurē�anas liecību - kalna virsotnes templī uz zemas platformas piesietu jaunekli, pret kura skeletu pavērsts bronzas nazis ar iegravētu mīk�laina, sumbram līdzīga dzīvnieka attēlu. Da�us mirkļus pēc viņa nāves templis sagruvis zemestrīcē, saglabājot vienīgo līdz �im atrasto liecību cilvēku upurē�anai bronzas laikmeta Egejas reģionā.

Arhanesa atrodas Juktasa kalna pakājē, kura svētā vir�sotne noraugās uz ieleju, kas ved uz Knosu. Starp daudza�jiem neparastajiem Knosās atradumiem bija vairāki tūksto�i apdedzināta māla plātnī�u, kuru vairumā bija iespiesti sim�boli, ko nosauca par lineāro B rakstību, ta�u uz vairākiem simtiem bija arī lineārās A zīmes. Lineārais B raksts tika spī�do�i at�ifrēts kā agrinā grieķu valodas forma, kādā runāja mikēnie�; , kas Krētā ieradās piecpadsmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Viņi pieņēma rakstību, ta�u atteicās no valodas; lineārā A rakstība ir līdzīga, tā arī ir zilbju raksts, ar vairā�kiem kopīgiem simboliem, ta�u tā radusies pirms mikēnie�u iera�anās un tā arī palikusi neiztulkota.

Divas citas pieminētās bronzas laikmeta izrakumu vietas ir Atēnas un Troja. Akropolē viens no nedaudzajiem priek��vēstures lieciniekiem ir klintī kalts tunelis, kas ved uz paze�mes avotu; tie�i tas iedvesmoja ideju, ka varētu būt vēl citas apslēptas klasiskā perioda telpas. Trojā paleoģeogrāfiskajos pētījumos atklājās senā krasta līnija, un kādā dienā varētu

atklāties liecības par bronzas laikmeta aplenkumu.

*

Melnā jūra dzijumā vairāk par 200 metriem tie�ām ir mi�rusi, jo tur ir lieli ūdeņra�a sulfīda uzkrājumi, ko izraisīju�i �ajā grāmatā aprakstītie procesi. Tās dzīlēs atrodas sāls nogul�snes, kas veidoju�ās laikā, kad jūra bija atdalīta no Vidusjūras un sāka iztvaikot, tā izraisot sāls nogulsnē�anos.

Dienvidos zem jūras atrodas viena no pasaules aktīvākajām ģeoloģiskajām anomālijām, kura nokļuva pasaules uzmanības lokā 1999. gadā, kad Turcijas ziemeļrietumus izpostīja spēcīga 7,4 ballu zemestrīce. Ziemeļanatolijas plaisa starp Āfrikas un Eirāzijas platformām austrumu virzienā virzās līdz Ararata kalnam, kur� pats ir izteikts vulkāns ar divām smailēm, un to varētu saistīt ar �ajā grāmatā izdomātajām formām, piemē�ram, vulkānisko salu, tektonisko plaisu un hidrotermiskajām atverēm.

Melnās jūras piekrastes ūdeņos atklāti vairāki seno jūras�braucēju kuģu vraki, tajā skaitā viens, ko atrada zemūdens transporta līdzeklis Bulgārijas piekrastē 2002. gadā. 2000. gadā grupa, kura iezīmēja seno krasta līniju pie Sinopas, atrada vē�līnā antīkā perioda kuģa vraku 320 metru dziļumā zem ūdens; tā brīni�ķīgi saglabājies korpuss norāda uz arheoloģiskiem dārgumiem, kas var slēpties daudzviet citur jūras bezskābekļa dzīlēs.

*

Izņemot izdomāto EH-4 - "burvju dubļus" un da�us lāzeru izmantojuma aspektus, vairums �ajā grāmatā aplūkoto teh�noloģiju pamatā ir mūsdienu izstrādnes, to skaitā tās, kas attiecas uz nir�anu un arheoloģiju. Kazbeks ir izdomāta Akula-1 klases padomju stratēģiskās nozīmes uzbrukuma zemūdene, kas tādējādi iedomāti papildina se�as �īs klases zemūdenes, par kurām zināms, ka tās norakstītas laikā starp 1985. un 1990. gadu.

*

3. nodaļā minētie Platona citāti ņemti no Platona dialogiem Bend�amina D�oveta (Benjamin Jovett) tulkojumā (1817-1893). Bībeles citāti 3. nodaļā ņemti no Otrās Mozus grāmatas 10:21, bet 31. nodaļā no Otrās Mozus grāmatas 20:16-18, Otrās Mo�zus grāmatas 37:1-5 un Pirmās Mozus grāmatas 9:17-19, ka�raļa D�eimsa versijā.

[1] no krievu vai. - cydno cmpameauieckoao hū3hcih�huji - stratēģiskas nozīmes kuģis. (�eit un turpmāk - tulk. piez.)

[1] No krievu vai. - cydHO cmpamesuHecKU-daiuiucmuHecKoso Ha3Hcmeiiun - stratēģiski ballistiskas nozīmes kuģis.

[1] No angļu vai. - submarine-taunched one-way transmitter (SLOT) - no zemūdenes palai�ams vienvirziena raidītājs.

[2] no angļu vai. - deep submergence rescue vehicle (DSRV) - dziļas iegrimes glāb�anas transportlīdzeklis.

[3] no ang|u vai. - light amplification by stimulated emission of radiation - LASER.