DEIVIDS GIBINSS

KRUSTNE�U ZELTS

Divi zelta ērgļi, lēni un spēcīgi kustinot spārnus, parā�dījās zemu virs pilsētas no rietumu puses un lidoja tie�i podija virzienā. �ķita, ka nespodrajā rīta blāzmā to ēnas izlokās un palielinās, krītot uz foruma tempļiem un pieminekļiem, it kā tie būtu divi Aīda valstības iemītnieki, kas ieradu�ies ieņemt savu likumīgo vietu pie uzvaras galda. Pēdējā brīdī ērgļi sakļāva spārnus un pagriezās uz ziemeļiem, sekojot Svētā ceļa virzienam. Vīrietis ar lauru vainagu, kas viens pats stāvēja uz podija, sajuta to spārnu skārienu, redzēja mēļo starojumu no to nagiem un raibo spozmi no zeltītā apspalvojuma. Putnu pāris bija viņa ieguvums, varenu ērgļu pēcte�i, kurus viņ� bija pārvedis uz Romu kā iepriek�ējā triumfa lieciniekus savas dzīves pirmajā pusē; tos viņ� bija notvēris tālīnās kalnu galotnēs impērijas ziemeļu nomalēs. Kamēr viņ� vēroja putnus, tie majestātiski lidinājās pār pa�u pilsētas sirdi, cilādami spārnus tā, it kā justu spēcīgo sajūsmas plūsmu no cilvēkiem, kuri pulcējās Svētā ceļa abās pusēs tālu lejā.

Visaugstākajā vietā tie sastinga gaisā, it kā pats Jupiters būtu pasniedzies lejup un satvēris tos savā apskāvienā. Tad ar griezīgu kliedzienu ērgļi savēcināja spārnus, pēc brī�a, sakļāvu�i tos, metās lejup, zemu aiztraucās pāri Kapitolija templim un, pazūdot skatienam, atpakaļ uz Marsa laukumu, kur gaidīja sapulcinātie leģioni.

Iestājās saspringts klusums, un visu acis cie�i pievēr�sās podijam. Vīrietis ierastā manierē uzrāva apmetni virs galvas un visiem redzami pacēla labo roku, delnu pavēr��ot uz ārpusi. Zīme bija labvēlīga. Visu laiku lielākais triumfs varēja sākties.

Kad no Marsa laukuma sāka atbalsoties dobja bungu rīboņa, uz podija uzkāpa kāds vergs un pastiepa roku.

- Tie�i no naudas kaltuves, princeps.

Vīrietis paņēma monētu un tūdaļ atkal nepacie�tīgi pievērsās notieko�ajam. Viņ� pacēla monētu tā, lai redzes leņķī to aptvertu triumfa arka Svētā ceļa sākumā, vieta, kur bija jāparādās gājienam. Vīrs varēja saska�tīt, ka tas ir sudraba denārijs, izkalts no kara trofejām, kuras tikai iepriek�ējā dienā uznesa no upes ostas Ostijā. Viņ� samiedza acis un izlasīja uz apmales rakstīto. IMP CAESAR VESPASIANUS AUG. Imperators Cēzars Vespasiāns Augusts, tribūna varas nesējs, trīskārtējs konsuls, aug�stākais pontifiks. Viņ� bija imperators nepilnu gadu, un �ie vārdi vēl aizvien lika sirdij notrīsēt. Viņ� ieraudzīja attēlu monētas centrā un ieņurdējās. Tur bija redzams drukns vīrietis ar pliku galvvidu, jau krietni gados, ar izvirzītu zodu un līku degunu, dziļām krunkām ap acīm un muti un ar sarauktu pieri. Tas nebija nekāds glītais izskats, tomēr vīrs ņurdēja aiz apmierinājuma. Viņ� ar nodomu bija licis to izgatavot pēc Romas republikas vecā parauga - ar kārpām un visu citu - pretstatā savam nozākātajam priek�tecim Neronam, kura sievi�ķīgie, grieķiskie atveidi visā impērijā tika gāzti un iznicināti. Vespasiāns bija sīksts, stingrs, godājams, dro�i uz zemes stāvo�s cilvēks. Veco laiku romietis.

Viņ� pagrieza monētu uz otru pusi un pacēla to aug�stu gaisā, lai pirmie saules stari no viņa aizmugures apspīdētu sudrabu. Monētas centrā bija redzama pie�liekusies raudo�a sieviete ar austrumniecēm raksturīgu matu sakārtojumu. Blakus viņai atradās Romas leģiona karogs, tāds pats kā tie, kas �odien bija izkārtoti rindās Svētā ceļa abās pusēs. Zem sievietes attēla bija lasāms vārds, kuru viņ� bija pavēlējis iekalt visās savās monē�tās, - vārds, kas �o dienu vērta par viņa triumfa kaln�galu.

IVDAEA.

Jūdeja iekarota.

Tajā brīdī ērgļu lidojuma apklusinātais pūlis sāka kliegt aizvien skaļāk un skaļāk. Nemitīgā bungu rīboņa, kas bija nākusi no Lielā cirka, pēk�ņi pārtapa apdul�lino�ā dārdā. Arkā parādījās varens Āfrikas zilonis, tā snuķis �ūpojās no vienas puses uz otru, gandrīz skarot skatītāju rokas, kuri sniedzās tam pieskarties. Zilonim mugurā sēdēja divi milzīgi nūbie�u vergi, kuri ar spē�cīgi muskuļotām rokām unisonā sita abās pusēs piesie�tas bungas. Tūlīt aiz viņiem sekoja se�as vestālietes ar sapītiem matiem un tik mirdzo�i baltiem tērpiem, it kā tās būtu pa�u debesu sūtnes. Tad nāca Pretoriāņu gvar�des kohorta, visi krā�ņi ar melnajiem krū�u aizsegiem un spalvām rotātām bruņucepurēm galvās - izlase no Romas impērijas lieliskākajiem kareivjiem. Tad vīru un zēnu garās procesijas priek�galā nāca senatori, jātnieki un pa�a Vespasiāna ģimenes locekļi, visi tērpu�ies pur�pura togās ar ieaustu zeltu. Viņiem pa vidu ar nelielām atstarpēm brauca rati, kas bija piekrauti ar pasakainām bagātībām - da�as novietotas uz katafalkiem un pjedes�tāliem, citas, augstu gaisā paceltas, turēja vergi no visām impērijas malām.

Vespasiāns vēroja, kā rati lēnām ripo garām, katram jaunam brīnumam raisot sajūsmas saucienus no pūļa. Bija redzamas brīni�ķīgas dievu statujas no zeltītas bron�zas, krā�ņi dārgumi no austrumu karalistēm, izspūru�i vergi ar smagiem zelta kakla pinumiem no gailu un ģer�māņu zemēm, smaragdu un briljantu kaudzes no Indijas, mirgojo�i zīda gobelēni no tālās zemes Thina. Visi brī�numi, kuru apskatei ļaudis agrāk bija apceļoju�i pasauli, �odien atradās vienuviet, �ajā mū�īgajā pilsētā.

Vienīgi Vespasiāns zināja, ka daudzi no �iem dārgu�miem tiek aplūkoti pēdējo reizi. Blakus viņam uz podija atradās arhitektu sagatavota plāna marmora plāksne ar tās virsmā iegravētu sare�ģītu pilsētas plānu, kurā aug�stu slējās milzīga elipses formas celtne. Kad pēdējie rati pabrauca garām, Vespasiāns paskatījās pāri gājienam uz Nerona Zelta namu, uz Nerona nedabiskā kolosa vaina�goto galvu, kas tik tikko bija manāma virs tempļu jum�tiem. Tā vietā Vespasiāns uzcels pla�u amfiteātri - lie�lāko, kādu pilsēta jebkad redzējusi, pirmo no daudzajiem projektiem, kurus viņ� bija iecerējis Romas iedzīvotājiem, maksājot par tiem ar kara trofejām.

Tālāk nāca spilgta procesija ar punduriem un krop�ļiem no visām impērijas malām - dīvaiņiem, kurus dievi bija radīju�i pa�i savām izpriecām. Da�us nesa augstu paceltus uz sudraba �ķīvjiem kā cūkas dzīrēs; tur bija bērni ar pietūku�ām galvām, citi ar saruku�iem locek�ļiem un nedabiskiem izaugumiem. To vidū bija pat kāds kliedzo�s briesmonis ar vienu vienīgu aci pierē, topo�s ciklops. Tiem sekoja kāds maniaks, pļāpājo�s punduris, kas brauca �etrjūga kaujas ratos - impērijas quadriga, kuros bija iejūgti ā�i. Punduris bija saģērbts kā grieķu dievs, ar muļķīgi lielu zelta parūku galvā, un viņam rokā bija plakāts ar uzrakstu damnatio memoriae - nolādētā piemiņā. Tā bija groteska parodija par nīsto Neronu. Ves�pasiāns uzsita sev pa gurniem un skaļi smējās līdz ar pūli. Viņ� bija tautas iemīļots. Tas nebija tikai triumfs. Ta bija episka apmēra izklaide. Un labākais vēl tikai nāks.

Gājienā bija pārrāvums, un tad ar sparu atskanēja trompetes. Cauri arkai blakus izjāja divi jātnieki, abi ar tum�sarkaniem apmetņiem un lauru diadēmām - glu�i kā imperatori. Pūlis sāka vētraini aplaudēt, un Vespasiānu pārņēma aizkustinājuma uzplūdi, vērojot, kā viņa dēli Tits un Domiciāns tiek uzņemti ar ovācijām. No nākamā skata pūlis kļuva mēms, un Vespasiāns pats juta, ka viņam paveras mute. Jātniekiem sekoja virkne milzīgu pārvieto�jamu skatuvju, katru no tām vilka divi baltām vītnēm rotāti vēr�i. Ikvienas skatuves pla�ais fons sniedzās līdz arkas pa�ai aug�ai. Katra bija dzīva glezna no kara ainām, kurās lomas atveidoja gūstekņi un leģionāri. Viena rādīja kara izpostītus laukus un ar zobeniem nogalinātus iedzī�votājus. Cita attēloja, kā romie�u aplenk�anas ma�īnas dragā milzīgu sienu un kā pilsētnieki varonīgi aizstāvas no aug�as. Vēl citas rādīja pilnīgas iznīcības ainās. Kara- laukā uzveiktus ienaidnieka kareivjus. Veselas ģimenes, kas kādā citadelē uz klints drīzāk izdara pa�nāvību nekā padodas. Varenu templi, kas noārdīts un sadedzināts, tā priesteriem paliekot ieslēgtiem iek�ā. Triumfējo�u leģionu soļojam cauri nopostītai pilsētai, velkot līdzi va�ās iekal�tus gūstekņus un ratus ar laupījumu. Tik spilgtas posta ainas, ka tās iebiedēja pat asinskāro romie�u pūli, liekot apklust, un atzinības rēcieni atskanēja vienīgi tad, kad pēdējā dzīvā aina bija aizvilkta garām.

Triumfs neapturami tuvojās kulminācijai. Tālāk nāca simtiem ķēdēs kopā sakaltu gūstekņu, vīrie�i, sievietes un bērni, kurus no abām pusēm apsargāja ar �ķēpiem bruņoti leģionāri. Pēc sena paraduma gūstekņi bija labi ģērbti purpura apmetņos, lai slēptu to ievainojumus un liktu tiem izskatīties pēc grūtāk pieveicamiem pretinie�kiem. Vespasiāns paliecās uz priek�u un vērīgi tos nopē�tīja. Viņi at�ķīrās no niknajiem me�oņiem, kurus viņ� bija pārvedis no Britānijas pirms trīsdesmit pieciem gadiem. Informators Jāzeps no Jūdu zemes bija teicis: viņa tauta ticot, ka to Dievs esot nācis kopā ar romie�iem, lai attī�rītu templi un iznīcinātu pilsētu, sodot tos par garīgo pagrimumu. Tomēr viņi izskatījās pēc lepniem ļaudīm ar augstu paceltām galvām, nevis pēc gūstekņiem, kurus māc no�ēla. To vidū bija dumpinieku vadonis Simons, iespiests starp diviem leģionāriem, glīts vīrietis ar bārdu, kur� centās soļot stalti, izrādot nicinājumu par savu lik�teni. Nonācis līdzās podijam, Simons uzzibsnīja tum�ās acis uz imperatora pusi, un kādu mirkli Vespasiāns jutās, it kā viņa dvēsele būtu caururbta; tas bija īss satraukuma brīdis, kuru viņ� drīz vien piemirsa.

Vēl viens skaļ� trompe�u signāls ziņoja par gājiena kulmināciju. Vespasiāns novērsās no gūstekņiem un paskatījās uz arku. Jāzeps viņam bija stāstījis par kara trofejām no tempļa, un imperators ar nepacietību gai�dīja, kad tās ieraudzīs. Nu tās parādījās nevis iz�ķērdīgi sakrautas ratos kā pirmītējie dārgumi - tās nesa atse�vi�ķi, lai katru varētu pamatīgi apskatīt. Vispirms tika nests svētais priek�kars, kas atdalīja svētnīcu no pārējās tempļa daļas. Tad sekoja augsto priesteru talāri, smagi tērpi, kas krāsoti dārgajā Tirejas purpurā un izgreznoti ar mirdzo�iem dārgakmeņiem. Tālāk viņu senās derības ruļļi, svētie likumi, kurus Jāzeps sauca par Pentateihu. Tad gara procesija ar rituāla priek�metiem no svētnīcas, kausi, �ķīvji, apmazgā�anas bļodas, visi no tīra zelta; tiem sekoja smags zelta galdiņ�, ko nesa �etri leģionāri, kurus apņēma dūmi no galdiņa stūros piestiprinātiem vīraka kvēpināmiem traukiem. Kanēļa un kasijas krūma skurbino�ajai smar�ai plūstot pāri podijam, Vespasiāns sajutās kā savās agrīnajās karavīra gaitās austrumos. Atvēris acis, viņ� ieraudzīja parādību, kas pārsteidza un iedvesa bijību.

Cauri dūmu mutuļiem, kas vēl aizvien vijās ap arku, tuvojās tāds dārgums, kāds Romā nekad agrāk nebija redzēts. Jāzeps to bija labi aprakstījis, tomēr Vespasiāns nebija domājis ieraudzīt tādu milzīgu zelta veidojumu, tik smagu, ka bija vajadzīgi divpadsmit leģionāri, lai notu�rētu to plecos. Vīriem lēni iznākot no dūmiem, valdnieks sāka saskatīt mirdzo�o priek�metu cilvēka augumā vai vēl lielāku. Uz astoņstūrainas divstāvu pamatnes atradās bagātīgi rotāta konusveida kolonna, tai abās pusēs slējās zari, kas simetriski pacēlās līdz vienādam augstumam. Tas atgādināja milzīgu jūras dieva Neptūna zelta trejzari, vienīgi �uburu galus rotāja lampas, kopumā septiņas. Kad nesēji izgāja cauri arkai, kāds vergs ar dego�u lāpu aizdedzināja vīraku visās lampās, raidot baltus dūmus, kas nolaidās pār pūli Svētā ceļa abās pusēs un aptvēra visus kā rīta migla.

Vespasiāns zināja, ka tā ir menora, Jūdu tempļa vis�svētākais simbols. Jāzeps bija stāstījis, ka skaitlim septiņi ir īpa�a nozīme viņa tautā, un atsaucās uz viņu pirmo pravie�u laiku. Viņ� teica, ka menoras nolaupī�ana no tempļa būtu līdzvērtīga tam, ja ienaidnieks nozagtu vilku mātes statuju no Kapitolija; tā būtu neiedomājama svētuma apgānī�ana, kas izrautu pa�as Romas sirdi.

Pēk�ņa kņada labajā pusē novērsa pūļa uzmanību no menoras. Ļaudis bija aizgūtnēm dzēru�i bagātību kau�sus un tagad tvīka pēc asinīm. Vespasiāns zināja, kas sekos turpmāk: rīcība, kura kā rituāls nostiprināta kop� Romula un Rema laikiem. Tālu aiz Kapitolija kalna viņ� varēja redzēt, kur ļaudis bija pa�ķīru�ies, veidojot pla�u apli apkārt pretīgai atverei zemē; nemierīgo pūli saval�dīja Pretoriāņu sardzes nodaļa ar izvilktiem zobeniem. Te bija aizgājis Romas republikas ienaidnieks Jugurta, galls Vercingetorīgs; britu barve�us Vespasiāns pats bija turp atvilcis. Viņ� varēja redzēt, kur jūdu gūstekņi bija izkārtoti gar apļa malu, ķēdes tiem bija noņemtas, tie stāvēja nekustīgi un klusi. Centrā kādu bārdainu vīrieti mocīja kā suni, apkārtējie sargi viņu kaitināja un durstīja kā zvēru amfiteātri. Viņ� visiem spēkiem centās palikt stāvus un nezaudēt cienīgumu, ta�u neizrādīja nekādu preto�anos, kad viņam norāva tuniku un kaklā varmā�cīgi uzmeta cilpu. Pūlis ņirgājās, kad vīru ar �ķēpa dūrie�niem virzīja uz bedri. Pēk�ņi viņ� pazuda skatienam. Tajā brīdī uzspīdēja �ilbino�s gaismas stars, jo Vespasiānam aiz muguras virs kara dieva Marsa tempļa bija uzlēkusi saule un spo�i atstaroja no menoras un pārējām zelta trofejām, kas bija savāktas Forumā.

Pūlis uzgavilēja. Tā bija vēl viena laba zīme.

Vespasiāns atcerējās Simona tum�ās acis un nesatrici�nāmi pavērsa skatienu uz rietumiem.

Lai tās būtu beigas.

Da�us mirkļus valdīja pilnīgs klusums kā pirmīt, kad ērgļi bija laidu�ies pāri, tad no bedres, kaut ko turēdams rokā, parādījās kāds vīrs ar kapuci galvā. Pūlis ierēcās. Tagad bija pārējo gūstekņu kārta. Vespasiāns bezkais�līgi noskatījās, kā bērnus at�ķīra no vecākiem un veda uz priek�u. Kāda sieviete zaudēja samaņu; viņu pacēla aiz matiem un uz vietas nocirta viņai galvu. Kāds vīrietis izlauzās brīvībā, lai streipuļotu pakaļ savam bērnam, bet viens no nūbie�iem sabradāja viņu asiņainā masā. Bērnus pa trim piegrūda pie bedres malas un pār�ķēla tiem rīkli, mazie ķermenī�i iekrita bezdibenī. Tad sekoja sievietes, pēc tam vīri. Vīrie�iem nocirta galvu, gladiatori ķiverēs ar sejsegiem saskaņoti vēzēja lielos, līkos zobenus, katru tērauda cirtienu pavadīja viens vienīgs bungu rībiens, it kā viņi būtu galeru airētāji. Ķermeņi krājās kaudzē. Spilg�tajā saules gaismā tērauda asmeņi plaiksnīja aug�up un lejup. Pūlis grīļojās, ar acīm kāri rijot asinis. Vespasiāns atkal paskatījās uz menoru. Septiņi gūstekņi, kurus viņ� bija licis atstāt dzīvus, bija piesieti pie stabiem bedres otrā pusē, viņu kailie ķermeņi bija no�ļakstīti tum�sar�kani. Viņi dosies mājās pie tautie�iem Jūdejas tuksnesī, nesot ziņu par Romas atriebību, par to vissvētākā priek��meta novieto�anu uzvarētāja velvēs. Kamēr vien Romai piederēs Tempļa dārgums, tie nekad vairs neuzdrīkstē�sies sacelties pret to. Ja atgadītos jebkādi nemieri, jūdu vadzvaigzne tiktu dzēsta uz visiem laikiem. Tāds bija romie�u ieradums.

Bendes bija pabeigu�i savu darbu. Tagad visā nopiet�nībā varēja sākties triumfs - svinību un spēju, godbijības un ovāciju dienas. Vēl iekams pūlis bija izkliedzis savu sajūsmu, vēr�i, kas bija vilku�i dārgumu vezumus, bija uzvesti pie Jupitera tempļa pakājes un gan altāris, gan vilkumātes statuja tika slacīti ar pirmo upuru asinīm.

Vespasiāns pagriezās, lai ietu projām no podija, vēl aizvien turēdams rokā monētu. Viņ� nometa purpura apmetni un aplika divu vergu pasniegto tum�sarkano mantiju. Viņ� jā�us pievienosies dēliem Titam un Domi- ciānam gājiena beigās, vedot priesteru rindu uz altāri zem Jupitera tempļa, kur viņ� veiks ierastos rituālus kā galve�nais pontifiks. Pirms do�anās projām imperators pēdējo reizi pameta skatienu uz marmora plānu un deva klusu zvērestu. Iekarojumu laikmets beigsies. Viņa ziņā būs atjauno�anas laiks, atgrie�anās no pagrimuma pie sen�u tikumiem. Tie�i tajā vietā, kur viņ� stāvēja, Vespasiāns uzcels Miera templi, lielāku par visiem citiem. Te viņ� uz visiem laikiem uzglabās iekaroto tautu dārgumus. Vald�nieks atkal atminējās tās tum�ās acis. Viņ� darīs visu, kas tā spēkos, lai panāktu, ka menoru nekad vairs triumfā nenestu pa Romas ielām. Vespasiāns pagriezās, lai ietu, tad, bridi vilcinājies, iemeta monētu tālu pūlī, vērodams, kā tā apmet augstu loku zelta mirdzuma priek�ā un tad uz visiem laikiem pazūd vēsturē.

Domāju, ka mēs esam uztrāpīju�i īsto dārgumu vietu!

D�eks Hovards pacēla skatienu no tabulas uz Stam�bulas siluetu, tad paraudzījās lejup uz apak�ējo klāju, no kurienes bija atskanējis satrauktais sauciens. Viņ� ātri nolika vietā navigācijas instrumentus, ko bija lietojis, un izgāja pa komandtiltiņa durvīm, lai labāk redzētu. Visu rītu D�eks bija juties satraukts, cerēdams uz brīnumu, ka �ī būtu viņa lielā diena, un �obrīd viņa sirds uzbudinā�jumā strauji sitās. Ieraudzījis, kas notiek, viņ� pagriezās un pa metāla margām no�ļūca trīs kāpņu posmus līdz kuģa kreisā borta ejai. Pēc brī�a D�eks uz priek�ējā klāja iejuka kombinezonos ģērbu�os komandas locekļu bariņā, vienīgais tum�zilā zvejnieku svīterī ar firmas zīmi SJU - Starptautiskā Jūrniecības universitāte.

- Tā. Kas mums tur ir?

Iekams komandas kapteinis paspēja atbildēt, pie krei�sās puses priek�gala baltā ūdens mutulī parādījās viens

no nirējiem. D�eks paliecās uz priek�u pāri margām un redzēja, kā nirējs izspļauj iemuti un iepū� elpu stabilizā�cijas vestē.

- Tas ir venēcie�u, - viņ� aizelsies sauca. - Par to esmu dro�s. Es redzēju marķējumus.

Nirējs izlaida gaisu no vestes un atkal pazuda viļņos. D�eks vēroja, kā ceļas viņa un trīs pārējo nirēju izelpas burbuļu mutuļi, kamēr vīri virzīja paceļamo platformu uz ūdens virsmu. Tā, iespējams, varēja kļūt par bīstamu operāciju, jo "Jūras risks" centās noturēties uz vietas, par spīti piecu mezglu stiprai plūsmai. Ar vieglu kūleni straumē pietiktu, lai nirējus un viņu dārgo kravu ieskalotu vienā no pasaules pārslogotākajiem kuģo�anas ceļiem.

D�eks samiedza acis pret viļņu atstaroto saules ņir�boņu, tā raupjajos, iedegu�ajos vaibstos ievilkās rievas, viņam neatslābsto�i vērojot vietu, kur bija pazudis nirējs. Aiz muguras uz priek�ējā klāja ar graboņu un dūkoņu sāka darboties mehānismi, un krāns saliecās no ceļamā smaguma. Satrauco�i �īkstot spēcīgajā straumē, trose lēni, nepielūdzami cēlās aug�up no trīsdesmit metru dziļā jūras dibena. �ķita, ka visa komanda bija aizturējusi elpu, stāvot pie margām un vērojot, kā trose collu pēc collas gaudojot virzās uz aug�u. Beidzot parādījās ķēdes, kas bija piestiprinātas pie katra platformas stūra, un D�eks zināja, ka nirēji ir dro�ībā. "Jūras risks" bija novietots ar kreiso bortu pa straumei pret vecpilsētas krastu, un platformas pacel�anu tagad pasargās kuģa dziļā iegrime.

No tum�ajiem dziļumiem sāka parādīties kāds iega�rens priek�mets. D�eks juta pazīstamo satraukumu, adrenalīna uzplūdus, kādi viņu alla� pārņēma �ādos brī�os. Par spīti tam, ka bija piedalījies da�os visu laiku lielākajos arheoloģiskajos atklājumos, viņ� nekad nebija zaudējis to saviļņojumu, kas pavadīja katru jaunu atra�dumu. Pat ikdieni�ķākais priek�mets varēja pavērt pilnīgi jaunu logu uz pagātni, pie�ķirt realitāti nozīmīgiem noti�kumiem, kuri tikai neskaidri pieminēti mītos un vēsturē. Kamēr D�eks, margas satvēris, uzmanīgi vēroja, platfor�mas stūros parādījās �etri nirēji, un platforma ar vin�u tika pacelta virs viļņiem. Ieraugot priek�metu, kas atra�dās pa�ā vidū, komanda spontāni uzgavilēja. Plāno�anas mēne�i un nepārtrauktās pūles bija atmaksāju�ās.

-���� Trāpīts! - Komandas kapteinis plati uzsmaidīja D�ekam. - Tev atkal bija taisnība.

-���� Nekādi nebūtu īstenojies bez jūsu cītīgā darba.

Tas bija milzīgs, vismaz divus metrus gar� spīdo�s

bronzas lielgabals, no kura aug�ējās virsmas bija noska�loti gadsimtiem ilgi krāju�ies netīrumi un kur� spīdēja kā zelts. D�eks uzreiz saprata, ka tas ir sens, jo tā izrotātais cilindriskais resgalis pret stobra galu ieguva astoņstūra veidu. Viņ� bija redzējis līdzīgus lielgabalus, kas 16. gad�simtā biju�i uz Henrija VIII laika flagmaņkuģa "Mērija Roza" Portsmutā, tāpat uz Spāņu armādas kuģu vrakiem. Bet �is izskatījās vecāks, daudz vecāks. Kad ceļamkrāns lēni bija pārcēlis kravu pāri margām un nolicis to uz priek�ējā klāja, D�eks piegāja tuvāk, lai cie�āk to apska�tītu, bet komanda nepacietīgi drūzmējās aiz viņa. Neņe�mot vērā dubļu �ļakatas no mazgājamās �ļūtenes, viņ� notupās un godbijīgi pastiepa roku uz lielgabala pusi.

-���� Svētā Marka lauva, - viņ� secināja. - Tas, protams, ir no Venēcijas.

D�eks norādīja uz reljefu lējumu tuvāk stobra res�galim. Attēls bija nepārprotams: lapu vītnes ieskauts, spārnots lauva ar skatu uz priek�u, viens no varenāka�jiem viduslaiku Eiropas simboliem. Viņ� ar pirkstiem pieskārās emblēmai un vilka tos uz resgaļa pusi. Pēk�ņi D�eks pacēla otru roku, liekot komandas biedram novērst �ļūtenes plūsmu.

-���� Aizdedzes cauruma priek�ā, - viņ� satraukti pazi�ņoja, - ir lietuves zīme.

-���� Tas ir gadskaitlis. - Kapteinis, piesedzis acis no spil�gtās gaismas, noliecās pāri D�ekam. - Anno domini. Tad romie�u skaitļi. Es tik tikko varu salasīt. M, C, D�

-����� 1453. gads, - kāds cits iesaucās.

-���� Ak Dievs, - D�eks klusi teica. - Lielais aplenkums. - Nebija nekādas vajadzības paskaidrot gadskaitli; tā nozī�mīgumu viņ� bija iedzinis komandas locekļiem galvā savu daudzo instruktā�as lekciju laikā. 1453. gads. Visu laiku lielākais nesaskaņu risinājums starp Austrumiem un Rie�tumiem, titānu sadursme �ajās krustcelēs starp Eiropu un Āziju. Gads, kurā Romas impērija izdvesa pēdējo pirmsnāves elpu un tās īpa�umi salīdzinājumā ar ziedu laikiem tūksto� piecsimt gadus agrāk, kad Roma valdīja pār lielāko daļu zināmās pasaules, bija saruku�i līdz �im vienīgajam, nepadevīgajam zemesragam. Kādu mirkli, spie�ot plaukstu pie lielgabala aukstā metāla, D�eks sajuta enerģijas trīsas. Sekodams virzienam, kurp rādīja stobrs, viņ� paskatījās uz pilsētu, kuras daudzie minareti un kupoli kā dārgakmeņi iznira no mirā�as. Viņ� pieskā�rās pa�ai vēsturei, bija ierauts pagātnē ar tādu tie�umu, kā to nespēj neviena mācību grāmata.

Pēc brī�a D�eks piecēlās un atlieca muguru, viņa garais, kalsnais augums izcēlās pārējo komandas locekļu vidū. - Tas ir sauszemes ierocis, izmantots aplenkumam, daudz lielāks nekā pa resgali uzlādējamie pret jūrnie�kiem vērstie lielgabali, kurus tajā laikā uzstādīja uz kuģiem. Manuprāt, mēs skatāmies uz lielgabalu, ko lie�tojis sultāns Mehmeds II un Osmaņu turki, lai ap�audītu pilsētas aizsargmūrus. - Viņ� ar roku norādīja uz krasta līniju, kur tik tikko varēja manīt saplaisāju�ās paliekas no Bizantijas sauszemes nostiprinājumiem, kuru iespai- dīgumu vēlākajos gados bija mazināju�as zemestrīces un mūsdienu attīstība. - Osmaņi būtu liku�i lietā jebkuru lielgabalu, kas nonāktu viņu rokās. �is bija liets Venēcijā tā gada sākumā, tad nolaupīts kaujā vai pirātu uzbru�kumā. Un visbeidzot vērsts pret koncentrētajiem Bizanti�jas spēkiem aiz �īm sienām, to vidū arī pa�iem venēcie��iem. Turku pla�saziņas līdzekļiem tas patiks.

Kad komanda izklīda, dodoties katrs pie sava darba, D�eks atkal paskatījās uz lielgabala emblēmu. Tāpat kā viņa pa�a priek�te�i no Anglijas, jūru kapteiņi un pēt�nieki, kuri bija sasniegu�i tālākos zemeslodes punktus, arī venēcie�i biju�i jūras dēkaiņi, kas savus taustekļus bija izpletu�i pa visu Vidusjūras piekrasti, pat nodibinot tirgoņu koloniju te, Konstantinopolē. Viņu pasaule bija tirdzniecības un spekulācijas pasaule, nevis imperiālisma un iekarojumu pasaule. Tomēr uz viņu sirdsapziņas bija viens no lielākajiem noziegumiem civilizācijas vēsturē, noziegums, kur� D�eku bija piesaistījis �ai vietai un kuru viņ� bija apņēmies izdibināt līdz ekspedīcijas beigām.

Atgriezies uz tiltiņa, D�eks atkal ieņēma savu vietu pie kar�u galda un atrotīja piedurknes. Agrās vasaras rīts bija uzausis vēss, bet, jūras miglai izklīstot, saule sāka karsēt. Viņ� paskatījās uz Tomu Jorku, SJU vecāko kapteini, kārtīgi ģērbu�os sirmgalvi, kas apspriedās ar kuģa otro stūrmani, nesen darbā norīkotu igauni, kur� ar nevainojamiem akreditācijas datiem bija ieradies no Krievijas Tirdzniecības flotes akadēmijas. Jorks pēto�i paskatījās uz D�eku un pamāja ar galvu uz tiltiņa logu, pa kuru bija vērojis notikumus lejā uz priek�ējā klāja.

- Pa gabalu es teiktu - piecpadsmitā gadsimta vidus. - Jorks bija sācis izcilu karjeru Anglijas jūras kara flotē kā artilērijas virsnieks un kop� tā laika ieguvis eksperta zinā�anas par agrīno flotes arsenālu, kas bija izrādīju�ās nepiecie�amas SJU projektos. - Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u to aplūkot tuvāk. Pati jūras artilēri�jas sākotne. Ta�u mūsu vajadzībām par vēlu.

D�eks pamāja ar galvu. - Precīzāk, 1453. gads. Gan�drīz divsimt piecdesmit gadus par vēlu. Mēs meklējam kaut ko no tiem laikiem, kad lielgabalus uz kuģiem vēl nelietoja. �is ir kolosāls atradums, un es negribēju sarūgtināt komandu, bet mums vēl tāls ceļ� ejams, līdz sasniegsim krusta karus.

D�eks domīgi paraudzījās uz krasta pusi; skatu tūlīt pat aizsedza pārpildīts prāmis, kas bīstami tuvu pabrauca garām izrakumu vietai. Prāmja gaitas pames�tajā mirgojuma joslā pilsēta �ķita peldam uz mākoņa kā debesu parādība. Tas bija viens no lieliskākajiem vēstures veidoliem, pasaulē lielākās zināmās civilizācijas simbols. D�eka skatījumā tas bija kā arheoloģisko izrakumu vie�tas �ķērsgriezums, vienīgi te kārta nebija celta uz kārtas, bet viss bija sajaukts, vēstures pavedieni bija saviju�ies, un nekas nebija skaidri iezīmēts. Apak�ējā līmenī atradās ieplīsu�ās un saplaisāju�ās Konstantinopoles sienu palie�kas; pilsētu sākotnēji bija plānojis imperators Konstantīns

Lielais, kad 4. gadsimtā pēc Kristus dzim�anas viņ� gal�vaspilsētu pārcēla uz �ejieni, pametot Romu panīkumam un sabrukumam. Virs mūriem slīpi slējās daudz vecākās grieķu akropoles Bizantijas nogāzes; �is vārds saglabājies kā viduslaiku kristie�u impērijas nosaukums, kuras atbal�sta vieta bija Konstantinopolē, bet izcelsme sniedzās līdz Romai. Augstāk pacēlās pla�ās Topkapi pils greznība - tās pilsētas centrs, kuru Osmaņu turki pēc Bizantijas sakāves 1453. gadā pārdēvēja par Stambulu, viduslaiku pasaules varenākās valsts mirdzo�ā sirds. Vēl augstāk, virs vecās Stambulas atliku�ajām pāris koka mājām pacē�lās minareti un Hagia Sophia jeb Svētās Gudrības kupolu kaskādes; �ī kādreiz austrumos lielākā kristie�u katedrāle pēc 1453. gada kļuva par islāma svētvietu. Un (D�eks to zināja) bija iespējams, tikai iespējams, ka pla�ā pilsētas masa slēpa liecību par pa�iem senākajiem pārceļotājiem no kādas pārtiku�as civilizācijas, kuri bija meklēju�i glā�biņu tālu austrumos Melnajā jūrā pēc tam, kad to cita�deli Atlantīdu pārklāja plūdu vilnis.

D�eks gandrīz nespēja noticēt, ka vēl tikai pirms se�iem mēne�iem viņ� un Katja bija apmaldīju�ies pilsē�tas mazo ieliņu labirintā. Tas bija neizmērojama prieka laiks, mū�a svarīgākā atklājuma izbaudī�ana, tomēr ari tuk�uma un zaudējumu laiks. Katjai tā bija iznīcino�ā patiesība par viņas tēva ļaunuma impēriju, atklāsme, kas smagi nomāca viņu, par spīti visām D�eka pūlēm, un lika viņai atgriezties Krievijā, lai ar jaunu spēku vadītu cīņu pret antīko priek�metu nelegālo tirdzniecību. D�ekam personiskā zaudējuma izjūta bija skaudrāka, un viņam tas sāpēja vēl aizvien. Abi bija kopā toreiz, kad beidzot pār�trauca Pītera Hova meklē�anu. Hovs bija zēnības draugs, un D�eks atminējās viņu ik reizi, kad redzēja Tomu Jorku, kura klibums bija iemantots tajā pa�ā ap�audes reizē. D�eks bija uzstājis, ka ar "Jūras risku" paliks virs Atlan- tīdas, līdz meklē�ana beidzot tika atsaukta. Daudzas die�nas vēlāk viņ� saprata, ka viņa ambīcijas ir apglabātas Melnajā jūrā līdz ar "Jūras pētnieku", ka viņam nav tie�sību riskēt ar citu cilvēku dzīvību savu dēku meklējumos. Tie�i Katja bija palīdzējusi D�ekam atgūt pa�apziņu, kad, kopā pavadot garas dienas Stambulas pētījumos, abi iedziļinājās Bizantijas vēsturē. Viņa bija pārliecinājusi D�eku no jauna atmodināt skolas laika sapni par pasa�kainām pazaudētām bagātībām; �o sapni viņ� bija lolo�jis kopā ar Pīteru Hovu, tas bija pārņēmis visas D�eka domas pēc viņa un Katjas ceļu �ķir�anās lidostā un nu bija to atvedis �urp.

-���� Izdevās!

D�eks uztrūkās no transa un steidzās uz trok�ņa pusi, kas nāca no navigācijas telpas aiz tiltiņa. Tur pustumsā varēja redzēt abās pusēs nostiprinātas radara un lokali�zācijas pultis, tādējādi pretī atbrīvojot vietu sare�ģītām elektroniskām ierīcēm, kas ieskāva sevi�ķi lielu datora ekrānu. Tam visam pa vidu, neapjau�ot D�eka klātbūtni, pie ekrāna piekaltu skatienu un galvu iespiedis starp radioaustiņām, kuras apvija antenas, sēdēja melnīg�snējs, tum�matains vīrietis ar regbija spēlētāja ķermeņa uzbūvi.

-���� Labi, ka tu beidzot esi nokrities svarā, - D�eks teica. - Citādi mums būtu tevi no �ejienes jāizrok.

-���� Ko? - Kostass Kazancakis uzmeta viņam nepacie�tīgu skatienu un atgriezās pie ekrāna. D�eks kliegdams atkārtoja teikto.

-����� Labi, labi. - Kostass noņēma austiņas un atrāvās no ekrāna. - Jā, nu dro�i vien tādēļ, ka man bija jāsprau- cas cauri tam zemūdens tunelim. Man vēl ir nobrāzumi. Ja nu tam projektam ir kāds labs rezultāts, tad tas ir Atlantīdas dievu brīdinājums man samazināt kalorijas.

Kostass pagrieza galvu un nopētīja D�eka dubļiem no�ļakstīto svīteri. - Atkal spēlējies?

-���� Aplenkuma lielgabals. No Venēcijas. 1453. gads.

Kostass noņurdēja, tad pēk�ņi atkal uzlika austiņas,

jo ekrānā uz�ķīlās krāsu kaleidoskops. D�eks labsirdīgi noskatījās, kā draugs atkal iegrimst savā darbā. Kostass bija izcili atjautīgs in�enieris ar Masa�ūsetsas Tehnolo�ģiju institūta doktora grādu, viņ� bija pavadījis D�eku daudzās ekspedīcijās kop� SJU dibinā�anas vairāk nekā pirms desmit gadiem. Viņa eksaktās zinības bija lielisks kontrasts D�eka arheoloģijas zinā�anām. Kostasam nede�rēja sare�ģīti saviju�ies vēstures pavedieni un interpretā�cijas nenoteiktība. Viņam vienīgās nozīmīgās problēmas bija tās, kuras varēja atrisināt zinātniski, un vienīgie sare�ģījumi radās tad, kad kaut kas neizdevās.

-���� Kas te notiek?

Durvīs parādījās vēl viens stāvs, kura aprises aplie�cināja piederību masīvo kategorijai, un iespiedās blakus D�ekam. �ķita, ka Moriss Hībermeijers nepārtraukti spī�dēja no sviedriem, kaut arī viņ� valkāja vieglas maisveida bikses un kreklu alla� turēja atpogātu. D�eks pagriezās un ar galvas mājienu sveicināja.

-���� Manuprāt, Kostass beidzot ir panācis, ka �is daikts darbojas.

D�eks zināja, kas sekos. Hībermeijers bija iera�dies iepriek�ējā vakarā ar helikopteru no Aleksandrijas

Arheoloģijas institūta. Kā plēsīgs putns viņ� klupa virsū savam mērķim, cerēdams, ka D�eks pievērsīsies turp�mākiem plāniem, kad sapratīs, ka izrakumu problēmas Stambulas ostā atzīstamas par nepārvaramām. Pēdējo reizi viņi bija sarunāju�ies pirms se�iem mēne�iem uz "Jūras riska" klāja, kad Hībermeijers bija pieminējis vēl kādu neparastu seno rakstu atradumu mūmiju nekro- polē, no kurienes bija nācis Atlantīdas papiruss. Kop� tā laika viņ� bija bombardējis SJU ar telefona ziņām un e-pastiem.

Vīrs neveikli pagrozīja mapi rokā. - D�ek, mums vajag�

-���� Tam būs jāpagaida. - D�eks labsirdīgi uzsmaidīja korpulentajam eģiptologam. - Mēs te esam uz na�a as�mens, un man jākoncentrējas. Piedod, Moris. Tikai neaizej tālu, līdz tas beigsies. - Viņ� atkal pievērsās ekrānam, un Hībermeijers apklusa.

-Jā!

Ekrāns pārklājās ar krāsu viļņiem, un abi vīrie�i pietu�vojās Kostasam aiz muguras, lai labāk redzētu. Viņi ska�tījās uz videoattēlu, starme�a apgaismotu pelēku masu, kuras vidū stiepās svira ar spīli.

-���� Mēs esam gandrīz se�padsmit metrus zem jūras dibena, piecdesmit vienu metru absolūtā dziļumā no mūsu pa�reizējā stāvokļa. - Kostass noņēma austiņas un runādams paliecās atpakaļ. - Drīz vien attēlveido�ana automātiski atgriezīsies pie hidrolokatora un ok�ķerim vajadzētu atkal būt tie�ā pieslēgumā.

-���� Ok�ķerim?

Kostass kā atvainojoties paskatījās uz Hībermeijeru un pasniedza viņam plastmasas modeli, ko bija turējis rokā kā talismanu, - savādu cilindru, kam bija nejau�a līdzība ar tālvadības aparātu, kuru viņi bija lietoju�i, pētot neolīta ciematu Melnajā jūrā. - Kombinēts tālvadī�bas aparāts, zemūdens iesūcējs un hidrolokators pētīju�miem zem jūras dibena, - viņ� sajūsminājās. - To vada no �ejienes pa savienotāju saiti, un tas var ierakties cauri nogulumie�iem ar vislielāko precizitāti, nosūtot atpakaļ attēlus tik skaidrus, it kā tie būtu skenēti ar magnē�tisko rezonansi. �obrīd tas rokas cauri augsnes izcelsmes nogulsnēm, tonnām zemes nogruvumu. Mēs esam ūdens�ceļa malā, ko tīra Bosfors, bet tik un tā uzkrājies milzīgs nogul�ņu daudzums, vairāki metri ik gadsimtu. Mums jāierokas dziļi, lai būtu kaut mazākās izredzes atrast to, ko gribam. Tās ķēdes smagums apraks to vēl dziļāk.

- Ā, ķēde, - Hībermeijers nomurmināja. - Atgādini man.

D�eks piespraucās tuvāk dzeltenai Stambulas Admi�ralitātes kartei, kas bija piesprausta pie sienas blakus Kostasa krēslam. Viņu atra�anās vieta bija skaidri atzī�mēta pie ārējās malas estuārā, kur� pār�ķēla pilsētu; tā līkā zobena forma noteica Bizantijas zemesraga apveidu un veidoja vienu no lielākajām dabiskajām ostām pasaulē. Senajiem grieķiem tas bija Krisocerass jeb Zelta rags, it kā milzīgs, mītisks vērsis savā ceļā uz Melno jūru būtu ietriecies Bosforā; �ī tēla nozīmību trīs vīri spēja novēr�tēt, jo nebija vēl aizmirsu�i Atlantīdas vēr�us.

D�eks paņēma zīmuli un novilka vieglu līniju pār ieeju estuārā. - Bizantijas periodā Zelta ragu briesmu brī�os nodalīja ar milzīgu, gandrīz kilometru garu bar�jeru, kurā raupji kalti ķēdes posmi turējās uz piloniem un bar�ām. Tā bija nostiprināta te, pie torņa netālu no pilsētas ārējiem mūriem, kur estuārs satiekas ar Bosforu, un te, aptuveni trīssimt metrus no mums uz Galatas krasta. Ķēde pirmoreiz minēta mūsu ēras astotajā gad�simtā, un tai bija ievērojama loma 1453. gada Lielajā aplenkumā, bet mēs zinām tikai divus gadījumus, kad tā būtu varējusi tikt iedragāta. Pirmā reize ir vienpadsmi�tajā gadsimtā, kad, domājams, vikingu algotņu banda tika tai pāri ar saviem kuģiem. Otrā reize ir noteiktāka, 1204. gadā, kad venēcie�u galeras pārrāva to ar trieci. Ķēdi atjaunoja, bet atcirstais posms, iespējams, ir zudis jūras dzelmē. Ja mēs to varēsim atrast, būsim uzgāju�i slāni ar laupījumu, un tad tas ir nopietns pasākums.

-���� Mūsu stāsta pirmais ķēdes posms. - Vārdu spēle nespēja slēpt Kostasa nemieru, jo viņ� ar pirkstiem klusi rībināja pa galdu un skatiens palika piekalts ekrānam. Attēls bija satumsis, un vienīgā norāde, ka ok�ķeris dar�bojas, bija dziļuma mērs stūri, kas griezās ar moko�u lēnumu ik pēc pieciem centimetriem.

-���� Kā tu vari būt tik dro�s par atra�anās vietu? - Hībermeijers bija atlicis malā savu meklējumu un sāka iesaistīties projektā.

-���� Tas vienmēr bijis strīdīgs jautājums, bet piecpa�dsmitā gadsimta manuskripts, kas pirms gada atklāts Topkapi arhīvā, sniedz precīzu vietas norādi starp jau zināmajiem arhitektūras pieminekļiem.

-���� Man tas nepatīk. - Kostass pameta acis uz sienas pulksteni un neērti pagrozījās krēslā. - Ja tas lielgabals bija no 1453. gada, tad mums vēl jārokas cauri vismaz pieciem metriem sablīvētu nogul�ņu, iekams nonāksim kaut kur mērķa kārtas tuvumā. Un mums atliku�as tikai divdesmit minūtes, līdz "Jūras riskam" jāmaina pozīcija.

D�eks juta līdzīgas raizes un saknieba lūpas. �is pro�jekts nelīdzinājās nevienam citam viņu darbam - tā bija nemitīga paslēpju spēlē�ana vienā no dzīvākajiem ūden�sceļiem pasaulē. Ostas vadība katru dienu viņiem bija pie�ķīrusi se�u stundu stāvlaiku, tomēr pat tad ik pa brī�dim nācās pabraukt sāņus, lai palaistu garām kādu prāmi vai kravas kuģi, kuriem reizēm bija tik dziļa iegrime, ka to dzenskrūves uzkūla dibena nogulsnes. D�eks pilnībā paļāvās uz Toma Jorka navigācijas spējām, un "Jūras riska" dinamiskā pozicionē�anas sistēma nodro�ināja to, ka kuģis bez grūtībām varēja no jauna atgriezties pre�cīzās koordinātās. Ta�u izrakumiem jūras dibenā nebija nekādas aizsardzības, un, vēl jo svarīgāk, nebija garanti�jas, ka Kostasa vērtīgais izgudrojums uz visiem laikiem neiestigs līdz ar citām vēstures atlūzām.

Hībermeijers nojauta saspringumu un neatkāpās no D�eka. - Kāds tad bija tas tavs bērnības sapnis?

D�eks dziļi ievilka elpu, pamāja ar galvu un virzīja Hībermeijeru uz datora pulti telpas tālākajā galā. �o stāstu viņ� jau bija stāstījis simtiem rei�u - komandai, presei, atkārtotajos mēģinājumos gūt atbalstu projektam no SJU Direktoru valdes un no Turcijas varas iestādēm -, tomēr tas vēl aizvien lika notirpt viņa mugurai.

- 1453. gada Lielais aplenkums bija viens no notei�co�ajiem vēstures brī�iem, - D�eks iesāka. - Kapu zvans lielākajai impērijai, kādu pasaule bija pieredzējusi; noti�kums, kas islāmam uz ilgu laiku sagādāja atbalsta pun�ktu Eiropā. Ta�u daudz posto�āks notikums Konstantino- poles pilsētu skāra divarpus gadsimtus iepriek�. Daudz lielāka mēroga apgānī�ana un izlaupī�ana, �ausmino�a ne�ēlība pat pēc viduslaiku standartiem. Un noziedznieki bija nevis neticīgie, bet kristie�i. Svētā krusta krustne�i, neviens cits.

-���� Krustne�i, - Hībermeijers atkārtoja. - Protams.

-���� Tolaik, kad viņi tā īsti neaizkļuva līdz Svētajai zemei.

-���� Atceries, ko profesors Dilens Kembrid�ā iedzina mums galvā, - Hībermeijers murmināja. - Lielākos nozie�gumus pret kristīgo pasauli vienmēr paveiku�i pa�i kris�tie�i. - Abi vīrie�i reizē bija mācīju�ies pēdējā kursā, un, kad D�eks pēc darba Anglijas jūras kara flotē bija atgrie�zies, lai iegūtu doktora grādu, viņi pie �ī slavenā mentora kopā bija mācīju�ies agrīno kristie�u un jūdu vēsturi.

-����� Bija 1204. gads, - D�eks turpināja. - Pāvests Inno- cents III bija aicinājis uz Ceturto krusta karu - vēl vienu nelaimei nolemtu ekspedīciju ar uzdevumu ieviest Jeruza�lemē savu ticību. Tas, kā cēlie krusta kara bruņinieki novērsās no sava mērķa un izlaupīja Austrumu kristietī�bas lielāko dārgumu glabātavu, ir viena no drausmīgāka�jām vēstures sāgām.

Uz mazā ekrāna viņu priek�ā pēk�ņi uzzibsnīja visā pasaulē pazīstams attēls - �etri lieliski zeltīta vara zirgi bagātīgi rotāta arhitektoniska fona priek�ā.

-���� Svētā Marka zirgi, - Hībermeijers teica.

-���� Da�iem tūristiem fotoaparāti izkristu no rokām, ja viņi uzzinātu patiesību par to, kā �īs skulptūras sasnie�dza Venēciju. - D�eks tagad bija pamatīgi iekarsis, viņa vārdos bija jau�amas dusmas. - Krusta kara vadoņiem bija vajadzīgs kāds, kas pārvestu bruņiniekus un viņu bruņojumu pāri Vidusjūrai uz Svēto zemi. Un kur� gan to izdarītu labāk par venēcie�iem, tālaika varenākajiem kuģotājiem? Ta�u venēcie�iem bija kaut kas cits aiz ādas.

Bizantijas impērija, kuras centrs bija Konstantinopole, bija pakļāvusi kādu teritoriju netālu no Venēcijas Adrijas jūrā, un venēcie�iem tas nepatika. Konstantinopolē bija noslepkavoti Venēcijas tirgotāji. Pirms daudziem gadiem bizantie�i bija apcietināju�i un padarīju�i aklu Venēcijas dod�u Dandolo, un viņ� slepus perināja atriebību. Kad krustne�i bija iekāpu�i kuģos, izrādījās, ka tiem trūkst naudas �ādam braucienam, un tie faktiski kļuva par venēcie�u vergiem. Papildus tam visam krustne�u rin�dās uzradās Bizantijas troņa kārotāji, un situācija kļuva dramatiska. Pāvests Innocents III, pats to nevēlēdamies, sponsorēja kristīgās pasaules otras nozīmīgākās pilsē�tas, Austrumu baznīcas mezgla punkta, izlaupī�anu. Kad krustne�i ieradās Konstantinopolē, viņi aizmirsa Svēto krustu un uzvedās kā jebkura cita viduslaiku marodieru armija, vienīgi ar tam laikam nepārspētu me�onību un barbarismu.

-���� Kas notika?

-����� Iedomājies, ja kāda armija bez vadības ierastos Londonā, nogāztu visas sabiedriskās statujas, apgānītu Vestminsteras abatiju, iztuk�otu Britu muzeju, nodedzi�nātu Britu bibliotēku! Visi nācijas simboli un impērijas dārgumi pazustu vienā asiņainā grautiņā. Konstantino�polē svētie karotāji apliecināja savu daudz izslavēto kris�tie�u dedzību pēc lielajām baznīcām, pirmām kārtām Hagia Sophia, izlaupot tūksto� gadu vecās kristietības svētās relikvijas. Viņi iznīcināja bibliotēkas, Aleksand- rijas un Efesas seno bibliotēku pēcteces, kas bija neap�rēķināms zaudējums cilvēcei. Viņi nojauca hipodromu, seno sacīk�u arēnu, kas bija pilsētas centrs, atstājot vie�nīgi skulptūru fragmentus, kurus var redzēt �odien, un da�us arhitektūras pieminekļus, kas bija pārāk lieli, lai tos izlaupītu.

- Tutmosa III obelisku no Ēģiptes, - pamājis ar galvu, teica Hībermeijers.

D�eks ar roku norādīja uz ekrāna pusi. - Mēs zinām, ka Konstantinopolē bija visu Rietumu civilizācijas lielāko dārgumu mantiniece. Nenovērtējami materiālās kultūras pieminekli, kas kādreiz bija atradu�ies Ēģiptē, Grieķijā un Tuvajos Austrumos, impērijai papla�inoties, vispirms tika aizvesti uz Romu. Kad Konstantīns pārcēla galvaspil�sētu, daudzi no �iem dārgumiem aizceļoja viņam līdzi, ar kuģiem tika aizvesti pāri Vidusjūrai no Romas uz Konstantinopoli. Svētā Marka zirgi, iespējams, sākotnēji bija radīti Grieķijā piektajā gadsimtā pirms Kristus, var�būt greznoja slaveno Olimpijas svētnīcu. Piecus gadsim�tus vēlāk tie ir Romas Forumā, uz Nerona triumfa arkas kā daļa no skulpturālās grupas, kas atveido imperatoru turam �etrjūga gro�us. Arku iznīcināja Vespasiāns, bet attēls saglabājās uz Nerona monētām. �etrus gadsimtus vēlāk tie nokļūst �eit, Konstantinopolē, varbūt hipodromā blakus tam obeliskam. Un atcerieties, pirms 1204. gada Konstantinopolē nekad nebija iekarota. Dārgumi, kurus pēc aculiecinieku ziņojumiem nolaupīju�i krustne�i, var dot tikai nojausmu par to, kas te atradās. Daļa laupījuma tika pārkausēta zelta stieņos un monētās. Citi dārgumi, piemēram, Svētā Marka zirgi, tika aizvesti atpakaļ uz Venēciju un krustne�u mītnes zemēm - Franciju, Spāniju, Holandi, Angliju, kur �ī nozieguma relikvijas, iespējams, vēl aizvien guļ noslēptas lielajās katedrālēs un klosteros. Bet citi priek�meti, īpa�i senlietas ar pagānu simboliku, tika apgānīti un samesti Zelta ragā. - D�eks uz brīdi apklusa. - Kad Pīteru Hovu un mani pirmoreiz apsēda �is stāsts, mūs neatstāja doma, ka viens no senās māks�las lielākajiem atradumiem visā pasaulē varētu patlaban atrasties jūras dibenā zem mums.

Viņiem aiz muguras pēk�ņi sacēlās kņada, un Kostass pievilka savu krēslu pie videoekrāna. Hībermeijera acis domīgi kavējās pie zirgu attēla, un viņ� uzlika roku drau�gam uz pleca.

-���� Tu apgalvo, ka jebko no Senās Romas varēja atvest �urp, - viņ� klusi teica. - Pagāju�ajā gadā pēc mūsu nelie�lajiem piedzīvojumiem Melnajā jūrā mani ataicināja uz Romu iztulkot kādu ēģiptie�u hieroglifu tekstu, kas bija atrasts Vespasiāna Miera tempļa atra�anās vietā, netālu no turienes, kur tika atklāti pilsētas marmora plāna frag�menti. Tā izrādījās viena no vairākām bronzas plāksnēm, kas bija piestiprinātas pie ie�ogotās kolonādes, uz katras bija identisks teksts visās galvenajās Romas impērijas valodās. Latīņu, grieķu, ēģiptie�u, aramie�u, kādas vien var iedomāties. Tie bija ziņojumi, kas uzskaitīja Vespa�siāna uzvaras un Romas triumfu. To temats bija Jūdu kar�.

D�eks pārstāja vērot Kostasu un paskatījās tie�i uz Hībermeijera, viņa neizdibināmajās, tum�ajās acīs. Moriss lēni iejautājās.

-���� Vai tu domā to pa�u, ko es?

D�eks klusēja.

-���� Mans Dievs! - Hībermeijera vācu akcents kļuva izteiktāks, un viņa balss drebēja. - Jūdu bagātības no Tabernākula. Vespasiāns lika tās novietot Miera templī, lai nekad vairs neizstādītu apskatī�anai. Tās kļuva par leģendu. - Viņa balss pārtapa �ukstā. - Vai dārgumus slepus varēja aizvest uz Konstantinopoli, pirms Roma krita?

-���� �ī doma man bija ienākusi prātā, - D�eks klusi atbildēja.

Hībermeijers noņēma savas mazās, apaļās brilles un nosusināja pieri. - Iek�ējās svētnīcas svētie trauki. Zelta galds. Menora. - Viņ� ar grūtībām, tādā kā aizsmaku�ā gārdzienā izrunāja pēdējo vārdu. - Vai tu nojaut, kur mēs varētu iekulties?

-��� Jā, - D�eks apstiprināja.

-���� Mēs te nerunājam tikai par pasakainām bagātībām. Mēs runājam par nozīmīgiem mūsdienu sazarojumiem. Menora ir modernās Izraēlas valsts simbols. Mazākais mājiens, ka esam uz pēdām Jūdu tempļa pazudu�ajiem dārgumiem, un iznākums varētu būt eksplozīvs. Burtiski.

-���� Tas paliek tikai starp mums, - D�eks teica.

Tajā brīdī no otras pults atskanēja pārsteiguma sau�ciens un priecīga Bruklinas lamuvārdu virtene. D�eks un Hībermeijers ātri atgriezās pie Kostasa, un viņiem pie�vienojās otrais stūrmanis. D�eks ar interesi paskatījās uz vīrieti un tad pievērsās ekrānam. Viņi uzreiz saprata, kāpēc Kostass ir sajūsmā. Ekrāns bija pārvērties fantas�tiskā daudzkrāsu attēlā, skenējuma līnijas un kontūras bija tik asas kā trīsdimensiju datora zīmējumam. Cen�trā varēja redzēt nemaldīgas cilvēka darbības liecības - tum�u, savītu, nogulsnēs iespiestu masu. Tas bija mil�zīgs, vismaz metru gar� metāla ķēdes posms vidū rupji sametināta astoņnieka formā. Otrs posms bija ievērts tajā un sniedzās ārpus ekrāna uz labo pusi, bet cilpa kreisajā pusē bija sadragāta un saliekta vietā, kur bija nocirsts nākamais posms.

-���� Fantastiski! - D�eks uzsita Kostasam pa muguru. Viņ� bija sajūsmā, prāts jau traucās pretī nākamai mek�lējumu pakāpei, bet skatiens palika piekalts ekrānam, kamēr kamera rādīja panorāmu tālāk virzienā uz atsegtā metāla malu. Pēdējā posmā bija ieķīlēta fragmentāra koka masa, acīmredzot kuģa būvkoki, daļēji nosegtas korpusa detaļas ar regulāros attālumos izvietotiem me�tāla izciļņiem, kur metāla kniedes vairāk nekā astoņsimt gadus bija saglabāju�ās bezgaisa dūņās. Gan D�ekam, gan Hībermeijeram aizrāvās elpa, kad viņi aptvēra, kas iesprūdis posmā: balta masa, kas atgādināja nomizotus koka zarus. Tas bija sadragāts cilvēka skelets, tā rokas izspiestas groteskos leņķos cauri metālam, galvaskauss izkropļots un tik tikko atpazīstams, tomēr to klāja rūsas brūni traipi vietās, kur reiz bija atradusies cie�i piegulo�a koniska ķivere ar deguna sargu.

-���� Te ir jūsu ķēde un viens no tās cietu�ajiem, - Kos�tass teica. - Tagad pienācis laiks tikt laukā no turienes.

Kostass iedarbināja vadību, lai atbrīvotu savienotāju saiti, tie�i tobrīd, kad iedrebējās kuģa dzinēji. D�eks pameta Hībermeijeru kopā ar viņu un pieliecies izgāja no navigācijas telpas, lai pievienotos Jorkam uz tiltiņa. Viņ� pavēstīs komandai ziņu par atklājumu pārtraukumā, kad "Jūras risks" būs attālinājies no meklējumu vietas, lai gaidītu, līdz viņiem atkal būs pieejams kuģo�anas ceļ�. Viņ� paskatījās laukā pa logu uz rūdas transportkuģi, kas gaidīja, lai varētu izbraukt pa ūdensceļu, un uz Galatas tilta zemajiem lokiem, kura brauktuve ņudzēja no rīta satiksmes, bet pie margām pulcējās cerību pilni mak��ķernieki, neapjau�ot īstās bagātības, kas varētu atras�ties zem tiem. Nemierīgie ūdeņi, pa kuriem reiz braukāja imperatoru un sultānu izpriecu bar�as, tagad atkal mir�dzēja pēc iepriek�ējo desmit gadu intensīvās tīrī�anas operācijas. Kad D�eks paskatījās uz starojo�o pilsētas siluetu aiz tilta, viņ� atkal juta to vilinājumu, kas viņu un Katju piesaistīja izpētīt tās dziļākos noslēpumus. Par spīti visam tās haosam un drūmajai vēsturei, �ī pilsēta bija kļuvusi par cerības simbolu, par vietu, kur D�eks bija atjaunojis savu kaisli uz pagātnes noslēpumiem, kura viņam nebija devusi mieru kop� bērnības.

Viņ� paskatījās lejup, kur "Jūras riska" priek�galā no kuģa ūdens stabilizatoru sprauslām ar jaudu izplūda dzirksto�s ūdens. D�eks bija neticami iepriecināts par �o atklājumu, kas varētu attaisnot viņa sapni; tas būtu solis pretī vēl sensacionālākiem atradumiem tuvākajās dienās. Ķēde noveda viņus tie�i pie galvenās vēstures liecības un pierādīja, ka viņi atrodas pie ostas ārējās robe�as, kur bija nogremdēts guvums no Konstantinopoles izlaupī��anas. Tagad viņiem atlika ierakties Zelta raga gultnē un uztrāpīt īsto dārgumu vietu. Bet, kā parasti, raizes nomāca D�eka gaviles. Saspringums bija liels. Viņiem bija vēl daudz darāmā. Viņ� zināja, ka nāksies izpildīt varas institūciju prasības, ja tās ļaus viņiem bloķēt jūras�ceļu; ka lielgabals un ķēde bija pierādīju�i viņa taisnību, bet radīs arī cerības. Viņ� vēlreiz paskatījās uz Zelta ragu, piesegdams acis pret �ilbino�o gaismu, un dedzīgi lūdzās, kaut tas attaisnotu savu vārdu.

Marija de Montiho gandrīz nemanāmi sakustējās uz sava ķebļa un uz mirkli aizvēra acis. �ī bija izrādījusies viņu līdz �im garākā diena katedrāles teri�torijā, un, par spīti adrenalīnam, kas viņu bija stiprinā�jis stundu pēc stundas, sieviete zināja, ka koncentrāci�jas spējas drīz mazināsies. Ārā sāka tumst apmākusies, pelēka Anglijas pēcpusdiena, un uz logu rūtīm atskanēja neatlaidīga lietus pak�ķē�ana. Marija iztaisnoja muguru, cie�i samiedza acis un uzcēla paleti ar tīrāmajiem piede�rumiem uz rāmja malas. Istabas pilnīgajā klusumā laiks, �ķiet, bija apstājies, un visa uzmanība bija sakoncentrēta uz sare�ģīto tintes zīmējumu, ko apspīdēja mikrogaisma da�as collas no viņas sejas. Marija elpoja lēni un nestei�dzīgi, katras izelpas beigās vadot otu gadu gaitā apgūtā nosvērtībā. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa pagriezās atpakaļ un pasniedza paleti savam asistentam.

- Tā, - sieviete teica. - Mēs esam beigu�i.

Marija uzmanīgi pavilka atpakaļ slīpo lampu, atse�dzot visu uzrakstu - vairāk nekā nedēļu ilga rūpīga darba iznākumu. Kad gadsimtu sūbējums bija noņemts, burti izcēlās stingri un melni, it kā tie būtu uzrakstīti tikai pirms da�ām dienām.

Tuz ki cest estorie ont. Ou oyront ou lirront ou ueront. Prient a ihesu en deyete. De Richard de haldingham o de Lajford eyt pite. Ki lat fet e compasse. Ki ioie en cel li seit done.

Vecfran�u valodas sve�ā rakstība vēl vairāk sabie�zināja noslēpumu par cilvēku, kas to bija rakstījis. Pēc pārdomu brī�a Marija iedro�ino�i pievērsās savam asis�tentam, slaidam un lokanam jaunam vīrietim ar brillēm metāla ietvarā, kas ieinteresēti pieliecās, lai iztulkotu tekstu.

"Visi tie, kam pieder �is darbs, vai to dzird, vai lasa, vai redz, lūdziet Jēzu Viņa dievi�ķumā, lai tiek ap�ēlots Holdin- gemas un Slīfordas Ri�ards, kur� to izdarīja un to izklāstīja, lai viņam tiktu svētlaime debesīs."

�os Ri�arda pēdējos vārdus tikpat labi būtu varēju�i sacīt arī viņi, pabeidzot savu uzdevumu tajā vietā, kur pārrakstītājs pēdējo reizi bija pacēlis spalvu no perga�menta gandrīz pirms septiņsimt gadiem.

Pēc divdesmit minūtēm Marija stāvēja istabas vidū un pēdējo reizi skatījās uz karti, iekams tā tiek noslēgta aiz stikla dro�ības pārsega. Tā kā starmetis tagad bija novākts, tad istabas pieklusinātā gaisma, �ķiet, uzsvēra pergamenta mū�seno izskatu, ēnas un nelīdzenumi izcēla vietas, kur teļāda gadu gaitā bija sarāvusies un saliekusies.

Parasti manuskriptu tīrī�ana būtu atstāta Oksfordas institūta tehnisko darbinieku ziņā. Bet, kad aicinājums nāca no kādas jaunas Mappa Mundi restaurācijas pro�grammas Herefordas katedrālē, vilinājums bija pārāk liels. Tā bija mū�a iespēja, izdevība strādāt pie lieliskākā saglabātā trīspadsmitā gadsimta manuskripta, pa�as rokām pieskarties vissvarīgākajai un godinātākajai vidus�laiku kartei pasaulē.

Kamēr Marijas acis pierada pie pustumsas, pazīstamā forma pieņēma apveidus. Gandrīz visu kvadrātisko per�gamentu aizņēma turpat �etru pēdu plata sfēra. Centrā atradās Jeruzaleme, zem tās - T burta veidā Vidusjūra, kas atdalīja Āziju, Āfriku un Eiropu. Apak�ējā kreisajā stūrī bija iespiestas Britu salas, un uzraksta vietā aiz tām atradās teksts, ko Marija bija tīrījusi. Uz kartes visur bija simtiem miniatūru zīmējumu ar parakstiem latīņu un fran�u valodā; da�i ilustrēja Bībeles stāstus, citi attēloja savādus radījumus un mītiskas vietas.

Tā bija faktu un fantāzijas pārpilnība, viduslaiku prāta augstākā izteiksme. Tomēr tā apliecināja arī nezinā�anu. Ar visu savu kārtību un ticamību, �ķiet, karte bija pil�nīgākā liecība par cilvēku apdzīvoto pasauli, tomēr aiz �aurās okeāna joslas, kas ieskāva kristīgo pasauli, neatra�dās pilnīgi nekas. Marijai likās, ka aug�malā sēdo�ā Kris�tus figūra sprie� tiesu ne vien par miru�ajiem, bet arī par dzīvajiem, par cilvēkiem, kas augstprātīgi domāja, ka neskaitāmie brīnumi, ar kuriem tie pieblīvēju�i savu Mappa Mundi, attēlo visu Dieva radīto kopumu.

-���� Doktore de Montiho, jums tūlīt pat jānāk �urp!

Smalks stāvs garīdznieka mantijā panāca Mariju, kad

viņa mundri gāja pāri katedrāles pagalmam, slēpdamās zem lietussarga no Anglijas mū�īgā smidzino�ā lietus. Viņai tovakar bija jāatgrie�as Oksfordā, tādēļ nebija daudz laika, ja gribēja paspēt uz vilcienu.

-���� Tam vajadzētu būt kaut kam nozīmīgam, - sieviete teica ar spāņu akcentu, kas pie�ķīra viņas balsij ritmu. - Aptuveni pēc trim stundām man paredzēts vadīt semi�nāru par Holdingemas Ri�ardu manā institūtā, un man vajadzīgs laiks, lai sagatavotos.

-����� Iespējams, ka tam nāksies pagaidīt, - mazā auguma vīrs satraukti sēca. - Strādnieki vecajā Ķē�u bibliotēkā nupat ir izdarīju�i neparastu atklājumu. Jūsu asistents jau ir pie viņiem.

Marija kopā ar garīdznieku piegāja pie katedrāles zie�meļu lieveņa. Sava liegā, medainā toņa dēļ atmosfēras ne�ēlotais kontrforsu smil�akmens padarīja Herefordu mazāk draudīgu par citām Anglijas lielajām katedrālēm, tomēr tik un tā, ieejot iek�ā, iespaids iedvesa bijību. Marija skatījās pa jomu altāra virzienā un aug�up uz alai līdzīgo telpu sev priek�ā; skatu abās pusēs ierāmēja masīvi balsti, kas pacēlās līdz mazajām stikloto logu arkām, bet augstu virs galvas slējās vēdekļveidīgā griestu velve. Sekojot garīdzniekam pa ziemeļu jomu, viņa saoda spēcīgi mitru akmeņu un vieglu puvuma smaku, it kā salkanais trūdu smārds, kas bija iesūcies katedrālē, vēl aizvien virmotu gaisā, kaut arī pēdējās apbedījumu vel�ves jau sen bija aizmūrētas.

Joma bija maz mainījusies kop� tā laika, kad Ri�ards Holdingems pēdējo reizi bija te gājis. Marija ejot aizskāra balstu un pēk�ņi sajuta tuvības saviļņojumu, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē un kā ēna sekojusi izcilajam cilvēkam pa pēdām. Toreiz smagnējais normaņu mūrē�jums tajā vietā bija atradies tikai gadsimtu, toties klos�tera baznīca tur bija stāvējusi kop� anglosak�u karalistes Mersijas laikiem. Tā kādreiz bija Austrumanglijas karaļa Svētā Etelberta katedrāle, kur� netālu tika neķītri noga�lināts. Ri�arda laikā tā piesaistīja arī svētceļniekus, kas ieradās no visām pusēm, lai apliecinātu cieņu Kenterbe- rijā mocekļa nāvē miru�ajam arhibīskapam Tomasam Be- ketam, kura emaljas relikvārijs arī bija saglabājies cauri gadsimtiem - vēl viens liels dārgums līdzās Mappa Mundi.

Izgāju�i cauri ziemeļu transeptam, viņi sasniedza kora aiļu, kur karte bija izstādīta iepriek�ējā gadsimta laikā, iekams to pārvietoja uz tās pa�reizējo mājvietu īpa�i celtā muzejā ārpusē. Tie�i pretī tuk�ajai vietai uz sienas atradās zemas durvis, kas veda uz būvi ārpus baz�nīcas. Pa durvīm varēja redzēt vītņu kāpnes.

-���� Rekonstrukcijas darbs ir gandrīz pabeigts, - garīdz�nieks teica. - �ī jāuzliek tikai piesardzības dēļ. - Viņ� pasniedza Marijai dzeltenu dro�ības ķiveri un arī pats tādu uzlika; tās izskats galīgi nesaderēja ar viņa brūno garīdznieka tērpu. Kamēr viņa sekoja tam aug�up pa stā�vajiem kāpņu vijumiem, viņa vārdi skanēja ar apslāpētu atbalsi.

-���� Smil�akmens katedrāle ir kā koka kuģis, - viņ� paskaidroja. - Ja vecu korpusu visai ilgi nodarbina, tad visas koka detaļas nākas atjaunot. Kā Viņas Augstī�bas kuģi "Viktorija". Smil�akmens nav tas izturīgākais materiāls. Kad mēs pārvietojām bibliotēku, izmantojām iespēju nomainīt da�us akmeņus.

Viņi tuvojās telpai, kurā kādreiz bija atradusies visā pasaulē pazīstamā Herefordas Ķē�u bibliotēka, pasakaina kolekcija, kas ietvēra retas incunabula, pirms 1500. gada iespiestas grāmatas, kā arī 227 manuskriptu sējumus, sā�kot ar nenovērtējamiem Herefordas evaņģēlijiem no astoņ�padsmitā gadsimta. Gan grāmatas, gan plaukti, kuriem tās bija pieķēdētas, tagad bija no jauna izstādīti muzejā. Tur atradās arī Mappa Mundi, kas arī reiz tika uzglabāta bibliotēkā.

Sasniegu�i aug�ējo logu līmeni, viņi paspiedās garām svaigi izkaltu bloku kaudzei un apstājās pie ieejas telpā. Vājajos dienasgaismas kūļos no �aurajiem logiem viņi tik tikko varēja saskatīt gai�ākos plankumus uz sienām, kur kādreiz bija atradu�ies grāmatplaukti. Telpa tagad izskatījās nevis pēc bibliotēkas, bet gan viduslaiku mūr�nieka darbnīcas, jo grīdu klāja darbarīki un sairu�u mūru paliekas.

Tālākajā galā strādnieku grupa bija sadrūzmējusies pie spo�i gai�a laukuma uz sienas. Gaisma nāca no cauruma, kur divi akmens bluķi bija izņemti, izveidojot pietiekami platu joslu, lai slaids cilvēks varētu pa to izlīst. Tajā brīdī caurumā no aug�as uz leju parādījās kāda galva, kuras izjuku�os gai�os matus un brilles klāja putekļi.

- Marij! Jūs nekad tam neticēsiet!

D�eremijs Heiverstoks bija viņas visu laiku labākais doktorantūras students, agrīno ģermāņu valodu virtuozs, kur� disertācijas rakstī�anas laikā bija piesaistīts Oksfor�dai kā klosterim, tādēļ ne�aubīgi izbaudīja �o piedzīvo�jumu. Marija puisi bija uzaicinājusi līdzi uz Herefordu, lai dotu viņam pārtraukumu un ļautu dalīties vienreizīgā pieredzē. Kop� jauneklis bija ieradies no Amerikas, viņa to bija mudinājusi daudz ceļot, apmeklēt agrīnās klos�teru bibliotēkas, tomēr viņ� vēl joprojām nebija zaudē�jis aizraujo�o tūrista entuziasmu, pirmo reizi pieskaro�ties vēsturei. Pa�ai negribot, viņa pasmaidīja un kopā ar garīdznieku meklēja ceļu caur būvgru�iem, aizvelkot priek�ā sejai putekļu maskas no ķiverēm.

-��� Uz spēles ir likta tava karjera, - viņa teica. - Jebkas mazāk nozīmīgs par Augustīna Bībeli, un ar semināru tev būs jātiek galā pa�am.

-��� Tas ir kaut kas labāks. Daudz labāks. - Tuvojoties D�eremijam, Marija varēja redzēt, ka viņa seja ir notecē�jusi ar sviedriem, kaut gan telpā valdīja aukstums. Viņ� pastūma vienu no blokiem sāņus un pazuda sienā.

-���� Sekojiet man!

Pēc da�iem brī�iem Marija bija iespiesta jauneklim blakus, viņas cirtainos matus un ādas jaku klāja putekļi. Jebkāda pirmītējā neapmierinātība pagaisa, kad viņa ieraudzīja, kas atrodas viņiem priek�ā. Strādnieki bija at�lauzu�i aptuveni metru platu telpu katedrāles masīvajā ārsienā. Sakumpu�ajā pozā stāvot, Marija varēja redzēt, ka viņi tup uz sagruvu�ām vītņu kāpnēm, kādas iepriek��ējās celtniecības fāzes relikvijas, kas sen jau norobe�ota. Trīs pakāpienus zem viņiem kāpņu �ahta bija pieblīvēta ar gruve�iem, juceklīgiem gabaliem, kuri izskatījās pēc ero- dēta smil�akmens, ko klāja sarkanu putekļu kārta. Salieku�sies, cik vien var, Marija no sāniem centās cie�āk apskatīt to, ko apgaismoja mazais starmetis tie�i viņai aiz galvas.

-����� Es estupendo. - Kamēr viņa, muti pavērusi, ar neti�cību skatījās, nevil�us izlauzās dzimtās spāņu valodas vārdi.

-���� Vai saprotat, ko es domāju? - D�eremijs aizrautīgi noslīdēja lejup blakus viņai. - Tā ir kā Aladina ala.

Gruve�i nebija aizmesti mūra gabali, bet milzu masa ar brūniem un apdzeltēju�iem pergamentiem, da�i saspiesti kā papjēma�ē, bet daudzi tomēr labi saglabāju��ies, ar joprojām skaidri iz�ķiramiem burtiem.

-���� Izskatās pēc iztīrītas bibliotēkas atliekām, - D�e�remijs ieminējās. - Saplēsti fragmenti, neatgriezeniski sabojātas grāmatas. Tie visi ir ar roku rakstīti manu�skripti, un neviens no tiem neizskatās jaunāks par trīs�padsmito gadsimtu. Arhitektūras vēsturnieks lē�, ka �īs kāpnes kļuva nevajadzīgas un tika aizmūrētas kādu laiku pirms ziemeļu transepta pabeig�anas �etrpadsmitajā gadsimtā.

Marija pagriezās un paraudzījās uz vietu, ko viņas galva bija aizēnojusi. Pēk�ņi viņa aiz satraukuma sāka drebēt.

-���� Paskat! - viņa iesaucās. - Tie visi nav tikai frag�menti. Te ir neskarts folianta sējums.

D�eremijs pasniedzās ar savām garajām rokām un uzmanīgi no pergamentu fragmentiem izvilka grāmatu ādas iesējumā. Kamēr viņ� to turēja, Marija uzmanīgi nopūta putekļus un atvēra mū�seno, brūno vāku.

-���� Historia Ecclesiastica Gentis Anglorum.

Galvai no pārsteiguma reibstot, viņa lēni lasīja vār�dus. - Godājamā Bīda Angļu tautas garīdzniecības vēsture. Turldāt latīņu valodā, tātad tas ir viens no oriģināleksem- plāriem. Devītais, varbūt astotais gadsimts.

D�eremijs atlobīja pergamentu sai�ķi, kas bija pieli�pis pie sējuma pakaļējā vāka. Balansējot rokās appelēju- �ās lapas, viņ� sāka klusi dungot savā nodabā, bet acis �audījās �urp un turp pa uzrakstīto. Marija apmulsusi vēroja, kā viņ� pēk�ņi apklust.

-���� Kas tas ir? - viņa jautāja.

-����� Neticami, - D�eremijs no�ukstēja. - Anglosak�u hronikas divpadsmitā gadsimta turpinājums. Tas pie�min karali Henriju II un karali D�onu. �im jābūt pēdē�jam dokumentam vecangļu valodā, kuru normaņi tik cītīgi centās apspiest. Tas reizi par visām reizēm sakrīt ar manu tēzi, ka anglosak�u tradīciju katedrāļu rokrakstu glabātavās uzturēja dzīvu vēl ilgi viduslaikos. Ja nu tas man negarantēs doktora grādu, tad nekā.

Marija nopētīja ainu viņu priek�ā, ievērojot vēl citus neskartus sējumus, kas rēgojās laukā tur, no kurienes viņi bija izvilku�i Bīdu.

-���� Tā bijusi vairāk nekā tīrī�ana, - viņa klusi apgal�voja. - Vienmēr bijis noslēpumā tīts, kāpēc �ie divi anglo�sak�u vēstures sākotnējie darbi nebija atrodami Herefor�das bibliotēkā, kolekcijā ar liturģiskiem materiāliem pat no astotā gadsimta. Varbūt kāds pārlieku centīgs bibliote�kārs centās neatpalikt no sava laika, atbrīvojot vietu jau�nākiem darbiem. Bet varbūt kas vairāk - tī�a anglosak�u vēstures izbrāķē�ana no bibliotēkas, mēģinājums noslēpt visu, ko normaņu aristokrātija uzskatīja par graujo�u.

Marija uzmanīgi aizvēra grāmatu un pa�ūpoja to rokās, vienlaikus ba�īgi skatīdamās uz pergamenta frag�mentiem, kas bija atdalīju�ies un sadrupu�i tur, no kurie�nes D�eremijs bija izvilcis sējumu.

-����� Mēs paņemsim Bīdu un tās lapas no Hronikas, - viņa paziņoja. - Bet visam citam jāpaliek in situ", un

* In situ (latīņu vai.) - atra�anās vietā.

ieeja no jauna cie�i jānoslēdz, līdz varēsim savākt pilnu konservācijas dienesta komandu. Mēs nevaram atļauties pakļaut gaisa iedarbībai vēl citus pergamentus. - Viņa atkal pēto�i palūkojās uz D�eremiju, kur� ar nopietnu izteiksmi sejā tīrīja brilles. - Un es tev piedodu. - Viņa plati pasmaidīja. - Iespējams, ka tu esi nejau�i uzdūries lielākajai agrīnās angļu vēstures dārgumu kolekcijai, kāda jebkad atklāta.

Kad viņi pagriezās, lai dotos projām, D�eremijs pama�nīja kādu neparastu formu, kas bija izvirzījusies no lielā pergamentu daudzuma. Tas bija satīta ruļļa viens gals, kaut kas tāds, kas varētu būt pat vecāks par iesietajiem manuskriptiem. Tie�i tad, kad Marija sāka rāpties laukā, viņ� nevarēja novaldīties un pasniedzās atpakaļ, lai rulli izvilktu.

D�eremijs daudznozīmīgi ieklepojās, un Marija atska�tījās spo�ā volframa spīdekļa virzienā. Viņa ieraudzīja pui�a vainīgo sejas izteiksmi un tad - metru garo rulli, kas atradās virs Hronikas lapām.

-���� Mums tas jāatstāj, - viņa asi noskaldīja.

-���� Ne tad, ja jūs vēl aizvien �ovakar gribat vadīt to semināru.

Marijas ziņkārība bija pamodināta, un viņa pagriezās atpakaļ pret D�eremiju. Viņ� bija atritinājis aptuveni des�mit centimetrus no ruļļa un turēja to tā, lai viņa varētu redzēt. Bija saskatāms liela, aprakstīta riņķa rādiuss, un tā iek�pusē viņa varēja iz�ķirt neskaidras formas, kas atgādināja kontūru zīmējumus un cie�i saspiestus uzrakstus.

Marija zināja, uz ko viņa skatās, pat netuvodamās rul�lim. Pirms desmit gadiem savā doktores disertācijā viņa bija polemizējusi, ka Herefordas Mappa Mundi ir kopija, ievērojama mākslinieka, bet ne zinātnieka darbs. Vie�nīgi tā varēja izskaidrot tās uzkrīto�āko kļūmi, ka vārds AFFRICA bija uzrakstīts pāri Eiropas kontūrām, savukārt EUROPA - pāri Āfrikai. Herefordas bīskaps bija pasūtinājis �o karti no Holdingemas Ri�arda, kur� bija sagatavojis projektu savā mītnes katedrālē Linkolnā, bet galīgo vari�antu viņa prombūtnes laikā pabeidza kāds amatnieks no Herefordas, kas bija lietpratīgs kaligrāfijā un apgaismē, bet ne visai izglītots vai precīzs. Viņa nezinā�ana atklājās sīkās detaļās un mazās vaļībās, kuras viņ� atļāvās estē�tisku mērķu dēļ, upurējot ticamību pareizrakstības un ģeogrāfijas īpatnībām.

Tagad, sev par brīnumu, viņa aptvēra, ka skatās uz skici, ko bija sagatavojis pats Ri�ards, kartogrāfs un mūks, kura pasaules redzējums Mariju bija pārsteidzis kop� studiju gadiem. Viņa ar godbijību vēroja precīzo, pārliecino�o rokrakstu, kas pa visu karti bija veidojis parakstus. Tie�i zem D�eremija kreisās rokas, ar kuru viņ� turēja saritināto rulli, bija redzami pabalēju�i burti EUROPA, kas pareizi bija novietoti pāri Francijai un Itā�lijai. Blakus labajai rokai, ar kuru viņ� bija pavēris rulli, bija redzama iegarena Britu salu forma, kurā uzsvērti parādījās Hereforda un Linkolna.

Kad D�eremijs pavirzīja labās rokas pirkstus uz per�gamenta malas pusi, viņa pamanīja kaut ko dīvainu.

- Mans Dievs, - viņa noelsās. - Uzraksta vieta. Tā tur nav!

Sīki izstrādātā ilustrācija, kas piepildīja telpu starp zemeslodi un pabeigtajām Mappa Mundi stūraina�jām malām, nekļūdīgi bija vienīgi amatnieka radījums, dekoratīvas iezīmes, kas diez vai būtu interesēju�as Ri�ardu, rotājumi, kas varētu būt piemēroti katedrāles varas institūciju untumiem. Tas izskaidroja dīvaino tēlu parādi no medniekiem un garīdzniekiem līdz atsauksmēm uz Romas imperatoriem, kurus amatnieks dro�i vien bija nejau�i noskatījis citās kartēs un manuskriptos.

Marija redzēja, ka stūrī, ko viņa tik rūpīgi bija tīrī�jusi uz Mappa Mundi, veltījuma nemaz nebija, tātad tam vajadzēja būt amatnieka, nevis pa�a meistara darbam. Dro�i vien Ri�ards bija apmeldējis katedrāli, lai apspriestu pasūtījumu, bet noteikti nebija klāt nodo�anas brīdī. Tas atklāja noslēpumu, kāpēc nepareizi nosauktajiem kon�tinentiem bija dota iespēja palikt; tādas kļūdas Ri�ards noteikti nekad nebūtu atbalstījis. Skatīdamās uz tuk�o vietu, Marija juta pēk�ņu vil�anos, nojausmu, ka Ri�ards vairs nebija tik dro�i viņas varā, ka viņ� bija pazudis atpakaļ pagātnes ēnu valstībā.

Kad D�eremijs mazliet sakustējās, viņa aptvēra, ka pergamenta izraibinātais brūnums un dzeltenums, kur būtu vajadzējis atrasties uzrakstam, ieņēma noteiktu ap�veidu.

-���� Pagriez to pret gaismu, - viņa teica. - Tur kaut kas ir.

Skatam atklājās zīmējuma pagaisu�ais attēls. Tā bija vēl viena sauszemes daļa, pergamenta stūrī iespiests neregulārs attēls, ne lielāks par Britu salām.

-���� Tas atrodas ārpus ārējā okeāna, kas ietver pasauli, tātad nevar būt daļa no kartes, - sieviete sacīja. - Dro�i vien Ri�ards gribējis uzskicēt vienu no kontinentiem. Paskat, te var redzēt, kur viņ� ar nazi centies noskrāpēt tinti, lai mēģinātu to izdzēst.

D�eremijs izstiepa kaklu, lai labāk redzētu; viņa garā, gai�ā cekula sproga nokarājās tie�i priek�ā Marijas sejai.

-���� Es neesmu tik dro�s, - viņ� murmināja. - Tas ir kaut kas neskaidri pazīstams, bet ne no Mappa Mundi. Varbūt tad, ja es to redzētu vertikāli, es varētu labāk�

�iem vārdiem izskanot, viņi pārsteigumā saskatījās.

-���� Vinlandes karte, - Marija no�ukstēja.

Sirdij neprātīgi dauzoties, viņa izņēma palielināmo stiklu un sāka rūpīgi apskatīt līnijas. Vēl tikai pirms da�ām nedēļām viņi bija piedalīju�ies konferencē Jeilas Universitātē sakarā ar pēdējām datējuma liecībām par slaveno Vinlandes karti, zīmējumu, kas tagad tika uzska�tīts par agrāku viltojumu, bet kas balstījās uz kādu pazu�du�u karti, kura sniedzās pagātnē aptuveni piecdesmit gadus pirms Kolumba; karti, kas parādīja krasta līniju, kādu, pēc nostāstiem, to pirms daudziem gadsimtiem bija atklāju�i vikingi uz rietumiem no Grenlandes.

-���� Tas ir neticami! - Marija iesaucās. � Tā ir tie�i tāda pati. Te ir upe, kas ietek ezerā, un lejā lielāks līcis. Un paskaidrojumu uzraksti uz kartes �ķiet identiski, vidus�laiku latīņu valodā.

Ar palielināmā stikla palīdzību tik tikko pamanāmais traips aug�pusē kļuva salasāms: Vinlanda Insula a Byarno repa et Leipho socijs.

-���� Vinlandes sala, - D�eremijs nomurmināja. - Kopā atklāju�i Bjarni un Leivs.

-���� Tas, bez �aubām, pierāda attēla autentiskumu uz Vinlandes kartes. - Marija no satraukuma bija piesar�kusi. - Bet, ja tas patiesi ir Holdingemas Ri�arda rok�raksts, tad tā ir datējama vairāk nekā divus gadsimtus agrāk par Vinlandes karti. Uz kādu laiku vari aizmirst agrīno Anglijas vēsturi. Iespējams, ka tu nupat esi atklā�jis vecāko zināmo Ziemeļamerikas attēlojumu.

Abi skatījās viens uz otru ar vislielāko pārsteigumu. Mappa Mundi un �ī skice bija no trīspadsmitā gadsimta, gandrīz trīs gadsimtus pirms eiropie�u pirmajiem Jaunās pasaules atklā�anas ceļojumiem, simtiem gadu pirms tam, kad, kā bija domāts, tika uzzīmētas pirmās Ameri�kas krasta līniju kartes.

-���� Zemāk ir vēl kāds uzraksts.

Marija bija koncentrējusi uzmanību uz attēla aug��ējo daļu un nebija pamanījusi otru tik tikko saskatāmu uzrakstu zem zīmējuma. Viņa pavirzīja palielināmo stiklu da�as collas zemāk.

-���� Tā noteikti nav uz Vinlandes kartes, - viņa teica. - Tas rakstīts romie�u alfabētā, bet tā nav ne latīņu, ne fran�u valoda. Izskatās pēc senskandināvu valodas.

Marija pasniedza D�eremijam palielināmo stiklu, paņēma karti un turēja to viņam priek�ā, bez vārdiem atzīstot viņa lielāko kompetenci vikingu valodā.

-���� Te redzams neparasts rūnu raksts, - viņ� nomur�mināja. - Iesākumā tas veidots kā rotātais sākuma burts viduslaiku tekstos. Viens pats kāts ar zariem abās pusēs, kas vērsti uz aug�u. Tas izskatās simetrisks. Kopā pieci, varbūt septiņi zari, ieskaitot kātu. Ļoti savādi.

-���� Vai tu vari saskatīt vēl kaut ko?

-���� Harald Sigurdsson. - Jauneklis uz brīdi apklusa un pacēla acis. - Tas ir Haralds Hardrada, Haralds Bargais valdnieks, Norvēģijas karalis. Nogalināts Stemfordbri- d�as kaujā, mēģinot ieņemt Anglijas troni 1066. gadā, tikai da�as nedēļas pirms normaņu iekarojuma.

-���� Tas nav iespējams, - Marija neticīgi no�ukstēja. - Turpini.

-���� Mūsu karalis Haralds Sigurdsons kopā ar saviem kuģa biedriem sasniedza �īs vietas ar Miklagardas dārgumiem, - viņ� lēni tulkoja. - �e viņi dzīro ar Toru Valbalā un gaida beidzamo Ragnaroka kauju.

Viņ� pacēla acis un neticīgi paskatījās uz Mariju.

-���� Vai vikingi Konstantinopoli nesauca par Mikla- gardu?

Kādu brīdi viņa bija pārāk apstulbusi, lai runātu. Tad sieviete ļāva pergamentam sarullēties un pasniedza to D�eremijam.

-���� Sargā to kā savu dzīvību. Nevienam par to neiz- dves ne vārda. - Viņa paņēma Bīdu un steig�us rāpās uz sienas pusi, pa ceļam izvilkdama mobilo telefonu. Tajā brīdī, kad viņa grasījās izlīst laukā, D�eremijs satraukti iesaucās.

-���� Tā rūna, - viņ� teica. - Es zināju, ka esmu to redzējis kaut kur iepriek�. Tā nemaz nav rūna. Es nevaru izprast, kāpēc tai vajadzētu būt te, bet tas var būt tikai viens. Tas ir Jūdu menoras simbols.

Tas ir neticami, - D�eks teica. - Es zināju, ka Haralds Hardrada un vikingi ir biju�i Konstan- tinopolē, bet man ne sapņos nerādījās, ka viņ� �ķērsojis Atlantijas okeānu. Kristoforu Kolumbu tas nobīda malā reizi par visām reizēm.

- Es nespēju tev izsekot, - Kostass atsaucās. - Vikingi Konstantinopolē?

D�eks iedzēra malku kafijas un piecēlās. - Pagaidi te.

Abi vīrie�i bija ieradu�ies Anglijā pirms nepilnas stundas ar agro lidojumu no Turcijas pa taisno uz Angli�jas jūras kara flotes lidlauku Kaldrouzā un tad ar Lynx helikopteru pārvesti uz netālo Starptautiskās Jūrniecības universitātes teritoriju. Kostass jau bija plānojis atgriez�ties Anglijā da�as dienas agrāk - tā kā jūras dibena ekskavators Zelta ragā nu darbojās pilnā gaitā, viņam nācās sagādāt tehnisko nodro�inājumu kādam citam SJU ekspedīcijas projektam, kas tobrīd atradās pie Grenlan- des. D�eks savukārt to izlēma tikai iepriek�ējā vakarā

pēc ārkārtēja telefona zvana no draudzenes Marijas de Montiho Herefordā. Viņ� bija sasaucis izrakumu perso�nāla ārkārtas sapulci un lūdzis Hībermeijeru uzņemties arheoloģisko uzraudzību, zinot, ka Moriss sirds dziļumos būtu priecīgs uzņemties lomu, kas tālu pārsniedza viņa ierasto nodarbo�anos Ēģiptes tuksne�os.

- Nekavējies ilgi. - Kostass no eļļas notraipītā kombi�nezona izvilka mobilo telefonu un izlasīja īsziņu. - Viņi būs klāt kuru katru bridi.

D�eks pamāja ar galvu un devās no iek�pagalma, kur viņi bija sēdēju�i, uz sava biroja atvērto durvju pusi. Viņ� uz brīdi apstājās, lai atskatītos uz Kerikas ceļu pla�umu, uz līkumoto ieteku, kas veda no Kornvolas raga virzienā uz Laman�u un Atlantijas okeānu. No �ejienes viņa sen�u paaudzes bija uzvilku�as buras, lai veidotu Anglijas lik�teni un iegūtu bagātību. Hovardi bija cīnīju�ies kopā ar Dreiku pret Spāņu armādu un Nelsona vadībā pie Tra- falgaras, bija atvedu�i bagātības no Vestindijas un bija iezīmēju�i kartē okeāna tālākos nostūrus.

Pārlūkojot kopainu, D�eks sajuta pārliecības uzplū�dus, apzinoties, ka viņ� uztur ģimenes tradīciju, kas aiz�sākusies, tūksto� gadu pirms normaņi iekaroja Angliju. Tie�i D�eka tēvs bija nolēmis dāvināt Kornvolas mui�u jaundibinātajai Starptautiskajai Jūrniecības universitā�tei, bet SJU bija arī D�eka sapnis, un viņ� bija parūpē�jies par tā piepildījumu. Ar dāsnu finansiālu atbalstu no Efraima Jakobovi�a, kāda veca drauga, kas bija kļuvis par programmatūras magnātu, savrupmāja un saimniecības ēkas tika pārvērstas par modernāko izpētes iestādi, kas varēja sacensties ar pasaules labākajiem okeanogrāfi�jas institūtiem. Blakus ietekai vecā kuģu būvētava bija papla�ināta par milzīgu in�enierzinātnes kompleksu, ko papildināja sausa doka iekārta SJU pētniecības kuģiem, kā arī tehnoloģijas cisterna zemūdens pētījumiem. Uz kokiem apaugu�ā pakalna blakus kompleksam atradās Hovarda galerijas elegantā neoklasicisma celtne, viena no lielākajām privātajām mākslas kolekcijām pasaulē un ari izstādes telpa ceļojo�ajiem eksponātiem no SJU Jūras muzeja Kartāgā pie Vidusjūras. Vēl tikai pirms pāris nedēļām D�eks bija atklājis vienu no visu laiku graujo- �ākajiem eksponātiem, �ilbino�u atradumu kopumu no bronzas laikmeta Mīnoja kuģa vraka, ko viņi bija izcēlu�i no jūras pagāju�ajā gadā. Biroja sienu greznoja plakāts ar zelta disku un brīni�ķīgo vēr�a galvas skulpturālo atveidu no vraka. Birojs atradās kādreizējā se�padsmitā gadsimta viesistabā, kas tagad bija SJU visas pasaules meklējumu un pētījumu centrs.

Pēc da�iem brī�iem D�eks atgriezās ārā ar Eiropas karti, atritināja to un ar kafijas krūzēm nostiprināja uz iek�pagalma galda. Kad D�eks �estikulēdams rādīja no Skandināvijas līdz Melnajai jūrai, Kostass pievilka krēslu tuvāk.

- Bizantie�i viņus dēvēja par varjagiem, - D�eks teica. - Gari, gai�mataini, �ausmino�i barbari no zieme�ļiem, kuri kalpoja kā algotņi Bizantijas imperatora leģen�dārajā Varjagu gvardē, Senās Romas Pretoriāņu gvardes pēcte�i. Hardradas laikā Varjagu gvardi galvenokārt bija vikingi, karotāji no Skandināvijas, kuru izturē�anās pil�nībā atbilda to reputācijai. Viņi laupīja un dedzināja ceļu ap Vidusjūru, vāji maskēju�ies kā kristie�u imperatora karognesēji, bet īstenībā - pagānu varoņi, kas atgriezās dzimtajās zemēs ziemeļos, aizrautīgi stāstot par asinskāri un laupījumu. Kad 1204. gada Konstantinopoles izlaupī��anas laikā krustne�i viņus padzina, gvardē bija daudz angļu - anglosak�u karotāju pēcte�u, kas bija aizbēgu�i no Anglijas pēc Heistingsas kaujas 1066. gadā, kad Nor- mandijas Viljams sakāva Anglijas karali Heroldu.

-���� Tu domā to otru Heroldu? - Kostass jautāja.

D�eks pamāja ar galvu. - Vikingu asinis ritēja visos

pretendentos uz Anglijas troni 1066. gadā. Normaņi bija ziemeļnieki, vikingu pēcte�i, kas gadsimtu iepriek� bija apmetu�ies Francijā. Karaļa Herolda sen�i, Anglijas anglosak�u priek�te�i pa�i bija pārceļotāji no Dānijas un Ziemeļvācijas. Bet starp pretendentiem vienīgais tīrasiņu vikings 1066. gadā bija Haralds Hardrada, Norvēģijas karalis. Viņ� iedvesa vislielākās bailes un savu arodu bija iemācījies pirms vairākiem desmitiem gadu kā Varjagu gvardes vadonis Konstantinopolē.

Kostass ar roku nomērīja attālumu un papurināja galvu. - Tas ir vairāk nekā divtūksto� jūd�u no Konstan�tinopoles.

-���� Tajā pa�ā laikā, kad vikingi sāka pētīt rietumus līdz Britu salām un vēl tālāk, viņi devās ari uz austrumiem, - D�eks paskaidroja. - Jau astotajā gadsimtā pēc Kristus dzim�anas skandināvu tirgotāji iespiedās Centrālās Eiro�pas un Austrumeiropas upēs - no Vislas pie Baltijas jūras līdz Dņeprai pie Melnās jūras. Viņi meklēja neiz�mērojamas bagātības, teiksmainos Austrumu dārgumus; dzī�anās pēc sudraba un dārgakmeņiem noveda viņus Centrālāzijā un dziļi islāma pasaulē. Beidzot viņi nodi�bināja vikingu karalisti Rusu, mūsdienu Krievijas pirm�sākumus. Savā cietoksnī Kijevā viņi atradās uzbrukuma attālumā no vietas, ko viņi dēvēja par Miklagardu, Lielo pilsētu: bīstams brauciens uz leju pa Dņepru, bet atslēga uz tādu mantību, kas pārsniedza viņu sapņus.

- Vai tā viņi nonāca līdz Konstantinopolei? - Kostass jautāja.

D�eks pasmaidīja. - Tā ir taisnība. Ja tu tam netici, tev tikai jāapskata Skandināvijas valstīs atklātās vikingu dārgumu slepenās krātuves, pilnas ar arābu sudraba monētām, kuras vikingi ieguva apmaiņā pret ka�okādām, vergiem un dzintaru.

D�eks ievēroja, ka Kostass ar aizdomām skatās uz attālumu starp Norvēģiju un �odienas Stambulu. - Ja tevi vēl jāpārliecina, paskaties uz �o. - Viņ� pasniedza meln�baltu fotogrāfiju, kurā bija redzamas pulētas marmora margas, ko klāja seni skrāpējumi. - Redzi tos lineāros simbolus uz malas? Tās ir rūnas, vikingu burti, iespējams, vienpadsmitais gadsimts. Tas ir pārāk nodilu�as, lai kaut ko salasītu. "Halfdans bija te" vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai vari uzminēt, kur tās atrodas? Katru gadu tūksto��iem tūristu paiet tām garām izstieptas rokas attālumā. Senās Konstantinopoles sirdī, ni�ā augstu virs Hagia Sophia joma. Halfdans gandrīz noteikti bija viens no varjagu gvardiem, un, sprie�ot pēc datējuma, viņ� pat varēja būt viens no Haralda Hardradas vīriem.

Kad viņ� beidza runāt, arvien skaļākie būk�ķi no aus�trumiem pārtapa par atbalsojo�u klaboņu un no māko�ņiem parādījies Lynx helikopters virzījās lejup nolai�anās vietas virzienā blakus krastam. - Es ticē�u tev uz vārda, - Kostass plati pasmaidīja, atdodams fotogrāfiju. - �obrīd, manuprāt, jāsasveicinās ar mūsu viesiem.

Pēc da�ām minūtēm abi vīrie�i stāvēja pie helikop�teru nolai�anās laukuma, un Lynx helikoptera galvenais rotors nodrebējis apstājās. Pirmā no pasa�ieru noda�lījuma izkāpa uzkrīto�i glīta sieviete, ģērbusies ādas �aketē un d�insos, viņas garie, brūnie mati bija saņemti pakausī brīvā mezglā. Marija de Montiho bija viena no D�eka senākajām draudzenēm un kopā ar Morisu Hīber- meijeru un Efraimu Jakobovi�u veidoja tuvu draugu grupu, kas sākotnēji bija satiku�ies kā studenti Kembri�d�ā. Marija un D�eks bija palīdzēju�i viens otram pārdzī�vot grūtus laikus un cie�i satuvināju�ies. Viņ� bija iesais�tījis Mariju Zelta raga projektā no pa�a sākuma, un tas izskaidroja, kāpēc D�eks bija pirmais, kam viņa zvanīja, lai paziņotu par pārsteidzo�o atradumu Herefordas kate�drālē.

Apskaujot vispirms D�eku, pēc tam Kostasu, Mari�jas tum�ie spānietes vaibsti savilkās smaida krunciņās. - D�ek, tu esi ticies ar D�eremiju, manu amerikāņu aspi�rantu. - Kalsnais jauneklis, kas nolēca zemē aiz Marijas, atbīdīja gai�os matus no sejas un sniedza roku. Viņi bija iepazinu�ies pirms vairākām nedēļām, kad D�eks bija ap�meklējis Viduslaiku studiju institūtu Oksfordā, lai lūgtu pārtulkot nesen atrasto Topkapi manuskriptu - krustne�u aplenktās Konstantinopoles aculiecinieka ziņojumu, kurā bija lasāma iz�ķiro�ā ziņa par ostas barjerķēdes atra�a�nās vietu. D�eku pārsteidza vieglums, ar kādu D�eremijs pārvaldīja viduslaiku grieķu valodu, un viņam nebija ne�kāda iemesla ap�aubīt Marijas aizrautīgo spriedumu par jaunekļa spējām.

-���� Cik ilgi jūs jau esat projām no Savienotajām Val�stīm? - Kostass draudzīgi apjautājās.

-���� Tris gadus. - D�eremijs caur brillēm paskatījās lejup uz mazākā auguma vīrieti. - Prinstonā mani gaida stipendija, bet �ķiet, ka es no �ejienes vienkār�i netieku projām.

-���� Es zinu �o problēmu, - Kostass teica. - Es ari visu laiku mēģinu aizlaisties, bet viņ� vienmēr atrod kādu iemeslu, lai paturētu mani te. - Vīrietis ar galvu pamāja uz D�eka pusi un plati pasmaidīja. - Laimīgā kārtā, strā�dājot ar starptautisku grupu, nav viss gads jāpavada Anglijas smalkā lietus slazdā.

-����� Kungi, atļaujiet man jūs iepazīstināt ar tēvu Pa triku O'Konoru. - Marija ar roku norādīja helikoptera virzienā, un visi pagriezās, lai paskatītos uz cilvēku, kam pilots palīdzēja izkāpt. Lidotāja formai un ķiverei krasi kontras�tēja viņa īpatnējā jezuītu priestera sutana, rokās viņ� turēja divas apbru�ātas manilas mapes. Pamājis ar galvu pilotam, vīrs pa�apzinīgi �ķērsoja helikopteru nolai�anās laukumu, nolika mapes uz asfalta un stingri paspieda D�ekam roku. - Doktor Hovard! Ļoti priecājos beidzot ar jums iepazīties. Marija man par jums ir izstāstījusi visu, un, protams, esmu redzējis jūs televīzijā runājam par saviem pērnā gada ievērojamajiem atklājumiem.

D�eks vērīgi nopētīja vīrieti. Viņa balsī bija jau�ams īru akcents, bet tikpat labi tas varēja būt Bostonas. Viņ� nosprieda, ka O'Konors ir jauneklīgs piecdesmitgadnieks, viņa atliku�ie mati bija sirmi un īsi apgriezti, bet seja - vēja appūsta un ķermenis stingrs, nemaz ne kā cilvēkam, kas visu dzīvi būtu pavadījis klosteros.

-���� Marija man stāstīja, ka jums esot doktora grāds agrīnās baznīcas vēsturē, - D�eks ieminējās.

-���� Triniti koled�a Dublinā, pēc tam Heidelberga, - O'Konors atbildēja. - Tad es atradu savu aicinājumu. Div�desmit gadi Centrālamerikā, galvenokārt Meksikā, darot to, ko mēs, jezuīti, protam vislabāk: ceļot skolas, palīdzot slimniekiem, mēģinot ieviest cilvēcīgumu, kur tā reizēm gandrīz nav atlicis.

-���� Un tad jūs atkal atradāt akadēmiju.

O'Konors pamāja ar galvu. - Pirms pieciem gadiem. Es biju paveicis savu pienākuma daļu un pieteicos uz brīvu vietu Vatikāna bibliotēkā. Man par prieku, viņi pie�dāvāja man īpa�i piemērotu vietu Senatnes nodaļā kā agrīno celtņu un arhitektūras inspektoram. Mans darbī�bas lauks ietver visu Romā, kas atrodas Vatikāna pakļau�tībā, līdz renesanses periodam, un man ir daudz laika pa�a pētījumam. Es ierados Oksfordā noklausīties Mari�jas semināru par Holdingemas Ri�ardu un Mappa Mundi, vienu no manas īpa�ās intereses sfērām. Man �ķiet, ka es varētu kaut ko piedāvāt.

-����� �ī iemesla dēļ mēs patlaban esam te, - D�eks teica. - Ķersimies pie darba!

Pēc īsas kafijas pauzes iek�pagalmā D�eks visus ieveda savā birojā. Veco viesistabu gandrīz visā garumā aizņēma masīvs koka galds ar grubuļainu virsmu; tas, kā runā, bija veidots no koka gabaliem, kas iegūti no kuģiem, kuri atveda normaņu iekarotājus uz Angliju. Ik reizi, kad D�eks sēdēja pie galda, viņ� juta pats savu sen�u spēku, it kā viņa priek�te�i, kas bija perināju�i plānus par kariem un atklājumu jūras braucieniem, kā spoki piebiedrotos viņam pie �ī galda un kūdītu viņu. Patla�ban galds nebija noklāts ar navigācijas dalītājiem un per�gamenta kartēm, bet gan ar divdesmit pirmā gadsimta instrumentiem, datoru darbstacijām un sakaru vadības pultīm. Tam visam Marija pievienoja biezu manilas mapi, kuru viņa nolika vienā galda galā, bet otrā D�eks uzslēja videoekrānu, kas bija pievienots klēpjdatoram.

Kostass ieradās aizelsies pēc steidzama in�enierzi�nātnes kompleksa apmeklējuma. D�eks aizvēra aiz viņa durvis un samazināja apgaismojumu. Marija un O'Konors apsēdās galda galā, D�eremijs viņiem vienā pusē, D�eks un Kostass - otrā.

- Kaut ko es tev pa telefonu nepateicu, jo gribēju parādīt pati. - Marija runāja lēni, rokas uzlikusi uz mapes malas. - Tēvs O'Konors bija Oksfordā, kad aizvakar iera�dos no Herefordas, un es viņam tūlīt uzticēju savu noslē�pumu. Viņ� ir pasaules vado�ais speciālists tajā, ko jūs tūlīt redzēsiet.

Brīdī, kad Marija gribēja atvērt mapes vāku, O'Konors uzlika roku uz viņas rokas. - Tam, ko mēs te apsprie�am, jāpaliek noslēpumā, - viņ� klusi teica. - Kādā brīdī �is stāsts var kļūt par sensacionālu ziņu, bet līdz tam pat mazākā noplūde visu var pakļaut briesmām. Es nerunāju vienīgi par arheoloģiju. Te uz spēles ir liktas dzīvības, iespējams, neskaitāmas dzīvības.

Viņ� palaida vaļā Marijas roku un paskatījās uz pārē�jiem, kuri piekrītot pamāja ar galvu. Marija atkal palū�kojās uz viņu un tad atvēra vāku, atsedzot cietu, baltu plāksni, kas aizsardzības nolūkā bija ietīta zīdpapīrā. Viņa pabīdīja nost zīdpapīru, un pārējie ieraudzīja attēlu, ko Marija bija ieguvusi katedrāles pazudu�ajā kambarī pirms divām dienām. Kostass klusi iesvilpās, abi ar D�eku piecēlās un paliecās uz priek�u, lai labāk redzētu. Pergaments bija aptuveni kvadrātmetru liels, tas bija atritināts un piespiests zem caurspīdīgas polietilēna plē�ves. Pat pēc septiņsimt gadiem putekļainajā katedrāles kambarī tinte vēl aizvien bija tum�a un skaidri glabāja kartes kontūras.

-���� Fantastiski, - D�eks nomurmināja. - Es veselu mū�ību neesmu redzējis Mappa Mundi, bet te viss ir pazīstams. Skaidri var iz�ķirt Vidusjūras T formu un Sar�kano jūru, kas atdala kontinentus, kur Āzija pa�ā aug�ā un Jeruzaleme centrā. Turklāt Eiropa un Āzija pat ir pareizi nosauktas.

O'Konors pamāja ar galvu. - Es ne�aubos, ka �is ir Holdingemas Ri�arda eksemplārs. Viņa Linkolnā gatavotā skice, kuru vēlāk Herefordā nokopējis un izrotājis ilustra�tors. Tagad paskatieties uz kreiso apak�ējo stūri.

D�eks jau bija ievērojis smalkās teksta un zīmējuma līnijas, uz kurām rādīja Marija, bet viņ� vispirms gribēja aptvert visu karti kopumā. Tagad viņ� cie�i pētīja attēlu ārpus pasaules rietumu malas - attēlu, kur� tik ļoti at�ķīrās no veltījuma, kas atradās �ajā vietā pabeigtajā kartē.

-���� Mans Dievs, tās tie�ām ir rūnas, - viņ� satraukti teica. - Manas zinā�anas ir mazliet ierūsēju�as, tomēr domāju, ka nemaldos. - Viņ� norādīja uz mazāko no diviem uzrakstiem un pavērās uz D�eremiju, kur� pamāja un citēja no galvas:

-���� Mūsu karalis Haralds Sigurdsons kopā ar saviem kuģa biedriem sasniedza �īs vietas ar Miklagardas dārgumiem. �e viņi dzīro ar Toru Valhalā un gaida beidzamo Ragnaroka kauju.

-���� Ragnaroks ir mītiskā kauja tad, kad karotāji Val�halā meklēs pēdējo slavu, - Marija paskaidroja. - Otrais uzraksts un zīmējums ir būtībā identiski ar Vinlandes karti, parādot krasta līniju, ko atklāja Leivs Eiriksons aiz Grenlandes ap 1000. gadu pēc Kristus dzim�anas. Sigurdsons bija Haralda Hardradas uzvārds. Tas netie�i norāda, ka Hardrada un viņa pavadoņi tie�ām sasniedza Ameriku pāris paaud�u pēc tam, kad pirmie vikingi iezī�mēja ceļu.

-���� Ar Miklagardas, ar Konstantinopoles dārgumiem, - D�eks satraukti murmināja. - Tāpēc mēs esam �eit. Kaut vien es zinātu, ko viņ� bija sagrābis! Maz ticams, ka kuģis bijis pilns ar klasiskajām bronzas statujām.

-����� Ieskatieties cie�āk rūnās, - O'Konors teica. - Tad jūs ieraudzīsiet īsto iemeslu, kāpēc mēs esam te.

D�eks nopētīja tekstu no apak�as līdz aug�ai, no skaidrākajām tintes līnijām lejā līdz pabalēju�ākiem uzrakstiem aug�pusē. �ķita, ka simboli ir standarta ver�sija no futhark, skandināvu rūnu alfabēta, kas nosaukts pēc tā pirmajiem se�iem burtiem. Viņ� nemanīja neko ārkārtēju, līdz nonāca pie pabalēju�ā simbola sākumā - pie simbola, kas bija uzvilkts mazliet lielāks, līdzīgi kā pirmais burts ilustrētajā manuskriptā.

D�eks paņēma D�eremija piedāvāto palielināmo stiklu un noliecās, lai tekstu apskatītu tuvāk. - �is tie�ām ir savāds, - viņ� teica. - Tas atgādina futhark burta F sim�bolu, kura zari uzliekti pa labi, tikai te tam ir trīs, nevis divi zari, un tas pats simetriski atkārtojas otrā pusē.

D�eremijs nepacietīgi papurināja galvu. - Uz brīdi aizmirstiet rūnas. Nedomājiet par tekstu.

D�eks pacēla acis, bez jebkādas izteiksmes cie�i uzlū�koja D�eremiju un tad atkal paskatījās uz leju. Pēk�ņi viņam pavērās mute, un viņ� gandrīz izlaida no rokām palielināmo stiklu.

-���� Menora.

-���� Tie�i D�eremijs pirmais to ievēroja, - Marija teica pēc klusuma brī�a. - Es biju pilnīgi iegrimusi tajā nepa�rastajā kartē.

-���� Saprotams apjukums, - Kostass sacīja, viņai uzsmai�dot.

-���� Mana tēva sen�i bija sefardu ebreji, - viņa rāmi turpināja. - Kristie�u karalis viņus izraidīja no Spānijas neilgi pēc tam, kad jūsu krustne�i mēģināja glābt Svēto zemi. Viena no vēstures lielajām ironijām.

D�eks lēni atliecās atpakaļ, viņa apstulbu�ajā sejā bija neizpratne. O'Konors pastūma klēpjdatoru uz viņa pusi un ielādēja kompaktdisku. - Piedodiet, ka iejau�cos, - viņ� atvainojās. - Bet, ja mēs runājam par menoru, mums kaut kas jāzina par tās vēsturi. Tā ir sagadījies, ka Jūdu tempļa pazudu�o dārgumu noslēpums ir vēl viena mana īpa�a aizrau�anās.

Pēc da�iem brī�iem galda tālākajā galā uz ekrāna parādījās iespaidīgs Senās Romas skats. Priek�plānā vairāku stāvu augstumā slējās pilnīgi proporcionāla mar�mora arka, tās nodilu�o virsmu rotāja reljefi grebumi. Bija iespējams saskatīt trofejas, karogus, lauru vainagus un spārnotas, uz lodēm stāvo�as uzvaras dievietes. Fonā vīdēja Kolizeja milzīgā daudzstāvu fasāde.

-����� Visilgsto�ākais mantojums no imperatoru Flāviju dinastijas, Vespasiāna un viņa dēliem Tita un Domi- ciāna, - O'Konors teica. - Tita arka paceļas pār Svēto ceļu Romas centrā. Kolizeju finansēja ar Jūdu kara trofe�jām, un to atklāja Tīts 80. gadā pēc Kristus dzim�anas. To uzcēla blakus Nerona kolosam, milzīgai un neglītai apzeltītas bronzas statujai, kas amfiteātrim deva vārdu.

-���� Bet ne pirms viduslaikiem, - D�eremijs iestarpi�nāja. - Kolizeja vārds pirmoreiz parādās Godājamā Bīda darbā Historia Ecclesiastica Gentis Anglorum astotajā gad�simtā pēc Kristus dzim�anas. - Viņ� kaunīgi paskatījās

uz pārējiem. - Vēl viens no mūsu atradumiem Herefordas bibliotēkā.

-���� Jūdu kar�, - Kostass sacīja. - Kārtējais attaisnojums kolosāla mēroga laupī�anai un vardarbībai?

-���� Tas bija visai �ausmīgi, pat pēc romie�u standar�tiem, - O'Konors atbildēja. - Iespējams, karā, kas ilga no mūsu ēras 66. līdz 70. gadam, tika iznīcināta proporcio�nāli lielāka jūdu iedzīvotāju daļa nekā nacistu holokausta laikā: vai nu nogalināti kaujā, vai noslepkavoti ar zobenu atmaksas orģijā, kas turpinājās vēl trīs gadus. Bet �is stāsts ir sare�ģītāks, nekā jūs varētu iedomāties. Romas pakļautībā jūdu valsts bija baudījusi neparasti augstas pakāpes autonomiju, un tai bija cie�a saikne ar Romas imperatoriem. Jūdejas karalis Hērods Agripa izglītojās Romā un bija imperatora Klaudija draugs. Paaudzi vēlāk, sacel�anās laikā pārgājis Romas pusē, jūdu vēsturnieks Jāzeps kļuva par Vespasiāna uzticības personu. Viņam ir slikta slava, jo jūdi viņam nekad nepiedeva, bet viņa uzrakstītais ir nenovērtējams - tas ir vienīgais aculie�cinieka ziņojums par karu un triumfu Romā mūsu ēras 71. gadā.

-���� Un arka?

-����� Uzcelta kādas iepriek�ējās arkas vietā, tie�i tur, kur triumfa gājiens vispirms kļuva redzams milzīgajam pūlim, kas gaidīja Forumā. - Viņ� uzsita pa taustiņu un palielināja uzrakstu uz arkas frontona virs ejas. - Senā�tus Populusque Romānus, - viņ� lasīja. - Romas Senāts un tauta Dievi�ķajam Titam, Dievi�ķā Vespasiāna, Vespasiāna Augusta dēlam. Tas pierāda, ka arku veltījis imperators Domiciāns, kas nāca pie varas pēc sava brāļa Tita mūsu ēras 81. gadā. Ar da�iem bēdīgi slaveniem izņēmumiem, piemēram, Neronu, tituls Dievi�ķais tika pie�ķirts impe�ratoriem pēc viņu nāves. Skulptūra uz arkas griestiem pat attēlo Tita apoteozi, dodoties uz debesīm liela ērgļa mugurā.

-���� �is triumfs bija ģimenes padarī�ana, - D�eks pie�bilda. Viņ� bija atguvies pēc trieciena, ieraugot menoras simbolu. - Atbilsto�i tradīcijai Vespasiāns tolaik bija gal�venokārt cildinātais imperators, bet Romas Senāts nobal�soja par dubulta triumfa pie�ķir�anu Titam, atzīstot viņu kā uzvaras vainagoto ģenerāli. Domiciāns vairoja pats savu presti�u, godinot sava brāļa un tēva lieliskos sasnie�gumus.

O'Konors parādīja veselu skatu virkni, ik reizi tuvi�not viņus arkai, it kā viņ� tos vestu pa Svēto ceļu no Kolizeja puses. Cauri arkas ejai viņi varēja saskatīt Senās Romas sirdi, drupu jūkli vecajā Forumā ar tā sagruvu��ajām kolonnām, paliekas no tiesu zālēm un tempļiem un Senāta celtnes stingrās ķieģeļu sienas. Aiz Foruma atradās Kapitolija kalns, kur uz Jupitera tempļa pama�tiem slējās viduslaiku pils, ko bija cēlis Mikeland�elo, un ekstravagantais Viktora Emanuēla piemineklis, kas dominē mūsdienu Romas siluetā.

-���� Un tagad neticamā daļa, - O'Konors iejūsmojās. - Tie�i tur antīkā vēsture manās acīs tie�ām atdzīvojas, pat vēl vairāk nekā Kolizeja arēnā. Stāvot zem arkas, rodas sajūta, it kā tie da�i rītausmas brī�i pirms divtūk�sto� gadiem tiek nebeidzami atkārtoti, ierakstīti mar�morā. Jūs varat izjust uzvarētāju sajūsmu, pūļa apval�dīto neprātu, nāvei nolemto �ausmas. Jūs varat saklausīt bungu rīboņu, sajust gājiena dārdo�o vibrējumu. No tā man vienmēr skudriņas skrien pa muguru.

Garīdznieks pakavējās pie attēla ar laika saēsta reljefa paneli. - Uz arkas ejas labās puses sienas, skatoties uz Forumu, - viņ� paskaidroja, - jūs varat redzēt Titu quad- riga - �etrjūga kaujas ratos kurus vada dieviete Roma. Aiz viņa priesteri nes garus cirvjus, fasces, kurus viņi liks lietā, upurējot vēr�us uz Jupitera tempļa kāpnēm.

Viņ� atkal piespieda taustiņu. - Un �is ir kreisajā pusē.

O'Konors atspiedās pret atzveltni, kamēr pārējie uz�tvēra ainu. Tā bija fragmentāra un pabalējusi, bet vidus�daļa bija pietiekami skaidri saskatāma. Tas bija viens no romie�u reljefās tēlniecības meistardarbiem. Labajā pusē bija redzama Triumfa arka trīs ceturtdaļu pagriezienā ar diviem quadriga aug�daļā. Fonā vīdēja plakāti, kas tika nesti kā karogi, kuru tuk�ajās vietās kādreiz bija uzraks�tīti karā uzvarēto pilsētu un tautu vārdi. Zem tiem atra�dās attēls, kur� gandrīz divtūksto� gadus bija uzkurinājis tās tautas degsmi, kas bija apņēmusies no jauna uzcelt savu svētāko templi, tāpat kā viņu ienaidnieki bija zvē�rēju�i darīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Tajā bija saskatāms tunikās tērptu, uzvaras vainagiem rotātu ka�ravīru gājiens, kuri nesa divus katafalkus, kas abi balstīja kādu augsti paceltu krā�ņu priek�metu, lai visi varētu redzēt. Labajā pusē virzienā uz arku bija ar trompetēm rotāts galds, Jūdu tempļa lielais altāris. Kreisajā pusē priek�plānā bija neparasta, bet nepārprotama forma - slaida kolonna ar trim atzariem katrā pusē, kas liecās uz aug�u koncentriskos pusapļos; katrs zars sniedzās līdz vienam līmenim un beidzās ar izsmalcinātu, smailu lampu.

Kostass klusi iesvilpās. - Tas ir kāds sve�turis.

-���� Menora. - O'Konors runāja ar tik tikko savaldītu sa�traukumu. - Jūdaisma visgodātākais simbols, kas bija no�vietots Templī tie�i svētnīcas priek�ā. Menora simbolizē Dieva gaismu un sasaucas ar seno septiņzaru Dzīvības koka simbolu. Tempļa menora bija viens no jūdu tautas svētākajiem dārgumiem, nākamais pēc Derības �ķirsta.

-���� Cik veca tā bija? - Kostass jautāja.

-����� Ir tādi, kas tic, ka Tempļa menora bija pati Taber- nākula menora, dievi�ķi pie�ķirta, kad Dievs deva norā�dījumus Mozum Kalnā, - O'Konors atbildēja. - Atbilsto�i rabīnu tradīcijai Dievs parādīja Mozum menoru uguns veidolā, un dievi�ķā gaisma staroja tīrā zeltā. Menora vispirms ir pieminēta Pentateihā, jūdu Vecajā Derībā. Otrajā Mozus grāmatā Exodus Dievs dod norādījumus izraēlie�iem par viņu tuksne�a svētnīcas formu, viņu Tabernākulu, par visu Svēto Svētumu pamatu Templī, ko Jeruzalemē uzcēla ķēniņ� Zālamans tūksto� gadus pirms romie�u iera�anās. - Viņ� aizvēra acis un citēja no gal�vas. - Un tu veidosi sve�turi no tīra zelta. Un no tā malām pacelsies se�i zari; trīs sve�tura zari tā vienā pusē un trīs sve�tura zari tā otrā pusē. Un tam tu izgatavosi septiņas lampas; un tiem būs aizdegt �īs lampas, lai lietu gaismu pret to. Tas būs jāgatavo no talanta tīra zelta.

-���� Talants. - Kostass domīgi braucīja zodu. - Cik daudz tas bija?

-���� Bībeles talants svēra aptuveni trīsdesmit �etrus kilogramus jeb septiņdesmit piecas mārciņas, - O'Konors atbildēja. - Bet neuztveriet to burtiski. Talants bija lie�lākā svara vienība ikdienas apritē un Vecajā Derībā var�būt tika lietots pārnestā nozīmē, lai nosauktu lielāko svaru, kādu cilvēki spētu aptvert.

-���� Bija vajadzīgi desmit romie�u kareivji, lai paceltu menoru, pieci no katras puses. - Kostass pētīja ekrāna attēlu. - Izskatās, ka pamatne ir vismaz metru diametrā, un es pieņemu, ka tas arī bija zelts. Ja arku izkala tikai desmit gadus pēc triumfa, tad daudzi Romas iedzīvotāji bija redzēju�i oriģinālu, tātad skulptūra varbūt nav pār�spīlējums. Kopā ar pamatni, manuprāt, mēs skatāmies uz trīssimt, iespējams, trīssimt piecdesmit mārciņām zelta, vismaz �etriem vai pieciem talantiem. Tas līdzi�nās miljoniem dolāru pēc mūsdienu dārgmetālu cenu likmēm.

-���� Tā ir nenovērtējama, - O'Konors kodolīgi teica. - Nācijas, visas tautas simbols. Neviens nekad nevērtētu menoru tikai naudas vienībās.

-���� Bet tie�i par to jau ir runa, - izsakoties satraukti, bet neatlaidīgi, D�eremijs pagriezās un paskatījās uz O'Konoru. - Vikingiem pret nācijas simboliem nebija nekādas cieņas. Kostasam ir taisnība, to aplūkojot nau�das izteiksmē. Vikingu dzimtajā zemē galvenais maksā��anas līdzeklis bija sudrabs un zeltam piemita milzīga virsvērtība. To reti kad var atrast vikingu slepenajos krājumos. Trīssimt mārciņu zelta Haraldam Hardradam būtu nodro�ināju�as varenākā cilvēka statusu visā Skan�dināvijā. Ņemot vērā ātra laupījuma iespēju, viņ� un viņa sabiedrotie iz�ķīrās par lielāko zelta priek�metu, kam varēja tikt klāt. Aizstājiet vikingus ar romie�iem, kas nes menoru, un jūs redzēsiet precīzu attēlu no vētrainas nakts Zelta raga līcī pirms tūksto� gadiem.

Kamēr D�eremijs runāja, D�eks māja ar galvu, jo viņa cienība pret jaunekļa zinā�anām arvien pieauga. - Nepa�rasts skats. Bet, iekams mēs nonāksim pie vikingiem, izprātosim, ka vispār menora nokļuva līdz Konstan- tinopolei.

Pēc pusotras stundas D�eks kopā ar Mariju un D�e�remiju stāvēja lidma�īnu angāra lieluma celtnes priek�ā, akmens sviediena attālumā no grīvas. O'Konors bija lūdzis pārtraukumu, lai pārmeklētu SJU datu bāzi, mēģi�not atrast nozīmīgas atsauces, un D�eks bija izmantojis iespēju, lai pārējiem diviem ātri izrādītu universitātes pil�sētiņu. Viņi bija sasniegu�i in�enierzinātnes kompleksu tie�i laikā, lai redzētu, kā atritinās galvenā ielādē�anas bloka durvis un uz kravas platformas parādās savāds rīks.

- Mans jaunākais bērns, - kāda balss iesaucās. - Nāciet �urp, lai varu jums to parādīt.

Viņi ieskatījās alai līdzīgajā iek�telpā un ieraudzīja Kostasu, kas izrīkoja strādnieku komandu aiz kravas ma��īnas; viņa darba kombinezons bija notraipīts ar svaigu eļļas un netīrumu kārtu. Viņ� atvainodamies bija aizgājis no sanāksmes reizē ar O'Konoru un tagad bija pilnībā iegrimis savā darbā. Angārs bija fantastisks tehnisko pro�jektu juceklis; da�i atradās uz rasējamā dēļa, citi - ne�pārprotami eksperimentālā stadijā. Metināmās lampas uzliesmojuma gaismā D�eks varēja saskatīt "Uzlabotā dziļjūras antropoda" stipri sagumzīto skafandru, kas bija izglābis viņu no "Jūras pētnieka" vraka tikai pirms se�iem mēne�iem. Abās pusēs bija sarindoti akvapodi - vienvietīgas nir�anas ierīces, no kurām viņ� un Kostass pirmoreiz bija ieraudzīju�i sanesu apņemtās Atlantīdas sienas; ierī�u metāla vairodziņus vēl aizvien klāja dzelte�nas svītras no Melnās jūras sēra pilnā ūdens.

-���� Mēs gandrīz esam gatavi doties ceļā, - Kostass iesaucās. - Pēdējā sistēmu pārbaude - un aiziet!

D�eks un Marija pa priek�u, D�eremijs aiz tiem, līku�modami starp aparatūru un puspabeigtiem projektiem, devās pie viņa. Kostass ar rokas mājienu lika izslēgt ģeneratoru, un �ausmīgais troksnis apklusa. Sejai satrau�kumā starojot, viņ� mādams aicināja tos pie ierīces uz platformas. - Iespējams, kaut ko tādu jūs esat redzēju�i mūsu fotogrāfijās no Zelta raga, - viņ� sacīja Marijai un D�eremijam. - Ok�ķeris, jūras dibena urbis, kuru mēs lie�tojam, lai ieraktos jūras pamatnē līdz viduslaiku slāņiem. �im es vēl neesmu izdomājis vārdu, bet tas dara kaut ko līdzīgu. Vai ievērojat at�ķirību?

-���� Ļaujiet paskatīties! - D�eremijs paliecās uz priek�u, cie�i pētīdams ierīces priek�ējo galu. Viņ� noņurdēja, pie- tupās, lai palūkotos zem balsta, un tad izslējās taisni, neņemdams vērā eļļas traipu, kas bija parādījies uz viņa tvīda �aketes. Jauneklis pabīdīja brilles uz aug�u un uzmeta acis Kostasam. - Tas urbj ledu.

-���� Ļoti labi. - Kostass pacēla uzacis un pamirk�ķināja D�ekam. - Turpini.

-���� Ap malu tam ir elektrisks elements, - D�eremijs turpināja. - Man �ķiet, supersakarsēts elements, izman�tojot pusvadītāju materiālus, iespējams, keramikas mat�ricē. Un tā kaste pakaļpusē izskatās pēc augstas enerģi�jas lāzera ierīces.

-���� Tu mani satriec. Tīri labi viduslaiku vēsturniekam. Tu neesi savā īstajā vietā.

-���� Kad es pieteicos Rodas stipendijai, varēju izvēlēties in�enierzinātni vai anglosak�u, skandināvu un ķeltu vēs�turi. Mana skola bija ļoti konservatīva.

-���� Tev nepaveicās.

-���� Es nepiekrītu, - iebilda Marija. Viņi visi iesmējās, un D�eremijs no�ēlas pilns paskatījās uz ierīci. Kostass ar eļļainu roku uzsita D�eremijam pa muguru un pievērsās D�ekam.

-���� �ovakar mēs to pa gaisu aizgādāsim projām, - viņ� teica, �oreiz izturēdamies nopietni. - Pirms da�ām minū�tēm man zvanīja D�eimss Makleods un teica, ka ledus apstākļi esot lieliski. Pēc pāris dienām vasaras atkusnis darbu varētu padarīt pārāk riskantu. Rīt no rīta es lido�u uz Grenlandi, lai pārbaudītu stāvokli. Un vēl kaut kas. D�eimss pieminēja vietējo, kādu vecu vīru, kur� apgal�vojot, ka esot redzējis kāda sena kuģa koka daļas ledū. Kaut kādā sakarā ar Eiropas ekspedīciju tolaik pirms Otrā pasaules kara. Makleods bija nelokāms, pastāvēja uz to, ka tev to vīru vajadzētu satikt, turklāt ātri. Acīmredzot viņam pēdējā stundiņa drīz būs klāt. Es saprotu, ka tā ir novirzī�anās ceļā atpakaļ uz Stambulu, bet varbūt tu gribētu tur piestāt.

Atgriezies birojā, D�eks izslēdza mobilo telefonu un, apsēdies savā krēslā, pavērsās pret konferen�u galdu. Pēc sarunas ar Morisu Hībermeijeru un Tomu Jorku uz "Jūras riska" viņ� jutās dro�s, ka izrakumi Zelta ragā vēl �etrdes�mit astoņas stundas var turpināties bez viņa klātbūtnes. Tagad viņ� zināja, ka lielākais laimests meklējams citur - vietā, kuru viņi nekad nebūtu iedomāju�ies, tomēr arī Zelta ragā varētu atrasties nenovērtējamas vēsturiskas bagātības. Komanda bija uz eiforijas viļņa pēc lielgabala un ķēdes atra�anas un jau sāka lietot zondi, lai iekļūtu ostas nogulsnēs, tomēr meklējumi varēja būt neprecīzi un prasītu ilgas dienas, līdz nonāktu pie kāda rezul�tāta.

-���� Tā, - D�eks teica. - Kas jums tur ir?

O'Konors sēdēja ar mazu, zaļos vākos iesietu atvērtu grāmatiņu rokās; vienā pusē bija redzams grieķu, otrā - angļu teksts. Kostass bija atvainojies, ka nebūs klāt, bet Marija un D�eremijs ieinteresēti sēdēja pie galda.

-���� Savā grāmatā Jūdu kari Jāzeps stāsta, ka Vespa�siāns licis dārgumus ieslēgt Jupitera templī, - O'Konors iesāka. - Ta�u mēs zinām, ka tie tika pārvietoti uz Miera templi, kad tas tika pabeigts Vespasiāna valdī�anas sākuma gados. Pēc tam menora netiek pieminēta sim�tiem gadu.

-���� Bet imperators noteikti būtu gribējis pie katras iespējas izrādīt savas trofejas pilsētas parādēs un svēt�kos, - Marija iebilda.

-���� Vespasiāns bija Romas impērisko tikumu augstākais iemiesojums, - D�eks iestarpināja. - Iekarojumi, stabili�tāte, celtniecība. Jaunībā viņ� bija komandējis leģionu, iekarojot Britāniju, un kā imperators viņ� pārraudzīja Jūdejas iekaro�anu. Tad viņ� nostabilizēja impēriju pēc posto�ās Nerona valdī�anas. Tagad viņa uzmanības cen�trā bija vienīgi celtniecība. Miera templis, arhitektūras pieminekļi Forumā, kurus nopostīja mūsu ēras 64. gada lielais ugunsgrēks Nerona laikā, bet pāri visam bija Kolizejs. Valdniekam vairs nebija vajadzības klaigāt par saviem triumfiem.

-���� Tur varētu būt vēl kaut kas vairāk, - O'Konors piesar�dzīgi piebilda. - Jūs zināt, Jāzepa ziņojumam par triumfu piemīt savāda iezīme: viņ� piemin tikai uz Romu atvestā sava�otā Simona, populārā jūdu vadoņa, nāvessodu.

Nekas nav teikts par simtiem citu jūdu gūstekņu - vī�rie�u, sievie�u un bērnu - likteni. Da�i no mums tagad ir pārliecināti, ka gājiena beigās sekoja slepkavību or�ģija, tik �ausmīga aina, ka Jāzeps nespēja to aprakstīt. Galu galā, tie bija viņa tautie�i un viņ� nekad neatteicās no jūdu ticības. Kad Vespasiāns to redzēja, arī viņ� juta riebumu. Imperators bija sīksts, vecs karavīrs, ne�ēlīgs pret ienaidniekiem kā jebkur� romietis, bet nepamatotu asinsizlie�anu viņ� ienīda. Varbūt viņ� to iztulkoja kā sliktu zīmi un norādījumu nekad vairs nesvinēt triumfu pār jūdiem, tādēļ slepeni pavēlēja saviem priesteriem, lai menoru visu laiku tur zem atslēgas.

-���� Un tad pēdas pazūd, - Marija teica.

-���� Tas, ar ko mums jāturpina, ir tikai Prokopijs. - O'Konors norādīja uz grāmatu sev priek�ā. - Viņ� bija aculiecinieks pēdējam lielajam mēģinājumam no jauna apvienot Romas impēriju, kad Bizantijas ģenerālis Beli- zārijs atkaroja Romu no vandaļiem un gotiem, kuri mūsu ēras piektajā gadsimtā bija izlaupīju�i rietumu pro�vinces.

-���� Man jābrīnās, ka menora tik ilgi palika Romā un netika nolaupīta, - ierunājās D�eks. - Tie nebija glu�i miera un harmonijas gadsimti. Padomājiet par Komodu, Marka Aurēlija plānprātīgo dēlu! Viņ� sevi uzskatīja par dievu Herkulesu un pārkausēja lielāko daļu impērijas dār�gumu, lai samaksātu par gladiatoru cīņām. Vai par tre�ā gadsimta anarhiju, kad piecdesmit gadu laikā valdīja vai�rāk nekā trīsdesmit imperatoru. Miera templis bija labi zināma kara laupījumu krātuve, un tā dārgumi noteikti būtu uzok�ķerēti, lai samaksātu katra jaunā troņa tīko�tāja algotņu armijām.

- Pilnīgi pareizi. - O'Konors uz brīdi apklusa, tad a�i paskatījās uz D�eku un pieklusināja balsi. - Man vēl�reiz jālūdz jūs nevienam neizpaust manis teikto. Atbilde noraugās uz mums Tita arkas veidolā. Septiņdesmitajos gados konservācijas dienesta komandas sonārā pētījuma laikā frontonā aiz veltījuma uzraksta atklāja slepenu telpu.

D�ekam pavērās mute. - Jūs ta�u negribat teikt, ka menora bija paslēpta arkā?

O'Konors atkal vilcinājās, tad pasniedzās sutanā un izņēma brūnu aploksni. - Retais apzinās, ka Tita arka atrodas Vatikāna pārziņā; viens no daudzajiem senatnes pieminekļiem Romā, kas iesvētīts viduslaikos, uzspie�ot pāvesta varu visam pagāniskajam. Mans priek�tecis Vati�kāna senlietu nodaļā nepārtraukti mēģināja panākt, lai telpa tiktu atvērta, bet katru reizi kardināli viņa lūgumu noraidīja. Manuprāt, viņa uzstājība bija galvenais iemesls, kāpēc viņ� tika atlaists no darba Vatikānā. Man tas beidzot izdevās pagāju�ajā mēnesī kārtējo restaurāci�jas darbu programmas laikā pie arkas. Kādu vakaru, kad galvenais darbu uzraugs un es atradāmies divi vien uz stala�ām, kāds akmens blakus telpai izkustējās no vietas. Jūs saprotat, tā, protams, bija nejau�ība.

D�eks pacēla uzacis, kad O'Konors no aploksnes izņēma fotogrāfiju un pastiepa to pāri galdam, vēl brīdi paturot attēlu rokā un nenolai�ot skatienu no D�eka. - Ne jau tikai par manu darbu te ir runa. Tas ir kaut kas vairāk, daudz vairāk.

Marija un D�eremijs pastiepa kaklu, bet D�eks paņēma fotogrāfiju. Tajā bija redzama zibspuldzes apgaismota mazas telpas iek�puse, tās gludās sienas klāja brūnas un zaļas �vīkas. Grīdu sedza trūdu kaudze, kam pa virsu mētājās koka un auduma gabali. Tur izskatījās kā Ēģiptes faraonu kapenēs, kas pirmoreiz atvērtas pēc izlaupī�anas tālā senatnē.

-���� Man izdevās pasniegties iek�ā un pagrābt sauju tās vielas, lai varētu to slepus izanalizēt, - O'Konors klusi teica. - Koksnes paveidi ir �itims, akācija un platlapu koks, kas minēti Vecajā Derībā. Iespējams, to izmantoja katafalkam vai kaut kam tādam, kam bija jāiztur liela slodze. Un audums ir zīds, krāsots ar Tirejas purpuru, augsti vērtēto krāsvielu, ko ieguva no mureksa glieme��nīcas, kas atrodama Libānas piekrastē.

-���� Mans Dievs, - Marija nomurmināja. - Tempļa �ķidr�auts, Tabernākuls, visu Svēto Svētumu svētais priek�kars, ko lietoja, lai atdalītu svētnīcu no Tempļa pārējās daļas.

O'Konors pamāja ar galvu. - Romie�i, iespējams, to izmantoja, lai ietītu menoru un zelta galdu.

-���� Tātad tie visu laiku atradu�ies arkā, tie�i virs meno�ras simbola akmens reljefā. - D�eks izbrīnā papurināja galvu. - Dro�i vien priesteri bija liku�i nakts aizsegā tos pārvietot no Miera tempļa, kas atrodas tikai akmens sviediena attālumā.

-���� Un tad, simtiem gadu vēlāk, viens no uzraugiem izpauda noslēpumu, varbūt lietodams dārgumus kā trumpi, lai glābtu pats savu ādu, kad iebruka barbari, - O'Konors teica. - Romu nopostīja goti Alariha vadībā mūsu ēras 410. gadā un tad vēlreiz vandaļi 455. gadā. Pēc Prokopija rakstītā, vandaļu karalis Giseriks sagrāba jūdu dārgumus un aizveda tos uz Kartāgu Ziemeļāfrikā, un, kad Bizantijas ģenerālis Belizārijs atkaroja Kartāgu no vandaļiem 533. gadā, viņ� dārgumus lika aizvest uz

Konstantinopoli. Prokopijs vēsta, ka Bizantijas imperatoru Justiniānu esot pārņēmusi godbijība un viņ� licis dārgu�mus nogādāt atpakaļ Jeruzalemē, bet es neticu nevienam viņa vārdam. Nav nevienas uzticamas liecības, ka Tempļa dārgumi jebkad vēl atgriezu�ies Svētajā zemē.

-���� Tātad menora tie�ām bija Konstantinopolē. - Marija cie�i paskatījās uz O'Konoru. - Vai stāsts par dārgumu atgrie�anos Jeruzalemē varēja būt fakta slēp�ana, nepa�reizas pēdas?

-���� Ļoti iespējams, - O'Konors atbildēja. - Prokopijs kļuva par Konstantinopoles prefektu un bija Justiniāna iek�ējā galma loceklis. Pagāniskās Romas rituāli un māņ�ticības turpinājās vēl krietni ilgi kristie�u periodā, un zelta laikmeta imperatori tika godāti. Varbūt Vespasiāna norādījums paslēpt menoru vēl bija spēkā gadsimtiem ilgi un stāsts par dārgumu atgrie�anos Jeruzalemē bija veids, kā paturēt noslēpumā to atra�anos Konstantino�polē. Un tas vien, ka bizantie�i bija kristie�i, nenozīmē, ka viņi bija labvēlīgāk noskaņoti pret jūdiem nekā Vespa�siāna laika romie�i. Manuprāt, menora tika noslēpta aiz atslēgas vēl uz piecsimt gadiem dziļi Justiniāna jaunās katedrāles Hagia Sophia velvēs Konstantinopolē.

-���� Da�i domā, ka jūdu dārgumi vispār nekad neiz- kļuva ārpus Romas, ka tos slepus pārņēma pāvesta varas institūcijas un ka tie līdz �ai dienai atrodas apslēpti Vati�kānā. - D�eks pēto�i paskatījās uz O'Konoru, nebūdams dro�s, cik daudz otrs vīrietis varētu atklāt. - Pat pirms barbaru iebrukumiem, drīz vien pēc Konstantīna pārie��anas kristietībā mūsu ēras ceturtajā gadsimtā, Baznīca bija sākusi piesavināties Romas tempļus un attīrīt tos no kultūras pieminekļiem.

O'Konors bridi klusēja, tad atbildēja, balsij skanot pieklusināti un apdomīgi: - Tā ir taisnība, ka Vatikāns slēpj neizmērojamas bagātības, nenovērtējamus mākslas darbus, kurus nav redzēju�as daudzas paaudzes. Kata- kombās zem Svētā Pētera katedrāles atrodas aizzīmogo�tas ejas, kuras pat es neesmu redzējis. - Viņ� nopietni paskatījās uz D�eku. - Bet es varu jums apgalvot, ka menoras starp tiem nav. Ja tā tur atrastos, tad �obrīd es nebūtu �eit. Pāvesta varas institūcijas būtu liku�as man glabāt noslēpumu. Atcerieties mūsu vēsturi! Jūdu Tempļa dārgumi simbolizētu galīgu kristietības uzvaru, atmaksu par jūdu līdzdalību Kristus nāvē. Ja mēs tos paturētu, tam vajadzētu būt vislabāk glabātajam noslēpumam pasaulē. Viens vārds, un sāktos kar�.

-���� Kar�? - D�eremijs skeptiski pārjautāja.

-���� Pilnīgs attiecību sabrukums starp Vatikānu un Izra�ēlu. Mū�senais naids starp ebrejiem un kristie�iem no jauna uzliesmo visā pasaulē, uzkurinot �ausmīga mēroga antisemītismu un ultracionismu. Un, ja dārgumus jelkad atdotu Jeruzalemei, tad uzliesmotu galīgais atrisinā�jums Vidējos Austrumos, no kura mēs ilgi esam baidīju��ies. Da�i ortodoksāli ebreji tic, ka menoras atgrie�anās Jeruzalemē būtu pirmais solis, lai no jauna uzceltu Tem�pli vietā, kuru patlaban aizņem Al Aksa mo�eja, viena no islāma svētākajām vietām. Menora dotu Izraēlai pilnīgu pārliecību par tās mērķi, pie�ķirot spēku fundamentālis�tiem un pārliecinot svārstīgos. Un arābu pasaule tūlīt un uz visiem laikiem zinātu, ka viņu prasības nekad nebūs iespējams sasniegt sarunu ceļā.

-���� Savādi, ka nacisti menoru nekad nemeklēja Romā, - D�eks sacīja.

-���� Otrais pasaules kar� Baznīcai bija tum�s laika posms, - O'Konors drūmi atzina. - Pāvests nekad nedeva Hitleram ieganstu izlaupīt Vatikānu. Bet kop� tā laika daudzi citi ir klaudzināju�i pie mūsu durvīm. Cionistu fanātiķi, sazvērestību teorētiķi, dārgumu mednieki, kuri tic, ka ir pusceļā, lai atrastu Svēto Grālu. Es varu jums galvot, ka tie visi ir virzienā uz strupceļu.

Tobrīd ārā sākās kņada un telpā iebrāzās Kostass. - Piedodiet, ka pārtraucu, - viņ� aizelsies teica. - Bet man �ķiet, ka jums tas būtu jāredz. - Viņ� steig�us pie�nāca klāt un pasniedza D�ekam papīra lapu. - Atminies tos koksnes gabalus ar ķēdi Zelta ragā? Tev likās, ka tie izskatās mazliet savādi.

-���� Daļēji sakritīgas plāksnes, ko savieno metāla knie�des. - D�eks centās novirzīt domas no menoras un kon�centrēties uz iepriek�ējās dienas atradumu. - Vairāk atbilst ziemeļrietumu Eiropas kuģu būvē�anas tradīcijai agrajos viduslaikos. Neparasti 1453. gada venēcie�u ga- lerai.

-���� Lūk, te ir atbilde. - Uzlicis rokas uz galda, Kostass satraukti paliecās uz priek�u. - Paraugs, kuru mēs atve�dām līdzi, nupat ir izanalizēts. Tas ir Skandināvijas ozols. Gabals ir no vikingu kuģa, nevis Vidusjūras galeras priek�gala. Izskatās, it kā tas būtu atlūzis kopā ar ķēdi, varbūt nenogremdējot pa�u kuģi. Un aplūko koka gre�dzenu datējumu.

-���� 1042. gads, plus mīnus viens gads, - D�eks lasīja, galvai reibstot no izbrīna.

D�eremijs izgrūda pārsteiguma saucienu un, nespē�dams savaldīties, piecēlās kājās. - Tas pilnībā sakrīt! Ha�ralds Hardrada aizbēga no Konstantinopoles 1042. gadā.

Iespējams, viņa kuģis tika uzbūvēts gadu iepriek� Baltijas jūras krastos. Tā nemaz nav 1204. gada Konstantinopoles izlaupī�anas laika ķēde, ko esat atradu�i. Tā ir ķēde, ko pusotru gadsimtu iepriek� nogremdēja vikingu algotņi, kad vilka savus garos kuģus laukā no Zelta raga.

Kostass pameta skatienu uz arkā iekalto triumfa gājiena reljefu, kas attēloja ar laupījumu apkrāvu�os karavīrus. - Un tagad mēs zinām, kas viņu kuģim būtu varējis dot tādu svaru, lai norautu to ķēdi.

- Menora. - D�eks pamāja ar galvu un tad plati uzsmaidīja Kostasam. - Man tā jāpasniedz tev. Un otra - zinātnei.

Kad lidma�īna sasvērās pa labi, D�eks pēto�i palū�kojās pa logu un skatienam iespaidīgi pavērās viss okeāna pla�ums. Agrais rīts bija bez mākoņiem, un saule mirgoja viļņu atspīdumā vairāk nekā trīsdesmit tūksto� pēdu zemāk. Pēc degvielas uzpildī�anas pieturas Reik- javikā viņi pusstundu nebija redzēju�i zemi, bet pēc Arktiskā loka �ķērso�anas jūra aizvien bie�āk bija izrai�bināta ar baltumiem. Da�as no formām bija milzīgi, lieli gabali, kurus ietvēra tirkīzzaļ� ūdens, kur aisbergs snie�dzās simtiem metru zem ūdens. Tagad aisbergiem pie�vienojās peldo�ais jūras ledus - salauzīta, balta mozaīka, kas stiepās, cik tālu vien acs spēja saredzēt, un priek�ā rietumu pusē D�eks jau varēja saskatīt pirmās zemes jos�las. Viņ� paliecās pretī sēdētājam otrpus ejas un norādīja uz logu.

-���� Nu jau var redzēt Grenlandes ledus cepuri.

-���� Elpa aizraujas!

Marijas seja satraukumā kvēloja, un D�eks atkal pār�liecinājās, ka rīkojies pareizi, ielūgdams viņu braukt līdzi. Pēc tam kad O'Konors pirms trim dienām aizceļoja uz Romu, D�eks bija lūdzis D�eimsu Makleodu izteikt savu vērtējumu par Kostasa atklājumu ledū. Pēdējo dienu aizraujo�ie jaunumi solīja tādu notikumu attīstību, kur D�eka klātbūtne būs pilnīgi nepiecie�ama. Ledus urbis bija uzgājis paraugu, kas ziņojumu par ledū iesalu�o kuģi vērta par daudz ko vairāk nekā tikai vietēju leģendu. Turklāt D�eks bija uzzinājis par vēl kādu neparastu atra�dumu, kura izpētē būs nepiecie�ama Marijas un D�ere- mija kompetence, un abi dedzīgi bija piekritu�i izdevībai pievienoties viņam uz pirmā SJU pētniecības kuģa vienā no neparastākajiem projektiem, kādu tie jebkad uzsā�ku�i.

Tagad viņi visi sēdēja īpa�as konstrukcijas apvidus reaktīvajā lidma�īnā Embraer EMB-145XR, kuru SJU izman�toja, lai pārvadātu personālu pa visu pasauli. Ejas otrā pusē D�eremijs, klusi klik�ķinot klēpjdatoru, bija salīcis aiz vesela papīru un grāmatu kalna. D�eks aizvēra ievadu senskandināvu valodā un paskatījās pa logu. Da�u pēdējo dienu laikā viņ� bija iedziļinājies stāstos par Haraldu Hardradu, atjaunojot zēna gadu kvēlo kaislību. No mātes puses D�eka ģimene bija nākusi no Jork�īras piekrastes - gari, gai�mataini cilvēki, kuru runas veids pat saglabāja skandināvu ritmu, - un D�eks vienmēr bija jutis cie�u radniecību ar saviem skandināvu sen�iem. Haralds Hard- rada bija varenākais no visiem vikingu varoņiem, tomēr viņa dzīve nebija piepildīta. Cilvēks, kam bija lemts kļūt par karali, savu likteni uzskatīja par pārāk di�enu, lai to īstenotu. Ar monētas zīlē�anu Haralds būtu varējis uzvarēt Stemfordbrid�as kaujā, un Anglijas vēsture, visas pasaules vēsture būtu veidojusies citādi. Iepriek�ējā dienā D�eks viens pats bija aizbraucis uz kaujas vietu netālu no Jorkas, bija smagi bridis pa staignajiem laukiem, kur Haralds pēdējo reizi bija cēlis kaujas cirvi. D�eks bija juties tuvu, gandrīz jutis klātbūtni, tomēr aizgājis savādi neapmierināts. Kaut kas nebija īsti tā, kā vaja�dzētu būt.

Lidma�īnā viņam iepretī Kostass bija atgāzies krēslā un saraustīti krāca, tā galva lēni liecās lejup un tad atkal uzrāvās atpakaļ. Viņ� bija pavadījis nomodā visu nakti tehnoloģijas laboratorijā, uzlabodams ledus zondi, un vēl aizvien bija ģērbies savā iemīļotajā, nodriskātajā SJU kombinezonā. Ar bārdas rugājiem un izbu�inātajiem matiem viņ� vairāk nekā jebkad atgādināja savu grieķu vectēvu - sūkļu zvejnieku, kas bija sapelnījis bagātību ar kravu pārvadā�anu, bet uzstājis, lai viņa ģimene paliek tuvu pie dzimtas saknēm. �is mantojums Kostasa ārējā veidolā neviļus bija attīstījies līdz mākslinieciskai pil�nībai.

Kad Kostass nosprauslājās un sakustējās, D�eks uz�smaidīja Marijai un abi atkal pievērsās skatam pa logu. Austrumu Grenlandes krasts parādījās kā nelīdzena klin�u līnija starp jūru un ledus cepuri, kailie granīta izvirzījumi apjoza nelielos lī�us, kurus pildīja balti ga�bali. Drīz vien viņi atradās tie�i virs pa�as ledus cepures, mirdzo�i balta paklāja, kas viļņojās līdz apvārsnim, tā virsmu izraibināja izkusu�ā ūdens lāmas, kuras rīta saulē mirdzēja kā tirkīzi. 1a bija viena no pasaules draudīgāka�jām ainavām, tomēr tai piemita neatvairāms skaistums, kas D�ekā pamodināja pētnieku, ļaujot viņam iztēloties, kas pirms tūksto�iem gadu dzinis vikingu piedzīvojumu meklētājus atkuģot līdz �iem krastiem.

-���� Vienu gan es nesaprotu. - Kostass pēk�ņi bija pa�modies, it kā nebūtu bijis nekāda pārtraukuma no viņu sarunas pirms stundas. - Haralds Hardrada krita Anglijā 1066. gadā. Tā ir? Tad kā gan uzraksts kartē vedina do�māt, ka viņ� miris kaut kur �eit?

D�eks uzmeta Kostasam apmulsuma pilnu skatienu, un abi pēto�i palūkojās uz D�eremiju, kur� noņēmās ar papīru �ūksni un, �ķiet, bija pilnībā iegrimis darbā.

-���� D�eremij? - Marija ierunājās.

-���� Kas ir?

-���� Ragnaroka kauja kartes uzrakstā. Kā tas sader ar Haralda nāvi pie Stemfordbrid�as?

-���� Ā, iespējams, tas izteikts tikai pārnestā nozīmē, - D�eremijs izvairīgi atbildēja. - Visi kaujā nogalinātie vikingi nonāca Valhalā, kur viņi kalpoja Odinam un gai�dīja pēdējo sadursmi ar ļaunumu Ragnarokā. Bija uzskats, ka Valhala atrodas rietumos, aiz pasaules malas. Uzraksts konkrēti nenorāda, ka Haralds un viņa vīri gāju�i bojā tie�i tur.

-���� Un Miklagardas dārgumi?

-���� Diem�ēl te es jums nevaru palīdzēt.

-���� D�eremij, vai tev ir mans Sturlusona eksemplārs? - Marijas balsī varēja saklausīt aizkaitinājumu. Uz viņu nepaskatījies, D�eremijs pasniedza Marijai grāmatu, uz�manību atkal pilnībā pievērsis datoram. Viņa paņēma grāmatu un rādīja tās vāku Kostasam. Uz tā bija attēlots ar lielu vairogu piesedzies, bruņukreklā tērpies, zirgā sē�do�s bruņinieks, galvā - cie�i piegulo�a atvērta bruņuce- pure ar deguna sargu.

-���� Izskatās pēc krustne�a, - Kostass teica.

-���� Nav tālu no patiesības, - Marija atsaucās. - �is ir no divpadsmitā gadsimta norvēģu gobelēna, aptuveni simts gadus pēc Haralda nāves. Kaut ari tur nav redzama nekāda portretiskā līdzība ar viņu, tomēr tas sniedz visai labu priek�statu, kā Haralds un viņa vīri būtu varēju�i izskatīties. Varjagu miesassargi Konstantinopolē bija vikingi gan pēc izcelsmes, gan audzinā�anas, un viņi lie�toja �ausmas iedveso�o skandināvu kara āvu. �is vien- zoba cirvis cilvēka garumā bija kļuvis leģendārs kā �aus�mino�s kaujas ierocis. Varjagi pārmantoja savu priek�te�u vikingu reputāciju, kuri izvarodami un laupīdami bija �ķērsoju�i visu Rietumeiropu un bija pat iekuģoju�i Vidusjūrā, terorizējot Itāliju un Franciju. Bet varjagi bija arī visai kosmopolītiski, jo savus brieduma gadus bija pa�vadīju�i Konstantinopolē, visizsmalcinātākajā viduslaiku pilsētā, kalpojot Bizantijas imperatoriem. Viņu apbruņo�jums un greznie tērpi būtu iederēju�ies krusta karos, un viņi būtu runāju�i gan grieķu, gan skandināvu valodā. Haralds Hardrada pat piedalījās kampaņās Svētajā zemē.

-���� Svētajā zemē? - Kostasa balss skanēja neticīgi. - Bet man likās, ka krusta kari nesākās agrāk par vien�padsmitā gadsimta beigām. Tas ir paaudzi pēc Haralda nāves!

-���� Haraldu varētu saukt par pirmo krustnesi, - acīm aizrautīgi mirdzot, teica Marija. - Viņ� bija dzimis pagāns un, protams, nemeklēja savu grēku izpirk�anu, tomēr viņ� kalpoja kristīgās baznīcas interesēm Svētajā zemē. Jums jāsaprot, Kostas. Krusta kari, kā mēs tos pazīstam, bija tikai daļa no stāsta, turklāt izklāstīta no Rietumu skat- punkta. Bizantijas baznīca un tās karavīri gadsimtiem ilgi bija centu�ies arābiem atņemt kontroli pār Svēto zemi. 1036. gadā Bizantijas imperators ar Ēģiptes arābu kalifu noslēdz līgumu, kas ļauj atjaunot Svētā Kapa baznīcu - svētnīcu, kas uzcelta virs Kristus kapa vietas Jeruzalemē. Gadu vēlāk Haralds Hardrada vadīja Varjagu gvardi kā konvoju Bizantijas amatniekiem uz Jeruzalemi. Aina va�rētu būt tie�i no krusta kariem: gari, gai�mataini jātnieki, tērpti smagās bruņās, cēli virzās pāri tuksnesim; vienīgi Haraldam tie�ām izdevās nodibināt mieru Svētajā zemē. Visas Palestīnas pilsētas un pilis padevās viņam bez kau�jas, un viņ� attīrīja ceļus no laupītājiem un bandītiem. Viņ� atdeva dārgumus Svētā Kapa svētnīcai, iespējams, pēc Bizantijas imperatora rīkojuma. Viņ� pat mazgājās Jordānas upē kā ikviens īsts svētceļnieks.

Jūs varat iztēloties notikumu gaitu arī tālāk. - D�e�remijs bija pametis darbu un tagad pilnībā pievērsa uz�manību Marijai. - Pēc Jeruzalemes Haralds Hardrada trīs gadus Bizantijas imperatora vārdā sludināja centrālās Vidusjūras apkaimē, Sicīlijā un Itālijā. Tajā laikā Sicīlija bija islāma emirāts, ko arābi bija sagrābu�i lielajā d�ihādā, kura laikā musulmaņu armijas ieņēma Svēto zemi un rie�tumos sasniedza Spāniju. Haralds zem krusta karoga va�dīja armiju pret neticīgajiem, lai atgūtu zemes Baznīcai. Bizantie�i savus ienaidniekus dēvēja par saracēņiem - ar to pēcte�iem krustne�i sadūrās da�as paaudzes vēlāk. Ha�ralda kar� bija kristie�u kar� pret musulmaņiem, pirmais lielais konflikta uzliesmojums, kas iesāka krusta karus un nav beidzies vēl �odien. Hardrada iedvesa lielākās bailes kā kristie�u karaspēku vadonis, pat lielākas nekā Ri�ards Lauvassirds vai Flandrijas Boldvins krusta karu laikā. Arābiem Hardrada bija Ra'd �amaals, Ziemeļu Zibens.

-���� Tas tik bija puisis, - Kostass nomurmināja. - Un jūs sakāt, ka viņ� bija cēlies no norvēģiem?

Marija pavicināja grāmatu, ko bija paņēmusi no D�e- remija. - �is ir mūsu galvenais avots, Karaļa Haralda sāga, ko sarakstījis islandie�u dzejnieks Snorri Sturlusons trīspadsmitā gadsimta sākumā. Tā ir daļa no Heimskrin- gla, Norvēģijas karaļu vēstures. Tā ir vienīgā vieta, kur aprakstīts, kāds izskatījies Haralds: ļoti gar�, gai�ma�tains, ar gai�u bārdu un garām ūsām, klasisks vikings. Tā stāsta, ka viņ�, Haralds Sigurdsons, dzimis 1015. gadā. Vēlāk viņ� ieguvis vārdu Hardrada, burtiski "Stingrais Valdnieks", Haralds Ne�ēlīgais. Viņa iesvaidī�ana kara- mākslā nāca agri, piecpadsmit gadu vecumā, kad viņ� cīnījās līdzās savam pusbrālim karalim Ūlafam Svētajam Stiklestadas kaujā pret sāncen�u norvēģu armiju. Ūlafu nogalināja, un Haralds aizbēga trimdā uz austrumiem, vispirms uz Zviedriju, tad uz Novgorodu un Kijevu, lai kalpotu par algotni pie Rūsas jeb Krievzemes valdnieka Jaroslava.

-���� Tad kā viņ� nonāca Konstantinopolē? - skatīdamies kartē, jautāja Kostass.

-���� Nu, tur ieguvumi bija lielāki. Astoņpadsmit gadu vecumā Haralds ieradās Konstantinopolē, lai iestātos Varjagu gvardē. Viņ� strauji izvirzījās, kļūdams par atro- logus, gvardes priek�nieku, un deviņus gadus Bizantijas imperatora vārdā laupīja pēc sava prāta visā Vidusjūrā. 1042. gadā viņ� aizbēga no Konstantinopoles. Viņ� bija apkrāvies ar salaupīto un pieprasīja atpakaļ Norvēģijas troni. Pēc divdesmit �etriem gadiem, kuru laikā viņ� pos�tīja Dāniju un pārvaldīja Norvēģiju ar dzelzs dūri, god�kāre noveda viņu pie liktenīgās sadursmes ar Anglijas karali Heroldu Stemfordbrid�as kaujā. No sākuma līdz beigām tā bija asinīm aptraipīta karjera, tomēr tās laikā Haralds nodro�ināja sev pirmdzimtā tiesības un kļuva par vienu no bagātākajiem valdniekiem, kas iedvesa vis�lielākās bailes viduslaiku pasaulē.

-���� Iespējams, ka viņ� varētu būt apmeklējis Vinlandi, - D�eks nomurmināja. - Islande un Grenlande pārsvarā bija skandināvu apmetnes, kuras atklāja norvēģu vikingi, un tāds karalis kā Haralds Hardrada būtu gribējis izrā�dīt savu ietekmi. Un vēl ir slavas faktors. Ceļojums uz Vinlandi būtu pārdro�s varoņdarbs, kas turpmāk nostip�rinātu viņam bezbailīgā karotāja un piedzīvojumu mek�lētāja reputāciju.

-���� Viņ� nebūtu vienīgais varenais vīrs, kas to mēģi�nāja, - Marija teica. - Islandes hronikas piemin Grenlan- des bīskapu, kas devies ceļā uz Vinlandi. Viņ� pazuda uz visiem laikiem, izgaisa no vēstures.

-���� Tas neko nenozīmē. - D�eka balss skanēja nemie�rīgi. - Ja Haraldam izdevās ceļojums uz Vinlandi, tad acīmredzot viņ� to pārdzīvoja un Norvēģijā atgriezās laikus - pirms 1066. gada. Viņ� būtu ar mieru uz visu, lai gūtu labumu no savu panākumu pasludinā�anas, no tiesību aizstāvē�anas uz rietumu vikingu apmetnēm un no savas varonības cildinā�anas. Tas ir sāgu materiāls, tomēr par to nekas nav atrodams Heimskringla. Mums vienīgi ir slepena atsauce uz kartes Herefordas katedrālē. Tam nav nekādas jēgas.

-���� Viņa bagātības, tās, ko viņ� salaupīja kopā ar vaija- giem, - Kostass ierunājās. - Ko mēs zinām par tām?

-���� Tas ir fantastisks stāsts. - Meklējot īsto vietu, Ma�rija pārlapoja grāmatu un tad atvēra to. - Klausieties:

Viņa bagātības krājums bija tik milzīgs, ka iepriek� neviens Ziemeļeiropā neko tamlīdzīgu nebija redzējis viena cilvēka īpa�umā. Uzturē�anās laikā Konstantinopolē Haralds trīs reizes bija piedalījies piļu izlaupī�anā: tur ir tāda para�a, ka ik reizi, kad nomirst imperators, varjagiem ir atļauts iz�laupīt pilis - viņiem ir tiesības pārmeklēt visas pilis, kurās glabājas imperatora bagātības, un brīvi paņemt visu, kam katrs tiek klāt.

-���� Liekas, tāda cena jāmaksā, lai saglabātu algotņu uzticību, - Kostass teica.

-���� Tas nozīmē, ka varjagi ne vien paņēma no pilīm tik, cik varēja panest, kad kāds imperators nomira, bet dro�i vien arī zināja, kur atradās bagātības ārpus tām. Galu galā viņu galvenais uzdevums Konstantinopolē bija apsargāt impērijas dārgumu glabātavu. Bet Snorri dotais ziņojums par piļu izlaupī�anu neap�aubāmi ir pārspīlēts, lai patiktu viņa vikingu lasītājiem. Lielākā daļa bagātību noteikti palika aiz atslēgas.

-��� Jūs runājat par menoru, - Kostass ieminējās.

Marija noteikti pamāja ar galvu. - Bet noklausieties

stāsta atliku�o daļu. Tas kļūst aizvien aizraujo�āks. Vai�rāk nekā desmit gadus pabiju�am imperatora kalpībā, Haraldam bija apniku�as kampaņas. Līdz 1042. gadam viņ� bija dabūjis visu slavu un laupījumu, kādu bija gri�bējis, un tagad grasījās pieprasīt atpakaļ Norvēģiju. Tā nu, pēdējoreiz atgriezies Konstantinopolē no kariem, viņ� izstājās no Varjagu gvardes. Imperators Mihaels Kalafats bija vārgulis un, �ķiet, neiebilda, bet imperatore Zoja bija nikna. Viņa jau turēja ļaunu prātu uz Haraldu. Acīmre�dzot viņ� bija lūdzis tās skaistās māsasmeitas Marijas roku, bet Zoja bija atteikusi. Stāsts, ko vēlāk izplatīja varjagi, bija tāds, ka Zoja pati gribējusi Haraldu un tas esot bijis īstais iemesls, kāpēc imperatori tā sarūgtinā�jusi viņa aizbrauk�ana no Konstantinopoles.

-���� Mīlestības trīsstūris, - Kostass īsi iesmējās. - Zie�meļu Zibens beidzot bija saticis savu līdzinieci.

-���� Haraldu iemeta cietumā, bet viņu atbrīvoja kāda noslēpumaina dāma, iespējams, cita mīļākā. Pēc nostās�tiem, Haralds esot sapulcinājis savus varjagus un viņi esot pieprasīju�i briesmīgu atriebību imperatoram, pada�rot viņu aklu pa�a gultā. Tajā pa�ā naktī Haralds ielauzās Marijas mājoklī un nolaupīja viņu. Lūk, ko Snorri stāsta: Viņi devās lejup pie varjagu galerām un ieņēma divas no tām. Viņi aizairēja līdz Bosforam, kur nonāca pie dzelzs ķēdēm, kas bija nostieptas pāri jūras �aurumam. Haralds da�iem no airētājiem pavēlēja pielikt visus spēkus, bet tiem, kas neairēja, vajadzēja skriet uz galeru pakaļgalu ar visām savām mantām. Tādējādi galeras uzbrauca uz ķēdēm. Tik�līdz kustība bija apstājusies un viņi atradās iestrēgu�i virs ķēdēm, Haralds lika visiem vīriem skriet uz galeru priek��galu. Haralda pa�a galera no grūdiena noliecās uz priek�u un noslīdēja no ķēdēm, bet otrs kuģis iesprūda uz ķēdēm un pārlūza. Daudzi komandas locekļi tika zaudēti, bet da�us izglāba no jūras.

-���� Tā tas ir, - satraukti teica D�eremijs. - Kā es vakar teicu. Koksne, ko jūs atradāt ķēdē Zelta ragā, bija no Haralda otrā kuģa. Snorri neraksta, ka tas tie�ām nogrima, un tas izskaidro, kāpēc jūs ķēdē atradāt tikai koka atlūzu. Dro�i vien galvaskauss ar bruņucepuri pieder kādam no noslīku�ajiem varjagiem.

-���� Kas notika ar tavu vārdamāsu? - D�eks jautāja Marijai.

-����� Pēc Snorri rakstītā, Mariju sveiku un veselu atbrī�voja, kad viņi sasniedza Melno jūru, un viņai pat pagā�dāja pavadoņus ceļam atpakaļ uz Konstantinopoli. Varbūt viņas nolaupī�ana bija veids, kā Haralds parādīja garu degunu Zojai, kaut gan viņ� jau bija aizdomājies tālāk un iecerējis precēt valdnieka Jaroslava meitu Elizabeti, kura, iespējams, bija viņa draudzene Kijevā, pirms viņ� pievie�nojās varjagiem. - Marija uzsmaidīja D�ekam. - Bet citi domā, ka Marija palika kopā ar viņu, būdama viņa mīļākā un patiesā mīlestība līdz pa�am galam.

-���� Tātad jūs domājat, ka menora tika nozagta tajā pa�ā naktī? - Kostass neatlaidās.

-���� Jā. Ja varjagiem pietika laika nolaupīt Mariju, tad viņi paspēja arī sagrābt lielāko aizliegto bagātību, kāda bija zināma Konstantinopolē.

-���� Varbūt tas izskaidro menoras simbola atra�anos uz Herefordas kartes. - Kostass, domās iegrimis, brīdi rau�dzījās tuk�umā. - Ja vikingus �is dārgums interesēja tikai kā zelta stienis, tad �ķiet dīvaini, ka menoras veidolam vēl bija nozīme pēc daudziem gadiem, kad Holdinge�mas Ri�ards pierakstīja to rūnu rakstu. Varbūt fakts, ka menora bija aizliegtais dārgums, nevis laupījumu no pilīm, to padarīja vērtīgāku. Tā varēja kļūt par Haralda dro�sirdības un vīri�ķības simbolu, uzvaras laupījumu kā Romas laikos, ko vikingi nebeidzami daudzinātu sāgās un svētkos. Kad viņi atgriezās mājās, dro�i vien tas stāsts par pēdējo nakti Konstantinopolē varjagiem nodro�ināja dzeramos par brīvu līdz mū�a galam.

Visi pievērsās D�eremijam, kur� novērsa acis un palū�kojās uz datoru, tad ieskatījās Kostasam tie�i sejā. Viņ� brīdi klusēja, iekams sāka runāt, balsij skanot savādi satraukti. - Var būt, ka jums ir taisnība. Bet iespējams, ka tā ir tikai viena daļa no stāsta.

Tajā brīdī kabīnes skaļruņos atskanēja pilota balss, ziņojot, ka viņi sāk nolai�anos Kangerlusuakā, biju�ajā ASV karabāzē, kas tagad bija izveidojusies par Grenlan- des galveno starptautisko centru rietumu krastā. D�eks paskatījās pa logu un redzēja, ka viņi �ķērsoju�i Grenlan- des ledus cepuri un tuvojas Deivisa �aurumam, platajai okeāna joslai starp Grenlandi un Kanādas Arktiku. Zem viņiem vīdēja līkumoti fjordi un zaļi pla�umi, kas pēk�ņi apliecināja vikingu apmetnes iespējamību �ajos krastos; kailajā austrumu piekrastē tas bija �ķitis neiedomājami. Kad lidma�īna strauji sasvērās un pagriezās atpakaļ uz austrumiem, priek�ā pavērās visgarākais līcis, Sondre Stromfjords, kura galā ielejā bija izbārstītas drūmās Kan- gerlusuakas apmetnes retās celtnes. Pēc da�ām minūtēm tika izlaista �asija un ielejas centrā D�eks varēja saskatīt agrākā militārā lidlauka ielokos novietotas divas lidma�ī�nas, pirmā - AN-74 transporta reaktīvā, kas bija atlido�jusi pirms viņiem ar Kostasa dārgo iekārtu, otrā - Lynx helikopters ar īpatnējo Starptautiskās Jūrniecības univer�sitātes emblēmu.

- Mēs patlaban lidojam pāri ledus fjordam. Paskatie�ties uz kreiso pusi, un cauri miglai jūs redzēsiet aisbergu virsotnes.

D�eimss Makleods uz brīdi noņēma roku no vadības sviras un garām D�ekam norādīja uz robotajām, baltajām smailēm, kas cauri mākoņiem izskatījās kā tālu kalnu vir�sotnes. Viņiem aiz muguras pasa�ieru kabīnē Marija un

D�eremijs paliecās uz priek�u, lai saskatītu viņa rādīto. Ņemot vērā triju stundu laika at�ķirību no Anglijas, vēl bija agrs rīts, un saulei nācās izklīdināt miglu, ko radīja aukstais gaiss no ledus cepures, saskaroties ar siltāko gaisu, kas cēlās no jūras. Vasaras saulē trīs tūksto� pēdu augstumā īstenībā bija siltāk nekā uz ledus cepures virs�mas, bet pat tad temperatūra bija pāris grādu zem nulles, un viņiem visiem mugurā bija pilnībā hermētiski lidotāju tērpi un galvā - ķiveres aizsardzībai pret gaisa bedrēm, jo gar krastu virs atklātas zemes un ūdens helikopters bija pakļauts termiski vertikālām gaisa plūsmām.

- Mums atliku�as piecpadsmit minūtes, līdz helikop�teru nolai�anās laukums būs brivs. Mums ir laiks mazai ekskursijai.

Pēc nolai�anās Kangerlusuakā Makleods viņus bija sagaidījis uz gudronētās �osejas un pa taisno pavadījis uz gaido�o Lynx helikopteru. Viņiem bija nepiecie�ama nepilna stunda, lai aizlidotu tie�i uz ziemeļiem līdz Ilu- lisatas ledus fjordam Grenlandes rietumu krastā gandrīz divsimt piecdesmit kilometrus aiz ziemeļu polārā loka. Viņi bija sekoju�i smagam Chinook transporta helikopte�ram, kas bija norakstīts atliku�ajā ASV gaisa bāzē Tulē, - labprāt pieņemtam ASV valdības ieguldījumam SJU pro�jektā. Kostass bija izlēmis lidot Chinook helikopterā, lai uzraudzītu savas iekārtas pārvieto�anu, un D�eks varēja iedomāties drauga nemieru, sē�ot bagā�as nodalījumā un vērojot mēne�iem ilgā darba augli iekarinātu kravas tīklā virs tuk�uma. Pirms da�iem mirkļiem viņi bija no�skatīju�ies, kā Chinook helikopters nolai�as jūras miglā fjorda galā.

-���� Tie�i no �ejienes nāca aisbergs, kas nogremdēja "Titāniku", - Makleods sacīja, un rācija pastiprināja viņa nemaldīgo skotu akcentu. - �ī ir viena no visātrāk kūsto��ajām ledāju straumēm pasaulē. - Viņ� pagrieza helikop�teru uz austrumiem pret iek�zemi un vislielākajā ātrumā lidoja da�as minūtes, līdz viņi bija tiku�i laukā no mig�las un varēja redzēt Grenlandes ledus cepuri paceļamies priek�ā kā pla�u, dzedru kupolu. - Ilulisatas ledājs ir galvenā ledus cepures spiediena izeja, kur sasalusi masa plūst lejup, lai izkļūtu jūrā. Tagad jūs varat ieraudzīt, kur sākas ledus plūsma.

Makleods darbojās pie vadības pults un pla�ā lokā novirzīja Lynx helikopteru atpakaļ uz jūras pusi. Paska�tīju�ies laukā, viņi varēja redzēt, kā ledus cepures vien�gabala pauguri sāka plaisāt un roboties, veidojot viļņotu plūsmu, kas, �ķiet, virzījās uz rietumiem.

-���� Varat ticēt vai neticēt, tā masa plūst ar neticamu ātrumu, gandrīz astoņas jūdzes gadā, - Makleods stās�tīja. - Dziļās plaisas rada ledāja spiediens, tam ber�oties pret pamatiezi, vietumis gandrīz trīstūksto� pēdu zemāk. Tas ir kā upe, kad tek pāri krācēm. Un tagad - izklaidē�jo�ā daļa.

Viņ� palieca helikoptera priek�galu uz leju, un pēk��ņi viņi brāzās pretī ledājam, kura saplaisājusī virsma ar milzīgām krokām un spraugām vīdēja apak�ā. Kā �ķita, pēdējā brīdī Makleods izlīdzināja lidojumu, un gandrīz tūlīt pat viņus apņēma jūras migla; ledājs bija redzams tikai īsos brī�os, kad rotors aizdzina projām miglu, atse�dzot baltus laukumus un tum�i zilās dziļās plaisas.

-���� Īstenībā mēs esam vairāk nekā piecsimt pēdu virs ledāja, - Makleods mierināja pārējos. - Atcerieties, cik milzīgas ir �is platības. - Da�as minūtes, vēl aizvien brā- �oties cauri miglai, viņ� lidoja, vadoties tikai pēc navigā�cijas, tad pielieca vadības sviru un pazemināja augstumu, līdz altimetrs rādija tikai divsimt piecdesmit pēdas virs jūras līmeņa. - Te nu mēs esam.

Kad viņ� helikopteru apturēja gaisā, migla pa�ķīrās un acu priek�ā pavērās iespaidīgs skats. Tā bija milzu ledus siena, kas pacēlās gandrīz līdz helikopteram un sniedzās uz abām pusēm, cik tālu vien varēja redzēt. Tā bija nevis kompakta ledus fasāde, bet gan sadrumstalota torņu un kanjonu masa, ar zilām plaisām sa�ķelta vietās, kur kūsto�ais ūdens bija notecējis lejup un atkal sasalis. Viss kopumā izskatījās neticami trausls un nedro�s, it kā vieglākais grūdiens to varētu sagraut.

-���� Ledāja svarīgākā mala, - Makleods paziņoja. - Vai drīzāk aisbergu masa, kas no tā atdalīju�ies un nospros�toju�i izeju no fjorda. Pa�a ledāja mala ir vairāk nekā pie�cas jūras jūdzes no mums uz austrumiem ledus cepures virzienā, tur atpakaļ, no kurienes mēs atlidojām.

-���� Iespaidīgi, - rācijā iesprak�ķējās D�eremija balss, un likās, ka �oreiz viņam trūkst vārdu. - Tātad no �ejie�nes nāk Ziemeļatlantijas okeāna aisbergi?

-���� Deviņdesmit procenti no tiem, - Makleods atbil�dēja. - Katru gadu divdesmit miljardi tonnu, pietiekami daudz, lai ietekmētu pasaules jūru līmeni. Var �ķist, ka tā ledus siena ir visai statiska, bet pēdējā laikā tās ātrums ir palielinājies, un īstenībā tā kustas uz mūsu pusi ar ātrumu gandrīz pieci metri stundā. Da�i no lielajiem ais�bergiem tiks izgrūsti laukā vairāk vai mazāk neskarti, bet gandrīz visi sadalās, radot mazākus aisbergus un bīsta�mus nelielus gabalus, ko dēvē par rūcējiem. Katru gadu gandrīz desmit tūksto�i lielu aisbergu izkļūst no fjorda Disko līcī. Tie ar straumi tiek nesti pretēji pulksteņa rādī�tāju kustības virzienam pa Bafina līci un tad aizpeld līdz pat Ņūfaundlendas Lielajiem sēkļiem dienvidos un īslan- dei austrumos.

-���� Viens no tiem pa�laik dalās, - D�eks pēk�ņi ieru�nājās.

Bez kādām iepriek�ējām pazīmēm milzu ledus gabals atlūza no kraujas tie�i viņiem priek�ā, plīsuma dārdoņa pārspēja pat helikoptera rotora troksni. Ledus gabals noslīdēja tie�i lejā ūdenī un pilnīgi pazuda, tad gandrīz pilnā garumā izlēca ārā, līdz atkal atkrita atpakaļ, �ūpo�damies aug�up lejup. Beidzot aisbergu priek�ā virs ledus �ķembām bija redzama tikai izrobota virsotne.

-���� Es saprotu, kas tiek domāts, sakot, ka aisbergi lie�lākoties atrodas zem ūdens, - D�eremijs teica vēl aiz�vien bijīgā balsī. - Dro�i vien lielākie slīd pa fjorda dibenu.

-���� Tie�i tas arī notiek. Reizēm tie velkas pa jūras dibe�nu, reizēm apgā�as. - Makleods no kabīnes griestiem izbīdīja mazu videoekrānu un nospieda taustiņu, parādot fjorda dziļuma mērījumu attēlu.

D�eks iesvilpās. - Ir nu gan dziļ�!

-���� Vairāk nekā tūksto� metru.

-���� Ta zemūdens klints attēlā pāri fjorda izejai, - D�eks iejautājās. - Es pieņemu, ka ledus mēle tur sasniedz mak�simālo apmēru?

-���� Dāņi, kuri te apmetās astoņpadsmitajā gadsimtā, sauca to par Isļjeldsbanken - par slieksni, - Makleods atbil�dēja. - Milzīga nogulumie�u palodze, ko sastūmis ledājs. Sliek�ņa virsotne ir tikai aptuveni divsimt divdesmit metru dziļumā, tāpēc lielākie aisbergi pie tā iesprūst. Vēl nesen tas iezīmēja ledus mēles malu, aisbergu sastrē�gumu, kas aizsprostoja fjordu.

-���� Vai tagad sadalī�anās notiek vairākas jūdzes tuvāk ledus cepurei, kur mēs atrodamies pa�laik?

-���� Pareizi. - Makleods viegli uzsita pa ekrānu, un pa�rādījās cits attēls, fjorda fotogrāfija no kosmosa. - Ar NASA laipnību salikts attēls no Landsat pavadoņa. Sar�kano līniju secība �ķērsām pāri fjordam rāda, kā dalī�a�nās fronte atkāpusies laikā no 2001. līdz 2005. gadam. Tajā pa�ā laikā �ļūdonis ir kļuvis dramatiski straujāks, gandrīz dubultojot ātrumu. No gaisa izdarīti lāzera alti- metrijas mērījumi ir parādīju�i, ka ledājs ik gadu kļūst plānāks par gandrīz piecpadsmit metriem.

-���� Globālā sasil�ana, - D�eremijs teica.

-���� Slikta ziņa videi, laba ziņa mums. - Makleods ielo�cīja atpakaļ ekrānu un atkal ķērās pie vadības sviras, pagrie�ot helikopteru rietumu virzienā, lai lidotu cauri miglai projām no ledus fasādes. - Slikta ziņa, jo tā vedina domāt, ka globālajai sasil�anai ir daudz dramatiskāka ietekme uz ledus cepuri, nekā daudzi baidīju�ies. Laba ziņa, jo ļauj mums strādāt pa�ā fjordā, izdarīt pētījumus, kuri nekad agrāk nebija iespējami.

-���� Un pa�laik ir vasara, - D�eks teica. - Tas dro�i vien palielina dalī�anās un ledus sair�anas tempu ledāja frontē?

-���� Tāpēc es gribēju, lai jūs tagad būtu te, - Makleods atbildēja. - Vēl da�as dienas, un beigta balle. Mēs strādā�jam uz na�a asmens vairāk nekā tikai vienā nozīmē.

Pēc divdesmit minūtēm viņ� atkal pabīdīja vadības sviru un Lynx sāka nolaisties pāri aisbergu robotajai līnijai netālu no fjorda gala. D�eka sirds sāka stipri sisties, kad viņ� jūras pusē ieraudzīja no miglas parādāmies kuģa virsbūvi. Makleods pasniedzās pēc lidma�īnas-krasta sakaru iekārtas, bet, pirms viņ� to ieslēdza, pagriezās un paskatījās uz D�eku.

- Un tagad ir pienācis laiks paziņot jums, kāpēc esmu atvilcis jūs pāri puspasaulei uz �o vietu.

Cilvēks cietuma kamerā lēni pacēla galvu un cie�i ieklausījās, vai neizdzirdēs kādas dzīvības pazīmes, bet nekā. Jau vairāk nekā piecus gadus viņ� nebija dzirdē�jis neko citu kā vien savu cietumsargu radītos trok�ņus. Viņ� aizvēra acis un lēni un dziļi ieelpoja, neuztverdams izkārnījumu, urīna un vēmekļu smaku, ar ko jau sen bija piesūku�ās cietuma sienas. Viņ� bija atsūtīts izciest spriedumu sava vectēva dzimtajā zemē, tuk�ā cietumā, kas bija atlicis no gulaga, tādējādi tika aiztaupītas pūles gādāt viņam ieslodzījuma viennīcu. Ta�u notrulinātā maņu izjūta nesagādāja vīram bailes, jo viņ� bija iemā�cījies izslēgt ieslodzījuma realitāti un dzīvot pa�a radītā pasaulē. Cilvēks lēni pagrozīja galvu no vienas puses uz otru un tad atkal noliecās pār �aha galdiņu, vienīgo nodarbo�anos, ko viņ� bija lūdzis no saviem sagūstītā- jiem. Ieslodzītais atspieda elkoņus pret galdu un, pacēlis rokas bezpirkstu dūraiņos, saberzēja tās, lai izvairītos no mitrā aukstuma, kas kamerā valdīja visu gadu. Tūksto�o

reizi viņ� pasniedzās lejup un pacēla mazu, baltu bandi- nieku, kas bija veidots kā vikingu karavīrs ar bruņukreklu un vairogu, un nolika to priek�ā kristie�u karalim.

- �ahs un mats, - vīrs klusi noteica.

Viņ� atliecās atpakaļ uz sava ķebļa ar pārspīlētu lē�numu kā cilvēks, kura sīkākās kustības kļuvu�as tam par galveno nodarbo�anos, par veidu, kā piepildīt vēl vienas dienas vientuļās stundas. Viņ� lēni pacēla kreiso roku pie sejas un ar rādītājpirkstu novilka gar rētu no acs dobuma līdz �okļa apak�ai, ikreiz no jauna pārbaudot sāpes. Tad viņ� pastiepa roku līdz sienai sev blakus un ar pirkstu sāka vilkt pa iegravēto grafiti līnijām; tas bija viņa ik stundas rituāls, klusi izrunājot vārdus, kā zināt�nieks lasa svētu tekstu. - Paul Kruger, - viņ� murmināja. - Hauptsturmfūrer, Leibstandarte Ādolf Hitler, Kurt Hausser, Sturmbannfuhrer, Panzergrenadier-Division Das Reich. Otto Lehman, Brigadefiihrer, Panzer-Division VViking. - Viņ� zi�nāja �os vārdus no galvas, Lielā Tēvijas kara īsto varoņu vārdus, krustne�us, kas cīnījās pret austrumiem, Harko- vas, Kurskas un neskaitāmās citās kaujās sagūstītos, ku�rus vairāk nekā pirms pusgadsimta krievi bija atsūtīju�i uz �ejieni - uz pēdējo pieturvietu pirms netīrās nāves�soda kameras gaiteņa galā. Vārdus, līdzīgus kā viņa vec�tēvam. Vienīgi viņa vectēvam kādu laiku bija paveicies vairāk.

Ieslodzītais aizvēra acis un pacēla roku līdz robota�jām rūnām, kas stiepās pāri vārdiem, precīzi zinādams, kur uzlikt divus pirkstus, lai vilktu tos uz leju, tad uz aug�u, tad uz leju, pa līnijām, kas bija iegrebtas tik dziļi, ka padomju sargi to izdzē�anu bija atzinu�i par bezce�rīgu jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Tie bija grafiti, kurus viņam visvairāk patika izsekot ar pirkstiem, - viņa vectēva grupējuma simbols, Schutzstaffel, SS. Atrāvis pirk�stus no līnijām, vīrietis lēni nolaida roku un piespieda ausi pie vēsās un mitrās sienas, juzdams, ka tie�ām sazi�nās ar pagātnes bruņiniekiem, iero�u biedriem, kas bija atstāju�i savu pēdējo nospiedumu uz �īs sienas, lai dotu viņam spēku, lai vadītu viņu svētākā dārguma meklēju�mos, lai dotu mieru visiem tiem, kas bija gāju�i pirms viņa un kam tas nebija izdevies.

-���� Anton Pelner! - Vīrietis atmodās no tumsas akas, atskanot skalai balsij pa spraugu durvīs. Bultas tika atvil�ktas, durvis �ķindot atvērās, un viņ� pietrūkās sēdus. Kāda amatpersona ar smailu cepuri stāvēja starp diviem sargiem, to silueti iezīmējās pret spilgti apgaismoto kori�doru aizmugurē.

-���� Anton Pelner! - ienācējs atkārtoja viņa vārdu, un vīrietis kamerā ar roku aizsedza ap�ilbu�ās acis, iekams lēni atbildēja angliski.

-���� Ko jūs gribat?

-���� Pēc Starptautiskā kriminālā tribunāla biju�ās Dien�vidslāvijas lietās rīkojuma, - amatpersona turpināja lietuviski. - Lietas numurs IT-99-37b, tribunāla proku�rors pret Antonu Pelneru, biju�o Bosnijas serbu armijas algotni. Apsūdzība izvirzīta pēc 7. panta, balstoties uz individuālu kriminālo atbildību par genocīdu un nozie�gumiem pret cilvēci. - Runātājs uz brīdi apklusa, tad pa�cēla augstāk dokumentu, ko turēja rokā. - Pēc pagāju�ā gadā Hāgā parakstītā amnestijas līguma jūsu lieta tika no jauna skatīta Apelācijas palātā. - Ierēdnis nolaida lejā papīru un turpināja ar acīmredzamu nepatiku. - Jūs esat atbrīvots un varat iet.

Viņ� uzsita knipi, un abi sargi uzrāva vīrieti kājās, uz�metot viņam plecos vecu padomju �ineli. Izgrūsts pa ka�meras durvīm, ieslodzītais neganti mirk�ķināja acis pret gaismu, tad sargi pēdējo reizi iekala viņa kājas ķēdēs un grūda to uz priek�u pa gaiteni. Viņ� bija nāvinieku cie�tuma pēdējais iemītnieks, un, ķēdēm atbalsojoties tuk��ajās kamerās, �ķita, - pagātnes spoki mudina viņu uz priek�u, zinot, ka viņ� ir to pēdējā cerība uz glābiņu.

Pie pēdējām durvīm sargi atbrīvoja vīra kājas no ķēdēm un, ne vārda neteiku�i, izgrūda viņu ārpasaulē. Smidzināja, un bija neatbilsto�i auksts agrai vasarai, bet vīrietis pavērsa uz aug�u bālo seju un pasmaidīja, ļaujot lietum plūst pa ādu. Viņ� pacēla somu, kas bija nomesta viņam blakus, un lēnām sāka soļot uz atvērtajiem ārē�jiem vārtiem un ceļu aiz tiem, pārejot uz vieglu gaitu kā cilvēks, kas radis pie mācību pārgājieniem. Ārpus vār�tiem, gaidot ma�īnu, kura, kā viņ� zināja, piebrauks, vīrs uzmeta somu plecā un iebāza rokas �ineļa kabatās. Pēc da�ām minūtēm no paēnas parādījās tum�s mersedess, apstājās viņam priek�ā, un tā pakaļējās pasa�ieru dur�vis atvērās. Neatskatījies uz cietumu, vīrietis pieliecās un iekāpa.

- Laipni lūdzam atpakaļ brīvībā, - no priek�ējā sē�dekļa kāda balss angliski teica. - Jūsu instrukcijas.

Viņam rokā tika iegrūsta aploksne, un ma�īna sāka braukt. Vīrietis sajuta tajā papīru �ūksni, bet vispirms viņ� uzmeklēja priek�metu aploksnes dziļumā. Tas bija zelta gredzens, kas mirdzēja no vecuma, un, pacēlis to, viņ� ar lūpām skāra simbolu, kā tas bija darīts kop� bēr�nības; simbolu, kas, lai arī tik ļoti at�ķīrās no tā cita viņa cietuma kamerā, tomēr bija tik pazīstams. Vīrs uzvilka gredzenu labās rokas rādītājpirkstā un izvilka papīru �ūksni. Pa�ā aug�ā atradās laikraksta attēls, kas bija iespiedies viņa smadzenēs jau piecus gadus: kāds vecs vīrs ar kā�krusta piedurknes apsēju guļ asiņu peļķē. Viņ� ieskatījās miru�ā sejā, tad laukā uz zemajiem padebe��iem un pie sevis no�ukstēja: - Atmaksas laiks.

- Te nu tas ir, - D�eks satraukti teica. - Pirmo reizi redzu to atklātā jūrā. Tas ir tāpat kā satikt sen zaudētu draugu.

"Jūras pētnieks II" tika norīkots braucienam tikai pirms trim mēne�iem, un rietumu Grenlandes ledus ser�des projekts bija tā pirmais oficiālais izbraukums Starp�tautiskās Jūrniecības universitātes dziļjūras pētījumu kuģa statusā. Kop� tā priek�tecis pirms se�iem mēne�iem tika zaudēts Melnajā jūrā, D�eks bija apņēmies atrast aiz�stājēju un bija nolēmis pārdēvēt kuģi, kas jau tika būvēts universitātes vajadzībām Somijas kuģu būvētavā. Pirmais "Jūras pētnieks" un tā brālis "Jūras risks" bija atvasināti no Akademik klases krievu pētniecības kuģiem, kas sākot�nēji bija radīti akustiskai zemūdeņu novēro�anai aukstā kara laikā; toties "Jūras pētnieks II" pamatā bija pilnīgi jauna koncepcija, kas jau no sākuma bija plānota ar SJU specifikācijām. Tā pa�reizējās navigācijas iezīmes ietvēra dinamisku pozicionē�anas sistēmu, lietojot sānu dzinējus un balasta kontroli, lai nodro�inātu stabilitāti jebkuros jūras apstākļos, kas būtiski svarīgi pozīcijas saglabā�a�nai un meklējumu veik�anai, kā arī lai noturētu līmeniski platformu laboratorijas darbam. No kuģa varēja palaist tālvadības aparātus gaisā un zem ūdens, izmantojot vai nu klāja celtņus, vai iek�ējo doka enkurvietu, kas kalpoja kā zemūdens izeja. Kā visiem SJU kuģiem, tam bija aiz�sardzības iespējas: zem priek�ējā ldāja atradās lielgabala nodalījums. Un pret ledu nostiprinātais korpuss, kas ir nepiecie�ams polārpētniecībai, ļāva tam �ķelt sadragāto jūras ledu, kas apņem krasta ūdeņus uz ziemeļiem no arktiskā loka pat vasaras sākumā.

D�eks vēl aizvien kritiski vēroja kuģa ldāja sagatavo�a�nas darbus, kad Lynx līgani nosēdās helikopteru nolai�a�nās vietā un rotori nodrebēju�i apstājās. Kamēr komanda nostiprināja �asiju pie klāja, D�eks atbrīvojās no ķiveres un atsprādzēja dro�ības jostu. Saule klīdināja jūras miglu, un priek�ā viņ� visā garumā varēja redzēt virsbūvi, kas balta mirdzēja dzidrajā Arktikas gaismā. Viņ� atkal bija savā elementā un, priecīgi satraukts, paliecās atpakaļ un plati uzsmaidīja Marijai un D�eremijam. - Laipni lūdzu uz "Jūras pētnieka II"! Lūk, kur sākas īstā jautrība!

No helikoptera nosē�anās vietas D�eimss Makleods viņus veda tie�i cauri angāra ieejai un pa stāvu eju lejup kuģa iek�ienē. Viņiem pievienojās Kostass, kur� pirms piecpadsmit minūtēm ar vin�u bija nolaists no ASV Gaisa karaspēku Chinook transporta helikoptera un steidzīgi bija sācis izsaiņot savu kravu uz kuģa pakaļgala klāja. Vīrietis izskatījās tā, it kā viņam vajadzētu aptuveni ne�dēļu izgulēties, bet, redzot virs spēcīgajiem apak�del�miem atrotītās piedurknes un svaigos eļļas traipus uz viņa iemīļotā kombinezona, bija skaidrs, ka viņ� netaisās zaudēt ne brīdi, lai sagatavotu iekārtu darbībai.

Visi sasniedza apak�ējo klāju, un Makleods ielaida pārējos spilgti apgaismotā lekciju telpā, ar �estu norādot, lai viņi nostājas blakus projektora ekrānam pa labi no durvīm. Viņiem pretī uz plastmasas krēsliem bija izkār�tojusies raiba, apmēram trīsdesmit cilvēku liela grupa: da�i dedzīgi sarunājās savā starpā, citi bija nolieku�ies pār klēpjdatoriem un izdruku �ūk�ņiem. Makleodam ienākot, tie visi pacēla acis, un D�eks pamanīja vairākus blondus, bārdainus vīrie�us ar Dānijas karogu uz vējja- kām, pāris vietējo grenlandie�u seju un krietnu skaitu vīrie�u un sievie�u ar ASV Gaisa karaspēku tum�zilajiem svīteriem mugurā. SJU pārstāvju vidū viņ� pirmajā rindā ieraudzīja kādu vīrieti, ko pieklājīgi ar galvas mājienu sveicināja, ta�u tas bija tā aizdomājies, ka D�eka �estu neievēroja. Lanovskis bija in�enieris ar izcili asu prātu, neaizstājams SJU kop� tā brī�a, kad viņi to bija nospēru�i Masa�ūsetsas Tehnoloģiju institūtam, ta�u viņa izturē�a�nās veids spēja aizkaitināt gandrīz ikvienu, ar ko viņam iznāca kontaktēties.

-���� Cienījamie klāteso�ie, �ķiet, jūs visi pazīstat D�eku Hovardu, manu SJU kolēģi. Vismaz no televīzijas ziņām. - D�eks izskatījās izteikti samulsis, un Makleods norādīja uz trim pārējiem. - Doktore Marija de Montiho un viņas aspirants D�eremijs Heiverstoks no Oksfordas, kaut gan īstenībā viņ� ir no Savienotajām Valstīm. Kostasu jūs jau pazīstat.

Visi ar acīm redzamu ziņkāri skatījās uz D�eku, kura seja bija zināma pat tiem, kas viņu nepazina personiski. Kostass plati uzsmaidīja da�iem veciem draugiem, no kuriem vairāki bija ļoti labi iepazinu�i viņu, kad Kostass pirms vairākām nedēļām bija piedalījies projekta instruk�tā�ā SJU pilsētiņā Kornvolā.

-���� Mēs esam starptautiska komanda, kā jūs redzat, - Makleods teica. - Oficiāli �is projekts notiek sadarbībā ar NASA, kā arī Dānijas un Grenlandes Ģeoloģijas die�nestu, piedalās ari pāris pui�u no Starptautiskās Ledus patruļas. Katrs no mums strādā savā specialitātē - lai tā būtu glacioloģija, bioloģija vai paleoklimatoloģija -, bet kopā mēs dodam lielu ieguldījumu pamatresursu izpētē. SJU nodro�ina pētniecības kuģi, NASA gādā par satelīta attēliem un Zemes pētījumu attīstības grupa GSDG - par fotogrāfijām no gaisa un lāzera augstuma mērījumiem. Liela daļa darba ir tikai pārraudzība, pārliecinā�anās, vai ledus apstākļi ir pietiekami dro�i, lai mēs iegūtu vaja�dzīgos paraugus. Tā kā vasaras atkusnis rit pilnā sparā, mums darbi jāsasteidz. Es ataicināju jūs �urp uz īsu tik��anos. Ja ir kādi jautājumi, klājiet vaļā.

-���� Es negribu nevienu aizkavēt, tāpēc tikai da�i, - D�eks teica. - Grenlandes ledus cepure, iek�zemes ledus. Vai mēs varētu dzirdēt īsu izklāstu par tā vecumu un nozīmi?

-���� Tā lielākā daļa radusies pirms divsimt piecdesmit tūksto�iem gadu, tomēr vairums ledus Ilulisatā ir no pēdējiem simttūksto� gadiem, - atbīdīdams līdz pleciem garos matus no sejas, atbildēja Lanovskis. - Tās ir izcilas paliekas no pēdējā apledojuma kvartāra periodā.

-���� Ko tas nozīmē? - Marija iejautājās.

-���� Tas nozīmē visiem zināmo leduslaikmetu, to, kas beidzās pirms desmittūksto� gadiem, kad ledus kārtas atkāpās, - nepacietīgi nopūties, Lanovskis paskaidroja. - Par kvartāro ģeoloģijā sauc pēdējo leduslaikmetu, kur� sākās apmēram pirms 1,8 miljoniem gadu un kura laikā ledus vairākkārt virzījies uz priek�u un atpakaļ. Mēs esam dzīvoju�i vienā no tiem īsajiem siltajiem periodiem pēdējos desmittūksto� gadus.

-���� Kas tad padara Grenlandi tik īpa�u?

-���� Visā pasaulē ir daudz ledāju, kas atliku�i no ledus- laikmeta, un, protams, ari polārās ledus cepures, - Mak�leods teica. - Ta�u Grenlandes ledus cepure ir pēdējās paliekas no kontinentālā ledus kārtām, kas klāja ziemeļu puslodi pirms desmittūksto� gadu senas pagātnes. Tas ir fantastisks logs uz pagātni, man tikpat aizraujo�s kā jeb�kur� no jūsu arheoloģiskajiem atklājumiem.

-���� Tas mums izskaidro jūsu klātbūtni �eit, - D�eks sacīja.

-���� Vēl ir tikai pats sākums, ta�u rezultāti ir ļoti daudz�solo�i, - ierunājās viens no dāņu zinātniekiem. - Mēs galvenokārt aplūkojam gaisa burbuļus, kas ieslēgti ledū, tam veidojoties, un saglabā detalizētu raksturojumu par atmosfēras apstākļiem leduslaikmetā. Dalī�anās fasāde pa�laik atsedz ledus masas, kas veidoju�ās ļoti nesen, aukstuma vilnī neilgi pirms lielā atku�ņa desmittūksto� gadu pagātnē. Tā ir nesalīdzināma iespēja, pirmā reize, kad tāds pētījums vispār bijis iespējams.

-���� Globālajai sasil�anai ir savi labumi, - Kostass sāji piebilda.

-���� Mēs nevaram atgriezties pagātnē, toties no globā�lās sasil�anas varam iegūt visu zinātnisko materiālu, kādu vien spējam, - dānis atbildēja.

-���� Viens jautājums, - Marija ierunājās. - Jūs mani nekādi nepiespiestu tuvoties tai dalī�anās fasādei, kuru mēs nupat redzējām ledājā. Kā jūs iegūstat paraugus?

-���� Mēs izurbjam serdeņus, tāpat kā to dara nogulum�ie�u pētnieki vai naftas meklētāji uz zemes, - Makleods paskaidroja. - Katra ledus josla pārstāv aukstuma posmu, reizēm simtiem un tūksto�iem gadu ilgu. Tas mazliet atgādina dendrohronoloģiju - datē�anu pēc koka gredze�niem. - Makleods pagriezās un uzmanīgi paskatījās uz D�eku. - Tas man izskaidro tavu klātbūtni �eit.

-���� Es tomēr nesaprotu, - Marija neatlaidās. - Jums tik un tā jāatrodas cie�i blakus ledum, lai izurbtu serdeni.

-���� Viss tiks atklāts. - Makleods uzsmaidīja viņai un de�vās uz durvju pusi, ar galvas mājienu pateikdamies sapul�cētajai grupai un pievērsdamies D�ekam. - Seko man!

"Jūras pētnieks II" bija manāmi mazāks par savu priek�teci, ekonomiskāks telpu apjoma ziņā, lai lietderī�gāk izmantotu degvielu un palielinātu izturību, bet ar tonnā�u mazliet pāri septiņtūksto� tonnām tas tik un tā bija viens no lielākajiem pētniecības kuģiem jūrās, un grupai vajadzēja veselas piecas minūtes, lai sasniegtu aug�ējo dzīvojamo klāju. Neapstājoties Makleods norā�dīja uz kajī�u rindu, kurām pie durvīm bija piesprausti viņu vārdi, iek�ā jau bija redzamas visas somas. Gaiteņa galā viņi iegāja telpā, kas aizņēma visu dzīvojamā bloka priek�galu tie�i zem navigācijas telpas un stūresmājas. Plānojumu bija ierosinājis D�eks, nodro�inot īpa�u kon�troles un novēro�anas teritoriju projekta personālam, izvairoties no problēmām, kad tiltiņa telpu nācās dalīt ar komandu, kā viņi to nesen bija piedzīvoju�i "Jūras pēt�niekā" Zelta ragā. Telpas centrā uz podesta atradās direk�tora krēsls, tiltiņa radara ekrāna dublikāts, �etras ar dato�riem aprīkotas darba vietas, izkārtotas lokā ap podestu, un novēro�anas vietas ar spēcīgiem teleskopiem pie slīpa loga, kas vienlaidus aptvēra telpas priek�galu un sānus. Tā kā migla tagad bija pilnībā izzudusi, pa logu viņiem atklājās �ilbino�s skats uz jūru rietumos, uz tum�i zilu pla�umu, ko izraibināja balti gabali, uz zemo Disko salu, kuru tik tikko varēja samanīt aiz priek�gala labā borta un kaut kur pie apvār�ņa - uz Deivisa �auruma Kanādas krastu.

No apak�ējā klāja viņiem bija sekojis �ļūkājo�ais Lanovska stāvs, kā arī viena no Grenlandes zinātniecēm, kāda inuītu sieviete ar spilgtu ārieni, kura, ienākot istabā, norādīja uz kafijas automātu. Makleods noņurdēja, tad pamāja ar galvu un sāka rīkoties, visiem saliedams kafiju un izdāļādams kūpo�as krūzes. D�eks paspieda roku kap�teinim, kur� bija lēk�iem nonācis pa kāpnēm no tiltiņa, lai sasveicinātos ar viņiem. Kapteinis bija kādreizējais Kanādas jūras kara flotes virsnieks, kas visu dzīvi bija veicis jūras patruļas no Arktikas līdz Meksikas līcim. D�e�kam vēlāk būs laiks kārtīgi aprunāties ar visu komandu, kurā daudzi viņam bija veci draugi un kolēģi no pirmā "Jūras pētnieka" - cilvēki, ar kuriem viņu saistīja kaut kas īpa�s.

Grenlandiete apsēdās blakus Lanovskim pie datora telpas labajā pusē, novietojot savu klēpjdatoru uz galda brīvā stūra un kārtīgi pārceļot savus papīrus un grāma�tas uz grīdas, lai atbrīvotu vietu arī citiem. Ķermeņa valoda apliecināja abu sadarbības sare�ģītību, jo Lanov�skis, savu papīru ieskauts, sakumpa pie galvenā ekrāna, viņai nemaz nepiekāpjoties.

- Es zināju, ka jāpaņem līdzi pa�am sava apara�tūra, - Lanovskis kurnēja. - Kādam būtu vajadzējis pār�baudīt �os datorus, iekams tos instalēja. Es tikpat labi varu uzsist tos ciparus ar roku.

D�eks paskatījās uz sievieti, un viņa izmocīja smaidu. - Mani interesē jūras dibena bioloģija; Lanovskis veic modelē�anas darbus, - viņa teica. - D�eimss salika mūs pāri projekta sākumā.

Viņa uzmeta Makleodam niknu skatienu, un viņ� ātri pievērsās pārējiem. - Atvainojiet, man vajadzēja jūs iepa�zīstināt. �ī ir doktore Inuva Nannansuita no Ģeoloģijas dienesta. Viņa ir vietējā iedzīvotāja no Ilulisatas, pilsētas uz zemesraga, tātad uzaugusi ar ledāju savā pagalmā. Viņa ir izrādījusies fantastisks papildinājums komandai.

-���� Tātad - kas mums te ir? - D�eks jautāja.

-���� Tas atrodas aiz kuģa pakaļgala, bet kapteinis grie� kuģi apkārt, lai mēs to varētu redzēt aiz labā borta. Vēl būs vajadzīgas da�as minūtes. Mēs lietojam dina�misko pozicionē�anas sistēmu, jo negribam, ka galveno dzenskrūvju radītā ūdens kustība izjauc to, ko jūs drīz ieraudzīsiet.

-���� Tas aisbergs blakus salai, tagad tie�i mums priek�ā, - Marija ierunājās, norādīdama uz kuģa priek�galu. - Tam aug�galā ir melna svītra. Vai tās ir senas nogulsnes no ledāja?

-���� Vērīgi pamanīts, bet nē, - Makleods atbildēja. - Pa�skatieties uz aisbergu: tas ir gluds un noapaļots kā skulp�tūra, pilnīgi at�ķirīgs no robotajiem un ieplaisāju�ajiem aisbergiem, kurus mēs redzējām, lidojot pāri fjordam.

-���� Tas dro�i vien ir apvēlies otrādi, - ieminējās Kostass.

-���� Pareizi. Vakarnakt mēs vērojām, kā tas notiek. Grūti iedomāties skatu, kas būtu vēl iespaidīgāks. Ceturtdaļ- miljona tonnu ledus apmet kūleni ūdenī. Neviens negri�bētu atrasties tāda mazulī�a tuvumā, kad tas notiek.

-���� Protams, - Marija iesaucās. - Traips ir no jūras dibena!

-���� Tie�i tā. Kad mēs pirms divām nedēļām ieradāmies, tas aisbergs bija aizgrūsts pie sliek�ņa fjorda ziemeļu daļā, bet mēs zinājām, ka iegremdētā daļa jau ir izska�lota un zaudējusi daudz no savas masas. Tas bija tikai da�u dienu jautājums, iekams tas apvelsies, un mēs tu�rējāmies pa lielu gabalu. Da�i aisbergi izkļūst ārā tādā veidā, citus pārgrū� pāri �ķērslim stāvus. To vienmēr var noteikt pēc tā, vai tie izskatās kā Henrija Mūra skulptū�ras vai kā Disnejlendas ledus pilis.

-���� Respektīvi, līdzīgi tam, - D�eks teica.

Pārējie sekoja viņa skatienam uz labā borta pusi, kur aptuveni ceturtdaļjūdzes attālumā skatienam parādījās liela ledus siena, nepārprotami augstāka par kuģa virs�būvi. Tai bija tāda pati sa�ķobīta un robaina fasāde kā ledā�jam, ar tum�i zilām dzīslām, kur plaisās bija sasalis izku�su�ais ūdens, izņemot vidējo plakano, pla�o virsmu, kur siena gludi sniedzās lejup no pa�as aug�as. Aisbergs bija milzīgs, aptuveni puskilometru plats, un aizsprostoja pla�u teritoriju no ieejas fjordā gar zemūdens sliek�ņa līniju.

Visi izbrīnā skatījās, un Makleods pārtrauca klu�sumu. - Atcerieties, trīs ceturtdaļas no tā atrodas zem ūdens. Jūs skatāties uz pusotru kilometru sasalu�a ūdens, svarā vismaz pusotra miljona tonnu.

Kostass klusi iesvilpās. - Tas spētu apgādāt ar ledu visus pasaules bārus līdz pat nākamajam gadsimtam.

-���� Ar vienas dienas izteku no �ī ledāja pietiktu, lai gadu apgādātu Ņujorku ar ūdeni. Divdesmit miljoni tonnu dienā. Mēs te runājam par globālo ietekmi.

-���� Tāda izmēra plakani aisbergi Arktikā ir visai reti, - Inuva teica. - Mēs domājam, ka iemesls atkal ir atmosfē�ras sasil�ana, kad ledājs atkāpjas tiktāl, ka gadās lielākas atlūzas. Tas ir lielākais aisbergs, kādu es te savā dzīvē esmu redzējusi.

-���� Kāpēc tas nav salūzis? - Kostass jautāja.

-���� Tam ir tikai at�ķēlies gabals - tur, kur jūs redzat gludo fasādi, - Makleods paskaidroja. - Bet serde ir nepa�rasti blīva, masīvs ledāja ledus, ko var sadalīt vienīgi ar sprāgstvielām. Tas mums ir ideāls. Tā skaldne atdalījās no viengabala ledus, tātad zem tās ir relatīvi dro�i strādāt. Cie�āk ieskatoties, jūs tagad tur pamanīsiet pāris da�ādu Zodiac motorlaivu kopā ar urbēju komandām.

-���� Es to nesaprotu. - Kop� iera�anās uz kuģa D�ere�mijs bija visu vērojis klusējot, bet tagad atguvis savu ierasto zinātkāri. - Kas to gabalu notur, lai tas neapgāz�tos un viņus nesaspiestu?

-���� Tie�i te apstākļi darbojas mūsu labā, - Makleods aizrautīgi atbildēja. - Tā kā nav ledus mēles spiediena no aizmugures, tad uz sliek�ņa iesprūdu�ajos aisbergos ir daudz dro�āk strādāt. Pats ledājs ir pārāk bīstams, lai no tā ņemtu serdeņus, īpa�i tagad, kad tas kustas ar tādu ātrumu. Nav ko sapņot par aisbergiem, kas peld pa fjordu, jo tie kustas, un, kad tie ir nokļuvu�i ārpus fjorda, tie ne vien kustas, bet ari var ļoti viegli apvelties. Tāpēc salīdzi�no�i jauns aisbergs, kas iestrēdzis uz sliek�ņa, mums ir ideāls. Tā ir unikāla, tomēr īslaicīga iespēja.

-���� Cik ilgi tas tur ir bijis? - D�eks jautāja.

-���� Aptuveni trīs mēne�us. Lanovskis ir modelējis, kā tas kustas pa fjordu un iestrēgst pret slieksni. Vai ir kāda iespēja to redzēt?

-��� Jums paveiksies, - Lanovskis savā nodabā aizkaiti�nāts murmināja, noteiktā secībā uzsizdams taustiņus, un tad, acīm redzami atslābinājies, piebilda: - Beidzot.

Ekrāns rādīja fjorda trīsdimensiju izometrisku simu�lāciju ar ledāju vienā galā un sliek�ņa loku otrā. Aisbergs bija parādīts, bīstami uzsēdies uz palodzes, Ta milzīgā zemūdens masa tagad bija redzama, bet jūras dibens abās pusēs sniedzās vēl lielākā dziļumā.

-���� Jūs varat redzēt izberzto kanālu, - Inuva teica. - To gropi jūras dibenā, kas ved līdz slieksnim. Berzē�joties gar apak�u, aisbergi jūras dibenu samaļ pulverī, sadragājot visu. Tas rada sterilu biotopu, kurā nav dzīvī�bas. Bet paraugi, ko mums te izdevies iegūt, rāda kaut ko citu: īstenībā tas dod labumu sugu diversifikācijai, ļaujot dzīvībai atjaunoties kā me�am pēc ugunsgrēka. Un ir vēl citi plusi. D�eimss teica, ka jūs esot redzēju�i aisberga dalī�anos, kad atlidojāt. Ik reizi, kad tas notiek, dziļūdeņu pacel�anās virspusē nes līdzi milzumu barības vielu. Maniem sen�iem te bija neticami bagātas zvejas vietas.

-���� Bioloģe, - Lanovskis nomurmināja. - Tie�i tas, ko mums vajag.

Inuva uzmeta Lanovskim niknu skatienu, un D�eks steig�us turpināja: - Cik stabils tas viss ir?

-���� Es radīju ledus apstākļu simulāciju fjordā projekta plānotajā periodā, kas sākās pirms divām nedēļām un ilgs līdz rītdienai, - Lanovskis paskaidroja. - Viss notika tie�i tā, kā es biju pareģojis. Tam vajadzētu dot jums priek�statu par to, ko mēs novērojam. - Viņ� nospieda taustiņu, un visi ekrānā vēroja vairākus du�us attēlu ar nemainīgu fonu, rādot, kā ledājs satrauco�i atkāpjas un kā aisbergu procesija pārgā�as pāri slieksnim.

-���� Pirms da�iem gadiem tas ilgtu veselu sezonu. Ta�gad tās ir divas nedēļas. - Lanovskis pastūma uz aug�u savas mazās, apaļās brilles un ar asarojo�ām acīm pēto�i palūkojās uz D�eku. - �obrīd aisbergam viss ir kārtībā. Protams, zemes līnijā ir diennakts svārstības, aptuveni trīs metri, mainoties paisumam un bēgumam, un galu galā nodilums no apak�as noskaldīs pietiekami daudz ledus, lai aisbergu izsistu no līdzsvara. Tie�i pa�laik ļaunākais scenārijs ir milzu dalī�anās, zaudējot daudz vairāk ledus zem ūdens nekā virs tā un padarot aisbergu nestabilu. Tad, teiksim, paisuma laikā, mūs piemeklē zemestrīce vai vētra vai arī no ledāja fjordā nāk ledus un grū�as virsū. Tas varētu pagrūst aisbergu pret palodzi un apgāzt to.

-���� Kādas tam varētu būt sekas?

-���� Vismaz da�u dienu laikā nav paredzams, ka fjordā nonāks daudz ledus. Zemestrīce ir pilnīgi izslēgta. Vētra ir iespējama. Neganta vietējā vētra varētu ietekmēt ūdens kustību pret slieksni.

-���� Piterak, - Inuva klusi teica.

-���� Kas, lūdzu? - Kostass jautāja.

-���� Piterak. Rodas no tā, ka aukstais gaiss no ledus cepures noplūst lejup un sastop siltāko jūras gaisu.

-���� Protams. D�eimss to pieminēja, kad mēs atlidojām.

Lanovskis neņēma viņus vērā un turpināja: - Bet ne�piecie�amā lieluma vētras nav atgadīju�ās gandrīz sep�tiņdesmit gadus. Pēdējā ir reģistrēta 1938. gadā.

-���� Kā ir ar dalī�anos? - D�eks jautāja.

-���� Te nu simulācija ir bezspēcīga, - Lanovskis atbil�dēja. - Es to vienkār�i nevaru paredzēt. - Viņ� apjucis skatījās grīdā, it kā zinātnes ierobe�otība būtu viņa per�soniskais trūkums, tad atslābināja plecus un uzmeta D�ekam sakāvniecisku skatienu. - Vienīgais, ko varu pa�teikt, ir tas, ka iespējamība pieaug līdz ar vasaras kar�stumu, īpa�i �obrīd, kad Arktikā valda divdesmit �etru stundu dienasgaisma. Pēc �etrdesmit astoņām stundām es, iespējams, ieteik�u visu darbu pie aisberga pārtraukt un do�u padomu kapteinim pārvietot kuģi vismaz divas jūdzes tālāk no krasta.

Makleods pievērsās D�ekam ar nepacietīgu sejas izteiksmi. - Vēl jo lielāks iemesls, lai mēs turpinātu. - Viņ� ar galvas mājienu pateicās Inuvai un no komandiera krēsla pasniedza viņai divpusēju rāciju, kuru viņa pa sānu durvīm iznesa ārpus dzirdamības robe�ām uz klāja spārna. - Kamēr Inuva izkārtos jūsu brauciena pēdējo daļu, es domāju, mēs tagad esam gatavi jums parādīt, par ko tas īstenībā ir. - Makleods neveiksmīgi centās piesaistīt Lanovska uzmanību, tad pieveda viņus pie otra datorgalda, kur liels vīrs rūtainā kreklā un d�insos novie�toja garu metāla cauruli, kas atgādināja pārlieku lielu kartes futrāli.

-���� Dons �enijs, vecākais glacioloģists no NASA, - Mak�leods teica. - Don, parādi mums, kas tev tur ir.

Viņi ātri sarokojās un nostājās lokā aiz galda un datora monitora. �enijs no futrāļa uzmanīgi daļēji izvilka iek�ējo cilindru, caurspīdīgu plastmasas cauruli - aptu�veni metru garu un desmit centimetrus diametrā. Viņ� apsēdās darba vietā, atspiedās uz elkoņiem un ar zīmuli viegli uzsita pa cauruli, klusi runādams, teksasie�iem raksturīgi stiepjot vārdus.

-���� Ikvienam, kas nekad to nav redzējis: �is ir ledus ser�denis, - viņ� iesāka. - Vakar iznāca no tā aisberga. Gal�venokārt ledāja ledus, neskaidra izskata viela ar sīkiem burbulī�iem iek�ā, bet gadās arī joslas ar dzidrāku zilu izkusu�ā ūdens ledu. Mums ir viena izkusu�ā ūdens josla ar mūsdienīgu piesārņojumu, atmosfēras ogļūdeņra�iem no rūpnīcu un motoru izme�iem. Kaut kad pagāju�ajā gadsimtā ledājs pavērās, tad visai drīz aizvērās. Mēs esam izsekoju�i plaisas līniju līdz pat aisberga virsotnei, kas ir relatīvi vāja vieta serdenī.

-���� Mēs bijām nodomāju�i izmantot sprāgstvielas, lai pār�ķeltu aisbergu pa �o līniju, ta�u drīz vien atmetām �o ideju, - Makleods teica. - 1a, iespējams, tiktu iznīci�nāts tas, ko esam atradu�i.

-���� Un tas ir? - Kostass jautāja.

�enijs pavilka cauruli kādu gabalu tālāk laukā no fut�rāļa un rādīja uz to. - Mēs jau vakar gribējām serdeņu nazi vilkt laukā un beigt projektu, bet tad viens no NASA pui�iem pamanīja �o.

Serdeņa beigu daļa pilnīgi at�ķīrās no ledus joslām; aptuveni pusmetra garumā bija redzama melna un brūna �ķiedraina materiāla masa.

-���� �oreiz tam nav nekāda sakara ar jūras dibena no�gulsnēm, - Makleods teica.

-���� Tas ir koks! - Kostass iesaucās.

-���� Pareizi. Iesalis aptuveni tūksto� gadu vecā ledus kārtā, no citas aizvēru�ās dziļas plaisas. Struktūra ir ļoti sapresēta, un daļa no tās izskatās karbonizēta, mēs vēl nevaram noteikt - deg�anas vai trūdē�anas dēļ. �ķiet, ka tur ir aptuveni trīsdesmit gadu koka gredzenu secība. Es liku nogādāt citu serdeni no tās pa�as vietas uz Kornvolu ar lidma�īnu, kas �orīt jūs atveda �urp. Mums �ovakar vajadzētu saņemt rezultātus no SJU dendrohronoloģijas laboratorijas.

-���� Tas nevarētu būt dabisks, vietējais koka stumbrs, - galvu purinādams, atzina Kostass. - Nekur Grenlandē neaug tik lieli koki, kur nu vēl tas nokļūtu ledus cepures virsotnē.

Makleods cie�i paskatījās uz �eniju. - Don, parādi viņiem skenē�anas rezultātu!

�enijs pamāja ar galvu un pagrieza monitoru tā, lai viņi visi varētu to skaidri redzēt. Viņ� uzsita pavēles taustiņu, un ekrānā parādījās attēls kā ultraskaņas ske- nējums; tajā da�ādās pelēkās krāsas niansēs te fokusā, te ārpus fokusa ņirbēja joslas un plankumi. - Augstas iz�ķirtspējas kadrs, kas uzņemts ar sonāru, - �enijs stiepa vārdus. - Tas rāda aisberga aug�ējo daļu tie�i aiz tās at�ķēlu�ās fasādes. Pelēkās krāsas nianses galveno�kārt rodas to ledus blīvuma at�ķirību dēļ, kuras pastāv starp ledāja ledu, kas veidojās kvartāra laikā, un ledu, ko veidoja izkusis ūdens, virsmas sniegs un ledus, kas izkusa un ietecēja ledāja plaisās, lai atkal sasaltu. Bet tur iek�ā ir vēl kaut kas, un tas ir liels.

Viņ� nospieda taustiņu, un ekrānā parādījās cits ske- nējums, �oreiz tajā dominēja tum�āka masa centrā. �enijs lēnām parādīja kadru sēriju da�ādos leņķos, sonāram kustoties no ledāja malas uz virsotni. Pie pēdējā kadra D�ekam pārsteigumā gandrīz izkrita kafijas krūze.

-��� Jūs dro�i vien jokojat, - viņ� no�ukstēja.

-���� Tas ir pa īstam, - Makleods teica. � Vakar pa tele�fonu es jums stāstīju par koku, bet mēs tikai nupat, kad pirms da�ām stundām apstrādājām datus, aptvērām, kas ir �is attēls. �orīt mēs atkal virzījām sonāru pāri aisber�gam, un katrs vertikālais skenējums dod �o identisko attēlu.

-���� Mans Dievs, - Kostass sacīja. - Tas izskatās pēc kuģa!

-���� Mēs nevaram iedomāties, kas cits tas varētu būt. Tas ir aptuveni divdesmit metrus gar�, visai plats, ar simetrisku priek�galu un pakaļgalu. Horizontālā skenē- jumā tas izskatās saplacināts, varbūt nav nekāds brī�nums, atrodoties zem visa tā ledus.

-���� Oreols, ko jūs redzat tam apkārt, rodas no sasalu�ā ku�anas ūdens, kas �o priek�metu ietver kā kokons, - �enijs paskaidroja. - Tas ir visdīvainākais draņķis, kāds vispār redzēts.

-���� Varbūt tas bija aizdedzies, kad iesprūda ledū, - D�eremijs klusi ieminējās.

-��� Jā, pareizi, - �enijs atbildēja. - Lai tas būtu kas būdams, agrāk es neko tādu neesmu redzējis.

-���� Vai jūs esat dro�s, ka koks nāk no turienes? - D�eks runājot nenolaida acis no attēla.

-���� Pilnīgi, - Makleods apstiprināja. - No pa�a vidus. No ķīļa, ja tas ir tas, kas tas ir.

-���� Un tūksto� gadu vecs?

-��� Jā, sasalu�ais ku�anas ūdens ap to ir tūksto� gadu vecs, - Makleods atbildēja.

-���� Tad mums varētu būt darī�ana ar pirmo vikingu kuģi, kas atklāts rietumu puslodē, - sirdij no satraukuma dauzoties, teica D�eks. - Es biju cerējis uz brīnumu, kad jūs man pateicāt par koku. Tas varētu būt fantastiski, viens no apbrīnojamākiem jebkad atrastajiem vrakiem.

-���� Es jums teicu, man bija jāatved jūs �urp, - Kostass sacīja.

-���� Nekad neesmu tevi ap�aubījis.

-���� Es zināju, cik ļoti jūs valdzina vikingu pētī�ana, - Makleods piebilda. - Ar iespēju atrast vikingu vraku Jau�najā pasaulē.

-���� Vietējie inuīti te nebūvēja koka kuģus, un Eiropā tajā laikā nav citas konstrukcijas, kas izskatītos �ai līdzīga, - D�eks teica. - Vēsturiski tas atbilst laikam, kad skandināvi apmetās Grenlandē. Bet kā kuģis varēja nonākt ledājā, kas veidojies jūdzēm tālu iek�zemē, to es nekādi nevaru aptvert.

-���� Viens no iemesliem, kāpēc mums tas jāpapēta cie��āk, - Makleods rosino�i ieteica.

-���� Pag! - Kostass noglaudīja savus bārdas rugājus un noliecās pāri �enijam, pētīdams skenējuma mērogu. - Tas atrodas aptuveni trīssimt metrus aisbergā no dalī�anās fasādes un aptuveni piecdesmit metrus zem pa�reizējā jūras līmeņa, vai ne? Manuprāt, serdenis būtu visai blīvs pret tuneļa sabruk�anu, bet mēs gribētu iekļūt iek�pusē zem ūdens līmeņa, lai aisbergā neiekļūtu gaisa kabatas.

-���� Tie�i mūsu domas.

-���� Kādi ir riski? - D�eks jautāja. - Es domāju - sabruk��anas iespēja?

-���� Lanovskis ir simulāciju meistars, un viņ� to visu ir noskaidrojis, - Makleods atbildēja. - Vienīgais, ko varu piebilst: tam jānotiek tagad vai nekad. Kad tas tur būs pārvēlies pāri slieksnim un izpeldējis jūrā, vairs nebūs nekādu iespēju. Viss ir vietā; mums vajadzīga vienīgi jūsu piekri�ana.

-���� Paldies Dievam, man nav dzīvības apdro�inā�a�nas, - D�eks nomurmināja. - Iedomājieties kaut ko tādu iebarot savam aģentam.

-���� Laikam tas nav daudz bīstamāk par ienir�anu dar�bīgā vulkānā, - Kostass rāmi noteica.

-���� Nē. Jūs nedrīkstat. Tas ir neprāts. - Marijas seja �ausmās sastinga, kad viņa aptvēra, ko tie ieplānoju�i. Sieviete skatījās uz visiem pēc kārtas, cerot ieraudzīt kādu zīmi, ka tas ir joks. D�eks kā atvainojoties paskatījās uz

Mariju un tad ar pazīstamu dzirksti palūkojās uz Kos- tasu, kur� atbildēja ar blēdīgu smaidu.

- Skaidrs. Man ar to pietiek. - Makleods uzmeta ska�tienu Inuvai, kura bija atdevusi rāciju un pacietīgi gai�dīja viņiem aiz muguras. - Kamēr komanda pie aisberga izvieto jūsu iekārtas, mēs ātri aizbrauksim līdz krastam.

Pēc stundas aisberga varenais stāvs draudīgi slējās viņiem priek�ā; tā bija balta, robota siena, ko �ķēr�soja caurspīdīgas zilas un zaļas joslas. D�eks aizvilka sava oran�ā dro�ības tērpa rāvējslēdzēju un, atskatīdamies uz "Jūras pētnieka II" slaidajām līnijām, kas palika iepakaļ no viņu izvēlētā ceļa, sakārtoja glāb�anas vesti. Blakus viņam Marija cie�āk satvēra dro�ības virvi, un Makleods uzmeta viņai nomierino�u skatienu no pretējā pon�tona.

- Tas mazliet atgādina atrakciju vilcieniņu braucienu, ta�u Henriks te ir eksperts. �ajos ūdeņos viņ� ir darbojies visu mū�u.

Ekipā�as loceklis no Dānijas plati pasmaidīja un no�stājās Evinrude 120 iekarinātā motora priek�ā, vienā rokā stingri turēdams tauvas galu un otrā - droseli. Viņ� sāka vadīt Zodiac motorlaivu kā kaujas ratus cauri atlūzu lērumam, kas klāja jūras virsmu, bez pūlēm grozīdams lielo motoru no vienas puses uz otru, lai izvairītos no

rūcējiem, kas nodevīgi rēgojās tikai mazliet zem virsmas. Pēc piecu minū�u līkumo�anas starp ledus gruve�iem viņi sasniedza sarkanu boju pāri - ieeju pla�ā zonā, ko ietvēra peldo�a barjera, neļaujot ledum piekļūt pie aisberga. Lēnām braukdami pēdējos pāris simt metru līdz aisber�gam, viņi vēroja divus vīrus, kas, lietodami radzes un ledus cirvjus, rāpās aug�up pa milzīgo fasādi viņu priek�ā; abu augumi izskatījās niecīgi pret aisberga lielo masu. Jau bija jūtama aukstā dvesma no ledus - dzestrā gai�sotne, kas Marijai lika nodrebēt. Viņa bija uzstājusi, ka piedalīsies braucienā, ta�u tagad bija zaudējusi drosmi, it kā būtu iemaldījusies pārāk tālu pasaulē, kas atrodas ārpus viņas pieredzes loka.

-���� Tas ir kā dzīva būtne, - viņa teica. - Gandrīz �ķiet, ka tas elpotu.

-���� Aukstie izgarojumi patiesībā rāda, ka aisbergs kūst, turklāt ātri, - Makleods paskaidroja. - Drīz vien pat dalī��anās fasāde, kas atrodas mūsu priek�ā, būs pārāk bīs�tama darbam.

Viņi piestāja divdesmit metrus no aisberga pie pel�do�a doka, kura vienā pusē �ūpojās akvapoda nir�anas ierīce, bet otrā - divas Zodiac laivas. Kabeļu pinuma masa caur doku tika nolaista jūrā, blakus stāvēja grupa vīrie�u ar melniem nirēju tērpiem mugurā; tie bija visiem vides apstākļiem piemēroti mitrumu izolējo�i tērpi, kas palī�dzētu izdzīvot pat �ajos dzedrajos ūdeņos, ja kaut kas saietu grīstē. Pēc brī�a kabelis apstājās un no grupas atdalījās pazīstams stāvs, kas māja viņiem un nāca pāri platformai uz Zodiac pusi.

-���� Labi pastrādāts, pui�i! Es te esmu izdarījis visu, ko spēju.

Ar druknajam augumam neparastu veiklumu Kostass pārlēca no platformas uz Zodiac laivu, ar blīk�ķi nokriz- dams uz grīdas dēļiem priek�ā D�ekam. Viņ� bija ieradies pie aisberga pusstundu pirms viņiem un acīmredzot bija darbojies līdz spēku izsīkumam. Kostass pieslējās kājās un novilka nirēja tērpa aug�daļu, apsēdās un brīdi atvē�sinājās, tad uzvilka oran�o vējjaku un glāb�anas vesti, ko viņam pasniedza ekipā�as loceklis.

-���� Es esmu gatavs iet.

Ekipā�as loceklis atgrūda Zodiac un pagrieza to atpa�kaļ līdztekus pamatnes rievai, lēnām izbraukdams jūrā, bet pēc izbrauk�anas cauri bojām mainīja virzienu pa labi. Pēc piecām minūtēm, kad barjera vairs nebija redzama un aisberga ziemeļu �ķautne bija palikusi aiz viņiem, Makleods deva zīmi stūrmanim iebraukt nelielu gabalu fjordā, tad ar droseli pavirzīties atpakaļ un izslēgt mo�toru. Kad laivas troksnis pazuda, viss pēk�ņi �ķita pārda�biski kluss, iluzori rāms, it kā, �ķērsojot zemūdens sliek�sni, viņi būtu iegāju�i ledus pasaku pasaulē, būtu kļuvu�i vienoti ar augstajām ledus pilīm, kas viņus ieskāva.

-���� Neļaujieties maldiem, - Makleods teica. - Te darbo�jas titāniski spēki.

Kā pēc pavēles klusumu pārtrauca milzīgs rībiens, kam sekoja gaisa trieciena vilnis un skaļ� bruk�anas troksnis, kad tālu pie ledus cepures malas no ledāja atda�lījās siena. Likās, ka troksnis rezonē no visiem aisber�giem, kuri iesprostoti fjordā; tas bija baismīgs konkurē�jo�u atbal�u koris, kas, �ķiet, triecās pret Zodiac laivu no visām pusēm un tad pagaisa kā gara nopūta. Sekojo�ajā pārdabiskajā klusumā aisbergi viņiem apkārt iedvesa vēl lielāku bijību, liekot justies vēl sīkākiem un vājākiem.

-��� Jūra vasarās bie�i ir tik rāma, - stūrmanis Henriks teica. - Bet tas ari ir visaktīvākais laiks ledājam. Un, jo siltāks kļūst te lejā, jo lielāka iespēja sadursmei ar auk�sto gaisu, kas nāk no ledus cepures. Tas var notikt ļoti strauji.

Viņ� norādīja uz apvārsni fjorda austrumos, uz debesu joslu virs ledus, kas varēja būt tum�i zila vai tum�i pelēka, bet viņu uzmanība a�i pārsviedās uz vieglās ma�īnas lie�luma rūcēju tie�i priek�ā. Tas pēk�ņi bija sācis �ūpoties no vienas puses uz otru; satrauco�s skats, kas spoguļglu- dajā jūrā, �ķiet, meta izaicinājumu veselajam saprātam. Gabals �ūpojās aizvien agresīvāk un tad apvēlās otrādi, atklājot nogludināto virsmu un raidot vilnī�us fjordā uz visām pusēm. Viņiem visapkārt saviļņojās vi�ņi kā stikla lauskas, un nepatīkami tuvu no dziļumiem ari citi rūcēji paslējās aug�up.

-���� Tas gan bija biedējo�i, - Marija atzinās.

-��� Jūs vēl neko neesat redzēju�i, - Makleods atbil�dēja. - Kad apgā�as liels aisbergs, jūs varbūt to pārāk nejustu, bet desmit metrus augsts uzplūdu vilnis var aiz�sniegt krastu. �ajā apvidū neviens nevēlas pastaigāties pa pludmali.

-���� Nepiesauciet to pirms laika, - Kostass aizrādīja. - Mēs gribam, lai mūsu aisbergs paliek jauks un mierīgs vismaz nākamās divdesmit �etras stundas.

D�eks atskatījās uz �īksto�o ledus masu, tad uz fjorda galu ledāja virzienā. �ķita, ka ārpus sliek�ņa aisbergi majestātiski slīd pretī atklātai jūrai, bet iek�pusē tie likās rudimentāri, aizkavēti, pūlēdamies aiziet, to robai�nās �ķautnes vēl bija svaigas un raupjas pēc vardarbīgās dzim�anas. �īs vietas spēks iedvesa vēl lielāku bijību, jo daudz kas nebija ar aci saskatāms, piemēram, enerģi�jas konvulsijas, kas slēptas pulsēja cauri dziļumiem katru reizi, kad ledus gabals iekrita jūrā, - stingra spēka izpausme, kādu nevar redzēt nekur citur uz �īs zemes. D�ekam tā bija jauna mēraukla par cilvēka trauslumu dabas spēku priek�ā, atziņu kopa, kas, �ķiet, papildinājās līdz ar katru viņa nākamo projektu.

Makleods pamāja Henrikam, tas pavilka startera trosi un iedarbināja motoru. Zodiac laiva pagriezās atpakaļ virzienā uz atklāto jūru un tad uzņēma ātrumu uz krasta pusi, savā gaitā sa�ūpojot ledus atlūzas, kas stiepās ārā no fjorda, veidodamas garas, baltas stīgas. Stūrmanis atrada brīva ūdens lauku un pla�i atvēra droseli, slaidā lokā planējot uz klin�aino zemesragu, kas iezīmēja fjorda ziemeļu galu. D�eks satvēra dro�ības virvi un atliecās atpakaļ no pontona, kur viņ� sēdēja tuvu laivas priek�ga�lam, ļaujot stindzino�ajam ūdenim apsmidzināt seju un mutē izbaudot sāls gar�u. Bija pagāju�i vairāki mēne�i, kop� viņ� bija niris, un viņam sāka pietrūkt jūras gar�as. Viņ� redzēja, kā Marija, viņam piekļaujoties, uzsmaidīja, kā Makleods un Kostass izvairoties pieliecās un uzslēja kapuces, lai izsargātos no �ļakatām. D�eks atcerējās savu pēdējo nir�anas reizi kopā ar Kostasu vulkāna dzī�lēs pirms se�iem mēne�iem, ienir�anu, kas no jauna bija atmodinājusi viņa ļaunāko traumu. Tagad plānotā nir- �ana būs pat vēl noslēgtākā vidē - viena no neparastāka�jām viņu praksē. Bailes nekur nebija pazudu�as, bet tika savaldītas, un tagad viņ� juta vienīgi milzīgu pacilātību. Zelta raga projekts no jauna bija licis uzliesmot viņa kais�lei uz arheoloģiju, tomēr tur tā tika vadīta no kuģa til�tiņa, vienu iz�ķiro�u soli atstatus no vēstures pa�rocīgas atklā�anas. D�eku bija pārņēmusi neatvairāma tieksme atkal atrasties zem ūdens, būt pirmajam, kas redz un pieskaras pasakainiem dārgumiem, kuri gadsimtiem ilgi slēpu�ies okeāna dzelmē.

Kad motors pierima, troksni no borta malas aiz�stāja pārdabisks kauk�anas un vauk�ķē�anas koris, un viņi aptvēra, ka priek�ā eso�ā ieleja bija kā nosēta ar suņiem. Tie bija pieķēdēti pie mietiem, da�i rēja no izsal�kuma, citi kāri rija gaļas gabalus, kas tiem bija atstāti dubļainajos aplokos.

-���� Grenlandie�i ziemās vēl aizvien lieto suņu pajū�gus, - Makleods paskaidroja, kapuci tagad atbīdījis atpa�kaļ. - Liela daļa teritorijas ir pārāk nelīdzena sniegmobi- ļiem, un ledus cepure atrodas tālu no degvielas uzpildes punktiem. Suņus viņi tur pieķēdētus visu vasaru un no��auj tos, kas kļuvu�i par vecu, lai strādātu. Tas nav nekas patīkams, bet suņi �eit netiek turēti kā mājas mīluļi.

-���� �ķiet, es atceros, ka, izdarot izrakumus pēdējās pamestajās skandināvu izcelsmes grenlandie�u apmet�nēs, tika atrasti suņu kauli ar griezuma pēdām, viņu pēdējā maltīte, - D�eks sacīja. - �o suņu priek�te�i.

-���� Varbūt tāpēc viņi kauc, - Kostass ieminējās.

Pēc tam kad citi bija pārrāpu�ies pāri laivas priek��galam un izkāpu�i oļiem klātajā krastā, Marija ar ba�ām skatījās uz suņiem, un D�ekam nācās pasniegt roku, lai pārliecinātu viņu pievienoties pārējiem. Makleods �igli uzveda viņus augstāk, virs aisbergu pārvieto�anās bīs�tamās zonas, tad atbildēja uz signālu no savas rācijas un pasniedza to Marijai. Viņa apstājās, īsi ierunāja tajā, tad atdeva to Makleodam un atgriezās savā vietā blakus D�ekam.

-���� Tas bija D�eremijs, - viņa teica. - Viņ� palika uz klāja, lai beigtu analizēt uzrakstu uz Mappa Mundi. Viņ� domā, ka atklājis vēl ko. Tas varētu būt kaut kas tie�ām aizraujo�s, bet viņam vajag vēl mazliet laika.

-���� Tam tie�i vajadzētu būt gatavam, kad būsim bei�gu�i nir�anu, - D�eks sacīja. - Mums būs jāapsē�as un jāizsprie�, uz kurieni dosimies no �ejienes.

-���� Es joprojām nevaru noticēt, ka jūs to darīsiet. - Marija norūpējusies paskatījās uz viņu. - Reizēm man �ķiet, ka jūs izaicināt nāvi.

-���� Tu pirmoreiz piedalies SJU ekspedīcijā, - D�eks plati pasmaidīja. - Kā D�eimss izteicās, tu vēl neko neesi redzējusi.

Par spīti vasaras saules siltumam, dro�ības tērpu rāvējslēdzējus viņi turēja uzvilktus līdz aug�ai, aizsargā�joties no kukaiņiem, un sekoja Makleodam no pludma�les nogāzes aug�up pa izskalotu taku virzienā uz zemu sedlienu ielejā. Veģetācija nepārsniedza pāris pēdu aug�stumu, toties pretstatā apkārtējo kalnu grēdu drūmajām klintīm ieleju kā paklājs sedza sulīgas sūnu un zāles dobes.

-���� Tās drupas priek�ā ir senā Sermermiuta, - Makleods stāstīja. - Vietējiem inuītiem tā ir svēta vieta. Cilvēki te dzīvoju�i vismaz �etrtūksto� gadu, kop� pirmie grenlan- die�i �ķērsoja aizsalu�o jūru no Kanādas Arktikas. Iluli- satas pilsēta atrodas otrpus kores uz ziemeļiem, bet tā dibināta tikai 1741. gadā, kad mūslaiku Dānija okupēja Grenlandi. Dāņi to nosauca par Jacobshavn, bet grenlan- die�u vārds ir mazliet piemērotāks.

-���� Ko nozīmē Ilulissat? - Kostass apjautājās.

-���� Aisbergi.

Kostass noņurdēja, un viņi novirzījās no takas pāri purvainai ieplakai senās apmetnes virzienā, atgaiņājot kni�ļu mākoņus, kuri cēlās no muklāja kā migla.

-���� Un kā ar vikingiem?

-����� Skandināviem viss �is krasts līdz polārajai ledus cepurei bija Nordrseta - ziemeļu medību apgabali, drau�dīga vieta, kur nav atrastas gandrīz nekādas vikingu paliekas. - Makleods apstājās, gaidot, līdz Kostass viņu panāks. - Skandināvi pastāvīgi apmetās tikai vietās, kur varēja piekopt savu tradicionālo dzīvesveidu, lopkopību un zemkopību. Grenlandē tās bija auglīgās fjordu iele�jas netālu no dienvidu gala, kur vienpadsmitā gadsimta sākumā bija ieradies Eiriks Rudais ar savu ģimeni. Vai�rums kolonistu atkuģoja no Norvēģijas un Islandes. Galu galā izveidojās simtiem lauku māju ar populāciju, kas sasniedza vairākus tūksto�us, un, vēlāk pievērsu�ies kris�tietībai, viņi pat būvēja primitīvas akmens baznīcas.

-���� Kas ar viņiem notika? - Kostass jautāja.

-���� Viens no pagātnes spocīgākajiem noslēpumiem, - Makleods atbildēja. - Viņi paaudzēm ilgi sīksti turējās, tirgodamies ar valzirgu ilkņiem un ādām Eiropā, bet pēdē�jais zināmais kontakts notika piecpadsmitajā gadsimtā. Kad 1721. gadā Katoļu baznīca sūtīja ekspedīciju uz Grenlandi, lai pārbaudītu, vai viņi vēl aizvien ir dievbijīgi kristie�i, no viņiem nebija ne pēdu.

-���� Varat ticēt vai neticēt, iespējams, ka tur vainojami krusta kari, - Marija teica.

-���� Ko? - Kostass nevarēja noticēt. - Krusta kari?

-���� 1124. gadā Norvēģijas karalis Sigurds Jorsalfars Grenlandē nodibināja bīskapa eparhiju. Tas nozīmēja, ka Baznīca varēja uzlikt nodokļus skandināvu kolonistiem, tādējādi liekot ievērojami samilzt viņu grūtībām. Sigurds bija pazīstams kā "Krustnesis", viens no daudzajiem skandināviem, kas divpadsmitajā gadsimtā pievienojās krusta kariem. Viņam pietika nekaunības pieprasīt īpa�u nodokli krusta kariem no Grenlandes, kas to bija pelnī�jusi vismazāk. Viņi to samaksāja ar valzirgu ilkņiem un balto lā�u ādām.

-���� Jeruzalemē tie gan būtu noderēju�i, - Kostass nomurmināja. - Krusta kari nudien bijusi vispasaules trakumsērga.

-���� Baznīca neap�aubāmi bija ekonomiska nasta, - Mak�leods turpināja. - Bet citi domā, ka skandināvus no Gren�landes izsvēpēja iezemie�i, angļu pirāti vai pat melnā nāve. Manuprāt, lielākā ietekme bija videi. Tā sauktais Mazais leduslaikmets viduslaikos nosprostoja jūrasceļus, kas bija skandināvu dzīvības ceļ� uz mājām; jūras ledus sedza piekrastes visas vasaras garumā. Aukstums būtu varējis iznīcināt ari viņu lauksaimniecību, un varbūt viņi nespēja vai negribēja pielāgoties vietējo dzīvesveidam un nodro�ināt iztiku ar medībām un zveju.

-���� Tātad pēdējos vikingus piebeidza klimata izmai�ņas, - Kostass secināja. - Tas nav visai lielisks gals karo�tāju elitei, vai ne?

-���� Dzīvosim, redzēsim, - D�eks nomurmināja. - Varētu būt, ka viņu īstenie karotāji nonāca vēl tālāk uz rietu�miem.

Senās apmetnes drupas bija tik tikko atpazīstamas, velēnu pauguri un neapstrādāti akmeņi vīdēja zemes virskārtā, da�us gandrīz aprijusi sanesu augsne, citi bija atsegti kūdras muklāja laukumos. Jūras pusē uz vieglas konstrukcijas platformas atradās zema kupolveida telts, aptuveni piecpadsmit pēdu diametrā; tās rāmi veidoja vaļa kauli, kurus sedza roņu un muskusvēr�u ādu kārtas. No cauruma telts vidū cēlās dūmu strūkla.

-����� Da�i no �iem akmeņiem ir tel�u apļi, ko lietoja, lai nostiprinātu teltis pret vēju, - Makleods paskaidroja. - Tie saglabāju�ies visā Arktikā - galvenā liecība par sena�jām apmetnēm. Cilvēki paaudzēm ilgi �ajā vietā nav dzī�voju�i, bet Ilulisatas inuītiem tā ir svētīta zeme. Reizēm vecākie, ievērojot senās para�as, nāk �urp, lai gatavotos nāvei. Kad viņi zina, ka tas laiks tuvojas, viņu ģimenes uzslej tradicionālās teltis savu sen�u svēto akmeņu apļu iek�pusē.

Pie mietiem ap telti bija pieķēdēts bariņ� slaidu baltu haskiju, un, kad Makleods veda pārējos uz priek�u, suņi nostiepa va�as un draudīgi siekalojās, uz viņiem skato�ties. Marija nedro�i parāvās atpakaļ, bet D�eks piesardzīgi veda viņu uz priek�u, paturot ārpus ķē�u sniedzamības rādiusa. Suņu rūk�ana bija satraukusi telts iemītniekus, atloku pavēra kāda grenlandie�u sieviete ar tradicionālo roņādas silto jaku mugurā; viņas tum�ie mati bija atsieti pakausī un rotāti ar krellēm. Kad sieviete pacēla acis, viņi atpazina Inuvu, kas stundu pirms viņiem ar Zodiac laivu bija pametusi "Jūras pētnieku II". Inuva apklusināja suņus un pamāja Makleodam. Viņ� pietupās un pārmija ar sievieti pāris vārdu, tad atloks atkal aizvērās.

-���� Teltī ir Inuvas tēvs, - Makleods klusi vērsās pie pārējiem. - Vecais vīrs prot dāņu valodu, tomēr runās tikai kalālisutu valodā, vietējā inuītu dialektā, tāpēc Inuva jums tulkos. Viņa vārds ir Kangija, kā viņi sauc arī ledus fjordu. Viņam ir krietni pāri par astoņdesmit, un tas �iem cilvēkiem ir liels vecums. Viņiem ir grūta dzīve. Jaunībā viņ� bija viens no slavenākajiem Ilulisatas medniekiem, kas ar saviem suņiem uzdro�inājās doties simtiem jūd�u gar ledus cepuri, aizairējot savu umiak[1] tālu aiz pēdējās apmetnes ziemeļos.

Viņi pielieku�ies iegāja zem atloka, ko Makleods turēja paceltu, tad viņ� sekoja pārējiem. D�ekam iesmel�dzās acis no kodīgajiem dūmiem, kas cēlās no pavarda, kurā kurējās iz�uvu�i muskusvēr�u mēslu gabali. Mak�leods pamāja, lai visi apsē�as uz apli izkārtotām ādām zem dūmu joslas. Kad viņu acis pierada pie tumsas, varēja saskatīt, ka telts tālāko galu aizņem koka kama�nas, kuru slieces bija aiz vecuma nomelnoju�as, toties skaisti rotātas ar gludiem dzīvnieku siluetu grebumiem. Ietinies segās, uz kamanu malas sēdēja vecs inuītu vīrie�tis, viņa seja izskatījās sīksta un raupja, un garie, baltie mati brīvi krita pār pleciem. Kad viņ� paskatījās uz ienā�cējiem, tie redzēja, ka viņa acis aizmiglo sniega aklums un ādai piemīt tuvējas nāves pelēcīgais bālums. Ar lielām mokām vecais vīrs sāka runāt, un Inuva tulkoja dzimtās grenlandie�u valodas maigās, klik�ķo�ās skaņas ik reizi, kad viņ� apklusa.

- Mans tēvs saka, cilvēki te esot dzīvoju�i kop� neat�minamiem laikiem un sve�inieki ir nāku�i un gāju�i, - viņa klusi sacīja. - Tagad viņam gandrīz pienācis laiks doties projām un pievienoties viņa sen�u suņu pajūgiem, kur tie mū�ībā traucas pāri ledus cepurei. - Vecais vīrs no segu apak�as pastiepa krunkainu roku, no kamanām sev blakus pacēla nodilu�u fotogrāfiju un, klusējot mādams ar galvu, pasniedza to Makleodam.

-���� Tādēļ mēs esam te, - Makleods teica. - Inuva viņam pastāstīja par mūsu pētniecības kuģi fjordā, un tie�i viņa pirms divām dienām uzaicināja mani pie Kangijas. Apska�tiet attēlu!

Makleods fotogrāfiju padeva tālāk D�ekam, arī Marija un Kostass pieliecās tuvāk, lai labāk to saskatītu. Paba- lēju�ajā melnbaltajā attēlā bija redzama grupa vīru, visi ģērbu�ies polārajā apģērbā, kuri suņu aplenkumā stāvēja blakus koka kamanām, kas bija piekrautas ar iekārtām.

-���� Sprie�ot pēc aprīkojuma, kaut kad pirms Otrā pa�saules kara, - D�eks secināja. - Divdesmitie, varbūt trīs�desmitie gadi. - Viņ� uz brīdi apklusa, tad ieskatījās cie��āk. - Tas pavecākais vīrs centrā - vai tas nav Knuds Rasmusens? Es zinu, ka viņ� dzimis Jakobshāgenā.

-���� Kangija bija viens no viņa suņkopjiem - tas zēns kreisajā pusē.

-���� Tad Kangija pazina Kņudu Rasmusenu! - D�eks ar bijību pavērās uz veco inuītu, tad uzmeta skatienu Kos�tasam. - Viens no slavenākajiem polārpētniekiem, pa pusei dānis, pa pusei inuīts. Pirmais cilvēks, kas visā ga�rumā �ķērsoja Grenlandes ledus cepuri.

-���� Rasmusens Kangijam bija kā tēvs un mudināja viņu ievērot vecās para�as. Kangija godāja viņu un apbrī�noja viņa cieņu pret vietējām tradīcijām. To gan nevar teikt par �īm personām. - Makleods no jakas iek�kaba�tas izņēma fotogrāfiju ūdensdro�ā apvākā un palaida to apkārt. - Kangija man iedeva arī �o.

-���� Ahnenerbe? - D�eka seja pēk�ņi kļuva drūma.

-���� Pareizi. Pirms jūs ieradāties, es skenēju �o attēlu un veicu kādu pētījumu. Gadu pirms kara, 1938. gadā,

Jakobshāgenā ieradās vācu ekspedīcija. Viņiem bija vaja�dzīgi suņkopji, un Kangija tam nepārprotami derēja.

Fotogrāfijā bija redzami divi eiropie�i, kas stāvēja ar klintīm un ledu fonā. Sprie�ot pēc zemesraga formas, tā noteikti bija Sermermiuta, netālu no tās vietas, kur viņi pa�laik atradās, bet aisbergu rinda veidoja nepārtrauktu sienu gar fjorda slieksni, kā tas bija vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem, pirms ledājs sāka atkāpties. Abi vī�rie�i bija ģērbu�ies tālaika ekspedīciju standarta ap�ģērbā: biezi svīteri, smagas vilnas jakas, golfa bikses, kas sabāztas pusgarās zeķēs. Vīrietis labajā pusē bija gar� un glīts, iespējams, aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs, ar gai�u matu cekulu, bet stāvēja mazliet sāņus, it kā ne�gribētu fotografēties. Otrs bija neliela auguma tum�matis ar samocītiem vaibstiem; saliecis vienu kāju un atspiedis labo roku pret ceļgalu, viņ� valdonīgi skatījās kamerā. Kreisajā rokā viņ� turēja bīdmēru virs galvas jaunam inuītam, kur� neveikli sēdēja uz akmens viņam priek�ā un kurā pēc iepriek�ējā attēla viegli varēja atpazīt Kan- giju. Izskatījās, it kā mednieks pozētu ar savu trofeju, vienīgi iespaids bija briesmīgāks. Ap kreiso roku vīrietis bija apsējis sarkanu lenti ar melnu kā�krusta simbolu.

D�eks paskatījās uz Kostasu. - Ahnenerbe nozīmē "Sen�u mantojums". Tas bija SS departaments, ko pirms kara izveidoja reihsfīrers Heinrihs Himlers, Hitlera vietnieks. Viņ� bija nodevies ārie�u sen�u izcelsmes pētījumiem.

-���� Ko gan viņi darīja te?

-���� Tici vai netici, varbūt meklēja Atlantīdu. - D�eks uzmeta Kostasam greizu skatienu. - Nacisti uzskatīja, ka ārie�i cēlu�ies Atlantīdā. Trīsdesmito gadu beigās Ahnen�erbe sūtīja ekspedīcijas pa visu pasauli - uz Tibetu, uz

Centrālamerikas dzīlēm, uz Arktiku. Viņi ticēja, ka varēs atrast Atlantīdas iedzīvotāju tīrākos pēcte�us vistālākajos apvidos, rajonos, kas no�ķirti no pārējās cilvēces. Viena no viņu pielietotajām tehnikām bija frenoloģija, galvu mērī�ana, meklējot tā sauktās ārie�u iezīmes. Tie�i to tas idiots attēlā dara. �ī zinātne nāca no viduslaikiem, bet patiesajiem antropologiem, kurus bija savervējis Abnen- erbe, nācās zemoties fīrera plānprātīgo apsēstību priek�ā. Viņi to pat sauca par Himlera krusta karu.

Makleods pamāja ar galvu. - Jā, - viņ� apliecināja. - Un ekspedīcija uz Grenlandi bija dubulti dīvaina. Nacisti bija apsēsti arī ar Welteislehre - Pasaules ledus teoriju, kosmoloģisku fantāziju, ko gadsimtu mijā bija izdomājis kāds nenormāls austrietis. Tā bija viena no daudzajām dīvainajām teorijām, kas guva piekritējus pēc Pirmā pasaules kara, jo �ķita piedāvājam kārtību un izskaidrojumu prātā sajuku�ajā pasaulē. Vadoties pēc �īs teorijas, Visumā pilnīgi viss ir nemitīga cīņa starp ledu un uguni. Ārie�u sākotnējā rase bija dzimusi ledus val�stībā un tikusi izklīdināta pa visu zemeslodi plūdu un zemestrī�u dēļ. Kur gan labāk atrast liecību par sākotnē�jiem ārie�iem kā uz Grenlandes ledus cepures - pēdējās leduslaikmeta atliekas?

-���� Tas liktos smieklīgi, ja vien pretīgais rasisms nebūtu pamatā visam, ko Ahnenerbe darīja, - D�eks teica. - Jo viņi sacīja vienīgi to, ko Himlers vēlējās zināt, viņu dar�bība palīdzēja nostiprināt reihsfīrera uzskatus par ārie�u pārākumu. Atcerieties, ka viņ� bija galvenais arhitekts, izstrādājot Galīgo risinājumu, ebreju iznīcinā�anu.

-���� Tātad �ie divi pui�i bija nacisti. - Kostass, paņēmis fotogrāfiju, kopā ar Mariju pētīja to.

-���� Pēc Kangijas teiktā, tas ar rokas apsēju un taukai�najiem matiem esot bijis briesmīgi nejauks, pastāvīgi ar skaļām frāzēm pieminējis Hitleru un pret grenlandie�iem esot izturējies kā pret suņiem, - Makleods sacīja. - Bet otrs puisis, �ķiet, bijis mērenāks, acīmredzot mēģinājis sadraudzēties ar Kangiju un centies izrādīt savu ietekmi uz ekspedīciju. Viņu esot valdzinājusi Grenlandes mut�vārdu tradīcija, un viņ� esot apsolījis kādu dienu tos apciemot viens pats, lai ierakstītu viņu stāstus lentē. Acīmredzot viņ� kļuvis par tīri labu suņu kamanu brau�cēju un izpelnījies grenlandie�u cieņu. Abi vācie�i esot nīdu�i viens otru un tik tikko sarunāju�ies.

-���� Vai jums ir kāda nojausma, kas viņi bija? - Inuva klusi iejautājās no gultas malas, kur viņa, uzlikusi roku tēvam uz pieres, bija klausījusies.

Makleods pagriezās pret viņu. - Sākoties karam, ekspedīcijas dokumenti neizprotamā kārtā pazuda no Ahnenerbe galvenās pārvaldes, tāpēc �is attēls un Kan�gijas atmiņas ir viss, kas atrodas mūsu rīcībā, lai turpi�nātu. Vakar es nosūtīju skenētu fotogrāfiju pa elektro�nisko pastu SJU bibliotēkai. Viņi nevarēja precīzi noteikt mazāko vīrieti, seju, kuru aizmiglo tūksto�iem citu slep�kavu sejas, bet otram puisim ir vērā ņemama vēsture.

-���� Protams, tagad es viņu pazīstu! - Marija pēk�ņi iesaucās. - To gai�mataino. Tas ir Rolfs Kincls, slavenais arheologs, vai ne?

-���� Pareizi.

-���� Viens no vikingu arheoloģijas dibinātājiem, - Marija sajūsminājās. - Viņa doktora disertācija par skandināvu apmetnēm Grenlandē vēl joprojām ir etalons �ajā priek��metā. Agrīna karjera, kuru pārtrauca kar�.

-���� Tātad jūs zināt, kas ar viņu notika.

-���� Fon �taufenberga sazvērestība, - Marija atbildēja.

Makleods pamāja ar galvu. - Viens no milzuma īstu

zinātnieku, kurus ar varu savervēja Ahnenerbe, lai atbals�tītu nacistu fantāzijas par ziemeļnieku cil�u pārākumu. Kinclam nebija citas izvēles kā vien piedalīties �ajā spēlē, kaut gan viņ� atklāti izrādīja nicinā�anu pret to vājprā�tīgo baru, kuri vadīja Ahnenerbe, galvenokārt ķertie un neveiksmīgi zinātnieki, kuri nacistiem bija pateicību parādā par savu karjeru.

-���� Vājprātīgie vadīja trakomāju, - Kostass nomurmi�nāja.

Makleods atkal pamāja ar galvu. - Bet Kinclu nekad oficiāli neiesaistīja SS, jo viņ� nāca no senas militāru sen�u ģimenes Prūsijā, pats bija vērmahta rezerves virs�nieks, un, karam sākoties, viņam izdevās izlocīties no Himlera taustekļiem. Divus gadus Kincls cīnījās tuksnesī Rommela vadībā, izpelnījās pulkve�a pakāpi un Bruņi�nieka krustu, bet tad viņu atsauca uz Berlīni, kur viņam uzspieda verdzisku darbu. �ķiet, ka Himlers viņu bija izvēlējies īpa�ai iebiedē�anai, atkārtoti apsūdzot Gren�landes ekspedīcijas dokumentu nozag�anā un to atklātā slēp�anā. Bet 1944. gada septembrī Himleram Kincls vairs nerūpēja - zinātnieks tika arestēts un kopā ar �taufenbergu no�ņaugts ar klavieru stīgu par atentāta mēģinājumu pret Hitleru.

-���� Viens no labajiem pui�iem, - Kostass norūca.

-���� Neviens no sazvērniekiem nebija svētais, - Mak�leods sacīja. - Kincls bija viens no labākajiem bruņu- tanku komandieriem Āfrikas bruņotajos spēkos, un viņa rokas bija slacītas ar daudzu sabiedroto asinīm. No savām

Ahnenerbe dienām viņ� zināja par nacistu rasu politiku un diez vai tajā piedalījās. Bet viņ� ienīda Hitleru un vēlējās, lai kar� beigtos, iekams tas iznīcinātu Vāciju. Paskatieties uz otru vīrieti �ajā attēlā, un jūs sapratīsiet, no kurienes radās Kincla riebums pret nacistiem.

Kangija piepe�i sāka runāt; klusie, klak�ķo�ie toņi pil�dīja telti, it kā maigs vēj� bu�inātu roņādas. Viņ� pasnie�dzās pēc fotogrāfijas, Kostass to iedeva, un visi vēroja, kā viņ� baksta ar pirkstu pa garākā vīrie�a attēlu. Veca�jam vīram runājot, Inuva vērīgi noliecās uz priek�u, tad atskatījās uz pārējiem.

-���� Triju ekspedīcijas dienu laikā viņi bija sasniegu�i ledus cepures malu, tie�i uz austrumiem no �ejienes, un atradu�i ceļu aug�up pa ledu līdz virsotnei. Pēc dienu ilgas kamanu vilk�anas pa ledu viņus pēk�ņi apturēja piterak - vētra.

Kangija, izdzirdējis meitu atkārtojam grenlandie�u vārdu, pēk�ņi kļuva rosīgs, viņa roku mestās ēnas izlie�cās augstu pret telts sienām, vīram �estikulējot ņirbo�ajā uguns gaismā.

-���� Tā bija neganta vētra, briesmīgākā, kādu mans tēvs jebkad bija redzējis, - Inuva tulkoja. - Ekspedīcija atra�dās pie ledāja ziemeļu malas, kur daļa no ledus plūsmas sāk tuvoties fjordam. Abi vācie�i uzstāja, ka jā�ķērso ledājs un jāmeklē patvērums aiz kādas ledus kores, vienā no ieplakām, kur ledus bija ieliecies. Bet grenlandie�i to noraidīja, zinādami, ka tas ir pārāk bīstami, un drosmīgi stājās viņiem pretī uz atklātās ledus cepures, saspiedu��ies kopā aiz savām kamanām.

Vecais vīrs salika kopā dūres, tad parāva tās vienu no otras projām, radot krak�ķo�u skaņu, un turpināja stāstīt. - Atskanēja varens troksnis, - Inuva tulkoja. - Ledājs bija pavēries vaļā, un vācie�i bija pazudu�i tajā. Es, Kangija, biju vienīgais pietiekami drosmīgais, lai vējā aizrāpotu līdz plaisas malai, kur cauri virpuļojo�ajam sniegam paskatījos lejup un ieraudzīju kaut ko neticamu.

Vecais vīrs bija sekojis meitas intonācijām un uzsvērti mājis ar galvu, bet pēk�ņi viņ� moko�i ieklepojās un ar pelēku, sa�ķobītu seju atgūlās uz ka�okādu kaudzes.

-���� Viņam vairs nav atlicis daudz laika. - Inuva maigi glāstīja tēva roku un tad kā atvainojoties paskatījās uz Makleodu. - Manuprāt, jums tagad vajadzētu iet pro�jām.

Makleods lēni palocīja galvu un sāka celties kājās, bet vecais vīrs vārgi pacēla roku un vēlreiz ierunājās, �oreiz gandrīz nedzirdami. Viņa meita pieliecās cie�i klāt un atkal tulkoja.

-����� Tas bija tālu lejā, tik dziļi, cik aisbergi fjordā ir augsti. - Vīram runājot, Makleods atkal apsēdās. - Plai�sas apak�ā atradās kuģa priek�gals, izliecies briesmīgā veidolā, koka daļas nomelnēju�as un vecas. Es, Kangija, zināju, kas tas ir, tiklīdz to ieraudzīju. Paaud�u gaitā pār�stāstītā leģenda vēstīja par tēraudā tērptiem mil�iem, Kablunat, kas ieradās pāri jūrai un vienu no saviem liela�jiem kuģiem aizdedzināja uz ledus. Es, Kangija, bērnībā dzirdēju �o stāstu no sava vectēva �ī pa�a telts apļa iek��pusē. - Vecais vīrs apklusa un ieklepojās, Inuva paska�tījās uz pārējiem. - Mūsu inuītu sen�i tulie�i ieradās te uz apme�anos no Kanādas Arktikas aptuveni pirms astoņsimt gadiem, pēc tam, kad iedzimtie, kas te dzīvoja iepriek�, bija izmiru�i. Bet tulie�u mednieki bija nāku�i �urp jau pirms tam un bija satiku�i bārdainos mil�us, kas dzīvoja akmens mājās Grenlandes dienvidos. Mani sen�i viņus sauca par Kablunat.

-���� Mans Dievs, - D�eks no�ukstēja. - Kuģis ledū. Tas nevar būt.

-���� Pagaidiet! Būs vēl. - Inuva pacēla roku un atkal ieklausījās, ko vecais vīrs saka. - Ledus zem manis sāka kustēties, - viņa tulkoja. - Es, Kangija, nometu lejā virvi un uzvilku aug�ā abus vīrie�us. Tiklīdz viņi bija tiku�i laukā, plaisa ar blīk�ķi aizvērās. Kuģis bija pazudis ledū. Piterak turpinājās daudzas dienas, un mēs atgriezāmies Ilulisatā. Līdz ar to ekspedīcija beidzās. Vācie�i aizkuģoja, un mēs viņus vairs neesam redzēju�i.

Vecais vīrs pasniedzās zem segām, ar kurām Inuva viņu bija apklājusi, un izvilka saini, ievīstītu baltā roņādā. Ar drebo�ām rokām viņ� to sniedza Makleodam, kur� to paņēma, nopietni palocīdams galvu. Vecajam vīram vērojot, viņ� nodeva to tālāk D�ekam, kas pa�ūpoja saini rokās un jautājo�i paskatījās uz Makleodu.

-���� Tāpēc tev pa�am vajadzēja būt klāt, - Makleods pa�skaidroja. - Kad es pirms divām dienām runāju ar Kan- giju, viņ� teica, ka viņam esot kāds priek�mets, ko vē�loties nodot tālāk. Es teicu, ka tu esi mūsu vadītājs, un viņ� sacīja, ka vienīgi tu to varot saņemt no viņa.

D�eks paskatījās uz veco vīru un svinīgi palocīja galvu, tad uzmanīgi sāka iztīt saini. Kad roņādas ieloces pavē�rās, Marija un Kostass pavirzījās tuvāk, lai labāk redzētu. Marija ieelsās, viņas seja no satraukuma kļuva bāla.

-���� Tas ir rūnakmens!

Priek�mets bija tum�i zaļa, nopulēta plāksne, mazliet garāka nekā D�eka plauksta, ar nelīdzeni aptēstiem stū�riem un gludu virsmu.

Uz tā raupji bija iekaltas trīs rūnu rindas; pagrie�ot to pret gaismu, vairākus simbolus D�eks tūlīt pat pa�zina.

-���� Tas ir fantastiski, - Marija nomurmināja. - Rūnas ir senskandināvu valodā, par to nav �aubu. Da�i simboli ir dīvaini, un es tos nepazīstu, bet D�eremijs noteikti spētu palīdzēt.

-���� Tēvs man stāstīja to stāstu, bet nekad nerādīja �o, - Inuva nomurmināja. - Upernavikas muzejā aptuveni simt kilometrus uz ziemeļiem no �ejienes atrodas tie�i tāds pats, kas atrasts attālā akmeņu apbedī�anas uzkalnā netālu no vietas, ko sauc Kingigtorsuaka. Tas ir ievēro�jamākais vikingu laiku atradums Grenlandē, vistālāk uz ziemeļiem jebkad atrastais rūnakmens Arktikā.

-���� Pagaidiet, līdz jūs dzirdēsiet, no kurienes nāk �is, - Makleods teica. - Kad Kangija bija izglābis abus vācie�us no plaisas, viņi par kaut ko cīnījās, bet mazākais vīrie�tis paslīdēja un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Kangija bija redzējis, kā viņ� mēģina iedurt otram vīrietim ar nazi, bet tas iekrita plaisā. Viņ� bija nikns kāda cita pazau�dēta priek�meta dēļ, bet, vētrai trakojot, par dzīvības un nāves jautājumu kļuva iespēja dabūt viņus no �ejienes projām, un cīņa tika aizmirsta. Pirms viņi pameta ledus cepuri, Kincls iedeva �o akmeni Kangijam uzglabā�anai. Viņ� teica, ka tas esot nācis no kuģa ledū. Acīmredzot Kincls nacistam teica, ka akmens iekrita plaisā, bet tas tomēr vēl turējis otru aizdomās un naktī pārmeklējis viņa mantas. Kincls pateica Kangijam, ka tas ir svēts akmens un ka tas otrais vīrs nekad nedrīkst uzzināt akmens atra��anās vietu. Kangija nīda nacistus un ļoti labprāt izdarīja �o pakalpojumu.

-���� Dro�i vien Kincls rakstu zīmes iztulkoja, - Marija nomurmināja. - Viņ� bija sava laika labākais rūnu pēt�nieks, lietpratējs par skandināvu rakstiem. Tajos da�os izmisuma pilnajos brī�os, atrazdamies plaisā, viņ� acīm�redzot izlasīja kaut ko tādu, kas lika viņam apņemties nekad nepieļaut akmens nonāk�anu viņa nicināto Ahnen�erbe organizācijas SS kolēģu rokās.

-���� Kincls pateica Kangijam, ka tādā gadījumā, ja viņ� nevarēs atgriezties Grenlandē, Kangijam slepenībā jāglabā �is akmens visu atliku�o dzīvi un jānodod tas tālāk vie�nīgi tādam, kam viņ� savā sirdī varētu uzticēties. Kar� apzīmogoja Kincla likteni, un tagad tu esi tas cilvēks.

Kamēr viņi runāja, Kangijas rokas bija noslīgu�as uz krūtīm un viņ� bija sācis sekli, īsi un griezīgi elpot, puspievērtās acis pavērsis pret griestiem. Inuva pagrie�zās un ar neatlaidīgu izteiksmi paskatījās uz pārējiem. - Tagad tie�ām ir laiks.

Makleods pamāja ar galvu, un visi piecēlās, lai pie�liekdamies izietu no telts un zosu gājienā dotos projām. D�eks palika līdz pēdējam brīdim, pirms aizie�anas atgrie�zās un nometās ceļos blakus vecajam vīram, klusi saru�nājās ar viņu un tad pateica da�us vārdus viņa meitai. Pirms D�eks piecēlās un sekoja Marijai ārā vecās apmet�nes drūmajās drupās, viņ� pieskārās Kangijas rokai.

-���� Ko tu viņam sacīji? - Marija jautāja.

-���� Es novēlēju viņam un viņa suņiem dievpalīgu, dodo�ties pāri ledum, lai kur viņus aizvestu ceļojums. Es teicu, ka viņ� rīkojies pareizi, nododot savu dārgumu mums, ka mēs turēsim viņa uzticību svētu.

Inuva parādījās pie telts atloka, lai atvadītos.

-���� Kas ar viņu notiks? - Marija klusi jautāja.

-���� Kad atnāks �amanis, mēs tēvam palīdzēsim tikt līdz augstajai klintij, kas slejas pāri fjordam, uz vietu, ko mēs saucam par Kelingekloftenu. Tur mēs viņu atstāsim, un rīt viņ� būs aizgājis uz mū�u.

-���� Vai jūs gribat teikt, ka tā būs pa�nāvība? - Marija pieklusinātā balsī vaicāja.

-���� Kelingekloftenā mēs pulcējamies katru gadu, lai pēc ziemas tumsas nedēļām vērotu pirmoreiz parādā�mies sauli virs ledāja, un tajā pa�ā vietā tie, kas nogu�ru�i no dzīves, lec fjorda ledainajos dziļumos, lai pievie�notos garu pasaulei, lada ir tradīcija. Mans tēvs pa�laik ir beidzis savas gaitas te un vēlas turpināt savu nākamo ceļojumu.

Viņa nodūra acis un pazuda atpakaļ teltī, aizvērdama atloku. Augstu uz klints kāds suns pacēla galvu pret rie�tumiem un iegaudojās, tad, ieraudzījis viņus, nostiepa ķēdi, pieglauzdams galvu kā hiēna un rūcot atņirgdams zobus. Ejot lejup pa akmeņaino taku uz jūras pusi, Marija nodrebēja un ietinās mētelī, piespie�oties tuvāk D�ekam.

-���� Kas tev kait? - viņ� jautāja.

-���� Sena skandināvu leģenda. - Ejot pāri purvainajam laukumam, viņa uz brīdi apklusa. - �ausmu vilks Fen- rirs - viens no milzu sievietes briesmīgajiem pēcnācē�jiem, pasaules �ūskas Jormungardas un radījuma Hela, nāves aizbildņa, brālis. Odins bija dzirdējis pareģojumu, ka vilks un viņa dzimta kādreiz iznīcinās dievus, tāpēc viņ� Fenriru piekala pie klints. Thar liggr hann til rag- namk, tur viņ� gaida Ragnaroku, pēdējo pasaules gala atklātību, kad viņ� ļaus vaļu savai atriebībai pret die�viem.

-���� Tas ir iejūga suns, nevis vilks, - D�eks viņu mieri�nāja.

-���� Es zinu. Tas ir muļķīgi. - Marija palūkojās atpakaļ uz tālīno suņa figūru un a�i atgriezās uz takas. - Bet es jūtos tā, it kā mēs būtu sasniegu�i tā mīta pasaules malu, slieksni starp pasauli, ko pazina vikingi, un pasauli, kuru pat viņu dievi nespēja pārvaldīt. Tie vikingi, kas te iera�dās, dro�i vien juta to pa�u - ļaunu nojautu, lūkojoties pāri ledainajai jūrai uz rietumiem, neziņā, vai aiz apvār��ņa gaidāmas bagātības un jauna dzīve vai Ragnaroka murgs. Tāda sajūta, it kā mūs brīdinātu, ka citi pirms mums jutu�i to pa�u un nav atgriezu�ies.

D�eks apskāva Mariju, mierinot viņu. - Es to uztveru kā labu zīmi. Ja Fenrirs ir te, tad mums jābūt uz parei�zajām pēdām. - Viņ� pasmaidīja un pasniedza sievietei ietīstīto saini, ko viņam bija iedevis vecais vīrs. - �ā vai tā, senajām leģendām kādu brīdi būs jāpagaida. Tavs darbs pats ir pieteicies. Jo ātrāk mēs varam saņemt �o rūnu tulkojumu, jo labāk.

-���� Grenlandes skandināvi piedzīvoja �īs vētras, saproti, piterak, - Marija teica. - Ir kāds fragments, kas man nedod mieru, no poēmas, ko sauc Norzrsetuzrapa, par �iem zie�meļu medību apgabaliem. Tas skan aptuveni tā: Stipras brāzmas no balto kalnu sienām auda ūdeņus, un sala audzi�nātās viļņu meitas audumu saplosīja gabalos, līksmojot par vētru. Tas īstenībā ir vienīgais raksts, kas izdzīvojis no skandināvu Grenlandes, saglabāts islandie�u sāgā.

-���� Neraizējies, - D�eks sacīja. - Mēs būsim piesar�dzīgi.

Pēc da�ām minūtēm viņi sasniedza krastu un sakāpa gaido�ajā Zodiac laivā. Bija pienācis agrs vakars, bet nerimtīgajā Arktikas vasaras saules gaismā nebija iespē�jams noteikt diennakts laiku, un �o parādību D�eks uz�skatīja par mazliet dezorientējo�u. Pēc tam kad viņ� bija palīdzējis Marijai iekāpt un viņi atkal bija izvietoju�ies uz piepū�amajiem pontoniem, Makleods deva zīmi stūrma�nim, un Evinrude motors ierēcās. Kad Henriks pastūrēja atpakaļ un tad pla�ā lokā izbrauca līcī, meklējot ceļu starp peldo�ajiem ledus gabaliem, dzenskrūve kūla vi�ņus un visi nostiprināja dro�ības tērpus ar rāvējslēdzējiem un uzvilka glāb�anas vestes. Apbraucot zemesragu, fjorda galā dramatiski parādījās aisbergs, padarot gau�ām sīku visu gar to sarindoto Zodiac laivu flotili - pilnu ar iekār�tām un speciālistiem. Traucoties pretī "Jūras pētniekam II", Kostass ar ba�ām nopētīja ainavu, tad acīm redzami atslāba un paskatījās uz D�eku. Viņ� parādīja paceltus īk�ķus un tad centās pārkliegt motoru un vēju. D�eks nevarēja saklausīt viņa teiktos vārdus, bet satraukuma pilnā frāze gadu gaitā bija jau kļuvusi pazīstama.

- Laiks gatavot aprīkojumu.

Visas sistēmas gatavas darbībai. Mēs dro�i va�ram sākt.

Kostass pabīdīja sāņus mikrofonu ar austiņām un plati uzsmaidīja D�ekam. Ārpus organiskā stikla kupola viņi redzēja, kā divi ekipā�as locekļi uz platformas atraisa virves, un akvapods, peldot aisberga virzienā, sāk neērti �ūpoties uz ūdens virsmas. Kostass ātri iedarbināja ūdens reaktīvos dzinējus un pagrieza iegremdējamo ierīci atpa�kaļ līdz viņu nolai�anās pozīcijai. Bija gandrīz pusnakts, bet nemitīgajā saules gaismā kupols bija sācis sakarst, un D�eks pasniedzās lejup, lai sataustītu temperatūras regulētāju uz sava elektroniski aprīkotā tērpa.

- Nenoregulē to par daudz zemu. - Kostass noslaucīja sviedru lāses no pieres. - Tildīdz ienirsim, mēs strauji atdzisīsim.

Aktīvā kņada uz platformas, viņiem dodoties projām, tagad �ķita kā cita pasaule, un abi ieklausījās, kā pēdējās Zodiac laivas ar komandām steig�us pazūd no bīstamās zonas atpakaļ "Jūras pētnieka II" virzienā. Tagad viņi bija gandrīz vieni pa�i, viņu pēdējā saskare ar cilvēkiem gaidīja dziļūdens glāb�anas stacijā, kas piekļāvās pie ais�berga trīsdesmit metrus zemāk. Kostass pievilka savas siksnas, pārlūkoja instrumentu paneli un satvēra vadības sviras. Ar burbuļveida kupolu un cilindriskajām balasta cisternām abās pusēs divvietīgais akvapods atgādināja mazu helikopteru, un �o iespaidu vairoja da�ādu virzienu ūdens reaktīvo dzinēju sistēma, kas tam pie�ķīra pat lie�lāku veiklību nekā tā līdziniekam gaisā.

-���� Tagad tu vari pamāt sveikas ūdens virsmai, - Kos�tass teica.

-���� Vismaz vēl būs gai�s, kad mēs atgriezīsimies, - D�eks nomurmināja. - Tas ir kaut kas tāds, ko var gaidīt ar prieku.

Kostass atvēra balasta cisternas, un akvapoda abās pusēs uz�āvās ūdens geizeri, kas samazinājās līdz burbu�ļojo�ai rūg�anai, kad iegremdējamā ierīce lēni nogrima un sāka peldēt zem ūdens. Da�us brī�us, kamēr jūras līmenis viņu priek�ā cēlās pāri kupolam, viņi redzēja divas pasaules - abas tādas, kas iedve� bijību ar saviem izmēriem. Virs viņiem slējās aisbergs, tagad pazīstams, tomēr vēl aizvien satrieco�s, tā zaļos un zilos toņus lauza ledus drumslu vizuļi, kas klāja kupolu. Zem viņiem atra�dās pasaule, tikpat at�ķirīga kā izplatījums, vieta, kurā daba nekad nebija paredzējusi viņiem ielauzties. Ark�tikas ūdeņi bija pārsteidzo�i dzidri, ar redzamību simt un vairāk metru visos virzienos, un aisberga stāvā siena sniedzās lejup, cik tālu vien viņi varēja saskatīt fjorda dzedrajā dzelmē. Tāds skats apstulbināja, un, kupolam pazūdot zem ūdens līmeņa, da�us brī�us viņi apdulli�no�ā klusumā tikai cie�i skatījās.

-���� Lai visi svētie nogrābstās! - Kostass pēk�ņi iesau�cās. - Veicu izvairī�anās manevru!

Kostass ar pilnu jaudu iedarbināja galveno dzinēju un pagrieza akvapodu lejup uz aisberga pusi. Ar acs kaktiņu D�eks varēja redzēt, ko Kostass laikus bija pamanījis. 1ās bija ritmiskas ūdens svārstības no fjorda puses, lēna vir�puļo�ana, kas nerimtīgi virzījās uz viņu pusi. Jo dziļāk viņi ienira, jo lielāka tā vidēja - kā tāds murgu bries�monis, no kura nav glābiņa. D�eks uz mirkli atminējās Marijas brīdinājumu par vilku Fenriru un pasaules malu, par spēkiem, kurus pat dievi nevar savaldīt. Viņi brāzās lejup, līdz bija gandrīz vertikālā stāvokli, ātri krītot bez�dibeņa tumsā.

-���� Turies! - Kostass spalgi iekliedzās.

No jezgas pēk�ņi parādījās �ķeļo�a, balta siena, parā�dība, kas gāzās viņiem virsū ar �ausmino�u ātrumu un tad patraucās garām kupola priek�daļai da�u collu attā�lumā. Viņus spēcīgi pagrūda sāņus, un Kostass cīnījās, lai akvapods bez vadības nesagrieztos spirālē, tad iztaisnoja zemūdens ierīces gaitu un apstādināja to. Aug�ā vīrie�i pamanīja milzīgu ledus plāksni, kas kūleņojot virpuļoja uz atklātās jūras pusi, līdz vienīgi burbuļu pēdas iezī�mēja tās kustības virzienu.

-���� Tas bija par mata tiesu, - Kostass teica.

-���� Man likās, ka tam visam vajadzēja beigties pirms se�iem mēne�iem, - D�eks gaudulīgi sacīja. - Sāktos klusa pārdomu dzīve, dārza kop�ana un memuāru rakstī��ana.

-��� Jā, pareizi, - Kostass atbildēja. - �ā vai tā, mums bija vajadzīgs kāds uztraukums, lai rastos adrenalīns turpmāko darbu veik�anai.

Tagad, kad ūdens atkal bija rāms, vīrie�i palūkojās apkārt un apklusa. Viņi bija iegremdēju�ies gandrīz simt metru dziļumā, un dziļūdens glāb�anas laiva tagad atra�dās augstu virs viņiem; tās ārpusē tik tikko bija saska�tāmi divi nirēji un sudrabotas burbuļu virknes, kas cēlās aug�up gar ledu līdz ūdens virsmai. Aisberga milzīgā fasāde aizsedza skatu viņiem priek�ā, vienīgi �ajā dziļumā bija zudu�as visas krāsas, izņemot zilo. Tam bija sirreāla noskaņa, zilgmes mirdzums, kas vīdēja viņiem pretī kā mirā�a. Varēja redzēt milzu ieliekumus, kur straume bija aizskalojusi ledu, kā arī buksē�anas nogulumie�u zīmes un akmeņu gabalus, kur aisbergs bija berzies gar fjorda malu. Un zem viņiem, tālu lejā, tik tikko saskatāma tumsā rēgojās drūma ainava ar milzīgiem akmeņiem un nelī�dzenām virsmām, neskaidra kore, kas pazuda zemūdens bezgalībā uz abām pusēm. Tā bija me�onīga un grambu robota jūras ainava, ko bija berzis ledus, un viņi zināja, ka tā ir viena no bīstamākajām vietām visos okeānos.

-���� Ledus fjorda slieksnis, - D�eks paziņoja. - Dro�i vien mēs esam pirmie, kas to jebkad redzēju�i.

-���� Iespaidīgi, - Kostass no�ukstēja.

-���� 1a nav vieta, uz kuru es gribētu doties, - D�eks pie�bilda.

-���� Saprotu. - Kostass pievērsa uzmanību instrumentu panelim un ielaida gaisa devu peldspējas kamerās, pietu�vinot akvapodu aisbergam, līdz tas atradās tie�i zem dziļ�ūdens glāb�anas stacijas. - Ben, te akvapods viens, sveiks un vesels. Mēs būsim pie jums pēc piecām minūtēm.

Dziļūdens glāb�anas stacijai, kas ietilpa "Jūras pēt�nieka II" aprīkojumā, bija mazs iek�ējais doks, atvērts baseins, kas ļāva akvapoda kupolam uzpeldēt �ajā telpā iegremdējamās ierīces pakaļgalā. Paskatījies aug�up uz glāb�anas stacijas apak�u, D�eks vēroja, kā atslīd vaļā doka durvis, un redzēja neskaidro siluetu, kas raudzī�jās uz viņiem no telpas iek�puses. Akvapoda abās pusēs parādījās pa nirējam un tvēra enkura kabeļus, kas lēni vilka viņus uz aug�u. Kad viņi iznira un �aurajā telpā kupols atvērās, viņus ar laipnu sejas izteiksmi sagaidīja Bens Kēr�ovs, biju�ais Karalisko jūras spēku kājnieks, kur� pirms se�iem mēne�iem bija atradies darbības cen�trā Melnajā jūrā, bet nesen bija kļuvis par galveno dro�ī�bas virsnieku uz "Jūras pētnieka II". D�eks saņēma palī�dzībai pasniegto roku, tad silti to paspieda, kad bija ticis uz �aurā celiņa, kas ieskāva doku.

-���� Domāju, ka paies kāds laiciņ�, iekams atkal redzē�u tevi zemūdenē.

-���� Tā to varētu sagaidīt. - Benam bija nopietns izskats. - Vai viss kārtībā?

-���� Maza sadursme ar rūcēju.

-���� Mēs to pamanījām. Domājām, ka jūs esat zudu�i. Pēdējo divdesmit �etru stundu laikā fjords kļuvis aktī�vāks līdz ar vairākiem tādiem lieliem ledus gabaliem, kas atdalās no ledāja.

-���� Es gribu, lai jūs braucat prom no �ejienes, tiklīdz mēs būsim lejā, - D�eks teica.

-���� Kas notiks, ja jums būs vajadzīga palīdzība?

D�eks bija nepiekāpīgs. - Mēs varam iznirt un iz�aut

signālraķeti. Mums ir radioboja. Es negribu, ka briesmu

zonā kāds atrastos, ja �is aisbergs izkustēsies. Gribu, lai dziļūdens glāb�anas laiva atgrieztos kuģi. Pēdējā gada laikā mums jau bijis pārāk daudz zaudējumu, un es nevē�los tiem pievienot nevienu citu dzīvību.

-���� Un kā ir ar mani? - Izlīdis no akvapoda un notu�pies blakus D�ekam, Kostass uzmeta viņam mākslota sa�utuma pilnu skatienu.

-���� Ak, tevi var aizstāt. To tev pa �o laiku būtu vaja�dzējis zināt.

-���� Jā, Lanovskis vienmēr var ieņemt manu vietu.

D�eks novaibstījās, un abi pārējie vīrie�i iesmējās,

tādējādi ievērojami mazinot spriedzi, ko viņi visi bija jutu�i. - Labi, viens pret nulli, - D�eks atzina. - Es ap�solu, ka rūpē�os par tevi kā tēvs par dēlu. Un tagad ķer�simies pie darāmā.

D�eks sekoja Benam no doka telpas caur starpsienas lūku uz glāb�anas stacijas galveno nodalījumu, savu garo augumu ierobe�otajā telpā saliecis gandrīz uz pusēm. Uz grīdas loka, pie kura glāb�anas laiva varēja saslēgties ar cietu�o zemūdeni, atradās divi vienādi nir�anas aprīko�jumi, un Kostass pieliecās, lai ātri tos apskatītu. D�eks sekoja Benam da�us metrus tālāk līdz vadības ni�ai zem�ūdens laivas priek�galā, un Kostass pēc brī�a viņiem pievienojās. Viņi pamāja ekipā�as loceklim, kas sēdēja pilota krēslā, kura priek�ā atradās monitoru baterija un instrumentu paneļi, tad notupās katrs savā pusē Benam aiz navigācijas pults, un ekrāns iegaismojās.

-���� Mēs esam izplānoju�i vispiemērotāko mar�rutu, - Bens teica. - Ideālā gadījumā mēs gribētu, lai jūs iekļūtu iek�ā seklākā vietā, toties �eit ledus kore pasargā no iespē�jamām aisberga atlūzām. Elpo�anai mēs jums piegādāsim nitroksu, kas trīsdesmit metru dziļumā pie�ķirs ilgāku ienir�anas laiku nekā gaiss.

-���� Pa savienotāju saiti? - D�eks apjautājās.

-��� Jā. Mēs piesaistīsim jūs cilindriem glāb�anas laivā. Tādā veidā jūs saglabāsiet gāzi, ko vedat sev līdzi.

-���� Ir ļoti svarīgi neizelpot gāzi aisberga iek�pusē, - D�eks sacīja. - Lanovskis to skaidri uzsvēra.

-���� Nebaidies, - Kostass iestarpināja. - Tas ir tas mazais verķis, ar kuru esmu spēlējies �tābā. Nav nekādu pro�blēmu ar izelpu, kad nirst lejup vrakā, pareizi? Lai izvairī�tos no tā, ka gāze uzkrājas un sabojā jebkuru vidi, kurā tu ienirsti, tā jāizpū� pa cauruli, kas nostiprināta aug�ā pie bojas, tādējādi novirzot izelpu virs vraka. Grūtības sākas pretējā virzienā, kad ienirst kādā struktūrā no apak�as.

-���� Tad to izpumpē laukā.

-���� Pareizi. Mēs būsim piesaistīti divām caurulēm: viena mums piegādās nitroksu un otra savāks izelpu un izvadīs to ārpus aisberga. Neesmu dro�s, kā �is rīks uzve- dīsies aukstumā. - Kostass, nevarēdams to brīdi sagaidīt, berzēja rokas. - Būs izprieca to izmēģināt.

-���� Ļauj man minēt: tu to vēl neesi pārbaudījis.

-���� Laman�ā negadās sastapt aisbergus.

D�eks novērsās no Kostasa un norādīja uz ekrānu, kur bija redzams izometrisks dziļūdens glāb�anas stacijas modelējums pret aisbergu. No tās �etrdesmit piecu grādu leņķī uz aug�u bija novilkta punktēta sarkana līnija, kura tad pagriezās līmeniski un beidzās pie tum�as masas netālu no aisberga centra.

-���� Es paredzu, ka mēs sasniegsim desmit metrus zem jūras līmeņa, cik ātri vien varēsim, tad pametīsim savie�nojo�o saiti un pieslēgsimies atelpinātājiem, - D�eks teica.

-���� Tie�i tā, - Bens apstiprināja. - Mēs būtu gribēju�i apgādāt jūs ar jaunākajiem SJU slēgtas ķēdes gāzu mai�sījuma atelpinātājiem, bet pastāv pārāk lielas sasal�anas briesmas vai iespēja, ka kaut kas sevi�ķi lielā mērā saies grīstē. �ī ir viena no tām reizēm, kad vecā tehnoloģija ir vislabākā. Jums ir mūsu pārbaudītie un izmēģinātie daļēji noslēgtie atelpinātāji ar skābekļa un nitroksa mai�sījumu, kas veidoti tā, lai dotu jums maksimālu izturību tādā dziļumā. Oglekļa dioksīdu absorbēs, bet ne slāpeldi, tāpēc radīsies uzkrājums pretplau�ā, kuru jums vajadzēs izlaist laukā. Bet nitroksa frakcija ir maza, un tam neva�jadzētu notikt, līdz atkal būsiet izkļuvu�i no aisberga. Jūs neveidosiet nekādu izelpu iek�pusē.

-���� Tikai pārliecinieties, ka jūs paliekat virs desmit metriem, - Kostass piebilda. - Mēs elposim vairāk nekā astoņdesmit procentus skābekļa, un zem tāda spiediena �is maisījums kļūst toksisks. Ja nezinot iemaldās dziļāk, tad sākas krampji un gals ir klāt.

-��� Jums uz muguras būs cilindri ar standarta trimiksa maisījumu, kas ļauj elpot līdz simt divdesmit metru dzi�ļumam, - Bens sacīja. - Regulētājiem pirmajā pakāpē ir antifrīza uzmava, tāpēc tam vajadzētu būt dro�i. Bet tā ir atklātas ķēdes sistēma, kas rada izelpu aisberga iek�ienē. Noteikti tikai ārkārtas gadījumiem.

-���� Labi, - D�eks apliecināja. - Tagad pastāsti man par savu ledus urbi. Neko tehnisku, es tikai gribu zināt, kā �is daikts ir vadāms.

Pēc divdesmit minūtēm D�eks un Kostass pilnā ietērpā atradās katrs savā doka baseina pusē kā nirēji, kas gata�vojas pazust āliņģī. Desmit minūtes iepriek� akvapodu bija aizvedu�i projām abi nirēji, kas viņiem bija palīdzē�ju�i iekļūt dokā. Tagad vienīgie atliku�ie ekipā�as locekļi bija Bens un pilots, un arī viņi jau bija ķēru�ies pie sis�tēmu pārbau�u pabeig�anas, gatavojoties doties prom.

-���� Mēs paliksim te, līdz jūs nometīsiet savieno�tāju saiti, - Bens teica. - Pēc tam jums būs jātiek galā pa�iem.

D�eks pamāja ar galvu. Viņ� sēdēja, apkāries ar nir�a- nas aprīkojumu, viņa mati bija sajaukti pēc ķiveres pie- laiko�anas. Iepretī viņam Kostass piepūtās, pūlēdamies noregulēt e-tērpa gaisa padevi, un D�eks centās nesmai�dīt par sava drauga izskatu. Virs e-tērpiem abi vīrie�i bija uzliku�i kompaktus atelpinātājus, kas kā mazas mugur�somas bija pakarināti uz krūtīm, un uz muguras bija piestiprināti dzelteni plūdlīniju kron�teini, kuros atradās trīs augstspiediena cilindri ar skābekli, slāpekli un hēliju, kā ari kompleksie atsvari. Bens beidza visa viņu aprīko�juma otro pilnīgo pārbaudi un tad notupās blakus basei�nam starp abiem vīrie�iem. - Man ar tevi jārunā skaidra valoda, D�ek. Kā dro�ības priek�niekam tas ir mans pie�nākums. Tie koki varētu būt tikai kāds vecs vaļu med�nieku kuģis. Iespējams, ka risks ir pārāk liels.

-���� Es zinu, kāds ir tavs uzdevums, Ben, un es to augsti vērtēju, - D�eks teica. - Bet tas ir izskaitļots risks. Mēs varam smieties par Lanovski, bet �ajā ziņā es uz viņa spriedumu paļaujos.

-���� Labi, tas ir jūsu aicinājums. - Bens pameta ska�tienu uz Kostasu, kur� noteikti pamāja ar galvu. Bez tālā�kām runām D�eks un Kostass uzlika dzeltenās, izturīgās kevlara ķiveres, un Bens piegāja pie abiem, nostiprinā�dams kakla aizdari, ieslēgdams pa pārim starme�u katrā galvas pusē un pārbaudīdams, vai atelpinātājs un tri- miksa padeves ir savā vietā. D�eks un Kostass uzvilka cimdus un pārbaudīja, vai ūdensdro�ie aizslēgi ir kārtībā, tad nospieda temperatūras kontroles sviras uz pleciem, pārliecinoties, vai darbojas ķīmiskā siltuma savienojums uz rokām. Beidzot, izkustinādami dūmakas strūklas, kas cēlās no vēsā baseina, sastopot nodalījuma silto gaisu, viņi uzvilka peldpleznas. Tajā brīdī, kad viņi gatavojās nolaist sejsegus, lūkā parādījās pilota seja.

-���� Ziņa no "Jūras pētnieka II". Jums, D�ek. Kaut kādā sakarā ar koka gredzeniem.

-���� Lūdzu, nolasi to, - D�eks teica.

Pilots nometās uz ceļiem un pacēla izdruku. - No SJU Dendrohronoloģijas laboratorijas 0212 pēc Grini�as meri�diāna vidējā laika. Ilulisatas fjorda koka paraugs ir Skan�dināvijas ozols, iespējams, Norvēģijas. Pla�a karbonizā- cija dedzinā�anas dēļ. Sakritība ar ziemeļrietumu Eiropas koku gredzenu secību norāda uz cir�anas laiku mūsu ēras 1040. gadā, plus mīnus desmit gadi.

-��� Jā! - D�eks strauji pacēla gaisā cimdoto dūri. - Te tev ir atbilde. Iek�ēji es visu laiku to jutu. Tas varētu būt viens no gadsimta lielākajiem arheoloģiskajiem atklāju�miem.

Skatoties lejup uz ūdeni, D�eks savilka lūpas, tad ar dzirksto�ām acīm palūkojās uz Kostasu. Kad viņi bija niru�i no dziļūdens glāb�anas stacijas, viņ� ar nepacie�tību bija gaidījis mirkli, kad ieraudzīs ūdens virsmu virs viņiem un saules gaismu, uz brīdi aizmirstot sīkumaino klaustrofobijas sajūtu, kas viņam vienmēr uzmācās. Toties tagad viņu bija pārņēmusi neatvairāma tieksme iekļūt aisberga iek�pusē un izpētīt tā noslēpumus. D�eks pasniedzās lejup, paņēma savienotāju saiti, kura bija saritināta viņam pie sāniem un kuras dubultās cauru�les bija sapītas kopā vienā masā, un iebāza to atliku�ajā vaļējā atverē zem ķiveres zoda daļas. Viņ� noskatījās, kā Kostass izdara to pa�u, tad abi vīrie�i aizvēra sejsegus un ieslēdza rāciju. D�eks piecēlās no sola un apsēdās uz doka malas, kājām karājoties virs bezdibeņa; pārsteidzo�i dzidrais ūdens lika viņam justies kā izpletņlēcējam, kas gatavojas pamest lidma�īnu. Viņ� un Kostass jau atra�dās citā pasaulē, rācija ļāva sadzirdēt tikai vienam otru. D�eks deva zīmi Benam, ka viss kārtībā, un ar īk�ķi norā�dīja uz leju ar nozīmi, ka viņ� ienirst. Tad viņ� paskatījās uz Kostasu.

-���� Gatavi sākt?

-���� Gatavi sākt.

Vīrietis melnajā sutanā pa�apzinīgi gāja uz pāvesta pils galveno ieeju; viņa jezuītu priestera parādes tērps bija pilnībā tāds pats kā pārējiem pretendentiem, kuri klīda gar durvīm. Viņ� bija atstājis aiz muguras pūli pie Svētā Pētera bazilikas un jau bija izgājis pirmo dro�ības kordonu pie bronzas durvīm, kas veda projām no lau�kuma. Tagad viņ� tuvojās pa�ai Vatikāna sirdij - Kardi�nālu kolēģijas galvenajai pārvaldei, centram, no kura Svētais krēsls izplatīja savu ietekmi tālu aiz Romas uz visiem pasaules nostūriem.

Viņam priek�ā stāvēja divi �veicie�u gvardi, krā�ņi savos greznajos tērpos, durvju priek�ā sakrustoju�i āvas. �āds veidols būtu varējis nākt tie�i no renesanses laikiem, ja vien viņiem uz muguras diskrēti nebūtu paslēpti plecā pakārti automāti. Kāds gvardes virsnieks paņēma jezuīta personas apliecību un tad rūpīgi nopētīja viņu, salīdzinā�dams melno bārdu un neizteiksmīgās acis ar fotogrāfiju uz apliecības. Par spīti agrīnās vasaras karstumam, seja bija bāla un izmocīta, bet Vatikāna noslēgtajās sienās tā bija visai ierasta erudīta sejas izteiksme. Virsnieks pievēr�sās sekretāram sev blakus, un viņi pārbaudīja pilnvaru pakāpi plaukstdatorā. Virsnieks no pārsteiguma noņur�dēja un nekavējoties atdeva apliecību jezuītam.

-���� Jūs varat ienākt.

Gvardi atvirzīja iero�us, un jezuīts izgāja cauri, netik- dams pakļauts ne parastajai ķermeņa pārbaudei, ne metāla detektoram. Viņ� aizsoļoja taisni pa pirmā stāva plato gaiteni, tad galā pagriezās pa kreisi un turpināja ie�anu, līdz nonāca pie kādas privātas kapelas bagātīgi rotātām durvīm, kuras ieeju iezīmēja paplātes ar veltī�juma svecēm abās pusēs. Viņ� vienreiz pieklaudzināja un pagrūda vaļā durvis. Sve�u apgaismotajā tumsā kapelas tālākajā galā viņ� ieraudzīja citu vīrieti, kas bija nometies ceļos vienkār�a altāra priek�ā. Vīrietis pārmeta krustu un piecēlās, tad pagriezās pret durvīm. Viņ� bija gar�, ērglim līdzīgs, ar baltiem matiem, ģērbies pilnā kardi�nāla amata tērpā, un virs spilgti sarkanās sutanas karā�jās zelta krusts. Viņam bija tā laipnā, nenovecojo�ā seja, kāda raksturīga tiem, kas dzīvi pavada atbilsto�i svēta�jiem priek�rakstiem, bet acīs vīdēja skarbs asums. Tā bija izteiksme, kas piederējās tādam vīram kā viņ� - vīram, kuru godkāre bija novedusi pie katoļu baznīcas augstā�kās varas sliek�ņa.

-���� Eminence. - Jezuīts viegli paklanījās, tad aizvēra durvis sev aiz muguras.

-���� Monsenjor.

Abi vīrie�i runāja angliski, jezuīts - stiepjot vārdus un norijot galotnes, kas varēja būt Dienvidāfrikas ietekme, kardināls - ar Ziemeļeiropas pieskaņu akcentā.

-���� Viņ� ir �eit?

-���� Viens no diviem, kas bija klāt pie telpas atvēr�anas. Mums bija aizdomas, un viņ� atzinās. Svētajam krēslam ir pārliecinā�anas metodes, kas izsmalcinātas gadsimtu gaitā.

-���� Un tas otrs?

-���� Viņ� ir jūsu nākamais uzdevums.

Jezuīts pagāja uz priek�u un nometās ceļos kardināla priek�ā. Kardināls no labās rokas vidējā pirksta steig�us novilka svēto gredzenu un aizstāja to ar citu, smagāku gredzenu ar plakanu virsmu, kur�, pasniegts pretī, zal�goja sve�u gaismā. Jezuīts saņēma viņa roku un, aizvēris acis, noskūpstīja to, ar lūpām sajūtot pazīstamo apveidu un ar otru roku satverot savu gredzenu, kas bija paka- rināts kaklā zem sutanas. Viņ� piecēlās, pārmeta krustu un bijīgi atkāpās uz durvju pusi, tad uz brīdi apstājās un pacēla labo roku pret kardinālu, �ukstēdams vārdus valodā, kas skanēja nepiemēroti, vārdus, kuri nekad agrāk nebija izrunāti �ajā svētajā vietā un kuri, �ķiet, zaimoja visu, kā dēļ tā pastāvēja.

-���� Hann til ragnarek.

Jezuīts aizvēra kapelas durvis no ārpuses un sāka iet pa garo gaiteni, soļiem atbalsojoties pils sienās. Viņ� izgāja atklātā pagalmā un pacēla rokas lūg�anā, kad divas amatpersonas pagāja garām pretējā virzienā, tad devās uz pieticīgu ieeju otrā pusē. Pēk�ņi pilsētas rāmajā gaisā sāka dunēt Svētā Pētera baznīcas zvani, apliecinot Svētā krēsla suverenitāti, kā tas bija darīts kop� Romas impē�rijas laikiem. Pagalma sienas ieskāva debesis virs vīrie�a galvas, augstu gaisā riņķoja divi milzīgi plēsīgie putni, un viņ� varēja dzirdēt pilsētas pieldusināto dārdoņu ārpusē.

Ieejā viņ� pieliecās un �igli atskatījās, tad parāva uz aug�u sutanu un sāka kāpt uz otro stāvu. Vīrs nonāca gaitenī, gar kura malām atradās statujas, ziņojumu dēļi un eks�ponātu reklāmas, bet nekur nebija redzami cilvēki, jo �ī muzeja darbiniekiem bija brīvdiena. Jezuīts nonāca pie durvīm, kur iek�ā dega gaisma - tie�i tā, kā viņam bija teikts - un ieraudzīja vārdu Conservatori virs palodas.

Vīrietis apstājās - nevis svārstī�anās dēļ, bet izbau�dot �o brīdi. Viņ� stāvēja pustumsā ar noliektu galvu un savilktām dūrēm. Pirms se�desmit pieciem gadiem viņa priek�te�iem nebija izdevies izsist caurumu �ajās sie�nās; tie bija pēk�ņi apstāju�ies, nevis izvedu�i Vatikānu triumfālā atvēzienā cauri Romai. Tagad viņ� to atlīdzi�nās, viņ� gūs ievērību. Jezuīts atslābināja kreiso roku un pacēla to pie sejas, pārvilkdams rādītājpirkstu pāri nelī�dzenai rētai, kas pulsēja zem bārdas, tik stingri to spie��ot, ka pats aiz sāpēm sarāvās. Vīrs atkal paslēpa kreiso roku zem sutanas un ar labo trīs reizes pieklaudzināja pie durvīm.

-���� Ienāciet, - pieklusināta balss itāliski teica.

Jezuīts atgrūda vaļā durvis un aizvēra tās sev aiz

muguras. Istaba bija pieblīvēta ar grāmatām un manu�skriptiem, tālākajā galā atradās datorgalds. Tuvāk dur�vīm uz pjedestāla bija novietota fragmentāra akmens reljefa skulptūra, un tās priek�ā, noliecies pār piezīmju grāmatu, sēdēja pusmū�a vīrietis d�insos un vienkār�ā kreklā.

-���� Monsenjor. - Vīrietis pabeidza, ko rakstījis, un pa�cēla acis; viņa sejas izteiksme bija modra un prātīga. - Nebiju gaidījis, ka mani �odien traucēs. Kā varu jums palīdzēt?

-����� Vai jūs esat galvenais uzraugs? - jezuīts itāliski jautāja.

-��� Jā, esmu.

-���� Vai jūs bijāt klāt pie slepenās telpas atklā�anas Tita arkā kopā ar tēvu O'Konoru?

Vīrietis pēk�ņi izskatījās saplacis un nosvieda pie�zīmju grāmatu uz grīdas. - �ķiet, tagad visi to zina. Mēs turējām to noslēpumā Baznīcas labā. Kaut mēs to nekad nebūtu atradu�i.

-���� Glu�i manas domas.

Beretta revolveris divreiz klusināti noklepojās, tad vīrietis sabruka uz ķebļa ar pārsteiguma un �ausmu izteiksmi sejā. Viņ� saļodzījās, smagi nokrita uz grīdas un sastinga, rokas neveikli izstiepis uz priek�u, viņa acis bija plati atvērtas, nespējot aptvert nāvi. Jezuīts izvilka kreiso roku no sutanas un lēni pacēla to pie sejas. Viņ� atkal un atkal pārvilka pirkstu rētai vaigā, cik spēcīgi vien spēdams, un ar prieka grimasi vēroja, kā asinis sūcas no vīrie�a krūtīm, veidojot peļķi uz aukstajām akmens plāk�snēm zem viņa.

Vēlāk būs vēl.

-���� Tagad aktivizēju ledus zondi.

Kostass, runādams pa rāciju, pagriezās pret D�eku, un abi vīrie�i viens otram ar �estu apliecināja, ka viss kārtībā. Piekto reizi D�eks kritiski nopētīja Kostasa aprī�kojumu. Kad savienotāja saite būs atslēgta, viņi pilnībā būs atkarīgi no elpo�anas sistēmām un viens no otra, bez nekādas iespējas izkļūt no sare�ģītas situācijas, bez ārkārtas glāb�anās ceļa līdz ūdens virsmai. SJU aprīko�jums bija īsts mākslas darbs ar dro�u datorsistēmu, kas aprēķinus par elpojamo maisījumu un pacel�anās ātrumu pilnībā pārņēma savā ziņā. Se�us mēne�us iepriek� tas bija pārbaudīts galēja karstuma apstākļos zemūdens vulkānā, bet �ī bija pirmā reize, kad tas bija iegremdēts ūdenī, kas bija tik auksts, cik vien varēja būt, nepārvēr- �oties ledū.

-���� Ieņem pozīciju!

D�eks pie�ūpojās klāt no vietas, kur bija karājies vienā rokā, un satvēra metāla stieni blakus Kostasam. Viņi bija kā divi kāpēji pla�ā ledus sienā, kurus padarīja sīkus ais�berga milzīgums. Zem viņiem ledus sniedzās simtiem metru dziļā bezdibenī, kur sliek�ņa nogāze pazuda neie�domājamā dziļumā - stindzino�ā tumsā, kurā neviens cilvēks nebija uzdro�inājies iekļūt.

-���� Mums ir tikai viens dro�ības urbis, - Kostass teica. - Tiklīdz ledū būs vērojamas kaut kādas kustības pazī�mes, mēs pārslēdzamies uz trimiksu. Ja �is mazulītis novelsies no sliek�ņa, mēs nirstam uz leju. Atceries, tri- mikss dod elpojamu gāzi līdz simt divdesmit metriem. Tam vajadzētu mums nodro�ināt kādu rezervi.

D�eks atkal parādīja zīmi, ka viss kārtībā, un pār�baudīja trīs caurules, kas bija pieslēgtas viņa ķiverei. Nit- rokss, ko viņi pa�laik elpoja, bija labākā izvēle �ajā dzi�ļumā, jo tā samazinātā slāpekļa deva nodro�ināja ilgāku ienir�anas laiku nekā saspiests gaiss, bet palielinātais skābekļa daudzums to padarīja toksiskāku zem trīsdes�mit metru dziļuma. To piegādāja pa savienotāju saiti - cauruli, kas nokarājās zem viņiem un tad pacēlās atpakaļ uz glāb�anas staciju, kuras nomierino�ais korpuss vēl at�radās da�us metrus aiz viņiem. Otra caurule bija piestip�rināta atelpinātājam viņam uz krūtīm - izolētai sistēmai, kuru viņi iedarbinās, sasniedzot desmit metru dziļumu. Ar tajā iestrādāto augsta spiediena skābekļa cilindru tā varēja uzturēt viņus vairākas stundas, būdama ideāla gāze sekliem ūdeņiem. Tāpat kā nitroksa savienotāja saite kopā ar tās vēdinā�anas sistēmu, arī atelpinātājs neizdalīs nekādas izelpas gāzes aisberga iek�pusē, tā ka visa izelpotā gāze tiks atkārtoti izmantota sistēmā. Tre�ā caurule bija savienota ar trimiksa cilindriem viņiem uz muguras; tā bija mainīga gāzes sistēma, kas slāpekli aiz�stāja ar hēliju un varēja palielināt ienir�anas dziļumu ar elpojamām gāzēm līdz maksimālajam iespējamam.

Tomēr trimikss bija viņu atkāp�anās soļa izvēle, jo radītu izelpas gāzes aisberga iek�pusē. Patiesībā viņi zināja, ka viņu dro�ības urbis ir bezjēdzība. Ja aisbergs izkus�tētos no sliek�ņa, tad tā milzīgais blāķis aizslīdētu zem ūdens un pamatne pazustu simtiem metru dziļumā. Ja viņus nesaspiestu ledus kustība, tad pēk�ņās iegrim�anas spiediens bezdibenī viņus nogalinātu vienā acumirklī.

D�eks izslēdza no prāta �o iespēju un koncentrēja uz�manību uz savādo ierīci viņiem priek�ā. Viņi nupat bija atvēru�i re�ģi, kas to pasargāja no aisberga, un pievie�noju�i radioboju, kuru viņi plānoja palaist virspusē, kad atkal iznirs. Zonde jau daļēji bija pazudusi ledū, kur to iepriek� bija novietoju�i abi nirēji, kurus viņi bija redzē�ju�i no akvapoda. Tie�i blakus ledum atradās metāla ap�lis divu metru diametrā; tas bija tuneļa platums, kādu ma�īna izurbs. Tunelim vajadzētu būt pietiekami platam, lai viņi abi blakus varētu tikt uz priek�u visai ierobe�otā telpā. Stipri sakarsēto apaļo ierīces elementu papildināja mikroviļņu rinda un lāzera grie�ņi, kas izstaroja no apa�rāta galvenā korpusa, metru platas cilindriskas metāla kārbas viņiem tie�i priek�ā. Maza, bet spēcīga ūdens strūkla novirzīs projām tikko izkausēto ūdeni un dzīs ie�rīci uz priek�u. Uz pakaļējās plaknes virs vadības stieņa spo�i zaļ� spīdēja ūdensdro�s gaismas dio�u ekrāns.

-���� Mēs paturēsim gan baro�anas līnijas, gan �ķiedru optiskā kabeļa savienojumu ar glāb�anas staciju, cik ilgi vien spēsim, - Kostass teica. - Parasti glāb�anas laivas pilotam būtu jāredz viss, ko mēs redzam uz ekrāna, bet, pirms glāb�anas laiva aizbrauks, mums būs jāatvieno baro�anas līnija un jāvada zonde ar iebūvēto akumula�toru. - Viņ� noregulēja lielu ciparnīcu zem ekrāna, tad pagriezās un cauri maskai pēto�i palūkojās uz D�eku. - Vai tev viss kārtībā?

-���� �ī jaunā e-tērpa apsildī�anas sistēma dara brīnu�mus. - Iekāpdams ūdenī no glāb�anas laivas, D�eks bija sajutis aukstuma triecienu, un Kostass bija atminējies, kā �āviena brūces reakcija uz aukstumu gandrīz bija prasī�jusi viņa drauga dzīvību pilnīgi citādā ienir�anas reizē pirms se�iem mēne�iem dziļi Melnajā jūrā.

-���� Bez apsildes rituļa tunelī ūdens īstenībā būtu zem nulles, - Kostass jautri ierunājās. - Tas ir saldūdens no ledāja, tāpēc tas sasalst ātrāk nekā sālsūdens. Mēs būtu jau iesalu�i, iekams tu paspētu pateikt "viskijs ar ledu".

-���� Paldies par �o domu. - D�eks skeptiski palūkojās uz rituli, mikro�ķiedru vijumu, kas karājās zem viņiem. Ritulis atritināsies, līdzko viņi ieies ledū, un neļaus nupat izkusu�ajam ūdenim sasalt un iesprostot viņus ais�bergā.

-���� Tam vajadzētu izdoties, - Kostass piebilda. - Teo�rētiski.

-���� Gribētos tev ticēt.

Kostass nozibsnlja ar acīm uz D�eka pusi, tad pasnie�dzās aug�up pie pleca un nospieda ārējā kanāla slēdzi uz sakaru pults. - Ben, mēs dodamies ceļā. Aplēstais iera�a�nās laiks līdz desmit metru atdalī�anās dziļumam - div�desmit minūtes. Sakaru beigas.

D�eks skatījās lejup zem savām pleznām, vērojot, kā viņu ieejas atvere aisbergā paliek tālu lejā - mirgojo�s, zils laukums, ko aizsedza sakarsēto mikro�ķiedru virpulis aiz viņiem. Centrā uz leju aizlocījās akumulatora kabelis un savienojo�ā saite, kas piegādāja nitroksu un atsūknēja izelpu, tā bija viņu dzīvības līnija, sakars ar ārpasauli. D�eks pacēla galvu un vēroja apburo�o skatu, kā urbis veidoja pilnīgi gludu tuneli cauri ledum, virzoties aug�up �etrdesmit piecu grādu leņķī ar ātrumu vairāk nekā divi metri minūtē. Savā e-tērpā viņam nebija nojausmas par ūdens temperatūru, bet mainīgais termostata rādījums uz vides regulētāja atainoja siltā ūdens plūsmu, ko ledū izvirda urbis un dzinēja mehānisms. Priek�ā viņu pro�ek�tori izgaismoja tuneļa sienu; tas bija �ilbino�i balts skats, tomēr D�eks zināja, ka bez mākslīgā apgaismojuma viņi iekļūtu pilnīgas tumsas pasaulē, kuru no visām pusēm ieskāva neiedomājams ledus daudzums, kas bija izdzēsis pēdējās saules gaismas paliekas augstu virs viņiem.

- Tā, labi, - Kostass teica. - Mēs esam sasniegu�i ārējā ūdens desmit metru dziļumu. Tagad es iztaisno�u gaitu un atslēg�os.

Kostass uz paneļa sev priek�ā pieregulēja siltuma jau�das vadību, samazinādams padevi apak�ējiem elemen�tiem, lai urbis kausētu vairāk ledus aug�pusē un pakāpe�niski nonāktu horizontālā stāvoklī. Virzī�anos uz priek�u

D�eks vēroja gaismas dio�u ekrānā; tas bija trīsdimensiju aisberga attēls, identisks tam, ko pirmīt bija rādījis La�novskis. To tika radījusi virszemes komanda, izmantojot ultraaugstfrekvences sonāru, veidojot to no tūksto�iem datu punktu, kur skaņas viļņi bija sastapu�i at�ķirīgu pre�testību no aizsalu�ajām plaisām un spraugām aisbergā. Lanovskis bija izplānojis vispiemērotāko ieejas vietu un mar�rutu, lai mazinātu nepiecie�amību virzīties pa sa�salu�a izkusu�ā ūdens spraugu, tā pārplē�ot aisbergu, un tiktāl viņa plāns bija izrādījies pareizs. Ledus, kuram viņi bija urbu�ies cauri, viss bija neskaidri baltais ledāja ledus, ciets kā akmens, kas bija veidojies pirms simt tūk�sto�iem gadu visdziļākajā leduslaikmetā.

Kostass no jauna atvēra savas rācijas ārējo uztvē�rēju. - Ben, te Kostass. Vai tu mani dzirdi? Beidzu.

-���� Kostas, te glāb�anas laiva. Mēs tevi dzirdam skaļi un skaidri. Beidzu.

-���� Mēs esam sasniegu�i atdalī�anās vietu. Beidzu.

-���� Sapratu. Mēs jūs redzam uz ekrāna, kamēr vien jūs esat piesaistīti. Ziņojam, ka esam saņēmu�i meteorolo�ģisko brīdinājumu no "Jūras pētnieka II" kapteiņa. Ledus cepures malā novērots termisks nemiers, no austrumiem tuvojas auksta gaisa masa. Tas var nebūt nekas īpa�s, tomēr kapteinis dro�ības dēļ attālinās par vēl vienu jūdzi no fjorda. Jums ir izvēles tiesības pārtraukt darbību. Beidzu.

Kostass un D�eks caur sejsegiem saskatījās. - Mēs turpinām, - Kostass atbildēja. - Mēs atrodamies tikai piecdesmit metrus no mērķa un netaisāmies te slaistīties apkārt. Stundas laikā mēs būsim laukā no �ejienes. Bet jums tagad jābrauc projām. Beidzu.

-���� Sapratu. Palaidiet aug�ā radioboju, kad būsiet ārā no aisberga, un mēs jūs savāksim. Gaidām, lai saņemtu savienotāju saiti. Beidzu.

Kostass pagrieza slēdzi uz vadības pults sev priek�ā un izrāva enerģijas vadu no ledus urbja. Uz satrauco�u brīdi ierīce apklusa, un D�eks gandrīz varēja saskatīt, kā ūdens ap viņu sāk sasalt. Tad, iedarbojoties akumulato�ram, gaismas dio�u ekrāns un priek�ējo gaismu rinda atkal ieslēdzās, un ūdens atsāka mirgot.

Abi vīrie�i pagriezās viens pret otru ledus tuneļa �au�rībā, viņu sejsegiem atrodoties tikai da�u collu attālumā. Kostass atkārtoja procedūras tekstus, kurus viņi bija vin�grināju�i pirms do�anās projām no glāb�anas laivas, un abi ar skatienu pārbaudīja viens otru, metodiski veicot soli pēc soļa.

-���� Ieslēgt atelpotāju!

D�eks, kopējot Kostasu, uz krūtīm atvēra atelpotāja izejas vārstuli, tad pagrieza kloķi zem ķiveres, kur� akti�vizēja gāzes plūsmu silikona gumijas maskā, kas aptvēra degunu un muti. Pirmā skābekļa ieelpa lika sajust tirpas rokās un kājās, spēcino�u iedarbību, kuru viņ� izbau�dīja ik reizi, kad viņi lietoja atelpotājus. Ķermenim esot neveikli ieķīlētam uz elkoņiem pret tuneļa sienu un bals�toties pret Kostasu, viņ� satvēra savienotājas saites cau�ruli labajā rokā un ar otru roku aizvēra nitroksa ligzdu ķiverē.

-���� Atvienot savienotāju saiti!

Abi vīrie�i reizē izvilka nitroksa caurules no ķiverēm un nometa tās uz tuneļa grīdas, un Kostass palaida vaļā enerģijas kabeli, ko bija turējis. Tverot gāzi no atelpo- tājiem, viņi vēroja, kā savienotājas saites izlocītā masa aizslīd viņiem aiz muguras un pazūd aiz izliekuma tunelī, krītot visu viņu veikto ceļu atklātās jūras virzienā. Mikro- �ķiedras stīgas, kas tunelim neļāva sasalt, plīvoja un locī�jās, it kā tām būtu uzpūtis viegls vējiņ�, tad pamazām kļuva stabilākas un izpletās visā tuneļa apjomā.

-���� Ben, mēs esam atvienoju�ies. Mēs būsim ārpus sakaru zonas, tiklīdz nonāksim pie tās izkusu�ā ūdens ledus masas. Ceram dabūt karstu dzeramo, kad jūs atgriezīsieties. Beidzu.

-���� Sapratu. Labu veiksmi! Sakaru beigas.

Tagad viņi bija pilnīgi no�ķirti no ārpasaules, atkarīgi tikai viens no otra un ierī�u apvalka, kas aptvēra viņu augumus. Vērojot, kā pazūd nabassaite, D�ekam uzmācās spēj� satraukums, brīdinājuma zīme par viņa kā nirēja slepeno vārīgumu, uzglūno�ā klaustrofobija, kuru viņ� alla� centās apspiest. Pirms vairākiem gadiem viņ� gan�drīz bija nomiris applūdu�ā �ahtā, savu dzīvību izglāb�dams, vienīgi elpojot no viena balona ar Kostasu, un �ī trauma bija no jauna atmodusies Atlantīdas labirintā, kad ievainojums viņam bija licis justies novārgu�am un neaizsargātam. Viņ� zināja, ka Kostass nojau� par viņa cīņu, un vārdos neizteiktā saikne starp abiem vīrie�iem bija spēka avots. D�eks satvēra zondes vadības stieni un piespieda koncentrēties gaidāmajam satraukumam.

-����� Mēs esam trāpīju�i tie�i mērķī, - Kostass teica. - Paskaties ekrānā.

Tie�i viņiem priek�ā gaismas dio�u displejs rādīja kādu anomālu formu, attēlu, ko veidoja sonāra datu pun�kti ap izkusu�ā ūdens masu aisberga vidū, kas bija mul�sinājis �eniju un NASA komandu. Pat ultraaugstas frek�vences sonārs nebija spējis iekļūt dziļāk, un no �ī leņķa nebija ne jausmas par neparasto veidojumu, kur� bija izskatījies tik skaidrs no vertikālajiem sonāra attēliem. Tum�ās masas centrā sarkana �ķērslīnija iezīmēja vietu, kur ledus nazis bija paņēmis koksnes paraugu, un maz�liet augstāk zaļa �ķērslīnija norādīja viņu galamērķi.

-���� Neaizmirsti: mēs fotografējam, sagrābjam visu, ko varam, tad pazūdam, - Kostass teica. - �odien nav laika zinātnei.

-���� �oreiz es tev piekrītu, - D�eks sacīja. - Tagad, kad mums ir koka gredzenu datējums, man tikai jāpārlieci�nās, kas tas ir, un jāpierāda tā izcelsme. Vēl pāris koka paraugu, un mēs dodamies laukā.

-���� Kamēr tu to darīsi, es izmanto�u zondi un virs mērķa zonas izkausē�u baseinu, lai būtu vieta, kur �o mazulīti apgriezt un braukt mājās. Es jau varu sagar�ot to brūvējumu, ko Bens mums gatavo.

-���� Tad sāksim!

Abi vīrie�i plecu pie pleca satvēra stieni, Kostass iedarbināja ierīci, un pēc pāris sekundēm tā sāka grebt tuneli uz mērķa zonas pusi. Urbis tagad bija autonoms transporta līdzeklis, brīvs no jebkādas sasaistes ar ārpa�sauli. Tas vilka viņus sev līdzi kā lēns zemūdens skuters, iespiezdamies dziļāk un dziļāk aisberga sirdī. Kostass centās noturēt viņus virs desmit metru dziļuma skābekļa toksiskuma dēļ. Virzoties uz priek�u, D�eks sajuta paci�lātības uzplūdu, it kā skābeldis un adrenalīns, kas viņam bija vajadzīgs, lai pārvarētu nemieru, būtu pildīju�i viņu ar bezgalīgu mundrumu. Sīkie burbulī�i, kas ledum pie��ķīra pienaino neskaidrību, dzirkstīja izkausētajā ūdenī, un viņ� pēk�ņi aptvēra, ka �ie vienīgie dzīvības uzturētāji ap viņiem bija izlauzu�ies no leduslaikmeta dziļumiem.

Gaiss bija tas pats, ko elpoju�i viņu senākie sen�i, med�nieki un vācēji, kas bija klejoju�i gar ledus lauku malu tūksto�iem gadu pirms civilizācijas. D�eks bija zinājis, ka izjutīs satraukuma trīsas, tuvojoties mērķim, bet �ī bija negaidīta sajūta - �ī neparastā apjauta, peldot cauri tunelim laikā, ko nebūtu iespējams pārdzīvot nekur citur uz Zemes.

-���� Tas ir klāt. - Pēk�ņi balto ledu urbja priek�ā nomai�nīja ledus siena - dzidra kā stikls, atstarojoties tum�i zila viņu ķiveru pro�ektoru gaismā. - Izkusu�ā ūdens ledus, - Kostass secināja. - Pirmais, ko mēs esam sastapu�i. Tai jābūt vienai no ledāja plaisām, par ko runāja Lanovskis.

Viņ� pavirzīja zondi vēl divus metrus uz priek�u, līdz dzidrais ledus bija viņiem visapkārt, un tad apstājās. Kad ūdens plūsmas virpulis norima, D�eks aptvēra, ka viņi atrodas virs tum�as masas tie�i zem ledus, un caur zilo dūmaku viņ� varēja to redzēt izliecamies uz abām pusēm. Viņ� pieplaka pie tuneļa grīdas, lai cie�āk to aplūkotu, ķiveres starmetis bija piespiests tie�i pie grīdas.

-���� Lai es esmu nolādēts!

-���� Kas ir? - Kostass palaida vaļā zondi un nometās blakus viņam, ķermeņiem atrodoties cie�i kopā �aurajā telpā.

-���� Koka gabali, - D�eks satraukti ziņoja. - To ir milzu masa. Tas ir koka kuģa sāns. Es varu saskatīt kniedes, sa�rūsēju�u knie�u rindas uz dēļiem. Un dēļi pārldājas, klin- kera konstrukcija. Ar to pietiek. Mums ir vikingu kuģis.

-���� Neaptverami, - Kostass sacīja, acīm zalgojot caur masku. - Un tie ir melni, karbonizēju�ies, tie�i kā pa�raugs, kuru analizēja no ledus serdeņa. Pārogļo�anās redzama pāri visai �ai koksnes daļai. �is kuģis dega.

-���� Dego�s kuģis uz ledus, - D�eks nomurmināja. - Atceries Kangiju, viņa stāstu par seno inuītu leģendu?

-���� Tā izskaidro dzidro ledu, kas aptver �o priek�metu, attēlu, ko viņi ieguva ar sonāru, - Kostass teica. - Tas nav tikai izkusu�ais ūdens no plaisas, kas pieplūda un sasala. Es domāju, ka �is kuģis dega, kad iegrima ledū. Ledus un sniegs, kas krita uz koka daļām, dro�i vien visai drīz apdzēsa uguni, bet pirms tam karstums izkausēja �o dobumu ledājā.

-���� Pirms mēs dodamies projām, es gribu aptvert dimensijas, - D�eks sacīja.

-���� Mērķa punkts ir astoņus metrus tālāk uz priek�u. Tur vajadzētu būt visam, kas tev vajadzīgs. Kad būsim nonāku�i tur, es tūlīt griezī�os atpakaļ.

Pēc brī�a Kostass atkal apstājās. Tuneļa kreisajā pusē bija parādījusies milzīga nomelnēju�a koka gabala mala, un viņ� mainīja zondes kursu, lai izvairītos no sadur�smes ar to. Virzoties garām, viņi redzēja, ka tas izliecas uz aug�u un pla�ā joslā gar malu ir lieliski rotāts ar kok- grebumiem, izlocītām dzīvnieku figūrām un abstraktiem savstarpēji savienotiem vijumiem.

-���� Urnesas stils, - D�eks ar satraukumu secināja. - Pal�dies Dievam, Marija vakar vakarā pasniedza man kva�lifikācijas cel�anas kursu par vikingu mākslu. Esmu pār�liecināts, ka tas ir norvēģu - jauns stils, kas attīstījās ap�tuveni vienpadsmitā gadsimta vidū. - Viņ� apvēlās otrādi un caur ledu paskatījās aug�up, kur koka detaļa sniedzās pāri viņiem. - Tas ir priek�gala balsts. Paskaties uz to.

Kostass sekoja D�eka piemēram un caur ledu notē�mēja ķiveres starmeti uz koka gabala aug�daļu. Viņ� klusi nosvilpās elpas regulētājā, ieraudzījis kokgriezumu pa�ā aug�galā - ledū iesalu�u tum�u aprisi viņu redzamības galējā punktā - atņirgtu galvu ar pieplacinātām ausīm, kas bija izvirzīta vismaz metru tālāk par kuģa izliekto priek�galu.

-���� Tam jābūt Fenriram, dievam vilkam, - D�eks pie�klusināti paskaidroja, atkal atceroties Mariju. - �ķiet, ka viņ� ir �ī kuģa aizbildnis.

Kad viņi atkal pagriezās apkārt un lēni virzījās uz priek�u, zem viņiem atklājās pasakains skats, it kā viņi starp muzeja eksponātiem peldētu pāri kuģa vraka dabiska lieluma diorāmai. Redzamība bija pārsteidzo�i skaidra - uz katru pusi varēja redzēt vismaz piecus metrus tālu, līdz ledus kļuva pārāk zils. Da�as koka daļas bija ārkār�tīgi labi saglabāju�ās, citas - pārogļoju�ās un saspiestas zem ledus, kas dro�i vien kritis uz korpusa, iekams izku�su�ais ūdens sasala un tās pasargāja. D�eks nepārtraukti fotografēja ar digitālo kameru, kas bija iestrādāta viņa ķiverē, un murmināja tehniskus aprakstus, kad katrs jauns kuģa elements parādījās skatienam.

-���� Tā ir klasiska rietumskandināvu konstrukcija, kas pilnībā atbilst vienpadsmitajam gadsimtam, - viņ� pēc da�ām minūtēm atzina. - Drīzāk dziļa korpusa platu brangu burukuģis nekā vikingu airu kuģis Holivudas gaumē - kam gan te tādi būtu derēju�i. Tie bija lieliski piemēroti, lai lielā ātrumā �ķeltu viļņus un izsēdinātu sirotājus, bet tiem bija zemi borti, kas bangainā jūrā viegli pārplūda. Bija vajadzīgs kuģis, kas varētu pārvadāt cilvēkus un piegādes pāri Atlantijas okeāna ziemeļu daļai, reizēm pavadot vairākas nedēļas jūrā.

-���� Tas ir ticis labots, - cie�i skatoties caur ledu, Kos�tass piebilda. - Blakus priek�galam ir vieta, kur dēļi ir aizstāti, kur kuģa būves darbs izskatās at�ķirīgs. Iespē�jams, tas uzskrējis aisbergam. Un paskat, tur ir airis.

-���� Tas ir vadības airis, sānu stūre, - D�eks paskaidroja, skatīdamies lejup uz pilnībā saglabāju�os airi vīrs grīstē sagrieztajiem klāja dēļiem. - Vikingiem nebija nostipri�nātas kuģa stūres, tāpēc plats airis tika piestiprināts pie kuģa pakaļgala. Izskatās, ka �is ar nodomu tika iekrauts uz klāja pie priek�gala, nevis pakaļgala. �is kuģis nebija jūrā, kad nogrima. Un, re, kur ir vēl. Paskaties! Tas ir neticami!

Pavirzīju�ies garām priek�gala apvidum, viņi sāka pamanīt formas, kas nebija no koka, bet gan priek�meti, kuri, �ķiet, biju�i sakārtoti kaudzē virzienā uz tum�u struktūru korpusa centrā, kur vajadzētu atrasties masta balstam. Slīdot tiem pāri, skaidri varēja saskatīt ādas un ka�okādas, kā ari koka �ķīvjus un blakus novietotus galda piederumus. Kostass ātri mainīja virzienu, jo ledus urbis par mata tiesu pagāja garām lielai māla krūkai, kas sasista atradās virs ka�okādām.

-���� Amfora. - D�eks pacēla vāka drumslu, kas bija parā�dījusies izkusu�ajā ūdenī, un noglabāja to savā e-tērpā. - Vidusjūras austrumkrasta vīna amfora no Bizantijas perioda. Grenlandē. Tas ir dīvaini.

-���� Manuprāt, viņiem vajadzēja sasildīties tajās auksta�jās Arktikas naktīs, - Kostass ieminējās. - �ā vai tā, biju domājis, ka vikingi ir alus dzērēji.

-���� Atceries, da�i no viņiem bija visai daudz ceļoju�i un dro�i vien piesavināju�ies īpa�as ārzemju para�as. - D�eka domas brāzās aulek�iem, un viņ� sāka domāt neiedomājamo. - Varbūt es kļūdos, bet netieku gudrs� - Tajā brīdī zem viņiem tuneļa izkusu�ajā ūdenī parādījās vēl viens priek�mets, gar� koka kāts, kura otru galu vēl sedza ledus. Kostass apturēja ūdens dzinēju, lai dotu laiku sildelementam izkausēt vairāk ledus ap priek�metu, bet D�eks uzmanīgi izvilka to laukā un turēja �aurajā telpā starp viņiem.

-���� Velns lai parauj! - Kostass iesaucās.

Tas bija milzīgs vienasmens kara cirvis, piestiprināts pie vismaz pusotra metra gara kāta. Aug�gals mirdzēja zeltā un abās pusēs bija bagātīgi rotāts ar gravēju�miem.

-���� Tas ir zeltīts, - D�eks nomurmināja aiz satraukuma piesmaku�ā balsī. - Tā dzelzs pasargāta no korozijas. Ierasts paņēmiens, lai liktu ierocim izskatīties kā gata�votam no zelta, bet nodro�inot tā funkciju ar cietāku metālu apak�ā.

-���� Manā pusē uz asmens ir simboli, - Kostass teica.

-���� Manējā tāpat. - D�eks pagrieza savu pusi plakaniski, lai Kostass varētu redzēt. Virsmā bija iegravēts liels vim�pelis, kas sakrita ar cirvja aprisēm un simetriski pildīja metālu virs asmens visā platumā. Ārmala bija vienkār�a, bet iek�puse bija sīki dekorēta ar izliektiem vijumiem un uzkrīto�ām dzīvnieku formām, pati spilgtākā bija vilka atņirgtā galva pa�ā aug�galā. D�eks norādīja uz rakstu zīmju rindu tie�i virs cirvja asmens.

-���� Mj0llnir.

-���� Ko?

-���� Burti ir grieķu, bet vārds - skandināvu. Visspēcīgā�kais vikingu simbols, viņu varenākā dieva neuzveicamais ierocis, viņu vienīgā cerība uzveikt ļaunumu Ragnaroka kaujā. Mj0llnir Tora āmurs.

-���� Kas ir �is putns virs tā?

D�eks ieskatījās cie�āk. - Es nespēju noticēt, ka to redzu. Tas ir divgalvainais ērglis. Viena galva nozīmē veco Romu, otra - jauno Romu, Konstantinopoli. Tas ir Bizan�tijas imperatora simbols. - Viņ� uz brīdi apklusa, tad, acīm no brīnumiem mirdzot, caur sejsegu paskatījās uz Kostasu. - Mēs nupat esam atradu�i vienu no slavenāka�jiem iero�iem vēsturē - Varjagu gvarda kara cirvi.

-���� Tam ir sava jēga. Paskaties uz �iem. - Kostass pa�grieza cirvi, lai D�eks varētu redzēt otru pusi.

-���� Rūnas! - D�eka sirds auļoja, un viņ� spēcīgi ieel�poja skābekli no atelpotāja. - Un ne �ādas tādas vecas rūnas. Es neesmu eksperts, bet tā nu ir sagadījies, ka �īs es pazīstu kā savus piecus pirkstus. Tās ir identiskas ar rūnām Hagia Sophia baznīcā Konstantinopolē. Tas ir Half- dana paraksts, tā vikinga, kur� kaut kad vienpadsmitajā gadsimtā ierakstīja savas pagānu rakstu zīmes austrumu kristīgās pasaules svētākajā katedrālē.

-���� Tātad mēs esam atradu�i Halfdana kara cirvi. - Kos�tasa balss bija bez emocijām, bet viņa izteiksme neticī�bas pilna. - Aisbergā pie Grenlandes. �is puisis noteikti daudz ceļoja.

-���� Atlicis vēl pārbaudīt tikai vienu, - D�eks teica. - Korpusa centrā bija jābūt vienkār�am masta balstam un �ķērsbaļķim, bet tā vietā atrodas kaut kāds taisnstūra veidojums. Man tagad ir visai skaidrs priek�stats, kas tas ir, tomēr man jāredz savām acīm. Tad gan braucam laukā no �ejienes.

-���� Sapratu. - Kostass atkal iedarbināja ūdens reaktīvo dzinēju, un viņi sāka kustēties aug�up pāri tum�ajai konstrukcijai da�us metrus viņiem priek�ā. D�eks brīdi paturēja cirvi rokās, gandrīz nespēdams noticēt, ko viņi atradu�i, tad pār plecu aizbāza to aiz trimiksa cilindru siksnām, piesardzīgi stumdams kātu atpakaļ, līdz zeltī�tais cirvja asmens bija dro�i nostiprināts projām no re�gulatora caurulēm. Viņ� pagriezās atpakaļ un ar abām rokām satvēra vadības rokturi, cie�i vērodams, kā zem viņiem parādās taisnstūra veidojums un kļūst iespējams saskatīt, kas atrodas iek�ā. Tā bija ēnaina, drūma forma - pilnīgi at�ķirīga no visa, kas bija gadījies iepriek�. �īs konstrukcijas piekājē D�eks pēk�ņi pamanīja vēl vienu fantastisku senlietu kaudzi: zeltītu, konisku ķiveri virs zeltīta bruņukrekla, bet zem tiem - salocītu ko�i sarkanu audeklu ar zelta iz�uvumiem, acīmredzot apmetni. Tie�i tad, kad viņi gatavojās �ķērsot taisnstūra vidu, Kostass uzsita pa vadības rokturi un zonde apstājās.

-���� Es saņēmu brīdinājuma ziņu uz seismogrāfa, - viņ� sacīja. - Varbūt tikai ma�īnas svārstības, tomēr man jāapstājas, lai pārliecinātos.

Ar spēju nemieru D�eks paskatījās uz sarkano mirgo�jo�o gaismiņu ekrāna apak�daļā. Viņ� nesajuta neko ne�parastu, bet mikro�ķiedras, kas viņiem vilkās līdzi, �ķiet, vibrēja ilgāk nekā parasti pēc ūdens dzinēja izslēg�anas.

-���� Noteikti kaut kas notiek, - Kostass teica.

Tie�i tobrīd atskanēja �ausmino�a �īkstoņa, kurai se�koja vairāki vibrāciju grūdieni, kas D�eku padarīja ne�mierīgu un neviļus lika nodrebēt visam ķermenim. Ūdens sāka vibrēt, līdz Kostasu un ledus zondi viņ� varēja sa�skatīt vairs tikai pavisam neskaidri.

-���� Svētā Dievmāte! Mēs�

Kostasa vārdus pārspēja spalgs troksnis, it kā no visām pusēm viņiem bruktu virsū neprātīgi spoki, kuru gaudas pareģo nāvi. No tuneļa sienām sāka atdalīties ledus �ķembas, brā�oties cauri ūdenim kā �rapneļi. Viens gabals trāpīja D�ekam kreisajā aug�stilbā, izdurdamies cauri skafandra ārējam karkasam kā sviestam un iestrēg- stot miesā. Viņ� juta tikai sastingumu un �okā vēroja, kā ūdens pildās ar sarkanām stīgām. Tad sekoja �ņirksto�a sasvēr�anās un ledus zonde pārtrauca darboties, jo visu tās priek�galu līdz nepazī�anai bija saspiedusi ledus seis�miskā pārvieto�anās.

Viss apklusa. Kostass izmisīgi centās no jauna iedar�bināt zondi, bet veltīgi. Apkārtējā telpa bija kļuvusi �aurāka, viņu ķermeņi bija piespiesti viens pie otra, tik tikko ļaujot pakustēties. D�eka rumpis bija izliecies uz tuneļa grīdas, sejas maska cie�i piespiesta ledum virs noslēpumainās taisnstūra konstrukcijas, kas atradās zem viņiem.

Tā kā zonde tagad nedarbojās, vienīgā gaisma nāca no viņu ķiveru starme�iem. Ar necilvēciskām pūlēm D�e�kam izdevās pagriezt galvu, lai paskatītos atpakaļ tunelī. Tas, ko viņ� ieraudzīja, apstiprināja viņa ļaunākās aizdo�mas. Tunelis bija pilnībā at�ķelts, to bija noslēgusi kāda tektoniska ledus pārvieto�anās. Telpa, kurā viņi atradās, bija tikai metru garāka par viņu ķermeņiem un ātri ruka. D�eks ar �ausmām vēroja, kā ap pēdām sasalst ūdens. Vi�ņu kaudze, kura, �ķiet, parādījās no nekurienes, salauza viņa skatienu kaleidoskopā, kur Kostass sadalījās formu un krāsu tūksto�os. D�eks mēģināja pavirzīt roku uz drauga pusi, bet pretestība jau bija pārāk liela. Viņam cauri izbrāzās �ausmīgs nolemtības vilnis. Viņi iesals ledū, iekams nomirs, visbriesmīgākais īstenības murgs.

- Mēs veļamies! - Kostass iekliedzās. - Pārslēdzies uz trimiksu!

D�eks gandrīz nebija sajutis kustību, bet pēk�ņi tā pieauga spēkā, būdama lielāka nekā jebkas iepriek� pie�dzīvotais, - milzu sānsvere, kas cie�i iespieda viņu vi�ņu kaudzē pret tuneļa sienu. Ar visu spēku viņ� pacēla roku cauri stingsto�ajai masai un sniedzās pēc vārstuļa zem ķiveres, juzdams, ka Kostasa roka mēģina darīt to pa�u. Ar moko�u lēnumu viņ� pagrieza to vaļā, kamēr Kostass atslēdza atelpotāju; tad Kostass atvilka roku un pasnie�dzās pie sava vārstuļa. Pēc da�ām sekundēm pirmie izel�pas burbuļi izlauzās cauri vi�ņiem: da�i - sakrājoties ūdens vidū, iesprūstot zem jaunā ledus, pārējie - izplūs�tot aug�up, veidodami gaisa kabatu pie tuneļa griestiem. II kā Kostass sāka izelpot, �ī kabata strauji palielinājās, un D�eks, aisbergam lēni veļoties, uzpeldēja pie tās. Tajā mirklī, kad viņ� iznira, �ķidruma kārta uz viņa maskas sasala, veidojot ūdens un asins sajaukumu, kas viņa ska�tījumam pie�ķīra sirreālu pieskaņu. Tagad viņ� bija gan�drīz pilnīgi sastindzis, nespēdams pakustināt locekļus, un ar katru elpas vilcienu ledus spiediens pret krūtīm apgrūtināja ieelpu. D�eks zināja, ka viņam atliku�as tikai da�as sekundes. Viņ� sasprindzinājās, lai pagrieztos pa labi, bet nebija nekādas iespējas ieraudzīt Kostasu. Rāci�jas indikators ķiveres iek�pusē nedarbojās, un vienīgais, ko viņ� varēja dzirdēt, bija pa�a elpa un �ausmīgā plī��ana un bēr�anās tālu projām, titānisku spēku troksnis aisberga iek�pusē, kas viņus bija apracis bez jebkādām izglāb�anās iespējām.

Kad D�ekam sāka aptum�oties prāts, viņ� kaut ko sa�manīja pie gaisa kabatas griestiem, tad saprata, ka tas ir viņa pa�a atspīdums ledū. Viņa elpa kļuva seklāka, ātra un griezīga, apziņa kļuva murgaina, zaudējot un atgūstot samaņu, kad organismam trūka skābekļa. Forma virs viņa sāka pieņemt mainīgu sirreālu veidolu, it kā tā būtu kaut kas vairāk par atspulgu. Cauri asiņu notraipī�tai maskai viņ� redzēja plūsto�u sarkanu mantiju, kur va�jadzēja būt e-tērpam, un nir�anas ķiveres vietā parādījās bārdaina seja, ko ietvēra zeltaini mati. Acis bija tum�as ēnas, kas iegrima zem sejas pelēcīgā bāluma, bet �ķita, ka tās cie�i skatās viņā. Delīrijā D�eks redzēja izstieptu, nomelnēju�u roku, kas mirdzēja zeltā un aicināja viņu tuvāk. D�eks bija atradis, ko meklējis, jo senais karotājs, kas bija aizgājis mū�ībā �ajā kuģī, Valhala gars, bija nā�cis ieslēgt viņu savā apkampienā. Viņ� aizvēra acis, iedo�mājoties �o tēlu, kamēr ledu satricināja varens blīk�ķis, kas, �ķiet, iesvieda viņu �ēlsirdīgā aizmirstībā tālu no tagadnes.

Smagās dzelzs durvis senajā pilī klusi aizvērās aiz trim vīrie�iem, kuri stāvēja gaiteņa tumsā, acīm pamazām pierodot pie vārgās gaismas, kas vīdēja no priek�ā eso��ās kāpņu telpas. Klusēdami viņi uzvilka spilgti sarkanos talārus, kuri tiem bija atstāti ieejas iek�pusē, sasēja ar zeltu iz�ūtās auklas ap vidukli un uzvilka kapuces pār galvu, tad rindā devās uz kāpņu aug�galu. Viņu kustī�bām nepiemita nekāda piepūle, it kā viņi visu te pazītu un būtu te gāju�i jau daudzkārt iepriek�. Viņi atradās dziļi zem pils pamatiem, slepenā vietā, kas bija izcirsta pa�ā klintī tajās dienās, kad vikingu garie kuģi vēl val�dīja pār fjordiem. Paaudzēm ilgi vienīgie soļi, kas atbal�sojās �ajos gaiteņos, bija piederēju�i brālības biedriem. Kad trīs vīrie�i sāka kāpt lejup, �ķita, ka mitrā klints izstaro pagātnes būtību, it kā porainais kaļķakmens sevī uzglabātu cienījamo priek�gājēju elpu, sajaucoties ar garu pasauli, kas viņus varētu novest pie pa�as Valhalas vārtiem.

Nonāku�i pa kāpnēm, viņi iegāja apaļā telpā - viņu iek�ējā svētnīcā. Vispirms viņus satrieca aura - ducis �il�bino�u, dego�u lāpu, kuras vienmērīgi bija izvietotas uz pamatnēm gar istabas malu un no kuru liesmām melnu dūmu strūklas vijās aug�up pret velvēto kupolu. Tad viņi sāka iz�ķirt apkārtējo sienu, klinti izcirstu arkādi ar divpadsmit balstiem un ieskaujo�u gaiteni aiz tiem. Pie katra balsta ar savītām siksnām bija piestiprināts bais�mīgs kara cirvis, to asmeņi izstaroja gaismu zelta zib��ņiem. Virs katra cirvja karājās sena karotāja bruņukrekls un koniska ķivere, to sejsegi ar tuk�ajām acīm, lāpu gais�mai lēkājot pa sienu, te pazuda ēnās, te parādījās. Uz grīdas katra balsta priek�ā stāvēja divpadsmit identiski krēsli, to smagajos ozolkoka rāmjos bija iegrebti savir- puļoti dzīvnieku atveidi un rūnu zīmes, bet telpas centrā atradās masīvs, apaļ� galds, kura koksni laiks bija no�gludinājis un padarījis tum�u. Uz galda bija inkrustēts divpadsmit spieķu saules aplis, kas turpināja istabas simetriju līdz iegrebtam simbolam, kur� pazuda ēnā pa�ā raksta virsotnē.

Trīs vīri klusēdami iegāja iek�ā un ieņēma savas vie�tas aiz krēsliem da�ādās pusēs ap galdu; pirms apsēsties, tie saņēma rokas sev priek�ā un nolieca galvu. Tagad visi krēsli bija aizņemti, izņemot vienu, kas atradās tie�i pretī ieejai; balsts aiz tā bija apgaismots ar divkār�u lāpu, un cirvis zalgoja, it kā tas nupat būtu uzasināts.

Ar kapuci segtais stāvs, kas sēdēja pa kreisi no tuk�ā krēsla, lēni piecēlās un pacēla labo roku, atsegdams dziļu rētu, kas stiepās pāri viņa plaukstai. Viņ� runāja angliski, drūmā un zemā balsī. - Herr profesor! Jūsu Ekselence!

Mister prezident! Laipni lūdzam. Felag ir gandrīz pilnā sastāvā.

Viņ� apsēdās un nolika uz galda kreiso plaukstu. Viņa rādītājpirkstā bija spīdo�s gredzens, savīta zelta josla ar zīmogu, tā virsmā bija iestrādātas līnijveida rakstu zīmes, līdzīgas rūnām viņam aiz muguras.

-���� Trīsdesmit paaud�u laikā mēs esam uzturēju�i degam Tora liesmu, lai mūsu valdnieks atgrieztos, - viņ� teica. - Tagad spēki, kas gribētu mūs iznīcināt, atkal apdraud felag svētumu. Mēs laidīsim darbā visus līdzek�ļus, kas ir mūsu rīcībā, lai aizsargātu savu bagātību, lai atrastu mūsu karaļu karaļa atstāto mantojumu. - Viņ� norādīja uz tuk�o vietu sev blakus. - Bet, pirms sākas padome, jāpapildina mūsu loks.

Ar kapuci segts stāvs parādījās no tum�ās ni�as ejā aiz tuk�ā krēsla. Dubulto lāpu gaismā viņa talārs �ķita lies�mojam, atstarojot kamīna tum�i oran�o gaismu. Viņa rokas bija priek�ā sakļautas, un seju slēpa kapuce.

-���� Vai tu esi izpildījis tev uzticēto uzdevumu?

-���� Tas ir sākts.

-���� Nāc gaismā!

Vīrietis iznāca blakus balstam, līdz bija vienā līmenī ar cirvi, kura mirgojo�ais asmens atradās tikai da�as col�las no viņa galvas. Viņ� pacēla labo roku pie sejas un mazliet atvirzīja atpakaļ kapuci, atsedzot bālo ādu un plānās lūpas. Robaina, balta rēta stiepās no acs dobuma līdz zodam.

-���� Tu tiec nozvērināts atriebt savu vectēvu, mūsu cie�tēju biedru, kur� pēdējais ieņēma �o krēslu, - vīrietis pie galda teica. - Asinsatriebība nebeigsies, līdz pēdējie no mūsu ienaidniekiem nebūs miru�i. Tu centīsies izpētīt, ko viņi zina, un iznīdēsi viņu zinā�anas līdz ar viņiem. Tu paveiksi �ausmīgu atriebību. Tu godāsi felag un nopelnīsi sev vietu pie �ī galda.

Vīrietis blakus balstam, mazliet saviebdamies, spēcīgi novilka ar pirkstu pa rētu uz vaiga. Viņ� paklanījās pret galdu, un viņa lūpās uzplaiksnīja smaida ēna. Pārējie vien�padsmit vēroja, kā viņ� pagrie�as pret cirvi. Viņ� pacēla labo plaukstu pie asmens un strauji pavilka roku uz leju, stipri piespiezdams to tēraudam, līdz parādījās asinis. Ar asiņaino roku viņ� pasniedzās talārā un izņēma zelta gredzenu, identisku tam, ko valkāja vīrietis galda galā, tad pagāja uz priek�u un apsēdās. Pārējie vienlaikus pacēla savas rokas, atsedzot tādus pa�us gredzenus un rētainas plaukstas.

Zem galda pēk�ņi iedegās liesma, apgaismojot sim�bolu centrā. Liesmas spīdēja cauri iestiprinātajam stik�lam, kas atveidoja saules disku, oran�a gaisma pulsēja pāri kapucēs slēptajām figūrām līdz sienai aiz muguras, liekot atmirdzēt cirvju asmeņiem un tuk�ajām ķiverēm lēkājo�ajā, sārtajā blāzmā. Viņiem bija pievienoju�ās mi�ru�o felag dvēseles - slepenā brālība, karavīri, kas at�saukti no viņu mū�īgās dzīro�anas Valhalā, lai atkal ķer�tos pie iero�iem, gatavi cīņai.

Simbols bija viņu dzīvībaskoks. Ar septiņiem �ubu�riem tas apgaismos viņu ceļu līdz pēdējai pārbaudei mū�a beigās, kad viņi beidzot turēs rokās kara cirvjus plecu pie pleca ar savu karali.

Visi divpadsmit kapucēs slēptie stāvi pasniedzās uz priek�u, līdz viņu gredzeni saskārās, iesvaidot pārējos ar viena asinīm, kas sīkām straumēm pilēja pār viņu piedurknēm un uz simbola galda vidū. Kad visu dūres bija saskāru�ās, atkal ierunājās pirmais vīrs:

- Hann til ragnarek.

�ķita, ka D�eks atmostas no sava ļaunākā murga. Vispirms viņ� aptvēra, ka ir pie samaņas, kad saklausīja pa�a elpo�anas skaņu - griezīgu, sūco�u troksni, kam sekoja izelpa no viņa regulējo�ās sistēmas. Pakāpeniski viņ� apzinājās savu ķermeni, vecā �autā ievainojuma trulo smeldzi sānos un asāku sāpi kājā. �ķita, ka viņ� veselu mū�ību pabijis elles priek�telpā, lidinoties starp sapņu pasauli un kaut kādu realitāti, bet, atvēris acis un paskatījies uz digitālo laika displeju sejsega iek�pusē, D�eks aptvēra, ka tas ildzis tikai da�as minūtes. Skats tālumā atgādināja īstu halucināciju - fragmentāru, kalei- doskopisku attēlu, kas veidots no sarkanām dzīslām. Viņ� aizvēra acis un acumirklī sadūrās ar citu tēlu, kas bija iegravēts viņa prātā un negribēja pazust. Parādībai līdzīgs cilvēka veidols tika noguldīts viņam priek�ā, it kā D�eks lidinātos virs pa�a līķautā ietīta ķermeņa, kas aprakts ledū. �is tēls atkāpās no viņa, bet D�eks pats �ķita paceļamies virs tā, gūstot milzīgu, reibino�u atvieg�lojuma izjūtu; tomēr kaut kāds iek�ējs spēks arī izmisīgi cīnījās, lai tiktu atpakaļ, it kā pa�a nāves tēls būtu viņa vienīgais glābiņ�.

Izelpas brāzmainā skaņa pārtapa par burbuļojo�u vir�puli un tad - par augstu �ņākoņu. D�eks atvēra acis un ieraudzīja diagonālu līniju, kas centrā �ķērsoja sejsegu. Viņ� aptvēra, ka guļ pa pusei ūdenī, pa pusei ārpus ūdens un ka aina, ko viņ� pirms pāris brī�iem tika redzējis, bija starme�a atstarojums cauri vi�ņu masai, kas jaucās ar pa�a asinīm. Lampa tagad spīdēja virs ūdens, un D�eks varēja saskatīt ledus sienu tikai da�as collas no sejas. Viņ� piesardzīgi pagrieza galvu pa labi, spīdinot lampu tādā leņķī, lai varētu redzēt savu ķermeni visā augumā. D�eks atradās aptuveni mazas vieglās ma�īnas izmēru iedobumā, kura aug�ējā daļā viņa izelpa bija izveidojusi gaisa kabatu. At�ķirībā no ledus urbja radītā tuneļa glu�dās virsmas sienas bija robotas un plaisām klātas, �ķita, ka milzu ledus plāksnes ar lielu spēku saspiestas kopā. Da�as no plāksnēm bija neskaidras, citas - gandrīz caur�spīdīgas, radot ilūziju, ka telpa turpinās tālāk baltajā ledū pa plaisām un tuneļiem.

Uz īsu brīdi D�eka domas aizklīda, un viņ� jutās iekū�ņojies un dro�s, it kā telpa, kas bija pavērusies un pasar�gājusi viņu no ledus iznīcino�ā trieciena, būtu beidza�mais glābiņ�. Tad ar rāvienu atgriezās realitāte, un viņ� sajuta stindzino�as bailes. Ledus kaut kā bija ieplaisājis, kad aisbergs apvēlās, un viņam bija tikusi dota atelpa, tomēr tā varēja būt īslaicīga. Kamēr izelpa izspieda aiz�vien vairāk ūdens, D�eks varēja just, kā vi�ņi sabiezē ap ķermeņa lejasdaļu, padarot nekustīgas kājas. Sev par �ausmām viņ� saprata, ka atkal tiek dzīvs sasaldēts, vie�nīgi �oreiz tas nebūs ātrs gals, bet gan gara, ilgsto�a agonija pa pusei gaisa kabatā, pa pusei ārpus tās, kamēr elpojamā gāze pamazām izbeigtos un viņ� nosmaktu pats savā izelpā.

Kāds troksnis ieskanējās galvā un strauji atsauca vīrieti atpakaļ pie dzīvības. Rācija iesvilpās un tad ņur�do�i un ar piepūli ieskanējās. Tas �ķita neticami, gandrīz kā brīnums. - D�ek, vai tu dzirdi mani?

-���� Kostas! - D�eka balss skanēja dīvaini, savādi attāla no pa�a ausīm, un tad viņ� atcerējās, ka trimiksa sastāvā ir hēlijs. - Pie velna, kur tu esi?

-���� Es tevi redzu, bet tu nevari redzēt mani. Pamēģini pagriezties. Tev jātiek laukā no ūdens, citādi mums �oreiz gals klāt.

Kostasa balss bija nomierino�a realitātes zīme, rāma un savaldīga par spīti izmisīgajai situācijai. D�eks sako�poja visu enerģiju un uzslējās uz elkoņiem. Viņ� spēja mazliet pagriezt ķermeni pa labi, un viņa rokas bija brī�vas, bet pēdas un apak�stilbi bija gandrīz iesalu�i ledū. Tas līdzinājās cīņai ar aplipu�iem dubļiem, un katru reizi, kad viņ� pavilka kāju, �ķiet, tikai iegrima dziļāk.

-���� Nav nekādas jēgas, - viņ� noelsās. - Es gandrīz nevaru pakustināt kājas.

-���� Vai tu vari aizsniegt cilindru somu?

-���� Tik tikko.

-���� Labi. Izvelc cirvi un noliec to uz dzegas blakus galvai.

D�eks darīja, kā teikts, un, liekot roku pie rokas, ar mokām izvilka cirvja koka kātu no turienes, kur bija to ieslidinājis aiz cilindru siksnām. Viņ� gandrīz nespēja aptvert, ka tur rokās varjagu kara cirvi no vikingu kuģa - atklājumu, kas tagad �ķita tīra fantāzija. Pa to laiku, kamēr viņ� bija izvilcis cirvi, vi�ņu virskārta bija sasalusi viņam ap vidukli un mitrums izelpā bija izveidojis ledus kārtiņu uz sejsega.

-���� Es vairs nevaru redzēt, - D�eks iesaucās, cenzda�mies saglabāt saprātu un savaldību, atvairot paniku. - Kad nu vairs nav ūdens, ko izspiest, spiediens pieaugs, un mitrums no manas izelpas saldē ari mana ķermeņa aug�daļu. Tas varētu beigties ātrāk, nekā es domāju.

-���� Atgulies un grūd cirvja kātu, cik tālu vien vari, sev virs galvas. Ledus urbis ir iesprūdis dobumā, un zem tevis es redzu ledū iesalu�as �ķiedras. Ja mēs no jauna varētu iedarbināt akumulatoru, tad varētu tevi atkausēt.

D�eks turēja cirvja aso galu un grūda kātu, cik tālu vien iespējams, gar ledus izcilni, kas mazliet izliecās aug�up virs vi�ņiem. Iesākumā viņ� nejuta nekādu pre�testību, bet sasniedzamības galējā punktā kāta gals atdū�rās pret kaut ko cietu.

-���� Labi. Tas ir īstais, - Kostass teica. - Tagad pamēģini aptuveni se�as collas pa kreisi.

D�eks atkal sasprindzinājās un bakstīja ar kātu tālāk. Pēk�ņi viņ� juta, ka kaut kas tiek piespiests, un caur sej- segu bija saskatāms zaļ� starojums.

-���� Teicami. Tu to esi izdarījis. Ledus na�a galve�nais elements tika sadragāts, kad viss galīgi nojūdzās, bet tinums darbojas no cita akumulatora, kas izskatās neskarts. Tagad mums atliek tikai gaidīt.

-���� Kā tev klājas? - D�eks iejautājās, atkrizdams atpa�kaļ un piespiezdams sevi domāt par ko citu ārpus �īs vides.

-���� Vienkār�i lieliski. Iekritis leduslaikmeta lamatās. Seko D�ekam Hovardam un apskati pasauli!

-���� Nopietni. Es tevi neredzu.

-���� Iesākumā es nevarēju saprast. Ja aisbergs būtu ap�gāzies, mēs atrastos simtiem metru dziļumā, saspiesti aizmirstībā. Tad es ieraudzīju ledus zondi un sapratu. Mēs esam apmetu�ies apkārt par trīssimt se�desmit grā�diem un atkal esam vertikāli. Lai kāds būtu �is spēks, tas lika aisbergam pārmest salto pāri slieksnim. Mans mi�nējums ir tāds, ka tas vēl ir iestrēdzis uz ārējās malas, tomēr paslīdējis dziļāk, nekā bija sākumā. Mans dziļuma mērītājs rāda simt divdesmit trīs metrus, pavisam tuvu mūsu trimiksa gāzes robe�ai. Ja aisbergs peldētu jūrā, tas atkal būtu apgāzies un mēs būtu krietni dziļāk, zu�du�i uz mū�u. Tas varēja notikt kuru katru brīdi.

-���� Mierino�a doma.

-���� Pirms mēs apvēlāmies. Vai tu redzēji to, ko redzēju es?

-���� Tas bija Halfdans. Tas vīrs, kura rūnas redzamas uz kara cirvja. Mēs atradāmies tie�i virs katafalka kuģa cen�trā, kur viņa ķermenim bija lemts sadegt. Mēs dro�i vien esam vienīgie dzīvie cilvēki, kas vaigu vaigā redzēju�i vikingu karavīru. Fantastiski.

-��� Jā, fantastiski. Tas man likās kā spoks. Cerēsim, ka mēs viņam nepiebiedrosimies.

-���� Vai tev ir kādi plāni?

-����� Rīkosimies soli pa solim. Pirmām kārtām mums jāatkausējas.

Sekojo�ajā klusuma brīdī D�eks ievēroja aisberga pil�nīgo mieru, ko pārtrauca vienīgi viņu elpo�anas troksnis; tas kontrastēja apdullino�ajai kakofonijai da�as minūtes iepriek�, kad ledus plīsa un plaisāja. Kaut kādā ziņā �is miers pastiprināja apkārtējās telpas līdzību ar kapu un pilnībā apliecināja viņu situācijas nejaucību. Viņi bija iesprostoti dziļi aisberga iek�pusē, kur viņus apņēma mil�jons tonnu akmens cieta ledus, atrodoties tuvu dziļuma izdzīvo�anas robe�ai ar lielām izredzēm fatāli iegāzties bezdibenī. D�eks sāka zaudēt drosmi un, skatoties uz ledu tikai da�as collas no sejas, apziņas tālā nostūri sāka just uzmācamies seno pazīstamo klaustrofobiju. Zem domu virskārtas uzglūnēja bailes, ka viņu sagrābs pa�nika, kā tas gandrīz bija noticis pirms se�iem mēne�iem, kad Kostass bija palīdzējis viņam virzīties uz priek�u Atlantīdas tuneļos. D�eks zināja, ka Kostasa ķircinā�anās bija noturējusi viņa apziņu fokusā, ka draugs viņu pārāk labi pazina, un piespieda sevi sakopot uzmanību uz sīku�miem, uz mazajiem solī�iem, kas galu galā varētu novest pie abu izglāb�anās.

-���� Manī mostas kustība, - D�eks paziņoja. - Es varu pakustināt pēdas.

-���� Lieliski. Mēģini pagriezties manā virzienā.

Ledus kārtiņa uz D�eka sejsega sāka atkust, un tagad viņ� spēja skaidrāk saredzēt vi�ņus. Mikro�ķiedras no zondes darīja savu darbu, un virsma sāka pārvērsties �ķidrumā. Viņ� izstaipīja muguru un salieca kājas, pēk�ņi sajūtot asas sāpes un drebuļu spazmu. Pirmo reizi viņ� nopētīja ievainojumu kreisās kājas aug�stilbā, iestrēgu�o ledus �ķembu, kas tik tikko bija redzama cauri plīsu�mam e-tērpā. Ledus krietni bija atsāpinājis ievainojumu un apturējis asiņo�anu, bet tik un tā asiņu zudums bija padarījis viņu bīstami vārīgu pret aukstumu. Viņ� pavir�zījās sāņus, izvelkot kājas no ūdens un uztrau�oties, cik augstu vien varēja, uz dzegas, tad noslaucīja sejsegu un ielūkojās robotajā ledus sienā, kas bija atradusies viņam aiz muguras.

Ieraudzītais skats bija kaut kas sirreāls. Viņ� saskatīja Kostasu, tomēr tas bija tēls, kas meta izaicinājumu vese�lajam saprātam. �ķita, ka draugs guļ viegli sasniedzamās robe�ās, tomēr viņu atdalīja caurspīdīga ledus siena. Katru reizi, mazliet pakustoties, Kostass it kā sadalījās neskaitāmos fragmentos, kas atstarojās caur daudzām ledus plaknēm. D�eks pēk�ņi pamanīja Kostasa seju, dzeltenā ķivere vispirms izskatījās groteski garena, bet tad saplaka līdz dabiskajai formai.

-���� Es atrodos aptuveni metru no tevis, - Kostass teica. - Kad atguvu samaņu, es peldēju spraugā. Centos sasniegt tevi, bet, re, cik tālu tikai tiku. Man atlicis pavi�sam maz līdz sasal�anai, pat nepārvēr�oties cietā klucī. Tas viss ir izkusu�ā ūdens ledus no plaisas virs kuģa. Tam varētu izcirsties cauri vieglāk nekā ledāja ledum. Vai tu labi proti apieties ar savu cirvi?

D�eks piepe�i saskatīja cerības staru. - Vai zini, tā ir mana galvenā nodarbo�anās klusās sezonas laikā, kad es pazūdu me�os. Kad es visiem saku, ka rakstu. Tas man liek aizmirst visu.

-���� Labi. Paskatīsimies, ko tu vari darīt. Ja tu spēsi izlauzties cauri, tad ūdenim no tavas puses vajadzētu ieplūst iek�ā un panākt savu. �ķiedru tinums neizkausēs ledāja ledu, bet �o �ķīdoni tam vajadzētu uzturēt �ķidru. Ap mani ir aptuveni se�u collu gaisa kabata no manas izelpas.

-���� Kur paliek pārējais?

-���� Plaisās un spraugās virs manis. Varbūt �is ledus izskatās ciets, bet īstenībā tā ir sakritu�u plāk�ņu masa.

D�eks apvēlās apkārt, lai varētu apgulties uz radzes ar seju uz leju. Ar kreiso roku viņ� satvēra dzegu, lai neno�slīdētu ledus putrā, bet ar labo roku, pasniedzies aug�up, satvēra cirvi. Tad atlaida rokas, ieslīdēdams vi�ņos, līdz varēja nomesties ceļos, līmenim sniedzoties līdz viduk�lim. Viņ� cīnījās, lai novilktu pleznas, raudams tās aiz nostiprino�ajām siksnām aizmugurē, tad ar abām rokām pavilka lejup cirvi, lai tā asmens atrastos virs viņa. Stā�vēdams vi�ņos, vīrietis salieca savu garo augumu zem zemajiem griestiem, lai būtu pietiekami daudz vietas, kur mazliet atvēzēt cirvi, kaut gan katrs trieciens prasītu papildu piepūli, cen�oties saglabāt līdzsvaru un kustību spējas.

- Aiziet! - Viņ� novietoja cirvja asmeni uz ledus tie�i virs ūdens līmeņa Kostasa sejas priek�ā un mazliet atvē�zējās. Asmens bija neass, tomēr metālam vēl aizvien pie�mita tāds spēks kā pirms tūksto� gadiem, un no svara bija nevis grie�anas asums, bet trieciena jauda. Kad gals trāpīja, tas at�ķēla ledus lausku un vidū parādījās sīku plaisu tīmeklis, kas Kostasa tēlu pārvērta par neko neizteico�u mozaīku. - Es to varu izdarīt, - D�eks noel- sās. - Par se�ām collām mazāka telpa, un man nebūtu atvēziena.

Lēni, apdomīgi viņ� sāka skaldīt ledu, ar katru cir�tienu atdalot vēl pa lauskai, bet katrs vēziens izraisīja sāpju vilni kājā. Cilindra somas turē�ana virs ūdens radīja papildu slodzi, piepūle drīz lika sevi manīt, un viņ� sāka elpot trimiksu satrauco�i strauji. D�eks mēģināja ignorēt digitālo rādījumu sejsega iek�pusē un pievērsties veica�majam uzdevumam. Viņ� izmantoja parastu me�strād�nieka paņēmienu, cērtot ķīli virs un zem pamatlīmeņa. Katram ķīlim padziļinoties, viņ� atskaldīja aizvien lielā�kus gabalus no atdalo�ās kārtas, līdz caurums bija vairs tikai da�as collas no Kostasa un kļuvis gandrīz pietiekami plats, lai viņ� izlīstu cauri.

Kad D�eks gatavojās iz�ķiro�ajam cirtienam, kājas pēk��ņi saļima un viņ�, nometis cirvi, ieslīdēja atpakaļ vi�ņos. Viņ� aptvēra, ka nav vienkār�i zaudējis līdzsvaru, bet viņu apgāzis kāds lielāks spēks. Vīrietis iztaisnojās un ierau�dzīja, ka ūdens virsma stipri dreb, un sadzirdēja tālīnu murdoņu un krak�ķus. Pēk�ņi ūdens sāka celties, un do�buma griestos D�eks saskatīja atveramies tum�u plaisu.

-���� Gaisa kabata izzūd, - viņ� iesaucās. - Tā ceļas aug��up. - D�eks izrāva cirvi no vi�ņiem un vēlreiz strauji trieca to pret �ķēlumu, bet bez panākumiem. - Caurums jau atrodas zem ūdens. Man nav, kur atvēzēties.

D�eks paslīdēja atpakaļ līdz dobuma sienai, cirvis izkrita viņam no rokas, un viņ� bezpalīdzīgi vēroja, kā ūdens līmenis paceļas virs sejsega un sasniedz griestus. Mazāk nekā minūti pēc plaisas parādī�anās vienīgais atli�ku�ais bija burbuļu troksnis, kas cēlās uz aug�u no viņa pa�a izplūdes gāzes, un arī tie ātri pazuda caur plaisu pēc katras izelpas. Temperatūras rādījums uz sejsega bija nokritis līdz mīnus diviem grādiem, zem ūdens sasal�a�nas punkta. Ar pretīgu noteiktību viņ� saprata, ka mik- ro�ķiedras nekad netiks galā ar to ūdens daudzumu, kas pa�laik pildīja telpu, ka tikai apak�ējā daļa ap pinumu paliks �ķidra.

D�eka acu priek�ā sāka veidoties vi�ņi. Viņ� juta, kā ūdens sastingst ap rokām un galvu. Tas notika atkal - elli�ķīgās mokas, ko viņam bija lemts just atkārtoti, no jauna piedzīvots murgs. Viņ� sāka pārlieku spēcīgi elpot, it kā organisms vēlētos, lai viņ� iesūknē pēdējo trimiksa rezervi un pagurst tumsā, kas būtu �ēlsirdīga aizmirstība salīdzinājumā ar ilgsto�ajām �ausmām, kas viņu sagaidīja.

-���� Tavs skābeklis! Pārgriez skābekļa cauruli!

�ī balss atsauca viņu realitātē. D�eks uzreiz saprata, ko Kostass domā. Viņ� parāva kreiso roku no vi�ņiem un izvilka nazi, ko glabāja makstī uz krūtīm, un roboto asmeni tuvināja divām caurulēm zem ķiveres. Kādu bries�mīgu mirkli D�eks nespēja atcerēties, kura ir trimiksa un kura skābekļa caurule, jo tajā brīdī pie �āda spiediena slāpeklis izspēlēja trikus ar viņa prātu. Vīrie�a galva bija gandrīz nekustīga, un viņ� nespēja paskatīties lejup uz caurulēm. D�eks aizvēra acis un apņēmīgi satvēra kreiso cauruli, pieliekot asmeni tie�i zem vietas, kur tā savieno�jās ar ķiveri.

- Tam, kas atlicis tavā skābekļa cilindrā, vajadzētu piepildīt telpu pietiekami ilgi, lai tu paspētu atbrīvot cau�rumu vēl pāris cirtieniem, - Kostass teica. - Bet, Dieva dēļ, neelpo to. Astoņdesmit procentu skābekļa �ajā dzi�ļumā nozīmētu tūlītēju nāvi.

D�eks pārgrieza cauruli, un telpā izlauzās milzīgs bur�buļu geizers. Ūdens strauji nokritās līdz krū�u līmenim, un viņ� atkal pieslējās, kamēr pār�ķeltā caurule lēkāja un �ņāca viņam priek�ā. D�eks izvilka cirvi no vi�ņiem un nomērķēja to pret caurumu. No visa spēka vīrietis vēzē- jās pret ledu, atlau�ot lielu gabalu. Viņ� varēja redzēt, kā Kostass, cik vien spēdams, spie� atliku�o barjeru. D�eks izmisīgi pagrūda sāņus peldo�o ledus gabalu un notē�mēja vēl vienu cirtienu. Tie�i tobrīd viņa skābekļa cau�rules �ņākoņa aprāvās un ūdens līmenis atkal nepielū�dzami sāka celties. D�ekam bija atlikusi pēdējā iespēja. Viņ� pavirzījās iepretī plīsuma līnijai, kur bija atlūzis gabals, tad, piekalis acis trieciena vietai, pilnībā atslābi�nājās. D�eks atvēzēja cirvi un no visa spēka trieca to uz priek�u, liekot pacelties vi�ņu �altij, kad asmens skāra pieplūsto�ā ūdens virsmu un iecirtās ledū. Tad viņ� no�gāzās atpakaļ un sāka nevaldāmi elst, izpū�ot burbuļu geizerus, jo bija atkal pazudis zem ūdens.

No ledus parādījās pleznas stūris. D�eks sajuta, ka viņam kaut kas piebiksta un ūdens virsma saviļņojas. Tas bija izdevies. Garām papeldēja vēl viens ledus gabals, un viņam blakus kā ziņkārīgs ronis parādījās liels, melns ķermenis. Kostasa acis ielūkojās D�eka acis. - Kā es prie�cājos tevi redzēt!

-���� Paldies Dievam, tu esi nokrities svarā, - D�eks vārgi sacīja. - Es neesmu rezervējis divvietīgu istabu.

Kad D�eks sakustējās noslēgtajā telpā, ūdenī parādī�jās sarkana �alts. - Kā tava kāja? - Kostass jautāja.

-���� Tā mani uztrauc vismazāk. - D�eks pēto�i palūko�jās uz ūdens līmeni virs viņiem. - Tavs skābeklis, - viņ� neatlaidīgi ierunājās. - Pārgriez savu cauruli, un mums būs vēl da�as minūtes.

-���� Nekā nebija, - Kostass teica. - Mana caurule nolaida gāzi, kad aisbergs apgāzās. Ledus lauska, kas to pār�ķēla, gandrīz nocirta man galvu. - Viņ� ar pūlēm pagriezās, līdz gulēja paralēli D�ekam, abi pavērsu�i galvu pret dzegu, kur bija iesprūdusi ledus zonde. Dobuma �au�rība bija vēl jo vairāk sajūtama, viņi ar visu aprīkojumu tajā knapi ietilpa. Tagad vīri atradās pilnībā zem ūdens, D�eka at�ķeltās ledus �ķembas peldēja viņiem apkārt, un apak�ā D�eks saskatīja samud�inātas mikro�ķiedras no tinuma. Kostass pieliecās, lai uzvilktu augstāk plez�nas, un tad parāvās tuvāk zondei. - Tai mirgo dzeltenā lampiņa, - viņ� paziņoja. - Akumulators ir gandrīz izlā�dējies. Ja mēs vēl ilgi �ammāsimies, tad pārvērtīsimies par ledus klucī�iem. Uz visiem laikiem. - Viņ� noslīdēja atpakaļ un ar pūlēm izņēma kaut ko no e-tērpa bik�u pakaļējās kabatas. - �e, lūdzu, paturi. - D�eks paņēma to, tad paskatījās uz Kostasu.

-���� C-4 spridzeklis?

-���� Pareizi. Vienmēr ņem to līdzi ārkārtas gadījumiem.

-���� Tu gribi mūs uzspridzināt?

-���� Tas ir labāk nekā sasal�ana. - Kostass turpināja rakņāties kabatās, tad izvilka miniatūru detonatora raid- uztvērēju. - Es esmu pārliecināts, ka mēs atrodamies tajā dziļajā plaisā, kur Kangija un tie nacisti redzēja vikingu kuģi. Dzidrais ledus ir izkusu�ais ūdens, kas noslēdza plaisu. Tas ir neizturīgāks par apkārtējo ledāja ledu un ieplaisāja, kad aisbergs izkustējās. Mēs varētu plaisu papla�ināt. Tā mums ir vienīgā iespēja.

-���� Kāds ir mūsu dekompresijas stāvoklis?

-���� Nav labs. �ķiet, ka dziļums palielinās. Dro�i vien plaisā virs mums ir iek�ējais ūdens līmenis, kas atrodas zem jūras līmeņa ap aisbergu. Kaut kādā veidā tas pildās. �ādā tempā nepaies ne piecas minūtes, kad nonāksim bīstamajā zonā.

-���� Apmēram tik daudz trimiksa man ir atlicis.

-��� Ja vien mēs pirms tam nesasalsim. Tā kā �ķiedru tinums vairs nedarbojas, ūdens jau sāk sabiezēt. Laiks ķerties pie darba.

D�eks pēk�ņi spēcīgi nodrebinājās. Ūdens bija auk�stāks, nekā viņ� jebkad bija piedzīvojis, aukstāks nekā vislielākajās okeāna dzīlēs. Ledus atkal draudo�i ie�īk�stējās, un plaisa virs viņiem manāmi tuvojās. Kostass apvēlās uz muguras un paskatījās aug�up, vēr�ot ķiveres starmeti uz izelpas burbuļu sudrabaino mirdzumu, kas krājās pie griestiem. - Es negribēju, ka tas notiek, - viņ� klusi noteica. No zondes atskanēja īss, skaļ� signāls, un dzeltenā lampiņa izdzisa. - To arī ne. - Viņ� pagriezās apkārt, pacēla cirvi no dobuma grīdas un sniedza to

D�ekam. - Tu vari aizsniegties tālāk par mani. Plaisa vis�platākā ir virs zondes. Tev jāuzstumj C-4, cik augstu vien var. Tas ir jau aktivizēts.

D�eks saņēma brūno paciņu vienā rokā un cirvja kātu otrā. Kostass paslīdēja viņam aiz muguras un pacēla viņu aiz kājām, liekot vēl vienai asiņu �altij izplūst no D�eka aug�stilba. D�eks mēģināja neņemt vērā sāpes un pagrieza ķermeņa aug�daļu tā, lai viņa sejsegs atrastos pretī plaisai virs zondes. Tā kā caur plaisu izplūda bur�buļu rinda, viņ� tikai aptuveni varēja apjaust tās apmē�rus, bet noteikti tas bija �aurs skurstenis, kas sniedzās augstu virs viņiem, plaisa starp ledus plāksnēm. Viņ� ar kreiso roku uzstūma C-4, cik augstu vien spēja, nostip�rinot to skurstenī. Tad, ar abām rokām satvēris cirvi, iegrūda koka kātu skurstenī, bet Kostass tikmēr neļāva viņam slīdēt atpakaļ. Sajutis, ka kāts sastop pretestību, D�eks spēcīgi grūda, stumjot C-4 skurstenī, cik vien aug�stu iespējams.

-���� Tā. Tik tālu es varēju pasniegties.

D�eks noslīdēja atpakaļ blakus Kostasam, un vīrie�i virzījās cauri sasalsto�ajiem vi�ņiem, līdz, piespiedu�ies viens pie otra telpas tālākajā stūrī, atradās maksimāli tālu no ledus skursteņa. D�eks pagrieza otrādi cirvi un atkal aizbāza to aiz siksnām, un abi vīri pieliecās, lai kārtīgi uzvilktu pleznas. D�eks apkampa Kostasu, sejsegi bija cie�i viens pretī otram. - Lai uz kurieni mēs �oreiz dotos, mēs iesim kopā.

-���� Semper fidelis.

D�eks papurināja galvu. - Tu nekad nebeidz mani pārsteigt. Proti arī latīņu valodu?

Kostass pacēla raiduztvērēju starp viņiem.

-���� Gatavi?

-���� Gatavi.

Viņi sajuta spēcīgu satricinājumu, kuram sekoja auro�jo�a un plīsto�a skaņa, kas D�ekam lika sakost zobus. Ledu viņiem visapkārt bija pārņēmusi vibrācija, kas neļāva to skaidri saskatīt. Kakofonijai sekoja apdullino�s sprādziens, un D�eks juta, it kā viņa ķermeni dauzītu tūksto�iem dunku. Viņ� piespieda savu sejsegu cie�i pie Kostasa sejsega, sargājot vārīgo stiklu no ledus lauskām, kas �audījās viņiem apkārt. Gandrīz vienlaikus uzsprāga viņu ķiveru starme�i, un abi atradās dīvainā, drebo�ā tumsā, kurā varēja redzēt tikai digitālo rādītāju izplūdu��ās zaļās gaismas ķiveru iek�pusē. Kaut kas milzīgs pie�spiedās D�ekam pie sāna, un kādu mirkli viņam �ķita, ka tiks saspiests, bet tad brīnumainā kārtā tas pazuda. D�eku pēk�ņi pārņēma reibonis, un viņ� aptvēra, ka viņi kūleņo, veļas atkal un atkal apkārt ledus un ūdens maisī�jumā, būdami pilnīgi bezpalīdzīgi, jo plaisa pletās.

-���� Kļūst seklāks! - Kostass iekliedzās. - Dieva dēļ, neaizturi elpu! Pēc da�ām sekundēm tev plīsīs plau�as.

D�eka elpa kļuva saspringtāka. Virpuļojo�ajā mutulī nebija nekādu norā�u, nekādu vizuālu atskaites punktu. Abi bija saviju�i kājas, un, cie�i turēdamies pie Kostasa, viņ� piespieda sevi koncentrēties uz digitālo rādījumu sejsega iek�pusē. D�eks spēja nolasīt tikai to, ka dziļums ir desmit metri un ka viņi traucas aug�up. Cipari bija kā pieturas punkts, un vīrietis neskaidri apzinājās, ka viņam var draudēt gan embolija, gan dekompresija. Viņi pārāk strauji cēlās uz aug�u.

Pēk�ņi abi atradās ūdens virspusē. Atkal parādījās gaisma, metāliska un krēslaina, un aiz Kostasa D�eks varēja saskatīt iespaidīgu iezilganu pasauli. Viņi peldēja milzīgā ledus katlā, kas bija vismaz "Jūras pētnieka" ga�rumā un platumā, un visapkārt pacēlās tīras, baltas sie�nas. To apjoms lika D�ekam sajusties sīkam. Viņ� atlieca galvu un paskatījās uz gaismas avotu aug�ā. Tā bija �aura, pelēka strēle, kur ledus sienas gandrīz sakļāvās, pirmā saikne ar pasauli ārpusē. Pelēko toni iekrāsoja gan melns, gan gai�i zils, brā�oties milzīgā ātrumā.

-���� Tā noteikti bija kāda no tām dīvainajām vētrām, kas nāk no ledus cepures, - Kostass teica. - Tie�i tā izkusti�nāja aisbergu.

-���� Piterak.

Vīri piekļāvās viens otram, �ūpodamies ūdens vidū. Dekompresijas brīdinājuma signāli zibsnīja dzeltenā krāsā, norādot, ka apvalki ir ieplēsti un ka tagad viņiem nopietni draud dekompresijas slimība. D�eks mēģināja sajust kādas pazīmes, tirpas elkonī vai pēk�ņu nelabumu, apzinoties, ka pēdējie se�i mēne�i bez nir�anas varētu būt samazināju�i viņa preto�anās spējas. Viņ� pārbaudīja savu trimiksa spiediena mērītāju un redzēja, ka rādītājs atrodas ap nulli. - Man beidzas gaiss, - viņ� teica. - Ja vēl būs jānirst, mums nāksies abiem elpot no tava balona.

-���� Pieslēdzies man!

D�eks izvilka savienojo�o �ļauku no Kostasa cilindru somas un iespieda ventili pievadligzdā zem savas ķiveres. Ar skaļu �ņākoņu viņa ķivere atkal piepildījās ar elpojamo gāzi, kuras sastāvs tagad bija tuvs atmosfēras gaisam, jo proporcijas tika pielāgotas elektroniski, ņemot vērā viņu atra�anās dziļumu. D�eks aptvēra, ka bija iztuk�ojis cilin�dru, un aizvēra acis, lai koncentrētos uz da�ām dziļām ieelpām.

- Tam vajadzētu dot mums aptuveni desmit minū�tes, - Kostass teica. - Es labprātāk pavadītu �o laiku des�mit metru dziļumā, lai mazinātu dekompresijas ietekmi, bet mēs to nevaram atļauties. Mums nāksies riskēt.

Ūdens kustē�anās bija krasi norimusi, un virsma bija pārdabiski rāma pēc tā jucekļa, kas viņus bija izmetis no ledus kapa tālu apak�ā. - Plaisa dro�i vien atvērās, kad aisbergs izkustējās, saplē�ot druskās visu izkusu�ā ūdens ledu iek�pusē, - Kostass sacīja. - Tad sienas atkal tuvo�jās viena otrai, jo aisbergs sastapa pretestību, iespējams, sliek�ņa malu jūras pusē. - Viņ� atkal paskatījās apkārt, aina tagad bija baisi mierīga. - Man ir slikta nojauta. Turēsimies kopā.

Kā uz burvja mājienu klusumu pārtrauca satricino�s grāviens un ledu ar ūdeni vēlreiz pārņēma neskaidra dre�bē�ana. D�eks apjauta, ka viņiem visapkārt krīt ledus, ro�boti �ķēpi, kas ietriecās ūdenī kā �rapneļi. Viņ� sakopoja visus spēkus, lai cie�i turētos pie Kostasa, zinot, ka tad, ja �ļauka, vienīgā atlikusī saikne ar dzīvību, tiktu izrauta, viņ� noslīktu. D�eks atcerējās ledū iesprostoto ķermeni, savu halucināciju, tad atmodās vēl ļaunākai realitātei. Abi vīri gāzās lejup ar briesmīgu ātrumu, slīdot iek�ā �ļerksto�a ledus virpulī, it kā viņus iesūktu atpakaļ pie sasalu�ā karavīra un vietas, kas gandrīz bija kļuvusi vi�ņiem liktenīga. Ūdens pazuda tik ātri, ka viņi krita cauri gaisam, atrodoties pa pusei ūdenī, pa pusei ārpus tā, bezsvara stāvoklī brā�oties pretī ledus gabaliem, kas �ķē�lēs viņiem apkārt. Kostass pievilka D�eku tuvāk, turoties pretī virpuļa centrtieces spēkam, un cie�i piespieda savu sejsegu pie D�eka sejsega. - Plaisai atveroties, ūdeni sūc uz leju, - viņ� kliedza. - Turies no visa spēka! Es varētu mainīt plūsmas virzienu.

Pēk�ņi ūdens ap viņiem sāka bangot un viņi dziļi iegrima tajā. Kādu �ausmino�u brīdi D�eks juta, ka spēks, kas darbojas pret virpuli, izspie� gaisu no plau�ām, dze�not viņus atkal uz aug�u. Tad viņi iznira no ūdens, atsi�toties pret vi�ņu gūzmu, kas uzmeta viņus augstu virs plaisas pāri baseinam. Abi ietriecās ledus sienā un slīdēja uz aug�u, katrs ar brīvo roku izmisīgi cenzdamies pieķer�ties kādam atbalstam. Tad abi nekontrolējami sāka slīdēt uz leju, līdz uztrāpīja uz dzegas, kas nedro�i noturēja viņus uz sienas. Kad viņi pilēdami notupās kopā uz ledus platformas, vi�ņu un �ļakatu grīste atkal nokrita atpakaļ bangojo�ajā baseinā plaisas pamatnē tālu zem viņiem.

-���� Pie velna, kas tas bija? - D�eks noelsās, pētīdams aizu vismaz trīsdesmit metru dziļumā.

-���� Tas bija C-4, - Kostass, emociju pārpilns, paskaid�roja. - Mūs izsvieda no tā cauruma, iekams man bija iespēja to uzspridzināt, bet galu galā tas izrādījās node�rīgs. - Viņ� iegrūda detonatora raiduztvērēju pakaļējā kabatā. - Tā. Es esmu nosalis un izsalcis. Taisīsimies pro�jām no �ejienes.

-���� Labāk dari to ātri. Paskaties!

�ausmu pārņemti, viņi palūkojās tālu lejup uz ledus aizu. Tā atkal sāka sa�aurināties, sienas saspiestos vi�ņus grū�ot uz aug�u. Tā kā lielākie gabali tika iesprostoti �aurumā, tie eksplodēja ar graujo�u rezonansi, metot augstu plaisā nāvējo�as lauskas. Draugi zināja, ka �oreiz iekļū�ana virpulī nozīmētu tūlītēju nāvi - viņu ķermeņus sadriskātu lidojo�ais ledus, bet pēc tam saspiestu plaisa, kas viņus ierautu kā gaļasma�īna. Ne�ēlīgi, �ausmino�i spraugas sienas tuvojās viena otrai, kustoties līdzīgi dzī�vai būtnei, - tās briesmīgās iek�as iz�ļāca plīsto�u un lūsto�u ledu, ar satrauco�u ātrumu virzoties uz aug�u pa plaisu pat tajos da�os mirkļos, kamēr viņi to vēroja.

-���� Nu tad tā, - Kostass pārkliedza troksni. - �oreiz otras izdevības nebūs. - Viņi pagriezās uz dzegas un pa�skatījās uz aug�u. Virsgaisma plaisas aug�pusē bija aptu�veni piecdesmit metru attālumā, tagad uz zilā fona bija skaidri saskatāmas vēja dzītas pelēkas svītras. Pēk�ņi mākonis pa�ķīrās un parādījās tum�a aprise; aizsedzot plaisu, uz viņiem tika pavērsts �ilbino�s pro�ektors. Tad aprise strauji mainīja virzienu, velkot aiz sevis kaut ko plīvojo�u, un pārvilka to pāri plaisai.

-���� Tas ir Lynx helikopters! - Kostass satraukti klie�dza. - Viņi mēģina nomest vin�u.

-���� Es viņiem teicu, lai nerādās tuvumā. Viņi izaicina likteni tādā vējā.

-���� Viņi nevarēja nelikties zinis.

-���� Nav nekādas iespējas, ka viņi iedabūs to kabeli te lejā. Viņi dro�i vien gaida, cerēdami, ka mēs varētu tikt līdz ieejai plaisā.

D�eks paskatījās uz leju. Spraugas apak�a tagad bija biedējo�i tuvu, ne vairāk kā divdesmit metrus zem viņiem, eksplodējo�ā ledus lauskas gandrīz sasniedza dzegu. Viņ� atkal pavērās uz aug�u. Plaisas siena bija gluda kā spogulis, bez neviena atbalsta punkta. Eiforiju pēc helikoptera ieraudzī�anas pēk�ņi nomainīja stindzi�no�as bailes. Tas bija vēl viens murgs, atgrie�anās pie sadursmes ar nāvi pirms vairākiem gadiem pārplūdu�ajā �ahtā, kur tuneļa gals bija redzams, bet, lai cik izmisīgi viņ� mēģināja peldēt, attālums ne�ķita sarūkam.

D�eks pēk�ņi juta, it kā viņu spiestu pie sienas. Viņ� atkal paskatījās uz aug�u, un tad viņam atausa gaisma. - Plaisa. Vai tai nav jābūt vertikālai?

-���� Velns lai parauj! Aisbergs gā�as!

Sekoja milzīga sānsvere, un viss apklusa. Plaisa bija sa�aurinājusies ne vairāk par desmit metriem zem viņiem. Pa virsgaismu viņi skatījās tie�i uz zemes �au�rumu, kur iepriek�ējā dienā bija apciemoju�i veco inuītu. D�eks pieķēra sevi domājam, ka aust lieliska diena, ka vēj� pamet zemi, ko apstaro dzirksto�a gaisma. Tad viņ� atkal sajuta bailes. Viņiem bija jāsasniedz plaisas gals, vai arī viņi mirs. Kad aisbergs atkal paveltos, virsgaisma atrastos zem ūdens, un, nogā�oties no sliek�ņa, viņi tiktu ierauti bezdibenī - to liktenis tiktu izlemts vienā mirklī.

-���� Cirvis! - Kostass sapurināja viņu. - Cirvis!

D�eks ar grūdienu atgriezās realitātē. Ar kreiso roku aizvien skaudams Kostasu, viņ� pasniedzās atpakaļ un no siksnām izvilka cirvi. Viņa roka bija lipīga no asinīm, kur tā bija pieskārusies aug�stilbam, un cirvis gandrīz būtu aizslīdējis projām, ja to nesagrābtu Kostasa dzel��ainais tvēriens. Viņi kopā ie�ūpoja cirvi lejup pa nogāzi, tad pla�ā lokā aizsvieda to ledū viņiem priek�ā.

-���� Tas turēsies, - D�eks elsa. - Velcies uz aug�u. - Viņ� sasprindzināja ķermeni, pleznām vēl aizvien balstoties uz dzegas, bet viņa elkoņi un ceļgali bija gatavi atrast jebkādu nelīdzenumu ledū, jebko, kas varētu apturēt slī�dē�anu. Viņi pievilkās pie kāta, tad izmisīgi to kratīja, līdz tas atbrīvojās. Pāris sekun�u viņi būtu pilnīgi bez atbalsta, noturoties tikai ar spiedienu pret ledu. Kostass paskatījās D�ekam tie�i acīs un pamāja ar galvu. D�eks ļāva cirvim atkal noslīdēt un tad to pacēla. Tas izliecās virs galvas, skarot plaisas sienu, tad iecirtās ledū pusotra metra viņiem priek�ā. Kad D�eks pastiepa galvu aug�up, lai atbrīvotu cirvi nākamajam cirtienam, viņ� pamanīja melnā tērptu nirēju, kas karājās trosē ne vairāk kā simt metrus no aisberga, un aptvēra, ka dzirdamais troksnis nāca no Lynx helikoptera dubultajiem turbodzinējiem.

Sekoja vēl viens grūdiens, un no plaisas viņiem aiz muguras atskanēja rīboņa. Helikoptera radīto troksni nomāca milzīga �īkstoņa ledū. Plaisas sienas sa�aurinā- jās. Cirvis bija pacelts, bet nebija vairs vietas, kur to atvē�zēt. Vēl viens grūdiens uzskaloja vi�ņu vilni no plaisas, kas nolija pār viņiem, tad viss notika reizē. Virsgaisma pazuda putojo�ā ūdenī, iesūco�ā virpulī, kas cēlās viņiem pretī, un pēk�ņi viņi nekontrolējami slīdēja, strauji krita pretī virsgaismai, kura ieslīpi virzījās iek�ā bezdibenī. D�eks atsitās pret ieplūsto�o jūras ūdeni ar milzīgu blīk��ķi, cirvis vēl aizvien vilkās viņam pakaļ, tad sekoja spē�cīga ūdens straume, kas gāzās laukā no plaisas iek�puses. Ledainie vi�ņi, kas gandrīz viņiem bija kļuvu�i liktenīgi, izgrūda viņus laukā no aisberga, katapultēja nevaldāmā kūlenī - tie�i tajā brīdī, kad ledus sienas saspiedās kopā un pēdējo reizi noslēdza plaisu.

Vēl nekas nebija beidzies. D�eks redzēja, ka viņiem tuvojas milzīga, kā akmenī kalta balta siena, kura snie�dzās uz visām pusēm, cik tālu varēja saskatīt. Plaisa jau bija tālu lejā, to iezīmēja vienīgi burbuļu strūkliņa, kas cēlās gar aisberga sienu, kuru ietvēra bezdibeņa melnā bezgalība. Kad aisbergs apvēlās, D�ekam bija ilūzija, ka viņ� �aujas uz aug�u, tomēr viņa ķermenis teica pilnīgi pretējo. - Tas rauj mūs lejup! - Kostass kliedza pārvērstā balsī. - Piepūt savu tērpu un glābies peldot!

D�eks, ar kreiso roku aptvēris Kostasa plecu, piespieda piepūtēju un sāka spēcīgi kustināt pleznas. Viņa dziļuma mērītājs rādīja, ka viņi vispār tik tikko kustas. Abi vēl aizvien atradās aisberga varā un tika rauti uz leju. D�eks paskatījās aug�up un moko�i tuvu ieraudzīja sauli atsta�rojamies no viļņiem. Viņ� atkal sajuta aukstumu vēderā. Izglābu�ies no aisberga, viņi nomirs tik tuvu pie ūdens virsmas. Tas ta�u nedrīkstēja notikt. D�eks sāka pārlieku spēcīgi elpot, lai izmantotu pēc iespējas vairāk skābekļa, kas bija atlicis Kostasa cilindrā. Viņa elpo�ana kļuva saspringta.

-���� Es nometī�u tavas tvertnes. - Kostass smagi dvesa, viņa izplūdes atveri apņēma liels burbuļu mākonis. Neganti kuldams pleznas, viņ� atvienoja D�eka nevaja�dzīgās �ļaukas un uzsita pa ātrās atbrīvo�anas sprādzi uz viņa cilindru somas, nometot skābekļa atelpotāju un nostiprināto mugursomu ar tuk�ajiem trimiksa cilin�driem, kas strauji pazuda dziļumā. - Es to pa�u darī�u ar savējām, - viņ� elsa. - Mums atlicis gaiss tikai aptuveni minūtei, un no tā mums nav nekāda labuma. Sagatavo�jies atvienot savu �ļauku. Tagad pārstāj kustināt pleznas un, kad es teik�u, izdari piecas dziļas ieelpas.

-���� Es turos pie tevis, - D�eks teica, elpojot īsi un saraustīti. - Ja tu grimsi uz leju, es grim�u līdz ar tevi.

Kostass atvienoja savu atelpotāju, un tas pazuda no redzesloka. Ar kreiso roku viņ� uzsita pa ātrās atbrīvo�a�nas sprādzi uz savas mugursomas un saturēja to vietā, ar labo roku sameklēja atvienotāju �ļaukai zem ķiveres. Viņi jau strauji brāzās lejup, kur kūleņojo�ais aisbergs rāva viņus dziļāk un dziļāk, un glābiņa izredzes mazinā�jās ar katru metru, krītot bezdibenī.

- Aiziet! - D�eks izdarīja piecas dziļas ieelpas, tad izrāva savienojo�o �ļauku. Vienlaikus Kostass palaida vaļā savu �ļauku un mugursomu. D�eks ar kreiso roku turējās pie Kostasa pleca, un abi apņēmīgi sāka peldēt uz aug�u, plati un spēcīgi vēzējot pleznas. D�eks vēl aiz�vien labajā rokā bija satvēris cirvi. Kādu mirldi viņ� jutās lieliski - viņa asinis bija piepildītas ar skābekli un viņ� neaizmirsa izelpot, ceļoties aug�up. Ta�u tad, glāb�anās piepūles nogurdināts, viņ� sajuta pirmās neērtības pazī�mes. Viņi nepārtraukti cēlās aug�up, par metru katrās pāris sekundēs, tomēr vēl joprojām atradās vairāk nekā divdesmit metrus no virsmas. Ja viņi uz mirkli pārtrauktu kustināt pleznas, tad atkal tiktu ievilkti atpakaļ uz leju. D�eks sāka elpot tuk�gaitā, viņa plau�as instinktīvi alka vairāk gaisa, izvelkot visas pēdējās atliekas no ķiveres.

Trūkstot skābeklim, viņa kājas sāka minstināties. Ne�spēka pārņemts, D�eks sāka zaudēt samaņu. Nekas nesa�nāks. Viņ� pārstāja irties uz aug�u un ar pēdējo apzināto darbību centās atbrīvoties no Kostasa tvēriena, redzē�dams, ka draugs turas bra�i, un izmisīgi gribēdams dot viņam iespēju dzīvam sasniegt ūdens virsmu.

Pēk�ņi D�eks sajuta kaut ko savādu, tādu kā bezsvara grūdienu. Viņ� bija pārstājis kustināt pleznas, tomēr virzī�jās uz aug�u. Viņ� neskaidri nojauta, ka aisbergs ir rimies. Instinktīvi viņ� sameklēja izplūdes vārstuli, lai atbrīvotos no gaisa tērpā un apturētu ātro trauk�anos aug�up. Tad, gaismas ap�ilbināts, viņ� atradās ūdens virspusē. Viņ� atdarīja ķiveri un norāva to, atkal un atkal ieelsodams auksto, svaigo gaisu, visu savu būtību koncentrējot uz dzīvības spēku atjauno�anu. Tiklīdz viņ� varēja, D�eks pagriezās apkārt un, piesedzis acis pret spilgto gaismu, nopētīja viļņus. Pēc vairākām nemierpilnām sekundēm viņ� pamanīja izbu�inātu galvu �ūpojamies viļņos aptu�veni desmit pēdu attālumā.

-���� Vai tev viss kārtībā? - viņ� noelsās.

-���� Tā mazā pelde vismaz atrisināja mūsu dekompre�sijas problēmu. - Kostasa balss skanēja savādi, ar aiz- degunes pieskaņu no aukstuma. Viņ� bija aizgriezies no D�eka, �ķietami ignorējot apkārtējos apstākļus, pilnīgi pievērsies diviem mērinstrumentiem, kurus turēja pacel�tus virs ūdens. - Bet rādījumos ir kāda nesaskaņa. Tas ir neticami kaitino�i. Man te drusku jāpalodē.

D�eks izspieda mazu smaidiņu. Viņ� atlieca galvu, ļaudams saules gaismai rotaļāties uz sejas. Vīrietis dzir�dēja, kā lejup lai�as helikopters un kā jūrā iekrīt glāb��anas nirējs. Viņ� pavēra vienu aci un viļņos sev blakus ieraudzīja zalgojo�o zelta asmeni, trofeju, kurai nebija ļāvis aiziet zudībā. Pēk�ņi viņ� ar joni aptvēra neparasto atklājumu aisbergā, un visai viņa būtībai cauri iz�āvās adrenalīna sprādziens. D�eks aizvēra acis, prātu bija pār�ņēmis satraukums. Viņam pāri pār�ļācās vilnis, attīro�s trieciens, kas uz lūpām atstāja sālsūdens strūklas. Tās gar�oja labi.

Tas tev ir iespaidīgs ledus cirvis.

- Pagaidi, līdz dzirdēsi, ko vēl mēs atradām.

D�eimss Makleods nupat bija beidzis likt kompresi uz brūces D�eka kājā. Viņa e-tērps bija notraipīts ar asinīm, un komprese apturēja asiņo�anu. Ar noguruma pārņemtu seju D�eks atspiedās pret kuģa starpsienu un sakārtoja savu lidotāja ķiveri un radioaustiņas. Sarunas starplaikos viņ� dziļi ieelpoja no skābekļa regulētāja, kas bija iedots, tiklīdz viņ� ar vin�u bija pacelts Lynx helikoptera kravas nodalījumā.

-��� Tu negribi dzirdēt Lanovska aprēķinātās jūsu izdzī�vo�anas izredzes?

-���� Nē, negribu. - D�eks bija pavisam noguris, bet juta, ka viņam jāturpina runāt, lai izstāstītu, kas bija no�ticis.

-��� Kad uznāca piterak, mēs bijām pilnībā atslēgti. Inuva mūs brīdināja, ka būs slikti, bet man nebija ne jausmas, ko varam sagaidīt. Nevarējām pat dabūt helikopteru

laukā no angāra. Tas bija �ausmino�i, it kā virs mums gaudotu sirēnas.

-���� Mēs to redzējām no plaisas.

-���� Kad aisbergs apgāzās, sākās īstā elle. Izkustē�anās vilnis uzplūda krastā un aizskaloja telti, kur mēs satikām Kangiju. Vietējais �amanis vēl bija tur. Tiklīdz mēs nogā�dāsim jūs uz "Jūras pētnieka II" klāja, helikopters dosies meklējumos, bet cerību ir visai maz.

-���� Un Inuva? - D�eks jautāja.

-���� Viņai nekas nekait. Viņa bija kopā ar Lanovski.

Makleods pārtrauca sarunu, lai palīdzētu ekipā�as

loceklim, kas darbojās kā iekrāvējs, ievilkt vēl vienu pilo�u augumu pa atvērtajām kravas nodalījuma durvīm. Brīdi vēlāk Kostass bija piesprādzēts blakus D�ekam, uzlika lidotāja ķiveri un kāri ieelpoja no viņam iedotā skābekļa regulētāja.

-���� Kā jūties? - D�eks apjautājās.

Kostass ieelpoja vēl pāris rei�u, tad nolaida regula�toru un uzmeta D�ekam skumīgu skatienu.

-���� A� ļauj man minēt! - D�eks atbildēja uz skatienu ar pārspīlētu līdzjūtību. - Tava ledus zonde.

-���� Mēne�iem ilgi meklējumi un pilnveido�ana, - Kos�tass skumji teica. - Un tas bija vienīgais modelis. Nāka�mais man būs jābūvē pilnīgi no jauna.

-���� Manis pēc nav nekādas steigas, - D�eks sacīja. - Es domāju, ka nir�anu aisbergos nupat esmu izsvītrojis no sava darāmo saraksta. - Viņ� atkal pievērsās Makleo�dam. - Kāds bija jūsu rīcības plāns?

-���� Kad ieraudzījām, ka aisbergs ir apvēlies par trīs�simt se�desmit grādiem, mēs nospriedām, ka ir kādas izredzes. Lanovskis atcerējās veco plaisu virs kuģa. Tā visnotaļ bija viņa doma, modelējot iespējamo plīsuma līniju, pat aprēķinot sprāgstvielas daudzumu, kāds mums būtu vajadzīgs, lai atvērtu to ar sprādzienu.

-���� Tā jums bija jānodod tam puisim, - Kostass nomur�mināja.

-���� Tie�i to Bens darīja, - D�eks paskaidroja.

Makleods pamāja ar galvu. - Bens brīvprātīgi uzņē�mās nogādāt spridzekli lejā. Viņ� mēģināja pusduci rei�u, tomēr nevarēja piekļūt pietiekami tuvu plaisai. Vēj� mūs mētāja, un mums bija jācīnās, lai noturētu helikopteru gaisā. Tad Bens jūs pamanīja plaisā. Viņ� mēģināja ieda�būt iek�ā kabeli, kad aisbergs atkal sāka velties.

-��� Jūs esat varoņi, pui�i, - Kostass atzina.

Makleods papurināja galvu un pasmaidīja. - Mēs tikai

nodro�inām transporta pakalpojumus. Es nezinu, kā jūs to izdarījāt.

Tajā brīdī iekrāvējs pa durvīm ievilka tre�o augumu un nostiprināja vin�u pie laivceltņa.

Bens norāva masku un ba�īgi nopētīja D�eku un Kos�tasu. Viņ� parādīja tiem nirēju zīmi, ka viss kārtībā, un viņi atbildēja ar to pa�u.

-���� Labi, Endij. - Makleods uzsita pa starpsienu aiz pilota vietas. - Mums jātiek projām no �ejienes, iekams tas tur būs beidzis zvalstīties. Mēs esam gatavi doties ceļā.

-���� Sapratu.

Pārējie piesprādzējās vietās kravas nodalījuma dzi�ļumā. Kad helikopters sāka lidot uz priek�u un nodrebot uzņēma pilnu jaudu, Kostass pagrūda roku pie cirvja, kas gulēja D�ekam klēpī. - Starp citu, paldies, ka izglābi mani no sasaldē�anas.

-���� To es tev biju parādā. �ķiet, ka atceros mazu palī�dzību pirms kāda laiciņa vulkāna iek�pusē.

Kostass sirsnīgi paskatījās uz draugu un pamāja ar galvu, viņa sejā pēk�ņi parādījās nogurums. D�eks atspie�dās pret atzveltni un dziļi ieelpoja no regulētāja, ar katru elpas vilcienu juzdamies no jauna spēcināts, zinot, ka skābeklis attīra viņa organismu no liekā slāpekļa. Labajā pusē varēja redzēt aisberga milzīgo formu, �ķietami cietu kā klinti, un kreisajā pusē tālu līcī - mirdzo�o "Jūras pēt�nieku II". D�eku pārņēma pacilātība, kādu viņ� bija saju�tis iznirstot. Mēne�iem ilgi kop� atgrie�anās no Melnās jūras viņu bija urdījis tāds kā pārliecības zudums, kā izjūta, ka ieguvums vairs neattaisno risku, ka viņ� zau�dējis asumu. Tagad D�eks zināja, ka atgriezies tur, kur iederas. Viņ� aizvēra acis un vienā mirklī iegrima dziļā, sapņu netraucētā miegā.

-���� Es atvainojos, - Lanovskis teica. - Es nerēķinājos ar vētru.

-��� Jūs brīdinājāt mūs, kā vien varējāt, - D�eks sacīja. - Tas bija mans lēmums.

D�eks un Kostass sēdēja uz "Jūras pētnieka II" priek��ējā klāja, atzvēlu�ies pret kreisā borta margām, kur no helikoptera pirms da�ām minūtēm viņus kopā ar Makleodu nogādāja lejā vienkār�i ar vin�u. Kuģis turē�jās pozīcijā Disko līcī aptuveni jūdzi uz rietumiem no ieejas fjordā, un D�eks redzēja aisberga virsotni aiz labā borta margām viņiem iepretī. Pat tādā attālumā skats bija iespaidīgs, un lidojot viņi varēja pārliecināties par tā milzīgo spēku, kad masīva ledus plāksne bija atdalī�jusies līcī, radot vēl vienu paisuma vilni, kas applūdināja krastu, kur viņi iepriek�ējā dienā bija izkāpu�i, lai apcie�motu veco inuītu. Draugiem bija neparasti paveicies, ka aisbergs bija apvēlies par pilniem trīssimt se�desmit grā�diem, ka vētras varenais spēks bija atgriezis to vertikālā stāvoklī un atstājis to nedro�i sē�am uz sliek�ņa ārējās malas. Kad aisbergs veltos nākamo reizi, tas apmestos apkārt un tā paliktu, saspie�ot visas atliku�ās gaisa kaba�tas līdz aizmirstībai zem simtiem metru dziļa ledaina jūras ūdens.

Lanovskis bija pirmais no zinātnieku komandas, kur� viņus satika uz priek�ējā klāja, pievienodamies ekipā�as locekļiem, kas bija saņēmu�i lejā helikoptera vin�u un tagad palīdzēja D�ekam un Kostasam novilkt e-tērpus. Viņiem drīz vien pievienojās Marija, kuras atvieglojums pārvērtās par rūpēm, kad tā ieraudzīja asinis uz D�eka aug�stilba. Kuģa ārsts jau bija klāt - grieza pārsēju un izsmidzināja koagulantu brūcē.

-���� Nav tik briesmīgi, kā izskatās. - D�eks saviebās, kad mediķis uzlika �uvi, tad pacēla asiņainu ledus lausku. - Daba nodro�ināja pati savu auksto kompresi.

-��� Jums paveicās, - mediķis teica. - Lauska gandrīz skārusi aug�stilba artēriju.

-���� Fantastiski! - Lanovskis purināja galvu un klusi ķiķināja, atrazdamies pats savā pasaulē. - Kamēr jūs bijāt projām, kopā ar Inuvu mēs izrēķinājām, kur trīs�desmito gadu ekspedīcija būtu varējusi atrast kuģi ledus cepurē. Tagad es varētu izmantot savu ledāja plūsmas koeficientu, lai noteiktu, kur vikingi aizvilka kuģi uz le�dus, lai iedegtu bēru ugunskuru. Es teiktu, vienā no pie�tekas fjordiem uz ziemeļiem no Ilulisatas, kur ledus ce�pure ir vairāk pieejama no jūras. - Viņ� pastūma brilles uz aug�u un palūkojās uz D�eku. - Iegūt tik cie�i datē�jamu apvārsni tā aisberga iek�pusē ir visas ekspedīcijas lielākais atklājums. Tam vajadzētu nodro�ināt neatkarīgu apstiprinājumu manai plūsmas teorijai, pirmo reizi mēs būsim dro�i par ledus izdalī�anos pēdējo tūksto� gadu laikā. Tas atsver jūsu pūles. Apsveicu!

-���� Mēs nupat esam uzgāju�i vikingu kuģi, - Kostass uzbudināts teica. - Tas ir viens no visu laiku sensacionā�lākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem. Mazliet satrau�co�āks par ledāja �ļūdoņa plūsmas ātrumu.

Lanovskis paskatījās uz viņu neko neredzo�ām acīm, domās viņ� bija tālu - skaitļu un vienādojumu pasaulē. Viņ� izvilka kabatas kalkulatoru un sāka neganti spaidīt taustiņus, laiku pa laikam paceļot acis un klusi murmi�not. Kostass neticīgi papurināja galvu, kad, neteicis vairs neviena vārda, neveiklais stāvs aiz�ļūca projām uz datoru kabīnes pusi.

-���� Te jums ir vienvirziena prāts.

-���� Toties spīdo�s. - D�eks uzsmaidīja savam pilo�ajam draugam. - Tāpēc mēs esam komanda. Es nevarētu tikt galā ar visu to matemātiku.

D�eremijs parādījās blakus Marijai, kura piebikstīja viņam, lai iet tuvāk D�ekam.

-���� Mēs esam iztulkoju�i rūnakmeni, kuru Kangija jums iedeva, - to, kuru vācie�i atrada plaisā, - viņ� nedro�i iesāka.

-���� Lieliski. Paklausīsimies, kas jums tur ir.

-���� Tās ir rietumskandināvu, no vienpadsmitā gadsimta, visai at�ķirīgas no rūnām, kuras tolaik lietoja Anglijā un Dānijā.

-���� Un?

-���� Viņa vārds bija Halfdans.

-���� Mēs zinām. Konstantinopoles Varjagu gvardes ve�terāns. - D�eks pacēla priek�metu, kas bija atradies viņam klēpī, un D�eremijs pēk�ņi pazina, kas tas īsti ir. Muti iepletis, viņ� skatījās, kā D�eks rāda rūnu rakstu uz cirvja asmens.

-���� Velns parāvis! - D�eremijs pēk�ņi zaudēja saval�dību. - Tās ir identiskas Halfdana rūnām Hagia Sophia katedrālē Stambulā.

-���� Viņ� ir mūsu rīcībā.

-���� Slaida auguma puisis, agrā pusmū�ā, ar gariem, dzelteniem matiem un bārdu, - Kostass iestarpināja. - Mazliet laikazoba saēsts un malās pārogļojies, bet citādi visai labā formā - kā jau vīrs, kas nav kustējies tūksto� gadus. Mēs nupat viņu satikām, pusceļā uz Valhalu.

-���� Ko?

Kostass ar īk�ķi norādīja uz ieeju fjordā. - Aisberga iek�pusē. Viņ� ir ledū. Mēs atradāmies virs centrālās apbedījuma telpas, kad tas sāka velties. Dro�i vien bēru ugunskurs tika apdzēsts, kad kuģis iegāzās ledū, un lies�mas apsvilināja tikai malas. Mans minējums ir tāds, ka rūnakmens bija nolikts viņam uz krūtīm.

Kāds ekipā�as loceklis paspraucās garām pārējiem un pasniedza D�ekam papīra lapu. Viņ� ātri to izlasīja un tad, smaidam uzplaiksnot sejā, lūkojās tālumā. - Es to zināju!

-���� Ko īsti? - Kostass jautāja.

-���� Nojauta man bija jau pirms mūsu nir�anas. Visai neprātīga nojauta, tāpēc es ar to nedalījos. Vai atceries to koka datējumu par kuģa būvmateriāliem - 1040. gads, plus mīnus da�i gadi?

-���� Un?

-����� Es palūdzu SJU laboratorijai salīdzināt koksnes fragmentus, ko mēs dabūjām no ķēdes Konstantinopolē, un koku, kuru Makleoda ledus urbis izcēla no kuģa. Pilnu pārbaudi, sugas identifikāciju, koka gredzenu raksturo�jumu, �ķiedru un celulozes spekulācijas.

-���� Turpini.

-���� Tā nav tikai tā pati suga, Norvēģijas ozols, - D�eks satraukti teica. - Neticami - īstenībā tie ir no viena un tā pa�a koka. Dēļi, kas radiāli izcirsti no viena stumbra.

-���� Ū! Mazliet piebremzē! - Kostass, kā apturēdams D�eku, pacēla vienu plaukstu sev priek�ā, mēģinādams sakopot domas. - Ļauj man kārtīgi saprast. Tu gribi teikt, ka viens no kuģiem, ko Haralds Hardrada izmantoja, lai aizbēgtu no Konstantinopoles ar princesi un bagātībām, ir tas pats kuģis, kuru mēs nupat redzējām aisberga iek��pusē pie Grenlandes krastiem?

D�eks uzmeta draugam savādu skatienu un pamāja ar galvu.

-���� Protams. - Kostass pēk�ņi uzsita knipi un paskatī�jās uz D�eku. - Korpusa labojumi. - Viņ� pievērsās pārē�jiem. - Mēs atradām dēļu ap�uvuma vietu, kas pie priek��gala bija prasmīgi aizstāta. Tas ir redzams fotogrāfijās. Es nospriedu, ka tas bija bojājums no sadursmes ar ledu vai klinti, bet tie�i ar to vietu kuģis varēja uzskriet ostu noslēdzo�ai ķēdei, bēgot no Konstantinopoles. - Viņ� ne�ticīgi papurināja galvu un pagriezās pret D�eku. - Tātad, ja tas ir viens no Haralda kuģiem, kur tad ir bagātības?

-���� Diez vai viņi būtu tās ieliku�i bēru ugunskurā, - D�eks teica. - Un mēs nezinām konkrēto laiku, kad tas notika. Mūsu redzētais Halfdans bija jau gados, un, iespējams, viņ� atkuģojis uz �ejieni vairākus gadus pēc Konstantinopoles piedzīvojuma, varbūt meklējot sev jaunu dzīvi Grenlandes apmetnē. Pa to laiku Haralds būtu varējis kļūt par Norvēģijas karali un nobēdzinājis savas varjagu dienu bagātības Tronheimas cietoksnī.

Tajā brīdī no fjorda puses atskanēja dunoņa, tai sekoja milzīgs kri�anas troksnis, kas atbalsojās pāri mierīgajiem ūdeņiem. Vēl viens milzīgs ledus gabals bija atdalījies no aisberga, pazūdot dzelmē, un tad atkal parādījās kā izni�rts valis, kas uzpeld līcī.

-���� Kā ir ar vikingu kuģi? - Makleods ar galvu norādīja uz aisbergu, balsī skanot neatlaidībai. - Tagad mums nav atlicis daudz laika. Būtu riskanti atkal tuvoties, bet mēs varētu mēģināt izdarīt vēl vienu sonāro skenējumu.

D�eks pacēla cirvi, kas atradās viņam klēpī, pagrie�ot to, līdz saules gaisma atspīdēja no zeltījuma uz asmens. Viņ� kādu brīdi domīgi to pētīja, tad paskatījās uz Mariju, zinādams, ka viņi abi atceras apciemojumu pie vecā inuīta iepriek�ējā dienā un viņas nojautu par Fenriru, skandi�nāvu dievu vilku uz izgrebtā priek�gala - tēlu, kur�, kā viņi tagad zināja, bijis kuģa aizbildnis gars.

-���� Es uzņēmu simtiem fotogrāfiju, - D�eks atbildēja. - Ar tām pietiktu pilnai fotogrammetrijas rekonstrukci�jai. Nav iespējams, ka tam aisbergam vēl kāds tuvotos. Kad mēs atradām Halfdanu, viņ� bija pusceļā uz Valhalu. Manuprāt, vajadzētu ļaut viņam pabeigt savu ceļojumu.

-���� Kas ir ar cirvi?

D�eks atkal pacilāja kātu. - Es uzskatī�u Mjollnir par aizņēmumu, - viņ� teica. - Tas palīdzēja Halfdanam tikt sveikā cauri visiem tiem kariem blakus Haraldam Hardra- dam, un tas palīdzējis ari mums da�ās likstās. Cirvim vēl aizvien piemīt tas, ko vikingi dēvēja par kaujas veiksmi. Kaut kas man liek nojaust, ka �ie vecie skandināvu dievi mudina mūs uz priek�u, un �is ir viens no labākajiem pavedieniem, kāds mums ir. Ja Halfdanam vēl joprojām bija viņa augstu vērtētais kara cirvis no Konstantinopo�les laikiem, tad ko vēl vikingi būtu varēju�i atvest uz �ejieni?

-���� Tas man kaut ko atgādina. - Kostass pēk�ņi pietrū�kās kājās un iebāza roku e-tērpa pakaļējā kabatā. - �o es izrāvu no ledus tie�i tad, kad viss tur lejā sāka iet grīstē. Es biju pilnīgi aizmirsis. - Viņ� izvilka priek�metu, un visi ieraudzīja, ka tas ir vēl viens ierocis - duncis maza medību na�a lielumā ar spīdo�u tērauda asmeni un deko�ratīvu spalu. Kad viņ� to pacēla un asmens iezalgojās, visa komanda, kas bija uz klāja, sapulcējās ap grupu, un atskanēja vienoti izbrīna izsaucieni.

-���� Ļauj man to apskatīt tuvāk, - Makleods teica. - Kaut kas nav īsti.

Kad Kostass pasniedza dunci, ari pārējie ieraudzīja to, kas bija piesaistījis Makleoda uzmanību, un viņu pārstei�gums pārvērtās neticībā.

-���� Svastika, - kāda sieviete no apkalpes iesaucās.

Makleods pagrozīja dunci rokās. - Tie�i tā, kā es do�māju, - viņ� nomurmināja. - Viņi tie�ām atrada vikingu kuģi. Paskatieties uz spala galu! Galvaskauss un sakrus�toti kauli - miroņgalvas simbols. Tas ir nacistu duncis, ierocis, kādu nēsāja tikai SS īstenie locekļi.

Iestājās apmulsuma pilns klusums, un tad sieviete atkal ierunājās, �oreiz klusu. - Vai kāds varētu paskaid�rot, kā nacistu duncis gadījās uz vikingu kuģa aisberga iek�pusē pie Grenlandes krastiem?

Makleods atdeva dunci atpakaļ Kostasam un paskatī�jās uz D�eku. - Domāju, mums ir pienācis laiks izstāstīt apkalpei visu.

Tajā brīdī klājs pēk�ņi sasvērās - neparasta parādība uz kuģa ar augstākās klases dinamisko stabilizācijas sistēmu. Jūra palika pilnīgi mierīga, pēc vētras to klāja tēraudpelēka migla. Tad kāds iekliedzās pie labā borta margām. - Tas ir aisbergs! Tas veļas!

Visi, izņemot D�eku un Kostasu, sadrūzmējās pie pre�tējām margām, lai vērotu izeju no fjorda. Kaut gan vairāk nekā jūdzi tālu, skats bija iespaidīgs, atklājot satrieco�u dabas spēku, ko nekāda cilvēku darbība nespētu savaldīt. Cauri miglai viņi redzēja, kā aisberga milzīgā fasāde no�gā�as no zemūdens sliek�ņa un pārveļas pāri malai; ro�botos ledus veidojumus no ledāja aug�as nomainīja gludi izliekumi, ko bija veidojusi jūra un ar melnu ie�vīkājis slieksnis. Kad aisbergs nostabilizējās, D�eks un Kostass zināja, ka vikingu kuģis tagad uz visiem laikiem pazudis bezdibenī, tā kritu�ais karavīrs nolemts gaitai uz dienvi�diem pa veco vikingu jūrasceļiem uz Jauno pasauli un, ais�bergam izkūstot, atradīs mū�īgo atdusas vietu tālu Atlan�tijas okeānā. Tas gandrīz bija kļuvis arī par viņu kapu, un D�eks apjauta, ka stingri satver cirvi, kopā ar Kostasu vērojot, kā aisbergs majestātiski aizpeld atklātā jūrā.

D�eka kāja pulsēja, un viņ� jutās kā viscaur sadau�zīts. Abi vīrie�i pēk�ņi jutās noguruma pārņemti. D�eks redzēja, kā Marija un D�eremijs dedzīgi diskutē, it kā viņa censtos jaunekli par kaut ko pārliecināt, un tad abi atstāja grupu pie labā borta margām un nāca atpakaļ pāri priek�ējam klājam. Makleods viņiem pievienojās, un, visiem trim tuvojoties, D�eks pacēla acis uz D�eremiju.

-���� Tu neesi mums pateicis, kas vēl bija rakstīts uz rūn- akmens.

-���� Es gribēju to darīt. - D�eremijs no kabatas izņēma plaukstdatoru, ieslēdza ekrānu un nokrem�ļojās. - Saga�tavojieties pārsteigumam!

-���� Turpini.

-���� Kopā ir piecas rūnu rindas, kas ar vienu un to pa�u roku ieskrāpētas kvarca plāksnē. Kā es teicu, tās ir skan�dināvu un no vienpadsmitā gadsimta, tam ir saistība ar mūsu karavīru - to pa�u Halfdanu, kur� ieskrāpēja savu vārdu Hagia Sophia baznīcā Konstantinopolē.

-���� Kas tur rakstīts?

D�eremijs atkal nokrem�ļojās. - Man nācās pielikt klāt da�us palīgvārdus, bet te ir būtība: Halfdans nomira �eit no ievainojumiem, ko saņēma kaujā pret Anglijas karali netālu no Jorvikas. Halfdans atkal cīnīsies par Odinu Rag- narokā. Haralds Sigurdsons, viņa karalis, iekala �īs rūnas ziemā pēc kaujas. Vilks ved Halfdanu uz Valhalu. Ērglis burā uz rietumiem, uz Vinlandi.

Iestājās apjukuma pilns klusums. D�eks cie�i uzlūkoja D�eremiju. - Haralds Sigurdsons. Tas ir Haralds Hardrada.

-���� Uzraksts uz Mappa Mundi no Herefordas vedina do�māt, ka viņ� bijis �eit, - Marija teica. - Tagad mēs to dro�i zinām.

D�eremijs pamāja ar galvu. - "Vilks" dro�i vien ir vārds, kas dots kuģim ledū. "Ērglis", otrs kuģis, turpinājis ceļu uz Vinlandi. Tā sauc vikingu apmetni Ņūfaundlendā - vikingu tālāko priek�posteni rietumos un vienīgo, kas zināms Ziemeļamerikā.

-���� Pagaidiet mirkli. - D�eka domas pēk�ņi no pārstei�guma sāka virpuļot. - Jorvika bija vikingu vārds Jorkas pilsētai, septiņas jūdzes uz rietumiem no Stemfordbri�d�as. Tā var būt vienīgi Stemfordbrid�as kauja 1066. gadā starp Anglijas karali Heroldu Godvinsonu un Norvēģijas karali Haraldu Hardradu.

-���� Pareizi.

-���� Bet Haralds Hardrada krita pie Stemfordbrid�as.

-���� Tā rakstīts vēstures grāmatās, - D�eremijs mierīgi atbildēja. - Ta�u atcerieties, ka par kauju nav tie�a ziņo�juma. Tā gada notikumus pilnībā aizēnoja normaņu ieka�rojums, un normaņu annāles diez vai būtu cildināju�as kādu angļu uzvaru. Vairums no tā, ko mēs zinām, nācis no īsas atsauces Anglosak�u hronikā un no Heimskringla, pa pusei mītiskas Norvēģijas karaļu vēstures, kas sarak�stīta Islandē gandrīz divus gadsimtus vēlāk. Hronikas eksemplārs, ko mēs atradām Herefordas bibliotēkā, to piemin, bet tikai da�ās rindās.

-���� Neskaitāmas iespējas kaut ko izlaist, pat slēpt, - Kostass nomurmināja.

-���� Mans Dievs. - D�eks atkrita pret margām, no viņa sejas pilēja jūras ūdens un sviedri. - Tātad Haralds Hard�rada pārdzīvoja Stemfordbrid�as kauju. Tas visu maina. Kaut kādā veidā viņ� un viņa atliku�ie karavīri pamanījās nokļūt te ar tiem pa�iem diviem kuģiem, kurus viņ� bija izmantojis, lai aizbēgtu no Konstantinopoles divdesmit gadus iepriek�. Vai atceraties Miklagardas dārgumus, to neticamo norādi Herefordas kartē? Haraldam dro�i vien bija līdzi viņa dārgumi, kad viņ� devās uz Angliju, saga�tavojies triumfālam gājienam cauri Jorkai un Londonai, kas nekad nenotika. Tā vietā viņ� pēc sakāves aizburāja, aizvezdams dārgumus un dzīvus paliku�os sekotājus sev līdzi tālu uz rietumiem, meklējot jaunu zemi aiz vikingu pasaules malas. - D�eks ar abām rokām pacēla Halfdana cirvi, tad izspieda noguru�u, bet gaviļu pilnu smaidu. - Domāju, ka mums nupat uzsmaidījusi vēl viena veik�sme kaujā. Es zināju, ka nemaldos, braukdams �urp.

-���� Tad tu varbūt gribētu iegūt �o. - Kostass, parak�ņājies e-tērpa iek�kabatas dziļumos, izvilka mazu ledus bumbulīti. - Man likās, ka esmu to nozaudējis brīdī, kad aisbergs apvēlās, tāpēc es to nepieminēju. Es atradu to atlūzu�u virs apbedījuma kameras blakus nacistu duncim.

Viņ� pasniedza pilo�o priek�metu D�ekam, kur� pavirpināja to pirkstos un tad atdeva Marijai. No vienas ledus gabaliņa puses rēgojās zelta stīpiņa, un Marija to cie�i nopētīja. - Tas ir gredzens, vikingu dizains, - viņa nomurmināja. - Savīts zelts, atgādina miniatūru aproci vai kaklarotu. Bet es nekad neesmu redzējusi gredzenu ar tādu zīmogu. - Viņa satvēra ledu savas plaukstas siltumā un tad sāka to berzēt, pakāpeniski atsedzot zem tā eso�o zeltu. Pēc brī�a viņa to turēja paceltu saules gaismā. - Es varu saskatīt zīmoga virsmu. Uz tās ir iespaidīgs raksts. Tas ir� - Viņas balss izplēnēja, tad viņa atguva saval�dību. - D�ek, pasaki, ka man nerādās.

Marija pasniedza gredzenu atpakaļ, un D�eks skatījās cauri ledum, kas vēl klāja zīmogu. Zem ledus pati forma bija neskaidra, saules stari attēlu lauza neskaitāmos vei�dos, bet kontūra bija nepārprotama.

-���� Menora.

D�eks skatījās uz septiņ�uburu veidolu, un sirds viņam no satraukuma joņoja. Viss notieko�ais bija kaut kas apbrīnojams. Vispirms kuģis ledū bija izrādījies vikingu, kāda vaijagu karavīra, bēru laiva. �is vīrs varēja būt die�nējis pie Haralda Hardradas, kura pēdējais ceļojums uz tālo pasaules malu bija noticis ar vienu no tiem pa�iem kuģiem, ko Hardrada bija izmantojis, lai izlauztos no Konstantinopoles, - kuģi, kur� bija braucis pa Zelta raga līci tajā pa�ā vietā, kur tikai pirms da�ām dienām D�eks un Kostass bija stāvēju�i uz "Jūras riska" klāja. Un tagad vēl �ī neparastā saikne ar antīkās pasaules lielāko pazu�du�o dārgumu, ko D�eks bija uzskatījis par gaisu�u uz visiem laikiem pēc Stemfordbrid�as kaujas.

-���� Nesaceries par daudz, - Kostass mierīgi teica. - Iespējams, tas nav tas, ko tu domā.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

Kostass bija pagriezis gredzenu sānis un apskatīja tā iek�pusi - zīmoga apak�daļu. - Kā Marija teica: pasaki, ka man nerādās.

D�eks apgrieza gredzenu otrādi un noelsās. Tagad viņ� ieraudzīja formu, kas ir tikpat pazīstama kā menora, bet varēja būt vienīgi no mūsdienām. Tikai pirms da�ām minūtēm viņi to bija redzēju�i uz dun�a. Tā bija svas- tika.

D�eks lēni pacēla acis, viņa pacilātību nomainīja skaidrs apjukums. Marija paskatījās uz viņu, tad ar apņē�mības pilnu seju pievērsās D�eremijam. - Tas brīdis ir klāt, - viņa stingri teica jauneklim. Viņa notupās starp D�eku un Kostasu, D�eremijs palika stāvam, izskatīda�mies mazliet satraukts un bālāks nekā parasti.

-���� D�ek, - Marija mierīgi teica, - par to nacistu ekspe�dīciju. Tev jāzina vēl kaut kas vairāk. Spēlē ir iesaistīti daudz tum�āki spēki, nekā mēs jebkad varējām iedomā�ties. D�eremijam ir tev kaut kas sakāms.

Marija un D�eremijs ieveda D�eku un Kostasu pa Aionas abatijas iespaidīgo rietumu ieeju un veda tālāk pa jomas nodilu�ajām akmens plāksnēm. Iek�ā bija vēss - atsvaidzino�a pārmaiņa pēc siltā vasaras gaisa ārā - un austrumu logs virs altāra bagātīgi apgaismoja interjeru. Vienā pusē stāvēja gar�, gai�matains vīrietis un, rokas sakrustojis uz krūtīm, vērās uz logu. Ieraudzī�jis D�eku, vīrietis, �ķiet, pazina viņu un norādīja uz dur�vīm sev iepretī. D�eks apstiprino�i pamāja ar galvu un sekoja diviem pārējiem cauri zemai akmens ieejai krust- ejas vaļējā pagalmā.

-���� levs O'Konors mūs gaida, - D�eremijs teica. - Viņ� ir sens Aionas kopienas loceklis, un ziemeļu spārnā viņam ir istaba, kur viņ� noslēdzas pētījumiem un rak- studarbiem, kad var tikt projām no Vatikāna.

-���� Vai mēs uzticamies �im cilvēkam? - Kostass jau�tāja, viņa balsij skaļi atbalsojoties krustejā. - Viņ� tomēr ir diezgan nezināms lielums.

Marija apstājās un strauji pagriezās pret viņu. - Jūs nebūtu �eit, ja es viņam neticētu.

-���� Labi. - Kostass manīja, kā D�eks ar �estiem rāda, lai viņ� piebremzē. - Piedod. Tas tikai bija velni�ķīgi gar� ceļojums.

-���� Viņ� uzstāja, lai mēs satiktos te. - Marijas balss vēl skanēja aprauti, viņa apstājās un paņēma savu mobilo telefonu. - Es jums pievieno�os. Man ir neatliekams zvans. D�eremijs zina ceļu.

Tajā rītā viņi bija atlidoju�i ar SJU Embraer lidma��īnu no Grenlandes uz Glāzgovu Skotijā, tad pārsēdu�ies helikopterā, kas viņus bija aizvedis uz Mallas salu simt jūdzes uz ziemeļrietumiem. Bija pagāju�as tikai divdes�mit �etras stundas, kop� D�eks un Kostass bija izglābu��ies no aisberga briesmām, un lielāko ceļa daļu abi vīrie�i bija cie�i gulēju�i. No Mallas viņi bija devu�ies pa labi iestaigāto piligrimu ceļu uz svēto Aionas salu, ar prāmi pārceļoties pāri jūras �aurumam uz Portronēnu, tad ejot aug�up cauri ciematam līdz abatijas celtnēm pļavu ielokā ar vizuļojo�i zilo jūru fonā. D�eremijs stāstīja, ka aba�tijas celtne stāvējusi �ajā vietā kop� laika, kad Svētais Kolumba ieradās no Īrijas gandrīz pirms tūksto� piecsimt gadiem, bija pārcietusi vikingu sirojumus, reformāciju un pamestību un tagad atkal bija zeļo�s klosteris un viena no svētākajām vietām Britu salās.

Viņi gāja pa saules apspīdēto krusteju līdz citām mazām durtiņām un uzkāpa pa koka kāpnēm bēniņu gaitenī ar logiem, no kuriem pavērās skats uz abatiju. D�eremijs pieklaudzināja pie kādām durvīm, un pēc brī�a viņi dzirdēja, kā tiek atbīdīta bulta un atkabināta ķēde.

-���� Kungi! Laipni lūdzu! - Tēvs O'Konors ielaida viņus iek�ā, tad atkal aizbultēja durvis. Viņ� bija nomainījis jezuīta sutanu pret parasto, brūno mūka talāru un ar īsi apgrieztajiem baltajiem matiem un vienkār�o koka krustu uz krūtīm �ķita kā tie�i no viduslaikiem nācis. Garīdz�nieks izskatījās bāls un noguris, vecāks nekā pirms trim dienām, kad tie bija satiku�i viņu Kornvolā. Istaba bija maza, augstu piekrauta ar grāmatām un papīriem, un bija redzams, kur pie rakstāmgalda stūrī viņ� bija strā�dājis pie klēpjdatora. Atnācēji �ķērsoja istabu un apsēdās uz koka krēsliem, kas puslokā bija izvietoti rakstāmgalda priek�ā. Pretī virs neliela kamīna D�eks atpazina Here�fordas Mappa Mundi samazinātu reprodukciju, tai blakus viņ� ieraudzīja skenētu tās kartes kopiju, ko D�eremijs un Marija bija atradu�i aizmūrētajās kāpnēs Herefordas katedrālē un kas kreisajā apak�ējā stūrī rādīja neparastu Jaunās pasaules attēlu.

-���� Ķersimies tūlīt pie būtiskā, - O'Konors teica. - Ceļo�jums ir bijis gar�.

-���� Paldies, - D�eks atbildēja. Viņ� atvēra savu somu, izņēma nacistu dunci un zelta gredzenu ar menoras sim�bolu un nolika tos uz galda O'Konoram priek�ā. Vecais vīrs palūkojās uz abiem priek�metiem un, novērsis ska�tienu, mazliet sarāvās. Bet tad viņ� atkal paskatījās uz D�eku.

-���� Vispirms ļaujiet man atvainoties D�eremijam par nastu, ko viņam uzkrāvu. Es uzticēju viņam savu noslē�pumu vairāk nekā pirms gada, kad viņ� pirmoreiz ieradās Aionā, lai studētu agrīnos rūnu rakstus. Es biju meklējis jaunāku kolēģi, zinātnieku, kas varētu lāpu nest tālāk. Liku viņam apzvērēt, ka glabās noslēpumu, bet, kad mēs tikāmies Kornvolā, teicu, ka varētu pienākt laiks, kad mums viss būs jums jāatklāj. Pat Marija lidz vakardienai neko nezināja.

-���� Lai tas būtu kas būdams, jūs būtu varējis mums to izstāstīt, kad mēs apspriedām Mappa Mundi un menoru, - D�eks īgni aizrādīja.

-���� Man vajadzēja būt pārliecinātam par jums. Ticiet man, es esmu jūsu pusē, un mums ir kopīgs ienaid�nieks.

-���� Es neapzinos nevienu ienaidnieku.

O'Konors sakustējās krēslā, ar riebumu nolūkojās uz atnestajiem priek�metiem, tad, atbalstījies uz elkoņiem, paliecās uz priek�u. - Sāksim ar nacistiem. Kā varbūt esat uzminēju�i, jūs neesat pirmie, kas dzen pēdas menorai.

-���� Es nekad neesmu pieļāvis domu, ka mēs būtu pir�mie, - Kostass līksmi teica. - Tā nemēdz notikt. Kāds kaut kur būtu to meklējis. Cilvēki nekad neaizmirst pazudu�us dārgumus.

O'Konors viegli pasmaidīja, tad atkal sadrūma. - Tas nav tik vienkār�i, kā liekas. Un tā nav spēle. Lai parādītu, ar ko mums darī�ana, jāizstāsta par personām, kas pie�dalījās Ahnenerbe ekspedīcijā 1938. gadā.

-���� Mēs zinām par Kinclu, bet neesam vēl identificēju�i to ar piedurknes apsēju. - Mazliet nomierinājies, D�eks izņēma Kangijas iedoto fotogrāfiju kopijas un uzsvieda tās uz galda.

-���� Te nu es varu palīdzēt, - O'Konors klusi teica. - Kop� skandāla par pāvesta Pija XII neveiksmīgo mēģinā�jumu nosodīt nacistus Otrā pasaules kara laikā Vatikāns �ajā jautājumā ir bijis sevi�ķi jūtīgs. Es nesen esmu kļu�vis par Vatikāna pārstāvi holokausta jautājumos. Oficiāli mēs uzturam sakarus ar ebreju grupām un apzinām dzī�vos kara noziedzniekus. Diem�ēl vairums to, kuri izbēga no soda, jau ir miru�i, bet vēstures labad mēs tomēr mēģinām apkopot neapstrādātos faktus.

-���� Es nevaru iedomāties, ka kādu no viņiem Svētais Pēteris ielaistu debesīs, - Kostass drūmi novilka.

-���� Galīgais spriedums ir Dieva ziņā, - O'Konors sacīja. - Bet pilnīgi dro�i ellē ir kāda īpa�a vieta tiem, kas slepkavo bērnus.

Pie durvīm klaudzināja. O'Konors piecēlās un paska�tījās pa actiņu, iekams atbultēja tās un ielaida Mariju. Viņa apsēdās tuk�ajā krēslā blakus D�ekam, un visi ar cerībām skatījās uz sievieti. Marija izskatījās bāla, apju�kusi. - Man bija taisnība, - viņa teica. - Es nupat runāju ar vecu draugu, kas strādā Vīzentāla Holokausta centrā Berlīnē. - D�eks pēk�ņi atcerējās Marijas ebreju izcelsmi, viņas tēva sefardu saknes. - Mūsu nacists bija neveiks�mīgs students Heidelbergā ar māniju kļūt par slavenu antropologu. 1933. gadā viņ� iestājās SS. Pēc Ahnenerbe ekspedīcijas viņ� kā brīvprātīgais pieteicās SS-Totenkopf- verbānde - Miroņgalvas vienībās. Tajās, kas pārzināja koncentrācijas nometnes. Viņu sauca Andrjus Reksnis.

-���� Ne vācietis? - D�eks jautāja.

-���� Lietuvietis, - viņa atbildēja.

-���� Ārpus faterlandes bija daudz tādu, kas labprāt atsau�cās Himlera aicinājumam, - O'Konors sacīja. Ie�iepstējās Marijas mobilais telefons, un, atvainodamās paskatīju�sies uz pārējiem, viņa ātri izslīdēja pa durvīm. O'Konors piespieda klēpjdatora taustiņu un uzklik�ķināja vairākas tīmekļa vietnes. - Es zinu �o cilvēku, - viņ� klusu teica. - Te viņ� ir.

Garīdznieks pagrieza ekrānu, lai visi varētu redzēt un izlasīt skenēto dokumentu, tulkojot no vācu valodas.

Dro�ības policijas un Dro�ības dienesta priek�niekam Berlīnē,

1941. gada 5. novembrī

55 eksemplāri

(51. eksemplārs)

ZIŅOJUMS PAR OPERATĪVO SITUĀCIJU PSRS Nr. 129a

Einsatzgruppe D

Vieta: Nikolajeva, Ukraina

Pielikums Ziņojumam Nr. 129 par Einsatzkommandos darbību, atbrīvojot vietas no ebrejiem un iznīcinot parti�zānu grupas. SS-Sturmbannfūhrer Andrjus Reksnis perso�niski sodījis ar nāvi 341 ebreju. Pēdējie dati par kopējo skaitu pēdējo divu nedēļu laikā: 32 108.

-���� Einsatzgruppen, - O'Konors ar riebumu izmocīja �o � vārdu. - Himlera mobilās nāves brigādes. Atbildīgas par vairāk nekā miljonu padomju ebreju noslepkavo�anu, neskaitot vēl visus pārējos upurus.

-���� Kā �is briesmonis izglābās no apsūdzības? - D�eks jautāja.

-���� Parastais stāsts. - O'Konora balsī ieskanējās dus�mas. - Satrieco�i maz Einsatzkommandos locekļu tika nodoti tiesai. Pēdējā straujā krievu uzbrukuma laikā 1945. gadā Reksnis pārģērbās par vērmahta ierindnieku un aizbēga uz Rietumiem, lai padotos britiem. Viņa no�pratinā�anas laikā radās aizdomas, bet konkrētu pierā�dījumu nebija. Pēc atbrīvo�anas 1947. gadā, nu jau ar �mita vārdu, viņ� atguva savu dēlu no bāreņu nama un

aizbrauca uz Austrāliju. Kopā viņi kļuva bagāti, raktuvēs netālu no Darvinas iegūstot opālus. Tad se�desmito gadu vidū bez iepriek�ēja uzteikuma viņ� pārdeva savu rūpalu un pazuda.

-���� Un dēls? - D�eks jautāja. - Viņ� noteikti bija pārāk jauns, lai būtu piedalījies karā.

-���� Pieteram Reksnim 1941. gadā bija se�i gadi, - O'Konors atbildēja. - Bet pastāv izdzīvoju�a aculieci�nieka ebreja ziņojums Einsatzgruppen tiesā 1947. gadā Nirnbergā, kur� stāstīja par zēnu Hitlerjunge uniformā, kas pavadījis �turmbanfīreru Reksni viņa darbā. Tas ir asinis stindzino�s ziņojums, viens no �ausmīgākajiem �ajā tiesā. Acīmredzot zēns pielādēja sava tēva Luger pis�toli starp grupu nāvessodiem, da�us pat pats izpildīja. Tie�i �is ziņojums galu galā palīdzēja atrast sakarību, kad deviņdesmitajos gados meklē�anā iesaistījās Inter- pols; tādējādi Andrjus un Pieters Rek�ņi tika izsekoti līdz Meksikai, kur dēls vadīja narkotiku un antīku priek�metu karteli. Viņam tagad ir mazliet pāri par septiņdesmit, un viņ� vēl aizvien ir tur.

-���� Kāpēc tik ilgi? - Kostass neticīgi jautāja. - Kāpēc pagāja tik ilgs laiks, lai viņus identificētu?

-���� Pretēji Holivudas versijai Rietumos pēc �etrdesmito gadu beigām nacistu kara noziedznieku pēdu dzī�ana ne�kad nav bijusi prioritāte, - O'Konors atbildēja. Galvenās izlūko�anas aģentūras - CIP, britu Dro�ības dienests - bija pilnībā iegrimu�as aukstā kara spiego�anā. Tās zināja visu par Eihmanu un Meņģeli, un pārējiem nacistiem, kas bija aizbēgu�i uz Dienvidu un Centrālo Ameriku, bet reti kur� domāja, ka viņi būtu bīstami. Tikai izraēlie�i iegul�dīja nopietnas pūles, lai kādu no viņiem nodotu tiesai.

-���� Un tagad mēs saņemam par to atlīdzību, - Kostass kurnēja.

-���� Ne glu�i. - O'Konors atvēra atvilktni un nolika uz galda fotogrāfiju caurspīdīgā apvalkā. - Jūs laikam neat�cerēsieties �o. īsa ziņa laikrakstos aptuveni pirms asto�ņiem gadiem, kaut gan notikums ievērojams - nogali�nāts augstākā ranga nacists, nākamais pēc Eihmana.

Satrieco�ajā attēlā bija redzams miris vīrietis, kas gulēja uz muguras asiņu peļķē, viņa acis bija plati atvēr�tas un mute - sāpju sa�ķobīta. Tas bija vecs virs tum�ā uzvalkā, labā roka izstiepta pāri ķermenim, caur asiņu traipiem bija saskatāms sarkans piedurknes apsējs ar melnu svastiku.

-����� Viņ� valkāja �o apsēju savas mājas vientulībā, - O'Konors teica. - Nesatricināms nacists līdz pēdējam. Ja gadījumā neesat uzminēju�i, tas ir Andrjus Reksnis. Viņam ie�āva vēderā, lai nodro�inātu lēnu nāvi un dotu viņam laiku pamatīgi nobīties no tā, kas viņu sagaida turpmāk.

-����� Izraēlas izlūko�anas aģentūra Mossad? - Kostass jautāja.

-���� Izraēlai tur bija savs nopelns, - O'Konors klusi atbil�dēja. - Bet �ī bija neatkarīga operācija.

-���� Ko jūs ar to domājat?

O'Konora seja neko neizteica. Viņ� runāja vienal�dzīgi. - Andrjus Reksnis bija velna rokaspuisis. Ar visām starptautiskās jurisprudences pūlēm nebija izdevies saukt viņu pie atbildibas. Viņ� bija pelnījis saņemt cilvē�ces piespriesto sodu, tāpat Dieva sodu.

-���� Vai jūs gribat teikt, ka Vatikāns uztur triecienbri�gādi? - Kostass neticīgi jautāja.

-���� Svētais krēsls nav tikai garīgā ceļazvaigzne, - O'Konors sacīja. - Gadsimtiem ilgi mūsu izdzīvo�ana ir bijusi atkarīga no spēka cilvēku pasaulē, no spējas pār�liecināt negribīgos pakļauties Dievam. Palūkojieties uz manu ordeni, uz jezuītiem. Vai krusta kariem. Vai inkvi�zīciju. Gadsimtu gaitā Vatikāns ir pārraudzījis pa�u sek�mīgāko no slepenajiem izlūko�anas tīkliem pasaulē un nekad nav vairījies to izmantot.

-���� Krusta kari diez vai bija lieliska epizode, pat tad, ja sākotnējais nodoms bija taisnīgs, - Kostass nomurmi�nāja. - Grūti iedomāties, ka Konstantinopoles izlaupī�ana bijusi pāvesta plānos.

-��� Jūs būsiet pārsteigti, - O'Konors teica. - Pāvestam vienmēr nācies pretoties, lai to pārāk dziļi neievelk laicī�gajā pasaulē, riskējot zaudēt to garīguma līmeni, kas saista kopā visus kristie�us. Kad sākās Ceturtais krusta kar�, Vatikānam bija radusies īsta problēma ar Austrumu baz�nīcu, ar �ķeltniekiem, kurus uzskatīja par ķeceriem. Tā pārauga naidā, un kā jau visi naidi noveda pie tā, ka pre�tinieki zaudēja veselo saprātu. Da�i apoloģēti Konstanti�nopoles izlaupī�anu mēģināja pasniegt kā Dieva īsto krusta kara nolūku, kā sodu par novirzī�anos no patiesā ceļa.

-���� �īs jūtas kļuva abpusējas, - D�eremijs piebilda. - Bizantijas aculiecinieks Niketass Honiatess krustne�us dēvēja par antikrista priek�te�iem, viņa paredzēto bez�dievīgo darbību galvenajiem īstenotājiem.

-���� Svētais krēsls vienmēr ir sadūries ar kārdinājumu no tum�ās puses, - O'Konors turpināja. - Tie, kas cīnās ar velnu, beigās viegli var nonākt pie velna darbiem. Krusta kari bija viduslaiku galējais izaicinājums, un mēs ne vienmēr uzvarējām. Mūsu vājuma brī�os vēsturē ir eksplodēju�as briesmīgas tendences. Da�i no mums jūt atbildību par nespēju aizkavēt vislielāko no ļaunumiem, nacistu holokaustu.

-���� Tatad Rek�ņa nāvei nav nekāda sakara ar menoru, - D�eks ieminējās.

O'Konors brīdi klusēja, tad piecēlās. - Baidos, ka esmu jūs maldinājis. Viņa nāvei ir vislielākais sakars ar menoru. Lūdzu, uzklausiet mani.

Pie durvīm atkal klaudzināja, un O'Konors vēlreiz ielaida Mariju. Viņa apsēdās, pirkstos grozot mobilo tele�fonu. - Man ir ziņa no Herefordas, - viņa ar nopietnu sejas izteiksmi paziņoja. - Fantastiska ziņa. Mana komanda no Oksfordas institūta ir pabeigusi manuskriptu izcel�anu no aizmūrētās kāpņu telpas. Tas ir apbrīnojami - lielākais anglosak�u manuskriptu krājums, kāds jebkad atklāts. �is atradums ir līdzvērtīgs romie�u bibliotēkai Papirusu villā Herkulānā, un tas prasīs tikpat lielu darbu, lai atkal saliktu kopā visus gabalus. - Viņa uzmeta skatienu D�e�remijam, kas, koncentrējis uzmanību, bija paliecies uz priek�u. - Ja vien tu nesteidzies atgriezties Savienotajās Valstīs, tā visa uzraudzī�ana būs pilnas slodzes darbs.

-��� Jā, lūdzu, - D�eremijs teica.

-���� Tad kādēļ tik drūma seja? - Kostass vaicāja.

-���� Viņi atradu�i vēl ko. - Marijas balss pēk�ņi sa�springa. - Pa�ā kāpņu telpas apak�ā, apraktu zem visiem papīriem un pergamentiem. Vīrie�a skeletu - garu vīrieti, ģērbtu mūka sutanā. Simtiem gadus vecu, no viduslai�kiem. Viņa locekļi bija greizā stāvoklī, it kā viņ� būtu tur nomests. Un viņa pakausis bija iedragāts.

Iestājās apjukuma pilns klusums, un O'Konors, iekams pagriezās pret pārējiem, piegāja pie Mappa Mundi reprodukcijas uz sienas. - Man jau bija tādas aizdomas. 1299. gada pavasarī kar�u zīmētājs Holdingemas Ri�ards ieradās �eit, Aionas salā. Savā pēdējā ceļojumā viņu pava�dīja viņa slimīgais kungs Vorad�inas Jēkabs, D�enovas arhibīsKaps. Pēc tam Ri�ards devās dienvidu virzienā uz Herefordu, lai pārraudzītu tās kartes pabeig�anu, kuru viņ� bija sācis pirms piecpadsmit gadiem. Uzrakstos bija kļūdas, kuras viņ� gribēja izlabot. Ri�ards Herefor�das mūkiem bija atstājis paraugskici, pēc kuras strādāt, bet kartes ilustrators nebija visai izglītots. Un tagad mēs zinām pēc viņa pa�a personiskā eksemplāra - tā, kuru atrada D�eremijs un Marija, - ka bija kāds slepens papil�dinājums, ko viņ� gribēja iezīmēt kartes kreisajā stūrī, kur mūki vēlāk ievietoja uzrakstu, nosaucot viņu par kar�u zīmētāju. - Dziļi iegrimis domās, O'Konors apstā�jās kamīna priek�ā. - Mēs zinām, ka pēdējo nakti viņ� pavadīja bīskapa Svinfīlda pilī Bromjārdā un atliku�o ceļa posmu līdz Herefordai veica, pārģērbies par piligrimu. Pēc tam viņ� pazuda no vēstures. Labojumi nekad netika izdarīti. Par viņu nekas vairs nav dzirdēts.

-���� Vai jūs domājat, ka viņu noslepkavoja? - Marija nedro�i jautāja.

-���� Es par to ne�aubos.

-���� Es jutos viņam tik tuva, - ar rokām satvērusi krēslu, Marija no�ukstēja, balsij emocijās drebot. - Es viņu esmu pētījusi visu savu dzīvi un nekad neesmu jutusies viņam tuvāka kā tovakar katedrālē. Gandrīz �ķita, ka viņ� ir tur klāt.

-���� Slepkavība? - Kostass izskatījās pārsteigts. - Un ko tas puisis darīja Aionā? Vai kāds man var pateikt, kas �eit notiek?

-��� Jā, - O'Konors atbildēja, atvērdams atvilktni. - Uz�klausiet mani.

Pēc da�ām minūtēm O'Konors apsēdās savā krēslā un ļāva pārējiem izpētīt kartes, kuras tiem nupat bija rādījis. Rakstāmgaldu klāja atritināta liela mēroga Lielbritānijas ziemeļu karte, blakus tai viņ� bija novietojis 1066. gada Stemfordbrid�as kaujas plānu. Uz lielās kartes viņ� bija iezīmējis līniju no Jork�īras krasta netālu no Stemfordbri�d�as uz aug�u līdz Skotijas ziemeļu galam un uz leju līdz Mallas salai.

-���� Tātad pēc kaujas Haralds Hardrada atbrauca �urp uz Aionu. - D�eka domas virpuļoja, viņ� ar mokām cen�tās aptvert O'Konora nupat stāstīto. D�eks atkal apsēdās krēslā, un pārējie darīja tāpat.

-���� Viņam dro�i vien bija elli�ķīgi slikti, - Kostass iemi�nējās. - Tik slikti, ka angļu karavīri, kas cīnījās pret viņu, uzskatīja to par kritu�u kaujas laukā.

-����� Tas bija brīnums, ka Hardrada pārdzīvoja ceļo�jumu, - O'Konors atbildēja. - Par viņu labi rūpējās. Kopā bija aptuveni trīsdesmit viņa cīnītāju, gandrīz visi smagi ievainoti, daudzi biju�ie varjagu gvardi. Divos vikingu kuģos viņus �urp atveda uzticamie airētāji vasaļi. Da�i nomira pa ceļam, da�i te, Aionas salā.

D�eka prātā visi fragmenti sāka nostāties savā vietā. - Kad Haralds beidzot pameta Aionu, lai burātu uz rietumiem, te tika atstāti pārstāvji, uzticamie sekotāji, lai sagaidītu sava karaļa atgrie�anos.

O'Konors vērīgi paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. - Viņi sevi dēvēja par felag, - viņ� paskaidroja. - Sens skandināvu termins, kas nozīmē brālību, slepenu sabiedrību.

-���� Un kas bija �ie felag? - D�eks jautāja.

-���� Vispirms tie bija da�i Haralda pavadoņi - ievainotie, kas, izdzīvoju�i pēc Stemfordbrid�as, devās viņam līdzi uz Svēto salu, bet nolēma palikt, kad viņu karalis burāja uz rietumiem. Tie bija jaunāka gadagājuma vīrie�i, karavīri, kurus Haralds bija audzinājis kop� varjagu laikiem, vīri, kas nebija zaudēju�i godkāri un iek�ējo dzirksti, lai tur�pinātu misiju. Starp tiem varēja būt ari vairāki Haralda pa�a dēli. Viņi ātri sapulcēja citus ap sevi, nekad ne vai�rāk par divdesmit. Viņi apzvērēja uzturēt uguni dzīvu, līdz viņu karalis atgrieztos, darīt visu, kas viņu spēkos, lai panāktu, ka īsts vikings atkal valdītu Anglijā.

-���� Ne visai reāli pēc 1066. gada, - D�eks piebilda.

-���� Viņi ienīda normaņus un to fran�u pēcte�us Planta- genetus. Da�u paaud�u laikā felag misija bija kļuvusi par angļu misiju. Atcerieties, Anglijas iedzīvotājos - tajos, kas sevi dēvēja par anglosak�iem, jau ritēja visai daudz vikingu asiņu. Vikingu karalis Knuts bija valdījis pār Angliju Haralda jaunības laikā, un pla�ās valsts joslās, kur vikingi tika siroju�i, bija izveidoju�ās apmetnes un sāku�ās jauktas laulības - Austrumanglijā, Nortambrijā, te, rietumu salās. Tāpēc tas bija dabiski, ka angļi, kād�reizējie Haralda vikingu ienaidnieki pie Stemfordbrid�as, apvienojās ar viņiem kopīgā misijā pret normaņiem.

-���� Reāli viņi nebūtu varēju�i cerēt uz Haralda atgrie��anos.

O'Konors papurināja galvu. - �ī apvieno�anās kļuva par mistisku pamatu, vienojo�o spēku, kas padarīja felag par vienu no veiksmīgākajām slepenajām biedrībām viduslaikos. Tās da�i sākotnējie līdzdalībnieki savam karalim bija zvērēju�i glabāt noslēpumu gan par viņa izdzīvo�anu, gan braucienu uz rietumiem, baidoties, ka normaņi varētu mēģināt sekot vai atriebties. Pēc da�ām paaudzēm, kad karaļa atgrie�anās �ajā dzīvē vairs nebija reāla, viņi ar prieku sāka gaidīt iespēju pievienoties Ha�raldam lielajā Ragnaroka kaujā - skandināvu mitoloģijā pēdējā pārbaudē starp labo un ļauno. Viņi atkal stāvētu plecu pie pleca ar savu pavēlnieku, blakus viņam turot rokās kara cirvjus, pieveicot ienaidniekus un izplatot bai�les, kā viņi to bija darīju�i varjagu slavas dienās. Par viņu svēto mantru, zvērestu, kas vienoja viņus brālībā, kļuva hann til ragnar0k - senskandināvu valodā "līdz Ragnaro- kam", līdz mēs tiksimies laika beigās.

-���� Tādējādi Haralda Hardradas vārds iegāja vēsturē.

-���� Ne glu�i. - O'Konors pasniedzās līdz savam grāmat�plauktam un iedeva D�ekam kādu sējumu. - Monmutas D�efrijs, Historia Regum Britanniae, Anglijas karaļu vēs�ture. Viduslaiku bestsellers, galvenokārt beletristisks.

-��� Jā. Un tad?

-���� Grāmata, kas radīja karaļa Artura romantisko leģendu.

-���� Mīļais Dievs, - D�eks nomurmināja. - Protams. Kādreizējais un nākotnes karalis.

-���� D�efrijs bija viens no felag, pāris paaud�u pēc Haralda aizie�anas mū�ībā. Ap divpadsmitā gadsimta vidu felag biedri bija sāku�i iespiesties angļu sabiedrībā. Viņi bija zvērēju�i nekad nepieminēt sava karaļa vārdu, tomēr, atrodoties normaņu jūgā, kļuva izdevīgi izplatīt fantāziju par kādu senu britu karali, varonīgu vadoni, kas reiz atgriezīsies, lai atbrīvotu savu tautu. Atmetiet romantisko izdomu, un jūs iegūsiet da�us negrozāmus faktus.

-���� Karaļa Artura vietā lasi - Haralds Hardrada, - D�eks nomurmināja. - Apaļā galda bruņinieku vietā lasi Varjagu gvarde.

-���� Tas ir tas, ko tu teici par Atlantīdu, - Kostass pie�bilda. - Aiz katra mīta ir kāda realitāte.

-����� Jā, bet par Atlantīdas mītu cilvēki ir diskutēju�i veselu mū�ību, - D�eks atbildēja. - �is ir zibens no skaid�rām debesīm. - Viņ� pagriezās pret O'Konoru. - Tātad felag nebija tikai kaut kas mistisks?

-���� Nekādā ziņā ne. Atbalstot angļu misiju, viņi viegli ieguva piekritējus, un paaud�u gaitā felag ieguva labā tēla reputāciju tajās aprindās, kas pretendēja uz anglo�sak�u un vikingu saknēm. Viņiem bija maz cerību iefil�trēties normaņu aristokrātijā, tāpēc tad, kad pēdējais no īstenajiem varjagiem bija miris, vairums no felag bija kļu�vu�i par garīdzniekiem, par pagāniem kristie�u drānās. Baznīca bija tā joma, kur angļi ar anglosak�u un vikingu asinīm vēl aizvien varēja noturēt rokās varu, un felag to izmantoja līdz pēdējai iespējai. Divpadsmitā gadsimta beigās viņu ietekme sniedzās līdz pat Romai, brālībai piederēja pat angļu izcelsmes garīdznieki Eiropā. Vora- d�inas Jēkabs - Holdingemas Ri�arda kungs un viens no vecākajiem garīdzniekiem Itālijā - bija ārlaulības bērns kādai angļu mātei, kura apgalvoja, ka esot cēlusies no karaļa Knuta dzimtas. Reizēm felag biedri bija pat Kardi�nālu kolēģijā Vatikānā.

-���� Tātad Holdingemas Ri�ards bija viens no felag, - pieklusinātā balsī teica Marija.

-���� Viņ� bija pēdējais no īstajiem felag nepārtrauktā līnijā no Hardradas.

-���� No īstajiem felag?

O'Konors, būdams acīm redzami satraukts, uz brīdi apklusa. - Jau agri notika �ķel�anās, izveidojās tum�ā puse. Jūs varat to salīdzināt ar cīņu Baznīcā, par kuru mēs nupat runājām, pret velna kārdinājumu. Mēs nezi�nām, ne kad tas notika, ne arī kur� tas bija, bet tas bija kāds, kas savām acīm bija redzējis menoru, - viens no sākotnējiem biedriem, kur� izvēlējās palikt ēnā. Jūda felag vidū. Menora jau bija kļuvusi par slepenu karaļa kārtas simbolu pa�am Haraldam Hardradam, kura viņa presti��am bija daudz vērtīgāka par tās svaru zeltā. Pēc viņa aizbrauk�anas tās simboliskā nozīme pieauga vēl vairāk, kļūstot par vēl vienu felag rituāla daļu, kas viņus sais�tīja kopā. Bet tur, kur da�i redzēja svētumu, citi redzēja zeltu. Tas pievilka mantkārību, alkatību.

-���� Tāpat kā Svētais Grāls, - Kostass ieminējās. - Da��iem kāda mistiska misija, lielas kristietības atklāsmes alegorija. Citiem - zelta kauss.

-����� Tie�i tā. Tiem, kuri nespēja turēties pretī, Haralda bagātību meklējumi kļuva par pa�u svarīgāko, par apsēs�tību. Viņi slepeni nodibināja pa�i savu brālību, pa�i savu felag, ar vienīgo nolūku atrast menoru. Tie, kas palika uzticīgi, nojauta ļaunu spēku savā vidū. No okeāna rie�tumu puses krastā bija pienāku�as vērtīgās ziņas par Haralda ceļojumu, kuras viņi spēja noslēpt no tiem, kas tās izmantotu ļaunprātīgi. �īs zinā�anas tika uzticētas tikai vienam cilvēkam, kur� tās drīkstēja nodot tālāk nākamajam ieceltajam cilvēkam, kā meistars māceklim - cik ilgi vien �o līniju varēja uzturēt.

-����� Es sāku saprast, - D�eks lēni teica. - Vorad�inas Jēkabs, Holdingemas Ri�ards.

O'Konors pamāja ar galvu. - Viņi bija pēdējie. Kaut kādā veidā �ī līnija bija izdzīvojusi vairāk nekā simt ga�dus pēc tās lielākās krīzes 1170. gadā. Togad Kenterberi- jas arhibīskapu Tomasu Beketu viņa pa�a katedrālē no�slepkavoja karaļa Henrija II piekritēji. Beketa laiks bija īsto felag lielākās varas gadi, un viņa nāve bija beigu sākums.

-���� Vai Tomass Bekets bija felag biedrs? - D�eks izbrī�nīts jautāja.

-���� Un zinā�anu turētājs, - O'Konors teica. - Bruņi�nieki, kas viņu sacirta, tīkoja ne tikai pēc atriebības Hen�rija II vārdā.

-���� Vai viņi dabūja, ko gribēja?

-���� Viņ� negribēja piekāpties, un niknumā tie viņu noslepkavoja. Anglijā �ie bruņinieki tika nievāti un pie�vienojās Tre�ajam krusta karam, �ķietami, lai meklētu pie�do�anu saviem grēkiem. Viņi kļuva pazīstami kā Asiņai�nās rokas bruņinieki, jo visiem �iem vīriem uz plaukstas bija rēta - viņi bija ievainoju�i sevi, lai noslēgtu asiņu līgumu. Viņu meklējumi bija ieguvu�i pa�i savu mistiku, savus rituālus, lai gan uzticība Haralda Hardradas lietai bija izlik�anās. Viņi sāka meklēt pārējos ebreju dārgu�mus, kurus Haralds bija atstājis, kad viņ� kopā ar saviem varjagu biedriem aizbēga no Bizantijas, - zelta galdu no ebreju Tempļa, Maizes klātbūtnes galdu.

-���� Bet tas bija Konstantinopolē.

O'Konors pamāja ar galvu. - Iekams viņi tur nokļuva, Saladins ar saviem musulmaņu karavīriem apkāva visus bruņiniekus pie Jeruzalemes mūriem. Ta�u kāds cits no viņiem nokļuva Konstantinopolē paaudzi vēlāk, 1204. gadā.

-���� Tas ir Ceturtā krusta kara laiks, - Kostass teica. - Relikvijas, ko mēs meklējām Zelta raga līci. Ķēdi un visu citu.

Piepe�i cellei līdzīgajā istabā kļuva auksti, salta vēsma iekļuva pa plaisu logā. D�eka domas joņoja. - Pagaidiet mirkli. Konstantinopoles izlaupī�ana. Tas bija Flandrijas Boldvins. Vai jūs gribat teikt�

-����� Tas bija viņ�. Jaunekļa gados, būdams Romā, Bold�vins Forumā bija redzējis Tita arku. Arka bija kļuvusi par felag svētceļojumu mērķi, par svētnīcu. Holdingemas Ri�ards neap�aubāmi devās uz turieni. Viņi redzēja ne vien menoras attēlu, bet arī pārējos dārgumus, ko nesa romie�u karavīri. Viņi zināja, kāds izskatās zelta galds. Boldvins nenovirzīja krusta karu uz Konstantinopoli ne�jau�i, tikai lai paveiktu venēcie�u netīro darbu. Tomēr pā�rējie - tie no īstā felag - zināja par Boldvina nodomu un slepus nokļuva tur pirms viņa. Imperatora gvardē Kon�stantinopolē vēl aizvien bija varjagi, vīri, kuriem Hard- radas vārds bija svēta leģenda no slavas dienām. Viņus pierunāja paņemt atliku�os dārgumus un nogremdēt tos kādā slepenā ostas daļā pirms krustne�u iera�anās. Visi vaijagi aplenkuma laikā gāja bojā, un �ī vieta bija zudusi.

-���� Eureka! - Kostass izsaucās. - Mums tas nemaz nav slikti. Galu galā - varbūt Morisam Hībermeijeram ir cerī�bas atrast kaut ko Zelta ragā.

-���� Līdz Ceturtā krusta kara sākumam �ķel�anās felag iek�ienē bija pārvērtusies par totālu asinsnaidu, - O'Ko�nors turpināja. - Tomasa Beketa slepkavība bija jāat�riebj. Pat tie, kas vēl uzturēja ticību lietai, zaudēja savu cildenumu un dzīvoja nāves bailēs. Kā daudzas slepe�nas organizācijas, arī �ī sāka sairt no iek�ienes, sākās pa�nāvības. Holdingemas Ri�ards dro�i vien zināja, ka viņ� ir iezīmētais, ja jau atgriezās no Aionas, ja bija sadedzinā�jis sava kunga ķermeni vikingu kuģī svētītajā felag rituālā, nosūtot viņu uz Valhalu tie�i no tās pa�as vietas, kur viņu karalis bija uzvilcis buras. Ienaidnieki zināja, ka Jēkabs pirms nāves noteikti ir nodevis informāciju Ri�ar�dam, kuram mācekļu nebija. Viņa pēdējai rīcībai vaja�dzēja būt ierakstam uz Mappa Mundi, nododot nākotnei noslēpumu, kuru atklātu un at�ifrētu kāds, kad tumsas laiks būs pagājis. Un līdz ar Ri�arda noslepkavo�anu �ī līnija beidzās.

-���� Vai jums �ķiet, ka pēdējos brī�os, Ķē�u bibliotēkā skatoties nāvei acīs, viņ� kļuva pieļāvīgāks? - D�eks jautāja.

Emocijām pārpilnu seju Marija paskatījās uz viņu.

-����� Viņam līdzās bija Tomasa Beketa gars. Ri�ards dro�i vien zināja, ka mirs, lai darītu ko darīdams. Es domāju, ka viņ� stingri turējās līdz beigām. Laimīgā kārtā uzbru�cējs laikam nav zinājis, kas tas īsti par kartes eksemplāru, vai arī Ri�ardam varbūt pietika laika to noslēpt bibliotēkā brī�os pirms sadursmes.

-���� Viņ� nekad nebūtu varējis iedomāties, ka paies vai�rāk nekā septiņsimt gadu, - D�eks sacīja.

-���� Un es baidos, ka tumsa vēl aizvien ir mums bla�kus, - O'Konors teica.

-���� Lieliski. - Kostass pagrozīja pirkstos gredzenu un pacēla to tā, lai visiem būtu skaidri redzams menoras simbols. Ar otru roku viņ� norādīja uz dunci ar svastiku.

-���� Un tagad ķersimies pie vissvarīgākā jautājuma. Kā mēs nonākam no viduslaiku slepkavības noslēpuma pie �iem sliktajiem pui�iem divdesmitajā gadsimtā?

Sajūsminātais D�eks sēdēja vecās abatijas grāmatu pil�najā istabā, pārsteigts par to, ko dzirdēja. Domas drūz�mējās viņa galvā, un viņ� pūlējās tās sa�ķirot. D�eks bija zinājis, ka komanda ir uz Hardradas pēdām kop� kartes atra�anas, ka neparasts pavediens saista viņu atklājumu Stambulas Zelta raga līci ar vikingu kuģi Grenlandes ledū, bet viņ� nekad nebūtu iedomājies, ka svētā Aionas sala ir vēl viens posms �ajā ķēdē. Un tagad O'Konors stās�tīja citu stāstu, tādu, kas aizrāva vēl tālāk par atklājuma saviļņojumu līdz tumsas un briesmu pasaulei.

- Līdz ar krusta karu beigām un Osmaņu impērijas ra�anos �ķita, ka zudu�as jebkādas cerības Konstanti- nopolē atrast atliku�ās bagātības, - O'Konors turpināja. - Rietumu virzienā visi sakari ar Grenlandi tika pār�traukti, un vikingu atklātā Apsolītā zeme aizmirsta. Kad sākās eiropie�u atklājumu ceļojumi piecpadsmitā gad�simta beigās, pēdējais no Asiņainās rokas bruņiniekiem sen bija miris. Tomēr mīts turpināja dzīvot, lielākajā

slepenībā nodots no tēva dēlam felag pēcte�u vidū Eiropā un vēlāk Amerikā. Pienākot deviņpadsmitajam gadsim�tam, visi, kas dzirdēja �o stāstu, uzskatīja to par izdomā�jumu, nekādā ziņā ne vēsturiskāku par karaļa Artura un Apaļā galda stāstiem, un turējās pie sava apgalvojuma vienīgi tāpēc, lai uzturētu romantisku leģendu. Tad kaut kādā veidā tas sasniedza kāda traka austrie�u izgudro�tāja ausis, kur� bija apsēsts ar Pasaules ledus teoriju.

-���� Mēs par viņu esam dzirdēju�i, - Kostass iejaucās.

-���� Tas ir iemesls, kāpēc nacisti devās uz Grenlandi.

-���� Tātad �ī persona no jauna dibināja felag? - D�eks jautāja.

-���� To izdarīja viens no viņa līdzgaitniekiem - kāds lie�tuvie�u uzņēmējs, vārdā Petrs Reksnis, - Andrjus tēvs. Pretīgs darbs.

Kostass novaibstījās. - Tas ģimenē ir iedzimts.

-���� Laika aprēķins bija precīzs, - O'Konors turpināja.

-����� Divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs Vācijā un visā Ziemeļeiropā atdzima interese par vikingiem un zie�meļniecisko rasu mantojumu. Pēc Pirmā pasaules kara neprāta tā kļuva par kustību, kas kultivēja ideju par da�u rasu pārākumu, vēr�oties pie cilvēkiem, kas bija nomaldīju�ies no ceļa. Zēla slepenas biedrības, piesais�tot slepkavas un fantastus, kas sapņoja par jaunu reihu Eiropā. Tās noveda pie pa�as riebīgākās biedrības, Him- lera Schutzstajfel, SS, ko papildināja safabricēti stāsti par ziemeļniecisko rasu priek�te�iem un rituāliem. Ideja par jaunradīto felag perfekti iederējās �ajā ļaunajā pasaulē, tikai at�ķirībā no citām organizācijām felag piemita kāda vēsturiska rezonanse.

-���� Un tai bija cits mērķis, - D�eks piebilda.

-���� Menora, - O'Konors teica. - Viņiem bija viss valdo��ās grupas sabiedrībai nepiecie�amais, ta�u tā bija tikai āri�ķība. Viņi bija apsēsti ar menoras atra�anu.

Kostass paņēma rokā gredzenu. - Un kā ar �o?

O'Konors noraido�i pamāja ar roku. - Pakaļdarinā�jums. Reksnis iedomājās, ka �ie gredzeni ir kāds sens mantojums, izkalti no Haralda bagātību zelta, bet tā tas nebija. Tie ir tipiski tālaika safabricējumi. Reksnis zināja, ka vikingu karaļiem bija paradums dāvināt zelta un sud�raba kakla gredzenus vai aproces saviem uzticamajiem sekotājiem. Tāpat kā nacisti, viņ� bija pārņemts ar Vāg�nera operām, gredzena ciklu, Nībelungu dziesmām, leģen�dām par Ragnaroku un skandināvu dievu bojāeju. Reksnis atdzīvināja vecās brālības mantru, hann til ragnarek. Viņi bija fostbrcedralag - zvērināti brāļi - un dēvēja sevi par thole biedriem (vecs vikingu vārds ar nozīmi "airētāji"). Viņiem vajadzēja būt divpadsmit. Reksnis pat atjaunoja kādu pili Norvēģijā un pārliecināja savus pirmos biedrus, ka tā bijusi sena felag tik�anās vieta; tajā atradās viltoti vikingu bruņutērpi un cirvji, kurus, domājams, atstāju�i viņu varjagu priek�te�i. Viņ� pat no jauna ieviesa galējo soda veidu, ko lietoja skandināvi, paredzot to tiem felag locekļiem, kas novirzīju�ies no sava lojalitātes zvēresta.

Marija izskatījās �ausmu pārņemta. - Jūs ta�u nedo�mājat asiņaino ērgli?

O'Konors apstiprino�i pamāja. - Haralda kuģis bija "Ērglis". Felag aizbildnis bija lielais ērgļu milzis Hraesvdg, kura vārdā tika izpildīts �is upurē�anas rituāls.

-���� Tas bija skandināvu ekvivalents pakār�anai, stiep��anai un sacir�anai gabalos, - D�eremijs paskaidroja. - Vienīgi bez pakār�anas un sacir�anas.

-���� Uz upura muguras, tam vēl dzīvam esot, tika iegrieztas ērgļa aprises, - Marija aukstasinīgi teica. - Tad viņi atcirta ribas un izrāva plau�as.

-���� Augstais Dievs. - Pat Kostasam trūka vārdu.

-���� Viņi to vēl nav īstenoju�i pie savējiem, - O'Konors sacīja. - Bet Einsatzgruppen tiesā kāds no izdzīvoju�a�jiem ebrejiem atstāstīja baumas, ka viens SS virsnieks esot darījis kaut ko līdzīgu ar ieslodzīto grupu, lietojot savu rituāla dunci. - O'Konors ar riebumu paskatījās uz priek�metu uz sava rakstāmgalda. - Pat holokausta �ausmu darbu atstāstos tas būtu kaut kas neticams, bet neviens nebija palicis dzīvs, lai to apstiprinātu. Tomēr tas varētu būt Andrjus Rek�ņa darbības jomā.

-���� Man tas puisis tie�ām sāk patikt, - Kostass noburk��ķēja.

-���� Un bija vēl viena at�ķirība, kas iezīmēja felag, lai kur viņi ietu. - O'Konors uz brīdi apklusa. - Tā biedri izdarīja griezumu plaukstā kā asiņu uzticības zīmi. Viņi ticēja, ka ir atdzimu�ie Asiņainās rokas bruņinieki.

-���� SS, Ahnenerbe, pazudu�o ārie�u civilizāciju un Atlan- tīdas meklējumi, - D�eks uzskaitīja. - Tie visi bija lie�lisks dzinulis felag nolūkiem, aizsegs, lai sasniegtu savu mērķi.

O'Konors pamāja ar galvu. - Andrjus Reksnis bija fanā�tisks nacists. Vecā inuīta sniegtais viņa apraksts ir pre�cīzs. īsts sadists un terorists. Bet vēl fanātiskāks viņ� bija kā felag loceklis, kas iegrimis �ajā apsēstībā kop� bērnības.

-���� Kāpēc? - D�eks jautāja.

-���� Tāpēc, ka tas nebija tikai mistiski. Viņi izkalkulēja, ka Haralds Hardrada dro�i vien devies uz Grenlandi. Viņi izpētīja Grenlandie�u sāgu un Eirika Rudā sāgu, kuras vēsta, ka Nordseta - ziemeļu apgabali, kas sākas Disko lī�a tuvumā, - varētu būt sākuma punkts ceļojumiem tālāk uz rietumiem. Kad viņi izdzirdēja, ka pētnieks Knuds Ras�musens plāno ekspedīciju uz Grenlandes ledus cepuri pie Ilulisatas, viņi pieķērās �ai izdevībai. Pa �o laiku Himlers bija aizrāvies ar Pasaules ledus teoriju un zudu�o polāro civilizāciju, tāpēc nebija nekādu grūtību sankcionēt SS Ah�nenerbe komandas pievieno�anu Rasmusena ekspedīcijai.

-���� Un Rolfs Kincls? Kā viņ� tur iederas?

-���� Nekādas nojausmas par felag mērķiem. Viņ� ir tas, kur� izplānoja sāgās aprakstīto ceļojumu. Rietumos viņ� bija pasaules eksperts par vikingiem, lielisks sabiedrotais Reksnim. Viņi Kinclu izmantoja. Un, kad uzzināja, ka viņ� ledū atradis kādu pavedienu, ko nevienam neatklāja, Kincla liktenis bija izlemts.

-���� Rūnakmeni vikingu kuģī, - Kostass teica.

O'Konors atkal pamāja ar galvu. - Kincls bija pietie�kami attapīgs, lai saprastu, ka atradis kaut ko sevi�ķi svarīgu, un arī Rek�ņa izmisīgā vēlē�anās dabūt to savās rokās �o domu apstiprināja. Kincls nicināja Reksni un nacistus ar vienādu dedzību. Tāpēc viņ� nolēma nodot rūnakmeni vecā inuīta glabā�anā. Kincls neko nebija zinājis par felag, bet bija sācis nojaust, ka viņam darī��ana ar vairāk nekā tikai nacistu vājprātu. Tajā plaisā viņ� ar Reksni bija cīnījies, un kop� tā laika viņam bija skaidrs, ka tas ir asinsnaids - divkauja uz dzīvību un nāvi. Tā vienmēr bija bijusi vecā felag vājā vieta. Tomasa Beketa un Holdingemas Ri�arda slepkavības nozīmēja, ka viņu noslēpumi aiziet līdz ar viņiem kapā. Atriebības alku pārņemti, slepkavas pazaudēja no skata savu mērķi. Karam sākoties, Kincls bija dro�ībā, kamēr vien karoja

Āfrikas korpusā, bet, kad viņu arestēja kopā ar fon �tau- fenberga sazvērniekiem, Andrjum Reksnim beidzot radās izdevība. Viņ� lika lietā savu ievērojamo kompetenci, lai gestapo moku kambaros mēģinātu no Kincla izvilkt, ko vien spēja. Viņam nekas neizdevās, un niknumā viņ� lika Kinclu sodīt ar nāvi līdz ar pārējiem. Reksnis dro�i vien nosprieda, ka ievērojamais zinātnieks būs atstājis kādu rakstisku liecību, bet atklāja, ka Kincls iznīcinājis visus savus personiskos dokumentus un ka visi dati par ekspe�dīciju pazudu�i no Ahnenerbe �tāba kara sākumā.

-���� Viens jautājums, - klusi ierunājās Marija. - Nacis�tiem menora būtu nozīmējusi visu. Kā galīgais kundzī�bas simbols pār rasi, kuru viņi bija apņēmu�ies iznīcināt. Viņi to būtu turēju�i rokās kā romie�i triumfā pār jūdiem pirms divtūksto� gadiem. Ko Reksnis būtu darījis, ja būtu atradis menoru?

O'Konors atkal piecēlās un domīgi skatījās uz karti. - Menoras meklējumi tika turēti slepenībā, pat no Him- lera. Ja Himlers būtu kaut ko uzzinājis par menoru un felag vai to, ka meklē�ana tiek slēpta no viņa, tad Reksni, iespējams, būtu piemeklējis tāds pats liktenis kā Kinclu. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, mums jāpārceļas uz mūs�dienām. Mums te nav darī�ana ar neonacistiem. Neko tik banālu. Felag vēl joprojām ir mums blakus, tikpat spēcīgs kā jebkad. Un menorai �odien ir pat lielāks spēks nekā �etrdesmito gadu tum�ajās dienās. Ar tās palīdzību viņi varētu turēt paklausībā visu pasauli - Katoļu baznīcu, ebreju valsti, arābu valstis. Visu pārliecību ekstrēmistu grupas.

-���� Pārdot to izsolē augstākās summas solītājam, - Kos�tass ieminējās.

-���� Tātad runa tie�ām ir par mantkārību, nevis ideolo�ģiju, - Marija teica.

-���� Tie�i tas sāka �ķel�anos felag rindās gandrīz pirms tūksto� gadiem, - O'Konors drūmi piekrita. - Mantkārība un vara.

-���� Kā gan jūs to visu zināt? - Kostass izgrūda. - Es gribu teikt: ja tas viss ir tik slepeni, tad kā jezuītu vēstur�nieks Vatikānā gūst pieeju �ādai informācijai?

-���� Tā būs mana pēdējā atzī�anās. - O'Konors dziļi ievilka elpu, atrotlja savas sutanas labo piedurkni un ar paceltu plaukstu pastiepa viņiem pretī roku. Visiem aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Diagonāli pāri delnas vidum stiepās robota balta rēta.

-���� Asiņainā roka, - Marija no�ukstēja. - Biju domā�jusi, ka tas ir tikai vecs ievainojums.

-���� Jūs varat nomierināties. - O'Konors norotlja pie�durkni un atkrita savā krēslā. - Es vairs neesmu viens no viņiem. Mans vectēvs bija amerikāņu izgudrotājs, viens no Pasaules ledus teorijas pulciņa, tikpat dīvains kā tā dibinātājs, vienīgi varbūt ne glu�i tik traks.

-���� Mans Dievs! - Marija iesaucās. - Jūs man nekad to neesat stāstījis. Es domāju, ka visa jūsu ģimene ir zināt�nieki.

-���� Tas bija dīvains periods, - skatīdamies grīdā, O'Konors klusi teica. - Pasaule sāka jukt prātā da�us gadu des�mitus pirms Pirmā pasaules kara, un mēs vēl aizvien neesam atguvu�ies. - Viņ� pacēla acis un vāri uzsmai�dīja Marijai. - Mans vectēvs bija zinātnieks, bet nedaudz nodarbojās arī ar citām lietām kā daudzi universitātes locekļi tajā laikā un galu galā ļāva �ai īpa�ajai apsēstībai viņu pārņemt. Tāpat kā mans tēvs pirms manis, jaunībā es tiku zvērināts felag rindās, izcietu visu iniciācijas ritu�ālu. Es to ienidu, nevarēju ciest melīgās ceremonijas un, tiklīdz uzzināju par saistību ar nacistiem, gribēju no turienes izrauties. Es atklāju savu jezuīta aicinājumu un nevarēju to savienot ar piederību felag. Felag vienmēr ir atklāti atzinis savu pagānismu, lai izrādītu nicinājumu kristietībai, pat darbojoties tās ietvaros. Es domāju, viņi cerēja, ka atgriezī�os viņu klēpī, redzēja mani kā node�rīgu nākotnes vērtību Baznīcas lokā. Viņi piekrita mani atbrīvot tikai pēc noslēpuma zvēresta nodo�anas. Tagad es �o zvērestu esmu lauzis.

-���� Bet jūs nesaista viņu absurdie rituāli, - D�eks iebilda.

-���� Tik tie�ām. - O'Konors nodūra acis, tad paskatījās tie�i uz D�eku. - Ta�u es esmu uzkūris atriebības uguni. Gadu gaitā es savācu visu, ko vien varēju, par Andrju Reksni. Attiecībā pret felag es biju tikai nicino�s, bet ar Reksni bija citādi. Jo vairāk es atklāju par viņa slepkav�nieciskajām darbībām kopā ar Einsatzgruppen, jo vairāk es apņēmos nodot viņu tiesai, pat tad, ja tāpēc būtu jālau� mans klusē�anas zvērests. Mani dzina uz priek�u Rolfa Kincla piemiņa. Savu pārliecību es smēlos no vecās Varjagu gvardes, no agrākā felag ticības, ka mūsu liktenis ir iepriek� noteikts, ka Ragnaroks ir neizbēgams, tāpēc svarīga ir mūsu uzve�anās �ajā pasaulē. Tas bija mans vienīgais mantojums no vecajām para�ām. Nedaudz pretrunā ar jezuīta aicinājumu, toties tas saistīja mani ar agrākā felag aristokrātiju un deva man spēku.

-���� Nav iespējams, ka jūs darbojāties viens, - D�eks teica. - Kāds cits no�āva Reksni.

-���� Reiz, būdams Vatikānā, es pieaicināju par līdzgait�niekiem pulciņu uzticamu biedru. Viens no viņiem �odien ir te, abatijā. Iespējams, jūs viņu redzējāt baznīcā. D�e�remijam bija jākļūst par vēl vienu. Mēs bijām savāku�i diezgan daudz pierādījumu pret Reksni, tomēr ne pietie�kami. Mūsu nodoms bija likt viņam pirms nāves izjust bailes.

-��� Jūs atdzīvinājāt asinsnaida ciklu, - Marija sacīja.

-���� Da�reiz taisnīgu tiesu labāk spriest ar vecām meto�dēm.

-���� Un vai felag zina, kas jūs esat?

-���� Iepriek� es jums teicu, ka sava plaukuma laikā div�padsmitajā gadsimtā felag bija iekļuvis Vatikānā. �odien kāds no priek�niekiem atkal zina par menoru un par jūsu meklējumiem.

-���� Kādā veidā? - Kostass jautāja.

-���� No savējiem.

D�eku pēk�ņi pārņēma noteiktības dzestrums. - Es zinu, kur� tas bija. �ī doma man nav devusi mieru kop� Zelta raga. "Jūras riska" nesen ieceltais otrais stūrmanis igaunis. Viņ� noklausījās no tiltiņa, kad mēs pirmoreiz runājām par menoru.

-���� Pirms divām dienām viņ� devās patvaļīgā prom�būtnē, - Kostass drūmi sacīja. - Mēs negribējām tevi uztraukt ar �o ziņu, bet Toms Jorks man to �orīt pateica telefona sarunā.

O'Konors vēsi pamāja ar galvu un turpināja: - Es zināju, ka Svētais krēsls darītu visu, kas tā spēkos, lai ne�ļautu atklāt menoras atra�anās vietu, bet tad aptvēru, ka tur slēpjas vēl kas vairāk. Felag darīs jebko, lai uzzinātu, ko mēs zinām, lai aizkavētu un iznīcinātu mūs, un pa�i veiktu pētījumu. Un ir kāds, no kura mums būtu jābaidās visvairāk.

-���� Kur�? - D�eks jautāja.

-���� Mazdēls. Andrjus Reksnis ir miris, viņa dēls Pieters ir paslēpies kaut kur Centrālamerikā. Mazdēls vēl aizvien ir brīvībā. Es domāju, ka tagad viņ� ir zvērināts felag biedrs. Viņ� ir slepkava. Viņ� mantojis ģimenes gēnu.

-����� Kāds vectēvs, tāds mazdēls, - D�eks klusi ieminē�jās.

-���� Pieters nav labāks, - O'Konors teica. - Atcerieties, ko viņ� bērnībā apguvis Krievijas frontē. Tomēr �ķiet, ka viņ� ir pilnībā aizņemts, vadot savu noziedzīgo organizā�ciju Centrālamerikā. Mazdēls ir tas, par kuru jāuztraucas visvairāk. Viņ� ir felag cīnītājs, priek�ējais patruļnieks. Viņ� uzauga visu rituālu gaisotnē, un tā ir kļuvusi par �ī vīra pārliecību. Viņ� iekļuva tur, no kā es atteicos. �is cilvēks ir izmantojis daudz pieņemtu vārdu, bet pēdējā laikā viņ� ir Pelners, Antons Pelners. Felag biedru lokā viņ� sevi dēvē par Loki - tā sauc īpa�i nejauku skandi�nāvu dievu. Viņa absurdā cīnītāja pārliecība novedusi puisi pie tā, ka viņ� izmācījās par algotni un iezīmēja asi�ņainas pēdas Balkānu konfliktos. Viņ� pilnveidoja savas prasmes kādā teroristu treniņnometnē Melnās jūras aus�trumu krastā, Abhāzijā.

-���� Manuprāt, mēs varam uzminēt, kur tas bija, - Kos�tass iestarpināja.

-���� Kad viņa vectēvu noslepkavoja, viņ� devās sevi�ķi asiņainā sirojumā Kosovā un zaudēja piesardzību. Viņu arestēja Britu īpa�ie gaisa spēki un Hāgā notiesāja kā kara noziedznieku. Pirms pieciem gadiem Pelneru mū�a ieslodzījumam nosūtīja uz Lietuvu - valsti, kuru viņ� uzdeva kā savu dzimto zemi. īpa�i viņa dēļ tika atvērts kāds aizmirsts cietums no gulaga laikiem - vieta, kur sagūstītie SS virsnieki pēc kara gadiem ilgi tika turēti, līdz tos sodīja ar nāvi. Tad aptuveni pirms mēne�a kāds cits tiesnesis nosprieda, ka pierādījumi pret �o noziedz�nieku nav pietiekami, un viņu atbrīvoja. - O'Konora lūpas aiz riebuma drebēja. - Viņ� bija tikai bērns, kad es pametu felag, bet es vēl aizvien atceros viņa seju. Zēna tēvs bija atteicies izdarīt griezumu plaukstā, pirms būs pienācis īstais brīdis, tāpēc Loki pārņēma niknums un viņ� ar cirvi savainoja pats savu seju. Viņ� ar to mēdza mani kaitināt, cie�i vilkdams pirkstu uz leju pa rētu, līdz es sāku raudāt. Man no tā rādījās murgi. Un tagad Loki ir atgriezies. Viņ� zina, ka es esmu tas, kur� sadzina pēdas viņa vectēvam. Viņu virza asinsatriebība. Mums dārgs katrs brīdis.

D�eks paskatījās uz O'Konoru. - Ko jūs tagad darīsiet?

-���� Es palik�u te. Roma ir pārāk riskanta.

-���� Ko jūs ar to gribat teikt?

-���� Ir noticis vēl kas. - O'Konors izskatījās drūms, seju viņ� bija nodūris. - Iekams to pateikt, es gribēju jūs informēt par apstākļiem. Ir notikusi vēl viena slepkavība. �oreiz mūsdienās.

-���� Kur?

-���� Vatikānā. Pirms divām dienām. Policija domā, ka tas ir mafijas darbs, jo upuris bija viens no galvenajiem cīnītājiem karā pret senlietu melno tirgu.

-���� Kur� tas bija?

-���� Galvenais uzraugs.

-��� Jūs domājat - tas cilvēks, kas kopā ar jums redzēja slepeno telpu Tita arkā?

-���� Alberto Bellīni. Viens no mūslaiku lielajiem zināt�niekiem romie�u skulptūras jomā. Milzīgs zaudējums. Un vienīgais cilvēks pie Svētā krēsla, kuram es varēju uzti�cēties.

-���� Vai jūs domājat�

-����� Es nedomāju, es zinu. Alberto bija cilvēks, kas atkal un atkal nostātos atklātai cīņai pret mafiju, kuram vajadzēja bruņotus miesassargus ikreiz, kad viņ� izgāja ārpus Vatikāna, bet kuram pietrūka iek�ējā spēka, palie�kot ieslēgtam istabā kopā ar saviem pretiniekiem. Vakarā pirms slepkavības Bellīni man atzinās, ka tie esot no viņa izspiedu�i stāstu par mūsu pusnakts atklājumu arkā un interesi par menoru. Tas nostāda mani ugunslīnijā. Un, baidos, ari jūs.

-���� Vai jūs zināt, kas stāv aiz tā visa Vatikānā?

-���� Eksistē sava veida iek�ējā inkvizīcija, kuru vada viens no kardināliem. Tāda tur vienmēr ir bijusi. Bet �is ir kaut kas draudīgāks, ļaunāk vairs nevar. Es neesmu pārlieci�nāts par vainīgajiem, tomēr man ir visai laba nojauta. Felag ir mainījies, kop� es to pametu pirms vairāk nekā �etrdesmit gadiem. Es zinu, kas ir da�i no viņiem. Viens ir kara noziegumu tiesnesis, kas atbrīvoja Loki. - O'Konors atkal dusmās pieķērās krēslam. - Viss, ko es pa�laik varu pateikt, - Reksnis ir satrieco�i ietekmīgs Vatikānā. Viņ� aiz untuma varētu mani iznīcināt. Es neko konkrētu ne�varu viņam piesiet, tomēr zinu pietiekami daudz, lai viņa darbībai pievērstu sabiedrības uzmanību, ja kādreiz par to sāk�u atklāti runāt. Es noteikti esmu pārliecināts, ka Alberto slepkavība nebija mafijas darbs. Varbūt jūs varat uzminēt, kur�, pēc manām domām, tas bija, turklāt viņ� pie tā neapstāsies.

-���� Un ko jūs darīsiet tagad?

-���� Domāju, ka te pagaidām esmu dro�ībā. �ai salai vēl aizvien piemīt kāds svētums, pat jaunā felag vidū. Bet �is notikums ir pārāk ievērojams, lai mēs vieni pa�i ar to tiktu galā. Asinsatriebība noteikti pieder pagātnei. Mēs te runājam par slepkavību, nepārprotami un vienkār�i. Un, ja viņi kaut kādā veidā dabūs rokā menoru, ja tā vēl eksistē, tad atsevi�ķa slepkavība liksies ikdieni�ķs gadī�jums. Tuvie Austrumi uzliesmotu kā vēl nekad, ja tur tiktu iesviests ebreju ticības lielākais simbols. Neviens neizspruktu cauri sveikā - ne ebreji, ne arābi, ne Katoļu baznīca.

-���� Vai jums ir kādi dokumenti?

-���� Viss ir �eit. - O'Konors viegli uzsita pa ādas mapi blakus savam krēslam. - Cietā kopija. Es to nevaru uzti�cēt datoram. Iemesls ir Loki. Viņ� strādā vienatnē �aus�mino�ā ātrumā. Viņa skolotāji ir varenie un labie, ties�ne�i, augstākie garīdznieki, politiķi. Tas dienas, kad felag biedri visi varēja uzlikt ķiveres un turēt rokās kara cir�vjus, sen ir pagāju�as, tomēr viņi daudz par to sapņo. Nav neviena cita tāda kā Loki. Ja mēs viņu spēsim aptu�rēt, tad iegūsim nepiecie�amo laiku.

-���� Interpols?

O'Konors pamāja ar galvu. - Es varu laist darbā visus līdzekļus. Man ir da�i draugi augstākajās iestādēs. Starp�tautisks aresta orderis, vispasaules dro�ības trauksme. Bet man ir vajadzīgs laiks - vismaz divas dienas, lai sa�vāktu dosjē. Ja iesniegumu noraidītu, bet stāsts par me�noras meklējumiem tomēr noplūstu, rastos briesmīgs pretējais efekts.

-���� Tas mums noteic beigu termiņu, - D�eks domīgi teica. - Divas dienas - vai arī sākas īstā elle. Tas ir visai grūts uzdevums.

-���� Kaut kas man liek jums uzticēties.

-���� Ļaujiet man jums palīdzēt, Patrik. - Marija krēslā paliecās uz priek�u, paskatījās uz O'Konoru, tad uz D�eku. - Es domāju, ka esmu izdarījusi visu, ko spēju, jūsu labā uz "Jūras pētnieka II", D�ek. Es tik un tā biju nodomājusi palikt te un vēlreiz papētīt rūnakmeni, lai pārliecinātos, vai mēs kaut ko neesam palaidu�i garām. Ta�u tagad ir daudz svarīgāki uzdevumi. Tēvam O'Konoram nepiecie�ama visa iespējamā palīdzība, kādu var saņemt.

-���� Tā man noderētu, - O'Konors atzina. - Agrāk mēs labi esam sadarboju�ies.

-���� Tu esi laipni lūgta palikt kopā ar mums, Marij, - D�eks sacīja. - Vairāk nekā laipni lūgta. Man būtu vaja�dzējis to paust skaidrāk.

-���� D�eremijs var pārņemt ekspedīcijas eksperta pienā�kumus, - Marija atbildēja. - Ja ir vēl kaut kas jāpēta par vikingiem un Jauno pasauli, viņ� ir īstais cilvēks.

-���� Labi, - D�eks piekrita, sejā uzplaiksnoties nemie�ram. - Tikai noteikti uzmanies.

O'Konoram bija atlicis vēl kas, ko viņiem parādīt. Viņ� pavadīja D�eku un Mariju cauri krustejai un izveda laukā zālājā abatijas priek�ā, atstājot Kostasu un D�ere�miju klosteri, lai viņi no jauna formatētu pēdējo Herefor�das kartes skenējumu, kas nupat bija atsūtīts. Cauri agra vakara miglai, kas tagad ietina salu, D�eks uzmeta ska�tienu klin�ainajai zemei aiz teritorijas, ainavai, kas nebija mainījusies kop� vikingu laikiem. O'Konors veda viņus pa bruģakmeņu taku, Srāid nam Marbh, Miru�o ielu, ga�rām Reilig Odhrain, svētītajai karaļu apglabā�anas vietai. Pa ceļam D�eks apstājās pie lielā Svētā Mārtiņa akmens krusta, kura laikapstākļu deldētais apveids vēl aizvien stāvēja tur, kur bija uzsliets pirms vairāk nekā tūksto� gadiem. Viņ� uzlika roku uz akmens un sataustīja izlo�cītās �ūskas, kas bija iekaltas granītā gandrīz divus gad�simtus pirms Stemfordbrid�as kaujas, kad salas mūkiem jūras bandīti no ziemeļiem vēl nebija nekas vairāk par attālām baumām. D�eks sajuta klātbūtnes prieka trīsas, to pa�u satraukumu, ko bija jutis, ieraugot vikingu kuģi ledū. Haralds Hardrada bija gājis pa �o ceļu, bija redzējis �o krustu. D�eks pēk�ņi iztēlojās, kā uzvarētais karalis uz katafalka tiek nests abatijas virzienā, bet viņa ievainotie sekotāji cen�as izkāpt no kuģiem, kas piebraukti krastā zemāk eso�ajā jūras �aurumā. Viņ� itin kā visu laiku izse�koja Hardradu gan Zelta ragā, gan ledus fjordā, bet nekad nebija juties tik tuvu, tik pārliecināts, ka priek�ā eso�ās pēdas vedīs viņus izsekot lielo karali nezināmajā.

O'Konors, D�eks un Marija gāja klusējot, iegrimu�i sa�vās domās, cen�oties izprast iepriek� notiku�o. Pēc pus�stundas viņi sasniedza salas rietumu krastu, pla�u līci, ko ieskāva zeltaini liedagi. O'Konors pārveda viņus pāri kāpai un atrada vietu, kur apsēsties, ar D�eku un Ma�riju katru savā pusē. Migla bija pacēlusies, atklājot pla�u skatu uz rietumiem, kur piesātināti oran�ie rieto�ās sau�les stari sliecās uz apvārsni. O'Konors aizkūpināja pīpi, pāris rei�u ieelpoja, tad sāka klusi runāt.

- �is ir Camus Cūl an t'Saimh, Līcis aiz okeāna, - viņ� teica. - Pēc dienām, kas pavadītas uz nāves robe�as,

Haralda vīri nogādāja valdnieku �ajā vietā, baidīdamies, ka ziņa par viņa izdzīvo�anu varētu nonākt normaņu ausīs. Viņi atveda �urp Haralda kuģus "Ērgli" un "Vilku", tad izvilka tos krastā. Vīri piepildīja tos ar pārtiku un novietoja Haraldu uz nestuvēm "Vilka" centrā. Halfdans Bezbailīgais, vecākais no viņa biedriem, smagi ievainots gulēja viņam pie kājām, gatavs mirt, ja viņa karalis sāktu dzist.

-���� Wergild, - Marija nomurmināja. - Cilvēks varēja ziedot dzīvību Odinam, lai glābtu sava kunga dzīvību.

-���� Mūki palīdzēja viņiem ievilkt kuģus seklajos ūde�ņos. Tie no Haralda grupas, kas vēl spēja, ieņēma vietas uz airsoliem un ielika airus dullos. Masti bija nostipri�nāti, un buras - atritinātas. Haralds �eit atstāja nelielu pulciņu uzticamu ļau�u, lai tie uzturētu uguni. Viņu un Aionas mūku skatienu pavadīts, no �ejienes Haralds un viņa ceļabiedri iekuģoja vēsturē.

-���� Uz kurieni devās kuģi? - Marija jautāja. O'Konors brīdi klusēja, izņēma no mutes pīpi un,

norādījis ar to uz rietumu apvārsni, klusi sāka no galvas deklamēt:

-���� Bet nu ardievu. Dodos tālā ceļā nu

Ar tiem, ko redzi, - ja es tie�ām brauk�u -

(Jo prātu aizēno man �aubas)

Uz Aviljonas salu-ieleju;

Kur nav ne krusas, lietus, sniega,

Kur bargi vēji nepū�; bet tā atrodas

Klāta krā�ņām pļavām, augļu dārziem, laimīga,

Ar lejām ēnainām, to rotā vasarīgās jūras kronis,

Un tur es savu smago brūci dziedēt spē�u.

Tā teica viņ�, un airu, buru dzītais kuģis No krasta aizpeldēja tā kā milzu gulbis, Kas, dziedot savu nāves dziesmu Un tīrās, vēsās spalvas sabu�inot, Ar tum�ām pleznām straumei ļaujas. Sers Bedivers tā ilgi stāvēja, Vēl gremdēdamies atmiņās, līdz kuģis bij Tik punkts pret ausmas debesīm, Un noklusa tad visas vaimanas. [2]

-���� Tenisons, Morte d'Arthur, - D�eks iesaucās, izbrīnā purinādams galvu. - Jauka Viktorijas laikmeta aina, bet, ja jūs sakāt, ka tā ir patiesība, tad Artura leģendas romantiskā versija atgrie�as tie�i �ajā vietā.

-���� Aizstājiet Avalonu ar Vinlandi, un iegūsiet Apsolīto zemi, paradīzi Zemes virsū, - O'Konors teica. - Stāsts par to, kā Leivs Eiriksons atklāja Jauno pasauli, varētu būt nonācis līdz Haralda galmam labu laiciņu pirms viņa lēmuma iebrukt Anglijā, un tas varētu būt intriģējis tādu daudz ceļoju�u vīru. Gadiem ilgi viņ� nebija izkustējies no vietas, ja neskaita gadījuma rakstura uzbrukumus Dānijai un Zviedrijai, un viņam laikam bija uznācis ceļo��anas prieks. Iespējams, Haralds bija izplānojis ekspedī�ciju pāri rietumu okeānam pat vēl pirms Stemfordbri�d�as. Viņ� alka pēc viena pēdējā piedzīvojuma, pēdējā lielā atklājumu ceļojuma, pēc kaut kā tāda, kas ļautu viņam justies kā jaunības slavas dienās kopā ar Varjagu gvardi. Līdz ar sakāvi pie Stemfordbrid�as ceļojums kļuva neatliekams. Ziņojumi varētu būt vedināju�i uz domām par lielas pārpilnības zemi ar leknu pļavu ganībām un bezgalīgiem me�iem kuģu būvē�anai - diviem vilināju�miem, ko vikingi kāroja vairāk par visu. Turklāt nebija nekāda iemesla atgriezties Norvēģijā. Karaļa presti�s būtu iedragāts, ja viņ� atgrieztos dzīvs, turpretī nāve nodro�ināja viņam vietu starp varoņiem. Heimskringla atzīmē, ka Norvēģijā palikusī Haralda armija, saņemot ziņu par sakāvi, esot zvērējusi viņam mū�īgu uzticību pat pēc tam, kad uzskatīja viņu par miru�u.

-���� Un Haraldam bija viņa bagātības, - D�eks teica.

-���� Veselām lādēm, - O'Konors apliecināja. - Viņi noteikti nedevās uz Jauno pasauli meklēt zeltu. Viņiem tā jau bija tik daudz, ka papildu balasts nebija vajadzīgs. Sudraba monētas, desmitiem tūksto�u. Arābu dirhami, Knuta un Etelreda peniji, monētas no Haralda impērijas un tālākām vietām. Zelta un sudraba kaklarotas, roku gredzeni, dārgi dzimtas priek�meti no viņa sen�iem. Un viss Haralda laupījums no vaijagu dienām Vidusjūrā, daļa no tā pārkausēta, cita - vēl neskarta. Nenovērtēja�mas reliģiskās relikvijas un senas rotaslietas. Un visam par vainagojumu - lielākais Haralda valdī�anas laika dārgums, kura cildenums pieauga līdz ar viņa varonību, izlau�oties no Konstantinopoles; dārgums, kura nozīmī�gums pārspēja tā svaru zeltā.

-���� Menora, - D�eks no�ukstēja.

-��� Ja Vinlandes atra�anās vieta ir Lansomedouza Ņūfaundlendā, tad tā ir krietni uz rietumiem no �ejie�nes, vairāk nekā divtūksto� jūd�u pāri atklātajam oke�ānam, - Marija teica. - Tad ko mūsu vikingu kuģis dara �eit, Bafina līcī pie Ilulisatas?

-���� Atbilde meklējama sāgās, - D�eks atbildēja. - Leivs Eiriksons atklāja Vinlandi, burājot gar Grenlandes rietumu krastu, tad pāri uz Hellulandi un Marklandi. �īs vietas atbilst Bafina Zemei un Labradorai, un izcel�anās punktam Grenlandē vajadzēja būt Disko līcim - pie �au�rākās vietas Deivisa �aurumā. Haralds sekoja labākajiem tālaika kuģo�anas norādījumiem.

-���� Laikam Kincls to izkalkulēja trīsdesmitajos gados, - O'Konors secināja.

-���� Tātad ziemu viņi pārlaidu�i Ilulisatā? - Marija jau�tāja.

-���� Iespējams, viņi bija spiesti palikt pie pakledus, kas nosprostoja jūru. Tas varēja būt rudens, kad viņi ieradās. Gaismas kļūst mazāk, kuģi no �ļakatām apledo. Makleods teica, ka vi�ņi sākot veidoties oktobri un, kad tie sacietē, tad varot �ķelt koksni kā zāģis. Pārziemo�ana varētu būt smaga, bet tie bija rūdīti vīri, kas radu�i pie grūtībām. Dro�i vien no dienvidu apmetnēm viņiem bija līdzi da�i vietējie Grenlandes vikingi, kurus viņi izmantoja kā pava�doņus un medniekus. Es nebūtu pārsteigts, ja viņi būtu uzslēju�i nometni tajā pa�ā līcī blakus ledus fjordam, kur mēs satikām Kangiju, starp senajiem tel�u apļiem.

-���� Ievainotajiem tas dro�i vien bija īpa�i grūti, - Marija ieminējās.

-���� Daudzi noteikti gāja bojā ceļojuma laikā un no�metnē. Līdz tam laikam, kad Halfdans nomira, pēc ma�nām domām, viņu skaits bija tā sarucis, ka viņi bez grū�tībām apbedī�anai varēja atlicināt veselu kuģi - "Vilku", kuģi, kuru jūs redzējāt ledū. Nebija vairs pietiekami daudz braucēju, lai vadītu divus kuģus.

-���� Kā gan ziņa nonāca atpakaļ? - Marija bija neiz�pratnē. - Divus gadsimtus vēlāk Holdingemas Ri�ards zināja, ka viņi sasniegu�i Vinlandi, bija tik pārliecināts par to, ka iezīmēja to savā kartē. Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka Lansomedouza pastāvēja visai īsu laiku, tika pa�mesta jau ilgi pirms 1066. gada, tāpēc nevar runāt par regulāriem piegā�u braucieniem, ar kuru starpniecību varētu nodot ziņojumus.

-���� D�ekam bija taisnība par grenlandie�iem, - O'Konors atbildēja. - Tie bija labvēlīgi noskaņoti pret Haraldu - tautieti norvēģi -, īpa�i tad, kad redzēja, ka viņam nav nekāda nolūka pakļaut tos un palikt tur. Viņ� lika tiem zvērēt, ka glabās noslēpumu, un viņa dotais sudrabs vēl ilgi ļāva zelt to tirdzniecībai ar Veco pasauli. Mēs to zinām tāpēc, ka felag vairākas paaudzes vēlāk sūtīja ekspedīciju Haralda meklējumos. Eiriks Gnupsons, Grenlandes bīskaps un viens no felag biedriem, pārlie�cināja savu draudzi, ka viņ� esot uzticams Haralda se�kotājs, un uzzināja to, ko es nupat pārstāstīju. Viņam teica, ka Haralds esot apsolījis Vinlandē atstāt ceļrādi, ja viņ� un viņa biedri nolemtu būrāt tālāk uz dienvidiem. Ri�ardam to dro�i vien pateica vislielākajā slepenībā, bet neko arī vairāk. Eiriks Gnupsons devās uz Vinlandi, bet par viņu nekas vairāk nav dzirdēts. Citu ekspedīciju vairs nekad nebija, un Vinlandes atra�anās vieta bija vēsturei zudusi. Pat grenlandie�iem tā kļuva par sava veida Ava- lonu, mītisku Apsolīto zemi, kuru pārvalda kādreizējais un nākotnes karalis.

-���� Tas man kaut ko atgādina, - Marija teica. - Stāstu par karali Arturu. Kā bija ar viņa karalieni Ginevru? Menora nebija vienīgā, ko viņ� nolaupīja Konstantino�polē.

-���� A, es jau gaidīju �o jautājumu. - O'Konors izkra�tīja pīpi smiltīs un, saskatījies ar Mariju, uzsmaidīja tai. - Leģenda vēsta, ka Haraldu esot kopusi kāda sie�viete ar īsi apgrieztiem matiem, ģērbusies vīrie�a tunikā un biksēs. Vēsture liecina, ka pirms vairākiem gadiem Haralds esot atbrīvojis princesi un pēc savas izglāb�anās atvedis viņu atpakaļ uz Konstantinopoli. Ta�u mēs zinām, ka jūsu vārdamāsa nemaz netika nolaupīta, bet gan bija līdzdalībniece no brīvas gribas. Tie�i Marija atbrīvoja Haraldu un viņa Varjagu gvardes vīrus no cietuma tajā naktī pirms viņu bēg�anas. Viņa palika kopā ar Haraldu priekos un bēdās, izcie�ot viņa aprēķina laulības ar Kije�vas princesi Elizabeti, izcie�ot visu, ko viņam vajadzēja darīt ceļā uz karaļa kroni. Viņa to savaldīja, kļuva par īstu viņa dzīves vaduguni. Un Haralda beidzamajā tīko- jumā pēc varas karagājienā uz Angliju 1066. gadā Marija to pavadīja uz karalisti, kur viņa beidzot būtu varējusi uzņemties savas iedzimtās tiesības kā princese. Haralds bija iecerējis pasludināt viņu par savu dzīvesbiedri, kro�nēt viņu par Anglijas karalieni.

-����� 1066. gadā Haraldam bija piecdesmit viens gads; viņa bija varbūt desmit gadus jaunāka, - Marija teica.

-���� Vai uz abiem vikingu kuģiem bija vēl kāda sieviete, kad viņi devās uz Vinlandi?

-���� Marija bija vienīgā.

-���� Tā nav pati labākā plāno�ana jaunas kolonijas izveidei.

-���� Vikingu domā�anas veids, - D�eks pasmaidīja.

-����� Nozodz, ko tev vajag, kad būsi tur nonācis. Un atmi�nieties, viņi bija varbūt pa pusei juku�i no noguruma un sāpēm, nespēdami sakarīgi domāt. Vairums no viņiem, iespējams, domāja, ka dodas uz Valhalu.

Saules lode rietumos sāka grimt jūrā, metot oran�u spīdumu uz pamatie�u erodētajām krokām lī�a abās pusēs. Visi klusēdami raudzījās uz jūru, uztverot vakara pieklusināto starojumu. - Tā runā, ka Svēto salu apska�lojot eņģeļu spilgtā gaisma, - O'Konors ierunājās. - Tā ir gaisma, ko jūs redzat �ādās vietās, kur, �ķiet, satiekas debesis un zeme, un arī vietās, kur cilvēka iedarbības uzslāņojums ir nolobīts līdz kailai klintij zem tā. Līdz Romas Foruma sirdij, līdz Jeruzalemes Tempļa kalnam.

-���� Tās ir abas vietas, kur bijusi menora, - Marija teica.

-���� Es ari biju par to iedomājies, - O'Konors klusi pie�bilda.

D�eks paliecās uz priek�u, ar pēk�ņi kvēlojo�ām acīm skatīdamies uz apvārsni. - Menora bija te, pie Haralda, tie�i �ajā vietā, - viņ� sacīja. - Kop� es ieraudzīju Halfdanu ledū, esmu bijis pārliecināts, ka mēs esam uz pēdām, it kā kāds mums to novēlētu. Vienīgais, kas mums tagad vajadzīgs, ir pavediens, konkrētāka norāde par to, uz kurieni viņi devās, pametu�i ledus fjordu.

O'Konors, atkal aizkūpinādams pīpi, pētījo�i paskatī�jās uz D�eku. - Vai atceraties, Halfdans dāvāja jums veik�smi kaujā? Viņ� nodeva tālāk liesmu. Man ir aizdomas, ka jūs gaida vēl kaut kas.

Viņi sāka celties kājās, kad pa smiltīm ar joni tuvo�jās D�eremijs, un kādu gabalu aiz viņa varēja saskatīt ari Kostasa drukno stāvu. D�eremijs, kura līksmā pacilātība bija pilnībā atgriezusies, pietvīcis un satraukts nostājās viņu priek�ā.

-���� Kas noticis? - D�eks draudzīgi apjautājās. - Vai vēl kas tāds, ko tu esi slēpis?

-���� Ne glu�i. - D�eremijs centās atgūt elpu. - Mappa Mundi. Kamēr jūs bijāt aisbergā� Es zināju�

-���� Lēnāk, - D�eks viņu mierināja. - Nesteidzies!

D�eremijs nometās ceļos un izvilka sarullētu lapu no

nesamā futrāļa, tad pāris rei�u dziļi ieelpoja un sāka atgūt savaldību. - Piedodiet. Bet �is noteikti ir pats satrauco�ā�kais notikums līdz �im.

-���� Vai tie�ām?

-���� Tās stundas, ko pavadīju savā kajītē. Vairīdamies no jums visiem, - D�eremijs kā atvainodamies teica. - Es pētīju Herefordā atrastās kartes digitālo versiju, Ri�arda eksemplāru, ar iz�ķirtspēju tūksto� divsimt punktu uz collu. Man nedeva mieru kāda nianse, kas, �ķiet, pavī�dēja, kad Marija un es pirmoreiz attinām karti katedrāles telpā.

-���� Turpini!

-���� Es lūdzu, lai mūsu fotogrāfisko datu bāze Oksfordā veic multispektrālu skenējumu. Paskatieties!

D�eks paņēma lapu un attina to klēpī. Tas bija Mappa Mundi kreisā apak�ējā stūra palielinājums ar neparasto Vinlandes un Jaunās pasaules attēlu, kuru viņi pirmoreiz bija pētīju�i pirms da�ām dienām Kornvolā; viens uzraksts attiecās uz Leivu Eiriksonu, otrs - uz Haraldu Hardradu un Miklagardas dārgumiem. D�eks pēk�ņi saprata, par ko D�eremijs runā. - Apak�ā ir vēl viens zīmējums!

-���� Te tas ir - izolēts un uzlabots. Kostass man palī�dzēja to izdarīt. - D�eremijs pasniedza D�ekam vēl vienu lapu, un Marija un O'Konors noliecās, lai to apskatītu. Ta bija vienkār�a lineāra kopija, padziļināta U forma, no kuras abās pusēs uz leju stiepās izzūdo�as līnijas, un divi neregulāri apļi priek�plānā.

-���� Tā ir Vinlande! - Marija iesaucās. - Tas ir tie�i tāds pats Vinlandes attēls kā uz kartes, kas tai uzklāta virsū, tikai lielāka mēroga. U forma ir līcis, un Vinlande ir atzī�mēta lī�a aug�pusē, uzklātajā kartē. Pagāju�ajā gadā es biju vikingu apmetnē pie Lansomedouzas Ņūfaundlendā. Arheoloģisko izrakumu vieta ir lī�a aug�pusē, tie�i tajā vietā, kur Vinlande �eit atzīmēta, un �ie ir zemesragi abās pusēs, kas iestiepjas Skaistās salas jūras �aurumā. �ie apļi ir saliņas netālu no krasta - Mazā Svētā sala un Lielā Svētā sala. Vikingiem tās ir biju�as iz�ķirīgas ceļa zīmes.

-���� Tie�i tas ir tik fantastiski, - D�eremijs teica.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? - D�eks vaicāja.

-���� Cie�āk ieskatieties lielajā kartē. - D�eremijs pasnie�dza viņam lupu. - Tur, kur izskatās pēc traipa.

D�eks pastūma kopiju sānis un vēlreiz palūkojās uz attēlu veidojo�o skenējumu. - Es uz tā varu redzēt krusta zīmi, skaidru krustu, - D�eks nomurmināja. - Un malā to traipu. Vai tie ir burti?

-���� Rūnas.

D�eka satraukums kāpa. - Tulkojums?

-���� Te ir divas rindas, - D�eremijs paskaidroja. - Pat ar attēla pastiprinātāju es tik tikko varu tās izlasīt, bet par iznākumu esmu visai pārliecināts. Pirmajā rindā teikts Haraldi konungi - karalis Haralds. Otrajā rindā ir divi vārdi, "zelts" un "Miklagarda", Miklagardas zelts. Ta, protams, ir Konstantinopolē.

-���� Augstais Dievs!

-���� Holdingemas Ri�ards dro�i vien iesākumā uzzīmē�jis �o skici, bet tad pārdomājis. Tā ir pārāk precīza, tā izklāsta pārāk daudz. Tāpēc viņ� to izdzēsa un uzzīmēja vispārinātāku karti, kas rādīja Vinlandi ar Leiva Eiriksona uzrakstu. Tad viņ� atkal pārdomāja un galu galā nolēma pievienot atsauci par Haraldu Hardradu, ka viņ� bijis �ajās vietās ar Miklagardas bagātībām.

-���� Pirmā skice mums kaut ko stāsta, - D�eks sacīja. - Tā vēsta kaut ko neticami precīzu.

-���� X iezīmē vietu. - O'Konors plati pasmaidīja, pirmo reizi, kop� viņi to bija satiku�i. - Tas pēk�ņi visu padara vērtīgu.

Kostass, mazliet piekusis pēc pārgājiena pāri salai, piepe�i parādījās aiz kāpas kores. - Helikopters ir klāt. - Viņ� elsdams pievienojās pārējiem. - Makleods grib zināt, vai jūs atgriezīsieties uz "Jūras pētnieka II" vai dosieties atpakaļ uz Stambulu. Viņi ir rīcības gatavībā Disko līcī un gaida norādījumus. Viņiem ir paredzēts kuģot uz ziemeļiem un veikt pētījumus pie polārās ledus cepures malas, un da�iem no zinātniekiem neap�aubāmi sāk kņu�dēt pēdas. - Kostass pēk�ņi pamanīja papīra lapu D�e�kam klēpī un pietupās, lai apskatītu to tuvāk. - Dārgumu karte. Mana iemīļotā. Kur tas ir?

D�eks paskatījās uz Kostasu ar pazīstamo spīdumu acīs un tad ar pirkstu norādīja uz oran�i kvēlojo�o lodi pie apvār�ņa.

-���� Aptuveni divtūksto� trīssimt jūdzes uz rietumiem. Vari pateikt Makleodam, lai izrok "Vinlandes sāgu" eksemplāru, ko es viņam atstāju. Tā stāsta, kā atrast ceļu uz Vinlandi.

O'Konors piecēlās kājās. - Tā �ķiet, ka jums laiks braukt? - Viņ� paspieda D�ekam roku. - Es nezinu, uz kurieni mani aizvedīs mana taka, - viņ� teica. - Manis dēļ, lūdzu, izdariet tikai vienu, D�ek.

-���� Sakiet - ko?

-���� Uzziniet, kas notika ar menoru!

D�eks pasmaidīja un uzlika otru roku O'Konoram uz pleca. - Mēs darīsim visu, ko spēsim. Viss ir risinājies diezgan labi, kop� Halfdans aizdeva man savu cirvi. Manu�prāt, tajā varētu būt saglabājies kāds mazumiņ� kaujas veiksmes. - Piepe�i viņ� kļuva ārkārtīgi nopietns. - Un jums nepiecie�ama vislielākā piesardzība.

Pēc trīsdesmit se�ām stundām D�eks gulēja uz zemes piķa melnā tumsā Atlantijas okeāna otrā pusē, ieriti�nājies guļammaisā, ko no pamatnes mitruma pasargāja termoizolācijas paklājs.

Viņ� pārbīdīja sarullētās drēbes, lai izveidotu ērtāku spilvenu, un ieskatījās tumsā. Blakus viņam skaļi krāca Kostass, un �ad tad varēja saklausīt kādu �aboņu no D�e- remija kājgalī. D�eks dedzīgi bija piekritis pavadīt nakti rekonstruētā vikingu garenbūvē - zemā celtnē ar biezām sienām, kas pilnībā būvēta no kūdras, tie�i tajā vietā, kur Leivs Eiriksons un viņa skandināvu dēkaiņu komanda bija uzcēlu�i savu pirmo primitīvo pajumti Ziemeļame�rikas krastos pirms tūksto� gadiem. Bet D�ekam tā bija izrādījusies nemierīga nakts, viņu mocīja juceklīgi sapņi. Viņa prāts bija pārņemts ar neparasto stāstu, ko O'Konors iepriek�ējā dienā bija uzticējis viņiem Aionas salā, - par slepeno brālību, kas pastāvējusi cauri gadsimtiem un ir saistīta ar briesmīgākajām mūsdienu �ausmām. Katru

reizi, kad D�eks iesnaudās, viņa prātā drūzmējās tie pa�i tēli: rūco�i dievi vilki un riņķojo�i ērgļi, septiņ�uburu sve�turis un �ausmas uzdzeno�ā svastika - tēli, kas vairs ne�ķita kā nesaistīti vēstures fragmenti, bet savīti kopā, lai pilnībā vēstītu par draudiem un briesmām.

D�eks uztrūkās no miega, kad viņam sejā tika iegrūsta kūpo�as kafijas krūze. Kostass viņu maigi iedunkāja un pieliecās ar savu rugājiem klāto seju tuvāk draugam. - Mosties un staro, - viņ� līksmi teica. - �ī vieta ir mūsu rīcībā tikai no rīta. Pusdienlaikā Kanādas rezervāts jāver vaļā tūristiem.

D�eks noņurdēja, ātri piecēlās, uzvilka d�insus un zvejnieku zilo svīteri un aiz�ņorēja zābakus. Viņ� sarāvās, pieskaroties aisbergā iegūtajam ievainojumam aug�stilbā. Saules gaismā, kas plūda pa zemo ieeju, viņ� redzēja, kā D�eremijs sarullē savu paklāju un sasaiņo guļammaisu. Iepriek�ējā naktī viņi bija ieradu�ies tumsā, tāpēc D�eks pirmoreiz varēja novērtēt garenbūves dimensijas. Tā bija iegarena un zema, bet pilnībā celta no kūdras uz koka rāmja ar noblietētu klona grīdu un darvotu jumtu. Viņ� iedomājās, kā tā būtu varējusi dot pajumti divdesmit vai trīsdesmit cilvēkiem, vairākām ģimeņu grupām, kas pulcējās ap vienādos attālumos izvietotiem pavardiem. Tā dro�i vien bija mitra, tum�a vieta, smirdīga un rie�bīga garajos ziemas mēne�os. Viņ� varēja saprast, kāpēc vikingi vienmēr ilgojās pēc svaiga āra gaisa un jūras, pēc vasaras mēne�iem, kad var kopt ganāmpulkus un doties tālos sirojumu braucienos.

D�eks paņēma savu kafiju un pieliecies izgāja laukā, piesegdams acis pret spilgto rīta sauli. Zālājā mazliet tālāk stāvēja sarkanbaltais Kanādas krasta apsardzes

Sikorsky S-61N helikopters "Jūras karalis", kas viņus bija atvedis uz attālo Ņūfaundlendas ziemeļu pussalu no Zosu lī�a Labradorā - tuvākā lidlauka, kur SJU Embraer lidma��īna bija varējusi nolaisties. D�eks novērsās no helikop�tera un aplūkoja apkārtni. Garenbūve bija viena no trim velēnu celtnēm, kas atjaunotas blakus sākotnējai vikingu apmetnei, tikai da�us jardus no tās pļavas, kur norvēģu arheologi, kas atklāja �o vietu 1960. gadā, bija atraku�i trīs mītnes un primitīvu smēdi. Viņi bija atklāju�i tikai zemas kores, kur reiz atradu�ās kūdras sienas, nojau�a�mas stabu bedres un ugunskuru vietas, kā arī pieticīgu daudzumu senlietu, bet ar to pietika, lai pārliecino�i pie�rādītu, ka vikingi te biju�i. D�eks pārlaida acis sulīgajam zālienam līdz jūras krastam un tālāk pār klin�u saliņām ar nabadzīgo augu valsti, kas stiepās gar apvārsni zie�meļos. �ai vietai nepiemita nekas no senu kapeņu vai pazudu�as pilsētas krā�ņuma, bet tā bija izrādījusies par vienu no visu laiku lielākajiem arheoloģiskajiem atklā�jumiem - neapstrīdams pierādījums, ka Vecās pasaules pārstāvji bija apmeklēju�i Ameriku piecsimt gadus pirms Kristofora Kolumba. Tā bija pirmā zināmā eiropie�u apmetne Ziemeļamerikā viņpus Grenlandes, pirmā vieta, kur Jaunajā pasaulē tika kausēta dzelzs. Un D�eks tagad zināja, ka viņi nonāku�i pie jaunas lappuses atvēr�anas �īs vietas vēsturē - pie epizodes, kura diez vai būtu iedo�mājama, pirms tika atrasta Mappa Mundi. Pabeidzis dzert kafiju, viņ� juta, ka nakts tumsa atkāpjas, un viņu sāka urdīt satraukums.

- Grūti noticēt, ka Aiona atrodas vairāk nekā divtūk�sto� jūd�u uz austrumiem. - D�eremija izbu�inātā galva parādījās no ieejas, un viņ� nostājās blakus D�ekam, rokā turot kafijas krūzi un berzējot acis. - Bet izskatās gandrīz tāpat, vai ne? �ī būtu vikingiem pazīstama teritorija.

-���� �ai vajadzētu būt ari tavai kūdras mājai, - D�eks, acīm iedzirkstoties, teica.

-���� Mana māte bija kanādiete no Jaunskotijas, - D�ere�mijs sacīja. - �o vietu apmeklējums bērnībā iedvesmoja mani studēt skandināvu arheoloģiju. Apbrīnojami, cik maz cilvēku dodas uz �ejieni, kaut gan �ī vieta ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Palasiet da�as vēstures grā�matas, un jūs joprojām domāsiet, ka eiropie�u saistība ar Ziemeļameriku sākās ar D�onu Kebotu 1497. gadā.

-���� Bet vikingi te ilgi nekavējās. - Kostass bija uztvēris D�eremija vārdus, izkārtodams gultas piederumus garen- būves ārpusē, un pievienojās viņiem. - Manuprāt, Lan- somedouza bija drīzāk priek�postenis, sezonas nometne.

D�eremijs piekrīto�i pamāja. - Ja sprie�am tikai pēc arheoloģijas datiem, tad �ī vieta bijusi apdzīvota, augstā�kais, da�as sezonas, tad varbūt reizumis apmeklēta da�us gadus pēc tam. Trīs garenbūvēs varēja izmitināt vairāk nekā simt cilvēku, tātad varbūt bija mēģinājums te nodi�bināt pastāvīgu apmetni. �eit bija arī sievietes un māj�lopi. Bet tas neturpinājās ilgi. Mēs runājam par laiku ap 1000. gadu pēc Kristus, varbūt mazliet vēlāk. Norvēģija bija kolonizējusi Islandi aptuveni devītā gadsimta bei�gās, Eiriks Rudais - Grenlandi apmēram gadsimtu vēlāk, tātad, iespējams, no �īm vietām ieradās pārceļotāji. Kūd�ras māju stils ir raksturīgs tālaika Islandei un Grenlandei. Leivs Eiriksons bija Eirika Rudā dēls, kā norāda vārds.

-���� Varbūt viņi pārbaudīja savas pasaules robe�as, - D�eks prātoja. - Feniķie�i darīja to pa�u. Tālākie feniķie�u priek�posteņi attiecas uz agrīnāko pētījumu periodu, un tiem visiem bija īss mū�s: Mogadora Rietumāfrikā, Korn�volā Lielbritānijā. Pievilcīgas tirdzniecības iespējas, bet tālu projām un nedro�as ilgai pastāvē�anai. Izskatās, ka te ir līdzīgs stāsts.

-���� Tas ir labs modelis, - D�eremijs teica, ar roku sabu�inot matus. - 1970. gada izrakumi te atklāja daudz pierādījumu par kokapstrādi, baļķu un dēļu sagatavo��anu kuģu būvniecībai. Pa�laik to grūti iedomāties, bet �eit auga biezi lapu koku me�i, kas sniedzās līdz pat �īm pļavām. Tie varēja �ķist kā zelta bedre islandie�iem un grenlandie�iem, kam pa�iem savu me�u nebija un kam nācās ievest lielus koksnes daudzumus no Skandināvijas. Te viņi laboja savus kuģus un varbūt pat būvēja jaunus, bet vairums koku, iespējams, tika vesti atpakaļ uz Gren- landi un Islandi.

-���� Es nesaprotu, - Kostass atzinās. - �ai vietā - ar visu to me�u un lieliskajām ganībām, un zvejas iespē�jām, - kāpēc viņi te nenodibināja pastāvīgu koloniju?

-���� Skrelingi, - D�eks teica.

-���� Kas?

-���� Skandināvi tā sauca vietējos iedzīvotājus - indiā�ņus, - D�eremijs atbildēja. - Tas nozīmē "nelie�i", kas pilnībā raksturo vikingu attieksmi. Indiāņu kopiena Ņū- faundlendā tolaik bija visai liela, turklāt to kara kanoes un �aujamloki padarīja viņus pārākus par vikingiem. Ar�heoloģija nedod mums daudz iespēju turpināt, bet sāgās atrodams nejauks stāsts. Kad Leivs Eiriksons pirmoreiz ie�radās te, attiecības ar iezemie�iem iesākumā, iespējams, bija saspringtas. Drīz vien sākās konfrontācijas, niknas sadursmes. Gadījuma rakstura slepkavība no vienas vai otras puses varēja izvērsties atklātā karā, kurā iesaistītos attālākas grupas, un vikingus uzveiktu ar vienkār�u skaitlisko vairākumu. Viņiem laikam nācās veltīt visus spēkus, lai norobe�otu �o vietu, būvējot pāļu �ogu ap�kārt saviem mitekļiem. Tādos apstākļos būtu neiespējami kopt mājlopus, medīt vai zvejot, turklāt tik novārgu�iem ļaudīm slimības būtu bie�a parādība. Viņi nespētu gāzt kokus un gatavot kokmateriālus sūtī�anai uz mājām, kas bija viņu galvenais iemesls būt te. Sāgas vēstī, ka Leiva brāli Torvoldu esot nogalinājusi bulta un tas varētu būt apmetnes kapa zvans.

-����� Izklausās pēc piligrimu tēviem Amerikā D�eims- taunā, - D�eks sacīja. - Naidīgo iedzimto ielenkti, bada un slimību nomocīti.

-���� Te ir pat drūmāks stāsts. - D�eremijs no kabatas izņēma nodriskātu grāmatu papīra vākos. - �īs ir Vinlan�des sāgas, kas mutvārdos nodotas tālāk un pierakstītas Islandē trīspadsmitajā gadsimtā. Tās ir grūti lasīt kā vēs�tures liecības, reizēm pretrunīgas un neskaidras, bet �īs vietas atklā�ana pierāda, ka tās ir balstītas uz patiesiem ceļojumiem. Pēc Grenlandie�u sāgas datiem, vēl viena Ei- rika Rudā atvase, viņa meita Freidisa, sarīkoja ekspedīciju uz Leifsbūdir, "Leiva mājām", kā viņi dēvēja Vinlandes ap�metni. Tur atradās divi kuģi: viens ar trīsdesmit grenlan�die�iem, otrs - ar aptuveni līdzīgu skaitu islandie�u. Kad viņi bija izkāpu�i krastā, sākās kaut kāds strīds, varbūt saistībā ar sievietēm, kāds dziļi iesakņojies naids, kas no�veda pie tā, ka Freidisa un grenlandie�i trakuma uzplūdā nogalināja visus islandie�us. Pati Freidisa noslepkavoja piecas Islandie�u sievietes un varbūt ari viņu bērnus. Ja tas tie�ām tā bija, tad melnais darbs, iespējams, tika pa�strādāts naktī vienā no �īm garenbūvēm.

-���� Asinsnaids, - D�eks nomurmināja, atcerēdamies nemierīgo miegu. - Es ceru, ka tas nav mūsu noturīgā�kais mantojums no vikingiem.

-���� Vai kaut ko no tā visa apliecina precīzi dati? - Kos�tass jautāja.

-���� Radioaktīvā oglekļa datējumi �ķiet īsti atbilsto�i apmetnes dibinā�anai, ap 1000. gadu pēc Kristus dzim��anas, un pārējās ekspedīcijas, kas minētas sāgās, noti�ku�as nākamajos piecpadsmit gados vai ap to laiku. Freidisas ekspedīcija, iespējams, bija pēdējā.

-���� Līdz Haraldam Hardradam.

-���� Tāpēc mēs esam �eit, lai to uzzinātu. - D�eks nepa�cietīgi saberzēja rokas un nopētīja kompakto kar�u fut�rāli, ko D�eremijs bija nolicis blakus viņu somām. - Pie�nācis laiks atkal aplūkot kartes.

Pēc divdesmit minūtēm viņi stāvēja piekrastes joslā pārsimt metru no arheoloģisko izrakumu vietas. Aiz viņiem stiepās liegi viļņainas pļavas, kas ietvēra vikingu apmetni, un abās pusēs zemie krasti sniedzās ap lī�a paisuma un bēguma līdzenumiem. Blakus viņiem Kanā�das krasta apsardzes ekipā�a gatavoja vieglu Zodiac pie�pū�amo laivu, kas bija atvesta no helikoptera. D�eks piesedza acis un paskatījās uz jūru. Gaisma bija dzidra, ar tādu skaidrību, ko viņi bija redzēju�i ledus fjordā, un vēja vēsma līdzi nesa vēsā gaisa strāvas, kas plūda no ledus pat jūnijā. D�eks pieķēra sevi kādu brīdi domājam par aisbergu tālu fjordā, vēlēdamies zināt, vai tas bei�dzot izkusīs kaut kur pie �iem krastiem un ļaus Halfda- nam atdusēties viņa biedru ceļā. Viņ� atvairīja �o domu un koncentrējās uz zemo klin�u masu, kas bija redzama da�us kilometrus no krasta.

-���� Lielā Svētā sala, - viņ� noteica. - Tās dēļ mēs �eit ieradāmies.

-���� Par identifikāciju nav nekādu �aubu. - D�eremijs turēja Holdingemas Ri�arda skices kopiju un salīdzināja to ar vietējās Admiralitātes kartes fotokopiju. - Atminies, ko Marija man mācīja: Ri�ards bijis ļoti rūpīgs zinātnieks un būtu transkribējis karti, cik precīzi vien varētu, var�būt nokopējot no kādas oriģinālas skices, kas kaut kādā veidā varēja nonākt viņa rīcībā no Grenlandes. - Pēk�ņi viņ� nolika skici un piesteidzās pie tuvējā paugura, kur no mazas nometnes krāsns cēlās tvaiku mākonis.

-���� Ko īsti mēs meklējam? - Kostass jautāja. - Kera�miku, monētas, vecu, sarūsēju�u kaujas cirvi?

D�eks uzsmaidīja draugam. - Neceri! Se�desmita�jos gados astoņu izrakumu sezonu laikā Lansomedouzā tika atrastas precīzi �etras skandināvu senlietas. Bronzas saspraude, eļļas lampa no akmens, vērpjamās vārpstas fragments un zeltītas bronzas gabaliņ�. Un tas viss no kopienas, kurā, iespējams, bija vairāk nekā simt cilvēku, kas uzturējās te vairākus gadus. Skandināvi pacēla to, kas tiem nokrita, un neko nemeta projām. Ja Haralds Hardrada bija nolēmis kaut ko atstāt, tad mēs to varam atrast. Ja ne, mēs dro�i vien neatradīsim neko.

D�eremijs grīļīgā gaitā nāca pāri zālājam, nesdams divas koka bļodas ar karotēm, un iegrūda tās rokās D�e�kam un Kostasam. - Pats tās izgrebu, kad biju zēns, - viņ� lepni paziņoja. - Precīzas skandināvu bļodu kopijas no Grenlandes. Un viela tajās arī ir autentiska.

Kostass aizdomu pilns pētīja sarecēju�o masu savā bļodā un viegli uzsita tai ar karoti. - Izskatās diezgan veca, - viņ� teica. - Un o� pēc sveķu fabrikas. Es ceru, ka tas nav ēdiens?

-���� Manis pa�a recepte. - D�eremijs izlikās nedzirdam sacīto. - Balstīta uz skandināvu atkritumu vietu analīzi. Rupji mie�u milti, malti zirņi un priedes miza. Kaut kas līdzīgs tumei. Tie�ām visai laba.

-���� Kur tava porcija?

-���� Nevarēju nociesties. Jau apēdu.

-���� Kā tad. - Kostass paostīja savu karoti un izmēģinā�dams to nolaizīja. - Augstais Dievs! Par atkritumiem bija pareizi teikts.

-���� Citu neko jūs nedabūsiet. Pilnīga vikingu pieredze. Lansomedouzā nav atļauts moderns ēdiens.

Kostass sāka kurnēt, un D�eremijs pievērsās D�e�kam, kas ātri bija iztuk�ojis savu bļodu un atkal pētīja karti.

-���� �ī bija vieta, no kuras neatgrie�as, - D�eks sprieda. - Ja viņi tie�ām tika tik tālu, tad neviens no Haralda vīriem nekad neatgriezās mājās. Viņiem bija vienvirziena biļete līdz pasaules malai.

-���� Un kā ar viņu pavadoņiem? - Kostass jautāja, ko��ļādams lipīgu kumosu un nenovērsdams drūmu skatienu no D�eremija.

-���� Es �aubos, vai kāds no grenlandie�iem pavadīja Haraldu tik tālu, - D�eks atbildēja. - Tā kā pēc Halfdana apbedī�anas bija atlicis tikai viens kuģis, tad viņiem nebūtu bijusi nekāda iespēja atgriezties, un pat Ilulisatā nācās gaidīt, kad viņus izglābs skandināvu mednieki un zvejnieki, kas vasarā brauca uz Nordrsetu.

-����� Atgādini man, - Kostass ierunājās. - Mēs �eit esam tādēļ, ka uz Mappa Mundi ir attēlota Vinlande ar atsauci uz Haraldu Hardradu. Kā gan pēc visiem �iem gadiem informācija, ka Haralds te bijis, nokļuva Anglijā - pie felag un Holdingemas Ri�arda?

-���� Pēc O'Konora stāstītā, bīskaps, kas ieradās Gren�landē divpadsmitā gadsimta sākumā, - tas, kur� bija felag biedrs, - pamanījās izspiest no vietējiem skandināviem ziņas par Haralda ekspedīciju. Pavadoņi, atgriezu�ies no ledus fjorda Grenlandes rietumu apmetnē, dro�i vien bija izstāstīju�i par Haralda do�anos uz Vinlandi, un �is stāsts tika nodots no paaudzes paaudzei. Islandes vēsture nav nekas ievērības cienīgs, toties grenlandie�iem noteikti bija bagātīga sāgu tradīcija. Neviena no sāgām gan nav saglabājusies pēc noslēpumainās grenlandie�u pazu�a�nas da�us gadsimtus vēlāk.

-���� Kā ir ar krustu kartē - vai X iezīmē vietu? - Kostass vaicāja. - Ja tas tie�ām kaut ko norāda, kā gan grenlan- die�i to būtu varēju�i zināt?

-���� Pavisam viegli, - D�eremijs teica. - Skandināvi atstāja ceļrā�us, navigācijas norādes. Tiem varēja būt sva�rīga nozīme, lai izsekotu ceļojumus tik milzīgā teritorijā, kas gandrīz nemaz nebija izpētīta. Da�i no akmeņu krā�vumiem ap Bafina līci, kurus piedēvē inuītiem, īstenībā varētu būt skandināvu celti. Grenlandie�u sāga pat stāsta, kā Torvolds - tas, kuru no�āva indiāņi, - uz kāda zemes�raga kaut kur uz ziemeļaustrumiem no �ejienes kā zīmi esot pacēlis kuģa ķīli. Tas kļuva zināms kā Kjalarnes, Ķīļa rags.

-���� Tātad tu vedini mūs domāt, ka Lielā Svētā sala bija zināms ceļrādis.

-����� Manuprāt, tur bija vēl kas, - D�eks sacīja. - Jo sala, kas tik precīzi atzīmēta kartē, liek domāt par �o to vai�rāk - par ko tādu, kas cie�i saistīts ar Haralda virzī�anos uz priek�u. Tas ir tikai minējums, bet es vēlētos zināt, vai Haralds apsolīja saviem grenlandie�u pavadoņiem, ka atstās kādu zīmi savā veiktajā ceļā. Nepārprotami gren- landie�i ieteica vietu, kas bija viņu pa�u Leifsbūdir ceļrādis pie Lielās Svētās salas, - vietu, kuru Haralds viegli būtu varējis atrast. Iespējams, grenlandie�i nekad neuzdrīkstē�jās doties �urp, lai noskaidrotu, vai viņ� �o zīmi atstājis, bet atmiņas par Haralda solījumu turpināja dzīvot.

-����� Tad paskatīsimies, vai tā mūs gaida. - Kostass pasniedza D�eremijam iztuk�oto bļodu, tad norādīja uz viņa mugursomu. - Vai tev nav medalus vai alus, ar ko to noskalot?

-����� Baidos, ka nevaru tevi iepriecināt. Bet man ir kaut kas tikpat autentisks. Tas ir tāds kā skābs, �ķidrs jogurts, gatavots no govs piena sūkalām un da�as nedēļas atstāts vaļējā mucā. Labāk pasniegt siltu. Ja jūs man atvēlētu kādu brīdi pie krāsns� - Ta�u Kostass jau bija pusceļā uz pludmali, atgaiņādamies ar aizsardzībā paceltām rokām. D�eks plati uzsmaidīja D�eremijam un ar galvu pamāja uz Zodiac laivu. - Manuprāt, brokastis ir beigu�ās. - Pēc īsa brī�a viņi nostiprināja rāvējslēdzējus aizsargtērpiem un glāb�anas vestēm, kurus �im braucienam viņiem bija aizdevusi krasta apsardze. Viņi iestūma piepū�amo laivu seklajā ūdenī un tad ielēca tajā, apsēzdamies uz pontoniem, kamēr viens no ekipā�as locekļiem iedarbi�nāja piekarināto motoru. Laivai lēnām puk�ķinot ārā no lī�a, viņi atskatījās un vēroja, kā skatam pazūd zemais krasts.

-���� Patlaban ir paisums, - D�eremijs centās pārkliegt motora troksni. - Bēguma laikā viss �is līcis ir sauszeme. Vikingi ķēra la�us, izliekot murdus bēguma laikā, tad atgriezās nākamā bēguma reizē. Haralda vīriem nevarēja būt grūtību sagādāt ēdamo.

Izbraucot no lī�a, ekipā�as loceklis atvēra droseli, un viņi no dzidrajiem sekluma ūdeņiem iebrauca atklātās jūras zaļganmelnajā mirdzumā. Salu viņiem priek�ā pēk��ņi apgaismoja spo�s saules stars, kas izlauzās pa plaisu mākoņos, kuri sāka pildīt debesis.

-���� Mj0llnir lauska, - D�eremijs iekliedzās.

-���� Ko?

-���� Skandināvi ticēja, ka zibens un gaismas strēles ir lauskas, kas at�ķēlu�ās no Mjellnir, Tora vesera! - D�ere�mijs kliedza. - Ta parasti ir laba zīme.

-���� Tikai ne vēl vienu skandināvu simbolu, - Kostass atsaucās. - Es sāku sapņos redzēt vilku suņus un asiņu ērgļus.

-���� Neraizējies. - D�eks uzsmaidīja Kostasam caur �ļa�katām. - Tas pāries. Un drīz tu atkal dro�i stāvēsi uz ciet�zemes.

Pēc divdesmit minūtēm viņi stāvēja Lielās Svētās salas aizvēja pusē netālu no Ņūfaundlendas tālākā ziemeļu gala un, novilku�i aizsargtērpus, atstāja tos pie ekipā�as locekļa blakus Zodiac laivai. Priek�ā eso�ā sala bija aptuveni kilometru gara un puskilometru plata, to veidoja klin�u izciļņi, starp kuriem atradās muklāji un zālāji. Vietām tā pacēlās zemās korēs, kuras D�eks pētīja ar vieglu binokli.

-���� Mana iemīļotā nodarbo�anās. - Kostass apmierināti nopūtās un apāva pārgājiena zābakus. - Dārgumu mek�lē�ana.

-���� �oreiz bez pārgudriem rīkiem. - D�eks nolaida binokli un paskatījās uz Kostasu, kas aiz�ņorēja zāba�kus. - �ajā teritorijā ģeofizikas likumi nedarbojas, un tas, ko mēs meklējam, tik un tā diez vai parādīsies. Te jāpa�ļaujas tikai uz maņām. �ā vai tā, tas ir vienīgais veids, kā esmu jebkad atradis dārgumus.

-���� Un ko mēs īsti meklējam?

-���� Kaut ko augstākajā punktā vai labi saskatāmā pun�ktā jūras pusē - akmeņu krāvumu vai akmeņu izkārto�jumu zemē, kas izskatās pārāk regulārs un varētu būt sagruvu�as kaudzes atliekas. Ta�u, ja tā bija koka zīme kā ķīlis sāgā, mums, iespējams, neveiksies.

Visi trīs izkārtojās aptuveni divdesmit metrus platā joslā ar D�eku pa vidu un sāka kāpt virzienā uz salas centru. Teritoriju nebija grūti �ķērsot, kaut ari tas bija neērts atklātu akmeņu un mitru ieplaku sajaukums, kas atgādināja pastaigu pāri Aionas salai pirms da�ām die�nām. Pēc uzkāp�anas pirmajā mazajā korē Kostass pēk�ņi apstājās un paskatījās uz zemi. D�eks uztvēra viņa kus�tību un pagriezās. - Vai tev kaut kas ir?

-���� Tas ir par Haralda vikingiem.

-��� Jā? - D�eks nomierinājās un nogaido�i skatījās uz Kostasu.

-���� Nevienas sievietes. Es gribēju teikt, izņemot Haralda kundzi, bet viņa acīmredzot neskaitījās.

-���� Marija tā teica. Bet atcerieties, viņi neplānoja kolo�niju. Viņu prātus nodarbināja tikai domas par kaujām - no vienas uz nākamo. Jebkāds atradums pa ceļam bija noderīgs, bet, ja nebija nekā, arī labi - viņiem bija aug�stāks mērķis. Turklāt viņi it nemaz nebija labā formā.

-���� Vai tu raizējies par viņu? - Kostass jautāja. - Es domāju - par Mariju?

D�eks bridi klusēja, tad atbildēja: - Viņa spēj parūpē�ties pati par sevi. Ugunslīnijā atrodas O'Konors.

Mazliet vairāk nekā pēc divām stundām viņi bija pārmeklēju�i visu salu un neko nebija atklāju�i. D�eks bija pazudis no pārējo divu redzesloka un klaiņāja gar klin�aino piekrasti salas rietumu malā. Viņ� sāka just nemieru, un domās uzplaiksnīja iepriek�ējās nakts dru�d�ainie sapņi. Pirmo reizi viņ� nopietni aizdomājās, vai viņi būtu sasniegu�i galamērķi. Arheologiem, kas senāk bija gāju�i pa vikingu pēdām, �ī nemīlīgā un nepievilcīgā apkārtne bija �ķitusi kā triumfa un eiforijas vieta, kas pat niecīgos skandināvu atlieku atradumus Lansomedouzā padarīja tikpat aizraujo�us kā faraona Tutanhamona dār�gumi. Tomēr �eit pēdas izzuda. Nekas pārliecino�s nekad nebija atrasts tālāk uz rietumiem vai dienvidiem, nekādu pierādījumu par vikingu apmetnēm vai pētījumiem.

D�eks pietupās krastmalā, atrada plakanu akmentiņu un iesvieda to tālu jūrā, skaitīdams, cik rei�u tas atlec, līdz pazūd. Varbūt tie�ām �ī bija skandināvu pasaules mala, aizkapa dzīves robe�a. Varbūt tie�i �eit viņi bija sadūru�ies ar mistisko kauju laika beigās, savu Ragna- roku. Visu laiku kop� uzturē�anās Aionā D�eks bija jutis neparastu saikni ar Haraldu Hardradu, it kā Haralds būtu viņa dvēseles radinieks, vienīgi eksistētu robe�as otrā pusē. Marija viņam bija stāstījusi: skandināvi ticot, ka tie, kam piemīt ceļo�anas prieks, sekojot pa sen�u un gara biedru atstātajām takām, un D�eks bija sācis sajust, ka viņu aizrauj līdzi �ī otra klātbūtne. Bet nu pēk�ņi viņ� jutās kā atstāts bezizejas stāvoklī, virpuļojot nenoteiktī�bas miglā, bez mazākā mājiena, kurp doties tālāk.

Varbūt tie�i to �ajā vietā bija jutis arī pats Haralds. D�eks prātoja par karti, par kuģi ledū, par Halfdana lielo kara cirvi. Tā nebija izdoma. Tas tie�ām bija noticis. Un tur noteikti slēpās vēl kaut kas vairāk. Viņ� piespieda rokas salas cietajai klintij, vēlēdamies, lai tā atklātu savus noslēpumus. D�eks atkal atcerējās cirvi. - Cīņas veiksme, - viņ� no�ukstēja pie sevis. Tad viņ� piecēlās un apņēmīgi soļoja atpakaļ pa salas zemajām korēm, pamanīdams abus ceļabiedrus uz klints plāksnes netālu no zemākā austrumu krasta. Viņ� tos sasniedza piecu minū�u laikā, tad piedāvāja viņiem savu ūdens pudeli, iekams pats iedzēra malku. - Pēc stundas sāksies bēgums, un tad mums jādodas projām. Vai ir kādi ieteikumi?

-���� Es nupat teicu Kostasam, - D�eremijs sacīja. - Kaut kas man nedod mieru. Kaut kas sakarā ar karti. - Viņ� izņēma Holdingemas Ri�arda karti un nolika to uz akmens, tad apsēdās un, salicis rokas aiz galvas, cie�i skatījās uz to. Pēk�ņi viņ� līksmi pielēca kājās. - Es gan esmu stulbs! - viņ� iesaucās. - Ko es teicu par Ri�ardu - cik pedantisks viņ� bija! Ieskatieties vērīgāk �ajā skicē! Tas nav krusts, tas nav X. Tas ir Tora vesera vikingu sim�bols - kāts ar diviem atzariem aug�pusē.

-���� For�i. - Kostasa balss skanēja vienaldzīgi. - Ko tas mums dod?

-���� Teiksim, viņi atrada tādas formas klinti un uz tās sakrāva akmeņu piramīdu. Tā varbūt nebija labākā vieta ceļrādim, bet tie�i to skandināvi būtu darīju�i. Tas būtu apvainojums Toram, ja to ignorētu.

-���� Mēs nupat to esam atradu�i, - Kostass pēk�ņi iesau�cās. - Paskatieties sev zem kājām!

Viņi paskatījās lejup un aptvēra, ka plāksnei, uz kuras viņi stāv, piemīt dīvaina formas regularitāte. Pa�i viņi to nebūtu pamanīju�i, bet tagad kāpelējot no viena leņķa varēja saskatīt skaidru līdzību ar Tora vesera sim�bolu.

-���� Labi, - D�eremijs satraukti teica. - Mums jāmeklē zīmes, iespējams, rūnas. Paskatieties zem visām pārka- rēm, kur vien varat!

Viņ� nolēca no plāksnes un sāka vērīgi pētīt nodi�lu�o granīta virsmu. Jau pēc da�ām sekundēm jauneklis pazuda zem kādas pārkares, un viņi saklausīja apslāpētu priecīga pārsteiguma saucienu. D�eks nolēca viņam bla�kus, D�eremijs saņēma viņa roku un piespieda to pie plāksnes apak�as. - Vai sajūtat?

D�eks virzīja rokas pār raupjo, mitro klinti un sataus�tīja savstarpēji savienotos līnijveida padziļinājumus kā iegrebtas svītras. - Jā!

-���� Vai jums ir lukturītis?

Kostass pievirzījās viņiem klāt un iedeva D�eremijam rokās gaismekli. Viņ� pietupās zem pārkares un uzspī�dināja gaismu uz akmens. - Divas rūnas, - viņ� teica. - Vispirms ir tre�ā rūna no skandināvu futhark, skaņa TH. Tā kā te ir tikai divas rūnas, es sliecos domāt, ka mūsu priek�ā nav kāda vārda burti, bet gan rūnu simbo�liskā nozīme, kas �ajā gadījumā ir "ērglis".

-���� Ērglis, - D�eks satraukti atkārtoja. - Vai tas varētu nozīmēt Haralda kuģi?

-���� Otra zīme to apstiprina, - D�eremijs sacīja. - Labāk paskatieties! - Viņ� izlīda laukā un pasniedza lukturīti D�ekam, kur� pietupās un ieņēma D�eremija vietu zem klints. D�eks pavērsa gaismu tie�i aug�up uz septiņ�u- buru menoras simbolu. Viņ� skatījās kā piekalts, gandrīz pārstājis elpot, un tik tikko spēja tam noticēt. Haralds Hardrada pats noteikti ir bijis tie�i �ajā vietā, skatoties aug�up uz zīmēm, kuras viņa vīri bija iegrebu�i, iespē�jams, būdams pēdējais, kas tās redzējis līdz �im. Ar rūnu līnijām iezīmētā klints izskatījās kā to izgrebto akmeņu virsma, ko D�eks pirms divām dienām bija redzējis Aionas salā, tomēr akmenī iekaltu menoras simbolu viņ� bija redzējis vienīgi uz Tita arkas Romā. Attēls, uz kuru viņ� tagad skatījās, �ķiet, meta izaicinājumu visiem vis�pārpieņemtajiem vēstures aprakstiem. Tas bija neticami. Viņam vajadzēja pamatīgi pamirk�ķināt acis, lai atgā�dinātu sev, ka atrodas tūksto�iem jūd�u no Aionas un Romas, Atlantijas okeāna otrā krastā.

Kad D�eks atkal parādījās ar platu smaidu sejā, viņ� uzsita D�eremijam uz pleca un paspieda viņam roku.

-���� Tas lieliski noderēs, - viņ� teica. - Ļoti labi. Apsveicu, D�eremij.

-���� Ko �īs rūnas nozīmē? - Kostass jautāja.

-���� "Ērglis" - Haralda kuģis, plus viņa bagātību sim�bols, - D�eks atbildēja.

-���� Haralds ir bijis te.

-���� Kaut kas tamlīdzīgs.

-���� Tātad tā tie�ām noticis. - D�eremijs nometās zālē blakus klintij, līksmojo�s, bet iztuk�ots. - Tas pilnībā izmaina vēstures notikumus. Vinlande bija ne vien maz�pazīstams priek�postenis, bet vieta, kuru apmeklēja vikingu laikmeta varenākais karalis.

-���� Un viņ� devās tālāk, - D�eks nomurmināja.

-���� Kas notika �eit? - Kostass vaicāja, saīdzis lūkoda�mies uz zemo krasta līniju, kur sāka smidzināt lietus.

-���� Ja �ī pamestā vieta skandināviem bija tāda paradīze, tad kāpēc Haralds te nepalika?

-���� Skandināvi stipri ticēja garu pasaulei, - D�eremijs ieminējās. - Robe�a starp viņu pasauli un garu pasauli bija trausla, viegli pārkāpjama. Vilka dievs, ērgļa dievs, ļaunais dievs Loki - jebkur� no viņiem, da�ādi maskēju��ies, varēja parādīties reālajā pasaulē tiem, kam piemita seid, tāds kā otrais skatiens. Miru�o gari varēja apsēst kādu vietu. Varbūt Haralds un viņa viri, ieradu�ies �eit, sajuta kādu ļaundabīgu klātbūtni.

-���� Tur nebūtu vajadzīgs otrais skatiens, - Kostass teica. - Pat pēc pusgadsimta te vēl aizvien būtu skeleti, īpa�i tad, ja viņi tika iesprostoti kādā no garenbūvēm.

-���� Varbūt Haralda viri jutās spiesti savākt un kremēt kaulus, tad sadedzināt un aprakt visu pārējo, ko vien varēja, - D�eremijs sacīja. - Un �im rūnām, iespējams, bija dubulta nozīme: aizsargājo�ā maģija, lai nelaistu klāt �is vietas garus un lai sargātu Haraldu un viņa vīrus turpmākajās gaitās. Tās bija rūnu burvības, galdrastafir. - Viņ� piecēlās un pasniedzās zem pārkares, ar pirkstiem aptaustīdams klinti iekaltās līnijas. Viena rūna varētu būt ērgļa knābis, otra - vilka zobs, tre�ā - Tora veseris.

-���� Un viena varētu būt menora, - D�eks klusi piebilda.

-��� Jo vairāk es to redzu, jo vairāk man �ķiet, ka menora kļuva par Haralda pa�a rūnu - ne vien viņa dro�sirdības un sasniegumu simbolu, bet ari sava veida talismanu, kaut ko tādu, kas ietverts viņa pa�a liktenī.

-���� Tas, ka viņ� palika dzīvs pie Stemfordbrid�as, �ķita gandrīz vai brīnums, - D�eks teica. - Kā vikingu karotājs Haralds būtu varējis cerēt uz nāvi kaujas laukā, tomēr fakts, ka viņ� tika pasargāts, vedina domāt, ka viņu gai�dīja pat vēl lielāka ciņa. Atrodoties pa pusei neprātā, viņ� un viņa vīri varbūt jau bija �ķērsoju�i garu pasaules robe�u un ticēja, ka redz zīmes par pa�u likteni pēdējā atklāsmē Ragnarokā.

-���� Atcerieties, ko teica tēvs O'Konors, - D�eremijs pie�bilda. - Skandināvi ticēja iepriek�nolemtībai, ka ikvie�nam liktenis tiek noteikts dzimstot. Iespējams, Haralds juta, ka viņa liktenis vēl pienāks, un tas viņu dzina uz priek�u. Viņam vēl joprojām vajadzēja sasniegt savas karjeras lielāko triumfu, kas atbilstu viņa personībai; mirt tādā nāvē, kas piedienētu skandināvu varoņa aug�stākajam veidolam.

-���� Labi, pui�i, es jums nespēju izsekot, - Kostass teica. - Es vienīgi gribu zināt, uz kurieni viņ� no �ejienes devās.

D�eks ar nopietnu sejas izteiksmi pamāja. - Viņi te varēja papildināt ūdens un pārtikas krājumus un sala�bot kuģi. Viens no pirmajiem arheologu atradumiem se��desmitajos gados bija primitīva smēde, kur tika kausēta vietējā purva rūda un kaltas kniedes. Un da�as no koka skaidām, kas atrastas piekrastes joslā, varētu būt paliku��as no Haralda vīru veiktajiem kuģa korpusa daļu nomai�ņas darbiem.

-���� Un kur tālāk? Uz austrumiem vai dienvidiem?

-���� Brauciens uz rietumiem pret straumi Sentlorensa upes grīvā būtu visai grūts, - D�eremijs secināja. - Un braukt tālāk tajā virzienā viņiem nozīmētu briesmas sa�sniegt pasaules malu un iekrist Ginnungagap - lielajā bezdibenī.

-���� Tas nav glu�i tas lieliskais gals, kas viņiem bija pa�domā, - Kostass teica. - Tātad pievēr�amies dienvidiem?

D�eks pamāja ar galvu, tad pagriezās apkārt un, ar muguru balstīdamies pret klinti, pietupās un izņēma no mugursomas plaukstdatoru. Viņ� pacēla acis uz D�e�remiju. - Tagad ir mana kārta atvainoties par kaut kā slēp�anu. Es esmu jau vienu soli priek�ā. - Viņ� atvēra ekrānu un ieslēdza datoru, Kostass un D�eremijs notupās viņam katrs savā pusē. Pēc da�ām sekundēm uz ekrāna parādījās vikingu kuģa izometriskais attēls.

-���� Lanovskis man to nosūtīja pa e-pastu vēlu vakar vakarā, kad jūs abi jau gulējāt, - D�eks paskaidroja. - Tas ir mūsu ledū iesalu�ā vikingu kuģa trīsdimensiju attēls, balstīts uz fotogrammetriskiem datiem, ko mēs ieguvām aisberga iek�ienē. Pieņemot, ka "Vilks" un "Ērglis" bija līdzīgi kā dvīņi, mēs iegūstam visai labu priek�statu par to, kā izskatījās kuģis, kur� atveda Haraldu un viņa vīrus uz Vinlandi.

D�eks riņķoja pa attēlu, lai parādītu viņiem da�ā�dus izometriskus skatus, un �o to palielināja, lai atklātu detaļas. Viņi ieraudzīja elegantu kuģi ar vienu mastu un taisnstūra buru, ar platām vidusdaļas sijām, no kurām simetriski pacēlās priek�gals un pakaļgals. Bija redzams, kur katra korpusa līnija bija būvēta no vairākiem dēļiem; katra dēļa apak�ējā mala pārklāja zemāk eso�ā ārpusi, tie bija savienoti ar kniedēm un skavu naglām. Ķīlis snie�dzās dziļi, tā apak�ējie dēļi atradās stāvā leņķī, padarot kuģi izturīgu pret sānisko dreifē�anu. Zem margapmales vienādos attālumos atradās airu atveres, un pakaļgalā uz izvirzīta izciļņa - stūres airis, tie�i tāds, kādu D�eks un Kostass bija redzēju�i uz kuģa ledū. Lanovskis nebija ņēmis vērā lielisko grebumu, kas bija rotājis priek�galu, toties pakaļgalā plīvoja balts karogs, uz kura, cie�āk ieskatoties, varēja redzēt īpatnējo SJU logo un septiņ�u- buru sve�tura smalku attēlu.

-���� Mans Dievs, - Kostass norūca. - Tam puisim, izrā�dās, piemīt humora izjūta.

-���� Pēc pārziemo�anas ledus fjordā viņiem nācās pie�lāgot kuģi ceļojumam uz dienvidiem, - teica D�eks. - Atcerieties - pēc vikingu ieskatiem tas bija godājams kuģis, tas pats, kuru Haralds bija izmantojis divdesmit piecus gadus iepriek�, lai izkļūtu no Zelta raga. Viņiem vajadzēja pamatīgi piestrādāt, lai padarītu to kuģo�a�nai derīgu pēc tam, kad tas bija izturējis braucienu no Aionas un tad visu ziemu noguldīts uz ledus.

-���� Par kādu gadalaiku mēs runājam?

-���� Makleoda komandas paleoldimatologi bija visai satraukti par ledus paraugiem, kurus ieguva no ais�berga, kur kuģis bija iesprostots. Acīmredzot 1066. un 1067. gada ziema Grenlandē bijusi īpa�i barga, vēstot par viduslaiku Mazo leduslaikmetu. Varētu būt maijs vai pat jūnija sākums, iekams Deivisa �aurums bija brīvs no peldo�iem ledus gabaliem.

-��� Ja jau viņi bija nolēmu�i apvienoties uz viena kuģa - uz "Ērgļa" -, remontē�anai viņi būtu varēju�i izmantot kokmateriālus no otra kuģa, - Kostass ieminējās.

-���� Tie�i to Lanovskis atrada, pētīdams attēlus, - D�eks apliecināja. - �ķērsbaļķi un pat daļa no ķīļa bija paņemti no pakaļgala.

-���� Kā ir ar drīvējamo materiālu?

-���� Viņi varēja izdzīvot ziemu, vienīgi medījot un zve�jojot uz ledus, - D�eks teica. - Esmu pārliecināts, ka viņiem kā pavadoņi līdzās darbojās Grenlandes skandi�nāvi, vīri, kurus viņi bija uzņēmu�i uz borta Grenlandes rietumu apmetnē. Tie varēja parādīt Haralda ļaudīm, kā aizziest koka daļas ar roņu trānu aizsardzībai pret kuģa tārpiem un kā gatavot virvi no valzirga ādas.

-���� Un viņi būtu varēju�i pateikt, ka nav nekādu cerību doties uz ziemeļiem, - Kostass papildināja.

-���� Teorētiski vikingi būtu varēju�i izkuģot Ziemeļrie�tumu jūrasceļu cauri Arktikai līdz Beringa �aurumam, ta�u nav nekādu pierādījumu, ka viņi devu�ies tālāk uz rietumiem par Bafina līci, - D�eremijs sacīja. - Kāds mazumiņ� skandināvu senlietu atrasts inuītu apmetnēs pat Elsmīras salā ziemeļos, blakus polārajai ledus cepu�rei, bet tās, iespējams, inuītu mednieki bija savāku�i no kuģu vrakiem vai no pamestajām skandināvu apmet�nēm Grenlandē. Tas ir kā pierādījums Franklina nelaimei nolemtajai ekspedīcijai atrast Ziemeļrietumu jūrasceļu 1845. gadā - moko�i veiktu atradumu jūklim, kas sakņo�jas citā kultūrā.

-���� Tas ir mazliet spokaini, - Kostass nomurmināja. - Visur, kur dodamies, mēs it kā nonākam uz vikingu pēdām, tomēr vienlaikus �ķiet arī, ka viņi nemaz nebūtu tur biju�i. Es laikam sāku ticēt garu pasaulei.

D�eks pamāja ar galvu uz zemā krasta pusi viņiem aiz muguras un Lansomedouzas atra�anās vietu. Gara acīm viņ� redzēja vikingu kuģi ar satītām burām, kas izvilkts krastā un noguldīts uz sāna ietekas seklajos ūde�ņos. - Vari būt dro�s, ka viņi te bija. Un atminies mūsu kuģi ledū.

-���� Vai mēs atzīstam, ka viņi sasniegu�i �ejieni, teik�sim, 1067. gada jūnija beigās? - D�eremijs jautāja.

-���� Kad peldo�ie ledi bija pazudu�i un laiks bija nosta�bilizējies, brauciens pāri Deivisa �aurumam no Ilulisatas un lejup gar Bafina Zemes un Labradoras krastu līdz �ejie�nei būtu bijis relatīvi viegls, dodoties pa ceļu, ko viņiem bija izstāstīju�i grenlandie�i, - D�eks teica. - Tajā pa�ā virzienā peldēja ari aisbergi, tomēr vikingi būtu varēju�i sapulcināt gana diezgan prasmīgu airētāju, lai īsos pār- braucienos izvairītos no nelaimēm. Iespējams, visu ceļu viņus pavadīja noturīgs un labvēlīgs vēj� - vai nu tie�i nopakaļ, vai par ceturto daļu. Pat nemierīgos ūdeņos tāds kuģis kā �is būtu spējis izturēt vētras - pietiekami lokans, lai pielāgotos jūras �ūpo�anai, un ar diezgan augstu pacēlumu virs ūdenslīnijas, lai korpusam neļautu nogrimt apledojuma smaguma dēļ. Turklāt skandināvi bija neparasti prasmīgi kuģotāji. Viņiem bija tāds kā saules akmens, starus lauzo�s lauk�pats, kas apmāku�os laikapstākļos uztvēra polarizēto gaismu un norādīja, kur atrodas saule; tomēr galvenokārt viņi kuģoja pēc izjūtas, pēc saules un zvaig�ņu pamatīgas pazī�anas. Ja Haralds kādreiz iekļūtu kādā no �ī krasta mū�īgajām miglām, viņ� turpinātu ieturēt kursu pēc zemes smar�ām, pēc prie�u me�u vēdām.

-���� Un tu tie�ām domā, ka Vinlande bija viņu Apso�lītā zeme? - Kostass nerimās, atkal �aubīgi skatīdamies krasta virzienā. - Tā man izskatās visai drūma un nepie�vilcīga.

-���� Tā tas nebūtu licies pirmajiem vikingiem, kas te ieradās. Te bija viss, kas nepiecie�ams labai dzīvei. - D�eks brīdi klusēja un domīgi skatījās uz cietzemi. - Bet Haralda laikā to jau klāja tumsa, Freidisas slepkavīgā nozieguma zārka pārklājs. Grenlandie�i būtu varēju�i to zināt un pat brīdināju�i Haraldu, lai nedodas uz turieni. Pusgadsimtu pēc sāgās aprakstītajiem notikumiem Vin�lande varēja būt ieguvusi draudīgu reputāciju kā vieta, uz kurieni cilvēki brauca, bet reti kad no turienes atgrie�zās. Skandināvi bija sīkstākie tālaika piedzīvojumu mek�lētāji, tomēr visai māņticīgi, un viņu skatījumā �ī vieta bija ļauna, nolādēta. Viņi nebūtu gribēju�i palikt.

-���� Turklāt tur bija arī skrelingi.

D�eks pamāja ar galvu. - Ap �o laiku Haralda vīru skaits bija krietni mazāks par parastajiem kuģa apkalpes trīsdesmit, varbūt pat tikai puse no tā. Viņi varēja uzzi�nāt par skrelingiem no Grenlandes skandināviem. Jebku�ras konfrontācijas izprovocē�ana nozīmētu pa�nāvību. Varbūt viņi nemanīti ieslīdēja �ajā līcī, paņēma nepiecie��amo koksni un dzelzi, savāca prie�u sveķus drīvē�anai, nogalināja da�us brie�us apģērbam un pārtikai, sagādāja krājumiem zivis, gaļu un augļus, cik daudz vien varēja. Pa�ās beigās viņi, iespējams, nodedzināja un nolīdzināja apmetni, tad piestāja pie �īs salas, lai atstātu savu zīmi, iekams uz visiem laikiem pameta Leifsbūdir.

-���� Un tad devās uz dienvidiem, - Kostass piebilda.

-���� Gar Ņūfaundlendas krastu, pāri uz Jaunskotiju, var�būt garām Savienoto Valstu austrumu jūras robe�ai, - D�eks turpināja. - Vai atceries simulācijas programmu, kuru lietoja Mustafa, lai modelētu izceļo�anu no Melnās jūras - Atlantīdas bēgļu ikdienas virzī�anos uz priek�u? Es liku Lanovskim to izmantot, lai modelētu iespējamo vikingu kuģa braucienu pa �o mar�rutu, papildinot infor�māciju ar visu mums zināmo par kuģi, iespējamo gada�laiku un laikapstākļiem vienpadsmitajā gadsimtā. Mūsu jaunais "Jūras pētnieka II" kanādie�u kapteinis pazīst �os ūdeņus kā savus piecus pirkstus un var sniegt neno�vērtējamu informāciju. Vikingi bija kā senie Vidusjūras kuģotāji. Viņi mērīja veikto attālumu ar ikdienas nobrau�kumu - doegr. Ar valdo�ajām straumēm un vējiem burās bija iespējams ātri virzīties uz dienvidiem. Triju nedēļu laikā viņi būtu varēju�i apbraukt apkārt iegarenajai Flori- dai un nonākt Kārību jūrā.

-���� Kārību jūrā? - Kostass iesvilpās. - Neticami.

-���� Tas ir tikai pieņēmums, - D�eks teica. - Lai kur viņi būtu nonāku�i, tiem vajadzēja piestāt krastā, lai papildinātu ūdens un barības krājumus, nedēļu vai des�mit dienas pēc �īs vietas pame�anas. Teiksim, piestāju�i krastā, viņi atkal satika vietējos iedzīvotājus un neuz�dro�inājās palikt ilgāk. Tad pagāja vēl viena nedēļa vai desmit dienas, un viņi bija lejā iepretī D�ord�ijai un Flo- ridai. Krasts izskatījās aizvien neviesmīlīgāks - nepazīs�tams apgabals ar tropu veģetāciju un cie�i saaugu�iem brik�ņiem. Bet doties atpakaļ nebūtu viegli: pret strau�mēm un vējiem, pilnībā paļaujoties uz burām, un pārāk maz vīru, kas spētu ilgi airēt. Izmisumam pieaugot, viņi, iespējams, turpināja ceļu uz dienvidiem. Tā, protams, ir tikai varbūtība, bet viņi būtu varēju�i izkuģot cauri Flo- ridas piekrastes salām līdz Kārību jūrai. Ja tā tas notika, tad valdo�ie vēji būtu varēju�i aizpūst viņus uz dienvid�rietumiem, pat līdz Centrālamerikai.

-���� Tas ir me�onīgi liels attālums no Konstantinopoles.

D�eks pēk�ņi atminējās dārgās dienas kopā ar Katju

pirms se�iem mēne�iem Stambulā - kā abi bija iegrimu�i pilsētas labirintu pagātnē un diskusijās par to, kā ap�au�bāmas vēstures ziņas var novest pie visneparastākajiem atklājumu piedzīvojumiem. Uz brīdi viņ� juta pēk�ņu no�ēlu, bet tad viņu pārņēma satraukuma uzplūdi. - Tie��ām tāls ceļ�, - viņ� atzina. - Bet paskatieties, kur mēs pa�laik esam, cik tālu mēs jau esam no viņu dzimtās zemes. Vikingu klātbūtne te, Lansomedouzā, ir pilnībā dokumentēta, to apstiprina arheoloģija. Jebkas ir iespē�jams.

-���� Pa pusei juku�i aiz alkām un noguruma, da�i vēl sakropļoti no ievainojumiem pie Stemfordbrid�as, - D�e�remijs prātoja. - Tā ir neiedomājama aina. Viņi varēja būt �ausmu pārņemti, tomēr mundri; baidīties kuru katru bridi pārkrist pāri pasaules malai, tomēr ar katru dienu tuvoties Ragnarokam - tai atklāsmei, kur viņi, pēdējo reizi sajozu�ies kaujai ar saviem lielajiem kara cirvjiem, pievienosies Odinam un Toram. Mums tropi �ķiet maigi, bet vikingiem tie varēja likties kā elles vīzija - samilzis tum�sarkans starojums, kas �ķietami vilka viņus aizvien tuvāk to liktenim.

Kostass piecēlās un cie�i paraudzījās uz apvārsni zie�meļaustrumos, pāri jūras �aurumam uz Labradoras krastu un atklāto Atlantijas okeānu. Mil�a mākonis, un piekrasti sāka ietīt migla. Pēk�ņi viņ� norādīja uz kaut ko baltu, kas pie apvār�ņa iznira no miglas. - Tas ir "Jūras pētnieks II", - viņ� satraukti teica. - Un Lynx helikopters ir ceļā.

D�eks paskatījās jūrā. Viņ� bija mazliet riskējis ar savu reputāciju, pārliecinot Makleodu pārtraukt ledus fjorda projektu un braukt uz dienvidiem, lai satiktu viņus, cerot, ka pēc Lansomedouzas viņi dosies kaut kur tālāk. D�eks parasti nemēdza ietekmēt savu kolēģu darbu citās SJU nodaļās, bet Makleods laimīgā kārtā pats bija dedzīgi ieinteresējies par arheoloģiju pēc tam, kad bija atvedis D�eku uz Ilulisatu. Tomēr, vasarai ejot uz beigām, ledus paraugu ņem�ana strauji kļuva nedro�a, un pieaicināto zinātnieku vidū bija vērojamas nopietnas nesaskaņas. D�eks savilka lūpas un nākamās pāris minūtes vēroja, kā tum�ais helikoptera punkts kļūst atpazīstams, un ieklau�sījās, kā tā rotora troksnis piepildīja līci. Tas slinki pār�laidās viņiem pāri galvām un nosēdās uz saviem ponto�niem seklumā netālu no Zodiac laivas. Kad turbīna bija apstājusies, viņi redzēja, kā Bens un Endijs ar ķiverēm galvā izkāpj laukā un piebrien klāt Kanādas krasta apsar�giem sasveicināties.

-���� Uz kurieni mēs dodamies no �ejienes? - Kostass iejautājās. - Man tā rādās, ka taka ir pla�u pla�ā.

-���� Mums vajadzīgs kaut kas vairāk, - D�eks, saraucis pieri, atbildēja. - Es biju cerējis, ka te būs kāds papildi�nājums, kāds mazs pavediens. Bet tas nozīmē, ka neko svarīgu �eit neatradīs arī neviens cits. Tātad es varu doties atpakaļ pie tēva O'Konora un ļaut viņam pasniegt savu stāstu presei un Interpolam. Viņ� un Marija �obrīd, cerams, jau ir pabeigu�i veidot dosjē par felag, savukārt mums te vairs nav pietiekami daudz iemeslu, lai vēl ilgāk attaisnotu kavē�anos. Kamēr vien pastāvēja cerības atrast menoru, O'Konora svarīgākās rūpes bija, lai mēs pie tās nokļūtu pirmie un neļautu tai nonākt nepareizās rokās. Tagad mums jākoncentrē visi spēki, lai apturētu to personu Loki. No tā var būt atkarīga O'Konora dzīvība.

-���� Es negribu būt klāt, kad tev nāksies teikt Makleo�dam, lai tūlīt pat grie�as apkārt un dodas atpakaļ uz ledus fjordu. - Kostass pietupās, lai sakārtotu zābakus, un atspiedās pret velēnas malu zem akmens plāksnes. Pēk�ņi atskanēja kritiena troksnis un vesels jonis lamu�vārdu grieķu valodā. Tur, kur tikko bija atradies Kostass, tagad bija redzami vienīgi viņa zābaki, kas rēgojās no kūdras paugura.

-���� Vai tev nekas nekait? - Pagriezies apkārt, D�eks noraizējies ieskatījās melnajā bedrē, kas bija izveidoju�sies zem klints. Viņ� kopā ar D�eremiju sāka izmisīgi raust projām kūdru un akmeņus, kas bija iesprostoju�i Kostasa kājas.

-���� Kā parasti - tikai iedragātais lepnums. - Balss bija apslāpēta, sekoja klusuma brīdis. - Toties es esmu atra�dis jaunu draugu.

Kad parādījās Kostasa ķermeņa aug�daļa, atklājās pārsteidzo�s skats. Mazajā alā iepretim viņa sejai atradās sakņupis cilvēka skelets, kura galvaskauss bija iespiests starp ceļgaliem un kājas ieraktas zemē. No kauliem karā�jās dzīvnieku ādas apģērba skrandainās paliekas, un uz galvvirsas vēl bija manāmas garu, baltu matu �ķipsnas.

D�eremijs pieliecās uz priek�u, lai to apskatītu tuvāk. - Manas paleopatoloģijas zinā�anas ir mazliet ierūsēju�as, bet es teiktu, ka tas ir vīrietis, varbūt pāri pusmū�am.

-���� Skrelings? - Kostass jautāja.

D�eremijs papurināja galvu. - Sejas veidols ir eiro�peisks. Un �is puisis ir gar�, krietni pāri se�ām pēdām. Viņ� varētu būt kāds no agrīnajiem angļu vai fran�u pēt�niekiem, bet es teiktu, ka �ie kauli ir vecāki, tie�ām veci. Manuprāt, tas ir skandināvs.

D�eks pievēra acis un mazliet sagrīļojās. Tas varēja būt īstais. Viņ� lūdzās, kaut veiksme viņu nepamestu.

-���� Viņam uz kauliem ir visai iespaidīgas rētas, - Kos�tass piebilda.

-����� Es kaut ko tādu esmu redzējis vikingu karotāju apglabājuma vietās Anglijā, - D�eremijs teica. - Cirvju un zobenu cirstie ievainojumi kaujās. Ne tādi, kādus gūst no tik�anās ar skrelingiem, kuriem nebija asu metāla iero�u. �is puisis ticis visai pamatīgi kapāts. Redzamas da�as atsevi�ķas rētas, kas varētu celties no vēlākiem ievaino�jumiem, īpa�i gredzenveida zīmes ap plaukstu locītavām, it kā viņ� būtu iekalts va�ās. Bet visi kauju ievainojumi, ko var redzēt, izskatās labi sadziju�i, vēl krietni pirms viņa nāves.

D�eks domīgi vēroja skeletu. - Vai tu domā to pa�u, ko es?

-���� Atcerieties, te bija ari citi skandināvi, - D�eremijs piesardzīgi iebilda. - Bet ir iespējams, tikai iespējams, ka �is ir vēl viens no Haralda vīriem - vēl viens, ko pievienot Halfdanam. Mani mulsina ievainojumu vecums. Ja viņ� nomira viņu ceļojuma laikā no ledus fjorda, tad cirtienu pēdas no ievainojumiem pie Stemfordbrid�as iepriek�ējā rudenī uz kauliem vēl būtu svaigas. �īs bija sadziju�as daudzus gadus, pat desmitiem gadu iepriek�.

-���� Un �is nav apbedījums, - D�eks teica. - Tas puisis te ielīda un ierakās akmeņos. Tāpēc viņa kauli nav izva�zāti.

-���� �is varētu palīdzēt. - Kostasa apslāpētā balss ska�nēja no klints apak�as, kur viņ� ar ķermeņa aug�daļu bija iespraucies skeleta priek�ā un tumsā piesardzīgi taustījās zem tā krū�kurvja. Viņ� uzmanīgi sameklēja divus priek��metus un lielāko padeva ārā pārējiem. D�eks automātiski paņēma to, jo viņa domas vēl joprojām nodarbināja ske�leta mīkla.

-���� Kas tas ir?

Kad Kostass no jauna parādījās, viņ� ieraudzīja pārē�jos divus, muti iepletu�us, blen�am uz priek�metu D�eka rokā. Tas bija plakans kareklis, aptuveni mazas apak�ta�sītes lielumā, iegrebts mirdzo�ā, zaļā akmenī - nepār�protami nefrītā. Viļņotā līklīniju virsma izskatījās pēc abstrakta zīmējuma, bet, cie�i ieskatoties, varēja iz�ķirt acis, knābi un stilizētus spārnus.

-���� Velns par stenderi, - D�eremijs no�ukstēja. - Tas ir maiju ērgļa dievs.

Kostass izlīda laukā un notīrīja sevi. - Maiju, - viņ� flegmātiski teica. - Meksika, Jukatana. Tempļi d�ungļos, cilvēku upurē�ana. Vai man ir taisnība?

-���� Nav iespējams. - D�eks uzmanīgi aizslaucīja netī�rumu kārtu no diviem sudraba diskiem, kas veidoja ērgļa acis. Viņ� lūkojās uz tām, tad, papurinājis galvu, padeva kulonu D�eremijam. - Tas nav iespējams. Pasakiet man, ka man nerādās.

-���� Tās ir monētas, - D�eremijs klusi paskaidroja. - Labi. Aplūkosim to bezkaislīgi. Tā pa kreisi ir vikingu monēta no Anglijas, karaļa Knuta ceturtdaļpenijs. Paskat, krū�u�tēls ar kroni, un te var izlasīt CNUT REX ANGLO. - Viņ� apgrieza kulonu otrādi. - Otrā pusē var redzēt reversu. ARNCETEL OEO, to kalis kāds vīrs Arnsetels Jorkā. Knuts valdīja no 1016. līdz 1035. gadam, bet viņa monētas aug�stu vērtēja tīrības dēļ, un tās tiku�as apraktas depozītos visā Skandināvijā vismaz līdz 1066. gadam.

-���� Un otra? - Kostass jautāja.

-���� Tā ir romie�u. Jūsu ziņā, D�ek.

D�eremijs atdeva kulonu, un D�eks cie�i aplūkoja monētu labajā pusē. - Tas ir imperatora Vespasiāna sud�raba denārijs, - viņ� secināja. - IMP CAESAR VESPASIA- NUS AUG. īpa�i smalks Vespasiāna galvas portrets, redza�mas pat kārpas, un ar lauru vainagu.

-���� Es atkal esmu saputrojies, - Kostass teica. - Vai tu teici - Vespasiāns? Romas imperators?

-���� Vecās romie�u monētas, zelta un sudraba, reizēm nonāca vikingu naudas glabātavās, - D�eremijs paskaid�roja. - Izlaupītas no vecām dārgumu krātuvēm, varjagu atvestas no Vidusjūras kā reti priek�meti.

D�eks pacēla uzacis, tad apgrieza kulonu otrādi. Viņ� ar pirkstu maigi paberzēja monētas reversu un tad ap�spiesti ieelsās. - Augstais Dievs! Tā ir Judaea Capta mo�nēta. Viena no monētām, ko Vespasiāns laida apgrozībā pēc tam, kad romie�i iekaroja Jūdeju mūsu ēras 70. vai 71. gadā. - Viņ� palieca atradumu pret gaismu, un viņi skaidri saskatīja sēdo�as sievietes figūru Romas leģionāru karoga priek�ā un zem tās - vienu vienīgu vārdu IVDAEA.

-���� Vai tas nav tas, pēc kā mēs dzenamies? - Kostass jautāja. - Es gribu teikt - Jeruzalemes Tempļa pazudu�ie dārgumi?

-���� Es varu briesmīgi kļūdīties, - D�eks dedzīgi teica, - bet man �ķiet, ka mums ir divas monētas no Haralda Hardradas dārgumiem. Kā tās nonāca �ajā kulonā, ir pilnīgs noslēpums. Notika kaut kas neparasts, kaut kas tāds, kas pēc daudziem gadiem atveda �o cilvēku atpakaļ vietā, kur viņ� pirmoreiz bija ieradies ar Haralda kuģi. Un, jā, tas ir tas, pēc kā mēs dzenamies. Fantastiski! �o monētu, iespējams, izkala no sudraba traukiem, kurus līdz ar menoru izlaupīja no Tempļa. Kas zina, tai varbūt pieskāries pats imperators Vespasiāns. Tas, ka �ī monēta atradās Haralda krātuvē, varētu būt tīra sakritība, tomēr es par to �aubos. Haralds zināja savu vēsturi, tika pabi�jis Jeruzalemē. Viņa pa�a un viņa sekotāju domās jebkas saistībā ar menoru un Tempļa dārgumiem, iespējams, vairoja viņa vārda spo�umu. Es tie�ām jūtu, ka mēs pat�laban esam Haraldam uz pēdām. Tas �obrīd ir mūsu labā�kais atradums, varbūt pats tuvākais, kas mūs vestu pie pa�as menoras.

-���� Varbūt tomēr ne pats labākais atradums, - Kostass, acīm zibot, piebilda. - Paskaties uz �o! - Viņ� pasniedzās ēnā zem klints un pacēla otru priek�metu, kuru bija atra�dis pie skeleta. - Manuprāt, tas ir vēl viens rūnakmens.

D�eremijs ar satraukumu paņēma akmens plāksni un uzmanīgi to aplūkoja. Viena puse bija rupji nolīdzināta, un to klāja blāvas līnijas. - Līdzīgs rūnakmenim, ko nacisti atrada uz vikingu kuģa, - viņ� noteica. - Tas pats pamata futhark un laika periods, bet at�ķirīgs rokraksts. Rūnas tie�ām ir ieskrāpētas virsmā, varbūt tas ir pēdē�jais, ko �is puisis darījis, sakņūpot te zem klints.

-���� Varbūt tie�i tāpēc viņ� atgriezās te, lai atstātu vēstī�jumu, - Kostass ieminējās. - Varbūt viņ� turēja solījumu, ko Haralds bija devis grenlandie�iem.

-���� Vai kaut ko var salasīt? - D�eks jautāja.

-���� Man ir vieglāk transliterēt rūnas senskandināvu valodā, izmantojot standarta alfabētu. - D�eremijs izvilka piezīmju grāmatiņu, un pārējie vēroja, kā viņ� uz lappu�ses, reizēm atgrie�oties pie labojumiem, ātri uzrakstīja glītu simbolu rindiņu:

Par var 0rcefi ok strandir langar ok sandar. Rak pa skip peirra um haf innan. Sandar hvitir vida par sem prierforu ok ossbratt.

-���� Pirmo rindu es pilnībā nevaru salasīt, bet tajā ir vārds doegr - attālumi - un rūna, kas nozīmē divdesmit. Manuprāt, tas nozīmē, ka viņi nobrauku�i divdesmit attālumus gar smil�ainu krastu ar gariem liedagiem. Tad viņu kuģi - skip - dzenāja apkārt pa iek�ējo okeānu - um haf innan. Tad viņi nonāca pie līdzenuma, ko klāja me�s; lai kur viņi gāja, visapkārt pletās baltu smil�u lauks, kas pakāpeniski stiepās līdz jūrai. Pēdējās divas rindas arī ir neskaidras, bet �ķiet, ka pirmajā no tām pie�minēta uguns un gaismas zeme.

-���� Tie�i tā, kā tu teici, D�ek, - Kostass iesaucās. - Div�desmit attālumi, divdesmit dienas, kas ved viņus gar austrumu krastu. Tajā ir gari liedagi un pla�i smiltāji, īpa�i - sasniedzot Floridu. Tad iek�ējais okeāns. Izklausās tie�i pēc Kārību jūras.

-���� Kuģi dzenāja apkārt, - D�eks runāja ar nemitīgi pieaugo�u satraukumu. - Jūlijs, augusts, tas ir viesuļ�vētru laiks. Iespējams, viņus aizpūta pāri jūrai, viņi bija zaudēju�i jebkādu nojautu, kur atrodas.

-���� Tad līdzenums, ko klāj me�s, - D�eremijs teica.

-���� Kad es biju mazs, mēs braucām līdz Jukatanas pussalai Meksikā. Tie�i to tur var redzēt. Tas ir neticami līdzens kaļķakmens plato tikai da�us metrus virs jūras līmeņa, ko klāj biezi brik�ņi un d�ungļi un ko ieskauj mirdzo�i, balti liedagi.

-���� Un vasarās tur ir karsts kā ellē, - Kostass piebilda.

-���� Uguns un gaismas zeme.

-���� Tas nav tikai minējums uz labu laimi. Tas viss sader kopā. - D�eks pacēla nefrīta karekli, tad saspringti paska�tījās uz D�eremiju. - Un kā ar to pēdējo rindiņu?

D�eremijs klusi nopūtās un ar satraukumu sejā savu�kārt palūkojās uz D�eku. - Es varu salasīt trīs vārdus. Pir�mais ir standarta skandināvu vārds, kas apzīmē pazemi, ūdens bezdibeni pasaules malā - Ginnungagap. Otrais ir Ragnarek. Tre�o es nekad neesmu sastapis senskandināvu valodā. Tas ir īpa�vārds, vietvārds, Ukilabnal vai kaut kas tamlīdzīgs. Rādās, ka �ajā vietā Haralds un viņa vīri sagaidīja savu atmaksas stundu, savu pēdējo atklāsmi pie pasaules malas.

-���� Mūsu draugam tas neizdevās. - Kostass ar īk�ķi norādīja uz skeletu. - Varu saderēt, ka viņ� vēlējās doties uz Valhalu kopā ar saviem biedriem.

-���� Vai �is vārds tev kaut ko nozīmē? - D�eks jautāja.

-���� Jā, protams. - D�eremija balss bija piesmakusi, viņ� ar pūlēm spēja izrunāt vārdus. - Antropoloģija, 101. kurss. Laimīga sakritība, ka mans pēdējā kursa darba zinātniskais vadītājs uzstāja, lai pats izvēlos stu�diju tematu. Tas bija "Ievads vidējā akmens laikmeta Amerikas civilizācijā".

-���� Turpini!

-���� Vienpadsmitajā gadsimtā par Uukil-abnalu dēvēja �i�enicu, maiju lielāko ceremoniju centru pa�ā Jukatanas d�ungļu viducī.

-���� Lai es esmu nolādēts!

Kostass aiz apmierinājuma noelsās. - Beidzot! - Viņ� piecēlās, iztaisnoja notirpu�ās kājas un ar nepatiku pavē�rās uz smalko līņā�anu, kas pārņēma apkaimi. - Jūs, pui�i ar vikingu asinīm, varbūt ilgojaties pēc visām �īm cie�a�nām, bet man no tā tikai sametas auksti. - Viņ� pagrie�zās pret Benu un Endiju, kas netālu bija slaistīju�ies, un plati viņiem uzsmaidīja. - Kravājiet somas, pui�i! Mēs dodamies uz Meksiku.

Pirmā nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, Marijai uzplaiksnīja tie�i pirms pusnakts. Viņa bija sakņupusi pār klēpjdatoru kāda mūka cellē trīs durvju attālumā no tēva O'Konora darbistabas viduslaiku klosterī Aionas salā. Viņi bija nolēmu�i palikt nomodā tik ilgi, lai pabeigtu darbu, ko bija uzsāku�i pirms divām garām dienām, pēc atvadī�anās no D�eka un pārējiem. Viņa uzmeta skatienu fotogrāfijai pie sienas sev priek�ā - attēlam ar neparastu nefrīta karekli ar divām monētām, ko D�eks pa e-pastu viņai bija pārsūtījis no Lansomedouzas iepriek�ējā dienā. Viņai kārojās atgriezties, atkal būt blakus D�ekam. Tre�o un pēdējo reizi Marija pārskatīja dokumentu, kuru viņa un O'Konors bija sagatavoju�i par felag, ar pūlēm noturē�dama skatienu uz ekrānu. Pēc da�ām minūtēm viņa varēs izprintēt �o failu O'Konoram, lai kopīgi pārlasītu pēdējo korektūru un tad nosūtītu viņa Interpola sakarniekiem Austrijā. Marija bija nogurusi, tik iztuk�ota kā vēl nekad, bet viņa sāka nojaust atvieglojuma blāvo gaismu. Viņi vēl nebija pasargāti no briesmām, bet vismaz viņa bija pierunājusi O'Konoru nākamajā rītā pamest klosteri un kopā patverties "Jūras pētnieka II" dro�ībā.

Pirmā zīme bija trula dunoņa gaiteni. Nekādu acīm�redzamu iemeslu trauksmei, ta�u Marija bija galēji sa�springta noguruma un nervu spriedzes dēļ. Viņa pagrie�zās pret pusatvērtajām durvīm, aiz kurām vidēja tum�ais gaitenis. Troksnis tur atkal bija norimis. Viņa bija pie�radusi pie klostera klusuma, tomēr kaut kas bija citādi. Viņa sajuta pēk�ņu dzestrumu, baiļu nojautu.

Tad bez jebkāda brīdinājuma durvis atvērās. Cimdā tērpta roka pastiepās un satvēra tās, lai durvis neietriek�tos sienā. Tad zibens ātrumā viņai tuvojās tum�s stāvs ar noliektu galvu. Marija nepaspēja reaģēt. Viena roka pasita sāņus viņas galvu un ne�ēlīgi sagrāba ausi, otra aizspieda viņai muti. Galds tika aizsviests pret sienu, un kāda kāja sadragāja viņas klēpjdatoru. Marija varmācīgi tika atmuguriski izvilkta pa durvīm gaitenī. Pie mutes piespiestā mitrā roka bija lipīga un silta. Viņai atkal parāva ausi, aiz sāpēm aizmiglojās skatiens, acis asaroja, viņa nespēja paelpot. Pēk�ņi viņu palaida vaļā un ar seju pagrūda pret sienu, rokas atlieca aiz muguras. Līmlente tika uzlipināta viņai uz mutes un aptīta ap plaukstu locī�tavām. Uzbrucējs turēja sievietes ķermeni cie�i pie savējā un parāva atpakaļ viņas matus. Viņa juta tā miesas raup�jumu pret savējo, tā elpas metālisko dvaku.

Kādu �ausmino�u bridi nebija nekādu kustību. Mariju sāka nevaldāmi kratīt drebuļi. Viņa atsāka elpot caur degunu īsiem, sausiem grūdieniem. Viņa juta klaustrofo- biju, sāka uzmākties smak�ana. Uzbrucējs nosprauslājās, pagrūda viņu sānis, līdz viņa gandrīz nokrita, tad, cie�i turēdams no mugurpuses, iegrūda pa atvērtām durvīm. Viņa juta elpu pie auss, �ķebino�o smaku.

- Paņem to. - �ie vārdi tika ieņurdēti viņai ausī, akcentu nevarēja noteikt. Marija sparīgi mirk�ķināja acis, lai atgūtu skaidru skatienu. Viņa atradās O'Konora kabi�netā. Kā caur miglu viņa redzēja sveci uz kamīna malas, Mappa Mundi kopiju pie sienas aiz tā. Liesma apspīdēja Sarkanās jūras tintes zīmējumu un, �ķiet, meta sarkanu auru uz visu karti. Marija jutās apskurbusi, tuvu ģīb�a�nai. Viņa atkal samirk�ķināja acis, izmisīgi mēģinādama atbrīvoties no sarkanā tuneļa, kas aptvēra redzi. Viņa redzēja sveci uz garīdznieka galda - to pa�u, kuru viņa pirms stundas bija iedegusi. Viņa paskatījās uz leju. Elpa nāca īsiem grūdieniem. Tad tā apstājās.

Kāds gulēja uz grīdas. Viņa juta, ka saļimst kājas, un uzbrucējs uzrāva viņu stāvus, spiezdams viņu, līdz Marija sāka rīstīties.

Tēvs O'Konors.

Sievietes sirds �ausmās sarāvās. Svece meta ēnu uz grīdas, un vispirms viņa ieraudzīja vienīgi tum�as apri�ses. Tad saskatīja vīrie�a galvu. Mute bija aizlīmēta ar lenti, acis plati ieplestas. Marija pūlējās izdot kādu skaņu, runāt ar viņu, bet uzbrucējs aizspieda viņai degunu. O'Konors noteikti redzēja viņu, noteikti saprata, ka viņa grib sazināties. Viņ� palika nekustīgs, acu skatiens nemai�nīgs. Viņ� gulēja uz vēdera, viņa rokas un kājas bija pla�i izvērstas. Viņam mugurā bija brūnā mūka sutana.

Tad viņa saprata. Krāsa uz kartes. Lipīgais mitrums viņai uz sejas. Metāliskā gar�a.

Tās bija asinis.

Marija vēlreiz paskatījās uz O'Konoru. Kaut kas bija briesmīgi nevietā. Tum�ums viņam uz muguras nemaz nebija sutana. Tad ar pretīgu noteiktību viņa saprata.

Asiņainais ērglis.

Acīm pierodot pie tumsas, viņa izmisīgi skatījās no vienas puses uz otru. Visur bija asinis. Tās mērcēja suta�nas paliekas, kā peļķe izplūda no O'Konora ķermeņa apak�as, bija iz�ļakstītas pār viņa rakstāmgaldu un grā�matām, tās bija atstāju�as lāsumus pat uz griestiem.

Marija paskatījās uz ķermeni vēlreiz. Viņa redzēja atvērto caurumu, tā formu. No pleca līdz plecam un lejup pa muguru. Spārnus un asti. Abās pusēs viņa redzēja kaut ko tādu, kas bija pārāk briesmīgs, lai to izteiktu. Asiņai�nas miesas gabali. At�ķeltu kaulu rinda, ribas. Pietūku�u orgānu kaudzes kā subprodukti uz miesnieka galda.

Marija kliedza, bet ārā neizlauzās ne skaņa.

Uzbrucējs pagrūda roku viņai zem zoda un piespieda savu vaigu viņas vaigam. Sieviete tik tikko varēja iz�ķirt sve�o seju, saskatīt glūno�o smaidu, slepkavīgās, pārgu�ru�ās acis, �ūsto�u asiņu traipus. Viņ� sāka berzēt savu vaigu pret viņas vaigu; bārdas rugāji skrāpēja viņas ādu kā smil�papīrs, atkal un atkal spie�oties pie viņas ar gludo rētu, kas stiepās no acs līdz �oklim, visu laiku smagi el�ot, neķītri smaidot par asinspirti uz grīdas. Marija varēja sajust vīrie�a uzbudinājumu, sajust viņa adrenalīnu. Viņas prāts sāka atslēgties, tiecoties pēc aiz�mirstības �ausmu priek�ā.

- Tas bija mana vectēva dēļ, - balss no�ukstēja. - O'Konors bija pie pilnas apziņas, kad es viņam izgriezu plau�as. Viņ� zināja, kas notiek. Asinsatriebība beigusies. Tagad man pienācis laiks pieprasīt savu balvu.

Viņ� iespēra viņai pa kājām, liekot zaudēt atbalstu, un aizvilka atpakaļ līdz durvīm. Pēdējais, ko Marija sajuta, bija pulsējo�as sāpes vaigā, viņas pa�as asinīm sajauco�ties ar O'Konora asinīm. Tad iestājās tumsa.

D�eks prasmīgi manevrēja Zodiac laivu uz krasta pusi, ļaujot tai ar pa�as svaru ieslīdēt katrā ieplakā, tad ar iedarbinātu motoru aizkļūt līdz nākamā viļņa korei. De�besis virs galvas izraibināja augsti, ātri uz dienvidiem skrejo�i mākoņi, un laivu mētāja spēcīgs krasta virziena vēj�, kas visu rītu bija pieņēmies spēkā, strauji saceļot viļņus. Gaisam piemita tas pats dzidrums, ko viņi bija redzēju�i Arktikā, bet pat vēj� nespēja remdēt saules karstuma intensitāti, kas gāzās pār viņiem, un spilgtā gaisma �ilbināja nepieradu�ās acis. Viņiem aiz muguras bangas pie rifu rindas sekluma izcēla "Jūras pētnieka II" gludo formu - tas bija ieņēmis pozīciju dziļajos ūdeņos jūdzi no krasta.

Pēc piecu dienu garā ceļojuma uz dienvidiem no Ņū- faundlendas gar Savienoto Valstu austrumu jūras robe�u līdz Kārību jūrai D�eks izbaudīja atsvaidzino�ās jūras �ļa�katas. Tā tas bija, lai viņ� būtu kur būdams - Arktikā, Zelta ragā, pie Aionas jeb Lielās Svētās salas krastiem, - katru reizi, sagar�odams jūru, dvēselē viņ� juta pacilā�tību. Viņ� piecēlās kājās, ar kreiso roku turēdams droseli un ar labo - priek�gala tauvas galu, un deva zīmi abiem pārējiem ceļabiedriem virzīties uz priek�u un būt gata�vībā. īsi pirms iebrauk�anas bangās viņ� izslēdza pieka�rināto motoru un pacēla tā dzenskrūvi. Kostass un D�e�remijs ielēca ūdenī katrs savā pusē, noturot Zodiac laivu bangās un atplūsto�ajos viļņos, līdz tā tika iestumta virpulī blakus smil�u sēklim. Viņi pagrieza to apkārt ar priek�galu pret viļņiem un nogaidīja, kamēr D�eks izmet enkuru. Redzēdami, ka viss kārtībā, viņi izbrida krastā; no melnajiem SJU hidrotērpiem pilēja siltais jūras ūdens, un pui�u matus bija savēlu�as ūdens �ļakatas.

Atbraucēji atradās uz zema, �aura liedaga, aiz kura pletās nepārtraukta dzelk�ņainu d�ungļu josla, saviju�ies stumbri, izmētāti atmiru�u koraļļu fragmenti un krastā izsviesti koki, kas liecināja par iepriek�ējā gada spēcīgo viesuļvētru.

-���� Kserofītiski brik�ņi, - D�eremijs noelsās. - Laipni lūgti Jukatanā. Tur tālāk nav glu�i lietusme�s, bet d�ungļi vārda tie�ajā nozīmē.

-���� Tu gribi teikt - tuk�aine. - Kostass uzdro�inājās ieiet da�us soļus samud�inātajā krūmājā, tad �igli atkā�pās, aizkaitinājumā no sejas notraukdams zirnekļa tīklus un kni�ļus. - Es, protams, alla� dotu priek�roku Kārību jūrai, nevis Grenlandei, tomēr, kā �eit varēja attīstīties civilizācija, to nu es nesaprotu.

-���� Atslēga visai maiju padarī�anai bija svaigais ūdens. - D�eremijs veda Kostasu pa liedagu, līdz viņi nonāca pie smil�u sēkļa straumes - aptuveni trīs metrus platas gult�nes ar neparasti tīru ūdeni, kas lauzās cauri d�ungļiem un ietecēja jūrā. - �ī vieta ir ar tādām pārpilna. Da�as no �īm upēm tek zem zemes cauri apbrīnojamām alu sistēmām, kas veidojas tālu iek�zemē. Iespējams, �odien vēlāk es varē�u jums parādīt.

-���� Tu �eit esi bijis?

-���� Studiju laika mācību ekskursijās. Svīdu d�ungļos, mērīju aizaugu�as drupas, tiku apēsts dzīvs.

-���� Tev vajadzētu iemācīties nirt, - Kostass sausi noteica.

-���� Tie�i to man saka D�eks. Viņ� stāsta, ka jūs esot izcils tehniskās nir�anas instruktors, viens no labāka�jiem. Varbūt tad, kad tas viss būs galā.

-���� Ar prieku. Tikai nelolo plānus par nir�anu aisbergu iek�pusē.

-���� Dēku meklē�anu es atstā�u jūsu abu ziņā. - D�ere�mijs plati pasmaidīja. - Es piedalī�os tikai arheoloģiskos pētījumos.

-���� Vēlreiz atkārto: kāds bija tas maiju vietvārds uz rūn- akmens pie mana drauga zem klints? - Kostass noslau�cīja sviedrus, kas sāka plūst viņam pa seju.

-���� Uukil-abnala, - D�eremijs atbildēja. - Vienpadsmitā gadsimta vārds �i�enicai, pa�ai slavenākajai arheoloģisko atradumu vietai Jukatanā. Fantastiska aizaugusi pilsēta, kas rēgojas no d�ungļiem. Piramīdas un tamlīdzīgi. Manuprāt, tā būs mūsu nākamā pieturvieta.

Nostiprinājis Zodiac laivu krastā, pienāca arī D�eks, un viņi sāka vilkt nost hidrotērpu aug�daļas.

-��� Jauka pludmale, - Kostass noteica. - Tikai mazliet vientulīga.

-���� Kortess te ieradās 1519. gadā, - D�eks stāstīja. - Bet konkistadori, vienreiz uzmetu�i acis, turpmāk brauca �ai vietai apkārt ar līkumu. Viņi neiekaroja Juka- tanas iek�zemi, līdz pagāja daudzi gadi.

-���� Es saprotu, kāpēc. - Kostass ar piepūli izlīda no sava hidrotērpa aug�as, tad sarāvās, jo vēj� uzpūta viņam smiltis. - Tad tu domā, ka Haralds Hardrada bija �eit?

-���� Lanovskis izstrādāja vispiemērotāko aprēķinu, kur vikingu kuģis būtu varējis piestāt pēc novirzī�anās ar vasaras ziemeļrietumu vēju no Floridas salām, - D�eks teica. - Mēs izvēlējāmies �o vietu upes dēļ. Vikingi varēja būt izmisīgi noilgoju�ies pēc svaiga ūdens, un viņi būtu varēju�i ievilkt kuģi līcī. Upes krasts ir arī piemērota vieta, lai izsekotu maijiem iek�zemē.

-���� �ī pat varēja būt maiju piekrastes piestātne, osta, - piebilda D�eremijs. - Kaut arī vairums maiju lielāko apmetņu vietu ir krietni vien prom no jūras, indiāņi bija visai pieredzēju�i jūrasbraucēji. Esmu redzējis gleznoju�mus ar pamatīgām kara kanoe laivām, kas lielumā neat�paliek no vikingu kuģiem.

-���� Tas nav glu�i tas, uz ko cerēja Haralds un viņa vīri, - Kostass piebilda.

-��� Ja viņi būtu kaut ko nojautu�i par skrelingiem, tad iespējamā tik�anās ar �iem vietējiem pui�iem būtu likusi tiem drebēt aiz bailēm, vai nu viņi bija varonīgie vikingu karotāji, vai ne, - D�eremijs prātoja. - Varbūt vikingi sapņoja par pēdējo atklāsmi pie Ragnaroka, bet, ierau�dzīju�i realitāti, viņi varētu būt pārdomāju�i.

-���� Iespējams, līdz �im brīdim nebija izvēles, - D�eks teica. - Viņu kuģis varēja būt vraks pēc ceļojuma, un viņi pa�i varēja būt badā. Varbūt viņi bija apņēmu�ies to visu �eit beigt. Mans minējums ir tāds, ka viņi varēja būt devu�ies d�ungļos.

-���� Es gribēju pajautāt, - Kostass sacīja. - Tas cilvēks - Pieters Reksnis. Nacista dēls, Loki tēvs. Vai viņ� arī nebei�dza savas gaitas Meksikā?

-���� Acīmredzot tad, kad O'Konors se�desmitajos gados bija jezuītu misionārs Centrālamerikā, viņ� zināja visu par Rek�ņa atra�anās vietu. - D�eks pacēla roku pie acīm, aizsargādamies no �ilbino�ās saules. - Bet O'Konors centās nepievērst sev uzmanību, tāpēc ari izvairījās no tik�anās. Jau tad felag bija izsludinājis balvu par viņa galvu. Acīmredzot, kad Andrjus Reksnis un viņa dēls pār�deva opālu raktuvi Austrālijā, viņi vispirms pārcēlās uz Kostariku. Tā bija bēgo�o nacistu patvērums. Vēlāk, kad se�desmito gadu beigās nacistu medības sāka pierimt, Reksnis vecākais pārcēlās atkal uz Eiropu, uz nomaļo pili Oberzalcburgā, kur viņu pirms pieciem gadiem no�āva.

-���� Tas ir tas vecais vīrs laikraksta fotogrāfijā ar svas- tikas apsēju.

-���� Tie�i tā.

-���� Vai O'Konors vēl kaut ko teica par viņu?

-���� Vismaz mūsu sarunā nē, - D�eks atbildēja. - Svē�tais tēvs neatklāja, ko viņi bija izmantoju�i, un mums tas nav jāzina. Varbūt viņ� pārdomās. Bet viņ� teica, ka neko neno�ēlojot. Manuprāt, viņ� juta, ka tas ir viņa pie�nākums - kā biju�ajam felag loceklim atlīdzināt notiku�o un panākt, lai taisnā tiesa tiek Reksnim uz pēdām.

-���� Visai godīgi.

-��� Jaunākajam Reksnim - Pieteram - tam, kur� bija palīdzējis tēvam Andrjum SS nāvessodu izpildē, bija pie�tiekami daudz naudas, lai izstātos no spēles un turpinātu kropļot sava dēla pasaules uzskatu. Bet, tāpat kā vairums �ādu tipu, viņ� nevarēja novaldīties, neiesaistījies orga�nizētajā noziedzībā, īpa�i �ajā zemes nostūrī, kur būtībā viss ir atļauts.

-���� Narkotikas? Iero�i? - Kostass jautāja.

-���� Viņ� ar tiem nodarbojās, bet vēlāk aizvien vairāk koncentrēja uzmanību uz senlietu melno tirgu, beigās izslēdzot visu pārējo. Tā kļuva par viņa apsēstību un bija milzīgi ienesīga. Sākot no se�desmitajiem gadiem,

Amerikā un Eiropā bija milzīgs pieprasījums pēc akmens laikmeta Amerikas senlietām, pēc apgleznotas kerami�kas, zelta, nefrīta, akmens figūrām. Pēc O'Konora teiktā, Jukatana bija Rek�ņa redzeslokā jau pat pirms tam, kad to sāka atklāt ārzemju investori.

-���� Vai viņ� ir te? - Kostass jautāja, vērdamies d�un�gļos. - Tie�i mums degungalā?

-���� �ī vieta bija kā neskarta zelta raktuve. Pat tagad Meksikas varas iestādēm ir milzīgas grūtības izkontro�lēt �o apvidu, īpa�i d�ungļu joslās, kas pieder ārzemnie�kiem, piemēram, Reksnim. Un tie�i tāpat kā mafijai, kas pārvalda tūrisma industriju, tādiem pui�iem kā Reksnis ir milzum daudz sakaru gan politiķu, gan policistu ap�rindās. Te valda elli�ķīga korupcija. D�ungļos izklaidus atrodas burtiski simtiem neatzīmētu maiju dzīvesvietu, kuras var laiskā garā izlaupīt, ja tikai izdodas noturēt pa gabalu da�us neaptraipītas reputācijas policistus un arheologus.

-���� Vai ir kādas ziņas, kur Reksnis darbojas?

-���� Viņ� ir ļoti izvairīgs, dzīvo, norobe�ojies no ārpa�saules. Bet ir zināms, ka viņam pieder pla�a d�ungļu teritorija ziemeļu Jukatanā starp krastu, kur mēs pa�laik atrodamies, un �i�enicu iek�zemē.

Kostass iesvilpās. - �ķiet kā neticama sakritība.

-���� Felag nekādi nevarēja iedomāties par saistību ar Jukatanu, vienīgi uzminot. Mūsu rīcībā vienīgais pave�diens uz �o vietu ir nefrīta kulons no Lansomedouzas, un nav pierādījumu, ka kāds cits to būtu atradis pirms mums. Bet, ja te kaut kas ir, ja Haralds un viņa vīri tie��ām nokļuva te, tad Reksnis, iespējams, ar to sadūries tīras nejau�ības dēļ. Varbūt pie viņa strādā vairāk cilvēku, nekā visā Jukatanā ir arheologu. Es vienīgi ceru: ja nu mēs kaut ko atrodam, lai tas būtu kādā no policijas kon�trolētajām arheoloģijas zonām, nevis �ajā me�onīgajā apgabalā.

-����� Tātad menora būtu tie�i Rek�ņa kompetencē, - Kos�tass secināja. - Nevis tikai kā svēts mākslas priek�mets felag nolūkiem, bet izmantojams profesionāli - viņ� pre�cīzi zinātu, kā to pārdot visizdevīgāk.

-���� Tas ir viens no apstākļiem, kas tie�ām uztrauc O'Konoru. Un atcerieties, mēs nerunājam par vienkār��ajiem privātajiem kolekcionāriem. Pasaulei atkal nāktos cīnīties ar kādu nacistu, kas grib ietekmēt ebreju vēstu�res gaitu.

-���� Kā veicas Marijai?

D�eks uz brīdi atplauka. - No�ēlo, ka viņai gājis secen Lansomedouzas satraukums, bet plāno mums piebiedro�ties, ja vien mēs nepaliekam tuk�ā. Es būtu ļoti priecīgs, ja viņa pamestu Aionu.

-���� Un atkal pievienotos mums.

-���� Te visapkārt ir pārāk daudz vīrie�u.

-���� Tu zini, ka viņa ir pieķērusies tēvam O'Konoram.

-���� Zinu.

-���� Es gribu teikt - ļoti pieķērusies.

-���� Zinu. - D�eks uz brīdi apklusa. - Manuprāt, tas sākās pēc konferences Oksfordā, pirms viņi mums parā�dīja Mappa Mundi.

-���� Vai ir vēl kas, ko tas ļaunais spēks Vatikānā varētu būt iecerējis pret �o vīru?

-���� O'Konors ir bijis virves dejotājs vairāk nekā tikai vienā veidā. Bet Marija vienmēr bijusi ļoti piesardzīga. - D�eks atkal apklusa un nodūra acis. - �ā vai tā, viņa ir viens no maniem senākajiem draugiem. Es viņu pazinu pat pirms tam, kad man bija tas ap�aubāmais gods satikt tevi.

-���� Tas bija liktenis, - Kostass apgalvoja. - Kur tu būtu bez manas tehniskās aizmugures? Es nekad neesmu sati�cis nevienu vēl bezcerīgāku, darbojoties ar datoriem. Savukārt es būtu iestrēdzis kādā cietumā bez logiem Silīcija ielejā, pelnot kaudzēm naudas, bet bez jebkāda prieka. - Viņ� ar spēcīgu sitienu aizdzina moskītu no kakla un pielieca galvu, kad vēj� sacēla smil�u virpuli, kas viņus ķēra kā brāzma no krāsns. - Bez aisbergiem, bez brīvdienām pludmalē.

-���� Un bez asinskāra psihopāta tev uz pēdām, - D�eks piebilda. - Es tikai ceru uz Dievu, ka O'Konors tiks līdz Interpolam, iekams Loki dabūs viņu rokā.

-���� Kāda būs tava atkāp�anās, ja viss saies grīstē?

Kad viņi sāka stumt Zodiac laivu viļņos, D�eks uzmeta

Kostasam samocītu skatienu. - Man tādas nav.

Pēc trīs stundu ilgas kratī�anās braucienā pa d�ungļu taku viņi nonāca pie ieejas �i�enicā, aptuveni se�des�mit kilometrus dziļāk iek�zemē no krasta. Senās pilsē�tas drupas aizņēma pla�u apvidu, kaut gan tikai pats centrs bija attīrīts no d�ungļiem un restaurēts. Koku kupolam pāri slējās pelēkas kaļķakmens struktūras, bet D�eks zināja, ka viņiem visapkārt atrodas drupas, kuras slēpj pame�a segums, aprakdams �o pilsētu gadsimtiem ilgi kop� tās pame�anas. Da�i veidoli �ķita pārsteidzo�i pazīstami - piramīdas un tempļi ar kolonādēm, bet citi - upurē�anas platformas, biedējo�as dzīvnieku un cilvēku hibrīdu skulptūras - �ķita kā tēli no citas planētas. Tas bija baismīgi un sirreāli - it kā viņi atrastos filmē�anas dekorācijās, kur mēģināts precīzi atveidot Senās Ēģiptes vai Mezopotāmijas vēsturiskās ainas, tomēr daudz vietas atstāts arī autora iztēlei, kuru iespaidojusi īpa�i �aus�mīga zinātniskā fantastika.

D�eks sēdēja priek�ējā vietā braucamrīkā ar �etriem velko�iem riteņiem, ko viņiem bija pagādāju�as Meksikas arheoloģijas varas iestādes. Galapunktā viņus sagaidīja amatpersona - viņu gids �ajā apkaimē. Pirms da�ām die�nām zemestrīce bija satricinājusi seno celtņu stabilitāti un teritoriju slēdza tūristiem, līdz tiks izdarīts novēr�tējums. D�eks pateicās ierēdnim un sameklēja ēnainu vietu, lai atlocītu karti. Viņam pievienojās Kostass. Viņi bija uzvilku�i �ortus, T kreklus un d�ungļu zābakus, bet vasaras karstums bija nomāco�s, un Kostasu jau klāja sviedri.

-���� Vai tev nav patīkamu atmiņu no mūsu aisberga? - mazliet uzjautrinoties, iejautājās D�eks.

-���� Nekādā ziņā. - Kostass piepūtās, bet zem panamas izskatījās skumīgs un sakarsis. - Vai atceries, ka es esmu grieķis? Karstums man ir asinīs.

-���� Skaidrs.

Spāniski parunājis ar ierēdni, D�eremijs pienāca viņiem klāt un parādīja mar�rutu kartē. - Pēdējā kursā sakarā ar studiju projektu es biju spiests pavadīt vienu vasaru te, iekams izkļuvu pla�ākos ūdeņos, - viņ� no�ēlas pilns teica. - Es mēģinā�u sniegt sakarīgu pārskatu, bet man jums jāatzīstas, ka �ī vieta man rādījās murgos. Pēc tam vikingi bija kā terapija.

-���� Kādu laika periodu mēs aplūkojam? - Kostass jau�tāja.

-����� Kā jūs zināt, maiji bija viena no lielākajām agrīna�jām civilizācijām, - D�eremijs iesāka. - Viņu ziedu laiki te bija apmēram no 300. līdz 900. gadam, kas aptuveni atbilst Romas impērijas galam līdz vikingu laikmetam. Bet ap vienpadsmitā gadsimta vidu �o vietu pārvaldīja tolteki - karotāju tauta no ziemeļiem. Maiji vēl aizvien bija te, bet viņi bija padarīti par zemāko �ķiru - paver�dzināti un ne�ēlīgi apspiesti. Tolteki iebrāzās Jukatanā ap to laiku, kad Haralds kalpoja Varjagu gvardē. Daudz no tā, ko jūs �eit redzat, nav maiju darinājums, bet attiecas uz tolteku periodu.

Grupa ar grūtībām soļoja pa taku zem d�ungļu lapot�nes pārsega, paejot garām da�ai iguānai un baram gre- dzenastes pērtiķu, kuru pļāpā�ana skaļumā sacentās ar tukānu un ļauna paskata strazdu spalgajiem kliedzieniem. Karstums bija pārsteidzo�s - daudz mitrāks, nekā D�eks bija pieredzējis arheoloģiskajos izrakumos pie Vidusjūras, un viņ� ar pūlēm centās iedomāties, kā cilvēki varēja dzī�vot normālu dzīvi tik tālu no jūras atsvaidzino�ā gaisa. Pēc da�ām minūtēm viņi iznāca pla�ā, zālainā laukumā, ko ieskāva milzīgas akmens celtnes. Tas bija pārsteidzo�s skats - seno amerikāņu civilizācijas atveida kvintesence, kurā dominēja iespaidīgs templis, kas kāpņveidīgi slējās stāvus kā piramīda.

-���� Nemēģiniet man iestāstīt, ka �os cilvēkus nebija ietekmēju�i ēģiptie�i, - sviedrus no sejas slaucīdams, teica Kostass.

-���� Tā ir Kukulkana piramīda, �i�enicas centrālais punkts. - Turpinādams stāstīt, D�eremijs veda viņus ga�rām piramīdai. - Savukārt tajā celtnē notika vairums upu�rē�anu, - viņ� teica. - Karotāju templī. Aug�ā jūs varat redzēt akmens altāri, kur tika piesieti dzīvie upuri, un viņiem izrāva sirdi.

-���� Burvīgi, - Kostass noņurdēja. - Bet es biju domājis, ka visa tā padarī�ana ir spāņu pārspīlējumi.

-����� Nekā. - D�eremijs veda viņus uz laukuma ziemeļu pusi garām kādai būvei, kur D�eks ieraudzīja reljefā iekaltu akmens figūru, kas izskatījās pārsteidzo�i pazīs�tama. D�eremijs pamanīja, ka viņ� vilcinās, un paskaid�roja: - Ērgļa dievs. Tie�i tas pats, kas redzams uz nefrīta karekļa no Lansomedouzas. Esmu pārliecināts, ka tas nācis no �ejienes. - Viņ� apstājās blakus nākamajai celt�nei, platai akmens platformai aptuveni viņa pa�a aug�stumā, un gaidīja, kamēr pārējie divi viņu panāk. - Jūs jautājāt par upurē�anu. �ī ir mana iemīļotā vieta. To sauc Tzompantli, Galvaskausu platforma. Te tika izstādītas ienaidnieku pūsto�ās galvas, un, ja vien man nepiecie��ams jums atgādināt, viņi tās iekala gar ārmalu. - Viņi redzēja, ka platformas malas klāja simtiem glūno�u gal�vaskausu ar �ausmās un cie�anās pavērtiem �okļiem. - Un kronis visam: iedomājieties, ka visas �ejienes celt�nes - piramīda un Karotāju templis, �ī platforma - bija nokrāsotas sarkanas.

-���� Dro�i vien ar cilvēku asinīm. - Kostass novilka ar pirkstu pār vienu no galvaskausiem un novaibstījās. - Es zinu, ka mūsu sabiedrības vēsturē ir biju�as briesmīgas epizodes - Romas Kolizejs, spāņu inkvizīcija un tādā garā -, bet genocīds un masu slepkavības nekad netika padarīti likumīgi, nekad nekļuva par mūsu dzīvesveida sastāvdaļu. �iem cilvēkiem tas bija normāli. Tu �eit esi dzimis, tu tiec upurēts. �ajā sabiedrībā bija kaut kas pamatīgi disfunkcionāls.

-���� Maijiem bija visai liela saistība ar viņiem, - D�ere�mijs piesardzīgi stāstīja. - Apbrīnojama arhitektūra un māksla, fenomenāla ekonomikas organizācija. Valstis, kas viegli būtu varēju�as sacensties ar agrīnajām pilsēt- valstīm Vidējos Austrumos.

-���� �etrus tūksto�us gadu pirms maijiem, - D�eks seci�nāja.

-���� Turklāt maijiem nebija bronzas, - Kostass piebilda.

-���� Ne dzelzs, ne riteņu.

-���� Pareizi. - D�eremijs sāji pasmaidīja. - �ī sabiedrība bija augstākā virsotne, kas tika piedzīvota Amerikā pirms spāņu iekarojuma. Bet viss sagriezās a�gārni, kad uzradās tolteki. Viņi bija senās Mezoamerikas �ausmino�ie karo�tāji, sava laika esesie�i. Visu, ko jūs esat dzirdēju�i par actekiem - tos ziņojumus par cilvēku masveidīgām upu�rē�anām, ko pierakstīju�i spāņu konkistadori se�padsmi�tajā gadsimtā, - pavairojiet daudzkārt un pārceliet piec�simt gadus agrāk. Iedomājieties tumsas sirdi, apokalipsi tagad - �ī ir tā vieta. Maijiem jau pa�iem nebija pārāk lielu iebildumu pret cilvēku upurē�anu, bet, kad ieradās tolteki, viņi �o vietu pārvērta par nāves nometni.

-���� Nav nekāds brīnums, ka Reksnis te apmetās, - Kos�tass nomurmināja. - Viņ� būtu juties glu�i kā mājās.

-���� Viduslaiku eiropie�iem �ī vieta būtu �ķitusi kā elles vīzija, - D�eks teica. - Vikingiem tā būtu pārspējusi viņu briesmīgākos murgus par pasaules malu, par Ragnaroku. Jebkuram uz �ejieni atvestam cietumniekam tā būtu vienvirziena biļete uz Dantes Inferno.

-���� Te ir vēl kaut kas, ko gribu jums parādīt, - D�e�remijs sacija, mundri soļodams tālāk. - Sekojiet man! - Viņi pagāja garām Galvaskausu platformai un izgāja centrālajā laukumā, tad sekoja D�eremijam nedaudz lejup cauri d�ungļiem uz ziemeļiem pa platu procesiju ceļu. Aptuveni pēc divsimt metriem viņi iznāca uz nelī�dzenas klin�u nogāzes un nostājās uz izskalotas platfor�mas malas. Viņiem priek�ā atradās plata noteka, apmē�ram piecdesmit metrus diametrā un divdesmit metrus dziļa; tās malas klāja sulīgi zaļumi un kaļķakmens sienas ieliecās rievotās dzegās. Dīķis apak�ā bija smirdīgi zaļ�, to klāja bieza aļģu un kritu�as veģetācijas kārta. Ūdenim nebija pieejas, un bija skaidrs, ka jebkuram, kas būtu pietiekami neveiksmīgs, lai noslīdētu no platformas, ne�būtu nekādas izejas.

-���� Upurē�anas cenote �i�enicā, - D�eks noņurdēja. - Es vienmēr esmu gribējis to redzēt.

-���� Cenote? - Kostass pārjautāja.

-���� Spāņu vārds, atvasināts no maiju dzonot, kas no�zīmē Svētā aka, Upurē�anas aka, - D�eremijs paskaid�roja. - Es jums par to stāstīju liedagā. Visa Jukatana reiz bija koraļļu rifs, tad leduslaikmetā, kad jūras līmenis pazeminājās, tā kļuva par kaļķakmens plato. Miljoniem gadu laikā lietusūdens iesūcās kaļķakmenī un radīja milzīgu alu un tuneļu labirintu, ko pildīja stalaktīti un stalagmīti. Tad pirms astoņtūksto� gadiem jūras līmenis atkal pacēlās un visa sistēma applūda. Alas, kuru griesti palika virs ūdens, galu galā sabruka, radot tādas grem- dētavas kā �ī.

-���� Kā ir ar zemestrīcēm?

-���� Mēs atrodamies netālu uz dienvidiem no milzīga meteorīta nokri�anas vietas, no Chicxulub krātera, kas ir pamatā lielai daļai ziemeļu Jukatanas.

-���� Tas, kur� iznicināja dinozaurus? - Kostass apjautā�jās, skatīdamies apkārt ar uzspēlētu nemieru. - Vai vari minēt kaut ko sliktu, kas nav noticis �eit?

D�eremijs plati pasmaidīja. - Tas par dinozauru postu ir patiesība. Apmali iezīmē aku loks, daudzas no tām pazuda gremdētavās. Neviens īsti nezina, kāpēc, bet apak�ējam krāterim ir kaut kāda destabilizējo�a ietekme uz kaļķakmeni.

-���� Alu nirēju paradīze.

-���� Tas ir neticami, - D�eremijs jūsmoja. - Nirēji ir izpētīju�i sistēmas, kas ir piecdesmit, simt kilometrus garas. Da�as no tām ir zemūdens upes, kas ietek jūrā. Zem gļotām ūdens ir kristāldzidrs, nirt tajā ir kā peldē�ties akvārijā, ko pilda aizraujo�i kalcīta veidojumi. Bet tas ir arī dzīvībai bīstami. Tas mani atturēja no mācī�a�nās nirt, kad es te biju studenta gados. �eit gājis bojā vairāk nirēju nekā visur citur pasaulē.

-���� Tolteki to būtu atzinīgi novērtēju�i, - D�eks piebilda.

-���� Ļaujiet man minēt, - ierunājās Kostass. - Viņi te upurēja arī cilvēkus.

-���� Trīsdesmitajos gados Upurē�anas aka tika atzīta par materiālās kultūras pieminekli, bet piecdesmitajos gados tā bija viena no pirmajām arheoloģisko pētījumu vie�tām, kur izmantoja zemūdens nir�anas iekārtas, - D�eks stāstīja. - Ir biju�as vēl citas ekspedīcijas. �eit ieradās Kusto. Dziļākās nogulsnes vēl nav izpētītas, bet ir izcelts milzums senlietu, keramikas trauki, zelts, nefrīts. Gan�drīz viss neskarts bijis iemests akā rituāla laikā. Un tika atrasti cilvēku skeleti. Simtiem.

-���� Tāds pats stāsts ir par visu Jukatanu, - D�eremijs piebilda. - Cenote maijiem bija ne tikai svaiga ūdens avots, bet arī ieeja pazemes valstībā. Viņi upurēja karotā�jus, jaunavas, bērnus. Tā tur mazā celtne ir temazcal, sava veida sauna, kurā upuri ar rituālu tika attīrīti. Akmens dzegas. pa kurām mēs nupat nokāpām, bija skatītāju vie�tas, kur tolteku elite varēja sēdēt un vērot.

-���� Liekas, da�ādība pie�ķir dzīvei asumu, - Kostass ar pretīgumu nomurmināja. - Kad esi redzējis, kā tur tem�plī izrauj vairākus tūksto�us sir�u, varētu gribēties mai�nīt apstākļus.

Uz procesiju ceļa viņiem aiz muguras nosvīdis un aizelsies parādījās ierēdnis, vicinādams mobilo telefonu un aicinādams D�eremiju to paņemt. D�eremijs vilcinā�jās, saprazdams, ka viņ� kļūdaini noturēts par grupas vadoni. Viņ� paskatījās uz D�eku, bet tas pasmaidīja un ar �estu norādīja, lai viņ� iet. Kamēr D�eremijs kopā ar ierēdni rāpās augstāk, lai atrastu labāku uztveres zonu, D�eks pagriezās atpakaļ un pēto�i palūkojās pāri platfor�mas malai. Dīķis izskatījās dīvaini labdabīgs, bet uz bridi viņam sa�ņaudzās sirds, sajūtot uz pazemes valstības malas nostādīto upuru �ausmas pirms tūksto� gadiem.

-��� Tu saki, ka tur lejā vēl ir manta? - Kostass noslaucīja sviedrus no sejas un tad jautājo�i paskatījās uz D�eku.

-���� Vairums virspusē eso�o senlietu un kaulu ir izcelti, bet ir vēl dziļi iegremdēti nogulumi, kur varētu atrast smagākus priek�metus.

-���� Vai tu domā to pa�u, ko es?

-���� Tavs zemūdens urbis, - D�eks ar platu smaidu atbildēja. - Varbūt tad, ja viss izdodas Zelta ragā, mēs varētu vērsties pie Meksikas varas iestādēm un ieteikt meklējumus pārcelt uz �ejieni.

-���� Vai tu domā, ka ir tāda iespēja?

D�eks paberzēja zodu un samiedza acis pret spīdumu no klints. - Sprie�ot pēc tā, ko D�eremijs mums stāstī�jis, �ī ir tā vieta, kur, iespējams, kara trofejas tika upurē�tas dieviem. Iedomāsimies, ka Haralds un viņa pavadoņi nonāca krastā kaut kur uz ziemeļiem no �ejienes, tad tika sagūstīti.

-���� Mans Dievs, es ceru, ka tā nenotika, - Kostass teica. - Tā būtu bijusi milzīga vil�anās pēc visa, ko viņi pieredzēju�i.

-���� Vikingus, kam nebija paveicies mirt kaujas laukā, gaidīja tikai viens liktenis. Karotājiem tiktu izrauta sirds tur pie tempļa. Tos, kas palika dzīvi, iespējams, padarīja par vergiem. Varbūt kā tavu draugu, kuram kaut kā izde�vās nokļūt atpakaļ pie akmens krāvuma.

-���� Rētas uz plaukstu locītavām un potītēm, - Kostass piebilda. - Va�as.

D�eks pamāja ar galvu. - Citus, iespējams, atveda uz �ejieni upurē�anai. Iespaidīga procesija no tempļa līdz cenote, uzvaras rituāla kulminācija. Glu�i kā Romas impe�ratora triumfs. Vikingu sagrāve toltekiem varēja būt ļoti svarīga - uzvara pār gai�matainiem, bārdainiem mil�iem ar viņu baismīgajiem dzelzs iero�iem. Viņi te bija ieradu��ies kā sve�zemju dievi, un tolteki viņus bija pieveiku�i. Kara trofejas tika dāvātas dieviem.

-���� Menora varēja būt visai iespaidīgs ziedojums.

-���� Kā tev �ķiet, cik tā svēra? Trīssimt, varbūt trīssimt piecdesmit mārciņu?

-���� Tas ir �ausmīgi liels zelta daudzums, lai to aizsviestu.

-���� Tas ir �ausmīgi liels daudzums. - D�eks paskatījās uz dīķa zaļo mirgojumu zem viņiem, tad atkal uz Kos�tasu. - Un toltekiem tie�ām patika savs zelts.

D�eremijs atkal parādījās virs kaļķakmens kores un sāka kāpt lejup pie viņiem. Viņ� mazliet streipuļoja, tad smagi apsēdās uz akmens. D�eks un Kostass ieraudzīja, ka viņ� ir līķa bālumā.

-���� Karstums tevi ir nomocījis. - Kostass norūpējies paskatījās uz viņu un pasniedza puisim ūdens pudeli.

-���� Iedzer �o, un iesim ēnā.

-���� Ne jau tas. - D�eremija balss bija piesmakusi, tik tikko dzirdama, un pudele izslīdēja viņam no pirk�stiem. - Es nupat runāju ar Benu. Diem�ēl man ir slik�tas ziņas. - Viņ� ar pārvērstu seju paskatījās uz D�eku.

-���� Vissliktākās.

D�eks juta, ka vēderu sagrābj auksts �ausmu tvē�riens. Viņ� bija mēģinājis sagatavoties. Viņ� bija cerējis, ka risks nebūs tik liels.

-���� No Aionas. - D�eremijs izskatījās apmulsis, izmirk- �ķinot sviedrus no acīm. Viņa balss bija tik tikko sadzir�dams �uksts. - Tēvs O'Konors. Viņ� ir noslepkavots. Un Marija pazudusi.

Vēlāk - Marija gan nespēja noteikt, cik daudz vēlāk, - viņa iznira no briesmīgās tumsas bedres, viņas prāts ar piepūli centās rast ceļu laukā no kaut kādām neatminamām �ausmām, kas viņu ne�ēlīgi bija vilku�as uz leju. Viņai �ķita, ka ir neticami nogurusi, iztērējusi spēkus cīņā ar murgaino bezsejas dēmonu, tomēr viņa jutās tāda smaguma nomākta, kas seko dziļam miegam. �ķietami veselu mū�ību sieviete gulēja nekustīgi, zaudē�dama un atgūdama samaņu, gaidot, kad ķermenis sāks reaģēt. Viņa apzinājās savu elpu, juta cietu virsmu zem sevis, muskuļu sastiepumu kaklā. Marija gulēja embrija pozā uz labajiem sāniem, rokas iespiedusi starp kājām. Lēnām viņa atvēra acis. Bija tum�s, bet ne tik tum�s kā viņas sapņos. Ar vienas acs kaktiņu viņa saskatīja sveces mirgoņu. Sienu viņai priek�ā klāja aprises, krāsas. Viņa redzēja sarkanus traipus.

Marijas elpa aprāvās. Viņa sastinga. O'Konora kabi�nets. Viņa cie�i aizmiedza acis, atkal ilgodamās pēc tās

tumsas, pēc jebkā, kas izdzēstu realitāti, kurai viņa tik tikko spēja ticēt, �ausmas, kuras viņa izmisīgi centās iegrūst atpakaļ savos sapņos.

Viņa juta svilino�as sāpes kreisajā vaigā. Likās, ka to viegli kaut kas skar, kāda maiga vēsma. Pēk�ņi sieviete iekliedzās un, sirdij stipri dauzoties, pietrūkās sēdus, ausīs brāzmām plūda asinis. Rāpdamās atpakaļ, viņa izmisīgi braucīja seju. Atduroties pret sienu, viņa saraus�tīti elpoja, tad saklausīja spārnu vēdas, kas, pārlaidu�ās pāri viņas galvai, pazuda kaut kur aug�ā.

Marija pacēla roku un aptaustīja lipīgo mitrumu uz vaiga, tad paskatījās uz aug�u. Svece izgaismoja smailus griestus ar augstām malām, ko veidoja nelieli akmens bloki, kurus gabaliem klāja apmetums. Tie izskatījās veci, bojāti. Pa�ā galotnē viņa varēja iz�ķirt tum�āku formu virteni, kas karājās rindā.

Tie bija baroju�ies no viņas.

Sieviete sāka rīstīties, cie�i sakrustojot rokas virs vēdera un noliecoties uz vienu pusi. Viņa atkal saoda metālisko elpu. Viņa mēģināja izvemties, atkal un atkal ristoties, izmisīgi cen�oties atbrīvoties no sajustā pretī�guma, nāves un vardarbības traipa, kas bija pārņēmis visas domas, vienīgo, ko viņa spēja atcerēties no iepriek� notiku�ā.

Marija padevās, elsojot mēģināja nomierināties. Viņa aizvēra acis, stingri piespieda asiņojo�o vaigu pie mitrās sienas, izmisīgi meklējot spēku. Viņa stipri svīda, sviedru straumes pilēja pāri sarecēju�ajām asinīm uz sejas. Viņa pameta skatienu lejup. Viņai kājās bija tikai haki bik�ses un mugurā saplēsts un izmircis krekliņ�. Kāds viņai bija novilcis svīteri. Uz rokas nebija pulksteņa. Viņu bija pārņēmis karstums, drud�ains karstums. Pēk�ņi viņa jutās briesmīgi atūdeņota un izmisīgās slāpēs sāka laizīt sviedrus un asinis no lūpām.

Marija atkal pieslējās sēdus, ar mokām norija sieka�las un piespieda sevi paskatīties apkārt. Viss likās mitrs, klāts ar zaļām gļotām. Viņa atradās �etrstūrainā telpā, aptuveni desmit metrus garā un piecus metrus platā. Vienā galā bija kaut kas līdzīgs ieejai, kas slēpās dziļi tumsā.

Viņa domāja par sev zināmajām celtnēm Aionā, par veco kapelu ziemeļu pusē, par ēdnīcu. Viņa ātri atmeta �os variantus. Grīda, uz kuras viņa patlaban atradās, bija dabiska klints, pēc izskata kaļķakmens, kas vietumis nolī�dzināta, bet ne tuvu nelīdzinājās granīta pamatie�iem Aionā. Centrā atradās apaļa koka plāksne, kas izskatī�jās pēc vāka - it kā te būtu ūdens ņem�anas vieta. Vāks atgādināja eksotisku cietkoksni, būdams tum�āks pat par vecu ozolu. Telpas otru galu pildīja sabruku�i mūri, nosprostojot to no grīdas līdz griestiem. Pēc baltajiem plankumiem uz akmeņiem varēja nojaust, kur nesen tie izkustināti un nosviesti uz grīdas. Tur, kur siena izvirzījās uz āru, to klāja koka dēļi kā rupj� aizsegs, kas sniedzās apmēram trīs metrus uz telpas centru viņai iepretī.

Juzdamās apdullusi un nestabila, Marija piecēlās, bal�stoties pret sienu aiz muguras. Brīdi viņa stāvēja, līdz pārgāja reiboņa vilnis, tad svārstīgi spēra soļus uz to pusi, kur bija redzējusi krāsu traipus. Karstums bija sma�cējo�s, sajūta tāda, it kā viņa staigātu saunā. Viens bija noteikti skaidrs: viņa vairs nebija Skotijas rietumu salās. Sienas izskatījās tikpat vecas kā ldosterī, bet viss pārējais liecināja, ka viņa ir aizvesta neaptverami tālu no Aionas.

Tā bija iespēja, kuru viņas prāts vienkār�i atteicās anali�zēt tālāk.

Marija aizstreipuļoja līdz pretējai sienai. Uz maza, plakana akmens viņai priek�ā atradās svece - vienīgais gaismas avots. Viņa to pacēla, liekot ēnām sakustēties vājprātīgā dejā pa visu telpu, tad saņēma sveci abās rokās, lai tā nedrebētu. Viņa nopētīja sienu.

No brīnumiem Marijai pavērās mute.

Viņa pamatīgi samirk�ķināja acis. Viņa zināja, ka pa�as ķermenis turas uz pēdējām rezervēm, ka viņa nav ne ēdusi, ne dzērusi stundām, dienām ilgi. Viņai varēja rādīties halucinācijas. Marija paskatījās vēlreiz.

Sarkanie traipi tie�ām tur bija. Tās bija asinis. Bet ne īstas asinis kā O'Konora kabinetā. Tas bija cita veida �ausmas. Viņa redzēja asinis �ļācamies no kakliem, asi�nis gā�amies no uz�ķērstiem ķermeņiem, asinis bagātīgi plūstam lejup pa pakāpienu slīpumu.

Tā bija freska, neiedomājamas ne�ēlības pilns sienas gleznojums, kurā atveidota masu slepkavība. Kaili upuri tika pievesti pie augsta tempļa vienas puses. Aug�daļā viens no tiem bija izstiepts uz altāra un tika turēts, ben�des roka bija iegrūsta viņa iek�ās, cita persona turēja paceltu viņa izrauto sirdi. Marija juta, ka vēders atkal sāk raustīties krampjos. Slepkava bija līdz viduklim kails �au�alīgs milzis ar slīpu, plakanu pieri un līku degunu, viņam bija gurnu apsējs un krā�ņa galvassega. Virs viņa bija redzami stilizēti simboli: jaguāri, putni, uzkrī�to�i briesmoņi. Viens no tiem tie�i virs bendes pēk�ņi izskatījās pazīstams. Marija mēģināja atsaukt atmiņā notikumus līdz brīdim, kad sākās murgs, kad viņa bija atradusies savā kabinetā Aionā, skatoties uz ērgļa dieva karekļa attēlu, ko D�eks viņai bija atsūtījis.

Viņa pamatīgi samirk�ķināja acis, mēģinādama aptvert to, ko redz. Svecei plīvojot rokā, viņa paspēra pāris nedro�u soļu atpakaļ. Labajā pusē bija attēloti sapulcēti upuri kā gūstekņi pēc kaujas. Sienas gleznojums noteikti bija vēstījo�s, ainas secīgi veidoja stāstu, sākot no labās puses uz kreiso. Viņa atkal paskatījās uz griestiem. Tad mēģināja sakārtot domas, apsvērt visu tā, kā to dara cil�vēks, kura prāts ir pamatīgi trenēts. Kā no citas dzīves viņa atminējās mācību gadus kopā ar D�eku arhitektūras vēstures pēdējā kursā. Izvirzītais velvējums. Kāda nozī�mīga civilizācija �ādā veidā bija cēlusi visas velves, nekad nebija iemācījusies veidot arku. Viena civilizācija, slavena ar savu arhitektūru, kaunpilna savas ne�ēlības dēļ.

Marija atskatījās uz sienu. Izvirzītais velvējums. Vēs�to�as ainas no labās puses uz kreiso. Baismīgi karotāji ar plakanām pierēm. Simboli, skulptūras. Cilvēku upurē�ana uz tempļa altāra, apjomīga mēroga upurē�ana. Viņa iedo�mājās neiedomājamo.

Maiji.

Pēc reiboņa uzplūda viņa atstreipuļoja atpakaļ, tad atguva spēkus un paspēra da�us soļus pa labi, līdz nonāca blakus koka vākam. Viņa pacēla sveci pret sienu. Marija atradās pusceļā starp divām ainām - pie pirmā glez�nojuma. Sākuma aina attēloja jūras kauju, garas kanoe laivas pilnas ar karotājiem, viena ar taisnstūra buru. Nākamā aina rādīja asiņainu cīņu, �oreiz uz sauszemes. Karotāji, kas bija tērpu�ies līdzīgi kā bende, cīnījās ar citiem karotājiem, kuri drīz kļūs gūstekņi. Tiem visiem bija slīpas pieres, bet uzvarētie bija pat lielāki, mil�i. Visi bija kaili līdz jostasvietai. Priek�plānā bija redzami abu pu�u kritu�ie, da�i ar nocirstiem locekļiem, citi upē, �ķie�tami zem zemes. Uzvarētāji turēja rokās vāles un rungas, iegūtos zobenus un cirvjus.

Marija apstājās. Zobeni un cirvji.

Viņa ieskatījās cie�āk. Tad sāka drebēt un piespieda sevi noturēt sveci nekustīgi. Uzvarēto slīpās galvas nebija pieres, bet gan ķiveru deguna aizsargi. Viņi nebija kaili līdz viduklim, bet valkāja garas zeķes - nevis kiltu svār�kus un gurnu apsējus kā uzvarētāji. Viņi bija bārdaini. Viņi bija gai�mataini. Viņiem bija zobeni un milzīgi vien- zoba cirvji.

Varjagu kara cirvji.

Marija sagrīļojās. �ķita, ka viņa sapņo pēdējo nodaļu no stāsta, kas dienām ilgi viņu pārņēmis, tik neparastu nodaļu, ka tā varēja būt tikai fantāzija. Viņa vēlējās, kaut D�eks būtu �eit, viņai blakus, un viņa rāmā, nomierino�ā balss stāstītu, ka tas viss ir izdomājums. Sieviete atskatī�jās uz upurē�anas ainu, uz altāri un bendi, kur no sienas, �ķiet, sūcās asinis. Viņa aizstreipuļoja atpakaļ un, cie�i aizvērusi acis, atslīga pret otru sienu, izmisīgi vēlēdamās pamosties tur tālu, Aionas cellē, sajust kāda cita siltumu un vienmērīgo elpu sev blakus.

- Doktore de Montiho. Cik labi, ka jūs atbraucāt! Zāļu ietekme drīz izzudīs. - Ar viņu runāja kāda balss, īsta balss. - Jūs esat Meksikā.

Marija uztrūkās no miega, skatiens bija aizmig�lots. - Jā, - viņa teica, pa�ai neaptverot, kā izrunājusi �o vārdu. - Es zinu.

- Kādā veidā? - Balss skanēja spalgi, īgni. Marija cen�tās piecelties, bet atkal noslīdēja lejā gar sienu, kur bija gulējusi. Viņa neko neredzēja, viņu �ilbināja lukturītis, ko spīdināja tie�i sejā. Mute bija galīgi izkaltusi, balss ķērkstēja. - Es to izkalkulēju.

Lukturītis noliecās uz leju, un Marija ieraudzīja sev pretī stāvam maza auguma muskuļainu vīrieti, viņa mel�nie mati bija gludi atglausti atpakaļ. Viņa sprieda, ka vīrietim varēja būt ap septiņdesmit, mati acīmredzami krāsoti, kaut gan miesas būve viņam bija kā trīsdes�mit gadus jaunākam. Viņam bija pārguru�as, pelēkas acis.

Marijai atausa patiesība. Viņa skatījās uz vīrieti ar pretīgu pārliecību, tik tikko spēdama noticēt, ka beidzot ir sastapusi �o cilvēku. Viss cits - pa�as drausmīgais stā�voklis, pat O'Konora nāve - tika aizēnots viņas domās. Viņ� bija tas īstais. Viņa centās savaldīt emocijas, saglabāt vēsu prātu. Pēk�ņi viņa bija pilnīgi atmodusies. - Pieters Reksnis. Es redzu, ka jūsu tēvs jūs ir labi apmācījis. Lie�tuvietis, vai ne? Kungu rase.

Uz priek�u pa�āvās roka un ar tādam vecumam pārsteidzo�i zibenīgu veiklumu kā skrūvspīlēs sagrāba Marijas kaklu. Vīrietis parāva Mariju sev klāt un pacēla viņu, gandrīz atraudams no zemes. Par spīti smacējo��ām sāpēm, Marija sajuta kaut ko pazīstamu - �ķebino�o smaku viņa elpā, zināmu smar�u. - Nekad vairs nerunā par manu tēvu, �īdiete, - viņ� no�ņācās. - Un nedomā, ka viņ� bija vienīgais, kas toreiz nospieda gaili. Man bija milzum daudz uzjautrino�u izklaides pasākumu ar bēr�niem. - Vīrs palaida vaļā Mariju un stāvēja noliecies, kamēr viņa pakritusi klepoja un rīstījās. - Man tikai �ēl, ka manis pa�a dēlam tas gājis secen. Viņ� savu vectēvu būtu darījis lepnu.

Viņ� ar kāju paspēra Mariju uz muguras, pēc tam demonstratīvi noslaucīja kurpi pret zemi. Marija pama�nīja tuvojamies vēl vienu stāvu. Viņ� bija noliecis galvu, bet tā roku kustības bija pretīgi pazīstamas. Viņ� sagrāba Mariju aiz matiem un aizvilka viņu līdz koka vākam, rupji atspēra to sānis un pagrūda sievieti virs atveres. Viņa sajuta tikai melnumu, pavērtu dzīli, kas līdzi nesa vēsāka gaisa dvesmu, it kā tālu lejā būtu ūdens.

-���� Neuztraucies! - Marija atkal tika uzrauta aug�ā un ieraudzīja viņa pretīgo rētu. - Es pietaupīju asiņaino ērgli tavam draugam. Kad es tevi iemetī�u pazemē, tu pat nenomirsi. Vismaz tā tolteki teica saviem upuriem. - Balss bija aizsmakusi, riebīga, ne tik izsmalcināta kā tēvam. Viņ� izlikās, ka grū� viņu iek�ā, tad rupji pavilka atpakaļ. - Man līdzīgie cilvēki. - Viņ� iesmējās - tā bija neprātīga, spalga kladzinā�ana -, tad nogrūda viņu zemē. - Bet tagad felag var iegūt kādu labumu no tevis. Izbaudi mūsu mazo brīvdienu paslēptuvi, kamēr vien vari.

-���� īstais felag izmira pirms septiņsimt gadiem. - Marija pacēla galvu un centās paskatīties uz Loki. - Haralda Hardradas vīri nekad nebūtu pieņēmu�i tādu neģēli kā tu. Viņi pat nebūtu atzinu�i tevi par asinsatriebības cie�nīgu.

Loki metās virsū Marijai, bet Reksnis noturēja viņu. - Vēl ne, - viņ� nomurmināja, tad pievērsās Marijai, runājot ar uzspēlētu atvaino�anos. - Manam dēlam vēl ir �ie romantiskie priek�stati. Viņ� iedomājas sevi SS rindās.

-���� Tam viņ� ir par vārgu.

Loki atkal metās uz priek�u, un Reksnis vēlreiz notu�rēja dēlu, tad viņa balss kļuva stingra. - Mūsu/e/ag bija līdzeklis kāda mērķa sasnieg�anai. Ne vairāk, ne mazāk. Un izskatās, ka mēs beidzot būsim pārspēju�i Haraldu Hardradu.

Loki noņurdēja un spēji aizgriezās, tad ātri izgāja pa durvīm telpas sānos. Marija atlīda atpakaļ pie sienas. Reksnis pasvieda viņai mazu ūdens pudelīti. - Tā, nu mēs esam iepazinu�ies. Man vajadzīga eksperta palīdzība. Un jūs man palīdzēsiet.

Reksnis izņēma digitālo kameru un nomērķēja uz viņu. Marijai, noslīgstot uz grīdas, sāka zust jebkādas sajūtas, tad viņa pacēla acis uz Reksni un atminējās, ko viņ� un viņa dēls bija izdarīju�i. O'Konors bija panācis, ka Rek�ņa tēvam tiek spriesta taisna tiesa, tādēļ bija riskējis ar dzīvību un samaksājis augstāko cenu. Marija bija parādā O'Konoram visu, kas viņas spēkos, lai darbu novestu līdz galam. Un viņa bija parādā ari pati sev.

Viņa būs stipra.

D�eks domīgs stāvēja "Jūras pētnieka II" vadības telpā, turot rokā kafijas krūzi un vērojot, kā no kāda mākoņa tālu jūrā mirgojot nolīst lietus. Debesis bija pelēcīgi apmāku�ās, augstos mākoņus, ko viņi torīt redzēja lie�dagā, bija nomainījusi tum�a masa, kas vēlās no Kārību jūras. Vietās, kur saule izlauzās cauri, gaismas strēles stiepās uz leju un virpuļoja kā Grenlandē redzētā ziemeļ�blāzma, �obrīd draudo�i brīdinot par turpmākiem laik- apstākļiem.

- Rādās, ka gaidāms lietus. - "Jūras pētnieka II" kanādie�u kapteinis nostājās blakus D�ekam, ar binokli lūkodamies jūrā. - Viesuļvētru sezona ir gandrīz klāt. Pie�sardzības dēļ es beidzu �o pasākumu. Mēs aizbrauksim tālāk no krasta, un helikopteru es nostiprinā�u angārā.

D�eks noņurdēja. �ādu ziņu viņ� dzirdēja nelabprāt. - Paldies. Dariet, kas jums jādara.

Kapteinis devās uz komandtiltiņu, un D�eimss Mak�leods piecēlās no krēsla pie datora, kur viņ� bija novērtē�jis datus no ledus fjorda. Telpā visi apzinājās D�eka klāt�būtni, tomēr turējās atstatu no viņa. Da�i no komandas bija atradu�ies uz pirmā "Jūras pētnieka" un bija piere�dzēju�i Pītera Hova zaudējumu Melnajā jūrā un to, kā D�eks personiski bija uzņēmies atbildību. Ledus fjordā kopā pavadītajā laikā Marija bija iemantojusi lielu popu�laritāti gan ekipā�as, gan zinātnieku vidū. Pat Lanovskis bija nomākts, klusējot pasniegdams D�ekam aisbergā iesalu�ā vikingu kuģa izdrukas, kuras viņ� bija noformē�jis pēc fotogrammetriskajiem attēliem.

Makleods pienāca pie loga viņam blakus. - Kā tev lie�kas, cik ilgi mēs te paliksim, D�ek? - viņ� klusi jautāja.

D�eks ar bālu un vienaldzīgu seju pagriezās un paska�tījās uz viņu, tad atkal paraudzījās uz jūras pusi. - Nezinu, D�eims. Es vienkār�i nezinu. - Viņ� saknieba lūpas un nolika kafijas krūzi. Bija pagāju�as gandrīz se�as stundas kop� atgrie�anās uz klāja, un vēl joprojām nebija nekādu ziņu no Aionas. Vienīgais, pēc kā viņi varēja vadīties, bija īsa telefona ziņa SJU �tābam no O'Konora kolēģa klos�teri, no cilvēka, kuru D�eks atminējās īsu bridi redzējis baznīcā. Acīmredzot policija �o gadījumu turēja pilnīgā slepenībā, un pla�saziņas līdzekļi tika atstāti neziņā. Ta�u fakti bija neap�aubāmi: tēvs O'Konors bija miris un Marija bija pazudusi.

-���� Mums jāpaļaujas uz domu, ka viņa ir nolaupīta. - Bens bija atradies tepat līdzās un nu pienāca klāt D�e�kam no otras puses. - Protams, līdz tiks atrasts līķis.

-����� Es zinu. - D�eks spēcīgi izpūta elpu, tad, uzlicis rokas uz gurniem, atkāpās no margām, atgūstot savu parasto izturē�anās veidu. - Mums jāsaņemas. Mums jācer, ka drīz vēl kaut ko uzzināsim. Pagaidām mēs neko nevaram darīt. Mums jāizturas kā parasti. - Ar drūmu, bet noteiktu izteiksmi viņ� paskatījās uz Makleodu. - Tā tev ir atbilde. Pēc �i�enicas apmeklējuma mans plāns bija pārbaudīt visus iespējamos pierādījumus no ziemeļu Jukatanas, kas attiecas uz vienpadsmitā gadsimta otro pusi - uz laiku, kad Haralds būtu varējis �eit nonākt. Sienu gleznojumus, skulptūras, struktūras. Visu, kas varētu norādīt uz kādu pavedienu. - Viņ� pamāja uz D�eremiju, kas ar muguru pret viņiem stūrī bija salīcis pār ekrānu, kur viņam apkārt atradās atvērtas grāmatas. - Es pieliku D�eremiju pie darba, tiklīdz atgriezāmies.

-���� Viņam �ī ziņa ir briesmīgs trieciens, - Makleods nomurmināja.

-���� Viņ� godāja O'Konoru, - D�eks klusi teica. - Un Ma�rija ir viņa mentors. D�eremijam tas ir kā zaudēt pamatu zem kājām.

-���� Tagad viņam esam mēs, - Makleods mierināja.

-���� Viņ� ir labs puisis, - D�eks sacīja.

Kostass bija klik�ķinājis datora tastatūru darbavietā līdzās D�eremijam un, kad pārējie atskatījās uz viņu, atliecās krēslā. - D�ek, mums ir, uz ko raudzīties nākotnē. Biju aizsteidzies notikumiem priek�ā un sazinājos ar SJU puisi, kas pārzina Kārību jūru, - D�imu Heilzu no Lie�lās Kaimanu salas. Tu zini, viņ� ir mans sens biedrs no

ASV jūras kara flotes zemūdeņu pētījumu laboratorijas. Viņ� uzreiz sazinājās ar Mehiko, un mums ir dota atļauja darboties �i�enicā. Apbrīnojami, kā tas puisis tiek galā ar birokrātiju. Kad vien tu gribi parunāt par projekta uzsāk�anu tajā apvidū, sazināsimies - man ir kontakta numuri.

-���� Izklausās pēc plāna. - D�eks saskatījās ar Kostasu un saprata, ka viņi abi jūt nepiecie�amību saglabāt pozi�tīvu attieksmi, lai virzītos uz priek�u. - Es bū�u pirmais, kas pieteiksies uz zemūdens urbi, kad darbs Zelta ragā būs pabeigts. D�eremij, vai tu piedalies?

D�eremijs, bāls un apmulsis, paskatījās uz viņiem.

-����� Ko? Ja Marija man ļaus. - Viņ� pēk�ņi aprāvās, un istabā iestājās klusums.

-���� Viņa ļaus, - D�eks apņēmīgi apliecināja.

D�eremijs cītīgi centās saglabāt varonīgu izteiksmi.

-���� Lai būtu kā būdams, es neesmu pārliecināts, ka Upurē��anas aka ir pirmā vieta, kur gribu izmēģināt savu pirmo atklātā ūdens nir�anu.

-���� Neraizējies. - Kostass pastiepa roku un uzlika to D�eremijam uz muguras. - Mēs sāksim ar koraļļiem.

Istabas centrā sāka mirgot sarkana gaisma. Ar ārkārtīgi nopietnu seju Bens paskatījās uz D�eku. - Uz komandtil�tiņu! - Abi vīrie�i ātri izgāja no vadības telpas un devās aug�up pa kāpnēm, Kostass viņiem sekoja. Kapteinis bija aizņemts sarunā ar kompaskabīnes galveno virsnieku, bet nekavējoties norādīja uz kar�u telpu. - Steidzama ziņa dro�ības kanālā. - Bens bija ieradies pirmais un, ātri runādams, paķēra radiouztvērēju, tad atkal to nolika.

-��� Tas bija SJU �tābs. Ir pienākusi e-pasta ziņa. Tā ir novir�zījusi mūs uz dro�u vietu un devusi mums paroli.

Kostass jau bija apsēdies pie kar�u galda datora.

-���� Skaidrs. Esam pieslēgu�ies. Adrese? - Bens to nolasīja, un Kostass noklik�ķināja to uz ldaviatūras. - Parole?

Bens vilcinājās, tad paskatījās uz D�eku. - Menora.

Kostass klusi iesvilpās. - Nu, tas visu izskaidro.

D�eks satvēra Kostasa krēslu, viņa pirkstu locītavas bija baltas un balss piesmakusi. - Mēs uzminējām, pret ko esam cēlu�ies cīņai.

-���� Tā ir adresēta tev, D�ek. - Kostass paliecās sāņus, lai ļautu D�ekam izlasīt īso e-pastu, kas bija parādījies ekrānā.

Kam: D�ekam Hovardam

Tu un Kazancakis ieradīsieties ar Zodiac laivu �ovakar 23:00 pie pludmales piestātnes, kur bijāt piestāju�i �orīt. Paņemiet līdzi aprīkojumu nir�anai alās. Jums jāaizsien acis un jāgaida mūsu iera�anās. Jebkur� mēģinājums iesaistīt dro�ības dienestu vai sazināties ar kādu grupu no ārpuses nozīmētu jūsu kolēģes nāvi.

-���� Marija ir dzīva, - D�eks nopūtās. - Paldies Die�vam.

-���� Pludmales piestātne, - Bens noteica. - Mani nepār�steidz, ka viņi zina, kur mēs esam. Varbūt Meksikas poli�cija? Ja tas ir Reksnis, viņ� būs izvietojis modras acis gar visu �o krastu.

-���� Un arī alu pētī�anas ierīces, - Kostass noņurdēja.

-����� Pie velna, ko tas viss nozīmē? Es nenir�u alās, kamēr līst. Visas gaisa kabatas būs applūdinātas.

-���� Viņi noteikti kaut ko ir atradu�i, - D�eks teica.

-���� To paroli?

-���� Es patiesi ceru, ka ne.

-���� Marija ir kaut kur te, mūsu tuvumā, - Bens sacīja

-���� Dro�i vien viņi to ar lidma�īnu ir atvedu�i no Aionas. Reksnim ir privātā reaktīvā lidma�īna un pa�am savs skrejceļ� d�ungļos. Tā ir viena no retajām lietām, ko nevar noslēpt no pavadoņu novēro�anas. Un viņ� noteikti zināja, ka "Jūras pētnieks II" ir ceļā uz �ejieni, pat pirms tam, kad viņi nonāca Aionā.

-���� Mans minējums ir tāds, ka tur nonāca tikai viens cilvēks, - D�eks drūmi iebilda.

-���� Loki.

-���� Mums ir atsūtīta fotogrāfija. Labāk sagatavosi�mies. - Kostass uzklik�ķināja uz pielikuma zem ziņas, un attēls sāka lejupielādēties. Tas bija uzņemts ar zib�spuldzi kaut kādā telpā ar nelīdzenu akmens grīdu un vecām sienām, kuras klāja zaļi augi. Kad attēls atvērās, viņi ieraudzīja uz grīdas sabruku�as sievietes figūru. Tas bija �ausmino�i - moku veidols, attēls, kas varētu būt uzņemts Irākā vai kādā nezināmā tre�ās pasaules elles bezdibenī. Sieviete bija netīra, viņas piegulo�ais krekliņ� virs krūtīm bija daļēji saplēsts. Tum�ie mati bija pielipu�i pie kakla, un rokas klāja kaut kas zaļ� no grīdas. Viņa bija mēģinājusi skatīties kamerā, bet vairījusies no uzlies�mojuma. Acis bija aizpampu�as un aizvērtas, uz mutes lāsmoja kaut kas balts, un uz vaiga kaula bija nejauks nobrāzums, no kura plūda asinis un strutas.

D�eks sajuta nelaimes pilnu atpazī�anas triecienu.

-���� Marija. - Viņ� juta fizisku nelabumu. Rokas noslīdēja no krēsla atzveltnes, un viņ� smagi apsēdās uz sola tam blakus. Vīrietis vēlreiz paskatījās uz attēlu. Viņa �ausmas vērtās par dusmām, par mutuļojo�u naidu.

Durvīs parādījās kapteinis. - Ziņa no Aionas. Tur ir kāds tiesu policijas puisis, kam atļauts ar mums sarunā�ties. - Viņ� ieraudzīja ekrānu un saminstinājās.

-���� Es eju. - D�eka balss bija vēsa un neizteiksmīga.

Pēc desmit minūtēm D�eks atgriezās vadības telpā.

Tur bija vienīgi D�eremijs, jo Makleods un Lanovskis pirms brī�a bija devu�ies uz tiltiņa klāju. D�eremijs, klusi strādādams, vēl aizvien sēdēja pie ekrāna, aizņemts ar attēlu izdrukā�anu no tīmekļa, iezīmējot tolteku mākslas lappuses. Logu izraibināja pirmās lietus �altis, un D�eks redzēja, ka laiks strauji pasliktinās. Viņ� apstājās, juzda�mies pilnībā iztuk�ots pēc nupat dzirdētā, atkal paska�tījās uz D�eremiju, tad izspraucās cauri vadības pultīm. Viņ� nezināja, kā to paziņot. Viņ� pievilka klāt krēslu un pagrieza to apkārt, lai apsēstos ar muguru pret logu, tad uzmanīgi nopētīja D�eremija attēlus.

-���� Labi pastrādāts, - viņ� klusi teica. - Es nekad nebūtu varējis aptvert �o materiālu. Es neapguvu senās Amerikas arheoloģiju tik labi kā tu.

-����� Esmu izdarījis vienu tie�ām interesantu atklā�jumu. - D�eremijs pasniedza D�ekam papīra lapu. - Vai atminaties acteku seno pareģojumu par dievu valdnieka Kecalkoatla atgrie�anos? Kad 1519. gadā spāņi ieradās Teno�titlanā Centrālajā Meksikā, imperators Montesuma domāja, ka Kortess ir Kecalkoatls. Tas ir viens no iemes�liem, kāpēc spāņu iekarojums norisinājās tik ātri.

-���� Turpini.

-���� Kecalkoatls bija tolteks, pa pusei leģendārs vald�nieks. Saskaņā ar Montesumas laika acteku leģendu viņ� pirms pieciem gadsimtiem esot ticis izraidīts no viņu ka�ralistes un apsolījis atgriezties no uzleco�ās saules zemes.

-����� Pirms pieciem gadsimtiem, - D�eks pārdomāja. - Tas nozīmē - vienpadsmitajā gadsimtā, kas tie�i sakrīt ar mūsu periodu.

-���� Pareizi. Uzleco�ās saules zeme, uz austrumiem no acteku valsts centrālās daļas Meksikas ielejā, gandrīz noteikti bija Jukatanas pussala. Tam ir kāds vēsturisks apstiprinājums, jo ap to laiku tolteki iebruka �i�enicā.

D�eks paskatījās uz D�eremiju, gribēja sākt runāt, tad nolēma ļaut viņam turpināt.

-���� Tas kļūst patiesi aizraujo�i, kad aplūko maiju avo�tus, - D�eremijs skaidroja. - Tas, ko mēs zinām par maiju pēdējiem gadiem, galvenokārt nāk no Jaguāra pravie�a �ilama Balama grāmatām, kuras pēc spāņu iebrukuma lielākoties pierakstīju�i vietējie rakstve�i latīņu alfabētā. Grāmatas tika noslēptas un nenovīdīgi apsargātas. Katra no tām attiecas uz citu kopienu ziemeļu Jukatanā, maz�liet līdzīgi skandināvu sāgām Islandē. Viens no neparas�tākajiem pareģojumiem saistīts ar bārdainu vīru iera�a�nos no austrumiem.

-���� Bārdainu vīru?

-����� Vai saprotat? Daudzi zinātnieki to ir noraidīju�i kā vēlāku laiku izpu�ķojumu. Da�as grāmatas nebija pierak�stītas līdz astoņpadsmitajam vai deviņpadsmitajam gad�simtam. Bet pa�os Vatikāna arhīvos Romā nupat nākusi gaismā cita grāmata. Tā izskatās vecākā no visām, daļēji rakstīta maiju rakstībā, acīmredzot to konfiscēju�i pirmie jezuītu misionāri Jukatanā se�padsmitajā gadsimtā. Tajā ietilpst leģendas un pareģojumi par maiju kopienu uz ziemeļiem no �i�enicas. Tajā sastopams tas pats stāsts par bārdainajiem vīriem, bet ar savu īpatnību. �ajā gadī�jumā viņiem ir karalis un viņ� izcīna lielu kauju ar maiju apspiedējiem, laikam toltekiem. Tad viņ� pazūd pazemes valstībā un maiji gaida viņa atgrie�anos. Iespējams, ka no tā radies acteku pareģojums par Kecalkoatlu, vienīgi maiju stāstā viņ� tiek dēvēts par Vukubu Kakiksu, necil�vēcīgo dievību putnu, dievu ērgli.

D�eks paskatījās uz nefrīta karekli, kas bija pie�sprausts pie sienas blakus monitoram. - Visai tipisks veidols �ejienei.

-���� Bet tāds vārds ir arī Haralda Hardradas kuģim - "Ērglis". Skandināvu sāgās ir sastopamas da�as norādes, ka tajās reizēs, kad vikingi sadedzināja savus kuģus, devās karā uz neatgrie�anos, viņi reizēm nocirta kuģu priek�galus un nesa tos sev pa priek�u kā kaujas karogus. Tas bija signāls, ka viņi cīnīsies līdz nāvei, ka viņi atrodas vienvirziena ceļojumā uz Valhalu. Tādā veidā viņi iedzina bailes savu ienaidnieku sirdīs. Varbūt tie�i tas notika te un vietējie maiji to redzēja.

-���� Fantastiski. Tas ir fantastiski, D�eremij. Taisni to mēs meklējam. - D�eks piepe�i noliecās uz priek�u un, zaudējot visu uzspēlēto mieru, atspieda galvu rokās. Viņ� vairs nespēja to noslēpt no D�eremija. - Man tev kaut kas jāsaka. Mēs esam saņēmu�i ziņu no Aionas.

-���� Es zinu. - D�eremijs runāja klusu un nolika grā�matu, ko bija turējis rokā. D�eks pacēla acis uz viņu. D�e�remijs izskatījās veselu mū�ību vecāks nekā tas līksmi satrauktais aspirants, kuru visi satika pirms nedēļas. - Es zināju kop� tā brī�a, kad dzirdēju, ka O'Konors ir noslep�kavots. Viņ� par to runāja, sagatavoja mani. Es zinu, kas notika Aionā. - D�eremijs uz brīdi apklusa, tad vārdi izlauzās piesmaku�ā �ukstā: - Asiņainais ērglis.

Bija noteikti pāri pusnaktij, varbūt tuvāk vieniem. Jau bija tum�s, kad D�eks un Kostass bija aizslīdēju�i no "Jūras pētnieka II" un izbrauku�i ar Zodiac laivu krastā, sasniedzot satik�anās vietu liedagā krietni pirms noru�nātā laika. Vienīgais, ko D�eks varēja dzirdēt, bija nepār�traukta lietus rīboņa - skaņa, kas brī�iem pastiprinājās, brī�iem pierima, kad lietus �altis cita pēc citas gāzās pār viņiem. Mitrums bija nomāco�s. Viņ� zināja, ka atro�das nelielā transporta līdzeklī, kā izklausījās, ar �etriem velko�iem riteņiem, un bija sakumpis blakus Kostasam pakaļējā sēdeklī. �ķietami mū�ību, bet īstenībā dro�i vien tikai aptuveni pusstundu viņi kratīju�ies un mētāju�ies pa nelīdzenu ceļu, kas no liedaga veda kaut kur d�ungļos. Ievainojums D�eka aug�stilbā pulsēja. Viņi līdz pēdējam sīkumam bija ievēroju�i dotos norādījumus un ar aizsie�tām acīm gaidīja pie Zodiac laivas, līdzi paņēmu�i nir- �anas aprīkojumu. Sagūstītājs bija ieradies, nesakot ne vārda, iegrūdis viņus transporta līdzeklī, neatklājot neko

ne par sevi, ne brauk�anas virzienu. Tas laupīja drosmi, bet D�eks jutās mierīgs, jūtot, ka Kostass mētājas blakus viņam, lādot katru grambu un bedri.

Kop� e-pasta ultimāta saņem�anas D�eks bija zinājis, ka viņi nedrīkst izmantot nekādu palīdzību, ka viņiem vārds vārdā būs jāseko Marijas sagūstītājiem un jācer uz veiksmi. Lai kas viņiem tika gatavots, likās pilnīgi noteikti, ka tas ietvers nir�anu. Iespējams, kaut kur iek��zemē - ņemot vērā izvēlēto ceļu. Cenotes, pazemes upes. Lietus sāka tirdīt D�eka domas. �āda negaisa laikā plūdu ūdeņi varēja pacelties bīstami augstu, aizpildot pazemes alas ar ūdeni. Un tik tuvu jūrai saldūdens straumes, kas izcaurumoja Jukatanu, iesūcot lietusūdeni caur kaļķ�akmens kanālu labirintiem virzienā uz jūru, varēja būt nodevīgi stipras.

Ma�īna strauji apstājās, un D�eks atgriezās realitātē. Viņu izvilka pa durvīm un aizveda pa nelīdzenu zemi, paslīdot uz mitrās zāles. Lietus gāza straumēm, notruli�not viņa maņas. Tad viņ� nonāca kaut kādā patvērumā, paglābts no lietus, toties tveicējo�ā karstumā. Kostass viņam uzgrūdās no mugurpuses, un D�eks dzirdēja, ka viņu aprīkojums tiek izkrauts. Tad viņu atkal pagrūda uz priek�u. Viņam norāva acu aizsēju, un viņ�, acis mirk��ķinādams, palika grīļojoties. Līmlente rupji tika aptīta viņam ap plaukstu locītavām. D�eks atradās kādā drūmā, sve�u apspīdētā vietā. Viņ� pamanīja Kostasu pāris pēdu pa kreisi un kādu vīrieti viņiem pretī. D�eks to uzreiz pazina. Pieters Reksnis bija kā izspļauts viņa tēvs Andrjus - cilvēks, kuru D�eks bija redzējis SS Ahnenerbe komandas fotogrāfijā Grenlandē, attēlā, ko Kangija bija nodevis Makleodam.

Kangija. Ledus fjords. Tas viss likās miljoniem jūd�u tālu, aiz kādas robe�as, ko viņi bija �ķērsoju�i, lai ieras�tos te, �ajā vietā, kur elle un tās dēmoni pēk�ņi �ķita daudz vairāk nekā viduslaiku murgs.

D�eks palūkojās apkārt. Viņi atradās kādā akmens kambari, varbūt vecā baznīcā. Bija karsts kā katlu telpā, un D�eks mirka sviedros. Griesti bija augsti, izvirzīti. Grīdā rēgojās apaļ� caurums. Siena viņam blakus bija ap�gleznota, sveces gaisma atldāja spilgtus uzplaiksnījumus.

Tad viņ� ieraudzīja Mariju.

Viņ� bija mēģinājis sagatavoties, pētījis e-pastā saņemto fotogrāfiju, pirms viņi atstāja "Jūras pētnieku II", tomēr īstenība bija satrieco�a. Vārga, mazliet �ūpoda�mās, ar sasietām rokām viņa, pievilkusi kājas, sēdēja pie sienas iepretī gleznojumam. Mute viņai bija aizlīmēta, seja - saskrambāta un piepampusi, vaigam pāri stiepās jēla �vīka. Viņu acis sastapās.

D�eks mēģināja savaldīt dusmas. - Vai viņ� tev to nodarīja?

Marija lūdzo�i paskatījās, tad papurināja galvu, pamājot virzienā D�ekam aiz muguras. Viņ� pagriezās un ieraudzīja vēl vienu personu istabā - vīrieti, kas viņus bija sagaidījis liedagā. Tam vajadzēja būt Loki. Tie pa�i atpakaļ gludi atglaustie mati, kalsnie, zemiskie vaibsti, neizteiksmīgās acis. Kāds tēvs, tāds dēls. Pamanījis, ka D�eks skatās uz viņu, Loki pasmīnēja, pagriezās pret gaismu un stingri novilka ar pirkstu pār vaigu. Tad D�eks atminējās O'Konora doto aprakstu. Rēta.

Kostass, �ausmu pārņemts, bija vērojis Mariju un pēk�ņi klupa virsū Loki. Reakcija bija biedējo�i izvei�cīga, ātra un plūsto�a, it kā uzbruktu plēsīgs zvērs. Loki satvēra Kostasu vienpusējā nelsonā un, pavilcis viņa galvu sāniski uz aug�u, bez pūlēm pacēla no grīdas par sevi daudz smagāko vīru.

-���� Laid viņu vaļā. - D�eks pirmo reizi izdzirda Rek�ņa balsi - spalgu, griezīgu, ar vieglu, nenosakāmu Austrum�eiropas akcentu. Loki paklausīja tēvam un atgrūda Kostasu. D�eks cie�i skatījās uz Loki. �is bija tas ne�ēlīgais slep�kava, ko O'Konors bija aprakstījis, - neatkarīgs darbonis, kas ar baudu rīkojās viens pats, tomēr bija pilnībā izta�pīgs savam tēvam. Niknums nebija viņa vienīgā vājība.

Kostass piecēlās, demonstratīvi riebumā savelkot seju un ar plaukstas virspusi slaukot plecu, kur Loki bija viņu turējis. Loki pavīpsnāja un aizlavījās atpakaļ, lai uzglūnētu no telpas tālākā stūra. Reksnis izvilka pistoli, ko D�eks tūlīt pat atpazina kā nacistu laika Luger, un nomērķēja to Marijai uz kājām.

-���� Vispirms viens celis, tad otrs. Pēc tam es mērķē�u augstāk. - Viņa balsij bija pretīga pieskaņa. - Vai ari jūs beigsiet izturēties muļķīgi.

Iesākumā no Kostasa puses nebija nekādas reakcijas, tad viņ� īgni palocīja galvu. Marija, ieraugot pistoli, bija kļuvusi bāla kā drēbe un apstulbusi skatījās uz to.

Reksnis pievērsās D�ekam. - Es gribu, lai tu izpēti sienas gleznojumu. Rūpīgi.

D�eks neizteiksmīgi paraudzījās uz viņu. Tad viņ� paskatījās uz Mariju, kas vāri pamāja ar galvu, caur aiz�līmēto muti nomurminot iedro�inājumu. Viņ� uzmeta Reksnim nicinājuma pilnu skatienu un tad pagriezās pret sienas gleznojumu.

Tas bija divdimensiju, bez dziļuma. Kādreiz tas bijis �ilbino�s krāsu izvirdums ar tum�i brūnu, sarkanu un zaļu toņu izklāstu uz dzeltena un zila fona. Viņ� tūlīt uztvēra vēstījo�o daļu - uzvarētājus un pieveiktos. La�bajā pusē viņ� redzēja tuvcīņas ainas, smalki tērptus ka�rotājus ar slīpām pierēm, airu kuģus ar simetriskiem gala balstiem. Vienu kuģi ar kvadrātveida buru un citādiem karotājiem.

Ar kvadrātveida buru.

Nākamā aina bija me�onīga kauja d�ungļos. Cīņa risi�nājās daļēji virs zemes, daļēji straujā upē, �ķietami pa�zemē. Visur gulēja sakropļoti līķi. Uzvarētāji turēja rokās atlatls, �ķēpu metējus, un �etrstūrainus vairogus ar kara dieva figūru. Viņu vadonis bija karotājs ērglis, muskuļots milzis ērgļa maskā ar ieplestu aci, ar mugurai piestiprinā�tiem spārniem un milzīgiem plēsoņas nagiem pie kājām. Viņa karavīriem bija jaguāra ādas galvassegas, kājsprā- dzes, rokassprādzes, smagas nefrīta kaklarotas un ausu riņķi. Viņi cīnījās ar vālēm un metās virsū saviem upu�riem, raudzīdamies ar saniknotām, �ausmino�ām acīm. Viņu pretiniekiem bija apaļi, sarkani vairogi, at�ķirīgas galvassegas, at�ķirīgi iero�i.

D�eks vēlreiz nopētīja iero�us. Viņ� ar acs kaktiņu paskatījās uz Mariju. Viņu acīmredzot bija satriecis �is skats, ko tai bija nācies cie�i aplūkot, guļot uz grīdas, iekams viņi ieradās. Viņa noteikti bija redzējusi to, ko viņ� nupat apskatīja. Sieviete gandrīz nemanāmi pamāja D�ekam. Marija to bija redzējusi. Viņ� pagriezās.

Tagad viņ� saprata.

D�eks ar savu sejas izteiksmi neko neizpauda. Viņ� pagāja tālāk pa kreisi, pētīdams gleznojumu. Gūstekņi atradās zemē, da�i gulēja uz muguras, da�i bija nome�tu�ies ceļos. Da�i, civilās drēbēs ģērbu�ies, bija iekalti va�ās; tie bija sagūstītie kalpotāji, kurus kā personiskos vergus veda projām katrs no uzvarētājiem. D�eks iedo�mājās par vikinga skeletu pie Lansomedouzas, par vīru, kur� brīnumainā veidā bija veicis trīstūksto� jūd�u ceļu uz ziemeļiem un kuram gandrīz bija izdevies atgriez�ties savā pasaulē. �is bija tas murgs, no kura viņ� bija bēdzis.

Nākamā aina dominēja visā gleznojumā. D�eks re�dzēja derdzīgus nāves, kropļo�anas tēlus. Tera�u platfor�mas aug�ā stāvēja karalis-priesteris ar ērgļa masku galvā. Viņ� sprieda tiesu kaujā sagūstītajiem. Uz apak�ējā pakā�piena atradās gūstekņi, kurus spīdzināja, noraujot tiem roku nagus. Da�us pakāpienus augstāk kāds gūsteknis veltīgi pacēla rokas, lūgdams �ēlastību; cits, kuram stipri asiņoja pirksti, bija zaudējis samaņu un nogāzies uz pa�kāpieniem. Aug�ā priesteris iegrūda nazi upura krūtīs, izraujot viņam sirdi, un tā dvēsele no altāra pacēlās uz debesīm, pametot asiņainas pēdas. Nocirsta galva balstī�jās uz lapu kaudzes, pārējās bija sakritu�as asiņu straumē, kas plūda lejup pa pakāpieniem. Visapkārt bija redzami ugunskuri, kvēlojo�i vīraka sārti. Rituāls neaprobe�ojās tikai ar nelaimīgajiem karagūstekņiem. Zem dievietes ar miroņgalvas seju tolteku karotāji no pa�u cirstām brū�cēm upurēja savas asinis, kas plūda no viņu ķermeņiem. Uz akmens galda blakus karalim atradās trīs bagātīgi izgreznotas sievietes ar skūtām galvām, kurām kalpotājs sniedza ierīci asins nolai�anai. Viena no sievietēm vilka ērk�ķiem klātu virvi cauri atverei mēlē. Blakus viņai kāds di�ciltīgais darīja to pa�u savam dzimumloceklim.

D�eks novērsās. Reksnis glūnēja uz viņu, izbaudīdams viņa reakciju. - Es pats atradu �o celtni pirms vairākiem gadiem, kad iegādājos �o zemi, - viņ� teica. - Tas ir d�ungļu templis - upurē�anas telpa virs svētās pazemes upes. - Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz tum�o caurumu grīdas vidū. - Es gadiem ilgi pārmeklēju �os d�ungļus, cenzdamies atrast tie�i ko tādu. Tas, kam esmu uzdūries, ir patiesi kas ievērojams. Mēs no felag izdarījām minēju�mus par to, bet nekad nebija neviena apliecinājuma.

-���� Apliecinājuma kam? - D�eks jautāja.

Reksnis viņa jautājumu ignorēja. - Mūsu avoti mums pastāstīja, ka jūs meklējot menoru.

-���� Avoti, - D�eks izsmejo�i noteica. - Jūs gribat teikt, ka ar spīdzinā�anu to izdabūjāt no tēva O'Konora.

-���� O'Konors mums ļoti palīdzēja, - Reksnis atbildēja, balsij pēk�ņi skanot spalgi. - Bet ne jau tā, kā jūs domā�jat. Vatikānā viņ� bija zaudējis piesardzību. Ielau�oties Tita arkā, tika sperts viens solis par tālu. Viņam bija kāds priek�nieks, kur� ziņoja par visu, ko viņ� dara. Mēs jau zinājām par to sievieti.

Reksnis ar galvu pamāja uz Marijas pusi un tad, pamanījis D�eku viegli pasmaidām, samiedza acis. - Tā informācija tagad jums vairs nav noderīga. Nav nekādas nozīmes, vai es jums to klāstu vai neklāstu, es vienīgi dalos savā atklājumā ar jums kā kolēģi arheologu.

D�eks paskatījās apkārt. - Es te neredzu nevienu citu arheologu.

Reksnis izlikās, ka nedzird viņu. - Mēs dzirdējām, ka esat sasniegu�i Grenlandi. Protams, mēs zinājām par vikingu kuģi ledū, kuru atklāja mans tēvs kopā ar Ahnen�erbe ekspedīciju trīsdesmitajos gados. Neilgi pirms viņ� tika noslepkavots, tēvs izstāstīja man visu notiku�o - kā plaisā Kincls bija izrāvis rūnakmeni viņam no rokām un mēģinājis viņu nogalināt ar viņa pa�a SS dunci. Laimīgā kārtā manam tēvam bija fotogrāfiskā atmiņa un viņ� varēja reproducēt simbolus rūnu pētniekam mūsu peļņas gados pēc kara.

-���� Es ceru, ka fotogrāfiskā atmiņa par visām tām sievietēm un bērniem, ko viņ� noslepkavoja austrumu frontē, naktīs neļāva viņam gulēt, - D�eks ledaini teica.

-���� Tikai skaitīja tos. - Reksnis nosprauslājās, tad tur�pināja: - Kaut kas man lika atcerēties �o mazo templi, kaut kas sakarā ar to daudzus gadus iepriek� pavir�i redzēto kaujas ainu, karotāju parādī�anos no jūras. Kad es atradu templi, d�ungļi bija to apriju�i, un to pildīja akmeņu �ķembas. Neviens no vietējiem maijiem nenāca ne tuvu �ai vietai. Kaut kādas muļķības par dievu ērgli, par karaļa atgrie�anos. Es atminējos Haraldu Hardradu, menoru. Felag loloto sapni. Tas nebija neiespējams. Es pats iztīrīju templi, akmeni pēc akmens. - Viņ� izskatījās bērni�ķīgi apmierināts pats ar sevi. - Tas ir bijis vaļas�prieks, kas devis lielu apmierinājumu.

-���� Nespēlējiet ar mani spēlītes, - D�eks, pacēlis acis, vēsi sacīja. - Tas ir kaut kas vairāk par vaļasprieku. Tā ir apsēstība. Un tas ir nelikumīgi.

Reksnis uzmeta D�ekam drūmu skatienu un uzsita knipi. Loki acumirklī bija klāt, nostājās cie�i D�ekam pretī un grūda viņu atpakaļ, bālo rētu sejā pagriezis pret viņu. Nepārprotami Loki bija radis iebiedēt par sevi vājā�kus, ta�u D�eks bija veselu galvastiesu garāks un nici�no�i noskatījās lejup uz viņu.

-���� Pietiek! - Reksnis norēja komandu, un Loki noņur�dēja, ik pa brīdim cie�i sakļaudams rokas, acis pievērsis tēvam kā suns saimniekam. - Tam būs laiks vēlāk. - Loki pazuda, un Reksnis pagriezās pret sienas gleznojumu. - Un tagad par iemeslu, kāpēc jūs esat �eit. - Viņ� pie�gāja klāt un pacēla lielo koka paneli no sienas kreisajā pusē blakus akmens �ķembām. - Re.

Tā bija pēdējā aina. Gājiens virzījās projām no tempļa pamatnes. Tā bija vienīgā aina, kas nemirka asinīs, kaut gan figūras bija vēl spilgtākas, vēl bagātīgāk tērptas nekā iepriek�. Da�as bija cilvēki, citas - pārdabiskas būt�nes. Muzikanti dziedāja un sita ritmu ar trompetēm un ķirbju grabuļiem. Bruņurupu�a vairodziņ� bija pavērts, atsedzot dievu, kas lēja �ķidrumu no burkas. Citi dievi parādījās no krabja �aulas, �ūskas �okļiem. Karotāji un sievietes iepinās starp lāpu nesējiem. Kāds jaguārs ēda cilvēka sirdi. Kumēdiņu rādītāju grupa piedāvāja priek��nesumu, lokoties, līkumojot kā �ūskas, kāds pārģērbies kā krokodils un cits kā krabis, augsti sacēlis milzu spī�les. Bumbas spēlētāju komanda ar aizsargājo�ām jostām un ceļu sargiem grūstīja cits citu, upurē�anas priesteris vienu veda atpakaļ uz tempļa pusi. Virs gājiena rēgojās mieti ar uzdurtiem cilvēku galvaskausiem. Da�iem vairs nebija ādas, tie atgādināja glūno�os galvaskausus �i�e- nicā. Citi bija neseni upuri ar matiem un miesu. Dzelteni mati. Bārdas.

Procesijas priek�galā bija vieta, kuru Reksnis bija atstājis aizklātu ar audeklu. Tās virzienā devās rinda bal�tās drēbēs tērptu sievie�u ar slīpām pierēm un pakausī sasietiem rudiem matiem, viņas rotāja augstas galvas�segas un svētā putna kecala zaļās spalvas, kas izliecās viņām aiz muguras.

Tas bija triumfāls gājiens. D�ekam ie�āvās prātā cits attēls, kas �ķita neticami tālu projām no Jukatanas pasaules. Tita arka Romā. Procesija pāri Forumam. Ves�pasiāna triumfs pār jūdiem.

D�eks pagāja da�us soļus pa kreisi, Loki acis viņam piesardzīgi sekoja. Beidzamais attēls vēl joprojām daļēji atradās zem akmens �ķembām, bet bija diezgan skaidrs. Tā bija kāda abstrakta, katlam līdzīga forma, un tās mala iezīmēja procesiju ceļa galu. Tie bija pazemes �okļi - mil�zīgi, atplesti, upuru kāri.

�i�enica. Upurē�anas cenote.

Reksnis piegāja pie audekla un uzlika roku uz apak��ējā stūra. - Man �ķiet, ka �ī ir vieta, kur nu mēs patlaban atrodamies. - Viņ� runāja ar D�eku, it kā abi būtu kolēģi arheologi. - Pazeme, procesijas gals. Mēs visi zinām, kas ir uzvarētie. Manuprāt, uzvaras gājiens beidzās te, kur mēs pa�laik stāvam, pie ieejas �ajā cenote zem mums. - Viņ� runāja spekulatīvi, ar nekompetenta cilvēka galējo pārliecību. D�eks atkal uztvēra Marijas skatienu. �oreiz viņa papurināja galvu. D�eks atskatījās. Viņ� saprata, ka gleznojumā nav nekā, kas noteiktu konkrētu apkārtni. Ta varēja būt viena no du�iem tolteku ceremoniju vietām. Vienīgā eso�ā saistība ar �i�enicu bija uzraksts uz rūnak- mens no Lansomedouzas. Un Reksnim tas nebija zināms, jo atradās aiz atslēgas uz "Jūras pētnieka II" klāja.

- To, ko jūs tūlīt ieraudzīsiet, es atklāju tikai pirms trim dienām, tie�i pirms tam, kad felag pieprasīja atrieb�ties kādam, kas bija mūs nodevis. Laimīga sakritība jūsu kolēģei. - Reksnis ar pistoli norādīja uz Mariju. - Es zināju, ka jūsu kuģis ir Kārību jūrā, un aptvēru, ka mūsu ceļi krustosies. Iedomājos, ka mēs varētu gūt labumu no jūsu kompetences. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc mans dēls nelika lietā savu prasmi ari pie viņas.

Reksnis stāvēja ar muguru pret sienu, tad ar vienu strauju kustību pacēla audeklu.

Iestājās apjukuma pilns klusums. D�eks juta, ka viņam paveras mute, tad viņ� atguva savaldību. Viņ� atcerējās kādu frāzi, ko Marija reiz bija teikusi viņam - kaut ko no rabīnu zinā�anām.

Zīmēts ar dievi�ķu pirkstu. Zīmēts ar uguns pirkstu.

Tā bija menora.

Septiņi �uburi, septiņi dzelteni zari, kas spīdēja tā, it kā būtu aizdedzināti, lejot mirdzumu kā gaismas stari. Triumfa gājiena priek�galā, pacelta pie Upurē�anas akas.

D�eks paskatījās uz Mariju, kas transā cie�i lūkojās uz attēlu, it kā no tā gūtu spēku.

Reksnis pēk�ņi ļāva audeklam nokrist, aizsedzot attēlu, un piesmacis iesmējās. - Esat satriekti?

-���� Es ievēroju, ka jūs uz to neskatījāties, - D�eks vēsi teica. - Vai arī nespējāt skatīties.

-���� Es to nicinu. Man nav vēlē�anās pa�am skatīties uz �o objektu. Tas ir ceļ� uz beigām. - Reksnis pamāja Loki, kur� uzrāva aug�ā Mariju un pagrūda to viņam tuvāk. Reksnis turēja viņu izstieptas rokas attālumā, bikstot ar Luger stobru, saglabādams pretīguma izteiksmi sejā. Tad viņ� pielika ieroci pie muguras lejasdaļas. - Es pre�cīzi protu to darīt. Lēna, ilgsto�a nāve. Milzum daudz pieredzes ar tādām kā viņa. - Viņ� pamāja ar galvu uz elpo�anas iekārtām un nir�anas somām, kas atradās bla�kus caurumam grīdā, un paskatījās uz D�eku. - Tu esi pasaulslavens zemūdens pētnieks, vai tā nav? - Rek�ņa balss bija izsmejo�a, ņirdzīga. - Tagad tu un tavs draugs dosieties lejā pazemē un sameklēsiet to, ko es vēlos.

D�eks iekrita ūdenī ar skaļu �ļakstu, kas atbalsojās no alas sienām. Kostass bija viņam priek�ā un veica zemūdens izlūko�anu - vienā pusē vīdēja gaismas kūlis no viņa galvas starme�a. D�eks ātri nostiprināja karabīni uz virves un parāva to. Virve sāka ar grūdieniem virzīties aug�up, un D�eks sekoja karabīnes metāliskajam spīdu�mam, tai ceļoties pa �auro gaismas staru pretī atverei kaļķakmens griestos gandrīz divdesmit metrus augstāk. Pirms da�ām minūtēm senajā kambarī viņ� un Kostass klusējot bija uzvilku�i tērpus un uzliku�i aprīkojumu, ko Reksnis viņiem bija pavēlējis paņemt līdzi no "Jūras pētnieka II". D�eks bija atteicies izpaust jebkādas domas par sienas gleznojumu, un Marija bija ietiepīgi klusējusi telpas stūrī pat pēc tam, kad viņai no mutes bija norauta līmlente.

D�eks bija pārliecināts, ka aina ar menoru attēloja Upurē�anas aku �i�enicā, nevis �ajā vietā. Tomēr viss norādīja, ka Reksnis nekļūdās, domādams, ka tunelis viņu

priek�ā ir pavediens uz Haralda Hardradas pēdējo pie�turvietu. Tempļa izvietojums virs pazemes alas, d�ungļu kaujas attēlojums un upe, kas tek zem tā, saskaņā ar vie�tējo maiju tradīciju.

Kop� D�eks un Kostass pirms divām stundām bija izkāpu�i no Zodiac laivas, viņiem nebija radusies iespēja sazināties ar dro�ības komandu, kas atradās uztver�anas re�īmā. D�eks zināja, ka Lynx helikopters atrodas kaut kur gaisā piekrastes zonā, tomēr Bens neko nevarēja darīt, līdz D�eks un Kostass nebūs atradu�i iespēju, kā ar radio�signālu noraidīt savas koordinātas un apstiprinājumu, ka situācija ar Mariju ir pietiekami dro�a, lai glābēji varētu iejaukties. D�eks bija uzmetis Marijai nomierino�u ska�tienu, pirms uzlika ķiveri; bija izturējies aukstasinīgi un savaldīgi, kamēr Loki ar vin�u viņu bija nolaidis atverē. Ta�u viņa prāts bija satraukts, adrenalīns joņoja asinīs, domājot par to, kas viņus vēl varētu sagaidīt, izmisīgi apsverot, kas notiktu, ja viņiem nāktos atgriezties tuk��ām rokām. �obrīd izvēļu bija maz, un tās nebija labas.

Rācijā atskanēja Kostasa balss. - �īs telpas apak�ā tek pazemes upe, aptuveni astoņus metrus zem tevis. Straume ir visai bīstama. Tie nav glu�i ieteicamie alu nir- �anas apstākļi.

- Sapratu, - D�eks atbildēja, peldēdams pa ūdens virsmu un sekodams gaismas staram, kas iezīmēja Kos�tasa virzī�anos uz priek�u. Viņ� izkontrolēja savu peld- spējas autotransformatoru un veica sistēmas pārbaudi datoram, kas pārraudzīja gāzes padevi. Viņi izmantoja pusnoslēgta cikla atelpotājus, da�ādas jauktu gāzu sistē�mas, kas ļāva viņiem ienirt lielākā dziļumā, nekā varētu ar tīru skābekli vai gaisu. Tas bija piesardzības solis, jo viņi nepieļāva domu, ka alu sistēma varētu pārsniegt maksimālos trīsdesmit metrus, kas raksturīgi Jukatanas pazemes upēm.

- Atgādini man par to kalcija karbonātu, - D�eks teica.

Kostass iznira viņam blakus, piepūzdams mugurso�mas peldspārnus un sakārtodams rāciju uz ķiveres. - Iz�ķīdis kaļķakmens, - viņ� sacīja. - Leduslaikmetā te viss bija virs ūdens. Tie�i tad veidojās stalagmīti un stalaktīti, kas pa�laik atrodas zem ūdens. Tad leduslaikmeta bei�gās jūras līmenis pacēlās un alas applūda. Atstāj kaut ko virs ūdens, un tas pārakmeņosies. Iemet to ūdenī, un tas saglabāsies kā jauns. Mēs atrodamies saldūdenī apmē�ram līdz piecpadsmit metru dziļumam, tad sākas sāls�ūdens.

D�eks pavērās aug�up uz tievo gaismas staru, kas krita no griestiem, uz tik tikko saskatāmo pretīgo seju, kas lūkojās lejup uz viņiem. Virve un cilpa, ar kuru viņi bija nolaisti lejā, atkal tika uzvilkta aug�ā, lai gaidītu viņu atgrie�anos. Viņ� iedomājās par Mariju un dziļi ieel�poja no atelpotāja. D�eks deva zīmi Kostasam, ka viss kārtībā. - Tā, labi. Aiziet! - Viņi izlaida gaisu no spār�niem un pazuda zem ūdens, D�eks sekoja draugam tie�i virs straumes. Tā kā te bija aukstāks nekā jūrā, attaisno�jās pilna aprīkojuma nirēju tērpu lietojums, bet tas pat bija atsvaidzino�i pēc svelmainā karstuma aug�ā. Abiem bija pa trim starme�iem pie ķiverēm, un, grozot tos uz visām pusēm, gaismas stari atklāja iespaidīgu ainu. No alas pamatnes sai�ķiem vien cēlās stalagmīti, aizse�dzot iedobumus un grotas. Ūdens, mirgojot pasteļtoņos, bija kristāldzidrs - tik dzidrs, kādu D�eks nekad nebija redzējis. Viņi nolaidās dziļāk un ļāvās straumei, plati izpletu�i rokas un stingri nostiepu�i pleznas atpakaļ, lai noturētu stabilitāti. Pēc da�ām sekundēm viņi papeldēja zem pārkares tum�ā tunelī, pametot aiz muguras drūmo gaismu ieejas telpā.

-���� Kad nelīst, �is tunelis daļēji atrodas virs ūdens, - Kostass teica. - Uz sienām mums blakus var redzēt ūdenslīniju ar svaigām kalcija formācijām virs tās. Izska�tās, ka parasti te varētu ietilpt maza kanoe vai plosts.

Kostass izņēma zīmuļa lieluma gaismas stobriņu, sa�spieda to, lai sajauktu ķimikālijas, un tad iemeta plaisā. D�eks noskatījās, kā zaļais spīdums pazūd viņam aiz muguras, un Kostass izņēma vēl duci. - Mēs ta�u gri�bēsim atgriezties pa �o pa�u ceļu, - viņ� teica. - Tuvāk griestiem straume nav tik stipra, tāpēc nevajadzētu būt grūtībām.

D�eks apvēlās uz muguras un ieraudzīja akmens kupolu bez jebkādām nodevīgām gaisa kabatu pēdām. No ieejas viņi bija nopeldēju�i vismaz divsimt metrus, varbūt vairāk. - Vai ir kādi minējumi, cik tālu vēl? - viņ� jautāja.

-���� Es tā domāju, ka mēs meklējam vēl vienu telpu, kurā var iekļūt no ieejas kambara. Ja �is tunelis nolaidī�sies zemāk par ūdenslīniju, tad mēs esam uz nepareizā ceļa. - Kamēr Kostass runāja, kanāls uzsāka tie�i pretējo, cēlās aug�up un pavērās, un viņu gaismas kūļi atstarojās no ūdens baseina pamatnes, kas pletās virs viņu galvām, cik tālu vien varēja redzēt. - Ei, presto.

Abi vīrie�i iznira un, bijības pārņemti, palūkojās ap�kārt. Viņi atradās citā milzīgā alā, vismaz piecdesmit metrus diametrā, kas noslēdzās ar lielu kupolu, kur� pacēlās līdz d�ungļu apak�ējam līmenim. Tie�i tā D�eks bija iztēlojies �i�enicas svētās cenote izskatu, pirms ie�bruka kaļķakmens griesti. At�ķirībā no ieejas telpas �ajā valdīja melna tumsa, kur nebija redzama nekāda atvere uz ārpusi. Viņi lēnām pārpeldēja pāri baseinam, viņu gais�mas kūļiem atstarojoties no fantastiskām formām, kas pārsteidza viņus kā ledus skulptūras. Stalagmīti pacēlās no dziļumiem kā zemjūras vulkāniskas atveres, vietām savienojoties ar stalaktītiem un veidojot nepārtrauktas kolonnas kā kādas lielas katedrāles balstus. Viņi varēja redzēt dabas spēku vēl esam darbībā, kad lietusūdens sūcās cauri kaļķakmens griestiem un �ļakstījās uz atklā�tajiem veidojumiem, pievienojot kārtējo minerālu mir�dzumu procesā, kas bija sācies tūksto�iem gadu pirms tam, kad �o vietu skāra civilizācijas vēsture.

Centrā atradās sala, kas �ķita pilnībā radīta no kal�cija sanesām. Virsma bija dīvains formu izkārtojums, kas atgādināja fantastisku citadeli. Augstu virs tās nokarājās milzu stīgas, sen miru�u koku pārakmeņoju�ās saknes.

Kad nogāze salas virzienā kļuva redzama, Kostass nolaidās līdz apak�ai, apmēram astoņus metrus zemāk. Pēk�ņi �ķita, ka viņ� peld sāniski, un D�eks redzēja, ka viņ� satver kādu stalagmītu un uzraujas aug�up pa no�gāzi, līdz straume viņu atlai� un ļauj atkal brīvi peldēt.

- Tas bija baisi. - Kostass apstājās aptuveni piecus metrus zem D�eka un centās atgūt elpu. - Nav iespējams peldēt pret �o straumi. Paskaties pa labi, un tu ieraudzīsi, uz kurieni tā aiztek.

D�eks pavērās uz vietu tie�i iepretī ieejas tunelim. Viņ� ieraudzīja mirgojo�u viļņo�anos, kur zemūdens upe plūda cauri telpai, pazūdot zem pārkares aptuveni divdesmit metrus tālāk netālu no alas pamatnes. Tas bija melns caurums, draudīga vieta, kur tālāk nemanīja nekā�das dabiskas gaismas pazīmes. D�eks aptvēra, ka par mata tiesu būtu varējis zaudēt Kostasu. Viņ� aizvēra acis un klusībā sodījās. Kā bie�i atgadījās nir�anā, tas bija nejau�ais lēmums, mānīgi labvēlīgie apstākļi, kuru dēļ sekas gandrīz varēja būt fatālas. D�eks ne mirkli nebija ap�aubījis Kostasa lēmumu ienirt dziļāk, tomēr briesmas bija tikpat lielas kā tās, kuras viņi bija piedzīvoju�i ais�bergā vai toreiz Atlantīdas tuneļos. Un alu nir�anā reti gadās iespēja kļūmi labot.

-���� D�ek, es kaut ko esmu atradis. - Kostass bija maz�liet augstāk uz nogāzes, bet viņa ķermeņa aug�daļa bija ieķīlēta kādā spraugā. D�eks noslīga viņam blakus, pie�sardzīgi vērodams straumi da�u metru attālumā. Kos�tass parādījās sanesu mākonī un sniedza D�ekam kādu priek�metu. - Turi!

Tas bija cilvēka �okļa kauls. Neliels, bērna. No vecuma tas bija kļuvis brūns, tomēr lieliski saglabājies. Kostass sniedza viņam galvaskausa atliku�o daļu, un D�eks sa�skatīja acu dobumus, līnijas, kur galvaskausa kauli vēl nebija saaugu�i. - Tādi te ir visur. Simtiem. - D�eks ap�laida skatienu apkārt. Tie bija redzami sanesās, sakrauti stalagmītu pakājē, ņirdza no pārkaru apak�as. Galvas�kausi, locekļu kauli, ribas. Viņ� pasniedzās sanesās un iz�vilka mazu nefrīta piekariņu, kas bija veidots kā mītisks zvērs, kā pazemes tēls tempļa sienas gleznojumā. Cauri dzidrajiem ūdeņiem viņ� paskatījās uz tum�o caurumu, kur pazuda upe, un noteikti sajuta pēk�ņu saltumu.

-���� Cilvēku upurē�ana, - D�eks teica. - Dro�i vien tolteki bija nolaidu�ies kopā ar upuriem pa caurumu griestos tāpat kā mēs, tad aizairēju�ies tālāk iek�ā �ajā telpā. Tā bija vistuvākā pieeja pazemes malai. Kad pēc vētras straume bija spēcīga, viņi būtu varēju�i iemest savus upurus pa�ā pazemes rīklē, vērojot, kā tie tiek iesūkti melnajā caurumā un projām no zemes dzīves. �ai vajadzēja būt galvenajai upurē�anas vietai.

-���� �ķiet, ka mēs no tās nespēsim tikt projām, - Kostass nomurmināja. - Es atkal sāku ilgoties pēc vikingiem.

-���� Varbūt tev vienkār�i veicas.

-���� Ko tu ar to domā?

-���� Pa nogāzi uz aug�u, apmēram trīs metrus. Uz salas malas.

Tas bija vēl viens galvaskauss, lielāks par citiem, ar at�ķirīgu zobu nodilumu. Tas bija briesmīgi sa�ķaidīts, it kā upuris būtu saņēmis spēcīgu triecienu sejā. Bet ne jau galvaskauss bija raisījis D�eka interesi. Uzmanību pie�saistīja tas, kas uz tā atradās.

Zeltīta konusveida metāla ķivere ar garu deguna aiz�sargu.

D�eka sirds sāka sisties straujāk. Viņ� ar rokas vē�zienu sacēla sanesu mākoni no apak�as. Maiju podi, neskarti. Vēl vairāk cilvēku kaulu. Spo�s zelta disks, ko klāja simboliskas zīmes. No ieplakas rēgojās rokturis, ko sedza zeltīta stieple. Zobena spals. Tam blakus gar� koka kāts ar metāla spīdumu galā.

Ar pieaugo�u satraukumu D�eks iztrausās no ūdens, Kostass viņam sekoja. Abi vīrie�i ātri noņēma atelpotājus un pleznas un nolika tos uz malas. Noņēmu�i ķiveres, viņi varēja dzirdēt alas trok�ņus, baseinā pilo�o ūdeni, sikspārņu lidojuma vēdas, pārdabiskas skaņas, ko pa�stiprināja un izkropļoja atbalss. Viņi uzrāpās uz līdzenas platformas un nopētīja pazemes salu. Tā bija aptuveni desmit metrus diametrā, tās vidū pacēlās konuss, ko klāja spīdīgas sanesas. Centrā atradās viens gigantisks stalag- mīts, kas auga no alas grīdas zem griestiem, kur kalcija izskalojums bijis vislielākais. Ap to bija redzami stalag�mīti, kas bija veidoju�ies nesenākā pagātnē, mainoties griestu formai, da�i no tiem - zem pārkaļķotajām koku saknēm, kuras nokarājās pār tiem kā fantastisks pārklājs.

D�ekam rokā bija lukturītis, ar ko viņ� apgaismoja visu salu, pirms uzlika roku uz tuvākā stalagmīta. Tam bija īpatnēja forma, kas �ķietami gandrīz aptvēra viņus, bet virspusēji nelikās necik neparastāka par visu pārējo, ko viņi redzēja sev apkārt.

-���� Mans Dievs! - D�eka izteiktie vārdi skanīgi atbal�sojās.

-���� Kas ir?

D�eks pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ, tad paspīdi- nāja lukturīti uz stalagmīta galu. Viņ� atminējās, ko D�e�remijs bija teicis viņu pēdējā sarunā. D�eka balss skanēja saspringusi no pārsteiguma. - Vai atceries mūsu vikingu kuģi ledū?

Kostass apjucis sekoja viņa skatienam un tad noel- sās. Stalagmīta aug�daļa bija sīpolveida un turpinājās no izliekuma. Viņi skatījās uz vikingu kuģa priek�galu, kura virsmas detaļas bija zudu�as pēc tūksto� gadu apauguma, bet formu ne ar ko nevarēja sajaukt. Tas bija pārsteidzo�s skats.

-���� Dro�i vien viņi to atnesu�i līdzi no kuģa, - D�eks nomurmināja. - Uzslēju�i to te kā pēdējo kaujas ka�rogu. - Viņ� paspīdināja lukturīti uz sīpolveida formu aug�ā. - Ērglis.

- Paskaties uz otru pusi! - Kostass iesaucās. - Es varu kļūdīties, bet domāju, ka tā ir aizsargsiena.

D�eks redzēja arkā izliektu valni apmēram metra augstumā iepretī ieejai alā. Kostasam bija taisnība. Biezā līnija viļņojās, veidodama regulārus vienādus pusapļus, katru aptuveni cilvēka platumā. Trīs - vienā pusē centrā�lajam balstam, �etri - otrā. Tie izskatījās, it kā būtu klāti ar ledu. Tiem apak�ā atradās garas, �etrstūrainas formas, kas varēja būt baļķi, iespējams, no kuģa savāktas sijas. D�eks atminējās, ko D�eremijs bija stāstījis par vikingu nocietinājumiem, kas veidoti no kuģa kokmateriāliem. Viņ� paskatījās pāri sienai uz telpu aiz tās, kur tie, kas aizstāvējās, būtu varēju�i nostiprināties, lai pretotos. Tur pavērās vispārsteidzo�ākais skats. Atbalstīts ar muguru pret valni, vīdēja spokains cilvēka apveids ar izstieptiem locekļiem. Reiz bijis skelets, bet, klāts ar tik biezu sanesu kārtu, tas atkal izskatījās apaudzis ar miesu kā kāds ķer�meņa ģip�a atlējums no romie�u Pompejiem.

Tam galvā bija ķivere. Konisko formu un deguna sargu tik tikko varēja iz�ķirt sanesu dēļ. Leņķī saliekts, pacēlās vairogs, it kā tas būtu sadauzīts. �is cilvēks bijis gar�, vismaz D�eka augumā.

D�eks skatījās kā piekalts.

Vai tas varēja būt viņ�?

D�eks atliecās atpakaļ pret pārakmeņoto aizsargsienu, viņa balss emociju dēļ skanēja piesmakusi. - Sienas glez�nojumā tā upe zem d�ungļu kaujas. Manuprāt, mēs tie�i tur patlaban atrodamies. Un domāju, ka �eit norisinājās pēdējie dramatiskie notikumi. Haralda Hardradas pēdējā preto�anās pozīcija.

-���� Vai tu domā, ka ienaidnieki gleznojumā tie�ām bija vikingi?

-���� Menoras attēls to pavisam noteikti apliecina.

-���� Tātad Haralds nonāca tik tālu no jūras.

-���� Iztēlosimies viņus kādu duci, neko daudz vairāk, - D�eks teica. - Pieveiktās armijas lielums gleznojumā, iespējams, bija pārspīlējums, lai padarītu uzvaru �ķie�tami lielāku. - Viņ� uz brīdi apklusa, sakārtojot domas. - Viņi ņem līdzi iek�zemē visu, ko vien var panest, - savus iero�us un bruņas, bagātības, visu, ko viegli var paņemt un aiznest no kuģa, lai uzceltu patvertni. Visai līdzīgi kā Kortess un viņa nelielā konkistadoru grupiņa simtiem gadu vēlāk, tikai bez nodoma jelkad atgriezties.

-���� Tad viņi saskrienas ar vietējiem.

-����� Maiji ir apmulsu�i, domā, ka tie ir dievi, glābēji, kas ieradu�ies, lai atpestītu viņus no toltekiem. Bet ziņa neizbēgami izplatās tālāk pie toltekiem, pie pavēlnieka �i�enicā. Viņ� nosūta armiju, d�ungļos notiek briesmīga kauja. Da�i dzīvi paliku�ie meklē patvērumu, pēdējo cie�toksni. Savu Rorkes Driftu, savu Alamo. Ja to gribat atrast Jukatanā, jānokāpj pazemē. Viņi atklāj d�ungļu templi, varbūt viņus vada maiji. Viņi dodas lejup pa upurē�anas ceļu. To apgaismo ar dego�ām lāpām, varbūt aizdedzina savus kokmateriālus uz salas. Vikingu karotāji, pilnībā apjozu�ies kaujai, uguns ietverti, gatavi aizstāvēt savu aizsargsienu pasaules malā. Bet es �aubos, ka tolteki būtu iebiedēti. Kad jau tolteki tiek uz pēdām un seko viņiem, tas ir tikai laika jautājums, iekams vikingi tiek satriekti.

-���� Es ceru, ka nevienu no viņiem nesaņēma gūstā.

-���� Vienīgais, par kuru mēs zinām, ir tavs draugs no Lansomedouzas. Varbūt tas bija vasalis, kalps. D�eremijs man stāstīja, ka tolteki reizēm esot ņēmu�i ienaidnieku kalpotājus par saviem vergiem, tādējādi izrādot kundzību pār uzvarētajiem. Tas bija redzams gleznojumā. Varbūt viņ� bija pārbēdzējs. Da�i vikingi varēja būt pa pusei saju�ku�i prātā, izbadēju�ies. Varbūt viņ� izstāstīja toltekiem par �o vietu. Varbūt viņa izglāb�anās pēc da�iem gadiem un ceļojums atpakaļ uz Lansomedouzu bija mēģinājums izpirkt savu vainu. Mēs nekad to neuzzināsim. Ta�u viņ� nebija vienīgais, kas palika dzīvs. Sprie�ot pēc glezno�juma, vairāki no Haralda karotājiem izcieta visbriesmīgā�kās �ausmas, kad tika aizvesti uz �i�enicu upurē�anai.

-���� Līdz ar menoru.

D�eks pēk�ņi atcerējās satrieco�o attēlu, ko viņi bija redzēju�i gleznojumā, to kvēlojo�o spīdumu. - Reksnis kļūdās. Menora neatrodas te. Iespējams, tolteki te pameta vikingu iero�us kā sava veida ziedojumu, bet es domāju, ka viņi paņēma menoru sev līdzi no kaujas lauka. Mēs zinām, ka tolteki neupurēja visus Haralda dārgumus die�viem, jo mums ir tās divas monētas, kas iestrādātas nef�rīta kareklī no Lansomedouzas.

-���� Tas sare�ģī mūsu situāciju.

-���� Reksnis būs neapmierināts.

-���� Mēs nevaram atgriezties tuk�ām rokām, - Kostass teica. - Labākajā gadījumā mēs novilcināsim laiku, bet dro�i vien ne visai ilgi. Mums ir izredzes atkal nogāz�ties lejup pa to caurumu, tikai jau beigtiem, pirms vispār sasniedzam ūdeni. Kā Reksnis pats teica, Mariju izglāba tikai untuma dēļ. Tiklīdz viņ� atklās, ka mums nav meno�ras, viņam sametīsies garlaicīgi. Tādi ir �ie cilvēki. - Viņ� paskatījās uz D�eku. - Viņ� ļaus dēla dusmām iet savu ceļu.

-���� Viņi varētu mēģināt sekot mums te lejā.

-���� Loki varētu. Viņiem bija pāris elpo�anas aparātu, aprīkojums, ko Reksnis bija paņēmis līdzi, iekams uzra�dās iespēja izmantot mūs, un Loki pa tuneli viegli varētu sekot gaismas stienī�iem. Bet, ja viņ� sasniegs tādu pakāpi, lai sekotu mums, viņ� būs nikns. Marijai tas būtu gals.

-���� Vai tu domā to pa�u, ko es?

-���� Mums nav izvēles.

-���� �īs pazemes upju sistēmas vienmēr kaut kur parā�dās virspusē, - Kostass noskumis sacīja. - Bet tas varētu būt pēc vairākām jūdzēm.

-���� Varbūt mazāk.

Pēc piecām minūtēm viņi pilnā ietērpā sēdēja sek�lumā, atkal ieslēgu�i ķiveru starme�us. Pēc telpas rezo�nanses viņu balsis rācijā izklausījās metāliskas un tālas. Kostass pēdējo reizi pārbaudīja D�eka atelpotāju, tad uzmanīgi paskatījās uz viņu caur sejsegu. - Tu esi tam gatavs?

-���� Visas citas iespējas ir izslēgtas. No alas nav citas izejas.

-����� Labi. Mēs meklējam dabisko gaismu, jebkādu mā�jienu par to. Pulkstenis ir mazliet pēc pieciem no rīta, tātad visai drīz ausīs diena. Ļausim, lai straume mūs nes. Vismaz par to mēs varam būt pārliecināti, ka tā kaut kur parādīsies virspusē. Gatavi sākt?

-���� Gatavi sākt.

Viņi ieslīdēja ūdenī un ienira tumsas virzienā. Kop� brī�a, kad viņi bija pieņēmu�i lēmumu, D�eks nebija atļā�vies domāt tālāk par darāmā praktisko pusi. Pirms da��ām minūtēm �āds gājiens bija izskatījies kā dro�a nāve, ceļojums ar vienvirziena ekspresi, kas gandrīz bija no�galinājis Kostasu. Tagad viņi tajā devās labprātīgi. Viņ� skatījās uz priek�u - rēgainajā tuneļa tumsā. Viņa prāts bija izslēdzis neizdo�anās iespēju. �ai vietai piemita visas viņa ļaunākā murga sastāvdaļas, un mesties tajā iek�ā bija vienīgais veids, kā to pieveikt. Viņ� koncentrēsies. Viņ� domāja par Mariju.

Pēk�ņi viņus ierāva straumē. D�eku apmeta uz mugu�ras, un viņ� mēģināja apgriezties, neskaidri nojauzdams lielo ātrumu un spīdo�os stalagmītus, kas parādījās un pazuda abās pusēs kā milzīgi, balti sargi. Tad viņi atradās tunelī, aiztraucās ap pagriezienu, visapkārt valdot tum�sai. �ķita, ka tunelis līkumo un lokās kā dzīva būtne, kas meklē ceļu starp kalcīta �ķēr�ļiem. Abi vīrie�i pilnīgi bija straumes varā, paļaudamies, ka plūsma neļaus ietriekties viņiem kaļķakmens sienās vienā vai otrā pusē. D�eks ar pūlēm nolieca galvu uz priek�u, līdz viņa ķermenis bija tuneļa gaitas virzienā. Kostass peldēja no viņa pa kreisi, un abi izstiepa rokas, izmisīgi mēģinot ar plaukstu palī�dzību noturēt līdzsvaru. Starme�u gaismā tikai da�u collu attālumā negaidīti parādījās sīpolveida formas, tad pazuda aiz viņiem. Piepe�i D�eks apjauta, ka priek�ā tunelis sazarojas, parādās papla�inājumu kolonna, balts balsts, kuram viņi drāzās pretī ar �ausmino�u ātrumu.

- Tunelis pa labi! - Kostass iekliedzās. - Es varu saskatīt gaismu!

D�eks pavirzīja plaukstas pa labi, izliecot ķermeni, lai sekotu galvenajai straumes plūsmai. Tas neizdevās. Pē�dējā brīdī viņ� strauji parāva rokas sāņus, lai neietriektos kolonnā, un viņi iekūleņoja tunelī pa kreisi, tumsas bedrē ar slidkalniņam līdzīgām sienām, kas tālāk sa�aurinājās.

D�eks atsitās pret Kostasu un sajuta moko�as sāpes aug��stilbā pēc ievainojuma ledū. Vienu �ausmīgu bridi viņ� jutās kā atgriezies aisbergā. - Nepareizs pagrieziens! - Kostass kliedza. D�eks pieķērās viņam klāt, varēja redzēt viņa izmisu�o seju aiz sejsega. - Tas ir sāņus kanāls, - Kostass iesaucās. - Galvenais kanāls plūst uz virsmu aug�up. Es redzēju gaismu.

Straume kanālā sāka mutuļot, pēc tam pierima. Pat tad nebija iespējams peldēt pret to, un viņus nepielū�dzami rāva lejup. Viņi veltīgi ķērās pie sienām. Pēk�ņi viss �ķita izkropļots, miglains - kaut ko tādu D�eks pēdējo reizi bija redzējis ledus fjordā, kur saldūdens notece no ledāja bija veidojusi kārtu virs jūras ūdens. Tā mirgoja, bija eļļaina, izmaiņas atstaro�anas indeksā viņa maņās radīja sajukumu. Viņ� sāka justies dezorientēts.

- Nolādēts! - Kostass iesaucās. - Tā bija sadursme ar sālsūdeni, kam ir cits blīvums. Mēs esam zem jūras līmeņa.

�ķita, ka viņi iekļuvu�i citā dimensijā, kādā tum��ākā pasaulē. Kalcija veidojumi tagad bija pazudu�i, un skats uz priek�u rādījās drūms un draudīgs. Intensīvais, peilējo�ais gaismas stars �ķita sa�aurinām eju, vairojot D�eka satraukumu. Tunelis bija eliptisks, aptuveni pie�cus metrus diametrā, bet griesti bija kļuvu�i zemāki, un no grīdas pacēlās iespaidīgs grants uzbērums. Viņi vēl aizvien slīga zemāk, viņu starme�i ieurba caurumus tumsā. - �etrdesmit metru dziļums, - Kostass teica. - Jukatanas alu sistēmas maksimāli iesniedzas apmēram līdz piecdesmit metriem. Drīz mums atkal vajadzētu cel�ties aug�up. - D�eks ielūkojās savā dziļummērā. �etr�desmit se�i metri. Piecdesmit divi metri. Griesti un grīda bija gandrīz satuvināju�ies, un tagad viņus iedzina kā ķīli, aprokot granti, lai atbrīvotu vietu. Tad viņi apstājās, sanesu mākoņa apņemti. D�eks pavērsa savu starmeti pret spraugu priek�ā, pret plaisu tikai da�as collas virs grants. Tā bija bezizeja. Viņi bija strupceļā.

Kostass iegrozījās atpakaļ blakus D�ekam, viņa atel- potājs atsitās pret griestiem un ķermenis iespiedās granti. - Kaut kas nav kārtībā, - viņ� teica. - Mūs rāva lejup straume, un tai kaut kur ir jānokļūst. Un �ī grants kaudze sānos liecas lejup, ūdens plūsmas veidota. Te jābūt kādai izejai.

Viņ� noliecās lejup grants kaudzes labajā pusē un ievilkās �aurā kanālā, līdz tikai viņa pleznas bija redza�mas. D�eks aizvēra acis, tad atkal tās atvēra, koncentrē�joties uz mazām lietām, uz kaļķakmens fosiliju da�as collas no sejas. Viņ� vēlreiz paskatījās uz leju, kur bija pazudis Kostass. Viņ� ieraudzīja, ka plaisā nav sanesu. Tās bija aizskalojusi straume. Kostasam bija taisnība.

- D�ek, seko man! - Viņ� darīja, kā likts, ierokoties ar rokām grantī un velkoties lejup gar tuneļa malu. Viņ� sajuta ūdens plūsmu, priek�ā saskatīja gaismu. - Tas pa�grie�as uz aug�u, - Kostass satraukti sacīja. D�eks lēnām sekoja, spraucoties cauri akmeņu �ņaugiem. Gandrīz ne�bija vietas, kur pakustēties, un viņ� varēja tikai locīties, �ķindinot atelpotāja somu pret akmens sienām. Tālāk tu�nelis bija vēl �aurāks - kā notekcaurule, gluda un noapa�ļota vietās, kur straume to bija izskalojusi, bet tikai ap�tuveni metru diametrā. D�eks nekad nebija atradies tik �aurā telpā. Tas bija vairāk nekā klaustrofobiski. Iespēja at�griezties nepastāvēja, jo straume spieda pretī un jebkur� �ķērslis tunelī tagad iz�ķirtu viņu likteni. Kostasa pleznas atradās da�as pēdas viņam priek�ā. D�eks pārbaudija dziļummēru, saglabāja koncentrē�anos. Viņ� skatījās uz klinti pāris collu no sejas, tad uz dziļummēru. �etrdesmit viens metrs. Trīsdesmit septiņi metri. Viņi cēlās aug�up, lēni, bet noteikti. Tad tunelis asi pagriezās uz aug�u, un viņi atradās kādā alā, pla�ā telpā, ko pildīja ēnainas for�mas - lielas kolonnas, kas slējās aug�up kā mil�i baltos apmetņos, sveicinot viņu atgrie�anos no apak�zemes. Tālu aug�ā D�eks samanīja zaļganu gaismiņu - atblāzmu no viņu starme�u baltajiem stariem. D�eks atkal aizvēra acis un sajuta atvieglojuma vilni, sirds dauzījās nevīs no bailēm, bet no gavilēm. Viņ� uzpeldēja blakus Kostasam �ajā telpā, kur ūdens bija tik dzidrs, ka viņi �ķietami lidinājās gaisā kā tēli no kādas apoteozes ainas. Tad viņi atradās alas aug�daļā, tikai desmit metrus no ūdens virs�mas, balstoties pret plaisu klintī, kur varēja saredzēt spī�dam rīta blāzmas gaismu.

Ta�u tās vēl nebija beigas. Plaisa bija �aura eja, kas nebija pietiekami plata nevienam no viņiem. No telpas nebija citas izejas.

-���� Kāpēc tas vienmēr, �ķiet, notiek tad, kad es nirstu kopā ar tevi? - Kostass iejautājās. - Nākamreiz pārmai�ņas pēc nodarbosimies ar nir�anu atklātos ūdeņos.

-��� Ja būs nākamā reize. - D�eks palūkojās uz leju mel�najā bezdibenī, kas rēgojās apak�ā, tad atkal plaisā. Viņ� varēja saskatīt lapotni, svārstīgās koku aprises, kas noka�rājās pār ūdens virsmu. Sirds viņam vēl aizvien dauzījās, bet vairs ne no satraukuma. Būtu pārāk smieklīgi nomirt �eit.

-���� Mums būs jāpeld uz turieni, - Kostass teica. - Tu pirmais.

-���� Nekādā ziņā. Tev būs grūtāk izspraukties cauri, un es varu palīdzēt, stumjot tevi.

Kostass atsprādzēja savu atelpotāju un pa�ūpoja to sev blakus. Viņ� uzvilkās spraugā, cik augstu vien varēja, apmēram divus metrus virs D�eka, tad norāva ķiveri un nometa aprīkojumu. Tas ātri nokrita garām D�ekam un pazuda lejā tumsā. D�eks uzvilkās aiz Kostasa un spieda aug�up viņa kājas. Nekas nenotika. Viņ� pēk�ņi jutās bezspēcīgs, viņu pārņēma �ausmas, ka būtu jānoskatās, kā draugs nomirst tikai da�us metrus no virsmas. Tad Kostass spēcīgi atspērās un izlauzās uz aug�u. D�eks brīdi apstājās, lai atgūtu elpu, atsprādzēja atelpotāju un nolaida to sev blakus, piecas reizes dziļi ieelpoja un tad norāva ķiveri un nometa aprīkojumu. Viņ� cēlās aug�up cauri klintij, ar atvērtām acīm cauri ūdenim redzot neskaidro dienasgaismas blāzmu, un izrāvās laukā. Vēl viens pleznu vēziens, un viņ� iznira zaļu aļģu duļķēs mazā dīķītī zem pame�a zariem.

Kostass elsa uz dīķa malas, izskatīdamies kā radī�jums no melnās lagūnas. Viņ� noslaucīja gļotas no sejas, iegremdēja galvu ūdenī un spēcīgi to papurināja, tad izrāpās no ūdens un sniedza roku D�ekam. - Tu varētu izdarīt to pa�u. Mēs negribam pārbaidīt iezemie�us.

Kad D�eks bija izkāpis laukā un nopurinājies, Kostass parakņājās hidrotērpa aug�daļā un izņēma plānu metāla ierīci aptuveni kabatas kalkulatora lielumā. Viņ� pabun- gāja uz tās vāciņa, izvilka antenu un pielika ierīci pie auss.

-���� Reizēm tu esi pārsteidzo�u viltību pilns, - D�eks noelsās.

-���� Kombinēta globālās pozicionē�anas sistēmas bāka un divvirzienu radio, - Kostass paskaidroja. - Tagad man tikai jāaktivē trauksmes signāla poga, un Bens precīzi noteiks mūsu atra�anās vietu. Es varu mēģināt nodibi�nāt radiosakarus un parunāt ar viņu, kad mēs zināsim, kāda ir situācija.

Viņi bija izniru�i blakus kādai nelīdzenai d�ungļu takai. Vēl aizvien lija lietus, pārmaiņus gan smidzinot, gan gā�ot kā ar spaiņiem. Kostass aktivizēja kompasu uz savas ierīces un drīz vien uztvēra raidītāju. Pēc desmit minūtēm viņi uzlīda uz kaļķakmens kupola, kas sedza pazemes upi, un tuvojās aizaugu�am templim. D�ips, kas viņus bija atvedis, atradās takas galā. D�eks pamanīja kādu zēnu, vietējo maiju, spēlējamies uz ceļa, bet zēns viņus neieraudzīja. Viņi zag�us apgāja apkārt celtnei un nostājās ieejai katrs savā pusē, piespie�ot muguru pret sienu un ieklausoties. Viņi neko nespēja saklausīt. D�eks juta, kā viņam uz sejas sviedru sāļums sajaucas ar ūdeni. Viņ� paskatījās uz Kostasu un pamāja ar galvu. Turoties ēnā, viņi sāniski ieslīdēja telpā, sasprindzinot acis sve�u apgaismotajā tumsā. Nebija ne miņas ne no Marijas, ne no Lold. Vienīgais klāteso�ais bija kāds vīrs, kas sēdēja ar muguru pret viņiem uz nir�anas tvertnes un tīrīja pis�toli. D�eks pamāja Kostasam un piesardzīgi atgriezās pie ieejas. Kostass pielīda vīrietim klāt no mugurpuses un ar roku aptvēra viņa kaklu, aizspie�ot muti. Pistole �ķindot nokrita. Kostass pievilka vīrieti cie�i sev klāt un ņurdot noteica:

- Ta. Pie kā mēs palikām?

Pēc divdesmit minūtēm lietus troksni apslāpēja Lynx helikoptera drebino�ā rūkoņa, tam lidinoties virs gal�vas un satricinot d�ungļu pamatni ar savu rīboņu. Caur blīvo lapotni ar vin�u tika nolaisti divi vīri, pēc tam sar�kana pirmās palīdzības kaste. Kad viņi dro�i bija tiku�i uz zemes, Lynx pasvērās uz priek�u un atkal pazuda mākonī. D�eks izskrēja no savas slēptuves, lai izvilktu kasti no pame�a, tad piesteidzās palīdzēt Benam.

- Mēs nezinājām, ko domāt, - Bens centās pārkliegt lietusgāzi, ielikdams makstī gatavībā turēto pistoli. - Kad Kostass pa radio raidīja GPS koordinātas, mēs bijām tikai trīs jūdzes no jums, lidojot meklē�anas re�īmā tuvu pie krasta. Izlikāmies, ka veicam piekrastes zonas arheolo�ģisko palieku meklējumus no gaisa. D�eremijs devās līdzi kā vienīgais arheologs uz borta. Viņ� pats uzstāja. Nav nekādas vēlē�anās nelūgtiem un līdz zobiem bruņo�tiem lidināties Meksikas gaisa telpā, turklāt naktī, tāpēc te esmu tikai es un mana Glock pistole. Bet tagad, kad

esam jūs atradu�i, Lynx dodas atpakaļ pēc pilnas dro�ības komandas, turklāt mēs jau esam sazināju�ies ar policiju.

-���� Loki ir projām, - D�eks kliedza. - Tēvs pavēlējis sekot mums lejā alā. Mariju paņēmis līdzi. Neuzticējās mums. Bet Reksnis ir pilnīgi mūsu rokās.

-���� Man vajadzēs visu sīki pārbaudīt pa perimetru, tā ir prioritāte. D�eremijam būs jānodarbojas ar gūstekni.

D�eremijs, spārdot vīteņaugus, ar aizsvīdu�ām bril�lēm izspraucās no pame�a, kur bija nolaists no helikop�tera. D�eks visus izveda cauri brik�ņiem laukā uz nelī�dzenās takas, tad ieveda tie�i iek�ā templī. Pie ieejas viņi nopurināja ūdeni un D�eremijs noslaucīja brilles. Iek�ā stāvēja Kostass, notēmējis Luger uz cilvēku, kas ar aiz�bāztu muti un sasietām rokām gulēja ar seju pret zemi. D�eremijs patraucās viņiem garām pie sienas glezno�juma un cie�i aplūkoja tagad atsegto menoru un kaujas ainu. - Vikingi, - viņ� sajūsminājās, brillēm atkal aizsvīs- tot. - Jums bija taisnība. Fantastiski! Un paskatieties! Es ne�aubos, ka tā ir sieviete.

-���� Tam būs laiks vēlāk. - D�eks pamāja ar galvu Kos�tasam, kur� iedeva viņam Luger pistoli. Bens nometās ceļos blakus Reksnim un no jauna nostiprināja viņa plaukstu locītavas ar līmlenti. - Kostasam jāpalīdz darbināt vin�u, D�eremij. - D�eks padeva pistoli tālāk viņam. - Vai tu proti ar to rīkoties?

- Se�i mēne�i rezerves virsnieku treniņnometnē, - atkal noņemot brilles, D�eremijs teica. - Pārprasta pie�nākuma apziņa pēc 11. septembra. Nav īsti manā garā.

D�eks pamāja ar galvu. - Neaizmirsti, kas ir �is cil�vēks. Neaizmirsti, ko viņi nodarīju�i O'Konoram un Marijai.

-����� Mans vectēvs pārveda vienu �ādu rīku no kara. - D�eremijs uzlika brilles un paņēma Luger pistoli, atvilk�dams aizslēgu, lai pārbaudītu, vai ierocis ir pielādēts, tad palaida to vaļā. Viņ� nometās ceļos un iegrūda pistoli Rek�ņa muguras lejasdaļā, rupji paraudams aug�ā ve�a galvu un noliecoties viņam pie auss. - Mans draugs Kos�tass teica, ka tu ar �o esot draudējis Marijai. Lēna, moko�a nāve. - D�eremijs uzrāva Reksni kājās un grūda viņu uz durvju pusi, tad abi kopā pazuda lietū. Bens paskatījās uz D�eku. - Manuprāt, mums par to nav daudz ko rai�zēties.

-����� Labi. Es lai�os lejā, lai dabūtu Mariju, - D�eks teica.

-���� Tikai ne viens pats.

-���� Nav citas izvēles. Tagad nav nekādas iespējas atda�būt atelpotājus. Reksnim nodro�inājumam te bija divi elpo�anas aparāti, un Loki vienu ir paņēmis. Liekas, ka Marijai viņ� izmantojis astoņkāja regulētāju, ļaujot viņai elpot no tās pa�as tvertnes. Tai ierīcei, kas pamesta mūsu rīcībā, nav astoņkāja, un tik un tā tvertnē nav pietiekami daudz gaisa, lai mēs pamī�us elpotu un atgrieztos.

-���� Es varētu sazināties ar Lynx un likt aprīkojumu atvest no kuģa.

-���� Nav laika. Mēs jau tā esam izaicināju�i savu lik�teni. - D�eks uzcēla gaisa cilindru sev plecos un saslē�dza uz krūtīm stabilizatora jaku. - Loki jau būs nikns. Viņam būtu klājies daudz labāk, ja būtu palicis te aug�ā, un viņ� to zina. Tas puisis ir neatkarīgais. Viņa tēvs ir ļauns tips, bet salīdzinājumā ar Loki - amatieris. Dēls ir iesprostots starp aklu pakļau�anos, visām tām felag blēņām un saviem "labākajiem" instinktiem. Viņ� bijis spiests ierasties vietā, kur nav iespēju visu pārraudzīt, kā viņam patīk. Tā ir mūsu priek�rocība. Bet tas ari nozīmē, ka viņ� var kļūt neprognozējams. Un man jārīkojas tagad. Es negribu, ka viņ� atgrie�as telpā zem mums un saprot, kas noticis. Marijai tās būtu beigas. Ja viņa vēl ir dzīva.

-���� Tev nav iero�a.

-���� Es improvizē�u.

-���� Lukturītis?

-���� Kostass un es atstājām ķīmiskos gaismas stienī�us, lai iezīmētu ceļu.

-���� Vēlu veiksmi!

D�eks norūcās, Bens apmeta virves cilpu viņam zem padusēm. Kostass pārbaudīja gaisa padevi un atsvara jostu, tad, skatoties D�ekam tie�i acīs, saņēma viņu ap pleciem. - Kaujas veiksmi! - viņ� novēlēja.

-���� Kaujas veiksmi! - D�eks uzlika masku, apsēdās uz cauruma malas un tad metās uz priek�u pāri tum�ajam dīķim tālu lejā. Kostass un Bens tūlīt pat ar vin�u sāka laist viņu lejup. D�eks bija koncentrējies, visa viņa būtība pievērsta mērķim. Viņ� iegrima ūdenī ar regulētāju mutē un nekavējoties sāka peldēt zem ūdens tuneļa virzienā, sekojot ceļam, ko veidoja mazliet vairāk nekā pirms stun�das nomestie gaismas stienī�i. Tagad tunelis likās mazāk nomāco�s, un, skatoties uz priek�u, D�eks redzēja gais�mekļu apspīdēto kalcīta sienu neparasto mirdzumu, sta�lagmītu un stalaktītu fantastiskos veidojumus, kas vīdēja abās pusēs kā abstraktas ledus skulptūras.

Desmit minūtes pēc ienir�anas ūdenī vīrietis priek�ā ieraudzīja gaismu, kas iezīmēja galējo telpu. �ī gaisma bija at�ķirīga, spilgtāka nekā ķīmiskais apgaismojums. Izelpas burbuļiem ceļoties uz griestiem, viņ� sasniedza telpas malu un piesardzīgi iznira mazā sānu atzarā, kas bija tik tikko augsts, lai pabāztu galvu no ūdens. Alas vidū aptuveni divdesmit metrus sev priek�ā viņ� ierau�dzīja saliņas dīvainos kalcija veidojumus. Gaisma nāca no saliņas pretējās puses un spīdēja platā starā pret griestiem.

Burbuļi no regulētāja varēja būt nodevīgi. Kādu brīdi D�eks nolādēja pa�u lēmumu pamest atelpotājus zem�ūdens upē. Viņ� būtu varējis uzpeldēt līdz virsmai, cerot netikt atklātam.

D�eks noņēma masku un piesprauda to jakai, tad meklēja visapkārt pēc kaut kā, ar ko maskēt seju, pēc kaut kā tāda, kas absorbētu spīdumu, ja viņu apgaismotu ar lukturīti. Viņ� piesardzīgi pastiepa roku un paberzēja virsmu sev priek�ā, tad paostīja plaukstu un savieba degunu. Kālija nitrāts. Sikspārņu izkārnījumi. Viņ� vēl�reiz pārbrauca ar roku pār klinti un uzrīvēja saturu sev uz sejas, piesargājoties nesacelt troksni.

D�eks piepūta savu stabilizatora jaku, pūzdams gaisu iemutī, lai nebūtu trok�ņa no zemā spiediena padeves no regulatora, tad atgrūdās un sāka lēni peldēt pret pamat�iezi.

D�eks sasniedza viduspunktu. Viņ� varēja sajust zemūdens upes rāvienu, �oreiz daudz spēcīgāku nekā tad, kad abi ar Kostasu bija izlēmu�i tai ļauties. Gaismas stars virzījās apkārt, ķēra seju. Viņ� sastinga. Stars atkal novērsās, un D�eks atsāka peldēt. Ja viņ� tagad tiktu noķerts, izglābties nebūtu nekādu iespēju. Loki noteikti ir apbruņots. Viss ir atkarīgs no pārsteiguma.

Sasniedzis saliņas malu, D�eks otrā pusē saklausīja balsi, ko telpa pastiprināja un kropļoja, tomēr tā noteikti bija atpazīstama kā vīrie�a balss. Ņurdo�s, draudo�s tonis. D�eks noņēma gaisa cilindru, novilka pleznas un sāniski piegāja pie tās vietas, kur viņi kopā ar Kostasu bija ierau�dzīju�i pirmo neparasto pavedienu. Viņ� pasniedzās sek�lajā ūdenī. Priek�metu, ko nesedza sanesas, viegli varēja pacelt, tas svaigajā ūdenī bija tikpat labi saglabājies kā ledū atrastais. Melnajam hidrotērpam pilot, viņ� izkāpa no ūdens un pacēla to.

Varjagu kaujas cirvis.

D�eks ātri kāpa aug�up pa sanesu mezglainajām kon�tūrām, priecādamies, ka viņam kājās ir neoprēna zābaki, kas labi saķeras ar virsmu. Viņ� pagāja garām vikingu pārakmeņotajai aizsargsienai, kuģa priek�gala izliektajai formai, rēgainajam kritu�ā karavīra stāvam. No aug�as D�eks paskatījās lejup uz saliņas otru galu. Loki bija tur, ne vairāk kā desmit metru attālumā. Būdams ar muguru pret D�eku, Loki stāvēja �ākļstājā virs Marijas, kas gulēja uz muguras un izaicino�i skatījās aug�up. Kreisajā rokā Loki turēja Browning pistoli. Ar otru roku viņ� turēja asmeni viņai pie sirds. Tas bija varjagu zobens, ko D�eks un Kostass bija redzēju�i ūdenī blakus cirvim.

D�eks sajuta �ausmu dzestrumu. �ajā vietā vēsture nekad īsti nebija apstājusies. Viņ� bija liecinieks tam, kas ieēdies Jukatanas akmeņos, no kā nav iespējams tikt vaļā. Cilvēka upurē�anai.

Zibens ātrumā D�eks metās virsū Loki, pamatīgi atvē�zēdams cirvi un ar vienu varenu zvēlienu nocirzdams Loki kreiso roku. Pistole, vēl satverta, iekrita ūdenī un, kopā ar roku virpuļojot, pazuda tumsā. Loki no trieciena sagrīļojās, tad ar pārsteigumā un niknumā sa�ķobītu seju pagriezās pret D�eku. No rokas stumbeņa gāzās asinis.

Loki nometa zobenu, sagrīļojās, pacēla otru roku pie rētas uz sejas, tad atstreipuļoja atpakaļ un pacēla zobenu. Pēk��ņi viņ� eksplozijai līdzīgi metās darbībā, metālam �ķin�dot, ar briesmīgu ātrumu klupdams virsū D�ekam, gan�drīz pārsteidzot to nesagatavotu. D�eks tikai pēdējā brīdī paspēja pacelt cirvi. Tērauds sitās pret tēraudu - �vadzot, ber�oties, skanot; �īs skaņas te nebija dzirdētas gandrīz tūksto� gadu. D�eka augums drebēja, atvairot cirtienus, bet viņ� noturēja pozīcijas. Tas bija tikai laika jautājums, iekams viņa pretinieks sāks grīļoties. Loki jau bija pārāk vārgs un nespēja noturēt ķermeni, lai tas ne�ūpotos līdzi zobena vēzieniem, nezvalstītos, neļodzītos un saglabātu līdzsvaru. Sāpju pārņemts, viņ� vaidēdams un elsdams atkal atkāpās, streipuļojot atpakaļ uz ūdens pusi un vēci�not zobena galu D�eka virzienā.

Loki naids bija veicinājis viņa pa�a bojāeju. Viņ� būtu varējis palikt virszemē kopā ar tēvu, ļaujot valdīt pa�a veselajam saprātam, saglabāt savu iznīcino�o lietpratību.

D�eks pacilāja kātu rokās - tie�i tā, kā reiz jau to bija darījis, kad cits vienpusēji griezīgs cirvis garā kātā bija izglābis viņu dzīvības aisbergā.

Kaujas veiksme.

Viņ� izslējās un paspēra divus soļus uz priek�u. Atvē�zējot cirvi, D�ekam likās, ka acu priek�ā redz rūnas - tās rūnas, kurās Halfdana vārds bija rakstīts uz otra cirvja, tās rūnas, kas sākās ar to pa�u skandināvu burtu.

Varenā karaļa kaujas cirvis. Ziemeļu zibens.

Cirvis �ņācot �ķēla gaisu un trāpīja Loki vienā galvas pusē, tad izslīdēja D�ekam no rokām un kūleņoja ūdenī virs pazemes upes. Loki galva parāvās atpakaļ, tad nolie�cās uz priek�u kā marionetei. Kādu �ausmīgu brīdi �ķita, ka viņ� nav ievainots. Tad brūce viņam uz sejas atpletās, pla�i pavērās pāri acs dobumam. D�eks redzēja �okļu kaulus un zobus, �ausmīgu grimasi, kas atgādināja izkal�tos galvaskausus �i�enicā. Tad sāka plūst asinis, biezas, pilo�as lāses, kas krita uz akmens viņam pie kājām.

Loki paspēra soli uz priek�u, tad paslīdēja uz asi�nīm un smagi nokrita, galvai nobrā�oties gar stalagmīta malu. Viņ� atkal pieslējās kājās, balstoties uz vienas ro�kas, un stāvēja grīļodamies un ļodzīdamies. Tagad viena sejas puse viņam bija pilnībā norauta un acābols karājās laukā. Elpa bija griezīga, saraustīta, un viņ� �ausmīgi vai�dēja. D�eks redzēja, kur cirvis bija dziļi ietriecies viņam smadzenēs. Loki sagrīļojās vēl pēdējo reizi un ar blīk�ķi atmuguriski iekrita ūdenī, aizraudams līdzi zobenu. Kādu brīdi viņ� turējās pa pusei iegrimis, ar vienīgo aci akli ve�roties D�ekā, vēl būdams dzīvs un vārgi kārpīdamies pretī ūdens virsmai. Tad viņ� iegrima dziļāk un nonāca strau�mes varā, kas aizrāva viņu lejup tumsā, un iesūca pazemē.

Loki vairs nebija.

D�eks noslīga blakus Marijai, un viņi gulēja dīķa malā. Viņ� drebēja no piedzīvotā adrenalīna �oka. Sie�viete cie�i tam piekļāvās. Ūdens viļņo�anās pierima, un vienīgā skaņa bija pilē�ana - lietusūdens, kas sūcās cauri no aug�as. Ala �o skaņu pastiprināja, tomēr tā bija ritmiski mierino�a pēc atbalsotās tērauda �vadzoņas. Kamēr D�eka trīsas pierima, Marija ielūkojās kristāldzid�rajā ūdenī da�as collas no savas sejas. Viņa pastiepa roku un kaut ko izvilka - gludu akmens �ķembu, ko neklāja nogulsnes. Uz tās virsmas bija redzamas zīmes, ieskrā- pējumi. Abi piecēlās sēdus. - Tas ir rūnakmens, - Marija no�ukstēja.

-���� Vai tu to vari izlasīt?

-���� Tas ir raupj�, steigā rakstīts, - Marija sacīja. - Kā pēdējais ieraksts neveiksmei nolemtās ekspedīcijas die�nasgrāmatā.

-���� Pamēģini. - D�eka balss skanēja nomocīti, gandrīz kā �uksts.

Marija brīdi klusēja, nomurmināja da�us vārdus pie sevis, tad izrunāja tos skaļi: - Paliku�i ir tikai Ulfs, Finns un Haldors. Skrelingi ir ieņēmu�i ārējo telpu. Tor, sargi mūs. Hann til ragnamk.

D�eks jutās emocionāli pārāk iztuk�ots, lai atbildētu. Vienīgais, ko viņ� spēja izdarīt, bija pasniegties un pie�skarties pilo�ajam akmenim.

-���� Varbūt Haralds pats to ieskrāpēja, varbūt tā bija viņa pēdējā darbība, pirms tolteki viņiem uzbruka, - Marija ieminējās. - Tā atkal bija Stemfordbrid�a visā pil�nībā, tikai �oreiz tās tie�ām bija beigas. - Viņa atskatījās uz spokainajiem platformu veidoliem sev aiz muguras, tad uz tumsu ūdenī, kur bija pazudis Loki. Viņa neviļus nodrebēja. - Viņi nonāca, cik tālu cilvēka spēkiem bija iespējams, - tie�i līdz ieejai ellē.

-���� Es spēju iejusties viņu ādā, - D�eks teica. - Mēs �eit atrodamies uz garu pasaules malas, uz pa�as robe��as. Kaut kas grib, lai es eju lejā pa tuneli, lai sekoju Loki. Tas ir kā ļauns spēks, kas velk mani iek�ā, lai pabeigtu pārbaudījumu. �eit es jūtos tik tuvu Haraldam kā vēl nekad, tie�ām tuvu. - D�eks ieraudzīja uz alas sienām krīto�ās lēkājo�ās ēnas, tad noskurinājās un pacēla Loki gaisa balonu no vietas, kur tas bija atstāts ūdensmalā Marijai pie muguras. - Un es zinu, ka �ī nav tā vieta, kur mēs gribam atrasties.

-���� Tas vēl nav viss, - Marija teica.

-���� Mums ir diezgan daudz gaisa. Atpakaļ uz ieeju ved gaismiņu rinda. Smiekla gājiens. Es bū�u tie�i aiz tevis.

-���� Es nedomāju to.

D�eks pievilka viņas plecu siksnas. Viņ� ar ūdeni ap�slacīja seju, lai notīrītu melno kārtu, un apsēdās viņai blakus. Marija sāka runāt, iesākumā lēnām, vilcinoties, tad nepārtrauktā plūsmā, it kā viņa stāstītu to, ko nekad iepriek� nebija stāstījusi, bet domās neskaitāmas reizes izmēģinājusi. Nākamajās da�ās minūtēs D�eks noklau�sījās stāstu, kas bija �ausmīgāks, nekā viņ� jelkad būtu varējis iedomāties, - stāstu, kas pazemes briesmoņus padarīja �ķietami tikpat spēcīgus, kādi tie bija liku�ies vikingiem; stāstu, kas �īs vietas uzglūno�o ļaunprātību likās veidojam par spēku, kur� ir pārāk posto�s, lai to atstātu neapstrīdētu.

Pēc divdesmit minūtēm D�eks izkāpa no akas atve�res apgleznotajā istabā. Kostass notupās viņam priek�ā, bez elpas pēc vin�as vilk�anas. Marija pilo�a sēdēja uz akmens grīdas da�us metrus tālāk. Par spīti karstumam, viņa mazliet drebēja, un Kostass pasniedza viņai dvieli, SJU jaku un ūdens pudeli. Redzēdams, ka viņa ir dro�ībā, D�eks tūlīt pagriezās apkārt un pievērsās Kostasam.

-���� Kāds ir mūsu stāvoklis?

-���� Meksikāņi ir klāt, - Kostass elsa. - Divi pui�i d�ipā aptuveni pirms desmit minūtēm. Viņi ir judiciales, detek�tīvi. Visai nepatīkami, ja tu man jautā. Viņi teica, ka helikopters esot ceļā. Acīmredzot visa �ī josla ir Rek�ņa teritorija, bet mēs esam labu gabalu projām no viņa gal�venās ie�ogotās mītnes. Rādās, viņ� pat savam apsardzes personālam neuzticēja sevi pavadīt uz �ejieni. Da�i vie�tējie maiji dzīvo d�ungļos, bet viņi ir mūsu pusē. Tiklīdz ieradīsies vairāk policistu un Lynx helikopters atgriezīsies no "Jūras pētnieka II" ar pilnu apsardzes komandu, mēs varēsim atslābt. Kamēr mēs runājamies, Bens pārmeklē pla�u apkārtni pa perimetru.

D�eks pamāja ar galvu uz caurumu. - Cerams, tu noproti, ka mūsu draugs Loki mums nepievienosies.

Kostass pacēla uzacis. - Uz visiem laikiem?

-���� Viņ� ir devies pārspēt alu nir�anas rekordu. Bez gaisa.

-���� Tolteku pazeme, - Kostass klusi teica. - Tā nav vieta, kur es gribētu pavadīt mū�ību.

D�eks pavilka Kostasu sāņus un, nostājies cie�i blakus telpas dziļuma tumsā, lēni runāja. Kostass reizēm paska�tījās uz Mariju, viņa sejas izteiksme kļuva aizvien drū�māka. Pēc da�ām minūtēm D�eks pamāja, lai viņa tiem pievienojas. Kostass viņai iedeva kaut ko audeklā ietītu, ko viņa pārbaudīja un ātri noslēpa savā jakā.

Pie ieejas pēk�ņi parādījās D�eremijs, aizelsies un izmisis. - Atri! Dieva dēļ! Reksnis ir izbēdzis! Viņ� ir sagrābis vietējo bērnu. Draud zēnu nogalināt.

-���� Kā, pie velna�

-���� Meksikāņu policists pārgrieza viņa saites, tad abi pazuda, metās skrie�us.

-���� Nolādēts!

Ārpusē piepe�i bija dzirdama kņada, un parādījās Reksnis, pa priek�u stumdams apmēram piecus gadus vecu puiku, viņiem sekoja satraukti vecāki, spāniski lūg�damies. D�eremijs piespieda vecākus atkāpties, un Rek�snis iesoļoja iek�ā, aptvēris zēna kaklu ar ādas jostu. Viņ� izrādījās pārējo priek�ā, augstu turot galvu un vīpsnājot, tad pavilka zēnu kā dzīvnieku uz telpas centru.

-���� Es vienā sekundē varu salauzt viņa mazo kakliņu. Lūk, tā. - Viņ� uzsita knipi ar brīvās rokas pirkstiem. �ķita, ka viņ� aizmirsis apkārtējos, un runāja gandrīz ar bērni�ķīgu līksmi. Pēk�ņi viņ� paskatījās apkārt. - Kur ir mans dēls?

-���� Devies nopeldēties.

Reksnis neuztvēra Kostasa teikto un pievilka zēnu sev klāt. - Como te llamas?

Zēns bija pārāk �ausmu pārņemts, lai atbildētu.

Reksnis uzrāva zēnu sev pie sejas. - Como te llamas!

Zēns asaraini no�ukstēja: - Daniels.

-���� Daniels. - Reksnis ļāva zēnam nokrist un tad atkal uzrāva viņu aug�ā, turot jostu stingri savilktu puikam ap kaklu. - Interesants vārds maijam. Jaunībā es zināju da�us mazus zēnus ar �ādu vārdu. Daniels, Dorons, Menahems. Kopā ar viņiem bija ari da�as mazas meite�nes. Bet ne ilgu laiku. - Reksnis atkal pavīpsnāja, tad ar aizdomām nopētīja Mariju, kas no�ķīrās no pārējiem un paspēra da�us soļus tuvāk sienai tajā vietā, kur viņa bija atguvusi samaņu pēc murgainā ceļojuma no Aionas. Viņa nostājās pretī Reksnim, ar kājām plecu platumā.

-���� Manuprāt, - viņa teica, - tev reiz �ķita vieglāk izmantot �o.

Lēnām, piesardzīgi viņa pacēla Luger un nomērķēja to uz Rek�ņa galvu, ar abām rokām satvērusi pistoli, viegli turot kreisās rokas rādītājpirkstu uz gaiļa.

D�eremijs satriekts skatījās uz Mariju.

Reksnis atkal pavīpsnāja. - Tu neproti to lietot.

Viņa pastūma uz leju dro�inātāju korpusa kreisajā pusē. - Protu gan.

-���� Tā nav pielādēta.

-���� D�ek? - Marija ierunājās, nenovērsdama acis.

D�eks izvilka mazu kastīti, uz kuras viena sāna bija

uzdrukāti vārdi "Deviņu milimetru Parabellum" un parā�dīja pustuk�o saturu. - Mēs tās atradām tavā kabatā, - viņ� teica. - Atceries?

Reksnis izturējās nicīgi. - Noliec �aujamo, vai ari zēns mirs.

Marija sāka citēt vārdus, kurus bija iegaumējusi kop� bērnības. - Ziņojums par operatīvo situāciju PSRS Nr. 129a, - viņa klusi teica. - Einsatzgruppe D. Vieta: Niko- lajeva, Ukraina. Pielikums Ziņojumam Nr. 129 attiecībā uz Einsatzkommandos, atbrīvojot vietas no ebrejiem un iznīci�not partizānu grupas. SS-Sturmbannfuhrer Andrjus Reksnis personiski sodījis ar nāvi 341 ebreju. Pēdējie dati par kopējo skaitu pēdējo divu nedēļu laikā: 32 108.

Iestājās neveikls klusums. Marija turēja pistoli vienā līmeni ar Rek�ņa galvu. Viņ� palika pilnīgi nekustīgs, cie�i skatoties uz viņu ar vēsu naidu; savilktā siksna mir�dzēja zēnam ap kaklu.

-���� 1943. gada �etrpadsmitais maijs, - Marija turpi�nāja. - Brīni�ķīgs pavasara rīts. Visur ziedēja puķes, putni dziedāja. Pēdējie rindā grāvja priek�ā bija kāda jauna ģimene - tēvs, māte gaidībās un �etri mazi bērni. Vai tu atminies? Tavs tēvs ļāva tev piebeigt mazos.

-���� Tas nav iespējams. - Reksnis izspļāva �os vārdus, sazvērnieciski skatoties uz pārējiem. - �ī sieviete ir traka. Tam nebija liecinieku. Nevienu reizi.

-���� la bija tava pirmā grupa, - Marija sausi turpināja.

-���� Tu nebiji visai pieredzējis �āvējs. Pēc trim dienām jau�nākais bērns izlīda no ķermeņu jūkļa ar lodi galvā. Rau�do�a, jauka meitenīte, maza un bezpalīdzīga pavasara saules gaismā. - Asaras plūda Marijai pa vaigiem, bet viņas balss nedrebēja. - Vācu Wehrmacht kareivis atrada bērnu, ie�ēlojās par viņu. Meitene palika kopā ar vienību līdz pa�ai Berlīnei, viņu uzraudzīja vācie�i - vīri, kam bija riebums pret SS izdarīto. Kad viņi visi krita kaujā, meiteni izglāba kāds britu kareivis. Daudzus gadus vēlāk viņa apprecēja kādu spāņu diplomātu, un viņai pa�ai pie�dzima meita. Pagāju�ajā pavasarī es viņu aizvedu atpakaļ uz Nikolajevu, lai guldītu vēlreiz tajā burvīgajā pļavā, lai viņa būtu kopā ar brāļiem un māsām, savu mīļo mammu un tēti. Viņa teica, ka tie esot ilgoju�ies pēc viņas, izmi�sīgi esot centu�ies atrast un pasargāt viņu. - Marija ar mokām norija siekalas, mirk�ķinot acis, atbrīvojās no asarām, bet nesatricināmi skatoties uz tēmēkli. - Tā mazā meitenīte bija mana māte.

-���� Blēņas. - Reksnis parāva zēnu sev tuvāk, acīm �au�doties uz vienu un otru pusi, viņa balss pēk�ņi skanēja pārāk spalgi. - Neticiet nevienam viņas vārdam. Viņa ir ebrejiete.

Istabā valdīja nāves klusums. Reksnis pēk�ņi �ķita zaudējis drosmi, sāka drebēt, viņa seja nobālēja un pār�plūda ar sviedriem. Viņ� atgrūda zēnu. D�eks puisēnu satvēra un aiznesa uz izeju. Reksnis atstreipuļoja atpakaļ un tad izslējās, cenzdamies atgūt savaldību. - Jums ir zēns. - Ar drebo�ām rokām viņ� atglauda matus atpakaļ un pūlējās balsij pie�ķirt normālu, samierniecisku toni.

-���� Tagad pienācis laiks izbeigt �īs blēņas. Jums ir tas, ko jūs gribat. Policija man nekad neko nepiesies. Mēs visi varam doties projām. Kur ir mans dēls?

-���� Vienvirziena ceļojumā uz elli, - Kostass atbildēja.

-���� Kur ir mans dēls? - Reksnis neko nesaprata, pani�kas pārņemts, viņ� skatījās ar asinīm pieplūdu�ām acīm. Atkal iestājās klusuma brīdis, un viņ� izmisīgi skatījās te vienā, te citā sejā, tad aizstreipuļoja sānis. - Nevar būt.

Marija lēni un uzmanīgi mērķēja stobru, visu laiku turēdama to notēmētu uz ve�a galvu. Viņas balss bija salta, bezkaislīga. - Nometies ceļos. Pagriezies pret sienu.

Reksnis zaudēja jebkādu savaldī�anos. Viņ� nome�tās ceļos, viņa lūpas drebēja, acīs vīdēja �ausmas. Uz viņa biksēm parādījās tum�s traips un izpletās lejup pa kājām. - Nē. Es jūs lūdzu. Ne �ādā veidā.

-���� Es esmu ebrejiete, - Marija klusi teica.

Atskanēja apdullino�s blīk�ķis. Rek�ņa galva atkrita

atpakaļ, un viņ� krampjos nogāzās uz grīdas. Izplūda asiņu �alts. Kādu brīdi ar atvērtām acīm viņ� bija pie apziņas, kājām briesmīgi raustoties. Tad viņ� norima. Asiņu pēdas no sienas sāka notecēt tum�sarkanās tērcī- tēs, kas izcēla upurē�anas ainas pabalēju�ās krāsas, lejā pievienojoties uz grīdas izplūdu�ajām asinīm.

Reksnis atkal sāka kustēties. �ausmu pārņemti, visi skatījās. �ķita, ka viņam uznāku�as konvulsijas, tas raustījās kā lupatu lelle, virzījās uz Marijas pusi. Viņa nometa pistoli un sabruka kā paralizēta. D�eks satvēra viņu, aizvilkdams projām. Pēk�ņi zeme spēcīgi nodrebēja. D�eks tik tikko spēja aptvert, kas notiek. Tad viņ� atcerē�jās �i�enicu. Zemes trīsas pirms da�ām dienām. Reksnis nebija atdzīvojies. Tā bija zemestrīce. Sienā parādījās plaisa, pār�ķeļot gleznojumu. No alas apak�ā cēlās grie�zīga kakofonija.

D�eks aptvēra, ka nepiecie�ams pēc iespējas ātrāk steigties uz izeju, vilkt Mariju laukā, redzot, kā ūdeņi spēcīgi uzbango viņam aiz muguras un atplūst atpakaļ alas telpā, kur bija atradies templis.

Vēlāk viņ� vēroja, kā Marija atver acis. Viņ� redzēja ūdeni pilam uz viņas sejas, redzēja saules gaismu staro�jam caur samud�ināto pārsegu, dzirdēja putnu kliedzie�nus. Viņ� dziļi ieelpoja, izbaudot vēsā, tīrā gaisa plūsmu pēc lietus. Viņ� domāja par Marijas māti, par O'Konoru.

Tas bija beidzies.

Divdesmit trīs metri no platformas malas līdz ūdens virsmai, par da�iem centimetriem vai�rāk vai mazāk. Mums vajadzēs aptakelēt pamatīgi kom�plicētu balsta sistēmu, lai �os mehānismus iedarbinātu.

-��� Ja viņi varēja to izdarīt piecdesmitajos gados, tad mēs to varam izdarīt tagad. Es paļaujos uz tavu atjautību.

-���� Kā mēdz gadīties, tie�i to es esmu projektējis.

No apaļa kartona futrāļa Kostass izvilka lielu plānu un atritināja to uz karstā kaļķakmens, vienu stūri noslo�godams ar lāzera tālmēru, ko bija turējis rokā. D�eks samierinājās ar detalizētu tehnisko izklāstu, bet tad viņu izglāba D�eremija un Marijas parādī�anās ceļa galā.

-��� Pusdienas! - D�eremijs nolēca no klints, nesdams dzesētāju, un pazuda zem brezenta, ko viņi bija nostie�pu�i aizsargam pret sauli. Bija pagāju�as divas pilnas die�nas, kop� vētra bija norimusi, un gaiss vēl aizvien �ķita attīrīts un svaigs, bet torīt karstums bija atgriezies ar atriebīgu spēku un mitrums bija smacējo�s.

D�eremijs atvēra dzesētāju un, kad pienāca D�eks, izlika ēdienu un dzērienu uz galda. Kostass uz dzegas kurnēja savā nodabā, bet, ieraudzījis ēdienu, padevās un satina savu plānu. Viņi apsēdās, Marija atbalstījās pret klinti viņiem aiz muguras.

-���� Ko tu man �oreiz esi pagādājis? - Kostass jautāja.

-����� Vai kādu tolteku delikatesi? Varbūt marinētu cilvēka sirdi?

D�eremijs starp kumosiem atbildēja: - Nē. Tikai vecā labā meksikāņu barība. - Viņ� pievērsās D�ekam.

-������ �opēcpusdien ir atgriezu�ies tūristi. - Viņ� norija ēdienu un uzdzēra malku ūdens. - Satricinājums, kas mūs pārsteidza d�ungļos, gandrīz netika reģistrēts te, tāpēc viņi domā, ka ir dro�ībā. Tik un tā ir pārāk karsts, lai �eit strādātu. - Viņ� nolauza vēl vienu maizes gabalu un norādīja uz Upurē�anas akas dziļo bedri zem platfor�mas, kur bija stāvēju�i D�eks un Kostass. - Vai mēs tie��ām to darīsim?

-���� Kaut kad vēlāk �ogad, - D�eks atbildēja. - Esmu pārliecināts, ka tur lejā vēl joprojām atrodas kaut kas lie�lisks.

-���� Es to visu esmu apsvēris. - Kostass spīdēja no sviedriem zem panamas cepures, mute viņam bija pilna ar ēdienu. - Pienāc, kad būsi paēdis, un es tev parādī�u.

-���� Es gribētu redzēt Haralda pēdējo preto�anās vietu, to, ko jūs, vīri, atradāt, - D�eremijs teica. - Tajā otrā upurē�anas akā.

-���� Es gan tā nedomāju, - D�eks nomurmināja. - Ieeju ir nobloķēju�as simtiem tonnu akmens, un no pretē�jās puses tu cīnītos ar neiedomājami spēcīgu straumi. Mēs esam atradu�i Haralda pēdējās kaujas vietu, viņa

Ragnaroku, un ar to pietiek. Kaut kas man liek nojaust, ka es izaicinātu savu kaujas laimi, ja atkal tur atgrieztos.

-���� Tā ir tum�a vieta. - Marija nodrebinājās. - Nav nekādas vēlē�anās doties uz turieni.

-���� �ā vai tā, tur ir tikai da�i stalagmīti, - Kostass pie�bilda.

D�eremijs ar �aubām pēto�i lūkojās uz notekas zaļo virsmu viņu priek�ā. - Ja jūs man kā alternatīvu piedāvā�jat nolai�anos �ajā te, tad uz mani neceriet. �ī vieta man �ķiet visai spokaina.

-���� Tu vismaz vari pievienoties ekspedīcijai kā ēdienu pienesējs.

-���� Marij? - D�eremijs paliecās pāri galdam, lai paska�tītos uz viņu. - Es domāju par Herefordas bibliotēku. Vai manā līgumā paredzēti atvaļinājumi?

Marija nolika savu ūdens pudeli un nogurusi pasmai�dīja. D�eks viņu bija uzmanīgi vērojis no galda otras puses. Kop� Rek�ņa nāves viņa gandrīz visu laiku bija gulējusi vai atpūtusies. "Jūras pētnieka II" mediķu komanda bija apstrādājusi nobrāzumu viņai uz sejas, kuru tagad sedza balta marle. Nepaliks nekāda rēta - tas būtu drausmīgs mantojums. Cits jautājums bija psiholoģiskās traumas. D�eks zināja no pa�a pieredzes, ka O'Konora zaudējumu Marija aptvers vissmagāk tad, kad atgriezīsies dzimtajā zemē, kur būs laiks atmiņām. Un divas dienas iepriek� Marija bija stāvējusi, tēmējot pistoli uz tā cilvēka galvu, kur� bija pavēlējis izpildīt �o slepkavību un kur� viņu bija traumējis jau ilgi pirms tam, kad viņa bija satikusi O'Konoru. Kop� Marija bija atklājusi savas ģimenes pagāt�nes �ausmīgo patiesību, D�eks viņu bija ieraudzījis jaunā gaismā. Viņ� bija saticis Marijas māti pirms daudziem gadiem, studiju laikā, bet nekad nebija iedomājies, ka viņa, tāpat kā viņas tēvs, ir sefardu ebreji. Līdzīgi dau�dziem, kas pārdzīvoju�i holokaustu, sieviete bija atradusi veidu, kā izslēgt �īs �ausmas no atmiņas, bija ļāvusi tām pārņemt viņu vienīgi nāves brīdī. Tas izskaidroja Marijas spēku, bet arī viņas nemieru un nevēlē�anos kādam uzti�cēties. Atklājot traumu, ko viņa bija slēpusi visu mū�u, mainītos arī viņa pati. Rek�ņa kār�u atseg�ana zināmā mērā bija ļāvusi pavilkt svītru, novedot �o asinsnaidu pie beigām, tomēr tas bija satrieco�s piedzīvojums un bija atstājis iespaidu uz viņu. Laimīgā kārtā meksikāņu poli�cija labprāt pārmetās otrā pusē, kad redzēja, kas ir uzva�rētāji, un Marija tika cildināta kā varone, kas izglābusi mazā zēna dzīvību. Tikai D�eks, Kostass un D�eremijs bija liecinieki pēdējai ainai.

Marija paskatījās uz D�eremiju. - Tavs darbs ir apzī�mogots ar tavu vārdu, bet vēl nedaudz laika kopā ar �iem SJU pui�iem - un tu būsi pamatīgi uzķēries uz āķa. - Viņa tam vēlreiz dāvāja noguru�u smaidu un tad paskatījās uz D�eku. - Kādas ir pēdējās ziņas par menoru?

-���� Esmu aizdomājies par vēstures simetriju, - D�eks atbildēja.

Kostass pārlaida apkārt satrauktu skatienu un izslē�jās. - Ak nē. Filozofija. Ir laiks atgriezties pie maniem plāniem.

-���� Nē. Pagaidi! Tas ir svarīgi - varbūt tā ir atslēga visam pasākumam. - Kostass smagi apsēdās, kamēr D�eks sakārtoja domas. - Tas man ienāca prātā, kad uz Upurē�anas akas sienas ieraudzīju tolteku procesijas glez�nojumu - tik neticami līdzīgu romie�u procesijai pirms tūksto� gadiem Tita arkas priek�ā. Atminies visas tās da�ādās mums zināmās vietas, kur menora ir pabijusi, visas da�ādās kultūras! Ebreju tautas augstākais simbols, ko pārspēj tikai Derības �ķirsts. Tad to nolaupa Romas imperatori, un tas ari viņiem kļūst par presti�u priek�metu. Tad bizantie�i. Tad Haralds Hardrada un vikingi. Ik reizi to varēja izkausēt, bet tas nenotika. Romie�iem menora bija iekarojuma, pārākuma simbols. Bizantie�iem - viens no apslēptajiem dārgumiem, kas viņus pagātnē vienoja ar veco Romu, senajiem tikumiem. Haraldam Hardradam tā bija viņa pa�a dro�sirdības simbols un tad kļuva par kaut ko mistiskāku, gandrīz par talismanu. Pa to laiku tās sākotnējā jūdu nozīme bija zaudēta, bet tai vēl aiz�vien piemita gandrīz pārdabiska sūtība - spēks, lai vei�dotu cilvēku likteņus.

Kostass bija vērīgi klausījies. - Ceturtais krusta kar�, Konstantinopoles izlaupī�ana, - viņ� teica. - Un mūsu meklētie senie mākslas darbi. Da�iem no tiem bija pres�ti�a vērtība, kā tu teici, pārveidota at�ķirīgā kultūrā. Svētā Marka zirgi Venēcijā - sākotnēji antīka skulptūra, bet vēlāk viduslaiku pilsētvalsts simbols, kaut kas tāds, ko tās veidotāji pat sapņos nebūtu varēju�i iedomāties.

-���� Tu mani saproti.

-���� Savukārt tie mākslas darbi, kas pamesti Zelta raga līcī, - nekādas presti�as vērtības.

-���� Un nekāda simbolisma - bīstama un negribēta. Krustne�iem, tāpat kā Vatikānam, menoras simboliskais spēks bija veicis pilnu loku, atgrie�oties pie jūdu sākot�nes. Tāpēc mēs domājām, ka varētu būt iespēja to atrast Zelta ragā.

-���� Tātad pēc vikingiem mēs nonākam pie toltekiem, - Kostass teica. - Es saprotu, uz ko tu mērķē.

-���� Toltekiem bija svarīgi uzvaras simboli, dro�sirdības un kundzības simboli, - D�eks sacīja. - Tie�ām svarīgi. Paskaties uz �īs vietas arhitektūru, uz skulptūru! Un viņi mīlēja savu zeltu. Varbūt viņi neupurēja menoru dieviem procesijas beigās, bet nobēdzināja kā kaut ko tādu, kas jāceļ gaismā tikai vissvētāko ceremoniju laikā. Iedomā�jieties imperatoru Vespasiānu tūksto� gadus pirms tam, triumfa gājienu Romas Forumā. Tāpat kā tolteki, viņ� upu�rēja karagūstekņus, savaņģotos jūdus. Viņ� būtu varējis upurēt arī viņu dārgumus, licis tos pārkausēt, lai izkaltu veselu bagātību monētās. Tomēr viņ� noslēpa menoru aiz atslēgas Miera templī.

-���� Karotāju templis, - D�eremijs nomurmināja. - Tā toltekiem bija vissvētākā vieta, bet tas noteikti nebija templis, kur valda miers. Tas drīzāk atgādināja Vēvels- burgas pili Bavārijā, SS �tābu.

-���� Ne glu�i saskaņā ar Vespasiāna ieceri, - Marija teica.

Kostass entuziasma pilns māja ar galvu. - Ārpus

ierastās domā�anas. Man tas patīk.

-���� Vai saproti? - D�eks plati pasmaidīja. - Daudz ne�at�ķiras no in�enierzinātnes. Jums ir savi darbarūķi, un jums ir savi ģēniji.

-���� Tu to acīmredzot attiecini uz D�eremiju.

Marija vēl aizvien bija dziļi iegrimusi domās. - Tātad, kad tolteki izmirst, menora pazūd no vēstures, tāpat kā mēs uzskatījām, ka tā pazuda, beidzot pastāvēt Romas impērijai, - viņa sprieda.

-���� Pēdas top aukstas, - D�eks piekrita.

-���� Vai ir kādas saiknes?

D�eks paskatījās uz D�eremiju, kur� atbildēja ar tuk�u skatienu, bet tad pēk�ņi satrūkās. Ar brīvo roku viņ� parakņājās somā uz galda un izvilka grāmatu. - Tas, ko jūs teicāt. Man nupat nāca apskaidrība. Kad es meklēju pavedienus maiju tekstos, es atradu vēl kaut ko. Nevarēju iedomāties saistību, kad to lasīju, bet nu man ataususi skaidrība. Tas ir iespējams, tikai iespējams.

-���� Tikai ne atkal. - Kostass paskatījās uz D�eremiju ar uzspēlētām �ausmām. - Tu ta�u mums nepaziņosi par vēl vienu slepenu organizāciju.

-����� Esiet bez bailēm! - D�eremijs beidza ēst maizi un noslaucīja muti, tad uzdzēra malku ūdens. - Vai atcera�ties: spāņiem vajadzēja daudz vairāk gadu, lai iekarotu Jukatanu nekā Centrālo Meksiku. Jukatana bija pirmā vieta, kur Kortess izkāpa krastā, bet ilgi viņ� te nepalika.

-���� Nebija zelta, - Kostass ieminējās.

-���� Pareizi. Bet iespējams, ka tur viņ� pazaudēja pave�dienu, varbūt palaida garām lielāko dārgumu no visiem.

-���� Turpini, - D�eks mudināja.

-��� Jūs tam neticēsiet, bet pēdējais maiju karalis nebija uzvarēts līdz 1697. gadam. Tas ir 1697. gads, - D�eremijs ar uzsvaru atkārtoja. - Un viņ� bija �īs vietas, �i�enicas, karaļu tie�s pēctecis.

D�eks izskatījās apstulbis. - Bet tas ir gandrīz divus gadsimtus pēc Kortesa!

-���� Man likās, ka �i�enica jau bija nopostīta, pamesta, iekams ieradās spāņi, - Kostass iestarpināja.

-���� Da�us gadu desmitus pirms Kortesa piecpadsmitajā gadsimtā. - D�eremijs pamāja ar galvu. - Tolteki jau sen bija pazudu�i, iznīcināti kādā briesmīgā asinspirtī divus gadsimtus agrāk. Viņus aizstāja kāda civilizētāka maiju dinastija, kuru sauca ica - tauta, kas deva vārdu �ai vie�tai. Tas, kas �eit notika pēdējās dienās, ir noslēpumā tīts, bet, kad maiji beidzot pameta tempļus, viņi aizgāja no �ejienes uz visiem laikiem, pazuda d�ungļos un gadiem ilgi klīda apkārt glu�i kā ebreju pazudu�ās ciltis.

-���� Varbūt viņiem uznāca kolektīvs sabrukums, - Kos�tass sprieda. - Simtiem gadu �ausmino�ā vardarbības virpulī, terors un upurē�ana viņus bija iedragāju�i. Un beigās viņi salūza.

D�eremijs iesmējās. - Lai kas arī notika, tie galu galā nonāca pie Petena ezera vairāk nekā �etrsimt kilometrus uz dienvidiem, pa�reizējā Gvatemalas teritorijā. Necaur�ejami d�ungļi - tik tālu no spāņiem, cik vien iespējams. Viņi aizairēja pāri uz attālu salu un nodibināja jaunu pilsētu Tahicu. Tur maiji noturējās daudzas paaudzes, netraucēti un nezināmi nevienam, izņemot da�us misio�nārus. Tahica ieguva mistisku reputāciju. Daļa spāņu to uzskatīja par biedējo�u d�ungļu cietoksni, bastionu ar ne�ēlīgiem karotājiem, kas piekopj sātaniskus rituālus - elli zemes virsū. Citiem tā bija vieta ar neizmērojamām bagātībām, kuras var sasniegt vienīgi pēc milzu grūtī�bām, līdzīgi maiju �angrilai vai Avalonai.

-���� Atkal atgrie�amies pie karaļa Artura, - Kostass nomurmināja. - Es ap�aubu, vai Tenisons jebkad būtu sapņojis pārcelt savu Avalonu uz Meksikas d�ungļiem.

-���� Iespējams, ka viņu dārgumi bija viņiem līdzi, - D�eks prātoja. - Iespējams, ka viņi bija uzvarēta tauta, ēna no pa�u biju�ās varenības, bet viņi varēja būt izglā�bu�i to, kas bija atrodams �i�enicā. Tāpat kā izraēlie�i, viņi būtu varēju�i saglabāt savus vissvētākos īpa�umus, savu lielāko bagātību.

-���� Varbūt viņi saistīja menoru ar dievu ērgli, ar karaļa atgrie�anos, - Marija teica. - Atsauce, ko D�eremijs atrada

�ilama Balama grāmatā, vedina uz domām, ka maijiem bija kādas atmiņas par Haraldu un vikingiem. Atcerieties, ko Reksnis teica par �odienas vietējiem maijiem, viņu ne�vēlē�anos nolaisties pazemes alā zem tempļa. Varbūt Ha�ralds tika pārveidots par mītisku glābēju dievu, kas cīnī�jās maiju pusē pret tolteku apspiedējiem. Varbūt divus gadsimtus pēc Haralda gala kāds bezbailīgs maijs izglāba menoru no tolteku elles, un tā pārgāja citā kultūrā.

-���� Ja vien viņi to jau nebija ziedoju�i, - D�eks pie�bilda.

-���� Vai pārkausēju�i.

-����� Mūsu ziņas iegūtas no manuskripta, kas pavisam nesen, astoņdesmito gadu beigās, tika atklāts Meksikā, - D�eremijs turpināja. - Tas ir neticams stāsts - kāda jezuītu misionāra brāļa Andresa de Avendanjo i Lojolas ziņojums. �is vīrs, kur� sasniedza Tahicu 1695. gadā, bija apveltīts ar neparastu intelektuālu un fizisku izturību, ar lielu morālo spēku un mērķa izjūtu. Viņu apbūra cilvēki, pie kuriem tas tika sūtīts; viņam vienlīdz rūpēja gan to iztika, gan pievēr�ana ticībai. Par agrīnajiem misionāriem te neraksta neko labu, tomēr bez tādiem zinātniekiem kā Avendanjo mēs nezinātu faktiski neko par �īm iedzīvo�tāju grupām. Tēvs O'Konors bija daļa no �īs tradīcijas.

-���� Nez vai Patrikam tas bija zināms, - Marija klusi noteica.

D�eremijs atvēra grāmatu. - Avendanjo apraksta, kā togad ieradies Petena ezera krastā divu franciskāņu un desmit ticībai pievērstu maiju pavadībā. Uz austrumiem pāri ezeram viņi ieraudzīju�i iespaidīgu skatu. - D�ere�mijs nolasīja vienu rindkopu. - Liela ķīļveida kanoe laivu flotile, tās visas rotātas ar ziediem, no tām skanēja mūzika, ko spēlēja stieņi, bungas un flautas. Un lielākajā no tām visām sēdēja Icas karalis, kuru sauca kungs Kaneks, kas nozīmē divdesmit �ūsku zvaigzne.

-���� Iespaidīgi, - Kostass atzina. - Vai tur bija zelts?

-���� Tas, ko Avendanjo ieraudzīja, bija ikviena spāņa fantāzija par Jauno pasauli - kaut kas tāds, par ko divus gadsimtus iepriek� konkistadori bija gatavi pārdot dvē�seli, tomēr reti kad dabūja redzēt. Varat iedomāties, ka Avendanjo bija satriekts. Viņa jezuīta instinktus aizmig�loja tā iekāre, kas spāņus noveda pie iekarojuma, - kā haizivij, kas sao� asinis.

D�eks pasmaidīja. - Turpini.

-���� Viņu priek�ā bija pēdējais maiju karalis. Paklausie�ties �o! Viņam galvā bija zelta kronis, ausīs - zelta diski, no kuriem līdz pleciem nokarājās zelta karekļi. Viņam uz rokām bija tīra zelta aproces un pirkstos - zelta gredzeni, un viņa zilās sandales klāja zelta zvaniņi.

Kostass iesvilpās. - Viņu smagi spieda zelts.

D�eremijs aizvēra grāmatu. - Avendanjo neizdevās pievērst Icu ticībai. Pēc diviem gadiem pilsēta krita spāņu rokās.

-���� Tu saki, ka viņi atnesa savas bagātības sev līdzi no �i�enicas? - Kostass jautāja.

-���� Ta stāsta.

-���� Tas ir briesmīgi liels zelta daudzums uzvarētai tautai.

-���� Kas to lai zina�

D�eks lēni māja ar galvu. - Ja maiji bija tik noslē�pumaini par saviem svētajiem rakstiem - �īm �ilama Balama grāmatām, kas pareģoja bārdainu vīru iera�anos no austrumiem, - tad viņi būtu varēju�i neko neizpaust arī par citiem dārgumiem. Tā kā spāņi visur medīja zeltu, tad salas cietoksnis ezerā dziļi d�ungļos izklausās pēc prātīga risinājuma.

-���� Un varbūt tas bija tikai zelts, tīrs un vienkār�s, - Kostass sacīja. - Visa tās presti�ā vērtība, visa nozīme, kāda menorai bija starp nīstajiem toltekiem, bija zudusi. Kad maiji sasniedza savu patvērumu, viņi to varbūt pār- kausēja.

-���� Un tad tas noslēdz pilnu apli, - Marija klusi pie�bilda.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? - Kostass jautāja.

-���� Padomā pats! Spāņi iekaro pēdējo Icas cietoksni. Beidzot viņi dabū savu maiju zeltu. Tikai tas nemaz nav maiju zelts. Un ko viņi ar to dara? Viņi diez vai gatavojas sēdēt uz sava lielā vinnesta d�ungļos.

-���� Viņi to nosūta uz mājām, - D�eremijs teica.

-���� Viņi to atkal pārkausē, izkaļ monētās, nosūta at�pakaļ dārgumu flotēs uz Kadisu un Sevilju, - Marija sa�cīja. - Simtiem mārciņu zelta, iespaidīga balva. Tā pa taisno nonāk Spānijas karaļa lādēs. Un tam otram liela�jam spēkam, kas stāv aiz konkistadoriem.

-���� Katoļu baznīcai, - D�eks paskaidroja. - Un daļa no tās bagātības no jauna sasniedz Baznīcas spēkstaciju - Vatikānu Romā.

-���� Pagaidiet, - Kostass iebilda. - Es atkal netieku jums līdzi.

-���� Vai tu nesaproti? - Marijai staroja acis. - Ja mēs nekļūdāmies, menora vispār nekad netika pazaudēta. Pirms trīssimt gadiem zelts, kas vispirms senajā Izraēlā bija izliets svētā formā, atgriezās sava agrākā manto�juma zemēs zelta stieņu veidā kā svētas senlietas jaunai pasaules kārtībai. Varbūt menora visu laiku lūkojās mums sejā no Svētā Pētera bazilikas zeltītā krā�ņuma, no zelta relikvārijiem Vatikāna dārgumu glabātavā, no neskaitā�miem rotājumiem un mākslas darbiem visā kristīgajā pasaulē, kas saņēma dāsnas veltes no mātes Baznīcas.

-���� Un, iespējams, daļa no tās pat atrada ceļu atpakaļ uz Jeruzalemi, - D�eremijs teica. - Vai atminaties Ha�ralda Hardradas sāgu, kurā tika piedāvātas bagātīgas dāvanas Jēzus svētnīcai Jeruzalemē? Stāstā, kas sasnie�dza kulminācijas punktu līdz ar krusta kariem, līdz ar rietumu pasaules līdzdalību Svētajā zemē, nefigurēja vie�nīgi laupī�ana un alkatība. Varbūt tikai daļa no Icas zelta pēdējos gadsimtos atrada ceļu atpakaļ uz Tempļa kalna pakāji Jeruzalemē un glabājas tur vēl �odien.

Kostass pēk�ņi izskatījās sadrūmis un pameta acis uz savu rasējumu, kas bija izklāts uz klints blakus pazemes upei. - Mans zemūdens urbis. Visi mani plāni. Vai es pareizi saprotu, par ko mēs runājam?

-���� Tie visi ir tikai minējumi, - Marija ieteicās.

-���� Un mums nav nekā, ar ko pierādīt, ka Haralds vis�pār tur nonāca, - Kostass sacīja. - Sienas gleznojums ir gājis bojā, Haralda pēdējā cīņas vieta aprakta uz mū�iem. Neviens mums neticēs.

-���� Mums ir �is. - Marija izņēma no �ortu kabatas gludu akmens plāksni - rūnakmeni, ko viņa bija atradusi pazemes upē.

-���� Tas tie�i nepiemin Haraldu, - Kostass iebilda. - Un akmens nav vietējais - tas izskatās pēc slānekļa, ko viņi, iespējams, paņēmu�i Lansomedouzā.

-���� Ta�u mēs zinām, - Marija teica.

- Es seko�u maiju teorijai. - D�eremijs vēl aizvien domās kavējās pie menoras. - Tas ir labāk nekā prātot, ko darīt ar menoru, ja mēs to atrastu.

D�eks piecēlās, piegāja pie upurē�anas platformas un palūkojās lejup uz necaurskatāmo zaļo ūdeni. Tad viņ� uzgrieza muguru zemūdens upei un no jostas atāķēja radiouztvērēju. - Galu galā menora var atrasties Upu�rē�anas akā. Vai arī mēs esam nonāku�i ceļa galā. Bet, iekams es vispār sāku domāt par citu pasākumu, man jāatmaksā parāds vecam draugam. Tas ir sakarā ar kaujas veiksmi. - Viņ� paskatījās uz Mariju. - Un mums jātiek laukā no �ejienes.

Pēc �etrām dienām D�eks, notupies pie "Jūras pēt�nieka II" pakaļgala un piesedzis ausis no kuģa sakulto putu trok�ņa, sarunājās pa radio ar Morisu Hībermeijeru Stambulā. Cenzdamies saklausīt teikto, viņ� piecēlās un aizgāja atpakaļ pie Kostasa blakus Marijai un D�eremi- jam, kuri sēdēja uz sola aiz helikoptera nolai�anās lau�kuma.

- Es tevi saprotu. - D�eks piespieda uztvērēju pie auss. - Izkārto visu, un es rītvakar tevi satik�u Zelta ragā. Un paldies, ka pārņēmi izrakumus, Moris. Lieliski pastrā�dāts. Esmu tavs parādnieks. Beidzu.

D�eks aizvēra radiouztvērēju un izlīkumoja apkārt virvēm, kas bija izliktas uz klāja, lai nostiprinātu Lynx helikopteru pēc tā iera�anās. "Jūras pētnieks II" devās atpakaļ uz Arktiku, lai atsāktu zinātnisko projektu Ilu- lisatas ledus fjordā, un vairāki zinātnieki, kas bija izcē�lu�ies krastā Kārību jūras brauciena laikā, tika nogādāti atpakaļ uz klāja pa gaisu. Kuģis patlaban atradās mazāk

nekā simt jūras jūd�u uz austrumiem no Ņūfaundlendas, un pēdējais helikoptera reiss bija gaidāms vēlāk pēcpus�dienā. Kaut ari smagnēji viļņodamās, jūra tomēr bija mie�rīga un debesis skaidras, tomēr, virzoties uz ziemeļiem, gaisā bija jūtams dzestrums, kas �ķita spirdzino�s pēc Jukatanas smakojo�ajos d�ungļos pavadītajām dienām. Marija un D�eremijs, uzvilku�i SJU siltās vējjakas, bija saspiedu�ies pie aizsega, kas pasargāja no vēja.

-���� Tas bija Moriss Hībermeijers, - D�eks paskaid�roja. - Lieli jaunumi. Viņi beidzot dabūju�i rokā senlie�tas, kas nogremdētas pēc Konstantinopoles aplenkuma 1204. gadā.

-���� Vai krustne�u zeltu? - Kostass ar cerībām jautāja.

D�eks plati pasmaidīja. - Kolosālu zeltītu imperatora

Vespasiāna bronzas statuju ar veltījuma uzrakstu, kas rāda, ka sākotnēji tā uzstādīta Miera templī Romā pēc triumfa pār jūdiem. Tas nav glu�i tas, uz ko mēs cerējām, bet tāda nu ir arheoloģija.

-���� Tie�i to es gribēju dzirdēt. - Kostass apmierināti nopūtās. - Mans zemūdens urbis ir izrādījies lāga zēns. �ā vai tā, ciktāl es atceros, no Jūdu tempļa tika nolaupīti visai daudzi priek�meti arī bez menoras. Mēs tos atradī�sim. Tikai paļaujieties uz SJU tehnoloģiju!

-���� Iespējams, ka tas uz laiku būs jāatliek, - D�eks teica. - Kop� mūsu atgrie�anās no Atlantīdas Moriss nespēja vien nociesties, kad varēs pastāstīt man par atra�dumu no Ēģiptes tuksne�a. Es beidzot viņu uzklausīju. Tas ir neticami.

-���� Ne jau vēl viens papiruss, - Kostass ieminējās. - Iepriek�ējais sagādāja mums diezgan daudz nepatik��anu.

-���� �is ir romie�u, - D�eks sacīja. - Tikai strēmele, bet tajā ir fantastisks pavediens.

-���� Vai vēl kādas dārgumu medības?

-���� Esat kādreiz dzirdēju�i par Aleksandru Lielo?

Kostass manīja pazīstamo mirdzumu D�eka acīs.

-����� Labi. Tā ir mana tipa arheoloģija. Vari rēķināties ar mani. Tikai nekādus aisbergus.

-���� Darīts. - D�eks pasmaidīja un pievērsās Marijai un D�eremijam, bet, ieraugot Marijas nomākto seju, kļuva nopietns. - Es jau sen gribēju tev jautāt, Marij, - viņ� maigi ierunājās. - Tavs Ukrainas mantojums. Es zinu, ka ebreju iedzīvotāji bija a�kenazi, bet vai ir kāds mājiens uz tālāku pagātni? Redzi, es tikai vēlos saprast tavu aiz�rau�anos ar vikingiem.

Marijas seja atmaiga, un viņa uzsmaidīja D�ekam.

-���� Kad pagāju�o gadu biju apglabājusi savu māti, es da�as dienas pavadīju Kijevā, aizgāju uz Svētās Sofijas katedrāli un izpētīju slavenos sienu gleznojumus. Karaļus un kara�lienes, kas valdīja pār Kijevu vikingu laikmetā, tirgoņus un karotājus, kuri kuģos brauca pa upēm no ziemeļiem. Gai�mataini, bārdaini, apbrīnojami gari, tie�i kā Haralda Hardradas un viņa galma attēlojums.

-���� Varjagi, - D�eks nomurmināja. - Krievzeme.

-���� Pirms nāves māte pirmoreiz pastāstīja man kaut ko par savu ģimeni. Stāstu par saprecē�anos tālā pagātnē - ģimenes leģendu, kas liecināja, ka esam cēlu�ies no Krievzemes aristokrātijas.

-���� Tā jau es domāju, - D�eks pasmaidīja.

-���� Rādās, ka es te esmu vienīgais, kuram nav ne piliena vikingu asiņu, - Kostass teica.

-���� Neesi tik dro�s. Halfdana uzraksts Hagia Sophia katedrālē nav vienīgā liecība par vikingiem tajos medību apgabalos. Ir atrasts vēl kāds rūnu uzraksts uz senas skulptūras Atēnās. Izskatās, ka Haraldam un viņa pui��iem bijis savs prieciņ� arī Grieķijā. Viņi nonāca gandrīz visur.

Kostass skatījās uz karti, kuru bija uzskicējis pēc viņu piedzīvojuma. - Vismaz rietumu puslodē.

D�eks atkal kļuva nopietns. - Es runāju arī ar SJU dro�ības dienesta priek�nieku Lielbritānijā, - viņ� teica, vērsdamies pie visiem trim. - Piesardzības dēļ Marija, pirms viņu sagrāba Loki, pa e-pastu nosūtīja priek�pē�dējo dosjē uzmetumu, ko viņa un O'Konors gatavoja SJU dro�ības dienesta priek�niekam. Kamēr mēs runājam, Interpols veic lielu skaitu augsta ranga amatpersonu arestus. Acīmredzot felag bija dziļi iesaistīts starptautis�kajā noziedzībā, naudas atmazgā�anā, narkotiku, iero�u un senlietu melnajā tirgū. Viens no viņiem pat piedalī�jies nekaunīgā laupī�anā Senās Romas pilsētā Herkulānā Neapoles līcī tie�i Itālijas varasvīru deguna priek�ā. Tā rādās, ka mūsu draugs Reksnis nav bijis vienīgais, kas izmantoja felag varu, lai pildītu savas kabatas.

-���� Tas �ķiet tālu no Haralda Hardradas heroiskajiem ideāliem, - Kostass noteica.

-���� Mūsdienu felag ar to nebija nekāda sakara. - D�ere�mija balss skanēja satraukti. - Viņi bija noziedzīga orga�nizācija, skaidri un gai�i. Viņiem piemita aptuveni tikpat daudz vēsturiskās likumības kā nacistiem.

-���� Acīmredzot tas dosjē, ko jūs kopā ar O'Konoru izvei�dojāt, bija iz�ķiro�s - trūksto�ais posms, kas ļāva Inter- polam visas �īs personas sasaistīt kopā, - D�eks teica

Marijai. - Un tagad, kad viņi ir iesaistīti slepkavībā, felag uzvedīsies pavisam rātni.

-����� Kā paliek ar neskaidro personu Vatikānā? - Kostass jautāja.

D�eks pamāja ar galvu, un viņa sejā parādījās rūpju ēna. - Baidos, ka tas ir viens izņēmums. Reksnis to gan�drīz izpauda, kad toreiz tajā telpā lielījās par saviem ziņu pienesējiem, tomēr laikā aprāvās. O'Konoram bija aizdo�mas, kur� tas ir, tomēr viņ� gribēja iegūt lielāku pārlie�cību, iekams pateikt to mums. Viņa slepkavība tam pie�lika punktu. Tā bija viena no Loki mazajām uzvarām. Bet, lai tas būtu kas būdams, jūs varat ne�aubīties, ka viņ� tie�i tagad slēps savas pēdas, uzturot ļoti tīru reputāciju, līdz izmeldē�ana pierimst. Pa to laiku mēs varētu atklāt kaut ko vairāk O'Konora dokumentos, mēģināt atrast kādu pavedienu, kur� tas bija.

-���� Es do�os atpakaļ uz Aionu, lai pabeigtu darbu. - Marijas acis bija aizmigloju�ās, un viņa caur asarām izmo�cīja smaidu. - Vismaz tēvs O'Konors saglabāja savu godu līdz pēdējam. Vai atminaties, ko viņ� teica par vikingiem? Tavs liktenis ir iepriek� noteikts, tāpēc nozīme ir tikai tam, kā tu izturies dzīvē, tavai bezkompromisu uzvedī�bai. Tā tu vari ieiet Valhalā un nostāties blakus dieviem Ragnaroka kaujā, zinot, ka esi saglabājis neskartu pa�u un savu brāļu godu.

-���� Viņ� bija tāds, kādu Haralds ar prieku būtu redzējis sev blakus, - D�eremijs teica.

-���� Cik liels zaudējums! - Marija atkal nodūra acis, viņas balss aizkustinājuma dēļ skanēja piesmakusi. - Tādas zinā�anas, tāds cilvēcīgums!

-���� Zinā�anas nozīmē nepārtrauktību, - D�eks maigi sacīja, uzliekot roku viņai uz pleca. - Gudrības nodo�anu nākamajai paaudzei, zinot, ka tā var nodro�ināt pamatu jauniem atklājumiem, tādām atklāsmēm, kuras gandrīz nevar iedomāties. - Viņ� pameta skatienu uz D�ere�miju. - Manuprāt, tēvs O'Konors to izdarīja.

-���� Par atklājumiem runājot� - D�eremijs pēk�ņā entu�ziasma uzplūdā paskatījās uz D�eku un viegli uzsita pa sainīti, ko turēja uz ceļiem. - Es lūdzu, lai �o atved caur Zosu līci Labradorā ar pēdējo helikoptera lidojumu. Gri�bēju pats savām acīm redzēt oriģinālo priek�metu, pirms atklāju to jums.

D�eks silti pasmaidīja. - Man jau likās, ka neesam no tevis dzirdēju�i pēdējo vārdu.

-���� Vai atceraties to pēcpusdienu ar veco inuītu, kad mēs runājām par Grenlandes skandināvu pazu�anu �etr�padsmitajā gadsimtā? To rēgaino pēdējo aprakstu, kā skrelingi bija ieņēmu�i visu rietumu apmetni?

-���� Turpini!

-���� Herefordas bibliotēka tie�ām ir pacēlusi trumpjus. Trāpījusi desmitniekā. - D�eremijs satvēra sainīti, viņa seja no satraukuma bija pietvīkusi. - Tas ir tas, par ko skandināvu zinātnieki gadiem ilgi ir sapņoju�i, - tik teik�smains atklājums kā jebkur� no Haralda pazaudētajiem dārgumiem. Tas bija izsviests kopā ar visu pārējo tajās pamestajās kāpnēs.

-���� Un tas būtu? - D�eks jautāja.

D�eremijs noņēma sainītim burbuļu plastikātu un atsedza kādas vecas grāmatas mū�senu ādas iesējumu. - Fenomenāli! - Viņ� vērsās pie Marijas. - Rietumu

Grenlandes apmetnes pazudusī sāga - Vestribygd a Saga. Pierakstīta �etrpadsmitajā gadsimtā.

Pēk�ņā satraukumā Marija ievilka elpu un palūkojās pāri D�eremija plecam, kad viņ� uzmanīgi atvēra vidus�laiku rakstu krājuma pēdējo lappusi.

-���� Vai tur ir kāda informācija par to, kas notika? - Kostass jautāja.

-���� Protams, ir. - Kamēr D�eremijs runāja, Marija bija pavir�i pārskatījusi tekstu. - �obrīd jums vajadzētu visai labi pazīt �o. - Viņa norādīja uz diviem vārdiem lappu�ses centrā, un Kostass pieliecās tuvāk. - Haraldi konungi, mūsu īstais karalis, - Marija teica. - Haralds Sigurdsons.

Kostass iesvilpās. - Haralds Hardrada! Grenlandie�i viņu atcerējās gandrīz trīs gadsimtus pēc tā aizbrauk�a�nas!

-���� Un pārbaudi simbolu, kas redzams aiz viņa vārda!

-����� Nesaki man! Menora. - Kostass plati smaidīja, kamēr viņi visi cie�i aplūkoja rūnai līdzīgu simbolu starp teksta latīņu burtiem. - �ķiet, ka mēs esam veiku�i pilnu apli. Konstantinopolē, Aiona, ledus fjords un Vinlande, Jukatana, un tagad atpakaļ pie katedrāles vecās, appelē- ju�ās bibliotēkas, kas to visu iesāka.

-���� Tas noslēdz vienu loku, bet tad ved tālāk pie kaut kā fantastiska, - D�eremijs sacīja. - Pagaidiet, līdz jūs dzirdēsiet, kas rakstīts tekstā.

Vilkdama ar pirkstu pa rindiņām, Marija lēnām tul�koja: - Anno Domini 1332. Vestribyg<3 vadoņi nolēmu�i sekot savam īstajam karalim Haraldam Sigurdsonam uz Nordrsetu un pāri jūrai uz rietumiem. - Viņa pacēla acis. - Viņi bēga no Baznīcas represijām, līdzīgi kā no krust�ne�u nodokļa, kas viņiem tika uzspiests divpadsmitajā gadsimtā. Skandināvu grenlandie�i sirds dziļumos bija pagāni. Haralds Hardrada bija viņu īstais karalis, nevis kāds tālīns pāvests Romā.

-���� Tātad uz kurieni viņi brauca? - Kostass jautāja.

Marija turpināja, velkot pirkstu zemāk pa lappusi:

- Uz ziemeļiem, uz lielo ledus fjordu, kur Halfdans Bezbailī�gais savā kuģī devās uz Valhalu.

-���� Augstais Dievs, - D�eks nomurmināja. - Tur tie�ām minēts Halfdans un vikingu kuģis. - Viņ� skatījās uz Kos�tasu. - Galu galā aisbergs nebija tikai sapnis.

-���� Drīzāk murgs.

-���� Viņi uzskaitīja simt divdesmit cilvēkus: vīrie�us, sievietes un bērnus, un pēc pārtikas iekrau�anas kuģos devās ceļā uz ziemeļrietumiem, lai nekad vairs netiktu redzēti. Viņus vadīja Erlings Sigvatsons, Bjarni Tordsons un Eindride Odsons.

-���� Es zinu �os vārdus, - Marija satraukti teica. - Tie bija uz Kingigtorsuaq rūnakmens, kuru atrada deviņ�padsmitajā gadsimtā uz kādas salas ziemeļos no ledus fjorda. Tas ir viens no diviem rūnakmeņiem, kas atrasti Grenlandē pirms vikingu kuģa atklā�anas.

-���� Reizēm tie�ām viss sakrīt, - D�eks sacīja, no brīnu�miem purinādams galvu.

-���� Tad tu saki, ka Bjarni un tie pārējie veda bēgļus no Grenlandes uz ziemeļrietumu ceļa pusi? - Kostass jau�tāja.

-���� Uz to norāda sāga.

-���� Vai ir kāda iespēja, ka viņiem tas izdevās?

-���� Nebija nekāda iemesla neizdoties, - D�eks atbil�dēja. - Viņi bija visu laiku rūdītākie jūrasbraucēji. Paskat, kur nonāca Haralds un viņa paretinātā ekipā�a pēc Stemfordbrid�as. Viņi gandrīz apbrauca apkārt rie�tumu puslodei. Ja jūrasceļi no Bafina lī�a līdz Boforta jūrai 1333. gada vasarā būtu biju�i brīvi no ledus, tad grenlandie�iem tas būtu varējis izdoties.

-���� Vikingi Klusajā okeānā �etrpadsmitajā gadsimtā, - D�eremijs pārdomāja. - Pietiek runāt par seno ķīnie�u atklājumu ceļojumiem jūrā. Godalga pienāktos vikingiem.

-���� Es domāju, ka tu varētu vēlēties, lai kāds no taviem kolēģiem antropologiem tur izdarītu da�as DNS pārbau�des, - Kostass ierosināja.

-���� Tā ir fantastiska doma, - D�eks atsaucās. - Visu laiku mēs esam meklēju�i pa�u Haraldu, viņa dārgumus. Bet varbūt viņa lielākā atstātā bagātība bija tie izdzīvo�ju�ie cilvēki, kuri visā skandināvu pasaulē bija viscie�āk saistīti ar viņa gaitām. Haralda īsais brauciens cauri viņu zemei varēja būt signāluguns, kas paglāba viņus no no�ē�lojamajām beigām daudzus gadus vēlāk.

-���� Esmu pārliecināta, ka �āda mantojuma atstā�ana apmierinātu viņu tikpat lielā mērā kā jebkura no viņa lielajām uzvarām, - Marija, skatoties uz D�eku, teica. - Nodro�ināt, ka labākie no viņa vīriem ar godu izdzīvoja varonīgu dzīvi līdz pa�ām beigām.

D�eremijs aizvēra grāmatu un ielika to aizsargājo�ajā ietinumā, tad viņ� un Marija nostājās starp D�eku un Kos�tasu. Kādu bridi viņi visi skatījās pāri kuģa pakaļgalam uz austrumiem, kur pēcpusdienas saules stari rotaļājās virs Atlantijas okeāna viļņiem. �ķita, ka Vecās pasaules attālais apvārsnis, uzlādēts ar vēstures starojumu, D�eku aicina atpakaļ, tomēr Jaunās pasaules krastiem un tāla�jām jūrām tagad piemita tāds valdzinājums, par kādu viņ� tikai pirms da�ām dienām nebūtu pat uzdrīkstējies sapņot. Viņ� domās atgriezās pie Zelta raga Konstanti�nopolē, un viņu pārņēma spēj� satraukums, domājot par visu, ko viņi bija paveiku�i.

Kostass turēja rokā karekli, kuru viņi bija atradu�i pie skeleta zem akmens krāvuma, un cie�i lūkojās uz tajā iestrādātajām divām sudraba monētām. Pēc brī�a, maz�liet apmulsis, viņ� paskatījās uz D�eku. - Vai tas ir viss, ko esam ieguvu�i no Haralda Hardradas bagātībām?

-���� Vienu vikingu monētu, vienu romie�u. - D�eka seja savilkās smaidā. - Manuprāt, tas ir tīri labi, kā tu domā? Katra par sevi tās ir tikai dislocēti vēstures fragmenti, bet kopā tās stāsta fantastisku stāstu - kaut ko tādu, ko agrāk es nekad nebūtu uzskatījis par iespējamu. Mēs tie�ām atradām Haralda bagātības. �īs monētas ir visas pasaules zelta vērtas.

-���� Viens pēdējais jautājums, - Kostass teica. - Bizan�tijas princese - vēl viens Haralda dārgums no Konstanti�nopoles, Marijas vārdamāsa. Vai tu domā, ka viņa tie�ām bija kopā ar Haraldu līdz pa�ām beigām? Es iztēlojos, kā viņa paliek dzīva un kļūst par baismīgu tolteku karalieni. Tas noteikti vēsturei pie�ķirtu asumu.

-���� It kā mums vēl pietrūktu asuma, - D�eremijs iebilda.

-���� Tev likās, ka sienas gleznojumā redzēji sievieti - vikingu sievieti, - Kostass atgādināja D�eremijam, kur� atceroties pēk�ņi pamāja ar galvu.

-���� Manā skatījumā tā ir valkīru leģenda, - Marija ieru�nājās. - Jātnieces no garu pasaules, kas izvēlējās kaujā kritu�os, kurus sūtīt uz Valhalu, un kas pēcāk apkalpoja viņus lielajā svinību zālē. Manuprāt, Marija palika kopā ar Haraldu līdz galam - karotāja princese, viņa atbalsta plecs. Viņa būtu pavadījusi to aizkapa dzīvē. Ta darīja vikingi. Es domāju, ka viņa tagad ir tur aug�ā, dzīro bla�kus viņam kopā ar visu pārējo cēlo brālību, ar īsto felag.

- Marija, valkīru karaliene, - Kostass kokaini teica. - Pēc tā, ko esmu redzējis, tas tev piestāv.

D�eks plati pasmaidīja. - Ir laiks aizsūtīt viņiem vēl kaut ko.

Kuģis bija pamazām palēninājis gaitu un nu jau bija apstājies ūdenī, pēdējām gaitas �vīkām iezīmējoties viļ�ņos uz dienvidu pusi. Pa klabo�ajām kāpnēm no tiltiņa nokāpa kapteinis un pievienojās viņiem uz klāja. - Mēs esam noenkuroju�ies, D�ek, - viņ� paziņoja. - Vari rīko�ties jebkurā laikā.

D�eks pamāja ar galvu, vērtējot paskatījās uz jūru un tad pagriezās pret segā ietītu formu, kas atradās uz klāja viņam aiz muguras. Viņ� uzmanīgi iztina to, un skatam atklājās �ilbino�s priek�mets. Tas bija varenais varjagu kara cirvis, kuru viņi bija paņēmu�i no vikingu kuģa, - Halfdana augstu vērtētais ierocis, kas D�eku un Kostasu bija izglābis no dro�as nāves ledū. lā bija pirmā reize pēc smagā pārbaudījuma, kad D�eks turēja rokās �o cirvi, un viņ� juta tirpas noskrienam pa muguru, satverot ozolkoka kātu un paceļot asmens zeltīto tēraudu savas galvas aug�stumā. Viņ� lēni pagrozīja cirvi no vienas puses uz otru, atklājot Tora vesera Mjellnir karekļa formu ar vilka galvu aug�daļā un virs tā - Romas un Konstantinopoles divgal- vaino ērgli, visus izceltus zeltā. Otrā pusē viņ� pārvilka ar roku pa�a Halfdana rūnu simboliem - zīmēm, kas bija ierakstītas pirms tūksto� gadiem, kad Halfdans bija kal�pojis savam mīļotajam vadonim Varjagu gvardes slavas dienās lielākajā pilsētā, kādu pasaule bija pieredzējusi.

Pārējie klusējot pienāca pie D�eka, un katrs ar roku aptvēra kātu. - Kaujas veiksme, - Kostass teica.

- Kaujas veiksme, - D�eks klusi atkārtoja.

D�eka domas aiztraucās atpakaļ uz Zelta ragu tikai pirms da�ām nedēļām, pie neparastā piedzīvojuma, kas viņus bija atvedis �eit. D�eks atkal atminējās tēvu O'Konoru - visu, ko viņ� bija darījis, lai nelaistu tuvumā vēstures tum�o pusi; briesmīgo cenu, ko viņ� bija samak�sājis.

Apkārt bija sākusi virpuļot jūras migla, no�ķirot kuģi un pelēkos viļņus no ārpasaules, it kā viņi būtu notverti laika sprostā. Tie�i uz rietumiem aiz apvār�ņa atradās Vinlande, vikingu tālākais priek�postenis. īsu mirkli D�e�kam �ķita, ka viņ� redz pazūdam miglā rēgainu vikingu kuģa pakaļgalu, kura izliekums izgrebts samud�inātajā formā, kādu viņi bija redzēju�i ledū. Bija tāda sajūta, it kā viņi lidinātos vietā, kur patiesība kļūst par mītu, kur vikingu pasaule beidzas un garu pasaule sākas, dodo�ties ceļojumā tumsā un briesmās - �ausmīgākās, nekā Haralds un viņa vīri jelkad būtu spēju�i iedomāties.

D�eks pacilāja cirvi rokās, tad pieskārās aukstajam tēraudam ar lūpām. Kaut kur ap �o vietu aisberga pēdē�jās paliekas būtu varēju�as atbrīvot Halfdanu un viņa kuģi straumē - tajā pa�ā straumē, kas viņa mīļoto karali bija aizvedusi līdz pēdējai sadursmei laika beigās. Half- danam vajadzētu būt labi apjoztam, atbilsto�i bruņotam, lai lepni stāvētu blakus biedriem tajās cīņās, kurās viņi bija kāvu�ies, kad varjagiem nebija līdzvērtīgu visā cil�vēku pasaulē.

D�eks pagāja uz priek�u un ar elegantu kustību atvē�zēja cirvja asmeni aiz sevis, un uzsvieda kātu augstu gaisā, atbrīvojot to pēdējā brīdī, kad svars rāva viņu uz priek�u. Cirvis izmeta loku augstu virs kuģa pakaļgala un sāka kūleņot, cauri miglai uztverot saules staru un pazūdot �ilbino�ajā gaismas jūklī. Tas atgādināja ietiepīgu zibens �autru, mutuļojo�u enerģijas uzplaiksnījumu no varoņu laikmeta. Tad tas ietriecās jūrā un pazuda, pametot tikai sīku ņirboņu, kas drīz pazuda viļņos. D�eks jutās savādi apskurbis, it kā smagums būtu nocelts viņam no dvēse�les. Viņ� pieliecās pie pakaļgala margām, skatīdamies uz jūras pelēko virsmu, kamēr pārējie pienāca viņam klāt. Viņ� pieķēra sevi izrunājam svētītos senskandināvu valo�das vārdus - vārdus, kas bija zaudēju�i savu draudīgo pieskaņu un stāstīja par vēsturi neparastāk, nekā viņ� jebkad būtu iedomājies.

- Hann til ragnarek.

Menora. �is brīni�ķīgais zelta gaismeklis no Jūdu tempļa Jeruzalemē, ko 70. gadā pēc Kristus dzim�anas nolaupīja romie�i, vēl aizvien ir viens no lielākajiem vēs�tures pazudu�ajiem dārgumiem līdzās Svētajam Grālam un Derības �ķirstam. Vienīgais zināmais Tempļa menoras attēls atrodas uz Tita arkas Romā, kas ir pamatā �īs grā�matas vāka ilustrācijai. Triumfa gājienu, kas parādīts uz arkas, spilgti aprakstījis Jāzeps, jūdu izcelsmes aculieci�nieks un imperatora Vespasiāna uzticības persona. Starp citām kara trofejām no Tempļa bija arī zelta gaismeklis: "Uz pamatnes bija nostiprināta centrālā ass, no kuras līdzīgi kā trejzarim slējās slaidi zari, katram no kuriem galā atradās pa izkaltai lampai; to bija septiņas, norādot, kādā cieņā �is skaitlis tika turēts starp jūdiem" (Jūdu kar� VII, 149-50). Jāzeps maz ko vēsta par jūdu gūstekņu lik�teni (viņ� apraksta vienīgi jūdu vadoņa Simona sodī�anu ar nāvi), toties apgalvo, ka vismaz daļa no trofejām tika saglabātas un netika pārkausētas: savā jaunajā Miera

templī Vespasiāns "sakrāja zelta traukus no Jūdu Tempļa, ar kuriem viņ� lepojās" (VII, 161-2). Pārējās bagātības pagādāja zelta stieņus slavenajām "Judaea Capta" monē�tām, kuru averss attēloja uzvarētu jūdu sievieti zem romie�u karoga un apak�ā vārdu IVDAEA.

Nav vairs nekādu citu aculiecinieku aprakstu par Tempļa menoru. Tomēr neap�aubāmu liecību, ka tā palika neskarta - varbūt pārvietota uz slepenu telpu, tādu, kas tie�ām tika atklāta pa�ā Tita arkā, - sniedz vēsturnieks Prokopijs (aptuveni mūsu ēras 500.-562. gadā) savā tie��ajā ziņojumā par kara trofejām, ko sagrāba Bizantijas ģenerālis Belisārijs, kad viņ� sakāva vandaļus pie Kar- tāgas mūsu ēras 534. gadā. Tur bija priek�meti, ko bija nolaupījis vandaļu karalis Giseriks, kad viņ� iekaroja Romu mūsu ēras 455. gadā, - "jūdu bagātības, ko Tits, Vespasiāna dēls, kopā ar zināmiem citiem bija pārvedis uz Romu pēc Jeruzalemes sagrāb�anas" (Karu vēsture, IV, ix, 4-11). Saskaņā ar Prokopija rakstīto Belisārijs dārgu�mus aizveda uz Konstantinopoli - mūsdienu Stambulu - un izstādīja tos hipodromā imperatoram Justiniānam. Prokopijs tad apgalvo, ka kāds jūds esot pārliecinājis Jus- tiniānu atdot tos "kristie�u svētnīcām Jeruzalemē". Fakts, ka Prokopijs apraksta dārgumu atgādā�anu uz Konstanti�nopoli, liek domāt, ka ziņojums ir autentisks, jo daudzi no mērķa lasītājiem pa�i varēja būt biju�i aculiecinieki triumfam, bet viņa stāsts par dārgumu aizve�anu atpakaļ uz Jeruzalemi �ķiet neticams un kā tipisks izpu�ķojums, lai izceltu Justiniāna kristīgos tikumus. Nav ticamu lie�cību, ka menora jebkad bijusi Jeruzalemē pēc mūsu ēras 70. gada.

Ceturtais krusta kar�. Jūdu tempļa pazudu�ās bagā�tības tāpēc varētu būt saglabāju�ās neskartas, viduslai�kos noslēptas Konstantinopolē. Par daudzu citu senlietu izdzīvo�anu pilsētā liecina saraksts par priek�metiem, ko iznīcināju�i vai nolaupīju�i krustne�i 1204. gadā, ieskai�tot slaveno quadriga, ko nogādāja Venēcijā, lai tur tā pārtaptu par Svētā Marka zirgiem. Da�i no krustne�iem varbūt jau bija pabiju�i svētceļojumos uz Romu, un iespē�jams, ka viņu vadonis Flandrijas Boldvins bija redzējis neparasto attēlu uz Tita arkas un bija lasījis Prokopiju. Mūsdienu ziņojumus par Konstantinopoles izlaupī�anu pārklāj svētulīgi attaisnojumi, bet patiesība varētu būt tāda, ka laupījuma kārdinājums izrādījies lielāks un Bold- vinam izmisīgi vajadzēja atrast veidu, kā samaksāt venē�cie�iem par viņa krustne�u pārve�anu uz Svēto zemi.

Haralds Hardrada. Vai jūdu dārgumi saglabājās Kon�stantinopolē līdz pat 1204. gadam, ir atklāts jautājums. Pusotru gadsimtu pirms Ceturtā krusta kara Bizantijas imperatora leģendāro Varjagu gvardi bija vadījis garā auguma Haralds Sigurdsons, vēsturē pazīstams kā Hard�rada, "stingrais valdītājs", "ne�ēlīgais". Haralds bija vikingu algotnis, trimdā izsūtītais Norvēģijas karaļa dēls, kas vēlāk atgriezās pieprasīt troni un kļuva par vienu no draudīgākajiem skandināvu karavadoņiem. Kopā ar varja�giem pavadīto gadu laikā viņ� kļuva par sava laika Beli- zāriju, rīkojot kampaņu par imperatora titulu Sicīlijā un Ziemeļāfrikā, kā arī savācot milzīgas personiskās bagā�tības. Saracēņiem Haralds bija "Zibens no ziemeļiem", un viņ� guva panākumus tur, kur Ceturtajam krusta karam neveicās: iegāja Jeruzalemē, nodibināja mieru

Svētajā zemē, nopeldējās Jordānas upē un dāvāja bagātī�bas svētnīcai pie Kristus kapa. Ekspedīcija uz Jeruzalemi, iespējams, notika 1036. vai 1037. gadā, padarot Haraldu Hardradu par pirmo un veiksmīgāko no visiem krustne��iem, kaut gan Bizantijas imperatora, nevis Rietumu baz�nīcas vārdā.

Pēc atgrie�anās Konstantinopolē Haraldam atļāva piedalīties "piļu izlaupī�anā", nodro�inot piekļū�anu pie bagātībām kā balvu par pūlēm, un tad kādu nakti 1042. gadā viņ� nolaupīja imperatores Zojas māsasmeitu Mariju - kuru viņ� bija vēlējies precēt, bet saņēmis attei�kumu no viņas tantes - un izbēga ar saviem varjagu biedriem divos kuģos pāri lielajai ķēdei, kas noslēdza ieeju Zelta ragā, Konstantinopoles ostā. Vienīgais ziņo�jums par �o pārdro�o pasākumu pieder Marijai, kas nonāca atpakaļ pilsētā, kad viņi bija dro�i aizbrauku�i, ta�u, iespējams arī, ka viņa pavadīja Haraldu uz Norvē�ģiju un tālāk cauri viņa turpmākai neparastajai dzīvei, ieskaitot laulības ar Kijevas princesi Elizabeti un attiecī�bas ar vismaz vēl vienu citu sievieti Toru, kura dzemdēja viņa dēlu un mantinieku Olafu. Sprie�ot pēc viņa biogrā�fijas, Haraldam bijusi "meita", dīvainā kārtā nosaukta par Mariju, kas pavadīja viņu pēdējā ceļojumā un it kā esot pēk�ņi mirusi "tai pa�ā dienā un tai pa�ā stundā, kad tika nogalināts viņas tēvs" (Karaļa Haralda sāga, Heimskringla 98).

Gandrīz viss, ko mēs zinām par Haraldu Hardradu, nācis no Heimskringla - ziņojuma par skandināvu kara�ļiem, ko trīspadsmitā gadsimta sākumā sarakstījis islan�die�u dzejnieks un vēsturnieks Snorri Sturlusons (1179- 1241). Tekstā ietvertie dzejas fragmenti ir pārpilni ar ērgļu un vilku tēlainību. Heimskringla un da�i teikumi Anglosak�u hronikā faktiski ir vienīgie avoti par Stem�fordbrid�as kauju pie Jorkas, kur Haralda vadīto norvēģu armiju 1066. gada 25. septembrī sakāva Anglijas karalis Herolds Godvinsons, kuru savukārt da�as nedēļas vēlāk uzveica normaņi. Stemfordbrid�a bija katastrofa skandi�nāviem un daudziem lika domāt par vikingu laikmeta bei�gām; tiek minēts, ka aptuveni no 300 kuģiem, kas devās uz Angliju, atgriezās tikai 24. Pēdējoreiz dzīvs Haralds Hardrada pieminēts, aprakstot viņa "divroku" cīņu kau�jas drūzmā, iespējams, turot lielu varjagu kaujas cirvi, savu uzticamo miesassargu aplenkumā.

Divi no Haralda varjagu biedriem, kas kopā ar viņu izbēga no Konstantinopoles, bija Halldors un Ulfs, abi islandie�i. Vēl viens varēja būt Halfdans, kura rūnu uzraksts redzams uz balustrādes Hagia Sophia baznīcā Stambulā. Fragmenti no ķēdes, kas slēdza Zelta ragu, ir saglabāju�ies. Jebkādas citas liecības par Haralda varoņ�darbiem ir nepilnīgas, tomēr to ir pietiekami daudz, lai dotu saturu dzīvei, kas pārstāstīta Heimskringla. Jeruza�lemē, zem Svētā Kapa baznīcas, es esmu redzējis akmenī iekaltu piligrimu krustu, kas �ķita līdzīgs Mj0llnir - Tora veserim, simbolam, kas kristie�u kundzības laikā skan�dināvu acīs saglabāja spēku tik tālās vietās kā Islande un Grenlande un izdzīvoja līdz ar leģendām par Loki un Fenriru, un Valhalu.

Mappa Mundi. Brīni�ķīgā trīspadsmitā gadsimta karte, kas aprakstīta 2. nodaļā, mūsdienās apskatāma �im nolū�kam uzceltā muzejā blakus Herefordas katedrālei līdzās slavenajai ar to saistītajai bibliotēkai. Kad es pirmoreiz zēna gados apmeklēju katedrāli, bibliotēka vēl atradās dokumentu istabā virs ziemeļu transepta ejas, kur tika glabāti arhivi un bagātības laikā, kad karte tapa. Acīmre�dzamais vītņu kāpņu trūkums transepta ziemeļaustrumu stūrī, kas veda uz galeriju, man vienmēr �ķitis dīvains, tāpēc tie�i tur es izvietoju �īs grāmatas sadomāto atklā�jumu. Holdingemas Ri�ards bija reāla vēsturiska persona, kas minēta kartes apak�ējā kreisajā stūrī, kaut gan par viņa dzīvi zināms ļoti maz. Esmu iedomājies, kā viņu nodod mācībā sadomātajā felag pie Vorad�inas Jēkaba, D�enovas arhibīskapa, ari reālas personas. Ri�arda prom�būtni kartes izdo�anas laikā apliecina nepareizie Eiro�pas un Āfrikas nosaukumi - ievērojama kļūda, ko viņa mēroga zinātnieks noteikti nebūtu pieļāvis.

*

Felag jeb brālība bija vikingu organizācija un varēja būt ar lojalitātes zvērestu saistīta karotāju grupa, kas parādā uzticību kādam kungam. Brālības nāvīgākajiem ienaidniekiem bija jātrūkstas no baismīgā blodorn - "asi�ņainā ērgļa". Snorri Sturlusons, trīspadsmitā gadsimta skandināvu karaļu biogrāfs, aprakstīja, kā vienam no upu�riem ērgļa apveidu uz muguras uzvilka ienaidnieks, kur� "iegrūda zobenu ķermenī blakus mugurkaulam, atgrieza visas ribas līdz krustiem un izrāva laukā viņa plau�as". Doma par slepenu felag viduslaiku Anglijā ir balstīta uz angļu antipātiju pret normaņu pavēlniekiem un normaņu mantojumu, kas nostiprinājās tajās Lielbritānijas daļās, kur bija apmetu�ies vikingi. Viens no apgabaliem, kur �ī ietekme skaidri izpaudās, bija Skotijas rietumu salas, un �odien Aionas Svētajā salā līdzās klostera agrīnajām kristie�u relikvijām redzami arī vikingu pavēlnieku kapakmeņi.

*

Nacistu aizrau�anās ar vikingiem ir labi zināma. Nacistu galējais felag bija SS, kas izmantoja pat apkau�nojo�o dubultās sig rūnas zīmotni. Par esesie�u misiju kļuva Austrumeiropas pakļau�ana - to zemju, kuras reiz pārvaldīja Krievzemes un Kijevas vikingu karaļi, kur SS Einsatzgruppen - da�i to locekļi tika rekrutēti uz vietas - darbības ietvēra vairāk nekā miljona Ukrainas ebreju noslepkavo�anu. Einsatzgruppen "Ziņojums par operatīvo situāciju PSRS Nr. 129a", kas citēts 9. un 22. nodaļā, ir īstā ziņojuma Nr. 129 fiktīvs pielikums, kurā rasta iespēja pieminēt izdomāto Reksni un viņam piedēvēto upuru skaitu. Nacistu ne�ēlības apraksts �ajā romānā balstās uz manu apmeklējumu Babij Jar aizā Kijevā, kur tūksto��iem ebreju ģimeņu tika izģērbtas un no�autas, kā arī uz attēliem un aculiecinieku ziņojumiem Kijevas Lielā Tēvijas kara muzejā. �odien Babij Jar ir skaists bērnu parks, pār kuru slejas milzīga menoras akmens skulptūra.

SS Ahnenerbe ("Priek�te�u mantojuma departaments") apraksts �ajā romānā atbilst īstenībai. Pēdējo gadu laikā gaismā nāku�as pārsteidzo�as jaunas liecības attiecībā uz Ahnenerbe darbību trīsdesmitajos gados, ieskaitot ekspedīcijas uz Dienvidameriku un Tibetu, kur nacistu zinātnieki bija veiku�i galvaskausu mērījumus. Viņi bija pārliecināti, ka attālās civilizācijas varētu būt saglabāju��as liecību par ārie�u valdo�o rasi, par to, ko viņi saistīja ar Atlantīdas leģendu un dīvaino Welteislehre - "Pasaules

ledus teoriju". Heinrihs Himlers, SS arhitekts, ticēja, ka ārie�u dzimtā vieta ir Islande, un Ahnenerbe ekspedīcijas tika nosūtītas uz turieni 1936. un 1938. gadā. Ahnenerbe ekspedīcija uz Ilulisatu �ajā romānā ir izdomāta tāpat kā tās divi dalībnieki, bet Grenlande ir tikai soļa attālumā no Islandes, un Himleru neap�aubāmi būtu intriģēju�i slavenā Grenlandes pētnieka Knuda Rasmusena ziņojumi un viņa pētījumi par inuītu kultūru.

Ilulisatas ledus fjords, kas līdz ar Lansomedouzu un �i�enicu iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, dod vienu no skaidrākajām liecībām par mūsdienu glo�bālo sasil�anu, un to pla�i pētīju�i glaciologi un klimato- logi. Senā inuītu apmetne Sermermiuta - "ledāja cilvēku vieta" - pastāv tāda, kā aprakstīta �ajā romānā līdz ar KaeUingekleften - "pa�nāvību aizu". Aisberga apraksts ir balstīts uz manis pa�a pieredzi Ilulisatas ledus fjordā un nir�anu zem ledus Kanādas ūdeņos. Nirēji ir iekļuvu�i dabiskās plaisās aisbergu iek�pusē, un romānā aprakstītā tehnoloģija eksistē, lai tādā veidā iekļūtu ledū.

Koksne, audums un apzeltīts metāls var saglabāties ledū gandrīz bezgalīgi ilgi. Doma, ka �ādā veidā varēja būt iekonservējies arī skandināvu karotājs, radās pēc tam, kad 1984. gadā no mū�īgā sasaluma Bī�i salā tika izrakti divi neparasti labi saglabāju�ies ķermeņi. Tie bija biju�i dalībnieki neveiksmīgajā D�ona Franklina 1845. gada ekspedīcijā uz Kanādas Arktiku. Skandināviem apbedī��ana kuģī bija labi iesakņojies bēru rituāls. Kuģa sade�dzinā�anu lieliski aprakstījis desmitā gadsimta arābu ceļotājs Ibn Fedlans, kur� bija aculiecinieks kāda Krievze�mes virsai�a bērēm Volgas upē, kad sieviete pievienojās savam kungam uz sārta. Snorri Sturlusons dod mums vēl vienu ziņojumu, kurā aprakstīts, kā jūrā tika izstumts dego�s kuģis, pilns ar iero�iem un līķiem pēc kaujas, un uz kura atradās nāvīgi ievainots vikingu kungs, kas pats bija pārraudzījis sava bēru ugunskura veido�anu.

Ledū ieskautā kuģa tēls ir aizgūts no iespaidīgajiem Gokstadas un Osebergas kuģu apbedījumiem Norvēģijā, kaut gan iedomātajam Haralda kuģim varētu būt prak�tiskāka konstrukcija. Atsaucoties uz Snorri Sturlusonu, var secināt, ka tie divi kuģi, ar kuriem Haralds izglābās no Konstantinopoles, bija "varjagu galeras" - airu kuģi (Karaļa Haralda sāga, Heimskringla 15). Romānā ieviesto izdomāto ceļojumu esmu datējis gandrīz precīzi ar �o laiku. 1070. gados netālu no Skuldelevas Dānijā, lai iero�be�otu piekļū�anu Roskildes fjordam, tika nogremdēta kuģu grupa, kas ir vislabākā liecība par vikingu kuģu tipiem. Viens no tiem bija robusts, dziļas iegrimes kuģis, kas piemērots kuģo�anai atklātā okeānā. Vikingu ceļo�jumu iespēju uz Ameriku pietiekami demonstrēju�i mūs�dienu eksperimenti, piemēram, burā�ana ar kuģu kopi�jām uz Lansomedouzu, lai svinētu tūksto�o gadadienu,

kop� Leivs Eiriksons ieradās Jaunajā pasaulē.

*

Vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā vikingu apmetne Grenlandē bija Vestribygd - "rietumu apmetne", kas atra�dās aptuveni piecsimt jūd�u uz dienvidiem no Ilulisatas ledus fjorda. Tomēr teritoriju ap ledus fjordu un tālāk uz ziemeļiem - Nordrseta - skandināvi bie�i apmeklēja, un tā bija ļoti svarīga viņu saimniecībai. Vienīgais Grenlandē atrastais rūnakmens nāk no Kingigtorssuaq salas gandrīz �etrsimt jūd�u uz ziemeļiem no ledus fjorda, un tas aplū�kojams tuvējās Upernavikas muzejā. To novietoja akmeņu krāvumā trīs skandināvu dēkaiņi - Erlings, Bjarne un Eindride - iespējams, �etrpadsmitā gadsimta sākumā. Mani pētījumi gar �o krastu liek domāt, ka attālās vie�tās varētu atrasties vēl kādi pierādījumi par skandināvu aktivitātēm. Neparasts ir tas fakts, ka skandināvu med�nieki �ajos ekstremālajos apstākļos - meklējot valzirgu ilkņus, vaļus, polārlā�u ādas un narvaļa ilkni, "vienrad�a ragu", kāds redzams viduslaiku kartēs, - maksāja savu nodevu par krusta kariem pēc tam, kad Norvēģijas kara�lis Sigurds Jorsalfars "Krustnesis" 1124. gadā Grenlandē nodibināja Bīskapa krēslu. Baznīca stingru roku valdīja pār grenlandie�iem, un viņu nespēja samaksāt baznīcas nodokļus dro�i vien varēja būt viens no iemesliem, kāpēc skandināvi līdz piecpadsmitajam gadsimtam jau bija pazudu�i no Grenlandes.

Nevar būt lielu �aubu, ka skandināvu ceļotāji kuģo�ju�i pa Bafina līci un Lankastera �aurumu, kas ir sākums ziemeļrietumu ceļam uz Boforta jūru un Kluso okeānu. Skandināvu senlietu zīmes ir atrastas visā Kanādas Arktikā; da�as inuīti neap�aubāmi paņēmu�i no pames�tajām skandināvu apmetnēm Grenlandē, bet citas atspo�guļo skandināvu kontaktus un ceļojumus. �ajos ūdeņos vēl nav atrasts neviens vikingu kuģis, bet kāds neparasts atklājums netālu no polārā ledus ļauj domāt par kuģa vraku. Inuītu apmetne uz sīkas skrelingu salas - kailas klints netālu no Elsmīras salas aptuveni astoņsimt jūd�u uz ziemeļiem no Ilulisatas - devusi vairāk nekā piecdes�mit skandināvu senlietu: vilnas audumu, bruņukrekla fragmentus, kuģu kniedes, na�u un �ķēpu asmeņus, kādu namdara mērinstrumentu, koka mucas paliekas un galda spēļu figūru. Radioaktīvā oglekļa analīze norāda uz skan�dināvu perioda beigām Grenlandē, no kura saglabājies arī Kingigtorssuaq rūnakmens. Iespējams vilkt paralēles ar Franklina pārziemo�anas nometni Bī�i salā, kad viņ� 1845. gadā centās atklāt ziemeļrietumu jūrasceļu. Gren�landes ledus ser�u analīzes rosina domāt, ka, par spīti viduslaiku Mazajam leduslaikmetam, biju�i arī siltuma periodi, - viens no tiem �etrpadsmitā gadsimta sākumā, kad ūdeņi starp Kanādas Arktikas salām varēja būt brīvi no ledus. Jāpieļauj iespēja, ka vikingi atklāja ziemeļrie�tumu ceļu, atkāpjoties pa mar�rutu, kuru bija izmanto�ju�i pirmie inuītu mednieki, un ka pēdējie skandināvi, kas pameta Grenlandi, devās pa �o ceļu.

*

Skaidrs ir tas, ka vikingi aizbrauca vairāk nekā tūksto� jūd�u uz dienvidrietumiem no Grenlandes, lai nodibinātu pirmo zināmo eiropie�u apmetni Ziemeļamerikas krastos vietā, kuru viņi sauca par Vinlandi - varbūt drīzāk par "Pļavu zemi", nevis "Vīnogulāju zemi", kā parasti pie�ņemts domāt, - gandrīz piecsimt gadus pirms Kristofora Kolumba. Viņu galvenā interese, iespējams, bija koksne, kuras Grenlandē nebija vispār. Apmetne pie Lansomedou�zas Ņūfaundlendā, kuru daudzi identificē ar Leifsbūdir skandināvu sāgās, ir viens no visu laiku neparastākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Lielā Svētā sala varētu būt bijusi viena no navigācijas ceļa zīmēm - uz cietzemes ir akmeņu krāvumi, iespējams, skandināvu, un stāsts par ķīli, kas uzstādīts uz zemesraga pie Kjalarnes, nāk no Eirika sāgas - kaut gan nekāda liecība vēl nav atrasta.

Mūsdienās Lansomedouza ir Parks Canada pārziņā; tur ir iespējams apmeklēt rekonstruēto garenbūvi blakus vietai ar trim mājokļiem un smēdi, kas atrakti se�des�mitajos gados. Liecības norāda uz īsu laiku apdzīvotu apmetni, kas dibināta ap mūsu ēras 1000. gadu. Stāsts par Freidisu un viņas slepkavīgo trako�anu nāk no Eirika sāgas un Grenlandie�u sāgas - diviem Vinlandē rakstītiem vikingu avotiem -, un varētu gadīties, ka skandināvus no turpmākiem nodomiem uzturēt apmetni atturēja gan �ī notikuma �au�alīgā noskaņa, gan skrelingu - "nelie�u", vietējo indiāņu - uzbrukumu draudi, gan arī iespējas vieglāk iegūt koksni Labradoras krastos ziemeļu vir�zienā.

*

Vienīgā autentiskā skandināvu senlieta, kas atklāta Amerikā uz dienvidiem no Lansomedouzas, ir nodilusi sudraba monēta, kas izrakta no indiāņu apmetnes vietas blakus Penobskotas līcim Menas �tatā. Tā ir identificēta kā norvēģu monēta no laika, kad valdīja karalis Olafs, Haralda Hardradas dēls un pēctecis, kas bija kopā ar viņu Anglijā 1066. gadā, un tā var attiekties uz izdomātā ceļojuma laiku �ajā romānā. Neviena vikingu monēta nav atrasta Lansomedouzā vai Grenlandē, un, kā �ī monēta nomaldījusies gandrīz tūksto� jūd�u projām no tālākās zināmās vikingu apmetnes, ir noslēpums.

*

Nav liecību, ka jūrasbraucēji no Atlantijas okeāna otra krasta būtu sasniegu�i Jukatanu Meksikā pirms spāņiem se�padsmitā gadsimta sākumā. Tomēr runā, ka maiju

Jaguāra pravietis �ilams Balams esot pareģojis "bārdainu vīru, vīru no austrumiem" iera�anos. �ilama Balama grāmatas tika pierakstītas galvenokārt pēc spāņu ieka�rojuma, liekot da�iem domāt, ka pareģojums ir vēlāku laiku izpu�ķojums, tomēr pastāv iespēja, ka tas bija īsts un balstīts uz to sve�zemnieku atmiņu, kuri bija iera�du�ies pirms spāņiem. Ir zināma tikai viena "bārdainu vīru, vīru no austrumiem" grupa, kas apmeklējusi Jauno pasauli pirms piecpadsmitā gadsimta, un tie bija skandi�nāvi. Pierādījumi vedina spriest, ka skandināvu ceļojumi uz rietumiem un dienvidiem no Grenlandes sasniedza lielāko apjomu vienpadsmitajā gadsimtā.

Izdomātais d�ungļu templis ar sienas gleznojumu ir balstīts uz divu amerikāņu dēkaiņu ievērojamu atklā�jumu 1946. gadā Jukatanā - vietā, kas kļuva pazīstama kā Bonampak, maiju valodā "apgleznotas sienas". Aizau�gu�ā celtnē ar konsolēm viņi atrada vēstījo�u, neparasti iespaidīgu sienas gleznojumu, kas attēloja kauju d�un�gļos, gūstekņu spīdzinā�anu un sodī�anu ar nāvi, kā ari uzvaras svinības, kurās baltās drēbēs tērptas maiju sie�vietes pa�as sev no mēles tecina asinis. �is gleznojums attiecināms uz maiju civilizācijas augstāko attīstības periodu, aptuveni mūsu ēras 800. gadu, savukārt kāds cits gleznojums Karotāju templī �i�enicā datējams ar laiku, kad vienpadsmitajā gadsimtā pie varas nāca tol�teki. Tas attēlo tolteku karotājus kanoe laivās, kuri izlūko maiju krastu, lielu un niknu kauju sauszemē un sagūs�tīto maiju vadoņu sir�u upurē�anu.

Apmeklējot �i�enicas drupas, dro�i vien dzirdēsiet to, ka nostāstus par cilvēku upurē�anu esot pārspīlēju�i spāņi vai tie attiecas tikai uz toltekiem, nevis maijiem, kuru pēcte�i vēl joprojām apdzīvo Jukatanu. Izdariet pa�i savus secinājumus pie Tzompantli - Galvaskausu platfor�mas, kur varat aplūkot nocirsto galvu rindas virzienā uz Karotāju tempļa upurē�anas altāri, un tad paskatieties lejup uz svēto cenote - Upurē�anas aku. Daudzi spīdzinā��anas un nāvessodu attēlojumi maiju un acteku mākslā apsteidz spāņu iera�anos, un pēdējie tiesu zinātnes pētī�jumi �o priek�statu gandrīz burtiski apaudzē ar miesu: arheologi Meksikā ir atklāju�i, ka acteku tempļu grīdas ir piesūcinātas ar dzelzi, olbaltumvielu un ģenētisko mate�riālu, kas sakrīt ar cilvēka asinīm.

Jukatanā visiespaidīgākos pierādījumus sniedz zem�ūdens arheoloģija. Upurē�anas aka �i�enicā, kuru baga- rēja no 1904. līdz 1911. gadam un pārmeklēja nirēji se��desmitajos gados, slēpa simtiem cilvēku skeletu - vīrie�u, sievie�u un bērnu kā arī dārgumu krājumus: zelta dis�kus, izgrebtus nefrīta kulonus, cilvēka galvaskausu, kas pielāgots vīraka kūpinā�anai, upurē�anas nazi, neskaitā�mas pateicības ziedojumu koka figūriņas un citus dāvinā�jumus. Līdzīga aina paveras citās upurē�anas akās Juka�tanā, kas radu�ās ūdens noteces caurumu vietās milzu meteorīta trāpījuma lokā tuvu ziemeļu krastam. Dau�dzas no �īm upurē�anas vietām ir paliku�as neizpētītas un pakļautas izlaupītājiem. Upurē�anas aku �ajā grāmatā esmu izdomājis, balstoties uz savu pieredzi �o vietu pētī�jumos, īpa�i iespaidīgajās Dos Ojos - Sikspārņu alu ejās netālu no maiju piekrastes cietok�ņa Tulum.

Stāsts par maiju karaļu pēdējām dienām gandrīz divus gadsimtus pēc spāņu iekarojuma ir balstīts uz ziņojumu, ko rakstījis tēvs Andress de Avendanjo i Lojola (Stāstījums par diviem ceļojumiem uz Petenu, kas veikti

Icaeksas un Ke�a�esas pagānu pievēr�anai ticībai), kur� bija aculiecinieks �im neparastajam notikumam pie Petenas dziļo d�ungļu ezera 1695. vai 1696. gadā. �ī ziņojuma nākamais fragments nāca gaismā 1988. gadā un ir citēts 21. nodaļā. Patiesā maiju zelta izcelsme, kā to apraksta Avendanjo un kā atradu�i arheologi Upurē�anas akā �i�e�nicā, paliek noslēpums.

*

Vecfran�u valodas citāts 2. nodaļā ir reāli eksistējo�s uzraksts, kas redzams Herefordas Mappa Mundi apak�ējā kreisajā stūrī. Bībeles citāts 4. nodaļā ir saīsinājums no Otrās Mozus grāmatas 25:31-40, karaļa D�eimsa versija. 5. nodaļā divi citāti no Karaļa Haralda sāgas ir daļa no Snorri Sturlusona Heimskringla. Dzeja 13. nodaļā ir no lorda Alfrēda Tenisona (1809-1892) darba Morte d'Arthur. 15. nodaļā teikums vecskandināvu valodā, kas apraksta Haralda jūras ceļojumu, ir izdomāts, bet frāzes, kas to veido, vārdu pa vārdam ir ņemtas no trīspadsmitā gad�simta Eirika sāgas, kas apraksta vikingu ceļojumus uz Vinlandi. Vecskandināvu frāze thar liggr hann til rag- nar0k - "tur viņ� guļ līdz pasaules beigām" - aizgūta no trīspadsmitā gadsimta sākumā pierakstītās "Poētiskās Edas" (Gylfaginning 34), ko arī piedāvā ra�īgais Snorri Sturlusons.

Abas sudraba monētas, kas aprakstītas 15. nodaļā (un viena no tām prologā), patie�ām eksistē. Tās līdz ar citiem �ajā grāmatā aprakstīto priek�metu attēliem var apskatīt vietnē www.davidgibbins.com .

[1] umiak - inuītu laiva.

[2] atdzejojis R. Au�kāps.